Ievads

1 Sākums

2 Kā mēs uzķērāmies uz imigrācijas āķa

3 Atrunas, atrunas, atrunas...

4 �Laipni lūdzam Eiropā�

5 �Mēs esam redzēju�i visu�

6 Multikulturālisms

7 Viņi ir �eit

8 Bezgodīgie pravie�i

9 Agrā brīdinājuma sirēnas

10 Vainas tirānija

11 �ķietamā repatriācija

12 Iemācīties ar to sadzīvot

13 Nogurums

14 �aurā bezizeja

15 Saglabāt kontroli

16 �ķiet, stāsts tuvojas beigām

17 Beigas

18 Kā tas varēja būt

19 Bet notiks tā

Vēres

Eiropa �obrīd izdara pa�nāvību. Vai vismaz to izlēmu�i darīt tās politiskie vadītāji - tas, vai eiropie�i viņiem grib sekot, saprotams, ir cits jautājums.

Sakot, ka Eiropa sevi nogalina, es ar to negribu norādīt uz Eiropas Komisijas regulu slogu vai arī teikt, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija nespēj nodro�ināt kontinenta kopienas vajadzības. Ar to es domāju, ka pa�nāvību izdara civilizācija, ko mēs saucam par Eiropu, un ka no �ī likteņa nevar izbēgt nedz Lielbritānija, nedz arī kāda cita Rietumeiropas valsts -mēs visi cie�am no vienām un tām pa�ām slimībām un visur vērojami vieni un tie pa�i simptomi. Rezultātā lielākās daļas �obrīd dzīvojo�o cilvēku mū�a beigās Eiropa vairs nebūs Eiropa un eiropie�i būs zaudēju�i vienīgo vietu uz pasaules, ko tie var saukt par mājām.

Var, protams, norādīt, ka paziņojumi par Eiropas nāvi mūsu vēsturē parādīju�ies itin bie�i, un teikt, ka Eiropa nebūtu kļuvusi par Eiropu bez regulāriem mūsu mirstīguma paredzējumiem. Tomēr da�i no tiem tiku�i izteikti pārliecino�āk un atbilsto�ākā laikā nekā citi. 1942. g. izdotajā grāmatā Die Welt von Gestern (�Vakardienas pasaule�) Stefans Cveigs rakstīja par savu kontinentu, kāds tas bija īsi pirms Otrā pasaules kara: �Es jutu, ka Eiropa, atrodoties sajukuma stāvoklī, ir pati sev nospriedusi nāves spriedumu - Eiropa, mūsu svētās mājas, Rietumu civilizācijas �ūpulis un partenons.� Viena no da�ām lietām, kas Cveigam tomēr deva kādu cerību, bija tas, ka Dienvidamerikas valstīs, uz kurieni viņ� beigās aizbēga, viņ� redzēja plaukstam savas pa�a kultūras atvases. Argentīnā un Brazīlijā Cveigs vēroja, kā kultūra var pārceļot no vienas zemes uz citu, tādējādi pat tad, ja koks, no ka tā izaugusi, ir miris, tas var nodro�ināt �jaunus ziedus un jaunus augļus�. (iveigs juta mierinājumu, apzinoties, ka pat tad, ja Eiropa tobrīd būtu sevi pilnīgi iznīcinājusi, �tas, ko paaudzes paveiku�as pirms mums, nekad nebūtu zaudēts pavisam.�[l]

�odien, lielā mērā Cveiga aprakstītās katastrofas iznākumā, Eiropas koks ir pilnībā nokaltis. Eiropa vairs nevēlas sevi reproducēt, tā negrib par sevi cīnīties, nespēj pat aizstāvēt sevi strīdā. Tie, kuru rokās ir vara, �ķiet, uzskata, ka, pasaulei zaudējot Eiropas tautas un kultūru, nenotiks nekas traģisks. Daļa no varturiem (kā Bertolts Brehts 1952. gadā rakstīja savā poēmā "Risinājums�) turklāt ir skaidri nolēmu�i iz�ķīdināt eiropie�us un to vietā ievest kādus citus. Kā piemēru varam minēt biju�o Zviedrijas konservatīvo partijas premjeru Fredriku Reinfeldu, kur� sacīja, ka no tādām valstīm kā viņējā nāk tikai �barbarisms�, bet viss labais ieradies no ārpuses.

�ai saslim�anai nav viens atsevi�ķs cēlonis. Neviens ārējs spēks nav ar varu iznicinājis jūdeo-kristietības, seno grieķu un romie�u kultūras, kā ari apgaismības atklājumu radīto civilizāciju. Priek�kars uz nākotni tai ir neatgriezeniski aizvēries divu vienlaicīgu nori�u rezultātā.

Pirmā norise ir tre�o valstu migrantu masveida pieplūdums Eiropā. �is process, trūkstot darbaspēkam, pēc Otrā pasaules kara aizsākās visās Rietumeiropas valstis. Driz vien Eiropa bija kļuvusi atkariga no migrācijas un nespētu apturēt tās plūsmu pat tad, ja būtu to gribējusi. Rezultātā Eiropa no eiropie�u mājām pakāpeniski pārvērtās par �mājām� visai pasaulei. Vietas, kas līdz tam bija eiropeiskas, kļuva par kaut ko pavisam citu. Tā apkaimes, kur, piemēram, pārsvarā dzīvoja pakistāņu migranti, it visā, izņemot ģeogrāfisko atra�anās vietu, sāka līdzināties Pakistānai - nesen ieradu�ies migranti un viņu bērni ēda to pa�u ēdienu, ko dzimtenē, runāja tajā pa�ā valodā un sekoja tai pa�ai reliģijai. Lietainās un vēsās Ziemeļeiropas pilsētu ielas pildijās ar cilvēkiem, kuri valkāja tādu pa�u apģērbu kā Pakistānas kalnāju un Arābijas tuksne�u iedzivotāji. �Impērijas atbildes trieciens,� ar vāji slēptu smīnu noteica viens otrs novērotājs. Lai arī Eiropas impērijas bija sagrautas, tomēr �īs jaunās kolonijas acīmredzami tika uzlūkotas ar labām cerībām.

Visu �o laiku eiropie�i meklēja un ari atrada da�ādus attaisnojumus un skaidrojumus, lai pamatotu, ka tas viss tomēr darbosies, kā cerēts. Piemēram, apgalvojot, ka �āda imigrācija ir normāla parādība. Vai arī sakot, ka gadījumā, ja pirmā paaudze neintegrēsies, tad tas notiks ar viņu bērniem, mazbērniem vai vēl kādu pagaidām nedzimu�u paaudzi. Vai arī apgalvojot, ka tas - integrējas migranti vai ne, vispār nav svarīgi. Visu laiku mēs centāmies neredzēt arvien uzkrīto�āk pamanāmo liecību kopumu, kuras vēstīja, ka nekas no cerētā nestrādās. Tāpēc pēdējo gadu migrantu krīze nav nekas cits kā tikai jau desmitgadēm sena procesa paātrinājums.

�eit mēs varam pāriet pie otras, ar pirmo laika ziņā sakritu�ās, Eiropai letālās norises. Pat miljoniem cilvēku lielu masu iera�anās kontinentā nebūtu tam zvanījusi kapa zvanu, ja vien Eiropa tajā pa�ā laikā (vai nu tā ir sakritība vai nav) nebūtu zaudējusi ticību pati sev, savām para�ām, tradīcijām un leģitimitātei. �is stāvoklis ir izveidojies neskaitāmu faktoru ietekmē, bet jāatzīmē viens no tiem, kas rietumeiropie�us novedis pa�reizējā bezizejas situācijā, proti, tas, ko spāņu filozofs Migels de Unamuno nosaucis par �dzīves traģiskuma sajūtu�. Viņi ir aizmirsu�i atziņu, ko, samaksājot par mācību tik dārgu cenu, saprata Cveigs un viņa paaudze: visu mums svarīgo, visu, ko mēs mīlam, pat di�ākās, visaugstāko kultūras līmeni vēsturē sasniegu�ās civilizācijas var aizslaucīt nebūtībā to necienīgi cilvēki. Kā pārvarēt �o dzīves traģiskuma sajūtu? Viens veids, ja nespējam to vienkār�i ignorēt, ir ticēt cilvēces progresa vilnim. �ī taktika �obrīd joprojām ir vispopulārākā.

Tomēr ik pa brīdim mūs pārņem milzīgas �aubas par pa�u radīto situāciju. Vairāk nekā uz kādu citu kontinentu vai kultūru mūsdienu pasaulē uz Eiropu gulstas smaga pagātnes vainas nasta. Līdzās uz āru paustajai neticībai pa�iem sev Eiropu nomāc arī vairāk uz iek�ieni vērstā vainas apziņa. Eiropa ir eksistenciāli nogurusi, tajā vēdī sajūta, ka savs stāsts ir izstāstīts un jāļauj sākties kādam citam stāstam. Un viens veids, kādā �ī jaunā stāsta sākums tiek iedomāts, ir tie�i masu imigrācija - lielas eiropie�u daļas nomaiņa ar ienācējiem no ārpuses: pārmaiņas, kuras, kā mums �ķita, būs pielīdzināmas atpūtai pa�iem no sevis. Tāda veida eksistenciāls civilizācijas nogurums nebūt nav unikāla, tikai mūsdienu Eiropai raksturīga parādība, ta�u fakts, ka eiropie�u sabiedrība jūtas �nolaidusi tvaiku� tie�i tajā brīdī, kad jauna sabiedrība ienāk tās dzīves telpā, nevar rezultēties ne ar ko citu kā lielām, epohālām pārmaiņām.

Ja par �iem jautājumiem būtu iespējams brīvi diskutēt, pieļauju, varētu rast kādu risinājumu. Ta�u vēl 2015. gadā, imigrācijas krīzes akūtajā fāzē, �ādas runas un pat domas tika ierobe�otas. 2015. gada septembrī, kad krīze sasniedza apogeju, Vācijas kanclere Angela Merkele jautāja Facebook vadītājam Markam Cukerbergam, ko tas varētu darīt lietas labā, lai atturētu eiropie�us no viņas imigrācijas politikas kritizē�anas �ajā pasaulē lielākajā sociālajā vietnē. �Vai tu pie tā strādā?� Merkele jautāja Cukerbergam. Viņ� atbildēja, ka to darot.|2| Patiesībā ne kritiku, ne domas un diskusijas brīvību nevajadzētu nekādi ierobe�ot. Atskatoties atpakaļ, kļūst uzkrīto�i, cik ļoti mēs esam ierobe�oju�i iespējas diskutēt, tajā pa�ā laikā pla�i atverot savas mājas durvis pasaulei. Pirms tūksto� gadiem d�enovie�i un florencie�i nebija tik ļoti sajauku�ies savā starpā kā pa�laik, ta�u tagad gan vieni, gan otri ir atpazīstami kā itāļi - cil�u at�ķirības ar laiku ir mazināju�ās, nevis palielināju�ās. Atbilsto�i �obrīd valdo�am uzskatam, pēc kāda laika arī eritrejie�i un afgāņi Eiropā sajauksies līdzīgi kā d�enovie�i un florencie�i ir sajauku�ies Itālijā. Eritrejas un Afganistānas cilmes indivīdu ādas krāsa var būt at�ķirīga, viņi būs cēlu�ies no attālākām vietām, bet Eiropa joprojām būs Eiropa un tās iedzīvotāji turpinās jaukties, nezaudējot Voltēra un Sv. Pāvila, Dantes, Gētes un Baha garu.

