Staļins. Par dialektisko un vēsturisko materiālismu
Vārds dialektika cēlies no grieķu vārda �dialego�, kas nozīmē sarunāties, polemizēt. Ar vārdu dialektika senatnē saprata mākslu panākt patiesību, atklājot pretrunas pretinieka spriedumos un �īs pretrunas pārvarot. Senatnē da�i filozofi domāja, ka labākais līdzeklis atrast patiesību ir pretrunu atklā�ana domā�anā un pretēju ieskatu sadursme. �is dialektiskais domā�anas veids, attiecināts vēlāk uz dabas parādībām, pārvērtās par dabas izziņas dialektisko metodi, kas dabas parādības uzlūkoja kā mū�īgi kustīgas un mainīgas un dabas attīstību kā pretrunu attīstības rezultātu dabā, kā pretējo spēku savstarpējas iedarbības rezultātu dabā.
�DARBA BALSS�
STAĻINS
PAR DIALEKTISKO UN VĒSTURISKO MATERIĀLISMU
DIALEKTISKAIS materiālisms ir marksistiski ļeņiniskās partijas pasaules uzskats. To sauc par dialektisko materiālismu tāpēc, ka tā pieeja dabas parādībām, tā dabas parādību pētī�anas metode, �o parādību izziņas metode ir dialektiska, bet tā dabas parādību izskaidro�ana, tā dabas parādību izpratne, tā teorija � materiālistiska.
Vēsturiskais materiālisms ir dialektiskā materiālisma principu izplatī�ana sabiedriskās dzīves pētī�anā, dialektiskā materiālisma principu pielieto�ana sabiedrības dzīves parādībām, sabiedrības pētī�anā, sabiedrības vēstures pētī�anā.
Raksturojot savu dialektisko metodi, Markss un Engelss parasti atsaucas uz Hēgeli kā uz filozofu, kas formulējis dialektikas pamata līnijas. Tas tomēr nenozīmē, ka Marksa un Engelsa dialektika ir identiska Hēgeļa dialektikai. Patiesībā Markss ur Engelss no Hēgeļa dialektikas paņēma tikai tās �racionālo kodolu�, atmezdami Hēgeļa ideālistisko �aulu un attīstīdami dialektiku tālāk, lai pie�ķirtu tai modernu zinātnisku veidu.
�Mana dialektiskā metode, saka Markss, pamatos ne tikai at�ķiras no Hēgeļa metodes, bet ir tās tie�s pretstats. Hēgelim domā�anas process, ko viņ�, nosaukdams par ideju, pat pārvēr� par patstāvīgu subjektu, ir īstenības demiurgs (radītājs), un īstenība ir tikai idejas ārējā izpausme. Man turpretim ideālais nav nekas cits, kā cilvēka galvā pārstādītais un pārveidotais materiālais� (K. Markss, Pēcvārds �Kapitāla� I sēj., otram vācu izdevumam.).
Raksturojot savu materiālismu, Markss un Engelss parasti atsaucas uz Feierbachu kā uz filozofu, kas atjaunojis materiālismu tā tiesībās. Tas tomēr nenozīmē, ka Marksa un Engelsa materiālisms ir identisks Feierbacha materiālismam. Patiesībā Markss un Engelss no Feierbacha materiālisma paņēma tā �pamata kodolu�, pēc tam attīstīja to tālāk par zinātniski filozofisku materiālisma teoriju un aizmeta prom tā ideālistiskos un reliģiski ētiskos sārņus. Kā zināms, tad Feierbachs, pamatos būdams materiālists, uzstājās pret nosaukumu � materiālisms. Engelss ne reizi vien izteicies, ka Feierbachs, �nelūkojoties uz materiālistisko pamatu, vēl nav atbrīvojies no vecajiem ideālistiskajiem pinekļiem�, ka �Feierbacha īstais ideālisms kļūst tūlīt redzams, tiklīdz mēs pieskārāmies viņa ētikai un reliģijas filozofijai� (K. Markss un Fr. Engelss, X I V sēj., 652.�654. lpp.).
Vārds dialektika cēlies no grieķu vārda �dialego�, kas nozīmē sarunāties, polemizēt. Ar vārdu dialektika senatnē saprata mākslu panākt patiesību, atklājot pretrunas pretinieka spriedumos un �īs pretrunas pārvarot. Senatnē da�i filozofi domāja, ka labākais līdzeklis atrast patiesību ir pretrunu atklā�ana domā�anā un pretēju ieskatu sadursme. �is dialektiskais domā�anas veids, attiecināts vēlāk uz dabas parādībām, pārvērtās par dabas izziņas dialektisko metodi, kas dabas parādības uzlūkoja kā mū�īgi kustīgas un mainīgas un dabas attīstību kā pretrunu attīstības rezultātu dabā, kā pretējo spēku savstarpējas iedarbības rezultātu dabā.
Dialektika savā pamatā ir tie�i pretēja metafizikai.
1. Marksistiski dialektiskai metodei ir raksturīgas �ādas pamatpazīmes:
a) Pretstatā metafizikai dialektika uzlūko dabu nevis kā vienu no otra atrautu, vienu no otra izolētu, vienu no otra neatkarīgu priek�metu un parādību nejau�u sakopojumu, bet kā saistītu, vienotu veselu, kur priek�meti, parādības ir organiski viens ar otru saistīti, viens no otra atkarīgi un viens otru nosaka.
Tāpēc dialektiskā metode uzskata, ka nevienu dabas parādību nevar saprast, ja to ņem izolētā veidā, ārpus sakarības ar apkārtējām parādībām, jo ikkatru dabas parādību ikkatrā dabas laukā var pārvērst par absurdu, ja to aplūko ārpus sakarības ar apkārtējiem apstākļiem, atrautu no pēdējiem, un otrādi � ikkatru parādību var saprast un pamatot, ja to aplūko tās nesaraujamā sakarībā ar apkārtējām parādībām, tās nosa cītībā no apkārtējām parādībām.
b) Pretstatā metafizikai dialektika uzlūko dabu nevis kā miera un nekustības, sastinguma un negrozāmības stāvokli, bet kā nepārtrauktas kustības un pārmaiņas, nepārtrauktas atjauno�anās un attīstības stāvokli, kur vienmēr kaut kas rodas un attīstās, kaut kas sairst un izbeidz savu mū�u.
Tāpēc dialektiskā metode prasa, lai parādības aplūkotu ne vien no viņu savstarpējās sakarības un nosacītības viedokļa, bet arī no to kustības, to pārmaiņas, to attīstības viedokļa, no to ra�anās un atmir�anas viedokļa.
Dialektiskai metodei ir svarīgs vispirms nevis tas, kas pa�reizējā momentā �ķiet stiprs, bet sāk jau atmirt, bet gan tas, kas rodas un attīstās, ja arī pa�reizējā momentā tas izskatās nestiprs, jo tai nepārvarams ir tikai tas, kas rodas un attīstās.
�Visa daba, saka Engelss, sākot no vissīkākām tās daļiņām līdz vislielākiem ķermeņiem, sākot no smil�u graudiņa un beidzot ar sauli, sākot no protista (dzīvas pirm�ūniņas � J. St.) un beidzot ar cilvēku, atrodas mū�īgas ra�anās un iznīcības procesā, nebeidzamā plūsmē, nemitīgā kustībā un pārveidībā� (turpat, 484. lpp.).
Tāpēc, saka Engelss, dialektika �ņem priek�metus un to intelektuālos atspulgus galveno tiesu viņu savstarpējā sakarībā, viņu savijumā, viņu kustībā, viņu ra�anās un iznīcības procesā. (K. Markss un Fr. Engelss, X IV sēj., 23. lpp.).
c) Pretstatā metafizikai, dialektika uzlūko attīstības procesu nevis kā vienkār�u aug�anas procesu, kur kvantitatīvās pārmaiņas neved pie kvalitatīvām pārmaiņām, bet kā tādu attīstību, kas pāriet no nenozīmīgām un apslēptām kvantitatīvām pārmaiņām uz atklātām pārmaiņām, uz radikālām pārmaiņām, uz kvalitatīvām pārmaiņām, kur kvalitatīvās pārmaiņas iestājas nevis pakāpeniski, bet strauji, piepe�i, lēcienveidīgā pārejā no viena stāvokļa otrā stāvoklī, iestājas nevis nejau�i, bet likum veidīgi, iestājas nemanāmu un pakāpenisku kvantitatīvu pār maiņu uzkrā�anās rezultātā.
Tāpēc dialektiskā metode uzskata, ka attīstības process jāsaprot nevis kā kustība pa apli, nevis kā noietā vienkār�a atkārto�ana, bet kā kustība, kas virzās uz priek�u, kā kustība pa aug�up ejo�u līniju, kā pāreja no vecā kvalitatīvā stāvokļa jaunā kvalitatīvā stāvoklī, kā attīstība no vienkār�a uz komplicētu, no zemāka uz augstāku.
�Daba, saka Engelss, ir dialektikas pārbaude, un modernā dabaszinātne, kas �ai pārbaudei piegādājusi sevi�ķi bagātu materiālu, kur� ik dienas vairojas, ar to pierādījusi, ka dabā galu galā viss noris dialektiski un nevis metafiziski, ka tā nekustas vis arvien atkārtota apļa mū�īgā vienmuļībā, bet pārdzīvo īstu vēsturi. �eit vispirms jāmin Darvins, kur� ir metafiziskajam pasaules uzskatam par dabu devis varenāko triecienu, pierādīdams, ka visa tagadējā organiskā pasaule, stādi un dzīvnieki un līdz ar to arī cilvēks ir miljoniem gadu ilga attīstības procesa produkts� (turpat, 23. Ipp.).
