Staļins
Par ļeņinisma jautājumiem
Saturs
Par ļeņinisma jautājumiem
I. Ļeņinisma definējums
II. Galvenais ļeņinismā
III. Jautājums par �permanento� revolūciju
IV. Proletāriskā revolūcija un proletariāta diktatūra
V. Partija un strādnieku �ķira proletariāta diktatūras sistēmā
VI. Jautājums par sociālisma uzvaru vienā zemē
VII. Ciņa par sociālistiskas celtniecības uzvaru
�DARBA BALSS�
Staļins
Par ļeņinisma jautājumiem
BRO�ŪRA �Par ļeņinisma pamatiem� dots pazīstamais ļeņinisma definējums, kas, redzams, guvis pilsoņu tiesības. Tas ir �āds:
�Ļeņinisms ir imperiālisma un proletāriskās revolūcijas laikmeta marksisms. Noteiktāk: ļeņinisms ir proletāriskās revolūcijas teorija un taktika vispār, proletariāta diktatūras teorija un taktika it sevi�ķi�.
Vai �is definējums pareizs?
Es domāju, ka pareizs. Tas pareizs, pirmkārt, tāpēc, ka pareizi norāda uz ļeņinisma vēsturiskajiem pamatiem, raksturodams to kā imperiālisma laikmeta marksismu, pretēji da�iem Ļeņina kritiķiem, kas nepareizi domā, ka ļeņinisms radies pēc imperiālistiskā kara. Tas pareizs, otrkārt, tāpēc, ka pareizi atzīmē ļeņinisma starptautisko raksturu, pretēji sociāldemokrātijai, kas atzīst ļeņinismu par piemērojamu tikai nacionāli krieviskos apstākļos. Tas pareizs, tre�kārt, tāpēc, ka pareizi atzīmē ļeņinisma organiskos sakarus ar Marksa mācību, raksturodams to kā imperiālisma laikmeta marksismu, pretēji da�iem ļeņinisma kritiķiem, kas to atzīst nevis par marksisma tālāku attīstību, bet tikai par marksisma atjauno jumu un piemērojumu Krievijas īstenībai.
Visam tam, �ķiet, īpa�i komentāri nav vajadzīgi.
Tomēr mūsu partijā, izrādās, ir personas, kas atzīst par nepiecie�amu definēt ļeņinismu mazliet citādi. Lūk, piemēram, Zinovjevs domā, ka:
�Ļeņinisms ir imperiālistisko karu un pasaules revolūcijas laikmeta, marksisms, kura tie�i sākusies valstī, kur zemniecība pārsvarā� .
Ko var nozīmēt Zinovjeva pasvītrotie vārdi? Ko nozīmē ietilpināt ļeņinisma definējumā Krievijas atpalicību, tās zemniecisko raksturu?
Tas nozīmē � padarīt ļeņinismu no starptautiskas proletāriskas mācības par Krievijas savdabības produktu.
Tas nozīmē rīkoties Bauera un Kautska labā, kuri noliedz ļeņinisma derīgumu citām, kapitālistiski vairāk attīstītām zemēm.
Nav vārdam vietas, ka zemniecības jautājumam Krievijā ir visai svarīga nozīme, ka mūsu zeme ir zemnieciska. Bet kāda nozīme var būt �im faktam ļeņinisma pamatu raksturojumā? Vai tad ļeņinisms izveidojies tikai .Krievijas apstākļos un Krievijai, bet nevis imperiālisma apstākļos un nevis imperiālistiskām zemēm vispār? Vai tādiem Ļeņina darbiem kā �Imperiālisms �, �Valsts un revolūcija�, �Proletāriskā revolūcija un renegāts Kautskis�, �Bērni�ķīgā �kreisuma� slimība� utt. Ir nozīme tikai Krievijai, bet ne visām imperiālistiskām zemēm vispār? Vai ļeņinisms nav visu zemju revolucionārās kustības pieredzes sakopojums? Vai ļeņinisma teorijas un taktikas pamati nav derīgi, nav obligāti visu zemju proletāriskām partijām? Vai Ļeņinam nebija taisnība, sakot, ka �boļ�evisms der kā taktikas paraugs visiem�2 (sk. XXIII sēj., 386. lpp.). Vai Ļeņinam nebija taisnība, runājot par �Padomju varas un boļ�evisma teorijas un taktikas pamatu starptautisko nozīmi�? (sk. XXV sēj., 171. un 172. lpp.). Vai nav pareizi, piemēram, �ādi Ļeņina vārdi:
�Proletariāta diktatūrai Krievijā neizbēgami jāat�ķiras ar da�ām īpatnībām, salīdzinot ar attīstītām zemēm, mūsu zemes ļoti lielās atpalicības un sīkbur�uaziskuma dēļ. Bet pamatspēki � un sabiedriskās saimniecības pamatformas � Krievijā tas pa�as ka jebkurā kapitālistiskā valstī, tā ka
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Bet ja tas viss ir pareizi, vai tad no tā nav jāsecina, ka Zinovjeva doto ļeņinisma definējumu nevar atzīt par pareizu?
Kā savienojams �is nacionāli ierobe�otais ļeņinisma definējums ar internacionālismu?
Bro�ūrā �Par ļeņinisma pamatiem� teikts:
�Da�i domā, ka galvenais ļeņinisma ir zemnieku jautājums, ka ļeņinisma izejas punkts ir jautājums par zemniecību, par tās lomu, tās īpatsvaru. Tas ir glu�i nepareizi. Galvenais jautājums ļeņinisma, tā izejas punkts ir nevis zemnieku jautājums, bet jautājums par proletariāta diktatūru, par tās iekaro�anas noteikumiem, par tās nostiprinā�anas noteikumiem. Zemnieku jautājums, būdams jautājums par proletariāta sabiedroto cīņā par varu, ir atvasināts jautājums�.
Vai �ī teze ir pareiza?
Es domāju, ka pareiza. �ī teze pilnīgi secināma no ļeņinisma definējuma. Patie�ām, ja ļeņinisms ir proletāriskās revolūcijas teorija un taktika, bet proletāriskās revolūcijas pamatsaturs ir proletariāta diktatūra, � tad skaidrs, ka galvenais ļeņinisma ir jautājums par proletariāta diktatūru, par �ā jautājuma izstrādā�anu, par �ā jautājuma pamato�anu un konkrētizāciju.
Tomēr Zinovjevs, redzams, nepiekrīt �ai tēzei. Savā rakstā �Ļeņina piemiņai� viņ� saka:
�Jautājums par zemniecības lomu, kā jau es teicu, ir
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Sī Zinovjeva teze, kā redzat, pilnīgi secināma no Zinovjeva dotā nepareizā ļeņinisma definējuma. Tāpēc tā ir tikpat nepareiza, cik nepareizs ir viņa ļeņinisma definējums.
Vai ir pareiza Ļeņina teze par to, ka proletariāta diktatūra ir �proletāriskās revolūcijas pamatsaturs�? (sk. XXIII sēj., 337. lpp.). Bez �aubām, pareiza. Vai pareiza teze, ka ļeņinisms ir proletāriskās revolūcijas teorija un taktika? Es domāju, ka pareiza. Bet kas tad no tā jāsecina? No tā jāsecina, ka ļeņinisma galvenais jautājums, tā izejas punkts, tā pamats ir jautājums par proletariāta diktatūru.
Vai tas nav pareizi, ka jautājumu par imperiālismu, jautājumu par imperiālisma attīstības lēcienveidīgo raksturu, jautājumu par sociālisma uzvaru vienā zemē, jautājumu par proletariāta valsti, jautājumu par �ās valsts padomju formu, jautājumu par partijas lomu proletariāta diktatūras sistēmā, jautājumu par sociālisma celtniecības ceļiem, � ka visus �os jautājumus ir izstrādājis tie�i Ļeņins? Vai tas nav pareizi, ka tie�i �ie jautājumi ir arī proletariāta diktatūras idejas pamats? Vai tas nav pareizi, ka bez �o pamatjautājumu izstrādā�anas zemnieku jautājuma izstrādā�ana no proletariāta diktatūras viedokļa nebūtu domājama?
Nav vārdam vietas, ka Ļeņins bija zemnieku jautājuma pazinējs. Nav vārdam vietas, ka zemnieku jautājumam kā jautājumam par proletariāta sabiedroto ir svarīgākā nozīme proletariātam un tas ir sastāvdaļa pamatjautājumā par proletariāta diktatūru. Bet vai nav skaidrs, ka, ja ļeņinisma priek�ā nebūtu pamatjautājuma par proletariāta diktatūru, tad nebūtu arī atvasinātā jautājuma par proletariāta sabiedroto, jautājuma par zemniecību? Vai nav skaidrs, ka, ja ļeņinisma priek�ā nebūtu praktiskā jautājuma par proletariāta varas iekaro�anu, tad nebūtu arī jautājuma par savienību ar zemniecību.
Ļeņins nebūtu proletariāta lielākais ideologs, kāds viņ�, bez �aubām, ir, viņ� būtu vienkār�s �zemnieku filozofs�, par kādu viņu bie�i vien iztēlo ārzemju literārie mietpilsoņi, ja viņ� būtu izstrādājis zemnieku jautājumu nevis uz proletariāta diktā turas teorijas un taktikas bāzes, bet bez �ās bāzes, ārpus �ās bāzes.
Viens no diviem:
vai nu zemnieku jautājums ir galvenais ļeņinismā, un tad ļeņinisms nav derīgs, nav obligāts kapitālistiski attīstītām zemēm, zemēm, kas nav zemnieciskas zemes;
vai arī galvenais ļeņinismā ir proletariāta diktatūra, un tad ļeņinisms ir visu zemju proletārie�u internacionālā mācība, kas derīga un obligāta visām zemēm bez izņēmuma, tai skaitā arī kapitālistiski attīstītām.
Te jāizvēlas.
Bro�ūrā �Par ļeņinismā pamatiem� �permanentās revolūcijas teorija� tiek novērtēta kā zemniecības lomas nepietiekamas novērtē�anas �teorija�. Tur teikts:
�Ļeņins karoja ar �permanentās� revolūcijas piekritējiem nevis nepārtrauktības jautājuma dēļ, jo Ļeņins pats pieturējās pie nepārtrauktās revolūcijas viedokļa, bet gan tāpēc, ka viņi nepietiekami novērtēja zemniecības lomu, kas ir proletariāta vislielākā rezerve�.
So krievu �permanentie�u� raksturojumu līdz pēdējam laikam uzskatīja par vispār atzītu. Tomēr to, gan vispār pareizu, nevar atzīt par aptvero�u. 1924. gada diskusija no vienas puses, un Ļeņina darbu rūpīga analizē no otras puses, parādīja, ka krievu �permanentie�u� kļūda bija ne vien zemniecības lomas nepietiekams novērtējums, bet arī proletariāta spēku un spēju vest sev līdzi zemniecību nepietiekams novērtējums, � neticība proletariāta hegemonijas idejai.
Tāpēc savā bro�ūrā �Oktobra revolūcija un krievu komunistu taktika� (1924. g. decembris) es papla�ināju �o raksturojumu un tā vietā liku citu, pilnīgāku. Lūk, kas par to sacīts �ai bro�ūrā:
�Līdz �im parasti atzīmēja �permanentās revolūcijas� teorijas vienu pusi � neticību zemnieku kustības revolucionārām iespējām. Tagad, taisnības labā, �ī puse jāpapildina ar otru pusi � neticību Krievijas proletariāta spēkiem un spējām�.
Tas, protams, nenozīmē, ka ļeņinisms ir bijis vai ir pret permanentās revolūcijas ideju bez pēdiņām, ko pasludinājis Markss pagāju�ā gadsimta �etrdesmitos gados. Glu�i otrādi. Ļeņins bija vienīgais marksists, kas pareizi saprata un attīstīja permanentās revolūcijas ideju. Ļeņina at�ķirība no �permanen tie�iem� �ai jautājumā tā, ka �permanentie�i� sagrozīja Marksa permanentās revolūcijas ideju, pārvērzdami to par nedzīvu, grāmatu gudrību, kamēr Ļeņins to ņēma tīrā veidā un padarīja to par vienu no savas revolūcijas teorijas pamatiem. Jāatceras, ka ideja par bur�uāziski demokrātiskās revolūcijas pāraug�anu sociālistiskā revolūcijā, ko Ļeņins izvirzīja jau 1905. gadā, ir viena no Marksa permanentās revolūcijas teorijas iemiesojuma formām. Lūk, ko �ai sakarā Ļeņins rakstīja jau 1905. gadā:
�No demokrātiskās revolūcijas mēs tūlīt sāksim pāriet, un tie�i samērā ar mūsu spēku, ar apzinīgā un organizētā proletariāta spēku, sāksim pāriet uz sociālistisko revolūciju.
Neielaizdamies avantūrismā, nepalīkdami neuzticīgi savai zinātniskai sirdsapziņai, nedzīdamies pēc lētas popularitātes, mēs varam sacīt un sakām tikai vienu: mēs visiem spēkiem palīdzēsim visai zemniecībai izdarīt demokrātisko revolūciju, lai jo vieglāk būtu mums, proletariāta partijai, iespējami ātrāk pāriet pie jauna un augstāka uzdevuma � sociālistiskās revolūcijas� (sk. V I I I sēj., 186. un 187. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Un, lūk, ko Ļeņins raksta par �o tematu 16 gadus vēlāk, pēc tam, kad proletariāts iekarojis varu:
�Kautski, Hilferdingi, Martovi, �ernovi, Hilkviti, Longē, Makdonaldi, Turati u. c. �II ½� marksisma varoņi nav spēju�i saprast... bur�uāziski demokrātiskās un proletāriski sociālistiskās revolūcijas savstarpējās attieksmes.
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Es vēr�u sevi�ķu uzmanību uz pirmo citātu, kas ņemts no Ļeņina raksta �Sociāldemokrātijas attieksmes pret zemnieku kustību�, kur� publicēts 1905. gada 1. septembrī. Es to pasvītroju to ievērībai, kas arvien vēl turpina apgalvot, ka līdz idejai par bur�uāziski demokrātiskās revolūcijas pāraug�anu sociālistiskā revolūcijā, līdz permanentās revolūcijas idejai, Ļeņins it kā esot nonācis pēc imperiālistiskā kara, apmēram 1916. gadā. �is citāts nerada nekādu �aubu par to, ka �ie ļaudis dziļi maldās.
Kādas ir proletāriskās revolūcijas raksturīgākās pazīmes at�ķirībā no bur�uāziskās revolūcijas?
Iz�ķirību starp proletārisko revolūciju un bur�uāzisko revolūciju varētu rezumēt piecos pamatpunktos:
1) Bur�uāziskā revolūcija parasti sākas, kad jau pastāv daudzmaz gatavas kapitālistiskās iekārtas formas, kas izaugu�as un nobriedu�as feodālās sabiedrības klēpī vēl pirms atklātas revolūcijas, kamēr proletāriskā revolūcija sākas, kad nav vai gandrīz nav nekādu gatavu sociālistiskās iekārtas formu.
2) Bur�uāziskās revolūcijas pamatuzdevums ir sagrābt varu un saskaņot to ar jau eso�o bur�uāzisko ekonomiku, kamēr proletāriskās revolūcijas pamatuzdevums ir pēc varas sagrāb�anas uzcelt jaunu, sociālistisku ekonomiku.
3) Bur�uāziskā revolūcija parasti beidzas ar varas sagrāb�anu, turpretim proletāriskai revolūcijai varas sagrāb�ana ir tikai tās sākums, pie kam varu izlieto kā sviru vecās ekonomikas pārbūve�anai un jaunas ekonomikas organizē�anai.
4) Bur�uāziskā revolūcija aprobe�ojas ar to, ka vienas pie varas eso�as ekspluatātoru grupas vietā liek otru ekspluatātoru grupu, un tāpēc tai nav vajadzīga vecās valsts ma�īnas lau�ana, turpretim proletāriskā revolūcija atstumj no varas visas un visādas ekspluatātoru grupas un dod varu visu darba ļau�u un ekspluatēto vadonim � proletārie�u �ķirai, un tāpēc tā nevar iztikt bez vecās valsts ma�īnas lau�anas un tās atvieto�anas ar jaunu.
5) Bur�uāziskā revolūcija nevar saliedēt ap bur�uāziju uz kaut cik ilgu laiku darba ļau�u un ekspluatēto masu miljonus tie�i tāpēc, ka tie ir darba ļaudis un ekspluatētie, turpretim proletāriskā revolūcija tos var saistīt un tai tie jāsaista ilgsto�ā savienībā ar proletariātu tie�i kā darba ļaudis un ekspluatētie, ja tā grib veikt savu pamatuzdevumu: nostiprināt proletariāta varu un uzcelt jaunu sociālistisku ekonomiku.
Lūk, da�as Ļeņina pamattēzes par to:
�Viena no pamatat�ķirībām starp bur�uāzisko un sociālistisko revolūciju �, saka Ļeņins, �ir tā, ka bur�uāziskai revolūcijai, kas izaug no feodālisma, vecās iekārtas klēpī pamazām rodas jaunas ekonomiskas organizācijas, kuras pamazām viscaur pārgroza feodālo sabiedrību. Bur�uāziskai revolūcijai bija tikai viens uzdevums � noslaucīt, aizsviest, sagraut visas vecās sabiedrības va�as. Veicot �o uzdevumu, katra bur�uāziska revolūcija veic visu, ko no tās prasa: tā pastiprina kapitālisma aug�anu. Glu�i citādā stāvoklī ir sociālistiskā revolūcija. Jo vairāk atpalikusi ir zeme, kurai vēstures līklo�u ceļa dēļ vajadzējis sākt sociālistisko revolūciju, jo grūtāka tai pāreja no vecām kapitālistiskām attieksmēm uz sociālistiskām. �eit ārdī�anas uzdevumiem pievienojas jauni, nedzirdēti grūti uzdevumi � organizatoriski� (sk. X X I I sēj., 315. lpp.).