Līdzīgi kā ar daudziem citiem populāriem maldiem, tajā visā ir arī kāda neliela daļa patiesības. Eiropas saturs, kā to redzam tādu tirdzniecības pilsētu kā Venēcija vēsturē, vienmēr ir mainījies - tas ir bijis neparasti atvērts no ārpuses nāko�ām idejām un ietekmēm. Sākot no Senās Grieķijas un Romas laikiem, Eiropas tautas ir sūtīju�as savus kuģus pasaules jūrās un tie atgriezu�ies ar vēstīm par aizjūrā uzieto. Reti, ja vispār tas kādreiz noticis, pasaule uz Eiropas zinātkāri atbildēja ar laipnībām, ta�u kuģi tik un tā atgriezās un atveda mājās gan stāstus par sve�ām zemēm, gan atklājumus, tam visam iejaucoties Eiropas gaisā. Eiropas uzņēmība bija neticami liela, ta�u tai tomēr bija savas robe�as.

Antropologi bezgalīgi diskutē par to, kur būtu velkamas kultūras robe�as, tomēr uz �o jautājumu nav iespējams precīzi atbildēt. Ta�u robe�as ir biju�as vienmēr. Eiropa, piemēram, nekad nav bijusi islārna pasaules daļa. Apziņai, ka mūsu kultūra pastāvīgi, maz pamazām mainās, ir dziļas eiropeiskas saknes. Senās Grieķijas filozofi �o mīklu izprata un izteica pazīstamajā paradoksā par Tēsēja kuģi. Kā stāsta Plūtarhs, atēnie�i saglabāja Tēsēja kuģi un, kad kāda tā detaļa sabirza, bojājumu novērsa, ieliekot vietā jaunu dēli. Visbeidzot kuģī vairs nebija neviena oriģinālā, Tēsēja laika konstrukcijas elementa, bet vai tas tāpēc vairs nebija Tēsēja kuģis?

Mēs zinām, ka �odienas grieķi [etniski] nav tie pa�i cilvēki, kas dzīvoja Senajā Grieķijā. Mēs zinām, ka nedz angļi, nedz francū�i nav tie cilvēki, kas dzīvoja Anglijā un Francijā pirms tūksto� gadiem. Tomēr mēs viņus atsevi�ķi atpazīstam kā grieķus, angļus, francū�us un visus kopā kā eiropie�us. Minēto un citu tautu identitātēs mēs redzam kultūras pēctecību: tradīciju, kura saglabājas noteiktās īpa�ībās (pozitīvās un negatīvās), para�ās, uzvedībā. Mēs atpazīstam ievērojamās, lielas pārmaiņas izraisīju�ās normāņu, franku un ķeltu tautu pārvieto�anās. Un mēs zinām no vēstures, ka ir tādas tautu pārvieto�anās, kuras kultūru ilgtermiņā ietekmē relatīvi nedaudz, un ir tādas, kuras to izmaina neatgriezeniski. Problēma nav tajā, ka mēs nespējam pieņemt pārmaiņas, bet gan zinā�anā, ka tad, ja pārmaiņas nāk pārāk strauji vai tās ir pārāk lielas, mēs kļūstam par kaut ko pilnīgi citu - arī par to, par ko mēs nekādi nebūtu gribēju�i pārvērsties.

Tajā pa�ā laikā mums nav īsti skaidrs, kā tie�i tam būtu jādarbojas. Vispārīgos vilcienos piekrītot, ka atsevi�ķais indivīds, lai kāda būtu tā ādas krāsa, spēj absorbēt attiecīgo kultūru (pie noteikuma, ka gan indivīds, gan kultūra �ajā ziņā ir pietiekami entuziastiski), tomēr mēs zinām, ka mēs, eiropie�i, nevaram kolektīvi kļūt par jebko. Mēs, piemēram, nevaram kļūt par indie�iem vai ķīnie�iem. Tomēr mums spie� ticēt, ka jebkur�, ierodoties no pla�ās pasaules Eiropā, var kļūt par eiropieti. Ja būt �eiropietim� nenozīmē tikai piederību rasei - un mēs ceram, ka tas tā nav - tad jo vairāk tas ir jautājums par �vērtībām�. Tie�i tāpēc tik svarīgs ir jautājums: �Kādas ir eiropie�u vērtības?� Bet tā ir cita diskusija, par tēmu, kurā mums atkal nav nekādas skaidrības.

Vai mēs, piemēram, esam kristie�i? 2000. gados �is jautājums izvirzījās priek�plānā, diskutējot par jaunās ES konstitūcijas tekstu, kurā nebija iekļauta neviena atsauce uz kontinenta kristīgo mantojumu. Pāvests Jānis Pāvils II un vēlāk arī viņa pēctecis mēģināja �o iztrūkumu labot. 2003. g. pirmais rakstīja: �Pilnībā cienot institūciju sekulāro raksturu, es vēlreiz vēr�os pie nākotnes Eiropas konstitucionālā līguma autoriem, aicinot tajā iekļaut atsauci uz Eiropas reliģisko, kristīgo mantojumu.�[3] Diskusija par

ES konstitūciju ne vien sadalīja kontinentu ģeogrāfiski un politiski, tā vēl arī norādīja uz uzkrīto�o iztuk�o�anos. Reliģija Rietumeiropā bija kļuvusi tik neietekmiga un maznozīmīga, ka radās vēlme pierādīt, ka 21. gadsimta Eiropa var būt pa�pietiekams tiesību, likumu un institūciju veidojums, kas var pastāvēt, pat nepieminot avotu, no kā radies. Līdzīgi Kanta dūjai mēs iedomājāmies, ka varētu lidot ātrāk, ja netraucētu gaisa plūsmas, nemaz neuztraucoties par to, ka tie�i tās mums ļauj turēties gaisā. Ļoti daudz bija atkarīgs no �ī sapņa izdo�anās. Reliģijas vietā nostājās arvien papla�ino�ās �cilvēktiesības� (jēdziens, kas pats bija izveidojies kristietības ietvaros), ta�u jautājumu - vai �īs jauniegūtās tiesības izriet no priek�statiem, kurus kontinents tagad atmetis, vai tās vienmēr pastāvēju�as pa�as par sevi, mēs atstājām neatbildētu. Turklāt �o ļoti svarīgo jautājumu mēs atstājām bez atbildes laikā, kad Eiropā ieradās lielas cilvēku masas, no kurām gribējām sagaidīt �integrāciju�.

Ne mazāk nozīmīgs ir nesen izvirzītais jautājums par nacionālās valsts vietu un mērķi. Kop� 1648. gada Vestfāles miera līguma parakstī�anas līdz pat 20. gadsimta otrās puses beigām nacionāla valsts Eiropā tika uzlūkota ne tikai kā labākais nodro�inājums konstitucionālās kārtības un liberālo brīvību ievēro�anai, bet arī kā vispārīgs miera garants. Tomēr ari �ī pārliecība ir erodējusi. Centrāleiropas politiķi, kā, piemēram, Vācijas kanclers Kols, 1996. gadā uzsvēra: �Nacionāla valsts (..) nespēj sniegt risinājumu 21. gadsimta lielajām problēmām.� Eiropas nacionālo valstu sadalī�ana un iekļau�ana vienā lielā politiskā apvienībā pēc Kola domām bija tik svarīga, ka pielīdzināma �jautājumam par karu un mieru 21. gadsimtā�.[4l Citi tam nepiekrita, un tagad, divdesmit gadus vēlāk, vairāk nekā puse britu, dodoties pie balso�anas urnām, pierādīja, ka Kola argumenti viņus nav pārliecināju�i. Ta�u �ā vai tā, neskatoties uz to, ko kur� domā par nacionālo valsti, nebija pareizi �o ļoti būtisko jautājumu atstāt neatrisinātu laikā, kad Eiropā noris lielas demogrāfiskas pārmaiņas.

Netiku�i skaidrībā pa�i par sevi savās mājās, mēs vēl izdarījām pēdējos mēģinājumus izplatīt mūsu vērtības ārpus Eiropas. Un ikreiz, kad mūsu valdības un armijas �o �cilvēktiesību� vārdā tika iesaistītas kādos notikumos - 2003. gadā Irākā, 2011. gadā Lībijā - mēs visu padarījām vēl sliktāku, nekā tas bija līdz tam. Kad Sirijā izcēlās pilsoņu kar�, atskanēja balsis, kas prasīja, lai Rietumvalstis tur neap�aubāmi notieko�o cilvēktiesību pārkāpumu vārdā iejauktos konfliktā. Ta�u vēlme doties aizsargāt �ādas tiesibas bija zudusi, jo, neskatoties, ko mēs par tām domājam savās mājās, mēs pavisam noteikti bijām zaudēju�i ticību, ka tās iespējams izplatīt citur, ārpus Eiropas robe�ām. Kādā bridi sāka �ķist iespējams, ka tas, kas tika nosaukts par �pēdējo utopiju� - pirmo universālo sistēmu, kas cilvēka tiesības atdalīja no, teiksim, dieviem vai tirāniem - varētu kļūt par pēdējo, neizdevu�os eiropie�u mēģinājumu rast savas esamības dziļāku jēgu. Ja tas tā patie�ām ir, tad eiropie�i 21. gadsimtā ir paliku�i bez jelkādas vienojo�as idejas, kas spētu sakārtot �odienu vai palīdzētu doties uz rītdienu.

Jebkurā bridi, zaudējot vienojo�u izpratni par pagātni vai domas par to, ko darīt ar savu �odienu vai rītdienu, sabiedrība kļūst neaizsargāta un apdraudēta, ta�u tādu pārmaiņu laikā, kādas �obrīd piedzīvo Eiropa, rezultāts �ādam idejiskās vienotības trūkumam var būt tikai fatāls. Pasaule ierodas Eiropā tie�i tajā bridi, kad tā ir apjukusi un nesaprot, kas pati ir. Citā izklāstā, ja Eiropas kultūra būtu stipra un pa�pārliecināta, miljoniem citu kultūru cilvēku iera�anās nekādus eksistenciālus draudus neradītu, ta�u tie ierodas vainas apziņas māktā, novārgu�ā, mirsto�ā kontinentā. Tajā pa�ā laikā Eiropas līderi joprojām turpina uzmundrino�i runāt par jaunieradu�os miljonu iekļau�anu eiropie�u sabiedrībā.

Bet ari �ie centieni būs nesekmīgi. Lai sabiedrībā iekļautu iespējami lielu, kulturāli da�ādu, sve�u cilvēku skaitu, nepiecie�ams izvirzīt iekļau�anās definīciju, kas rezultātā ir tik pla�a un nekonkrēta, cik vien tā var tāda būt. Ja Eiropa nolēmusi kļūt par mājām cilvēkiem no visas pasaules, tai ir jāatrod identitāte, kas būs pieņemama tiem visiem. Tas, savukārt, nozīmē, ka periodā pirms �is iedomu konstrukcijas sabrukuma mūsu vērtības tiks tik ļoti izstieptas, ka kļūs bezjēdzīgi seklas. Ja pagātnē eiropie�u identitāti var saistīt ar visai specifiskiem, kā ari filozofiski un vēsturiski dziļiem pamatiem (likuma varu un no kontinenta vēstures un filozofijas tradīcijām atvasinātu ētiku), tad �odien Eiropas ētika un priek�stati vai, precīzāk, Eiropas identitāte un ideoloģija ir reducējusies līdz �cieņai�, �tolerancei� un (vispa�no-liedzo�ākajai konstrukcijai) �daudzveidībai�. Ar �ādām seklām pa�definīci-jām mēs varam izdzīvot vēl da�us gadus, ta�u tās nespēj izveidot iek�ēju kopības sajūtu, kas rada savstarpēju lojalitāti, bez kādas sabiedrība nevar

pastāvēt ilgtermiņā.