Raksturojot dialektisko attīstību kā pāreju no kvantitatīvām pārmaiņām uz kvalitatīvām pārmaiņām, Engelss saka:
� F i z i k ā . . . katra pārmaiņa ir kvantitātes pāreja kvalitātē ķermenim iek�ēji piemīto�ā vai tam pie�ķirtā kaut kādas formas kustības daudzuma kvantitatīvās pārmaiņas sekas. Tā, piemēram, ūdens temperatūrai no sākuma nav nekādas nozīmes attiecībā uz ūdens �ķidruma blīvumu; bet tad, paaugstinot vai pazeminot �ķidrā ūdens temperatūru, pienāk punkts, kad �is kohezijas stāvoklis mainās un ūdens pārvēr�as � vai nu par tvaiku, vai arī par ledu. Tā nepiecie�ams zināms minimāls strāvas stiprums, lai iekvēlinātu elektriskās spuldzes platīna stiepli; tā katram metālam ir savs kvēles un ku�anas siltums, tā katram �ķidrumam pie zināma spiediena ir savs noteikts sasal�anas un vārī�anās punkts � cik tālu mūsu līdzekļi atļauj mums panākt attiecīgo temperatūru; tā, beidzot, arī katrai gāzei ir savs kritiskais punkts, kur spiediens un atdzesējums var to pārvērst par �ķidrumu . . . Tā saucamie fizikas konstanti (pārejas punkti no viena stāvokļa otrā � J. St.) pa lielākai daļai nav nekas cits kā mezglu punktu apzīmējumi, kur kustības kvantitatīvais (pārmaiņa) kāpinājums vai pazeminājums izraisa kvalitatīvu pārmaiņu attiecīgā ķermeņa stāvoklī, kur tātad kvantitāte pāriet kvalitātē� (turpat, 527. un 528. Ipp.).
Tālāk, pievēr�oties ķīmijai, Engelss turpina:
�Ķīmiju var apzīmēt kā zinātni par ķermeņu kvalitatīvām pārmaiņām, kas notiek kvantitatīvā sastāva pārmaiņas rezultātā. To jau zināja pats H ē g e l i s . . . Ņemsim skābekli: ja molekulā �e savienojas trīs atomi un nevis divi kā parasts, tad mūsu priek�ā ir ozons � ķermenis, kas noteikti at�ķiras no parastā skābekļa ar savu smar�u un iedarbi. Un ko lai saka par da�ādām proporcijām, kādās skābeklis savienojas ar slāpekli vai sēru un no kurām katra tad veido kvalitatīvi pavisam citādu ķermeni!� (turpat, 528. Ipp).
Beidzot, kritizējot Dīringu, kas pilnā kaklā lamā Hēgeli un turpat klusītiņām aizņemas no viņa pazīstamo tezi, ka pāreja no nejūtīgās pasaules sajūtu pasaulē, no neorganiskās pasaules organiskā pasaulē � ir lēciens jaunā stāvoklī, Engelss saka:
�Tā jau ir Hēgeļa mēra attiecību mezglu līnija, kur tīri kvantitatīvs kāpinājums vai pazeminājums zināmos, noteiktos mezglu punktos rada kvalitatīvu lēcienu, kā, piemēram, sakarsētais vai atdzesētais ūdens, kur vārī�anās un sasal�anas punkti ir mezgli, kuros pie normāla spiediena notiek lēciens jaunos agregātstāvokļos, kur tātad kvantitāte pāriet kvalitātē� (turpat, 45. un 46. Ipp.).
d) Pretstatā metafizikai dialektika iziet no tā, ka dabas priek�metiem, dabas parādībām piemīt iek�ējas pretrunas, jo visiem tiem ir sava negatīvā un pozitīvā puse, sava pagātne un nākotne, savs atmirsto�ais un attīstībā uz priek�u ejo�ais, ka �o pretstatu cīņa, cīņa starp veco un jauno, starp atmirsto�o un dzimsto�o, starp to, kas savu mū�u nodzīvojis, un to, kas attīstās, ir attīstības procesa iek�ējais saturs, iek�ējais saturs kvantitatīvo pārmaiņu pārvēr�anai kvalitatīvajās.
Tāpēc dialektiskā metode uzskata, ka attīstības process no zemākā uz augstāko norisinās nevis parādību harmoniskas veido�anās kārtībā, bet parādībām, priek�metiem piemīto�o pretrunu atseg�anas kārtībā, pretēju tenden�u �cīņas� kārtībā, kas darbojas uz �o pretrunu pamata.
�Vārda tie�ā nozīmē, saka Ļeņins, dialektika ir pretrunas pētī�ana pa�u priek�metu būtībā� (Ļeņins, �Filozofiskās burtnīcas�, 263. Ipp.).
Un tālāk:
�Attīstība ir pretstatu �cīņa� (Ļeņins, X I I I sēj., 301. Ipp.).
Tādas īsumā ir marksistiskās dialektiskās metodes pamatlīnijas.
Nav grūti saprast, kāda milzīga nozīme ir dialektiskās metodes principu izplatī�anai sabiedriskās dzīves pētī�anā, sabiedrības vēstures pētī�anā, kāda milzīga nozīme ir �o principu lieto�anai sabiedrības vēsturē, proletariāta partijas praktiskajā darbībā.
Ja pasaulē nav izolētu parādību, ja visas parādības saistītas savā starpā un viena otru nosaka, tad skaidrs, ka katra sabiedriska iekārta un katra sabiedriska kustība vēsturē jānovērtē nevis no �mū�īgā taisnīguma� vai citas kādas iedomātas idejas viedokļa, kā to nereti dara vēsturnieki, bet no to apstākļu viedokļa, kas radīju�i �o iekārtu un �o sabiedrisko kustību un ar ko tās saistītas.
Verdzības iekārta pa�reizējos apstākļos ir absurds, pretdabiska muļķība. Verdzības iekārta iznīksto�ās, pirmatnējās kopsabiedriskās iekārtas apstākļos ir pilnīgi saprotama un likumsakarīga parādība, jo tā nozīmē soli uz priek�u, salīdzinot ar pirmatnējo kopsabiedrisko iekārtu.
Prasība pēc bur�uāziski demokrātiskas republikas carisma un bur�uāziskās sabiedrības pastāvē�anas apstākļos, teiksim, 1905. gadā Krievijā, bija pilnīgi saprotama, pareiza un revolucionāra prasība, jo bur�uāziskā republika tolaik nozīmēja soli uz priek�u. Prasība pēc bur�uāziski demokrātiskas republikas mūsu tagadējos PSRS apstākļos ir bezprātīga un kontrrevolūcionāra prasība, jo bur�uāziska republika, salīdzinot ar Padomju republiku, ir solis atpakaļ.
Viss atkarīgs no apstākļiem, vietas un laika.
Saprotams, ka bez �ādas vēsturiskas pieejas sabiedriskām parādībām nav iespējama vēstures zinātnes pastāvē�ana un attīstība, jo tikai �āda pieeja glābj vēstures zinātni no tās pārvēr�anas par nejau�ību chaosu un muļķīgāko kļūdu kaudzi.
Tālāk. Ja pasaule atrodas nepārtrauktā kustībā un attīstībā, ja vecā atmir�ana un jaunā aug�ana ir attīstības likums, tad skaidrs, ka nav vairs �nesatricināmu� sabiedrisku kārtību, privātīpa�uma un ekspluatācijas �mū�īgo principu�, �mū�īgo ideju� par zemnieku pakļautību mui�niekiem, strādnieku � kapitālistiem.
Tātad kapitālistiskās iekārtas vietā var likt sociālistisku iekārtu tāpat, kā kapitālistiskā iekārta savā laikā nāca feodālās iekārtas vietā.
Tātad jāorientējas nevis uz tiem sabiedrības slāņiem, kas vairs neattīstās, lai gan pa�reiz to spēks ir pārsvarā, bet uz tiem slāņiem, kas attīstās, kam ir nākotne, kaut gan to spēks pa�reizējā momentā nav pārsvarā.
Pagāju�ā gadsimta astoņdesmitos gados, marksistu cīņas laikmetā pret narodņikiem, proletariāts Krievijā bija niecīgs mazākums, salīdzinot ar iedzīvotāju milzīgo vairākumu � individuālo zemniecību. Bet proletariāts kā �ķira attīstījās, turpretim zemniecība kā �ķira tajā pa�ā laikā saira. Un taisni tāpēc, ka proletariāts kā �ķira attīstījās, marksisti orientējās uz proletariātu. Un viņi nekļūdījās, jo, kā zināms, proletariāts pēc tam no neievērojama spēka izauga par pirmklasīgu vēsturisku un politisku spēku.
Tātad, lai nekļūdītos politikā, jāskatās uz priek�u, bet nevis atpakaļ.
Tālāk. Ja lēno kvantitatīvo pārmaiņu pāreja straujās un pēk�ņās kvalitatīvās pārmaiņās ir attīstības likums, tad skaidrs, ka revolucionārie apvērsumi, ko veic apspiestās �ķiras, ir pilnīgi dabiska un nenovēr�ama parādība.
Tātad pāreju no kapitālisma uz sociālismu un strādnieku �ķiras atbrīvo�anu no kapitālistiskā jūga var veikt nevis lēnu pārmaiņu ceļā, nevis reformu ceļā, bet vienīgi kapitālistiskās iekārtas kvalitatīvas pārmaiņas ceļā, revolūcijas ceļā.
Tātad, lai nekļūdītos politikā, jābūt revolucionāram, bet nevis reformistam.
Tālāk. Ja attīstība norisinās iek�ējo pretrunu atseg�anas kārtībā, pretējo spēku sadursmju kārtībā, uz �o pretrunu bāzes tādēļ, lai pārvarētu �īs pretrunas, tad skaidrs, ka proletariāta �ķiru cīņa ir pilnīgi dabiska un nenovēr�ama parādība.
Tātad nevajag notu�ēt kapitālistiskās kārtības pretrunas, ber gan tās atsegt un at�ķetināt, nevis slāpēt �ķiru cīņu, bet novadīt to līdz galam.
Tātad, lai nekļūdītos politikā, jāpiekopj nesamierināma proletariāta �ķiras politika, bet nevis proletariāta un bur�uāzijas intere�u harmonijas reformistiska politika, nevis izlīg�anas politika par kapitālisma �ieaug�anu� sociālismā.
Tā tas ir ar marksistisko dialektisko metodi, kad to lieto sabiedriskajā dzīvē, sabiedrības vēsturē.
Kas attiecas uz marksistisko filozofisko materiālismu, tad savā pamatā tas ir tie�i pretējs filozofiskajam ideālismam.
2. Marksistisko filozofisko materiālismu raksturo �ādas pamatlīnijas:
a) Pretstatā ideālismam, kas pasauli uzlūko par �absolūtās idejas�, �pasaules gara�, �apziņas� iemiesojumu, Marksa filozofiskais materiālisms iziet no tā, ka pasaule pēc savas dabas ir materiāla, ka daudzveidīgās parādības pasaulē ir kustīgās matērijas da�ādie veidi, ka parādību savstarpējā sakarība un savstarpējā nosacītība, ko konstatē dialektiskā metode, ir kustīgās matērijas attīstības likumsakarība, ka pasaule attīstās pēc matērijas kustības likumiem un ka tai nav vajadzības ne pēc kāda �pasaules gara�.
