Staļins
Marksisms un valodniecības jautājumi. 1950
Saturs
Par marksismu valodniecībā
Par da�iem valodniecības jautājumiem.
Atbilde biedrei J.Kra�eņiņņikovai
Atbilde biedriem: biedram San�ejevam
Biedriem D.Belkinam un S. Fureram
Biedram A. Cholopovam
�DARBA BALSS�
Staļins
Marksisms un valodniecības jautājumi. 1950
Pie manis griezusies biedru jaunie�u grupa ar priek�likumu, lai es izteiktu presē savas domas valodniecības jautājumos, sevi�ķi tai daļā, kas attiecas uz marksismu valodniecībā. Neesmu valodnieks un, protams, nevaru biedrus pilnīgi apmierināt. Kas attiecas uz marksismu valodniecībā, tāpat kā citās sabiedriskās zinātnēs, tad ar �o lietu man ir tie�a saskare. Tāpēc es biju ar mieru atbildēt uz vairākiem jautājumiem, ko biedri uzstādīju�i.
Jautājums.
Atbilde. Nē, nav pareizi.
Bāze ir sabiedrības ekonomiskā iekārta zināmā tās attīstības posmā. Virsbūve � tie ir sabiedrības politiskie, tiesiskie, reliģiskie, mākslinieciskie, filozofiskie uzskati un tiem atbilsto�ie politiskie, tiesiskie un citi institūti.
Katrai bāzei ir sava, tai atbilsto�a virsbūve. Feodālās iekārtas bāzei ir sava virsbūve, savi politiskie, tiesiskie un citi uzskati un tiem atbilsto�i institūti, kapitālistiskajai bāzei ir sava virsbūve, sociālistiskajai � sava. Ja mainās un tiek likvidēta bāze, tad pēc tam mainās un tiek likvidēta tās virsbūve, ja rodas jauna bāze, tad pēc tam rodas tai atbilsto�a virsbūve.
Valoda �ai ziņā radikāli at�ķiras no virsbūves. Ņemsim, piemēram, krievu sabiedrību un krievu valodu. Pēdējo 30 gadu laikā Krievijā likvidēta vecā, kapitālistiskā bāze un uzcelta jauna, sociālistiskā bāze. Atbilsto�i tam likvidēta kapitālistiskās bāzes virsbūve un radīta jauna virsbūve, kas atbilst sociālistiskajai bāzei. Tātad veco politisko, tiesisko un citu institūtu vietā likti jauni, sociālistiski institūti. Bet, neraugoties uz to, krievu valoda pamatvilcienos palikusi tāda pati, kāda tā bija pirms Oktobra apvērsuma.
Kas mainījies �ai laikā krievu valodā? Mainījies zināmā mērā krievu valodas vārdu krājums, mainījies tai ziņā, ka papildinājies ar ievērojamu daudzumu jaunu vārdu un izteicienu, kas radu�ies sakarā ar jaunās, sociālistiskās ra�o�anas ra�anos, ar jaunās valsts, jaunās, sociālistiskās kultūras, jaunās sabiedrības un morāles ra�anos, beidzot, sakarā ar technikas un zinātnes aug�anu; mainījusies daudzu vārdu un izteicienu jēga, tie ieguvu�i jaunu jēdzienisku nozīmi; no vārdu krājuma izzudis zināms daudzums novecoju�os vārdu. Turpretim, kas attiecas uz krievu valodas vārdu pamatfondu un gramatisko uzbūvi, kuri ir valodas pamats, tad tie pēc kapitālistiskās bāzes likvidē�anas ne vien nav likvidēti un aizstāti ar jaunu vārdu pamatfondu un jaunu valodas gramatisko uzbūvi, bet, tie�i otrādi, saglabāju�ies neskarti un paliku�i bez jebkādām nopietnām pārmaiņām � saglabāju�ies tie�i kā mūslaiku krievu valodas pamats.
Tālāk. Virsbūvi rada bāze, bet tas nepavisam nenozīmē, ka virsbūve tikai atspoguļo bāzi, ka tā ir pasiva, neitrālā, vienaldzīgi izturas pret savas bāzes likteni, pret �ķiru likteni, pret iekārtas raksturu. Tie�i otrādi, radusies pasaulē, tā kļūst par ļoti lielu aktivu spēku, aktivi palīdz savai bāzei izveidoties un nostiprināties, dara visu, lai palīdzētu jaunajai iekārtai galīgi pieveikt un likvidēt veco bāzi un vecās �ķiras.
Citādi tas arī nevar būt. Bāze tie�i tādēļ rada virsbūvi, lai tā viņai kalpotu, lai tā aktivi palīdzētu viņai izveidoties un nostiprināties, lai tā aktivi cīnītos par vecās, savu mū�u nodzīvoju�ās bāzes un viņas vecās virsbūves likvidē�anu. Vajag tikai virsbūvei atteikties no �ās savas kalpojo�ās lomas, vajag tikai virsbūvei no savas bāzes aktivas aizstāvē�anas pozicijas pāriet uz vienaldzīgas izturē�anās poziciju pret to, uz vienādas izturē�anās poziciju pret �ķirām, lai tā zaudētu savu kvalitāti un nebūtu vairs virsbūve.
Valoda �ai ziņā radikāli at�ķiras no virsbūves. Valodu radījusi nevis viena vai otra bāze, vecā vai jaunā bāze attiecīgās sabiedrības iek�ienē, bet gan visa sabiedrības vēstures un ba�u vēstures gaita gadu simteņos. To radījusi nevis kaut kāda viena �ķira, bet gan visa sabiedrība, visas sabiedrības �ķiras, daudzu simtu paaud�u pūles. Tā radīta, lai apmierinātu nevis kādas vienas �ķiras, bet gan visas sabiedrības, visu sabiedrības �ķiru vajadzības. Tie�i tāpēc tā radīta kā viena visai sabiedrībai un kopīga visiem sabiedrības locekļiem visas tautas valoda. Tāpēc valodas kā cilvēku sazinā�anās līdzekļa kalpojo�ā loma nav tāda, lai tā kalpotu vienai �ķirai par ļaunu citām �ķirām, bet gan tāda, lai tā vienādi kalpotu visai sabiedrībai, visām sabiedrības �ķirām. Ar to patiesībā arī izskaidrojams, ka valoda var vienādi kalpot tiklab vecajai, mirsto�ajai iekārtai, kā arī jaunajai, aug�upejo�ai iekārtai; tiklab vecajai bāzei, kā arī jaunajai, tiklab ekspluata- toriem, kā arī ekspluatētiem.
Nevienam nav noslēpums tas fakts, ka krievu valoda tikpat labi ir kalpojusi krievu kapitālismam un krievu bur�uāziskajai kultūrai pirms Oktobra apvērsuma, kā tā tagad kalpo krievu sabiedrības sociālistiskajai iekārtai un sociālistiskajai kultūrai.
Tas pats jāsaka par ukraiņu, baltkrievu, uzbeku, kazachu, gruzinu, armēņu, igauņu, latvie�u, lietuvie�u, moldāvu, tataru, azerbaid�āņu, ba�kiru, turkmēņu un citām padomju nāciju valodām, kas tikpat labi kalpoju�as �o nāciju vecajai, bur�uāziskajai iekārtai, kā tās kalpo jaunajai, sociālistiskajai iekārtai.
Citādi tas ari nevar būt. Valoda tādēj ari pastāv, tādēļ arī radita, lai tā kā cilvēku sazinā�anās līdzeklis kalpotu sabiedrībai kā veselai vienībai, lai tā būtu kopīga sabiedrības locekļiem un viena visai sabiedrībai, vienādi kalpotu sabiedrības locekļiem neatkarīgi no viņu �ķiriskā stāvokļa. Vajag tikai valodai atiet no �ās visas tautas pozicijas, vajag tikai valodai ieņemt tādu poziciju, ka tā dod priek�roku un atbalstu kādai sociālai grupai par ļaunu citām sabiedrības sociālām grupām, lai tā zaudētu savu kvalitāti, lai tā vairs nebūtu cilvēku sazinā�anās līdzeklis sabiedrībā, lai tā kļūtu par kādas sociālās grupas �argonu, degradētos un nolemtu sevi izzu�anai.
�ai ziņā valoda, principiāli at�ķirdamās no virsbūves, tomēr neat�ķiras no ra�o�anas rīkiem, teiksim, no māsiņām, kas ir tikpat vienaldzīgas pret �ķirām kā valoda un kas tāpat var vienādi kalpot tiklab kapitālistiskajai, kā arī sociālistiskajai iekārtai.
Tālāk. Virsbūve ir viena laikmeta produkts, laikmeta, kurā dzīvo un darbojas attiecīgā ekonomiskā bāze. Tāpēc virsbūve nedzīvo ilgi, tā tiek likvidēta un izzūd līdz ar attiecīgās bāzes likvidē�anu un izzu�anu.
Valoda turpretim ir vairāku laikmetu produkts, kuru laikā tā izveidojas, kļūst bagātāka, attīstās, noslīpējas. Tāpēc valoda dzīvo nesalīdzināmi ilgāk par jebkuru bāzi un jebkuru virsbūvi. Ar to patiesībā arī izskaidrojams, ka ne tikai vienas bāzes un tās virsbūves, bet arī vairāku ba�u un tām atbilsto�o virsbūvju ra�anās un likvidē�anās nenoved vēsturē pie attiecīgās valodas likvidē�anās, pie tās struktūras likvidē�anās un pie tā, ka rastos jauna valoda ar jaunu vārdu fondu un jaunu gramatisko uzbūvi.
Kop� Pu�kina nāves pagāju�i vairāk nekā simt gadu. �ai laikā Krievijā tikusi likvidēta feodālā iekārta, kapitālistiskā iekārta un radusies tre�ā, sociālistiskā iekārta. Tātad tiku�as likvidētas divas bāzes ar to virsbūvēm un radusies jauna, sociālistiskā bāze ar savu jauno virsbūvi. Tomēr, ja ņemsim, piemēram, krievu valodu, tad tā �ai lielajā laika sprīdi nav pārdzīvojusi nekādu lūzumu, un mūslaiku krievu valoda pēc savas struktūras maz at�ķiras no Pu�kina valodas.
Kas mainījies �ai laikā krievu valodā? �ai laikā ievērojami papildinājies krievu valodas vārdu krājums; no vārdu krājuma izzudis liels daudzums novecoju�os vārdu; ievērojams daudzums vārdu mainījis savu jēdzienisko nozīmi; uzlabojusies valodas gramatiskā uzbūve. Kas attiecas uz Pu�kina valodas strukturu ar tās gramatisko uzbūvi un vārdu pamatfondu, tad tā visā, kas būtisks, saglabājusies kā mūslaiku krievu valodas pamats.
Un tas pilnīgi saprotams. Patie�ām, kādēļ vajadzīgs, lai pēc katra apvērsuma valodas pastāvo�o strukturu, tās gramatisko uzbūvi un vārdu pamatfondu iznīcinātu un nomainītu ar jaunu, kā tas parasti mēdz būt ar virsbūvi? Kam tas vajadzīgs, lai �ūdens�, �zeme�, �kalns�, �me�s�, �zivs�, �cilvēks�, �iet�, �darīt�, �ra�ot�, �tirgoties� utt. sauktos nevis par ūdeni, zemi, kalnu utt., bet kaut kā citādi? Kam vajadzīgs, lai vārdu pārveido�ana valodā un vārdu sakopo�ana teikumā notiktu nevis pēc pastāvo�ās gramatikas, bet pēc pavisam citas? Kāds labums revolūcijai no tāda apvērsuma valodā? Vēsture vispār nedara nekā kaut cik būtiska bez sevi�ķas nepiecie�amības. Jājautā, kāda vajadzība pēc tāda valodas apvērsuma, ja pierādīts, ka pastāvo�ā valoda ar tās strukturu pamatvilcienos pilnīgi piemērota jaunās iekārtas vajadzību apmierinā�anai? Iznīcināt veco virsbūvi un aizstāt to ar jaunu var un vajag da�os gados, lai ļautu pla�i attīstīties sabiedrības ra�o�anas spēkiem, bet kā lai da�os gados iznīcina pastāvo�o valodu un tās vietā izveido jaunu valodu, neradot anarchiju sabiedrības dzīvē, neradot draudus, ka sabiedrība izirs? Kas gan, izņemot don- kichotus, var spraust sev tādu uzdevumu?