�is ir tikai viens no vairākiem iemesliem, kāpēc visai iespējams, ka mūsu eiropeiskā kultūra, kas pastāvējusi garus jo garus gadsimtus un dalījusies ar pasauli savos sasniegumos, nespēs izdzīvot un ies bojā. �ķietami to pierāda ari nesenās vēlē�anas Austrijā un partijas �Alternatīva Vācijai� (Alternative fūr Deutschland) izveido�anās - līdzkamēr sabiedrības vairākums kultūras sabrukumu uzlūko kā neizbēgamu, kultūras aizsardzība netiek uzskatīta par pieņemamu rīcību. Stefanam Cveigam bija taisnība, kad viņ� norādīja uz Eiropas sajukumu, kā arī redzēja nāves spriedumu, ko sev parakstījis Rietumu civilizācijas �ūpulis un partenons. Cveigs bija kļūdījies tikai laika ziņā - līdz sprieduma izpildei, mums pa�iem kļūstot par saviem bendēm, bija jāgaida vēl vairākas desmitgades. Gados, kas pagāja no paredzējuma līdz piepildījumam, mēs tā vietā, lai saglabātu Eiropu kā savas mājas, izlēmām kļūt par �utopiju� �ī vārda sākotnējā, grieķiskajā nozīmē - par vietu, kuras nav. �ī grāmata ir stāsts par to, kā tas notika.

***

Rakstot �o grāmatu un vācot tai materiālus, es apceļoju visu Eiropu, nereti nonākot tādās vietās, kurās citādi nekad nebūtu nokļuvis. Vairāku gadu garumā es pārvietojos no visattālākajām Grieķijas dienvidrietumu salām un Itālijas dienvidu apkaimēm uz Zviedrijas ziemeļu vidieni un neskaitāmām Francijas, Holandes, Vācijas un citu valstu piepilsētām. Rakstī�anas laikā man bija iespēja sarunāties ar daudziem un da�ādiem sabiedrības locekļiem, tai skaitā visu politisko spektru pārstāvo�iem politiķiem un politikas veidotājiem, robe�sargiem, slepeno dienestu pārstāvjiem, NVO darbiniekiem un virkni citiem cilvēkiem no pirmajām linijām. Daudzējādā ziņā vispamāco�ākā manu pētījumu daļa bija sarunas ar Eiropas jaun-pienācējiem - cilvēkiem, kuri bie�i vien �eit bija ieradu�ies burtiski va-kardien. Viņiem visiem, gan tiem, kurus satiku tos sākotnēji uzņemo�ajās Dienvideiropas salās, gan tiem, ar kuriem runāju viņu ceļā uz ziemeļiem, bija savi stāsti, daļai arī savas traģēdijas. Visi viņi skatījās uz Eiropu kā uz vietu, kur vislabāk nodzīvot savu turpmāko dzīvi.

Tie, kuri gribēja ar mani runāt un dalīties savos stāstos, pa�i to vēlējās.

Reizēm, vakaros gaidot pie nometnes vārtiem, man gadījās redzēt cilvēkus, kuri, maigi sakot, ne�ķita ierodamies mūsu kontinentā ar pateicību un augstsirdību. Ta�u daudzi jo daudzi bija draudzīgi un priecājās, ka kādam interesē viņus uzklausīt. Lai ko es arī domātu par apstākļiem, kas viņus �eit atvedu�i, un to, kā mūsu kontinents viņiem atbild, mūsu sarunas noslēgumā es viņiem teicu to vienīgo, ko godīgi varēju pateikt: �Lai veicas!�

1

Lai saprastu Eiropā notieko�o izmaiņu apmēru un ātrumu, ir vērts atgriezties da�us gadus senā pagātnē, laikā īsi pirms pēdējās migrācijas krīzes, ko, salīdzinot ar �odienu, tagad varam dēvēt par �normālas� migrācijas periodu. Tāpat to ir vērts darīt, kā piemēru ņemot valsti, kuru 2015. gada krīzes notikumi ietekmēja salīdzino�i maz.

2002. gadā tika publicēti Anglijas un Velsas pēdējās tautas skaitī�anas rezultāti. Apkopoti iepriek�ējā gadā, tie rādīja, kādas izmaiņas �ajās Lielbritānijas daļās bija notiku�as kop� iepriek�ējās, pirms desmit gadiem notiku�ās skaitī�anas. Iedomāsimies kādu personu, kura toreiz, 2002. gadā, būtu nolēmusi ekstrapolēt skaitī�anas datus un mēģināt paredzēt, kā situācija attīstīsies nākamo desmit gadu laikā. Iedomāsimies, ka viņ� vai viņa teiktu: �Dekādes beigās baltie briti savā galvaspilsētā būs kļuvu�i par minoritāti, bet musulmaņu skaits - dubultojies.�

Kā valdo�ā elite un to apkalpojo�ie pla�saziņas līdzekļi toreiz būtu reaģēju�i uz �ādiem paziņojumiem? Visdrīzāk to izteicējam tiktu kārtas �trauksmes cēlāja� un �biedētāja� birkas, ļoti ticami, ka tiktu izmantots arī �rasista� un tolaik vēl mazpazīstamais �islamofoba� apzīmējums. Skaidrs ir tas, ka �ādas ekstrapolācijas netiktu sagaidītas ar aplausiem. Ja kāds to grib ap�aubīt, tad pierādījumam varu atsaukt atmiņā tikai vienu raksturīgu gadījumu, kad 2002. gadā toreizējais iek�lietu ministrs Deivids Blankets, izmantojot savas parlamentārie�a privilēģijas, komentēja Tinies �urnālista krietni saudzīgākās prognozes par to, kā varētu izvērsties nākotnes migrācija, tās raksturojot kā tādas, kas �robe�ojas ar fa�ismu�.

�Tomēr arī oficiālie�skaitļi bija pārsteidzo�i.

Neskatoties uz to, ka skaitī�anā atklāju�os faktus nebūtu bijis viegli .agremot pat gada laikā, tie jau pēc pāris dienām pazuda no avī�u sleju virs-ukstiem - it kā kādas otr�ķirīgas ziņas. Ta�u tās nebija otr�ķirīgas ziņas, tas bija atskats uz valsts neseno pagātni un ieskats tās nenovēr�amajā nākotnē. Skaitī�anas rezultāti lika izdarīt vienu noteiktu, negrozāmu secinājumu -masu migrācija jau ir pamatos izmainījusi un vēl tikai turpina mainīt valsti. 2011. gada Britānija vairs nebija tā Apvienotā Karaliste, kāda tā pastāvēja gadsimtiem ilgi. Vairāk nekā uzskatāmi par to liecināja reakcija, ar kādu tika sagaidīti skaitī�anā iegūtie fakti, piemēram, tas, ka 23 no 33 Londonas rajoniem �baltie briti" bija kļuvu�i par minoritāti.[2| Valsts statistikas biroja (NST) runasvīrs �os rezultātus raksturoja kā izcilu �daudzveidības" demonstrāciju. [3]

Politiķu un pla�saziņas līdzekļu reakcija bija satrieco�i vienveidīga. Visu lielāko partiju politiķi, kas runāja par skaitī�anas rezultātiem, tos apsveica svinīgos toņos. Gadiem sevi maldinot ar pieņēmumu, ka �ādas pārmaiņas nav nekas jauns, vienīgais pieņemamais, politkorektais veids, kā viņi varēja reaģēt uz migrantu pieplūdumu, bija sajūsma un optimisms. Londonas mērs Kens Livingstons 2007. gadā ar lepnumu runāja par to, ka 35 procenti no galvaspilsētā strādājo�ajiem cilvēkiem ir dzimu�i ārzemēs.[4] Tomēr gaisā vējoja jautājums - vai tam visam ir kādas optimālas robe�as.

Lielākajā daļā savas vēstures un pavisam noteikti pēdējās tūksto�gades laikā Lielbritānija bija saglabājusi neparasti statisku iedzīvotāju sastāvu. Pat pēc 1066. gada normāņu iebrukuma, kad Vilhelms Iekarotājs pakļāva Angliju - iespējams, visnozīmīgākā notikuma salas vēsturē normāņu cilmes Anglijas iedzīvotāju nebija vairāk par 5 procentiem.[5] Visas cilvēku pārvieto�anās pirms un pēc normāņu iebrukuma nebija nekas cits kā iek�ēja pārceļo�ana starp Īriju un tām zemēm, kuras vēstures gaitā izveidoja Apvienoto Karalisti. Tad, periodā pēc 1945. gada, Lielbritānijai radās vajadzība aizpildīt atsevi�ķus darba tirgū radu�os robus, īpa�i transporta sektorā un jaunizveidotajā Nacionālajā veselības dienestā. Ar to arī sākās, lai gan sākumā lēni, masu migrācijas plūsma. 1948. gadā pieņemtais Britu pilsonības likums atvēra vārtus emigrācijai no tagad par Sadraudzības valstīm dēvētajām biju�ajām Impērijas kolonijām un, sākot no 1950. gadu pirmās

puses, katru gadu �o iespēju izmantoja pāris tūksto�i cilvēku. Dekādes beigās atbraucēju skaits bija mērāms desmitos tūksto�u, bet 1960. gados to daudzums jau bija jāraksta, izmantojot se�zlmju skaitļus. Lielākā daļa migrantu uz Lielbritāniju atbrauca no Rietumindijas, kā dēvēja Kārību baseina salas, Indijas, Pakistānas, Banglade�as. Vairumā gadījumu tie ieradās ar nolūku strādāt rūpnīcās un nostabilizēju�ies aicināja �urp citus tautie�us, parasti savas ģimenes vai klana locekļus.

Neskatoties uz zināmas sabiedrības daļas satraukumu par aizjūras migrantu iera�anos un ba�ām par sekām, kādas �i migrācija ilgtermiņa varētu radīt valstij, ne leiboristu, ne konservatīvo valdības neko nedarīja, lai plūsmu apturētu. Līdzīgi kā kontinentālajās valstis, tādās kā Vācija, Francija un Nīderlande, arī Lielbritānijā nebija nedz skaidrības, nedz vienota viedokļa ne par to, ko �ī biju�o koloniju strādnieku iera�anās nozīmē, ne arī par to, uz cik ilgu laiku viņi ir atbrauku�i. Tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka migranti ne tikai ierodas uz palik�anu, bet arī aktīvi izmanto iespēju aicināt tiem pievienoties savu papla�ināto ģimeņu locekļus, - tikai tad radās kāda sapratne par sagaidāmajām migrācijas sekām.

