Biedri! Galvenais fakts mūsu sabiedriski saimnieciskajā dzīvē tagadējā momentā, fakts, kas vēr� uz sevi vispārēju uzmanību, ir kolhozu kustības kolosālā pieauguma fakts.

Tagadējās kolhozu kustības raksturīgā pazīme ir tā, ka kolhozos stājas ne tikai atsevi�ķas trūcīgo zemnieku grupas, kā tas bija līdz �im, bet tajos savā vairumā stājas arī vidējo zemnieku masa. Tas nozīmē, ka kolhozu kustība no atsevi�ķu darba zemnieku grupu un starpslāņu kustības ir kļuvusi par miljoniem un miljoniem lielu zemniecības pamatmasu kustību. Ar to, starp citu, arī izskaidrojams tas milzīgi svarīgais fakts, ka kolhozu kustība, kas pieņēmusi varenas, pieaugo�as pret kulaku lavinas veidu, noslauka savā ceļā kulaku pretestību, satriec kulakus un lau� ceļu pla�ai sociālistiskai celtniecībai uz laukiem.

Bet, ja mums ir pamats lepoties ar sociālistiskās celtniecības praktiskajiem panākumiem, tad to pa�u nevar teikt par mūsu teorētiskā darba sekmēm ekonomikas laukā vispār, lauksaimniecības nozarē it sevi�ķi. Vēl vairāk: jāatzīst, ka mūsu praktiskajiem panākumiem teorētiskā doma netiek līdzi, ka mums ir zināma plaisa starp praktiskajiem panākumiem un teorētiskās domas attīstību. Bet ir nepiecie�ami, lai teorētiskais darbs ne vien tiktu praktiskajam līdzi, bet arī lai aizsteigtos tam priek�ā, apbruņojot mūsu praktiķus viņu cīņā par sociālisma uzvaru.

Es �eit nerunā�u daudz par teorijas nozīmi. Jums tā ir pietiekami labi zināma. Ir zināms, ka teorija, ja tā patie�ām! ir īsta teorija, dod praktiķiem orientē�anās spēku, perspektīvas skaidrību, pārliecību darbā, ticību mūsu lietas uzvarai. Visam tam ir � un nevar nebūt � milzīga nozīme mūsu sociālistiskās celtniecības darbā. Nelaime tā, ka mēs sākam klibot tie�i �ajā ziņā, mūsu ekonomikas jautājumu teorētiskās izstrādā�anas ziņā.

Ar ko gan citādi lai izskaidro to faktu, ka pie mums, mūsu sabiedriski politiskajā dzīvē, arvien vēl ir apgrozībā da�ādas bur�uāziskas un sīkbur�uaziskas teorijas mūsu ekonomikas jautājumos? Ar ko lai izskaidro, ka �īs teorijas un teorijiņas nerod līdz �im pienācīgu pretsparu? Ar ko gan lai izskaidro, ka vairākas marksistiski-ļeņiniskās politiskās ekonomijas pamattēzes, kas ir labākā pretinde bur�uāziskām un sīkbur�uaziskām teorijām, sāk aizmirsties, netiek popularizētas mūsu presē, nezin kāpēc netiek izvirzītas pirmajā vietā? Vai tad grūti saprast, ka bez nesamierināmas cīņas uz marksistiski-ļeņiniskās teorijas bazes pret bur�uāziskām teorijām nav iespējams panākt pilnīgu uzvaru pār �ķiras ienaidniekiem?

Jaunā prakse rada jaunu pieeju pārejas perioda ekonomikas problēmām. Jauns viedoklis tagad ir jautājumā par jauno ekonomisko politiku, par �ķirām, par celtniecības tempiem, par saikni, par partijas politiku. Lai neatpaliktu no prakses, jau tagad jāsāk nodarboties ar visu �o problēmu izstrādā�anu no jaunās situacijas viedokļa. Bez tā nav iespējams pārvarēt bur�uāziskās teorijas, kas piegru�o mūsu praktiķu galvas. Bez tā nav iespējams iznīdēt ar visām saknēm �īs teorijas, kas ieguvu�as aizspriedumu izturību. Jo tikai cīņā pret bur�uāziskiem aizspriedumiem teorijā var panākt marksisma-ļeņinisma poziciju nostiprinā�anu.

Atļaujiet man raksturot kaut da�us no �iem bur�uāziskajiem aizspriedumiem, ko dēvē par teorijām, un demonstrēt to nederīgumu, apgaismojot da�as mūsu celtniecības centrālās problemas.

Jūs, protams, zināt, ka komunistu vidū arvien vēl ir apgrozībā tā saucamā mūsu tautas saimniecības sektoru �līdzsvara� teorija. �ai teorijai, protams, nav nekā kopīga ar marksismu. Tomēr to, �o pa�u teoriju, propagandē vairāki cilvēki no labējo nometnes.

�ī teorija pieļauj, ka mums ir vispirms sociālistiskais sektors, � zināma veida kaste, � un bez tam mums ir nesocialistiskais sektors, ja gribat, kapitālistiskais � tā ir otra kaste. Abas �īs kastes atrodas uz da�ādām slie�dēm un mierīgi slīd uz priek�u, viena otrai nepieskar�damās. No ģeometrijas zināms, ka paralēlas līnijas nesatiekas. Tomēr �ās ievērojamās teorijas autori domā, ka �īs paraleles kādreiz satiksies un, kad tās satiksies, mums būs sociālisms. Turklāt �ī teorija nepamana to, ka aiz tā saucamajām �kastēm� stāv �ķiras un ka �o kastu� virzī�anās uz priek�u norisinās niknā �ķiru cīņa, cīņā uz dzīvību un nāvi, cīņā pēc principa �kur�

kuru�.

Pāriesim pie otra aizsprieduma politiskajā ekonomijā, pie otras bur�uāziska tipa teorijas. Es te domāju �pa�plūsmas� teoriju sociālistiskās celtniecības darbā, teoriju, kam nav nekā kopīga ar marksismu, bet ko uzcītīgi sludina mūsu biedri no labējo nometnes.

�ās teorijas autori apgalvo apmēram sekojo�o. Kad mums bija kapitālisms, industrija attīstījās uz kapitālistiskās bazes un lauki sekoja kapitālistiskajai pilsētai stihiski, pa�plūsmā, pārveidodamies pēc kapitālistiskās pilsētas ģīmja un līdzības. Ja tā tas notika, pastāvot kapitālismam, tad kāpēc gan tas pats nevarētu notikt arī, pastāvot padomju saimniecībai? Kāpēc gan lauki, sīkzemnieku saimniecība, nevarētu sekot pa�plūsmas ceļā sociālistiskajai pilsētai, stihiski pārveidodamies pēc sociālistiskās pilsētas ģīmja un līdzības? �ās teorijas autori uz �ā pamata apgalvo, ka lauki varot sekot sociālistiskajai pilsētai pa�plūsmas ceļā. No tā izriet jautājums: vai vērts mums uztraukties par padomju saimniecību un kolhozu dibinā�anu, vai vērts mums �ķēpus lauzt, ja lauki arī tā var sekot sociālistiskajai pilsētai?

