Saturs

CILVĒKTIESĪBAS STARPTAUTISKAJĀ APRITĒ

2. STARPTAUTISKO CILVĒKTIESĪBU AVOTI

2.1. Starptautiskās Tiesas Statutu 38. pants

Viena no būtiskākajām starptautisko tiesību sistēmas un nacionālo tiesību sistēmas at�ķirībām ir tā, ka starptautiskajā līmenī nepastāv �vispasaules parlaments�, kas pieņemtu visiem starptautisko tiesību subjektiem saisto�us likumus. Starptautisko tiesību subjekti, galvenokārt valstis, pa�i attīsta un reizē arī ievēro noteikumus, kas nosaka to rīcību starptautiskajā arēnā. Nepastāv arī �vispasaules policija un tiesa�, kuru uzdevums būtu raudzīties, kā starptautiskās tiesības tiek pildītas. Izjūtot �āda kontroles mehānisma nepiecie�amību, valstis Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos⁶⁶ iestrādāja 14. nodaļu, ar kuru Starptautiskā Tiesa tika padarīta par ANO galveno tiesas sprie�anas institūciju. Kaut arī �ī tiesa darbojas universālā līmenī un da�kārt pat tiek dēvēta par �pasaules tiesu�, tās jurisdikcija ir ierobe�ota. Saskaņā ar Starptautiskās Tiesas Statūtu⁶⁷ 36. pantu tā var izskatīt lietu pret valsti tikai tad, ja �ī valsts ir devusi savu piekri�anu tiesāties,⁶⁸ un tiesas nolēmums ir saisto�s tikai strīda pusēm. Starptautiskās Tiesas Statūtu 38. pantā ir uzskaitīti avoti, kurus tā var piemērot, taisot spriedumu:

1) vispārējās un speciālās konvencijas,

2) starptautiskās para�as,

3) vispārējie tiesību principi,

4) kā palīgavoti - tiesas nolēmumi un viskvalificētāko speciālistu doktrīnas.

Kaut arī Starptautiskās Tiesas Statūti pa�i ir starptautisks līgums un tie pieskaras starptautisko tiesību avotiem⁶⁹ tikai saistībā ar Starptautiskās Tiesas jurisdikciju, tomēr Statūtu 38. pants tiek uzskatīts par autoritatīvu starptautisko tiesību avotu uzskaitījumu.⁷⁰

Starptautiskajās tiesībās nepastāv formāla tiesību avotu hierarhija.⁷¹ Tas, ka konvencijas minētas 38. panta sākumā, nebūt nenozīmē, ka starptautiskie līgumi automātiski ir prioritāri pār starptautiskajām para�ām vai vispārējiem principiem. Ja starptautiskajā līgumā ir ietverta norma, piemēram, ka valstis savstarpēji apņemas finansēt etnisko mazākumgrupu skolu celtniecību, tad atsevi�ķa valsts nevarēs nepildīt �o līgumu, aizbildinādamās ar līdzekļu trūkumu, jo tas būs pretrunā starptautisko tiesību vispārējam principam pacta suni servandaV Savukārt valstis, noslēdzot starptautisku līgumu un paredzot tajā noteikumus, kas ir pretēji tam, kā valsts līdz �im ir uzskatījusi par vajadzīgu rīkoties, �ādā veidā var izbeigt kādas para�u tiesību normas pastāvē�anu.⁷²

Starptautiskās tiesības pastāvīgi attīstās. Tās nav sastingu�as. Starptautisko tiesību avoti mainās līdz ar tiesību sistēmu. Laika gaitā pieaug starptautisko līgumu kā visizplatītākā tiesību avota loma. Ja atskatāmies krietni senā vēsturē, tad redzam, ka para�as kādreiz bija svarīgākais avots, kas noteica rīcību. Ja viena valstiskā veidojuma valdnieks uzsāka karagājienu pret kaimiņiem, tad viņ� zināja, ka kaimiņi atbildēs ar to pa�u.

la valdnieks neļaus savā teritorijā iebraukt kaimiņvalsts tirgoņiem, tad viņ� var sagaidīt līdzīgu vai vēl draudīgāku rīcību no kaimiņvalsts valdnieka. Attīstoties tirdzniecībai un sakariem, valstisko veidojumu vadītājiem kļuva nepiecie�amas dro�ākas garantijas pret savas varas un labklājības apdraudējumiem. Skaidra un samērā dro�a garantija bija līgums, kuru valdnieki varēja slēgt savā starpā. Kad līgums bija noslēgts, tad bija skaidrs, ko drīkstēja un ko nedrīkstēja darīt, kas ir izdevīgi un kas nav. �ī tendence -starptautisko para�u tiesību kodifikācija jeb starptautisko para�u normu iestrādā�ana starptautiskajos līgumos - turpinās arī mūsdienās.

Starptautiskās Tiesas Statūtu 38. pants sadala tajā uzskaitītos avotus pamatavotos (jeb primārajos avotos) un palīgavotos (jeb sekundārajos avotos). Tiesību teorijā avoti tiek iedalīti formālajos avotos (formai sourc es) un materiālajos avotos (material sources). Starptautisko tiesību teorijā formālie avoti tiek skaidroti kā tādi, kas rada vispārējus uzvedības noteikumus, kuri ir juridiski saisto�i attiecīgajam subjektam. Turpretim materiālie avoti kalpo kā pierādījums, ka attiecīgajā gadījumā eksistē vispārēji uzvedības noteikumi, kuri varbūt saisto�i subjektiem.⁸⁵ Pamatavoti, kas uzskaitīti 38. pantā, pārsvarā atbilst formālajiem avotiem teorētiskajā dalījumā, bet palīgavoti - materiālajiem avotiem. Tomēr ne pirmais, ne otrais dalījums nav jāuzskata par dogmu. No pa�as starptautisko tiesību būtības izriet, ka vienā gadījumā, piemēram, Starptautiskās Tiesas spriedums var kalpot par pierādījumu, ka eksistē kāda para�u liesību norma, kuru tiesa ir apsvērusi un piemērojusi, bet citā gadījumā tiesa ir �atradusi� jeb identificējusi kādu vispārējo tiesību principu, kuram citkārt līdzīgā situācijā nav pievērsta uzmanība, bet tagad starptautisko tiesību subjekti zina, ka tas obligāti jāņem vērā.

Tā kā cilvēktiesības ir starptautisko tiesību nozare, tad tām ir tie pa�i avoti, kas starptautiskajām tiesībām. �ajā nodaļā atsevi�ķi tiks aplūkots katrs tiesību avots, lai iezīmētu tā lomu starptautiskajā tiesību sistēmā un cilvēktiesību aizsardzībā.

2.1.1. Starptautiskās para�as

Starptautisko para�u tiesību norma var tikt definēta kā vispārējs konsensuss starp valstīm - nosacījums, ka kāds konkrēts uzvedības modelis tām ir juridiski saisto�s. Ir jāīstenojas diviem pamatnosacījumiem, lai mēs varētu runāt par starptautisko para�u tiesību normu. Tie ir:

1) vienota valstu prakse,

2) opinio iuris (sive necessitatis).

Vienotas valstu prakses elements nozīmē to, ka valstīm identiskās situācijās jārīkojas vienādi. Nav jāpierāda, ka visas pasaules valstis ir �ādi rīkoju�ās (tas gandrīz nav iespējams), drīzāk jāpieņem, ka lielākais vairums valstu �ādi rīkotos, ja tās nonāktu attiecīgajā situācijā.⁷³ Jo lielāks valstu skaits rīkojas vienādi, jo vieglāk ir pierādīt para�u tiesību normas eksistenci. Bez tam valstīm konsekventi ir jāpiekopj �is vienādais rīcības modelis. Ja vienā gadījumā valsts darīs tā, otrā - citādi, tad vienotas prakses nebūs. Laika ilgums nav tik būtisks elements. Tas, ka valstis ilgsto�i piekopj attiecīgo praksi, palīdzēs pierādīt konsekvenci un masveidību, ta�u Starptautiskā tiesa nekoncentrējas uz vienotās prakses ilguma noteik�anu.⁷⁴

Ar to, ka valstis rīkoju�ās līdzīgās situācijās vienādi, vēl nepietiek, lai pierādītu para�u tiesību normas eksistenci, jo iztrūkst opinio iuris elementa. Kā atzina Starptautiskā tiesa, tad valstu rīcībai ir jābūt kā �pierādījumam tādam uzskatam, ka �ādu praksi par obligātu padara juridiska rakstura prasība (rule of law)�.⁷⁵ Citiem vārdiem, valstis rīkojas tā un ne citādi, jo uzskata, ka �āda rīcība ir obligāta, ka tas ir juridisks pienākums.

�o subjektīvo elementu ir visgrūtāk pierādīt, ta�u tam ir iz�ķiro�a nozīme. Piemēram, rīcību, kad kuģis sveicina otru kuģi, kas brauc zem citas valsts karoga, var uzskatīt par seko�anu starptautiskajai praksei (tas tiek darīts tādēļ, ka tā ir vispārpieņemts, nevis tādēļ, ka tas būtu juridisks pienākums). Savukārt tāda rīcība, kad valsts (pieņemsim, ka tā nav pievienojusies svarīgākajiem cilvēktiesību līgumiem), vadoties no verdzības aizlieguma principa, atsakās slēgt līgumu ar otru valsti par piespiedu darbaspēka tirdzniecību, ir uzskatāma par vadī�anos no starptautisko para�u tiesību normas - verdzības aizlieguma (valsts vadas no �īs normas tādēļ, ka uzskata to par savu juridisko pienākumu).⁷⁶

2.1.2. Starptautisko tiesību vispārējie principi

Starptautiskās Tiesas Statūtu 38. panta c punktā ir nosaukti �civilizēto nāciju atzīti vispārējie tiesību principi�. Statūtu izstrādā�anas laikā autori ar tiem domāja tos kopīgos principus, kas atrodami visu valstu nacionālajās tiesību sistēmās.⁷⁷ Tajā pa�ā laikā 38. panta c punktam tika uzticēta �spraugu aizpildī�anas� funkcija starptautiskajās tiesībās-novērst situāciju, kad Starptautiskā l iesa nevarpieņemt lēmumu tādēļ, ka neviens no pārējiem 38. pantā minētajiem tiesību avotiem nav piemērojams attiecīgajā lietā.⁷⁸ Par to, kas tad patiesībā veido vispārējos principus, tiesību speciālistu vidū nav vienotības, ta�u lielākā daļa uzskata, ka tie ir atsevi�ķs starptautisko tiesību avots.

Starptautiskā Tiesa savā darbā uz vispārējiem tiesību principiem balstās retāk nekā uz līgumiem. Tiesa ir aplūkojusi, piemēram, atturē�anās principu (estoppel) un piekri�anas principu (acquiescence) starptautiskajās tiesībās, labas ticības principu, principu, ka pats nevar būt tiesnesis savā lietā, valstu līdztiesības principu, principu, ka tiesas spriedums ir galīgs, nacionālās jurisdikcijas u. c. principus. Kā redzams no minētajiem piemēriem, tad �eit ir tādi principi, kas tie�i izriet no nacionālajām tiesību sistēmām (piemēram, aizliegums būt par tiesnesi pa�am savā lietā), gan tādi, kas ir vispārēji akceptēti un nav tie�i saistīti ar nacionālajām tiesībām (piemēram, valstu līdztiesība). Visi �ie principi stiprina starptautiskās tiesības kā vienotu sistēmu, un bez tiem starptautisko tiesību sistēma nespētu funkcionēt. Ja iedomājamies starptautiskās tiesības kā māju, kas nav vēl pabeigta, tad vispārējie principi būtu �īs mājas pamati un sienas.

Tiek uzskatīts, ka pirmais autoritatīvais starptautisko principu uzskaitījums ir atrodams ANO Statūtu 1. un 2. pantā: tautu pa�noteik�anās, valstu suverēna līdztiesība, pienākumu godprātīga izpilde, strīdu mierīga risinā�ana, atturē�anās no spēka lieto�anas vai draudiem, valstu sadarbība, miera un dro�ības uzturē�ana, neiejauk�anās valsts iek�ējās lietās. Statūti �os principus attiecināja uz ANO dalībvalstīm, ta�u 1970. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā tika pieņemta deklarācija,⁷⁹ kurā �ie principi tika apkopoti vēlreiz, izskaidroti, un tic vairs netika aprobe�oti ar ANO dalībvalstīm. Kā var redzēt, daudzi no �iem �principiem� ir radīju�i konkrētas tiesības valstīm un uzliek tām ari pienākumus (piemēram, spēka pielieto�anas aizliegums).

Cilvēktiesības ir starptautisko tiesību nozare. Uz cilvēktiesībām attiecas gan vispārējie starptautisko tiesību principi (piemēram, cilvēktiesību ievēro�anas princips,pacta sunt servanda princips), gan arī savi specifiskie principi, kas darbojas tikai cilvēktiesību jomās.

2.1.3. Starptautiskie līgumi

Starptautiskie līgumi laika gaitā ir kļuvu�i par starptautisko tiesību vispopulārāko avotu. Tas ir tādēļ, ka, palielinoties zinātniskajam un tehniskajam progresam, pasaulē pastiprinās saplū�anas procesi. Nemitīgi pieaug to jautājumu skaits, kuros valstīm ir jārod kopēja sadarbība, jāsaskaņo savas intereses. Tas attiecas arī uz cilvēktiesību aizsardzību - valstis ir ieinteresētas noteikt vienotus cilvēktiesību standartus, jo tādējādi tiek panākta stabilitāte un paredzamība starptautiskajā arēnā, un tas ir ikvienas valsts interesēs.

Visizdevīgākais veids, kā vienoties ar citām valstīm, ir noslēgt līgumu, jo līguma normas ir skaidrākas un vieglāk identificējamas nekā, piemēram, starptautiskās para�as. Lai atvieglotu līgumu slēg�anas procesu, valstis ir vienoju�ās ari par kopīgiem principiem attiecībā uz līgumu noslēg�anu, spēkā esamību un spēka zaudē�anu. �ie kopīgie principi ir izrietēju�i no valstu prakses, un tiem ir para�u tiesību raksturs, ta�u tie ir arī kodificēti 1969. gada Vīnes konvencijā par starptautiskajām līgumtiesībām. Starptautisks līgums �īs konvencijas 2. pantā ir definēts kā:

�..starptautiska rakstiska vieno�anās starp valstīm, kuru reglamentē starptautiskās tiesības, neatkarīgi no tā, vai �ī vieno�anās ir ietverta vienā vai vairākos starptautiski saistītos dokumentos, kā arī neatkarīgi no nosaukuma.�⁸⁰

Svarīgi ir atcerēties, ka Vīnes konvencija attiecas tikai uz tādiem līgumiem, kas noslēgti rakstveidā un starp valstīm. Ta�u tas nenozīmē, ka nevar pastāvēt starptautiski līgumi, kuriem nav rakstveida formas vai kuri ir noslēgti starp citiem starptautisko tiesību subjektiem. �ie līgumi tāpat ir spokā, ta�u uz tiem attiecas attiecīgās para�u tiesību normas vai citu līgumu noteikumi.⁸¹

Kā izriet no 2. panta definīcijas, svarīgs ir nevis dokumenta nosaukums, bet gan līgumslēdzēju pu�u griba uzņemties juridiskas saistības. Praksē sastopami vairāk nekā desmit da�ādu apzīmējumu: līgums, nolīgums, vieno�anās, pakts, harta, konvencija, protokols, papildprotokols, statūti, akts, pat deklarācija. Un visi �ie nosaukumi var nozīmēt starptautisku līgumu -līgumslēdzēji var vienoties par jebkuru nosaukumu, kas tiem tīk, lai gan zināma konsekvence tiek ievērota.

Starptautiskie līgumi ir juridiski saisto�i tikai dalībvalstīm. Piemēram, pirms 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu ratifikācijas Latvijā neviens Latvijai nevarēja pārmest �ajā konvencijā noteikto saistību nepildī�anu, jo Latvija nebija �īs konvencijas dalībvalsts. Ta�u no �ī principa ir izņēmumi. Proti, starptautiskā līgumā var būt iekļauti panti, kas satur para�u tiesību normas. Tādējādi Latvijai arī pirms Konvencijas par bēgļa statusu ratifikācijas bija saisto�s konvencijas 33. pantā ietvertais non-refoulement princips,⁸² jo tiek uzskatīts, ka tas ir ieguvis para�u tiesību raksturu.

Starptautiskos līgumus mēdz iedalīt �tiesību jaunrades� līgumos (lawmaking treaties) un �kontraktos� jeb vienkār�i �pārējos� līgumos. At�ķirība ir apstāklī, ka pirmie satur vispārēja rakstura normas, kuras nosaka daudzu dalībnieku uzvedību nākotnē. Savukārt otrie visbie�āk nosaka konkrētu mērķi, kuru sasniedzot līgums ir izpildīts un tas izbeidzas.⁸³ Piemēram, visi svarīgākie cilvēktiesību līgumi var tikt uzskatīti par tiesību jaunrades līgumiem. Savukārt līgums, ar kuru viena valsts pārdod otrai valstij elektroenerģiju, ir �kontrakts�, jo tas nesatur vispārēja rakstura normas, kuras �īm un citām valstīm būtu jāievēro ārpus �aurā līguma mērķa. Tomēr jāpiezīmē, ka �is dalījums drīzāk palīdz izprast līgumu kā starptautisko tiesību avotu lomu, nevis strikti sadala visus līgumus divos veidos - nereti vienā līgumā var būt gan tiesību jaunrades, gan kontrakta rakstura normas.⁸⁴

Parasti valsts uzņemas līguma saistības divpakāpju procesā. Vispirms līguma teksts tiek parakstīts. Parakstī�ana parasti⁸⁵ vēl nepadara līgumu juridiski saisto�u, tā nozīmē, ka valsts izsaka savu piekri�anu uzņemties līguma saistības, bet līgums kļūs juridiski saisto�s tikai tad, kad tiks ratificēts. Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautiskajām līgurntiesībām 2. pantu ratifikācija nozīmē, ka valsts starptautiskā līmenī izsaka piekri�anu uzņemties līguma saistības. Ratifikāciju veic valsts parlaments, un starptautiskais līgums parasti kļūst valstij saisto�s pēc tam, kad ratifikācijas raksts tiek nosūtīts un saņemts attiecīgā līguma depozitārijā.⁸⁶

Tad, kad dalībvalsts ir uzņēmusies līgumā ietvertās saistības, līgums tai kļūst juridiski saisto�s. Tas nozīmē, ka līguma nepildī�anas gadījumā iestāsies starptautiskā atbildība un �ai valstij varēs piemērot sankcijas, kādas starptautiskās tiesības attiecīgajā gadījumā paredz.

2.1.4. Tiesu nolēmumi un speciālistu doktrīnas

Ar tiesu nolēmumiem ir jāsaprot jebkāda veida tribunālu, tiesu un arbitrā�u spriedumi, atzinumi un citi nolēmumi, kuriem var būt nozīme jaunas lietas izsprie�anā. Jebkura tribunāla (vispla�ākajā nozīmē) uzdevums

ii atrisināt strīdu pēc būtības. Nereti tribunāliem nākas interpretēt tiesību avotus un piemērot tos unikālās situācijās, tādās, kas nekad nav biju�as un varbūt nekad arī neatkārtosies. Ja līdzīga lieta ir bijusi, tad tiesne�i ņem vērā iepriek�ējā lietā minēto argumentāciju. Tas atvieglo tiesne�u darbu, jo katru reizi no jauna nav jāiegrimst sīkumos par attiecīgā tiesību avota saturu.

Starptautisko tribunālu nolēmumiem kā tiesību avotiem ir nevis juridiski saisto�s spēks, bet gan argumenta loma. Starptautiskās Tiesas spriedums nav juridiski saisto�s citām valstīm vai citiem tribunāliem, bet gan tikai strīda pusēm. Tas nozīmē, ka citā lietā Starptautiskajai Tiesai vai citam tribunālam nav saisto�i iepriek�ējā lietā izteiktie argumenti, ta�u jaunajā lietā liesai ir jāsniedz spēcīgi argumenti, kādēļ tā uzskata iepriek�ējo pamatojumu par nepamatotu.

Nedaudz citādāka loma ir augsti kvalificēto zinātnieku darbiem (doktrīnām). Ja pagātnē lielajiem domātājiem bija ievērojama ietekme uz starptautisko tiesību veido�anos, skaidrības ievie�anu un attīstību, tad �odien �ī loma ir mazinājusies. Starptautiskā Tiesa, piemēram, izvairās pārlieku bie�i atsaukties uz atsevi�ķu zinātnieku darbiem.⁸⁷ Un tas ir loģiski, jo starptautiskās tiesības pastāvīgi attīstās, neskaidrie jautājumi kļūst skaidrāki, rodas jauni jautājumi. Prakse, kas vakar bija nepastāvīga, �odien jau ir guvusi apstiprinājumu starptautiskajās para�u tiesībās vai atspoguļojas starptautisko līgumu normās.

Tāpat kā starptautisko tribunālu spriedumiem (izņemot tos, kuri attiecas uz strīda pusēm), arī tiesību doktrīnām nav juridiski saisto�a spēka. Ta�u doktrīnām ir nenovērtējama nozīme starptautisko tiesību sakārto�anā. Nereti doktrīnas kalpo par pierādījumu un pat par cēloni vienotai valstu praksei. Sniedzot tiesnesim izpratni par teorētisko konstrukciju, doktrīnas palīdz pieņemt lēmumu konkrētā lietā.

2.1.S. Starptautisko organizāciju lēmumi

Daudzi starptautisko organizāciju lēmumi ir būtiski ietekmēju�i starptautiskās tiesības un starptautisko tiesību subjektu rīcību, ta�u organizāciju lēmumi nav pat pieminēti Starptautiskās Tiesas Statūtu 38. pantā. Lietā Atomiero�u lieto�anas vai draudu tos lietot likumīgums Starptautiskā Tiesa formulēja savu viedokli, kur� atbilst klasiskajai izpratnei par starptautisko organizāciju lēmumu lomu:

�Tiesa norāda, ka (ANO - aut.) Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, kaut gan tās nav saisto�as, var da�kārt būt normatīva vērtība. Tās var noteiktos apstākļos kalpot par pierādījumu, lai noskaidrotu normas esamību vai opinio iuris izveido�anos. Lai to noskaidrotu attiecībā uz Ģenerālās asamblejas rezolūciju, ir jāskatās tās saturs un pieņem�anas apstākļi; bez tam ir jānoskaidro, vai opinio iuris pastāv attiecībā uz tās normatīvo raksturu, vai arī rezolūciju virkne var atklāt pakāpenisko opinio iuris, kas ir nepiecie�ams, lai noteiktu jaunu normu veido�anās procesu.�⁸⁸

Ģenerālās asamblejas rezolūcijas tātad pa�as par sevi nav juridiski saisto�as valstīm, ta�u tās var apliecināt, ka valstis uzskata tajās ietvertās normas par para�u tiesībām. To var noteikt, pētot, cik vienprātīgi valstis ir balsoju�as par rezolūcijas pieņem�anu. Ja neviena valsts nebalso pret, da�as atturas, bet pārējās balso par rezolūcijas pieņem�anu, tas ir spēcīgs arguments, lai apgalvotu, ka pastāv opinio iuris, un, piepildoties pārējiem nosacījumiem, tas liecina, ka valstis uzskata attiecīgo rīcību sev par saisto�u.⁸⁹

Ar rezolūcijām ANO Ģenerālajā asamblejā tiek apstiprinātas deklarācijas, un tie�i �ajās deklarācijās nereti tiek iemiesotas para�u tiesību normas, s lietā Starptautiskā Tiesa apsvēra, vai para�u tiesību normas eksistenci apliecina lietā iesaistīto valstu (ASV un Nikaragva) un pārējo valstu attieksme pret 1970. gada Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem attiecībā uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm atbilsto�i Apvienoto Nāciju Statūtiem.¹⁰' Ari 1960. gada Deklarācija par neatkarības pie�ķir�anu kolonizētajām zemēm un tautām, Deklarācija par tiesību principiem, kas nosaka valstu darbību Visuma izpētē un izmanto�anā ir piemēri tādām deklarācijām, kuras satur starptautisko para�u tiesību normas.

Da�kārt starptautisko organizāciju lēmumus, kuriem ir liela ietekme, vai vispārēja rakstura nosacījumus līgumos, kuriem nav saisto�a rakstura, dēvē par �nesaisto�ajām tiesībām� (soft law) pretēji �saisto�ajām tiesībām� (hard law). Nesaisto�ās tiesības, kā tas izriet no nosaukuma, nav juridiski saisto�as. Kaut arī tām nav tiesību rakstura, tās tomēr ir tik svarīgas starptautiskajā arēnā, ka tām ir jāpievēr� īpa�a uzmanība. Bez ANO rezolūcijām labs piemērs �nesaisto�ajām tiesībām� ir EDSO dokumenti. Lai arī EDSO dokumentiem nav juridiski saisto�a rakstura, tic, pirmkārt, sniedz ieguldījumu starptautisko liesību attīstībā, jo nereti veicina jaunu normu attīstību, otrkārt, kalpo par pierādījumu valstu attieksmei pret starptautisko tiesību avotiem - tajos ir atspoguļoti un reizē arī nostiprināti gan vispārējie tiesību principi,⁹⁰ para�u i lesību normas, gan citi būtiski nosacījumi un, tre�kārt, pārkāpuma gadījumā uzliek EDSO dalībvalstij smagu politisko atbildību.⁹¹

Ne starptautisko organizāciju lēmumi, ne tribunālu nolēmumi, ne tiesību doktrīnas pa�as par sevi nav juridiski saisto�as valstīm, un tā ir galvenā at�ķirība no pārējiem tiesību avotiem - para�ām, principiem un līgumiem. I'a�u praksē �ī at�ķirība reizēm vairs nav pamanāma, tādēļ ^nav nepareizi sacīt, ka jebkur� tiesību avots zināmā mērā var gan veikt tiesību jaunradi, ^an arī palīdzēt identificēt eso�ās tiesības.⁹² Visiem starptautisko tiesību avotiem (papildinātiem vēl ar konstitucionālajām tiesībām, jo valstis var noteikt labvēlīgāku cilvēktiesību re�īmu, nekā tas ir starptautiskajās cilvēktiesībās) ir nozīmīga loma cilvēktiesību reglamentācijā. Tomēr vispopulārākais cilvēktiesību avots ir līgums.

2.2. Universālie un reģionālie pamatdokumenti2.2.1. Starptautiskā cilvēktiesību harta

Starptautiskā cilvēktiesību harta (International Bili ofHuman Rights) ir ANO ietvaros izstrādāto pamatdokumentu cilvēktiesību jomā apkopojums. To veido pieci dokumenti: Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un divi �ā pakta protokoli -pirmais - par individuālajiem iesniegumiem un otrais - par nāvessoda atcel�anu. Starptautiskā cilvēktiesību harta veido pamatu cilvēktiesību aizsardzībai visas pasaules mērogā, un tā aptver pla�u cilvēktiesību klāstu. �ajā nodaļā hartu veidojo�ie dokumenti tiks aplūkoti detalizēti.

a) Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņem�ana bija pirmais solis cilvēktiesību standartu iedibinā�anā. Starptautisko tiesību princips, ka valsts var darīt ar saviem pilsoņiem visu, kas tai ienāk prātā, un citām valstīm nav tiesības iejaukties, bija viens no iemesliem Otrā pasaules kara sākumam. Starptautiskā sabiedrība, apzinādamās briesmas, ko cilvēktiesību ignorē�ana vienas valsts ietvaros var nodarīt pasaulei, bija nobriedusi rīkoties. Pirmais solis jau bija sperts - ikviena valsts, kļūstot par ANO dalībvalsti, uzņēmās juridisku pienākumu rīkoties tā, lai ANO varētu veicināt vispārēju cieņu pret cilvēktiesībām un to ievēro�anu pasaulē.⁹³ Bet ANO Statūti nepaskaidroja sīkāk, par kurām cilvēktiesībām tiek runāts.

1946. gada decembrī ANO Ģenerālā asambleja pilnvaroja Cilvēktiesību komisiju, kuru bija nodibinājusi Ekonomikas un sociālā padome, izstrādāt �starptautisku cilvēktiesību hartu�. Sīkāki norādījumi nesekoja, un pēc visu priek�likumu apkopo�anas Cilvēktiesību komisijai bija trīs iespējas: izstrādāt deklarāciju, kurai nebūtu juridiska spēka, bet kura būtu autoritatīvs starptautiskās sabiedrības paziņojums; izstrādāt starptautisku līgumu, kur� kļūtu juridiski saisto�s valstīm pēc tam, kad tās līgumam pievienotos; koncentrēties tikai uz cilvēktiesību īsteno�anas iespējām, izstrādājot speciālu mehānismu.⁹⁴

Valstu starpā pastāvēja liela viedokļu da�ādība, tādēļ Cilvēktiesību komisija nolēma vienlaicīgi strādāt visos trīs virzienos un terminu �Starptautiskā cilvēktiesību harta� attiecināt nevis uz vienu, bet visiem dokumentiem, kas gala rezultātā taps. PSRS un citas sociālistiskā bloka valstis uzsvēra ekonomisko tiesību lomu jebkuru cilvēktiesību baudī�anā, turpretim Rietumvalstis kā prioritāti izvirzīja pilsonisko un politisko tiesību nostiprinā�anu. Lielbritānija, piemēram, uzskatīja, ka sociālās un ekonomiskās tiesības deklarācijā vispār nebūtu jāiekļauj, jo tie esot tikai programmatiski mērķi, kas adresēti valdībai, nevis individuālas tiesības cilvēkam. Pretrunas izkristalizējās, saduroties ne tikai da�ādām ideoloģijām, bet arī kultūras vērtībām. Piemēram, Austrumu valstu pārstāvjiem nebija viegli pieņemt domu, ka cilvēkam ir tiesības mainīt reliģiju, jo daudzās islāma ticības valstīs atteik�anās no islāma ticības tiek sodīta ar nāvi. Visbeidzot, vienprātības nebija arī jautājumā par cilvēktiesību filozofiski juridisko pamatojumu -vai cilvēktiesības ir Dieva dotas vai pa�a cilvēka iegūtas?⁹⁵

Nav pārsteigums, ka tie�i deklarācija bija pirmais dokuments, kurā i/.dcvās samierināt valstu nereti pretrunīgo izpratni par cilvēktiesībām. Deklarācijai formāli nav juridiska spēka, un tas ļāva valstīm izvairīties no ieslīg�anas ilgsto�os juridiskos strīdos. Strīdīgākie jautājumi netika iekļauti, tiesības nereti tika formulētas vispārīgi, citkārt glu�i pretēji - tiesību saturs tika sa�aurināts. �ie un vēl citi faktori⁹⁶ ļāva panākt kompromisu un pielikt punktu dokumentam ar 30 pantiem, kuros bija pilsoniskās un politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras, kā arī solidaritātes tiesības.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tika pieņemta ANO Ģenerālajā asamblejā 1948. gada 10. decembrī. Laiks, kur� bija nepiecie�ams deklarācijas izstrādā�anai un pieņem�anai - nepilni divi gadi -, ir īss �āda mēroga dokumentam. Starptautiskā sabiedrība bija nobriedusi uzņemties starptautiskas politiskas un morālas saistības cilvēktiesību jomā. Ta�u vēlākā cilvēktiesību attīstība un deklarācijas pieņem�anas balsojums Ģenerālajā asamblejā - 48 par, 0 pret, 8 atturas - �odien liek ap�aubīt to, ka deklarācijai ir tikai politisks raksturs. Aizsargājamo tiesību nozīmīgums un valstu vispārējā prakse aizsargāt deklarācijā nostiprinātās tiesības dod pamatu uzskatīt, ka deklarācija vai vismaz daļa tajā aizsargāto tiesību ir kļuvu�as par starptautiskajām para�u tiesību normām un tātad kļuvu�as juridiski saisto�as visām pasaules valstīm.⁹⁷ Protams, lai to apgalvotu, ir jāpierāda, ka valstis uzskata, ka katra �ī tiesība tām ir juridiski saisto�a. Diez vai iespējams saskatīt para�u tiesību normu atspoguļojumu visās deklarācijas aizsargātajās tiesībās, turklāt 1948. gada balsojumā piedalījās 56 valstis, bet �odien pasaulē ir gandrīz 200 valstu. Ta�u arī to valstu praksē, kuras nepiedalījās deklarācijas pieņem�anā, var atrast pierādījumu tam, ka vismaz da�as tiesības ir kļuvu�as par para�u tiesību normām, piemēram, tiesības uz dzīvību, spīdzinā�anas aizliegums, diskriminācijas aizliegums,⁹⁸ verdzības aizliegums u. c.

b) Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām⁹⁹ kopā ar tā diviem papildprotokoliem ir viena no Starptautiskās cilvēktiesību hartas sastāvdaļām.

Pilsoniskās un politiskās tiesības ietver tiesības uz dzīvību; domu, apziņas un reliģijas brivību, vēlē�anu tiesības, tiesības piedalīties politiskajā dzīvē un tiesības uz informācijas pieejamību. Pakts paredz tiesības uz dzīvību, spīdzinā�anas, verdzības, piespiedu darba un patvaļīgas aizturē�anas aizliegumu, kā ari aizsargā tiesības uz brivību, vārda un uzskatu brivību un sapul�u brivību u. c.

Salīdzinot paktu ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, pakts ir papildināts ar tautu pa�noteik�anās tiesībām¹⁰⁰- katra tauta var brīvi noteikt savu politisko statusu un brīvi nodro�ināt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību (1. pants). Tomēr ir vērojamas arī atkāpes no Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā minētajām tiesībām, piemēram, nav iekļautas tiesības uz privātīpa�umu (deklarācijā - 17. pants) un tiesības uz pilsonību (deklarācijā - 15. pants).

At�ķirībā no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta valstīm, kuras ir atzinu�as �o dokumentu sev par juridiski saisto�u, ir pienākums neiejaukties pilsonisko un politisko tiesību un brivību īsteno�anā un radīt vidi, kurā tās var īstenot. Atbilsto�as juridiskās vides (likumu, institūciju) radī�ana ir viens no pamatpienākumiem, lai cilvēktiesības vispār būtu iespējams īstenot.

Tiesības, no kuru ievēro�anas valsts nedrīkst atkāpties nekādos gadījumos, arī tad, ja situāciju var kvalificēt kā nācijas pastāvē�anas apdraudējumu pakta 4. panta izpratnē, ir tiesības uz dzīvību (6. pants), spīdzinā�anas un necilvēcīgas, cilvēka cieņu pazemojo�as apie�anās aizliegums (7. pants), verdzības un piespiedu nebrīves aizliegums (8. panta pirmā un otrā daļa), garantijas krimināljurisdikcijā (11., 15. pants), tiesības uz tiesībsubjektību (16. pants). �āda nostāja nenozīmē to, ka pārējās tiesības ir mazāk svarīgas, �ajā gadījumā iz�ķiro�ā nozīme ir sekām �o tiesību pārkāpuma gadījumā. Ja tiktu atņemtas cilvēkam arī �īs tiesības, tad nekas vairs nepaliktu. Pamatojoties uz �o paktā attīstīto pieeju nosauktajām licsībām, daudzi autori un ANO institūcijas uzskata, ka minētās tiesības ir ieguvu�as īpa�u statusu cilvēktiesību ietvaros, ko varētu saukt par konstitucionālu statusu, jeb ka �īs ir ius cogens"^} normas.

Pakts paredz izveidot Cilvēktiesību komiteju,"⁴ kas kontrolē valstu saistību izpildi.

Paktam ir divi papildprotokoli. Pirmā papildprotokola mērķis ir regulēt Cilvēktiesību komitejas kompetenci izskatīt sūdzības no indivīdiem, kuri uzskata, ka viņi ir cietu�i no tā, ka dalībvalsts ir pārkāpusi kādu no paktā nostiprinātajām tiesībām. 1989. gadā ANO pieņēma pakta Otro papildprotokolu, kura primārais mērķis ir palielināt ar �o paktu uzņemto dalībvalstu¹⁰¹ pienākumu apjomu attiecībā uz tiesībām uz dzīvību, aizliedzot nāvessodu.

c) Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām¹⁰² arī ir Starptautiskās cilvēktiesību hartas sastāvdaļa.

Abi pakti tika pieņemti 1966. gadā un stājās spēkā 1976. gadā - pēc tam, kad pie ANO ģenerālsekretāra tika deponēts 35. ratifikācijas vai pievieno�anās dokuments.¹⁰³

Pēc tam, kad 1948. gadā tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, starptautiskajai sabiedrībai kļuva skaidrs, ka nepiecie�ams līgums, ar kura palīdzību visi deklarācijā nostiprinātie principi iegūtu obligātu raksturu valstīm un tiktu izveidots to ievie�anas mehānisms.

�ajā nolūkā ANO Cilvēktiesību komisijas vadībā sākās tiesību kodifikācijas¹⁰⁴ darbs. Politisku un procedūras apsvērumu dēļ �īs tiesības tika sadalītas divos atsevi�ķos paktos, katrs ietvēra atsevi�ķu tiesību grupu. Jautājumā par to, vai nepiecie�ams viens vai vairāki dokumenti, notika ilgsto�as debates. Uzvarēja viedoklis, kura piekritēji argumentēja, ka pilsoniskās un politiskās tiesības valstīs lielākoties esot nostiprinātas nacionālajos tiesību aktos un tādējādi to ievēro�anu varot uzraudzīt kāda kontroles institūcija. Savukārt ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības drīzāk esot mērķis un ir grūtāk ievie�amas, lai gan Vispārējā cilvēktiesību deklarācija abām tiesību grupām bija pie�ķīrusi vienlīdz svarīgu nozīmi.

Ja Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām uzsvēra specifiskās, uz brīvību orientētās tiesības, kuras valsts nedrīkst atņemt saviem iedzīvotājiem un valstij ir faktiski jāatturas no iejauk�anās tajās, bet vienlaicīgi jārada visi apstākļi, lai pilsoniskās un politiskās tiesības varētu īstenot, tad Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām attiecas galvenokārt uz tiem Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pantiem, kuri definē indivīda tiesības uz ikdieni�ķo vajadzību apmierinā�anu - piemēram, tiesības uz pārtiku, mājokli un veselības aprūpi, kuras valsts nodro�ina saviem iedzīvotājiem tādā apjomā, kādā tā ir spējīga.

Tātad ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir tiesības, kas saistītas ar pamata radī�anu, attīstību un vadī�anu dzīves nepiecie�amībām - tiesības uz izglītību, tiesības saglabāt un attīstīt kultūras identitāti. Pakts formulē tiesības uz darbu, tiesības uz arodbiedrību izveido�anu, tiesības uz sociālo dro�ību, tiesības uz ģimenes aizsardzību, kā arī tiesības uz noteiktu dzīves līmeni, veselību un izglītību. Tiesības, kas cilvēkiem sniedz sociālo un ekonomisko dro�ību, da�reiz minētas kā uz dro�ību orientētas vai otrās paaudzes tiesības. Paktā noteikta virkne specifisku tiesību, tai skaitā: tiesības uz darbu (6. pants), sievie�u tiesības (3. pants, 7. panta a un i punkti, 11. panta otrā daļa), tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem (7. pants), tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās (8. pants), tiesības uz sociālo apdro�inā�anu (9. pants), ģimenes aizsardzību (10. panta pirmā daļa), bērnu tiesības (10. panta tre�ā daļa, 12. panta 2. daļas a punkts), tiesības uz atbilsto�u dzīves standartu (11. panta pirmā daļa), tiesības būt brīvam no bada / tiesības būt paēdu�am,"⁹ tiesības uz garīgo un fizisko veselību (12. panta pirmā daļa), tiesības uz izglītību (13. panta pirmā daļa), tiesības piedalīties kultūras dzīvē (15. panta pirmā daļa), tiesības baudīt zinātniskā progresa labumus (15. panta pirmās daļas b punkts), tiesības uz intelektuālo īpa�umu (15. panta pirmās daļas c punkts), tiesības uz pa�noteik�anos un pamatiedzīvotāju¹⁰⁵ (indigenous people) tiesības.

Abi līgumi pasludināja tajos nostiprinātās tiesības kā piemīto�as visiem cilvēkiem un aizliedza diskrimināciju uz jebkādiem pamatiem - rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcel�anās, mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem.¹⁰⁶

Saskaņā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. pantu paktā nostiprinātās tiesības valstij ir jāgarantē maksimāli pieejamo resursu ietvaros - at�ķirībā no citiem starptautiskajiem līgumiem, kuru saistības valsts uzņemas pilnībā un ir pilnībā atbildīga par tajās ietverto tiesību nodro�inā�anu.

Abi pakti ietver pantus, kuri nosaka uzraudzības un ziņojumu procedūras par to, kā dalībvalstis, valdības, kuras ir ratificēju�as minēto dokumentu, nodro�ina tā ievēro�anu. Ar pakta ratifikāciju valstis brīvprātīgi pakļauj savu likumdo�anu un savu politiku starptautiskajai kontrolei. �īs kontroles pamatā ir dialogs un sadarbība starp ANO attiecīgo institūciju un dalībvalsti.¹⁰⁷

Tikai 1985. gadā ANO Ekonomikas un sociālā padome izveidoja Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteju kā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kontroles institūciju. At�ķirībā no citām līdzīgām ANO komitejām, kuru locekļus sūta dalībvalstis, �īs institūcijas dalībnieki tiek izvēlēti no visiem Ekonomikas un sociālās padomes locekļiem.

2.3.1. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija¹⁰⁸

Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir starptautisks līgums, kuram var pievienoties tikai Eiropas Padomes dalībvalstis. Eiropas Padomes Statūti¹⁰⁹ stājās spēkā 1949. gada 3. augustā, un uzreiz tika uzsākta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izstrādā�ana. Tas tika paveikts neilgā laikā, un jau 1950. gada 4. novembrī konvencijas teksts bija saskaņots un tika atklāts parakstī�anai. 4. novembrī to parakstīja Romā 12 valstis.¹¹⁰Eiropas Cilvēktiesību konvencija stājās spēkā 1953. gada 3. septembrī, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs bija saņēmis 10 ratifikācijas rakstus, kā tas ir noteikts konvencijas 59. pantā.

Pēc Eiropas Cilvēktiesību konvencijas atklā�anas parakstī�anai tai ir pievienoti pavisam 12 papildprotokoli. (Pēdējais - 12. protokols, kas aizliedz diskrimināciju jebkurā dzīves sfērā, tiek atklāts parakstī�anai 2000. gada 4. novembrī.) 1., 4., 6. un 7. protokols konvenciju papildina ar jaunām tiesībām. Savukārt pārējie protokoli attiecas uz konvencijā nostiprināto tiesību aizsardzības mehānismu. Katrs protokols ir starptautisks līgums, kur� dalībvalstij ir jāratificē, lai uzņemtos tajā noteiktās saistības. Jāpiezīmē, ka 2., 3., 5., 8., 9. un 10. protokols (pēdējais tā arī nestājās spēkā) tika aizstāts ar 11. protokolu, kur� būtiski pārveidoja konvencijas uzraudzības mehānismu. Līdz 2000. gada 1. augustam Eiropas Cilvēktiesību konvenciju bija ratificēju�as visas Eiropas Padomes dalībvalstis (41), 1. protokolu nebija ratificēju�as 3 dalībvalstis, 4. protokolu - 9 dalībvalstis, 6. protokolu - 4 dalībvalstis, 7. protokolu - 14 dalībvalstis, bet 11. protokolu - 1 dalībvalsts.¹¹¹

Eiropas Cilvēktiesību konvencija nostiprina pilsoniskās un politiskās tiesības. Tādēļ pēc satura tā ir visai līdzīga Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas darbojas vispasaules mērogā, un Amerikas Cilvēktiesību konvencijai, kas darbojas Amerikas reģionā,¹¹² kā arī Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartai, kas darbojas Āfrikas kontinentā.¹¹³ Sākotnēji Eiropas Cilvēktiesību konvencija saturēja 13 tiesības, ta�u laika gaitā dalībvalstis papildus vienojās vēl par 15 tiesībām, tādēļ kopā ar protokoliem konvencija aizsargā 28 tiesības un brīvības.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija uzliek pienākumu nodro�ināt visas tās tiesības un brīvības, kuras dalībvalsts atzinusi sev par saisto�ām, ne tikai Sīs valsts iedzīvotājiem vai pārējo dalībvalstu iedzīvotājiem, bet gan ikvienai personai, kas atrodas dalībvalsts jurisdikcijā.

Ja dalībvalsts pārkāpj personas jebkuras tiesības, kas aizsargātas ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,¹¹⁴ tad cietu�ajam ir tiesības uz atlīdzinājumu - tas ir viens no cilvēktiesību pamatprincipiem. No konvencijas 13. panta izriet, ka ikvienā tiesību aizskāruma gadījumā �vainīgajai� valstij ir jānodro�ina indivīdam iespēja vērsties valsts institūcijās un panākt efektīvu lietas risinājumu. Tas, protams, nenozīmē, ka ikviena pārkāpuma gadījumā cietu�ajam ir jāsaņem prāva naudas kompensācija. �Efektīvs� lietas risinājums katrā gadījumā izpaudīsies at�ķirīgi - atjaunojot personai nelikumīgi atņemtas tiesības (piemēram, vadīt automa�īnu), atdodot nelikumīgi atsavinātu īpa�umu, atlīdzinot zaudējumus, ko valsts nodarījusi, sankcionēdama pārkāpumu (piemēram, kompensējot lietu vērtību, kas personai konfiscētas nelikumīgas notiesā�anas rezultātā, un arī morālo kaitējumu) vai kādā citā veidā (piemēram, uzliekot par pienākumu laikrakstam atsaukt godu un cieņu aizskaro�as ziņas). Ja persona uzskata, ka, pārkāpjot kādu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikto tiesību, dalībvalsts nav nodro�inājusi viņai iespēju efektīvi aizsargāt viņas tiesības pa�māju institūcijās, persona var iesniegt prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.¹¹⁵

Neskatoties uz to, ka pastāv iespēja griezties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, atbildība par konvencijas tiesību īsteno�anu gulstas uz dalībvalstīm. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa nav �ceturtā tiesu instance�, kura turpinātu lietas izskatī�anu pēc būtības tad, kad tā ir izgājusi visas trīs nacionālās tiesu instances. Tiesa kontrolē tikai un vienīgi konvencijas izpildi dalībvalstīs.

Ja valstī tiek izsludināts izņēmuma stāvoklis, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 15. pants pie�ķir �ai dalībvalstij tiesības atkāpties no pienākumiem, kurus konvencija uzliek. Ta�u 15. pantā ir uzskaitītas tiesības, no kurām atkāp�anās nav pieļaujama nekādos apstākļos: tiesības uz dzīvību (2. pants), brīvība no spīdzinā�anas (3. pants), brīvība no verdzības (4. panta

1. punkts), brīvība no sodī�anas bez tiesas (7. pants), nāvessoda atcel�ana miera laikā (6. protokola 3. pants) un tiesības netikt divreiz tiesātam (7. protokola 4. pants).¹¹⁶ Tomēr valstis nedrīkst niecīgus sare�ģījumus izmantot kā ieganstu, lai iedzīvotājiem ierobe�otu tās tiesības, kuras nav minētas konvencijas 15. pantā. �is pants nosaka, ka tiesības drīkst ierobe�ot tikai tādā apjomā, �ko neizbēgami prasa situācijas izņēmuma raksturs�, un ierobe�ojumi nedrīkst būt pretrunā ar citām valsts starptautiskajām saistībām. Starptautiskās institūcijas ir vairākkārt uzsvēru�as, ka valstij būtu ļoti pamatīgi jāpapūlas, pierādot ārkārtas situāciju un iespēju atkāpties no cilvēktiesībām. Arī nostāja konvencijas kontekstā liek domāt, ka vismaz

15. pantā uzskaitītajām cilvēktiesībām ir īpa�s raksturs, pat konstitucionāls Eiropas Padomes reģiona ietvaros.¹¹⁷

Ja valstī nav izsludināta ārkārtas situācija plūdu, nemieru vai kāda cita iemesla dēļ, tiesības, kas ir aizsargātas ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, drīkst ierobe�ot tikai tad, ja tas ir atļauts attiecīgajā konvencijas pantā. �eit ir iespējami divi varianti: vai nu attiecīgajā pantā ir izsmeļo�i uzskaitīti gadījumi, kuros ierobe�ojumi ir pieļaujami (piemēram, a līdz f punkti 5. panta pirmajā daļā); vai arī vispārējs pamatu uzskaitījums, kuriem pastāvot tiesības drīkst ierobe�ot (piemēram, 8.-11. panta otrās daļas).

Pēdējā gadījumā ir strikti jāievēro trīs soļi, lai tiesības ierobe�ojums būtu likumīgs: pirmkārt, iespējai attiecīgo tiesību ierobe�ot ir jābūt paredzētai likumā, otrkārt, �im ierobe�ojumam jābūt nepiecie�amam demokrātiskā sabiedrībā un, tre�kārt, ierobe�ojuma pamatam ir jābūt vienam no tiem, kas ir uzskaitīti attiecīgajā pantā (piemēram, valsts dro�ība, noziegumu novēr�ana, citu cilvēku tiesību aizsardzība). Vissvarīgākā loma praksē ir nosacījumam, ka ierobe�ojumam ir jābūt nepiecie�amam demokrātiskā sabiedrībā jeb �proporcionālam likumīgajam mērķim, kuru vēlas sasniegt�.¹¹⁸ Saukts par samērīguma jeb �proporcionalitātes principu�, tas ietver to, ka ikvienam ierobe�ojumam ir jābūt samērīgam ar tā izraisītajām sekām. Piemēram, ja tiesa soda �urnālistu par to, ka tas apzināti publicējis nepatiesas ziņas, kuras aizskāru�as kādas personas godu un cieņu, tad �urnālista vārda brīvības ierobe�ojums (kas izpaudies kā sods par publicēto) ir proporcionāls pa�a �urnālista izdarītajam. Toties, ja �urnālists ir sodīts par to, ka viņ� publicējis patiesību, kas ir nepatīkama kādai sabiedrībā ietekmīgai personai, tad vārda brīvības ierobe�ojums, lai arī balstīts uz konvencijas 10. panta otrajā daļā minētā pamata - citas personas tiesību aizsardzība nav proporcionāls �urnālista izdarītajam, tātad tas nav nepiecie�ams demokrātiskā sabiedrībā. Ja proporcionalitātes princips nav ievērots, tad ir noticis attiecīgā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas panta (�ajā gadījumā 10. panta) pārkāpums.

Būtībā proporcionalitātes princips caurau� visu konvenciju, jo konvencijas mērķis ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un katra atsevi�ķa indivīda tiesību aizsardzību.¹¹⁹ Tas prasa elastīgu pieeju un katra gadījuma rūpīgu izsvēr�anu. Tie�i �ī elastīgā pieeja ir ļāvusi Eiropas Cilvēktiesību tiesai interpretēt konvenciju atbilsto�i laika prasībām un nav devusi tai iespēju novecot. Piemēram, kaut arī tiesības uz tīru vidi nav tie�i aizsargātas nevienā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pantā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valsts, pieļaujot, ka piesārņojums no nekvalitatīvi strādājo�as rūpnīcas nodara kaitējumu netālu dzīvojo�u personu veselībai, ir pārkāpusi konvencijas 8. pantā aizsargātās tiesības uz personas privāto dzīvi un, konkrēti, kaitējis personas integritātei.¹²⁰ Eiropas Cilvēktiesību tiesa un agrāk arī Eiropas Cilvēktiesību komisija ar savu elastīgo pieeju ir panākusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija tiek uzskatīta par visefektīvāko tiesību aizsardzības līdzekli pasaulē.

Eiropa ir reģions, kurā ekonomiskās un sociālās tiesības, iespējams, visvairāk attīstīju�ās. Eiropas Sociālā harta^u⁶ ir Eiropas Padomes dokuments, kas papildina cilvēktiesību regulējumu minētajā reģionā, tie�i koncentrējoties uz ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzību, un tādējādi papildina Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteikto tiesību katalogu.¹²¹ Harta Turīnā (Itālija) 1961. gada 18. oktobrī¹²² tika atvērta parakstī�anai, lai aizsargātu �ā līguma dalībvalstu pilsoņu sociālās un ekonomiskās tiesības.

Uz 1999. gada sākumu harta bija saisto�a 22 dalībvalstīm, Latvija hartu ir parakstījusi 1997. gada 29. maijā, bet 2000. gadā vēl nav ratificējusi, lai gan harta ietilpst to starptautisko līgumu sarakstā, kuriem Latvija ir apņēmusies pievienoties, kļūdama par Eiropas Padomes locekli.¹²³ Pirmā Austrumeiropas valsts, kas ratificēja hartu, bija Polija, kurai 1999. gadā uzraudzības procedūras ietvaros bija jau jāiesniedz savs ziņojums par hartas normu ievie�anas gaitu.

Eiropas Sociālās hartas ratifikācijai raksturīgas vairākas īpatnības, kas �o procesu padara at�ķirīgu no citu starptautisko līgumu ratifikācijas. Raksturīgākā no tām ir hartas pantu sadalījums pa pantu daļām un valstīm radītā iespēja ratificēt pantu daļas, sniedzot izpildes ziņojumus tie�i par ratificētajām normām. �āds regulējums saistīts ar hartas autoru apsvērumiem par to, ka valstīm var būt nepiecie�ams noteikts laiks, lai nacionālās normas saskaņotu ar tām prasībām, kuras izvirza hartas normas. �īs grūtības izriet gan no valstu sociālās dro�ības sistēmu un arī tiesību sistēmu da�ādības, gan at�ķirīgā valstu attīstības līmeņa. Tomēr hartas 20. panta 1. punkta b apak�punkts uzliek par pienākumu ikvienai dalībvalstij uzskatīt par sev saisto�iem vismaz piecus no �ādiem hartas pantiem:

1) 1. pants (tiesības uz darbu),

2) 5. pants (biedro�anās tiesības),

3) 6. pants (tiesības slēgt kolektīvos līgumus),

4) 12. pants (tiesības uz sociālo aizsardzību),

5) 13. pants (tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību),

6) 16. pants (ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību) un

7) 19. pants (strādnieku migrantu un viņu ģimeņu tiesības uz aizsardzību un palīdzību).

Bez tam pastāv nosacījums,¹²⁴ ka kopējais saisto�o normu skaits nedrīkst būt mazāks par desmit pantiem vai �etrdesmit pieciem ar cipariem apzīmētiem punktiem.

Salīdzinot ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (pakta projekts bija pieejams hartas izstrādātājiem), hartā noteiktās ekonomiskās un sociālās tiesības ir konkrētākas un arī pla�ākas.

Harta garantē aizsardzību vairākām tiesību kategorijām. Piemēram, tā nodarbinātības apstākļos darbiniekiem un īpa�u kategoriju darbiniekiem (jaunie�iem, sievietēm, invalīdiem) garantē tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Harta garantē tiesības uz arodapmācību, tiesības uz sociālo aizsardzību (tiesības uz veselības aizsardzību, tiesības uz sociālo palīdzību u. c.).

Harta papla�ina pamatus diskriminācijas aizliegumam, nu arī piederība mazākumgrupai kļūst par �ādu pamatu, tāpat nozīmīgi palielina tiesības uz strādniekiem migrantiem un viņu ģimenes locekļiem (īpa�i salīdzinājumā ar Starptautiskās Darba organizācijas konvencijām un rekomendācijām, kas bija pieņemtas uz hartas spēkā stā�anās laiku). Tā kā ikvienas dalībvalsts pilsoņiem ir tiesības strādāt jebkuras citas dalībvalsts teritorijā uz noteikumiem, kas vienlīdzīgi ar �īs citas dalībvalsts pilsoņiem, harta noteica tās tiesības, kas saistītas ar formalitā�u un da�ādu ārvalstniekiem un to darba devējiem obligāto maksājumu samazinā�anu vai atcel�anu. Strādniekiem migrantiem un viņu ģimenes locekļiem (tai skaitā bērniem, kas nav sasniegu�i 21 gada vecumu) tiek nodro�inātas tādas pa�as tiesības kā attiecīgās valsts darbiniekiem, ja �īs personas dalībvalsts teritorijā uzturas likumīgi.

Eiropas Sociālajai hartai ir trīs papildprotokoli.

1) 1988. gada 5. maija protokols¹²⁵ papildina hartu ar jauniem pasākumiem sociālo un ekonomisko tiesību aizsardzībai, pievēr�ot

īpa�u uzmanību diskriminācijas aizliegumam uz dzimuma pamata visos jautājumos, kas skar darba attiecības un profesionālo izaugsmi, tāpat darbinieku tiesībām saņemt informāciju no darba devēja par visiem pasākumiem uzņēmumā, kā arī piedalīties to lēmumu apsprie�anā, kas var ietekmēt darbinieku intereses, ieskaitot lēmumus par darba apstākļu un darba vides noteik�anu un uzlabo�anu. Būtisks pavērsiens �ajā dokumentā salīdzinājumā ar citiem cilvēktiesību dokumentiem ir vecākās paaudzes personu tiesības uz sociālo aizsardzību - līdzekļiem, kas nodro�ina �pienācīgu dzīvi un aktīvu dalību sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē�. �ai paaudzei vajadzīga informācija par pakalpojumiem un institūcijām, prasībām un veselības stāvoklim atbilsto�a dzīvojamā platība vai palīdzība eso�ās dzīvojamās platības piemēro�anā, veselības stāvoklim atbilsto�a veselības aprūpe, privātās dzīves garantē�ana vecu ļau�u pansionātu iemītniekiem.

2) 1991. gada 21. oktobra protokols virzīts uz to, lai sekmīgāk darbotos hartas normu izpildes uzraudzības mehānisms. Protokols papildina vairākus hartas pantus, kā arī pilnībā maina vairāku pantu redakcijas.

3) 1995. gada 9. novembra kolektīvo sūdzību sistēmas protokols (stājās spēkā 1998. gada 1. jūlijā) tika radīts ar mērķi uzlabot hartas uzraudzības mehānismu. Dalībvalstu valdību ziņojumu pārbaudes sistēma tika papildināta: nu arī nevalstiskās organizācijas, tai skaitā darbinieku un darba devēju organizācijas, varēja iesniegt sūdzības par hartas pārkāpumiem.¹⁴²

1996. gada 3. maijā Eiropas Sociālās hartas teksts tika pārskatīts (revidēts), jo vajadzēja aktualizēt vairāk kā 30 gadu laikā notiku�ās izmaiņas sociālo tiesību jomā, papildinot 1961. gada hartu ar normām par sievietes un vīrie�a līdztiesības veicinā�anu, invalīdu un bērnu¹⁴³ tiesībām, aizsardzību pret nabadzību un sociālo izstumtību. Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (Revised Social Charter) tekstā bija iestrādāti arī �ādi pamatprincipi:

1) visiem darbiniekiem ir tiesības uz vienādām iespējām un vienādu attieksmi nodarbinātības jomā bez jebkādas diskriminācijas pēc dzimuma (nodarbinātība, aizsardzība pret atlai�anu, profesionālā orientācija, apmācība, darba apstākļi, atalgojums, karjeras izaugsme);

2) bērniem un jaunie�iem ir tiesības uz atbilsto�u sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību (tai skaitā tiesības uz bezmaksas pamatskolas un vidusskolas izglītību);

3) invalīdiem ir tiesības uz neatkarību, sociālo integrāciju un medicīnisko palīdzību (1961. gada hartā invalīdu tiesības aprobe�ojās ar tiesībām uz arodapmācību, rehabilitāciju un iekārto�anu darbā);

4) darbiniekiem ir tiesības būt informētiem un uzklausītiem konsultācijās ar darba devēju uzņēmumā (par uzņēmuma ekonomisko un finansiālo stāvokli; par lēmumiem, kas var būtiski ietekmēt darbinieku intereses);

5) ikvienam darbiniekam ir tiesības uz savu intere�u aizstāvību darba devēja maksātnespējas gadījumā;

6) ikvienam darbiniekam ir tiesības uz viņa cieņas ievēro�anu darbā (hartas 26. pants nosaka dalībvalstīm pienākumu veikt pasākumus, kas veicinātu seksuālās uzmācības novēr�anu darba vietā);

7) netiek pieļauta to darbinieku diskriminācija, kuriem ir ģimenes (hartas 27. pants paredzēts, lai nodro�inātu vienādas iespējas vīrie�iem ar ģimenēm un sievietēm ar ģimenēm, kā arī vienlīdzību starp tādiem darbiniekiem, kuriem ir ģimenes, un tiem darbiniekiem, kuriem nav ģimenes saistību);

8) darbinieku pārstāvjiem uzņēmumos ir tiesības uz efektīvu aizsardzību pret darbību (arī atlai�anu), kas vērsta pret viņiem kā darbinieku pārstāvjiem (hartas 28. pants nosaka arī darbinieku pārstāvju tiesības uz viņu funkciju izpildei nepiecie�amo nodro�inājumu, tomēr �is pants neap�aubāmi prasa interpretāciju, jo atļauj nodro�inājuma apmēru regulēt atkarībā no industriālo attiecību sistēmas konkrētajā valstī, kā arī pēc nepiecie�amības un citiem apstākļiem);

9) visiem darbiniekiem ir tiesības būt informētiem un uzklausītiem konsultācijās kolektīvās atlai�anas procedūrā (kolektīvā atlai�ana saistās ar vairāku darbinieku darba līguma vienlaicīgu izbeig�anos pēc darba devēja iniciatīvas, ta�u hartā nav noteikts minimālais darbinieku skaits, kuru sasniedzot iestājas kolektīvās atlai�anas gadījums);

10) ikvienam ir tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo izstumtību (hartas 30. pants uzdod dalībvalstīm veikt pasākumus, kas gādā par attiecīgu kategoriju personu nodro�inā�anu ar pieeju

nodarbinātībai, mājoklim, izglītībai, kultūrai, sociālajai un medicīniskajai palīdzībai);

11) ikvienam ir tiesības uz mājokli (noteikta standarta mājoklis; palīdzība personām, kurām nepietiek līdzekļu īres maksas samaksai; tādu situāciju novēr�ana, kad persona paliek bez pajumtes).

Pārskatītā harta salīdzinājumā ar citiem starptautiskajiem dokumentiem aizliedz diskrimināciju arī pēc veselības stāvokļa. Līdz ar to gan Eiropas Sociālās hartas pamatteksts, gan, jo īpa�i, Pārskatītā Eiropas Sociālā harta pietiekami precīzi pasaka dalībvalstīm, kam ir jābūt nostiprinātam to darba un sociālo jautājumu likumos un kādām sfērām ir jāvelta valsts bud�eta līdzekļi. Indivīdam savukārt ir jābūt iespējai pieprasīt un aizsargāt savas ekonomiskās un sociālās tiesības, ja nepiecie�ams arī ar tiesas palīdzību.¹²⁶

2.4. Amerikas cilvēktiesību aizsardzības sistēma

Amerikas sistēma cilvēktiesību aizsardzības jomā veido vairāki starptautiskie līgumi, kas attiecas uz Amerikas valstu organizācijas dalībvalstīm, respektīvi, uz valstīm, kuras atrodas Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentos un Kārību jūras salās. Tā dēvētās Latīņamerikas valstis kopīgi ar ASV dibināja augstākminēto sistēmu.

Pie specifiskiem dokumentiem ir pieskaitāmas Amerikas 1985. gada 12. decembra Konvencija spīdzinā�anas novēr�anai un sodī�anai (Inter-American Convention to Prevent and Punish Torture)^w un Amerikas 1994. gada Konvencija par personu piespiedu pārvieto�anu (Inter-American Convention on Forced Dissapearance of Persons)'*⁶.

Nesen tika pieņemta Amerikas Deklarācija par pirmiedzīvotāju tiesībām (Inter-American Declaration on the Rights of Indigenous Peoples).

Amerikas cilvēktiesību sistēmas pamatā ir divi avoti - AVO Statūti un Amerikas Cilvēktiesību konvencija. Uz Statūtiem balstītā sistēma¹²⁷ attiecas uz 32 AVO dalībvalstīm un ir juridiski saisto�a tikai tām.¹⁴⁸ Ta�u abas sistēmas daudzviet pārklājas un var darboties kā viens vesels, tādējādi ir sare�ģīti tās iz�ķirt. Da�os gadījumos abu sistēmu juridiskie mehānismi vai normas vienai un tai pa�ai cilvēktiesību situācijai tiek piemēroti at�ķirīgā aspektā.

�īs sistēmas prakses apskatam ieteicams izvēlēties vairākas lietas, kuras tiek uzskatītas par raksturīgām �ī reģiona specifikas ilustrācijām - Baby Boy Case (1981. gads) saistībā ar tiesībām uz dzīvību un aborta veik�anas aizliegumu, Roach and Pinkerton (Juvenile Death Penalty) (1987. gads) saistībā ar nāvessoda piesprie�anu par noziegumu, ko izdarījusi persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, Velasquez Rodriquez v. Honduras (1989. gads) saistībā ar krimināljurisdikciju un ārkārtas stāvokli valstī.¹⁴⁹

Baby Boy lietas (dzīvības aizsardzība pirms dzim�anas brī�a) apstākļi bija �ādi.

Spriedumā konstatēts, ka ASV Augstākā tiesa laikposmā no 1973. gada vairākkārt savos spriedumos pozitīvi izsakās par valsts tiesībām regulēt vai aizliegt abortu izdarī�anu, kā ierobe�ojumu paredzot pasākumus mātes dzīvības aizsardzībai. Spriedumā tiek īpa�i uzsvērts, ka nav mēģināts atbildēt uz jautājumu, kuros gadījumos aborts ir morāli attaisnojams un kuros - nē.

1975. gadā kāds ārsts tiek apsūdzēts nonāvē�anā, jo izdarījis abortu 17 gadus vecai neprecētai sievietei pēdējos grūtniecības mēne�os. Aborts izdarīts pēc pacientes un viņas mātes lūguma. Attiecīgā �tata augstākā tiesu instance noraida �ādu apsūdzību nepietiekamu pierādījumu dēļ. 1976. gadā katoļu organizācija iesniedz sūdzību Amerikas Cilvēktiesību komisijai �ajā gadījumā nonāvētā nedzimu�ā bērna (Baby Boy) vārdā, norādīdama Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijas 1. panta (tiesības uz dzīvību), 2. panta (diskriminācijas aizliegums - �ajā gadījumā atkarībā no vecuma), 7. panta (bērnu tiesības uz speciālu aizsardzību, gādību un palīdzību) un 11. panta (personas tiesības uz tās veselības aizsardzību) pārkāpumu, atsaukdamās arī uz kādu 1973. gada spriedumu kā aktu, kas �darījis iespējamu ārsta nodarījumu�. Sūdzībai pievienojās arī citas personas. Sūdzības iesnieg�anas brīdī ASV nebija Amerikas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalsts.

¹⁴⁸Dalībvalstis ir ASV, Argentīna, Barbadosa, Bolīvija, Brazīlija, �īle, Kolumbija, Kostarika, Kuba, Dominikānas Republika, Ekvadora, Grcnāda, Gvatcmala, Haiti, Hondurasa, Jamaika, Meksika, Nikaragva, Panama, Paragvaja, Peru, Salvadora, Surinama, Urugvaja, Venecuēla un pārējās angliski runājo�ās Kārību reģiona valstis. Kanāda nav dalībvalsts.

^I4� Human Rights Law Journal [Cilvēktiesību �urnāls]. - 1981., 1987., 1988.

ASV atbildē bija minēti vairāki pretargumenti, starp tiem bija atgādinājums par Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijas pieņem�anas travaux pr�paratoires,¹²⁸ ar kuru saskaņā tika noraidīta iespēja dokumenta tekstā iekļaut tiesības uz dzīvību no ieņem�anas brī�a; norādījums par to, ka ASV nav Amerikas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalsts un ir tikai parakstījusi deklarāciju, tātad lietā ir jāvadās tikai pēc deklarācijas.

Lēmumā komisija norāda, ka kop� izveido�anas tā ir kalpojusi AVO kā konsultatīva institūcija cilvēktiesību jomā (1960. gada Statūtu 9. c pants). �o funkciju apstiprināja AVO Statūtu 112. pants (Buenosairesas 1967. gada protokola redakcijā), kuru ASV ratificēja 1968. gada 23. aprīlī.

Kā AVO dalībvalstij ASV ir saisto�i AVO Statūti. No tā savukārt izriet secinājums, ka ASV ir saisto�i AVO cilvēktiesību instrumenti un rezolūcijas. Statūtu cilvēktiesību katalogs tad nu ir tās tiesības, kas nostiprinātas Amerikas deklarācijā attiecībā uz valstīm, kuras nav Amerikas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis (1960. gada Statūtu 1., 2. pants un 1979. gada Statūtu 2. pants).

Sūdzībā minētais pārkāpums saistīts ar Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijas 1. pantu: �Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību...�. Sūdzības iesniedzēji atzīst, ka deklarācija neatbild uz jautājumu par to, �kad sākas dzīvība�, �kad grūtniecības produkts kļūst par cilvēku� vai līdzīgiem jautājumiem. Ta�u viņi rod atbildi divos punktos:

1) deklarācijas projekta travaux pr�paratoires norāda, ka mērķis ir aizsargāt tiesības uz dzīvību �no ieņem�anas brī�a�,

2) Amerikas Cilvēktiesību konvencija, kas ir paredzēta deklarācijas augsto mērķu attīstī�anai un uzskatāma par skaidrojo�u dokumentu, tiesības uz dzīvību definē 4.1. pantā: ��īs tiesības jāaizsargā ar likumu no ieņem�anas brī�a.�

Deklarācijas izstrādā�anas vēsture iesniedzēju pirmo argumentu neapstiprina. Juridiskās komitejas sagatavotais deklarācijas projekta variants saistībā ar tiesībām uz dzīvību bija pretrunā ar vairuma ASV �tatu un citu AVO valstu likumiem, kuri regulēja nāvessodu un abortus. Ja tiktu akceptēts absolūtais princips - tiesības uz dzīvību no ieņem�anas brī�a, tad rastos pienākums noteikt sodu aborta veik�anas gadījumā. Tādējādi deklarācijas pieņem�anas konferencē �is jautājums gan tika apskatīts, ta�u pieņēma redakciju, kas tie�i neapstiprina �o principu.

Kas attiecas uz iesniedzēju otru apsvērumu par konvencijas izmanto�anu deklarācijas interpretācijai, komisija �ādu sūdzības iesniedzēju interpretāciju konvencijā dotajai definīcijai atzina par nekorektu, jo pēc tam, kad konvencijas projekta izstrādā�anas laikā tika apsvērti varianti aborta atlau�anai īpa�os gadījumos, tai skaitā mātes dzīvības glāb�anai vai izvaro�anas gadījumos, projektā bija iek|auts vārds �visumā/parasti�.¹⁵¹ Tādējādi juridiskās sekas normai �parasti no ieņem�anas brī�a� ir būtiski at�ķirīgas no īsākās formulas �no ieņem�anas brī�a�, kura atkārtoti parādās sūdzības iesniedzēju iesniegumos.

Lai gan Amerikas konvencija turpināja nostiprināt tiesības uz dzīvību no ieņem�anas brī�a, nav iespējams ar �interpretācijas� izmanto�anu uzspiest ASV vai kādai citai AVO dalībvalstij starptautiskus pienākumus, kas izriet no tāda līguma, kuru �ī valsts nav pienācīgi akceptējusi vai ratificējusi.

Citas tiesības, kuras sūdzības iesniedzēji uzskata par pārkāptām -deklarācijas 2.7. un II. pants nav tie�ā sakarībā ar faktiem, kurus sūdzībā izklāstīju�i tās iesniedzēji.

Secinājumi

1) Deklarācija neaizsargā nedzimu�a bēma tiesības (1. pants), lai arī var teikt, tā kā AVO Statūtu elements uzliek zināmas tiesības Statūtu dalībvalstīm. Tomēr konkrētajā gadījumā deklarācija nepalīdz. Runājot par deklarācijas saisto�o raksturu, �ķiet, ir pareizi teikt, ka tikai tās normas, kas ir kļuvu�as par para�u normām vai ir atrodamas AVO Statūtos, var uzlikt juridiskus pienākumus AVO dalībvalstīm.

2) Konvencijas aizsardzība attiecībā uz nedzimu�u bērnu nav absolūta (4.1. pants).

3) AVO dokumenti par cilvēktiesībām ir juridiski saisto�i valstīm, kuras ir balsoju�as par tiem vai tos ratificēju�as, ja dokumentos ir �āda prasība vai pastāv vispārpieņemta izpratne par balso�anas sekām.

2.4.1. Amerikas Cilvēka tiesību deklarācija

1945. gadā Amerikas valstis pauda savu vēlmi izveidot reģionālu sistēmu indivīda tiesību nodro�inā�anai un nolēma izstrādāt cilvēka tiesību un pienākumu deklarāciju un konvenciju.¹²⁹Amerikas Cilvēka tiesību deklarācija (American Declaration on tbe Rights of Man) tika pieņemta 1948. gada 2. maijā Amerikas valstu 9. starptautiskajā konferencē Bogotā (Kolumbijā) ar rezolūciju Nr. XXX.

Vienlaicīgi ar deklarācijas pieņem�anu tika lemts par statūtu pieņem�anu un Amerikas republiku savienības transformē�anu par Amerikas valstu organizāciju (AVO).

Nepārtrauktas reģionālās politikas spriedzes kontekstā labi saprotama bija Latīņamerikas valstu striktā iestā�anās par ANO Statūtos nostiprinātajiem vienlīdzības un neiejauk�anās principiem, kuru iekļau�ana AVO Statūtos bija skaidra atbildes reakcija uz ASV piekopto politiku (ASV savus ārpolitikas principus bija datējusi t. s. Monro doktrīnā u. c. līdzīgos dokumentos, kas bija virzīti uz ASV spiediena palielinā�anu reģionā).

1948. gada Statūtos bija ļoti maz atsau�u uz cilvēktiesībām. Starp nozīmīgākajām normām gan bija 3. panta j punkts (pa�reiz 5. panta j punkts), kurā �Amerikas valstis deklarē indivīda pamattiesības neatkarīgi no rases, tautības vai dzimuma�. Lai gan Statūtos cilvēktiesības netika definētas, tajā pa�ā diplomātiskajā konferencē pieņemtā Amerikas Cilvēka tiesību deklarācija ieviesa zināmu līdzsvaru.

Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijā uzskaitītas 27 cilvēktiesības un 10 pienākumi. Minētas gan pilsoniskās un politiskās, gan sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības: tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību; tiesības uz vienlīdzību likuma priek�ā; tiesības uz dzīvesvietas izvēli un pārvieto�anās brīvību; tiesības uz taisnīgu tiesu, aizsardzību no patvaļīga apcietinājuma; tiesības uz pilsonību un patvērumu vajā�anas gadījumā; tiesības uz īpa�umu, privāto dzīvi, veselību, izglītību, kultūras dzīvi, darbu un atpūtu, kā arī sociālo aizsardzību. Pienākumu uzskaitījums �ajā deklarācijā, kas tika pieņemta kā dokuments bez juridiski saisto�a spēka, ietver pienākumus pret sabiedrību, pienākumus starp bērniem un vecākiem, pienākumus piedalīties vēlē�anās, ievērot likumus, kalpot sabiedrībai un nācijai, maksāt nodokļus un strādāt, izvairīties no politiskām aktivitātēm ārvalstīs.

1959. gadā AVO dalībvalstis vcica nozīmīgu soli. Neraugoties uz apstākli, ka sākotnēji līgumiski nebija nostiprinātas cilvēka tiesības un uzraudzības procedūras, tās ar rezolūciju nolēma dibināt Amerikas Cilvēktiesību komisiju, un pēc kāda laika �īs komisijas funkcijas, tiesības un uzdevumi tika ierakstīti AVO Statūtos. Komisijas sēdeklis ir Va�ingtonā, ASV. Statūtos noteiktās kompetences robe�as sākotnēji saistījās tikai ar cilvēktiesību popularizē�anas funkcijām. Pakāpeniski komisija panāca savas lomas paaugstinā�anos un kļuva par vienu no galvenajām organizācijas institūcijām. ASV neatbalstīja komisijas darbību līdz pat septiņdesmito gadu vidum.

Laikā no 20. gs. septiņdesmito gadu sākuma līdz astoņdesmito gadu sākumam virkne Latīņamcrikas valstu pārdzīvoja militarizācijas posmu, kurā notika neskaitāmi sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi. �ajā kontekstā Cilvēktiesību komisija veica lielu darbu, uzrādīdama �os sākotnēji deklarācijā, bet no 1978. gada Amerikas Cilvēktiesību konvencijā nostiprināto tiesību pārkāpumus. Instrumenti, kurus izmantoja komisija, bija individuālo sūdzību un situāciju izpēte uz vietas. Kad bija sācies ASV politiskais un ekonomiskais atbalsts, komisija kop� astoņdesmito gadu vidus kopumā kļuvusi par vienu no galvenajiem demokratizācijas veicinātājiem reģionā.

Kā izriet no iepriek�minētā, Amerikas cilvēktiesību aizsardzības sistēma attīstījusies gan kopējos AVO ietvaros, gan saskaņā ar Amerikas Cilvēktiesību konvenciju, kura stājās spēkā 1978. gadā. Sistēmas pa�reizējo juridisko statusu var aprakstīt kā reģionālas organizācijas re�īmu cilvēktiesību veicinā�anai un aizsardzībai ar diviem dokumentiem -Amerikas Cilvēka tiesību deklarāciju un Amerikas Cilvēktiesību konvenciju, kā arī divām da�ādām ievie�anas procedūrām.

Visām AVO dalībvalstīm ir saisto�as AVO Statūtu normas, kuras nosaka vairākus vispārējos cilvēktiesību principus (5. j pants, kurā Amerikas valstis proklamē indivīda pamattiesības neatkarīgi no rases, tautības vai dzimuma,

16. pants, kurā katrai valstij ir noteiktas tiesības brīvi un dabiski attīstīt savu kultūras, politisko vai ekonomisko dzīvi, tomēr respektējot indivīda tiesības un vispārējos morāles principus) un reglamentē Amerikas Cilvēktiesību komisijas kompetenci cilvēktiesību veicinā�anā un aizsardzībā, tai skaitā rekomendāciju pieņem�ana, apmeklējumi dalībvalstu teritorijās un informācijas pieprasī�ana par veiktajiem pasākumiem.

Komisijas tiesības pārbaudīt individuālās sūdzības par Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijā noteikto tiesību pārkāpumiem eksistē kop� 1965. gada. Statūtos tās tika saglabātas pēc Amerikas Cilvēktiesību konvencijas stā�anās spēkā, lai būtu iespējams attiecināt arī uz to valstu teritorijām, kuras konvenciju nav ratificēju�as. Savukārt AVO dalībvalstis, kuras ir ratificēju�as konvenciju, pakļautas papildu mehānismiem, kuri izriet no �ā līguma.

Tikai konvencijā Amerikas Cilvēktiesību komisijai ir noteiktas tiesības izskatīt sūdzības starp valstīm. �ī norma ir spēkā tikai attiecībā uz tām valstīm, kuras ar īpa�u paziņojumu uzņēmu�ās attiecīgās saistības. Turklāt minētā procedūra līdz �im nav tikusi izmantota.

2.4.2. Amerikas Cilvēktiesību konvencija

Amerikas Cilvēktiesību konvencija (American Convention on Human Rights) ir daudzpusēja vieno�anās, kas parakstīta 1969. gada 22. novembrī un ir spēkā kop� 1978. gada 18. jūlija.

Pamatā Amerikas Cilvēktiesību konvencija garantē pilsoniskās un politiskās tiesības at�ķirībā no deklarācijas (izņemot 26. pantu): tiesības uz tiesībsubjektību; tiesības uz dzīvību, biīvību, taisnīgu tiesu, privāto dzīvi, reliģijas brīvību, pārliecības brīvību, apvieno�anās un sapul�u brīvību; tiesības uz pilsonību; tiesības uz ģimeni, personas vārdu; bērnu tiesības; tiesības uz īpa�umu, pārvieto�anās brīvību; tiesības piedalīties valsts pārvaldē u. c. Ietverta pla�a diskriminācijas aizlieguma norma, un 26. pantā valstīm noteikts pienākums veikt progresīvus pasākumus ekonomisko, sociālo, kultūras, izglītības, zinātnes standartu tiesību pilnīgai īsteno�anai atbilsto�i AVO Statūtiem.

Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 1. pants nosaka dalībvalstīm pienākumu atzīt konvencijā uzskaitītās tiesības un brīvības, bet 2. pantā iekļauts pienākums tām dalībvalstīm, kuru teritorijā �ādu tiesību un brīvību izpilde vēl netiek nodro�ināta ar likumiem vai citiem normatīvajiem aktiem, radīt atbilsto�us tiesiskus pamatus.

Amerikas Cilvēktiesību konvencijā iekļauts 32. pants par personisko atbildību un attiecībām starp tiesībām un pienākumiem, kur� nosaka ikvienam pienākumus pret savu ģimeni, sabiedrību un valsti un kā tiesību ierobe�ojumus min �citas personas, vispārējās dro�ības un vispārējās labklājības taisnīgo prasību tiesības demokrātiskā sabiedrībā�.

2.5. Āfrikas cilvēktiesību aizsardzības sistēma¹³⁰2.5.1. Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību harta

Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību harta (African Charter on Human and People s Rights) ir daudzpusēja vieno�anās, kuru 1981. gada 26. janvārī Libērijā pieņēma un atvēra parakstī�anai Āfrikas Vienības organizācija (ĀVO) (Organisation of Africa Unity), kuras Statūtos noteikta brīvības, vienlīdzības, taisnīguma un cieņas veicinā�ana visiem Āfrikas iedzīvotājiem. �āda dokumenta pieņem�ana 20 gadus pēc abu starptautisko paktu un citu reģionālo cilvēktiesību dokumentu pieņem�anas parādīja Āfrikas valstu gatavību atzīt cilvēktiesību nozīmi arī �ajā reģionā, gan uzsverot, ka starptautiskie cilvēktiesību standarti jāadaptē atbilsto�i Āfrikas konteksta īpatnībām.

Hartas sagatavo�anas gaitā tās autori izvirzīja vairākus mērķus:

1) ievērot afrikāņu tradīcijas un morāles principus,

2) līdzsvarot pilsoniskās un politiskās tiesības ar ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī individuālās tiesības ar grupu tiesībām,

3) kolektīvo tiesību koncepcijas atsvaidzinā�ana,

4) noteikt indivīdam ne tikai tiesības, bet arī pienākumus,

5) izveidot komisiju, kuras kompetencē ietilptu hartas ievie�ana, atstājot lēmumu pieņem�anu ĀVO institūcijām.

Sagatavotais dokuments stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī. Tajā definētas un aizsargātas ne tikai indivīda un grupu tiesības atbilsto�i tradicionālajam iedalījumam, bet definētas arī tā sauktās tre�ās paaudzes tiesības¹³¹ un indivīda pienākumi atbilsto�i Āfrikas specifikai, piemēram, tiesības uz mieru, tiesības uz attīstību, tiesības uz nepiesārņotu vidi.¹³²

Tomēr ir jāatzīst, ka konkrēts minēto tiesību saturs politisko diskusiju un kultūras at�ķirību dēļ hartā netika izskaidrots. Arī pienākumu apraksts diīzāk uztverams kā filozofisks apgalvojums par nesaraujamo saistību starp tiesībām un pienākumiem Āfrikas tradīcijās.

At�ķirībā no citiem reģionālajiem cilvēktiesību dokumentiem hartā proklamētas arī kolektīvās kultūras tiesības kā visu tautu tiesības uz kultūras attīstību, �īs tiesības pastiprinot ar visu indivīdu pienākumu �saglabāt (..) pozitīvās Āfrikas kultūras vērtības�.¹³³ Hartas projekta apsprie�anas konferencē Banjulā sadursmes starp at�ķirīgajām kultūras tradīcijām un politiskajām orientācijām noveda pie tā, ka netika pieņemtas skaidras, vieglāk uztveramas normas, turklāt iezīmējusies tendence politiskajās diskusijās ierosināja autorus hartas preambulu papildināt ar cionisma aizliegumu. Pienākumu daļa hartā ir visat�ķirīgākā no citiem reģionālajiem un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, savukārt citām tiesībām, piemēram, pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, vērojamas analoģijas ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

Hartas īsteno�anu uzrauga¹³⁴ Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību komisija -ĀVO institūcija, kurā ir 11 individuāli locekļi un kas atbildīga par cilvēktiesību veicinā�anu, rekomendāciju pieņem�anu dalībvalstīm, sūdzību uzklausī�anu par cilvēktiesību pārkāpumiem un konfidenciālas izmeklē�anas veik�anu individuālo sūdzību gadījumos. Procedūru var ierobe�ot tikai ĀVO Valstu un valdību galvu asambleja, kas ir galvenā ĀVO politiskā institūcija. Jāatzīst, ka Āfrikas komisija savā darbībā cen�as sekot Amerikas Cilvēktiesību komisijas un ANO Cilvēktiesību komitejas paraugam, papla�inot savu kompetenci, piemēram, paziņojot, ka tā ir tiesīga izskatīt un komentēt valstu regulāros ziņojumus hartas ievie�anā, kaut gan hartā �ādas normas nav. Vēl viens piemērs ir saistīts ar hartas 55. pantā noteiktajām tiesībām veikt citu �komunikāciju� ar indivīdiem vai grupām. Atbilsto�i hartai - tajos gadījumos, kad ir pierādījumi par tiesību pārkāpumiem, jautājumu izskata Valstu un valdību galvu asambleja un tikai pēc tās pieprasījuma ir iespējams veikt izmeklē�anu. Komisija uzsākusi praksi pieņemt lēmumus bez asamblejas iejauk�anās, kas gan neatbilst hartas rakstītajam burtam, tomēr sniedz komisijai nepiecie�amās iespējas veicināt cilvēktiesību aizsardzību.

Izskatot praksi attiecībā uz hartas piemēro�anas problēmām,¹³⁵ redzams, ka lielākā daļa sūdzību attiecas uz aizskartām pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz brivību, uz personas neaizskaramību, uz domas, apziņas un pārliecības brīvību.

Embga Mekongo Louis v. Cameroon (lietas Nr. 59/91) lietā Kamerūnas pilsonis iesniedza prasību 105 miljonu ASV dolāru apmērā pret Kamerūnas valdību, apsūdzēdams Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 7. panta pārkāpumā - nepamatots ieslodzījums, tiesvedības kļūdas un radu�ies zaudējumi. Komisija konstatēja tiesību pārkāpumu un ieteica zaudējumus noteikt atbilsto�i Kamerūnas likumiem.

Krischna Achutan on behalf of Aleke Banda, Amnesty International on behalf of Orton and Vera Chirwa v. Malawi (lietas Nr. 64/92, 68/92, 78/92) lietā vienas sūdzības iesniedzējs vērsies pie komisijas sava sievastēva vārdā. Sievastēvs ir prominenta politiska persona, kur� sūdzības iesnieg�anas laikā bija atradies cietumā vairāk nekā 12 gadu bez juridiska sprieduma vai procesa - tikai saskaņā ar �valsts galvas vēlmi� - un bez jebkādām iespējām vērsties valsts tiesā savu tiesību aizstāvībai.

Āfrikas hartas 6. pants un Malavi konstitūcija nosaka katram indivīdam tiesības uz brīvību un personas dro�ību, hartas 7. pants nodro�ina tiesības uz taisnīgu tiesas procesu.¹³⁶ Tādējādi minētajā gadījumā �īs normas tika pārkāptas.

Savukārt Starptautiskā Amnestija iesniedza sūdzību par kāda laulātā pāra tiesību pārkāpumu. Pirms neatkarības iegū�anas vīrs valstī bija prominenta persona, bet pēc tam devās trimdā. Valsts dro�ības dienests abus nolaupīja, un viņiem par nodevību piesprieda nāvessodu procesā bez aizstāvības. Lai gan apelācijas instance izteica kritiku par vairākiem procesa aspektiem, spriedums palika spēkā. Pēc starptautiska protesta nāves spriedums tika aizstāts ar mū�a ieslodzījumu. Soda izcie�ana notika krātiņā, izsniedzot ārkārtīgi trūcīgu pārtiku, liedzot medicīnisko aprūpi un tik�anos savā starpā. Starptautiskā Amnestija aprakstīja arī citus spīdzinā�anas un necilvēcīgas apie�anās gadījumus.

Āfrikas hartas 5. pants aizliedz visu veidu spīdzinā�anu, ne�ēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojo�u sodī�anu vai apie�anos. Komisija atzina, ka abos gadījumos ir pārkāpts Āfrikas hartas 4., 5., 6., 7. pants, un ieteica jaunajai valdībai �ādus iepriek�ējās valdības pārkāpumus neatkārtot.

Izskatot iesniegumus, vairumā gadījumu komisija tomēr atzīst tos par procedūrai neatbilsto�iem, jo nav izmantotas visas iespējas tiesību aizstāvībai cietu�ās personas valstī.

Neskatoties uz to, arī �is reģionālais mehānisms nostiprinās, sekojot citiem paraugiem.

3.TIESĪBU KATALOGS

3.1. Pilsoniskās un politiskās tiesības¹³⁷

Ar terminu �pilsoniskās� tiesības apzīmē tiesības, kas piemīt ikvienam cilvēkam un bez kurām dzīve mūsdienu sabiedrībā nebūtu iespējama. Kopā ārpolitiskajām tiesībām vēsturiski tās apzīmē kā �pirmās paaudzes� tiesības, kuras attīstījās fran�u un amerikāņu revolūciju laikā 18. gadsimtā. Tām ir vairāk negatīvs, nekā pozitīvs raksturs, t. i., �īs tiesības uzliek valstīm pienākumu atturēties no kādas darbības, piemēram, neatņemt cilvēkam dzīvību, nespīdzināt u. tml.¹³⁸ Tomēr nav iespējams un nav arī nepiecie�ams pilnībā nodalīt valsts negatīvo pienākumu neiejaukties pilsonisko un politisko tiesību baudī�anā no pozitīvā valsts pienākuma nodro�ināt, lai cilvēks varētu savas tiesības īstenot. Piemēram, valsts ne tikai nedrīkst iejaukties taisnīgas tiesas sprie�anā, bet tai ir arī pienākums izveidot un nodro�ināt tiesu sistēmas darbību, bez kuras taisnīga tiesa vispār nevar notikt. Citiem vārdiem sakot, valstij ir jārada tāda likumu un institūciju sistēma, kura dod iespēju cilvēkam baudīt pilsoniskās un politiskās tiesības un aiī visas citas tiesības.

Pilsoniskajām un politiskajām tiesībām raksturīga ir �o tiesību satura skaidrība. Pirmkārt, tas ir tādēļ, ka valstis, kuras ir galvenās cilvēktiesību radītājas, spēju�as vienoties par detalizētiem pantiem cilvēktiesību līgumos. Daļēji tas ir tāpēc, ka ekonomiskā situācija valstī neietekmē pilsonisko un politisko tiesību īsteno�anu tik lielā mērā, kā tā ietekmē ekonomisko garantiju - piemēram, attīstītas pensiju sistēmas izveides īsteno�anu. Otrkārt, pilsonisko un politisko tiesību saturu nepārtraukti slīpē starptautiskās institūcijas, kuras ir izveidotas uz līgumu pamata gan universālā, gan reģionālā līmenī. Pilsoniskās un politiskās tiesības at�ķiras no pārējām cilvēktiesībām ar to, ka to īsteno�anai ir izveidoti efektīvi cilvēktiesību aizsardzības mehānismi.¹³⁹

Tālāk pilsonisko un politisko tiesību saturs tiks aplūkots sīkāk, par pamatu ņemot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un iepriek�minētos nozīmīgākos starptautiskos līgumus, kuros �īs tiesības ir izvērstas pla�āk, un galvenokārt tos, kuri ir saisto�i Latvijai.

3.1.1. Diskriminācijas aizliegums

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2. pants nosaka, ka nevienai personai nedrīkst liegt baudīt deklarācijā nostiprinātās tiesības tikai tādēļ, ka �ī persona pieder pie citas rases, viņai ir at�ķirīga ādas krāsa, dzimums, valoda, reliģija, politiskā vai cita pārliecība, nacionālā vai sociālā izcel�anās, mantiskais stāvoklis, kārta vai cits stāvoklis. Tiek apgalvots, ka diskriminācijas aizliegums ir viens no cilvēktiesību fundamentāliem principiem,¹⁴⁰ ta�u ir grūti runāt par to abstrakti, jo diskriminācijas aizliegums attiecas uz daudzām sferām. Da�i diskriminācijas aizlieguma elementi ir atrodami tikai līgumos, piemēram, diskriminācija uz valodas pamata (piemēram, ANO Statūti), da�i ir ieguvu�i para�u tiesību un pat ius cogens raksturu, piemēram, aparteīda aizliegums. Runājot par diskriminācijas aizliegumu, būtu vērts noskaidrot, kādi diskrimināciju aizliedzo�ie starptautiskie līgumi attiecas uz valsti, tādējādi uzlikdami valstij pavisam konkrētus pienākumus �ajā sfērā. Acīmredzot būs pareizi teikt, ka rasu, etniskā, reliģijas diskriminācija ir absolūti aizliegtas. �ajos gadījumos diskriminācijas aizliegumam ir absolūts raksturs. Ta�u attiecībā uz valodu, pilsonību, sociālajām kārtām diskriminācijas aizliegums vēl nav absolūts. �ādos gadījumos mēs runājam par kvalificētu diskriminācijas aizlieguma piemēro�anu.

Diskriminācijas pamatu uzskaitījums nav izsmeļo�s. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2. pantā diskriminācijas aizliegums ir attiecināts tikai uz to tiesību baudī�anu, kas ir ietvertas pa�ā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Līdzīgi �is princips ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pantā, kur� diskriminācijas aizliegumu aprobe�o tikai ar konvencijas aizsargātajām tiesībām. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. protokols, kuru atver parakstī�anai 2000. gada novembrī, būtiski nostiprina diskriminācijas aizliegumu Eiropas sistēmā. Savukārt Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām diskriminācijas aizliegumu attiecina gan uz �ajā paktā aizsargātajām tiesībām (2. panta 1. punkts), gan arī uzliek valstij pienākumu nepieļaut diskriminējo�u tiesību aktu pieņem�anu jebkurā sfērā (26. pants), vienalga, vai tas attiecas uz pakta aizsargātajām pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, vai uz jebkurām citām tiesībām.

Bez jau minētajiem starptautiskajiem līgumiem diskriminācijas aizliegums nostiprināts daudzos citos starptautiskos dokumentos, kur attiecināts vai nu uz kādu īpa�u sfēru, vai arī ir formulēts vispārīgā veidā. �o dokumentu juridiskais statuss var būt da�āds, bet tiem tik un tā ir nozīmīga loma. Kā svarīgākie minami ANO 1963. gada Deklarācija par jebkuras rasu diskriminācijas izskau�anu, 1965. gada Konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskau�anu, 1973. gada Konvencija par aparteīda nozieguma izskau�anu un sodī�anu par to, 1967. gada Deklarācija par sievie�u diskriminācijas izskau�anu un 1979. gada Konvencija par jebkuras sievie�u diskriminācijas izskau�anu, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta 1. daļa, Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 1. pants, Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 2. pants u. c.

3.1.2. Tiesības uz dzīvību

Neskatoties uz �īs tiesības nopietno raksturu, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pantā tiesības uz dzīvību ir minētas tikai vienā teikumā. Bez tam �īs tiesības vēl nav absolūtas. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantā ir izsmeļo�s gadījumu uzskaitījums, kad tiesības uz dzīvību valsts drīkst personai atņemt: izpildot nāvessodu, ja valsts nav uzņēmusies starptautiskas saistības nāvessodu atcelt; aizsargājot cilvēkus no nelikumīgas vardarbības; veicot personas aizturē�anu vai novēr�ot aizturētās personas bēg�anu; apspie�ot dumpi vai sacel�anos. Jāņem vērā, ka tiesības uz dzīvību netiks uzskatītas par pārkāptām tikai tādā gadījumā, ja dzīvības atņem�ana bija vienīgais iespējamais līdzeklis, kā novērst lielāku ļaunumu viena no minētajiem mērķiem sasnieg�anai. Piemēram, ja ceļu policists nogalina automa�īnas vadītāju, kur� pārkāpj ātruma ierobe�ojumu un atsakās apstāties, dzīvības atņem�ana nav attaisnojama, ja �is pārkāpējs tobrīd neapdraud citus cilvēkus, jo ātruma pārkāp�ana nav pietiekami nopietns nodarījums, lai policists to pārtrauktu, vadītāju nogalinādams.

Starptautiskie cilvēktiesību līgumi nerisina abortu un eitanāzijas jautājumus - tic ir atstāti valstu ziņā. �ajos abos gadījumos runa tie�ām ir par to - tiek vai netiek atņemta dzīvība cilvēka embrijam vai letāli slimam cilvēkam, ņemot vērā, ka tiesības uz dzīvību ir fundamentālas. Jautājums paliek. Tomēr tiesības uz dzīvību uzliek arī pozitīvus pienākumus valstīm -ANO Cilvēktiesību komiteja, komentējot �o tiesību saturu Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. panta kontekstā, secināja, ka valstīm ir jānovēr� patvaļīga dzīvības atņem�ana, jāsoda par to vainīgie, jāveic attiecīgi pasākumi, lai pienācīgi tiktu izmeklēti �ādi gadījumi, un valstīm būtu jāsper visi iespējamie soļi, lai samazinātu jaundzimu�o mirstību un pagarinātu dzīves ilgumu.¹⁴¹

Valstis, kuras ratificē pakta 2. protokolu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolu, uzņemas pienākumu nepiemērot nāvessodu miera laikā. Eiropas Padomes ietvaros nāvessoda atcel�ana ir kļuvusi par pienākumu visām dalībvalstīm, īpa�i - jaunuzņemtajām. Tādējādi vismaz �ī reģiona ietvaros var runāt par nāvessoda absolūta aizlieguma - pat reģionālas para�as - veido�anos. Tiesības uz dzīvību ir aizsargātas arī citos reģionālajos līgumos: Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 4. pantā un Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 4. pantā.

3.1.3. Verdzības aizliegums

Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi lemt par savu dzīvi, un verdzības aizliegums ir uzskatāms par starptautisko para�u tiesību normu. Modernās verdzības izpausmes formas ir parādu atstrādā�ana, prostitūcija, bērnu nostrādinā�ana, piespiedu darbs u. tml. prakse. �īs problēmas risina virkne vispārējo un speciālo starptautisko līgumu: Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. pants, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 8. pants, Konvencija par verdzību, Papildu konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un prakses izskau�anu, Bērnu tiesību konvencijas 32. un 34. pants; Konvencijas par sievie�u visu veidu diskriminācijas izskau�anu 6. pants u. c. Uz verdzības aizlieguma piemēra pamata var parādīt, ka, lai aiī vispārēja izpratne par �ī aizlieguma absolūto raksturu gan ir, tomēr praksē vēl daudz darāmā, lai novērstu pārkāpumus �ai sfērā. Tas, ka notiek tiesību pārkāpumi, tomēr nenozīmē, ka verdzības aizliegums kā absolūta norma nepastāv.

3.1.4. Spīdzinā�anas aizliegums

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pants līdzīgi Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantam izdala �etras pakāpes, kā personas integritāte var tikt grauta: spīdzinot, ne�ēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojo�i apejoties ar personu vai viņu sodot. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pants nesatur �ne�ēlīgu� izturē�anos vai sodu, ta�u satura ziņā �is 3. pants ir līdzvērtīgs deklarācijas 5. pantam un pakta 7. pantam.

Minētie dokumenti nesniedz spīdzinā�anas vai citas aizliegtās apie�anās definīciju. ANO Cilvēktiesību komiteja ir norādījusi, ka tas, kā aizliegtā apie�anās vai sods tiek klasificēti, ir atkarīgs no apie�anās rakstura, mērķa un smaguma pakāpes. Turklāt ikviena no minētajām izturē�anās pakāpēm ietver ne tikai fiziskas, bet arī garīgas cie�anas.¹⁴²

Pavisam nesen lietā Selmouni pret Franciju (Selmouni case) Eiropas Cilvēktiesību tiesa izteica gatavību mainīt līdz�inējo praksi, tādējādi atsevi�ķi nodarījumi, kuri agrāk tika kvalificēti kā �necilvēcīga un pazemojo�a apie�anās�, turpmāk varētu tikt kvalificēti kā �spīdzinā�ana�. �ajā lietā tiesa secināja, ka garīgā un fiziskā vardarbība pret iesniedzēju, lai piespiestu �o cilvēku atzīties (ilgsto�a si�ana aizturē�anas vietā, vilk�ana aiz matiem, policistu da�āda veida ņirgā�anās), bijusi īpa�i smaga un ne�ēlīga, tādēļ to tiesa uzskatīja par spīdzinā�anu.¹⁴³

Eiropas Cilvēktiesību tiesa un ANO Cilvēktiesību komiteja tulko spīdzinā�anas aizliegumu papla�ināti, ietverdamas tajā aizliegumu izdot personu valstij, kurā tai draud briesmas tikt sodītai ar nāvessodu, izsūtīt personu uz valsti (Soering lieta), kur tai draud briesmas tikt spīdzinātai, turēt ilgsto�i personu brīvības atņem�anas iestādē no�ķirti no pārējiem u. tml.

Brīvība no spīdzinā�anas ir aizsargāta daudzos vispārēja un speciāla rakstura starptautiskajos dokumentos. Svarīgākie bez jau minētajiem ir: ANO 1984. gada Konvencija pret spīdzinā�anu un citiem ne�ēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojo�iem apie�anās un sodī�anas veidiem, 1948. gada Konvencija par genocīda novēr�anu un sodu par to, 1989. gada Bērna tiesību konvencijas 34. pants, �enēvas konvenciju 3. panti,¹⁴⁴ 1975. gada Deklarācija par visu personu aizsardzību pret spīdzinā�anu vai citu ne�ēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojo�u apie�anos vai sodī�anu, Standarta minimālie apie�anās noteikumi ar cietumniekiem,¹⁴⁵Eiropas Konvencija par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu,¹⁴⁶Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 5. pants, Amerikas Konvencija spīdzinā�anas novēr�anai un sodī�anai, Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 5. pants u. c.

3.1.5. Tiesības uz personas brīvību un dro�ību

�īs tiesības pasargā cilvēku no brīvības jebkāda veida nelikumīgas ierobe�o�anas. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pantā personas brīvība ir domāta vispla�ākajā nozīmē, ietverot, piemēram, brīvību lemt, kur persona vēlas pārvietoties, bet personas dro�ība - kā brīvība no valsts vai citu subjektu iejauk�anās personas integritātē.¹⁴⁷ Savukārt deklarācijas 9. pantā nostiprinātās tiesības netikt patvaļīgi aizturētam vai turētam apcietinājumā ir �aurāka garantija pret brīvības un dro�ības ierobe�o�anu specifiskā veidā - valsts amatpersonām rīkojoties nelikumīgi.

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pantā personas brīvības garantija tiek attiecināta uz personas spēju fiziski pārvietoties. Ta�u �ie panti garantē nevis pārvieto�anās brīvību vispār, bet gan brīvību no personas ievieto�anas da�āda tipa aizturē�anas iestādēs.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. panta pirmā daļa izsmeļo�i uzskaita gadījumus, kādos amatpersonas drīkst indivīdus aizturēt. Minētie starptautisko līgumu panti satur tālākas procesuālas garantijas, kas jāņem vērā, kad persona ir aizturēta.

Personas brīvība ir aizsargāta arī abos pārējos reģionālajos līgumos -Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā un Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 6. pantā.

Tiesības uz personas brīvību un dro�ību ir svarīgas katram cilvēkam, bet tās var kļūt par īpa�i svarīgām da�ādās kritiskās dzīves situācijās. Piemēram, personas, kas devu�ās bēgļu gaitās, ir īpa�i viegli aizskaramas. Starptautiskā prakse vairs neuzskata par pareizu tādu situāciju, kad bēgļu brīvība tiek ierobe�ota, ievietojot tos slēgtās iestādēs.¹⁴⁸

3.1.6. Tiesības uz taisnīgu tiesu

Tiesības uz taisnīgu tiesu sastāv no daudziem savstarpēji saistītiem elementiem, kuru skaits starptautiskajos līgumos ir at�ķirīgs. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pants satur taisnīgas tiesas pamatelementus -prasību pēc neatkarīgas un objektīvas institūcijas (tribunāla jeb tiesas), kas izskata lietu, un prasību pēc taisnīga procesa.

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta pirmās daļas un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmās daļas formulējums ļauj taisnīgas tiesas garantijai pakļaut ne tikai krimināllietu izskatī�anu, bet arī civillietu un administratīva rakstura lietu izskatī�anu. Kas attiecas uz pēdējām, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi kritērijus, uz kādām administratīvajām lietām konvencijas 6. panta garantijas attiecas, proti, starp pusēm ir jāpastāv strīdam, un �ī strīda iznākumam ir tie�i jāietekmē personas civiltiesības (privāttiesības) un pienākumi.¹⁴⁹ Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka, piemēram, lietas, kas attiecas uz ģimenes dzīvi (adopciju), zemes atsavinā�anu, licences veikt kādu specifisku nodarbo�anos anulē�anu tie�i ietekmē personas civiltiesības un tādēļ uz tām attiecas taisnīgas tiesas garantijas.¹⁵⁰

Svarīga taisnīgas tiesas sastāvdaļa ir nevainīguma prezumpcija. Tādēļ Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otrā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta otrā daļa nosaka, ka ikviena persona ir uzskatāma par nevainīgu, kamēr viņas vaina nav pierādīta tiesā saskaņā ar likumu. Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta atsevi�ķi neatkarīgi no taisnīgas tiesas garantijas.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā tālāk ir uzskaitīts procesuālo tiesību minimums, kas ir jāievēro, lai tiesas spriedums galarezultātā būtu uzskatāms par taisnīgu.

Arī Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 7. pantā ir nostiprinātas taisnīgas tiesas garantijas.

3.1.7. Tiesības uz likuma nepiemēro�anu ar

atpakaļejo�u spēku un citas krimināltiesību garantijas

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. panta otrā daļa nosaka, ka nevienu personu nedrīkst sodīt par nodarījumu, kas tā izdarī�anas brīdī nebija sodāms saskaņā ar valsts likumiem vai starptautiskajām tiesībām. Tāpat personai nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija paredzēts nodarījuma izdarī�anas brīdī. Līdzīgas normas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 15. pantā. Pakts pievieno principu, ka atpakaļejo�s spēks ir krimināllikuma normai, kas ir labvēlīgāka apsūdzētajam. Gan konvencija, gan pakts nosaka, ka personu tomēr var sodīt gadījumā, kad nodarījuma izdarī�anas brīdī valsts likums neparedzēja sodu, bet ja �is nodarījums ir uzskatāms par noziegumu saskaņā ar starptautisko tiesību principiem. Tā kā starptautisko tiesību principi pakta kontekstā ietver starptautiskās līgumu un para�u tiesības, tad ir pamats argumentam, ka valsts ar atpakaļejo�u spēku var sodīt personas par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, spīdzinā�anu, verdzību vai citiem līdzīgiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.¹⁵¹ Pavisam precīzi �is princips ir regulēts, piemēram, Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodī�anu par to un Konvencijā par noilguma neatzī�anu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Pastāv viedoklis, ka �īs normas ir arī para�u normas ar ius cogens raksturu.

Starptautiskajos līgumos ir ietvertas vairākas garantijas krimināltiesību jomā, kas nav atrodamas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tās ir: tiesības netikt atkārtoti tiesātam vai sodītam par nodarījumu, par kuru persona jau ir tiesāta, ja vien lietā nav jaunatklātu apstākļu. �ādas tiesības nosaka Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta septītā daļa un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. protokola 4. pants. Tiesības netikt ieslodzītam par nespēju izpildīt līgumsaistības - pakta 11. pants un konvencijas 4. protokola 1. pants. Tiesības uz sprieduma pārsūdzē�anu krimināllietā - pakta 14. panta piektā daļa un konvencijas 7. protokola 2. pants. Tiesības uz kompensāciju nepamatotas aizturē�anas -pakta 9. panta 5. punkts un konvencijas 5. panta 5. punkts-un notiesā�anas gadījumā - pakta 14. panta 6. punkts un konvencijas 7. protokola 3. pants. Neap�aubāmi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ar savu izvērsto praksi, skatīdama lietas 5. un 6. panta kontekstā, ir fundamentāli pilnveidojusi izpratni par procesuālajām garantijām Eiropā, ieskaitot pieļaujamo procesa ilgumu.