Beidzot, vēl viena radikala at�ķirība starp virsbūvi un valodu. Virsbūve nav tie�i saistīta ar ra�o�anu, ar cilvēka darbību ra�o�anā. Tā saistīta ar ra�o�anu tikai nelie�i, ar ekonomikas starpniecību, ar bāzes starpniecību. Tāpēc virsbūve atspoguļo pārmaiņas ra�o�anas spēku attīstības līmenī ne uzreiz un ne tie�i, bet pēc pārmaiņām bāzē, pārmaiņām ra�o�anā atspoguļojoties pārmaiņās bāzē. Tas nozīmē, ka virsbūves darbības sfēra ir �aura un ierobe�ota.
Valoda turpretim ar cilvēka darbību ra�o�anā saistīta tie�i un ne tikai ar darbību ra�o�anā, bet arī ar jebkuru citu cilvēka darbību visās viņa darba sfērās no ra�o�anas līdz bāzei, no bāzes līdz virsbūvei. Tāpēc valoda atspoguļo pārmaiņas ra�o�anā tūliņ un tie�i, nenogaidot pārmaiņas bāzē. Tāpēc darbības sfēra valodai, kas aptver visas cilvēka darbības nozares, daudz pla�āka un vispusīgāka par virsbūves darbības sfēru. Vēl vairāk, tā ir gandrīz neierobe�ota.
Ar to vispirms arī izskaidrojams, ka valoda, faktiski tās vārdu krājums, atrodas gandrīz nepārtrauktā maiņas stāvoklī. Rūpniecības un lauksaimniecības, tirdzniecības un transporta, techni- kas un zinātnes nepārtrauktā aug�ana prasa, lai valoda papildina savu vārdu krājumu ar jauniem vārdiem un izteicieniem, kas nepiecie�ami viņu darbam. Un valoda, tie�i atspoguļodama �īs vajadzības, papildina savu vārdu krājumu ar jauniem vārdiem, uzlabo savu gramatisko uzbūvi.
Tātad:
a) marksists nevar uzskatīt valodu par bāzes virsbūvi;
b) sajaukt valodu ar virsbūvi � nozīmē izdarīt nopietnu kļūdu.
Jautājums.
Atbilde. Nē, nav pareizi.
Nav grūti saprast, ka sabiedrībā, kur nav �ķiru, nevar būt arī runas par �ķirisku valodu. Pirmatnējās kopienas ģints iekārta nepazina �ķiru, tātad tur nevarēja būt arī �ķiriskas valodas, � valoda tur bija kopīga, viena visam kolektivam. Iebildums, ka ar �ķiru jāsaprot jebkur� cilvēku kolektivs, tai skaitā arī pirmatnējās kopienas kolektivs, nav iebildums, bet vārdu spēle, kas nepeina, lai to atspēkotu.
Kas attiecas uz tālāko attīstību no ģin�u valodām līdz cil�u valodām, no cil�u valodām līdz tautību valodām un no tautību valodām līdz nacionālām valodām, � tad visur visos attīstības posmos valoda kā cilvēku sazinā�anās līdzeklis sabiedrībā bijusi kopīga un viena visai sabiedrībai, vienādi kalpojusi sabiedrības locekļiem neatkarīgi no sociālā, stāvokļa.
Es te nerunāju par verdzības un viduslaiku perioda impērijām, teiksim, Kira un Aleksandra Lielā impēriju vai Cezara un Kārļa Lielā impēriju, kurām nebija savas ekonomiskās bāzes un kuras bija nestabili, militāri administratīvi pagaidu apvienojumi. Sīrn impērijām ne tikai nebija, bet arī nevarēja būt vienas un visiem impērijas locekļiem saprotamas impērijas valodas. Tās bija cil�u un tautību konglomerāts, kuras dzīvoja savu dzīvi un runāja katra savā valodā. Tātad es nerunāju par �īm un tām līdzīgām impērijām, bet par tām ciltīm un tautībām, kas ietilpa impērijas sastāvā, kam bija sava ekonomiskā bāze un savas sen izveidoju�ās valodas. Vēsture liecina, ka �o cil�u un tautību valodas biju�as nevis �ķiriskas, bet kopīgas visai tautai, kopīgas ciltīm un tautībām un tām saprotamas.
Protams, līdzās tām bija dialekti, vietējās izloksnes, bet pār tām pārsvarā bija un tās sev pakļāva vienotā un kopīgā cilts vai tautības valoda.
Tālākā gaitā � ar kapitālisma ra�anos, ar feodālās sadrumstalotības likvidē�anu un nacionālā tirgus izveido�anos tautības attīstījās par nācijām un tautību valodas par nacionālām valodām. Vēsture liecina, ka nacionālās valodas nav �ķiriskas, bet ir visas tautas valodas, kas kopīgas nāciju locekļiem un ir vienotas katrai nacijai.
Iepriek� bija teikts, ka valoda kā cilvēku sazinā�anās līdzeklis sabiedrībā vienādi kalpo visām sabiedrības �ķirām un �ai ziņā parāda zināmu vienaldzību pret �ķirām. Bet cilvēki, atsevi�ķas sociālās grupas, �ķiras nekādā ziņā nav vienaldzīgas pret valodu. Tās cen�as izmantot valodu savās interesēs, uzspiest tai savu īpa�o leksiku, savus īpa�os terminus, savus īpa�os izteicienus. Sai ziņā sevi�ķi izceļas mantīgo �ķiru augstākie slāņi, kas atrāvu�ies no tautas un to ienīst: mui�nieciskā aristokrātija, bur�uāzijas augstākie slāņi. Tiek izveidoti ��ķiriski� dialekti, �argoni, salona �valodas�. Literatūrā �ie dialekti un �argoni nereti nepareizi tiek kvalificēti kā valodas: �mui�nieku valoda�, �bur�uāzijas valoda� � pretstatā �proletārie�u valodai�, �zemnieku valodai�. Uz �ā pamata, lai cik tas dīvaini, da�i mūsu biedri nāku�i pie secinājuma, ka nacionālā valoda esot fikcija, ka reāli pastāvot tikai �ķiru valodas.
Es domāju, ka nav nekā aplamāka par tādu secinājumu. Vai �os dialektus un �argonus var uzskatīt par valodām? Nekādā ziņā nevar. Nevar, pirmkārt, tāpēc, ka �iem dialektiem un �argoniem nav savas gramatiskās uzbūves un vārdu pamatfonda, � tos tie patapina no nacionālās valodas. Nevar, otrkārt, tāpēc, ka dialektiem un �argoniem ir �aura apgrozības sfēra starp vienas vai otras �ķiras augstāko slāņu locekļiem un tie kā cilvēku sazinā�anās līdzeklis nemaz neder sabiedrībai kopumā. Kas gan tiem ir? Tiem ir: da�u specifisku vārdu komplekts, kas atspoguļo aristokrātijas vai bur�uāzijas augstāko slāņu specifisko gaumi; zināms skaits izteicienu un izteiksmes veidu, kas izceļas ar izsmalcinātību, galantibu un ir brivi no nacionālās valodas �rupjiem� izteicieniem un izteiksmes veidiem; beidzot, zināms daudzums sve�vārdu. Turpretim viss galvenais, t. i., vārdu lielum lielais vairākums un gramatiskā uzbūve, ņemts ņo visas tautas, no nacionālās valodas. Tātad dialekti un �argoni ir atzarojumi no visas tautas nacionālās valodas, tiem nav nekādas valodas patstāvības un tie nolemti nīkuļo�anai. Domāt, ka dialekti un �argoni varētu attīstīties par patstāvīgām valodām, kas būtu spējīgas nospiest pie malas un aizstāt nacionālo valodu, � nozīmē zaudēt vēsturisko perspektivu un atkāpties no marksisma pozicijām.
Atsaucas uz Marksu, citē vienu vietu no viņa raksta �Svētais Maksis�, kur teikts, ka bur�ujiem ir �sava valoda�, ka �ī valoda �ir bur�uāzijas produkts�, ka tai cauri strāvo merkantilisma un pirk�anas un pārdo�anas gars. Ar �o cilātu da�i biedri grib pierādīt, ka Markss it kā esot bijis par valodas ��ķiriskumu�, ka viņ� esot noliedzis vienotas nacionālās valodas pastāvē�anu. Ja �ie biedri izturētos objektivi pret �o lietu, viņiem vajadzētu minēt arī citu citātu no tā pa�a raksta �Svētais Maksis�, kur Markss, skarot jautājumu par vienotas nacionālās valodas izveido�anās ceļiem, runā par �dialektu koncentrē�anos vienotā nacionālā valodā, ko noteic ekonomiskā un politiskā koncentrācijā�.
Tātad Markss atzina, ka nepiecie�ama vienota nacionālā valoda kā augstākā forma, kam pakļauti dialekti kā zemākās formas.
Ko gan tādā gadījumā var nozīmēt bur�uju valoda, kas, pēc Marksa vārdiem, �ir bur�uāzijas produkts�. Vai gan Markss to uzskatīja par tādu pa�u valodu kā nacionālo valodu ar savu īpa�o valodas strukturu? Vai viņ� varēja to uzskatīt par tādu valodu? Protams, ne! Markss vienkār�i gribēja teikt, ka bur�uji sagandēju�i vienoto nacionālo valodu ar savu bodnieku leksiku, ka bur�ujiem tātad ir savs bodnieku �argons.
Iznāk, ka �ie biedri sagrozīju�i Marksa nostāju. Un sagrozīju�i to tāpēc, ka citēju�i Marksu nevis kā marksisti, bet kā burta kalpi, neiedziļinādamies lietas būtībā.
Atsaucas uz Engelsu, citē no bro�ūras �Strādnieku �ķiras stāvoklis Anglijā� Engelsa vārdus, ka �... angļu strādnieku �ķira ar laiku kļuvusi par pavisam citu tautu nekā angļu bur�uāzijā�, ka �strādnieki runā citā dialektā, viņiem citas idejas un priek�stati, citi tikumi un tikumības principi, cita reliģija un politika nekā bur�uāzijai�. Pamatojoties uz �o citātu, da�i biedri secina, ka Engelss noliedzis visas tautas nacionālās valodas nepiecie�amību, ka viņ� tātad esot bijis par valodas ��ķiriskumu�. Tiesa, Engelss te runā nevis par valodu, bet par dialektu, pilnīgi saprotot, ka dialekts kā nacionālās valodas atzarojums nevar aizstāt nacionālo valodu. Bet �ie biedri acīm redzot ne sevi�ķi simpatizē tam, ka pastāv at�ķirība starp valodu un dialektu . ..