Lūk, jums vēl viena teorija, kuras mērķis, objektīvi ņemot, ir ielikt jaunu ieroci lauku kapitālistisko elementu rokās viņu cīņā pret kolhoziem.

Par �ās teorijas antimarksistisko būtību nav ne mazāko �aubu.

Vai nav dīvaini, ka mūsu teorētiķi vēl arvien nav atradu�i laiku sagraut �o dīvaino teoriju, kas piegru�o mūsu praktiķu-kolhoznieku galvas?

Nav �aubu, ka sociālistiskās pilsētas vado�ā loma attiecībā pret sīkzemnieciskajiem individuālistiskajiem laukiem ir liela un nenovērtējama. Tie�i uz to arī pamatojas industrijas pārveidojo�ā loma attiecībā pret lauksaimniecību. Bet vai ar �o faktoru pietiek, lai sīkzemnieciskie lauki sociālistiskās celtniecības darbā pa�i sekotu pilsētai pa�plūsmas ceļā? Nē, nepietiek.

Kapitālismam pastāvot, lauki sekoja pilsētai stihiski, jo pilsētas kapitālistiskā saimniecība un zemnieku individuālā sīkā pre�u saimniecība savā pamatā ir viena tipa saimniecība. Protams, sīkzemnieku pre�u saimniecība vēl nav kapitālistiskā saimniecība. Bet savā pamatā tā ir tāda pa�a tipa saimniecība kā kapitālistiskā, jo balstās uz ra�o�anas līdzekļu privātīpa�umu. Ļeņinam ir tūksto�reiz taisnība, kad viņ� savās piezīmēs sakarā ar Buharina bro�ūru par �Pārejas perioda ekonomiku� runā par �zemniecības pre�u-kapitalistisko tendenci� pretēji proletariāta sociālistiskajai tendencei. Tie�i aito arī izskaidrojams, ka �sīkra�o�ana rada kapitālismu un bur�uāziju pastāvīgi, ik dienas, ik stundas, stihiski un masu apjomā� (Ļeņins).

Vai var teikt, ka zemnieku sīkā pre�u saimniecība savā pamatā ir tāda pa�a tipa saimniecība kā sociālistiskā ra�o�ana pilsētā? Redzams, ka, nesaraujot saites ar marksismu, to nevar teikt. Citādi Ļeņins nebūtu teicis, ka, �kamēr mēs dzīvojam sīkzemnieciskā zemē, kapitālismam Krievijā ekonomiskā baze ir stiprāka nekā komunismam�.

Tātad pa�plūsmas teorija sociālistiskās celtniecības darbā ir satrunējusi, antiļeņiniska teorija.

Tātad, lai sīkzemnieciskie lauki sekotu sociālistiskajai pilsētai, vēl bez visa pārējā ir nepiecie�ami vajadzīgs ieviest uz laukiem kā sociālisma bazi sociālistiskās lielsaimniecības � kolhozus un padomju saimniecības, kas ar sociālistisko pilsētu priek�galā spētu vest sev līdzi zemnieku pamatmasas.

No tā redzams, ka �pa�plūsmas� teorija sociālistiskajā celtniecībā ir antimarksistiska teorija. Sociālistiskā pilsēta var vest sev līdzi sīkzemnieciskos laukus ne citādi kā ievie�ot uz laukiem kolhozus un padomju saimniecības un pārveidojot laukus jaunā sociālistiskā garā.

Dīvaini, ka antimarksistiskajai �pa�plūsmas� teorijai sociālistiskajā celtniecībā mūsu teoretiķi-agrarie�i līdz �im nedod pienācīgu pretsparu.

Pāriesim pie tre�ā aizsprieduma politiskajā ekonomijā, pie sīkzemnieku saimniecības �stabilitātes� teorijas. Visiem ir zināmi bur�uāziskās politiskās ekonomijas iebildumi pret pazīstamo marksisma tezi par lielsaimniecības priek�rocību pret sīksaimniecību, � tezi, kurai it kā esot nozīme vienīgi rūpniecībā, bet kas lauksaimniecībā neesot piemērojama. Dāvida un Herca tipa sociāldemokrātiskie teorētiķi, kas sludina �o teoriju, turklāt ir mēģināju�i �balstīties� uz to faktu, ka sīkzemnieks ir izturīgs, pacietīgs, ka viņ� gatavs ciest visādus trūkumus, lai tikai nosargātu savu zemes stūrīti, ka tāpēc cīņā pret lielsaimniecību zemkopībā sīkzemnieku saimniecības esot stabilas.

Nav grūti saprast, ka �āda �stabilitāte� ir sliktāka par katru nestabilitāti. Nav grūti saprast, ka �ai antimarksistiskajai teorijai ir tikai viens mērķis: cildināt un nostiprināt kapitālistisko kārtību, kas izputina miljoniem lielās sīkzemnieku masas. Un tie�i tāpēc, ka tai ir �āds mērķis, tie�i tāpēc marksistiem izdevās tik viegli satriekt �o teoriju.

Bet tagad runa nav par to. Lieta tā, ka mūsu prakse, mūsu īstenība dod jaunus argumentus pret �o teoriju, bet mūsu teorētiķi dīvainā kārtā negrib vai nespēj izmantot �o jauno ieroci pret strādnieku �ķiras ienaidniekiem. Es te domāju zemes privātīpa�uma iznīcinā�anas praksi, zemes nacionalizacijas praksi pie mums, praksi, kas atbrīvo sīkzemnieku no viņa verdziskās pieķer�anās savam zemes stūrītim un reizē ar to atvieglo pāreju no sīkās zemnieku saimniecības uz lielu, kolektīvu saimniecību.

Patie�ām, kas ir saistījis, saista un joprojām saistīs Rietumeiropas sīkzemnieku pie viņa sīkās pre�u saimniecības? Vispirms un galvenokārt tas, ka viņam ir pa�am savs zemes stūrītis, savs zemes privātīpa�ums. Viņ� gadiem ir krājis naudu, lai nopirktu zemes stūrīti, viņ� to ir nopircis un, saprotams, viņ� negrib no tā �ķirties, ciezdams labāk visvisādus trūkumus, izvēlēdamies labāk me�onību, nabadzību, lai tikai nosargātu savu zemes stūrīti � savas individuālās saimniecības pamatu.