3.1.8. Tiesības uz privāto dzīvi

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pants aizsargā cilvēka privāto dzīvi, atsevi�ķi nodalot ģimenes dzīvi, dzīvokļa neaizskaramību, korespondences noslēpumu un personas goda un cieņas aizsardzību. Ļoti līdzīgs ir Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

17. pants, savukārt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā goda un cieņas aizsardzība netiek izdalīta atsevi�ķi, ta�u persona sava goda un cieņas aizsardzībai var pamatoties uz konvencijas 8. pantu, kā arī uz 6. pantu gadījumā, ja tai liegtas iespējas goda aizsardzībai griezties pa�māju tiesā.¹⁵²

Vadoties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, ir. iespējams izdalīt vairākus aspektus, kas raksturo tiesību uz privāto dzīvi saturu: personas identitāte (kā persona sevi uztver), fiziskā vai garīgā integritāte (vai persona netiek fiziski vai garīgi ietekmēta), sava dzīves telpa, informācijas vāk�ana un pielieto�ana, seksuālās darbības un sociālās attiecības.¹⁵³

Reizēm ir grūti no�ķirt, kur beidzas privātā dzīve un sākas ģimenes dzīve, ta�u attiecībā uz pēdējo Strasbūras institūciju prakse liecina, ka tas, vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē pastāv �ģimenes dzīve�, ir atkarīgs no tā, vai attiecīgās personas patie�ām saista cie�as faktiskas personiskas saites.¹⁵⁴ Tas nozīmē, ka agrāk Eiropas Cilvēktiesību komisija un Eiropas Cilvēktiesību tiesa tagad neaprobe�ojas ar ģimenes definīciju, kas ir sniegta dalībvalsts likumos, bet gan pati izvērtē, vai attiecības starp personām konkrētajā lietā ir uzskatāmas par tādām, kas veido ģimeni konvencijas 8. panta izpratnē.

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi ir aizsargātas Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantā, bet 14. pantā ir paredzētas tiesības atbildēt uz godu aizskaro�ām ziņām, savukārt Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartā nav garantijas, kas būtu līdzvērtīgas aplūkotajām.

3.1.9. Tiesības stāties laulībā

Nodēvējot ģimeni par �dabisku sabiedrības pamat�ūniņu�, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16. pants paredz tiesības pilngadīgiem vīrie�iem un sievietēm bez jebkādiem ierobe�ojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Laulību var noslēgt tikai ar abu personu brīvu piekri�anu, un abi laulātie ir tiesībās vienlīdzīgi visā tās pastāvē�anas laikā, kā arī pēc tās �ķir�anas. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. pants ir ļoti līdzīgs. Savukārt Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 10. pants pievēr�as laulību un tās rezultāta -ģimenes - ekonomiskajam un sociālajam aspektam, t. i., valsts pienākumam palīdzēt un aizsargāt to, tādējādi apliecinot pilsonisko - politisko un ekonomisko - sociālo tiesību saistību un nedalāmību.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija paredz tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni, ta�u darīt to saskaņā ar dalībvalsts likumiem (12. pants). Laulāto vienlīdzības princips tika pievienots tikai pēc 34 gadiem, nostiprinot to konvencijas 7. protokola 5. pantā.

Uz problēmām, kādas �ajā jomā pastāv visā pasaulē, norāda ANO ietvaros izstrādātās konvencija (1962. gads) un rekomendācijas (1965. gads) ar vienādu nosaukumu �Par piekri�anu stāties laulībā, minimālo laulību vecumu un laulību reģistrāciju�. Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 17. pantā ir nostiprinātas tiesības stāties laulībā, kā arī laulāto vienlīdzības princips. Savukārt Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartā uzsvars likts uz ģimenes aizsardzību (18. pants), bet tiesības stāties laulībā nav minētas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir nācies saskarties ar jautājumu, vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants aizsargā viena dzimuma laulības vai arī laulības mainīta dzimuma personu starpā. Tiesa ir pieturējusies pie burtiskas konvencijas izpratnes, piebilstot, ka ģimenes dibinā�anas mērķis ir pēcnācēju radī�ana. Visi citi gadījumi ir atstāti valstu ziņā.¹⁵⁵

3.1.10. Reliģijas brīvība

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pants, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pants identiski nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. �ie trīs jēdzieni, lai arī da�kārt tos no�ķirt nav iespējams, ir lietoti tā, lai sniegtu pēc iespējas pla�āku aizsardzību. Proti, aizsargāti ir ne tikai reliģiskie uzskati, vai tic izrietētu no pla�i izplatītām vai mazpazīstamām reliģijām, bet arī ateistiskie, pacifistiskie, filozofiskie vai cita veida uzskati, kas veido uzskatu sistēmu, vai vienkār�i savrupas domas.

Reliģijas vai pārliecības brīvība ietver tiesības brivi pieņemt kādus uzskatus, piekopt tos visda�ādākajās formās un atteikties no tiem. Attiecībā uz pēdējo starptautiskajos dokumentos ir at�ķirīgas pieejas. Deklarācija nemin tiesības atteikties no reliģijas, pakts līdzās nosauc �reliģijas brīvību vai brīvību pieņemt reliģiju� (to have or to adopt religion or belie�, kas tiek interpretēta gan kā tiesības atteikties no kādas reliģijas, gan aizsardzība pret pārlieku reliģijas uzspie�anu.¹⁵⁶ Savukārt konvencijas 9. pantā skaidri ir minētas tiesības mainīt reliģiju. �īs at�ķirības ir loģiskas. Tās pierāda, ka ir vieglāk noteikt kopējus standartus �aurākā valstu lokā vienā reģionā nekā panākt vienotību visā pasaulē, kur kultūru at�ķirības ir daudz izteiktākas. Vairākās islāma ticības valstīs par atteik�anos no �īs ticības musulmanim var draudēt nāvessods. Neskatoties uz to ANO Cilvēktiesību komiteja Vispārējā komentārā nr. 22 tulko reliģijas brīvības garantiju Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantā papla�ināti, uz visām dalībvalstīm attiecinot pienākumu pieļaut reliģijas maiņu.

Pamatprincips tomēr saglabājas, ka mēs ikviens varam domāt vienalga ko un ticēt, kam vien vēlamies, - valsts to nedrīkst mums liegt. Valsts drīkst iejaukties tikai, kad persona nesamērigi sāk izpaust savu ticību vai pārliecību. Nosacījumi, kad un kā reliģijas brīvības izpausmi drīkst ierobe�ot, ir noteikti konvencijas 9. panta otrajā daļā un pakta 18. panta tre�ajā daļā.¹⁵⁷

Reliģiskā pārliecība nereti ir diskriminācijas iemesls, tādēļ starptautiskie līgumi, kuri satur diskriminācijas aizlieguma principu, starp diskriminācijas pamatiem min arī reliģiju.¹⁵⁸ Jāmin ANO Deklarācija par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskau�anu', UNESCO Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 1. pants un 5. panta 1. apak�punkts; Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola

2. pants; Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 13. panta 3. punkts; Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants un Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 8. pants.

3.1.11. Vārda brīvība

Aplūkojot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu, ir iespējams nodalīt divus vārda brīvības elementus: ikviena cilvēka tiesības pieturēties pie saviem uzskatiem un brīvi tos paust. Lai uzskati varētu izveidoties, ir jābūt iespējai meklēt, saņemt un izplatīt informāciju. Savukārt formai, kādā informācija tiek iegūta vai izplatīta, nav nozīmes - pakta 19. panta otrā daļa nosaka, ka to var darīt �neatkarīgi no valstu robe�ām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas izvēles�.

Paktā vārda brīvība ir regulēta visdetalizētāk. Konvencijas 10. pantā nav norādes uz tiesībām aktīvi meklēt informāciju, kā tas ir minētajos deklarācijas un pakta pantos. Praksē Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi lietas, kas ietver jautājumu par pieeju informācijai,¹⁵⁹ tādēj var teikt, ka at�ķirība starp pakta 19. pantu un konvencijas 10. pantu nav liela,¹⁶⁰ ta�u tā pastāv, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav viennozīmīgi secinājusi, ka konvencijas 10. pants sniedz aizsardzību tiesībām piekļūt informācijai.¹⁶¹

Vārda brīvība skar pla�u jomu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka vārda brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem un ka tā aizsargā arī tādas idejas, kas aizskar, �okē vai satrauc valsti vai kādu tās iedzīvotāju daļu.¹⁸⁵ Tādēļ ikvienam vārda brīvības ierobe�ojumam ir jābūt nopietni pamatotam ar kādām no konvencijas 10. panta otrajā daļā uzskaitītajām interesēm. Interesanti, ka tie�i vārda brīvībai ir visgarākais un detalizētākais pieļaujamo brīvības ierobe�ojumu saraksts konvencijā.

Amerikas Cilvēktiesību konvencijā vārda brīvība detalizēti ir regulēta

13. pantā, bet Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 9. pants satur ļoti vispārēju garantiju.

3.1.12. Pulcē�anās un biedro�anās brīvība

Ar pulcē�anās brīvību tiek saprastas sapulces, mītiņi, piketi un citi pasākumi, kuros personas sanāk kopā ar kādu mērķi. Savukārt biedro�anās brīvība jau ir nākamais solis, kad personas, kopīgu intere�u vadītas, organizējas ilgsto�ākai darbībai, apvienojoties da�āda rakstura organizācijās, ieskaitot politiskās partijas.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pantā, tāpat kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantā, pulcē�anās un biedro�anās brīvības ir aplūkotas kopīgi, savukārt Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām nodala �miermīlīgas sapulces� 21. pantā no �asociāciju brīvības�¹⁶² 22. pantā.

Ne konvencija, ne pakts nesatur norādi uz negatīvajām pulcē�anās un biedro�anās tiesībām, kāda ir atrodama deklarācijas 20. panta otrajā daļā, proti, nevienu nedrīkst piespiest iestāties kādā organizācijā. Ta�u institūcijas, kas ir izveidotas pakta un konvencijas īsteno�anas uzraudzī�anai, �īs negatīvās pulcē�anās un biedro�anās brīvības ir �ielasīju�as� attiecīgajos pantos.¹⁶³ Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē �is princips ir visvairāk izstrādāts attiecībā uz arodbiedrībām.

Biedro�anās brīvība tātad ietver arī tiesības veidot arodbiedrības, tādēļ �ī brīvība iesniedzas ekonomisko un sociālo tiesību jomā. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 8. pantā �is biedro�anās tiesību aspekts ir regulēts krietni detalizētāk nekā abos aplūkotajos starptautiskajos līgumos.

Vēl jāmin �ādi svarīgākie starptautiskie līgumi, kas attiecas uz biedro�anās un pulcē�anās brīvību vispār vai specifiskiem to aspektiem: Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 15. un 16. pants, Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 10. un 11. pants, Eiropas Sociālās hartas 5. pants, Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 87 Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās u. c.

3.1.13. Tiesības uz īpa�umu

Tiesības uz īpa�umu ir cie�i saistītas ar ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, ta�u tradicionāli tās ir regulētas kopā ar pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, pamatojoties uz Rietumu pasaulē tiesībās valdo�o priek�statu, ka brīva personība var veidoties brīvu īpa�uma attiecību apstākļos. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pants nostiprina divus tiesību uz īpa�umu elementus: katra cilvēka tiesības uz īpa�umu un brīvību no īpa�uma patvaļīgas atņem�anas. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. panta otrā daļa pievieno tre�o elementu - valsts tiesības kontrolēt īpa�uma izmanto�anu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodro�inātu nodokļu vai citu maksājumu veik�anu.¹⁶⁴ NjC-Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ne Starptautiskajā paktā par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām nav panta, kas speciāli, regulētu īpa�uma tiesības.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prakse nemitīgi attīstās, tādēļ ir grūti izdarīt secinājumu par to, kādas lietas piekrīt konvencijas 1. protokola 1. pantam un kādas nepiekrīt. Vispārinot var teikt, ka īpa�uma tiesību aizsardzība konvencijā attiecas uz kustamām un nekustamām lietām^ ķermeniskām un bezķermeniskām lietām, piemēram, tiesībām uz licences pamata veikt noteiktu uzņēmējdarbību¹⁶⁵ vai uz uzņēmuma reputāciju.¹⁶⁶ Strasbūras institūcijas ir izskatīju�as virkni lietu, kas attiecas uz nodokļiem, pensijām un citiem sociālajiem pabalstiem. Ne visas lietas automātiski ir piekritīgas tiesai, ir jābūt iespējai īpa�umu definēt konvencijas 1. protokola 1. panta kontekstā, un kritērijus tam Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosaka no lietas lietā. Ta�u tas, ka prasības, kurām būtībā ir ekonomisks un sociāls raksturs, ir iespējams aizstāvēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir vēl viens pierādījums cilvēktiesību nedalāmībai un savstarpējai saistībai.

Bez minētajiem dokumentiem īpa�uma tiesības - gan vispārīgi, gan specifiskā kontekstā - ir aizsargātas daudzos starptautiskajos līgumos. Kā svarīgākie minami Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 21. pants, kas satur aizliegumu nodarboties ar augļo�anu, Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas

14. pants, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. pants, kas nediskriminācijas principu attiecina, piemēram, uz nodokļu sociālo pabalstu sistēmu, Konvencija par bēgļa statusu, Konvencija par visu migrantu strādnieku un viņu ģimeņu tiesībām, konvencijas, kas pieņemtas Starptautiskās Darba organizācijas un Pasaules intelektuālā īpa�uma organizācijas ietvaros.

3.1.14. Pārvieto�anās brīvība

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. pants vispārēji nostiprina pārvieto�anās brīvības garantiju, bet Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencija to izvēr� pla�āk. Pirmkārt, ir jānodala pārvieto�anās brīvība kādas valsts iek�ienē un no vienas valsts uz otru. Otrkārt, katrā no minētajiem pārvieto�anās brīvības blokiem ietilpst pa divām tiesībām.

Ja persona valstī atrodas likumīgi, tad viņai ir tiesības brīvi pārvietoties valsts iek�ienē un tiesības izvēlēties sev dzīvesvietu. To nosaka pakta 12. panta 1. punkts un konvencijas 4. protokola 2. panta 1. punkts.

Pakta 12. panta 2. punkts un konvencijas 4. protokola 2. panta 2. punkts identiski nosaka, ka ikviens cilvēks brīvi var atstāt jebkuru valsti. Savukārt tiesības atgriezties pakta 12. panta 4. punktā tiek garantētas personām, kuras atgrie�as �savā valstī�, bet konvencijas 7. protokola 3. pantā tikai tām personām, kuras ir �īs valsts pilsoņi. Tiek uzskatīts, ka tiesības atgriezties pakta kontekstā ir pla�ākas nekā konvencijā un ir attiecināmas ne tikai uz pilsoņiem, bet arī uz bezvalstniekiem un ārvalstniekiem, kuri pastāvīgi dzīvo attiecīgās valsts teritorijā.¹⁶⁷ Svarīga iezīme - pilsoņu tiesības konvencijas kontekstā un minēto personu tiesības pakta kontekstā atgriezties savā valstī nedrīkst pakļaut nekādiem ierobe�ojumiem, kamēr tiesības pārvietoties valsts robe�ās, izvēlēties dzīvesvietu un izceļot no valsts drīkst ierobe�ot tajās interesēs, kas uzskaitītas minētajos pantos.

Ar pārvieto�anās brīvību saistītas vairākas tiesības, kuru regulējums neparādās visos trijos aplūkojamajos dokumentos. Tikai Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 14. pants min tiesības meklēt patvērumu. Starptautiskajā līmenī �o jautājumu risina ANO Konvencija par bēg[a statusu un tās protokols. Savukārt gan pakta 13. pants, gan pakta 7. protokola 1. pants nostiprina procesuālās garantijas ārvalstnieku izraidī�anas gadījumā. Papildus tam konvencijas 4. protokola 4. pants aizliedz kolektīvi izraidīt ārvalstniekus no valsts. Tikai konvencijas 4. protokola 3. panta pirmajā daļā ir nostiprināts aizliegums izraidīt no valsts �īs valsts pilsoņus.¹⁶⁸Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 22. pantā pārvieto�anās brīvība ir regulēta detalizēti, ietverot izraidī�anas aizliegumu, un tāpat arī Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 12. pantā.

3.1.15. Politiskās tiesības

īstenojot politiskās tiesības, iedzīvotāji piedalās savas valsts pārvaldē. Tādēļ, at�ķirībā no pilsoniskajām tiesībām, politiskās tiesības valstis tradicionāli aprobe�o ar tiem iedzīvotājiem, kuriem ar valsti ir viscie�ākā saite, proti, pilsoņiem. Nediskriminācijas princips nosaka, ka politiskās tiesības ir jānodro�ina visiem pilsoņiem vienlīdzīgi. Ta�u valstis var iet tālāk un pie�ķirt daļu politisko tiesību arī personām, kuras nav �īs valsts pilsoņi, bet kurām ar �o valsti pastāv pietieko�i stipra saite. To pat prasa cilvēktiesību gars. Virkne valstu ir pie�ķīru�as, piemēram, vēlē�anu tiesības pa�valdību vēlē�anās personām, kas dzīvo valstī ilgsto�i. Tādēļ terminiem �politiskās tiesības� un �pilsoņu tiesības� ne vienmēr ir identisks saturs.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. pants satur divas izteiktas politiskās tiesības: tiesības piedalīties valsts pārvaldē un vēlē�anu tiesības.¹⁶⁹Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pants pievieno tre�o - tiesības pildīt valsts dienestu. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. pants nostiprina vienīgi tiesības uz brīvām vēlē�anām.

Tiesības piedalīties valsts pārvaldē var tikt īstenotas tie�i vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību. Tie�a līdzdalība var izpausties kā darbo�anās likumdo�anas vai administratīvajās institūcijās, piedalī�anās tautas nobalso�anā, darbība speciālās institūcijās, kas izveidotas, lai risinātu vietēja mēroga jautājumus vai lai pārstāvētu iedzīvotājus dialogā ar valdību. Savukārt līdzdalība ar pārstāvju palīdzību parasti nozīmē to, ka iedzīvotājiem jābūt iespējai pārstāvjus ievēlēt un ar vēlē�anu mehānisma palīdzību tos kontrolēt.¹⁷⁰ Ir jāņem vērā, ka situācija Centrāleiropā un Austrumeiropā, kad vecās valstis pazuda un izveidojās vietā daudzas jaunas valstis, radīja apjukumu pilsonības lietās un parādīja nepiecie�amību pēc alternatīvām līdzdalības formām, kamēr tiek atrisinātas pilsonības problēmas.

Vēlē�anu tiesības ietver pozitīvo aspektu - tiesības vēlēt - un negatīvo aspektu - tiesības kandidēt vēlē�anās. Attiecībā uz vēlē�anām gan deklarācija, gan pakts nosaka �ādus kritērijus: tām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, aizklātām un periodiskām, lai nodro�inātu brīvu vēlētāju gribas izpausmi. Ne minētie dokumenti, ne konvencijas 1. protokola 3. pants, kas pēc satura ir ļoti līdzīgs deklarācijas un pakta attiecīgajām garantijām, neuzliek par pienākumu valstīm pieturēties pie kādas konkrētas vēlē�anu sistēmas.¹⁷¹

Ar �valsts dienestu� pakta 25. panta izpratnē ir jāsaprot visi amati likumdo�anas, izpildvaras un tiesu varas institūcijās, kuros personas apstiprina izpildvara vai parlaments. No valsts likumiem ir atkarīgs, vai �valsts dienestā� ietilpst arī citi valsts amati, kuros personas darbojas uz civiltiesību līguma pamata vai arī pilda pienākumus, kas nav saistīti ar izpildvaras funkcijām.¹⁷²

�īs trīs tiesības ir vienīgās, kuras pakts attiecina principā uz pilsoņiem.¹⁷³ Tātad pārējo tiesību un brīvību īsteno�ana ir jānodro�ina visiem cilvēkiem -neatkarīgi no pilsonības. Tomēr jāņem vērā, ka vairākas pilsoniskās tiesības ir cie�i saistītas ar politisko tiesību īsteno�anu. Piemēram, ja priek�vēlē�anu cīņā kandidātam ir liegtas iespējas izveidot politisko partiju, rīkot tik�anos ar potenciālajiem vēlētājiem un izklāstīt savus uzskatus un vēlē�anu platformu, tad �ai personai, kā arī vēlētājiem nebūs iespējams piedalīties savas valsts pārvaldē pakta 25. panta izpratnē. Tādēļ ANO Cilvēktiesību komiteja ir uzsvērusi, ka pakta 25. panta īsteno�ana ir atkarīga no vārda brīvības, pulcē�anās un biedro�anās brīvības, kas nostiprinātas pakta 19., 21. un 22. pantā un piemīt ikvienam, pilnīgas baudī�anas.¹⁷⁴ Savukārt konvencijas 16. pants ir ierobe�otāka rakstura un nosaka, ka valstis ir tiesīgas ierobe�ot ārvalstnieku vārda brīvību, pulcē�anās un biedro�anās brīvību, ja tā saistīta ar politiskām aktivitātēm, un �ādi ierobe�ojumi netiks uzskatīti par diskriminējo�iem konvencijas 14. panta izpratnē. Ir grūti iedomāties gadījumus, kad demokrātiskā sabiedrībā būtu nepiecie�ams ierobe�ot ārvalstnieku vārda brīvību vai pulcē�anās brīvību. �āds piemērs varētu būt aizliegums dibināt politiskās partijas, jo to mērķis ir cīnīties par ievēlē�anu parlamentā un tas nozīmē tie�i piedalīties valsts pārvaldē. Tiek uzskatīts, ka konvencijas 16. pants ir jātulko sa�aurināti un tas būtu pat atceļams,¹⁷⁵ jo modernā Eiropa ir gatava pārdefmēt savu ierobe�oto demokrātijas izpratni, kura ļoti aizsargāja valsts robe�as. Eiropas Savienība un cilvēku mobilitāte liek citus uzsvarus, starp kuriem viens no principiem runā par katra indivīda līdzdalību da�ādos valstiskos procesos.¹⁷⁶

3.1.16. Tiesības uz pilsonību

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pants satur trīs �o tiesību elementus: vispārējās tiesības uz pilsonību, brīvība no patvaļīgas pilsonības atņem�anas, tiesības mainīt pilsonību.¹⁷⁷

Starptautiskā tiesa Noteboma lietā secināja, ka pilsonība ir �tiesiska saite, kuras pamatā ir sociālās piesaistes fakts, dzīvo�anas, intere�u un jūtu patiess apvienojums, pastāvot abpusējām tiesībām un pienākumiem�.¹⁷⁸ Starptautiskā tiesa apstiprināja, ka valstīm ir tiesības noteikt savu pilsoņu loku un naturalizācijas procedūru - veidu, kādā personas var iegūt attiecīgās valsts pilsonību.

Valsts neierobe�oto brīvību risināt pilsonības jautājumus, kā tas bija pirms Otrā pasaules kara, aizvien vairāk sa�aurina cilvēktiesības. Galvenokārt valsts zaudē �o privilēģiju, pievienodamās starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem. Ta�u arī starptautiskajās para�u tiesībās ir normas, kas attiecas uz pilsonības iegū�anu un zaudē�anu. Starp para�u tiesību normām tiek minētas bērna tiesības uz tās valsts pilsonību, kurā viņ� ir dzimis, ja viņam draud bezvalstniecība; vienlīdzības un nediskriminācijas princips pilsonības pie�ķir�anā, kā arī aizliegums patvaļīgi atņemt pilsonību vai neļaut to mainīt.²⁰� Pēdējās desmitgades notikumu iespaidā Eiropā, kad sabruka re�īmi un valstis un cilvēki palika ar neskaidru pilsonības statusu, starptautiskā sabiedrība uzstāja, ka katrai valstij, kura manto �ādas personas, ir jāatzīst tās par �ās valsts pilsoņiem. Jauno valstu pēcte�u (State succesion) prakse �ādu principu nenostiprināja. Savukārt var teikt, ka valstu turpinā�anās (State continuity) gadījumā (piemēram, Baltijas valstis, Krievija) ir pamats runāt par vispārējā principa par pilsonības turpinā�anos esamību starptautiskajās tiesībās.¹⁷⁹

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pants ir visaptvero�ākā norma starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos attiecībā uz pilsonību. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 24. panta tre�ajā daļā ir nostiprinātas katra bērna tiesības iegūt pilsonību, kas tālāk ir izvērstas Bērna tiesību konvencijas 7. pantā. Specifisku jomu regulē Konvencija par precētas sievietes pilsonību. Konvencijas par jebkuras sievie�u diskriminācijas izskau�anu 9. pants un Konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskau�anu attiecina nediskriminācijas principu uz pilsonības jautājumiem. Savukārt Konvencija par bezvalstnieku skaita samazinā�anu skar vairākus pilsonības zaudē�anas aspektus. No reģionālajiem līgumiem ir jāmin Eiropas Padomes Konvencija par pilsonību un Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 20. pants. Eiropas Padomes konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, lai arī principā pieņemts viena reģiona ietvaros,¹⁸⁰ kas regulē ievērojamu jautājumu loku pilsonības kontekstā starptautiskā līmenī. Tas ir pirmais līgums, kas atzīst pilsonības un cilvēktiesību saikni. 1999. gada 18.-19. oktobrī notika pirmā Eiropas konference par pilsonību, kurā izskanēja doma, ka konvencija varētu kļūt par pamatu Vienotajam Eiropas kodeksam par pilsonību.

Ar konferenci 1999. gada 25.-26. novembrī Rīgā aizsākās diskusija Latvijā par iespējām ratificēt Eiropas Padomes konvenciju. Vairākas organizācijas minēja, ka 1994. gada Pilsonības likums principā atbilst Eiropas Padomes konvencijai. Tika nolemts, ka par �o jautājumu diskutēs Saeimā.¹⁸¹

3.2. Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras autori vērsās pie ļoti at�ķirīgu kultūru un labklājības valstīm, noteica deklarācijā ietvertās tiesības kā kopējo standartu, arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ietvertās normas �ajā sierā konkretizēja ANO 1966. gada Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, nosakot to izpildi atbilsto�i katras valsts resursiem.

Attiecībā uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām nav īstas vienotības par �o tiesību juridisko dabu vai arī citas skaidras un vispārpiemērojamas definīcijas, tādēļ, analizējot katru tiesību, vēl vairāk ir nepiecie�ams atsaukties uz starptautisko dokumentu izstrādā�anas gaitu (�travaux pr�paratoiries�), sekojo�o ANO praksi un zinātnieku viedokļiem. Pats par sevi saprotams, ka katras atsevi�ķas tiesības saturs tiek konkretizēts valstu praksē.

Ekonomiskās un sociālās tiesības bija pretrunīgas jau no pa�a sākuma. Tās varēja iekļaut tikai atsevi�ķā līgumā, lai valstis varētu ratificēt pilsonisko un politisko tiesību uzskaitījumu Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, izvairoties no nepiecie�amības akceptēt ekonomiskās un sociālās tiesības. �o tiesību oponenti bie�i noliedz, ka ekonomiskās un sociālās tiesības tie�ām ir cilvēktiesības, viņi rezervē cilvēktiesību statusu tikai pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo:

1) ekonomisko un sociālo tiesību formulējumi at�ķiras no citām tiesībām,

2) �īm tiesībām nepiemīt pilsonisko un politisko tiesību acīmredzamais nozīmīgums,

3) tās ir pārāk apgrūtino�a nasta valdībām un nodok|u maksātājiem,

4) tās nav īstenojamas lielākajā daļā valstu.

Ta�u visus minētos argumentus ir iespējams atspēkot, jo nav grūti pierādīt, cik nozīmīgas ir tiesības uz aizsardzību pret bezdarbu vai tiesības uz izglītību. Daudzas ekonomiskās un sociālās tiesības ir cie�i saistītas ar pilsonisko un politisko tiesību nodro�inā�anu, piemēram, izglītības ieguves procesā tiek veicinātas cilvēku spējas zināt, izmantot un baudīt savas tiesības un brīvības, kā arī zināt �o tiesību nozīmi, piemēram, piedalī�anās vēlē�anās tie�i ietekmē daudzas citas tiesības un brīvības. Nekādā gadījumā nav atbalstāmas teorijas, kuru piekritēji apgalvo, ka tas, ja cilvēki neiegūs izglītību vai tiem nebūs iespējas paēst vai apģērbties, nebūs tik nopietns gadījums kā �o pa�u cilvēku spīdzinā�ana vai viņa vārda brīvības ierobe�o�ana.

Neap�aubāmi, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pamats un fokuss ir at�ķirīgs no pilsoniskajām brīvībām, jo 1) �o tiesību primārais mērķis ir veicināt valsts nepiecie�amās aktivitātes, 2) �īs tiesības redz indivīdu tā saistībā ar citiem indivīdiem, 3) tās ir cie�i saistītas ar ekonomisko situāciju attiecīgajā sabiedrībā.¹⁸²1993. gada Vīnes konferencē^2HS vēlreiz tika uzsvērts visu cilvēktiesību nozīmīgums un savstarpējā saistība, un tādējādi starptautiskā sabiedrība tika rosināta atkal pārdomāt iespēju izveidot ekonomiskajām un sociālajām tiesībām tādu ievie�anas procedūru, kas pēc savas efektivitātes būtu līdzīga sistēmai, kura darbojas attiecībā uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

1986. gadā izstrādātie Limburgas principi Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ievie�anai noteica jaunu pieeju �o tiesību juridiskajam raksturam un valstu pienākumam �īs tiesības nodro�ināt. Ekspertu grupa Māstrihtā 1986. gadā izskaidroja, ka visām valstīm nekavējoties jāveic pasākumi, izmantojot visus nepiecie�amos līdzekļus (ieskaitot juridiskus, administratīvus, tiesu, ekonomiskos, sociālos un izglītības pasākumus) un neraugoties uz valsts attīstības līmeni, lai sasniegtu �o tiesību nodro�inājumu. Turklāt, pēc ekspertu domām, da�as no tiesībām iespējams nodro�ināt, vienkār�i aizliedzot jebkādas diskriminācijas izpausmes, piemēram, īstenojot tiesības dibināt un iestāties arodbiedrībās.

ANO praksē un literatūrā par cilvēktiesībām pakāpeniski attīstījusies izpratne par ekonomisko un sociālo tiesību saturu, sevi�ķi liela nozīme �ajā darbā ir bijusi ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejai, kura savā otrajā sesijā 1988. gadā uzsāka sagatavot vispārējos komentārus par da�ādiem Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām pantiem, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt to pienākumus ziņojumu sagatavo�anā par pakta normu izvirzīto prasību īsteno�anu.

Ekonomiskās un sociālās tiesības tomēr ir sfēra, kuras atīstība pasaulē ir ļoti nevienmērīga. Kā piemēru var minēt tiesības uz atbilsto�u dzīves standartu, kuras pirmoreiz minētas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. (1) pantā, pēc tam Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. (1) pantā. Apskatot minētās tiesības regulējumu, atrodam Starptautiskās Darba organizācijas 1961. gada rekomendāciju Nr. 115 �Par mājokļu celtniecību strādājo�ajiem� un 1962. gada rekomendāciju Nr. 117 �Sociālās politikas mērķi un normas�, ANO 1986. gada 4. decembra Deklarāciju par tiesībām uz attīstību,²⁰⁹ ANO Ģenerālās asamblejas 1987. gada 7. decembra rezolūciju Nr. 41/146 �Tiesību īsteno�ana uz atbilsto�u mājokli�. Neap�aubāmi, ka mājoklis ir tikai viens elements, kas ir nepiecie�ams atbilsto�am dzīves standartam. Tiesības uz darbu ir viens no pamatelementiem, lai nodro�inātu dzīves standartu vai arī citas alternatīvas, kas dod iespēju pa�am sevi nodro�ināt ar mājokli vai arī nodro�ināt valsts atbalstu �ajā jomā. Ta�u �ādas tiesības nav noteiktas Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartā, Amerikas Cilvēktiesību konvencijā. Tātad iespējams secināt, ka �is standarts universālā līmenī ir tālāk attīstīts, salīdzinot ar reģioniem. Jāsaka, ka Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālājām un kultūras tiesībām kopā ar citās ANO specializētajās institūcijās (Starptautiskā Darba organizācija, UNESCO u. c.) izstrādātajiem standartiem

^2<w Skat. tuvāk 3.3. nodaļu par solidaritātes tiesībām.

darba, izglītības un citās sfērās bie�i vien ir daudz progresīvāks kā reģionos izveidotās ekonomisko tiesību sistēmas.¹⁸³

īpa�a kategorija starp abām pārējām Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tiesību grupām ir kultūras tiesības. Attiecībā uz kultūras tiesībām Pasaules kultūras un attīstības komisija ierosināja vairākus pasākumus kultūras tiesību nodro�inā�anai, tai skaitā - iekļaut �obrīd starptautiski reglamentētās kultūras tiesības starptautiskā kodeksa projektā par noziegumiem pret mieru un cilvēces dro�ību un izstrādāt ievie�anas procedūru, kas balstītos uz kultūras tiesību ombudsmena institūtu. Tomēr nākas atzīt, ka praksē kultūras tiesības ir nokļuvu�as cilvēktiesību �pabērna� lomā kā tiesības, kuras ir vismazāk attīstītas, lai gan UNESCO un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja �ai jomā veic nozīmīgu darbu. Bie�i vien kultūras tiesības tiek uzskatītas par minētās tiesību triādes �dekoratīvo elementu� gan politisku, gan ideoloģisku iemeslu dēļ, gan arī saistībā ar konfliktu starp indivīdu un grupu tiesībām �ajā kontekstā.

Problēmas tiek saistītas arī ar apstākli, ka daudzreiz ir grūti noteikt, kuras ir kultūras tiesības, bet kuras tiesības būtībā nav kultūras tiesības, ta�u tām ir kultūras aspekti, bez tam �ajā kontekstā minams arī mū�īgais strīds starp cilvēktiesību universalitāti un kulturālo relatīvismu.¹⁸⁴"

�obrīd eksistē kultūras tiesību regulējums reģionālajā un universālajā līmenī - universālajā līmenī tās ir deklarētas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (22. un 27. pantā), savukārt saisto�u raksturu iegūst Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. pantā. Reģionālajā līmenī �īs tiesības ir deklarētas Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijas 13. pantā, regulētas Amerikas Cilvēktiesību konvencijas papildprotokolā ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomā 14. pantā un Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas 17. pantā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās 1. protokolā (tiesības uz reliģiju; tiesības uz izglītību).

Minētie kultūras tiesību avoti deklarē �īs tiesības kā indivīdam piemīto�as.¹⁸⁵ Tomēr starptautiskajās cilvēktiesībās eksistē arī kultūras tiesības kā kolektīvās tiesības, piemēram, abu 1966. gada paktu 1. pants nosaka, ka �visām tautām ir tiesības uz pa�noteik�anos�, ar to saprotot arī kultūras attīstību. Kā piemēru indivīdu tiesību un grupu tiesību cie�ajai sasaistei var minēt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantu, kura pirmā daļa (kultūras dzīves jebkuru formu baudī�ana) paredz gan indivīda, gan grupu tiesības, savukārt otrā daļa (autortiesību aizsardzība) - indivīda tiesības. Daudzas tā dēvētās individuālās tiesības patiesībā nemaz nav iespējams īstenot indivīdam vienam pa�am, piemēram, tiesības, kas saistītas ar apvieno�anos arodbiedrībās, jo viena persona principā organizāciju neveidos, lai arī nav aizliegts. Kolektīvās un grupu tiesības īstenojamas tikai, sadarbojoties cilvēku grupai. Virkne autoru¹⁸⁶ uzskata, ka pārlieku liela uzsvara uzlik�ana cilvēktiesību dalījumiem rada problēmas cilvēktiesību turpmākai attīstībai, piemēram, nevajadzīga konfrontācija starp kolektīvajām un individuālajām cilvēktiesībām. Praksē, piemēram, kolektīva sūdzības bie�i vien tiek uztvertas daudz nopietnāk nekā indivīda tiesības, aizmirstot, ka tie�i indivīdi ir tic, kas veido kolektīvu. �īs bailes piemīt tiem autoriem, kuri aizstāv galējās liberālās demokrātijas tradīcijas. Vienlaikus ir jāatzīst, ka ļoti bie�i kolektīvs/grupa būs galvenais tiesību subjekts. �ī dimensija vistālāk ir aizvirzījusies mazākumgrupu (minoritā�u) kontekstā, bet vēl aizvien ir pretrunīga. Cilvēkiesības līdz ar to saglabā savu individuālo raksturu.

Kopējais tiesību skaits, kuras varētu piederēt kategorijai �kultūras tiesības�, jau pārsniedz 50, un tās nosacīti ir iespējams iedalīt 11 kategorijās:

1) tiesības uz fizisko un kulturālo izdzīvo�anu,

2) tiesības uz asociāciju un identifikāciju ar kultūras sabiedrību,

3) tiesības uz kultūras identitāti,

4) tiesības uz kultūras mantojumu,

5) tiesības uz reliģiju,

6) tiesības uz pārliecības un informācijas brīvību,

7) tiesības uz izglītības un apmācības izvēli,

8) tiesības piedalīties kultūrpolitikas izstrādā�anā,

9) tiesības piedalīties kultūras dzīvē un tiesības radīt,

10) tiesības izvēlēties attīstību,

11) tiesības uz cilvēka pa�a fizisko vidi un kultūrvidi.

Starp �īm tiesību grupām īpa�i izceļami ir izglītība, kura kopumā tiek atzīta par pamata priek�noteikumu cilvēktiesību baudī�anai, un komponenti, kas stiprina cilvēktiesības un demokrātijas pamatprincipus. Starptautiskā sabiedrība atzinusi izglītības vērtību arī tādējādi, ka pasludinājusi dekādi no 1995. gada līdz 2004. gadam par ANO dekādi cilvēktiesību izglītībai.¹⁸⁷

Kultūras tiesību atsevi�ķas grupas ir cie�i saistītas gan savstarpēji, gan arī ar ekonomiskajām, sociālajām, pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, piemēram, tiesības baudīt kultūru, piedalīties kultūras dzīvē un gūt labumus no tehnoloģiskā un zinātniskā progresa - jautājumi, kas daudziem cilvēkiem ne�ķiet esam cilvēktiesību jautājumi - ir cie�i saistītas ar principiem par vienlīdzīgu attieksmi, vārda brīvību, informācijas brīvu saņem�anu un izplatī�anu, cilvēka personības pilnīgu attīstību un mazākumgrupu (minoritā�u) aizsardzību.

3.3. Solidaritātes tiesības

Solidaritātes tiesības tiek dēvētas par �tre�ās paaudzes� tiesībām. Tā ir tiesību visjaunākā paaudze, kas ir izveidojusies 20. gadsimtā un kuras saturs atrodas nemitīgā veido�anās procesā. Karels Vasaks sniedzis �ādus tre�ās paaudzes tiesību piemērus: tiesības uz attīstību, tiesības uz mieru, tiesības uz vidi, tiesības uz cilvēces kopīgo mantojumu un tiesības uz sazinā�anos.¹⁸⁸ Ta�u par �o sarakstu nav vienprātības, piemēram, tiesības uz atbalstu cilvēces katastrofu gadījumā vai tiesības būt at�ķirīgam arī tiek minētas starp �īm �jaunajām� tiesībām, lai gan ir zināms, ka, piemēram, mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības aizsargā da�ādību un tiesības uz savu identitāti ir vienmēr biju�as cilvēktiesību elements. Tomēr vislielākā vienotība teorētiķu vidū valda par to, ka pie �tre�ās paaudzes tiesībām� pieder tiesības uz attīstību, mieru un vidi.

Solidaritātes tiesībām, �ķiet, ir izteikts kolektīvs raksturs, kas �ajā kontekstā nozīmē, ka to īsteno�ana ir atkarīga nevis no vienas valsts darbības vai bezdarbības attiecībā uz kādu tās iedzīvotāju, bet gan ka visu valstu iedzīvotāji var baudīt �īs tiesības tad, ja valstis �ajā nolūkā savstarpēji sadarbojas. Ir jāatceras, ka piemēri tiesībām, kurām ir kolektīvs raksturs, klasiskā izpratnē ir Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 1. pants un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 1. pants - tie nosaka tautu tiesības uz pa�noteik�anos, savukārt pirmā pakta 27. pants pie�ķir tiesības personām, kuras pieder pie mazākumgrupām.

Solidaritātes tiesību piemērs ir Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 28. pants, kur� nosaka, ka katram ir tiesības uz tādu starptautisko un sociālo kārtību, kurā var tikt realizētas deklarācijā nostiprinātās tiesības un brivības. �is pants tiek dēvēts par deklarācijas galējo ideālu jeb mērķi, jo tas liek valstīm pārskatīt savas ekonomiskās un politiskās attiecības, lai radītu tādus apstākļus, kuros netraucēti tiktu īstenotas visas deklarācijā ietvertās tiesības, bet �ādas izmaiņas var notikt tikai ilgsto�ā laika periodā.¹⁸⁹

Kā īstenot �tiesības�, kuras būtībā ir atkarīgas no visu cilvēktiesību īsteno�anas? Vai iespējams iet uz tiesu un apgalvot, ka personas tiesības uz mieru ir pārkāptas, ja kaimiņvalstī karo? Solidaritātes tiesības tiek kritizētas, īpa�i Rietumu valstu ekspertu vidū, jo ir grūti pateikt, kurā brīdī runa patie�ām ir par tiesībām ar atsevi�ķu, jaunu saturu un kur mēs runājam par visām tām pa�ām cilvēktiesībām, bet meklējam kaut kādus jaunus risinājumus to ievēro�anai. �ādas tendences rada bīstamību, ka valstis, kuras pa�as pārkāpj cilvēktiesības, atsauksies uz starptautiskās sadarbības un atbalsta problēmām un turpinās pārkāpt cilvēktiesības. Atbalstot �jaunu tiesību� veido�anu, kuru saturs ir pilnīgi neskaidrs, var tikt grauti pastāvo�ie cilvēktiesību standarti. Labāk uzlabot eso�os standartus, tad varbūt jauni nemaz nebūs vajadzīgi.¹⁹⁰

Tomēr 1993. gadā pasaules konferencē pieņemtā Vīnes deklarācija un rīcības programma apstiprināja, ka solidaritātes tiesības ir cilvēktiesības. �īs deklarācijas 1. daļas 10. punktā ir uzsvērts, ka tiesības uz attīstību �kā neatņemamas un universālas tiesības ir cilvēka pamattiesību integrāla sastāvdaļa�. Savukārt 11. punkts nosaka, ka nelikumīga toksisko vielu glabā�ana rada draudus katra cilvēka tiesībām uz dzīvību un veselību. Katram cilvēkam ir tiesības uz zinātniskā progresa un tā praktiskās pielieto�anas rezultātiem. 12. punkts aicina attīstītās valstis atvieglot jaunattīstības valstu ārējo parādu, bet 13. pants nosaka, ka valstīm jānovēr� visi cilvēktiesību pārkāpumi un to cēloņi.¹⁹¹

Tiesības uz attīstību iespējamo solidaritātes tiesību vidū ir izpelnīju�ās vislielāko uzmanību. 1967. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā tika pieņemta Deklarācija par sociālo progresu un attīstību, bet 1986. gadā Deklarācija par tiesībām uz attīstību, uz kuru pamatojās arī Vīnes deklarācija. Solidaritātes tiesības ir regulētas arī citos dokumentos, piemēram, Deklarācijā par zinātniskā un tehnoloģiskā progresa izmanto�anu miera interesēs un cilvēces labklājībai, Deklarācijā par tautu tiesībām uz mieru

u. c. Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību harta ir vienīgais starptautiskais līgums, kurā �visām tautām� ir atzītas tiesības uz ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību; nacionālo un starptautisko mieru un kārtību; vispārēji apmierino�u vidi, kas ir labvēlīga to attīstībai (22.-24. pants).

Tomēr visiem zināmie cilvēktiesību standarti aizvien vairāk sāk aptvert aiī tādus aspektus, kurus varētu dēvēt par solidaritātes tiesību elementiem. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir �ielasījusi� vides aizsardzības jautājumus Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā,¹⁹² ANO Cilvēktiesību komiteja ir secinājusi, ka kodoliero�u ra�o�anai tiek tērēti līdzekļi, kurus varētu izlietot ekonomiskiem un sociāliem mērķiem, īpa�i palīdzot jaunattīstības valstīm, un ka kodoliero�u ra�o�ana vai jebkāda veida izmanto�ana ir jāaizliedz un jāpasludina par noziegumu pret cilvēci.¹⁹³ 20. gs. deviņdesmitajos gados ANO darbojās ekspertu darba grupa par tiesībām uz attīstību, kura nespēja saskaņot Rietumu un Austrumu at�ķirīgos viedokļus par to, cik liela jēga ir runāt par solidaritātes tiesībām kā par jaunām un patstāvīgām tiesībām. Darba grupas ziņojums bija ļoti kritisks, un pagaidām darbs pie �ā jautājuma neturpinās. Neskatoties uz to, ka Vīnes deklarācija patie�ām runā par solidaritātes tiesībām, tomēr ir skaidrs, ka ievērojamu daļu deklarācijas mērķu varētu sasniegt, ja tiktu īstenots minimālais pilsonisko, politisko, ekonomisko un sociālo tiesību standarts, neskatoties uz kultūru da�ādību un suverenitāti.

3.4. Atsevi�ķu cilvēktiesību saturs

3.4.1. Bērnu tiesības

Daudzi starptautiskie dokumenti regulē bērnu tiesības. Starptautiskie dokumenti uzsver to, ka bērni pa�i nav spējīgi sevi aizsargāt. Tāpēc bērnu aizsardzībai ir jāpievēr� īpa�a uzmanība.

Svarīgākie starptautisko tiesību dokumenti bērnu tiesību jomā ir izstrādāti starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ietvaros. Tomēr daudzi jautājumi netiek regulēti �o nozaru ietvaros, piemēram, adopcijas likumu saskaņo�ana, bet arī to starptautiska regulē�ana palīdzētu atrisināt tās problēmas, kas rodas valstu likumu konflikta situācijās un kas skar bērnus. Ta�u ir jāatzīst, ka cilvēktiesības sniedz vadlīnijas arī �ādiem gadījumiem.

Bērnu tiesību attīstība uzskatāmi parāda, kā ekonomiski sociālās situācijas maiņa sabiedrībā ietekmē attieksmi pret cilvēku grupām un viņu tiesībām. Piemēram, Rietumeiropā bērnu likumīgo statusu ietekmēja �etras svarīgas un savstarpēji saistītas parādības. Pirmkārt, pieaugot lauksaimniecības mehanizācijai, samazinājās nepiecie�amība pēc darbaspēka atsevi�ķās lauksaimniecības nozarēs, kas savukārt ietekmēja bērnu skaitu ģimenē. Otrkārt, līdz ar likumu par obligāto izglītību ievie�anu 19. gadsimtā izglītība tika atzīta kā vērtība. Tas ļāva bērniem izmantot izglītības jaunās priek�rocības, jo tika pieņemti jauni likumi, kas noteica gan to, cik stundu bērni drīkst dienā strādāt, gan arī viņu darba apstākļus. Tre�kārt, ievērojamas pārmaiņas Rietumeiropas sabiedrībā skāra arī sievietes tiesisko statusu, viņa vairs nebija vienkār�i vīrie�a īpa�ums. Līdz ar to arī bērni vairs netika uzskatīti par tēva īpa�umu. Un, visbeidzot, līdz ar izmaiņām vecāku lomās valsts sāka iejaukties jomās, kuras līdz tam tika uzskatītas tikai par ģimenes privātām lietām, un tika atzīta valsts atbildība par bērniem.

Paradoksāli, bet daudzu valstu jurisdikcijās vēsturiski vispirms tika pieņemti likumi par dzīvnieku aizsardzību, bet tikai pēc tam - par bērnu tiesību aizsardzību. Tas noveda pie gadījumiem, kad vecākus varēja saukt pie atbildības tikai tad, kad atzina, ka bērns pieder pie dzīvnieku pasaules tāpat kā suns vai kaķis.¹⁹⁴

20. gadsimtā Rietumeiropas valstu likumdevējs beidzot sāka pievērsties arī bērnu labklājībai, konkrēti - sociālajām tiesībām. Ja sākotnēji

likumdevējs centās risināt bērna kā tiesību objekta jautājumu, tad mūsdienu valstu nacionālie likumi tiecas uzlabot tiesiskās un administratīvās garantijas bērnu aizsardzībā un pārstāvniecības nostiprinā�anā.

Kop� 20. gadsimta sākuma starptautisko tiesību attīstība bērnu tiesību jomā lielā mērā ir notikusi starptautisko cilvēktiesību ietvaros. Bērnu tiesību attīstību var sadalīt trijos posmos.¹⁹⁵ Pirmajā posmā starptautiskā sabiedrība atzina, ka visi indivīdi, ieskaitot bērnus, ir starptautisko tiesību objekts,¹⁹⁶ par kura regulējumu lemj valsts kā subjekts. Otrajā posmā, kas vēl attīstās, indivīdiem, tai skaitā arī bērniem, var tikt pie�ķirtas tiesības pa�iem par sevi. Principu, ka bērniem, piemēram, ir pilsoniskās tiesības, valstis ne vienmēr atzīst praksē. Tas sevi�ķi attiecas uz bērna tiesībām uz vārda brīvību, lai arī atbilsto�i starptautiskajiem standartiem bērniem �ādas tiesības un brīvības principā piemīt. Līdzīgi valsts institūcijas bie�i nevēlas atzīt bērna tiesības uz procesuālajām tiesībām.¹⁹⁷ Tre�ajā posmā, kur� arī joprojām attīstās, tiek atzīts, ka tādēļ, lai indivīdi spētu baudīt pamattiesības, tiem jābūt nepiecie�amajām zinā�anām, kā īstenot un pieprasīt �īs tiesības un _ brīvības.

a) Bērna definīcija starptautiskajās tiesībās

Tradicionāli bērnu definē kā indivīdu, kas vēl nav pieaugu�ais, tomēr starptautiskajos dokumentos joprojām trūkst vienotas terminoloģijas. Dokumentos parādās tādi termini kā zīdainis (baby), bērns (infant), pusaudzis (juvenile vai adolescent), jaunietis/te (youth), jauni cilvēki (youngpersons) un nepilngadīgais (minor). Nereti vieni un tic pa�i termini tiek izmantoti da�ādos konkrētos atsevi�ķos dokumentos, tie vispār netiek at�ifrēti. Angļu valodā termins �jauns� (adolescence) attiecas arī uz gados vecākiem bērniem, savukārt termins �jaunais� (youth) tika ieviests 1985. gadā, kuru ANO pasludināja par Starptautisko Bērna gadu, un tas attiecas uz vecumu no 15 līdz 25 gadiem. Saskaņā ar ANO 1990. gada Noteikumiem par tiem nepilngadīgajiem, kuri atrodas brīvības atņem�anas vietās nepilngadīgais ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu.¹⁹⁸

ANO 1989. gada Bērna tiesību konvencija definē bērnu kā �jebkuru cilvēcisku būtni, kas vēl nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ja vien pēc likuma, kas piemērojams bērnam, viņa pilngadība neiestājas agrāk.� Vairākās valstīs tie�i �ī definīcija tiek ņemta par pamatu, izstrādājot nacionālos likumus bērnu tiesību aizsardzības jomā.¹⁹⁹ Tas ir ļoti pozitīvs rādītājs, jo īpa�i tāpēc, ka Bērna tiesību konvenciju ir atzinu�as sev par juridiski saisto�u vairāk kā 190 pasaules valstu jeb gandrīz visas pasaules valstis. Tāpēc tiek argumentēts, ka �īs konvencijas normas ir ieguvu�as para�u tiesību raksturu. Tas, ka konvencijas definīcija tiek ievērota valstu praksē, tam ir tikai pierādījums.

b) Cilvēktiesību instrumenti, kas aizsargā bērnu tiesības

Bērnu tiesību deklarācija tika pieņemta Tautu Savienības 5. asamblejā 1924. gadā. Tās pieņem�anu īpa�i sekmēja Lielbritānijas �Glābiet bērnus� organizācija. Vēsturiski �ī deklarācija bija pirmais cilvēktiesību dokuments, kuru pieņēma starpvaldību organizācija. Deklarācijā tika likts ievērojams uzsvars uz bērnu sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Deklarācijā netika runāts par valstu pienākumu nodro�ināt bērnu tiesības, visa atbildība tika uzlikta pieaugu�ajiem. Deklarācija lika pamatus starptautisko standartu izstrādei bērnu tiesību jomā.

ANO Bērnu tiesību deklarācija tika pieņemta 1959. gadā. Dokuments seko līdzi modernajam cilvēktiesību garam un �ajā kontekstā uzskatāms par vērtību. Lai gan �ī deklarācija valstīm nav juridiski saisto�a, fakts, ka tā tika pieņemta vienbalsīgi, tai pie�ķir lielāku svaru kā citām ANO rezolūcijām.²⁰⁰ Jāņem vērā, ka �ai laikā liela daļa pasaules valstu nepiekrita idejai par valstīm saisto�a starptautiska bērnu tiesību dokumenta pieņem�anu. Situācija mainījās pēc tiīsdesmit gadiem, kad 1989. gadā tika pieņemta ANO Bērna tiesību konvencija. To veicināja gan grozījumi pa�u dalībvalstu likumos par bērnu tiesībām, gan tas, ka 1959. gada Bērnu tiesību deklarācija nerunāja par bērnu pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan bērnu īpa�a neaizsargātība atsevi�ķās jomās izvirzīja nepiecie�amību pēc nopietnākas viņu tiesību aizsardzības, nekā to garantēja starptautiskās tiesības. 1979. gadā ieplānotais Starptautiskais Bērna gads arī veicināja pasaules valstu nopietnāku

pievēr�anos bērnu tiesību jautājumiem. Konvencijas izstrādē piedalījās daudzu valstu valdības, ANO biroji un 50 nevalstisko organizāciju tīkls.

ANO Bērna tiesību konvencija tika pieņemta Ģenerālajā asamblejā 1989. gada 20. novembrī, laikā, kad atzīmēja Bērnu tiesību deklarācijas 30. gadadienu. Konvencija ir spēkā no 1990. gada 2. septembra. Konvencija vēr� uzmanību uz bērnu līdzdalību lēmumu, kas skar viņu dzīvi, pieņem�anā; bērnu aizsardzību pret diskrimināciju un visu veidu nevērīgu apie�anos un ekspluatāciju; palīdzības snieg�anu viņu pamatbrīvību nodro�inā�anā. Konvencija paredz, ka dalībvalstīm divu gadu laikā pēc konvencijas stā�anās spēkā Bērna tiesību komitejai jāiesniedz ziņojums par to, kāds progress gūts bērnu tiesību īsteno�anā. Turpmāk ziņojums ir jāiesniedz ik pa pieciem gadiem.²⁰¹ Konvencija attiecas uz bērniem, pusaud�iem un jaunie�iem līdz 18 gadu vecumam visā pasaulē, un tā ietver visas bērnu tiesības, kas vienlīdz svarīgas visiem bērniem. Konvencijas svarīgākais princips, kas kļūst par pamatmetodi, īstenojot bērnu tiesības, ir noteikts tās 6. pantā: jebkuru tiesību īsteno�anai un jautājumu risinā�anai ir jāatbilst bērna interesēm. �ķiet, ka I da�ādās sabiedrībās un kultūrās priek�stati par to, kas ir bērna labākajās interesēs, var būt ļoti da�ādi. Tomēr tādas vērtības kā brīva personu attīstība un bērnu dro�ība ir universālas vērtības, pēc kurām būtu jāvadās visās kultūrās. �ī konvencija veicina arī turpmāku bērnu tiesību attīstību un palīdz labāk aizsargāt specifiskas bērnu tiesības.²²⁹

c) Citi cilvēktiesību instrumenti, kas attiecas uz bērnu tiesību aizsardzību

ANO Statūti netiek uzskatīti par cilvēktiesību instrumentu, ta�u tie regulē svarīgus jautājumus, kas ir saistīti ar cilvēktiesībām. Saskaņā ar 55. pantu tiek veidota ANO specializēto institūciju sistēma. Starptautiskā Darba organizācija (SDO), Starptautiskā Veselības organizācija (SVO) un UNESCO ir kļuvu�as �īs sistēmas locekles. Atbildība par bērniem tika uzticēta ANO organizācijai, kurai nebija speciālās oiganizācijas statusa, -UNICEF, kas tika izveidota 1946. gadā kā pagaidu organizācija, lai �uzlabotu

bērnu un pusaud�u situāciju tajās valstīs, kurās tic kļuvu�i par agresijas upuriem�.²⁰²

Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir paredzēts to cilvēktiesību katalogs, kas pienākas �ikvienam�, un tas attiecas arī uz bērniem. Deklarācijā ir divi panti, kas īpa�i attiecas arī uz bērniem. Tās 25. panta otrā daļa nosaka: �Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpa�u aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimu�ajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.� Savukārt 26. pantā ir noteiktas tiesības uz izglītību.

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām bērnu tiesību aizsardzību min trijos pantos. Pakta 10. panta tre�ā daļa nosaka bērnu un jaunie�u aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kā arī pret ekonomisko un sociālo ekspluatāciju; 12. panta a punkts paredz dalībvalstīm pasākumu veik�anu, lai�... samazinātu nedzīvi dzimu�o skaitu un bērnu mirstību un radītu priek�noteikumus bērna veselīgai attīstībai�. Savukārt 13.(1) pants nosaka, ka dalībvalstīm ir jāīsteno tiesības uz izglītību.

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām norāda uz bērnu tiesībām divos pantos: 14 panta pirmā un otrā daļa nosaka bērnu aizsardzību likuma pārkāpuma gadījumā, bet 24. pants paredz bērna tiesības uz identitāti, pilsonību, kā arī uz aizsardzību no jebkāda veida diskriminācijas.

Saskaņā ar minētajiem dokumentiem katram bērnam ir �ādas tiesības, saglabāt savu identitāti; uz pilsonību, vārda brīvību, uzskatiem un ticību; uz da�āda veida informāciju; būt pasargātam no sliktas apie�anās un ļaunprātīgas izmanto�anas; bērnu - bēgļu tiesības; psihiski un fiziski mazspējīgu bērnu un pusaud�u tiesības; tiesības tikt adoptētam; tiesības uz veselību; tiesības uz izglītību; uz atpūtu un brīvo laiku; bērnu un pusaud�u, kuri pieder kādai mazākumgrupai (minoritātei), tiesības; būt pasargātam no ekspluatācijas, tiesības uz cilvēcisku attieksmi likuma pārkāpuma gadījumā; būt aizsargātam brīvības atņem�anas gadījumā; aizsardzība bruņotu konfliktu gadījumā.

Bērnu tiesību aizsardzība bie�i cie� no valstu aizbildinā�anās ar resursu trūkumu. Tomēr �āda aizbildinā�anās visbie�āk neiztur kritiku, jo bērni ir jebkuras valsts nākotne un tāpēc atvēlēto resursu ziņā viņiem ir jābūt priek�rokai. Tas ir tikai pa�as valsts interesēs.

Starptautisko bērnu tiesību izcelsme datējama ar 1924. gadu, un tam vajadzēja kļūt par ievērojamu notikumu, bet diem�ēl �ī tiesību nozare neguva

uzreiz pla�u atsauksmi. Kaut arī bērnu tiesības sāka �elpot� 20. gs. piecdesmitajos un se�desmitajos gados, detalizētāk tās attīstījās tikai astoņdesmitajos gados, kad bija pienācis pēdējais laiks pārtraukt uzdot jautājumu �vai bērniem ir tiesības?�.

Un tomēr pasaulē bērna tiesības ik dienu tiek pārkāptas visda�ādākajos veidos, jo ir ta�u tik vienkār�i aizskart vājāko. �ādā situācijā valsts institūcijām ir īpa�a atbildība izveidot tādu likumu un institūciju sistēmu, kas ir spējīga bērnam palīdzēt un viņu aizsargāt.

3.4.2. Sievie�u tiesības

a) Vēsturisks ieskats sievie�u tiesību attīstībā

Sievietes tāpat kā mazākumgrupas (minoritātes), bērni, invalīdi, ieslodzītie, garīgi slimie, bēgļi un patvēruma meklētāji, vecie ļaudis ir viena no sabiedrības mazaizsargātajām grupām. Iemesls tam, ka sievie�u tiesības cilvēktiesību ietvaros tiek izceltas kā atsevi�ķa tiesību kategorija, ir meklējams vēsturē, analizējot sievietes situāciju iepriek�ējos gadsimtos. ' Par vienu no sievie�u tiesību kustības aizsācējām Eiropā pamatoti tiek uzskatīta Olimpa de Gū�e (Olympe de Gouges), kura Lielās fran�u revolūcijas laikā (1791) nāca klajā ar Sievietes un pilsones tiesību deklarāciju, kas tika veidota kā alternatīva fran�u 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijai. Jau pirmajā alternatīvās deklarācijas pantā tika noteikts, ka sieviete ir dzimusi brīva un savās tiesībās ir vienlīdzīga vīrietim.²⁰³ Sievie�u atbrīvo�anās un tiesību ideja turpināja attīstīties Apgaismības periodā, ta�u pēc Napoleona Bonaparta nāk�anas pie varas tā pilnībā tika aizmirsta.

Sievie�u tiesību kustība atjaunojās tikai 19. gadsimtā vienlaicīgi ar kustību par verdzības sistēmas atcel�anu. ASV sievie�u tiesību kustība aizsākās 1848. gadā Senekfoles pilsētā, kur notika pirmā sievie�u tiesību konference. Viena no konferences iniciatorēm bija Elizabete Stentone (Elizabeth Cady Stanton), kura aizsāka arī sufra�isma kustību, kas cīnījās par vēlē�anu tiesību pie�ķir�anu sievietēm. Konferencē tika pieņemta pasaulē

pirmā Sievie�u tiesību konvenciju, kurā tika uzskaitītas sievietes diskriminējo�ās normas. Piemēram, tika norādīts, ka sievietēm nav vēlē�anu tiesību, precētajām sievietēm nav īpa�uma tiesību, sievietēm ir liegta iespēja iegūt izglītību (jo neviena koled�a vai universitāte neuzņēma sievietes) u. c. Turklāt konvencija norādīja, ka sievietēm ir jāpakļaujas likumiem, kuru veido�anā pa�as sievietes nepiedalās. Eiropā balsstiesības sievietēm pirmā pie�ķīra Somija 1906. gadā, savukārt ASV sievietes tiesības vēlēt ieguva tikai 1920. gadā. Kopumā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā sievietes cīnījās par savu pamattiesību atzī�anu, galvenokārt par tiesībām balsot, tiesībām piedalīties vēlē�anās un tiesībām uz īpa�umu.²⁰⁴

Starptautiskā mērogā sievie�u tiesības tika aktualizētas ar jau minētās sulra�isma kustības darbību. Bet 1902. gadā Hāgā (Nīderlande) notika valstu tik�anās, kuras laikā tika pieņemtas vairākas konvencijas, kas noteica starptautiskos standartus attiecībā uz laulību, tās �ķir�anu un aizbildniecību pār nepilngadīgajiem bērniem. Viens no pirmajiem starptautiskajiem dokumentiem sievie�u tiesību jomā ir 1933. gada Montevideo konvencija par precēto sievie�u pilsonību, kuru Tautu Savienība 1935. gadā piedāvāja ratificēt visām dalībvalstīm. 1937. gadā Tautu Savienība uzsāka pla�u pētījumu par sievie�u juridisko statusu pasaules valstīs. Tika pabeigta tikai viena pētījuma daļa par sievie�u statusu saskaņā ar privātajām tiesībām, diem�ēl pētījumu pārtrauca Otrais pasaules kar�.²³³

b) Starptautiskie sievie�u tiesību dokumenti

Sievie�u tiesību īsteno�anas mehānisma izstrāde ANO ietvaros sākās

1946. gadā, izveidojot Cilvēktiesību komisiju un Sievietes statusa komisiju, kuras uzdevums bija sagatavot ziņojumus un rekomendācijas ANO Ekonomiskajai un sociālajai padomei par sievie�u tiesību veicinā�anu politiskajā, ekonomiskajā, pilsoniskajā, sociālajā un izglītības sfērā ar mērķi īstenot vīrie�u un sievie�u vienlīdzīgu tiesību principu.²⁰⁵ Bez tam Sievietes statusa komisijas pienākums bija gatavot rekomendācijas par ārkārtējām problēmām sievie�u tiesību jomā, kas prasa steidzamu rīcību.²⁰⁶ Komisija savas darbības laikā ir pievērsusies gan sievie�u politisko tiesību jautājumam, gan līdztiesībai ar vīrie�iem darbā un izglītībā, gan precēto sievie�u tiesībām uz pilsonību. �ā darba iznākumā tapu�as vairākas ANO konvencijas.

Lai gan dzimumlīdztiesības princips pirmo reizi tika minēts jau ANO Statūtu preambulā un 1. pantā, un turpmāk arī citos ANO dokumentos,²⁰⁷ pirmais nozīmīgais sievie�u tiesību dokuments - Konvencija par jebkuras, sievie�u diskriminācijas izskau�anu (Convention on Elimitation of Discrimination Against Women) - Ģenerālajā asamblejā tika pieņemts tikai 1979. gadā, un 1981. gadā pēc nepiecie�amo 20 ratifikācijas rakstu saņem�anas tas stājās spēkā. Tad arī saskaņā ar konvencijas 17. pantu tika izveidota Sievie�u diskriminācijas izskau�anas komiteja, kuras mandāts ir pārraudzīt konvencijas īsteno�anu dalībvalstīs. Varētu rasties jautājums -ja jau Starptautiskajā cilvēktiesību hartā ir iekļauts detalizēts cilvēktiesību katalogs, kas attiecas uz visām personām,²⁰⁸ arī sievietēm, kāpēc bija nepiecie�ams veidot atsevi�ķu sievie�u tiesību konvenciju? Atbildi dod konvencijas preambula, kurā norādīts, ka, neraugoties uz jau eso�ajiem cilvēktiesību dokumentiem, �turpina pastāvēt liela sievie�u diskriminācija�.²⁰⁹ Konvencija bija pirmais starptautiskais juridiski saisto�ais dokuments, kas definēja diskrimināciju pret sievietēm.²¹⁰ Konvencija norāda, ka sievietēm jābūt tikpat brīvām kā vīrie�iem izdarīt izvēli ne tikai politiskajā un tiesiskajā sfērā, bet arī tādās jomās kā laulība, māja un ģimenes dzīve. Konvenciju unikālu padara tās prasība valdībām - izskaust diskrimināciju

pret sievietēm ne tikai publiskajā sfērā, bet arī privātajā dzīvē. Konvencija arī aicina valstis novērst visus ierobe�ojumus sievie�u vienlīdzīgai līdzdalībai politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, darba vietā, veselības aprūpē un visos pilsoniskajos un tiesiskajos jautājumos. Saskaņā ar konvencijas 18. pantu valstīm ir pienākums gada laikā pēc konvencijas ratificē�anas un pēc tam ik pēc �etriem gadiem iesniegt ziņojumus par konvencijas īsteno�anas gaitu un �ķēr�ļiem.²¹¹ Konvencijas ratificē�ana būtiski ietekmējusi da�u valstu politiku. Piemēram, Brazīlija ir izstrādājusi konstitūciju, kas ietver konvencijas mērķus, Austrālija ir pieņēmusi likumu, kas aizliedz dzimumdiskrimināciju, savukārt Zviedrija izveidojusi Vienlīdzīgo iespēju ombudsmena institūciju. Pateicoties konvencijai, vairākās valstīs ir notiku�as paraugprāvas. Botsvanā un Zimbabvē tiesne�i izmantoja konvenciju, lai aizliegtu pilsonības likumos ietverto diskrimināciju pret sievietēm.

Jāpiebilst, ka konvencija diem�ēl neparedzēja iespēju iesniegt individuālas sūdzības par sievie�u tiesību pārkāpumiem, tāpēc 1993. gada Vīnes deklarācijā un rīcības programmā tika rekomendēta iespēja izveidot konvencijas fakultatīvo protokolu, kurā būtu ietverts individuālo sūdzību iesnieg�anas un izskatī�anas mehānisms.²¹² 1999. gada martā ekspertu grupa izskatīja konvencijas fakultatīvo protokolu, kas tālāk tika iesniegts ANO Ģenerālajā asamblejā un tika pieņemts 1999. gada 6. oktobrī. Formāli �ajā pa�ā datumā protokols tika atvērts parakstī�anai, ta�u spēkā tas stāsies, tiklīdz to būs ratificēju�as 10 valstis.²¹³ Līdz ar to sievietēm būs iespēja iesniegt sūdzības par konvencijā ietverto tiesību pārkāpumiem pēc tam, ja savā valstī visās instancēs sūdzība būs izskatīta, bet prasība nebūs apmierināta, kā arī ja tiesa nacionālajā līmenī ir nepieejama un neefektīva.

Otrs nozīmīgākais sievie�u tiesību dokuments, kas pieņemts ANO ietvaros, ir Deklarācija par vardarbības izskau�anu pret sievietēm (Declaration on Elimitation ofViolance Against Women), kas tika pieņemta 1993. gada 20. decembrī ANO Ģenerālajā asamblejā. Pieņemot deklarāciju,

ANO atzina, ka vardarbība pret sievietēm ir vēsturiski nevienlīdzīgu varas attiecību starp vīrie�iem un sievietēm izpausme, turklāt vairākas sievie�u grupas pret vardarbību ir īpa�i mazaizsargātas, piemēram, sievietes bēgles un patvēruma meklētājas, sievietes invalīdes, da�ādu mazākumgrupu pārstāves u. c. Deklarācijas 1. pants terminu �vardarbība pret sievietēm� skaidro kā �jebkuru pret �o dzimumu vērstu vardarbības aktu, kura nodoms vai sekas ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska rakstura kaitējums vai cie�anas, ietverot �ādu aktu izdarī�anas draudus, brīvības atņem�anu, vienalga, vai tas notiek publiskajā vai privātajā dzīvē.�²¹⁴

Pēc deklarācijas pieņem�anas 1994. gadā Cilvēktiesību komisija iecēla īpa�o ziņotāju par vardarbību pret sievietēm, kura uzdevums bija vākt visaptvero�u informāciju un rekomendēt nacionālajā, reģionālajā un starptautiskajā līmenī veicamos pasākumus, lai likvidētu vardarbību pret sievietēm. Savos ziņojumos īpa�ais ziņotājs ir uzsvēris sievie�u viesstrādnie�u problēmu, norādīdams, ka gan sievie�u pieņem�ana darbā, gan viņām piedāvātie darbi padara sievietes mazaizsargātas pret vardarbību. Tāpat uzsvērta sievie�u un meiteņu tirdzniecības problēma, vardarbība ģimenē, kā arī vardarbība pret sievietēm ilgsto�u konfliktu zonās (piemēram, biju�ajā Dienvidslāvijā sievietes tiku�as pakļautas sistemātiskai izvaro�anai).²¹⁵

Bez �iem pamatdokumentiem, kas nosaka sievie�u tiesības ANO ietvaros, vēl minama Pekinas deklarācija un Rīcības platforma, kas tika pieņemta 1995. gada ANO Ceturtajā pasaules konferencē par sievietēm. Rīcības platforma ir politisks dokuments, kura mērķis ir sniegt vadlīnijas valstu valdībām un nevalstiskajām organizācijām, kas plāno savu darbību sievie�u tiesību un līdztiesības jomā laika posmā no 1996. līdz 2001. gadam. Tajā minētas 12 kritiskākās jomas, kam pievēr�ama uzmanība. Starp tām ir nabadzība, nevienlīdzība veselības aprūpē un izglītībā, vardarbība pret sievietēm, bruņoto konfliktu sekas, vīrie�u un sievie�u nevienlīdzība varas sadalē un lēmējdarbībā u. c. Par minētajiem jautājumiem ANO dalībvalstis iesniedza nacionālos ziņojumus.²¹⁶ Jāpiebilst, ka �ī bija pirmā ANO pasaules konference par sievietēm, kas pievērsās problēmai par vardarbību pret sievietēm, aicināja valdības aktīvi iesaistīties vardarbības izskau�anā, pieņemot un īstenojot attiecīgus likumus. Tāpat �ī bija pirmā ANQ konference, kurā tika nopietni diskutēts par diskrimināciju, kas pamatojas uz seksuālo orientāciju.

Arī Eiropas Padome pievērsusi uzmanību dzimumlīdztiesības īsteno�anai, ar Ministru komitejas deklarāciju (16.11.1998.) nosakot dzimumlīdztiesības principu starp sievietēm un vīrie�iem kā cilvēktiesību principu. Pēc Pekinas konferences Ministru komiteja ir izveidojusi Valdības komiteju līdztiesībai starp sievietēm un vīrie�iem, kuras ietvaros tiek realizētas vairākas programmas.²¹⁷ Eiropas Padomes ietvaros gan nav pieņemta atsevi�ķa sievie�u tiesības regulējo�a konvencija, ta�u būtiska dzimumlīdztiesības. kontekstā ir Eiropas Sociālā harta, kurā ietvertas gan nodarbināto sievie�u tiesības uz aizsardzību, gan mātes un bērna tiesības uz sociālo un ekonomisko aizsardzību, gan tiesības uz vienlīdzīgām iespējām profesionālajā un nodarbinātības jomā bez jebkādas diskriminācijas uz dzimuma pamata.²¹⁸ Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir biju�as vairākas lietas, kas būtībā skar sievie�u tiesības. Piemēram, lieta X un Y pret Nīderlandi (X and Y v. Netherlands),²¹⁹ kas attiecās uz se�padsmitgadīgu garīgi slimu seksuāli izmantotu meiteni un trūkumiem Holandes likumdo�anā, kas aizkavēja krimināllietas ierosinā�anu pret vainīgo - cietu�ās radinieku. �eit acīmredzami skarts sievie�u tiesību jautājums, lai gan tiesa to nepiemin.²⁴⁹ Savukārt lietā pret �veici (Schuler-Zgraggen v. Switzerland)²²⁰ tiesa, pamatojoties uz �ļoti svarīgiem apstākļiem�, piekrita, ka prasītājas dzimums nevar būt par iemeslu �veices tiesas lēmumam. Saskaņā ar �veices tiesas lēmumu sievietei netika pie�ķirta darba nespējas pensija pēc bērna piedzim�anas, pamatojoties uz argumentu, ka vairums precēto sievie�u strādā līdz pirmā bērna piedzim�anai, bet pēc tam atstāj darbu tik ilgi, kamēr bērniem nepiecie�ama pilnīga aprūpe. Tiesa uzskatīja, ka lēmuma pieņem�anas brīdī bērns bijis nedaudz jaunāks par diviem gadiem un jāpieņem, ka, pat ja prasītājas veselības stāvoklis nebūtu pasliktinājies, viņa nodarbotos tikai ar mājsaimniecību un būtu māte. Prasītāja kā pretargumentu minēja, ka, ja viņa būtu vīrietis, tiesa neizdarītu �ādu pieņēmumu.²²¹

c) Tendences un perspektīvas sievie�u tiesību jomā

Lai gan starptautiskā mērogā un atsevi�ķās valstīs arī nacionālajā līmenī eksistē tiesiskie mehānismi sievie�u tiesību aizsardzībai, dzimumlīdztiesības jomā vēl ir daudz darāmā. Turklāt biju�ā padomju bloka valstīs sievie�u tiesību ideja no jauna tika aktualizēta tikai 20. gs. deviņdesmitajos gados, pilnībā no jauna definējot sievietes un vīrie�a vienlīdzības jēdzienu. 20. gadsimta beigās aktuālākās sievie�u tiesību problēmas pasaules valstīs ir vardarbība ģimenē, sievie�u un meiteņu tirdzniecība, tāpat vēl arvien aktuāla ir sievie�u līdztiesība un politiskā līdzdalība valsts procesos. Visi �ie jautājumi ieteikumu un vadlīniju formā ietverti arī jau iepriek� minētajā Pekinas Rīcības platformā.

3.4.3. Slēgta tipa iestā�u iemītnieku tiesības

Mazākumgrupu (minoritā�u), politiskās opozīcijas, garīgi slimo, likumpārkāpēju fiziska iznīcinā�ana, spīdzinā�ana un pazemo�ana nacionālsociālisma re�īma laikā Vācijā 20. gs. trīsdesmitajos gados, kas kulmināciju sasniedza Otrā pasaules kara laikā, �okēja starptautisko sabiedrību, liekot tai konsolidēt spēkus cilvēktiesību aizstāvībā. Novērst spīdzinā�anu, cietsirdīgu un necilvēcīgu apie�anos - tas kļuva par vienu no centrālajiem cilvēktiesību jautājumiem, kurus jaundibinātā ANO iekļāva savā dienaskārtībā.

Visi svarīgākie cilvēktiesību pamatdokumenti uzsver, ka �nevienu nedrīkst pakļaut spīdzinā�anai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties vai sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu�.²²² �īs tiesības piemīt ikvienam cilvēkam, ta�u pastāv liela varbūtība, ka atsevi�ķām iedzīvotāju grupām -piemēram, slēgta tipa iestā�u²²³ iemītniekiem -- tās var būt liegtas, jo viņi atrodas izolētībā no sabiedrības un ārpasaules, iestā�u personāla kontrolē, no kura ir atkarīga pieeja viselementārākajām cilvēka eksistenci un fizisko integritāti nodro�ino�ām lietām (ūdens, gaiss, pārtika, siltums).

Lai nodro�inātu visām personām pietiekamu aizsardzību pret spīdzinā�anu un līdzīgām parādībām, 1984. gadā ANO pieņēma Konvenciju pret spīdzinā�anu un citiem ne�ēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojo�iem apie�anās un sodī�anas veidiem,²²⁴ Konvencijas ievēro�anu uzrauga ANO Komiteja par spīdzinā�anas izskau�anu. Ar atsevi�ķu ANO rezolūciju 1985/33 ir nozīmēts īpa�ais ziņotājs, kura mandāts aptver to jautājumu pētī�anu, kuri skar spīdzinā�anu.²⁵⁵ 1 981. gadā tika izveidots ANO Brīvprātīgais fonds spīdzinā�anas upuriem - tajā ieplūst brīvprātīgi ziedojumi no dalībvalstīm, privātpersonām un organizācijām, un ar �o naudu finansē rehabilitācijas programmas spīdzinā�anas upuriem un to ģimenēm.

Viens no būtiskākajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, kura mērķis ir novērst cēloņu veido�anos, kas novestu pie cilvēktiesību pārkāpumiem ieslodzījumu vietās un citās slēgta tipa iestādēs Eiropā, ir Eiropas Konvencija par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu. Ideja par �ādas konvencijas izstrādā�anu, kā arī neatkarīgu ekspertu vizītēm uz slēgtām iestādēm pieder �enēvas baņķierim �anam �akam Gotjē. �īs konvencijas ievēro�anu uzrauga Eiropas Spīdzinā�anas novēr�anas komiteja (European Committeefor theprevention of Torture), kurai ir ārkārtīgi pla�as pilnvaras, tā ir tiesīga apmeklēt visas slēgta tipa iestādes konvencijas dalībvalstīs. �ādu pilnvaru nav ne ANO komitejai, ne īpa�ajam ziņotājam, jo tiem vispirms jāsaņem attiecīgās dalībvalsts piekri�ana �ādām vizītēm. Savas darbības rezultātā komiteja ir izstrādājusi vadlīnijas gan cietumiem, gan policijas izolatoriem, gan psihoneiroloģiskajām slimnīcām - pēc �īm vadlīnijām dalībvalstīm ir ieteicams rīkoties, lai novērstu tādu apstākļu veido�anos, kuri var novest pie spīdzinā�anas, necilvēcīgas un pazemojo�as apie�anās. Runājot par visām slēgta tipa iestādēm, komiteja uzsver gan nepiecie�amību pēc ārējās uzraudzības - regulārām pārbaudes vizītēm, ko veiktu neatkarīga institūcija, gan arī to, ka slēgta tipa iestā�u iemītniekiem ir jābūt neierobe�otai iespējai sazināties ar �o institūciju un iesniegt tai sūdzības.

Tā kā pasaule ir pieredzējusi arī mediķu u. c. profesionālo grupu pārstāvju līdzdalību aizturēto personu spīdzinā�anā, tad gan ANO, gan pasaules profesionālo organizāciju ietvaros tika izstrādāti ncības kodeksi profesionālajām grupām, kuru darbs ir saistīts ar personām, kurām ir atņemta brīvība.²²⁵

a) Cietumu pirmsākumi

Cietumi bija jau pazīstami senajā Ēģiptē un Ķīnā, tomēr Eiropā līdz pat vēlīnajiem viduslaikiem tos neuzskatīja par soda izpildes vietām, jo cietumsods pēc to laiku likumiem vispār nebija paredzēts. Uzskata, ka pirmais modernas ievirzes cietums tika atklāts 1595. gadā Amsterdamā, tomēr turpmākos 200 gadus cietumi bija �ne�ēlīgas spīdzinā�anas un atmaksas vietas, jo tādi bija priek�stati par vienīgo iespēju iznīdēt noziegumus�. 17.-18. gadsimtā liela daļa cietumu tika nodoti privātpersonu rokās, kuru galvenais mērķis bija iegūt peļņu, nevis domāt par notiesāto resocializē�anu. Tas noveda pie necilvēcīgu apstākļu izveido�anās cietumos. 18. gadsimta otrajā pusē līdz ar arvien nopietnāku cilvēktiesību ideju attīstību sākās protesti pret nāves sodiem, spīdzinā�anu un citiem nehumāniem soda veidiem. �ajā laikā parādās jaunas personības - �. Bekāria, D�. Hovards, D�. Bentems, V. Penns, A. Mekono�i, V. Kroftons, Ā. Prinss u. c. �ie vārdi ir saistāmi ar jaunām, humānām un progresīvām idejām kriminālpolitikā, penitenciārajā zinātnē un sodu izpildes praksē.²²⁶

b) Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti par apie�anos ar ieslodzītajiem

Pirmo reizi ideju pieņemt fundamentālus principus par apie�anos ar ieslodzītajiem, kurus varētu piemērot visā pasaulē, 20. gs. trīsdesmitajos gados izvirzīja Starptautiskā sodu un cietumu komisija (International Penal and Penitentiary Commission). �ī komisija izstrādāja virkni minimālo noteikumu un principu un iesniedza tos Tautu Savienībai. 1935. gadā Tautu Savienība ieteica gan dalībvalstīm, gan citām valstīm tos ieviest. Pēc Otrā pasaules kara Starptautiskā sodu un cietumu komisija izstrādāja daudz detalizētākus standartus un tos iesniedza ANO. Standartus pieņēma 1955. gadā �cnēvā pirmajā ANO Kongresā par noziedzības novēr�anu un apie�anos ar ieslodzītajiem.²²⁷ 1957. gadā ANO Ekonomiskā un sociālā padome apstiprināja Minimālos standartnoteikumus par apie�anos az ieslodzītajiem, kas izklāsta, kādi principi un prakse ir uzskatāmi par pieņemamiem, apejoties ar ieslodzītajiem un ieslodzījumu vietu darbībā.

1984. gadā Ekonomiskā un sociālā padome apstiprināja procedūru efektīvai Minimālo standartnoteikumu ievēro�anai. Dalībvalstīm ir ieteikts pievērst tiem uzmanību, gatavojot periodiskus pārskatus ANO.

Lai gan starptautiskie dokumenti skar visas ieslodzījumā eso�ās personas neatkarīgi no viņu vecuma, tomēr, ņemot vērā nepilngadīgo īpa�o statusu un ncaizsargāfibu, apie�anos ar nepilngadīgajiem ieslodzījuma vietās sīkāk regulē divi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Tie ir 1985. gada novembrī ANO pieņemtie Minimālie standartnoteikumipar tiesvedību nepilngadīgo lietās jeb t. s. Pekinas noteikumi.²²⁸ Visi starptautiskie dokumenti uzsver, ka nepilngadīgo ieslodzī�anai cietumā būtu jābūt tikai galējam līdzeklim un atra�anās laikam tajā - minimālam. 1990. gadā tika pieņemti ANO Noteikumi par nepilngadīgo, kuri sodīti ar brīvības atņem�anu, tiesisko aizsardzību.²²⁹ �ajos noteikumos tiesību aizsardzības kontekstā liels uzsvars ir likts uz nepilngadīgo izglīto�anu, ārstē�anu un rehabilitāciju. ANO ir arī pieņēmusi Vadlīnijas par nepilngadīgo noziedzības novēr�anu.²⁶¹

Līdz �im tikai vienā pasaules reģionā - Eiropā - ir izstrādāti īpa�i noteikumi par apie�anos ar ieslodzītajiem. Tie ir Eiropas Cietumu noteikumi, kurflzstrādāti pēc ANO Minimālo standartnoteikumu modeļa un savā pa�reizējā variantā tika pieņemti 1987. gadā.²³⁰ Salīdzinot ar ANO Minimālajiem standartnoteikumiem, to prasības ir daudz kategoriskākas.

c) Policijas izolatori

Lai arī demokrātiskā valstī policija ir viens no svarīgākajiem cilvēktiesību aizstāvjiem (aizsargā mūsu mājokļus, dzīvības utt.), tomēr policistu darba specifika vienlaicīgi var viņus padarīt par �o tiesību pārkāpējiem (pārmērīga spēka pielieto�ana, diskriminējo�a attieksme).²⁶³ Policijas izolatorus, lai gan tie galvenokārt domāti personu īslaicīgai turē�anai, tāpat kā cietumus un psihiatriskās slimnīcas pieskaita pie slēgta tipa iestādēm.

Bez jau minētajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, kuriem ir liela nozīme attiecībā uz tām personām, kuras ir aizturētas, jāmin 1988. gada ANO Principu apkopojums par personu aizsardzību, kas jebkādā veidā aizturētas vai atrodas apcietinājumā.²³¹ Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir virkne lietu par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta pārkāpumu, kurā vainojama policija - piemēram, par nelikumīgu spēka pielieto�anu apcietinājumā, par necilvēcīgu pratinā�anas meto�u pielieto�anu.²³²

1979. gadā Eiropas Padomes Parlamentu asambleja pieņēma Rezolūciju Nr. 690 par Deklarāciju par policiju, kas gan nav saisto�a, tomēr daudzu valstu policijas ir izmantoju�as to par pamatu pa�u valstu policijas standartu izstrādē, t. sk. par apie�anos ar apcietinātajiem.

Ar Eiropas Konvencijas par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu pieņem�anu un Eiropas Spīdzinā�anas novēr�anas komitejas izveidi uzmanības lokā nonāca arī policijas izolatori. Lai novērstu tādu apstākļu ra�anos, kas var novest pie pazemojo�as apie�anās ar aizturētajām personām, komiteja ir pieņēmusi vadlīnijas. Personas, kuras ir nogādātas policijas iecirknī, nekavējoties jāinformē par trim galvenajām tiesībām: tiesībām par aizturē�anas faktu informēt radiniekus vai kādu tre�o personu/konsulātu (j^a aizturētais ir ārzemnieks); tiesībām uz advokātu jāietver tiesības gan kontaktēties, gan tikties ar advokātu, kā arī sarunu konfidencialitāti;²³³ tiesības uz ārstu. Komiteja pievēr� uzmanību sadzīves apstākļiem; informācijas pieejamībai, t. sk. - vai aizturētā persona ir informēta par tiesībām tai saprotamā valodā; nopratinā�anas kārtībai un ilgumam.

d) Psihoneiroloģiskās slimnīcas

Līdzīgi cietumiem un klosteriem, psihiatriskās slimnīcas visos laikos vairāk vai mazāk ir biju�as slēgta tipa iestādes. �o terminu lietoja Ervins Gofmans (Erving Goffman), aprakstot dzīvi psihiatriskajās slimnīcās. Te iemītniekus māca akceptēt personāla viedokli par pareizo un nepareizo, iznīcinot viņu spējas patstāvīgi domāt.²⁶⁷ Tāpēc ir nepiecie�ama cilvēktiesību kā reāla juridiska aizsardzības mehānisma iekļau�ana medicīnas un it īpa�i psihiatrijas sfērā, kuras aprūpē ir garīgi slimie pacienti²³⁴* - viena no sabiedrības vismazāk aizsargātajām grupām. Iemesli un diskusijas aizsākumi, kāpēc valstis gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī sāka diskutēt par cilvēktiesībām psihiatrijā, meklējami gan 20. gadsimta politiskajās norisēs,²³⁵ gan t. s. antipsihiatru kustībā, kas fundamentāli at�ķirīgi definēja garīgo slimību. Lenga (Laing), Fuko (Foucault), Saza (Szasz) antipsihiatrisko teoriju pamatā bija pieņēmums, ka garīgās slimības nav slimības, bet gan sociāli deviantas uzvedības.²³⁶ Tā Fuko norādīja, ka psihiatrijas funkcija ir realizēt varu pār tiem deviantiem, kuru �radikālās balsis� apdraud pastāvo�o sociālo kārtību.²³⁷

Kustība par garīgi slimo tiesībām, uzsverot personas autonomiju, 20. gadsimta piecdesmitajos gados vispirms sāka attīstīties ASV,²³⁸ bet Eiropa to pārņēma septiņdesmitajos gados. Minētā kustība vainagojusies ar vairāku starptautisku dokumentu pieņem�anu, kas nosaka garīgi slimo tiesības. Starp dokumentiem minami ANO ietvaros pieņemtā Garīgi atpaliku�o cilvēku tiesību deklarācija (1971), Principi garīgi slimu personu aizsardzībai un garīgās veselības aprūpes uzlabo�anai (1991 ),²³⁹ virkne Pasaules Veselības organizācijas pieņemto dokumentu, Pasaules Psihiatrijas asociācijas Havaju/ IIdeklarācija (1983), kā arī Eiropas Padomes ietvaros pieņemtie dokumenti: rekomendācija (818) Par garīgi slimo situāciju (1977), rekomendācija Nr. R (83) 2 dalībvalstīm Par piespiedu ārstē�anā eso�o garīgi slimo pacientu tiesisko aizsardzību, Eiropas Konvencija par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu (1984) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (1950). Zīmīgi, ka, tikai pateicoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ratificē�anai, piemēram, Lietuva un Ungārija bija spiestas pārskatīt savu tiesību sistēmu atsevi�ķus principus un pieņemt īpa�us likumus, kas regulē garīgi slimo pacientu tiesības. Sakarā ar �īs konvencijas 5. panta e apak�punktu Ungārijai bija jāizstrādā sistēma, kur tiesām ir ne tikai jāuzrauga aizturē�ana un ievieto�ana psihonciroloģiskajās slimnīcās, bet arī jāturpina pārraudzība, pacientam jau atrodoties slimnīcā.²⁴⁰

20. gadsimta beigās garīgi slimo tiesību jomā var runāt par vairākiem problēmu lokiem: garīgi slimo likumpārkāpēju piespiedu ārstē�ana, ievieto�ana psihoneiroloģiskajā slimnīcā pret pacienta gribu, rīcībspējas atņem�ana, apstāk|i un apie�anās slimnīcās, dcinstitucionalizācija. Visi �ie jautājumi būtu jāregulē nacionālajos likumos, jo garīgi slimo tiesību joma vairumā Austrumeiropas valstu �obrīd vai nu ir izveidota no jauna, vai tiek reformēta.

Sistemātiska apstākļu un pacienta tiesību ievēro�anas kontrole Eiropas valstu psihiatriskajās slimnīcās sākās tikai deviņdesmitajos gados, kad Eiropas Spīdzinā�anas novēr�anas komiteja arvien vairāk sāka pievērst uzmanību psihonciroloģiskajām slimnīcām (pirmajās vizītēs galvenokārt uzmanība tika pievērsta psihiatrijai cietumos). Lai novērstu sliktu izturē�anos pret garīgi slimajiem pacientiem, Spīdzinā�anas novēr�anas komiteja publicēja attiecīgas vadlīnijas.²⁴¹ Līdzīgi kā cietumos un policijas izolatoros, komiteja pievēr� lielu uzmanību sadzīves apstākļiem slimnīcās - tiem ir jānodro�ina �pozitīva terapeitiskā vide�, individuāla ārstē�ana, informācijas pieejamība, pacientu tiesību īsteno�ana, iek�ējā dro�ība un personāla atlase.

Par kontroles mehānismiem jāpiebilst, ka 1994. gadā Eiropas Padome rekomendācijā (1235) Psihiatrija un cilvēktiesības norādīja, ka nepiecie�ams radīt tādu psihiatrisko institūciju kontroles mehānismu, kas savās funkcijās līdzinātos Spīdzinā�anas novēr�anas komitejai.

3.4.4. Mazākumgrupu (minoritā�u²⁷⁶) tiesības

a) Pirmsākumi

Speciālisti konstatēju�i, ka mazākumgrupu (minoritā�u) tiesību pirmsākumi rodami da�ādos starpvalstu līgumos, kuros viena valsts centās nodro�ināt tiesības �saviem� tautie�iem vai reliģiskās ticības �brāļiem� kādā citā valstī. Tā, piemēram, jau 1649. gadā Francija atzīta par Osmaņu impērijas katoļu ticības iedzīvotāju aizbildni un aizstāvi. 19. gadsimtā vairākas Eiropas valstis aktīvi interesējās par kristie�u grupām Osmaņu impērijā, un to tiesības tika atzītas Parīzes un Berlīnes līgumos 1856. un 1878. gadā.²⁴²

Pēc Pirmā pasaules kara starpvalstu līgumos un Tautu Savienības ietvaros radās pirmā mazākumgrupu (minoritā�u) tiesību aizsardzības sistēma.²⁴³ �ī sistēma uzlika smagus pienākumus da�ām valstīm, bet ignorēja mazākumgrupu jautājumus citās valstīs. Tā nebija vispārēja mazākumgrupu tiesību sistēma, bet starpvalstu līgumos noteiktie pienākumi attiecībā pret atsevi�ķām mazākumgrupām atsevi�ķās valstīs. Neskatoties uz to, tas bija pirmais �āda veida mēģinājums. Minēto līgumu īsteno�ana bija Pastāvīgās starptautiskās tiesas kompetencē.

Pēc Otrā pasaules kara, ņemot vērā lielo uzmanību, kas tika veltīta mazākumgrupām 19. gadsimtā un starp abiem pasaules kariem, pārsteidz, ka ANO dibinātāji tās gandrīz pilnīgi ignorēja.²⁴⁴ 1950. gadā ANO sekretariāts veica pētījumu par Tautu Savienības sistēmu un secināja:

�Visu �o sistēmu iznīcināja Otrais pasaules kar�. Visus kop� 1944. gada panāktos starptautiskos lēmumus iedvesmo cita filozofija. Pieņemas spēkā ideja par vispārēju un globālu cilvēktiesību aizsardzību. Tāpēc tagad ne tikai minoritātes atsevi�ķās valstīs tiek aizsargātas, bet visi cilvēki visās valstīs.�²⁴⁵

Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības netika iekļautas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, jo nebija vienotības valstu starpā par atsevi�ķa regulējuma nepiecie�amību, ja jau uz vienlīdzīgiem pamatiem tika regulētas katra cilvēka tiesības. Valstu vairākums, ņemot vērā, ka starpkaru sistēma nenovērsa Otro pasaules karu, domāja, ka individuāla pieeja mazākumgrupu jautājumā būs labāka.²⁴⁶ Mazākumtiesību normas tikai pakāpeniski iekļāva vispārējos cilvēktiesību dokumentos. Pagāja vairāki gadu desmiti, pirms starptautisko organizāciju ietvaros tika pieņemti nopietni mazākumtiesību dokumenti. Tomēr �is ieguldījums vēl �odien ir neliels. Vienlaikus, tāpat kā iepriek�ējos gadsimtos, svarīgas mazākumgrupu tiesību normas turpināja iekļaut arī divpusējos starpvalstu līgumos.

b) Pamatprincipi

Visi starptautiskie mazākumgrupu (minoritā�u) tiesību standarti balstās uz trim principiem: vienlīdzīgo tiesību princips, diskriminācijas aizliegums un īpa�ie pasākumi²⁴⁷ mazākumgrupām (minoritātēm) piedero�ām personām. Diskriminācijas aizliegums ir saistīts ar vienlīdzīgu tiesību principu. Starptautiskie dokumenti (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām utt.) aizliedz diskrimināciju pēc tautības, valodas, rases, ādas krāsas, reliģijas un citām pazīmēm.²⁴⁸ īpa�ie pasākumi, ko mēdz saukt arī par �pozitīvo diskrimināciju�, uzliek valdībām pienākumu veikt pasākumus, lai nodro�inātu mazākumgrupām (minoritātēm) piedero�o personu vienlīdzību ne tikai izglītības, kultūras, reliģijas jomā, bet arī politikā, sabiedriskajā dzīvē un tautsaimniecībā. īpa�ie pasākumi nav domāti, lai mazākumgrupas būtu priviliģētā stāvoklī, bet lai tās nokļūtu vienādā stāvoklī ar vairākumu.²⁴⁹

Vairumā starptautisko dokumentu tiesības piemīt indivīdiem, nevis grupām. �Individuālisms� saistīts ne tikai ar vēlmi aizsargāt visu cilvēku tiesības, neizceļot nevienu atsevi�ķu grupu.²⁵⁰ Kā norādījis D�ons Paķers (John Packer), �indivīdu un valstu pastāvē�ana starptautiskajās tiesībās ir aksiomātiska, bet cilvēku grupu eksistences atzī�ana joprojām ir problēma�.²⁵¹

�Filozofiskos� un juridiskos �ķēr�ļus grupu atzī�anai papildina politiskie, jo valdības bie�i nevēlas atzīt mazākumgrupu eksistenci savās valstīs. Turklāt tās mēdz uztraukties par iespējamiem draudiem teritoriālai integritātei kolektīvo grupu tiesību atzī�anas gadījumā. Neraugoties uz dominējo�o �individuālismu� mazākumtiesību ietvaros, skaidrs, ka daudzas tiesības var īstenot tikai grupā, piemēram, tiesības uz izglītību mazākumgrupas (minoritātes) valodā vai tiesības lietot attiecīgo valodu saskarsmē ar vietējās varas orgāniem vietās, kur kompakti dzīvo attiecīgā grupa. Tāpēc arī daudzos dokumentos lietots formulējums, ka tiesības var īstenot �individuāli vai kopā ar citiem savas grupas pārstāvjiem�.

c) Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības ANO ietvaros ANO dalībvalstu pārstāvji sākotnēji varēja vienoties, ka jānosoda visekstrēmākais etnisko konfliktu paveids, proti - genocīds, kas arī tika izdarīts 1948. gada ANO Konvencijā par genocīda nepieļauj amību un sodī�anu par to.^2il

Kop� 1947. gada mazākumgrupu jautājumus izskatīja Diskriminācijas novēr�anas un mazākumtiesību aizsardzības apak�komisijā, kas bija izveidota visu ar cilvēktiesībām saistīto jautājumu skatī�anai. �ī komisija nodarbojas ar principu izstrādā�anu un mazākumgrupas definīcijas meklējumiem. Laika gaitā tika izstrādātas da�ādas definīcijas (piemēram, 1950., 1979. un 1985. gadā), ta�u neviena definīcija nekad neguva pla�u atbalstu. Galvenie strīdi bija par diviem jautājumiem:

Vai definīcijas pamatā jābūt indivīda subjektīvai izvēlei, vai kādām objektīvām īpa�ībām (valodai, reliģijai, tautībai)?

Vai jebkur� valsts iedzīvotājs vai tikai attiecīgās valsts pilsoņi var pretendēt uz piederību pie mazākumgrupas?²⁵²

Kamēr notika mazākumgrupas definīcijas meklējumi, attiecīgas tiesību normas tika iestrādātas da�ādos ANO dokumentos. Tā, piemēram, 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27. pants paredz:

�Valstīs, kurās ir etniskās, reliģiskās un valodas mazākumgrupas (minoritātes), personām, kas pieder pie �īm mazākumgrupām (minoritātēm), nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pa�as grupas locekļiem baudīt savu kultūru, nodoties savai reliģijai un izpildīt tās rituālus, kā arī lietot dzimto valodu.�²⁵³

70. gados eksperti ANO ietvaros atgriezās pie mazākumtiesībām ar jaunu sparu. Ironiskā kārtā pēc Dienvidslāvijas iniciatīvas atsākās ANO darbs pie mazākumtiesību normu izstrādā�anas. �is darbs nesa augļus 1992. gada ANO Deklarācijā par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām. Deklarācijā nav mazākumgrupas definīcijas, un tajā ieturēta individuālistiska pieeja tiesībām, tas ir, tiek noteikts, ka indivīdam kopā ar citiem ir zināmas tiesības. Uzsvars likts uz diskriminācijas aizliegumu, bet tiek minēti arī valstu pienākumi rast labvēlīgus apstākļus mazākumgrupu kultūru attīstībai.²⁵⁴

ANO darbībā līdz �im ir bijusi akcentēta galvenokārt standartu izstrādā�ana, ta�u ANO vājā puse alla� bijusi politiskie un juridiskie tiesību īsteno�anas mehānismi. Galvenie mehānismi, kas pastāv, ir ekspertu komitejas, kuras izvērtē, kā valstis izpilda saistības, ko tās uzņēmu�ās da�ādu konvenciju ietvaros. �īs komitejas (Cilvēktiesību komiteja, Rasu diskriminācijas izskau�anas komiteja, Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, Bērna tiesību komiteja) bie�i arī uzdod jautājumus par mazākumtiesībām.²⁵⁵ Pastāv arī procedūra konfidenciālām sūdzībām, t. i., 1503. procedūra, kuras izskata Cilvēktiesību komisija un Diskriminācijas novēr�anas un mazākumgrupu aizsardzības apak�komisija.²⁵⁶

Darbojas īpa�ie ziņotāji (piemēram, par Dienvidslāviju, Rumāniju), un notiek arī ekspertu grupu vizītes, lai izpētītu mazākumgrupu stāvokli kādā valstī. Piemēram, 1992. gadā Latvijā viesojās ANO ekspertu grupa Ibrahima Fala (Fall) vadībā, kas pēc tam rakstīja ziņojumu.²⁵⁷ Ziņojumi, kā arī da�ādu

ANO komiteju kritiski slēdzieni ir virzīti galvenokārt uz mazākumgrupu tiesību pārkāpēju �kauninā�anu�.

Reģionālās organizācijas, piemēram, Eiropas Dro�ības un sadarbības organizācija (EDSO) un Eiropas Padome, spēj aktīvāk �iejaukties� atsevi�ķu valstu politikā, lai veicinātu mazākumgrupu tiesību ievēro�anu.

d) Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības EDSO ietvaros EDSO ir bijusi nopietna loma principu izstrādā�anā, bet jo svarīgāka loma mazākumgrupu (minoritā�u) tiesību politiskajā īsteno�anā. EDSO dokumenti nav juridiski saisto�i, bet tajos ir vērā ņemami principi. Bie�i vien politiskās apņem�anās ir devu�as lielāku rezultātu, kā to rāda arī EDSO prakse. Daudzas EDSO dokumentos ietvertās nostādnes ar laiku tiek iekļautas līgumos un para�u tiesībās. EDSO dokuments, kur� sniedz visnopietnāko ieguldījumu mazākumtiesību sfērā, ir 1990. gada Kopenhāgenas dokuments. Tas veicināja 1992. gada ANO deklarācijas pieņem�anu. Turklāt Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par mazākumtautību aizsardzību tika izstrādāta, lai Kopenhāgenas dokumenta standarti būtu arī juridiski saisto�i.

Kopenhāgenas dokumentā noteikts, ka piederība pie mazākumgrupas ir �personīgās izvēles jautājums�. Dokuments ietver specifiskas norādes, kādos apstākļos mazākumgrupām ir tiesības lietot savu valodu, piekopt savu reliģiju, izveidot izglītības iestādes u. tml. Dokuments arī uzsver valstu pienākumus. Tas nosaka:

�Dalībvalstis aizsargās un veicinās mazākumgrupu (minoritā�u) etnisko, kultūras, valodas un reliģisko identitāti savā teritorijā un radīs apstākļus �īs identitātes veicinā�anai.�

Pēc Kopenhāgenas dokumenta pieņem�anas, ko daudzi eksperti uzskata par lūzuma punktu mazākumtiesību standartu izstrādā�anā, uzsvars arvien vairāk tiek likts uz īsteno�anas mehānismu nostiprinā�anu.

EDSO ietvaros pastāv trīs galvenie mazākumgrupu tiesību īsteno�anas mehānismi: 1) �Cilvēka dimensijas� aktivitātes, 2) augstais komisārs mazākumtautību jautājumos un 3) EDSO misijas.²⁵⁸ �Cilvēka dimensijas� ietvaros galvenais mehānisms ir konferences, kas tiek rīkotas reizi divos gados, tajās dalībvalstis un nevalstiskās organizācijas var izteikt viedokļus un izplatīt informāciju, bet valdību delegācijām jāatbild uz jautājumiem, tai skaitā par mazākumgrupu stāvokli savās valstīs. Savukārt augstā komisāra mazākumtautību jautājumos postenis radīts pēc 1992. gada Helsinku galotņu tik�anās, un tā mandāts ir �savlaicīgu brīdinājumu� un �pasākumu� nodro�inā�ana, lai novērstu etniskus konfliktus, pirms kāda krīze jau ir pārtapusi par atklātu konfliktu.²⁹⁵ Ar attiecīgās dalībvalsts piekri�anu EDSO var dibināt ilgtermiņa misijas, lai novērstu vai risinātu konfliktus un nodro�inātu EDSO informētību par vietējiem apstākļiem. Deviņdesmito gadu beigās �ādas misijas darbojās vairāk nekā 15 valstīs. Tāpat kā augstais komisārs, arī misijas lieto �kluso diplomātiju�, bet katrai ir specifisks mandāts. Piemēram, EDSO misijas Latvijā mandāts kop� 1993. gada ir konsultēt par pilsonības jautājumu.²⁵⁹

e) Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības Eiropas Padomes ietvaros

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pants paredz, ka visas konvencijā minētās tiesības tiek nodro�inātas bez jebkādas diskriminācijas, ta�u �is pants attiecas tikai uz pārējām konvencijā iekļautajām tiesībām, kas ir paredzētas ikvienam. Konvencija neparedz kādas atsevi�ķas, īpa�as tiesības mazākumgrupām (minoritātēm), un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesvedībā ir bijis ļoti maz tādu lietu, kas tie�ā veidā skar mazākumgrupas.²⁶⁰ Vairākus gadu desmitus pēc konvencijas izstrādā�anas nekādi dokumenti par mazākumtiesībām netika apstiprināti Eiropas Padomes ietvaros, bet notika diskusijas par iespējamu protokolu pie konvencijas vai atsevi�ķu konvenciju.

Deviņdesmitajos gados Eiropas Padomes ietvaros tapa divi dokumenti -

1992. gada Eiropas reģionālo vai mazākumgrupu valodu harta un 1994. gada Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija.� Tiek atzīts, ka no �iem diviem dokumentiem Vispārējā konvencija ir daudz nozīmīgāka. Kā jau minēts, tā daļēji atspoguļo EDSO Kopenhāgenas dokumenta normas, bet īsteno�anas mehānisms ir līdzīgs tam, kas pastāv Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ietvaros - valstīm jāiesniedz regulāri pārskati un jāatbild uz ekspertu komisijas jautājumiem (pakta ietvaros vēl gan pastāv individuālo sūdzību procedūra). �is ir pavisam jauns mehānisms, un notiek spraigas diskusijas par tā pilnveido�anu un iespējamo sadarbību ar citām struktūrām Eiropas Padomes ietvaros un ārpus tās.²⁶¹

3.4.5. Bēg|u tiesības

a) Vēsturisks apskats

Lai gan patvēruma jēdziens pastāv jau vismaz 3500 gadu²⁶² un bēgļu kustības fenomens Eiropā bija pazīstams gan Lielās fran�u revolūcijas laikā,²⁶³ gan arī Pirmā pasaules kara laikā, par starptautiskās bēgļu aizsardzības sistēmas izveides iemeslu tiek uzskatīta 1917. gada revolūcija Krievijā, kad vairāk nekā miljons bēgļu bija spiesti atstāt valsti laikā no 1917. līdz 1921. gadam. Savukārt par starptautiskās bēgļu aizsardzības sistēmas aizsācēju tiek uzskatīts norvēģu diplomāts un pētnieks Fritjofs Nansens {Fridtjof Nansen), kuru 1921. gadā Tautu Savienība iecēla par augsto komisāru bēgļu jautājumos un kura uzdevums bija risināt Krievijas bēgļu problēmu. Interesanti, ka starptautiskās bēgļu aizsardzības sistēmas iniciators bija nevalstiskā organizācija Starptautiskais Sarkanais Krusts un tā komitejas priek�sēdētājs G. Adors, kas 1921. gadā aptuveni 800 tūksto�u krievu vārdā vērsās pie Tautu Savienības. Komisāra uzdevumos bija noteikt bēgļu tiesisko statusu, organizēt brīvprātīgu bēgļu repatriāciju, kā arī kopā ar vietējām organizācijām organizēt palīdzības snieg�anu bēgļiem.²⁶⁴ Tā kā daudzi bēgļi bija bczvalstnieki, 1922. gadā tika radīts pirmais starptautiski atzītais bēgļu ceļo�anas dokuments, t. s. �Nansenapase�, kas bija paredzēta etniskajām grupām, kuras savā mītnes zemē tika vajātas, piemēram, Krievijas bēg|i (1922), Armēnijas bēgļi (1924), asīrie�i, asīrohaldcji, kurdi, sīrie�i un turki (1928).²⁶⁵

Bēgļu jautājums Eiropā īpa�i aktuāls kļuva 1930. gados, kad ebreji bija spiesti atstāt nacistisko Vāciju. Lai risinātu Vācijas ebreju jautājumu, Tautu Savienība 1933. gadā izveidoja augstā komisāra bēgļu jautājumos pārvaldi, kuras mandātā bija noteikta palīdzība ebrejiem un citiem, kas nāk no Vācijas. Diem�ēl palīdzība bēgļiem nebija efektīva, uz ko savā vēstulē, atkāpdamies no amata 1935. gadā, norādīja arī augstais komisārs bēgļu jautājumos D�eimss G. Makdonalds (James G. McDonald). Starptautisko bēgļu aizsardzības sistēmu radikāli ietekmēja Otrais pasaules kar�. 1943. gadā tika izveidots Apviento Nāciju birojs palīdzības un pēckara atjauno�anas jautājumos (the United Nations Relief and Rehabilitation Agency), kuru vēlāk, 1947. gadā, aizstāja Starptautiskā bēgļu organizācija, kuras primārais uzdevums bija bēgļu pārvieto�ana.¹⁰⁴ 1951. gadā, beidzoties Starptautiskās bēgļu organizācijas mandātam, ar ANO lēmumu tika izveidots Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu jautājumos postenis (United Nations High Commissioner for Refugees - UNHCR), kura pirmais uzdevums bija palīdzēt vairāk nekā miljonam cilvēku, kas vēl arvien kara dēļ bija pārvietotās personas. �obrīd pasaulē ir vairāk nekā 50 miljonu cilvēku, kas, bēgot no etniskajiem konfliktiem, kara, vajā�anas, biju�i spiesti atstāt savas mājas. Uz 1998. gada 1. janvāri augstā komisāra uzmanības lokā kopumā bija 22 376 300 personu, no tām 11 975 500 bēgļu.²⁶⁶

b) Bēgļa definīcija starptautiskajos un reģionālajos dokumentos

1951. gada 28. jūlijā tika pieņemta ANO Konvencija par bēgļa statusu, kurai �obrīd pievienoju�ās vairāk nekā 130 valstis. Savukārt 1967. gada 31. janvārī tika pieņemts Protokols par bēgļa statusu. �ie ir pamatdokumenti, kas regulē bēgļu aizsardzību starptautiskajās tiesībās.²⁶⁷

Saskaņā ar 1951. gada konvenciju bēglis ir persona, kas �to notikumu rezultātā, kas biju�i pirms 1951. gada 1. janvāra, un tāpēc, ka pastāvēja labi pamatoti vajā�anas draudi rases, reliģijas, pilsonības, noteiktas sociālās grupas piederības vai politisko uzskatu dēļ, ir ārpus savas pilsonības valsts un nespēj izmantot �īs valsts aizsardzību vai arī nevēlas izmantot �o aizsardzību minēto draudu dēļ; vai arī: esot bez pilsonības un uzturoties ārpus savas iepriek�ējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, �ādu notikumu rezultātā nevar vai nevēlas atgriezties �ajā valstī pastāvo�o draudu dēļ.�²⁶⁸

Savukārt 1967. gada Protokols papla�ināja 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu bēgļa definīciju, attiecinot to uz konvencijā ietvertajiem bēgļiem neatkarīgi no laika un (vai) ģeogrāfiskajiem ierobe�ojumiem.²⁶⁹ Viens no nozīmīgākajiem konvencijas principiem ir neizraidī�anas princips (non-refoulement), saskaņā ar kuru �nevienu bēgli nevar sūtīt atpakaļ uz to valsti, kur var tikt apdraudēta viņa dzīvība vai brīvība�.²⁷⁰ Jāpiebilst, ka konvencijā arī ietverti nosacījumi, kādos gadījumos personai netiek pie�ķirts bēgļa statuss un kādos gadījumos bēgļa statuss būtu pārtraucams.

