BIEDRU GRUPA VITAUTS PETKEV1�S

NO T. Karosa DIENASGRĀMATAS

Pa atvērtām durvīm istabā ieplūst apslāpēta mūzika. Sērīgas melodijas radītā noskaņa aptum�o sauli, sabiezina telpā nokrēslu un ar neizsakāmām sāpēm piepilda katru kaktiņu. Pēc visa tā atklīst ilgas un neziņa, kas sasaista

rokas.

Un kas būs tālāk? � pau� cilvēku noraizēju�ās sejas.

Melodija plūst pār cilvēkiem, apslāpst, atsitusies pret sarkanu zīdu, izgaist, izlauzusies izplatījumā, vai ar sīkiem dzeloņiem ieduras sirdī. Tā neatgrie�as atpakaļ. To gaiņā arvien jaunas un jaunas skaņas. Sapulcēju�ies ļaudis sa�ukstas, cen�as runāt iespējami klusāk, un ar to viņu sarunas kļūst ļoti nozīmīgas.

Bet kas būs tālāk?... Alsis jautā sev un ļoti uztraucas, atcerējies pēdējo sarunu ar nelaiķi. Ak dievs, cik ne�ēlīgi mēs esam cits pret citu! Viņ� nevar piedot sev un joprojām gaida brīnumu. Viņ� ienīst sevi, ja spētu, tepat visu ļau�u

acīs nopērtu sevi par to, ka tonakt, pārskrējis no Karosa, nekavējoties sēdās rakstīt visriebīgāko paskvilu.

Nē, viņ� nerakstīja, viņ� dragāja Tādu. Un, ja pasaulē ir kādas mūzas vai velni, tad ne jau nu tie iedvesmo iejūtīgu vārdu. Pats vārds, mīlestības un naida ugunī pārkarsējies, tos aumaļām atved sev līdzi. Viņ� trakoja un rakstīja. Teikums gūlās pie teikuma, lappuse dzina lappusi, kamēr piesmēķētajā un melnas kafijas garaiņu piepildītajā istabā nepalika ne Ķēsta, ne Tada, kamēr no mājās pārnestās degsmes un dusmām domās dzima pavisam jauns cilvēks, kur� ņēma varu pār radītāja prātu un jūtām. Kop� �ā mirkļa Alsis vairs nepiederēja sev. Viņ� pat nepamanīja, kad un kādā veidā tas tre�ais, tas viņa radāmais tēls, pāraudzis abus, pēk�ņi nostājās aiz muguras un, neievērodams nekādus draudzības un pakļautības likumus, sāka vadīt pa papīru viņa roku. Nē, viņ� nerakstīja, viņ� no�ēloja grēkus un stingri ticēja, ka ar �iem pa�a iztēlē nokaitu�ajiem vārdiem iznīcina draugam pielipu�o ļaunumu, ta�u patiesībā viņ� tikai ārdīja, plosīja sevi un no lauskām, cie�anu un iedvesmas vadīts, radīja jaunu tēlu, riebuma un nicinājuma cienīgu tipu. Viņ� vairs nedomāja, nedz kāpēc tas vajadzīgs, nedz kas no tā iznāks. Viņ� ar to dzīvoja un tāpēc labi neapjēdza, no kurienes atmaldās cits no cita neatraujamie vārdi un kas tos sakārto saskanīgos teikumos, kuri neatzīst nekādas nolaides un labojumus. Reizēm viņam �ķita, ka �ī domu lavīna pati no sevis ienāk viņam prātā, bet reizēm viņ� līdzīgi tam, kā kurls komponists uztver mūziku, ar visu augumu juta, ka viņam blakus kāds stāv un noteiktā balsī, kas necie� nekādus iebildumus, diktē teikumu pēc teikuma. Un viņ� nepretojās, viņ� tikai steidzās paklausīt tā gribai, ar visu būtni alkdams, lai �is diktāts vilktos iespējami ilgāk.

Viņ� radīja. Un pēk�ņi �o bezsvara stāvokli aprāva griezīgs telefona zvans. Viņ� satrūkās, izstiepa roku, pacēla klausuli, neapzināii nolika to uz galda un atkal iegrima rakstī�anā.

� Hallo!... Vai dzirdat mani? Nupat no�āvās biedrs Kaross! � kāda asa, stipri pārbijusies balss viņam iekliedza sejā �o vēsti un atkal apklusa.

Degsme uzreiz izgaisa. Alsis atliecās, aizdedzināja vēl kūpo�o cigareti un ilgi mēģināja apjēgt, kāpēc viņ� vairs neraksta. Izsīcis un noguris viņ� sēdēja glu�i kā skolēnu piekrāpts skolotājs un neko nesaprata. Viņ� pat neiedro�inājās paskatīties apkārt. Un tikai pēc krietna brī�a, kad līdz viņa apziņai nonāca nupat notiku�ās nelaimes absurds un

�ausmas, viņ� gribēja iesaukfies: meli! Gribēja kliegt:

meli!... Bet ausīs arvien skaļāk un skaļāk pīkstēja izslēgtā aparāta signāli.

Viņ� ar drebo�ām rokām nolika klausuli uz dak�iņas un, pēk�ņi aizmirsis Karosa numuru, sāka meklēties abonentu grāmatā. Ta�u aparāts no jauna ietark�ķējās. Ķēsts pakampa klausuli un atkal izdzirdēja citu � drusku mierīgāku balsi:

� Nupat no�āvās biedrs Kaross ...

Provokācija, Alsis nodomāja un uzkliedza:

� Es tev, krupi Tads, parādī�u � no�āvās!..,

� Biedri Alsi, es runāju nopietni.

� Bet kas tur runā?

� �oferis.

Ķēsts kļuva bāls un tajā pa�ā mirklī nodomāja, ka no viņa nupat uzrakstītajām rindām glu�i kā no vislabākā iznīcinā�anai paredzēta tērauda kāds jau paguvis izgatavot revolveri un izliet smagu svina lodi. Viņ� pats nupat to bija vēlējies, dragājis, iznīcinājis, un tagad � �e tev . . . Nevar būt! Pēc tam viņam �ķita, ka nelietis, kur� pastrādājis �o ļaundarību, vēl staigā pa istabu starp dūmu mākoņiem un, gatavodamies jauniem noziegumiem, lasa viņa rakstus. Galīgi pārbijies viņ� a�i sakravāja �emodānu un apņēmās bēgt, negaidīdams, kamēr pie durvīm rupji pieklauvēs un palūgs viņu sekot līdzi.

Tikai izgājis uz ielas un ieelpojis svaigu gaisu, Ķēsts mazliet nomierinājās, nostrostēja sevi par tik pārspīlētu jūtelību, kas cīkstas ar neprātu, bet pēc mirkļa, skaidri iztēlodamies pirms da�ām stundām Karosa kabinetā notiku�o sarunu, atkal ļoti stingri nosodīja sevi: tu esi slepkava, un ar tevi viss ir cauri! No �ā sprieduma viņam kļuva drusku vieglāk. Viņ� uzsmēķēja un paskatījās apkārt, tad paslēpa �emodānu biezos krūmos un, nespēdams saprast, kāpēc, aizgāja pie prokurora uz mājām. Tas nupat bija pārnācis un nekādi nespēja ar vienu roku atraisīt kurpes saiti.

� Tu vari apcietināt mani, � Ķēsts sacīja. � Es viņu nogalināju.

� Kādas blēņas! � Prokurors paspēra kurpi un pasmējās. � Biedri Ķēst, ja esi piedzēries, liecies gulēt.

� Es tev saku nopietni: es viņu iedzinu kapā, � Alsis nepiekāpās.

� Ar cilvēku notikusi nelaime, bet tu saceri anekdotes, � Rim�a noskaitās. � Kā tev mēle kustas �ādā brīdī? � Viņ� kļuva nopietns un � dro�s paliek dro�s � pataustīja Al�a pieri. � Tev, puis, ir temperatūra.

�- Vai viņ� pirms no�au�anās neko neatstāja?

� Tikai dienasgrāmatu.

� Un ko viņ� tajā ierakstīja?

� Aizej pie psihiatra, ģēnij. Labākajā gadījumā tu esi pārpūlējies. Pēdējais ieraksts viņa burtnīcā izdarīts pirms pusgada. Un no�au�anās cēlonis vēl nav skaidrs ...

� Kā man jāsaprot tavi vārdi?, � Alsis nerada sev mieru.

� Nekā. Man �ķiet, ka pistole pati nokrita un iz�āva.

� Nelaimes gadījums?! � viņ� arī tagad ķeras pie �īs domas kā pie vienīgā glābiņa.

� Nē, infarkts vai insults. Sekcija parādīs. Lode pat nav skārusi viņu.

�ie vārdi viņam nezin kāpēc likās vēl briesmīgāki. Tie, glu�i kā �aula, ko likumi nespēj iedragāt, pasargāja viņu no pelnīta soda, izolēja no cilvēku atriebības un notiesāja uz ilgiem pa�pārmetumiem un mocībām. Tā viņam likās pirmajā mirklī, bet tagad kopā ar mūziku viņa zemapziņā vēl iespiedās arī vīsto�o zaļumu smar�a, degunu kairināja egles skuju dzēlīgais aromāts, oda pēc miklas zemes, vēl nerio�uvu�as krāsas un miru�a cilvēka.

Tā ir bēru dvaka.

Tā alla� ir spiedīga un īpatnēja. Tā nav visai stipra, reizēm pat tik tikko sajau�ama, ta�u pagaidām vēl neviena neizdibināta, tāpēc ilgi saglabājas atmiņā, tāpēc ir baisma. �o baismību rada neziņa, ko pavada mūzikas skaņas un vīsto�ās dzīvības dva�a . ..

Cilvēks �ai neziņai gatavojas visu mū�u un visu mū�u nevar to izprast, Ķēsts joprojām prāto. Nāve arvien pārsteidz negaidot. Pat tad, kad visapkārt līst asinis, kad o� pēc pulvera un zeme dreb no sprādzieniem, kad dzelzs rūsē uz viņa rokām, un pat tad, kad viņ� nolikts pie sienas, bet pre T nostādīti kareivji, � nāve pārsteidz cilvēku negaidot, jo viņ� arī tad uz kaut ko vēl cer . . .

Un cilvēks ar �o cerību ir nemirstīgs.

Vēl ir posta dvaka, Alsis mēģina novērst domas no aizvakardienas, tomēr tas viņam neizdodas. Nepietiek, ja to dvaku sajau� vien. Lai to izprastu, nepiecie�ama vēl kāda sestā vai septītā maņa. Ir arī skumjas . . . Arī prieks . . . Arī nemiers ... Un jautājums: kas notiks tālāk?

Tā ir neziņa.

� Cik ilgi var lūgt, pui�i? � Butrims pārtrauc Ķēsta domu pavedienu. � Nestiepiet vairs garumā, laiks skrien. Cilvēku, ka biezs. � Viņ� nes rokā sarkanas lentes ar melnām svītrām. Aiz viņa iet tautas tērpā ģērbusies mei�a, turēdama lūpās kniepadatas, un katram uzmanīgi piesprau� sēru lenti: trim uz labās rokas un trim uz kreisās. Viņas seja ir pārspīlēti nopietna, pat barga. Uzacis sarauktas, lūpas sakļautas. Viņas skumjas nav īstas, tās uzspiedis nepatīkamais pienākums. Viņa liek sev skumt un rauc pieri.

Ņem un izlaid viņu ārā no �īs istabas sarkanās pustumsas, aizbāz ausis, lai nebūtu jādzird sēru mūzika, aizsedz acis ar karstām plaukstām, un viņa pilnā balsī iesmiesies, Ķēsts domā un lamā sevi: tas viss tikai manis dēļ. Ja es nebūtu ar viņu saecējies, ja nebūtu aizcirtis durvis ... Es faktiski arī nogalināju viņu. Izlamāju kā beidzamo . ..

Aiz loga plosās krietni aizkavējies pavasaris.

Celtņa strēle aiz loga ceļ gaisā pārseguma plāksni. Uz tās stāv puisis un, pieķēries pie troses, kliedz:

� Ja nositīsi, tad naktī aizie�u un izgāzī�u tevi no gultas!

� Nokļūsti tikai pie manis naktī, tad tāpat dzīvs netiksi prom! � celtņa kabīnē skan spiedzīga mei�as balss, bet visi strādnieki skaļi smejas.

Un viņ� aizies. No visa redzams, ka aizies. Viņa alkst pēc �ā pui�a un gaidīs to. Viņ� trauksies pie mei�as. Abi aizsāks jaunu dzīvību ... un ar to būs nemirstīgi. Alsis slepus apskau� viņus. Ta�u arī viņam tā dzīvot būtu nesalīdzināmi vieglāk, bet viņam ir sava zvaigzne, tāpēc viņ� pavisam citādi pavada bezmiega naktis. Viņ� rada cilvēkiem un tāpēc vismazāk rūpējas par sevi. Viņ� ir vientuļ�, jo domās arvien atrodas tikai kopā ar tiem. Viņ� cen�as saprast cilvēkus un visvairāk baidās palikt nesaprasts. Tālab reizēm pa�am �ķiet, ka viņ� tiem vajadzīgs tikai kā atpestītājs, kur� var nomirt viņu dēļ vai arī izdalīt sevi pa vārdam, glu�i kā Tads sāpju remdinātājs, kas savāc sevī visas viņu alkas, kuras bez jēgas lidinās izplatījumā, bet atdod tās atpakaļ materializētas un pilnveidotas � kā dārgakmeņus, kas slīpēju�ies rado�o moku putekļos. Bet vil�anās un aizvainojuma brī�os viņ� domā, ka cilvēki neieredz viņu tāpat kā patiesību, kas atgrie�as pie tiem ar vēl lielāku pārmetumu nastu, kā greizo spoguli, kur� izkropļo un vairākkārt palie-lielina viņu niecību. Viņ� arī tagad to jūt, bet neko nespēj grozīt. Viņam �ēl Tada un it nemaz nav �ēl sevis. Viņ� lipina nepaklausīgu domu pie domas un ar tām mēģina nomākt pārmetumus, kas jau pārvērtu�ies fiziskās sāpēs, bet no tā kļūst vēl sliktāk. Un negribot viņam jāatzīst: labāk ir tiem, kuri ātrāk aizmirst, ka pastrādāju�i nelietību. Tomēr tas raksturīgs tikai jaunatnei, viņ� vēl strīdas un nepiekrīt: varbūt

arī ne? Jaunatnei glu�i vienkār�i vēl nav ko atcerēties, un tāpēc tai nav ko no�ēlot, nav par ko gremzties... Varbūt vienīgi par mūsu grēkiem. Bet kas paliktu mūsos, ja mēs, kā daudzi mēģina, izsvītrotu no atmiņas pagātni, nepaskatīdamies � vai tā bijusi laba vai slikta? . . . Viņ� noskurinās, jo savā priek�ā skaidri redz kaut kādu tuk�u un nodzeltēju�u ��aulu � glu�i kā mūmiju ... un rūgti pavīpsnā. No izdzertās kafijas un nervu sasprindzinājuma viņa domas darbojas kā smil�u pulkstenis: un cik labi, ka mana satīra palikusi tikai uz papīra, bet vēl labāk, ka no uzkrātajām dusmām un niknuma cilvēkā dzimst tikai vārds, tikai daiļdarbs, pamflets, no kura nav iespējams kaldināt iero�us un liet lodes . . . Ta�u brīni�ķīgi ir tas, ka radīt iespējams tikai tad, kad esi noskaities, naida pārņemts vai iemīlējies .. .

Un atkai pagātne stumj prom tagadni, atkal satrauc un sanikno. Viņ� kā bezpajumtes suns staigā pa snaudulīgajām Mintautu ieliņām un nekādi neatrod sev piemērotu sodu. Viņ� stāv uz tilta un, skatīdamies ūdenī, nopietni prāto: vai mesties lejā no tilta uz galvas vai labāk palīst zem vilciena. Viņam riebjas ķēpāties ar sevi, jo viņ� ir ārkārtīgi niecīgs, zemisks un tik necienīgi pieveicis cilvēku . .. Un, ja viņ� atrodas �eit, tad tikai tāpēc, ka pēdējā mirklī pie viņa � izsīku�a un vienaldzīga � atnāca ļauna, toties atpestījo�a doma: par to jāraksta. Un tā būs grēku no�ēlo�ana. Lai visi ierauga, dabū just un saniknojas, bet pēc tam kaut vai ar pirkstiem nobada, nosit ar akmeņiem, lai izsmej un apspļauda, tikai tā lai nedara.

Tā ir atriebe pa�am sev. Un tāpēc viņ� nevar rimties, atstājis mājās kaudzi izsmēķu un �ūksni aprakstītu lapu. Viņ� vairs nevar izturēt nerimsto�ās sirdsapziņas ēdas un kā mazs bērns kasa un kasa brūci, kas jau taisās aizvilkties. Viņ� meklē lielas, visaptvero�as sāpes, no kurām varētu kliegt, varētu izbrēkties un atkal justies laimīgs, kad sāpes pāries.

Viņ� arī tagad joprojām raksta.

Rada daba.

Rada cilvēks.

Ceļas sienas. Strādnieki trok�ņo un smejas. Kāds, sasitis pirkstu, lamājas, neatkārtodams jau pateiktos vārdus. Viņ� tagad ir pārskaities . . .

Ķēsts nenocie�as un palūdz:

� Aizskrieniet kāds un pasakiet, lai viņi vismaz uz pusstundu pārtrauc darbu. Un lai izslēdz sasodītos tranzistorus!... � Bet domās nekavējoties sāk apvaldīt sevi: kāpēc

lien, kur nevajag? Arī bez tevis atradīsies kārtības nodibinātāji. Lai nu ko, bet apbedīt cilvēkus mēs protam. Skaisti apbedām. Pat �eit visādās svinīgās izdarībās mums vairs nav iaika apstāties un iegrimt pārdomās.

Celtniecības troksnis pamazām apklust. Skaļāk skan mūzika. Cilvēki atpū�as, bet daba arvien vēl strādā: tās rokās ir gan saule, gan baltais ābeļzieds, kas sitas pret loga rūti, tās varā ir gan dzīvība, gan nāve ... Un ja rudenī nenobirtu lapas un ja nāve nekalpotu dzīvībai . . .

Pa logu plūst Sopēna ilgas un raudas. Viņu klausoties, �ķiet, ka vairs nav ne gaismas, ne ziedu, ne celtniecības trok�ņa. Ir tikai �opēns un viņa radītā noskaņa. Ir mākslīgi sārtenas nokrēslas, zālāju smar�a un pastiprināta vainas izjūta: par visu esmu atbildīgs tikai es .. .

� Biedri, nostāsimies pa trim un reizē iesim uz zāli. Klusi pastāvēsim piecas minūtes, un cauri. Mūs nomainīs jaunie�i. Tie pagaidīs, cik vajadzēs, un iznesīs �ķirstu uz ielas. Mēs pirmie sekosim aiz tā . . .

� Bet �ķirstu izcels pa logu.

� Varēji to nepaskaidrot: kaut kā iziesim arī pa durvīm.

� Biedri Butrim, es nevēlētos stāvēt priek�ā.

� Neizdomā, redaktor. � Vītauts ir steidzīgs. � Vai tev nav vienalga? Kā tas izskatīsies, ja īla izlīdīs priek�galā? Viņ� aizsegs visu. Piecas minūtes izturēsi, nenomirsi. Un vispār, biedri Grudski, jau sen pienācis laiks nopietni aprunāties ar tevi. � Sekretārs pat �eit neaizmirst savus pienākumus.

� Esat gan jūs nejauks, � uz redaktoru ņurd vecs, bāls jo bāls revolucionārs Savērs Rek�tis un, neviena nemudināts, pirmais dodas ārā pa durvīm.

� Otrā pārī � Ieēsts ar prokuroru, � Vītauts Butrims komandē. � Bet aiz viņiem Ķeturaķis un īla. Neatpaliksim, biedri � vai tad arī �eit būs jākliedz?

Sejām uzvēdī pārkarsis, cilvēku pieelpots gaiss, sasutu�a zālāja, miklas zemes un miru�a cilvēka saldenā dvaka.

Nāves un dzīvības dvaka, Alsis domā. Piegājis tuvāk, pievelk kāju, ar skatienu brīdina stāvo�o un, pagriezies pret pūli, sastingst uz vietas. Bezdarbība un sērīgā mūzika vēl vairāk sa�ņaudz sirdi. Tu esi feodālis, kastrāts! . . . Aizvakar tā pateicu viņam, bet viņ� tikai satvēra krūtis un sabruka uz krēsla. Vajadzēja palīdzēt cilvēkam, ta�u es aizcirtu durvis un aizgāju. Domāju: velns jau nu neparaus, tad atgriezos, vēl kaut ko piebildu un galīgi nobeidzu. Raugi, vairs nav cilvēka. Un vārdus vairs atpakaļ nepaņemsi. Tomēr briesmīgākais, ka neviena acīs � pat ij savās � neattaisnosies. Un kāpēc tā notiek? Kāpēc mēs esam labi tikai pienākuma dēļ? Tikai tad, kad kaut kas jānosoda vai jātaisnojas. Vai �eit neslēpjas visas mūsu nelaimes, ka mēs tikai ar varu labojam cits citu? .

Kopā ar Alsi uztraucas arī Sopēns. Viņa nemirstīgais gars joprojām lidinās zālē un visu laiku sēj ap sevi nemieru: un kas būs tālāk? Pa durvīm nāk iek�ā un iet ārā cilvēki. Aiz loga kārtojas orķestris. Visu sejās ziņkāre, bailes un pazemīga cieņa pret jau notiku�o.

Viņi rauc pieres, tātad domā, Ķēsts uzkurina savu fantāziju. Cilvēki priecādamies nespēj domāt. Tam nepiecie�ama nopietnība. Toties bie�as uzvaras viņus padara nekaunīgus. Viņi sēro, un tāpēc tagad vislabākā izdevība uzklausīt, ko viņi domā un ko viņi grib. Lieliska izdevība viņu vidū pārbaudīt arī sevi. Viņu domīgās acis runā pa�as: mēs visi būsim tur, ta�u man vēl par agru. Tas man nav vajadzīgs. Visi, kuri grib un negrib, var mirt, bet es pagaidī�u. Varbūt pa to laiku kaut kas arī mainīsies? Es strādā�u, radī�u, centī�os, bū�u labs, Ķēsts stāvēdams improvizē. Tomēr neviens viņam nejautās. Atnāks un pieklauvēs ... Tā uz zemes beidzas slava un bagātība, verdzība un vara. Tikai nedaudzi to saprot. Vairākums grib tikai iegūt. Viņi pat nesāk domāt: kāpēc tas vajadzīgs? Viņi grib visu uzreiz, viņi grib ņemt un nedot, tāpēc neko nedabū. Un, jo vairāk ir tādu, jo grūtāk orientēties tiem, kuri visu atdod.

Aiz loga viļņo pūlis. Cilvēki drūzmējas, grūstās un trok�ņo, ta�u mili�i un kārtības sargi viņus vairs nelai� iek�ā. Jaunie�i ar ziediem rokās sāk stāties gājienam. Viļņojo�o seju hipnotizēts, Ķēsts aizmirst, kur viņ� stāv, un ļauj vaļu fantāzijai: viņi ir cilvēki un nav vairs cilvēki, ne jau no ļauna viņ� pukojas uz pūli. Viņ� no tā baidās un to nesaprot. Nepatīkamas atmiņas un dziļi zemapziņā ieēdusies vientulības rūsa viņu spie� tā domāt. Vajag tikai nokļūt to cilvēku vidū � otrais pastums pirmo, tre�ais � otro, ceturtais � tre�o ... Kā nevadāmā ķēdes reakcijā � neviens neko nedomās, tikai ies, lai ietu, stumdīsies ar elkoņiem, lai stumdītos, niknosies uz citiem, labi neapjēgdami, kāpēc tas viss.

Tā vajag, visi tā dara.

Cik riebīgi, ka mēs ļoti bie�i ļaunumu nepamanām tikai tāpēc, ka pie tā esam pieradu�i, un taisnojamies: paklau � kas nu tur sevi�ķs? . . . Visi tā dara.

Alsis jau daudzus gadus raksta darbu par �o dīvaino paradoksu. Tā pirmajam variantam viņ� deva nosaukumu �Patiesības acis�. Patie�ām, kādas ir patiesības acis? Ķēsfs atceras katru vārdu savā darbā. Tie ne tikai uzrakstīti, tie simtiem rei�u pārdomāti un izciesti. Tagad tā brūce krietni apdzijusi. Viņam vairs nesāp, tomēr bezmiega naktīs viņ� vēl arvien visu redz glu�i kā �odien . ..

Plata iela. Gandrīz �oseja. Tās abās pusēs � daudzstāvu ēkas kā sargi to norobe�oju�as no visas zemes. Malās nav apvār�ņa. Tā nav arī aizmugurē. Ir vienīgi plata iela, ko no abām pusēm sargā �etrstūrainas kastes un �etrstūraini acu dobumi. Un tikai ielas galā redzama neliela debess sprau-dziņa. Rieta saule un mākoņi. Mākoņi un maza zilgmes maliņa.

Iela pilna cilvēku. Prospekts pamazām kāpj kalnā. Pa to iet tūksto�i. Kustas galvu bruģis. Da�s ar sainīti, da�s ar koferi, bet da�s bez nekā, rokas iebāzis kabatās. Visi iet, galvas nodūru�i, steidzas uz apvār�ņa pusi un tālumā saplūst viengabalainā, �ļūco�ā ķermenī.

Tas ir pūlis.

Cilvēku sejas saraudātas, domīgas, nopietnas un sāpju pārpilnas.

Miris Staļins.

AAaskavas laukumos, ieķēries biezajās mūra sienās, vēl saimnieko nikns marta sals. Virs dzīvā, milzīgā, kustīgā ķermeņa karājas cilvēku izelpotā migla. �ķiet, ka no tik daudzām nopūtām būtu jāsaceļas vētrai, no kāju dipoņas vajadzētu sākties zemestrīcei, bet patiesībā � virs galvām tikai turas dziļās nopūtās izelpotā migla un, acumirklī pārvērtusies sarmā, ķeras pie saraudātajām acīm, uzacīm, matiem un cepurēm.

Ķēsfs atrodas pūlī.

Arī viņ� ir pūlis.

�eit viņ� ieradās, lai saprastu, kas noticis, viņ� atsteidzās noliekt galvu un pārdomāt notikuma svarīgumu, tomēr, vispārējās noskaņas pārņemts, visu aizmirsis, raud un velns zina ko pļāpā. Kaross dusmojas, dunkā viņam sānos un neapmierināts burk�ķ zem deguna. Alsis labi neredz viņu. Ķēsfa acu priek�ā kustas dzīvu galvu bruģis. Viņ� jūt pie auss kāda karsto elpu, stingrus elkoņus un niknu lamā�anos. Citu stumdīts, viņ� iet pa kaut ko mīkstu un lieliski saprot, ka tas ir pūļa sabradāts cilvēks, bet viņ� tāpat ir pūlis, neatraujama pūļa daļiņa, un neko nevar tam palīdzēt. Tas tikai kliedz un lūdz palīdzību. To lūdz arī citi. Bet viņi tāpat jau nostumti malā no nelaimes vietas. Viņiem jāiet, un aiz muguras atkal atskan balss:

�- Esiet cilvēki, tas ta�u ir cilvēks!

Tomēr arī �is �ēlsirdīgais jau notriekts malā.

Alsis kaut ko velk, kaut kas velk viņu. Ķēsts pret visu jau kļuvis vienaldzīgs, viņ� neko vairs negrib, tikai jo ātrāk mesties prom uz mājām, bet Kaross nelai� viņu.

� Es tev saku, nepazaudē galvu! Nekas briesmīgs un nelabojams ta�u nav noticis. Nomira cilvēks, toties ideja un kopīgā lieta palika.

� Kā tu tādā brīdī vari būt vienaldzīgs? � Alsis raud un nekaunas no asarām.

� Kad cilvēki iet bojā � es nevaru. � Tada acis ir sausas, vaigu kauli izspiedu�ies, lūpas savilktas. � Un nejauc �o nejau�o nekārtību ar pastardienu.

� Tu neesi cilvēks, bet briesmonis. � Ķēsts baidās no viņa.

� Stāvi klusu vai arī norausies pa purslām kā mīļais! � Kaross vairs nespēj izturēt. � Kaunies! Tads milzis, labāk ietu palīgā kareivjiem.

� Nevaru. Man rādās, ka laiks pēk�ņi apstājies un visam vairs nav nekādas jēgas, ir tikai sāpes � glu�i kā liels un bezgala smags akmens . . .

Tads atvēzējies cērt viņam pa ausi, pēc tam vēl un vēlreiz, tad iegrū� pūlī.

Alsis, visu aizmirsis, cauru nakti viņam palīdz glābt nelaimīgos. Viņ� kliedz un lamājas, raud un dauza kādam pa muguru, atkal, straumes nests, peld te uz vienu, te uz otru pusi, kamēr cie�i saķeras rokām ar tādu pa�u kārtības uzturētāju. Viņi jau trijatā pretojas aklam spēkam, pēcāk deviņi . . .

Izkļuvis kādā laukumā, viņ� vairs netic laimei. Raud un smejas. Bet tagad viņ� ir citādāks: viņu atkal vilktin velk izmēģināt savus spēkus, tāpēc viņ� rīkojas ar elkoņiem, kārto, lūdz un, kur nevar citādāk, � piespie�, kamēr iekļūst labi sakārtotā rindā. Ķēsts jau ir laimīgs. Un, virzīdamies nebeidzamā cilvēku straumē, cer ieraudzīt viņu jaunu un skaistu, kur� ar savu prātu un augumu aizstājis visu valsti, bet �ķirstā viņa priek�ā guļ neliela auguma grumbu izvagots vecis ar dzīslainām, uz krūtīm saliktām rokām, ar retiem, sirmiem matiem un zem iekritu�iem plakstiem paslēptām acīm.

Cik tas viss cilvēcīgi, ta�u Alsis nezin kāpēc netic un sirdī protestē: tā nav taisnība! Viņ� tomēr nav Tads! Tam visam jābūt citādi!... Un acīs duras ļoti vienkār�s vainags ar vēl vienkār�āku un ikdieni�ķāku uzrakstu: VECTĒVAM �* NO MAZBĒRNIEM!

Un mazbērni, galvas nodūru�i, stāv tepat. Viss tik vienkār�i, ikdieni�ķi. Un tāpēc Ķēsts pastiepjas, ar acīm rij visu, bet no abām pusēm stāv divkār�a virsnieku sardze. Tā neļauj ilgāk uzkavēties pie �ķirsta.

� Ātrāk . . . Ātrāk . . . Pasteidzieties tikai . . . Ātrāk, � bez apstājas mudina, it kā visā savā dzīvē neko citu nebūtu sacīju�i nedz savām sievām, nedz bērniem.

Un. ar dzīviem cilvēkiem norobe�otā dzīvu cilvēku iela kustas tālāk. No apgaismotas zāles tā izved Alsi tumsā un aukstumā. Ķēsts ieple� acis, blen� un atkal neko neredz. Pēc tam viņa skatiens sāk klaiņot pa pustuk�u, cepurēm un cimdiem, galo�ām un visādiem gru�iem piemētātu ielu, bet smadzenēs joprojām zibsnī elektrisko spuld�u iededzinātais skats: lūk, viņ� guļ, iegrimis ziedos, gpda sardze, orķestris un tas vainags: VECTĒVAM � NO MAZBĒRNIEM!

Cik vienkār�i un skaidri. Viņam kauns, ka visu nakti cīnījies, meklēdams kaut ko neparastu, un pat nav pamanījis, ka to brīnumu atnesis sevī. Viņ� vēl vēro cilvēku bargās sejas un nevar palūkoties uz sevi. Viņi jau apmierināju�i ziņkāri, bet tāpat nav atradu�i to, ko meklēju�i. Viņi vairs negrūstās. Viņi iet un domā, jo tagad var salīdzināt. Gan to, kas dzirdēts, gan to, kas redzēts. Un viņi mazliet kaunas par sevi un dusmojas uz tiem, kuri vēl drūzmējas pūlī, tāpēc viņi soļo, galvas nokāru�i, un neskatās apkārt. Alsis neredz viņu acis. Tās aizsedz ēnas. Un viņam �ķiet, ka cilvēki raud ar tuk�iem acu dobumiem. Viņiem vairs nepietiek asaru savam kaunam. Un tālab Alsim bail, tomēr vēl vairāk viņ� baidās, lai no acīm neizzustu smagā, nupat virs jumtiem uzlēkusī un no aukstuma zilga kļuvusī rīta saule, zeltainie mākoņi un dzidrās debess strēmele. Viņ� ar visām maņām un prātu cen�as aptvert notiku�ā brīnuma būtību, tomēr nespēj.

Tad viņam arī radās jautājums:

� Bet kādas ir patiesības acis?

Tagad Alsis var samierināties ar visu: ar nosodījumu, ņirgām, sodu, tikai ne ar neziņu. Arī tagad viņ� grib, iepletis rokas, izskriet priek�ā, apskaut visus un uzsaukt: klausieties, te nav ko grūstīties! Tā miru�i izskatās gan jūsu tēvi, gan mātes. Neskatieties uz miru�ajiem, vērojiet sevi. Ta�u nav tālu mirklis, kad jūs, neko īpa�u neieraudzīju�i, atvadīsieties no nelaiķa, nolieksiet galvas un iegrimsiet pārdomās. Nepalaidiet garām �o mirkli, lai pēc tam viss nebūtu jāsāk no jauna un jāpra�ņā zinātājiem, kā es toreiz pra�ņāju Tadam:

� Kādas ir patiesības acis?

� Klusē, pļāpa!

� Iegaumē � tas man svarīgāk par visu.

Bet viņ� tikai rūgti vīpsnā un saka:

� Kamēr cilvēks, Ķēst, no pļaukas baidīsies vairāk nekā no nāves, tikmēr būs kari, būs netaisnība un tāda, redz, nekārtība.

� Par pļauku es nedusmojos, bet kur ir patiesība, kur skatās cilvēki?

� Un kur tu skatījies? Kāpēc tu nepajautāji, nākdams uz �ejieni? Dūre ta�u ir mēma.

� Sāpes nav jāmeklē, tās atnāk pa�as. Tomēr nerunāsim mīklaini: es jūtu, ka tu zini.

� Nemels blēņas. Un, ja vari, tad tagad jūti, vairāk domā. Ja tev tomēr svarīgs mans viedoklis, lūdzu: patiesības acis arvien ir nekaunīgas, aizvainojo�as, jo patiesība cilvēkiem visbie�āk nav patīkama.

� Tev nav taisnība.

� Patiesība, brāl, ir nikna, ja gribi, pat atriebīga, un galvenais � mēs pa�i to padarām tādu, jo ļaunumu labojam nevis tad, kad pamanām, bet kad tā dēļ vairs nespējam dzīvot. � Ķēsts klausījās Tādu un priecājās, ka var kopā ar viņu soļot pa cilvēku pārpildītajām ielām. Viņ� jutās labi un mierīgi. Un Tads nekur nesteidzās. � Patiesība ir spogulis, kas salikts no miljoniem cilvēku sāpju, izbīļa, cie�anu, skumju un īsta prieka pilnām acīm. Tajā nav pārāk daudz priecīgo un laimīgo. Mēs mēdzam izstiepties melu spoguļa priek�ā un, kad pienāk neveiksmes, nelaimes un pārbaudījumi, atkal skrienam pie pirmā un tajā redzam tikai to, ko neviens mums nav liedzis ieraudzīt arī agrāk. Apstāju�ies pie tā spoguļa, mēs gaidām brīnumu, bet tā nav. Mēs redzam tikai sevi, un tas mūs satracina. Mēs niknojamies, meklējam vainīgos, tomēr baidāmies to sadauzīt, jo, iznīcināju�i patiesību, iznīcinātu arī sevi.

� Kas tad jādara?

� Nekas, tikai cie�i jāaizver acis un mierīgi jāgaida, kamēr acis pieradīs pie normālas gaismas.

Kopmītnē viņi ilgi sēdēja viens otram pretī, dzēra degvīnu, it kā to redzētu pēdējo reizi, un nevarēja piedzerties. Tad gulēja kā nosisti un atkal dzēra. Tā visu nedēļu.

� Pietiek, � Tads pateica sestdienas vakarā. � Mums par agru iespirtoties un pārvērsties par nemirstīgām faraonu

mūmijām. Jāizvēdinās. Kādreiz ta�u solījies iepazīstināt mani

ar rakstniekiem.

Literātu restorāns bija pustuk�s. Cilvēki ēda klusēdami, dzēra steig�us, it kā viņus kāds izsekotu ar pārmetuma pilniem skatieniem, un samaksāju�i steidzās uz mājām. Tikai vienā kaktā, galdus sastūmusi kopā, sēdēja iereibusi kompānija un klusi dziedāja. Melodija bija skumja un sērīga kā Krievijas līdzenumi rudenī. * �

� Kas tie tādi? � Tads drusku noskaities jautāja. � Atradu�i laiku, kad palaist rīkles.

� Klusāk. Tas tur ar rūtainu adīto jaku � Petrovs. -r. Ķēsts ar skatienu uzmanīgi parādīja. � Dzejas pīlārs. Klintsl

� Vai tas divkārtējais laureāts?

� Protams.

� Nepļāpā blēņas. � Tads atmeta ar roku, tomēr noticēja. � Un tā, kura apraudājusies dzied?

� Vai tad nepazīsti? Viņa tagad ir Maskavas populārākā aktrise. Tu viņu ne vienreiz vien esi redzējis filmās.

� Nevar būt, � Tads pieklusināja balsi, bet Ķēsts, piemiedzis acis, vēroja, kā ziņkārē iemirdzas viņa acis, un redzēja, kā reizē ar izbrīnu tās ne tikai kļūst labākas un bērni�ķīgi lētticīgas, bet reizē arī bērni�ķīgi ne�ēlīgas � tādas, kas vienas konfektes dēļ uzreiz spēj aizmirst visu: gan sāpes, gan mammu un nupat pieredzēto pārestību. � Un tā skaista, apetītlīgā sievele? � Viņu vilktin vilka dziedātāji � glu�i kā zīdaini uzplaiksnījusi uguns.

� Tā? Iesācēja dzejniece, ta�u jau pietiekami slavena.

� Varbūt tu pazīsti arī viņu? � Karosa ziņkāre pārvērtās mednieka kaislē. Alsis, skatīdamies uz Tādu, atcerējās pūlī pavadīto nakti, un viņam pārskrēja drebuļi. � Kāpēc tu skurinies? � Tads jautāja. � Tev auksti?

� Nē, kaut ko atcerējos. � Viņam �ķita, ka ne tikai viņa draugam, bet arī viņam pa�am kaut kas pēk�ņi licis pārvērsties. � Re, nostādi ierindā tādus kā tu, un nevienam uz ielas vairs nepaliktu vietas. Cits citu sabradātu.

� Nepļurk�ķi! � Tada acis apdzisa, un viņ� tāpat nevil�us noskurinājās. � Tādai muļķībai bez ziņkāres vēl vajadzīgas arī dziļi apslēptas bailes. Bet �os es mīlu. Tā ir liela at�ķirība. Un pasaki man atklāti: vai tu nemelo un tie�ām pazīsti visus?

� Vai tad neredzi? Viņi mums pat pamāja. � Alsis tobrīd atradās savas jaunrades un varas zenītā, rediģēja �urnālu, darbojās da�ādās komisijās un visai bie�i braukāja uz Maskavu. Viņ� arī bija pierunājis Tādu apslacīt savu prēmiju, tāpēc daudz nekautrējās, bet piemiegtām acīm vēroja, kā no �iem vārdiem skaudībā iemirdzas drauga acis, kā viņ� pasauc viesmīli un, pasūtījis vakariņas, tādā kā pagānu pazemībā viņam saka:

� Tu esi laimīgs cilvēks. Un cik vienkār�i jums viss iznāk: to es pazīstu, tas ir mans draugs, tas ir talantīgs, tas � klints, un tas � muļķis...^ūs dzīvojat kā bērnudārzā, dzīvojat savā pasaulē, kurā lauva var būt bezspēcīgs zvēriņ�, kas no visiem cie� pārestības, kurā skudrai ir tīrais nieks pieveikt ziloni . ..

� Nerunā blēņas! No visa �ā trok�ņa esmu ne mazāk noguris kā tu no visda�ādākiem pienākumiem.

� Ko tad gaidi? Brauc pie manis uz rajonu, uz pa�u cilvēku dziļoksni, iebāzī�u tevi īstā atvarā, pagādā�u labu darbu. Parādīsies da�as reizes nedēļā un pārējā laikā varēsi rakstīt. Kvernēdams �ajās kafejnīcās, neko jēdzīgu nesacerēsi.

� Es neatsakos ...

� Baidies atstāt pilsētu, siltas �ības un kundzī�u salonus.

� Es neatsakos, bet pats zini, ka nelai� prom. � Alsis nekad nopietni nebija domājis atstāt Viļņu, un, ja reizēm par �o jautājumu paflirtēja ar draugiem, tad vairāk tāpēc, lai celtu savu vērtību, nevis ticēdams saviem solījumiem, bet Tads visu ņēma par pilnu.

� Ko nu, �os jautājumus apspriedīsim pēc atgrie�anās, tagad pasaki � kas ir tā blondīne?

� Aktrise.

� Skaista, sasodītā. � Viņ� sarauca pieri, papurināja galvu un jautāja: � Un ja mēs aizsūtītu viņiem pudeli konjaka? ... Vai neaizvainotos?

� Par ko? �eit pat modē tā parādīt cieņu citam pret citu.

� Tad aizsūtīsim divas. � Viņ� atkal paaicināja viesmīli un palūdza: � Tikai vislabāko. Bet tai blondīnei � kārbu konfek�u un �ampanieti.

� Tu izturies kā Krēzs.

� Māksla, manuprāt, ciena mecenātus. � Viņ� pamirk�ķināja, tēlodams lielu draiskuli, un atzinās: � Tādiem nav �ēl. Turklāt vakar, kā par spīti, laimēja divas manas obligācijas. Zini, kop� bērnības nevaru sevi pārliecināt, ka grāmatas raksta cilvēki. Dīvaini, vai ne? Un, ja grāmata man patīk, es sāku domāt, ka tas ir kādu gai�reģu darbs, kuri izlasīju�i manas visslepenākās domas. Pat ja grāmata man derdzas, tik un tā nejūtos brīvs no, jums: tad man �ķiet, ka jūs pa atslēgas caurumu esat noskatīju�ies visos manos grēkos un vājībās un par to uzrakstīju�i.

� Tev pa�am nav ne jausmas, cik bra�s tu tagad esi, � Alsim pielipa viņa vaļība.

� Kādi tik brīnumi nav gadīju�ies. � Tads nodūra acis. � Reiz frontē, saproties, bijām pārguru�i, dubļaini, neēdu�i, bet tad ieradās aktieri. Uz platformas uzkāpa neliela auguma sieviete rūtainos brun�os. Pavisam vienkār�a. Un, tiklīdz sāka deklamēt, jutu, ka rokas man trīc un metas siltas. Viņa nekliedza, nepacēla balsi kā citi, tikai lasīdama apraudājās. Viņa lasīja un lasīdama pati ticēja tam, ko bija uzrakstījusi. Nu, kā tev to pateikt? Neturi mani par muļķi, es jutos tā aizkustināts, it kā pirmo reizi būtu izģērbis sievieti. Tu nevari iedomāties, kā pēc tam traucos uzbrukumā. Glu�i kā ārprātīgais. Par to saņēmu pat ordeni. Veselu mēnesi biju kā apmāts. Vēl tagad jūtu, kā tas neapvaldītais elements mani plosa ... �ie vārdi kā spēcīgi timpānu sitieni simfonijā novirza Al�a domas un spie� paskatīties uz ziedos guļo�o Tādu. Apmāts... Apmāts, viņ� domās atkārto. Tas apmātais esmu es. Biju un bū�u. Un tas nav raksturs, nav jūtas, tas ir dvēseles stāvoklis, kas cilvēkos visu var mainīt. No kurienes tas rodas? Kas to rada? Vārds? Iedvesma? Mūzika? Cilvēku noskaņojums? Bet varbūt viss kopā?.. . Nespēdams rast atbildi, viņ� rakņājas atmiņā, mēģina cildināt pavisam nesen nolamāto draugu, grib viņa priek�ā nomesties uz ceļiem un nepamanīt, ka, no�ēlodams grēkus, viņ� cildina sevi un nostājas blakus savam sacerējumam ...

Kompānija, pieņēmusi mūsu dāvanas, pacēla glāzītes un sāka klanīties. Pacēlām arī mēs.

� Skaties, nav arī lepni, � Tads bija kā spārnos. � Tādiem tikai prezidijos jāsē�, bet viņi dzied kā lauku krogā. �e, paskaties: plaukstas atkal kļuvu�as miklas un rokas trīc.

Ķēsts, neko neteicis, piecēlās, piegāja pie līksmotājiem, sasveicinājās un puspajokam, pusnopietni sacīja:

� Es gribu stādīt jums priek�ā savu nākamo priek�nieku.

� Un kas viņ� Tads ir?

� Partijas darbinieks.

� Vai viņ� prot dziedāt?

� Nezinu.

� Un vai viņ� ir ļoti idejisks?

� Es neteiktu. Cilvēcīgs.

� Vai viņ� maksāja par �iem dzērieniem?

� Viņ�.

� Tad stiep viņu �urp.

Kaross jutās laimīgs. Viņ� visu vakaru atvainojās, �ķieda naudu un līda vai no ādas laukā, stāstīdams par visādiem biju�iem un nebiju�iem notikumiem. Viņ� bija vērīgs pret sievietēm un velni�ķīgi zobgalīgs pret sevi.

� Kāpēc jūs vairs nedziedat? � Tikai restorānu slēdzot, viņ� attapās un sirsnīgi brīnījās, pamanījis, ka visa kompānija nenovēr� no viņa acis.

� �eit nav ērti, � Petrovs atbildēja. � Brauksim, Dina, pie tevis.

Un visi piecēlās. Kaross garderobē paspieda Ķēstam roku un pateicās:

� Nevarēju ne iedomāties, ka tu esi tik lielisks puisis. Neatpaliec!

Ķēsts arī bija laimīgs, vērodams, kā Tads, piebāzis kabatas ar cienastiem, turēdams pilnu klēpi ar pudelēm, gāja, abu sievie�u pieturēts, un jokoja.

� Jums katrā ziņā jāraksta, � dzejniece viņam sacīja. � Es nezinu, vai jūs izdomājat vai stāstāt patiesību, ta�u jūs nudien esat talantīgs.

� Tu runā blēņas, mīļā, viņ� ir aktieris, � Dina, ģībdama no smiekliem, nepiekāpās.

Viņas dzīvoklis bija muļķīgi plānots, toties istaba � milzīga kā zāle. Tajā viss, izņemot lielu lustru, izskatījās lieks un vecs. Atmetu�ies uz iekritu�iem, izsēdētiem dīvāniem, vīri sāka tērzēt par politiku, bet sievietes viņiem gatavoja uzkodas. Alsis, notvēris izdevīgu brīdi, pajautāja:

� Kādas, jūsuprāt, ir patiesības acis?

� Es padomā�u, � ievērojamais Petrovs atbildēja.

� Tām jābūt nekautrīgi ziņkārīgām, bezkaunīgām un drud�aini asām kā fanātiķim, � Dina, sadzirdējusi viņu sarunu, sacīja. � Varbūt arī ne. Tām jābūt saltām un vienaldzīgām, tāda cilvēka acīm, kur� nekad nav mīlējis, jo patiesība nespēj piedot maldu ceļa gājējam un nejaudā nostāties blakus nosodītajam.

*� Dina, �odien tu esi pārāk agresīva, � Petrovs mierīgi viņu pārtrauca un sāka savu stāstījumu iztālēm: � Es karoju viņu zemē un sacī�u vaļsirdīgi: kaut kas tur manī radīja izbrīnu. Tas notika kādā me�ainā rajonā pie Nemu-nas. Palīdziet atcerēties!

� Dzūkijā.

� Nē, kaut kā citādāk.

� Varbūt Dainavā?

� Iespējams ... Liekas, Dainavā.

� Tas ir viens un tas pats, � Alsis iejaucās,

� Apbedīja cilvēku, � Petrovs it kā nedzirdēja piezīmi. � Kāds nelaimes gadījums. Visi sēdēja, galvas nodūru�i, raudāja, sūrojās, un pēk�ņi sirma ve�iņa, bojā gāju�ā māte, sāka dziedāt. Mans dievs, domāju, ka viņa jukusi prātā.

� Tā nebija dziesma, tās bija raudas, � Ķēsts gribēja labot, bet Tads viņu rupjā kārtā atsēdināja:

� Laureāts un ne velna nesaproti. Ne jau tas viņam ir

svarīgi.

Ķēsts gribēja izlikties nemanām piezīmi, bet sievietes kaut kā dīvaini, pārāk skaļi ieķiķinājās, un �ie smiekli Ķēstu applaucēja kā verdo�as tējkannas garaiņi, kas izsprauku�ies gar tark�ķīgu vāciņu. Viņ� sāpīgi saviebās un par varēm norija pārestību.

� Kas tad jums? � draugi bija pārlieku vērīgi.

� Nekas, � viņ� atbildēja un atcerējās, kā centrālajā grāmatnīcā skaista pārdevēja, vainīgi smaidīdama, mēģināja nostāties priek�ā grāmatplauktam, kurā atradās vairāki viņa darbu sējumi. � Nekas, � viņ� atkārtoja un atkal atcerējās, kā meitene, saiņodama pakās viņa nepārdotās grāmatas, rāja draudzenes, kuras ķiķināja, un, gandrīz raudādama, viņam skaidroja:

�- Visas uzreiz neaizvedīsiet, to ir ļoti daudz ...

� Baidīdamies iet iek�ā, es klausījos raudo�o sievieti, � Petrovs stāstīja tālāk. � Zināt, uzple�i, iero�i un vēl cita atribūtika, kam nav nekā kopīga ar cilvēka sāpēm . . . Bet viņa dziedāja, aizmirsusi gan karu, gan nelaimes un cilvēkus, kuri sapulcēju�ies bērēs. Aci pret aci ar savām sāpēm un sirdēstiem. Es arī tagad nesaprotu nevienu jūsu vārdu, ta�u tās dziesmas melodiju un noskaņu jūtu joprojām. Par tādām īsti cilvēciskām jūtām, par viņas neviltotajām sērām un �ēlabām es ne�aubīdamies atdotu visu savu jaunradi.

� Poza, � Alsim paspruka, un viņ� juta, ka ar �o ļauno, citam mērķēto vārdu viņ� izsitis sev zem kājām kādu ļoti svarīgu balstu un galīgi zaudējis līdzsvaru.

� Jūs kaut ko sacījāt? � Petrovs painteresējās.

� Nē, neko. � Ķēsts juta, ka viņ� nedrīkst strīdēties. � Tāpat vien, � viņ� sameloja un nodūra acis.

� Mēs bie�i mēdzam di�oties, ka radīdami biedrojamies ar mūzām. � Petrovs ar skatienu urbās Ķēstā, un �ķita, ka runāja viņam vien. � Bet viņas jaunradei �is vārds par nabadzīgu. Kad viņa dziedāja, man �ķita, ka viņa biedrojas ar pa�iem dieviem, to mūzu radītājiem, un pēk�ņi viss, ko biju darījis līdz tam mirklim, man kļuva niecīgs un no�ēlojams. Nē, vārdos nav iespējams izteikt to iespaidu, tas viss jāredz un jādzird. Re, guļ viņas dēls, vienīgais lielās ģimenes apgādnieks, bet viņa tam paklanās un, nepaceldama balsi, neplosīdamās un neraudādama sāk runāt ar to glu�i kā ar dzīvu:

Manu dēliņ, dāboliņ,

Dēliņ, raibo vanadziņ,

Kālab gāji prom, kālab aizsteidzies? ...

Viņ� runāja, kropļodams vārdus un slikti saprazdams, ko saka, bet Alsis fiziski juta, kā viss ap viņu plok, slīd un �ļūc .. . Viņam kļuva baismi. Viņ� atcerējās, kā bērnībā bija ielēcis linsēklu apcirknī un kā palēnām, sajuzdams zem sevis daudz slidenu un apbrīnojami maigu graudiņu, grima arvien dziļāk. Sākumā viņam bija patīkami un labi ... Un tikai pēc tam, kad linsēklas sāka līst ausīs un mutē, viņ� saprata, ka slīkst.. .

Arī tagad ta�u es sē�u tādā pa�ā apcirknī, Alsim pēk�ņi ie�āvās prātā. Man visa kā ir papilnam, un visu es zaudēju ... Nē, es sē�u bedrē, dziļā, pa�a rokām izraustā irdenu smil�u piltuvē, un, līdzīgi skudrai, vairs nespēju izkāpt ārā. Viņ� pieķērās pie Karosa rokas kā toreiz pie apcirkņa malas un atkal nodomāja: mans dievs, Petrovam^ ta�u ir taisnība. Arī es visu mū�u esmu darījis ne to, ko* gribu un varu . . .

Bet Tads atstūma viņu, atlieca galvu, cie�i aizvēra acis, brīdi pasēdēja, iegrimis domās, un pārvērstā, sāpju un asaru pilnā balsī uztvēra raudu dziesmu:

Kālab tu no�ķīries,

Puķīte mana,

Jaunajos gados No pasaules �īs? ...

Alsis skatījās ieplestām acīm un nesaprata, kas sē� viņa priek�ā: nopietns cilvēks, kuru nespēj salauzt nekādi apstākļi, liels priek�nieks vai vienkār�s, neizglītots lauku raudātājs? Tik pēk�ņa un īsta pārmaiņa atbruņoja Alsi, paņēma savā varā un lika paklusām piebalsot. Dziedot izgaisa skaudība un stāvokļu attālums, kas viņus �ķīra, arī kautrība, un Alsis nemanīja, kā viņ�, pievirzījies tuvāk, uzlika roku Tādām uz pleca, it kā vēl vairāk nostiprinādams neiedragāja-mās garīgās saites, kas bija radu�ās starp viņiem.

Dēliņ, manu dēliņ,

Dēliņ dābolīti,

Dēliņ sārtziedīti!

Ai, kurp tu saposies,

Dēliņ tu manu:

Vai tālā ceļā,

Vai lielā pulkā, �

Līdumus uzart,

Puķītes iesēt?

Vai esi saposies Baznīcā iet

Uz lieliem svētkiem ...

Alsis dziedāja līdzi, klusi piebalsodams Tadam un no visas sirds ticēdams, ka Tads patie�ām kādu apbedī. Viņam bija vienalga, kam pēc tās raudu dziesmas būs jāgulstas kapā: pagātnei vai nelaimēm, sirdsapziņas pārmetumiem vai tuk�ai un svētdienīgai dzīvei, viņam pa�am vai viņa draugam. Noskaņas pārņemts, Ķēsts akli sekoja katrai Tada balss vibrācijai, katram straujākam pagriezienam un pat nedomāja, ka tā cilvēka rokās kādreiz atradies automāts, ka viņ� aizstāvējies un nogalinājis, ka viņ� vispār spēj būt grēcīgs. Tobrīd Tads viņam likās glu�i kā Tads labestības pravietis, kā cilvēks, kur� tiecas pēc pilnības un nespēj pastrādāt neko ļaunu. Nē, tie ir pārāk tuk�i un svinīgi vārdi. Tas ir nejauks �urnālista ieradums visu pārspīlēt. . . Viņ� Alsim likās pati pilnība vēl arī tāpēc, ka, pacēlies tādos jaunrades augstumos, tomēr palika vienkār�s cilvēks.

Manu dēliņ,

Vai tu nedzirdi Māmuļas vārdus?!

Kālab nepaspied Balto rociņu,

Kālab neraugies Skaistām actiņām,

Kālab nerunā Mīļus vārdiņus Un nemierini Mātes sirsniņu? ..,

Tada balss negaidot pārāk stipri ietrīcējās un aizsmaka. Apklusis viņ� ķērās pie glāzītes.

� Vairāk nevaru, � viņ� purināja galvu. � Atcerējos māti. Viņa bija laba dziedātāja un reizēm bērēs ņēma līdzi arī mani. Tā bija vienīgā ie�ana ļaudīs, pret kuru tēvs neiebilda. Sēdēju un nezin kāpēc domāju, ka viņa apraud sevi. Reiz tā arī pateicu. Viņa paglāstīja manu galvu, apraudājās un sacīja: ko tu, Taduk, katrs miru�ais ir dziesma, vai nu viņ� pret dzīvajiem bijis labs, vai slikts, tā nav mana vaina.

� Nebiju domājis, ka jūs esat Tads bra�ulis. � Petrovs apskāva viņu. � Arī nāve idealizē cilvēku, bet tikai tāpēc, ka tēs priek�ā dzīvie cilvēki kļūst cēlāki un �ķīstāki. Tu dzie-

dāji, bet manās acīs joprojām stāv tā vecenīte. Kāda pa�savaldī�anās un kāds lepnums, kāds miers dvesmoja no katra viņas vārda! Viņa stāstīja nelaiķim par savu postu, vaimanāja par savām bēdām un kā māte atgādināja ap �ķirstu sanāku�ajiem mazbērniem, kas viņus gaida bez tēva. Esmu dzejnieks, ta�u arī tagad nerodu vārdus, lai attēlotu to neparasto iespaidu, kādu manī atstāja raudo�ā māte. Visa viņas izturē�anās liecināja par ārkārtīgu cieņu pret notiku�o, un nebija nekādas panikas, nekādas histērijas, sastopoties ar to, kas nav novēr�ams un labojams, kas ir vajadzīgs. Un nekādas kustoniskas pazemības! Pēc tam visi radinieki gāja un skūpstīja viņai roku. Es sastingu, redzē-' dams, kā pēc tam tā vecene kaimiņu priek�ā nolika maizi, uzko�amos, kā ielēja glāzītēs degvīnu un pati pirmā, tikai mazliet apslapinājusi lūpas, lūdza ar labu vārdu pieminēt viņas dēlu. Un visi tai sievietei, glu�i kā augstākās tiesas priek�ā, izstāstīja, kas bijis slikts, kas labs, dzīvojot kaimiņos ar viņas dēlu. Tā bija kaut kāda vispārēja katarse, �ķīstī�anās, ko izraisījusi kopīga nelaime, un milzīgas cieņas parādī�ana mātes sāpēm, paliekot dzīvajos ilgāk nekā dēls. Un man �ķiet, ka no raudo�as mātes acīm neko nav iespējams noslēpt. Viņas acis tad arī ir pati patiesība.

Alsis klusēja. Viņ� pats tika meklējis �os vārdus, un tagad laimīgas nejau�ības dēļ Petrovs piepe�i izteica visas �aubas, kādas viņu mocīja, ķā arī to riebīgo pa�paļāvības trūkumu, kas bija radies toreiz grāmatnīcā, kad viņ� mēģināja sapirkt savas grāmatas, kuras bija nocenotas, ta�u, nespēdams tās aiznest, trieca naudu uz letes, pats aizbēga uz mājām un piedzērās.

Cauri! Viņ� sev nozvērējās. Kop� �īs dienas visam jāmainās. It visam! No pa�a sākuma līdz �im atpestījuma mirklim! Es vēl pierādī�u, ko varu! . . . Viņam bija mazliet �ēl sevis, bezmiega nak�u un izsmēķēto cigare�u, tāpēc viņ� piecēlās, paņēma glāzīti un sacīja:

� Draugi, es gribu piedzerties.

� Kaut reizi arī tu ierunājies vīri�ķīgi, � Tads pateica. � Sēc un nekad vairs nemā�ojies.

� Es, biedri, jūs bezgalīgi mīlu! Jūs neko vēl nezināt, jums nav pat jausmas. � Viņ�, pamanījis vājumu kājās, atkrita uz �īksto�ā dīvāna un atkal atcerējās visus draugu divdomīgos smaidus, kā arī atklātās zobgalības par viņa biezajām grāmatām, kuras izdeva katru gadu, atcerējās visus nedzīvos, kokainā ditirambā viņam par godu rakstītos apcerējumus un, būdams gandrīz vai skaidrā prātā, saprata:

cauri! Viņ� noteikti brauks pie Tada un, tāpat kā Petrovs kādreiz, sāks visu no jauna. Tikai pie Tada, jo bez viņa vairs nespēs izkāpt no pa�a rokām izraustās smil�u bedres. � Draugi, jūs pat nevarat iedomāties! ... Vārdu sakot, ielejiet vēl! ...

Un visi atkal dziedāja. Dina, atmetusi galvu un mazliet piemiegusi acis, vadīja skaidrā un spēcīgā balsī, kamēr aizsmaka un pavisam nogura. Tad viņa paņēma Tada plaukstu un sāka to apskatīt kā ļoti retu mantu.

� Jūs esat laimīgs, � viņa sacīja, � jums ir tik daudz enerģijas, ka dzīvosiet ilgāk nekā mēs visi kopā. Jums netrūkst ne talanta, ne sirds, tikai visa tā nelaime, ka jūs baidāties, neticat sev. Jūs pats labi neaptverat, kas jums dārgāks: liels pla�ums vai neapdzīvota sala. Jums it visa ir atliku likām, tāpēc jūs vilktin velk pie ļaudīm. No vientulības vairāties kā no uguns, ta�u jums tā nav bīstama. Un reizēm jums tā pat vajadzīga. Es nekad vēl neesmu turējusi rokās tik lielisku plaukstu. Ja varētu izvēlēties, es jūsu vietā dotos uz neapdzīvotu salu un sāktu ar sevi ...

� Viņa ir dievi�ķīga! � Tads skaļi smējās. � Lai velns viņu rauj! � Ta�u baidījās izvilkt plaukstu. � Vai tu domā, ka es ticu �īm pļāpām? Ne velna! Bet viņa ir psiholoģe: Tads es esmu, lai pērkons mani sasper!

Ķēsts skatījās uz Tādu, kur� ar savu neatkārtojamo dabu bija uzvarējis visus �eit klāteso�os, un juta greizsirdību. Tads nerakstīja dzejoļus, netēloja uz skatuves, bet valdīja viņus, pats to pat nenojauzdams un neuztiepdams viņiem savu gribu. Viņ� noskūpstīja Dinu un sacīja:

� Patie�ām, draugi, es tagad sevī jūtu tādu spēku, ka ne�aubīdamies varētu ar Dinu uz tās neapdzīvotās salas aizsākt jaunu., visprogresīvāko aborigēnu tautu. Par burvestību!

Un pēk�ņi kādas neizdibināmas skaudības kripata parāva Alsi aiz mēles.

� Man nepatīk Dinas seja, � viņ� lietuviski pateica Tadam.

� Vai esi greizsirdīgs?

� It nemaz. Tā ir tāda kā nedzīva, tāda kā nāves iezīmēta.

Tads saspieda viņa roku kā knaiblēs un ne pa jokam noskaitās:

� Domā, ēzeli, ko runā, citādi vēlreiz dabūsi pa zobiem. Kur tu to rāvi?

� Pats nezinu, tā likās. Mūsu ciemā mēdza sacīt, ka trīs dienas pirms nāves dvēsele atstājot cilvēku un ļoti bie�i kaut kur aizklīstot viena. Tāpēc Tads cilvēks sāk arī izturēties ne tā, kā nākas: dara vienu, runā otru, bet domā vēl ko citu.

� Ja neapklusīsi, es pastāstī�u viņiem, kāds nelietis tu esi. Viņas dziesmas ne tikai dvēseli, bet pa�u sirdi var izraut caur sakostiem zobiem, ta�u tu saki � nāves apzīmogota! . . . Muļķis tu esi, Ķēst, un vairāk nekas.

Rīta pusē kompānija sāka izklīst. Piecēlās arī Ķēsts. Tads palika. Alsis gāja pa ielām, kas sāka jau mosties, un lamāja sevi, ka sabojājis draugam omu, tomēr tik un tā nevarēja atkratīties no dīvainās balss, kas vēstīja nelaimi. Viņ� nosodīja Tādu, kur� pārāk viegli aizmirsis gan savus pienākumus, gan sievu, un izskaidroja viņa izturē�anos ar visparastāko izlaidību, nelāgu paradumu, tomēr sirdī apskauda, ka viņ� nav Tads kā visi, ka viņ� pat tajā ļaunumā ir nesalīdzināmi lielāks un skaistāks nekā visi cilvēki, kādus Ķēsts sastapis, radījis un izdomājis. Dina neiekļāvās viņa iztēlē kā citas sievietes, kuras viņ� pazina, tāpēc biedēja viņu, un viņ� melsa tādas nejēdzības. Nespēdams rast garīgu līdzsvaru, Alsis braucīja no dzegām tīru sarmu un slepus bāza to mutē, mēģinādams vismaz tādā veidā remdēt degvīna un skaudības izraisīto karstumu. Galva bija smaga, kājas ļodzījās. Viņ� neizģērbies knūpus iekrita gultā un tūlīt aizmiga. Pamodās vakarā. Sirds lēkāja, mocīja slāpes. Sameklējis da�as pudeles alus, uztaisīja dū�u un atkal atcerējās Dinu.

Re, viņa sē� blakus Tadam un, skaisti atmetusi galvu, dzied. Ļoti viegli, bez kādas saspringtības, kā tā māte pie nelaimes piemeklētā dēla, bet seja it kā nebūtu viņas � auksta un nejūtīga. Viegli krāsotās lūpas tik tikko pavērtas, rit asaras, un skatiens klīst kaut kur tālu aiz istabas sienām ...

Varbūt kaut kas noticis? Varbūt kāda nelaime? Mēs visi ta�u iebrāzāmies kā zirgi un pat neko nepavaicājām. Cūkas tādi! Būtu jāpiezvana. Bet telefons neatbildēja. Kabatās nebija daudz naudas. Alsis apgūlās, tomēr nespēja iesnausties. Tad pielēca kājās no durvju klaudziena un nobijās: viņa priek�ā slapj� un sapinkājies stāvēja Tads. Viņ� bija briesmīgs, saniknots un pārbijies. Piesteidzies pie Ķēsta, sagrāba viņu aiz svārku stūriem, pacēla un dauzīja viņa plecus pret sienu.

� Kas noticis? Kas tev ir?! Laid vaļā, esi cilvēks! � Alsis nevarēja izrauties.

Tads skatījās viņam acīs, purināja galvu un dauzīja viņu pret sienu. Pēc tam nosvieda uz gultas, piespieda ar celi un kā jucis pajautāja:

� Ko tu vakar sacīji par viņu?

� Neko, � Ķēsts izrunāja, ar rokām aizsedzis seju. � SacTju, ka viņas seja it kā nāves apzīmogota.

� No kurienes tu to zināji?

� Es neko nezināju, man tikai tā �ķita.

Tads zvēla viņam pa seju un, nodūris galvu, apraudājās:

� Viņas vairs nav.

� Kā tā � vairs nav? � Ķēsts pielēca kājās un tagad sagrāba Tādu. � Ko tu te mels? � Spieda viņu iek�ā �īksto�ajā matracī. � Kur viņa varēja pazust?

� Mēs gājām pa Gorkija ielu. Viņa ļoti steidzās. Sacīju, ka jāpagaida, bet nē . . . Izrāvās man no rokas, paslīdēja un taisni zem ma�īnas. Uzreiz.

Istaba kļuva baisma un tuk�a. Tads sēdēja pie galda un raudāja.

� Vai saproti? ... Uz rokām. Vēl silta, vēl acis skatās un sauc, bet jau bez dzīvības. Lai zeme visu aprij! � Viņ� sāka mētāties. � Ja �odien es kādu nositī�u, tad tu būsi pirmais. Tu neko nezini, viņa bija eņģelis, nevis sieviete. Ar viņu iespējams ne tikai radīt jaunu cilti, bet arī tādus idiotus kā tu pataisīt par jēriem. Un briesmīgākais ir tas, ka viņa to nenojauta. Viņa visu laiku mani tirdīja, ko tu esi teicis par viņu.

� Un tu?

� Es jokoju un klusi nozvērējos sadauzīt tev purnu. Un tagad � �e! � Viņ� zvēla Alsim pēdējo reizi un, noliecis galvu uz krūtīm, �ņukstēja.

Ķēsts juta viņa asaras, bet pa�am bija baismi un auksti kā tuk�ā baznīcā, kur cilvēki vairs nenāk. Viņu nepārņēma ne sēras, ne bailes. Viņ� glaudīja drauga muguru un domāja: bet varbūt patiesības nav? Varbūt tā ir bez acīm, akla kā nenovēr�amība? Viņ� par to domā arī �obrīd, skatīdamies uz pelēko, glu�i kā ar zemi apbārstīto Tada seju. Bet varbūt vispār nav bijis tā notikuma? Varbūt tas ir izdomāts stāsts vai nestāsts? Patiesība un nepatiesība. Ta�u tas viss jau pārdzīvots, pavairots un apslāpēts, sabiezināts un notriepts ar laika pelēko krāsu. Tas viss beidz izgaist cilvēku izelpotajā baltajā miglā un atkal atdzimst uz papīra. Kā mū�īga vainas sajūta.

Ķēsts vēl labi nezina, kāds daiļdarbs no tā iznāks. Varbūt viņam arī nav jāzina, jo viņ� to ikreiz pārdzīvo citādi. Stiprāk un sāpīgāk. Viņ� tagad netiesā, jo pats nevēlas tikt tiesāts. Tagad viņam ir ar ko salīdzināt Tada sāpes, jo pats mīl un vēl muļķīgāk zaudējis mīļotu cilvēku. Nē, viņ� to pat nebija iemantojis, tāpēc mokās un jautā: kādas ir patiesības acis? Man katrā ziņā jāzina, lai es atkal neiekļūtu tajā briesmīgajā dzīvu cilvēku norobe�otajā ielā, nogurusī doma atkārtojas. Bez tā es vairs nevaru eksistēt. Ar to es dzīvoju. Un Tads bija viens no nedaudzajiem, kur� varēja atbildēt uz �o jautājumu. Ta�u viņa vairs nav, es pats, dusmu pārņemts, pastūmu viņu, tāpat kā viņ� kādreiz saniknots dauzīja mani.

Skan sēru mar�s, Ķēsts sasprindzis stāv un nekādi nespēj atraut pagātnes sāpes no tagadnes, kas duras acīs: cilvēks sacerēja mūziku un palika mūsu vidū uz visiem laikiem. Cits mums atdeva savas idejas un kļuva nemirstīgs. Tātad es vēl tomēr nespēju trāpīt. Varbūt nav īstais laiks? Bet varbūt tas nesaprot mani? Tomēr Grudskis un Tads � vēl nav visi cilvēki! Viņi raugās apkārt un dreb tikai par savu ādu. Viņi pa�i radīju�i to bubuli. Alsis apjēdz, ka aizbraucis pārāk tālu, tāpēc cen�as izmest no prāta domas par nelaiķi un domās pāriet pie citiem cilvēkiem: bailes viņiem ir pirmais apzinīguma solis, bet var kļūt arī par pēdējo. Tās karājas virs mums tikpat kā marta salā izelpotā migla, kas, pārvērtusies baltā sarmā, liptin līp pie katra aukstāka priek�meta. No tās apledo cilvēku mati un acis. Tā iespraucas iek�ā un sirdsapziņu pārvēr� ledū. Lai to izkausētu, vajadzīga saule, karsta un liela kā mīlestība. Tai vajadzīga mīlestība un pa�paļāvība, jo pa�paļāvība ir veldzējo�s lietus, kas neļauj labestības asniem novīst karstās saules staros.

Tagad ir maijs, bet es joprojām drebu no aukstās miglas un Tada pļaukas, klabinu zobus no baiļu sarmas, kas lien iek�ā sirdī, ta�u tik un tā ticu: vēl būs mīlestība, karsta kā saule. No tās man kļūs siltāk. Es mīlu cilvēkus, tomēr vairāk par visu man vajadzīga viņu mīlestība, jo tā vienīgā ir nesavtīga un nekad neizsīksto�a. To, glu�i kā nāvi, vēl neviens nav sapratis līdz galam, tāpēc tā ir vilino�a, tāpēc pievilcīga ... Un es par to vēl rakstī�u. Skatoties uz ziedos iegrimu�o Tādu, Alsim pietrūkst skaistu vārdu un viņ� atkal jūt, ka tie nemaz nav vajadzīgi. Bet vēl ir arī ieradums, kas pilnveidots tik ilgus gadus, vēl ir rokas pretestība domai, vēl ir bailes, ka netrāpīsi ar visiem soli solī, vēl ir arī . .. Viņ� cen�as, domā, sprie� sevī, ta�u nevar sameklēt piemērotu salīdzinājumu, kas izteiktu viņa dīvaino stāvokli, �o nejauko dvēseles divdabību, kad viņ�, �ēlodams draugu, sāk �ēlot sevi. Pamodies sērīgums beidzot nomāc arī pēdējo domu, kas uztur cilvēcisku cēlumu, pēc tās atliek krist tikai vēl zemāk un, pārtiekot no atmiņām vien, pamazām sagatavot sevi tādam pa�am nenovēr�amam liktenim. Viņ� noskurinās, ta�u doma vairs neatgrie�as. Un Alsim nekas cits neatliek kā iegrimt vēl siltos atmiņu pelnos, kas neko nespēj aug�āmcelt.

Es aizbraucu. Triecu visu prom un tagad it nemaz neno�ēloju. Sākumā dusmojos, ka neviens pat nemēģina atrunāt mani no tāda soļa, ka visi tikai stumj, priecājas un pareģo man di�enu nākotni. Pēcāk manu varoņdarbu uztvēra laikraksti un vienā balsī novēlēja lielāku briedumu jaunradē ... Tomēr briedums nesteidzās, jo vairs nepalika ne pienākumu, ne manu posteņu, kas to rosinātu. Atlika darbs, jo Mintautos es tāpat neatradu Tada solīto un visu dziedējo�o laimi. Pa�am bija jārīkojas, kamēr beidzot sapratu: sāc, brālīt, ar sevi, jo cilvēki visur ir tikai cilvēki � ja viņos ir kaut kas vērtīgs, tad arī no viņiem saņemsi tikpat daudz apmaiņas ceļā .. . Tikai apmaiņas ceļā! ... Un neko labu par velti.

Alsis mazliet atslābina saspringtos muskuļus un ar smaidu atceras trok�ņainās atvadas, draugu svinīgos solījumus un nomaļo pilsētiņu, kas �ķīrusi viņu no visa tā trok�ņa. Glu�i kā akā, viņ� pavīpsnā un no jauna kavējas domās, kas nomāc prātu.

Bija tveicīgs rudens, ieildzis karstums. Vasara kā greizsirdīga vecmeita negribēja laist vaļā cilvēkus no sava siltā klēpja. Mintautu ieliņas smaka ikdienībā un putekļos, suta zem smagiem, bezgaumīgi mālētiem plakātiem un ģība no trok�ņainās seno val�u mūzikas. Pirmajās dienās Alsis vientuļ� un noskumis blandījās pie ieliņām, ilgodamies pēc lielpilsētas trok�ņa un laistītiem prospektiem. Viņ� baidījās no nakts un viesnīcas blaktīm. Ēda briesmīgi treknas kompleksās pusdienas un, kaudamies ar snaudu, kā mu�a dīca sve�iem visādas anekdotes.

Bet pēk�ņi sastapa viņu. Viņa tikai paskatījās Alsī un pietvīka, jo tas ļoti neuzmanīgi izmeta kādu muļķību par Karos u un pārāk skaļi smējās. Pēc tam viņi centās vairs neskatīties viens uz otru, lai gan labi juia, ka tik un tā skatīsies. Viņi centās būt ļoti oficiāli, bet labi saprata, ka tas viss ir tikai pagaidām; viņi domāja viens par otru un, kā redzams, ne jau pirmo reizi, bet sastapu�ies centās to neizrādīt un kā bērni pielaida vienu kļūdu pēc otras. Tā bija interesanta rotaļa, varbūt arī taktiska gudrība, gaidot labāku izdevību.

Ķēsts nezināja, nedz kas viņa tāda, nedz kur dzīvo, bet varēja saderēt, ka tik un tā iepazīs viņu, ka abi sastapsies ne vienu vien reizi un ka �īm tik�anās reizēm būs visai liela nozīme viņu dzīvē. Lai zinātnieki to dēvē par telepātiju vai saskarīgām biostrāvām, ta�u viņ� tikai au�ojās, krāpa sevi, krāpa viņu un bija bezgala laimīgs. Alsis pat necentās iepazīties ar viņu, vēlēdamies iespējami ilgāk novilcināt �o bezsvara stāvokli, kad cilvēks uz kaut kurieni lai�as un nemaz nejūt sevi, kad nerūpējas par sevi, kad laizdamies var nokrist un lauzt kaklu.

Bet nosebojusi rudens vētra norāva viesnīcas jumtu. Ķēsts nikns un saīdzis sēdēja uz platas, caurcaurēm izliju�as gultas, ar lietusmēteli piesedzis samirku�ās mantas, un plānoja ar pirmo vilcienu mukt no Mintautiem uz kādu viesmīlīgāku pilsētu... Un tad ienāca Tads. Viņ� sasveicinājās un brīnījās.

� Tātad tu vēl arvien mokies pa viesnīcu? � viņ� jautāja, it kā to nezinātu.

� Mokos, ja �o ūķi var nosaukt par viesnīcu.

� Kāpēc neko neteici? Pagaidām vari apmesties manā dzīvoklī, � viņ� piedāvāja. � Man ir brīva istaba, pēc tam paskatīsimies.

� Negribētos tevi apgrūtināt...

� Blēņas, brālīt, es ataicināju tevi strādāt, es arī atbildu. Jau puse pilsētas darbinieku ir izgāju�i caur �o manu istabu tikpat kā caur �ķīstītavu. Ko darīsi, ja mēs tik maz ceļam. Paņem, Boļuk, �ā cilvēka mantas, � viņ� pavēlēja �oferim.

Un abi satikās.

� Karosiene. � Viņa sniedza Alsim roku un nerādījās vairākas dienas. Viņa kļuva drūma un piesardzīga. Viņa arī �odien ir tāda pati: eleganta, stingra un kā arvien mazliet domīga. Ķēsts vēl nebija sastapis sievieti, kura tā ienīstu savu sievi�ķību, bet viņ� arī nebija redzējis sievi�ķīgāku par Karosieni.

Kop� mazotnes Alsis nekad un ne pret vienu nav bijis pārāk labs, pat pret māti ne, kura viņu bērnībā lutinājusi, ta�u Karosienei centās iztapt līdz pēdējam. Jokoja, it kā būtu lasījis vienīgi humoristisku �urnālu lappuses, nerēķinājās ar laiku, �ķieda naudu, palīdzēja viņai kopt istabas un pat pieradināja viņas dēliņu pie darba. Viņai blakus Alsis nevarēja būt nedz skeptiķis, nedz vienaldzīgs, visu pieredzējis cilvēks. Viņ� pat nebija pats. Blakus Karosienei viņ� vēl tikai radīja sevi un priecājās kā bērns par pa�u rado�o procesu, ilgi nedomādams, kas no tā iznāks. Bija laimīgs, un viņarr. ar to pietika. Tomēr, palicis vienatnē vai sastapies aci pret aci ar Tādu, viņ� lamāja sevi, dēvēja par nelieti, kur� pieglaimojas drauga sievai, ar ļaunu atmaksā par drauga cēlumu un atklāto sirdi. Bezmiega nak�u nomocīts, viņ� cēlās ļoti agri no rīta, ienīzdams sevi, brauca uz kādu vistālāko kolhozu un vairākas dienas nerādījās mājās, bet, kolīdz atgriezās, viss sākās no jauna. Viņ� kļuva kaut kāds trīsveidīgs: ieraudzījis �ivili, juka vai prātā, bija li�ķīgs un rado�s; sastapis Tādu, klusēja, kā valodu zaudējis, ar nekaunību atmaksāja par labo sirdi, bet, palicis vienatnē, neieredzēja sevi un uznāku�o bailību, gremzās par katru sīkumu un tik cītīgi grauza sevi, ka iemantoja bezmiegu un vēl kādu nervu kaiti. Sāka dzert, blandīties pa naktīm, kamēr beidzot neizturēja, uzrakstīja iesniegumu, lūgdams atbrīvot no darba, un nolika to Tadam uz galda. Nolēma bēgt, bet patiesībā tikai paātrināja atrisinājumu. Sakravājis �emodānus, gulēja uz dīvāna, smēķēja un gaidīja vilcienu, gaidīja rītu un vēl kaut ko ...

Viņa atnāca vienā kreklā, ietinusies dārgā halātā, apsēdās pie gultas un ar karstu roku aizspieda viņam muti. Neko neteikusi, piekļāvās pie krūtīm un apraudājās. No viņas asarām krekls kļuva miķls, bet viņa tik raudāja, raudāja un raudāja, novezdama Ķēstu līdz ārprātam.

� Man nekā nevajag, � viņa elsoja. � Es vairs negribu nedz mīlēt, nedz tikt mīlēta. Es nelūdzu, pat neizlūdzos, es prasu tikai druscītiņ uzmanības un siltuma. Es gribu būt sieviete, es vairs negribu būt biedre 2ivile ... Un par to es varu atdot visu. It visu! Varu būt slikta, pat ļoti slikta, tāda, lai visi uz mani rādītu ar pirkstiem. Man nekā nav, un neko vairāk nespēju izdarīt pret to nepatiesību, pret to neīsto un izdomāto viņa labumu . ..

� Atjēdzies, �ivile ... Ko tu dari? � Ķēsts, baiļodamies un alkdams pēc viņas, glāstīja drebo�os plecus.

� Tu esi labs, tu esi rakstnieks, tu visu sapratīsi un neatstumsi ... Savu pienākumu dēļ viņ� vairs neredz neko. Skaisti vārdi un uzslavas uz viņu jau iedarbojas kā opijs. � Viņa skūpstīja kā vājprātīga. Raudāja un skūpstīja, ar asarām miklinādama gan vaigus, gan lūpas. Viņa glāstīja Alsi un aicināja sev līdz ar vismaigākajiem vārdiem.

� Sieviete, tu esi jukusi!

� Klusē, tagad ir vienalga.

Un viņ� paklausīgi aizsteidzās �ivilei pakaļ.

Līdz tai naktij viņ� bija domājis, ka kaislība ir jauno monopols, ka tā izblāv reizē ar prāta briedumu un pieredzi, bet maldījās. Viņa nokaunināja Ķēstu. Tas pēk�ņais un vētrainais izvirdums viņā, kā redzams, bija krājies kop� abu tik�anās pirmās dienas un izlauzās visnegaidītākajā laikā.

Ta�u visam ir savs sākums un beigas. Kamēr Alsis alka viņas, kamēr murgoja par viņu, viņa likās pavisam citāda � vienīgā, neaizsniedzamā un svētā, bet, tiklīdz viņ� apjēdza, ka �is neparastais garīgais lidojums beidzies ar ļoti ikdieni�ķu un no�ēlojami vienādu piekāpību, pārņēma trakums.

Kas �eit notiek?! � viņ� gribēja kliegt un brēkt. Tā ta�u nav patiesība, tie ir briesmīgi meli! Visam jābūt kaut kā citādi . . . Viņ� niknojās un atkal atcerējās sasodītās patiesības acis. Viņ� nokaunējās, ka tik pēk�ņi un negaidīti sabrucis viņa elks, viņa sapnis, viņa ticība, bet �ivile gulēja blakus nogurusi un laimīga, viņa glāstīja Ķēsta matus un klusi runāja:

� Tagad arī es kā visas ... Tagad arī es esmu brīva . ..

Viņa bija tāda un arī ne tāda kā visas. Viņai tikai vajadzēja piecelties un iziet, un viņ� atkal būtu dievinājis �ivili, atkal būtu gaidījis viņu, vēl svētāku un straujāku, par vienu viņas vārdu pat ne�aubīdamies būtu atdevis mazdrusciņ apvītu�u, ar muļķīgiem noteikumiem un sentimentiem pārsātinātu vecpui�a mīlestību.

� Tu esi brīni�ķīga, � viņ� meloja, jo tikai tagad, kad bija sadrupu�as visas pasaku pilis, atcerējās, ka aiz sienas guļ Tads, ka �āda rīcība ir ārkārtīgi nelietīga un zemiska, ka pēc fantāzijas radītām ilūzijām vienmēr nāk normāla dzīve, no kuras nevar aizmukt ne rado�s darbinieks, ne politiķis, ne vienkār�s cilvēks. Un, jo vairāk muļķību pastrādāts domās un sapļāpāts vārdos, jo augstāk izdevies atrauties no zemes, jo ļaunāka pēc tam izrādās patiesība. � Tu esi brīni�ķīga, bērniņ, bet saki � kād'ās, tavuprāt, ir patiesības acis?

Viņa noskūpstīja Ķēstu un, neko nedomādama, atbildēja:

� Tās ir tādas labas un nelaimīgas kā mums abiem. Tās nav diez cik prātīgas, jo nekas pasaulē tik briesmīgi netiek aizvainots kā patiesība. Tai vai nu visu laiku jāraud, vai jāizliekas par muļķi, citādi tai būtu jāsajūk prātā.

Vēl nekad Alsis tā nebija nicinājis sevi kā tonakt. Gribēja sadot viņai pa ādu, grasījās aizvainot, pazemot vai, zaudējis galvu, mukt prom no viņas, tomēr nedarīja ne vienu, ne otru, tikai smēķēja un, sakodis zobus, pacieta viņas glāstus.

Kādas ir patiesības acis?

Aiz sienas kaut kas vienmērīgi un ļoti smagi klaudzināja galdu.

� Klausies � man �ķiet, ka Tads neguļ, � viņ� sacīja.

� Es pie viņa vairs neatgriezī�os.

� Tomēr nav ērti, viņ� var atnākt.

� Tu ta�u nenāci, kad es gulēju ar viņu?

� Klausies � vai tu smejies par mani? � Alsis juta, ka viņa pacietība teju, teju būs galā. � Jūs tomēr esat vīrs un sieva.

� Redz, kāds feodālis! Vīrs un sieva. Vai zīmogs pasē un skaista izrāde pie altāra kaut ko maina? Viņ� bija mans vīrs, kamēr es pati to vēlējos. Tas ir viss. Bet tu neuztraucies, vi.ņ� neatnāks.

Alsim kļuva interesanti, tomēr reizē ar ziņkāri pār muguru pārskrēja arī viegli drebuļi. Viņam pēk�ņi ie�āvās prātā: nebūtu visai patīkami, puis, ja kādā jaukā dienā visas sievietes ne no �ā, ne no tā sāktu �itā prātot.

� Bet mēs tā nevaram līdz rītam, � viņ� pretojās daudz vājāk un atkal domāja, ka viņa pat vairākus gadus vecāka nekā Ķēsts. � Piedod, �ivile, � viņ� skaļi sacīja, � mēs tā esam pieradu�i liekuļot viens pret otru, ka nepamanām, kā sākam krāpt pa�i sevi. Es pasteidzos: ja gribi, mēs nekad vairs ne�ķirsimies.

� Es padomā�u.

� Varbūt tu baidies?

� It nemaz. Kad divpadsmit gadu esmu bijusi vīra īpa�ums, nav tik viegli vienu saimnieku nomainīt pret otru.

� Labi, es nestrīdē�os. Bet kāpēc tu, atriebdamās viņam, izvēlējies mani?

� Tu pats atnāci. Ja nebūtu tu, tad kāds cits. Tā vajadzēja notikt. Es noticēju tev vienīgi tāpēc, ka ne reizes no tavām lūpām nedzirdēju svinīgus vārdus un zvērestus. Es tos neieredzu. Ja nebūtu zvērestu, nebūtu arī melu, jo cilvēkiem nebūtu jālau� neuzmanīgi pateikts vārds.

Viņa atbruņoja mani.

� Es saprotu, jūs abi esat draugi. Viņ� ir tavs priek�nieks. Viņ� deva tev patvērumu, un tev kauns atmaksāt ar ļaunu.

� Varbūt.

� Bet viņ� man ir vīrs. Savu dzīvi ar viņu esmu saistījusi ar goda vārdu. Un to turēju, ta�u viņ� tūliņ pat aizmirsa. Viņam, redz, vajadzīgi iespaidi, viņ� esot vīrietis. Par skaistu vārdu viņ� ar pa�u vellatu dejotu kadriļu, bet es cietu, jo turējos pie pārliecības, ka būtu amorāli atbildēt ar to pa�u. Mani iegro�oja zvērests. Un, kad beidzot sapratu, ka starp mums nekad nav bijusi un nevarēja būt īsta mīlestība, man kļuva baismi. Tātad tos divpadsmit gadus es biju iemīlējusies tikai kaut kādā formalitātē, likumā, zvē-

Nevēlēdamies klausīties par draugu tik niknus vārdus, Al-sis noskūpstīja viņu cie�i un vīri�ķīgi, bet viņa atkal aiz-svilās, .iekvēlojās � glu�i kā gruzdo�a ugunskura karstumā kaltis zars � un, it kā baidīdamās kaut kur nokavēt, tik mudināja un skubināja Ķēstu.

restā, un vairāk nekā. Tas ta�u ir necilvēciski! Un nav ko meklēt vainīgos, to nav. Kaross nospļaujas par to, ko es domāju, par ko uztraucos un kā dēļ mokos. Viņu interesē nevis būtība, tikai zvēresti un dauzī�ana ar dūri pie krūtīm, jo viņ� sen vairs nesaprot, ka no bezgalīgās tuk�vārdības ne vien cilvēka dūre, bet arī dvēsele pārklājusies rētām. Viņam daudz svarīgāk, ko par to domās cilvēki, ko sacīs priek�nieki. Cilvēks, kā viņ� saka, ir kolektīvs dzīvnieks. Un viņam ar to pilnīgi pietiek, tikai ar noteikumu, lai viņ� visur būtu pirmais, kamēr apkārt viss vēl nav nobradāts un iznīcināts.

� Vai tu neesi pārlieku nikna? � viņ�, glāstīdams to, ļoti piesardzīgi apjautājās. � Arī es nedzīvoju uz Marsa, arī es pazīstu viņu ne jau pirmo dienu.

� Nē, mīļais, ar dusmām vien to neattaisnosi un neatri-nāsi. Bet kāpēc tu tik daudz pļāpā? � Viņa ilgi, ļoti ilgi plēnēja, pamazām un negribīgi izsīka, glu�i kā sausuma izmocīts avots, tad, salikusi rokas aiz galvas, sāka prātot: � Un kādā ziņā jūs esat labāki nekā mēs? Tikai tādā, ka esat rupji un neaptēsti. �odien arī es pabiju vīrie�a lomā. Pati atnācu, un tu tikai bolīji acis, izlikies, smēķēji augām naktīm, ta�u neiedro�inājies spert pirmo soli. Kas tad tu par vīrieti? � Alsis saprata, ka viņa jau mierina un attaisno sevi. Viņ� sagatavojās uz visļaunāko un gaidīja, ka �ivile atkal apraudāsies, tomēr viņa turējās. � Jūs visi kā norunāju�i: Tads ir labs, Tads ir brīni�ķīgs, Kaross ir demokrāts, Kaross ir priek�nieks . . . Visi apskau� mani, bet es vairs nevaru izturēt. Negribu! Mūsu kopdzīves divpadsmit gados viņ� ar mani vēl nav bijis teātrī, nav aizvedis ne uz vienām pa�a rīkotām svinībām, no bezgalīgajām sēdēm un prezidijiem viņ� mani sargā kā Zilbārdis savu jaunāko sievu . . . Pasūdzies tikai, viņ� tūdaļ sāk: vienlīdzība, �ivilīt, paklau, vienlīdzība . .. Bet es saku: tās nav. Ja stiprākais sāk runāt par vienlīdzību, tad zini: tās nav un nevar būt. Nolieciet sievieti kaut cik augstāk, kaut vai tāpēc, lai uzturētu godīguma līdzsvaru, bet arī tad nezin vai viņa iekāros jūsu vīri�ķīgo vienlīdzību. Ek jūs, pa�obeļu d�entlmeņi, vai tik grūti saprast, ka mēs vispirms esam sievietes un tikai pēc tam traktoristes, smagumu cilātājas un zinātnieces,

Pirmajās dienās arī viņ� mani nēsāja uz rokām. Katrai manai mantiņai pieskārās ar tādu kā elkdievības cieņu un ar viņam vien saprotamu lepnumu stādīja mani priek�ā saviem nedaudzajiem draugiem:

� Mana skolotāja. Mana skolmeistarīte.

Bet reiz pat izteicās:

� Vai es kādreiz varēju iedomāties, ka mana sieva būs vidusskolas skolotāja?!

Arī es neesmu cēlusies no mui�nieku kārtas. Tas aizkustināja mani, tāpēc es vēl vairāk mīlēju viņu, un reizēm man �ķita, ja es nebūtu skolotāja, viņ� uz mani ne aci nepamestu. Pēc tam viņa apbrīna pārvērtās par tādu kā vil�anos:

� Es domāju, ka skolotājas dara lielu darbu, ka viņām grāmatu dēļ nav laika pūtināt rokas, bet tu � kā visas lauku sievas: skraidi pa tirgu, kaulējies par katru kapeiku . ..

� Kāpēc skraidīji? Ja viņ� grib, lai tu sēdētu, rokas klēpī salikusi, lai algo kalponi, � Alsis nenocieties iejaucās. � Viņ�, kā redzams, ciena tikai tos, kuri spēj viņam pavēlēt.

� Bija arī kalpone, ta�u nācās atlaist. Viņa, mei�a, varbūt arī nebija vainīga. Pēcāk pink�ķēdama taisnojās, ka viņ� ar savu autoritāti �o esot piespiedis . . . Vairākus mēne�us pēc tam pārskaitusies klusēju un nerunāju, bet piedzima dēls. Tikai tā mazā cilvēka dēļ, kur� neko neapjēdz, es piekāpos, tomēr viņ� arī �o manu upuri nesaprata. Domāja, ka tā arī vajag, un jutās vēl vairāk vīlies manī. Pēc tam to, no kā agrāk baidījās vai ko nesaprata, pārskaities ņēmās nicināt. Sākās kaut kāda dīvaina sacensība: viņ� pa dienesta kāpnēm kāpa uz aug�u, neatlaidīgi tiecās pēc paaugstinājumiem, bet, sapratis, ka iek�ēji viņ� tāpēc nemainās, ka paliek Tads pats vai pat sliktāks, sāka ārdīties un ņirgāties par tiem, kuri, viņaprāt, bija labāki nekā viņ�.

Talantīgs un spējīgs, viņ� varēja būt it viss, bet man pirmajai bija jāatbild par to, ka dzīve viņu novirzīja uz aplama ceļa. Man pirmajai vajadzēja atbildēt arī par to, ka es uz visu reaģēju citādāk nekā viņ�, bez trok�ņa un lāstiem, bez svinīgiem zvērestiem un atvaino�anās, ka centos iedziļināties būtībā, atmetot lieko butaforiju un pagānisku pazemību pret augstākstāvo�ajiem. Viņ� to nesaprata, bet pēcāk domāja, ka es mā�ojos, kaut ko tēloju, lai gan patiesībā centos vienīgi pierādīt, ka neviens nav vainīgs,- ja viņ� sadzird mūziku tikai tad, kad spēlē lauku kapella, ka gleznu ierauga tikai tad, kad to var salīdzināt un pasacīt: glu�i kā dzīvs, un ka literatūra viņam ir tikai partizānu atmiņas un nostāsti.

Beidzot es noguru. Un katrs viņa vārds: vervelējums, apgalvojums, ka dzīvē tā nav � to dēļ agrāk es �ēloju viņu un gribēju palīdzēt �, tagad manī radīja alku pretoties, zoboties, tī�ām skaļi iekliegties un tīksmināties pat tad, kad viņam bija taisnība. Mūsu saskanīgā simbioze pārvērtās ellē. Un �odien viņ� ir vinnētājs: gribēdama vēl stiprāk aizvainot viņu, pati sabradāju sevi un vēl sāpīgāk aizvainoju sve�u cilvēku.

� Vai tad es esmu tev sve�s?

� Pati nezinu, kāpēc tā notika, � viņa atkal steidzās � glu�i kā skolniece, baidīdamās kļūdīties. � Atgriezos mājās drusku nogurusi, saīgusi un nikna.

� Ja esi slima, apdari visu un liecies atpūsties, � viņ� pa�ēloja mani un it kā izrakstīja atļauju.

Es tī�ām apgūlos, neko nepadarījusi, mazliet nosnaudos un pamodos vēl vairāk sagurusi. Kļuva baismi un kaut kā �ēl. Tads lasīja avīzi. Jau sen viņ� savu darbu un sē�u dēļ neinteresējās par mani kā par sievieti, bet tu elsi aiz sienas, grabināji �emodānus un atkal elsi. Zināju, ka Tads neaiz-migs, ja tikpat kā vakarlūg�anu nebūs noklausījies pēdējās ziņas, tāpēc klusēju un biju greizsirdīga uz tark�ķīgo aparātu. _#

Briesmīgākais, ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs, bet sievietei tās ir divkār�as cie�anas. Un pēk�ņi viņ�, par kaut ko satraukts, noglāstīja mani un sacīja:

� Zivilīt, kur atrodas Albernas pilsēta?

� Nezinu, � es atbildēju, � bet kāpēc tev tā vajadzīga?

� Kas tu par skolotāju? � viņ� noskaitās. � Par ko jums valdība maksā algu?

� Tad, kāds tu esi priek�nieks; � es atbildēju, domādama, ka viņ� joko, ta�u Tads aizvainojās:

� Neaiztiec manu priek�nieka bū�anu! � Viņ� izstūma mani no gultas un pavēlēja: � Kamēr atlantā nesameklēsi, tikmēr neatgriezies, nepieņem�u.

Vienā kreklā sē�u uz grīdas un nezinu � raudāt vai smieties. Un pēk�ņi jūtu, ka manī kaut kas atdziest, sasalst un pamazām pārledojas bez kādas �ēlastības un sāpēm. Kā stāvēju, tā arī izgāju, pati labi neatskārzdama, nedz uz kurieni, nedz kāpēc. Viņ� panāca mani uz ielas un �ņukstēja:

� Zivile, negrauj manu autoritāti. Ko ļaudis domās par mani? Tu ta�u esi Karosiene. Kā tu iedro�inies rādīties uz ielas vienā kreklā? Ja tu muļķosies, rīt �eit neviens vairs ne-

klausīs mani. Lai velns parauj to Albernu, tikai esi laba, Re-migijs raud ...