Vai var teikt, ka �is faktors tādā pa�ā veidā turpina darboties arī pie mums, padomju iekārtas apstākļos? Nē, nevar teikt. Nevar teikt tāpēc, ka mums nav zemes privātīpa�uma. Un tie�i tāpēc, ka mums nav zemes privātīpa�uma, mums nav arī tās verdziskās zemnieka pieķer�anās zemes stūrītim, kāda ir Rietumos. Un �is apstāklis nevar neatvieglināt sīkzemnieku saimniecības pāreju uz kolhozu sliedēm.

Lūk, kur viens no iemesliem, kāpēc lielajām saimniecībām uz laukiem, kolhoziem uz laukiem, tik viegli izdodas demonstrēt pie mums, zemes nacionalizacijas apstākļos, savu pārākumu par sīko zemnieku saimniecību.

Lūk, kur padomju agrarlikumu lielā revolucionārā nozīme, kuri iznīcināja absolūto renti, atcēla zemes privātīpa�umu un realizēja zemes nacionalizāciju.

Bet no tā secināms, ka mūsu rīcībā ir jauns arguments pret bur�uāziskajiem ekonomistiem, kas sludina, ka sīkzemnieka saimniecība savā cīņā pret lielsaimniecību esot stabila.

Kāpēc gan mūsu teoretiķi-agrarie�i pietiekami neizlieto �o jauno argumentu savā cīņā pret visvisādām bur�uāziskām teorijām?

Nacionalizējot zemi, mēs, starp citu, pamatojāmies uz tiem teorētiskajiem priek�noteikumiem, kas doti �Kapitāla� tre�ajā sējumā, Marksa pazīstamajā grāmatā �Virsvērtības teorijas� un Ļeņina agrāros apcerējumos, kas ir teorētiskās domas bagātāko dārgumu krājums.

Es te domāju zemes rentes teoriju vispār, absolūtās zemes rentes teoriju it īpa�i. Tagad ir skaidrs, ka mūsu sociālistiskās celtniecības prakse pilsētā un uz laukiem ir spīdo�i apstiprinājusi �o darbu teorētiskās tezes.

Nav tikai saprotams, kāpēc �ajanovu tipa �padomju� ekonomistu pretzinātniskām teorijām jābūt brīvā apgrozībā mūsu presē, bet ģeniālie Marksa-Engelsa-Ļeņina darbi par zemes rentes un absolūtās zemes rentes teoriju nav jāpopularizē un jāizvirza pirmajā vietā, kāpēc tiem jābūt paslēptiem zem pūra?

Jūs, dro�i vien, atceraties pazīstamo Engels� bro�ūru �Zemnieku jautājums�. Jūs, protams, atceraties, cik apdomīgi Engelss pieiet jautājumam par sīkzemnieku pārve�anu uz kopdarbības saimniecības ceļu, uz kolektīvas saimniecības ceļu. Atļaujiet man citēt attiecīgo vietu no Engels� bro�ūras:

�Mēs noteikti stāvam sīkzemnieka pusē; mēs darīsim visu iespējamo, lai viņam būtu cie�amāka dzīve, lai atvieglotu viņam pāreju uz kopdarbību gadījumā, ja viņ� par to iz�ķirtos; bet tādā gadījumā, ja viņ� vēl nebūs spējīgs par to iz�ķirties, mēs centīsimies viņam dot iespējami vairāk laika par to padomāt uz sava zemes stūrī�a�.

Jūs redzat, cik apdomīgi Engelss pieiet jautājumam par individuālās zemnieku saimniecības pārve�anu uz kolektīvisma sliedēm. Ar ko lai izskaidro �ādu, pirmajā mirklī �ķietami pārmērīgu, Engelsa apdomību? Uz ko viņ� �eit pamatojies? Redzams, viņ� ir pamatojies uz zemes privātīpa�uma pastāvē�anu, uz to faktu, ka zemniekam ir �savs stūrītis� zemes, no kura viņam, zemniekam, būs grūti �ķirties. Tāda ir zemniecība Rietumos. Tāda ir zemniecība kapitālistiskās valstīs, kur pastāv zemes privātīpa�ums. Saprotams, ka �eit ir vajadzīga liela apdomība.

Vai var teikt, ka �āds stāvoklis ir pie mums PSR Savienībā? Nē, to nevar teikt. Nevar, jo mums nav zemes privātīpa�uma, kas zemnieku saista pie viņa individuālās saimniecības. Nevar, jo mums ir zemes nacionalizacija, kas atvieglo individuālā zemnieka pāreju uz kolektīvisma sliedēm.

Lūk, viens no iemesliem, kāpēc kolhozu kustība pēdējā laikā pie mums attīstās samērā viegli un ātri.

Nav patīkami, ka mūsu teoretiķi-agrarie�i vēl nav pamēģināju�i pienācīgi skaidri parādīt �o starpību starp zemnieka stāvokli pie mums un Rietumos. Bet tie�i �ādam darbam būtu vislielākā nozīme ne tikai mums, padomju darbiniekiem, bet arī visu zemju komunistiem. Jo proletāriskajai revolūcijai kapitālistiskās zemēs nav vienalga, vai sociālisms tur būs jāuzceļ tūliņ pēc varas saņem�anas proletariāta rokās uz zemes nacionalizācijas bazes vai bez �ādas bazes.

Savā nesenajā rakstā presē (�Lielā lūzuma gads�) es minēju zināmus argumentus par lielsaimniecības priek�rocību zemkopībā pret sīksaimniecību, domādams lielās padomju saimniecības. Nav nemaz jāpierāda, ka visi �ie argumenti viscaur un pilnīgi attiecas arī uz kolhoziem kā lielām saimnieciskām vienībām. Es runāju ne tikai par attīstītiem kolhoziem, kuriem ir ma�inu un traktoru baze, bet arī par kolhoziem sākuma stadijā, kas reprezentē, tā sakot, manufaktūras periodu kolhozu celtniecībā un balstās uz zemnieku inventāru. Es te domāju tos kolhozus sākuma stadijā, kādus tagad dibina vienlaidu kolektivizācijas rajonos un kas balstās uz zemnieku ra�o�anas rīku vienkār�u kopā salik�anu.

Aplūkosim, piemēram, kolhozus Hopras rajonā, biju�ā Donas apgabalā. Ārēji, no tehnikas viedokļa, �ie kolhozi it kā neat�ķiras no sīkās zemnieku saimniecības (maz ma�inu, maz traktoru). Un tomēr zemnieku darba rīku vienkār�a kopā salik�ana kolhozā ir devusi tādu efektu, par kādu mūsu praktiķi nav ne sapņoju�i. Kā izpaudies �is efekts? Tā, ka pāreja uz kolhozu sliedēm ir devusi sējas platības papla�inājumu par 30, 40 un 50%. Ar ko lai izskaidro �o �galvu reibino�o� efektu? Ar to, ka zemnieki, būdami bezspēcīgi individuāla darba apstākļos, ir kļuvu�i par vislielāko spēku, salīkdami kopā savus darba rīkus un apvienodamies kolhozos. Ar to, ka zemnieki ir guvu�i iespēju apstrādāt individuāla darba apstākļos grūti apstrādājamas atmatas un plēsumus. Ar to, ka zemnieki ir guvu�i iespēju dabūt savās rokās �os plēsumus. Ar to, ka ir radusies iespēja izmantot agrāk neapstrādātās vietas, atsevi�ķus zemes stūrī�us, e�as utt., u. tml.