Lai gan tiesības meklēt patvērumu²⁷¹ ir uzskaitītas starptautiskajā cilvēktiesību katalogā (Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pants),²⁷² nav garantētas tiesības �o patvērumu iegūt. Tā ir valsts privilēģija - atzīt personu par bēgli un dot tai patvērumu savā teritorijā.²⁷³ Pa�laik gan par 1951. gada konvenciju tiek diskutēts, vai konvencijas definīcija ir pietiekami piemērota, vai arī tā būtu jāpārstrādā vai jāpapildina, ņemot vērā citus reģionālos dokumentus bēgļu politikas jomā.

Pla�āku bēgļa definīciju dod reģionālie dokumenti: 1969. gada Āfrikas vienības organizācijas konvencija un Amerikas valstu organizācijas 1984. gadā pieņemtā Kartahenas deklarācija.

Laika gaitā, interpretējot starptautiskās konvencijas, izveidoju�ās vairākas bēgļu kategorijas. Piemēram, �konvencijas bēgļi�, kam bēgļa statuss tiek pie�ķirts saskaņā ar 1951. gada �enēvas konvenciju, �mandāta bēgļi�, par kuriem atbildību uzņemas augstais komisārs, �bēgļi de facto� jeb personas, kas neatbilst 1951. gada konvencijas definīcijai, bet tiek uzskatīts, ka tām nepiecie�ama starptautiska aizsardzība, ņemot vērā apstāk|us viņu izcelsmes zemē, �kvotu bēgļi� - bēgļi ierobe�otā skaitā, kas uzņemti tre�ajā valstī, parasti pārsūtot tos no pirmās patvēruma zemes, u. c.²⁷⁴ Kar� biju�ajā Dienvidslāvijā un tā izraisītā masu bēg�ana deviņdesmitajos gados bija iemesls jaunai bēgļu kategorijas izveidei, kam nepiecie�ams pagaidu patvērums (temporary protection). Pagaidu patvērums parasti tiek pie�ķirts uz ierobe�otu laika periodu, tādējādi pagaidu patvērumā eso�ie parasti netiek iekļauti integrācijas programmās, kā arī viņiem netiek pie�ķirti ceļo�anas dokumenti, turklāt, beidzoties kara situācijai, valstis vienojas par bēgļu atgrie�anos. 1999. gada Kosovas krīzes laikā pagaidu patvērumu bēgļiem sniedza gan Eiropas valstis, gan ASV un Kanāda. Beidzoties krīzei, sākās bēgļu atgrie�anās sagrautajā provincē. Augstā komisāre to ir nosaukusi par ātrāko bēgļu atgrie�anos vēsturē, kad pirmo trīs nedēļu laikā pēc Kosovas krīzes beigām atgriezās vairāk nekā 600 000 bēgļu.²⁷⁵

c) Patvēruma politika Eiropas Savienības ietvaros

Bēgļu politikas jomā Eiropas Savienības (ES) ietvaros kop� astoņdesmito gadu vidus notiek harmonizācijas process, kuru paātrināja gan ES iek�ējo robe�u atcel�ana, gan patvēruma meklētāju skaita pieaugums, kas vēlāk bija arī iemesls t. s. patvēruma meklētāju neuzņem�anas politikai, kuras dēļ patvēruma meklētāju skaits Rietumeiropā samazinājās no 692 685 cilvēkiem

1992. gadā līdz 249 980 patvēruma meklētājiem 1997. gadā.²⁷⁶

�obrīd Eiropas Savienības valstīs bēgļu politiku galvenokārt nosaka divi dokumenti: �engenas konvencija un 1990. gada Dublinas konvencija,²⁷⁷ Lai harmonizētu patvēruma politiku, 1985. gada 14. jūnijā, vienojoties Vācijas, Francijas, Dānijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas valdībām, tika pieņemts t. s. �engenas līgums. Tā bija deklaratīva rakstura vieno�anās par iek�ējo robe�u atcel�anu. Piecu gadu laikā tika izstrādāta un 1990. gadā parakstīta

�engenas konvencija, kas nosaka ne tikai patvēruma pie�ķir�anas kārtību dalībvalstīs, informācijas apmaiņu par indivuduālajām patvēruma pieprasītāju lietām, bet arī regulē policijas sadarbo�anos un robe�kontroles jautājumus.²⁷⁸

Savukārt iepriek�minētās Dublinas konvencijas mērķis bija izvairīties no situācijas, kad viena persona iesniedz vairākus patvēruma pieprasījumus vairāku ES dalībvalstu teritorijās. Konvencijā ir iestrādāts arī �dro�as tre�ās zemes� princips,³'⁸ saskaņā ar kuru ES dalībvalsts var uzskatīt citu ES dalībvalsti par dro�u tre�o zemi, uz kurieni var nosūtīt atpakaļ patvēruma meklētāju. �is princips tiek piemērots, ja patvēruma mcklētājs(a) ir sasniedzis(gusi) tās valsts robe�u, kurā viņ�(a) vēlas pieprasīt patvērumu. Piemēram, ja kādā no ES valstu lidostām ierodas patvēruma meklētājs(a), imigrācijas dienests izsekos visam personas ceļo�anas mar�rutam un nosūtīs atpakaļ uz to valsti, kura patvēruma meklētāju nav pamanījusi. Tas ir iespējams, jo daudzas valstis, kas ir ratificēju�as 1951. gada konvenciju, tiek uzskatītas par dro�ām valstīm. Tādējādi, saskaņā ar Dublinas konvenciju, valsts, kurā vispirms ierodas patvēruma meklētājs, ir atbildīga par bēgļa statusa pie�ķir�anu vai nepie�ķir�anu. Turklāt pieņemtais lēmums ir saisto�s arī citām ES valstīm.²⁷⁹

Kas attiecas uz bēgļa definīciju, kritiķi (tai skaitā ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos) ES nereti pārmet pārāk ierobe�otu 1951. gada konvencijā dotās bēgļa definīcijas interpretāciju, pārmet tendenci pie�ķirt bēgļa statusu tikai personām, kuras vajā valsts, un pilnībā ignorēt tos statusa pieprasījumus, kur kāda tre�ā puse vajā patvēruma meklētāju, kuru valsts nav spējīga aizsargāt.²⁸⁰ 1999. gadā, kad Eiropa tikko bija pārdzīvojusi Kosovas kiīzi, augstā komisāre izteica aicinājumu ES dalībvalstīm pārskatīt 1951. gada konvencijas interpretāciju un atzīt, ka vajātāji var būt arī citi aģenti, ne tikai valsts, un ka vajā�anas jēdzienā ietverama arī seksuālā vardarbība pret sievietēm. '²¹

d) Patvēruma politika Eiropas Padomes ietvaros

Eiropas Padomes ietvaros pieņemta virkne rekomendāciju par bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Starp tām ir arī 1997. gadā pieņemtā Rekomendācija (1327) par bēgļu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību aizsardzību un nostiprinā�anu Eiropā. Laikā no 1985. līdz 1992. gadam daudzās Eiropas valstīs pieauga patvēruma meklētāju pieprasījumu skaits, kas bija iemesls patvēruma politikas maiņai atsevi�ķās valstīs. Tika grozīti likumi, padarot tos krietni ierobe�ojo�ākus. Iepriek�minētā rekomendācija attiecas uz patvēruma procedūras minimālajiem standartiem, nosakot bēgļu tiesību aizsardzību un garantējot neizraidī�anas (non-refoulement) principu, kā arī norādot uz nepiecie�amību harmonizēt Eiropā patvēruma politiku.²⁸¹ Vairākas EP Ministru komitejas pieņemtās rekomendācijas sagatavojusi Speciālā ekspertu komiteja par teritoriālā patvēruma, bēgļu un bezvalstnieku tiesiskajiem aspektiem.²⁸² Regulāri EP sadarbībā ar Migrācijas politikas grupu (Migration Policy Group) organizē apaļā galda diskusijas par integrāciju. Diskusiju mērķis ir veicināt konstruktīvu dialogu starp valdības pārstāvjiem, sabiedriskajām organizācijām, uzņēmējiem, kas ir saistīti ar migrācijas problēmu risinā�anu. Pirms diskusijas visiem dalībniekiem tiek izsūtīta standartanketa ar jautājumiem par imigrācijas politiku, kas vēlāk tiek apspriesti. īpa�i vērtīgas �āda veida apspriedes ir valstīm, kas nesen ir sāku�as veidot savu imigrācijas politiku. Apaļā galda diskusijas 1997.-1999. gadā notika Bulgārijā, �ehijā, Grieķijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Lietuvā, arī Somijā, Krievijā un Ukrainā.²⁸³

Lai gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nav ietvertas tiesības uz patvērumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē biju�as vairākas ar patvēruma politiku saistītas lietas. Piemēram, konvencijas 3. pantu, kas aizliedz spīdzinā�anu, tiesa piemēroja gadījumos par indivīda izraidī�anu uz valsti, kur tam draud spīdzinā�ana vai necilvēcīga un pazemojo�a apie�anās.¹²⁵ Savukārt konvencijas 8. pants, kas garantē tiesības uz ģimenes dzīvi, piemērojams lietās, kur pārkāpts ģimenes vienotības princips, piemēram, deportējot no valsts kādu no bērna vecākiem,²⁸⁴ vai arī neļaujot ģimenēm apvienoties, ja viens no ģimenes locekļiem dzīvo ārpus valsts, kurā viņam neļauj iebraukt un kurā nav iespējams dibināt ģimeni.²⁸⁵

e) Citi dokumenti

Lai gan esam jau apskatīju�i galvenos dokumentus bēgļu politikas jomā, jāatceras, ka daudzi cilvēktiesību dokumenti attiecināmi arī uz bēgļiem. Piemēram, tiesības uz patvērumu garantē ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (14. pants). Savukārt ANO Bērna tiesību konvencija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Konvencija par apatrīda skaita samazinā�anu nosaka bērna tiesības uz tās valsts pilsonību, kurā viņ� ir piedzimis. Tādējādi abi dokumenti attiecas arī uz patvēruma meklētāju bērniem, kurus nereti vecākiem ir problēmas reģistrēt. Bēgļus un patvēruma meklētājus aizsargā arī Eiropas konvencija par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu. Eiropas Spīdzinā�anas novēr�anas komiteja, kas pārrauga minētās konvencijas īsteno�anu, savās pārbaudes vizītēs regulāri pievēr� uzmanību arī nelegālo imigrantu un patvēruma meklētāju aizturē�anas vietām. Uz nelegālo imigrantu vai patvēruma meklētāju aizturē�anu attiecināms ar\ Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pants un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. pants. Tādējādi patvēruma meklētāju un bēgļu turē�ana brīvības atņem�anas iestādēs ir pretrunā viņu cilvēktiesībām. Valstīm ir pienākums izveidot tādas procedūras un dzīvesvietas �īm personām, kas nebūtu pretrunā tiesībām uz brīvību.

Nākamajā nodaļā tiks aplūkots jautājums, kādas ir iespējas indivīdiem aizstāvēt savas tiesības, kuras tika uzskaitītas un īsumā izskaidrotas otrajā un tre�ajā nodaļā.

4. CILVĒKTIESĪBU ĪSTENO�ANAS MEHĀNISMI. PROCESUĀLĀS TIESĪBAS4.1. Diskusijas ietvaru ieskicējums

Jau grāmatas ievadā tika minēts, ka starptautisko cilvēktiesību kontekstā viena no nopietnākajām teorētiskajām problēmām, kas arī praktiski iespaido indivīda tiesību aizsardzību starptautiskā līmenī, ir tā, ka indivīds tradicionāli /) tiek uzskatīts par tiesību ieguvēju (beneficiary) un nevis subjektu._ Starptautiskajā sistēmā pastāv zināma loģiska kārtība, kas, kā jau minēts grāmatas 1. nodaļā, ir veidojusies gadsimtu gaitā. Līdz �im tika runāts par konkrētiem �īs sistēmas piemēriem - starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, para�ām, principiem. Ja mēģinām apkopot starptautiskās sistēmas raksturīgākās iezīmes, tad tās varētu būt �ādas;

1) Valsts ir galvenais starptautisko tiesību subjekts.

2) Valstis izlemj, kādus līgumus un kādas institūcijas tās veidos.

3) Nevar valsti iesaistīt �ajos līgumos vai institūcijās pretēji tās gribai.

4) Arī starptautiskās para�as veidojas galvenokārt valstu prakses gaitā.

5) Tomēr starptautiskai para�ai ir iespēja juridiski saistīt valsti arī bez tās piekri�anas, ja vien valsts jau no pa�a sākuma nav konsekventi noliegusi jebkādas juridiski saisto�as prakses veido�anos (persistent objector)?²*

6) Mūsdienu starptautiskajai sistēmai ir raksturīga ievērojama regulētība.

7) Liela loma valstu uzvedības kontrolē ir starptautiskajām organizācijām, kuras, lai arī radu�ās uz valstu līguma pamata, ir ieguvu�as samērā neatkarīgas darbības iespējas, valstis kontrolējot.

8) Visbeidzot, starptautiskajā sistēmā ir konstitucionāla rakstura normas, no kurām valstis nevar atkāpties vai tās noraidīt (ius cogens).

9) Kopumā ņemot, mūsdienu starptautiskā sistēma at�ķiras no tās, kura pastāvēja 20. gadsimta sākumā. �odienas raksturīgākā iezīme ir valstu rīcības brīvības ierobe�o�ana ar da�ādu normu un institūciju palīdzību.

10) Starptautiskais normatīvais process ir ieguvis zināmu neatkarību. Tāds apgalvojums, �ķiet, nonāk pretrunā ar pirmajiem apgalvojumiem �ajā uzskaitījumā, ta�u jāatceras, ka starptautiskās tiesības un starptautisko tiesisko kārtību �odien raksturo visu �ajā uzskaitījumā minēto elementu savstarpēja mijiedarbība un tas samazina atkarību no valstu gribas, pie�ķirot procesam zināmu neatkarību.²⁸⁶

Nedz �īs grāmatas, nedz nodaļas mērķis nav analizēt mūsdienu starptautiskās sistēmas jeb kārtības pamatnoteikumus, tomēr, runājot par cilvēktiesībām, ir jāapzinās konteksts, kurā tās rodas, attīstās un darbojas. Arī indivīda loma starptautiskajā sistēmā tiek noteikta atbilsto�i minētajai kārtībai. Ir jā�aubās, vai �o kārtību būtu viegli radikāli mainīt un vai tas būtu tik viennozīmīgs solis.

Viens no �ādiem radikāliem grozījumiem būtu moderno tiesību subjekta statusa pie�ķir�ana indivīdam, par ko pasaulē ir daudz runāts un kas pirmām kārtām dotu iespēju indivīdam griezties starptautiskās institūcijās neatkarīgi no tā, vai valsts to vēlas vai ne. �odien tāda iespēja nepastāv vai arī ir ļoti ierobe�ota un attiecas pamatā uz cilvēktiesību sfēru. Principā, runājot par starptautisko cilvēktiesību nozari, mēs �odien varētu teikt, ka indivīdam piemīt visas iepriek�minētās materiālās cilvēktiesības un ierobe�otas procesuālās cilvēktiesības starptautiskā sistēmā.²⁸⁷

Neatkarīgi no tā, ka kop� 1945. gada pieaudzis valstu uzvedības regulējums un kontroles mehānismu skaits un iespējas, pārkāpumi tomēr notiek katru dienu. To saknes ir gan tas, ka indivīda procesuālās cilvēktiesības joprojām ir embrija stadijā, gan vēl aizvien da�ādā izpratne par atsevi�ķo cilvēktiesību saturu un robe�ām. Ne jau velti viena no nopietnākajām diskusijām, kā jau iepriek� teikts, ir par cilvēktiesību universālo raksturu vai arī to specifisko raksturu, ja vietējās tradīcijas, vēsture utt. tādu prasa. Uzreiz jāpasaka, ka �ādās diskusijās valstis nereti mēģina novērst uzmanību no cilvēktiesību pārkāpumiem, aizbildinādamās ar savas kultūras specifisko raksturu. Cilvēks ir primārā vērtība jebkurā gadījumā. Mēs nerunātu par kultūru, ja nebūtu cilvēku, kas to veido. Līdz ar to cilvēka pamattiesības ir absolūta vērtība.

Turpmāk �ajā nodaļā aplūkosim, kādas institūcijas un procedūras ir pieejamas indivīdam vai arī spēj ietekmēt valsts uzvedību gan universālā līmenī, gan reģionālā līmenī, sekmējot indivīda materiālo cilvēktiesību aizsardzību valstī.

4.2. Apvienoto Nāciju Organizācija³³¹

Vairākkārt jau minētais ANO Statūtu 55. pants nosaka:

�Ar mērķi radīt nosacījumus stabilitātei un labklājībai, kas nepiecie�ama mierīgām un draudzīgām attiecībām starp nācijām un kas balstītos uz tautu līdztiesības un pa�noteik�anās principu cienī�anu, Apvienoto Nāciju Organizācija veicina:

c) cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju cienī�anu un ievēro�anu bez rases, dzimuma, valodas un ticības at�ķirībām.�

Statūtu 60. pants paredz, ka par minēto funkciju izpildi ir atbildīga ANO Ģenerālā asambleja un ANO Ekonomiskā un sociālā padome (ESP). Statūtu X nodaļa izklāsta ESP pilnvaras, funkcijas un darbības formas. Da�as no ESP darbības formām ir jāmin, jo tās sekmē cilvēktiesību ievēro�anu visā pasaulē. ESP var veikt pētījumus un sagatavot ziņojumus par starptautiskiem jautājumiem ekonomikas, sociālajā, kultūras, izglītības, veselības aizsardzības un līdzīgās jomās. Tā var sniegt ieteikumus cilvēktiesību veicinā�anas un ievēro�anas nostiprinā�anai (62. pants). Veikdama savas funkcijas, ESP var veidot komisijas arī cilvēktiesību veicinā�anai, kā to paredz 68. pants. Pamatojoties uz �o pantu, ESP 1947. gadā izveidoja Cilvēktiesību komisiju, kuras uzdevums bija izstrādāt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Kā zināms, �is darbs, ko vadīja Elionora Rūzvelte (Roosevelt), ASV prezidenta F. R. Rūzvclta sieva/atraitne, tika pabeigts viena gada laikā.³³² Komisiju veido valstu pārstāvji, kas sanāk kopā reizi -gadā - parasti pavasarī - �enēvā, �veicē. Jāpiebilst, ka ANO darbība cilvēktiesību jomā tiek vadīta galvenokārt no tās mītnes �enēvā.

Cilvēktiesību komisijas pilnvaras jeb mandāts ir mainījies �o gadu desmitu laikā, spilgti atainojot cilvēktiesību izpratnes un satura veido�anās procesu pasaulē. Komisija savos pirmajos divdesmit pastāvē�anas gados nodarbojās ar līgumu izstrādā�anu jeb cilvēktiesību standartu noteik�anu, iedvesmu smeļoties Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. �ī procesa kulminācija bija abu starptautisko paktu pieņem�ana. 1967. gadā ESP pilnvaroja komisiju uzsākt cīņu pret cilvēktiesību pārkāpumiem. Par galvenajām darbības formām kļuva da�ādu tematisku vai uz konkrētu valsti orientētu kontroles mehānismu radī�ana - tādi bija speciālie ziņotāji, darba grupas, faktu atklā�anas misijas. Kop� deviņdesmitajiem gadiem komisijas uzmanības lokā ir tehniskā palīdzība un palīdzība ar padomu, lai nostiprinātu cilvēktiesību sistēmu valstīs.²⁸⁸

1993. gadā tika izveidots ANO augstā cilvēktiesību komisāra amats.³³⁴ Pirmais komisārs bija Ajila Laso (Lasso) (Ekvadora). Pa�reiz �ajā amatā ir bijusī Īrijas prezidente Mērija Robinsone (Robinson). Līdz 1994. gadam visas ANO darbības cilvēktiesību jomā apkalpoja Cilvēktiesību centrs, bet kop� komisāra amata izveido�anas centrs ir pamatos pārveidots. Kop� 1997. gada tas darbojas komisāra vadībā un tiek dēvēts par tā biroju (Office of the UN High Commissioner for Human Rights, UNHCHR). Atbilsto�i komisāra mandātam tā pilnvarās ir �ādas darbības:

1) sekmēt vispārēju visu cilvēktiesību baudī�anu, pie�ķirot praktiskas sekas starptautiskās sabiedrības gribai un pārliecībai, kā to izsaka ANO Statūti,

2) ieņemt vado�o lomu cilvēktiesību jomā un uzsvērt cilvēktiesību nozīmi starptautiskā un nacionālā līmenī,

3) sekmēt starptautisko sadarbību cilvēktiesību labā,

4) iniciēt un koordinēt pasākumus cilvēktiesību labā visas ANO sistēmas ietvaros,

5) sekmēt vispārēju starptautisko standartu ratifikāciju un īsteno�anu,

6) palīdzēt jaunu normu izstrādā�anā,

7) atbalstīt cilvēktiesību institūcijas un līgumu uzraudzības institūcijas,

8) reaģēt uz nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem,

9) veikt cilvēktiesību pārkāpumu iepriek�ēju novēr�anu,

10) sekmēt nacionālās cilvēktiesību infrastruktūras izveido�anu,

11) veikt cilvēktiesību darbības un operācijas uz vietām,

12) piedāvāt izglītojo�us, informatīvus pakalpojumus un padomus, kā arī tehnisko palīdzību cilvēktiesību jomā.³³⁵

Lai arī minētās ANO institūcijas nav pieejamas indivīdiem, tomēr institūciju darbība nopietni ietekmē valstu uzvedību cilvēktiesību jomā. Nevienai dalībvalstij nepatīk, ja tās uzvedību analizē Cilvēktiesību komisijas sēdēs. Ne jau velti valstis, kuru uzvedības sakarā ir ierosināta rezolūcija, dara visu iespējamo kuluāros �enēvā, lai pārliecinātu balsotāju vairākumu nebalsot par ierosināto rezolūciju. Daudz �ajā sakarā ir nācies strādāt Ķīnas un Kubas diplomātiem, arī Latvijas un Igaunijas diplomātiem. Attiecībā uz Latviju un Igauniju deviņdesmitajos gados Krievija ik pa brīdim ierosināja rezolūciju par krieviski runājo�o tiesību pārkāpumiem �ajās valstīs.

1999. gada sesijas laikā,²⁸⁹ piemēram, 15 valstis, no kurām da�as pat nebija Cilvēktiesību komisijas locekles, darīja visu, lai atsevi�ķu valstu uzvedību kritizējo�as rezolūcijas netiktu pieņemtas vai tiktu pieņemtas ar daudz nenoteiktākiem formulējumiem. �o valstu grupu vadīja Kuba, Ēģipte, Indija un Pakistāna.²⁹⁰

Tikpat nepatīkama ir publicitāte, kuru var radīt cilvēktiesību komisāra paziņojumi valstu uzvedības sakarā.

Tomēr Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ir pilnvarots palīdzēt valstīm, kā tas izriet no tā mandāta. Valstij, arī Latvijai, �ī palīdzība būtu jāizmanto, it īpa�i, ja izpratne par cilvēktiesībām nav liela. Ir jāatccras, ka tikai nopietnās situācijās vai pēc valstu vairākuma pieprasījuma cilvēktiesību komisārs pats piedāvā savu palīdzību valstij, kurā cilvēktiesību problēmas ir samilzu�as. Valstij ir tiesības to nepieņemt. Piemēram, 1999. gadā, �e�enijas kara laikā, Krievijas valdība atteica M. Robinsoncs lūgumu ierasties valstī un palīdzēt atrisināt cilvēktiesību problēmas �ā kara sakarā. Viņas vizīti Krievijā beidzot atļāva 2000. gada pavasarī. Pamatprincips tomēr ir tāds, ka starptautiskā procedūra jeb palīdzība valstij ir jāpieprasa pa�ai. �is princips izriet no visiem nodaļas sākumā aprakstītajiem starptautisko kārtību veidojo�ajiem pamatprincipiem.

ANO sistēmā ir da�āda rakstura institūcijas, kas nodarbojas ar indivīda sūdzību izskatī�anu. Klasificējot parasti nodala tās institūcijas, kas veidotas saskaņā ar ANO Statūtiem, no institūcijām, kas veidotas uz līguma pamata. Kā zināms, ANO Statūti nosaka galvenās jeb primārās ANO institūcijas (Dro�ības padome, Ģenerālā asambleja, Ekonomiskā un sociālā padome, Aizbildnības padome, Sekretariāts un Starptautiskā tiesa), pakārtotās ANO institūcijas (piemēram, Cilvēktiesību komisija) un administratīvās institūcijas. Liela loma ir arī institūcijām, kas izveidotas uz ANO ietvaros pieņemta līguma pamata. ANO sistēmā ir arī tā sauktās specializētās iestādes. Tās ir starptautiskas organizācijas, kurām ir vieno�anās ar ESP atbilsto�i ANO Statūtu 57. un 63. panta prasībām (piemēram, Starptautiskā Darba organizācija) un kas �ādas vieno�anās ietvaros savstarpēji apmainās ar informāciju, novērotājiem sēdēs utt. (skat. ANO Cilvēktiesību institūciju sistēmu tabulā Nr. 1).

4.2.1. Diskriminācijas novēr�anas un mazākumgrupu aizsardzības apak�komisija

Apak�komisija, kuru 1999. gada beigās pārdēvēja par Cilvēktiesību sekmē�anas un aizsardzības apak�komisiju, bet kura �ai grāmatā vēl tiek saukta vecajā vārdā, jo �ī grāmata tapa pirms minētā notikuma, ir viena no pakārtotajām ANO institūcijām, kuru izveidoja Cilvēktiesību komisija �ādu jautājumu risinā�anai: mazākumgrupu (minoritā�u) problēmu pētī�ana un ziņojumu gatavo�ana, ieteikumu izstrāde, standartu pilnveido�ana, monitorings (t. i., uzmanī�ana, novēro�ana) politikas veido�ana attiecībās ar valstīm mazākumgrupu un to diskriminācijas novēr�anas jautājumos, tehniskās palīdzības programmas u. c.�⁸ Apak�komisiju veido 26 neatkarīgi eksperti, kurus izvirza valstis un apstiprina Cilvēktiesību komisija. Apak�komisijas sesija ir visapmeklētākais notikums ANO mītnē �enēvā. Mazākumgrupu pārstāvji cen�as tajā piedalīties un paust savu viedokli par situāciju viņu valstīs.

Apak�komisija un Cilvēktiesību komisija ir galvenās institūcijas, kas īsteno ESP 1970. gada 27. maija rezolūcijā Nr. 1503 (XLVIII) noteikto procedūru. Atbilsto�i �ai procedūrai ikviens indivīds, indivīdu grupa vai nevalstiskā organizācija var griezties ANO ar sūdzību par ilgsto�iem, sistemātiskiem un īpa�i smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem kādā valstī, kas ir ANO dalībvalsts. Procedūras ietvaros �īs indivīdu vai grupu sūdzības tomēr neskata pēc būtības, bet gan lemj, vai tās liecina par to, ka situācija valstī ir tāda, kurai jāpievēr� uzmanība, jo tā ilgāku laiku ir skārusi daudzu cilvēku tiesības.

�īs procedūras ietvaros saņemtie iesniegumi un sūdzības tiek nodoti piecu personu darba grupai, kuru izveido apak�komisija un kura sanāk divas reizes gadā pirms apak�komisijas sesijām. �ī darba grupa atlasa tādus iesniegumus un sūdzības, kuri liecina, ka valstī ir izveidojusies nepārtraukta smagu cilvēktiesību pārkāpumu prakse. Tie iesniegumi, kas netiek atlasīti, nekur

¹³⁸ Alfredssons, op. cit., 331. ats., 22. Ipp.

ANO Cilvēktiesību institūciju struktūra

Tabula Nr. 1.

Avots: http://www.unhchr.ch

tālāk netiek virzīti. Apak�komisija izskata darba grupas atlasītos iesniegumus vai ziņojumus un lemj, vai ziņot par iesniegumiem Cilvēktiesību komisijai. Cilvēktiesību komisija pieņem lēmumu, vai veikt nopietnu situācijas analīzi vai izveidot izmeklē�anas komisiju, ko var darīt tikai ar tās valsts piekri�anu, kuras situācija ir darīta zināma komisijai. 1503. procedūra ir konfidenciāla. Attiecīgās valsts valdība tiek aicināta paskaidrot situāciju savā valstī. Ja tomēr situācija neuzlabojas ANO institūciju un pilnvaroto pārstāvju, un valdības diskusiju gaitā 1503. procedūras ietvaros, tad var tikt ierosināts jautājums par publiska nosodījuma izteik�anu konkrētajai valstij Cilvēktiesību komisijas attiecīgajā sesijā.

Apak�komisija ir izstrādājusi noteikumus, kādus iesniegumus vai sūdzības tā izskatīs. Galvenie noteikumi ir �ādi:

1) iesniegumi vai sūdzības nevar būt pretrunā ANO Statūtiem, Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai vai citiem cilvēktiesību dokumentiem,

2) tiem ir jāparāda, ka valstī ir nepārtraukta smagu cilvēktiesību pārkāpumu prakse,

3) tiem ir jābūt labticīgiem,

4) tie nedrīkst būt anonīmi,

5) jāapraksta fakti, tiesības, kas ir pārkāptas, un iesnieguma vai sūdzības mērķis,

6) tie nedrīkst lietot nomelnojo�us, necenzētus izteicienus par valsti,

7) nacionālajām tiesību aizsardzības iespējām ir jābūt pilnībā izmantotām, ja vien nevar pierādīt, ka tās ir nepamatoti izstieptas,²⁹¹

8) tiks pārbaudīts, vai �ādi iesniegumi netiek skatīti jau kādā citā ANO institūcijā.

1999. gada sesijā (55. sesija) tika publiskota situācija Sjerraleonē un pieņemta rezolūcija, kas nosodīja cilvēktiesību pārkāpumus �ajā valstī.²⁹² Līdz �ai sesijai se�as valstis bija pārbaudītas 1503. procedūras ietvaros -arī �ada, Gambija, Nepāla, Saūda Arābija un Jemena. Tikai par Sjerraleoni Cilvēktiesību komisijai bija nepiecie�amā uzskatu vienotība par tās atklātu nosodī�anu. Gambijas, Nepālas, Saūda Arābijas un Jemcnas situācijas noņēma no procedūras darba kārtības, bet par �adu tika pieņemts atsevi�ķs lēmums.^3,11

Ņemot vērā to, ka kop� 1503. rezolūcijas pieņem�anas ANO cilvēktiesību sistēma ir pilnveidojusies ar da�ādiem kontroles un sūdzību mehānismiem,

1993. gadā Rasu diskriminācijas izskau�anas un mazākumtiesību aizsardzības apak�komisija pieņēma lēmumu izanalizēt, vai nebūtu nepiecie�ama procedūras reforma. Pēc sīkas analīzes tika nolemts, ka procedūra joprojām ir nepiecie�ama, īpa�i ņemot vērā sūdzību iesniedzēju pla�o loku, bet tā tomēr tiek uzskatīta par smagnēju un atkarīgu no politiskās gribas Cilvēktiesību komisijā.²⁹³ Neskatoties uz to, 1503. procedūra ir pagaidām vienīgā procedūra, kas attiecas uz ikvienu ANO dalībvalsti neatkarīgi no tā, vai valstij tas patīk vai ne. Dalībvalsts nevar no �īs procedūras izstāties.

4.2.2. Indivīdam pieejamās līgumos noteiktās institūcijas un procedūras

ANO ir ļoti aktīvi darbojusies, veicinot starptautisko līgumu noslēg�anu valstu starpā, it īpa�i cilvēktiesību jomā. Daudzi �ie līgumi paredz arī mehānismu, kā kontrolēt, vai valstis pilda līguma noteikumus. Ir tādi mehānismi, kuri ir pieejami indivīdam, ja valsts to pieļauj, un ir citi mehānismi, kas dod iespēju kontrolēt valstu uzvedību ar citām metodēm. Vispirms aplūkosim tos līgumus un institūcijas, kas ir pieejami indivīdam, pie noteikuma, ka valsts �os mehānismus ir atzinusi par saisto�iem.

a) Cilvēktiesību komiteja

1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām IV daļa paredz Cilvēktiesību komitejas izveido�anu.²⁹⁴ 1976. gadā stājās spēkā pakta Fakultatīvais protokols.³⁴⁴ Fakultatīvais protokols tika pieņemts ar mērķi sniegt indivīdam iespēju griezties ar iesniegumu Cilvēktiesību komitejā par paktā noteikto tiesību pārkāpumu.

Cilvēktiesību komiteju veido³⁴⁵ neatkarīgi eksperti, kurus izvirza pakta dalībvalstis un ievēlē dalībvalstu pārstāvju sēdē atbilsto�i pakta 30. un 31. panta noteikumiem. Komitejas locekļiem jābūt atbilsto�ai kvalifikācijai cilvēktiesību jautājumos, viņiem jāpārstāv visi pasaules reģioni un galvenās tiesību sistēmas. Komitejas locekļi tiek ievēlēti uz �etriem gadiem.

Kas var griezties ar iesniegumu Cilvēktiesību komitejā? Atbildi uz �o jautājumu sniedz Fakultatīvais protokols. Tas prasa �ādu nosacījumu izpildi:

1) indivīdam ir likumīgi jāatrodas tādas valsts jurisdikcijā, kas ir pakta un protokola dalībvalsts,

2) indivīds var sniegt iesniegumu pret valsti, kas ir gan pakta, gan protokola dalībvalsts,

3) iesnieguma priek�metam ir jābūt paktā noteikto tiesību pārkāpumam,

4) indivīdam vispirms ir jāizsmeļ visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas,

5) iesniegums nevar būt anonīms,

6) iesniedzējs nedrikst vienlaikus ļaunprātīgi izmantot Cilvēktiesību komiteju,

7) jautājumu nedrīkst izskatīt neviena cita starptautiska izmeklē�anas vai strīdu noregulē�anas institūcija.

Cilvēktiesību komiteja pēc iesnieguma pieņem�anas ziņo par to valstij, pret kuru indivīds ir vērsies. Atbilsto�i protokolam valstij ir dots se�u mēne�u termiņ� rakstveida paskaidrojuma vai paziņojuma sagatavo�anai (4. pants). Komiteja iesniegumu un visus pu�u iesniegtos materiālus izskata slēgtā sēdē. Komitejas lēmums tiek paziņots iesniedzējam un valsts valdībai. Komitejas lēmumam nav juridiski saisto�a spēka, jo komiteja nav tiesas instance. Tajā pa�ā laikā valstij ir jāņem vērā komitejas lēmums un jānovēr� trūkumi paktā notqikto cilvēktiesību ievēro�anas un aizsardzības sistēmā, jo visas valstu līgumsaistības regulē 1969. gada Vīnes konvencija par starptautiskajām līgumtiesībām un tās 26. pants nosaka:

�Katrs spēkā eso�s līgums ir juridiski saisto�s tā dalībvalstīm un ir

jāpilda pēc labākās sirdsapziņas.�

Līdz ar to Cilvēktiesību komitejas secinājums, ka valsts ir pārkāpusi paktā noteiktās saistības, skaidri parāda, ka valsts savas līgumsaistības nav pildījusi pēc labākās sirdsapziņas. Ir ticis pārkāpis ne līkai speciālais pants paktā, bet arī starptautisko tiesību pamatprincips - pacta sunt servanda. Vīnes konvencijas 60. pants nosaka, kādas sekas rodas valstij, kas pārkāpj līguma noteikumus. �ā panta piektā daļa skaidri pasaka, ka valstis turpinās prasīt no tās valsts, kas pārkāpj cilvēktiesību līgumus, �o pārkāpumu novēr�anu.

Komiteja sanāk uz savām sēdēm divas reizes gadā. Tajās apsprie�amo jautājumu loks ir pla�s, un ar pakta un protokola dalībvalstu skaita pieaugumu darba slodze tikai palielinās. Kā liecina 2000. gada dati, komitejas izskatī�anā ir 177 iesniegumi. Kopumā ir reģistrēti 924 iesniegumi pret 65 valstīm.

1998. gadā Jamaika protokolu denonsēja, jo nespēja pildīt komitejas lēmumus neskaitāmo (177) iesniegumu sakarā. Jāatccras, ka komiteja ne tikai skata individuālās sūdzības, bet pirmām kārtām skata valstu ziņojumus par pakta izpildi atbilsto�i pakta 40. pantam. Latvija savu Ievada ziņojumu par pakta izpildi aizstāvēja 1995. gada vasarā - trīs gadus pēc tam, kad pakts bija stājies spēkā Latvijas teritorijā.²⁹⁵

b) Rasu diskriminācijas izskau�anas komiteja

Rasu diskriminācijas izskau�ana un diskriminācijas izskau�ana tās pla�ākajā izpratnē ir viens no svarīgākajiem principiem cilvēktiesību aizsardzības sistēmā.³⁴⁷Starptautiskā konvencija par visa veida rasu diskriminācijas izskau�anu bija nozīmīgs solis starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas pilnveido�anā. Tāpēc jo svarīgi, ka �ī konvencija paredz mehānismu, kā arī indivīds var tikt iesaistīts valstu uzvedības kontrolē pār konvencijas normu un principu ievēro�anu.

Konvencijas 8. pants paredz Rasu diskriminācijas izskau�anas komitejas izveido�anu, kurā darbojas 18 neatkarīgi eksperti. Kandidātus izvirza konvencijas dalībvalstis. Tiem ir jābūt cilvēkiem ar augstu morālo stāju un zinā�anām par konvencijas jautājumiem. Komitejas veido�anā tiek ņemts vērā ģeogrāfiskais faktors, kā arī tas, lai būtu pārstāvētas galvenās tiesību sistēmas. Ekspertus ievēl aizklātās vēlē�anās no sagatavotā kandidātu saraksta. Vēlē�anās piedalās konvencijas dalībvalstis, un tās notiek atbilsto�i 8. pantā noteiktajai kārtībai. Principā eksperti tiek ievēlēti uz �etriem gadiem, bet rotācijas princips tiek piemērots jau pēc divu gadu termiņa.

Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums iesniegt ziņojumus par konvencijas īsteno�anas pasākumiem saskaņā ar grafiku, kas noteikts 9. pantā. 1999. gadā Latvijai bija jāiesniedz jau ceturtais ziņojums kop� tā laika, kad konvencija stājās spēkā Latvijā no starptautisko tiesību viedokļa, t. i., kop� 1992. gada 14. aprīļa. Augustā Latvija apvienoja trīs ziņojumus vienā un iesniedza komitejai, kā arī aizstāvēja tajā savu viedokli. Komiteja pieņēma rekomendācijas, kurās pozitīvi novērtēts, ka valsts ir spējusi mierīgi risināt pārejas perioda problēmas, arī nepilsoņu problēmu, samazinājusi tiesību ierobe�ojumus nepilsoņiem. Tomēr Latvija tika aicināta turpināt �os pasākumus, jo paliku�ie tiesību ierobe�ojumi (piemēram, advokatūrā) ir ap�aubāmi arī no starptautisko standartu viedokļa. Notikumi valsts valodas likuma izstrādā�anas sakarā arī satrauca komiteju.

Pamatā komiteja neizteica iebildes pret pilsonības politikas pamatprincipu - tas ir, ka valsts turpinā�anās kontekstā pilsonības turpinā�anās pēc neatkarības atjauno�anas tika atzīta tiem, kam �ī pilsonība bija 1940. gadā, un viņu mantiniekiem, kamēr pārējiem vajadzēja to iegūt naturalizējoties. Tomēr komiteja uzsvēra, ka �iem cilvēkiem ir tādas pa�as cilvēktiesības kā ikvienam citam cilvēkam. Izņēmums ir politiskās tiesības -tiesības vēlēt, būt ievēlētam un strādāt valsts dienestā - bet, runājot par cilvēkiem, kas jau nodzīvoju�i gadu desmitiem Latvijā, viņu tiesības balsot pa�valdību vēlē�anās nozīmētu tikai lielāku integrāciju Latvijas sabiedrībā.³'*⁸

Konvencijas 11. pants pieļauj iespēju vienai valstij pievērst komitejas uzmanību tam, ka cita konvencijas dalībvalsts nepilda konvencijas noteikumus. �āda divu valstu strīda situācijā gan komiteja, gan tās izveidotā Samierinā�anas komisija mēģina atrisināt problēmu un ieteikt pasākumus, kādi būtu veicami valstij, pret kuru ir pretenzijas. �ā procesa kārtību sīki regulē 11.-13. pants, no kuriem var secināt, ka komiteja �ādos gadījumos darbojas ļoti diplomātiski. Ņemot vērā, ka da�ādās starptautiskās situācijās valstis var ļaunprātīgi izmantot minētās iespējas, �āda diplomātiska un uzmanīga procedūra bija vienīgais risinājums, lai nevajadzētu pilnīgi atteikties no valstu savstarpējās kontroles kā indivīda tiesību aizsardzības mehānisma. Jāatzīst, ka starptautiskas institūcijas jeb neatkarīga �ķīrēja kontrole tomēr sniedz zināmas garantijas, ka tiks ievērots likuma varas princips un taisnīgums, īstenojot starptautisko monitoringu un strīdu risinā�anu arī starptautiski jūtīgās situācijās. Tomēr pagaidām vēl neviena valsts nav izmantojusi konvencijas 11.-13. pantā pie�ķirtās tiesības.

Konvencijas 14. pants nosaka, ka ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā paziņot, ka tā atzīst komitejas tiesības saņemt un skatīt iesniegumus no indivīdiem vai indivīdu grupām, kas atrodas konkrētās valsts jurisdikcijā un uzskata, ka �ī valsts ir pārkāpusi konvencijas normas un principus, aizskardama �o indivīdu vai grupu tiesības. Lai indivīds vai grupa varētu griezties ar iesniegumu komitejā, ir jābūt izpildītiem �ādiem priek�nosacījumiem:

1) indivīds vai grupa atrodas tās valsts jurisdikcijā, pret kuru ir vērsts iesniegums,

2) �ī valsts ir konvencijas dalībvalsts un ir atzinusi komitejas kompetenci skatīt �ādus iesniegumus,

3) indivīds vai grupa ir izgāju�i visas nacionālās iestādes savu tiesību aizsardzībai, arī tādas, kas varētu būt izveidotas un pilnvarotas skatīt indivīdu un grupu sūdzības nacionālajā līmenī �ajā konvencijā noteikto valsts saistību pārkāpuma gadījumā, ja vien nacionālais process nav nepamatoti gar�,

4) iesniegumu drīkst iesniegt se�u mēne�u laikā pēc tam, kad saņemts pēdējās nacionālās iestādes lēmums,

5) iesniegums nedrīkst būt anonīms.

Komiteja informē dalībvalsti par iesniegumu. Iesniedzēju vārdi ir konfidenciāli, ja vien iesniedzēji pa�i nevēlas tos atklāt. Valstij tiek dots trīs mēne�u laiks, lai sagatavotu atbildi gan pēc būtības, gan par iespējamo risinājumu. Komiteja izskata iesniegumu un visu saņemto informāciju un nosūta savus priek�likumus un rekomendācijas, ja tādi tiek pieņemti, dalībvalstij un iesniedzējiem. �ie priek�likumi un rekomendācijas nav juridiski saisto�i, bet līdzīgi, kā jau tika minēts, runājot par Cilvēktiesību komitejas lēmumu, priek�likumu un rekomendāciju pieņem�ana, ja līdz tam nonāk, norāda, ka valsts ir pārkāpusi konvenciju. �ādai valstij ir jāvcic nepiecie�amie pasākumi, lai pārkāpumu novērstu.

Starptautiskā sistēma nebūt vēl nav pietiekami pilnīga, kā rāda arī minētās procedūras, jo tikai retā gadījumā un da�ām starptautiskām institūcijām, piemēram, Starptautiskajai tiesai, ir tiesības piespiest valsti pārkāpēju tādā vai citādā veidā novērst starptautisko saistību pārkāpumus. Klasisko piespiedu meto�u vietā starptautiskajā sistēmā darbojas diplomātiskais nosodījums, arī diplomātisko sakaru pārtrauk�ana vai ekonomiskās sankcijas

u. c. Veidi, kā ietekmēt valstis, ir da�ādi, bet tie at�ķiras no sodiem un sankcijām, kas ir pazīstami vienas valsts ietvaros.

Jāatzīst, ka, lai arī 29 valstis ir atzinu�as Rasu diskriminācijas izskau�anas komitejas kompetenci skatīt sūdzības Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskau�anu 14. panta kārtībā, tomēr kop� komitejas izveido�anas tikai divas sūdzības ir tiku�as atzītas par piekritīgām izskatī�anai un grāmatas rakstī�anas laikā bija izskatī�anas procesā, bet trīs sūdzības ir noraidītas un vēl trīs iesniegumi bija pienāku�i komitejā.⁵⁴⁹

c) Komiteja pret spīdzinā�anu

1984. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma un nodeva parakstī�anai, ratifikācijai utt. Konvenciju pret spīdzinā�anu un citiem ne�ēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojo�iem apie�anās vai sodī�anas veidiem. Konvencija saskaņā ar tajā noteikto kārtību stājās spēkā 1987. gadā. Spīdzinā�anas un tai līdzīgas apie�anās vai sodī�anas aizlieg�ana tiek uzskatīta par konstitucionāla rakstura normu (ius cogens), no kuras valstis nedrīkst nekādos apstākļos atkāpties.²⁹⁶ Arī Hāgas un �enēvas konvencijas,³⁵¹ kas regulē valstu uzvedību kara laikā, nepieļauj sagūstīto, civiliedzīvotāju spīdzinā�anu un citādu necilvēcīgu apie�anos ar tiem. Arī citi vispārēja rakstura cilvēktiesību līgumi nostiprina spīdzinā�anas, necilvēcīgas un cilvēka cieņu pazemojo�as apie�anās aizliegumu.²⁹⁷

Konvencijas 17. pants paredz Komitejas pret spīdzinā�anu izveido�anu, kurā darbojas desmit neatkarīgi eksperti un kuriem ir augsta morālā stāja un zinā�anas konvencijā noteiktajos jautājumos. Kandidātus vēlē�anās piedāvā konvencijas dalībvalstis. Vēlē�anas ir aizklātas. Ievēlot komitejas locekļus, tiek ņemts vērā vienlīdzīgas ģeogrāfiskās pārstāvniecības princips un, ja iespējams, atbilsto�a juridiskā kvalifikācija. Minētā institūcija ir vienīgā, kurā var tikt ievēlētas personas, kas jau darbojas Cilvēktiesību komitejā, ja, protams, �āda kandidatūra pati to vēlas. Komitejas locekļi tiek ievēlēti uz �etriem gadiem, bet pusei komitejas locekļu �is termiņ� ir divi gadi.

Komiteja līdzīgi Rasu diskriminācijas izskauianas komitejai izskata gan valstu ziņojumus par konvencijas īsteno�anu (19.-20. pants), gan vienas valsts iesniegumu par otru valsti, kura pārkāpj konvencijas noteikumus (21. pants), gan indivīda iesniegumus (22. pants). Valstu ziņojumu sakarā komiteja var izvirzīt vienu vai vairākus savus locek|us veikt konfidenciālu izmeklē�anu valstī, kuras ziņojums rada aizdomas par spīdzinā�anas gadījumu esamību. Iespēja valstij griezties ar iesniegumu par otras valsts uzvedību konvencijas kontekstā ir tikai tām valstīm un attiecībā pret tām valstīm, kas ir paziņoju�as par komitejas kompetences atzī�anu �ādus iesniegumus skatīt. At�ķirība starp �o procesu un Rasu diskriminācijas izskau�anas komitejas starpvalstu procedūru ir tā, ka �eit viss sākas divu valstu starpā, tas ir, viena valsts grie�as pie otras valsts ar iesniegumu par otrās valsts uzvedības neatbilstību konvencijai. Ja abas valstis se�u mēne�u laikā nespēj nonākt pie apmierino�a rezultāta, tad jautājums tiek nodots komitejai. Ir jāpievēr� uzmanība tam, ka, lai komiteja varētu skatīt �ādu valstu strīdu, tai ir jākonstatē, ka visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas ir izmantotas, ja vien �īs procedūras nav biju�as nepamatoti garas (21. panta pirmās daļas c punkts). Minētais noteikums ir visai īpatnējs situācijā, kad ir runa par divu valstu strīdu. Pieņemot, ka kādā valstī var tikt dotas iespējas otrai valstij celt prasību pret �īs valsts iestādēm spīdzinā�anas aizlieguma pārkāpuma gadījumā, ir tomēr jāsecina, ka tāda iespēja var galvenokārt rasties tikai tad, ja tiek skarts otras valsts pilsonis vai iedzīvotājs²⁹⁸ un viņa valsts ir izlēmusi sniegt diplomātisko aizsardzību �ai personai.²⁹⁹ Ir skaidrs, ka nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzck|icm būtu pirmām kārtām jābūt pieejamiem indivīdam. Valsts var diplomātiskām metodēm sekot līdzi procesam un lūgt indivīda izraidī�anu. Konvencija pret spīdzinā�anu un citiem ne�ēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojo�iem apie�anās vai sodī�anas veidiem līdz ar to dod iespēju valstij pastiprināt savu pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju diplomātisko aizsardzību situācijās, kas saistītas ar konvencijas priek�metu. Principā diplomātiskā aizsardzība ir starptautisko para�u tiesību institūts, ja vien tas nav konkretizēts valstu divpusējos līgumos vai atsevi�ķās daudzpusējās konvencijās. �eit aplūkotā konvencija var tikt uzskatīta par vienu no �ādām konkretizācijām. Ta�u iepriek�minētā procedūra ir valstīm pieejama un līdz ar to ir ļoti tradicionāla pēc savas būtības. Indivīds tajā ir atkarīgs no valsts rīcības.

Tajā pa�ā laikā konvencijas 22. panta process ir vēl viens piemērs, ka arī indivīds var tikt atzīts par nepilnīgu subjektu starptautiskas institūcijas priek�ā, ja ir izpildīta rinda noteikumu. �ajā gadījumā noteikumi ir �ādi:

1) konvencijas dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir iesniedzējs, ir jābūt atzinu�ai komitejas kompetenci saņemt un skatīt indivīdu iesniegumus,

2) iesniegums var būt vērsts pret valsti, kas ir konvencijas dalībvalsts un ir atzinusi komitejas kompetenci skatīt individuālos iesniegumus,

3) iesniegums nedrīkst būt anonīms,

4) iesniegumam ir jāatbilst konvencijas noteikumiem,

5) iesniegums nedrīkst būt ļaunprātīgs,

6) iesniegums nedrīkst būt iesniegts vēl kādai starptautiskai institūcijai,

7) indivīdam ir jābūt izsmēlu�am visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, ja vien tās nav nepamatoti garas vai arī nespēj cietu�ajam sniegt atbilsto�u zaudējuma atlīdzību.

Komiteja informē valsti, pret kuru ir saņemts iesniegums, un �ai valstij se�u mēne�u laikā ir jāsagatavo uz �o iesniegumu atbilde. Visa komitejai pieejamā informācija tiek izskatīta slēgtā komitejas sēdē. Komitejas viedoklis tiek nosūtīts valstij un iesniedzējam.

Komitejas process ir ieguvis zināmu popularitāti, vienlaicīgi parādot, ka, lai arī spīdzinā�anas aizliegums ir absolūts, tomēr pasaulē spīdzinā�ana vēl arvien ir problēma. Līdz 2000. gada februārim 41 valsts bija atzinusi komitejas komptenci skatīt individuālas sūdzības. Uz �o laiku komiteja bija reģistrējusi 154 iesniegumus, no kuriem 18 gadījumos ir ticis konstatēts pārkāpums un komiteja sniegusi savu viedokli.³⁵⁵

d) Sievie�u diskriminācijas izskau�anas komiteja³⁰⁰ANO Ģenerālā asambleja 1979. gadā pieņēma un nodeva parakstī�anai, ratifikācijai utt. Konvenciju par jebkuras sievie�u diskriminācijas izskau�anu. Konvencija stājās spēkā 1981. gadā. Konvencijas 17. pants paredz Sievie�u diskriminācijas izskau�anas komitejas izveido�anu, kuras locek|u skaitam konvencijas ratifikācijas procesa gaitā vajadzētu pieaugt līdz 23 personām. Komitejā tiek ievēlēti cilvēki ar augstu morālo stāju un kompetenci konvencijas jautājumos, ņemot vērā vienlīdzīgas ģeogrāfiskās pārstāvības principu un nepiecie�amību pārstāvēt visas galvenās tiesību sistēmas. Vēlē�anās piedalās konvencijas dalībvalstis, tās ir aizklātas un notiek atbilsto�i konvencijā noteiktajiem principiem. Komiteja principā tiek ievēlēta uz �etriem gadiem, bet deviņi tās locekļi tikai uz diviem, jo notiek rotācija.

Komiteja skata valstu ziņojumus par konvencijas īsteno�anu, kurus tā iesniedz atbilsto�i konvencijas 18. pantā noteiktajam grafikam. Pamatodamās uz valstu ziņojumiem, komiteja katru gadu sniedz ziņojumu Ekonomiskajai un sociālajai padomei (ESP), kurā tiek pausti priek�likumi un rekomendācijas nepiecie�amajām ANO darbībām sievie�u diskriminācijas izskau�anas jomā.

1999. gada 6. oktobrī tika pabeigts darbs pie Fakultatīvā protokola izstrādā�anas, kuru �ajā dienā pieņēma ANO Ģenerālā asambleja ar rezolūciju A/54/4. Tā pa�a gada 10. decembrī protokols tika atvērts parakstī�anai. To parakstīja 24 valstis. Protokolam ir jāstājas spēkā trīs mēne�us pēc desmitā ratifikācijas vai pievieno�anās raksta saņem�anas. Protokols paredz indivīdu vai grupu tiesības sniegt iesniegumus komitejā un nosauc kritērijus �ādu iesniegumu piekritības noteik�anai.

Neap�aubāmi, ka �ādas procedūras izveido�ana sekmēs straujāku procesu sievie�u diskriminācijas izskau�anas jomā. Tomēr pievieno�anās procedūra paliek valstu ziņā. Pēc sava rakstura tā balstās uz sarunām ar valdību. Būtībā indivīdam atkal ir jāuzstāj, lai valdība pieņem un nopietni izturas pret �o un citām procedūrām.

4.2.3. Indivīdam tie�i nepieejamās līgumā noteiktās institūcijas un procedūras

a) Bērna tiesību komiteja³⁵⁷

ANO Ģenerālā asambleja 1989. gadā pieņēma un nodeva parakstī�anai, ratifikācijai utt. Bērna tiesību konvenciju. Tā stājās spēkā jau 1990. gadā. Konvencijas 43. pants paredz Bērna tiesību komitejas izveido�anu, kurā darbotos desmit neatkarīgi eksperti. Komiteju ievēl konvencijas dalībvalstis, ņemot vērā kandidātu morālo stāju, kvalifikāciju konvencijas jautājumos, vienlīdzīgas ģeogrāfiskās pārstāvības principu, kā arī visu galveno tiesību sistēmu pārstāvības nepiecie�amību. Vēlē�anas ir aizklātas. Komitejas locekļi tiek ievēlēti uz �etriem gadiem, bet pieci no viņiem tikai uz diviem gadiem.

Valstīm ir pienākums sniegt ziņojumus par konvencijas īsteno�anu saskaņā ar 44. pantā noteikto grafiku. Komiteja izskata �os ziņojumus. Tā var prasīt papildu informāciju no valsts. Katru otro gadu komiteja ziņo par savu darbu ESP. Konvencijā valstīm ir uzlikts par pienākumu publicēt iesniegtos ziņojumus, pla�i informēt sabiedrību par ziņojumu saturu (44. panta sestā daļa).

Da�ādās valstīs ziņojumu sagatavo�anas process at�ķiras. Var teikt - jo demokrātiskāka valsts, jo pla�āka ir sabiedrības iesaistī�ana valsts ziņojumu sagatavo�anā. Galu galā valsts tā pati sabiedrība vien ir, nevis �aura cilvēku grupa. Tomēr vēl aizvien vairumā valstu cilvēktiesību konvenciju īsteno�ana paliek valdības līmenī un starptautiskās diplomātijas līmenī, cilvēkiem pat nezinot, ko viņu valdība ziņo par starptautisko cilvēktiesību saistību ievēro�anu. Tāpēc daudzas �eit minētās institūcijas pieļauj, ka sabiedriskās organizācijas gatavo alternatīvus ziņojumus par visiem valsts ziņojumā skartajiem jautājumiem vai tikai par atsevi�ķiem jautājumiem. �ādu informāciju, piemēram, pieņem Rasu diskriminācijas izskau�anas komiteja. Nedrīkst aizmirst, ka Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām arī paredz valstu ziņojumu skatī�anu, ar ko nodarbojas Ekomiskā un sociālā komiteja, ko izveido atbilsto�i pakta noteikumiem. �ī komiteja var pieņemt vispārējas skaidrojo�as rekomendācijas atbilsto�i pakta 21. pantam. Jau vairākus gadus noris darbs pie papildprotokola �im paktam, kas pavērtu iespēju indivīdiem griezties ar sūdzībām komitejā, bet līdz �im brīdim vienotība valstu vidū nav panākta.³⁰¹

2000. gada vidū Latvija jau bija parada deviņus ziņojumus �ādām uz līgumu pamata izveidotām komitejām: Komitejai pret spīdzinā�anu - divus, Cilvēktiesību - vienu, Sievie�u diskriminācijas izskau�anas - divas, Rasu diskriminācijas izskau�anas - vienu, Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību -divus un Bērna tiesību - vienu. Aplūkotā ANO institūciju sistēma, lai arī nepilnīga no indivīda juridiskā statusa viedokļa, jau tagad ir krietni bagāta ar da�ādām formām un metodēm, lai kontrolētu, kā valstis ievēro cilvēktiesības.

4.3. Starptautiskā Darba organizācija

Starptautiskā Darba organizācija (SDO) ir viena no senākajām starptautiskajām organizācijām, to izveidoja 1919. gadā. Kop� ANO izveido�anas SDO ir kļuvusi arī par tā saukto ANO specializēto iestādi, noslēdzot sadarbības līgumu ar ESP atbilsto�i ANO Statūtu 63. pantam.³⁰²

SDO ir ne tikai aktīvi darbojusies, izstrādājot starptautisko minimālo standartu ar darba tiesībām saistītajos jautājumos, bet arī izveidojusi nopietnu mehānismu, kā kontrolēt tās pieņemto konvencijās noteikto standartu ievēro�anu dalībvalstīs. Līdzās valstu ziņojumu snieg�anas procedūrai pastāv arī valstu (26.-29. pants), darba devēju vai darba ņēmēju sūdzību izskatī�anas procedūras.

SDO Statūtu 24. pants paredz, ka darba devēju vai darba ņēmēju organizācijas var griezties SDO sekretariātā ar sūdzību, ka kāda valsts neievēro �ai valstij saisto�o SDO konvenciju noteikumus. SDO izpildinstitūcija var nosūtīt �o prasību attiecīgās valsts valdībai un var aicināt �o valdību sagatavot attiecīgu ziņojumu - atbildi. Ja �āds ziņojums nav iesniegts saprātīga laika robe�ās vai arī ja ziņojums ir neapmierino�s, tad SDO izpildinstitūcija var publicēt gan prasību, gan valdības ziņojumu (25. pants). Ir jāņem vērā, ka SDO process nav pieejams indivīdam kā tādam, bet gan darba devēju vai ņēmēju asociācijām vai organizācijām, vai arodbiedrībām.

SDO ir izveidojusi speciālu mehānismu, kā kontrolēt asociāciju veido�anas brīvības ievēro�anu SDO dalībvalstīs. �ī procedūra attiecas uz visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās �o procedūru atzīst vai ne, un neatkarīgi no tā, vai tās ir ratificēju�as vai pievienoju�ās �o brīvību garantējo�ai konvencijai Nr. 87 Par asociāciju brīvību un apvieno�anās tiesību aizsardzību. Latvijai �ī konvencija ir saisto�a tās nacionālajās tiesībās kop� 1990. gada 4. maija. Asociāciju pastāvē�ana ir ne tikai ieguldījums darba tiesību aizsardzībā, bet arī nostiprina valsts demokrātiskos procesus. Tāpēc tai ir pievērsta īpa�a uzmanība arī SDO ietvaros.

4.4. Eiropas Padomes ietvaros izveidotās procedūras

Eiropas Padome (EP) kā reģionāla organizācija, kuras galvenie mērķi ir efektīvas politiskās demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nostiprinā�ana Eiropā, vistie�āk saskaras ar �īs pasaules daļas specifiskajām iezīmēm arī attiecībā uz cilvēktiesību izpratni un ievēro�anu. Ja Rietumeiropas valstis bija spēju�as kop� organizācijas izveido�anas 1949. gadā vienoties par kopīgiem principiem un darbības metodēm (vieno�anos ievērojami sekmēja tas, ka �īm valstīm bija līdzīga vēsture), tad �odien reģiona da�ādība ir pastiprinājusies, un tas ir redzams arī EP, ņemot vērā, ka tai ir piebiedroju�ās praktiski visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis. Tagad kārta ir pienākusi Aizkaukāza valstīm. Kā pirmā no tām 1999. gada aprīlī EP tika uzņemta Gruzija.³⁰³

1950. gadā pieņemtā Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas stājās spēkā 1953. gadā, visu laiku tika uzskatīta par galveno un veiksmīgāko EP dokumentu, īpa�i ņemot vērā uz konvencijas pamata izveidoto Eiropas cilvēktiesību aizsardzības mehānismu, kuru līdz reformai veidoja Eiropas Cilvēktiesību komisija, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un EP Ministru komiteja, kas bija galīgā instance gadījumos, kad komisija nenovirzīja prasību uz Cilvēktiesību tiesu, un kas nodarbojās ar tiesas spriedumu izpildes kontroli.³⁰⁴ Eiropas mehānisms tika uzskatīts par paraugu citiem pasaules reģioniem, kā veidot reģionāla līmeņa cilvēktiesību aizsardzības sistēmu. Iespējams, ka viens no �īs izdo�anās iemesliem ir tas, ka sākotnēji organizācijā darbojās valstis ar līdzīgām tradīcijām vai vismaz iespējām vienoties par tiesību minimumu at�ķirīgās situācijās. �odien Eiropas mehānisms ir nostādīts liela izaicinājuma priek�ā, jo organizācijā ir ienāku�as valstis bez acīmredzamas pieredzes cilvēktiesību jautājumos un pat ar citādu demokrātijas izpratni.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk nodaļas tekstā - Tiesa) jurisdikcija liek īstenota divos veidos: 1) tā izskata strīdus par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (turpmāk nodaļas tekstā - Konvencija) vai tās protokolu pārkāpumiem, 2) tā sniedz konsultatīvus viedokļus par Konvencijas vai tās protokolu interpretāciju. 1998. gada 1. novembri, vienu gadu pēc tam, kad visas dalībvalstis bija ratificēju�as 11. protokolu, kas noteica Eiropas cilvēktiesību aizsardzības mehānisma reformu, sāka darboties jaunā pilna laika Tiesa. Eiropas Cilvēktiesību komisijas pastāvē�ana līdz 1999. gada 31. oktobrim protokolā bija noteikta ar domu - ka tai, līdz brīdim, kad protokols stājas spēkā, ir jāpabeidz izskatīt tās prasības, kas ir atzītas par piekritīgām izskatī�anai komisijā. �is pārejas periods varēja beigties agrāk, bet nekādā ziņā vēlāk par protokolā noteikto termiņu. Grāmatas rakstī�anas laikā bija zināms, ka Komisijai pietika darba līdz pat protokolā noteiktā pārejas perioda beigām, tas ir - 1999. gada 31. oktobrim.

1998. gada novembrī tika ievēlēts jaunais tiesas sastāvs - 40 tiesne�i, bet to skaits palielinās atbilsto�i Konvencijas dalībvalstu skaitam. Pēc Gruzijas uzņem�anas Eiropas Padomē ari tā nominēja savus kandidātus tiesne�a vietai un tika ievēlēts tiesnesis no Gruzijas. Tiesne�us tāpat kā agrāk nominē katra dalībvalsts. Valstij ir jānominē trīs kandidāti, no kuriem izvēl vienu. Egils Levits tika ievēlēts par tiesnesi no Latvijas, kad Latvija kļuva par EP dalībvalsti - 1995. gadā un arī 1998. gada novembrī. Tiesne�us ievēl Parlamentu asambleja uz se�iem gadiem. Pusei tiesne�u termiņ� beidzas jau pēc trim gadiem. Vairs nepastāv ierobe�ojums attiecībā uz tiesne�u pilsonību. Da�ādas valstis var nominēt tiesne�us, kam ir viena pilsonība. Tiesne�i saskaņā ar jauno kārtību strādā pilnu darba laiku Tiesā. Tie nepārstāv valstis, lai arī valstis tos nominē un tiesa turpina izmantot viņu zinā�anas katram par savu valsti attiecīgās lietās. Viņiem ir jābūt neatkarīgiem un neiespaidojamiem. Konvencijas 21. pants nosaka, ka tiesne�iem ir jābūt ar augstu morālo stāju un kvalifikāciju tiesu sistēmā vai arī autoritatīviem juristiem. Tiesne�u pensijas vecums ir 70 gadi.

Tiesas prezidentu, divus viceprezidentus un divus palātu prezidentus ievēl no visa tiesas sastāva. Tiesne�i darbojas �etrās nodaļās (palātas,³⁶²Sections), kuras tiek izveidotas uz trim gadiem un kurās ir ievērots vienlīdzīgas ģeogrāfiskās pārstāvniecības princips, dzimumu vienlīdzība un nepiecie�amība pārstāvēt visas galvenās tiesību sistēmas. Katru nodaļu vada prezidents. Divu nodaļu prezidenti ir Tiesas viceprezidenti. Katra nodaļa veido komitejas trīs tiesne�u sastāvā uz katriem divpadsmit mēne�iem. Tie�i komitejas atbild par prasību atlasī�anu, un tāpēc tās ir svarīgs jaunās sistēmas elements. Katra nodaļa izveido arī septiņu tiesne�u palātu (Chambers), kuri darbojas pēc rotācijas principa. �ajā palātā, izskatot lietu, piedalās tiesnesis, kas ir nominēts no tās dalībvalsts, pret kuru ir celta prasība, un nodaļas prezidents. Ja valsts tiesnesis nav konkrētās nodaļas loceklis, tad viņ� piedalās palātas darbā ex ojjicio. Pārējie nodaļas tiesne�i, kas nav palātas locekļi, piedalās palātas darbā kā aizvietotāji. Palātas var izskatīt gan iesnieguma piekritību, gan lietu pēc būtības, īpa�i, ja komiteja atsakās pieņemt lēmumu piekritības sakarā.

Lielā palāta (Grand Chamber) tiek veidota uz trim gadiem, un tajā darbojas 17 tiesne�i. Tiesas prezidents, viceprezidenti un nodaļu prezidenti tajā darbojas ex officio. Pārējie tiesne�i sadalās divās grupās, kas rotē ik pēc deviņiem mēne�iem. Grupas tiek izveidotas, ņemot vērā vienlīdzīgas ģeogrāfiskās pārstāvniecības principu un nepiecie�amību atspoguļot at�ķirīgās tiesiskās tradīcijas.

Saskaņā ar Konvencijas 33. pantu ikviena dalībvalsts var griezties Tiesā ar iesniegumu (State application) par Konvencijas vai tās protokolu pārkāpumiem, kurus izdarījusi cita dalībvalsts. Saskaņā ar Konvencijas 34. pantu Tiesa var saņemt iesniegumus no indivīdiem, indivīdu grupām vai nevalstiskām organizācijām (Individual application), ka dalībvalsts ir pārkāpusi Konvenciju vai tās protokolus. Jāpievēr� uzmanība tam, ka Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēma kop� pa�iem sākumiem, kad ar 9. protokola pieņem�anu tika pieļautas individuālas sūdzības un iesniegumi, par �ādiem iesniedzējiem atzīst ne tikai indivīdus, bet arī to apvienības. Zināmos gadījumos arī juridiskas personas var griezties Tiesā.³⁰⁵

Konvencijas 35. pants uzskaita tās prasības, kas ir izvirzītas, lai 34. pantā minēto subjektu iesniegumi tiktu atzīti par piekritīgiem izskatī�anai Tiesā. Tās ir �ādas:

1) iesniegums nedrīkst būt anonīms,

2) fakti nedrīkst būt iesniegti citā starptautiskā procedūrā, un tie nesatur jaunus apstākļus,

3) ir jābūt izsmeltām visām nacionālajām tiesību aizsardzības iespējām,

4) iesniegumu var iesniegt tikai se�u mēne�u laikā pēc pēdējā nacionālā lēmuma saņem�anas,

5) iesniegums nedrikst būt nepamatots,

6) nedrīkst tikt ļaunprātīgi izmantotas �ajā Konvencijā pie�ķirtās sūdzības tiesības (right of complaint) Eiropas Cilvēktiesību tiesā,

7) iesniegums drīkst būt tikai par Konvencijas vai tās protokolu pārkāpumiem.

Tiesas procesu raksturo sacīkstes princips, tas ir atklāts, ja vien īpa�i lietas apstākļi nenosaka ko citu (40. pants). Tiesas oficiālās valodas ir angļu un fran�u, bet iesniegumu var iesniegt arī dalībvalsts valodā. Kad iesniegums ir atzīts par piekritīgu, lietu sāk izskatīt oficiālajās valodās, ja vien palātas prezidents nenosaka ko citu. Iesniegumi principā ir jāiesniedz personīgi, bet procesā ir vēlama kvalificēta jurista klātbūtne.

Katrs iesniegums nonāk nodaļā, un tiek nozīmēts ziņotājs par �o iesniegumu. Ziņotājam ir jāizlemj, vai nodot iesniegumu komitejai vai palātai. Komiteja var izlemt, balsojot vienbalsīgi, atzīt iesniegumu par neizskatāmu vai svītrot to no saraksta vispār. Tie iesniegumi, kuri ir nonāku�i palātā, tiek izskatīti gan pēc formas, gan būtības. Palāta izlemj piekritības jautājumu. Valstu iesniegumi tiek izskatīti palātās. Palātas var jebkurā laikā nodot lietu Lielajai palātai, ja lieta rada nopietnus Konvencijas interpretācijas jautājumus vai ir nepiecie�ams mainīt pastāvo�o tiesu praksi. Puses var iebilst pret �o lēmumu viena mēne�a laikā kop� informācijas saņem�anas par �ādu palātas lēmumu. Palātas pieņem lēmumu par lietas piekritību ar balsu vairākumu. �ajā procesa stadijā viss notiek rakstveidā, ja vien neizlemj uzklausīt puses.

Izskatot lietu pēc būtības, palāta var aicināt puses iesniegt papildu pierādījumus un rakstveida komentārus, arī prasību pēc taisnīgas kompensācijas, un lūgt puses piedalīties procesā personīgi. Palātas prezidents saskaņā ar Konvencijas 36. pantu var uzaicināt dalībvalsti vai personas, kas nav lietā iesaistītas, bet kuras tā skar, iesniegt rakstveida komentārus, bet izņēmuma gadījumos piedalīties procesā. Dalībvalstij, pret kuru ir ierosināta lieta, ir tiesības noraidīt �ādu tre�o personu piedalī�anos lietā. Tas atbilst starptautisko tiesību principiem, kas nosaka, ka tikai ar valstu piekri�anu var veikt darbības pret �o valsti. Pirms lietas izskatī�anas pēc būtības un izskatī�anas laikā var notikt mierizlīguma meklē�ana pu�u vidū, kas ir konfidenciāls process (38. pants). Konvencijas pants nosaka, pie kādiem noteikumiem jebkurā procesa stadijā tiesa var nolemt izslēgt lietu no izskatāmo lietu saraksta. Tiesa var arī nolemt pretējo.

Spriedums lietā tiek pieņemts ar balsu vairākumu. Katrs tiesnesis, kas piedalījies lietas izskatī�anā, var pievienot savu atsevi�ķo viedokli³⁰⁶(separate opinion), kurā viņ�/viņa piekrīt spriedumam vai nepiekrīt. Triju mēne�u laikā kop� sprieduma pasludinā�anas jebkura lietā iesaistītā puse var to pārsūdzēt Lielajā palātā. Tās nav pilnīgas pārsūdzības tiesības, bet gan tikai daļējas, jo Lielā palāta neskatīs lietu pēc būtības vēlreiz. Pārsūdzēt lietu var tad, ja tā rada nopietnus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas vai piemēro�anas jautājumus vai arī ja tā rada nopietnus vispārējas dabas un svarīguma jautājumus. �ādus lūgumus izskata piecu tiesne�u panelis, kuru veido Tiesas prezidents, nodaļu prezidenti, izņemot to nodaļu, kurā lieta ir izskatīta, un viens tiesnesis, kas izvēlēts pēc rotācijas principa. Ja �is panelis nolemj lūgumu izskatīt, tad galīgais lēmums, kuru pieņem ar balsu vairākumu, arī parādās sprieduma formā, kuru vairs nevar pārsūdzēt. Tas ir saisto�s dalībvalstij, pret kuru lieta bija ierosināta. Ja lūgums tiek noraidīts vai arī ja puses negrie�as pie Lielās palātas trīs mēne�u laikā, vai paziņo, ka to nedarīs, palātas spriedums stājas spēkā un ir saisto�s pusēm. Spriedumi tiek publicēti. Konvencija nosaka lēmumu par piekritību un spriedumu formu pamatprincipu -visai argumentācijai ir jābūt pamatotai (Tiesas iepriek�ējā praksē, literatūrā utt.), katram lietas tiesnesim ir tiesības uz savu atsevi�ķo viedokli.

Ir jāņem vērā, ka Tiesas spriedumi nevar uzdot valstij par pienākumu grozīt likumus vai pieņemt trūksto�us likumus. Starptautiskai justīcijas institūcijai tādu tiesību nav, jo tās kompetencē ir noteikt, vai valsts pilda savas starptautiskās saistības, kas �ajā gadījumā ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Tiesa tomēr var noteikt, kāda kompensācija valstij ir jāsamaksā indivīdam par viņa tiesību, kuras valsts ir apņēmusies aizsargāt starptautiskā līmenī, pārkāpumu.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas uzraudzības mehānisms

Tabula Nr. 2

Shēmas autors P. Drzemzevskis (Drzemczewski)

Ministru komiteja turpina būt atbildīga par spriedumu izpildes kontroli arī pēc reformām (skat. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas uzraudzības mehānismu tabulā Nr. 2).

Otrs Tiesas jurisdikcijas veids ir konsultatīvo viedokļu (advisory opinions) snieg�ana par Konvencijas un tās protokolu interpretācijas jautājumiem (47.-49. pants), ja to prasa Ministru komiteja. Ar to nodarbojas Lielā palāta. �ādi viedokļi tiek pieņemti ar balsu vairākumu. Katrs tiesnesis var pievienot savu atsevi�ķo viedokli.

Tiesā iesniegto iesniegumu skaits kop� astoņdesmito gadu sākuma ir nepārtraukti audzis. Tas sāka kļūt īpa�i liels ar Eiropas Padomes papla�inā�anos deviņdesmitajos gados. 1981. gadā Eiropas Cilvēktiesību komisijā bija reģistrēti 404 iesniegumi, bet 1993. gadā - jau 2037. 1997. gadā to skaits bija jau 4750, un nereģistrēto iesniegumu skaits tikai �ajā gadā vien bija pieaudzis līdz 12 000. Tiesai nodoto lietu skaits parāda tādu pa�u tendenci. 1981. gadā tikai septiņas lietas tika skatītas Tiesā. 1993. gadā tās bija 52 lietas, bet 1997. gadā - 119 lietas. 1999. gada jūnijā Tiesa bija reģistrējusi 9979 iesniegumus un procesā bija 47186 iesniegumi. Tikai

1999. gada pirmajos se�os mēne�os izskatī�anā tika uzņemti 10217 iesniegumi - tikpat daudz, cik 1995. gadā kopā.³⁰⁷

Visvairāk reģistrēto iesniegumu �ajos mēne�os bija pret Turciju - 2115, pret Itāliju - 1472, pret Poliju - 943, pret Angliju - 706 un pret Franciju - 667. Pret Latviju bija reģistrēti 15 iesniegumi, bet izskatī�anā bija 71 iesniegums.³⁰⁸

Tiesa tika reformēta vairāku iemeslu dēļ. Ministru komitejas lēmumi lietās, kuras tai novirzīja Eiropas Cilvēktiesību komisija, bija pēc sava rakstura politiski. Nepiecie�amība �o situāciju mainīt pamazām nobrieda Konvencijas institūciju prakses gaitā. Tāpat bija nepiecie�ams nostiprināt tiesas procesu, lai varētu adekvāti sagaidīt pieaugo�o lietu skaitu. Ar Eiropas Padomes papla�inā�anos no 16 līdz 41 valstij bija jāgaida Tiesas darba slodzes pieaugums. Tomēr arī reformētā Tiesa tik lielu iesniegumu pieaugumu nebija gaidījusi, un tas ir liels pārbaudījums Eiropas mehānismam. Diskusija par tālākām sistēmas reformām ar jaunu sparu atsākās 2000. gadā Konvencijas 50 gadu jubilejas kontekstā.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka daudzās jaunajās dalībvalstīs valstisko institūciju sistēma un likumu burts un gars neatbilst Konvencijas burtam un garam un ka �o valstu cilvēki ar to nesamierināsies, viņi meklēs palīdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tiesai būtu jābūt institūcijai, kuru izmanto, kad visas iespējas ir izsmeltas. Diem�ēl jaunajās dalībvalstīs institūciju un struktūru trūkuma vai vājuma dēļ Tiesa ir vienīgā un nevis pēdējā institūcija, kurā meklēt palīdzību. Tas nozīmē, ka visām EP institūcijām ir ļoti nopietni jāstrādā, pirms valsts tiek uzņemta �ajā organizācijā un pirms tiek ratificēta Konvencija. Līdz �im jaunu dalībvalstu uzņem�ana EP pārsvarā ir bijusi ar politisku raksturu. Jāatzīst, līdz arto vāja bijusi �o valstu sagatavotība no cilvēktiesību standartu viedokļa, un tas, protams, apgrūtinās Tiesas un EP darbu nākotnē.³⁰⁹

4.4.2. Kolektīvo sūdzību mehānisms Eiropas Sociālās hartas ietvaros

1995. gada 9. novembrī Ministru komiteja pieņēma Eiropas Sociālās hartas 1995. gada redakcijas papildprotokolu par kolektīvo sūdzību mehānisma izveido�anu. �ī mehānisma mērķis ir daļēji novērst to plaisu, kas ir izveidojusies Eiropā starp pilsonisko un politisko tiesību aizsardzību, ar ko nodarbojas Eiropas Cilvēktiesību tiesa, un ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzību, par ko Eiropas Sociālā harta gan runā, bet neparedz īpa�u reģionālo mehānismu �o tiesību aizsardzībai.³¹⁰ Līdz �im galvenā forma, lai kontrolētu, kā valstis pilda savas saistības Eiropas Sociālās hartas kontekstā, ir valstu ziņojumi, kuri tiek izskatīti Ministru komitejas Valdību sociālās komitejas apak�komisijā. Ar �iem ziņojumiem iepazīstas Eiropas Sociālo tiesību komiteja, kā arī tās nacionālās asociācijas, kas ir starptautisko darba devēju vai ņēmēju organizāciju biedres. �īs organizācijas var būt uzaicinātas uz apak�komisijas sēdēm. Eiropas Sociālo tiesību komitejai, kuru veido no valstu nominēto ekspertu vidus Ministru komitejā izraudzītās septiņas personas, ir pienākums skatīt �os valstu ziņojumus un sniegt savus komentārus, kā arī tai ir tiesības sagatavot rekomendācijas par hartā noteikto tiesību jautājumiem un to ievēro�anu dalībvalstīs, kuras galīgajā formā pieņem Ministru komiteja.

Tagad atbilsto�i papildprotokola 1. pantam tā dalībvalstis atzīst �ādu triju veidu organizāciju tiesības sniegt tā saukto kolektīvo sūdzību par �hartas neapmierino�u īsteno�anu� (unsatisfactory application)'. 1) starptautiskās darba devēju organizācijas un arodbiedrības, kas minētas hartas 27. panta otrajā punktā, 2) citas starptautiskas nevalstiskas organizācijas, kurām ir konsultatīvs statuss Eiropas Padomē un kuras Valdību sociālā komiteja ir iekļāvusi sarakstā, 3) nacionālo darba devēju organizāciju un arodbiedrību pārstāvo�as organizācijas attiecībā uz tām valstīm, kuru teritorijā �īs organizācijas ir izveidotas. Ikviena valsts, ratificējot vai pievienojoties papildprotokolam, var deklarēt, ka tā atzīst jebkuras citas tās jurisdikcijā izveidotas nacionālās nevalstiskās organizācijas pārstāvo�as organizācijas tiesības iesniegt kolektīvo sūdzību par �o valsti. �āda deklarācija var tikt dota uz ierobe�otu laiku. Iesniedzot kolektīvo sūdzību, ir jāievēro �ādi noteikumi:

1) starptautiskās un nacionālās nevalstiskās organizācijas var sūdzēties tikai par tiem jautājumiem, kuri ir �o organizāciju atzītas kompetences ietvaros,

2) sūdzība var tikt iesniegta tikai par tiem pantiem un punktiem, kurus valsts ir atzinusi sev par saisto�iem,

3) nacionālo organizāciju sūdzības tiesības attiecas tikai uz viņu mītnes valsti.

Ir jāņem vērā tas, ka uz �o procedūru neattiecas tādas prasības kā nacionālo tiesību aizsardzības iespēju izsmel�ana un termiņa ierobe�ojums. Iesniegumi nevar būt anonīmi, jo tikai noteikts skaits organizāciju vispār iegūst kolektīvās sūdzības tiesības.

Iesniegums tiek izskatīts divās stadijās. Vispirms Eiropas Sociālo tiesību komiteja lemj, vai atzīt iesniegumu par piekritīgu izskatī�anai. �ajā stadijā arī valsts, pret kuru ir sniegta sūdzība, komitejas noteiktos termiņos tiek aicināta iesniegt rakstiskus komentārus piekritības jautājumā.

1998. gada vasarā tika iesniegta pirmā kolektīvā sūdzība pret Portugāli par bērnu darbaspēka (bērni līdz 15 gadu vecumam) izmanto�anu. �o sūdzību iesniedza Starptautiskā Juristu komisija, kas ir starptautiska nevalstiska organizācija un kurai" ir konsultatīvs statuss Eiropas Padomē. 1998. gada novembrī Eiropas Sociālo tiesību komiteja atzina, ka sūdzība ir piekritīga izskatī�anai. Portugāle savā komentārā bija noliegusi piekritību, jo sūdzība skar to pa�u jautājumu, par kuru komiteja jau bija skatījusi valsts ziņojumu un tās ziņojuma rezultātā EP Ministru komiteja bija pieņēmusi rekomendācijas Portugālei. Sūdzības pieņem�ana pārkāptu divus starptautisko tiesību principus: res judicata un non bis in idem.³¹¹ Papildus tam Portugāle jau ir veikusi nepiecie�amos pasākumus, lai novērstu rekomendācijās minētos pārkāpumus. Eiropas Sociālo tiesību komiteja nepieņēma Portugāles argumentus, uzskatīja, ka Starptautiskās Juristu komisijas sūdzība skar laika posmu pēc valsts ziņojuma un rekomendācijām. Tomēr nopietnākais komitejas arguments attiecās uz principa non bis in idem piemēro�anu. Komiteja uzskatīja, ka valstu ziņojumu procedūra un

Avots: Human rights every day: The Impact of the Council of Europe work in the field of human rights [Cilvēktiesības katru dienu: Eiropas Padomes darbības ietekme cilvēktiesību sfērā], - Directorate of Human Rights, 1999. - P. 20

Tabula Nr. 3

kolektīvo sūdzību procedūra ir pēc sava rakstura divas da�ādas starptautiskas procedūras un līdz ar to neizslēdz viena otras piemēro�anu.³¹² �is ir ļoti svarīgs skaidrojums non bis in idem principa piemēro�anā, kas var ietekmēt tā izpratni arī citu starptautisko procedūru kontekstā.

1999. gada septembrī Eiropas Sociālo tiesību komiteja sniedza savu viedokli pēc būtības. Atbilsto�i procedūrai pusēm ir jāgaida �etri mēne�i un tās nedrīkst paust atklātībai �o viedokli. Tādējādi tiek dots laiks valstij novērst pārkāpumu. Ministru komiteja pārkāpuma gadījumā pieņem atbilsto�as rekomendācijas dalībvalstij, un tās �ai valstij ir jāpilda (skat. Eiropas Sociālās hartas procesu tabulā Nr. 3).

�ajā gadījumā Ministru komiteja pieņēma lēmumu jau 1999. gada decembrī. Rekomendācijā tika nosodīta Portugāles nespēja novērst bērnu darbaspēka izmanto�anas problēmu valstī. Tomēr ir jāatzīst, ka rekomendācijas valoda nav pārāk nosodo�a.

4.4.3. Citi Eiropas Padomes līgumi un to īsteno�anas kontroles mehānismi

Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija tika pieņemta 1994. gadā. Tā stājās spēkā 1998. gadā. Neskatoties uz to, ka daudzas konvencijas normas bija ambiciozi fomulētas,³¹³ kas valstīm saglabāja diezgan daudz manevra iespēju savas mazākumtautību aizsardzības politikas veido�anā, �ī konvencija ir pirmais pasaulē juridiski saisto�ais līgums attiecīgajā nozarē. (Tā gan attiecas tikai uz mazākumtautībām jeb etniskām un nacionālām grupām.) Konvencija paredz izveidot Konsultatīvu komiteju, tajā būtu 18 neatkarīgi un objektīvi eksperti, kuru ekspertīze mazākumtiesību jautājumos ir vispāratzīta. Atbilsto�i konvencijas 25. pantam valstīm dalībniecēm ir jāsniedz tā sauktie ievada ziņojumi par konvencijas izpildi gadu pēc tam, kad valsts ir ratificējusi �o konvenciju. Ziņojums tiek apspriests komitejā, kas izsaka savu viedokli. �is viedoklis tiek apspriests Ministru komitejā, tā izdara savus secinājumus un sniedz rekomendācijas. Turpmāk valstij ir jāsniedz ziņojumi ik pēc pieciem gadiem vai arī pēc Ministru komitejas uzaicinājuma. Ļoti svarīgi ir tas, kādā veidā valsts valdība gatavo �os ziņojumus. Demokrātiskā valstī �ādam procesam ir jābūt atklātam un publiskam. Jāsaka, ka ANO standarti attiecībā uz ziņojumu gatavo�anu, kas aicina valstis iesaitīt pla�u sabiedrību ziņojumu apsprie�anā un pieļauj alternatīvu ziņojumu iesnieg�anu, būtu jāpiemēro arī EP ziņojumu gatavo�anā - tas tikai sekmētu EP dalībvalstu sabiedrības līdzdalību, stabilitāti un demokrātiju. Gan komiteja, gan sekretariāts EP Cilvēktiesību ģenerāldirektorāta ietvaros, kas ikdienā darbojas ar konvencijas jautājumiem, cen�as tikties ar mazākumgrupu pārstāvjiem un citām ieinteresētajām personām tajās valstīs, kuru situācija tiek skatīta.

1987. gadā tika pieņemta Eiropas Konvencija par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu, kas stājās spēkā 1989. gadā. Konvencijas mērķi un priek�mets ir atspoguļoti jau pa�ā konvencijas nosaukumā. Konvencija bija domāta kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantā noteikto garantiju pastiprinājums ar to, ka tika izveidota Eiropas Spīdzinā�anas novēr�anas komiteja. Komiteju veido eksperti ar vispla�āko ekspertīzes spektru, piemēram - tiesības, medicīna, cietumi utt. Konvencija dod komitejai pilnvaras apmeklēt dalībvalstis bez to īpa�as piekri�anas un iepriek�ējas brīdinā�anas. Komiteja parasti dodas iepazīties ar situāciju cietumos, bēgļu nometnēs, aizturē�anas centros, psihoncirolo-ģiskajās slimnīcās utt. Parasti �ādas vizītes aptver arī cilvēkus ārpus valdības. Komiteja pati izvēlas, kuras iestādes tā apmeklē un ar kādiem cilvēkiem tā tiekas. Pēc vizītes komiteja nosūta ziņojumu valsts valdībai un dod tai se�us mēne�us laika iepriek�ējam komentāram, bet gadu - galīgam komentāram. Principā visa �ī apmaiņa ir konfidenciāla, bet valstis arvien bie�āk piekrīt to publiskot. Savā ziņojumā komiteja sniedz attiecīgajai valstij rekomendācijas. Ja valsts atsakās sadarboties, tad izņēmuma gadījumos komiteja var nolemt nākt klajā ar publisku paziņojumu. Tā ir sankcija, kas ir tikusi izmantota tikai divas reizes.³¹⁴ Komitejas sekretariāts ir Eiropas Padomes Cilvēktiesību ģenerāldirektorāta personāls.

Spīdzinā�anas novēr�anas komitejai salīdzinājumā ar citām starptautiskām uzraudzības procedūrām ir daudz nopietnākas pilnvaras. Tas īpa�i attiecas uz valstu suverēnās izvēles principu izlemt, vai pieļaut un kad pieļaut starptautisko institūciju vizīti valstī, kas �ajā gadījumā ir samērā ierobe�ota. Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas Konsultatīvā komiteja

arī ir atzinusi par ļoti svarīgu, ka veidojas prakse kontaktēties un iegūt informāciju no pla�iem sabiedrības slāņiem tie�ā veidā. Tas ne tikai padara kontroles mehānisma darbību efektīvāku, bet perspektīvā ir arī lētāks valstu atskaitī�anās veids.

Eiropas Padomes sistēma at�ķiras no ANO sistēmas da�ādo procedūru niansēs, tomēr abas balstās uz tiem pa�iem starptautiskās sistēmas principiem, kuri tika uzskaitīti sākumā. Kā vēl vienu piemēru procedūru at�ķirībām starp abām sistēmām papildus jau minētajai Spīdzinā�anas novēr�anas komitejai var minēt Eiropas Komisiju pret rasismu un naidu (European Commission against Racism and Intolerance, ECRI). �ī ekspertu komisija nav veidota ne uz viena līguma pamata - tā ir Eiropas Padomes dalībvalstu valdību vadītāju 1994. gada tik�anās rezultāts. Komisijai tika dots uzdevums sekot valstu pasākumiem, kas domāti rasisma, ksenofobijas, antisemītisma un naida apkaro�anai. Komisija savā plenārsēdē pieņem ziņojumus par situāciju EP dalībvalstīs un ar Ministru komitejas starpniecību tos iesniedz attiecīgo valstu valdībām. Ja valdība divu mēne�u laikā nepieprasa, lai �o ziņojumu nepublisko, tas tiek publiskots. Komisija ir kļuvusi par neatņemamu Eiropas Padomes instrumentu, kontrolējot valstu uzvedību �ajā sfērā. Tai ikdienā palīdz EP Cilvēktiesību ģenerāldirektorāta personāls. 1999. gada sākumā Eiropas Komisija pret rasismu un naidu publiskoja ziņojumu par Latviju.³¹⁵

4.4.4. Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs

Deviņdesmito gadu vidū radās doma izveidot EP cilvēktiesību komisāra posteni, lai pie�ķirtu lielāku politisko rezonansi EP darbībai cilvēktiesību jomā. �īs institūcijas mandāta projekts līdz 1999. gadam tika vairākkārt pārstrādāts. Tagad atbilsto�i Ministru komitejas rezolūcijai (99) 50 komisāra galvenā misija ir:

.. sekmēt izglītību, apziņu cilvēktiesībās un to ievēro�anu atbilsto�i Eiropas Padomes cilvēktiesību instrumentiem.

Komisārs respektē Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un citu Eiropas Padomes cilvēktiesību instrumentu institūciju kompetenci un veic citas funkcijas nekā �īs institūcijas. Komisārs neskata individuālās sūdzības (1. pants).

Komisārs

a) sekmē izglītību un apziņu cilvēktiesībās dalībvalstīs,

b) piedalās cilvēktiesību efektīvas ievēro�anas un pilnīgas baudī�anas sekmē�anā dalībvalstīs,

c) sniedz padomu un informāciju par cilvēktiesību aizsardzību un pārkāpumu novēr�anu. Kontaktējoties ar sabiedrību, komisārs, ja iespējams, izmanto un sadarbojas ar dalībvalstīs pastāvo�ajām cilvēktiesību struktūrām. Ja tādas nepastāv, komisārs sekmēs to izveido�anu,

d) atbalsta ombudsmena vai līdzīgu institūciju aktivitātes cilvēktiesību sfērā,

e) atklāj iespējamo likumu un prakses neatbilstību pienākumam ievērot cilvēktiesības tā, kā tas noteikts Eiropas Padomes instrumentos, sekmē efektīvu �o standartu īsteno�anu no dalībvalstu puses un, valstīm piekrītot, palīdz viņu pūlēs novērst �īs nepilnības,

f) ja nepiecie�ams, sniedz ziņojumu par atsevi�ķiem jautājumiem Ministru komitejai vai Parlamentu asamblejai un Ministru komitejai,

g) atbild atbilsto�i saviem uzskatiem uz Ministru komitejas vai Parlamentu asamblejas prasībām, kas izriet no �o institūciju kompetences sekmēt Eiropas Padomes cilvēktiesību standartu ievēro�anu,

h) sniedz ikgadēju ziņojumu Ministru komitejai un Parlamentu asamblejai,

i) sadarbojas ar starptautiskajām institūcijām cilvēktiesību sekmē�anā un aizsardzībā, vienlaicīgi novēr�ot nevajadzīgu dublē�anos.

Parlamentu asamblejas 1999. gada septembra sesijā notika balso�ana par trim atlasītajiem kandidātiem: Grets Hallers (Gret Haller) (�veice), Monika Makoveja (Monica Macovei) (Rumānija) un Alvaro D�ilrobles (Alvaro Gil-Robles) (Spānija). Spānis ieguva balsu vairākumu un tika ievēlēts par pirmo EP cilvēktiesību komisāru.

4.5. Eiropas Dro�ības un sadarbības organizācija

EDSO darbojas 55 valstis, un, kaut gan �īs starpatlantiskās konferences nosaukums mainījās (agrākais - Eiropas Dro�ības un sadarbības apspriede, EDSA), tomēr tas nemainīja institūcijas juridisko raksturu.³⁷⁴ EDSO vēl

^,M Skat. 1.4.1. nodaļu. Skat. sīkāk http://www.0sce.0rg/e/dimhutnan.htm.

arvien ir politiska valstu sadarbības forma,^J75lai gan arvien vairāk sāk atgādināt starptautisku organizāciju, jo kop� deviņdesmito gadu sākuma ir ieguldīts ļoti nopietns darbs, izveidojot EDSO institūcijas un izstrādājot to darbības metodes. Līdzās EDSO iek�ējās struktūras nostiprinā�anai notiek arī iespaidīgs darbs EDSO standartu pilnveido�anā. Lai arī �ie standarti tiek pieņemti politisku dokumentu veidā, tomēr tiem jau tagad ir liela ietekme EDSO dalībvalstu uzvedībā. EDSO darbojas da�ādās sfērās, kuru mērķis ir uzturēt dro�ību un novērst konfliktus. Tie�i tāpēc EDSO ietvaros liela uzmanība tiek pievērsta cilvēktiesībām un mazākumgrupu tiesībām. EDSO cilvēka dimensijas (human dimension) ietvaros valstis ir apņēmu�ās ievērot cilvēktiesības, likuma varu, demokrātijas principu un nostiprināt toleranci.³⁷⁶ Galvenie dokumenti, kas pamatos nostiprināja standartus un iek�ējās institūcijas cilvēka dimensijas ietvaros (Brīvu vēlē�anu birojs, Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs, augstais komisārs mazākumtautību jautājumos), bija 1990. gada Kopenhāgenas dokuments par EDSO cilvēka dimensiju un 1991. gada Maskavas dokuments. �o institūciju vidū vislielāko interesi no indivīda viedokļa izraisa EDSO augstā komisāra institūcija. Ta�u arī tā darbība, ko veic citas minētās institūcijas un EDSO misijas valstīs -gan kontrolējot valstu uzvedību, gan apmācot/sta�ējot valdību ierēdņus vai nacionālo neatkarīgo cilvēktiesību institūciju pārstāvjus - neap�aubāmi ir ļoti nepiecie�ama, īpa�i jaunām demokrātijām.

Fakts, ka EDSO ir politiska rakstura valstu sadarbības forma, iespējams, ir par iemeslu tam, ka galvenais EDSO ietvaros izveidotais kontroles mehānisms valstu saistībām, kuras attiecas uz mazākumtiesībām,³⁷⁷- EDSO augstais komisārs mazākumtautību jautājumos - principā nav pieejams nedz indivīdiem, nedz grupām. Kop� �āda posteņa izveido�anas 1992. gadā tajā darbojas holandietis Makss van der Stūls (Max van der Stoel). Augstais

^J7S Ir jāatceras, ka EDSO ir vienīgā reģionālā vieno�anās dro�ības jautājumos ANO Statūtu VIII nodaļas izpratnē. �ajā kontekstā EDSO ir pavisam konkrēts juridisks statuss, ko tā iegūst uz ANO Statūtu pamata. Ineta Ziemcle. Eiropas dro�ības un sadarbības organizācija II Cilvēktiesību �urnāls - Nr. 6 / Juristu �urnāls - Nr. 5. -

1997,- 132.- 35. Ipp.

⁵⁷⁶ Par EDSO pievēr�anos cilvēktiesībām un tā dokumentiem cilvēka dimensijas kontekstā skat. Ari Blūds (Arie tiloed). EDSO Cilvēktiesību dimensija // Cilvēktiesību �urnāls.- 1996. Nr. 1. - 40.-53. Ipp,; Starptautiskās normas mazākumtautību tiesību jomā // Cilvēktiesību �urnāls - Nr. 6 / Juristu �urnāls - Nr. 5. - 1997.- 26.-31. Ipp. Skat. supra 3.4.4. nodaļas d punktu.

³⁷⁷ Izvilkumi no svarīgākajiem EDSO dokumentiem mazākumtiesību sfērā ir publicēti: Cilvēktiesību �urnāls. - 1998. - Nr. 7/8.

komisārs darbojas valdību līmenī, bet ar mērķi brīdināt un novērst etniskos konfliktus. Viņa mandātā ir ierakstīts:

�Augstais komisārs pēc iespējas agrākā stadijā nodro�inās �savlaicīgu brīdinājumu� un, kad nepiecie�ams, �savlaicīgus pasākumus� attiecībā uz saspīlējumiem, kuri saistīti ar mazākumtautību jautājumiem un vēl nav pārsniegu�i savlaicīga brīdinājuma stadiju, ta�u pēc augstā komisāra ieskatiem nākotnē EDSA valstu teritorijā var radīt konfliktus, kas ietekmētu mieru, stabilitāti un attiecības starp dalībvalstīm, tādēļ prasa uzmanību un pasākumus no Padomes...�³⁷⁸

Neap�aubāmi, ka, braukdams vizītēs uz EDSO dalībvalstīm, komisārs tiekas arī ar pla�ākas sabiedrības pārstāvjiem, tomēr viņam nav jāizskata �o pārstāvju prasības vai iesniegumi un jāsniedz atbilde. Viņ� gan �o informāciju var izmantot, novērtējot situāciju valstī, kas Latvijas situācijā arī veiksmīgi ir ticis darīts.³⁷⁹ Ta�u, ņemot vērā Latvijas praksi, var teikt, ka pla�āki viņa kontakti ar da�ādām intere�u grupām būtu vēl vairāk sekmēju�i viņa darbību Latvijā. Ne jau velti arī da�ādās EP uzraudzības un ekspertu institūcijas ir nonāku�as pie �āda secinājuma. EDSO misijām, kas darbojas konkrētās valstīs, ir liela nozīmē informācijas iegū�anā un nodo�anā komisāram un citām EDSO institūcijām, informācija var sekmēt �o institūciju darbības efektivitāti.

Tas ir acīmredzami, ka darbībai valdību līmenī ir daudz negatīvo aspektu. Valdība vienmēr sniegs informāciju, kas tai ir izdevīga, un tā var arī nesakrist ar pla�ākas sabiedrības viedokli. Ārējam faktoram var būt liela loma pla�ākas diskusijas veicinā�anā par da�ādiem lēmumiem, kas tiek plānoti valdības līmenī, tādējādi sekmējot �o lēmumu leģitimitātes veido�anos sabiedrībā. Ārējais faktors, atbalstot sabiedrības uzklausī�anu, var parādīt valdībai, ka sabiedrība ir svarīga, un nevis turpināt sekmēt sarunas �aurā lokā.

⁵⁷⁸Cilvēktiesību �urnāls. - 1998. - Nr. 7/8. - 159. Ipp.

^J79 Augstais komisārs ir bijis aktīvs Pilsonības likuma projekta apspriedē, ir sagatavojis vairākas rekomendācijas gan Pilsonības likuma sakarā, gan Valodu likumprojekta sakarā. Skat. Hanne-Margret Birckenbach. Pivventive Diplomacy through Fact-Finding: How international organisations review the conflict over citizenship in Estonia and Latvia [Iepriek�ējas brīdinā�anas diplomātija caur faktu atklā�anu: kā starptautiskās organizācijas uzrauga konfliktu pilsonības sakarā Igaunijā un Latvijā] (Band 6). Hamburg: SHIP, 1997.; Rob Zaagman. Conflict Prevention in the Baltic States: The OSCE High Commissioner on National Minorities in Estonia, Latvia and Lithuania [Konflikta novēr�ana Baltijas valstīs: EDSO augstais komisārs nacionālo minoritā�u jautājumos Igaunijā, Latvijā un Lietuvā]. - Flensburg: ECMI, 1999.

Un tomēr Maksa van der Stūla (Max van der Stoel) darbība, ņemot vērā viņa spēcīgo personību, ir devusi ievērojamus rezultātus. Viņ� kritiski vērtējis valdību darbību ne tikai Baltijas reģionā, bet arī citos reģionos,³¹⁶ un valdībām netīk būt kritizētām, tāpēc tās mēģina kaut ko darīt mazākumgrupu labā, kad �āda kritika ir saņemta. Maksa van der Stūla darbība parāda, ka, ņemot vērā EDSO augstā komisāra mandāta raksturu, |oti svarīga ir komisāra personība. Jo spēcīgāka personība, jo lielākas izredzes, ka mandāts tiks izmantots efektīvi - tas ir, veidosies politiskais dialogs komisāra un valdības starpā, un tas nesīs labumu arī mazākumgrupām.

Pēc augstā komisāra iniciatīvas līdz �im jau trīs ekspertu grupas ir strādāju�as pie trim rekomendācijām mazākumtautību tiesību kontekstā. Pirmās rekomendācijas tika pabeigtas 1996. gadā Hāgā. Tās ir pazīstamas kā Hāgas rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību. Otrās rekomendācijas tika pabeigtas 1998. gadā Oslo. Tās ir pazīstamas kā Oslo rekomendācijas par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām.³¹⁷ Tre�ās rekomendācijas tika pabeigtas 1999. gadā Lundā. Tās ir pazīstamas kā Lundas rekomendācijas par mazākumtautību efektīvu līdzdalību valsts dzīvē. Katrai rekomendācijai ir arī paskaidrojo�ais raksts. Viss �o rekomendāciju komplekts, lai arī tas nav juridiski saisto�s EDSO valstīm, tomēr tiek apspriests EDSO dalībvalstu vadītāju sanāksmēs, un tajās tiek pausts akcepts �īm rekomendācijām. Rekomendācijas samērā precīzi parāda to standartu mazākumtautību tiesību sfērā, kuru augstais komisārs mēģina atbalstīt EDSO valstu teritorijās.

4.6. Baltijas jūras valstu komisārs cilvēktiesību, arī mazākumgrupām piedero�u personu tiesību, un demokrātisko institūciju jautājumos³¹⁸

�is postenis tika izveidots Baltijas jūras valstu padomes³¹⁹ (turpmāk nodaļas tekstā - Padome) ārlietu ministru sanāksmē 1994. gada maijā. Par pirmo komisāru uz trim gadiem tika iecelts dānis Ole Espersens (Ole Espersen). Viņa mandātu 1997. gadā pagarināja vēl uz trim gadiem. 2000. gadā tomēr Espersenam mandātu nepagarināja, pamatojoties uz atsevi�ķu dalībvalstu iebildumiem. Dānija nominēja Helli Degnu (Helle Degn), Dānijas ilggadēju parlamenta locekli, �im postenim. Komisāra mandātā ir �ādi uzdevumi: Komisārs ir instruments demokrātisko procesu sekmē�anai un konsolidē�anai un cilvēktiesību, kā arī mazākumgrupām piedero�o personu tiesību aizsardzībai dalībvalstīs. Komisārs darbojas neatkarīgi un atbild Padomei. Komisārs pētīs un ziņos par demokrātisko institūciju stāvokli un par cilvēktiesību, kā arī mazākumgrupām piedero�o personu tiesību aizsardzību dalībvalstīs, kā arī sniegs rekomendācijas Padomei par to, kā pārvarēt problēmas un turpināt sekmēt demokrātisko institūciju attīstību.

Komisārs nodro�inās Padomi ar savu eksperta viedokli par cilvēktiesībām dalībvalstīs. Komisārs var saņemt iesniegumus no indivīdiem, grupām un organizācijām par cilvēktiesību jautājumiem. Komisārs izskata �os iesniegumus konfidenciāli. Komisārs var sagatavot ziņojumu Padomei uz saņemto iesniegumu pamata. �āds ziņojums paliks konfidenciāls. Tomēr Padome var izlemt pilnīgi vai daļēji publicēt �o ziņojumu.

Komisārs veidos sadarbību ar nacionālajām cilvēktiesību aizsardzības iestādēm kā arī ar nevalstiskām organizācijām .. un institūtiem.³²⁰ Komisāru ievēl Padome uz trim gadiem pēc Vecāko amatpersonu padomes ieteikuma.