Pārveda mājās. Domāju, ka viņam tā pilsēta vajadzīga kādam referātam. Pārlapoju visu atlantu rādītājus, kamēr sameklēju veselas �etras tādas pilsētas, bet viņ� � guļ, ar laikrakstu aizsedzis acis, un krāc. Pirmā lappusē ievietota un ar sarkanu zīmuli pasvītrota maza informācija, ka uz Albernu dzeramais ūdens atceļojot pa caurulēm pat no �etri simti kilometru attāluma.

Es tikko nesajuku prātā. Tas bija pēdējais piliens. Tādu sīkumu dēļ �itā pazemot cilvēku! .. . Ieķēros, izgāzu viņu no gultas un pateicu:

� Es vairs neesmu tava sieva. Un nemēģini vajāt mani. Ja pakustināsi kaut vai pirkstu, visu pilsētu sacel�u kājās, visiem taviem priek�niekiem izskandinā�u, kāds tu esi nelietis un feodālis!

Domāju � aizie�u pie tevis, pa�ēlo�os, paraudā�u, un atskries viņ�, no�ēlos, raudās vai draudēs, tad atgriezī�os. Tikai dēla dēļ atgriezī�os, tomēr viņ� neatnāca, nobijās no draudiem.

� Bet kur te ir mana vaina? Kāpēc tu ar mani tā? � Alsi aizvainoja viņas vaļsirdība. Viņ� jutās pazemots un arstumts.

� Piedod, man �ķita, ka es tev tik vien arī biju vajadzīga. Tu jau no�ēlo, pat dusmojies, ka tā noticis. Tikai nemelo.

� Un tu mani ne druscītiņ nemīli?

� Nē. Atzī�os, ka es daudz domāju par tevi, man likās, ka esi iejūtīgs psihologs, kur� prot ieskatīties cilvēka dvēselē . . . Man pat patika, ka esi labi audzināts un uzmanīgs pret sievietēm. Un tikai tagad, kad atdevos tev, sapratu, ka nevienu, izņemot dēlu, vairs nespē�u mīlēt. Nedusmojies, tomēr es neesmu vainīga, ka pēc tiem divpadsmit gadiem uz katru vīrieti raugos kā uz līdzekli mātes instinkta apmierinā�anai. Ta�u dēls man jau ir. Un ko vairāk tu vari man dot? � Viņa piecēlās, uzsvieda sev rītasvārkus un izdzēra aukstas kafijas atliekas. Tads aiz sienas grabināja traukus, acīmredzot gatavoja brokastis. Alsis vēl arvien domāja un nevarēja izprast, kā vienā cilvēkā var būt tik iejūtīga sirds, tik strauj� un nevaldāms temperaments, tik auksts un tie�s, ne ar ko neslēpts prakticisms? Klausoties viņas prātojumos, no Ķēsta karstās iztēles izkūpēja visa veida telepātija, fatāla, no pirmā skata radusies mīlestība un neatvairāmas ne-novēr�amības izjūta. Ķēsts skatījās uz viņu un nevarēja beigt tīksmināties par viņas ārkārtīgo gribasspēku, kas spējis ap-

vienot tādas neapvienojamas īpa�ības elegantas un pievilcīgas ierindas skolotājas dvēselē.

Pie durvīm pieklauvēja Tads.

� Būtu kau�u ieslēgu�ies, � viņ� nezin kāpēc brīdināja, tomēr neizturēja, iebāza galvu pa durvīm un, ieraudzījis, ka viņi staigā, nokaunējās, tad viss sāka starot un nopriecājās. � Atvainojos, nenaidosimies vairs nieku dēļ, � viņ� pateica. � Nāciet brokastīs. Tādu partizānu tēju uzvārīju! � Tikai, kad Alsis aizgāja mazgāties, bargāk ņēma priek�ā sievu: � Nu, kad esi izgulējusies ar citu, varbūt arī tu vismaz reizi nolaidīsies no saviem inteliģentajiem augstumiem uz grēcīgās zemes? Varbūt beidzot sapratīsi, ka klostera svētumu sargā nevis dieva bezdaliņi, bet augstās mūra sienas? Goda vārds, �o nakti nekad mū�ā tev nepārmetī�u, tikai atgriezies.

Viņa klusēja, ātri pabrokastoja un aizskrēja uz skolu. Ķēst� nespēja rast sev vietu. Viņu joprojām svelmēja �iviles skūpsti, reibināja glāsti, vadāja sev līdzi viņas sievi�ķīgās kaislības un tuvums. Un kā tas nesaskanēja ar viņas saltajiem, atstumjo�ajiem un vīri�ķīga egoisma pārpilnajiem vārdiem. Bet, jo vairāk viņ� mētājās, jo ātrāk nogulsnējās visas duļ-ķes, jo ātrāk aizplūda visi sanesumi, un viņa atkal Al�a acīs parādījās tīra un kārota, kā vēss strauta ūdens karstā un sausā vasarā.

Ak, ja �ivile būtu vīrietis, viņa ap sevi saceltu tādus vējus, ka dievi vien zina, kādas vētras mums abiem nāktos pļaut, un ne tikai mums abiem, Ķēstam ie�āvās prātā, un viņ� saprata: mīlu, un ne vienu vien dienu mīlu tā, kā var mīlēt sievietes maiguma noilgojies vecpuisis.

Viņ� negāja darbā, staigāja pa ielām, vēroja cilvēku sejas un domāja: cik tās vienkār�as un reizē izteiksmīgas. Bet ja es spētu ielūkoties arī viņu dvēselēs? Un ja visas viņu alkas iegūtu konkrētas un taustāmas formas? Mans dievs, ar kādu draņķi un kādiem labumiem cilvēks piekrāmētu miljardiem planētu, bet pats tik un tā paliktu nesaprasts cietējs un nelaimīgais.

� Tēvoci Ķēst! � Viņu panāca Remigijs. Viņ� tik tikko spēja pastiept milzīgu portfeli, izskatījās bāls un ļoti noguris.

� Kāpēc tu tik agri?

� Izlūdzos skolotājai.

� Kāpēc?

� Kā es varu sēdēt skolā, ja mūsu mājās notiek tādas lietas? � viņ� sacīja kā vecis un pa�ņaukāja degunu.

*� Un tu viņai izstāstīji?

� Nē, pateicu, ka tas ir ģimenes noslēpums. � Viņ� kvēloja lielā, bērni�ķīgā gribā darboties, stāstīt un vēlreiz pārdzīvot briesmīgos nakts notikumus. � Kad mamma ieslēdzās ar tevi, tētis visu nakti raudāja un ar naganu dauzīja roku. Līdz asinīm! Pēc tam izņēma visas patronas un izsvieda pa logu. Iedams uz skolu, da�as atradu. � Viņ� sniedza divas jaunas patronas, kas zaigoja kapara sārtumā. Ķēsts paņēma tās un sarāja zēnu:

� Bet kas tad izspiego tēvu?

� Viņ� pats atnāca-uz manu istabu, apskāva un ilgi raudāja. Es pirmo reizi redzēju, kā raud,vīrie�i, un nepavisam ne caur spraugu. � Remigijs skatījās Ķēstā ar lielām, no bezmiega drusku apsārtu�ām acīm. Tajās vēl vīdēja pārdzīvotās �ausmas, mirdzēja bērni�ķīga ziņkāre, pieaugu�a cilvēka skumjas un bezgalīga paļāvība uz Alsi ... Ķēsts satrūkās no �ā skatiena.

Re, kādas ir patiesības acis!

� Ļaudis, � viņ� gribēja kliegt, � patiesība uz mums raugās ar bērna acīm! Un nekur mēs no �īm acīm neaizmuksim, ļaudis! . . .

Tads izsauca Ķēstu, atdeva atpakaļ iesniegumu un pajautāja:

� Kāpēc neaizbrauci?

� Tu pats zini.

� Tad saplēs �o murgojumu un nevienam ne bū, ne bē. � Viņ� mazliet atviegloti nopūtās un atkal jautāja:

� Mīli?

� Nezinu, varbūt. Es nespēju bez viņas. Ta�u ne jau tas ir svarīgi. Viņa pati nevar ciest mani.

� Melo! � Kaross pielēca kājās.

� Goda vārds.

� Ir nu gan vellata! Tātad viņa tikai izlikās? � Viņ� � starodams skraidīja pa kabinetu. � Bet es muļķis, es idiots! . . . Tik tikko nepadarīju sev galu.

�Nezin vai viņ� tagad piekaus mani kā toreiz Maskavā par Dinu vai klusībā norīs visu kā es toreiz un vīri�ķīgi aicinās iedzert par zaudējumu?� Alsis nodomāja. �Bet varbūt neteikt?� Viņu mazliet biedēja drauga nomelnēju�ie vaigi, drud�ainās acis un cēls, tikai deniņus izrotājis sirmums.

� Nē, Tad, viņa atriebās, � Ķēsts sacīja un instinktīvi pacēla roku pie sejas.

� Viņa prot taisīt tādus jokus. � Kaross neko nesaprata, ta�u cerības dzirksts vēl vairāk iekvēlojās viņa pa-

ļāvīgajās acīs, sasildīja tās, un sārtums ielija viņa drūmajā sejā. Viņ� uzplauka kā peonija precinieka svārku atlokā un pateica kaut kādu svinīgu zvērestu. � Ejam, � viņ� pierimis aicināja un aizklaudzināja pa kāpnēm uz leju, iedarbināja automa�īnu, un abi aizbrauca. Alsis kratījās blakus un jau kuro reizi domāja: bet kādas galu galā ir tās acis?

Viņi apstājās skaistā laukmalā. Tads nesteigdamies piegāja pie burbulējo�a strauta, paskatījās apkārt, noskaitīja soļus, nomērīja un ar kurpes purngalu no smiltīm izrausa pudeli degvīna.

� Labāk nekā ledusskapī, � viņ� rūgti pavīpsnāja. � Tas ir mans partizāniskais en ze¹. Kad kļūst necilvēcīgi grūti, atbraucu papļāpāt ar strautu un pajautāt � kas būs tālāk. �is, sasodītais, ir mū�īgs, bet mēs abi dzīvojam tikai pagaidām. Grūti, brāl, tomēr neņem pie sirds. �o vietu es uzticu vienīgi labiem draugiem, ar kuriem, aci nepamirk�ķinājis, varētu gulēt vienos ierakumos vai ienaidnieka aizmugurē iet izlūkos.

� Tad, � Alsis par tādu vaļsirdību nevarēja atmaksāt ar nelietību, � tici man, es neizrādīju nekādu iniciatīvu. Es protu novērtēt draudzību. � Viņ� saplaka kā ar īlenu pārdurta bumba un pats nostrostēja sevi: viņa ta�u tev skaidri pateica � jo vājāks ir cilvēks, jo briesmīgāki zvēresti viņam vajadzīgi.

� Es arī neesmu akls. � Tads izņēma no vītola dobuma konservu kārbu, burkā ievietotus sausiņus un vairākus sīpolus. � Tikai aizvien vēl nesaprotu, kāpēc tu baidies no manis.

� Esmu nelietis. Kā pēdējais plukata izmantoju lētu gaļu. � Tada acis pēk�ņi apdzisa, kļuva saltas, niknas un asas, ūdeņainas no aizturētām asarām.

� Stāvi klusu un ne�ķendējies, � viņ� piespieda sevi pateikt. � Mana roka sapampusi dauzot. . . Neiedro�inājos. Kā redzams, jau esmu pārāk aptaukojies . . . Bet varbūt tā vajag! Tikai sāpīgi, necilvēcīgi sāpīgi, ka tas notika nevis lidinoties padebe�os, bet vārtoties dubļos. Tāda, kā redzams, ir likteņa griba: nekad mani nav cienīju�i savējie � ne tēvs, ne sieva, ne dēls, � vienīgi ierēdņi.

� To iespējams labot. � Ķēsts sniedza viņam divas patronas. � Remigijs pacēla.

� Tikai divas? � Tads greizi pavīpsnāja. � Bet bija astoņas. Vai zini, ko es naktī, ar pistoli dauzīdams galda dēli, biju sadomājis? Arī astoņu miljardu būtu par maz, ja uz vienas liestes vajadzētu uzvilkt visus cilvēkus. Miljonus tonnu esam iz�āvu�i, tūksto�iem bumbu nometu�i, bet kas mainījies? Tu daudz negremzies, mēs abi jau sen dzīvojam kā suns ar kaķi. Vai atceries Dinu? Viņa nostājās starp mums. Es ar viņu pavadīju tikai vienu bezmiega nakti un pabiju tikpat kā paradīzē. Domāju, ka aizmirsī�u, sameklē�u labāku, bet redzi, cik dīvaini viss apgriezās: meklēdams līdzīgu, pazaudēju pēdējo. Es neesmu aizspriedumains, tomēr viņa patie�ām bija ne no �īs pasaules, it kā tai vienai trakulības un mīlestības naktij radīta. Varbūt es pats viņu sev radīju un, nesameklējis dzīvē neko līdzīgu, citās vīlos? . .. Neņem (aunā, arī ar tevi iznāca kaut kā necilvēcīgi. Es pats ar nelāgu aci tevi salūkoju: domāju, atradīs kādu ģimenes draugu un nomierināsies. . . Nav �ēl, viņa ta�u ir krietni jaunāka nekā es. Viņa, puis, par tādiem kā mēs abi ir trīsreiz vitālāka, tālab arī viņu pārņem trakums. Man mīlestība ir tikai ģimene, tikai sevis turpinā�ana, bet viņai ar to nepietiek, viņai vajadzīgs it viss kā romānos. Turklāt vēl darbs, pienākumi, un plēsties pu�u es nepratu; ar to, ka esi nostrādājies līdz nemaņai, jaunas sievas priek�ā nav ko taisnoties. Esi tik labs, uzmanies, lai nesāktu klīst kādas valodas. Mēs � vīrie�i � kaut kā izķepurosimies, toties viņai daudz grūtāk. Visvairāk baidos no Gir�a, piķis ne cilvēks . . .

� Man nospļauties, � Alsis sacīja glu�i kā pieredzējis meitu ģēģeris, un tikai pēc tam līdz viņa apziņai nonāca Tada vārdi. Paskat, kāds gai�reģis! Viņ� pāvs man piespēlējis, ar nelāgu aci nolūkojis, nelietis! Nē, tas nav cilvēcīgi. Tādas nelietības ar �āvieniem nav dziedējamas ... Varbūt viņ� arī to zina? . . . Varbūt viņi abi? Ķēsts juta, kā neizturams aizvainojums kāpj kaklā, kā tas saindē un iznīcina cītīgi un grūti radīto sapņu pasauli. � Es, Tad, tagad par visu nospļaujos. � Viņam pirmo reizi mū�ā pietrūka vārdu, un, neapjauzdams, ko dara, viņ� ar kurpēm iebrida ūdenī. � Dod �ņabi, dod pistoli vai lo�metēju! . . .

� Neieteicu. � �ie draudi nesasniedza Tādu. Viņ� dzīvoja savā domu pasaulē. � Tu �eit aizvainosi viņu, bet viņa draugi tev kaut kur Salo�os uzkāps uz var�acīm. Un ļoti sāpīgi.

� Par ko tu runā?

� Par Gir�u.

� Bet es par tevi, nelaimīgais feodāli! � Ķēsts samulsa glu�i kā zēns un, nespēka dusmu kveldēts, skatījās Tādā tikpat kā kādā ārzemniekā, kur� mēģina pret stikla krellēm iemainīt no viņa vislielāko dārgumu. Juta, redzēja un saprata, ka tas nav godīgi, tomēr tik un tā uzķērās uz āķa.

� Jūs abi esat vienādi. Jūs kopā karojāt, jūs esat pīlāri, jūs esat viss... � viņ� �ļupstēja un brida uz citu pusi.

� Nemaz nemēģini tuvoties, ar akmeņiem nositī�u!

� Da�s karoja, da�s arī pirtī pērās, � Tads runāja, kaut ko dziļi pārdomādams un vēl arvien nejuzdams Ķēsta dusmu ieganstu. � Tas Gir�s visiem bērziem ap bāzi nocirta zarus. � Paskatījies viņ� ieraudzīja, ka Aisis sē� strauta otrā krastā, un brīnījās: � Tu ta�u esi slapj�? . . .

� Nē, es gāju pa virsu. � Viņ� pēk�ņi vairs nejuta smago un negaidīti uznāku�o kūtrumu. Viņ� gribēja kost un kauties. � Mani kā Jēzu Kristu izglāba ticība tavām nekļūdīgajām un labi aprēķinātajām nelietībām.

� Runā, runā, jo esmu to pelnījis, � Kaross it nemaz neaizvainojās, pārbrida pāri strautam un noliecās pie viņa.

� Kāpēc tu mani nezvetē, kāpēc nebradā ar kājām? Nebaidies, pretī nedo�u. � Tikai tagad viņ� saprata, ka nevajadzēja izpļāpāties.

� Nevaru, � Ķēsts nodūra galvu, � negribu tev pat pieskarties.

� Tad iedzersim.

Viņi nedzēra, viņi iznīcināja degvīnu kā visu viņus piemeklēju�o nelaimju vaininieku, bet pēc tre�ās, glāzītes Aisis nenocietās un sāka zoboties:

� Tev, sprukstiņ, tomēr bija brīni�ķīga sieva. Viņa tevi varēja ievest ministros, bet tu?. . . Meklēji paradīzi. Ar viņu būtu dzīvojis vienos priekos. Kā tajā dziesmā:

�ī pasaules valdniece būtu,

Tu kantorī valdītu! ...

Bet Tads stāvēja Ķēsta priek�ā drūms un neizkustināms � glu�i kā Puntuks², kur� no liela augstuma pēk�ņi nobūk�ķējis atpakaļ uz zemes, kad izsīku�i spēki kaut kādam nelabajam, kas to nesis.

� Kā ir, vai bija salda? � viņ� ļoti rupji atsēdināja Ķēstu un pēc tam, smagi nopūties, vēl piemetināja: � Sve�as sievas arvien ir labākas, tomēr iegaumē, ko ļaudis saka: iedams pie viņām, neaizmirsti pātagu. Bet, kas attiecas uz

patiesības acīm, par kurām tu raksti, arī pateik�u: patiesība ir akla. Tāpēc grieķi aiz �ēlastības aizsēja tai acis, lai neviens neredzētu tās meitenes kroplumu. �odien es cauru nakti domāju: kamēr klausies, kamēr tikai dzirdi � varētu tiesāt un tiesāt, �aut un kārt par katru sīkumu, ja pēc tam pa�am nebūtu jāpaskatās ar savām acīm. Un, ja vēl pieskaries ar rokām, tad ij pats nepamani, kā nokļūsti tiesājamā vietā. Ta�u bez tiesas pagaidām nevar iztikt. Tāpēc vadītājam jānorobe�ojas no visiem un jāpaļaujas tikai uz savu dzirdi vai nojautu. Raugi, tā arī dzimst katra liela vara.

� Bet ne jau varas rada patiesības, drīzāk patiesības rada tās. � To pateicis, Alsis juta, ka viņi abi sen mainīju�ies lomām: viņ� runāja pacilāti un svinīgi, turpretim Tads � vienkār�i un skaidri.

� Vārdos arī man iznāk skaisti, toties dzīvē � pavisam kas cits. Jāpielieto vara. Izlaid tikai gro�us no rokām � un mazs, pēc sēra dvakojo�s sērkoks nosvilinās visskaistāko silu. Un labs ugunsdzēsējs ir nevis tas, kur� prot lieliski dzēst, bet tas, kur� neļauj silam aizdegties. Ja gribi, dzīvo ar �ivili, tikai nesteidzini ar �ķir�anos, negribu, ka priek�niecība uzzinātu. Pats lūg�u, lai pārceļ uz citu rajonu vai pilsētu, tad viss atrisināsies pats no sevis.

� Es tā nevaru.

� Nesteidzies, pieradīsi un varēsi. Tu esi jauns, un es domāju, ka nedrīksti pirkt slavu ar citu cilvēku pazemo�anu un kaunu, bet, izrādās, dzīvē viss ir iespējams ... Jo vairāk goda saņem viens, jo vairāk tiek aplaupīti viņa cienītāji.

� Runā, kā gribi, tomēr patiesība uz mums raugās ar bērnu acīm. Agri vai vēlu, ta�u mēs neizvairīsimies no �īs tiesas. Un lai dievs dod, ka viņi mūs tiesātu ar neaizsietām acīm.

� Tev taisnība, viņi vai nu sabojās, vai uzlabos mūsu darbus, bet nedzīvos kā mēs. Un vēl palūg�u: dēlu nejauc iek�ā. Kad izaugs, pats sapratīs visu. Kādā ūķī es aizvadīju bērnību, kādas lietas dabūju noskatīties, ta�u, kā redzi, neēdu cilvēkus. Arī �ivilei daudz nedari pāri, kaut gan viņa ir velna mātīte; kamēr blakus, tikmēr kairina, kūda un tā satracina, ka varētu pārplēst viņu, ja spētu, un, kad neredzi vienu otru dienu, viņas dēļ tikko nesajūc prātā. Būtu es jaunāks, vēl noriskētu, tikai ne jau tas man tagad interesē. Kamēr turas veselība, gribu palīdzēt cilvēkiem. Un teik�u nekautrēdamies: nekas man no viņiem nav vajadzīgs, gribu tikai izkaulēt sev mierīgas un cienīgas vecumdienas ...

Un, re, izkaulēja: ne vairāk, ne mazāk kā citi. Kaut ar] ne tik cienīgi, bet viņ� vēl varēja dzīvot. Un ko es sacī�u par viņu pie kapa? Nezin vai iedro�inā�os vaļsirdīgi atzīties, ka aizvainoju un līdz nāvei aizskāru cilvēku, jeb to noklusē�u? Arī mūzika tāda, pat sirds smeldz. Kā redzams, vajadzēs atzīties, jo, klausoties �opēnu, nav iespējams melot.

Zāle kļūst tuk�āka. Tuvinieki sāk skaļāk raudāt. Iedārdas orķestris. �etri vīri paceļ �ķirsta vāku, bet Ķēsts neko neredz, viņ� aizvien vēl kavējas domās: re, cik interesanta ir dzīve. Tā ir glu�i kā jūras ūdens: jo vairāk to dzer, jo vairāk gribas, un dzerdams noslāpsti. Viņam palīdz mūzika, palīdz arī miru�ais draugs, pa�a cie�anas, visai drūma, tomēr ļoti nozīmīga noskaņa un smaga, nevienam neizsūdzēta vainas sajūta. Dzīve � ūdens! Cik dīvaini . . . Tomēr arī cilvēkiem tā sadalīta bezgala netaisnīgir vieniem nav ne rasas lāses, ko padzerties, viņi slāpst tuksne�os, bet citi tajā plun�ājas un slīkst, nejaudādami aizsniegt atpestījo�o salmu, ko dēvē par laimi . . .

Viņu parauj aiz piedurknes jauns puisis un ar acīm parāda uz durvīm.

� Jau laiks, � viņ� �ukst.

Alsis pagrie�as, vēlreiz uzmet skatienu drauga nodzeltēju�ai sejai, un viņu pārņem �au�alas: no karstuma un pastāvīgās vibrācijas nelaiķa acis drusku pavērtas . ..

� Piedod, � Alsis murmina. � Te tev nu ir visa patiesība: tā vēro mūs ar bojā gāju�o biedru acīm. Un tas galu galā ir svarīgākais. Ta�u ne jau patiesība pati par sevi visu izlemj, tā ir tikai tāda, ar kādām acīm tu pats uz to paskatīsies ... Ak dievs, cik tas viss ir vienkār�s un skaidrs! . . .

� Ķēst, � Butrims pasauc viņu, � Rek�tis grib aprunāties ar tevi. Pieej tuvāk, viņ� ir ļoti noguris.

Izjaucis visu svinību kārtību, dziļā krēslā atpū�as Savērs. Caur aizvērtām acīm viņ� lieliski jūt Al�a klātbūtni, tomēr neko tam nesaka.

� Jūs saucāt? � Ķēsts viņam atgādina.

� Jau sauc arī mani, � vecais murmina. � Tu labāk pieej pie viņas, � Rek�tis runā ar pārtraukumiem. � Tikai nedomā, ka esi visnelaimīgākais. Ir vēl lielāki bēdubrāļi nekā tu. � Alsis pagrie�as, bet Rek�tis aiztur viņu, satverdams roku, un brīdina. � Nelepojies un netēlo aizvainoto. Es zinu visu. Nu, kāpēc stāvi? � Viņ� pat aizmirst, ka tur Ķēsta roku. � Neņem ļaunā, ta�u visnelaimīgāko mīlestību es nemainītu pret tavu vislabāko romānu. Paspēsi, vēl uzrakstīsi ne tādus vien. Visbriesmīgākie pasaulē ir meli sev,

sevis pārliecinā�ana, ka var mīlēt visus, sabradājot viena cilvēka mīlestību, kur� tev uzupurējies.

Alsis viņam paklanās. Kopējās nelaimes satriekts, viņ� it visam piekrīt, pat nedomā iebilst, tāpēc pieiet pie Karosie-nes, paņem viņu zem rokas un piesardzīgi ved uz durvīm. Viņ� baidās paskatīties �ivilei sejā, kas pārsegta ar melnu plīvuru, baidās atraut acis no melnas lentes viņas svārku atlokā un brīnās kā bērns: cik cēla ir melna krāsa! �ivile nepretojas, saskaņo soli, viņas ķermeņa siltums caur melno krāsu kveldē Ķēstu, un viņ� vairs nejūtas tik vientuļ�. Sasprindzinājis uzmanību, viņ� atkal grib svinīgi jautāt � bet kādas galu galā ir tās acis?... Ta�u laikā attopas un galīgi aizdzen prom no sevis �o banālo un līdz riebumam derdzīgo domu.

Pie velna! Aizdzen kā dzīvu radījumu un tikai tad jūt, ka tagad uzrakstīs romānu, kas tik ilgi mocījis viņu.

Un nebūt ne par tām acīm ...

NO T. KarosA DIENASGRĀMATAS

Mazliet baiļodamies, Savērs pirmais ieiet zālē un uzreiz nodur acis no daudzajiem skatieniem, kas vērsti uz viņu. Viņ� samulst, grib kaut ko sacīt kārtības uzturētājam, bet, parauts aiz piedurknes, apstājas norādītajā vietā un godbijīgi sastingst, tomēr, neizturējis sasprindzinājumu, pēc brī�a atkal sa�ļūk. Pēc tam ziņkārīgi paskatās sāņus. Viņ� varētu pa�ķielēt arī negrozīdamies, ar acīm vien, ta�u vecumam ir savas jaukas īpa�ības: tas ir tie�s un neattapīgs kā bērnība. Tomēr Rek�tis to nejūt.

Viņam pa kreisi stāv redaktors, aiz muguras � �ķirsts, pie kājām � ziedi, vainagi un lentes. Daudz ziedu, jo tagad ir pats īstākais ziedē�anas laiks. Ziedi ir lēti un nenovērtējami. Viņ� piemiedz acis un ne no �ā, ne no tā redz sevi, izstiepu�os �o zaļumu vidū. Cik daudz svinīguma un pagodinājuma! Raug, viņ� no �ķirsta visiem smaida, jo zina, ka vēl

varēs piecelties un aizbrist pa �iem cilvēku sanestajiem vainagiem glu�i kā pa ziedo�u pļavu . ..

Tomēr nemirstības nav. Arī vecums līdzīgs bērnībai kā sākums un beigas.

Viņ� nevar ilgi stāvēt ar aizvērtām acīm. Neredzamu cilvēku �uksti un kāju �vīkoņa izraisa dīvainas, jau krietni aizmirstas bailes, kas zemapziņā vēl paliku�as nomodā. Sāk sāpīgi raustīties vaiga nervs, ko jaunībā ievainojusi �andarma pletne. Reibst galva. Tāpēc Savērs cik varēdams ieple� acis un vēro tos, kuri iet garām. Ta�u arī tas nepalīdz: sve�as sejas, smagas nopūtas un drūmi, uztieptu sāpju notrulināti skatieni viņam atgādina Grodņas gūstekņu nometni. Ar to sākas un beidzas visas viņa atmiņas, it kā viņ� būtu dzimis kara laikā. Tur tika pārbaudīta visas viņa aizritēju�ās dzīves jēga, gribasspēks un spēja pārvarēt sevi. Tur viņ� vairākas reizes bija nomiris un aug�āmcēlies no miroņiem . . .

Rek�tis koncentrējies skatās uz priek�u un lieliski redz pie sienas piekarinātos plakātus, atsevi�ķus to burtus, pa durvīm ienāku�o cilvēku vaibstus, bet, jo tuvāk tie drūzmējas ap viņu, jo vairāk izplūst viņu sejas, zūd spilgtums un viss satek garlaicīgu, pelēku ēnu straumē.

Bez brillēm viņ� tuvumā neredz. Viņa galvā pavīd kāda doma par pūli, tautu, ta�u, nepieņēmusi noteiktus apveidus, atkal nodziest, nesatricinājusi ne dvēseli, ne miesu. Un viņa atmiņa ir kā acis: Savērs sarauc pieri un nekādi nevar atcerēties, ar ko tagad nomira Tads. Kas viņam trūka? Bet varbūt kaut kā bija par daudz?

Atmiņa viņam ir slikta, ļoti slikta. Viņ� cauru dienu var stāstīt bērniem, kas viņam atgadījies bērnībā, jaunībā vai pirms piecdesmit gadiem, toties, kas noticis no rīta, � vairs neatceras. Smadzenēs aizkrīt kāda klape, un neko nevar izdabūt. Kaut vai vakar: piezvanīja kāda laipna balstiņa � paklau, būs jāpastāv goda sardzē, bet �odien Savērs visu bija aizmirsis. Un, ja tā jaunkundze nebūtu atdrāzusies ar automa�īnu, viņ� vienā mierā snauduļotu �ūpuļtīklā un sapnī tērzētu ar saviem jaunības draugiem, ar bra�o komisāru Apolināru Rinku un ar to, kaut viņu jupis, pārgalvīgo ģimnāzistu no Voroņe�as. Nu, kā ta�u viņu dēvēja revolucionārā pulka karavīri? Nu, to ar ādas jaku un nevainīgām teļa acīm? . . . Re, Savērs redz cilvēku kā dzīvu, varētu paplik�ķināt uz pleca, ta�u uzvārdu neatceras, it kā viņam tāda nemaz nebūtu bijis. Jods viņu rāvis � to uzvārdu, �ēl �ivi-les. Viņa ir tik līdzīga savai mātei un tikpat nelaimīga. Atskrēja pie manis glu�i kā pie tēva un raud;

� Ko lai es daru?

� Mīli. � Ko vairāk viņai varēju ieteikt? Nu, vēl pa-glāstīju plecus, paglāstīju galvu un jutu, ka glāstu savu pagātni. Ak dievs, cik daudz laika savā mū�ā esmu atdevis cīņai un ne reizes neiegrimu pārdomās, kā nākas: kas tad ir laime? Un ne jau es viens. Visā pasaulē nav tāda filozofa, tādas teorijas, kas pēta laimi. Kāpēc? Vai gan laime ir tāda patmīle, tāda egoiste, kura sodījusi sevi ar mū�īgu vientulību? Bet ja uz to virzītu visu cilvēces enerģiju, visu tās gudrību?. . . Baidos, ka nekas neiznāktu, viņ� noskuma, jo laimīgs cilvēks nespēj domāt. Nevar. Viņam nav laika. Viņ� tikai izmanto laimi kā gaisu un ūdeni, kā dzīvi, ko viņam nezin kas un nezin kādam nolūkam devis.

Ak, ja man ar dzīvību būtu dots arī tas prāts, tā pieredze, kuru es vairs nejaudāju izmantot un kura man aizejot būs jāaiznes sev līdzi! ... Es būtu dievs, pārcilvēks un laikam zaudētu vēl lielāku laimi � būt nelaimīgam.

� Kāpēc tu nemīli mani? � arī �iviles māfe mēdza jautāt. � Nu, kāpēc? Citas .ta�u ir gan muļķākas, gan nejaukākas, tomēr nevar atkauties no zēniem. . . .

Kāpēc es nemīlēju Jadzi? Tas nav taisnība. Viņas dēļ es būtu varējis izdarīt visu un neizdarīju neko, jo biju pārāk aizņemts un tik tie�ām domāju, ka viņa man būs nasta. Es gatavojos uzvelt sev plecos visas pasaules netaisnības, ta�u neatradu laiku vienai sievietei. Tagad smejos, toties tad nopietni ticēju, ka cilvēks kļūst par cilvēku, tikai valdīdams sevi, ka viņ� ar to vien at�ķiras no citiem dzīviem radījumiem, jo laime un egoisms viņu pastāvīgi spie� atgriezties tur, no kurienes viņ� izķepurojās �etrrāpus.

Kāds paradokss! Iemīlējies savā mērķī, aizmirsu, ka arī dievi, gribēdami izteikt sevi, nebija tik lepni un nenoraidīja cilvēku palīdzību. Nolaidu�ies uz zemes cilvēku izskatā, viņi parasti nerīkojās pa�i: pravie�i izskaidroja viņu gribu, bet dievi deva svētību pravie�u rīcībai. Tā ir aksioma, jo arī vislielākajam radītājam, mīļo Ķēst, nepiecie�ams vismaz viens novērotājs, viņa darbu vērtētājs un kritiķis, tāpēc ka rado�ais brīnums citādi nevar notikt.

� Mīli, 2ivilīt, mīli! � tas arī ir viss, ko es savas grūtās dzīves beigu posmā varēju ieteikt mīļotās meitai.

� Nu kāpēc tu, Saver, nemīli mani, nu kāpēc?

� Es nevaru mīlēt, kad visapkārt valda posts, netaisnība un garīga verdzība! � Bet tādu muļķību cilvēks spēj pateikt mīļotai tikai savas dzīves sākumā.

Un, ja vari, tad piedod, Jadvīga.

Kāds uzvārds tam bolacim? Pat dusmas sanāk. Tik daudz ar viņu kopā dzerts, tik daudz meitu mīlēts . . . Nevaru ta�u domāt par cilvēku glu�i kā par kādu priek�metu � bez uzvārda un vārda. Tomēr ļaunākais ir tas, ka visu mū�u citiem tiku apgalvojis, sak, tikai priek�meti, raugoties no tālienes, kļūst mazāki, turpretim cilvēki � otrādi, izaug, kļūst lielāki, un mums ir tā laime labāk iepazīt viņus, toties tagad, aizmirsis tās lielās un abstraktās patiesības, es meklēju tuvību un mīlestību, kas mani kādreiz spārnoja, bet iegro�oja prātu, un, nespēdams atrast, samierinos ar atmiņām vien.

Arī atmiņa nav mū�īga. Atliek tikai sapņi. Krāsaini un skaisti. Tomēr arī tajos ir vienīgi pagātne. Savērs pat sapnī neredz nekā jauna, to vien, kas jau sen redzēts, saprasts un pārdzīvots. Tagad tā pagātne ir viņa sirdsapziņa, viņa prāts un pati dzīve. Tā ir pat telpas un laika uztvere. Rek�tim tā ir gan tagadne, gan nākotne . . .

Nē, nākotnes vairs nav. Tā jau sen pārvērtusies-realitātē. Tā jau dzīvo, jūt un domā. Tā kļuvusi par miesu. Un cik labi, ka tā joprojām dzīvo ar viņu ... un mūsu vidū . ..

Fui, arī vārdi vairi nav tie, galvā lien tādi svētulīgi ... Bet kālab tās idejas, kālab tie plāni, ja nespē�u tos piepildīt? Ta�u arī visskaistākajiem sapņiem vajadzīga kaut vai kripatiņa veselības, citādi tie paliks neauglīgi. Pat par ieradumu tos nevarēsi nosaukt. Tuk�as idejas ir cilvēka aplaupī�ana, noniecinā�ana un, beidzot, � sabiedrības pa�nāvība.

Savērs Rek�tis stāv mierīgi un jūt, kā no sasprindzinājuma tirpst kājas, tūkst pēdas un sāk spiest kurpes � ne tikai sirds au�ojas. Viņu jau sen kāds dīvains spēks velk uz kapiem, uz bērēm. Ieraudzījis nokaisītus egļu zarus, viņ� neiztur un noteikti iet paskatīties izvadī�anu. Viņ� ir pat izraudzījis sev vietu kapsētā. Prāts neaptver � kāpēc . . . Viņ� pretojas, tomēr tas neskaidrais spēks, kas ar katru dienu kļūst stiprāks, viņu vilk�us velk zemē, pakļaudams gan gribu, gan prātu, saglabādams smadzenēs tikai vienu vienīgu un neapstrīdamu patiesību: drīz arī es bū�u tur.

Tāpēc viņ� ir iecietīgs pret visiem nerimtīgajiem un steidzīgajiem.

Viņa ķermenis jau vairs nespēj pretoties nebūtībai. Tikai smadzenes stāv nomodā. Tikai to dēļ vēl uzplaiksnī vecas, samud�ināju�ās un saguru�as Savēra domas. Tās saduļķo nostabilizēju�os mieru, bet tūliņ pat apslāpst: un kā ir tur? Varbūt nekā briesmīga? . . . Ta�u varbūt arī tur vajadzēs?. ^ Un, neradu�as atbildi, izplēn, pēc tam izgaist. Ar līdzīgām domām viņ� nodzīvojis visu savu mīļo dzīvi un citādāk vairs

neizprot nāvi. Viņ� raisījās no tās vaļā, nemirstību meklēdams darbos, bet, jo vairāk tuvojās nelāgais mirklis, jo skaidrāk juta, ka visi pūliņi blēņas vien ir. Tāpēc viņ� samierinājās ar nāvi un reizēm tai pat uzsmaidīja kā vecai paziņai.

Nebijis tās bezzobainās, arī dzīve nebūtu tik mīļa, pēk�ņi galvā uzplaiksnī vārdi, ko nezin kad un nezin kas sacījis, un viņ� ierauga, kā pie viņa pieskrien aizelsies Pijus un, acis pavērsis sāņus, saka:

� Taduka jau vairs nav. Vakar nomira biedrs Kaross.

� Kur�, vai tavējais? � viņ� jautā Pijum.

� Jā gan, � tas saka un, sēzdamies pie galda, nobirdina tēvi�ķu asaru. � Redzi, kā beidzās: uzbruka, grāba ciet, rāva, rūpējās par visu pasauli, tikai par sevi nebija laika padomāt. Riebīgi pat dzīvot ilgāk par sliktu dēlu.

Ka nomira � to Savērs redz, nav akls, bet, no kā, � neatceras. Vai tad no rūpē�anās par citiem? Nevar būt. Laikam no sēdē�anas. No labiem darbiem cilvēki nemirst... Pat stāvēdams goda sardzē, viņ� berzē pieri un vēl arvien mēģina atcerēties. Murminādams moka sevi, tomēr veltīgi.

No kā nomira Kaross? Rek�tis, aizvēris acis, purina galvu, ta�u redz tikai savu jaunību. Pat dīvaini: sērīga bēru mūzika pārvēr�as putnu balsīs, zem kājām atdzīvojas samestie zaļumi, viņ� stāv pagalmā spēcīgs un jauns, tomēr vairākas reizes nolādēts un padzīts no mājām, bet tēvs, no smagā darba salīcis deviņos līkumos, groza rokās kruķi, nezinādams, ko tālāk darīt, un jau kuro reizi klusi, toties ietiepīgi atkārto:

� Lai es tevi te vairs neredzētu, ķeceri!

Saveram ir bezgala skumji, tie�ām neizturami. Viņ� vēlas apskaut tēvu un nobu�ot tā līkos, darbā izkropļotos pirkstus, vēlas paklanīties viņam kā tēvam, kur� devis dzīvību, maizi un izglītību, bet jūt, ka līdzās iedzimtajai vēlmei mostas vēl cita � pajautāt tēvam, kas viņu spie� uz visu mū�u ieslodzīt bezjēdzības cietumā savu vienīgo dēlu. Tomēr viņ� jautā:

� Vai tie�ām, tēt, mēs tā arī �ķirsimies kā sve�inieki?

� Tu man vairs neesi dēls.

� Dēls, tētiņ, bet ne auns. Pat baznīca liedz upurēt dievam cilvēkus.

� Stāvi klusu!

� Tu ta�u esi terciārietis³, un vajadzības gadījumā tev jāuzklausa pat sve�a cilvēka grēksūdze.

� Tikai ne mutes palai�ana. Pēdējo reizi tev saku � ej.

Tad viņ�, tēva lāstu un pie viņa pieradu�ā suņa labsirdīgo

vauk�ķu pavadīts, iet pa �auru ceļu, ko iezīmēju�as divas seklas slieces. Māte, slēpdama zem priek�auta nelielu saini, pa dārziem aizsteidzas priek�ā un piekļaujas pie atsegtajām krūtīm, bet viņ� tikai glāsta mātes apaļos, saulē sakarsu�os plecus un nejūt ne dusmas, ne īgnumu. Viņam ir labi, ka viss tik ātri un negaidīti atrisinājies, ka viņ� kļuvis brīvs, ka vairs nesaista ne zvērests, ne pienākums, ne bailes. Tā bija īsta viņa dzim�anas diena, līdz kurai, �ķiet, viņ� nebija dzīvojis.

� Salīgsti mieru, � māte pārmet krustu Saveram, � nerunā pretī, tu aizvainoji ne tikai mūs, bet pa�u dievu.

� Neraudi. � Viņ� meklē vienkār�us un saprotamus vārdus, toties sevī jūt neizsakāmu spēku. � Simti izglītotu cilvēku dzīvo bez mācītājiem, nepazudī�u arī es. � Tas spēks jau kuro gadu krājās viņā, guļot krustā vecāku nabadzības un apzeltītu altāru priek�ā, valkājot melnu klēriķa tērpu, kas prasa pazemību un samierinā�anos, kā arī bu�ojot resn-pirkstainas, gredzenotas priesteru rokas, skaitot brīnumainas lūg�anas ērģeļu pavadījumā un zinot, ka nav kam tās uzklausīt. Tas auga, ar nepaklausīgām lūpām atkārtojot zvērestu pēc zvēresta tai skaistajai idejai, kas gadu tūksto�os cilvēku tomēr pakļāva garīgā verdzībā, kamēr viņa rētainajā un sarepēju�ajā dvēselē nobrieda atklāts dumpis. � Pietiek, māmiņ, tagad nekas vairs nav grozāms. � Viņ� grib sacīt, ka pats dievs vainīgs, nobriedinādams cilvēkos neiedragā-jamu gribu pretoties un līdz ar to ļaudams viņiem nostāties sev blakus, tomēr baidās palikt nesaprasts, tāpēc tikai bilst: � Nevajadzēja viņam ar to kruķi ... Zirgu ta�u nekad nav sitis . . .

� Es nezinu, dēliņ, abi esat vīrie�i, un tu pie tam skolots, es tikai jūtu: pienākusi nelaime. Kur tas redzēts! . .. Pat �andarmi mums tagad tādi kā radinieki, alla� atjāj, apciemo . ..

� Un tētis no viņiem kaut ko jau iemācījies, � Savērs rūgti vīpsnā un nesteigdamies bā� kabatās savas mantas, bet atvadīdamies bu�o mātes karstos, no sviedriem un asarām sāļos vaigus. � Es neesmu laupītājs, māmiņ, un bez vajadzības viņ� niknojas. Jūs abi kop� mazām dienām esat centu�ies man iepotēt, ka jāmīl taisnība un godīgums, tāpēc es citādāk nevaru. Tas mācītāja amats nav vērts nevienas tavas asaras. Tu zini: pats dievs bija spiests nomirt uz krusta, lai vieni cilvēki viņu iemīļotu, bet citi no tā sakrātu sev bagātību. PietiekI

Māte lej gau�as asaras un, pieķērusies viņam pie rokas, seko līdz pa�ai pilsētiņai, bet pēc tam ar saiņa otru pusi aizsteidzas uz baznīcu meklēt aizbildniecību dēlam. Saveram �ēl mātes, tomēr viņ� zina, ka ar �ēlastību vien nav iespējams palīdzēt. Viņ� vēl brīdi pastāv, pamāj ar roku un lēni aizsoļo uz staciju, no kuras tēvs ir vedis viņu divjūga ratos un pat bu�ojis roku.

Dēlam! . . . Rek�tis noskurinās un kā briesmīgāko aizvainojumu vēl jūt uz rokas tēva lūpu aukstās trīsas. Bet pēcāk tam dēlam � ar kruķi pa sprandu, pat ceļamaizi neļāva paņemt. Kā uztaustīt robe�u, no kuras sākas pazemības un baiļu izraisītā godbijība, kas vienu cilvēku atdala no pārējiem un nostāda blakus dievam, un kā sajust, kad tā beidzas, kad liktenis atkal nosvie� izredzēto viņiem zem kājām? Kāpēc tāda godbijība neiznīkst, bet, nodzīvojusi savu laiku, pārvēr�as naidā? Kāpēc lieliska ideja no viena cilvēka pieskāriena vēl vairāk iemirdzas, kļūst skaistāka, bet cita rokās tā kļūst riebīga un atbaido�a, glu�i kā neierobe�ota vara un varmācība? Kāpēc viena un tā pati doma pārestību cietu�ā lūpās skan kā atpestījums, bet varenā pavēlēs tā pārvēr�as lāstos?. . . Tagad �o mīklu atminējumu zina ikviens, ta�u Grudskim vēl arvien vajadzīgi lietiski pierādījumi: veries, dzīvē tā gadās un tā negadās . . . Doma apraujas, aizlēk�o, un atkal viņ� redz sevi stipru un jaunu staipāmies uz stieņa un ar bērnu baru skraidām ap skolu. Pēc tam viņ� lasa, lasa dienu un nakti, meklēdams atbildi mīklai, kamēr aizmieg uz aizliegtām grāmatām.

Dīvaina bū�ana ir atmiņa: jo vairāk vajag, jo vairāk tā spēj sevī ietilpināt un pēc tam aizcērtas kā ar noslēpumiem piestampāts seifs, un āmen: strauji atsteigu�ās vecumdienas nav pielūdzamas ne ar pātariem, ne pilulām.

Nepalīdz pat mūzika. Savērs pret to ir bezgala jūtīgs. Sērīga melodija kutina rīklē, liek raustīties plakstiem, izspie� asaras. Viņ� apbedī ne tikai Karosu. Kopā ar biedru izvada arī vairākus savus gadus. Viņ� glu�i kā patlaban redz sev blakus Taduku un lieliski atceras, kā māte pēc krietnas aizkavē�anās atveda viņu uz klasi.

� Nupat no ganāmpulka, � viņa saka un vainīgi smaida.

Zēniņ� satuntulēts, aptīņāts ar villainēm, ģērbts pa�austos vadmalas svārkos un tādās pa�ās biksēs, pa�austa audekla kreklā, alk�ņa mizās krāsotā puska�ociņā, ķoka tupelēm kājās. Pats zēns Tads neveikls, saguris, ar sviedros salipu�iem matiem, atpogājis visas drēbes līdz plikam, sviedru �vīkām izraibinātam vēderam.

� Aizpogājies! � �ķiet, it kā �obrīd māte dunckātu viņu un taisnotos: � Mēs ļoti steidzāmies.

� Un divus mēne�us nosebojāt, � Rek�tis smejas. � Bet kāds būtu tavs vārds? � viņ� jautā jaunulim.

� Tadeu�s.

� Tādu karali neesmu dzirdējis, toties bajāru Tadeu�u bijis atliku likām. Vai gribi mācīties?

� Nē. � Zēns pat noskurinās.

� Kāpēc ne?

� Tēvs saka, ka skolotos nemīlot ne dievs, ne karalis.

� Toties cilvēki godā.

� Cilvēki! � jaunulis noņurd un piemetina: � Ja jau vajag, varu palikt. Man vienalga, kur. � Viņ� pieiet pie �etrvietīga sola, iedunkā malējo skolnieku un saka: � Pavirzies, visu neaizņem�u.

Tagad viņ� miris. Bet kāds patiess, kāds resnvēderis bija bērnībā! Vingro�anas stundā tik tikko spēja saliekties. Gan kājas līkas, gan ēda kā trusis � kustinādams degunu. Pat pie tāfeles, krupis Tads, atrada izdevību uzkost.

No �īm vienkār�ajām domām Savērs pavisam noskumst un, nespēdams nociesties, pagrie�as uz nelaiķa pusi. Ilgi vēro bezjūtīgo seju un gandrīz vai apraudas. Viņam aiz muguras nozīmīgi iekrek�ķinās īla. Rek�tis nobīstas, izslējās, tomēr atkal atslābina muskuļus. Arī viņa domas ir juceklīgas. Kāda atmiņa, kāda galva bija �im vīram! .. . Gadījās, ka izlasa grāmatu un kā telegrāfs notark�ķina no galvas. Un tagad viss būs jāaprok. Vēl ilgi doma dzenas pakaļ domai, kamēr no atsevi�ķu notikumu drumslām acu priek�ā ar mokām uzaust viņu pēdējais strīds. Varbūt arī pirmais, tikai ļoti svarīgs.

Tas notika bibliotēkā. Viņ�, kā arvien, uzmanīgi �ķirstīja enciklopēdiju un, pēc viņa prāta, atradis kādu kļūdu, uzmanīgi pārsvītroja tekstu un ierakstīja savējo. Bet, ja sanāca vairāk, uzlīmēja jau iepriek� sagatavotu ar iespiedburtiem izraibinātu papīra strēmeli. Alfabēta kārtībā viņ� tajā ierakstīja pat visus savus kritu�os biedrus, ielīmēja da�u attēlu un ar melnu tu�u nosedza tos attēlus, kas viņam nepatika.

� Ko jūs �eit darāt? � reiz jautāja vadītāja, kura ārkārtīgi uzticējās Rek�tim un ļāva viņam strādāt pat svētdienās.

� Atjaunoju patiesību un taisnīgumu, � viņ� atbildēja.

� Jūs bojājat grāmatas, valsts mantu.

� Tu, manu putniņ, varētu sacīt paldies. Jūs ta�u neko nezināt par mūsu jaunību. Re, �o karavadoni, kur� izglāba Maskavu no baltajiem, es pats pazinu. Kristāls �ā cilvēka

dzidruma priek�ā ir tikai bālgans stikliņ�, bet kas �eit rakstīts? Kaut kādi salti, ierēdnieciski vārdi.

� Vienalga. � Viņa stāvēja pietvīkusi, noskaitusies un nespēja atrast piemērotākus vārdus. � Jums nav tiesību. Katrs enciklopēdijas sējums ta�u maksā piecus rubļus.

� Patiesībai nav cenas, manu eņģelīt. Tas ir mans pienākums, jo es zinu un esmu redzējis.

Viņa pārskaitusies piezvanīja uz miliciju. Jauns puisis formas tērpā tikai paraustīja plecus, pa�ķirstīja lielu kaudzi sabojāto sējumu un sacīja:

� Mēs nejaucamies politikā.

� Un galīgi nepareizi, jaunais cilvēk, � Savērs sāka mācīt viņu. � Galīgi nepareizi. Mūsu laikos no politikas nav iespējams paslēpties nedz zem cisām, nedz zem �ineļa. Kad es biju tavos gados, politika bija mana garīgā barība.

Ienāca Tads. Viņ� uzmanīgi noklausījās meitenes sūdzību, pa�ķirstīja enciklopēdijas smagos sējumus un jautāja:

� Vai sen tu �itā?

� Es neatceros, kad, biedri Karos, ta�u viņ� jau paguvis sabojāt divdesmit se�us sējumus, � vadītāja aizsteidzās priek�ā. � Mēs ļoti uzticējāmies biedram Rek�tim, nepārbaudījām, ļāvām nest arī uz mājām.

� Cienījamo skolotāj, tas tomēr ir noziegums, � Tads neviļus pateica.

� Noziegumu pastrādājat jūs abi, visu slēpdami no jaunatnes. Viņai tas jāzina.

Tads ilgi skatījās uz sagatavotajām strēmelītēm, tu�u, zīmuļiem un līkām nagu �ķērītēm, kas atradās nelielā bārdas skujamā aparāta futrālī, un rūgti vīpsnāja. Grūti bija saprast, ko viņ� tobrīd domāja.

� Savāciet, meitenīt, tos bojātos sējumus, � viņ� beidzot nolēma, � atsūtiet uz manām mājām, un es jums no savas personiskās bibliotēkas iedo�u jaunus. Norunāts?

� Tu neiedro�ināsies to izdarīt! � Savērs protestēja.

Tads tikai pa�ūpoja galvu un, neko neteicis, aizgāja. Nākamajā dienā Karosa uzdevumā viņu pie sevis ataicināja Grudskis un, cie�i aizvēris kabineta durvis, uzbēra ogles, kā nākas:

� Par tādām lietām biedrs Kaross tev varēja iegriezt mājas arestu. Pats nezinu, ko viņ� tev varēja izdarīt. Tomēr tas nav galvenais. Ko tu ar to panāksi?

� Nav tava darī�ana. � Sis fakts ļoti aizvainoja Rek�ti. Viņa vislabākais skolnieks, viņa Tads, baidās aprunālies ar

viņu kā līdzīgs ar līdzīgu. Tas nudien nav vīri�ķīgi. � Varbūt tu, Gir�, esi aizmirsis, kā, iespiedis padusē burtnīcu, skraidīji pie manis uz politstundām?

� Neesmu aizmirsis. Ta�u biedrs Kaross lūdza jums izskaidrot ...

� Neskaidro man, bet palīdzi.

� Es neko nevaru.

� Tad stāvi vismaz klusu. Ne vienreiz vien esmu tev rakstījis, ta�u tu tikai zobojies un liki man sacerēt memuārus. Veselu grāmatu noliku tev uz galda, bet tu līdz �ai dienai stiep garumā: nedz publicē, nedz noraidi.

� Tajā, skolotāj, ir it viss, nav tikai literatūras. Kaut ko publicēsim, ta�u enciklopēdija nav memuāri.

� Tā man ir vienīgā iespēja pateikt patiesību.

� Neņemiet ļaunā, tas ir vecuma marasms, nonāk�ana bērna prātā! � Grudskis iesaucās, atstāja Rek�ti vienu kabinetā un kaut kur aizgāja, bet, atgriezies kopā ar Tādu, runāja nesalīdzināmi maigāk: � Skolotāj, vai tad mēs abi esam tā noguru�i un novecoju�i?

� Tātad jūs abi neko neatceraties? Es arī pie tevis, Karos, biju, rādīju un izskaidroju visus materiālus, bet tu tikai kliedzi: tā vecā inteliģence arvien kaut ko sadomā. Velni, ne cilvēki. Nezini, no kuras puses gaidīt viņu izdarības. Un, ja pastāvīgi jums nedraudēsi ar pirkstu, velns zina ko pastrādāsiet. Jūs no visa kā iztaisīsiet karikatūru.

� Varbūt, varbūt, � Tads mierināja viņu. � Bet kāda te vaina enciklopēdijai? Kāpēc tev jāzobojas par sevi?

� Es par sevi, un tu � par patiesību, � Savērs joprojām aizstāvējās, tomēr juta, ka arī �ajā pēdējā kaujā galīgi zaudējis.

� Kā tu zini, kas tajā ir patiesība un kas meli? � vēl atklīst Tada balss un izgaist soļu �ļūco�ajās skaņās.

Cilvēki nāk un nāk. Zālē ir smacīgi un karsti. Un pēk�ņi Kaross viņam tikpat kā atroceniski blie� no �ķirsta:

� Dzīve mūs māca citādāk!

� Dzīve? . . . Māca? . . . Tam, kur� pirmais pateica �o frāzi, es ieliktu vieninieku! � viņ� strīdas glu�i kā jauns. � Ar tādiem vārdiem var attaisnot katru muļķību. Mēs mācāmies nevis no dzīves, bet no darba pieredzē izkristalizēju�ās un dzīves praksē attīrītas visjūtīgāko un visprātīgāko cilvēku gudrības. � No tādas runas Tads ļoti baidījās. Visi latīņu un grieķu vārdi viņam bija nesaprotami, toties aizdomīgi.

� Es tikai tāpat vien. � Viņ� beidzot atkal apklust, saliek rokas uz vēdera un sastingst, tikai viņa vārdi vēl skan zālē: � Biedri Rek�ti, prezidijā neklājas gulēt!

Raugi, par ko viņ� apsauca mani! Savērs priecājas par jauno domu tikpat kā par sve�as lentes gabalu, kas palīdzējis viņam salīmēt pārtrūku�u filmu. Tātad aizmigu! Viņam nav svarīgi, ka sve�ā lente ir lielāka formāta, ka tai cita krāsa, tomēr tā atdzīvina sen apdzisu�as domas. Cik garu sarunu nācās atkārtot, lai atcerētos, par ko viņ� toreiz apsauca mani. Nudien aizmigu. Glu�i kā �odien redzu: ērti atbalstīju galvu un iegrimu pārdomās .... �ķiet, astoņpadsmitajā vai deviņpadsmitajā gadā sē�u mītiņā. Visapkārt sarkani karogi, sprauslā apsegloti zirgi. Mēs strīdamies, nesaudzēdami ne biedrus, ne ienaidniekus, pēc tam balsojam par steigā uzrakstītu rezolūciju. Es pirmais paceļu roku, galva noslīd ... un � blauk�! � pret galdu. Visa zāle � ha, ha, ha! . . . Es skatos apkārt un nevaru saprast � kāpēc? Taustos pēc zobena pie sāniem, bet viņi � vēl vairāk smejas. Tikai starpbrīdī Kaross aizveda mani sāņus un ar pavasara pērkondārdiem paskaidroja:

� Kaut velns parautu to veco inteliģenci! Tās priek�ā tu esi tikpat kā pliks. Apbruņojies ar priek�lasījumu � viņi �āvājas. Izej uz tribīnes bez tā, runā saviem vārdiem � viņi slēpjas aiz latīņu �argona. Pagādā viņiem pūtēju orķestri � viņi prezidijā guļ. Kauns, velns lai parauj. Tads troksnis, Tads gods, bet visu cienītais vecais darbinieks savos svētkos liekas uz auss.

� Ne tu mani cildini, ne tu mani lamā, � Savērs aizstāvas kā prazdams. � Ja tavam godam nebūtu vajadzīgs manējais, tad nezin vai kādreiz atcerētos. Un nerunā man par revolūciju kā boļ�evizējusies svētule.

� Bet kā viņa runā? � Kaross kļūst pat zils.

� Nekā. Viņa tikai atdarina, aizvien pārcenzdamās, apkārt skatīdamās un briesmīgi baidīdamās, lai tikai, pasarg dievs kādam nerastos aizdomas par tās naidīgumu. Tāpēc arī ienaidniekiem par prieku zveļ da�as asis vairāk pa kreisi nekā īstais revolucionārs. Varbūt arī kauns atzīties, ta�u manā vecumā jau jāatvadās no aktīvas sabiedriskās darbības. Ve�a veselībai tā ir pārāk bīstama, jo revolūciju nav iespējams mantot. Tai pa�ai jāizvēlas labākie. Un lai dievs dod, ka es, galīgi novecojis un nonācis bērna prātā, nesāktu domāt citādāk.

Tads ar cēlumu pārsātināts sasprindzinājums vēl vairāk nogurdina viņu. Aina izgaist. Apziņa satumst. Saveru atkal pārņem bailes un nedro�ība: nē, �ķiet, es tā nerunāju. Un ne jau par to viņ� mani rāja. Tads ta�u ir labs. Viņ� bija Tads zvirbulēns. Arī mācījās grūti. Viņa prāts bija kaut kāds lauciniecisks, bez lielākas izdomas, bez lidojuma, līdz sērīgumam vienkār�s, no tēva mantots kopā ar dunkām un platu, divsprād�u jēlādas siksnu. Pat apcirpts viņ� bija mājās, mātes izrobots, uzliekot galvā podu, apstrādāts glu�i kā jērs ar aitu cērpjamām dzirklēm, toties atmiņa viņam bija labāka nekā Sokrātam. Viņa smadzenes strādāja tikpat kā patentēta elektroniskā skaitļojamā ma�īna. Tādu atmiņu labi paskolojot, no viņa varēja iztaisīt di�u cilvēku. Di�u!

Savērs atkal redz Karosu Taduku, iegrimu�u grāmatās. Zēns neko ap sevi nemana un nedzird: dzīvo rakstos. Ko izlasa, to ar mietu neizsitīsi no viņa galvas. Savērs mīl Taduku kā dēlu, ģērbj viņu, baro un arvien pamāca:

� Nelien pirmajās rindās, tu vēl esi par mazu.

� Es izaug�u, � zēns apsolās.

� Tad arī nostāsies priek�galā.

� Es gribu tagad.

� Saku tev: kad izaugsi.

� Bet kā es izaug�u, ja visi mani aizsedz?

� Kā pratīsi.

� Bet kālab tā pra�ana, ja stāvu beigās?

� Neesi uzpūtīgs, ja priek�ā nostājas pārāk mazs, lielie viņu vai nu sabradā, vai, pacēlu�i augstāk, pārvēr� par nerru.

Taduks skatās pēc draugu palīdzības, bet, nesagaidījis to, ķeras pie cita līdzekļa:

� Es nemaz neesmu mazs, tikai manas kājas ir līkas.

� Iztaisno tēs un būsi Gulivers! � bērni klaigā, un viņ�, liekas, nenoskai�as, tikai piemiedz acis un, sa�ņaudzis dūres, vērīgi ielūkojas katrā asmēlī.

Nerātnis jau tad kāroja tikt barve�os, Rek�tis uzsmaida it kā nelaiķim, it kā pagātnei un atkal atceras: bet pēc tam tvēra visus pa vienam, kur� tikai nelaida viņu uz priek�u, un dauzīja pēc kārtas. Gāza no kājām pat siiprākus un vairāk pārtiku�us. Gadījās, ka ieķeras, bet, dabūjis sitienus un spērienus, nelai� vaļā, kamēr pretinieks piekūst un piekusu�o � pieveic.

Neatlaidīgs bija un Tads arī palika. Tikai tagad vairs nav tie laiki un arī cilvēki pavisam citādi. Preferansā iegūtās kapeikas ar zīmuli aprēķina līdz pēdējai, toties laukos sapūdē tūksto�iem rubļu.

Ne jau medībās pagāja mūsu universitātes. Mācījāmies visneticamākajās vietās: karceros, nometnēs, slimnīcās, jo mums bija jāzina, par ko un ar ko mēs esam. Kurp iesim tālāk. Toties tagad Kaross, pats neko nesaprazdams, mēdz klāstīt citiem:

� Tur galvas nav tādas, tās zina, ko dara.

Tās varbūt zina, bet tu?. . . Ko tu nēsā uz saviem pleciem?

Grodņas nometnē es no kāda gūstekņa cik necik iemācījos angļu valodu. Sve�us vārdus iegaumējot, pat nāve nelikās tik briesmīga. �To dead� � mirt. Tā sakot, pārņem kaut kādas skumjas, nevis bailes. Reiz pat Karosam ieteicu apmeklēt angļu valodas vakara kursus, bet kur nu!

� Lai viņi mācās mūsu valodu, � viņ� atbildēja.

� Kādi viņi?

� Angļi.

Pa kuru laiku gan viņ� paguvis tā pārvērsties? Viņam līdzīgie savos dārzos tad arī ceļ komunismu, bet es �o mācību dēļ nokļuvu pat cietumā . . .

Savērs nekad to neaizmirsīs: katra detaļa, visniecīgākais sīkums iespiedies dziļi atmiņā un līdz �ai dienai liek iekarst asinīm. No tiem skatiem viņam pat vieglāk stāvēt goda sardzē. Viņ� izslējās, it kā staigādams pa dzimto pilsētiņu, un, sastapis Taduka tēvu, slavē viņam savu labāko skolnieku:

� Lielisku dēlu audzināt, neallaidīgu un �aklu.

� Labu, � Pijus Kaross, neskatīdamies acīs, piekrīt, � tikai sev.

� Protams, kam tad citam! Es negrasos jums atņemt viņu.

� Ja tā, tad visu labu. � Kaross pagrie� sāņus aiztūku-�ās acis un pat nesniedz roku. Saveram briesmīgi neērti tā �ķirties ar skolnieka tēvu, tāpēc viņ� viscaur notvīkst un, sekodams nopakaļ, uzrunā aizejo�o:

� Kā tad dzīvojat?

� Dzīvojam.

� Kā darbs?

� Tāpat arī darbs: viens rakņāju, bet septiņi knābājam. Pēc Kristus kodeksa: no tumsas līdz tumsai.

� Karosa kungs, �is kodekss ir novecojis. Radu�ies jaunāki.

� Zinu, � viņ�, nepacēlis galvu, saka un ne no �ā, ne no tā sāk bērt kā no satrunēju�a maisa: � Neniciniet vecus likumus. Un nepalaidiet muti pret dievu. Ar pieaugu�ajiem rīkojieties pēc sava prāta, bet bērnus neaiztieciet! Piebāzīsiet pilnu galvu, un bērns piekakās cietumu, labāku dzīvi neieraudzījis. Man vajadzīgs strādnieks, nevis dīkdienis kungs. Te arī beigas visām mūsu sarunām.

� Ta�u zēna klātbūtnē ... � Saveram pietrūkst vārdu.

� Lai klausās un lai zina: ne jau no jūsu ķecerīgās daiļrunības viņ� ēdīs maizi. � Pat nepaceļ cepuri un kumuro prom, vilkdams aiz sevis Tādu pa stāvām kāpnēm uz Mau�as Grudska krogu.

Lai redz! Ak dievs, cik jauki būtu dzīvot uz zemes, ja acis vien veidotu cilvēka pārliecību. Tomēr visbie�āk nav iespējams ticēt pat tam, kas redzams. . . Sirds sāp, skatoties, kā dzīvo �is Kaross: liela, noskrandusi ģimene. Abi viņa brāļi, �andarmu aizdzīti, pazudu�i kaut kur Krievijā, bet policija neaizmirsa arī viņu, tiklīdz apkārtnē kaut kas atgadījās. Ļaudis runāja, ka pazudu�o jaunākais brālis tāpat neesot vairījies no sve�as mantas, ja tikai atradis kaut ko, kas nav labi nolikts . . .

Ļaudis daudz runāja un joprojām runā, bet Rek�ta acu priek�ā arī tagad stāv drēgns, bedrains klons ar zemē iedzītām gultu un galda kājām. Neēvelētie dēļi nokasīti ar maizes nazi, un to spuras saslēju�ās glu�i kā no aukstuma. Viens galda stūris izrobots un nosmulēts, grie�ot tabaku, otrā stūrī izurbts caurums skala turētāja novieto�anai. Uz krāsns uzsviestie bērni blen� lejup ar spīdīgām pelēnu acīm. Taduks ku�ina �ūpulī vienu, bet otru paņēmis klēpī un �ūpuļdziesmas vietā dzied tēva neķītrību:

�u�i, guli, meitas bērns,

Gan tu pats drīz meitās iesi...

Vecais Kaross smejas, bet māte pie loga ar nazi meklē utis vecākās meitas matos.

� Solu! � Kaross iesaucas un graiza tālāk tabakas kātus.

Sieva nedzird. Viņas ausu bungādiņas dabūju�as pārāk

daudz triecienu. Kaross ar kāju pastumj izļurkātu soliņu un, piegājis pie sievas, atroceniski triec viņai pa seju.

� Lai tu labāk redzētu, ja esi kurla, � viņ� paskaidro un atgrie�as pie tabakas. Karosiene uzsmaida ciemiņam kaut kādu izstaipītu gumijas smaidu un, izvalbījusi acis, skatās, baidīdamās mirk�ķināt, lai nesāktu birt asaras. Kaross trin nazi pret akmeni un jautā:

� Kālab atnāci?

� Kāpēc dēlu vairs nelai�at uz skolu?

� Tāpēc, ka jūs manus bērnus neauklēsiet.

Izskatījās kā me�onis � līdz trim neprata skaitīt, bet ceļu uz policiju atrada! Saveram kļūst silti un smacīgi, tomēr viņ� lieliski atceras pirms daudziem gadiem redzētus skatus. Revolūcija bija nepiecie�ama kā gaiss, viņ� murmina un redz, ka Taduks skrien pie viņa. Zēna seja pār�ķiebta, no sasprindzinājuma kļuvusi zila... Tik tikko spēdams atgūt elpu, viņ� iesaucas:

� Skolotāj!.,. Skolotāj, policija! Tēvs teica, ka mūs abus sapūdē�ot! . . .

Un policija jau ir tepat. Rek�tis metas �urp, metas turp, savāc bīstamāko un bā� Tadukam aiz krekla, ar pinekli cie�i savelk vidukli un pamāca:

� Ieroc vai krūmmalā sadedzini.

� Bet vai drīkstu izlasīt?

� Drīksti, tikai neiekrīti. Un, pasarg dievs, nerādi tēvam.

� Zinu.

Durvis atveras un izlec no eņģēm.

� Rokas aug�ā!

Viņ� neceļ rokas un mierīgi saka:

� Vai jūs nevarētu pieklājīgāk? �eit ta�u ir skola, un es neesmu viens.

� Kas tas Tads? � Tie sagrābj Taduku.

� Skolnieks.

� Ko viņ� te dara?

� Dīvains jautājums: ko skolnieks dara skolā?

Un Taduks aizskrien.

Rek�tis vairs nezina, ar ko beidzās viss �is notikums. Viņu apcietināja un aizveda uz �auļu spaidu darbu cietumu. Policistiem pietika ar to, ko tie atrada viņa mājās.

�ī aina kaut kur izgaist, un Savērs sev jautā: nezin vai goda sardzē drīkst slaucīt asaras? Ak pasaulīt, ja arī deguns top mikls! Bet kā lai to iz�ņauc �ajā goda vietā? Viņa kājas jau kļuvu�as smagas kā bluķi, un kurpēs tām vairs nepietiek vietas. Cik labi tagad būtu apsēsties, atlaist vaļīgāk kurpju saites un iebāzt kājas remdenā ūdenī. Ta�u vēl labāk būtu likties gar�ļaukus. Tikai visapkārt drūzmējas cilvēki, vīst zaļumi un atņem pēdējo skābekļa malku.

Tā bija: pie pulka karoga ar kailu zobenu spēju nostāvēt vairākas stundas, grīda caur vecu zābaku zolēm kļuva mitra no sviedriem, toties man � nekas, biju kā no dzelzs. Domāju, ka veselības pietiks diviem simtiem gadu . . . Bet Ta-duka vairs nav. Tāda tīrradņa! Savērs saprot, ka atmiņas tikai tad ir spilgtas, ja tās kaut kādā veidā saistās ar tagadni, tomēr �ķirstā gulo�ais � tagad visa viņa pagātne un nākotne.

Varbūt arī mana nākotne ir tikai �ī diena. Tikai �ī. Viņ� jau neko vairs nevar uzticēt rītdienai. Viņ� sarauc pieri un pārmet sev, ka toreiz aizmirsa pajautāt Tadam, kur viņ� nobāza ļoti grūti iegūto literatūru? Arī Jadvigas ģīmetni. Vienīgo un pēdējo. Savērs redz, kā, viscaur pietvīkusi, viņa kaut ko ātri raksta, noskūpsta nelielo kartona gabaliņu un pasniegdama taisnojas:

� Tikai nelasi tagad. Te es esmu ļoti neglīta. Fotogrāfs steidzās un sabojāja ...

� Paldies. � Savērs paņem ģīmetni, nepaskatījies iebā� svārku kabatā un, uzmetis skatienu Jadvīgai, nokaunas par savu biklumu. Bet viņa stāv drebēdama un gaida Savēra spriedumu, gatava par vienu vārdu atdot viņam savu skaistumu, jaunību un to ārkārtīgi lielo, no pa�as neatkarīgo tieksmi turpināt sevi, ko atnesusi uz �ejieni ar pirmo kliedzienu, kas audzis viņā un briedis kopā ar apkārtējo dzīvības pilno pasauli un skaļā balsī ierunājies tikai tagad, kad viņ� nostājās tā sauciena priek�ā un nevarīgi nolaida rokas. Rek�tis vēro viņas trīco�ās, sīkām sviedru lāsītēm norasoju�ās lūpas, atvērtās, kaut kāda pazemīga pienākuma un baiļu pārpilnās acis un pats nejūt, ka �ī mīlo�ā cilvēka svētā pazemība cildina arī viņu, paceļ, atrauj no visa, kas ir niecīgs, tuk�s, kas daudzos gados izdomāts, un nostāda blakus tam spēkam, kur� visu kārto un paklausa tikai rado�ai balsij. Viņas dēļ Savērs varēja izdarīt visu: nodot biedru, zaudēt dzimteni, alsacīties no mērķa un idejām, varēja tās vēl vairāk slavēt un pakļaut tam visvarenajam spēkam, ta�u viņ� neizdarīja neko. Vienīgi skatījās uz Jadvigu un sevis dēļ neredzēja viņu. Tads upuris viņam likās pārāk niecīgs un parasts. Savērs, sakodis zobus, noskurinās, it kā gribēdams atkratīties no kādas vēlē�anās pretoties un nepadoties nekam, kas, viņaprāt, varētu kaitēt un sagraut to brīni�ķo, garās bezmiega naktīs radīto pasauli, un, labi nezinādams, kāpēc, saka:�

� Tagad, bērniņ, nav laiks. � Un viņ� domāja, ka ar �iem tuk�ības pilnajiem vārdiem pacēlies vēl augstāk, no kurienes atliek tikai pavēlēt un valdīt citus. Sie vārdi hipnotizēja viņu: jā, viņam ne vien jābūt, bet viņ� jau arī var būt ciTads, un viņ� Tads būs! Neviens viņu nespēs aizkavēt: ne vecāku griba, ne dievs, ne cars, ne mīlestība. Viņ� nekad un neko neņems, pats neatdevis. Viņam jāuzupurējas vecāku, Karos u, biedru, idejas, Jadvigas dēļ � uzreiz visu dēļ!... Tobrīd Savērs jutās bezgala liels un skaists, tomēr, paskatījies uz mīļoto un ieraudzījis, ka palicis nesaprasts, sāka �aubīties par savas rīcības pareizību, pēc tam nobijās un, pats to nemanīdams, laidās uz leju, kārodams tikai vienu � lai nspa-rastais mirkļa skaistums, kas viņu cildinājis, turpinātos iespējami ilgāk. Tomēr viņ� maldījās.

� Kas tev noticis, mīļais? � arī viņa brīnījās. � Kāpēc? Vai tie�ām esmu tik riebīga? � Ap�ilbusi no tādas nekaunīgas nepaklausības, viņa ar drebo�ām rokām ātri atpogāja blūzi, izkāpa no me�ģīnēm, kas viņu bija iespīlēju�as, un, ne ar ko neaizsegta, spēra soli uz Rek�ta pusi. Tas solis vēl mirkli pacēla viņu uz aug�u, atturēja, bet pēc tam ne�ēlīgi svieda aukstos dubļos, no kuriem viņa vairs nespēja izbrist bez dusmām, lepnības un vēl lielākas patmīlības, kas bradāja �īs svētās jūtas.

Sapratis, ko izdarījis, Savērs nometās ceļos, apskāva viņu, drebo�u un siltu, piespieda sev klāt un kā neprātīgs skūpstīja viņas rokas un kājas.

� Piedod, esmu vainīgs . . . Esmu maniaks, kaut kāds apmātais, tikai tā nepazemojies. Jadzīt, Jadvīga, es izdarī�u visu, es lūlīt, es nekad, nekad, � viņ� mēģināja atvainoties, ta�u vēl dziļāk gremdēja to pa�a radītajos dubļos. Saveram vajadzēja mukt kā apsvilu�am, vajadzēja atstāt viņu vienu, bet viņ� lūdza, kaulēja kaut kādu nekam nevajadzīgu piedo�anu, aizmirsis, ka tādu tiesību vairs nav ne viņam, ne viņai.

Jadvīga stāvēja kā pārakmeņojusies, dzisa, sala, kamēr caur niknām, nonicināta cilvēka asarām piespieda sevi pasacīt:

� Celies un nevārdzini sevi.

� Jadzīt! . . .

Viņa izslīdēja no klēpja, apģērbās, it kā atrastos istabā viena, un sve�ādā balsī palūdza:

� Atdod man fotogrāfiju.

Rek�tis piecēlās no grīdas, izņēma ģīmetni, apskatīja to un izlasīja: �Manam ideālam � Jadvīga�. Un datums.

�ie vārdi viņam bija kā pļauka, un viņ� izskrēja uz ielas. Gāja, neredzēdams ietvi, un ņirgājās par sevi: ideāls! Pārcilvēks! Arī Jadvīga ir labā. Kā viņa iedro�inājās? Kā viņai nebija kauna? . . . Sirdī nicināja sevi kā me�onis, kur� sapratis savu niecīgumu, un vēl meklēja, uz ko varētu izgāzt dusmas.

Rek�tis stāv un vēl arvien redz nelielu, ar sēpiju nokrāsotu kartona gabaliņu, kuru viņ� apmainīja pret cilvēku, un aizvien vēl dusmojas uz sevi, tomēr vainīgos vairs nemeklē. Viņ� netiesā un neattaisno, tikai atceras, pārcilā un sprie�, glu�i kā salta patiesība, kas neko ne�ēlo un nespēj nedz mīlēt, nedz piedot neceļos nokļuvu�ajam, neprot saprast un nostāties blakus nosodītajam. Viņam pat smieklīgi, ka pats kādreiz alcis uzupurēties, nepieņemdams nekādu upuri no citiem. Cik tas cēli, bet reizē arī bērni�ķīgi! �odien viņam sāpīgi, pat ārkārtīgi sāpīgi, tomēr mū�a galā viņ� laikam ir pelnījis tiesības brīdināt katru karstgalvi: uzupurē�anās � tā nav labdarība, nav �ēlastības dāvana tiem, kuriem trūkst drosmes, nav dēku dievinātāja pusaud�a risks un nav pat ar kvēpekļiem kvēpināts mocekļa oreols, � tā ir apzināta nepiecie�amība būt pirmajam un iemācīt �o mākslu citiem. Tās nav vientuļnieka mocības, meklējot sevi, bet aprēķināts cīnītāja solis, lai cildinātu savu ideju vismaz viena domubiedra acīs. Jā, cienījamo Rek�ti, uzupurē�anās, ja tā nerod atbalsi citu sirdīs, ir pa�nāvība, bet ideja, kurai nav sekotāju, ir māte, kas dzemdē �o noziegumu. Un tu darīji pareizi, kad pēc daudziem gadiem, izlasījis grāmatu par Tada varoņdarbiem un glu�i kā spogulī ieraudzījis savas kļūdas, atbrauci brīdināt skolnieku.

Un tā nav Savēra vaina, ka tā iznāca. Viņ� tikai gribēja palīdzēt Tadam, centās izglābt viņu no tām pa�ām kļūdām un sirdsapziņas pārmetumiem, kuri viņam nedod mieru arī �odien. Savērs pat nopriecājās, ka Tads viņu sagaidīja atplestām rokām un deva dzīvokli, ka tai stāvokļu at�ķirībai, kāda bija radusies, nav nekādas nozīmes, ta�u kļūdījās: Kaross tikai jokoja un uzlūkoja viņu kā nepiecie�amu pagātnes mantojumu, kas nekur vairs nespēj iekļauties. Tas aizvainoja Rek�ti, un viņ� kā cītīgs misionārs, gribēdams tikai labu, bet aizmirsis, ka arī pats kādreiz ticējis brīnumiem, sāka drupināt Al�a radīto darbu par Tādu kā visļaunāko elku, kas var kaitēt nepieredzēju�am, kā viņam �ķita, un neko neizproto�am viņa skolniekam. Viņ� sa�uta par katru rakstnieka skaisto izdomājumu un skanīgajiem vārdiem, bet rado�ajā lidojumā meklēja tikai kailus faktus, kuri viņam dod tiesības pakāpties augstāk un brīdināt nezinātājus: tikai neuzpūtieties, mani mīļie, un netēlojiet di�enos, jo dzīvē tā nav.

Kad dedzība pierima un atmiņā palika tikai vairāki polemikas karstumā pa�a pasacītie teikumi, kas pārvērtu�ies parunās, Savērs savukārt noticēja, ka viņ� nebija vis dusmojies, bet tikai rūgti zobojies par sevi, ka tajā grāmatā viņam, Saveram Rek�tim, pagrīdniekam un Taduka skolotājam, kur� visu atdevis savam mērķim, nezin kāpēc vieta neatradās. Viņ� nav arī izdarījis nekādu varoņdarbu: savas nepiesar-dzības dēļ ticis apcietināts un nokļuvis cietumā. Toties jaunajam Karosam par to � veseli divi simti lappu�u �ķidras balandu viras: kā viņ� skrējis, glābdams savu skolotāju, kā

naktīs lasījis un slēpis aizliegto literatūru, kā viņu mēģinājusi apcietināt, kā viņ� policistam kodis rokā un ar visiem rāmjiem izmucis pa logu. Pēc tam slēpies kapsētā, gulējis blakus satrūdēju�am grāfam . .. Zvērīgais tēvs, piesējis pie galda kājas, dauzījis viņu, mīļotā meitene atsacījusies no viņa, bud�i vajāju�i, viņ� tomēr visu izcietis un nākamajā dienā, uztūcis no zilumiem un asarām, izdalījis bezzemniekiem un sīk-zemniekiem lapiņas, kas aicināju�as cīnīties par gai�u rītdienu, un bez spēka pakritis uz usnēm apzēlu�as e�as. Tā pusdzīvs gulējis, nevarēdams pakustināt ne rokas, ne mēli, tomēr vēl spējis iesaukties:

� Visus nenotversiet!

Un tālāk viss risinājās kā svēto dzīves aprakstos: tajā sacerējumā gan divu policistu vietā radās pieci, gan Taduks krietni paaugās, apspalvojās, paguva izlasīt visvisādu fitera-tūru, izkonspektēt^pusi Marksa un paspīdēt ar cīnītāja stan-dartatjautību: _%

� Mēs vēl atgriezīsimies!

�os vārdus atkārtoja nakts, tiem pamāja kārkli, bet Taduks, ar zobiem ieķēries �andarma spalvainajā rokā, ņurdēja kā labi dresēts dienesta suns:

� Es it nemaz nebaidos no tevis, nolādētais melnsimtniek!

� Tpū! � Rek�tis saniknots skaļi nospļaujas un pietvīkst, ieraudzījis, ka cilvēki visapkārt satrūkstas. Un kālab fagad te spļaudies sabiedriskā vietā? viņ� norāj sevi. Kā prata, tā arī iedomājās pagrīdes cīņu tas skribents, kur� peļņu dala uz pusēm. Kā redzams, arī Karosam tik vien bija jēgas par to, lai gan pēcāk taisnojās:

� Tie ir Al�a izdomājumi un triki. Nekad viņam to neesmu stāstījis. Es viņu iesūdzē�u tiesā!

Skaidrs, ka neiesūdzēja. Dro�i vien aprunājās ar advokātu un, neatradis pantu, kas soda par pārslavē�anu, piekāpās. Bet naudu par to draņķi uz pusēm nodzēra. Neatstās ta�u rakstītājam visu godīgi nopelnīto honorāru.

� Pa�i atsūtīja, � Tads, nodūris galvu, joprojām taisnojas, un Rek�tis neiztur:

� Pagātnes kļūdas, protams, citādāk neizlabosi � tikai ar memuāriem. Tomēr kaut mazliet padomā arī par nākotni, tu ta�u audzini dēlu. Kā attaisnosi sevi viņa acīs?

� Jūs neticat? � Tads pat nodreb.

� Kāpēc ne, ticu, tikai domāju, ka neviens lielāks darbs nav jāiesāk ar meliem, jo tikai patiesība vienmēr ir revolucionāra. Turklāt arī tad, kad tā nekalpo mums. Un tālab cīņa

par to katru cilvēku automātiski nostāda mūsu rindās. Lai gan daudzi tagad rīkojas citādi: kamēr atmiņa laba, kamēr biedri dzīvi � viņiem nav ko atcerēties, bet, tiklīdz tā sāk vājināties, tad nu ņemas rakstīt memuārus un mācīt jaunos.

� Bet, goda vārds, tas viss izzīsts no pirksta. � Viņ� nezin kāpēc nenoskaitās, tikai lūdza klusēt.

� Ticu, ka, izlasot to draņķi, pat liecinieki nav vajadzīgi ... � Doma apraujas, un Savērs sev saka: lai jau! Kas bijis � bijis. Zēns palīdzēja, kā prata. Jaunatnei vajadzīgi lieli un skaisti paraugi. Bet kur lai tos katru dienu ņem, pa rindām trinoties? Es ta�u pats arī, gatavodams pilsētas revolucionāru albumu, par Karosu sastāstīju visādas blēņas. Un cik skaisti iznāca! Grāvra�a Pijus dēls, tikai �etras ziemas apmeklējis skolu un visus bērna gadus bijis ministrants pie prāvesta, tagad ir mūsu priek�nieks. Centieties tāpat kā viņ�, un jūs, bērni, būsiet slaveni un cienījami pilsoņi. Pēc tam visu to vēl ierakstīju enciklopēdijā . . .

Tads tā noskaitās par to ministrantu, ka nerunāja ar mani veselu pusgadu. Bet varbūt kaut kur citur tie bendesmaisi policisti arī sita zēnu? Ja rakstīja, tad laikam tā bija. Arī sprādzes sitiena pēdas labā vietā saglabāju�ās. Dro�i vien pats Kaross lāgā neatceras: Tads izbīlis bija pārņēmis nabaga knēveli! Nejau�i viss varēja atklāties. Beigu beigās arī es labi neatceros: bija vai nebija ministrants? Laika upes aiztecēju�as. Svarīgi kas cits: zēns atskrēja bez elpas un brīdināja. Paldies viņam arī par to . . . Savēra domas lēkā no notikuma uz notikumu, lido pāri aizmār�ības tumsai uz atmiņu saules apmirdzētām pasaulēm un jauc tās ar tagadni. Bet, jo lielāka aizmār�ība, jo gai�āka atmiņā saglabājusies aina. To neaizēno ne skumja mūzika, ne sērīgas sejas. Pat �opēna ģēnijs ne.

Tads bija labs zēns. Neaizmirsa, pagodināja arī mani. Uz svētkiem pagādāja kādu rubli. Katrā svinīgā sapulcē sēdināja sev blakus, iegriezās mājās. Ietiepās un ievēlēja kaut kādā komitejā, iecēla par kontroles ār�tata priek�sēdētāju.

� Mācīsimies no veciem revolucionāriem, � viņ� pateica kādā svarīgā sapulcē.

No �iem vārdiem Saveram kļuva kauns. It kā Tads būtu viņa parādnieks. Pamācīt � pret to viņam nav iebildumu, tikai ne tādā veidā. Tāpēc nenocietās un atbildēja:

� No manis vairs nav ko mācīties. Mācieties no manas jaunības.

Bet Tads kā metās virsū:

� Pietiek, nesludini ķecerības! Jaunie vēl septiņus gadus ar apķēzītiem papē�iem var skriet mums pakaļ, bet tik un tā nepanāks, � viņ� nokaunināja visu priek�ā, bet Savērs, negribēdams atmaksāt ar to pa�u, klusi viņam klāstīja:

� Es savus skolniekus, Tad, neiedro�inājos tā apsaukt, un tu ta�u esi priek�nieks, tev nav tiesību visu acīs nonicināt sevi un savu posteni.

Bet viņ�:

� Es nospļaujos par tavām �ēlabām! Labs lamuvārds ir mobilizējo�s spēks. Nebojā kopējo līniju! � Rek�tis skatās Tada piemiegtajās acīs un aizstāv savu cieņu, it kā tas notiktu patlaban:

� No uzkliedzieniem neviena patiesība vēl nav kļuvusi lielāka. Nekliedz uz mani, neesmu tavs dzimtcilvēks. Abi strādājam vienam mērķim, un vēl nav skaidrs, kur� labāk.

Pēc tam Alsis, noklausījies �o teicienu, ievietoja to grāmatā, gatavojot otru izdevumu, un mani pārvērta par nekauņu. Bet Kaross toreiz ta�u runāja pavisam citādāk.

� Nu, lai paliek, � viņ� nomierinājās. � Domā, kā proti, tikai netraucē mums strādāt. Un nestāsti, Rek�ti, tiem dzel-tenknābjiem par revolūciju kā par labi izvārītu bor��u vai kādu citu ikdieni�ķu lietu. Tas ir varoņdarbs, jaunatne lai zina, ka mēs darījām visu, veidodami tai gai�u nākotni. Lai viņa tic un pateicas par to tādiem kā tu.

� Tavā vietā es viņiem sacītu citādāk: gribēdami iepazīt, nesteidzieties noticēt, jo vislielākais iepazī�anas spēks ir �aubas.

� Tu esi jucis! � Kaross palūkojas apkārt un nopriecājas, ka, viņa uzkliedzienu sabiedēti, blakusstāvētāji ir pazudu�i.

� Nemaz ar ne, tomēr arī tev nav ko baiļoties: ar to, kas pārliecinās �aubīdamies, tikai iesākums ir grūts, bet ar lētticīgajiem mēs abi vēl ne reizi vien dabūsim pamocīties. Pēc pirmās neveiksmes no viņiem radīsies tik daudz ienaidnieku, ka pat tādi cietpauri kā tu sāks saprast: vissliktākais pesimists ir mūsu pa�u pieviltais optimists. Un �ie vārdi nav mans izdomājums.

� Ticu, es jums ticu, � Teds mēģina izgrozīties. � Es visu daru no sirds.

Savērs tomēr ir nepielūdzams. No satraukuma galvā ieplūdu�ās asinis sasilda katru smadzeņu �ūnu, un viņ� atkal jūtas jauns un spēcīgs:

� Vadītājam ar sirdi nepietiek. Viņam ne tikai jājūt, bet arī jāsaprot, ko viņ� prasa no citiem. Karsta sirds un vēss prāts � kur �ie divi tikumi sastapsies, tur sacelsies

vētra. Vai dzirdi? Fa�isms! Tā, �ķiet, rakstīja Nī�e. Turpretim mums vajadzīgs pavisam kas cits. Vēss prāts un karsta sirds mums abiem vēl jāpakļauj vairākuma gribai. Vai skaidrs? Kad no savas liesmas dzimst arī sava zinātne, tad cilvēks savas pārliecības dēļ nebaidās kāpt uz sārta. Bet tu nevari vai negribi �īs trīs lietas apvienot. Tev sirds tuvāka tāpēc, ka prāts palicis neattīstīts. Tev mīļāki nabagie, jo esi cēlies no viņiem, ta�u, ko drīkst dzejnieks, tas nav jādara vadītājam. Ne velti jezuīti sava ordeņa statūtos ierakstīju�i: rīcība, kas izdarīta stingrā pārliecībā par savu taisnību, kaut arī nav pareiza, nevar tikt uzskatīta par grēku. Raugi, no kā prātam un �aubām jāpasargā vadītājs. Vai jūti, kur es mērķēju? � Nekur viņ� toreiz nemērķēja, tikai no atmiņas bezdibeņiem, kas pēk�ņi bija pavēru�ies, citēja veselus traktātus. Tādu sve�u domu plūsma Karosu pārsteidza. Viņ� kļuva bāls, jo juta, ka skolotāja acīs nekad vairs neizkāps no īsajām bik�elēm, bet Savērs, atbrīvojies no visām va�ām, dzīvoja savu domu radītajā pasaulē un tāpēc nevarēja kļūdīties. Viņ� juta, ka ikviens pateiktais vārds � tas ir viņ� pats, viņa dvēsele, viņa miesa un asinis, kad ikviena �āda no sevis izrauta teikuma dēļ viņ� var iet ugunī un mirt, jo pēc viņa aizie�anas cilvēkos vēl būs dzīvas viņa patiesības un tikai pēc to nāves arī viņ� galīgi pārstās eksistēt. � Cik spo�s teorētiķis tu esi! Lai priecājas, lai pateicas, mēs paveicām, mēs viņiem izdarījām! ... Ja jūti, ka esi izdarījis visu, tad kāda velna pēc vēl kverni �ajā postenī? Ļauj darboties tam, kur� nupat sāk savu jaunradi. Revolūcija nav priek�mets. Tā ir ideja. Tai nav beigu. Tā turpinās arī tagad. To nedrīkst iekonservēt. Tā jāpilnveido. Revolūcija ir sabiedrības jaunība, nevis ve�u atmiņas par viņu paveiktajiem varoņdarbiem.

Tads izprata teoriju, tomēr bija vāj� psihologs un nezināja, ka normālam cilvēkam daudz grūtāk pateikt paldies nekā pa�am izdarīt. Un tā nebija viņa vaina, drīzāk nelaime, ka viņ� tikai taustoties bija iemācījies uzkrāt citu gudrības, kaut kā tās pielāgodams dzīvē, tomēr uzkrāto zinā�anu daudzums viņa galvā ļoti reti pārvērtās jaunā kvalitātē un oriģinālās domās tāpēc vien, ka ap�aubīt sve�u gudrību viņam nepietika īsta revolucionāra drosmes un zinātnieka sagatavotības. Un tālab viņu saistīja spārnotas, ne vienreiz vien dzirdētas frāzes.

�ēl, nav vairs vīra, ar labu vārdu viņam vairs nepalīdzēsi. Varētu pastrīdēties, paprātot, jo grūti izprast dialektiku, ja tikai da�as ziemas apmeklēta pamatskola, bet vēl

grūtāk, ja vara nokļuvusi pa�a rokās, kā arī saprast, ka jebkur� aizliegums arvien izraisa vēlē�anos pretoties. Ta�u arī mani cīnītāju rindās neatveda ideju pazī�ana. Pirmo reizi par tām sāku interesēties tad, kad tās bija aizliegtas, un tikai pēcāk, iepazinis tās un dzīvē pārbaudījis, galīgi noticēju. Tā ir aksioma. Kas to nezina, tam ar laiku ievajagas arī leģendu, tas, nevarēdams sadabūt galus kopā, pēc tam izgudro pat vairākas patiesības: ērtāko � sev, skaistāko � vēsturei, bet tre�o � apak�niekiem. Tomēr patiesība, Taduk, arvien ir tikai viena vienīgā, neraugoties uz to, vai tā kādam patīk vai ne.

Nepateicība � slikta lieta. Nepateicīgs cilvēks ir nejauks. Toties uzskaistināta pagātne, noklusētas sāpes, viltoti fakti un aizmirstas biedru cie�anas, biedri Karos, � vēl briesmīgākas. Tā zaimojam svētumu, nodarām pāri bojā gāju�ajiem. Tā ir plebejiska reliģija par grēku izpirk�anu ar da�u gra�u upuri . . .

Rimsties, pietiek kult tuk�us salmus, Savērs gandrīz pusbalsī ierunājas, attapies, ka aizbraucis pārāk tālu. Viņ� ta�u noķengā nelaiķi, � pats nobīstas un domās sadod sev: pat vārna, �ēli ķērkdama, ilgi lidinās virs bojā gāju�as draudzenes. leskrējies Rek�tis vairs nespēja apstāties. Nelaiķim vienalga. Dzīvie tiek kropļoti. Visādi gadās, bet, stāvot pie �ķirsta, jau par vēlu tiesāt. Jātiesā mani, jo es biju viņa skolotājs. �ī doma iedragā Savēra spēkus. Pie deniņiem iemirdzas pirmā sviedru lāse. Savērs smagi ievelk elpu un paskatās apkārt. Cilvēki iet garām un tāpat sarunājas ar sevi. Savērs to redz un saprot, bet�pēk�ņi galvā uzplaiksnī negaidītas domas: ja cilvēkam ilgi sokas, viņ� kļūst nekaunīgs. Bija pārāk daudz uzvaru, tāpēc arī neiznāca laika domāt. Nē, uzvaru nekad nav par daudz. Pārāk daudz tika runāts par tām, tālab mel�as nomainīja Taduka darbus. Un, kad priek�nieki uz�āva viņam pa sē�amvietu, radās arī vairāk prāta.

Ai, kā paēdis cilvēks nemēdz domāt! Un tāpēc viņam vairāk patīk leģendas nekā mīklas, tāpēc viņ� arī nepretojas tiem, kuri prot izdomāt skaistāk nekā viņ�. Tagad ne tikai mūsu jaunība, arī biedru nāve kļuvusi par leģendu. Viss sajucis. Es pats reizēm sev jautāju: tā bija vai nebija? Īstenība tagad ir kā pasaka, un pasaka ir kā īstenība. Kaross to lieliski saprata un daudz nekautrējās.

� Mēs esam spēks! Un, kam tas nepatīk, � nost no ceļa!

Viņ�, kā redzams, nopivtni ticēja, ka mūsu pilsētā vairs nav labāka cilvēka par viņu, tāpēc arī sargāja to savu labumu tīru, neaptraipītu kā dro�u ieroci, nekad to neizlaida

no rokām un neuzticēja citiem. Tālab nepa�ēloja ne tēvu, ne brāli, bet pēc tam veselu nedēļu dzēra degvīnu, jo baidījās paskatīties uz sevi. Bet kad, novecojis un cik necik pieņēmies prātā, beidzot saprata, ka arī viņ� pats nebūt nav tik varens, sirds neizturēja. . . Lūk, kāpēc viņ� nomira! Nelāgi, pavisam nelāgi iznāca, ta�u Tads ir dzīves likums: kas atnācis tic, tam vairs nav kur iet, bet, kas domā, ka ir nemaldīgs, tam vispār nav kur steigties. Tāpēc es viņam pateicu:

� Nekad nevajag lidināties pārāk augstu.

� Baidies, ka nenokrītu?

� Es baidos no cita: cilvēku, kas pacēlies pārāk augstu, ļaudis var pazaudēt no redzesloka un sameklēt citu, kur� staigā pa zemi.

� Nav labi apskaust savu skolnieku.

� Es neapskau�u. Nepelnīts gods ļoti atgādina nāvi. Tas atņem cilvēkam visus draugus un pat līdzjutējus. Es to nesacītu, ja ar �o kaiti slimotu tikai tu viens. Palūkojies apkārt.