Jautājumam par atmatu un plēsumu apstrādā�anu ir milzīga nozīme mūsu lauksaimniecībā. Jūs zināt, ka vecajos laikos Krievijas revolucionārās kustības ass bija agrarjautājums. Jūs zināt, ka viens no agrar-kustības mērķiem bija zemes trūkuma likvidē�ana. Daudzi toreiz domāja, ka �is zemes trūkums ir absolūts, t. i., ka Krievijā vairs nav brīvas zemes, kas derīga apstrādā�anai. Bet kas noskaidrojās īstenībā? Tagad visiem ir skaidrs, ka brīvas zemes PSR Savienībā ir bijis un palicis vēl desmitiem miljonu hektaru, bet apstrādāt to ar saviem no�ēlojamiem darba rīkiem zemniekam nebija nekādas iespējas. Un tie�i tāpēc, ka zemniekam nebija iespējams apstrādāt plēsumus un atmatas, tie�i tāpēc viņ� tiecās pēc �mīkstās zemes�, pēc zemes, kas piederēja mui�niekiem, pēc zemes, kas bija parocīga apstrādā�anai ar zemnieku inventāra spēkiem individuāla darba apstākļos. Lūk, kas bija �zemes trūkuma� pamats. Tāpēc nav brīnums, ka mūsu Labības trestam, kas apbruņojies ar traktoriem, tagad ir iespējams sākt apstrādāt kādus divdesmit miljonus hektaru brīvas zemes, ko zemnieki nav aizņēmu�i un ko nevar apstrādāt individuāla darba kārtībā ar sīkzemnieku inventāra spēkiem.

Kolhozu kustības nozīme visās tās fāzēs, � gan tās sākuma fazē, gan attīstītākā fazē, kad tā ir apbruņota ar traktoriem, � ir, starp citu, tāda, ka zemnieki tagad gūst iespēju sākt apstrādāt atmatas un plēsumus. Te ir sējas platību milzīgās papla�inā�anās noslēpums, zemniekiem pārejot kolektīvā darbā. Tas ir viens no kolhozu pārākuma pamatiem par individuālo zemnieku saimniecību.

Nav nemaz jāsaka, ka kolhozu pārākums par individuālo zemnieku saimniecību kļūs vēl neapstrīdamāks, kad sākuma stadijas kolhoziem vienlaidu kolektivizācijas rajonos nāks palīgā mūsu ma�īnu un traktoru stacijas un kolonas un kad pa�i kolhozi dabūs iespēju koncentrēt savās rokās traktorus un kombainus.

Pastāv bur�uāzisko ekonomistu kultivēts aizspriedums par tā saucamajām ��ķērēm�, aizspriedums, kam jāpieteic nesaudzīgs kar�, tāpat kā visām citām bur�uaziskām teorijām, kas, diem�ēl, ir izplatītas padomju presē. Es te domāju teoriju par to, ka Oktobra revolūcija esot devusi zemniecībai mazāk nekā Februāra revolūcija, ka Oktobra revolūcija, patiesību sakot, nekā neesot devusi zemniecībai.

�o aizspriedumu kādu laiku izplatīja mūsu presē viens no �padomju� ekonomistiem. Tiesa, viņ�, �is �padomju� ekonomists, vēlāk no savas teorijas atteicās. (Balss: �Kur� tad tas ir?�.) Tas ir Gromans. Bet �o teoriju uzķēra trockistu un zinovjevie�u opozicija un izlietoja to pret partiju. Turklāt nav nekāda pamata apgalvot, ka tā nebūtu apgrozībā �padomju� sabiedriskajās aprindās arī tagad.

Tas, biedri, ir ļoti svarīgs jautājums. Tas skar problēmu par pilsētas un lauku savstarpējām attiecībām. Tas skar problēmu par pretstata iznīcinā�anu starp pilsētu un laukiem. Tas skar ļoti aktuālo ��ķēru� jautājumu. Tāpēc es domāju, ka ar �o dīvaino teoriju ir vērts nodarboties.

Vai pareizi, ka zemnieki nekā nav saņēmu�i no Oktobra revolūcijas? Pievērsīsimies faktiem.

Man rokās ir pazīstamā statistiķa b. Ņem�inova pazīstamā tabula, kas publicēta manā rakstā �Labības frontē�. �ai tabulā redzams, ka pirms revolūcijas mui�nieki �ra�oja� ne mazāk kā 600 milj. pudu graudu labības. Tātad mui�nieki tolaik bija 600 milj. pudu labības turētāji.

Kulaki pēc �ās tabulas tolaik �ra�oja� 1 900 milj. pudu labības. Tas ir ļoti liels spēks, kas tolaik bija kulaku rīcībā.

Turpretī trūcīgie un vidējie zemnieki ra�oja 2 500 milj. pudu labības.

Tāda ir stāvokļa aina vecajā sād�ā, sād�ā pirms Oktobra revolūcijas.

Kādas pārgrozības ir notiku�as uz laukiem pēc Oktobra? Ņemu skaitļus no tās pa�as tabulas. Aplūkosim, piemēram, 1927. gadu. Cik �ajā gadā ra�oja mui�nieki? Skaidrs, ka viņi nera�oja nekā un arī nevarēja ra�ot, jo mui�niekus bija iznīcinājusi Oktobra revolūcija. Jūs sapratīsit, ka tam bija jākļūst par lielu atvieglinājumu zemniecībai, jo zemnieki atbrīvojās no mui�nieku jūga. Tas, protams, ir liels sasniegums zemniecībai, kas iegūts Oktobra revolūcijas rezultātā.

Cik 1927. gadā ra�oja kulaki? 600 milj. pudu labības 1 900 milj. pudu vietā. Tātad periodā pēc Oktobra revolūcijas kulaku spēks pamazinājies vairāk nekā trīs reizes. Jūs sapratīsit, ka tas nevarēja neatvieglot trūcīgo un vidējo zemnieku stāvokli.

Bet cik 1927. gadā ra�oja trūcīgie un vidējie zemnieki? 4 miljardus pudu 2 500 milj. pudu vietā. Tātad trūcīgie un vidējie zemnieki pēc Oktobra revolūcijas sāka ra�ot par 1,5 miljarda pudiem labības vairāk nekā laikā pirms revolūcijas.