�Ja Krievijas revolūcijas�, saka Ļeņins, �tautas jaunrado�ais spēks, kas bija izdarījis 1905. gada lielo mēģinājumu, jau 1917. gada februārī nebūtu radījis Padomes, tad nekādā gadījumā tās nebūtu varēju�as saņemt varu oktobrī, jo sekmes bija atkarīgas tikai no jau gatavajām organizatoriskām formām kustībā, kas bija aptvērusi miljonus. �ī ga tavā forma bija Padomes, un tāpēc politiskā laukā mūs gaidīja tie spīdo�ie panākumi, tas nepārtrauktais triumfa gājiens, ko mēs pārdzīvojām, jo jaunā politiskās varas forma bija sagatavota, un mums tikai atlika ar da�iem dekrētiem pārvērst Padomju varu no tā embrionālā stāvokļa, kādā tā atradās revolūcijas pirmajos mēne�os, par likumīgi atzītu un Krievijas valstī nostiprināju�os formu � par Krievijas padomjurepubliku� (sk. turpat, 315. lpp.).
�Palika vēl�, saka Ļeņins, �divi milzīgi grūti uzdevumi, kuru atrisinā�ana nekādā ziņā nevarēja būt tāds triumfa gājiens, kādā mūsu revolūcija soļoja pirmajos mēne�os� (sk. turpat, 315. lpp.).
�Pirmkārt, tie bija iek�ējās organizācijas uzdevumi, kas veicami katrai sociālistiskai revolūcijai. Sociālistiskās revolūcijas at�ķirība no bur�uāziskās ir tie�i tā, ka otrā gadījumā ir gatavas kapitālistisko attieksmju formas, bet Padomju vara � proletāriskā � �ādas gatavas attieksmes nesaņem, ja neņemam pa�as attīstītākās kapitālisma formas, kas būtībā ir aptvēru�as tikai nelielas rūpniecības virsotnes un vēl pavisam maz skāru�as zemkopību. Uzskaites organizē�ana, kontrole pār lielākajiem uzņēmumiem, visa valsts ekonomiskā mechanisma pārvēr�ana par lielu vienotu ma�īnu, par saimniecisku organismu, kas strādā tā, lai simtus miljonus ļau�u vadītu viens plāns, � lūk, tas milzīgais organizācijas uzdevums, kas uzgūlās mūsu pleciem. Tagadējos darba apstākļos tas nekādā ziņā nepieļāva atrisinājumu ar �urā�, līdzīgi tam, kā mums izdevās atrisināt pilsoņu kara uzdevumus� (sk. turpat, 316. lpp.).
�Otra no milzīgajām grūtībām... � starptautiskais jautājums. Ja mēs tik viegli tikām galā ar Kerenska bandām, ja tik viegli nodibinājām varu savā zemē, ja mēs bez jebkādām pūlēm dabūjām dekrētu par zemes sociālizāciju, strādnieku kontroli, � ja visu to mēs dabūjām tik viegli, tad tikai tāpēc, ka apstākļu laimīga sagadī�anās īsu brīdi mūs aizsedza no starptautiskā imperiālisma. Starptautiskais imperiālisms ar visu tā kapitāla varu, ar tā augsti organizēto militāro techniku, kas ir starptautiskā kapitāla īstais spēks, īstais cietoksnis, nekādā gadījumā, nekādos apstākļos ne pēc sava objektīvā stāvokļa, ne pēc tās kapitālistiskās �ķiras, ekonomiskām interesēm, kura tajā bija iemiesota, nevarēja mierīgi dzīvot blakus Padomju republikai, � nevarēja tirdzniecisko sakaru, starptautisko financiālo attieksmju dēļ. Te konflikts neizbēgams. Te Krievijas revolūcijas vislielākā grūtība, tās lielākā vēsturiskā problēma: nepiecie�amība atrisināt starptautiskos uzdevumus, nepiecie�amība izraisīt starptautisko revolūciju� (sk. turpat, 317. lpp.).
Tāds ir proletāriskās revolūcijas iek�ējais raksturs un galvenais saturs.
Vai iespējams veikt tādu vecās bur�uāziskās iekārtas pārveido�anu pa�os pamatos bez vardarbīgas revolūcijas, bez proletariāta diktatūras?
Skaidrs, ka nevar. Domāt, ka �ādu revolūciju var izdarīt mierīgi, bur�uāziskās demokrātijas ietvaros, kas pielāgoti bur�uāzijas kundzībai, � nozīmē vai nu zaudēt prātu un pazaudēt normālus cilvēciskus jēdzienus, vai arī rupji un atklāti atteikties no proletāriskās revolūcijas.
�ī teze jāpasvītro ar jo lielāku spēku un katēgorismu tāpēc, ka mums ir darī�ana ar proletārisko revolūciju, kas pagaidām uzvarējusi tikai vienā zemē, kura naidīgu kapitālistisku zemju ielenkta un kuras bur�uāziju starptautiskais kapitāls nevar neatbalstīt.
Lūk, tāpēc Ļeņins saka, ka �apspiestās �ķiras atbrīvo�ana nav iespējama ne vien bez vardarbīgas revolūcijas, bet a r ī b e z valdo�ās �ķiras radītā valsts aparāta i z n ī c i n ā � a n a s � (sk. XXI sēj., 373. lpp.).
�Lai vispirms, paliekot privātīpa�umam, t. i., paliekot kapitāla varai un spaidiem, iedzīvotāju vairākums izsakās par proletariāta partiju, � tikai tad tā var un tai jāsaņem vara�, � tā saka sīkfour�uaziskie demokrāti, faktiskie bur�uāzijas kalpi, kas sevi dēvē par �sociālistiem�* (sk. X X I V sēj., 647. lpp.).
�Lai vispirms revolucionārais proletariāts nogā� bur�uāziju, salau� kapitāla slogu, satriec bur�uāzisko valsts aparātu, � tad proletariāts, ieguvis uzvaru, spēs ātri iegūt savā pusē neproletārisko darba ļau�u masu vairākuma simpātijas un atbalstu, apmierinādams viņus uz ekspluatātoru rēķina, � sakām mēs�* (sk. turpat).
�Lai iekarotu iedzīvotāju vairākumu savā pusē�, turpina Ļeņins, �proletariātam, pirmkārt, jānogā� bur�uāzija un jāsatver valsts vara savās rokās; otrkārt, tam jānodibina Padomju vara, satriecot drupās veco valsts aparātu, ar ko tas uzreiz satricina bur�uāzijas un sīkbur�uazisko izlīdzēju kundzību, autoritāti un ietekmi neproletārisko darba ļau�u masās. Tre�kārt, tam galīgi jāsatriec bur�uāzijas un sīkbur�uazisko izlīdzēju ietekme neproletārisko darba ļau�u masu vairākumā, revolucionāri realizējot viņu ekonomiskās vajadzības uz e k s p l u a t a t o r u r ē ķ i n a � (sk. turpat, 641. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Tādas ir proletāriskās revolūcijas raksturīgās pazīmes.
Kādas sakarā ar to ir proletariāta diktatūras pamatiezīmes, ja atzīts, ka proletariāta diktatūra ir proletāriskās revolūcijas pamatsaturs?
Lūk, pats vispārīgākais proletariāta diktatūras apzīmējums, ko devis Ļeņins:
�Proletariāta diktatūra nav �ķiru cīņas izbeig�ana, bet ir tās turpinājums jaunās formās. Proletariāta diktatūra ir uzvarēju�ā un politisko varu savās rokās saņēmu�ā proletariāta �ķiras cīņa pret uzvarēto, bet neiznīcināto, neizzudu�o bur�uāziju, kas nav beigusi pretoties, pret savu pretestību pastiprināju�o bur�uāziju� (sk. X X I V sēj., 311. lpp.).
Iebilstot pret proletariāta diktatūras sajauk�anu ar �visas tautas�, ar �visu vēlētu� varu, ar �bez�ķiru� varu, Ļeņins saka:
�Tā �ķira, kas ņēma savās rokās politisko kundzību, ņēma to, apzinādamās, ka saņem to viena. Tas ietelp proletariāta diktatūras jēdzienā. �im jēdzienam tikai tad ir jēga, kad viena �ķira zina, ka tā ņem savās rokās politisko varu viena pati un neapmāna ne sevi, ne citus ar runām par �visas tautas, visu vēlētu, visas tautas svētītu� varu� (sk. X X V I sēj.. 286. lpp.).
Tas tomēr nenozīmē, ka vienas �ķiras, proletārie�u �ķiras, varai, kas �ai varā nedalās un nevar dalīties ar citām �ķirām, savu mērķu realizē�anai nav vajadzīga darba ļau�u un ekspluatēto citu �ķiru masu palīdzība un savienība. Glu�i otrādi. �o varu, vienas �ķiras varu, var nostiprināt un izveidot līdz galam vienīgi ar īpa�as savienības formu starp proletārie�u �ķiru un sīkbur�uazisko �ķiru darba ļau�u masām, vispirms darba zemniecības masām.
Kas tā ir par īpa�u savienības formu, kāda tās būtība? Vai vispār �āda savienība ar citu, neproletārisku �ķiru darba ļau�u masām nav pretrunā ar vienas �ķiras diktatūras ideju?
�ī īpa�ā savienības forma ir tā, ka �ās savienības vado�ais spēks ir proletariāts. �ī īpa�ā savienības forma ir tā, ka valsts vadītājs, vadītājs proletariāta diktatūras sistēmā, ir viena partija, proletariāta partija, komunistu partija, kura nedala un nevar dalīt vadību ar citām partijām.
Kā redzat, pretruna te tikai ārēja, �ķietama.
�Proletariāta diktatūra�, saka Ļeņins, �ir īpa�a �ķiriskas savienības forma* starp proletariātu, darba ļau�u avangardu, un daudzajiem neproletāriskiem darba ļau�u slāņiem (sīkbur�uazija, sīkie saimnieķeļi, zemniecība, inteliģence utt.) vai to vairākumu, savienība pret kapitālu, savienība kapitāla pilnīgai gā�anai, pilnīgai bur�uāzijas preto�anās un tās restaurācijas mēģinājumu apspie�anai, savienība sociālisma galīgai izveido�anai un nostiprinā�anai. Tā ir īpa�a veida savienība, kas rodas īpa�os apstākļos, proti, trakojo�ā pilsoņu kara apstākļos, tā ir stingru sociālisma piekritēju savienība ar tā svārstīgajiem sabiedrotajiem, da�reiz ar �neitrālajiem� (tad no vieno�anās par cīņu savienība kļūst vieno�anās par neitralitāti), savienība starp ekonomiski, politiski, sociāli un garīgi nevienādām �ķirām�* (sk. X X I V sēj., 311. lpp.)
Vienā no saviem instruktīvajiem referātiem Kameņevs, polemizēdams pret �ādu proletariāta diktatūras izpratni, saka:
�Diktatūra nav* vienas �ķiras savienība ar otru�.
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Es domāju, ka Kameņevs �eit domā vispirms vienu vietu manā bro�ūrā �Oktobra revolūcija un krievu komunistu taktika�, kur teikts:
�Proletariāta diktatūra nav vienkār�s valdības virsējais slānis, ko �lietpratīgi� �atlasījusi� �pieredzēju�a stratēga� rūpīga roka un kas �sapratīgi balstās� uz vieniem vai otriem iedzīvotāju slāņiem. Proletariāta diktatūra ir proletariāta un zemniecības darba ļau�u masu �ķiriska savienība kapitāla gā�anai, sociālisma galīgai uzvarai, ar noteikumu, ka �ās savienības vado�ais spēks ir proletariāts�.
Es pilnīgi uzturu �o proletariāta diktatūras formulējumu, jo domāju, ka tas viss un pilnīgi saskan ar tikko minēto Ļeņina formulējumu.
Es apgalvoju, ka Kameņeva izteicienam, �ka diktatūra nav vienas �ķiras savienība ar otru�, kas izteikts tādā kategoriskā formā, nav nekā kopīga ar Ļeņina proletariāta diktatūras teoriju.
Es apgalvoju, ka tā var runāt tikai cilvēki, kas nav sapratu�i saiknes idejas, proletariāta un zemniecības savienības idejas, proletariāta hegemonijas idejas jēgu �inī savienībā. Tā var runāt tikai cilvēki, kas nav sapratu�i Ļeņina tezi par to, ka:
�Tikai vieno�anās ar zemniecību* var glābt sociālistisko revolūciju Krievijā, iekām revolūcija nav sākusies citās zemēs� (sk. X X V I sēj., 238. lpp.).
Tā var runāt tikai cilvēki, kas nav sapratu�i Ļeņina tezi par to, ka:
�Augstākais diktatūras princips* ir atbalstīt proletariāta savienību ar zemniecību, lai tas varētu noturēt vadītāja lomu un valsts varu� (sk. X X V I sēj., 460. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Atzīmēdams vienu no svarīgākajiem diktatūras mērķiem, ekspluatātoru apspie�anas mērķi, Ļeņins saka:
�Diktatūras zinātniskais jēdziens nenozīmē neko citu, kā vien ne ar ko neaprobe�otu, ne ar kādiem likumiem, absolūti ne ar kādiem nosacījumiem nesaistītu, tie�i uz vardarbību balsto�os varu� . . . �Diktatūra nozīmē � ievērojiet to, kadetu kungi, reiz par visām reizēm � neaprobe�otu varu, kas balstās uz spēka, bet ne uz likuma. Pilsoņu kara laikā katra uzvarējusi vara var būt tikai diktatūra� (sk. X X V sēj., 441. un 436. lpp.).
Bet vardarbība, protams, proletariāta diktatūrā nav viss, lai gan bez vardarbības nav diktatūras.
�Diktatūra�, saka Ļeņins, �nenozīmē tikai vardarbību, lai gan tā nav iespējama bez vardarbības, tā nozīmē arī darba organizāciju, kas augstāka nekā iepriek�ējā organizācija� (sk. X X I V sēj., 305. lpp.).
�Proletariāta diktatūra... nav tikai vardarbība pret ekspluatātoriem un pat ne galveno tiesu vardarbība. �ās revolucionārās vardarbības ekonomiskais pamats, tās dzīvīguma un sekmju ķīla ir tas, ka, salīdzinot ar kapitālismu, proletariāts reprezentē un realizē augstāku darba sabiedriskas organizācijas tipu. Tāds lietas kodols. Te � komunisma spēka avots un nenovēr�amās pilnīgās uzvaras ķīla� (sk. X X I V sēj., 335. un 336. l p p . ) . . . �Tās (t. i., diktatūras J. St.) galvenā būtība ir darba ļau�u priek�pulka, viņa avangarda, viņa vienīgā vadītāja, � proletariāta organizētība un disciplinētība. Tā mērķis � nodibināt sociālismu, iznīcināt sabiedrības dalī�anos �ķirās, padarīt visus sabiedrības locekļus par darba ļaudīm, atņemt pamatu katrai iespējai cilvēkam ekspluatēt cilvēku. �o mērķi nevar sasniegt uz reizi, tas prasa diezgan ilgu pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu, � ir tāpēc, ka ra�o�anas reorganizē�ana ir grūta lieta, ir tāpēc, ka vajadzīgs laiks radikālām pārgrozībām visās dzīves nozarēs, ir tāpēc, ka milzīgo pieraduma spēku pie sīkbur�uaziskās un bur�uāziskās saimnieko�anas var pārvarēt vienīgi ilgā, neatlaidīgā cīņā. Tāpēc arī Markss runā par veselu proletariāta diktatūras periodu kā pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu� (sk. turpat, 314. lpp.).
Tādas ir proletariāta diktatūras raksturīgākās pazīmes.
No tā proletariāta diktatūras trīs galvenās puses:
1) Proletariāta varas izlieto�ana ekspluatātoru apspie�anai, valsts aizsardzībai, sakaru nostiprinā�anai ar citu zemju proletārie�iem, revolūcijas attīstībai un uzvarai visās zemēs.
2) Proletariāta varas izlieto�ana, lai darba ļau�u un ekspluatēto masas galīgi atrautu no bur�uāzijas, lai nostiprinātu proletariāta savienību ar �īm masām, lai �īs masas ievilktu sociālistiskās celtniecības darbā, lai �īs masas valstiski vadītu proletariāts.
3) Proletariāta varas izlieto�ana sociālisma organizē�anai, �ķiru iznīcinā�anai, pārejai uz sabiedrību bez �ķirām, uz sabiedrību bez valsts.
Proletāriskā diktatūra ir visu �o triju pu�u savienojums. Nevienu no �īm pusēm nevar izvirzīt kā vienīgi raksturīgo proletariāta diktatūras pazīmi, un otrādi, jāiztrūkst kaut vienai no �īm pazīmēm, lai proletariāta diktatūra vairs nebūtu diktatūra kapitālistiskā ielenkuma apstākļos. Tāpēc nevienu no �īm trim pusēm nevar atmest, lai nesagrozītu proletariāta diktatūras jēdzienu. Tikai visas �īs trīs puses kopā dod mums pilnīgu un izveidotu proletariāta diktatūras jēdzienu.
Proletariāta diktatūrai ir savi periodi, savas īpa�as formas, da�da�ādas darba metodes. Pilsoņu kara periodā sevi�ķi duras acīs diktatūras vardarbīgā puse. Bet no tā nebūt nav jāsecina, ka pilsoņu kara periodā nenotiek nekāds celtniecisks darbs Bez celtnieciska darba izcīnīt pilsoņu karu nav iespējams. Sociālisma celtniecības periodā, glu�i otrādi, sevi�ķi duras acīs diktatūras mierīgais, organizatoriskais, kultūras darbs, revolucionārā likumība utt. Bet no tā atkal ta�u nebūt nav jāsecina, ka diktatūras vardarbīgā puse kļuvusi lieka vai var kļūt lieka celtniecības periodā. Apspie�anas orgāni, armija un citas organizācijas ir nepiecie�amas tagad, celtniecības momentā, tāpat kā pilsoņu kara periodā. Bez �iem orgāniem nav iespējams kaut cik nodro�ināts diktatūras celtnieciskais darbs. Nav jāaizmirst, ka revolūcija pagaidām uzvarējusi tikai vienā zemē. Nav jāaizmirst, ka tik ilgi, kamēr pastāvēs kapitālistiskais ielenkums, pastāvēs arī intervencijas briesmas ar visām sekām, kas rodas no �īm briesmām.
Iepriek� es runāju par proletariāta diktatūru no tās vēsturiskās nenovēr�amības viedokļa, no tās �ķiriskā satura viedokļa, no tās valstiskās dabas viedokļa, beidzot no tās posto�o un rado�o uzdevumu viedokļa, kuru veik�ana ilgst veselu vēsturisku periodu, ko sauc par pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu.