Jau komisāra mandātā ir ierakstīts, ka dalībvalstis apņemas netraucēt un nevajāt tās personas un organizācijas, kas kontaktējas ar komisāru, kā arī

ļaut komisāram kontaktēties ar pla�ākiem sabiedrības slāņiem. Pa�laik ir izveidojusies �āda prakse komisāram domāto iesniegumu pieņem�anā:

1) ikviena persona, kas dzīvo Padomes dalībvalstu teritorijā, ir tiesīga griezties ar iesniegumu pie komisāra,

2) arī grupas un organizācijas var to darīt,

3) iesniegumam ir jābūt par cilvēktiesību pārkāpumiem,

4) tāds iesniegums, kas ir iesniegts arī nacionālajā tiesā vai ombudsmenam, netiks izskatīts,

5) iesniegumam vēlams būt angļu valodā, jo, ja tas tiek iesniegts Padomes dalībvalsts valodā, tad paies laiks, to pārtulkojot,

6) iesniegumam jāsatur �āda obligātā informācija: vārds, uzvārds; pret kuru iestādi sūdzība tiek sniegta; notikumu un problēmas apraksts; ja iespējams, dokumentu kopijas vai lietas numurs iestādē, kura lietu skatījusi,

7) konfidencialitāte tiek garantēta.

Komisāra mandāta būtiska sastāvdaļa ir pētījumu veik�ana par da�ādiem cilvēktiesību un demokrātisko institūciju darbības aspektiem un �o pētījumu izplatī�ana dalībvalstīs. Pirmām kārtām, tajos tiek konstatēta situācija visās Padomes dalībvalstīs, tiek nosauktas problēmas. Otrām kārtām, �iem pētījumiem ir arī zināma loma cilvēktiesību standarta satura precizē�anā. Līdz 1999. gada martam komisārs bija veicis 12 pētījumus, no tiem vairāki atvēlēti nepilsoņu tiesību problemātikai, tā kā Padome ir viena no nedaudzām organizācijām, kura vistie�āk saskaras ar �o fenomenu, ņemot vērā Latvijas un Igaunijas dalību tajā.³²¹ Abas komisāra mandātā minētās galvenās darbības metodes ir ļoti svarīgas, bet to efektivitāti līdz �im mazināja tas, ka cilvēki �o institūciju nezināja. Daļēji �eit vainojamas valdības un an komisāra birojs, kas nav devu�i pietiekamu informāciju un skaidroju�i savu darbību. 1997. gadā Latvija bija prezidējo�ā valsts Baltijas jūras valstu padomē un sekretariāts atradās Rīgā, bet sabiedrības informētība par organizāciju arī tajā laikā nepalielinājās.

Ņemot vērā �o bagāto institucionālo ietvaru, kādā darbojas Eiropas valstis, paveras gan daudzas iespējas, gan arī rodas problēmas kā, piemēram - kā koordinēt darbību �o institūciju starpā, kā noteikt prioritātes mazākām valstīm dalībai �ajās organizācijās, ņemot vērā to resursu ierobe�oto raksturu u. c.³²² Neap�aubāmi, ka tie�i mazām valstīm ir jābūt īpa�i aktīvām, lai tās �ajās organizācijās sadzirdētu. Gan Latvijas valdība, gan Latvijas iedzīvotāji �īs iespējas vēl tikai sāk apzināt. Jāsaka, ka iedzīvotājus �īs institūcijas uzklausīs, bet, lai valsts kā tāda ieņemtu respektējamu pozīciju vai arī lai tās pilsoņi kļūtu par �o organizāciju darbiniekiem, ir jāiztur ievērojama konkurence, kurā neviens savas pozīcijas atdot nevēlas.

4.7. Amerikas cilvēktiesību aizsardzības mehānisms

1969. gadā pieņemtā Amerikas Cilvēktiesību konvencija paredz divu institūciju izveido�anu: Amerikas Cilvēktiesību komisiju un Amerikas Cilvēktiesību tiesu (33. pants).³²³

4.7.1. Amerikas Cilvēktiesību komisija

Konvencijas 41. pants nosaka komisijas darbības galvenās funkcijas. �o funkciju vidū ir: (1) tiesības prasīt informāciju no valdībām par soļiem, ko tās spēru�as cilvēktiesību aizsardzības sekmē�anā, (2) palīdzēt valstīm ar konsultācijām un padomiem par cilvēktiesībām, (3) virzīt petīcijas un citus iesniegumus saskaņā ar konvencijas 44.-51. pantu u. c.

Komisijā ievēl septiņus locekļus, kuriem ir atzīta morālā stāja un kompetence cilvēktiesību jautājumos. Kandidātu sarakstu veido valstu nominācijas. Katra valsts var nominēt trīs personas. Komisiju ievēl Amerikas valstu organizācijas (AVO) Ģenerālā asambleja. Komisija tiek vēlēta ik pēc �etriem gadiem, bet trim ievēlētām personām termiņ� beidzas jau pēc diviem gadiem. Komisijā nedrīkst būt divi vienas valsts pilsoņi.

Saskaņā ar 44. pantu jebkura persona, personu grupa vai nevalstiska organizācija, kas reģistrēta kādā no AVO dalībvalstīm, var iesniegt komisijai petīciju, atklājot vai sūdzoties par cilvēktiesību pārkāpumiem kādā konvencijas dalībvalstī. Saskaņā ar 46. pantu tikai tā petīcija tiks atzīta par piekritīgu komisijas kompetencei to izskatīt, kas atbilst �ādām prasībām:

1) nacionālās tiesību aizsardzības iespējas ir izmantotas un izsmeltas atbilsto�i vispārējiem starptautisko tiesību principiem,

2) petīcija ir iesniegta se�u mēne�u laikā kop� pēdējā nacionālā lēmuma par tiesību pārkāpumu saņem�anas,

3) petīcijas vai iesnieguma priek�mets nav kādas citas starptautiskas procedūras izskatī�anā,

4) 44. panta subjektiem ir jānorāda vārds, uzvārds, pilsonība, nodarbo�anās, dzīves vieta, personas(u) paraksts vai aiī juridiskā pārstāvja paraksts.

Konvencija paredz iespēju nepiemērot pirmo un otro prasību petīcijas piekritības noteik�anā, ja nacionālā tiesību sistēma nesniedz iespēju aizstāvēt savas tiesības taisnīgā un likumā noteiktā procesā, ja personai ir biju�as liegtas iespējas aizstāvēt savas tiesības nacionālā līmenī vai aiī viņas iespējas ir kavētas, ja bez iemesla ir kavēta pēdējā sprieduma paziņo�ana.

Komisijas var paziņot par petīcijas vai iesnieguma nepieņem�anu, ja tiek konstatēti �ādi fakti:

1) kāda no konvencijas 46. panta prasībām nav izpildīta,

2) petīcija vai iesniegums neatklāj tādus faktus, kuri varētu pārkāpt konvencijā garantētās tiesības,

3) sniegtā informācija ir acīmredzami bez pamata vai neatbilsto�a konvencijā noteiktās procedūras mērķiem,

4) petīcija vai iesniegums ir pēc būtības tāda pati (substantially the same) kā vienreiz jau komisijā vai citā organizācijā skatītā.

Kad petīcija vai iesniegums ir atzīti par piekritīgiem komisijas izskatī�anai, komisija prasa informāciju no valdības par konkrēto lietu, nosūtīdama petīcijas vai iesnieguma atbilsto�as da]as valdības informācijai. Komisija atbilsto�i lietas apstākļiem pati nosaka termiņu atbildes saņem�anai. Pēc informācijas saņem�anas, vai arī, ja tā nav saņemta, komisijai jānosaka, vai vēl ir pamats petīcijas vai iesnieguma tālākai izskatī�anai. Komisija var izlemt lietu izbeigt, tā var atzīt petīciju vai iesniegumu par nepiekritīgu uz saņemtās informācijas pamata. Komisijai turpinot izskatīt petīciju vai iesniegumu, tā izsver visus faktus, tā var veikt izmeklē�anu, tā var prasīt visu nepiecie�amo informāciju no valsts vai uzklausīt mutiskus vai rakstveida pu�u paskaidrojumus, ja tas tiek pieprasīts. Komisijas mērķis ir panākt miermīlīgu strīda atrisinājumu pu�u starpā, bet nopietnās un steidzamās lietās tā var uzreiz stāties pie faktu izmeklē�anas, saņēmusi tās valsts atļauju, kuras teritorijā notiek ziņotie cilvēktiesību pārkāpumi.

Ja tiek panākts miermīlīgs atrisinājums, komisija sagatavo ziņojumu, kuru izsūta abām pusēm un AVO ģenerālsekretāram. Ziņojums tiek publicēts. Ja netiek panākts �āds atrisinājums, tad komisija ziņojumā ietver savus secinājumus, priek�likumus un rekomendācijas. Tic komisijas locekļi, kuru viedoklis at�ķiras, var pievienot ziņojumam savus atsevi�ķos viedokļus. Ziņojums tiek nosūtīts valstij, pret kuru ir iesniegta petīcija vai iesniegums. Ja trīs mēne�u laikā lieta nav atrisināta vai ja komisija vai valsts to nav iesniegusi tiesai un nav atzinusi tās jurisdikciju, komisija var pieņemt valsts viedokli un secinājumus, ja absolūtais vairākums komisijas locekļu nobalso par to. Komisija var noteikt termiņu, līdz kuram valstij ir jāveic konkrēti pasākumi, lai situāciju novērstu. Pēc termiņa beigām komisijai ir jālemj, vai valsts nepiecie�amos pasākumus ir veikusi un vai ziņojumu publicēt. �āds lēmums tiek pieņemts ar absolūto balsu vairākumu.

4.7.2. Amerikas Cilvēktiesību tiesa

Tiesa atrodas Sanhosē, Kostarikā. Tiesu veido septiņi tiesne�i. Valstu nominētām personām ir jābūt ar augstu morālo stāju, kompetenci cilvēktiesību jomā un jāatbilst tām prasībām, kas tiek izvirzītas katrā valstī augstākajiem tiesu posteņiem. Tiesā nevar būt divi vienas valsts pilsoņi. Kandidātu sarakstu sagatavo Amerikas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis, tiesne�i tiek ievēlēti ar absolūto balsu vairākumu dalībvalstu sanāksmē. Valstīm ir tiesības izvirzīt trīs kandidātus, no tiem vismaz vienam ir jābūt valsts pilsonim. Tiesne�i tiek ievēlēti uz se�iem gadiem, bet viņi nedarbojas kā pilna laika tiesne�i. Tie var tikt pārvēlēti tikai vienu reizi. Trim tiesne�iem termiņ� beidzas jau pēc trim gadiem. Tās valsts tiesnesim, kuras lieta tiek izskatīta, ir tiesības skatīt �o lietu. Otrai valstij ir tiesības nominēt savu ad hoc tiesnesi. Arī �ādam tiesnesim ir jāatbilst visām tām prasībām, kas ir izvirzītas tiesas tiesne�iem. Pieci tiesne�i ir nepiecie�amais kvorums lietas izskatī�anai. Visā procesā ir jāpiedalās Amerikas Cilvēktiesību komisijai. Gan vietas izvēles jautājumi, gan lietu reģistrācijas un citi procesa jautājumi ir regulēti konvencijas 52.-60. pantā un tiesas Kārtības rullī.

Saskaņā ar konvencijas 61. pantu tikai Cilvēktiesību komisijai un valstīm ir tiesības griezties tiesā. �īs tiesības var izmantot tikai tad, ja ir iziets viss komisijas process atbilsto�i iepriek� izklāstītajai kārtībai. Valsts, pievienojoties vai ratificējot konvenciju, vai jebkurā laikā pēc tam var deklarēt, ka tā atzīst bez jebkādiem atsevi�ķiem līgumiem tiesas jurisdikciju visos konvencijas interpretācijas vai piemēro�anas jautājumos. �āda deklarācija var tikt veikta bez jebkādām atrunām vai ari ar atrunām par savstarpības principa piemēro�anu, par jurisdikcijas atzī�anu uz noteiktu laiku vai attiecībā uz noteiktām lietu kategorijām. Deklarācijas tiek ieniegtas AVO ģenerālsekretāram, kas tās nosūta visām pusēm. Tiesai var būt tiesības īstenot tās jurisdikciju tikai konvencijā regulēto jautājumu ietvaros un tikai attiecībā uz tām valstīm, kas ir atzinu�as tās jurisdikciju. Tikai 17 valstis ir iesniegu�as �ādu deklarāciju. Da|a valstu ir veiku�as da�ādas atrunas.³²⁴

Ja tiesa konstatē, ka konvencijā garantētā tiesība vai brīvība ir pārkāpta, tiesa lemj par �īs tiesības vai brīvības garantē�anu cietu�ajam. Ja nepiecie�ams, tiesa lemj par seku novēr�anu, kas radu�ās no �āda pārkāpuma, un par kompensācijas izmaksu cietu�ajam. Situācijās, kuras ir tik nopietnas, ka prasa pēc tiesas tūlītējas rīko�anās, tiesa var lemt par pagaidu līdzekļu piemēro�anu (provisional measures). Ja tāda lieta vēl nav nonākusi tiesā, tiesa var pieņemt atbilsto�u lēmumu pēc komisijas iesnieguma.

Tiesai spriedumā ir jāuzrāda visi argumenti. Ja atsevi�ķi tiesne�i pilnībā vai daļēji spriedumam nepiekrīt, viņi var pievienot savu atsevi�ķo vai at�ķirīgo viedokli. Tiesas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tiesa var paskaidrot savu spriedumu pusēm, kuras tam nepiekrīt un kuras 90 dienu laikā pieprasa �ādu paskaidrojumu.

Saskaņā ar konvencijas 68. pantu dalībvalstis ir apņēmu�ās pildīt spriedumu. Tām piespriesto kompensāciju tomēr ir atļauts izmaksāt saskaņā ar nacionālo mehānismu. Kompensācijas izmaksa indivīda tiesību pārkāpuma konstatācijas gadījumā ir galvenais sods valstij pārkāpējai, un to praktizē gan Amerikas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Amerikas Cilvēktiesību tiesai, salīdzinot ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ir pla�āka konsultatīvā juridiskcija, kas arī ir kļuvusi samērā populāra valstu vidū. Kop� tiesas darbības sākuma (tas bija 1979. gadā) ir biju�i pieprasīti un sniegti 15 konsultatīvie viedokļi. 1985. gadā savā viedoklī Nr. 5 tiesa kritizēja Cilvēktiesību komisiju par to, ka tā nenovirzīja lietas uz tiesu. Līdz tam laikam vēl neviena individuālā lieta nebija nonākusi tiesā. Pirmā lieta Velaskezs Rodrigezs pret Hondurasu (Velasquez Rodrigues v. Honduras) tika nodota liesai 1986. gadā. 1997. gadā jau 16 lietas da�ādās procesa stadijās atradās tiesā.³²⁵ Amerikas Cilvēktiesību tiesa kļūst arvien aktīvāka un veido ļoti interesantu praksi, ar kuru ir vērts iepazīties arī citos reģionos.

4.8. Āfrikas cilvēktiesību aizsardzības mehānisms

Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību harta ir galvenais instruments, kas nosaka cilvēktiesību aizsardzības iespējas �ajā reģionā. Harta tika pieņemta 1981. gadā, bet tā stājās spēkā 1986. gadā. Saskaņā ar hartas 30. pantu Āfrikas vienības organizācijas (ĀVO) ietvaros ir izveidota Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību komisija.³²⁶

Komisiju veido vienpadsmit locekļi, kurus izvēl slēgtā procedūrā ĀVO asamblejā no hartas dalībvalstu sastādīta saraksta. �iem cilvēkiem ir jābūt augstai reputācijai, morālei, personas integritātei, neatkarībai un kompetencei cilvēktiesību jomā. īpa�i tiek ņemta vērā juridiska pieredze �ajā sf�rā. Komisijā nevar būt vairāki vienas valsts pilsoņi. Katra valsts var nominēt divus kandidātus, kuriem ir jābūt hartas dalībvalstu pilsoņiem. Komisija tiek ievēlēta uz se�iem gadiem, un tās locekļi var tikt ievēlēti atkārtoti. Tomēr �etru locekļu termiņ� beidzas jau pēc diviem gadiem. �o personu vārdi tiek izlozēti uzreiz pēc komisijas ievēlē�anas. Komisija pieņem zvērestu pēc tās ievēlē�anas. Komisija izvēl priek�sēdētāju un viccpriek�-sēdētāju. ĀVO ģenerālsekretārs ieceļ komisijas sekretāru un garantē komisijas darba tehnisko apkalpo�anu. Komisija darbojas saskaņā ar hartu un komisijas Kārtības rulli. Septiņi locekļi ir kvorums, prezidentam ir noteico�ā balss pie vienāda balsojuma iznākuma.

Līdzās tām funkcijām, kuras ir noteiktas hartas 45. pantā, komisija izskata gan valstu iesniegumus, gan citus iesniegumus. Harta saglabā ļoti pla�u formulējumu attiecībā uz �o otro iesniedzēju kategoriju. 55. pants nosaka, ka �pirms katras sesijas komisijas sekretārs(c) sagatavo sarakstu ar tiem iesniegumiem, kurus nav iesniegu�as dalībvalstis, un nodod to komisijai�. Komisija izlemj, kur� no iesniegumiem ir izskatāms ar vienkār�o balsu vairākumu. Tomēr Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību harta nosaka, kādām prasībām �iem iesniegumiem ir jāatbilst:

1) tiek norādīti autoru vārdi, kaut arī tiek lūgta anonimitāte,

2) atbilst ĀVO hartai un �ai hartai,

3) nelieto valstis vai ĀVO apvainojo�us izteicienus,

4) nav vienkār�i no masu saziņas līdzekļiem iegūtas informācijas atreferējums,

5) ir izsmeltas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, ja vien nav skaidrs, ka process tī�ām tiek paildzināts, .

6) ir iesniegts pamatota termiņa laikā kop� pēdējiem lēmumiem,

7) nav tā pati lieta, kas jau ir atrisināta saskaņā ar ANO Statūtu principiem, ĀVO hartas vai minētās hartas principiem.

At�ķirībā no iepriek� izklāstītajām procedūrām Āfrikas komisijas procedūra nemin precīzu laika termiņu, kurā būtu jāiesniedz iesniegums. Nav līdz galam skaidrs, vai iesniedzējiem pa�iem ir jābūt pārkāpuma upuriem. �ķiet, ka tomēr ne, bet ir jābūt vismaz netie�i ar to saistītiem vai varbūt potenciāliem upuriem, ja pārkāpumi turpinās. Protams, ka �is jautājums ir cie�i saistīts ar iepriek�minēto jautājumu par indivīda tiesībām griezties ar iesniegumu komisijā, kas precīzi formulēts nav, bet izriet netie�i no hartas 55. panta formulējuma.³²⁷

Pirms iesniegumu izskatī�anas pēc būtības par tiem ir jāinformē attiecīgā dalībvalsts. Ja atklājas, ka viens vai vairāki iesniegumi atklāj nopietnu vai pla�u cilvēka un tautu tiesību pārkāpumu sēriju, komisijai ir jāpievēr� �iem gadījumiem ĀVO asamblejas uzmanība. Asambleja var lūgt komisiju izmeklēt �os gadījumus un sagatavot ziņojumu, kurā tiek aprakstīti izmeklē�anā atklātie fakti un tiek sniegtas rekomendācijas. Komisija pati var pievērst asamblejas uzmanību jebkurai kritiskai situācijai, bet asambleja var attiecīgi lūgt komisiju to izmeklēt. Visi �ādā kārtībā veiktie pasākumi ir konfidenciāli. Komisijas ziņojumi tiek publicēti pēc asamblejas lēmuma.

Āfrikas eksperti ir uzsvēru�i, ka tas fakts, ka komisija pirmām kārtām darbojas ar diplomātiskām, samierinā�anas, rekomendējo�ām un tikai tiesai līdzīgām darbības metodēm, ir nesis atzinību komisijai un cēlis tās presti�u cilvēku un valdību acīs. Citiem vārdiem sakot, Āfrikas Cilvēka un tautu komisija darbojas atbilsto�i kontinenta tautu mentalitātei, tāpēc tās darbība, regulējot un sekmējot cilvēktiesību apziņu kontinentā, ir bijusi veiksmīga.³�²

1999. gadā tika atvērts parakstī�anai Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas protokols, kura mērķis ir radīt Āfrikas Cilvēktiesību tiesu. Līdz ar to pavisam drīz ir sagaidāma tiesas izveido�ana Āfrikā.

4.9. Latvijas iedzīvotājiem pieejamie starptautiskie tiesību aizsardzības mehānismi

Tā kā Latvija kop� 1991. gada 17. septembra ir ANO dalībvalsts, tad tās 1503. procedūra ir pieejama katram Latvijas iedzīvotājam, indivīdu grupai vai nevalstiskai organizācijai. Tomēr ir jāņem vērā �īs procedūras noteikumi, ar kuriem lasītājs tika iepazīstināts grāmatas 4.2.1. nodaļā. Iesniegumus par nepārtrauktiem, smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem pla�ā mērogā var sniegt ANO ģenerālsekretāram, kura mītne ir Ņujorkā (ASV), vai arī augstajam cilvēktiesību komisāram, kura mītne ir �enēvā (�veice). Adrese ir �āda: Office of the High Commissioner for Human Rights United Nations CH- 1211 Geneva 10 Switzerland

Kop� 1994. gada Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības griezties ar iesniegumiem ANO Cilvēktiesību komitejā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Fakultatīvajā protokolā noteiktajā kārtībā (skat. grāmatas 4.2.2. nodaļas a punktu). Komitejas adrese ir:

UN Human Rights Committee United Nations CH - 1211 Geneva 10 Switzerland

Latvijas darba ņēmēju un darba devēju organizācijām ir tiesības griezties Starptautiskajā Darba organizācijā ar sūdzībām par Latvijai saisto�o SDO konvenciju pārkāpumiem. SDO adrese ir:

International Labour Organization International Labour Standards Department

4, route des Morillons 1211 Geneva 22 Switzerland

Kop� 1997. gada 27. jūnija Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības griezties ar iesniegumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo tā ir diena, kad Latvijas ārlietu dienests iesniedza notu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram par pievieno�anos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un tiesas jurisdikcijas atzī�anu attiecībā uz individuāliem strīdiem par konvencijas vai tās protokolu pārkāpumiem. Vienīgā atruna, kuru Saeima veica, pievienojoties konvencijai un tās protokoliem, attiecas uz tiesas jurisdikcijas neatzī�anu jautājumos par

1. protokola 1. pantu tiktāl, ciktāl tas var būt attiecināts uz īpa�uma tiesību atjauno�anu Latvijā pēc okupācijas. Katram, kas atrodas Latvijas jurisdikcijā un ir izsmēlis nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, ir līdz ar to tiesības se�u mēne�u laikā pēc pēdējā lēmuma saņem�anas griezties tiesā pat tad, ja nacionālais process ir sācies pirms 1997. gada 27. jūnija un turpinās pēc �īs dienas, izņemot tos strīdus, kas ir izslēgti no tiesas kompetences ar minēto atrunu.³²⁸ Tiesas sekretariāta adrese ir:

Registry of the European Court of Human Rights

F - 67075 Strasbourg Cedex

France

Nedrīkst piemirst, ka iesniegumus par da�ādiem cilvēktiesību un demokrātijas principa pārkāpumiem var sūtīt Baltijas jūras valstu padomes komisāram demokrātisko institūciju un cilvēktiesību, arī mazākumgrupām piedero�o personu tiesību jautājumos. Viņa adrese ir:

The CBSS Commissioner Amargertorv 14/2 Post box 1165 DK - 1010 Copenhagen K Denmark

Līdz 1999. gadam ir bijis pāris mēģinājumu iedarbināt 1503. procedūru pret Latviju, bet, neatrodot pietiekamu pamatu sūdzībām par sistemātiskiem, nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, �ie mēģinājumi nebija veiksmīgi. 1999. gadā viens iesniegums tika novirzīts uz Cilvēktiesību komisiju. ANO Cilvēktiesību komiteja līdz �im ir izskatījusi vienu iesniegumu attiecībā uz Latvijas pilsoni.³²⁹ Iesniegumā tika pausts viedoklis, ka persona ir nepatiesi notiesāta un līdz ar to ir ticis pārkāpts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pants. Komiteja nekonstatēja, ka Latvijas iestā�u un tiesas darbība būtu bijusi patvarīga, kuras dēļ indivīdam tiktu liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas statistika Latvijas sakarā tika minēta iepriek�.

Neatkarīgi no teorētisko jautājumu risinā�anas nākotnē par tiesību subjektu un procesuālo tiesību esamību, jau �odien katrs cilvēks var sev pats palīdzēt, iepazinies ar savām tiesībām un to aizsardzības procesuālajām iespējām gan Latvijā, gan starptautiskā līmenī. Pasaules pieredze rāda - lai arī valdības pienākums demokrātiskā valstī ir darboties cilvēka labā, tomēr bez pa�a cilvēka iniciatīvas un uzstājības tas tik vienkār�i nenotiek.

5. CILVĒKTIESĪBAS UN EIROPAS SAVIENĪBA5.1. Ievads

Eiropas Savienība sāka veidoties uzreiz pēc Otrā pasaules kara.³³⁰ Viena no pirmajām organizācijām, kas tika radīta �ā procesa ietvaros, bija 1950. gadā izveidotā Eiropas Ogļu un Tērauda Apvienība (EOTA). 1957. gadā Romā tika noslēgti vēl divi līgumi, izveidojot Eiropas Atomenerģijas Apvienību (EAA) un Eiropas Ekonomisko Asociāciju (EEA). Pirmās se�as minēto organizāciju dalībvalstis bija Francija, Vācija, Itālija, Holande, Beļģija un Lukscmburga. Līdz 1986. gadam, kad tika noslēgts Vienotais Eiropas akts (VEA), pirmo trīs līgumu ietvaros izveidotais institūciju loks bija apvienots, un VEA noteica, ka abas apvienības un asociāciju turpmāk sauks par Eiropas Apvienībām, kurās lēmumus pieņem Padome sadarbībā ar Parlamentu, Komisija pilda izpildfunkcijas, bet Eiropas Tiesa pārstāv tiesu varu. Eiropas Parlamentu jau kop� 1979. gada vēlēja tie�ās vēlē�anās dalībvalstu pilsoņi. Galvenais Eiropas Apvienību mērķis bija izveidot iek�ējo tirgu, kur� balstās uz �etrām brīvībām: personu kustības brīvību, pre�u kustības brīvību, pakalpojumu kustības brīvību un kapitāla kustības brīvību. Iek�ējā tirgus izveido�anai vajadzēja būt pabeigtai 1992. gadā. Neskatoties uz to, ka apvienību un asociācijas veido�anās pamatā bija ekonomiski mērķi, ļoti bie�i da�ādās integrācijas procesa stadijās parādījās nepiecie�amība pilnveidot politisko ietvaru. Jau tas, ka bija noticis triju uz līguma pamata izveidotu reģionālu organizāciju saplūdums un ka �ajos līgumos noteikto mērķu īsteno�anai bija izveidots vienots institūciju loks, parādīja, ka tradicionālais starptautisko organizāciju modelis neapmierina tās ieceres, kas saistījās ar Eiropas Apvienībām.

1992. gadā noslēgtais Eiropas Savienības līgums (Māstrihtas līgums)^mbija pirmais nopietnākais mēģinājums pēc ilgām diskusijām un politiskā kompromisa meklē�anas toreizējo 12 dalībvalstu³⁹⁷ vidū nākt klajā ar jauna politiskā ietvara piedāvājumu Eiropas integrācijas procesam. Eiropas Savienības līgums mēģināja risināt tādas problēmas kā demokrātijas deficīts juridiski saisto�o lēmumu pieņem�anā Padomē, kompetences nodalījums starp EA (Eiropas Apvienības tika pārdēvētas par Eiropas Apvienību - EA) institūcijām un dalībvalstīm, Parlamenta lomas palielinā�ana u. c.

Tomēr līgums precīzi nedefinē, kas ir Eiropas Savienība. Ir acīmredzams tas, ka Eiropas Savienības līgums virza uz integrētākas Eiropas Savienības izveido�anu, ko pavisam noteikti apliecina 1997. gadā pieņemtais Amsterdamas līgums, kas stājās spēkā 1999. gada 1. maijā.

Virziens, kādu ir izvēlēju�ies �ie pēdējie līgumi, veidojot jaunu politisko ietvaru, atgādina federatīvas valsts modeli. Eiropas Savienības līgums noteica, ka dalībvalstīm būs kopēja ārējā un dro�ības politika, kā arī kopēja iek�lietu un tieslietu politika. �īs sfēras ir tradicionāli biju�as valstu suverenitātes galvenās izpausmes. Eiropas Savienība �o tradīciju ir izaicinājusi. Arī subsidiaritātes princips, kas ir noregulēts Eiropas Savienības līguma 3. b pantā, pēc savas būtības ir tāds princips, uz kura pamata darbojas katra zināmā federācija pasaulē. Tas nosaka, ka lēmumu pieņem�ana notiek decentralizēti un tikai tad, ja kopīgo mērķu sasnieg�anai ir nepiecie�ams pieņemt lēmumu visas ES līmenī (jeb federācijas līmenī), to dara �ajā līmenī.³³¹

Amsterdamas līguma ieviestie grozījumi Eiropas Savienības līgumā tiks analizēti nedaudz tālāk, bet jau �eit var piebilst, ka tiek arvien vairāk nostiprināts tas, ka jaunās �kopējās politikas� var tikt veidotas pārnacionālā līmenī jeb EA institūciju un lēmumu pieņem�anas procesa ietvaros, kas neap�aubāmi ir dalībvalstu suverēnās varas nodo�ana EA/ES institūcijām. Tāpēc vēl jo svarīgāks ir �o institūciju demokrātiskuma jautājums un lēmumu pieņem�anas procesa demokrātiskums.

ES pilsonības institūta izveido�ana arī liecina par to, ka process virzās zināmā mērā līdzīgi federatīvas valsts veido�anas procesam. Tomēr, ņemot vērā subjektu īpatnības - tās vēl aizvien ir nacionālas valstis - un procesa vēsturiskās īpatnības, būs grūti runāt par Eiropas Savienību kā par federatīvu valsti, jo tā, protams, nav valsts tradicionālā izpratnē.

ES papla�inā�anās kontekstā jautājums par ES �identitāti� kļūst arvien aktuālāks. Iespējams, ka pa�reizējām 15 dalībvalstīm ES virzība uz �federālas valsts� modeli vismaz praktisku intere�u dēļ ir pietiekami pieņemama. Tomēr attiecībā uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kurām vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu ES valstu rādītājus da�ādās sfērās, virzība uz ES federālo valsti varētu būt ilgāks process, ja jautājums tādā veidā vispār tiek no ES puses izvirzīts. Citiem vārdiem sakot, ES integrācijas un papla�inā�anās galīgie modeļi un mērķi ir atklāti.

Valstī indivīdam ir tie�s sakars ar valsts institūcijām. Demokrātiskā valstī institūcijas darbojas indivīda interesēs un respektējot viņa tiesības. Nevar būt demokrātiska valsts, ja tajā neievēro cilvēktiesības. Ņemot vērā ES politiskās un ekonomiskās integrācijas augsto pakāpi, ir jājautā: kāda loma �ajā �veidojumā� ir indivīdam? Kāds sakars ES ir ar cilvēktiesībām, ja jau par vienu no svarīgākajām iezīmēm Rietumeiropas attīstītās demokrātijas uzskata cilvēktiesību ievēro�anu savās valstīs? Lai gūtu priek�statu par ES nostāju �ajā kontekstā, ir nepiecie�ams noskaidrot, kāda loma ES ir atvēlēta indivīdam.

5.2. Indivīds kā Eiropas Savienības subjekts

Kā zināms, mēs varam runāt par valsts subjektiem vai citādu veidojumu subjektiem tajā brīdī, kad kaut kam tiek pie�ķirtas tiesības un ir uzlikti pienākumi un kad �o tiesību vidū ir arī tiesības griezties tiesā ar prasību.³³² Kā tas izriet no ES veido�anās procesa īsā apskata, ES galvenais subjekts ir dalībvalstis. Ta�u EEA līgums, tā kā to jau sākumā skaidroja Eiropas Tiesa, var paredzēt tiesības un uzlikt pienākumus indivīdam un juridiskām personām arī tie�i, jo Eiropas tiesības ir īpa�a, supranacionāla tiesību sistēma.³³³ Arī indivīdu un juridisko personu tiesības griezties ar prasību Eiropas Tiesā ar gadiem ir nostiprināju�ās.³³⁴ �ajā nodaļā turpināsim runāt par.indivīdu, paturot prātā, ka attiecībās ar juridiskajām personām un ES arī var būt zināmi cilvēktiesiski elementi, bet, lai tos definētu, vispirms tik un tā jānoskaidro ES attiecības ar cilvēktiesībām un tad jāiesaistās gan teorētiski, gan praktiski sare�ģītā diskusijā par cilvēktiesībām privātticsisko attiecību sfērā ES ietvaros.³³⁵

5.2.1. Indivīda tiesības iek�ējā tirgū

Neap�aubāmi, ka lielāka apziņa par integrācijas procesiem katram ES dalībvalstu pilsonim radās vēl tajā laikā, kad tika noslēgts 1957. gada Romas līgums, izveidojot Eiropas Ekonomisko Asociāciju. Tie�i iek�ējā tirgus veido�ana, kas balstās uz �etrām jau iepriek� nosauktajām brīvībām, tie�ā veidā ietekmēja indivīdu - EEA dalībvalstu pilsoni. EEA līguma (Romas līguma) 48. pants noteica, ka ikvienam EEA dalībvalstu pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties EEA ietvaros. Tas attiecās uz darba vietas izvēli strādniekiem un viņu ģimenēm. �is pants un EEA līguma 7. pants noteica diskriminācijas aizliegumu uz pilsonības pamata. Tas nozīmē, ka strādnieku un viņu ģimeņu brīvu kustību nevar ierobe�ot uz viņu pilsonības pamata. EEA līguma 59. pants noteica pārvieto�anās brīvību arī pa�nodarbinātiem. Eiropas Tiesas praksē �is jēdziens ir piemērots arī uz studējo�iem cilvēkiem. 48. pants ir bijis pamatā vairākiem Padomes pieņemtajiem noteikumiem (r�gulations) un direktīvām (directives), kas attiecina personu brīvu kustību arī uz pensionāriem un pa�nodro�inātajiem.

Uzņēmumu veido�anas brīvība, ko pamatā nosaka EEA līguma 52. pants, un pakalpojumu snieg�anas un saņem�anas brīvība ir tās brīvības, kas, tāpat kā personu pārvieto�anās brīvība, vistie�āk ietekmē indivīdu. Indivīdus �ajā kontekstā interesē viņu iespēja pārvietoties EEA ietvaros, dibinot uzņēmumus vai sniedzot/saņemot pakalpojumus. Neap�aubāmi, ka �ie vispārīgie principi izklausās pietieko�i vienkār�i, bet, kā rāda Eiropas Tiesas prakse, jautājumi par to, kas drīkst sniegt pakalpojumus, kādai ir jābūt �o personu kvalifikācijai (diplomu atzī�anas problēma), kādas valstu likumos noteiktās vai administratīvās prasības ierobe�o �īs brīvības, ir ļoti bie�i. Var teikt, ka iek�ējā tirgū pastāvo�ās brīvības sniedz savus labumus indivīdam pārsvarā tajā gadījumā, ja viņ�/viņa ir tie�i iesaistījies ekonomiskās darbībās vai to rezultātu izmanto�anā.³³⁶

5.2.2. Indivīda kā Eiropas Savienības pilsoņa tiesības

Kop� 1979. gada EEA dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības vēlēt Eiropas Parlamentu tie�ās vēlē�anās atbilsto�i savas valsts vēlē�anu sistēmas principiem. Parlamentu ievēl uz pieciem gadiem atbilsto�i katrai valstij pie�ķirtajam deputātu vietu skaitam.³³⁷Eiropas Savienības līgums ļoti nopietni pastiprināja EA/ES dalībvalstu pilsoņu tiesības, radot ES pilsonību (8. pants) un nosakot �o pilsoņu tiesību loku. Atbilsto�i Eiropas Savienības līgumam ES pilsoņiem ir tiesības:

1) brīvi pārvietoties un uzturēties ES ietvaros (8. a pants),

2) piedalīties Eiropas Parlamenta vēlē�anās tajā valstī, kurā viņi dzīvo (8. b pants),

3) piedalīties pa�valdību vēlē�anās tajā valstī, kurā viņi dzīvo (8. b pants),

4) griezties ar iesniegumu ES Ombudsmena institūcijā (138. pants),

5) griezties ar iesniegumu Eiropas Parlamentā (138. d pants),

6) katram ES pilsonim ir tiesības uz diplomātisko aizsardzību tre�ajās valstīs no jebkuras ES dalībvalsts pārstāvniecības puses (8. d pants).

5.2.3. Indivīds un Eiropas Tiesa

Jau EEA līguma 173. pants noteica, ka indivīdi (un juridiskās personas) var griezties tiesā, apstrīdot Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas lēmumu likumību. Indivīdam ir jāpierāda, ka lēmums ir viņam individuāli adresēts vai arī ka noteikumi vai citai personai adresēts lēmums tie�i un individuāli aizskar viņa intereses. Tiesa neatzīst tā saukto actio popularis. Tas nozīmē, ka tiesa praksē ir noraidījusi iespēju apstrīdēt noteikumus, kas abstrakti definē subjektu loku. �ādam lēmumam ir tie�i jāietekmē indivīds, tādējādi no�ķirot viņu no pārējiem, un indivīdam ir jāpierāda, ka viņam nebija rīcības brīvības izvairīties no �āda lēmuma ietekmes uz viņa situāciju.

1988. gadā Padome pieņēma lēmumu izveidot Pirmās instances tiesu, kas sāka darboties 1989. gadā. 1993. gadā Padome pieņema lēmumu, ka praktiski visas pilsoņu un juridisko personu prasības pret EA/ES institūcijām tiek izskatītas Pirmās instances tiesā. Izņēmums no �īs kārtības ir dempinga lietas. Tādējādi var secināt, ka EEA līguma 173. panta kārtībā indivīdi griezīsies Pirmās instances tiesā. Interesi izraisa �ā panta formulējums attiecībā pret tre�o valstu indivīdiem, piemēram, asociēto valstu - kā Latvijas - indivīdiem. Pantā ir teikts:

�Jebkura fiziska vai juridiska persona uz tiem pa�iem noteikumiem var griezties tiesā par tai adresēto lēmumu vai lēmumu, kas, kaut arī ir noteikumu formā vai adresēts citai personai, tomēr to skar tie�i un individuāli.�

Panta otrā daļa satur galvenos noteikumus, uz kuru pamata �ādu prasību var celt. Tie ir: būtiski procedūras pārkāpumi, pieņemot juridiski saisto�us lēmumus, līguma vai jebkuras �ī līguma normas par tā piemēro�anu pārkāpums, kompetences pārkāpums.

Panta formulējumā personas apzīmējumam lietotais vārds �jebkura� liek domāt, ka tai nav jābūt dalībvalsts pilsonim. Vienlaicīgi EA/ES institūcijas var ietekmēt asociēto valstu personas tikai atbilsto�i Eiropas līgumiem par asociācijas izveido�anu. Tas nozīmē, ka, ja �ajos līgumos nav noteikts citādi, ES tiesību sistēma nav attiecināma uz asociēto valstu personām. Tomēr ES kā atsevi�ķa re�īma pastāvē�ana ar savu iek�ējo kārtību nepārprotami var nostādīt tre�ās valstis un personas nepriviliģētā situācijā vai pat skart to intereses, pieņemot savus tiesību aktus. Jautājums paliek-vai asociēto valstu personas, kuru intereses ir skartas tie�i, var griezties Pirmās instances tiesā? Acīmredzot būtu katrā gadījumā jāpierāda individuālais aizskārums un jāatstāj galīgais lēmums par prasības piekritību tiesas ziņā.⁴⁰⁵ Līdz �im Eiropas Tiesa ir izteikusies ļoti uzmanīgi par �ādām iespējām.

5.3. Eiropas Savienības cilvēktiesību principi un Eiropas Cilvēktiesību konvencija

Viena no komplicētākajām Eiropas Savienības cilvēktiesību re�īma problēmām ir jautājums par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas darbību Eiropas Savienības supranacionālās tiesību sistēmas ietvaros.

Visas 15 Eiropas Savienības dalībvalstis vienlaicīgi ir arī Eiropas Padomes dalībvalstis, un tām ir saisto�a Eiropas Padomes ietvaros pieņemtā Eiropas Cilvēktiesību konvencija.³³⁸ Vienlaicīgi Eiropas Padome aptver daudz pla�āku dalībvalstu loku - 2000. gada 1. janvārī tajā bija 41 dalībvalsts.

Eiropas Padomes izveidotās Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisprudence, kas autonomi interpretē Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tātad reprezentē citu, krietni pla�āku dalībvalstu loku.

Te atkal rodas jautājums par Eiropas Savienības starptautiski tiesisko statusu. Vai tā var būt saistīta ar citas starptautiskās organizācijas konvenciju un �īs organizācijas izveidotās starptautiskas tiesas - Eiropas Cilvēktiesību tiesas -jurisprudenci, it sevi�ķi ņemot vērā faktu, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir tikai mazākums no visu Eiropas Padomes dalībvalstu kopskaita? No otras puses - Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteiktais cilvēktiesību standarts kā minimālstandarts ir jānodro�ina arī visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

5.3.1. Eiropas Savienības cilvēktiesības kā vispārējie tiesību principi

Eiropas Apvienību dibinā�anas līgumos atsevi�ķs cilvēktiesību katalogs nav uzņemts, jo toreizējie līguma autori nevarēja iedomāties, ka Apvienību kā tīri ekonomisku organizāciju darbība varētu izraisīt pla�ākas cilvēktiesību problēmas.³³⁹

Tomēr Eiropas Tiesa Luksemburgā ar �o jautājumu bija spiesta nodarboties jau samērā drīz. Tā vairākas dekādes ilgā praksē ir izveidojusi �tiesne�u tiesības�³⁴⁰ cilvēktiesību jomā, tādējādi papildinot dibinā�anas līgumus.

Eiropas Tiesas cilvēktiesību jurisprudence balstās uz 1957. gada EEA līguma 164. pantu, kas nosaka, ka �Tiesa nodro�ina likumības ievēro�anu, interpretējot un piemērojot �o līgumu�. �is pants, kas vispārīgi nosaka Tiesas kompetenci, saprātīgā interpretācijā satur arī Tiesas tiesības veidot �tiesne�u tiesības�, ja līgums uzrāda �baltos plankumus�.³⁴¹

Eiropas Tiesa savā jurisprudencē ir attīstījusi cilvēktiesību normas vispārējo tiesību principu formā. Tā uzskata, ka EEA līguma 164. pants pie�ķir tai kompetenci attīstīt �ādus vispārējo tiesību principus, jo tic, tāpat kā rakstītās tiesības (normatīvie akti), pieder pie �likumības� 164. panta izpratnē.³⁴²

Vispārējie tiesību principi ir Rietumu tiesību loka tiesību sistēmas sastāvdaļa. Tie darbojas divos veidos. Pirmkārt, tie �caurau�� rakstītās (t. i., pozitīvās) tiesības - normatīvos aktus. No rakstītajām normām tiek atvasināti tiesību principi, kas tuvāk konkretizē rakstīto normu saturu. Otrkārt, tur, kur rakstītās normas ir atstāju�as �baltos plankumus� - kā �ajā gadījumā tie darbojas kā tie�s un nepastarpināts tiesību avots, kuru iestādes un tiesas piemēro tāpat kā normatīvos aktus. Tiesību principus savstarpējā mijiedarbībā attīsta gan tiesu prakse, gan tiesību zinātne.

Tā kā Eiropas Savienības tiesības arī pieder pie �īs kopējās Rietumu tiesību kultūras, tad vispārējie tiesību principi ir Eiropas Savienības tiesību sastāvdaļa. Arī EEA līgums, kā to rāda 215. panta otrā daļa,⁴" atzīst vispārējos tiesību principus kā vienu no Eiropas Savienības tiesību avotiem.

Jāatzīmē, ka cilvēktiesības kā tie�as un nepastarpinātas darbības vispārējie tiesību principi ir galvenais cilvēktiesību normu avots ne vien Eiropas Savienībā, bet arī da�ās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kuru konstitūcijas nesatur vispār vai nesatur pietieko�i izvērstas cilvēktiesību normas. Piemēram, Francijas 1958. gada 4. oktobra konstitūcija nesatur cilvēktiesību katalogu, bet vienīgi tās preambulā ir atrodama norāde uz 1789. gada Nacionālās Sapulces deklarāciju, kas, no modema cilvēktiesību teksta viedokļa raugoties, ir visai nepilnīga. Tādēļ Francijas Valsts padome savā tiesvedībā ir attīstījusi cilvēktiesības kā vispārējus tiesību principus (principes g�n�raux du droit), kuriem ir konstitucionāls rangs un kas tiek praksē piemēroti tāpat kā rakstītas konstitucionālas normas.

Eiropas Tiesa vispārējos tiesību principus kā tie�u un nepastarpinātu tiesību avotu piemēro ne vien cilvēktiesību jomā, bet arī citās jomās, kur līgumi nedod pietiekami apmierino�u atbildi uz konkrētām vajadzībām. Te vispirms ir minamas Eiropas Savienības administratīvā procesa tiesības, kuru pamatnormas ir formulētas Eiropas Tiesas attīstīto vispārējo tiesību principu formā.³⁴³

5.3.2. Eiropas Savienības cilvēktiesību principu

kritērijs - Eiropas Cilvēktiesību konvencija

Centrālais jautājums, tiesai attīstot vispārējos tiesību principus, ir jautājums par kritērijiem, uz kuriem orientējoties var noteikt to saturu. Svarīgākā metodoloģiskā vadlīnija jebkurā gadījumā ir tā, ka �iem principiem ir jābūt orientētiem uz saprātīgu un taisnīgu risinājumu. Otra vadlīnija ir, ka definējamā principa saturs var tikt atrasts salīdzinājuma ceļā (salīdzino�ā metodoloģija). Eiropas Savienības tiesību gadījumā kā �dabisks� salīdzinājuma mērogs kalpo dalībvalstu nacionālās tiesību sistēmas. Uz to norāda arī jau minētais EEA līguma 215. panta otrās daļas noteikums.

Tādējādi Eiropas Tiesa, definējot cilvēktiesību normas saturo�us vispārējos tiesību principus, orientējas uz kopējiem principiem, kas atvasināti no dalībvalstu cilvēktiesību normām. Līdz ar to Eiropas Savienības vispārējie cilvēktiesību principi pēc būtības atspoguļo tās 15 dalībvalstu nacionālajās tiesībās pastāvo�o cilvēktiesību normu kopējo kodolu.

�eit savukārt var tikt konstruēta pāreja uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Konvencija nosaka savu dalībvalstu cilvēktiesību standarta minimumu. Tā ir saisto�a visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību konvencija atspoguļo arī Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajās tiesību sistēmās eksistējo�o kopējo cilvēktiesību kodolu. Precīzāk te tomēr būtu jārunā par �kodola kodolu�, jo Eiropas Cilvēktiesību konvencija nosaka tikai cilvēktiesību minimālstandartu, ta�u vairākās jomās Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv kopēji cilvēktiesību standarti, kas ir augstāki par konvencijas noteikto minimumu. �āda joma, piemēram, ir valsts atbildības tiesības,⁴¹³ kas nav ietvertas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (minimālo) cilvēktiesību katalogā. �is piemērs rāda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija var būt tikai izejas bāze, lai konstatētu Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajās tiesībās garantēto kopējo cilvēktiesību kodolu, ta�u ar to nedrīkst aprobe�oties.

Pirmais spriedums, kurā Eiropas Tiesa atzina, ka Eiropas Savienības supranacionālajā tiesību sistēmā vispār pastāv cilvēktiesību normas vispārējo tiesību principu formā, ir 12.11.1969. atzinums lietā Stauderpret Ulmaspilsētu. Nākamajā, 14.12.1970. atzinumā lietā Internationale Handelsgesellschaft pret Einfuhr und Vorratsstelle Getreide un Futtermittel Eiropas Tiesa precizēja, ka kritēriji �o principu noteik�anā meklējami dalībvalstīm kopējās �konstitucionālajās tradīcijās� (t. i., dalībvalstīs konstitucionāli garantēto cilvēktiesību kopējā kodolā).⁴¹⁴ Savā 14.05.1974. spriedumā Noīd pret Komisiju Eiropas Tiesa papildus norādīja uz starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, kuri ir saisto�i dalībvalstīm.⁴¹⁵ Pirmo reizi, kad Eiropas Tiesa atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju kā uz kritēriju, kas palīdz Eiropas Savienības tiesību sistēmā attīstīt cilvēktiesību normas vispārējo tiesību principu formā, ir tās 28.10.1975. atzinums lietā Rutil i pret iek�lietu ministru.⁴'⁶

Kop� tā laika Eiropas Tiesa pastāvīgi atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju kā vadlīniju cilvēktiesību aizsardzības noteik�anai Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību konvencijas saturs faktiski (bet ne formāli) ir kļuvis par Eiropas Savienības supranacionālās tiesību sistēmas sastāvdaļu.⁴¹⁷

⁴¹¹Valsts atbildības tiesības ir īpa�a materiālo administratīvo tiesību nozare, kas regulē jautājumu par privātpersonas tiesībām pret valsti uz zaudējuma atlīdzību, ko valsts ar savu (apzinātu vai neapzinātu) prettiesisku rīcību ir nodarījusi privātpersonai. Latvijas

v tiesību sistēmā valsts atbildības tiesību pamatnorma ir Satversmes 92. panta tre�ais teikums, kas nosaka: �Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.� �ī ļoti būtiskā cilvēktiesību norma visumā atbilst minētajiem Eiropas Savienības kopējiem cilvēktiesību standartiem, ta�u tās satura izzinā�ana un piemēro�anas prakse vēl atrodas tikai sākuma stadijā. Skat. tuvāk arī: Mareks Butāns. Valsts atbildība par tiesību aizskārumiem II Likums un Tiesības. - 1. sēj. - 1999. g. dec. - Nr. 4. - 108.-114. Ipp.; Mareks Butāns. Valsts atbildības izpratne (Satversmes 92. pants) // Likums un Tiesības. - 2. sēj. - 2000. g. janv. - Nr. 1(5). 14. 20. Ipp.

⁴¹⁴European Community Law and Human Rights Casebook [Eiropas Apvienības tiesību un cilvēktiesību lietu grāmata] / Robert M. MacLean ed. - London : HLT Publications, 1994. - P. 189.

⁴¹⁵Ibid.,63.

"��Ibid., 136.

⁴¹⁷Skat. tuvāk: Lammy Betten, Nicholas Grief. EU Law and Human Rights [ES tiesības un cilvēktiesības]. - London, New York, 1998. - P. 53 et seq.

To apstiprina arī Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1977. gada

5. aprīļa kopējais paziņojums, kurā teikts, ka tie savā darbībā ievēros cilvēktiesības, �kuras izriet it sevi�ķi no dalībvalstu konstitūcijām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas�.

Turpmākā attīstība nostiprināja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas statusu kā atsauces normu arī pamatlīgumos. Eiropas Savienības (Māstrihtas) līguma F panta otrā daļa visumā pārņēma 1977. gada 5. aprīļa paziņojuma formulējumu. Līdz ar to pirmo reizi Eiropas Savienības pamatlīguma tekstā tika uzņemta norāde uz cilvēktiesībām kā Eiropas Savienības tiesību sistēmas vispārējiem tiesību principiem, tajā skaitā ari norāde uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju kā vienu no diviem galvenajiem �o principu veido�anas avotiem.

Amsterdamas līguma 6. pants (kas nomainīja Māstrihtas līguma F pantu) vēl vairāk papla�ināja Eiropas Savienības tiesību sistēmas saistību ar tiesiskas valsts un cilvēktiesību principiem. �ā līguma 6. panta otrā daļa skan �ādi:

�Savienība respektē cilvēktiesības, kādas tās ir garantētas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību unpamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kādas tās izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām kā Apvienības tiesību (Community law) vispārējos tiesību principus.�

Tātad Amsterdamas līguma 6. pants apstiprina Eiropas Tiesas attīstīto praksi, ka Eiropas Savienības cilvēktiesību normas ir nevis rakstīts cilvēktiesību katalogs (kā vairumā dalībvalstu konstitūcijās), bet gan vispārējie tiesību principi, kuri orientējas uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un dalībvalstu konstitūcijās garantēto cilvēktiesību kodolu.

5.3.3. Jautājums par Eiropas Savienības

pievieno�anos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai

Eiropas Tiesa savā cilvēktiesību jurisprudencē rūpīgi ir izvairījusies no formulējumiem, kas varētu novest pie secinājuma, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir formāli saisto�a Eiropas Savienības tiesību norma. Saisto�i tai ir tikai pa�as Eiropas Tiesas attīstītie vispārējie cilvēktiesību principi, kuri savukārt - tātad netie�i - ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Tādā veidā Eiropas Tiesa ir apgājusi jautājumu par Eiropas Savienības un Eiropas Padomes savstarpējām attiecībām, kā arī, protams, jautājumu par ES juridisko statusu.

Tomēr politiskajā diskusijā jautājums par Eiropas Savienības formālu pievieno�anos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai vienmēr ir virmojis. �īs

domas piekritēji sagaidīja no �ā soļa lielāku skaidrību cilvēktiesību normu piemēro�anā Eiropas Savienības tiesību sfērā. Pretinieki savukārt uzsvēra to, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija tik un tā negarantē visas Eiropas Savienības tiesībās nepiecie�amās cilvēktiesības, bez tam rastos grūti pārvaramas problēmas Eiropas Savienības un Eiropas Padomes, un divu starptautisku tiesu - Eiropas Tiesas (Luksemburgā) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Strasbūrā) - juridiskajās attiecībās.

�o problēmu atrisināja Eiropas Tiesas 28.03.1996. konsultatīvais atzinums uz Eiropas Savienības Padomes uzdoto jautājumu³⁴⁴ par to, vai Eiropas Apvienības pievieno�anās Eimpas Cilvēktiesību konvencijai būtu savienojama ar EEA līgumu. Tiesa uz �o jautājumu atbildēja noliedzo�i, uzskatot, ka Eiropas Apvienība (kas ir Eiropas Savienības centrālā sastāvdaļa) nevar pievienoties konvencijai, jo līgumi nedodot tai pilnvaras to darīt.³⁴⁵ �ādas tiesības nedodot it īpa�i EEA līguma 235. pants,³⁴⁶ kur� paredz EA orgānu autonomu pilnvaru papla�inā�anu gadījumos, ja to prasa EA mērķu sasnieg�ana. Tiesa uzskatīja, ka �ajā gadījumā pievieno�anās konvencijai pēc būtības nozīmētu līgumu papildinā�anu, kas nav autonomi iespējams uz 235. panta pamata. �eit nepiecie�ama formāla līguma grozī�ana līgumā noteiktajā procedūrā ar visu dalībvalstu piekri�anu.

Vienlaikus Eiropas Tiesa �ajā atzinumā vēlreiz uzsvēra, ka �cilvēktiesību ievēro�ana ir Apvienību tiesību aktu tiesiskuma priek�noteikums�.

5.4. Eiropas Savienības cilvēktiesību re�īma praktisko problēmu ieskicējums

ES zināmā mērā ir slēgts re�īms attiecībās ar tre�ajām valstīm vai citām starptautiskām organizācijām. Neap�aubāmi, ka ES integrācijas procesa specifika un mērķi ir ietekmēju�i izveidoju�os cilvēktiesību formāli juridisko vietu un praktisko darbību ES. Cilvēktiesības nebija �ā procesa mērķis. Mērķis bija ekonomiskā integrācija. Ir jāņem vērā arī tas, ka vēl �odien pasaulē turpinās diskusija par saikni starp demokrātiju un cilvēktiesībām, un ekonomisko attīstību un uzplaukumu. Viedokļi at�ķiras. ES process tomēr parāda, ka to starpā ir cie�a saistība, un tāpēc Eiropas Savienības līgumā un Amsterdamas līgumā ir ienāku�as atsauces uz Eiropas cilvēktiesību dokumentiem -Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Sociālo hartu.

EEA līgumā uzsvars tika likts uz diskriminācijas aizliegumu uz pilsonības (7. pants) un dzimuma (119. pants) pamatiem. Pierādījās, ka tas ir par maz un tas neatbilda Eiropas Padomes izvirzītajiem mērķiem un standartam novērst jebkāda veida diskrimināciju. EEA dalībvalstis bija nonāku�as divdomīgā situācijā, kad to dalība Eiropas Padomē un Eiropas Cilvēktiesību konvencija prasīja īstenot vienādu attieksmi pret visām personām, kas likumīgi uzturējās to teritorijā, bet EEA aizliedza at�ķirīgu attieksmi uz pilsonības un dzimuma pamatiem. Amsterdamas līgums novēr� vienu no �īm nekonsekvencēm, jo tajā ir paredzēts diskriminācijas aizliegums uz pla�iem pamatiem, īstenojot ES dalībvalstu pilsoņiem noteiktās tiesības. Tomēr jautājums par tre�o valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo ES, ir atklāts. ES re�īms uz viņiem neattiecas, bet Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktās tiesības attiecas. Protams, ka divu re�īmu pastāvē�ana vienā telpā ievie� at�ķirības starp da�ādu kategoriju personām. Var jautāt, vai diskriminācija ir �īs situācijas rezultāts? Piemēram, Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskau�anu 1. pants nosaka, ka at�ķirfbas, priek�rocības, kas ir noteiktas starp pilsoņiem un nepilsoņiem, nav uzskatāmas par diskrimināciju. Priek�rocības, kas ir pie�ķirtas ES pilsoņiem attiecībā pret tre�o valstu pilsoņiem �ajās valstīs, nav uzskatāmas par diskrimināciju, ja attiecībā uz tre�o valstu pilsoņiem tiek ievērotas starptautiskās cilvēktiesības. Vienlaicīgi ir jāatzīst, ka �ādas robe�as novilk�ana starp to, kad priek�rocību pie�ķir�ana ir attaisnojama, nav viegls uzdevums.

Nopietnāks jautājums rodas tad, ja ES dalībvalstīs dzīvo bezvalstnieki. Bezvalstnieks ir neaizsargāts jebkurā situācijā, jo viņ�/viņa nav nevienas valsts pilsonis.³⁴⁷ ES telpā izveidojas pat divkār�a �īs personas diskriminācija, jo vaiaimā gadījumu �ai personai nav valsts, kur atgriezties, bet ES pilsoņa tiesiskais re�īms uz viņu neattiecas. Tas visbie�āk attiecas uz jaunām mazākumgrupām ES valstīs, kas ir vēl papildu problēma no cilvēktiesību viedokļa, tāpēc ka attiecībā uz mazākumgrupām būtu jāīsteno īpa�ie pasākumi, kas nodro�ina viņu vienlīdzīgas iespējas baudīt cilvēktiesības. Vairāku tiesisko re�īmu pastāvē�ana vienā telpā �o uzdevumu neatvieglo. To, ka pilsonība vai tās trūkums var kļūt par diskriminācijas pamatu attiecībās ar ES, norāda arī Latvijas noslēgtie bezvīzu re�īma līgumi ar ES valstīm, kuros Latvijas pilsoņiem nav nepiecie�ama vīza uz ES valstīm, bet Latvijas nepilsoņiem tā ir jāsaņem.³⁴⁸

Līdzīgi jautājumi ir jāuzdod bēgļu sakarā. Kā zināms, starptautiskais bēgļu aizsardzības standarts nosaka, ka atsevi�ķos gadījumos bēgļi ir jāpielīdzina valsts pilsoņiem viņu tiesībās. ES ietvaros tam vajadzētu nozīmēt, ka bēgļi bauda tādas pa�as tiesības un tādā pa�ā apmērā kā ES pilsoņi. Nopietnākie jautājumi rodas attiecībā uz tiesībām uz izglītību, tiesībām uz darbu un sociālajām tiesībām.³⁴⁹ Reālā situācijā ir tāda, ka ES pilsoņiem noteiktās ekonomiskās un sociālās tiesības ļoti bie�i netiek piemērotas tre�o valstu pilsoņiem vai bēgļiem, kas pastāvīgi dzīvo vai strādā ES telpā. Pastāv arī at�ķirības starp asociēto valstu pilsoņiem un citām indivīdu grupām, kas uzturas ES valstīs. Asociēto valstu pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties ES telpā vismaz trīz mēne�us bez papildu formalitā�u kārto�anas.

Tādējādi ES telpā dzīvo da�ādas indivīdu grupas, un uz tām var attiekties da�āds tiesību loks. Viedokļi par to, vai �āda nevienlīdzība ir diskriminējo�a vai arī attaisnojama uz tā pamata, ka starptautiskais cilvēktiesību standarts ir jāpiemēro katrā valstī un nevis ES līmenī, ir da�ādi.³⁵⁰ Kā pozitīvs piemērs �ajā sakarā ir jāpiemin jebkura indivīda, kas pastāvīgi dzīvo ES, tiesības griezties ar iesniegumu pie ES Ombudsmena (ES līguma 138. e pants) un Eiropas Parlamentā (138. d pants). Tādējādi vismaz pastāv iespēja izvirzīt �īs problēmas Eiropas uzmanības lokā ar �o institūciju palīdzību.

5.5. Amsterdamas līgums

Eiropas Savienības līgums un Amsterdamas līgums, atzīstot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Sociālo hartu par Eiropas tiesību sistēmas pamatprincipiem, ir būtiski izmainīju�i �īs tiesību sistēmas nostāju cilvēktiesību jomā. Piemēram, Eiropas Sociālā harta nosaka (19. pants), ka strādnieku migrantu sociālajām tiesībām jābūt pielīdzinātām pilsoņu sociālajām tiesībām. �is ir ES tiesību sistēmas pamatprincips. Eiropas Sociālā harta nedala ekonomisko un sociālo tiesību piemēro�anu pēc pilsonības. Tātad ES pilsonībai nevajadzētu sniegt lielākas privilēģijas pilsoņiem kā citām personām, kas dzīvo ES telpā. Tagad ir nepiecie�ams ieguldīt daudz darba, lai harmonizētu ES dalībvalstu tiesību aktus �ajos jautājumos. Acīmredzot ir jāgaida ievērojama EA/ES institūciju aktivitāte, izstrādājot nepiecie�amos noteikumus un direktīvas, kas izveidotu vienotu re�īmu ES telpā tre�o personu, bēgļu un citu pastāvīgo iedzīvotāju tiesību sfērā.

Institūciju tiesības �ajā sfērā ir noteiktas Amsterdamas līguma K. 6. pantā. Fakts, ka iek�lietu un tieslietu jautājumos ir paredzēta EA/ES institūciju kompetence pieņemt juridiski saisto�us jautājumus, ir ļoti revolucionārs visas ES attīstības kontekstā. K. 7. pants paredz Eiropas Tiesai tiesības EA līguma 177. panta kārtībā izskatīt nacionālo tiesu prasības pēc iepriek�ējā lēmuma {preliminary ruling) jautājuma par K. 6. panta kārtībā pieņemto lēmumu likumību un interpretāciju.'¹²⁵

Eiropas Savienības līgums, bet jo īpa�i Amsterdamas līgums, ir pacēlis ES politisko integrāciju jaunā pakāpē. Daudzi jautājumi, kas bija valstu iek�ējā lieta, kļūst par ES lietu. Ari diskriminācija, vienlīdzība, ekonomiskās un sociālās tiesības ir �o jautājumu lokā. ES politiskā ietvara pamatprincipi ir precīzi definēti F. 1. pantā. Tie ir: brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievēro�ana, likuma vara un dalībvalstīm kopējie principi. Tas nozīmē, ka institūciju lēmumiem un dalībvalstu darbībām ir jāatbilst �iem principiem.

5.6. Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartas projekts

Ievērojot 1994. gada 28. marta Eiropas Tiesas konsultatīvo atzinumu (skat. 5.3.3. nodaļu), kā ari pieaugo�o politisko spiedienu vispārējos tiesību principos ietvertās cilvēktiesību normas pozitivēt rakstītā juridiskā dokumentā, kas būtu sabiedrībai �redzamāks un tveramāks�, ko daļēji mēģina risināt Amsterdamas līgums, Eiropas Savienības Padome savā tik�anās reizē Ķelnē 1999. gada 3. un 4. jūnijā nolēma, ka tiks sagatavota Eiropas Savienības Cilvēktiesību harta.

Harta apkopos un ietvers pozitīvi formulētās normās Eiropas Tiesas līdz�inējo praksi cilvēktiesību jautājumos, aptverot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamatus un dalībvalstu cilvēktiesību normu kopējo kodolu.

Tālāk tā saturēs arī Eiropas Savienības specifiskās pilsoņa tiesības,⁴²⁶ kā arī ekonomiskās un sociālās tiesības, kas izriet no Eiropas Sociālās hartas un Kopienas hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām.

Paredzēts, ka hartas projekts tiks likts priek�ā Eiropas Savienības Padomei 2000. gada decembrī.

5.7. Latvija jaunajā Eiropas Savienības kontekstā

Latvijas Republikas Satversme atbilst Amsterdamas līguma F. 1. pantā definētajiem principiem. Jāatzīst, ka Latvijas prakse jautājumā par nepilsoņu statusa noteik�anu var būt pat ļoti vērtīga un izmantojama ES līmenī, ES ievie�ot jauno politiku diskriminācijas un vienlīdzības jomā. Arī Latvijas prakse mazākumgrupu jomā var būt tikpat vērtīga, jo Latvijas likumi nediferencē da�ādas mazākumgrupas. Latvija kop� neatkarības atgū�anas ir pietiekami veiksmīgi apguvusi mācību, kā nedalīt cilvēkus mūsējos un viņējos. �ī mācība atbilst tam virzienam, kurā attīstās ES, un līdz ar to Latvijai ir visas iespējas, novēr�ot vēl eso�ās problēmas pilsoņu - nepilsoņu attiecību kontekstā, dalīties savā pieredzē ar ES.

Arī gaidāmā ES harta būs svarīgs dokuments, uz ko orientēt Satversmes 8. - Pamattiesību - nodaļas normu interpretāciju Latvijas iestā�u un tiesas praksē, ņemot vērā arī to, ka pēc pievieno�anās Eiropas Savienībai tā būs formāli saisto�a arī Latvijā.

Tomēr jautājums par to, kādas būs savstarpējās attiecības starp Eiropas Padomi un Eiropas Savienību, to cilvēktiesību katalogiem un tiesu mehānismiem, paliek vēl aizvien atklāts. Pagaidām nav arī zināms, kāds statuss būs ES hartai. Neap�aubāmi ir tas, ka Latvijai dalība �ādos divos re�īmos Eiropā uzliks papildu uzdevumus. Tāpēc jo svarīgi ir vienoties par Latvijas tiesību sistēmas un procesa pamatprincipu izpratni un par starptautisko un starpnacionālo Eiropas tiesību uzņem�anu un piemēro�anu praksē Latvijā pēc iespējas savlaicīgi.

III DAĻA

CILVĒKTIESĪBAS LATVIJĀ

6. CILVĒKTIESĪBU VĒSTURISKĀ ATTĪSTĪBA LATVIJĀ NO 1918. LĪDZ 2000. GADAM

6.1. Ievads

Izsmeļo�u pārskatu par cilvēktiesību vēsturisko attīstību Latvijā gandrīz gadsimta garumā nav iespējams ietilpināt īsā grāmatas nodaļā. Tomēr galvenās tendences saskatīt un vērtīgas atziņas iegūt var, Latvijas vēsturi apskatot caur cilvēktiesību prizmu. �ajā vēstures apskatā uzsvars būs likts uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, neiedziļinoties citās būtiskās cilvēktiesību jomās, piemēram, sociālajās, ekonomiskajās un kultūras tiesībās. Aplūkosim gan likumus un valsts iestā�u darbību, gan tautas sociālo un politisko līdzdalību. Uzmanību pievērsīsim to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām (turpmāk vienkār�i �mazākumgrupas�) pirmskara un pēcpadomju Latvijā, kā arī padomju nacionālajai politikai. Mazākumgrupām �āda ievērība atvēlēta tāpēc, ka nacionālais jautājums Latvijā alla� bijis aktuāls, radīdams sare�ģījumus demokrātijas attīstībai un piesaistīdams Latvijai starptautisku uzmanību.

6.2. Demokrātijas un cilvēktiesību izpratne parlamentārajā posmā (1918-1934)6.2.1. Politiskā līdzdalība un tiesiskas valsts izveido�ana

Iz�ķiro�s brīdis Latvijas valsts tap�anas un demokrātijas vēsturē bija

1918. gada 17. novembris, kad astoņu latvie�u politisko partiju pārstāvji un Latgales Zemes padomes pārstāvis izveidoja Tautas padomi.³⁵¹ Tautas padome nebija demokrātiski ievēlēta institūcija, jo vēlē�anas vācu okupācijas varas klātbūtnē nebija iespējams sarīkot, ta�u padomi var pamatoti uzskatīt par Latvijas pagaidu parlamentu vai parlamenta priek�teci. Tautas padomes sākotnējie 40 locekļi pārstāvēja gandrīz visu politisko spektru - izpalika tikai lielinieki un uz Vāciju orientētā Latvie�u tautas partija. Tautas padome dienu pēc tās dibinā�anas pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti un savā 18 mēne�u ilgajā darbības laikā lika Latvijas konstitucionālos pamatus.

Savas dibinā�anas dienā Tautas padome pieņēma Politisko platformu,³⁵² ko var uzskatīt par Latvijas pirmo pagaidu satversmi. Platforma sastāvēja no 7 daļām un 18 pantiem: I - �Satversmes sapulce�, II - �Valsts forma un attiecības pret citām tautām�, III - �Suverēnā vara un valsts politiskā un saimnieciskā iekārta�, IV - �Cittautie�u tiesības�, V - �Pilsonības brīvības�, VI - �Valsts apsardzība� un VII - �Pa�valdības�. Dokumenta pagaidu raksturs tika izcelts pirmajā pantā, kas noteica, ka Latvijas Satversmes sapulce �sasaucama pēc iespējas drīzā laikā�.

Analizējot dokumentu, krīt acīs vairāki tās aspekti. Pirmkārt, pēc tā laika standartiem izteikti demokrātiska bija dokumentā paredzētā Satversmes sapulces vēlē�anu kārtība, īpa�i sievie�u vēlē�anu tiesību nodro�inā�ana, kas 1917. gadā pasaulē nebija pla�i izplatīta prakse. Otrkārt, dokuments atvēl ļoti daudz uzmanības mazākumgrupām (minoritātēm). Piemēram, tre�ās daļas 2. pants paredzēja mazākumgrupu piedalī�anos Latvijas Tautas padomē līdzās politiskajām partijām un novadu pārstāvjiem. Turklāt vesela dokumenta daļa, kas bija veltīta cittautie�u tiesībām, liecināja par vācbaltie�u un citu mazākumgrupu ekonomisko un politisko ietekmi. Tre�kārt, dokumentā paredzētais varas dalījums �ķiet visai neskaidrs. Tre�ās daļas 1. pants noteica, ka Tautas padome ieceļ Pagaidu valdību, bet nedz pa�as padomes, nedz valdības pilnvaras nav uzskaitītas, un tiesu vara vispār nekur dokumentā netiek pieminēta. Ceturtkārt, dokuments klusē par sāpīgo agrārās reformas jautājumu, nosakot, ka �Pagaidu valdībai līdz Satversmes sapulcei nav tiesības grozīt pastāvo�o sociālo iekārtu�.

Da�i autori uzsvēru�i Tautas padomes �iek�ējo nespēku�,³⁵³ par pamatu �ādam secinājumam minot tās dalībnieku mainīgo sastāvu (Padomes pastāvē�anas laikā kopumā 297 cilvēki kļuva par tās locekļiem vai viņu vietniekiem)³⁵⁴ vai piespiedu sēdes vietu maiņas ārpus Rīgas (Liepājā, Cēsīs). Jāatceras, ka Tautas padome darbojās kara apstākļos un Latvijā 1919. gadā vienlaikus pastāvēja trīs varas - Tautas padome, Pētera Stu�kas lielinieku valdība un Andrieva Niedras vācu marione�u valdība. �ajā cīņā starp da�ādu sociālo un politisko iekārtu pārstāvjiem tikai Tautas padome atbalstīja demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Niedra un vācie�i vēlējās Latvijā izveidot monarhiju, kas būtu cie�i saistīta ar Vāciju un kurā vācu baroniem būtu galvenā teik�ana.³⁵⁵ Savukārt Stu�kas Latvijas padomju republika savā īsajā mū�ā īstenoja ne�ēlīgu teroru. Stu�kas demokrātijas izpratni uzskatāmi raksturo viņa pamatojums revolucionāriem tribunāliem: �Kad revolūcijas laikā vajag atbrīvoties no revolūcijas pretiniekiem, ir tikai viens līdzeklis -revolucionārais tribunāls, kas rīkojas tikai pēc savas politiskās sirdsapziņas un nevis liekulīgi atsaucas uz likumību.�³⁵⁶

Tautas padomes galvenais nopelns bija Satversmes sapulces demokrātisku vēlē�anu nodro�inā�ana. Saskaņā ar Tautas padomes pieņemto likumu Satversmes sapulci ievēlēja �vispārējās, vienlīdzīgās, tie�ās, aizklātās un proporcionālās vēlē�anās� un vēlē�anu tiesības bija �visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri 21 gadu veci�. Vēlē�anas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Neskatoties uz lielinieku propagandēto boikotu, piedalījās vairāk nekā 700 000 vēlētāju jeb gandrīz 85% balsstiesīgo.³⁵⁷ Par 150 mandātiem cīnījās 57 kandidātu saraksti, no kuriem tikai 16 ieguva vietu Satversmes sapulcē. Visvairāk mandātu ieguva sociāldemokrāti un Zemnieku savienība, kas arī turpmāk bija galvenie konkurenti pirmskara Latvijas �etrās Saeimās.

Kaut arī Satversmes sapulce darbojās kā likumdevējvara līdz 1. Saeimas vēlē�anām 1922. gada oktobrī, tās galvenais uzdevums bija izstrādāt un pieņemt Satversmi. Sākotnēji bija iecerēts veidot Satversmi divās dalās: 1) valsts iekārta, 2) pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Satversmes pirmo daļu pieņēma 1922. gada 15. februārī. Ņemot vērā to, ka tā ar nelieliem grozījumiem joprojām ir spēkā, nekavēsimies pie �ī dokumenta sīkas analīzes. Tomēr jāatzīmē, ka vislielākās debates izraisīja jautājumi par valsts prezidenta amata nepiecie�amību, prezidenta ievēlē�anas kārtību un pilnvarām, kā arī par tautas nobalso�anu.³⁵⁸ Kā zināms, Satversme iedibināja izteikti parlamentāru republiku, kurā Saeima ne vien ieceļ valdību, bet arī ievēl prezidentu, kura pilnvaras ir stipri ierobe�otas.

Satversmes otrās daļas projektu³⁵⁹ nepieņēma, jo tre�ajā lasījumā daudzi deputāti atturējās. Piemēram, Latgales reģionālo partiju pārstāvjus neapmierināja tas, ka Latgales autonomija netika minēta, un sociāldemokrātus - ka netika pieļautas tiesības uz streiku kā politisku cīņas līdzekli.³⁶⁰ Projekts aptvēra pilnu cilvēktiesību katalogu - vienlīdzību likumu priek�ā, personas un dzīvokļa neaizskaramību, personiskās saziņas noslēpumu, vārda, sapul�u, apziņas un biedro�anās brīvību, pārvieto�anās brīvību, pat nāvessoda aizliegumu. Otrās daļas nepieņem�ana bija milzīgs robs Latvijas konstitucionālajā iekārtā, ko Latvijas Saeima novērsa tikai 1998. gadā, kad tā papildināja Satversmi.

Satversmes sapulces vēlē�anu rezultāti liecināja, ka politiskā elite bija ļoti sadrumstalota, un �o negatīvo tendenci sekmēja arī liberālais vēlē�anu likums, saskaņā ar to kandidātu saraksta iesnieg�anai vajadzēja tikai 100 parakstu. Tādējādi katrā no �etrām Saeimas vēlē�anām (1922., 1925., 1928. un 1931. gadā) startēja ļoti daudz kandidātu sarakstu (attiecīgi 88, 141, 120 un 103) un katrā Saeimā iekļuva ļoti daudz partiju (attiecīgi 20, 25, 27 un 27). Jāsecina, ka partiju sistēma toreiz bija vāja. Tam bija negatīvas sekas arī valdības darbā, jo no politiski sadrumstalotā parlamenta varēja veidot tikai nestabilas koalīcijas valdības - 14 gadu laikā �etrās Saeimās bija 13 da�ādas valdības.³⁶¹ �ī nestabilitāte bija viens no faktoriem, kas ar laiku mazināja tautas un elites atbalstu parlamentārai iekārtai.

Neraugoties uz politisko partiju milzīgo skaitu un bie�ajām valdības maiņām, tautas līdzdalība demokrātiskos procesos bija ļoti augsta visa parlamentārisma perioda laikā. Salīdzinot ar Rietumu demokrātisko valstu vēlētājiem, Latvijas pilsoņi ļoti aktīvi piedalījās visu �etru Saeimu vēlē�anās: 82% balsstiesīgo 1. Saeimas vēlē�anās, 75%-2. Saeimas vēlē�anās, 79%-3. Saeimas vēlē�anās un 80% - 4. Saeimas vēlē�anās.³⁶² Mūsdienu sociologi secināju�i, ka vēlē�anas ir līdzdalības veids, kas visur piesaista visvairāk iedzīvotāju, tāpēc lietderīgi aplūkot arī citas līdzdalības formas, lai gūtu pilnīgāku ieskatu par demokrātijas attīstību pirmskara Latvijā.

Satversme tautai paredz iespēju tie�ā veidā izteikt savu viedokli kādā valstiskā jautājumā - ar tautas nobalso�anu ierosināt kādu likumprojektu vai apturēt kāda likumprojekta pieņem�anu. Likumprojektu varēja iesniegt ar 1000 vēlētāju parakstiem, tad bija jāsavāc 1/10 balsstiesīgo parakstu, lai Saeimai nosūtītu ierosinājumu. Ja tā to noraidīja, valsts prezidents izsludināja tautas nobalso�anu, kurā bija jāpiedalās 1/2 no visiem balsstiesīgajiem, lai pieņemtu likumprojektu. Parlamentārajā posmā tautas nobalso�anas nolūkos se�as reizes iesniedza likumprojektus, bet tikai �etri likumprojekti nāca tautas nobalso�anā. Interesanti atzīmēt jautājumus, par kuriem notika �ie �etri referendumi: 1923. gadā - Rīgas luterāņu Jēkaba baznīcas nodo�anu katoļu baznīcai, 1927. gadā - par grozījumiem 1919. gada Pavalstniecības likumā, 1931. gadā - par Doma baznīcas nodo�anu latvie�u luterāņu draud�u vajadzībām un 1933. gadā - par sociālo apdro�inā�anu vecuma, darba nespējas un bezdarba gadījumos. Kaut arī nevienā referendumā nepiedalījās vajadzīgais vēlētāju skaits, tautas līdzdalība tajos bija ievērojama. Piemēram, 1927. gadā bija 242 798 derīgas balsis un 1933. gadā - pat 413 246.³⁶³

Satversme visai skopi raksturo tiesu varu Latvijā, tai veltot tikai piecus pantus. Ņemot vērā, ka likumu un tiesu reformas gaita ir sare�ģīts process, kas prasa daudz laika, nepārsteidz, ka Latvija visai ilgi bija spiesta izmantot daudzus vecus Krievijas likumus un tiesu reforma netika pabeigta līdz padomju okupācijai, kur nu vēl līdz parlamentārisma posma beigām. Tiesisko nesakārtotību neatkarības sākumposmā veicināja tas, ka Saeima un Ministru kabinets bie�i nenorādīja, kuru Krievijas likumu aizstāj katrs jaunais likums - tikai ar 1926. gadu Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departaments sāka sniegt ekspertīzes �ajos jautājumos.³⁶⁴ Tiesu varai piemita arī citas problēmas. Tā, piemēram, Satversmes 85. pants paredzēja zvērināto tiesu izveidi, bet tās nekad netika izveidotas. Līdz 1937. gada sākumam Latvijā nebija vienota civillikuma, jo Latgalē bija spēkā vecais Krievijas likums.³⁶⁵ Trūka aprīkojumu un kvalificētu un pieredzēju�u tiesne�u, darba bija par daudz un atalgojums par mazu, kas savukārt veicināja nepastāvīgu tiesne�u sastāvu. Pirmajos valsts pastāvē�anas 10 gados no Rīgas apgabaltiesas vien tiesu amatu atstāja 32 personas.³⁶⁶ Neraugoties uz visām problēmām, tiesu vara darbojās neatkarīgi un lēni nostiprinājās parlamentārisma posmā.

Demokrātiju raksturo ne tikai likumu vara, neatkarīga tiesas sistēma un demokrātiski ievēlēti likumdevēji. Demokrātija nevar pastāvēt, ja nav nodro�inātas galvenās pilsoniskās tiesības. Nesniegsim detalizētu pārskatu par visu tiesību īsteno�anu, bet jāmin vismaz tās tiesības, bez kurām demokrātija nav iedomājama, - proti, vārda, biedro�anās un pulcē�anās brīvība.

Laika posmā starp Tautas padomes izveido�anu 1918. gadā un 1. Saeimas vēlē�anām 1922. gadā bie�i notika cīkstē�anās starp �urnālistiem un redaktoriem no vienas puses un cenzūru un Iek�lietu ministriju no otras puses. Kara stāvokļa laikā saprotami ieviesa cenzūru un ierobe�oja arī citas pilsoniskās brīvības, ta�u administratīvā vajā�ana, naudas sodi, pat redaktoru aresti bija visai izplatīta prakse 1920. un 1921. gadā.³⁶⁷ Preses brīvība īsti nostabilizējās tikai pēc tam, kad Saeima 1924. gada 1. februārī pieņēma Preses likumu. Likums paredzēja tikai da�us ierobe�ojumus, piemēram, nedrīkstēja ziņot par Saeimas slēgtajām sēdēm vai par slēgtajām tiesas prāvām, vai iepriek�ējās izmeklē�anas materiāliem.³⁶⁸ Kaut arī likumam bija trūkumi, tas lika stabilus pamatus preses brīvībai, un līdz Ulmaņa apvērsumam plauka daudzveidīga, kritiska prese un citi periodiskie izdevumi.³⁶⁹

Biedro�anās brīvību aktīvi izmantoja ne tikai, lai dibinātu politiskās partijas, bet arī lai veidotu da�ādas biedrības, klubus, asociācijas - to, ko mūsdienās sauc par nevalstiskajām organizācijām. Latvijai jau toreiz bija bagātas vēsturiskas tradīcijas �ai jomā, par ko liecināja Rīgas latvie�u biedrības ilggadējā darbība, latvie�u bēgļu palīdzības organizācijas pasaules kara laikā, kā arī mazākumgrupu - īpa�i vācbaltie�u un ebreju - augstais organizētības līmenis. 1928. gadā bija 2905 kultūras, 342 sporta, 590 palīdzības un 106 reliģiskas biedrības, 2730 kooperatīvi, 721 krājaizdevu sabiedrība, 512 arodbiedrības, 129 ugunsdzēsēju biedrības, kā arī 32 latvie�u, 15 vācu, 9 ebreju, 5 krievu un 1 poļu politiskā partija.³⁷⁰ Biedro�anās brīvības ierobe�ojumi tika piemēroti galvenokārt pret komunistiskajām organizācijām. Piemēram, komunistiskā partija bija aizliegta, ta�u tās aktīvisti iefiltrējās citās organizācijās, 1928. gadā valdība slēdza visas komunistiskās arodbiedrības, bet tās ātri vien atjaunoja savu darbību zem citiem nosaukumiem.³⁷¹ 1 93 3. gada beigās, slēdzot �Pērkoņkrustu�, ierobe�oja arī labējo ekstrēmistu darbību.

Līdz Ulmaņa apvērsumam politiskās partijas un biedrības aktīvi izmantoja pulcē�anās brīvību, lai censtos nostiprināt savas sociālās, ekonomiskās un politiskās tiesības. īpa�i aktīvas bija arodbiedrības un kreisās politiskās organizācijas. Piemēram, reģistrēto saimnieciska rakstura streiku kopskaits pieauga no 53 streikiem 1925. un 1926. gadā līdz pat 246 streikiem

1933. gadā.³⁷² Tomēr to ietekme bija maza, jo, kā raksta vēsturnieks Arnolds Aizsilnieks, �arodbiedrības Latvijā bija samērā vājas un politiski saskaldītas. Tur piedalījās tikai kāda tre�ā vai ceturtā daļa no visa strādnieku skaita.�³⁷³ Streikus izmantoja, lai izvirzītu arī politiskas prasības: 1928. gadā komunisti rīkoja 39 streikus, lai protestētu pret arodbiedrību slēg�anu, un 1929. gadā arodbiedrības rīkoja ģenerālstreiku pret grozījumiem noteikumos par slimokasēm.³⁷⁴ Ulmaņa apvērsuma priek�vakarā 1934. gada sākumā galvenā opozīcijas partija LSDSP izvērsa milzīgu sapul�u kampaņu pret �reakciju, pērkoņkrustie�u un vācu hitlerie�u fa�istiskajiem centieniem�, 28. janvārī vien organizēdami 39 sapulces pa visu Latviju un tuvu pie simt sapulcēm

11. februārī.³⁷⁵ Kā zināms, �īs aktivitātes nespēja novērst 1934. gada 15. maija valsts apvērsumu.

6.2.2. Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības

Demogrāfija un ģeogrāfija alla� garantēju�as nacionālā jautājuma lielo nozīmi Latvijas politikā. Kā liecina tabula Nr. 4,³⁷⁶ pirmskara Latvija bija daudznacionāla valsts, kurā līdzās latvie�iem, kuru īpatsvars 1935. gadā sasniedza 75,5%, dzīvoja daudzskaitlīgas mazākumgrupas, no tām lielākās bija krievi, ebreji un vācie�i. Pirms Otrā pasaules kara Eiropā bija maz valstu ar tik lielu mazākumgrupu īpatsvaru.³⁷⁷ Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums starp vēsturiskajām lielvalstīm Vāciju un Krieviju un �o valstu interese un rīcība attiecībā uz �saviem� tautie�iem Latvijā da�ādos vēstures posmos būtiski ietekmējusi Latvijas dro�ību un starptautisko presti�u.

Nacionālā jautājuma politisko nozīmi sīkāk neaplūkosim, jo mērķis �eit ir analizēt mazākumgrupu stāvokli, lai izgaismotu demokrātijas izpratni un attīstību pirmskara Latvijā. Grūti runāt par vispārēju mazākumgrupu tiesību aizsardzības sistēmu un universāliem standartiem 20. un 30. gados pasaulē, jo tādi tolaik nepastāvēja.³⁷⁸ Tomēr ir lietderīgi aplūkot, kāda bija mazākumgrupu loma politikā, cik lielā mērā pastāvēja vienlīdzība likuma priek�ā un kā trauslā, postkoloniālā demokrātija risināja kultūras daudzveidības radītās pretrunas.

Kā jau iepriek� minēts, mazākumgrupas izpelnījās lielu uzmanību Latvijas Tautas padomes Politiskajā platformā. Savā uzrunā valsts neatkarības pasludinā�anas dienā Kārlis Ulmanis kā Latvijas Ministru prezidents papildināja platformā solīto, teikdams, ka �visi pilsoņi, bez tautības iz�ķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodro�inātas�. ⁴⁵⁵ Jāatzīmē, ka mazākumgrupu pārstāvji sāka piedalīties Tautas padomes darbā tikai 1919. gada rudenī, tomēr Tautas padomes iedibinātā proporcionālo vēlē�anu sistēma bija ārkārtīgi svarīga mazākumgrupām, kas turpmāk aktīvi izmantoja tajā paredzētās iespējas un guva pārstāvniecību Satversmes sapulcē, kā arī visos �etros pirmskara Saeimas sasaukumos.⁴⁵⁶

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs 1920. un 1935. gadā (absolūtos skaitļos

un procentos)

Tabula Nr. 4

Pirms rīkot vēlē�anas, bija nepiecie�ams noteikt Latvijas pilsoņu loku. To Tautas padome izdarīja, 1919. gada 23. augustā pieņemot likumu Par pavalstniecību, kas pie�ķīra pilsonību visām personām, kuras Latvijas teritorijā bija pastāvīgi dzīvoju�as līdz pasaules kara sākumam - 1914. gada

⁴⁵⁵ Ādolfs �ilde. Latvijas vēsture 1914 1940. - Stokholma : Daugava, 1976.-261. lpp.

⁴⁵⁶ Juris Goldmanis. Minority Deputies in the Saeima (Parliament) of the Republic of Latvia (1922-1934) [Minoritā�u deputāti Latvijas Republikas Saeimā 1922 - 1934.] // Humanities and Social Sciences. - 1994. - Nr. 2. - P. 34.-55.

1. augustam. Likums bija ļoti demokrātisks un liberāls - lietojot mūsdienu terminoloģiju, tas bija �nulles variants�. Likums ieviesa brīvprātības principu: bija iespēja nepieņemt pilsonību uzreiz, bet pieteikties pusgada laikā vai - ārzemēs dzīvojo�ajiem - gada laikā. Brīvprātības principu bija pieprasījusi vācu frakcija,³⁷⁹ jo ne visi Latvijas iedzīvotāji vēlējās iegūt tās pilsonību. Kā rakstījis vēsturnieks Aivars Straume, �daudzi cittautie�i toreizējā ārkārtīgi neskaidrajā situācijā nevēlējās saistīt sevi ar Latvijas valsti, bet jaunie vīrie�i - karot tās armijā�.³⁸⁰ Saskaņā ar 1920. gada tautas skaitī�anas datiem - 94,24% iedzīvotāju bija Latvijas pilsoņi, bet 1935. gadā pilsoņu īpatsvars bija pieaudzis līdz 97,68%, citu valstu pilsoņi bija 1,63% un bezpavalstnieki - 0,64%.³⁸¹ Vairums bezpavalstnieku bija krievi vai ebreji.

Ņemot vērā, ka nepilsoņu un bezvalstnieku statuss un tiesības mūsdienās ir izraisījis ne mazumu strīdu, ir interesanti palūkoties, kādi bezpavalstnieku vai ārzemju pilsoņu tiesību ierobe�ojumi pastāvēja tolaik. Tāpat kā mūsdienās, tikai pilsoņi varēja ieņemt valsts amatus. Bezpavalstnieki vai ārzemju pilsoņi varēja iegūt nekustamo īpa�umu tikai ar valdības atļauju, tiem bija jāmaksā lielāki nodokļi un lielāka mācību maksa nekā pilsoņiem, un tiem vajadzēja ik gadus pirkt dzīvo�anas atļauju, kas 1925. gadā maksāja 30 latu.³⁸²

Ar 1919. gada likumu Par pavalstniecību nebeidzās strīdi ap pilsonības jautājumu - likumu grozīja un papildināja vēl 6 reizes, no kurām minēsim divas. 1921. gada 7. oktobrī Satversmes sapulce pieņēma likuma grozījumus, ar kuriem pilsonības pretendentiem vajadzēja dokumentāli pierādīt 20 gadu nodzīvo�anu Latvijas teritorijā līdz Pirmajam pasaules karam. Kā atzīmējis vēsturnieks Aivars Straume, grozījumi skāra galvenokārt ebrejus, kuri cariskajā Krievijā bija pakļauti dzīves vietu ierobe�ojumiem un bie�i bija spiesti dzīvot bez pieraksta.³⁸³ 1927. gadā Saeima saīsināja pirmskara dzīvo�anas cenzu no 20 gadiem uz 6 mēne�iem, kas izraisīja vētrainas debates un pat tautas nobalso�anu. Grozījumi skāra galvenokārt ebrejus, �oreiz nākot tiem par labu, un tautas nobalso�anā par to atcel�anu piedalījās mazāk nekā ceturtā daļa vēlētāju, un grozījumi palika spēkā.³⁸⁴

1919. gada 8. decembrī Tautas padome pieņēma ārkārtīgi demokrātiskus likumus Par Latvijas izglītības iestādēm un Par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā, kas lika pamatus pla�ai mazākumtautību kultūras autonomijai. Izglītības ministrijā tika izveidots īpa�s mazākumtautību departaments, kurā katras mazākumgrupas skolu pārvaldi pārstāvēja tās priek�nieks, kas saskaņā ar likuma Par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā 7. pantu �reprezentē savu tautību visos kultūras jautājumos, ar tiesību stāties sakaros ar visiem Izglītības ministrijas departamentiem, kā arī piedalīties Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja balsi visos jautājumos, kuri aizķer viņa reprezentējamās tautības kulturālo dzīvi�.

Saskaņā ar likumu Par Latvijas izglītības iestādēm valsts un komunālajām iestādēm bija jāfinansē un jānodro�ina ar nepiecie�amo tik daudz �tautību skolu�, cik nepiecie�ams, lai visi katras tautības bērni 6-16 gadu vecumā varētu gūt obligāto izglītību skolēna ģimenes valodā. Kādas apdzīvotas vietas 30 jebkuras tautības bērni varēja veidot savu atsevi�ķu klasi, bet 60 - nacionālo skolu. Mazākumtautības ļoti aktīvi izmantoja likumā paredzētās iespējas, un parlamentārisma posmā darbojās skolas astoņām tautībām 9 valodās (latvie�u, vācu, krievu, poļu, ivrita, idi�a, lietuvie�u, baltkrievu, igauņu valodās). Septiņām tautībām bija savas patstāvīgas vidusskolas. 1930./31. gadā 28,1% obligāto skolu (ieskaitot bērnudārzus) bija mazākumtautību skolas.³⁸⁵

Lai arī parlamentārajā periodā izglītības politika kopumā bija ļoti demokrātiska, jau divdesmito gadu vidū notika starpgadījums, kas bija grūti savienojams ar tiesiskas valsts principiem. 1924. gadā skolu inspektors Kapiņu pagasta baltkrievu pamatskolā ieraudzīja pie sienas Baltkrievijas karti, kura aptvēra arī daļu Latvijas. No �īs kartes vien izcēlās milzīga a�jotā�a. Astoņi baltkrievu skolotāji tika apsūdzēti valsts nodevībā, no kuriem viens - izcilais Latvijas baltkrievu kultūras darbinieks Konstantīns Jezavitovs - pavadīja 11 mēne�us cietumā. Tiesa nopratināja 120 liecinieku, bet beigās, 1925. gadā, tā attaisnoja visus apsūdzētos. Vēstumiece Ilga Apine, kas sīki pētījusi kampaņu pret baltkrievu skolotājiem, secinājusi, ka �politiskās prāvas iespēju pret skolotāju grupu demokrātiskajā Latvijā var izskaidrot ar to, ka sakrita vairāki baltkrieviem nelabvēlīgi faktori: konkurence un intrigas skolotāju vidū (nav izslēgta arī denunciācija) un pagātnes pieredzē sakņotā latvie�u politiķu neuzticība slāvu kaimiņtautām... Savu lomu nospēlēja baltkrievu vājā pārstāvniecība politiskajās institūcijās un zināma izolētība pārējo minoritā�u vidū�.³⁸⁶ �is gadījums liek pārāk neaizrauties ar parlamentārā posma mazākumtautību politikas cildinā�anu.

Līdzīgi kā mūsdienās, izglītības un valodas politika bija savstarpēji saistītas, un Izglītības likums par obligātu mācību priek�metu mazākumtautību skolās noteica latvie�u valodu, sākot ar pamatskolas otro mācību gadu, kā arī Latvijas vēstures un ģeogrāfijas mācī�anu valsts valodā, sākot ar tre�o gadu. Arī tolaik notika debates par priek�metu mācī�anu latvie�u valodā, jo mazākumtautības pārstāvji (vācie�i, krievi) sākotnēji vēlējās, lai vēsture un ģeogrāfija tiktu mācītas ģimenes valodā visu skolas laiku.³⁸⁷ Tāpat kā mūsdienās, pieaugu�o cittautie�u vidū latvie�u valodas prasme nebija vienmērīgi izplatīta: kā liecina trīsdesmito gadu dati, to labi prata 86% lietuvie�u, 82% vācie�u, 79% igauņu, 62% ebreju, 46% poļu, bet tikai 23% baltkrievu un 18% krievu.³⁸⁸ Kaut arī valdība veica pasākumus, lai veicinātu latvie�u valodas prasmi, līdz trīsdesmito gadu sākumam daudzās jomās valdīja pla�as valodas lieto�anas izvēles iespējas.

Ministru kabineta 1921. gada 22. novembra noteikumi paredzēja, ka ierēdņiem, kas nepietiekami pārvalda latvie�u valodu, līdz 1922. gada 1. aprīlim (Latgalē līdz 1922. gada 31. decembrim) jāiemācās valsts valoda un jāiztur pārbaudījums.³⁸⁹ Tiesās latvie�u valoda bija oficiālā, bet nepiecie�amības gadījumā varēja lietot arī citas (krievu vai vācu) valodas. 1929. gadā pieņemtais Saeimas Kārtības rullis atļāva deputātiem runāt arī vācu un krievu valodā, bet to runu teksti bija jāiesniedz Saeimas stenogrāfu birojam, kas tos iespieda latvie�u tulkojumā.³⁹⁰ 1932. gada 18. februārī Ministru kabinets pieņēma noteikumus par valsts valodu, kuri paredzēja, ka tā obligāti lietojama armijā, flotē un visās pārējās valsts iestādēs un uzņēmumos. Ta�u noteikumi arī paredzēja, ka līdz 1935. gadam pa�valdību sēdēs var lictol arī vācu vai krievu valodu un ka tajās pa�valdībās, kuru teritorijās mazākumgrupām piederīgo bija vairāk nekā 50%, iedzīvotāji varēja ar pa�valdības instancēm sazināties arī krieviski vai vāciski.³⁹¹ Tātad līdz 1934. gada 15. maija valsts apvērsumam valodas jomā valdīja ļoti demokrātiski, mazākumgrupām pretimnāko�i noteikumi. Tas ir daļēji pateicoties mazākumgrupu augstajam organizētības līmenim.

Kā jau iepriek� minēts, mazākumgrupas aktīvi organizējās savās partijās un biedrībās, un no 1922. līdz 1934. gadam to pārstāvji ieņēma no 16 līdz 19 vietām Saeimā. Savukārt no 1918. gada līdz 1931. gadam 12 mazākumgrupu partiju pārstāvji (8 vācie�i, 3 krievi, 1 ebrejs) strādāja par ministriem vai to vietniekiem.³⁹² No visām mazākumgrupām vācie�i bija proporcionāli visvairāk pārstāvēti, krievi - vismazāk. Tas acīmredzot bija saistīts galvenokārt ar �o grupu at�ķirīgo izglītības līmeni un urbanizācijas pakāpi. Savukārt Latvijas krievu politiķi izskaidroja savu zemo pārstāvniecību ar savu tautie�u pasivitāti un vājām latvie�u valodas zinā�anām.³⁹³ Mazākumgrupas neveidoja vienotu bloku parlamentā, bet tās bie�i sadarbojās da�ādu komisiju ietvaros.

Mazākumgrupas meklēja atbalstu arī Tautu Savienībā, kas, tāpat kā mūsdienu starptautiskās organizācijas, pievērsa uzmanību Latvijas mazākumgrupu stāvoklim.³⁹⁴ Lai arī uzvarētājvalstis vairījās dibināt vispārēju mazākumtiesību aizsardzības re�īmu, miera līgumos ar vairākām valstīm tika iekļauti īpa�i nosacījumi par atsevi�ķu mazākumgrupu tiesību ievēro�anu un Tautu Savienība bija uzspiedusi mazākumgrupu aizsardzības līgumus vairākām jaunajām valstīm³⁹⁵. Tautu Savienība saistīja Latvijas uzņem�anu ar tās izturē�anos pret mazākumgrupām. Latvijas pārstāvji savukārt piekopa interesantu taktiku, uzsvērdami Latvijas panākumus mazākumgrupu aizsardzībā (piemēram, izglītības jomā), solīdami Tautu Savienības noteikumu ievēro�anu un īstenodami to, ko profesors Zigurds Zīle nosaucis par �Latvijas kampaņu par minoritā�u (mazākumgrupu - red.) tiesību vispārinā�anu�, labi zinādami, ka daudzas dalībvalstis pa�as nemaz nevēlējās sevi pakļaut tām prasībām, ko tās izvirzīja jaunajām dalībvalstīm.³⁹⁶ Pēc Latvijas uzņem�anas Tautu Savienībai tika adresētas vairākas petīcijas, no kurām visnopietnākā bija no vācbaltie�iem - viņi sūdzējās, ka agrārā reforma bijusi diskriminējo�a īpa�uma atsavinā�ana bez pienācīgas kompensācijas. �ajā un citos gadījumos atbildīgā izmeklē�anas komisija lēma, ka Latvija nav pārkāpusi mazākumgrupu aizsardzības garantijas.³⁹⁷

Vairāki pētnieki³⁹⁸ konstatēju�i svarīgu pagriezienu mazākumgrupu politikā 1931. gada beigās, kad nodibinājās Marģera Skujenieka valdība un Atis Ķemņ� kļuva par izglītības ministru. Ķēniņ� enerģiski pauda viedokli, ka jāsamazina mazākumgrupu skolu skaits, jālikvidē mazākumgrupu ģimnāzijas un jārada visu tautību jauktas vidusskolas un arodskolas ar latvie�u mācību valodu. Ķēniņ� nespēja īstenot savus nodomus un bija spiests demisionēt, bet mazākumgrupu politikā jau bija noticis lūzums. Kā rakstījis vēsturnieks Aivars Stranga, �divdesmito gadu beigās - trīsdesmito gadu sākumā jau bija pilnīgi skaidrs: liberālā pieeja saimniecībai un etniskajām attiecībām bija mirusi, neatdzīvināmi�. ³⁹⁹ īpa�i pēc pasaules ekonomikas krīzes padziļinā�anās Satversmē iekļautais jēdziens �Latvijas tauta� politiķu runās un publicistu rakstos arvien bie�āk tika aizstāts ar jēdzienu �latvie�u tauta� un ar lozungu �Latviju - latvie�iem�. Vienlaikus latvie�u politiķi arvien asāk un neatlaidīgāk prasīja mazākumgrupu (īpa�i ebreju un vācie�u) ietekmes mazinā�anu ekonomikā un politikā,⁴⁰⁰ kas arī kļuva par Ulmaņa re�īma mazākumgrupu politikas stūrakmeni.

6.3. Cilvēktiesību ierobe�ojumi pēc autoritarā re�īma nodibinā�anas 1934. gadā

6.3.1. Politisko tiesību un brīvību ierobe�ojumi

1934. gada 15. maijā neliela sazvērnieku grupa Kārļa Ulmaņa vadībā ar armijas un aizsargu atbalstu īstenoja valsts apvērsumu, darot galu demokrātijai un tiesiskai valstij pirmskara Latvijā. Sazvērnieki valstī ieviesa kara stāvokli, kas ilga līdz 1938. gada 15. februārim. 1938. gada 11. februārī kara stāvokli aizstāja ārkārtēji noteikumi par kārtību un sabiedrisku dro�ību, kas ļāva �kaitīgas� personas līdz 6 mēne�iem turēt cietumā bez tiesas, uzlikt naudas sodus līdz 1000 latiem personām, kas izplata valdībai kaitīgas baumas, aizliedza streikus u. tml. - būtībā turpinājās kara stāvoklis ar citu nosaukumu.⁴⁰¹

Tūlīt pēc apvērsuma apcietināja vairākus partiju pārstāvjus, prāvu skaitu ebreju inteliģences provincē un ap 2000 sociāldemokrātu, daļu ieslodzīja jaunizveidotajā koncentrācijas nometnē Liepājā. Apvērsuma laikā nebija asinsizlie�anas, un lielu daļu apcietināto atbrīvoja pēc da�iem mēne�iem, nekad tos netiesājot. Re�īms tomēr rīkoja vairākas politiskas prāvas - pret biju�o finansu ministru Jāni Annusu un �etriem sociāldemokrātu līderiem. Viens no apsūdzētājiem, Saeimas priek�sēdētājs Pauls Kalniņ�, tika attaisnots, dro�i vien nozīme bija starptautiskajam spiedienam un viņa cienījamajam amatam.⁴⁰²

Autoritārais re�īms likvidēja visas politiskās partijas, tai skaitā arī Ulmaņa pa�a Zemnieku savienību. At�ķirībā no citiem tā laika Austrumeiropas vadoņiem Ulmanis nedibināja kādu jaunu masu partiju, kas atbalstītu 15. maija re�īmu. Ulmanis pats kļuva par galveno varas avotu, savās rokās apvienodams likumdevēju varu, izpildvaru un daļēji arī tiesu varu. Ulmanis vienpersoniski vadīja valsti, un, kā tā laika juristi skaidroja viņa kompetences, �autoritārās vadonības valsts vadonis ir reizē augstākais likumdevējs, augstākais administrators un augstākais tiesnesis valstī, jo vadoņa augstākās varas dalī�ana nozīmētu reizē ar to arī viņa varas aprobe�o�anu�.⁴⁸'

Ulmaņa re�īms ne vien aizliedza politiskās partijas, bet arī nopietni ierobe�oja cita veida biedro�anās brīvības formas. Tūlīt pēc apvērsuma sāka likvidēt da�ādas biedrības vai, sekojot Itālijas fa�istu paraugam, tās pak|āva centralizētām kamerām, kas tika dibinātas vairākās nozarēs, piemēram, bija Lauksaimniecības kamera, Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Amatniecības kamera, Rakstu un mākslas kamera u. tml. Kameras bija jumta organizācijas ar valdības ieliktiem vadītājiem, kuru funkcijas bija visai pla�as. Oficiāli kameru uzdevums bija aizstāvēt nozares intereses, saskaņot darba devēju un darba ņēmēju intereses, sniegt valdībai atzinumus par likumprojektiem, nodarboties ar pētniecību u. tml. Bet to funkcijās ietilpa arī ideoloģiskā audzinā�ana un savu biedru pārraudzī�ana (kontrole), kas bija īpa�i svarīgs uzdevums, piemēram, arodbiedrībām, kas tika pakļautas Darba kamerai.⁴⁰³

1938. gada 14. februārī pieņēma bargu Likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām, kas noteica organizācijām 6 mēne�u laikā reģistrēties Sabiedrisko lietu ministrijā. Sākoties pārreģistrācijai, ministrs aizliedza pirms tam pārdot vai ieķīlāt biedrību mantu. Ministram vai attiecīgās nozares kameras priek�sēdim bija tiesības atcelt biedrību amatpersonas, iecelt citas to vietā, kā arī slēgt biedrības, �kuru darbība ir nevēlama vai kaitīga valsts vai sabiedrības interesēm�.⁴⁰⁴

Piecpadsmitā maija re�īms nopietni vērsās arī pret vārda brīvību, 1934. gadā vien slēdzot 54 laikrakstus un 14 �urnālus un ievie�ot iepriek�ējo cenzūru.⁴⁰⁵ Valdība ne vien slēdza redakcijas: līdz 1939. gada 31. janvārim tā bija aizliegusi 810 grāmatas, bro�ūras un citus poligrāfiskus ra�ojumus.⁴⁰⁶ 1938. gadā pieņēma jaunu, nedemokrātisku Preses likumu;⁴⁰⁷ kura 12. pantā bija noteikts, ka ikviena periodiska izdevuma uzdevums ir �sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņo�anos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves kop�anā�. Likums aizliedza periodiskajiem izdevumiem ievietot materiālus, kas �nicino�i� izteicās par valsti, vadoni, tautu, valsts iekārtu un citām valsts iestādēm, bet neprecizēja, kas ar �o jēdzienu saprotams.⁴⁰⁸

Vērtējumi par Ulmaņa re�īma tipoloģisko piederību biju�i da�ādi, sākot ar re�īma apoloģētiem un beidzot ar padomju propagandistiem. Rietumu pētnieki re�īmu reti ierindoju�i fa�istu nometnē, citi to pat dēvēju�i par �autoritāro demokrātiju�.⁴⁰⁹ Visprecīzāk to laikam raksturojis Aivars Stranga, kas secinājis, ka �tā bija �auras sazvērestības rezultātā nodibināta vienpersoniska diktatūra, kura savas pastāvē�anas un attīstības gaitā centās imitēt fa�ismu, �ī imitācija bija ļoti nozīmīga, dziļa, ta�u tā tomēr nepārvērta re�īmu par īsteni fa�istisku�.⁴¹⁰

6.3.2. Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesību ierobe�ojumi

No 15. maija re�īma ideoloģijas trīs pamatprincipiem - vienība, vadonība un latviska Latvija - divi skāra mazākumgrupas. Latviskajā Latvijā, protams, latvie�iem un latvie�u valodai bija paredzēta privileģēta vieta. Vienības princips paredzēja ne tikai politisku un �ķirisku pretrunu likvidē�anu (piemēram, kameru sistēmas ietvaros) un atsevi�ķu intere�u pakļau�anu valstij, bet arī nacionālo pretrunu likvidē�anu un kultūras daudzveidības nonivelē�anu latviskās Latvijas virzienā. Neskatoties uz to, ka re�īma oficiozs pārpublicēja bez komentāriem fa�istiskās Itālijas Paņēmienu itāļu rases aizsardzībai⁴¹¹ un tās ideologi, iedvesmojoties no Vācijas nacionālsociālistu ģermānisko tiesību ideologiem, centās rast �latviskas tiesības�,⁴¹² 15. maija re�īms neakcentēja citu totalitāro re�īmu asins principus. Lai arī re�īma ideoloģija un pilsonisko un politisko tiesību ierobe�ojumi negatīvi skāra visas mazākumgrupas, praksē 15. maija re�īms īstenoja diferencētu politiku pret da�ādām grupām.