Lūk, jums fakti, kas liecina, ka trūcīgajiem un vidējiem zemniekiem no Oktobra revolūcijas ir biju�i kolosāli ieguvumi.

Lūk, ko Oktobra revolūcija ir devusi trūcīgajiem un vidējiem zemniekiem.

Kā var pēc tā apgalvot, ka Oktobra revolūcija nekā nav devusi zemniekiem?

Bet tas, biedri, nav viss. Oktobra revolūcija iznīcināja zemes privātīpa�umu, iznīcināja zemes pirk�anu un pārdo�anu, nodibināja zemes nacionalizāciju. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, lai ra�otu labību, zemniekam nebūt nav vajadzīgs zemi pirkt. Agrāk viņ� gadiem krāja līdzekļus, lai iegūtu zemi, iestiga parādos, uzņēmās parādjūgu, lai tikai iegūtu zemi. Zemes pirk�anas izdevumi gūlās, protams, uz labības ra�o�anas izmaksu. Tagad zemniekam tas vairs nav vajadzīgs. Tagad viņ� var ra�ot labību, nepirkdams zemi. Tātad simtiem miljonu rubļu, ko zemnieki izdeva, lai nopirktu zemi, paliek tagad zemnieku kabatā. Vai tas atvieglina vai neatvieglina zemnieku stāvokli? Skaidrs, ka atvieglina.

Tālāk. Līdz pēdējam laikam zemnieks bija spiests ru�ināt zemi ar veco inventāru individuāla darba kārtībā. Katram zināms, ka ar veciem, tagad jau nederīgiem ra�o�anas rīkiem apbruņots individuāls darbs nedod to ieguvumu, kas vajadzīgs, lai dzīvotu cie�ami, lai sistemātiski uzlabotu savu materialo stāvokli, lai attīstītu savu kultūru un izietu uz pla�ā sociālistiskās celtniecības ceļa. Tagad, pēc kolhozu kustības spēcīgas attīstības zemniekiem ir iespējams apvienot savu darbu ar savu kaimiņu darbu, apvienoties kolhoza, uzplēst līdumu, izmantot atmatu, dabūt ma�inas un traktorus un tādējādi divreiz, ja ne trīsreiz pacelt savu darba ra�īgumu. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka zemniekam tagad, apvienojoties kolhozos, ir iespējams ra�ot daudz vairāk nekā agrāk, patērējot tādu pa�u darba daudzumu. Tas tātad nozīmē, ka labības ra�o�ana kļūst daudz lētāka, nekā tā bija līdz pēdējam laikam. Tas beidzot nozīmē, ka, stabilām cenām pastāvot, zemnieks var saņemt par labību daudz vairāk, nekā viņ� saņēma līdz �im.

Kā var pēc visa tā apgalvot, ka no Oktobra revolūcijas zemniecība nekā nav ieguvusi?

Vai nav skaidrs, ka ļaudis, kas stāsta tādas tenkas, atklāti apmelo partiju, Padomju varu?

Bet kas no visa tā secināms?

No tā secināms, ka jautājums par ��ķērēm�, jautājums par ��ķēru� likvidē�anu tagad jāizvirza jaunā veidā. No tā secināms, ka, ja kolhozu kustība augs pa�reizējā tempā, tad ��ķēres� jau tuvākā laikā iznīcinās. No tā secināms, ka jautājums par attiecībām starp pilsētu un laukiem nostājas uz jauniem pamatiem, ka pretstats starp pilsētu un laukiem izzudīs paātrinātā tempā.

�im apstāklim, biedri, ir vislielākā nozīme visā mūsu celtniecībā. Tas pārveido zemnieka psihologiju un pagrie� viņu ar seju pret pilsētu. Tas rada pamatu pretstata iznīcinā�anai starp pilsētu un laukiem. Tas rada pamatu, lai partijas lozungu �ar seju pret laukiem� papildinātu ar zemnieku-kolhoznieku lozungu �ar seju pret pilsētu�.

Un te nav nekā apbrīnojama, jo zemnieks tagad saņem no pilsētas ma�inas, traktorus, agronomus, organizatorus un beidzot � tie�u palīdzību kulaku apkaro�anai un pārvarē�anai. Vecā tipa zemnieks ar savu zvērisko neuzticību pilsētai kā laupītājam atiet otrā plānā. Viņu nomaina jaunais zemnieks, zemnieks-kolhoznieks, kas raugās uz pilsētu ar cerību dabūt no turienes realu palīdzību ra�o�anai. Vecā tipa zemnieka vietā, kas baidās noslīdēt līdz trūcīgai zemniecībai un vienīgi slepus paceļas līdz kulaka stāvoklim (var atņemt vēlē�anu tiesības!), nāk jaunais zemnieks, kam ir jauna perspektīva � stāties kolhoza un izrauties no trūkuma un tumsas uz pla�a saimnieciskās dzīves un kultūras kāpinājuma ceļa.

Lūk, biedri, kā tā lieta izvēr�as.

Tāpēc jo nepatīkamāk, biedri, ka mūsu teoretiķi-agrarie�i nav darīju�i visu, lai sagrautu un izrautu ar saknēm visas un visādas bur�uāziskas teorijas, kas mēģina diskreditēt Oktobra revolūcijas iekarojumus un kolhozu pieaugo�o kustību.

Kolhozi kā saimniecības tips ir viena no sociālistiskās saimniecības formām. Par to nevar būt nekādu �aubu.

Viens no runātājiem uzstājās �eit un diskreditēja kolhozus. Viņ� apgalvoja, ka kolhoziem kā saimnieciskām organizācijām neesot nekā kopīga ar sociālistisku saimniecības formu. Man jāsaka, biedri, ka �āds kolhozu raksturojums ir pilnīgi nepareizs. Nevar būt �aubu, ka tam, �im raksturojumam, nav nekā kopīga ar īstenību.

Kas nosaka saimniecības tipu? Acīm redzami � cilvēku attiecības ra�o�anas procesā. Ar ko gan citu var noteikt saimniecības tipu? Bet vai kolhoza ir tāda ļau�u �ķira, kas būtu ra�o�anas līdzekļu īpa�nieki, un tāda ļau�u �ķira, kam �o ra�o�anas līdzekļu nebūtu? Vai kolhoza ir ekspluatatoru �ķira un ekspluatējamo �ķira? Vai kolhozs nereprezentē galveno ra�o�anas rīku sabiedrisko�anu uz zemes, kas pieder valstij? Kāds pamats ir apgalvot, ka kolhozi kā saimniecības tips nav viena no sociālistiskās saimniecības formām?