Tagad mums jāparunā par proletariāta diktatūru no tās uzbūves viedokļa, no tās �meehanisma� viedokļa, no to �pievadu�, �sviru� un �virzītāja spēka� lomas un nozīmes viedokļa, kuru kopums ir �proletariāta diktatūras sistēma� (Ļeņins) un ar kuru palīdzību realizējas proletariāta diktatūras ikdienas darbs.
Kas tie par �pievadiem� jeb �svirām� proletariāta diktatūras sistēmā? Kas tas par �virzītāju spēku�? Kam tie vajadzīgi?
Sviras jeb pievadi � tās ir tās pa�as proletariāta masu organizācijas, bez kuru palīdzības nav iespējama diktatūras realizē�ana.
Virzītājs spēks � tas ir proletariāta priek�pulks, tas ir viņa avangards, kas ir proletariāta diktatūras galvenais vado�ais spēks.
�ie pievadi, sviras un virzītājs spēks proletariātam ir nepiecie�ami tāpēc, ka bez tiem savā cīņā par uzvaru tas izrādītos neapbruņotas armijas stāvoklī pret organizētu un apbruņotu kapitālu. �īs organizācijas proletariātam nepiecie�amas tāpēc, ka bez tām viņu nenovēr�ami sakautu cīņā par bur�uāzijas gā�anu, viņa cīņā par savas varas nostiprinā�anu, viņa cīņā par sociālisma celtniecību. �o organizāciju sistemātiska palīdzība un avangarda virzītāja spēks nepiecie�ami tāpēc, ka bez �iem noteikumiem nav iespējama kaut cik ilgsto�a un izturīga proletariāta diktatūra.
Kas tās par organizācijām?
Tās ir, pirmkārt, strādnieku arodbiedrības ar to atzarojumiem centrā un uz vietām � da�ādu ra�o�anas, kultūras, audzinā�anas un citādu organizāciju veidā. Tās apvieno visu arodu strādniekus. Tā nav partijas organizācija. Arodbiedrības var nosaukt par itin visas pie mums valdo�ās strādnieku �ķiras organizāciju. Tās ir komunisma skola. Tās izvirza no sava vidus labākos cilvēkus vado�am darbam visās pārvaldes nozarēs. Tās rada saites starp pirmrindniekiem un atpaliku�ajiem strādnieku �ķirā. Tās vieno strādnieku masas ar strādnieku �ķiras avangardu.
Tās ir, otrkārt, Padomes ar saviem daudzajiem atzarojumiem centrā un uz vietām � administratīvu, saimniecisku, militāru, kultūras un citu valstisku organizāciju veidā, plus neskaitāma daudzuma darba ļau�u pa�ierosmes radītās masu apvienības, kas ir ap �īm organizācijām un saista tās ar iedzīvotājiem. Padomes ir visu pilsētas un lauku darba ļau�u masu organizācijas. Tā nav partijas organizācija. Padomes ir proletariāta diktatūras tie�s izpaudums. Ar padomēm realizējas visi un visādi pasākumi diktatūras nostiprinā�anai un sociālisma celtniecībai. Ar padomēm proletariāts realizē zemniecības valstisko vadību. Padomes vieno darba ļau�u miljonu masas ar proletariāta avangardu.
Tā ir, tre�kārt, visu veidu kooperācija ar visiem tās atzarojumiem. Tā ir darba ļau�u masu organizācija, nepartejiska organizācija, kas tos apvieno vispirms kā patērētājus un ar laiku arī kā ra�otājus (lauksaimniecības kooperācija). Tai rodas sevi�ķa nozīme pēc proletariāta diktatūras nostiprinā�anās, pla�as celtniecības periodā. Tā atvieglo proletariāta avangarda sasaisti ar zemniecības masām un rada iespēju pēdējo ievilkt sociālistiskās celtniecības gultnē.
Tā ir, ceturtkārt, jaunatnes savienība. Tā ir strādnieku un zemnieku jaunatnes masu organizācija, nepartejiska organizācija, bet kas piekļaujas partijai. Tās uzdevums ir palīdzēt partijai audzināt jauno paaudzi sociālisma garā. Tā dod jaunas rezerves visām pārējām proletariāta masu organizācijām visās pārvaldes nozarēs. Jaunatnes savienība ieguva sevi�ķu nozīmi pēc proletariāta diktatūras nostiprinā�anās, proletariāta kulturālā un audzinā�anas pla�ā darba periodā.
Tā ir, beidzot, proletariāta partija, tā avangards. Tās spēks ir tas, ka tā uzņem sevī visus labākos proletariāta ļaudis no visām tā masu organizācijām. Tās uzdevums ir apvienot visu, bez izņēmuma, proletariāta masu organizāciju darbu un virzīt to darbību uz vienu mērķi, uz proletariāta atbrīvo�anas mērķi. Bet apvienot un virzīt �īs organizācijas viena mērķa līnijā ir absolūti nepiecie�ami, jo bez tā nav iespējama proletariāta cīņas vienība, jo bez tā nav iespējama proletārisko masu vadība to cīņā par varu, to cīņā par sociālisma celtniecību. Bet apvienot un virzīt proletariāta masu organizāciju darbu spēj vienīgi proletariāta avangards, viņa partija. Tikai proletariāta partija, tikai komunistu partija spēj veikt �o galvenā vadītāja lomu proletariāta diktatūras sistēmā.
Kāpēc?
�Pirmkārt, tāpēc, ka partija ir strādnieku �ķiras labāko elementu sapulcē�anas punkts, kuriem ir tie�i sakari ar proletariāta bezpartejiskām organizācijām un kuri ļoti bie�i tās vada; otrkārt, tāpēc, ka partija kā strādnieku �ķiras labāko cilvēku sapulcē�anas punkts ir labākā skola tādu strādnieku �ķiras līderu izveido�anai, kas spētu vadīt visas savas �ķiras organizāciju formas; tre�kārt, tāpēc, ka partija kā labākā strādnieku �ķiras līderu skola ar savu pieredzi un autoritāti ir vienīgā organizācija, kas spēj centralizēt proletariāta cīņas vadību un tādējādi padarīt visas un visādas strādnieku �ķiras bezpartejiskās organizācijas par apkalpojo�iem orgāniem un dzenamsiksnām, kas to vieno ar �ķiru� (sk. �Par ļeņinisma pamatiem�).
Partija ir galvenais vado�ais spēks proletariāta diktatūras sistēmā.
�Partija ir proletariāta �ķiras apvienības augstākā forma� (Ļeņins).
Tātad: arodbiedrības kā proletariāta masu organizācija, kas saista partiju ar �ķiru vispirms ra�o�anas līnijā; Padomes kā darba ļau�u masu organizācija, kas saista partiju ar �īm pēdējām vispirms valsts līnijā; kooperācija kā masu organizācija, galveno tiesu zemniecības, kas saista partiju ar zemnieku masām vispirms saimniecības līnijā, zemniecības ievilk�anas līnijā sociālistiskā celtniecībā; jaunatnes savienība kā strādnieku un zemnieku jaunatnes masu organizācija, kas aicināta atvieglot proletariāta avangardam jaunās paaudzes sociālistisko audzinā�anu un jaunu rezervju izveido�anu; un, beidzot, partija kā galvenais virzītājs spēks proletariāta diktatūras sistēmā, kas aicināts vadīt visas �īs masu organizācijas, � tāda vispār diktatūras �mechanisma� aina, �proletariāta diktatūras sistēmas� aina.
Bez partijas kā galvenā vado�ā spēka nav iespējama kaut cik ilgsto�a un stipra proletariāta diktatūra.
Tādējādi, runājot Ļeņina vārdiem, �rodas vispār un kopumā formāli nekomūnistisks, elastīgs un samērā pla�s, it varens proletārisks aparāts, kas partiju cie�i saista ar �ķiru un ar masām un ar kuru, partijas vadībā, tiek realizēta �ķiras diktatūra� (sk. XXV sēj., 192. lpp.).
Tas, protams, nenozīmē, ka partija var likt vai tai jāliek sevi arodbiedrību, Padomju un citu masu organizāciju vietā. Partija realizē proletariāta diktatūru. Bet viņa to dara nevis tie�i, bet ar arodbiedrību palīdzību, caur Padomēm un to atzarojumiem. Bez �iem �pievadiem� kaut cik stipra diktatūra nebūtu iespējama.
�Nevar�, saka Ļeņins, �realizēt diktatūru bez vairākiem �pievadiem� no avangarda uz vado�ās �ķiras masu, no tās uz darba ļau�u masu� . . . �Partija, tā sakot, uzņem sevī proletariāta avangardu, un �is avangards realizē proletariāta diktatūru. Un ja nav tāda pamata kā arodbiedrības, nav iespējams realizēt diktatūru, nav iespējams izpildīt valsts funkcijas. Tās jāveic caur1 vairākām īpa�ām, atkal kaut kāda jauna tipa iestādēm, proti: caur1 Padomju aparātu� (sk. X X V I sēj., 65. un 64. lpp.).
Par partijas vado�ās lomas augstāko izpausmi, piem., pie mums, Padomju Savienībā, proletariāta diktatūras zemē, jāatzīst tas fakts, ka nevienu svarīgu politisku vai organizatorisku jautājumu pie mums neizlemj mūsu padomju un citas masu organizācijas bez partijas vado�iem norādījumiem. �ai nozīmē varētu sacīt, ka proletariāta diktatūra būtībā ir viņa avangarda �diktatūra�, viņa partijas kā proletariāta galvenā vado�ā spēka �diktatūra�. Lūk, ko �ai sakarā teica Ļeņins Kominternes II kongresā:
�Tenners saka, ka viņ� esot par proletariāta diktatūru, bet iedomājas proletariāta diktatūru ne glu�i tādu, kādu to iedomājamies mēs. Viņ� saka, ka proletariāta diktatūru mēs saprotot
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Vai tas nozīmē tomēr, ka starp proletariāta diktatūru un partijas vado�o lomu (partijas �diktatūru�) var likt vienlīdzības zīmi, ka pirmo var identificēt ar otru, ka pirmo var apmainīt ar otru? Protams, ka nenozīmē. Lūk, piem., Sorins saka, ka �proletariāta diktatūra ir mūsu partijas diktatūra� (sk. �Ļeņina mācība par partiju�, 95. lpp.). �ī teze, kā redzat, identificē �partijas diktatūru� ar proletariāta diktatūru. Vai �o identificē jumu var atzīt par pareizu, paliekot uz ļeņinisma pamatiem? Nē, nevar. Un, lūk, kāpēc.
Pirmkārt. Iepriek� minētā Kominternes II kongresa Ļeņina runas citātā Ļeņins nebūt neidentificē partijas vado�o lomu ar proletariāta diktatūru. Viņ� runā tikai par to, ka �vienīgi apzinīgais mazākums (t. i., partija. J. St.) var vadīt pla�ās strādnieku masas un vest tās sev līdz�, ka tie�i �ai nozīmē �ar proletariāta diktatūru mēs saprotam
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Otrkārt. Neviens svarīgs proletariāta masu organizāciju lēmums nenotiek bez partijas vado�iem norādījumiem. Tas glu�i pareizi. Bet vai tas nozīmē, ka proletariāta diktatūru aptver partijas vado�ie norādījumi? Vai tas nozīmē, ka partijas vado�os norādījumus tāpēc var identificēt ar proletariāta diktatūru? Protams, nenozīmē. Proletariāta diktatūra ir partijas vado�ie norādījumi plus �o norādījumu realizē�ana caur proletariāta masu organizācijām, plus to realizē�ana dzīvē caur iedzīvotājiem. �eit mums darī�ana, kā redzat, ar veselu virkni pāreju un starppakāpju, kas nebūt nav mazsvarīgs moments proletariāta diktatūrā. Starp partijas vado�iem norādījumiem un to realizē�anu dzīvē tātad atrodas vadāmo griba un rīcība, �ķiras griba un rīcība, tās gatavība (vai nevēlē�anās) atbalstīt �ādus norādījumus, tās prasme (vai neprasme) realizēt �os norādījumus, tās prasme (vai neprasme) realizēt tos tie�i tā, kā to prasa situācija. Vai maz jāpierāda, ka partija, kas uzņēmusies vadību, nevar neievērot vadāmo gribu, stāvokli, apzinības līmeni, ka tā nevar neievērot savas �ķiras gribu, stāvokli un apzinības līmeni. Tāpēc, kas partijas vado�o lomu identificē ar proletariāta diktatūru, tas �ķiras gribu un rīcību samaina ar partijas norādījumiem.
Tre�kārt. �Proletariāta diktatūra, � saka Ļeņins, � ir uzvarēju�ā un politisko varu savās rokās saņēmu�ā proletariāta �ķiru cīņa� (sk. XXIV sēj., 311. lpp.). Kā var izpausties �ī �ķiru cīņa? Tā var izpausties vairākās proletariāta bruņotās akcijās pret nogāztās bur�uāzijas uzbrukumiem vai pret ārzemju bur�uāzijas intervenciju. Tā var izpausties pilsoņu karā, ja proletariāta vara vēl nav nostiprināta. Tā var izpausties proletariāta pla�ā organizatoriskā un celtnieciskā darbā, pievelkot darbā pla�as masas, pēc tam kad vara jau nostiprinājusies. Visos �ais gadījumos darītājs ir proletariāts kā �ķira. Nav vēl noticis, ka partija, partija viena pati, būtu sarīkojusi visas �īs akcijas vienīgi saviem pa�as spēkiem bez �ķiras atbalsta. Parasti tā tikai vada �īs akcijas un vada tiktāl, ciktāl to atbalsta �ķira. Jo partija nevar aizsegt, nevar stāties �ķiras vietā. Jo partija ar visu tās svarīgo vado�o lomu tomēr paliek �ķiras daļa. Tāpēc tas, kas identificē partijas vado�o lomu ar proletariāta diktatūru, samaina �ķiru ar partiju.
Ceturtkārt. Partija realizē proletariāta diktatūru. �Partija � ir tie�s proletariāta vado�ais avangards, tā ir vadītāja� (Ļeņins). �ai nozīmē partija ņem varu, partija pārvalda zemi. Bet tas vēl nenozīmē, ka partija realizē proletariāta diktatūru ārpus valsts varas, bez valsts varas, ka partija pārvalda zemi ārpus Padomēm, ne caur Padomēm. Tas vēl nenozīmē, ka partiju var identificēt ar Padomēm, ar valsts varu. Partija ir varas kodols. Bet tā nav, un to nevar identificēt ar. valsts varu. �Kā valdo�a partija�, � saka Ļeņins, � �mēs nevarējām nesaliedēt padomju �aug�ējos slāņus� ar partijas �aug�ējiem slāņiem�, tie pie mums ir saliedēti un būs tādi� (sk. XXVI sēj., 208. lpp.). Tas glu�i pareizi. Bet Ļeņins ar to nebūt negrib teikt, ka mūsu padomju iestādes visā kopumā, piemēram, mūsu armija, mūsu transports, mūsu saimnieciskās iestādes utt., ir mūsu partijas iestādes, ka partija var stāties Padomju un to atzarojumu vietā, ka partiju var identificēt ar valsts varu. Ļeņins ne vienu reizi vien ir teicis, ka �Padomju sistēma ir proletariāta diktatūra�, ka �Padomju vara ir proletariāta diktatūra� (sk. XXIV sēj., 14. un 15. lpp.), bet viņ� nekad nav teicis, ka partija ir valsts vara, ka Padomes un partija ir viens un tas pats. Partija, kam ir da�i simti tūksto�i biedru, vada centrā un uz vietām Padomes un to atzarojumus, kas aptver da�us miljonus cilvēku, partejisku un bezpartejisku, bet tā nevar un tai nav jāstājas viņu vietā. Lūk, kāpēc Ļeņins saka, ka �diktatūru realizē Padomēs organizētais proletariāts, kuru vada komunistiskā boļ�eviku partija�, ka �viss partijas darbs norit
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Piektkārt. Proletariāta diktatūras jēdziens ir valstisks jēdziens. Proletariāta diktatūra obligāti ietver sevī vardarbības jēdzienu. Bez vardarbības nav diktatūras, ja diktatūru saprotam �ā vārda tie�ā nozīmē. Ļeņins apzīmē proletariāta diktatūru par �varu, kas balstās tie�i uz vardarbību� (sk. XIX sēj., 315. lpp.). Tāpēc runāt par partijas diktatūru attiecībā pret proletārie�u �ķiru un identificēt to ar proletariāta diktatūru, � tas nozīmē runāt par to, ka partijai attiecībā pret savu �ķiru jābūt ne vien vadītājai, ne vien vadonei un skolotājai, bet arī savā ziņā valsts varai, kas pret to izlieto arī vardarbību. Tāpēc tas, kas �partijas diktatūru� identificē ar proletariāta diktatūru, tas klusībā pieļauj to, ka partijas autoritāti var celt uz vardarbību, kas ir absurdi un pilnīgi nav savienojams ar ļeņinismu. Partijas autoritāti uztur strādnieku �ķiras uzticība. Bet strādnieku �ķiras uzticību neiegūst vis ar vardarbību, � vardarbība to tikai nokauj, � bet ar pareizu partijas teoriju, pareizu partijas politiku, partijas uzticību strādnieku �ķirai, tās sakariem ar strādnieku �ķiras masām, tās gatavību, tās prasmi pārliecināt masas par savu lozungu pareizumu.
Kas tad no visa tā secināms?
No tā secināms tas, ka:
1) Ļeņins lieto vārdu partijas diktatūra nevis �ā vārda tie�ā nozīmē (�vara, kas balstās uz vardarbību�), bet gan netie�ā nozīmē, vadības nozīmē;
2) kas identificē partijas vadību ar proletariāta diktatūru, tas sagroza Ļeņinu, nepareizi pie�ķirdams partijai vardarbības funkcijas attiecībā pret strādnieku �ķiru visumā;
3) kas pie�ķir partijai tai nepiemīto�as vardarbības funkcijas attiecībā pret strādnieku �ķiru, tas pārkāpj elementārās prasības par pareizām avangarda un �ķiras, partijas un proletariāta savstarpējām attieksmēm.
Tādējādi mēs esam piegāju�i cie�i klāt jautājumam par savstarpējām attieksmēm starp partiju un �ķiru, starp partijas biedriem un bezpartejiskiem strādnieku �ķirā.