�Materiālistiskais pasaules uzskats, saka Engelss, nozīmē vienkār�i izprast dabu tādu, kāda tā ir, bez jebkādiem sve�iem piemaisījumiem* (K. Markss un Fr. Engelss, X I V sēj., 651. lpp.).
Pieskaroties senatnes filozofa Hēraklita materiālistiskajam uzskatam, pēc kura �pasaule, �ī visu aptvērēja vienība, nav neviena dieva, ne kāda cilvēka radīta, bet ir bijusi, ir un būs kā mū�īgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi nodziest�, � Ļeņins saka: �Ļoti labi izteikti dialektiskā materiālisma principi� (Ļeņins, �Filozofiskās burtnīcas�, 318. lpp.).
b) Pretstatā ideālismam, kas apgalvo, ka reāli eksistējot tikai mūsu apziņa, ka materiālā pasaule, esamība, daba eksistē tikai mūsu apziņā, mūsu sajūtās, priek�statos, jēdzienos � marksistiskais filozofiskais materiālisms iziet no tā, ka matērija, daba esamība ir objektīva realitāte, kas eksistē ārpus un neatkarīgi no apziņas, ka matērija ir primāra, jo tā ir sajūtu, priek�statu, apziņas avots, bet apziņa sekundāra, atvasināta, jo tā ir matērijas attēls, esamības attēls, ka domā�ana ir matērijas produkts, kas savā attīstībā sasniegusi augstu pilnības pakāpi, un, proti � smadzeņu produkts, bet smadzenes � domā�anas orgāns, ka tāpēc, ja negribam pielaist rupju kļūdu, nevar atdalīt domā�anu no matērijas.
�Augstākais jautājums visā filozofijā, saka Engelss, ir jautājums par domā�anas un esamības, gara un dabas attiecību... Atkarībā no tā, kā filozofi atbildēja uz �o jautājumu, viņi dalījās divās lielās nometnēs. Tie, kas apgalvoja, ka gars eksistējis pirms dabas... sastādīja ideālisma nometni. Bet tie, kas par pirmsākotni uzlūkoja dabu, pieder da�ādajām materiālisma skolām�. (K. Markss, Izlasīti raksti, I sēj., 329. lpp.).
Un tālāk:
�Materiālā, jutekļiem uztveramā pasaule, kurai mēs pa�i piederam, ir vienīgā īstā pasaule... Mūsu apziņa un domā�ana, lai cik tās �ķiet mūsu jutekļiem neaptveramas, ir vielas, ķermeņa orgāna, smadzeņu produkts. Matērija nav gara produkts, bet gars pats ir tikai matērijas augstākais produkts� (turpat, 332. lpp.).
Pieskaroties jautājumam par matēriju un domā�anu, Markss saka:
�Domā�anu nevar atdalīt no matērijas, kas domā. Matērija ir visu pārmaiņu subjekts� (turpat, 302. lpp.).
Raksturojot marksistisko filozofisko materiālismu, Ļeņins saka:
�Materiālisms vispār atzīst objektīvi reālo esamību (matēriju), kas nav atkarīga no apziņas, no sajūtas, no p i e r e d z e s . . . A p z i ņ a . . . ir tikai esamības atspulgs, labākā gadījumā aptuveni pareizs (adekvāts, ideāli precīzs) tās atspulgs� (Ļeņins, X I I I sēj., 266. un 267. lpp.).
Un tālāk:
a) �Matērija ir tas, kas, iedarbojoties uz mūsu maņu orgāniem, rada sajūtu; matērija ir objektīva realitāte, kas mums dota sajūtā... Mate rija, daba, esamība, fiziskais ir primārais, bet gars, apziņa, sajūta, psīchiskais � sekundārais� (turpat, 119. un 120. lpp.).
b) �Pasaules aina ir aina par to, kā matērija kustas un kā �matērija domā� (turpat, 288. lpp.).
������c)��Smadzenes ir domā�anas orgāns� (turpat, 125. lpp.).
c) Pretstatā ideālismam, kas apstrīd pasaules un tās likumsakarību izziņas iespēju, netic mūsu zinā�anu īstumam, neatzīst objektīvu patiesību un uzskata, ka pasaule esot pilna ar �lietām sevī�, ko zinātne nekad nespē�ot izzināt -� marksistiskais filozofiskais materiālisms iziet no tā, ka pasaule un tās likumsakarības ir pilnīgi izzināmas, ka mūsu pieredzes un prakses pārbaudītās zinā�anas par dabas likumiem ir īstas zinā�anas, kam ir objektīvu patiesību nozīme, ka nav pasaulē neizzināmu lietu, bet ir gan tikai lietas, kas vēl nav izzinātas, ko ar zinātnes un prakses spēkiem atsegs un izzinās.
Kritizējot Kanta un citu ideālistu tezi par pasaules neizzināmību un neizzināmajām �lietām sevī� un aizstāvot materiālisma pazīstamo tezi par mūsu zinā�anu īstumu, Engelss raksta:
�Pats satrieco�ākais atspēkojums �im, tāpat kā visiem citiem filozofu untumiem, ir prakse, proti � eksperiments un rūpniecība. Ja mēs varam pierādīt zināmas dabas parādības izpratnes pareizumu tādējādi, ka pa�i to darinām, radām to no tās apstākļiem un bez tam liekam tai kalpot mūsu mērķiem, tad ir beigas Kanta nenotveramajai �lietai sevī�. Ķīmiskas vielas, kas rodas stādu un dzīvnieku ķermeņos, bija �ādas �lietas sevī� tik ilgi, kamēr organiskā ķīmija sāka tās izgatavot vienu pēc otras; ar to �lieta sevī� kļuva par lietu mums, kā, piem., marenas krāsviela, alizarīns, ko mēs vairs neizgatavojam no tīrumā izaugu�ām marenas saknēm, bet daudz lētāk un vienkār�āk no akmeņogļu darvas. Kopernika saules sistēma trīssimt gadu bija hipotēze, gan ļoti ticama, bet tomēr tikai hipotēze. Kad Leverjē, pamatojoties uz �ās sistēmas datiem, ne vien pierādīja, ka jābūt vēl vienai, līdz �im nezināmai planētai, bet arī aprēķināja vietu, kur tā atrodas debesu izplatījumā, un kad Halejs �o planētu tad tie�ām atrada, Kopernika sistēma bija pierādīta� (K. Markss, Izlasīti raksti, I sēj., 330. lpp.).
Apvainojot Bogdanovu, Bazarovu, Ju�kevi�u un citus Macha piekritējus fideismā (reakcionāra teorija, kas atzīst ticības pārakumu par zinātni) un aizstāvot pazīstamo materiālisma tezi, ka mūsu teorētiskās zinā�anas par likumsakarībām dabā ir īstas, ka zinātnes likumi ir objektīva patiesība. Ļeņins saka:
�Modernais fideisms nebūt nenornida zinātni; tas tikai noraida zinātnes �pārspīlētās pretenzijas�, proti, pretenziju uz objektīvu patiesību. Ja objektīva patiesība eksistē (kā domā materiālisti), ja dabaszinātne, atspulgojot ārējo pasauli cilvēka �pieredzē�, tikai vienīgā spēj dot mums objektīvu patiesību, tad katrs fideisms visādā ziņā noraidāms� (Ļeņins, X I I I sēj., 102. lpp.).
Tādas īsumā ir marksistiskā filozofiskā materiālisma raksturīgās līnijas.
Viegli saprast, kāda milzīga nozīme ir filozofiskā materiālisma principu izplatī�anai sabiedriskās dzīves pētī�anā, sabiedrības vēstures pētī�anā, kāda milzīga nozīme ir �o te�u lieto�anai sabiedrības vēsturē, proletariāta partijas praktiskajā darbībā.
Ja dabas parādību sakarība un to savstarpējā nosacītība ir dabas attīstības likumsakarības, tad no tā var secināt, ka sabiedriskās dzīves parādību sakarība un savstarpējā nosacītība arī nav vis nejau�a lieta, bet gan sabiedrības attīstības likumsakarības.
Tātad sabiedriskā dzīve, sabiedrības vēsture mitējas būt �nejau�ību� sablīvējums, jo sabiedrības vēsture kļūst sabiedrības likumsakarīga attīstība, bet sabiedrības vēstures pētī�ana pārvēr�as par zinātni.
Tātad proletariāta partijas praktiskajai darbībai jābalstās nevis uz �izcilu personu� labiem nodomiem, nevis uz �prāta�, �vispārējās morāles� un taml. prasībām, bet uz sabiedrības attīstības likumsakarībām, uz �o likumsakarību pētī�anas.
Tālāk. Ja pasaule ir izzināma un mūsu zinā�anas par dabas attīstības likumiem ir īstas, kam ir objektīvas patiesības nozīme, tad no tā izriet, ka sabiedriskā dzīve, sabiedrības attīstība arī ir izzināma un zinātnes atzinumi par sabiedrības attīstības likumiem ir īsti atzinumi, kam ir objektīvu patiesību nozīme.
Tātad zinātne par sabiedrības vēsturi, lai gan sabiedriskās dzīves parādības ir ļoti sare�ģītas, var kļūt tāda pati eksakta zinātne kā, teiksim, bioloģija, zinātne, kas spēj izmantot sabiedrības attīstības likumus praksē.
Tātad proletariāta partijai savā praktiskajā darbībā jāvadās nevis no kaut kādiem nejau�iem motīviem, bet no sabiedrības attīstības likumiem, no �o likumu praktiskajiem secinājumiem.
Tātad sociālisms no sapņa par cilvēces labāku nākotni pārvēr�as par zinātni.
Tātad zinātnes un praktiskās darbības sakarībai, teorijas un prakses sakarībai, to vienībai jākļūst par proletariāta partijas vadītāju zvaigzni.
Tālāk. Ja daba, esamība, materiālā pasaule ir primāra, bet apziņa, domā�ana � sekundāra, atvasināta, ja materiālā pasaule ir objektīva realitāte, kas pastāv neatkarīgi no cilvēku apziņas, bet apziņa ir �ās objektīvās realitātes attēls, tad no tā var secināt, ka sabiedrības materiālā dzīve, tās esamība arī ir primāra, bet tās garīgā dzīve � sekundāra, atvasināta, ka sabiedrības materiālā dzīve ir objektīva realitāte, kas eksistē neatkarīgi no cilvēku gribas, bet sabiedrības garīgā dzīve ir �ās objektīvās realitātes atspulgs, esamības atspulgs.