Nākamajos gados parlaments pieņēma vairākus ļoti specifiskus likumus, kas bija paredzēti, lai, piemēram, cīnītos ar migrantu vidū izpletu�os noziedzību. Ta�u kopumā bija tikai da�i mēģinājumi radu�os situāciju vērst par labu. Pat gadījumos, kad tika mēģināts sabiedrībā pieaugo�o spriedzi mazināt ar likumdo�anas palīdzību, tam bija negaidītas konsekvences. Piemēram, 1962. gada Sadraudzības imigrācijas likumam, kas tika pieņemts ar mērķi samazināt imigrantu pieplūdumu un veicināt daļas jau atbrauku�o atgrie�anos mājās, bija tie�i pretēja ietekme cerētajam - likums panāca, ka daudzi migranti ar nodomu rīkoties, kamēr vēl iespējams, atveda uz Apvienoto Karalisti pilnīgi visus savu ģimeņu locekļus. Tas, ka imigrantiem no Sadraudzības valstīm, lai pārceltos uz Lielbritāniju, pēc 1962. gada vairs netika prasīts iepriek� noslēgts darba līgums, radīja jaunu plūsmas pieaugumu. Līdz pat 1971. gada imigrācijas likumam atkal nekas netika darīts tās ierobe�o�anai. Tā, neskatoties uz to, ka nekad nav pastāvējis plāns �āda mēroga imigrācijas atļau�anai, valdības, lai kāda būtu to ministru partijiskā piederība, bija spiestas cīnīties ar sekām situācijai, kurā viņas pa�as un visi britu pilsoņi tagad bija nonāku�i. Tā bija situācija, kuru neviens iepriek� nespēja precīzi paredzēt, bet uz kuras izpausmēm katrai nākamajai valdībai vajadzēja kaut kā reaģēt.

Migrācijas seku vidū ietilpa arī konflikti starp da�ādām rasēm piederīgiem iedzīvotājiem. 1958. gada Notinghillas nekārtības joprojām daudziem ir atmiņā kā vardarbīga Rietumindijas migrantu un balto londonie�u sadursme. Tomēr tādi saasinājumi paliek atmiņā tie�i tāpēc, ka tie bija izņēmumi, nevis ikdienas notikumi. Protams, neap�aubāmi pastāvēja pret imigrantiem vērsts zema līmeņa aizdomīgums un ba�as, ta�u visi centieni uz to gūt kādu politisku kapitālu ne ar ko nevainagojās - īpa�i �ajā sakarā atzīmējams Osvalds Moslijs, vispirms Britu fa�istu savienības, vēlāk (kop� 1948. g.) Ūnijas kustības vadītājs. Kad Moslijs, piedaloties 1959. gada vispārējās vēlē�anās, nolēma izmantot Notinghillas notikumus kā platformu iekļū�anai parlamentā, viņ� saņēma mazāk nekā desmit procentus balsu. Briti saprata, ka liela mēroga migrācija rada problēmas, ta�u tie nevēlējās tās risināt ar ekstrēmistu palīdzību.

Ta�u nepatik�anas nācās piedzīvot ne tikai vietējiem britiem un negaidītiem, neaicinātiem viesiem - arī tie migranti, kas valstī ieradās pēc uzaicinājuma, atbrauku�i saskārās ar diskrimināciju. Viens no risinājumiem �ai problēmai bija parlamenta 1965., 1968. un 1976. gadā pieņemtie rasu attiecību likumi, kas aizliedza diskrimināciju pēc �ādas krāsas, rases, etniskās izcelsmes vai valstspiederības�. Gan �ie likumi pa�i par sevi, gan situācija, kurā tie tika pieņemti, liecina, cik maz par �iem jautājumiem tika domāts iepriek� - attiecīgie likumdo�anas akti radās, nevis lai sagatavotu sociālo vidi, uzaicinātajiem migrantiem ierodoties, bet kā novēlota pēcreak-cija uz atbraucēju izraisītajām problēmām. Nekāds rasu attiecību likums netika sagatavots, piemēram, 1948. gadā - acīmredzot tāpēc, ka neviens nespēja paredzēt, cik daudz cilvēku nākotnē ieradīsies Apvienotajā Karalistē un kādas problēmas to iera�anās izraisīs.

Visā �ajā periodā sabiedriskās aptaujas liecināja, ka britu sabiedrības vairākums ir noskaņots pret valdības īstenoto migrācijas politiku un uzskata, ka Lielbritānijā ierodas pārāk daudz migrantu. 1968. gada aprīlī aģentūras Gallop veiktajā aptaujā atklājās, ka 75% britu uzskatos imigrācija netiek pietiekami stingri kontrolēta. Attiecīgais rādītājs drīz pieauga līdz 83%.[6] �ajā momentā uz īsu brīdi izveidojās situācija, kad migrācija varēja kļūt par politisku jautājumu. Tajā pa�ā mēnesī toreizējais konservatīvo partijas ēnu kabineta ministrs Inoks Pauels uzstājās ar runu vietējās kon-servativo asociācijas sanāksmē Birmingemā. �ī runa, kura, neskatoties uz to, ka attiecīgie vārdi tajā nemaz netika lietoti, kļuva pazīstama kā �Asins upju runa�, diskusiju iesāka un tikpat ātri to noslēdza. Runā Pauels izteica pravietiskus paredzējumus par to, kas nākotnē sagaida Lielbritāniju, ja migrācija turpinās pieaugt tādos pa�os tempos. �Tiem, kurus dievi grib iznicināt, viņi atņem saprātu,� Pauels paziņoja. �Mums kā nācijai jābūt trakiem, burtiski vājprātīgiem, lai katru gadu pieļautu apmēram 50,000 jaunpienācēju iera�anos, vairums no kuriem būs materiāls nākotnes imigrantu pēcnācēju pieaugumam. Tas ir kā noskatīties, kā nācija pati ar savām rokām steidzīgi krauj savu bēru sārtu.�(7] Lai gan Pauels runāja par identitāti un savas valsts nākotni, viņ�, uzrunājot vēlētājus, vērsa uzmanību ari uz praktiskiem jautājumiem, liekot viņiem aizdomāties par to, kādā apmērā, imigrantiem papildus noslogojot sabiedrisko sektoru, viņu bērniem būs pieejami tādi pakalpojumi kā vietas slimnīcās vai skolās.

Konservatīvo partijas vadītājs Edvards Hīts pēc Pauela uzstā�anās nekavējoties viņu atbrīvoja no amata ēnu kabinetā, lidz ar to ne tikai liedzot viņam jebkādu pla�āku politisko atbalstu, ko Pauels būtu varējis gūt, bet arī atņemot viņam iespēju turpināt politisko karjeru kā tādu. Turpretī sabiedrība Pauelu atbalstīja - aptaujas rādīja, ka apmēram trīs ceturtdaļas britu domā tāpat kā ne�ēlastībā kritu�ais politiķis, bet 69 procenti uzskata, ka Hīts, viņu atlai�ot, rīkojies nepareizi.[8] Pēc vairākiem gadiem Pauela kolēģis un vienlaikus ari politiskais oponents no konservatīvo partijas Maikls Hīzeltains, atceroties notiku�o, teica, ka gadījumā, ja Pauels pēc savas slavenās runas toreiz būtu kandidējis uz partijas vadītāja amatu, viņ� būtu ticis tajā ievēlēts ar lielu balsu pārsvaru, kā arī, ja viņ� izvirzītu savu kandidatūru premjerministra krēslam, tiktu tajā iecelts ar �nacionāla vairākuma� atbalstu.[9] Ta�u politiskā elite �ādu pavērsienu nebija gatava pieļaut un Pauela karjera ne tikai sagrīļojās, bet tika pilnībā iznīcināta uz visu viņa mū�a atliku�o laiku.

Un tā kop� �Asins upju� runas laikiem Britānijā valda uzskats, ka Pauela iejauk�anās ne tikai sagrāva viņa pa�a karjeras iespējas, bet vismaz uz vienu paaudzi vispār izslēdza iespēju pla�ākai, dziļākai un atklātākai publiskai diskusijai par migrāciju. Pauela izmantotie jēdzieni bija tik draudo�i un viņa brīdinājumi tik �ausmino�i, ka jebkur�, kur� atļāvās izteikt kādas raizes saistībā ar imigrāciju, riskēja, ka viņam tiks piekārta �pauelīta� birka. Neap�aubāmi daļa no Pauela teiktā viņa politiskajiem oponentiem atviegloja uzbrukumu, kā ari nodro�ināja pamatīgu aizsegu ļaudīm ar politiski daudz labējākiem uzskatiem. Ta�u, tas, kas visvairāk satriec, lasot viņa runu - un reakcijas uz to - ir tas, ka vairākas lietas, par kurām Pauelam toreiz visasāk uzbruka, �odien �ķiet gandrīz nepietiekami novērtētas: piemēram, Pauela teiktais, ka Lielbritānijā ir kāda iela, uz kuras dzīvo tikai viena baltā sieviete. Diskusijās, kas izvērsās pēc Pauela runas, �is viņa sniegtais piemērs tika nodēvēts par izdomājumu - tika uzskatīts, ka tāda iela nemaz nevar pastāvēt. Tomēr, ja 1968. gadā Pauelam kāds būtu ieteicis, ka viņam vajadzētu izmantot savu Birmingemas runu, lai paredzētu, ka daudzu tās klausītāju mū�a laikā tie cilvēki, kas sevi identificē kā �baltie briti�, viņu pa�u galvaspilsētā kļūs par minoritāti, Pauels, iespējams, tādu padomdevēju būtu atraidījis, nodēvējot par maniaku. Līdzīgi kā visās citās Eiropas valstīs, pat pa�i slavenākie brīdinājumi par sagaidāmo imigrācijas postu bija pārāk saudzīgi, to izteicējiem nespējot pilnībā iedomāties pla�umu un ātrumu, kādā attiecīgie procesi attīstīsies.

Patiesībā aiz apgalvojuma, ka Pauela uzstā�anās uz laiku veselas paaudzes mū�a garumā padarījusi neiespējamu diskusiju par migrāciju, tika apslēpts tas, ka �ī runa un tās atraisītais spriegums politiķiem deva iespēju aizbildināties, lai atteiktos no atbildības par saviem lēmumiem. Acīmredzot daudzi no viņiem domāja, ka vektoru, kurā valsts sākusi virzīties, vairs nav iespējams mainīt. 1960. gados vēl gan notika parlamentāras diskusijas, kurās sprieda, ka migrantus, kas, piemēram, izdarīju�i kriminālnoziegumus, vajadzētu sūtīt atpakaļ uz to izcelsmes zemēm.[10] Vēlāk tika pieņemti likumi, kuri bija paredzēti, lai nepieļautu �aprēķina laulības�, kas tika slēgtas ar vienu mērķi - iegūt britu pilsonību.[ 11] Ta�u jau 1970. un 1980. gados imigrantu bija tik daudz, ka jebkādas politiskas metodes to skaita samazinā�anai, pat ja tādas tika uzskatītas par principā vajadzīgām, vairs nebija iespējams pielietot. Kopā ar citām Rietumeiropas valstīm Lielbritānija bija nonākusi stāvoklī, kādā tā nebija plānojusi nonākt, un tai vajadzēja improvizēt, lai kaut jel kā reaģētu uz izaicinājumiem, kādus �ī jaunā realitāte lika priek�ā. Un viens veids, kā tas notika, bija klusē�ana par problēmām - valdīja nerakstīta vieno�anās skaļi, publiski neteikt patiesību, lai cik tā arī nebūtu kliedzo�a.

1984. gada janvārī kādas Bredfordas skolas direktors Rejs Hanifords nelielā �urnālā The Salisbury Review publicēja rakstu, tajā izsakot pārdomas, kas viņam bija radu�ās, vadot skolu apvidū, kurā 90 procentu skolēnu nāk no imigrantu ģimenēm. Viņ� atzīmēja, ka daļa musulmaņu tēvu savām meitām aizliedz piedalīties deju nodarbībās, teātra pulciņā vai sporta klasē, kā arī vērsa lasītāju uzmanību uz to, ka pa�valdība izliekas neredzam �os un citus musulmaņu paradumus, kā, piemēram, mācību semestra laikā vest bērnus uz Pakistānu. Hanifords savā rakstā aicināja rīkoties, lai panāktu, ka �ie bērni runā angļu valodā, iepazīstas un saprot savas mītnes zemes kultūru, nevis dzīvo paralēlā pasaulē, uz ko tos iedro�ina rasu attiecību politikas veidotāji.