Ļeņins apzīmē �īs savstarpējās attieksmes par �strādnieku �ķiras avangarda un strādnieku masas
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, pirmkārt, ka partijai vērīgi jāuzklausa masu balss, ka tai uzmanīgi jāizturas pret masu revolucionāro instinktu, ka tai jāstudē masu cīņas prakse, tā pārbaudot savas politikas pareizumu, ka tai tātad ne vien jāmāca, bet arī jāmācās no masām.
Tas nozīmē, otrkārt, ka partijai diendienā jāiekaro sev proletārisko masu uzticība, ka tai ar savu politiku un savu darbu jākaldina sev masu atbalsts, ka tai nevis jākomandē, bet vispirms jāpārliecina, atvieglojot masām pa�u pieredzē iepazīties ar partijas politikas pareizību, ka tai tātad jābūt savas �ķiras vadītājai, vadonei, skolotājai.
Pārkāpt �os noteikumus nozīmē pārkāpt avangarda un �ķiras pareizas savstarpējas attieksmes, satricināt �savstarpējo uzticību�, ārdīt, ir �ķiras, ir partijas disciplīnu.
�Dro�i vien, tagad jau gandrīz katrs redz�, saka Ļeņins, �ka boļ�eviki nebūtu noturēju�ies pie varas ne tikai 2½ gadus, bet pat 2½ mēne�us bez visstingrākās, patie�ām dzelzs disciplīnas mūsu partijā,
�Proletariāta diktatūra�, saka tālāk Ļeņins, �ir neatlaidīga cīņa, asiņaina un bezasiņaina, vardarbīga un mierīga, militāra un saimnieciska, pedagoģiska un administratīva pret vecās sabiedrības spēkiem un tradicijām. Miljonu un desmit miljonu ieradumu spēks � visbriesmīgākais spēks. Bez stipras kā dzelzs un cīņā norūdītas partijas, bez partijas, kurai uzticas viss, kas godīgs zināmā �ķirā*, bez partijas, kas prot vērot masu noskaņojumu un ietekmēt to, sekmīgi veikt �ādu cīņu nav iespējams� (sk. X X V sēj., 190. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Bet kā partija iegūst �o �ķiras uzticību un atbalstu? Kā veidojas proletariāta diktatūrai nepiecie�amā dzelzs disciplīna, uz kāda pamata tā izaug?
Lūk, ko par to saka Ļeņins:
�Uz kā balstās proletariāta revolucionārās partijas disciplīna? Ar ko to pārbauda? ar ko pastiprina? Pirmkārt, ar proletariāta avangarda apzinību un viņa uzticību revolūcijai, viņa izturību, pa�uzupurē�anos, varonību. Otrkārt, ar viņa prasmi saistīties, tuvināties, līdz zināmai pakāpei, ja gribat, saplūst ar vispla�āko darba ļau�u masu*, vispirms ar proletārisko, bet tāpat arī ar neproletārisko darba ļau�u masu. Tre�kārt, ar �ā avangarda realizētās politiskās vadības pareizumu, tā politiskās stratēģijas un taktikas pareizumu, ar nosacījumu, lai vispla�ākās masas pa�u pieredzē pārliecinātos par �o pareizumu. Bez �iem nosacījumiem nav panākama disciplīna revolucionārā partijā, kas īsteni spēj būt vado�as �ķiras partija, kurai jāgā� bur�uāzija un jāpārveido visa sabiedrība. Bez �iem nosacījumiem mēģinājumi radīt disciplīnu neizbēgami izvēr�as par neko, par frāzi, par ākstī�anos. Un, no otras puses, �ie nosacījumi nevar rasties uzreiz. Tie izstrādājas vienīgi ilgā darbā, grūtā pieredzē; to izstrādā�anu atvieglo vienīgi pareiza revolucionāra teorija, kas savukārt nav dogma, bet galīgi izveidojas tikai cie�ā sakarībā ar īstenas masu un īstenas revolucionāras kustības praksi� (sk. X X V sēj., 174. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Un tālāk:
�Sekmīgai uzvarai pār kapitālismu nepiecie�amas pareizas attieksmes starp vado�o, komunistisko partiju, revolucionāro �ķiru, proletariātu, � un masu, t. i., visu darba ļau�u un ekspluatēto kopumu. Vienīgi komunistiskā partija, ja tā patie�ām ir revolucionārās �ķiras avangards, ja tā ietver sevī visus tās labākos pārstāvjus, ja tā sastāv no pilnīgi apzinīgiem un uzticamiem komunistiem, kas izglītoti un norūdīti neatlaidīgas revolucionāras cīņas pieredzē, ja �ī partija ir pratusi sevi neatraujami saistīt ar visu savas �ķiras dzīvi un caur to ar visu ekspluatēto masu un iedvest �ai �ķirai un �ai masai pilnīgu uzticību* � vienīgi �āda partija spēj vadīt proletariātu visnesaudzīgākā, iz�ķirīgā, pēdējā cīņā pret visiem kapitālisma spēkiem. No otras puses, vienīgi �ādas partijas vadībā proletariāts spēj izvērst visu savu revolucionārā uzbrukuma spēku, pārvērzdams par neko no kapitālisma samaitātās strādnieku aristokrātijas, veco tr ēd jūniju un kooperatīvu vadoņu u. tml., t. i., neliela mazākuma nenovēr�amo apātiju un pat preto�anos, spēj izvērst visu savu spēku, kas pa�as kapitālistiskās sabiedrības saimnieciskās iekārtas dēļ ir nesamērojami lielāks nekā proletariāta daļa iedzīvotāju skaitā� (sk. X X V sēj., 315. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
No �iem citātiem jāsecina, ka:
1) partijas autoritāte un dzelzs disciplīna strādnieku �ķirā, kas nepiecie�ama proletariāta diktatūrai, dibinās nevis uz bailēm vai uz partijas �neaprobe�otām� tiesībām, bet uz strādnieku �ķiras uzticības partijai, uz strādnieku �ķiras atbalsta partijai;
2) strādnieku �ķiras uzticību partijai iegūst ne uz reizi un ne ar vardarbību pret strādnieku �ķiru, bet ar ilgsto�u partijas darbu masās, ar pareizu partijas politiku, ar partijas prasmi pārliecināt masas par savas politikas pareizumu uz pa�u masu pieredzes pamata, ar partijas prasmi nodro�ināt sev strādnieku �ķiras atbalstu, vest sev līdz strādnieku �ķiras masas;
3) bez pareizas partijas politikas, kas pastiprināta ar masu cīņas pieredzi, un bez strādnieku �ķiras uzticības nav un nevar būt īstas partijas vadības;
4) partiju un tās vadību, ja tai ir �ķiras uzticība un ja �ī vadība ir īsta vadība, nevar likt pretstatā proletariāta diktatūrai, jo bez partijas vadības (partijas �diktatūras�), kurai ir strādnieku �ķiras uzticība, kaut cik izturīga proletariāta diktatūra nav iespējama.
Bez �iem nosacījumiem partijas autoritāte un dzelzs disciplīna ir vai nu tuk�a frāze, vai uzpūtība un avantūra.
Nevar proletariāta diktatūru likt pretstatā partijas vadībai (�diktatūrai�). Nevar, jo partijas vadība ir galvenais proletariāta diktatūrā, ja ir runa par kaut cik nostiprināju�os un pilnīgu diktatūru, bet ne tādu, kāda bija, piemēram, Parīzes Komūna, kas nebija ne pilnīga, ne nostiprinājusies diktatūra. Nevar, jo proletariāta diktatūra un partijas vadība atrodas, tā sakot, vienā darba līnijā, darbojas vienā virzienā.
�Jau pati jautājuma nostādne�, saka Ļeņins, �partijas diktatūra vai �ķiras diktatūra? vadoņu diktatūra (partija) vai masu diktatūra (partija)?� liecina par visneticamāko un bezizejas domu jucekli . . . Visiem zināms, ka masas sadalās �ķirās... ka parasti un pa lielākai daļai, vismaz �olaiku civilizētajās zemēs, �ķiras vada politiskās partijas; � vispārējs likums, ka politiskās partijas vada vairāk vai mazāk stabilas, grupas, kurās ietelp visautoritatīvākās, iespaidīgākās, ar pieredzi bagātākās, visatbildīgākos amatos ievēlējamas personas, kc sauc par vadoņiem . . . Aizrunāties... vispār līdz masu diktatūras nolik�anai pretstatā vadoņu diktatūrai ir smieklīga nejēdzība un muļķība� (sk. X X V sēj., 187. un 188. lpp.).
Tas ir glu�i pareizi. Bet �ī pareizā teze dibinās uz tā pieņēmuma, ka jau pastāv avangarda un strādnieku masu, partijas un �ķiras pareizas savstarpējas attieksmes. Tā dibinās uz tā pieņēmuma, ka avangarda un �ķiras savstarpējās attieksmes paliek, tā sakot, normālas, paliek �savstarpējas uzticības� robe�ās.
Nu, bet ko darīt, ja avangarda un �ķiras pareizās savstarpējās attieksmes, ja partijas un �ķiras �savstarpējās uzticības� attieksmes ir pārkāptas? Ko darīt, ja partija pati sāk �ā vai tā statīt sevi pretim �ķirai, pārkāpdama pa�os pamatos pareizās savstarpējās attieksmes ar �ķiru � pārkāpdama �savstarpējās uzticības� pamatus? Vai vispār �ādi gadījumi iespējami? Jā, iespējami. Tie iespējami:
1) ja partija sāk celt savu autoritāti masās nevis uz sava darba un masu uzticības, bet uz savām �neaprobe�otām� tiesībām;
2) ja partijas politika ir acīm redzami nepareiza, bet viņa to negrib revidēt un izlabot savu kļūdu;
3) ja politika vispārīgi pareiza, tikai masas vēl nav gatavas to pieņemt, bet partija negrib vai neprot nogaidīt, lai dotu masām iespēju pa�u pieredzes ceļā pārliecināties par partijas politikas pareizību.
Mūsu partijas vēsture dod veselu virkni tādu gadījumu. Da�ādi nogrupējumi un frakcijas mūsu partijā ir kritu�as un izjuku�as tāpēc, ka tās pārkāpa vienu no �iem trim nosacījumiem, bet da�reiz arī visus �os nosacījumus kopā.
Bet tāpēc jāsecina, ka proletariāta diktatūras nolik�anu pretstatā partijas �diktatūrai� (vadībai) nevar atzīt par pareizu tikai tai gadījumā:
1) ja ar partijas diktatūru attiecībā pret strādnieku �ķiru saprot ne diktatūru �ā vārda tie�ā nozīmē (�vara, kas balstās uz vardarbību�), bet partijas vadību, kurā nav vardarbības pret �ķiru kopumā, pret tās vairākumu, kā to taisni arī saprot Ļeņins;
2) ja partijai ir pamats būt par īstu �ķiras vadītāju, t. i., ja partijas politika ir pareiza, ja �ī politika atbilst �ķiras interesēm;
3) ja �ķira, ja �ķiras vairākums �o politiku pieņem, iemācās to, pārliecinās partijas darba rezultātā par �ās politikas pareizumu, uzticas partijai un atbalsta to.
�o nosacījumu pārkāp�ana nenovēr�ami rada konfliktu starp partiju un �ķiru, �ķel�anos starp tām, vienas nostatī�anu pret otru.
Vai var �ķirai uzspiest ar varu partijas vadību? Nē, nevar. Vismaz �āda vadība nevar būt kaut cik ilgsto�a. Partijai, ja tā grib palikt proletariāta partija, jāzina, ka tā ir vispirms un galveno tiesu strādnieku �ķiras vadītāja, vadone, skolotāja*. Mēs nedrīkstam aizmirst Ļeņina vārdus, kas �ai sakarā teikti bro�ūrā �Valsts un revolūcija�:
�Audzinādams strādnieku partiju, marksisms audzina proletariāta avangardu, kas spējīgs ņemt varu un vest visu tautu uz sociālismu, virzīt un organizēt jauno iekārtu, būt par skolotāju, vadītāju, vadoni1 visiem darba ļaudīm un ekspluatētiem viņu sabiedriskās dzīves iekārto�anā bez bur�uāzijas un pret bur�uāziju� (sk. XXI sēj., 386. lpp.).
Vai var atzīt, ka partija ir īsta �ķiras vadītāja, ja tās politika ir nepareiza, ja tās politika nonāk sadursmē ar �ķiras interesēm? Protams, ka nevar. Tādos gadījumos partijai, ja tā grib palikt vadītāja, jārevidē sava politika, jāizlabo sava politika, jāatzīst sava kļūda un tā jāizlabo. �ās tēzes apstiprinā�anai varētu atsaukties kaut uz tādu faktu mūsu partijas vēsturē kā pārtikas repartīcijas atcel�anas periods, kad strādnieku un zemnieku masas bija acīm redzami nemierā ar mūsu politiku un kad partija ķērās, atklāti un godīgi ķērās pie �ās politikas revidē�anas. Lūk, ko toreiz X kongresā Ļeņins teica jautājumā par pārtikas repartīcijas atcel�anu un jaunās ekonomiskās politikas ieve�anu:
�Mums nav jācen�as kaut ko slēpt, bet atklāti jāsaka, ka zemniecība nav mierā ar to attieksmju formu, kāda mums ar to nodibinājusies, ka tā �o attieksmju formu negrib un ka tālāk tā vairs nedzīvos. Tas ir neapstrīdami. �āda viņas griba izpaudusies noteikti. Tā ir milzīgu strādājo�o iedzīvotāju masu griba. Mums tā jāievēro, un mēs esam politiķi ar pietiekami skaidru galvu, lai sacītu atklāti:
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Vai var atzīt, ka partijai jāuzņemas ierosme un vadība masu iz�ķirīgu akciju organizē�anā uz tā pamata vien, ka tās politika kopumā pareiza, ja �ai politikai vēl neuzticas un to neatbalsta �ķira, teiksim, savas politiskās atpalicības dēļ, ja partijai vēl nav izdevies pārliecināt �ķiru par savas politikas pareizumu, teiksim, tāpēc, ka notikumi vēl nav nobriedu�i? Nē, nevar. Tādos gadījumos partijai, ja tā grib būt īstena vadītāja, jāprot nogaidīt, jāpārliecina masas par savas politikas pareizumu, jāpalīdz masām pārliecināties par �ās politikas pareizumu pa�u pieredzes ceļā:
�Ja revolucionārai partijai�, saka Ļeņins, �nav vairākuma revolucionāro �ķiru priek�pulkos un valstī, tad nevar būt runas par sacel�anos � (sk. XXI sēj., 282. lpp.).
�Bez strādnieku �ķiras vairākuma uzskatu maiņas revolūcija nav iespējama un �o maiņu rada masu politiskā pieredze� (sk. XXV sēj., 221. lpp.).
�Proletāriskais avangards idejiski iekarots. Tas ir galvenais. Bez tā nevar spert pat pirmo soli uz uzvaru. Bet no tā vēl diezgan tālu līdz uzvarai. Ar avangardu vien uzvarēt nevar. Mest iz�ķirīgā cīņā avangardu vien, kamēr visa �ķira, kamēr pla�as masas nav ieņēmu�as vai nu avangarda tie�as atbalstī�anas pozicijās, vai, mazākais, labvēlīgas neitralitātes pozicijās pret to un nav kļuvu�as pilnīgi nespējīgas pabalstīt tā-pretinieku, būtu ne vien muļķība, bet arī noziegums. Un tādēļ, lai patie�ām visa �ķira, lai patie�ām pla�as kapitāla apspiesto un darba ļau�u masas nonāktu līdz �ādai pozicijai, ar propagandu vien, ar aģitāciju vien nepietiek. Tam vajadzīga �o masu pa�u politiskā pieredze � (sk. turpat, 228. lpp.).
Kā zināms, mūsu partija tie�i tā arī rīkojās periodā no Ļeņina aprīļa tēzēm līdz 1917. gada Oktobra sacel�anās dienai. Un tie�i tāpēc, ka tā rīkojās pēc �iem Ļeņina norādījumiem, tā arī sacel�anās kustībā uzvarēja.
Tādi pamatos ir avangarda un �ķiras pareizo savstarpējo attieksmju nosacījumi.
Ko nozīmē vadīt, ja partijas politika ir pareiza un pareizās attieksmes starp avangardu un �ķiru netiek pārkāptas?
Vadīt �ādos apstākļos � nozīmē mācēt pārliecināt masas par partijas politikas pareizību, izvirzīt un realizēt tādus lozungus, kas pieved masas partijas pozīcijām un atvieglo tām iepazī�anos pa�u pieredzes ceļā ar partijas politikas pareizību, pacelt masas līdz partijas apziņas līmenim un tādējādi nodro�ināt masu atbalstu, viņu gatavību enerģiskai cīņai.
Tāpēc pārliecinā�anas metode ir partijas pamatmetode �ķiras vadī�anā.
�Ja mēs tagad Krievijā�, saka Ļeņins, �pēc 2½ gadu nepieredzētām uzvarām pār Krievijas un Antantes bur�uāziju, izvirzītu par iestā�anās noteikumu arodbiedrībās �diktatūras atzī�anu�, mēs izdarītu muļķību,
samaitātu savu ietekmi masās, palīdzētu meņ�evikiem. Jo viss komunistu uzdevums � mācēt pārliecināt atpaliku�os, mācēt strādāt viņu vidū, bet nevis norobe�oties no viņiem ar izdomātiem bērni�ķīgi � �kreisiem� lozungiem� (sk. X X V sēj., 197. lpp.).
Tas, protams, nenozīmē, ka partijai jāpārliecina visi strādnieki līdz beidzamam cilvēkam, ka tikai pēc tam var pāriet uz rīcību, ka tikai pēc tam var sākt akcijas. Nebūt ne. Tas nozīmē tikai to, ka pirms sākt iz�ķirīgu politisku rīcību, partijai ar ilgsto�u revolucionāru darbu jānodro�ina sev strādnieku masu vairākuma atbalsts, vismaz �ķiras vairākuma labvēlīga neitralitāte. Pretējā gadījumā Ļeņina tēzei par to, ka strādnieku �ķiras vairākuma iekaro�ana partijas pusē ir uzvarīgas revolūcijas nepiecie�ams nosacījums, � nebūtu nekādas jēgas.