Tads nebija atriebīgs, bet arī cēlsirdība viņam bija visai sve�a . . . Doma atkal sadrupa kā trausls porcelāns, un Saveram ievajadzējās to līmēt kopā no atsevi�ķām lauskām, kas nesaderējās cita ar citu. Tāda viņa audzinātā nedro�ība vēl arī tagad ir dzīva. Brālis palika tur, bet tēvs, nopelnījis pensiju, atgriezās mājās un biksta ar pirkstu acīs tiem, kuri to nesaņem. Caur skaudības brillēm raudzīdamies, viņ� spie� cilvēkus meklēt taisnību. Tiesas ceļā atguva sev māju un, lai būtu mierīgāk, uzaicināja mani tur dzīvot. Ieaudzēja sev bites, cienā ar medu .. . Raugi, kā viss iegrozījās: nevis Tads ir varonis, bet viņa tēvs � moceklis. Tagad jaunatnei nepadi�osies: es savu miesīgo tēvu . .. Toreiz vajadzēja! Tagad baidītos, jo pats audzini bērnus. Tālab arī jāraksta, jāsacer, kā viņ� glāba mani no policista pletnes un ņurdēdams ko�ļāja tam rokas. Tomēr ne jau ikkatra patiesība piemērota bezzobainai mutei. Bez jebkāda labuma parādīta drosme līdzinās noziegumam, un gandrīz visi drosminieki mazliet izskatās pēc juku�iem. Viņi nekad ne�aubās, tālab viņiem nav laika domāt... Savērs piever acis, pavīd veseli kalni lasīto grāmatu lappu�u, pa filozofu maldu ceļiem atgrie�as pagātne, un glu�i kā miglā atkal izblāv tagadne.

Cilvēki iet garām, noliek ziedus, nes vainagus, bet Savērs Rek�tis viņu vidū redz sevi, it kā gar acīm plūstu puķainais �etrdesmitais gads. Milzīga prieka un kāda neapvaldīta stihiska reiboņa gads. Uz ielas nav neviena noskumu�ā, neviena saīgu�ā vai lūdzēja.

Savērs uz tribīnes.

Viņ� nupat iznācis no cietuma un jau ieracies darbā. Viņ�, kur� visu mū�u cīnījies par varu un galu galā paņēmis to savās rokās, līkst no tās pārmērīgā svara un taisnojas strādniekiem par bur�uju pastrādātajām cūcībām. Cilvēki viņu vadā pa kūdrāja greizajām barakām, pa izmiek�ķētajiem karjeriem un lādas pēdīgiem vārdiem.

Saule svelmē, un, tāpat kā tagad, trūkst gaisa. Kaross ar dēlu, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī, grābj pelēku, no brūnajiem dubļiem nekādi neizgrābjamu glūdu.

� Kā sokas darbs? � Savērs jautā.

� Pēc Kristus kodeksa: pa�i sev bedri rokam.

Izraktais grāvis pārdalīts ar vaļņiem un dambjiem. Vīri

ar spaiņiem smeļ ūdeni, lej dēļu renēs, bet Tads ar tēvu grābj un grābj neizceļamo glūdu. Muskuļaini un skaisti, tikai viens drusku apvītis, bet otrs � pa�ā spēku briedumā.

Simti tādu kā viņi un pat pusaud�i.

� Nu, ko es jums lai saku? Slikti. Ļoti slikti. Tomēr darbu nevar pārtraukt: pilsēta paliks bez elektrības.

� Un ja mēs visi paliksim bez veselības? Tagad nav tie laiki!

� Pui�i, vēl tikai nedēļa, kop� esam saņēmu�i varu savās rokās.

� Ja nejēdzat, tad neņemiet. Jūsu lempības dēļ mēs te netaisāmies mirkt vēl da�us gadus.

� Saprotu, jums taisnība, bet saraujiet, pui�i, kā nākas. Goda vārds, mēs nepametīsim jūs nelaimē.

Līdz pat naktij cilvēki caur zobiem sēc smagus vārdus, kliedz skaļi vai klusi gāna visus, kas maisās viņiem pa kājām. Saveram tiek visvairāk. Viņ� ar piedurkni slauka sviedrus un neko nepieraksta, jo zina: līdz kapa malai atcerēsies.

� Vai nepazīsti? � vecais Kaross uzmanīgi �ukst Tādām.

� Es uzreiz, un tu? � dēls neprot slēpties.

� �ķiet, Toleiķu skolotājs. � Vecais kļūst bāls, atbalstās uz lāpstas un ātri pasprau� padusē cepuri.

� Vai tiki pie lielām zinībām, Taduk? � Savērs pirmais neiztur.

� Tikai tās �etras ziemas, ko pie jums, skolotāj, un viss. Bet es lasu.

� Vai tagad gribētu?

Dēls skatās uz tēvu, tas biksta un steidzas atbildēt viņa

vietā:

� Kā nu negribētu!

� Atnāc. Tagad esmu Mintautos. � Viņ� negrib atcerēties pārestību, bet vecais Kaross aiz bailēm nevar paiet tai garām.

� Un kā jūs, skolotāja kungs? � dievs sajaucis vecajam prātu. � Laikam lielu bagātību tagad esat iemantojis par cie�anām?

� Nav mazā! � viņ� priecājas, ka var pajokot. � Divus cietumus pēc tā pa�a Kristus kodeksa: mīli savu tuvāko kā sevi pa�u.

Vecais atkal nodur acis un pagrie� degunu sāņus, bet viņa dēls, neatraudams skatienu no dubļainajiem zābakiem, jautā:

� Vai bija grūti?

� Saldi nebija.

Tads panāk viņu un klusēdams iet blakus. Tikai pavadījis krietnu ceļa gabalu, nedro�i iekāsējas un saka:

� Tēvs nav slikts cilvēks.

� Nebaidies, neatrieb�os, lai gan maza atriebība tādam varmākam būtu daudz cilvēcīgāka nekā cēlsirdīga iecietība. Turklāt viņa dēls ir mans glābējs.

Tads klusē, neko nesaka.

� Kur toreiz liki tos rakstus?

� Pirms nedēļas atraku. Kaste aptrupējusi, bet tie nav bojāti. Tēvs tagau lasa.

� Arī viņam jau ievajadzējās?

� Nezinu. Lasa un met krustus.

� Tī�ām.

� Varbūt.

� Un tu?

� No galvas esmu iemācījies.

� Tev jāmācās tālāk. Vai vispār esat iedzīvoju�ies kādā mantā?

� Agrāk mums bija viena lāpsta, tagad � divas.

Savērs skatās uz viņu un grib pajautāt par Jadvīgas

portretu, tomēr neiedro�inās, tikai vēro �o stalto, ar dubļiem notraipīju�os puisi un atkal cen�as uzminēt, kas viņā visvairāk atgādina tēvu: valoda, gudrais smaids, naivā domā�ana vai neiegro�otā vēlē�anās valdīt un būt pirmajam? Tomēr, meklēdams �o līdzību, viņ� ļoti skaidri ierauga, ka Tādā jau radies arī kaut kas nekarosisks, ka radies kaut

kas jauns, labs, iegūts no skolotāja vai izlasīts aizliegtos rakstos. Viņā kaut kas sakrustojies, un vajadzīga tikai rūpīga selekcionāra roka, kura no�ķirtu to, kas viņā saglabājies slikts, un izkoptu to, ko vēlāk � tikai stāstā � par viņu sacerējis attapīgais un talantīgais nelietis Alsis.

Labas īpa�ības pa�as viņā ņēma virsroku, tomēr līdz galam nenomāca sliktās. Tās auga kopā, cīkstējās, un reizēm ar ļoti mainīgām sekmēm . . .

� Nekaunies, atnāc! � Rek�tis grib palīdzēt viņam.

� Skolotāj, � Tads neiedro�inās, jo vēl no kaut kā baidās vai kaut ko no�ēlo.

� Kas ir?

� Tikai jūs tā ne pārāk uz tēvu ...

� Es jau teicu. Bez tam atausis rīts, jāatpū�as, � viņ� apņēmīgi novirza valodu, un Tada acis kļūst dzidras, bērni�ķīgi skaidras � kā pēc īsas vasaras nakts noskaidroju�ās debesis. Puisis paliek uz kūdrāja brūnā ceļa bez cepures, nosmulējies līdz jostasvietai, un smaida. Ceļ� ir staigns un irdens kā kafijas biezumi. Automa�īna sakustas gar malu un ap�ļāc viņam seju. Viņ� satrūkstas, pēk�ņi izraujas no tās putras un dzenas pakaļ aizbraucējiem. Māj ar rokām un sauc:

� Skolotāj!

Rek�tis izkāpj, Tads apstājas un atkal nodur galvu. Bur-nīdams cepuri, viņ� kaut ko bubina.

� Vai skaļāk nevari?

� Tēvs toreiz mani nozvērināja un sūtīja uz policiju. Es gribēju papriek� pie jums, bet viņ� piedraudēja, lai nekur neaizkavējos. Teica, ka nositī�ot. Un es apsūdzēju.

No �iem vārdiem Saveram vēl arT tagad aizcērtas elpa. Viņ� sakārto apkakli un, viscaur drebēdams, jautā:

� Vai tu gribi glābt viņu?

� Nē, viņ� toreiz dzērumā bija izme�ģījis kāju.

� Nevar būt! � Rek�tis vairs nesaprot: cilvēks atzīstas vai grib piekrāpt viņu?

� Var, skolotāj. Tikai, kad biju apsūdzējis, briesmīgi sa�ņaudzās sirds un nepamanīju, kā pa laukiem atkājoju ātrāk nekā viņi. Bet viņi uz zirgiem tāpat ilgi nekavējās.

� Un kāpēc policisti nepazina tevi?

� Es biju pie viņu priek�nieka mājās, kā tēvs mācīja.

Rek�tis kāpj automa�īnā un nekādi nevar trāpīt kāju

uz kāp�ļa. Grib ķerties Tadam krūtīs, grib saplosīt viņu lupatu lēveros, tomēr savaldās: tu pats ta�u labprātīgi uzvēli sev plecos to smago nastu, kas bija jānes tūksto-

�iem. Tu ta�u esi idejas kalps, un tāpēc tev nav tiesību dusmoties uz nepra�ām.

� Vai starp rakstiem neko neatradi? � Viņ�, pārvarējis sevī dusmas, pierimst, atraujas no visa, kas sīks un nelietīgs.

� Vai to jaunkundzi? � Tads li�ķē.

� Da�am viņa jaunkundze, bet man � tuvs cilvēks, � Savērs neiedro�inās atstumt viņu. Aizkustina Karosa vēlē�anās atzīt savu vainu, viņa centieni uzminēt nepelnītās iecietības mīklu un izprast visas pārestības �ausmas, kādas nodarījis savam skolotājam. Pui�a vēlē�anās būt labākam dara cēlāku arī viņu.

� Atnesī�u, skolotāj. � Tads jau vairs nekautrējas no viņa. Par vienu labu vārdu viņ� atdotu visu. � Es to glabāju pie sienas. Tēvs pukojas, bet man viņa patīk. Skaista.

� Tu saki � skaista? � arī Rek�tis aizmirstas.

� Ļoti. Un tēvs zina, kas viņa tāda. Viņ� pat parādīja, kur viņa dzīvo.

� Man nav laika noņemties ar atmiņām, � viņ� saka Karosam, ta�u patiesībā strīdas ar Jadvigu un cen�as pārliecināt sevi, ka viņu pārņēmu�ās alkas pilnveidoties nebūt nav mazākas kā tās sievietes mīlestība. Tās ir pat lielākas. Saveram �ķiet, ka bez tām alkām arī mīlestībā nav nekā godīga un svēta. Tomēr tie ir tikai vārdi. Un viņ� nav vainīgs, ka vienīgi ar tiem viņ� var aizstāvēt stihisko vēlē�anos būt lielākam par visu, kas uz zemes bija radīts bez viņa.

Viņ� aizstāvas, bet nogurusī doma pagrie�as sāņus: bija iesēta laba sēkla, viņ�, mazliet nomierinājies, prāto. Liela daļa neuzdīga, tomēr tā, kas iesakņojās, saceroja un vairs nebija izraujama. Pats par sevi saprotams, ka ceroja bez uzraudzības. Un tikai tāpēc, ka mūsu zeme ir laba, mīlo�u roku uzru�ināta, ar postu un asarām mēslota. Tautas gai�ākie prāti nobrieda būdās, � viņ� nekam nevar paiet garām klusēdams, nevispārinājis, nepastrīdējies un neizdarījis savus secinājumus. Viņ� ir teorētiķis, un viņa pārdomām vajadzīga ne tikai domu da�ādība, bet arī telpa. Tām vajadzīgas maldu ceļu cie�anas un atklājumu laime. Cik lieli mēs esam citu priek�ā un cik mazi pa�i savā priek�ā. Un cik grūti izrauties no tām va�ām. īstam cilvēkam jāstāv pāri jebkādiem apstākļiem. Viņ� pilnveidojas tikai tāpēc, ka arvien un pastāvīgi tiecas būt labāks, nekā bija, ir un kādreiz būs. Un kā viņ� brīnās, kā priecājas, kad retumis ierauga, ka viņa sapņi īstenojas dzīvē. Kaut arī nedaudzos cilvēkos, kaut vai vienā no tūksto�iem.

Domas skrien un skrien bez apstājas, un beidzot Saveram kļūst skaidrs, kāpēc, strādājot priek� cilvēkiem, ļoti bie�i vairs neatliek laika cilvēkam. Arī viņ� nav labāks kā citi, tāpēc no sirds strostē sevi: labs sējējs nekad neatstāj sējumus bez uzraudzības. Viņ� uzmanīgi izretina asnus, iztaisno dzinumus. Bet es, citu mudināts, tikai sēju un sēju. Dīgs vai nedīgs. Kaisīju un kaisīju. Kur vien pagadījās. Un vairs neatlika laika pagrozīties starp sēkliniekiem ar nazi, apsiet tos ar salmiem pret asiem dzīves zobiem, un par potzariern � labāk klusēt. Kalpojam cilvēkiem un aizmirsu�ies bie�i pārvēr�am cilvēku par savu kalpu. Tads pūlī pat nespēja saskatīt tēvu. Bet varbūt tas vecis sāka aizēnot viņu pa�u? Nemaldīgo un neticīgo? . . . Rek�tis atceras Piju Karosu, kad tas, nenoticējis dēla vārdiem, �etrdesmitajā gadā atnāca pie viņa bez cepures un sacīja:

� Piedodiet, vairs nespēju aizmirst, bija tādi laiki.

� Nav taisnība. Ne ar kādiem laikiem nav iespējams attaisnot nelietību.

� Kas varēja iedomāties, ka viss tā ņems un apgriezīsies! . . . Muļķis biju.

� Tā jau ir vīra valoda. � Savērs grib nolamāt viņu un pasacīt, ka tādiem plikatām, tādiem nabagiem boļ�eviki jānēsā uz rokām, nevis jānodod policijai, tomēr, skatīdamies uz no�ēlā noliekto Pijus galvu, nevarīgi nolaistajām rokām un dzīvnieciskās bailēs ieplestajiem redzokļiem, atturas un pēk�ņi sāk �aubīties: �o ar skaistām idejām ne-pieveik�u. Viņ� jāpiespie�, lai paskatās uz savu niecību no vairāku metru augstuma. � Boļ�eviki nesoda par muļķību, � Savērs saka un jūt, ka pie �iem vārdiem vajadzīgi arī citādi, asāki, � muļķus viņi skolo. Bet, mans mīļais, arī muļķībai ir savas robe�as. Es ticu, ka jūs neesat ļaundaris, tomēr iegaumējiet: nekas sabiedrībā nenotiek tāpat vien, no nekā, tikai noplē�ot kalendāra lapiņu, � viņ� runā daudz un skaļi, jo arī pats baidās sapīties. � Ja tu gribēji pakalpot policijai, tad, kā redzams, tā tev patika. Bet, ja tu pārdevi cilvēkus, tos ienīzdams, tad vēl ļaunāk. Tālab arī vaino sevi, ka tagad esi izpelnījies ok�ķera slavu. To da�u centu dēļ tu ta�u nebūtu trakojis. Pat ja tas bija nenovēr�ams, varēji brīdināt mani. Tomēr tu neizdarīji ne vienu, ne otru. Aizsūtīji zēnu. Tātad biji nozieguma līdzdalībnieks, un laiki, kā redzi, te nekādā ziņā nav vainīgi.

� Tā jau gadījās, cienījamais, � Pijus bailes ar katru vārdu aug augumā. � Par seniem grēciņiem, neģēļi, piespieda.

� Arī ar to manā priek�ā nevari taisnoties: nejau�ība ir tikai nesaprasta nepiecie�amība, kā saka Hēgelis. Caur nejau�ībām nepiecie�amības lau� sev ceļu. Nejau�ība ir nepiecie�amības izpausmes forma, � Savērs vairs nespēj savaldīties nepaskaidrojis to, ko pats nesen iemācījies un vēl nav paguvis labi pārbaudīt. Viņ� tic, ka �īs patiesības viņu darīju�as laimīgu, un tāpēc uzskata par lielu grēku slēpt tās no citiem. � Par nejau�ību es varu nolasīt tev veselu lekciju, ta�u tu no tā nekļūsi gudrāks. Tu gribēji pastrādāt noziegumu un pastrādāji.

�ie sve�ie un glu�i kā latīniskā lūg�ana nesaprotamie vārdi satriec Piju. Viņ� gaida, kamēr Rek�tis kā mācītājs aprunāsies ar dievu un paziņos viņam visvarenā gribu un grēku piedo�anu, tomēr nesagaida.

� Skolotāja kungs, es ta�u neesmu vainīgs. Domāju, ka daru labu, � viņ� vairs nelūdz, bet lūdzas.

� Tālab, raugi, es tevi arī neiesēdinu. Vēro un mācies. Tavs mazais dēls atrada izeju, bet tu: kas varēja iedomāties, ka viss tā ņems un apgriezīsies! . . . Nedomā, boļ�eviki nekad necietīs nelietību, kaut arī tās mērķis būtu kalpo�ana tikai viņiem vien. Mēs rūpējamies ne tikai par mērķi, mums ir daudz svarīgāk, kādi cilvēki �o mērķi sasniegs. Pamācies no dēla.

� Kā pratu, tā liecu, � Pijus vēl arvien nezaudē cerību.

� Vajag vairāk cēluma, biedri Karos, � arī Savērs viņam neatņem �o cerību. � Pie idejas jāiet tīram un skaidrā prātā, glu�i kā pie lieldienu grēksūdzes, citādāk nekas nebūs...

Un abi �ķiras, nesalīgu�i mieru: viens nonicināts, sīks, �aubu pārņemts par visām savām dzīves patiesībām, to vietā nesaņēmis jaunas, bet otrs � augstsirdīgs un cēlprā-tīgs, glu�i kā zemnieks, kur� uzgājis u�ņainu lauku un nav iekaisījis sēklu tajā tikai tāpēc, ka arums viņam vēl licies slikts un sekls. �ķiras, bet neizsaka pārmetumus, atstāju�i sev cerību tikties vēlreiz un pacietīgi meklēt izeju. Tāpēc Savērs arī tagad dusmojas uz Tādu, ka viņam nav pieticis ne drosmes, ne vēlē�anās ķēpāties ar tēvu un viņ� ar vieglu sirdi to atdevis audzināt citiem.

� Kāpēc tu tā izdarīji? � Rek�tis izdevīgā brīdī reiz pajautāja.

� Bet kāpēc viņ� ar �ķiras ienaidniekiem sametās kopā?

� Viņ� tomēr ir tavs tēvs.

� Bija. Tagad viņ� ir konfra.

� Klausies, Taduk, vai tad cilvēks var izvēlēties savus vecākus?

� To neviens nesaka. Bet, ja viņ� iet pret mani un maniem biedriem, es ar viņu ilgi nepiņķerē�os. Ne vienreiz vien esmu brīdinājis: izbeidz, tēt. Vai nu es, vai tā salaupītā manta . . . Ta�u viņ� aizvien savu: ja man būs, arī tev klāsies vieglāk.

� Bet ja viņ� citādāk nevar?... Nu vienkār�i neprot?...

� Tagad tādi laiki: vienam no mums jāvar.

� Tā nav viņa vaina.

� Arī mana ne.

� Tad dod iespēju cilvēkam apdomāties, dod laiku iz�ķirties . . . Vismaz ļauj apjēgt, kur ir būtība.

� Tu ta�u pats saki: viņ� citādāk neprot. Kas gan man bija jāgaida? Lai viņ�, pakampis automātu, par tām lupatām un hektāriem sāktu rībināt uz mani?

� Tu, Tad, vai nu esi liels cilvēks, vai vēl lielāks baiļ-prātis. Viņ� ta�u tevi laida pasaulē, audzināja un baroja ...

� Pietiek, � Kaross pārtrauca Saveru. � Laida pasaulē � tas taisnība, audzināja � par to atļauj �aubīties, bet par baro�anu nevar būt divu domu: es viņam nekad neatteik�u maizes kumosu. Ja gribi zināt, sūtu paciņas un, kad atgriezīsies, � palīdzē�u dzīvot.

Varbūt viņam ir taisnība? Ta�u piespie�ana � liels skolotājs un vēl lielāks paātrinātājs. Dīvaini, bet arī bailes bija pirmais apzinīguma solis. Tikai es pie tā vairs nepieradī�u. Palai� trīsstāvīgu lamu vārdu un lielās: mobilizējo�s spēks. Padraud ar pirkstu, uzkliedz, atroceniski iegā� pa �aunām un domā: problēma atrisināta. Nē, Taduk, stāsta, ka pat cars neesot lamājies. Tu būtu lieti noderējis armijā. Tur � pavēle, un galva nav jālauza, tur neviens nelūdz pārliecināt, toties tu tie�ām biji labs izpildītājs. Zelta cilvēks. Ar elektronisku atmiņu.

Savērs nogurst no domām un, pievēris acis, skatās, kā atmiņā uzpeld viņa dzīves vislaimīgākās dienas � �etrdesmitais gads. Visapkārt tikai dziesmas un prieks, tikai nebeidzamas sapulces un manifestācijas. Reizēm pat vairākas dienā.

Savērs atceras, kā viņ� nosvīdis skraidīja pa kabinetu un dusmojās, ka �o mītiņu un lieko sapul�u dēļ daudzi darbi paliek nepadarīti. Viņ� jau tad lauzīja galvu: kāpēc cilvēks priecādamies nespēj domāt, kāpēc priecādamies daudz ātrāk ļaujas instinktam nekā skumdams? Ja ne sāpes, ne grūtības, tad vismaz miera stāvoklis, lai gan viņa

prāfa darbībai nepiecie�ama saraukta piere. Ta�u no �iem skatiem atkal izpeld jauns Kaross un saka:

� Darbaļaudis mobilizē milicijā.

� Pareizi dara: mītiņi beigsies, būs jāķeras pie darba.

� Arī es tā domāju.

� Kas tad tevi traucē? Iestājies!

� Vajadzīga rekomendācija.

� Es piezvanī�u.

� Labāk būtu uz papīra. � Un vainīgi smīkņā.

� Netici?! Nu labi: ja ar rakstu, tad rakstu. � Saveram ir mazliet sāpīgi, tomēr viņ� to neizrāda un steidzīgi raksta, bet pēc da�ām dienām, visu aizmirsis, nevar vien beigt jūsmot par Tādu. Skatās uz staltu, plecīgu, disciplīnas izdaiļotu puisi, tikai viņa līkās kājas drusku nepatīk. Tads postenī � kā no dzelzs. Ja tajās dienās būtu atnākusi viņa oa�a māte, viņ� arī to nelaistu garām bez zīmītes.

� Caurlaidi!

Un ja ne:

� Stāt, �au�u! � un visa runa.

Toties, kad pielipa pie spoguļa, � stundu nespēja atrauties: gan cepuri sakārto, gan, izvilcis lupatiņu*, zābakus uzspodrina, gan atkal noliek uz ceļiem naganu un spēlējas � tīra, pārbauda, skaita patronas un atkal visu sāk no jauna.

Reiz viņi abi pie durvīm pat aprunājās.

� Zinu, � viņ� murmināja, � tas nav labi, bet bērnībā es sapņoju kļūt par policistu. Gadījās, ka iecirkņa priek�nieks atjāja uz mūsu ciemu, tad es cauru dienu nepaguris skraidīju pakaļ. Neko skaistāku dzīvē nebiju redzējis kā policistu formas tērpā uz zirga: pogas spīd, zirgs vienās putās, ar kāju kārpa zemi, zobens pie sāniem, kā dziesmā, pie�i duras acīs . . .

� Atradis ko apskaust. Tu tagad kalpo tautai.

� Bet bez zirga.

� Muļķības. Vairāk mācies, lasi, un pa�am sanāks smiekli, ka esi sapņojis par tādiem niekiem.

� Nesanāks.

� Kāpēc ne?

� No lasī�anas tas nepāriet.

� Kā nu zini, tomēr iegaumē: bez grāmatām tu ne tikai zirgu, bet arī pieklājīgu darbu neredzēsi kā savas ausis.

Un viņ� mācījās. Publiskās bibliotēkas apkopēja viņu ar varu dzina prom, bet no rīta viņ� atkal bija pirmais. Iestājās skolā. Pēc tam izlūdzās uz kursiem. Savērs pats palīdzēja viņam aizbraukt uz Viļņu un, vadīdams prom,

krietni nostrostēja, lai nespēlējas ar ieroci, ta�u Tads neaizvainojās.

� Rādīdams biezu ozola dēli, mans tēvs mēdz padi�oties, reku, stra�ņiks �āva uz brāli, bet galdiņu nespēja caursist. Lode iestrēga, un tēvocis Klems aizbēga, � viņ� smaidīdams stāsta un glauda ieroci.

� Nu un tad?

� Turpretim mūsējais sit cauri. � Viņ� pagroza rokās naganu un kā vecs laupītājs iepū� stobrā. � No padomju iero�a nepaslēpsies zem dēļa.

� Vai mēģināji?

� Ne vienreiz vien! Velk cauri. Un piedevām vēl caur vecu sili.

Savērs par to nevar dusmoties, tāpēc sāk iztaujāt par mājiniekiem un par dzīvi.

� Dzīve ir laba, � viņ� saka un joprojām smaida. � Paldies jums.

� Par ko gan man?

� Ka pamācījāt, iekārtojāt darbā. Tēvs saka � pēc Kristus kodeksa: mēs jums ar akmeni, bet jūs mums ar maizi. Un vēl kādu! Vecais pat sameklēja sev sarga vietu.

� Nepārspīlē! Vai algas pietiek?

� Pat drusku par daudz.

� Jokdaris.

� Mili�a goda vārds. Tādu kaudzi naudas, var sacīt, par niekiem noklāj priek�ā. Gadījās, ka ar tēvu par simtnieku veselu nedēļu plēsām glūdu ar rokām, kā pīles aukstā ūdenī līdz jostai plun�ājāmies, bet sestdien grāmatvedis atmeta da�us papīreļus, un par to �im vēl roka bija jānobu�o. Tagad es viens �etrarpus simtus sarau�u � gan siltumā, gan apģērbts un paēdināts... Tas nav uz labu.

� Neņem, izdali pie baznīcas.

Viņ� it kā nemana zobgalību un klāsta tālāk savas domas:

� Tēvs teic, ka �ī stāvē�ana pie jūsu durvīm esot tikai sākums. Par tādu naudu pēcāk prasī�ot arī briesmīgākas lietas. No tēva un mātes bū�ot jāatsakās un jāejot pret brāļiem.

� Ej, ej! ... Tā nu prasīs?

� Protams, neba par velti baros.

� Un tu iesi?

� Par to cilvēks var iet gan ugunī, gan ellē.

Savērs nobīstas, un �īs bailes viņ� jūt arī tagad: tas ta�u ir policists! Visīstākais, tikai mūsu formas tērpā. Tie

tāpat kalpo par naudu, � viņam pārskrien �ermuļi pār kauliem, viņ� runā, skaidro un beidzot saprot: tas nav vienas dienas darbs. Bez tam viņam nav arī laika tādam darbam. Tālab vienojas par kursiem. Lai pamācās, lai uzzina, kas tiek darīts par naudu, kas idejas vārdā . . .

Un tagad, mans mīļais, Rek�tis rāj sevi, kad Kaross aizgājis. Ja esi apņēmies viņu izvest ļaudīs, ja slavē kā labu mantu, tad nekad neaizmirsti sev pajautāt: kāpēc tas viss. Nosoda uzreiz visus skolotājus un atkal nenocie�as: apdāvināts puisis. Un nav viņa vaina, ka toreiz viņ� matēriju saprata kā labu drānu biksēm, bet apziņu � kā nevainojamu un precīzu mili�a pienākumu izpildi. Bija cītīgs puisis, viņ� atkārto, bet nejaukas sāpes sirdī pēk�ņi aprauj domu pavedienu. Vai tad tās piecas minūtes tik velni�ķīgi garas? Kājas tā spie�, ka �īkst pat kurpes. Arī mūzika laba. Ja cilvēks pelnījis tādas bēres, tad veltīgi nav dzīvojis. Nezin kā apbedīs mani, Saveru Rek�ti? . .. Viņ� vēlētos, lai pie kapa runātu sekretārs Butrims. To vīru dievs aplai- . mojis: viņ� ir daudz lasījis, izglītots � viņā var klausīties bez gala. Un, kā redzams, vēl no sevis krietni pieliek klāt, jo it viss viņa runās savdabīgi sakārtojas.

Gan vainagu daudz, gan cilvēku jūra jau pagājusi garām... Visi sēro, visi noraizēju�ies, tikai viņ� guļ, un nekas viņam vairs nav vajadzīgs. Pa�i tieciet galā. Tads Kaross izpildīja savu pienākumu un klusi aizgāja . . . Raudat vai neraudat, viņ� tik un tā vairs nav aug�āmceļams.

Grūti viņiem būs bez Tada.

Cik dīvaini, guļ glu�i kā dzīvs. �ķiet � piecelsies un apsauks visus. It nemaz nav pārvērties. Bet es, var sacīt, galīgi nepazīstu viņu. Vislabākās atmiņas tā arī saglabāju�ās par �etrdesmito gadu. Pēc tam � kar�. Okupācija. Nāves nometne. Tajā nometnē palika arī pēdējās veselības paliekas, arī neatlaidība un atmiņa.

Sāpīgi.

Taisnība, vēl Taduka kāzas! . . . Arī tās bija pirms kara. Savērs redz, kā Kaross iebrūk viņa kabinetā, aiz rokas vilkdams mei�u. Tādu zemniecisku ar resniem lieliem un glu�i kā ar sarkanu papīriņu uzkrāsotiem vaigiem. No viņas kā no saules strāvo veselība, un visiem kļūst silti. Pat tagad, atceroties viņu, Saveram saraujas sirds, un �ī sarau�anās vēl ilgi atbalsojas zem kreisās lāpstiņas.

Staigājo�ais grēks! Rek�tis uzsmaida pagātnei un runā ar Tādu, kur� gandrīz vai jūk prātā.

� Ko tad sacīsi?

� Mēs, skolotāj, atnācām ielūgt jūs kāzās.

� Ak tad �itā, uzreiz � ar bungām un troksni?

� Uzreiz, � viņ� saka, bet mei�a tikai piekrīto�i māj ar galvu.

� Un kā ar kursiem?

� Dabū�u trīs dienas atvaļinājumu.

� Vai nepārsteidzaties?

� Tēvs izraudzīja un ieteica, saka � vajagot pasteigties, kamēr laba dzīve.

� Un tu vēl arvien klausi tēvu?

� Kāpēc lai neklausu, ja dod labu padomu? � Viņ� ar skatienu noglāsta draudzeni, kura lāgā neietilpst kleitā, un smejas: � Ko boli acis? Tas ta�u ir pats Savērs Rek-�tis!

Mei�a pakniksē kā eksāmenos un vēl vairāk pietvīkst.

� Paldies, � viņa saka Rek�tim.

� Par ko man? � viņ� izliekas.

� Par Taduku.

� Te nu bija!

� Ja nebūtu jūs . ..

Un pēk�ņi acu priek�ā parādās cits Tads, līdz jostai iebridis dubļainā ūdenī, nespēdams pacelt pelēkās glūdas

smago piku. Viņ� sāk salīdzināt abus un nespēj to izdarīt, jo tādu cilvēku viņa atmiņā ir ļoti daudz. Tādu jaunu ļau�u dēļ, kuri cen�as iekļūt viņa kabinetā, viņ� atkal varētu iet caur visiem cietumiem, varētu izciest jaunas pārestības un ņirgā�anos.

� Es katrā ziņā aizie�u, � viņ� uzsmaida abiem. � Un abi piedzersimies, Taduk, lai velniem ellē kļūtu karsti, vai esi ar mieru?

� Kā lai nebūtu!

Savērs neaizbrauca uz kāzām, iztraucēja kar�. Bet pēc

atbrīvo�anas atkal iznāca ne �is, ne tas. Partijā viņu atpakaļ neuzņēma. Neuzticējās. Un atkal cītības dēļ: iznīcinādams dokumentus, atpalika, bet vēlāk vācie�i nogrieza

ceļu.

Kāpēc viņu neno�āva?

Briesmīgāku jautājumu nav iespējams izdomāt. Savā grūtajā un riska pilnajā dzīvē Rek�tis bija sagatavojis sevi visādām nejau�ībām, tomēr viņa iztēle nespēja radīt tādu jautājumu, kas iznīcina cilvēka personību. Kop� pirmās dienas vācu gūstā, pārciezdams necilvēcīgas morālas un fiziskas mocības, viņ� zemapziņā vēl cerēja, ka biedri, kuri viņu atstāja, atvainosies, mierinās, paskaidros, kāpēc tā noticis, vismaz vīri�ķīgi paspiedīs roku un pateiksies, ka vir,i� teļā fa�istisko nelietību radītajā ellē palicis dzīvs, ka nav salūzis un �ajā ārkārtīgi grūtajā mākslā apmācījis citus. Ta�u, kad pēc �īm cie�anām Savērs nokļuva filtrācijas nometnē, viņu pēk�ņi pārņēma bailes. Kaut kā tās pārvarējis, viņ� tādā pa�ā ledainā tonī sacīja:

� Mēģinādams atbildēt uz �o jautājumu, es pie�ķirtu jums tiesības uz vēl lielākām nejēdzībām. Pēc tam jūs varētu pratināt mani, kāpēc esmu vīrietis, nevis sieviete, kāpēc man zilas acis.

� Nerunājiet blēņas, mum$ ir tiesības ļums neticēt. Tāpēc es jautāju, kā jūs palikāt dzīvs.

� Juridiski �o jautājumu var uzdot tikai Grodņas gūstekņu nometnes priek�niekam.

� Pietiek! Vai nu jūs atbildēsiet, vai es bū�u spiests . ..

� Piķis to zina. � Rek�tis paraustīja plecus un saprata, ka padevies, � Laikam pārāk mīlēju jūs. � Viņ� vainīgi pasmīnēja un tūlīt nodomāja: dro�i vien būtu nokniebu�i, ja nojaustu ... Ta�u es arī neesmu auns. Aizsviedu uz ātru roku uzģērbto virsnieka formas tērpu un pārģērbos par ierindnieku. Tad bija pilni grāvji dokumentu. Bez tam kursos mācīja, kā vajadzības gadījumā jāpiekrāpj ienaidnieks.., Citus mācīja, bet pa�i aizmirsa.

Atgriezies barakā, viņ� vairākas nedēļas pārdomāja izmeklētāja vārdus un tūksto� reizes mēģināja attaisnot viņu, tomēr nespēja. Nu, kamēr notika kar�, briesmīgas kaujas, kurās katra cilvēka nostājai būtu iz�ķīrēja nozīme, vēl varētu saprast tādu slimīgu modrību, turpretim tagad, pēc uzvaras? . .. Nē, �eit kaut kas nav kārtībā. Viņ� visu mū�u upurējās citiem, jo tajā apstāklī redzēja savas dzīves mērķi. Viņ� pats to gribēja, pēc tā apzināti tiecās, meklēdams pareizo ceļu un negribēdams maldināt citus, bet, kad �ie citi grib upurēt viņu tikai tāpēc, lai pa�i nekļūdītos un varētu attaisnot savas kļūdas, viņa eksistence zaudēja jebkādu mērķi un jēgu, atlika tikai daudzus gadus apvaldītas dzīvnieciskas bailes. Tēs nevarēja nosaukt nedz par lūzumu, nedz kritumu. Tādas bezjēdzīgas dusmas un atriebības alkas viņu it kā atmagnetizēja, izsita no ierastajām sliedēm un iemeta kaut kāda domās neizprotamā tumsā kā nevienam nevajadzīgu �ķembu vai pievilk�anas spēku zaudēju�u meteorītu.

� Dariet, ko gribat, � viņ� pats beidzot sāka iznīcināt sevi. � Man vairs nav spēka, nedz vēlē�anās pretoties �ai muļķībai.

Tā nebija taisnība. Kad pārgāja pirmie bezcerības uzplūdi, viņ� atkal rada sevī spēkus ne tikai izslieties, bet arī palīdzēt citiem. Viņā atkal iegailējās neliela cerību dzirksts, ka tas viss ir pārejo�s un viņam ap sevi jāsaglabā iespējami vairāk tie cilvēki, kuri mīl dzīvi un viņam uzticas. Tikai viens apstāklis briesmīgi sāpināja Saveru. Viņam blakus no darba un uz darbu soļoja Mintautu policijas vahmistrs Sto-nis, kur� ne vienreiz vien bija turējis viņu ķurķī un mēdzis izsaukt, lai vīri�ķīgi audzinātu. Bet �etrdesmitajā gadā �o savu dīvaino ieradumu noturēja par demokrātijas izpausmi un iedro�inājās palūgt aizstāvību.

� Es izpildīju pavēli.

� Arī es izpildu. Ja to nedarītu, jūs kā bijusī amatpersona dro�i vien pārstātu cienīt mani, � Rek�tis pazobojās.

� Toties jūs kalpojat vishumānākajai idejai.

� Tikai ne tās ienaidniekiem.

Toreiz ar to beidzās viņu saruna, un tagad Stonis, skatīdamies uz viņa ārkārtīgajiem pūliņiem, sacīja:

� Jūs, skolotāj, esat nesalīdzināmi bīstamāks, nekā es domāju. Jūs man atgādināt svēto Jāni vientuļnieku, kur�, nevarēdams aizsniegt debesis, visu mū�u aizvadīja uz staba, lai tikai būtu tuvāk dievam un tālāk no tiem, kuriem to paradīzi piedāvā.

� Jūs esat vāj� teorētiķis. Pravietim nav tiesību nedz pazust pūlī, nedz pacelties pārāk augstu virs tā. Jūs man kā vadītājam izraudzījāt pārāk ērtu vietu. Tomēr laime, ka ne jau vieta noteic cilvēka prātu. Dievs nedod, ka būtu otrādi. Tad kāds jums vai Klausam līdzīgs bende, ticis pie varas, ņemtu un pārvērstos liela gudriniekā.

Pēc �īs saķer�anās Stonis vairs neiedro�inājās uzrunāt Saveru. Viņi veselu gadu soļoja vienā rindā un klusēja. Dienu dienā, no rīta un vakarā, kamēr klusums kļuva neizturams kā slāpes vai bads. Tas postīja Savēra spēkus vairāk nekā slikts uzturs un smags darbs. Un tad Rek�tis atkal atcerējās angļu valodu. Sve�us vārdus viņ� kala kā pātarus. Viņ� visu mū�u ticēja vārda neparastajam spēkam, viņ� uzbruka un aizstāvējās, ar vārdiem viņ� satrieca ienaidniekus un cildināja biedrus, bet �eit vārds pat netika uzskatīts par pierādījumu, ka esi cilvēks... Un paldies Tadam, ka viņ� sameklēja Rek�ti un izrāva no �īs bedres. Pats Savērs no tās tik ātri nebūtu izķepurojies.

Cik sare�ģīta ir dzīve! Pagriezās, pa�ķiebās sāņus kāda likumība � un Taduks kļuva par vecu kara gadu komunistu, bet pagrīdnieks Savērs Rek�tis �* par līdzjutēju, viņa apak�nieku. Savādi, ta�u tā tas ir un viņ� par to nedusmojas. Kāda starpība, kur� vada, ja vien tiek iets pa pareizu ceļu. Ta�u gar acīm paskrien briesmīgi saniknotais tēvs ar kruķi rokā, pie aizvērtām baznīcas durvīm krustā nokritusī māte, atkal Jadvīga izkāpj no me�ģīnēm un, kā pasaulē nākusi, sper soli uz viņa pusi, atkal cimdots vācu virsnieks nostāda viņu vairāku zaldātu priek�ā. Viņ� dzird, kā pielādējot noklakst �autenes, un smaida. Ko tie vairs var atņemt viņam, ja sava mērķa dēļ viņ� pats no visa atsacījies?... Bet, raugi, viņa priek�ā pie galda apsē�as labi pazīstams cilvēks, pacilā papīrus un atkal sāk graut visu:

� Uzvārds?

� Biedri Ķeturaķi, vai tad jūs vairs nepazīstat savu skolotāju?

� Pazīstu, tomēr tāda ir kārtība. Vārds?

� Visi mani dokumenti ta�u ir uz galda.

� Neesmu akls. Kur strādājāt pirms kara?

� Es tak tevi, puisīt, rekomendēju komjaunatnei ..,

� Atceros, bet neko nevaru palīdzēt. Kāpēc jūs, padomju aktīvistu, vācie�i neno�āva?

Un Savērs pirmo reizi nobīstas. Ak dievs, vai bija vērts to visu pārdzīvot, izciest, lai dzirdētu tādu jautājumu?

Rek�tim �ķiet, ka viņu aizmirsu�i nomainīt. Viņam trūkst gaisa. Viņ� atkal prātā pārliek, vai goda sardzē drīkst nemanāmi atpogāt apkaklīti ... Un neiedro�inās. Viņam kauns. Un tikai pa�cieņa vien, tikai ilgi rūdīta ietiepība viņu vēl tur uz kājām.

Arī mūzika necilvēcīgi vārdzina spēkus. Ja spēlētu to �Ar va�ām uz rokām miris. . .�, arī pie �ķirsta stāvēt nebūtu garlaicīgi. Tūksto�i raudāja, kad mēs, pēdējā gaitā pavadīdami biedru, dziedājām �o dziesmu. Lūpas neapzināti kustas, bet augsto no�u vietā viņ� liec kaklu un purina galvu: �... un kritis niknajā cīņā!� Kaut kur no zemapziņas dzīlēm uzpeld dziesmas vārdi un nemiers. Tomēr nemiers pierimst, un Savērs pats sevi ienīst: esmu novecojis, viņ� smagi nopū�as, un cilvēki skatā^ kā uz muļķi, arī nervi sabeigti, runājos pats ar sevi. Ka tikai nepaliktu sliktāk, ka tikai es nekļūtu bērni�ķīgs, pēdējo stundiņu gaidīdams ...

Toties Tads bija stiprs. Un lepns. Reiz sastapa un jautāja:

� Kā tur, skolotāj, bija ar to jūsu pagrīdi? Reiz jūs bērniem stāstījāt vienu, nākamreiz � ko citu. Bet kā bija sstenībā?

� Atmiņas, mans mīļais, nav nopratinā�anas liecības: kā iznāk, tā arī stāstu, � viņ� noskai�as ne jau pirmo reizi. � Kā redzams, tik vien bijis tās darbības, ja noderu tikai tam, lai stāstītu bērniem. Esmu novecojis, atmiņa klibo, tāpēc vairs nezinu, kas pārdzīvots, kas izsapņots un ko esmu iemācījies, lasīdams Al�a un viena otra lielāka pagrīdnieka grāmatas, � viņ� atjoko, un abi smaida, labi saprazdami, ko novēl viens otram un ko gribētu aizmirst.

� Rauj viņu jupis, svarīgi, ka cilvēki jūs atceras, � Tads aizstāvas, bet no acīm neizgaist arī neviltoti pārmetumi, kas radu�ies pēc tās slavenās grāmatas apsprie�anas un Rek�ta dzēlīgajām piezīmēm par patiesības revolucionāro dabu un pakalpiņa centieniem. � Jūs bijāt stingrs.

� Paldies par to pa�u.

� Te jums jāsaka paldies, � viņ� rūgti pavīpsnā. � Arī pats neapjēdzu, kas es būtu, ja nebijis jūs. � Karosa acis ir domīgas, lūpas sakļautas, galva pacelta. Lepns bija nelaiķis, ai, cik lepns! .. . Toreiz tā gribēju viņam bilst kaut ko asāku, pat vājums uznāca, tomēr atturējos. Un tagad pat par to nejau�i paspruku�o vārdu �nelaiķis� kauns. Viņ� rāj sevi par svētulību goda sardzē un ne no �ā, ne no tā atkārto kādreiz nezin kam sacītus vārdus, kas neviļus ienāku�i prātā: nav labi, ja aiz augsta dzīves līmeņa ļoti bie�i slēpjas garīgs bads . . .

Cilvēki virzās garām. Savērs meklē viņu sejās atbildi un nevar atrast, jo meklē sevi un savu pagātni. Viņ� nav dusmīgs, nav pat nobijies, tikai drusku skumst, ka vairs nespēj saprast garāmejo�os, ka dzīvo ar pagātni vien un vairs neprot iet soli solī ar �odienu. Viņam nekas no tiem nav vajadzīgs, tikai da�i silti vārdi, tikai sirsnība un mīlestība ... Un vēl viņu māc skumjas tāpēc, ka �ajā ozola �ķirstā guļ nevis viņ�, vecs, mū�u nodzīvojis cilvēks, biju�ais skolotājs, bet viņa skolnieks. Pa�ā spēku briedumā! Bet tai pa�ā laikā viņ� jūtas labi un mierīgi. Viņ� vēl var uzupurēties. Viņ� ir apņēmies cīnīties par patiesību, viņ� vēl atceras savu biedru vārdus, ka patiesība jāmeklē tur, kur tās nav. Atceras un vairs nezina, kas ar tiem vārdiem jādara. Bet nepatiesību uzvelt sev uz pleciem ir tiesības tikai tam, kur� spēj to panest.

Un labi, ja kāds paziņa viņam par to pat bērēs uzsmaida. Labi, ja viņa priek�ā noliec galvu un paceļ cepuri. Savērs no visas sirds paklanās tādiem un aizmirst, kur stāv. Viņ�

tikai baidās, ka paziņas nepienāktu pārak tuvu. Tad viņu sejas izplūst un viņam �ķiet, ka kustas nevis cilvēki, bet pelēka zeme, kas neilgojusies pēc viņa.

Labāk, Taduk, par pagātni runāt visādi, ne tikai labu vai sliktu, vēl atklīst sve�a doma, kas nekur nav radusi sev vietu, un atkal lēk�iem traucas prom. Skrien neziņā. No tās viņu pārņem nemiers, un pa vaigiem kopā ar asarām plūst �auras sviedru tērcītes. Sāk drebēt kājas. Bet vienīgā nepelnītā pārestība atdzīvojas kā ļauns liktenis un aptum�o prātu. Tāiab viņam jāpārakmenojas un jāstāv �eit kā no koka veidotam pagātnes Kristus tēlam un nekad nav jāmirst, lai tiem, kuri nāk, atgādinātu, ka viņ�, vecs skolotājs, taisnojas saviem skolniekiem, kas labi neatceras karu, kāpēc viņu nav no�āvu�i. Beigu beigās arī tas ta�u ir sīkums. Viņ� var pārciest vēl lielāku pazemojumu, neeso�o vainu nomazgāt kā iedzimtu grēku, lai tikai viņu neatstumtu, lai tikai pieņemtu tur, uz kurieni viņ� atveda gan Tādu, gan Butrimu, gan daudzus tādus, kuri tagad ir lieli vīri un visu var aizliegt, kuriem ir tiesības neticēt viņam un aplam jautāt:

� Bet kāpēc fa�isti tevi neno�āva?

Viņ� klusē, jo viņa vietā tagad runā skolnieki. Lai viņi maldās un maldīju�ies taisnojas. Citādi nevar. Lai, meklēdami patiesību, samaļ viņu miltos, bet pa�i lai pilnveidojas. Tāpēc viņ� ir skolotājs. Viņ� spēja �o to iemācīties pat Grodņas gūstekņu nometnē. Pārtikdams no sliekām, ko izraka zemē, un ēzdams apsalu�u cūkpieņu saknes, viņ� mācīja citiem to neparasto mākslu � pārvarēt sevi un kļūt neuzvaramam. Viņ� nav lepns. Viņ�, vairākas reizes miris, desmitiem rei�u sists līdz nāvei, mocīts... tikai nav no�auts. Viņ� neko nelūdz, viņ� nevienu nav nodevis. Jūdasi rodas tikai skolnieku vidū. Tomēr arī viņi cildina taisnīgos. Viņ� mīlēja cilvēkus un joprojām mīl. Viņu dēļ atsacījās gan no dieva, gan varas un mīlestības. Viņ� atguva visu, kad sevi bija izdalījis viņiem. Un viss pārējais � sīkums. Tāpēc viņ� lieliski saprot gan Tada stingrību, gan viņa kareivīgo vēlē�anos disciplinēt citus. Viņ� lieliski nojau�, kāpēc no Tada aizgājusi sieva un kāpēc viņa pēdās nav sekojis dēls.

Savērs klusē, jo zina, ka viņam runāt jau par vēlu, ka neviens viņam nezemosies par sāpīgo, labprātīgi sev plecos uzvelto pagātni. Nezemosies arī Tada priek�ā. Citi vēl pasmiesies: paklau, muļķis, pa�am nekā nebija un citiem neļāva iegūt. Ļaunākie vēl aprunās: tam nesniedza roku, to laikā neievēroja, tre�ajam noņēma prēmiju, bet ceturtajam iegrieza stingru rājienu ... Ne jau tādu dēļ Savērs visu sāka no jauna. Ja vajadzēs, viņ� sāks vēlreiz. Simtiem rei�u. Tā labā viņ� visu dzīvi nostāvēs mierā. Galu galā arī biedra karte nav nemaz tik svarīga. Viņ� bez tās tāpat nebūtu mainījies . ..

Rek�tis pēk�ņi satrūkstas. Pa atvērtajām durvīm, vezdama mazbērnus, ienāk viņa. Melnēs drēbēs, sīka. Mazliet uzkrāsojusies un uzlikusi sen no modes izgāju�u cepuri. Saveram vienā mirklī izgaist no prāta skaistie vārdi un zvēresti, it kā to nekad nebūtu bijis. �īs nelielās, kustīgās sievietes priek�ā viņ� jūtas bezgala mazs un no�ēlojams.

Tie mazbērni varēja būt mani, Savērs, smagi nopūties, gau�as. Viņ� varēja būt tēvs. Tomēr ar vārdiem �eit nekas nav grozāms. Viņ� jau tāpat bezgala daudz tos �ķiedis. Ar vajadzību un bez vajadzības. Tagad viņ� ar vārdiem atgaiņājas no vājuma, kas pēk�ņi uznācis: nav taisnība, es ar vārdiem esmu izdarījis vairāk nekā citi ar zobenu vai lodēm. To nerunāju es, to pļāpā mans vecums! � viņ� protestē. Ja vārds būtu tikai niecīgs puteklis, tas jau būtu pārplūdinājis visu mūsu planētu. Cilvēks noslāptu putekļos, tomēr nepārstātu runāt pa tuk�o. Ai! . . . Tagad Rek�tis runātu pavisam citādi, daudz vienkār�āk un atturīgāk. Savērs izstiepj roku un piemiedz acis. Ar kādu prieku viņ� noglāstītu tiem galvas, bet pirksti atsitas pret �ķirstu.

Mazbērni pirmie paiet garām, viņa � pēc tam. Jadvīga apstājas un noliek vairākus ziedus. Viņa skatās uz Saveru tādām pa�ām laipnām acīm un sērīgi smīn. Nē, viņa pietvīkusi, viņa raud /un stāv priek�ā, sa�ņaugusi dūres. Viņa ir lepna, nelaimīga un nesaprasta kā visas neskartās.

� Nu kāpēc? � viņa saka, Savēra vārdu aizvainota. � Kāpēc tu nemīli mani? Neko vairāk es ta�u nelūdzu.

� Tu nesaprati mani.

� Vai tie�am es neesmu tā cienīga?

� Tu esi brīni�ķīga. Es neesmu tavas mīlestības cienīgs. Es neko citu nevaru tev dot, tikai postu un nelaimi. Pagrīde, vajā�anas, apcietinā�anas. Katru dienu risks, katru dienu kā pa ieplaisāju�u ledu . . . Esmu pārāk tālu aizgājis, tai varētu visu apmainīt pret mierīgu dzīvi. Es mīlu tevi, tālab arī gribu, lai tu būtu laimīgāka nekā es.

� Bez tevis, Saver, es vairs nespē�u izprast laimi.

� Tu vēl esi jauna, tu daudz ko nesaproti.

� Tie ir tuk�i vārdi. Ak dievs, kā tu esi iemīlējies sevī un skaistajos, bet saltajos vārdos! Kā tu vari mīlēt visus un nevienu konkrēti? Kā tu vari uzupurēties visu dēļ un nepieņemt upuri no viena? Tā ta�u ir slimība. Es �aubos vai tu varēsi citus darīt laimīgus, pats nekad nepieredzējis laimi?

� Mana personiskā laime tādā gigantiskā tīņā neko nenozīmē. Es nevēlos, lai tev visu mū�u būtu jā�ķendējas, ka esi nelaikā sastapusi mani.

� Es tevi nesastapu, es pati atnācu.

Jā, viņa atnāca. Nelūgta un neaģitēta. Viņi maz pazina viens otru. Biedri vairījās no viņas, bet Savērs � pat nobijās. Viņ� bija formā tērpies absolvents, bet viņa � ar lentēm greznojusies ģimnāziste baltā priek�autā. Viņa arvien ļoti pieklājīgi sasveicinājās ar Saveru, bet viņ� neko neredzēja sev apkārt. Dienu un nakti rija aizliegto literatūru un apmeklēja aizliegtas sapulces. Viņ� slepus rakstīja dzejoļus, bet viņai patika dzeju runāt. Visbie�āk Ļermon-tovu un retumis Maironi. Kādā vakarē�anas reizē viņa tā savādi pasmaidīja, paskatījusies uz Savēra pusi, un sacīja:

� Un, jūsu lūgta, nolasī�u vēl kādu ekspromtu, kas ierakstīts manā dzejas albumā. � Viņa ilgi staigā pa paaugstinājuma malu, it kā mēģinādama atvairīties no aplausiem vai negaidīti uznāku�ām skumjām, kaut ko domā un beidzot saņemas:

Manas domas �

Jauna laikmeta lādiņ�,

Mana dziesma �

Revolūcijas �āviņ�!

Uz visu, kas vecs,

Kas jau sa�ķiebies greizi,

Kas jau nodzīvojis! . ..

Uz visu, biedri, uz reizi!

Par to viņu izslēdza no ģimnāzijas. Skolnieki dievināji vmu. Aizkustinātais Savērs ielas vidū noskūpstīja viņai rokas.

� No kurienes tu izrāvi to dzejoli? � viņ� mazliet izlikās.

� Jūs ta�u nerakstāt sev, vai ne? � Viņa skatās Saverā dro�i un atklāti.

� Nerakstu sev.

� Tātad tas nokļuva pie tiem, kam bija veltīts, �* viņa nebēdnīgi saka un smaida.

Savērs samulst:

� Varbūt ne glu�i.. �

� Vai jūs no�ēlojat?

� Nē.

� Jūs baidāties?

� Nekādā ziņā! Bet es domāju ...

� Ka jūsu dzejoji diezin vai varētu kādam patikt?

� Jā, � viņ� sameloja.

� Kam tad jūs rakstāt?

� Redzat, tas nav tikai dzejolis, tas ir vārsmots aicinājums, tā ir darbības programma.

Viņ� vairāk nekā neatceras, lai gan visu cauru dienu runāja bez apstājas. Viņi klaiņoja pa pilsētas nomali, skaitīja dzejojus, filozofēja un strīdējās, bet pēc tam slepus skūpstījās, kaunēdamies viens no otra, it kā nevis cilvēki, bet visas pilsētas ļaunās mēļotajās būtu vēroju�as viņu tuvinā�anos.

Pēc da�ām tādām tik�anās reizēm biedri sāka vairīties no Savēra. Kad Savērs viņus iztaujāja, tie stūrgalvīgi klusēja. Vairākas sapulces notika bez viņa, un bez viņa iznāca pirmais slepenais laikraksts.

� Ko ļaunu esmu jums nodarījis? � viņ� uztraucās. � Viņa ta�u pati atnāca, mums nav tiesību atstumt viņu.

Un atkal viņ� nc*ko neatceras, pat negrib atcerēties. Sāpes ar ne�ēlīgu roku izsvītroju�as visu un atstāju�as tikai viņu, pietvīku�u un raudo�u:

� Nu kāpēc?... Kāpēc tu nemīli mani?

� Es tev sacīju.

� Es nekad tevi netraucē�u. Palīdzē�u tev. No visas sirds. Vai tad es nedrīkstu, vai tad jums vieniem ir tiesības? ...

� Es nekad to neesmu sacījis.

� Tu pats ta�u rakstīji: lai cik cilvēkam kalpotu, lai cik viņam li�ķētu, viņ� bija un paliks nekas, ja viņam neļausi domāt un �aubīties.

� Mūsu kļūdas pārāk dārgi var maksāt citiem.

� Es nelūdzu, lai tu mani mīlētu kā savus biedrus, tas man nav vajadzīgs. Katra pārmērība ved pie grēka . . .

Nē, viņa to neteica. Viņa stāvēja nosarkusi un raudāja:

� Nu kāpēc? Kāpēc tu nemīli mani? Vai tikai tāpēc, ka mans tēvs ir �andarms?

� Tev jāsaprot mani.

� To es nekad nesapratī�u. Vai tu domā, ka es jeb mūsu bērni kādreiz varētu kļūt par �ķērsli ceļā uz tavu mērķi vai par ienaidniekiem?

� Dārgā . . .

� Pietiks. � Viņa noslaucīja asaras. � Tevis dēļ es varu izdarīt visu, tikai ne pazemoties.

Un viņa aiziet. Nē, viņa vēl stāv iepretim, nolikusi pie znota �ķirsta vairākus ziedus, un simttūksto�o reizi jautā:

� Nu kāpēc? Kāpēc tu nemīlēji mani?

Savērs neko nevar atbildēt. Viņa sirdī rodas kaut kāds bezjēdzīgs tuk�ums, ko viņ� necie�, ar ko nevar samierināties, tomēr tik un tā paliek pie sava.

Pirmo reizi viņ� �o briesmīgo nelaimi izjuta, sēdēdams Mintautu komandantūrā. Jauns ķeizara virsnieks, kur� sacīja, ka Lietuvu mīlot vairāk nekā Savērs, patīksminājās par viņa lielisko vācu izrunu, par labi audzināta cilvēka manierēm un pabeidza vairākas dienas ilgu�o pratinā�anu:

� Kaut arī esmu pret jums ļoti labvēlīgi noskaņots, bū�u spiests jūs no�aut. Tāda ir pavēle. Varbūt jūs kaut ko vēlaties pateikt tuviniekiem?

� Neko.

� Ļoti �ēl. � Viņ� noplātīja rokas. � Tādi ir �ā kara likumi. � Un, izsaucis de�urantu, lika pagalmā nostādīt zaldātus.

Savērs sēdēja viņa priek�ā un mēģināja smaidīt.

Arī �im vācietim ta�u ir savs dievs, Rek�ta apziņā tad pirmo reizi uzplaiksnīja tāda dīvaina doma. Briesmīgs, ne�ēlīgs dievs, kur� attaisno visas viņa un viņa draugu nelietības, kur� padara viņus visvarenus un nemaldīgus. Kar� ir kar� � tā ir visa viņa lūg�ana, visa gudrība un mērķis.

Saveru tomēr atbrīvoja. Lai cik stingras bija visas instrukcijas un noteikumi, viņu, komunistu, kur� no Krievijas bija ieradies Mintautos organizēt strādnieku varu, kara komandants Heinrihs Bulke elegantos atsperratos aizveda pie sava apriņķa robe�ām un sacīja:

� Kaut arī es esmu ļoti tāls prūsis, Severin, tomēr citu reizi mums Mintautos labāk nesastapties: otrreiz tie pa�i aizbildņi jums var nepalīdzēt.

Un tikai pēc daudziem gadiem, nejau�i uzzinājis Bulkes neparastās labsirdības iemeslu un cenu, Rek�tis apstulba un jutās apzagts. Viņ� zaudēja jebkādas tiesības uz tik ilgi loloto un sev iegalvoto mocekļa oreolu. Visu pametis, viņ� nekavējoties aizbrauca uz Mintautiem un iegāja nelielā, bet visai mājīgā dzīvoklī. Sākumā viņ� bija domājis viņas priek�ā mesties uz ceļiem un bu�ot kājas. Pēcāk gribēja lūgt piedo�anu. Bija iecerējis vēl kaut ko, bet iegājis tikai neveikli nolika uz galda �ampanieti un konfektes, tad pret pa�a gribu sāka murmināt:

� Kā tu iedro�inājies?...

� Nu ko jūs, Saver, lūdzu, sēdieties . .. Mēs tik daudz gadu neesam redzēju�ies!

Viņ� apsēdās.

Viņa skraidīja pa istabām kā jaunlaulātā, klaudzināja skapī�u durvis, sanesa cienastus, degvīnu, albumus, it kā visu mū�u neko citu nebūtu darījusi kā gaidījusi �o brīdi.

� Nu kāpēc jūs tā skatāties, Saver? Uzkodiet!

Viņ� ēda.

Viņa Savēra priek�ā �ķirstīja ģimenes albumus un stāstīja:

� Henriks izrādījās ļoti godīgs, labi audzināts vīrs un d�entlmenis. Kad viņa armijā pajuka militārā disciplīna, viņ� aizsvieda mundieri un ar manu tēvu Mintautu tuvumā nodibināja linu apstrādes fabriciņu. Viņ� bija diplomēts tek-stilin�eriieris, bet tēvam bija nelieli ietaupījumi. Pēc viņu nāves fabriciņa bankrotēja, es visu izpārdevu, nomaksāju parādus un sāku strādāt par skolotāju. Audzināju bērnus. Sākās kar�. Re, tas vidējais � Vītauts, tu pazīsti viņu, viņ� strādā Mintautos par sekretāru. Vecākais � Ķēsts, arhitekts, laureāts. �ivile � skolotāja, bet visjaunākais � Jaunus, darbojas kinostudijā. Visi precēju�ies. Audzinu se�us mazbērnus.

�- Bet kā viņ�, vācietis? ...

Jadviga nodūra galvu, pietvīka, kā toreiz, runādama viņa dzejoli, un, bie�i samirk�ķinājusi acis, pagaidīja, kamēr pāries pēk�ņi uznāku�ais �ēlums.

� Ai, nē! . . . Viņ� nejuta naidu pret lietuvisko. Viņ� ta�u bija prūsis. Turklāt ļoti mīlēja mani. Varbūt drusku dīvaini, prūsiski, tomēr ārkārtīgi sirsnīgi un arvien centās izpildīt katru manu vēlē�anos. Arī viņa vecāki bija progresīvi cilvēki. Viņus piespieda atstāt Vāciju. Henriks tāpat ne visai noskaitās, kad policija kopā ar citiem komjaunie�iem apcietināja arī mūsu dēlu. Viņ� pat pajokoja: labāk zaudēt dēlu nekā iegūt vē! vienu fīreru.

� Nu un kā tu?. . . Kā tu iedro�inājies manis dēļ, viņu pavisam nemīlēdama?...

� Tu, Saver, neko nedzer.

Viņ� izdzēra uz Jadvīgas veselību.

� Kā tev izdevās izaudzināt tādus bērnus?

� Es ļoti mīlēju viņus. � Jadvīga vēl vairāk pietvīka un piegāja pie viņa. Gribēja uzlikt roku viņam uz galvas, tomēr atturējās. � Es atcerējos tevi kā paraugu. Un tā epizode astoņpadsmitajā gadā lai ir mazs mūsu noslēpums. Man vajadzēja izglābt tevi. Tas bija mans vienīgais notei-kūms Henrikam. Pat bērni to nesaprot un reizēm kaitina mani: māmiņ, kā tu varēji apprecēties ar tādu pedantu? . . . Bet, kas bijis, � bijis, un tagad tu esi man mīļ� un gaidīts ciemiņ�. � Viņa no �ā upura neiztaisīja nedz briesmīgu traģēdiju, nedz farsu. � Tā, �ķiet, vajadzēja. � Jadvīga skatījās ar jaunām, priecīgām acīm un klusi slaucīja sīkas, stipri aizkavēju�ās laimes asaras.

Savērs neiedro�inājās nedz pateikties, nedz kaut ko jautāt. Sēdēdams blakus Jadvīgai, viņ� jutās ārkārtīgi niecīgs un mazs. Bet sirdī radies tuk�ums pārvērtās sāpīgā audzējā, kur� katru dienu atgādināja sevi un no kura tikt vaļā viņam vairs nebija ne vēlē�anās, ne laika.

� Sastopoties ar lielu uzupurē�anos, man arvien trūka liela cēluma, � viņ� pateica pirmos vārdus, kas ie�āvās prātā.

� Tev tā bija pārāk daudz, � Jadvīga nepiekrita.

� Kāpēc tad tā iznāca?

� Nezinu. Es gaidīju tevi mazliet agrāk, vēl pirms kara, kad tu Mintautos biji itin liels priek�nieks.

� Es neko nezināju par tevi, � viņam neatlika nekas cits kā samelot.

� Nevajag. � Viņa maigi noglāstīja Savēra roku un noslaucīja asaras. � Atstāsim to visu mūsu bērniem.

Viņ� piecēlās un, neko vairs neteicis, aizbrauca uz mājām. Jadvīga nepavadīja viņu, tikai atsveicinādamās sacīja:

� Tu tā arī neko nepastāstīji par sevi . ..

Pēc aizie�anas pensijā viņ� atkal atgriezās �eit. Retumis iegāja tajā zaļi krāsotajā namiņā, pa�ķirstīja albumus un atkal gāja prom. Bet reiz, nokļuvis ģimenes svētkos un ar trim liela auguma vīriem nostājies uzsmēķēt, Rek�tis jutās tik nelaimīgs un nevienam nevajadzīgs radījums, ka jo steidzīgi aizkājoja uz mājām. Grūti saslima un tik tikko piecēlās no gultas.

Pēc �ā notikuma viņ� vairākkārt gribēja aizbraukt no Mintautiem, atstāt tos ar visām atmiņām, pat sakravāja ceļasomas, atdeva dzīvokļa orderi, bet apdomājies atkal uz vairākiem gadiem sodīja sevi ar �īm mocībām.

Viņ� arī tagad ne�ēlo sevi, ar pēdējiem spēkiem spie� rokas pie bik�u vīlēm, tomēr trūkst gaisa. Krūtis sa�ņaudz briesmīgas sāpes. Pie viņa pieskrien kārtības uzturētāji, satver aiz padusēm un ved uz vēsu istabu. Saveram �ķiet, ka mūzika jau spēlē viņam.

Mainās goda sardze.

Un tomēr izturēju! ... Uzplūst prieks. Tāda cilvēka prieks, kur� izpildījis pēdējo lielo darbu, pilsoņa pienākumu un atzinis savu vainu.

� Vajadzēja ar vilkt �urp to veci, � viņ� dzird it niknu balsi, un tas viņam dod spēku.

� Vajadzēja, katrā ziņā vajadzēja!... Kā nu bez manis. � Saveram �ķiet, ka viņ� kliedz, tomēr neviens nedzird viņa bubinā�anu. Viņ� smaida un slauka aukstiem sviedriem norasoju�o pieri. Spēki tikpat kā neatgrie�as. Necilvēcīgi vārdzina ne�ēlīgā sēru mūzika. Viņam negaidīti ie�aujas prātā, ka garastāvokļa uzlabo�anai noderētu labs, skaļ� mar�s, revolucionāra dziesma un viņ� vēl_% pieceltos, vēl pasoļotu priek�galā ar karogu ...

Laba mūzika. Smeldzīga. �opēns.

Tikai vācie�i tā prata ņirgāties par cilvēkiem: rudens, kails lauks, drupas, lietus un auksta piespiedu pirts. Uz ierakta staba skaļruņi spēlē un spēlē sēru mar�us. Ik piecas minūtes mūzika apraujas un diktori kliedz:

� Uzvaro�ais reiha karaspēks jau ieņēmis Maskavu!

Pēc tam viņi sāka �ķirot gūstekņus:

� Lietuvie�i, soli uz priek�u!

� Poļi, mar� no ierindas!

� Ukraiņi, soli atpakaļ!

Tikai krievus nekur nesauca.

Pēc tam atbrauca lauka virtuves. It gar�īgi iesmar�ojās pēc viras. �ī smar�a gāza no kājām, tomēr Savērs nekur negāja. Viņ� palika krievu vidū. To bija visvairāk. Viņu vidū vislabāk varēja slēpties, jo viņi bija pieradu�i ciest. Viņi vēl nebija pieradu�i uzvarēt, bet nebija arī pieradu�i domāt, ka zaudēju�i. Savērs palika ar viņiem un uzvarēja, bet pēcāk mājās ilgi un pacietīgi skaidroja savējiem, kāpēc viņ�, atbildīgs darbinieks, gūstā palicis dzīvs.

Glu�i to pa�u, tikai caur dzeloņstieplēm, viņam pajautāja arī Pijus Kaross:

� Toleiķu skolotājs?! Vēl dzīvs?!

� Nekliedz! Vai dēlu meklē? � Savērs nodur acis.

� Pat nedomāju meklēt. Mājās audzināts. Kad plāni klāsies, tad uzsēdīsies tēvam uz kakla. Atbraucu pēc strādniekiem. Te, kā stāsta, par speķa gabalu varot dabūt arājus, kalējus, in�enierus un pat profesorus.

� Var gan. Bet kam viņi tev? ... Vai mui�u esi nopircis?

� Kā tev lai saka... Gan jā, gan nē. � Pijus gudri pamirk�ķina. � Pats ta�u priek�lasījumā sacīji, ka darba-rokas radot vērtības. Man vajadzīgs Tads, kuram ir jēga par ma�īnām, bet tev nav ko baidīties. Tevi neņem�u. Tu esi vāj� strādnieks, turklāt katrs pui�elis Mintautos pateiks, kas tu par putnu. Man būs zaudējumi, un tev � beigas. Kristīgie nepa�ēlos par biedrī�u darbiem. � Viņ� steig�us pagrū� maizi zem svārku stūra un mudina: � Ņem. Lūdzējiem nedevu, bet tev � ar varu grū�u.

Savērs �aubās:

� Ta�u ne jau aiz mīlestības?

� Velns tevi zina! Dabūjis virsroku, otrreiz tik viegli nepiedosi?

� Paskatīsimies.

� Saki, kamēr vācietis pieļāvīgs, � vai savējos vēl ceri sagaidīt?

� Katrā ziņā.

� Tu esi pārliecināts vai runā tāpat vien, lepnības pēc?

� Galvu lieku ķīlā.

� Se vēl speķis, lai gan, taisnību sakot, es ne visai gaidu jūsējos. Tikai baidos, tālab arī cen�os otrreiz rteno-kaitināt. Tu ta�u nepiedotu?

� Nē.

� Redzi nu.

Sargzaldāts aizdzen viņu prom. Pijus salīkst zem maisa, tad pēk�ņi pagrie�as, pamāj ar cepuri un steig�us saka:

� Es neesmu redzējis tevi, un tu nepazīsti mani. Bet pielūko � ar pirmo kumosu aizrīsies, ja kaut kas �ā vai tā. Arī Taduks ir uz tavas sirdsapziņas!

� Un tu � uz mūsu abu, � Rek�tis atbild, bet Pijus nedzird. Viņa ratos virsnieks sasēdina gūstekņus, paraksta papīrus un liek vākties prom.

Savērs vēl tagad jūtas par to atbildīgs. Par visu. Tāpēc viņ� sev jautā: kāpēc esmu palicis dzīvs? Kāpēc, nokļuvis angļu zonā, atkal cietu badu, ņirgā�anos un rāvos uz mājam? Un kāpēc, atgriezies dzimtenē, turēts aizdomās, iedams caur pārbaudēm, paliku neiedragāts? Kāpēc?... Viņ� tik tikko spēj atgūt elpu, tomēr ieskrējusies doma neapstājas: cik laimīgi bija cilvēki, kad viņi ceļoja uz Delfiem un jautāja orākulam, kas būs rīt, kas notiks parīt, kā viņiem vajadzēs dzīvot pēc desmit gadiem ...

Un orākuls lēma viņu dzīvi.

Tagad liktenis atrodas cilvēku rokās. Viņi pa�i to kaldina, kā prot un spēj. Viņi lemj arī citu likteņus. Par savu nākotni viņiem vairs nav laika padomāt. Tagad viņi orākulam jautātu, ko darīju�i vakar, aizvakar, pirms dienas vai gada. Viņi skatās apkārt un jautā:

� Tā bija vai nebija?

Nē, orākuls zina: bez pagātnes mācības � nākotne blēņas vien ir. Tāpēc turas pie vakardienas. Bez tās nevar spert ne soli. Arī cilvēki nav muļķi, viņi saprot: pareģodams neatbildi ne par ko, bet pagātnes kļūdas vēsture nepiedod. Ja esi pielicis roku � tad atbildi. Tāpēc tagad nesalīdzināmi vieglāk pateikt, kas būs, nekā to, kas bijis. Tomēr Savērs nebaidās arī no �īs atbildības. Viņ� sē�, saņēmis rokas, un arvien vēl domā: es mācīju mazus nepra�as un meklēju gudrību, kas noderīga visiem, viņ� rāj sevi, bet izrādās � tādas gudrības nav. Un varbūt tāpēc cilvēks ir tik skaists. Ta�u, jods rāvis, reiz viņi jāapvieno kopīgam mērķim, uz kuru katrs varētu iet ar savu gudrību. Tā vārdā vērts uzupurēties. Pat nepiecie�ams. Cilvēkiem var atdot visu, tas nevienam nav aizliegts. Viņiem var upurēt visu, tikai ne citu cilvēku.

� Nu, kāpēc tu stāvi? � viņ�, neatvēris acis, saka Alsim. � Labāk aizej pie viņas un nekad nedomā, ka esi visnelaimīgākais. � Savērs nogaida, kamēr apklusīs soļi, un pats pieceļas no ērta, tikai sēdē�anai piemērota krēsla.

Uz ielas Saveru sagaida pūlis. Cilvēku vidū viņam ir labi. Piegājis pie milzīgas ēkas, viņ� paceļ galvu un uzsmaida strādniekiem, ar kuriem mūri kā liptin aplipu�i. Ja mēs tā uzreiz būtu varēju�i pacelt Piju un citus viņam līdzīgos uz tādām sastatnēm! . . . Dzīves pieredze neļauj dusmoties, raugoties citu kļūdās. Arī savu bijis atliku likām. Un muļķīgi būtu domāt, ka kādreiz to nebūs.

Nekļūdīgi ir tikai miru�ie.

Savērs nopū�as un pamēj strādniekiem.

� Hei, vectētiņ, pakāpies pie mums! � iesaucas kāds draiskulis. � Te vairāk saules!

Labi būtu, Rek�tis domā, bet reibst galva. Balti mākonī�i stāv uz vietas, tikai augstais mūris pamazām sāk svērties un svērties .. . Viņ�, iepletis kājas, stāv uz ietves un tausta sirdi .. . Tad atspie�as pret koku un bez dusmām padraud klaigātājam.

Debesis nav domātas viņam.

Pelēkā zemes krāsa drusku nomierina, un spēki atgrie�as. Viņ� palēnām sāk kustēties. Novecojis, pierimis, ta�u ne vārgs un ne vāj�, tikai Tads, kāds kļuvis astoņdesmit �etros gados, kas nav biju�i diez cik garlaicīgi.

Savērs iet un priecājas, ka arī zeme vēl nav domāta viņam, kamēr galvā iezibas kaut viena skaidrāka doma.

nO T. KAROSA DIENASGRĀMATAS

Kad Grudskienei pa telefonu paziņoja, ka miris viņas vira draugs Tāds Kaross, viņa ar plaukstu aizspieda mikrofonu un sacīja:

� Ja tā nav provokācija, ko lai viņam atbildu?

Pateicies par paziņojumu, � ' Grudskis elsa gultā. � Vari arī pakniksēt. � Bet viņa acu priek�ā pacēlās bāls

un sapinkojies Tads. Gir�s kasām kājām pieskrēja pie aparāta un satvēra klausuli. � Vai jūs esat pārliecināts? . . . VtJ visu redzējāt savām acīm?... Vai vismaz paņēmāt roku un pārbaudījāt pulsu? . . .

� Ar tādām lietām nejoko, biedri redaktor. Ceru, ka zināt, kas ar jums runā?

� Bez �aubām, biedri Butrim, bez �aubām. Bet kāpēc jūs zvanāt man?

� Jūs ta�u bijāt ne�ķirami draugi. Bez tam es vēlētos, lai daļu rūpju uzņemtos redakcija.

Tātad viņ� vēl neko nezina, Gir�s nodomāja un steidzīgi atbildēja:

� Es tūlīt aizskrie�u un visu nokārto�u: gan nekrologu, gan telpas un mūziku. Tikai neuztraucieties. � Viņ� nolika klausuli un skaļi prātoja: � Klausies, Riva, Butrims, gribēdams atbrīvot cilvēku no muļķīgas domas, dauza viņam ar dūri pa galvu un no sirds brīnās, kāpēc tā ielien vēl dziļāk. Piemini manus vārdus, viņ� tālu tiks.

� Es sen tev sacīju, � sieva klusi iejaucās.

� Ko tu sacīji, ko tu varēji sacīt? . . . Varbūt tu zināji, ka Tads mirs? Varbūt zināji, ka piezvanīs Butrims? Ko tu vispār zini? � Grudskis aizsvilās.

� Man apnicis, Gir�, tev atkārtot: ja tu gribi pateikt savu viedokli, nekad nerunā pirmais, � Reveka, nepaceldama balsi, atbildēja.

� Nē! � Redaktors satvēra galvu. � Tu, kā redzams, nekad vairs nerimsies, kamēr nepataisīsi mani līdzīgu sev. � Viņ� norija vairākas tabletes un ie�ņukstējās: � Tikai es nesaprotu, kā tu pēc tam varēsi dzīvot ar tādu biedēkli?

� Mīļais, es gribu, lai tu atkal būtu tu pats. Nav jau katrā ziņā jārij tabletes pret galvas sāpēm, ja gribi pierādīt, ka to vēl nēsā uz pleciem, � sieva atkal cirta pretī.

� Riva, � Grudskis brīdināja viņu, zīmīgi paraudzījies uz zemē nosviesto no klūgām pīto putekļu sitamo. � Tu dabūsi!

� Kliedz, kliedz, � sieva it nemaz nebaidījās. � Tu nevienam neļauj prātīgi runāt, tad arī pa�am mazāk būs jādomā.

� Tu esi fūrija!

� Un tu � Kolumbs. Tu vēl nekad savos rakstos neesi notēlojis tādu sievieti.

Nebija jēgas strīdēties. Tāpēc viņ� apģērbās un steidzīgi aizskrēja uz darbu.

Visu nokārtojis, Grudskis klusi apsēdās ērtā kaktiņā un, ieraudzījis, ka iet paziņas, minēja:

�Viņi zina vai nezina? Acīmredzot zina. Bet kāpēc tad viņi sniedz roku?.. . Nezina. Kālab viņi klusē, kālab nerunā? Zina, tāpēc arī sa�ukstas, uzmanīgi blenzdami uz mani. Dro�i vien nezina. Bet kāpēc tad Alsis man pamirk�ķināja glu�i kā sazvērnieks? . ..�

Tāda divkosība un neauglīgi pūliņi uzminēt biedru domas, tāda ieilgusi nenoteiktība Gir�u tiktāl nomocīja, ka viņam no tiesas sacēlās temperatūra un acīs sāka ņirbēt.

Man ta�u vienalga, viņ� mēģināja pārliecināt sevi. Tikai �ēl Tada. Un ja nu viņ� vēl nepateica? Un ja Rivu nelaidīs prom? ... Ta�u tik un tā būs jādzīvo un jāstrādā, būs jātiekas ar visiem un jāsniedz roka... Bez Tada tas nebūs iespējams. Ieraudzījis Butrimu, viņ� nenocietās:

� Biedri Vītaut, es vēlētos... � Viņ� pielēca kājās savā kaktā, un daudz netrūka, ka būtu izkratījis tam savas sāpes un �aubas, ta�u pēdējā mirklī atturējās un pateica pirmo nejēdzību, kas pagadījās: � Es nevēlētos stāvēt priek�ā, � viņ� palūdza un juta, ka tas neparko nepiekritīs.

� Nu ko jūs, biedri redaktor! ... Pēc kā tas izskatīsies, ja pirmais stāvēs īla? Viņ� visu aizsegs. Domāju, ka tajās piecās minūtēs jums nekas briesmīgs neatgadīsies.

Viņ� man māca pacietību, Gir�s laipni pasmaidīja un tūlīt piekrita:

� Ja priek�ā, tad priek�ā, vai nav vienalga.

� Es saku to pa�u, � prokurors pakaitināja viņu. � Prātnieku pat kalns neaizsegs.

Tos komplimentus viņ� man bārsta par pēdējo rakstu, Grudskis domāja un nesteigdamies aizsoļoja pakaļ Rek�tim. Durvīs brīdi apstājās un, paņēmis prokuroru zem rokas, nodomāja: �Tagad nedrīkst naidoties ar viņu,� � pēc tam sacīja:

� Mēs norunājām, ka pēc kādas nedēļas vai divām publicēsim jūsu rakstu, kurā jūs varēsiet rakstīt par prokuratūru, ko vien vēlēsieties.

� Neko teikt: jūs �austīsiet mūs, bet mēs pa�i sev dziedāsim slavas dziesmas. Ārkārtīgi oriģināli.

� Kā vēlaties.

� Vai veco brāķi atsauksiet?

Grudskim ie�āvās prātā, ka pēc pāris dienām viņ� ar Mīkoiu varēs aprunāties daudz atklātāk un draudzīgāk, tomēr nenodeva sevi, tikai uzsita prokuroram uz pleca un sacīja:

� Uz presi un sievu nedrīkst dusmoties,

Goda sardze nolīdzinājās, pavērās apkārt un sastinga. Tikai stāvētāju domas nevarēja norimt.

Kaut kā neomulīgi stāvēt ar muguru pret biedriem un neredzēt �ķirstu, Grudskis domāja, vērodams, kā garām iet cilvēki. Un tā mūzikai .. . Rībina pie pa�ām ausīm. Kā redzams, mani skribenti skaļruni paslēpu�i aiz portreta. Es ta�u sacīju: klusu, pui�i, noregulējiet pavisam klusu, lai skanētu kā no zemes apak�as, bet viņi aizbāzu�i aiz portreta. Turklāt vēl kāda! Idioti! Iespējams, ka rīt Butrims aicinās mani sniegt paskaidrojumus. Vai tad arī �eit jāmāca, lai sēru mūzika negaudotu kā tirgus skaļrunis no pulksten se�iem rītā līdz divpadsmitiem naktī, pēc Kristus kodeksa? . . .

Kam pieder �is teiciens? Rek�tim vai Tadam? Dro�i vien vecajam tūļam. Un atradu�i ar ko mani likt pārī! . . . Acīmredzot kaut ko uzo�ņāju�i. Bet no kurienes? Zināja ta�u tikai Tads, es un Riva. Bet kāpēc tas vecais burk�ķ? Atradies pravietis, lai gan prāta viņam pietiktu vēl vairākiem mū�iem. Tadam bija vajadzīgs stingrs vairākums, tāpēc arī pievāca to bērna prātā nonāku�o veci rokas cilā�anai. Nelaiķim patika pieminekļi. Visiespaidīgākie. Būtu ļāvu�i tam sencim atpūsties, pasaudzētu viņa veselību. Kāds labums no tā būtu pēcte�iem? Cēls vecis, viscaur balts un zina skaistas pasaķevs par savu nemierīgo pagātni, Staigātu pa skolām, bet nē, tie funkcionāri vēl arī goda sardzē moka cilvēku.

Vecis stāv, pakaļu at�iepis, un smīdina cilvēkus, klanīdamies kā parādē . .. Izsmiekls!

Nelāgā vietā esmu nostājies. Ila tagad man skatās taisni pakausī. Es viņa skatienu jūtu labāk nekā jupitera gaismu. Urbj kā ar urbi. Varu saderēt, ka vēro un nolād. Arī es tā darītu, ja ar lāstiem varētu kaut ko grozīt. Ticēt vārda spēkam � Al�a aicinājums. Tas romantiķis, kur� �auda ar rādītājiem, arvien piemirst, ka tagad nav divdesmitā gadsimta sākums, bet beigas un daudzas patiesības tiek nēsātas nevis sirdīs, bet portfeļos.

Tagad viņ� ir populārs rakstnieks, bet kas viņam pavēra ceļu? Kas viņu literatūras teorijā vadāja aiz rokas, kas laboja un publicēja pirmos darbus?... Toties tagad viņ� par katru nokritizētu noveli, ja vien spētu, pārkostu man rīkli. Lai gan, taisnību sakot, viņ� raksta pieklājīgi. Un, ja arī turpmāk tā ies, viņu sabojās lepnība, viņ� zaudēs sajēgu un veselīgas atlases izjūtu. Tāpēc es neļau�u viņam pārāk augstu pacelties. Viņa pa�a labā. No neveiksmēm norūdās ne tikai raksturs, bet rodas arī lieliska jaunrade. Turklāt labās mājās jābūt tikai vienai galvai. Kāpēc tāda greznība � divi butrimi vai divi Al�i? Tā sakot, divas galvas � labi, bet viena � vēl labāk. Tagad lai viņi dala varu savā starpā. Man tā nav vajadzīga. Iedams visiem nopakaļ, taku neiemīsi.

Grudski traucēja pūlis, bet viņa priek�ā cilvēki gāja un gāja. Zāle pildījās. Taka gājējiem arvien vairāk sa�aurinājās. Pastumtie apmeklētāji reizēm pieskārās viņa piedurknei, sāniem vai aizķēra sēru lenti.

Viņ� nevarēja ciest grūstī�anos. Katrs pieskāriens viņu sapurināja līdzīgi elektriskai strāvai, jo viņa dzīves nejaukākās atmiņas saistījās ar stumdī�anos un nekaunīgām sejām. Viņ� atceras, kā zvēriski purni dauzīja viņa tēva kroga logus un kā tie pa�i bezdomu purni viņu ģimeni dzina uz geto.

Viņ� baidās no pūļa, ta�u tagad, kā par spīti, viņu nostādīja tā priek�ā.

Cilvēki iet, ziņkārām acīm apskata viņu, it kā viņ� stāvētu nevis goda sardzē, bet aiz restēm vai stipri apgaismotā cirka arēnā.

Un tās sāpju pilnās, līdzjūtības pilnās acisl �ausmas...

Nolādētā līdzjūtība, Gir�s, Moi�es un Rahiles dēls, domā. Viena lieta � kaut kur ieslēgties un visu no tālienes mierīgi pārdomāt, un cita � strīdēties pa�am ar sevi, nemanot, ka tevi pastāvīgi stumda.

Man jākoncentrējas un katrā ziņā jāatrod kāds līdzeklis, ar kuru es uzreiz varētu pieteikt �ahu gan Butrimam, gan Rivai. Nez ir Tads līdzeklis vai nav? Dro�i vien ir, tikai nedrīkstu steigties. Jānogaida. Tad atrisinājums radīsies pats no sevis. Bet nav laika. Manā stāvoklī tagad vislabākais

būtu simultānspēle un zaudējums visiem. Lai priecājas. Ta�u kā pieteikt �ahu sev?

Kaross nomira mazliet par vēlu. Ja tas būtu noticis vismaz pirms gada, viņ� būtu vēl lielāks, tagad viņa vietā paliks tikai mazs labojums pavēlē. Izrādās, arī ikdiena ir briesmīgs kar�, kurā krīt visstiprākie vīri.

Un ne Kaross vien � daudzi mirst par vēlu. Dīvaini skan bībeles gudrība:

� Nomirsti laikā!

Cik ne�ēlīga un reizē arī pareiza teorija: katram, kur� grib palikt cienījams nākamajām paaudzēm, laikā jāatsakās no goda. Ja viņ� grib būt nemirstīgs, jānomirst viņam paredzētajā laikā: nekādā gadījumā par agru vai par vēlu.

Cik neparasta tāda māksla! Lai to izprastu, nepiecie�ams praktisks un konsekvents prāts. Pat laupītājam jāapjēdz, ka viņa aroda 'vislielākais tikums ir laikā izgaist. Bet daudzi �īs pasaules gudrie to nesaprot vai negrib saprast.

Mans vectēvs no tēva puses mēdza sacīt, ka visi di�enie cilvēki ir savu tautie�u dzinēji, bet visi prātnieki kalpo viņu elku dievībai, tikai ne patiesībai. Un tāpēc viņi neieredz brīvu, ar aizspriedumiem neierobe�otu cilvēka garu. Viņi baidās no meklējumiem un revolūcijām, no brīvas domas un jauninājumiem � tie reti kad saskan ar viņu pravietojumiem � un labprāt nevalkā nedz formas tērpu, nedz va�as.

Bet mans vectēvs no mātes puses bija rabīns un ticēja ne tikai autoritātēm, bet arī katram talmuda vārdam. Viņ� mēdza to citēt, kur vajag un kur nevajag:

� Un izklīdinās tevi dievs visās tautās, no vienas zemes malas līdz otrai, un tu kalposi tur citiem koka un akmens dieviem, kurus nepazini ne tu, ne tavi vecāki ...

Un tas viss par mūsu grēkiem, kuriem nekad nav gala.

Kāda muļķība runāt par dzīvi kā par savu briesmīgāko ienaidnieku, tomēr tik un tā tas jāsagaida apbruņotam līdz zobiem.

Un atkal viņam garām virzās līdzjūtības un sāpju pilnas acis, un atkal, skatīdamies tajās, Gir�s aizmirst sēru mūziku, aizmirst pienākumus un paliek viens ar savām domām.

Cik ātri tās acis var pārvērsties zvērībā, dusmās un atriebē kvēlojo�as. Kas tās iededzina un kas apdzē�? Kur ir tas atpestījo�ais vidusceļ�, tas līdzsvars un brīnumainais

balzams, kas vada tik strauju cilvēku pārvēr�anos, ko veselais saprāts nevar attaisnot? Ja nav zāļu, jābūt vārdam. Mierino�am un ietekmīgam. Un, manuprāt, visērtāk to meklēt tagad, klusuma un koncentrē�anās brīdī.

Lai vadītu cilvēkus, ar talantu vien nepietiek. Bet kam nav �īs dieva dāvanas, tas talantu bie�i vien uzskata par nelabojamu netikumu vai nekaunīgu izaicinājumu iera�ai un ienaidnieku nostabilizētam miera stāvoklim. Tāpēc, mīļais Ķēst, nedrīkst pārāk di�oties ar �o zemes uguni, kamēr pie tās nav pieradināti citi cilvēki. Tas ir bīstami. Un vispirms � tev pa�am. Bez tam nav pieklājīgi tīksmināties par savu veselību kroplu cilvēku vidū. Lai saprastu �o pa-tiesfbu, bez talanta vēl vajadzīgs arī tam atbilsto�s prāts, jo cilvēks arvien ir labāks, nekā viņam pa�am liekas, un daudz sliktāks, nekā citi grib viņu redzēt. Un grozies, kā gribi, tik un tā talantam talkā būs jānāk kritiķim un redaktoram, kur� precīzi jūt tās pa�as dabas diktēto at�ķirību starp jūtām un prātu, arī ceļus, kā to saīsināt. Grudskis nekad pārāk augstu nevērtēja savus spēkus, un tāpēc viņam bija ļoti nepatīkami, ja tā atgadījās citiem. Viņ� reizēm apskauda Alsi viņā apslēptās stihijas dēļ, tās svētlaimīgās aizmār�ības un iedvesmojo�ās atklājēja laimes dēj, kādu Alsis juta, pirmo reizi pieskāries sve�am priek�metam vai cilvēkam. Grudskis tīksminājās un niknojās, lasīja darbu vairākas reizes, kamēr viņam uznāca vēlē�anās pacelties kopā ar Alsi vai tuvināt viņu zemei. Un Gir�s pārāk neuztraucās, ja iztēles ierobe�otie spārni nespēja pacelt viņu līdz reibino�iem augstumiem, kas Alsim bija ierasti; viņ� pārāk negremzās un nenolaida rokas, ja reizēm vispār nespēja atrauties no zemes. Ņemdams talkā zinā�anas un loģiskus apsvērumus, viņ� nekavējoties konstruēja tam lidojumam līdzvērtīgus torņus vai varenu optiku, kas spēj no vēl lielāka augstuma vērot visas drauga pacel�anās un kritienus, spēj atsegt katru kļūdu un fiksēt katri� sasniegumu. Un, tikai steigdamies vai nespēdams savaldīt vareno zinātnisko aparatūru, viņ� reizēm ar saviem rakstiem pa-pauk�ķināja uz Ķēstu. Bet Gir�s nekad nav domājis un nedomā viņu sa�aut. Ar �o troksni viņ� tikai pievēr� drauga uzmanību, spie� viņu domāt, jo labi jūt, ka bez kolēģa lidojuma, kas elpu ņem ciet, tāpat kā bez enerģijas avota viņ� pats nekad nebūtu iededzies. Tikai pateicotais �ai svētlaimīgajai stihijai, arī radu�ies viņa labākie raksti. Viņ� lepojas ar tiem un nekad neaizmirst, kam par tiem jāsaka paldies. Jā, mīļais Ķēstuk, ja tu gribi iemantot jo vairāk ienaid-

nieku, tad pacenties visiem būt tikai labs, un tie tev radīsies, jo ar varu uzspiesta labestība, tāpat kā naids, vēl nekad nav kalpoju�i mīlestībai.

Cik reti esmu redzējis draudzības un mīlestības pārpilnas acis. No manis tās slēpa kar�, pēckara laiks un vēl velns zina kāda nagata. Drīz apritēs jau trīsdesmit gadu kop� tiem slaktiņiem, bet es eju pa ielu un dzirdu, kā māte biedē savu mazo meitiņu:

� Rasiņ, neņem, �īds noķers!

Apstājos un pajautāju:

� Kāpēc es?.. . Kāpēc ne vācietis vai fa�ists?

� Kā lai es zinu? � Viņa samulsusi parausta plecus. � Tā mani biedēja māte. � Viņa smejas, smaida, viņas acis ir labas. Tajās nav jaunuma ne pret mani, ne pret kādu citu. Tās ir dzidras un zilas. Ta�u viņu mācījusi māte, tāpēc ar viņas lūpām runā nejauks ieradums.

Bet kur te mana vaina? Arī mūs tvarstīja niknāk nekā suņus, bet viņa to neatceras.

Dīvaini ir cilvēki.

Krustne�i simtiem gadu dedzināja un ķēra lietuvie�u bērnus, lai izaudzināju�i pārvērstu viņus par tādiem pa�iem laupītājiem un slepkavām. Viņi iznīcināja suduvie�us, izslaktēja prū�us, uz pusi izretināja �emai�us un kur�us, divos pasaules karos tik daudz asiņu nolaida lietuvie�iem, bet tie visu jau tikpat kā aizmirsu�i.

Cara satrapi veselus ciemus aizsūtīja trimdā uz Sibīriju, iznīcināja inteliģenci, aizliedza dzimto valodu un, savus melnos darbus slēpdami, sacerēja pasakas, ka nevis viņi, bet mēs sūcot kristīgo cilvēku asinis un ķerot viņu mazos bērnus.

Cilvēki noticēja viņiem, bet man � ne, jo viņiem bija lieliski advokāti: baznīca un tumsonība. Un viņu pastāvīgie meli ar laiku pārliecināja cilvēkus.

Bet ko sliktu esmu nodarījis tai sievietei? Neko. Karoju kā visi, tikai nelielījos. Tadam, kā redzams, taisnība: labāk slikts spriedums nekā nekāda sprieduma. Pirmo reizi arī es pasteidzos. Paklausīju Rivai, viņas vietā izpildīju tos nelāgos dokumentus un neiedro�inos aizsūtīt. Izrādās, arī �eit darbojas kaut kāda nolādēta likteņa hipnoze: varde kurkst, acis no bailēm izvalbītas, tomēr tik un tā pati lien zalktim rīklē. Kas nekait Alsim . .. Lidinoties padebe�os, rāpu|i nav bīstami. Toties es, zemes tārps, to nedrīkstu aizmirst. Gudri izmantodams prātu, cilvēks ar nelielu tā daudzumu varētu iztikt visu mū�u. Grudskis sāka

uztiaukhes, bet īsta laikā attapās un tik tikko nesatvēra galvu: Gir� Grudski, ko tu dari? Kāpēc ļauna griba jāmeklē tur, kur tās nav? Un kas tur sevi�ķs, ja Tads labā noskaņā reizēm uzsita tev uz pleca un sirsnīgi paslavēja:

� Tu, Gir�, nemaz neesi slikts �īdiņ�!

� Ja neesmu slikts, tad kāpēc ��īdiņ��? � Man arī tagad no dusmām elpu ņem ciet, bet viņ� tikai paraustīja plecus, vainīgi smaidīja un vēl muļķīgāk taisnojās.

� Vārdu nevar izmest no dziesmas.

� Izmet dziesmu, ja tā slikta, izdomā labāku, bet man nepieglaimojies ar tādiem smakojo�iem vārdiem.

� Tu nemaz neesi līdzīgs ebrejam.

� Kāpēc gan ne? � tad es vēl pratu savaldīties. �Dievi redz, cik tā ir briesmīga netaisnība. Naivitāte, mīļais, izpau�as tavas dvēseles kūtrībā,� es gribēju cirst pretī. �Visi manas tautas nelie�i nav līdzīgi ebrejiem, toties es esmu visīstākais.� Tomēr arī to nepateicu, tikai pasmējos: � Tev taisnība, nevis es, bet visi ebreji līdzīgi man. � Un ar to pilnīgi pietika, lai nokauninātu viņu, bet es biju jauns un dedzīgs, tāpēc turpināju: � Mūs spieda, lai esam mazi un nepamanāmi ... Un mēs paklausījām, kļuvām par lupatla�iem, pauniniekiem, skroderiem, muzikantiem, lieliem un sīkiem tirgotājiem. Daudzus gadsimtus mūs spieda strādāt to, ko pa�i visvairāk nevēlējās. Un mēs piekāpāmies. Tagad tie, kuri neko neprot, atkal par to neieredz mūs. Kur te loģika? Kur prāts?