Haniforda kritizētās rasu attiecību industrijas reakcija bija ātra. Bredfor-das musulmaņu mērs pieprasīja direktora atbrīvo�anu no amata, vēl vairākus gadus pēc tam viņu apsūdzot (cita starpā) �kultūr�ovinisma�.ļ 12] Izskanot pla�iem protestiem un saņemot apvainojumus �rasismā�, Hanifords bija spiests aiziet no darba un nekad vairs neatgriezās skolā. Savā musulmaņus aizvainoju�ajā rakstā Hanifords bija teicis - un attieksme, ko viņ� saņēma pēc tā publicē�anas, to pilnībā pierādīja - ka politiķu un pat valodas ko-rumpētibas ietekmē par �iem jautājumiem ir grūti runāt atklāti un godīgi. Kāpēc gan sabiedrībā iecienītam direktoram, par kuru nebija nekādu citu sūdzību, bija jāaiziet pensijā tikai tāpēc, ka viņ� bija aktualizējis �īs problēmas? Vienīgais skaidrojums - �ajā laikā patiesības izteik�ana par migrantiem jau bija kļuvusi augstākā mērā politnekorekta. Bija sācies par �multikulturālismu� dēvētās sociālpolitiskās paradigmas laiks, un 1984. gadā tā pamatus vēl nebija iespējams sa�ūpot. Lai gan Rejam Hanifordam tas bija vāj� mierinājums, divu dekā�u laikā pēc viņa raksta publicē�anas daudzi cilvēki atzina, ka viņam bijusi sava taisnība, bet 2012. gadā, kad Hanifords mira, viņa argumenti jau bija kļuvu�i par vispārpieņemtu atzinumu.

1980. un 1990. gados, �multikulturālisma� ideoloģijas paspārnē ierodoties no Indijas subkontinenta un citām vietām, Lielbritāniju strauji pārpludināja jaunas migrantu straumes. Tomēr politikā pastāvēja nerakstīta vieno�anās par zināmu, nelielu nemitīgi augo�ās migrācijas bremzē�anu.

l a tas turpinājās līdz leiboristu lielajai uzvarai 1997. gada vēlē�anās, kad �ī vieno�anās tika lauzta. Skaļi neko nepaziņojot, bez kādiem manifestiem vai programmām, Tonijs Blēra valdība, ieguvusi varu, atvēra robe�as iepriek� vēl nebiju�ā apmērā. Leiboristi atteicās no tā dēvētā �Galvenā mērķa likuma�, kas bija paredzēts, lai varētu atlasīt un noraidīt viltus precību pieteikumus, un atvēra robe�as visiem, kas varētu sniegt būtisku ieguldījumu britu tautsaimniecības attīstībā. �ī definīcija bija tik pla�a, ka ļāva nodēvēt par �kvalificētiem speciālistiem� pat viesmīļus un trauku mazgātājus. Atverot durvis visai pasaulei, leiboristi tās atvēra arī strādniekiem no jaunajām KS valstīm. Tas viss un vēl daudzi citi, �eit neminēti faktori un apstākļi, kopā ņemti, radīja to demogrāfisko ainu, kāda atklājās, apkopojot 2011. gada Lielbritānijas tautas skaitī�anas datus.

Par to, kāpēc leiboristi 1997. gadā atvēra migrācijas slū�as, ir izteikti da�ādi pieņēmumi. Pla�i pazīstama ir biju�ā leiboristu runu sacerētāja En-drjū Nīzera 2009. gadā izteiktā atklāsme. Nīzers paziņoja, ka Tonija Blēra valdība ļaunprātīgi atviegloja imigrācijas noteikumus, jo vēlējās �iebāzt labējos ar deguniem daudzveidībā� un izveidot sev lojālu elektorātu.[13| Vēlāk, reaģējot uz traci, ko viņa paziņojums izraisīja, Nīzers savas atmiņas gan mīkstināja. Citi Blēra laika leiboristu partijas darbinieki sāka izteikties, ka viņi nemaz nezinot, kas tas Nizers tāds vispār ir. Ta�u nav grūti saprast, kā jebkur� notikumu dalībnieks, lai arī vēl jauns, tajos gados varēja gūt attiecīgo priek�statu par notieko�ā būtību.

Piemēram, ja runājam par Blēra pirmā kabineta patvēruma un imigrācijas ministri Barbaru Ro�i, tad jau kop� viņas pirmās darba dienas bija skaidrs, ka jaunā ministre darīs visu, lai pilnībā pārmainītu Lielbritānijas imigrācijas un patvēruma politiku. Ro�e ieviesa pārmaiņas it visā. Ikviens, kur� ieradās un paziņoja, ka meklē patvērumu, neatkarīgi no tā, vai viņa prasība bija vai nebija pamatota, tagad dro�i varēja palikt - kā Ro�e bija teikusi: �Nogādā�ana atpakaļ prasa pārāk daudz laika, un tā ir emocionāla.� Tāpat Ro�e bija pārliecināta, ka līdzcilvēku iebildumi pret imigrāciju ir �rasistiski� un ka pati �atmosfēra�, kas veidojas, diskutējot par migrāciju, ir �toksiska�. Savā ministrē�anas laikā viņa atkārtoti paziņoja, ka vēlas mainīt Lielbritāniju. Kā izteicās viens no viņas kolēģiem, �Ro�e nesaskatīja savā darbā pienākumu kontrolēt migrāciju, bet �holistiski� raudzījās pla�āk,

cen�oties mums parādīt multikulturālas sabiedrības ieguvumus.�

Ne premjerministrs Blērs, nedz ari viņa iek�lietu ministrs D�eks Strovs neizrādīja nekādu interesi par jauno patvēruma politiku, viņus neinteresēja ari tas, ka ikvienu, kas ieradās Britānijā, neskatoties uz to, vai tam bija kāds darbs, uz ko doties, vai nebija, Ro�e padarīja par �ekonomisko migrantu�. Savukārt jebkādu savas politikas kritiku, iek�ēju vai ārēju, Ro�e noraidīja kā �rasistisku�. Pat vēl vairāk - Ro�e, kura kritizēja savus kolēģus, sakot, ka tie esot pārāk balti, - jau tikai imigrācijas politikas pieminē�anu vien uzskatīja par rasismu. [14] Tas, ko viņa un da�i viņas tuvējie līdzgaitnieki vēlējās, bija vispārēja britu sabiedrības pārveido�ana. Ro�e, cēlusies no īstendas �īdiem, uzskatīja, ka imigrācija ir tikai un vienīgi laba parādība. Desmitus gadu vēlāk, runājot par paveikto, Ro�e intervijā ar apmierinājumu teica: �Es mīlu Londonas daudzveidību. Es tajā vienkār�i jūtos ērti.�[15|

Ro�es un vēl da�u 1997. gada leiboristu valdības locekļu rīcība apliecina, ka viņu mērķis bija sociālas transformācijas politikas ievie�ana: pret britu iedzīvotājiem tika uzsākts kultūras kar�, imigrantus izmantojot kā tarānu. Cita teorija, kas neizslēdz augstāk minēto, apgalvo, ka viss notieko�ais bija birokrātisks jūklis, kas bija izpleties jau iepriek�ējo valdību laikā, ta�u Jauno leiboristu paspārnē vispār kļuva nekontrolējams. Zināmā mērā par to liecina neatbilstība starp jaunieradu�os migrantu patieso daudzumu un tiem skaitļiem, kuri parādījās leiboristu valdības prognozēs. Piemēram, kad 2004. gadā tika atļauta jaunuzņemto ES valstu pilsoņu brīva iebrauk�ana Lielbritānijā, valdība paziņoja, ka tā sagaida, ka gada laikā �o iespēju izmantos apmēram 13,000 cilvēku. Valdības pasūtīts pētījums apgalvoja, ka pēc tam, kad tiks atcelti līdz�inējie ierobe�ojumi, tā spēs saglabāt �pilnīgu kontroli� pār plūsmu. Ta�u tā to nespēja. Noteikumi par darba atļaujām, cita starpā, tika tā pārveidoti, ka gan kvalificēti, gan nekvalificēti imigranti varēja ierasties valsti kā �ārzemju strādnieki� un, ja vēlas, tur palikt. Lielākā daļa palika. Saprotams, ka drīz vien ieradās tik daudz cilvēku, ka to skaits pārsniedza pat lielāko migrācijas aizstāvju izteiktās prognozes. 'Lika sagaidīts, ka no ES neietilpsto�ām valstīm ieradu�os cilvēku skaits periodā no 1997. līdz 2004. gadam tikai dubultosies, pieaugot no 100,000 līdz 170,000 jaunu imigrantu gada laikā. Realitātē vairāk nekā piecus gadus valdības prognozes atpalika no patiesajiem skaitļiem gandrīz par vienu miljonu cilvēku.[16ļ Valdības eksperti nebija iedomāju�ies, ka Lielbritānija varētu kļūt par īpa�i iekārojamu galamērķi cilvēkiem no valstīm ar ievērojami zemāku dzīves līmeni, pat no tādām zemēm, kur vispār nav noteikta minimālā alga. �īs politikas rezultātā Lielbritānijā dzīvojo�o austrumeiropie�u skaits pieauga no 170,000 tūksto�iem 2004. gadā lidz 1,24 miljoniem 2013. gadā.[17]

Patiesos migrācijas apjomus, protams, bija iespējams paredzēt - to būtu izdarijis ikviens, kas bija lietas kursā par norisēm pirmā pēckara migrācijas viļņa laikā. Arī tad jaunieradu�os migrantu skaits tika plānots krietni mazāks, nekā tas vēlāk izrādījās. Daļēji �ie skaitļi ilustrē arī to, ka leiboristu valdī�anas pirmajos gados imigrācijas kontrole nebija viņu prioritāte. Pie tam jāatceras, ka publisku iebildumu izteik�anu vai aicinā�anu uz diskusiju ļoti apgrūtināja izveidotais uzskats, ka visi imigrācijas ierobe�ojumi ir �rasistiski� (pat gadījumos, kad runa bija par �baltajiem� austrumeiropie�iem). Jebkurā gadījumā - bija imigrācijas uzplūdi apzināti plānoti vai arī notika pa�plūsmā, no britu valdības puses tie nesaņēma nekādu pretsparu.

Lai kādi arī būtu imigrācijas cēloņi vai motīvi, ir viena lieta, kas reti tiek pieminēta - un proti, tas, ka briti bija ārkārtīgi toleranti, vērojot, kā viņu valsts tiek pārvērsta, tajā ierodoties milzīgam imigrantu skaitam. 1997. gadam sekojo�ā desmitgadē nenotika nekādas nozīmīgas vai ilgsto�as vardarbīgu protestu vai rasistiska sentimenta izpausmes, bet valsts vienīgā partija, kurai bija izteikta pozīcija rases jautājumos, �Britu nacionālā partija�, pie vēlē�anu urnām regulāri cieta fiasko. Sabiedriskās domas aptaujas un ikdienas dzīve valstī liecināja, ka britu lielais vairākums joprojām nejuta personīgu nepatiku pret imigrantiem vai cilvēkiem ar citu etnisko izcelsmi. Ta�u aptauja pēc aptaujas vēstīja, ka vairākums ir dziļi noraizēju�ies par to, ko tas viss nozīmē valstij un tās nākotnei. Par spīti tam, pat pa�us nedro�ākos vienas politiskās elites daļas mēģinājumus runāt par �iem jautājumiem (tādus kā 2005. gada vēlē�anās konservatīvo izmantotais plakāts, kurā tika aicināts �ierobe�ot� imigrāciju), otra daļa nosodīja, tādējādi padarot neiespējamu jelkādu nopietnu politisko diskusiju.