Re�īms apsveica un sekmēja atsevi�ķu mazākumgrupu aizbrauk�anu no valsts. Ulmaņa valdība atbalstīja cionistu centienus organizēt vietējo ebreju izcc|o�anu, un Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Ludvigs Sēja paziņoja 1937. gadā, ka Latvijā vairs neesot ebreju jautājuma, jo latvie�u tauta ar simpātijām izturoties pret ebreju centieniem atgriezties sen�u zemē.⁴¹³ Otra �nevēlama� mazākumgrupa, protams, bija vācie�i, un, kad tie pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēg�anas 1939. gadā sāka �repatriēties�, Ulmaņa re�īms to sekmēja un apsveica.⁴¹⁴ Ta�u valdība pat veicināja poļu laukstrādnieku ieplū�anu Latvijā, un, sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijā atradās ap 26 000 �ādu poļu.⁴¹⁵ Valdības nostāja pret igauņu, lietuvie�u un lībie�u mazākumgrupām bija vislabvēlīgākā. 1934. gadā tika noslēgtas skolu konvencijas ar Lietuvu un Igauniju, kas noteica zemāku obligātu skolēnu skaitu attiecīgas mazākumgrupu klases vai skolas atvēr�anai nekā pārējām mazākumgrupām.⁴¹⁶ Valsts bojāejas priek�vakarā 1939. gadā re�īms pat atbalstīja Lībie�u tautas nama atklā�anu Mazirbē.⁴¹⁷ Citām grupām bija paredzēta asimilācija vai kultūras autonomija stipri ierobe�otā veidā.

1934. gada vasarā tika slēgtas mazākumtautību izglītības pārvaldes, to vietā izveidoja mazākumgrupu referentu amatus. 12. jūlijā valdība pieņēma jaunu Izglītības likumu, kas lika pamatus mazākumgrupu skolu tīkla sa�aurinā�anai turpmākajos gados. Saskaņā ar jauno likumu mazākumgrupu skolēni varēja izvēlēties tikai savas tautības skolu vai arī latvie�u skolu. �o izvēles brīvības ierobe�o�anu pamatoja ar nepiecie�amību apturēt jaukto ģimeņu atva�u un mazo mazākumgrupu pārkrievo�anu vai pārvāco�anu, bet tas deva ieganstu ierēdņiem atskaitīt bērnus no mazākumgrupu skolām. Turklāt likumā noteikto skolas atvēr�anai nepiecie�amo skolēnu skaitu paaugstināja līdz 80 skolēniem no iepriek�ējiem 60. Rezultātā trīsdesmito gadu beigās ievērojami saruka mazākumgrupu skolu skaits.⁴¹⁸

Autoritārais re�īms īstenoja stingrāku valodas politiku, sa�aurinot mazākumgrupu valodu lieto�anas sfēru un nostiprinot valsts pārraudzību pār sabiedriskajām norisēm. 1934. gada 14. jūnijā grozīja noteikumus par valsts valodu, paredzot iespēju atklātās sapulcēs vai publiskās izrādēs sve�ās valodas lietot tikai ar iek�lietu ministra atļauju un paredzot ļoti bargus sodus par noteikumu pārkāp�anu.⁴⁹⁸ 1935. gada 5. janvārī Ministru kabinets pieņēma likumu Par valsts valodu, kas paredzēja obligātu latvie�u valodas lieto�anu visās privātajās iestādēs ar publiski tiesisku raksturu.⁴¹⁹ Ulmaņa re�īms vienlaikus sa�aurināja arī latgalie�u valodas lieto�anas sfēru, izņemot daudzas latgalie�u valodā rakstītās grāmatas no Latgales bibliotēkām un veicinot Latgales latvisko�anu ar latvie�u nometinā�anu Latgalē.⁴²⁰

Vispārējie preses brīvības ierobe�ojumi smagi skāra mazākumgrupas, re�īmam slēdzot daudzus izdevumus un neizsniedzot atļaujas izdot jaunus. Ja 1934. gadā pastāvēja Mizdevumi idi�ā, tad 1935.gadā bija tikai divi,un 1937. gadā palika tikai viens dienas izdevums un divi nedēļas izdevumi.⁴²¹ Līdzīgi procesi skāra arī krievu presi un �urnālus.⁴²² Vācbaltu laikrakstu skaits trīsdesmito gadu otrajā pusē palika gandrīz nemainīgs, toties ievērojami samazinājās �urnālu skaits, kas līdz ar to atspoguļoja ne tikai re�īma politiku, bet arī viedokļu daudzveidības sa�aurinā�anos vācbaltu kopienā pēc nacionālsociālistu nāk�anas pie varas Vācijā.⁴²³ Vēsturnieks Leo Dribins atzīmējis citu preses ierobe�ojumu pusi: �Vērtējot trīsdesmito gadu otrās puses latvie�u periodiku, par pozitīvu iezīmi jāatzīst antisemītisko rakstu izzu�ana no latvisko avī�u un �urnālu slejām. Punktu pielika Iek�lietu ministrijas 1935. gada 16. septembra rīkojums par antisemītiska �urnāla �Tautas vairogs� slēg�anu, turklāt to motivēja ar nepiecie�amību pārtraukt naida radī�anu starp atsevi�ķām Latvijas iedzīvotāju daļām.�⁴²⁴

Ulmaņa re�īms aktīvi piemēroja biedro�anās brīvības ierobe�ojumus pret mazākumgrupu organizācijām, un, kas attiecas uz vācbaltie�iem un ebrejiem, te ekonomiski motīvi cie�i savijās ar politiskiem. Slēdzot mazākumgrupu tirdzniecības un rūpniecības biedrības un ģildes vai tās pakļaujot kamerām, re�īms ne vien varēja labāk kontrolēt attiecīgo iedzīvotāju grupu, bet arī sekmēt to ekonomiskās ietekmes mazinā�anu par labu tautsaimniecības �latvisko�anai�.⁴²⁵

Kaut arī pretmazākumgrupu normas nebija oficiāli deklarētas vai ietvertas likumos, re�īms īstenoja diskriminējo�u politiku da�ādās tautsaimniecības sfērās un augstākās izglītības sistēmā. Piemēram, vadījās pēc �nacionalitātes� (tautības) un �lojalitātes� principiem, pie�ķirot importa un eksporta atļaujas, dodot privilēģijas latvie�u uzņēmējiem un vēr�oties pret vācie�iem un ebrejiem.⁵⁰⁶ Tas pats attiecas uz universitā�u iestājeksāmeniem - vairākās fakultātēs Latvijas Universitātē (piemēram, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu, Medicīnas) ieviesa kvotas ebreju jaunie�u uzņem�anai.⁵⁰⁷ Kā secinājis Aivars Stranga, savos pēdējos gados Ulmaņa re�īms īpa�i vērsās pret ebrejiem, uzlikdams ebreju uzņēmumiem lielākus nodokļus, vēr�ot Tirdzniecības un rūpniecības kameru uz ebreju uzņēmumu �skaita pakāpenisku samazinā�anos dabiskas likvidācijas ceļā..�, ārēji saglabājot �..tikai legālos likumā paredzētos iemeslus�.⁴²⁶

Neskatoties uz valdības pasākumiem pret mazākumgrupām, kultūras autonomijas pamati tika saglabāti līdz Otrajam pasaules karam. Kaut arī jāvērtē Ulmaņa autoritārais re�īms ļoti kritiski, to nemaz nevar salīdzināt ar totalitāriem re�īmiem, kas sekoja turpmākajos gados. Vācu nacionālsociālisti, padomju komunisti un viņu sabiedrotie Latvijā ne vien likvidēja jebkādas kultūrautonomijas paliekas - tie masveidā fiziski iznīcināja ebrejus un daļēji arī �igānus un īstenoja ne�ēlīgu teroru un deportācijas pret visu Latvijas tautu.

6.4. Okupācijas re�īmu ietekme uz cilvēktiesību stāvokli Latvijā

6.4.1. Pirmās padomju okupācijas laikā

Molotova-Ribentropa pakta noslēg�ana 1939. gada 23. augustā starp nacionālsociālistisko Vāciju un staļinisko Padomju Savienību bija pirmais solis Latvijas prettiesiskā iekļau�anā Padomju Savienībā, kas noveda pie masveida cilvēktiesību pārkāpumiem.⁴²⁷ Pakta slepenais protokols paredzēja, ka �teritoriāli politiskas pārkārto�anas gadījumā� Somija, Igaunija, Latvija, Austrumu Polija un Besarābija tiktu atdotas Padomju Savienības intere�u sfērā.⁵¹⁰ Nākamais solis �pārkārto�anas� procesā 1939. gada rudenī bija uzspiesti savstarpējās palīdzības pakti un padomju militārās bāzes, tad 1940. gadajūnija ultimāti un Sarkanās armijas ienāk�ana.⁴²⁸ Kā jau citviet pēckara Austrumeiropā, padomju karavīru klātbūtne gāja roku rokā ar vēlē�anu fasādi, sovjetizāciju un teroru.

Padomju varas iestādes sākumā centās radīt iespaidu, ka tās vēlas atjaunot demokrātiju un 1922. gada Satversmi. Piemēram, Maskavas ielikteņu valdība ar Augustu Kirhen�tcinu priek�galā 1940. gada 4. jūlijā pieņēma lēmumu par jaunām Saeimas �vēlē�anām�, kuras, pretrunā ar demokrātiskās Latvijas likumiem notika jau pēc desmit dienām - 14. un 15. jūlijā.⁴²⁹ �Vēlē�anās� nebija nekādas izvēles, jo alternatīvi saraksti komunistiskajam �Darba tautas blokam� netika atļauti.⁴³⁰ Tiem, kas nepiedalījās �ajā vēlē�anu farsā, draudēja bargi sodi, un vēlē�anu �pareizu� iznākumu garantēja Latvijas Komunistiskās partijas un padomju militārpersonu klātbūtne vēlē�anu iecirkņos. Centrālās vēlē�anu komisijas priek�sēdētājs Ansis Bu�evics 23. jūlijā ziņoja, ka vēlē�anās piedalīju�ies 94,8% balsstiesīgo un par Darba tautas bloka kandidātiem nodoti 97,8% balsu.⁴³¹ Savā pirmajā sēdē 21. jūlijā �ādi �ievēlētā� Saeima pasludināja Latviju par Latvijas PSR un deklarēja savu iestā�anos PSRS sastāvā, pilnīgi ignorēdama Satversmes 77. pantu, kas paredz rīkot tautas nobalso�anu, ja tiek grozīta valsts iekārta vai valstiskais statuss. 1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā padome uzņēma Latviju PSRS.

Jau 1940. gada jūnija beigās jaunā valdība pieņēma grozījumus likumā Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām', nu likums ļāva slēgt visas nevēlamās biedrības, �ja tās kaitē sabiedrības interesēm�.⁴³² Vienlaikus tika legalizēta Latvijas Komunistiskā partija. Turpmākajos mēne�os likvidēja ne tikai Ulmaņa izveidoto kameru sistēmu, bet arī simtiem biedrību, tai skaitā arī mazākumgrupu biedrības.⁴³³ Jāatzīmē, ka Ulmaņa re�īma laikā ieviestie biedro�anās brīvības ierobe�ojumi un biedrību slēg�ana stipri atviegloja padomju varas darbu.

Tas pats sakāms par vārda brīvības jomu. 1940. gada 9. augustā valdība izsludināja �visas līdz�inējo periodisko izdevumu atļaujas par anulētām� un atļāva iznākt tikai nedaudziem izdevumiem, kas bija Galvenās literatūras pārvaldes (cenzūras) cie�ā pārraudzībā.⁴³⁴ Tajā pa�ā laikā �tautas milicijas priek�niekiem saziņā ar vietējo LKP organizāciju komitejām un vietējo

Sarkanarmijas daļu politiskiem vadītājiem� tika uzdots izņemt no apgrozības visus izdevumus, �kuru saturs pretējs Padomju iekārtai, marksistiskam pasaules uzskatam vai kuru saturs cildina biju�o plutokrātijas re�īmu�.⁴³⁵ Aizliegto grāmatu un bro�ūru sarakstos, kuri tika izdoti 1940. gada novembrī un 1941. gada februārī un martā, bija ap 4000 nosaukumu.⁴³⁶

Padomju varas iestādes pirmajā okupācijas posmā, 1940.-1941. gadā, īstenoja pla�as represijas pret Latvijas politiskajiem, militārajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, daudziem izpildīja nāvessodu.⁴³⁷ Aresti un sodi bie�i tika izpildīti, piemērojot Krievijas PFSR tiesību aktus, kas Latvijas teritorijā ar atpakaļejo�u datumu bija stāju�ies spēkā 1940. gada novembrī.⁴³⁸ 1941. gada 14. jūnijā deportēja 14 194 cilvēkus, kuru vidū apmēram tre�ā daļa bija jaunāki par 16 vai vecāki par 60 gadiem, vairāk nekā puse (7117) bija sievietes, 80,4% (11 418) bija latvie�i, bet 19,6% (2776) -mazākumgrupu pārstāvji (galvenokārt ebreji).⁴³⁹ Rietumu pētnieki lē�, ka pirmajā okupācijas posmā upuru skaits no deportācijām un cita veida represijām Latvijā bija ap 35 000 cilvēku.⁴⁴⁰ Dokumenti liecina, ka 1941. gada vasarā bija paredzēts turpināt deportācijas, jo bija sastādīti �kaitīgo elementu� saraksti un icspiestuvē izsūtī�anas dokumenti bija nodrukāti 26 000 lielā metienā.⁴⁴¹ Tomēr nacistiskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai izjauca �o akciju.

6.4.2. Nacistu okupācijas laikā

Vācu armija uzbruka Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā un ieņēma Rīgu jau 1. jūlijā. Ienākot Latvijā, vācu nacistiem bija vairāki mērķi, da�i ilgtermiņa un citi tūlītēji. Svarīgākais mērķis, neap�aubāmi, bija uzvarēt karā pret Padomju Savienību, un �ī mērķa sasnieg�anai Latvija bija izmantojama par materiālo un cilvēka resursu avotu. Cits mērķis, kas tika īstenots vienlaikus arī citās nacistu okupētajās zemēs, bija pilnīgi iznīcināt vietējos ebrejus, vārdu sakot, īstenot to, ko vēlāk nosauca par �holokaustu� (no grieķu vārdiem holos - viss, bez atlikuma un cautos- sadedzināts). Lai arī ebreji bija galvenais naida objekts nacistu ideoloģijā un praksē, nacisti gandrīz visur īstenoja arī da�u citu, viņuprāt, �nepilnvērtīgu� iedzīvotāju grupu - �igānu, homoseksuālistu, garīgi slimo - masveida slepkavo�anu. �Attīrot� Latviju no �ādām iedzīvotāju kategorijām, nacisti ar laiku cerēja to pārvācot, pārvietojot daļu Latvijas iedzīvotāju uz austrumiem un iepludinot Latvijas teritorijā vācu kolonistus.⁴⁴²

Ātruma un mērķtiecības ziņā nacistu terors pārspēja padomju variantu: Rīgā un tās apkaimē pāris dienās 1941. gada jūlija sākumā tika nogalināti ap 4300 ebreju.⁴⁴³ Līdz 1941. gada 15. oktobrim nogalināto ebreju kopskaits Latvijā bija jau vairāk nekā 30 000.⁴⁴⁴ Vienlaikus ar slepkavībām nacistu okupācijas varas orgāni izdeva da�ādus rīkojumus, kas ne tikai ierobe�oja ebreju tiesības, bet bie�i ebrejus padarīja pavisam beztiesiskus. Ebrejiem atsavināja īpa�umus un personiskās mantas, tie nedrīkstēja ierasties uz sabiedriskajiem sarīkojumiem, izmantot sabiedrisko transportu, stāvēt rindās, iet pa trotuāru, un, kā nāvei nolemto zīmogs, tiem bija jānēsā dzeltenā Dāvida zvaigzne.⁴⁴⁵

1941. gada oktobrī nacistu varas iestādes ieslodzīja vēl dzīvus paliku�os ebrejus geto Rīgā, Liepājā un Daugavpilī.⁴⁴⁶ Ieslodzījums nebija ilgsto�s, jo novembrī tika nolemts likvidēt Rīgas u. c. geto. Novembra beigās un decembra sākumā �evakuēja� visus geto un no�āva gandrīz visus to iemītniekus. Vislielākā masveida ebreju slepkavība notika Rumbulā, kur bojā gāja no 25 000 līdz 27 800 ebreju.⁴⁴⁷ 1944. gadā 4000 līdz 5000 ebreju tika nosūtīti uz nāves nometnēm Vācijā, kur liela daļa aizgāja bojā īsi pirms nacisma sagrāves 1945. gada pavasarī. Savā pla�ajā pētījumā par holokaustu

Latvijā vēsturnieks Andrievs Ezergailis secina, ka nogalināto ebreju kopskaits Latvijā nav zināms, ta�u pats lē�, ka noslepkavoti tika ap 61 000 Latvijas ebreju -1. i., ap 65% no visiem ebrejiem, kas Latvijā dzīvoja 1935. gadā.⁴⁴⁸ Citi pētnieki uzskata, ka bojā gāju�o ebreju skaits ir krietni lielāks -ap 70 000. Katrā ziņā, tā bija ebreju kopienas katastrofa.

Ebreji bija paredzēti pilnīgai iznīcinā�anai, bet bija arī citas upuru kategorijas. Nacisti nogalināja ap 2000 �igānu jeb vairāk kā pusi pirmskara �igānu kopienas.⁴⁴⁹ Nav pieejama informācija par to, vai Latvijā, tāpat kā citur nacistu okupētajās zemēs, tika iznīcināti homoseksuālisti. Ir zināms, ka Latvijā masveidā noslepkavoja arī garīgi slimus cilvēkus. Piemēram,

1942. gadā tika no�auti 200 Jelgavas psihonciroloģiskās slimnīcas pacientu.⁴⁵⁰ �iem notikumiem vēl jākļūst par vēstures izpētes objektu. Lai arī bija daudz latvie�u, kas sadarbojās ar vācu okupācijas iestādēm un bija līdzatbildīgi par to noziegumiem, jāatzīmē, ka nacisti iznīcināja arī ap 18 000 latvie�u.⁴⁵¹

Bez masu slepkavībām nacisti pastrādāja arī citus noziegumus. Piespiedu darbos uz Vāciju aizveda vismaz 35 000 cilvēkus no Latvijas.⁴⁵² 1943. gada februārī Hitlers pavēlēja organizēt SS Latvie�u �brīvprātīgo� leģionu, kas ar laiku veidoja divas divīzijas. Turpmākajos 18 mēne�os karadarbībai mobilizēja ap 146 000 vīrie�u, no kuriem tikai daļa bija �brīvprātīgie�, bet vairums bija iesaukti piespiedu kārtā.⁵³⁶

Bija arī da�āda veida preto�anās nacistu okupācijas varai, sākot ar sarkanajiem partizāniem un beidzot ar pērkoņkrustie�iem, kurus nacisti bija aizliegu�i 1941. gada 17. augustā. Nozīmīgākā demokrātiskā opozīcija bija

1943. gadā izveidotā Latvijas Centrālā padome (LCP), kas apvienoja vairākus redzamus politisko partiju pārstāvjus no parlamentārā perioda. LCP nosodīja gan padomju, gan nacistu okupāciju un noziegumus un vērsās pie Rietumu sabiedrotajiem, informēja tos par patieso stāvokli Latvijā.⁵³⁷ 1944. gada rudenī, īsi pirms otrreizējās padomju okupācijas, nacistu okupācijas iestādes atklāja LCP, arestēja gandrīz visus tās vadītājus un tos deportēja uz Vāciju.

Neap�aubāmi, ka gan padomju Krievijas, gan nacistiskās Vācijas karadarbība un okupācijas metodes pārkāpa Hāgas konvencijas par kara ve�anu. Kā atzina Nirnbergas tribunāls pēc Otrā pasaules kara beigām -nacisti bija pārkāpu�i para�u tiesību normas par kara ve�anu un bija pastrādāju�i noziegumus pret cilvēci un genocīdu.

6.4.3. Padomju vara Latvijā un cilvēktiesības no 1945. līdz 1985. gadam

Analizēt cilvēktiesību stāvokli un to, kāda izpratne par cilvēktiesībām valdīja Latvijā un Padomju Savienībā no 1945. līdz 1985. gadam, ir visai grūti, jo nebūs pārspīlēti, ja apgalvosim, ka padomju vara sistemātiski pārkāpa gandrīz visas pilsoniskās un politiskās tiesības. Drīz pēc Staļina nāves 1953. gadā beidzās masveida terors. Tas bija svarīgs vēsturisks pagrieziens, un tomēr padomju sistēma pat savos �liberālākajos� posmos (piemēram, divdesmitajos gados, tāpat Hru��ova �atku�ņa� laikā) vienmēr bija nedemokrātiska. Nekad nevaldīja vienlīdzība likuma priek�ā vai likuma vara. Komunistiskās partijas biedri vienmēr bija �vienlīdzīgāki� par citiem, nomenklatūra vienmēr bija �vienlīdzīgāka� par ierindas partijas biedriem, un partijas vadītāji regulāri pakļāva tiesas un likumus savām politiskajām vajadzībām. Tāpat būtu maldino�i detalizēti aprakstīt, kā �ajā laika posmā attīstījās situācija, piemēram, vārda brīvības jomā, jo cenzūras tehnoloģija un būtība Latvijā 1980. gadā nebija īpa�i mainījusies kop� 1945. gada. Tāpēc vēstījuma gaita �ajā apak�nodaļā lielākoties nav hronoloģiska.

Pievērsīsim īpa�u uzmanību padomju kontroles mehānismiem, kas bija sīki izstrādāti, visaptvero�i un maz mainījās visā Padomju Savienības pastāvē�anas laikā, un maz at�ķīrās visās padomju tipa sistēmās.⁵³⁸ �ie kontroles mehānismi parasti balstījās likumos, bet to darbības rezultātā tika pārkāptas vai būtiski ierobe�otas virkne svarīgu cilvēktiesību. Vienlaikus ar kontroles nostiprinā�anu sabiedrībā re�īms izveidoja likumības un demokrātijas fasādi un veicināja iedzīvotāju �ķietamu līdzdalību sabiedriski politiskajos procesos. Kā jau iepriek�, arī �eit pievērsīsimies nacionālajam jautājumam un padomju nacionālās politikas īpatnībām Latvijā. Tāpat minēsim preto�anos padomju varai, kas nespēja nopietni ietekmēt politiskos procesus Latvijā līdz 80. gadu beigām.

a) Stafiniskais terors

Skaidrības labad ir vēlams nodalīt staļinisko laika posmu Latvijā, kura raksturīgās iezīmes bija masu terors, deportācijas un partizānu kar�, no miera laika, kas Latvijā pilnībā iestājās tikai piecdesmito gadu vidū. Kad PSRS Latviju 1944.-1945. gadā atkal iekaroja, īpa�i �iznīcinātāju bataljoni� palīdzēja Sarkanajai armijai un citām padomju dro�ības iestādēm cīņā pret visa veida preto�anās izpausmēm Latvijā. �ie iznīcinātāju bataljoni ar ieganstu atklāt diversantus un kara noziedzniekus ierīkoja �filtrācijas nometnes�, kurās ieslodzīja vīrie�us 15-60 gadu vecumā, kopskaitā ap 60 000 cilvēku, un daļu no viņiem nosūtīja tālāk uz PSRS soda nometnēm.⁴⁵³ Nākamā masveida terora akcija saistījās ar lauksaimniecības kolektivizāciju, viensētu likvidāciju un zemnieku sadzī�anu kolhozos. Ar ieganstu �attīrīt� Latviju no padomju varai naidīgajiem elementiem un paātrināt kolektivizāciju 1949. gada martā tika izsūtīti 42 133 cilvēki uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem Padomju Savienības iek�ienē.⁴⁵⁴ Efekts bija tūlītējs: no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim organizēja 1740 jaunus kolhozus vai vidēji 245 kolhozus dienā!⁴⁵⁵

Ar kolektivizāciju sākās Latvijas nacionālo partizānu bruņotās cīņas noriets, jo zemnieki bija sniegu�i svarīgu atbalstu un palīdzību partizāniem. Savā apjomīgajā pētījumā vēsturnieks Heinrihs Strods lē�, ka �kopējo nacionālo partizānu un aktīvo atbalstītāju skaits Latvijā jārēķina ap 40 000�, un, neskatoties uz cīņas norietu, kas sākās ar 1949. gadu, �pēdējie aktīvie Latvijas partizāni sagūstīti Lietuvā vēl 1965. gadā�.⁴⁵⁶ Terora apmērus pirmajos pēckara gados Latvijā raksturo dati, ko sniedza LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņ� LKP CK plēnumā 1953. gada 22. jūnijā: �Republikā no 1945. līdz 1953. gadam lika represēti 119 000 cilvēki. No viņiem VDK arestējusi - 26 500 cilvēkus, no�auti bandīti - 2321 cilvēks, izsūtīti no republikas kulaku un bandītu atbalstītāji - 43 702. Arestēti no milicijas darbiniekiem un prokuratūras - 46 350 cilvēki.�⁴⁵⁷

b) Padomju kontroles mehānismi

Pēc Staļina nāves atklātais terors Latvijā un citur Padomju Savienībā mazinājās, toties nostiprinājās pla�a mēroga kontroles sistēma, kas nemainījās līdz astoņdesmito gadu beigām. Lai arī �ī sistēma ir labi zināma, der atgādināt tās svarīgākos elementus un norādīt to ietekmi uz cilvēktiesību ievēro�anu. Sistēmas pamats, protams, bija Komunistiskās partijas (KP) varas monopols vai, kā tas bija traktēts PSRS konstitūcijā, KP �vado�ā loma� sabiedrībā. �is varas monopols attiecās ne tikai uz politiku, bet arī uz sabiedrisko sfēru, jo nebija iespējams dibināt jebkādas organizācijas, kas nebūtu re�īma pārraudzībā. Lieki atzīmēt, ka �is varas monopols bija klajā pretrunā ar jebkādiem biedro�anās brīvības, tautvaldības un demokrātisko vēlē�anu tiesību principiem.

�o varas monopolu palīdzēja uzturēt pla�s dro�ības iestā�u tīkls ar Valsts dro�ības komiteju (VDK) priek�galā. Lai laikus novērstu jebkādu nesankcionētu aktivitāti sabiedrībā, dro�ības iestādes vāca informāciju no pla�a informatoru tīkla sabiedrībā, sistemātiski izmantoja noklausī�anās ierīces un regulāri izskatīja privāto pastu, tādējādi pārkāpjot visas dzīvokļa neaizskaramības un personiskās saziņas noslēpumu garantijas. Ja kāds tomēr pārkāpa atļautās uzvedības robe�as, VDK tos bie�i sodīja �oficiālā� ceļā, piemērojot sankcijas (piemēram, cietumsods, nosūtī�ana uz darba nometni), balstoties uz da�ādām pla�i traktējamām likuma normām par �pretpadomju� aģitāciju. Se�desmitajos un septiņdesmitajos gados VDK arvien bie�āk izmantoja �ārpusticsas sistēmas� metodes, liedzot �pārkāpējiem� iespēju atrast darbu (valsts bija vienīgais darba devējs), draudot ģimenes locekļiem, fiziski un psiholoģiski ietekmējot nopratināmos, nepamatoti ievietojot cilvēkus psihiatriskajās iestādēs u. tml.⁴⁵⁸ Attiecībā uz VDK neiespējami runāt par taisnīgu tiesu vai jebkādām procesuālām garantijām.

Būtisks padomju sistēmas elements visā tās pastāvē�anas laikā bija ļoti stingra informācijas kontrole. Mērķi �ai kontrolei bija vairāki, vissvarīgākie bija: 1) padarīt re�īma informāciju par vienīgo pieejamo, tādējādi pastiprinot oficiālās propagandas ietekmi; 2) novērst iespējas salīdzināt padomju �dzīves veidu� un �sasniegumus� ar Rietumu valstīm, tādējādi mazinot iedzīvotāju neapmierinātību; 3) novērst nekontrolētas sazinā�anās iespējas un līdz ar to pa�organizē�anās iespējas sabiedrībā.

Kā jau 1940.-1941. gadā, arī tūlīt pēc otrreizējās padomju okupācijas re�īms atsāka �bibliotēku grāmatu fondu attīrī�anu no politiski kaitīgās literatūras�, 1946. gada novembrī Rīgā vien no bibliotēkām izņemot ap 5 miljoniem grāmatu.⁴⁵⁹ Daļa grāmatu tika iznīcinātas, bet citas tika glabātas �speefondos�, kas bija pieejami tikai ļoti �auram cilvēku lokam. Prese, radio, televīzija un izdevniecības, protams, piederēja valstij, kompartija iecēla pla�saziņas līdzekļu vadītājus un visus pla�saziņas līdzekļus - presi, radio, televīziju u. c. - pakļāva stingrai cenzūrai.⁴⁶⁰

Pazīstamais amerikāņu sovjetologs D�erijs Hafs (Jerry Hough) īsi raksturojis rakstnieka un �urnālista stāvokli se�desmitajos un septiņdesmitajos gados: �Robe�a starp atļauto un neatļauto izteiksmi ir miglaina, ta�u jebkuram, kas atrodas robe�as tuvumā, tiks skaidri paziņota viņa vai viņas pozīcijas bīstamība. Ja neievēro brīdinājumus, sankcijas var progresīvi pastiprināt: pirmkārt, aizliegt ārzemju ceļojumus, samazināt grāmatas metienu vai atlikt tās izdo�anu, atlaist no (administratīvā) amata vai nedot iespēju tādu ieņemt; tad manuskriptu pavisam noraidīt, uzsūtīt dro�ības policiju, lai pārmeklē dzīvokli.�⁴⁶¹ Neskatoties uz to, ka robe�a starp atļauto

4 un neatļauto izteiksmi bija mainīga, kopumā nav iespējams runāt par kaut cik nozīmīgu vārda brīvību vai brīvību saņemt un izplatīt informāciju jebkurā PSRS pastāvē�anas brīdī, sākot ar trīsdesmitajiem gadiem vai pat divdesmito gadu beigām.

Re�īms uzskatīja par nepiecie�amu ne vien kontrolēt informācijas plūsmu PSRS iek�ienē, bet arī neatļaut �kaitīgai� informācijai valstī ienākt no ārzemēm. Jau piecdesmito gadu sākumā PSRS uzstādīja ārzemju radio raidījumu traucē�anas iekārtas, lai novērstu alternatīvās informācijas plūsmu.⁴⁶² Re�īms arī stingri kontrolēja ārzemnieku iera�anos un uzturē�anos valstī, atņemot viņiem visa veida nesankcionētu literatūru un ierakstus pie robe�as un stingri pārraugot to uzturē�anos PSRS, atļāva tiem apmesties tikai �Intūrista� viesnīcās un pārvietoties tikai grupveida ekskursijās. Vēl stingrāk tika kontrolēti PSRS iedzīvotāju ārzemju braucieni, parasti atļaujot tikai grupas braucienus �pavadoņa� vadībā un, zinātnieku komandējumu gadījumos, VDK pieprasot no viņiem pēc brauciena �atskaites�.

Re�īms ne vien stingri kontrolēja iedzīvotāju ceļo�anu uz ārzemēm, bet arī ieviesa da�ādus mehānismus, kas ierobe�oja pārvieto�anās brīvību valsts iek�ienē. Piemēram, jau 1932. gadā Padomju Savienībā atjaunoja cariskās Krievijas praksi, ievie�ot iek�zemes pases, kas bija nepiecie�amas, lai pārvietotos PSRS ietvaros un atrastu darbu. Kolhozniekiem nebija tiesību saņemt pases līdz pat 1974. gadam (pat pēc tam vietējās varas iestādes varēja tās nedot), jo re�īms ar tām kontrolēja migrāciju no laukiem uz pilsētām. Vēl viens svarīgs ar pasēm cie�i saistīts mehānisms bija pierakstu sistēma, ar kuras palīdzību varēja kontrolēt visu iedzīvotāju apme�anās iespējas.⁴⁶³ Padomju pasu un pierakstu sistēma lika būtiskus �ķēr�ļus pārvieto�anās brīvības īsteno�anai.

c) Padomju nacionālā politika kā kontroles mehānisms

Padomju re�īma iedzīvotāju kontroles politikas svarīga sastāvdaļa, īpa�i Baltijas republikās, bija nacionālā politika. �ajā nodaļā nav iespējams to sīki analizēt, ta�u jāmin vissvarīgākie elementi, kas bija viscie�āk saistīti ar kontroli, proti, kadru, migrācijas un valodas politika. PSRS neuzticējās vietējiem Latvijas kompartijas kadriem, tāpēc Latvijas kompartijā vienmēr būtisku vietu ieņēma iebraucēji, galvenokārt krievi, bet arī pārkrievoti Krievijas latvie�i. 1953. gadā LKP biedru sastāvā bija tikai 29% latvie�u, starp partijas rajonu komiteju pirmajiem sekretāriem - tikai 34% latvie�u, starp LKP Centrālkomitejas darbiniekiem - 42%, bet starp dro�ības orgānu darbiniekiem - tikai 15%.⁴⁶⁴ Kā rakstījis jurists un politologs Egils Levits, �no 1940. līdz 1988. gadam visi pieci partijas vadītāji Latvijā bija Krievijas latvie�i, tāpat no �etriem Ministru Padomes priek�sēdētājiem trīs bija Krievijas latvie�i un viens bija krievs�.⁴⁶⁵ 1989. gada sākumā, īsi pirms LKP sa�ķēlās un sabruka, tās biedru vidū bija tikai 39,7% latvie�u.⁴⁶⁶

Maskava ne vien nosūtīja uzticamus kadrus uz Latviju, tā nosūtīja arī �uzticamākus� iedzīvotājus. Maskava, LKP vadība, vissavienības pakļautības uzņēmumi un Baltijas kara apgabala �tābs Rīgā īstenoja politiku, kas Latviju pakļāva masveida migrācijai visus pēckara gadus. Kā redzams tabulā Nr. 5,⁴⁶⁷ �ī migrācija Latvijā noveda pie nopietnām demogrāfiskām izmaiņām, no kurām galvenā iezīme bija krievu īpatsvara pieaugums un latvie�u īpatsvara samazinā�anās līdz pat 52% 1989. gadā. �āda rakstura demogrāfiskas izmaiņas ir gandrīz unikālas 20. gadsimta pasaules vēsturē (analogs gadījums ir Tibeta).

Imigrācija un padomju valodas politika nopietni ietekmēja arī valodas vidi: vairums latvie�u un citas �nekrievu� mazākumgrupas (baltkrievi, ukraiņi, poļi, ebreji u. c.) bija spiestas apgūt un regulāri lietot krievu valodu, toties vairumam cittautie�u nebija nedz iespējas, nedz vajadzības apgūt latvie�u valodu. Tajā pa�ā laikā padomju vara likvidēja visu �nekrievu� mazākumgrupu kultūras infrastruktūru, tādējādi veicinot lingvistisko rusifikāciju. Padomju nacionālās politikas rezultātā vairums latvie�u bija divvalodīgi (latvie�u un krievu), bet cittautie�i - vienvalodīgi (tikai krievu).

Piemēram, kā redzams no pēdējās tautas skaitī�anas datiem 1989. gadā, 68,7% latvie�u prata krievu valodu, bet tikai 22,3% krievu Latvijā prata latviski. Tautskaitcs dati skaidri liecina par krievu valodas dominanci: tikai 62,3% Latvijas iedzīvotāju prata latvie�u valodu, toties 81,6% prata krievu valodu.⁵⁵⁴ Padomju valodas politika neap�aubāmi bija diskriminējo�a, turklāt, kā atzīmējis amerikāņu sovetologs Aleksandrs Motils (.Alexander Motyl), re�īms bie�i izmantoja nekrievu tautību krievu valodas zinā�anas par lojalitātes mērauklu.⁵⁵⁵ Tātad valoda bija ne vien līdzeklis, bet arī kritērijs, kas norādīja, cik veiksmīgi re�īms kontrolē latvie�us un citas nekrievu mazākumgrupas PSRS.

Latvijas iedzīvotāju nacionalais sastavs 1935.-1989. gadā, procentos

Tabula Nr. 5.

d) Padomju demokrātijas fasāde

Neskatoties uz visiem minētajiem kontroles mehānismiem, kas pārkāpa vai būtiski ierobe�oja svarīgas cilvēktiesības, PSRS ļoti centās izveidot likumības un demokrātijas fasādi. Pastāvēja PSRS konstitūcija, atsevi�ķu republiku konstitūcijas, pla�a likumu un tiesas sistēma, bet tās visas darbojās �sociālistiskās likumības� ietvaros. Kā septiņdesmito gadu sākumā secināja Rietumu sovetologi, �kop� Staļina nāves jēdziens �sociālistiskā likumība� [socialisti�eskaja zakonnostj) ir ieguvis jaunu nozīmi, bet galvenais uzdevums padomju juristu profesijai ir un paliek loģiski pamatot, sistematizēt

⁵⁵⁴1989. gada tautas skaitī�anas rezultāti Latvijā: Statistisks biļetens, II dala. - Rīga : Latvijas Valsts statistikas komiteja, 1991. -42., 43. lpp.

⁵⁵⁵ Alexander Motyl. Will the Non-Russians Rebel? State, Ethnicity, and Stability in the USSR [Vai nekrievi sacelsies? Valsts, tautība un stabilitāte PSRS]. - Ithaca : Cornell University Press, 1987. - P. 89.

un propagandēt likumu iekārtu, ko izsludināju�i partijas vadītāji�.⁴⁶⁸ Kā asprātīgi atzīmējis viens Rietumu speciālists padomju jurisprudencē, īpa�i politiskajās prāvās �sociālistiskā likumība� sabruka savās sastāvdaļās -sociālisms pret likumību.⁴⁶⁹

Kā zināms, PSRS regulāri notika �vēlē�anas� da�ādu līmeņu padomēm, bet vienmēr bija tikai viens kompartijas atļautais saraksts, par ko parasti nobalsoja ap 99% vēlētāju. Vienīgās atļautās sabiedriskās un politiskās organizācijas bija kompartijas pārraudzībā, ta�u formālā līdzdalība pionieros, komjaunatnē un kompartijā Bre�ņeva gados bija sasniegusi ievērojamu līmeni, kad miljoniem PSRS iedzīvotāji bija �o organizāciju biedri. Kompartija arī organizēja pla�u sabiedriskās un politiskās līdzdalības ma�inēriju, t. sk. obligātās �sestdienas talkas� (subotņiki), līdzdalība �dru�iņņikos� (sabiedriskās kārtības sargos), līdzdalība kompartijas kontrolētās arodbiedrībās, klātbūtne da�ādos padomju svētku gājienos un propagandas lekcijās u. tml.⁴⁷⁰

Skaidrs, ka tā bija demokrātijas fasāde, tomēr jājautā, kādas bija �o rituālu un organizāciju funkcijas? Rietumu pētnieki da�ādi interpretēju�i �o fenomenu. Iespējams, ka piespiedu līdzdalība oficiālās organizācijās vai pasākumos veicināja atsevi�ķu indivīdu identifikāciju ar re�īmu. Katrā ziņā, piespie�ot cilvēkus atkārtot padomju ideoloģijas dogmas un piedalīties tās rituālos, re�īms centās garīgi sakompromitēt cilvēkus, kaut vai daļēji tiem uzspie�ot līdzatbildību par valstī notieko�o. �Rado�ās savienības�, arodbiedrības un citas oficiālās organizācijas veica svarīgas kontroles funkcijas, pārraugot to biedrus un dalot da�ādas privilēģijas. Organizējot talkas un cita veida �brīvprātīgus� darbus, re�īms ietaupīja milzīgus līdzekļus, jo tam par veikto nebija nekas jāmaksā. �ie rituāli un organizācijas, kuros bija iesaistīti pla�i iedzīvotāju loki, re�īmam kalpoja arī kā svarīgs informācijas avots par sabiedrībā valdo�o noskaņu.⁴⁷¹

e) Pretestība padomju varai

Neskatoties uz iespaidīgo kontroles ma�inēriju, aiz likumības un demokrātijas fasādes bie�i darbojās pretestība. Kaut arī iespējams saskatīt pretestības pazīmes kultūras dzīvē (piemēram, literatūrā, folklorā) un atsevi�ķos incidentos (Latvijas karoga uzvilk�ana, brīvvalsts prezidentu piemiņas godinā�ana), �eit minēsim tikai pretestību, kas bija daudzmaz organizēta un atklāti politiska. Bez jau iepriek�minētajiem partizāniem pastāvēja vēl divas svarīgas pretestības kategorijas - nacionālkomunisti un disidenti. Hru��ova �atku�ņa� laikā, starp 1957. un 1959. gadu, nacionālkomunisti īslaicīgi guva virsroku LKP vadībā. Eduards Berklavs, kur� 1958. gadā tika iecelts par Ministru padomes priek�sēdētāja vietnieku, un grupa citu uz reformām orientētu latvie�u komunistu mēģināja ierobe�ot imigrāciju, nostiprināt latvie�u valodas lieto�anu LKP un izglītības sistēmā un paaugstināt republikas ekonomisko patstāvību. �is centiens dot padomju varai latviskāku veidolu tika apturēts 1959. gada vasarā, kad LKP sākās masveida �tīrī�anas�, kas skāra Berklavu un vēl kādas 2000 citas amatpersonas.⁴⁷² Nacionālkomunisti cieta sagrāvi, bet pilnīgi nepazuda no politiskās arēnas, par ko liecina anonīmā �Septiņpadsmit latvie�u komunistu vēstule�, kas 1972. gadā nonāca Rietumos un kritiski vērtēja padomju nacionālo politiku Latvijā.⁴⁷³

Rietumu pētnieki un tagad arī Latvijas vēsturnieki apkopoju�i daudz informācijas par disidentiem no se�desmito gadu sākuma līdz 1985. gadam.⁴⁷⁴ Atsevi�ķi indivīdi ir sacerēju�i un izplatīju�i aizliegtus materiālus Latvijā un ārzemēs, centu�ies dibināt neatkarīgas organizācijas, mēģināju�i rīkot streikus vai citas protesta akcijas un citādi izrādīju�i pretestību padomju varai. Lai arī da�i Latvijas vēsturnieki nesen apgalvoju�i, ka cilvēku skaits Latvijā, kas bija �nevardarbīgās preto�anās dalībnieki�, bija �ap 100 000�,⁵⁶³ �is cipars acīmredzot balstīts uz visu pēckara periodu un ļoti pla�as jēdziena �preto�anās� definīcijas. Rietumu pētnieki (arī trimdas latvie�i) parasti izmantoja �aurāku preto�anās definīciju, tajā iekļaujot tikai disidentus, kas parakstīja kādu dokumentu vai līdzdarbojās kādā pagrīdes organizācijā. �ādi rēķinot, disidentu skaits starplaikā no 1960. līdz 1985. gadam dro�i vien nepārsniedz da�us simtus.⁵⁶⁴ Katrā ziņā, ņemot vērā padomju dro�ības iestā�u represīvo darbību, pirms astoņdesmito gadu beigām grūti saskatīt atsevi�ķu, drosmīgu indivīdu darbībā pretestības kustības pazīmes. Dibināt un uzturēt politisku kustību neatkarīgi no kompartijas pirms atmodas bija praktiski neiespējami.

6.4.4. Cilvēktiesības atmodas laikā

Padomju varas īstenotās reformas un sabiedrības politiskā mobilizācija astoņdesmito gadu beigās būtiski mainīja cilvēktiesību stāvokli Latvijā. Da�u gadu laikā pakāpeniski tika likvidēti daudzi padomju kontroles mehānismi un ierasto padomju līdzdalības teātri aizstāja brīvprātīga, patiesi demokrātiska politiska darbība. Pla�as pārmaiņas visā Padomju Savienībā sākas drīz pēc 1985. gada aprīļa, kad par PSKP ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorba�ovs. Gorba�ova re�īms centās ar da�ādām reformām atdzīvināt PSRS tautsaimniecību un liberalizēt padomju iekārtu, nemainot tās būtību.

Viena no vissvarīgākajām reformām bija re�īma īstenotā glasnostj jeb �atklātības� politika, saskaņā ar kuru varēja brīvāk izteikties un rakstīt par atsevi�ķiem tematiem. Liberalizācija vārda brīvības jomā pavēra pirmo iespēju iestāties par citu tiesību un brīvību ievēro�anu, kā arī sākt organizēties ārpus kompartijas cie�ās pārraudzības. Latvijā svarīgs pavērsiens �atklātības� nostiprinā�anā bija kampaņa pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvi. Tās laikā notika ne vien pla�as debates presē, bet arī pla�a mēroga brīvprātīga un nesankcionēta sabiedriska aktivitāte - 1986. gada beigās un 1987. gada sākumā vides aktīvisti savāca 30 000 parakstus pret Daugavpils HES.⁴⁷⁵ Kampaņas gaitā vairāki aktīvisti dibināja Vides aizsardzības klubu (VAK), vienu no pirmajām sabiedriskajām organizācijām ārpus kompartijas kontroles, kas turpmākajos gados aktīvi cīnījās par tīru vidi un demokratizāciju.

Kamēr vides aktīvisti pārbaudīja cenzūras robe�as un pirmo reizi mobilizēja tautu autonomai sabiedriskai darbībai, disidentu aktivitātes ieguva jaunu rezonansi �atklātības� apstākļos. 1987. gada sākumā no ieslodzījuma tika atbrīvoti vairāki iepriek�ējā vasarā dibinātās organizācijas �Helsinki 86� aktīvisti, kas pavasarī ar ārzemju raidstaciju starpniecību ziņoja par savu nodomu rīkot demonstrāciju 14. jūnijā, lai godinātu 1941. gada deportācijas upurus. Lai arī dro�ības struktūru pārstāvji centās traucēt demonstrācijas gaitu un arestēja vairākus dalībniekus, tūksto�iem cilvēku piedalījās pasākumā, kas bija pirmais masveida brīvprātīgais politiskais protests Latvijā kop� Otrā pasaules kara beigām.⁵⁶⁶ Turpmākajos mēne�os notika citas �kalendāra demonstrācijas� - 23. augustā, lai pieminētu Molotova-Ribentropa pakta gadadienu, un 18. novembrī - Latvijas Republikas dibinā�anas gadadienā. 1987. gadā re�īms vēl neatzina pulcē�anās brīvību, par ko liecina aresti 23. augustā, un tas vēl centās iedarbināt padomju politiskās līdzdalības teātri, 18. novembrī rīkodams savu demonstrāciju �pret ASV iejauk�anos Latvijas PSR iek�ējās lietās�.⁴⁷⁶

Lūzums liberalizācijas procesā notika 1988. gada jūnijā, kad inteliģences pārstāvji pulcējās Rado�o savienību plēnumā un atklāti apsprieda padomju nacionālās politikas sekas, kritizēja kompartijas vadību un pirmo reizi nosauca 1940. gada notikumus par �okupāciju�. Runas tika translētas radio, un plēnuma rezolūcija tika iespiesta laikrakstos.⁴⁷⁷ Rezolūcija tomēr prasīja Latvijas PSR �suverenitāti� PSRS ietvaros un būtiskas izmaiņas nacionālajā politikā (migrācijas pārtrauk�anu, valsts valodas statusu latvie�u valodai, republikas pilsoņu statusa noteik�anu), un arī svarīgu pilsonisko un politisko tiesību aizsardzību. Piemēram, rezolūcija aicināja �nodro�ināt personīgo pasta sūtījumu, korespondences un telefona faktisku neaizskaramību�, �novērst jebkādas ideoloģiskas cenzūras pastāvē�anas iespējas�, �atdalīt likumdo�anas varu no izpildvaras� un �atbalstīt centienus izvirzīt vado�ā darbā arī bezpartijiskos�. Drīz pēc plēnuma notika politiskās aktivitātes eksplozija.

1988. gada 10. jūlijā 273 dalībnieki un aptuveni 1500 interesentu sapulcējās Arkādijas parkā un nodibināja Latvijas Nacionālās neatkarības kustību (LNNK), kas izvirzīja par mērķiem minētā plēnuma rezolūcijas realizē�anu, pilnīgu Latvijas neatkarību, kā arī �jaunu demokrātisku vēlē�anu likumu� un atļauju �dibināt neatkarīgas demokrātiskas partijas�.⁴⁷⁸ Vasaras gaitā vairāki inteliģences pārstāvji darbojās Rakstnieku savienības telpās, lai liktu pamatus vēl vienas organizācijas - Latvijas Tautas frontes (LTF) -dibinā�anai. Ja LNNK pulcējās galvenokārt disidenti un cilvēki, kas bija tālu no varas, LTF dibinā�anas kongresa pirmajā organizācijas komitejas sēdē septembra sākumā piedalījās pla�āks spektrs: pazīstami inteliģences pārstāvji un �Helsinki 86� aktīvisti, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes un LKP Centrālkomitejas pārstāvji.⁴⁷⁹

1988. gada vasarā un rudenī organizējās ne tikai da�i simti aktīvistu, bet mobilizējās ievērojama daļa tautas. Notika virkne pla�a mēroga demonstrāciju, vairāki simttūksto� cilvēku rakstīja vēstules ar prasībām legalizēt sarkanbaltsarkano karogu un latvie�u valodai pie�ķirt valsts valodas statusu.⁴⁸⁰ 1988. gada oktobrī un novembrī miljons Latvijas iedzīvotāju parakstīja petīcijas pret Maskavas iecerēm ierobe�ot republiku pilnvaras un pieņemt centralizējo�us grozījumus PSRS konstitūcijā.⁴⁸¹ 1988. gadā

LNNK vēl nebija masu organizācija, ko nevar teikt par LTF - kad notika tās dibinā�anas kongress oktobra sākumā, jau darbojās vairāk nekā 2 300 LTF atbalsta grupu ar apmēram 115 000 biedriem.⁵⁷³ Savā programmā⁵⁷⁴ LTF izvirzīja daudzas jau ierastas prasības (�suverenitāti�, valsts valodas statusu latvie�u valodai, pilsonisko tiesību ievēro�anu), bet arī skaidri nostājās pret kompartijas �īpa�o lomu�, uz�verot, ka �LTF vēr�as pret jebkādu varas, uzskatu un domu monopolizāciju� un ka �LTF neatzīst par demokrātiskām jebkuras politiskas organizācijas monopoltiesības pārvaldīt valsti un sabiedrisko dzīvi�.

Sākumā VDK neap�aubāmi centās iefiltrēties LTF un citās organizācijās, ta�u vairāki notikumi 1989. gadā liecināja, ka tā vairs nekontrolēja politisko situāciju. LTF radikalizējās un ar savu 1989. gada 31. maija �aicinājumu�⁴⁸² vairs neiestājās par suverenitāti PSRS ietvaros, bet gan par pilnīgu neatkarību. 1989. gada otrajā pusē LNNK un citi �nacionāļi� dibināja �pilsoņu komitejas� un savāca vairāk nekā 900 000 parakstu par neatkarīgu Latviju.⁴⁸³ 1 9 8 9. gada 23. augustā, Molotova-Ribentropa pakta 50. gadadienā, LTF kopā ar Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas Sajūdi noorganizēja vienu no vispla�ākajām protesta akcijām pēckara Austrumeiropā - �Baltijas ceļa� demonstrāciju, kurā piedalījās ap 2 miljoniem cilvēku.⁴⁸⁴ Kā liecina minētie piemēri, 1989. gada beigās padomju vara vairs nespēja nopietni ierobe�ot biedro�anās un pulcē�anās brīvību.

1990. gada sākumā ar Latvijas PSR Augstākās padomes vēlē�anām liberalizācija pārtapa par demokratizāciju un kompartijas varas monopolu sāka aizstāt tautvaldība. Kompartija pati sa�ķēlās 1990. gada aprīlī un nevarēja nopietni konkurēt vēlē�anās ar LTF, kuras atbalstītie kandidāti saņēma vairāk nekā divas tre�daļas deputātu vietu. Lai arī 1990. gada 4. maijā deputātu vairākums deklarēja �pārejas periodu� ceļā uz pilnīgu neatkarības atjauno�anu un 1991. gada 3. martā tika organizēta �tautas aptauja� jeb referendums, kurā 74 procenti nobalsoja par neatkarību, LTF veidotā valdība tomēr vēl pilnībā nekontrolēja stāvokli Latvijā.⁴⁸⁵ Tā saskārās ar nopietnām grūtībām, īstenojot politiskās, ekonomiskās un cita veida reformas, jo tā vēl nesaņēma nekādu Rietumvalstu oficiālu atbalstu. Atsevi�ķas Latvijas iestādes palika uzticīgas Maskavai, un Maskava regulāri izmantoja ekonomisku un militāru spiedienu pret Latviju.⁴⁸⁶ Mērķtiecīgas un ilgtspējīgas demokrātiskas reformas varēja sākt pilnvērtīgi īstenot tikai pēc pilnīgas valsts neatkarības atjauno�anas 1991. gada 21. augustā.

6.5. Cilvēktiesības pēc neatkarības atjauno�anas6.5.1. Tiesiskuma atjauno�ana un politiskā līdzdalība

Politiskais un tiesiskais stāvoklis Latvijā pirmajos gados pēc neatkarības atjauno�anas 1991. gada augusta beigās zināmā mērā bija līdzīgs stāvoklim tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Latvijas teritorijā joprojām atradās sve�s karaspēks (un uz brīdi arī bruņotas bandas - OMON kaujinieki). Valsts pārvalde, tiesu sistēmā un citās tiesībsargājo�ās iestādēs vajadzēja paļauties uz daudzām vecā re�īma amatpersonām, pat ja bija �aubas par to politisko uzticamību neatkarīgajai Latvijai, jo trūka kvalificētu speciālistu, ko likt to vietā. Tāpat vajadzēja izmantot daudzus vecā re�īma likumus, iekams nebija pieņemti jaunie vai atjaunoti pirmskara likumi. Demokrātiskas reformas sare�ģīja nacionālais jautājums un vēlme izlabot vecā re�īma netaisnīgās nacionālās politikas sekas. Neskatoties uz dziļu sociālu un ekonomisku krīzi, da�u gadu laikā nostabilizējās valsts juridiskie un politiskie pamati, notika demokrātiskas Saeimas vēlē�anas un tika īstenotas citas reformas, kas veicināja cilvēktiesību īsteno�anu.

Latvijas Republikas Augstākā padome (AP) jau pirms faktiskās neatkarības atjauno�anas bija likusi zināmus pamatus jaunajai politiskajai un tiesiskajai sistēmai. 1990. gada 4. maija deklarācijas Par Latvijas

Republikas neatkarības atjauno�anu�" 3. punkts atjaunoja Satversmes darbību, bet 4. punkts apturēja tās darbību uzreiz pēc tam, izņemot 12., 3. un 6. pantu. Lai arī daudzi Latvijas politiķi un juristi deviņdesmito gadu sākumā uzskatīja, ka jāizstrādā jauns, �modernāks� pamatlikums, �atjauno�anas� piekritēji guva virsroku, AP Satversmi negrozīja, un tā tika pilnā mērā atjaunota 1993. gada 6. jūlijā. Tendence atjaunot Latvijas Republikas divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pieņemtos likumus ātri nostiprinājās pēc 1991. gada augusta. Kā rakstījis viens no tā laika aktīvākajiem juristiem Tālavs Jundzis, �1991. gada beigās un 1992. gada sākumā iezīmējās krasa iepriek�ējo uzskatu pārvērtē�ana. Strādājot pie jaunā civilkodeksa sadaļām un analizējot vecā 1937. gada Civillikuma pantus, nācās secināt, ka nekā labāka par jau radīto izdomāt vairumā gadījumu neizdodas�.⁴⁸⁷ Ta�u �o �tendenci� strikti noteica Latvijas oficiālā politika starptautiskajā arēnā - tas ir, ka Latvijas valsts nav beigusi pastāvēt okupācijas gados un ka 1990.-1991. gadā tika atjaunota tās neatkarība ar atbilsto�ām iek�politiskajām sekām, piemēram, pilsoņu tiesību atjauno�anu, demokrātijas principam atbilsto�o likumu darbības atjauno�anu utt.

Varēja atjaunot daudzus pirmskara Latvijas likumus, ta�u starptautiskajās tiesībās daudz bija mainījies pēckara gados - pirmām kārtām, ANO un citu starptautiskos organizāciju ietvaros bija izstrādāta un pieņemta virkne svarīgu cilvēktiesību dokumentu. Jau 1990. gada 4. maijā AP bija pieņēmusi deklarāciju par Latvijas pievieno�anos 51 starptautisko tiesību dokumentam.⁴⁸⁸ Pēc neatkarības atjauno�anas AP deputāti vēlējās cilvēktiesības nostiprināt arī Latvijas tiesību sistēmā, kas arī tika izdarīts, gan akceptējot starptautiskos dokumentus, gan pieņemot 1991. gada 10. decembrī konstitucionālo likumu Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi,⁴⁸⁹ Neraugoties uz �ā likuma nosaukumu, pēc sava juridiskā ranga tas bija parasts likums, un bija jāgaida līdz 1998. gada 15. oktobrim, kad Saeima papildināja Satversmi ar nodaļu �Cilvēka pamattiesības�. Deklarācija par pievieno�anos starptautiskajiem dokumentiem, konstitucionālais likums un Satversmes grozījumi atspoguļo politisko vēlmi atkal pievienoties Rietumu demokrātisko valstu tiesību lokam. Tomēr Latvijā deviņdesmito gadu sākumā maz bija tādu speciālistu, kuriem bija izpratne par starptautisko cilvēktiesību dokumentu saturu vai par pienākumiem, ko tic uzliek dalībvalstīm (piemēram, iesniegt pārskatus). Daudzas konvencijas latvie�u valodā nemaz nebija pieejamas un, kā atzīmējis jurists un politologs Egils Levits, �faktiski atbilsto�i padomju juridiskajai izpratnei Latvijas iestādes un tiesas cilvēktiesību normas turpināja uzskatīt par deklaratīviem dokumentiem un līdz pat �odienai tās praktiski nepielieto konkrētu juridisku gadījumu risinā�anā, kā tas būtu jādara tiesiskā valstī�.⁴⁹⁰

Atjaunoja ne vien Satversmi un daudzus likumus, bet arī pirmskara Latvijas pilsoņu kopumu.⁴⁹¹ 1 991. gada 15. oktobrī AP pieņēma lēmumu �Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjauno�anu un naturalizācijas pamatnoteikumiem�,⁴⁹² kas paredzēja izsniegt pilsoņu pases tām personām, kas bija LR pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, un to pēcnācējiem. AP nevarēja vienoties par naturalizācijas noteikumiem, un daudzi ap�aubīja AP pilnvaras lemt tik svarīgu jautājumu, kas beigās nonāca Saeimas kompetencē. Līdz ar to visi pēckara ieceļotāji un to pēcnācēji - vairāk nekā 700 000 cilvēku - uz da�iem gadiem bija spiesti dzīvot bez jebkāda juridiska statusa un bez iespējas kļūt par Latvijas pilsoņiem. Viņi nebija ārzemnieki �ī vārda klasiskajā izpratnē, bet AP viņus neatzina arī par bezvalstniekiem, aizbildinoties ar to, ka līdz 1991. gada beigām viņu valsts - PSRS - vēl pastāvēja, un pēc tam tie varēja pretendēt uz Krievijas pilsonību. Ar to arī sākās ilggadējā politiskā cīņa par �o cilvēku juridiskā statusa noteik�anu, kas bija viens no centrālajiem iek�politiskajiem jautājumiem deviņdesmitajos gados un padarīja Latviju (un Igauniju) par pastāvīgu starptautisko cilvēktiesību organizāciju izpētes objektu.⁴⁹³

Neraugoties uz citām problēmām, ko izraisīja pilsonības atjauno�ana, tā pavēra iespēju rīkot 5. Saeimas vēlē�anas, kas notika 1993. gada 5.-6. jūnijā. 6. un 7. Saeimas vēlē�anas notika attiecīgi 1995. un 1998. gadā.⁴⁹⁴ Tika saglabāta proporcionālā vēlē�anu sistēma, bet vēlētājs pa�a izvēlētajā sarakstā varēja atzīmēt ar �+� kandidātus, kurus īpa�i atbalstīja, un svītrot tos, kurus neatbalstīja. Lai neatkārtotos pirmskara politiskā sadrumstalotība, AP ieviesa �etru procentu barjeru, kas katram sarakstam bija jāpārvar, lai iekļūtu 5. Saeimā. �ī barjera palika nemainīga pirms 6. Saeimas vēlē�anām, bet tika pacelta līdz pieciem procentiem pirms 7. Saeimas vēlē�anām. Visās pēc neatkarības atjauno�anas līdz �im notiku�ajās Saeimas vēlē�anās (1993., 1995. un 1998. gadā) ir startēju�i ļoti daudzi kandidātu saraksti (attiecīgi 23, 19 un 21 saraksts). Tomēr procentu barjeras ievie�ana, īpa�i tās paaugstinā�ana līdz pieciem procentiem, ir, salīdzinot ar divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, krasi mazinājusi Saeimā iekļuvu�o sarakstu skaitu (attiecīgi 8, 9 un 6 saraksti). Neskatoties uz �o pozitīvo tendenci, deviņdesmito gadu beigās joprojām notika bie�as valdību maiņas, un neviena valdība pēc 5. Saeimas vēlē�anām nav strādājusi ilgāk par diviem gadiem.

Kop� neatkarības atjauno�anas tautas līdzdalība Saeimas vēlē�anās ir bijusi ļoti augsta: 89,9% balsstiesīgo 5. Saeimas vēlē�anās, 71,9% - 6. Saeimas vēlē�anās un 71,9% - 7. Saeimas vēlē�anās. Savukārt tautas līdzdalība pa�valdību vēlē�anās ir bijusi krietni zemāka: 58,5% 1994. gadā un 56,8% 1997. gadā.⁴⁹⁵ Vēlē�anas ir visizplatītākais līdzdalības veids, un, līdzīgi citām postkomunistiskajām sabiedrībām, arī Latvijā pēc atmodas strauji kritās cita veida pilsoniskā aktivitāte. Tas attiecas uz gandrīz visiem politiskās līdzdalības veidiem, ko sociologi mēdz analizēt: piedalī�anās vēlē�anu kampaņās, kontaktē�anās ar valsts amatpersonām un pla�saziņas līdzekļu pārstāvjiem, piederība pie partijām, dalība sabiedriskajās organizācijas un piedalī�anās protesta akcijās.⁴⁹⁶ Cēloņi pasivitātei un atsve�inātībai ir da�ādi, sākot ar ekonomiskajām grūtībām un beidzot ar korupciju un uzticības trūkumu valsts iestādēm, un savām spējām ietekmēt politiskos lēmumus.

Skaidrs, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir bijis grūti orientēties jaunajos, strauji mainīgajos apstākļos. Pirmajos gados pēc neatkarības atjauno�anas, steig�us pieņemot milzīgu skaitu jaunu likumu, maz domāja par to savstarpēju saskaņo�anu un par tiesību sistēmas izveidi. 1992. gada jūnijā pieņēma lēmumu, ka par katru normu, kas ir pretrunā ar agrāk pieņemtajiem likumiem, jābalso AP plenārsēdē kā par konceptuālu un, pieņemot jaunu normu, vienlaikus jāatceļ vecā. Tomēr, kā secinājis jurists Tālavs Jundzis, �pretrunas likumos nemazinājās...�.⁴⁹⁷ Turklāt tūlīt pēc neatkarības atjauno�anas tiesu sistēmā iestājās krīze, kas līdz �im nav vēl pilnībā pārvarēta. Deviņdesmito gadu sākumā �tiesas pameta pieredzēju-�ākie darbinieki, bet paliku�ie nebija dro�i par savu nākotni. Tiesām nebija elementāra tehniskā nodro�inājuma, un bie�i vien tās mitinājās telpās, kas bija remontējamas. Materiālā un psiholoģiskā situācija tiesās līdzinājās sabrukuma stāvoklim�. ⁴⁹⁸ Vēl 1999. gada sākumā novērotāji secināja:

�Valdībai vēl jāatrod pietiekami daudz līdzekļu, lai nodro�inātu tiesas ar tādām elementārām lietām kā krēsli, galdi, kancelejas preces, nemaz nerunājot par datoriem un telpu remontdarbiem. Tiesās trūka tiesne�u, un tiesu sistēmas presti�s bija zems, ko apstiprina fakts, ka 1998. gada decembrī no 370 tiesne�u vietām 21 bija brīva�.⁴⁹⁹

Neskatoties uz vājo tiesas sistēmu, sprie�ot pēc starptautisko organizāciju ziņojumiem, - cilvēktiesību stāvoklis Latvijā deviņdesmito gadu gaitā lēni uzlabojās. �eit nav iespējams sīki aplūkot, kā tika un tiek ievērotas galvenās pilsoniskās un politiskās tiesības Latvijā pēc neatkarības atjauno�anas. Ta�u vairākas autoritatīvas starptautiskas organizācijas ir gatavoju�as pārskatus par stāvokli Latvijā. Vērtīgu, lai arī nedaudz novecoju�u informāciju un analīzi par �o jautājumu sniedz valdība LR Ievada ziņojumā par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijā un ANO Cilvēktiesību komitejas 1995. gada atzinums par Latviju.⁵⁰⁰ Aktuālāku informāciju sagatavojusi Eiropas Komisija (EK) savā 1997. gada atzinumā par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā un progresa ziņojumos

1998. gada novembrī un 1999. gada oktobrī.⁵⁰¹ EK pārskati uzsver, ka ir panākts milzīgs progress kop� neatkarības atjauno�anas un ka Latvija kvalificējama kā demokrātiska valsts, ta�u tiek akcentēta nepiecie�amība nostiprināt tiesu varu, turpināt valsts pārvaldes reformu, cīnīties pret korupciju un sekmēt mazākumgrupu un nepilsoņu integrāciju. Ņemot vērā milzīgo uzmanību, ko EK un citas starptautiskās organizācijas pievērsu�as mazākumtiesībām Latvijā, �is jautājums pelnījis atsevi�ķu analīzi.

6.5.2. Mazākumgrupu (minoritā�u) tiesības

Latvija nav oficiāli definējusi, ko tā uzskata par mazākumgrupu, ta�u Latvijas likumiem ir tendence �o jēdzienu reducēt uz tautību, atstājot novārtā citas iespējamās mazākumgrupas iezīmes, piemēram, kopēju reliģiju vai valodu. Jau 1991. gada 19. martā Augstākā padome pieņēma likumu Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju,⁵⁰² Mazākumgrupu jēdziena reducē�ana uz tautību ir vērojama arī 1998. gada 15. oktobrī pieņemtajos Satversmes grozījumos,⁵⁰³ jo 114. pants izceļ tautības nozīmi: �Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.�

Lai arī 1991. gada likumā nav mazākumgrupas definīcijas, tās subjekti ir visi Latvijas �pastāvīgie iedzīvotāji�, un likuma 2. pantā tiek uzsvērti nevis kādi objektīvi �nacionālās� vai �etniskās grupas� piederības rādītāji, bet subjektīvā izvēle un indivīda �tiesības saskaņā ar savu pa�apziņu [...] uzrādīt vai atjaunot savos dokumentos nacionālo piederību�. Neraugoties uz �ajā likumā paredzēto izvēles brīvību, Latvija turpina piekopt padomju laika praksi, ar kuru tautība ir administratīvi nostiprināta kā �objektīva� kategorija (turklāt daudz svarīgāka par dzimto valodu vai reliģisko piederību). Ikvienam ir obligāti jābūt tautības ierakstam pasē, oficiālā tautība tiek mantota no vecākiem, un ierakstu mainīt ir ļoti grūti. �ī prakse ne vien var pakļaut mazākumgrupas diskriminācijai, par ko Latvija ir saņēmusi kritiku no ANO Rasu diskriminācijas izskau�anas komitejas,⁵⁰⁴ tā arī kvalificējama kā valsts iejauk�anās privātajā dzīvē.

Labi apzinoties da�āda veida mazākumgrupu esamību, gan �ā jautājuma strīdīgumu, tomēr �ajā apak�nodaļā par mazākumgrupai piederīgo personu tiek uzskatīts ikviens cittautietis, kuram ir pastāvīga uzturē�anās atļauja Latvijā. Vairāki Latvijas eksperti tomēr turpina aizstāvēt viedokli, ka mazākumgrupu tiesības piemīt tikai pilsoņiem.⁵⁰⁵ Ta�u starptautiskajās tiesībās arvien skaidrāku pozīciju ieņem princips, ka pilsonība nav priek�noteikums piederībai pie kādas mazākumgrupas.⁵⁰⁶ Katrā ziņā pilsonības jautājums ir bijis nacionālās politikas degpunktā kop� neatkarības atgū�anas, jo līdz deviņdesmito gadu beigām gandrīz divas tre�daļas cittautie�u bija nepilsoņi (skat. tabulu Nr. 6). �ī statusa vai statusa neskaidrības dēļ bie�i vien viņu tiesības ir tiku�as ierobe�otas.

Pilsonības atjauno�anu Latvijā jeb pilsoņu tiesību atjauno�anu, pieņemot, ka pilsoņu kopums nebeidz eksistēt, starptautiskā sabiedrība pieņēma kā samērā saprotamu lietu. Lēmums atlikt naturalizācijas noteikumu pieņem�anu uz vairākiem gadiem un noteikt Latvijas iedzīvotāju juridisko statusu bija nepieņemams un nesaprotams starptautiskajai sabiedrībai. Lai apzinātu faktisko LR pilsoņu kopumu un uzsāktu LR pilsoņu pasu izsnieg�anu, deviņdesmito gadu sākumā tika dibināts Pilsonības un imigrācijas departaments (PID) un veikta iedzīvotāju reģistrācija. Iedzīvotāju reģistrācijas sākumposmā (1992.-1995. gadā) PID nepamatoti atteicās iekļaut

Iedzīvotāju reģistrā tūksto�iem cilvēku, galvenokārt cittautie�us, apgrūtinot to iespējas legāli strādāt, saņemt pabalstus, kārtot valsts valodas atestācijas dokumentus u. tml. PID patvaļa un nelikumības izsauca pamatotu kritiku no pa�māju aktīvistiem un politiķiem, kā arī no starptautiskajām organizācijām.⁶⁰¹ PID (vēlāk - Pilsonības un migrācijas pārvalde) darbs uzlabojās deviņdesmito gadu otrajā pusē, ta�u gan sabiedriskās organizācijas, gan Valsts cilvēktiesību birojs par �o iestādi turpināja saņemt daudzas sūdzības.⁶⁰²

Iedzīvotāju sastāvs pēc (pasē ierakstītās) tautības un pilsonības 1999. gada 1. janvārī

Tabula Nr. 6.

Avots: Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati

1994. gada 22. jūlijā Saeima pieņēma Pilsonības likumu,⁶⁰³ saskaņā ar kuru pilsonības pretendentiem ir jānoliek latvie�u valodas eksāmens, kā arī eksāmens par Satversmes pamatnoteikumiem. Likums noteica, ka vispārējā naturalizācijas kārtība notiek saskaņā ar grafiku, kas sākas 1996. gadā un beidzas 2003. gadā. Vācu pētniece Hanne Margreta Birkenbaha (Hanne-

⁶⁰¹ Nils Mui�nieks. Aktuāli cilvēktiesību jautājumi Latvijā: praktiķa vērtējums // Cilvēktiesību �urnāls. - 1996. - Nr. 3. - 13. Ipp., īpa�i atsauci Nr. 8.

⁶⁰² The Latvian Human Rights Committee // National Minorities in Latvia and Hunian Rights [Nacionālās minoritātes Latvijā un cilvēktiesības]. - Rīga, 1999. -52. Ipp. un Valsts cilvēktiesību birojs, 1998. gada ziņojums, 59. Ipp.

Margret Birckenbach) ir analizējusi vairāku starptautisko organizāciju vērtējumus par pilsonības jautājumu Igaunijā un Latvijā. Viņa sagrupējusi trīs nostājas: 1) nav noticis starptautisko tiesību pārkāpums, 2) ir noticis cilvēktiesību pārkāpums un 3) izvairī�anās no juridiskas analīzes, vienlaikus sniedzot rekomendācijas nepilsoņu integrācijas veicinā�anai.⁵⁰⁷

Tikmēr jautājums par to personu cilvēktiesībām, kas nebija pilsoņi, viņu juridiskā statusa noteik�anas laikā tika atzīts par problemātisku. Tika konstatēti vairāki cilvēktiesību pārkāpumi.⁵⁰⁸ Piemēram, deviņdesmito gadu otrajā pusē ekspertu vidū izkristalizējās viennozīmīgs vērtējums, ka nepilsoņu bērni, kas dzimu�i Latvijā pēc neatkarības atjauno�anas, kvalificējami kā bezvalstnieki un ka Latvijas politika �ajā jautājumā ir pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, īpa�i Bērna tiesību konvencija.⁵⁰⁹ 1998. gada 3. oktobrī referendumā apstiprināja Saeimā pieņemtos grozījumus, kas atcēla naturalizācijas grafiku un deva iespēju �iem bezvalstnieku bērniem iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā. Ar to galvenie cilvēktiesību pārkāpumi Pilsonības likumā tika novērsti.

Neraugoties uz izmaiņām Pilsonības likumā un naturalizācijas gaitas paātrinā�anos pēc referenduma, Latvijā ir un acīmredzot vēl vairākus gadus būs daudz nepilsoņu. Nepilsoņu juridiskais statuss ir noteikts 1995. gada 12. aprīļa likumā Par to biju�ās PSRSpilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības.⁶⁰¹ Ņemot vērā to, ka deviņdesmito gadu vidū nepilsoņiem sāka rasties grūtības ar pārvieto�anās brīvību uz ārzemēm ar vecajām PSRS pasēm, �is likums paredzēja Latvijas Republikas nepilsoņu pasu izsnieg�anu. Ta�u �o pasu izsnieg�ana sākās tikai 1997. gada aprīlī, un sākumā to aizkavēja birokrātiskas procedūras un korupcija.⁵¹⁰

Vēl viena svarīga cilvēktiesību problēma, kas skar nepilsoņus, ir diskriminācija privātajā sektorā, īpa�i t. s. �profesiju aizliegumi�. 1996. gadā Valsts cilvēktiesību birojs atzina, ka desmit likumdo�anas akti, kas ierobe�o nepilsoņu tiesības, bija pretrunā ar Latvijas saistībām Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ietvaros.⁵¹¹ Līdz deviņdesmito gadu beigām liela da|a no �iem diskriminējo�ajiem likumiem tika grozīti.⁵¹²

Lai gan pilsonības jautājums ir bijis pa�māju un starptautisko cilvēktiesību organizāciju galvenais intere�u objekts, arī valodas politika ir izraisījusi ne mazums intereses, īpa�i pēdējos gados. Jau 1989. gada 5. maijā AP pieņēma Valodu likumu,⁵¹³" kas tika būtiski grozīts 1992. gada 31. martā.⁵¹⁴ 1992. gada likuma grozījumi regulē valodas lieto�anu ne tikai valsts iestādēs, bet arī �tautas saimniecības un sabiedriskās darbības jomās�, tai skaitā �iestā�u, uzņēmumu un organizāciju darbinieku� valodas prasmi, valsts valodas tulkojuma nodro�inājumu �atklātājos pasākumos� u. tml. Deviņdesmito gadu sākumā starptautiskās organizācijas neizteica būtiskus iebildumus par Latvijas valodas politikas neatbilstību cilvēktiesību standartiem, ta�u deviņdesmito gadu gaitā mainījās divi apstākļi. Pirmkārt, Latvijā spēkā stājās vairāki starptautiski cilvēktiesību dokumenti, īpa�i Eiropas Cilvēktiesību konvencija.⁵¹⁵'³ Otrkārt, notika tautsaimniecības privatizācija un īpa�umu formas maiņa. Ja deviņdesmito gadu sākumā vairums uzņēmumu bija valsts sektorā, deviņdesmito gadu beigās tie jau bija privāti, un valsts iejauk�anos privātajā sfērā strikti regulē brīvas tirgus ekonomikas apvērsumi.⁶¹⁴ Valodas lieto�anas regulējums var nonākt pretrunā vārda brīvībai un tiesībām piedalīties valsts dzīvē, kas ir demokrātiskas valsts pamats un ko ļoti nopietni aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencija un citi cilvēktiesību dokumenti. Kad Saeima 1999. gada 8. jūlijā pieņēma jaunu Valsts valodas likumu, kas paredzēja vēl pla�āku valsts lomu valodas lieto�anas regulē�anā, sekoja asa starptautisko organizāciju kritika, un Valsts prezidente likumu nosūtīja Saeimai otrreizējai caurlūko�anai.⁵¹⁶

1999. gada 9. decembrī Saeima pieņēma jaunu Valsts valodas likumu⁶'⁶, kas, pēc EDSO augstā komisāra mazākumtautību jautājumos vērtējuma, �visumā atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām�, lai arī daudzas svarīgas normas vēl noteiks Ministru kabinets.

Valodas politika izglītības sistēmā arī izraisījusi pla�as diskusijas. Latvija var pamatoti lepoties ar to, ka pastāv pla�s valsts finansēts skolu tīkls ar mazākumgrupu mācībvalodām.⁵¹⁷ Tomēr 1998. gada 29. oktobrī pieņemtais Izglītības likums⁵¹⁸ satur atsevi�ķas normas, kuras ir neskaidras vai kuru atbilstība mazākumtiesību standartiem ir visai ap�aubāma. Likums nekonkretizē tajā minēto �mazākumtautību izglītības programmu� saturu un atstāj ļoti strīdīgu jautājumu - latviski mācāmo priek�metu skaitu -ministrijas kompetencē, kas rada lielu nenoteiktību. Turklāt diskriminējo�a ir norma, kas paredz iespējamu valsts finansiālu atbalstu tikai privātajām skolām ar latvie�u mācībvalodu.⁵¹⁹ No atsevi�ķu ekspertu puses ir izskanējusi kritika, ka likumā paredzētā pāreja uz izglītību valsts valodā atsevi�ķos izglītības līmeņos, kur agrāk pastāvēja iespēja iegūt izglītību mazākumgrupu valodās, ir pretrunā tiesībām uz izglītību, kuras nosaka Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokols, kā arī iesaka Hāgas rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību,⁵²⁰ Ta�u nav vienprātīgas nostājas par to, kā līdzsvarot visas intereses Latvijas tiesību kontekstā, un diskusija par to vēl turpināsies.

1998. gada beigās un 1999. gada sākumā valdība spēra jaunu soli mazākumgrupu politikā, pasūtot no ekspertiem valsts programmas koncepciju �Sabiedrības integrācija Latvijā�, rīkojot pla�u diskusiju par �o dokumentu un izstrādājot valsts programmu. �ī iniciatīva paver pla�as iespējas īstenot dzīvē vairākas svarīgas mazākumtiesību normas: nostiprināt dialogu starp valdību un mazākumgrupām, sekmēt starpkultūru dialogu sabiedrībā kopumā, veicināt mazākumgrupu efektīvu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē u. c. �īs programmas koncepcijas projekta apsprie�anas process bija paraugstunda Latvijā. 1999. gada beigās vēl nebija skaidrs, vai un kā �īs iespējas tiks realizētas.

6.5.3. Tendences un perspektīva

Jāpievienojas tiem starptautiskajiem novērotājiem, kas deviņdesmito gadu beigās secināju�i, ka demokrātija Latvijā ir nostabilizējusies un ka, neskatoties uz atsevi�ķām problēmām, cilvēktiesības kopumā tiek ievērotas. Tomēr, ieejot jaunajā gadsimtā, Latvijai vēl jārisina vairāki grūti ilgtermiņa uzdevumi cilvēktiesību jomā. �eit nav iespējams nosaukt visas cilvēktiesību jomas, kas pelnīju�as uzmanību (piemēram, bērnu tiesības, sievie�u tiesības, patvēruma meklētāju tiesības, geju un lezbie�u tiesības utt.), tikai iezīmēt trīs pla�us problēmu lokus, kas izriet no minētās analīzes.

Sare�ģīts uzdevums būs saskaņot mazākumgrupu tiesību īsteno�anu, kas prasa saglabāt un attīstīt mazākumgrupu kultūras un valodas, ar integrācijas politiku, kas liek akcentu uz valsts valodas kā kopīgas valodas nostiprinā�anu un kopīgas valstiskas identitātes veido�anu. Ja nerimsies vēlme iejaukties privātajā sfērā, lai regulētu valodas lieto�anu, un likumos netiks noteikts mazākumgrupu valodu statuss, prognozējams, ka turpināsies strīdi un pārmetumi par grupu lingvistisko tiesību neievēro�anu Latvijā. Tomēr cerības vie� Latvie�u valodas apguves valsts programmas panākumi un naturalizācijas gaitas paātrinā�ana. Turpinoties naturalizācijai, neap�aubāmi mazināsies starptautisko organizāciju interese par mazākumgrupām Latvijā, jo, kļūdami par pilsoņiem, cittautie�i varēs veiksmīgāk ietekmēt valsts politiku un vairs nebūs liels iedzīvotāju skaits, kuru intereses netiek politiski pārstāvētas. Lai pilnveidotu mazākumgrupu tiesību garantijas, Latvijai vēl jāratificē 1995. gadā parakstītā Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par mazākumtautību aizsardzību.

Viena no aktuālākajām cilvēktiesību problēmām deviņdesmito gadu beigās bija apstākļi slēgta tipa iestādēs: cietumos, psihonciroloģiskajās iestādēs, policijas izolatoros u. tml.⁶²¹ Nopietni uzlabojumi �ajā sfērā ir atkarīgi ne vien no personāla attieksmes, tiem ir nepiecie�ami grozījumi likumos un ievērojami līdzekļi. Piemēram, jāturpina cietumu rekonstrukcija, bet apstākļi cietumos kardināli neuzlabosies, iekams netiks samazināts ieslodzīto skaits. Ieslodzīto skaita samazinā�anu var panākt, vai nu masveidā novēr�ot noziedzību, kas ir maz ticams, vai piemērojot cietumsodam alternatīvus sodus. Ta�u Krimināllikums⁶²² paredz bargus sodus pārkāpumiem, un tiesne�i alternatīvus sodus piesprie� reti.

Pla�āk skat. Cilvēktiesības Latvijā 1998. gadā. - Rīga : Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 1999. - 14.-16. Ipp.

Nākotnē nepiecieSams pilnveidot tiesne�u un citu tiesu sistēmas pārstāvju zinā�anas ne tikai par alternatīvajiem sodiem, bet arī par Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Tiesas procesiem un praksi. Strasbūra drīz pasludinās pirmos spriedumus par sūdzībām no Latvijas. Savukārt jācer, ka laiks, kad Latvijai būs jāpakļaujas arī Eiropas Tiesas jurisdikcijai, nebūs vairs ilgi jāgaida. Jau tagad jāsāk gatavoties �im jaunajam posmam Latvijas -demokrātiskas un tiesiskas valsts - nostiprinā�anā.

7. CILVĒKTIESĪBU PIEMĒRO�ANAS PAMATJAUTĀJUMI LATVIJĀ7.1. Ievads

�ajā nodaļā tiks sniegts ievads cilvēktiesību kā tiesību nozares pamatjautājumos. Latvijā �ī ir vēl jauna un nepietiekami apgūta nozare. Tās komplekso raksturu nosaka tas, ka cilvēktiesības caurvij visas tiesību nozares, jo, kā iepriek� �ajā grāmatā ir parādīts, cilvēktiesības tādā vai citādā veidā �ir līdzās� cilvēkam da�ādās dzīves situācijās.

7.2. Cilvēktiesību teorētiskie pamati

Cilvēktiesības var tikt ievērotas un piemērotas praksē tikai tad, ja tās tiek izprastas. Tiesībās �izpratne� ir centrālais jēdziens. Tiesību normas pareiza izpratne ir obligāts priek�noteikums, lai norma varētu tikt piemērota un ievērota.

Ikdieni�ķā normas izpratne parasti ir pietiekama, lai cilvēki to ievērotu. Tā, piemēram, parasti neviens neatver sve�am adresātam domātu vēstuli. Līdz ar to cilvēki parasti seko Satversmes 96. panta noteikumam, kas sargā korespondences noslēpumu, �o normu nemaz nezinot, bet gan vadoties no savas �tiesiskās izjūtas�. Sabiedrības un indivīda �tiesiskā izjūta� ir ļoti būtiska tiesību sastāvdaļa un tās materiālais avots.⁵²¹ Ideālā gadījumā - kā �ajā piemērā - �tiesiskā izjūta� un norma sakrit.

Valsts ierēdnim, tiesnesim, juristam tomēr parasti ir jāatrod risinājums gadījumos, kad situācija nav tik skaidra un ar �tiesisko izjūtu� nepietiek. Viņam vispirms ir jāatrod konkrētā gadījumā piemērojamās tiesību normas.

Tad viņam ir jāatrod �o normu saturs. Tālāk viņam ir jāpārbauda, vai �o tiesību normu saturs atbilst konkrētās lietas faktiem. Visbeidzot viņam ir jāpieņem un jānoformē pareizais lēmums, kas balstās uz piemērojamo normu.

�os �etrus minētos tiesību normu piemēro�anas soļus nosaka juridiskā metode. To veik�ana atbilsto�i juridiskās metodes mācības nosacījumiem nodro�ina, ka lēmuma pieņēmējs (parasti ierēdnis, tiesnesis) var pieņemt pareizo lēmumu konkrētā gadījuma atrisinā�anā, ka �ī lēmuma pareizību vēlāk var pārbaudīt (piemēram, nākamajā instancē), kā arī, lai lietas dalībnieki varētu pārliecināties, ka lēmums patie�ām ir pareizs.

7.2.1. Tiesību teorija un dogmatika

Lai �ādi varētu tīkoties ar tiesību normām, t. i., tās efektīvi izmantot konkrētu gadījumu risinā�anai, tās ir nepiecie�ams strukturēt, nosakot attiecības starp da�ādām tiesību sistēmas sastāvdaļām un procesiem. �o uzdevumu veic tiesību teorija. Tiesību teorija tātad ir līdzeklis, lai strukturētu un organizētu tiesību sistēmas sastāvdaļas un procesus tā, ka tie kļūst izprotami un praksē pielietojami. Ar tiesību teorijas palīdzību tātad iespējams gūt atbildes uz jautājumiem, kas rodas, tiesību normas un principus pielietojot praksē.

Tādēļ tiesību teorija pati ir neatņemama tiesību sistēmas sastāvdaļa. Līdz ar to kādreiz sastopamais uzskats, ka �praktiskās jurisprudences� (tātad, piemēram, advokāta, prokurora, tiesne�a, valsts pārvaldes ierēdņa) darbs metodoloģiski at�ķiras no �teorētiskās jurisprudences� (tātad juridiskā zinātnieka) darba, nav pareizs: praktiskais jurists tikai ar teorijas palīdzību var izprast, apgūt un piemērot normu. Bez attiecīgas teorētiskas bāzes, risinot konkrēto gadījumu, nav iespējams iegūt juridiski korektu (tiesisku) rezultātu. Citiem vārdiem: tiesību teorija veic priek�darbus, lai tiesību sistēma varētu funkcionēt praksē.

Tiesību teorijas centrālā sastāvdaļa savukārt ir tiesību dogmatika.⁵²² Tiesību dogmatika ir savstarpēji saistītu normatīvu atziņu un apgalvojumu sistēma, kura veido �ceļu tīkla� sistēmu, kas juristu noved pie konkrēta rezultāta. Dogmatiskās sistēmas attiecībā uz vienu un to pa�u juridisku jautājumu var būt da�ādas, ari konkurējo�as, bet tām ir jābūt iek�ēji loģiskām un konsekventām. Citas tiesību teorijas sastāvdaļas savukārt (piemēram, tiesību loģika, tiesību argumentācijas teorija, tiesību filozofija, tiesību socioloģija, tiesību ētika u. c.) dod nepiecie�amo atziņu �ķieģelī�us� tiesību dogmatikas uzbūvei vai atvieglo tās pielietojumu. Ta�u pavisam strikts nodalījums starp da�ādām tiesību teorijas sastāvdaļām nav nedz iespējams, nedz nepiecie�ams.

7.2.2. Vispārējā cilvēktiesību teorija un dogmatika

Sacītais attiecas arī uz cilvēktiesībām kā īpa�u materiālo tiesību nozari. Tiesību sistēma pēc jomām, kuras tā regulē, ir sadalīta nozarēs un apak�nozarēs. Tās sazarojas vēl smalkāk. Katrai jomai ir savas teorētiskās un dogmatiskās nostādnes. Tās vienmēr ietver sevī augstāka līmeņa nostādnes, bet pa�as bie�i sazarojas vēl tālāk.

Tas nozīmē, ka, lai pareizi izprastu kādu tiesību jautājumu, ir jāzina, kura līmeņa teorētiskās un dogmatiskās atziņas ir jāpielieto. Tas savukārt prasa zināmus priek�status par tiesību sistēmas kopējo uzbūvi. Citiem vārdiem: lai pareizi izprastu kādu tiesību nozari, ir jāprot to �lokalizēt�, t. i., ir jāzina, �kurā vietā� tā tiesību sistēmā atrodas.

Cilvēktiesības kā tiesību kopums �ajā ziņā rada zināmas grūtības, jo tās ir �lokalizējamas� divās vietās. Pirmkārt, cilvēktiesības ir starptautisko tiesību sastāvdaļa. Otrkārt, nacionālajās tiesībās tās ir publisko tiesību sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības ietver sevī gan starptautisko tiesību, gan nacionālo publisko tiesību vispārējās teorētiskās un dogmatiskās atziņas.⁵²³

Paraugoties tuvāk, nepiecie�ams �o cilvēktiesību lokalizāciju noteikt vēl precīzāk. Starptautiskajās tiesībās cilvēktiesības ir lokalizējamas galvenokārt līgumtiesībās (piemēram, 1966. gada ANO Starptautiskajos paktos, Eiropas Cilvēktiesību konvencija), ta�u tās var atrasties arī para�u tiesībās un vispārējos (starptautisko) tiesību principos.⁵²⁴ Nacionālajās tiesībās tās ir galvenokārt publisko tiesību sastāvdaļa, ta�u to ietekme sniedzas arī privātajās tiesībās. Turklāt publiskajās tiesībās tās atrodas konstitucionālo tiesību sastāvā. Tātad teorētiskā un dogmatiskā bāze, uz ko balstās cilvēktiesības, ir visai daudzveidīga.

Vispārējā cilvēktiesību teorija un dogmatika risina jautājumus, kas kopēji visām cilvēktiesībām. Lai �o uzdevumu veiktu, vispārējās cilvēktiesību teorijas un dogmatikas pirmais uzdevums ir integrēt �augstāka līmeņa� teorētisko un dogmatisko bāzi, uz ko cilvēktiesības balstās. Piemēram, ja mēs zinām, ka cilvēktiesības nacionālajā līmenī ir publisko, konkrēti -konstitucionālo tiesību sastāvdaļa, tad tas nozīmē, ka uz cilvēktiesībām principā attiecināma publisko un konstitucionālo tiesību teorija un dogmatika.

Apzinot un pamatojot �o teorētisko bāzi, vispārējā cilvēktiesību teorija un dogmatika vajadzības gadījumā to arī modificē un precizē, piemēram, nosakot izņēmumus, postulējot principu atvasinājumus. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir starptautisks līgums, un uz to vispirms attiecas tās pa�as teorētiskās un dogmatiskās nostādnes, kas uz visiem starptautiskajiem līgumiem⁵²⁵. Ta�u Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piemērojot konvenciju praksē, ir attīstījusi �o nostādņu precizējumus un modifikācijas, kas attiecas speciāli uz �o konvenciju, piemēram, par konvencijas izpratni kā par �dzīvu instrumentu� (living instrument).⁵²⁶

Vispārējās cilvēktiesību teorijas un dogmatikas otrais uzdevums ir, izejot no �īs teorētiskās bāzes, attīstīt kopējas teorētiskas un dogmatiskas nostādnes visām cilvēktiesībām, kas tad var tikt izmantotas, piemērojot atsevi�ķas cilvēktiesības. �ādas kopējas nostādnes, piemēram, ir, ka cilvēktiesības �aubu gadījumā ir interpretējamas tā, ka tās aptver pēc iespējas pla�u subjektu loku un praksē var tikt izmantotas efektīvi, ka pretrunu gadījumā starp cilvēktiesībām un publiskajām interesēm ir jāorientējas uz modernās Rietumu demokrātiskās sabiedrības modeli un jāapsver gan attiecīgo cilvēktiesību nozīme sabiedrībai, gan konkrētajiem indivīdiem, utt.

Vispārējā cilvēktiesību teorija ir cilvēktiesību kā īpa�as tiesību nozares kopējais teorētiskais pamats. Tā demokrātiskās valstīs balstās uz vieniem un tiem pa�iem pamatprincipiem. Turpretim cilvēktiesību dogmatika ir cie�āk saistīta ar cilvēktiesību formulējumiem tiesību aktos, it sevi�ķi nacionālajā konstitūcijā. Tā uzrāda lielākas at�ķirības, lai gan gandrīz visos gadījumos noved pie tiem pa�iem rezultātiem. Piemēram, ASV, Francijā un Lielbritānijā, kur attiecīgie formulējumi tiesību tekstos ir ļoti seni un vispārīgi, dogmatiskie atvasinājumi no �iem tekstiem ir tālākejo�āki nekā Vācijā, kur konstitūcijā cilvēktiesības ir formulētas jau konkrētāk.

Vācijas cilvēktiesību teorija un dogmatika ir kļuvusi par svarīgu avotu daudzu �odienas jauno demokrātiju cilvēktiesību teorijas un dogmatikas attīstībai, kā arī ietekmējusi cilvēktiesību formulējumus �o valstu konstitūcijās. Tās �rokraksts� ir skaidri atpazīstams gan Dienvideiropas pēcdiktatūras valstu (Spānijas, Portugāles, Grieķijas), gan Austrumeiropas pēckomunistisko valstu (piemēram, Polijas, �ehijas, Ungārijas, Krievijas, Slovēnijas, Igaunijas, Lietuvas u. c.) cilvēktiesību teorijā un dogmatikā. Tas izskaidrojams ar to, ka Vācijas tiesību teorija un dogmatika pēc nacionālsociālistiskās diktatūras nevarēja, kā �vecajās demokrātijās�, tik pla�i balstīties uz vēsturiskajām tradīcijām un tiesu precedentiem. Tādēļ tai bija nepiecie�ams savus slēdzienus izsmeļo�āk un dziļāk pamatot. Līdz ar to tā ir salīdzino�i izskaidrojo�āka. �ī raksturīgā iezīme to padara vieglāk saprotamu un līdz ar to vieglāk pārņemamu arī citās valstīs bez senām cilvēktiesību tradīcijām.

Vismodernākie cilvēktiesību formulējumi �obrīd laikam atrodami Dienvidāfrikas 1996. gada konstitūcijā. Tic salīdzino�i ir ļoti precīzi, tajos jau teksta līmenī uzņemtas svarīgākās visām Rietumu demokrātijām kopīgās cilvēktiesību teorijas un dogmatikas nostādnes. Tas atvieglos uz �o konstitūciju orientētas cilvēktiesību dogmatikas veido�anos.

Latvijā 1991. gada 10. decembrī tika pieņemts konstitucionālais likums Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi, kuru nomainīja 1998. gada 15. oktobrī pieņemtā Satversmes 8. nodaļa. Tomēr Latvijas cilvēktiesību izpratne kā ierēdņu un tiesne�u vidū, tā arī visā sabiedrībā vēl ir ļoti vāja. Cilvēktiesību teorija un dogmatika Latvijā atrodas tikai vēl veido�anās stadijas pa�ā sākumā. To pagaidām veido pienesumi kop� 1995. gada iznāko�ajā

Cilvēktiesību �urnālā, atsevi�ķas publikācijas un raksti citos izdevumos⁵²⁷, kā arī da�i tiesu spriedumi⁵²⁸, kuros ir atsauces uz cilvēktiesību normām.

Tomēr cilvēktiesību teorijas un dogmatikas attīstība, pieslēdzoties Rietumu juridisko atziņu bāzei, ir viens no absolūtiem priek�noteikumiem, lai Satversmē un starptautiskajos dokumentos garantētās cilvēktiesības varētu arī Latvijā tikt praktiski piemērotas un tās no tiesībām �uz papīra� kļūtu par �tiesībām praksē�. Tādēļ �ajā nodaļā, eksemplāriski izvēloties atsevi�ķus jautājumus, ir mēģināts īsumā ieskicēt uz Satversmes 8. nodaļas - pamattiesību -normām orientētas cilvēktiesību teorijas un dogmatikas vispārējas aprises.

7.3. Cilvēktiesību subjekts un objekts

Cilvēktiesību galvenā funkcija ir nodro�ināt cilvēka tiesības pret valsti. Tātad tās ir indivīda (cilvēktiesību subjekta) tiesības prasīt kādu noteiktu rīcību (darbību vai bezdarbību) no valsts (cilvēktiesību objekta) un �īm tiesībām korespondējo�s valsts pienākums �ādi rīkoties.

7.3.1. Cilvēktiesību subjekts

Cilvēktiesību subjekts var būt gan fiziska, gan juridiska persona.

a) Fiziska persona

Cilvēktiesību galvenais subjekts ir cilvēks - tātad fiziska persona. Cilvēka tiesībspēju nosaka civiltiesības, un tā ilgst no piedzim�anas līdz nāvei. Tomēr robe�gadījumos no cilvēktiesību viedokļa te var rasties problēmas.

Jautājums, vai ieņemts, bet vēl nedzimis bērns (nasciturus) var būt cilvēktiesību subjekts, ir ļoti diskutējams. Ja pieņem, ka tas jau var būt cilvēktiesību subjekts, tad tam ir tiesības uz dzīvību (Satversmes 93. pants) un aborts līdz ar to nav pieļaujams. Tāpat jāizlemj, kad cilvēks tiek uzskatīts par miru�u un līdz ar to izbeidzas viņa cilvēktiesības. Mūsdienu medicīna ļauj paildzināt atsevi�ķu orgānu, piemēram, sirds, darbību, kamēr smadzenes jau ir klīniski beigu�as funkcionēt. Vai �ādā gadījumā ir pieļaujama atslēg�ana no medicīniski tehniskajiem palīglīdzekļiem, kas nodro�ina sirdsdarbības funkcionē�anu? Ar �ādiem jautājumiem nodarbojas bioētika, kas ir ar cilvēktiesībām ļoti cie�i saistīta disciplīna.⁵²⁹

Attiecībā uz lielāko daļu cilvēktiesību cilvēks ir to subjekts visu mū�u, no dzim�anas līdz nāvei. Tomēr atsevi�ķu cilvēktiesību izmanto�ana prasa zināmu izpratnes līmeni. Piemēram, lai cilvēks varētu kļūt par vārda brīvības (Satversmes 100. pants), reliģijas brīvības (Satversmes 99. pants) u. c. cilvēktiesību subjektu, tas prasa no viņa zināmu �briedumu�. Tādēļ mazgadīgas personas kļūst par pilntiesīgiem �o tiesību subjektiem tikai tad, ja viņas �o briedumu ir sasniegu�as. Pirms tam viņas ir tikai potenciāli �o tiesību subjekti.⁵³⁰ Kad potenciālā cilvēktiesībspēja kļūst par pilnu cilvēktiesībspēju, ir jānosaka individuāli, atkarībā no konkrētā gadījuma, ta�u ņemot vērā zināmu vispārējo pieredzi. �ī problēma kļūst aktuāla gadījumos, ja, piemēram, publiskās skolas direktors cenzē skolnieku izdotu skolas avīzi (vārda brīvības problēmas), vai arī ja mazgadīgais pats iestājas kādā reliģiskā organizācijā (reliģijas brīvība). Līdzīgas problēmas rodas attiecībā uz psihiski slimām personām.

No pilnās un potenciālās cilvēktiesībspējas jāat�ķir rīcībspēja⁵³¹, t. i., kad mazgadīgais var patstāvīgi atsaukties uz savām cilvēktiesībām un tās procesuāli realizēt. Principā �eit darbojas vispārējie tiesību noteikumi par rīcībspēju. Latvijā cilvēks pilnu rīcībspēju pamatā iegūst ar 18 gadu vecuma sasnieg�anu (Civillikuma 219. pants). Tomēr attiecībā uz da�u cilvēktiesību realizāciju mazgadīgais savu rīcībspēju var iegūt jau agrāk, atkarībā no konkrētā gadījuma un individuāli nosakāmās brieduma pakāpes. Tādi gadījumi ir iedomājami, piemēram, ja piecpadsmitgadīgais iestājas kādā organizācijā (realizējot savu Satversmes 102. pantā garantēto biedro�anās brīvību), ja trīspadsmitgadīgais vēr�as valsts pārvaldē ar iesniegumu (realizējot savas Satversmes 104. pantā garantētās petīcijas tiesības) u. tml.

Vairums cilvēktiesību attiecas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no pilsonības. Tomēr da�as cilvēktiesības var tikt rezervētas arī tikai savas valsts pilsoņiem. Tās apzīmē par �pilsoņa tiesībām�.⁵³² Tās parasti ir tiesības, kas saistītas ar līdzdalību valsts demokrātiskajā pārvaldī�anā, jo pilsonības saite starp cilvēku un attiecīgo valsti �eit ir nepiecie�ama, lai nodro�inātos pret nejau�ām politiskām ietekmēm un manipulācijām. Tomēr starptautiskās globalizācijas un migrācijas pieauguma rezultātā arvien vairāk pieaug cilvēku skaits, kuriem var būt saistība ar vairāk kā vienu valsti. Tādēļ vērojama zināma tendence samazināt politiskās līdzdalības tiesību atkarību no pilsonības. Piemēram, vairākās Eiropas valstīs vēlē�anu tiesības parlamentā ir pie�ķirtas arī ārvalstniekiem (vai atsevi�ķām ārvalstnieku grupām), kuri attiecīgajā valstī ir nodzīvoju�i zināmu laiku un tādā veidā faktiski ir saistīju�ies ar savu mītnes zemi, tomēr nesaraujot (pilsonības) saistību ar savu izcelsmes zemi.

Latvijā pilsoņiem ir rezervētas sekojo�as cilvēktiesības:

� aktīvās un pasīvās vēlē�anu tiesības (Satversmes 8. un 9. pants),

� tiesības netikt izdotam ārvalstīm (98. pants),

� tiesības uz līdzdalību valsts un pa�valdību darbībā un pildīt valsts dienestu (101. pants).

�īs trīs tiesības Latvijā tātad ir specifiskās pilsoņa tiesības.

b) Personu grupa vai apvienība

Parasti cilvēktiesības var realizēt indivīds viens pats - tiesības uz vārda brīvību, uz brīvu nodarbo�anās izvēli u. c. Tomēr vesela rinda tiesību var tikt realizētas tikai grupās (kas sastāv vismaz no diviem cilvēkiem). Tā, piemēram, biedro�anās brīvību, pulcē�anās brīvību ir iespējams īstenot tikai vismaz diviem cilvēkiem kopā. Tādēļ, piemēram, neļaujot personai A piedalīties kādā demonstrācijā vai līdzdarboties biedrībā, tiek ierobe�otas arī pārējo demonstrantu vai biedrības locekļu tiesības rīkot demonstrāciju vai darboties biedrībā tie�i kopā ar personu A. No tā izriet, ka sūdzību par savu cilvēktiesību pārkāpumu var iesniegt vismaz visi tie attiecīgās grupas locekļi, kuri, īstenojot savas tiesības uz pulcē�anās vai biedro�anās brīvību, ir atradu�ies tie�ā vai netie�ā kontaktā ar personu A. Bez tam sūdzību var iesniegt arī grupa kā tāda, neatkarīgi no tā, vai tā ir reģistrētā vai nereģistrēta, ta�u otrajā gadījumā sūdzība ir jāiesniedz visiem grupas locekļiem.⁵³³

c) Juridiska persona

Juridiska persona ir personu apvienība (atsevi�ķos gadījumos arī īpa�uma masa⁵³⁴), kura ir tiesiski patstāvīga, t. i., tiesībspējīga (sal. Civillikuma 1406. un 1407. pantu). At�ķirībā no sociālistisko tiesību loka, Rietumu tiesiskajās valstīs juridiskās personas tiek strikti iedalītas privāto tiesību un publisko tiesību⁵³⁵ juridiskajās personās. Katram no �iem juridisko personu veidiem ir savs dibinā�anas veids, sava struktūra, un tās darbojas saskaņā ar at�ķirīgiem tiesību principiem.

Latvijā Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 154 Administratīvo aktu procesa noteikumi⁵³⁶ 4. punktā pirmo reizi ir noteikta at�ķirība starp publisko un privāto tiesību juridiskajām personām.⁵³⁷ Turpmākajā likumdo�anā un praksē, lai arī nekonsekventi, �īs at�ķirības tomēr pamazām sāk ieviesties. Abu veidu juridisko personu at�ķirības vislabāk ir redzamas tie�i saistībā ar cilvēktiesībām, kur vienas parasti ir cilvēktiesību subjekti, bet otras - objekti.

aa) Privāto tiesību juridiskā persona

Privāto tiesību juridiskās personas nodibinā�ana ir indivīda cilvēktiesību izpausme. Attiecībā uz bezpeļņas juridiskajām personām tā pirmām kārtām ir cilvēka biedro�anās brīvības izpausme (Satversmes 102. pants), attiecībā uz peļņas iegū�anas nolūkiem domātas juridiskas personas (uzņēmējsabiedrības) dibinā�anu - īpa�umtiesību (Satversmes 105. pants) izpausme. Iniciatīva privāto tiesību juridisko personu dibinā�anai nāk no indivīda, bet valsts, to likumā noteiktā kārtā reģistrējot, izpilda tikai �publiskā notāra� funkcijas, bet nenosaka tās darbību. Privāto tiesību juridiskās personas neatrodas hierarhiskās padotības attiecībās ar valsti, bet to dibinā�ana un darbība ir cilvēka vispārējās rīcības brīvības un citu, specifisku cilvēktiesību realizācijas izpausme.

Tādēļ privāto tiesību juridiskā persona principā tiek pielīdzināta cilvēkam (fiziskai personai). Tā darbojas atbilsto�i Civillikuma noteikumiem (1406. pants).

No tā izriet, ka privāto tiesību juridiskā persona kā cilvēka rīcības īpa�a izpausmes forma principā arī ir cilvēktiesību subjekts. Tā līdz ar to var pati atsaukties uz savām cilvēktiesībām un tās procesuāli realizēt.⁵³⁸ Cilvēku (fizisko personu) un privāto tiesību juridisko personu pieņemts apzīmēt ar kopējo apzīmējumu �privātpersona� vai arī �privāto tiesību subjekts�.

Tomēr da|a cilvēktiesību pēc savas būtības ir piemērotas tikai fiziskām personām - piemēram, tiesības uz dzīvību (Satversmes 93. pants), tiesības uz laulību un ģimeni (Satversmes 110. pants), tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu (Satversmes 111. pants) u. c. Tādēļ privāto tiesību juridiskās personas ir cilvēktiesībspējīgas tikai attiecībā uz tādām cilvēktiesībām, kur tas pēc to dabas ir iespējams. Klasiskas juridisko personu cilvēktiesības, piemēram, ir īpa�umtiesības (Satversmes 105. pants). Juridiskās personas var būt arī, piemēram, mājokļa un korespondences neaizskaramības (Satversmes 96. pants), vārda brīvības (Satversmes 100. pants), petīciju tiesību (Satversmes 104. pants) u. c. cilvēktiesību subjekts.

Apstrīdēts ir jautājums, vai privāttiesiska⁵³⁹ reliģiska organizācija pati par sevi var būt reliģijas brīvības subjekts - piemēram, vai dievkalpojuma vietas un laika ierobe�ojums aizskar tikai atsevi�ķu ticīgo vai arī draudzes kā juridiskas personas tiesības uz reliģijas brīvību. Ievērojot principu, ka cilvēktiesības jāinterpretē pla�i, lai tās būtu pēc iespējas efektīvākas (skat. tālāk 7.7.3. nodaļas a punktu), pareizāk ir pie�ķirt reliģiskajām organizācijām attiecībā uz reliģijas brīvību patstāvīgu tiesībspēju.⁵⁴⁰

bb) Publisko tiesību juridiskā persona

Pastāv sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona - tā ir Latvijas Republika - un atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kuras izveidojusi Latvijas Republika uz Satversmes⁵⁴¹, likumu, Ministru kabineta noteikumu vai citu publisko tiesību aktu (piemēram, Ministru kabineta rīkojuma vai pa�valdības domes lēmuma) pamata. Visas publisko tiesību juridiskās personas veido kopēju hierarhisku sistēmu - valsti tiesiskā izpratnē.⁵⁴² Demokrātiskā valsts iekārtā neviena publisko tiesību juridiskā persona nevar darboties patstāvīgi, bet gan vienīgi to darbību regulējo�u priek�rakstu ietvaros, kuriem jānodro�ina pilsoņu demokrātiska kontrole pār to darbību.