Tātad sabiedrības garīgās dzīves formē�anās avots, sabiedrisku ideju, sabiedrisku teoriju, politisku uzskatu, politisku institūtu izcel�anās avots jāmeklē nevis pa�ās idejās, teorijās, uzskatos, politiskos institūtos, bet gan sabiedrības materiālās dzīves apstākļos, sabiedriskā esamībā, kuras atspulgs ir �īs idejas, teorijas, uzskati u. tml.
Tātad, ja da�ādos sabiedrības vēstures periodos vērojamas da�ādas sabiedriskas idejas, teorijas, uzskati, politiski institūti, ja verdzības iekārtā sastopam vienas sabiedriskas idejas, teorijas, uzskatus, politiskus institūtus, feodālisma laikā � otrus, kapitālisma laikā � tre�os, tad tas izskaidrojams nevis ar pa�u ideju, teoriju, uzskatu, politisko institūtu �dabu� vai �īpa�ību�, bet gan ar sabiedrības materiālās dzīves da�ādajiem apstākļiem sabiedriskās attīstības da�ādos periodos.
Kāda ir sabiedrības esamība, kādi sabiedrības materiālās dzīves apstākļi, � tādas ir sabiedrības idejas, teorijas, politiskie uzskati, politiskie institūti.
�ai sakarā Markss saka:
�Nevis cilvēku apziņa noteic viņu esamību, bet gan otrādi � viņu sabiedriskā esamība noteic viņu apziņu� ( K . Markss, Izlasīti raksti, I sēj., 269. lpp.).
Tātad, lai nekļūdītos politikā un nenonāktu tuk�u sapņotāju stāvoklī, proletariāta partijai savā darbībā jāiziet nevis no abstraktiem �cilvēka prāta principiem�, bet no sabiedrības materiālās dzīves konkrētiem apstākļiem kā no sabiedriskās attīstības iz�ķirīgā spēka, nevis no �lielu cilvēku� labiem nodomiem, bet no sabiedrības materiālās dzīves attīstības reālajām vajadzībām.
Utopistu, to skaitā arī narodņiku, anarchistu, eseru bankrots izskaidrojams starp citu ar to, ka viņi neatzina sabiedrības materiālās dzīves apstākļu dominējo�o lomu sabiedrības attīstībā un, noslīdot ideālismā, veidoja savu praktisko darbību nevis uz sabiedrības materiālās dzīves attīstības vajadzību pamata, bet neatkarīgi no tām un pretēji tām � veidoja uz �ideālo plānu� un �visaptvero�o projektu� pamata, kas bija atrauti no sabiedrības reālās dzīves.
Marksisma-ļeņinisma spēks un dzīvotspēja ir tā, ka tas savā praktiskajā darbībā balstās tie�i uz sabiedrības materiālās dzīves attīstības vajadzībām, nekad neatraujoties no sabiedrības reālās dzīves.
No Marksa vārdiem tomēr nevar secināt, ka sabiedriskām idejām, teorijām, politiskiem uzskatiem, politiskiem institūtiem nav nozīmes sabiedrības dzīvē, ka tie savukārt neietekmē sabiedrisko esamību, sabiedrības dzīves materiālo apstākļu attīstību.
Mēs �e pagaidām runājam par sabiedrisku ideju, teoriju, uzskatu, politisku institūtu izcel�anos, par viņu ra�anos, par to, ka sabiedrības garīgā dzīve ir tās materiālās dzīves apstākļu atspulgs. Kas attiecas uz sabiedrisko ideju, teoriju, uzskatu, politisko institūtu nozīmi, kas attiecas uz viņu lomu vēsturē, tad vēsturiskais materiālisms ne tikai nenoliedz, bet, glu�i otrādi � pasvītro viņu nopietno nozīmi un lomu sabiedrības dzīvē, sabiedrības vēsturē.
Ir da�ādas sabiedriskas idejas un teorijas. Ir vecas idejas un teorijas, kas nodzīvoju�as savu mū�u un kalpo no skatuves noejo�o sabiedrības spēku interesēm. Viņu nozīme ir tā, ka tās traucē sabiedrības attīstību, tās virzī�anos uz priek�u. Mēdz būt jaunas, progresīvas idejas un teorijas, kas kalpo sabiedrības progresīvo spēku interesēm. Viņu nozīme ir tā, ka tās atvieglo sabiedrības attīstību, tās virzī�anos uz priek�u, turklāt to nozīme kļūst jo lielāka, jo precīzāk tās atspulgo sabiedrības materiālās dzīves attīstības vajadzības.
Jaunas sabiedriskas idejas un teorijas rodas tikai pēc tam, kad sabiedrības materiālās dzīves attīstība izvirzījusi sabiedrībai jaunus uzdevumus. Bet pēc tam, kad tās radu�ās, tās kļūst visnopietnākais spēks, kas atvieglo jauno uzdevumu atrisinā�anu, kurus izvirzījusi sabiedrības materiālās dzīves attīstība, kas atvieglo sabiedrības virzī�anos uz priek�u. Taisni te tad arī izpau�as jauno ideju, jauno teoriju, jauno politisko uzskatu, jauno politisko institūtu milzīgā organizētāja, mobilizētajā un pārveidotāja nozīme. Patiesībā jaunas sabiedriskas idejas un teorijas tāpēc arī rodas, ka tās nepiecie�amas sabiedrībai, ka bez to organizētāja, mobilizētajā un pārveidotāja darba nav iespējama sabiedrības materiālās dzīves attīstības nobriedu�o uzdevumu atrisinā�ana. Radu�ās uz sabiedrības materiālās dzīves attīstības izvirzīto jauno uzdevumu bāzes, jaunās sabiedriskās idejas un teorijas izlau� sev ceļu, kļūst tautas masu piederums, mobilizē tās, organizē tās pret tiem sabiedrības spēkiem, kas nodzīvoju�i savu mū�u, un tātad atvieglo to savu mū�u nodzīvoju�o sabiedrības spēku nogā�anu, kas bremzē sabiedrības materiālās dzīves attīstību
Tā sabiedriskās idejas, teorijas, politiskie institūti, kas radu�ies uz sabiedrības materiālās dzīves attīstības, sabiedrības esamības attīstības nobriedu�o uzdevumu bāzes, � pa�i pēc tam iedarbojas uz sabiedrisko esamību, sabiedrības materiālo dzīvi, radot apstākļus, kas nepiecie�ami, lai līdz galam atrisinātu sabiedrības materiālā dzīvē nobriedu�os uzdevumus un padarītu iespējamu tās tālāko attīstību.
Sai sakarā Markss saka:
�Teorija kļūst par materiālu spēku, tiklīdz tā aptver masas� (K. Markss un Fr. Engelss, I sēj., 406. lpp.).
Tātad, lai gūtu iespēju iedarboties uz sabiedrības materiālās dzīves apstākļiem un paātrināt to attīstību, paātrināt to uzlabo�anu, proletariāta partijai jābalstās uz tādu sabiedrisku teoriju, uz tādu sabiedrisku ideju, kas pareizi atspulgo sabiedrības materiālās dzīves attīstības vajadzības un tāpēc ir spējīga iekustināt pla�as tautas masas, spējīga tās mobilizēt un organizēt no tām proletāriskās partijas lielo armiju, kas gatava sakaut reakcionāros spēkus un izlauzt ceļu sabiedrības progresīvajiem spēkiem.
�Ekonomistu� un meņ�eviku bankrots izskaidrojams starp citu ar to, ka viņi neatzina progresīvas teorijas, progresīvas idejas mobilizētāju, organizētāju un pārveidotāju lomu un, noslīdot vulgārā materiālismā, samazināja to lomu gandrīz līdz nullei, � tātad pameta partiju pasivitātei un nīkulībai.
Marksisma-ļeņinisma spēks un dzīvotspēja slēpjas tajā apstāklī, ka tas balstās uz progresīvu teoriju, kas pareizi atspulgo sabiedrības materiālās dzīves attīstības vajadzības, paceļ teoriju tai pienācīgā augstumā un uzlūko par savu pienākumu līdz galam izmantot tās mobilizētāju, organizētāju un pārveidotāju spēku.
Tā vēsturiskais materiālisms atrisina jautājumu par sabiedriskās esamības un sabiedriskās apziņas attiecībām, par sabiedrības materiālās dzīves attīstības apstākļu un garīgās dzīves attīstības attiecībām.
Atliek noskaidrot jautājumu: kas no vēsturiskā materiālisma viedokļa jāsaprot ar �sabiedrības materiālās dzīves apstākļiem�, kuri galu galā nosaka sabiedrības seju, tās idejas, uzskatus, politiskos institūtus utt.
Tie�ām, kas tie ir par �sabiedrības materiālās dzīves apstākļiem�, kādas ir to at�ķirīgās pazīmes?
Bez �aubām, ka jēdzienā �sabiedrības materiālās dzīves apstākļi� ietilpst vispirms daba, kurā dzīvo sabiedrība, ģeogrāfiskā vide, kas ir viens no nepiecie�amiem un pastāvīgiem sabiedrības materiālās dzīves apstākļiem un, protams, ietekmē sabiedrības attīstību. Kāda ir ģeogrāfiskās vides loma sabiedrības attīstībā? Vai ģeogrāfiskā vide nav tas galvenais spēks, kas noteic sabiedrības seju, cilvēku sabiedriskās iekārtas raksturu, pāreju no vienas iekārtas otrā?
Vēsturiskais materiālisms uz �o jautājumu atbild negatīvi.
Ģeogrāfiskā vide neapstrīdami ir viens no pastāvīgiem un nepiecie�amiem sabiedrības attīstības apstākļiem, un tā, protams, ietekmē sabiedrības attīstību, � paātrina vai palēnina sabiedrības attīstības gaitu. Bet tās ietekme nav noteicēja ietekme, jo sabiedrības pārmaiņas un attīstība notiek nesamērojami ātrāk nekā ģeogrāfiskās vides pārmaiņas un attīstība. Trīs tūksto� gadu laikā Eiropā jau mainīju�ās trīs da�ādas sabiedriskās iekārtas: pirmatnēji kopsabiedriskā iekārta, verdzības iekārta, feodālā iekārta, bet Eiropas austrumu daļā � PSRS � mainīju�ās pat �etras sabiedriskās iekārtas. Turpretim ģeogrāfiskie apstākļi Eiropā tajā pa�ā laikā vai nu nemaz nav mainīju�ies, vai mainīju�ies tik neievērojami, ka ģeogrāfija pat atsakās par to runāt. Un tas arī saprotams. Kaut cik nopietnām ģeogrāfiskās vides pārmaiņām vajadzīgi miljoni gadu, turpretī, pat visnopietnākajām pārmaiņām cilvēku sabiedriskajā iekārtā vajadzīgi tikai da�i simti vai pāris tūksto� gadu.