Protams, kolhozos ir pretrunas. Protams, kolhozos ir individuālisma un pat kulacisma paliekas, kas vēl nav izzudu�as, bet kam ar laiku visādā ziņā jāizzūd, jo vairāk kolhozus nostiprinās, jo vairāk tos ma�inizēs. Bet vai var noliegt, ka kolhozi kopumā ar visām viņu pretrunām un nepilnībām, kolhozi kā saimniecisks fakts savā pamatā ir jauns lauku attīstības ceļ�, lauku sociālistiskās attīstības ceļ� pretstatā kulaciskajam, kapitālistiskajam attīstības ceļam? Vai var noliegt, ka kolhozi (es runāju par kolhoziem, bet ne par viltus kolhoziem) mūsu apstākļos ir uz laukiem sociālistiskās celtniecības baze un pamats, kas izaugu�i niknās sadursmēs ar kapitālistiskiem elementiem?

Vai nav skaidrs, ka da�u biedru mēģinājumiem diskreditēt kolhozus un tos izsludināt par bur�uāzisku saimniecības formu nav nekāda pamata?

1923. gadā mums vēl nebija kolhozu masveidīgas kustības. Savā bro�ūrā �Par kooperāciju� Ļeņins ņēma vērā visus kooperacijas veidus, ir tās zemākās (apgādes un pārdo�anas) formas, ir augstākās (kolhozu forma). Ko tad viņ� toreiz teica par kooperāciju, par kooperatīviem uzņēmumiem? Lūk, viens citāts no Ļeņina bro�ūras �Par kooperāciju�:

�Mūsu pastāvo�ajā iekārtā kooperatīvie uzņēmumi at�ķiras no privatkapitalistiskiem uzņēmumiem kā kolektīvie uzņēmumi, bet neat�ķiras no sociālistiskiem uzņēmumiem, ja tie dibināti uz zemi, ar ra�o�anas līdzekļiem, kas pieder valstij, t. i., strādnieku �ķirai� (XXVII sēj., 396. lpp.).

Tātad Ļeņins aplūko kooperatīvos uzņēmumus ne pa�us par sevi, bet sakarībā ar mūsu pastāvo�o iekārtu, sakarībā ar to, ka tie funkcionē uz valstij piedero�as zemes, tādā zemē, kur ra�o�anas līdzekļi pieder valstij, un, apskatīdams tos �ādā kārtībā, Ļeņins apgalvo, ka kooperatīvie uzņēmumi neat�ķiras no sociālistiskiem uzņēmumiem.

Tā izsakās Ļeņins par kooperatīviem uzņēmumiem vispār.

Vai nav skaidrs, ka ar vēl lielāku pamatu to pa�u var teikt par mūsu perioda kolhoziem?

Ar to, starp citu, arī izskaidrojams, ka �vienkār�u kooperacijas aug�anu� Ļeņins mūsu apstākļos uzskata par �identisku sociālisma aug�anai�.

Jūs redzat, ka, diskreditēdams kolhozus, iepriek� minētais runātājs ir pielaidis visrupjāko kļūdu pret ļeņinismu.

No �ās kļūdas rodas viņa otra kļūda � par �ķiru cīņu kolhozos. Runātājs tik krāsaini iztēloja �ķiru cīņu kolhozos, ka var iedomāties, ka �ķiru cīņa kolhozos neat�ķiras no �ķiru cīņas ārpus kolhoziem. Vēl vairāk, var sākt domāt, ka tā kļūst tur vēl niknāka. Bet ne jau minētais runātājs viens grēko �ajā lietā. Pļāpā�ana par �ķiru cīņu, �īkstē�ana un pīkstē�ana par �ķiru ciņu kolhozos tagad ir visu mūsu �kreiso� brēkuļu raksturīgā pazīme. Turklāt viskomiskākais �ajā pīkstoņā ir tas, ka �ķiru cīņu �ie pīkstētāji �redz� tur, kur tās nav vai gandrīz nav, bet neredz to tur, kur tā pastāv un plūst pāri malām.

Vai kolhozos ir �ķiru cīņas elementi? Jā, ir. Nevar nebūt �ķiru cīņas elementu kolhozos, ja tur vēl saglabājas individuālistiskās vai pat kulaku psihologijas paliekas, ja tur vēl ir zināma nevienlīdzība materiālajā stāvoklī. Vai var teikt, ka �ķiru cīņa kolhozos ir vienlīdzīga �ķiru cīņai ārpus kolhoziem? Nē, nevar teikt. Tā jau ir mūsu �kreiso� frā�u varoņu kļūda, ka viņi �o starpību neredz.

Ko nozīmē �ķiru cīņa ārpus kolhoziem, pirms kolhozu nodibinā�anas? Tā nozīmē cīņu pret kulaku, kam pieder ra�o�anas rīki un līdzekļi un kas ar �o ra�o�anas rīku un līdzekļu palīdzību uzspie� trūcīgajai zemniecībai parādjūgu. �ī cīņa ir cīņa uz dzīvību un nāvi.

Bet ko nozīmē �ķiru cīņa uz kolhozu bazes? Tā nozīmē, vispirms, to, ka kulaks ir sakauts un ka viņam ir atņemti ra�o�anas rīki un līdzekļi. Tā nozīmē, otrkārt, to, ka trūcīgie un vidējie zemnieki ir apvienoti kolhozos uz galveno ra�o�anas rīku un līdzekļu sabiedrisko�anas bazes. Tā nozīmē, beidzot, to, ka runa ir par cīņu starp kolhozu locekļiem, no kuriem vieni vēl nav atbrīvoju�ies no individuālistiskām un kulaciskām paliekām un mēģina izmantot zināmo nevienlīdzību kolhozos savā labā, bet otri �īs paliekas un �o nevienlīdzību vēlas izdzīt no kolhoziem. Vai nav skaidrs, ka tikai aklie nevar saredzēt starpību starp �ķiru cīņu uz kolhozu bazes un �ķiru cīņu ārpus kolhoziem?

Būtu maldīgi domāt, ka, ja mums ir kolhozi, tad ir dots viss nepiecie�amais sociālisma uzcel�anai. Vēl jo maldīgāk būtu domāt, ka kolhozu locekļi jau ir kļuvu�i par sociālistiem. Nē, vēl daudz būs jāpastrādā, lai pārveidotu zemnieku-kolhoznieku, lai pārvarētu viņa individuālistisko psihologiju un padarītu viņu par īstu sociālistiskās sabiedrības darba cilvēku. Un tas tiks izdarīts jo ātrāk, jo drīzāk kolhozus ma�inizēs, jo drīzāk tos traktorizēs. Bet tas nepavisam nemazina kolhozu kā lauku sociālistiskās pārveido�anas sviras milzīgo nozīmi. Kolhozu lielā nozīme ir ta�u tie�i tā, ka tie ir galvenā baze ma�inu un traktoru lieto�anai zemkopībā, ka tie ir galvenā baze zemnieka pārveido�anai, viņa psihologijas pārveido�anai sociālisma garā. Ļeņinam bija taisnība, kad viņ� sacīja:

�Sīkā zemkopja pārdarinā�anas, visas viņa psihologijas un iemaņu pārdarinā�anas darbs ir darbs, kam nepiecie�amas paaudzes. Atrisināt �o jautājumu attiecībā uz sīko zemkopi, atveseļot, tā teikt, visu viņa psihologiju var tikai materiālā baze, tehnika, traktoru un ma�īnu lieto�ana zemkopībā masu apmēros, elektrifikacija masu apmēros� (XXVI sēj., 239. lpp.).