Tātad pa�as būtiskākās at�ķirības starp privāto un publisko tiesību subjektu ir, pirmkārt, ka privāto tiesību juridisko personu dibinā�ana un darbība ir indivīda rīcības brīvības (privātautonomijas) un specifisku cilvēktiesību īsteno�anas izpausme (tādēļ tās ietilpst jēdzienā �nevalstiskās orgnizācijas�, non-governmental organisations^MS), kamēr publisko tiesību juridiskās personas ir valsts iek�ējas tiesiskas un organizatoriskas sastāvdaļas. Otrkārt, privāto tiesību juridiskās personas, tāpat kā privātpersonas, demokrātiskā valsts iekārtā darbojas pastāvo�ās tiesību sistēmas ietvaros, bet neatkarīgi no valsts. Tās neatrodas vienotā hierarhiskā sistēmā nedz attiecībā cita pret citu, nedz attiecībā pret valsti. Turpretī visas publisko tiesību juridiskās personas ir vienota, hierarhiska valsts mehānisma sastāvdaļa, kur katra no tām pilda savu publisko tiesību normās noteiktu uzdevumu un ir pakļauta demokrātiskai pilsoņu kontrolei.

Tā kā cilvēktiesības pirmām kārtām ir aizsardzības tiesības pret valsti, tad no tā loģiski var secināt, ka atsevi�ķas valsts sastāvdaļas principā nevar būt cilvēktiesību subjekti attiecībā pret citām valsts sastāvdaļām. Tas būtu nevis konflikts �cilvēks - valsts�, bet gan konflikts valsts organizatoriskās sistēmas ietvaros. Aiz tā nestāv indivīda tiesības, viņa rīcības brīvība, bet gan domstarpības starp da�ādām valsts institūcijām, iestādēm vai amatpersonām. Tādē| tas jāatrisina valstij pa�ai saskaņā ar vispārējiem demokrātiskas valsts iekārtas organizatoriskajiem principiem (parasti te galvenais ir hierarhiskais princips).

No tā loģiski izriet, ka publisko tiesību juridiskā persona, at�ķirībā no privāto tiesību juridiskās personas, nevar būt cilvēktiesību subjekts. Tas principā attiecas arī uz gadījumiem, kad publisko tiesību juridiskā persona darbojas privāto tiesību jomā.⁵⁴³

Tas nozīmē, piemēram, ka pagasts nevar atsaukties uz Satversmes 105. pantu, kas garantē īpa�umtiesības, strīdā par kāda īpa�uma atsavinā�anu uz Ministru kabineta rīkojuma pamata. Gan Ministru kabinets, gan pagasts ir vienotās Latvijas valsts iek�ējas organizatoriskās sastāvdaļas. Domstarpības starp pagastu un Ministru kabinetu tiek atrisinātas saskaņā ar vispārīgiem mehānismiem, kas regulē da�ādu institūciju līdzdalību lēmumu pieņem�anas procesā valsts iek�ienē. �ajā gadījumā pagasta iespējas pārstāvēt savu viedokli nosaka 1994. gada 19. maija likuma Par pa�valdībām 86.-90. pants. Bez tam arī 1996. gada 5. jūnija Satversmes tiesas likuma 17. panta 2., 4. un 6. daļa saistībā ar 19. pantu paredz pagastam tiesības griezties Satversmes tiesā. Procesā Satversmes tiesā pret Ministru kabineta rīkojumu pagasts, piemēram, var apstrīdēt Ministru kabineta rīkojuma formālo tiesiskumu vai saturisko lietderību, bet kā publisko tiesību juridiskā persona nevar atsaukties uz savām cilvēktiesībām uz īpa�umu saskaņā ar Satversmes 105. pantu.

7.3.2. Cilvēktiesību objekts

Cilvēktiesību objekts ir persona, no kura cilvēktiesību subjektam (fiziskajai vai privāto tiesību juridiskajai personai) ir tiesības prasīt kādu noteiktu rīcību (darbību vai bezdarbību).

a) Valsts kā cilvēktiesību objekts

Cilvēktiesības vispirms ir vērstas pret valsti - tātad visām publisko tiesību juridiskajām personām. Atbildētājs tātad visbie�āk ir sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona- Latvijas Republika, kuru procesuāli uz vispārējas Satversmē, likumā vai Ministru kabineta noteikumos noteiktās pilnvaras pamata var pārstāvēt citas, atvasinātas juridiskās personas - respektīvi to amatpersonas.⁵⁴⁴

Gadījumos, ja publisko tiesību juridiskā persona ir organizatoriski un finansiāli nodalīta no valsts centrālā aparāta un uz likuma vai cita tiesību akta pamata darbojas autonomi (bet, protams, valsts centrālā aparāta pārraudzībā), tad atbildētājs var būt nevis Latvijas Republika, bet gan attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona - piemēram, pa�valdības, Latvijas Privatizācijas aģentūra, Latvijas Attīstības aģentūra, Latvijas Banka. Citās valstīs normatīvajos aktos par �ādu autonomu publisko tiesību juridisko personu dibinā�anu bie�i ir noteikts, ka tās var būt atbildētājas tiesā.

Tiesības būt par atbildētāju tiesā tomēr ir attaisnojamas tikai tur, kur �īs juridiskās personas patie�ām ir organizatoriski un finansiāli nodalītas no valsts centrālā aparāta. Kā tests var kalpot jautājums, vai tā ir vai nav bud�eta iestāde, vai tā lielākoties tiek finansēta no valsts (t. i., Latvijas Republikas bud�eta). Blakus tam svarīgs faktors ir tās autonomijas pakāpe.

Publiskās varas deleģē�anas gadījumos privātpersonām, kas deleģēto pilnvaru robe�ās rīkojas ar to visumā autonomi,⁵⁴⁵ atbildētājs var būt arī atsevi�ķa fiziska persona (piemēram, notārs) vai privāto tiesību juridiska persona (piemēram, autoevakuācijas firma, kurai pilsētas dome juridiski korekti ir deleģējusi publisko varu evakuēt prettiesiski novietotas automa�īnas). Tomēr jāievēro, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā atbildētājs par jebkuras publisko tiesību juridiskās personas un citu publisko tiesību subjektu rīcību tik un tā būs Latvijas Republika.⁵⁴⁶

Valsts var darboties ne tikai publisko, bet arī privāto tiesību jomā. Tas iespējams trijos gadījumos. Pirmajā gadījumā valsts ir organizēta publisko tiesību subjektu formā (piemēram, Latvijas Universitāte, pagasts), ta�u tiesiskajā apritē tā piedalās uz tiem pa�iem pamatiem kā privāto tiesību persona. Piemērs: Latvijas Universitāte noslēdz līgumu ar būvfirmu par telpu remontu.⁵⁴⁷ Otrajā gadījumā valsts pati var būt organizēta privāto tiesību subjekta formā. Tipiskais gadījums ir valstij piedero�s uzņēmums⁵⁴⁸ (piemērs: Valsts Nekustamo īpa�umu aģentūra⁵⁴⁹). Tre�ais gadījums ir pilnvarotās institūcijas, kad valsts deleģē zināmu publisko funkciju izpildi privāto tiesību personām. Piemēram, pilsēta deleģē publisko funkciju pilsētā nodro�ināt regulāru atkritumu izve�anu privātai firmai (nedelcģējot tai publisko varu).

Jebkurā gadījumā, arī darbojoties privāto tiesību jomā, valsts nevar atbrīvoties no visiem tai uzliktajiem publisko tiesību ierobe�ojumiem. Pretējā gadījumā valsts, kura ir nesalīdzināmi �spēcīgāka� par jebkuru indivīdu, ar privāto tiesību palīdzību varētu realizēt savu pārākumu pār indivīdu.

Privātās tiesības balstās uz aksiomu par visu privāto tiesību subjektu vienlīdzību. Publiskās tiesības turpretim balstās uz aksiomu, ka valsts savās iespējās ir pārāka par indivīdu. Tādēļ to jēga ir ierobe�ot valsti, lai panāktu zināmu spēku balansu starp valsti no vienas puses un indivīdu no otras puses. Svarīgākais juridiskais instruments �ī balansa panāk�anā ir cilvēktiesības.⁵⁵⁰

Tādēļ valsts, vienkār�i izmainot savu darbības formu, tātad pārejot no publisko tiesību jomas uz privāto tiesību jomu, nedrīkst �atkratīties� no visiem ierobe�ojumiem, kurus tai uzliek publiskās tiesības, it sevi�ķi cilvēktiesības. �o ierobe�ojumu apjoms konkrētā gadījumā atkarīgs no nepiecie�amības nodro�ināt taisnīgu spēku samēru starp valsts un indivīda iespējām realizēt savas intereses.

Valsts nekādā gadījumā - arī atsaucoties uz privātautonomijas principu -nevar atbrīvoties, piemēram, no diskriminācijas un patvaļas aizlieguma. Diskriminācijas aizliegums ir noteikts Satversmes 91. pantā, bet patvaļas aizliegums kā cilvēktiesības izriet no diskriminācijas aizlieguma un Satversmes 1. pantā noteiktās demokrātiskās valsts iekārtas principa.

Piemēram, privāta firma A drīkst atteikties apkalpot personu N, vispār nenorādot iemeslus (privātautonomijas princips).⁵⁵¹ Turpretī, ja firmu A kontrolē valsts vai arī ja tai ir uzdots izpildīt publisku funkciju (piemēram, gādāt par atkritumu izve�anu pilsētā), tad atteikums ir jāpamato (atklātības princips, kas izriet no Satversmes 1. panta un tiesībām zināt savas tiesības saskaņā ar Satversmes 90. pantu) un �im pamatojumam ir jābalstās uz saprātīgiem un taisnīgiem apsvērumiem. Tā nedrīkst atteikties apkalpot personu N, piemēram, tādēļ, ka tā neprot valsts valodu (diskriminācijas aizliegums saskaņā ar Satversmes 91. pantu), vai tādēļ, ka tā kādreiz apvainojusi firmas direktoru (patvaļas aizlieguma princips). �āds atteikums un tā pamatojums ir pārbaudāmi tiesā - patlaban saskaņā ar Latvijas civilprocesa kodeksa 239.' pantu, vēlāk saskaņā ar Administratīvā procesa likumu.⁵⁵²

b) Privātpersona kā cilvēktiesību objekts

Privātpersona - fiziskā persona (cilvēks) un privāto tiesību juridiskā persona-vispirms ir cilvēktiesību subjekts (skat. iepriek� 7.3.1. nodaļu) un nevis objekts. Tomēr arī �eit pastāv izņēmumi. Sekojo�os divos gadījumos Satversmē noteiktās pamattiesības jau pēc to būtības ir vērstas pret objektiem, kas tirgus ekonomiskajā iekārtā parasti ir privātpersonas: pirmkārt, tiesības uz atbilsto�u darba samaksu un atvaļinājumu (Satversmes 107. pants) un, otrkārt, strādājo�o tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot (Satversmes 108. pants).

�ajos gadījumos strādājo�ais var prasīt minēto pamattiesību ievēro�anu -nepiecie�amības gadījumā ar tiesas palīdzību - tie�i no sava darba devēja, kas parasti ir privātpersona.

Komplicēts ir jautājums, vai privātpersonas var būt cilvēktiesību objekts arī citos gadījumos. Piemēri: izīrētājs neizīrē dzīvokli noteiktas tautības cilvēkiem, testators testamentā nosaka, ka mantojums pienākas tikai vīrie�u kārtas mantiniekiem (diskriminācijas aizliegums saskaņā ar Satversmes 91. pantu), darba līgumā tiek noteikts, ka darba ņēmējs nedrīkst veidot vai iestāties arodbiedrībā (vispārējā biedro�anās brīvība saskaņā ar Satversmes 102. pantu un specifiskā arodbiedrību brīvība saskaņā ar Satversmes 108. pantu), laikraksts publicē personas fotogrāfiju (tiesības uz savu attēlu, kas izriet no privātās dzīves neaizskaramības saskaņā ar Satversmes 96. pantu) vai negatīvu vērtējumu (tiesības uz cieņas un goda neaizskaramību saskaņā ar Satversmes 95. pantu).

Pamatā privātpersonai, kura jūtas aizskarta savās cilvēktiesībās no citas privātpersonas, savas intereses ir jāaizstāv ar privāto tiesību instrumentu palīdzību. �ie instrumenti - pirmām kārtām Civillikums - ir piemēroti, lai izlīdzinātu da�ādu privātpersonu pretrunīgās intereses. Ja cilvēktiesības varētu neierobe�oti piemērot privāto tiesību jomā, tad tās pārmērīgi ierobe�otu tur valdo�o privātautonomijas principu (tātad indivīda personīgo rīcības brīvību). Tā kā privātpersonas brīvībai draudo�ās briesmas ir mazākas no citu privātpersonu puses nekā no valsts puses, tad valsts ir jāpakļauj tālākejo�iem ierobe�ojumiem (kas tiek panākts ar cilvēktiesību palīdzību), kamēr intere�u izlīdzinājumam starp divām privātpersonām pietiek ar privātticsiskiem noregulējumiem.

Tomēr no �ī pamatprincipa zināmos gadījumos var tikt izdarīt izņēmumi. Privātautonomijas ierobe�ojumi ar cilvēktiesību palīdzību var būt pieļaujami gadījumos, kur cilvēktiesības ir ne vien indivīda brīvības aizsardzības instruments, bet vienlaicīgi ir objektīvas vērtību sistēmas izpausme (skat. iepriek� 1.7.2. nodaļas a punktu).

Ta�u arī �ādos gadījumos cilvēktiesības nevar tikt izmantotas kā tie�s prasības pamatojums civilprocesā pret otru personu, jo indivīdu privātautonomija, kuru sargā un veido civiltiesības, pieļauj arī rīcību, kas balstās uz citu vērtību sistēmu. Tādēļ cilvēktiesību noteiktā objektīvā vērtību sistēma privātajās tiesībās var tikt piemērota tikai to ietvaros, bet nevis kā privātajām tiesībām pāri stāvo�a tiesību sistēma.

Tas nozīmē, ka privāttiesību ietvaros cilvēktiesību noteiktā objektīvā vērtību sistēma var tikt piemērota, konkretizējot privāttiesiskās ģcncrālklauzulas.⁵⁵³ Piemēram, tiesai saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu nosakot, vai kāda tiesiska darījuma mērķis ir pretējs �labajiem tikumiem� (tādā gadījumā �is darījums nav spēkā), jāņem vērā cilvēktiesībās atspoguļotā vērtību sistēma. Tādējādi darba līguma noteikums, ka darba ņēmējs nedrīkst iestāties arodbiedrībā, saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu jāuzskata par spēkā neeso�u, jo, konstatējot, kas ir �labie tikumi�, jāņem vērā tas, ka Satversmes 102. pantā garantētā biedro�anās brīvība ir ne vien indivīda subjektīvs aizsardzības mehānisms pret valsti, bet tā vienlaicīgi ir ari būtiska demokrātiskas valsts vērtību sistēmas sastāvdaļa, kas palīdz piepildīt civiltiesisko ģenerālklauzulu �labie tikumi� ar konkrētu saturu.

7.4. Cilvēktiesību konstitucionālais rangs

Valsts pienākums ir pa�ai no sevis ievērot visas cilvēktiesības. To nosaka Satversmes 89. pants:

�Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar �o

Satversmi, likumiem un Latvijai saisto�ajiem starptautiskajiem

līgumiem.�

�ī konstitucionālā norma ir saisto�a visai Latvijas valsts varai - gan likumdevējam, gan izpildvarai, gan tiesu varai. Tā iekļauj sevī visas cilvēktiesības neatkarīgi no to atra�anās vietās - Satversmē, likumos vai Latvijai saisto�ajos starptautiskajos līgumos - un pie�ķir tām konstitucionālu rangu.⁵⁵⁴

Tas nozīmē, ka valsts uzdevums ir organizēt savu darbību tā, ka tā neaizskar cilvēktiesības, t. i., lai cilvēktiesības valsts ikdienas praksē kļūtu pa�realizējo�as.

Atjaunotā Latvijas valsts sākotnēji tika organizēta, lielā mērā balstoties uz pārmantotajiem padomju priek�statiem par valsti un tās attiecībām ar indivīdu. �ie priek�stati vismaz attiecībā uz cilvēktiesību lomu ir pilnīgi pretēji demokrātiskā un tiesiskā valstī valdo�ajiem priek�statiem.

Lai arī desmit neatkarības gados cilvēktiesību ievēro�anā ir sasniegts ievērojams progress,⁵⁵⁵ Latvijas valsts iek�ējā organizatoriskā uzbūve, tās darbība, ikdienā piemērojot tiesību normas, un tās personāla kvalifikācija vēl ir tālu no tā, kad cilvēktiesības un indivīdu intereses automātiski kļūtu par valsts jebkuras rīcības mērauklu.

Viens no lielākajiem trūkumiem �eit ir tas, ka valsts nav nodro�inājusi, ka tā savā uz ārpusi (pret privātpersonu) vērstajā darbībā strikti ievērotu tiesību normu juridiskā spēka hierarhiju. Praksē Satversmē un starptautiskajos dokumentos garantētās cilvēktiesību normās, kam �ajā hierarhijā ir augstākais rangs, bie�i tiek pārkāptas ar zemāka ranga normām, kā arī ar administratīviem aktiem un faktisku rīcību.

Juridiskā spēka hierarhijā zemāko normu atbilstību augstākām normām pārbauda, vispirms interpretācijas ceļā konstatējot zemākās normas saturu (par to skat. tālāk 7.7. nodaļu), tad interpretācijas ceļā konstatējot augstākās normas saturu un pēc tam salīdzinot abu normu saturu. Ja salīdzinā�anas rezultātā nonāk pie secinājuma, ka zemākās normas saturs pārsniedz augstākās normas pieļautās robe�as, tad zemākā norma ir spēkā neeso�a un to nedrīkst piemērot.

Attiecībā uz cilvēktiesībām tas nozīmē, ka visi citi Latvijā spēkā eso�ie normatīvie akti, ciktāl tic darbojas cilvēktiesību nosegtajās jomās - tas ir galvenokārt publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti no vienas un privātpersonu no otras puses -, ir jāsalīdzina ar cilvēktiesību normām, kas saskaņā ar Satversmes 89. pantu atrodas Satversmē (1. un 90.-116. pantā), starptautiskajos līgumos (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā)⁵⁵⁶ un likumos (piemēram, kriminālprocesa noteikumos par apsūdzētā tiesībām uz aizstāvību).

7.5. Cilvēktiesību tie�ā piemērojamība

Cilvēktiesību normas ir piemērojamas tie�i un nepastarpināti. Tas nozīmē, ka indivīds var uz tām atsaukties, vēr�oties ar iesniegumu iestādē vai sūdzību tiesā, un iestādei un tiesnesim tās ir jāpiemēro, pieņemot lēmumu konkrētā gadījumā.

Gadījumā, ja cilvēktiesību normā ir paredzēta �konkretizācijas atruna�⁵⁵⁷, tad likums var to tikai konkretizēt, t. i., noteikt saprātīgus priek�nosacījumus �o tiesību efektīvai, vienlīdzīgai un taisnīgai izmanto�anai. Ta�u konkretizējo�ais likums nekādā ziņā nevar ierobe�ot tā tvērumu (scope, Schutzbereich, skat. tālāk 7.8.1. nodaļu) un saturu. Ar to cilvēktiesību konkretizācija at�ķiras no ierobe�o�anas, kad tiek ierobe�ots pats cilvēktiesību normu saturs. Ta�u tas savukārt iespējams tikai Satversmes 116. panta ietvaros (skat. tālāk 7.8. nodaļu).

Tādēļ likums un citi normatīvi akti, arī ja to mērķis ir tikai konkretizēt cilvēktiesību normas, nevar būt saisto�i Satversmē un starptautiskajos līgumos noteikto cilvēktiesību normu tvēruma un satura noteik�anā un būt par priek�noteikumu to piemēro�anai. Cilvēktiesību normas ir jāinterpretē autonomi atbilsto�i vispārpieņemtajām interpretācijas metodēm (skat. tālāk 7.7. nodaļu), neraugoties uz likumiem un citiem zemākajiem normatīvajiem aktiem. Valsts institūcijas, it sevi�ķi tiesa, nekādā ziņā arī nedrīkst izvairīties no �īs interpretācijas, norādot uz to, ka, lai izprastu cilvēktiesību normas saturu vai lai to piemērotu, nepiecie�ami vēl papildu normatīvi akti (likumi. Ministru kabineta noteikumi, instrukcijas vai tml.), ja vien izņēmuma kārtā Satversmē vai attiecīgajā starptautiskajā līgumā uz �ādu likumu nav īpa�i norādīts.⁵⁵⁸

Padomju tiesiskajai izpratnei raksturīgais arguments, ka cilvēktiesību normas nepiecie�ams �iedarbināt� ar citiem normatīvajiem aktiem (likumu, instrukcijām utt.), jo tās esot pārāk abstraktas, noved pie konstitūcijas faktiskas sabotā�as un tādēj nav pieļaujams.⁵⁵⁹ Piemēram, tiesnesis nedrīkst atteikties konkrētā lietā piemērot Satversmes 92. panta tre�o teikumu �Nepamatota aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilsto�u atlīdzinājumu� ar aizbildinājumu, ka jēdziens �atbilstīgs atlīdzinājums� nav pietieko�i konkretizēts likumā vai ka Saeima vispār nav pieņēmusi �o jautājumu regulējo�u likumu. Tādā gadījumā tiesnesim pa�am jāinterpretē jēdziens �atbilstīgs atlīdzinājums� un jāpiesprie� �is atlīdzinājums tie�i uz Satversmes 92. panta pamata. Pretēja rīcība demokrātiskā valstī būtu prettiesiska.

Vairākās citās pēcsociālistiskajās valstīs, lai nodro�inātos pret �o padomju tiesību tradīciju - iestādēm un tiesām ignorēt konstitūcijas normas, it sevi�ķi cilvēktiesības, ir īpa�i noteikts, ka konstitūcijas normas ir piemērojamas tie�i un nepastarpināti.'¹'�� Latvijā �āda īpa�a norma nav noteikta, ta�u Satversmes tie�ā piemērojamība izriet no tās 1. pantā noteiktā demokrātijas principa.

7.6. Cilvēktiesību kontrole tiesā

Cilvēktiesību normu konstitucionālo rangu, kuru materiāli nodro�ina tie�ā piemērojamība, procesuāli nodro�ina to (incidentālā) kontrole vispārējās jurisdikcijas tiesas procesā (skatot individuālas lietas). Incidentālā tiesību normu kontrole vispārējās jurisdikcijas tiesās nozīmē, ka apstrīdētās normas atbilstība normām ar augstāku juridisku spēku tiek pārbaudīta tikai tad, ja �is jautājums ir strīdīgs, tātad parasti tiesas procesā. Tas nozīmē, ka indivīds savā konkrētajā lietā var panākt, ka tiesa pārbauda apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām.

Tā kā Satversmē garantētajām cilvēktiesībām (89.-116. pants) ir konstitucionāls rangs, tad apstrīdētās normas (pa�valdību saisto�o noteikumu, Ministru kabineta noteikumu, likuma) atbilstības pārbaudi Satversmes normām sauc arī par konstitucionālo kontroli. Konstitucionālās kontroles mehānisms, kā to tālāk redzēsim, atkarībā no pārbaudes iemesla var būt gan incidentāls (konkrēts individuāls gadījums), gan abstrakts. Atkarībā no tiesas kompetences pieņemt lēmumu par pārbaudāmās normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām, it sevi�ķi Satversmei vai starptautiskiem līgumiem, tas var būt gan decentralizēts, gan centralizēts.

^ш Piemēram, Polijas 1997. gada 2. aprīļa konstitūcijas 8. pants nosaka: �The Constitution shall be the supreme law of the Republic of Poland. The provisions of the Constitution shall apply directly, unless the Constitution provides otherwise.� Lietuvas 1992. gada 25. oktobra konstitūcijas 6. pants nosaka: �The Constitution shall be an integral and directly applicable statute. Every person may defend his or her rights on the basis of the Constitution�; Bulgārijas 1991. gada 12. jūlija konstitūcijas 5. panta otrā daļa nosaka: �The provisions of the Constitution shall apply directly�; Krievijas 1993. gada 12. decembra konstitūcijas 18. pants nosaka: �Права и свободы человека и гражданина являются непосредственно действующими. Они определяют смысл, содержание и применение законов, деятельность законодательной и исполнительной власти и местного самоуправления и обеспечиваются правосудием.�

Sal. arī: Конституция Российской Федерации: Проблемный коментарий. [Krievijas Federācijas konstitūcija: Problēmorientēts komentārs]. Отв. ред. В. А. Четвернин. - Москва, 1997. - С. 102 и след.; Stoyan Stalev. Verfassungssysteme im Umbruch. Eine rechtsvergleichende Untersuchungzu Bulgarien, Rumaenien und Slowenien [Konstitucionālās sistēmas maiņa: salīdzino�i tiesisks pētījums par Bulgāriju, Rumāniju un Slovēniju]. - Baden-Baden, 1999. - S. 17 ff.

No Satversmes 83. panta, kas nosaka, ka �tiesne�i ir tikai., likumam padoti�, izriet, ka tiesnesim ir tiesības un pienākums, izskatot konkrētu lietu, pārbaudīt piemērojamā normatīvā akta atbilstību Satversmei, it īpa�i tās 8. noda|ā garantētajām cilvēktiesību normām. Jēdziens �likums� �ajā pantā aptver visas spēkā eso�ās tiesību normas, ne tikai formālo Saeimas pieņemto likumu - jo tiesai, protams, ir jāpiemēro arī spēkā eso�ie starptautiskie līgumi, Ministru kabineta noteikumi, pa�valdību saisto�ie noteikumi. �ie Latvijas nacionālo tiesību ārējie normatīvie akti⁵⁶⁰ - Satversme, likums, Ministru kabineta noteikumi⁶⁴⁵, pa�valdību saisto�ie noteikumi - ir iekļauti vienotā stingrā hierarhiskā sistēmā.⁵⁶¹

Bez tam tiesai ir jāpiemēro normas un principi, kuriem var būt virskonstitucionāls rangs (starptautiskajām ius cogens normām), vispārējie tiesību principi, kuriem ir konstitucionāls rangs (principi, kuri izriet no demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtas), kvazikonstitucionāls un likuma rangs.

Demokrātiskā valstī �īs tiesību normu hierarhijas ievēro�ana ir ļoti būtiska, jo katra veida normatīvo aktu drīkst izdot tikai noteikta valsts institūcija, kurai ir sava noteikta demokrātiskās leģitimācijas pakāpe. Visaugstākā demokrātiskās leģitimācijas pakāpe ir Saeimai, kuru vēlē visa tauta - tādēļ tās normatīvajiem aktiem (Satversmei un likumiem) ir augstāks spēks nekā Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem, jo Ministru kabineta leģitimācija ir tikai atvasināta no Saeimas un nodro�ināta caur Ministru kabineta politisko atbildību Saeimai. Vietējā līmenī tautas leģitimēta ir pa�valdības dome (padome), kura tādēļ Saeimas likumu ietvaros var izdot savus vietēja rakstura normatīvos aktus - pa�valdību saisto�us noteikumus.

Pārvaldes iestādes (piemēram, ministrijas, to departamenti, aģentūras u. c.) un tiesas vispār nav demokrātiski leģitimētas - tās nav tautas vēlētas iestādes. Tā kā tautai demokrātiskā politiskā procesā - brīvās vēlē�anās - nav iespējams ietekmēt pārvaldes iestādes (tās netiek vēlētas), tad pārvaldes iestādes tādēļ arī principā nedrīkst izdot indivīdam saisto�us (tātad ārējus) normatīvus aktus: pilsonim ir jāpakļaujas tikai tādiem normatīvajiem aktiem, kurus viņ�, piedaloties demokrātiskā procesā, var ietekmēt.

Tādēļ pārvaldes iestādes var izdot tikai sev un sev padotajām iestādēm saisto�us iek�ējus normatīvus aktus (instrukcijas), kā tas noteikts Ministru kabineta iekārtas 15. pantā. Ja gadījumā pārvaldes iestāde prettiesiski izdod kādu normatīvu aktu, kas ierobe�o indivīda tiesības, tad tiesa to kā antikonstitucionālu (jo tas ir pretrunā ar Satversmes 1. pantā noteikto demokrātisko valsts iekārtu) nedrīkst piemērot.

Demokrātiskā valstī ārējais normatīvais akts, kur� ir pretrunā ar juridiskā spēka hierarhijā augstākstāvo�u normatīvu aktu vai vispārēju tiesību principu, nav spēkā. Iestāde un tiesa to nedrīkst piemērot. Piemēram, ja Ministru kabineta noteikumi ir pretrunā ar likumu, Saeimā ratificētu starptautisku līgumu vai Satversmi vai ja likums ir pretrunā ar Saeimā ratificētu starptautisku līgumu vai Satversmi, tad tiesai tas ir jāuzskata par spēkā neeso�u un konkrētais jautājums jāizlemj tā, it kā �is prettiesiskais normatīvais akts vispār neeksistētu. Tiesa nedrīkst piemērot arī likumu vai citus normatīvus aktus, kuri ir pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem, kuriem ir augstāks rangs.

Vispārējas jurisdikcijas tiesas tiesnesim jāpārbauda konkrētas normas atbilstība augstāka juridiska spēka normām tad, ja tā, pirmkārt, attiecīgajā lietā ir jāpiemēro, un, otrkārt, ja kāds procesa dalībnieks ar pamatotiem argumentiem apstrīd normas spēkā esamību, jo tā esot pretrunā ar augstāka juridiska spēka normām (piemēram, Satversmes 8. nodaļā vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētajām cilvēktiesībām), vai arī ja tiesnesim pa�am rodas pamatotas �aubas par piemērojamās normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām un līdz ar to par tās spēkā esamību.

�īs pārbaudes domu gaitai un rezultātam jābūt izvērsti atspoguļotam sprieduma pamatojumā, un sprieduma rezolutīvajai daļai jāatbilst �im rezultātam. Pārbaudes gaitā tiesnesis var nonākt arī pie rezultāta, ka pārbaudāmā norma atbilst augstāka juridiska spēka normām. Tādā gadījumā tiesnesim spriedumā jāpaskaidro, kādēļ �aubas par to bija pietieko�as, lai �ādu pārbaudi izdarītu. Ja tiesnesis pārbaudes gaitā nonāk pie rezultāta, ka attiecīgā norma ir pretrunā ar augstāka juridiska spēka normu, tad viņ� izsprie� lietu tā, it kā �ī norma neeksistētu.

Vairumā citās Eiropas valstīs jautājumu par kādas normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām, it sevi�ķi konstitūcijai, iz�ķir konstitucionālā tiesā. Latvijas 1996. gada 5. jūnija Satversmes tiesas likumā, pretēji Ministru kabineta 1994. gada februārī Saeimā iesniegtajam Satversmes tiesas likuma sākotnējam variantam, nav paredzētas indivīda tiesības griezties Satversmes tiesā ar sūdzību par cilvēktiesību ierobe�ojumiem.⁵⁶² Arī vispārējās jurisdikcijas tiesne�a tiesības �aubu gadījumā par normatīvo aktu hierarhijas ievēro�anu lūgt saisto�u atzinumu par �o jautājumu Satversmes tiesai likumā patlaban nav paredzētas.

Tā kā likums �o ekskluzīvo kompetenci Satversmes tiesai nav pie�ķīris, tad tas nozīmē, ka tiesiskā valstī nepiecie�amā un no Satversmes l. un 83. panta izrieto�ā atsevi�ķo gadījumu konstitucionālā kontrole ir jāveic vispārējās jurisdikcijas tiesām pa�ām.

Tas nozīmē, ka Latvijā patlaban pastāv t. s. decentrālā konstitucionālās kontroles sistēma. �ādā sistēmā uzdevumu - izlemt jautājumu par tiesību normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām, it sevi�ķi konstitūcijai -pilda visi tiesne�i. Pretēja ir t. s. centralizētā konstitucionālās kontroles sistēma, kur jautājumu par tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām, it sevi�ķi konstitūcijai, izlemj īpa�a konstitucionālā tiesa. Līdzīgi kā Latvijā, decentrālā konstitucionālās kontroles sistēma eksistē, piemēram, arī Grieķijā, Skandināvijas valstīs.

Tomēr iespējams, ka Satversmes tiesas likums tiks attiecīgi papildināts. Satversmes tiesas tiesne�i jau ir izstrādāju�i attiecīgu likuma grozījumu projektu, paredzot tajā individuālo sūdzību iesnieg�anu par cilvēktiesību pārkāpumu (pēc vispārējās jurisdikcijas tiesu instan�u izie�anas), tāpat arī vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesne�u tiesības un pienākumu griezties Satversmes tiesā ar lūgumu sniegt atzinumu par konkrētā lietā piemērojamās normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām. �o grozījumu projektu Saeima acīmredzot apspriedīs 2000. gadā.

Ta�u arī pēc iespējamās centralizētās konstitucionālās kontroles sistēmas ievie�anas vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesne�i nevarēs tikt atbrīvoti no pienākuma pa�iem pārbaudīt konkrētas normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām, it sevi�ķi Satversmei. Tiesnesim �ī pārbaude būs jāizdara tāpat kā līdz �im. Ta�u gadījumā, ja viņ� savas pārbaudes rezultātā nonāks pie slēdziena, ka pārbaudāmā norma ir pretrunā ar augstāka juridiska spēka normu (piemēram, ar kādu cilvēktiesību normu Satversme), tad viņ� konkrēto procesu pārtrauc un savu izvērsti pamatoto atzinumu nosūta Satversmes tiesai izlem�anai. Pēc Satversmes tiesas lēmuma viņ� procesu atkal atsāk un lietas izskatī�anas turpina, ņemot par pamatu Satversmes tiesas viedokli. Tātad tiesību normu kontroles mehānisms vispārējās jurisdikcijas tiesās tiks tikai modificēts, bet nevis likvidēts.

Patlaban Satversmes tiesas likumā paredzēts, ka Satversmes tiesa veic tikai abstrakto normu kontroli. Tas nozīmē, ka apstrīdētas normas atbilstība augstāka juridiska spēka normai tiek pārbaudīta �abstrakti�, tātad neatkarīgi no konkrēta juridiska strīda. Tiesības ierosināt �ādu pārbaudi ir tikai Satversmes tiesas likuma 17. pantā minētajām institūcijām. Tās �o instrumentu izmanto pēc savas brīvas izvēles, vadoties no objektīviem vai subjektīviem politiskiem kritērijiem. Privātpersonai turpretim nav tiesības panākt incidento tiesību normu kontroli Satversmes tiesā, t. i., pieprasīt, lai Satversmes tiesa pārbauda viņa apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām. Tā kā abstraktās tiesību normu kontroles mehānisma izmanto�ana ir atkarīga no politiskiem apsvērumiem, nevis indivīda konkrētās vajadzības, tas nav pilnvērtīgs cilvēktiesību normu konstitucionālā ranga nodro�inā�anas instruments.

7.7. Cilvēktiesību normu interpretācija

Valsts iestādes un tiesa cilvēktiesības konkrētā gadījumā var piemērot tikai tad, ja tās var noskaidrot to saturu.

7.7.1. Normas abstraktums un interpretācijas nepiecie�amība

Viens no jurisprudences galvenajiem uzdevumiem ir izprast tiesību normu saturu. Mācību, kā atrast un izprast tiesību normas saturu, sauc par hermeneitiku.⁵⁶³

Hermeneitika atzīst, ka valoda tikai nepilnīgi spēj atspoguļot cilvēka domas - it sevi�ķi abstraktus jēdzienus. Vārds parasti nav identisks ar domu. Valoda tikai nosaka virzienu, kur attiecīgā doma ir jāmeklē. Tādēļ jēdziena saturu iespējams apgūt, nevis to vienkār�i izlasot (piemēram, likuma tekstā), bet gan to izprotot. Izlasī�ana un izpra�ana ir divas da�ādas lietas. Prasme lasīt vēl nenozīmē prasmi saprast izlasīto.

Iluzorisks ir vienkār�otais priek�stats par to, ka likumus būtu iespējams formulēt �līdz galam� viennozīmīgi un ka likuma neskaidrība un interpretācijas problēmas ir tikai likumdevēja negribas vai neprasmes rezultāts. Protams, likumdevējam jātiecas pēc likuma teksta skaidrības un vienkār�ības, ta�u �is mērķis nekad nav līdz galam sasniedzams. Likums ir ietērpts valodas formā, un līdz ar to uz likumu automātiski tiek pārnestas visas valodas kļūdas un trūkumi. Likumā lietotais vārds var nesakrist ar tajā ietverto jēgu, vienam un tam pa�am vārdam var būt vairākas nozīmes.

Piemēram, ja Satversmes 104. pantā ir teikts, ka �ikvienam� ir tiesības vērsties valsts vai pa�valdības iestādēs ar iesniegumiem, tad juridiskā loģika nosaka, ka jēdziens �ikviens� sevī ietver arī juridiskas personas. Tas izriet no jautājuma sociālā konteksta novērtējuma, jo nebūtu attaisnojama �o tiesību lieg�ana juridiskām personām (skat. iepriek� 7.3.1. nodaļas b un c punktu). Satversmes 107. pants savukārt nosaka, ka �ikvienam�, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties. �eit juridiskā loģika turpretī nosaka, ka jēdziens �ikviens� sevī ietver tikai fiziskas personas, jo juridiskas personas �pārvietoties� nevar. Tātad - vienā gadījumā Satversmē lietotais vārds �ikviens� juridiskās personas ietver, citā gadījumā - neietver.

Hermeneitikas galvenā metode ir interpretācija (tulko�ana). Izejot no jēdziena formulējuma tiesību tekstā (tātad valodas formā parasti vairāk vai mazāk nepilnīgi izteiktas domas), ir jāmēģina nonākt pie jēdziena satura. Interpretāciju var stādīties priek�ā kā ceļu no normas teksta līdz normas saturam. Ceļa sākumā atrodas (parasti rakstītais) normas teksts, bet beigās -rezultāts: konkrētais secinājums.

Iepriek�ējā piemērā ceļa sākumā bija vārds (nevis jēdziens!) �ikviens�, bet ceļa galā - atbilde uz jautājumu, vai jēdziens (nevis vārds!) �ikviens� ietver vai neietver sevī arī juridisku personu. Atkarībā no �ī ceļa līklo�iem un krustojumiem tas var novest pie da�ādiem rezultātiem, kaut gan sākums (vārds �ikviens�) bija tas pats. Lai nonāktu pie pareizā rezultāta, juristam ir jāizvēlas pareizais ceļ�, jāizdara pareizā izvēle krustcelēs un jāatklāj �is ceļ� citiem, kuri vēlas pārbaudīt �ī ceļa pareizību.

Interpretācijas ce|a garums ir atkarīgs no attiecīgā jēdziena abstrakcijas pakāpes.⁵⁶⁴ Juridiskos jēdzienus pēc to abstrakcijas pakāpes var iedalīt �etrās grupās (ar plūsto�u pāreju no vienas grupas otrā):⁵⁶⁵

1) �viennozīmīgie juridiskie jēdzieni� (kuru nosaukums sakrīt ar saturu,

piemēram, skaitļi, mērvienības, datumi);

2) �noteiktie juridiskie jēdzieni� (kuriem ir noteikts satura �kodols� un

vairāk vai mazāk pla�a un nenoteikta satura �apmale� (piemēram, jēdzieni �mazākumtautība�⁵⁶⁶, �streiks�⁵⁶⁷);

3) �daudznozīmīgie jēdzieni� (kuriem ir vairāki satura �kodoli� un ap

katru no tiem pastāv sava �apmale�, piemēram, jēdziens �kukulis�, kam ir vismaz divi �kodoli�; tas var būt gan maizes klaips, gan neatļauta dāvana amatpersonai);

4) �atklātie juridiskie jēdzieni� (kuru saturs nav noteikts, piemēram, �labie tikumi� Civillikuma 1415. pantā, �būtisks kaitējums valstij� Krimināllikuma 205. pantā).

Cilvēktiesību normās juridiskie jēdzieni parasti ir formulēti vai nu kā ļoti ietilpīgi �noteiktie juridiskie jēdzieni� ar pla�u satura �apmali� (piemēram, �privātā dzīve� Satversmes 96. pantā, �apziņas brīvība� 99. pantā, �biedro�anās brīvība� Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantā), vai arī kā �atklātie juridiskie jēdzieni� (piemēram, �taisnīga tiesa� Satversmes 92. pantā, �atbilsto�a samaksa� 107. pantā, �nepiecie�amība demokrātiskā sabiedrībā� Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta otrajā daļā). Vairumam Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un citos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantēto cilvēktiesību saturu nav iespējams atklāt, vienkār�i izlasot attiecīgās normas tekstu, bet gan tikai izejot visai garu interpretācijas ceļu. Atkarībā no jēdziena abstrakcijas pakāpes ir jāpielieto da�ādas interpretācijas pamatmetodes (skat. tālāk 7.7.2. nodaļu).

Interpretācijas ceļ� no jēdziena formulējuma tekstā uz tā saturu nav patvaļīgs (kā da�kārt primitīvi tiek uzskatīts). To iezīmē interpretācijas metodes. Tiesību normas piemērotājam - interpretētājam - ir jāseko �o meto�u iezīmētajam ceļam, lai neapmaldītos un nonāktu pie pareizā rezultāta.

Tādējādi jautājums par to, vai vispār un cik pareizi cilvēktiesību normas tiek piemērotas praksē, vispirms ir atkarīgs no tā, vai vispār un cik dro�i valsts ierēdņi un tiesne�i prot pielietot interpretācijas metodoloģiju, lai atrastu pareizo rezultātu.

Tomēr interpretācijas metodes nav uzskatāmas par stingriem likumiem, bet tikai par vadlīnijām. Sekojot �īm metodēm, vispirms jau var izslēgt neadekvātus rezultātus. Lielākoties ar to palīdzību ir iespējams atrast arī viennozīmīgu, skaidru rezultātu. Ta�u robe�gadījumos paliek iespēja, ka var būt divi vai vairāki adekvāti rezultāti.

Tādā gadījumā interpretētāja iz�ķir�anās lielā mērā ir atkarīga no viņa sabiedriski politiskās vērtību sistēmas. Tādēļ tiesiskā valstī tiesību normu piemērotajiem (ierēdņiem, tiesne�iem) ir jābūt ne vien prasmīgiem juristiem, kas prot pareizi pielietot interpretācijas metodoloģiju, bet arī pārliecinātiem demokrātiem, kas �aubu gadījumā iz�ķiras par rezultātu, kas vislabāk atbilst priek�statam par demokrātisku, liberālu, tiesisku sabiedrīb3.⁶⁷³

Latvijā �ī tiesību normu interpretācijas metodoloģija ir arī oficiāli noteikta Civillikuma 4. pantā un 1995. gada 13. jūnija Ministru kabineta Administratīvo aktu procesa noteikumu 21. punktā.

7.7.2. Interpretācijas pamatmetodes

Interpretācijas metodes nosacīti var iedalīt pamatmetodēs un palīgmetodēs. Klasiskās pamatmetodes ir gramatiskā, vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode.⁵⁶⁸ To saknes meklējamas jau romie�u jurisprudencē (t. s. interpretācijas canones).^61> Tās - ar da�ādām niansēm - tiek pielietotas visās nacionālajās tiesību sistēmās, kas pieder pie Rietumu kontinentālās Eiropas loka.

Pārējos interpretācijas paņēmienus - piemēram, papla�inātu vai sa�aurinātu interpretāciju u. c. - var apzīmēt par interpretācijas palīgmetodēm.

a) Gramatiskā metode

Gramatiskā metode nozīmē, ka normas saturu tiek mēģināts noteikt, konstatējot, kāda ir interpretējamā jēdziena nozīme ikdienas valodas lietojumā.⁵⁶⁹ Likumdevējs cen�as tur, kur tas ir iespējams, likumā ietvert to pa�u valodas lietojumu, ko vairums iedzīvotāju. Tas atvieglo likuma izpratni. Jebkura interpretācija tādēļ vienmēr ir jāsāk ar gramatisko metodi.

Parasti ar �o metodi pietiek, lai izprastu attiecīgā jēdziena saturu. Ta�u gramatiskajai metodei, kas mēģina atrast vārda jēgu ar valodniecisko pieeju, piemīt tas pats trūkums, kas valodai vispār, - tā ir visai nepilnīgs domas atspoguļo�anas instruments (skat. iepriek� 7.7.1. nodaļu). Stūrgalvīgi turoties tikai pie gramatiskās metodes, interpretētājs var nonākt pie neadekvāta (nesaprātīga vai pat absurda) rezultāta. Tāds rezultāts ir prettiesisks. Tādēļ tur, kur ar gramatisko metodi interpretators nonāk pie neadekvāta rezultāta, viņam ir jāpāriet pie pārējām pamatmetodēm-vēsturiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās.

b) Vēsturiskā metode

Vēsturiskā metode nozīmē, ka interpretētājs mēģina noskaidrot, ko tiesību normas izdevējs (attiecībā uz likumu tā ir Saeima) ar attiecīgo jēdzienu ir domājis.⁵⁷⁰ Tā ir likumdevēja vēsturiskās gribas noskaidro�ana. Lai to noskaidrotu, tiek ņemti vērā palīgavoti, kas tuvāk izskaidro tiesību normas ra�anās vēsturi - piemēram, Saeimas plenārsē�u stenogrammas, darba grupu un komisiju sē�u protokoli, attiecīgā likuma projekta sākotnējie varianti u. c. materiāli (t. s. travaux pr�paratoire).

Latvijas apstākļos, kas patlaban atrodas straujā tiesību sistēmas transformācijas procesā,⁵⁷¹ kuru nosaka gan sabiedrības apstākļu maiņa, gan likumdevēja pasaules uztveres un problēmrisinā�anas prasmes attīstība, vēsturiskajai interpretācijas metodei ir maza nozīme. Latvijā likumdevēja vēsturiskā griba ātri �noveco� - gan objektīvi, gan morāli. Tādē| pārāk cie�a turē�anās pie likumdevēja vēsturiskās gribas da�kārt var sniegt pretēju rezultātu. Piemēram, lai gan 1990. gada 20. septembra Likums par uzņēmējdarbību (ar daudzkārtējiem grozījumiem) joprojām ir spēkā, toreizējā likumdevēja vēsturiskā griba �odien praktiski nav izmantojama likuma interpretācijā, jo tā laika likumdevēja priek�stati par uzņēmējdarbību bija ļoti miglaini un nesakrīt ar starplaikā iegūtajām atziņām par to, kā funkcionē tirgus saimniecība.

Tomēr jāievēro, ka vēsturiskajai interpretācijai var būt ievērojama nozīme abu Latvijas tiesību pamatdokumentu - Satversmes un Civillikuma -interpretācijā. Pa�reizējai juridiskajai domai, kas atrodas transformācijas procesā, ir vēl jāapgūst parlamentārās demokrātijas un uz romie�u tiesībām balstīto kontinentālās Eiropas civiltiesību principi, kas bija skaidri toreizējam likumdevējam. Toreizējā likumdevēja vēsturiskās gribas izpēte tādēļ var dot nozīmīgas atziņas viena vai otra Satversmes vai Civillikuma noteikuma izpratnei.

Vēsturiskās interpretācijas metodes piemēro�anu Latvijā apgrūtina arī apstāklis, ka likumdo�anas process tiek ļoti vāji dokumentēts. No materiāliem, uz ko būtu iespējams balstīt vēsturisko interpretāciju, vispārpieejamas ir gandrīz vienīgi Saeimas plenārsē�u stenogrammas. Ta�u arī no deputātu uzstā�anās debatēs bie�i nav iespējams izsecināt papildu elementus likumdevēja gribas konstatē�anai.

Cilvēktiesību kontekstā jāatzīmē, ka Saeimas komisijas sēdēs - �ī komisija tika izveidota Satversmes papildinā�anai ar Cilvēktiesību sadaļu un 1997.-1998. gadā sagatavoja Satversmes 8. nodaļu - deba�u protokoli vispār netika vesti, bet rezultātu protokoli (vēl) nav publicēti.

c) Sistēmiskā metode

Sistēmiskā metode nozīmē, ka normas jēgu tiek mēģināts atrast, analizējot tās savstarpējo kopsakaru ar citām normām.⁶⁷⁹

Pirmais solis ir analizēt attiecīgās normas kopsakarības ar citām normām tā pa�a normatīvā akta ietvaros. Bie�i ar to tiek panākts adekvāts rezultāts un tālāka interpretācija vairs nav nepiecie�ama.

Otrais solis ir analizēt �is normas un visa normatīvā akta savstarpējo sakarību ar citām normām un citiem normatīvajiem aktiem, un vispārējiem tiesību principiem. Tādā veidā attiecīgā norma netiek izprasta izolēti, bet faktiski tiek piemērota visa nacionālā tiesību sistēma kopumā. Tā ir viena no būtiskajām kontinentālās Eiropas tiesību loka pazīmēm, ar ko tā at�ķiras no sociālistiskā tiesību loka. Modemā, kompleksā tiesiskā iekārtā sistēmiskā interpretācija un līdz ar to tiesību sistēmas piemēro�ana kopumā ir kļuvusi nepiecie�ama gandrīz visos gadījumos, kas kaut cik at�ķiras no banālajiem ikdienas tiesību pielietojumiem.

Tre�ais solis ir analizējamās tiesību normas un attiecīgā normatīvā akta salīdzinā�ana ar līdzīgām tiesību normām un normatīvajiem aktiem radniecīgās citu valstu tiesību sistēmās un starptautiskajās tiesībās (skat. tālāk 7.7.3. nodaļas d punktu). �ī ir samērā jauna pieeja, kas kļūst arvien vairāk nepiecie�ama tiesību globalizācijas un nacionālo tiesību sistēmu integrācijas un harmonizācijas procesā. Tādēļ pēdējā laikā kā citur Eiropā⁶⁸⁰, tā Latvijā⁵⁷² tiek izvirzīta doma, ka salīdzino�ā interpretācija būtu jāuzskata par piekto interpretācijas pamatmetodi. Tomēr no tiesību teorijas viedokļa �āda kvalifikācija diez vai būtu attaisnojama. Salīdzino�ais paņēmiens ir tikai sistēmiskās interpretācijas pamatmetodes konsekventa tālākattīstība vai papla�inā�ana: kā salīdzinājuma objekts tiek lietotas ne vairs citas normas un normatīvie akti tajā pa�ā nacionālajā tiesību sistēmā, bet gan citu valstu nacionālajās tiesību sistēmās un starptautiskajās tiesībās. Ta�u salīdzino�ā darbība paliek tā pati. Tomēr, neatkarīgi no �ī disputa, salīdzino�ajam paņēmienam vai metodei nākotnē būs arvien lielāka praktiska nozīme.

d) Teleoloģiskā metode

Teleoloģiskā⁵⁷³ metode nozīmē, ka tiek mēģināts noskaidrot interpretējamās normas mērķi un jēgu (ratio legis).^m Tās pamatā ir doma, ka interpretējamā norma ir līdzeklis ārpus �īs normas eso�a mērķa sasnieg�anai.

Pirmais solis ir normas mērķa atra�ana. Interpretētājam ir jājautā, ko likumdevējs būtu saprātīgi vēlējies sasniegt, vadoties no �odienas apstākļiem.

Zināmā mērā interpretētājam ir �jāiejūtas� likumdevēja lomā. Tomēr �ī interpretācija nav pilnīgi �brīva�. Likumdevēja hipotētiskās gribas izzinā�anai kā pieturas punkti jāņem vērā gan normas teksts, gan arī rezultāti, kas iegūstami ar vēsturiskās un it sevi�ķi sistēmiskās interpretācijas palīdzību. Latvijā sistēmiskās interpretācijas ietvaros sevi�ķs uzsvars liekams uz salīdzino�o paņēmienu.

Neraugoties uz �iem objektīvajiem ietvariem, tcleoloģiskās interpretācijas rezultāts tomēr lielākā mērā, nekā lietojot pārējās trīs interpretācijas pamatmetodes, ir atkarīgs no interpretētāja (ierēdņa, tiesne�a) juridiskās izpratnes līmeņa un sabiedriski politiskajiem uzskatiem. �eit sevi�ķi labi atklājas, kādēļ demokrātiskā un tiesiskā valstī par ierēdņiem un tiesne�iem var strādāt tikai personas, kuras ne vien dziļi izprot �o tiesību sistēmu, bet pārredz arī demokrātiskās sabiedrības funkcionē�anas mehānismu (objektīvā demokrātijas prasme) un akceptē tās pamatprincipus labi un pareizi (subjektīvā sabiedriski politiskā pārliecība).

Teleoloģiskā metode straujas attīstības procesā eso�ā sabiedrībā ir svarīgākā interpretācijas pamatmetode. Tas attiecas ne tikai uz transformācijas tiesību sistēmu Latvijā, bet arī uz modernajām Rietumu tiesību sistēmām. Teleoloģiskā metode palīdz piemērot tiesību sistēmu pastāvīgi mainīgajām lietderības un taisnīguma prasībām. Tā zināmās robe�ās ir efektīvs līdzeklis pret tiesību sistēmai piemīto�o tieksmi �sastingt� un kļūt par attīstības traucēkli. Tomēr teleoloģiskā metode var palīdzēt tiesību sistēmai kļūt elastīgākai un iet sociālajai attīstībai līdzi tikai līdz zināmai robe�ai. �o robe�u noteikt bie�i ir visai grūti. Kā svarīgs pieturas punkts ir jāmin interpretējamās normas vispla�ākā iespējamā vārdiskā nozīme.

Otrais solis pēc normas mērķa konstatē�anas ir pārbaude, vai attiecīgā norma var būt līdzeklis �ī mērķa sasnieg�anai. �eit it sevi�ķi ir jāpārbauda samērīguma jeb proporcionalitātes princips {principle of proportionality, Verhaeltnissmaessigkeitsgrundsatz), kam demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesību normu hierarhijā ir konstitucionāls rangs.⁵⁷⁴ Latvijas tiesību sistēmā tas ir ietverts Satversmes 1. pantā, kā arī (lietojot-nedaudz citādu terminoloģiju) aprakstīts Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija Administratīvo aktu procesa noteikumu 62. punktā.

Samērīguma principa pārbaude sastāv no trim soļiem. Pirmkārt, jāpārbauda, vai interpretējamā norma ir piemērota, lai sasniegtu konstatēto mērķi. Otrkārt, jāpārbauda, vai norma ir nepiecie�ama, lai sasniegtu attiecīgo mērķi, t. i., vai to ir iespējams sasniegt ar cilvēku intereses mazāk ierobe�ojo�iem līdzekļiem. Tre�kārt, jāpārbauda, vai norma ir atbilstīga, t. i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks kā atsevi�ķu personu interesēm ar to nodarītais zaudējums. Te galvenā loma ir cilvēktiesību aspektiem, kā arī taisnīguma apsvērumiem individuālajā gadījumā (equity, Billigkeit).

Teleoloģiskajai metodei vairāk nekā citām pamatmetodēm ir meklējo�s raksturs. Ja rezultāts ir neadekvāts, tad interpretētājam jāatgrie�as izejas pozīcijā un jāmēģina koriģēt atrasto normas mērķa un jēgas saturu. Tas jāatkārto tik ilgi, kamēr nonāk pie adekvāta rezultāta. Ja tas tomēr nav iespējams, tad teleoloģiskā metode - un līdz ar to interpretācija kā tāda - ir sasniegusi savas robe�as. Aiz tās sākas tiesību tālākveido�ana.⁵⁷⁵

e) Tiesību normu abstraktumapakāpe un piemērojamās interpretācijas pamatmetodes

Sākums jebkurai interpretācijai vienmēr ir gramatiskā metode. Ta�u atkarībā no interpretējamās normas abstrakcijas pakāpes var būt nepiecie�ams pāriet uz �augstākām� interpretācijas metodēm.

Tikai �viennozīmīga juridiska jēdziena� (skat. 7.7.1. nodaļu) saturu var konstatēt jau ar pa�as vienkār�ākās - gramatiskās - metodes palīdzību. Tā saturs tiek atrasts, noskaidrojot attiecīgā jēdziena lietojumu ikdienas valodā (piemēram, jēdzieni �simts latu�, �viens gads�). Pārējās interpretācijas metodes nav jāpiclicto.

Komplicētākā ir �noteikto juridisko jēdzienu� satura atra�ana. Ja - kā parasti - runa ir par tipisku gadījumu, kas ietilpst �ī jēdziena satura �kodolā�, tad arī �eit pietiek ar gramatisko interpretācijas metodi (piemēram, jēdziens �reliģija�), Ta�u netipiskos gadījumos tiek skarts nevis noteikta jēdziena �kodols�, bet gan tā satura �apmale�, kuru iespējams noskaidrot tikai ar pārējo trīs - sistēmiskās, vēsturiskās un teleoloģiskās - interpretācijas meto�u palīdzību (piemēram, jautājums, vai jogu mācība arī ir �reliģija�).

�Daudznozīmīgajiem juridiskajiem jēdzieniem� vispirms no konteksta (tātad - ar sistēmiskās interpretācijas palīdzību) ir jāatrod �pareizais� kodols. Piemēram, ja jēdziens �kukulis� ir minēts Krimināllikumā, tad �eit no konteksta izriet, ka runa ir par vienu �ī jēdziena kodolu - prettiesisku dāvanu amatpersonai, ta�u ja jēdziens �kukulis� ir uzskaitīts noteikumos par importēto maizes izstrādājumu aplik�anu ar muitas nodevu, tad �eit no konteksta izriet, ka runa ir par otru �ī jēdziena �kodolu� - maizes klaipu. Turklāt attiecīgi katram no �iem diviem jēdzienu kodoliem ir sava �apmale�, kuru saturs, tāpat kā pie �noteiktajiem juridiskajiem jēdzieniem�, ir nosakāms ar tālākas interpretācijas palīdzību (piemēram, vai ziedu pasnieg�ana amatpersonai ir �kukulis� Krimināllikuma izpratnē, vai bulciņa arī ir �kukulis� muitas noteikumu izpratnē).

�Atklāto juridisko jēdzienu� saturs ar gramatisko interpretācijas metodi vispār nav noskaidrojams. Tā tikai dod aptuvenu priek�statu par iespējamo jomu, kurā būtu meklējams jēdziena saturs. Tas ir noskaidrojams tikai ar pārējo trīs interpretācijas meto�u palīdzību. Piemēram, kas ir �taisnīga atlīdzība� Satversmes 105. panta izpratnē vai �valsts labklājības intereses� Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta otrās daļas izpratnē, to konkrētā gadījumā iespējams noteikt tikai ar sistēmiskās, vēsturiskās un it sevi�ķi teleoloģiskās interpretācijas metodes palīdzību.

Tas nozīmē, ka Latvijas iestādes un tiesa, piemērojot tiesību normas, nedrīkst - kā padomju tiesību sistēmā parasts - aprobe�oties tikai ar gramatisko interpretācijas metodi. Tām ir jāpielieto visas interpretācijas metodes, lai konkrētajā gadījumā nonāktu pie saprātīga un taisnīga rezultāta.

7.7.3. Interpretācijas palīgmetodes

Pamatmetodes ir patstāvīgas metodes, kas nosaka konkrētu ceļu no normas teksta līdz saturam. Turpretī palīgmetodes tikai nosaka, kādā veidā pamatmetodes tiek pielietotas, vai arī nosaka izvēli starp da�ādām pamatmetodēm. Ja uz romie�u tiesību pamata balstītās klasiskās pamatmetodes ir tikai �etras, tad palīgmcto�u skaits nav noteikts. �eit saistībā ar cilvēktiesību normu interpretāciju tiks apskatītas tikai da�as no tām.

a) Papla�inātā un sa�aurinātā interpretācija

Viena no galvenajām palīgmetodēm ir papla�inātā un sa�aurinātā interpretācija. Gramatiski vai teleoloģiski interpretējot kādu jēdzienu, kad visi argumenti ir atrasti un izsvērti, tomēr var nonākt pie secinājuma, kad noteiktu gadījumu tikpat labi var iekļaut (tā būtu papla�ināta interpretācija) vai arī neiekļaut meklētajā normas jēdzienā (sa�aurināta interpretācija), jo argumentiem par un pret iekļau�anu ir aptuveni vienāds svars. Tādā gadījumā pastāv da�i papildu apsvērumi, kādos gadījumos norma jāinterpretē papla�ināti un kādos - sa�aurināti.

Atzīts ir princips, ka regulārais gadījums ir jāinterpretē papla�ināti, bet izņēmums - sa�aurināti. Tas izriet no regulārā gadījuma un izņēmuma savstarpējo attiecību loģikas. Tas nozīmē, piemēram, ka Satversmes 89-115. pantā cilvēktiesību jēdzieni (piemēram, �īpa�ums� 105. pantā) robe�gadījumos ir jāinterpretē papla�ināti, lai to saturs būtu pēc iespējas apjomīgāks. Turpretim 116. pantā noteiktie cilvēktiesību ierobe�o�anas priek�nosacījumi (piemēram, jēdziens �sabiedrības dro�ība�) ir interpretējami sa�aurināti.

Specifisks �īs interpretācijas paveids ir cilvēktiesību normu �efektīvā interpretācija�. Tā nozīmē, ka cilvēktiesību normas ir jāinterpretē pla�i tādā veidā, lai tās dzīvē būtu ne tikai formālas, bet gan �patiesi efektīvas�.⁵⁷⁶

b) Konservatīvā un dinamiskā interpretācija

Cita palīgmetode ir konservatīvā un dinamiskā interpretācija. Ja, interpretējot kādu normatīvu aktu, vēsturiskajā interpretācijā konstatētā toreizējā likumdevēja griba noved pie cita rezultāta nekā teleoloģiskajā interpretācijā konstatētā �odienas nepiecie�amība, tad interpretētājs var iz�ķirties par labu normas vēsturiskajai (tā būtu konservatīvā interpretācija) vai teleoloģiskajai (tā būtu dinamiskā interpretācija) jēgai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgā prakse, interpretējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās cilvēktiesības, ir interpretēt tās dinamiski.⁵⁷⁷ Tiesa raugās, kāda ir attiecīgās normas jēga un uzdevums mūsdienu kontekstā, un samērā mazu nozīmi veltī 1950. gadā izstrādātās konvencijas autoru toreizējiem priek�statiem.⁵⁷⁸ Arī, interpretējot Satversmes 8. nodaļā garantētās cilvēktiesības, ir jāpielieto dinamiskā interpretācija, jo 1998. gada likumdevēja izpratne par cilvēktiesību saturu, kas jau toreiz bija visai aptuvena, nedrīkst kļūt par Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību �griestiem�.

c) Tiesībkonformā interpretācija

Svarīga palīgmctodc ir tiesībkonformā interpretācija. Ja interpretācijas rezultātā ir iespējams nonākt pie diviem rezultātiem, no kuriem viens atbilst tiesību normu sistēmai, bet otrs ir pretrunā, tad interpretējamais jēdziens ir jāizprot tā, ka rezultātā tas atbilst tiesību normu sistēmai (tiesībkonformā interpretācija). Tā var būt gan sa�aurināta, gan papla�ināta izpratne.

Piemēram, 1992. gada 15. decembra likuma par Sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām 10. panta otrās daļas un 15. panta otrās daļas noteikumi⁶⁸⁹ par sabiedrisko organizāciju reģistrāciju ir jāizprot tā, ka sabiedriskās organizācijas nav jāreģistrē obligāti, bet ka reģistrācija ir brīvprātīga, jo citādi likuma normas būtu pretrunā ar Satversmes 102. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantā garantēto biedro�anās brīvību. Tā būtu likuma sa�aurināta interpretācija, lai panāktu tā atbilstību �īm augstāka juridiska spēka cilvēktiesību normām.

d) Salīdzino�ā interpretācija

Sakarā ar tiesību globalizāciju un internacionalizāciju arvien lielāku nozīmi iegūst salīdzino�ā interpretācija. Mazām un jaunām tiesību sistēmām, kuru argumentatīvi dogmatiskā bāze ir vāja, tā pat izvirzās priek�plānā. Arī Latvijas tiesību sistēma bez salīdzino�ās metodes pla�as pielieto�anas nespēs sasniegt modernai tiesiskai valstij atbilsto�u kvalitāti. Tas it sevi�ķi attiecas uz cilvēktiesību jomu, jo cilvēktiesībām jau pēc būtības ir universāls raksturs, kamēr nacionālajām īpatnībām ir tikai pakārtota nozīme.

Salīdzino�ā metode nozīmē, ka, meklējot normas saturu, tiek noskaidrots, kāds ir attiecīgās normas saturs citās valstīs un starptautiskajās tiesībās. Tiesību salīdzinā�anai savas nacionālās normas interpretācijas nolūkos der tiesiskie noregulējumi tādās valstīs, kuru tiesiskā sistēma ir principā līdzīga vai kuru tiesiskā sistēma ir atzīstama par pozitīvu paraugu, uz kuru orientēties.

Latvijas nacionālā tiesību sistēma atrodas pārejas periodā ceļā no sociālistiskā (padomju) tiesību loka uz Rietumu (kontinentālās Eiropas) tiesību loku. Latvija vēlas iestāties Eiropas Savienībā, tādēļ, interpretējot Latvijas tiesību normas, salīdzinā�ana jākoncentrē uz to Eiropas Savienības

⁶⁸� Likuma 10. panta otrā daļa nosaka:

�Reģistrācijas pieteikums jāiesniedz ne vēlāk kā mēne�a laikā no dienas, kad sabiedriskās organizācijas dibinā�anas kopsapulcē., ir pieņemts lēmums par sabiedriskās organizācijas., dibinā�anu, apstiprināti satūti un ievēlētas vadības institūcijas.. .� Likuma 15. panta otrā daļa nosaka, ka �ar reģistrācijas dienu sabiedriskās organizācijas., var uzsākt likumos un savos statūtos paredzēto darbību�.

dalībvalstu tiesiskajiem noregulējumiem, kuras pieder pie kontinentālā tiesību loka.

Interpretējot Satversmē garantētās cilvēktiesības, vispirms ir jāizdara salīdzinājums ar attiecīgā jēdziena saturu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.⁵⁷⁹ Konvencijas satura interpretācija atrodama Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Latvijai kā konvencijas dalībvalstij ir starptautisks pienākums minimālstandartu ievērot.⁵⁸⁰ Ta�u jāapzinās, ka konvencija satur vienīgi Eiropas valstu cilvēktiesību kopējo minimālstandartu. Gan attīstīto Rietumvalstu nacionālās tiesību sistēmas, gan universālie, piemēram, ANO dokumenti⁵⁸¹ bie�i vien garantē augstāku cilvēktiesību standartu. Tādēļ salīdzinājums nedrīkstētu aprobe�oties vienīgi ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, bet tajā jāietver arī cilvēktiesību standarti attīstītajās Rietumvalstīs, it sevi�ķi Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī citi starptautisko cilvēktiesību dokumenti.

Tā, piemēram, Satversmes 105. pantā, interpretējot jēdzienu �īpa�ums�, būtu jāizpēta, kādas īpa�uma formas ar �o jēdzienu saprot Rietumvalstīs.⁵⁸² Meklējot atbildi uz jautājumu, vai no Satversmes 99. pantā garantētās apziņas brīvības izriet arī indivīda tiesības, pamatojoties uz savu pacifistisko pārliecību, atteikties no militārā dienesta ar ieroci rokās, būtu jānoskaidro, kāda ir citu Eiropas Savienības valstu prakse �ajā jautājumā.

7.8. Cilvēktiesību robe�as

Praksē vislielākās problēmas un domstarpības rodas jautājumos par cilvēktiesību robe�ām - par valsts tiesībām sabiedrības interesēs ierobe�ot privātpersonu cilvēktiesības.

Da�as cilvēktiesības nav pakļautas nekādiem ierobe�ojumiem. Tās ir, piemēram, tiesības uz dzīvību (Satversmes 93. pants, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pants un tās 6. protokola 1. pants), tiesības uz cilvēka fizisko integritāti (spīdzinā�anas un necilvēcīgas izturē�anās aizliegums, Satversmes 95. pants, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pants), verdzības aizliegums (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. pants) u. c. Tās ir t. s. absolūtās cilvēktiesības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst ierobe�ot.⁵⁸³

Tomēr lielākā daļa cilvēktiesību ir saprātīgi jāierobe�o, lai saskaņotu daudzu indivīdu cilvēktiesības tā, ka tās pēc iespējas nesadurtos. Tādēļ vairums cilvēktiesību nav �absolūtas�.⁵⁸⁴ Tās var tikt ierobe�otas.

Mācība par cilvēktiesību robe�ām (limitations, Grundrechtsschranken) tādēļ ir centrālais vispārējās cilvēktiesību teorijas un dogmatikas jautājums. Demokrātiskā, tiesiskā, liberālā valsts un sabiedrības iekārtā vispārējās cilvēktiesību teorijas un iestā�u un tiesu prakses uzdevums ir cilvēktiesības formēt tā, lai ar vismazākajiem ierobe�ojumiem saglabātu pēc iespējas lielāku indivīda brīvtelpu un lai vienlaikus novērstu indivīda cilvēktiesību sadursmes ar sabiedrības kopējām interesēm un citu indivīdu cilvēktiesībām.

No tā izriet, ka lielāko daļu cilvēktiesību (izņemot jau minētās absolūtās cilvēktiesības) valsts var ierobe�ot. �ādas valsts pilnvaras satur pati cilvēktiesību sistēma. Valsts noteiktie ierobe�ojumi ir tiesiski tikai tad, ja tic atrodas �o pilnvaru robe�ās. Tādēļ tiem jāizpilda zināmi priek�noteikumi, kurus var nosaukt arī par cilvēktiesību �robe�u robe�ām�.

�is jēdziens sevī ietver �ādu �principa un izņēmuma� sistēmu, saskaņā ar kuru cilvēktiesības var ierobe�ot: 1) pamatprincips ir, ka cilvēktiesības ir neierobe�otas, 2) izņēmums no �ī pamatprincipa ir valsts tiesības noteikt robe�as lielākajai daļai cilvēktiesību, 3) valsts savukārt cilvēktiesību robe�as nevar noteikt pēc brīvas izvēles, �īs valsts tiesības ir ierobe�otas. Valsts noteiktās cilvēktiesību robe�as ir tiesiskas tikai tad, ja tās ievēro �os priek�noteikumus, t. i., nepārkāpj savas �cilvēktiesību robe�u noteik�anas tiesību robe�as�. Ja valsts tās tomēr pārkāpj (vienalga, vai ar likumu vai ar administratīvu aktu, vai citu rīcību tikai konkrētā gadījumā), tad attiecīgais cilvēktiesību ierobe�ojums ir prettiesisks un juridiski nav spēkā.

No �īs konstrukcijas ir izsecināms, uz kuru strīdus gadījumā gulstas pierādījumu nasta: cilvēktiesību īsteno�ana ir �dabiskais stāvoklis�, turpretim cilvēktiesību ierobe�ojums ir izņēmums no �ī dabiskā stāvokļa. Tādēļ valstij ir par to jāattaisnojas. Valsts �o cilvēktiesību ierobe�ojumu var attaisnot tikai tad, ja tā pierāda, ka tas konkrētajā gadījumā atbilst priek�noteikumiem, kas atļauj cilvēktiesības ierobe�ot, t. i., ka cilvēktiesību �robe�u robe�as� nav pārkāptas.

Lai panāktu, ka valsts nepārkāpj pieļaujamās cilvēktiesību ierobe�o�anas pilnvaras - un līdz ar to lai nodro�inātu efektīvu cilvēktiesību īsteno�anu tiesiskai valstij ir jānodro�ina trīs funkcijas.

1. Ir jārada kritēriji, kā noteikt robe�as, cik tālu valsts drīkst ierobe�ot cilvēktiesības. Tas sākotnēji ir likumdevēja uzdevums. Latvijas likumdevējs �os kritērijus pamatā ir noteicis Satversmes 116. pantā. �is pants, kas dogmatiski dro�i vien ir pats komplicētākais nodaļas priek�raksts, pie tā pareizas interpretācijas garantē, ka valsts ievēro cilvēktiesību �robe�u robe�as�. Ta�u Satversmes 116. pantā noteiktie kritēriji satur tikai vadlīnijas, kas ir jāinterpretē ar 7.7. nodaļā izskaidrotās interpretācijas metodoloģijas palīdzību. Atbildes uz konkrētiem jautājumiem var dot vienīgi cilvēktiesību teorija un dogmatika, kuru veidot ir tiesību zinātnes un tiesu prakses uzdevums.

2. Valstij ir jāorganizē sava darbība tā, lai tā savā rīcībā pret indivīdu jau automātiski ievērotu cilvēktiesību teorijas un dogmatikas konkretizētās robe�as un nepārkāptu savas atļauto cilvēktiesību ierobe�o�anas pilnvaras (cilvēktiesību pa�realizācija valsts darbībā). Tas prasa, pirmkārt, attiecīgi kvalificētu ierēdņu un tiesne�u korpusu un, otrkārt, efektīvu iek�ējās tiesiskās uzraudzības mehānismu valsts pārvaldē, kuram automātiski jāatrod un jākoriģē vismaz lielākā daļa kļūdu un pārkāpumu.

3. Valstij ir jānodro�ina indivīdam efektīvs valsts rīcības apstrīdē�anas mehānisms pārvaldē un/vai pārsūdzības mehānisms tiesā, lai domstarpību gadījumā jautājums tiktu objektīvi izlemts neatkarīgā un cilvēktiesību jautājumos kompetentā tiesā.⁵⁸⁵

Pārbaude, vai valsts noteiktais cilvēktiesību ierobe�ojums ir attaisnojams, ir veicama trijos loģiskos soļos. Pirmkārt, ir pareizi jākonstatē cilvēktiesības tvērums (skat. 7.8.1. nodaļu), otrkārt, ir jākonstatē, vai valsts rīcība ir kvalificējama kā �īs cilvēktiesības aizskārums (7.8.2. nodaļa), un, tre�kārt, ir jānoskaidro, vai �is aizskārums ir attaisnojams (7.8.3. nodaļa).

7.8.1. Cilvēktiesību normas tvērums

Cilvēktiesību aizsardzības aptverto �laukumu� var apzīmēt par attiecīgās normas tvērumu (scope, Schutzbereich).

Cilvēktiesību normas tvēruma jēga ir noskaidrot, �kur�� tiek aizsargāts, un, otrkārt, �kas� tiek aizsargāts. Jautājums, �kur�� tiek aizsargāts, ir identisks ar jautājumu par cilvēktiesību subjektu (skat. iepriek� 7.3.1. nodaļu). �ajā nodaļā tādēļ tiks apskatīts tikai jautājums, �kas� tiek aizsargāts.

Cilvēktiesību tvērums aptver divu veidu aizsargājamās vērtības. Pirmkārt, tās ir demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības pamatinstitūcijas. Piemēram, Satversmes 100. pants aizsargā (arī) presi, Satversmes 102. pants aizsargā (arī) politiskās partijas. Otrkārt, tā ir indivīda rīcība pati par sevi un tās specifiskās izpausmes - piemēram, Satversmes 100. pants aizsargā (arī) savu uzskatu pau�anu, Satversmes 102. pants aizsargā (arī) indivīda tiesības dibināt un darboties politiskās partijās.

Cilvēktiesību tvēruma �laukums� ir atkarīgs no tā robe�u konfigurācijas. Cilvēktiesību tvērums un to robe�as ir vienas medaļas divas puses. No �īs konfigurācijas savukārt atkarīgs, vai kāda valsts rīcība ir kvalificējama kā cilvēktiesību �aizskārums� (kur� būtu pieļaujams tikai tad, ja tas būtu �attaisnojams�).

Da�os gadījumos tvēruma robe�as ir noteiktas pa�ā cilvēktiesību normā. Piemēram, Satversmes 103. panta un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. panta tvēruma �laukums� aptver tikai �miermīlīgas� sapulces. Tātad attiecībā uz valsts pasākumiem pret sapulci, kas nav �miermīlīga�, nemaz nav jāpārbauda, vai �ie pasākumi uzskatāmi par �ajās normās garantēto cilvēktiesību aizskārumu un vai �is aizskārums ir attaisnojams: pietiek ar konstatējumu, ka pulcē�anās brīvības saturā ietilpst tikai �miermīlīgas� sapulces. Turpretim �ncmiermīlīgas� sapulces paliek ārpus normas tvēruma. �ādu sapulci cilvēktiesības uz pulcē�anās brīvību neaizsargā.

Tomēr vairumā gadījumu �ādas tvēruma robe�as cilvēktiesību normā nav noteiktas. Tādā gadījumā normā lietotais jēdziens ir jāinterpretē vispla�ākajā nozīmē, ietverot tajā pēc iespējas lielu �laukumu�. Tādā veidā daudz lielāks valsts rīcības spektrs tiek ietverts kategorijā �tiesību aizskārums�. Tas savukārt ir pakļauts pārbaudei (it sevi�ķi tiesā), vai tas ir �attaisnojams�. Tādā veidā ir panākama visefektīvākā valsts rīcības kontrole. Samazinot cilvēktiesību normas tvērumu, interpretējot to sa�aurināti, �āda pārbaude nevarētu tikt realizēta.

Piemēram, varētu rasties jautājums, vai Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā garantētā vārda brīvība aptver arī apvainojo�u uzskatu pau�anu par tre�ajām personām. Ja tos izslēgtu no �o normu tvēruma, tad jebkura valsts rīcība, kas vērsta pret apvainotāju, būtu pieļaujama. Ta�u arī �eit valsts rīcībai nepiecie�amas noteiktas robe�as. Tādēļ vārda brīvības aptvērums ir interpretējams pla�i, ietverot tajā jebkādas domas un uzskatus, nevērtējot to saturu.⁶⁹⁷ Tas ietver arī tre�ajām personām apvainojo�us uzskatus. Pret tiem vērsta valsts rīcība (piemēram, kriminālsods saskaņā ar Krimināllikuma 156. pantu) tādēļ ir kvalificējama par Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā garantētās vārda brīvības �aizskārumu�. Tas pakļaujams (tiesas) kontrolei, kuras gaitā tiek noskaidrots, vai �is aizskārums ir �attaisnojams�. �āda dogmatiska konstrukcija ir nepiecie�ama, lai vārda brīvības aizsardzības mehānismu padarītu pēc iespējas efektīvu.

7.8.2. Cilvēktiesību aizskārums

Pēc tam, kad ir konstatēts attiecīgās cilvēktiesību normas tvērums, ir jāpārbauda, vai attiecīgā cilvēktiesību norma ir �aizskarta�.

Par tiesību aizskārumu (interference, Eingriff) uzskatāms vispirms mērķtiecīgs cilvēktiesību ierobe�ojums. Piemēram, Civillikuma 2352. a pants, kas nosaka, kādos gadījumos atsaucamas cieņu un godu aizskaro�as ziņas, ir Satversmes 100. pantā garantētās vārda brīvības aizskārums. Ar �o likuma priek�rakstu valsts ir �ielauzusies� Satversmē garantētās vārda brīvības aptvertā �laukuma� iek�pusē. Tas ir �klasisks� tiesību aizskārums.

Ta�u aizskāruma jēdziens cilvēktiesību nozīmes palielinā�anās gaitā arvien vairāk ir papla�inājies.⁵⁸⁶ Tādēļ par aizskārumu uzskatāms arijebkur� cits (gribēts vai negribēts) faktisks vai tiesisks kavēklis, kas traucē attiecīgās cilvēktiesību normas īsteno�anu. �im kavēklim tomēr jāatrodas tie�ā vai netie�ā cēloniskā saistībā ar kādu valsts rīcību. Tādēļ par cilvēktiesību aizskārumu uzskatāma, piemēram, privātpersonai piedero�a zemes gabala piesārņo�ana ar notekūdeni no pa�valdībai piedero�as atkritumu izgāztuves (aizskar Satversmes 105. pantā garantētās īpa�umtiesības), atteikums uzņemt personu publiskā augstskolā (aizskar Satversmes 112. pantā garantētās tiesības uz izglītību).

Tikai izņēmumu gadījumos aizskārums var būt arī privātpersonas rīcība (sal. iepriek� 7.3.2. nodaļas b punktu). Piemēram, cilvēktiesību aizskārums ir darba devēja atteik�anās pie�ķirt darba ņēmējam viņam saskaņā ar likumu vai līgumu pienāko�os atvaļinājumu (ar to tiek aizskartas Satversmes 107. pantā garantētās tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu). Ta�u iepriek� minētajā piemērā zemes gabala piesārņo�ana ar notekūdeni nav cilvēktiesību jautājums tad, ja atkritumu izgāztuve pieder nevis pa�valdībai, bet gan privātai firmai. Tādā gadījumā cietu�ais nevar pieprasīt zaudējuma atlīdzību no pa�valdības saskaņā ar Satversmes 92. panta otro teikumu⁵⁸⁷, bet gan no privātās firmas saskaņā ar vispārējiem Civillikuma noteikumiem.

7.8.3. Tiesību aizskāruma attaisnojums

Ja ir konstatēts, ka kāda cilvēktiesību norma ir aizskarta, tad jāpārbauda, vai �is tiesību aizskārums ir �attaisnojams�.

Priek�nosacījumus, kad cilvēktiesību aizskārums uzskatāms par attaisnojamu, vispirms nosaka Satversmes 116. pants. Tur ir uzskaitītas tās cilvēktiesības, kuras vispār var tikt ierobe�otas. Tās var tikt ierobe�otas vienīgi �likumā paredzētajos gadījumos�, lai realizētu 116. pantā izsmeļo�i uzskaitītos leģitīmos mērķus. Pārējās Satversmes 8. nodaļā noteiktās cilvēktiesības, kas 116. pantā nav minētas, ir t. s. �absolūtās cilvēktiesības�, kas nav ierobe�ojamas (sal. iepriek� 7.8. nodaļu).

Blakus Satversmes 116. pantam kā aizskāruma attaisnojama mēraukla jāpiemēro arī no Satversmes 1. panta izrieto�ās prasības, ka ierobe�ojumam jābūt nepiecie�amam demokrātiskā sabiedrībā un ka tas nekādā gadījumā nedrīkst aizskart cilvēktiesību �kodolu�.

�ī no Satversmes 116. panta un 1. panta izrieto�ā attaisnojuma pārbaudes struktūra ir līdzīga Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.-11. panta otro daļu struktūrai⁵⁸⁸. Tādēļ �eit ērti izmantojama Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos pie �iem pantiem attīstītā dogmatika.

Tādējādi cilvēktiesību aizskārums ir attaisnojums vienīgi tad, ja ir izpildīti �ādi trīs priek�nosacījumi: pirmkārt, ierobe�ojumam ir jābūt noteiktam ar likumu (skat. tālāk a punktu), otrkārt, ierobe�ojumam ir jābūt domātam leģitīma merķa sasnieg�anai (skat. 1. b punktu) un, tre�kārt, ierobe�ojumam jābūt nepiecie�amam demokrātiskā sabiedrībā (skat. c punktu).

a) Likums kā tiesiskais pamats

Tātad pirmais priek�nosacījums tiesiskam cilvēktiesību ierobe�ojumam it tas, ka tam jābūt �noteiktam ar likumu�. Tādēļ iestādes konkrētai rīcībai pret individuālu adresātu (administratīvam aktam vai faktiskai rīcībai) ir jābūt pamatotai ar likumu. Tas ir �likuma atrunas princips�, kas ir viens no tiesiskas valsts principiem un kas tādēļ izriet tie�i no Satversmes 1. panta.

Ta�u �likums� �ajā izpratnē var būt ne tikai formāls parlamenta izdots likums, bet arī cits likumpakārtots ārējs normatīvs akts (piemēram, Ministru kabineta noteikumi, pa�valdību saisto�ie noteikumi)⁵⁸⁹, kas ir atvasināts no likuma. Ta�u tas nevar būt pārvaldes iek�ējs normatīvs akts (instrukcija, ieteikumi u. c.).⁵⁹⁰

Tas izriet no demokrātiskā varas dalī�anas principa, kas nosaka, ka ārēju normatīvu aktu izdo�ana vispirms ir demokrātiski leģitimēta (t. i., brīvās vēlē�anās ievēlēta) likumdevēja uzdevums. No �ī demokrātiskas valsts konstitucionālā principa ierobe�otā apmērā var tikt izdarīti atsevi�ķi izņēmumi, ta�u tādā gadījumā vienlaicīgi ir jānodro�ina efektīvs kontroles mehānisms. Latvijā praksē pārvaldes iestādes tomēr bie�i mēģina izdot ārējus normatīvus aktus, lai gan Satversmē �ādi izņēmumi nav noteikti.⁷⁰³ Tā ir nopietna demokrātiskās iekārtas funkcionē�anas problēma. Katrā ziņā cilvēktiesību kontekstā pārvaldes iestā�u izdoti ārēji normatīvi akti (neatkarīgi no to nosaukuma) nevar tikt uzskatīti par attaisnojo�u pamatu cilvēktiesību ierobe�o�anai.

Latvijas kontekstā ļoti būtisks ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais princips, ka ierobe�ojumi var tikt noteikti tikai ar tādu likumu vai likumpakārtotu normatīvu aktu, kas atbilst tiesiskas valsts (rule of law, Rechtsstaat) principiem.⁵⁹¹ Tādēļ jāpārbauda, vai attiecīgais likums atbilst samērīguma principam, tiesiskās pajāvlbas principam, likuma atpakaļejo�a spēka ierobe�ojumiem un citiem tiesiskas valsts likuma �kvalitātes kritērijiem�.

Piemēram, likumam vai likumpakļautajam normatīvajam aktam jābūt publicētam vai citādā veidā pieejamam un pietieko�i skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus.⁵⁹² Ja tas paredz iestādei zināmu rīcības brīvību⁵⁹³ (diseretion, Ermesseri), tad tai jānosaka �īs rīcības brīvības robe�as.⁵⁹⁴ Tādēļ, piemēram, likums, kas kriminālizmeklē-�anas iestādēm ar tiesne�a atļauju pie�ķir tiesības slepeni noklausīties telefonsarunas⁵⁹⁵, neatbilst nepiecie�amajai tiesiskas valsts likuma kvalitātei, ja tas nesatur nodro�inājumu pret �o tiesību ļaunprātīgu izmanto�anu, tajā nav norādīts, kādas personas un kādus noziegumus izmeklējot iestādes drīkst noklausīties un nav noteikts maksimālais pieļaujamais noklausī�anās perioda ilgums.⁵⁹⁶

b) Leģitīms mērķis

Ar likumu (vai likumpakārtoto normatīvo aktu) ir jāmēģina realizēt kādu no Satversmes 116. pantā izsmeļo�i uzskaitītajiem leģitīmajiem mērķiem. Leģitīmi mērķi, kuru dēļ ar likumu pieļaujama cilvēktiesību ierobe�o�ana, ir tikai pieci. Da�i no �iem mērķiem atsevi�ķos gadījumos var pārklāties, ta�u to strikta savstarpēja nodalī�ana nav praktiski nepiecie�ama, svarīgi ir vienīgi ievērot �o mērķu kopēji ietvertā �laukuma� robe�as. Savukārt viens likums var vienlaikus kalpot arī vairākiem mērķiem.

aa) Citu cilvēku tiesību aizsardzība

Pirmais Satversmes 116. pantā minētais leģitīmais mērķis ir �citu cilvēku⁵⁹⁷ tiesību� aizsardzība. Indivīda cilvēktiesības var bie�i sadurties ar citu personu cilvēktiesībām. Piemēram, indivīda A cilvēktiesības uz vārda brīvību (Satversmes 100. pants) var sadurties ar indivīda B cilvēktiesībām uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību (Satversmes 95. pants). Tādēļ Civillikuma 2352. a pants, kas nosaka, kādos gadījumos cieņu un godu aizskaro�as ziņas ir atsaucamas un to izplatītājam jāmaksā cietu�ajam atlīdzība, ierobe�o vārda brīvību, lai aizsargātu citu cilvēku cieņu un godu.

bb) Demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība

Otrkārt, leģitīmais mērķis ir �demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība�. Latvijas Satversme nav politiski neitrāla. Tās 1. pants aksiomātiski postulē, ka Latvija ir �demokrātiska� valsts. �is pants ietver sevī visus priek�nosacījumus, kas nepiecie�ami, lai Latvijā reāli funkcionētu demokrātiska valsts iekārta.⁵⁹⁸

�iem priek�nosacījumiem tātad ir konstitucionāls rangs. Pie tiem pieder arī cilvēktiesības, kas var pilnīgi �uzplaukt� tikai demokrātiskā sabiedriski politiskā iekārtā. Tādēļ cilvēktiesību izmanto�ana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātisko iekārtu kā tādu. Tādēļ demokrātiskā iekārta ir jāaizsargā pret mēģinājumiem to likvidēt vai traucēt tās spēju funkcionēt.⁵⁹⁹

Piemēram, Krimināllikuma 80. pants paredz kriminālatbildību par darbībām, kas vērstas uz vardarbīgu valsts varas gā�anu. Arī da�ādi likumi, kas paredz politiskās darbības ierobe�ojumus antidemokrātiskiem politiskiem spēkiem, nosaka profesionālās kvalifikācijas kritērijus un prasa demokrātisku politisku pārliecību no civildienesta ierēdņiem, tiesne�iem un citiem valsts kalpotājiem, var būt virzīti uz mērķi aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu.

Pie �demokrātiskās valsts iekārtas� pieder arī tai atbilsto�a tiesiska iekārta, kas balstās uz tiesiskas valsts principiem. Tādēļ �ajā kategorijā ietilpsi arī normas, kas vērstas uz �ādas tiesiskas iekārtas funkcionētspējas nodro�inā�anu - piemēram, noteikumi par pienākumu sniegt liecību tiesā, pakļauties tiesu izpildītāja, kur� izpilda spriedumu, rīkojumiem, u. tml.

cc) Sabiedrības dro�ība

Tre�ais leģitīmais mērķis ir �sabiedrības dro�ība�. �is jēdziens ir visai pla�a ģenerālklauzula. Ta�u demokrātiskās valstīs tās saturs tradicionāli orientējas uz nepiecie�amību nodro�ināt cilvēktiesībās konkretizētās �klasiskās� piecas pamatvērtības - cilvēka dzīvību, brīvību, veselību, godu un īpa�umu. �ai kategorijai pieder ļoti pla�s tiesību normu sektors, piemēram, attiecīgi Krimināllikuma noteikumi, daudzas policijas, satiksmes, būvniecības, uzņēmējdarbības uzraudzības un citas materiālo administratīvo tiesību normas.

�Sabiedrības dro�ība� kā cilvēktiesību ierobe�ojuma attaisnojo�s mērķis at�ķiras no iepriek� apskatītā mērķa �citu cilvēku tiesību aizsardzība� ar to, ka, lai gan tās pamatā tāpat ir indivīda tiesību (dzīvība, brīvība, veselība, gods un īpa�ums) nodro�inā�ana, jēdziena �sabiedrības dro�ība� priek�plānā ir publiskās intereses. Iepriek� minētajā piemērā Civillikuma 2352. a pants tie�i un nepastarpināti aizsargā citas personas tiesības uz cieņu un godu. �ī norma darbojas neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā pastāv vai nepastāv publiska interese atsaukt nepatiesās ziņas. Turpretim ceļu satiksmes noteikumi, kas ierobe�o indivīda Satversmes 97. pantā garantēto kustības brīvību, vispirms ir domāti publisko intere�u nodro�inā�anai (tās ir intereses nodro�ināt netraucētu satiksmes kustību ar minimāliem negadījumiem) un tikai pastarpināti tie kalpo arī indivīdu dzīvības, veselības un īpa�uma aizsardzībai. Tādēļ ceļu satiksmes noteikumi ir uzskatāmi par cilvēktiesību ierobe�ojumu �sabiedrības dro�ības� un nevis �citu cilvēku tiesību aizsardzības� nolūkos.

dd) Sabiedrības labklājība

Ceturtais leģitīmais mērķis ir �sabiedrības labklājība�. �is mērķis aptver vispirms sabiedrības kopējās materiālās labklājības aspektus. Tādēļ te pieder da�ādi pasākumi, kas vērsti uz sabiedrības kopējo materiālo labumu palielinā�anu vai pārdalī�anu starp sabiedrības locekļiem. To vidū centrālā loma ir nodokļu un sociālajai likumdo�anai, kas tādējādi leģitīmi var ierobe�ot, piemēram, Satversmes 105. pantā garantētās indivīda īpa�umtiesības.

Ta�u jēdziens �sabiedrības labklājība� aptver arī nemateriālus aspektus, kas nepiecie�ami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības funkcionē�anai.

�eit pieder, piemēram, pienākums sūtīt bēmus skolā, kas ierobe�o Satversmes 110. pantā garantētās vecāku tiesības. Te varētu pieskaitīt arī valsts pasākumus, lai nodro�inātu latvie�u valodas dominanci sabiedrībā. Tas sabiedrības vairumam - latvie�u pamatnācijai piederīgajiem - pieder pie izpratnes par harmonisku sabiedrības funkcionē�anu, jo ļauj sevi atpazīt un identificēt ar savu sociokulturālo vidi. Ietverot jēdzienā �sabiedrības labklājība� arī nemateriālos aspektus, tomēr jāievēro maksimāla piesardzība, jo sabiedrības konsenss un harmonija demokrātiskā iekārtā ir tikai relatīvas vērtības.

ee) Sabiedrības tikumība

Piektais leģitīmais mērķis ir �sabiedrības tikumība�. Ar to ir jāsaprot sabiedrībā valdo�ās sociālās un ētiskās normas, par kurām pastāv konsenss, ka tās ir nepiecie�amas sabiedrības harmoniskai funkcionē�anai. Jāievēro, ka �īs normas - �tikumība� - nav tiesību normas, bet gan (gandrīz vienmēr nerakstīti) sociāli uzvedības noteikumi, kas var mainīties laika gaitā un būt at�ķirīgi da�ādās vietās un (sub)kultūrās. Ta�u likums var tās �ņemt� savā aizsardzībā - arī ierobe�ojot cilvēktiesības.

Daudzu �o sociālo un ētisko normu funkcija ir aizsargāt citas tiesības. Tādā gadījumā priek�plānā izvirzās �īs tiesības. Piemēram, lai gan zagt ir netikumīgi, Krimināllikumā paredzētais sods par zag�anu - kaut arī tas netie�i aizsargā arī sabiedrības tikumību - vispirms ir domāts cietu�ā mantas aizsardzībai. Tādēļ �is Krimināllikuma noteikums Satversmes 116. panta sistēmā ir jāpārbauda kategorijā �citu cilvēku tiesību aizsardzība� un nevis �sabiedrības tikumība�.

Modernajā sabiedrībā gandrīz visas nozīmīgās sociālās un ētiskās normas jau netie�i bauda formālu tiesību normu aizsardzību (arī ja �īs tiesību normas - kā iepriek�ējā piemērā - primāri ir vērstas uz citu pamatvērtību aizsardzību). Tādēļ ar jaunu sociālo un ētisko normu �nodo�anu� formālo tiesību aizsardzībai ir jābūt ļoti atturīgiem, jo tās parasti ir ļoti grūti tveramas tiesiskā formā, bez tam �āda aizsardzība viegli var iegūt totalitāru raksturu -un tas pats par sevi būtu netikumīgs līdzeklis, ar ko nevar panākt tikumīgu mērķi.⁶⁰⁰

Rezultātā jēdziena �sabiedrības tikumība� pielietojumam Satversmes 116. panta ietvaros atliek ne visai liela nozīme. To varētu attiecināt, piemēram, uz pasākumiem, kuru mērķis ir ierobe�ot prostitūciju, rupjus sabiedriskās pieklājības pārkāpumus, vardarbības attēlojumus un propagandu pla�saziņas līdzekļos.

c) Nepiecie�amība demokrātiskā sabiedrībā

Satversmes 116. pants nosaka tikai divus kritērijus, kas jāievēro, lai cilvēktiesību ierobe�ojums būtu tiesisks, - tam jābūt noteiktam ar likumu un tam jābūt vērstam uz leģitīma mērķa realizāciju. Ta�u demokrātiskā un tiesiskā valstī tas ir par maz, lai varētu pieļaut cilvēktiesību ierobe�o�anu. Lai nodro�inātu efektīvu cilvēktiesību aizsardzību, ierobe�ojumam ir jāatbilst vēl tre�ajam kritērijam: tam ir jābūt �nepiecie�amam demokrātiskā sabiedrībā�.

Kritērijs �nepiecie�amība demokrātiskā sabiedrībā� pieder pie visu Rietumu demokrātisko valstu cilvēktiesību dogmatikas �kanona�.⁶⁰¹ Tas atrodams arī starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā,⁶⁰² Tādēļ tā ievēro�anu pārbauda arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras jurisdikcijai ir pakļauta arī Latvija. Tikai tad, ja blakus citiem kritērijiem arī �is kritērijs ir izpildīts, cilvēktiesību ierobe�ojums var tikt uzskatīts par attaisnotu.

Tas nacionālajās tiesībās ir stingrākais, bet juridiskajā pārbaudē - arī visgrūtāk argumentējamais kritērijs, lai konstatētu, vai konkrētais cilvēktiesību ierobe�ojums ir vai nav attaisnojams. Tas ir ideoloģisks kritērijs, kas nosaka �līdzsvaru� starp indivīda un sabiedrības interesēm noteiktā vēsturiski politiskā sabiedrības modelī - Rietumu demokrātijā.⁶⁰³

Cilvēktiesību saturs un robe�as ir universāls, nevis nacionāls jautājums. Tomēr tas ir cie�i saistīts ar abstraktu Rietumu tipa demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtas modeli. Lai arī �is modelis ir vēsturiski izveidojies tikai vienā pasaules daļā, tas globalizācijas laikmetā faktiski ir ieguvis universālu raksturu.

Bez norādes uz �o modeli robe�as starp indivīda brīvību un sabiedrības interesēm varētu noteikt pavisam citādi. Piemēram, Irānā, kura konsekventi deklarē sevi par �islāmisku demokrātiju� at�ķirībā no �Rietumu demokrātijas�, konstitūcijas 24. pants nosaka, ka preses brīvība nevar tikt izmantota �pretēji islāma principiem vai publiskajām interesēm�.⁶⁰⁴ Rietumu demokrātijas modelī �ādi tālejo�i preses ierobe�ojumi nebūtu pieļaujami, jo tie neatbilstu kritērijam �nepiecie�amība demokrātiskā sabiedrībā�.

Rietumu demokrātijas modelis ir pietieko�i plurālistisks, tādēļ katrā valstī no tā var pastāvēt zināmas atkāpes un tajās var būt savas nacionālās īpatnības. Tomēr �īs atkāpes un īpatnības nedrīkst būt tik specifiskas, ka tās vairs neiederas �ī modeļa pamatprincipos. Tādēļ arī visas �adjektīvu demokrātijas� (�sociālistiskā demokrātija�, �āfrikāņu demokrātija� u. tml.) nav uzskatāmas par demokrātiskām un tiesiskām valsts iekārtām �ajā izpratnē.

Jaunajās demokrātijās - kā Latvijā kur �īs sabiedrības vēl nefunkcionē atbilsto�i attīstītas demokrātijas standartiem, jāņem vērā, ka par orientieri nedrīkst tikt atzīta eso�ā situācija, bet gan (vismaz) tie standarti, kas valda attīstītās demokrātijās. Piemēram, reālā situācija, kad sabiedrības lielais vairums neatzīst pacifistiskā uzskata piekritēju tiesības militārā dienesta vietā dienēt alternatīvā nemilitārā dienestā, nevar tikt atzīta par attaisnojumu likumam, kas valsts dro�ības mērķu veicinā�anai ierobe�o cilvēka apziņas brīvību un spie� viņu dienēt ar ieroci rokā. Kritērijs �nepiecie�amība demokrātiskā sabiedrībā� �ajā gadījumā, izmantojot salīdzino�o metodoloģiju (skat. iepriek� 7.7.3. nodaļas d punktu), jāorientē uz attīstītas demokrātijas standartiem, kur �āds likums netiek uzskatīts par �nepiecie�amu�.

Tādēļ jaunajās demokrātijās nacionālajai tiesību zinātnei, iestādēm un tiesai, nosakot cilvēktiesību saturu un robe�as, izmantojot salīdzino�o tiesību (comparative law, Rechtsvergleichung) metodoloģiju, intelektuāli ir jāpieslēdzas tradicionāli demokrātisko Rietumvalstu nacionālajās tiesībās, kā arī starptautiskajās tiesībās uzkrāto (tātad juridiskajā literatūrā un tiesu praksē dokumentēto) atziņu bāzei. Patlaban Austrumeiropas pēcsociālistis-kajās valstīs un citās jaunās demokrātijās Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā notiek strauj� un arvien apzinīgāks Rietumu tiesisko priek�statu, noregulējumu, teorijas un dogmatikas recepcijas (pārņem�anas) process, kas savā nozīmē ir salīdzināms vienīgi ar romie�u tiesību recepciju renesanses laikmetā. �ajā procesā ir �ierauta� arī Latvijas tiesību sistēma.

Tādēļ arī Latvijas demokrātijas reālās nepilnības nevar kalpot par iemeslu to attaisnojumam un paildzinā�anai.⁶⁰⁵ Latvijas cilvēktiesību noregulējumu un prakses nacionālās īpatnības var izpausties nevis nepieļaujamās atkāpēs no Rietumu demokrātijas modeļa (tātad piedāvājot saviem iedzīvotājiem zemāku cilvēktiesību aizsardzības standartu), bet gan jaunos, rado�os risinājumos, kas attīsta �o modeli tālāk.

Piemēram, interesants Latvijas cilvēktiesību sistēmas rado�as attīstības mēģinājums bija priek�likums diskriminācijas aizliegumā iekļaut arī diskrimināciju vecuma dēļ.⁶⁰⁶ Tam varētu būt sekas, piemēram, attiecībā uz obligāto pensionē�anos. Jaunu pavērsienu varētu nest Satversmes 115. panta pielietojums praksē. Tas ir tālejo�āks par Rietumu demokrātiju pa�reizējo standartu un paredz mēreni formulētas indivīda tiesības pret valsti �dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabā�anu un uzlabo�anu�.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa kritēriju �nepiecie�amība demokrātiskā sabiedrībā� konkretizē tuvāk: pirmkārt, ierobe�ojumam jābūt �sociāli nepiecie�amam�, resp. jāpastāv �sociāli neatliekamai vajadzībai� (pressing social need) un, otrkārt, tam ir jābūt �samērīgam� (proportionate). Kā redzams, �eit vēlreiz tiek pielietots jau tiesību normas interpretācijā (skat.

iepriek� 7.7.2. nodaļas d punktu) pielietotais samērīguma jeb proporcionalitātes princips, kam Rietumu demokrātijā ir centrālā nozīme sabiedrības un indivīda tiesību norobe�o�anā.⁶⁰⁷

aa) Sociāla nepiecie�amība

Vai ierobe�ojums ir �sociāli nepiecie�ams�, izriet no attiecīgajiem apstākļiem. Nepietiek, ja sabiedrības interesēs attiecīgais ierobe�ojums būtu �vēlams� vai �derīgs�. Demokrātisko sabiedrību raksturo plurālisms, atklātība un liberalitāte.⁶⁰⁸ Tādēļ indivīdam, kura uzskati un rīcība at�ķiras no vairākuma uzskatiem un rīcības, ir tiesības sagaidīt no sabiedrības vairākuma zināmu toleranci.⁶⁰⁹

Tiesības uz toleranci paliek spēkā arī tad, ja indivīda uzskati un rīcība sabiedrības vairākumam ir pat neērta vai traucējo�a. Demokrātiskā sabiedrība prasa no katra sabiedrības locekļa pietieko�u pa�apziņu, ka viņ� var paciest arī zināmas neērtības vai traucējumus, ja tas ir saistīts ar cita sabiedrības locekļa pa�realizāciju, izmantojot viņa cilvēktiesības, - jo principiāli �ādā situācijā var nonākt jebkur�. Sīki, izolēti un vienreizēji sabiedrības intere�u traucējumi, kas rodas, izmantojot attiecīgās cilvēktiesības, tādēļ vēl neattaisno to ierobe�o�anu.

Tādēļ sabiedrības intere�u traucējumiem ir jābūt sasniegu�iem pietieko�i nopietnu intensitātes līmeni, lai pastāvētu nepiecie�amība rīkoties un ierobe�ot cilvēktiesības. Te nav iespējams formulēt vispārējas vadlīnijas. Vai pastāv �sociāla nepiecie�amība�, iespējams noteikt tikai konkrētā gadījumā, ņemot vērā demokrātiskās sabiedrības plurālistisko, atklāto un liberālo raksturu un apsverot skarto sabiedrības vairākuma intere�u nozīmību, mazākuma intere�u nozīmību un indivīda principiālās tiesības uz toleranci savu cilvēktiesību īsteno�anā.

hb) Samērīgums

Ierobe�ojums ir �samērīgs� jeb �proporcionāls� tad, ja tas, pirmkārt, ir piemērots, lai sasniegtu leģitīmo mērķi (skat. iepriek� 7.8.3. noda|as b punktu), otrkārt, ja tas ir nepiecie�ams, lai �o mērķi sasniegtu (t. i., vai to ir iespējams sasniegt arī ar alternatīviem, indivīdu mazāk ierobe�ojo�iem līdzekļiem), un, tre�kārt, ja tas ir atbilstīgs, t. i., ja labums, ko iegūst sabiedrība ar cilvēktiesību ierobe�ojumu, ir lielāks kā atsevi�ķu personu interesēm ar to nodarītais zaudējums.⁶¹⁰

Pārbaudot ierobe�ojuma atbilstību, t. i., vai sabiedrības iegūtais labums ir lielāks kā indivīda tiesiskais zaudējums, jāievēro arī no Satversmes 1. panta izrieto�ais cilvēktiesību �kodola neaizskaramības� princips. Tas nosaka, ka cilvēktiesības legāli var tikt ierobe�otas tikai līdz zināmai robe�ai; ja ierobe�ojums jau aizskar to �kodolu�, tad tas ir prettiesisks - ar visām no tā izrieto�ajām sekām.

Vairākās valstīs �is īpa�ais cilvēktiesību �robe�u robe�as� (skat. iepriek� 7.8. nodaļu) nosacījums ir arī izcelts konstitūcijas tekstā.⁶¹¹ To, kāds brīvības apjoms pieder pie attiecīgās cilvēktiesības �kodola�, kuru nekādā gadījumā legālā veidā nav iespējams ierobe�ot, ir noskaidrojams interpretācijas ceļā (skat. iepriek� 7.7. nodaļu).

Piemēram, �ajā kontekstā interesanta ir patlaban Vācijā notieko�ā diskusija, vai nodokļu likme, kas pārsniedz 50% no ienākuma, aizskar konstitūcijā garantēto īpa�umtiesību �kodolu�. Katrā ziņā nodokļu likumi, kuru mērķis ir nodro�ināt sabiedrības labklājību, principā drīkst ierobe�ot īpa�umtiesības. Ta�u nodokļu likme 99% apmērā noteikti būtu kvalificējama kā īpa�umtiesību �kodola� ierobe�ojums. Bet kur ir robe�a starp �parastu� īpa�umtiesību ierobe�ojumu sabiedrības interesēs (sal. Satversmes 105. panta tre�o teikumu), kas iespējama bez atlīdzības, un īpa�umtiesību �kodola� ierobe�o�anu (sal. Satversmes 105. panta ceturto teikumu), kas pieļaujama tikai pret taisnīgu atlīdzību (kas nodokļu iekasē�anas gadījumā būtu bezjēdzīgi). Vācijā tiek likts priek�ā risinājums, ka sabiedrībai ir tiesības kopējās labklājības labā paņemt maksimāli pusi, savukārt Zviedrijā valda uzskats, ka sabiedrība var paņemt ievērojami lielāku daļu no indivīda ienākumiem, lai gan arī Zviedrijā sāk diskutēt par �āda viedokļa pareizību.

Arī samērīguma principam nav iespējams noteikt vispārīgas vadlīnijas. To iespējams noteikt tikai katrā atsevi�ķā, konkrētā gadījumā, kā orientieri izmantojot attīstītas demokrātijas standartus un normatīvos priek�status par to, �kā jābūt�, un konkrētajā gadījumā apsverot sabiedrības intereses no vienas un cilvēktiesību normās garantētās indivīda intereses no otras puses. Ja arī pēc rūpīgas apsvēr�anas abām interesēm kas saduras, pie�ķirams aptuveni vienāds svars, tad priek�roka dodama indivīda interesēm.

8. CILVĒKTIESĪBU AIZSARDZĪBAS MEHĀNISMI LATVIJĀ8.1. Ievads

Cilvēktiesību nodro�inā�anai ir nepiecie�ams mehānisms, ar kura palīdzību persona varētu panākt savu aizskarto tiesību ievēro�anu. Ja tāda mehānisma nav, tad gan starptautiskajos, gan nacionālajos cilvēktiesību dokumentos paredzētais tiesību katalogs patiesībā ir bez reāla seguma, respektīvi, tas ir deklaratīvs un netiek ievērots, tā pārkāp�anas gadījumos nekāda adekvāta reakcija no tiesību aizsardzības institūciju puses neseko.

Valstī ir jābūt precīzai sistēmai, ar kuras palīdzību indivīds var aizstāvēt savas aizskartās cilvēktiesības, turklāt �ai sistēmai ir jābūt brīvi pieejamai jebkurai iedzīvotāju kategorijai neatkarīgi no personas mantiskā vai sociālā stāvokļa un citiem faktoriem. Mehānismam jābūt pietiekami ātram un efektīvam, kā arī sabiedrībai ir jābūt informētai par to. Tādējādi ir nepiecie�ams, lai likumā vai citā tiesību aktā jau sākotnēji tiktu iestrādāts mehānisms tā iedarbinā�anai un būtu pienācīgi apmācītas personas, kuru kompetencē ietilpst attiecīgā dokumenta īsteno�ana.