Acīmredzams, ka citāts minēts nevietā, jo Engelss te runā nevis par ��ķiriskām valodām�, bet galvenokārt par �ķiriskām idejām, priek�statiem, tikumiem, tikumības principiem, reliģiju, politiku. Pilnīgi pareizi, ka idejas, priek�stati, tikumi, tikumības principi, reliģija, politika bur�ujiem un proletārie�iem ir tie�i pretēji. Bet kāds tam sakars ar nacionālo valodu vai valodas ��ķiriskumu�? Vai �ķiru pretrunu pastāvē�ana sabiedrībā var būt arguments par labu valodas ��ķiriskumam� vai pret vienotas nacionālās valodas nepiecie�amību? Marksisms saka, ka valodas kopība ir viena no svarīgākajām nācijās pazīmēm, pie tam labi zinādams, ka nācijās iek�ienē ir �ķiru pretrunas. Vai minētie - biedri atzīst �o marksistisko tēzi?
Atsaucas uz Lafargu, aizrādot uz to, ka Lafargs savā bro�ūrā �Valoda un revolūcija� atzīstot valodas ��ķiriskumu�, ka viņ� it kā noliedzot visas tautas nacionālās valodas nepiecie�amību. Tas nav tiesa. Lafargs patie�ām runā par �mui�nieku� jeb �aristokrātu valodu� un par da�ādu sabiedrības slāņu ��argoniem�. Bet �ie biedri aizmirst, ka Lafargs, neinteresēdamies par jautājumu, kā valoda at�ķiras no �argona, un dēvēdams dialektus te par �mākslotu runu�, te par ��argonu�, � noteikti pasaka savā bro�ūrā, ka �mākslotā runa, kas raksturīga aristokrātijai... atdalījās no visas tautas valodas, kādā runāja gan bur�uji, gan amatnieki, pilsēta un lauki�.
Tātad Lafargs atzīst visas tautas valodas pastāvē�anu un nepiecie�amību, pilnīgi saprazdams �aristokrātu valodas� un citu dialektu un �argonu pakļauto raksturu un atkarību no visas tautas valodas.
Iznāk, ka atsauk�anās uz Lafargu netrāpa mērķi.
Atsaucas uz to, ka kādreiz Anglijā angļu feodāļi �gadsimtiem ilgi� runāju�i fran�u valodā, kamēr angļu tauta runājusi angļu valodā, ka �is apstāklis it kā esot arguments par labu valodas ��ķiriskumam� un pret visas tautas valodas nepiecie�amību. Tomēr tas nav arguments, bet kaut kāda anekdote. Pirmkārt, fran�u valodā toreiz nerunāja visi feodāļi, bet nelieli angļu feodāļu augstākie slāņi karaļa galmā un grāfistēs. Otrkārt, viņi runāja nevis kaut kādā ��ķiriskā valodā�, bet parastā, visai fran�u tautai kopīgā valodā. Tre�kārt, kā zināms, �ī nieko�anās ar fran�u valodu vēlāk izzuda bez pēdām, atdodama vietu visas tautas angļu valodai. Vai �ie biedri domā, ka angļu feodāļi un angļu tauta �gadsimtiem ilgi� sarunājās viens ar otru ar tulku palīdzību, ka angļu feodāļi nelietoja angļu valodu, ka toreiz nebija visai tautai kopīgas angļu valodas, ka fran�u valoda toreiz Anglijā bija kaut kas vairāk nekā salonu valoda, ko lietoja tikai angļu aristokrātijas augstāko slāņu �aurajās aprindās? Kā var, pamatojoties uz �ādiem anekdotiskiem �argumentiem�, noliegt visai tautai kopīgas valodas pastāvē�anu un nepiecie�amību?
Arī krievu aristokrāti kādu laiku niekojās, lietodami fran�u valodu cara galmā un salonos. Viņi lepojās ar to, ka, runādami krieviski, viņi stostās franciski, ka viņi prot runāt krieviski tikai ar fran�u akcentu. Vai tas nozīmē, ka Krievijā toreiz nebija visai tautai kopīgas krievu valodas, ka visai tautai kopīga valoda toreiz bija fikcija, bet ��ķiriskās valodas� � realitāte?
Mūsu biedri �eit izdara vismaz divas kļūdas.
Pirmā kļūda ir tā, ka viņi sajauc valodu ar virsbūvi. Viņi domā: ja virsbūvei ir �ķirisks raksturs, tad arī valodai jābūt nevis visas tautas, bet �ķiras valodai. Bet es jau iepriek� teicu, ka valoda un virsbūve ir divi da�ādi jēdzieni, ka marksists nedrīkst pieļaut to sajauk�anu.
Otrā kļūda ir tā, ka �ie biedri bur�uāzijas un proletariāta intere�u pretstatu, viņu nikno �ķiru cīņu uzskata par sabiedrības sair�anu, par jebkādu sakaru pārtrauk�anu starp naidīgajām �ķirām. Pēc viņu domām, tā kā sabiedrība sairusi un nav vairs vienotas sabiedrības, bet ir tikai �ķiras, tad arī sabiedrībai neesot vajadzīga vienota valoda, neesot vajadzīga nacionala valoda. Kas tad paliek pāri, ja sabiedrība sairusi un nav vairs visai tautai kopīgas, nacionalas valodas? Paliek pāri �ķiras un ��ķiriskas valodas�. Protams, ka katrai ��ķiriskai valodai� būs sava ��ķiriska� gramatika � �proletāriskā� gramatika, �bur�uāziskā� gramatika. Taisnība, �ādu gramatiku īstenībā nav, bet tas �os biedrus nemulsina: viņi tic, ka �ādas gramatikas radīsies.
Mums kādu laiku bija �marksisti�, kas apgalvoja, ka dzelzceļi, kas mūsu zemē bija paliku�i pēc Oktobra apvērsuma, esot bur�uāziski, ka mums, marksistiem, neklājoties lietot tos, ka tie jānojaucot un jāuzbūvējot jauni, �proletāriski� dzelzceļi. Par to �os biedrus nosauca par �trogloditiem� ...
Saprotams, ka �ādam primitivi anar- chistiskam uzskatam par sabiedrību, �ķirām, valodu nav nekā kopīga ar marksismu. Bet tas katrā ziņā pastāv un joprojām dzīvo da�u mūsu sapinu�os biedru galvā.
Protams, nav taisnība, ka, pastāvot niknai �ķiru cīņai, sabiedrība it kā sadalījusies �ķirās, kas savā starpā nav vairs ekonomiski saistītas vienā sabiedrībā. Glu�i otrādi. Kamēr pastāv kapitālisms, bur�uji un proletārie�i būs saistīti savā starpā ar visiem ekonomikas pavedieniem kā vienotas kapitālistiskas sabiedrības daļas. Bur�uji nevar dzīvot un saraust bagātības, ja viņu rīcībā nav algotu strādnieku, proletārie�i nevar turpināt savu eksistenci, ja viņi nesalīgst pie kapitālistiem. Katru ekonomisko sakaru izbeig�anās viņu starpā .nozīmē katras ra�o�anas izbeig�anos, bet katra ra�o�anas izbeig�anās noved pie sabiedrības bojā ejas, pie pa�u �ķiru bojā ejas. Saprotams, ka neviena �ķira negrib kļūt iznīcināta. Tāpēc �ķiru cīņa, lai cik asa tā būtu, nevar novest pie sabiedrības sair�anas. Tikai nezinā�ana marksisma jautājumos un valodas dabas pilnīga neizpra�ana da�us mūsu biedrus varēja uzvedināt uz pasaciņu par sabiedrības sair�anu, par ��ķiriskām� valodām, par ��ķiriskām� gramatikām.
Atsaucas, tālāk, uz Ļeņinu un atgādina, ka Ļeņins atzinis divu kulturu � bur�uāziskās un proletāriskās � pastāvē�anu kapitālisma apstākļos, ka nacionālās kultūras lozungs kapitālisma apstākļos esot nacionālistisks lozungs. Viss tas pareizi, un Ļeņinam �eit absolūta taisnība. Bet kāds tam sakars ar valodas ��ķiriskumu�? Atsaukdamies uz Ļeņina vārdiem par divām kultūrām kapitālisma apstākļos, �eit biedri, cik redzams, grib iestāstīt lasītājam, ka divu kulturu � bur�uāziskās un proletāriskās � pastāvē�ana sabiedrībā nozīmējot, ka arī valodām jābūt divām, jo valoda saistīta ar kulturu, � tātad Ļeņins noliedzot vienotas nacionālas valodas nepiecie�amību, tātad Ļeņins esot par ��ķiriskām� valodām. So biedru kļūda te ir tāda, ka viņi identificē un sajauc valodu ar kulturu. Bet kultura un valoda ir divas da�ādas lietas. Kultūra var būt gan bur�uāziskā, gan sociālistiskā, turpretim valoda kā saziņā�anās līdzeklis vienmēr ir visas tautas valoda, un tā var kalpot gan bur�uāziskajai, gan sociālistiskajai kultūrai. Vai gan nav fakts, ka krievu, ukraiņu, uzbeku valoda tagad kalpo �o nāciju sociālistiskajai kultūrai tikpat labi, kā tās pirms Oktobra apvērsuma kalpoja to bur�uāziskajām kultūrām? Tātad �ie biedri dziļi kļūdās, apgalvodami, ka divu da�ādu kulturu pastāvē�ana novedot pie divu da�ādu valodu izveido�anās un pie vienotas valodas nepiecie�amībās nolieg�anas.
Runādams par divām kultūrām, Ļeņins pamatojās tie�i uz to tēzi, ka divu kulturu pastāvē�ana nevar novest pie vienotas valodas nolieg�anas un divu valodu izveido�anās, ka valodai jābūt vienai. Kad bundisti sāka pārmest Ļeņinam, ka viņ� noliedzot nacionālās valodas nepiecie�amību un traktējot kulturu kā �beznacionalu�, Ļeņins, kā zināms, asi protestēja pret to, paziņodams, ka viņ� cīnās pret bur�uāzisko kulturu, bet nevis pret nacionālo valodu, kuras nepiecie�amību viņ� uzskata par neapstrīdamu. Savādi, ka da�i mūsu biedri sāku�i vilkties bundistu pēdās.
Kas attiecas uz vienu kopīgu valodu, kuras nepiecie�amību Ļeņins it kā noraidot, tad derētu noklausīties �ādus Ļeņina vārdus:
�Valoda ir svarīgākais cilvēku sazinā�anās līdzeklis; valodas vienība un netraucēta tās attīstība ir viens no svarīgākajiem priek�nosacījumiem patie�ām brīvai un pla�ai, mūslaiku kapitālismam atbilsto�ai tirdzniecības apgrozībai, brīvai un pla�ai iedzīvotāju sagrupē�anai pa visām atsevi�ķām �ķirām.�
Iznāk, ka cienījamie biedri sagrozīju�i Ļeņina uzskatus.
Atsaucas, beidzot, uz Staļinu. Min citātu no Staļina darbiem par to, ka �bur�uāzijā un tās nacionālistiskās partijas bija un paliek �ai periodā tādu nāciju galvenais vado�ais spēks�. Viss tas pareizi. Bur�uāzijā un tās nacionalistiskā partija patie�ām vada bur�uāzisko kulturu, tāpat kā proletariāts un tā internacionalistiskā partija vada proletārisko kulturu. Bet kāds tam sakars ar valodas ��ķiriskumu�? Vai gan �iem biedriem nav zināms, ka nacionālā valoda ir nacionālās kultūras forma, ka nacionālā valoda var kalpot tiklab bur�uāziskajai, kā ari sociālistiskajai kultūrai? Vai tie�ām mūsu biedri nezina marksistu pazīstamo formulu, ka tagadējā krievu, ukraiņu, baltkrievu un citas kultūras ir sociālistiskās pēc satura un nacionālas pēc formas, t. i., pēc valodas? Vai viņi piekrīt �ai marksistiskajai formulai?