Nu, bet ko lai dara ar mazākumu, ja tas negrib, ja tas nav ar mieru labprātīgi padoties vairākuma gribai? Vai partija var, vai partijai vajag, ja tai ir vairākuma uzticība, piespiest mazākumu padoties vairākuma gribai? Jā, var un vajag. Vadību nodro�ina masu pārliecinā�anas metode kā galvenā partijas metode masu ietekmē�anai. Bet tas nevis noliedz, bet paredz piespie�anu, ja �ās piespie�anas bāze ir strādnieku �ķiras vairākuma uzticība un atbalsts partijai, ja piespie�anu izlieto pret mazākumu pēc tam, kad izdevies pārliecināt vairākumu. Vajadzētu atcerēties strīdus mūsu partijā �ai jautājumā, kas norisinājās arodbiedrību diskusijas periodā. Kāda bija toreiz opozicijas kļūda, Cektrana* kļūda? Vai ne tā, ka opozicija toreiz atzina par iespējamu piespie�anu? Nē, ne tā. Opozicijas kļūda toreiz bija tā, ka viņa, nespēdama pārliecināt vairākumu par savas pozīcijas pareizību, pazaudējusi vairākuma uzticību, tomēr Sāka lietot piespie�anu, sāka neatlaidīgi prasīt to cilvēku �pārpurinā�anu�, kuriem uzticējās vairākums.
________________________________________________________
*Transportastrādnieku arodbiedrības C K . Red.
Lūk, ko toreiz, partijas X kongresā, teica Ļeņins savā runā par arodbiedrībām:
�Lai nodibinātu strādnieku �ķiras avangarda un strādnieku masu savstarpējās attiecības, savstarpēju uzticību, vajadzēja, ja Cektrans bija kļūdījies... vajadzēja to izlabot. Bet, kad �o kļūdu sāk aizstāvēt, tas kļūst par politisku briesmu avotu. Ja nebūtu izdarīju�i maksimāli iespējamo demokrātijas nozīmē, uz tā noskaņojuma pamata, par ko �eit runā Kutuzovs, mēs būtu nonāku�i pie politiska sabrukuma. Vispirms mums jāpārliecina un pēc tam jāpiespie�. Vispirms mums jāpārliecina visādā ziņā un tikai pēc tam jāpiespie�1. Mēs nepratām pārliecināt pla�ās masas un pārkāpām avangarda un masu pareizās attieksmes� (sk. X X V I sēj., 235. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
To pa�u Ļeņins saka savā bro�ūrā �Par arodbiedrībām�:
�Tad mēs pareizi un sekmīgi izlietojām piespie�anu, kad pratām vispirms radīt pārliecības bazi� (sk. turpat, 74. lpp.).
Un tas ir glu�i pareizi. Jo bez �iem nosacījumiem nav iespējama nekāda vadība. Jo tikai tādējādi var nodro�ināt rīcības vienotību partijā, ja runa ir par partiju, �ķiras rīcības vienību, ja runa ir par visu �ķiru. Bez tā � �ķel�anās, jukas, sair�ana strādnieku �ķiras rindās.
Tādi ir vispār partijas pareizas vadības pamati.
Katra cita vadības izpratne ir sindikālisms, anarchisms, birokrātisms, viss, ko vien gribat � tikai ne boļ�evisms, tikai ne ļeņinisms.
Proletariāta diktatūru nedrīkst pretstatīt partijas vadībai (�diktatūrai�), ja ir pareizas savstarpējas attieksmes starp partiju un strādnieku �ķiru, starp avangardu un strādnieku masām. Bet no tā jāsecina, ka vēl jo vairāk nedrīkst identificēt partiju ar strādnieku �ķiru, partijas vadību (�diktatūru�) ar strādnieku �ķiras diktatūru. Pamatojoties uz tā, ka partijas �diktatūru� nevar pretstatīt proletariāta diktatūrai, Sorins nepareizi secina, ka �proletariāta diktatūra ir mūsu partijas diktatūra�. Bet Ļeņins runā ne vien par �ādas pretstatī�anas nepieļaujamību. Reizē ar to viņ� runā arī, ka nav pieļaujams pretstatīt �masu diktatūru vadoņu diktatūrai�. Vai nepatīk identificēt uz �ā pamata vadoņu diktatūru ar proletariāta diktatūru? Ejot pa �o ceļu, mums būtu jāsaka, ka �proletariāta diktatūra ir mūsu vadoņu diktatūra�. Bet ta�u tie�i līdz �ai muļķībai noved, patiesību sakot, partijas �diktatūras� identificē�anas politika ar proletariāta diktatūru . . .
Kā �ajā ziņā ir ar Zinovjevu?
Zinovjeva viedoklis īstenībā ir tas pats partijas �diktatūras� un proletariāta diktatūras identificē�anas viedoklis kā Sorina, tikai ar to at�ķirību, ka Sorins izsakās tie�āk un skaidrāk, kamēr Zinovjevs �gorās�. Pietiek minēt kaut vai �ādu vietu Zinovjeva grāmatā �Ļeņinisms�, lai par to pārliecinātos:
�Kas ir�, saka Zinovjevs, �PSRS pastāvo�ā iekārta no tās �ķiru satura viedokļa? Tā ir � proletariāta diktatūra. Kāda ir tie�ā varas atspere PSRS? Kas realizē strādnieku �ķiras varu? Komunistiskā partija!
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Ka viens nav pretrunā otram, tas, protams, pareizi, ja partijas diktatūru attiecībā pret strādnieku �ķiru kopumā saprotam kā partijas vadību. Bet kā var uz �ā pamata likt vienlīdzības zīmi starp proletariāta diktatūru un partijas �diktatūru�, starp Padomju sistēmu un partijas �diktatūru�? Ļeņins identificēja Padomju sistēmu ar proletariāta diktatūru, un viņam bija taisnība, jo Padomes, mūsu Padomes, ir darba ļau�u masu saliedē�anas organizācijas ap proletariātu partijas vadībā. Bet kad, kur un kādā savā darbā Ļeņins ir licis- vienlīdzības zīmi starp partijas �diktatūru� un proletariāta diktatūru, starp partijas �diktatūru� un Padomju sistēmu, kā to tagad dara Zinovjevs? Proletariāta diktatūra nav pretrunā ne vien ar partijas vadību (�diktatūru�), bet arī ar vadoņu vadību (�diktatūru�). Vai netīk uz �ā pamata deklarēt, ka mūsu valsts ir proletariāta diktatūras valsts, tas ir, partijas diktatūras valsts, tas ir, vadoņu diktatūras valsts? Bet ta�u taisni līdz �ai muļķībai arī noved Zinovjeva zag�us un nedro�i paustais �princips�, kas identificē partijas �diktatūru� ar proletariāta diktatūru.
Daudzajos Ļeņina darbos man ir izdevies atzīmēt tikai piecus gadījumus, kur Ļeņins garāmejot pieskaras jautājumam par partijas diktatūru.
Pirmais gadījums � tā ir polemika ar eseriem un meņ�evikiem, kur viņ� saka:
�Kad mums pārmet vienas partijas diktatūru un piedāvā, kā jūs dzirdējāt, vienotu sociālistisku fronti, mēs sakām: �Jā, vienas partijas diktatūra! Pie tās mēs turamies un atkāpties no �ī pamata nevaram, tāpēc ka tā ir tā partija, kura gadu desmitos ir iekarojusi visu fabriku, rūpnīcu un rūpniecības proletariāta avangarda lomu� (sk. XXIV sēj., 423. lpp.).
Otrs gadījums � �Vēstule strādniekiem un zemniekiem sakarā ar uzvaru pār Kol�aku�, kur viņ� saka:
�Zemniekus biedē (sevi�ķi meņ�eviki un eseri, visi, pat viņu �kreisie�) ar �vienas partijas diktatūras�, ar boļ�eviku-komūnistu partijas bubuli. No Kol�aka piemēra zemnieki ir mācīju�ies no bubuļa nebaidīties. Vai nu mui�nieku un kapitālistu diktatūra (t. i., dzelzs vara), vai arī strādnieku �ķiras diktatūra� (sk. X X I V sēj., 436. lpp.).
Tre�ais gadījums � tā ir Ļeņina runa Kominternes II kongresā polemikā ar Tenneru. �o runu es citēju jau iepriek�.
Ceturtais gadījums � tās ir da�as rindiņas bro�ūrā �Bērni�ķīgā slimība�. Attiecīgie citāti jau iepriek� minēti.
Un piektais gadījums � tas ir proletariāta diktatūras schēmas uzmetums, kas publicēts III �Ļeņina rakstu krājumā�, kur ir nodalījums ar virsrakstu �Vienas partijas diktatūra� (sk. �Ļeņina rakstu krājums� I I I , 497. lpp.).
Jāatzīmē, ka divos gadījumos no pieciem, pēdējā un otrā gadījumā, vārdus �vienas partijas diktatūra� Ļeņins liek pēdiņās, acīm redzami pasvītrodams �ās formulas neprecīzo, netie�o nozīmi.
Tāpat jāatzīmē, ka visos �ais gadījumos �partijas diktatūru � attiecībā pret strādnieku �ķiru Ļeņins saprot nevis kā diktatūru �ā vārda tie�ā nozīmē (�vara, kas balstās uz vardarbību�), bet partijas vadību.
Raksturīgi, ka nevienā no saviem darbiem, ne galvenajos, ne mazāk nozīmīgajos darbos, kur Ļeņins traktē vai vienkār�i piemin proletariāta diktatūru un partijas lomu proletariāta diktatūras sistēmā, nav ne mazākā mājiena uz to, ka �proletariāta diktatūra ir mūsu partijas diktatūra�. Glu�i otrādi, katra lappuse, katra �o darbu rindiņa protestē pret �ādu formulu (sk. �Valsts un revolūcija�, �Proletāriskā revolūcija un renegāts Kautskis�, �Bērni�ķīgā slimība� utt.).
Vēl raksturīgāk, ka Kominternes II kongresa tēzēs par politiskās partijas lomu, kas izstrādātas Ļeņina tie�ā vadībā, uz kurām Ļeņins ne vienu reizi vien atsaucies savās runās kā uz partijas lomas un uzdevumu pareiza formulējuma paraugu, � mēs neatrodam neviena, burtiski neviena vārda par partijas diktatūru.
Ko viss tas liecina?
Tas liecina, ka:
a) Ļeņins neatzina formulu �partijas diktatūra� par nevainojamu, precīzu un tāpēc arī Ļeņina darbos tā lietota visai reti un da�reiz likta pēdiņās;
b) tais nedaudzajos gadījumos, kad polemikā ar pretiniekiem Ļeņinam bija jārunā par partijas diktatūru, viņ� parasti runāja par �vienas partijas diktatūru�, t. i., par to, ka mūsu partijai vienai ir vara, ka tā nedala varu ar citām partijām, turklāt viņ� vienmēr paskaidroja, ka partijas diktatūra attiecībā pret strādnieku �ķiru jāsaprot kā partijas vadība, tās vado�ā loma;
c) visos tais gadījumos, kad Ļeņins atzina par vajadzīgu zinātniski definēt partijas lomu proletariāta diktatūras sistēmā, viņ� runāja vienīgi par partijas vado�o lomu attiecībā pret strādnieku �ķiru (un �ādu gadījumu ir tūksto�i);
d) tie�i tāpēc Ļeņinam �neienāca prātā� uzņemt pamatrezolūcijā par partijas lomu � es domāju Kominternes II kongresa rezolūciju � formulu �partijas diktatūra�;
e) no ļeņinisma viedokļa kļūdās un politiski tuvredzīgi ir tie biedri, kas identificē vai mēģina identificēt partijas �diktatūru�, un tātad arī �vadoņu diktatūru�, ar proletariāta diktatūru, jo viņi ar to pārkāpj avangarda un �ķiras pareizo savstarpējo attieksmju noteikumus.
Es jau nerunāju par to, ka formula �partijas diktatūra�, ja ņemam to bez iepriek� minētiem iebildumiem, var radīt daudz briesmu un politisku mīnusu mūsu praktiskajā darbā. Ar �o formulu, ja to ņem bez iebildumiem, it kā ieteic:
a) bezpartejiskām masām: jūs nedrīkstiet runāt pretī, jūs nedrīkstiet spriest, jo partija vai: visu, jo mums ir partijas diktatūra;
b) partijas kadriem: rīkojieties dro�āk, spiediet stiprāk, bezpartejisko masu balsi var arī neuzklausīt, � mums ir partijas diktatūra;
c) partijas virsotnei: var atļauties sev zināmu pa�apmierinājuma greznumu, var pat kļūt mazliet iedomīgi, jo mums ir partijas diktatūra un �tātad� arī vadoņu diktatūra.
�īs briesmas atgādināt ir vietā tie�i tagad, masu politiskās aktivitātes kāpinājuma periodā, kad partijas gatavība uzmanīgi uzklausīt masu balsi mums ir sevi�ķi vērtīga, kad vērīga izturē�anās pret masu vajadzībām ir mūsu partijas pamatlikums, kad no partijas prasa sevi�ķu uzmanību un sevi�ķu elastību politikā, kad iedomības briesmas ir visnopietnākās briesmas, kādas draud partijai masu pareizas vadības darbā.
Nevar neatcerēties Ļeņina zelta vārdus, kurus viņ� teica mūsu partijas XI kongresā:
�Tautas masās mēs (komunisti. J. St.) tomēr esam piliens jūrā, un mēs varam pārvaldīt vienīgi tad, kad pareizi izpau�am to, ko apzinās tauta. Bez tā komunistu partija nevedīs proletariātu, un proletariāts nevedīs sev līdzi masas, un visa ma�īna sabruks� (sk. XXVII sēj., 256. lpp.)..
�Pareizi izpaust to, ko apzinās tauta� � tie�i tas ir tas nepiecie�amais nosacījums, kas nodro�ina partijas goda pilno lomu � būt par galveno vado�o spēku proletariāta diktatūras sistēmā.
Bro�ūrā �Par ļeņinisma pamatiem� (1924. gada aprīlī, 1. izdevums) ir divi formulējumi jautājumā par sociālisma uzvaru vienā zemē. Pirmais formulējums �āds:
�Agrāk revolūcijas uzvaru vienā zemē uzskatīja par neiespējamu, domājot, ka bur�uāzijas uzvarē�anai nepiecie�ama visu attīstītāko zemju vai katrā ziņā lielākās daļas tādu zemju proletārie�u kopīga akcija. Tagad �is viedoklis vairs neatbilst īstenībai. Tagad jāpamatojas uz �ādas uzvaras iespējamību, jo da�ādu kapitālistisko zemju nevienmērīgais un lēcienveidīgais attīstības raksturs imperiālisma apstākļos, katastrofisku preti�ķību attīstī�anās pa�ā imperiālismā, kuras rada nenovēr�amus karus, revolucionārās kustības pieaugums visās pasaules zemēs, � viss tas dara proletariāta uzvaru atsevi�ķās zemēs ne vien iespējamu, bet arī nepiecie�amu� (sk. �Par ļeņinisma pamatiem�).
�ī teze ir glu�i pareiza, un komentāri tai nav vajadzīgi. Tā vērsta pret sociāldemokrātu teoriju, kuri varas saņem�anu proletariāta rokās vienā zemē bez uz vārīgas revolūcijas tai pa�ā laikā citās zemēs, atzīst par utopiju.
Bet bro�ūrā �Par ļeņinisma pamatiem� ir vēl otrs formulējums. Tur sacīts:
�Bet gāzt bur�uāzijas varu un nodibināt proletariāta varu vienā zemē vēl nenozīmē nodro�ināt pilnīgu sociālisma uzvaru. Galvenais sociālisma uzdevums � sociālistiskās ra�o�anas organizē�ana � vēl stāv priek�ā. Vai var atrisināt �o uzdevumu, vai var panākt galīgu sociālisma uzvaru vienā zemē bez vairāku attīstītāko zemju proletārie�u kopīgām pūlēm? Nē, nav iespējams. Bur�uāzijas gā�anai pietiek ar vienas zemes pūlēm, to rāda mūsu revolūcijas vēsture. Lai panāktu galīgu sociālisma uzvaru, lai noorganizētu sociālistisku ra�o�anu, vienas zemes pūļu, sevi�ķi tādas zemnieciskas zemes kā Krievija, vairs nepietiek, tam nepiecie�ami vairāku attīstīto zemju proletārie�u pūliņi� (sk. �Par ļeņinisma pamatiem�, 1. izd.).
�is otrs formulējums bija vērsts pret ļeņinisma kritiķu apgalvojumu, pret trockistiem, kas teica, ka proletariāta diktatūra vienā zemē, iekām nav uzvaras citās zemēs, nevar �noturēties pret konservatīvo Eiropu�.
Tik tālu, � bet vienīgi tik tālu, � �is formulējums toreiz (1924. gada aprīlī) bija pietiekams, un tas, bez �aubām, atnesa zināmu labumu.
Bet vēlāk, kad ļeņinisma kritika �ai jautājumā jau bija partijā pārvarēta un kad radās jauns jautājums, jautājums, vai iespējams uzcelt pilnīgu sociālistisku sabiedrību ar mūsu zemes spēkiem bez palīdzības no ārienes, � otrs formulējums jau izrādījās acīm redzami nepietiekams un tāpēc nepareizs.
Kāds ir �ā formulējuma trūkums?
Tā trūkums ir tas, ka te vienā jautājumā iesaista divus da�ādus jautājumus: jautājumu, vai iespējams uzcelt sociālismu ar vienas zemes spēkiem, uz ko jādod pozitīva atbilde, un jautājumu par to, vai zeme, kurā ir proletariāta diktatūra, var uzskatīt sevi par pilnīgi garantētu no intervencijas un tātad no vecās kārtības restaurē�anas bez uzvarīgas revolūcijas vairākās citās zemēs, uz ko jādod negatīva atbilde. Es pat nerunāju par to, ka �is formulējums var dot iemeslu domāt, ka organizēt sociālistisku sabiedrību ar vienas zemes spēkiem nav iespējams, kas, protams, ir nepareizi.