Piemēram, joprojām Latvijā nav izveidojusies prakse, kā valsts iestādēm rīkoties tādā situācijā, kad starptautiskais dokuments paredz kādas tiesības, ta�u Latvijas tiesību akts �ādas tiesības neparedz vai nonāk pretrunā ar tām.⁶¹² Juridiskās sekas un uzvedības modelis �ādai situācijai nav skaidri pat juristiem, nemaz nerunājot par citiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem nav �ādu specifisku zinā�anu.

1996. gada 5. jūnijā pieņemtais Satversmes tiesas likums⁶¹³ paredz iespēju (16. pants) Satversmes tiesā izskatīt lietas par Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kas nav pretrunā ar Satversmi, tomēr līdz �im minētā iespēja nav tikusi pla�i izmantota.⁶¹⁴ Ja, piemēram, vispārējās kompetences tiesu instances izlemtu lietu par labu prasītājam atbilsto�i starptautiskajam līgumam un nevis nacionālajai normai, paliek neskaidrs gan sankciju jautājums, gan neizmantotās nacionālās normas statusa jautājums.

Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti paredz daudzas tiesības, no kuru ievēro�anas nav pieļaujamas nekādas atkāpes pat tajos gadījumos, kad valstī ir izsludināts izņēmuma stāvoklis.⁶¹⁵ Starp tādām tiesībām ir arī taisnīgas tiesas princips un vairāki tiesas sprie�anas aspekti. Liela loma cilvēktiesību procesuālās aizsardzības regulējuma uzlabo�anā pasaulē kopumā ir bijusi ANO, kas pieņēmusi daudzas rezolūcijas tie�i par cilvēka tiesībām justīcijā. Viena no nozīmīgākajām ir 1985. gadā ANO pieņemtie Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, kas �formulēti, lai palīdzētu dalībvalstīm to uzdevumā nodro�ināt un veicināt savas tiesu varas neatkarību�.⁶¹⁶ Starp �iem principiem ir arī tādi kā aizliegums iejaukties tiesas kompetencē vai pārskatīt tiesas pieņemtos lēmumus (izņemot tādu pārskatī�anu, kas notiek likumā noteiktās tiesu sistēmas ietvaros) u. c.

Minētie ANO pamatprincipi un citi dokumenti, kas paredz procesuālas garantijas indivīdiem, ir zināmi arī Latvijas tiesību aizsardzības iestādēm, jo 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju �Par Latvijas Republikas pievieno�anos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos�⁶¹⁷, kurā uzskaitīti arī �ie dokumenti. Turklāt tiem ir saisto�s raksturs Latvijā.⁶¹⁸

�ajā nodaļā gan netiks visaptvero�i analizēts, vai Latvijas process atbilst �iem saisto�ajiem starptautiskajiem principiem. Nolūks bija tikai atgādināt, ka Latvijas tiesību sistēmā ir daudz vēl īsti neapzinātu iespēju.

8.2. Sūdzību izskatī�ana administratīvajās iestādēs

Viena no izplatītākajām jomām valsts un indivīda attiecību kārto�anā ir administratīvo aktu pieņem�ana, kas tie�i vai netie�i ietekmē vienu vai vairākas fiziskās vai juridiskās personas. Savukārt pati �ādu individuālo lēmumu pieņem�anas kārtība parasti tiek dēvēta par administratīvo procesu.⁶¹⁹ Lēmumus atbilsto�i tiesību sistēmā noteiktajām normām un principiem pieņem publisko tiesību subjekti⁶²⁰ (valsts, pa�valdības vai to institūcijas un amatpersonas) vai privāto tiesību subjekti, ja ar likumu vai līgumu attiecīgas publisko tiesību darbības ir uzticētas arī privāto tiesību subjektiem.⁶²¹

Latvijas tiesību sistēma satur vairākas normas un principus, kas obligāti ievērojami administratīvā akta izdo�anas gaitā.⁶²² Svarīgs jautājums, kas

4 saistīts ar personas tiesību aizstSvfiSanu, ir iespēja pieņemtos lēmumus pārsūdzēt,

Latvijā administratīvo aktu apstrīdē�anas kārtību administratīvajās iestādēs nosaka Ministru kabineta 1995. gada 13.]ūn\)?L Administratīvo aktu procesa noteikumi,⁶²³

Noteikumi citu starpā nosaka arī Latvijas tiesību normu hierarhiju, par visaugstāko atzīstot Satversmi un atsaucoties uz nepiecie�amību ievērot �vispārējos starptautisko tiesību principus un Latvijai saisto�os starptautiskos līgumus, un citus starptautisko tiesību dokumentus� (15. punkts).⁶²⁴ Noteikumu 27. punktā noteikts, ka iestāde izdoto administratīvo aktu var pamatot arī uz iepriek� minētajiem starptautisko tiesību dokumentiem. Praksē �ādi pamatoti administratīvie akti ir sastopami reti, ta�u �ī situācija ir jāpieskaita pie neizmantotām iespējām. Noteikumu 73. un 74. pants nosaka, ka administratīvā akta apstrīdē�ana var notikt nākamajā augstākajā iestādē, ja tiesību normas nenosaka citu iestādi, bet pēc tam tiesā.

Lēmuma pārsūdzē�anas iespējas nosaka arī 1994. gada Iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anas kārtības likums valsts un pa�valdību institūcijās�, kas paredz ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai tiesības griezties valsts un pa�valdību iestādēs un uzņēmumos ar individuāliem vai kolektīviem rakstveida iesniegumiem, sūdzībām un priek�likumiem (arī mutvārdos -apmeklētāju pieņem�anas laikos) un saņemt atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņos. Ja iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anai speciālajos likumos paredzēta cita kārtība, tad �is likums nav piemērojams.

Minētajā normatīvajā aktā likumdevējs ir ielicis mehānismu, kā nodro�ināt to, lai iesniedzējam tiktu sniegta atbilde par konkrēto iesnieguma priek�metu, tai skaitā nodro�inot iesnieguma pārsūtī�anu kompetentai institūcijai, ja iestāde, kurā iesniedzējs ir griezies sākotnēji, nav kompetenta atbildēt.

Tomēr prakse liecina, ka sare�ģītos jautājumos, kuros iesaistītas vairākas institūcijas, iesniedzējs nereti tiek �sūtīts pa apburto loku�, jo institūcijas nepārtraukti (ievērojot termiņus un citas likumā noteiktās prasības) pārsūta iesniegumus citām institūcijām, norādot, ka konkrētais jautājums ietilpst nevis iestādes �X�, bet gan iestādes �Y� kompetencē. �ā jautājuma veiksmīgs risinājums varētu būt saistīts ar visu valsts funkciju uzskaiti un konkrētu, nepārprotamu sadalījumu pa institūcijām, kā arī iedzīvotājiem viegli pieejamas informācijas par iestā�u funkcijām un procesu nodro�inā�anu.

Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 14. f nodaļas normas⁶²⁵ paredz atbildības iestā�anos tajos gadījumos, kad pārkāpta iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anas kārtība valsts un pa�valdību institūcijās. Kodeksa 280. pants nosaka iestādes, kurās var pārsūdzēt lēmumus, kas pieņemti administratīvo pārkāpumu lietās. �ādus lēmumus lēmuma adresāts vai cietusī persona var pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā, vai arī prokurors par tiem var iesniegt protestu.⁶²⁶

Tātad personai ir tiesības griezties tiesā un pārsūdzēt valsts un pa�valdību institūciju un to amatpersonu rīcību, ar kuru aizskartas tās tiesības. Stabilā demokrātijā tā ir normāla parādība, kamēr Latvijā savu tiesību aizstāvē�anas tiesā kultūra vēl pilnībā nav izveidojusies. Vēl aizvien ir pierasts griezties pie prokurora, sūdzoties par valsts institūciju darbību, lai arī būtu jāļauj �ādus strīdus izlemt tiesai tās neatkarīgā un objektīvā statusa dēļ.

8.3. Lietas izskatī�ana tiesā

Tiesu iekārtu Latvijā nosaka likums Par tiesu varu,¹⁴' savukārt tiesu lietu izskatī�anas principus un kārtību atbilsto�i �ā likuma 2. pantam nosaka Satversme, civilprocesuālie, kriminālprocesuālie, administratīvi procesuālie un citi likumi.

Satversmes 8. nodaļas⁶²⁷ 91. un 92. pants garantē vienlīdzību likuma un tiesas priek�ā, aizstāvot savas tiesības un likumiskās intereses. 92. pantā minēts nevainīguma prezumpcijas princips - ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Bez tam �is pants nosaka, ka �nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu�.

Tādējādi valstij ir jānodro�ina indivīdam iespējas aizstāvēt savas tiesības, tai skaitā tiesā. Situācija, kad indivīds nevar reālu vai potenciālu tiesību aizskārumu iztiesāt tiesā, pārkāpj Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības.⁶²⁸

Satversmes 6. noda|a pilnībā veltīta tiesai, nostiprinot vairākus starptautiski atzītus principus:

1) tiesne�u neatkarība (tie ir padoti vienīgi likumam un ir atceļami tikai īpa�os likumdo�anā noteiktos gadījumos);

2) likuma virsvara;

3) taisnīga tiesa.

Tā kā Satversmes 83. pants nosaka, ka tiesnesis ir �padots vienīgi likumam�, jāsecina, ka tiesnesis lietas lem�anā pārbauda konkrētās normas spēkā esamību un atbilstību augstākstāvo�ām normām, ieskaitot Satversmi.¹⁴⁴�obrīd problēmas rada tas apstāklis, ka nav pietiekami attīstīts mehānisms, ar kura palīdzību tiesnesis var iegūt pilnīgu pārliecību par savu secinājumu, ja viņam ir radu�ās �aubas. �āds mehānisms varētu būt tiesne�a iespēja griezties Satversmes tiesā ar lūgumu sniegt skaidrojumu.

8.3.1. Administratīvās lietas

Likuma Par tiesu varu 7. pantā noteikts, ka tiesa izskata un lemj lietas par personu administratīvajiem pārkāpumiem, personu sūdzībām par valsts pārvaldes iestā�u un amatpersonu rīcību, kā arī no administratīvi tiesiskajām attiecībām izrieto�as lietas. Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 213. pants nosaka tās lietu kategorijas, kuras var izskatīt rajona (pilsētas) tiesu tiesne�i. �īs lietas ir:

1) narkotisko un psihotropo zāļu vai zāļu līdzekļu saņem�ana, uzglabā�ana un izlieto�anas pārkāpumi ārstniecības iestādē (46. pants);

2) darbība vai bezdarbība, kas ierobe�o personu tiesības realizēt zemes lieto�anas vai zemes īpa�uma tiesības, kā arī par zemes robe�u ierādī�anu dabā, neievērojot vai pārkāpjot zemes ierīcības projektu (53.¹ pants).

Atbilsto�i 1998. gada 14. oktobra Civilprocesa likuma⁶²⁹ Pārejas noteikumiem līdz brīdim, kad stāsies spēkā Administratīvā procesa likums, tiesa minētās lietas izskata saskaņā ar Civilprocesa likuma vispārīgajiem noteikumiem un Latvijas Civilprocesa kodeksa 22., 22. A, 23., 23. A, 24.,

24. A un 25. nodaļas noteikumiem.

8.3.2. Civillietas

Likuma Par tiesu varu⁶³⁰ 5. pantā noteikts, ka tiesas sprie�ana civillietās notiek par civilo, darba, ģimenes un citu tiesību un likumīgo intere�u aizsardzību. Civilprocesa likuma⁶³¹ 1 . pants nosaka, ka ikvienai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto intere�u aizsardzību tiesā. Tiesā var griezties jebkura persona, valsts vai pa�valdību iestādes vai amatpersonas, kurām ar likumu pie�ķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības vai tiesiskās intereses. Lietas dalībniekiem iespējams tiesas spriedumu noteiktā termiņā pārsūdzēt -ja tas netiek izdarīts, tad tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā. Pirmās instances tiesas spriedumi pārsūdzami augstākas instances tiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību (lietas dalībnieki) vai apelācijas protestu (prokurors). (Ņemot vērā, ka civilprocesa būtība ir sacensības princips demokrātiskā un brīvā tirgus ekonomikas valstī, tad prokurora loma īsti saprotama �eit nav.) Civilprocesa likums nosaka vairākas lietu kategorijas⁶³², kurās pārsūdzība nav iespējama: uzņēmumu un kredītiestā�u maksātnespējas lietas, lietas par streika vai streika pieteikuma atzī�anu par nelikumīgu.

8.3.3. Krimināllietas

Likums Par tiesu varu 6. pantā nosaka, ka krimināllietās tiesa izskata un izlemj pret personām celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām nozieguma izdarī�anā un nosakot sodu.

Ar mērķi nodro�ināt cietu�ās personas intere�u aizsardzību valsts uzņemas pienākumu ātri un pilnībā atklāt noziegumu, noskaidrot un sodīt vainīgās personas. �ajā procesā veiktās darbības aizdomās turētajam, apsūdzētajam, viņu aizstāvjiem un likumiskajiem pārstāvjiem, lieciniekiem, ekspertiem, tulkiem, pieaicinātajiem, galviniekiem, cietu�ajam, civilprasītājam, citām personām iespējams pārsūdzēt prokuroram. Izziņas izdarītāja darbības, prokurora lēmumu vai darbības izziņas izdarītājs un sūdzētājs var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Par tiesne�a lēmumu par dro�ības līdzekļa vai cita piespiedu līdzekļa piemēro�anu vai tiesas lēmumu, par kuru paredzēta pārsūdzē�anas iespēja, var celt blakus sūdzību vai protestu (prokurors) augstākas instances tiesai. Par spriedumu iespējams iesniegt arī apelācijas sūdzību - augstākas instances tiesai - vai kasācijas sūdzību par jebkuru tiesas (tiesne�a) nolēmumu - Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentam.

Ja personai tiesību aizsardzības iestā�u nelikumīgas vai nepamatotas darbības rezultātā ir nodarīti zaudējumi, tad iespējams prasīt �o zaudējumu atlīdzinā�anu, iesniedzot pieteikumu Tieslietu ministrijai, Ģenerālprokuratūrai un atteikumu atlīdzināt zaudējumu pārsūdzot tiesā.

1998. gada 17. jūnija Krimināllikums⁶³³ paredz atbildību par tiesas darba traucē�anu un citiem pārkāpumiem, kas var traucēt tādu cilvēka tiesību īsteno�anu kā tiesības uz nevainīguma prezumpciju un tiesības uz taisnīgu tiesu.

8.4. Pagasttiesas un bāriņtiesas

Pagasttiesas un bāriņtiesas ir pagasta vai pilsētas pa�valdības izveidotas aizbildnības un aizgādnības iestādes⁶³⁴, kuras:

1) aizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses attiecībās ar vecākiem un citām personām;

2) izpilda tiesas spriedumu par aizgādnības nodibinā�anu personām to gara slimības, plānprātības, izlaidīgas vai iz�ķērdīgas dzīves, alkohola vai narkotiku pārmērīgas lieto�anas dēļ;

3) izskata adopcijas pieteikumus pirms to iesnieg�anas tiesā;

4) pilda notariālās funkcijas (pagasttiesas);

5) palīdz mantojuma lietu kārto�anā un mantojuma apsardzībā (atkarībā no konkrētās situācijas izvēlētie līdzekļi var būt mantojuma saraksta

sastādī�ana; telpu aizzīmogo�ana, mantas aprakstī�ana, novērtē�ana un nodo�ana glabā�anā).

Minēto institūciju galvenā funkcija saistīta ar bērna tiesību aizsardzību. Ta�u, neraugoties uz to, ka, piemēram. Bērna tiesību konvencija Latvijai ir saisto�a kop� 1992. gada 14. aprīļa, �ajā un arī citos starptautiskajos dokumentos nostiprinātie principi bie�i vien reālajā situācijā nedarbojas un par tiem cilvēkiem pat nav informācijas. Vēl nav bijis tāda gadījuma, kad, cilvēks, pamatojoties specifiski uz �o konvenciju⁶³⁵, apstrīdētu kādu administratīvo lēmumu un grieztos kompetentā institūcijā. Pats bērns nav informēts par to, kādas tiesības viņam piemīt, lai gan Bērna tiesību konvencijas 17. pants⁶³⁶ nosaka, ka līguma dalībvalsts politikai ir jābūt virzītai uz informācijas pieejamību bērnam, tai skaitā veicinot bērnu literatūras izdo�anu un izplatī�anu, īpa�i ar bērnu bibliotēku palīdzību. Tādējādi liela atbildība gulstas uz valsti (attiecīgām sociālajām iestādēm) un vecākiem vai aizbildņiem.

Formāli bāriņtiesu un pagasttiesu procesā ir ievēroti starptautiskie principi, īpa�i attiecībā uz likuma virsvaru (�izlemjot lietu un pieņemot lēmumus, pamatojas uz likumiem un lietā noskaidrotajiem apstākļiem�⁶³⁷), bērna intere�u aizsardzību (piemēram, procedūra atzinuma sagatavo�anai adopcijas lietās) un tiesas locekļu objektivitāti un kompetenci.

8.5. īres tiesas / darba strīdi

1993. gada 16. februāra likums Par dzīvojamo telpu īri⁶³⁸ nosaka, ka īres strīdi tiek risināti īrestiesās, bet līdz tādu izveido�anai - iesniedzot prasību attiecīgajā rajona (pilsētas) tiesā. 1998. gada 21. oktobrī tika pieņemts īrestiesu likums, kas noteica, ka ar 2000. gada 1 .janvāra atbilsto�i 1998. gada 21. oktobra īrestiesu likumam⁶³⁹ par obligāto pirmstiesas instanci īres strīdu iz�ķir�anā būs īresticsai, kuras lēmumus varēs pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā. �ajā sfērā problēmas Latvijā ir samilzu�as. Ir jā�aubās, ka ģimeņu izlik�ana no dzīvokļiem maksātnespējas gadījumā ir labākais risinājums un atbilst, piemēram, bērna labākajām interesēm. Tomēr 1999. gada 20. decembrī Saeimā tika pieņemts likums Par īrestiesu likuma atzī�anu par spēku zaudēju�u, kas nosaka, ka divu mēne�u laikā pēc likuma spēkā stā�anās (likums stājas spēkā 01.01.2000) īrestiesās pieņemtās lietas ir izbeidzamas, bet iesniedzējiem ir tiesības griezties rajona (pilsētas) tiesās.⁶⁴⁰ Valstij ir jāatmaksā iemaksātā valsts nodeva. Neap�aubāmi, ka �āda valsts neizlēmība, kā nodro�ināt indivīdam iespējas aizsargāt savas tiesības uz mājokli vai īpa�umu, var pasliktināt indivīda situāciju konkrētā gadījumā. Varbūt pat ir vērts pārdomāt, kā �āda specializētu tiesu veido�ana un tad atcel�ana atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas taisnīgas tiesas standartam (6. pants), kura viens no elementiem ir lietu izskatī�ana saprātīgā laika periodā, vai arī atbilst tiesību uz tiesību aizsardzību standartam (13. pants).

Otra sfēra, kurā ir lielākās problēmas attiecībā uz izskatī�anu tiesā, ir darba strīdi jeb individuālie vai kolektīvie tiesību vai intere�u strīdi starp darbinieku un darba devēju vai to grupām. Ņemot vērā apstākli, ka katrs otrais Latvijas iedzīvotājs ir potenciāla darba strīda puse, jo gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem ir indivīdi darbspējīgā vecumā, kuriem var rasties domstarpības ar savu darbinieku/darba devēju, darba strīdi sastāda ievērojamu daļu no tiesās izskatāmajām civillietām da�ādās institūcijās⁶⁴¹ iesniedzamajām sūdzībām. Pa�reizējā tiesiskajā regulējumā paredzētā iespēja uzņēmumā izveidot darbiniekiem un darba devējam kopīgu darba strīdu komisiju netiek izmantota. Darbiniekam gaidot pat vairāk nekā gadu uz savas lietas izskatī�anu tiesā, nevar runāt par tiesībām uz savu aizskarto tiesību efektīvu atjauno�anu. Kā situācijas atrisinājums paredzama īpa�a mehānisma izveide darba strīdu risinā�anai darba tiesas vai citas efektīvas institūcijas veidā.

8.6. Satversmes tiesa

Satversmes tiesa ir tiesu institūcija, kas izveidota, lai pārbaudītu lietas par likumu un citu normatīvo aktu, kā arī starptautisko līgumu atbilstību Satversmei.¹� Papildus tā veic arī citas funkcijas, kas saistītas ar valsts amatpersonu pieņemto lēmumu pārbaudi. Citiem vārdiem sakot, Satversmes tiesa īsteno konstitucionālo kontroli.

Satversmes tiesā izskatāmo lietu kategorijas minētas Satversmes tiesas likuma 16. pantā, Satversmes tiesa lemj, vai apstrīdētais tiesību akts vai kāda no tā normām atbilst tiesību aktam vai normai, kurai ir augstāks juridiskais spēks:

1) likumu atbilstība Satversmei;

2) Latvijas starptautisko līgumu atbilstība Satversmei un nacionālo normu atbilstība tiem starptautiskajiem līgumiem, kas nav pretrunā ar Satversmi,

3) Ministru kabineta un tā institūciju aktu atbilstība Satversmei un pārējai likumdo�anai;

4) Valsts prezidenta, Saeimas priek�sēdētāja un Ministru prezidenta aktu atbilstība Satversmei un citiem likumiem;

5) citu Saeimas apstiprināto, vēlēto vai iecelto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstība Satversmei un citiem likumiem;

6) pa�valdības domes (padomes) normatīvo aktu atbilstība Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;

7) Ministru kabineta pilnvarotā ministra rīkojuma par pa�valdības domes (padomes) lēmuma apturē�anu atbilstība likumam.

Valsts cilvēktiesību birojs, Valsts prezidents, Ministru kabinets, ģenerālprokurors un citas Satversmes tiesas likuma 17. pantā minētās personas vai institūcijas var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, aizsargājot indivīda intereses. Pa�reiz pa�am indivīdam nav tiesību griezties Satversmes tiesā ar sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu, bet Joti nopietni tiek apsvērtas iespējas �īs tiesības indivīdam pie�ķirt.

Starptautisko līgumu atbilstības Satversmei noteik�ana ir sare�ģīta darbība no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, jāņem vērā, ka līgumi var saturēt tādas starptautiskas normas un principus, no kuriem valsts nevar atkāpties nekādā gadījumā. Otrkārt, spēkā stājies līgums ir jāpilda atbilsto�i Vīnes konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām normām. Tre�kārt, tie�i starptautiskais līgums var pateikt priek�ā, kā interpretēt Satversmes normu. Neap�aubāmi, ka bie�i runa varētu būt par valsts presti�u. �ie un citi apsvērumi ir jāņem vērā, ja tiek izvirzīts jautājums par starptautiskā līguma atbilstību Satversmei. - Red.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. pantu Satversmes tiesas pieņemtais spriedums ir galīgs, obligāts visiem un stājas spēkā pasludinā�anas brīdī.

8.7. Valsts cilvēktiesību birojs

Valsts cilvēktiesību biroja darbības mērķus, juridisko statusu un uzdevumus nosaka 1996. gada 5. decembra likums Par Valsts cilvēktiesību biroju⁶⁴², kura 1. pants definē �o biroju kā �patstāvīgu iestādi, kas veicina cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievēro�anu Latvijas Republikā atbilsto�i Satversmei un Latvijai saisto�iem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā�.

Starp biroja uzdevumiem izceļamas sabiedrības informē�anas un izglīto�anas funkcijas par cilvēktiesību jautājumiem; jebkuras sūdzības izskatī�ana par cilvēktiesību pārkāpumu; cilvēktiesību situācijas izpēte valstī u. c.

Sūdzību izskatī�anas kārtību regulē likums Par iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anas kārtību valsts un pa�valdību institūcijās⁶⁴³ un likums Par Valsts cilvēktiesību biroju. Likuma 5. pantā noteikta atruna par gadījumiem, kādos Valsts cilvēktiesību birojs sūdzību neizskata, - tie ir gadījumi, ja par sūdzībā norādīto cilvēktiesību pārkāpumu stājies spēkā pret to pa�u personu un lietu taisīts tiesas spriedums civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā.

�īs funkcijas pildī�anai birojam ir pie�ķirtas tiesības pieprasīt informāciju un paskaidrojumus no jebkuras fiziskas vai juridiskas personas, kam varētu būt zināma informācija par attiecīgo cilvēktiesību pārkāpumu. Turklāt personai ir jāierodas biroja noteiktajā vietā un laikā sniegt nepiecie�amos paskaidrojumus, par neiera�anos bez attaisnojo�a iemesla un paskaidrojumu nesnieg�anu persona ir atbildīga Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā kārtībā.⁶⁴⁴ �āda barga soda noteik�ana brīvprātīgas samierinā�anas procesa kontekstā ir ļoti problemātiska.

Abām pusēm tiek radīti vienādi apstākļi sava viedokļa pamato�anai un faktu izklāstī�anai, lai Valsts cilvēktiesību birojs varētu izskatīt lietu pēc būtības. Birojs ir veidots kā institūcija, kas ir neatkarīga lēmumu pieņem�anā un uzdevumu izpildē. �im nolūkam likumā Par Valsts cilvēktiesību biroju (3. pants) ick|auta kārtība, kādā tiek iecelts amatā (ieceļ amatā Saeima pēc Ministru kabineta ierosinājuma uz �etriem gadiem) un atbrīvots vai atlaists no amata biroja direktors.

Parasti birojs cen�as panākt konflikta atrisinā�anu mierizlīguma ceļā, abām pusēm to parakstot un biroja direktoram apstiprinot. Ja puses mierizlīgumam nepiekrīt, tad birojs sniedz savas rekomendācijas strīda atrisinā�anai. Dati par Valsts cilvēktiesību biroju rāda, ka, piemēram, 1998. gadā saņemtas 604 sūdzības, no tām panākti 112 mierizlīgumi un sniegtas 277 rekomendācijas.⁶⁴⁵ Nav skaidrs, kas noticis ar pārējiem gadījumiem un vai, piemēram, ir ticis piemērots Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss neiera�anās gadījumā.

Saskaņā ar grozījumiem Satversmes tiesas likuma 17. pantā⁶⁴⁶ kop� 1997. gada 8. oktobra Valsts cilvēktiesību birojam ir pie�ķirtas tiesības griezties ar pieteikumu Satversmes tiesā par lietas ierosinā�anu par Ministru kabineta aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, kā arī Ministru kabinetam pakļauto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem. Nav gan saprotami tie iemesli, kas bija pamatā tik minimālam risinājumam. Ja Satversme ir pamatdokuments, kas nosaka cilvēktiesības, bet Valsts cilvēktiesību birojs ir galvenā iestāde �ajā sfērā, kas darbojas atbilsto�i Satversmei un starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, tad birojam bija jābūt iespējai komentēt visu normatīvo aktu atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem, īpa�i, ja birojs ir neatkarīga institūcija.

Ņemot vērā, ka indivīds nevar sniegt prasību Satversmes tiesā un vispārējās kompetences tiesās par normatīvo aktu, kas pārkāpj viņa tiesības, bet birojā var griezties tikai ierobe�otos gadījumos, indivīda tiesību aizsardzības mehānisms Latvijā ir nepilnīgs. Latvija ir apņēmusies gan Eiropas Padomes kontekstā, gan citos starptautiskos forumos garantēt indivīda tiesību efektīvu aizsardzību. �ajā sfērā vēl ir daudz darāmā.

8.8. Nevalstiskās organizācijas

Demokrātiskā sabiedrībā līdzās tiesu sistēmas ietvaros izveidotajiem indivīda tiesību aizsardzības mehānismiem pastāv daudzi un da�ādi ārpus tiesu sistēmas izveidoti indivīda tiesību aizsardzības mehānismi, kuru nepiecie�amību ir parādījusi demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju prakse. Svarīgākais �āds mehānisms ir ombudsmena institūts vai arījebkura cita �āda veida neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības nacionāla institūcija. Kā jau tika minēts, Latvijā �āda veida nacionāla institūcija ir Valsts cilvēktiesību birojs.

Atbilsto�i Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. pantam valstij ir pienākums nodro�ināt efektīvu cilvēka tiesību aizsardzību tās teritorijā. Gan bijusī Eiropas Cilvēktiesību komisija, gan tiesa ir konstatēju�as, ka efektīvu tiesību aizsardzību nodro�ina ne tikai tiesas, bet arī valsts pārvaldes un citas institūcijas un ka var būt gadījumi, kad ir nepiecie�ams viss �o da�ādo institūciju kopums, lai varētu runāt par efektīvu tiesību aizsardzību.⁶⁴⁷

�āda pozīcija atbilst viedoklim par to, kas raksturo demokrātisku sabiedrību, kā to vairākkārt ir definēju�as Eiropas Cilvēktiesību konvencijas institūcijas. Pirmām kārtām, tā ir viedokļu da�ādība un tolerance pret �iem viedokļiem, kā arī iespēja tos aktīvi paust.⁶⁴⁸ Citiem vārdiem sakot, demokrātisku valsti stiprina tās cilvēku atklāta iniciatīva likuma robe�ās, kas nodro�ina demokrātisku kontroli, izvēles iespējas un kopumā labvēlīgu un bagātu sociālo vidi. No �ejienes loģiski izriet tas, ka bagātīgs nevalstisko organizāciju sektors, kas aptver da�ādus jautājumus, ir neatņemams un nepiecie�ams demokrātiskas sabiedrības elements, ar kura palīdzību tiek īstenots sociālais spiediens uz valsts iestādēm, veikta nepiecie�amā sabiedrības kontrole un citas funkcijas, kas nepiecie�amas vispārējai labākai cilvēktiesību īsteno�anai valstī.

Neap�aubāmi, ka �ādas visu sektoru un institūciju saskanīgas darbības cilvēka labā pamatā ir zināma zinā�anu bagā�a. Ne jau velti ANO pasludināja 1994.-2004. gadu par cilvēktiesību izglītības desmitgadi. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka ikvienam ir tiesības zināt viņa cilvēka tiesības. Valstij ir pienākums radīt apstākļus gan �ādu zinā�anu iegū�anai, gan nevalstiskā sektora attīstībai (labvēlīga tiesiskā, administratīvā un finansiālā vide). Zinā�anas par cilvēktiesībām ietver sevī arī zināmas prasības attiecībā uz tiem mehānismiem, ar kuru palīdzību tiek īstenotas cilvēktiesības. Līdz ar to loks it kā ir noslēdzies. Esam atgriezu�ies pie tā, ka katram ir jāzina savas tiesības un jāuzstāj uz to ievēro�anu ar da�ādu pieejamo mehānismu starpniecību, bet valsts varas pārstāvjiem ir pienākums, kur� izriet no visda�ādākajiem politiskajiem un juridiskajiem apsvērumiem (piemēram, valsts saistības un nākotne), pieņemt tādus lēmumus, kas ļauj �īs tiesības cilvēkam īstenot.⁶⁴⁹

Principā nevalstiskais sektors Latvijā ir attīstījies pietiekami labi, izmantodams daudzu ārvalstu fondu un organizāciju atbalstu.⁶⁵⁰ Ņemot vērā, ka izglītības reforma ir problēma, tad, protams, vēl arvien problemātiska ir izglītības sistēmas prioritā�u noteik�ana atbilsto�i Latvijas valsts un demokratizācijas interesēm, ietverot arī cilvēktiesību apguvi. Tomēr arī �ajā sektorā, lai arī lēnām, tomēr ar zināmu ārvalstu fondu palīdzību notiek pārmaiņas. Jācer, ka visi progresīvie centri, kas ir radu�ies pēdējo gadu laikā un nodarbojas tādā vai citādā veidā ar cilvēktiesību nostiprinā�anu, turpinās attīstīties un ka �o centru atbalstam arī valsts politikā atradīsies zināma vieta.

PIELIKUMS

TERMINU SKAIDROJO�Ā VĀRDNĪCA

administratīvais akts (administrative act) - individuāls lēmums, kuru pieņem publisko tiesību subjekts un kas tie�i vai netie�i skar indivīda vai juridiskas personas tiesības.

atruna (reservation) - atbilsto�i 1969. gada Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 2. pantam par atrunu uzskata valsts vienpusēju paziņojumu, parakstot, ratificējot, pieņemot utt. starptautisku līgumu, neatkarīgi no tā, kā tiek nosaukts �is paziņojums vai kādu(s) formulējumu(s) tas satur, ja paziņojuma mērķis ir neattiecināt atsevi�ķa(u) līguma panta(u) darbību uz �o valsti vai arī attiecināt �o darbību, bet nedaudz grozītā veidā.

atsevi�ķs viedoklis (separate opinion) - ir procesuāla darbība, kuru var īstenot katrs starptautiskās justīcijas institūcijas tiesnesis, kad tiek pieņemts spriedums lietā un ja tiesnesis nepievienojas kādiem sprieduma argumentācijas punktiem, bet piekrīt gala lēmumam vai arī ja tiesnesis nepiekrīt spriedumam. �īs procedurālās darbības juridiskās sekas ir noteiktas attiecīgās justīcijas institūcijas statūtos.

at�ķirīgais viedoklis (dissenting opinion) - ir procesuāla darbība, kuru var īstenot katrs starptautiskās justīcijas institūcijas tiesnesis, kad tiek pieņemts spriedums lietā, bet tiesnesis nepiekrīt �im spriedumam. Tiek praktizēts Staiptautiskajā tiesā.

cilvēktiesības (human rights) - tiesību (normu un principu kopums) nozare, kura tradicionālā izpratnē regulē attiecības starp indivīdu un valsti. Arvien bie�āk tiek atzīts un praktizēts, ka arī juridiska persona var būt cilvēktiesību subjekts. Ja nacionālo publisko tiesību ietvaros indivīds un juridiska persona tiek atzīti par tiesību subjektiem, ņemot vērā nacionālo tiesību sistēmas

pamatiezīmes, tad starptautisko tiesību sistēmā indivīda tiesībsubjektība vēl ir diskutējams jautājums, ņemot vērā �īs tiesību sistēmas specifiku.

dalībvalsts (member state) - valsts, kas piedalās starptautiskā organizācijā, līgumā, starptautiskā procedūrā utt. Principā �ajā grāmatā tiek domātas dalībvalstis, ja vien netiek runāts vispārīgi par valstīm vai arī īsuma labad tiek lietots termins �valsts�.

diskriminācija, aizliegums (non-discrimination, prohibition of discrimination) -jebkura at�ķirība, izslēg�ana, ierobe�ojums vai priek�rocība, kas balstās uz tādiem pamatiem kā rase, ādas krāsa, valoda, nacionālā vai etniskā piederība, dzimte, sociālais vai mantiskais stāvoklis u. c.

genocīds (genocide) - jebkura darbība, kas izdarīta nolūkā pilnīgi vai dajēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu: �ādas grupas locekļu nogalinā�ana vai nopietnu miesas bojājumu nodarī�ana, vai garīga kaitējuma radī�ana �ādas grupas locekļiem; tī�a tādu dzīves apstākļu radī�ana �ādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai daļēji iznīcinātu; pasākumu ievie�ana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzim�anu �ādā grupā, kā arī bērnu nodo�ana piespiedu kārtā no vienas grupas otrai.

grupa (group) - divi vai vairāki indivīdi, kuriem raksturīgs kaut kas kopējs, piemēram, valoda, reliģija, etniskā izcel�anās, vecums, veselības stāvoklis, un kuriem, ņemot vērā �īs at�ķirības, var būt garantētas zināmas tiesības.

identitāte (identity) - tiesības būt at�ķirīgam, saglabājot un lietojot savu valodu, kultūru un reliģiju, ko nodro�ina, aizliedzot piespiedu asimilāciju un garantējot vienlīdzīgas tiesības.

īpa�ie pasākumi (special measures) - īpa�i un konkrēti sociālie, ekonomiskie, kultūras un citi pasākumi ar mērķi nodro�ināt atsevi�ķu grupu vai grupām piedero�u indivīdu adekvātu attīstību un aizsardzību, lai garantētu viņiem pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un brīvību baudī�anu. �ie pasākumi nozīmē, ka pēc attiecīgo mērķu sasnieg�anas tos konkrētai grupai pārtrauc piemērot. Bie�i īpa�ie pasākumi tiek dēvēti par pozitīvo diskrimināciju.

ius cogens - konstitucionāla rakstura starptautisko tiesību normas, no kurām valstis nekādos apstākļos un ne ar kādām atrunām nevar atkāpties. Kā piemēru �āda rakstura normām var minēt rasu diskriminācijas aizliegumu, spīdzinā�anas aizliegumu, verdzības aizliegumu, bruņota spēka pielieto�anas aizliegumu valstu attiecībās u. c. Ir visai pamatots uzskats, ka tikai para�u

tiesību normas var ar laiku sasniegt tādu statusu, ka tās tiek uzskatītas par konstitucionālām jeb absolūti obligātām visiem. Tas nenozīmē, ka �īs normas nevarētu atrast līgumos.

konsekvents noliedzējs (persistent objector) - valsts, kas konsekventi ir pretojusies un noliegusi jebkādas juridiski saisto�as starptautiskas prakses veido�anos attiecībā uz kāda jautājuma risinā�anu. Valstij parasti ir jāspēj pierādīt vai parādīt, ka tā ir atzinusi citu praksi vai vismaz nav atzinusi no pa�iem pirmsākumiem veidojo�os praksi.

līguma denonsācija (denonsation of a treaty) - līguma dalībvalsts(is) paziņo, ka līgums pārstāj būt juridiski saisto�s �ai valstij. Parasti konkrētajam līgumam ir jānosaka procedūra, kā valsts var �o līgumu denonsēt. Ja līgums to neregulē, tad darbojas Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 56. panta noteikumi.

līguma ratifikācija (ratification of a treaty) - no starptautisko līgumtiesību viedokļa viena no darbībām, kas ir jāveic, lai līgums stātos spēkā konkrētās valsts teritorijā. Tas ir katras valsts ziņā, kādu nacionālo darbību tā nodēvē par ratifikāciju starptautiskā līmenī. Citas �ādas darbības ir pievieno�anās, pieņem�ana utt. Katrs starptautiskais līgums principā nosaka, kuros gadījumos kura darbība ir jāveic.

materiālās cilvēktiesības (substantive human rights) - �o tiesību katalogu piedāvā gan starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, gan nacionālās konstitūcijas un citi likumi. Ideālā variantā abiem līmeņiem būtu jāsaskan.

mazākumgrupa/minoritāte (minority) - ikviens pastāvīgais Latvijas iedzīvotājs (pilsonis, nepilsonis un bezvalstnieks), ja viņ�/a asociē sevi ar kādu mazākumtautību (Satversmes 114. pants, 1991. gada likums). Ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var sevi asociēt arī ar lingvistisko vai reliģisko grupu (Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27. pants, kas darbojas tie�i Latvijā).

nacionālo tiesību avoti (sources of domestic law) - konstitūcija, likumi, Ministru kabineta noteikumi, pa�valdību saisto�ie lēmumi, vispārējie principi un citi likumdo�anas, izpildu un tiesu varas dokumenti, kuri var kļūt zināmā mērā un attiecīgā kontekstā par tiesību avotu, piemēram, kā nacionālās prakses/para�as rādītājs. Latvijā starptautiskās saistības arī ir �āds avots.

non bis in idem - vispārējais starptautisko tiesību princips, kur� aizliedz iesniegt vienus un tos pa�us faktus divām starptautiskām procedūrām vienlaicīgi.

pactasuntservanda- vispārējais starptautisko tiesību princips, kas ir ieguvis gan para�u tiesību normas raksturu, gan ir atrodams 1969. gada Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 26. pantā un kas nosaka, ka spēkā eso�a līguma dalībvalstij ir jāpilda �is līgums pēc labākās sirdsapziņas.

pa�noteik�anās tiesības, tautas (the right to self-determination) -starptautisko tiesību princips, kas ir noteikts ANO Statūtos un citos ANO dokumentos, tomēr tā saturs un sekas vēl arvien ir samērā neskaidras. Ir skaidrs, ka attiecībā uz kolonizētām teritorijām �is princips ir ieguvis konkrētu saturu un nozīmē, ka tās var kļūt neatkarīgas vai integrēties citā valstī. Par kolonizētām teritorijām tiek uzskatītas aizjūras teritorijas. Tāpat situācijās, kad neatkarīgas valstis tiek okupētas, ir atzīts, ka �o valstu iedzīvotāju tiesības uz pa�noteik�anos ir pārkāptas. Citos gadījumos pa�noteik�anās tiesību atzī�ana ir ļoti diskutējama. Līdz ar to minētais princips ir kļuvis par saisto�u normu tikai atsevi�ķos gadījumos.

procesuālās cilvēktiesības (procedural human rights) - �is ir gan relatīvs, gan nenobriedis jēdziens. Cilvēktiesību process starptautiskajās tiesībās vēl tikai sāk veidoties, bet nacionālajās tiesībās tas pārtop par administratīvo procesu vai citiem procesiem. Tādas cilvēktiesības kā tiesības uz taisnīgu tiesu vai tiesību aizsardzību valsts iek�ienē tikpat labi var uzskatīt par procesuālām tiesībām. Kā rāda �ī grāmata, tad tiesības aizsargāt savas tiesības da�ādās starptautiskās iestādēs ir procesuālo cilvēktiesību būtība starptautisko tiesību sistēmas ietvaros.

publisko tiesību subjekts (subject of public law) - publisko tiesību juridiskā persona ir principiāls publisko tiesību subjekts. Primārais subjekts ir valsts un citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kuras ir izveidotas uz Satversmes un likumu pamata ar likumā noteikto kompetenci. Indivīds un privāto tiesību juridiska persona zināmās tiesiskās attiecībās ir publisko tiesību subjekti. Tomēr, piemēram, cilvēktiesību kā publisko tiesību nozarē indivīds ir �subjekts�, bet valsts un citas publisko tiesību juridiskās personas var tikt definētas kā �objekts� tajā ziņā, ka �īm institūcijām tiek uzlikti pienākumi īstenot indivīda vai privāto tiesību juridiskās personas tiesības. �āds dalījums �subjektos� un �objektos� tomēr ir sare�ģīts no tā viedokļa, ka jebkurā gadījumā indivīds un juridiska persona ir tiesību sistēmas (to veidojo�o nozaru) subjekti neatkarīgi no tā, kāda loma tiem ir konkrētā attiecību lokā. Atkarībā no tiesisko attiecību rakstura visi �eit minētie subjekti var būt arī privāto tiesību subjekti.

res judicata - princips, ka vienreiz tiesā jau izlemta lieta nedrīkst tikt skatīta atkārtoti.

starptautiskās humanitārās tiesības (international humanitarian law) -starptautisko tiesību nozare, kas regulē valstu uzvedību starptautisko konfliktu (daudzpusēju un vienpusēju) gadījumos.

starptautiskās para�u tiesības (customary international law) - valstu prakses rezultātā radu�ās nerakstītas juridiski saisto�as normas. �ādai praksei nav jābūt absolūti vienotai un ilgsto�ai. Subjektīvais elements - valstu pārliecība, ka zināms uzvedības modelis analoģiskā situācijā ir juridiski saisto�s - ir noteico�ais, bet ir ļoti grūti konstatējams, jo prasa valstu prakses apzinā�anu. Para�u normas tiek kodificētas (apkopotas līgumos), un ar to nodarbojas ANO Starptautisko tiesību komisija.

starptautisko tiesību avoti (sources of international law) - starptautiskie līgumi, starptautiskās para�u tiesību normas, vispārējie starptautisko tiesību principi kā pirmavoti un starptautisko justīcijas institūciju spriedumi un lēmumi, autoru komentāri un starptautisko organizāciju lēmumi un rezolūcijas kā palīgavoti zināmās daļās un līdz zināmai robe�ai.

starptautisko tiesību sistēma (international legal system) - starptautisko normu un principu kopums, kas nosaka starptautisko tiesību subjektu (valstis, starptautiskas organizācijas, teritoriālas vienības ar konkrētām tiesībām un pat indivīds konkrētā kontekstā) uzvedību un attiecības un reguh' starptautisko sociāli politisko procesu, kura rezultātā attīstās �ī sistēmu, veidojas jaunas normas un principi un noveco vecās.

starptautisko tiesību subjekts (subject of international law) - tradiciomili tiek uzskatīts, ka valstis ir principiālais starptautisko tiesību subjekts, bn starptautiskās organizācijas ir atvasinātais tiesību subjekts. Lai k.uln veidojumu varētu uzskatīt par starptautisko tiesību subjektu, ir nepiecicAnniH novērtēt, vai starptautiskās tiesības atzīst, ka �im veidojumam ir kmln tiesības neatkarīgi no valstu gribas, kuras var tikt aizsargātas konkn in starptautiskos forumos. Visbie�āk par �ādu subjektu ir tiku�as atzilu-� ni" teritoriālās vienības, kuru tiesības uz pa�noteik�anos saņem visp.u. |h atbalstu, piemēram, Austrumtimora, PalcstTna. �ādos gadījumos �ie subjekti ir ierobe�oti tiesību subjekti.

tiesību dogmatika (legal dogm) - tiesību teorijas galvenais elements, kas sastāv no savstarpēji saistītām atziņām un apgalvojumiem, kuri veido vienotu sistēmu.

tiesību teorija (legal theory/jurisprudence) - metode, kā strukturēt un organizēt tiesību sistēmas sastāvdaļas un procesus tā, ka tie kļūst izprotami un praksē pielietojami.

travaux pr�paratoires - starptautiska dokumenta (konvencijas, līguma utt.) izstrādā�anas gaitas dokumenti, pieraksti utt., kas ir jāņem vērā, interpretējot �ī dokumenta normas.

vienlīdzīgas tiesības - vienlīdzīgs statuss un iespējas likuma priek�ā un praksē.

LATVIJĀ PIEEJAMĀS IETEICAMĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

Literatūra latvie�u valodā

1. Apine, Ilga. Baltkrievi Latvijā. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1995. -ISBN 9984-9002-6-6.

2. Bāgerstams, Ēriks. Preses brīvība demokrātiskā sabiedrībā i No zviedru valodas tulk. M. Freimanc. - 1994. - ISBN 952-9015780-6.

3. Bēgli: rokasgrāmata skolotājiem. 3. bro�ūra. - Rīga, UNHCR. - 1999.

4. Bojārs, Juris. Starptautiskās tiesības. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1996. -ISBN 9984-041-387-8.

5. Briede, Jautrīte. Latvijas nacionālā cilvēktiesību likumdo�ana Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kontekstā II Baltijas valstis likteņgrie�os: Rakstu krājums / Tālavs Jundzis, red. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 1998. - ISBN 9984-9085-7-7.

6. Cilvēktiesības Latvijā 1998. gads / Nils Mui�nieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne, sast. - Rīga : Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 1999. - ISBN 0084-935-90-6.

7. Cilvēktiesības Latvijā 1999. gads / Nils Mui�nieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne, sast. - Rīga : Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 2000. - ISBN 9984-9359-2-2.

8. Cilvēktiesības: mācību materiāli skolām. - Rīga : Apvienoto Nāciju Latvijas Asociācija, 1996. - ISBN 9984-9131-0-4.

9. Cilvēktiesību īsteno�ana Latvijā: tiesa un administratīvais process / Ineta Ziemele, red. - Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, 1998. - ISBN 9984-19-023-4.

10. Cilvēktiesību un tolerances rokasgrāmata (vidusskolu skolotājiem un skolēniem). - Rīga : Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs,

1996.

11. Cilvēktiesību �urnāls. - Rīga : LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts. - 1996.-2000. - Nr. 1.-12 (arī apvienotais Juristu �urnāls Nr. 5 & Cilvēktiesību �urnāls Nr. 6. - 1997).

12. Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzī�anu, neatkarības atjauno�anu un diplomātiskajiem sakariem, 1918-1998. - Rīga : Nordik, 1999. - ISBN 9984-510-64-6.

13. Dreģe, Ilona. Starptautiskās humanitārās tiesības. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1998.-ISBN 9984-17-151-5.

14. Dribins, Leo. Ebreji Latvijā. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1996. -ISBN 9984-9002-274.

15. Dribins, Leo. Nacionālais jautājums Latvijā 1850-1940. Histori-ogrāfisks apskats / Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs. - Rīga : IU Mācību apgāds, 1997. - ISBN 9984-624-01-3.

16. Dribins, Leo. Ukraiņi Latvijā. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1995. -ISBN 9984-9002-5-8.

17. Eihenbaums, Kārlis. Eiropas Dro�ības un sadarbības apspriede: mainīgā loma. - Rīga : Latvijas Ārpolitikas institūts, 1993. - ISBN 9984-9000-0-2.

18. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemēro�ana praksē'. 1996. g. 10. dec. konferences �Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemēro�ana praksē� referāti / Mārtiņ� Mits, red. - Rīga : Valsts cilvēktiesību birojs.

1997.

19. Etnosituācija Latvijā (fakti un komentāri). Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra rīkotās konf. �Demokrātija un etnopolitika - Rīga�94� palīgmateriālu krāj. / Sagat. U. U�ackis, M. Behmane, Z. Priede / Elmārs Vēbers, red. - Rīga, 1994.

20. Gār�a, Aleksandrs Par Satversmes tiesu II Juristu �urnāls. - Nr. 2. -

1995.-3.-26. Ipp.

21. Ievads politikā: Mācību līdzeklis /�anete Ozoliņa, red. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1998. - ISBN 9984-04-987-6.

22. Jakobsonc, Ranvciga; Alfrcdsonc, Karina. Vienlīdzīgā vērtība. Stāvoklis sievie�u un vīrie�u līdztiesībā Zviedrijā / A. Lcimanis, tulk. - Stokholma : Zviedru institūts, 1995. - ISBN 95-520-0347-7.

23. Jēkabsons, Ēriks. Po[i Latvijā. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1996. -ISBN 9984-9002-9-0.

24. Jūsu cilvēktiesības. Cilvēktiesību normas un to īsteno�ana / Egils Lcvits, Ineta Ziemele, Zigurds Mikainis, zin. konsult. - Rīga : Valsts cilvēktiesību birojs, 1996.

25. Kusiņ�, Gunārs. Kā pilnveidot Satversmi? II Juristu �urnāls. - Nr. 4. -

1995.-4.-16. Ipp.

26. Latvija ANO sistēmā. - Rīga : Apvienoto Nāciju Latvijas asociācija, 1997.-ISBN 9984-91961-7.

27. Likums un tiesības. - Rīga : Ratio Iuris. - 1999.-2000. - 1 -2. sējums.

28. Mazākumtautību vēsture Latvijā: Ekspcrim. met. līdz. / L. Dribins, sast., Ilga Apine, red. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1998. - ISBN 9984-00-151-2.

29. Nacionālā politika Baltijas valstīs. Rakstu krājums / Elmārs Vēbers, Rasma Kārkliņa, red. - Rīga : Zinātne, 1995.-ISBN 5796611291.

30. Seksuālā uzmācība - parādība bez vārda? / I. Zaķe, E. Ālere, sast. -Rīga : Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 1997.

31. Sievie�u tiesības vakar un �odien / I. Zaķe, sast. - Rīga : Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centrs. - 1998.

32. Strādājo�o sievie�u tiesības / Maija Kūla, red. - Rīga : Latvijas brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas pieaugu�o izgl. apvienība, 1995.

33. Vai Latvijā valda likums? Domas un vērtējumi. Latvijas inteliģences apvienības XVIII konferencē �Tiesību vara un vieta valstī� 1998. gada

14. febr. - Rīga : Latvijas Inteliģences apvienība, 1998. - ISBN 9984-9085-5-0.

34. Vardarbība pret bērnu / I. Veitnere, S. Sebre, I. Kelpe, R. Feldmane, sast. - Rīga : Valsts cilvēktiesību birojs, 1997.

35. Vēbers, Elmārs. Latvijas valsts un etniskās minoritātes. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, 1997. - ISBN 9984900231.

32. Veitnere, Ilze. Bērnu seksuālā izmanto�ana: psiholoģiskie aspekti un izmeklē�anas īpatnības: Mācību līdzeklis. - Rīga : Latvijas Policijas akadēmija, 1997.-ISBN 9984-545-58-X.

33. Vispārīgās tiesību teorijas un valstszinātnes atziņas: zinātniski metodi, raksti / Edgars Meļķisis, red. - Rīga : Latvijas Universitāte, Jurdiskās fakultātes Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedra, 1997.

34. Volkovs, Vladislavs. Krievi Latvijā. - Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs,

1996. - ISBN 9984-9002-8-2.

35. Zaķe, Līga. Es un manas tiesības: sociālās zinības sākumskolai. Darba burtn. - Rīga : RaKa, 1999.-ISBN 9984-15-119-1.

36. Ziemele, Ineta. Eiropas Padome - Latvijas partneris Eiropas norisēs. -Rīga : Latvijas Ārpolitikas institūts, 1996. - ISBN 9984-583-00-7.

37. Ziemele, Ineta. Komentārs likumam �Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem� II Juristu �urnāls.-'Hr. 1. - 1995.-3.-7. lpp.

38. Ziemele, Ineta; �īrone, Benita; Naglis, Arvīds. Kas jāzina valsts pārvaldes darbiniekam tiesiskā valstī. - Rīga : Valsts administrācijas skola, Dānijas Cilvēktiesību centrs, 2000. - ISBN 9984-679-72-1.

Literatūra citās valodās

1. Alfrcdsson, Gudmundur; Eide, Asbjorn (eds.). The Universal Declaration of Human Rights: A Common Standard of Achievement. -Mārtiņus Nijhoff Publishers, 1999. - ISBN 90-411-1201-4.

2. Andreopolus, George J. (ed.) Genocide. Conceptual and Historical Dimensions. - Philadelphia : University of Pennsylvania Press, 1997.

3. Askin, Dawn Kelly. War Crimes Against Woman. - Mārtiņus Nijhoff Publishers, 1997. - ISBN 90-411-0486-0.

4. Baehr, Peter... [et al.] (ed.). Human rights in developing countries. -Kluwer Law International; Nordic Human Rights Publications, 1995. -ISBN 90-411-0127-6.

5. Beddard, Ralph, Human Rights and Europe, Grotius. - Cambridge : Publications Cambridge University Press, 1995. - ISBN / ISSN 0521465273.

6. Benoit-Rohmer, Florence. The minority question in Europe: texts and commentary. - International Institute for democracy; Council of Europe Publishing, 1996. - ISBN 92-871-2932-0.

7. Benoit-Rohmer, Florence. La question minoritaire en Europe: textes et commentaire. - Editions du Conseil de l�Europe, 1996. - ISBN 92-871-2932-0.

8. Birmingham, Katherine. The OSCE and minority issues. - Foundation on Inter-Ethnic Relations, 1995.

9. Blocd, Aric... |ct. al.] (cd.). Monitoring human rights in Europe: comparing international procedures and mechanisms. - Martinus Nijhoff Publishers, 1993. - ISBN 0-7923-2384-X.

10. Blocd, Aric; dc Jongc Wilco. Legal aspects of a new European infrastructure. - Europa Instituut; Nedcrlands Helsinki Comite, 1992. -ISBN 90-801178-1-1.

11. Van Boven, Theo... [et al.] (ed.) Seminar on the Rights to Restitution, Compensation and Rehabilitation for Victims of Gross Violations of Human Rights and fundamental Freedoms. - SIM, 1992.

12. Bowett, Derek W. The Law of International Institutions. -Sweet&Maxwell, 1982. - ISBN 0-420-46020-9.

13. Brohmer, Jurgen. State Immunity and the Violation of Human Rights. -Martinus Nijhoff Publishers, 1997. - ISBN 90-411-0322-8.

14. Van Bueren, Geraline. The International Law on the Rights of the Child. - Martinus Nijhoff Publishers, 1998. - ISBN 90-411 -1091 -7.

15. Cameron, Iain. An Introduction to the European Convention on Human Rights. - Iustus Forlag, 1998. - ISBN 91-7678-378-2.

16. Coliver, Sandra. Striking a balance: hate speech, freedom of expression and non-discrimination. Article 19. - University of Essex, 1992. -ISBN 1-870798-76-7.

17. Coomans, Fons; van Hoof, Fried. The right to complain about economic, social and cultural rights. - SIM, 1995. - ISSN 0926-9096.

18. Craven, Matthew. The International Covenant on Economic Social and Cultural Rights. - Oxford : Clarendon Press, 1998. - ISBN 0-19-826788-6.

19. Declaration of minimum humanitarian standards. - Institute for Human Rights, Abo Akademi University, 1991.

20. Van Dijk, Pieter, van Hoof, Fried. Theory and practice of the European Convention on Human Rights / 2nd ed. - Kluwer Law and Taxation Publishers, 1990. - ISBN 90- 6544- 319-3.

21. Fair Trials Manual. - Amnesty International Publications, 1998. - ISBN 0-86210-277-4.

22. Frid-Nielsen, Niels (ed.). Freedom of expression: the acid test. - Nordic Council, 1995. - ISBN 92-9120-757-8.

23. Goodwin-Gill, Guy S. The Refugee in International Law. - Oxford : Clarendon Press, 1998. - ISBN 0-19-826020-2.

24. Hannikaincn, Lauri; Hanski, Raija; Rosas, Alan. Implementing Human Rights Law Applicable in Armed Conflicts. - Martinus Nijhoff Publishers, 1992. - ISBN 0-7923-1611-8.

25. Harris, David. J. Cases and Materials on International Law. - London : Sweet&Maxwell, 1991. - ISBN 0-421 -37480-2.

26. Harris, David. J.; O�Boyle, Michael; Warbrick, Colin. Law of the European Convention on Human Rights. - Butterworths, 1995. - ISBN 0-406-25930-5.

27. Humanities and Social Sciences. - Riga : Latvian University Publishers. - 1996. - No. 3(12).

28. Human Rights and the Police: A reference brochure on human rights for good police practice. - Strasbourg : Human Rights Information Centre, 1998.

29. Human Rights and the Police: A workbook for a practice oriented teaching. - Strasbourg : Human Rights Information Centre, 1998.

30. Human Rights in Eastern Europe: Law in its Social setting / Edward Elgar (ed.). - Aldershot, 1995. - ISBN / ISSN 1858983339.

31. Janis, Mark; Kay, Richard; Bradley, Anthony. European human Rights Law. Text and Materials. - Oxford : Clarendon Press, 1996. - ISBN 0-19-876396-4.

32. Joyner, Cristopher C. The United Nations and International Law. -Cambridge : University Press, 1997. - ISBN 0-521-58659-3.

33. Kamenska, Anhelita. The state language in Latvia: achievements, problems and prospects. - Riga : Latvian Centre for Human Rights and Ethnic Studies, 1995. - ISBN 9984-528-72-3.

34. Kimminich, Otto. Das minderheitenrecht der Republik Lettland : Dissertation am lehrstuhl. - Institute f�r �ffentliches Recht, insbesondere V�lkerrecht, Staatsrecht and Politik, Universit�t Regensburg, 1995.

35. Klap, Marieke... [et al.] (ed.). Combatting traffic in persons. - SIM,

1995.-ISSN 0926-9096.

36. Leberton, Gilles. Libert�s publiques & droits de l'homme. - Armand Colin, 1999.-ISBN 2-247-03491-8.

37. Les enjeux de la grande Europe: le Conseil de l�Europe et la s�curit� d�mocratique. - Editions du Conseil de l�Europe, 1996. - ISBN 92-871-2951-7.

38. Louren, Paul Gordon. The Evolution of International Human Rights. -Philadelphia : University of Pennsylvania Press, 1998.

39. Der Minderheitenschutz in der haitischen Staaten: Dokumentation und Analysen. Estland, Lettland und Litauen - Berlin, 1993.

40. The National Ombudsman of the Netherlands: a brief introduction / 3rd ed. - The National Ombudsman, 1995.

41. O�Flaherty, Michael, Human Rights and the United Nations: Practice before the treaty bodies. - London : Sweet Maxwell, 1996. - ISBN / ISSN 0421576901.

42. O�Leray, Sifora; Tillikaincn, Teija. Citizenship and Nationality Status in the New Europe. - London : Sweet&Makswell, 1998.

43. Pabriks, Artis. Nation, Nationalism, and Ethnic Policy. - Department of Political Science, Aarhus University, 1995.

44. Peters, Edward. Torture. - Philadelphia : University of Pennsylvania Press, 1996. - ISBN 0-8122-1599-0.

45. Reid, Karen. A Practitioner's Guide to the European Convention of Human Rights. - London: Sweet&Maxwell, 1998. - ISBN 0-421 -54730.

46. The relationship between international and domestic law: proceedings of Seminar, Warsaw, 19-21 May 1993. - European Commission for Democracy through Law, Council of Europe Press, 1994. - ISBN 92-871-2437-X.

47. The Rights of the Child. A European Perspective. - Council of Europe,

1996. - ISBN 92-871-3006-X.

48. Robertson, A. H. Human rights in the World: An introduction to the study of the international protection of human rights. - Manchester NY : Manchester University Press, 1996. - ISBN / ISSN 07190-4923-7.

49. Robertson, A. H. Human rights in Europe: A study of the European Convention on Human Rights. Manhester NY : Manchester University Press, 1993. - ISBN / ISSN 0-7190-4613-0.

50. Rosas, Alan; Helgesen, Jan. The Strength of Diversity: Human Rights and Pluralist Democracy. - Martinus Nijhoff Publishers, 1992. - ISBN 0-7923-1987-7.

51. Rouget, Didier. Prevention of Torture in Europe. - Geneva : Association for the Prevention of Torture, 1998.

52. Scheinin, Martin (ed.). International Human Rights Norms in the Nordic and Baltic countries. - Kluwcr Law International; Nordic Human Rights Publications, 1996. - ISBN 90- 411- 0153- 5.

53. Shaw, Malcolm C. International Law. - Cambridge : University Press,

1997.-ISBN 0-521-57667-9.

54. Smith, Jacquclinc A.; Zwaak, Leo F. (cds. ). International protection of Human Rights. - SIM, 1995. - ISSN 0926-9096.

55. The state of the world�s refugees 1992: the challenge of protection. -United Nations High Commissioner for Refugees, Penguin books,

1993. - ISBN 0-14-023487-X.

56. The stale of the world s refugees 1997-1998. A Humanitarian Agenda. -UNHCR, Oxford : University Press, 1998. - ISBN 0-19-829309-7.

57. Symonides, Janusz (ed.). The Struggle Against Discrimination. A Collection of International Instruments Addopted by the United Nations System. - UNESCO, 1996.

58. Timilty Joseph; Tomas Jack. Prison Journal. An Irrelevant Look at Life on the Inside. - Boston : Northeastern University Press, 1997. -ISBN 1-55553-312-4.

59. De Varcnnes, Fernand. Language, Minorities and Human Rights. -Mārtiņus Nijhoff Publishers, 1996. - ISBN 90-411-0206-X.

60. Ziemele, Ineta. The Application of international Law in the Baltic States // German Yearbook of the International Law. - 1997. - Vol. 40.

61. Warbrick, Colin; Lowe, Vaughan (eds.) The United Nations and the Principles of International Law. - London, New-York : Routledge,

1997.-ISBN 0-415-08441-5.

62. Quiroga, Cecilia Medina (ed.). Training Course on international human rights law for judges and lawyers of South America. - SIM, 1991. � ISSN 0926- 9096.

63. Гомьен, Донна; Харрис, Дэвид; Зваак, Лео. Европейская конвенция

о правах человека и Европейская социальная харта. - Москва : МНИМХ, 1998. - ISBN 5-88720-017-0.

64. Гудвин-Гилл, Гай С. Статус беженца в международном праве / пер. с английского под ред. М. И. Левиной. - Москва : ЮНИТИ; Будапешт: COLPI, 1997. - ISBN 5-85171-035-7.

Dokumentu krājumi

1. Bērnu tiesību aizsardzības akti / M. Zeivots, sast. - Rīga : Latvijas Policijas akadēmija, 1998. - ISBN 9984-545-78-4.

2. Cilvēka tiesības. Likumdo�anas aktu un informatīvo materiālu krājums. - Rīga : LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, 1997. - ISBN 9984-9200-0-3.

3. Cilvēka tiesības. Starptautisko līgumu krājums. I sējums (Pirmā daļa) Universālie līgumi. - Ņujorka, �enēva : Apvienotās Nācijas, 1994. -ISBN 92-1-154099-2.

4. Cilvēka tiesības. Starptautisko līgumu krājums. I sējums (Otrā daļa) Universālie līgumi. - Ņujorka, �enēva : Apvienotās Nācijas, 1994. -ISBN 92-1-154099-2.

5. Eiropas Konvencija par pilsonību un paskaidrojo�ais ziņojums. - Rīga : SIA �Tiesiskās informācijas centrs�. - 1999.

6. Ievada ziņojums ANO cilvēktiesību komitejai par Starptautiskā pakta par pilsoņu (pilsoniskajām - red.) un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā II Cilvēktiesību �urnāls. - 1996. - Nr. 2.

7. Latvijas Republikas noslēgto starptautisko līgumu saraksts. A list of International Treaties concluded by the Republic of Latvia. - Rīga : Nordik, 1996. - ISBN 9984-510-07-7.

8. Nacionālais ziņojums �Par bērna tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā�: ANO konvencijas �Par bērna tiesībām� izpilde / sagat. Izglītības un zinātnes ministrija un Bērnu tiesību aizsardzības centrs. - Rīga : Jāņa sēta, 1996.

9. Starptautiskās tiesības: Dokumentu krājums / J. Griģeļonis, red. - Rīga : AGB, 1997. - ISBN 9984-91693-6.

10. Human Rights: A compilation of international instruments, Vol. I (first part), Universal instruments. - New York, Geneva : United Nations, 1994. - ISBN / ISSN 92-11-54099-2.

11. Human Rights: A compilation of international instruments, Vol. I (second part), Universal instruments. - New York, Geneva : United Nations, 1994. - ISBN / ISSN 92- 11 - 54099-2.

12. Human Rights: A compilation of international instruments, Vol. II, Regional instruments. - New York, Geneva : United Nations, 1997. -ISBN/ISSN 92-11-54099-2.

ĪSI PAR AUTORIEM

Sandra Garsvāne - tiesību maģistre, Latvijas Universitāte (1998), tiesību bakalaure un diplomēta juriste, Latvijas Universitāte (1996). No

1996. līdz 1997. gadam strādāja par galveno speciālisti Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrā. Sūdzību da|as juriste Valsts cilvēktiesību birojā no 1997. līdz 1998. gadam. Piedalījusies Strasbūras universitātes Cilvēktiesību institūta vasaras skolā un Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorāta programmā. Kop� 1998. gada juriste Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrā. 1999. gadā mācīja tiesību pamatus un starptautiskās cilvēktiesības Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā �Attīstība�.

Anhelita Kamenska - angļu valodas un literatūras bakalaure, Latvijas Universitāte (1988). Kop� 1993. gada Latvijas Cilvēktiesību un etnisko stdudiju centra direktora vietniece. Kopā 1994. gada Sorosa fonda - Latvija Cietumu un policijas reformas programmas direktore, Cilvēktiesību un etniskās saskaņas programmas projektu vadītāja. ANO Attīstības programmas Latvijā īstermiņa konsultante. Specializējas valodu, sievie�u tiesību, ieslodzīto tiesību jautājumos. EDSO Oslo rekomendāciju par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām izstrādā�anas ekspertu grupas locekle. Publicējusies par valodu lieto�anas, bērnu tiesību, cietumu problemātiku.

Ieva Leimane - filozofijas maģistre, Latvijas Universitāte (1998). No 1994. līdz 1996. gadam mācīja vēsturi, filozofiju, ētiku un loģiku Mārupes vidusskolā. Kop� 1995. gada strādā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrā un ir centra vecākā līdzstrādniece. Specializējas galvenokārt bēgļu un garīgi slimo tiesībās. Vairāku publikāciju autore. Sorosa fonda - Latvija Sabiedrības veselības komisijas locekle.

Egils Levits - jurists un politologs, Ass. iur., Dipl.-Pol. (Hamburgas universitāte). Zinātniskais referents Ķīlēs universitātes Juridiskajā fakultātē, pēc tam Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā. Praktiskā jurista darbā �lēzvigas-Hol�teinas apgabaltiesas dienestā, vēlāk - patstāvīgs advokāts Getingenā. Latvijas Republikas Augstākās padomes padomnieks tiesību un ārpolitikas jautājumos (1991-1992), Latvijas vēstnieks Vācijā un �veicē (1992-1993), pēc tam Austrijā, �veicē un Ungārijā (1994-1995). Tieslietu ministrs, Ministru prezidenta biedrs, Saeimas Juridiskās komisijas loceklis (1993-1994). Kop� 1995. gada tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Kop� 1997. gada EDSO samierinātājs. Kop� 1998. gada Rīgas Juridiskās augstskolas Akadēmiskās padomes loceklis. Daudzu zinātnisku publikāciju autors par valsts un tiesību transformācijas, konstitucionālo un administratīvo tiesību, cilvēktiesību jautājumiem. Līdzdalība likumprojektu izstrādē, projektu ekspertīzes. Lekcijas da�ādās augstskolās, raksti presē par valsts un demokrātijas attīstības jautājumiem.

Mārtiņ� Mits - cilvēktiesību maģistrs (L. L. M.), Notingemas Universitāte, Lielbritānija (1998), tiesību bakalaurs un diplomēts jurists, Latvijas Universitāte (1995). Kop� 1996. gada strādā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūtā, no 1999. gada vada institūta darbu kā direktora pienākumu izpildītājs. Latvijas Universitātē lasa lekcijas cilvēktiesībās Juridiskās fakultātes un citu fakultā�u studentiem, kā arī veic pētījumus par Latvijas likumu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Kop� 1999. gada māca cilvēktiesības Rīgas Juridiskajā augstskolā. Papildinājis zinā�anas padziļinātajos cilvēktiesību kursos Lundas universitātē Zviedrijā (1995) un Turku/Abo akadēmijā Somijā (1999). Publicējies par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemēro�anas jautājumiem.

Nils Mui�nieks - politoloģijas doktors, Kalifornijas Bērkli universitāte (University of California at Berkeley), ASV (1993), politoloģijas maģistrs, Kalifornijas Bērkli universitāte (University of California at Berkeley), ASV (1988), politoloģijas bakalaurs, Prinstonas universitāte (Princeton University), ASV (1986). Kop� 1994. gada Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors, kā arī Sorosa fonda - Latvija Cilvēktiesību un etniskās saskaņas programmas direktors. ANO Attīstības programmas izdevuma Latvija. Pārskats par tautas attīstību redaktors un nacionālais koordinators 1995., 1996. un 1997. gadā. Daudzu publikāciju autors cilvēktiesību un nacionālo attiecību jautājumos Latvijā un ārzemēs.

Ineta Tūre tiesību maģistre, Latvijas Universitāte (1997), tiesību bakalaure un diplomēta juriste, Latvijas Universitāte (1995). Strādājusi Valsts reformu ministrijā, Valsts kancelejā saistībā ar valsts pārvaldes reformu un reformu civildienestā. Tagad Labklājības ministrijas Darba departamenta direktora vietniece. Autores kompetencē ietilpst darba attiecības, darba aizsardzība, sociālais dialogs un sadarbība ar Starptautisko Darba organizāciju. Kop� 1997. gada iesaistījusies LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta zinātniskajā darbībā, veic da�ādus pētījumus, kas sasaucas ar autores specializē�anos sociālajās un ekonomiskajās tiesībās. Lasījusi lekcijas par cilvēktiesībām Cilvēktiesību institūta kursos. 1998. gadā vadīja institūta darbu.

Ineta Ziemelc - starptautisko tiesību doktore (Dr. iur.), Kembrid�as universitāte, Lielbritānija (1999), starptautisko tiesību maģistre (M. I. L.), Lundas universitāte, Zviedrija (1994), tiesību bakalaure un diplomēta juriste, Latvijas Universitāte (1993). Apguvusi politikas zinātnes pamatus un Eiropas tiesības Orhūsas (Aarhus) universitātē, Dānija (1993). Sta�ējusies un padziļinājusi kvalifikāciju starptautiskajās tiesībās un cilvēktiesībās Turku/ Abo Cilvēktiesību institūtā Somijā (1994), Hāgas Starptautisko tiesību akadēmijā Holandē (1995), ANO Starptautisko tiesību komisijā �cnēvā, �veicē (1996) u. c. Strādājusi Latvijas Republikas Saeimā Ārlietu komisijā, bijusi kādreizējā Ministru prezidenta Māra Gaiļa padomniece, LU Juridiskās fakultātes pasniedzēja. LU Cilvēktiesību institūta izveidotāja un direktore līdz 1999. gadam. Kop� 1999. gada strādā Eiropas Padomes Cilvēktiesību ģenerāldirektorātā par programmu padomnieci. Daudzu publikāciju autore starptautisko tiesību, cilvēktiesību, pilsonības un ES jautājumos Latvijā un ārzemēs.

ATSEVI�ĶU LATVIJAS INSTITŪCIJU UN ORGANIZĀCIJU ADRESES

1. Latvijas Republikas Saeima Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija Jēkaba iela 16, Rīga, LV-1811

Tālr. 7087210, 7087248 www.saeima.lv

2. Valsts cilvēktiesību birojs Elizabetes iela 65, Rīga, LV-1050 Tālr. 7287210, fakss 7244074

3. Latvijas Republikas Tieslietu ministrija Rīga, Brīvības bulvāris 36, LV-1050 Tālr. 7088229, fakss 7220521 www.im.org.lv

4. Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvalde Rīga, Smil�u iela 1/3, LV-1050

Tālr. 7229261, fakss 7210767

5. Totalitāro re�īmu noziegumu izvērtē�anas komisija �ķūņu iela 15, Rīga, LV-1050

Tālr. 7214510, fakss 7214510

6. Bēgļu lietu apelācijas padome Raiņa bulvāris 15, Rīga, LV-1050 Tālr. 7221546

7. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Raiņa bulvāris 5, Rīga, LV-1050

Tālr. 7219181 www.pid.gov.lv

8. Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs Brīvības iela 85, Rīga, LV-1001

Tālr. 7379608

9. Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija Slokas iela 37, Rīga, LV-1007

Tālr. 7613638

10. �Glābiet bērnus�, Latvijas nodaļa Akas iela 4, Rīga, LV-1050

Tālr. 7285674

11. Latvijas Bērnu fonds

Brīvības gatve 310 - 75, Rīga, LV-1006 Tālr. 7542072

12. Latvijas Bāreņu biedrība Elizabetes iela 27 - 4, Rīga, LV-1010 Tālr. 7322477

13. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs

11. novembra krastmala 35, Rīga, LV-1050 Tālr. 7243033

14. Latvijas Nevalstisko organizāciju centrs Akas iela 5/7-11 Rīga, LV-1011

Tālr. 7312606, fakss 7312550 E-pasts: info@ngo.org.lv www.ngo.lv

15. Latvijas Sarkanais Krusts Skolas iela 1, Rīga, LV-1010 Tālr./fakss 2275635, 7310902

16. SIA �Baltijas Insaits�

Pedagoģisko un sociālo pētījumu centrs Brīvības iela 111 - 39, Rīga, LV-1001 Tālr. 7371770

Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūts Raiņa bulv. 19, Rīga, LV-1586 Tālr. 7224633, fakss 7229851 E-pasts: LHRI@lanet.lv www.humanrights.lv

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Juridiskās prakses un palīdzības centrs Raiņa bulv. 19, Rīga, LV-1586 Tālr. 7034591, fakss 7034590 E-pasts: briede@lanet.lv

STARPTAUTISKO CILVĒKTIESĪBU LĪGUMU SARAKSTS, KURI LATVIJAI IR SAISTO�I VAI KURUS TĀ PARAKSTĪJUSI

Reģionālie cilvēktiesību dokumenti

� 1949. gada 5. maija Eiropas Padomes Statūti - ratificēti 1995. gada 2. februārī; spēkā no⁶⁵¹ 1995. gada 10. februāra.

� 1949. gada 2. septembra Vispārējais līgums par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm - ratificēts 1997. gada 30. oktobrī; spēkā no

1998. gada 15. janvāra.

� 1949. gada 2. septembra Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm protokols - ratificēts 1997. gada 30. oktobrī; spēkā no 1998. gada 15. janvāra.

� 1956. gada 15. decembra Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm otrais protokols, Noteikumi, kas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību komisijas locekļiem - ratificēts 1997. gada 30. oktobrī; spēkā no 1998. gada 15. janvāra.

� 1961. gada 16. decembra Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm ceturtais protokols, Noteikumi, kas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu - ratificēts 1997. gada 30. oktobrī; spēkā no 1998. gada 15. janvāra.

� 1990. gada 18. jūnija Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm piektais protokols - ratificēts 1997. gada 30. oktobrī; spēkā no 1998. gada 1. maija.

1996. gada 5. marta Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm sestais protokols - ratificēts 1997. gada 30. janvārī; spēkā no 1998. gada 15. februāra.

1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību konvencija - ratificēta

1997. gada 4. jūnijā; spēkā no 1997. gada 27. jūnija.

1952. gada 20. marta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokols -ratificēts 1997. gada 4. jūnijā; spēkā no 1997. gada 27. jūnija.

1963. gada 6. maija Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. protokols, kas pie�ķir Eiropas Cilvēktiesību tiesai pilnvaras sniegt konsultatīvus atzinumus - ratificēts 1997. gada 4. jūnijā; spēkā no 1997. gada 27. jūnija.

1963. gada 16. septembra Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. protokols, kas nodro�ina noteiktas tiesības un brīvības, kuras nav iekļautas konvencijā un tās 1. protokolā - ratificēts 1997. gada 4. jūnijā; spēkā no 1997. gada 27. jūnija.

1983. gada 28. aprīļa Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokols, kas attiecas uz nāvessoda atcel�anu - ratificēts 1999. gada 15. aprīlī; spēkā no 1999. gada 1. jūnija.

1984. gada 28. novembra Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. protokols - ratificēts 1997. gada 4. jūnijā; spēkā no 1997. gada 1. septembra.

1994. gada 11. maija Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. protokols, kas pārstrukturē ar �o konvenciju izveidoto kontroles mehānismu -ratificēts 1997. gada 4. jūnijā; spēkā no 1998. gada 1. novembra.

1954. gada 19. decembra Eiropas kultūras konvencija - ratificēta 1992. gada 6. maijā; spēkā no 1992. gada 7. maija.

1957. gada 13. decembra Eiropas Padomes Konvencija par izdo�anu -ratificēta 1997. gada 24. martā; spēkā no 1997. gada 31. jūlija.

1975. gada 15. oktobra Papildu protokols Eiropas Padomes Konvencijai par izdo�anu - ratificēts 1997. gada 24. martā; spēkā no 1997. gada 31. jūlija.

1978. gada 17. marta Otrais papildu protokols Eiropas Padomes Konvencijai par izdo�anu - ratificēts 1997. gada 24. martā; spēkā no 1997. gada 31. jūlija.

1961. gada 18. oktobra Eiropas Sociālā harta - parakstīta 1997. gada 2. maijā.

1988. gada 5. maija Eiropas Sociālās hartas papildprotokols - parakstīts

1997. gada 29. maijā.

1991. gada 21. oktobra Eiropas Sociālās hartas protokols ar Eiropas Sociālās hartas labojumiem - parakstīts 1997. gada 29. maijā.

1977. gada 27. janvāra Eiropas Konvencija par terorisma apkaro�anu -ratificēta 1999. gada 4. martā; spēkā no 1999. gada 21. jūlija.

1983. gada 21. marta Eiropas Padomes Konvencija par notiesāto personu nodo�anu soda izcie�anai - ratificēta 1997. gada 24. martā; spēkā no

1999. gada 1. septembra.

1987. gada 26. novembra Eiropas Konvencija par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu -ratificēta 1997. gada 11. decembrī; spēkā no 1998. gada 1. jūnija.

1993. gada 4. novembra Eiropas Konvencijas par spīdzinā�anu un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu 1. protokols - ratificēts 1997. gada 11. decembrī; spēkā no 1998. gada 1. jūnija.

1993. gada 4. novembra Eiropas Konvencijas par spīdzinā�anas un necilvēcīgas vai pazemojo�as apie�anās vai sodī�anas novēr�anu 2. protokols - ratificēts 1997. gada 11. decembri; spēkā no 1998. gada 1. jūnija.

1994. gada 10. novembra Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija - parakstīta 1995. gada 11. novembrī.

1997. gada 4. aprīļa Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: konvencija par cilvēktiesībām un biomcdicīnu -parakstīta 1997. gada 4. aprīlī.

1997. gada 11. aprīļa Eiropas reģiona Konvencija par tādu kvalifikāciju atzī�anu, kas saistītas ar augstāko izglītību - parakstīta 1997. gada 11. aprīlī.

1998. gada 12. janvāra Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā papildprotokols par cilvēku klonē�anas aizliegumu - parakstīts 1998. gada 12. janvārī.

Universālie cilvēktiesību dokumenti

1945. gada 27. jūnija Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti - spēkā no 1991. gada 17. septembra.

1946. gada 13. februāra Konvencija par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un imunitātēm - ratificēta 1997. gada 1. oktobrī; spēkā no

1997. gada 21. novembra.

� 1948. gada 9. jūlija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 87 �Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās� - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju⁶⁵²; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

� 1948. gada 9. decembra Konvencija par genocīda nepie|aujamību un sodī�anu par to - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 13. jūlija.

� 1949. gada I. jūlija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 98 �Par tiesībām uz apvieno�anos organizācijās un kolektīvo līgumu slēg�anu� - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

� 1948. gada 10. decembra Vispārējā cilvēktiesību deklarācija atzīta par juridiski saisto�u Latvijā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju.

� 1949. gada 12. augusta �enēvas Konvencija par ievainoto un slimo stāvokļa uzlabo�anu aktīvajās armijās - pievieno�anās 1991. gada 20. novembrī; spēkā no 1992. gada 24. jūnija.

� 1949. gada 12. augusta �enēvas Konvencija par izturē�anos pret kara gūstekņiem - pievieno�anās 1991. gada 20. novembrī, spēkā no 1992. gada 24. jūnija.

� 1949. gada 12. augusta �enēvas Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā - pievieno�anās 1991. gada 20. novembrī; spēkā no 1992. gada 24. jūnija.

� 1949. gada 2. decembra Konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatē�anu no tre�o personu puses - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 13. jūlija.

� 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļa statusu - ratificēta 1997. gada 19. jūnijā; spēkā no 1997. gada 29. oktobra.

� 1951. gada 29. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 100 �Par vienlīdzīgu atalgojumu� - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

� 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļu statusu un tās 1967. gada 31. janvāra protokols par bēgļa statusu - ratificēts 1997. gada 19. jūnijā; spēkā no 1997. gada 31. jūlija.

� 1952. gada 20. decembra Konvencija par sievie�u politiskajām tiesībām -pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēka no 1992. gada 13. jūlija.

� 1954. gada I. marta Starptautiskā konvencija civilprocesa jautājumos -ratificēta 1992. gada 16. septembrī; spēkā no 1993. gada 15. jūlija.

� 1956. gada 7. septembra Papildu konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un para�u izskau�anu -pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada

13. jūlija.

� 1957. gada 29. janvāra Konvencija par precētas sievietes pilsonību -pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada

13. jūlija.

� 1957. gada 25. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 105 �Par piespiedu darba izskau�anu� - pievieno�anās ar 1990. gada

4. maija deklarāciju; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

� 1957. gada 26. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 106 �Par iknedēļas atpūtu tirdzniecībā un iestādēs� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

� 1961. gada 30. augusta Konvencija par apatrīdisma samazinā�anu -pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada

13. jūlija.

� 1963. gada 25. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 119 �Par darbma�īnu dro�umu� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

� 1964. gada 8. jūlija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 120 �Par darba higiēnu tirdzniecībā un iestādēs� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

� 1964. gada 9. jūlija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 122 �Par nodarbinātības politiku� - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

� 1966. gada 7. marta Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskau�anu - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 14. maija.

� 1966. gada 16. decembra Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 14. jūlija.

� 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām fakultatīvais protokols - ratificēts 1994. gada 28. aprīlī; spēkā no 1994. gada 22. septembra.

1966. gada 16. decembra Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 14. jūlija.

1968. gada 26. novembra Konvencija par noilguma neatzī�anu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci - pievieno�anās ar 1990. gada

4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 13. jūlija.

1970. gada 22. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 131 �Par minimālās algas noteik�anu� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

1970. gada 24. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 132 �Par apmaksātu atvaļinājumu� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1995. gada 10. jūnija.

1971. gada 23. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 135 �Par strādnieku pārstāvjiem� - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

1972. gada 16. novembra Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības konvencija - ratificēta 1997. gada 17. februārī, spēkā no

1997. gada 10. aprīļa.

1973. gada 30. novembra Starptautiskā konvencija par aparteīda noziegumu izskau�anu un sodu par to - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 14. maija.

1973. gada 14. decembra Konvencija par noziegumu novēr�anu pret personām, kas bauda starptautisko aizsardzību, arī pret diplomātiskajiem aģentiem, un sodī�anu par �ādiem noziegumiem - pievieno�anās 1991. gada 29. augustā; spēkā no 1992. gada 23. marta.

1974. gada 1. novembra Starptautiskā konvencija par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (Solas-74) - pievieno�anās 1991. gada 10. septembrī; spēkā no 1992. gada 13. maija.

1975. gada 23. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 142 �Par darbaspēku resursu attīstību� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

1976. gada 21. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 144 �Par trīspusējām konsultācijām starptautisko darba tiesību normu piemēro�anas sekmē�anai� - pievieno�anās 1994. gada 15. jūnijā; spēkā no 1995. gada 25. jūlija.

1977. gada 8. jūnija �enēvas konvencijas pirmais papildprotokols par starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību -pievieno�anās 1991. gada 20. novembrī; spēkā no 1992. gada 24. jūnija.

1977. gada 8. jūnija �enēvas konvencijas otrais papildprotokols par nestarptautiska rakstura broņotu konfliktu upuru aizsardzību -pievieno�anās 1991. gada 20. novembrī; spēkā no 1992. gada 24. jūnija. 1977. gada 20. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 148 �Par darba vidi (piesārņotība, troksnis, vibrācija)� -pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

1977. gada 25. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 149 �Par jaunāko medicīnisko personālu� - pievieno�anās 1993. gada

12. janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

1978. gada 26. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 50 �Par darba vadī�anu� - pievieno�anās 1993. gada 1 .janvārī; spēkā no 1994. gada 8. marta.

1978. gada 27. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 51 �Par darba attiecībām� - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1993. gada 27. janvāra.

1979. gada 18. decembra Konvencija par jebkuras sievie�u diskriminācijas izskau�anu - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 14. maija.

1981. gada 19. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 154 �Par kolektīvu pārrunu atbalstī�anu� - pievieno�anās 1994. gada

15. jūnijā; spēkā no 1995. gada 25. jūlija.

1981. gada 22. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 155 �Par darba dro�ību un darba vidi� - pievieno�anās 1994. gada

15. jūnijā; spēkā no 1995. gada 25. jūlija.

1982. gada 22. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 158 �Par darba attiecību pārtrauk�anu pēc uzņēmēja iniciatīvas� -pievieno�anās 1994. gada 15. jūnijā; spēkā no 1995. gada 25. jūlija.

1983. gada 21. marta Eiropas Konvencija par notiesāto personu nodo�anu soda izcie�anai - ratificēta 1997. gada 24. martā; spēkā no 1997. gada 1. septembra.

1984. gada 10. decembra Konvencija pret spīdzinā�anu un citiem ne�ēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojo�iem apie�anās un sodī�anas veidiem - pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada 14. maija.

1985. gada 22. marta Vīnes Konvencija par ozona slāņa aizsardzību un 1987. gada Monreālas protokols - pievieno�anās 1995. gada 14. martā; spēkā no 1995. gada 27. jūlija.

� 1985. gada 25. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 160 �Par darba statistiku� - pievieno�anās 1993. gada 12. janvārī; spēkā no 1995. gada 10. jūnija.

� 1985. gada 10. decembra Starptautiskā konvencija pret aparteīdu sportā -pievieno�anās ar 1990. gada 4. maija deklarāciju; spēkā no 1992. gada

14. maija.

� 1989. gada 20. novembra Bērna tiesību konvencija - ratificēta 1991. gada 4. septembrī; spēkā no 1992. gada 15. maija.

� 1992. gada 23. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 173 �Par strādājo�o prasību aizsardzību uzņēmēja maksātnespējas gadījumā� - pievieno�anās 1994. gada 15. jūnijā;

Avoti: Interneta adrese: www.coe.fr un www.humanrights.lv

Ārlietu ministrijas informācija. Starptautiskie daudzpusējie līgumi, kuriem Latvija pievienojusies pēc 1990. gada 4. maija. - Rīga : Latvijas Vēstnesis. - 1999. - 27. jūl. - Nr. 239 (1699).

Juristu �urnāls Nr. 5/Cilvēktiesību �urnāls Nr. 6. - 1997. - 102. lpp.

PAMATDOKUMENTU TEKSTI<a l:href="#bookmark652" type="note">653</a>

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Preambula

Ievērodama, ka visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemīto�ās pa�cieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzī�ana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats, un

ievērodama, ka cilvēktiesību necienī�ana un nicinā�ana noved pie barbariskiem aktiem, kas izraisa sa�utumu cilvēces apziņā, un ka tādas pasaules radī�ana, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība un tie būs brīvi no bailēm un trūkuma, ir pasludināta kā cilvēku augstākie centieni, un

ievērodama, ka nepiecie�ams, lai cilvēktiesības aizsargātu likuma spēks nolūkā nodro�ināt tādu stāvokli, lai cilvēks nebūtu spiests izmantot kā pēdējo līdzekli sacel�anos pret tirāniju un apspiestību, un ievērodama, ka nepiecie�ams veicināt draudzīgu attiecību attīstību starp tautām, un

ievērodama, ka Apvienoto Nāciju tautas Statūtos apliecināja savu ticību cilvēka pamattiesībām, cilvēka personības pa�cieņai un vērtībai un vīrie�u un sievie�u līdztiesībai un apņēmās sekmēt sociālo progresu un dzīves apstākļu uzlabo�anu vislielākās brīvības apstākļos, un ievērodama, ka dalībvalstis apņēmās, sadarbojoties ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, veicināt cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju cienī�anu un ievēro�anu, un

ievērodama, ka �o tiesību un brīvību rakstura vispārējai izpratnei ir milzīga nozīme �īs saistības pilnīgai izpildei,

Ģenerālā Asambleja pasludina

�o Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju par uzdevumu, kuru pildīt jātiecas visām tautām un visām valstīm, lai katrs cilvēks un katrs sabiedrības institūts, pastāvīgi ievērojot �o Deklarāciju, ar izskaidro�anu un izglīto�anu censtos veicināt �o tiesību un brīvību respektē�anu un, realizējot nacionālos un starptautiskus progresīvus pasākumus, nodro�inātu to vispārēju un efektīvu atzī�anu un īsteno�anu kā Organizācijas dalībvalstu, tā arī to jurisdikcijā eso�o teritoriju tautās.

1. pants

Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.

2. pants

Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas �ajā Deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvok|a.

Turklāt nedrīkst būt nekādas at�ķirības valsts vai teritorijas, pie kuras cilvēks pieder, politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ neatkarīgi no tā, vai �ī teritorija ir neatkarīga, aizbilstama, bez pa�pārvaldes vai kaut kā citādi ierobe�ota savā suverenitātē.

Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzinā�anai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.

6. pants

Katram cilvēkam, lai kur viņ� atrastos, ir tiesības tikt atzītam par personu likuma priek�ā.

7. pants

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priek�ā, un viņiem ir tiesības, bez jebkādām at�ķirībām, uz vienādu likuma aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kura pārkāpj �o Deklarāciju, un pret jebkuru kūdī�anu uz tādu diskrimināciju.

Katram cilvēkam viņa tiesību un pienākumu noskaidro�anai, kā arī lai noteiktu viņam izvirzītās kriminālās apsūdzības pamatotību, ir tiesības sakarā ar visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priek�ā prasīt, lai viņa lietu atklāti un ievērojot visas taisnīguma prasības izskatītu neatkarīga un objektīva tiesa.

11. pants

1. Katram cilvēkam, kam inkriminēts kriminālnoziegums, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nebūs pierādīta saskaņā ar likumu atklātā tiesas procesā, kurā viņam tiek nodro�inātas visas iespējas

� uz aizstāvību.

2. Nevienu nedrīkst notiesāt par noziegumu tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarī�anas brīdī spēkā biju�ajiem valsts iek�ējiem likumiem vai starptautiskajām tiesībām nebija kriminālnoziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro laikā, kad tika izdarīts kriminālnoziegums.

12. pants

Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena privātajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu, vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret �ādu iejauk�anos vai �ādiem apdraudējumiem.

13. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu jebkurā valstī.

2. Katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu valsti un atgriezties savā valstī.

14. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajā�anas citās valstīs un izmantot �o patvērumu.

2. �īs tiesības nevar tikt izmantotas tādas vajā�anas gadījumā, kas īstenībā saistīta ar nepolitiska nozieguma izdarī�anu vai ar darbību, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.

15. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz pilsonību.

2. Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt tā tautību vai tiesības mainīt savu tautību.

16. pants

1. Vīrie�iem un sievietēm, kas sasniegu�i pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasu, tautību vai reliģiju at�ķirībām saistītiem ierobe�ojumiem stāties laulībā un nodibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un �ķirot laulību.

2. Laulība var tikt slēgta tikai ar abu personu, kas stājas laulībā, brīvu un pilnīgu piekri�anu.

3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamat�ūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.

17. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz īpa�umu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem.

2. Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt īpa�umu.

18. pants

Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai no�ķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

19. pants

Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: �īs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robe�ām.

20. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu sapul�u un asociāciju brīvību.

2. Nevienu nedrīkst piespiest iestāties kaut kādā asociācijā.

21. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tie�i vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību.

2. Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības piedalīties valsts pārvaldē savā zemē.

3. Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: �ai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlē�anās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlē�anu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodro�ina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.

22. pants

Katram cilvēkam kā sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo nodro�inājumu un viņa personības pa�cieņas uzturē�anai un brīvai attīstībai nepiecie�amo tiesību īsteno�anu ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā ar nacionālo pasākumu palīdzību un starptautiskās sadarbības ceļā, un atbilsto�i katras valsts struktūrai un resursiem.

23. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.

2. Katram cilvēkam, bez jebkādas diskriminācijas, ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu.

3. Katram strādājo�ajam ir tiesības uz taisnīgu un apmierino�u darba algu, kas nodro�ina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. Nepiecie�amības gadījumā tā jāpapildina ar citiem sociālās nodro�inā�anas līdzekļiem.

4. Katram cilvēkam ir tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties arodbiedrībās savu intere�u aizsardzībai.

24. pants

Katram cilvēkam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ierobe�ojumu un uz apmaksātu periodisku atvaļinājumu.

25. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpo�anu, kas nepiecie�ams viņa un viņa ģimenes veselības uzturē�anai un labklājībai, un tiesības uz nodro�inājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestā�anos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radu�ies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.

2. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpa�u aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimu�ajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.

26. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai. Tehniskajai un profesionālajai izglītībai ir jābūt visiem pieejamai, un augstākai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilsto�i katra spējām.

2. Izglītības mērķim jābūt pilnīgai personības attīstībai, un tai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievēro�ana. Izglītībai ir jāveicina savstarpējā sapra�anās, iecietība un draudzība starp visām tautām, rasu un reliģiskajām grupām un Apvienoto Nāciju Organizācijas darbība miera uzturē�anā.

27. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, piedalīties zinātnes progresā un izmantot tā labumus.

2. Katram cilvēkam ir tiesības uz morālo un materiālo intere�u aizsardzību, kas saistītas ar zinātniskajiem, literārajiem vai mākslas darbiem, kuru autors viņ� ir.

28. pants

Katram cilvēkam ir tiesības uz sociālo un starptautisko kārtību, kurā var tikt pilnīgi realizētas �ajā Deklarācijā izklāstītās tiesības un brīvības.

29. pants

1. Katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, kurā tikai ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība.

2. Realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobe�ojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzī�anas un cieņas nodro�inājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierinā�ana demokrātiskā sabiedrībā.

3. �o tiesību un brīvību īsteno�ana nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.

30. pants

Neko �ajā Deklarācijā nedrīkst interpretēt tādējādi, lai kādai valstij, personu grupai vai atsevi�ķām personām būtu tiesības jebkādā veidā darboties vai veikt darbības, kuru mērķis ir likvidēt �ajā Deklarācijā izklāstītās tiesības un brīvības.

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

�ā pakta dalībvalstis,

ievērodamas, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos

proklamētajiem principiem visiem cilvēku sabiedrības locekļiem

piemīto�ās pa�cieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzī�ana

ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats,

atzīdamas, ka �īs tiesības izriet no cilvēka personībai piemīto�ās

pa�cieņas,

atzīdamas, ka saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju no bailēm un trūkuma brīvas, ar pilsonisko un politisko brīvību apveltītas cilvēka personības ideāls sasniedzams, vienīgi radot tādus apstākļus, kuros katrs var izmantot savas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kā arī savas pilsoniskās un politiskās tiesības,

ievērodamas, ka atbilsto�i Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem valstu pienākums ir sekmēt cilvēktiesību un brīvību vispārēju respektē�anu un ievēro�anu,

ievērodamas, ka katram atsevi�ķam cilvēkam, kam ir pienākumi pret citiem cilvēkiem un kolektīvu, kura loceklis viņ� ir, jāccn�as panākt �ajā paktā atzīto tiesību stimulē�anu un ievēro�anu, vienojas par �ādiem pantiem:

I daļa /. pants

1. Visām tautām ir pa�noteik�anās tiesības. Pamatojoties uz �īm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodro�ina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

2. Visas tautas savu mērķu sasnieg�anai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principu, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piedero�os eksistences līdzekļus.

3. Visām �ā pakta dalībvalstīm, arī tām, kas ir atbildīgas par nepastāvīgo un aizbilstamo teritoriju pārvaldī�anu, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem jāsekmē pa�noteik�anās tiesību īsteno�ana un jācienī �īs tiesības.

II daļa

2. pants

1. Ikviena �ā pakta dalībvalsts apņemas respektēt un garantēt visām tās teritorijas ietvaros un tās jurisdikcijā eso�ajām personām �ajā paktā atzītās tiesības bez jebkādas at�ķirības - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcel�anās, mantiskā stāvokļa, dzim�anas vai citiem apstākļiem.

2. Ja tas jau nav paredzēts eso�ajos likumdo�anas vai citos aktos, ikviena �ā pakta dalībvalsts apņemas veikt nepiecie�amos pasākumus saskaņā ar savām konstitucionālajām procedūrām un �ā pakta noteikumiem, lai piemērotu tādus likumdo�anas vai citus līdzekļus, kas var būt nepiecie�ami �ajā paktā atzīto tiesību īsteno�anai.

3. Ikviena �ā pakta dalībvalsts apņemas:

(a) nodro�ināt jebkurai personai, ja ir pārkāptas �ajā paktā atzītās personas tiesības un brīvības, efektīvu aizsardzības līdzekli, arī tad, ja minēto pārkāpumu izdarīju�as personas, kas rīkoju�ās kā oficiāli pārstāvji;

(b) nodro�ināt, lai tiesības uz tiesisko aizsardzību jebkurai personai, kas pieprasa �ādu aizsardzību, noteiktu kompetenta tiesu, administratīva vai likumdo�anas institūcija vai jebkura cita kompetenta institūcija, kas paredzēta valsts tiesiskajā sistēmā, un veicināt aizsardzības iespējas tiesā;

(c) nodro�ināt, lai kompetentas varas institūcijas piemērotu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ja �ādi līdzekļi ir paredzēti.

3. pants

�ā pakta dalībvalstis apņemas nodro�ināt vīrie�iem un sievietēm vienlīdzīgas tiesības izmantot visas �ajā paktā paredzētās pilsoniskās un politiskās tiesības.

4. pants

1. Ja valstī ir oficiāli pasludināts ārkārtējs stāvoklis, kad apdraudēta nācijas pastāvē�ana, �ā pakta dalībvalstis var atkāpties no savām �ajā paktā paredzētajām saistībām vienīgi tiktāl, ciktāl to prasa stāvokļa nopietnums, ar nosacījumu, ka �āda atkāp�anās nav pretrunā ar citām �o valstu saistībām starptautisko tiesību jomā un neizraisa uz rasi, ādas krāsu, dzimumu, valodu, reliģiju vai sociālo izcel�anos dibinātu diskrimināciju.

2. Ar �o noteikumu nevar pamatot nekādu atkāp�anos no 6., 7., 8. (1. un 2. punkts), 11., 15., 16. un 18. panta noteikumiem.

3. Ikvienai �ā pakta dalībvalstij, kas izmanto atkāp�anās tiesības, ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību nekavējoties jāinformē citas �ā pakta dalībvalstis par noteikumiem, no kuriem tā atkāpusies, un par �ādas rīcības iemesliem. Tādā pa�ā veidā jāpaziņo arī datums, kad �ī valsts izbeigs minēto atkāp�anos.

5. pants

1. Nevienu �ā pakta noteikumu nedrīkst interpretēt tādējādi, lai kādai valstij, kādai grupai vai kādai personai būtu tiesības jebkādā veidā darboties vai izdarīt jebkādas darbības, kuru mērķis ir likvidēt jebkuras �ajā paktā atzītās tiesības vai brīvības vai ierobe�ot tās lielākā mērā, nekā paredzēts �ajā paktā.

2. Nav pieļaujama kādā �ā pakta dalībvalstī saskaņā ar likumu, konvencijām, noteikumiem vai para�ām atzīto vai eso�o jebkura cilvēka pamattiesību ierobe�o�ana vai samazinā�ana, aizbildinoties ar to, ka minētās tiesības �ajā paktā nav atzītas vai ka tās tajā atzītas mazākā apjomā.

Ill da|a

6. pants

1. Tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. �īs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.

2. Valstīs, kas nav atcēlu�as nāves sodu, to var piespriest tikai par vissmagākajiem noziegumiem saskaņā ar likumu, kur� bija spēkā nozieguma izdarī�anas brīdī un kur� nav pretrunā ar �ajā paktā un Konvencijā par genocīda noziegumu novēr�anu un sodī�anu par to paredzētajiem noteikumiem. �o sodu var izpildīt, vienīgi izpildot kompetentas tiesas taisītu galīgo spriedumu.

3. Ja dzīvības atņem�ana ir genocīda nozieguma rezultāts, jāievēro, ka neviens �ā panta noteikums nedod �ā pakta dalībvalstīm tiesības jebkādā veidā atkāpties no jebkurām saistībām, kas pieņemtas saskaņā ar Konvencijā par genocīda nozieguma novēr�anu un sodī�anu par to paredzētajiem noteikumiem.

4. Katram, kam piespriests nāves sods, ir tiesības iesniegt lūgumu par ap�ēlo�anu vai soda mīkstinā�anu. Visos gadījumos iespējama amnestija, ap�ēlo�ana vai nāves soda aizstā�ana.

5. Nāves sodu nepiesprie� par noziegumiem, ko izdarīju�as personas, kas jaunākas par astoņpadsmit gadiem, un to neizpilda grūtniecēm.

6. Neviens �ā panta noteikums nevar būt par pamatu tam, lai kāda �ā pakta dalībvalsts atliktu vai nepieļautu nāves soda atcel�anu.

7. pants

Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzinā�anai vai ne�ēlīgam, necilvēcīgam vai viņa pa�cieņu aizskaro�am sodam vai apieties ar viņu tādā veidā. Piemēram, nevienu personu bez tās brīvas piekri�anas nedrīkst pakļaut medicīniskiem un zinātniskiem eksperimentiem.

8. pants

1. Nevienu nedrīkst turēt verdzībā; visu veidu verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta.

2. Nevienu nedrīkst turēt nebrīvē.

3. (a) Nevienu nedrīkst piespiest izpildīt piespiedu vai obligāta rakstura

darbu;

(b) valstīs, kur kā sodu par noziegumu var piespriest brīvības atņem�anu, kas saistīta ar katorgas darbiem, 3. (a) punkta noteikumi nav �ķērslis

katorgas darbu izpildei pēc kompetentas tiesas sprieduma, kas noteikusi �ādu sodu;

(i) jebkādu (b) apak�punktā neminētu darbu vai dienestu, kas parasti jāpilda personai, kura atrodas ieslodzījumā uz likumīga tiesas sprieduma pamata, vai personai, kura nosacīti atbrīvota no �āda ieslodzījuma;

(ii) jebkādu militāra rakstura dienestu, bet valstīs, kurās var atteikties no karadienesta politisku vai reliģiski ētisku motīvu dēļ, jebkādu dienestu, kas likumā paredzēts personām, kuras atsakās no karadienesta �ādu motīvu dēļ;

(iii) jebkādu dienestu, kas ir obligāts ārkārtēja stāvokļa vai katastrofas gadījumā, kad apdraudēta iedzīvotāju dzīvība vai labklājība;

(iv) jebkādu darbu vai dienestu, kas ietilpst parastajos pilsoņu pienākumos.

9. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt vai turēt apcietinājumā. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību bez likumā noteiktā pamata un neievērojot tajā paredzēto procedūru.

2. Personu apcietinot, tai jāpaziņo apcietinā�anas iemesli un nekavējoties jāinformē par jebkuru viņam uzrādīto apsūdzību.

3. Katru sakarā ar kriminālapsūdzību apcietināto vai aizturēto personu steidzami nogādā pie tiesne�a vai citas amatpersonas, kurai saskaņā ar likumu ir tiesības realizēt tiesas varu, un tai ir tiesības uz iztiesā�anu noteiktajā termiņā vai uz atbrīvo�anu. To personu turē�ana apcietinājumā, kuras gaida iztiesā�anu, nedrīkst būt obligāts noteikums, ta�u atbrīvo�ana var būt atkarīga no garantiju do�anas ierasties tiesā, ierasties iztiesā�anā jebkurā citā tās stadijā un, ja nepiecie�ams, ierasties sprieduma izpildī�anai.

4. Katram, kam atņemta brīvība, arestējot vai turot apcietinājumā, ir tiesības uz viņa lietas izskatī�anu tiesā, lai �ī tiesa varētu nekavējoties izlemt, vai viņa aizturē�ana ir likumīga, un dot norādījumu par viņa atbrīvo�anu, ja aizturē�ana ir nelikumīga.

5. Katram, kas ticis nelikumīgi arestēts vai turēts apcietinājumā, ir tiesības uz kompensāciju, kas var būt prasības pamats.

10. pants

1. Visām personām, kam atņemta brīvība, ir tiesības uz humānu apie�anos un cilvēka personībai piemīto�ās pa�cieņas respektē�anu.

2. (a) Apsūdzētos, ja nav īpa�u apstāk|u, tur atsevi�ķi no notiesātajiem,

un viņiem ir sevi�ķs re�īms, kas atbilst viņu kā nenotiesāto personu statusam;

(b) nepilngadīgos apsūdzētos tur atsevi�ķi no pilngadīgajiem un visīsākā laikā nogādā tiesā lietas izskatī�anai.

3. Penitenciārajā sistēmā paredzēts ieslodzīto re�īms, kura būtisks mērķis ir viņu labo�ana un sociālā pāraudzinā�ana. Nepilngadīgos tiesību pārkāpējus tur atsevi�ķi no pilngadīgajiem, un viņiem ir to vecumam un tiesiskajam statusam atbilsto�s re�īms.

11. pants

Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, pamatojoties vienīgi uz to, ka viņ� nav spējīgs izpildīt kādu līgumsaistību.

12. pants

1. Katram, kas likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības �ajā teritorijā brīvi pārvietoties un brīvi izvēlēties dzīvesvietu.

2. Katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti.

3. Minētajām tiesībām nedrīkst būt nekādu ierobe�ojumu, atskaitot tos, kas paredzēti likumā, nepiecie�ami valsts dro�ības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības vai tikumības vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai un ir savienojami ar citām �ajā paktā atzītajām tiesībām.

4. Nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības iebraukt savā valstī.

13. pants

Ārvalstnieku, kur� likumīgi atrodas kādas �ā pakta dalībvalsts teritorijā, var izsūtīt, vienīgi izpildot saskaņā ar likumu taisītu spriedumu, un viņam, ja tas nav pretrunā ar imperatīvajiem valsts dro�ības apsvērumiem, ir tiesības izvirzīt argumentus pret viņa izsūtī�anu, pieprasīt, lai viņa lietu izskatītu no jauna kompetenta varas institūcija vai persona vai personas, ko speciāli iecēlusi kompetenta varas institūcija, un tiesības tikt pārstāvētam �ai nolūkā minētajā varas institūcijā, personas vai personu priek�ā.

14. pants

1. Visas personas ir vienlīdzīgas tiesu un tribunāla priek�ā. Katram ir tiesības, ja tiek izskatīta jebkura viņam uzrādītā kriminālapsūdzība vai noteiktas viņa tiesības un pienākumi kādā civilprocesā, uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņā ar likumu. Var nepieļaut preses pārstāvju un publikas klātbūtni visā iztiesā�anā vai tās daļā, ja to prasa morāles apsvērumi, sabiedriskā kārtība (ordre public) vai valsts dro�ība demokrātiskā sabiedrībā vai pu�u privātās dzīves intereses, vai - tiktāl, ciktāl tas, pēc tiesas domām, stingri nepiecie�ams -, ja ir īpa�i apstākļi, kad publiskums traucētu tiesas sprie�anu; ta�u jebkuram tiesas lēmumam krimināllietā vai civillietā jābūt publiskam, atskaitot gadījumus, kad nepilngadīgo interesēs jārīkojas citādi vai kad lieta saistīta ar strīdiem laulāto starpā vai bērnu aizbildnību.