Iespējams, da�ādās, cita citu nomainīju�ās valdības dekādēm ilgi nepieļāva īstu diskusiju par migrācijas jautājumu, jo tās juta, ka sabiedrība viņu piedāvājumam nepiekrīt un ka, uzsākoties �ādai diskusijai, elites nespētu to kontrolēt. Konservatīvo partija, tai 2010. gadā kopā ar liberāldemokrātiem veidojot koalīcijas valdību, apsolīja samazināt imigrantu pieplūdumu no simtiem tūksto�u cilvēku gadā līdz desmitiem tūksto�u. �o apsolījumu viņi atkārtoja pēc kabineta apstiprinā�anas parlamentā. Ta�u savas valdības darbības laikā viņi no solītā gandrīz neko nepanāca. Tie�i tāpat ar līdzīga solījuma pildī�anu neveicās nākamajai - toriju vairākuma valdībai. Glu�i pretēji - piecus gadus pēc konservatīvo dalības koalīcijas valdībā un toriju vienpersoniskās valdī�anas imigrācija bija nevis samazinājusies, bet pieaugusi līdz jaunam rekordam, jaunpienācējiem sasniedzot 330,000 slieksni gadā.[ 18]

2

Ar nelielām at�ķirībām laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz 21. gadsimta sākumam migrantu pieplūdums visā Rietumeiropā risinājās pēc viena scenārija. Vispirms, pēckara periodā, katra valsts atļāva migrantu iebrauk�anu, pat aicinot tos ierasties. 1950. un 1960. gados Rietumvācija, Zviedrija, Holande un Beļģija, kā arī virkne citu valstu izveidoja tā dēvēto �viesstrādnieku� shēmu, kas bija domāta, lai nodro�inātu savas tautsaimniecības ar trūksto�o darbaspēku. �Gastarbaiteri�, kā tie tika saukti Vācijā, visur Eiropā ieradās no līdzīgiem reģioniem. Vācijā viesstrādnieku lielākā daļa nāca no Turcijas, atbraucēju skaitam īpa�i pieaugot pēc tam, kad 1961. gadā tika noslēgts vācu-turku darbaspēka līgums. Uz Holandi un Beļģiju migranti devās gan no Turcijas, gan Ziemeļāfrikas, gan no da�ādām biju�ajām �o valstu kolonijām. Daļa no �iem migrantiem patie�ām aizpildīja darba tirgus robus, galvenokārt strādājot mazkvalificētus darbus industriālajā sektorā, bet otra daļa bija dekolonizācijas rezultāts. Francija 19. gadsimtā bija izveidojusi kolonijas Ziemeļāfrikā, kamēr Lielbritānija kolonizēja visu Indijas subkontinentu. Pēc dekolonizācijas �ie impēriju biju�ie vai joprojām eso�ie pilsoņi (kā al�īrie�i Francijas gadījumā) jutās tā, it kā kādreizējās metropoles viņiem būtu paliku�as parādā, ja neko citu, tad priek�rocības viesstrādnieku shēmās. Atbilsto�i �impērijas atbildes trieciena� koncepcijai tas bija nenovēr�ami un, iespējams, pat taisnīgi, ka �ie cilvēki no biju�ajām kolonijām 20. gadsimtā revan�ējās - gan atnākot ne kā iekarotāji, bet kā pilsoņi.

Arī visās citās Eiropas valstīs varas iestādes pieņēma lēmumus un rīkojās, vadoties no tādiem pa�iem kļūdainiem priek�statiem kā britu valdība, uzskatot, ka pirmais viesstrādnieku vilnis ir pārejo�a parādība un, kad darbs būs padarīts, tie dosies mājās. �ķiet, ka visur valdības bija neizpratnē, vērojot, kā migranti iesakņojas jaunajās mītnes zemēs, vedot �urp savas ģimenes, kurām vajadzīga valsts sociālā palīdzība, bet bērniem - skolas. Kad saknes bija ielaistas, cerība, ka tās tiks aprautas, kļuva arvien niecīgāka. Pat, ja tieksme pēc dzimtenes nezuda, tad atbrauku�o strādnieku tagad baudītais Rietumu dzīves līmenis nozīmēja, ka daudz vairāk būs to, kas paliks un nedosies atpakaļ uz savām izcelsmes zemēm. Lai gan Eiropa savas robe�as atvēra laikā, kad tai pa�ai bija grūtības, tā, �ķiet, neapzinājās, ka, pat �ādā stāvoklī esot, tā ir pievilcīgs mērķis lielai daļai pasaules iedzīvotāju.

Pat tad, kad viesstrādnieku līgumu darbība beidzās - kā tas bija 1973. gadā starp Vāciju un Turciju - cilvēki turpināja ierasties. Un tie, kas bija ieradu�ies kā �viesstrādnieki�, kļuva par jauno mītnes zemju sabiedrības daļu. Daļa pat ieguva pilsonību, turklāt saglabājot iepriek�ējo pavalstniecību. 2010. gadā - piecas desmitgades pēc �ī procesa sākuma - Vācijā bija pieci miljoni turku izcelsmes iedzīvotāju. Da�as valstis, no kurām īpa�i jāizccļ Francija, gāja nedaudz citu ceļu. Kad Francija atvēra savas robe�as al�īrie�iem, tā vadījās pēc uzstādījuma �ikviens Francijas pilsonis ir francūzis�. Kā to 1958. gada 4. jūnijā savā Al�īrijā teiktajā runā pauda �arls de Golls: �Al�īrijā dzīvo tikai viena iedzīvotāju kategorija - tie visi ir pilnvērtīgi francū�i ar tādām pa�ām tiesībām un tādiem pa�iem pienākumiem.� Tomēr, kad migranti sāka lielā skaitā doties no Ziemeļāfrikas uz Franciju, pat de Golls privātās sarunās atzina, ka Francija var būt atvērta citām rasēm tikai tik ilgi, kamēr tām piederīgie iedzīvotāji nekļūst kas vairāk par �nelielu minoritāti�. De Golla uzticības personas atzina, ka viņ� iek�ēji ļoti �aubījies, ka Francija spēs absorbēt miljoniem citas kultūras ienācēju.ļl]

Lai arī pēckara imigrantu iera�anās mehānismi bija at�ķirīgi, tomēr visas Eiropas valstis pieļāva vienādas īstermiņa politikas kļūdas, kuras radīja palieko�as ilgtermiņa sekas. Katra valsts pēk�ņi attapās tādā kā vāveres ritenī, bezcerīgi cen�oties noķert aizejo�u vilcienu. It visur politiķu prognozētie imigrācijas apjomi nesaskanēja ar to migrantu skaitu, kas patie�ām ieradās. Un, kamēr oficiālā statistika stāstīja vienu, eiropie�u acis redzēja pavisam ko citu.

Reaģējot uz sabiedrības satraukumu, valdības un visas lielākās politiskās partijas sāka runāt par migrācijas ierobe�o�anu. Tās pat sacentās savā starpā, vieniem politiķiem cen�oties izklausīties stingrākiem nekā otriem. Ta�u ar gadiem kļuva redzams, ka tā ir tikai priek�vēlē�anu retorika. Plaisa starp sabiedrības viedokli un politisko realitāti kļuva tik plata, ka �ķita - to veido nevis politiķu nevēlē�anās sadzirdēt sabiedrību, bet kādi citi faktori. Iespējams, neviens necentās apturēt migrāciju, jo pie varas eso�ie domāja, ka to izdarīt nav iespējams. Ja tā arī bija, tad tas tomēr nekad atklāti netika pausts - startējot ar �ādu platformu, neviens politiķis netiktu ievēlēts - un visā Rietumeiropā izveidojās tradīcija, ka politiķi runā par lietām un dod solījumus, kurus pa�i uzskata par neizpildāmiem.

Iespējams, tie�i �īs divkosības dēļ bie�ākais un parastākais veids, kādā elite sāka reaģēt uz jaunizveidoju�os realitāti, bija uzbrukumi migrācijas kritiķiem un raizes par nākotni izsako�ajiem pilsoņiem. Tā vietā, lai atklāti runātu par rūpes izraiso�ajiem jautājumiem, politiķi un prese sāka represīvi vērsties pret sabiedrību. Tas notika, ne tikai veicot parasto �rasista� un �fanātiķa� birku piekār�anu oponentiem, bet arī izstrādājot māņu taktiku, kurai bija jārada reālas rīcības ilūzija. Tas viss, iekļaujot prasību, ka sabiedrībai vienkār�i �jāliek pāri� migrācijas sekām, bija vērojams publiskajā diskursā pēc zināmu satraukumu izraisīju�ās Lielbritānijas 2011. gada tautas skaitī�anas rezultātu publicē�anas.

Avīzes slejā, kurai bija likts virsraksts �Nekavēsimies pie imigrācijas, bet sēsim integrācijas sēklas�, toreizējais konservatīvo partiju pārstāvo�ais Londonas mērs Boriss D�onsons par skaitī�anas rezultātiem izteicās: �Mums ir jāizbeidz vaidēt par pārrauto dambi. Tas ir noticis. Un mēs nevaram darīt neko citu, kā vien padarīt absorbcijas procesu tik sagremojamu, cik vien tas ir iespējams.�[2] Līdzīgās toņkārtās par tautas skaitī�anu reflektēja kreisā spārna domnīcu British Future pārstāvo�ais Sunders Katvala. Viņ� teica: �Jautājums, vai jūs vēlaties, lai tas notiek, vai nevēlaties, pieļauj izvēles iespējamību, un jūs varētu teikt �mēs negribam nekādu daudzveidību�.� Ta�u tas, kā Katvala norāda, nav iespējams: �Tas ir tas, kas mēs esam - tas ir nenovēr�ami.�^]

Iespējams, abiem - D�onsonam un Katvalam - bija taisnība un viņi pateica tikai to, ko būtu teicis jelkur� politiķis, ja tam jautātu viedokli par situāciju. Ta�u �ajās piezīmēs ir jūtams kaut kas auksts un sve�s - pilnīga atsacī�anās pieņemt, ka varētu būt ievērojama iedzīvotāju daļa, kura nevēlas tā vienkār�i �tikt pāri� savām ba�ām par migrācijas ietekmi uz valsti, kurai nepatīk sabiedrībā notieko�ās pārmaiņas un kura nekad tās nav prasījusi. Patie�ām, �ķiet, ka ne Katvalu, ne D�onsonu neuztrauc, ka daudzi cilvēki ir sa�utu�i un dusmīgi par to, ka visas lielākās partijas gadiem ilgi ir rīkoju�ās pretēji sabiedrības vairākuma gribai. Acīmredzot viņus nemaz neuztrauc fakts, ka �ādā veidā cilvēkiem tiek atņemta daļa no demokrātiskajām pamattiesībām. Ne tikai tāpēc, ka, to atzīstot, nāktos pielikt punktu stāstam, kas patiesībā turpinās, bet arī tāpēc, ka �is tonis vairāk piedienīgs, runājot nevis ar vēlētāju vairākumu, bet ar kādu revan�istisku mazākumu.