Mūsu biedru kļūda te ir tāda, ka viņi neredz starpību starp kuKuru un valodu un nesaprot, ka kultura pēc sava satura mainās ar katru jaunu sabiedrības attīstības periodu, kamēr valoda pamatvilcienos paliek tā pati valoda vairākus periodus, vienādi kalpodama tiklab jaunajai, kā arī vecajai kultūrai.
Tātad:
a) valoda kā sazinā�anās līdzeklis vienmēr bijusi un paliek vienota sabiedrībai un visiem tās locekļiem kopīga valoda;
b) dialektu un �argonu pastāvē�ana nenoliedz, bet apstiprina, ka pastāv visas tautas valoda, kuras atzarojumi tie ir un kurai tie pakļauti;
������c)�formula par valodas ��ķiriskumu� ir aplama, nemarksistiska formula.
Jautājums.
Atbilde. Valoda pieskaitāma pie sabiedriskām parādībām, kas darbojas visu laiku, kamēr pastāv sabiedrība. Tā rodas un attīstās, rodoties un attīstoties sabiedrībai. Tā mirst, ja mirst sabiedrība. Ārpus sabiedrības valodas nav. Tāpēc valodu un tās attīstības likumus var izprast tikai tad, ja to pētī cie�ā sakarā ar sabiedrības vēsturi, ar tautas vēsturi, tautas, kam pētījamā valoda pieder un kas ir �ās valodas radītāja un lietotāja.
Valoda ir līdzeklis, rīks, ar kura palīdzību cilvēki sazinās cits ar citu, apmainās domām un panāk savstarpēju sapra�anos. Būdama tie�i saistīta ar domā�anu, valoda reģistrē un nostiprina vārdos un vārdu savienojumā teikumos domā�anas darba rezultātus, cilvēka izziņas darba sasniegumus un tādējādi padara iespējamu domu apmaiņu cilvēku sabiedrībā.
Domu apmaiņa ir pastāvīga dzīves nepiecie�amība, jo bez tās nav iespējams saskaņot cilvēku kopīgo rīcību cīņā ar dabas spēkiem, cīņā par nepiecie�amo materiālo labumu ra�o�anu, nav iespējams gūt panākumus sabiedrības ra�o�anas darbībā, � tātad nav iespējama pati sabiedriskās ra�o�anas pastāvē�ana. Tātad bez valodas, kas saprotama sabiedrībai un kopīga tās locekļiem, sabiedrība pārtrauc ra�o�anu, izirst un beidz eksistēt kā sabiedrība. �ājā nozīmē valoda, būdama sazinā�anās līdzeklis, reizē ar to ir sabiedrības cīņas un attīstības līdzeklis.
Kā zināms, visi valodā eso�ie vārdi kopā sastāda tā saucamo valodas vārdu krājumu. Valodas vārdu krājumā galvenais ir vārdu pamatfonds, kurā ietilpst arī visi sakņu vārdi kā tā kodols. Tas ir daudz �aurāks nekā valodas vārdu krājums, bet tas dzīvo ļoti ilgi, gadsimtiem ilgi un dod valodai bāzi jaunu vārdu atvasinā�anai. Vārdu krājums atspoguļo valodas stāvokļa ainu: jo bagātāks un daudzpusīgāks vārdu krājums, jo bagātāka un vairāk attīstīta ir valoda.
Tomēr vārdu krājums, atsevi�ķi ņemts, vēl nav valoda, � tas visdrīzāk ir valodas būvmateriāls. Līdzīgi tam, kā būvmateriāli celtniecībā nav vēl ēka, lai gan bez tiem nav iespējams uzcelt ēku, tāpat arī valodas vārdu krājums vēl nav pati valoda, lai gan bez tā nekāda valoda nav iedomājama. Bet valodas vārdu krājums gūst vislielāko nozīmi, kad tas nokjūst valodas gramatikas rīcībā, kura nosaka likumus vārdu pārveido�anai, likumus vārdu savieno�anai teikumos un tādējādi pie�ķir valodai saskanīgu, jēgpilnu raksturu. Gramatika (morfoloģija, sintakse) ir likumu krājums par vārdu pārveido�anu un vārdu sakopo�anu teikumā. Tātad, tie�i pateicoties gramatikai, valoda gūst iespēju ietvert cilvēka domas materiālā valodas apvalkā.
Gramatikas raksturīgā pazīme ir tā, ka gramatika dod likumus vārdu pārveido�anai, ievērojot nevis konkrētus vārdus, bet vispār vārdus bez jebkādas konkrētības; tā dod likumus teikumu sastādī�anai, ievērojot nevis kaut kādus konkrētus teikumus, teiksim, konkrētu teikuma priek�metu, konkrētu izteicēju u. tml., bet vispār jebkurus teikumus, lai kāda būtu tā vai cita teikuma konkrētā forma. Tātad, abstrahējoties no atsevi�ķā un konkrētā kā vārdos, tā ari teikumos, gramatika ņem to kopīgo, kas ir pamatā vārdu pārveido�anai un vārdu sakopo�anai teikumos, un izveido no tā gramatikas noteikumus, gramatikas likumus. Gramatika ir ilgsto�a, abstrahējo�a cilvēku domā�anas darba rezultāts, domā�anas milzīgo panākumu rādītāja.
Sājā ziņā gramatika atgādina ģeometriju, kas dod savus likumus, abstrahējoties no konkrētiem priek�metiem, apskatot priek�metus kā ķermeņus, kuri nav konkrēti, un nosakot attiecības starp tiem nevis kā tādu un tādu konkrētu priek�metu konkrētās attiecības, bet kā ķermeņu attiecības vispār, kurām nav nekā konkrēta.
At�ķirībā no virsbūves, kas saistīta ar ra�o�anu nevis tie�i, bet ar ekonomikas starpniecību, valoda ir tie�i saistīta ar cilvēka darbību ra�o�anā, tāpat kā ar jebkuru citu darbību bez izņēmuma visās viņa darba sfērās. Tāpēc valodas vārdu krājums kā visjutīgākais pret pārmaiņām atrodas gandrīz nepārtrauktā maiņas stāvoklī, pie tam valodai at�ķirībā no virsbūves nav jāgaida bāzes likvidācijā, tā izdara pārmaiņas savā vārdu krājumā pirms bāzes likvidācijas un neatkarīgi no bāzes stāvokļa.
Bet valodas vārdu krājums mainās nevis kā virsbūve, nevis atceļot veco un uzceļot jaunu, bet gan papildinot pastāvo�o vārdu krājumu ar jauniem vārdiem, kas radu�ie's sakarā ar pārmaiņām sociālajā iekārtā, ar ra�o�anas attīstību, ar kultūras, zinātnes attīstību u. tml. Pie tam, lai gan no valodas vārdu krājuma parasti izzūd zināms skaits novecoju�u vārdu, tam nāk klāt daudz lielāks skaits jaunu vārdu. Kas attiecas uz vār-du pamatfondu, tad tas pamatvilcienos saglabājas un tiek izmantots kā valodas vārdu krājuma pamats.
Tas ari saprotams. Nav nekādas vajadzības iznīcināt vārdu pamatfondu, ja to var sekmīgi izmantot vairākus vēsturiskus periodus, nemaz nerunājot par to, ka gadsimtu gaitā uzkrātā vārdu pamatfonda iznīcinā�ana, kad nav iespējas radīt jaunu vārdu pamatfondu īsā laikā, novestu pie valodas paralizēs, pie pilnīgas cilvēku savstarpējās sazinā�anās dezorganizacijas.
Valodas gramatiskā uzbūve mainās vēl lēnāk nekā tās vārdu pamatfonds. Laikmetu gaitā izstrādāta un pārgājusi valodas miesā un asinīs, gramatiskā uzbūve mainās vēl lēnāk nekā vārdu pamatfonds. Tā, protams, laika plūsmā mainās, tā kļūst pilnīgāka, uzlabo un precizē savus likumus, kļūst bagātāka ar jauniem likumiem, bet gramatiskās uzbūves pamati saglabājas ļoti ilgu laiku, tāpēc ka tie, kā to rāda vēsture, var sekmīgi kalpot sabiedrībai vairākus laikmetus.
Tādā kārtā valodas gramatiskā uzbūve un tās vārdu pamatfonds ir valodas pamats, tās specifikas būtība.
Vēsture rāda lielu valodas stabilitāti un kolosālu preto�anās spēju varmācīgai asimilācijai. Da�i vēsturnieki nevis izskaidro �o parādību, bet aprobe�ojas ar izbrīnu. Bet izbrīnai �eit nav nekāda pamata. Valodas stabilitāte izskaidrojama ar tās gramatiskās uzbūves un vārdu pamatfonda stabilitāti. Simtiem gadu turku asimiiatori centās izkropļot, sagraut un iznīcināt Balkanu tautu valodas. Sājā periodā Balkanu valodu vārdu krājums pārdzīvoja nopietnas pārmaiņas, tajā tika uzņemts ne mazums turku vārdu un izteicienu, bija ari �tuvinā�anās� un �attālinā�anās�, un tomēr Balkanu valodas izturēja un palika dzīvas. Kāpēc? Tāpēc, ka �o valodu gramatiskā uzbūve un vārdu pamatfonds galvenajos vilcienos saglabājās.
No visa tā izriet, ka valodu, tās strukturu nevar uzskatīt par kāda viena laikmeta produktu. Valodas struktūra, tās gramatiskā uzbūve un vārdu pamatfonds ir vairāku laikmetu produkts.
Jādomā, ka mūsdienu valodas elementiem likti pamati jau sirmā senatnē, pirms verdzības laikmeta. Tā bija vienkār�a valoda ar ļoti nabadzīgu vārdu fondu, bet ar savu gramatisko uzbūvi, tiesa, primitivu, bet tomēr gramatisku uzbūvi.
Ra�o�anas tālākā attīstība, �ķiru ra�anās, rakstības ra�anās, valsts izveido�anās, kurai pārvaldī�anas nolūka bija nepiecie�ama vairāk vai mazāk nokārtota sarakstī�anās, tirdzniecības attīstība, kam vēl vairāk bija nepiecie�ama nokārtota sarakstī�anās, iespiedma�īnas ra�anās, literatūras attīstība � viss tas radīja lielas pārmaiņas valodas attīstībā. Sājā laikā ciltis un tautības sadrumstalojās un izklīda, sajaucās un krustojās, bet vēlāk radās nacionālās valodas un valstis, notika revolucionāri apvērsumi, vecās sabiedriskās iekārtas nomainīja jaunas. Viss tas radīja vēl vairāk pārmaiņu valodā un tās attīstībā.
Tomēr būtu ļoti maldīgi domāt, ka valodas attīstība norisinājusies tāpat kā virsbūves attīstība: iznīcinot pastāvo�o un uzceļot jaunu. Patiesībā valodas attīstība norisinājās, nevis iznīcinot pastāvo�o valodu un uzceļot jaunu, bet gan attīstot un uzlabojot pastāvo�ās valodas pamatelementus. Piē tam valodā pāreja no vienas kvalitātes uz citu kvalitāti norisinās nevis eksplozijas ceļā, nevis uzreiz iznīcinot veco un uzceļot jauno, bet gan pakāpeniski un ilgsto�i uzkrājot valodas jaunās kvalitātes, jaunās struktūras elementus, pakāpeniski atmirstot vecās kvalitātes elementiem.