Jau vairākus tūksto�us gadu mēs tiekam vajāti par mūsu pa�u radītu leģendu. Mūs iznīcināja ebreja Kristus vārdā. Re, ko izdara fanātisms, kad vairs neiedro�inās ne par ko �aubīties, re, par ko pāryēr�as meli, ja tiem ir tādi labi advokāti � baznīca un tumsonība.

� Atvainojos, citā reizē es klusē�u, � Tads taisnojās.

� Arī tas nav vajadzīgs. Runā ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu, kā brālis, tikai neklusē, jo, kas iemācās pārlieku klusēt, tas var nodot.

Nu gan iebraucu purvā. Tie�ām kļuvu akls. Kāpēc jānolād pagātne, ja negribu un negatavojos atriebties par to?

Mans tēvs, vectēvs un sen�i �etrās paaudzēs bija krodzinieki. Cilvēki, kad piedzērās, izsita viņu logu rūtis. Viņi izsita mūsu logu rūtis, ja nedabūja degvīnu. Un mans vectēvs nevienam neatriebās. Viņ� savus bērnus pat nebiedēja ar dzērājiem. Viņ� cie�i aizvēra logu slēģus, ataicināja stiklinieku Joseli un taisnojās:

� O haveru¹, ko lai es daru! ... Viņi ar tiem akmeņiem sit sevi.

� Tu, Bereli, arvien runā patiesību: ja viņi nesistu sevi, no kā tad es dzīvotu?

Mūsu milzīgajā pagalmā arvien notika kautiņi: ja ne pieaugu�ie, tad vicojās zēni. Tika man, tika arī no manis, un viss mums bija skaidrāks par skaidru: ja kļuvi nolaidīgs, baidījies, tad staigā ar puniem. Bet reiz kautiņā iejaucās vectēvs no mātes puses:

� Gir�, tu ta�u esi prātīgāks, tu ta�u bez dūrēm vari panākt, lai viņ� neaiztiktu tevi.

� Bet kā, zeide⁴⁵, kā? � rīdams asiņainas siekalas, jautāju.

Vectēvs paņēma manu roku, aizveda līdz vislielākā kau�ļa vecākiem un klusi pieklauvēja pie durvīm. Iegājis iek�ā, viņ� pieklājīgi sasveicinājās. Vecais Klausa bija mājās.

� Ko tad sacīsiet? � viņ� lepni pajautāja un pat neaicināja tālāk. � Vai pēc parāda atnācāt? � �ķita, ka nevis viņ� ir mūsu parādnieks, bet mēs viņa parādnieki.

� Kāpēc parāds, kāpēc nauda? � vectēvs pazemīgi atbildēja. � Ja tu vari gaidīt neatdevis, tad kāpēc es nevaru pagaidīt aizdevis?

Un pēk�ņi Klausa pārmainījās, atplauka, metās mūs abus sēdināt un atģērbt. Vectēvs glaudīja bārdu, ar gudrām acīm skatījās uz mani un klusītiņām kaut ko bubināja, it kā pārdomādams visas iespējamās Klausa atbildes un jautājumus. Viņ� smaidīja. Viņ� uzskatīja sevi par uzvarētāju, bet es tajā mirklī ienīdu viņu.

� Klausies, Klausas kungs, cik skaisti tavi bērni, bet tas lielais � īsts Bonaparts, � viņ� iesāka ar lieliem aplinkiem. � Kāds viņ� dziedātājs, kāds svilpotājs � tā vien liekas, ka harmonikas cauru dienu spēlētu. Viņa dūres tikpat kā kalēja veseri. Viņam ir zilas acis un balta galva, viņ� dro�i vien būs prezidenta kungs, piemini manus vārdus.

No tik gara ievada Klausam �okļi pēk�ņi sa�ķiebās.

� Zēns kā zēns, �viņ� sacīja.

� Arī es saku: tu ļoti labi pazīsti savu zēnu, bet es � savu. Tā tam jābūt. Tu zini savu darbu, bet es savu �epti. Tu visu laiku skaties uz dzelzi, bet es � uz cilvēkiem.

Nesaki neko, tavs zēns ir labs. Viņ� rēķina labāk nekā Gir�s. Viņ� nelien mūsu krogā kā citi. Viņ� man neizsit rūtis, viņ� ir liels d�entlmenis. Klausies, viņ� manā priek�ā paceltu cepuri, ja viņam tā būtu. Un, ja viņ� ar mums nesasveicinās, tad, kā redzams, viņa galva aizņemta ar zinībām. Ir gan ķeneris: Tads puika un jau tre�ā klasē mācās! ...

� Saki, Bereli, � kas tev vajadzīgs no manis? � Klausa nenocietās.

� Nekas, ebreja goda vārds, man �odien nekas nav vajadzīgs. Atnācu apciemot. Varbūt, tā teikt, esat noplīsu�i, varbūt jums kaut kā trūkst? Tu parāda dēļ baidies atnākt pie mums. Es tev dikti lētu skroderi ierādī�u. Tādiem bērniem jāvalkā tikai ļoti labi bik�i. Pēcāk tu pats kaunēsies, kad viņi izaugs par lieliem vīriem ...

Un Klausa, neizturējis uzbrukumu, iesmējās. Vectēvs vēl veselu pusstundu slavēja tūļu Klausu Joni, kamēr iedro�inājās pasacīt:

� Ui, tavs zēns būtu vēl labāks, ja viņ� nesistu Gir�u.

Klausa pastāvēja, paklausījās, bet vectēvs vairs neslavēja

viņa dēlu. Tad Klausa sagrāba manu vislielāko ienaidnieku aiz skausta, vairākas reizes iedunkāja, uz�āva ar plaukstu zemāk par muguru, pielieca pie puna uz manas pieres un nikni pavēlēja:

� Nobu�o, kur sasiti!

Vectēvs pielēca, atņēma Klausam dēlu, paglāstīja viņu, iedeva vairākas konfektes un pārmeto�i sacīja:

� Klausas kungs, kālab jābu�o? Kālab jāsit? Lai zēns domā, ka viņ� ir labs. Lai viņ� atnāk, es iedo�u viņam jaunu cepuri. Lai viņ� ir Gir�a draugs.

� Lai nobu�o, un būs draugi! � Klausa joprojām kliedza.

Tads priek�likums vēl vairāk nobiedēja vectēvu. Viņ� izlikās, ka neko nav dzirdējis, un runāja tālāk:

� Klausies, ja viņ� bu�os punu, viņ� nekad nebūs Gir�a draugs: kas viegli bu�o, tas sāpīgi sit.

Un kop� tās reizes Jonis kļuva par manu niknāko draugu un aizstāvi. Es pats ne vienreiz vien dzirdēju, kā �is nākamais prezidents pagalma bērniem di�ojās:

� Ja kāds no jums piedurs pirkstu Grudskelim � purnu sadauzī�u. Pats Berelis man sacīja: tavas dūres ir kā kalēja veseri. Viņ� zina, ko runā. Ja gribē�u, par pa�u Lietuvas karali tap�u, prezidentos tik�u ... Tikai es negribu, jo karaļiem jānēsā bārda.

Viņ� negribēja būt karalis, bet no kontribūcijas neatsacījās, tāpēc arī dzenāja mani:

� Gir�iņ, atnes konfekti, un es jebkuram tavā vietā sado�u pa purslām.

Es nesu viņam konfektes un ienīdu viņu. Ienīdu sevi un ienīdu vectēvu. Redzēju, ka arī citi bērni ienīst mūs, jo nevar nedz ar konfektēm, nedz skaistiem vārdiem atpirkties no Joņa nevaldāmajām dūrēm. Un es sapratu: ne viss ir dārgs, kas tiek pirkts, bet vēl sāpīgāk, ka ne viss ir lēts, kas lēti tiek pārdots.

Pēc se�iem gadiem Jonis uzsēja sev baltu lenti un pats atnāca pēc mūsu mantas.

Re, par ko jāraksta, biedri Alsi. Konflikts � tas nav kar�, nav kautiņ� krūmmalā, nav stāsts par �etriem tankistiem un suni. Tā ir domu, jūtu un raksturu cīņa � kur� kuru. Tu mēdz lielīties, ka māksla, sak, esot daudz dziļāk izstudējusi cilvēku nekā medicīna, un nesaproti, ka ikvienai studijai vajadzīgs nazis un �ķēres, diegs un saites, sava izpratne un kritika.

Klausu Jonis bija vissliktākais zvejnieks mūsu vidū, bet viņa īkastā nekad neizbeidzās dzīvas zivis. Ziemā pieradis pie nodevām konfektēs, vasarā viņ� neatsacījās no tām zivju veidā. Bie�i piektdienās viņ� atnesa savu lomu vectēvam un lepni uzmeta uz svariem. Vectēvs klusēdams uzlika vienu, divu vai trīs kilogramu atsvaru ... Ja zivis svēra vairāk nekā divus kilogramus un nevilka līdz trim, viņ� maksāja tikai par diviem kilogramiem, bet, ja trūka kaut vai grams no diviem kilogramiem, viņ� maksāja tikai par kilogramu.

� Tā ir krāp�ana! � Jonis dusmojās.

� Tad nepārdod.

� Gudrinieks! No kurienes tu izrāvi tādus svarus man par postu?!

� Es tev neprasu, kur tu ķēri zivis.

� Man vajadzīga nauda.

� Labs tirgotājs, Joni, pērk tikai to, kas viņam nemaz nav vajadzīgs, bet pārdod visu, bez kā pats nevar dzīvot. Tu nevari gribēt, lai tevis dēļ es būtu slikts tirgotājs.

Paņēmis zivis, Jonis gāja prom, paskraidīja pa pilsētu, bet, nekur nevarēdams tās aizgrūst, atkal pārskaities un pazemīgs atgriezās.

� Neviens neņem, � viņ� sa�utumā elsa.

Vectēvs no tēva puses pasmaidīja un pabeidza kaulē�anos:

� Pareizi dara: pa manām durvīm, Joni, var iziet tikai ar manu preci vai ar manu naudu. To zina visi ebreji, un tevis dēļ viņi citādāki nekļūs.

Bet kādā jaukā dienā Jonis kaut kur no�iepa bezmēnu. Tagad viņa zivis svēra tikai kilogramu, divus vai trīs � un ne gramu vairāk.

� Kā tev tā iznāk? � es nevarēju saprast.

� Pajautā kalponei, � viņ� atbildēja un pasmējās.

Dūri priek�ā aizlikusi, ķiķināja arī kalpone, bet neko neteica. Ta�u viņa saslima, un zivis bija jāķidā man. Tad ieraudzīju, ka zivis piebarotas ar da�āda lieluma akmeņiem. Es pārbijos.

� Joni, ko ēd tavas zivis? � tī�ām pajautāju.

� Itin visu, bet visvairāk � akmeņus, vai saproti? Iekams nesalasīsi pudu �ķembu, nemēģini pavērt muti, nositī�u.

� Un kad būs puds?

� Tad ar savu vectēvu nosvērsi un atkal samaksāsi kā akmeņu vācējam � puslitu kubikmetrā. Vai skaidrs?

� Skaidrs.

� Un tagad pielūko! � Viņ� izrāva lielu kabatnazi.

Es klusēju.

Mocījos, raudāju, bet klusēju.

Slimoju, gulēju ar temperatūru un vienalga klusēju.

Un tikai tagad saprotu, ka mana atriebība toreiz būtu bijusi daudz cilvēcīgāka rīcība gan pret viņu, gan sevi nekā sasodītā klusē�ana. Ta�u es, runājot vectēva Bereļa vārdiem, biju prātīgāks nekā Jonis. Un, ja var ticēt Alsim, man vēl vajadzēja būt arī lielākam, bezgala lielam, jo pret katru vardari man bija jāpasludina mīlestības kar�.

Bet izrādās, ka dot zvērestu ir lielāks grēks nekā to lauzt. Manas mocības kļuva par ieradumu.

Reizēm es gribēju gāzt Jonim pa viņa mūsaino purnu, tomēr savaldījos. Man vajadzēja būt lielākam, lai gan tas lielums arī vēl tagad man �ķiet ļoti ap�aubāms.

Dot ceļu muļķim � tā ir liela gudrība, bet ne vienmēr pareiza. Tā jau novecojusi. Piekāpība dzemdē hitlerus. Piekāpība izraisīja divus pasaules karus. Pārspīlēta kautrība mūsu laikos � labākajā gadījumā ir tikai idiotisms, bet pa-

tiesībā � noziegums, kas pa vistaisnāko ceļu ved uz vienaldzību, sazvērestību vai klusu piekri�anu.

Kur rodas prāts, tur piekāpībai, tāpat kā dievam, nepaliek vietas uz zemes.

Tomēr es pieradu piekāpties. Es pacietīgi un ilgi mācījos �o mākslu. Tēvs arī neļāva man sēdēt bez darba: ģimnāzija, mūzikas stundas, brīvajā laikā ar brāli vajadzēja labot pulksteņus, pārrakstīt rēķinus, kārtot grāmatvedību. Kad aiz noguruma acis lipa ciet, vectēvs no mātes puses veda mani pastaigāties un bāza galvā bībeles gudrības:

� Ja slikti cilvēki tev atņems restorānu, tev paliks mūzika. Ja viņi atņems mūziku, tev vēl paliks rokas. Pat, ja tev, Gir�, atņemtu rokas un mūziku, tev vēl paliktu galva. Tikai bez galvas mūsu cilvēks nevar dzīvot.

� Kāpēc, zeide, tu tā runā?

� Tāpēc, ka tavai precei arvien jābūt labākajai, lētākajai un skaistākajai, bet tev pa�am jāizskatās vismuļķākajam, vismazākajam un līdz ar to visgudrākajam. Priek� tam, Gir�, vajadzīga Zālamana galva un liels prāts.

� Bet man, zoken⁶, būs Tads prāts.

� Skaidrs, tikai nesteidzies. Pat prātniekam ebrejam nav tiesību aizmirst, ka-cilvēki vairāk mīl �aklos nekā prātīgos. Tāpēc strādā, ļoti daudz strādā, kad visi redz, un domā, ļoti daudz domā, kad paliec vienatnē.

Tads Kaross pēc di�uma tiecās mazliet citādāk: viņ� gribēja būt lielākais, izskatīties gudrākais, tāpēc nepanāca ne vienu, ne otru, lai gan bija cilvēks ar neparastu prātu un lielām spējām. Ja viņ� būtu tikai aris zemi vai kalis dzelzi, tad, biedri Alsi, viņ� būtu varējis iztapt visiem. Bet viņ� vadīja cilvēkus, mēģināja veidot viņu apziņu, centās ieaudzināt prātu, viņ� pat mēģināja apdraudēt viņu vecās iera�as un dievus, tāpēc mazie nesaprata Tādu, un viņa labestību uzskatīja par li�ķību, cienīgumu � par lepnību un augstsirdīgu piekāpību � par bailību. Tads to juta un mētājās, labi neapjēgdams, ka tāda viņu izturē�anās ir likumsakarīga un pat nepiecie�ama. Viņ� nesaprata, ka, lai būtu liels, jāpaceļas pāri jebkādiem sīkumiem un retumis jāsoda sevi ar vientulību, ka vientulība viņa stāvoklī ir labums, kas attīra viņu no visāda apsūbējuma, tā ir cēla iespēja pārbaudīt sevi. Viņ� bēga no �īs patiesības, meklēdams popularitāti apak�nieku vidū, tāpēc neiztapa arī lielākiem par sevi. Un, kad galu galā Kaross saprata �o kļūdu, bija par vēlu:

stingras gribas un rakstura vietā, kāds nepiecie�ams, lai izturētu lielo varas spiedienu uz viņu, Tādā bija saglabājusies tikai rupja kareivja stūrgalvība ... Un vēl jaunāk: zaudējis pa�paļāvību, viņ� meklēja atpestījo�o spēku tādu pa�u ierēdņu vidū un, to neatradis, galīgi sa�ļuka. Arī tas ir likumsakarīgi. Tā gadās daudziem labiem vīriem, kuri grib mierīgi, ērti dzīvot un būt lieli.

Arī Klausu Jonis neko nesasniedza. Tiesā viņ� dauzīja galvu pret koka barjeru, raudāja un lūdza �ēlastību:

� Viss sākās daudz agrāk ... Un kāda te vācu vaina? Es pats nezinu, no kurienes manī radās tāda gara verdzība. Es ienīdu to kop� mazotnes, es pretojos, ta�u tā bija stiprāka nekā es. Dieva vārds, es arvien darīju tikai to, no kā pats visvairāk baidījos! . . ,

Bet ko lai dara? Visos laikos sliktu cilvēku piedzimst daudz mazāk nekā nomirst...

Grudskis nekad īpa�i nebija cienījis Tādu, tomēr arī ļoti nenosodīja viņu: bija atturīgs gan slavējot, gan peļot. Viņ� gandrīz vienmēr noklusēja Tada izlēcienus un pārāk nepriecājās par neveiksmēm, tāpēc Tads meklēja viņa draudzību, bet Gir�s centās nebūt apnicīgs.

Pa�am Grudskim vismaz tā �ķita.

� Labs cilvēks drīkst apnikt tikai sev, � viņ� mācīja savus līdzstrādniekus, lieliski atcerēdamies otra vectēva vārdus:

� Vieni cilvēki staigā apkrāvu�ies ar patiesībām, otri � apkāru�ies ar vizuļiem, vieni nīkuļo, pieķēru�ies pie varas, bet tre�ie � piestūķēju�i kabatas ar naudu. Taisnīgos neviens neieredz, turpretim labdarus � nēsā uz rokām, lai gan vieni audzina cilvēka gribu un prātu, otri to grauj. Tu, Gir�, sargies no vieniem un otriem, jo labdari dodami atņem, bet taisnīgie ļoti labprāt sit krustā gan nomaldīju�os, gan tos, kuri dzīvo pēc sava prāta.

Ta�u dzīve darīja savu. Gir�s, meklēdams un strīdēdamies ar sevi, apnika gan vieniem, gan otriem, tāpēc vectēva gudrībai nemanot pievienoja arī savu pieredzi:

� Kāpēc tas, ko varu izdarīt es, jāizdara citiem? Kāpēc Karosu, kad viņam taisnība, var slavēt nelietis un karjerists, ja arī man no tā nenodiltu mēle? Cilvēku ta�u var labot arī slavējot. Kāpēc viņ� jāsit no tribīnes augstumiem, ja to pa�u viņam var pateikt pie auss, tikai daudz labāk un prātīgāk? Vienīgi karstas putras strēbēji un dzejnieki, mīļo

Ķēst, tādu izturē�anos dēvē par lī�anu, bet filozofi � par konstruktīvu domā�anu.

Un Gir�s rīkojās, nemaz negaidīdams, ka Tads viņam atmaksās ar to pa�u. Viņ� uzskatīja, ka rīkojas taisnīgi, un viņam ar to pilnīgi pietika. Viņ� neraizējās, vai par to kāds rauc pieri, piekrīt tam vai smejas dūrē.

Pēc kārtējās pirts Kaross atgriezās no Vijņas, zaudējis pa�savaldī�anos, un, bu�inādams matus, sūdzējās Grud-skim:

� Tagad cīnītāji nav vajadzīgi, tagad modē koristi.

■� Ja rāj, tātad vērtē, � Grudskis vēl mēģināja mierināt viņu.

� Beidz li�ķēt. � Tads aizsmēķēja. � Vai tad tu bez tā nevari dzīvot?

� Varu gan, � viņ� norūca un juta kaut ko nelāgu. � Ja tev kas sagājis dēlī, es noorganizē�u Viļņā rakstu, kādu reportā�u, un viss nokārtosies.

� Nekas nenokārtosies. Ja gribi man palīdzēt, samizo mani tajā rakstā kā suni.

� Tu labi zini: es nekad to nedarī�u.

� Vai tie�ām? � Tads tēloja izbrīnu. � Kad tev tas izdevīgi, tu arī ne tādiem vien spēj sadot.

Gir�s neko nesaprata: pirmo reizi Kaross ne tikai neļāva sevi slavēt, bet arī nepieņēma nekādus uzticības apliecinājumus. Mēģinādams laboties, Grudskis iestiga vēl dziļāk:

� Es neliedzos, spēju, bet kāpēc tu domā, ka no dzīves sitieniem nevar paslēpties zem laikraksta?

� Laikraksts paliek laikraksts, toties izveicība, mans mīļais, ir mūslaiku bandītisms. Es negribu un nespēju to izmantot.

� Skaidrs. Ta�u kādā ziņā tev palīdzēs kritiskais raksts?

� Man � nekādā, turpretim ministrijas prātniekiem gan. Viņi vakar bez kādiem mājieniem man lika saprast: sak, ja nebūtu kritiķu, nebūtu arī kļūdu. Tātad, ja es vēl spēju tās ievērot, esmu �o brīni�ķo cilvēciņu ienaidnieks.

� Tu runā nopietni?

�� Raudādams.

� Labi, es kaut ko izdomā�u. Tu man ierosināji labu domu, tomēr arī pats neaizmirsti: labestība tālu netiktu, ja to nepavadītu prāts. Tas priek� citiem, bet ar mani tu vari būt vaļsirdīgāks.

� Nu gan saluncināji asti. � Tads saviebās un gau�i nelabprāt noteica: � Tikai nesāc dusmoties. Ar savu li�-ķību tu pats radi nevienlīdzību un pēcāk meklē vainīgos. Tas taisnība, ka es aizmirstos, bet arī tu, tā sacīt, esi ar to pa�u pirtsslotu pērts. Taviem darbiem reizēm ir tā pati dvaka. Tu katru faktu vai nu tā nopel, vai saslavē, ka lasītājs gribot negribot tīru patiesību uzskata par meliem. Bet es redzu, ka tu dusmojies?

Jau divi tūksto�i gadu nav analfabētu ebreju, ta�u viņ� mani māca rakstīt, Grudskis nodomāja un atbildēja:

� It nemaz.

� Tad turies: taisnība tiek sacīta tikai vienu reizi. īsi un skaidri. Un, ja tu netici tai, sāc atkārtot, tad atkārtodams arī cilvēkus spied �aubīties. Un, ja tu arī tre�o un desmito reizi uzplijies ar tiēm pa�iem vārdiem, tad viņi pat neiedziļinādamies pateiks: melo un grib pārliecināt mūs. Tev, Gir�, nav mēra sajūtas. Un nedomā, ka baznīca bija liela muļķe, aizliegdama ticīgajiem bez vajadzības vazāt dieva vārdu. Novazāta patiesība kļūst apnicīga, apnicīga � necie�ama, bet pēdējā galu galā, bez apstājas /atkārtota, izraisa cilvēkā neprātīgu vēlē�anos pretoties, lai gan viņ� zina, ka dara slikti. � Kaross aizsmēķēja. � Kā nu ir, pietiks vai vēl jāpieliek?

� Pieliec, tikai Alsim.

� Redzi, Alsis ir radonis, � Tads jau atklāti zobojās par Grudski, � viņ� no pa�a dieva dabūjis tiesības meklēt un dumpoties, turpretim tu esi tikai skaidrotājs. Tu nedrīksti maldīties un dumpoties � ne tik.

� Pietiek, neņirgājies.

� Tad visu labu.

Un viņi �ķīrās.

Tas notikums mums abiem atdarīja acis, Grudskis to negrib atcerēties, bet arī patlaban redz Karosa gudro smaidu, kas nozīmēja gan priek�nieka priek�rocību pret apak�nieku, gan taisnīgā nicinājumu maldu ceļu gājējam un vēl kaut ko, kas viņam iedūra sirdī un �ausmīgi aizvainoja. Viņ� pagrie�as, it kā vēlēdamies vēlreiz pārliecināties, un rūgti pavīpsnā. Pusceļā viņu aptur Sopēns un piespie� palūkoties uz sevi. Vairākas dienas es staigāju kā piedzēries, neatskārzdams, kā atmaksāt par tādu rupjību. Un kādā pēcpusdienā, kā par spīti, no drauga saņēmu vēstuli. Viņ� rakstīja,

ka �is gads Karosam ir pēdējais. Viļņa jau izlemts, un viņa vietā sameklēts cilvēks.

�ī vēsts pārsteidza mani, es pat nopriecājos un domās kalu plānus, kādā veidā to visu iebāzī�u viņam acīs, kā cirtī�u durvis, kā nobirs apmetums, bet, ja radīsies izdevība, izie�u visiem priek�ā un skaļi pajautā�u:

� Vai tu, Tad, jau esi iegādājies gāzmasku?

Ja viņ� brīnīsies un jautās: kāda velna pēc tā man ajadzīga?... Es laidī�u vaļā:

� Tāda, ka vienreiz arī tev pienācis laiks ne tikai bojāt gaisu.

Lielāku atriebību es nespēju izdomāt. Ta�u, jo ilgāk par to priecājos, jo sīkāk apsvēru �o iegribu, kas pārvērtusies anekdotē, jo vairāk ienīdu sevi. Pēc tam man kļuva skumji un es nolēmu: Gir�, cik sīks un no�ēlojams sumpurnis tu esi! Nu labi, ko tu iegūsi, tā rīkodamies? Iemantosi gara di�umu: re, beidzot arī man ir taisnība! Un kas tālāk? Uzpūtīgs staigāsi vienu dienu, staigāsi otru, visi tev uzsmaidīs, kamēr apniks, un beidzot aizmirsīs. Tas arī viss. Bet ko zaudēsi? Vispirms tu pasmiesies par sevi un saviem divdesmit darba gadiem, kad par viņu rakstīji tikai slavas dziesmas. Vēl paņirgāsies par tiem, kurus viņ� vadīja, jo līdz ar to parādīsi, ko viņi vērti, ja tik ilgu laiku pacieta tādu rupju cilvēku. Viņi vai nu noticēs tev, vai sa�utu�i aiztrieks kopā ar Karosu. Tas ir fakts. Tre�kārt, zaudējis draugu, iemantosi veselu rindu ienaidnieku un da�us ap�aubāmus sabiedrotos. Pēc tam sāksies tas, ko tu būsi pelnījis: kaunēsies no sevis un gremzīsies. Par ap�aubāmu gara di�umu tu pilnīgi zaudēsi mieru un vienā jaukā dienā sacīsi: man tevis �ēl, Gir�. Vai nebūtu labāk, ja tu viņam vienam visu būtu pateicis klusi un draudzīgi? Vai nebūtu darījis labāk, ja visu būtu izbeidzis uzreiz? Bez mocībām un pārmetumiem ...

Tāpēc es, neko negaidīdams, aiznesu to neiauko vēstuli un noliku Tadam uz galda.

� Palasi!

Kaross neticēja.

� Tu �anta�ē? � Viņ� pielēca kājās.

� Bet kāpēc man jā�anta�ē? Padomā ar prātu un atbildi: kādam muļķim vajadzīga uzvara uz piecām minūtēm? Tevi atcels, nāks cits cilvēks un, visu uzzinājis, katrā ziņā vairīsies no manis. Un ja paliksi tu?. .. Būs vēl sliktāk. Tu vari domāt par mani, ko gribi, tikai nedomā, ka esmu pa�nāvnieks.

Kaross sabruka uz krēsla. Beidzot ie�ļupstējās:

� Tik ilgus gadus!... Nevar būt. Tu zini, cik daudz veselības esmu atdevis �im darbam?

�is skats mani pilnīgi gandarīja. Es pat varēju triumfēt:

� Klausies, Karos, varbūt viņi tādā veidā grib pagarināt tavu dzīvi?

Tomēr Tads nesaprata ironiju. Palūkojies Karosam acīs, es pārbijos: tās bija nedzīvas un nesaprātīgas, kā triekas ķertam cilvēkam. Es nevēlējos atriebties tādā veidā.

� Saprotu, arī korī mana balss kļuvusi vājāka. � Viņ� sēdēja, saspiedis galvu, bet ar pirkstiem pluinīja matus. Kad Kaross pacēla acis, nepazinu viņu. Viņ� bija un vairs nebija tas pats: kaut kāds novecojis un pagalam novājējis cilvēciņ�. � Tev taisnība, korī, kā redzams, vajadzīgas stiprākas balsis, � viņ� atkārtoja un ik brīdi plaka, sakri-tās kā pārsaldēta mīkla un paklusām elsoja, slēpdams skopas vīrie�a asaras. � Esmu vēl pilnīgi vesels ... Es vēl iztieku bez ārstiem. � Viņ� piecēlās, apskāva mani un sacīja:

� Paldies, tu man esi vienīgais draugs, kur� tik vienkār�i un partizāniski izklāstīja visu patiesību.

Pēc nedēļas Tads bija nosirmojis.

Pēc tam, kā dzirdēju, viņ� kaut kam gatavojās, kādu solījās nokritizēt, kādam nepiedot, citu apsūdzēt, bet pirms vairākām dienām, vājuma pārņemts, pat pajautāja:

� Vai vari man kaut kā palīdzēt?

� Tie�i tikpat, cik tu man, � es atbildēju, jo todien, Rivas ietekmēts, gatavojos nosūtīt uz Viļņu viņas nolādētos dokumentus.

Tomēr arī viņ�, kā redzams, nejuta savu taisnību, ja tā baidījās no pensijas.

Un ja es nebūtu pasacījis viņam?

Tad būtu vēl sliktāk. Pēc da�ām dienām par to ierunājās Butrims, tad Alsis un vēl pēc kāda laika � visa pilsēta. Ātrāk nekā elektromagnētiskie viļņi izplatās noslēpumi, kas apliecināti ar trīskārtīgu goda vārdu.

Bet ja es būtu samelojis un visu nogludinājis?

� Cilvēks slavēdams tikai izliekas, ka dod kaut ko citam, bet patiesībā grib, lai pats tiktu apbalvots, � tā runāja mans vectēvs no mātes puses. � Nekad un neko, Gir�, neņem ar spēku, jo no cilvēkiem it visu var dabūt ar labu. Pat ļoti gribēdams, nekad nelūdz, centies, lai viņi pa�i tev piedāvātu.

Kaross nekad un neko nedalīja. Viņ� tikai ņēma un deva to, ko citi nopelnīja. Un ne vienmēr taisnīgi. Tomēr pie tā neviens nav vainīgs: katra cilvēka pirksti liekti uz sevi. Daudz svarīgāk, ka viņ� nevairījās arī no sve�ām domām, kuras pēc tam, neizdzīvotas un nesaprastas, lielā mērā mēdza uztiept citiem. Nevietā un nelaikā atkārtotas, tās kaitināja un traucēja viņus. Tads jau bērnībā atpalika no sava laika, bet panākt izpratējus, velkot tik smagu varas nastu, kaunējās, un viņam nebija arī laika.

Vectēvs no tēva puses mani mācīja:

� Gir�, tikai mazie un bailīgie domā, ka jāzog tur, kur nevar laupīt. Tādi cilvēki ir lieli tikai ar savu gara nabadzību. Toties tev jādomā, ka, gribot dabūt, vispirms jādāvina. Un vēl es tev saku: visdārgākā dāvana ir vārds, kuru tu nepērc un par kuru tu nemaksā nevienu grasi.

Vectēvam taisnība. Pret raķetēm var izgudrot antira-ķetes. Pret indi var izgatavot pretindi. Tikai pret trāpīgu un laikā pateiktu vārdu visi ir bezspēcīgi. To nav iespējams nedz apcietināt, nedz ieslodzīt, nedz pievienot pie lietas, to var uzvarēt tikai ar gudrību.

Bet kam tādas bagātības �odien ir par daudz? Ja neiemācīsies novērtēt, arī Alsim vienreiz tās pietrūks. Un tikai tad viņ� sapratīs mana vectēva no mātes puses vārdus:

� Neesi alkatīgs un arvien ņem tikai pa druskai. Pat aka izsīkst, kad jādzē� ugunsgrēks. Katrs cilvēks, Gir�, domā apmēram tā: kāpēc vajadzīga laime, ja to nevienam nevar parādīt? Viņ� rāda to un lielās. Apstulbis no laimes, viņ� tūlīt aizmirst, ko darīt ar skaudību, kāda iekvēlojusies skatītāju acīs . .. Raugi, no kurienes sākas visas nejēgu nelaimes. Tu, Gir�, labi iegaumē: ne jau āri�ķībā slēpjas cilvēka laime.

Vectēvam bija taisnība. Lielas nelaimes fonā katrs muļķis var saprast, kas ir laime, bet būt laimīgs katru dienu pa druskai, pa mazai kripatai var tikai visu zino�s prātnieks vai visu aizmirsis rado�s darbinieks. Ta�u es neesmu ne viens, ne otrs, tāpēc iek�ējais cenzors vajadzīgs tikai man, viņu izskaidrotājam, kur� mēģina abus �os lielumus novietot zem vienas cepures.

Bet reiz policija atrada pie mums aizliegtas preces un aizzīmogoja krogu. Es pārbijos un sacīju:

� Kāpēc jums vajadzīgs �is netīrais darbs? Kāpēc �is mū�īgais troksnis un cilvēku naids? Jūs ta�u protat spēlēt. Jūs protat labot pulksteņus. Jums ir labas mājas un zemes. Kāpēc jums jāglabā tas draņķis?

Mātes tēvs pa�ūpoja galvu un atbildēja:

� Visvieglāk tiesāt grēku no�ēlotāju un aptraipīt netīro.

Bet tēvs padziļināja viņa domu:

� Upes sanes jūrā visus netīrumus, bet tā paliek dzidra un tīra. Es tev, dēls, saku, jābūt lielam kā jūra, lai uz tevi plūstu visi netīrumi, tomēr dvēselē tu paliktu vēl tīrāks un skaistāks, nekā bijis.

Un tēvatēvs viņiem piekrita:

� Jābūt, Gir�, lielākam nekā okeāns, jo aizvainota lepnība ir visu nelaimju māte. Un, ja mēs ar bībelniekiem runājam viņu valodā, tas vēl nenozīmē, ka esam piedzimu�i ar bībeli.

� Jums tikai �ķiet, ka esat labāki nekā viņi, � es pārskaitos, ka abi ve�i un tēvs apvienojās pret mani, ta�u man bija tikai jaunība, nevarīgs niknums un bērna nojauta.

� O gūta froind, gūta froind! .. .* Ja arī tev nekā nav, tu vēl neesi nabags, � vectēvs uzminēja manas domas un noglāstīja galvu, jo ļoti vēlējās, lai es būtu liels muzikants, kuram nekas cits nav vajadzīgs, tikai tāda pati liela un dzīves netīrumu neaptraipīta sirdsapziņa kā viņa neparastā māksla.

Bet es nesapratu vectēvu, lai gan visu mū�u jutu viņa lielās gudrības pastāvīgu trūkumu. Biju neapbruņots pret to un tikai pēcāk uzzināju: viņa pieredze vienīgi izskaidro pasauli, bet visa cilvēka darbības būtība ir tā, lai viņ� ne tikai iemācītos pazīt, bet arī spētu to pārkārtot pēc sava prāta.

Labāk!

Gudrāk!

Taisnīgāk!

Un �etrdesmitajā gadā, kad mani pacēla uz steigā sanaglota paaugstinājuma un es parkā spēlēju �Internacionāli�, kad, vēl spēlēt nepabeigu�u, cilvēki uz rokām aiznesa mani un nolika uz tribīnes, kad aizmirsu, kas es Tads esmu, un citi nedomāja, kas viņi tādi, tikai tad izjutu �o gudro vārdu milzīgo patiesību. Manī uzmutuļoja jaunas asinis. Pazaudēju galvu, tomēr atradu sevī kaut ko lielāku un svarīgāku nekā mana vectēva praktiskais prāts. Vēl necīnījies jutu, kas ir cīņa un uzvaras prieks.

Pirmo reizi pārliecinājos, ka var cīnīties ne tikai ar sevi, bet arī pret sevi.

� Runā! � cilvēki sauca.

¹ Ai, labais draugs. (Aut. piez.)

/

� Pie velna, kaut reizi atver muti! Es vēl nekad no kanceles neesmu dzirdējis ebreja balsi!

Tas bija atklājums ne tikai man.

� Es nerunā�u, es labāk spēlē�u jums ebreju �ūpuļ-dziesmu, � atbildēju, un visi pēk�ņi apklusa. Viens vienīgs akords, un pūlis sagatavojās klausīties mani. Tas pakļāvās manai gribai, manai domai, talantam un mūzikai. Tas bija brīni�ķīgi.

Neatkārtojami!

Di�eni un sērīgi.

Un mazliet kņudināja zem sirds.

Tas bija daudz vairāk nekā vectēvu gudrās mācības. Tad mani savaldzināja Tada Karosa spēks un Rek�ta cēlums. Tie spēki tad arī pār�ķēla mani uz pusēm. Nē, no tiem es izrāvos. Bet patiesībā radās divas Gir�a Grudska puses, kas eksistē patstāvīgi: viena � noslīpēta ar vectēvu un sen�u ilggadīgo gudrību, kas piemērota visiem laikiem, bet jau tolaik neapdomīgi nosaukta par vispārcilvēcisko humānismu, un otra: asa, stūraina, kas vēl labi nezina, kā, bet alkst visu pārveidot, pārtaisīt, ar uguni izdedzināt visas nejēdzības.

Tās ir divas � praktiķa un radftāja � puses. Divas � burta kalpa un revolucionāra � daļas. Un tikai tad, kad atmetu pirmo pusi, es varēju ķerties pie rakstnieka spalvas. Bet tagad jau par vēlu, jo tagad, kad arvien vairāk attālinās kar�, arvien vairāk no atmiņas izgaist partizānu zemnīcas, arvien bie�āk tā pirmā � burta kalpa puse mēģina izlīst virspusē. Tomēr tā neko nepanāks, lai gan tai ir divi lieliski advokāti: trulums un dievs. To aizstāv mana sieva un viņas muļķīgā ietiepība. Sa�utis es reizēm gribu piekaut viņu, bet reizēm, pacēlis roku, kļūstu domīgs: ko no tās nabadzes var gribēt? Ko vēl viņai atņemt?... Varbūt vienīgi analīzes . . .

Nē, es nevaru viņai uzbrukt, tāpēc aizstāvos un pastāvīgi atkāpjos. Jo ikdiena nebūt nav kar�, bet ikdiena jaunradē � jau zaudējums. Grimdams tajā purvā, es izdaru nepieļaujamas kļūdas: ar pagātni aizstāvos pret tagadni, ar nākotni izskaidroju tagadni un neizdaru neko konkrētu. Es arvien domāju par brīni�ķo �etrdesmito gadu, bet rakstu par �odienu.

� Kas neprot graut, tas neiemācīsies arī radīt.

Tā ir pagātne. Tā taisnojās samulsu�ais Kaross:

� Vārdu no dziesmas neizmetīsi.

Un tas jau ir ieradums, pret kuru, mīļo Alsi, māksliniekam jāsaceļas ar visu savu būtni.

Kad es beidzu spēlēt, mani sakampa rokas un meta uz aug�u. Lidodams aug�up, redzēju debess zilgmi, mākoņus un putnus. Reiba galva, svila ausis, bet pakrūtē bija vēss, glu�i kā sen nevēdinātā ledus pagrabā.

Krizdams lejup, redzēju galvu bruģi, pacelto roku sārteno zāli un zibo�us acu dārgakmeņus.

Aug�up!

Lejup!

Uz debesīm!

Uz zemi!

Lidojums un kritiens.

Nepavisam nav bail lidot, ja uz padebe�iem pasvie� tūksto�u spēks un skatieni.

Nepavisam nav bail nokrist, ja sagaida cilvēku izstieptās rokas un mīlestība.

Un tajā brīdī manī sajaucās un tika saplosīts gadsimtiem lolotais burta kalpības gudrinieka zelta dievs.

Bet dievi, Ķēst, ir ne�ēlīgi un viltīgi.

Cilvēki iet garām. Kustas galvu bruģis. Paceltās rokas pēk�ņi nolai�as un mierīgi piekļaujas pie gurniem. Noliecas galvas. Apdziest skatieni. Tikai kājas sit mar�a takti.

�autenes, automāti un sitieni.

Bezcerības, līdzjūtības un �ēlabu pilnas garāmgājēju acis.

Tās pārpilnas sāpju: kāpēc un par ko?

Tās pilnas cerību un baiļu: labi, ka vēl tas neesmu es.

Geto.

Ie�ogojums nolādētajiem.

Gar �ogu staigā vilku suņi, esesie�i un baltbantainais Klausu Jonis.

Kad mums atņēma krogu, tēvs dusmojās, vectēvi pātaroja, bet es skaļi smējos:

� Tate, zeide, man vēl palikusi mūzika, rokas un ar lielu gudrību piebāzta galva... Lai dzīvo padomju vara!

Geto no manis atņēma mūziku.

Geto saslēdza rokas, bet neizņēma sirdi.

Geto daudzi viņiem labprātīgi atdeva galvas, jo pārāk baidījās tās zaudēt. Bet da�i tās spēja saglabāt: gudras, praktiskas prātnieku galvas. Tomēr ko tās varēja izdarīt tajā trakojo�ajā neprāta jūrā? Kam vajadzīga tāda gudrība, kad spārdīts un ar suņiem rīdīts moceklis vēl mēģina pamācīt savu mocītāju.

� Spēks tikai tad ir skaists, ja tas parāda savu �ēlastību.

Ta�u tas spēks parādīja zobus: pirmās akcijas laikā aiznesa abus vectēvus � gan rebi⁷ no mātes puses, gan krodzinieku no tēva puses.

Tēvs vēl turējās, viņ� kausēja ziepes un slēpa tajās zelta naudu. Pa naktīm viņ� krāsoja palagus, izgatavoja lakatus un mainīja tos pret maizi. Viņ� ar brāli pat ra�oja vācie�iem spridzekļus un savam jaunības draugam geto policistam Ka-cam klāstīja:

� Klausies, gūta froind, kam uzticēts viss sliktais, tam ap sevi jāsēj tikai labais.

Bet tie, kuriem bija uzticēts viss, kas ir ļauns, tas ir, tie, kuriem geto bija vara, pēc da�ām dienām aizveda arī manu māti un māsas.

Viņas neatgriezās.

Un tikai tad tēvs sāka ap�aubīt vectēvu gudrību. Kārtējās akcijas laikā, slēpdams mani, viņ� raudāja:

� Tam, kura roka ir pārāk devīga, Gir�, un pārāk bie�i visiem dala savas gudrības bagātības, tam ne tikai sirds, bet arī rokas ar laiku kļūst rētainas. Slikti, dēls.

Es neko nesapratu, bet viņ� man skaidroja:

� Vairāk par visu cilvēks neieredz savas vājības. Nevarēdams tikt no tām vaļā, viņ� tās slēpj un maskējas kā prazdams. Mēs pārāk ilgi izlikāmies vāji, pieradām pie tā, ar ko tirgojāmies un pelnījāmies, tāpēc iemantojām cilvēku divkār�u naidu. Jāpretojas, dēls, it visam, kas mākslots un neīsts, kas pārejo�s un aizsegts ar skaistu vārdu. Nav jāiet pret cilvēka dabu, ta�u tagad jau par vēlu.

Nē! Pat tad nebija par vēlu, tikai nācās ārkārtīgi grūti pārvarēt ieradumu, kas jau bija kļuvis par otro dabu, jo it viss, kas dzimst ar nokavē�anos, pasaulē nāk ar trīskārtīgām cie�anām, bet, kas nāk par agru, tas neizdzīvo.

Vajadzēja cīnīties, vajadzēja kauties, vajadzēja ienīst un nogalināt, lai saglabātu dzīvību.

Bet kā to izdarīt, ja ļoti ilgi un ļoti cītīgi esi mācīts: dod muļķim ceļu, esi mazāks, piekāpies, nepretojies un pielāgojies.

Viss dieva ziņā. Sargājies, un dievs tevi sargās.

Krematorijā nav iespējams pielāgoties.

Ko vērts tavs garīgais di�enums, ja neproti un nevari pretoties bērnu slepkavām?

Un es pirmo reizi ņēmos pierādīt tēvam:

� Tu visu laiku daudzināji, ka īstā cilvēka dzīve ir pastāvīgs strīds ar visiem un pa�am ar sevi.

Tam es vairs neticu.

Var strīdēties ar draugiem. Jāstrīdas ar ienaidniekiem. Vēl var strīdēties ar sevi. Bet saki � kā strīdēties ar elkiem, ar zvēriem vai fanātiķiem? Kā var strīdēties ar radiouztvērēju? Kā var strīdēties, ja tevi sagrābj aiz rīkles un rauj ārā mēli?

Jūs un vectēvi man sacījāt: asinis ir vissliktākais patiesības pierādījums. Tās saindē ar naida un atriebības indi pat vispilnīgāko mācību.

Tagad es jums saku: asinis izkalst, brūces sadzīst.

Un kas ir neīstas vērtības? Kas ir tuk�i, nekādi nepamatoti vārdi? Kam vajadzīga tava apustuliskā di�enība, ja tu vairs netici brīnumiem? Laimīgie bībeles radī�anas gadi nekad vairs neatgriezīsies. Mesija neatnāks. Viņu neataicināsi ar lūg�anām, nenopirksi ar ziepju gabalos paslēptu zeltu, neradīsi ar skaistām runām par apsolīto zemi, Joņa balto galvu un prezidenta posteni.

Idejas nedzimst skaļruņos un it īpa�i mērkaķu vai papagaiļu galvās.

Pa�iem jācīnās.

Tu visu laiku mani mācīji: iemīli un tici, bet es tev saku � ienīsti un par visu �aubies!

Dumpojies!

Ja gribi dot svētību citiem, nekad nebaidies, ka tiksi nolādēts. Pat velns kļuva par pirmo dumpinieku tāpēc, ka meklēja. Viņ� bija un palika eņģelis, tikai cilvēku tumsonība un priesteru viltība viņam piekarināja ragus un asti.

Tu sacīsi: viņ� neatrada.

Meli.

Viņ� ne tikai atrada. Dumpīgais prāts mums uzdāvināja atziņas augli. Viņ� iemācīja mūs priecāties. Viņ� parādīja, kas ir mīlestība un naids, gods un kauns. Viņ� atbrīvoja mūs no dieva patvaldības, un tagad mums ir izvēles tiesības. Viņ� piespieda mūs domāt, kura no tām divām patiesībām ir labāka: mū�īga elkdievība vai īss izpratnes mirklis.

Tu visu laiku prasīji: samierinies un no�ēlo grēkus, jo cilvēks ir galvenā cilvēka kaite. Bet es kliedzu: cīnies un ne�ēlo ne sevi, ne savus ienaidniekus. Tikai papriek� iemācies ienīst un nīsti līdz dvēseles dzīlēm, bet pēc tam nogalini, iznīcini visu, ko ienīsti pats un kas ienīst tevi. Aizstāvi visu, ko esi iemīlējis un kam tici, kā dēļ dumpojies un �aubī-

jies. Tikai neno�ēlo grēkus, jo pienāks laiks, kad sirdsapziņas pārmetumi tevi atradinās no ko�anas.

Tu sacīsi: tas ir necilvēcīgi, tas izskatās pēc fa�isma.

Varbūt. Tomēr es gatavojos karot ne jau pret saviem labdariem. Daudz cilvēcīgāk ta�u ir karot pret nelie�iem nekā no sava miera olimpa skatīties, kā slepkavo sievietes un bērnus.

Cēla atriebība iznīcina ļaunumu, bet piekāpība to vairo.

Cik bailīgam un kādam izdzimtenim jābūt tam, kur� slepkavo. Bet vēl lielāks bailulis un izdzimtenis ir tas, kur� neaptur slepkavas roku.

Maza atriebība audzina nelie�us, bet piekāpība pilnveido viņu noziegumus.

Cik lielam drosminiekam reizēm jābūt, lai neļautu sevi slepkavot! ... Un jābūt divtik lielam varonim, lai varētu iet bojā par citiem.

Un mēs palikām dzīvi!

Tagad tēvs jau ir vecāks nekā geto bojā gāju�ais vectēvs. Viņ� daudz ko aizmirsis un jauc. Viņ� ļoti bie�i pārdzīvojumus sajauc ar vectēva stāstījumiem un atkal kopā ar tiem pa�iem advokātiem � lūg�anu un ieradumu � māca mani:

� Tev taisnība, ienaidniekam ļaunu nedrīkst atmaksāt ar labu. Tas būtu visbriesmīgākais kauns ne tikai tev, bet arī mūsu mājām. Un, ja tu pats negribi kļūt par fa�istu, tad pārvari savas sāpes un kaut retumis pacenties atcerēties, ka arī tavi ienaidnieki bija izdarīju�i kaut ko labu.

� Muļķības, � es viņam saku. � Neprāts! � es kliedzu, nespēdams sameklēt citus argumentus, bet arvien bie�āk un bie�āk domāju par �iem vārdiem, kad jūtu, ka kļūstu vecāks un palieku vienpusīgāks. Es sliecos uz viņa�pusi, jo noskār�u: bezzobainai mutei nav tiesību uz katru patiesību. Pienāk laiks, kad cilvēks noveco ne tikai ar savām patiesībām, ne tikai ar savām cie�anām, bet arī ar savām uzvarām.

Un tāpēc visi laiki ar savu garu uzbrūk cits citam.

Es visvairāk baidījos no tā laika, kuru vairs nespē�u saprast. Es atkal gribu būt labs pret visiem, tāpēc kļūstu slikts gan pret citiem, gan pret sevi. Esmu slikts dēls tēvam un slikts biedrs Butrimam. Tāpēc neziņā mētājos un saucu:

� Negribu, lai mātes ar manu vārdu biedētu savus bērnus!

Bet ar �o kliedzienu es pamodinu no miroņiem pagātni, kura man dod daudz spēka, ta�u neattālina vecumdienas.

Gefo nodibinājās pagrīde. Jaunatne savus nelielos spēkus saliedēja kaujas organizācijā. Radās iero�i. Atnāca da�i sakarnieki no Karosa vienības. Jaunie gatavojās kaujai, bet vecie vēl svārstījās. Cīņa, sak, neesot viņu specialitāte. Proti, ar da�ām �autenēm neko labu nepaveiksi, tikai nopelnīsi vēl lielāku sodu.

Bija arī tādi, kuriem atraisījās mēle:

� Mūs visus vācie�i nevar iznīcināt. Viņiem tas saimnieciski neatmaksājas. Arī fa�istiem būs vajadzīgi pulksteņmeistari un juvelieri, būs vajadzīgi amatnieki, ārsti un in�enieri.

Neatceros, ko sacīja krodzinieki, lupatla�i, strādnieki un skolotāji, bet es jau tad dro�i zināju: fa�istiem viņi nekad nebūs vajadzīgi. Ja fa�isti uzvarēs, viņiem nebūs vajadzīgi zeltkaļi un amatnieki. Viņiem nebūs vajadzīgi ebreji un lietuvie�i. Viņiem būs vajadzīgi vergi. Tāpēc kanalizācijas ka-takombās es mācījos lietot ieroci un mācīju citus. Gaidīju to mirkli, kad varē�u �aut uz pārcilvēku.

Un atzīstos: reizēm, tēmēdams mērķī, vēl jutu bailes un �aubas:

� Bet ja lode atlēks?

Tomēr lode neatlēca.

Kāds uzrakstīja, ka dievs esot pārcilvēka prototips.

Un pārcilvēks zaudēja.

Tāpēc es biju ļoti laimīgs, kad tajā ārkārtīgi grūtajā cīņā viņus abus noliku uz lāpstiņām. Es, ierindas cilvēks, rabīna meitas un krodzinieka dēls.

Pirmajā kaujas vienībā, kurai bija jādodas pie partizāniem, atlasījām vislabākos un visapņēmīgākos. Viņi bija gatavi uz visu. Bet tik un tā norunātajā vietā Haims ieradās ar savu mazo māsu.

� Viņai jāiet atpakaļ, � mēs nolēmām.

� Tad arī es ie�u atpakaļ, � viņ� atbildēja.

Mēs vēl nepratām cīnīties un visus �ēlojām. Mēs nepratām būt apņēmīgi, tāpēc ilgi domājām. Bet ilga prāto�ana pat visrūdītākos kareivjus padara mīlīgus un �ēlsirdīgus. Tāpēc piekāpāmies Haimam un pazudinājām citus.

Es vadīju Vienību. Aiz manis gāja vislabākie un visdrosmīgākie geto pui�i. Viņu vidū soļoja Haims. Viņ� veda pie rokas māsu, ta�u mundrināja sevi:

� Tu tikai ne no kā nebaidies.

Bija nakts.

Savādi runāt par kanalizācijas katakombām, ka tur varētu būt nakts vai diena. Tomēr bija pusnakts, vislabākais laiks bēg�anai un diversijām, tāpēc mēs gājām.

Tikai tagad es zinu, ka pa kanalizācijas labirintiem vislabāk ir bēgt saulainā un trok�ņainā dienā. Tās ir niecīgas zinā�anas, ta�u cik dārgi par tām samaksāts!

Mums nebija elektrisko kabatlukturī�u, un ceļu apgaismojām ar savītām un saeļļotām lupatu lāpām. Mēs nesteidzāmies un gājām uz pirkstgaliem. Tomēr pie kādas �ahtas vācie�i ieraudzīja gaismu. Viņi steidzīgi nocēla vāku un uzkliedza:

� Was ist los?!¹

Es iesviedu savu lāpu smirdīgajā straumē, bet Haims bija gudrāks. Viņ� paslēpa to zem svārkiem, jo zināja, ka gaisma vēl būs vajadzīga un bez tās mēs no �ejienes nekad neizkļūsim.

Nesagaidīju�i atbildi, zaldāti �āva �ahtā. Haima māsa pārbijās un skaļi iespiedzās tie�i tajā brīdī, kad �āvieni apklusa. Viņas kliedziens vēl ilgi, ļoti ilgi atbalsojās smirdīgajās ka-takombās.

Mēs pamirām.

Tad sargzaldāti iemeta granātu. Pēc tam vēl da�as.

Tikai es viens nepadevos �ēlabām un bailēm, pieplaku pie sienas un pamiru ni�ā, bet citi pui�i metās apklusināt meiteni. Viņi metās mierināt un tāpēc nogāzās, kad sprāga granātas. Haims ar cietu plaukstu aizspiedis turēja māsas muti un vairs neredzēja, ka pa atvērto �ahtu krīt �aura mēnesnīcas svītra un virs tās vīd zaldātu ēnas. Viņ� bija cie�i aizspiedis māsai muti.

Pēc tam atsteidzās ugunsdzēsēji.

Savācis iero�us, es skrēju atpakaļ.

Mēs gatavojāmies otrai bēg�anai un �oreiz bijām gudrāki. Kritu�ie biedri mums vairs neļāva izdarīt muļķības. Visu apdomājām līdz visniecīgākajiem sīkumiem, tomēr nepamanījām galveno: mūsu vidū bija radies nodevējs.

Mēs domājām, ka geto iemītniekus var tikai rodot, ka vārds �ebrejs� pats par sevi apvieno mūs kā cīņas biedrus, tāpēc nesapratām, ka cīņai ar to nepietiek.

Iz�ķīrējā brīdī viss sabruka. Par tiesībām iet bojā pēdējam tas vispēdīgais nelietis, arhinelietis Baruhs, kļuva par nodevēju.

^a K�4 tur iri (Vācu vai.)

Tas nav saprotams! Nav aptverams!

Ta�u tas izskaidrojams ar bailību.

Par da�ām verga dzīves stundām viņ� atdeva divu draugu dzīvības. Vienīgā laime, ka mūsu cīņas organizācija bija sadalījusies trijniekos, tāpēc viņ� nevarēja nodot vairāk.

Divi pārējie klusēja kā mēmi.

Bet kas par to? Todien vācie�i pie sagrautas kanalizācijas �ahtas apcietināja partizānu sakarnieku, Tada miesīgo brāli. Pie viņa atrada ieroci. Viņu vadāja pa geto un apmaiņā pret dzīvību prasīja nodot mūs.

Sakarnieks pazina tikai mani un Eliju, kur� bija miris kā mēmais. Puisis skatījās man acīs un vienaldzīgi purināja galvu. Arī es nenodūru acis. Viņ� klusēja, bet es skaitīju lūg�anu. Nelūdzu dievu, lai Tada brālis būtu ebrejs, krievs vai tatārs. Tikai dedzīgi vēlējos, lai viņ� būtu cilvēks. Tobrīd es nezināju viņa uzvārdu un dēvēju viņu par Ērgli.

Tads bija viņa segvārds, tomēr viņ� izturējās kā godīgs vīrs, kā īsts cilvēks: viņ� nenodeva mūs.

Nezinu, kas vēlāk notika ar viņu, tikai labi atceros, ka tad es galīgi sapratu � kopīgai cīņai ar to nepietiek, ja esi ebrejs. Jābūt kopīgai idejai, kas apvieno draugus, ja vēlaties � biedrus.

Pirmajās dienās pēc ieslodzījuma geto es ienīdu visus, kas bija paliku�i viņpus dzeloņstieplēm. Ienīdu smaidīgos un laimīgos. Nicināju gai�matainos un zilacainos. Man bija zobs pret visu neebrejisko, un es alku atriebties katram, kur� nevalkāja uz krūtīm un muguras netīru, dzeltenu ielāpu. Es kalu plānus, kā uzspridzināt visu pasauli, kad atstā�u �o cie�anu un baiļu pilno aploku, ko dēvē par geto.

Un tad atnāca Ērglis. Viņ� bija gai�matis.

Es biju apņēmies dzīvot un mirt tikai par ebrejiem.

Un tad atvilkās Baruhs. Viņ� bija melnmatis.

Vācie�i viņu atsūtīja atpakaļ uz geto un vērīgi izsekoja katru viņa kustību, cerēdami notvert mūs. Tomēr mēs bijām acīgāki.

Kāda likteņa ironija! Pirmo lodi mūsu kaujas grupa bija spiesta raidīt nevis uz zilacainu fa�istu, bet uz melnīgsnēju brūnaci Baruhu.

Mēs :>esājām viņu. Kanalizācijas katakombās es biju gan tiesnesis, gan prokurors, gan sprieduma izpildītājs.

� Ap�ēlojiet! � tas obernelietis raudāja. � Es citādāk nevarēju. Viņi noķēra mani ar ieroci un tūlīt nolika pie sienas. Es ļoti gribēju dzīvot. Es nevarēju aizvērt acis auto-

mātu stobru priek�ā. Es vēl nevienu neesmu mīlējis. Es nezinu, kas ir sieviete. Es vēl gribēju dzīvot kaut vienu dienu, kaut vienu stundu un tāpēc viņiem pateicu, ka zinu ļoti svarīgu noslēpumu. Es biju nometies uz ceļiem un kliedzu, ka varu būt viņiem vēl noderīgs. Un viņi man pavēlēja sameklēt citus. Viņi man prasīja uzvārdus, un es viņiem saucu visus, kas vien pagadījās. Es viņiem nodevu gan dzīvos, gan miru�os. Es viņiem būtu pateicis tūksto�iem uzvārdu, bet viņi man neticēja. Viņi pavēlēja sameklēt jūs. Man pietiek �o mocību. Un, ja no�ausiet mani, jūs izdarīsiet labu darbu, ta�u nodosiet sevi.

Es no�āvu viņu un nenodevu sevi.

Lūk, par ko es, naida pārņemts, vēl varēju rakstīt. Bet pui�i iecēla mani par geto kaujas grupas komandieri. Tāpēc es biju spiests apvaldīt sevī aklu atriebību un naidu. Man bija jādomā. Salti un praktiski. Un tāpēc �odien, biedri Alsi, tu vari pasmieties par mani: ierēdņi neraksta romānus. Tos nesacer arī vadītāji un neraksta nedz prātnieki, nedz cilvēki, kuri auksti sprie�.

Beidzot mēs nokļuvām me�ā. Mūs, se�us kaujas grupas locekļus un vēl septiņdesmit �etrus vīrus, esesie�i aizveda me�a darbos. �etras kravas automa�īnas strādnieku. Pa divdesmit katrā: kā vācie�iem lika viņu militārā instrukcija.

Un pa diviem esesie�iem kulbas galā.

Vecākais skraidīja pa geto un visiem sacīja, ka mūs vedīs me�a darbos, tomēr neviens viņam neticēja, jo viņ� pārāk paklausīgi atkārtoja vācu virsnieka vārdus. Tad dzina ar varu. Ķēra un grūda automa�īnās. Zaldāti stāvēja un skaitīja mūs kā lopus:

� Neun und vierzig.¹ Nākamais!

� F�nfzig. Noch einmal!⁸⁹

Tos piecdesmit visi jau uzskatīja par nāviniekiem, jo tajās dienās automa�īnas, kas ebrejus aizveda darbā, atgriezās tuk�ā, bet, ja kādas rindas aizgāja kājām, atgriezās tikai sardze.

� Ein und siebzig.¹⁰ Kur ir vēl?

� Zwei und siebzig .. .¹¹

Neticējām arī mēs. Bija briesmīgi riskanti, ta�u citu izeju neredzējām. Mēs, se�i brīvprātīgie, piegājām un pa�i pie-

feicāmies. Vecākais visu saprata no pirmā acu uzmetiena, bet nenodeva mūs. Vācie�i ļoti steidzās:

� Astoņdesmit. Aile.⁵

Un mēs aizbraucām.

Bet izrādījās, ka arī esesie�i reizēm sacīja taisnību: mūs tie�ām aizveda me�a darbos un nometināja �ķūnī bez logiem. Cauru dienu kopā ar gūstekņiem vēlām smagus baļķus uz �aurslie�u dzelzceļa platformām un par to nesaņēmām ne gramu maizes.

Naktī nolēmām bēgt.

Sardze bija niecīga: da�i gaudeni zaldāti, da�i civilie un tikai viens SS virsnieks pret mūsu �etrām pistolēm un vienu granātu.

Tomēr iero�us nenācās lietot.

Kad satumsa, nometnei uzbruka partizāni. Viņi ļoti ātri apklusināja �āvējus un iebruka mūsu �ķūnī. Tad es-pirmo reizi iepazinos ar Karosu. Viņa acīs nebija ne līdzjūtības, ne �ēlastības. Nebija pat niknuma. Viņ� karoja tā, it kā darītu darbu: bija drusku pietvīcis, stipri steidzās un smagi elpoja, glu�i kā mēs, veldami vagonā smagu baļķi.

� Biedri ebreji, jūs esat brīvi. Pienāku�as beigas jūsu cie�anām! � viņ� vēl kaut ko sacīja par fronti, par lielām uzvarām un pabeidza: � Asinis pret asinīm, nāvi pret nāvi!

Viņa biedri runāja vēl mazāk:

� Ķeriet, ko vien varat, un skrieniet līdz �aurslie�u dzelzceļa galam. Tur vīri jūs gaidīs. Parole � pīpene. A�āk, ja negribat uzlidot gaisā.

Mēs aizbēgām. Astoņdesmit vīru. Veci un jauni, slimi un veseli, visi, kurus vācie�i steigā bija atvedu�i me�a darbos.

Drīz vien uzliesmoja mūsu �ķūnis, uzsprāga lokomotīves. Gaisā pacēlās raķetes.

Bet mēs vēl arvien skrējām.

Aiz mums dega milzīgas baļķu un malkas grēdas. Apkārt lēkāja ēnas. Man �ķita, ka aiz manis skrien vairāki simti cilvēku.

Uzbērums beidzās.

� Stāt, kas nāk?

� Pīpene.

� Pasteidzieties!

Partizānu vidū mēs bijām tikai septiņi: visa mūsu kaujas grupa un nejau�i pieklīdis vecs fotogrāfs. Divus atdzina Tada

⁶ Visi! (Vācu vai.)

pui�i, bef citi paslēpās krūmos. Kaross skatījās pulkstenī un skaļi lamājās:

� Varbūt viņi nesaprata lietuviski?

Es raustīju plecus.

� Pagaidīsim desmit minūtes, un rauj viņus velns!

Atgriezties nebija iespējams. īsā vasaras nakts gāja uz

beigām. Me�ā vēl paklaigājām, iz�āvām raķetes, kamēr apvienojāmies ar citu partizānu grupu, kas mūs sedza. Gūstekņi bija visi, izņemot tos, kurus viņi pa�i drupās bija nogalēju�i par sadarbību ar vācie�iem.

Un man jāpateicas Karosam, ka viņ� ne reizi nav atgādinājis to sasodīto nakti. Viņ� bija īsts karavīrs un prata cienīt ne tikai karotājus, bet arī bojāejai nolemtos. Pēc vairākām dienām viņ�, uzzinājis, ka soda vienība savākusi visus, kuri slēpās, un turpat pie gruzdo�ām kokzāģētavas drupām no�āvusi, sacīja:

� Kar�, brālīt. Ne jau tev vienam ir grūti.

� Vai tad viņi nepretojās?

� Viņi jau bija sastāju�ies ierindā un pa me�a ceļu mierīgi gāja atpakaļ uz geto.

� Nelie�i, gnīdas! ... Mēs te par viņiem! ...

� Stāvi klusu! � viņ� pārtrauca mani. � Arī viņi ne jau par citiem, par tiem, kurus atstāju�i viņpus dzeloņstieplēm ...

Un es klusēju. Ilgi klusē�u, bet, ja kāds pajautās, sacī�u:

� Visvieglāk riskēt pa�am.

Reiz Tads nenocietās, paaicināja mani uz savu zemnīcu un palūdza:

� Grudski, bez steigas pastāsti man visu par geto un brāli.

� Mēs neesam vainīgi.

� Es neapsūdzu tevi. Kā viņ� izturējās?

� Mēs no�āvām nodevēju.

� Un labi darījāt. Bet Petrs?... Kā Petrs gāja bojā?

� Kāds Petrs?

� Mans jaunākais brālis.

� Mūsu vidū atradās vairāki lietuvie�i, kuri geto bija nokļuvu�i sievu ebrejie�u dēļ. Viņi negribēja atsacīties no tām, tāpēc viņus pa�ās pirmajās dienās ...

� Mēs nesaprotam viens otru. Petrs bija sakarnieks, viņu notvēra.

� Vai Ērglis?

� Tev � Ērglis, bef man � jaunākais brālis, Petruks... Nu, Tads kā visi jaunākie: drusku nerātns, drusku gudrāks nekā citi...

Un es viņam stāstīju līdz pa�am rītam. Viņ� kodīja lūpas, klausījās un bez mitas lūdza:

� Tikai neklusē. Runā, raudi, pātaro un smejies, tikai neklusē! ...

� Kad viņ� skatījās uz mani un, purinādams asiņaino seju, fa�istiem meloja, es domāju: pati patiesība stāv manā priek�ā. Un, ja kāds man būtu pajautājis, kādas acis ir patiesībai, es atbildētu: patiesības acis arvien ir sasistas un pieplūdu�as ar pa�a asinīm.

� Pasaki vēlreiz.

� Tās ir sarkanas, jo patiesība arvien ir revolucionāra.

� Paldies tev. Viņ� bija se�us gadus jaunāks par mani, bet man pie rokas nebija uzticamāka cilvēka, kaut arī nojautu nelaimi... Māte negribēja viņu laist prom, bet es apsolījos nosargāt Petru un pievīlu. Un tagad � bez steigas uzraksti visu, kā bija.

� Arī par acīm?

� Es sacīju � visu! � viņ� tik tikko valdījās. Tad piecēlās, paņēma bla�ķi ar kand�u un, remdinājis sāpes, piebilda: � Jo sīki! ... Un neaizmirsti parakstīties!

Visiem bija grūti karot. Pat vācie�iem. Bet �odien katrs lai domā, ka viņam bijis visgrūtāk. Varbūt �ī patiesība atradinās cilvēkus no kara.

Visā pasaulē iznīcināja se�us miljonus ebreju.

Bojā gāja vairāk nekā divdesmit miljoni padomju pilsoņu.

Viņi aizstāvējās un aizstāvēja citus.

Krita arī angļi, grieķi un vācie�i. �is kar� nepagāja secen pat nēģeriem un pusme�onīgajiem indiāņiem.

Katra tauta sēro par saviem varoņiem un bērnus biedē ar hitleriem, vlasoviem, baruhiem un joņiem.

Bet kāpēc, Riva, mūsu raudām tajās sērās jābūt visskaļākajām?

Cik labi, ka cilvēku sāpes, sirdēsti un asaras netiek mērītas ar skaitļiem. Cik labi, ka mazie var izraudāties kopā ar lielajiem. Cik labi, ka sirdēstos un priekā nav ne lielo, ne mazo. Vienlīdzīgo vidū nav pat pirmo. Uzvarām un zaudējumiem jārunā tikai par to, ko mēs esam iemācīju�ies. Ta�u muļķīgi �odien jautāt: kam bija grūtāk, vai tiem, kas iepriek� nolemti bojāejai, vai cīnītājiem?

Es biju gan viens, gan otrs, ta�u lielu at�ķirību starp viņiem neredzēju, tomēr varu sacīt:

� Cīnītāju vidū nav bojāejai nolemto, bet bojāejai nolemto vidū ne arvien rodas cīnītāji.

Tāda ir mana pieredze.

Un es cienu Karosu, ka viņ� nekad man to nav atgādinājis un nekad manās acīs nav pētījis �o briesmīgo kapsētas aritmētiku.

Gadījās visādi.

Un lai visi sēro par bojā gāju�ajiem. Lai visi domā, ka viņiem bijis visgrūtāk, bet lai to neizrāda.

Pēcāk skaļas sērojo�o raudas skan izaicino�i. Ar laiku tās kļūst apnicīgas, bet pēcāk izraisa naidu un dusmas tajos, kas paliku�i dzīvi.

Pārāk skaļas raudas ir kā izsmiekls par citu sāpēm.

Tads ir mans viedoklis. Un par to neklājas rakstīt. Tas jānēsā sirdī, v

Un tālab Riva mani dēvē par sliktu ebreju.

Līdz nonāk�anai partizānu vienībā es biju komandieris. Vadīju piecus uz visu gatavus pui�us, bet vienībā Kaross mani aplūkoja no galvas līdz kājām un pateica:

� Nu, pietiks komandēt, sāksim karot. Izdomā savējiem segvārdus.

Skaidrs, ka es sev izvēlējos Ozolu.

Tads vēlreiz palūkojās manī un pavīpsnāja:

� Ir nu gan ozols! Nejoko! Pietiks tev arī ar Kruvesi. Vai esi ar mieru?

Viņ�, partizānu vienības komandieris, jautā, vai es tam piekrītu! Protams, es biju ar mieru un vēl piebildu:

� Klausos, biedri komandieri!

Arī tagad es neesmu diez cik izskatīgs: mazs, kalsns, salīcis, bet tad, tikko izmucis no geto, dro�i vien likos vēl briesmīgāks. Un, kaut es būtu trīsreiz prāvāks, manī tik un tā nepietiktu vietas lielajai vēlmei iznīcināt fa�istus. Tāpēc lūdzu norīkot mani izlūkos.

� Nē, brālīt, kopā ar viņiem tu nedrīksti. Lai iet citi, ta�u tu ar savu degunteli sagādāsi mums nepatik�anas: katrs pui�elis, sastapis tevi, uzreiz pateiks, kas tu par putnu.

� Tu esi fa�ists! � es zaudēju pēdējās pacietības paliekas. � Domāju, ka esmu ieradies pie komunistiem, bet, izrādās, esmu maldījies. Arī jūs cilvēkus vērtējat pēc deguna! ...

� Mierā! Izbeigt runā�anu! � Tads uzkliedza un pataustīja revolvera maksti. Pēc tam atmaiga un mazliet klusāk sacīja: � Brīvi. Neglītu cilvēku, mans mīļais, vispār nav. Ir tikai nolaidīgi. Saņem sevi rokās un sakopies. Nosmurgu�os un raudulīgos savā vienībā necietī�u!

Viņ� ar mani runāja tikpat kā ar kādu plu�ķi. Un �itā pēc tam, kad es sevī biju pārvarējis vectēvu pieredzi, kas ir nejaukāka nekā iedzimtība, kad es biju apņēmies cīnīties jebkādos apstākļos! . .. Nē, tas bija par daudz.

� Vai esi skolots? � viņ� neļāva man attapties.

� Puslīdz.

� Pierakstīsi informatīvā biroja ziņojumus, iespiedīsi lapiņas, izdosi laikrakstu. Lielākās operācijās varēsi piedalīties, bet ar spridzinātājiem un izlūkiem � nekādā ziņā! Konspirācija ir dzīvības jautājums. Vai skaidrs?

Un es sapratu: kas nespēj sevi ieslodzīt gribas cietumā, tas nekad nevar būt brīvs.

Redaktors! Ar �o vārdu viss pasacīts par cilvēku, es klusi nodomāju un piekritu. Pēc tam sāku gausties: tie ir pienākumi. Pasaulē bijis tiku tikām redaktoru, cenzoru, slepen-padomnieku, bet kas tagad atceras viņus? Dīvaini tādi pienākumi: tie ir mū�īgi, ta�u to izpildītāji nāk un iet. Apburts loks: cilvēks, radīdams pienākumus, pats nokļūst to gūstā, bet pēc tam pienākumi sāk radīt cilvēku.

Paradokss.

Tomēr Tadam bija viegla roka uz paradoksiem. Drīz jau apritēs trīsdesmit gadu, kop� mani rada �ie pienākumi un arī es tos radu. Tikai laikraksts nav pankūka. Ja numurs neizdodas, to neaizsviedfsi sunim. Pastnieki pat vissliktāko aiznes cilvēkiem, bet viņi lasa un pukojas. Labi, ja numurs ir miermīlīgs, paredzēts tikai speķa iesaiņo�anai. Bet ja tajā ir neliela kritiska bumba, ja tas ir asāks?... Oho! Uzreiz iemanto pāris ienaidnieku un pussimtu sa�utu�o. Ta�u gadā ir veselas piecdesmit divas nedēļas ...

Astronomija!

Toties tādu, kurus laikraksts aizstāvējis, � nav tik daudz, jo labais arvien ir vientuļ�. Tālab ļaudīs izplatīju�ies teicieni: nolietoto kli�eju absurds, avī�nieciskais stils, sleju �argons, pelēks un garlaicīgs kā ievadraksts . .. Vakar pirms gulētie�anas pārlasīju kādu savu senu rakstu un nobijos: vārds �cīnās� iekļuvis gandrīz katrā rindā, �etrdesmit divas reizes! �ausmas! Bērni cīnās par sekmību, vecāki � par darba ra�īgumu, sētnieki � par tīrību, skolotāji � par prasīgumu, bet mēs � par operativitāti... Visi cīnās, neviens vairs ne-

strādā, nemācās, neraksta un neslauka. Vesela cīnītāju paaudze. Un, ja mūsu vidū patie�ām rodas kāds dzimis cīnītājs, cilvēki, dzirdēdami �o vārdu, pat nepagrie�as uz viņa pusi.

Lēti?

Ne visai.

Kauns?

Tā kā būtu. Bet patiesībā � esmu pieradis. Laikraksts negaida, kamēr tavi darbi �atdzisīs�, taps gatavi. Tam viss jāsniedz karsts. Tāpēc arī aizrijos, ar verdo�u izplaucēju sev rīkli. Un, jo tālāk, jo bie�āk mani vajā apnicīga doma: no karsta uztura, kā ļaudis runā, varot saslimt ar vēzi. Tālab es apskau�u Alsi par to, ka viņ� radīdams var nesteigties. Apskau�u Rek�ti par to, ka viņ� prot daudz un interesanti runāt. Pasacītie vārdi aizlido un neatgrie�as, bet uzrakstītie � paliek. Es pat apskau�u Rivu, kura var nedēļām ilgi klusēt un izdomāt tādas domas, no kurām man sametas nelabi.

Tomēr dzīve nedod atlaides. Tai arvien kaut kas jāsniedz, jārosina, jāielūkojas kultūrā, literatūrā, visiem jāpalīdz ar padomiem, protams, ja viņi tos pieņem, bet, ja nepieņem, � tad jāsadod sāpīgāk, lai nebojā kopējo vagu ... Un viss jānoraksta uz kvalitātes rēķina. Es nespēju tā, kā mani mācīja vectēvs: gan visātrāk, gan vislētāk, gan vislabāk. Paliek viduvējība, slikts amats, jo ķeksī�i atskaitēs nav nedz trekni, nedz liesi. Svarīgi � cik daudz to ir.

Tāda ir dzīve. Roka novājējusi � pats esmu nokļuvis mērķēkļa priek�ā. Un aizvien pienākumu dēļ. Tie rada gan lielos, gan mazos un bez miņas nomērdē tos, kuriem pienākumu nav.

Kad beidzās kar�, es varēju strādāt pat par asenizatoru. Tad pienākumiem manās acīs nebija nekādas principiālas nozīmes: strādāju un jutos laimīgs.

Ai! .. . Kā mēs strādājām! Pa se�padsmit stundām. Rāvos vaiga sviedros un nejutu nogurumu, lai gan apak�nieki �ad tad �ēlojās. Ar to vēl nebija gana: pārnācis mājās, pa naktīm rakstīju. Rakstīdams raudāju, bet līdzstrādnieki nezin kāpēc lasīja un smīnēja.

� Jums nevajag atcerēties visu pārāk sīki, � Reveka reiz man sacīja. � Runāt tikai par pagātni � nozīmē lēni sagatavot sevi nāvei.

� Riva, � es cirtu pretī, � mani vienlīdz kaitina gan tie, kuri neko nejēdz, gan tie, kuri domā, ka zina visu.

*� Velti jūs dusmojaties. Krizdams no koka, neviens vēl nav palicis karājamies gaisā. Muļķīgi ta�u rakstīt, ka jums ļoti sāpēja, ka bija briesmīgi, ka krita bezgala daudz biedru, ka bija jācie� bads un ņirgā�anās. Sī nejaukā nāvinieku sadzīve mākslai nav vajadzīga, tai ir daudz svarīgāk, kādas pēdas mūsu apziņā atstāju�as visas �īs nelaimes.

� Nu, nu, � es izbrīnījies klausījos. Viņa pie mums strādāja par korektori, un abi reizēm aprunājāmies pie kafijas tases vai malkojot vīnu. � Un kas tālāk?

� Nekas. Nebaidieties nokrist. Kaut vai domās. Pa�os dubļos. Pacentieties at�ķetināt, no kurienes tas viss radies. Kas cilvēkā dzemdējis to briesmīgo vandālismu. Kas mūs gaida nākotnē. Atgādinādams cilvēkiem, kas bijis, jūs neko nepanāksiet, tikai apniksiet viņiem. Ņemiet viņus pie rokas, vediet pie pastrādātajām ļaundarībām un piespiediet nodrebēt, piespiediet, lai viņi plē� matus no galvas, ietiecieties viņu dvēselēs . . . Varbūt viņi par to sāks ienīst jūs, bet reizē arī pateiksies. Tā rakstīdams, jūs pats sevi padarīsiet cildenāku. Vienkār�i un vīri�ķīgi, pārāk nelielīdamies un nelūgdams līdzjūtību. Paskatieties, cik viegli tas viss iznāk Alsim. Viņam nav vajadzīgs kalns līķu. Viņ� pieiet pie vienkār�as iz�autas patron�aulas un iegrimst pārdomās . . .

Un es sāku lasīt Alsi. Jauns viņ� man patika. No kurienes tam pui�elim Tads prāta asums, tik daudz cilvēkmīlestības? Jutos savaldzināts un dusmojos, ka nespēju rakstīt . labāk. Bet, jo tālāk, jo apnicīgāks, garlaicīgāks un sprediķojo�āks viņ� man likās. Tā radās mans pirmais kritiskais raksts. To izlasījusi, Reveka sacīja:

� Tagad ir labāk: jūs gan dusmojaties, gan jūsmojat ļoti sirsnīgi. Lai �īs godīgās dusmas jūs padara vismaz par labu kritiķi.

� Es nevaru.

� Tad klusējiet.

Un abi klusējām. Dzērām kafiju un klusējām. Pat vīns nespēja atraisīt mūsu mēles. Sapratu � ja viņa neļaus man izkliegties, naktīs sapnī redzē�u nolādēto karu, tāpat kā redzēju Reveku tūlīt pēc atgrie�anās no �tuthofas: bez matiem, bez krūtīm un zobiem, bez jebkā sievi�ķīga, glu�i kā ar dzīviem kauliem piebāztu ādas mai�eli . ..

Tas skats mani gāza ārā no gultas.

Arī viņa nespēja aizmigt.

Tolaik bija dīvaina dzīve: mūsu grūtās darbadienas piederēja nākotnei, bet naktis � cie�anām un pagātnei, lai

gan abi cītīgi mācījām viens otram, ka ellei nav ne nākotnes, ne pagātnes, tā ir tikai tāpēc, lai cilvēki varētu labāk iedomāties debesis . ..

Bet Tads reiz izsauca mani un nostrostēja:

� Grudski, velna puika, nav glīti laupīt meitenei godu. Vai nu tu precies ar viņu, vai atkāpies no viņas.

�Vai iespējams sievietei vēl ko nolaupīt, ja viņa divus gadus pavadījusi �tuthofā?� es gribēju jautāt, ta�u pateicu:

� Tu, Tad, slikti pazīsti mūs.

� Nekas, iepazīsimies kāzās. � Viņ� man pamirk�ķināja. � Saaicināsim visus partizānus un pa vīru modei piedzersimies.

Es patencināju viņam, bet Rivai sacīju:

� Klausies, varbūt patie�ām abi kopā gulēsim labāk? ... Tu turēsies, pieķērusies pie manis, un es � pie tevis, un pagātne tad varbūt vairs nespēs mūs izgāzt no gultas?...

Tas bija neizdevies joks. Tomēr neviens mintautietis, neviens godīgs cilvēks lai nedusmojas uz mums, ka viņu vidū abi toreiz dzīvojām glu�i kā Sahārā. Viņi nav vainīgi, ka jutāmies tikpat kā pēc mēra. Bijām atradināju�ies pat sapņot un ilgoties, bet, rīkodami kāzas, runājām, ko mēs aicinātu svinībās, ja nebūtu bijis kara.

� Tu nezini, kā mans brālis spēlēja trompeti! � sacīju viņai. � Varēja klausīties un klausīties bez gala.

� Tu nezini, kāds gramofons bija manam tēvam! . . . Mēs to dēvējām par dieva muti. To mums uzdāvināja Sleihers. Viņ� neaicināts ierastos mūsu kāzās, protams, ja būtu dzīvs.

� Ja tu zinātu, kā dziedāja mūsu kaimiņ� Zelihs! Viņ� kantoru¹² vidū bija ieņēmis pirmo vietu, bet mācīties uz Itāliju aizbrauca viņa visvājākais konkurents, jo tam bija vairāk naudas.

� Ja tu zinātu, kāds aktieris bija Joselis! Reiz viņ� tik aizrautīgi smējās, ka izmeta no rokām visus �ķīvjus. Tādu prieku viņ� sagādātu arī mūsu kāzās. Pa lauskām es net'ktu pie tevis.

Lai neviens neņem ļaunā tādas mūsu sarunas: jo no Mintautu pilsētas ebrejiem dzīvi bijām paliku�i tikai mēs trīs: es, viņa un mans tēvs.

Gatavojoties kāzām, nerviem jābūt kā tērauda trosēm.

Es sāku novecot, tāpēc arvien bie�āk un bie�āk sev jautāju:

� Vai tolaik es mīlēju Rivu?

Nezinu. Es cienīju viņu. Pie viņas mani vilka kāds neizdibināms spēks, tāpat kā jaunu studentu velk pie visziņa profesora, iesācēju mākslinieku pie atzīta un cienījama maestro vai zeltkaļa mācekli pie slavena meistara...

Viņas cie�anas, kas pārdzīvotas �tuthofā, laikam arī bija tas visu uzvaro�ais magnēts.

Es uzskatīju, ka viņa ir svēta � divdesmitā gadsimta madonna. Savu viedokli neesmu mainījis arī tagad, laikam to nekad nemainī�u, tikai vēl piebildī�u: tagad es mīlu viņu. Un tad visi apsveica mani, pirka dāvanas, toties es pie kāzu galda par savu otro pusi sacerēju anekdotes:

� Riva, pat aizgājusi pie ārsta, neko nevar tam pateikt. Viņa pusstundu klusē, lai atkal apklustu uz veselu stundu.

Kāpēc es tā darīju? Es ta�u kļuvu viņas vīrs!

� Kāpēc tad tu precēji viņu? � viesi aizgūtnēm smējās.

� Pats nezinu. Ieraudzījis Rivu, domāju: kāpēc, Grudski, tev vajadzīga gudra sieva, ja arī pats neesi muļķis? Bet Reveka, kā par spīti, bija ļoti �akla. Tad es nodomāju: kāpēc tev skaista, ja pats esi tikai druscītiņ skaistāks par velnu? Bet uz Reveku neskatījās neviens vīrietis. Beidzot es sapratu: kāpēc tev, Grudski, pļāpīga sieva, ja tu pats bez mitē�anās tark�ķi? Un, kolīdz tas man ienāca prātā, tūdaļ jutu, ka iemīlos viņā no pirmā skata.

� Tu tikai vēlreiz tā nepaskaties uz mani, � viņa lieliski uztvēra manu sērīgo humoru.

� Kāpēc? � es izlikos, ka nesaprotu.

� Lai mums nebūtu jā�ķiras.

Tā var jokot tikai cilvēks, kuram nav ko zaudēt.

Stāsta, ka francū�i smejoties par sevi, angļi � par saviem draugiem, itālie�i � par saviem ienaidniekiem, bet ebreji smejoties par visu, tomēr visvairāk � par saviem sapņiem. Tāpēc viņu smiekli ir visai skumīgi. Tādu savādu humoru viņiem iemācīju�i divi tūksto�i gadu trimdas un Otrais pasaules kar�.

Arī �āds humors pelnījis ievērību. Es ar �o humoru pierakstīju vairākus tūksto�us kartī�u. Reiz, kad veiksmīgākās anekdotes nolasīju Rivai, viņa sacīja:

� Mums, Gir�, nudien jā�ķiras.

� Kāpēc? � es brīnījos.

Mums nebūs bērnu, ^

Tā pagātne vēlreiz sāpīgi pazobojās par mums abiem un atņēma nākotni. Mēs nemēģinājām noskaidrot, kur� vainīgs, tomēr arī �odien ticam, ka abi esam vainīgi. Varbūt viņa tur aizdomās mani, varbūt dusmās es viņu... Tas ir cilvēcīgi, ta�u no tā nekļūst vieglāk.

Kas to nav pieredzējis, var sacīt:

� Ņemiet zīdaini no bērnu siles.

Un, kas jau pieredzējis, tas nedos padomu:

� Nopērciet sev stipru virvi.

Tālab abi mokāmies arī �odien.

� Kam vajadzīga tāda dzīve? � viņa man jautā.

� Citām paaudzēm, � es runāju, lai tikai nebūtu jāskatās viņai acīs.

� Tu esi jucis.

� Iespējams, Riva, bet kādam jāpamācās arī no mūsu nelaimes.

Un viņa apklusa. Viņa pat sasniedza klusē�anas rekordu. Kamēr viņa klusēja, es noplēsu pat �etrdesmit vienu kalendāra lapiņu, tikai tad viņa man pateica:

� Tu vienreiz tie�ām sajuksi prātā pie savām tuk�ajām papīra lapām.

� Iespējams, tomēr es neko citu neprotu strādāt.

� Gribi izlocīties?

�- Nē, bet godīgi nopelnīt maizi var tikai tādā veidā.

� Tu jau izlocījies.

� Pareizi. Es būtu liels liekulis, ja tev sacītu, ka gribu uzupurēties tikai spējīgo labā.

� Vai tas ir slikti? Sastopami ta�u cilvēki, kuri pa�i. gandrīz neko nav uzrakstīju�i, tomēr izaudzināju�i daudzus lielus māksliniekus. Vai tad cilvēkam nav tiesību uz tādu vēlē�anos?

� Ir, Riva, bet tas viss nāk daudz vēlāk. Es nevaru tev liekuļot: katrs pasaulē nostiprinās, kā prot.

� Tu kaut ko vēl neesi pateicis.

� To es atstā�u saviem rakstiem.

� Ar kuriem tikai atgādināsi, ka vēl esi dzīvs?

� Nē, dārgā. Cīkstēdamies ar citiem, aug�u es pats. Tas ir viss noslēpums. Tādas ir katra cilvēka tiesības, kur� kaut cik ciena sevi.

� Kāpēc nepateici � un mīl arī literatūru?

� Es gaidīju, kamēr tu to pateiksi.

� Tad, Gir�, tev jāmet pie malas savs darbs.

Vai tu domā, ka man jau laiks iet pensijā?

� Nē, tu esi slikts �urnālists, un tas tevi traucē. Tavā laikrakstā laba ir tikai pagātne. Tajā vēl ir vieta nākotnei, toties tagadnes nav. Tu neturi vārdu. Tu jau ne vien dienā, bet arī naktī murgo par saviem varoņdarbiem, kurus pamodies vairs nespēj atcerēties.

�Ja viņa tā sākusi runāt, tad citādi vairs nav varējusi. Turklāt viņa nav no tām sievietēm, kuras minūti domā, bet �etrdesmit vienu dienu pļāpā. Ar tevi ir slikti, biedri Grud-ski,� klusībā nospriedu.

� Tu ta�u skaiti lūg�anas tiem partizāniem, � tēvs piebalsoja viņai. � Bet ņem vērā: pastāvīgi atkārtojot vienus un tos pa�us vārdus, notrulinās cilvēka prāts. Tā man mēdza sacīt sievastēvs. Viņ� bija rabīns. Un, lai tā neatgadītos katram nākamajam dieva kalpam, dienā un naktī atkārtojot sava dieva vārdus, viņiem rabīnu skolā vēl mācīja arī citus amatus. Tads bija likums: pat rabīns, skaitīdams lūg�anas, nedrīkst pārstāt domāt. Un tu ta�u esi redaktors.

Lai nomierinātu viņus, es sadedzināju savus memuārus, kurus gandrīz biju beidzis rakstīt, tomēr Izraēlā uzradās mans vecākais brālis Salome. Viņ� man atsūtīja vēstuli:

��is briesmīgais kar�, Gir�, pēc diviem tūksto�iem gadu mūs atkal padarījis par visai labiem kareivjiem, tomēr, kad izgaisīs tas bubulis, visa mūsu pieredze atkal var pavērsties pret mums. Tev jāatbrauc uz �ejieni. Tu biji labs partizāns, Tu arī �eit būsi labs kareivis.�

Un es atbildēju, ka viņam nav visi mājās.

Tā ir vienīgā reize, biedri Alsi, kad es patiesi un no sirds rakstīju lāstus, kad es ar rakstu novēlēju savam tuvākajam, lai viņ� kaut kur lauztu kaklu, lai nokostu sev mēli.

Tomēr nevajag steigties.

Pret ko es vakar pacēlu balsi vai ko no sirds ienīdu, to �odien daru pats un pat mēģinu taisnoties:

� Muļķis biju.

Arī citi nav gudrāki. Tomēr tagad savām domām es varu veltīt vairāk laika. Tagad es vairs nedomāju, ka viss atrisināms vienīgi ar darbu un rokām. Tāpēc man �ķiet, ka cilvēki ir nelaimīgi gan tad, kad nav prāta, gan tad, kad tā ir pārāk daudz. Tomēr cilvēki visnelaimīgākie ir tad, kad viņi dzīvē vairs neredz mērķi un viņiem rodas pārlieku daudz brīva laika, lai mēļotu par savām laimēm un nelaimēm. Ap tādiem pulcējas neveiksminieki, jo cilvēkam,, kur� neko nedara, nekad netrūkst palīgu.

Mēdz sacīt: kas nestrādā, tas nekļūdās. Kādas muļķības! Bezdarbība ta�u ir cilvēka vislielākā kļūda. Ja vēlaties � grēks, noziegums.

Tā gadījās arī manam tēvam.

Aizgājis pensijā, viņ� atkal palika viens aci pret aci ar savām bēdām un pārdzīvojumiem. Augām dienām viņ� tiesāja ienaidniekus un attaisnoja draugus, nosodīja draugus un aizstāvēja ienaidniekus, �ēloja un sa�uta, noliedza un lūdzās, kamēr kļuva necie�ams burk�ķētājs un briesmīgi ne�ēlīgs taisnīgais. Un, jo vairāk attālinājās necilvēcīgie kara notikumi, kas bija izkropļoju�i viņa dzīvi, jo skaidrāk viņ� redzēja visu mūsu nelaimju cēloņus.

Tā kā viņam nebija nekā cita, pie kā ķerties, viņ� vienatnē svinēja bojā gāju�o dzim�anas dienas, atzīmēja piemiņas brī�us, runāja ar viņiem, redzēdams sapņus un staigādams pa ielu, bet pēc tam katru sacerēto vai atmiņā tie�ām saglabāju�os frāzi izskaidroja glu�i kā pravietojumu:

� Viņ� teica taisnību. Kad �etrdesmitajā gadā nāca jauna iekārta, mēs aizmirsām, kas esam, un tāpēc vēlāk cietām.

� Kāds viņ�?

� Nu, mans tēvs, tavs vectēvs. Ja viņ� būtu dzīvs, viņ� vārdu pa vārdam tev atkārtotu: nevajag ķerties klāt tādam ļaunumam, kuru tu nevari pieveikt. Mēs, Gir�, pārāk daudz apņēmāmies ... Bet to, ko cilvēks izdara neapzināti, citi ļoti ilgi atceras.

� Tu, tēt, mācīji, ka, visu laiku atkārtojot vienu un to pa�u patiesību, sākas prāta atrofija. Sameklē sev citu nodarbo�anos, � nenocieties sarāju veco, bet viņ� tikai pa�ūpoja sirmo galvu un pravie�a tonī atbildēja:

� Patiesība, tikai sevi strostēdama, paliek dzīva, tāpēc iekārta, kurā viss ir tik labs, manī modina aizdomas... Tu labi padomā!

� Labi, es padomā�u, bet arī tu neuztiep man rabīnu gudrību. It visa ir papilnam � gan labā, gan sliktā �, spēj tikai rīkoties. Tomēr nekādi nesaprotu, kāpēc par savām nelaimēm jūs esat gatavs apsūdzēt visu pasauli.

� Tu necieni sen�us.

� Tie ir meli! Jūs ar savu ņurdē�anu gan nevienu citu necienāt, vienīgi pa�a patiesības. Ne jau tāpēc es biju partizānos, lai jūs varētu gvelzt savas vecās muļķības. Es dragāju fa�istus, gribēdams ne tikai uzvarēt, es viņus situ, lai arī jūs no tās plūk�anās kaut ko mācītos.

� Bet ko vērta nevainīgo attaisno�ana, ja no tās nav cietu�i viņu mocītāji?

� Ja esi tik gudrs, tad sāc jaunu karu un izķer visus paliku�os nelie�us, ta�u man pietiks. Tikai baidos, ka jums nesarastos vēl vairāk draņķu. Ginuch!¹³ � ar viņu nav iespējams strīdēties. Katru savu jautājumu un atbildi viņ� sacerēja nedēļām ilgi, bet man tādām pļāpām nebija laika. Strādāju pa naktīm, dienā staigāju snauduļodams, un vecais to izmantoja, man nezinot, vezdams sarunas ar Salomi, kamēr beidzot izlūdzās no viņa izsaukumu. Tas man bija pārsteigums, ta�u viņ�, vecais viltnieks, vēl ilgi izlikās un tēloja, ka negrib braukt prom, aizvien taujādams:

� Gir�, ko lai es daru?

� Ja negribi, kāpēc pra�ņā? � neko nenojauzdams, piekritu viņa skaidrojumiem, turpretim Reveka iebilda:

� Lai brauc. Nomirt sen�u zemē � arī tas atmaksājas.

� Kindele², bet kas tāda ir tā sen�u zeme, ja divus tūksto�us gadu tu neesi tur bijis?

� Bet kas tāda ir nebrīve, zeide?

Tā mēs sanācām matos kā divi vislielākie ienaidnieki. Pēc vairākiem nesmalkjūtīgiem vārdiem es pirmais attapos un pavisam nevietā, tomēr ārkārtīgi izbrīnījies pajautāju:

� Riva, vai tie�ām tā esi tu?

� Es � viņa atbildēja un ne�ēlīgi zvēla: � Bet tu, kā man �ķiet, jau sen vairs neesi tu, tikai kaut kāds no�ēlojams savu pienākumu piedēklis, kur� visus māca, visiem dod padomus un par to iemanto visu pielīdēju naidu.

� Ne tikai pielīdēju un ne tikai naidu, Riva.

� Klusē! Tu esi vēl sliktāks, tu esi sve�ķermenis! Un nekādi apstarojumi ar Karosa stariem tev nepalīdzēs!

Tikai palicis vienatnē un visu vairākkārt pārdomājis, sapratu, ka tā nebija ne dusmu lēkme, ne histērija, bet ilgi un pacietīgi gatavots uzbrukums. �is atklājums vēl vairāk sāpināja mani. Mans dievs, es ta�u uzupurējos viņas dēļ! Es viņai atdevu visu: gan savu prātu, veselību un jaunību, gan arī memuārus. Mani saprot sve�i cilvēki, saprot ienaidnieki, turpretim viņa, klusa un paklausīga būtne, kura izcietusi deviņas nacistu elles, ne tikai negrib saprast mani, bet vēl glabāja sevī tik �au�alīgas apsūdzības! Kopīgās nelaimes biedram! Es mocījos un nevarēju saprast, kāpēc cilvēks, kur� visu mū�u svēti sargājis nometnes koka tupeles un pēc kar-

bola dvakojo�u ieslodzītā svītraino maistērpu, pēk�ņi aizmirsis visu? Ko tad vērts esmu es pats? Kā es varu mācīt citus, kā varu runāt par skaistuma un labuma nozīmību, ja tik ilgos gados mana mīlestība nav palīdzējusi viņai pārvarēt sabrūko�ā kahala¹ iepotētos senos aizspriedumus?

Un es izlēmu: vai nu viņai jāatsakās no savām domām, vai arī man jāatsakās no viņas.