Bet no tā jāsecina, ka ģeogrāfiskā vide nevar būt galvenais cēlonis, sabiedrības attīstību noteicējs cēlonis, jo tas, kas paliek gandrīz bez pārmaiņas desmitiem tūksto�iem gadu, nevar būt galvenais cēlonis tā attīstībai, kas pārdzīvo radikālas pārmaiņas da�u simtu gadu laikā.
Neap�aubāmi, tālāk, ka iedzīvotāju pieaugums, tāds vai citāds iedzīvotāju blīvums arī ietilpst �sabiedrības materiālo dzīves apstākļu� jēdzienā, jo cilvēki ir sabiedrības materiālās dzīves apstākļu nepiecie�amais elements un bez zināma cilvēku minima nevar būt nekādas sabiedrības materiālās dzīves. Vai iedzīvotāju pieaugums nav tas galvenais spēks, kas noteic cilvēku sabiedriskās iekārtas raksturu?
Vēsturiskais materiālisms arī uz �o jautājumu atbild negatīvi.
Zināms, iedzīvotāju pieaugums ietekmē sabiedrības attīstību, atvieglo vai palēnina sabiedrības attīstību, bet tas nevar būt sabiedrības attīstības galvenais spēks un tā ietekme sabiedrības attīstībā nevar būt noteicēja, jo iedzīvotāju pieaugums pats par sevi nedod atslēgu izskaidrojumam, kāpēc zināmas sabiedriskas iekārtas vietā nāk taisni tāda jauna iekārta un nevis citāda, kāpēc pirmatnēji kopsabiedriskās iekārtas vietā nāk tie�i verdzības iekārta, verdzības iekārtas vietā � feodālā, feodālās � bur�uāziskā un nevis kaut kāda cita iekārta.
Ja iedzīvotāju pieaugums būtu sabiedrības attīstības noteicējs spēks, tad lielākam iedzīvotāju blīvumam katrā ziņā būtu jārada attiecīgi augstāks sabiedriskās iekārtas tips. Patiesībā tas tomēr tā nav. Iedzīvotāju blīvums Ķīnā ir �etras reizes lielāks nekā ASV, ta�u sabiedriskās attīstības ziņā ASV stāv augstāk par Ķīnu, jo Ķīnā vēl vienmēr valda pusfeodālā iekārta, turpretī ASV jau sen sasniegu�as kapitālisma attīstības augstāko stadiju. Beļģijā iedzīvotāju blīvums ir 19 rei�u lielāks nekā ASV un 26 reizes lielāks nekā PSRS, tomēr ASV sabiedriskās attīstības ziņā stāv augstāk par Beļģiju, bet no PSRS Beļģija atpalikusi par veselu vēsturisku laikmetu, jo Beļģijā valda kapitālistiskā iekārta, turpretim PSRS ar kapitālismu jau tikusi galā un nodibinājusi sociālistisku iekārtu.
Bet no tā jāsecina, ka iedzīvotāju pieaugums nav un nevar būt sabiedriskās attīstības galvenais spēks, kas noteic sabiedriskās iekārtas raksturu, sabiedrības seju.
Kur tad tādā gadījumā meklējams tas galvenais spēks sabiedrības materiālās dzīves noteikumu sistēmā, kas noteic sabiedrības seju, sabiedriskās iekārtas raksturu, sabiedrības attīstību no vienas iekārtas otrā?
Par tādu spēku vēsturiskais materiālisms uzskata dzīvei vajadzīgo līdzekļu iegū�anas veidu, kas nepiecie�ami cilvēku eksistencei, materiālo vērtību � uztura, apģērba, apavu, mājokļa, kurināmā, ra�o�anas rīku u. tml. ra�o�anas veidu, kas nepiecie�ami, lai sabiedrība varētu dzīvot un attīstīties.
Lai dzīvotu, vajadzīgs uzturs, apģērbs, apavi, mājoklis, kurināmais u. tml.; lai dabūtu �īs materiālās vērtības, vajag tās ra�ot, bet lai tās ra�otu, vajadzīgi darba rīki, ar kuru palīdzību cilvēki ra�o uzturu, apģērbu, apavus, mājokļus, kurināmo u. tml., jāprot �os rīkus ra�ot, jāprot ar tiem apieties.
Ra�o�anas rīki, ar kuru palīdzību ra�o materiālās vērtības, cilvēki, kas iedarbina ra�o�anas rīkus un kas realizē materiālo vērtību ra�o�anu tāpēc, ka viņiem ir zināma ra�o�anas pieredze un darba veiksme � visi �ie elementi kopā ir sabiedrības ra�o�anas spēki.
Bet ra�o�anas spēki ir tikai ra�o�anas viena puse, ra�o�anas veida viena puse, kas izteic cilvēku attiecības pret priek�metiem un dabas spēkiem, kurus izmanto materiālo vērtību ra�o�anai. Ra�o�anas otra puse, ra�o�anas veida otra puse ir cilvēku attiecības vienam pret otru ra�o�anas procesā, cilvēku ra�o�anas attiecības. Cilvēki cīnās ar dabu un izmanto dabu materiālo vērtību ra�o�anai nevis izolēti viens no otra, nevis kā viens no otra atrauti individi, bet kopīgi, grupām, sabiedrībām. Tāpēc ra�o�ana vienmēr un visos apstākļos ir sabiedriska ra�o�ana. Ra�ojot materiālās vērtības, cilvēki nodibina savā starpā tādas vai citādas savstarpējas attiecības ra�o�anas procesā, tādas vai citādas ra�o�anas attiecības. �īs attiecības var būt no ekspluatācijas brīvu cilvēku sadarbības un savstarpējas palīdzības attiecības, tās var būt virskundzības un pakļautības attiecības, tās var būt, beidzot, pārejas attiecības no vienas ra�o�anas attiecību formas uz otru. Bet lai arī kāds būtu ra�o�anas attiecību raksturs, tās ir � vienmēr un visās iekārtās � tikpat nepiecie�ams ra�o�anas elements kā sabiedrības ra�o�anas spēki.
�Ra�o�anā�, saka Markss, �cilvēki iedarbojas ne vien uz dabu, bet arī viens uz otru. Viņi nevar ra�ot, nesavienojoties zināmā veidā kopīgai darbībai un darbības savstarpējai apmaiņai. Lai ra�otu, cilvēki stājas noteiktos sakaros un attiecībās, un tikai ar �o sabiedrisko sakaru un attiecību starpniecību pastāv viņu attiecības pret dabu, notiek ra�o�ana � (K. Markss un Fr. Engelss, V sēj., 429. lpp.).
Tātad ra�o�ana, ra�o�anas veids aptver tiklab sabiedrības ra�o�anas spēkus, kā arī cilvēku ra�o�anas attiecības, un ir tādā veidā to vienības iemiesojums materiālo vērtību ra�o�anas procesā.
Ra�o�anas pirmā īpatnība ir tā, ka tā nekad neiestieg ilgu laiku vienā punktā un vienmēr atrodas pārmaiņas un attīstības stāvoklī, pie kam pārmaiņas ra�o�anas veidā nenovēr�ami rada visas sabiedriskās iekārtas, sabiedrisko ideju, politisko uzskatu, politisko institūtu pārmaiņu, rada visas sabiedriskās un politiskās struktūras pārkārto�anu. Da�ādās attīstības pakāpēs cilvēkiem ir da�ādi ra�o�anas veidi vai, vienkār�āk sakot, tiem ir da�āds dzīves veids. Pirmatnējā kopsabiedrībā ir viens ra�o�anas veids, verdzības laikā � otrs, feodālisma laikā � tre�ais utt. Saskaņā ar to arī cilvēku sabiedriskā iekārta, viņu garīgā dzīve, viņu uzskati, viņu politiskie institūti ir da�ādi.
Kāds sabiedrībai ra�o�anas veids � tāda pamatos ir arī pati sabiedrība, tādas ir �ās sabiedrības idejas un teorijas, politiskie uzskati un institūti.
Vai, rupjāk runājot: kāds cilvēku dzīves veids, tāds ir viņu domā�anas veids.
Tas nozīmē, ka sabiedrības attīstības vēsture ir vispirms ra�o�anas attīstības vēsture, ra�o�anas veidu vēsture, kuri nomaina viens otru gadsimtu gaitā, ra�o�anas spēku un cilvēku ra�o�anas attiecību attīstības vēsture.
Tātad sabiedriskās attīstības vēsture ir līdz ar to arī pa�u materiālo vērtību ra�otāju vēsture, darba ļau�u masu vēsture, kas ir ra�o�anas procesa pamatspēki un ra�o sabiedrības eksistencei nepiecie�amās materiālās vērtības.
Tātad vēstures zinātne, ja tā grib būt īsta zinātne, nevar vairs reducēt sabiedriskās attīstības vēsturi līdz karaļu un kara vadoņu rīcībai, līdz valstu �uzvarētāju� un �iekarotāju� rīcībai, bet tai jānodarbojas pirmkārt ar materiālo vērtību ra�otāju vēsturi, darba ļau�u vēsturi, tautu vēsturi.
Tātad atslēga sabiedrības vēstures likumu pētī�anai jāmeklē nevis cilvēku galvās, nevis sabiedrības uzskatos un idejās, bet tai ra�o�anas veidā, ko praktizē sabiedrība katrā dotajā vēsturiskajā posmā � sabiedrības ekonomikā.
Tātad vēstures zinātnes pats pirmais uzdevums ir izpētīt un atklāt ra�o�anas likumus, ra�o�anas spēku un ra�o�anas attiecību attīstības likumus, sabiedrības ekonomiskās attīstības likumus, Tātad proletariāta partijai, ja tā grib būt īsta partija, jāiegūst vispirms zinā�anas par ra�o�anas attīstības likumiem, par sabiedrības ekonomiskās attīstības likumiem.