Saka, ka valodas stadialās attīstības teorija esot marksistiska teorija, jo tā atzīstot pēk�ņu eksploziju nepiecie�amību kā nosacījumu valodas pārejai no vecās kvalitātes uz jauno. Tas, protams, nav pareizi, jo grūti atrast kaut ko marksistisku �ajā teorijā. Un, ja stadia- litates teorija patie�ām atzīst pēk�ņas eksplozijas valodas attīstības vēsturē, tad jo ļaunāk tas viņai. Marksisms neatzīst pēk�ņas eksplozijas valodas attīstībā, pastāvo�ās valodas pēk�ņu nāvi un jaunas valodas pēk�ņu izveido�anos. Lafargam nebija taisnība, kad viņ� runāja par �pēk�ņu valodas revolūciju, kas notikusi starp 1789. un 1794. gadu� Francijā (sk. Lafarga bro�uru �Valoda un revolūcija�). Nekādas valodas revolūcijas, pie tam vēl pēk�ņas, toreiz Francijā nebija. Protams, �ajā laika posmā fran�u valodas vārdu krājums papildinājās ar jauniem vārdiem un izteicieniem, izzuda zināms skaits novecoju�u vārdu, mainījās da�u vārdu jēdzieniskā nozīme, � un tas ir viss. Bet tādas pārmaiņas nekādā ziņā neizlemj valodas likteni. Galvenais valodā ir tās gramatiskā uzbūve un vārdu pamatfonds. Un fran�u valodas gramatiskā uzbūve un vārdu pamatfonds ne tikai neizzuda fran�u bur�uāziskās revolūcijas laikā, bet saglabājās bez būtiskām pārmaiņām un ne tikai saglabājās, bet joprojām dzīvo arī tagad mūsdienu fran�u valodā. Es te nemaz nerunāju par to, ka pastāvo�ās valodas likvidē�anai un jaunas nacionālās valodas izveido�anai (�pēk�ņa valodas revolūcija�!) piecu se�u gadu termiņ� ir smieklīgi mazs, � tam vajadzīgi gadsimti.
Marksisms uzskata, ka valodas pāreja no vecās kvalitātes uz jaunu norisinās nevis eksplozijas ceļā, nevis iznīcinot pastāvo�o valodu un radot jaunu, bet gan pakāpeniski uzkrājot jaunās kvalitātes elementus, tātad pakāpeniski atmirstot vecās kvalitātes elementiem.
Vispār to biedru zinā�anai, kas aizrāvu�ies ar eksplozijām, jāsaka, ka likums par paieju eksplozijas ceļā no vecās kvalitātes uz jaunu nav piemērojams ne tikai valodas attīstības vēsturē, � tas ne vienmēr ir piemērojams ari citās bāzes vai virsbūves rakstura sabiedriskās parādībās. Tas ir obligāts sabiedrībai, kas sadalīta naidīgās �ķirās. Bet tas nemaz nav obligāts sabiedrībai, kurā nav naidīgu �ķiru. 8�10 gadu laikā mūsu zemes lauksaimniecībā mēs realizējām pāreju no bur�uāziskās individuālās zemnieku saimniecības iekārtas uz sociālistisko, kolchozu iekārtu. Tā bija revolūcija, kas likvidēja veco, bur�uāzisko saimniecības iekārtu laukos un radīja jaunu, sociālistisku iekārtu. Tomēr �is apvērsums norisinājās nevis eksplozijas ceļā, t. i., nevis gā�ot pastāvo�o varu un nodibinot jaunu varu, bet pakāpeniski pārejot no vecās, bur�uāziskās iekārtas laukos uz jaunu iekārtu. Bet izdevās to izdarīt tāpēc, ka tā bija revolūcija no aug�as, ka apvērsums tika izdarīts ar pastāvo�ās varas iniciativu un zemniecības pamatmasu atbalstu.
Saka, ka daudzie valodu krusto�anās fakti, kādi biju�i vēsturē, dodot pamatu domāt, ka ar krusto�anos rodoties jauna valoda eksplozijas ceļā, pēk�ņi pārejot no vecās kvalitātes uz jauno kvalitāti. Tas pilnīgi nepareizi.
Valodu krusto�anos nevar uzskatīt par atsevi�ķu iz�ķiro�a trieciena aktu, kas dod rezultātus da�u gadu laikā. Valodu krusto�anās ir ilgs process, kas turpinās simtiem gadu. Tāpēc ne par kādām eksplozijām �eit nevar būt runa.
Tālāk. Glu�i nepareizi būtu domāt, ka, teiksim, divu valodu krusto�anās rezultātā rodas jauna, tre�ā valoda, kas nav līdzīga nevienai no valodām, kuras krustoju�ās, un kvalitativi at�ķiras kā no vienas, tā no otras. Patiesībā krusto�anās gaitā viena valoda parasti ir uzvarētāja, saglabā savu gramatisko uzbūvi, saglabā savu vārdu pamatfondu un joprojām attīstās pēc savas attīstības iek�ējiem likumiem, bet otra valoda pakāpeniski zaudē savu kvalitāti un pakāpeniski atmirst.
Tātad krusto�anās dod nevis kaut kādu jaunu, tre�o valodu,� bet saglabā vienu no valodām, saglabā tās gramatisko uzbūvi un vārdu pamatfondu un dod tai iespēju attīstīties pēc savas attīstības iek�ējiem likumiem.
Tiesa, pie tam zināmā mērā kļūst bagātāks uzvarēju�ās valodas vārdu krājums uz uzvarētās valodas rēķina, tomēr tas nevājina, bet, glu�i otrādi, stiprina to.
Tā ir bijis, piemēram, ar krievu valodu, ar kuru vēsturiskās attīstības gaitā krustoju�ās, daudzu citu tautu valodas un kura arvien palikusi uzvarētāja.
Protams, krievu valodas vārdu krājums pie tam papildinājās uz citu valodu vārdu krājuma rēķina, tomēr tas ne tikai nevājināja, bet, glu�i otrādi, padarīja krievu valodu bagātāku un spēcīgāku.
Kas attiecas uz krievu valodas nacionālo savdabību, tad tā nekā nav zaudējusi, jo, saglabājot savu gramatisko uzbūvi un vārdu pamatfondu, krievu valoda joprojām virzījās uz priek�u un kļuva pilnīgāka pēc savas attīstības iek�ējiem likumiem.
Nevar būt �aubu, ka krusto�anās teorija nevar dot neko nopietnu padomju valodniecībai. Ja ir pareizi, ka valodniecības galvenais uzdevums ir pētīt valodas attīstības iek�ējos likumus, tad jāatzīst, ka krusto�anās teorija ne tikai neatrisina �o uzdevumu, bet pat to neizvirza, � tā vienkār�i neievēro vai ari nesaprot to.
Jautājums.
Atbilde. Pareizi rīkojusies.
Kādā virzienā tiks izlemti valodniecības jautājumi, � tas kļūs skaidrs diskusijas beigās. Bet jau tagad var sacīt, ka diskusija devusi lielu labumu.
Diskusija vispirms ir noskaidrojusi, ka valodniecības orgānos kā centrā, tā arī republikās valdījis re�ims, kas nepiederas zinātnei un zinātnes cilvēkiem. Vismazāko kritiku par stāvokli padomju valodniecībā, pat visbiklākos mēģinājumus kritizēt tā saucamo �jauno mācību� valodniecībā valodniecības vado�ās aprindas vajāja un pārtrauca. Par kritisku attieksmi pret N. J. Marra mantojumu, par niecīgāko N. J. Marra mācības neatzī�anu no amata tika atcelti vai amatā pazemināti vērtīgi darbinieki un pētnieki valodniecības nozarē. Valodniecības darbinieki atbildīgos amatos tika izvirzīti nevis pēc lietderības principa, bet pēc tā, vai viņi bez iebildumiem atzina N. J. Marra mācību.
Vispār atzīts, ka neviena zinātne nevar attīstīties un uzplaukt bez uzskatu cīņas, bez kritikas brīvības. Bet �is vispār atzītais likums visnekautrīgākā kārtā tika ignorēts un bradāts kājām. Radās noslēgusies nemaldīgu vadītāju grupa, kas, nodro�inājusi sevi pret jebkuru iespējamo kritiku, sāka rīkoties patvarīgi un nekautrīgi.
Viens no piemēriem: tā saucamo �Baku kursu� (Bakū nolasītās N. J. Marra lekcijas), ko izbrāķēja un aizliedza no jauna izdot pats autors, pēc vadītāju kastas (b. Me��aņinovs tos dēvē par N. J. Marra �skolniekiem�) rīkojuma tomēr izdeva no jauna un bez jebkādām piezīmēm ierakstīja studentiem rekomendējamo mācību grāmatu skaitā. Tas nozīmē, ka studenti tika piekrāpti, iegalvojot viņiem izbrāķēto �Kursu� par pilnvērtīgu mācības grāmatu. Ja es nebūtu pārliecināts par b. Me��aņinova un citu valodniecības darbinieku godīgumu, es sacītu, ka �āda rīcība līdzinās kaitniecībai.
Kā tas varēja notikt? Notika tas tāpēc, ka Arak�ejeva re�ims, kas radīts valodniecībā, kultivē bezatbildību un veicina �ādas nebū�anas.
Izrādījās, ka diskusija ir bijusi visai derīga vispirms tāpēc, ka tā izvilka dienas gaismā �o Arak�ejeva re�imu un sadragāja to drupās.
Bet ar to diskusijas derīgums neaprobe�ojas. Diskusija ne tikai sadragāja veco re�imu valodniecībā, bet tā atsedza arī to neticamo uzskatu jucekli vissvarīgākajos valodniecības jautājumos, kur� valda �ās zinātnes nozares vado�ajās aprindās. Līdz diskusijas sākumam N. J. Marra �skolnieki� cieta klusu un noklusēja nelabvēlīgo stāvokli valodniecībā. Bet pēc diskusijas sākuma klusēt jau vairs nebija iespējams, � viņi bija spiesti uzstāties preses slejās. Un kas notika? Izrādījās, ka N. J. Marra mācībā ir vesela rinda robu, kļūdu, neprecizētu problēmu, neizstrādātu tē�u. Jājautā: kāpēc N. J. Marra �skolnieki� par to sāka runāt tikai tagad, pēc diskusijas atklā�anas? Kāpēc viņi par to neparūpējās agrāk? Kāpēc viņi to savā laikā nesacīja atklāti un godīgi, kā tas piederas zinātnes darbiniekiem?
Atzīdami �da�as� N. J. Marra kļūdas, N. J. Marra �skolnieki�, izrādās, domā, ka padomju valodniecību varot tālāk attīstīt tikai uz �precizētās� N. J. Marra teorijas bāzes, ko viņi uzskata par marksistisku. Nē jel, pasargiet mūs no N. J. Marra �marksisma�! N. J. Marrs patie�ām gribēja būt un centās būt marksists, bet viņ� nespēja kļūt par marksistu. Viņ� bija tikai marksisma vienkār�otājs un vulgarizētājs, līdzīgs �proictkultie�iem� vai �rappie�iem�.
N. J. Marrs ienesa valodniecībā nepareizu, nemarksistisku formulu par valodu kā virsbūvi, sapinās pats un sajauca valodniecību. Uz nepareizas formulas bāzes nav iespējams attīstīt padomju valodniecību.
N. J. Marrs ienesa valodniecībā citu, arī nepareizu un nemarksistisku formulu par valodas ��ķiriskumu�, sapinās pats un sajauca valodniecību. Bāzējoties uz nepareizu formulu, kas runā pretim visai tautu un valodu vēstures gaitai, nav iespējams attīstīt padomju valodniecību.