Ta�u tūlīt no�ēloju �o zvērestu: nē, es nevaru zaudēt viņu. Sis zaudējums noteikti sagraus arī mani, jo es viņu mīlu ne tikai kā sievieti, es viņu dievinu kā vislielāko garīgo vērtību, kā dzīvu Gerniku, kā vienīgo dvēseles sāpju remdinātāju, kā pastāvīgu lielumu un reālu pretsvaru �ajā neprāta pilnajā pasaulē.

� Riva, � es pēk�ņi jutu, kā ar zaudējuma sāpēm manī pamazām atgrie�as gan griba, gan prāts, � tu atceries, kā es pirmajā naktī bezgala laimīgs glāstīju tevi un meklēju tavu sievi�ķību, bet tu drebēji un visu laiku lūdzi:

� Nevajag . ..

Tu, zobus sakodusi, cieti un klusēji, gribēdama attālināt mūsu abu nelaimi, jo zināji, ko viņi tev bija izdarīju�i, bet pēc tam apraudājusies taisnojies:

� Tikai nedusmojies, tikai nerāj un neaizvaino mani ... No glāstiem es baidos vairāk nekā no sitieniem. Tur ne tika� no pletnes, bet arī no zaldātu glāstiem mana dvēsele tika savainota.

Tonakt es smilkstēju kā suns un plēsu mūsu laulības gultas palagu. Es gribēju pakārties ar tām lupatām, bet tu sacīji:

� Nevajag .. .

Tad kāpēc tu tagad aizbāz ausis, kad es gribu pasargāt tevi no vēl briesmīgākām lietām:

� Riva, kindele, nevajag ...

Viņa apraudājās un klusēja vairākas dienas, pēc tam sacīja:

� Tā, Gir�, ir asinsbalss, un es neko nevaru darīt, tāpat kā, manis lūgts, nevarēji arī tu.

Gribēdams novilcināt laiku, es tāpat klusēju, kamēr �is klusums pieveica mani:

� Es, Riva, neesmu Romeo, arī tu manis dēļ nedarīsi sev galu, ta�u paklausies: kāpēc mums atliku�ajā dzīvē atkal jāsoda vienam otru ar tādām nepelnītām cie�anām? Bez tevis

^J Ebreju kopiena XVI�XIX gadsimta Polijā. (Aut.)

es vairs nepratī�u dzīvot un domāju, tev tāpat būs grūti bez manis.

� To es zinu, tāpēc lūdzu tevi.

�Ak dievs, cik briesmīgus pārbaudījumus spēj izdomāt sievietes, gribēdamas pārliecināties, vai mēs mīlam viņas!� es domās kliedzu un pavisam nevīri�ķīgi lūdzu:

� Nevajag, kindele, nevajag.

Viņa to juta un kļuva patie�ām necie�ama.

� Tu pats mani turp pastūmi. Es nevaru ciest varmācību. Jau iedomājot vien par to, mani pārņem gan garīgas, gan fiziskas sāpes. Cilvēkam viss jāpieņem brīvprātīgi, pat labais, citādi visi mūsu centieni neko nedos. Viņam pa�am viss jāizmēģina un jāpārbauda, bet tu esi apņēmies viņam pasniegt laimi gatavā veidā, iekonservētu uz visiem laikiem un iesaiņotu caurspīdīgā kārbā, kas nelai� cauri nevienu smar�u. Es negribu ar savu laimi vai nelaimi bu�oties caur stiklu.

� Vai tu esi jukusi, Riva, vai sāc jukt?

� Tu kļūsti smieklīgs. Vai var sajukt ka�oks, ko aprējis nikns suns? Vai var sajukt papīrs, uz kura tu raksti?

� Klausies, tu novedīsi mani līdz ārprātam!

� Nē, es runāju to, ko tu man iemācīji.

� Neņirgājies, es ta�u nekad neesmu bijis slikts pret tevi.

� Tava nelaime, ka tu par jebkuru cenu gribi būt labs. Tavs labums ar laiku apnīk un sāk aizvainot, it kā tavā tuvumā dzīvotu tikai nelaimīgas un no�ēlas cienīgas būtnes. Pat tavi vislabākie draugi tāpēc jau viebjas un izvairās ar vēlīgiem Smaidiem, bet tu vēl arvien nevari saprast.

� Labi, es apsolos. Es pacentī�os būt ciTads. Dari ar mani, ko gribi, tikai nenosodi biedrus, � es piekāpdamies citu pēc citas atsedzu savas vājās vietas, kamēr beidzot jutos pliks, un man nebija pat ar ko piesegt savu kaunu. Tomēr Riva to nemanīja:

� Tikai nevajag zvērestu. Es gribu laimes, un tāpēc man arvien bie�āk un bie�āk jāpaliek tādai, kāda esmu, ta�u tu pastāvīgi lien man dvēselē un centies to izģērbt visu priek�ā tikai tālab, lai pārliecinātos, cik uzticīga tev esmu un cik nemaldīgs esi tu! Vēf neesmu izdomājusi, kā nosaukt �ādu tavu izturē�anos, tomēr neko labu tā tev nedos. Saprast citu cilvēku, Gir�, ir viens no vislielākajiem tikumiem pasaulē, bet būt saprastam � laime, kas iznīcina jebkādas savtības bruņas. Man tevis �ēl, jo tu gribi būt saprasts, cildinādams sevi un savu pārliecību, neļaudams citiem pat pavērt muti. Tas ir briesmīgi slikti. Es vēl justu tev līdzi, ja tu ietu cilvēkos un meklētu sevi, saprastu, ja viņi tev bulu va-

jadzīgi, lai aizmirstos, ta�u tu centies ielīst viņiem dvēselē, lai parādītu sevi, visu laiku gribi spīdēt ar savu gudrību un lepoties ar savu varu.

� Tā ir provokācija!

� Tātad man taisnība. Tāda izturē�anās nevar pslikt nesodīta. Un tevi par to sodīs nevis ienaidnieki, bet pērs biedri, piemini manus vārdus. Jo agrāk viņi to izdarīs, jo labāk būs gan tev, gan man. Tomēr arī pēriens tevi vairs ne-pārtaisīs. Tev jāmaina dzīves veids. Tev palicis viens ceļ�: jābrauc prom no �ejienes uz turieni, kur neviens tevi nepazīst, un viss jāmēģina no jauna . . .

� Labi, mēs tūlīt sakravāsim savas ceļasomas un brauksim uz Ta�kentu.

� Tikai neāksties, tev arī tādam solim vairs nepietiks spēka.

� Ja zini labāk par mani, tad klusē!

� Vai tu, Gir�, neredzi, ka es �eit visu laiku klusēju, bet ar manām lūpām runā tu pats?

� Dieva vārds, Riva, tagad tu dabūsi.

� Ja tā, tad es tev sado�u papriek�u.

Un mēs abi atvēzējāmies ...

� Paretam, kad sieva to lūdz, pret viņu jāpaceļ roka, � vectēvs kādreiz mācīja manu tēvu.

� Neuzklausīta cilvēka vēlē�anās ir briesmīgs parāds, kas agri vai vēlu jāatdod ar lieliem procentiem, � arī tēva sievastēvs neiebilda pret �o gudrību.

Bet es novērsos un domāju:

Ja Reveka vienā elpas vilcienā norunāja tādu monologu, tad ar mani ir ļoti slikti, bet, ja viņa vēl atvēzējās, � nekas vairs nav labojams. To es jutu no pirmā vārda. Klusēt divdesmit gadu, lai varētu pateikt divdesmit ārkārtīgi rūgtu un sāpju pilnu teikumu � liels tikums. Un es sapratu: viņa arī mīl mani, neprātīgi mīl un vēl man labu. Tādu uzticību nevarēju, nudien nespēju atstumt. Jo vairāk tāpēc, ka viņa pirmā izteica �īs apsūdzības. Bez tam arī es biju vainīgs. Pacēlis ieroci pret varmācību un spēku, pats nepamanīju, kā pieradu pie tā, bet reizēm pat domāju, ka, stipri steidzoties, citādi vairs nevaru. Tas temps nav mans izdomājums. To man uzspieda apstākļi un pati dzīve. Galu galā citādāk nepratu, jo visi mani iespaidi par biedro�anos ar cilvēkiem sākās geto kaujas grupā, slēpjoties necilvēcīgi smirdo�ās kanalizācijas katakombās. Tomēr arī viņa maldījās.., Re-

veka pārcentās, biedēdama mani ar biedriem un ienaidniekiem. Tāpēc es piegāju pie viņas un pateicu:

� Vai tu, Riva, tie�ām gribēji pacelt roku pret mani vai tikai biedēji?

� Arī tagad es par to vien sapņoju.

. � Tu vari to pacelt vēlreiz.

� Bet tad tu noteikti dabūsi.

� Ļoti labi, tad es pirmais pacel�u abas rokas.

Un mēs salīgām mieru.

Sanaidoties un salabt ar sievu � tas nav nekas jauns, tomēr, kad mēs sastrīdamies, es nerodu sev vietu kā pērienu dabūjis suns un, tiklīdz salīgstam mieru, atkal atdzīvojos, kļūstu jaunāks un it kā no jauna iemīlos Revekā. Tālab ļoti bie�i sev jautāju: vai tāpēc tu, Gir�, naidojies ar sievu, lai pēc tam atkal varētu viņu iemīlēt glu�i kā pirmo reizi?

Mēs abi ķīvējāmies un salabām. Bet, tiklīdz, apkrāvu�ies ar darbiem, aizmirsām sasodīto nesaskaņu avotu, vecais Moi�e, atgriezies no sinagogas, atkal ie�ļāca eļļu jau padzi-su�ajā ugunī:

� Ja tu, Gir�, gribi, lai tava sieva būtu laba, laiku pa laikam ļauj, lai viņa pamāca tevi. Nedomā, ka tev būs vieglāk dzīvot ar saviem principiem nekā cilvēkiem, kuri mīl tevi.

� Es viņai varu, tēt, visur un vienmēr piekāpties, ta�u �ajā jautājumā esmu kurls.

� Neviens tev neliedz izmazgāt ausis, � Riva ļauni pajokoja, bet fa�istu ��ēlastības� dēļ par vientuļnieku kļuvu�ais cilvēks uzreiz juta, kas viņu drīzāk sapratīs, tāpēc griezās pie sievas:

� Ja tu, Riva, negribi, ka viņ� paliek pavisam kurls, ļauj viņam retumis būt par tavu valdnieku. Lai viņ� domā, ka ir Napoleons, lai viņ� lepojas un lielās draugiem... Lai viņ� pilnīgi aizmirst, ka vīra lepnām runām dievs atvēl vienīgi ar darbiem un rūpēm pārpilnu dienu, bet sievietes runām � visu mierīgo nakti .. .

Riva apmierināta smējās un tikai skata pēc apvaldīja veco lapsas kūmiņu.

� Jūs, tēt, vēl teiksiet, ka laiku pa laikam man viņ� jālai� pie citām?

� Pasarg dievs! ... Nelaid gan! Tomēr neesi arī greizsirdīga, jo sievietes greizsirdība vīram pastāvīgi atgādina, kas

viņ� Tads ir un ko viņ� var... Tava greizsirdība viņu tikai aizvedīs pie citām sievietēm.

� Man �ķiet, tēt, jūs tikai grie�aties pie manis, bet īstenībā runājat Gir�am.

� Pareizi, es gribu palīdzēt jums abiem. Nepūlies nemaz viņu pierunāt, lai brauc uz turieni. Virzi viņu prom no �ā jautājuma, liedz viņam par to pat domāt, tad viņ� noteikti brauks. Es Gir�u pazīstu labāk nekā pats sevi...

� Tu gan esi viltnieks, tēt, � mans pacietības mērs bija pilns.

�� Kāpēc? � viņ� no sirds brīnījās.

� Tāpēc, ka tā runāt nav godīgi. Pie tam vēl sievie�u klātbūtnē.

Rivai, kā rādās, tas vien bija vajadzīgs.

� Vai tev neliekas, � viņa jautāja ar apslēptu īgnumu, �� ka mūsu vidū jau saradies pārāk daudz godīgo un apzinīgo, kuri �os savus tikumus pērk ar citu cilvēku neslavu?

Viņa mērķēja uz mani, bet trāpīja maniem biedriem, tāpēc es apsaucu viņu:

� Ja tu, Riva, patie�ām tā domā, tad esi slikta sieviete.

� Tā es tie�ām domāju, � viņa atbildēja. � Bet es būtu vēl sliktāka, ja tā nedomātu. Tāpēc es klusēju un apsveru: varbūt klusēdama bū�u vissliktākā?

� Tu, Riva, esi nelabojama cioniste, � arī es izslēju * savus aplauztos ragus.

� Nav taisnība! � Viņa pietvīka un piecirta kāju. � Es varu būt slikta sieviete, jo neviens īsti nezina, kāda ir laba. Es varu būt slikta ebrejiete, jo labu, manuprāt, pasaulē nav visai daudz. Ta�u galīgi nebūt ebrejiete es nevaru un nespēju. Tas sniedzas pāri maniem spēkiem, tu saproti? Un kāpēc vieniem-to kaiti dēvē par nostalģiju, citiem � par dzimtenes mīlestību, bet man � par cionismu?

Es pārskaitos un pazaudēju galvu. Sāku lamāties un aizvainot viņus abus, turpretim tagad, visu apsvēris, saku: tuvi cilvēki nekad nesanāk naidā lielu lietu dēļ. Nē, lielas nelaimes viņus tikai tuvina. Kad pleci sakļauti, viņiem nav laika domāt par sīkumiem. Bet, sanīdu�ies sīkumu dēļ, viņi atceras lielas patiesības tikai tāpēc, lai varētu vēl sāpīgāk aizvainot viens otru. Un dīvaini, ka no �iem pastāvīgiem un sāpīgiem aizvainojumiem mazāki kļūst ne tikai sanīdu�ies cilvēki, bet arī viņu lielās patiesības.

Tā atgadījās ar mums abiem. Salēcāmies kā nāvīgi ienaidnieki, bradājām viens otra cieņu un, pieķēru�ies ap�aubāmiem faktiem, aizmirsām, ka, neskaitot muļķīgus principus, pasaulē vēl ir gan veselais saprāts, gan cilvēkmīlestība un ģimenes saites. Tas kļuva par ieradumu, kaiti. Un, jo bie�āk taisnība bija man, jo niknāka tapa Riva, jo pārliecino�āki bija viņas aizvainojumi, jo vairāk es sa�utu. Mēs it kā ripojām pa stāvu nogāzi un neviens negribējām apstāties. Mums patika tāda kri�ana, tikai skurbumā aizmirsām sāpīgu patiesību: jo ilgāk kritīsi, jo sāpīgāk sasitīsies.

Tēvs to saprata pirmais.

� Gir�, es braucu prom, � viņ� stingri pateica. � Nedusmojies, tā vajag, tā domā visi mani jaunie draugi, un turklāt es negribu, lai manis dēļ jūs zaudētu viens otru.

Kad viņ� aizbrauca, domāju, ka esmu zaudējis sabiedroto, bet, izlasījis brālim Salomēm rakstītās un nezin kāpēc nenosūtītās viņa vēstules, sapratu: viņ� tikai izlikās par draugu, ta�u patiesībā bija �īs uzmutuļoju�ās elles galvenais vaininieks.

Un lai trīsreiz nolādēta viņa bībeliskā gudrība! Aptum�ojis prātu Rivai un vēl labi neapsildījis degunu pie Salomes, viņ� ķērās pie manis:

�Te, Gir�, nav nemaz tik slikti, te ir silts gaiss un lētas vistas. Es zinu, Tu Rivai sacīsi, ka Tavs tēvs pret vistām apmainījis savu bērnu gai�o rītdienu. Tu no visa atgaiņājies ar iedomāto nākotni, tikai tā man nav vajadzīga. Salome reizēm ļauj man pastāvēt pie viņa jaunā bāra, kas spulgo niķelī, un es esmu laimīgs,� viņ� rakstīja. �Bet, ja Tu vēl arvien sapņo, ka kļūsi liels cilvēks, tad Tev, Gir�, jāzina: pārlieka sapņo�ana, tāpat kā ikviena laba lieta, var nodarīt Tev ļaunu. Paklausies, ko �eit runā rabīns Joahims Princs: �Fanātisms un naids vēl nav briesmīgākais ļaunums. Visbriesmīgākais ļaunums ir klusē�ana.� Tu nedzīvo lādzīgi, jo Tu daudz runā un neko nepasaki. Un tas ir sliktāk nekā klusums ...�

Es no tiesas pārskaitos uz �o filistru un farizeju.

�Moi�e,� es viņam atbildēju kā kaimiņam, �es ticu, ka Tavs rabīns neklusē. Viņ� skaļi sauc pēc dieva palīdzības, bet cilvēkus nezin kāpēc atstāj Mo�es Dajana varā. Tas ir vecs triks, un tāpēc Tu veltīgi pūlies.�

� Tu esi slikts filozofs, � viņa vietā atbildēja Riva. � Iemīlējies pagātnē, tu aizmirsti un sāc ienīst nākotni, bet, sapņodams par nākotni, gribi aizmirst visu, kas bijis slikts, tāpēc vai nu izliecies, vai nespēj saprast �odienu.

Pēc �iem niknajiem vārdiem es uzstādīju klusē�anas rekordu. Noraudama ceturto kalendāra lapiņu, Riva pazobojās:

� Ja visu varētu izskaidrot, paņemot mutē ūdeni, tad tu būtu varonis un tev būtu neap�aubāmas tiesības televīzijas izgudrotāju nosaukt par tautas ienaidnieku.

� Vai arī tu jau esi paguvusi inficēties ar to Prin�u?

� Bet ko lai dara, Gir�, ja ienaidniekam taisnība? Vai arī par to viņ� jāsit? Varbūt tomēr sākt ar savējiem, kā tu to dari?

� Tava mute ir tuk�a, un neviens neliek tev klusēt. Cīnies, palīdzi cilvēkiem iznīcināt birokrātismu, palīdzi dabūt pie kārtības nelie�us un li�ķus. Ta�u tu visu gribi izdarīt ar vārdiem, nekur nepieliekot rokas, tāpēc, ja tu ko slavē, tad arvien pārslavē, bet peldama no cilvēka neatstāj pat slapju vietu.

� Tas, pirmkārt, ir veltīgs darbs, un, otrkārt, tā nav mana darī�ana, � viņa, brīdi klusējusi, atbildēja. � Lai katrs rīkojas, kā prot. Bez tam esmu nogurusi, lai rūpētos par visiem, kad par mani neviens vairs nerūpējas.

Un pēk�ņi es sapratu: ko sabojā neuzmanīgi vārdi, to vairs nav iespējams labot ar si�anu, tomēr mans vecais ieradums ņēma virsroku un parāva mani aiz mēles:

� Tu, Riva, ņemsi sliktu galu.

� Zinu, � viņa atbildēja. � Toties kāda laime, ka es to spē�u izdarīt bez tavas palīdzības.

Es izgāju, aizcirzdams durvis.

Ļaudis pareizi saka: ēzelis nav tik liels muļķis, cik principiāls. Tāpēc kādā jaukā dienā mēs abi, glu�i kā īsti ēzeļi, sākām dzīvot tikai ar saviem principiem.

Reveka ataicināja meistaru, izlauza nezin kad aizmūrētu eju un gāja uz savu istabu pa jaunām durvīm, bet es nācu mājās pa vecajām. No rīta virtuvē tikāmies tikai tāpēc, lai viens otram sarunātu veselu lērumu visnepatīkamāko lietu, bet promejot smalki piedāvātu sīknaudu par izdzerto tēju. Uz galda krājās ne tikai kaudze kapeiku. Katrs mūsu vārds, katra kustība bija sīku un neauglīgu dusmu pārpilna. Mēs to jutām un sapratām, tomēr neiedro�inājāmies atklāti atzīties, tikai skatījāmies apkārt un kā me�oņi lūdzām, lai kāda ne sevi�ķi liela nelaime vai dieva griba mūs atkal savestu kopā. Domās es jau plānoju visādas autokatastrofas un slimības, kas palīdzētu atgūt Rivu tādu pa�u nevarīgu un nelaimīgu,

kāda viņa bija rnūsu iepazī�anās pirmajās dienās. Atmetis visus principus, savos sapņos es viņu lutināju, nēsāju uz rokām, turpretim, sastapies ar viņu, par katru dzēlīgāku vārdu atmaksāju ar trīskārt riebīgāku. Tomēr vētra nenāca, mūsu abu nelaimes pa gabalu vairījās viena no otras, bet Riva vīri�ķīgi pretojās. Jau pēc pirmajām vientulības dienām es ieraudzīju, ka mans lielais un no pirmā skata pareizais princips nepavisam nav piemērots patstāvīgai dzīvei. Aicināts mācīt citus, tas tūlīt saplaka, sastapies ar visvienkār�āko vēlē�anos pamācīties no citiem. Sapratu � vientulība nav domāta man. Tā var vadīt tikai lielus, stipras gribas cilvēkus, mazajiem tā ir nazis.

� Tu lido bezdibenī, � pats drebēdams, biedēju Rivu.

� Bedrē, � viņa izlaboja, � jo esmu nogurusi, kāpdama kalnā, ko tu tī�ām uzber.

� Tu baidies no manas patiesības.

� Iespējams, tomēr dabā nekas nepazūd bez pēdām, tikai neatzītie ģēniji. Vai tad tev grūti saprast, ka, uzberot kalnu, tā pakājē jārok bedre?

� Tu gribēji sacīt, ka mākslīga bedre un mākslīgs kalns ir viens un tas pats?

� Tu esi visu nesaskaņu cēlonis. Es neko vairs negribu: ne tavas pagātnes, ne tavas nākotnes. Ļauj man mierīgi padzīvot kaut vai �odien.

� Labi, tikai pasaki, kāda tagadne tev vajadzīga: ar pa�as fabriciņu, ar neilona lupatu veikalu vai nakts kabareju?

*� Cik briesmīgi primitīvs tu esi! Vai tu domā, ka godīgs var būt tikai tas, kuram nekas nepieder? Vai tad godīgumam, drosmei un cēlumam pastāv kāds cenzs, robe�as vai noteikumi?

�- Tā es nedomāju.

� Kāpēc tad tu baidies aizbraukt kaut kur un visu iesākt no jauna? Nedomā, ka es no tevis gribu iztaisīt kādu jaunu �e Gevaru vai 2annu d'Arku. Ja es, braukdama uz turieni, maldos, tu vari palikt �eit un ar vēstulēm labot manas kļūdas.

� Tev, saproties, derdzas ikdienība, tev ievajadzējies kaut kā skaista, kaut kā neparasta. Ar vecā palīdzību tu esi radījusi sev mītu un apņēmusies tam bubulim upurēt sevi. Upurējies, tomēr mans pienākums ir brīdināt tevi: arī tur būs ikdienība, arī tur būs garlaicība, netaisnība un vardarbība, tikai tur tev nebūs vienas lietas � lielas un skaistas perspektīvas uzvarēt tos ļaunumus. Tu nogrimsi tajos.

*� Iespējams, bet tur es varē�u darīt, ko gribu, neviens mani neskolos. Tur es vismaz varē�u salīdzināt un pasapņot par �o jauko, toties zaudēto dzīvi.

� Tad brauc! � pats nejutu, kā izkliedzu. � Esmu ar mieru izciest jebkādas mocības un pazemojumus, un nepavisam ne tāpēc, ka tev taisnība, bet tāpēc, ka mīlu tevi.

Viņa pārbijās, jo saprata, ka sabrucis pēdējais atkāp�anās tilts. Viņas mīts kļuva par realitāti. Un viņa atkal uz ilgu laiku apklusa, lai pasacītu:

� Tu, Gir�, esi liels cilvēks.

Jā, esmu liels cilvēks, ja no zemes uz mani skatās pretrunu notriekts cilvēks. Es būtu vēl lielāks, ja viņ� paskatītos uz mani no sava kapa vai akas. Tomēr esmu mazs un niecīgs, jo sievietes dēļ atsacījos vairāk, nekā man bija tiesības to darīt.

Esmu sliktākais no vissliktākajiem, tomēr neesmu bezkauņa.

Viņa bija salauzta, un tas nedarīja man godu. Sniedzu viņai roku:

� Negremzies, tevis dēļ es varu staigāt pat basām kājām. Kaut kā pārcietīsim arī �o ārprātu. Mēs abi ta�u esam brīnumbērni, kuri pārdzīvoju�i pat divus pasaules karus! . . . Vai atceries to vācu filmu? Domāju, ka pārdzīvosim arī �o lokālo karinu.

Viņa raudāja un kā jukusi skūpstīja mani. Viņas dēļ es būtu varējis kāpt uz e�afota, ta�u es mācīju viņu:

� Iegaumē, no turienes atgriezties būs daudz grūtāk.

� Vai esi pārliecināts, ka vajadzēs?

� Bez �aubām, un kaisot pelnus uz galvas.

� Es nebrauk�u.

Un mēs atkal kļuvām vienlīdzīgi: viens otra dēļ atsacījāmies no saviem principiem un vēlmēm.

Bet uzradās Klausu Jonis. Viņu atveda no Klaipēdas ar dzel�os saslēgtām rokām. Mēs bijām liecinieki. Tiesas priek�telpā mūsu priek�ā nokrita viņa sieva.

� Es neticu! � viņa kliedza kā ārprātīga. � Jūs nepiespiedīsiet mani ticēt. Viņ� ir labs. Viņ� vienmēr man bijis labs. Varbūt jaunībā viņ� maldījās, lai dievs ir �ēlīgs!,.,

Tomēr tiesnesis bija citādās domās:

� Jonam Povila dēlam Klausam piespriests augstākais soda mērs � nāve, konfiscējot visu nelikumīgi iegūto mantu. Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams,

Jonis ar saviem spēkiem vairs nejaudāja aiziet līdz automa�īnai, lai gan uz kaut ko vēl cerēja.

Tiesā viņam briesmīgi drebēja rokas. Viņ� bija apbrīnojami līdzīgs tiem sirmgalvjiem, kurus pats veda uz no�au�anu: bez gribasspēka un nelaimīgs. Viņ� berzēja pieri pret barjeras nomelnēju�o dēli un reiz iesaucās:

� Viss sākās daudz agrāk. Tas bija vēl krietni pirms vācie�u ienāk�anas. Es visu mū�u darīju tikai to, no kā pats visvairāk baidījos. Dieva dēļ, esiet cilvēki un neielaidiet �eit manus bērnus!

Tomēr tiesā viņa vecākais dēls runāja asi un atsacījās no tēva:

� Esmu komjaunietis! Tāpēc nolādu viņu un viņa asiņainos darbus.

� Ļaudis, neaizbāziet sev ausis un neļaujiet viņam tā runāt! � Klausu Jonis kliedza. � Vai tad jūs gribat, lai pēcte�i tiesātu arī viņu?!

Tā bija nokavēta grēku no�ēla, bet es nobijos no sevis: mans dievs, Grudski, tu ta�u �ēlo to nelieti! Re, kur novedu�i tavi neauglīgie prātojumi. Tu kļūsti Tads pats bībelnieks, kādi bija tavi vectēvi.

Tiesas prāva vēl nebija beigusies, kad Reveka neizturēja un nokrita. Es izvedu viņu uz ielas. Bija skaista, silta un saulaina diena. Glu�i tāda kā �odien, bet mūsu ausīs joprojām skanēja Klausas kliedziens un viņa dēla mierīgie, iepriek� pārdomātie un no galvas iegaumētie vārdi:

�� Viņ� nav man tēvs. Es neuzskatu viņu pat par radinieku. Viņa brāļi ir fa�isti, bet bērni � asiņainie darbi.

� Cilvēki, vai tad jums nepietiek ar mani vienu?!

Mēs abi vēl ilgi nevarējām tikt vaļā no �ie vārdiem, tāpēc devāmies uz parku pie rotaļās aizņemtiem bērniem, pie sievietēm, kas bija gaidībās, un auklēm, kuras �ūpoja zīdaiņus un ganīja brēkuļus, pie klusiem un domīgiem sirmgalvjiem ...

Un pēk�ņi es izdzirdēju:

� Neaiztiec, Rasiņ, �īds notvers.

Tas bija par daudz.

� Kāpēc �īds, kāpēc ne fa�ists vai Klausu Jonis? � es piesējos labsirdīgai zilacei sievietei. Viņas skatiens bija saulains un dzidrs. Viņa smaidīja un, raustīdama plecus, ilgi nāca nopakaļ, gribēdama atvainoties un pat nejuzdama, ka vēl vairāk sāpina mūs.

� Mēs brauksim prom, � Reveka slimnīcā man pateica.

� Kurp tikai vēlies, kaut vai uz pasaules malu, � es viņai apsolīju, bet pats tūlīt aizskrēju pie Butrima.

� Nu, kā ir? � viņ� man jautāja. � Vai beidzās?

� Briesmīgi nepatīkama lieta.

� Viņi jāiznīdē.

� Vai bērnu acu priek�ā?

Butrims kļuva bāls. �ī prāva bija viņa ideja, tāpēc viņ� ilgi klusēja, ta�u atbildi tomēr neatrada.

� Es gribu braukt prom, � vaļsirdīgi viņam sacīju.

� Uz kurieni? � viņ� jautāja.

� Vēl nezinu, � es nespēju pateikt patiesību.

Butrims kļuva vēl bālāks. Savaldījies viņ� jautāja:

� Un kas no tā mainīsies?

Es pagriezos un nesteigdamies gāju uz durvīm. Viņ� apturēja mani:

� Tu tomēr nesaki patiesību?

� Es gāju pa parku un pēk�ņi izdzirdēju, kā mātes biedē bērnus...

� Nu, un kas tur sevi�ķs? Viņas biedē arī ar �igāniem un mili�iem... Tu esi pārāk uztraucies tā nelie�a Klausas dēļ.

� Es citādāk vairs nevaru. Es neko vairs nevēlos . . .

� Kaunies! Tās ta�u ir no geto iznestas un fa�istu iepotētas bailes. Sev iegalvota nepilnvērtība: visiem jākaunas no sevis, tikai fa�isti vien var di�oties ar sevi? ... Esi vīrs, kā pats to kādreiz prati prasīt no citiem. Kad kaimiņu bērni mani saukāja par vācieti, bērnībā arī es plosījos, ar vienu pļauku domāju pāraudzināt visu pasauli, bet pēc tam pārstāju tam pievērst uzmanību . . . No tāda krekliņa jāizaug. Jāizaug, biedri Grudski! Un tagad � ej atpūsties. Ja nevari � izlamājies, nolīdis kaut kur pagrabā, tas tāpat palīdz.

Ai, cik labi tagad būtu izraudāties! Gir�s domāja un pa�ķielēja uz jaunekli, kur� bija atnācis viņu nomainīt. Cik skaista jaunatne izaugusi! � viņ� ne jau pirmo reizi pabrīnījās un, drusku pagaidījis, pagriezās uz Tada pusi. Pēc tam piegāja tuvāk, paspieda viņa auksto uz krūtīm uzlikto roku un, nevēlēdamies sastapties ar Butrimu, pa sāndurvīm steidzīgi devās uz mājām. Kā redzams, nebrēk�u, viņ� nolēma, iedams pa ielu, nav par ko . . .

Kas grib, lai domā, ka es gribu braukt prom. Pat lai runā, ka mani pieveikusi nolādētā sen�u balss vai brāļa bizness Telavivā. Tas man vairs nav svarīgi, jo arī ellē es nebū�u citādāks.

Labi, Tads tu esi, bet kas tam ticēs? Man nav svarīgi.

Toties, Jo dedzīgāk es taisno�os, jo vairāk izplatīsies visādas nevajadzīgas valodas.

Tie ir meli, Gir�, ar kuriem tu gribi pārliecināt sevi. Pie visa vainīgs esi vienīgi tu pats. Pie daudz kā būsi vainīgs, jo tu neproti ar skaistām pasakām izraibināt savu biogrāfiju. Pat ja tevi sodītu, tu neiedro�inātos kā Alsis svētdienas uzvalkā un lakādas kurpēs piedzēries bradāt pa strūklaku un ķert tur ielaistās Ķīnas karūsas. Tu nekad neiemācīsies labi �aut zaķus kā īla. Tu neprati un neproti dzert degvīnu tā, kā tempj Ķeturaķis. Tu nevāc nekādas kolekcijas kā Butrims, un tev nav bijis nevienas slepenas mīlestības kā Tadam ...

Tavs galvenais trūkums � tev patika pārāk daudz domāt.

Un cik labi, ka tajā baismajā Klausas prāvas dienā Butrims nepārsteidzās, labi, ka nostrostēja mani un tik tikko neizdzina no sava kabineta. Man jāpaliek ebrejam vismaz līdz tam laikam, kamēr kaut viena māte ar mūsu vārdu biedē bērnus, kamēr pēdējā bumba tiks uzspridzināta nevis arābu ciemā, bet neapdzīvotajā Sahārā.

Tads ir mans galīgais un nepārsūdzamais spriedums!

�o domu apskaidrots, Gir�s piespieda sevi paiet garām jaunam veikalam, kas sakarā ar atvēr�anu bija piebāzts ar visādām precēm. Viņ� nenopirka kā parasti kādu praktisku sīkumu sievai, bet, saīsinādams ceļu, caur pagalmiem sasniedza tirgu, savāca visus no bērēm atliku�os ziedus, nosvieda pārdevējām lielu banknoti, negaidīdams atlikumu, un kā galants kavalieris trīs reizes nospieda atvērto durvju zvanu.

Reveka iekliedzās, iepleta acis un paslēpās savā kaktā aiz durvīm.

� Klauvē, un tev tiks atvērts, lauzies klusu, un nevienas durvis neizturēs! ... Citus ceļus karjerā ... Atvainojos, arī mīlestībā es neredzu!

Ja Riva tagad paraudzītos uz mani no augsta kalna, tik un tā es viņai izskatītos liels cilvēks, viņ� domāja un tik tikko neizpļāpājās par dokumentiem, kurus joprojām glabāja kabatā, bet pēdējā mirklī atcerējās Alsi un savu nepabeigto rakstu. Mans dievs! Viņ� domās iesaucās. Patiesība ta�u patie�ām ir akla. Tā nekad un neko neieraudzītu, ja mūsu darbus neapspīdētu spilgta un karsta mīlestības gaisma. Alsi, Alsi, cik tu esi liels un kāds muļķis! Tikai tās lielās saules gaismā patiesība var raudzīties uz mums ar savu salto un nemaldīgo skatienu, tikai mīlestības karsto staru sasildīta, tā var pareizi novērtēt mūsu kļūdas un mūsu sāpes. Tici man, Alsi, jo �o atklājumu es nekad tev neuztiep�u, tu pats to atradīsi .

NO T. KarosA DIENASGRĀMATAS

Ikreiz, kad Miks Rim�a saslapa Karosu, viņ� visu pārdzīvoja no jauna. Un vienmēr viņam no atminām iesmeldzās sakropļotā roka. Miks zobojās par to, centās aizmirst, dēvēja sevi par muļķi, ta�u, tiklīdz ieraudzīja Tādu, tūlīt viss atkārtojās ar magnetofona ieraksta precizitāti.

Rim�a griezās pie ārsta, izstāstīja savas bēdas, bet tas mierināja viņu:

� Gadās, mans mīļais, gadās. Un visai bie�i. Jums smadzenēs radusies dominante, un tagad to var likvidēt tikai līdzīgs notikums vai ciTads psihisks satricinājums. Vārdu sakot, vajadzīgs jauns �oks. Griezieties pie speciālista.

� Organizēt līdzīgu notikumu?! � Miks toreiz brīnījās un, stipri samulsis, pasmaidīja, �ie vārdi viņā arī tagad izraisa smaidu. � Organizēt var, tikai kas manas dominantes dēļ, cienījamais, būs ar mieru no jauna sākt otru pasaules karu?

� Palīdz arī hipnoze.

� Acīmredzot pa�am būs jāapsē�as uz bumbas un vēlreiz jāuzspridzina sevi, � Rim�a promiedams pasmējās. Un viņ� joprojām staigā ar to dominanti kā ar vecu �ķembu sirdī. Tagad, skatīdamies uz Karosa kājām, kas apautas melnās kurpēs, viņ� jūt, kā jo brīdi jo stiprāk smeldz roka, kā vecajā brūcē pulsē asinis un sāp muskuļi, it kā arī tagad tos kāds �ņaugtu virs elkoņa ar stipru saiti, bet ārsts ar trulu zāģīti vīlētu kaulu. �īs sāpes nomāc mūziku, no tām kļūst nelabi ap sirdi, tās neļauj nopietnāk koncentrēties un no sirds izjust visu zaudējuma smagumu.

Pat dīvaini. Jau pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, Miks'tagad arī sapnī redz sevi bez rokas, nekad viņ� vairs neaizmirstas un, naktī pamodies, nesniedzas ar no�ēlojamo stumbeni nedz pēc laikraksta, nedz cigaretes vai glāzes ar ūdeni, ta�u, tiklīdz sastop vai ierauga Karosu, tūlīt visu pārdzīvo no jauna ...

... Divas diennaktis viņi gāja un skrēja, līdz asinīm atdauzot kājas, izsalku�i un pārguru�i kā suņi. Kauja dunēja kaut kur pa labi, nemitīgi mina viņiem uz papē�iem. Kareivji, atkritu�i ar leknu zāli piezēlu�os ceļmalas grāvjos, steidzīgi klesēja presētās biezputras atliekas. Pa�ā maltītes karstumā viņiem uzbruka savējās lidma�īnas un tik cītīgi ņēmās ap�audīt, ka Tads neizturēja:

� Velni tādi! Bandīti! � Viņ� pielēca kājās. � Vai jūs neredzat, ka mēs esam ar zvaigznēm?! � Viņ� kratīja paceltu �auteni. � Ir gan trakums, pat �aut uz tādiem nelie�iem nedrīkst, reglaments neļauj ...

� �auj bez reglamenta ... � Miks tik vien paguva pasacīt.

Briesmīgs sprādziens un uguns vāli pacēla viņus un atsvieda sāņus. Kad Rim�a atvēra acis, Tads jau bija noplēsis viņa blūzes piedurkni un ar tīru, baltu saiti pārsēja notirpu�o roku. Miks mēģināja to pacelt, ta�u nespēja. � �ķiet, esmu izkarojies, � viņ� sacīja un pirmo reizi ieraudzīja mulsumu Tada sejā.

� Kā nu tagad sanāk, biedri leitnant? � Tads �ņukstēja. � Par ko savējais savējo bendē? � Viņ� skatījās uz ceļu, kas bija nosēts ar ievainotajiem un līķiem, slaucīja no sejas aukstus baiļu sviedrus un pink�ķēja kā mazs bērns, kuru tēvs nopēris.

� Nezinu.

� Bet varbūt mēs tie�ām esam nodoti?

� Neticu.

� Kur tad ir mūsu karaspēks, kālab esam bez komandieriem?

� Nevaru saprast.

� Lauki ta�u bija pilni: ar lielgabaliem, tankiem un visādu velna bū�anu, bet tagad � nedēļu lai�amies lapās, un ne dzīvas dvēseles, tikai �ie lidojo�ie parazīti. Vai varēsiet paiet?

� Mēģinā�u. � Rim�a piecēlās, un zeme izslīdēja viņam no kājapak�as. Bet viņ� nepakrita. Tads satvēra viņu. Paņēma biedra �auteni, Rim�as veselo roku uzlika sev uz pleca un vilka viņu līdzi, sekodams vadam, kur� atkāpās.

Viņi vilkās pēdējie. Asinis no rokas plūda bez apstājas. Uznāca vājums un nelabums. Rim�a pret visu kļuva vienaldzīgs.

� Atstāj mani, � viņ� beidzot sacīja. � Pietiks, man jau diezgan.

� Stāvi klusu, � pārguru�ais Tads brīdināja viņu. � Jau tā vairs netiekam līdzi.

� Es pavēlu: atstāji

� Ja tu neapklusīsi, biedri leitnant, dabūsi pa purnu. � Un Miks zināja: noteikti dabūs, tāpēc grieza zobus un pēdējiem spēkiem cilāja kājas.

Beidzot viņi pavisam atpalika. Vairāki kareivji aizskrēja meklēt ratus un vairs neatgriezās. Viņi palika divatā un vēl kāds apnicīgs putns, kas nepārtraukti �irkstēja gan pa kreisi, gan pa labi no me�a celiņa.

Kauja aizsteidzās viņiem priek�ā.

� Tagad ie�u es, � Tads mierīgi sacīja, � bet tu atpūties.

� Ej. � Rim�am bija vienalga.

Tomēr cilvēks paliek cilvēks. Un, kolīdz Tads aizkliboja pa celiņu, kur nekad nebija brauku�as ma�īnas, Mika sirdī iezagās �aubas: bet ja viņ� vairs neatgriezīsies? Pametīs?,..

Tad � no�au�os. Tikai kā? Ar vienu roku ta�u pat zābaku nenoau�u. Atliek granāta. Viņ� ilgi apskatīja ar skaistiem kvadrātiem izroboto granātas apvalku, mēģināja iedomāties, kā tas pārvērtīsies uguns kamolā, kā saplosīs viņa augumu, bet izplūdu�ās asinis iesūksies pārkaltu�ajā zemē... Un labi izdarīs, Miks sevi uzkurināja, kas es viņam � brālis, radinieks vai draugs? Iepazināmies Viļņā. Bijām mili�i, dzīvojām vienā istabā, mācījāmies vienos kursos un abi gājām pie vienām un tām pa�ām meitām, tas arī viss.

Un ko vairāk es zinu par viņu? Neko. Bra�s puisis, tikai neaptēsts, ļoti savāds un laucinieciski naivs, toties strādīgs kā ķīnietis. Viņ� vienīgais kursos bija iemācījies no galvas visu konstitūciju, civilkodeksu un kriminālkodeksu. �au�alīga atmiņa. Gadījās, ka praktisko nodarbību laikā mūs ieved tum�ā istabā, iededz gaismu, da�as minūtes ļauj paskatīties apkārt un atkal nodzē�, bet pēc tam liek aprakstīt, ko esi redzējis un ievērojis.

Tads nekad nekļūdījās. Pat kursu priek�nieks ieinteresējās par viņu.

� Vai jūs lietojat kādu sistēmu? � viņ� reiz pajautāja.

� Kam man tā? � Kaross papurināja galvu. � Es arī bez sistēmas visu redzu.

� Visu?!

� Kā uz atklātnes.

� Un ilgi?

� Kā kuro reizi, tikai man vajag ļoti gribēt.

Gadījās, ka pasniedzēji noliek uz galda vairākus desmitus da�ādu sīkumu, pārsedz tos ar galdautu, tad to noņem uz mirkli, bet tev paskatoties jāpatur prātā un jānosauc priek�meti tādā kārtībā, kādā tie bija novietoti. Pui�i rauca pieres un svīda, bet manīgākie lūdza Tādu:

� Nu, Karos, iegribies, it kā tu būtu satempies alu!

Kāds puisis mēģināja pajokot par Tādu. Slepus no�iepa no galdauta apak�as �ķiltavas, iebāza kabatā, tad pūlējās pierādīt, ka tur to neesot bijis.

� Muļķības, � Tads nesamulsa un, piegājis pie galda, vēlreiz aplūkoja noliktos priek�metus. � Uz stūra nav �ķiltavu, � viņ� sacīja, � nospērāt, rupu�i tādi.

Viņa miers un pa�paļāvība pārsteidza pasniedzēju.

� Kursant Karos, varbūt jūs atradīsiet arī to, kur� tās paņēmis? � viņ� jautāja.

� Pamēģinā�u.

Pui�i smiedamies nostājās ierindā. Tads viņu priek�ā pa-ko�ļāja nagus un lēni piegāja pie pirmā.,. Viņa seja bija saspringta, acis piemiegtas, un �ķita, ka viņ� nevis domā, bet skaita lūg�anu. Beidzot Tads pasmaidīja, pacēla kursanta roku un paostīja tā pirkstus. Tad piegāja pie otra, tre�ā . . . kamēr sameklēja vainīgo.

� Oriģināli un vienkār�i, � pasniedzējs sacīja. � Optimāla orientācija. Sēdies, pieci ar krustu.

Tomēr laime puisim nesmaidīja. Viņam neveicās arī ar priek�niekiem, un viņ� no tiem baidījās kā no uguns. Atceros, kursus apmeklēja kāds augsts viesis un pajautāja Tadam:

� Kādus jautājumus apsprieda apstoņpadsmitais partijas kongress?

Tads pietvīka, nosvīda un tikko izdvesa:

� Nezinu.

� Nesteidzieties un labi apdomājiet atbildi, � kursu priek�nieks lūkoja viņu mierināt.

� Iek�ējo kārtību un disciplīnu! � Tads pēk�ņi nobēra.

Visi kursanti sāka smieties. Kursu priek�nieks sarauca

pieri, bet Tads kļuva bāls un nodūra galvu uz krūtīm.

� Tagad izslēgs, � viņ� �ukstēja.

� Kursant Karos, vai tad mēs iztirzājām �o tēmu? � pasniedzējs nāca talkā.

� Nē.

� Kāpēc tad jūs tā arī nesakāt?

� Viņ� ir priek�nieks, un viņam pa�am jāzina, kas mums mācīts, kas ne, � Tads attapās, ta�u bija par vēlu.

� Vāji orientējaties, lūk, tā, puis, � �oreiz kursu priek�nieka viedoklis bija glu�i pretējs, un tas vajāja jaunekli līdz pa�am karam. � Pirms atbildi, noskaiti vismaz līdz desmit, skaidrs?

� Jā.

� Sēdies.

Kop� tās reizes Tads, kaut arī labi zināja, ne uz vienu jautājumu neatbildēja, krietni nepadomājis. Viņ�, galvu nodūris, brīdi klusēja un tikai pēc tam lēni, pa�a balsī ieklausīdamies, sāka klāstīt savas domas.

� Vai tie�ām tu skaiti līdz desmit? Priek�nieks tikai pajokoja, pazobojās par tevi...

Bet viņ�:

� Kāpēc neskaitīt, ja tas man palīdz labāk koncentrēties? Tikai es skaitu līdz divdesmit pieci.

Un, raugi, no tāda dīvaiņa tagad atkarīgs, vai granāta eksplodēs zem mana vēdera vai ne. Rim�a paskatījās apkārt, nolika �auteni starp ceļiem, �ā tā atrāva aizslēgu un iz�āva.

Noskanēja tikai atbalss un atkal atlidoja atpakaļ.

Norībināja visu aptveri.

Ne �iku, ne grabu. No Karosa ne ziņas, ne miņas. Tikai apnicīgais putns pārstājis �irkstēt.

Palicis liela me�a malā, Rim�a prātoja, cik dīvaini dzīvē viss iekārtots. Tev blakus staigāja cilvēks, runāja blēņas, sīkumu dēļ pārdzīvoja, bet tu viņam dzini galvā lielās patiesības par dzimtenes mīlestību, par mūsu ideju skaistumu un baidījies aizdot viņam da�us rubļus, toties tagad, atdevis viņa rokās dzīvību, dusmojies un gaidi, lai viņ� ar to rīkotos kā ar savējo. Kāpēc? Par kādiem nopelniem? Viņam pa�am ta�u jāglābjas � pēc iespējas ātrāk. Miks ar zobiem nolieca dro�inātāju un nodrebēja no aukstā metāla pieskāriena, bet nodevības uzkurinātās domas tajā pa�ā laikā ietiepīgi rakājās pagātnes atkritumos un meklēja visu, kur vēl varētu apsūdzēt Tādu par �ādu rīcību. Katrs viņa solis, katrs neuzmanīgi pateikts vārds tagad, stāvot un gaidot nāvi, likās kā kaut kāds pravietojums, kas sēja melnu bezcerību.

Kad mūs abus nomitināja vienā istabā, uzreiz sapratu, kas viņ� par putnu: priek�nieks tī�ām virsniekus iekārtoja kopā ar spējīgākajiem kursantiem un cerēja no viņiem trijos mēne�os iztaisīt ja arī ne �erlokus Holmsus, tad vismaz padomju leitnantus. Bet tas pa�labuma meklētājs, tas zilacis svipstiķis klusēja, veselu mēnesi klusēja, kamēr ierunājās ar lozungiem:

� Mūsu novadā saglabājusies tāda para�a: kad bērns pirmo reizi atraujas no zemes un pieceļas kājās, pieaugu�ajam cilvēkam jāpaņem nazis, jānovelk viņam starp kājām, it kā jāpārgrie� pineklis, un jāpasaka � lai tu nekluptu. To darīdami, zemnieki domā, ka, sarāvis saites, bērns ātrāk iemācās staigāt un katrs viņa solis līdz sirmam vecumam būs stingrs un laimīgs. Padomju vara man tos pinekļus pārgrieza, kad biju pieaudzis vīrs. Vienā vēzienā tā norāva ne tikai va�as no manām rokām un kājām, tā atbrīvoja arī prātu. Tu nezini, cik laimīgs tagad esmu! Varu lidot. Ja būtu paspējis nobeigt vēl pāris klases, iestātos lidotājos. Paceltos viri zemes un visu vērotu no aug�as. Jons sācis art sve�u e�u, un es viņam uzsaucu pa radio: Jon, neiedro�inies! Barba stiepj maisā labību, ko izkūlusi no sve�a kūļa, es arī viņai: nāc �urp, dārgā, aprunāsimies par dzīvi. Kāpēc tu zodz, kāpēc sve�ā manfā iecirti zobus?... Tad pie mums vairs nebūtu ne cietumu, ne tiesu, tu redzētu ...

� Tādu nieku dēļ lidotājos neuzņem.

Viņ� neko neatbildēja. Pagulēja, pa�īkstināja gultas atsperes un atkal sāka vilkt veco dziesmu:

� Klausieties, biedri leitnant, bet kālab pie mums nav lidojo�as milicijas? Ir kājnieki, ir jātnieki un motorizētie, bet par lidotājiem neko neesmu dzirdējis.

� Acīmredzot nav vajadzīgi, ja nav, � man nāca miegs, un es neielaidos sarunā.

� Tomēr �ēl! . ..

� Iesniedz ziņojumu, būsi izgudrotājs.

Viņ� acīmredzot no �īs domas nav atsacījies arī �odien: dod tikai tādam lidma�īnu � ar septiņsimt kilometru ātrumu stundā muktu prom no frontes, bet toreiz centās pielabināties:

� Kas ir tavs tēvs?

� Kalējs.

� Bet vispār?

� Nav slikts cilvēks.

� Manējais gan ir neģēlis. Mātei atdauzīja ausis, bet man reiz kā pārskaities zvēla, tā arī palika uz muguras �etrstūrains karavīra sprādzes zīmogs. Pārcirtis kreklu, sprādzi iedzina brūcē, māte ārstēja ar zāļu novārījumiem un nevarēja saprast, kāpēc pārcirstā vieta tik ilgi nesadzīst. Tagad ārsts solās viņai vienu ausi saglābt.

Un pēc kāda laika atkal:

� Manis dēļ komunismu var pasludināt kaut vai �odien: esmu paēdis, apģērbts, dzīvoju siltumā, un mani skolo gudri cilvēki ... Ko vairāk var vēlēties? Strādā dzimtenes labā un neskaties uz visādām ārzemēm.

� Tads komunisms jau bija. To dēvēja par kara komunismu. Un nezin kāpēc tas neiepriecināja mūs, � es pārtraucu viņa sapņojumus.

� Saproti nu, kas muļķa cilvēkiem patīk, kas ne. Jāpare-gulē, kamēr apradīs, bet pēcāk viņus no tādas iekārtas pat ar mietu neaiztrieksi.

Nedēļu pirms kara mūs no gultām izrāva trauksme. Visus sasauca zālē un instruēja, ka agri no rīta vedī�ot prom tautas ienaidniekus un piektās kolonnas locekļus. Priek�nieks pastāstīja, ka izlūko�anas orgāni izsekoju�i labi konspirētu un pla�i sazarotu pagrīdes grupu, kura mums bū�ot jālikvidē. Kopā ar aktīviem padomju varas ienaidniekiem vajadzē�ot izolēt arī potenciālos � visādus bur�uāziskos darbiniekus un viņu līdzskrējējus.

Kursanti sēdēja, starp ceļiem iespiedu�i �autenes, un gaidīja, bet Tads pavirzījās tuvāk, iesita man dunku un klusi jautāja:

� Vai tev sirds nedreb?

� Nē.

-� Arī man ne.

� Kāpēc tad jautā?

� Aiz nepacietības. Jau Mintautos tēvs sacīja: tādu naudu neviena valdī�ana par velti nemaksās. Tad nu pienācis laiks mums parādīt sevi. Gudrs, zalktis Tads.

� Kas gudrs?

� Tēvs. Velns parāvis, būtu bijis vismaz patēvs.

� Kāpēc? � es neko nesapratu.

� Par sve�u es nekautrētos teikt arī treknākus vārdus.

Puisis likās ar tīru sirdi. Un atklāts. Viņam blakus varēju

sēdēt mierīgi ne tikai zālē. Domāju, Tads nepārdos un nenodos, un tagad � re, jau vairākas stundas viņa nav. Varonis pazuda smilgās. Viņ� tikai neapbruņoto priek�ā ir liels ...

... Mums ietrāpījās rajons viņpus stacijas. Braucām, sēdēdami uz kravas automa�īnas kastes malām. Un, kā par spīti, uz tilta pār dzelzceļu ma�īna sabojājās. Aizripoja līdz pusei un apstājās. Izlēcām izstaipīt kaulus.

Bija pirmsausmas stunda. Visapkārt klusums. Neredzami saules stari zeltīja augstos mākoņus. Virs galvas vīteroja vairāki cīruļi. Zem kājām �ņākuļoja veca lokomotīve. Tā pēk�ņi sakustējās un ietina mūs garaiņos.

Paskatījos apkārt, un briesmīgi sagribējās triekt pie velna �auteni, atkrist aug�pēdus pļavā, salikt rokas aiz galvas un visu dienu ganīt debesīs raibos mākoņus. Kur� tikai tuvotos saulei, to es apsauktu spalgā balsī.

Bet viņ� domāja par kaut ko citu:

� Zini, kad tā lokomotīve man uzpūta dūmus, es jutos glu�i kā dievs uz mākoņa: tik liels un varens.

� Ja tu spētu uzsēsties uz lokomotīves, tad visu elli apgrieztu ar kājām gaisā, � neļāvu viņam lidināties pa mākoņiem.

� Es runāju nopietni, � viņ� nesaprata mani.

� Es arī.

� Saproties, braucam pa ielu, bet garām skrien cilvēki, steidzas no stacijas: vieni priecīgi, citi noraizēju�ies, tre�ie skumīgi un nemierīgi, tomēr visvairāk ir bezrūpīgo. Kā vakar, tā aizvakar viņi skrien uz mājām vai uz darbu un pat nenojau�, kāda elle sāksies pēc da�ām stundām. Toties es zinu! No tā mani krata drebuļi, bet reizē arī jūtos labi. Gribu pakāpties kaut kur augstāk un uzkliegt: ei jūs, nejēgas, mūciet, slēpieties! ... Un vienā mirklī pazustu nedro�ība, un mēs atkal būtu līdzīgi. Ta�u es klusēju un jūtu, cik liels un varens esmu salīdzinājumā ar viņiem . . .

� Redz, kāds tu esi! � pat sastomījos aiz pārsteiguma. � Un ko tu darītu viņu vietā, ja līdzīga kariete apstātos pie taviem logiem?

� Tas man nav ienācis prātā. Bet iedomājieties, cik saldi ir zināt vairāk nekā citi un just savu pārākumu ... Un tas viss nāk no padomju varas rokām.

Kā man toreiz nepatika viņa vārdi! Tikpat kā sve�s kumoss tie iespriedās kaklā un aiz�ņaudza elpu. Es vēlējos sagraut �o sasmaku�o pārcilvēka teoriju, bet neko nepaguvu pienācīgi pateikt, tikai visu klātbūtnē apsaucu viņu par muļķi un aizsteidzos atpakaļ uz automa�īnu. Tomēr nez vai viņ� toreiz būtu kaut ko sapratis. Bet varbūt būtu? Varbūt arī vakar nebija par vēlu? Toties �odien, bez �aubām, viss jau cauri � aizmuka, zalktis Tads.

� Braucam! � grupas vecākais uzsauca un nobēra pār mūsu apcirptajām galvām vairākus treknus lamuvārdus.

Pilnā gaitā piebraucām pie skaistas vasarnīcas. Apstājāmies. Pieklauvējām. Logos parādījās vairākas pinkainas galvas. Vasarnīcā dzīvoja kāds bur�uāzijas laiku virsnieks, kur� bija dienējis robe�apsardzības policijā. Lepns vīrs ar smalkām manierēm, tikai drusku bāls, raudo�a sieva un divi dēli, �ķiet, dvīņi.

� Pa simt kilogramiem, un braucam! � grupas vecākais pavēlēja.

� Par ko? � virsnieks jautāja.

� Tur paskaidros.

� Vai orderis jums ir?

� Lūdzu.

� Es gribu zināt: par ko? Konstitūcija man garantē...

Un pēk�ņi Kaross viņu pārtrauca:

� Bet, kad es, atrazdamies brīvībā un brīvi algots, līdz jostas vietai ledainā ūdenī raku glūdu, vai jūs man jautājāt � par ko?

� Un bērni?

� Vai tad jūs vēlētos, lai mēs �ķiram ģimeni?

� Un bērni?! � virsnieks sāka nervozēt.

� Viņiem nekas nenotiks, dzīvosiet kopā. Es arī biju bērns, tikai dzīvoju kā suns. Tagad jūs nogar�osiet mūsu putru. Kad kļūsim drusku līdzīgāki, tad arī būs vieglāk sarunāties. Bet tagad ne jūs mani, ne es jūs kā nākas nesapratīsim. Labāk nekavēsim laiku.

� Pēc kā jūs vadāties, proletārie�a kungs, pēc instinkta vai likuma? � virsnieks, viscaur drebēdams, jautāja.

� Gan pēc likuma, gan pēc instinkta, tikai �ķiriska, virsnieka kungs, � Kaross viņam atbildēja ļoti nopietni, un es brīnījos: tā ta�u patie�ām bija liela un laikā pateikta patiesība.

� No kurienes tu to izrāvi? � es viņam pajautāju, aprakstīdams, mantu. � Tas ta�u ir mūsu cīņas pamatu pamats.

� No astoņpadsmitā kongresa. Vai atceries, kā priek�nieks ņēma mani uz grauda visu priek�ā?... Pārnācis mājās, vienā naktī izlasīju un laikam nekad neaizmirsī�u.

Nākamajā vasarnīcā mūs sagaidīja ar �āvieniem. Norībi-nāja vairākas reizes un apklusa. Tads nokrita zemē.

� Vai sa�āva? � Es pielīdu pie viņa.

� Ne velna.

� Kāpēc tad vārties?

� Gribu piekrāpt.

� Un ja aizmuks? Tad mēs dabūsim no priek�nieka! ...

Pēc �iem vārdiem viņ� pielēca kā no pletnes cirtiena,

uzskrēja pa koka kāpnēm un ievēlās mājā ar visām krāsainā stikla durvīm. Norībēja vientuļ� �āviens, nod�inkstēja plīsto�s stikls, un viss norima.

Atradām tikai divas pārbiju�ās sievietes: māti un meitu. Vīrs bija no�āvies pie kādas papīriem piebāztas kastes, bet dēls, izmantodams apjukumu, aizlaidies. Redzējām, kā viņ� vienā kreklā kāpj paugurā. Tads uzlika �auteni uz palodzes un sāka mērķēt, bet māte kā vilcene metās virsū un nogāza viņu zemē.

� Lai paliek! � grupas vecākais pavēlēja. � Viņ� nekur neaizmuks.

Apskatīdams to, kur� bija no�āvies, Kaross atkal ņēmās prātot:

� Un pareizi izdarīja.

� Kāpēc?

� Mēs tik un tā likvidēsim viņus kā �ķiru.

� Muļķi Tads, ta�u ne jau kā cilvēkus.

� Vai nav viens un tas pats? � viņ� nepadevās. � Tādi luteklī�i neizturēs mūsu dzīvi, nobeigsies kā mu�as. � Viņ� spoguļa priek�ā slapināja siekalās pirkstu, tīrīja ar nagiem izecēto seju un nevarēja rimties: � No viena zemnieka bez lielām pūlēm var iztaisīt jebkādu traku kungu, bet no desmit kuņģeļiem nezin vai iznāktu kaut viens krietns vienkār�s cilvēks. Samaitāti ļaudis.

Pēc da�ām dienām sākās kar�, kas atveda mani uz �o te tuk�o me�malu. Jau toreiz vajadzēja pamest visu. Gan roka paliktu vesela, gan nebūtu jāielūkojas granātas sirdsapziņā. Miks cie�i sa�ņaudza detonatora plāksnīti un ar zobiem izrāva gredzenu. Tagad tikai jāatlai� pirksti, jāpabā� zem sevis, un � viens, divi, trīs . ..

Tomēr nebija tik viegli atlaist. Rim�a novēlās zemē, it kā alkdams pēdējo reizi to apkampt, un atkal sasita mazliet pierimu�o roku. Zvērīgas sāpes lika atgriezties īstenībā. Un pēk�ņi viņam it visa kļuva �ēl: gan sāpju, kas rāva �okurā, gan tveices un slāpju, kas izkaltēju�as rīkli, gan noļuku�ās, vēl dzīvās zāles, kas jau smar�oja pēc siena, kā arī briesmīgi grūto pirmo kara dienu.

Vai tad bija vērts nedēļu mocīties, lai tagad, it kā nekas nebūtu noticis, nobeigtos kā suns sve�ā sētmalē? .. . Bet ja nu tūlīt atgrie�as mūsējie? Kauja ta�u vēl dun. Kaut kas vēl cīnās. Arī es vēl varu. Viņ� piecēlās, sagrīļojās un nedro�i paskatījās uz �auteni. Ko atstāt: �auteni vai granātu? Spēra pirmos soļus un saprata: viņ� nekur vairs neaizies. Cauri! Tagad tikai jānokrīt uz ceļa, ar vēderu jāpiespie� granāta, un . .. beigas. Var arī stāvus. Tā vēl labāk, savām acīm paskatī�os uz nāvi. Viņ� lēni atlaida pirkstus. Granātā kaut kas nosprak�ķēja. Nu, drosmīgāk, tagad skaiti: divdesmit viens ...

� Svied! � Tads pieskriedams uzkliedza, un Miks neviļus paklausīja viņa gribai, tomēr vairs nevarēja neskaitīt:

� Divdesmit divi, divdesmit trīs . . .

Kaross notrieca viņu zemē. Ar zāli aizzēlu�ā grāvī eksplodēja granāta.

� Krupis Tads! � Tads, izelpodams plau�ās aizturēto gaisu, pabeidza iesākto teikumu. Tad piecēlās un notīrīja putekļus. � Kā tu varēji? Kā iedro�inājies? � Pacēla Miku uz rokām, aiznesa un iesēdināja kāda bēgļa divri�os un, it kā nekas nebūtu bijis, sāka stāstīt: � Trīsdesmit pieci kilometri no �ejienes atrodas stacija. Tur vēl ir mūsējie. Sastapu lietuvie�u kareivjus. Viņi arī sadabūja man �o karieti. Tagad izspruksim ...

.� Tu esi traks ... Trīsdesmit pieci kilometril

-� Līdz tumsai tiksim. Tikai sēdi mierīgi, negrozies, citādi man grūtāk vest. � Viņ� slaucīja straumēm plūsto�os sviedrus. � Abi ar tēvu, kad strādājām kūdras purvā, katru dienu vienpadsmit kilometrus no Toleiķiem uz Mintautiem kājām gājām turp un atpakaļ. Turklāt cauru dienu rakām glūdu. Esmu pieradis, aizvedī�u.

� Trīsdesmit pieci kilometri! � Mika prāts to nejaudāja aptvert, bet sirdī viņ� jau pielūdza �o mazrunīgo puisi. Tads, sastapis savējos, varēja ta�u atmest ar roku Mikam. Tādā laikā, tādā juceklī! Un Mikam uznāca vēlē�anās pateikt Tadam kaut ko labu. Viņ� ilgi meklēja vārdus, tomēr nezin kāpēc sāka taisnoties: � Mēs ļoti ātri nosaucam par negodīgu tādu cilvēku, kur� rūpējas vairāk par sevi nekā par citiem. � Ta�u Kaross to nesaprata. � Ja tas būtu manā varā, es tādus kā tu, Taduk, sūtītu tikai skoloties. Goda vārds.

� Kam tas vajadzīgs, � Tads tikpat kā apnicīgu mu�u aizgaiņāja �os Rim�as vārdus un piebilda: � Ne jau tādus prātus vien tagad kaudzēm aprok. � Un vēl stingrāk ieķērās ratiņu �ķērskokā.

Pa takām un celiņiem, pusskrie�us, sasvīdis, asiņainās kājas aptinis ar �inelim norautiem stūriem, viņ� stūma un stūma ratiņus un retumis pat apjautājās:

� Saki � vai es pārāk stipri nekratu?

Miks, skatīdamies Tada sejā, kas bija nolīkusi pār viņu un kļuvusi zila no sasprindzinājuma, sirdī pielūdza biedru un nespēja sameklēt vārdus. Tagad viņ� vēl neatlaidīgāk meklējās pagātnē un centās atcerēties visu, ko Tads viņam darījis labu, lai paceltu biedru vēl tuvāk saulei, apskautu un visiem varētu palepoties � re, ar ko es draudzējos! Tomēr Tads palika Tads. Raugi, tagad viņ� guļ, un Mikam kauns atcerēties to nelāgo dienu, kad viņā iemājoja gan niknums, gan mīlestība, gan lāsti, gan vismaigākie vārdi pret vienu un to pa�u cilvēku.

Ak dievs, no vieniem un tiem pa�iem cilvēkiem rodas gan svētie, gan nolādētie! Miks priecājās kā bērns par �o atklājumu. Un ja viņa varoņdarbam vēl pievienotu visu mūsdienu tehniku un presi? .. . Rim�a domā un brīnās, ka viņa prātā saglabāju�ies tikai pirmo kara dienu briesmīgie notikumi. Arī mūzika tāda, it kā spēlētu viņam pa�am, arī sārtā puskrēsla un sanāku�o cilvēku pieelpotā sutoņa...

... Virs pilsētas plosījās vācu aviācija. Sirdī smeldza bumbu kaukoņa. No sprādzieniem ielās svilpoja caurvēji.

Tads ļoti ātri aprada ar jauno stāvokli un pat mācīja mani:

� Kāpēc jūs safrūkstaties, biedri leitnant? Nāves nodarītās sāpes ta�u ir nesalīdzināmi mazākas nekā kārtīgs tēva cirtiens ar sprādzi.

� No kurienes tu tik labi zini? � es neticēju.

� Tēva roka man reiz lika pamirt. Pamodos kā no miega, un nekas: mugura nesāp, galva nereibst, viss tik skaidrs un tīrs, tik kluss un svinīgs. Tikai pēcāk, kad pārgāja izbīlis, sāpes mani sagrāba kā ar knaiblēm, ij nejautā. Un bez tam mēs tik un tā uzvarēsim vācie�us. Mums ir tādi iero�i. � Un parādīja desmitpatronu pat�auteni.

� Tu domā, ka vācie�iem sliktāki iero�i? � mēģināju viņu ap�aubīt.

� Kas �iem tādus dos! Pie viņiem ta�u nav bijis revolūcijas.

� Muļķis.

� Jūs nelamājieties, labāk atcerieties, ko mums sacīja pats pulkvedis: mēs viņu bur�ujus drīz iznīcināsim, bet strādnieks pret strādnieku neies karot. Kas gan viņiem būtu dalāms? � Tads runāja tik nopietni un tādā mierā, ka es visam sāku ticēt.

Ta�u pēc da�ām dienām atkāpjo�ās karaspēka daļas ienāca Viļņā. Ielas pārpildīja bēgļi. Sākās diversijas un laupī�anas, bet vācie�i nesodīti trakoja debesīs.

� Muļķīgi izdarījām, ka neierakstījāmies lidotājos, � Kaross, atgāzis galvu, no�ēloja, it kā tur viņa vien trūktu.

Tomēr pilsēta ātri kļuva tuk�a. Skrie�us aizskrēju pie posteņa un paziņoju:

� Kopmītnē neviena vairs nav. Pavēlēts atkāpties. Muksim arī mēs abi, jo pēc stundas būs par vēlu.

� Bet banka? � Viņ� paskatījās uz mani tikpat kā uz slimu bērnu.

� Velns ar viņu!

� Kamēr neieradīsies sardzes priek�nieks, nekustē�os no vietas. � Viņ� atstūma mani un piedraudēja: � Vai esi jau aizmirsis, kas reglamentā paredzēts par tādām lietām?

� Neesmu aizmirsis, bet bumba nosita priek�nieku, � es uz vietas sacerēju.

� Te nu bija! � Tads brīnījās, it kā pirmo reizi dzirdētu, ka arī priek�nieki var būt mirstīgi. � Ko darīsim? � Un pēk�ņi attapās: � Tev augstāka dienesta pakāpe, tu arī pavēli.

Kamēr mēs strīdējāmies, pie bankas piebrauca automa�īna ar Traku apriņķa numuru. No tās izlēca kāds civilais priek�nieks, vairāki kareivji un vairāki mili�i.

� Stāt! � Kaross apturēja viņus. � Atpakaļ! � Viņ� izslēja �auteni.

� Ej prom, mēs spridzināsim banku.

� Es jums gan spridzinā�u! � Viņ� pacēla ieroci un pielika priek�niekam pie krūtīm. � Vai �ito esi redzējis?

� Pui�i, parādiet �im muļķim, ko protat, � traķietis pavēlēja.

Kareivji piespieda Tādu pie sienas, civilais izrāva naganu un pajautāja:

� Vai tu, ķēzēkli, vācie�iem visu gribi saglabāt?

� Kāpēc vācie�iem? Es stāvu sardzē.

� Iegaumē: esmu vecāks nekā tu gan pēc gadiem, gan dienesta pakāpes. Pavēlu! Vai zini, kas draud par pavēles neizpildī�anu?!

� Ar to arī vajadzēja sākt, � Tads piekāpās. � Tā ir cita runa. Tikai �auteni, biedri priek�niek, atdodiet, bez tās man nebūs dzīves.

Kareivji spridzināja seifus, bet mēs abi visu aplējām ar benzīnu. Naudu, vērtspapīrus, mēbeles un citu dego�o mantību, lai promejot visu varētu aizdedzināt ar vienu sērkociņu. Bankas direkcija neko nebija iznīcinājusi. Tads staigāja kā apmāts, cilāja bankno�u saiņus un runāja:

� Kāda bagātība, kādi miljoni! . .. Cits to dēļ visu mū�u cilvēkiem dīrāja ādu, pats palīda zem baļķa, simtiem laupīja veselību, bet tagad � mēslu vietā ...

� Papīreļi! Bez zelta tiem nav vērtības, ta�u vācie�u rokās tie var sagādāt lielas nepatik�anas, � civilais paskaidroja.

� Mui�as, fabrikas! ... � Tads neko nedzirdēja. � Miljonu cilvēku veselība un sapņi.

� Pēc kara, proletāriet, es tev izskaidro�u visu, bet tagad � atstāj �o draņķi un ātrāk laidies ārā! � priek�nieks no Trakiem uzsauca.

� Par tādiem naudas kalniem pusi Lietuvas ar visām parpalām varētu nopirkt. Kā tu domā, Mik? � Viņ� nekādi nespēja atjēgties, it kā būtu sagatavojies dedzināt savu māju, pirmo algu vai vienīgo uzvalku.

� Paņemsim pa sainim un laidīsimies, kamēr neesam uzlidoju�i gaisā. Naudīgiem arī atkāpties būs vieglāk, � pats nezinu, kā kritu kārdinā�anā.

Tads pakampa lielākās banknotes, bet izslējies pagrozīja, paskatījās un aizsvieda atpakaļ.

� Tās pieder valstij, � viņ� ar lielu no�ēlu teica.

� Bet kam piederam mēs abi? � mani jau pārņēma azarts.

� Nav svarīgi. Mēs to neesam nopelnīju�i.

� No tā nebūs labāk, ja nauda tiks vācie�iem. Nu, kā ir, vai ņemsi?

� Mans tēvs varbūt vestu ar vezumu, � viņ� vēl domāja, līdz galīgi izlēma: � Netiks vācie�iem, tikai pamatīgāk apliesim.

� Pēdējo reizi jautāju: ņemsi vai ne?

� Neņem�u. Man tāpat labi maksā.

� Tad es arī neaiztik�u.

Kad izskrējām uz ielas, Tads noskaitās:

� Kau�u tagad tu man esi priek�nieks, bet uz zag�anu, biedri leitnant, vairs nemudini. Dusmās noknieb�u. Un nevis tālab, ka nauda man nebūtu vajadzīga. Tu ne velna nesajēdz, cik briesmīgas mocības ir augt mazā baznīcas ciematā un būt gram�ļa dēlam, kādas �ausmas septiņpadsmitgadīgam puisim ierasties ballītēs, nesot uz kamie�iem visus tēva grēkus, un aizstāvēties pret dedzino�iem skatieniem tikai ar dūrēm... Ta�u tagad � valstij esmu zvērējis. Bankā tē nauda ir papīri, turpretim, iznesot uz ielas, zini, par ko pārvērstos? Par cilvēku asinīm un grēkiem. Dod �urp granātas!

Un paldies viņam. Otrreiz paldies. Izslējies miera stājā, Rim�a pateicas nelaiķim un redz, kā, iekāpjot automa�īnā, civilais pasauc viņus, izkrata kabatas, iztausta oderi un pasaka:

� Paldies, pui�i.

� Par ko? � viņi neko nesaprot.

� Par to, ka nevajadzēs smērēt rokas gar savējiem. Domāju, pieklīdu�i garnad�i, un ja būtu atradis kaut vienu �ervoncu ...

Miks atceras visu un nevar piedot sev telefona zvanu, kas paātrināja nelaimi. Viņ� gribētu aizmirst to, koncentrēt uzmanību uz smeldzo�o roku, bet mūzika palielina sāpes, saplosa tās sīkos gabaliņos, un visā augumā kļūst jūtami apnicīgi dūrieni. No tiem sāp arī dvēsele. Viņ� klausās instrumentu raudās, un pats nav tālu no asarām. Es nevarēju atlikt to zvanu, viņ� taisnojas biedra priek�ā. Dēls ta�u. Un es neesmu vienīgais Tads gudrinieks, kur� taisnojas par vēlu. Pie �ķirsta mēs visi esam filozofi: ja būtu zinājis, ja būtu sapratis!... Alsis pat paņēma līdzi pārtiku, piekrāva �emodānu un, paslēpis krūmos, pats ieradās padoties justīcijas rokās. Jokdaris Tads! Izmeta da�us nepiesardzīgus vārdus un domā, ka visa pasaule no tiem dabūs infarktus un insul-tus. Turpretim dēliņ� to neņem par pilnu. Piebeidza veco un guļ saldā miegā, plaukstu palicis zem zoda. Vēl uzpū�as, sak, neaiztieciet, esmu Karosa dēls ... Ir gan plukata! Ta�u arī es neesmu labāks. Varēju pagaidīt, varēju lasīt citu lietu, varēju aiziet un sagatavot cilvēku... Bet kur nu! Pat nopriecājos, ka reiz radusies izdevība arī viņam palīdzēt nelaimē. Kad sapratu, cik absurds Tads prieks, otrreiz neviens vairs nepacēla klausuli.

Re, kādi egoisti un cūkas reizēm mēs esam. Nepasaudzē-jām godīgu vīru. Ek, Tad, Tad, tomēr dēla dēļ arī tu esi ne mazāk vainīgs. Aizvien strādāji dienu un nakti, aizvien skrēji, ar saviem varenajiem pleciem balstīdams citus, un domāji, ka taviem bērniem vairs nevajadzēs nedz strādāt, nedz domāt, ka viņi varēs dzīvot, tikai klanīdamies tavas sūrās pagātnes priek�ā. Pateicību tomēr nav iespējams ieaudzināt ne ar pārmetumiem, ne spaidu kārtā, ne ar svētulību. Pateicība cilvēkā rodas reizēm ar grūtām, tomēr pelnītām tiesībām izpaust sevi un nostiprināties dzīvē. Tu neuzticējies viņiem, domāji, ka ar rotaļām un pasakām atpirksies no viņu vitālās vēlē�anās strādāt un darboties. Kā tevi, veco vilku, varēja nobiedēt jaunatnes iedzimtās rosības alkas? Tu ta�u pie mums nāci meklēt patiesību. Kāpēc tad citiem to liedzi, kāpēc nomāci un aizstūmi? Varbūt arī viņi būtu atradu�i savas patiesības un pilnveidoju�i tavējo, jo nav nekā mū�īga. Tev tagad vienalga, bet mums būs jādzīvo un jāstrādā. Karā bija nesalīdzināmi vieglāk .,.

Un atkal, �opēna pamudināts, Miks atceras ar asinīm slacītos divri�us, un atkal, veco kareivja sāpju spiests, uzsāk vienkār�u lūg�anu par pirmo kara dienu golgatu:

� Augstais dievs, lai tikai Taduks izturētu. Svētais Rok, visu kareivju patron, vai tev grūti palīdzēt diviem knapi dzīviem pui�iem? ... Diviem ievainotiem kareivjiem, dzimtenes aizstāvjiem ...

Bet Tads apstājās. Nokrita knūpus, padzērās no avota, tad izvilka no kabatas marles saiti un bez steigas pārsēja noberztās plaukstas.

� Ej viens, no manis tik un tā nekā vairs nebūs, � es sacīju viņam.

Kaross paskatījās man acīs un noskurinājās.

� Redzu, ka neliksies mierā. Labprāt pamestu tevi, tomēr nevaru. Ne-es-mu ie-mā-cī-jies! Ja atstātu tevi, es zaudētu visu, ko nesen ieguvu. Tad vairs nebūtu jēgas nedz karot, nedz ciest un dzīvot. Tagad tu esi ļoti kluss un labs, bet, gājis bojā, vajātu mani visu mū�u. Tā ta�u ir?

� Vai tu, Tad, tici visādām blēņām?

� Kur nav sapra�anas, muļķi tu, tur arī rodas ticība. Bet visa nelaime, ka cilvēks nevar dzīvot tiklab bez viena, kā bez otra. Es varu atsacīties no it visa, tikai ne no �īs patiesības. Mans dievs ir mana sirdsapziņa. Tālab savu jauno dzīvi nevaru sākt ar citu nelaimēm. Tādi pamati neizturēs pat pirmo salu. Tagad klusē un vairs nekārdini mani, jo tā jau vesels bars velnu kop� dienvidus kūda mani, lai izgā�u tevi kādā krūmmalā un turpat piebeidzu. � Viņ� ieķērās ratiņu ilksīs un atkal pusteciņus laidās uz priek�u.

Vakarā mums pievienojās vairāki vietējie komjaunie�i. Viņi lieliski zināja ceļu, un pusnaktī izdzirdējām lokomotīves svilpienus. Rītausmā no stacijas aizbraucām ar pēdējo e�elonu. Tads uzvēla mani uz platformas un apsēdās blakus.

� Tagad �ie ņems mūs uz grauda, � viņ� pateica un tūlīt aizmiga.

Tā mēs abi nokļuvām Smoļenskā. Stacija bija pieblīvēta ar vilcieniem. Mūsu e�elons stāvēja labu gabalu no semafora. Lokomotīve bez apstājas svilpa, lūgdama ceļu. Tai piebalsoja citas, tomēr nebeidzamās lokomotīvju un vagonu virknes no tā nepakustējās. Vācu aviācijas uzlidojumi sekoja cits pēc cita. Tads kaut kur aizskrēja, bet atgriezies aizveda mani sāņus, aizsvieda prom cepuri, uz muguras pārgrieza formas blūzi, izģērba un veļā vien aizvilka sev līdzi.

� Bāz dokumentus azotē. � Un pats aizbāza. � Tev īsi mati, viss būs labi. � Uzsvieda mani sev mugurā un aiznesa pie sanitārā vilciena.

� Mili�us nepieņemami Te ir karavīru vilciens.

� Viņ� arī ir soldat. Milicis esmu es, � Tads sacīja māsiņai. � Atstupisj, viņ� ir baļ�oj oficer! � vēl piebilda krieviski.

Atsteidzās sanitāre, tad ārsts, tomēr viņi nespēja pārliecināt Tādu. Kad es nespēkā pakritu, Kaross bez kādām ceremonijām ievilka mani vagonā un pats nostājās ar �auteni sargāt, lai neviens neiedro�inātos mani aiztikt. Beidzot atskrēja virsnieks un divi sargkareivji.

� Vācieties! � viņ� īsi un skaidri pateica.

Tads paņēma granātu un atbildēja viņiem lietuvie�u valodā:

� Ja jums savi cilvēki neko nenozīmē, fad es iemācī�u jūs cienīt ienaidniekus. Nu, kur� pirmais?

� Viņi ir lietuvie�i, viņi ir traki, � māsiņa pārtulkoja un piekāpās: � Nu, parādi roku!

Un tikai tad es ieraudzīju, ka mani pirksti jau metas mēļi, bet no nagu apak�as sūcas �ķidrums ar nepatīkamu smaku.

Mani atstāja vagonā, bet roku izmeta. Kop� tā laika man uz visu mū�u iespiedies prātā gan Tads, gan briesmīgas zaudējuma sāpes � kā fiziskas, tā morālas. Paldies viņam, ka tagad es esmu prātīgs un mācu citus: aizver tikai acis ļaunuma priek�ā, un tas pateiksies tev, ka viens liecinieks ir mazāk. Tagad es esmu gudrs un, vēlēdamies paspīdēt ar intelektu, ātrumā varu izgrūst, kur ir likums, tur ir arī pārestība. Intīmā sabiedrībā pat pazobojos par Tādu, bet, tiklīdz tajā karstajā �etrdesmit pirmā gada jūnija dienā viņa vietā iedomājos sevi, mani pārņem kauns. Goda vārds, es nebūtu izturējis. Un tas manās smadzenēs iespiedies dziļāk nekā atmiņa. Lai tā būtu dominante vai kāda cita velna bū�ana, tomēr es priecājos, ka vismaz ar vecas brūces sāpēm tā man atgādina, ka pastāv arī pateicība.

Parādu un sāpes Miks ļoti necieta, ta�u tās visu mū�u vajāja viņu. Vēl mazs būdams, viņ� uzgāza sev uz vēdera karsta ķīseļa katlu un tik daudz izcietās, ka vēlāk ģība, pat ieraudzījis ārsta adatu. Skolā viņu vairākus gadus mocīja vaļējs kājas lūzums, bet tagad, nu jau acīmredzot līdz kapa malai, viņu neliks mierā rokas stumbenis.

Viņ� nemēdza arī aizņemties un pats nevienam neko neaizdeva, jo parādu uzskatīja par kulturālu zādzību, kas cilvēkam laupa draugus un mieru, ieaudzina neuzticību, aizdomas un savtību. Lūk, tāpēc arī Rim�a vairījās no Karosa tikpat kā no kādas laika maiņas, kas atnes līdzi sāpes, tomēr nevarēja izvairīties no viņa, tāpat kā no laika maiņas, jo, tiklīdz pārņēma sāpes, tūlīt juta savu nepilnvērtību parāda dēļ, kuru nekad nespēs atdot Tadam. Un tas viņu pazemoja pa�a acīs.

Beidzot Miks sāka baidīties no Tada. Laime vēl, ka viņu nodarbo�anās bija at�ķirīga: Kaross visbie�āk strādāja ar sabiedrības labākajiem pārstāvjiem, turpretim Miks no tās sabiedrības atlasīja sliktākos un sauca tos pie atbildības, tāpēc viņi reti tikās, tikai svinību un sē�u laikā, kur draudzīgi pakalpojumi vismazāk bija vajadzīgi. Bet tagad, edz, pēdējā atvadu minūtē, viņ� jutās ļoti vainīgs neatdotā parāda dēļ.

Ta�u laba mūzika � arī tā ir parāds, kas kādreiz dalīts cilvēkiem. Arī to nav iespējams atdot, Rim�am ie�āvās prātā. Tā glu�i kā nemirstīga malduguns uzplaiksnī satumsu�ā un pārpurvotā cilvēka dvēselē, pamodina izblāvoju�as atmiņas un atkal izgaist, lai pēcāk vēl sāpīgāk apgaismotu vistālāko iesnaudu�os dvēseles kaktiņu. Arī ar grēksūdzi nav iespējams atdot parādu, tikai nomierināties un piekrāpt sevi, lai pēc tam, kad pienāks laiks jaunai grēksūdzei, atkal varētu iekliegties pilnā kaklā ... Tā Mikam notika arī tagad: gribēdams atdot vienu parādu, viņ� godīgi pārcilāja atmiņu un negaidīti atrada vēl vairākus. Viņ� atcerējās, kā, strādādams kaimiņu rajonā, reiz griezās pie Tada pēc neatliekamas palīdzības.

Kāds sprukstiņ�, ma�īnā braukdams cauri viņu pilsētiņai, iz�āva no mazkalibra �autenes uz spuldzi, notrieca to un trāpīja galvā sievietei, kura stāvēja pie loga. Kā viņ� nomocījās, Jozi�ķēs meklēdams neveiksmīgo �āvēju! Pārbaudīja visas automa�īnas un visas rajonā reģistrētās �autenes, nopratināja desmitiem cilvēku, tomēr noziedznieks bija kā ūdenī iekritis. Ilgi nevilcinādamies, Miks ieradās pie Tada.

� Tas nelietis tālu nevarēja aizbraukt, � Miks, nepaguvis sasveicināties, sacīja. � Ja es uz karstām pēdām neatradī�u viņu, tad viss būs pagalam, visi mani pūliņi aizies pie velna.

� Pagaidi, neuztraucies, � Tads mierināja viņu. � Vai tu esi pārliecināts, ka �auts no automa�īnas? � pajautāja un atkal apskāva Miku. � Mans dievs, cik sen mēs neesam redzēju�ies? Nē, dzīvu no �ejienes tevi nelaidī�u prom!

Tad Rim�a pirmo reizi sajuta dīvainās sāpes rokā. Sākumā viņ� domāja, ka Tads to saspiedis apkampienos, tomēr vecā rēta tā sāpēja, ka neviebdamies viņ� nespēja izrunāt nevienu vārdu.

� Kas tev kait? � sadrūma arī Tads.

� Tads man raksturs: ja nesameklē�u to nelieti, nevarē�u mierīgi strādāt, � viņ� taisnojās, bet acu priek�ā redzēja tikai viņu atkāp�anās golgatu, un tā neļāva domāt ne par ko citu. Viņ�, tāpat kā toreiz ratiņos, glaudīja tuk�o piedurkni un nezināja, ko iesākt.

� Neuztraucies, varbūt kāds aiz mīlestības vai greizsirdības?

� Se�desmitgadīgu sievieti?

� Bet varbūt politikas dēļ par seniem grēkiem?

23t

� Ej tu ratā, � Miks noskaitās. � Tā ir visvienkār�ākā nejau�ība: muļķa lode, sastapusi cilvēku, nepagrie�as sāņus, pagaidām tādi ir visi secinājumi.

� Kāpēc tad tu gremzies? Nelaime ir nelaime, un tu pārāk necenties: cilvēku tik un tā neatdzīvināsi, un tam, kur� tā izdarīja, arī nebūs nekāda prieka.

� Tu saproti, tādi sumpurņi jāpārmāca, lai neplātās ar ieroci kā tuksnesī. Viņi ar saknēm jāizrauj. Cilvēki pārcieta tādus karus, ta�u �ie sporta pēc ... � viņ� runāja runā�anas pēc, bet acu priek�ā vīdēja rievains granātas pārvalks, rokā cie�i saspiesta detonatora plāksnīte un asiņaina, nevarīga roka. Viņ� atlieca drebo�os pirkstus un novilka sev pār seju.

� Vai esi slims?

� Es viņu tik un tā sameklē�u.

� Meklē arī, mans mīļais, vai es tev liedzu? � Tads sacēla kājās visu pilsētu, un pats, iesēdinājis Miku automa�īnā, aizveda pie neliela strauta, bez steigas noskaitīja desmit soļus, izraka no smiltīm pudeli degvīna, no līka vītola dobuma izņēma uzko�amos, piepildīja glāzīti un sniedza draugam: � Iedzer par mūsu abu golgatu. Iztuk�o un neviebies. Ja dievs tas kungs mums izgudrojis cie�anas, tās jācie� kā paģiras: no kā esi saslimis, ar to arī ārstējies. Nu, uz veselību!

� Priekā! � Rim�a nevarēja atsacīties. Viņ� paklausīgi kā mazs bērns ātri izdzēra, uzkoda un domās taisnojās: varbūt degvīns drusku nomierinās sāpo�o roku?

� Vareni! � Tads uzslavēja viņu. � Tomēr ņem vērā: tas ir tikai sākums. �o partizānu slēptuvi es nerādu pat saviem labākajiem draugiem. Vienīgi frontiniekiem.

�ai pudelei sekoja otra, pēc tam Tads pavisam apreibu�o Miku vilka tāpat kā toreiz frontē, aplicis sev ap kaklu veselo roku, bet Rim�a �ņaukāja degunu un pļāpāja, pats neapjēgdams ko:

� Tu, Taduk, jau tre�o reizi izglāb mani. Mans dievs, kad pienāks Tads laiks, kad arī es kaut reizi varē�u tev atdarīt ar labu. Tu, manu Karosiņ, ja tev kādreiz pienāks grūta diena, tad zini: manas mājas ir tavas mājas. Tevis dēļ es ne�ēlo�u dzīvību. Vai gribi, tūdaļ no tre�ā stāva?...

Tikai pēc trim dienām viņ�, neko nepanācis un glaudīdams smeldzo�o rokas stumbeni, brauca uz mājām. Galva dūca, kājas ļodzījās, bet pārmetumi plēsās cits ar citu kā kaķi maisā: palaidu garām vienīgo iespēju, nodzēru sirdsapziņu, nenotvēru noziedznieku .., Dienestu apmainīju pret pusstopu. Pietempos kā cūka, tagad kaut vai sit galvu pret sienu ... Ta�u, no otras puses, ko es varēju izdarīt, ja Tada saceltā milicija neko neatrada? Nē, lai man ir vēl sliktāk, tomēr es nevarēju aizvainot Karosu.

Miks vēl vairākas dienas strostēja sevi par tādu pārspīlētu jūtelību, dusmojās par to, ka pilnīgi bez vajadzības nodevies domām par savu nepilnvērtību, par muļķīgajiem centieniem atdot neatdodamo parādu, tomēr neko nespēja izdarīt. Viņu pārcēla no Jozi�ķēm uz Viļņu, deva labu darbu, lielisku dzīvokli, ta�u, tiklīdz aizpērn pie viņa atbrauca Kaross ar Butrimu un abi piedāvāja ieņemt brīvo prokurora vietu, viņ� uzreiz piekrita, lai gan pēc tam no�ēloja, ka nodarījis pārestību sievai un bērniem. Mēģinādams kaut kādā veidā pateikties par izglābto dzīvību, viņ� arī aizvakar, vislabāko nodomu pārņemts, piezvanīja viņam un cerēja, ka atvieglos ārkārtīgi grūto tēva likteni, bet acīmredzot pārcentās: nav vairs cilvēka un nav vairs biedra, Tads ir viņa pūliņu rezultāts. Kā redzams, tā arī tiek atdoti visi lielie parādi...

Rim�a cen�as neskatīties uz nelaiķi, viņ� grib domās pārlūkot pēdējo dienu notikumus, tomēr nekas no tā neiznāk: roka milst, it kā sprādziens �odien to būtu norāvis, metas nelabi ap sirdi, acu priek�ā parādās konkrētas ainas, bet domu nav. Protēze k|ūst smaga, nepace|ama, tajā sūt rokas gals, saites grau�as muskuļos un liek atcerēties tās dienas, kad viņ� vēl nekaunējās no sava kropluma un, vākdams valsts aizņēmumu, staigāja pa Mintautu apkaimi, tuk�o piedurkni aizbāzis aiz platas karavīra vidusjostas. Tad viņ� pirmo reizi sastapa Karosa tēvu. Atstājis pagalmā biedrus, pieklauvēja pie durvīm, ta�u neviens neatbildēja.

� Es ilgi neaizkavē�os! � viņ� uzsauca, lai iek�ā kāds to dzirdētu, un atvēra durvis.

� Savējos meklē vai ceļu jautā? � Viņu sagaidīja drukns, padrūms cilvēks.

� Citiem ceļu rādu, � Miks atcerējās nedraudzīgo sarunu un saviebās, ar vienu acs kaktiņu pamanījis, kā tagad tas vecais dievbijīgi sē� kaktiņā un neatrauj acis no miru�ā dēla, bet toreiz plātījās:

� Nedo�u ne kapeikas!

� Grēks ta�u, tēvoc, ja pa�am ir daudz, nepalīdzēt savējiem, � Miks mēģināja ie�ēlināt viņu.

� Naudas man nav �ēl, man metas nelabi no jūsu sprediķiem. Gan grēks, gan nopelni, vienro�a kungs, ir izdomājumi. Prātīgam viss atļauts, jo it viss, ko cilvēks dara, nerīkodamies pretēji savai gribai, ir cilvēcīgi. Jābaidās nevis no grēka, bet no cilvēka, kur� negrib nedz paklausīt, nedz ciest.

� Jūs atgremojat svētos rakstus tikpat kā kāds izbijis mācītājs, � Miks pasmējās.

� Ko lai dara, ja labākus jūs vēl neesat uzrakstīju�i? � No �iem ve�a niknajiem vārdiem viņ� satrūkstas un jau kuro reizi nopietni domā, ka ikvienu noziedznieku dro�i vien visu mū�u pavada kāda tiem kopēja tumsības zīme, kas tos at�ķir no pārējiem cilvēkiem, kaut kāda truluma sērga, ko nevienam nav izdevies izārstēt nedz ar gar�īgu ēdienu, nedz glītu apģērbu, nedz naudu, nedz skaistiem solījumiem. Arī likums �eit ir bezspēcīgs, Miks taisnojas pats sev un labi atceras Pijus vārdus:

� Varmācība ne tikai paātrina jaunās dzīves soļus, vienro�a kungs, jūsu ienaidnieku vidū tā rada mocekļus un padara cildenas viņu patiesības, kuras attaisno visu, tikai ne jūs, soģus. Tālab daudz nebiedē mani.

Miks pat nedomāja viņu biedēt. Viņ� mazliet baidās no �iem vārdiem un skai�as: parazīts Tads, sabojāja zēnu. Teicu Karosam, tā sacīt, ar pirkstu rādīju, lai Remigiju nelai� tā urķa tuvumā, bet viņ�: lai paskatās, lai patausta un pats pārliecinās, no kāda purva es kādreiz izbridu.

Un viņ� atkal redz skaistu, glīti noaugu�u septiņpadsmitgadīgu pienapuiku, kur� sē� viņa kabinetā un smaida, it kā nekas nebūtu noticis.

� Uzvārds? � Rim�a bargi jautā.

� Kāpēc tādi kumēdiņi, tēvoci Mik? ... Vai esat aizmirsis? � Puisis sakrustoja kājas, bet, pamanījis māliem notrieptos bik�u ceļus, uzmanīgi uzrāva uz tiem garu, modernu svārku stūri.

� Uzvārds?! � Miks pielec kājās un triec ar dūri pa galdu.

Puisis kļūst bāls, tomēr nesamulst:

� Kaross Remigijs Tada dēls, dzimis tūksto� deviņi simti piecdesmit ceturtajā gadā, trīspadsmitajā jūnijā, pus�etros no rīta, kurpju lielums �etrdesmit ceturtais ...

Rim�a neļāva viņam pabeigt un pretēji visiem pratinā�anas noteikumiem cirta pļauku. Remigijs aizlidoja kabineta kaktā, bet neiedro�inājās piecelties, tikai ar rokām aizsedza galvu un kliedza:

� Jums nav tiesību!... Es pateik�u tēvam. Jūs vēl to pieminēsiet! Tagad nav tie laiki...

Miks ar vienu roku sagrāba viņu pie krūtīm, vazāja pa istabu un purināja kā pelavmaisu.

� Kādi tad ir tagad laiki, sivēn? ... Kādi?! Vai tu zini, bendesmais, ko esi izdarījis? Vai tu kau�u apjēdz, kas tev par to tagad draud? Tu esi lops ar mēslainu purnu. Par tiesībām ierunājies. Es atdo�u tevi Laimutes tēvam, tad tu, sumpurni, jutīsi, ko nozīmē tiesības! ...

� Tēvoci Mik, man sāp, man ļoti sāp ... Es neesmu vainīgs. Tēvoci Mik, mani neviens tā nav sitis. Es neizturē�u, tēvoci Mik! � Remigijs pārbijies aizstāvējās.

� Sēdies! � Rim�a, smagi elsdams, grūda viņu uz dīvāna, pats aizgāja pie galda, paņēma papīra lapu, piespieda to ar marmora plāksnīti un drusku mierīgāk pajautāja: � Kas vēl bija ar tevi?

� Klausa.

� Vēl?!

� Tūļa, Burlaks un Plikais. Es nezinu viņu īstos uzvārdus ... Bet, kur dzīvo, varu parādīt.

� Nekur nedēsies, parādīsi. Tagad izstāsti visu pēc kārtas, ar ko un kā tur sākās? � Viņ� piespieda zīmuli, nolauza un aizsvieda kaktā.

� Parkā bija dejas. � No liela izbīļa Remigijam pilēja asinis no deguna. Viņ� to slaucīja piedurknē un neiedro�inājās apklust: � Mēs izmīcījāmies līdz apnikumam, tad sākām spēlēt tautas rotaļu ...

� Ko tas nozīmē? � Rim�a nesaprata.

� Jūs nesmīdiniet mani.

� Es jautāju!

� Nu, sastiķējām pa rublim un nopirkām divas pudeles politūras.

� Ko?!

� Nu, liķieri. Izdzērām. Pēc tam izklīdām meklēt laimi. Man neveicās. Viņas visu laiku smējās par mani. Es pārskaitos, gribēju iet uz mājām, bet atskrēja Tūļa un pasauca mani. Teica, ka esot fidiņa. Nu, es arī piegāju.

� Kur tu piegāji?