Tajā pa�ā mēnesī, kad sabiedrībai tika ieteikts �tikt tam pāri�, YouGov veiktās aptaujas rezultāti rādīja, ka 67 procentu britu uzskatos iepriek�ējās desmitgadēs notikusī migrācija Lielbritānijai �bijusi slikta�. Tikai 11 procenti uzskatīja, ka migranti valstij devu�i ko labu.[4] �ādi domāja visu trīs lielāko partiju vēlētāju vairākums. Aptauja pēc aptaujas - pirms un pēc tam - deva vienus un tos pa�us rezultātus. Britu vēlētāju vairākums gan uzskatīja, ka migrācija ir uzlūkojama kā apdraudējums numur viens kopumā, gan arī bija pārliecināti, ka tā, veicinot pārapdzīvotību, negatīvi ietekmē sabiedrisko pakalpojumu un dzīvokļu pieejamību, kā ari apdraud nācijas identitāti.

Protams, politiskais uzstādījums �novilkt līniju� un neiesaistīties �apvainojumu spēlēs� rada priek�noteikumus tam, ka politiķi, izvairīju�ies no atbildības par pieņemtajiem lēmumiem, ne tikai neizdarīs secinājumus no savām kļūdām, bet arī atkārtos tās nākotnē.

2012. gadā visas lielākās Lielbritānijas partijas �ā vai tā bija atzinu�as, ka britu salās ierodas pārāk daudz imigrantu, tomēr, neskatoties uz to, partijas turpināja uzstāt, ka sabiedrībai �jātiek tam pāri�. Nevienai partijai nebija kāda skaidra un, kā vēlāk izrādījās, arī ne rezultatīva politika, kas varētu mainīt notikumu virzibu. Bet sabiedriskās aptaujas liecināja, ka tie�i politiķu nespēja panākt kaut jel kādus būtiskus uzlabojumus, pat tad, ja vārdos migrācija tiek nosaukta par problēmu cēloni, ir viens no galvenajiem iemesliem uzticības zudumam starp elektorātu un tā politiskajiem pārstāvjiem.

Tomēr politiķi nav vienīgie, kas nespēj atbildēt uz sabiedrības vairākumu satrauco�iem jautājumiem vai arī tos ignorē. Tajā vakarā, kad tika izziņoti 2011. gada tautas skaitī�anas rezultāti, britu sabiedriskajā raidsabiedrībā BBC notika kārtējais diskusiju �ova Newsnight raidījums. Tā dalībnieki, kā parasti, apsprieda jaunākās ziņas un trīs ceturtdaļas no klāteso�ajiem komentēja skaiti�anas rezultātus kā priecējo�us, neredzot nekādu iemeslu satraukumam. Raidījumā klāteso�ais filozofs A. K. Greilings, pats - britu sabiedrībā veiksmīgi iekļāvies baltais ekspatriants no Zambijas (tolaik -Ziemeļrodēzijas), par skaiti�anas rezultātiem teica: �Es domāju, ka kopumā tā ir pozitīva, nosvinē�anas vērta ziņa.� Cita raidījuma dalībniece - arī veiksmiga imigrante (nēģeriete, ieradusies Lielbritānijā no ASV), kritiķe un dramaturģe Bonija Grīra piekrita Greilingam, ka rezultāti ir pozitīvi vērtējami, sakot lidzigi Borisam D�onsonam: �Neviens to neapturēs.�[5] Visā �ajā diskusijā dominēja aicinājums �iet lidzi laikam�. Iespējams, vēlme �peldēt pa straumi� migrācijas jautājumā ir tik stipra tie�i neparasti augstās cenas dēļ, kura jāmaksā tiem, kas uzdrīkstas nostāties pret pieņemto kopējo viedokli, ja jums, diskutējot studijā, gadīsies ko nepareizu pateikt par nākamā gada bud�eta veido�anas politiku, jūs nosauks par finansiālu tumsoņu vai arī tādu, kas nespēj uzklausīt sabiedrības vēlmes. Tajā pa�ā laikā, skaļi pau�ot sabiedrības vairākuma uzskatus par migrāciju, jūs riskējat ar visu - reputāciju, karjeru un ienākumiem.

Ja tajā, pārliecībā vienotajā kompānijā, kas sabiedriskās raidorganizācijas Centrāllondonas studijā apsprieda skaitī�anas rezultātus, kaut kā arī iztrūka, tad tie bija mājās sēdo�o un pārraidi pie ekrāniem vērojo�o cilvēku uzskati - viņu domas reti kad publiski izskan no �urnālistu, ekspertu un viedokļa veidotāju mutēm. Nav grūti runāt par migrācijas pozitīvajiem aspektiem: vispārino�i tos pieminot, nozīmē paust tādas vērtības kā atvērtību, toleranci un izpratni. Turpretī, ja runājam par migrācijas ēnas pusēm, tad tikai to pieminē�ana, nemaz nerunājot par attiecīgo negāciju detalizētu iztirzā�anu, rezultējas ar apsūdzībām aprobe�otībā, netolerancē, ksenofobijā un vāji slēptā rasismā. Tā rezultātā kļūst teju neiespējami publiski paust sabiedrības vairākuma viedokli par migrāciju.

Pat tad, ja jūs, kā vairums cilvēku, uzskatāt, ka neliela imigrācija ir laba un padara valsti par interesantāku vietu, no tā neizriet secinājums - jo vairāk imigrantu, jo labāk. Tāpat tas nenozīmē, ka migrācijai, lai cik un kādi tai būtu pienesumi, nav trūkumu, kurus nevarētu vienlīdz brīvi un pla�i

apspriest, nebaidoties no apsūdzībām ļaunprātībā. Jo masu migrācija, ierodoties arvien lielākam imigrantu skaitam, automātiski nepalielina sabiedrības ieguvumus. Ja var apgalvot, ka masu imigrācija mūsu sabiedrību kopumā padara bagātāku, tad jādod vārds arī tiem, kuri norāda uz veidiem, kādos mēs kļūstam nabagāki. Nemaz jau nerunājot par sve�u kultūru izraisītām un tām piemīto�ām problēmām, ar kurām mēs nekad neesam vēlēju�ies sastapties savā ikdienā.

2012. gada janvārī, da�us mēne�us pirms 2011. gada tautas skaitī�anas rezultātu publicē�anas, Londonā, Oldbeilijas krimināltiesā tika apsūdzēti, atzīti par vainīgiem un notiesāti deviņi musulmaņu vīrie�i - septiņi pa-kistāņi un divi ziemeļafrikāņi. Viņi bija seksuāli paverdzināju�i un pārdevu�i 11 līdz 15 gadus jaunus bērnus. Vienu no upuriem, vienpadsmitgadīgu meiteni, tās �īpa�nieks�, Muhameds, bija iezīmējis, iededzinot tai ādā burtu �M� - savu iniciāli, l iesa noskaidroja, ka Muhameds �iededzināja zīmi, lai apliecinātu savas īpa�uma tiesības uz meiteni un citi to zinātu�. Tas nenotika kādā Saūda Arābijas vai Pakistānas nomalē, pat arī ne valsts lielākās daļas aizmirstajās Ziemeļanglijas pilsētās, kur �ādas lietas jau gadīju�ās ne reizi vien, nē, tas notika Oksford�īrā laikā no 2004. līdz 2012. gadam.

Nekādi nevar apgalvot, ka grupveida izvaro�anās vai bērnu seksuālā izmanto�anā būtu vainojami tikai un vienīgi imigranti. Ta�u, kā liecina noteikta veida bērnu izvarotāju bandu veido�anās, - kas vēlāk apstiprinājās valdības norīkotā izmeklē�anā[6], - �ie noziegumi tie�i saistāmi ar specifiskām, daļā imigrantu uzturētām kultūridejām un attieksmi. Tās ietver pirmsviduslaiku uzskatus par sievietēm, īpa�i par sievietēm - nemusulma-nietēm, citām reliģijām, rasēm un seksuālajām minoritātēm. To, kāpēc �ādi fakti gadiem ilgi tika noklusēti, var skaidrot tikai ar bailēm tikt apsūdzētiem �rasismā� un tiem nedaudzajiem, bet ļoti zīmīgajiem piemēriem, kad pārdro�o trauksmes cēlāju karjeras, kā Rēja Haniforda gadījumā, tika publiski iznīcinātas par daudz mazāk satrauco�u lietu izteik�anu.

Migrantu-izvarotāju bandu pastāvē�anas publiskai atzī�anai bija �ausmino�a ietekme un nopietnas sekas, kas tālu pārsniedza nacionālo televīzijas studiju robe�as. Kļuva zināms, ka �īs lietas vispār bija nonāku�as līdz tiesai, nevis pateicoties, bet par spīti vietējās policijas, pa�valdību deputātu un sociālo darbinieku rīcībai. Daudzi no viņiem, baidoties no apsūdzībām �rasismā�, ilgsto�i nebija ziņoju�i par pamanītajām noziedzīgajām darbībām. Lādzīgi pēc �o noziegumu nonāk�anas atklātībā turpināja rīkoties pla�saziņas līdzekļi - ziņojumi par izvarotāju bandām tika rakstīti, izmantojot eifemismus, it kā �urnālisti censtos panākt, lai sabiedrība neizdarītu atbilsto�us secinājumus. Lai gan �ie noziedzīgie grupējumi gandrīz pilnībā sastāvēja no pakistāņu cilmes musulmaņiem, tie, kā tas bija arī Oksford�īras gadījumā, tika dēvēti par �aziātu� bandām. Gan tiesu procesos, gan arī presē, par tiem rakstot, reti tika pieminēts fakts, ka bandu upuri tika izvēlēti tie�i tāpēc, ka �īs meitenes nebija musulmanietes. Tā vietā, lai drosmīgi, bez bailēm un objektīvi darītu savu darbu, gan policisti un izmeklētāji, gan �urnālisti rīkojās tā, it kā viņu uzdevums būtu darboties kā starpniekiem starp faktiem un sabiedrību.

Dabiski, ka �ādas lietas nekad netiek apspriestas jelkādā �pieņemamā� diskusijā par imigrāciju. Grupveida izvaro�anas pieminē�ana BBC diskusijā par imigrāciju būtu tas pats, kas zoofīlijas iekļau�ana dokumentālā filmā par mājdzīvnieku ārstē�anu. Runāt drikst tikai par labām un skaistām lietām, sliktās ir jāignorē! Un pats skumjākais, ka diskusija par imigrāciju ir kļuvusi tik bezzobaina, ka tajā velti meklēt ne tikai �okējo�a barbarisma, zvēriska naida un necilvēcības izpausmju analīzi, bet no tās pazudu�as arī iedzīvotāju vairākuma ikdienas ba�as par to, ka, viņiem neprasot, tiek izmainīta sabiedrība, kurā tie izaugu�i.

Kāda cita, svarīga, omulīgajā un vienprātīgajā Newsnight stila diskusijā pazudusi lieta, ir jelkāda atsauce uz to, ko mēs esam paradu�i saukt par �savu kultūru�. Ironiski, ka vienīgais, ko eiropie�i nedrīkst pieminēt nebeidzamo daudzveidības svētku ietvaros, ir kultūra, kas visai �ai �daudzveidībai� ļāvusi �eit parādīties. Kopumā gan politiķu, gan preses reakcijās uz 2011. gada tautas skaitī�anas rezultātiem atkal skaidri iezīmējās virzība uz mērķi, ko nevar raksturot citādi kā pa�iznīcinā�anos.