N. J. Marrs ienesa valodniecībā marksismam sve�u nekautrīgu, uzpūtīgu, augstprātīgu toni, kas noved pie tā, ka nepamatoti un vieglprātīgi tiek noliegts viss, kas valodniecībā bijis pirms N. J. Marra.
N. J. Marrs trok�ņaini ķengā salīdzino�i vēsturisko metodi kā �ideālistisku�. Bet tomēr jāsaka, ka salīdzino�i vēsturiskā metode, neraugoties uz tās nopietnajiem trūkumiem, tomēr ir labāka nekā patie�ām ideālistiskā N. J. Marra �etru elementu analizē, jo pirmā pamudina uz darbu, uz valodu pētī�anu, bet otrā pamudina tikai uz to, lai gulētu aizkrāsnē un kafijas biezumos zīlētu par izdaudzinātajiem �etriem elementiem.
Katru mēģinājumu pētīt valodu grupas (saimes) N. J. Marrs augstprātīgi noniecina kā �pirmvalodas� teorijas izpausmi. Bet tomēr nevar noliegt, ka, piemēram, tādu kā slavu nāciju valodu radniecība nav ap�aubāma, ka �o nāciju valodu radniecības pētī�ana būtu ļoti derīga valodas attīstības likumu pētī�anas darbā. Es te nemaz nerunāju par to, ka �pirmvalodas� teorijai ar �o darbu nav nekāda sakara.
Ja paklausāmies N. J. Marru un jo sevi�ķi viņa �skolniekus�, var domāt, ka pirms N. J. Marra nav bijis nekādas valodniecības, ka valodniecība sākusies ar N. J. Marra �jaunās mācības� parādī�anos. Markss un Engelss bija daudz kautrīgāki: viņi domāja, ka viņu dialektiskais materiālisms ir zinātņu, tai skaitā filozofijas iepriek�ējā perioda attīstības produkts.
Tādējādi diskusija palīdzēja arī tani ziņā, ka tā atsedza ideoloģiskus robus padomju valodniecībā.
Es domāju: jo drīzāk mūsu valodniecība atbrīvosies no N. J. Marra kļūdām, jo drīzāk to varēs izvest no krizes, kādu tā pa�reiz pārdzīvo.
Arak�ejeva re�ima likvidācijā valodniecībā, atsacī�anās no N. J. Marra kļūdām, marksisma ievie�ana valodniecībā � tāds, manuprāt, ir ceļ�, kuru ejot varētu atveseļot padomju valodniecību.
�Pravda�, 1950. g. 20. jūnija.
Biedre Kra�eņiņņikova! Atbildu uz Jūsu jautājumiem.
1. Jautājums.
Atbilde. Protams, valodai kā sabiedriskai parādībai ir raksturīgs tas kopīgais, kas piemīt visām sabiedriskajām parādībām, tai skaitā bāzei un virsbūvei, un proti: tā kalpo sabiedrībai tāpat, kā tai kalpo visas citas sabiedriskās parādības, tai skaitā bāze un virsbūve. Bet tas patiesībā arī izsmeļ to kopīgo, kas piemīt visām sabiedriskajām parādībām. Tālāk sākas nopietnas at�ķirības starp sabiedriskajām parādībām.
Lieta tā, ka sabiedriskajām parādībām bez �ā kopīgā ir savas specifiskās īpatnības, kas tās at�ķir citu no citas un kas zinātnei ir vissvarīgākās. Bāzes specifiskās īpatnības ir tādas, ka tā sabiedrībai kalpo ekonomiski. Virsbūves specifiskās īpatnības ir tādas, ka tā sabiedrībai kalpo ar politiskām, juridiskām, estētiskām un citām idejām un rada sabiedrībai attiecīgus politiskus, juridiskus un citus institūtus. Kādas tad ir valodas specifiskās īpatnības, kas to at�ķir no citām sabiedriskām parādībām? Tās ir tādas, ka valoda kalpo sabiedrībai kā cilvēku sazinā�anās līdzeklis, kā domu apmaiņas līdzeklis sabiedrībā, kā līdzeklis, kas dod iespēju cilvēkiem saprast citam citu un nokārtot kopīgu darbu visās cilvēka darbības sfērās kā ra�o�anā, tā arī ekonomiskajās attiecībās, kā politikā, tā arī kultūras laukā, kā sabiedriskajā dzīvē, tā arī sadzīvē. �īs īpatnības raksturīgas tikai valodai, un tie�i tāpēc, ka tās raksturīgas tikai valodai, valoda ir patstāvīgas zinātnes � valodniecības � pētī�anas objekts. Bez �īm valodas īpatnībām valodniecība zaudētu patstāvīgas eksistences tiesības.
Īsāk: valodu nevar pieskaitīt ne pie ba�u kategorijas, ne pie virsbūvju kategorijas.
Tāpat to nevar pieskaitīt pie �starpparādību� kategorijas starp bāzi un virsbūvi, jo tādas �starpparādības� nepastāv.
Bet varbūt valodu varētu pieskaitīt pie sabiedrības ra�o�anas spēku kategorijas, teiksim, pie ra�o�anas rīku kategorijas?
Patie�ām, starp valodu un ra�o�anas rīkiem pastāv zināma analoģija: ra�o�anas rīki, tāpat kā valoda, ir savā ziņā vienaldzīgi pret �ķirām un var vienādi kalpot da�ādām sabiedrības �ķirām, kā vecajām, tā jaunajām. Vai �is apstāklis dod pamatu pieskaitīt valodu pie ra�o�anas riku kategorijas? Nē, nedod.
Kādu laiku N. J. Marrs, redzēdams, ka viņa formula � �valoda ir bāzes virsbūve� � sastop iebildumus, nolēma �pārkārtoties� un paziņoja, ka �valoda ir ra�o�anas rīks�. Vai N. J. Marram bija taisnība, pieskaitot valodu pie ra�o�anas riku kategorijas? Nē, viņam nekādā ziņā nebija taisnība.
Lieta tā, ka līdzība starp valodu un ra�o�anas rīkiem aprobe�ojas ar to analoģiju, par kuru es tikko runāju. Bet toties starp valodu un ra�o�anas rīkiem pastāv radikala at�ķirība. �ī at�ķirība ir tāda, ka ra�o�anas rīki ra�o materiālas vērtības, bet valoda nera�o nekā vai �ra�o� vienīgi vārdus. Precizāk runājot, cilvēki, kam ir ra�o�anas rīki, var ra�ot materiālas vērtības, bet tie pa�i cilvēki, ja viņiem ir valoda, bet nav ra�o�anas rīku, nevar ra�ot materiālas vērtības. Nav grūti saprast, -� ja valoda varētu ra�ot materiālas vērtības, tad pļāpas būtu pa�i bagātākie cilvēki pasaulē.
2. Jautājums.
Atbilde. Semantika (semasioloģija) ir viena no valodniecības svarīgākajām daļām. Vārdu un izteicienu jēdzieniskai pusei ir nopietna nozīme valodas pētī�anā.
Tāpēc semantikai (semasioloģijai) jānodro�ina valodniecībā pienācīga vieta.
Tomēr, izstrādājot semantikas jautājumus un izmantojot tās datus, nekādā ziņā nedrīkst pārspīlēt tās nozīmi un vēl vairāk � nedrīkst to nelietīgi izmantot. Es te runāju par da�iem valodniekiem, kas, pārmērīgi aizraudamies ar semantiku, noniecina valodu kā �domas tie�o īstenību�, kas nesaraujami saistīta ar domā�anu, atrauj domā�anu no valodas un apgalvo, ka valoda esot savu mū�u nodzīvojusi, ka varot iztikt ari bez valodas.
Grieziet vērību uz �ādiem N. J. Marra vārdiem:
�Valoda eksistē tikai tiktāl, ciktāl tā izpau�as skaņās; domā�ana notiek ari bez izpausmes ... Valoda (skaņu valoda) tagad jau sākusi nodot savas funkcijas jaunākiem izgudrojumiem, kas bez ierunas pārvar telpu, bet domā�ana paceļas kalnup pār saviem neizlietotiem uzkrājumiem pagātnē un pār nesen sarausto, un tai pilnīgi jāatceļ un jāaizstāj valoda.
Nākamā valoda ir domā�ana, kas aug technikā, kura brīva no dabas matērijas. Sās valodas priek�ā nenoturēsies neviena valoda, pat ne skaņu valoda, kas tomēr saistīta ar dabas normām� (sk. N. J. Marra �Darbu izlasi�).
Ja �o �darbmaģisko� penterējumu pārtulko vienkār�ā cilvēku valodā, tad var nākt pie secinājuma, ka:
a) N. J. Marrs atrauj domā�anu no valodas;
b) N. J. Marrs domā, ka cilvēku sazinā�anās var notikt arī bez valodas, ar pa�as domā�anas palīdzību, kas brīva no valodas �dabas matērijas�, brīva no �dabas normām�;
c) atraudams domā�anu no valodas un �atbrīvodams� to no valodas �dabas matērijas�, N. J. Marrs iekļūst ideālismā purvā.
Saka, ka domas rodoties cilvēka galvā, pirms tās izteic valodā, rodoties bez valodas materiala, bez valodas apvalka, tā sakot, kailā veidā. Bet tas ir pavisam nepareizi. Lai kādas domas rastos cilvēka galvā un lai kad tās rastos, tās var rasties un pastāvēt tikai uz valodas materiala bāzes, uz valodas terminu un frā�u bāzes. Kailas domas, kas brīvas no valodas materiala, brīvas no valodas �dabas matērijas� � neeksistē. �Valoda ir domas tie�ā īstenība� (Markss). Domas realitāte izpau�as valodā. Tikai ideālisti var runāt par domā�anu, kas nav saistīta ar valodas �dabas matēriju�, par domā�anu bez valodas.
Īsāk: semantikas pārspīlē�ana un
nelietīga izmanto�ana noveda N. J. Marru pie ideālismā.
Tātad, ja semantiku (semasioloģiju) nosarga no tādiem pārspīlējumiem un nelietīgas izmanto�anas, ko pieļauj N. J. Marrs un da�i viņa �skolnieki�, tad tā valodniecībai var atnest lielu labumu.
3. Jautājums.
Atbilde. īsāk sakot, Jūs gribat zināt, � vai �ķiras ietekmē valodu, vai tās ievie� valodā savus specifiskos vārdus un izteicienus, vai mēdz būt gadījumi, kad cilvēki atkarībā no savas �ķiriskās piederības vieniem un tiem pa�iem vārdiem un izteicieniem pie�ķir da�ādu jēdzienu nozīmi?
Jā, �ķiras ietekmē valodu, ievie� valodā savus specifiskos vārdus un izteicienus un reizēm da�ādi saprot vienus un tos pa�us vārdus un izteicienus. Tas nav ap�aubāms.
No tā tomēr neizriet, ka specifiskiem vārdiem un izteicieniem, glu�i tāpat kā at�ķirībām semantikā, var būt nopietna nozīme vienas, visai tautai kopīgas valodas attīstībā, ka tie spējīgi vājināt tās nozīmi vai arī grozīt tās raksturu.
Pirmkārt, �ādu specifisku vārdu un izteicienu, kā arī at�ķirības gadījumu, semantikā, valodā ir tik maz, ka tie nez vai sastāda visā valodas materiālā vienu procentu. Tātad viss pārējais lielum lielais vārdu un izteicienu daudzums, kā arī to semantika, ir kopīgi visām sabiedrības �ķirām.
Otrkārt, specifiskos vārdus un izteicienus, kuriem �ķiriska nokrāsa, valodā nelieto pēc kaut kādas ��ķiriskas� gramatikas likumiem, kādas īstenībā nav, bet pēc pastāvo�ās, visai tautai kopīgās valodas gramatikas likumiem.