2. Katram, kam inkriminēts kriminālnoziegums, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nebūs pierādīta saskaņā ar likumu.

3. Katram ir tiesības, ja tiek izskatīta jebkura viņam uzrādīta kriminālapsūdzība, uz �ādām minimālām garantijām, pamatojoties uz visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priek�ā:

(a) lai viņ� tam saprotamā valodā nekavējo�i un vispusīgi tiktu informēts par viņam uzrādītās apsūdzības raksturu un pamatu;

(b) lai viņam būtu pietiekams laiks un iespējas sagatavot savu aizstāvību un sazināties ar pa�a izraudzītu aizstāvi;

(d) lai viņ� tiktu sodīts, viņam klātesot, un varētu aizstāvēt sevi pats vai ar pa�a izraudzīta aizstāvja starpniecību; ja viņam nav aizstāvja, lai viņam tiktu paskaidrotas �īs tiesības un iecelts aizstāvis jebkurā gadījumā, kad tas nepiecie�ams tiesas sprie�anas interesēs, bez maksas, ja viņam nav pietiekamu līdzekļu �āda aizstāvja atalgo�anai;

(e) lai viņ� varētu pratināt lieciniekus, kas liecinās pret viņu, vai viņam būtu tiesības uz to, ka �ie liecinieki tiek nopratināti, un tiesības uz to, lai viņa liecinieki tiktu izsaukti un nopratināti ar tādiem pa�iem noteikumiem, kādi paredzēti lieciniekiem, kas liecina pret viņu;

(f) lai viņ� varētu bez maksas izmantot tulka palīdzību, ja nesaprot tiesā lietojamo valodu vai nerunā �ajā valodā;

(g) lai viņ� netiktu piespiests dot liecības pats pret sevi vai atzīt sevi par vainīgu.

5. Katram, kas notiesāts par kādu noziegumu, ir tiesības uz to, lai viņa notiesā�anu un spriedumu no jauna izskatītu augstāka tiesas instance saskaņā ar likumu.

6. Ja kāda persona ar galīgu spriedumu notiesāta par kriminālnoziegumu un par viņu taisītais spriedums pēc tam atcelts vai �ī persona ap�ēlota tāpēc, ka kāds jauns vai jaunatklāts apstāklis neapstrīdami liecina par tiesas kļūdu, tad �ai personai, kas saņēmusi sodu �ādas notiesā�anas rezultātā, pienākas kompensācija saskaņā ar likumu, ja netiks pierādīts, ka minētais nezināmais apstāklis nebija agrāk atklāts vienīgi vai daļēji �ās personas vainas dēļ.

7. Nevienu nedrīkst atkārtoti notiesāt vai sodīt par noziegumu, par kuru viņ� jau ticis galīgi notiesāts vai attaisnots saskaņā ar katras valsts likumu un kriminālprocesa noteikumiem.

15. pants

1. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu kriminālnozieguma izdarī�anā jebkādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar tās izdarī�anas brīdī spēkā biju�ajiem nacionālajiem likumdo�anas aktiem vai starptautiskajām tiesībām nebija kriminālnoziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro kriminālnozieguma izdarī�anas brīdī. Ja pēc nozieguma izdarī�anas likumā noteikts vieglāks sods par �āda nozieguma izdarī�anu, tad �is likums attiecas arī uz iepriek� izdarītajiem noziegumiem.

2. �ā panta noteikumi neaizliedz nodot tiesai un sodīt jebkuru personu par jebkuru darbību vai bezdarbību, kas izdarī�anas brīdī bija kriminālnoziegums saskaņā ar starptautiskajā sabiedrībā atzītajiem vispārējiem tiesību principiem.

16. pants

Katram cilvēkam, lai kur viņ� atrastos, ir tiesības tikt atzītam par personu likuma priek�ā.

17. pants

1. Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties kāda privātajā vai ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju.

2. Katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret �ādu iejauk�anos vai �ādiem apdraudējumiem.

18. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. �īs tiesības ietver reliģijas un pārliecības brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem, publiski vai no�ķirti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

2. Nevienu nedrīkst pak|aut piespie�anai, kas mazinātu viņa reliģijas vai pārliecības brīvību vai brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles.

3. Brīvībai nodoties reliģijai vai pārliecībai var būt vienīgi tādi ierobe�ojumi, kas noteikti likumā un nepiecie�ami sabiedriskās dro�ības, kārtības, veselības un morāles, kā arī citu personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai.

4. �ā pakta dalībvalstis apņemas cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību nodro�ināt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzinā�anu saskaņā ar savu pārliecību.

19. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti pieturēties pie saviem uzskatiem.

2. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi izpaust savus uzskatus, �īs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt da�āda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robe�ām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas izvēles.

3. �ā panta 2. punktā paredzēto tiesību izmanto�ana uzliek īpa�us pienākumus un īpa�u atbildību. Tāpēc tā var būt saistīta ar zināmiem ierobe�ojumiem, ta�u tic jānoteic likumā un tiem jābūt nepiecie�amiem:

(a) citu personu tiesību un reputācijas respektē�anai;

(b) valsts dro�ības, sabiedriskās kārtības (ordre public), iedzīvotāju veselības vai tikumības aizsardzībai.

20. pants

1. Jebkāda kara propaganda jāaizliedz ar likumu.

2. Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un ir kūdī�ana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu.

21. pants

Tiek atzītas tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. �o tiesību izmanto�anā nav nekādu ierobe�ojumu, atskaitot tos, kas paredzēti saskaņā ar likumu un kas demokrātiskā sabiedrībā nepiecie�ami valsts vai sabiedriskās dro�ības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

22. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz asociāciju brīvību, arī tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizsargātu savas intereses.

2. �o tiesību izmanto�anā nav nekādu ierobe�ojumu, atskaitot tos, kas paredzēti likumā un kas demokrātiskā sabiedrībā nepiecie�ami valsts vai sabiedriskās dro�ības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai. �ā panta noteikumi netraucē paredzēt likumīgus ierobe�ojumus �o tiesību izmanto�anā personām, kas ir bruņoto spēku un policijas sastāvā.

3. �ā panta noteikumi nedod tiesības valstīm, kas piedalās Starptautiskās Darba organizācijas 1948. gada konvencijā Par asociāciju brīvību un organizē�anās tiesību aizsardzību, pieņemt likumdo�anas aktus, kuros nebūtu ievērotas minētajā konvencijā paredzētās garantijas, vai piemērot likumu, neievērojot �īs garantijas.

23. pants

1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamat�ūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.

2. Vīrie�iem un sievietēm, kas sasniegu�i laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni.

3. Laulību nedrīkst slēgt bez to personu, kas stājas laulībā, brīvas un pilnīgas piekri�anas.

4. �ā pakta dalībvalstīm jāveic attiecīgie pasākumi, lai garantētu laulāto tiesību un pienākumu vienlīdzību, viņiem stājoties laulībā, laulības laikā un �ķirot laulību. Laulības �ķir�anas gadījumā jāparcd/ nepiecie�amā bērnu aizsardzība.

24. pants

1. Katram bērnam bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, nacionālās vai sociālās izcel�anās, mantiskā stāvokļa vai dzim�anas - ir tiesības uz tādiem aizsardzības līdzekļiem, kādi viņa ģimenei, sabiedrībai un valstij jāsniedz viņam kā mazgadīgajam.

2. Katrs bērns pēc viņa dzim�anas nekavējoties jāreģistrē un viņam jadod vārds.

3. Katram bērnam ir tiesības uz pilsonības iegū�anu.

25. pants

Katram pilsonim, neskatoties uz nekādām 2. pantā minētajām at�ķirībām un bez nepamatotiem ierobe�ojumiem, jābūt tiesībām un iespējai:

(a) piedalīties valsts lietu kārto�anā gan tie�i, gan arī ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību;

(b) balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlē�anās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlē�anu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodro�ina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu;

26. pants

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priek�ā, un viņiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību. Jebkura diskriminācija jāaizliedz ar likumu, un likumam jāgarantē visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju -neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcel�anās, mantiskā stāvokļa, dzim�anas vai citiem apstākļiem.

27. pants

Valstīs, kurās ir etniskās, reliģiskās un valodas mazākumtautības, personām, kas pieder pie �īm mazākumtautībām, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pa�as grupas locekļiem baudīt savu kultūru, nodoties savai reliģijai un izpildīt tās rituālus, kā arī lietot dzimto valodu.

IV daļa

28. pants

1. Ar �o tiek nodibināta Cilvēktiesību komiteja (turpmāk tekstā -�Komiteja�). Tajā ir astoņpadsmit locekļu, un tā pilda turpmāk minētās funkcijas.

2. Komitejas sastāvā ietilpst personas, kuras ir �ā pakta dalībvalstu pilsoņi, kuriem ir augstas tikumiskās īpa�ības un kuru kompetence cilvēktiesību jomā ir atzīta, turklāt tiek uzskatīta par lietderīgu to personu piedalī�anās, kurām ir juridiska prakse.

3. Komitejas locekļus ievēlē, un viņi strādā personiski.

29. pants

1. Komitejas locekļus ievēlē, aizklāti balsojot, no to personu vidus, kas atbilst 28. pantā paredzētajām prasībām un kuras �ai nolūkā izvirzīju�as �ā pakta dalībvalstis.

2. Katra �ā pakta dalībvalsts var izvirzīt ne vairāk kā divas personas. �īm personām jābūt izvirzīju�ās valsts pilsoņiem.

3. Jebkurai personai ir tiesības tikt atkārtoti izvirzītai.

30. pants

1. Sākotnējās vēlē�anas rīkojamas ne vēlāk kā se�us mēne�us pēc �ā pakta spēkā stā�anās dienas.

2. Vismaz �etrus mēne�us pirms katru Komitejas vēlē�anu dienas, atskaitot vēlē�anas brīvo vietu ieņem�anai, par kuru atklā�anos paziņo saskaņā ar

34. pantu, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs rakstveidā uzaicina �ī pakta dalībvalstis triju mēne�u laikā iesniegt Komitejas locekļu kandidatūras.

3. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sastāda visu tādējādi izvirzīto personu sarakstu alfabētiskā kārtībā, norādot, kādas �ā pakta dalībvalstis izvirzīju�as �īs personas, un iesniedz minēto sarakstu �ā pakta dalībvalstīm vismaz vienu mēnesi pirms katru vēlē�anu rīko�anas dienas.

4. Komitejas locekļus ievēlē �ā pakta dalībvalstu sēdē, ko sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs. �ajā sēdē, kuras kvorumam nepiecie�ama divu tre�daļu �ā pakta dalībvalstu piedalī�anās, Komitejā tiek ievēlētas personas, kuru kandidatūras saņem vislielāko balsu skaitu un dalībvalstu pārstāvju absolūto balsu vairākumu, kuri ir klāt un piedalās balso�anā.

31. pants

1. Komitejas sastāvā nedrīkst būt vairāk kā viens pilsonis no vienas un tās pa�as valsts.

2. Komitejas vēlē�anās jāievēro, lai būtu taisnīgs tās locekļu ģeogrāfiskais izvietojums un tiktu pārstāvētas da�ādas civilizācijas formas un galvenās juridiskās sistēmas.

32. pants

1. Komitejas locekļus ievēlē uz �etriem gadiem. Viņiem ir tiesības tikt pārvēlētiem, ja atkārtoti izvirzītas viņu kandidatūras. Ta�u deviņu pirmajās vēlē�anās ievēlēto locekļu pilnvaru termiņ� izbeidzas pēc diviem gadiem; tūlīt pēc pirmajām vēlē�anām �o deviņu locekļu vārdus nosaka izlozējot 30. panta 4. punktā minētās sēdes priek�sēdētājs.

2. Pēc pilnvaru izbeig�anās vēlē�anas rīko saskaņā ar �ās pakta da|as iepriek�ējo pantu noteikumiem.

33. pants

1. Ja kāds Komitejas loceklis saskaņā ar vienprātīgām citu locekļu domām ir beidzis savu funkciju veik�anu jebkura iemesla dēļ, atskaitot pagaidu prombūtni, Komitejas priek�sēdētājs informē par to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru, kur� pēc tam paziņo, ka �ā locekļa vieta ir brīva.

2. Ja kāds Komitejas loceklis miris vai aizgājis no Komitejas, priek�sēdētājs nekavējoties informē par to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru, kur� paziņo, ka �ī vieta ir brīva no nāves dienas vai no dienas, kad aizie�ana faktiski notikusi.

34. pants

1. Ja tiek paziņots, ka atklājusies brīva vieta saskaņā ar 33. pantu, un ja aizstājamā locekļa pilnvaru termiņ� nebeidzas se�u mēne�u laikā pēc �ādas paziņo�anas, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē katru �ā pakta dalībvalsti, kura divu mēne�u laikā var saskaņā ar 29. pantu iesniegt kandidatūras �ās brīvās vietas ieņem�anai.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sastāda tādējādi izvirzīto personu sarakstu alfabētiskā kārtībā un iesniedz minēto sarakstu �ā pakta dalībvalstīm. Vēlē�anas brīvās vietas ieņem�anai pēc tam rīko saskaņā ar attiecīgajiem �ās pakta daļas noteikumiem.

3. Komitejas loceklis, kas ievēlēts, aizpildot brīvo vietu, kura paziņota saskaņā ar 33. pantu, ir amatā uz tā locekļa pilnvaru termiņa paliku�o daļu, kur� atbrīvojis vietu Komitejā, saskaņā ar minētā panta noteikumiem.

35. pants

Komitejas locekļi saņem Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas noteiktu atlīdzību no Apvienoto Nāciju Organizācijas līdzekļiem tādā kārtībā un ar tādiem nosacījumiem, kādus paredz Ģenerālā Asambleja, ievērojot Komitejas pienākumu svarīgumu.

36. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs dod nepiecie�amo personālu un pie�ķir materiālos līdzekļus Komitejas funkciju efektīvai veik�anai saskaņā ar �o paktu.

37. pants

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sasauc pirmo Komitejas sēdi Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs.

2. Pēc savas pirmās sēdes Komiteja sanāk tās procesuālajos noteikumos paredzētajā laikā.

3. Komiteja parasti sanāk Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs vai Apvienoto Nāciju Organizācijas nodaļā �enēvā.

38. pants

Katrs Komitejas loceklis, pirms viņ� sācis pildīt savus pienākumus, atklātā Komitejas sēdē svinīgi paziņo, ka veiks savas funkcijas objektīvi un apzinīgi.

39. pants

1. Komiteja ievēlē savas amatpersonas uz diviem gadiem. Tās var pārvēlēt.

2. Komiteja nosaka savus procedūras noteikumus, ta�u �ajos noteikumos jāparcdz arī tas, ka:

(a) divpadsmit Komitejas locekļi sastāda kvorumu;

(b) Komitejas lēmumus pieņem ar klāteso�o locekļu balsu vairākumu.

40. pants

1. �ā pakta dalībvalstis apņemas sniegt ziņojumus par to veiktajiem pasākumiem �ajā paktā atzīto tiesību īsteno�anai un par progresu, kas sasniegts �o tiesību baudī�anā:

(a) viena gada laikā pēc tam, kad attiecīgajām dalībvalstīm stājies spēkā �is pakts;

(b) turpmāk visos gadījumos, kad to pieprasa Komiteja.

2. Visi ziņojumi tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kur� nosūta tos izskatīt Komitejai. Ziņojumos jānorāda faktori un grūtības, ja tādas ir, kas ietekmē �ā pakta īsteno�anu.

3. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs pēc konsultē�anās ar Komiteju var nosūtīt ieinteresētajām specializētajām iestādēm to ziņojumu daļu eksemplārus, kuras ir �o iestā�u kompetencē.

4. Komiteja pētī �ā pakta dalībvalstu iesniegtos ziņojumus. Tā nosūta dalībvalstīm savus ziņojumus un vispārīga rakstura piezīmes Ekonomiskajai un sociālajai padomei kopā ar ziņojumu eksemplāriem, ko tā saņēmusi no �ā pakta dalībvalstīm.

5. �ā pakta dalībvalstis var iesniegt Komitejai savus apsvērumus par jebkurām piezīmēm, kas izteiktas saskaņā ar �ā panta 4. punktu.

41. pants

Saskaņā ar �o pantu pakta dalībvalsts var jebkurā laikā paziņot, ka tā atzīst Komitejas kompetenci saņemt un izskatīt ziņojumus (communication - angļu vai.), kuros kāda dalībvalsts apgalvo, ka cita dalībvalsts nepilda savas �ajā paktā noteiktās saistības. �ajā pantā paredzētos ziņojumus var pieņemt un izskatīt vienīgi tad, ja tos iesniegusi dalībvalsts, kas paziņojusi, ka tā atzīst �ās Komitejas kompetenci. Komiteja nepieņem nekādus ziņojumus, ja tie attiecas uz dalībvalsti, kas nav izdarījusi �ādu paziņojumu. Saskaņā ar �o pantu saņemtos ziņojumus izskata, ievērojot �ādu procedūru:

(a) ja kāda �ā pakta dalībvalsts uzskata, ka cita dalībvalsts nepilda �ā pakta noteikumus, tā var rakstveidā darīt to zināmu minētajai dalībvalstij. Triju mēne�u laikā pēc �āda ziņojuma saņem�anas tā saņēmējvalsts rakstveidā sniedz ziņojuma nosūtītājvalstij paskaidrojumu vai jebkuru citu paziņojumu ar paskaidrojumiem �ajā jautājumā, kurā, ciktāl tas iespējams un ir lietderīgi, jānorāda, kādas iek�ējās procedūras un pasākumi jau veikti, tiks veikti vai kādus var veikt minētajā jautājumā;

(b) ja jautājums nav izlemts, apmierinot abas ieinteresētās dalībvalstis, se�u mēne�u laikā pēc tam, kad saņēmējvalsts saņēmusi sākotnējo ziņojumu, jebkurai no �īm valstīm ir tiesības nodot minēto jautājumu Komitejai, paziņojot par to Komitejai un otrai valstij;

(c) Komiteja izskata tai nodoto jautājumu tikai pēc tam, kad tā pārliecinājusies, ka saskaņā ar vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem visi pieejamie iek�ējie līdzekļi izmēģināti un konkrētajā gadījumā izsmelti. �is noteikums nav spēkā, ja minēto līdzekļu piemēro�ana tiek nepamatoti novilcināta;

(d) �ajā pantā paredzēto ziņojumu izskatī�anai Komiteja rīko slēgtas sēdes;

(e) ievērojot (c) apak�punkta noteikumus, Komiteja sniedz savus labos pakalpojumus ieinteresētajām dalībvalstīm, lai jautājumu labprātīgi atrisinātu, pamatojoties uz �ajā paktā atzīto cilvēktiesību un pamatbrivību respektē�anu;

(f) ikvienā tai izskatīt nodotajā jautājumā Komiteja var griezties pie

(b) apak�punktā minētajām ieinteresētajām dalībvalstīm ar lūgumu sniegt jebkuru nepiecie�amo informāciju;

(g) (b) apak�punktā minētajām ieinteresētajām dalībvalstīm ir tiesības tikt pārstāvētām jautājuma izskatī�anā Komitejā un sniegt attiecīgus paskaidrojumus mutvārdos un/vai rakstveidā;

(h) Komiteja divpadsmit mēne�u laikā pēc paziņojuma saņem�anas saskaņā ar (b) apak�punktu sniedz ziņojumu:

(i) ja jautājums izlemts (e) apak�punkta noteikumu ietvaros, Komiteja savā ziņojumā vienīgi īsi izklāsta faktus un panākto lēmumu;

(ii) ja jautājums nav izlemts (e) apak�punkta noteikumu ietvaros, Komiteja savā ziņojumā vienīgi īsi izklāsta faktus; ieinteresēto dalībvalstu rakstveida iesniegumi un mutvārdu paskaidrojumu pieraksti pievienojami ziņojumam.

Ikvienā jautājumā ziņojumu nosūta ieinteresētajām dalībvalstīm.

2. �ā panta noteikumi stājas spēkā, kad desmit �ā pakta dalībvalstis izdarīju�as paziņojumu saskaņā ar �ā panta 1. punktu. �os paziņojumus dalībvalstis deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kur� nosūta to norakstus pārējām dalībvalstīm. Paziņojumu jebkurā laikā var paņemt atpakaļ, darot to zināmu ģenerālsekretāram. �āda rīcība netraucē izskatīt jebkuru jautājumu, kas minēts ziņojumā, kur� jau nodots saskaņā ar �o pantu; nekādi vēlāki jebkuras dalībvalsts ziņojumi netiek pieņemti pēc tam, kad ģenerālsekretārs informēts par paziņojuma paņem�anu atpakaļ, ja ieinteresētā dalībvalsts nav izdarījusi jaunu paziņojumu.

42. pants

1. (a) Ja kāds jautājums, kas nodots Komitejai saskaņā ar 41. pantu, nav

izlemts, apmierinot ieinteresētās dalībvalstis, Komiteja ar ieinteresēto dalībvalstu iepriek�ēju piekri�anu var iecelt speciālu Saskaņo�anas komisiju (turpmāk tekstā - �Komisija�), Komisija sniedz labos pakalpojumus (good offices - angļu vai.) ieinteresētajām dalībvalstīm, lai labprātīgi izlemtu attiecīgo jautājumu, ievērojot �ā pakta noteikumus;

(b) Komisijas sastāvā ir piecas ieinteresētajām dalībvalstīm pieņemamas personas. Ja ieinteresētās dalībvalstis triju mēne�u laikā nevienosies par visu Komisijas sastāvu vai tā daļu, tad tos Komisijas locekļus, par kuru iecel�anu vieno�anās nav panākta, ievēlē, aizklāti balsojot, ar divu tre�daļu Komitejas balsu vairākumu no tās locekļu vidus.

2. Komisijas locekļi veic pienākumus personiski. Viņi nedrīkst būt ieinteresēto dalībvalstu vai valsts, kas nav �ā pakta dalībniece, pilsoņi vai tās dalībvalsts pilsoņi, kas nav izdarīju�i paziņojumu saskaņā ar 41. pantu.

3. Komisija ievēlē savu priek�sēdētāju un nosaka savus procedūras noteikumus.

4. Komisijas sēdes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs vai Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē �enēvā. Ta�u sēdes var rīkot citās piemērotās vietās, ko noteiks Komisija, konsultējoties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru un attiecīgajām dalībvalstīm.

5. Saskaņā ar 36. pantu izveidotais sekretariāts arī apkalpo Komisiju, ko ieceļ, pamatojoties uz �o pantu.

6. Komitejas saņemtā un izpētītā informācija tiek nodota Komisijas rīcībā, un Komisija var griezties pie ieinteresētajām dalībvalstīm ar lūgumu sniegt jebkuru nepiecie�amo informāciju.

7. Kad Komisija pilnīgi izskatījusi jautājumu, ta�u jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 12 mēne�us pēc attiecīgā jautājuma nodo�anas Komisijai, tā sniedz Komitejas priek�sēdētājam ziņojumu nosūtī�anai ieinteresētajām dalībvalstīm:

(a) ja Komisija nevar pabeigt attiecīgā jautājuma izskatī�anu divpadsmit mēne�os, tā savā ziņojumā vienīgi īsi raksturo stāvokli minētā jautājuma izskatī�anā;

(b) ja attiecīgais jautājums labprātīgi izlemts, ievērojot �ajā paktā atzītās cilvēktiesības, Komisija savā ziņojumā vienīgi īsi izklāsta faktus par panākto lēmumu;

(c) ja (b) apak�punktā minētais lēmums nav panākts, Komisijas ziņojums ietver tās atzinumus visos faktiska rakstura jautājumos, kas saistīti ar strīdu starp ieinteresētajām dalībvalstīm un tās apsvērumus par �ā jautājuma labprātīgas noregulē�anas iespējām. �is paziņojums ietver arī ieinteresēto dalībvalstu rakstveida iesniegumus un mutvārdu paskaidrojumu pierakstus;

(d) ja Komisija sniedz ziņojumu saskaņā ar (c) apak�punkta noteikumiem, ieinteresētās dalībvalstis triju mēne�u laikā pēc �āda ziņojuma saņem�anas informē Komitejas priek�sēdētāju par to, vai tās piekrīt Komisijas ziņojuma saturam.

8. �ā panta noteikumi neierobe�o 41. pantā paredzētos Komitejas pienākumus.

9. Ieinteresētās dalībvalstis līdzīgās daļās sedz visus Komisijas locekļu izdevumus saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra iesniegto tāmi.

10. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir tiesības apmaksāt, ja nepiecie�ams, Komisijas locekļu izdevumus, pirms tos atlīdzināju�as ieinteresētās dalībvalstis saskaņā ar �ā panta 9. punktu.

43. pants

Komitejas un speciālo saskaņo�anas komisiju locekļiem, kurus var iecelt atbilsto�i 42. pantam, ir tiesības uz atvieglojumiem, privilēģijām un imunitāti, kādi ir ekspertiem, ko sūta komandējumos Apvienoto Nāciju Organizācija, kā tas paredzēts attiecīgajās Konvencijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un imunitāti sadaļās.

44. pants

�ā pakta īsteno�anas noteikumus piemēro, ievērojot procedūras cilvēktiesību jautājumos, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas un specializēto iestā�u dibinā�anas aktos un konvencijās vai saskaņā ar tiem, un minētie noteikumi netraucē �ā pakta dalībvalstīm izmantot citas procedūras strīda iz�ķir�anā, pamatojoties uz spēkā eso�ajiem �o valstu vispārīgajiem un speciālajiem starptautiskajiem līgumiem.

Nevienu �ā pakta noteikumu nedrīkst interpretēt tādējādi, lai mazinātu Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un specializēto iestā�u statūtu noteikumu nozīmi, kuros paredzēti attiecīgi da�ādu Apvienoto Nāciju Organizācijas orgānu un specializēto iestā�u pienākumi �ajā paktā minētajos jautājumos.

47. pants

Nevienu �ā pakta noteikumu nedrīkst interpretēt tādējādi, lai mazinātu visu tautu neatņemamās tiesības būt pilntiesīgām savu dabas bagātību un resursu īpa�niecēm un brīvi tos izmantot.

VI da|u

48. pants

1. �o paktu var parakstīt ikviena valsts, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle vai jebkuras tās specializētās iestādes locekle, ikviena Starptautiskās tiesas Statūta dalībvalsts un ikviena cita valsts, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja uzaicinājusi piedalīties �ajā paktā.

2. �is pakts jāratificē. Ratifikācijas raksti deponējami Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

3. �im paktam var pievienoties jebkura �ā panta 1. punktā minētā valsts.

4. Valsts pievienojas paktam, deponējot pievieno�anās dokumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

5. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs paziņo visām valstīm, kas parakstīju�as �o paktu vai pievienoju�ās tam, par katra ratifikācijas raksta vai pievieno�anās dokumenta deponē�anu.

49. pants

1. �is pakts stājas spēkā trīs mēne�us pēc dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram deponēts trīsdesmit piektais ratifikācijas raksts vai pievieno�anās dokuments.

2. Katrai valstij, kas ratificē �o paktu vai pievienojas tam pēc trīsdesmit piektā ratifikācijas raksta vai pievieno�anās dokumenta deponē�anas, �is pakts stājas spēkā trīs mēne�us pēc dienas, kad tā deponējusi savu ratifikācijas rakstu vai pievieno�anās dokumentu.

50. pants

�ā pakta noteikumi attiecas uz visām federatīvo valstu daļām bez jebkādiem ierobe�ojumiem vai izņēmumiem.

51. pants

1. Ikviena �ā pakta dalībvalsts var ierosināt labojumus un iesniegt tos Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs pēc tam nosūta jebkurus ierosinātus labojumus �ā pakta dalībvalstīm ar lūgumu paziņot viņam, vai tās vēlas sasaukt dalībvalstu konferenci, lai izskatītu �os ierosinājumus un sarīkotu balso�anu. Ja vismaz tre�daļa dalībvalstu ir par �ādas konferences sasauk�anu, ģenerālsekretārs sasauc minēto konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas virsvadībā. Jebkur� labojums, ko pieņēmis vairākums dalībvalstu, kas piedalās �ajā konferencē un balso�anā, iesniedzams apstiprināt Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai.

2. Labojumi stājas spēkā pēc tam, kad tos apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja un pieņēmu�as vismaz divas tre�daļas pakta dalībvalstu saskaņā ar to konstitucionālajām procedūrām.

3. Pēc labojumu stā�anās spēkā tic ir obligāti visām dalībvalstīm, kas tos pieņēmu�as, bet pārējām dalībvalstīm ir obligāti �ā pakta noteikumi un visi iepriek�ējie to pieņemtie labojumi.

52. pants

Neatkarīgi no 48. panta 5. punktā paredzētajiem paziņojumiem Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē visas �ā panta 1. punktā minētās valstis par:

(a) parakstī�anu, ratifikāciju un pievieno�anos saskaņā ar 48. pantu;

(b) �ā pakta spēkā stā�anās dienu saskaņā ar 49. pantu un jebkura labojuma spēkā stā�anās dienu saskaņā ar 51. pantu.

53. pants

1. �is pakts, kura angļu, spāņu, ķīnie�u, krievu un fran�u teksti ir vienlīdz autentiski, nododams glabā�anā Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta �ā pakta apliecinātus norakstus visām 48. pantā minētajām valstīm.

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām fakultatīvais protokols

�ā Protokola dalībvalstis, ievērodamas, ka Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk tekstā - Pakts) mērķu sasnieg�anas un tā noteikumu īsteno�anas nolūkā būtu lietderīgi Cilvēktiesību komitejai (turpmāk tekstā - Komiteja), kas nodibināta saskaņā ar Pakta IV daļu, dot iespēju pieņemt un izskatīt Protokolā paredzētajā kārtībā atsevi�ķu personu iesniegumus par to, ka tās kļuvu�as par upuriem �ajā Paktā minēto tiesību pārkāpumiem, vienojās:

1. pants

Pakta dalībvalsts, kas kļūst par �ā Protokola dalībvalsti, atzīst Komitejas kompetenci pieņemt un izskatīt iesniegumus no �īs valsts jurisdikcijā eso�ajām personām, kuras apgalvo, ka kļuvu�as par upuri kādas Paktā noteiktās tiesības pārkāpumam, ko veikusi dalībvalsts. Komiteja nepieņem nevienu iesniegumu, ja tas attiecas uz Pakta dalībvalsti, kura nav �ā Protokola dalībvalsts.

2. pants

Personas, kuras apgalvo, ka ir pārkāptas kādas no Paktā nosauktajām viņu tiesībām, un kuras izsmēlu�as visas tām savā valstī pieejamās tiesību aizsardzības sistēmas, var iesniegt Komitejai izskatī�anai rakstveida iesniegumu saskaņā ar 1. panta noteikumiem.

3. pants

Ikvienu saskaņā ar �o Protokolu iesniegto iesniegumu Komiteja var atzīt par nepieņemamu, ja tas ir anonīms vai ja Komiteja uzskata, ka tiek ļaunprātīgi izmantotas tiesības iesniegt �ādu iesniegumu, vai ja iesniegums nav saskaņā ar Pakta noteikumiem.

4. pants

1. Komiteja, ievērojot 3. panta noteikumus, par ikvienu atbilsto�i Protokolam iesniegto iesniegumu ziņo �ā Protokola dalībvalstij, kura tiek apsūdzēta kādā Pakta noteikuma pārkāpumā.

2. Valsts, kas saņēmusi �ādu paziņojumu, se�u mēne�u laikā iesniedz Komitejai rakstveida paskaidrojumu vai paziņojumu, kurā izskaidrots attiecīgais jautājums un norādīti iespējamie pasākumi, kurus �ī valsts varētu veikt.

J. pants

1. Saskaņā ar �o Protokolu saņemtos iesniegumus Komiteja izskata, ņemot vērā visu rakstveida informāciju, kuru tai iesniegusi konkrētā persona un attiecīgā dalībvalsts.

2. Komiteja neizskata nevienas personas iesniegumu, pirms tā nav pārliecinājusies par to, ka

(a) �is pats jautājums netiek izskatīts saskaņā ar citu starptautiskās izmeklē�anas vai noregulē�anas kārtību;

(b) konkrētā persona ir izsmēlusi visas tai savā valstī pieejamās tiesību aizsardzības sistēmas. �is noteikums nav spēkā gadījumos, kad �ādu iespēju izmanto�ana tiek nepamatoti atlikta.

3. �ajā Protokolā paredzētajā kārtībā iesniegtos iesniegumus Komiteja izskata slēgtās sēdēs.

4. Savus apsvērumus Komiteja paziņo attiecīgajai dalībvalstij un konkrētajai personai.

6. pants

Komiteja Pakta 45. pantā paredzētajā ikgadējā pārskata ziņojumā sniedz īsu pārskatu par savu darbību saskaņā ar �o Protokolu.

7. pants

Iekams nav sasniegti mērķi, kas izvirzīti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1960. gada 14. decembrī pieņemtajā 1514. (XV) rezolūcijā attiecībā uz deklarāciju Par neatkarības pie�ķir�anu koloniālajām zemēm un tautām, �ā Protokola noteikumi nekādā ziņā neierobe�o sūdzības iesnieg�anas tiesības, kādas �īm tautām garantētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos un Apvienoto Nāciju Organizācijas un tās specializēto institūciju starptautiskajās konvencijās un dokumentos.

8. pants

1. �o Protokolu var parakstīt ikviena valsts, kas parakstījusi Paktu.

2. �is Protokols jāratificē ikvienai valstij, kas ratificējusi Paktu vai pievienojusies tam. Ratifikācijas raksti jānodod glabā�anā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

3. �im Protokolam var pievienoties ikviena valsts, kas ratificējusi Paktu vai pievienojusies tam.

4. Pievieno�anās stājas spēkā pēc tam, kad pievieno�anās dokuments nodots Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram glabā�anā.

5. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs par katra ratifikācijas raksta vai pievieno�anās dokumenta nodo�anu glabā�anā informē visas valstis, kas parakstīju�as �o Protokolu vai pievienoju�ās tam.

9. pants

1. Saskaņā ar kārtību, kādā stājas spēkā Pakts, �is Protokols stājas spēkā trīs mēne�us pēc dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram nodots glabā�anā desmitais ratifikācijas raksts vai pievieno�anās dokuments.

2. Katrā valstī, kas ratificē �o Protokolu vai pievienojas tam pēc desmitā ratifikācijas raksta vai pievieno�anās dokumenta nodo�anas glabā�anā, �is Protokols stājas spēkā trīs mēne�us pēc dienas, kad �ī valsts nodevusi glabā�anā savu ratifikācijas rakstu vai pievieno�anās dokumentu.

10. pants

�ā Protokola noteikumi attiecas uz visām federatīvo valstu daļām bez jebkādiem ierobe�ojumiem vai izņēmumiem.

11. pants

1. Ikviena �ā Protokola dalībvalsts var ierosināt grozījumus un iesniegt tos Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Ģenerālsekretārs savukārt nosūta ierosinātos grozījumus �ā Protokola dalībvalstīm un lūdz paziņot, vai tās vēlas sasaukt dalībvalstu konferenci, lai izskatītu �os grozījumus un balsotu par tiem. Ja vismaz tre�daļa dalībvalstu izsakās par �ādas konferences sasauk�anu, ģenerālsekretārs sasauc minēto konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā. Jebkur� grozījums, kuru pieņem vairākums dalībvalstu, kas piedalās �ajā konferencē un balso�anā, jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai apstiprinā�anai.

2. Grozījumi stājas spēkā pēc tam, kad tos apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja un pieņēmu�as vismaz divas tre�daļas �ā Protokola dalībvalstu saskaņā ar to konstitucionālajām prasībām.

3. Pēc grozījumu stā�anās spēkā tie ir obligāti dalībvalstīm, kas tos pieņēmu�as. Pārējām dalībvalstīm ir obligāti �ā Protokola noteikumi un visi iepriek�ējie grozījumi, ko tās pieņēmu�as.

12. pants

1. Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā �o Protokolu denonsēt, rakstveidā paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsācija stājas spēkā pēc trim mēne�iem no dienas, kad �o paziņojumu saņēmis ģenerālsekretārs.

2. Denonsācija neietekmē �ā Protokola noteikumu turpmāku piemēro�anu jebkuram iesniegumam, kas līdz denonsācijas spēkā stā�anās dienai iesniegts saskaņā ar 2. pantu.

13. pants

Neatkarīgi no paziņojumiem, kas iesniegti saskaņā ar �ā Protokola 8. panta 5. punktu, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē visas Pakta 48. panta 1. punktā minētās valstis par:

(a) �ā Protokola parakstī�anu, ratifikāciju un pievieno�anos tam saskaņā ar 8. pantu;

(b) �ā Protokola spēkā stā�anās datumu saskaņā ar 9. pantu un jebkura grozījuma spēkā stā�anās datumu saskaņā ar 11. pantu;

14. pants

1. �is Protokols, kura teksti angļu, spāņu, ķīnie�u, krievu un fran�u valodā ir vienlīdz autentiski, nododams glabā�anā Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas �ā Protokola kopijas visām Pakta 48. pantā minētajām valstīm.

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otrais fakultatīvais protokols, kas vērsts uz nāvessoda atcel�anu

Pieņemts un pasludināts ar Ģenerālās Asamblejas 1989. gada 15. decembra rezolūciju 44/128.

�ā Protokola dalībvalstis,

ticot, ka nāvessoda aizlieg�ana dod ieguldījumu cilvēka cieņas un cilvēktiesību progresīvas attīstības veicinā�anā,

atceroties Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, kas pieņemta 1948. gada

10. decembrī, 3. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas pieņemts 1966. gada 16. decembrī, 6. pantu, ievērojot, ka Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pants skar nāvessoda atcel�anu, tādā formulējumā, kas stingri liek priek�ā, ka nāvessoda atcel�ana ir vēlama,

pārliecinātas, ka visi nāvessoda atcel�anas pasākumi ir jāuztver kā progress tiesību uz dzīvību baudī�anā,

vēloties uzņemties starptautiskās saistības, lai atceltu nāvessodu, ir vienoju�ās par sekojo�o:

1. pants

1. Neviens, kas pakļauts �ā Protokola dalībvalsts juridikcijai, netiks sodīts ar nāvi.

2. Katra dalībvalsts veiks visus nepiecie�amos pasākumus, lai atceltu nāvessodu tās jurisdikcijā.

2. pants

1. Atrunu veik�ana attiecībā uz �o Protokolu nav pieļaujama, izņemot atrunu, kas veikta ratifikācijas vai pievieno�anās Protokolam laikā, kas atļauj nāvessoda piemēro�anu kara laikā pēc notiesā�anas par vissmagākajiem militāras dabas noziegumiem, kas izdarīti kara laikā.

2. Dalībvalstij, kas veic �ādu atrunu ratifikācijas vai pievieno�anās Protokolam laikā, jāpaziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram nacionālās likumdo�anas attiecīgie noteikumi, kas piemērojami kara laikā.

3. Dalībvalstij, kas veikusi �ādu atrunu, jāpaziņo Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram par jebkura karastāvokļa, kas noteikts tās teritorijā, sākumu vai beigām.

3. pants

�ā Protokola dalībvalstīm savos ziņojumos, kurus tās iesniedz Cilvēktiesību komitejai saskaņā ar �ā Pakta 40. pantu jāietver informācija par pasākumiem, kurus tās veiku�as �ā Protokola īsteno�anai.

4. pants

Attiecībā uz Pakta dalībvalstīm, kas iesniegu�as deklarāciju saskaņā ar

41. pantu, Cilvēktiesību komitejas kompetence iesniegumu saņem�anai un izvērtē�anai, kad dalībvalsts apgalvo, ka cita dalībvalsts nepilda tās saistības, izplatās uz �ā Protokola noteikumiem, izņemot gadījumus, kad attiecīgā dalībvalsts ratificē�anas vai pievieno�anās brīdī ir sniegusi pretējas dabas paziņojumu.

5. pants

Attiecībā uz Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pirmā fakultatīvā protokola, kas pieņemts 1966. gada 16. decembrī, dalībvalstīm Cilvēktiesību komitejas kompetence saņemt un izvērtēt iesniegumus no to jurisdikcijai pakļautajām fiziskajām personām attieksies uz �ā Protokola noteikumiem, izņemot gadījumus, kad attiecīgā dalībvalsts ratificē�anas vai pievieno�anās brīdī ir sniegusi pretēja rakstura paziņojumu.

6. pants

1. �ā Protokola nosacījumi jāpiemēro kā Pakta papildus noteikumi.

2. Neierobe�ojot atrunu veik�anas iespējas saskaņā ar �ā Protokola 2. pantu, tiesības, kas garantētas �ā Protokola 1. panta 1. daļā, nebūs pakļautas nekādām atkāpēm, saskaņā ar �ā Pakta 4. pantu.

7. pants

1. �o Protokolu var parakstīt jebkura valsts, kas ir parakstījusi Paktu.

2. �o Protokolu var ratificēt jebkura valsts, kas ir ratificējusi Paktu vai pievienojusies tam. Ratificē�anas dokumenti jādeponē pie Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra.

3. �im Protokolam var pievienoties jebkura valsts, kas ir ratificējusi Paktu vai pievienojusies tam.

4. Pievieno�anās īstenojama, deponējot pievieno�anās dokumentu pie Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra.

5. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram jāinformē visas valstis, kas ir parakstīju�as �o Protokolu vai pievienoju�ās tam, par katra pievieno�anās vai ratificē�anas dokumenta deponē�anu.

8. pants

1. �is Protokols stāsies spēkā trīs mēne�us pēc datuma, kad desmitais ratificē�anas vai pievieno�anās dokuments tiks deponēts Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kura ratificē �o Protokolu vai pievienojas tam pēc desmitā ratificē�anas vai pievieno�anās dokumenta deponē�anas, �is Protokols stāsies spēkā trīs mēne�us pēc datuma, kad tā deponējusi pati savu ratificē�anas vai pievieno�anās dokumentu.

9. pants

�ā Protokola noteikumi būs saisto�i visām federālo valstu daļām bez jebkādiem ierobe�ojumiem un izņēmumiem.

10. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram jāinformē visas Pakta

48. panta 1. daļā minētās valstis par sekojo�iem faktiem:

(a) atrunām, iesniegumiem un paziņojumiem saskaņā ar �ā Protokola

2. pantu;

(b) paziņojumiem, kas izdarīti saskaņā ar �ā Protokola 4. vai 5. pantu;

7. pantu;

(d) �ā Protokola spēkā stā�anās datumu saskaņā ar 8. pantu.

11. pants

1. �is Protokols, kura teksti angļu, arābu, fran�u, krievu, ķīnie�u un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, jānodod glabā�anai Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram jānosūta �ā Protokola apstiprinātas kopijas visām valstīm, kas minētas Pakta 48. pantā.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija⁶⁵⁴

�o konvenciju parakstīju�ās Eiropas Padomes dalībvalstu valdības, ievērodamas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēmusi 1948. gada 10. decembrī;

ievērodamas, ka �ī deklarācija paredz nodro�ināt vispārēju un efektīvu tajā deklarēto tiesību atzī�anu un ievēro�anu;

ievērodamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību tās dalībvalstu starpā un ka viens no līdzekļiem, kā �o mērķi sasniegt, ir cilvēktiesību un pamatbrīvību ievēro�ana un turpmāka īsteno�ana;

no jauna apliecinādamas savu patiesu pārliecību, ka �īs pamatbrīvības ir taisnīguma un miera pamats visā pasaulē un ka tās vislabāk var nodro�ināt ar efektīvas politiskas demokrātijas palīdzību no vienas puses un ar cilvēktiesību, uz ko tās balstās, vispārēju sapratni un ievēro�anu no otras puses;

ņemot vērā līdzīgos uzskatus un līdzīgu politisko tradīciju, ideālu, brīvības un likuma varas mantojumu Eiropas valstīs, to valdības nolemj spert pirmos soļus, lai kopīgi īstenotu zināmas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā minētās tiesības; vienojās par sekojo�o:

1. pants - Pienākums ievērot cilvēktiesības

Augstās līgumslēdzējas puses nodro�inās ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, �īs konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības.

1 sadaļa. Tiesības un brīvības

2. pants - Tiesības uz dzīvību

1. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nodomu atņemt dzīvību, izņemot ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz �ādu sodu.

2. Dzīvības atņem�ana netiek uzskatīta par �ī panta nosacījumu pārkāpumu, ja tā notiek spēka pielieto�anas rezultātā, nepārsniedzot galējas nepiecie�amības robe�as:

a. lai aizstāvētu jebkuru personu pret nelikumīgu vardarbību;

b. lai veiktu likumīgu aizturē�anu vai aizkavētu likumīgi aizturētas personas bēg�anu;

c. lai veiktu likumīgas darbības ar nolūku savaldīt dumpi vai apvērsumu.

3. pants - Spīdzinā�anas aizliegums

Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojo�i ar viņu apieties vai sodīt.

4. pants - Verdzības un piespiedu darba aizliegums

1. Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē.

2. Nevienam cilvēkam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.

3. �ajā pantā termins �piespiedu vai obligāts darbs� neietver:

a. jebkuru darbu, ko parasti liek veikt ieslodzījuma laikā, kas piespriests saskaņā ar �īs konvencijas 5. panta nosacījumiem vai nosacītas atbrīvo�anas no ieslodzījuma laikā;

b. jebkuru militāra rakstura dienestu vai, ja notiek atteik�anās dienēt pārliecības dēļ tajās valstīs, kur to atzīst, dienestu, kas jāveic obligātā militārā dienesta vietā;

c. jebkuru dienestu izņēmuma stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības dzīvi vai labklājību;

d. jebkuru darbu vai dienestu, kas ietilpst parastajos pilsoniskajos pienākumos.

5. pants - Tiesības uz brīvību un dro�ību

1. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un dro�ību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojo�os gadījumos un likumā noteiktā kārtībā:

a. ja kāda persona tiek likumīgi ieslodzīta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata;

b. ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta par nepakļau�anos likumīgam tiesas nolēmumam vai lai nodro�inātu jebkuru likumā paredzētu pienākumu izpildi;

c. ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesībaizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka �ī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepiecie�amu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņas bēg�anu pēc likumpārkāpuma izdarī�anas;

d. ja likumīgi tiek aizturēts nepilngadīgais vai nu pāraudzinā�anas nolūkā, vai lai nodotu viņu kompetentām tiesībaizsardzības iestādēm;

e. ja likumīgi tiek aizturētas personas ar nolūku aizkavēt infekcijas slimību izplatī�anos vai garīgi slimas personas, alkoholiķi vai narkomāni, vai klaidoņi;

f. ja likumīgi tiek aizturēta vai apcietināta kāda persona ar nolūku neļaut �ai personai nelikumīgi ieceļot valstī vai ja pret kādu personu tiek veiktas darbības ar nolūku �o personu deportēt vai izraidīt no valsts.

2. Ikviena aizturēta persona nekavējoties jāinformē viņai saprotamā valodā par aizturē�anas iemesliem un par jebkuru viņai izvirzīto apsūdzību.

3. Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar �ī panta 1. c. apak�punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu, un ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robe�ās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas nodro�ina personas iera�anos tiesā.

4. Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturē�anas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturē�ana nav bijusi likumīga.

5. Ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji �ā panta nosacījumiem, ir jābūt nodro�inātām tiesībām uz kompensāciju.

6. pants - Tiesības uz lietas taisnīgu izskatī�anu

1. Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatī�anu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara publiski zināms, ta�u preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai daļēji aizliegta tikumisku apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts dro�ības interesēs tādā demokrātiskā sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves aizsardzība, vai arī tādā apmērā, kādu tiesa uzskata par absolūti nepiecie�amu īpa�os apstākļos, kad atklātība apdraudētu taisnīguma intereses.

2. Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu.

3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir sekojo�s tiesību minimums:

a. tikt nekavējoties informētam viņam saprotamā valodā un detalizēti par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu;

b. uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību;

c. aizstāvēt sevi pa�am vai saņemt pa�a izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu, lai segtu izdevumus par �o juridisko palīdzību, saņemt to par velti, ja tas nepiecie�ams taisnīguma interesēs;

d. uz apsūdzības liecinieku nopratinā�anu vai nopratināt tos pa�am un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratinā�anu tādos pa�os apstākļos kā apsūdzības lieciniekus;

e. uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņ� nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā.

7.pants - Sodī�anas bez tiesas nepieļaujamība

1. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziegumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarī�anas brīdī spēkā eso�ajiem valsts iek�ējiem tiesību aktiem vai starptautiskajām tiesībām nebija noziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro nozieguma izdarī�anas brīdī.

2. �is pants neaizliedz nodot tiesai un sodīt jebkuru personu par jebkuru darbību vai bezdarbību, kas izdarī�anas brīdī tika uzskatīta par noziegumu saskaņā ar vispārējiem civilizēto nāciju atzītajiem tiesību principiem.

8. pants - Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi

1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt �īs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepiecie�ami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās dro�ības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

9. pants - Domu, apziņas un reliģijas brīvība

1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; �īs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

2. Brīvību nodoties savai reliģijai vai ticībai var ierobe�ot tikai likumā paredzētajā kārtībā tajā apmērā, kas ir nepiecie�ams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodro�inātu sabiedrisko dro�ību, aizsargātu sabiedrisko kārtību, veselību vai tikumību vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brfvības.

10. pants - Vārda brīvība

1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. �īs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts institūciju iejauk�anās un neatkarīgi no valstu robe�ām. �is pants neierobe�o valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrē�anas licencē�anu.

2. Tā kā �o brīvību īsteno�ana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobe�ojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepiecie�ami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts dro�ības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās dro�ības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpau�anu vai lai nodro�inātu tiesas varu un objektivitāti.

11. pants - Pulcē�anās un biedro�anās brīvība

1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcē�anās un biedro�anās brīvību, ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses.

2. �o tiesību izmanto�anu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobe�ojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepiecie�ami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības dro�ības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. �is pants nekavē noteikt likumīgus ierobe�ojumus �o tiesību izmanto�anā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.

12. pants - Tiesības stāties laulībā

Likumā noteikto vecumu sasniegu�iem vīrie�iem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iek�ējiem tiesību aktiem, kas nosaka �o tiesību izmanto�anas kārtību.

13. pants - Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodro�inājumu Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas �ajā konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodro�ināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarīju�as personas, pildot dienesta pienākumus.

14. pants - Diskriminācijas aizliegums

�ajā konvencijā minēto tiesību un brīvību īsteno�ana tiek nodro�ināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.

15. pants - Atkāpes izņēmuma stāvokļa laikā

1. Kara vai kāda cita izņēmuma stāvokļa gadījumā, kas apdraud valsts dzīvi, jebkura augstā līgumslēdzēja puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no saistībām, ko tā uzņēmusies �īs konvencijas ietvaros, tai apjomā, ko neizbēgami prasa situācijas izņēmuma raksturs, ar noteikumu, ka �ie pasākumi nav pretrunā ar citām tās saistībām, ko nosaka starptautiskās tiesības.

2. �ī nosacījuma ietvaros nedrīkst būt atkāpju no konvencijas 2. panta nosacījumiem, izņemot attiecībā uz nāves gadījumiem likumīgas kara darbības rezultātā, vai 3., 4. (1. punkta) un 7. panta nosacījumiem.

3. Jebkura augstā līgumslēdzēja puse, kas pie�ķir sev �īs atkāp�anās tiesības, pilnībā informēs Eiropas Padomes ģenerālsekretāru par veiktajiem pasākumiem un iemesliem to veik�anai. Tās arī informēs Eiropas Padomes ģenerālsekretāru par �o pasākumu izbeig�anu un atgrie�anos pie �īs konvencijas nosacījumu pilnīgas ievēro�anas.

16. pants - Ārvalstnieku politiskās darbības ierobe�ojumi

Nekas no 10., 11. un 14. pantā minētā nevar tikt uzskatīts par kavēkli augstajām līgumslēdzējām pusēm, lai noteiktu ierobe�ojumus ārvalstnieku politiskajām aktivitātēm.

/ 7. pants - Tiesību ļaunprātīgas izmanto�anas aizliegums Nekas no �ajā konvencijā minētā nevar tikt iztulkots kā jebkādas valsts, grupas vai personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no �eit minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobe�ot tās lielākā mērā, nekā tas noteikts �ajā konvencijā.

18. pants - Tiesību ierobe�o�anas pielietojuma robe�as Ierobe�ojumi, kurus �ī konvencija pieļauj attiecībā uz minētajām tiesībām un brīvībām, netiks pielietoti citiem mērķiem kā vien tiem, kam tie ir paredzēti.

II sadaļa - Eiropas Cilvēktiesību tiesa

19. pants - Tiesas nodibinā�ana

Lai nodro�inātu saistību, ko ar konvenciju un tās protokoliem uzņēmu�ās augstās līgumslēdzējas puses, ievēro�anu, tiek izveidota Eiropas Cilvēktiesību tiesa, turpmāk saukta �Tiesa�. Tā darbojas pastāvīgi.

20. pants - Tiesne�u skaits

Tiesa sastāv no tiesne�iem, kuru skaits atbilst Eiropas Padomes dalībvalstu skaitam.

21. pants - Amata kritēriji

1. Tiesne�iem jābūt augsti tikumiskiem un jābūt vai nu attiecīgi kvalificētiem, lai ieņemtu augstu amatu tiesu institūcijās, vai arī autoritatīviem juristiem.

2. Tiesne�i piedalās Tiesas sēdēs, pārstāvot pa�i sevi.

3. Savu pilnvaru termiņa laikā tie nevar ieņemt tādu amatu, kas nav savienojams ar viņu neatkarību un objektivitāti vai prasībām, ko izvirza �is pilnas darba slodzes amats; visus jautājumus, kas izriet no �ī punkta piemēro�anas, lemj Tiesa.

22. pants - Tiesne�u ievēlē�ana

1. Tiesne�us ievēl Parlamentārā asambleja attiecībā uz katru augsto līgumslēdzēju pusi ar balsu vairākumu no trīs kandidātu saraksta, kurus izvirzījusi augstā līgumslēdzēja puse.

2. �o pa�u procedūru ievēro, papildinot Tiesas sastāvu jaunu augsto līgumslēdzēju pu�u pievieno�anās gadījumā, kā arī aizpildot radu�ās vakances.

23. pants - Pilnvaru termiņ�

1. Tiesne�us ievēl uz se�iem gadiem. Viņi var tikt ievēlēti atkārtoti. Ta�u pusei no pirmajās vēlē�anās ievēlētajiem tiesne�iem termiņ� beidzas pēc trim gadiem.

2. Tos tiesne�us, kuru pilnvaru termiņ� beidzas sākotnējā trīs gadu perioda beigās, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosaka ar izlozes palīdzību tūlīt pēc viņu ievēlē�anas.

3. Lai iespēju robe�ās nodro�inātu to, ka pusei no tiesne�iem pilnvaru termiņ� tiek atjaunots ik pēc trim gadiem, pirms nāko�o vēlē�anu sarīko�anas Parlamentu asambleja var nolemt, ka viena vai vairāku jaunievēlamo tiesne�u pilnvaru termiņ� būs cits nekā se�i gadi, ta�u ne lielāks par deviņiem un ne mazāks par trim gadiem.

4. Gadījumos, kas attiecas uz vairāk nekā vienu pilnvaru termiņu un kur Parlamentu asambleja piemēro iepriek�ējā punkta nosacījumus, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosaka pilnvaru termiņus ar izlozes palīdzību tūlīt pēc vēlē�anu beigām.

5. Tiesnesis, kas ievēlēts, lai aizvietotu kādu citu tiesnesi, kura pilnvaru termiņ� vēl nav beidzies, saglabā pilnvaras līdz sava priek�gājēja termiņa beigām.

6. Tiesne�u pilnvaru termiņ� beidzas, tiem sasniedzot 70 gadu vecumu.

7. Tiesne�i ieņem savu amatu līdz tam laikam, kamēr tie tiek aizstāti ar citiem tiesne�iem. Ta�u tie turpina izskatīt lietas, kuras tiem jau bija iesniegtas izskatī�anai.

24. pants � Atlai�ana

Nevienu tiesnesi nevar atlaist no amata, izņemot, ja pārējie tiesne�i ar divu tre�daļu balsu vairākumu nolemj, ka attiecīgais tiesnesis vairs neatbilst nepiecie�amajiem amata nosacījumiem.

25. pants - Reģistrs un Tiesas sekretāri

Tiesai ir savs reģistrs, kura funkcijas un darba kārtība tiek noteikta Tiesas noteikumos. Tiesas darbā palīdz Tiesas sekretāri.

26. pants - Tiesas plenārsēde

Tiesa plenārsēdē:

a. ievēl Tiesas prezidentu un vienu vai divus viceprezidentus uz trīs gadu periodu; viņi var tikt ievēlēti atkārtoti;

b. izveido palātas uz noteiktu laika periodu;

c. ievēl Tiesas palātu prezidentus, viņi var tikt ievēlēti atkārtoti;

d. pieņem Tiesas noteikumus; un

e. ievēl reģistrētāju un vienu vai vairākus reģistrētāja vietniekus.

27. pants - Komitejas, palātas un Lielā palāta

1. Izskatot iesniegtās lietas, Tiesas sēdes notiek komitejās, kas sastāv no trim tiesne�iem, palātās, kas sastāv no septiņiem tiesne�iem, un Lielajā palātā, kas sastāv no septiņpadsmit tiesne�iem. Tiesas palātas izveido komitejas uz noteiktu laika periodu.

2. Tajā kā ex officio palātas un Lielās palātas loceklis piedalās tiesnesis, kur� ir ievēlēts no dalībvalsts, kas ir saistīta ar �o lietu, vai, ja tāda nav vai viņ� nevar piedalīties Tiesas sēdēs, attiecīgā valsts izvēlas personu, kura piedalās sēdēs ar tiesne�a pilnvarām.

3. Lielās palātas sastāvā ietilpst arī Tiesas prezidents, viceprezidenti, palātu priek�sēdētāji un citi tiesne�i, kas tiek izvēlēti saskaņā ar Tiesas noteikumiem. Ja lieta tiek nodota izskatī�anai Lielajā palātā saskaņā ar

43. panta nosacījumiem, neviens no palātas tiesne�iem, kas ir taisījis spriedumu, nevar piedalīties Lielās palātas sēdē, izņemot Tiesas prezidentu un tiesnesi, kur� pārstāvēja attiecīgo dalībvalsti.

28. pants - Iesnieguma noraidī�ana komitejās

Komiteja ar vienbalsīgu balsojumu var atzīt par noraidāmu vai svītrot no izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar 34. pantu iesniegtu individuālu iesniegumu, ja �āds lēmums var tikt pieņemts bez tālākas lietas izskatī�anas. �is lēmums ir galīgs.

29. pants - Palātu lēmumi par lietu pieņem�anu izskatī�anai un izskatī�ana pēc būtības

1. Ja saskaņā ar 28. pantu lēmums netiek pieņemts, palāta lemj par to, vai saskaņā ar 34. pantu iesniegtie iesniegumi ir pieņemami izskatī�anai, un izskata lietu pēc būtības.

2. Palāta lemj par to, vai saskaņā ar 33. pantu iesniegtie starpvalstu iesniegumi ir pieņemami izskatī�anai, un izskata lietu pēc būtības.

3. Lēmums par iesnieguma pieņem�anu izskatī�anai tiek pieņemts atsevi�ķi, ja vien Tiesa izņēmuma gadījumos nenolemj citādi.

30. pants - Lietas nodo�ana izskatī�anai Lielajā palātā

Ja kāda palātā izskatāmā lieta skar nopietnus jautājumus, kas attiecas uz konvencijas vai tās protokolu interpretāciju, vai ja kāda tai iesniegta jautājuma izskatī�ana var novest pie rezultāta, kas nesaskan ar Tiesas iepriek� taisīto spriedumu, palāta jebkurā laikā pirms sava sprieduma pasludinā�anas var nodot lietu izskatī�anai Lielajā palātā, ja vien kāda no �ajā lietā iesaistītajām pusēm tam neiebilst.

31. pants - Lielās palātas pilnvaras Lielā palāta:

a. izskata iesniegumus, kas iesniegti saskaņā ar 33. vai 34. pantu, ja palāta ir nodevusi lietu izskatī�anai saskaņā ar 30. panta

nosacījumiem vai ja lieta tai ir nodota saskaņā ar 43. panta nosacījumiem; un

b. izskata lūgumus sniegt konsultatīvu atzinumu, kas iesniegti saskaņā ar 47. panta nosacījumiem.

32. pants - Tiesas jurisdikcija

1. Tiesas jurisdikcijā ietilpst visas lietas, kas saistītas ar konvencijas un tās protokolu interpretāciju un piemēro�anu un iesniegtas tai saskaņā ar 33., 34. un 47. panta nosacījumiem.

2. Strīds par to, vai lieta ir Tiesas jurisdikcijā, tiek atrisināts ar Tiesas lēmumu.

33. pants - Starpvalstu lietas

Ikviena augstā līgumslēdzēja puse var iesniegt Tiesai iesniegumu par konvencijas un tās protokolu nosacījumu jebkuru pārkāpumu, ko izdarījusi kāda cita augstā līgumslēdzēja puse.

34. pants - Individuālie iesniegumi

Tiesa var saņemt iesniegumus no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai indivīdu grupas, kas norāda uz to, ka kāda no augstajām līgumslēdzējām pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas konvencijā vai tās protokolos. Augstās līgumslēdzējas puses apņemas nekādā veidā nekavēt efektīvu �o tiesību izmanto�anu.

35. pants - Lietu pieņem�anas izskatī�anai kritēriji

1. Tiesa var izskatīt lietu vienīgi tad, ja ir izsmeltas visas iek�ējās jautājuma atrisinā�anas iespējas saskaņā ar vispāratzītajām starptautisko tiesību normām un se�u mēne�u laikā, skaitot no dienas, kad ir ticis pieņemts pēdējais lēmums minētajā lietā.

2. Tiesa neizskata nevienu individuālu iesniegumu, kas iesniegts saskaņā ar 34. panta nosacījumiem, ja tas ir

a. anonīms; vai

b. pamatā tas pats, kā lieta, kas jau ir Tiesā izskatīta vai-jau ir iesniegta kādai citai starptautiskai izskatī�anas vai risinā�anas procedūrai un nesatur nekādu būtisku jaunu informāciju.

3. Tiesa atzīst par noraidāmu jebkuru individuālu iesniegumu, kas iesniegts saskaņā ar 34. panta nosacījumiem, kuru tā uzskata par neatbilsto�u konvencijas vai tās protokolu nosacījumiem, par acīmredzami nepamatotu vai par tādu, kur ļaunprātīgi izmantotas iesnieguma iesnieg�anas tiesības.

4. Tiesa noraida jebkuru iesniegumu, kuru tā uzskata par noraidāmu saskaņā ar �ī panta nosacījumiem. Tā var �ādi rīkoties jebkurā tiesas procesa stadijā.

36. pants - Tre�ās puses iesaistī�anās

1. Visās lietās, kuras izskata palāta vai Lielā palāta, tai augstajai līgumslēdzējai pusei, kuras pilsonis ir iesniedzējs, ir tiesības iesniegt rakstiskus paskaidrojumus un piedalīties tiesas sēdēs.

2. Taisnīgas tiesas sprie�anas interesēs Tiesas prezidents var uzaicināt jebkuru augsto līgumslēdzēju pusi, kas nav kāda no pusēm attiecīgajā lietā, vai jebkuru ar lietu saistītu personu, kas nav iesniedzēja, iesniegt rakstiskus paskaidrojumus vai piedalīties tiesas sēdēs.

37. pants - Iesniegumu izslēg�ana no izskatāmo lietu saraksta

1. Jebkurā tiesas procesa stadijā Tiesa var nolemt izslēgt kādu no iesniegumiem no izskatāmo lietu saraksta, ja apstākļi vedina secināt, ka

a. iesniedzējam nav nolūka uzturēt spēkā savu iesniegumu; vai

b. lieta ir atrisināta; vai

c. jebkura Tiesas konstatēta iemesla dēļ vairs nav attaisnojama iesnieguma turpmāka izskatī�ana.

Ta�u Tiesa turpina iesnieguma izskatī�anu, ja to prasa konvencijā un tās protokolos noteikto cilvēktiesību ievēro�ana.

2. Tiesa var nolemt atjaunot kādu iesniegumu savā izskatāmo lietu sarakstā, ja tā uzskata, ka apstākļi attaisno �ādu rīcību.

38. pants - Lietas izskatī�ana un mierizlīgums

1. Ja Tiesa paziņo, ka iesniegums ir pieņemams izskatī�anai, tā:

a. uzsāk �īs lietas izskatī�anu kopā ar pu�u pārstāvjiem un, ja tas ir nepiecie�ams, uzsāk izmeklē�anu, kuras sekmīgai norisei attiecīgajām dalībvalstīm ir jānodro�ina visi nepiecie�amie apstākļi;

b. nodod sevi lietā iesaistīto pu�u rīcībā, lai panāktu mierizlīgumu, balstoties uz konvencijā un tās protokolos noteikto cilvēktiesību ievēro�anu.

2. Tiesas process, kas noris saskaņā ar 1. b apak�punkta nosacījumiem, ir konfidenciāls.

39. pants - Mierizlīguma panāk�ana

Ja tiek panākts mierizlīgums, Tiesa izsvītro attiecīgo lietu no saviem sarakstiem, pieņemot lēmumu, kas satur īsu faktu izklāstu attiecīgajā lietā un panāktā risinājuma aprakstu.

40. pants - Atklātās tiesas sēdes un dokumentu pieejamība

1. Tiesas sēdes ir atklātas, ja vien Tiesa izņēmuma gadījumos nenolemj citādi.

2. Dokumenti, kas tiek nodoti glabā�anā reģistrētājam, ir publiski pieejami, ja vien Tiesas prezidents nenolemj citādi.

41. pants - Taisnīga kompensācija

Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās augstās līgumslēdzējas puses iek�ējie tiesību akti paredz tikai daļēju �ā pārkāpuma seku atlīdzinā�anu, Tiesa, ja nepiecie�ams, cietu�ajai pusei pie�ķir taisnīgu kompensāciju.

42. pants - Palātu spriedumi

Palātu spriedumi kļūst galīgi saskaņā ar 44. panta 2. punkta nosacījumiem.

43. pants - Lietu nodo�ana Lielajai palātai

1. Trīs mēne�u laikā no dienas, kad palāta ir taisījusi spriedumu attiecīgajā lietā, jebkura no �ajā lietā iesaistītajām pusēm izņēmuma gadījumos var lūgt nodot �o lietu izskatī�anai Lielajā palātā.

2. Tiesne�u kolēģija piecu Lielās palātas tiesne�u sastāvā �o lūgumu pieņem, ja attiecīgā lieta skar nopietnus jautājumus, kas attiecas uz konvencijas vai tās protokolu interpretāciju vai piemēro�anu, vai tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme.

3. Ja minētā tiesne�u kolēģija lūgumu pieņem, Lielā palāta izlemj �o lietu, taisot spriedumu.

44. pants - Galīgie spriedumi

1. Lielās palātas spriedums ir galīgs.

2. Palātas spriedums kļūst galīgs,

a. kad puses paziņo, ka tās nelūgs attiecīgās lietas nodo�anu izskatī�anai Lielajā palātā; vai

b. trīs mēne�us pēc tam, kad ir ticis taisīts spriedums, ja nav lūgta lietas nodo�ana izskatī�anai Lielajā palātā; vai

c. kad Lielās palātas tiesne�u kolēģija noraida lūgumu nodot lietu izskatī�anai Lielajā palātā, kas iesniegts saskaņā ar 43. panta nosacījumiem.

3. Galīgais spriedums tiek publicēts.

45. pants - Sprieduma un lēmuma pamatojums

1. Kā spriedumos, tā lēmumos, ar kuriem iesniegumi tiek atzīti par pieņemamiem izskatī�anai vai par noraidāmiem, tiek sniegts pamatojums.

2. Ja spriedums daļēji vai pilnībā neatspoguļo vienbalsīgu tiesne�u viedokli, jebkur� tiesnesis ir tiesīgs sniegt savu atsevi�ķo viedokli.

46. pants - Spriedumu saisto�ais spēks un to izpilde

1. Augstās līgumslēdzējas puses apņemas ievērot galīgo Tiesas spriedumu ikvienā lietā, kurā tās ir puses.

2. Galīgais Tiesas spriedums tiek nodots Ministru komitejai, kura uzrauga tā izpildi.

47. pants - Konsultatīvais atzinums

1. Pēc Ministru komitejas lūguma Tiesa var sniegt konsultatīvu atzinumu par juridiska rakstura jautājumiem, kas attiecas uz konvencijas un tās protokolu interpretāciju.

2. �ie atzinumi nevar skart nevienu jautājumu, kas saistīts ar konvencijas I sadaļā un tās protokolos noteikto tiesību un brīvību saturu vai apjomu, vai jebkuru citu jautājumu, kuru Tiesai vai Ministru komitejai varētu nākties izskatīt saskaņā ar jebkuru procedūru, ko varētu uzsākt saskaņā ar konvenciju.

3. Ministru komitejas lēmumiem par konsultatīvā atzinuma lūg�anu Tiesai nepiecie�ams to pārstāvju balsu vairākums, kam ir tiesības piedalīties komitejas sēdēs.

48. pants - Tiesas kā padomdevēja jurisdikcija

Tiesa lemj, vai Ministru komitejas lūgums sniegt konsultatīvu atzinumu ietilpst tās kompetencē, kā noteikts 47. pantā.

49. pants - Konsultatīvā atzinuma pamatojums

1. Tiesas konsultatīvajam atzinumam tiek sniegts pamatojums.

2. Ja konsultatīvais atzinums daļēji vai pilnībā neatspoguļo vienbalsīgu tiesne�u viedokli, ikvienam tiesnesim ir tiesības sniegt savu atsevi�ķu viedokli.

50. pants - Tiesas izdevumi

Tiesas izdevumus sedz Eiropas Padome.

51. pants - Tiesne�u privilēģijas un imunitāte

Savu pienākumu pildī�anas laikā tiesne�i bauda privilēģijas un imunitāti, kas ir noteiktas Eiropas Padomes Statūtu 40. pantā un līgumos, kas noslēgti saskaņā ar to.

III sadaļa. Da�ādi nosacījumi

52. pants - Ģenerālsekretāra pieprasījumi

Saņemot pieprasījumu no Eiropas Padomes ģenerālsekretāra, jebkura augstā līgumslēdzēja puse sniedz paskaidrojumus par veidu, kādā tās iek�ējie tiesību akti nodro�ina efektīvu jebkura �īs konvencijas nosacījuma īsteno�anu.

53. pants - Pastāvo�o cilvēktiesību nodro�inājums

Neko �ajā konvencijā nedrīkst iztulkot kā ierobe�ojumu vai atkāp�anos no jebkurām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, ko var nodro�ināt saskaņā ar jebkuras augstās līgumslēdzējas puses likumiem vai jebkuru citu līgumu, kas tai ir saisto�s.

54. pants - Ministru komitejas pilnvaras

Nekas �ajā konvencijā neierobe�o Ministru komitejas pilnvaras, ko tai pie�ķir Eiropas Padomes Statūti.

55. pants - Citu strīdu risinā�anas līdzekļu nepieļaujamība

Augstās līgumslēdzējas puses vienojas, ka, izņemot atsevi�ķi par to vienojoties, tās neizmantos līgumus, konvencijas vai deklarācijas, kuras ir spēkā to starpā, lai prasības veidā iesniegtu izskatī�anai strīdu, kas radies, interpretējot vai pielietojot �o konvenciju, citām konfliktu risinā�anas instancēm, nekā tām, kas ir paredzētas �ajā konvencijā.

56. pants - Teritoriālā piemēro�ana

1. Ikviena valsts vai nu �īs konvencijas ratificē�anas laikā vai pēc tās ratificē�anas var paziņot, saskaņā ar �ī panta 4. punktu nosūtot rakstveida paziņojumu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ka �ī konvencija attieksies uz visām vai jebkuru no tās teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga.

2. Konvencija attieksies uz teritoriju vai teritorijām, kas minētas paziņojumā, sākot ar trīsdesmito dienu pēc tās dienas,, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs saņems �o paziņojumu.

3. Ta�u minētajās teritorijās �īs konvencijas nosacījumi tiek pielietoti, ņemot vērā vietējās prasības.

4. Ikviena valsts, kas ir nosūtījusi paziņojumu saskaņā ar �ā panta l. punktu, jebkurā laikā pēc tam var izdarīt paziņojumu par vienu vai vairākām teritorijām, uz kurām attiecas paziņojums, ka tā atzīst Tiesas kompetenci

saņemt iesniegumus no indivīdiem, nevalstiskajām organizācijām vai indivīdu grupām, kā noteikts konvencijas 34. pantā.

57. pants -Atrunas

1. Parakstot �o konvenciju vai nosūtot tās ratifikācijas rakstu, ikvienai valstij ir tiesības izdarīt atrunu attiecībā uz jebkuru atsevi�ķu konvencijas nosacījumu tiktāl, cik kāds no tās teritorijā spēkā eso�ajiem likumiem neatbilst �im nosacījumam. �is pants nosaka, ka vispārēja rakstura atrunas nav pieļaujamas.

2. Jebkurai saskaņā ar �o pantu izdarītai atrunai ir jāsatur īss attiecīgā likuma izklāsts.

58. pants - Denonsē�ana

1. Augstā līgumslēdzēja puse var denonsēt �o konvenciju tikai pēc pieciem gadiem kop� dienas, kad tā kļuva par konvencijas dalībvalsti, paziņojot par to se�us mēne�us iepriek� rakstiskā paziņojumā, kas adresēts Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kur� par to informēs pārējās augstās līgumslēdzējas puses.

2. �āda denonsē�ana neatbrīvo attiecīgo augsto līgumslēdzēju pusi no tās saistībām �īs konvencijas ietvaros attiecībā uz jebkuru rīcību, kas varētu tikt uzskatīta par �o saistību pārkāpumu, ko tā varētu būt izdarījusi pirms denonsē�anas spēkā stā�anās brī�a.

3. Ikviena augstā līgumslēdzēja puse, kas pārtrauc būt Eiropas Padomes locekle, zaudē savu dalībvalsts statusu attiecībā uz �o konvenciju saskaņā ar tiem pa�iem nosacījumiem.

4. Konvencija var tikt denonsēta saskaņā ar iepriek�ējo punktu nosacījumiem attiecībā uz jebkuru teritoriju, par kuru saskaņā ar 56. panta nosacījumiem tika paziņots, ka �ī konvencija to aptver.

59. pants - Parakstī�ana un ratifikācija

1. �o konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis. Tā jāratificē. Ratifikācijas raksti tiek nodoti glabā�anā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2. �ī konvencija stāsies spēkā pēc tam, kad glabā�anā būs nodoti desmit ratifikācijas raksti.

3. Attiecībā uz ikvienu �ai konvencijai pievienoju�os valsti, kas to ratificē vēlāk, konvencija stājas spēkā ar to dienu, kad �īs valsts ratifikācijas raksts tiek nodots glabā�anā.

4. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo visām Eiropas Padomes dalībvalstīm par konvencijas stā�anos spēkā, augsto līgumslēdzēju pu�u vārdus, kas ir to ratificēju�as, un par visiem ratifikācijas rakstiem, kas tiek nodoti glabā�anā vēlāk,

Parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, ang|u un fran�u valodā, kur abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas glabājas Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs izsūtīs apstiprinātas kopijas ikvienai �o konvenciju parakstīju�ai valstij.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokols⁶⁵⁵

�o protokolu parakstīju�ās Eiropas Padomes dalībvalstu valdības, apņemoties veikt pasākumus, lai nodro�inātu kopīgu noteiktu to tiesību un brīvību īsteno�anu, kas nav vēl iekļautas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk saukta �Konvencija�) I sadaļā, vienojās par sekojo�o:

1. pants - Īpa�umtiesību aizsardzība

Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpa�umu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpa�umu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobe�ot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepiecie�amiem, lai kontrolētu īpa�uma izmanto�anu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodro�inātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.

2. pants - Tiesības uz izglītību

Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodro�ināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.

3. pants - Tiesības uz brīvām vēlē�anām

Augstās līgumslēdzējas puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlē�anas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.

4. pants - Teritoriālā piemēro�ana

Ikviena augstā līgumslēdzēja puse Konvencijas parakstī�anas vai ratifikācijas laikā, vai jebkurā laikā pēc tam var nosūtīt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram paziņojumu, kurā norādīts, cik lielā mērā tā apņemas attiecināt �ī protokola nosacījumus uz tām paziņojumā nosauktajām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga.

Ikviena augstā līgumslēdzēja puse, kas ir nosūtījusi iepriek�minēto paziņojumu, var jebkurā laikā nosūtīt turpmākos paziņojumus par izmaiņām iepriek�ējo paziņojumu nosacījumos vai par to, ka tiek izbeigta �ī protokola nosacījumu attiecinā�ana uz kādu no tās teritorijām.

Saskaņā ar �o pantu izdarītais paziņojums tiks uzskatīts par izdarītu saskaņā ar Konvencijas 56. panta 1. punktu.

5. pants - Saistība ar Konvenciju

Augsto līgumslēdzēju pu�u starpā �ī protokola 1., 2., 3. un 4. panta nosacījumi tiks uzskatīti par Konvencijas papildus pantiem, visiem Konvencijas nosacījumiem attiecīgi esot spēkā.

6. pants - Parakstī�ana un ratifikācija

�o protokolu var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras ir parakstīju�as Konvenciju; tas jāratificē reizē ar Konvenciju vai pēc tās ratificē�anas. Tas stāsies spēkā pēc tam, kad tiks iesniegti desmit ratifikācijas raksti. Attiecībā uz jebkuru pievienoju�os valsti, kas to ratificēs vēlāk, protokols stāsies spēkā tai dienā, kad tiks iesniegts �īs valsts ratifikācijas raksts.

Ratifikācijas raksti tiek iesniegti glabā�anā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kur� visām dalībvalstīm paziņos ratificēju�o valstu nosaukumus.

Parakstīts Parīzē, 1952. gada 20. martā, angļu un fran�u valodā, kur abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas glabājas Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs izsūtīs apstiprinātas kopijas ikvienai �o protokolu parakstīju�ai valstij.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokols, kas nodro�ina noteiktas tiesības un brīvības, kuras nav iekļautas konvencijā un tās

1. protokolā⁶⁵⁶

1. pants - Aizliegums ieslodzīt parādu dēļ

Nevienam cilvēkam nedrīkst atņemt brīvību tikai par viņa nespēju pildīt līgumsaistības.

2. pants - Pārvieto�anās brīvība

1. Ikvienam cilvēkam, kur� likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu �ajā teritorijā.

2. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi atstāt jebkuru valsti, ieskaitot savu valsti.

3. �o tiesību izmanto�anai nedrīkst noteikt nekādus ierobe�ojumus, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepiecie�ami valsts un sabiedriskās dro�ības interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu noziegumus, aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.

4. Tiesības, kas noteiktas 1. punktā, zināmās jomās var tikt pakļautas ierobe�ojumiem, kurus nosaka likums un kuri ir noteikti sabiedrības interesēs demokrātiskā sabiedrībā.

3. pants - Pilsoņu izraidī�anas aizliegums

1. Nevienu cilvēku nedrīkst izraidīt nedz individuāli, nedz kolektīvi no tās valsts teritorijas, kuras pilsonis viņ� ir.

2. Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņ� ir.

4. pants - Ārvalstnieku koloktīvas izraidī�anas aizliegums Kolektīva ārvalstnieku izraidī�ana ir aizliegta.

5. pants - Teritoriālā piemēro�ana

1. Parakstot vai ratificējot �o protokolu, vai jebkurā laikā pēc tam ikviena augstā līgumslēdzēja puse var nosūtīt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram paziņojumu, kurā norāda, cik lielā mērā �ī protokola nosacījumi attiecas uz tām paziņojumā nosauktajām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām puse ir atbildīga.

2. Ikviena augstā līgumslēdzēja puse, kas ir nosūtījusi iepriek�ējā punktā minēto paziņojumu, var jebkurā laikā nosūtīt nākamos paziņojumus par izmaiņām iepriek�ējo paziņojumu nosacījumos vai par to, ka tiek izbeigta �ī protokola nosacījumu attiecinā�ana uz kādu no tās teritorijām.

3. Saskaņā ar �o pantu izdarītais paziņojums tiks uzskatīts par izdarītu saskaņā ar Konvencijas 56. panta 1. punktu.

4. Jebkuras valsts teritorija, uz kuru �is protokols attiecas saskaņā ar tā ratifikāciju vai akceptē�anu, un ikviena teritorija, uz kuru �is protokols attiecas saskaņā ar attiecīgās valsts paziņojumu, kas izdarīts saskaņā ar �o pantu, ir uzskatāmas par atsevi�ķām teritorijām 2. un 3. pantā minētā valsts teritorijas jēdziena sakarā.

5. Ikviena valsts, kas ir nosūtījusi paziņojumu saskaņā ar �ī panta 1. vai 2. punktu, jebkurā laikā pēc tam var izdarīt paziņojumu par vienu vai vairākām teritorijām, uz kurām attiecas paziņojums, ka tā atzīst Tiesas kompetenci saņemt iesniegumus no indivīdiem, nevalstiskajām organizācijām vai indivīdu grupām saskaņā ar Konvencijas 34. panta nosacījumiem attiecībā uz visiem vai jebkuru no �ī protokola 1. līdz 4. pantam.

6. pants - Saistība ar Konvenciju

1. Augsto līgumslēdzēju pu�u starpā �ī protokola 1.-5. panta nosacījumi tiks uzskatīti par Konvencijas papildu pantiem, visiem Konvencijas nosacījumiem attiecīgi esot spēkā.

7. pants - Parakstī�ana un ratifikācija

1. �o protokolu var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras ir parakstīju�as Konvenciju; tas tiks ratificēts reizē ar Konvenciju vai pēc tās ratificē�anas. Tas stāsies spēkā pēc tam, kad tiks iesniegti desmit ratifikācijas raksti. Attiecībā uz jebkuru pievienoju�os valsti, kas to ratificēs vēlāk, protokols stāsies spēkā tai dienā, kad tiks iesniegts �īs valsts ratifikācijas raksts.

2. Ratifikācijas raksti tiek nodoti glabā�anā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kur� visām dalībvalstīm paziņos ratificēju�o valstu nosaukumus.

To apliecinot, apak�ā parakstīju�ies, attiecīgi pilnvaroti, parakstīja �o protokolu.

Parakstīts Strasbūrā, 1963. gada 16. septembrī, angļu un fran�u valodā, kur abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas glabājas Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs izsūtīs apstiprinātas kopijas ikvienai �o protokolu parakstīju�ai valstij.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokols, kas attiecas uz nāvessoda atcel�anu⁶⁵⁷

Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras ir parakstīju�as �o 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk saukta �Konvencija�) protokolu,

ņemot vērā, ka notikumu attīstība vairākās Eiropas Padomes dalībvalstīs atspoguļo vispārēju tendenci atcelt nāvessodu, vienojās par sekojo�o:

/. pants - Nāvessoda atcel�ana

Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest �o sodu vai to izpildīt.

2. pants - Nāvessods kara laikā

Valstis var paredzēt savos likumos nāvessodu par noziegumiem, kas izdarīti kara laikā vai kara draudu apstākļos; �is sods tiek piemērots vienīgi likumā paredzētajos gadījumos un saskaņā ar tā nosacījumiem. Valstis informēs Eiropas Padomes ģenerālsekretāru par attiecīgajiem �ī likuma nosacījumiem.

3. pants - Aizliegums izdarīt atkāpes

Nekādas atkāpes no �ī protokola nosacījumiem saskaņā ar Konvencijas

15. pantu nav pieļaujamas.

4. pants - Aizliegums izdarīt atrunas

Nekādas atrunas saskaņā ar Konvencijas 57. pantu attiecībā uz �ī protokola nosacījumiem nav pieļaujamas.

5. pants - Teritoriālā piemēro�ana

1. Parakstot vai iesniedzot ratifikācijas rakstu, akceptē�anas vai apstiprinā�anas dokumentu, ikviena valsts var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām attiecas �is protokols.

2. Pēc tam ikviena valsts, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu, var papla�ināt �ī protokola darbību uz jebkuru citu teritoriju, kas norādīta minētajā paziņojumā. Attiecībā uz �o teritoriju protokols stājas spēkā pirmajā tā mēne�a dienā, kas seko datumam, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto paziņojumu.

3. Jebkuru paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar diviem iepriek�ējiem punktiem, var atsaukt attiecībā uz jebkuru teritoriju, kas norādīta �ajā paziņojumā, nosūtot ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā pirmajā tā mēne�a dienā, kas seko datumam, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto paziņojumu.

6. pants - Teritoriālā piemēro�ana

Augsto līgumslēdzēju pu�u starpā �ī protokola 1.-5. panta nosacījumi tiks uzskatīti par Konvencijas papildu pantiem, visiem Konvencijas nosacījumiem attiecīgi esot spēkā.

7. pants - Parakstī�ana un ratifikācija

�o protokolu var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras ir parakstīju�as Konvenciju. Protokols ir pakļauts ratificē�anai, akceptē�anai vai apstiprinā�anai. Eiropas Padomes dalībvalsts nevar ratificēt, akceptēt vai apstiprināt �o protokolu, ja tā nav vienlaicīgi vai agrāk ratificējusi Konvenciju. Ratifikācijas raksti, akceptē�anas vai apstiprinā�anas dokumenti tiek nodoti glabā�anā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

8. pants - Stā�anās spēkā

1. �is protokols stāsies spēkā tā mēne�a pirmajā dienā, kur� seko datumam, kurā piecas Eiropas Padomes dalībvalstis ir atzinu�as �o protokolu par saisto�u saskaņā ar 7. panta nosacījumiem.

2. Atliccībā uz jebkuru dalībvalsti, kura vēlāk atzīst �o protokolu par saisto�u, tas stājas spēkā pirmajā tā mēne�a dienā, kur� seko datumam, kurā tika nodots glabā�anā ratifikācijas raksts, akceptē�anas vai apstiprinā�anas dokuments.

9. pants - Depozitārija funkcijas

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņos Padomes dalībvalstīm par:

a. jebkuru parakstu;

b. ikviena ratifikācijas raksta, akceptē�anas vai apstiprinā�anas dokumenta nodo�anu glabā�anā;

c. ikvienu datumu, ar kuru �is protokols stājas spēkā saskaņā ar 5. un 8. pantu;

d. jebkuru citu dokumentu, paziņojumu vai informāciju, kas attiecas uz �o protokolu.

To apliecinot, apak�ā parakstīju�ies, attiecīgi pilnvaroti, parakstīja �o protokolu.

Parakstīts Strasbūrā, 1983. gada 28. aprīlī, angļu un fran�u valodā, kur abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas glabājas Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs izsūtīs apstiprinātas kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokols⁶⁵⁸

Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras ir parakstīju�as �o protokolu, apņemoties veikt turpmākus pasākumus, lai nodro�inātu noteiktu tiesību un brīvību kopīgu īsteno�anu ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk saukta �Konvencija�) palīdzību, vienojās par sekojo�o:

1. pants - Procesuālās garantijas ārvalstnieku izraidī�anas gadījumā

1. Ārvalstnieku, kur� likumīgi uzturas kādas valsts teritorijā, nedrīkst izraidīt no �īs valsts, izņemot gadījumus, kad tiek īstenots lēmums, kur� pieņemts saskaņā ar likumu, un viņam ir atļauts:

a. uzrādīt iemeslus, kādēļ viņu nedrīkst izraidīt;

b. pieprasīt savas lietas pārskatī�anu un

e. būt pārstāvētam �ajā nolūkā kompetentā valsts iestādē vai pie attiecīgi pilnvarotas amatpersonas vai amatpersonām.

2. Ārvalstnieku var izraidīt, pirms viņ� izmanto savas tiesības, kas noteiktas �ī panta 1. punkta a., b. un c. apak�punktos, ja izraidī�ana ir nepiecie�ama sabiedriskās kārtības nodro�inā�anai vai tā notiek valsts dro�ības interesēs.

2. pants - Apelācijas tiesības krimināllietās

1. Ikvienam, kuru tiesa ir atzinusi par vainīgu noziegumā, ir tiesības uz vainas pierādījuma vai soda apmēra pārskatī�anu augstākā instancē. �o tiesību izmanto�anu, ieskaitot pamatu, nosaka likums.

2. Izņēmumi �o tiesību īsteno�anā ir pieļaujami attiecībā uz viegla rakstura pārkāpumiem, kas noteikti likumā, vai attiecībā uz gadījumiem, kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi augstākā tiesas instance vai �ī persona ir notiesāta pēc attaisnojo�a sprieduma pārsūdzē�anas.

3. pants - Kompensācija par nepamatotu notiesā�anu

Ja kāda persona ar galīgu spriedumu notiesāta par noziegumu un viņa pēc tam tiek attaisnota vai ap�ēlota, pamatojoties uz to, ka jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi neapstrīdami liecina par tiesas kļūdu, tad personai, kura �ādas notiesā�anas dēļ ir saņēmusi sodu, pienākas kompensācija atbilsto�i attiecīgās valsts likumam vai praksei, ja vien netiek pierādīts, ka minētais nezināmais apstāklis nebija agrāk atklāts vienīgi vai daļēji �īs personas vainas dēļ.

4. pants - Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam

1. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pa�ā valstī par noziegumu, par kuru viņ� jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu saskaņā ar �īs valsts likumu un soda izcie�anas noteikumiem.

2. Iepriek�ējā punkta nosacījumi nekavē atkārtotu lietas izskatī�anu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izcie�anas noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi, vai ja iepriek�ējā procesā ir izdarītas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

3. Nevar būt atkāpes no �ī panta saskaņā ar Konvencijas 15. pantu.

5. pants - Laulāto vienlīdzība

Laulātie ir vienlīdzīgi privāta rakstura tiesībās un pienākumos attiecībā uz laulību, tās laikā un pēc tās �ķir�anas, gan savā starpā, gan attiecībās ar bērniem. �is pants neattur valstis no tādu pasākumu veik�anas, kas nepiecie�ami, lai aizstāvētu bērnu intereses.

6. pants - Teritoriālā piemēro�ana

1. Ikviena valsts �ī protokola parakstī�anas laikā vai iesniedzot glabā�anā tā ratifikācijas rakstu, akceptē�anas vai apstiprinā�anas dokumentu var norādīt, uz kuru tās teritoriju vai teritorijām �is protokols attiecas, un noteikt, cik lielā mērā tā atzīst �ī protokola piemēro�anu �ai teritorijai vai teritorijām.

2. Jebkurā laikā pēc tam ikviena valsts var Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētā paziņojumā papla�ināt �ī protokola darbības sfēru uz jebkuru citu teritoriju, kas norādīta �ajā paziņojumā. Attiecībā uz �o teritoriju protokols stājas spēkā tā mēne�a pirmajā dienā, kur� seko divu mēne�u termiņam, skaitot no dienas, kad ģenerālsekretārs saņēma �o paziņojumu.

3. Jebkur� paziņojums, kas izdarīts saskaņā ar diviem iepriek�ējiem punktiem, var tikt atsaukts vai grozīts attiecībā uz jebkuru teritoriju, kas norādīta �ajā paziņojumā, nosūtot ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums vai izmaiņas stājas spēkā pirmajā tā mēne�a dienā, kur� seko divu mēne�u termiņam, skaitot no dienas, kad ģenerālsekretārs saņēma �o paziņojumu.

4. Saskaņā ar �o pantu izdarītais paziņojums tiks uzskatīts par izdarītu saskaņā ar Konvencijas 56. panta 1. punktu.

5. Jebkuras valsts teritorija, uz kuru �is protokols attiecas saskaņā ar tā ratifikāciju, akceptē�anu vai apstiprinā�anu, un ikviena teritorija, uz kuru �is protokols attiecas saskaņā ar �ī panta sakarā izdarīto attiecīgās valsts paziņojumu, var tikt uzskatītas par atsevi�ķām teritorijām 1. pantā minētā valsts teritorijas jēdziena sakarā.

6. Ikviena valsts, kas ir izdarījusi paziņojumu saskaņā ar �ī panta 1. vai 2. punktu, jebkurā laikā pēc tam var izdarīt paziņojumu par vienu vai vairākām teritorijām, uz kurām attiecas paziņojums, ka tā atzīst Tiesas kompetenci saņemt iesniegumus no indivīdiem, nevalstiskajām organizācijām vai indivīdu grupām saskaņā ar Konvencijas 34. panta nosacījumiem attiecībā uz �ī protokola 1. līdz 5. pantiem.

7. pants - Saistība ar Konvenciju

1. Dalībvalstu starpā �ī protokola 1 -6. panta nosacījumi tiks uzskatīti par Konvencijas papildu pantiem, visiem Konvencijas nosacījumiem attiecīgi esot spēkā.

8. pants - Parakstī�ana un ratifikācija

9. pants - Spēkā stā�anās

1. �is protokols stāsies spēkā tā mēne�a pirmajā dienā, kur� seko divu mēne�u periodam, skaitot no datuma, kurā septiņas Eiropas Padomes dalībvalstis ir atzinu�as �o protokolu par saisto�u saskaņā ar 8. panta nosacījumiem.

2. Attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kura vēlāk atzīst �o protokolu par saisto�u, tas stājas spēkā pirmajā tā mēne�a dienā, kur� seko divu mēne�u periodam, skaitot no datuma, kurā tika nodots glabā�anā ratifikācijas raksts, akceptē�anas vai apstiprinā�anas dokuments.

Latvijas Republikas Satversme⁶⁵⁹1. nodaļa

Vispārējie noteikumi

1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

2. Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.

3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robe�ās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

4. Valsts valoda Latvijas Republikā ir latvie�u valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.⁶⁶⁰

2. nodaļa

Saeima

5. Saeima sastāv no simts tautas priek�stāvjiem.

6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tie�ās, aizklātās un proporcionālās vēlē�anās.

7. Sadalot Latviju atsevi�ķos vēlē�anu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kur� ievēlams katrā vēlē�anu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.

8. Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlē�anu dienā ir sasniegu�i astoņpadsmit gadu vecumu.⁶⁶¹

9. Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kur� vēlē�anu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.

10. Saeimu ievēlē uz �etriem gadiem.⁶⁶²

11. Saeimas vēlē�anas izdarāmas oktobra mēne�a pirmajā sestdienā."

12. Jaunievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra mēne�a pirmajā otrdienā, kad arī izbeidzas iepriek�ējās Saeimas pilnvaras.

13. Ja Saeimas vēlē�anas Saeimas atlai�anas gadījumos notiek citā gada laikā, tad �āda Saeima sanāk ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tās ievēlē�anas un tās pilnvaras izbeidzas pēc trīs gadiem nāko�ā novembra mēne�a pirmā otrdienā ar jaunievēlētās Saeimas sanāk�anu.¹²

14. Vēlētāji nevar atsaukt atsevi�ķus Saeimas locekļus.

15. Saeima savas sēdes notur Rīgā, un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā.

16. Saeima ievēlē savu prezidiju, kur� sastāv no priek�sēdētāja, viņa diviem biedriem un sekretāriem. Saeimas prezidijs darbojas nepārtraukti pa visu Saeimas pilnvaru laiku.

17. Jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi atklāj iepriek�ējās Saeimas priek�sēdētājs vai prezidija uzdevumā cits prezidija loceklis.

18. Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras.

19. Saeimas prezidijs sasauc Saeimas sesijas un nosaka kārtējas vai ārkārtējas sēdes.

20. Saeimas prezidijam ir jāsasauc Saeimas sēde, ja to prasa Valsts Prezidents, ministru prezidents vai ne mazāk kā viena tre�ā daļa Saeimas locekļu.

21. Iek�ējas darbības un kārtības noteik�anai Saeima izstrādā sev kārtības rulli.

22. Saeimas sēdes ir atklātas. Desmit Saeimas locekļiem, Valsts Prezidentam, ministru prezidentam vai ministram pieprasot, Saeima ar ne mazāk kā divu tre�daļu klāteso�o deputātu balsu vairākumu var nolemt noturēt aizklātu sēdi.

23. Saeimas sēdes var notikt, ja tanīs piedalās vismaz puse Saeimas locekļu.

24. Saeima, izņemot Satversmē sevi�ķi paredzētos gadījumus, taisa savus lēmumus ar klāteso�o deputātu absolūto balsu vairākumu.

25. Saeima izvēlē komisijas, noteicot to locekļu skaitu un uzdevumus. Komisijām ir tiesība pieprasīt savai darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no atsevi�ķiem ministriem un pa�valdības iestādēm, kā arī uzaicināt savās sēdēs dot paskaidrojumus attiecīgo ministriju un pa�valdības iestā�u atbildīgos priek�stāvjus. Komisijas var darboties arī starp sesijām.

26. Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem parlamentāriskas izmeklē�anas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena tre�ā daļa Saeimas locekļu.

27. Saeimai ir tiesība iesniegt ministru prezidentam vai atsevi�ķam ministram pieprasījumus un jautājumus, uz kuriem ir jāatbild viņiem vai viņu pilnvarotai atbildīgai valsts amata personai. Ministru prezidentam vai ministram uz Saeimas vai tās komisiju pieprasījumu jāceļ tām priek�ā attiecīgi dokumenti un aktis.

28. Saeimas locekli ne par balso�anu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņ�, kaut arī amatu izpildot, izplata:

1) godu aizskaro�as ziņas, zinādams, ka tās nepatiesas, vai

2) godu aizskaro�as ziņas par privātu vai ģimenes dzīvi.

29. Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratī�anas, ne citādi aprobe�ot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie pa�a nozieguma pastrādā�anas. Par katru Saeimas locekļa apcietinā�anu divdesmit �etru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kur� to ceļ priek�ā nāko�ā Saeimas sēdē izlem�anai par Saeimas locekļa paturē�anu apcietinājumā vai par viņa atsvabinā�anu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklā�anai, par Saeimas locekļa paturē�anu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.

30. Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajā�anu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekri�anas.¹³

31. Saeimas loceklim ir tiesības atteikties no liecības do�anas:

1) par personām, kuras viņam kā tautas priek�stāvim uzticēju�as kādus faktus vai ziņas;

2)par personām, kurām viņ�, izpildot savus tautas priek�stāvja pienākumus, uzticējis kādus faktus vai ziņas;

3)par pa�iem �iem faktiem un ziņām.

32. Saeimas loceklis nevar pats, ne arī uz citas personas vārdu saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas. �ī panta nosacījumi attiecas uz ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi.

33. Saeimas locekļi saņem atalgojumu no valsts līdzekļiem.

34. Par Saeimas un komisiju sē�u atreferējumiem, ja tie saskan ar patiesību, nevienu nevar saukt pie atbildības. Par Saeimas un komisiju slēgtām sēdēm var sniegt ziņas tikai ar Saeimas vai komisijas prezidija atļauju.

3. nodaļa

Valsts Prezidents

35. Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz �etriem gadiem.¹⁴

36. Valsts Prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu.

37. Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kur� sasniedzis �etrdesmit gadu vecumu. Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību.¹⁵

38. Valsts Prezidenta amats nav savienojams ar citu amatu. Ja par Valsts Prezidentu ievēlētā persona ir Saeimas loceklis, tad viņam jānoliek Saeimas locekļa pilnvaras.

39. Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas.¹⁶

40. Tuvākā Saeimas sēdē pēc ievēlē�anas Valsts Prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod �ādu svinīgu solījumu: �Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darī�u visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turē�u svētus un ievēro�u Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturē�os taisni un savus pienākumus izpildī�u pēc labākās apziņas.�

41. Valsts Prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priek�stāvjus. Viņ� izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificē�anu.

42. Valsts Prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Kara laikam viņ� ieceļ virspavēlnieku.

43. Valsts Prezidents uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu.

44. Valsts Prezidentam ir tiesība spert nepiecie�amos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robe�ām. Līdz ar to Valsts Prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludinā�anu un uzsāk�anu.

¹⁴ 1997. gada 4. decembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 31.12.1997. -Latvijas Vēstnesis, Nr. 331/332, 17.12.1997.

¹⁵ 1997. gada 4. decembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 31.12.1997. - Latvijas Vēstnesis, Nr. 331/332, 17.12.1997.

45. Valsts Prezidentam ir tiesība ap�ēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. �o tiesību izmanto�anas apjomu un kārtību nosaka īpa�s likums. Amnestiju dod Saeima.¹⁷

46. Valsts Prezidentam ir tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas ministru kabineta sēdes, noteicot tām dienas kārtību.

47. Valsts Prezidentam ir likuma ierosinā�anas tiesība.

48. Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlai�anu. Pēc tam izdarāma tautas nobalso�ana. Ja tautas nobalso�anā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlai�anu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlē�anas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēne�us pēc Saeimas atlai�anas.

49. Ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanāk�anai, bet līdz�inējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts Prezidents to sasauc. �ādām Saeimas sēdēm dienas kārtību noteic Valsts Prezidents.

50. Ja tautas nobalso�anā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlai�anu, tad Valsts Prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atliku�o pilnvaru laiku.

51. Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priek�likumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu tre�daļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts Prezidentu. Pēc �āda lēmuma Saeima nekavējo�i ievēl jaunu Valsts Prezidentu.

52. Ja Valsts Prezidents atsakās no amata, nomirst vai tiek atsaukts, pirms viņa amata laiks izbeidzies, Valsts Prezidenta vietu izpilda Saeimas priek�sēdētājs, kamēr Saeima izvēl jaunu Valsts Prezidentu. Tāpat Saeimas priek�sēdētājs izpilda Valsts Prezidenta vietu, ja pēdējais atrodas ārpus valsts robe�as vai citādi aizkavēts izpildīt savu amatu.

53. Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts Prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par �iem rīkojumiem, izņemot �etrdesmit astotā un piecdesmit sestā pantā paredzētos gadījumus.

54. Valsts Prezidentu var saukt pie kriminālās atbildības, ja tam piekrīt Saeima ar ne mazāk kā divu tre�daļu balsu vairākumu.

4. nodaļa

Ministru kabinets

55. Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.

56. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents.

57. Ministriju skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestā�u savstarpīgās attiecības nosaka likums.

58. Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.

59. Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildī�anai ir nepiecie�ama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priek�ā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevi�ķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.

60. Ministru kabineta sēdes vada ministru prezidents un viņa prombū�anas laikā tas ministrs, kuru viņ� uz to ir pilnvarojis.

61. Ministru kabinets apsprie� visus atsevi�ķus ministriju izstrādātos likumprojektus un jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevi�ķu kabineta locekļu ierosinātus valsts politikas jautājumus.

62. Ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks, vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iek�ējs nemiers, kur� apdraud pastāvo�o valsts iekārtu, tad ministru kabinetam ir tiesība izsludināt izņēmumu stāvokli, par to divdesmit �etru stundu laikā paziņojot Saeimas prezidijam, kuram �āds ministru kabineta lēmums nekavējo�i jāceļ priek�ā Saeimai.

63. Ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi, un ministru pilnvarotām atbildīgām valsts amata personām ir tiesība piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs un iesniegt papildinājumus un pārlabojumus pie likumprojektiem.

5. nodaļa

Likumdo�ana

64. Likumdo�anas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai �inī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros.

65. Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī �inī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.

66. Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sāk�anās lemj par valsts ienākumu un izdevumu bud�etu, kura projektu tai iesniedz ministru kabinets.

Ja Saeima pieņem lēmumu, kur� saistīts ar bud�etā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt �os izdevumus.

Pēc bud�eta gada notecē�anas ministru kabinetam jāiesniedz Saeimai apstiprinā�anai norēķini par bud�eta izpildī�anu.

67. Saeima lemj par valsts bruņotā spēka lielumu miera laikā.

68. Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdo�anas ceļā iz�ķiramus jautājumus, nepiecie�ama Saeimas apstiprinā�ana.

69. Valsts Prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā septītā dienā un ne vēlāk kā divdesmit pirmā dienā pēc to pieņem�anas. Likums stājas spēkā �etrpadsmit dienas pēc izsludinā�anas, ja likumā nav noteikts cits termiņ�.

70. Valsts Prezidents izsludina pieņemtos likumus �ādā kārtā: �Saeima (resp. tauta) ir pieņēmusi un Valsts Prezidents izsludina �ādu likumu: (likuma teksts)�.

71. Septiņu dienu laikā, skaitot no likuma pieņem�anas Saeimā, Valsts Prezidents motivētā rakstā Saeimas priek�sēdētājam var prasīt likuma otrreizēju caurlūko�anu. Ja Saeima likumu negroza, tad Valsts Prezidents otrreiz ierunas nevar celt.

72. Valsts Prezidentam ir tiesība apturēt likuma publicē�anu uz diviem mēne�iem. Viņam likuma publicē�ana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena tre�ā daļa Saeimas locekļu. �īs tiesības Valsts Prezidents vai viena tre�ā daļa Saeimas locekļu var izlietot septiņu dienu laikā, skaitot no likuma pieņem�anas Saeimā. �ādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalso�anai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja aug�minēto divu mēne�u laikā �āds pieprasījums neienāk, tad pēc �ī laika notecē�anas likums ir publicējams. Tautas nobalso�ana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par �o likumu un ja par tā pieņem�anu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem.

73. Tautas nobalso�anai nevar nodot bud�etu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludinā�anu un uzsāk�anu, miera noslēg�anu, izņēmuma stāvokļa izsludinā�anu un tā izbeig�anu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

74. Saeimā pieņemtais un septiņdesmit otrā panta kārtībā apturētais likums ir atcelts tautas nobalso�anā, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlē�anās piedalīju�os vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likuma atcel�anu.⁶⁶³

75. Ja Saeima ar ne mazāk kā divu tre�daļu balsu vairākumu pieņem likuma steidzamību, tad Valsts Prezidents nevar prasīt �āda likuma otrreizēju caurlūko�anu, to nevar nodot tautas nobalso�anai un tas ir izsludināms ne vēlāk kā tre�ā dienā pēc tam, kad Prezidents pieņemto likumu saņēmis.

76. Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas tre�daļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu tre�daļu klāteso�o deputātu balsu vairākumu.

77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, tre�o, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad �ādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalso�anā.⁶⁶⁴

78. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalso�anai.

79. Tautas nobalso�anai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem.

Tautas nobalso�anai nodotais likuma projekts ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlē�anās piedalīju�os vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likuma projekta pieņem�anu.⁶⁶⁵

80. Tautas nobalso�anā var piedalīties visi Latvijas pilsoņi, kuriem ir balsstiesība Saeimas vēlē�anās.

81. Laikā starp Saeimas sesijām ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. �ādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlē�anu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, bud�etu un bud�eta tiesības, kā arī pastāvo�ās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklā�anas iesniegti Saeimai.⁶⁶⁶

6. nodaļa

Tiesa

82. Tiesu Latvijā sprie� rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā - arī kara tiesas.⁶⁶⁷

83. Tiesne�i ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.

84. Tiesne�us apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesne�u disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā. Ar likumu var noteikt vecumu, ar kura sasnieg�anu tiesne�i atstāj savu amatu.⁶⁶⁸

85. Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neeso�iem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesne�us uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.⁶⁶⁹

86. Tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem �īs tiesības pie�ķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā. Kara tiesas darbojas uz sevi�ķa likuma pamata.

7. noda|a

Valsts kontrole

87. Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde.

88. Valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā tiesne�us, bet tikai uz noteiktu laiku, kurā viņus var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Valsts kontroles iekārtu un kompetences nosaka sevi�ķs likums.

8. nodaļa

Cilvēka pamattiesības²⁵

89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar �o Satversmi, likumiem un Latvijai saisto�iem starptautiskajiem līgumiem.

90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priek�ā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

93. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

94. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobe�ot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzinā�ana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojo�a izturē�anās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut ne�ēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojo�am sodam.

96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

98. Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm.

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

Baznīca ir atdalīta no valsts.

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

101. Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pa�valdību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

102. Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.

103. Valsts aizsargā iepriek� pieteiktu miermīlīgu sapul�u un gājienu, kā arī piketu brīvību.

104. Ikvienam ir tiesības vērsties valsts vai pa�valdību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.

105. Ikvienam ir tiesības uz īpa�umu. īpa�umu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. īpa�uma tiesības var ierobe�ot vienīgi saskaņā ar likumu. īpa�uma piespiedu atsavinā�ana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevi�ķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

106. Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbo�anos un darbavietu atbilsto�i savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistī�ana katastrofu un to seku likvidē�anā un nodarbinā�ana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

107. Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilsto�u samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

108. Strādājo�ajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.

109. Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodro�inājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.

110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpa�i palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas paliku�i bez vecāku gādības vai cietu�i no varmācības.

111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

112. Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodro�ina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.

113. Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

114. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

115. Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabā�anu un uzlabo�anu.

116. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt tre�ajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobe�ot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības dro�ību, labklājību un tikumību. Uz �ajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobe�ot arī reliģiskās pārliecības pau�anu.

Satversmes Sapulces prezidents J. �akste Satversmes Sapulces sekretārs R. Ivanovs