Kas var noliegt, ka kolhozi ir tie�i tā sociālistiskās saimniecības forma, tikai caur kuru daudzie individuālās sīkzemniecības miljoni var iesaistīties lielsaimniecībā ar tās ma�inām un traktoriem kā saimnieciskā kāpinājuma svirām, kā lauksaimniecības sociālistiskās attīstības svirām?

Visu to ir aizmirsu�i mūsu �kreisie� frā�u varoņi.

To ir aizmirsis arī mūsu orators.

Beidzot jautājums par pārmaiņām �ķiru stāvoklī mūsu zemē un par sociālisma uzbrukumu lauku kapitālistiskajiem elementiem.

Pēdējā gadā mūsu darba raksturīgā pazīme ir tā, ka mēs kā partija, kā Padomju vara:

a) visā frontē esam izvērsu�i uzbrukumu pret lauku kapitālistiskajiem elementiem,

b) �is uzbrukums ir devis un joprojām dod, kā zināms, ļoti jūtamus pozitīvus rezultatus.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka no kulaku ekspluatatorisko tenden�u ierobe�o�anas politikas mēs esam pārgāju�i uz kulaku kā �ķiras likvidacijas politiku. Tas nozīmē, ka mēs esam veiku�i un joprojām veicam vienu no iz�ķiro�iem pagriezieniem visā mūsu politikā.

Līdz pēdējam laikam partija stāvēja uz kulaku ekspluatatorisko tenden�u ierobe�o�anas pozicijas. Ir zināms, ka �o politiku deklarēja jau partijas VIII kongresā. To, �o pa�u politiku, no jauna pasludināja, nodibinot jauno ekonomisko politiku, un mūsu partijas XI kongresā. Visiem atmiņā Ļeņina zināmā vēstule par Preobra�enska tēzēm (1922. g.), kur viņ� no jauna atgrie�as pie jautājuma par tie�i �ādas politikas ieturē�anas nepiecie�amību. Beidzot to apstiprināja mūsu partijas XV kongress. Līdz pēdējam laikam mēs to arī ieturējām.

Vai �ī politika bija pareiza? Jā, toreiz tā bez vārda runas bija pareiza. Vai mēs varējām pirms gadiem pieciem vai trijiem uzsākt �ādu uzbrukumu kulakiem? Vai mēs toreiz varējām cerēt uz �āda uzbrukuma panākumiem? Nē, nevarējām. Tas būtu bijis visbīstamākais avanturisms. Tā būtu bijusi visbīstamākā rotaļa ar uzbrukumu. Jo mēs te dro�i būtu izkritu�i cauri un izkrizdami būtu nostiprināju�i kulaku pozicijas. Kāpēc? Tāpēc, ka mums vēl nebija to atbalsta punktu uz laukiem pla�a padomju saimniecību un kolhozu tīkla veidā, uz kuriem būtu bijis iespējams bāzēties iz�ķiro�ā uzbrukumā kulakiem. Tāpēc, ka toreiz mums nebija iespējams kulaku kapitālistiskās ra�o�anas vietā likt sociālistisku ra�o�anu kolhozos un padomju saimniecībās.

1926. un 1927. gadā zinovjevie�u-trockistu opozicija pastiprināti centās uzspiest partijai politiku par tūlītēju uzbrukumu kulakiem. Partija �ai bīstamajā avantūrā neielaidās, jo viņa zināja, ka nopietni cilvēki nedrīkst sev atļaut rotaļu ar uzbrukumu. Uzbrukums kulakiem ir nopietna lieta. To nedrīkst sajaukt ar deklamacijām pret kulakiem. To nedrīkst tāpat sajaukt ar skrāpē�anās politiku ar kulakiem, ko pastiprināti centās uzspiest partijai zinovjevie�u-trockistu opozīcija. Uzbrukt kulakiem nozīmē � salauzt kulakus un likvidēt tos kā �ķiru. Ārpus �iem mērķiem uzbrukums ir deklamacija, skrāpē�anās, balamutība � viss, ko vēlaties, tikai ne īsts boļ�evistisks uzbrukums. Uzbrukt kulakiem � nozīmē sagatavoties lietai un dot kulakiem triecienu, bet dot tādu triecienu, lai viņi vairs nevarētu tikt uz kājām. Mēs, boļ�eviki, to arī saucam par īstu uzbrukumu. Vai mēs varējām pirms gadiem pieciem vai trijiem sākt �ādu uzbrukumu cerībā uz panākumiem? Nē, nevarējām.

Patie�ām, 1927. gadā kulaks ra�oja vairāk nekā 600 milj. pudu labības un pārdeva no �ās sumas ārpus-sād�as maiņas kārtībā apmēram 130 milj. pudu. Tas ir diezgan nopietns spēks, ar kuru nevar nerēķināties. Bet cik toreiz ra�oja mūsu padomju saimniecības un kolhozi? Apmēram 80 milj. pudu, no kuriem izveda tirgū (pre�u labība) apmēram 35 milj. pudu. Spriediet pa�i, vai mēs varējām toreiz kulaku ra�o�anas un kulaku pre�u labības vietā likt ra�o�anu mūsu kolhozos un padomju saimniecībās un to pre�u labību? Skaidrs, ka nevarējām.

Ko nozīmē �ādos apstākļos sākt iz�ķiro�u uzbrukumu kulakiem? Tas nozīmē dro�i izkrist cauri, pastiprināt kulaku pozicijas un palikt bez labības. Lūk, tāpēc mēs nevarējām sākt un tāpēc mums nebija toreiz jāsāk iz�ķiro�s uzbrukums kulakiem, pretēji zinovjevie�u-trockistu opozicijas avanturistiskajām deklamacijām.