�ā iemesla dēļ es pārgrozīju, izlaboju �o formulējumu savā bro�ūrā �Oktobra revolūcija un krievu komunistu taktika� (1924. gada decembris), sadalīdams �o jautājumu divos jautājumos, jautājumā par pilnīgu garantiju pret bur�uāziskās kārtības restaurāciju un jautājumā, vai iespējams uzcelt pilnīgu sociālistisku sabiedrību vienā zemē. To panācu, pirmkārt, traktējot �pilnīgu sociālisma uzvaru� kā �pilnīgu garantiju pret vecās kārtības atjauno�anu�, kā garantiju, kas panākama vienīgi ar �vairāku zemju proletārie�u kopīgiem spēkiem�, un, otrkārt, deklarējot, pamatojoties uz Ļeņina bro�ūras �Par kooperāciju�, to neapstrīdamo patiesību, ka mums ir viss, kas nepiecie�ams pilnīgas sociālistiskas sabiedrības uzcel�anai (sk. �Oktobra revolūcija un krievu komunistu taktika�)*.
________________________________________
* Vēlāk, bro�ūras �Par ļeņinisma pamatiem� nākamajos izdevumos, �is jaunais jautājuma formulējums nāca tā vecā formulējuma vietā.
�is jaunais jautājuma formulējums bija pamatā zināmai partijas X I V konferences rezolūcijai �Par Kominternes un KK(b)P uzdevumiem�, kas apskata jautājumu par sociālisma uzvaru vienā zemē sakarā ar kapitālisma stabilizāciju (1925. g. aprīlis) un uzskata sociālisma uzcel�anu ar mūsu valsts spēkiem par iespējamu un nepiecie�amu.
Tas noderēja par pamatu arī manai bro�ūrai �Par partijas XIV konferences darba rezultātiem�, ko izdeva tūlīt pēc partijas XIV konferences 1925. gada maijā.
Jautājuma nostādnē par sociālisma uzvaru vienā zemē �ai bro�ūrā teikts:
�Mūsu zemē ir divas preti�ķību grupas. Viena preti�ķību grupa � tās ir iek�ējās preti�ķības, kas pastāv starp proletariātu un zemniecību (�eit runa par sociālisma uzcel�anu vienā valstī. J. St.). Otra preti�ķību grupa � tās ir ārējās preti�ķības, kas ir starp mūsu zemi kā sociālisma zemi un visām pārējām zemēm kā kapitālisma zemēm (�eit runa par sociālisma galīgo uzvaru. J. St.)� . . . �Kas sajauc pirmo preti�ķību grupu, kuras pilnīgi pārvaramas vienas zemes spēkiem, ar otras grupas preti�ķībām, kuru atrisinā�anai vajadzīgi vairāku zemju proletārie�u spēki, � tas pieļauj visrupjāko kļūdu pret ļeņinismu, tas ir vai nu jaucējs, vai arī nelabojams oportūnists� (sk. �Par partijas XIV konferences darba rezultātiem�).
Jautājumā par sociālisma uzvaru mūsu zemē bro�ūrā teikts:
�Mēs varam uzcelt sociālismu un mēs to celsim kopā ar zemniecību, strādnieku �ķiras vadībā� . . . , jo, �proletariāta diktatūrai pastāvot, mums ir . . . dots viss, kas nepiecie�ams, lai uzceltu pilnīgu sociālistisku sabiedrību, pārvarot visas un visādas iek�ējās grūtības, jo mēs varam un tās mums jāpārvar pa�u spēkiem� (sk. turpat).
Bet jautājumā par sociālisma galīgo uzvaru tur teikts:
�Sociālisma galīgā uzvara ir pilnīga garantija pret intervencijas mēģinājumiem un tātad arī pret vecās kārtības restaurāciju, jo kaut cik nopietns restaurācijas mēģinājums var notikt vienīgi ar nopietnu atbalstu no ārienes, vienīgi ar starptautiskā kapitāla atbalstu. Tāpēc visu zemju strādnieku atbalsts mūsu revolūcijai, un jo vairāk �o strādnieku uzvara kaut vai da�ās zemēs, ir nepiecie�ams noteikums, lai pirmā uzvarējusī zeme būtu pilnīgi garantēta no intervencijas un vecās kārtības restaurācijas mēģinājumiem, ir nepiecie�ams noteikums sociālisma galīgai uzvarai� (sk. turpat).
Liekas, skaidrs.
Ir zināms, ka tādā pa�ā garā �is jautājums iztirzāts manā bro�ūrā �Jautājumi un atbildes� (1925. gada jūnijs) un CK politiskā pārskatā VK(b)P X I V kongresā (1925. gada decembris).
Tādi ir fakti.
�ie fakti, es domāju, ir zināmi visiem un katram, tai skaitā arī Zinovjevam.
Ja tagad, gandrīz divi gadi pēc idejiskās cīņas partijā un pēc partijas X IV konferencē pieņemtās rezolūcijas (1925. gada aprīlis), Zinovjevs atzīst par iespējamu savā gala vārdā partijas XIV kongresā (1925. g. decembris) izvilkt veco, pavisam nepilnīgo formulu no Staļina bro�ūras, kas sarakstīta 1924. g. aprīlī, kā bazi, lai atrisinātu jau atrisināto jautājumu par sociālisma uzvaru vienā zemē, � tad �ī Zinovjeva īpatnējā maniere liecina tikai to, ka viņ� ir galīgi sapinies �ai jautājumā. Vilkt partiju atpakaļ pēc tam, kad tā aizgājusi uz priek�u, apiet partijas X I V konferences rezolūciju pēc tam, kad tā apstiprināta CK plēnumā, � tas nozīmē galīgi iestigt pretrunās, neticēt sociālisma celtniecības darbam, noiet no Ļeņina ceļa un pa�am atzīties, ka esi sakauts.
Kas ir sociālisma uzvaras iespēja vienā zemē?
Tā ir iespēja atrisināt preti�ķības starp proletariātu un zemniecību ar mūsu zemes iek�ējiem spēkiem, iespēja proletariātam saņemt varu un izlietot �o varu pilnīgas sociālistiskas sabiedrības uzcel�anai mūsu zemē ar citu zemju proletārie�u simpātijām un atbalstu, bet bez iepriek�ējas proletāriskās revolūcijas uzvaras citās zemēs.
Bez �ādas iespējas sociālisma celtniecība ir � celtniecība bez perspektīvas, celtniecība bez pārliecības, ka sociālismu uzcels. Nevar celt sociālismu, ja neesi pārliecināts, ka to var uzcelt, ja neesi pārliecināts, ka mūsu zemes techniskais atpalikums nav nepārvarams �ķērslis pilnīgas sociālistiskās sabiedrības uzcel�anai. �ādas iespējas nolieg�ana ir neticība sociālisma celtniecībai, ir atie�ana no ļeņinisma.
Kas ir sociālisma pilnīgas, galīgas uzvaras neiespēja vienā zemē bez revolūcijas uzvaras citās zemēs?
Tā ir neiespēja gūt pilnīgu garantiju pret intervenciju un tātad arī pret bur�uāziskās kārtības restaurāciju, bez revolūcijas uzvaras vismaz vairākās zemēs. �ās neapstrīdamās tēzes noliegums ir atie�ana no internacionālisma, atie�ana no ļeņinisma.
�Mēs dzīvojam�, saka Ļeņins, �ne tikai valstī, bet arī valstu sistēmā, un Padomju Republikas pastāvē�ana blakus imperiālistiskām valstīm ilgāku laiku nav domājama. Galu galā, vai nu viens, vai arī otrs uzvarēs. Bet iekām �is gals pienāks, � vairākas vis�ausmīgākās sadursmes starp Padomju Republiku un bur�uāziskām valstīm ir nenovēr�amas. Tas nozīmē, ka valdo�ai �ķirai, proletariātam, ja vien tas grib valdīt un valdīs, tas ir jāpierāda ar savu militāro organizāciju� (sk. XXIV sēj., 122. lpp.).
�Mūsu priek�ā�, saka Ļeņins citā vietā, � i r stipri nestabils, bet tomēr zināms, neap�aubāms, neapstrīdams līdzsvars. Vai tas uz ilgu laiku � nezinu un domāju, ka to nevar zināt. Un tāpēc no mūsu puses vajadzīga vislielākā uzmanība. Un mūsu politikas pirmais bauslis, pirmā mācība, kas izriet no mūsu valdības darbības gada laikā, mācība, kas jāielāgo visiem strādniekiem un zemniekiem, lai ir � būt modriem, neaizmirst, ka mūs ielenc ļaudis, �ķiras, valdības, kas atklāti pau� vislielāko ienaidu pret mums. Nav jāaizmirst, ka no katra iebrukuma mēs vienmēr atrodamies mata galā� (sk. XXVII sēj., 117. lpp.).
Liekas, skaidrs.
Kā ir Zinovjevam ar jautājumu par sociālisma uzvaru vienā zemē?
Klausieties:
�Ar sociālisma galīgu uzvaru jāsaprot vismaz: 1) �ķiru iznīcinā�ana un, tātad, 2) vienas �ķiras diktatūras, �ai gadījumā proletariāta diktatūras, atcel�ana�. . . . �Lai vēl noteiktāk sev noskaidrotu�, saka tālāk Zinovjevs, �kādā stāvoklī jautājums pie mums PSRS 1925. gadā, tad jāiz�ķir divas lietas: 1) nodro�ināta iespēja celt sociālismu, � tādu iespēju celt sociālismu var, protams, pilnīgi iedomāties arī vienas valsts ietvaros, un 2) sociālisma galīga uzcel�ana un nostiprinā�ana, t. i., sociālistiskās iekārtas, sociālistiskās sabiedrības nodibinā�ana�.
Ko tas viss var nozīmēt?
Nu to, ka ar sociālisma galīgu uzvaru vienā zemē Zinovjevs saprot nevis garantiju pret intervenciju un restaurāciju, bet iespēju uzcelt sociālistisku sabiedrību. Bet ar sociālisma uzvaru vienā zemē Zinovjevs saprot tādu sociālisma celtniecību, kas nevar novest un kam nav jānoved pie sociālisma uzcel�anas. Celtniecība uz labu laimi, bez perspektīvas, sociālisma celtniecība, kad uzcelt sociālistisku sabiedrību nav iespējams, � tāda ir Zinovjeva pozicija.
Celt sociālismu bez iespējas to uzcelt, celt, zinot, ka neuzcelsi, � lūk, līdz kādām aplamībām aizrunājies Zinovjevs.
Bet tā ta�u ir ņirgā�anās par jautājumu un nevis jautājuma atrisinā�ana!
Un, lūk, vēl viena vieta Zinovjeva gala vārdā partijas XIV kongresā:
�Jūs paskatieties, cik tālu, piem., aizrunājies b. Jakovļevs pēdējā Kurskas guberņas partijas konferencē. �Vai mēs varam vienā zemē�, viņ� jautā, �kad no visām pusēm esam kapitālistisko ienaidnieku ielenkti, vai mēs varam �ādos apstākļos vienā zemē uzcelt sociālismu?� Un atbild: �Pamatojoties uz visu sacīto, mums ir tiesības teikt, ka mēs ne vien ceļam sociālismu, bet ka mēs, lai gan pagaidām mēs vēl esam vieni, lai gan pagaidām mēs vēl esam vienīgā padomju zeme, padomju valsts pasaulē, � mēs �o sociālismu uzcelsim� (�Kurskaja Pravda�, 279. nr. 1925. g. 8. decembri). Vai ta ir ļeņiniska jautājuma nostādne, vai �eit neo� pēc nacionālas aprobe�otības?�*.
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Tādējādi pēc Zinovjeva domām iznāk, ka atzīt sociālisma uzcel�anas iespēju vienā zemē � nozīmē nostāties uz nacionālās aprobe�otības viedokļa, bet noliegt �ādu iespēju � nozīmē nostāties uz internacionālisma viedokļa.
Bet ja tas pareizi, � vai tad vispār vērts cīnīties, lai uzvarētu kapitālistiskos elementus mūsu saimniecībā? Vai no tā nav jāsecina, ka �āda uzvara neiespējama?
Kapitulācija mūsu saimniecības kapitālistisko elementu priek�ā � lūk, kur noved Zinovjeva argumentācijas iek�ējā loģika.
Un �o nejēdzību, kam nav nekā kopīga ar ļeņinismu, Zinovjevs mums pasniedz kā �internacionālismu�, kā �simtprocentīgu ļeņinismu�!
Es apgalvoju, ka svarīgajā jautājumā par sociālisma celtniecību Zinovjevs atiet no ļeņinisma, noslīdēdams uz meņ�evika Suchanova viedokļa.
Griezīsimies pie Ļeņina. Lūk, ko viņ� saka par sociālisma uzvaru vienā zemē jau pirms Oktobra revolūcijas 1915. gada augustā:
�Ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērība ir absolūts kapitālisma likums. No tā secināms, ka sākumā sociālisma uzvara ir iespējama nedaudzās vai pat vienā, atsevi�ķā kapitālistiskā zemē. �ās zemes uzvarēju�ais proletariāts, ekspropriējis kapitālistus un noorganizējis pie sevis sociālistisku ra�o�anu*, nostātos pret pārējo, kapitālistisko pasauli, pievilkdams savā pusē citu zemju apspiestās �ķiras, saceldams tās pret kapitālistiem, uzstādamies nepiecie�amības gadījumā pat ar militāru spēku pret ekspluatātoru �ķirām un to valstīm� (sk. XVIII sēj., 232. un 233. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Ko nozīmē pasvītrotais Ļeņina teikums: �noorganizējis pie sevis sociālistisku ra�o�anu�? Tas nozīmē, ka uzvarēju�ās zemes proletariāts var un ka viņam jāorganizē pie sevis, pēc varas saņem�anas, sociālistiska ra�o�ana. Bet ko nozīmē �organizēt sociālistisku ra�o�anu�? Tas nozīmē uzcelt sociālistisku sabiedrību. Vai maz jāpierāda, ka �ai skaidrajai un noteiktajai Ļeņina tēzei tālāki komentāri nav vajadzīgi. Pretējā gadījumā nebūtu saprotami Ļeņina aicinājumi, lai proletariāts ņem varu 1917. gada oktobrī.
Jūs redzat, ka �ī skaidrā Ļeņina teze kā debess no zemes at�ķiras no Zinovjeva juceklīgās un antiļeņiniskās �tēzes� par to, ka mēs varam celt sociālismu �vienas zemes ietvaros� bez iespējas to uzcelt.
Ļeņins to teica 1915. gadā, kad proletariāts vēl nebija saņēmis varu. Bet varbūt viņa uzskati ir grozīju�ies pēc varas saņem�anas pieredzes, pēc 1917. gada? Pievērsīsimies Ļeņina bro�ūrai �Par kooperāciju�, kas uzrakstīta 1923. gadā:
�Patie�ām�, saka Ļeņins, �valsts vara pār visiem lielajiem ra�o�anas līdzekļiem, valsts vara proletariāta rokās, �ā proletariāta savienība ar sīko un vissīkāko zemnieku daudziem miljoniem, vadības nodro�inā�ana �im proletariātam pār zemniecību utt., � vai tas nav viss, kas vajadzīgs, lai no kooperācijas, no vienas pa�as kooperācijas, ko mēs agrāk pēlām kā veikalniecisku un ko mums no zināmas puses tāpat tiesības pelt arī tagad, nepa laikā, vai tas nav viss, kas nepiecie�ams pilnīgas sociālistiskas sabiedrības uzcel�anai?* Tā vēl nav sociālistiskas sabiedrības uzcel�ana, bet tas ir viss, kas nepiecie�ams un pietiekams �ai uzcel�anai�* (sk. XXVII sēj., 392. lpp.).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Citiem vārdiem: mēs varam un mums jāuzceļ pilnīga sociālistiska sabiedrība, jo mūsu rīcībā ir viss nepiecie�amais un pietiekamais tādai uzcel�anai.
Liekas, grūti izteikties vēl skaidrāk.
Salīdziniet �o klasisko Ļeņina tezi ar Zinovjeva antiļeņinisko atbildi Jakovļevam un sapratīsit, ka Jakovļevs ir tikai atkārtojis Ļeņina vārdus, ka sociālismu ir iespējams uzcelt vienā valstī, bet Zinovjevs, nostādamies pret �o tezi, �auzdams Jakovļevu, atgājis no Ļeņina un nostājies uz meņ�evika Suchanova viedokļa, uz tā viedokļa, ka sociālismu nav iespējams uzcelt mūsu zemē tās techniskās atpalicības dēļ.
Nav tikai zināms, kādēļ tad mēs ņēmām varu 1917. g. Oktobrī, ja necerējām uzcelt sociālismu?
Nevajadzēja ņemt varu 1917. g. oktobrī � lūk, pie kāda secinājuma noved Zinovjeva argumentācijas iek�ējā loģika.
Es apgalvoju tālāk, ka svarīgajā jautājumā par sociālisma uzvaru Zinovjevs ir nostājies pret zināmiem mūsu partijas lēmumiem, kas fiksēti pazīstamajā partijas XIV konferences rezolūcijā �par Kominternes un KK(b)P uzdevumiem sakarā ar Kominternes Izpildkomitejas papla�ināto plēnumu�.
Pievērsīsimies �ai rezolūcijai. Lūk, kas tur teikts par sociālisma uzvaru vienā zemē:
�Divu tie�i pretēju sabiedrisku sistēmu pastāvē�ana rada pastāvīgu kapitālistiskās blokādes, citu ekonomiska spiediena formu, bruņotas intervencijas un restaurācijas draudus. Sociālisma galīgas uzvaras vienīgā garantija, t. i., garantija pret restaurāciju*, ir tātad uzvarējusī sociālistiskā revolūcija vairākās zemēs . . . � �Ļeņinisms māca, ka sociālisma galīga uzvara tai nozīmē kā pilnīga garantija pret bur�uāzisko attieksmju restaurāciju* iespējama tikai starptautiskā mērogā . . . � �No tā nebūt neizriet*, ka nav iespējams uzcelt pilnīgu sociālistisku sabiedrību1 tādā atpaliku�ā zemē kā Krievijā bez techniski un ekonomiski attīstītāku zemju �valstiskas palīdzības� (Trockis)� (sk. Rezolūciju).
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Jūs redzat, ka rezolūcija traktē sociālisma galīgo uzvaru kā garantiju pret intervenciju un restaurāciju � glu�i pretēji Zinovjeva traktējumam viņa grāmatā �Ļeņinisms�.