Tātad tas, ka pastāv specifiski vārdi un izteicieni, kā ari at�ķirības valodas semantikā, neatspēko, bet, tie�i otrādi, apstiprina to, ka pastāv un ir nepiecie�ama viena, visai tautai kopīga valoda.
4. Jautājums.
Atbilde. Protams, N. J- Marra darbos nav tikai kļūdas vien. N. J. Marrs izdarīja visrupjākās kļūdas, kad viņ� valodniecībā ieviesa marksisma elementus sagrozītā veidā, kad viņ� centās radīt patstāvīgu valodas teoriju. Bet N.J. Marram ir atsevi�ķi labi, talantīgi sarakstīti darbi, kur viņ�, aizmirsdams savas teorētiskās pretenzijas, godīgi un, jāsaka, prasmīgi pētī atsevi�ķas valodas. �ādos darbos var atrast ne mazumu vērtīga un pamāco�a. Saprotams, ka �is vērtīgais un pamāco�ais no N. J. Marra jāņem un jāizlieto.
5. Jautājums.
Atbilde. N. J. Marrs un viņa �skolnieki� apsūdz �formālismā� visus valodniekus, kas neatzīst N. J. Marra �jauno mācību�. Tas, protams, nav nopietni un nav gudri.
N. J. Marrs uzskatīja gramatiku par tuk�u �formalitāti�, bet cilvēkus, kas gramatisko uzbūvi uzskata par valodas pamatu, � par formalistiem. Tas jau ir pavisam muļķīgi.
Es domāju, ka �formālismu� izdomāju�i �jaunās mācības� autori, lai atvieglotu cīņu ar saviem pretiniekiem valodniecībā.
Sastinguma cēlonis padomju valodniecībā ir nevis N. J. Marra un viņa �skolnieku� izgudrotais �formālisms�, bet Arak�ejeva re�ims un teorētiskie robi valodniecībā. Arak�ejeva re�imu radīju�i N. J. Marra �skolnieki�. Teorētisko jucekli valodniecībā radījis N. J. Marrs un viņa tuvākie līdzgaitnieki. Lai nebūtu sastinguma, vajag likvidēt kā vienu, tā otru. �o sērgu likvidē�ana atveseļos padomju valodniecību, uzvedīs to uz pla�a ceļa un dos iespēju padomju valodniecībai ieņemt pirmo vietu pasaules valodniecībā.
1950. g. 29. jūnijā
�Pravda�, 1950. g. 4. jūlijā
Cienījamais biedri San�ejev!
Atbildu uz Jūsu vēstuli ar lielu nokavē�anos, jo tikai vakar no CK aparata man nodeva jūsu vēstuli.
Jūs katrā ziņā pareizi iztulkojat manu poziciju jautājumā par dialektiem.
��ķiru� dialekti, ko pareizāk būtu nosaukt par �argoniem, kalpo nevis tautas masām, bet gan �auram sociālām virsslānim. Turklāt tiem nav savas gramatiskās uzbūves un vārdu pamatfonda. Tāpēc tie nekādi nevar attīstīties par patstāvīgām valodām.
Vietējie (�teritoriālie�) dialekti turpretim kalpo tautas masām, un tiem ir sava gramatiskā uzbūve un vārdu pamatfonds. Tāpēc da�i vietējie dialekti nāciju veido�anās procesā var kļūt par pamatu nacionālām valodām un attīstīties par patstāvīgām nacionālām valodām. Tā ir bijis, piemēram, ar krievu valodas Kurskas-Orlas dialektu (Kurskas-Orlas �valoda�), kas ir kļuvis par krievu nacionālās valodas pamatu. Tas pats jāsaka par ukraiņu valodas Poltavas-Kijevas dialektu, kas ir kļuvis par ukraiņu nacionālās valodas pamatu. Kas attiecas uz pārējiem �ādu valodu dialektiem, tad tie zaudē savu savdabību, ieplūst �ajās valodās un izzūd tajās.
Mēdz būt ari pretēji procesi, kad �ādas tautības, kas vēl nav kļuvusi par nāciju tāpēc, ka trūkst nepiecie�amo ekonomisko attīstības apstākļu, vienotā valoda cie� krachu �ās tautības valsts sairuma dēļ, bet vietējie dialekti, kuri vēl nav paguvu�i izkust vienotā valodā, � atdzīvojas un kļūst par sākumu atsevi�ķu patstāvīgu valodu izveido�anai. Iespējams, ka tie�i tā noticis, piemēram, ar mongoļu vienoto valodu.
1950. g. 11. jūlijā
�Pravda�, 1950. g. 2. augustā
Jūsu vēstules saņēmu.
Jūsu kļūda ir tā, ka Jūs esat sajauku�i divas da�ādas lietas un priek�metu, kas aplūkots manā atbildē b. Kra�eņiņņikovai, samainīju�i ar citu priek�metu.
1. Es �ajā atbildē kritizēju N. J. Marru, kas, runājot par valodu (skaņu valodu) un domā�anu, atrauj valodu no domā�anas un tādējādi ieslīd ideālismā. Tātad manā atbildē runa ir par normāliem cilvēkiem, kam ir valoda. Es pie tam apgalvoju, ka domas tādiem cilvēkiem var rasties tikai uz valodas materiala bāzes, ka kailu domu, kuras nebūtu saistītas ar valodas materiālu, nav cilvēkiem, kam ir valoda.
Jūs nevis pieņemat vai noraidāt �o tēzi, bet izvirzāt anomālus, bezvalodas cilvēkus, kurlmēmus, kuriem nav valodas un kuru domas, protams, nevar rasties uz valodas materiala bāzes. Kā redzat, tas ir pavisam cits temats, kam es neesmu pieskāries un nevarēju pieskarties, jo valodniecība nodarbojas ar normāliem cilvēkiem, kam ir valoda, bet ne ar anomāliem, kurlmēmiem, kam valodas nav.
Jūs esat samainīju�i apsprie�amo tematu ar citu tematu, kas nav ticis apspriests.
2. No b. Belkina vēstules redzams, ka viņ� nostāda vienā plāksnē �vārdu Valodu� (skaņu valodu) un ��estu valodu� (pēc
Bet, ja b. Belkins patie�ām tā domā, tad viņ� izdara nopietnu kļūdu. Skaņu valoda jeb vārdu valoda vienmēr ir bijusi vienīgā cilvēku sabiedrības valoda, kas spējīga kalpot ka pilnvērtīgs cilvēku sazinā�anās līdzeklis. Vēsturei nav zināma neviena cilvēku sabiedrība, lai tā būtu vai visvairāk atpalikusi, kam nebūtu savas skaņu valodas. Etnogrāfijai nav zināma neviena atpalikusi tautiņa, lai tā būtu tikpat vai vēl pirmatnējāka nekā, teiksim, pagāju�ā gadsimta austrālie�i vai Ugunszemes iedzīvotāji, kurai nebūtu savas skaņu valodas. Skaņu valoda cilvēces vēsturē ir viens no tiem spēkiem, kas palīdzēja cilvēkiem atdalīties no dzīvnieku valsts, apvienoties sabiedrībās, attīstīt savu domā�anu, organizēt sabiedrisko ra�o�anu, sekmīgi cīnīties ar dabas spēkiem un sasnieg! tādu progresu, kāds mums ir pa�reiz.
�ājā ziņā tā saucamajai �estu valodai tās galīgās nabadzības un aprobe�otības dēļ ir niecīga nozīme. Tā patiesībā nav valoda un pat ne valodas surogāts, kas spētu tā vai citādi aizstāt skaņu valodu, bet palīglīdzeklis ar galīgi ierobe�otiem līdzekļiem, kuru reizēm lieto cilvēks, lai uzsvērtu tos vai citus momentus savā runā. �estu valodu tāpat nevar pielīdzināt skaņu valodai, kā pirmatnēju koka kapli nevar pielīdzināt modernam kāpurķē�u traktoram ar piecu korpusu arklu un traktora rindu sējma�inu.
3. Kā redzams, jūs vispirms interesējaties par kurlmēmiem un tikai pēc tam par valodniecības problēmām. Acīm redzot tie�i �is apstāklis ir licis jums griezties pie manis ar vairākiem jautājumiem. Nu, ja jau jūs uz to pastāvat, man nav nekas pretim apmierināt jūsu lūgumu. Tātad kā ir ar kurlmēmiem? Vai viņiem darbojas domā�ana, vai rodas domas? Jā, viņiem darbojas domā�ana, rodas domas. Skaidrs, ja nu kurlmēmiem nav valodas, viņu dornas nevar rasties uz valodas materiala bāzes. Vai tas nenozīmē, ka kurlmēmo domas ir kailas, nav saistītas ar �dabas normām� (N. J. Marra izteiciens)? Nē, nenozīmē. Kurlmēmo domas rodas un var pastāvēt tikai uz to tēlu, uztveru un priek�statu bāzes, kuri viņiem ikdienas dzīvē rodas par ārējās pasaules priek�metiem un to savstarpējām attiecībām, pateicoties redzes, taustes, gar�as, o�as sajūtām. Ārpus �iem tēliem, uztverēm un priek�statiem doma ir tuk�a, tai nav nekāda satura, t. i., tā neeksistē.
1950. g. 22. jūlijā
�Pravda�, 1950. g. 2. augustā
Jūsu vēstuli saņēmu.
Mazliet nokavējos ar atbildi sakarā ar pārslogojumu darbā.
Jūsu vēstule, to neminot, balstās uz diviem pieņēmumiem: uz pieņēmumu, ka pieļaujams citēt viena vai otra autora darbus atrauti no tā vēsturiskā perioda, kuru traktē citāts, un, otrkārt, uz to pieņēmumu, ka vieni vai otri marksisma secinājumi un formulas, kas iegūti kāda vēsturiskās attīstības perioda pētī�anas rezultātā, ir pareizi visiem attīstības periodiem un tāpēc tiem jāpaliek nemainīgiem.
Man jāsaka, ka abi �ie pieņēmumi ir dziļi maldīgi.
Da�i piemēri.
1. Pagāju�ā gadsimta �etrdesmitajos gados, kad vēl nebija monopolistiskā kapitālisma, kad kapitālisms attīstījās vairāk vai mazāk gludi pa aug�upejo�u līniju, izplatīdamies jaunās, vēl neaizņemtās teritorijās, un nevienmērīgās attīstības likums vēl nevarēja darboties ar pilnu spēku, � Markss un Engelss secināja, ka sociālistiskā revolūcija nevar uzvarēt kādā vienā atsevi�ķā zemē, ka tā var uzvarēt tikai kopīga trieciena rezultātā visās vai vairumā civilizēto zemju. Sis secinājums pēc tam kļuva par vado�o tēzi visiem marksistiem.
Tomēr XX gadsimta sākumā, sevi�ķi pirmā pasaules kara periodā, kad visiem kļuva skaidrs, ka pirmsmonopolistiskais kapitālisms acīm redzami ir pāraudzis monopolistiskā kapitālismā, kad aug�upejo�ais kapitālisms ir pārvērties par mirsto�u kapitālismu, kad kar� atklāja pasaules imperiālistiskās frontes nedziedināmās vājības, bet nevienmērīgās attīstības likums nosacīja proletāriskās revolūcijas nobrie�anu da�ādos laikos da�ādās zemēs, � Ļeņins, balstīdamies uz marksistisko teoriju, secināja, ka jaunajos attīstības apstākļos sociālistiskā revolūcija pilnīgi var uzvarēt vienā, atsevi�ķi ņemtā zemē, ka sociālistiskās revolūcijas vienlaicīga uzvara visās zemēs vai vairumā civilizēto zemju nav iespējama tāpēc, ka revolūcija �inīs zemēs nobriest nevienmērīgi, ka Marksa un Engelsa vecā formula vairs neatbilst jaunajiem vēsturiskajiem apstākļiem.