Tātad, lai nekļūdītos politikā, proletariāta partijai, tiklab savas programas izveidē, kā arī praktiskā darbībā, jāievēro vispirms ra�o�anas attīstības likumi, sabiedrības ekonomiskās attīstības likumi.
Ra�o�anas otra īpatnība ir, ka tās pārmaiņas un attīstība vienmēr sākas ar ra�o�anas spēku pārmaiņām un attīstību, vispirms � ar ra�o�anas rīku pārmaiņām un attīstību. Tātad ra�o�anas spēki ir viskustīgākais un visrevolucionārākais elements ra�o�anā. Vispirms pārmainās un attīstās sabiedrības ra�o�anas spēki, bet pēc tam, atkarībā no �īm pārmaiņām un saskaņā ar tām, pārmainās cilvēku ra�o�anas attiecības, cilvēku ekonomiskās attiecības. Tas tomēr nenozīmē, ka ra�o�anas attiecības neietekmē ra�o�anas spēku attīstību un ka pēdējie ir neatkarīgi no pirmajām. Attīstoties atkarībā no ra�o�anas spēku attīstības, ra�o�anas attiecības savukārt iedarbojas uz ra�o�anas spēku attīstību, gan to paātrinot, gan palēninot.
Te vēl jāatzīmē, ka ra�o�anas attiecības nevar pārāk ilgi atpalikt no ra�o�anas spēku aug�anas un atrasties ar tiem pretrunā, jo ra�o�anas spēki var pilnā mērā attīstīties tikai tādā gadījumā, ja ra�o�anas attiecības atbilst ra�o�anas spēku raksturam un stāvoklim un dod pilnu iespēju ra�o�anas spēku attīstībai. Tāpēc, lai arī ra�o�anas attiecības nezcik atpaliktu no ra�o�anas spēku attīstības, tām agrāk vai vēlāk jāatbilst � un tās galu galā arī patiesi atbilst ra�o�anas spēku attīstības līmenim, ra�o�anas spēku raksturam. Pretējā gadījumā pa�os pamatos būtu izjaukta vienība starp ra�o�anas spēkiem un ra�o�anas attiecībām ra�o�anas sistēmā, visā ra�o�anas procesā sāktos pārrāvums, ra�o�anas krize, notiktu ra�o�anas spēku sabrukums.
Piemērs, kas rāda, ka ra�o�anas attiecības neatbilst ra�o�anas spēku raksturam, piemērs, kas rāda konfliktu starp tiem, ir ekonomiskās krizes kapitālistiskās zemēs, kur privātkapitālistiskais īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem ir kliedzo�ā nesaskaņā ar ra�o�anas procesa sabiedrisko raksturu, ar ra�o�anas spēku raksturu. �ās nesaskaņas sekas ir ekonomiskās krizes, kas noved pie ra�o�anas spēku sagruvuma, turklāt �ī nesaskaņa ir ekonomiskais pamats sociālai revolūcijai, kuras uzdevums ir sagraut pastāvo�ās ra�o�anas attiecības un radīt jaunas, kas atbilstu ra�o�anas spēku raksturam.
Un otrādi, piemērs, kas rāda ra�o�anas attiecību pilnīgu saskaņu ar ra�o�anas spēku raksturu, ir sociālistiskā tautsaimniecība PSRS, kur sabiedriskais īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem pilnīgi atbilst ra�o�anas procesa sabiedriskajam raksturam un kur tāpēc nav ne ekonomisku kri�u, nedz arī ra�o�anas spēku sabrukuma.
Tātad ra�o�anas spēki ir ne vien ra�o�anas viskustīgākais un visrevolucionārākais elements. Tie līdz ar to ir ra�o�anas attīstību noteicējs elements.
Kādi ir ra�o�anas spēki, tādām jābūt arī ra�o�anas attiecībām.
Ja ra�o�anas spēku stāvoklis atbild uz jautājumu, ar kādiem ra�o�anas rīkiem cilvēki ra�o sev nepiecie�amās materiālās vērtības, tad ra�o�anas attiecību stāvoklis atbild jau uz citu jautājumu: kam pieder ra�o�anas līdzekļi (zeme, me�i, ūdeņi, zemes bagātības, izejvielas, ra�o�anas rīki, ra�o�anai nepiecie�amās ēkas, satiksmes un sakaru līdzekļi u. tml.), kā rīcībā atrodas ra�o�anas līdzekļi, vai visas sabiedrības rīcībā, vai atsevi�ķu personu, grupu, �ķiru rīcībā, kas tos izmanto citu personu, grupu, �ķiru ekspluatē�anai.
Lūk, schēmatiska ra�o�anas spēku attīstības aina no senatnes līdz mūsu dienām. Pāreja no rupjiem akmens rīkiem uz stopu un bultām un sakarā ar to pāreja no medniecības uz dzīvnieku pieradinā�anu un pirmatnēju lopkopību, pāreja no akmens rīkiem uz metāla rīkiem (dzelzs cirvis, arkls ar dzelzs lemesi u. tml.) un saskaņā ar to pāreja uz augu kultivē�anu un zemkopību; tālāka metāla rīku uzlabo�ana materiālu apstrādā�anai, pāreja uz kalēja plē�ām, uz podniecību un saskaņā ar to amatniecības attīstība, amatniecības atdalī�anās no zemkopības, patstāvīgas amatniecības un pēc tam manufaktūras ra�o�anas attīstība; pāreja no amatniecības ra�o�anas rīkiem uz ma�īnām un amatnieku un manufaktūras ra�o�anas pārvēr�anās rūpniecībā ar ma�īnu lieto�anu; pāreja uz ma�īnu sistēmu, un modernās ma�īnizētās rūpniecības ra�anās � tāda ir vispārīgā, ļoti nepilnīgā sabiedrības ra�o�anas spēku attīstības aina cilvēces vēstures gaitā. Līdz ar to saprotams, ka ra�o�anas rīku attīstību un uzlabo�anu veica cilvēki, kas bija saistīti ar ra�o�anu, bet tā nenotika vis neatkarīgi no cilvēkiem, � tātad līdz ar ra�o�anas rīku pārmaiņu un attīstību mainījās un attīstījās arī cilvēki kā ra�o�anas spēku svarīgākais elements, mainījās un attīstījās viņu ra�o�anas pieredze, viņu darba veiklība, viņu prasme izmantot ra�o�anas rīkus.
Saskaņā ar sabiedrības ra�o�anas spēku pārmaiņām un attīstību vēstures gaitā mainījās un attīstījās arī cilvēku ra�o�anas attiecības, viņu ekonomiskās attiecības.
Vēsturei zināmi pieci ra�o�anas attiecību pamata tipi: pirmatnēji kopsabiedŗiskais, verdzības, feodālais, kapitālistiskais un sociālistiskais.
Pirmatnējās kopsabiedriskās iekārtas ra�o�anas attiecību pamatā ir sabiedrības īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem. Tas pamatos atbilst tā laikmeta ra�o�anas spēku raksturam. Akmens rīki un pēc tam stops un bultas izslēdza iespēju individuāli cīnīties pret dabas spēkiem un plēsīgiem zvēriem. Lai savāktu augļus me�ā, noķertu zivis ūdenī, uzceltu kaut kādu mājokli, cilvēkiem bija jāstrādā kopīgi, ja tie negribēja būt bada nāves, plēsīgo zvēru vai kaimiņu sabiedrību upuri. Kopīgā darba rezultātā ra�o�anas līdzekļi kļūst kopīgs īpa�ums, tāpat arī ra�o�anas produkti. Seit vēl nepazīst privātīpa�umu uz ra�o�anas līdzekļiem, atskaitot kādu personīgo īpa�umu uz da�iem ra�o�anas rīkiem, kas reizē ir arī aizsardzības rīki pret plēsīgiem zvēriem. �eit nav ekspluatācijas, nav �ķiru.
Verdzības iekārtā ra�o�anas attiecību pamatā ir vergu īpa�nieku īpa�uma tiesības uz ra�o�anas līdzekļiem un arī uz pa�u ra�otāju � vergu, ko vergu īpa�nieks var pārdot, pirkt un nonāvēt kā lopu. Tādas ra�o�anas attiecības savos pamatos atbilst tā perioda ra�o�anas spēku stāvoklim. Akmens rīku vietā cilvēkiem tagad bija metāla rīki, pirmatnējās trūcīgās mednieku saimniecības vietā, kas nepazina ne zemkopības, ne lopkopības, radās lopkopība, zemkopība, amatniecība, darba dalī�ana starp �īm ra�o�anas nozarēm, radās iespēja mainīt produktus starp atsevi�ķām personām un sabiedrībām, iespēja uzkrāt bagātības nedaudzu cilvēku rokās, patiesa ra�o�anas līdzekļu uzkrā�anās mazākuma rokās, iespēja pakļaut vairākumu mazākumam un padarīt vairākuma locekļus par vergiem. �eit jau ra�o�anas procesā nav vairs visu sabiedrības locekļu kopīga un brīva darba, � te valda piespiests vergu darbs, kurus ekspluatē nestrādātāji vergu īpa�nieki. Tāpēc ra�o�anas līdzekļi nav kopīgs īpa�ums, tāpat arī ra�o�anas produkti. To vietā stājas privātīpa�ums. �eit vergu īpa�nieks ir pirmais un galvenais pilnvērtīgais īpa�nieks.
Bagātie un nabagie, ekspluatātori un ekspluatējamie, pilntiesīgie un beztiesīgie, ne�ēlīga �ķiru cīņa viņu starpā � tāda ir verdzības iekārtas aina.
Feodālā iekārtā ra�o�anas attiecību pamats ir feodāļa privātīpa�uma tiesības uz ra�o�anas līdzekļiem un nepilnīgas īpa�uma tiesības uz ra�otāju � dzimtcilvēku, ko feodālis vairs nevar nonāvēt, bet var gan pārdot un pirkt. Līdzās feodāļa īpa�uma tiesībām pastāv arī zemnieku un amatnieku privātīpa�uma tiesības uz viņu darba rīkiem un uz viņu individuālo saimniecību, kas dibinās uz personīgu darbu. Tādas ra�o�anas attiecības savos pamatos atbilst tā laikmeta ra�o�anas spēku stāvoklim. Dzelzs kausē�anas un apstrādā�anas tālākā uzlabo�ana; dzelzs arkla un au�amo steļļu izplatī�anās; zemkopības, dārzkopības, vīnkopības, eļļas ra�o�anas tālākā attīstība, manufaktūras uzņēmumu parādī�anās līdzās amatniecības darbnīcām � tādas ir ra�o�anas spēku stāvokļa raksturīgās pazīmes.