Jūs redzat, ka rezolūcija atzīst par iespējamu uzcelt pilnīgu sociālistisku sabiedrību tādā atpaliku�ā zemē kā Krievija bez techniski un ekonomiski attīstītāku zemju �valstiskas palīdzības�, � glu�i pretēji Zinovjeva pretējam apgalvojumam viņa atbildē Jakovļevam gala vārdā partijas X IV kongresā.
Kā to lai sauc, ja ne par Zinovjeva cīņu pret partijas XIV konferences rezolūciju?
Protams, partijas rezolūcijas da�reiz nav bez grēkiem. Gadās, ka partijas rezolūcijās ir kļūdas. Vispār runājot, var pieņemt, ka arī partijas X I V konferences rezolūcijā ir da�as kļūdas. Iespējams, ka Zinovjevs atzīst �o rezolūciju par kļūdainu. Bet tad par to jāizsakās skaidri un atklāti, kā boļ�evikam pieklājas. Tomēr Zinovjevs nez kāpēc to nedara. Viņ� atzinis par labāku izvēlēties citu ceļu, aizmugurisku uzbrukuma ceļu partijas XIV konferences rezolūcijai, noklusējot �o rezolūciju un bez jebkādas �ās rezolūcijas atklātas kritikas. Zinovjevs acīm redzot domā, ka �is ceļ� vislabāk sasniedz mērķi. Bet mērķis viņam viens � �uzlabot� rezolūciju un �mazlietiņ� pakoriģēt Ļeņinu. Vai maz jāpierāda, ka Zinovjevs savos aprēķinos kļūdījies.
No kā rodas Zinovjeva kļūda? Kur �ās kļūdas sakne?
�ās kļūdas sakne, pēc manām domām, ir Zinovjeva pārliecībā, ka mūsu zemes techniskā atpalicība ir nepārvarams �ķērslis pilnīgas sociālistiskas sabiedrības uzcel�anai, ka proletariāts nevar uzcelt sociālismu mūsu zemes techniskās atpalicības pēc. Zinovjevs un Kameņevs vienu laiku mēģināja nākt ar �o argumentu kādā partijas CK sēdē pirms partijas aprīļa konferences. Bet viņi dabūja pretsparu un viņiem bija jāatkāpjas, formāli pakļaujoties pretējam viedoklim, CK vairākuma viedoklim. Bet, formāli tam pakļāvies, Zinovjevs visu laiku turpināja cīņu pret to. Lūk, ko par �o �incidentu� VK(b)P CK-jā saka mūsu partijas Maskavas komiteja savā �atbildē� uz Ļeņingradas guberņas partijas konferences vēstuli:
�Ne visai sen Kameņevs un Zinovjevs aizstāvēja Politbirojā to viedokli, it kā mēs nespē�ot tikt galā ar iek�ējām grūtībām mūsu techniskās un ekonomiskās atpalicības pēc, ja vien mūs neglāb�ot starptautiskā revolūcija. Mēs turpretim, kopā ar CK vairākumu, domājam, ka mēs varam celt sociālismu, ceļam un uzcelsim to ar visu mūsu technisko atpalicību un pretēji tai. Mēs domājam, ka �ī celtniecība noritēs, protams, daudz lēnāk nekā vispasaules uzvaras apstākļos, bet tomēr mēs ejam un iesim uz priek�u. Tāpat mēs domājam, ka Kameņeva un Zinovjeva viedoklis izpau� neticību mūsu strādnieku �ķiras un tai līdzi ejo�o zemniecības masu iek�ējiem spēkiem. Mēs domājam, ka �is viedoklis ir atie�ana no Ļeņina pozicijas� (sk. �Atbilde�).
�is dokuments parādījās presē partijas XIV kongresa pirmo sē�u laikā. Zinovjevam bija, protams, iespējams nostāties pret �o dokumentu jau kongresā. Raksturīgi, ka Zinovjevam un Kameņevam neatradās argumenti pret �o smago apvainojumu, ko pret viņiem vērsa mūsu partijas Maskavas komiteja. Vai tā ir nejau�ība? Es domāju, ka tā nav nejau�ība. Apvainojums, �ķiet, ir trāpījis mērķī. Zinovjevs un Kameņevs �atbildēja� uz �o apvainojumu ar klusē�anu tāpēc, ka nebija ar ko to �sist�.
Jaunā opozicija ņem ļaunā, ka Zinovjevu apvaino neticībā sociālistiskās celtniecības uzvarai mūsu zemē. Bet ja Zinovjevs pēc tam, kad veselu gadu ir apspriests jautājums par sociālisma uzvaru vienā zemē, pēc tam, kad Zinovjeva viedoklis noraidīts CK politbirojā (1925. g. aprīlis), pēc tam, kad jau izveidojusies noteikta partijas doma �ai jautājumā, kas fiksēta zināmā partijas XIV konferences rezolūcijā (1925. g. aprīlis), ja pēc visa tā Zinovjevs iedro�inās savā grāmatā �Ļeņinisms� (1925. g. Septembris) nostāties pret partijas viedokli, ja viņ� pēc tam atkārto �o nostā�anos XIV kongresā, � tad kā lai visu to izskaidro, �o ietiepību, �o neatlaidību savas kļūdas aizstāvē�anā, ja ne ar to, ka Zinovjevs saindējies, neglābjami saindējies ar neticību sociālistiskās celtniecības uzvarai mūsu zemē?
Zinovjevam tīk traktēt �o savu neticību kā internacionālismu. Bet no kura laika tad atie�anu no ļeņinisma kardinālajā ļeņinisma jautājumā pie mums sāk traktēt par internacionālismu?
Vai nebūs pareizāk, ja teiksim, ka nevis partija, bet Zinovjevs �eit grēko pret internacionālismu un starptautisko revolūciju? Jo kas gan ir mūsu �ceļamā sociālisma� zeme, ja ne pasaules revolūcijas bāze? Bet vai tā var būt īsta pasaules revolūcijas bāze, ja tā nespēj uzcelt sociālistisku sabiedrību? Vai tā var palikt vislielākais visu zemju strādnieku pievilk�anas centrs, kāds tā, bez �aubām, tagad ir, ja tā nespēj panākt pie sevis uzvaru pār kapitālistiskiem elementiem mūsu saimniecībā, sociālistiskās celtniecības uzvaru? Es domāju, ka nevar. Bet vai no tā nav jāsecina, ka neticība sociālistiskās celtniecības uzvarai, �ās neticības sludinā�ana rada mūsu zemes kā pasaules revolūcijas bāzes diskreditē�anu un mūsu zemes diskreditē�ana rada pasaules revolucionārās kustības vājinā�anu. Ar ko sociāldemokrātu kungi mēģināja atbaidīt no mums strādniekus? Ar sprediķiem, ka �krieviem nekas neiznāks�. Ar ko mēs tagad uzveicam sociāldemokrātus, pievilkdami veselas strādnieku delegāciju virknes un tā nostiprinādami komunisma pozicijas visā pasaulē? Ar mūsu panākumiem sociālisma celtniecībā. Bet vai pēc tam nav skaidrs, ka tas, kas sludina neticību mūsu panākumiem sociālisma celtniecībā, tas aplinkus palīdz sociāldemokrātiem, tas vājina starptautiskās revolūcijas kustības vērienu, tas nenovēr�ami atiet no internacionālisma? . . .
Jūs redzat, ka ar Zinovjeva �internacionālismu� nebūt nav labāk kā ar viņa �simtprocentīgo ļeņinismu� jautājumā par sociālisma celtniecību vienā zemē.
Tāpēc partijas XIV kongress darīja pareizi, apzīmēdams jaunās opozīcijas uzskatus par �neticību sociālisma celtniecībai� un �ļeņinisma falsifikāciju�.
Es domāju, ka neticība sociālistiskās celtniecības uzvarai ir jaunās opozicijas galvenā kļūda. �ī kļūda pēc manām domām ir galvenā tāpēc, ka no tās ceļas visas pārējās jaunās opozicijas kļūdas. Jaunās opozicijas kļūdas jautājumā par nepu, par valsts kapitālismu, par mūsu sociālistiskās rūpniecības dabu, par kooperācijas lomu proletariāta diktatūrā, par cīņas metodēm pret kulakiem, par vidējās zemniecības lomu un īpatsvaru � visas �īs kļūdas ir atvasinātas no opozicijas galvenās kļūdas, no neticības, ka sociālistisko sabiedrību iespējams uzcelt ar mūsu zemes spēkiem.
Kas ir neticība sociālistiskās celtniecības uzvarai mūsu zemē?
Tas ir, vispirms, pārliecības trūkums, ka zemniecības galvenās masas zināmu mūsu zemes attīstības apstākļu dēļ var iesaistīties sociālistiskās celtniecības darbā.
Tas ir, otrkārt, pārliecības trūkums, ka mūsu zemes proletariāts, kura rīcībā atrodas tautsaimniecības komandējo�ās virsotnes, ir spējīgs iesaistīt zemniecības galvenās masas sociālistiskās celtniecības darbā.
Uz �īm tēzēm klusēdama pamatojas opozīcija savās konstrukcijās par mūsu attīstības ceļiem, �- vienalga, vai viņa to dara apzinīgi, vai neapzinīgi.
Vai var iesaistīt padomju zemniecības galvenās masas sociālistiskās celtniecības darbā?
Bro�ūrā �Par ļeņinisma pamatiem� �ai jautājumā ir divas pamattēzes:
1) �Nedrīkst sajaukt Padomju Savienības zemniecību ar Rietumu zemniecību. Zemniecība, kas izgājusi triju revolūciju skolu, cīnījusies pret caru un pret bur�uāzijas varu kopā ar proletariātu un ar proletariātu priek�galā, zemniecība, kas ieguvusi zemi un mieru no proletāriskās revolūcijas un tāpēc kļuvusi proletariāta rezerve, � �ī zemniecība nevar neat�ķirties no zemniecības, kas cīnījusies bur�uāziskās revolūcijas laikā ar liberālo bur�uāziju priek�galā, kas saņēmusi zemi no �ās bur�uāzijas un tāpēc kļuvusi bur�uāzijas rezerve. Vai maz jāpierāda, ka padomju zemniecība, kas pieradusi augsti vērtēt politisku draudzību un politisku sadarbību ar proletariātu un kam par savu brīvību jābūt pateicīgai �ai draudzībai un �ai sadarbībai, � nevar nebūt ārkārtīgi labvēlīgs materiāls ekonomiskai sadarbībai ar proletariātu�.
2) �Nedrīkst sajaukt Krievijas lauksaimniecību ar Rietumu lauksaimniecību. Tur lauksaimniecības attīstība iet parasto kapitālisma ceļu zemniecības dziļas diferenciācijas apstākļos, ar lielajām mui�ām un privātkapitālistiskām latifundijām vienā polā, ar pauperismu, nabadzību un algotu verdzību � otrā. Tur sabrukums un sair�ana ir tāpēc glu�i dabiska. Ne tā tas Krievijā. Pie mums lauksaimniecības attīstība nevar iet tādu ceļu kaut vai tāpēc, ka Padomju varas pastāvē�ana un galveno ra�o�anas rīku un līdzekļu nacionalizācija �ādu attīstību nepieļauj. Krievijā lauksaimniecības attīstībai jāiet cits ceļ�, sīkās un vidējās zemniecības miljonu kooperē�anas ceļ�, masu kooperācijas attīstības ceļ� uz laukiem, ko ar atvieglotu kredītu pabalsta valsts. Rakstos par kooperāciju Ļeņins pareizi aizrādīja, ka lauksaimniecības attīstībai pie mums jāiet pa jaunu ceļu � iesaistot zemnieku vairākumu sociālistiskajā celtniecībā caur kooperāciju, pakāpeniski ievie�ot kolektīvisma principus lauksaimniecībā, sākumā noieta nozarē un pēc tam lauksaimniecības produktu ra�o�anas nozarē� . . . �Vai maz jāpierāda, ka milzīgais zemniecības vairākums labprāt nostāsies uz �ā jaunā attīstības ceļa, atmezdams privātkapitālistisko latifundiju un algotas verdzības ceļu, nabadzības un izputē�anas ceļu�.?
Vai �īs tēzes pareizas?
Es domāju, ka abas �īs tēzes pareizas un neapstrīdamas visam mūsu celtniecības periodam nepa apstākļos.
Tās ir tikai pazīstamo Ļeņina te�u izteiksme par proletariāta un zemniecības saikni, par zemnieku saimniecību iekļau�anu zemes sociālistiskās attīstības sistēmā, par to, ka proletariātam jāiet uz sociālismu kopā ar zemniecības galvenam masām, par to, ka miljonu zemniecības masu kooperē�ana ir sociālistiskās celtniecības lielceļ� uz laukiem, ka, mūsu sociālistiskai rūpniecībai pieaugot, �vienkār�a kooperācijas aug�ana mums ir identiska ar sociālisma aug�anu� (sk. XXVII sēj., 396. lpp.).
Tie�ām, pa kādu ceļu var iet un pa kādu jāiet zemnieku saimniecības attīstībai mūsu zemē?
Zemnieku saimniecība nav kapitālistiska saimniecība. Zemnieku saimniecība, ja ņemam zemnieku saimniecību lielum lielo vairākumu, ir sīka pre�u saimniecība. Bet kas ir zemnieku sīka pre�u saimniecība? Tā ir saimniecība, kas stāv krustceļā starp kapitālismu un sociālismu. Tā var attīstīties ir kapitālisma virzienā, kā tas tagad notiek kapitālistiskajās valstīs, ir sociālisma virzienā, kā tam jānotiek pie mums, mūsu zemē, proletariāta diktatūrai pastāvot.
No kurienes �āda zemnieku saimniecības nestabilitāte, nepatstāvība? Ar ko tā izskaidrojama?
Tā izskaidrojama ar zemnieku saimniecību sadrumstalotību, ar to neorganizētību, ar to atkarību no pilsētas, no industrijas, no kredīta sistēmas, no zemē pastāvo�ās varas rakstura, beidzot ar to vispār zināmo tezi, ka lauki iet un tiem jāiet iepakaļ pilsētai kā materiālā, tā arī kultūras ziņā.
Zemnieku saimniecības kapitālistiskais attīstības ceļ� nozīmē attīstību ar zemnieku visdziļāko diferenciāciju, ar lielām latifundijām vienā polā un masu pauperizāciju otrā polā. Tāds attīstības ceļ� kapitālistiskajās zemēs ir nenovēr�ams, tāpēc ka lauki, zemnieku saimniecība, ir atkarīga no pilsētas, no industrijas, no pilsētā koncentrētā kredīta, no varas rakstura, bet pilsētā valda bur�uāzija, kapitālistiskā rūpniecība, kapitālistiskā kredīta sistēma, kapitālistiskā valsts vara.
Vai �is zemnieku saimniecību attīstības ceļ� ir obligāts mūsu zemē, kur pilsētai ir pavisam cita seja, kur industrija atrodas proletariāta rokās, kur transports, kredita sistēma, valsts vara utt. ir koncentrēti proletariāta rokās, kur zemes nacionalizācija ir vispārējs valsts likums? Protams, ka nav obligāts. Glu�i otrādi. Tie�i tāpēc, ka pilsēta ir lauku vadītāja un pilsētā pie mums valda proletariāts, kas tur savās rokās visas tautsaimniecības komandējo�ās virsotnes, tie�i tāpēc zemnieku saimniecībām savā attīstībā jāiet pa citu ceļu, pa sociālistiskās celtniecības ceļu.
Kas tas par ceļu?
Tas ir miljonu zemnieku saimniecību masu kooperē�anas ceļ� visos kooperācijas veidos, sadrumstaloto zemnieku saimniecību apvieno�anas ceļ� ap sociālistisko industriju, kolektīvisma pamatu ievie�anas ceļ� zemniecības vidū sākumā attiecībā pret zemkopības produktu noietu un zemnieku saimniecību apgādā�anu ar pilsētas ra�ojumiem, bet pēc tam attiecībā pret lauksaimniecisku ra�o�anu.
Un jo tālāk, jo vairāk �is ceļ� proletariāta diktatūras apstākļos kļūst nenovēr�ams, jo kooperē�ana noieta virzienā, kooperē�ana apgādā�anas virzienā, beidzot, kooperē�ana kredita un ra�o�anas virzienā (lauksaimniecības sabiedrības) ir vienīgais ceļ�, kā pacelt lauku labklājību, vienīgais līdzeklis, kā glābt pla�as zemniecības masas no nabadzības un izputinā�anas.
Runā, ka zemniecība pie mums pēc sava stāvokļa ir nesociālistiska, ka tāpēc tā nav spējīga sociālistiski attīstīties. Tas, protams, ir pareizi, ka zemniecība pēc sava stāvokļa ir nesociālistiska. Bet tas nav nekāds arguments pret zemnieku saimniecību attīstību sociālisma virzienā, ja pierādīts, ka lauki iet aiz pilsētas, bet pilsētā komandē sociālistiskā rūpniecība. Arī Oktobra revolūcijas laikā zemniecība pēc sava stāvokļa nebija sociālistiska un tā nebūt negribēja nodibināt valstī sociālismu. Tā toreiz cīnījās galveno tiesu par mui�nieku varas likvidē�anu un kara izbeig�anu, miera nodibinā�anu. Tomēr tā toreiz gāja līdzi sociālistiskajam proletariātam. Kāpēc? Tāpēc, ka bur�uāzijas gā�ana un varas saņem�ana sociālistiskā proletariāta rokās toreiz bija vienīgā izeja no imperiālistiskā kara, vienīgais ceļ�, kā nodibināt mieru. Tāpēc, ka citu ceļu toreiz nebija un nevarēja būt. Tāpēc, ka mūsu partijai toreiz izdevās sataustīt, atrast zemniecības specifisko intere�u (mui�nieka gā�ana, miers) savieno�anas un pakļau�anas pakāpi kopīgām valsts interesēm (proletariāta diktatūra), kura zemniecībai izrādījās pieņemama un izdevīga. Un zemniecība ar visu savu nesociālistiskumu toreiz gāja līdzi sociālistiskajam proletariātam.