� Nu, pie viņas... �ie noķēra viņu pa�ā parka galā.

� Un ko viņi tev sacīja?

� Neko.

� Un tu viņiem?

� Arī neko.

� Melo!

� Kāpēc jārunā? Viss jau tāpat bija skaidrs. Es tikai pajautāju: cik? Viņi atbildēja � �etri. Tad es pateicu viņiem: okei, es bū�u piektais.

� Un vairāk nekā?

� Nekā. Mēs ļoti steidzāmies.

Miku kaitināja viss: gan lieliskais uzvalks, gan atpogātais krekls, zem kura redzams kovbojiski uzsiets lakatiņ�, gan garie, uz pleciem uzkritu�ie mati, tomēr visvairāk satracināja �ī drausmīgā vienaldzība pret ļaunumu un cita cilvēka cie�anām, tāpēc viņ� nespēja savaldīties un atkal sāka kliegt:

� Tu ta�u tā varēji arī savu māsu un māti, lops Tads!

� Viņas neiet uz dejām.

Rim�am, dzirdot tādu atbildi, aizcirtās elpa, viņ� kļuva zils un tik tikko nenogāzās. Tad sāka skraidīt pa kabinetu, iedzēra ūdeni, pabāza zem mēles validolu, bet Karosa dēls tikai tramīgi grozīja galvu un palaikam sarāvās, baidīdamies atkal dabūt pa skaustu, tomēr citādi atbildēt viņ� neprata. Visvairāk viņu biedēja tēvo�a prokurora asiņainie, pret galda stūri sasistie pirkstu kauliņi.

� Tu ta�u saprati, ka viņi izvaro? � Rim�a atkal jautāja.

� Protams, lai gan agrāk �ie mēdza norunāt ar labu.

� Ar viņu?

� Nē, ar citām.

� Tātad �ī tev nav pirmā reize?

� Nē. Mēs pulcējāmies pie Pijus. Tur ir jauks dārzs, pilns ar visādiem tīkamiem nostūrī�iem.

� Pie kāda Pijus?

� Pie vectēva.

� Nu, kad tu ieraudzīji, ka cilvēku moka un izvaro, vai tev neradās vēlē�anās aizstāvēt viņu, pasargāt, izsvaidīt �os nelie�us uz visām pusēm vai vismaz paziņot, kur vajag?

� Nē, es domāju, ka tā ir vēl interesantāk, turklāt viņi nosauktu mani par baiļprātiņu. Viņi nēsā līdzi kastetes un na�us.

� Vai zini, kas tev par to draud?

� Laikam krietni daudz, ja jūs tā kliedzat. Tomēr, dieva vārds, es viņai pat pirkstu nepiedūru. Visu organizēja �ie. Komjaunie�a goda vārds, es biju pēdējais.

� Kāds vārds?

Remigijs baidījās otrreiz atkārtot zvērestu un, ieraudzījis, ka Rim�a nāk pie viņa, nometās ceļos.

� Es pateik�u visu, tikai nesitiet.

Prokurors savaldījās.

� Nu, vai tu zināji, kas viņa tāda?

� Nē. Es domāju: kāpēc tādi sentimenti.

Un Miks atkal cirta viņam pļauku, tad, nevarīgu dusmu pārņemts, sāka dauzīt kājas, svieda pret sienu karafi un, nodevis Remigiju vietniekam, izskrēja uz ielas. Ilgi staigāja, siekalodams sasistos pirkstu kauliņus, pēc tam apturēja garāmbrauco�u automa�īnu un aizsteidzās uz slimnīcu. Viņu briesmīgāk par visu satrauca vēl viens jautājums: kā visu to paziņot cietu�ās vecākiem.

Galvenā ārsta kabinetā bija tikai de�urējo�ais ķirurgs un medicīnas māsa, kas viņam palīdzēja.

� Lai par �o notikumu nedabūtu zināt nedz jūs, nedz jūsu tuvinieki! � viņ� piedraudēja un tikai tad griezās pie meitenes, kas bija glu�i vai zaudējusi prātu: � Kāpēc nesauci palīgā?

� Viņi man aizbāza muti.

� Kāpēc tu tik vēlu staigā viena?

� Es biju ar draudzenēm.

� Bet kā tu nokļuvi tajā briksnājā?

� Pie manis pienāca Alvīds Klausa un sacīja, ka tur gaidot Remigijs. Mēs abi draudzējāmies un ne vienreiz vien esam klaiņoju�i pa parku. Viņ� man pat uzrakstīja savu fotogrāfiju.

Rim�a ilgi skatījās meitenes sīkajā, bālajā sejā, uz brijļu stiklu savainoto vaigu, redzēja lielās, �ausmās ieplestās acis, un viņam nebija ko sacīt.

� Jāatzīst, ka mūsu pilsētā vēl gadās noziegumi, � viņ� atcerējās ne visai sen dzirdētu priek�sēdētāja īlas runu un nokaunējās. Re, kādi ir tie no kapitālisma pārmantotie traipi, tie melnraibie ielāpi, kā mēdza izteikties Tads. Dievs redz, ka tie ir arī mūsu! Nekur mēs no tiem neaizmuksim! Viņ� klusībā gremzās, apsēdies blakus meitenei un uzmanīgi glāstīdams viņas galvu. Viņa piekļāva Rim�as roku pie krūtīm un apraudājās:

� Tēvoci Mik ...

Gan tam nelietim, gan �ai nabadzītei es esmu tēvocis Miks . .. Cik viegli tiesāt cilvēkus, sa�ķirojot tos ienaidniekos un savējos, un cik grūti būt par soģi savējiem.

� Raudi, bērniņ, raudi, no tā da�am labam kļūst vieglāk, � viņ� skaļi teica un tik tikko apvaldīja asaras. � Vecāki pārcelsies uz citu pilsētu, es pats aizvedī�u tevi mācīties uz Viļņu vai Kaunu, un viss pāries, � Miks saprata, ka runā briesmīgas nejēdzības, tāpēc paņēma viņas abas rokas un noskūpstīja. � Ne jau tu viena, visi esam daudz ko nogulēju�i. Meklēdami citu grēkus, pārāk ātri aizmirsām savējos, � viņ� stingri pateica un pievērsās de�ūrārstam: � Vēlreiz brīdinu: jebkādu pļāpību es uzskatī�u par medicīnas noslēpuma izpau�anu.

Viņ� kājām atgriezās kabinetā, paņēma pudeli konjaka, krietni iedzēra un tikai tad piezvanīja Karosam, Tā kā mājās neviens neatbildēja, viņ� uzgrieza darbavietas numuru. Klausulē kaut kas ieklaudzējās, nodunēja, un atskanēja Tada balss:

� Klausos, velns parāvisl � Miks bijtt patīkami izbrīnīts, ka rokā pat nejūt dūrienu.

� Te es, Kaross. Kas vajadzīgs?

� Sveicināts, priek�niek, ko tu tur grabinies?

� Negrabinos, klausule izkrita. � Viņa balss bija dobja un gurda.

� Kad beigsi to sēdē�anu līdz tre�ajiem gaiļiem? Kāpēc neizpildi valdības lēmumu par darba laika normē�anu atbildīgiem darbiniekiem?

� Strādāju.

� Redzu gaismu.

� Redzi?... Nu un tad?

� Nolēmu dzīt tevi uz mājām.

� Tā nav prokurora darī�ana, � draugs saīga.

� Varbūt esi apslimis? Mēs abi varētu pastaigāties. Es jau biju. Parkā spēlē mūzika. Silts. Vairākas reizes apgāju apkārt un atcerējos, kā mēs �etrdesmit tre�ajā gadā...

� Neesmu apslimis. Arī tev novēlu to pa�u. Tikai, lūdzams, saki � kas noticis?

� Varbūt citā reizē? Tava balss man nepatīk. Tāda kā pārgurusi.

� Tu atkal savu. Ja tik svarīgi, sāc ar savu veselību, bet par manējo pagaidām klusē. Es nudien nesaprotu, kāpēc jūs visi kā norunāju�i rūpējaties gan par manu veselību, gan par pagātni?

� Ta�u nepiecie�ams... Es neesmu Ķeturaķis un nevaru ar tevi runāt tikai par darī�anām.

� Tu saki �� nepiecie�ams? � viņ� apklusa.

� Tavs dēls pastrādājis noziegumu.

� Nevar būt! � Tads iesaucās un atkal apklusa.

Miks ilgi meklēja vārdus, tomēr nezin kāpēc sacīja:

� Eju pa parku un dzirdu � krūmos kāds raud. Pieeju, un tur � meitene, ar jostām sasieta, saplēstās drēbēs... Un zini � kāl īlas. Tikai septiņpadsmit gadu. Pase viņai jau ir.

� Vai zini, kas draud par tādiem meliem? Par tādu provokāciju? ...

� Kāda te provokācija... Tļūte neizskatās pēc cilvēka. Pats neapjēdzu, ko teikt viņas vecākiem.

� Kad?

� Nupat kā.

� Nupat kā? Nevar būt. Savāc visus un sadod nelie�iem pēc visas padomju likumu bardzības. Nē, labāk pagaidi mani, es viņu, bandītu, pats sapurinā�u. � Un nosvieda klausuli.

Jau bija divi naktī. Rim�a vēl gribēja aiziet pie Karosa, bet atcerējās priek�sēdētāju un nokaunējās. Uzgriezis numuru, it nemaz nebrīnījās, ka klausuli tūlīt pacēla pārbijusies īliene.

� Es sakarā ar jūsu meitu.

� Mans dievs, kas runā?

� Rim�a.

� Vai kaut kas noticis? Mēs jau visu miliciju sacēlām kājās.

� Glu�i veltīgi. Nav nekā briesmīga. Viņa ir vesela, dzīva. Maza avārija. Tagad viņa ir slimnīcā. Ie�ļircinās zāles pret izbīli un rīt aizvedīs uz mājām. Nekur neejiet, goda vārds, nay nekā briesmīga. � Viņ� vairs nespēja melot un nometa klausuli, bet tūlīt atskanēja izaicino�s zvans.

� Vai prokurors? � jautāja īla.

� Es teicu � nav nekā briesmīga. Bez manis neejiet uz slimnīcu, nelaidīs iek�ā. Zinu, ka tu esi valdī�ana, ka tu esi priek�sēdētājs, tomēr esi tik labs, nesatrauc, neuzbudini meiteni. Es braucu prom. Gaidī�u deviņos no rīta. � Viņ� izrāva no sienas kontaktdak�iņu, aizgājis mājās, atkrita uz dīvāna, atstājis sievai zīmīti, lai katrā ziņā pamodina, kad parādīsies īla. Tomēr miegs nenāca. Miks smēķēja, aizdedzinādams papirosu pēc papirosa, ta�u viņam neizdevās sakopot domas. Viņ� spēja saprast visu: gan jauna cilvēka ne�ēlīgu bezatbildību, gan slimīgu vēlmi pēc tādām lietām, gan pēk�ņu instinkta uzplūdu un tieksmi pēc asām izjūtām, toties tādu vienaldzību, tādu briesmīgu divkosību viņ� vēl nebija sastapis.

Kad Tļūti aizveda uz slimnīcu, viņ� pēc nozieguma vietā atrastas komjaunatnes biedra kartes bija devies taisni uz Karosa dzīvokli. Laime vēl, ka Tada nebija mājās. Remigijs ar visām kurpēm gulēja uz dīvāna un klausījās kādu gaudojo�u kontrabandas skaņu plati, kas ierakstīta uz plau�u attēla. Viņ� pat nepiecēlās. Nokratīja pelnus tēva kurpē, paliecās uz radiolas pusi un noburk�ķēja:

� Interesanti trunē tas kapitālisms.

� Kur tēvs?

� Silosē.

� Ko tu sacīji? � Rim�a nesaprata.

� Nu, kārto savus papīriņus, baidās, lai viņa raksti vēsturei neietu zudumā: kā no rīta aiziet, tā tikai naktī atgrie�as, un neviena vārda. Tagad viņ� tādā veidā audzina manu patstāvību, bet ar pa�u kaut kas nav labi: nedēļas laikā nosirmojis.

� �oreiz tu man esi vajadzīgs. � Ārā ieplaiksnījās tāls zibens. Miks pagaidīja, kamēr nodunēja tik tikko dzirdams pērkons un tī�ām atgādināja: � Pavadīsi tādu nakti ārā, lietū, pagulēsi uz aukstas zemes � ilgi nedzīvosi.

Remigijs pat aci nepamirk�ķināja. Viņ� apsēdās, izstaipījās un padi�ojās:

� Bet es tādā vētrainā naktī ietu, kamēr briesmīgi nogurtu, tad nokristu salmu kaudzē, pagulētu un atkal dotos tālāk, kamēr kājas nodiltu līdz pakaļai.

� Tad ģērbies un iesim, � Miks vairs nenocietās.

� Uz kurieni? � Remigijs drusku satraucās.

� Uz salmu kaudzi.

� Tas ir tikai sapnis, � viņ� pasmaidīja. � Atliksim uz citu reizi.

� Sapņiem patīk, ka tos piepilda. Bet lai jau. Parādi man savu komjaunatnes biedra karti.

Puisis pietvīka, mēģināja smaidīt, bet, sapratis, ka no tās spēles nekas vairs nesanāks, �ēli jautāja:

� Vai tā vecā ragana sūdzējās?

� Kāda ragana?

� Nu kāpēc jūs izliekaties? Biedra karti es atstāju ķīlā kafejnīcā. Goda vārds, būtu izpircis, jo sencis katru mēnesi pārbauda, kā es maksāju biedra naudu. Viņ� par to dokumentu uztraucas vairāk nekā par mani.

� Tātad nāksi vai vēl kaut kas jāpiebilst? � Rim�a jautāja un pirmais izgāja uz ielas. Karosa dēls sekoja kā �unelis un, skatīdamies apkārt, runāja kā uzvilkts:

� Tas nav nekas īpa�s, visi pui�i tā dara. Par skolēna apliecību viņa neko nedod. Es ļoti baidos no tēva. Viņ� pēdējā laikā nav Tads kā arvien. Arī māte nesaņēma algu.

� Vai tu pie īlām bie�i iegriezies?

� Tā ir mana personiska darī�ana, � viņ� saslēja sarus un tūlīt ņēmās luncināt asti: � Jums es pateik�u: man pie viņiem ir ļoti labi, viņi ir tik draudzīgi un pret mani izturas kā pret pieaugu�u. Jūs zināt, ka mūsu ģimenē jau vairākus gadus tā nav. Tēvs ar māti dzīvo atsevi�ķi, un, kad satiekas, � ir tik pieklājīgi, tik labi viens pret otru, ka taisni �ķebina. Man apnicis būt par galveno tiesnesi �ajā viņu principialitātes maratonā. Kad vajag, es arvien vai nu no viena, vai no otra kādu kilometru nokrāpju sev ... īla iemācīja mani spēlēt preferansu, bet īliene cep tādus pīrāgus � taisni sapnis! Arī viņu Laima tīri nekas, tikai valkā brilles. Ta�u tās ir pagaidām. Mīnus divi, tēvoci Mik, vai tas ir ļoti slikti?

� Viduvēji,� Rim�a nespēja runāt. Viņ� redzēja pui�* glīto profilu, atklāto skatienu, augsto pieri un domāja: vo? nu viņ� neko nezina, vai ir labs aktieris, vai varbūt jau satrunējis līdz serdei � joko, uztraucas sīkumu dēļ, un to dara pēc tam, kad uz aukstas zemes atstājis sasietu pa�a nonievātu meiteni, kuru varbūt mīl, ciena viņas vecākus, ar kuru mācās vienā skolā.

Tikai prokuratūrā Rim�a juta, ka �ī lieta nav tik vienkār�a. Atstājis izmeklētājam Remigiju, aizdedzināja pēdējo papirosu un vēlreiz visos sīkumos atsauca atmiņā nozieguma detaļas. Arā bija tum�s un auksts. Viņ� uzsvieda plecos mēteli un izgāja.

le�u, ie�u, kamēr nogur�u, bet pēc tam � salmu kaudzē, viņ� atcerējās un, nokļuvis aiz pilsētas, pa tuk�o �oseju devās uz priek�u. Uz dienā sakarsu�ā asfalta no nakts vēsuma meklēja patvērumu daudz var�u. Ne mazumu no tām riteņi bija sa�ķaidīju�i, ta�u pārējās nekur neatkāpās, vēroja viņu ar izvalbītām, nedzīvām acīm, un Mikam radās baisma doma: cik ļoti cilvēkam vajadzīgas �aubas un cik ne�ēlīgi dzīve reizēm par tām soda viņu. Tā bijis visos laikos, bet tagad, kā redzams, sasniegta galējā robe�a: sara�otas visādas gudras ma�īnas, radītas vēl gudrākas teorijas, tomēr, nespēdams pārvarēt savu dabu, cilvēks tikai izliekas nemaldīgs, liekuļo, lai� pasaulē gļēvuļus un noziedzniekus, ta�u pēc tam visu vainu uzveļ civilizācijai. Nē, mīļais, kur nav paredzēta iespēja maldīties, tur pati par sevi rodas vajadzība noziegties. Un tāpēc mēs esam līdzīgi tām vardēm, kuras visbīstamākajā ceļa daļā meklē siltumu. Bez lielām pūlēm mēs varētu sakļauties kopā un sasildīt cits citu, ta�u mēs kaunamies no tā, slēpjamies �aulā, riskējam velns zina ar ko un par ko, lai pēc tam varētu vēl vairāk atsve�ināties vai pabāzt otru zem smagajiem dzīves riteņiem.

Aiz muguras no�īkstēja bremzes un apstājās automa�īna.

� Biedri Mik, � viņ� dzirdēja vietnieka balsi. � Kaross no�āvās!

� Kur�?! � Viņ� pagriezās un nopriecājās: vai tie�ām tam pienapuikam pieticis vīri�ķības un drosmes izbeigt visu ar godu? Vai tie�ām viņ� ir sava tēva cienīgs? Vai tie�ām arī viņa dzīslās ierunājās godīga cilvēka asinis? Bet vietnieka atbilde aprāva viņa domas:

� Vecais.

�is vārds uzvēla Rim�am vēl vienu smagu nastu, no kuras viņ� salīka un uzņēmās visu vainu: nesagatavoju un pazudināju cilvēku. Ar vārdiem nobeidzu. Re, kā draugiem tiek atdoti parādi. Tam vecajam nelietim savā ziņā ir taisnība: ar aizliegumu vien neko nepanāksi. Vai mēs pārlieku nemīlam savas abstraktās patiesības, aizmirstot tos, kam tās domātas? ...

� Ved, � tik vien viņ� pateica un visu ceļu klusēja.

Karosa kabinetā viņ� izpildīja visas nepiecie�amās formalitātes un deva vajadzīgos norādījumus, tad atgriezās mājās. Ietinies dūmu mākonī, viņu gaidīja Alsis.

� Vai dzirdēji? � Viņ� piecēlās. � Tas esmu es, kas viņu ... Un citur vainīgos nemeklē.

� Tevis vien te vēl trūka! � Miks noskaitās. � Ja esi piedzēries, ej uz mājām. Un iegaumē: ne jau tu viens, arī es visu �o nakti meklēju biktstēvu, kuram varētu izsūdzēt grēkus. Varbūt iedzersim un tad labāk sapratīsim viens otru?

� Es viņu iedzinu kapā. � Alsis bija bāls, viņa rokas drebēja, acis drud�aini meklēja kādu atbalstu vai līdzsvaru.

� Kādas blēņas! Kā tu viņu nobeidzi?

� Ar vārdiem. Viņam vajadzēja atstāt zīmīti.

� Tikai dienasgrāmatu, muļķi. Pēdējais ieraksts tajā izdarīts pirms pusgada. Tu esi atnācis nepareizā vietā. Ja vēl vari, aizej pie psihiatra un pārbaudi veselību. Labākajā gadījumā tu esi tikai pārstrādājies. Laime, ka tavs vārds nav pistole, jo citādi tevi bez roku dzel�iem no �ejienes vairs prom nelaistu.

� Kā man jūs jāsaprot?

� Nekā. Pistole pati nokrita un iz�āva.

� Nelaimes gadījums? �■ Alsis atplauka, nopriecājās, bet tūlīt pat sa�ļuka un atkal nodūra galvu.

� Nē. Infarkts vai insults. Sekcija parādīs. Lode nav pat skārusi viņu. � Rim�a uzmanīgi izstūma Alsi pa durvīm un viņam nopakaļ drusku maigāk piebilda: � Tev labi jāizguļas.

Bet viņ� pats nespēja to izdarīt. Staigāja, nevarēdams rast sev vietu, salīdzināja, saskaņoja, līdz beidzot nolēma piezvanīt milicijas priek�niekam.

� Kas noticis? � tas nobijās.

� Nekas. Atsūti man visus Pijus Karosa materiālus.

�- Nu, Rim�a, tu gan esi cūka, � tas atbildēja, � Tagad ta�u tikai pieci. Vai zini, ko saka vācu paruna? Kas nieku dē| var pamodināt mierīgi gulo�u cilvēku, tas spēj to arī nogalināt.

� Piedod, bezmiegs.

� Nekas briesmīgs. Kādreiz vecais Karosa vārda aizsegā spekulēja, tecināja kand�u, bet tagad viss kārtībā. Audzē bites. Katru dienu ķīvējas ar Rek�ti bībeles dēļ. Vārdu sakot, viss ir gosta robe�ās. Citu materiālu pret viņu man nav. Un tagad ej pie velna.

Miks apģērbās, pastaigādamies nonāca līdz stacijai, bufetē izdzēra melnu kafiju un veselu stundu agrāk ieradās darbā. Gaitenī viņu gaidīja Ķeturaķis. Rim�a viņam sniedza roku un tajā pa�ā mirklī atcerējās, kā piedzēries Vincs draugu vidū plātījās un di�ojās:

� Simt metru attālumā neviens zvirbulis no manis nepa-glābās, bet lidojo�u vārnu � katru otro nokniebu ...

� Varbūt tu nobeidzi Karosu? � viņ� pa jokam pajautāja un nobijās, jo Vincs pielēca kājās, sakampa viņu aiz rokas un, kļuvis bāls, izrunāja:

� Vai tie�ām?

� Lai viņam mū�īga dusa.

� Bet es viņam cauru nakti rakstīju vēstuli.

� Paturi to piemiņai.

Ķeturaķis ilgi kodīja lūpu, kamēr nomierinājās, tad pacēla kaktā nolikto �emodānu, atvēra to un sāka stāstīt:

� Atradu parkā. Kāds aptīrījis Alsi un nav paguvis aiznest.

� Mazliet citādāk tas būs bijis. Bet par Alsi man viss ir skaidrs. Viņ� ne jau pirmo reizi notic tam, ko sacerē. � Miks pacilāja manuskriptus, palasīja un nodomāja: palūk, kas notiek, kad cilvēks vēlamo pieņem par eso�o. � Taisi cieti Es nezinu, kā mediķi latīņu valodā dēvē tādas parādības, bet �odien jūs visi neesat normāli. Mēs noskaidrosim. Turklāt naktī viņ� pats bija atskrējis. Labāk pasaki man � vai tas taisnība, ko tu naktī piedzēries runāji pie Grudska? � Rim�a neviļus izteica un pietvīcis noskaitās pats uz sevi.

� Vai par trāpīgiem �āvieniem?

� Jā gan.

� Kas tev par patiku tādas pļāpas atminēties. Es nekad nemēdzu lielīties, bet tovakar � nenoturējos.

� Tu nevari iedomāties, kā es meklēju tevi. Ja nav grūti, pie izdevības ienāc. Tiklīdz nokārto�u Karosa lietu, es tev kaut ko parādī�u. Bet pa�reiz nav laika.

� Kā vēlies. � Ķeturaķis skatījās uz prokuroru un neko nesaprata. Tiklīdz sastapās viņu skatieni, Vinca aizdomu pilnā nojauta viņam tūlīt pa�ukstēja, ka Rim�a sadomājis kādu dīvainu, neparastu spēli, kurā viņam, Ķeturaķim, būs peles loma. Kā nekā ticis vaļā no �ā iespaida, viņ� brīdi vilcinājās, savaldījās un, ne mazākā mērā nenodevis sevi, sacīja: � Ļoti �ēl Tada. � Un pēc tam, kad prokurors satraukts nodūra acis un smagi nopūtās, vēl nodomāja: vai tie�ām viņ� kaut ko zina, ka es izsekoju Tādu un rakstīju to sasodīto vēstuli?

� Briesmīgi �ēl, � Rim�a piekrita viņam. � Vai tu tie�ām esi dzimis divdesmit pirmajā martā?

� To nav grūti pārbaudīt. � Viņ� pacēla roku pie cepures un it kā netī�ām aizkavējās durvīs. � Bet ko darīt ar Karosa kabinetu, aizzīmogot?

� Nevajag, viņ� nav materiāli atbildīga persona.

� Tik un tā dokumenti, korespondence.

� Tu esi apsardzes priek�nieks, tu arī rīkojies. Sastādi komisiju un visu nodod vietniekam. Paliec sveiks, � viņ� tre�o reizi atvadījās un nodomāja: stūrgalvīgs. Viņam būs grūti pēc tik ilgiem gadiem. Varbūt vairs necelt atklātībā? Pagaidīt noilguma termiņu?... Viens grēks vairāk vai mazāk � vai tas kādam tik svarīgi? Viņam tie�ām no sirds �ēl Tada.

Nē, es nevaru pārkāpt likumus.

Varbūt tikai jāizsauc pie Butrima, jāaprunājas kā vīram ar vīru, jāpasaka, ka es visu zinu, un cauri? Justīcijas būtība ta�u ir nevis soda bardzība, nevis cilvēka vajā�ana, bet pārliecība, sabiedrības viedoklis, ka mūsu pilsētā neviens noziegums nepaliks nepamanīts.

Divdesmit gadu �ī lieta gulēja uz manas sirdsapziņas. Un vēl tā nejaukā iedzer�ana nozieguma dienā ... Cik savādi: visu mū�u centos, vēlēdamies kaut kā atlīdzināt par vairākkārt izglābto dzīvību, bet viņ� pat mirdams izglāba mani no sirdsapziņas pārmetumiem, kas mani mocīja tik daudzus gadus. Tikpat kā pārcirta kādu mezglu un atbrīvoja no nāvīga grēka.

Velns lai parauj, tas ta�u ir liktenis, kuru es negribēju atzīt, pret kuru visu laiku cīnījos gan ar priek�lasījumiem, gan ar likumu, un �ai ilgajā laika ritumā pat sevi nespēju pārliecināt, ka tā nav .,.

Vēl pusi dienas Rim�a mocījās un nerada miera. Tikai dienas vidū nolika konfrontācija. Milicija aizturēja Alvīdu Klausu, kad viņ� izkāpa Viļņas stacijā. Viņ� bija iegādājies biļeti uz Kazahiju. Citi kvernēja, ieslēgu�ies mājās.

Visus piecus nosēdināja sienmalē un ieveda Laimu īļūti. Remigijs pielēca aug�ā, gribēja pieiet pie viņas, kaut ko pateikt, bet pārbijies tikai raustīja svārkus un grieza acis sāņus. īliene un īla aiz durvīm stāvēja kā mūmijas.

� Ko tu te dari? � jaunais Kaross galu galā pajautāja.

Laima apraudājās. Tad sa�ņaudza dūres, pacēla galvu un

pavisam negaidīti atbildēja:

� Kāpēc jautā? Tu ta�u biji piektais.

No �iem vārdiem Remigijs pēk�ņi saguma, sarāvās un, sakampis galvu, skaļi ievaidējās:

� Uh, neģēļi! To es nezināju!... Es viņus ar savām rokām!...

Viss bija ārkārtīgi vienkār�s un skaidrs, tomēr Rim�a, ienīzdams sevi, vēl mēģināja palīdzēt �im pienapuikam. Nē, viņ� to nedarīja sevis, nedz arī �ā siekalainā memmes dēliņa dēļ.

� Kā tu pazini viņu, ja tev bija apsegu�i galvu?

� Pēc balss.

� Kāpēc to man uzreiz nepateici?

� Pati nezinu.

� Beidziet! � Remigijs pielēca kājās un ar dūrēm sāka dauzīt sienu. Saskrāpējis pirkstus, metās virsū Klausam: � Nelietis! Ebreju slepkavas dēls! Draņķis! Gnīda! ...

Tomēr likums bija nepielūdzams.

� Vai �os putniņus pazīsti?

�- Viņi, � meitene tik vien pateica un atkal apraudājās.

� Bet varbūt tu kļūdies? � Mikam kļuva karsts no �ā jautājuma. Viņ� labi zināja, ka viss pabeigts, ka vairs nav ne mazāko iespēju palīdzēt apsūdzētajiem, ta�u kāds neizdibināms un viņam nepakļāvīgs spēks spieda runāt un vēl arvien meklēt apstākļus, kas atvieglotu Remigija likteni. Viņ� slikti darīja, atvezdams uz �ejieni no slimnīcas cietu�o, tomēr ne jau tas viņu interesēja. Viņ� mocījās, it kā pats būtu pastrādājis noziegumu, meklēja kaut niecīgāko spraugu, kaut niecīgāko faktu, kas attaisnotu Remigija rīcību, un, neatradis to, niknojās. Viņ� nevis pratināja, nevis tiecās pēc patiesības, bet pats centās to radīt, lai pēc tam pie Tada �ķirsta varētu attaisnot sevi: nedusmojies, draugs, es darīju visu, kas bija manos spēkos. Viņ� juta, ka tas nav pakalpojums, bet pats nekrietnākais aizvainojums nelaiķim, lamāja sevi, kamēr beidzot sameklēja gandrīz vai pretīgāko lēmumu: lieta nav sare�ģīta, atdo�u to vietniekam, lai viņ� tiek galā. Bet pats uz da�ām dienām aizbrauk�u mak�ķerēt. Tads lēmums tikai pagaidām deva viņam spēku. Viņ� atliecās bargs un vienaldzīgs kā Poncijs Pilāts un pavēlēja: � Izvediet �os pui�eļus. Karosu vēl atstājiet, bet Klausa lai pagaida aiz durvīm. � Viņ� ilgi domāja un viebās, meklēdams piemērotus vārdus. � Ar ko tu esi sapinies? � beidzot jautāja. � Klausas tēvu pirms da�iem gadiem ta�u notiesāja par mūsu biedru cie�anām un asarām, par nevainīgu cilvēku asinīm ...

Remigijs klusēja un neko neatbildēja nedz uz jautājumiem, nedz draudiem un lūgumiem.

� Tēvoci Mik, tagad es tik un tā nedzīvo�u, � viņ�, slaucīdams asaras, sacīja.

� Vai tā nav histērija? � ļoti salti, tāpat kā toreiz, kad izrāva granātas dro�inātāju, Rim�a jautāja.

� Nē.

� Ja es tev radī�u apstākļus, vai spēsi vīri�ķīgi un ar godu izbeigt �o netīro lietu? � viņ� pajautāja un nobijās no savas balss. Tomēr vārds bija pasacīts. Remigijs skatījās uz viņu ar tādām pa�ām zilām acīm kā tēvam, tad nodūra tās un raudzījās uz baltajām rokām, kas nebija redzēju�as darbu, un ne�aubīdamies, neko nedomādams, ko tas viss nozīmē, glu�i kā sapulcē sacīja:

� Spē�u, tikai dodiet ar ko.

Kad pui�a acis atkal urbās Rim�ā, Miks pat sastinga, viņa skatienā ieraudzījis sevi � no�ēlojamu un bēdīgu sē�am divri�os un vienaldzīgi skatāmies uz asinīm, kas plūst no rokas. Atstāj mani, izgāz kaut kur krūmmalā un vairāk nemoki, viņ� atcerējās savus vārdus.

� Ko tu sacīji? � viņ� jautāja.

� Tagad man vienalga. � Remigijs atkal pētīja rokas, un Mikam �ķita, ka viņ�, tāpat kā tēvs, pārsien tās ar karavīra marles saiti.

Bet ja �is svipstiņ� pārliecinās sevi un nāves alkas viņam pārvērtīsies slimībā? �ī dīvainā doma lika Rim�am nodrebēt un pielēkt kājās.

� Ak tev vienalga? viņu atkal pārņēma ārprāta trakums. � Tātad tev vienalga?! � Neapjēgdams, ko dara, Rim�a atvēra atvilktni, paņēma no tās sen nelietotu pistoli, saspiedis ar lūpām, parāva, pielādēja un sniedza puisim.

� Ņem! � pateica un, kā toreiz, pavisam neapzināti sāka skaitīt: divdesmit viens ...

Remigija acis iemirdzējās. Viņ� piegāja pie iero�a kā pie atpestījuma, paņēma un turpat apstājās.

� Vai tagad? � nedro�i jautāja.

Miks palocīja galvu. Divdesmit divi.,.

� Tūlīt? � puisis vēl neticēja un bailīgi skatījās uz cilvēciskus vaibstus zaudēju�o Rim�as seju, uz pistoli rokā, atkal uz Rim�u un atkal uz ieroci, bet nekādi nevarēja sadū�oties. Viņa piere norasoja, un pats, viscaur izmircis sviedros, sa�ļucis, sabrucis, ar mokām izspieda: � Nezinu. � Beidzot apraudājās un tā gaudoja, ka nelabi metās klausoties.

Divdesmit trīs ... Divdesmit �etri... Tomēr �āviens neno-rībēja.

� Atdod, sivēn! � Miks izrāva ieroci. � Tātad par maz pulvera? Bail? Necilvēcīgi?! � viņ� vēl vairāk saniknojās. � Un nevis tāpēc, putniņ, ka tevi neviens vēl nav sitis, ne tāpēc! � Padraudēja ar pirkstu. � Tu esi radis domāt, ka tev viss atļauts, ka esi citādāks, labāks nekā citi. Tici man, pienāks laiks, un tu to no�ēlosi, jo tagad tev būs jāizstaigā gan frontes, gan staigni kūdrāji, tikai daudz briesmīgāki, nekā izstaigājām mēs abi ar tavu tēvu. Un tev būs simtreiz grūtāk, jo tavām cie�anām nav jēgas. Dzīvi nav iespējams sākt no gala, kā to domā dzejnieki, tev tā būs jālāpa, jālīmē kopā no vecām lauskām. Un tāpēc nevarēsi nevienam sūdzēties, ka atliku�ajā mū�ā tās skrāpēs gan tavu miesu, gan dvēseli. Nebrēc! Es kādreiz nepaguvu izskaidrot tavam tēvam, kur� slēpās lokomotīves dūmos, ka pārcilvēku, kuram viss atļauts, izdomāju�i gļēvuļi un nelie�i, lai ar sev līdzīgu garā nabagu cilvēķeli aizsegtu savu tuk�ību un trulumu. Tomēr viņ� nebija muļķis un pats izbrida no dubļiem, bet pēc tam di�odamies visiem lielījās: stiprs ir nevis tas, kur� sit, bet kur� iztur sitienus ...

� Nebāziet man acīs tēvu, � Remigijs beidzot atjēdzās.

� Bet tu neslēpies aiz viņa! � Rim�a uzkliedza un, vainas apziņas mākts, piebeidza puisi: � Viņ� �onakt nomira.

Remigijs noraudājies un nopuņķojies skatījās uz Rim�u un neticēja nevienam vārdam. Viņ� neko nejautāja, ne par ko neinteresējās, tāpat vien skatījās un neticēja.

Tagad gan viņ� no�autos, Mikam ienāca prātā, un viņ� paslēpa ieroci.

�Vienā laikā un tik daudz briesmīgu notikumu nevar gadīties^) pui�a saraudātās acis sacīja.

� Man nav fiesību, tomēr, vedot tevī uz cietumu, apstā�os pie kultūras nama, � �o acu ietekmē arī Rim�a kļuva lēnīgāks.

� Tas nav taisnība, ko jūs man sakāt... Viņ� tur...

� Viņ� tur būs iezārkots.

Viņi stāvēja viens otra priek�ā un klusēja. Pārgāja dusmas, noklusa vārdu vētra, un atkal viņi bija tādi, kādi biju�i, un tomēr jau citādi. Tada nāve bija abus samierinājusi un �ķīrusi.

� Vai es varu iet? � puisis jautāja.

� Nē, tu vēl nezini visu. Atbildi man īsi un skaidri: kāpēc tu sapinies ar Alvīdu?

� Bērni neatbild par vecākiem, � Remigijs modās it kā no letarģiska miega, pietvīka, viņa seja pamazām kjuva atklāta un skaidra.

� Redzu, ka esi skolots un zini konstitūciju. Bet vecāki par bērniem?

Kaross paraustīja plecus.

� Atbild! Un kā vēl atbild!... Te arī sākas visas mūsu bēdas, kas nav ārstējamas ar infarktiem. Kad jūs iepazināties?

� Abi sēdējām vienā solā. Mūs vienā biroja sēdē uzņēma komjaunatnē. Abi stāvējām vienā rindā un atbildējām uz vieniem un tiem pa�iem jautājumiem.

� Tikai nemuldi, komjaunatnē neuzņem veseliem bariem.

� Uzņem, tēvoci Mik. Veselām klasēm ...

Rim�a paglaudīja zodu, it kā būtu dabūjis pļauku, un atgādināja:

� Tu mani vairs nesauc par tēvoci Miku. Un nevaiksties. Mana drauga dēls tu biji tikai līdz vakardienas vakaram, bet tagad starp mums stāv likums un nelabojamā Laimutei nodarītā pārestība. Mēs esam un vairs neesam tie pa�i. Vai Klausa, stādamies komjaunatnē, visu slēpa?

� Tad viņ� vēl neko nezināja. Viņa tēvs ar sve�u uzvārdu slapstījās Klaipēdā, bet pēc tam, pametis viņus, kaut kur aizbēga.

� Vai pēcāk nespriedāt par viņu, neaizvainojāt?

� Kāpēc? Viņ� nosodīja tēvu, un cauri. Mēs palīdzējām viņam rakstīt runu. Visi kopā. Iznāca nevis runa, bet asaru gāze. Visus ie�ēlinājām.

� Vai Klausēns ie�ēlinājās?

� Nezinu, viņ� vispār ir �izo.

�* Kas tas par jaunvārdu?

� �izofrēniķis. Mēs viņu tā nosaucām pēc tam, kad viņ� pienagloja roku pie galda.

� Kā � pienagloja?

� Ļoti vienkār�i: sastrīdējās ar kādu, iemērca naglu odekolonā, notrāpīja starp diviem kauliņiem un pienagloja plaukstu pie galda. Praktiskajos darbos skolotājs izsauc viņu atbildēt, bet viņ� � neiet, saka, nevarot, notikusi nelaime, netī�ām pienaglojis roku ... Skolotājs pārtrauca stundu, izsauca ātro palīdzību, ta�u mēs smējāmies veselu nedēļu. Viņ� pat nenoģība. Visas meitenes viņa dēļ zaudē prātu. Vēlāk viņ� ar lietussargu ... � Remigijs tā aizrāvās, ka stāstīdams aizmirsa arī savas nelaimes.

� Un vai tu zini, ka viņ� izpirka tavu biedra karti un tī�ām nometa nozieguma vietā?

Remigijs samulsa. Gribēja kaut ko sacīt, bet zods tikai pastiepās, vairākas reizes nodrebēja un atkārās kā mirējam.

� Mēs devām zvērestu, � viņ� �ļupstēja.

� Kādu zvērestu?

� Nu, ja kas gadīsies, turēsimies vīri�ķīgi.

� Un tu turējies? Vai nojauti, kāpēc aizgāju pie tevis?

� Protams.

Un Rim�a pēk�ņi atkal jutās ārkārtīgi mazs. Viņam pa�am kļuva �ēl sevis, �ēl visu pūliņu un skaisto vārdu, kurus tik sirsnīgi izkliedza, kamēr aizsmaka. Tās domas viņ� savā sirdī nēsāja gandrīz trīsdesmit gadu! Tikai profesionālo iemaņu mudināts, vēl pajautāja:

� Arī tu zvērēji?

Puisis palocīja galvu.

� Kādā veidā, ja nav noslēpums?

� Viņi prasīja mātes vārdā.

� Un tu iedro�inājies?

� Pēc tā man vairs nebija cita ceļa.

Rim�a neko vairs nejautāja, ne�ēlināja, tikai sēdēja un pēc kārtas dzēra visādas sirds zāles. Kad ieveda Alvīdu Klausu, viņ� bija tikai prokurors, kur� zina likuma burtu, nekas vairāk.

� Kāpēc bēgi? � viņ� jautāja, it kā runādams mikrofonā.

� Es braucu.

� Kāpēc nosviedi Remigija biedra karti?

� Tāpēc, lai visi zinātu, ko dara svēto bērni.

� Nepiemini to cilvēku, viņa vairs nav starp dzīvajiem.

Klausa drusku samulsa, tomēr nespēja grozīt sen pārdomāto un no galvas iegaumēto runu:

� Mans tēvs ir nelietis. Arī viņa vairs nav. Viņ� vienā sekundē norēķinājās par visu. Bet kā lai es dzīvoju? Kā lai staigāju, runāju un izturos, ja katru mirkli gaidu, kad atkal metīs acīs: ebreju slepkavas dēls! Ko sliktu esmu izdarījis, ja katrs puņķutapa uz mani bada ar pirkstu un uz muguras karina kā�krustu? Es visur biju pirmais: labākais skolnieks, sportists, aktīvists. Un pēk�ņi viss sagriezās ar kājām gaisā. Nozuda tēvs. Cilvēks, kur� nevienam un nekad manā klātbūtnē nepateica rupja vārda, kur� no visiem baidījās un visiem pa gabalu grieza ceļu, kur� pat mums, saviem bērniem, neiedro�inājās iebilst. Māte no tā zaudēja prātu. Viņa meklēja tēvu, raudāja, pēc tam, kad viņ� aizbēga uz Sibīriju, uzcēla kapsētā simbolisku pieminekli, lika visiem zvērēt pie viņa piemiņas, un mēs mātei ticējām.

Kad brālis pabeidza mācības un dabūja darbu Mintautos, pārcēlāmies uz �ejieni. Un, re, pēc pieciem vai se�iem gadiem tēvu roku dzel�os atveda no Tālajiem Austrumiem. Es tikko nesajuku prātā, tikko nepadarīju sev galu, kad sapratu, ka viņ� Tads labs un kluss bijis tikai aiz bailēm, ka viņ�, vienīgi drebēdams par savu ādu, iemācījies cienīt un mīlēt citus, ka ar savu godīgo darbu un priek�zīmīgo uzve�anos visus tos gadus slēpis visnekrietnākos noziegumus.

Kop� pirmās dienas man vajadzēja ņemt kājas pār pleciem un mukt no �ejienes pakaļ vecākajam brālim, ta�u nē, �ēloju māti, bet viņa, muļķe, tikai skraidīja pie katras pazīstamas sieveles un raudāja: mēs, sak, pierādīsim, mēs ar godīgu darbu izpirksim ... Ko lai izpērk, ja es neko ļaunu neesmu izdarījis? Es ta�u neesmu vainīgs, ka arī tagad gribu būt labs un gribu būt pirmais. Tikai tāpēc es pie galda pienagloju roku, no tre�ā stāva lēcu ar lietussargu, ziemā basām kājām atskrēju uz skolu, lai tikai viņi būtu ar mani, lai tikai draugi nenovērstos, tomēr tādu triku pietika pavisam īsam laikam. Un tādēļ pēc katra slikta vārda, pēc katras ņirgā�anās un pārestības arī es kļuvu sliktāks.

Jau tiesas prāvas laikā mēģināju aiziet uz kara komisariātu, lūdzu, lai mani iesauc armijā kā brīvprātīgo, lūdzu, lai sūta uz ziemeļiem, uz jaunceltnēm, bet visi man lika gaidīt. Es nolasīju pat nolādējumu, kas bija vērsts pret tēvu, lai tikai viņi man palīdzētu. Un kas iznāca? Vainīgas acis! Tuvredzīgs. Paliku mājās. Māte vēl tagad nerunā ar mani, sak, neesot vajadzējis lasīt runu, mēs visi esot vainīgi. Lai kāds viņ� būtu, viņ� ir mūsu tēvs. Viņa radinieki ņirgājas, dzērāji

aizskar. Bef pats komjaunatnes sekretārs, kur� pierunāja mani tā izturēties, neko neaizmirsa, visu ierakstīja raksturojumā, lai gan simtiem rei�u tika apgalvojis: bērni neatbild par vecākiem. Tagad esmu apzīmogots, vai ne? Tagad man līdz mū�a galam jādzīvo divos līkumos salīku�am, vai ne? No visiem jābaidās, visiem jāpiekāpjas, visiem jāuzsmaida, jā? Par tēva un par saviem grēkiem? Ta�u man to nebija. Toties tagad vismaz zinā�u, par ko.

Rim�a saprata, ka �ī lieta nekad neizies ārpus viņa kompetences robe�ām, tāpēc klusēja un ļāva puisim izrunāt visu līdz galam. Viņ� klusēdams uz tuk�as papīra lapas rakstīja tikai vienu vārdu: es, es, es... Desmitiem rei�u � es.

� Biju pie tiesne�a, biju pie Butrima. Arī viņi, kā norunāju�i, � dzīvo, mēs tevi neaiztiekam. Cik viņi labi! . . . Ļauj. Bet kā? Kā apklusināt valodas? Es neesmu vainīgs, ka piedzimu Klausu, nevis Karosu ģimenē . ..

� Tas viss ir taisnība, puis, bet kāds tam sakars ar īļūti? � Rim�a bija vienaldzīgāks nekā jebkad.

� Viņa ir priek�sēdētāja meita.

� Klausies, tu esi slikts aktieris un vēl sliktāks orators, un leģenda, ko sacerēji, nekur neder. Tev tik un tā neizdosies iztaisīt sevi par mocekli. Kāds tam sakars ar Iļūti?

� Es nolēmu būt sava tēva cienīgs.

� Rimsties muļķoties un atbildi: kāds tam sakars ar Laimu?

Klausa klusēja. Viņa skatiens klīda pa sienām, bet rokas taustījās, kur pieķerties. Rim�a staigāja ap viņu un smēķēja. Viņ� bez grūtībām lasīja Alvīda nesare�ģītās domas. Viss viņam bija skaidrs. Vajadzēja tikai, lai Klausēns rakstiski vai mutiski apliecinātu viņa minējumus.

� Bet es, puis, pateik�u, kāpēc tu tā rīkojies. � Miks vēroja pratināmā seju. � Tev patīk Laima, re, kā ir, puis. Ta�u smadzeņpods tev par tuk�u, lai saprastu, ka ar trikiem vien nedz savu trulumu, nedz nevarīgās dusmas neizdosies apslēpt. Toties nopietnām lietām tev nepietika ne gribasspēka, ne prāta, tāpēc gramstījies ap visu, kas dzīvē peld pa virsu. Tu esi gļēvulis. Turklāt atriebīgs. Ko nepanāci ar prātu, to centies izdarīt ar teroru, tāpēc arī dzirdīji tos tirgus varoņus, lai viņi ar kastetēm un dūrēm uzturētu disciplīnu tavu drauģeļu vidū. Un tavs tēvs te nekādā ziņā nav vainīgs. Tu kļuvi par palaidņu barvedi jau tad, kad vēl neko nezināji par viņu, bet skolā slēpies aiz pirmā skolnieka vārda.

Tāpēc draugi tevi saukāja par Profesoru. Tev ta�u patīk �ī iesauka, vai ne?

Klausa sakoda zobus un mēģināja piecelties.

� Sēdi! � prokurors apvaldīja viņu. � Tu arī Laimu ne vienreiz vien tādā pa�ā veidā mēģināji dabūt savā pusē, bet viņa ir meitene ar raksturu un nenobijās no taviem draudiem. Tomēr ne jau tēvu tu �ēloji, lasīdams nosodījumu, ko nekautrējies rādīt katram smurgulim un dēvēji to par asaru gāzi. Tu glābi savu karjeru. Tu pieradi domāt, ka esi labākais un gudrākais, tu visu varēji atdot saviem drauģeļiem, lai tikai tie kretīni uzslavētu tevi, lai tikai cildinātu. Un mācījies nevis tāpēc, lai daudz zinātu, bet tāpēc, ka skolotāji tev no pirmās klases sāka pareģot lielu nākotni. Un pēk�ņi tēva prāva. Pēk�ņi visa tava iecerētā pils sagāzās kā vēja nopūsts perēklis. Sākumā tu apjuki, pēc tam, pārskaities uz visu pasauli, nolēmi atriebties visiem, kas nav līdzīgi tev. Un Laimu tu neizvēlējies nejau�i. Domāji, ka pēc tāda kauna arī viņa nevienam vairs nebūs vajadzīga tāpat kā tu... Atbildi!

� Bet kāpēc viņa negribēja draudzēties ar mani? � Al-vīds kliedza. � Kāpēc tikai ar viņu?! Viņiem � viss?!

� Redzi nu, kad grib visu, tad zaudē arī mazumu. � Rim�a notrausa no pieres sviedrus. � Tā, puis, runāt ir nesalīdzināmi gudrāk. Un tagad saki � no kurienes tu ņēmi tik daudz naudas?

� Aizņēmos.

� No kā?

� No Remigija.

� Un viņ� no kurienes?

� Nezinu, �ķiet, no vectēva.

� Tā jau domāju. � Miks piegāja pie skapja, paņēma dvieli, samiklināja ūdenī tā galu un noslaucīja seju. � Un ko tu viņam sacīji?

� Ka pirk�u radiolai skaļruni.

� Ko vēl vari piebilst?

� Vai mani te tiesās?

� Un ko tad tu domāji: tik liels gangsteris būtu jāved uz Ameriku?

� Un visu cilvēku klātbūtnē?

� Visu.

� Vai citādāk nevar?

� Var. Tas būs atkarīgs no tevis.

� Es ļoti lūdzu: �oreiz mamma tie�ām sajuks prātā.

� Apklusti! Un pamēģini kaut reizi neslēpties aiz citu nelaimēm. Tu nudien esi sava tēva cienīgs, � Miks nespēja savaldīties. � Pietiks. Un, ja es zālē neielaidī�u nevienu lieku cilvēku, tad ne jau tevis dēļ. Tādus barve�us kā tu es iesēdinātu būrī, kā to darīja viduslaikos, un pavēlētu katram garāmgājējam spļaut tev sejā. Ej ārā!

Alvīds piecēlās. Kad viņ� bija pie durvīm, Rim�a viņu apturēja.

� Cik tev gadu?

� Deviņpadsmit.

Un kad gan viņ� tā paguva satrunēt? Rim�a domāja, palicis vienatnē. Un ko Tads draņķis varētu pastrādāt, pakāpies pa karjeras kāpnēm? Ta�u apdāvināts, bestija Tads. Rim�a noguris vēl paguva izlasīt visus raksturojumus, kuros tika cildināts Klausa, un devās uz mājām pusdienās. Izēdis pusi �ķīvja viras, viņ� izsauca automa�īnu, paņēma Remigiju un, kā bija solījis, iegriezās pie Butrima. Tur atrada Karosieni, aizveda viņas dēlu uz kultūras namu un pagaidīja, kamēr viņi atnāks kājām. Zāle bija tuk�a. Dega vairākas sveces. Sēdēja cilvēki, kuri bija paliku�i de�urēt. Dēls stāvēja un skatījās kaut kur garām gulo�ajam tēvam. Viņa sejā nesakustējās neviens muskulis, neiedrebējās neviena dzīsliņa. Viņ� vēl neticēja, ka kaut kur ir briesmīgā, bezjēdzīgā, cie�anu un no�ēlas pilnā dzīve, ar kuru viņu biedēja laikraksti, par kuru tik nemākulīgi stāstīja tēvs, bet viņam �ķita, ka tas viss ir tikai pedagogu izdomājums! Un ja viņam kāds būtu parādījis tās �ausmas kaut vai tikai no tālienes, ja būtu ļāvis vismaz sajust. . . Viņ� būtu nodrebējis .. .

� Biedri prokuror, � Butrims pienācis aprāva Rim�as domas.

Miks satrūkās, tomēr neko neatbildēja. Piegājis pie nostāk stāvo�ās �iviles, viņ� nezin kāpēc skaļi pabeidza domu, kas ilgu laiku bija mocījusi viņu:

� Varbūt vecajam taisnība, ka varmācība rada mocekļus un ceļ godā ienaidnieku patiesības, ta�u ko rada mū�īgās izpriecas?,.. Tikai noziedzniekus.

� Jūs man ko sakāt? � Remigija māte jautāja.

� Nē, visiem. It īpa�i tev, biedri Butrim. Bet ko nu, �eit nav īstā vieta. Palieciet vieni, es brauk�u. Domāju, ka tas zēns nekur nepazudīs. � Viņ� steidzās pabeigt tik dīvainā gultnē ievirzīju�os lietu. � Uz redzē�anos.

Un tikai automa�īnā Miks saprata, ka strīdas ar sevi un gatavojas vēl vienai sarunai. Pie neliela mūra nama lika �oferim pieturēt. Nospieda skaistā �ogā iemūrētu zvanu un

oacietīgi gaidīja. Vispirms pa spraugu vārtos izlīda neliels �unelis, apostīja viņu un vauk�ķēdams aizskrēja atpakaļ. Tikai pēc tam parādījās vecais Pijus.

� Jūs pie mums? � viņ� visai pieklājīgi jautāja.

� Pie jums.

Vecais Kaross atvēra vārtiņus. Dārzā ziedēja ķir�i, plauka ābeļu pumpuri. Dūca bites. Ap saspraustām kārtīm jau tinās agrie apīņi. Pie neliela, pīta galdiņa, apsedzies ar segām, saulē sildījās Savērs Rek�tis.

� Skaties, ko dievs mums atsūtījis, � Miku stādīja priek�ā vecais Kaross un, apsēdies dziļā krēslā, jautāja: � Ar ko tad mēs beidzām?

� Ar to, ka katra reliģija visbie�āk tāpēc arī ir dzīvotspējīga, ka cilvēks dievībā meklē pilnību, apveltīdams �o absolūtu ar visu, ko viņ� meklē ... ko nevar atrast.

� Tātad jūs sakāt, ka nevis dievs radījis cilvēku, bet cilvēks dievu?

� Glu�i pareizi. Pirmajā posmā tās bija bailes, bet vēlāk tām pievienojās arī ļoti konkrēti nemirstības meklējumi, kas slēpjas katrā no mums.

Miks nokāsējās.

� Vai jūs darī�anās?

� Jaunā Karosa dēļ. Vai zināt, ka viņ� apcietināts?

� Zinām. Varbūt viņam kas vajadzīgs? � Pijus jautāja.

� Nē. Paldies. Es tikai gribēju uzzināt, cik naudas jūs viņam aizdevāt?

� Pavisam vai tikai pēdējo reizi? � vecais saprata no pusvārda.

� Pavisam.

� Neatceros. Vai tad var sarēķināt, cik mazdēliem aiziet pa rublim, pa dāvaniņai?

� Cik es zinu, jūs neesat no devīgajiem, � Miks atcerējās parakstī�anos uz aizņēmumu.

� Redzi, � Pijus griezās pie Savēra, � ar valdī�anas cilvēkiem nevar strīdēties. Viņu pusē arvien ir gan taisnība, gan spēks un vēl kaut kas. � Viņ� gudri pamirk�ķināja un visai labsirdīgi paskaidroja: � Kādreiz biju, mans mīļais, biju. Kas tiesa, tas tiesa. Un, jo vairāk mīlēju naudu, jo vairāk tās man trūka. Bet Tads un, raugi, skolotājs man �o to iemācīja: tagad es to �ķie�u, un tā kā nebeidzas, tā nebeidzas. Acīmredzot visur �itā: pēc kā tiecies, tas mūk no tevis, bet, ko neieredzi, tas pats atnāk. � Un atkal uzmeta Rim�am gudru skatienu.

� No viņa filozofu neizfaisīsi, � Savērs niknojās uz savu pēdējo skolnieku. � Viņ� pārāk dāsns pref ļaunumu un skops pref veselo saprātu.

� Tas mums nav nekas jauns, biedri Rek�ti, � Miks joprojām nesēdās un atkal jautāja: � Nu, bet cik iedevāt pirms da�ām dienām?

� Lūdza pusotra simta. Sacīja, ka gribot salabot skolai kaut kādu radio. Ta�u es, kā labs priek�nieks, tre�daļu nosvītroju. Simtnieku izkaulēja, svilpaste.

� Un kādas ballītes te pie jums notika?

� Nu, sanāca jaunatne, paklausījās mūziku, padejoja ... Vai tad �ēl? Bet varbūt tagad aizliegts? � viņ� it kā brīnījās, tomēr neslēpa izsmieklu.

� Nē, kāpēc ... Drīkst. � Rim�a sakopoja domas ģe-nerāluzbrukumam un arvien vēl nevarēja sadū�oties. � Un meitenes jūs pats viņiem pagādājāt?

� Redzi nu, es ar viņu pa labam, bet viņ� atnāca, savācis pilnu azoti akmeņu, � Pijus atkal griezās pie Rek-�ta. � Skolotāja kungs, vismaz jūs aizstāviet mani. Man nav izdevīgi naidoties ar valdī�anu, jau tā esmu apzīmogots, � viņ� gudri izlocījās, tomēr jokot vairs neuzdro�inājās.

� Arī �ņabīti piespēlējāt?

� Kā kuro reizi, prokurora kungs, lielajos svētkos.

�- Un bie�i?

� Kā lai to pasaka?... Ne jau es izdomāju tos svētkus. Un ne jau es vainīgs, ka tagad cilvēki svin gan padomju, gan baznīcas, gan laicīgos svētkus. Acīmredzot tā vajag,� viņ� atklāti zobojās par Rim�u. � Bet kas nu tas par �ņabīti! Medalus. Man ir vairāki stropi bi�u. Tirgoties ar medu esat aizliegu�i, kur to lai liek? Izdalu visādiem slimniekiem, izdalu un, kas paliek pāri, saleju pudelēs. Rau, arī skolotājs var apliecināt: salds ūdentiņ�, un viss. Mēs katru vakaru izdzeram pa glāzītei, lai saldāks miegs, un ļaunuma nekāda. Bet stiprāku viņiem nedodu � pasarg dievs, lai gan man ir uzliets uz �ūskas, uz kalmēm, uz kadiķogām ... Ta�u mēs ar to tikai kuņģi dakterējam. Vai saprotat?,.. Kad liec ragā ...

� Redzat, biedri Mik, � Savērs iejaucās. � Agrāk cilvēks saņēma alkoholu ar lauku rupjmaizi, ar skābētiem gurķiem vai kāpostiem, ar rūgu�pienu, bie�u sulu, bet tagad ļaudis neciena tādu barību, tāpēc, organismam attīstoties, nenāk par ļaunu da�as karotes vīna. Izaugs tikai stiprāki. Ta�u viss mūsu ķermeņa siltums ar to arī tiek uzturēts, ka

organisms, pārstrādādams barību, asinīs izdala visādus alka-loīdus.

� Esmu vāj� teorētiķis, � Rim�a juta, ka zaudējis, sākdams sarunu abu klātbūtnē, tomēr atkāpties vairs nebija iespējams. � Jūs, biedri Rek�ti, man solījāt interesantu grāmatu, � viņ� sāka ar diplomātiju, � un, ja jums nav grūti, es lūgtu . ..

� Protams, protams. � Savērs smagi piecēlās, bet Pijus taisījās viņu pavadīt.

� Tu pasēdi, Piju, es tūlīt, � Savērs palūdza. � Neklājas atstāt ciemiņu vienu pagalma vidū.

Un Rim�a izmantoja gadījumu:

� Jūs, biedri Karos, esat daudz piedzīvojis cilvēks un redzējāt, ka jūsu mazdēlam vāja griba, ka viņ� izlutināts, kāpēc tad neatturējāt, bet tī�ām pastūmāt vēl tālāk?

Pijus nikni nokāsējās. Paskatījās, vai tālu aizgājis Savērs, un negaidīti atzinās:

� Redzēju un Tadam ne vienreiz vien sacīju, arī mātei, tomēr viņi, izņemot sevi un savus darbus, neko vairāk neredzēja. Un, no otras puses, kā lai nedodu? Vai būtu labāk, ja zagtu? Redzi, pats purini galvu. Un kas vainīgs? Esat sadibināju�i visādus ķinī�us, visādus klubus, sagudroju�i pulciņu pulciņus �- un visu par naudu. Kur tad viņi dēsies? Lūdz. Bet lepnākais pats paņem. Edz, tad nu vecākiem jārūpējas par tādiem bērniem līdz pa�ai viņu pensijai.

Miks vairs nespēja nociesties, apsēdās, pārlika kāju pār kāju, uzsmēķēja un izmeta:

� Jums ta�u bija skaidrs mērķis: to nelielo akmentiņu ripinādami uz ieleju, domājāt izkustināt lielāku klinti, tā, vai ne?

� Vai tu runā par Tādu? � Kaross nodeva sevi.

� Par viņu.

� Būtu ļoti labi, ja prokuratūra nejauktos ģimenes darī�anās, � Pijus sacīja. � Tomēr, ja jūs citādāk neprotat, pateik�u: viņ� arī mani kā suni, ienaglojis vagonā, aizgrūda prom. Es nedusmojos. Kau�u būtu pienācis kā dēls un pateicis: es, tēt, citādi nevaru. Bet nē, uzrīdīja biedrus. Nevaru saprast tikai vienu: kā viņ�, Tads pasaules pārtaisītājs, neiemācījās nodibināt kārtību savās mājās? Vienu sievu padzina, otra pati aizgāja no viņa, izaudzināja dēlu, kur� neprot at�ķirt mēslus no maizes garozas?... Bet man tagad atkal jāatbild par viņu? Meklējat vainīgos? Ievajadzējies jaunas golgatas? Nu, tad arī nesiet savu krustul � Viņa acis sa-

miedzās, seja kļuva nikna no dusmām, bet rokas nezin kāpēc pieķērās pie jostas gala un cie�i savilka vidukli.

� Tagad man ir skaidrs, � Miks pasmaidīja. � Tomēr jūsu vietā es neiedro�inātos tā runāt. Vēl par agru.

� Nebiedē, tālāk par kukaiņu ciemu tagad mani vairs neaizsūtīsiet. Tur es reizēm triecos ar galvu sienā, mocījos un lūdzu tikai vienu: ja ir taisnība, dievs, parādi to! Un es to sagaidīju. Viss iznāca kā pasakā: dēls aizveda tēvu uz me�u un atstāja ar visām ragavām, bet mazdēls viņam saka, paklau, ragavas neatstāsim, jo, kad es izaug�u liels, ar ko es tevi aizvedī�u uz me�u? Neskurinies, kas tiesa, tas tiesa. Tikai, lūgdams taisnību, nevarēju paredzēt vienu: viņ� izrādījās pārāk vārgs. Nebija karosisks. Pēc dēla pirmās lielākās nelietības sabruka. Sirds neizturēja. �ēl. Arī savu grēku pret tēvu aiznesa kapā un manu mazo prieku pārvērta visrūgtākajā grēku no�ēlo�anā. Tas arī viss. Bet par Remigiju neraizējies, viņ� ir stiprs, kad viņam tas vajadzīgs. Un viņam laba sirds. Pastrēbs nevārītas balandas, nāks pie prāta. Un, taisnību sakot, labi, ka �itā noticis �odien, nevis pēc desmit gadiem. No viņa vēl iznāks cilvēks.

� Vai līdzīgs vectēvam?

� Kaut vai man. Varbūt atsitīsies Rek�tī? Kas viņu zina. Ta�u �īs lietas, mīļais, vairs nav mūsu varā. Te viss pēc Kristus kodeksa: ar kādu mēru mērīsi, ar tādu arī tev tiks atmērīts.

Un tomēr Miks uzvarēja kaujā. Pēdējā brīdī, kad vairs nebija nekādu cerību, viņ� atcerējās Tādu, kā tas, nolīcis pie viņa, stumj ratiņus, seja kļuvusi zila no sasprindzinājuma, pats runā niknus vārdus, kas dziedē kā balzams no visām kaitēm: tagad tu esi labs un kluss, bet, aizgājis bojā, vajātu mani visu mū�u, tā, vai ne?

� Jūs tikai manās acīs gribat būt liels, � Miks mierīgi sacīja, � bet sirdī neesat Tads, Piju, neesat Tads! ... Sacī�u vaļsirdīgi: negaidi no manis mocekļa oreolu. Tagad tev tas ļoti noderētu � kā grēku izpirk�ana. Kodeksā ta�u ir Tads pants par nepilngadīgo pave�anu, ir. Un, labi parakņājies, es tev sagrabinātu puslīdz pieklājīgu sodu. Ne-vaiksties, cietums tev nedraud. Nu, varbūt pārceltu uz kādu nomaļāku vietu, bet kāpēc tas vajadzīgs? Jūs tāpat, ia ne rīt, tad parīt sodīsiet sevi vēl vairāk. Arī tādam rūdītam cilvēkam kā jums nav tik viegli uzreiz zaudēt gan dēlu, gan mazdēlu. Un tāpēc bībeli tu lasi nevis kā svētos rakstus, bet kā kriminālkodeksu, meklēdams, kas tev draud par visiem grēkiem, kad sastapsi Tādu. Arī par baznīcas

vecāko ne jau tāpat vien uzņēmies skraidīt. Meklē aizbildņus, maskējies ar lūg�anām, bet no acīm redzu, ka nepalīdz. Es atnācu tikai brīdināt: ja ieraudzī�u pagalmā kaut vai vienu puņķutapu, kaut vai vienu meiteni grozāmies, tā arī zini: ie-sē-di-nā-�u, un tad sirdsapziņa būs jāizkrata dro�ākā vietā.

� Man nekas vairs nav vajadzīgs. � Pijus vaigi sāka raustīties, drebēt, un viņ� salūza: � Ne tikai tos zeņķus, bet arī �o sprediķotāju pievāciet. Visu! Visu dzīvi! Tikai atstājiet man pinekli, velni tādi! � viņ� veci�ķi �ņukstēja, aizspiedis acis ar smagām, savītu�ām plaukstām, un berzēja pieri pret nelīdzeno pītā galda virsmu.

� Dzīvi, biedri Piju, nav grūti atdot citiem, kad pa�am tā nav vajadzīga, bet vēl vieglāk ar to �ķiesties, kad tā kļuvusi par necie�amu nastu. Palieciet sveiks!

Savērs, visu sapratis, ātri apgriezās un no pūstākās aizgāja atpakaļ mājās. Pie durvīm vēl apstājās un uzsauca Mikam:

� Pagaidiet mani! � Tikai pēc krietna brī�a viņ� atnāca ar sainīti, paskatījās uz sagumu�o veci un sacīja: � Tagad viņam vislabāk palikt vienatnē.

� Velns viņu neraus, � Miks vēl joprojām bija noskaities.

� Es jau sen gaidīju tādu atrisinājumu, pat lūkoju virzīt �o mūlāpu uz to, bet tagad kļuva tā kā �ēl . ..

� Jūs, biedri Rek�ti, pavisam bez vajadzības jūtinā-ties, � prokurors neielaidās nekādā sarunā. Savērs aizvainojās:

� Neuzskatiet mani par �ēlsirdīgo samarieti. Es �ēloju nevis to cietpauri, bet izmēģināju savus spēkus . .. Baidos, ka tas būs mans pēdējais labais darbs, kas palicis neizpildīts.

Pienāca jauneklis, apstājās Mikam aiz muguras, izslējās un pagriezdamies aizskāra protēzi. Dzēliena sāpes no rokas izstaroja pa visu augumu un atkal norima. Pagriezies pret īadu, Rim�a tik tikko atturējās nenoskūpstījis viņa pieri un pēdējā mirklī vēl nodomāja: ja pārstās sāpēt, es neaiztik�u Ķeturaķi, atdo�u Butrimam, lai dara, ko grib. Tads ta�u nekad vairs man neatgādinās kareivja golgatu.

NO T. KarosA DIENASGRĀMATAS

Jons īla visu uzņēma ar kristīgu pazemību un tādu neparastu, reizē ar mātes pienu viņā radu�os zemnieka pacietību, ka likās � uz savas meitas nelaimi viņ� skatās tāpat kā uz veldrē sagāztu labību.

� Par ko? � viņ� tūksto�iem rei�u jautāja sev un jautā arī tagad, tomēr atbildi nerod. Viņam �ēl, ka nevis viņ�, bet Tads gu| �ajā dīvainajā kastē, kurā lieliski rod mājvietu viss cilvēka di�enums un niecīgums. Ar kādu prieku viņ� tagad mainītos vietām un aizmirstu visu.

� Par ko? � viņ�, dzirdēdams prokurora vārdus, tik vien pateica un tajā pa�ā mirklī gribēja kampt sekumus vai cirvi, paķert pirmo pagadīju�os priek�metu un sadragāt visu ap sevi, iznīcināt, pārvērst lū�ņos vai lausku jūrā, kurā nepelnītās cie�anas varētu iznīkt vai pārvērsties mazā, tik tikko saskatāmā skaidiņā blakus milzīgiem sve�u cie�anu leduskalniem. � Es ta�u viņam sacīju, ne vienreiz vien sacīju, ka bez darba un uzraudzības pat akmens bojājas ... Bet viņ�? Es viņam ar pieri izlauzu tuneli! ... Lai paskatās, lai pats saprot un izvēlas, kas ir labs un kas slikts.

Sieva neizturēja sāpes un līdz ar meitu nokļuva slimnīcā. Un tad Jons pārstāja plosīties. Viņ� pieklusa, norima un

glu�i ka krusas apsistā druvā sāka pa druskai vākt un celt aug�ā visus brīnumainā kārtā saglabāju�os asnus.

Acīmredzot arī Tadam nebija vieglāk, īla atcerējās, kā bija apņēmies ķerties viņam pie rīkles un kā, izspraucies gar ļaudīm, nevarīgs apstājās pie viņa un apraudājās. �iTads ozols! ... Un neizturēja. Kā redzams, dzīvot kļuvis pārāk grūti. Tomēr no likteņa neizbēgsi. Ak dievs, cik netaisnīgi un vienpusīgi mēs arvien nolādam un apsūdzam stipros!... Bet kas notiktu, ja kaut minūti vara nokļūtu vājo rokās? Uz ko tad mēs balstītos, kur ietu meklēt taisnību un aizbildniecību?

Ta�u ne visi sportisti pirms fini�a spēj palielināt ātrumu, galvā pavīdēja kaut kāda nejēdzība, bet Jons tai pieķērās un sāka to iztirzāt no visām pusēm: cilvēks steigā arvien izdara kļūdas, bet, ko lai saka, ja viņ� veļas uz ieleju? Tomēr arī nokavēt nav nekas patīkams. Sēro venientibus ossa.¹⁷ Domas nesaistījās un trūka no sāpēm, kas grauza smadzenes glu�i kā veca magnetofona lente.

Re, guļ viņ� � gan tas pats, gan vairs ne tas. Viņa sejā izzudu�as bailes un bardzība. Virs viņa nekā vairs nav, un viņ� vairs nespēj pacelties nevienam pāri. Nevar vairs taisnoties, bet vēl var mocīt. Viņ� guļ kā neapstrīdams vainas pierādījums, it kā pārmetums visiem, kuri nav sapratu�i viņu dzīvu. Bet daudzi varēja mācīties no viņa.

īla atceras, kā viņi ilgu laiku dzīvoja kaimiņos un nepazina viens otru. Tikai pēc tam, kad aiz�alca fronte, reiz sastapās uz ielas un sastingu�i apstājās. �etri kara gadi padarīju�i bālus kaimiņa vaigus, apdzēsu�i acis un paslēpu�i tās zem sarauktām un kupli sazēlu�ām uzacīm. Viņa skatienā bija kāda neizsakāma smeldze vai bez vajadzības pārestību cietu�a cilvēka apātija, kas stipri apvaldījusi viņa neganto vēlē�anos arvien un visus vadīt, strīdēties un pārkārtot pasauli.

� Tads! � īla atcerējās, kā abi mācījās, kā strādāja un mītiņoja �etrdesmitajā gadā. � Kā dzīvo?

� Jons! � viņ� nedz priecājās, nedz pārāk brīnījās. � Un tu?

� Nekas, viss būtu labi, tikai, re, atgriezās mūsējie un iecēla mani Mintautos par pagasta vecāko. Zeme tuk�a stāv atmatā, tētuks dusmojas, bet es ņēmu un salauzu kāju.

� Kāja nav dvēsele, tās sāpes nav mū�īgas, � viņ� pateica un tūlīt piedāvāja: � Labāk iesim, brālīt, paārstēties.

� Kur tad?

� Nav tava darī�ana. Gan sāpes pierims, gan pasaule kļūs skaistāka, redzēsi, partizānu pārbaudītas zāles. � Un viņi iegriezās netīrā ielā, kas dro�i vien visu kara laiku nebija slaucīta. � Nav pasaulē taisnības, � Tads iesāka pirmais.

� Vai tik vien uzzināji �ajos �etros kara gados?

� Nē, vēl otrtik ieraudzīju. Un ne tikai es. Tas laikam ir vienīgais labums �ajā briesmīgajā karā. � Viņ� ilgi klusēja un tad pateica: � Biju mājās un tik tikko neap�āvu savējos.

� Tava laime, ka es vēl neesmu paguvis iekārtot �eit cietumu. � īla nenoticēja, skatīdamies uz viņa veselīgajām, augstajām ar ordeņiem un medaļām apkarinātajām krūtīm.

� Tev joki, bet es arī �obrīd domāju: varbūt atgriezties un nosvilināt �o ne�ķīsteņu ligzdu.

� Zini, ja pļāpātu kāds cits, es pamielotu ar kruķi.

Kaross ielēja sev kand�u, izdzēra un, apkaisījis ar sāli,

ņēmās ko�ļāt apvītu�u gurķi.

� Biju mājās un vairs neatradu mājas, � viņ� atkal sāka runāt. � Vedu dāvanas mātei, bet viņas vairs nav. Tikai da�i gadi, kop� mirusi, ta�u vecais tā arī nevarēja sameklēt viņas kapu. �Vai tas? . . . Nav tas. Tas? . . . Nē, nav tas,� viņ� pusstundu prātoja, kamēr izsprieda: �Viens no diviem.� Acis, tādas nelādzīgas, �audās apkārt, uz mani neskatās, it kā pats būtu palīdzējis viņai aiziet kapā. Parazīts! Bēgļa saimniecībā jau ielīdis, vieglo automa�īnu krūmos paslēpis, vācu lopus pret kand�u iemainījis, vairākas kuļma�īnas no platformām pievācis, vārdu sakot, abi ar brāli taisās saimniekot kā mui�nieki.

� Un labi dara, lai palīdz atjaunot sapostīto saimniecību. Nesaprotu, kāpēc par to jā�auj. Ja tu zinātu, kādas piegādes pagastam uzliktas, tad neko neteiktu.

Tads vē! iedzēra un neuzkodis jautāja:

� Vai atceries manu sievu?

� Kā lai neatceros! ... Kopā ganījām lopus, un vispār viņa tā nekas . ..

� Tad re: es viņu, kuci, tik tikko neno�miedzu.

īla nolēma neko nejautāt: ja gribēs � pastāstīs, ja negribēs � vēl labāk, mazāk mocīs sve�as bēdas. Tāpēc iz-tempa kand�u, labi uzkoda un, vērodams kaimiņa seju, kas no degvīna un niknuma bija kļuvusi zila, sacīja:

� Es arī negaidu no dzīves lielu �ēlastību. Jāstrādā un, saprotams, jāmācās. Tēva pieci hektāri � tikai izsalkuma

remdinā�anai. Domāju studēt tieslietas. Ta�u tu reiz atbraucis tāpat lielījies, ka visus kodeksus zinot no galvas.

� Nu un tad? Frontē iepazinos ar vēl vienu likumu krājumu: ar spēcīgo kodeksu. Un tagad varu tev sacīt: likumu zinā�ana cilvēku neglābj no nozieguma. Drīzāk otrādi. Taisnība jāmeklē tur, kur tās nav, jo citādi �ī meklē�ana zaudē jēgu. Tā mani mācīja kāds |oti godīgs cilvēks, bet tagad, $a ieraudzītu �o gudrinieku, pārplēstu viņu uz pusēm.

� No kurienes, Tad, tev Tads pesimisms un naids? Vajadzētu ta�u priecāties: kuru katru dienu kar� beigsies.

� No turienes, � viņ� nepadevās. � Pesimists, kā mēdza sacīt mana vada leitnants Miks Rim�a, ir dzīvi iemalkojis optimists. Puisīt, ja cilvēce pārdzīvos vēl tre�o pasaules karu, uz zemes nelie�i vien paliks. Nezinu, bet man �ķiet, ka arī dievam debesīs vajadzīgi tikai labie.

Tas bija kaut kas tik jauns un neparasts Tada raksturā, ka lla neizturēja un padevās:

� Neko nesaprotu. � Viņu kaitināja Tada pārāk gudrā valoda. � Pirms �etriem gadiem ar tamlīdzīgiem prātojumiem tu mani tā saraudināji, ka es tik tikko neizlietoju no komjaunatnes, un tagad pats runā velns zina ko.

� Labāk tu mani būtu saraudinājis. Varbūt, iemantojis prātu, �odien tu nelūrētu uz nagana stobru. � Viņ� izdzēra un, krietni apreibis, atkal jautāja: � Vai tie�ām tu pazīsti manu sievu?

� Es ta�u sacīju.

� Viņa, kuce tāda, ar manu tēvu sadzīvoja bērnu.

Ila salēcās, izdzēra, tad pasmējās:

� Man rādās, ka tu ne jau pirmo dienu tādā �vingulī temp kand�u.

� Tev taisnība. Arī man �ķiet, it kā es visu kara laiku būtu �ūpojis. Bez apstājas! � Viņ� zvēla ar dūri pa galdu. � Bet tas parazīts vēl arvien cen�as pielabināties: � To-leiķu skolotājs � svēts cilvēks. Kā viņ�, nometnē ciezdams badu, pravietoja, tā viss arī piepildījās. Tads spēks izkusa! Uzbruka, kampa, �āva, ta�u vairs nebija kam atgriezties. Arī mēs, Taduk, nesnaudām. �o to ietaupījām, gaidīdami tevi, �o to iepirkām, �is tas tāpat atlēca par visām mūsu cie�anām. Mēs ta�u esam karavīru ģimene . ..

� Kur Anele? � jautāju viņam.

� Pilsētiņā. � Un pats, tev vajadzēja redzēt, kā uz kvēlojo�ām oglēm lēkā, tā vien dīdās, tā vien grozās, it kā viņa blen�amos kāds kopā ar sirdsapziņu būtu pabāzis kūtī zem mēsliem.

� Es gaidīju dienu, gaidīju divas, tad izsekoju viņu: bija ieslēdzis pirtī, nelaimīgais smerdelis. Arī brālis kopā ar viņiem. Kara padome, kaut pērkons �os nospertu... Un zīdainis!

� No kā tas?! -� iemeties iek�ā, es kliedzu un tūlīt no�ēloju: mēs neviens neesam svēts.

Viņa klusē.

� No kā tas?! � es jautāju, pabāzis brālim zem deguna naganu.

Klusē, it kā viņam mēli kāds būtu izrāvis.

Nu, tad es arī saniknojos, partizānos būdams, tā nepratināju fa�istus. Sagrābu viņu aiz matpīnēm, pieliecu pie zemes, bet roka neceļas. Sirds jūt kaut ko nelāgu, pat acīs tum�s metas. Kad zem deguna norībināju grīdā, viņa ie�ļup-stējās:

� Piedod, Taduk... Es tev vairs neesmu sieva, tagad esmu pamāte . . . Atjēdzies, nogalināsi sava brāļa māti ...

Tikko nenoģību, to dzirdēdams. Kad at�ilbu, sāku dauzīt visus, ar ko pagadījās: ar mietu, ar nagana spalu, spārdīju ar kājām, situ ar rokām . . . Noguru, miesīgo tēvu kā suni spārdīju, brālim izme�ģīju rokas, bet tā slampa aizsargājas ar bērnu un aizdod vēl lielākas dusmas:

� Piedod, Taduk. Trīs gadus viņ� mani nelika mierā. Taduk, mīļo, vecis lipa klāt kā piķis, rādīja papīrus, ka tu esot pazudis pie Vilnas . . . Bet pērn, kad slaucu govi, ņēma, nelabais, un pieveica. Kur es dē�os, manu nelaimīgo karei-vīt?.. .

Tad nu sadevu viņiem! Cik ādā lien. Gadiem staigās sabozu�ies. Bet ko panācu? Neko. Dzer, īļuk! Tagad es atdotu abas rokas, lai viņu vispār nebūtu ne �eit, ne ellē.

Un Jons dzēra. Viņ� neko nevarēja palīdzēt Karosam, tāpēc dzēra un par abiem grieza zobus. Tādu nelaimi sapulcē neapspriedīsi, divri�os, kā Rim�u, nevedīsi un nenoliksi sardzi, lai aizstāvētu biedru: atliek tikai dzert vai kauties.

� Tu tagad redzi, par ko es karoju, par ko Petruku vācie�iem pa�ā rīklē iegrūdu . . .

� Jā�auj, Tad... Ar tanku kāpurķēdēm tādi jā�ķaida! � Jons drauga sejas priek�ā vicināja tuk�u naganu un kliedza: � Vēl viens kar� parazītiem vajadzīgs, tikai daudz briesmīgāks! . ..

� Klusē, muļķi, � Tads mierināja viņu. � Cik karu bijis un cik vēl būs � visos apkaus tikai labākos, bet parazītus velns kā nav rāvis, tā arī neraus.

� Jāuzmet viņiem bumba, Taduk, jāuzlai� holera!

� Es tev saku: stāvi klusu! � Tads, vilkdams viņu caur pilsētiņu, iejautājās: � Vai nezini kādu atraitni, kura gaida vīru vai dēlu?

� Tādu �eit ir, cik tik gribi, viņu dēļ nespēju aizvērt durvis. Vezdams viņām malku, salauzu kāju.

Ar lielām pūlēm viņi sameklēja kādu pusmū�a sievieti, kuras abus dēlus un vīru bija no�āvu�i vācie�i, aprunājās, pasūrojās, uz paģirām padzērās bie�u sulu, un Tads izgāza viņai no mugursomas uz galda lakatus, kurpes, pulksteni un pusi izpletņa.

� Ņem, māt, no manas vienības pui�iem.

� Es negribu par velti, � viņa atgaiņājās.

� Bet kas tev sacījis, ka par velti? � Tads tī�ām bija rupj�. � Aizej un kaut vai miru�o piemiņas dienā apkop manas mātes kapu. Pa�ā sētmalā, pie zibens saspertas papeles, kur viņa atdusas blakus pa�nāvniekiem. Tur ir divas kopiņas, abas tad arī apkop.

Un viņi �ķīrās. Tads atstāja īlu pie atraitnes lāpīt paģiras, bet pats ar pirmo vilcienu aiztraucās uz Viļņu. Kopā ar degvīnu, dāvanām un pa�audzētas tabakas dūmiem viņ� atstāja Jonam arī visai nomāktu garastāvokli.

Ila bija satraukts un Tada traģēdiju pārdzīvoja kā savējo, sacerēja visādus plānus un teorijas, glu�i kā jebkur� iesācējs jurists, mēģināja sameklēt starp visiem notikumiem kādu loģisku sakarību. Bet, jo ilgāk domāja, jo bie�āk un bie�āk secināja, ka cilvēku tumsību un trulumu ne vienmēr noteic tikai apstākļi, ka �īs īpa�ības, glu�i kā ļauna kaite, pāriet bērnos kopā ar vecāku asinīm. Tēs apzīmogo cilvēku kā baku rētas, un nav iespējams atbrīvoties no �ā apzīmogo-juma nedz ar modernu kaklasaiti, nedz naudu, nedz augstu posteni, nedz ar universitā�u diplomiem. Tās nav izsitamas pat ar nagana spalu. Lai izārstētos no �īs kaites, vajadzīgas vairāku paaud�u veselīgas un pret ļaunumu noturīgas asinis.

Ziņkārības dzīts, Jons pats pēc da�ām dienām apmeklēja Tada tēvu un visai ilgi grozījās pa kādreiz skaisti koptu, ta�u tagad stipri nolaistu saimniecību.

� Savējos meklē vai ceļu jautā? � Pie viņa pienāca nikns, visai dū�īgs vecis, ar �auru siksnu sajozis tuklu vēderu un galvu aptuntulējis ar audekla lupatām.

� Vai jūsu saimniecība?

� Bet kāda tev daļa? � Viņ� caururbjo�i palūkojās.

� Netujini, ja jautāju, tad acīmredzot vajag. � Viņi centās nepazīt viens otru.

� Kā fo lai saka? � Kaross mēģināja izlocīties. � Gan jā, gan nē. Viens radinieks no tejienes aizlaidās uz siltākām zemēm, tad mēs arī valdām. Nevar tak ļaut, ka tik skaistas ēkas ne par �o, ne par to iet postā.

� Kas tie mēs tādi ir?

� Nu, es, dēls un, re, �ī.

� Un kas viņa tev: vedekla vai sieva?

� Gan ir, gan nav: baznīcā neesam biju�i, bet mums ir papīrs un audzinām bērnu.

� Bet kāpēc neizpildāt piegādes?

� Mēs esam karavīru ģimene. � Viņ� pasniedza rūpīgi glabātu kara komisariāta rakstu. � Viens kritis partizānos, un otrs vēl joprojām karo.

īla runādams labi ielūkojās �ajā cilvēkā un juta, ka no viņa, tāpat kā no ieduspagraba, uzvēdī nepatīkams vēsums.

� Vai tu, tēvoc, frontiniekam neesi nokantējis �o skaistuli? � viņ� izlikās, ka neko nezina.

� Kā to lai saka? . . . Jūs pa�i viņām atņēmāt vīrus, bet es tikai pa�ēloju un devu meitietim patvērumu. Pati jau-ruba, tāda veselība un skaistums aizietu vējā. Grēks skatīties.

� Izrādās � jūs, tāpat kā svētais Jāzeps, esat skaistuma cienītājs: papriek� pievācāt saimniecību, pēc tam � kareivja sievu, bet erceņģelis Miķelis jums no pa�a dieva atnesa atļauju tādiem varoņdarbiem . . . Vai es pareizi saprotu?

� Atnāci audzināt, � vecais norija zobgalību, � vai darī�anās?

� Nē, gribu tikai pajautāt, kas jūs �itā izraibinājis. � Jons parādīja uz vecā galvu un apsaitēto roku.

� Zem viena jumta dzīvojot, visādi gadās, � Pijus neļāva izprovocēt sevi.

� Kā nu negadīsies, ja pelnījis, � uzbruka viņam tukla, pirms laika miesās izplūdusi sieviete. � Ar dēlu nevar sadalīt mantu. � Viņa pagorījās vīrie�u priek�ā un ieķiķinājās, it kā aicinādama gultā. Pēc tam ucinādama �ūpoja uz rokām puņķainu resnuli, tas bija visa viņas dzīve. Viņa uz to bija gatavojusies visu neilgo jaunavības laiku, par to sapņojusi, gaidījusi no Tada, Adoma vai Jona un daudz negremzās, sagaidījusi no Pijus. Viņai briesmīgi patika, ka vīrie�i, runādami par viņu, cits cita priek�ā di�ojas un kļūst greizsirdīgi, tāpēc pārspīlēti cītīgi raudināja bērnu un gra�ojās viņu priek�ā. No viņas nekaunīgā skatiena Jonam uzvēdīja patīkams karstums un norasoja zods.

�� Bīsties dieva, Anel. � Viņ� samulsa kā ģimnāzists �ās sievietes priek�ā un iedro�ināja veco.

� Jums, kuri pilsētā esat iesēju�i neauglīgu mīlestību, jābaidās gan no debesīm, gan elles, � Pijus uzbruka tikpat kā no slēpņa uzrīdīts aitu suns, � tikai ne viņai. Pats dievs tas kungs neatsacījās no sievietes un pagodināja viņu ar savu zīdaini. Pat tava valdī�ana viņām par to pie�ķir ordeņus. Tā, redz, tas ir, īļuk. Neīstā vietā tu pravieto.

Jons pats labi nesaprata pilsētu un sirdī piekrita vecā vārdiem. Kop� bērnības viņ� domāja, ka pilsēta ir kaut kāds cilvēka visskaistāko sapņu un atklājumu, kā arī viņa visrūgtāko kritienu un zaudējumu jūklis, kas ļoti gudri un atjautīgi slēpj �o neat�ķetināmo preti�ķību mezglu augstajās mūra sienās un līkumainajās ielās. Tāpēc tagad viņ� nespēja atrast vārdus, lai iebilstu Pijum, un tikai domāja: �Tad, Tad, tu pats nezini, kāds laimes bērns esi! �ī zvēresta pārkāp�ana tevi tikai izglāba no vēl smagākām va�ām. Ja ne �odien, tad rīt tu būtu vai nu ap�āvis viņus, vai padarījis sev galu. Ko tu iesāktu ar viņu? Varbūt laistu pasaulē bērnus, un arī tie nebūtu līdzīgi tev.�

� Kā tad turpmāk domājat dzīvot? � viņ� stostījās un nerada vārdus, nedz lai rātu �o cilvēku, nedz �ēlotu.

� Kā dzīvojām, tā arī dzīvosim. � Kaross pat nospļāvās, izdzirdis �ādu jautājumu. � Pēc Kristus kodeksa: centies, cilvēk, un es tev palīdzē�u, � viņ� aizbāza ciemiņam muti un pagriezies lēni gāja prom.

Lūkodamies vecajam pakaļ un ar pūlēm izvairīdamies no Aneles zobgalīgajiem skatieniem, Jons, galīgi samulsis, pats sāka ap�aubīt sevi: bet varbūt tā vajag?

Varbūt kāds vārds tāpat vien sarunā pagadījās? Cilvēcīgums ta�u tiek zaudēts gan pavēlot, gan pavēles izpildot. Tikai tas, kas darbojas ar citu rokām, neredz savu pavēļu sekas, neredz asaras un asinis, neo� pulveri un nedabū tulznas plaukstās. Tāda pati ir arī viņa sirdsapziņa. Tālab viņ� ne visai di�ojas ar uzvarām un ne pārāk mokās zaudējumu dēļ. Viņ� kļūst par ierēdni, cilvēku likteņu uzkrājēju, kas visu iztulko pēc sava prāta. Viņ� rīkojas ar cilvēkiem glu�i kā ar kaut kādām bildītēm un visu cilvēcīgās nelaimes rūgtumu izprot tikai tad, kad nelaimes pārsteidz pa�u.

Trīsdesmit gadu es izpildkomitejā cilāju papīriņus un domāju, ka strādāju cilvēku labā, ka kopā ar viņiem ceļu namus un fabrikas, iekārtoju parkus un uzkopju ielas, ka audzinu bērnus un sirmgalvjiem maksāju pensijas, bet izrādījās, ka vienīgi reģistrēju citu cilvēku darbus un nekad neaiz-

mirsfu pierakstīt sev labo, bet nepamanīt slikto. Es ta�u ne reizes pat neesmu sev pajautājis, kas vēlēsies dzīvot tajā manas iztēles radītajā paradīzē. Es pārāk bie�i cilvēku laimi mērīju ar jaunu dzīvokļu kvadrātmetriem, fabriku dūmeņiem, gultu skaitu slimnīcās un neiedomājos, ka tā ir tikai visvienkār�ākā nepiecie�amība � kā gaiss putniem un ūdens zivīm, �eit laime tikai sākas un beidzas, bet pastāvīgi tā mājo kaut kur citur: domās un centienos, neaptveramajos dvēseles kosmosos, citā � cilvēka gara vai iedomātajā pasaulē. Ak dievs, nelaime ta�u brieda, manuprāt, mūsu pilsētas visskaistākajās ģimenēs. Kā tām trūka? Vienīgi grūtību un cie�anu. Un, re, cie�anas pienāca. Es neesmu pret tām, tās vajadzīgas, pat nepiecie�amas, kā sērskābe, pārbaudot metālu vērtību. Tikai ienirstot tajā, noskaidrojas, kuriem no tiem lemts sarūsēt un iznīkt zemes netīrumos un kuriem no jauna iemirdzēties. Es neesmu pret tām, mans dievs, bet kāpēc arī cie�anas starp cilvēkiem nav sadalītas vienādi? Kāpēc viens no to pārpilnības negrib dzīvot, un kāpēc cits, nekad tās nesastapis savā ceļā, pirmajam māca dzīves patiesības?

Acīmredzot tā vajag, jo cilvēks ne tik bie�i sasniedz to, par ko viņ� sapņo un iekaļ sev galvā. Viņ� tikai iedomājas, ka ir savas laimes kalējs, bet patiesībā pats cerības iesvie� cepurē kā lozes, kuras dzīve vēlāk sadala, kā labāk iznāk. To es jutu sen, tikai baidījos atzīties, slēpos aiz vārdiem, no tribīnes melsu, sak, pie mums vē! gadās noziegumi, un, mums par lielu kaunu, �ie gadījumi vēl ir visai bie�i. Bet vai tad daudzums kaut ko groza atsevi�ķa cilvēka apziņā? Glu�i otrādi. Kad uzzini, ka tādu bēdubrāļu jau saradies vesels lērums, ir vieglāk ciest. Acīmredzot tāpēc mēs bijām laimīgāki nekā bērni, ta�u, kā lai jūtas Laimute, kad visapkārt ir tikai laimīgie, ko viņa lai saka un ko lai no�ēlo, ja visi ir labi?...

Vakar no Klaipēdas atsteidzās Prans un sāka ārdīties:

� Tēt, pēc tiesas neietupiniet tos bandītus cietumā, bet atdodiet man. Redzēsiet, viņi raudās, vilkdami tīklus, un staigās salīku�i no neizturamās nastas. Ar cauriem, sāls izēstiem pirkstiem viņi nespēs nolauzt sev maizi. Viņi strādās kā zvēri, un, ja darbs nepalīdzēs, es viņus pakār�u uz rājam.

� Tā nevajag, Pran, � centos viņu pārliecināt, � ar to neko nepanāksi. �ā vai tā � Remigijs ir tavs radinieks, brāļadēls.

� Draņķis viņ� ir. Izlutināts kundziņ�. Labāk saki � kas man jādara?

� Nekas. Es uzrakstīju iesniegumu, un, ja tev nav iebildumu, mēs nekavējoties brauksim pie tevis. Tu mums palīdzēsi?

� Ak dievs, vai par to jā�aubās? Kad vien vēlaties, kaut vai uz simt gadiem. Bet ko domā tas vecais kraķis, tas Mintautu pāvests Pijus? Kaut gan viņ� ir mans tēvs, es viņu iespējami ātrāk izraidītu no pilsētas.

� Muļķības. Tads dro�ības līdzeklis viņam varbūt arī būtu sods, tomēr pie kā vainīgi cilvēki, kuriem mēs uzvelsim to, ko pa�i neesam izdarīju�i trīsdesmit gados? Kad dabūju dzirdēt, ko viņi pastrādāju�i, domāju, ka visus uz vietas no-zūmē�u: pinkaini, netīri, apkarināju�ies ar visādiem medaljoniem un talismaniem, vecāku apgādāti, māmiņu aizstāvēti ... Un zini, kas man ienāca prātā, skatoties uz viņiem?... Viņu paaudzes galvenais trūkums ir tas, ka viņi negrib izaugt vai nespēj būt lieli.

� Nav taisnība. � Padēls salēcās. � Da�u puņķutapu dēļ es neatvēzētos pret visu paaudzi. Kas tad mācās, kas ceļ, kas dodas jūrā?

Man bija grūti runāt ar Pranu, pilnīgi norobe�ojoties no viņa sūrās bērnības, un vēl grūtāk bija pieņemt kā dieva sodību briesmīgo nelaimi, kas piemeklējusi mūsu mājas. Tā man vismaz jāpatērzē, jāpa�ēlojas, nemaz nerunājot par to, ka man kā ierēdnim katrā ziņā jātiek skaidrībā par cēloņiem, kuru dēļ pastrādāta tāda nelietība. Ta�u strīdā nav iespējams tik ātri orientēties, tāpēc sacīju:

� Bet no kurienes tādi rodas?

� No nekurienes. Mēs pa�i ra�ojam tos atkritumus.

� Ra�ojam, nevis importējam ... Un kur ir cēloņi?

� Ja jau nelaime mūs padarījusi vaļsirdīgus, tad atļauj kaut ko pārmest arī jūsu paaudzei. � Viņ� pēk�ņi pietvīka un, sa�ņaudzis dūres, piecēlās. � Jūs, tēt, neesat sagatavoju�i cilvēku pieņemt tos labumus, kādi viņam pēk�ņi uzvēlās. Edz, kā tas ir.

� Arī tu neatvēzējies pret visiem.

� Aha! Trāpīju? � viņ� pēk�ņi iesmējās un sāka au�oties, bet es izbrīnījies domāju: ak dievs, cik viņ� līdzīgs Tadam! . .. Tomēr netraucēju viņu: lai puisis drusku paārdās .. . Ta�u viņ� neuztraucās: � Tu saki � vecāku apgādātie. Un kas ir viņu vecāki? .. . Varbūt viņi arī sasniegu�i kādus materiālus labumus, bet vai visi? Un gars? Tas vēl mazāk. Negribu vispārināt, tomēr cik nav tādu, kuri ienīst

savu darbu, mū�īgi burk�ķ, mū�īgi kaut ko nav spēju�i nopirkt, izkombinēt sev un, saņēmu�i pensiju, atkal mokās bezdarbībā.

� Gadās arī tādi, es nenoliedzu.

� Un cik nav tādu, kuri, aiz garlaicības vai aprēķina apprecēju�ies, pēc tam visu mū�u nevar ar mierīgu sirdi paiet garām izlaidīgām mei�ām. Un cik nav tādu, kuri spēj septiņas dienas nosēdēt pie televizora vai spēlēt preferansu un retumis, kā pasniedzot vislielāko �ēlastības dāvanu, pastāstīt saviem bērniem, kādā veidā viņi tiem izcīnīju�i visādas tiesības un pienākumus.

� Nu, nu, triec tālāk, paskatī�os, kur tu aizbrauksi.

� Un, kad bērni sadomā izmantot tās tiesības un pienākumus, tad jūs, mīļo tētiņ, sakāt: jums vēl jānobriest. Cik gadu tev bija, kad sāki patstāvīgu dzīvi?