Jaunie ra�o�anas spēki prasa, lai darbiniekam būtu kaut kāda iniciatīva ra�o�anā un tieksme uz darbu, ieinteresētība darbā. Tāpēc feodālis atsakās no verga kā darbinieka, kas nav darbā ieinteresēts un kam nemaz nav iniciatīvas, un dod priek�roku dzimtcilvēkam, kam ir sava saimniecība, savi darba rīki un kas ir arī drusku ieinteresēts darbā, kas nepiecie�ami, lai apstrādātu zemi un samaksātu feodālim graudā no savas ra�as.
Privātīpa�ums �eit attīstās tālāk. Ekspluatācija gandrīz tikpat ne�ēlīga kā verdzības iekārtā, tā ir tikai mazliet mīkstināta. Ekspluatātoru un ekspluatējamo �ķiru cīņa ir feodālās iekārtas pamata pazīme.
Kapitālistiskā iekārtā ra�o�anas attiecību pamatā ir kapitālistiskais īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem, bet �eit nav vairs īpa�uma tiesību uz ra�otājiem � algotiem strādniekiem, kurus kapitālists nevar ne nonāvēt, ne pārdot, jo tie ir personīgi brīvi, bet tiem nav ra�o�anas līdzekļu un tāpēc, lai nenomirtu badā, viņiem jāpārdod savs darba spēks kapitālistiem un jānes ekspluatācijas jūgs. Līdzās kapitālistiskajam īpa�umam uz ra�o�anas līdzekļiem pastāv � un pirmā laikā ir pat ļoti izplatīts � no dzimtbū�anas atbrīvotā zemnieka un amatnieka privātīpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem, kas pamatots uz personīgu darbu. Amatniecības darbnīcu un manufaktūras uzņēmumu vietā radu�ās milzu fabrikas un rūpnīcas, kas apgādātas ma�īnām. Mui�nieku saimniecību vietā, kuras apstrādāja ar primitīviem zemnieku darba rīkiem, radu�ās lielas kapitālistiskas ekonomijas, kur saimnieko uz agrotechnikas pamatiem un kas apgādātas lauksaimniecības ma�īnām.
Jaunie ra�o�anas spēki prasa, lai ra�o�anā nodarbinātie cilvēki būtu kulturālāki un saprātīgāki nekā tum�ie un atpaliku�ie dzimtcilvēki, lai tie pazītu ma�īnu un prastu ar to rīkoties. Tāpēc kapitālisti dod priek�roku no dzimtbū�anas valgiem brīvajiem algotiem strādniekiem, kas būtu pietiekami kulturāli, lai pareizi rīkotos ar ma�īnām.
Bet attīstījis milzīgos apmēros ra�o�anas spēkus, kapitālisms sapinas pa�a spēkiem neatrisināmās pretrunās. Ra�ojot arvien vairāk un vairāk pre�u un pazeminot pre�u cenas, kapitālisms paasina konkurenci, veselām masām izputina sīkos un vidējos privātīpa�niekus, padara tos par proletārie�iem un pazemina viņu pirk�anas spējas, un tāpēc sara�otās preces nav iespējams pārdot. Bet papla�inot ra�o�anu un pulcējot milzu fabrikās un rūpnīcās miljonus strādnieku, kapitālisms pie�ķir ra�o�anas procesam sabiedrisku raksturu un līdz ar to grauj pats savus pamatus, jo ra�o�anas procesa sabiedriskais raksturs prasa sabiedrisku īpa�umu uz ra�o�anas līdzekļiem, turpretim īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem joprojām paliek privātkapitālistisks, kas nav savienojams ar ra�o�anas procesa sabiedrisko raksturu.
�īs ra�o�anas spēku rakstura un ra�o�anas attiecību nesa mierināmās pretrunas izpau�as periodiskās pārprodukcijas krizēs, kad kapitālisti, viņu pa�u radītās iedzīvotāju masu izpostī�anas dēļ, neatrod maksātspējīgu pieprasījumu un spiesti sadedzināt produktus, iznīcināt gatavas preces, apturēt ra�o�anu, graut ra�o�anas spēkus, kamēr miljoni iedzīvotāju spiesti ciest bezdarbu un badu nevis tāpēc, ka pre�u trūktu, bet gan tāpēc, ka pre�u sara�ots pārāk daudz.
Tas nozīmē, ka kapitālistiskās ra�o�anas attiecības neatbilst vairs sabiedrības ra�o�anas spēku stāvoklim un nokļuvu�as nesamierināmā pretrunā ar tiem.
Tas nozīmē, ka kapitālisms pats savā klēpī auklē revolūciju, kam lemts pastāvo�ā kapitālistiskā privātīpa�uma uz ra�o�anas līdzekļiem vietā likt sociālistisku īpa�umu.
Tas nozīmē, ka visasākā ekspluatātoru un ekspluatēto �ķiru cīņa ir kapitālistiskās iekārtas pamata pazīme.
Sociālistiskā iekārtā, kas pagaidām vēl nodibināta tikai PSRS, ra�o�anas attiecību pamats ir sabiedrisks īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem. �eit jau vairs nav ne ekspluatātoru, ne ekspluatēto. Sara�otos produktus izdala pēc padarītā darba, ievērojot principu: �kas nestrādā, tam nebūs ēst�. Cilvēku savstarpējās attiecības ra�o�anas procesā �e raksturojamas kā no ekspluatācijas brīvu darbinieku biedriskas sadarbības un sociālistiskas savstarpējas palīdzības attiecības. �e ra�o�anas attiecības atrodas pilnīgā saskaņā ar ra�o�anas spēku stāvokli, jo ra�o�anas procesa sabiedrisko raksturu nostiprina sabiedriskais īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem.
Tāpēc sociālistiskā ra�o�ana PSRS nepazīst periodiskās pārprodukcijas krizes un ar tām saistītās nejēdzības.
Tāpēc ra�o�anas spēki �e attīstās paātrinātā tempā, jo tiem atbilsto�ās ra�o�anas attiecības dod pilnīgu brīvību �ādai attīstībai.
Tāda ir cilvēku ra�o�anas attiecību attīstības aina cilvēces vēstures gaitā.
Tāda ir ra�o�anas attiecību attīstības atkarība no sabiedrības ra�o�anas spēku attīstības, vispirms � no ra�o�anas rīku attīstības, un �ās atkarības dēļ ra�o�anas spēku pārmaiņa un attīstība agrāk vai vēlāk noved pie attiecīgām ra�o�anas attiecību pārmaiņām un attīstības.
�Darba līdzekļu* lieto�ana un radī�ana�, saka Markss, �kaut gan dīgļa veidā piemīt arī da�ām dzīvnieku sugām, ir cilvēka darba procesa specifiski raksturīga īpa�ība, un tāpēc Franklins apzīmē cilvēku par dzīvnieku, kas darina darba rīkus. Tikpat svarīga nozīme kā kaulu atlieku struktūra izmiru�u dzīvnieku sugu organizācijas izpratnei ir arī darba līdzekļu atliekas izzudu�u sabiedriski ekonomisku formāciju pētī�anā. Ekonomiskie laikmeti at�ķiras viens no otra nevis ar to, ko ra�o, bet ar to, kā r a � o . . . Darba līdzekļi ir ne tikai cilvēku darba spēka attīstības mēraukla, bet arī to sabiedrisko attiecību rādītājs, kādās darbs noris� (K. Markss, �Kapitāls�, I sēj., 121. lpp., 1935. g. Izd.).
__________________________________________________________________
*Ar �darba līdzekļiem � Markss saprot galve no tiesu ra�o�an as rīkus , � J. St.
Un tālāk:
�Sabiedriskās attiecības cie�i saistītas ar ra�o�anas spēkiem. Iegūstot jaunus ra�o�anas spēkus, cilvēki maina ra�o�anas veidu, un, mainot ra�o�anas veidu, uztura līdzekļu iegū�anas paņēmienus, viņi maina visas savas sabiedriskās attiecības. Rokas dzirnavām atbilst sabiedrība ar sizerēnu (feodāli. � J. St.) priek�galā, tvaika dzirnavām � sabiedrība ar rūpniecības kapitālistu� ( K . Markss un Fr. Engelss, V sēj., 364. lpp.).
�Ap mums nepārtraukti notiek ra�o�anas spēku aug�anas kustība, sabiedrisko attiecību izpostī�ana, ideju ra�anās, nekustīga ir tikai kustības abstrakcija� (turpat, 364. lpp.).
Raksturojot vēsturisko materiālismu, kas formulēts �Komunistiskās partijas manifestā�, Engelss saka:
�Ekonomiskā ra�o�ana un no tās nenovēr�ami izrieto�ā ikkatra vēsturiskā laikmeta sabiedrības struktūra veido pamatu �ā laikmeta politiskajai un intelektuālajai v ē s t u r e i . . . Saskaņā ar to kop� pirmatnējās kopsabiedriskās zemturības zu�anas visa vēsture ir bijusi �ķiru cīņu vēsture, � cīņu, kas norisinājās starp ekspluatētiem un ekspluatātoriem, apspiestajām un valdo�ajām �ķirām da�ādās sabiedriskās attīstības stadijās . . . Tagad �ī cīņa ir sasniegusi tādu pakāpi, kad ekspluatētā un apspiestā �ķira (proletariāts) jau vairs nevar atbrīvoties no �ķiras, kas to ekspluatē un apspie� (bur�uāzijas), neatbrīvojot reizē arī visu sabiedrību uz visiem laikiem no ekspluatācijas, apspie�anas un �ķiru cīņas� (Engelsa priek�vārds �Manifesta� vācu izdevumam).
Ra�o�anas tre�ā īpatnība ir tā, ka jaunu ra�o�anas spēku un tiem atbilsto�u ra�o�anas attiecību ra�anās notiek nevis no�ķirti no vecās iekārtas, nevis pēc vecās iekārtas izzu�anas, bet gan vecās iekārtas klēpī, notiek nevis cilvēku apzinīgas, mērķveidīgas darbības rezultātā, bet stichiski, neapzinīgi, neatkarīgi no cilvēku gribas. Tā notiek stichiski un neatkarīgi no cilvēku gribas divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēki nevar brīvi izvēlēties vienu vai otru ra�o�anas veidu, jo katra jauna paaudze, stājoties dzīvē, atrod savā priek�ā jau gatavus ra�o�anas spēkus un ra�o�anas attiecības kā agrāko paaud�u darba rezultātu, un tāpēc pirmajā laikā tai jāņem viss tas, ko tā gatavā veidā atrod ra�o�anas laukā, un jāpiemērojas tam, lai gūtu iespēju ra�ot materiālas vērtības.