Tas pats jāsaka par sociālistisko celtniecību mūsu zemē, par zemniecības ievilk�anu �ās celtniecības gultnē. Pēc sava stāvokļa zemniecība ir nesociālistiska. Bet tai jāstājas un tā obligāti nostāsies uz sociālistiskās attīstības ceļa, jo nav un nevar būt citu ceļu zemniecības glāb�anai no nabadzības un izputinā�anas kā saikne ar proletariātu, kā saikne ar sociālistisko rūpniecību, kā zemnieku saimniecības ievilk�ana kopējā sociālistiskās attīstības gultnē ar zemniecības masu kooperē�anu.
Kāpēc tie�i ar zemniecības masu kooperē�anu?
Tāpēc, ka pla�ā masu kooperē�anā �mēs esam atradu�i to pakāpi privātas intereses, privāttirdznieciskās intereses savieno�anai ar valsts pārbaudi un kontroli pār to, pakāpi tās pakļau�anai kopīgām interesēm� (Ļeņins), kas ir zemniecībai pieņemama un izdevīga un kas nodro�ina proletariātam iespēju iesaistīt zemniecības galvenās masas sociālistiskā celtniecībā*. Tie�i tāpēc, ka zemniecībai izdevīgi organizēt savu pre�u noietu un savas saimniecības apgādā�anu ar ma�īnām caur kooperāciju, tie�i tāpēc tai jāiet un tā ies pa pla�u masu kooperē�anas ceļu.
Bet ko nozīmē zemnieku saimniecību masveida kooperē�ana sociālistiskās rūpniecības vadībā?
Tas nozīmē sīkās zemnieku pre�u saimniecības atkāp�anos no vecā kapitālistiskā ceļa, kur zemniecībai draudēja masveida izputinā�ana, un pāreju uz jaunu attīstības ceļu, uz sociālistiskās celtniecības ceļu.
Lūk, kāpēc cīņa par jaunu ceļu zemnieku saimniecības attīstībā, cīņa par galveno zemniecības masu iesaistī�anu sociālisma cel�anā ir mūsu partijas kārtējais uzdevums.
Tāpēc VK(b)P XIV kongress darīja pareizi, lemjot, ka:
�Galvenais sociālisma celtniecības ceļ� uz laukiem ir tāds, lai, sociālistiskās valsts rūpniecības, valsts kredītiestā�u un citu proletariāta rokās atrodo�os komandējo�o virsotņu saimnieciskai vadībai pieaugot, iesaistītu kooperācijā zemniecības galveno masu un nodro�inātu sociālistisko attīstību �ai organizācijai, izlietojot, pārvarot un izstumjot tās kapitālistiskos elementus� (sk. kongresa rezolūciju par CK pārskatu).
Jaunās opozīcijas dziļākā kļūda ir tā, ka viņa netic �im jaunajam zemniecības attīstības ceļam, neredz vai nesaprot �ā ceļa pilnīgo nenovēr�amību proletariāta diktatūras apstākļos. Un nesaprot viņa to tāpēc, ka netic sociālistiskās celtniecības uzvarai mūsu zemē, netic mūsu proletariāta spējām vest sev līdzi zemniecību pa sociālisma ceļu.
No tā, � nepa divdabīgā rakstura nesapra�ana, nepa negatīvo īpa�ību pārspīlē�ana un tāds nepa traktējums, kas tajā saskata galveno tiesu atkāp�anos.
No tā, � mūsu saimniecības kapitālistisko elementu lomas pārspīlē�ana un mūsu sociālistiskās attīstības sviru (sociālistiskā rūpniecība, kredita sistēma, kooperācija, proletariāta vara utt.) lomas pamazinā�ana.
No tā, � mūsu valsts rūpniecības sociālistiskās dabas nesapra�ana un �aubas par Ļeņina kooperatīvā plāna pareizumu.
No tā, � diferenciācijas pārspīlē�ana uz laukiem, panika kulaka priek�ā, vidējā zemnieka lomas samazinā�ana, mēģinājumi izjaukt partijas politiku nodro�ināt cie�u savienību ar vidējo zemnieku un vispār svaidī�anās no vienas puses uz otru jautājumā par partijas politiku uz laukiem.
No tā, � tā milzīgā partijas darba nesapra�ana, kas vērsts uz miljoniem lielo strādnieku un zemnieku masu iesaistī�anu rūpniecības un lauksaimniecības cel�anā, kooperācijas un Padomju aktivizē�anā, zemes pārvaldī�anā, cīņā pret birokrātismu, cīņā par mūsu valsts aparāta uzlabo�anu un pārveido�anu, kas nozīmē jaunu attīstības posmu un bez kā nav domājama nekāda sociālistiska celtniecība.
No tā, � bezcerība un apjukums mūsu celtniecības grūtību priek�ā, �aubas par iespējamību industrializēt mūsu zemi, pesimistiska pļāpā�ana par partijas deģenerāciju utt.
Pie viņiem, pie bur�ujiem, viss ir lielākā vai mazākā mērā labi, turpretim pie mums, pie proletārie�iem, � lielākā vai mazākā mērā slikti; ja no Rietumiem nepiesteigsies revolūcija, � mūsu darbs pagalam, � tāds ir jaunās opozīcijas vispārējais tonis, kas, pēc manām domām, ir likvidātorisks tonis, bet ko opozīcija, nezin kāpēc (laikam uzjautrinā�anai), dēvē par �internacionālismu�.
Neps ir kapitālisms, saka opozicija. Neps ir galveno tiesu atkāp�anās, saka Zinovjevs. Protams, viss tas ir nepareizi. Patiesībā neps ir partijas politika, kas pieļauj sociālistisko un kapitālistisko elementu cīņu un kas domāta sociālistisko elementu uzvarai pār kapitālistiskiem elementiem. Patiesībā neps tikai iesākās ar atkāp�anos, bet tas domāts, lai atkāp�anās gaitā pārgrupētu spēkus un sāktu uzbrukumu. Patiesībā mēs uzbrūkam jau vairākus gadus un uzbrūkam sekmīgi, attīstot mūsu industriju, attīstot padomju tirdzniecību, izspie�ot privāto kapitālu.
Bet kāda jēga ir tēzei, � neps ir kapitālisms, neps ir galveno tiesu atkāp�anās? Uz kā pamatojas �ī teze?
Tā pamatojas uz nepareizā pieļāvuma, ka pie mums tagad notiekot vienkār�a kapitālisma atjauno�ana, vienkār�a kapitālisma �atgrie�anās�. Vienīgi ar �o pieļāvumu var izskaidrot opozīcijas �aubas par mūsu rūpniecības sociālistisko dabu. Vienīgi ar �o pieļāvumu var izskaidrot opozicijas paniku kulaka priek�ā. Vienīgi ar �o pieļāvumu var izskaidrot to steigu, ar kādu opozīcija pieķērās nepareizajiem skaitļiem par zemniecības diferenciāciju. Vienīgi ar �o pieļāvumu var izskaidrot opozicijas sevi�ķo aizmār�ību, ka vidējais zemnieks ir mūsu zemkopības centrālā figūra. Vienīgi ar �o pieļāvumu var izskaidrot vidējā zemnieka īpatsvara nepietiekamu novērtējumu un �aubas par Ļeņina kooperatīvo plānu. Vienīgi ar �o pieļāvumu var �pamatot� jaunās opozicijas neticību jaunajam attīstības ceļam uz laukiem, lauku iesaistī�anas ceļam sociālistiskajā celtniecībā.
Patiesībā pie mums tagad norisinās nevis vienpusīgs kapitālisma atjauno�anas process, bet kapitālisma attīstības un sociālisma attīstības divpusīgs process, pretrunīgs sociālistisko elementu cīņas process ar kapitālistiskiem elementiem, process, kurā kapitālistiskos elementus pārvar sociālistiskie elementi. Tas ir vienādi neapstrīdami kā pilsētā, kur sociālisma bāze ir valsts rūpniecība, tā laukos, kur galvenais sociālistiskās attīstības pieturas punkts ir masu kooperācija, kas tiek saistīta ar sociālistisko rūpniecību.
Kapitālisma vienkār�a atjauno�ana neiespējama jau tāpēc vien, ka vara pie mums ir proletāriska, lielrūpniecība atrodas proletariāta rokās, transports un kredits atrodas proletāriskās valsts rīcībā.
Diferenciācijai nevar būt agrāko apmēru, vidējais zemnieks paliek galvenā zemniecības masa, bet kulaks nevar atgūt agrāko spēku jau tāpēc vien, ka zeme pie mums ir nacionalizēta, ka tā ir izņemta no apgrozības un ka mūsu tirdzniecības, kredīta, nodokļu un kooperatīvā politika virzīta uz to, lai aprobe�otu kulaku ekspluatātoriskās tieksmes, paceltu vispla�āko zemniecības masu labklājību un nolīdzinātu galējības uz laukiem. Es jau nerunāju par to, ka cīņa pret kulakiem pie mums tagad norisinās ne vien vecā līnijā, nabadzīgās zemniecības organizē�anas līnijā pret kulakiem, bet arī jaunā līnijā, proletariāta un nabadzīgās zemniecības savienības nostiprinā�anas līnijā ar vidējās zemniecības masām pret kulakiem. Tas fakts, ka opozīcija nesaprot, kāda jēga un nozīme ir cīņai pret kulakiem �ai otrā līnijā, �is fakts lieku reizi apstiprina, ka opozicija noklīst uz veco attīstības ceļu laukos, uz kapitālistiskās attīstības ceļa laukos, kad kulaks un nabadzīgā zemniecība bija galvenie spēki laukos, turpretim vidējo zemnieku �skaloja ārā�.
Kooperācija esot valsts kapitālisma paveids, saka opozicija, atsaukdamās turklāt uz Ļeņina �Pārtikas nodokli�, un tāpēc viņa netic, ka kooperāciju ir iespējams lietot kā sociālistiskās attīstības galveno pieturas punktu. Arī �eit opozicija pieļauj visrupjāko kļūdu. �āds kooperācijas traktējums bija pietiekams un apmierināja 1921. g., kad tika rakstīts �Pārtikas nodoklis�, kad mums nebija attīstītas sociālistiskas rūpniecības, kad Ļeņins iedomājās valsts kapitālismu kā mūsu saimnieko�anas iespējamo pamatformu un kooperāciju apskatīja saistībā ar valsts kapitālismu. Bet �is traktējums tagad jau ir nepietiekams, un vēsture tam ir pārgājusi pāri, jo laiki pēc tam ir mainīju�ies, sociālistiskā rūpniecība pie mums ir attīstījusies, valsts kapitālisms nav ieviesies tādā mērā, kādā tas bija vēlams, bet kooperācija, kas tagad aptver vairāk nekā desmit miljonu locekļu, sākusi saistīties ar sociālistisko industriju.
Kā lai citādi izskaidro to faktu, ka jau divus gadus pēc �Pārtikas nodokļa� uzrakstī�anas, 1923. gadā, Ļeņins sāka skatīties uz kooperāciju citādi, atzīdams, ka �kooperācija mūsu apstākļos uz katra soļa pilnīgi sakrīt ar sociālismu�? (sk. XXVII sēj., 396. lpp.).
Kā lai citādi to izskaidro, ja ne ar to, ka �ais divos gados sociālistiskā rūpniecība jau bija paspējusi izaugt, turpretim valsts kapitālisms pietiekamā mērā nebija ieviesies, un tāpēc Ļeņins sāka apskatīt kooperāciju ne vairs savienojumā ar valsts kapitālismu, bet savienojumā ar sociālistisko rūpniecību?
Bija grozīju�ies kooperācijas attīstības apstākļi. Bija jāmainās arī pieejai kooperācijas jautājumam.
Lūk, piemēram, viena ievērojama vieta Ļeņina bro�ūrā �Par kooperāciju� (1923. g.), kas apgaismo �o jautājumu:
�
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
Sai mazajā citātā atrisināti divi lieli jautājumi. Pirmkārt, jautājums par to, ka �mūsu pastāvo�ā iekārta� nav valsts kapitālisms. Otrkārt, jautājums par to, ka kooperatīvie uzņēmumi, apskatot tos savienojumā ar �mūsu iekārtu�, �neat�ķiras� no sociālistiskiem uzņēmumiem.
Es domāju, ka grūti izteikties skaidrāk.
Un, lūk, vēl viena vieta tai pa�ā Ļeņina bro�ūrā:
�Kooperācijas vienkār�a aug�ana mums ir identiska (ar iepriek� minēto �nelielo� izņēmumu) ar sociālisma aug�anu un reizē ar to mums jāatzīst radikāla pārmaiņa visā mūsu viedoklī par sociālismu� (sk. turpat).
Acīm redzot bro�ūrā �Par kooperāciju� mums darī�ana ar jaunu kooperācijas novērtējumu, ko negrib atzīt jaunā opozicija un ko tā cītīgi noklusē, pretēji faktiem, pretēji acīm redzamai patiesībai, pretēji ļeņinismam.
Viena lieta � ja ņemam kooperāciju savienojumā ar valsts kapitālismu, un otra lieta � ja kooperāciju ņemam savienojumā ar sociālistisko rūpniecību.
No tā tomēr nevar secināt, it kā starp �Pārtikas nodokli� un bro�ūru �Par kooperāciju� atrodas bezdibenis. Tas, protams, nav pareizi. Pietiek tikai atsaukties, piemēram, uz �ādu vietu �Pārtikas nodoklī�, lai uzreiz uztvertu nesaraujamo sakaru starp �Pārtikas nodokli� un bro�ūru �Par kooperāciju� kooperācijas novērtē�anas jautājumā. Lūk, �ī vieta:
�Pāreja no koncesijām uz sociālismu ir pāreja no vienas lielra�o�anas formas uz otru lielra�o�anas formu. Pāreja no sīksaimnieķeļu kooperācijas uz sociālismu ir pāreja no sīkra�o�anas uz lielra�o�anu, t. i., daudz sare�ģītāka pāreja, bet toties tāda, kas sekmju gadījumā spēj aptvert daudz pla�ākas iedzīvotāju masas, spēj izraut daudz dziļākas un daudz sīkstākas veco
__________________________
* Pasvītrojums mans. J. St.
No �ā citāta redzams, ka Ļeņins jau �Pārtikas nodokļa� laikā, kad mums vēl nebija attīstītas sociālistiskas industrijas, domāja, ka iespējama kooperācijas pārvēr�anās, sekmju gadījumā, par varenu līdzekli cīņā pret �pirmssociālistiskām� un tātad arī pret kapitālistiskām attieksmēm. Es domāju, ka tie�i �ī doma vēlāk arī noderēja par izejas punktu viņa bro�ūrai �Par kooperāciju�.
Bet kas no visa tā jāsecina?
No tā jāsecina, ka jaunā opozicija pieiet jautājumam par kooperāciju nevis marksistiski, bet metafiziski. Viņa apskata kooperāciju nevis kā vēsturisku parādību savienojumā ar citām parādībām, teiksim, savienojumā ar valsts kapitālismu (1921. g.) vai ar sociālistisko rūpniecību (1923. g.), bet kā kaut ko pastāvīgu un reiz uz visiem laikiem dotu, kā �lietu sevī�.
No tā, � opozīcijas kļūdas jautājumā par kooperāciju, no tā � tās neticība sociālistiskai attīstībai uz laukiem caur kooperāciju, no tā, � opozīcijas nogrie�anās uz veco ceļu, uz kapitālistiskās attīstības ceļu laukos.
Tāda ir vispār jaunās opozīcijas pozīcija sociālistiskās celtniecības praktiskajos jautājumos.
Secinājums ir viens: opozīcijas līnija, ciktāl tai ir līnija, opozicijas svārstī�anās un mētā�anās, tās neticība un apjukums grūtību priek�ā � ved pie kapitulācijas mūsu saimniecības kapitālistisko elementu priek�ā. Jo, ja neps ir galveno tiesu atkāp�anās, ja valsts rūpniecības sociālistisko dabu ap�auba, ja kulaks ir gandrīz vai visspēcīgs, uz kooperāciju maz cerību, vidējā zemnieku loma progresīvi krītas, jaunais lauku attīstības ceļ� �aubīgs, partija gandrīz vai pār dzimst un revolūcija no Rietumiem vēl nav tik tuva, � tad kas gan pēc tam paliek opozicijas arsenālā, uz ko tā paļaujas cīņā pret mūsu saimniecības kapitālistiskajiem elementiem? Nevar ta�u iet kaujā ar �Laikmeta filozofiju� vien.
Skaidrs, ka jaunās opozicijas arsenāls ir neapskau�ams, ja vispār to var saukt par arsenālu. �is arsenāls neder cīņai. Vēl jo vairāk tas neder, lai uzvarētu.
Skaidrs, ka ar tādu arsenālu partija �vienā rāvienā� sevi pazudinātu, ja tā mestos kautiņā � tai būtu vienkār�i jākapitulē mūsu saimniecības kapitālistisko elementu priek�ā.
Tāpēc partijas XIV kongress darīja glu�i pareizi, nolemdams, ka �cīņa par sociālistiskās celtniecības uzvaru PSRS ir mūsu partijas galvenais uzdevums�; ka viens no nepiecie�amiemnosacījumiem �ā uzdevuma atrisinājumam ir �cīņa pret neticību sociālistiskajai celtniecībai mūsu zemē un pret mēģinājumiem uzskatīt mūsu uzņēmumus, kas ir �konsekventi sociālistiska tipa� uzņēmumi (Ļeņins), kā �valsts kapitālistiskus uzņēmumus�; ka ��ādas idejiskas strāvas, padarīdamas neiespējamu masu apzinīgu izturē�anos pret sociālisma celtniecību vispār un pret sociālistisko rūpniecību īpa�i, spēj tikai aizturēt saimniecības sociālistisko elementu aug�anu un atvieglot privātkapitāla cīņu pret tiem�; ka �kongress tāpēc uzskata par nepiecie�amu pla�u audzinā�anas darbu �is ļeninisma falsifikācijas pārvarē�anai� (sk. rezolūciju par VK(b)P_CK pārskatu .
VK(b)P XIV kongresa vēsturiskā nozīme ir ta, ka tas prata līdz saknēm atsegt jaunās opozicijas kļūdas, atmeta tās_netvcību un �inkstē�anu, skaidri un gai�i nosprauda ceļu tālākai cīņai par sociālismu, deva partijai uzvaras perspektīvu un tādējādi apbruņoja proletariātu ar nesalau�amu ticību sociālistiskās celtniecības uzvarai.
*
�DARBA BALSS�
№ 352