� Apmēram trīspadsmit.

� Redzi nu, cik netaisnīgs tu esi. Paaudzes nevēlē�anās nobriest ir tās pirmā brieduma pazīme. Tas ir protests.

� Bet pret ko jūs protestējat?

� Pret jums, � viņ� dega kaut kādā neizprotamā vēlmē iedzelt man, izprovocēt mani, un es nesavaldījos:

� Nu, nu . . . Vai nav par daudz?

� It nemaz. Katra cilvēka dabiska vēlē�anās ir kaut kādā veidā apliecināt sevi, � viņ� pateica un, negribēdams aizvainot, mazliet piekāpās: � Tikai saproti mani pareizi: jaunatnei jākrauj mugurā tik daudz, lai no smaguma tā saliktu, nevis jāvadā pa kafejnīcām, rādot kartē tēvu un brāļu nostaigātās takas. Vissmagākajā darbā un visatbildīgākajos pienākumos jaunatne jāpārbauda un pēc tam tēvi�ķīgi vai kaut kā citādi jāskatās, kas no mums ir nobriedis un kas vēl nav. Re, kāda ir mana programma. Bet ko tādam smurgulim kā Remigijs palīdzēs mūsu abu, lai arī saisto�ās, pasakas par visādām grūtībām, ja viņ� pats nepieredzēs, ko nozīmē nogurt līdz nāvei, uzupurēties par biedru vai ne�aubīgi viņam uzticēties?

Un piepe�i es sapratu, ka mūsu labo un pareizo attiecību uzturē�anas vārdā vismaz daļa �o ne glu�i pamatoto apsūdzību man jāuzņemas uz sevi. Pacietīgi un tēvi�ķīgi, daudz nekaitējot nedz sev, nedz it īpa�i viņa sirsnīgajai tieksmei būt kaut cik prātīgākam un labākam nekā es.

� Varbūt tev taisnība, � es negribēju būt tik kategorisks kā viņ�, � ta�u neuzlūko darbu kā kaut kādu katorgu, kas paredzēta mums par grēkiem. Cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgi, kā un kas viņam jādara. Nēsāt akmeņus no vienas kaudzes

uz ofru vai nojaukt to, ko cits vēl nav beidzis celt, nav darbs. īstajam darāmajam jābūt mērķtiecīgam un rezultatīvam. Cilvēkam strādājot jājūt fizisks un garīgs apmierinājums.

� Pagaidām tā ir tikai fantastika.

� Nepārtrauc mani. Esmu zemnieks un saimniekodams visu laiku sastapos ar kaut ko dzīvu, kas dīgst un aug, dzimst un kustas, tāpēc strādādams biju atbildīgs ne tikai savā priek�ā, bet arī pret dzīvo radību: ja nepabaro�u � blēs, ja neaplaistī�u � novītīs. Skatīdamies uz briesto�u graudu, kas nezin no kurienes un kā radies, arī uz kustīgu dzīvnieciņu, jutu atbildību par man neizprotamo spēku, kur� visu kārto. Pilsētā visa tā vairs nav. Lauku ļaudis saplūda fabrikās un apmulsa: ne viņi ir zemnieki, ne īsti strādnieki, domā vienu, bet strādā un dzīvo citādi. Nav vairs nekāda īpa�uma, nav arī atbildības � vienīgi vārdi un rubļi, rubļi, rubļi ... Tikai veikalā �is biju�ais sīkīpa�-nieks, paņēmis rokās nevī�īgi izgatavotu kurpi vai kādu citu nekur nederīgu mantu, sastopas ar sevi, ar sava darba rezultātiem un jūtas sa�utis, ka, sara�ojis tik daudz brāķa citiem, viņ� vairs nevar nopirkt sev neko labu. Tāpēc es ne sevi�ķi ticu darba visnotaļ dziedējo�ai ietekmei. Vajadzētu būt vēl kaut kam.

� Ko tad tu ieteic?

� Nezinu, tomēr nekas tā nepazemo cilvēku kā bezmērķīga slamstī�anās darbā, nekas viņu tā nepazudina morāli kā atbildības zaudē�ana un noziedzīga izejvielu bojā�ana, ra�ojot brāķi. Ja tas būtu manā varā, es katru dienu no fabrikas sūtītu cilvēkus, lai pastāv pie saviem ra�ojumiem, katrā ziņā izsauktu skolotājus, kad tiek tiesāti skolēni vai arī viņu audzēkņi aizstāv disertācijas, bet nedzenātu viņus pa ielām ar sarkanām lentēm. Tas ir milicijas darbs.

� Nē, tēt, tu domā pārāk zemnieciski. Ne jau katrs kolhoznieks tirgū sarkst, iejaucis krējumā miltus. Jūs pārāk ilgi bijāt bezdarbnieki, nabagi, tāpēc pārāk cildināt darbu kā goda un varonības lietu. Toties es uz to skatos vienkār�āk: tas ir grūts un atbildīgs pienākums, pat nepiecie�amība, kas nodro�ina mūsu eksistenci. Darbs ir ne tikai prieka, bet arī visādu nelaimju avots. Būsim vaļsirdīgi. Darbs ta�u saīsināja arī Tada dzīvi. Re, uzcels gigantu un tūlīt sāks to rekonstruēt. Vai tā nav ņirgā�anās? Pat pie mums jau klīst valodas, ka Karosam taisnība.

� Protams, es viņam palīdzēju, cik spēju, tomēr beigsim un nemetīsim nost no svaru kausiem pagātni, jo tā vēl

ilgi mūs vajās. Jā, mēs uzvarējām karā, mums ir daudz varoņu un spo�u piemēru, bet vai kāds ir parēķinājis, cik cilvēku �is kar� sabojāja un cik vēl nepiedzimu�u bērnu sakropļoja? . .. Nezin vai tu atceries manu stāstījumu par to, kā Tads bāls atnāca pie manis un palūdza:

� Jonuk, tu �odien ņemsi priek�ā Minai�us. Tur mans vecais, brālis un, pats zini, ne māte, ne sieva.

� Zinu, bet ko tu gribi no manis? � es pajautāju.

� Neko, tāpat vien atnācu, lai nesāktu dauzīt pret sienu galvu vai kaut ko nenodarītu tam Ķeturaķim, kur� tēlo bruņinieku.

� Atjēdzies, ko tu runā! � Mēģināju nomierināt viņu.

� Klusē, esmu pieradis runāt tikai to, kas vajadzīgs: pārcietī�u visu, tomēr saki � vai līdzēs? Es savu veco laikam pazīstu daudz labāk nekā citi. Nē, uz me�u viņ� nekad neaizies, tikai izdevīgā brīdī katrā ziņā uz turieni kādu aizsūtīs, lai aizstāvētu savas tiesības. Esi piesardzīgs. Tomēr visvairāk es baidos par Stāsi, par jaunāko brāli.

� Vai tu nevari viņam kaut kā palīdzēt?

� Varu, mēģināju, ta�u viņ�, smerdelis, sadomājis atdarināt tēvu. Neņem ļaunā, es katram gadījumam atradī�os tuvumā. Sirds kaut ko nojau�. Pastiep garumā, un es, pabeidzis savu darbu, nekavējoties aizbrauk�u ...

� Nevajag, tēt, � Prans lūdza, � visu tālāko es zinu.

Viegli pasacīt: nevajag. Toties Jons nekad neaizmirsīs, kā

viņi toreiz ar grupu tautas sardzes vīru aizbrauca, ielenca Pijus pārvaldīto saimniecību un pieklauvēja.

� Milicija!

� Nāciet, nāciet, durvis nav aizslēgtas, � Kaross atsaucās un sagaidīja ienācējus gaitenī. � Taisnību sakot, es jūs gaidīju. Zvēru pie savas dzīvības, gaidīju un neticēju, domāju: paies garām, sasodītā, ja valdī�anā sē� Tads aizbildnis � miesīgais dēls. Tomēr, izrādās, kļūdījos: te tev nu bija se�u karavīru ģimene, arī pagasta partorga dzimtā puse ... Nāciet dro�i, neapēdīsim. Kur tad Tads? Pavēlēja un pats neiedro�inājās? Pilnīgi lieki. Mēs te tādu kā svēto vakarēdienu, kā ziemassvētku priek�vakara mielastu esam sagatavoju�i.

īla iegāja, paskatījās apkārt un saprata, ka viņ� negaidīti pārtraucis kādu �īs �svētās ģimenes� strīdu. Uz galda novietotā pudele vēl nebija iesākta, uzko�amie gandrīz nav aiztikti, bet Karosi, pietvīku�i, sapinkāju�ies, dūres sa�ņaugu�i, stāvēja un smagi elpoja, it kā visu vakaru būtu plūku�i cits citu aiz matiem.

■� Ja zini, ja gaidīji, tad nekavējies: paņem visnepiecie�amāko, un dosimies ceļā.

� Bet no kā pats Tads baidās?

� Tu viņam arī pajautā. � īla vēlreiz apskatīja visu istabu un neticēja savām acīm: uz grīdas mētājās saiņi, sienas bija tuk�as, tikai gultas vēl stāvēja sajauktas un izgulētas. Jons pastūma prom cienastu, ar piedurkni noslaucīja galda stūri un nolika papīrus. � Saki, Piju, ko atstāsi mājās?

� Gandrīz neko. Namu, kūtis, liekās mēbeles ...

� Kā nu neko? � īla brīnījās. � Ir ta�u lopi, inventārs, dzirdēju, ka rūcināji automa�īnu.

� Dievs deva, dievs arī ņēma, � Pijus ļoti laipni pasmaidīja un nespēja atturēties nepazobojies: � No otras puses ņemot, kālab manis dēļ jāmokās tādiem godīgiem cilvēkiem? Vairāk nekā simt kilogramu tik un tā neļausiet ņemt līdzi?

� Nē.

� Tālab es arī papūlējos, lai būtu vieglāk. Jums nebūs jāķēpājas ar rakstī�anu. Lāde, da�i klaipi maizes, vairāki gabali speķa, putraimi, pa mai�elim miltu un konservēts piens zīdītājai, bet pēcāk � kā dievs dos. �ai dienai vēl taupīju vienu vistu, ta�u tā, nolāpītā, dzīvo me�ā un neatzīst jūsu likumus: �orīt kā gāja, tā arī pa�ibēja, pat spalvas neatstājusi. Pēc Kristus kodeksa: kamp ciet arī tu, lapsiņ, kamēr plūdi nav aiznesu�i.

Jons izlikās nesaprotam un nemanām �īs zobgalības. Piecēlās, apstaigāja kūtis, klēti un �ķūni. Visur bija kā izslaucīts.

� Cik daudz naudas vedīsi?

� Cik atļaujat. Ja neticat, varu atārdīt visas vīles.

Pie�mauca, īla domāja, un viņu pārņēma dusmas. Mazliet

nomierinājies, sarakstīja vecās mēbeles, novērtēja ēkas un deva Pijum parakstīties.

� Stasuk, arī tu pieliec savu ķepu, � viņ� paaicināja dēlu, tad piepildīja sev glāzīti un pacēla. Tā atsitās pret zobiem, iedrebējās un tūlīt aizlidojusi sa�ķīda pret skaisti glazētiem krāsns podiņiem. � Lauskas nes laimi,

Stasis parakstījās un sāka meklēt drēbes.

� Nekur es nebrauk�u no �ejienes! � Anele pēk�ņi neizturēja. � Lai viņ� iet ratā ar visu savu mantu. Es viņam neesmu sieva. Esmu te sve�iniece, kalpones vietā!

� Dokumentus! � īla, labi zinādams visu patiesību, paņēma viņas pasi, pa�ķirstīja un skaļi lasīja: �� Katijūte-

Karosiene, Salamona meita. � Viņ� ļoti gribēja noslēpt �o faktu no pui�iem, kuri drūzmējās apkārt, tomēr juta, ka neizdosies. � Viss atbilst. � Paslēpa dokumentu kabatā un vēl piebilda: � Ģērbies.

� Nemelo! Pēc pases es esmu nevis viņa, bet Tada sieva. Viņ� ir pagasta partorgs un tagad te nedzīvo.

� Un bērns no kā? � Jons pēk�ņi juta, ka ar savu centību vēl vairāk gremdē biedru.

� Viņa bērns, viņa manta, � Anele meloja. � Bet �is krāpnieks, re, izsaimniekoja, iztirgoja un nesaka, kur lika naudu! Es nekur nebrauk�u, labāk �aujiet uz vietas, � un, paņēmusi rokās bērnu, vēl piemetināja: � Kopā ar viņu.

� Viņa saka taisnību: ja vedat, tad vediet veco vienu. Viņ� �o saimniecību sameklēja, �eit rīkojās, tecināja kand�u, pārdeva un mūs tikai muļķoja, � arī Stasis nedro�i iebilda.

� Es tāpat no �ejienes nekur prom nebrauk�u.

� Melo! Tu arī zini, kur atrodas nauda. � Anele ar vienu roku saķēra viņu un vilka pie Jona. � Jau pirms da�ām stundām būtu aizmuku�i uz pilsētu, ja �oferis nepiekrāptu, ja es laikā nebūtu pagadījusies.

� Neko nezinu, � Jons beidzot zaudēja pacietību.

� Brauksiet visi. Pui�i, krāmējiet mantas, veltīgi deg benzīns.

Tautas sardzes vīri paņēma lādi, maisus, sasēja gultas drēbes ... Stasis atstūma viņus, uzvēla sev mugurā maisu un izgāja pirmais. Pagalmā viņ� pagriezdamies trieca ar miltu maisu sargam sānos, apgāza viņu un, izrāvis �auteni, metās uz me�a pusi.

� Stāt, �au�u! � Cits karavīrs pielādēja automātu.

� Nevajag, � Jons nomierināja viņu. � Nekur neaizmuks.

Pagāja varbūt piecpadsmit minūtes, un Tads atveda brāli.

� Uz me�u sadomāji, smirdekli? Pret savējiem? � Viņ� brālīgi iekaustīja Stāsi. � Uz fabriku negribēji, mācīties arī ne . .. Bagātība vajadzīga? Tad �e tev, parazīt! Ņem, tu dieva tā kunga knisli! Pazudināt sevi sadomāji? Es tev nesagādā�u tādu prieku: strādāsi, draņķi, dzimtenes labā tā, ka mugura kūpēs. Pietiks ar māti vien, kuru jūs nelaikā iedzināt kapā. Dod, muļķi, rokas. � Un, noņēmis bik�u jostu, sasēja tās, tad uzsvieda brāli plecā un iegāza kravas kastē. � Patīksminies, � Tads teica, piegājis pie tēva.

� Patīksminies, ko esi iztaisījis no viņa!

� Bet ko no tevis? Būtu nobu�ojis tēvam roku. Nometies ceļos un lūdzis piedo�anu. � Un atvēzējas.

Tads saķēra viņa roku un ilgi nevarēja nospiest uz leju. Viņi stāvēja, gandrīz sakļāvu�i pieres, it kā ļaunam zvērestam pacēlu�i labās rokas, un viens otru rītin rija ar naida pilnām acīm. Beidzot vecais piekāpās:

� Nu, Tad, atceries! ... Vienīgi, ja tu pirmais apbedīsi mani ...

Bet dienas gaismā viss izskatījās citādāk. Vagona kaktā ar aiztūku�ām acīm sēdēja Stasis un kaut ko nikni drāza. Vecais bez kādas vajadzības grieza maizi, bet Anele �ūpoja klēpī divus vai trīs gadus vecu bērnu. Bezmiega nakts un pārdzīvotā nelaime darīja savu: visi bija snaudulīgi un saguru�i, vienaldzīgi, savas pārestības un dusmas ļoti dziļi apslēpu�i vai noglabāju�i līdz piemērotākam brīdim. Tikai Tads stāvēja pie atvērtajām vagona durvīm, ar drud�aini mirdzo�ām acīm skatījās apkārt un nepacietīgi gaidīja, kad piekabinās lokomotīvi. Viņ� bija baltāks nekā avīzes strēmele, ko turēja rokās un kurā no platas karavīra kabatas uzmanīgi bēra saberztu, ar visādām drumslām un netīrumiem sajauktu tabaku. Piegājis tuvāk, arī Tla noplēsa sev strēmeli un izlasīja melnu virsrakstu, kas dūrās acīs: �Neaizsedziet sauli�.

� Kāpēc nelasi skaļi visiem priek�ā? � viņ� mēģināja pajokot.

Tads palūkojās uz viņu tā, it kā redzētu pirmo reizi, un nomurmināja:

� Kas nekait Alsim rakstīt: visi viņa radinieki paliku�i Cobi�ķu bērnu namā. � Viņa balss skanēja saraustīti, brī�iem dobji, brī�iem smalki, it kā būtu pār�ķēlusies un aizķērusies tabakas rūgtuma pārpilnajā kaklā. � Da�am pietiek savējos tikai ar vārdu pastumt nost no ceļa, bet da�am nav gana, pat ja ar rokām izrauj no sirds. �ābīga bū�ana, Jon!

� Atstāj vismaz Stāsi, � vecais, saklausījis no�ēlu Tada balsī, lūdza.

� Viņam pa�am daudz agrāk vajadzēja par to padomāt. Ieķēries stērbelē, skraidīju pakaļ, lūdzos kā meitieti, tomēr izrādās � tu viņam pārāk daudz sava kodeksa gudrību sa-borēji.

� Ej tu, sarkanais cienīgtētiņ, d... � Stasis no sava kakta kūtri atsaucās. � Grēku atlaidei tev pietiks ar Petru vien. Sastāstīji tam ēzelim visādas nejēdzības, no mājām aizvedi uz me�u un tūdaļ iegrūdi vācie�iem ķetnās, baidījies, lai pa�am uz turieni nebūtu jāiet. Sameklēji lielāku muļķi...

� Nepiemini viņu! � Jons redzēja, kā Tada krūtīs cīkstējās iedzimta, kop� bērnības lolota mīlestība pret savē-

jiem un tik tikko apvaldāms naids pret viņu trulo ietiepību. Un, ja nebūtu Tada dzelzs gribas, �ķiras nojautas un vēl labi neizprastu pienākuma jūtu, kas zina, kur tas cilvēks aizietu un kādā veidā izbeigtu �o tik sāpīgo savas ģimenes konfliktu.

� Ja tētuks kādam ieborējis svētulību, tad tev, Taduk, visvairāk,� Stasis nerimās. � Tai vairs nepietiek vietas tevī. Ja jūs abi spētu � visus nokrāsotu vai nu sarkanus, vai baltus kā Mintautu nabagmājas priek�niece Terese, kura ar svētīto ūdeni gan baida velnus, gan mazgā pakaļgalu, gan tajā pa�ā ūdenī vīrie�iem ķiļķenus vāra.

� Kas kait bērnam? � Tads grieza zobus, bet izlikās, ka neko nedzird.

� Kāsē, � Anele atbildēja. � Sakarsis.

� Kā lai viņ� nesakārst! �ausmīgi skatīties, kāds viņ� tev ir: netīrs, sasvīdis, briesmīgi saģērbts.

� Ņem un rūpējies labāk, � tēvs iejaucās. � Paskat, kāds �ēlsirdīgais samarietis atradies! Vecākus sūta pie baltajiem lā�iem, bet bērnu �ēlo. Ja nosprāgsim, tad reizē, un tavu �ēlastību, Tad, neaizmirsīsim.

� Sacīsi paldies. Tāpat kā Toleiķu skolotājam bu�osi rokas, ka neļāvu ne par �o, ne par to aiziet bojā.

� Vilks pa�ēloja ķēvi, pat aizjūgu neatstāja.

� Un pa kuru laiku tu, tēvs, tā sagandējies? Kādēļ? Sve�as mantas dēļ. Trofeju opela dēļ, da�u vācu govju un nozagto kuļma�īnu dēļ . .. Vai tev nepietiek ar brāļu mācību? Vai tev nav �ēl mātes, ko sabradāji un nomocīji mūsu acu priek�ā? Tu nudien neesi muļķis. Da�as ziemas kalpoji ministrantos, pusi svēto rakstu iemācījies no galvas, tomēr, kā biji ierāvējs, tā arī paliki. Tavi ieraktie �ervonci tomēr sapūs. Vai tu domā, ka es nezinu, kur jūs ar brāļiem slēpāt mācītājam nolaupīto mantu. Paskatāties, papriecājaties, ka jums tā ir, un atkal ierokat, baidīdamies iekulties ķezā. Un arī tagad neesi noguldījis bankā ...

Vecais, kā turēja rokā nazi, tā arī meta uz Tādu. Pienāca Ķeturaķis.

� Kas te notiek?! Atkal dumpis? � Viņ� pārlaida visiem nemierīgu skatienu. � Ja nepatīk silta vieta vagonā, es pagādā�u citu.

Milicijas pilnvarotā baltie, spo�ie uzple�i cik necik atvē-sirlāja un nomierināja ķīviņa dalībniekus. Tads paņēma viņu zem rokas, aizveda nostāk un, tik tikko valdīdams dusmas, sacīja:

� Kas tev, Vinc, vajadzīgs? Varbūt gribi, lai arī es sēstos kopā ar viņiem vai nosēdinātu tevi?

� Nesaprotu . . .

� Tev nemaz nav jāsaprot. Ej prom un nerausti lauvu aiz astes, jo arī es varu atcerēties, kā tavs tētuks vācu laikā turēja gūstekņus un izdzina viņus ne mazāk kā manējais; kā viņ� tagad, izracis bedri zem klēts, slēpj no valdības labību un pa kluso uzar me�saimniecības zemi ...

� To es nezināju. � Vincs kļuva bāls.

� Nu tad zini! �e tev sagādes orderis, brauc un jau �odien visu nokārto. Par simt piecdesmit procentiem! � Un, pasaucis Jonu, piebilda: � Bet tu pārbaudi un paziņo, kam vajag, cik daudz dārgā laika jūs izpildkomitejā zaudējat, auklēdamies ar to dū�īgo vidējo zemnieku.

� Visādi gadās, � īla zemnieciski atbildēja un tikai pēdējā mirklī attapās kaut cik atvieglot Tada cie�anas: � Arī jūsu tēvam smags raksturs.

Ķeturaķis apklusa, pagriezās un aizgāja.

Piekabināja lokomotīvi. Sargkareivji staigāja, taisīdami ciet vagonus. Tads pēk�ņi piegāja pie savējiem un apņēmīgi sacīja:

� Atstājiet bērnu.

� Ej tu ...

� Es saku � atstājiet! Neaizvedīsiet ta�u.

� Un nevajag.

� Ar tevi es nerunāju. Apdomā, Anele, ko tu dari.

� Kā ir, tēvs? � Sieviete skatījās uz abiem vīrie�iem un nezināja, kuram klausīt.

� Ja īluks lūgtu, es neiebilstu ne vārda, � Pijus piekāpās. � Toties �im � baidos: izaudzinās pagānu, nevis cilvēku.

Tads norija arī �o aizvainojumu. Viņ� iebāza pirkstu aiz vagona durvīm un, sakodis zobus, pamazām sāka to griezt. Noknik�ķēja izme�ģīta locītava ...

� Es esmu ar mieru, � Jons teica.

Anele atdeva viņam pamatīgi satuntuļotu bērnu, pielika drēbju sainīti un nezin kāpēc sacīja:

� Tas viss ir viņa. Nokristīts par Pranuku. Tikai neaizmirsti trīspadsmito aprīli. � Viņa pat nenotrausa asaru un visu darīja steigā, it kā vēlēdamās vienreiz tikt vaļā gan no bērna, gan ve�a un tās nelāgās pagātnes, kas bija pastūmusi viņu uz aplamo gultu un aplamo vagonu.

Tads pats aizvēra durvis, ar stiepli apvija bultu un palūdza sargkareivi:

� Tu ne pārāk .. . Palīdzi, ar ko varēsi. Es tāpat neesmu cūka. � Viņ� izvilka �ūksni naudas un, lai gan tas stīvējās pretī, iegrūda kabatā, tad ilgi stāvēja, kamēr izzuda skatienam pēdējais vagons. � Dievs liecinieks, ka es tik un tā neļau�u viņiem pataisīt sevi par mocekli. Neļau�u! Tu redzēsi, ka izaudzinā�u bērnu. Būs zinātnieks, lidotājs. Gādā�u, lai viņ� nenostātos starp mums kā Stasis. Atceries, Jon, manus vārdus: ne-|au-�u!

� Kur tu viņu liksi? Precējies neesi, viens kā pirksts. Atstāj man bērnu. Mums ar Tekli bērnu nav. � Abi, sakļāvu�i plecus, gāja, un Tads �ņaukāja degunu, gribēdams norīt uzkrāju�ās asaras. � Tikai nedzer, � Jons atgādināja. � Esi cilvēks, netemp kand�u kā ūdeni.

� Labi. Tagad parādījies valsts degvīns, sāk�u tempt to. � Tads pasmaidīja un kaut ko vēl atstāja nepateiktu.

� Pats tāpat esi vainīgs. Varēji ta�u visu nokārtot, �ķirties . . . Paņēmu viņas pasi un iepletu muti: kā �etrdesmit pirmajā gadā jums iespēra zīmogu, tā arī stāv: Katiļūte-Karosiene un Tads Kaross. Pat vācu laikā dokumentus nebija mainījusi. Iespējams, ka tagad tevi izsviedīs no darba.

� Neizsviedīs. Kur viņi ņems cilvēkus. � Tads atmeta ar roku. � Mana biogrāfija ir kā kristāls zelta rāmītī... Pats Ķeturaķis pat izteicās, sak, ja man būtu tāda . ., � un, nepabeidzis domu, piemetināja: � Redzēsi, mēs abi vēl pakalposim �im puisim.

Un tie�ām neizsvieda. Cilvēks gan mācībās, gan darbā sasniedza it visu. Un, re, jau atkāpies pagātnē. Mēs cildinām viņu, bet aizmirstam cie�anas un nepelnītās pārestības, ko viņ� pieredzēja no savējiem un sve�iem. Arī �odien viņ� nevienu nebūtu traucējis, ja būtu tikai aris, labojis apavus vai cēlis namus. Bet viņ� stāvēja citiem priek�galā, visi viņu redzēja un vēroja, viņ� mēģināja pārveidot cilvēkus, labot viņu sliktos ieradumus, tālab arī traucēja visus, tālab viņu neieredzēja un apskauda, apjūsmoja viņu un cienīja, tomēr neviens, kas tuvāk pazina, nevēlējās mainīties ar viņu vietām.

Arī es, ēzelis, skrēju, lai ķertos viņam pie rīkles. Par ko? Vai par to, ka viņ� visu atdeva citiem un sev neatstāja neko? Ka viņa dēls pastrādāja noziegumu? Ta�u ne jau viņ� viens. Es skrēju pie Karosa kā gaismas ap�ilbināts taurenis tikai tāpēc, ka viņ� bija redzams visspilgtāk, ka mūsu vidū visvairāk mirdzēja un tādus aklos kā es vilka pie sevis.

Kāpēc es neskrēju pie viņa, kad uzzināju, kā viņ� ar divri�iem aizveda no kara lauka Rim�u, kā me�ā izglāba uz

nāvi notiesāto Grudski, kāpēc neskrēju, kad mani pēc viņa priek�likuma iecēla par rajona izpildkomitejas priek�sēdētāju? Kāpēc netraucos, kad viņ� pie strauta vienatnē tempa degvīnu un apskurbis runāja ar bojā gāju�o brāli? Lai Al-sis raksta: mazs nopelns, ja esi labs cilvēks. No slikta kļūt par tādu � re, kur būtība, tā ir māksla, ideja, tas ir viss, kā vārdā vērts dzīvot gan labajiem, gan sliktajiem. Viņam ir tiesības tā rakstīt. Viņ� ir mākslinieks. Viņa pienākums � sacelt vislielāko troksni, ja kaut viens cilvēks aizmaldās pa nepareizu ceļu, negaidot, kamēr �ī parādība pieņems vispārēju raksturu vai, kā Grudskis mēdz sacīt, kļūs tipiska. Lai viņ� kā jutīga antena uztver no nākotnes raidītus ļaunā un labā signālus, lai saceļas pret nupat parādīju�os ļaunumu un dod svētību pirmajiem labā asniem, tikai lai nepaiet garām. Visiem spēkiem jāpalīdz viņam, jo mūsu trūkumi savā starpā daudz radniecīgāki un tāpēc lielāki nekā mūsu tikumi.

Tikai viens man nav skaidrs, kā es, dzīves praktiķis, varēju padoties mirkļa vājībai? Tads ta�u bija tie�i tā laipa, kas saista mūsu pagātni ar nākotni. Un mēs viņu mīdījām tikai kā laipu, aizmirsu�i viņā cilvēku.Tads, kā viņ� pats mēdza sacīt, ar savu pieri izlauza mums tuneli, tikai mēs ne vienmēr pratām izmantot to ceļu.

Tads pats būs arī viņa brālis Pranuks. Puisis jau apceļojis pusi pasaules. Darba varonis. Un kas no viņa iznāktu, ja nebūtu iejaucies Tads?

Kluss, nosalis, nomākts un iebiedēts kā dzīvnieciņ�. Gadījās, ka sē� istabas vidū un baidās pieskarties rotaļlietām. Bet pēcāk puisis izslējās, saņēmās, pabeidza skolas. Tagad ir kuģa kapteinis. Atceros, Prans mācījās sestajā klasē, kad atgriezās vecais Pijus. Panīcis un novecojis viņ� atnāca taisni no stacijas... Pie durvīm nolika visu savu mantību un pajautāja:

� Vai vēl atceraties?

� Kā nu neatcerē�os! ... Apsēdies, biedri Karos! ... Atģērbies. Varbūt kā pie svētdienas iebaudīsim pa glāzītei?

� Neatsacī�os. Un kā Pranuks?

Tad Jons ilgi vēroja vēl stipro, bet jau itin strauji pretim mū�a novakarei ejo�o veci un nevarēja saprast, kas jauns radies viņa valodā, viņa skatienā un uzvedībā. _m

� Pranuks ir dzīvs. Mācās. Tikai man liekas savādi, ka jūs ne reizes nerakstījāt, neatsaucāties ...

� Kas rakstīja, tam arī es nepaliku parādā, bet, no otras puses, ko viņ� tur būtu ieraudzījis?

� To pa�u, ko visi. � Kaut kādu sāpju uzplūdi tad sajauca Jona domas. Vari raudāt un smieties: viņ� runā ar sava dēla tēvu! Runā un pēk�ņi pieķer sevi svētsedzībā. Kaut ko tērgā un neko vairāk nevēlas kā vienīgi apmainīties vietām ar to saguru�o un vamzī ģērbu�os cilvēku. Tikai Pranuka dēļ, tikai dēla dēļ, tagad � viņu abu bērna dēļ. Aizsteidzās nedaudz vairāk par desmit gadiem, un pienāca laiks atcerēties vecu, arhīvos iegūlu�os rēķinu: �eit ir tavs, un �eit ir mans. �eit viss viņa, bet mana nav nekā, Jons domāja, paliks tikai ieradums un mīlestība, kas mani piesaistījusi pie neliela auguma gai�matainā pui�eļa.

�Tēti, Tla¹⁸ izlīda no maisa,� viņa ausīs nemanot ieskanējās aud�udēla frāze, kas viņu mājās kop� bērnudārza laikiem kļuvusi par īpatnēju, tomēr ārkārtīgi mīļu sasveicinā�anās tradīciju.

�Divas īlas un viena Adata,� viņ� gribēja atbildēt, ta�u ieraudzīja, ka sieva slauka asaras, un atturējās. Pamāja viņai ar roku, lai iet ārā, un ielēja konjaku.

� Ne jau par to es. � Pijus drebo�ām rokām turēja dzērienu un baidījās pacelt to pie lūpām. � Anele atstāja mani, tiklīdz aizbraucām. Stasis nodibināja savu ģimeni. Rakstīja Tadam, atvainojās, un tas izgādāja viņam atļauju atgriezties. Te kaut kur pie Klaipēdas audzē zvēriņus. Ieguva specialitāti. Pēdējos gadus es viens tur mocījos ...

� Kā tagad dzīvosi? � īlam netī�ām paspruka, tāpat kā tad, kad pirmo reizi Minai�os apmeklēja Karosus.

� Nebaidies, vairs nesacī�u: pēc Kristus kodeksa. � Vecais arī nesūdzējās par atmiņu un, nespēdams izmocīt smaidu, savilka tikai lūpu kaktiņus. � Man tagad ir savs likums. Kino redzēju, kā nobeidzas veci ziloņi. Juzdami, ka gals vairs nav tālu, tie sameklē nomaļu vietiņu, apguļas un tā sagaida pēdējās dienas, jaunajiem vairs nemaisīdamies pa kājām. Baidos pievilties ceturto reizi. Un spēka man nav nedz dusmām, nedz iecietībai. Atvedu sev līdzi pensiju, saglabāju�ies vēl �ādi tādi ietaupījumi ... Cik man trūka stā�a, tur sarāvu kā jauneklis, bet bērnu, ja tev nav grūti, vēl paturi: kamēr caur tiesu atgū�u namu, kamēr to sakop�u. Nebūtu par ļaunu pastrādāt par sargu kādā iestādē, tomēr, kā redzams, vairs nespē�u. Man jau septītais desmits pusē.

Jonam �ķita, ka �ie vārdi plūst no pagātnes, ka to nav bijis, ka �eit tikai veca skaņuplate, glu�i kā Doļska¹⁹ ieraksts, kas Laimutei tā patīk, ko viņ� pats klausās, un vēl atceras, kā viņi abi ar Tekli draudzes zālē pirmo reizi dejoja foks-trotu un kā mācītājs par to strostēja viņus:

� Ķeceri jūs, ķeceri! ...

� Es negribu būt ķeceris, � Pijus kaut ko runāja, un Jons, nespēdams novaldīties, izmeta:

� Redzu, ka jums tās kūrvietas palīdzēju�as.

Pijus iztuk�oja glāzīti, viņa a�eles kļuva �aurākas, plaksti pietūka, un slīpas grumbas acu kaktiņos sāka nervozi raustīties.

� Man Dobracis vien vairs palīdzēs, priek�sēdētāja kungs. Jūs neprotat piedot grēkus, to es zinu. Tālab arī jums tie nekad netiek piedoti. Bet ko nu, Iļuk, neķīvēsimies. Sibīrijā sameklēju brāli. Vecāko. Pēc jūsu mērauklas mērot, viņ� nav nekas � atkritējs, razbainieķs, toties pēc manas sapra�anas � prātnieks. Viņ� tur sievelēm izskaidro bībeli. Baptists vai kā viņu tur. Toties viņam ir skaista ģimene � mazbērnu vien tuvu pie trīsdesmit. �etri dēli, �etras vedeklas, piecas meitas un pieci znoti. Viņi ņem uz zoba veco, uzskata par pamuļķi, turpretim visādi nabagi, cilvēku atstumtie un sakropļotie viņu uzskata par svēto, katrs savu reizi dod ēst un nes viņam dāvanas. Anzelm, vai tas esi tu? Sastapis viņu, saku. Un viņ�, priek�sēdētāj, aizmirsis arī lietuvie�u valodu. Piju, viņ� saka, es atzīstu brāļus tikai iek� Kristus. Tu man, tāpat kā citi, esi sve�s paklīdenis. Skatos uz viņu un neticu, ka jaunībā viņ� būtu aptīrījis baznīcas. Es viņu mīlēju un cienīju vairāk nekā māti. Dziedātājs un muzikants, kur� nekad neskaitīja naudu, un viņam arvien tā bija. No viņa rokām apēdu pirmo konfekti, uzģērbu pirmās pieklājīgās drēbes, dabūju pulksteni ... Tu ta�u zini, ko tajos laikos nabaga bērnam nozīmēja pulkstenis! Tad, raugi, aizbraucis skatos uz Mintautu vējgrāb�ļu barvedi un neticu. Vai tas esi tu, Anzelm? Visu laiku vaicāju, bet viņ� ar bībeli gaiņājas no manis.

Redzi, kas paliek pāri no cilvēka, kad viņ� atraujas no savējiem un savas zemes. Labāk būtu atstiepis kājas kā vidējais zemnieks, kad muka pār Ķīnas mūri. Viens rībiens, un mū�īga dusa . ..

Tads, vai atceries, pie vilciena atgādināja man viņu darbus. Es sviedu uz viņu ar nazi, un tas, edz, kā pagriezās

pret mani un iedūrās. Tu nedomā, nav jau tik grūti kaut ko nozagt. Reizēm pat interesanti. Tevi vajā, rīda, sargā, bet tu, aizbāzis to aiz jostas, paej visiem garām un svilpo. Tu esi drosmīgais, pasaules līdzinātājs � kā Tads Blinda¹. Toties kāds nelietis tu būtu, ja laupītu visu, kas ir ap tevi un netiek apsargāts. Kā lai aplaupa cilvēkus, kad katrs muļķis lūdz: tikai ņem, esi labs, tikai liec kabatā pēdējo kapeiku . . . Toties viņ� ir lepns un izvēlīgs, ņem tikai tad, kad devējs nometies ceļos, kad to izpeldina zem grīdas izraktā pagrabā, proti, nokristī.

Nu, es domāju, spēlējies, ja tev patīk, bet viņ� arī man, savam brālim, piedāvāja izpeldēties tajā smirdoņā un samaksāt desmitnieku. Man, Pijum Karosam! ... It kā es nezinātu, kas viņ� bija, kā knakstījās ar meitie�iem, kā ar āmuru sadauzīja monstranci²⁰²¹, lai pēc tam ebrejam Joselim to iz�ep-tētu par simtnieku. Nē, priek�sēdētāj, Tads jūdass, Tads ķeceris es vēl nekad neesmu bijis ...

Jūsuprāt � esmu budzis, ierāvējs, sve�as mantas sargeņģelis. Par to jūs abi ar Taduku mani kā savu galveno ienaidnieku aizsūtījāt pie baltajiem lā�iem, turpretim tādiem tikai garāmejot, kad ir brīvs laiks, reizi pa reizei paplik�ķināt pa sē�amvietu, saprotams, ja spējat aizsniegt, un tas ir viss. Kur tad taisnība? Es gatavojos audzēt maizi, ilgojos darīt darbu, ilgojos pēc sava pieklājīga kakta ... Un tāpēc es esmu galvenais. Toties tas, kur� tikai bojā maizi, � malā stāvo�ais? Un tas, kur� trin mēli, kur�, divos līkumos sameties, jums klanās, bet pagriezies dara savu, tiek cildināts. Nē, priek�sēdētāj, tās kūrvietas man nav palīdzēju�as, tomēr visu sākt no jauna man vairs nepietiek veselības.

Un laime, ka esmu jau paguvis novecot. Tagad jums ķertos pavisam no citas puses klāt un daudz gudrāk. Esmu pamācījies no brāļa. Līdz �im man �ķita, ka katrs ganāmais arvien ir drusku gudrāks nekā viņa ganītājs. Vēl man likās, ka dievs, palaidis pasaulē dzīvību, tūlīt sāka rūpēties, kā tai palīdzēt, un izdomāja nāvi, lai mēs visi atskatītos un, baidīdamies no tās, kļūtu labāki, tomēr izrādās, ka maldījos. Jūs atsacījāties no �īs milzīgās gudrības un gribat pataisīt cilvēku par dievu. Kālab tagad man jāķepurojas, kālab jāpretojas? Ja cilvēkiem patīk, arī es varu būt elks, lai tikai

man nes savas kapeikas ... nieks?

Vai tad mans brālis nav prāt-

Jons neko nevarēja atbildēt. Viņ� rakņājās atmiņā, meklēja piemērotākus vārdus, kā saprotamāk izskaidrot vecā kļūdas, kā vieglāk sagraut �o briesmīgo maldu ceļos nokļuvu�ā cilvēka filozofiju, bet Pijus viņam aizsteidzās priek�ā:

� Redzu, ka baidies, varbūt arī negribi. . . Tad klusē. Tagad man būs papilnam brīva laika un ar Toleiķu skolotāja palīdzību tik�u pie skaidrības, kas kur meklējams. Viņ� prot savu darbu. Tomēr atzī�os: ar tevi man ir patīkami. Pēdējos desmit gados vēl neviens ar mani tik cilvēcīgi nav runājis. Tikai kliedza un draudēja. Visvairāk � miesīgie dēli.

� Jūs, Karosi, esat interesanti cilvēki, ārkārtīgi interesanti. � Jons nekādi nevarēja tikt līdzi ve�a domu gaitai, toties tas redzēja viņam cauri un nemaz netaupīja viņu:

� Tu manai domu gaitai netiksi līdzi: �etrus gadus man tas vien stāvēja prātā. Nākdams uz �ejieni, sastapu prāvestu. Viņam nav zvaniķa. Piedāvāja man to vietu. Tomēr es vēl padomā�u. Man nav ko steigties, bet viņ�, redzi, man ir krietni parādā. Prombraucot es pie viņa �o to noguldīju kā bankā. Un cilvēks to nenoliedz. Tādus es cienu.

� Tātad Tads no�āva buku? Zemē neieraki? � īla rada iespēju visu pārvērst jokā. � Tā teikt, arī jūs, kā svētais Roks, sāksiet ar grēku no�ēlo�anu?

� Nē, nesāk�u. Esmu katolis. Neizsūdzējis vecus grēkus, nevaru uzņemties jaunus. Kau�u esmu ubaga bērns, toties mans vectēvs bija bajārs. Kungs viņam neuz�āva pa pakaļu kā jūsu vectēvam. Es visu laiku skoloju Tādu: labāk, ja esi ubags, kur� sit, nekā kungs, kuru sit. Pēcāk viņ� no Toleiķu skolotāja iemācījās tagadējos pravietojumus. Daudzi no tiem arī piepildījās, tomēr viņam visu laiku patika dabūt pērienu. Tas ir dzimtcilvēka liktenis. Tālab viņ� arī nekāpa krustā par saviem vārdiem kā Toleiķu skolotājs. Tā ir viņa nelaime. Arī jūsējā un citu tādu pa�u.

� Biedrs Rek�tis tagad dzīvo Mintautos. � īla gribēja izrauties no Karosa ietekmes un novirzīt valodu uz citu pusi, tomēr skatījās pulkstenī un visu laiku baidījās: tūlīt pārnāks Pranuks, tūlīt... Un ko tad?

� Zinu, Savērs man ne vienreiz vien rakstīja. Kā pāvests � uz rakstāmma�īnas. Viņ� man caur Sarkano krustu gan Anzelmu sameklēja, gan avīzes pasūtīja, gan neskopojās ar labiem padomiem, gribēja pataisīt par cilvēku ... Tālab arī aizie�u paklanīties viņam.

� Bet mēs to nezinājām.

� Grūti dzīvot, ja visu zina. 5o patiesību es sapratu no viņa vēstulēm: tikai tam ir tiesības uzvelt savos plecos netaisnību, kur� spēj to panest. Rek�tis ir svēts cilvēks. Ja viņ� būtu gājis pa citu ceļu, tad �odien jau būtu bīskapa kārtā. Tikai pie jums, kā viņ� raksta, no tā nevar gūt labumu. Tomēr vajadzētu. Ja tas būtu manā varā, es tādiem celtu nevis pieminekļus, bet baznīcas: lai māca cilvēkus.

Prans atgriezās no skolas, nosvieda grāmatas, piesardzīgi ienāca istabā un sasveicinājās:

� īla izlīda no maisa.

� Divi īlas, dēls, un Adata ar Adatiņu.

Pijus piecēlās, izslējās, bet Pranuks kaut ko pakampa no galda un izskrēja pa durvīm.

� Tātad �is kundziņ�? � Viņ� brīdi pastāvēja, tad apsēdās un atkal sadrūma: � Nepazina, zēns.

� Neuztraucies, es sagatavo�u viņu, paskaidro�u, kā nākas...

� Tātad viņ� nezina, kas viņa tēvs?

� Nē, � Jons pietvīka un, slēpdams kaunu, drusku iedzēra. � Esmu vainīgs, Piju. Neiedro�inājos, � viņ� vēl gribēja pateikt, ka arī Tads neļāva, bet atturējās. � Zini, bērni ... kaitinātu. Domāju, ka būs nelaimīgs. Tagad arī man ir meita. Tekle �etrdesmit tre�ajā mū�a gadā dzemdēja. Kaut kā nejau�i. Briesmīgi grūti. Ārsti ar ķeizargriezienu izņēma, un, paldies dievam, viss labi beidzās.

� Un kāds viņam uzvārds? � Karosam atkal sa�ņaudzās balss.

� Ierakstīju savējo. Piedod man. Klusēji, kā ūdenī iekritis . . .

� Iestūmāt, un es līdz �im plun�ājos. Bet ja tagad jūs abus iesūdzētu tiesā? Nu? Vai es ar to kaut ko panāktu? � Karosa acis kļuva ļaunas, caururbjo�as, niknas kā zebiekstei, kas uzbrūk nepārko�amu lamatu stieņiem. � Jūs nelikumīgi izmantojāt savu stāvokli!

� Jūs ta�u labprātīgi... Pats lūdzāt... Nevajag tik briesmīgi jokot.

� Joki te mazi. Arī es tagad zinu likumus.

Ko sacīs ļaudis, ko sacīs ļaudis? Jona domas lēkāja tajās pa�ās lamatās un tik tikko nepiespieda viņu spert muļķīgu soli. Bet ja Pijum piedāvātu naudu? Automa�īnu? It visu? . . .

� Tiesa, biedri Karos, būs jūsu pusē, � viņ� pēk�ņi sacīja un dziļi ievilka elpu, it kā būtu pārtrūcis augonis. � Ja vajadzēs, es pats liecinā�u. Tas ir mans gcda vārds. Bet vai Pranukam no tā būs kāds labums?

Pijus ielēja sev konjaku un dzēra. Vienu glāzīti, otru, tre�o . .. Paskatījās uz tuk�o pudeli un palūdza vēl, bet, kad lia atkorķēja jaunu, Kaross piespieda sevi pasacīt:

� Tu nebaidies. Un nezemojies. Es jau vecos laikos, kad audzināju bērnus un man nebija ar ko viņus barot, ne vienreiz vien domāju: ja atrastos kāds godīgs cilvēks, pat aci nepamirk�ķinājis atdotu visus. Pietiek. Tikai palīdzi man caur tiesu atgūt pajumti. Tavs vārds daudz ko nozīmēs.

� Kāpēc vajadzīga tiesa? � īla pasteidzās. � Izpildkomitejā pieņemsim lēmumu, un dzīvo. � Viņ� juta, ka pateicis nelietību, tomēr neiedro�inājās to atsaukt. � Tagad ne viens vien atgrie�as. Atbalstī�u arī ar kokmateriāliem. � Viņ� manīja, ka stieg arvien dziļāk un pat negatavojas ķepuroties ārā.

� Ja jūs esat vīrs, tad arī es klusē�u. Kad puisis paaugsies, tad redzēsim. Kā viņam labāk iznāks. Tikai piesargies no Aneles. Viņa, bāba tāda, ir naudas kāra. Un tur viņa kļuvusi nikna! ... Un sadzemdējusi bērnus. Laikam pati nezina, cik viņai to ir. Visi bērnu namos, un viņa � katru dienu ar citu. Dakteri stāsta, ka esot tāda bābie�u trakum-kaite, bet es neticu. Drīzāk tāda daba: kamēr staigā pilna, tikmēr kā cilvēks, tiklīdz atbrīvojas � atkal gatava ar pieri mūrī skriet. � Viņ� piecēlās, atvadījās un aizgāja.

Kad Pranuks ņēma pasi, īla nosēdināja viņu sev priek�ā un nesteigdamies izstāstīja visu no pa�a sākuma. Tad piecēlās un sacīja:

� Tikai nesteidzies, apdomājies, aizej pie brāļa, pie tēva un labi aprunājies. Lai ko tu arī izlemtu � tik un tā paliksi man dārgs un tuvs.

� Piedod man, tētuk, bet es jau sen visu zinu.

� No kurienes?

� Draugi pateica. Taisnība, arī Tads man vairākas reizes ieminējās.

� Un tu līdz �im neierunājies par to?

� Nebija vajadzības. Bez tam man tikai nāk smiekli, kad viņi sāk stāstīt, ka mans tēvs esot nevis tu, bet kaut kāds vecis, kuru es neatceros un neesmu redzējis.

� Un ja nopietni?

� Bērni nevar izvēlēties vecākus, un ja jau tā gadījies .. . Nesaprotu, kāpēc vajadzīgas �ādas liekas runas, ja viss jau tāpat ir skaidrs?

� Paldies tev, Pranuk.

� Nav par ko. Un, lai ļau�u ļaunās mēles nesāktu kladzināt, ka es miesīgo tēvu esmu apmainījis pret priek�-

sēdētāju, pēc vidusskolas beig�anas brauk�u uz jūrskolu. Padzīvo�u patstāvīgi un redzē�u, kam taisnība, kam ne.

Un to pasacīja desmitās klases audzēknis! Septiņpasmit-gadīgs pusaudzis! . . . Stingrs vīrs. Viņ� arī tagad katru mēnesi vecajam atsūta gan naudu, gan apsveic svētkos, bet mani, redz, ņem un reizēm aizmirst.

� Tur, tētuk, dabas uzlikts pienākums, bet �eit � mīlestība. Un tai nepatīk pārspīlēta pateicība. Mīlu, tas arī viss. Bez jums nevaru. Jau se�padsmit gadu paskrēju�i kā viena diena, tomēr ne reizi viņu vēl neesmu redzējis sapnī, pat neesmu atcerējies. Tikai grāmatvedībā atstāju iesniegumu, lai, pat man nejautāju�i, katru mēnesi viņam aizsūta da�us rubjus.

Pijus neatsacījās no naudas. Viņ� padzīvoja pie Rek�ta, saveda kārtībā namu, audzē puķes, iekopis bites, noņemas ar balo�iem, un tagad Rek�tis pie viņa pavada atvaļinājumu. Viens ar memuāriem labo vēsturi, otrs tirgū par medu un ziediem plē� dzīvu naudu. Pa rublim, pa divi par ziedu. Vakaros abi strīdas, grauj viens otra pārliecību. Un, kā redzams, uzvarētāja nebūs tāpat kā atomkarā, kamēr abus ne-noguldīs pati vistaisnīgākā un demokrātiskākā kundze.

Bet arī man tagad tiek par to veci ... No visiem! Ta�u ko es varu darīt? Kamēr pilsētai nav savu siltumnīcu, tikmēr būs jāsamierinās. Cilvēki piespieda uzbūvēt viņiem pal paviljonu. Alsis sacēla kājās presi, sak, pilsēta bez puķēm esot kā cilvēks bez sirdsapziņas. Varbūt viņam taisnība, lā�u Pijus krājgrāmatiņā jau sanākusi apaļa summa. Tas ir noslēpums, toties viņ� par to naudu gan Tādu, gan mani varētu nopirkt ar visām lupatām. Vecais neatsakās arī no goda. Mācītājs, būdams sens Pijus parādnieks, ievēlēja viņu par baznīcas mar�alu. Vecie iedzīvotāji aiz paraduma viņa priek�ā ceļ cepuri, jaunie � par Tada nopelniem pa gabalu kianās, lai arī Tads niknojās, biedēja, ta�u, kad vajadzēja rīkoties, atmeta ar roku:

� Lai viņ� iet ratā! Negribu otrreiz smērēt rokas.

Tomēr virve arī reizēm pārvēr�as par Damokla zobenu:

ziepē to citam un pats tajā iebāz galvu, staigā ar cilpu kā ar modernu kaklasaiti un nezini, kas un kad to paraus aiz oira gala. Tā notika arī man un Laimutei . . .

Viņa, nabadzīte, svinēja savu septiņpadsmito dzim�anas dienu. Sapulcējās draugi, da�s ar ziediem, da�s tāpat ar kādu sīkumu, bet Karosa Remigijs atnesa senatnīgu pulksteni. Zelta va�iņā, karināmu kaklā, kad atver � spēlē, rāda

laiku, vārdu sakot, retu un dārgu rotaļlietu, kuras dē| jaunatne tagad jūk vai prātā.

� Tas ta�u maksā dzīvu naudu. Tev, Laimut, no viņa neklājas pieņemt tādu dārgu dāvanu, � Tekle teica meitai, bet Prans, atvedis dāvanai milzīgu krabi, pavisam sa�uta. Viņ� pasauca malā Remigiju un pajautāja:

� Kur tu to ņēmi?

� Ja tā ir pratinā�ana, tad mana darī�ana, � jauneklis aizvainojās, � bet, draudzīgi runājot, tēvoci Pran, es to nopirku.

� Par cik?

� Par piecdesmit.

� Melo! Saki, kur dabūji, jo es bū�u spiests paziņot tavam tēvam.

Remigijs acīmredzot baidījās no Tada, tāpēc negribīgi atbildēja:

� Vectēvs iedeva.

� Ko: pulksteni vai naudu?

� Gan vienu, gan otru.

� Nesaprotu.

� Viņ� deva naudu dāvanas pirk�anai, bet es neko labu nedabūju, tad viņ� iedeva �o... Sacīja, ka labiem cilvēkiem neesot �ēl.

� Re, kur tas suns aprakts! ... Aiznes viņam atpakaļ un atdod. Tads pulkstenis maksā vairākus simtus. Bez tam vai tev, tādam puisim, Rēgi, nav kauna no vectēva ņemt naudu?

� Kāpēc? � Remigijs paraustīja plecus, it kā būtu runa par da�ām laimētām pogām vai spalvām. � Viņam tās ir tikpat kā mēslu.

� Tā nauda, pirmkārt, ir viņa, � Prans tik tikko valdījās. � Otrkārt, puis, nepavisam nav ētiski dāvināt tuviniekiem sve�as mantas. Tre�kārt, tas gandrīz ir kukulis. Un ceturtkārt: ja tu, Rēgi, kaut ko nopietni domā, tad pacenties atnest viņai kaut ko par savu naudu. Vai saprati?

� Jā, tēvoci. Tomēr es neesmu vainīgs, ka skolēniem nemaksā stipendijas! � Remigijs bija nesatricināms. � Bez tam viņ� solās to naudu pēc nāves norakstīt man.

� Tātad tas ir tikai avanss?

� Nē.

� Tad arī dzīvo, kā skolēnam klājas.

� Un kā es dzīvoju? � puisis jautāja tik sirsnīgā izbrīnā, ka nebija iespējams viņam neticēt. Tas saniknoja Pranu:

� Ne pēc savām iespējām, vai saproti? Ne pēc ie-spē-jāml

� Bet, tēvoci Pran, kas tagad pēc tām dzīvo? Arī jūs par to krabi nemaksājāt ne kapeikas.

� Toties es to noķēru!

� Kapteiņi nevelk tīklus, � viņ� jau atklāti zobojās vai arī bija tik naivs, ka nesaprata, ko runā. � Jūs noķērāt, es dabūju � kāda tur at�ķirība? Abi tomēr neesam zagu�i.

Nevēlēdamies sabojāt vakaru, Prans apģērbās, paņēma dāvanu un palūdza mani, lai kopā aizejam pie Pijus.

� Kāpēc, tēt, samaitā bērnus? � Tovakar viņ� man ļoti atgādināja Tādu.

� Tā jau nu samaitāju. � Vecais apsēdināja mūs, uzvārīja tēju, atnesa medu un sieru.

� Neizliecies, � aud�udēls nolika uz galda dāvanu, � un vaļsirdīgi pasaki mums, ko esi sadomājis. Man �ķiet, te ir kaut kas nelāgs. � Viņ� valdīdamies drebēja, tāpēc nespēja atrast vārdus. � Vai tu viņam bie�i dod?

� Kā kuro reizi.

� Es pateik�u Tadam. Tad tu sveikā cauri netiksi.

� Klausies, Pranuk, vai tad viņ� vairs nedrīkst atnākt pie vectēva?

� Drīkst, tikai nedod viņam naudu. Izlaidīsies, pieradīs.

� Blēņas. � Pijus pēk�ņi sakustējās, pietvīka un ietiepīgi sacīja: � Ja būs prātīgs, nekas viņam nenotiks. � Un ļoti piesardzīgi atgādināja: � Tads, atņemdams man visu, deva tik daudz, ka tas man pat sapnī nebija rādījies. Un, ja es viņa dēlam atdo�u kādu kripatu, ar to neaplaupī�u ne sevi, ne nodokļu inspektoru.

Nebija nekādas jēgas runāt vēl. Pārnāku�i mājās, nomierinājām Laimuti, bet Prans nerimās, piezvanīja Karosam. Tads atnāca ļoti bāls un pārguris.

� Jau otro nedēļu neizeju no lietuves ceha, tikai plāns kā nepildās, tā nepildās. Ierīces nav noregulētas, viss jūk un brūk, traks var palikt. Dodiet glāzīti. � Viņ� izdzēra un ilgi krek�ķināja, tad sāka niknoties: � Saproti, noskrējies varu izgulēties, varu atpūsties sanatorijā, bet kur lai aizmūku no domas, kas mani vajā, ka pēc uzcel�anas viss būs jānojauc un jārada no jauna? Iedomājot tādu perspektīvu, es jūtos kā sadauzīts, man vairs nepatīk savs darbs, jo tajā vairs neredzu mērķi. Esmu kļuvis nolaidīgs kā sakārnis. � Kamēr viņ� uzkoda, kamēr izdzēra kafiju un iz-

sūdzēja visas savas bēdas, Prans viņam visai aptuveni izstāstīja par notiku�o konfliktu.

� Es ta�u viņam aizliedzu tur spert kāju! � Tads pielēca. � Es tam zeņķim visu draugu klātbūtnē samilno�u purnu! � Tad viņ� sabruka un ievaidējās: � Vecais uzgājis manu vājo vietu! Viņ� labi zina, ko dara. Man neveicas ar Remigiju: slikti mācās, ar pēceksāmeniem tikpat kā ar kruķiem tiek uz priek�u. Viņ� neko negrib, nekas viņu neinteresē. Nedēļu pavada pie mātes, sanaidojas, tad nāk pie manis. Es viņu nostrostēju, viņ� atkal pie mātes. Ņem tu, Pran, viņu uz Klaipēdu, uz jūrskolu, un pamatīgi patrenkā.

� Lai gan tā nav mana darī�ana, Tad, bet varbūt arī viņ� negrib iet uz mājām tāpat kā tu uz rūpnīcu? Tu esi zaudējis dēlu. Audzināt bērnus � tas nav darbs. Tas ir iedzimts pienākums, talants, tāpēc vairs nedali viņu citiem kā kaut kādas saistības: gan komjaunatnei, gan skolai, gan tagad Pranam. Uzņemies pats, ķamēr vēl vari.

� Man nav laika. Vai neredzat? Nav lai-ka! Un, no otras puses, ja viņ�, nelietis, negrib saprast, lai pats iet uz visām �etrām debess pusēm. Es ar pieri viņam izlauzu tuneli. Kas viņam vēl vajadzīgs?

Remigijs neizturēja eksāmenus jūrskolā. Sa�utu�ais Tads nākamajā dienā viņu pierakstīja palīgcehā nēsāt metāla sagataves. Ar to viss beidzās. Viņ� tāpat kā maģijai ticēja darba visvarenajam spēkam, tomēr aizmirsa, ka cilvēks tūksto�iem gadu mācījās nevis fabrikās, nevis kolektīvā, bet ģimenē. Kop� zīdaiņa vecuma, kop� pirmajiem soļiem, pirmajiem vārdiem un pirmā smaida . . .

Remigijs nebija pieredzējis tādu skolu, tāpēc pienāca laiks tiesāt viņus abus. Ta�u viena vairs nav. Par visu atbildēs jauneklis. Un tas, kas viņam �ķita tikai dīvainas, ve�u izdomātas pasakas, tagad puisi sagrābs pie rīkles un ļoti uzskatāmi parādīs, kas ir dzīve. Tikai muļķim un nepieredzēju�am cilvēkam var likties, ka starp viņa un mūsu jaunību nav lielas at�ķirības. Ne�ēlīgie apstākļi mūs spieda nebaidīties nekādu dubļu. Mēs neieredzējām spaidus un ķērāmies pie tiem tikai tad, kad gribējām palīdzēt tādiem, kuri nesaprata, bet �ie te labprātīgi lien tajos mēslos, meklēdami piedzīvojumus un bēgdami no ikdienas.

Sadrūmu�ais Jons negaidīti atcerējās kaut kur lasītus vai dzirdētus vārdus. Viņ� vairs nezina, nedz kas viņam tos uzrakstīja, nedz kas ielika referātā, tomēr tie pēk�ņi atdzīvojās un pārņēma visus viņa prātus. Viņ� rauca pieri un meklēja tajos izeju, gribēdams kaut cik atvieglot Remigija

likteni un daļu vainas ņemt uz saviem pleciem. Pareizi sacīts, ka mēs arvien esam bezgala aizņemti ar savu bērnu nākotni un tāpēc neatrodam laiku, lai ielūkotos viņu tagadnē. Mēs mēģinām atpirkties no viņiem ar rotaļlietām un īsām pamācībām, bet visvērtīgāko dāvanu, kādu viņiem varam sniegt � biedro�anās prieku un pieaugu�a cilvēka draudzību �, nezin kāpēc izkaisām veltīgi un atdodam sve�iem cilvēkiem, kuri pret tādiem mūsu centieniem ir bezgala vienaldzīgi. Un, re, pienāk laiks, kad bērni mums atmaksā ar to pa�u: kad mums visvairāk vajadzīga viņu tuvība un uzmanība, viņi vienaldzīgi atdod mums tās druskas, kuras mēs kādreiz atroceniski esam viņiem nosviedu�i.

5o referāta daļu viņ� zina no galvas. Nē, viņ� to speciāli nemācījās. Tā pati iespiedās prātā reizē ar auksto ziemu, ar lielajām kupenām un mēmajām priedēm, kad viņi abi ar tēvu aizbrida pie lielas baļķu grēdas un nedro�i apstājās tikpat kā pie kāda altāra. Tēvs pacēla roku pie pieres, tomēr neko neteica. Viņ� ilgi skatījās uz ka�okā ierāvu�os dēlu un sadrūmis ko�ļāja ūsu.

� Kā būs, dēls, vai pieveiksim? � viņ� pirmo reizi pajautāja kā līdzīgs līdzīgam.

� Nezinu.

� Arī es, Jon, ne visai ticu, tomēr vajag. Zem �ā sniega ta�u guļ mūsu jaunā māja.

Tik vien bija, runājot rakstnieka vārdiem, tā biedro�anās prieka, bet viņu vīri�ķīgā draudzība pastāv arī �odien. Viņ� sēdēja otrās � ar ķēdēm piestiprinātās ragavās, stūrēja tās katrā pagriezienā, bet līdzenās vietās dauzīja rokas pret sāniem un, sastindzis no aukstuma, skrēja aiz garaiņos tītajiem zirgiem.

� Norauj cimdus un rokas pabāz zem paslēpenēm, � tēvs, apturējis zirgus, mācīja, � ātrāk sasils.

Jons sildījās, bet bēris ar atļuku�ām lūpām tvarstīja viņa ausi un durstīja vaigu ar asām, nosarmoju�ām spalvām.

Un vēlāk, kad, runājot tēva vārdiem, �baļķi pa�i sabrauca pagalmā�, � viņ� iztina no drāniņas vairākus litus un atdeva dēlam.

� Biju sataupījis strādniekam . .. Tagad tie tavi.

Jons grozīja naudu, lika to no plaukstas plaukstā un, nezinādams, ko darīt, klusi jautāja:

� Bet kas tev samaksās?

Tēvs atmeta ar roku un novērsās. Kop� tās reizes viņ� neiesāka nevienu nopietnu darbu, nepajautājis:

� Nu, kā būs, Jonuk, � vai pieveiksim?

Un, raugi, pienāk laiks, kad bērni ... Nē, Jona dzīvē tāda laika nav bijis. Viņ� par tiem nedaudzajiem litiem nopirka krāsu un nokrāsoja jaunās mājas logus. Tie arī tagad dod gaismu. Ja esi dabūjis no visas sirds, atroceniski neaizsviedīsi, Tad. Tā ir liela patiesība, un mēs no tās nekur neaizmuksim. Dzīvē es neesmu pieredzējis savu darbu augstāku novērtējumu kā manu bērnu uzslavu. Varbūt es maldos, tomēr tev tas bija sve�s. Tādas jūtas tu pat uzskatīji par kaut kādu nodevību. Kā nu tevi, tik lielu un nopietnu darbinieku, bērni pēk�ņi sāks mācīt?! Tāda uzupurē�anās ģimenei tev pat likās aizdomīga, smieklīga un sen jau pārdzīvojusi savu laiku.

Atceros, kā tu reizēm atnesi Pranukam kādu rotaļlietu un aizsēdējies pie mums līdz vēlai naktij, kā ilgi un smagi pūti un klusībā apskaudi mani. Tev trūka ģimenes siltuma, bet tu biji lepns un baidījies par to pat ieminēties.

� Hmm, jā! � Reiz paņēmi baravikai līdzīgu cepumu, pagrozīji rokā glu�i kā nezin kādu dārgumu un sacīji: � Gandrīz kā īsta. Tu, Jon, esi iekārtojies tikpat kā bur�ujs: gan galdauti, gan iz�uvumi un gleznas � gandrīz kā muzejā, bet grāmatas nosedz visu sienu. Arī sieva nav smādējama ... Tu esi laimīgs.

� Pūrā dabūts, mīļais, pūrā, � es pajokoju, jo negribēju aizvainot tevi. � Arī tu paraugies. Izvēlies kādu prātīgu un �aklu � ne ar tādiem vien gardumiem aprūpēs. Un neņem ļaunā, � es aizstāvēju sievu, � neglītu sievie�u vispār nav. Ir tikai nolaidīgas.

Ta�u velns zina kas tev ienāca prātā un tu atbildēji:

� Par vienu lietu esmu dusmīgs uz tevi*, kāpēc sievu nelaid darbā. Man vidusskolā vajadzīgs direktors, bet nevaru sameklēt.

� Kā gribi, tā domā, tomēr par ģimeni esmu citādos uzskatos. Teklei arī mājās rūpju diezgan. Bez tam, ja esam paņēmu�i Pranuku, tad tikai mēs par viņu atbildam. Ja pa�a bērns aizies neceļos, vēl �ā tā varēsi taisnoties, bet ko sacīsi par aud�udēlu?

Un īla atkal atceras katru Tada vārdu, katru viņa kustību, kā viņ� raudzījās uz Jona sievu, uz viņas balto priek�autu, rokās �ķindo�ajiem �ķīvī�iem un no sejas nezūdo�o mīļo smaidu.

� Kā Maskavas restorānā, � viņa izbrīnai nebija gala, viņ� nopūtās un neviļus ierunājās: � Skaista, velns lai pa-rauj.

� Tev taisnība, par putnu biedēkli neder, � Jons mēģināja glābt pietvīku�o sievu. � Skaistums ir visa sievietes bagātība, bet iegaumē: tas atsedzas tikai pēc vīra rokas pieskāriena.

� Un skolota, � Tads nepiekrita.

Tomēr, kad Tekle nosēdināja pie klavierēm Pranuku, kur� vēl nevarēja aizsniegt pedāļus, un kad viņ� ar vienu pirkstu nospēlēja �Gribu gulēt, saldi gulēt�, Kaross tikko spēja valdīties.

� Kas viņu iemācīja?

� Sieva.

� Un tādu bagātību tu glabā aiz atslēgas? Nē, es izsauk�u tevi uz sēdi un iegriezī�u kādu rājienu, lai tev tās sīkbur�uāziskās banalitātes uzreiz izkūpētu.

� Neviens viņu netur aiz atslēgas, � Jons klusi atbildēja.

� Sieva visu atdod viņam. � Un, kad tā izgāja, viņ� pa�ēlojās: � Kad precējāmies, plānojām ne mazāk kā piecus bērnus, ta�u dievs vēl aizvien nedod. Bet, no otras puses, Tad, atņemt mazulim, bērniem un ģimenei māti, turklāt talantīgu, kura prot valodas un mūziku, un aizsūtīt viņu uz kādu kantori kārtot papīrus, man �ķiet, ir vēl lielāks noziegums nekā turēt viņu mājās. Tā būtu mūsu nākotnes aplaupī�ana. Es negribu zaudēt savus bērnus nedz tagad, nedz vecumdienās. Kad izaudzinās bērnus, vēl pagūs nostrādāties un izkalpoties.

Viņ� visu vakaru klusēja, maz dzēra un vēl mazāk ēda.

� Arī man vajadzētu tādu, � viņ� nenocietās. � No skolotājām, � promejot pateica. � Tomēr tu arī neaizmirsti: sēdēdams mājās, ļaudīs netiksi.

�o nopūtu īla uztvēra kā pavēli. Viņ� visā nopietnībā sāka grozīties ap neprecētām skolotājām. Vērīgi izraudzījās � tikpat kā priek� sevis � un nelika mierā sievu. Tad kādās viesībās Tekle pie svētku galda Tādu nosēdināja blakus savai skolas biedrenei Reginai Kuprēnaitei. Pamirk�ķināja vīram un pacēla glāzīti uz viņu veselību.

Kaross pat nosvīda.

� Riktīgs mu�papīrs, ne meitietis! � Jons viņam klāstīja.

� Mācījās tikai uz piecniekiem, no kārtīgas ģimenes, saimniece, strādniece, dziedātāja, kārtīga, vārdu sakot, dzīvosi kā dieva ausī. Nelaid vaļā!

Un Tads pielipa. Viņ� visu vakaru neatrāva acis no Regi-nas, bet promejot izlūdzās nākamsestdien pie viņas ciemos.

Un apciemoja. Dzēra tēju, skatījās ģimenes albumus, pat nobu�oja roku mātei un klusēja. Visu viņ� darīja neatlaidīgi, punktuāli, kārtīgi, ta�u sievas draudzene Teklei pasūdzējās:

� Es viņu nesaprotu.

Jons, ilgi nevilcinādamies, aizgāja pie Tada.

� Vai Regina tev patFk?

� Ļoti. Viņa ir pat labāka nekā tava sieva.

� Ko tad gaidi? Mei�a jau gados un, klausīdamās tavās nopūtās, pavisam nonīkusi. Nemoki vairs cilvēku: vai nu jā, vai nē.

� Zini, arī man nav viegli. � Viņ� nodūra galvu un kļuva nopietns. � Pameklē tomēr man citu.

� Kas tad noticis? Vai viņa negrib?

� Nu, kā lai tev pasaka? Pilnvarotais neieteic.

� Tu murgo. Neba viņam precinu Reginu?

� Nē.

� Tad kāda velna pēc viņ� iejaucas jūsu darī�anās?

� Mēs abi esam frontinieki, tu sapratīsi mani. Pats palūdzu, lai pārbauda, kā nākas. Nu, arī radiniekus lai mazliet paskatās. Es, zini, negribētu riskēt. Man nav arī tiesību.

Jonam aizrāvās elpa.

� Ar ko tev nav tiesību riskēt?

� Ar partijas autoritāti.

� Vai neesi to sajaucis ar savējo? � īla nespēja atrast vārdus. � Tas ir vēl bīstamāk.

� Tagad visādi gadās. Cilvēki, vērodami tos komunistus, ar kuriem viņi strādā un dzīvo, izveido savu viedokli par partiju. Skaidrs? Negribu, lai viņas dēļ man izteiktu pārmetumus, biedri un ienaidnieki rādītu ar pirkstiem.

� Atjēdzies, Tad!

� Ko nu Tad un Tad! . .. Man pietiek ar savu tēvu.

� Vai tie�ām ir kas nopietns?

� Viņas vecais � tū, tū, aizlaidies pāri dīķim.

� Bet kur liksi mīlestību?

� Nekas, esmu partizāns, kaut kā pārvarē�u.

Nebija iespējams strīdēties. Jons samulsis atvadījās un ilgi staigāja pa pilsētas parku. Viņ� lamāja sevi un visus paziņas, ka līdz �im nemaz nav pazinis Tādu. Kad pārgāja satraukums, mēģināja attaisnot viņu, sacerēja visādas teorijas un atkal pukojās.

Bet �ivili Bulkīti pats Kaross sameklēja, jo viņa no visām pārbaudītajām likās labākā: brāļi � aktīvisti, pagrīdnieki, tēvs atdusas Mintautu kapsētā, māte � nopelniem bagāta skolotāja, no visas lielās ģimenes kara laikā pazudusi tikai

viena tante. Viņa nevarēja kalpot vācie�iem, jo, pēc kaimiņu liecībām, bijusi kurla un ar vienu krūti.

Jons gāja uz kāzām tikpat kā uz bērēm. Viņ� juta, ka domās atvadās no drauga, ka �im ierēdnim maz vairs kopīga ar saulē iedegu�o, vaļsirdīgo puisi, kur� gatavs nolikt galvu par kairu godīgu cilvēku.

� Vai esi galīgi izlēmis? �ivile, cik zinu, ir ļoti patstāvīgs, principiāls cilvēks. Viņai par visu ir savs viedoklis. Tev būs grūti atrast ar viņu kopīgu valodu. Viņai ir vīri�ķīgs raksturs.

� Nezinu. Kā būs, tā būs. No jebkura riska man tagad vēmiens nāk. �ķiet, ka ikvienam ir tik daudz laimes, cik par to spēj samaksāt. Es, sēdēdams me�ā, jau esmu pārmaksājis. Pietiek!

� Bēgdams no riska, tu lien cilpā.

� Pieradī�u kā pie Reginas.

� Un viņa?

� Viņa saka � mīlot. Bet nekas � radīsies bērni, tad tuvināsimies. Kas sievi�ķim vairāk vajadzīgs?

Tas Jona ausij bija kaut kas tik jauns un tik neierasts, ka viņ� nesavaldījās un pajautāja:

� Vai ilgi tu domā tā dzīvot no procentiem?

� Cik vien spē�u.

� Un kad pamatkapitāls būs amortizējies un izsīcis?

� Par to vēl pāragri domāt.

� Neko teikt. � īlu pārņēma vēlē�anās aizvainot viņu un visu �o nejaucību pastāstīt �ivilei. � Kara laikā bija kā dēļ riskēt, bet tagad, kad viss mūsu rokās, vairs neatmaksājas? Vai es tevi pareizi sapratu?

� Varbūt ne glu�i . . . Tomēr lai tā būtu.

� Tātad tu tam postenim esi uzgūlies kā kara laupījumam?

� Tu jau pārspīlē!

� Iespējams, ta�u atļauj mums pabeigt �o sarunu, jo piedzēru�ies mēs sakausimies.

Un viņi �o sarunu nepabeidza. Jons iebaudīja pāri mēram un nolūza, toties viņ� nebija kļūdījies. Pēc diviem gadiem 2ivile atskrēja pie viņiem un pateica:

� Es vairs nedzīvo�u ar Tādu!

� Vai tu esi traka? Kur tu tāda dēsies?

� Kāda?

� Stāvoklī.

� Toties neaptraipīta.

Bet Tekle samierināja abus. Piedzima dēls, un uz vairākiem gadiem iestājās miers, pareizāk sakot, tikai diplomātiska nenoteiktība, tikai savāds līdzsvars, kad abas puses, gribēdamas saglabāt �o līdzsvaru, kā apmātas sāk bruņoties. Tads iegrima darbā un domāja, ka viņa stāvoklis, viņa autoritāte ar laiku pārvērtīsies par brīnumainu burvestību, par tādu kā mūķīzeri, kas atslēdz cilvēku sirdis, bet �ivile lieliski saprata, ka Tada visvājākā vieta ir viņa niecīgā izglītība, tāpēc ķērās pie mācībām. Un pēc vairāku gadu necilvēcīgiem pūliņiem viens no viņiem kļuva par pirmo cilvēku rajonā, otrs aizstāvēja pedagoģijas zinātņu kandidēta disertāciju, tomēr miers pats par sevi nenāca. Ne tikai miers. Arī laime sāka pa gabalu vairīties no �īs ģimenes. Un, jo stiprāk abi pēc tās tiecās, jo tālāk tā atkāpās, pretēju polu stumta, kamēr ap viņiem izveidojās kaut kāds nepārvarams pa�cieņas un dusmu piesātināts magnētiskais lauks. No malas viss likās ļoti vienkār�i: vajadzēja tikai negatīvo patmīlības un ambīcijas strāvu, kas baroja �o magnētisko lauku, apmainīt pret pozitīvo mīlestības un abpusējas cieņas enerģiju, un viss pats no sevis būtu nokārtojies. Ta�u viņi abi gribēja būt tikai mīlēti, bet pa�i mīlēt neprata.

Tas ir briesmīgi, ja vīrs un sieva apriebjas viens otram, bet vēl briesmīgāk, ja viņi pieradinās piedot tikai tās nejēdzības, kuras tiek izdarītas, lai iztaptu otra muļķīgai ietiepībai. Un tālab kādā jaukā dienā ģimenē radās elle. �ķir�anās notika aiz slēgtām durvīm. Jonu ar sievu nezin kāpēc aicināja par abu pu�u lieciniekiem.

� Tu esi laba, � Tads tiesā runāja, � tu esi skolotāja, zinātniece, tomēr es ar tevi nedzīvo�u. Arī dēlu tev neatdo�u. Tu no viņa iztaisīsi ar skepsi saindētu bezdvēselisku enciklopēdiju.

� Tu esi labs, � �ivile tiesā raudāja, � tu esi visu cienīts un lutināts sekretārs, priek�nieks, bet dzīvot ar tevi nozīmē dzīvu apbedīt gan sevi, gan dēlu. Tu esi despots, kur� iemīlējies tikai sevī un savā darbā.

� Tu tikai pret citiem esi laba, � viņai pakaļ ducināja Tads, � turpretim man tu alla� biji un paliki soģis, prokurors, sabiedriskais apsūdzētājs, nevis sieva.

Tiesne�i grozīja galvas un lūdza, lai liecinieki kaut ko papildina vai paskaidro tiesai un naidīgajām pusēm, ta�u viņi abi klusēja. Tikai sēdes beigās Jons bija gribējis pasacīt:

�Kaut gan klusē�ana tagad ir kvalitātes zīme, tomēr es vairs ilgāk nespēju izturēt, �ī ģimene tika nodibināta saskaņā ar visiem juridiskajiem noteikumiem, saskaņā ar tiem to arī �ķirs, jo viņiem abiem arvien trūka kaut cik lielāku jūtu, tā nesamierināmā visu noteikumu ienaidnieka.�

Nē, viņ� tā nepasacīja. Tā viņ� bija uzrakstījis savā garajā apsūdzības runā, bet satraukumā pēk�ņi saplūda burti, un viņ� runāja to, kas vēl bija saglabājies atmiņā.

� Ne jau man jāmāca jūs, tomēr iemīlēt cilvēku, Tad, lai pēcāk to varētu uzskatīt par savu īpa�umu, ir noziegums Tā ir kolekcionāra tieksme, no kuras rodas neremdināma vēlē�anās pēc jaunām uzvarām. Bet iemīlēt cilvēku, �ivile, tikai tāpēc, lai, neko neaizmirstot un neko nepiedodot, būtu viņa neitrāls soģis, arī nav mazāka kļūda, kas man atgādina vivisekciju, kad dzīvs radījums tiek upurēts tikai tāpēc, la viņa nāve un cie�anas mums dotu tiesības vismaz kādu brīd' uzskatīt sevi par nemaldīgiem.

Nē, viņ� raksta sliktas runas, to zina katrs, �ai prāvai viņ� gatavojās kā prokurors, kā mācītājs sprediķim . . . Viņ� pat pārlapoja pedagoģijas mācību grāmatu, domāja satriekt abus, ie�ēlināt �os augstprā�us, domāja, ka piespiedīs viņus no�ēlot grēkus, bet pats uztraucās un sāka runāt visādas nejēdzības:

� Ģimenes, mani mīļie, tiek dibinātas nevis pienākumu izskaistinā�anai un zinātnisko darbu rakstī�anai, tās tiek dibinātas, lai laulātie mīlētu viens otru un audzinātu bērnus. Jūs varat uzskatīt mani, par ko vien vēlaties: par savādnieku, vecu muļķi, tomēr ļoti lūdzu arī tiesu un strīdīgās puses � atdodiet man Remigiju. Jūs pazudināsiet bērnu.

Tāda viņa runa tiesā izraisīja tikai rūgtas grimases un vēl lielāku neizpratni. Vecākus �ķīra, bet dēlam, vienpa-dsmitgadīgam zēnam, ļāva izvēlēties, pie kā viņ� grib palikt � pie tēva vai mātes. Viņ� stāvēja samulsis un apjucis kā pelēns, kas iekritis tuk�ā stikla burkā, un nezināja, ko darīt.

� Remigij, pie kā tu paliksi? � Tads jautāja.

� Pie abiem, � zēns atbildēja.

� Tas nav iespējams, Remigij. Tu jau esi prātīgs zēns, un tev jāsaprot, kas ir labs un ķas slikts, � arī �ivilei nebija ērti atklāti pelt tēvu.

� Pie abiem, � dēls atkārtoja. � Es gribu pie abiem! � Viņ� kliedza un dauzīja kājas, kamēr apraudājās. Tad pieskrēja pie mātes, satvēra viņu pie rokas un vilka pie tēva. Māte izrāva pirkstus no zēna rokām un novērsās. Pēc tam viņ� sāka stumt tēvu. � Nu, kāpēc jūs ķīvējaties? Kāpēc dusmojaties? Kāpēc nevarat kā tēvocis Alsis? Kāpēc? Es negribu nevienu no jums, es dzīvo�u ar tēvoci Alsi vai nedzīvo�u nemaz! ...

� Redzi, svētā, ko esi izdarījusi! � Tads neizturēja.

� Tas bija tavas di�manības un nekļūdības auglis, � �ivile negribēja piekāpties.

Kaross atmeta ar roku un, visu atstājis, gribēja iet prom, tomēr Remigijs aizsteidzās viņam priek�ā. Viņ� izskrēja no tiesas zāles un kaut kur nozuda. Visa milicija nomocījās, kamēr pēc vairākām dienām atrada viņu pie vecā Pijus. Vectēvs priecājās par mazdēlu, tomēr ļoti savdabīgi:

� Dēlu tu, Tad, neaizsūtīsi tālumā kā mani. Viņu neatdosi audzināt citiem ... Ko var izmest no prāta, tas nav izraujams no sirds. Bet es vēlētos, lai viņ�, izaudzis liels, tev atgādinātu gan savas, gan manas cie�anas. Ai, kā es vēlētos, tikai baidos. Tas būtu pārāk liels prieks manai sirmajai galvai un pārāk liels grēks sirdsapziņai. Es nevaru to vēlēties, tomēr gribu, lai arī tu no sava dēla rokām dabūtu izdzert ne mazāku podu vircas.

� Āmen! � Tads pārtrauca viņu, piegāja pie tēva un pateica: � Ja tu, vecais sakārni, vēl kaut reizi piedursi zēnam pirkstu, es tevi padzirdinā�u ne tikai ar vircu. Iegaumē � viņ� tev nav Anele. Sve�u cilvēku klātbūtnē zvēru. Ejam, Remigij!

Tomēr ve�a vārdi nobiedēja Tādu, un viņ� apņēmās līgt mieru. Cik necik piekāpās arī �ivile. Tikai Remigija dēļ viņi norunāja dzīvot kopā. Tas bija visnejaukākais atrisinājums, kaut kāda bezjēdzīga mā�o�anās, kad dēla nākotnes dēļ viņi krāpa sevi un apzaga dēlu. Tomēr viņi dzīvoja. Uzsmaidīja viens otram un bija pakalpīgi, kad dēls to redzēja, ta�u, tiklīdz viņ� novērsās, abi atkal kļuva errīgi, sirdīgi un vienaldzīgi. Tāpat viņi izturējās arī sve�u cilvēku klātbūtnē. Vēlāk �ī nepiecie�amība pēc lieciniekiem un sve�iem cilvēkiem pārvērtās ieradumā. Bez skatītājiem viņu mājās vairs nevarēja paiet nevieni svētki. Baidīdamies palikt viens ar sievu, kura zobgalībās un vārdu divkaujā arvien pieveica viņu, Tads katram jaunam darbiniekam, kuram vēl nebija kur apmesties, deva patvērumu savā lielajā dzīvoklī, bet �ivile, mēģinādama kaut kā mīkstināt līdz kaula smadzenēm apniku�o vientulību, rīkoja visādas vakarē�anas un aicināja ciemos tādus cilvēkus, kuri kaut kādā veidā varētu neatbilst Tada gaumei, viņa pārliecībai un apkārtējās pasaules izpratnei.

No malas tas izskatījās moderni un brīni�ķīgi, ta�u patiesībā Tada altruisms, kas kļuvis par leģendu, �ivilei bija ne-

izturama nasta, bet viņas izglītība un demokrātisms � tikai labi apslēpts un maskēts vīra mocī�anas veids.

Tads pārgāja citā darbā, Zivile sāka strādāt par pasniedzēju Viļņā un katru dienu brauca ar ātrvilcienu, tomēr ne-īstums attiecībās un slikti tēlotā draudzība viņu bērnu tikpat kā inficēja ar kādu indi. Pusaud�a jūtīgajos gara filtros tūlīt aizķērās pat tas, kas pieaugu�o notrulinātajam skatienam paslīdēja garām, neatstādams dziļākas pēdas, neveselīgās sanesas nogulsnējās mazā cilvēka kādā sirds kaktiņā un tapa par neatņemamu dzīves daļiņu, kas pastāvīgi satrauca un kairināja viņa prātu. Tā pamazām, pa druskai tās piesārņoja visu bērna dvēseli. Lai gan pēc izskata viņ� bija pieklājīgs, kārtīgs, bet iek�ēji, tāpat kā vecāki, necieta nekādu sve�u ietekmi.

Ko nu iek�ēji! ... Ja �etrpadsmit gadu vecs zēns iedro�inājās pie audzinātāja gultas pievienot elektrisko strāvu un pēc tam spēja mierīgi atbildēt ar nolūku labi sagatavotas stundas, viņā nebija �ā �iek�ējā�. Viņ� nepakustināja ne pirksta, kad par �o nelietību no internāta izlidoja viņa draugs, kas ne pie kā nebija vainīgs. Viņ� kļuva par biedu skolotājiem. Neviens viņu, klusu un vientuļu, ārkārtīgi pakalpīgu un smalkjūtīgu, neturēja aizdomās, viņ� pats draugiem neieminējās par �iem varoņdarbiem, tikai paslepen darīja savu un klusībā priecājās, it sīki aprakstīdams dienasgrāmatā �īs dēkas. Skolas dzīvās dabas stūrītī nobeidzās visi dzīvnieciņi, nezin kas akvārijos ar amonjaku noindēja zivis, ar asaru gāzi aplaistīja dienasgrāmatas, nezin kas galda lampās parasto spuld�u vietā ieskrūvēja magnija spuldzes, kas uz-plaiksnījot līdz ģībonim nobiedēja fizikas skolotāju. Tas pats nezin kas pa�a direktora portfelī ielēja sērskābi un īstos papirosus apmainīja pret papirosiem, kas pildīti ar �aujampulveri ...

Un visas �īs nelietības atklājās, kad Remigija dienasgrāmata nokļuva Laimutes rokās. Viņa pārbijusies to atnesa tēvam un sacīja:

� Kādas �ausmas!

īla nostrostēja meitu, kāpēc viņa rakājas pa sve�ām piezīmēm, un iegrima pārdomās: viņam nebija tiesību izmantot Remigija dienasgrāmatu, toties atstāt visu, kā ir, uzskatīja par vēl lielāku noziegumu, tāpēc paaicināja zēnu pie sevis mājās, atdeva viņam sīki pierakstīto burtnīcu, iepriek� izraibinājis to ar sarkanu zīmuli un izlabojis visas gramatikas kļūdas, tad pajautāja:

� Kāpēc tu tā dari?

Remigijs, viscaur pietvīcis, ilgi klusēja, līdz beidzot izmocīja:

� Tas audzinātājs tikai tēlo labo, bet, direktoram nere-dzot, rauj mūs aiz ausīm un sit knipjus. Viņ� dauza sievu.

� Labi. Un zivis? Ko tās noziegu�ās?

� Tā bioloģe nav normāla. Vislielākā laime viņai ir mocīt zvēriņus un izdarīt mēģinājumus. Tad labāk uzreiz. � Viņam uz katru jautājumu bija iepriek� apdomāta atbilde � kā spriedums. Jo ilgāk fla runāja ar viņu, jo skaidrāk saprata, ka zēna sirdī �is spriedums bija nobriedis daudz agrāk nekā pastrādātais noziegums. Viņ� nedraiskuļojās, viņ� precīzi izpildīja �os spriedumus un uztraucās tikai tad, ja tie palika nerealizēti.

� Re, tu raksti, ka visvairāk neieredzi liekuļus. Par to sodīji direktoru. Nu, un pats? Kādā ziņā tu esi labāks? Slepus iekod un klusi kā pēdīgais nelietis smejies dūrē. Ja tev kaut kas nepatīk, kāpēc stundās visu noklusē?

� Vai es kāds muļķis?... Pastrīdēsies gan ar viņiem! Tiklīdz direktoram pateicu, ka viņ� melo, tā iegrieza man algebrā divnieku.

� Vai tie�ām visi ap tevi ir tik slikti un tu vislabākais?

� Nē, tēvoci Jon, neesmu vislabākais. Gribu būt Tads, kāds esmu, bet viņi skatās uz mani kā uz tēva vietnieku.

� Grūta ir tava programma, puis, � īla atbildēja viņam, sapratis, ka pagriezis aplamā virzienā. � Ļoti sare�ģīta. Vai no mums, ve�iem, tu neko nevari mācīties?

� Kāpēc ... Varu. Kad tēvs stāsta par partizāniem, tad viņ� ir ļoti labs un neko ne�ēlo. Bet, kad piedzeras, � raud un runā, ka frontē viņam bijis simtreiz vieglāk. Tagad, sak, no priek�nieka nepaslēpsies ierakumā un neatbildēsi viņam ar to pa�u ...

Nobrieda laiks pagriezties atpakaļ, tāpēc Jons pārtrauca Remigiju:

� Nu labi. Bet, kad tavu draugu bez kādas vainas izslēdza no internāta, vai tev neienāca prātā, ka tava izturē�anās ir ārkārtīgi zemiska?

� Ienāca. Es viņam pateicu visu. Arī naudu autobusam ne�ēloju. Un atdevu viņam visskaistāko pastmarku kolekciju.

� Nu_# un gods! ... Tu laupīji godu gan sev, gan draugam.

� Kāpēc? Tagad zēni viņu ciena vē! vairāk, bet mani saukā par zaurētāju.

īla vairs nezināja, nedz ko sacīt, nedz ko domāt, tāpēc

jautāja:

� Un kā būs turpmāk?

� Vairs nedarī�u.

� Kāpēc?

� Kas tur interesants, ja jūs jau zināt. Tik un tā nosūdzēsiet tēvam un paziņosiet direktoram.

� Bet ja ne? Ja mēs norunāsim kā vīrs ar vīru? Uz visiem laikiem.

� Neticu, � viņ� atbildēja.

� Kāpēc?

� Laimute nenocietīsies.

� Tu vēl nepazīsti viņu. Es galvoju par Laimuti.

� Tēvoci Jon, � zēna balss drebēja, acis iemirdzējās, tomēr viņ� savaldījās un atkal paskatījās caur pieri. � Es nezinu.

� Ko nezini?

� Vai jūs palūgsiet, lai es pats atzīstos?

� Kāpēc tu tā domā?

� Visi tā dara. Gan tētis, gan mamma, gan direktors. Sak, var noziegties, bet jābūt vīrietim, jāatzīstas un jāizpērk savas kļūdas... Un pēcāk tādiem drosminiekiem bez tēva neļauj nākt uz skolu. Vai arī vēl: komjaunie�i, gribēdami uzlabot darbu, sarakstīja tādu anketu un lūdza visus, lai pilnīgi vaļsirdīgi norāda viņu trūkumus. Es uzrakstīju. Un kas iznāca? Visvairāk dabūja pa ādu tie, kuri bija visvaļsirdīgākie.

� Bet es tev, re, ko sacī�u: vai tu atzīsies vai ne � tā ir tavas sirdsapziņas darī�ana. Man nav tiesību, parakņājoties sve�ā dienasgrāmatā, celt �īs lietas atklātībā. Tā būtu svētsedzība. Tomēr, ja tu atkal pastrādāsi cūcības, es bū�u spiests.

� Es vairs tā nedarī�u.

� Paldies par to pa�u. Bet es nevēlos, lai tu kļūtu labs tikai aiz bailēm. Tas būs vēl sliktāk. Tev jāsaprot, ka sava vaina jāizpērk, jāizlabo izdarītās kļūdas, lai tās nekarātos nedz virs tavas, nedz virs manas galvas. Es negribu būt tavs līdzzinātājs. Tas nebūt nav mazāks noziegums.

� Es padomā�u.

Un pēc vairākām dienām skolu pārsteidza jauns notikums: Karosa dēls atsacījās iestāties komjaunatnē.

� Kāpēc? � skolotājs nesaprata. � Tāda tēva dēls!

� Jūs uzņemat nevis tēvu, bet mani, � Remigijs cirta pretī.

� Tev jāpasaka � kāpēc?

� Es neesmu cienīgs Tads būt.

� Nu, kas par blēņām! ... Ne jau tādus vien uzņem.

� Bet kā jūs zināt, kāds esmu? Tagad nevaru, tāpēc neiestā�os.

Direktors pasūdzējās tēvam. Kaross saniknojās, kliedza un tik tikko neizdzina dēlu no mājām. Remigijs bāls atnāca pie īlas.

� Tēvoci Jon, es vēl neesmu labi izdomājis, ko darīt. Es izdomā�u, kā izpirkt vainu ... Jau sāku mācīties, bet vēl neko neesmu paveicis... Tēvoci Jon, ko lai es daru? Es vēl nevaru pateikt, ta�u melot vairs negribu. Dodiet man padomu ...

Tla ilgi runāja ar tēvu, bet, ar goda vārdu saistīts, viņ� nevarēja tam izstāstīt visu. Tads ietiepās kā bullis:

� Kas par kaprīzēm! Es par to atdevu visu dzīvi. Ko domās ļaudis? Tā ta�u nav tikai viņa personiskā lieta. Audzinātājam taisnība: viņ� gribot negribot kļūs par ieroci visiem cilvēkiem, kuri noskaņoti pret komjaunatni. Vai saproti, ko tas nozīmē? Ja to drīkstēs Karosa dēls, to drīkstēs arī citi.

� Nejauc visur sevi, nejauc politiku, kur tās nav. Ļauj zēnam attīrīties, dod laiku padomāt un saprast sevi.

� Kāda attīrī�anās vajadzīga tādam puņķutapam? Zēns kā zēns. Viņ� nav nedz labāks, nedz sliktāks kā citi.

� Kā tu to zini? Arī tādā vecumā ir gan garīgas traumas, gan dvēseles noslēpumi, kurus nevienam nav tiesības zināt, it īpa�i tavam dievinātam un gandrīz par maģisku uzskatītam kolektīvam. Tikai vienam es piekrītu: viņu noslēpumi ir bērni�ķīgi, bet arī organizācija nav domāta sirmgalvjiem.

� Nerunā blēņas! Baumas aizies līdz Viļņai, sāks zvanīt, skandināt, pra�ņāt. . . Man jau tā nepatik�anu ir vairāk, nekā vajag. Ziviles dēļ vien varu sajukt prātā. Un tagad vēl tas ...

� Vai tu, Tad, pats būtu varējis iestāties komjaunatnē tūlīt pēc tam, kad nodevi policijai savu skolotāju?

� Nē. � Viņ� kļuva bāls, aizsmēķēja un piebilda: � Rek�ta pasakas.

� Kāpēc tad tu viņu dzen prom? � Jons iedro�inājās uz mazu nodevību. � Nedomā, arī viņ� jau ir uzkrājis pietiekami daudz grēku. Da�u dēļ viņam pat būtu par maz nolaist bikses .. . Tici man, es arvien runāju tikai to, ko labi zinu. Viņ� bija pie manis.

� Bet no tēva vairījās? � Kaross vēl vairāk noskaitās, tomēr savaldījās. � Pēc tava padoma es tā arī darī�u: bērni�ķīgi grēki, bērni�ķīga organizācija, lai viņi tur trok�ņo . . . Tikai nevienam neļau�u no tā taisīt politiku.

� Kā zini, � īla nopietni sadusmojās, � bet pēc pieciem vai se�iem gadiem viņ� atnāks pie tevis partijā ar vīri�ķīgām nelaimēm. Ko tad sacīsi? Ko tad apsūdzēsi? Vai iedzimtus grēkus? Negatīvus gēnus? Lai nedod dievs, ka tā notiktu, tomēr arī tādam gadījumam es pataupu sev pēdējā vārda tiesības.

Ta�u tās tiesības palika neizmantotas. Remigijs pat nebija labi izlasījis statūtus, kad viņu uzņēma komjaunatnē. Reizē ar visu klasi. Ar kolektīviem grēkiem un kolektīvām alkām. Spēlēja militārs orķestris, pats Kaross pasniedza viņiem biedra kartes, bet Tla stāvēja un neatrāva acis no Laimutes. Viņ� centās neskatīties uz Remigiju. Zēnam nepietika dū�as atzīties. Un nākamajā dienā, ieraudzījis lielā Tada un Re-migija attēlu, zem kura bija paraksts: �Divas paaudzes�, Jons pēk�ņi nodomāja: nē, nevis man, bet Remigijam piederēs pēdējā vārda tiesības. Arī Laimutei. Pareizi raksta Alsis: patiesība ar viņu acīm paskatīsies uz mums ...

Jauna goda sardzes maiņa aprāva viņa domas. Jons pagriezās un, izjaucis vispārējo kārtību, aizgāja uz uzgaidāmo telpu. Atmiņas cik necik mazināja sāpes un iekvēlināja dusmas. Kauna un nedro�ības sajūta viņam aizvien vēl neļāva paskatīties cilvēkiem acīs, it kā tie huligāni būtu izvaroju�i viņu pa�u. Pie viņa pienāca komjaunatnes sekretārs Stankus un, savilcis ļoti sāpīgu sejas izteiksmi, sniedza roku.

� Es jums ļoti jūtu līdzi. Mēs viņus visus izslēdzām.