Otrkārt, tāpēc, ka, uzlabojot vienu vai otru ra�o�anas rīku, vienu vai otru ra�o�anas spēku elementu, cilvēki neapzinās, nesaprot un neapdomā, kādus sabiedriskus rezultātus �ie uzlabojumi katrā ziņā dos, bet domā tikai par savām ikdienas interesēm, par to, kā atvieglot savu darbu un panākt sev kādu tie�u taustāmu labumu.
Kad da�i pirmatnējās sabiedrības locekļi pakāpeniski un taustoties pārgāja no akmens rīkiem uz dzelzs rīkiem, viņi, protams, nezināja un nedomāja, kādi sabiedriski rezultāti būs �im jaunievedumam, viņi nesaprata un neapzinājās, ka pāreja uz metāla rīkiem nozīmē apvērsumu ra�o�anā, ka galu galā tas novedīs pie verdzības iekārtas, � viņi vienkār�i gribēja atvieglot savu darbu un panākt tuvāko taustāmo labumu, � viņu apzinīgā darbība aprobe�ojās ar �ās ikdienas personīgā labuma �aurajiem apjomiem.
Kad feodālās iekārtas laikā Eiropas jaunā bur�uāzija līdzās sīkajām amatniecības darbnīcām sāka celt lielus manufaktūras uzņēmumus un tā virzīja uz priek�u sabiedrības ra�o�anas spēkus, tā, protams, nezināja un nedomāja, kādas sabiedriskas sekas būs �im jaunievedumam, tā neapzinājās un nesaprata, ka �is �mazais� jaunievedums novedīs pie tādas sabiedrisko spēku pārgrupē�anās, kam jābeidzas ar revolūciju tiklab pret karaļa varu, kuras �ēlastību tā tik augsti cienīja, kā arī pret di�ciltīgajiem mui�niekiem, kuru rindās nereti sapņoja iekļūt tās labākie pārstāvji, � tā vienkār�i gribēja palētināt pre�u ra�o�anu, izmest iespējami vairāk pre�u Āzijas un tikko atklātās Amerikas tirgos un dabūt iespējami vairāk peļņas � tās apzinīgā darbība aprobe�ojās ar �ās ikdieni�ķās prakses �aurajiem apjomiem.
Kad Krievijas kapitālisti kopā ar ārzemju kapitālistiem pastiprināti ieviesa Krievijā moderno ma�īnizēto lielrūpniecību, atstājot carismu neskartu un pametot zemniekus pilnīgi mui�nieku varā, viņi, protams, nezināja un nedomāja, kādas sabiedriskas sekas būs �im nopietnajam ra�o�anas spēku pieaugumam, viņi neapzinājās un nesaprata, ka �is nopietnais lēciens sabiedrības ra�o�anas spēku laukā novedīs pie tādas sabiedrisko spēku pārgrupē�anās, kas dos iespēju proletariātam pievienot sev zemniecību un izdarīt uzvaras pilnu sociālistisku revolūciju, � viņi vienkār�i gribēja papla�ināt līdz pēdējai iespējai rūpniecības ra�o�anu, aptvert kolosālo iek�ējo tirgu, kļūt par monopolistiem un izspiest no tautsaimniecības iespējami vairāk peļņas, � viņu apzinīgā darbība negāja tālāk par viņu ikdieni�ķīgajām, �auri praktiskajām interesēm.
Sakarā ar to Markss saka:
�Savas dzīves sabiedriskajā ra�o�anā (t. i., materiālo vērtību ra�o�anā, kas nepiecie�amas cilvēku dzīvei. � J. St.) cilvēki stājas noteiktās, nepiecie�amās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās � ra�o�anas attiecībās, kas atbilst viņu materiālo ra�o�anas spēku noteiktai attīstības pakāpei� (K. Markss, Izlasīti raksti, I sēj., 269. Ipp.).
Tas tomēr nenozīmē, ka ra�o�anas attiecību pārmaiņas un pāreja no vecām ra�o�anas attiecībām uz jaunām noris gludi, bez konfliktiem, bez satricinājumiem. Glu�i otrādi � tāda pāreja parasti notiek, kad revolucionārā ceļā nogā� vecās ra�o�anas attiecības un nostiprina jaunās. Līdz zināmam periodam ra�o�anas spēku attīstība un pārmaiņas ra�o�anas attiecību laukā noris stichiski, neatkarīgi no cilvēku gribas. Bet tas tikai līdz zināmam momentam, līdz tam momentam, kad ra�o�anas spēki, kas radu�ies un attīstās, būs kā nākas nobriedu�i. Pēc tam, kad jaunie ra�o�anas spēki nobriedu�i, pastāvo�ās ra�o�anas attiecības un to nesēji � valdītājas �ķiras � kļūst par to �nepārvaramo� �ķērsli, ko var nobīdīt no ceļa tikai ar jaunu �ķiru apzinīgu darbību, ar �o �ķiru varmācīgu rīcību, ar revolūciju. �eit sevi�ķi spilgti redzams, kāda milzīga loma ir jaunām sabiedriskām idejām, jauniem politiskiem institūtiem, jaunai politiskai varai, kas aicināti varas ceļā iznīcināt vecās ra�o�anas attiecības. Uz jauno ra�o�anas spēku un veco ra�o�anas attiecību konflikta pamata, uz sabiedrības jauno ekonomisko vajadzību pamata rodas jaunas sabiedriskas idejas, jaunās idejas organizē un mobilizē masas, masas saliedējas jaunā politiskā armijā, rada jaunu revolucionāru varu un izmanto to, lai ar varu iznīcinātu veco kārtību ra�o�anas attiecību laukā un nodibinātu jaunu kārtību. Stichiska attīstības procesa vietā stājas cilvēku apzinīga darbība, mierīgas attīstības vietā varmācīgs apvērsums, evolūcijas vietā � revolūcija.
�Proletariāts�, saka Markss, �cīņā pret bur�uāziju nepiecie�ami apvienojas �ķirā . . . revolūcijas ceļā tas padara sevi par valdītāju �ķiru un kā valdītāja �ķira ar varu lau� vecās ra�o�anas attiecības� (�Komunistiskās partijas manifests�, 1938. g. izd., 52. lpp.).
Un tālāk:
�Proletariāts izmanto savu politisko virskundzību, lai soli pa solim atrautu bur�uāzijai visu kapitālu, centralizētu visus ra�o�anas rīkus valsts rokās, tas ir, par valdītāju �ķiru organizēta proletariāta rokās, un iespējami ātrāk pavairotu ra�o�anas spēku sumu� (turpat, 50. lpp.).
�Varmācība ir vecmāte katrai vecajai sabiedrībai, kad tā grūta ar jauno� (Markss, �Kapitāls�, I sēj., 603. lpp., 1935. g.).
Lūk, vēsturiskā materiālisma būtības ģeniālais formulējums, ko Markss deva 1859. g. vēsturiskajā �priek�vārdā� savai ievērojamai grāmatai �Kritiskas piezīmes par politisko ekonomiju�:
�Savas dzīves sabiedriskajā ra�o�anā cilvēki stājas noteiktās, nepiecie�amās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās � ra�o�anas attiecībās, kas atbilst viņu materiālo ra�o�anas spēku noteiktai attīstības pakāpei. �o ra�o�anas attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bazi, uz kuras paceļas juridiskā un politiskā virsbūve un kamatbilst noteiktas sabiedriskas apziņas formas. Materiālās dzīves ra�o�anas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu vispār. Nevis cilvēku apziņa noteic viņu esamību, bet gan otrādi � viņu sabiedriskā esamība noteic viņu apziņu. Savas attīstības zināmā pakāpē sabiedrības materiālie ra�o�anas spēki nonāk pretrunā ar pastāvo�ām ra�o�anas attiecībām vai � kas ir tikai �o attiecību juridiska izteiksme, ar īpa�uma attiecībām, kurās tie līdz �im attīstījās. No ra�o�anas spēku attīstības formas, �īs attiecības pārvēr�as to va�ās. Tad iestājas sociālās revolūcijas laikmets. Līdz ar ekonomiskā pamata pārmaiņu, straujāk vai lēnāk, noris apvērsums visā milzīgajā virsbūvē. Aplūkojot tādus apvērsumus, vienmēr nepiecie�ams at�ķirt materiālo, ar dabaszinātnisku precizitāti konstatējamo apvērsumu ra�o�anas ekonomiskajos apstākļos no juridiskām, politiskām, reliģiskām, mākslinieciskām vai filozofiskām, īsi sakot, ideoloģiskām formām, kurās cilvēki apzinās �o konfliktu un cīnās ar to. Kā par atsevi�ķu cilvēku nevar spriest, pamatojoties uz to, ko viņ� pats par sevi domā, glu�i tāpat par tādu apvērsuma laikmetu nevar spriest pēc tā apziņas. Glu�i otrādi � �ī apziņa izskaidrojama ar materiālās dzīves pretrunām, ar eso�o konfliktu starp sabiedriskajiem ra�o�anas spēkiem un ra�o�anas attiecībām. Neviena sabiedriska formācijaneaiziet bojā, iekām nav ttīstīju�ies visi ra�o�anas spēki, kam tā dod pietiekamu pla�umu, un jaunas, augstākas ra�o�anas attiecības nekad neparādās agrāk, iekām to eksistences materiālie apstākļi nav nobriedu�i pa�as vecās sabiedrības klēpī. Tāpēc cilvēce vienmēr izvirza sev tikai tādus uzdevumus, ko tā var atrisināt, jo, pamatīgāk aplūkojot, vienmēr izrādās, ka pats uzdevums rodas tikai tad, kad tā atrisinā�anas materiālie apstākļi jau eksistē vai vismaz atrodas tap�anas procesā� (K. Markss, Izlasīti raksti, I sēj., 269. un 270. lpp.).
Tā tas ir ar marksistisko materiālismu, ja to lieto sabiedriskā dzīvē, ja to lieto sabiedrības vēsturē.
Tādas ir dialektiskā un vēsturiskā materiālisma pamatlīnijas.
*
�DARBA BALSS�
№ 328
Riga, 2015