Nu, bet tagad? Kāds tagad ir stāvoklis? Tagad mums ir pietiekama materiāla bāze, lai dotu triecienu kulakiem, salauztu viņu pretestību, likvidētu viņus kā �ķiru un viņu ra�o�anas vietā liktu ra�o�anu kolhozos un padomju saimniecībās. Ir zināms, ka 1929. s. labības produkcija kolhozos un padomju saimniecībās nebija mazāka par 400 milj. pudu (par 200 milj. pudu mazāka nekā kulaku saimniecību kopprodukcija 1927. g.). Tālāk ir zināms, ka 1929. g. kolhozi un padomju saimniecības deva vairāk nekā 130 milj. pudu pre�u labības (t. i., vairāk nekā kulaks 1927. g.). Beidzot ir zināms, ka 1930. g. kolhozu un padomju saimniecību labības kopprodukcija nebūs mazāka par 900 milj. pudu (t. i., vairāk par kulaku kopprodukciju 1927. g.) un ka pre�u labības tie dos ne mazāk par 400 milj. pudu (t. i., nesalīdzināmi vairāk nekā kulaks 1927. g.).

Tāds, biedri, ir mūsu stāvoklis tagad.

Lūk, kādas pārmaiņas ir notiku�as mūsu zemes ekonomikā.

Tagad mums, kā redzat, ir materiāla bāze, lai kulaku saimniecību ra�o�anas vietā liktu ra�o�anu kolhozos un padomju saimniecībās. Tie�i tāpēc mūsu uzbrukums kulakiem tagad ir neap�aubāmi sekmīgs.

Lūk, kā jāuzbrūk kulakiem, ja runājam par īstu uzbrukumu, bet nevis aprobe�ojamies ar tuk�ām deklamacijām pret kulakiem.

Lūk, kāpēc mēs pēdējā laikā esam pārgāju�i no kulaku ekspluatatorisko tenden�u ierobe�o�anas politikas uz kulaku kā �ķilas likvidācijas politiku.

Nu, bet ko darīt ar kulaku ekspropriācijas politiku, vai vienlaidu kolektivizācijas rajonos var pieļaut kulaku ekspropriāciju? � jautā no da�ādām pusēm.

Smieklīgs jautājums! Kulaku ekspropriāciju nevarēja pieļaut tikmēr, kamēr mēs pieturējāmies pie kulaku ekspluatatorisko tenden�u ierobe�o�anas viedokļa, kamēr mums nebija iespējams pāriet iz�ķiro�ā uzbrukumā pret kulakiem, kamēr mums nebija iespējams kulaku saimniecību ra�o�anas vietā likt ra�o�anu kolhozos un padomju saimniecībās. Toreiz politika, kas nepieļāva kulaku ekspropriāciju, bija nepiecie�ama un pareiza. Bet tagad? Tagad � cita lieta. Tagad mums ir iespēja sākt iz�ķiro�u uzbrukumu kulakiem, salauzt viņu preto�anos, likvidēt viņus kā �ķiru un viņu ra�o�anas vietā likt ra�o�anu kolhozos un padomju saimniecībās. Tagad kulakus ekspropriē pa�as trūcīgo un vidējo zemnieku masas, kas realizē vienlaidu kolektivizāciju. Tagad kulaku ekspropriācija vienlaidu kolektivizācijas rajonos nav vairs vienkār�s administratīvs solis. Tagad kulaku ekspropriācija tur ir kolhozu dibinā�anas un attīstības sastāvdaļa. Lūk, kāpēc tagad ir smieklīgi un nenopietni daudz runāt par kulaku ekspropriāciju. Ja galva nost, � par matiem neraud.

Ne mazāk smieklīgs �ķiet otrs jautājums: vai kulaku var laist kolhozā. Protams, ka kolhozā viņu nevar laist. Nevar tāpēc, ka viņ� ir nāvīgs kolhozu kustības ienaidnieks.

Tādi, biedri, ir se�i pamatjautājumi, kuriem mūsu agrarie�u - marksistu teorētiskais darbs nevar paiet garām.

�o jautājumu nozīme vispirms ir tā, ka to marksistiska izstrādā�ana dod iespēju izraut ar visām saknēm visas un visādas bur�uāziskas teorijas, kuras � mums par kaunu � da�reiz izplata mūsu pa�u biedri-komunisti un kuras piegru�o galvas mūsu praktiķiem. Bet �īs teorijas jau sen vajadzēja ar saknēm izravēt un atmest nost. Jo tikai nesaudzīgā cīņā pret �īm un tām līdzīgām teorijām var izaugt un nostiprināties agrarie�u-marksistu teorētiskā doma.

�o jautājumu nozīme beidzot ir tā, ka tie dod jaunu izskatu vecajām pārejas perioda ekonomikas problēmām.

Jaunā veidā tagad stādāms jautājums par jauno ekonomisko politiķu, par �ķirām, par kolhoziem, par pārejas perioda ekonomiku.

Jāatsedz to kļūdas, kas jauno ekonomisko politiku saprot kā atkāp�anos un tikai kā atkāp�anos. Patiesībā Ļeņins, jau dibinot jauno ekonomisko politiku, teica, ka �ī politika nav tikai atkāp�anās vien, ka tā nozīmē reizē ar to sagatavo�anos jaunam iz�ķiro�am uzbrukumam pilsētas un lauku kapitālistiskiem elementiem.

Jāatsedz to kļūda, kuri domā, ka jaunā ekonomiskā politika vajadzīga tikai sai�u uzturē�anai starp pilsētu un laukiem. Ne katra veida saites starp pilsētu un laukiem mums ir vajadzīgas. Mums vajadzīgas tādas saites, kas nodro�ina sociālisma uzvaru. Un ja mēs turamies pie jaunās ekonomiskās politikas, tad tāpēc, ka tā kalpo sociālisma lietai. Bet kad tā beigs kalpot sociālisma lietai, mēs to aiztrieksim pie velna. Ļeņins teica, ka jaunā ekonomiskā politika ir nodibināta nopietni un uz ilgu laiku. Bet nekad viņ� nav teicis, ka �ī politika ir nodibināta uz visiem laikiem.

Tāpat jāstāda jautājums par marksistiskās atra�o�anas teorijas popularizē�anu. Jāizstrādā jautājums par mūsu tautas saimniecības bilances sastādī�anas shemu. Tas, ko 1926. gadā publicēja Centrālā statistikas pārvalde kā tautas saimniecības bilanci, nav vis bilance, bet rotaļā�anās ar cipariņiem. Neder lietai tāpat arī Bazarova un Gromana tautas saimniecības bilances problemas traktējums. PSRS tautas saimniecības bilances shema jāizstrādā revolucionāriem marksistiem, ja viņi vispār grib nodarboties ar pārejas perioda ekonomikas jautājumu izstrādā�anu.

Būtu labi, ja mūsu marksisti-ekonomisti izvirzītu specialu darbinieku grupu pārejas perioda ekonomikas problēmu izstrādā�anai to jaunajā nostādnē tagadējā attīstības posmā.