� Kaudzēm uzņemat, kaudzēm arī izslēdzat, � viņ� cirta pretī un novērsās. Skatīdamies uz balto sienu, Jons atcerējās slimnīcu, vārgo sievu un meitu, kura kopj viņu. Atcerējās un it nemaz neno�ēloja, ka abas noguldījis vienā palātā.

� Mums nekavējoties jābrauc prom no �ejienes, � sieva sacīja, tikko spēdama atvilkt elpu.

� Labi, labi, tikai neuztraucies, � viņ� lūdza. � Visu nokārto�u, kā tu vēlies.

� Es neizturē�u to kaunu, pati nezinu, ko izdarī�u ... Tu ta�u esi priek�sēdētājs, un tev it viss jāsaprot labāk nekā mums.

Un tad meita sacīja:

� Māmiņ, kāpēc tu domā, ka tev sāp vairāk nekā man? Kāpēc jūs visu laiku domājat, ka tie huligāni jūs aizvainoja vairāk nekā mani? Kāpēc jūs esat tādi, māmiņ? Vai vispār iespējams aizvainot pienākumus?

Jons brīnījās, bet māte, kaut kāda stresa pārņemta, izlēca no gultas, pieskrēja pie meitas un raudādama skūpstīja viņu.

� Kā tu, meitiņ, vari �itā?... Kā tu vari?

Laimute atbrīvojās no viņas apkampieniem un bez dusmām sacīja:

� Varu, māmiņ. Ja tev tā ir labāk, domā, kā gribi, tikai necenties �o kaunu un sāpes ņemt uz sevi vien. Tā ir mana nelaime, un Jauj man pa�ai to izciest. Esmu jau samierinājusies ar notiku�o un tagad visvairāk baidos, lai visu mū�u, balstoties uz jums tikpat kā uz kruķiem, nebūtu jālūdz no |audīm �ēlastība glu�i kā dāvana.

Jons piekļāva viņu sev klāt, bu�ināja matus un dziļi sirdī izjuta prieku, pat lepnumu par sevi un savu meitu. Ne velti viņ� dzīvojis, mācījis un atdevis sevi bērniem.

� Meitiņ, � viņ� tik vien pateica.

� Man jābrauc prom.

� Tu viena, meitiņ, pazudīsi, � māte mēģināja pārliecināt viņu.

� Nekas briesmīgāks, māmiņ, man vairs nevar notikt.

� Vienalga . .. Ģimene, mājas ... Kopā būs vieglāk.

� Jums, māmiņ, tikai tā �ķiet. Esmu kaut kur lasījusi, ka cilvēka mājas ir viņa dvēsele. Vai nu jūs to gribat, vai ne, tomēr man pa�ai būs jārada tās mājas. Neņemiet [aunā, bet pagaidām to man nav.

Tev būs, meitiņ, būs, Jons satraukts gribēja iesaukties, ta�u, piekrizdams viņai, tikai pa�ūpoja galvu un norija rūgtu �ēlabu kamolu.

� Mēs tev palīdzēsim, � sieva sacīja.

� Paldies, tomēr labāk es pati, � meita viņai atbildēja. � Un, kad tās būs uzceltas, tad es ielaidī�u jūs iek�ā: gan tevi, māmiņ, gan tēti, gan jūsu abu mīlestību.

Jona acu priek�ā joprojām stāv viņas apraudāju�ās, pietvīku�as, un abas mēģina caur asarām smaidīt...

Jons ieraudzīja, ka visa goda sardze jau iet ārā uz ielas, tāpēc viņ� steidzīgi uzsvieda sev plecos lietusmēteli, paņēma platmali un pārkāpa pār slieksni. Uz ietves �aloja pūlis. Saņēmis sevi rokās, viņ� pacēla galvu un paskatījās uz sanāku�ajiem. Cilvēki viņu sagaidīja mierīgi un bargi, tikai prokurors Rim�a neizturēja skatienu, nodūra acis un pārāk cītīgi vilka papirosa dūmus. Viņa ir mana meita, viņa vēl izsliesies un aizdzīs to nelaimi, Jons domāja un piegāji* sacīja prokuroram:

� Es tevi lieliski saprotu, bet esi tik labs un |auj arī man aprunāties ar Remigiju. Kā tēvocim... Un kā Karosa draugam.

� Es jau runāju ar viņu kā Tada draugs... Runāju arī kā tēvocis.

� Tad ļauj man runāt kā cilvēkam.

� Labi, � Rim�a bija ar mieru, � kā cilvēkam �* varu atļaut.

NO T. Karosa DIENASGRĀMATAS

... Nāve negaidīti pārsteidz cilvēku, skatīdamies uz ziedos grimsto�o kapu, satrauktais Butrims vēl arvien nevarēja atraut domas no savas nupat noturētās runas un klusi gremzās, it kā viņ� viens būtu vainīgs par visu, kas �eit noticis un vēl varēja notikt, it kā viņa neizteiktās domas vai noklusētās patiesības kaut kādā noslēpumainā veidā varētu iespraukties cilvēku galvās, sajaukt viņiem prātus un nodarīt vēl lielākas nelaimes. Iznāca tie�ām nevīri�ķīgi, viņ� rāja sevi. Vienu domāju, citu jutu, bet sarunāju � jods zina ko, viņ� vēroja aizkustināto cilvēku sejas, sērīgu runu izspiestās asaras un beidzot saprata, ka vispārēju sāpju izraisītās noskaņas ietekmē gandrīz vai noticējis savu oratora spēju maģiskajai varai. Juzdams, ka mazliet pārcenties, viņ� nevietā iesmējās un atkal domāja: ta�u arī es, tāpat kā nupat ar zemi apbērtais nelaiķis, nejau�i nokļuvis pie smagi pielādētas kravas automa�īnas stūres, ko dēvē par valdī�anu, arvien bie�āk un bie�āk sadomāju pavizināties sev par prieku, tālab arī pārtērēju degvielu ,.. Viņ� nodomāja un sabijās: tādu greznību ierindas cilvēki saviem vadītājiem nekad nepiedod. Viņi nevar un negrib saprast, ka nevis kravas automa�īna, nevis pienākumi, bet pati kustības izjūta mūs velk pie stūres,- ka ļoti bie�i nevis galastacija aizkustina mūsu prātus, bet garām slīdo�ās ainavas un ceļā sastaptie cilvēki. Tomēr ne visi, kas spēj un vēlas, var sēdēt priek�galā. Tiem, kas kratās lielā vezuma galā vai nokļūst zem tā riteņiem, ļoti grūti pierādīt, ka progress ir nevis pienākumu pilnveido�ana un rūpniecības pre�u daudzums, bet pastā�

r

vīga, nemainīga un dienu dienā arvien pieaugo�a mūsu sabiedrības garīgās kultūras aug�upeja. ..

Pēk�ņi apklusu�ais orķestris aprāva viņa domas. Kapsētā kļuva klusi un nepatīkami. Vecos kokos ieķērcās vārnas. �aukstēja naktī steigā nograntētie celiņi, � cilvēki pa�ķīrās, izklīda kapsētā, lasīja uzrakstus un meklēja paziņu uzvārdus.

Savādi, bet �eit tuvu cilvēku jau ir daudz vairāk nekā aiz kapsētas �oga, Vītauts atkal ļāvās pārdomām, tad piegāja un noskūpstīja �ivilei roku, nolieca galvu tuvinieku priek�ā un, vairīdamies no nevajadzīgā klusuma, nostrostēja sevi:

� Cilvēks, kuram jāatbild par visu, kas notiek ap viņu, ļoti ātri zaudē atbildību par to, ko dara pats. Piedod, ka tik ilgi un neinteresanti runāju.

� Paldies, � �ivile tik vien pateica un, pieturēta zem rokas, lēni pagriezās uz vārtu pusi. Butrims apsēdināja viņu blakus mātei, iecēla automa�īnā bērnus, bet pats kājām devās mājup, ta�u, ieraudzījis, ka priek�ā gaida Rek�tis, piepe�i iegriezās pirmajā �ķērsielā.

Cik dīvaini, �ķiet, cilvēks nomira, atbrīvoja vietu citiem un ... cauri! Tomēr nē. Tada nav, toties viņa darbi un domas vēl ilgi neliks miera dzīvajiem. Vieni labos viņa izdarītās un iedomātās kļūdas un lamās viņu, citi raudās un �ēlos, kā arī vēl ilgi dzīvos viņa darbu ēnā. Velns lai parauj, cik loģiski un pareizi izteicies tas vecais prātnieks Rek�tis: jo spilgtāku un �ilbino�āku gaismu izstaro cilvēka dzīve, jo grūtāk būs tiem, kuri viņam akli sekoju�i, kad viņ� izgaisīs. Cik necilvēcīgi gudra un cik skopa ir daba, cik neatlaidīgi tā turas pie �ā mū�īgā līdzsvara likuma. Grūti pateikt, cik briesmīgi kontrasti nostiprinātos pasaulē, ja ģēniju darbi un viņu domas ar dāsnu sējēja roku netiktu kaisītas ierindas cilvēkiem zem kājām, gan tiem, kuriem tās vajadzīgas, gan tiem, kuriem nav vajadzīgas. Vēl grūtāk iedomāties, kā mēs tad dzīvotu un ko darītu. Tomēr tas nenotiek, jo cītīgie no �ilbino�ās gaismas ļoti ātri zaudē redzi, nolaidīgie, grūstīdamies citu cilvēku darbu ēnā, nekad nekļūst redzīgi, paliek tikai tie, kuri no sve�as gudrības iemācās radīt gan savas patiesības, gan savu gaismu. To arī es nedrīkstu aizmirst. Laikam labāk būtu visus Tada mantojuma jautājumus izlemt pēc kāda laika, ta�u dzīve negaidīs. Atbildes tai vajadzīgas nekavējoties.

Būs pagrūti. Un nevar zināt, kā es izgrozī�os no �ā grūtā stāvokļa. Sameklēt cilvēku � sīkums vien ir, daudz grūtāk būs saglabāt Tada iesākto tempu. Mūsu laikos � neuzceltas rūpnīcas rekonstrukcija skan pārāk riskanti. Necilvēcīgi grūti ķerties pie lau�ņa, kad apkārt viss vēl o� pēc cementa un krāsas, tomēr, izrādās, vēl grūtāk sagraut da�u iedomīgu un stūrgalvīgu priek�nieku viedokli...

Turklāt �ajā cīkstiņā nav visai daudz palīgu. Tla tagad ir vārgs strādnieks. Glābdams ģimenes cieņu, viņ� ietiepās un nolika priek�ā iesniegumu. Ar Grudski arī kaut kas nav skaidrs. Un Tada izslavētais Ķeturaķis � ne �is, ne tas. Labodams citus, pats izaudzējis sev tādu ļaundabīgu audzēju, ka nevar zināt, kā mums izdosies Mika nokavēti iecerētā operācija. Bez tam Alsis uzrakstījis visādas velna bū�anas ... Un ja pietiktu ar rakstī�anu vien! ... Vārdu sakot, jau �odien nekavējoties jāsapulcējas un jāaprunājas, ko turpmāk darīsim . ..

Tikai vēsajā un pla�ajā kabinetā Vītauts atkal jutās mierīgs un nosvērts, spējīgs visu savu uzmanību veltīt problēmām, kas pārsteigu�as viņu. �eit uzmanību vairs neizkliedēja uz ietves nokaisītie egļu zari, nespiedās degunā vīsto�u zālāju smar�a un vairs nekaitināja drūmā sēru mūzika. Tagad viņ� atkal bija savā elementā, glu�i kā izpeldējies spirdzino�ā avotā. Tāpēc bez steigas uzsmēķēja, dziļi ievilka dūmus un mierīgi uzgrieza slimnīcas numuru.

� Butrims, � viņ� sausi un kūtri pateica. � Jūs laikam nojau�at, kāpēc zvanu?

� Jā, sekretār, bet es vēl nevaru jūs ne ar ko iepriecināt.

� Vai apciemot drīkstu?

� Vai prāts! � ārsts nobijās. � Viņa atrodas sagatavo�anas istabā.

� Un kā viņa jūtas?

� Pagaidām apmierino�i.

� Varbūt vajadzīga kāda palīdzība?

� Nē, pagaidām nav vajadzīga.

� Varbūt ataicināt no Vilnas konsultantus?

� Nē, paldies, pagaidām viņi mūs bie�āk aicina.

Pagaidām, pagaidām! . .. Viņ� dusmīgi izmēdīja un skaļi

sacīja:

� Atvainojos. � Nolika klausuli un noslaucīja sviedrus. Kaut kas nav, kā vajag, viņ� nodomāja un vēl vairāk noskaitās: tre�o diennakti sagatavo�anas istabā ... Un atkal piezvanīja galvenajam ārstam, bet tas bija palātu apstaigā. Pavisam nomāktā garastāvoklī paaicināja sekretāri un apjautājās: � Vai birojā locekļi brīdināti?

� Jā, sekretār.

� Vai lēmumu projekti izdalīti?

� To ta�u nebija, sekretār,

� Vari iet pusdienās.

-� Un jūs?

� Es uzkodī�u bēru mielastā.

Nāve negaidīti pārsteidz cilvēku, uz ielas viņ� atkal atcerējās un sāka pukoties: �ķiet, nekā jauna nav �ajos da�os vārdos, un tomēr tie man ienāca prātā laikus un vietā! Ir gan tas Alsis �armants. Varētu būt visai labs redaktors. Ta�u, zalktis Tads, nebūs ar mieru. Ne jau tāpēc viņ� no galvaspilsētas atkūlās uz Mintautiem, lai atkal ļautu piesēdināt sevi pie galda. Jāmeklē cits. Lai Alsis raksta. Un, nopietni apdomājot, ne tikai nāve, bet arī cilvēka nāk�ana pasaulē ir vistīrākā nejau�ība . . .

Iznāku�i no kokos iegrimu�as �ķērsielas, viņam gandrīz uzgrūdās Grudskis ar sievu zem rokas. Butrims pavirzījās sāņus un mazliet palēnināja soli.

� Sveicināti! � Viņ� abiem paklanījās, bet Rivas sniegto roku pacēla uz aug�u . .. Mirklī, kad juta, ka viņa pretojas, stiprāk saturēja Grudskienes pirkstus un gandrīz ar varu piespieda pie lūpām. � Nu, ko jūs! � Viņ� samulsis pietvīka un ātri atbrīvoja Rivai vietu ietves vidū. � Kā ar veselību? � brīdi klusējis, piebilda. � Kāds laiks?

Dro�i vien slānīs, ja iesāka ar tādiem aplinkiem, Gir�s nodomāja un atbildēja:

� Slimoju.

� Vai sirds?

� Nē, �oreiz nervi.

� Tās mūsu organismā ir vienīgās �ūnas, kas neatjaunojas. Taupi.

� �o patiesību izjutu, lasīdams jūsu lēmumus, � Grudskis pajokoja un nopriecājās, ieraudzījis, ka sieva viņam piekrīt un pateikdamās paloka galvu.

� Toties veselīgs humors tās �ūnas vislabāk saglabā, � Butrims arī nesteidzās atbildēt, jo pēk�ņi atcerējās, kā Grudskis ar aukstu ūdeni mitrināja viņa uztūku�o seju, kā ar ^lējkaroti caur sakostiem zobiem lēja uzsildītu vīnu un, uz lidma�īnas spārna lauskas izklājis lielu karti, visu laiku kliedza viņam pie auss:

� Kas vēl?! Nu, ko tu vēl redzēji?!

Vītauts valstīja mutē satūku�u mēli, �ņaudzīja saujā sasutu�o migas sienu un, te zaudēdams samaņu, te atkal to atgūdams, diktēja. Pēc tam viņ�, galīgi zaudējis spēkus, ieķērās Grudskim rokā un kliedza:

�� Es tev, krupi Tads, tā pabļau�u, ka tu savus kaulu? vairs nesavāksi.

� Labi, labi, varēsi darīt visu, tikai nemāci ebrejam pacietību, � Gir�s tad noskaitās. � Paguli, pacieties, iedzer vīnu, bet tagad paskaties un pasaki � kāpēc tajā nocietinājumu sistēmā radu�ies divi balti plankumi? Nu, papūlies atcerēties! ...

Un atkal Vītauts ar briesmīgu piepūli lipināja kopā sa raustīto atmiņu, kamēr spēki bija galā un viņ� sāka murgot Grudskis vēl veselu diennakti mocījās ar viņu un tulkoja nc vācu valodas slepenus dokumentus.

� Jāpierod, � viņ� murmināja. � Katrā ziņā jāpierod

� Pie kā?

� Pie dīvainās domas, ka cilvēkam, ja viņ� grib bū brīvs, noteikti jāiesloga sevi gribas cietumā. Vai saproti mirla? Es kara laikā raidīju ne vienu vien �āvienu, be pirmo � uz nodevēju.

Butrims atcerējās arī savādo infarktu, ko Gir�s simulēja no bailēm, un kā ar visu paklāju viņu nogādāja slimnīcā arī viņa dīvainās dzim�anas dienas, kuras arvien sāka ai tradicionālo kand�as pudeli, kas aizkorķēta ar avīzi, ar da�iem nenolobītiem sīpoliem, lauku maizes gabalu un rupji sēli, jo tas viss atgādināja partizānu gaitas. Tagad visi �ie sentimenti vairs nederēja, bija jāmeklē cita atslēga, cit spriedums un risinājums.

Kaut kas nav tā, kā vajag, viņ� pie sevis nodomāja ur ierunājās:

� Visi runā, visi pļāpā, pat raksta anonīmas vēstules tikai es viens neko nezinu. Kas notiek jūsu ģimenē?

Grudskis bija gaidījis �o jautājumu, gatavojies tam, spoguļa priek�ā izmēģinājis atbildi, tomēr, izdzirdējis jautājumu, novilka roku gar svārkiem, pārliecinājās, ka kabatā vēl atrodas nenosūtīta sievas vēstule, un nodūra galvu. Domās viij� vēlreiz uzmanīgi pārcilāja pirms da�ām dienām Karos am izsūdzētos grēkus un nedro�i sacīja:

� Ij pats nezinu, ko jums atbildēt. � Viņ� labi saprata gan ko sacīt, gan kā izturēties, ta�u kautrējās no sievas, kuru tik ilgi vazājis aiz deguna. Grudski kavēja vēl arī citas jūtas: �ķita, ka nekas nav noticis, nekas ļauns nav bijis, tomēr sievai nepiesardzīgi dotais solījums viņu it kā pārklāja ar kaut kādu cietu, neredzamu, toties ļoti labi jūtamu dusmu pārsegu, kas Gir�a dvēselē nelai� iek�ā neko citu kā vien nepieļaujamā soļa attaisno�anai paredzēto skepses indi. Gir�s juta, ka no �ī riebīgā stāvokļa viņa iek�ienē viss mainās, sabrūk, aptum�ojas, kā melna tumsa pamazām pakļauj viņa domas un gribu, kā viņ�, to nevēlēdamies, gatavo sevi otram, vēl briesmīgākam solim � pāriet no vārdiem pie darbiem � un vairs nevar apstāties. 5o nepatīkamo kri�anas stāvokli, kas liek ienīst sevi, viņ� pirmo reizi juta, stāvēdams pie Tada �ķirsta. Un viņ� nobijās, sapratis, ar kādām nedro�ām gadījuma rakstura zālēm ārstējies no vājuma, kas viņu pārņēmis. Pietika tikai ar pirmo nelaimi, tikai ar da�ām zaudējuma sāpju izraisītām dziļām nopūtām, un gļēvulības inde, glu�i kā asinīs nonākusi dvinga, pēk�ņi sacēlās pret viņu pa�u. Bija vajadzīga steidzama palīdzība, mīļa cilvēka tuvums, bija vajadzīga pieredzējusi kopēja, kas prot ar kaut kādu skābi noņemt no sirds sakrāju�os dvingu, tāpēc viņ� nopirka tirgū visus ziedus un aizsteidzās uz mājām, bet pēc tam pierimis un apmierināts skatījās, kā sieva tos ieliek ūdenī, Ļin, nespēdams valdīt sajūsmu, nezin no kurienes izvilka mazu pudeli Martela, ko bija atvedis no ārzemēm.

� Ja svinēt, tad svinēt, � Gir�s sacīja sievai un visā skaļumā ieslēdza radiouztvērēju. Viņam par laimi, pirmajā stacijā orķestris spēlēja bra�u mar�u.

� Bet ko mēs svinēsim? � Riva brīnījās.

� Es nezinu.

� Varbūt nav labi?... Gatavojamies ta�u iet uz bēru mielastu.

� Vienalga, � Gir�s pateica, � man vajag tevis, vai saproti?... Tevis, jo es velns zina ko izdarī�u: uzsprāg�u pats vai ar visbriesmīgākajiem vārdiem uzspridzinā�u visu pasauli.

Mar�s apklusa. To nomāca cīruļa treļļi. Pēc tam mierīga un labi ievingrināta diktora balss pavēstīja, ka Sinaja smiltājos atkal sācies kar�. Gir�am pietrūka gaisa. Viņ� labi nedzirdēja, nedz kas ko sita, nedz kas soļoja uz priek�u. Viņ� atkal nokļuva geto, un pa�a radītais dusmu �ogs aizvien atkāpās, sa�aurinājās un �ņaudza, kamēr kļuva bezgala smacīgi un karsti. Grudskis pats nejuta, kā ieķērās sievai krūtīs un kliedza:

� Viņi jāap�auj, jādauza, jā�ķaida ar tanku kāpurķēdēm! ... Vai dzirdi?! Ar tanku kāpurķēdēm!... Lai neminas no viņiem vairs nepaliktu. Pa visu pasauli krustām �ķērsām jāizbrauc! � Beidzot viņam aptrūka elpas.. Tikai ieraudzījis, ka sieva ir bezsamaņā, paģībusi, ar roku aizspieda sev muti. Atbalstu neradusi, Riva bija sabrukusi uz grīdas. � Viņus vajag! .. . Viņus vajag ... � Redzot sievas bezjūtīgo skatienu, izgaisa gan degsme, gan dusmas, bet pēcāk Gir�s manīja, kā viņu atkal purina krietni aizmirstas baiļu �au�alas, kā viņ� pamazām grimst tajā dīvainajā stāvoklī, kurā viņu pirms daudziem gadiem bija novedu�i pirmie bumbu sprādzieni un tajā pa�ā brīdī visās pasaules valodās izrunātais briesmīgais, tikai vēl nepārdzīvotais vārds � kar�. Tagad viņ� zina �ā vārda nozīmi, jo redz savā priek�ā mulsuma un sāpju pilnas sievas acis un dzird nāvinieku vārdus:

� Bet kas tagad būs?

Ko esi pelnījis, tas arī būs, uzvēlis Rivai visas nelaimes, vienā rāvienā gribēja sevi attaisnot, ta�u, sapratis, ka tas ir nelietīgi un zemiski, sacīja:

� Ģērbies, bēru mielastu mēs nedrīkstam nokavēt.

Sieva, vērīgi ausīdamās, tvēra katru vārdu un neapzināti

�ļupstēja:

� Tur viņus sit.. .

� Ne tikai viņus, tagad arī mūs, � Gir�s pārlaboja sievu un nokaunējās vēl vairāk.

Toties Riva joprojām klausījās, baidīdamās piecelties no grīdas, joprojām klausījās un klausījās, lai gan diktors jau stāstīja, kā kaut kur aiz Urāliem traktorists ļoti labi izremontējis traktoru un soloties ar to vēl labāk strādāt tīrumā. Reveka pēk�ņi apskāva Gir�a kājas un, atliekusi galvu, negaidīti pajautāja:

� Es tomēr nesapratu, Gir�, kāpēc tu Tadam paredzētos ziedus atnesi man?

� Tāpēc, ka nezinu, � viņ� apjuka no tik necerēta sarunas pavērsiena un piecēla sievu no grīdas. � Stāvēdams pie Tada, nezin kāpēc sapratu, ka mīlu tevi.

� Esi tik labs, neatceries to, kā nav bijis, � viņa mēģināja jokot. � Kad muļķi kļūdās, no tā nevienam nesāp, bet, kad sāk kļūdīties ģēniji, tas ir briesmīgi. � Viņa ilgi gatavojās un beidzot iedro�inājās pajautāt: � Kāpēc tu tik pēk�ņi atkal iemīlējies manī? Vai tikai tas nav uz atvadām?

Gir�s uzreiz nesaprata, kas tas ir � diplomātija, bezierunu kapitulācija vai sievi�ķīga kaprīze. Tik daudz cietis, viņ� tie�ām baidījās visu sabojāt un klusi mācīja sevi:

� Lai pati, lai viņa pati vienreiz atsakās no visa, lai izvēlas. � Viņ� glaudīja nenosūtītos dokumentus un taisnojās: � Es nezinu, es neko nezinu, tomēr uz turieni es nebrauk�u. Katru dienu tev pirk�u ziedus, sūtī�u vēstules un dāvanas, jo neko vairs nespēju dzirdēt par nolādēto karu.

� Nesteidzies, Gir�. Gaidīdama tevi, arī es nospriedu, ka svarīgi ir ne jau tas � brauksim vai nebrauksim. Pati perspektīva, ka cilvēks var rīkoties pēc savas patikas, neskatīdamies apkārt un nelūgdams citu �ēlastības, veido mūsu personības, iznīcina mūsos nolādētās un nezin kad ar varu mums uzspiestās bailes, atbrīvo no daudziem verdziskiem ļfUjnumiem. Zini, es redakcijā visiem sāku sacīt patiesību acīs un pārstāju li�ķēt... Tas ta�u nav slikti.

Gir�s neticēja savām ausīm. Varbūt tas arī nav glu�i pareizi, viņ� domāja, glāstīdams Rivas plecus, tomēr pavērt muti tā arī neiedro�inājās. Lai pati, viņ� apvaldīja sevi, lai pati ... Bet kāpēc man ar savām patiesībām jāiekaļ viņas galvā �ī doma? Lai pati, lai pa�aubās, lai pamokās .. . Tas nav vieglākais, toties pareizākais ceļ�.

Un tāpēc tagad, runādams ar Butrimu, Gir�s par to vien domāja kā neaizvainot Rivu. Viņ� tagad vairāk par visu baidījās, lai sievas vārdi nebūtu tikai pa�ai iestāstīts pienākums, kas izgaist, sastopoties ar pirmo nopietnāko pārbaudījumu. Viņ� vēl atcerējās, kā bija noskūpstījis sievu un sacījis:

� Riva, lai gan tur ir bēru mielasts, es tomēr ļoti vēlos, lai tu būtu visskaistākā.

Tas, �ķiet, arī bija viss. Gir�s sarauca pieri, vēl drusku nogaidīja un sacīja:

� Ļaudis daudz sarunā, biedri Butrim, un vēl vairāk saraksta. Ja tiktu realizēta kaut simtā daļa mūsu vēlē�anos, cilvēki jau sen būtu pārcēlu�ies uz citām planētām. Tāpēc vēlamais nekad nav jāpieņem par eso�o. Mēs abi tagad pārāk labi dzīvojam. Un tāda bezmērķīga slaistī�anās ātrāk saēd cilvēku nekā spaidi. Esmu pārāk ilgi aizsēdējies savā vietā. Nav vairs interesanti strādāt, � viņ�, nolēmis pārbaudīt sarunas biedru, neatbildēja uz jautājumu.

Arī Butrims klusēja, jo juta, ka pamudinājums �eit neko nespēs grozīt.

� Es jums sacīju, � Gir�s neizturēja klusumu, � nevediet uz �ejieni to izdzimteni Klausu, nebendējiet vairs cilvēkiem nervus ... Reveka no tās prāvas tie�ām sajuka. Ja viņa nemainīs vidi, tad zaudēs prātu. Jūs saprotat, � viņ� skatījās uz Butrimu, bet piesardzīgi runāja sievai, � tā Izraēla ir tikai mīts, gudri izdomāta ticība, jo pēc tam, kad bankrotēju�i visu pasugu dievi, nacionālisms kļuvis par divdesmitā gadsimta reliģiju. Kop� pa�ām kara beigām viņa savu svītraino koncentrācijas nometnes maistērpu un koka tupeles turēja, pakarinājusi kā svētbildi. Viņa domāja, ka, paskatoties vien uz �o fa�istisko pid�amu, visiem mati sliesies stāvus un dzīslās sastings asinis. Tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Vienas bailes nomainīja citas. Jo tālāk, jo smieklīgāk izskatījās, kad viņa, pret kaut ko protestēdama, retumis uzvilka to nelaimīgo apģērbu. Pēc tam viņa sāka kaunēties no tā, ienīst sevi, bet tagad, ve�a pierunāta, pieķērās jaunai domai, ka tur viņai bū�ot labāk, ka tur viņa aizmirsī�ot visu, ka tur, nokļuvusi tādu pa�u nicināto un atstumto vidū, viņa tik�ot atpestīta. Saproti, ja tie nelie�i �odien, tāpat kā kādreiz viduslaikos, atkal sadomātu rakt katakombas un lūgt tur dievu par mūsu biju�iem un nebiju�iem grēkiem, daudzi no tiem, kurus mēs nezin kāpēc negribam saprast, ielīstu zemē kā kurmji.

� Nu, bet kur tu biji?

� Es? ... Es tikai dauzīju viņai pa galvu un vēl dziļāk iedzinu tās muļķīgās domas. Nolādēto un ne visai vajadzīgo mūsu pārrunu dēļ, sasodītās rutīnas, steigas un ierēdniecis-kās, normētās vienaldzības dēļ es daudz ko palaidu garām. Tas arī viss. � Gir�s vēl arvien vairījās no tie�as atbildes. Viņ� gaidīja no Rivas kaut niecīgu mājienu, ka viņa piekrīt, bet Butrims, nevēlēdamies dzirdēt sliktu vēsti, tāpat mīņājās uz vietas:

� Arī mēs esam vainīgi. Atceros, tu kādreiz man stāstīji, ka rabīnu skolā nākamajiem garīdzniekiem, neskaitot dieva vārdu, vēl esot mācīju�i arī vairāku populāru speciālitā�u pamatus, lai viņiem, visu laiku atkārtojot vienas un tās pa�as patiesības, neatrofētos domā�ana. . . Neņem ļaunā, tomēr kaut kas līdzīgs noticis arī ar tevi. Da�os gadu desmitos, strādājot vienu un to pa�u darbu, tev viss apriebies, kļuvis netīkams, pārvērties �tampā, un tu nepamanīji, kā sāki re-gresēt. Notrulinājās atlases spējas, samaitājās gaume attiecībā uz jauno, un tu noticēji, ka citādi nemaz vairs nevar būt. Jebkāda preto�anās tikai kaitināja tevi, tomēr nespieda domāt un meklēt izeju. Vēlreiz lūdzu, neņem ļaunā: pat dievam apnīk garlaicība, kur nu vēl cilvēkiem! . ..

Redzi, Gir�, Grudskis rūgti pavīpsnāja, un atkal tava gudrība pavērsās pret tevi pa�u. Tu izskoloji daudz apdāvinātu nepra�u sev par postu un dusmojies, ka viņi ļoti precīzi citē tevi. Tomēr viņ� savaldījās un pieklājīgi sacīja:

� Interesanti ... Līdzīgas domas arī man ļoti bie�i ienāk prātā, ta�u tās nebūtu pilnīgas, ja es noklusētu, ka mani spieda steigties un izpildīt tavus rīkojumus, kas ne vienmēr bija prātīgi . ..

� Tagad nav īstais laiks, � Butrims sāka atkāpties. � Arī mēs esam vainīgi. Tev sen vajadzēja sameklēt kādu interesantāku un perspektīvāku darbu, vajadzēja retumis mainīt vismaz pret līdzīgu, ta�u arī mums patika dzīvot bez kādām rūpēm un domāt, ka tavā kantorī viss ir labi. Un tre�o reizi tevi lūdzu, neņem ļaunā: tu savā darbā esi sasniedzis zināmu pilnību, nu, kā godīgs meistars, kā labs izpildītājs, tomēr jaunradei nepietiek tikai ar rūpību, pacietību un lielu prasmi vien. Tai vēl vajadzīga dziļāka izjūta, vajadzīgs pat risks, un tā tev trūkst. Re, kāpēc tu pats sev apniki, ko es nevarētu sacīt par tavu sievu, � viņ� pajokoja. � Viņa ir apņēmīga sieviete. � Butrims pamāja ar galvu uz Rivas pusi. � Bet, runājot nopietni: jūs abi esat pieaugu�i cilvēki un pa�i atbildat par savu rīcību.

Grudskis gaidīja, ka Butrims strostēs un lamās viņu, ka draudēs kā Kaross vai arī pārmetīs visus parādus, ta�u tas klusēdams ielaida viņus pa restorāna durvīm un kaut kur atpalika, lai nomazgātu rokas.

Redzi nu, redaktoram ie�āvās prātā, kā viena cilvēka nenoteiktība citā cilvēkā katrā ziņā izraisa pa�paļāvību un pat nekaunību. To zina pat bērni, tikai tu, Gir�, ņēmi un aizmirsi.

� Nu, kā ir? . . . Vai interesants cilvēks? � viņ� jautāja, palīdzēdams sievai atģērbties.

� Es sen viņu cienu, � Riva nedz piekrita, nedz iebilda, viņa vēl arvien izturējās cēli, nepievienodamās nevienam viedoklim.

Restorāna mazā zāle vēl bija tuk�a. Kaktā sēdēja �ivile un runājās ar māti. Gaitenī jau ģērbās Pijus. Nervozēja da�i radinieki no laukiem. Grudskis brīdi ar skatienu pameklēja, bet neatrada zālē ne Rim�u, ne Ķeturaķi, tad pasmaidīja un nodomāja: Vinca nervi neizturēja. Novecoju ne tikai es vien.

Tobrīd Ķeturaķis tikpat kā spaidu kārtā sekoja Rim�am uz prokuratūru un kaulējās:

� Klausies, nestiep vairs garumā, es jūtu, ka tu kaut ko slēp no manis. Tas nav godīgi.

� Slēpju! Tu, Vinc, esi dīvains. Es nevaru rast sev vietu, patie�ām nesaprotu, kā tev izklāstīt visas nelaimes. Tādas lietas pat gribēdams nenoslēpsi.

� Tu atkal savu. Es to �emodānu tie�ām atradu krūmos. � Viņ� ko�ļāja nekad nebeidzamo gumiju un tāpēc runāja neskaidri: � Varbūt tev ir aizdomas?

� Nepratini izmeklētāju. Nekādu aizdomu man nav. Es par �āvienu.

*� Par kādu?

� Nu, par to, kuru tu Jozi�ķēs pirms daudziem gadiem naktī raidīji zilā gaisā.

� Vai domā, ka tas nav taisnība?

� Tur jau ir tā nelaime: taisnība, tīra taisnība, tikai tev nav ne jausmas, kā mums abiem tagad noderētu, ja tavs trāpīgais �āviens būtu vienīgi tavas skurbās fantāzijas izdomāts. � Abi iegāja kabinetā, apsēdās viens otram pretī, un prokurors saņēmās: � 5e, palasi, pirms da�ām dienām pieprasīju no Jozi�ķēm. � Viņ� nolika paplānu mapi un pats izgāja, tomēr apdomājies atgriezās. Vincs �ķirstīja papīrus un arvien vairāk nolīka pār tiem � kā tuvredzīgais, tad atpogāja krekla apkakli un, balsij aizķeroties, sacīja:

� Tā jau domāju. � Viņ� drebēja kā alkoholiķis, kur� nespēj remdēt slāpes ar lētu vīnu, ko pārdod dienu un nakti, tad atkal ķērās pie rūpīgi savāktajiem materiāliem, jo baidījās kaut ko palaist garām. Pēc tam pietvīka, nolaida rokas un nevarīgi atliecās krēslā. � Cik man par to pienākas? � viņ� pajautāja un sa�ļuka.

� Grūti pasacīt. Es viens to nevaru izlemt.

� Bet varbūt �eit ir kļūda?

� Nē, tā ir mana pirmā nenoskaidrotā lieta. To es zinu no galvas. Visu esmu izmērījis ar milimetra precizitāti, konstatēju trajektoriju un aprēķināju attālumu: �auts no automa�īnas uz �osejas. Neuztraucies un izklāsti visu uz papīra.

� Varbūt tu tī�uprāt?

� Tī�uprāt. Visu mū�u par tādām nelietībām sapņoju.

� Tad dod uzsmēķēt.

� Esi ta�u atmetis.

� Tagad no jauna būs jāpierod, � viņ� �ēli pavīpsnāja un vēl arvien neticēja. Pēc tam paņēma vairākus fotoattēlus un ilgi skatījās uz sve�as sievietes seju, uz nelielu asins svītriņu, kas aizlīkumojusi pa labajiem deniņiem, uz cilvēku, kur� stāvēja blakus sievietei un caur zvaigznīti loga rūtī izskatījās bālgans; rokās viņam bija metramērs un uz tā ar melnu tu�u atzīmēts bojā gāju�ās augums, lodes izlidojuma leņķis un trajektorija.�Tu vari man neticēt, bet es ne vienreiz vien redzēju viņu sapnī, � viņ� pateica un sāka gremzties: � Netici nu vēl, cilvēk, liktenim. Visu mū�u man nezin kas it kā kaltin kala galvā, ka ar Karosu beigsies arī mana karjera, bet es tam neticēju, zobojos par sevi un visu laiku raku bedri �im cilvēkam, pat nenojauzdams, ka ikviena zemes sauja, kas izrausta no viņa kāju apak�as, tikai palielina mana pa�a nelaimes kalnu ... � Vincs apņēmīgi izsp|āva gumiju papīrkurvī un, ietinies dumu mākonī, rakstīja.

� Tikai nedomā muļķoties, � Rim�a nobijās, ieraudzījis, kā Ķeturaķis tausta kabatas un pa .viņa bālo seju plūst sviedri. Rim�a pārlaida pieredzēju�u skatienu viņa kabatām un noskurinājās, atcerējies, kā pats pastrādāja briesmīgas mu|ķības, pratinādams Remigiju. � Aizmirsti, ja vari, arī tos pravietiskos sapņus.

� Kur nu man, �* Vincs nomierināja viņu, � ja pati dzīve �itā izmuļķojusi. � Ķeturaķis pamazām pierima, bet vairs neatkāpās: lai būtu kā būdams, viņ� nolēma. Tā ir pēdējā iespēja tikt vaļā no bailēm, kas jau kļuvu�as par slimību, kā arī no neizturamā pienākuma � ar varu būt labākam nekā citi. � Mik, vai tai sievietei, kuru es ... Nu, saproti, ar kuru tā noticis, bija bērni?

� Protams. Arī vairāki mazbērni, no kuriem viens pēc viņas bojāejas nokļuva bērnunamā.

Varbūt viņi, tāpat kā es, katru dienu greizi noskatās uz saviem kaimiņiem un sauc pēc asinsatriebības? Viņ� nesaprata, kāpēc uzdeva �o jautājumu, ta�u no Rim�as atbildes viņu pārņēma �ausmas. Viņ� ienīda sevi, bet domās neatlaidīgi atkārtoja: un ja arī viņas dēls jau divdesmit gadu meklē vainīgo un nevar atrast? Tas tomēr ir necilvēcīgi. Atkal pārņēma bailes, ieniezējās pirkstu starpas, ta�u viņ� nepadevās:

� Saki, Rim�a, �� ko tu jūti, pēc tik daudziem gadiem noskaidrojis �o nepatīkamo lietu?

� Velns zina, par to neesmu domājis. Bet, taisnību sakot, es atdotu otru roku, lai tās nebūtu. Un nevis �ēlodams tevi. Tā, saproti, ir mana pirmā lieta, kas visu mū�u mani nelika mierā kā nenokārtots parāds. Varbūt tāpēc es arī kļuvu par puslīdz pieņemamu juristu. Tu tāpat karoji ne jau ar svina zaldātiņiem, tev būtu jāsaprot: gan vajājot, gan sodot noziegu�os cilvēku, jābūt kaut kādai robe�ai, kaut kādai mērauklai, kuru nevienam nav tiesību pārkāpt, ja negribi nogalināt sevī cilvēcību. Nu, kā tev lai pasaka? ... Ne tikai mērauklai. Soģim arvien jāuzņemas daļa vainas, jo pretējā gadījumā viņ� zaudēs perspektīvu un nespēs būt kārtīgs un godīgs jurists. Viņ� sāks domāt, ka viņam viss atļauts, un no tā mirkļa viņ� vairs nevarēs kalpot jurisprudencei.

� Ja tu nemelo, tad esi goda vīrs. Līdzīgā situācijā es arvien jutos bezgala laimīgs, jo domāju, ka noziegums ir kaut kāda slimība, kuru izskau�ot iznīks arī noziedznieki.

Domāju, ka taisnīgos var nosargāt, ja no viņiem no�ķir maldu ceļu gājējus, bet, izrādās, kļūdījos, jo papriek� rodas nekļūdīgie, un tikai tad viņi sāk radīt arī grēcīgos.

� Lai kā arī būtu, patiesība tik un tā uzpeld virspusē.

� Jā, uzpeld, bet ļoti bie�i tikai kā nedzīva slīkone. Apsveicu: tava lieta lieliski sagatavota, it īpa�i secinājumi, un tāpēc tā nevarēja pazust, nedevusi nekādu labumu. To lasot, rodas iespaids, ka tu pats esi piedalījies tajā mūsu skurbajā �audī�anā.

� Vēlreiz lūdzu: tikai nemuļķojies.

� Nu, �o problēmu atstāj manā ziņā, � Ķeturaķis pateica un piecēlās. � Sirdsapziņas tiesas priek�ā � aizstāvju nav. � Viņ� ticēja katram savam vārdam, kā tiem tic likteņa galīgi nomocīti cilvēki, kuri beidzot atradu�i pareizu, dabisku un tikai domājo�ai būtnei dabas dotu iespēju � ar godu nolikt iero�us un pateikt: aiz �īs robe�as pats dievs tas kungs manā priek�ā ir bezspēcīgs.

Tā ta�u nav poza, Rim�a kļuva bāls, sajutis sāpes vecajā rētā. Tā ir lielu baiļu izraisīta fanātiķa drosme, viņ� atcerējās, kā pats skatījās uz saujā sa�ņaugtu granātu un, nespēdams sagaidīt draugu, to nosodīja: galu galā tā ir dzīvnieciska nojauta, ka var būt vēl sliktāk ... Met prom! .. . tikko nepateica ar Tada vārdiem un attapies sacīja:

� Beidz. Jau laiks doties uz bēru mielastu. � Atkal sajutis smeldzam roku, saviebās un iesvieda lietu seifā.

� Laiks, � Vincs atkārtoja un domāja, ka nav kur atkāpties. Tomēr arī uzbrukt nebija nekādas jēgas. Varbūt vienīgi vēlreiz izbārt sevi, izlamāt, bet pēc tam sist pie krūtīm un no�ēlot grēkus, tikai neļaut citiem runāt par sevi. Viņ� zināja, ka tas nebūs patīkami, būs pat riebīgi, it kā raugoties �autenes stobrā, toties citas izejas nebija. � Dzirdēju, ka tu gribot parādīt īlam Karosa neganteli, � Vincs novirzīja valodu uz citu pusi.

� Lai paskatās.

� Es tavā vietā neļautu.

� Klausies, Ķeturaķi, man grūti pateikt, kādu virzienu ņems tava lieta, tomēr esi tik labs: jūti sev līdzi, ja nespēj saprast citus.

Un abi iz�ķīrās.

Vincs steig�us ieskrēja rūpnīcā un, neatradis Karosa sekretāri, pats sāka rakņāties viņas atvilktnēs. Izvilcis mapi ar uzrakstu �Vēstules�, ātri to pārlapoja un atviegloti nopūtās, ieraudzījis smagu dienesta aploksni. Viņ� gribēja to uzreiz saplēst un tepat iesviest papīrkurvī, ta�u pārdomāja un sāka taustīties kabatās pēc sērkociņiem.

� Labdien! � Tobrīd atgriezās sekretāre un nedro�i apstājās durvīs. � Kāpēc jūs �eit? � viņa bija mazliet izbrīnījusies un uztraukusies.

� Meklēju sērkociņus, � Vincs atbildēja un nosarka, jo saprata, ka viņa tik un tā nenoticēs.

� Kas jums atļāva? � Atjēgusies viņa metās kārtot papīrus. � Es sūdzē�os. '

� Kam? �- Ķeturaķis dusmīgi jautāja un atkārloja: � Kam?

Sekretāre paskatījās uz mapē ielikto korespondenci un izbrīnījās vēl vairāk:

� �eit nav vienas vēstules. Ja nemaldos, ar piezīmi �personiski�, zilā aploksnē.

� Tā ir mana vēstule, � Vincs pateica un parādīja sūtītāja adresi. � Redzi, gan iela, gan nama un dzīvokļa numurs � viss atbilst.

� Es tikai piereģistrē�u, pēc tam lieciet to, kur vēlaties.

� Vai tad personisko korespondenci kāds reģistrē? � Nevairīdamies no izbrīnīju�ās meitenes, viņ� iegrūda aploksni kabatā. � Ja citreiz atradī�u atvērtu kabinetu, bet atslēgas atvilktnēs, neko labu no manis negaidi. Vai saprati?

� Sapratu, biedri priek�niek.

� Redzi nu, cik maz no tevis vajag. � Viņ� pacēla roku pie cepures un uzsvilpis izgāja.

Bet Rim�a gaidīja un nevarēja sagaidīt izpildkomitejas priek�sēdētāju. Viņ� nebija ziņkārīgs, un tādas tik�anās viņam nebija nekas jauns, tomēr viņ� uztraucās, smēķēja un, nespēdams nomākt arvien pieaugo�ās sāpes rokā, klusi pukojās uz sevi. Miks bija visai labs praktiķis un lieliski zināja, ka nevienā prāvā nevar panākt ideālu spriedumu. Cietu�ajam vienmēr �ķiet un acīmredzot vienmēr �ķitīs, ka tas, kur� nodarījis viņam pārestību, dabūjis par maz, bet noziedzniekam � otrādi, ka ar viņu izrēķināju�ies un viņ� sodīts pārāk bargi. Tikai tiesnesim vien jātic katra sava sprieduma taisnīgumam. Un tāpēc Miku uztrauca nevis pats tiesvedības process, nevis noziedznieka meklē�ana un vainas pierādījumu vāk�ana, viņ� jūtīgi pārdzīvoja tikai �ā procesa pa�as beigas � ļaunā un labā, pārestības un atmaksas konfrontāciju. Vienīgi ar �o pēdējo aktu, viņaprāt, arī var noteikt, ko bijusi vērta jurisprudence, kas abas �īs preti�ķības atvedusi pie tiesas galda.

Uztraucās arī Jons. Viņ� klusi nolādēja �o avantūru un mēģināja sevi pārliecināt, ka nav Remigijam nekāds tiesnesis, ka viņam jābūt tikai Remigija cie�anu biedram, ka to prasa nevis viņa izdomātais gara dāsnums, bet sāpīgs pagātnes mantojums, kas cilvēku pilnveidojis, padarot to cēlu un iecietīgu, ta�u, jo vairāk tuvojās nelāgais tik�anās brīdis, jo grūtāk kļuva viņa saltajam, pedagoģijas likumu apvaldītajam prātam pavēlēt saviļņotajām jūtām. Pie cietuma durvīm viņ� taisījās griezties atpakaļ, bet prokurors godbijīgi pastūma viņu pa priek�u un teica:

� Turies, �ī konfrontācija tam sivēnam būs ļoti noderīga.

Tik�anās istabā Remigiju ieveda bez jostas un kurpju saitēm, nosēdināja uz izļodzīta ķebļa, bet prokuroram deva parakstīt kaut kādus papīrus. Rim�a, izpildījis visas formalitātes, nostājās vistum�ākajā kaktā un aizsmēķēja. Jons nesēdās un, stāvēdams kājās, skatījās uz puisi. Viņ� centās saprast, kas noticis, kas mainījies priek�ā eso�ā pui�a iek�ienē, kas to spiedis pastrādāt noziegumu. No kurienes un kādā veidā radusies neredzamā siena, kas abus �ķir un vairs neļauj viņam izturēties un runāt ar �o garkāji kā līdzīgam ar līdzīgu? Kas izdomājis tos divus cilvēka uzvedības un esamības polus, un kāpēc tie vispār vajadzīgi? Varbūt tie ir mū�īgi un nepiecie�ami kā aukstums un uguns, kā sākums un beigas, kā mū�īga dabas neapmierinātība ar jebkādu tuk�umu un miera stāvokli? . . . Ta�u, tā prātojot, viņa skatiens nejau�i aizķērās pie Remigija biksēm, kas bija notraipītas ar kaut ko zaļu un ar māliem, un viņam kļuva karsti. Viņ� neko vairs neredzēja, tikai pret zemi noberztos ceļus, tikai kailu un �ausmu pārņemtu meitu, kura raustās huligānu vidū, un nepamanīja, kā, sa�ņaudzis dūres, spēra soli uz noziedznieka pusi. Remigijs pārbijies pielēca kājās un apgāza ķebli. īla satrūkās no blīk�ķa, atcerējās, kur atrodas, un paskatījās uz prokuroru.

Rim�a zīmīgi nokrek�ķinājās.

Cik necik savaldījies, Jons piespieda sevi atraut skatienu no traipiem un palūkoties puisim sejā. Gan tas, gan nav vairs tas, īla domāja. Tēva augums, tēva seja un acis, caururbjo�s tēva skatiens. .. Nē, nekādā gadījumā nē! Mātes pa�paļāvība, nepareizā, sev iestāstītā pārliecība, ka viņa zina un var visu. .. Nē, un vēlreiz nē! Tas grāmatniecis-kais . .. Nē, un vēlreiz nē! Viņā ta�u jābūt kaut kam savam, remigijiskam. Un priek�sēdētājs pēk�ņi atcerējās puisi, kur� sē� viņa priek�ā un uzmanīgi dala kārtis, viņa ziņkārīgās un paļāvīgās acis, viņa nevaldāmo tieksmi darboties, kaut ko darīt, viņa neremdināmo vēlē�anos pieskarties it visam, kas viņam vēl liegts un paredzēts tikai pieaugu�ajiem... Gan tas, gan nav vairs tas. Tikai ar lielu gribas piepūli Jons beidzot at�ķīra dēla sejas priek�ā nostāju�ās mātes un tēva ēnas un nobijās: izņemot nesen iezīmēju�os no�ēlu un sāpes, �ajā sejā vēl nebija nekā remigijiska. Pirmā dzijā grumba pierē un tum�ie loki zem acīm tikai atgādināja, ka �ajā sejā vēl ir pietiekami vietas mīlestībai un cie�anām, drosmei un bailēm, uzticībai un nodevībai ... Bet pagaidām � nekā sava, tikai sāpes un no�ēla acīs.

No Tlas skatiena Remigijs nodūra galvu un atkal atmuguriski atkāpās, ta�u Jonam viņa acis vairs nebija vajadzīgas: pēc nolaistajām rokām un salīku�ajiem ceļiem viņ� labi saprata, ka �ā pui�a iek�ienē tikai pirms da�ām dienām pirmo reizi modu�ies sāpīgi sirdsapziņas pārmetumi. Tā abi stāvēja un nebilda ne vārda, kamēr Rim�a skaļi iekāsējās. Ila tajā īsajā brīdī paguva jau simtreiz nolādēt sevi un savu muļķīgo, pa�am iestāstīto vēlē�anos, ka jebkādā gadījumā viņ� paliks cēls cilvēks, kur� mīl tuvāko. Remigijs vēl nebija pateicis nevienu vārdu, tomēr Ila saprata, ka sirdsapziņa nerodas pati no sevis, ka cilvēkam to ieaudzina ne tikai māte ar tēvu, ka tā, glu�i kā jebkura patiesība, ļoti bie�i dzimst melu un spaidu cietumā.

� Kāpēc tu neatteicies no �īs tik�anās? � Jons, pats nezinādams, kāpēc, jautāja.

� Es nezināju.

� Ja būtu pateiku�i, nenāktu?

� Nezinu.

Kāda velna pēc es �eit līdu? īla rāja sevi, tomēr nenoturējās un sacīja:

� Ko pateikt tavai mātei?

� Viņa �eit bija.

� Vai sē�at visi kopā?

� Nē, es atsevi�ķi.

Un pēk�ņi Jons juta dīvainu vēlē�anos nodarīt Remigijam kaut ko vēl sāpīgāku un briesmīgāku, lai viņ� sāktu locīties, kliegt, lai sāpēs aptum�otos viņa prāts, un tikai pēc �īm mocībām aizvest viņu uz kādu laukmali, nomērīt divdesmit soļu un, nostājoties vienam pret otru ar iero�iem rokās, galīgi izlemt, kuram no viņiem lemts iznīkt, un ar to atvieglot otra cie�anas. Sī vēlē�anās bija tik stipra un nevaldāma, ka īla nejuta, kā sper soli uz priek�u un ieķeras jaunā Karos a svārku stūros. �oreiz Remigijam nebija kur atkāpties, viņa mugura atsitās pret aukstu, pelēku un mazliet grubuļainu cietuma sienu.

Rim�a atkal iz�ķīra viņus.

� Jon, � viņ� tik vien pateica. � Atjēdzies, Jon.

� Es nespēju atrast vārdus, � Laimas tēvs beidzot ierunājās. � Es nespēju atrast vārdus, Rēgi, � viņ� atkārtoja un, viscaur drebēdams, padraudēja ar pirkstu, � bet tev es sacī�u: ne �odien, ne rīt, ta�u tici man, pienāks Tads laiks, un es tev atgādinā�u �o dienu. Ieradī�os pēc simt gadiem un ar tavu mazbērnu lūpām pateik�u, kāds nelietis tu biji ...

Remigijs novērsās un ar rokām satvēra galvu. Viņ� berzēja pieri pret sienu, pēc tam metās pie durvīm un ar dūrēm sāka dauzīt duļķaini brūnu dēli.

Ienāca cietumsargs.

� Durvis nav aizslēgtas, � viņ� sacīja. � Ko te dauzies?

� Vediet proml � puisis iesaucās. � Lieciet, kur gribat, tikai vediet prom! ...

Pēc minūtēm piecpadsmit, kad automa�īna apstājās pie restorāna durvīm, Rim�a bilda:

� No viņa vēl iznāks cilvēks.

� Lai dievs dod, � Jons atbildēja un piemetināja: � Ta�u saki � kā lai dzīvo Laimute?

� Kad es lekcijās pirmo reizi dzirdēju, ka noziegums izzūd kopā ar noziedznieku, domāju � tas nav taisnība. Un kur paliks pārestība, kur jūs liksiet nelaimes piemeklētu cilvēku?... Strīdējos ar pasniedzēju, tomēr veltīgi, jo iedziļinājies sapratu: noziedznieks izzuzdams atņem mums iespēju atriebties un dusmas pārvēr� sāpēs. Tā ir liela patiesība, Jon, jo mūsu sāpes arī nav mū�īgas. Ar laiku tās pārvēr�as cēlumā, pēc tam arī neremdināmā tieksmē pēc pilnības. Jūtu pasaulē, tāpat kā dabā, valda kaut kāds nezūdamības likums, jo arī �eit nekas nerodas no nekā un nekas neiznīkst bez pēdām.

� Kas tev nekait runāt, jo neesi meitas tēvs.

� Bet man ir dēls. Un, ja vajadzētu likt svaru kausos nelaiķi Tādu un tevi, vēl nav zināms, kura no jūsu abu nelaimēm būtu smagāka.

� Nerunāsim vairs par to.

� Nē, kāpēc?

� Vismaz tāpēc, ka pēc tā pa�a jūtu nezūdamības likuma mans niknums vēl nav pārvērties nedz sāpēs, nedz cēlumā. Tas vēl slēpjas manī, skaidrs? Un es niknojos ne tikai uz

Remigiju. Niknojos arī uz sevi, jo kādreiz domāju, ka noziegums rodas reizē ar nabadzību un tumsību. Bet, izrādās, ka viss ir daudz sare�ģītāk, jo arī pārticība it nemaz nav pasargāta no tās nelaimes, tikai pārticībā radies noziegums ir rafinētāks, daudz derdzīgāks un tāpēc grūtāk pamanāms. To negribēja saprast arī nelaiķis Kaross.

� Nē, Tads �o patiesību saprata agrāk nekā mēs abi. Par nelaimi, viņ� pārāk tēvi�ķīgi kalpoja likumībai un domāja, ka, uz�aujot pa sē�amvietu gan ļaunajam, gan labajam, iespējams tos samierināt uz visiem laikiem.

Kad viņi iegāja zālē, bēru mielasta dalībnieki jau sēdēja pie galda. Alsis ļoti pieklājīgi ar nazi pad�inkstināja pudeli un nomāktā balsī sacīja:

� Biedri, es domāju, ka �oreiz iztiksim bez prezidija un galda komandanta. Tuvinieku lūgts, es nebū�u kautrīgs un ar da�iem vārdiem pieminē�u mū�īgā dusā aizgāju�o nelaiķi, ģimenes galvu, tēvu un dēlu, draugu un biedru � Tādu Karos u. Jau tre�o dienu mēs staigājam ar �īm lielajām zaudējuma sāpēm un tre�o dienu jautājam: kāpēc viņ�, nevis es vai kāds cits? Jautājam un tre�o dienu nerodam citu atbildi: acīmredzot arī tur vajadzīgi tikai labākie . ..

Butrims vēroja Ķēstu, klausījās tā vārdos un vēlīgi smaidīja, jo atcerējās, kā Ķēsts, svaidīdamies starp dzīvajiem un pa�a radītajiem cilvēkiem, viņa kabinetā satraukts �austīja Tādu. Un dīvainākais, ka, iedziļinājies tajā sūdzībā, Butrims neatrada vainīgos. Viņaprāt, abi sanaidojās tikai tāpēc, ka viens par otru domāja to pa�u. Tie�ām savāda draudzība, kad cilvēks cilvēku vērtē tikai pēc tā, cik viens otram var palīdzēt vai kaitēt. Alsis pareizi rakstīja: pasaki, kas ir tavs draugs, un es pateik�u, kas man vajadzīgs. Lai kā arī būtu, tomēr tāda materializē�anās nevar ņemt labu galu ...

� Ne tikai ļauna griba mūs reizēm spie� izdarīt nelabojamas kļūdas, � Butrimu atkal sasniedza da�i Ķēsta grēksūdzes vārdi, ta�u tie tikai ieskrēja pa vienu ausi un, nekur neaizķēru�ies, izskrēja ārā pa otru. � Cik viegli pastumt biedru, cik viegli taisnoties, ka mūsu cilvēki ir labi, tikai cits citu nesaprot, un tāpēc arī notiek visas mūsu nelaimes...

Labi improvizē, zalktis Tads, Vīfauts nodomāja un prātā apsvēra: labi darīju, ka uz �odienu noliku sēdi. Varbūt vismaz reizi sapulcēsimies un aprunāsimies no sirds. Es neesmu dolorists¹, tomēr nekas mūs tā netuvina kā kopīgas sāpes. Tās ta�u ir viens no spēcīgākajiem mūsu domu katali-

¹ Ņo latīņu vārda �doloris� � sāpes. Cilvēks, kur� visu izpērk ar savām sāpēm. (Aut. piez.)

zatoriem, kas vienādi baro gan mākslinieka, gan zinātnieka, gan politiķa prātu ...

Pēc Al�a runāja Ķeturaķis. Viņ� stipri uztraucās, nezinādams, kur likt drebo�ās rokas, un aizsmaku�ā, sēru aiz�ņaugtā balsī taisnojās:

� Stāvēdams goda sardzē, es �odien tiku tikām izrunājos ar sevi un vairs nespēju rast piemērotus vārdus .. .

Ne jau tev vienam miris cilvēks ir labākais biktstēvs, But-rims atkal ar savām domām iejaucās runai pa vidu. Gan nedrīksti melot, gan esi pārliecināts, ka viņ� nevienam neatklās tavus noslēpumus.

� ... Tālab es vēl un vēlreiz pie sevis atkārtoju: paldies tev, Tad, ka palīdzēji man pārvarēt bailes, �īs nejaukās jūtas kādreiz ielauzās manā dvēselē reizē ar pirmajiem �āvieniem un pirmajām nepelnītu cie�anu sāpēm ...

Nav viegli būt vīram, ai, nav viegli, skatīdamies uz Vincu, Butrims domāja. Varbūt viņ� vēl nezina? Traka sagadī�anās! Pat mati saslējās, kad izlasīju Rim�as sapelēju�os papīrus.

� ,. . Nekas tā nenovārdzina cilvēku kā neizsūdzēti grēki, tāpēc atļaujiet man būt vaļsirdīgam ...

Tev taisnība, simtreiz taisnība, puis; ir briesmīgi, ja nelaime briest cilvēkā, bet vēl briesmīgāk, ja ne no �ā, ne no tā �ī tev uzrodas blakus un, nogaidījusi izdevīgu brīdi, ar visu spēku uzveļas uz galvas. Nelaime nenāk viena. Kur viena, tur rodas arī cita.

� Vārds tiek dots biedram īlam.

Jons piecēlās, ilgi �ņaukājās, grozījās, kaut ko meklēja un negaidīti sacīja:

� Biedri, ne jau pirmo dienu jūs pazīstat mani un zināt, ka es neprotu runāt. Esmu ļoti satraukts un lūdzu piedot, ka �os da�us vārdus nolasī�u no papīra.

Ir nu gan sivēns! Arī biedra nāve viņam neko nav iemācījusi! Vītauts sirdījās.

� Biedri! � Jons vēl ilgāk meklē brilles. � Karosa nāve mani satrieca vairāk nekā jebkura mana pa�a nelaime. Ar viņa nāvi es zaudēju arī daļu no savas dzīves. Viņ� bija cilvēks, kur� spēja ne tikai mūs apvienot, bet iemācīja arī palikt labiem un cēliem vientulībā. Te pēk�ņi viņa vairs nav. Esmu pārliecināts, ka nevienam no mums neizdosies aizpildīt kaut daļu tā tuk�uma, kāds radies mūsu sirdīs ar Tada aizie�anu ...

Ta�u, zalktis Tads, sabojās visu, Butrims domāja. Katrā ziņā sabojās. Pēc tādas tark�ķē�anas nevienam vairs neradīsies vēlē�anās runāt sirsnīgi. Tads cilvēks, Tads zelta vīrs,

A

<

bet, kolīdz svinībās paver lūpas, �ķiet, it kā runātu ar sve�u muti.

Jons nepamanīja viņa satraukumu. Nolasīja savu runu, svinīgi salocīja un atdeva �ivilei.

Mū�īgā glabā�anā. Tas vēl vairāk kaitināja Butrimu, tomēr neviens nepievērsa uzmanību viņa klusajam sa�utumam, tāpēc viņ� uztraucās un tiesāja nost priek�ā noliktos uzko�amos. Mans dievs, viņ� ņurdēja, vairs neprot arī godīgi paraudāt. Mū�īgi no papīra, mū�īgi apkārt skatīdamies un baidīdamies kļūdīties, vai tās raudas patiks tiem, kas nav pazinu�i sāpes ... Goda vārds, mirdams atstā�u testamentu, lai manās bērēs saaicina visas paliku�ās lauku dziedātājas un neielai� nevienu ierēdni. Viņ� palūkojās apkārt un redzēja, ka ne tikai viņ�, bet daudzi no bēru mielasta gaidīja kaut ko jaunu un neparastu, kaut ko veldzējo�u un satrieco�u, ko viņi nav pieredzēju�i nedz mājās, nedz bērēs, ko nav dzirdēju�i kapsētā, bet vīlu�ies pieklājīgi cilāja pie lūpām glāzītes un ko�ļāja apniku�o un slikti pagatavoto ēdienu.

Vītauts dusmodamies nogura. Noslaucīja lūpas un pacēla roku.

� Vārds biedram Vītautam Butrimam.

� Cilvēki, � viņ� pateica un ilgi stāvēja, noliecis galvu,

� nāves priek�ā mēs esam tikai cilvēki, � viņ� atkārtoja.

� Un tas ir vissvarīgākais, jo pats cilvēks ir lielā patiesība, kurai mēs strādājam, kuras dēļ uzupurējamies un kuru zaudēju�i kļūstam domīgi: bet kas būs tālāk?.., � Butrima runa neieilga. Vītauts labi pazina katru cilvēku, kas vēroja un klausījās viņu, tāpēc palēnām, neuztraukdamies palīdzēja viņiem atgriezties pie tām domām, kuras tie �odien bija pārcilāju�i ne vienreiz vien, atcerējās krietnākos no viņiem un savas attiecības ar nelaiķi, un beidza: � Lai tev, Tad, vieglas Mintautu smiltis.

Pēc tam runāja Rim�a. Viņ� vēl vairāk sadrūma, notrausa da�as vīri�ķīgi skopas asaras, pagājās nost no galda un paklanījās visiem tuviniekiem. Da�us vārdus pateica Rek�tis, kopā ar Tādu pa partizānu takām pastaigājās Grudskis, un Butrims juta, ka cilvēki jau tie�ām sāk nogurt. Sabāzu�i kopā degunus, tērzē un vairs nepievēr� uzmanību runātājiem, kuri pieceļas un atkal klusi apsē�as. Kad pēc siltā ēdiena bēru mielastā iestājās gan garīgs, gan fizisks kūtrums, viņ� nemanāmi padeva zīmi Alsim. Tas saprata viņu, ar da�iem teikumiem vēl pasēroja un beidza:

� ... Kā ļaudis saka � dzīvajiem kapu nav. Domāju, ka nelaiķim nebūs lielāka pagodinājuma, ja mēs arī �eit neaizmirsīsim dzīvos. Lai būtu kā būdams, visus klāteso�os gaida darbi, ģimenes un ikdienas pienākumi. Lūdzu visus piecelties un klusi iedzert par nelaiķa gai�o piemiņu.

Bēru mielasts beidzās. Visi izklīda, it kā būtu kaut ko zaudēju�i, pārpilni vēl neizteiktu sāpju, kas viņu domās plūda pāri malām, un viņi viebās, klausīdamies, ka citi runā ne to, ko viņi domā. Neuzņēmīgākie vēl kaut ko gaidīja, vēl cerēja. Saklausīju�ies visādas runas, pļāpīgie ļoti labprāt tās dalīja citiem, tomēr, redzēdami, ka paliek vieni, steidzās uz garderobi pēc saviem mēteļiem.

Nav viegli cilvēkam nēsāt sevī sāpes, Butrims vēroja izklīsto�os. Acīmredzot arī sāpēm jābūt robe�ai, lai to pārpilnība neizraisītu cilvēkos apātiju un atkal neatgrieztu pie lūg�anām. Kā atrast tādu universālu mērauklu? Cik interesanti būtu izgudrot aparātu, kuru ieslēdzot visas cilvēka domas varētu pārvērst skaidri dzirdamos vārdos vai mūzikā ... Nedod dievs, viņ� nobijās no savām bērni�ķīgajām domām, jo tūlīt juta, ka pats pirmais uzķertos uz �āda izgudrojuma mak�ķeres.

Uz biroja sēdi nokavēja tikai Butrims viens. Viņ� atvainojās, pārlaida acis apsprie�amajiem jautājumiem un, neatrāvis skatu no papīra, beidzot ņēma rokās gro�us:

� Jūs visi klusējat un domājat, ka es pateik�u kaut ko ļoti svarīgu. Turpretim es, jāatzīstas, to pa�u gaidu no jums. Pietiek. Pārdomām laika bija diezgan. Tāpēc apspriedīsim, ko darīt turpmāk. Vai turēsimies pie Tada līnijas, ka, ceļot rūpnīcu, jārekonstruē lietuves cehs, vai piekritīsim ministra ierosinājumam, lai rūpnīca strādādama pati veiktu �o ārkārtīgi svarīgo rekonstrukciju? Kādi būs viedokļi? Biedri īla?

� Es neesmu gatavojies runāt pirmais, bet domāt, ka ministrijā visi ir bez galvām, nebūtu pareizi, � Jons iesāka no tālienes. � Tads reizēm pārspīlēja, tomēr visos principiālajos jautājumos es arvien ļoti aktīvi atbalstīju viņu. Arī tagad palieku- pie tiem ieskatiem, ka tur pat velnam jāsmejas, ja mēs pilnīgi neautomatizēsim lietuves cehu. Jūs tikai paskatieties, kādi plāni uzreiz uzvelsies �im gigantam. Neizpildīju�i tos, mēs izjauksim darbu vēl vairākos uzņēmumos, kuri nesagaidīs plānoto produkciju. Un, ja vairs nav kur ņemt līdzekļus, tad vēl iespējams, kā domā ministrs, kaut ko iesākt ar tiem pa�iem, nodarot pāri sadzīvei vai kādai citai bū�anai.

� Tam es nepiekritī�u, � Butrims protestēja. � Nav tie laiki. Cilvēkus nebāzīsim teltīs un barakās.

� Bet celtniecība jau tā sadārdzinājusies.

� Pamarinē to vēl piecus gadus, tad tā izkūpēs pa bankas dūmeni, � Grudskis neizturēja.

� Es arī saku ... ,

� Pietiek, skaidrs, � Vītauts pārtrauca priek�sēdētāju. � Nu, ja birojs tevi, Jon, ieteiks Tada vietā, kā tad būs? Vai tu ieturēsi Karosa līniju jeb vai būsi ar mieru mocīt rūpnīcas ļaudis un vilkt to jūgu vēl desmit gadu, kamēr arī lietuves visjaunākā iekārta morāli nolietosies?

� Kā saimnieks � nekādā gadījumā.

� Un kā citādāk tu gribēji? ... Kā viesis vai kā vērotājs?

� Es, biedri Butrim, par Tada līniju.

� Nu, liekas, esam vienoju�ies.

� Bet es uzrakstīju vēl kādu iesniegumu.

� Pienāks laiks arī tam, pārāk nesteidzies. Gribu zināt, ko pirmajā jautājumā domā citi.

Citu viedokļu nebija.

� Tātad vienbalsīgi. Paldies. Tomēr ņemiet vērā: pie �ā viedokļa visi turēsimies līdz galam, kamēr �o lēmumu nomainīsim ar citu. Tas ir riskants, grūts, toties atrisināms jautājums. � Viņ� nopūtās, aizsmēķēja un mazliet priecīgāk sacīja: � Un tagad, lūk, kas: izpildkomitejas priek�sēdētājs lūdz atbrīvot viņu no darba. Motīvi jums visiem skaidri. Vai �im viņa solim dosim svētību vai ne?

Un atkal visi apklusa, jo juta, ka vēl ļoti ilgi katra viedokli bie�i ietekmēs nupat no viņu vidus aizgāju�ais cilvēks. Un viņi visi drauga nelaimē bija daļēji vainīgi. Sirdīs viņi juta dīvainu vienlīdzību, kura lielu satricinājumu priek�ā katru godīgu cilvēku nostāda blakus cietu�ajam un pa�ukst pie auss: tā ta�u varēja gadīties arī tev. Un tajā klusumā negaidīti ieskanējās Rim�as balss:

� Tie�ām, biedri, motīvi ir skaidri. Faktiski vajadzētu rēķināties ar �īs ģimenes pa�lepnumu un apmierināt biedra īlas lūgumu. Bet, mīļo Jon, apsver nopietni: kiu* gan tu aizmuksi? Man �ķiet, ka tev jāpaliek Mintautos. �eit ļaudis visu jau izrunāju�i, izmaSu�i, pieklusu�i un drīz aizmirsīs, turpretim jaunā vietā viss sāksies no gala ... Savas sāpes jūs nekur neatstāsiet, tikai braukājot izplatīsiet vēl pla�āk.

Un ilgs klusums atkal liecināja, ka citu viedokļu nav, tāpēc sēdes dalībnieku acis pievērsās priek�sēdētājam.

�� Es nezinu, � viņ� sacīja un domās pateicās Rim�am.

� Domāju, ka prokurors runā pareizi, � Butrims piekrita. � Kāpēc tev galu galā jāsteidzas? Pagaidi, ja jums citādāk neiznāks, tad skatīsimies. Apspriedīsimies Viļņā.

� Es nevaru gaidīt. Man nekavējoties jāiz�ķiras, � Īle vēl tielējās, bet juta, ka viņ� no Mintautiem nekur neaizbrauks. � �o domu pirmā man ierosināja meita. Patiesībā ta�u jābrauc viņai. Manu iesniegumu diktēja tēvi�ķīgas sāpes, tālab tas iznāca sasteigts un kategorisks. Ar jūsu palīdzību es �eit varētu ne tikai ātrāk aizmirsties, bet arī pielikt visus spēkus, lai tamlīdzīgi notikumi mūsu pilsētā vairs neatkārtotos, � viņ� juta, ka runā derdzīgus vārdus, tomēr nespēja pārvarēt uzplūdu�o garīgo kūtrumu. Turklāt mājas, liela bibliotēka, augļu dārzs, viņ� klusi domāja, un tur viss, tāpat kā pēc kara, būs jāsāk no jauna. � Domāju, ka biedrs Butrims ar savu autoritatīvo vārdu palīdzēs manai meitai pāriet uz citu skolu ...

Butrims tikai palocīja galvu un atvieglots ievilka elpu. Lai kā tas arī būtu, viņ� negribēja zaudēt darbinieku, kur� arvien no pusvārda saprata viņu.

� Nu, un kas attiecas uz manu priek�likumu, tu ta�u esi jurists, labs organizators, pie tam mazliet mācījies celtniecību ...

� Neatsakies, jo var gadīties, ka Butrims ieceļ mani, � Grudskis pajokoja. � Es esmu mācījies mūziku. Arī tā ir ļoti svarīga detaļa, ceļot somu pirtis un dārzkopības kooperatīvu mājas.

� Es vēl apspriedī�os ar mājniekiem.

� Paldies, � Vrtauts pasteidzās, jo juta, ka �is darbs īlam nebūs pa spēkam. � Otrā jautājumā vārds prokuroram Rim�am.

Miks ļoti ātri izklāstīja par lietu un beigās piemetināja:

� Pats biedrs Ķeturaķis nenoliedz �o faktu. Viņ� atzīstas, ka �āvis uz spuldzēm pat trīs reizes. Viens no tiem �āvieniem, kā redzams, arī bija liktenīgs. Savā paskaidrojumā viņ� �o rīcību novērtē kā nelaimes gadījumu, ļoti no�ēlo un lūdz sodīt viņu ar visu padomju likumu bardzību. Bez tam nav jāaizmirst, ka nelaime notika vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Pa to laiku biedrs Ķeturaķis nav pastrādājis nekādus noziegumus, bet dzīvojis godīgi un pat priek�zīmīgi. Viņ� ir ģimenes tēvs. Par labu dart>u apbalvots ar ordeņiem un medaļām, viņa darba grāmatiņa izraibināta ar ierakstiem par saņemtajām pateicībām un prēmijām. Turklāt viņ� divas reizes bijis smagi ievainots.

Kad Rim�a apklusa, atskanēja izbrīnās pilna �uksfoņa. Pēc tam biroja locekļi klusi pārskatīja prokurora iesniegtos materiālus, apjautājās par sīkumiem, kas viņus interesēja, un arvien skaļāk brīnījās par tik savādu notikumu sagadī�anos.

� Tā tik ir novelīte, � Grudskis nenoturējās.

� Drāma, � Rim�a precizēja.

� Traģēdija, � komisārs domu padziļināja.

� Aiciniet, � Butrims velti nekavēja laiku.

Vincs ienāca, paskatījās klāteso�o sejās un juta, ka pirmais skaļi pateiktais viedoklis tagad izlems visu viņa atliku�o dzīvi, tāpēc pakāpās tālāk no piedāvātā krēsla un nelūgts sāka taisnoties:

� Biedri, mēs nupat pieredzējām Karosa ģimenes nelaimi. Savā ziņā tā skāra mūs visus. Atcerēju�ies nelaiķi, ielūkojāmies sevī un ļoti nopietni domājām: vai arī es neesmu pielicis roku pie �ā atrisinājuma, vai ar savu rīcību neesmu to paātrinājis? Un, saprotams, atradu�i savu � kaut niecīgāko vainu, no�ēlojām, cerēdami to vairs neatkārtot. Tas ir likumsakarīgi, loģiski un galu galā cilvēcīgi. Neesmu svēts arī es .. . Ta�u tas, ko man paziņoja Rim�a, iet pāri maniem spēkiem un sapra�anai. Es neprotu, man tie�ām nav vairs spēku un gribas pretoties liktenim. Lemjiet pēc savas sapra�anas.

Biroja locekļi nodūra galvas un ar skatieniem urbās papīros. Iestājās klusums. Vincs gaidīja un gaidīja... un pēk�ņi viņam �ķita, ka �is klusums no viņa slēpj vēl kaut ko briesmīgāku, ka notiku�ais nav viss, ka biedri vēl kaut ko zina par viņu, tikai klusē un negrib teikt. Vincs vēl pagaidīja un, sajutis, ka spindzīgais klusuma aplis strauji sa�aurinās un spie� viņa krūtis, pielēca no krēsla, atpogāja apkakli un centās aizstāvēties, būtībā tās bija viņa nepakļāvīgās un pārguru�ās domas, kas izteica to, ko viņ� bija prātojis augu dienu:

� Biedri, viss sākās daudz agrāk, nekā jūs domājat. Un �is pārāk vēlu noskaidrotais noziegums ir tikai manas dzīves loģiskas beigas ...

� Biedri Ķeturaķi, nevajag pārspīlēt, � Butrims apturēja viņu. � Bez tam neuztiepiet biroja locekļiem savu viedokli. Lai sēdes dalībnieki pirmie izsakās, bet jums vēl būs laika diezgan izrunāties.

Un atkal jau kuro reizi iestājās klusums, kas tajās trijās dienās visus bija pieradinājis koncentrēties un, iekams teica kādu vārdu, labi padomāt. Biedru neikdieni�ķā nopietnība tā ietekmēja Vincu, ka viņam pat nosvīda plaukstas un sāka trīcēf rokas. Kaut kur jāied�inkstas plīsto�am stiklam un jā-atskan �āvienam. Viņ� pēk�ņi paskatījās uz logu, tomēr neko aizdomīgu neieraudzīja. Vīzija attālinājās no viņa un izgaisa. Viņam kļuva mazliet vieglāk, bet sirds vēl lēkāja. Viņ� padzērās ūdeni un atkal apsēdās.

� Lai izsakās īla. � Gir�s pats nemanīja, ka iesaka klusētājiem vislabāko atrisinājumu. � Viņ� ir vietējais, viņu kaimiņ� un vislabāk pazīst visu ģimeni. Bez tam jāievēro �īs dienas tradīcijas.

� Pazīstu. � īla smagi piecēlās. � Pazīstu, kā tad. � Savu nelaimju spiests, viņ� nevarēja atteikt cilvēkam, kur� gaida palīdzību. � Ģimene kā jau ģimene .. . Bet ko mēs te rakņāsimies sve�ā veļā. Kad pērn me�a djku medībās neuzmanības dēļ gāja bojā kolhoza priek�sēdētājs Dānis, vainīgo nenotiesājām, nespējām. Nelaime tālab arī ir nelaime, ka tā ir ļoti neizvēlīga, meklējot gan bendi, gan upuri. Tā uzklūp pirmajam, kas pagadās, un iedod tam rokās cirvi. � Jons nekādi nevarēja aizmirst, kā tik viegli un ātri atrisinājās viņa pa�a nelaime, tāpēc runāja no sirds: � Viss būs atkarīgs no tā, kā mēs pa�i skatīsimies uz �o notikumu. Nu, jauns būdams, paplātījās, turklāt vēl pirmo reizi ieguvis pirmo vietu, un puisim uznāca vēlē�anās kaut vai visu pasauli sacaurumot ar lodēm. Par to viņ� arī vainīgs, jo, kur nav atbildības, tur rodas izlaidība un sev līdzi atvelk noziegumu. Tik vien loģikas arī ir �ajā notikumā. Tāpēc es neesmu vienisprātis ar biedru Ķeturaķi, kur� savā nelaimē saskata kaut kādu likumsakarību.

� Es piekrītu Jonam, � nepaceldams galvu, komisārs sacīja. � Piedzērās, paālējās, bet velns ņēma un nolika to sievu lodei ceļā. Lode, tāpat kā nelaime, ir neizvēlīga. Ķetu-raķis vainīgs. Ar ieroci, kaut arī mazkalibra, nav jāplātās. Tāpat kā ar vārdiem, biedri Vinc. Tāpēc ierosinu apmierināties ar stingru rājienu, bet juridiski lai Rim�a viņam nosacīti piemēro kādu disciplināru pantu. Ķeturaķi nevar atstāt nesodītu, jo �ā vai tā starp viņu un mūsu likumiem nostājusies tās nelaimīgās sievietes dzīvība.

� Pareizi. � Grudskim bija apnicis uz lēmuma projekta zīmēt visādas figūras. � Es �eit nejūtu nekādu apzinātu noziegumu, tomēr katrā nejau�ībā var saskatīt arī zināmu likumsakarību. Biedrs Ķeturaķis ir divas reizes ievainots un psihiski smagi traumēts cilvēks, tikai dzelzs griba un negantais raksturs viņam neļauj griezties pie ārstiem. Man �ķiet, ja iejauktos medicīna, viņa stāvoklis kļūtu vēl vieglāks.

� Jūs, biedri, man izdarāt sliktu pakalpojumu. � Vijies pielēca kājās. � Nav nekā ļaunāka par to, ja visu mū�u jāstaigā ar tādu nastu. Uzlieciet man pelnītu sodu, es to izcietī�u, un cauri!

� Ko, vai gribi kļūt par �Pirmrindnieka� direktoru? � Gir�s atkal pajokoja.

� Kaut vai par to! Es neesmu Tads labiņais, kā jūs domājat. � Viscaur trīcēdams un valdīdamies, viņ� vairs nespēja kontrolēt runu. � Re, �ajā vēstulē, kas adresēta biedram Karosam, esmu sarakstījis visu. Bet Tads nomira, un tā atnāca atpakaļ. Ja vēlaties, varat pārliecināties. Vienreiz man jātiek vaļā no kļūmīgās pagātnes un vismaz pēc trīsdesmit gadiem jāizguļas kā zīdainim. � Viņ� Butrima priek�ā nolika vēstuli un nobijās: bet ja nelasīs?

Butrims pagrozīja smagu, zilu aploksni, paskatījās, kam tā adresēta, izlasīja sūtītāja adresi un viebdamies atdeva atpakaļ.

� Es neesmu radis lasīt sve�as vēstules. � Un pēk�ņi vēl vairāk noskaitās: � Vai tu, biedri Ķeturaķi, reiz apsēdīsies vai ne? Un pārstāj rādīt uz dievu ar pirkstu kā svētā Madaļa. Mēs tevi labi saprotam, ta�u saproti arī mūs. Es tev neļau�u tā sabrukt. Kas vismaz reizi ir stāvējis �autenes stobra priek�ā, tas lieliski sapratīs, ka nav tik viegli bez vajadzības nogalināt cilvēku. Tas ir briesmīgi. Un katrs normāls cilvēks līdzīgā gadījumā sevi sodīs vairāk nekā jebkāda tiesa. Ta�u jāsavaldās, mans mīļais. Nesiekalojies un neaizmirsti, ka tu vēl esi partijas biedrs.

� Jūs, sekretār, nemāciet man drosmi. Papriek� uzklausiet. Es gribu ...

� Acīmredzot tevi gribot negribot būs jāizraida no istabas. Biedri Rim�a, kā tur ir pēc likuma: vai var viņam kaut kā palīdzēt?

� Skaidrs, ka var, ■� Miks atbildēja. � Tikai vienā gadījumā juristam vairs nav nekādas iespējas palīdzēt savam aizstāvamajam: ja viņ� notic tā vainai vai ļaunai gribai.

� Vai tu bez �iem izskaistinājumiem vari mums paskaidrot kā cilvēks? � Jonu pārņēma Butrima noskaņa.

� Varu. Ja �o notikumu mēs traktēsim kā nelaimes gadījumu, tad, manuprāt, dro�ības pasākumi nav obligāti. Bez tam �eit darbojas arī noilguma tiesības, arī sabiedrības viedoklis, kas var garantēt par biedru Ķeturaķi kā par godīgu un sabiedrībai derīgu cilvēku.

� Labi, tādus raksturojumus mēs viņam uzrakstīsim, iecelsim sabiedrisku aizstāvi, bet, biedri Vinc, paliek vēl viens jautājums, kas stāv ārpus likumiem un statūtiem ... Es nezinu, kā to lai nosauc, tomēr tu, skaties, pats nokārto. Ir ta�u tās sievietes radinieki un bērni. Nu, pats saproti. Mēs tevi atstājam partijā, bet par sodu jāapsprie�as. � Viņ� pagaidīja, kamēr aiz Ķeturaķa aizveras durvis, un visiem jautāja: � Nu, kā ir?

� Komisāram taisnība.

� Taisnība tad taisnība, tomēr, sodīdami Ķeturaķi, mēs nevaram attaisnot visu to jucekli, kādu mums atnesis gan kar� un pēckara laiks, gan mūsu pa�u kļūdas. Kas ir par stingru rājienu ar ierakstu viņa personiskajā lietā? � Viņ� neskaitīja rokas. � Un tagad � papļāpāsim par �o un to. �odien es ilgi runāju ar biedru Grudski par tenkām, kādas klīst pilsētā, par kurām arī jūs cik necik esat informēju�i mani. Viņ� noliedza visu. Es vēlētos, lai Gir�s to atkārtotu arī jums.

� Biedri! � Grudskis piecēlās, nokāsējās, brīdi klusēja, sakopodams domas, tad aizvainotā balsī ierunājās: � Es nesaprotu, kāpēc vajadzīgi zvēresti, ja jūs man ticat? Un, ja neticat, ko tad tie var līdzēt? Tas ta�u nav nopietni.

� Bet kāpēc tu no citiem prasi tādus zvērestus? � komisārs iedzēla.

� Nejauc da�ādas lietas, � Gir�s vēl vairāk noskaitās.

� Un tu pārāk neuzpūties, � Rim�a atcerējās rakstu, kas bija viņu aizskāris, un atsēdināja Grudski. � Anketas no iek�lietu daļas ta�u ņēmi?

� Ņēmu, bet tikai vienu.

� Mēs zinām.

� Kāpēc tad pratināt? Varbūt es par to gribēju rakstīt presē? Varbūt pastrīdēties, varbūt ziņkārības dzīts?

� Un tava sieva?

� Viņai arī pajautājiet.

� Biedri Gir�, � Butrims mierīgi sacīja. � Nerunājiet ar mums kā tirgū.- Mēs to neesam pelnīju�i. Nervus pataupiet, kad runāsiet ar tiem, kas jūs nokaitināja. Vai jūsu sieva rakstīja?

� Nē, es uzrakstīju viņas vietā.

� Es tev ticu, � Butrims pateica un aizsmēķēja. � Un pats?

� Nerakstīju. � Gir�s pēk�ņi juta, ka vairs nespēs izlocīties, tāpēc novilka roku gar svārkiem, pārliecinājās, vai viss atrodas vietā, un domās nozvērējās: tiklīdz ieraudzī�u uguni, nekavējoties iznīcinā�u nolādēto aploksni. Pēc tam paskatījās uz biedru pusi un sacīja: � Esmu Tads pats cilvēks kā jūs visi. Arī man ir visādas jūtas gan pret savu sievu, gan savu tautu un savu pagātni ... Skaidrs ir viens: lai būtu kas būdams, lai notiktu kas notikdams, es nekur no �ejienes vairs neaizbrauk�u, varbūt vienīgi uz tum�u istabu vai kapu kalnu.

� Nu, bet kāpēc tā anketa, ja esi tik stingrs? � komisārs jautāja.

� Tāpēc, Antan, lai es nepaliktu pārāk stingrs. Vai tu uztver dialektiku?

� Dialektika nav jaunkundze, atbildi neizlocīdamies, � Rim�a noskaitās.

� Atvainojos, humors ir mūsu ģimenes tradīcija. � Grud-skis sacīja: � Mana pārāk lielā stingrība uzT turieni jau aizveda tēvu, bet Rivu es negribu zaudēt. Nevaru! Viņas anketa manā kabatā uzradās mūsu ģimenes vistraģiskākajā mirklī. Es saprotu, ka izdarīju slikti. Ta�u tā bija krīze. Es glābu sievu un vienlaikus arī sevi. Tagad abi slimnieki sāku�i atlabt, kā mēdza sacīt mans vectēvs no tēva puses, gan tas, kur� saslimis nomira, gan tas, kur� nomiris nepaguva saslimt. Un es vēlētos, lai viņa pati iznīcina to anketu.

� Kam vēl nav skaidrs? � Vītauts paskatījās apkārt un skaļi sacīja: � Tas ir viss! Ejiet uz mājām un labi izgulieties. Izgulēju�ies būsiet mundrāki un vairāk uzticēsieties cits citam. Visu labu. � Pateica un tikpat kā kalnu novēla no sevis. Nogaidīja, kamēr visi izklīst, saldi izstaipījās un juta kaut kādas savādas darbības alkas. Gribējās vairāk riskēt, kaut kas tā kā mudināja paspēkoties ar stiprākiem nekā pats, kārojās nokļūt kādā frontē vai vēlreiz saķerties ar fon Litki un iekliegt viņam sejā: nu, kur� kuru?!

Viņ� pārgāja pāri istabai, mēģināja uzsvilpot, bet draiskulīgu domu izraisītais smaids sa�ķobīja lūpas, un nekas neiznāca. Bufrims atvēra logu, izvēdināja kabinetu un ilgi skatījās uz pamiru�ajiem celtņiem. Tad palūkojās pulkstenī un paraustīja plecus: it kā drusku par agru, velns lai parauj. Tagad ta�u tāda saulaina diena! ... Tie tipi viegli varētu organizēt divas maiņas, viņ� pēk�ņi iedomājās, tad prātā novērtēja vairākus �par� un �pret� un, jaunas idejas azarta pārņemts, atgriezās pie galda. Kaut kāds spēks viņu nosvieda atpakaļ krēslā, nolika priek�ā baltu papīra lapu, iedeva spalvaskātu un piespieda uzrakstīt iesniegumu. īsu un skaidru: �Lūdzu iecelt mani par �Pirmrindnieka� direktoru�. Mazliet padomājis, vēl gribēja piemetināt, ka to prasa pa�reiz izveidojies stāvoklis, ka viņ� ir in�enieris un grib strādāt savā specialitātē, bet atmeta ar roku un pla�i parakstījās.

Sen tā vajadzēja, viņ� taisnojās un tūlīt sāka �aubīties: kauns, pats uzplijies, piedāvājies, glu�i kā pēdējā .. . Tomēr �ai vājajai sirdsapziņas balsij, kas izlauzusies no gribas spīlēm, vairs nebija vietas. Jaunā ideja nomāca visas domas. Viņ� izklāja uz galda projektu rasējumus, tāmes un pūlējās iedziļināties būtībā. Aizspriedumi, viņ� galīgi pārliecināja sevi. Būt kautrīgam, kad redzi, ka nevienam citam nebūs pa spēkam �is darbs, kad pa ierēdņu cauro portfeli jau izbiru�i miljoni? Nē, brālīt, tā ir pa�nāvnieka kautrība.

Viņ� apņēmīgi piegāja pie telefona un pieteica sarunu ar Viļņu. Pēc tam gaidīdams smēķēja un juta, ka pat �āda bezdarbība viņa apziņā iegūst kaut kādu vajadzīgu un lielu jēgu. Izdzirdējis zvanu, nogaidīja vēl da�us signālus un tikai tad pacēla klausuli.

� Butrims, � viņ� pateica mundrā un pabargā tonī.

� Sveicināts, tētiņ! Pagriezies un trīs reizes nospļaujies pār kreiso plecu, � atskanēja ārsta balss.

� Tpū, kaut tevi ... Domāju, ka no Viļņas. Nevilcinies, saki � kas? � Vitauts izslējās, it kā gaidīdams sodu. � Vai meita?

� Neuzminēji.

� Tad dēls.

� Arī ne. Divi, draugs. Un abi pui�i! Mēdz sacīt, ja dzimst pārāk daudz vīrie�u, bū�ot kar�.

� Blēņas, visus karus, manuprāt, izraisīja bik�ainās sievas, nevis vīrie�i, � Butrims pateica un juta, kā no laimes viņam nolēmējas kājas. Ārsta balss kaut kur attālinājās, izgaisa viņam uzplūdu�ajā siltumā un atkal iznira:

� Bērni jādzemdē jauniem. Kad sievietei �etrdesmit gadu, vai zini, ar ko var beigties tamlīdzīgi rekordi? Otrais viņai tik tikko neatņēma dzīvību. Bija aizsmacis. Tagad varu tev pateikt: nabas saite pat trīs reizes bija aptinusies viņam ap kaklu.

� Klausies, tu esi bra�s puisis, � viņ� vēl arvien nevarēja attapties.

� Arī man tā �ķiet. Sieva pagaidām nesūdzas. Bet vai zini, cik baiļu tavējā mums sagādāja. Trīs dienas ta�u .,.

� Tikai nekur neaizej! Un nevienu no slimnīcas nelaid prom.

� Kas būs � aplenkuma stāvoklis vai civilās aizsardzības nodarbības?

� N6, vīri�ķīga pateicība. Visus, kuri tur mocījās, drusku aizkavē

Butrims ātri apģērbās, paņēma portfeli un steidzīgi izgāja uz ielas. Pie kultūras nama vēl bija redzami nokaisītie egļu zari, cilvēki vāca nost sēru rotājumus.

Ķēdes reakcija nenotika, viņā uzplaiksnīja aizkavējusies doma. Es pirmais eksplodēju. Varbūt tā arī labāk? Ta�u, taisnību sakot, kāpēc tā vajadzīga? Cilvēki noguru�i no visādiem satricinājumiem. 5o faktu vairs nevar noklusēt un izskaistināt.

Veikali bija patuk�i, plaukti � tāpat. Tikai kafejnīcā vēl bija vairākas sapļeku�as tortes, vakardienas smalkmaizītes un noputēju�as �ampanie�a pudeles.

� Varbūt kaut kur esat noslēpu�i labākas? � Vītauts nedro�i ieminējās.

� Ja jums ļoti vajag, � pārdevēja pazina viņu un uzsmaidīja, � sameklē�u. Neviens to nepērk.

� Kāpēc?

� Pārāk lielas pudeles un pārāk dārgas. No izstādes.

� Man vienalga.

Butrims pagaidīja, kamēr iesaiņo viņa pirkumu, ielika portfelī da�as pudeles �ampanie�a, konjaku, konfektes un laimīgs kājoja uz slimnīcu.

Pie durvīm viņu sagaidīja ārstu un māsu svīta. Visi apsveica, kaut ko vēlēja, bet Vītauts, uzsviedis plecos uzsvārci, aizsteidzās pie sievas. Viņa gulēja mierīga, novārgusi, ģērbta novalkātā slimnīcas veļā un līdz pusei apsegta ar vecu, vairākus desmitus rei�u mazgātu un sagulētu segu. Ieraudzījusi Vītautu, mēģināja smaidīt ar sakodītām bez-asiņu lūpām, tomēr aizrijās ar siekalām, sāka kāsēt un neizturējusi apraudājās.

� Nevajag. � Viņ� glāstīja sievas roku. � Lai paliek. Es tev kaut ko atnesu.

� Vai redzēji viņus? � sieva beidzot jautāja, un viņas balss atkal trīcēja.

� Kā tad! Vareni vīri, � viņ� meloja, atcerējies, kā nedro�i bija apstājies lielas, ar baltiem groziem pilnas palātas vidū un nobijies. Kāds pussimts zīdaiņu ar bezzobainām mutēm brēca nelabās balsīs un pieprasīja to, kas viņiem pienākas.

� Otrs ļoti vāj�, es tā baidos . ..

� Bet es nepamanīju, � viņ� izlocījās, skatīdamies uz dzemdībās nomocīto sievu, un viņa prieks pamazām dzisa. Velns parāvis, kā �eit nevar iztikt bez asinīm un sāpēm.

� Varbūt arī tu ieēdīsi? � viņ� nokaunējies jautāja un ar skubu raustīja tortes kārbai apsieto auklu.

Sieva brīnīdamās skatījās uz lielu, ar zvaigznēm un karogiem rotātu �okolādes torti un nevarēja saprast, kāpēc viņai tā vajadzīga. Un vēl �ampanietis, konjaks... Kāpēc viss �is troksnisf

� Muļķīt, man vajadzēja atnest kaut ko skābu un rupjmaizes garozu ...

� Atvainojos, bet es vēl neesmu iemācījies citādāk priecāties. Pacieties, es tūlīt noorganizē�u.

� Nu kur tu iesi? Piezvani mammai, un viņa atnesīs.

Beidzot viņ� saprata, skaļi iesmējās un paskaidroja:

� Tas ta�u nav tev, tas visiem, kuri palīdzēja mūsu vīrie�iem nākt pasaulē. Ņemiet! � viņ� mudināja mediķus, kuri klusi stāvēja aiz muguras.

� Slimnīcā tomēr nav visai ērti, � galvenais ārsts nomurmināja.

� Tad dodiet istabiņu.

� Visur ir pilns. Vai nebūtu labāk pie manis mājās? � ārsts uzmanīgi pajautāja.

� Labprāt, es tūlīt ieradī�os pie jums. � Viņ� vairs negaidīja, kamēr aizies pēdējais liecinieks, steidzīgi nometās ceļos pie sievas gultas un piekļāva seju pie viņas siltajām, pierietēju�ajām krūtīm, kas smar�oja pēc piena.

Tikai rīta pusē ātrās palīdzības ma�īna atveda Vītautu mājās un sveiku un veselu izlaida pie durvīm. Divi laipni, jauni ārsti palīdzēja viņam uzkāpt tre�ajā stāvā, novēlēja labu nakti un uz pirkstgaliem devās atpakaļ darbā. Vītauts noģērbās, uzvārīja tējkannā ūdeni un noguris atkrita krēslā. Viņa priek�ā atradās vairākas dienas nelasītu avī�u kaudze. Paņēma pirmo, at�ķīra un izlasīja lielus, melnā ietvarā iekļautus burtus:

Tads KAROSS

Arī otrā avīzē:

Tads KAROSS

Un tre�ajā ...

Viņ� vairs nespēja lasīt tālāk. Salds nogurums pamazām iegro�oja kūtrās domas un kustības. Jau laizdamies miegā, maz ko vairs apjēgdams, nodomāja: ai, pasaulīt, veseli divi ... Un kādi vīri!

1967�1974�1979