Kā redzams, mums �eit ir divi da�ādi secinājumi sociālismā uzvaras jautājumā, kuri ne tikai ir viens ar otru pretrunā, bet ari viens otru izslēdz.
Kaut kādi burta kalpi un talmudisti, kas, neiedziļinoties lietas būtībā, citē formāli, atrauti no vēsturiskajiem apstākļiem, � var sacīt, ka viens no �iem secinājumiem kā absolūti nepareizs ir atmetams, bet otrs secinājums kā absolūti pareizs attiecināms uz visiem attīstības periodiem. Bet marksisti nevar nezināt, ka burta kalpi un talmudisti kļūdās, viņi nevar nezināt, ka abi �ie secinājumi ir pareizi, tomēr nevis absolūti, bet katrs savam laikam: Marksa un Engelsa secinājums pirmsmonopolistiskā kapitālisma periodam, bet Ļeņina secinājums � monopolistiskā kapitālisma periodam.
2. Engelss savā �Anti-Diringā� ir teicis, ka pēc sociālistiskās revolūcijas uzvaras valstij jāatmirst. Pamatodamies uz to, pēc sociālistiskās revolūcijas uzvaras mūsu zemē burta kalpi un talmudisti mūsu partijā sāka prasīt partijai spert soļus, lai ātrāk atmirtu mūsu valsts, lai likvidētu valsts orgānus, lai atteiktos no pastāvīgas armijas.
Ta�u padomju marksisti, pamatodamies uz mūslaiku pasaules situācijās pētī�anu, secināja, ka, pastāvot kapitālistiskajam ielenkumam, kad sociālistiskā revolūcija ir uzvarējusi tikai vienā zemē, bet visās pārējās zemēs valda kapitālisms, uzvarēju�ās revolūcijas zemei nevis jāvājina, bet visiem līdzekļiem jāstiprina sava valsts, valsts orgāni, izlūko�anas orgāni, armija, ja �ī zeme negrib, ka kapitālistiskais ielenkums to sagrauj. Krievu marksisti secināja, ka Engclsa formulā domāta sociālismā uzvara visās zemēs vai vairumā zemju, ka tā nav lietojama tajā gadījumā, kad sociālisms uzvar vienā, atsevi�ķi ņemtā zemē, bet visās pārējās zemēs valda kapitālisms.
Kā redzams, jautājumā par sociālistiskās valsts likteni mums �eit ir divas da�ādas formulas, kas viena otru izslēdz.
Burta kalpi un talmudisti var sacīt, ka �is apstāklis rada nepanesamu stāvokli, ka vienu formulu vajag atmest kā absolūti aplamu, bet otru kā absolūti pareizu � attiecināt uz visiem sociālistiskās valsts attīstības periodiem. Bet marksisti nevar nezināt, ka burta kalpi un talmudisti kļūdās, jo abas �īs formulas ir pareizas, tomēr nevis absolūti, bet katra savam laikam: padomju marksistu formula � periodam, kad sociālisms uzvarējis vienā vai da�ās zemēs, bet Engelsa formula � tam periodam, kad sociālismā uzvara pēc kārtas atsevi�ķās zemēs būs novedusi pie sociālismā uzvaras vairumā zemju un kad tādējādi būs radu�ies Engelsa formulas lieto�anai nepiecie�amie nosacījumi.
�ādu piemēru skaitu varētu palielināt.
Tas pats jāsaka arī par abām da�ādajām formulām valodas jautājumā, kas ņemtas no da�ādiem Staļina darbiem un ko b. Cholopovs citē savā vēstulē.
Biedrs Cholopovs atsaucas uz Staļina darbu �Par marksismu valodniecībā�, kur secināts, ka, sacīsim, divu valodu krusto�anās rezultātā viena valoda parasti uzvar, bet otra atmirst, ka tātad krusto�anās nedod kādu jaunu, tre�o valodu, bet saglabā vienu no abām valodām. Tālāk viņ� atsaucas uz citu secinājumu, kas ņemts no Staļina ziņojuma VK(b)P XVI kongresā, kur teikts, ka periodā, kad sociālisms būs uzvarējis pasaules mērogā, kad sociālisms būs nostiprinājies un ieviesies ikdienas dzīvē, nacionālām valodām nenovēr�ami jāsaplūst vienā kopīgā valodā, kas, protams, nebūs ne lielkrievu, ne vācu, bet kaut kāda jauna valoda. Salīdzinājis abas �īs formulas un redzēdams, ka tās ne tikai nesaskan viena ar otru, bet izslēdz viena otru, b. Cholopovs krīt izmisumā. �No Jūsu raksta, �viņ� saka vēstulē,� es sapratu, ka no valodu krusto�anās nekad nevar rasties kāda jauna valoda, bet pirms raksta es biju stingri pārliecināts saskaņā ar Jūsu runu VK(b)P XVI kongresā, ka komunismā valodas saplūdīs vienā kopīgā valodā.�
Acīm redzot b. Cholopovs, atklājis pretrunu starp �īm abām formulām un dziļi ticēdams, ka pretruna jālikvidē, uzskata par nepiecie�amu tikt vaļā no vienas formulas kā nepareizas un pieķerties otrai formulai kā pareizai visiem laikiem un zemēm, bet, tie�i kurai formulai pieķerties, � viņ� nezina. Iznāk kaut kas līdzīgs bezizejas stāvoklim. Biedram Cholopovam nemaz nenāk prātā, ka abas formulas var būt pareizas � katra savam laikam.
Tā vienmēr mēdz būt ar burta kalpiem un talmudistiem, kas, neiedziļinādamies lietas būtībā un citēdami formāli, neatkarīgi no tiem vēsturiskajiem apstākļiem, kurus traktē citāti, neizbēgami nokļūst bezizejas stāvoklī.
Turpretim, ja noskaidro jautājuma būtību, tad nav nekāda pamata bezizejas stāvoklim. Lieta tā, ka Staļina bro�ūrā �Par marksismu valodniecībā� un Staļina runā partijas XVI kongresā domāti divi pavisam da�ādi laikmeti, un tāpēc arī formulas iznāk da�ādas.
Staļina formulā tai viņa bro�ūras daļā, kas attiecas uz valodu krusto�anos, runa ir par laikmetu pirms sociālismā uzvaras pasaules mērogā, kad ekspluatatoru �ķiras ir valdo�ais spēks pasaulē, kad nacionālie un koloniālie spaidi paliek spēkā, kad nacionālā savrupība un nāciju savstarpējā neuzticība nostiprināta ar valstiskām at�ķirībām, kad vēl nav nacionālās tiesību vienlīdzības, kad valodu krusto�anās notiek cīņā par vienas valodas kundzību, kad vēl nav nosacījumu nāciju un valodu mierīgai un draudzīgai sadarbībai, kad aktuala ir nevis valodu sadarbība un savstarpēja bagātinā�anās, bet vienu valodu asimilē�ana un citu uzvara. Saprotams, ka �ādos apstākļos var būt vienīgi uzvarēju�as un uzvarētas valodas. Tie�i �ie apstākļi domāti Staļina formulā, kad tajā teikts, ka, sacīsim, divu valodu krusto�anās dod rezultātā nevis jaunas valodas izveido�anos, bet gan (vienas valodas uzvaru un otras sakāvi.
Turpretim, kas attiecas uz Staļina otro formulu, kura ņemta no runas partijas XVI kongresā, tai daļā, kas attiecas uz valodas saplū�anu vienā kopīgā valodā, tad �eit domāts cits laikmets, un proti � laikmets pēc sociālismā uzvaras vispasaules mērogā, kad pasaules imperiālisms jau vairs nepastāvēs, ekspluatatoru �ķiras būs gāztas, nacionālie un koloniālie spaidi būs likvidēti, nāciju nacionālās savrupības un savstarpējās neuzticības vietā būs stājusies nāciju savstarpējā uzticība un tuvo�anās, nacionālā tiesību vienlīdzība būs ieviesta dzīvē, valodu apspie�anas un asimilē�anas politika būs likvidēta, nāciju sadarbība būs nokārtota un nacionālajām valodām sadarbojoties būs iespēja citai citu brīvi bagātināt. Saprotams, ka �ajos apstākļos nevar būt ne runas par da�u valodu apspie�anu un sakāvi un citu valodu uzvaru. �eit mums būs darī�ana nevis ar divām valodām, no kurām viena tiek sakauta un otra uzvar cīņā, bet gan ar simtiem nacionālu valodu, no kurām nāciju ilgsto�as ekonomiskas, politiskas un kulturālās sadarbības rezultātā sākumā izdalīsies visvairāk bagātinātās vienotas zonālās valodas, bet pēc tam zonālās valodas saplūdīs vienā kopīgā starptautiskā valodā, kas, protams, nebūs ne vācu, ne krievu, ne angļu, bet gan jauna valoda, kura būs uzņēmusi sevī nacionālo un zonālo valodu labākos elementus.
Tātad abas da�ādās formulas atbilst diviem da�ādiem sabiedrības attīstības laikmetiem, un tie�i tāpēc, ka viņas tiem atbilst, abas formulas ir pareizas � katra savam laikmetam.
Prasīt, lai �īs formulas nebūtu pretrunā viena ar otru, lai tās neizslēgtu viena otru, � ir tikpat aplam, cik aplam būtu prasīt, lai kapitālisma kundzības laikmets nebūtu pretrunā ar sociālismā kundzības laikmetu, lai sociālisms un kapitālisms viens otru neizslēgtu.
Burta kalpi un talmudisti uzskata marksismu, atsevi�ķus marksisma secinājumus un formulas par dogmatu krājumu, kuri �nekad� nemainās, kaut ari sabiedrības attīstības apstākļi ir mainīju�ies. Viņi domā, � ja viņi no galvas iemācīsies �os secinājumus un formulas un sāks tos citēt krustām un �ķērsām, tad viņi spēs atrisināt jebkurus jautājumus, cerēdami, ka iekaltie secinājumi un formulas viņiem noderēs visiem laikiem un zemēm, visiem gadījumiem dzīvē. Bet tā domāt var vienīgi tādi cilvēki, kas redz marksisma burtu, bet neredz tā būtību, iekaļ marksisma secinājumu un formulu tekstus, bet nesaprot to saturu.
Marksisms ir zinātne par dabas un sabiedrības attīstības likumiem, zinātne par apspiesto un ekspluatēto masu revolūciju, zinātne par sociālismā uzvaru visās zemēs, zinātne par komunistiskās sabiedrības cel�anu. Marksisms kā zinātne nevar stāvēt uz vietas, � tas attīstās un kļūst pilnīgāks. Savā attīstībā marksisms nevar nepapildināties ar jaunu pieredzi, jaunām zinā�anām, � tātad atsevi�ķas tā formulas un secinājumi nevar nemainīties laika plūsmā, to vietā nevar nenākt jaunas formulas un secinājumi, kas atbilst jaunajiem vēsturiskajiem uzdevumiem. Marksisms neatzīst nemainīgus secinājumus un formulas, kas būtu obligāti visiem laikmetiem un periodiem. Marksisms ir ikkatra dogmatisma ienaidnieks.
1950. g. 28. jūlijā
�Pravda�, 1950. g. 2. augustā
***
�DARBA BALSS�
№ 303
Rīga, 2015