Viens no �o virzību iezīmējo�iem apgalvojumiem paziņo, ka imigrācija, neskatoties uz milzīgajām, pēdējo dekā�u atnestajām pārmaiņām, �nav nekas jauns�. �is arguments tiek izmantots viscaur Eiropā, ta�u Lielbritānijā to visbie�āk formulē apmēram �ādi: �Britānija vienmēr ir bijusi da�ādām rasēm un kultūrām piedero�u cilvēku kausējamais katls. Mēs patie�ām esam imigrantu nācija.� Kā piemēru �imigrantu nācijas� idejas popularizē�anai var minēt Blēra laikā publicēto, labas atsauksmes guvu�o Roberta Vindera grāmatu, kura bie�i tika izmantota valdības politikas aizstāvībai. Cita starpā grāmatā tika apgalvots, ka �mēs visi esam imigranti, jautājums tikai - cik sen katrs no mums �eit ieradies�. Tāpat Vinders paziņoja, ka briti vienmēr biju�i �jaukteņu nācija�.ļ 7] Tie�i to pa�u savā 2011. gadā Londonā, īstendā teiktajā runā apgalvoja Barbara Ro�e: �Kad mēs runājam par imigrāciju vai migrāciju, ir ļoti vilino�i domāt, ka tas ir kaut kas tāds, kas norisinājies deviņpadsmitajā gadsimtā. Es esmu �īdiete. Viena daļa no manas ģimenes �eit ieradās deviņpadsmitajā gadsimtā. No mātes puses es piederu sefardu grupai, un tas nozīmē, ka citi mani sen�i Britu salās ieradās vēl krietni agrāk. Tomēr pastāv tendence migrāciju uzlūkot kā pavisam nesenu, pēckara laikā iesāku�os parādību. Domāju, ka tas ir pilnīgi aplami. Es vienmēr esmu domājusi, ka Lielbritānija ir migrantu valsts.�[8] Protams, Ro�es kundze var ticēt saviem apgalvojumiem. Ta�u tāpēc tie nekļūst par patiesību.

Līdz pat pagāju�ā gadsimta otrajai pusei Lielbritānijā bija ārkārtīgi niecīgs migrantu īpatsvars. At�ķirībā no, teiksim, Amerikas, Lielbritānija nekad nav bijusi �migrantu nācija�. Protams, vienmēr kāds �eit ir ieradies, ta�u gandrīz nekad tā nebija masveida pārvieto�anās. Patiesībā imigrācija bija tik ārkārtēja parādība, ka tad, kad tā notika, ļaudis par to runāja vēl gadsimtiem. Iespējams, diskusijā par imigrāciju Lielbritānijā kāds pieminēs hugenotus - protestantus, kuriem, spiestiem bēgt no vajā�anām Francijā, Anglijas karalis �ārlzs II 1681. gadā piedāvāja patvērumu savā valstī. Hugenotu piemērs tomēr ir daiļrunīgāks, nekā pirmajā brīdī varētu �ķist. Pirmkārt tāpēc, ka, neskatoties uz sava laika fran�u un angļu protestantu kultūras un reliģisko tuvību, hugenotu integrācijai Britānijā bija vajadzīgi gadsimti. Vēl joprojām �eit dzīvo daudzi cilvēki, kuri apzinās savu hugenotu izcelsmi. Cits būtisks apstāklis, kāpēc hugenoti nereti tiek pieminēti imigrācijas diskusijas ietvaros, ir viņu lielais skaits. Pētnieki uzskata, ka laikā pēc 1681. gada Anglijā ieradās ap 50,000 hugenotu. Neap�aubāmi, savam laikam tā bija ļoti liela cilvēku daudzuma pārvieto�anās. Ta�u, ja salīdzinām hugenotu iera�anos ar nesenā laika imigrāciju, tad pēdējā ir pavisam cita, daudz lielāka līmeņa parādība. Sākot no Blēra valdības laika, Lielbritānijā ik pāris mēne�os ierodas tikpat daudz cilvēku, cik vienreizējā hugenotu uzņem�anā. Un tie, kas ierodas tagad, saprotams, nav fran�u protestanti. Cits, bie�i piesaukts piemērs, ko izmanto, lai pamatotu �imigrantu nācijas� stāstu, ir 30,000 Ugandas indie�i, kuri 1970. gadu sākumā tika uzņemti Lielbritānija pēc tam, kad tos no līdz�inējām mājām padzina Ugandas prezidents īdi Amins. Lielbritānijā �o uzņem�anu atceras ar lepnumu un labām sajūtām ne tikai tāpēc, ka tā bija vienreizēja palīdzība noteiktam skaitam nelaimē nonāku�u, izmisu�u cilvēku, bet ari tāpēc, ka Ugandas indie�i iekļāvās britu sabiedrībā, savā vairumā kļūstot par noderīgiem tās locekļiem. Pēc 1997. gada tikpat daudz cilvēku - ap 30,000 - Lielbritānijā ieradās katrās se�ās nedēļās.

Kopumā pēdējo gadu imigrācija - gan kvantitātē un pastāvlgumā, gan kvalitātē - bija pilnīgi at�ķirīga no visa, kas norisinājās līdz tam. Neskatoties uz to, joprojām visbie�āk izmantotā metode pla�o sociālkulturālo pārmaiņu slēp�anai ir apgalvojums, ka vēsturiski tas viss jau ir noticis. No tā izriet ari mānīgie secinājumi, ka migrācija ir normāla, ikdieni�ķa parādība un ka mūs �odien satrauco�ās, migrācijas izraisītās problēmas nav nekas jauns - atbilsto�i �im uzstādījumam, mēs ar tām esam ne tikai jau iepriek� saskāru�ies, bet tās vēl ari sekmīgi novērsu�i. Tomēr a�gārna pagātnes interpretācija ir tikai viens no imigrācijas apoloģētu retorikā izmantotajiem līdzekļiem. Tai tiek pievienota virkne da�ādu, tie�i un netie�i izteiktu nepatiesu apgalvojumu, kā, piemēram, ka zemē, kur migranti ierodas, nav nekādas kultūras vai arī, ka tās kultūra un identitāte ir tik vāja, arhaiska vai pat slikta, ka par to izzu�anu, ja tas notiks, neviens nejutīsies sarūgtināts.

Citēsim atkal Boniju Griru, viņas teikto Newsnight studijā: �Tiek uzturēts mīts par it kā pastāvo�o britu identitāti. Man tas vienmēr ir �ķitis interesanti. Es domāju, ka viena no britu savdabības pazīmēm ir tie�i tā, ka britiem nav tādas skaidras, noteiktas identitātes kā amerikāņiem.� Grūti iedomāties, ka tamlīdzīgs apgalvojums, turklāt izskanējis no migranta mutes, būtu pieņemams kādā citā pasaules vietā: Zināt, kas ir jūsu kultūra? - Tādas nemaz nav, nekas tāds nekad nav pastāvējis! Ja kāds kaut ko tamlīdzīgu būtu pateicis Grlras dzimtajā �ikāgā, nemaz nerunājot par �āda vēstījuma izteik�anu ASV valsts mēroga TV kanālā, tas nekādi nesagaidītu tādu pieklājīgu uzņem�anu, kāda Grlrai tika izrādīta Newsnight diskusijā.

Varam sniegt arī skarbākus �ī argumenta izmanto�anas piemērus no masu migrācijas ēras laika. Tādu netrūkst. Un tie visi raksturo metodes, ar kādām, nespējot vai negribot apturēt migrāciju un tās izraisītās pārmaiņas, tika mainita uzņemo�o valstu pamatnāciju domā�ana.

2006. gadā TV kanāls Chanell 6 izrādīja dokumentālo filmu �100% anglis�. Filmas veidotāji izvēlējās vairākus baltos britus, kurus viņi uzskatīja par rasistiem - tostarp Mārgaritas Te�eres kabineta locekli Normenu Tebitu - un veica viņu DNS analīzes. Iegūtie rezultāti tika izmantoti, lai pierādītu, ka visi iesaistītie cilvēki patiesībā ir �ārzemnieki�. Katrs no viņiem uzvaro�i tika iepazīstināts ar sekvenē�anas rezultātiem, lai varētu izdarīt vienu un to pa�u secinājumu: �Redzat, mēs visi patiesībā esam ārzemnieki. Tātad nav nekāda iemesla uztraukties par imigrāciju vai nacionālo identitāti.� Saprotams, ka arī �ajā gadījumā neatradīsim nevienu, kas būs tik nekaunīgs, lai �ādu eksperimentu veiktu ar kādai citai rasei piedero�u cilvēku grupu. Ta�u noteikumi mainās, ja runa ir par britiem vai kādu citu eiropie�u tautu.

Visbeidzot jāmin arī galīgais, visas ba�as �atspēkojo�ais� arguments. Tas ir paziņojums, ka migrācijas nestā iznīcība ir tie�i tas, ko mūsu sabiedrības ir pelnīju�as. �Vai jūs zināt, ko baltie cilvēki ir nodarīju�i?� viņi vaicā. �Jo īpa�i jūs, eiropie�i? - Jūs esat ieradu�ies it visur pasaulē, dzivoju�i citu tautu zemēs, tās izlaupīju�i un iznīcināju�i vietējās kultūras. Tā ir atmaksa. Karma.� Tie�i �ādi nedēļu pēc 2011. gada skaitī�anas rezultātu publicē�anas saviem oponentiem BBC ēterā uzbruka novelists Vils Seifs (�obrīd Mūsdienu domas profesors Londonas Brunela universitātē). Kanāla galvenajā diskusiju �ovā Question Time viņ� paziņoja: �Līdz pat Suecas krīzei (..) ļau�u vairākums domāja, ka būt britam nozīmē doties pāri jūrai, pakļaut melnos un brūnos cilvēkus, paņemt viņu mantu un darba augļus. Britu identitātes kodols bija britu impērija. Vairāki politiķi nesen �o ideju mēģināja atdzīvināt, ta�u gau�ām nesekmīgi.�[9)

Atliekot malā apgalvojumu par politiķiem, kas pēdējo gadu laikā būtu mēģināju�i atjaunot britu impēriju, �ajos komentāros skaidri saklausāma neslēpta atriebības balss. Seifs, prasot Lielbritānijas sodī�anu par vēsturiskajiem nodarījumiem, uzskatāmi demonstrē, ka �is instinkts viegli �ķērso reliģiju un rasu robe�as un mēdz būt vērsts gan pret citiem, gan pret sevi. Secinājumi, kādus no tā varam izdarit, ir visai satrauco�i. Jo pat tad, ja atriebība kaut daļēji ir bijusi patiesais dzinulis pēdējos gados notiku�ajām pārmaiņām, tad tas, ar ko mēs saskaramies, nav negadījums vai vienkār�i vājas robe�apsardzības rezultāts, bet aukstasinīgs un tī�s, iepriek� ieplānots sabotā�as akts. Nerunājot par motivāciju, tas vēlreiz liek uzdot jautājumus, uz kuriem politiķi tik ļoti negrib atbildēt: Cik ilgi tas turpināsies? Vai sabiedrības pārveidojumi tuvojas noslēgumam? Jeb vai tas ir tikai sākums?

2011. gada tautas skaitī�ana deva labu iespēju runāt par �iem, ar imigrāciju tie�i saistītajiem jautājumiem, ta�u �ī, tāpat kā visas citas iepriek� radu�ās iespējas, tika katastrofāli palaista garām. Ne vien netika saņemtas atbildes, bet palika arī neuzdoti daudzi būtiski jautājumi. Piemēram, valdo�ajā pa�apmierinātībā un bezrūpībā neviens nepajautāja: Ja patie�ām fakts, ka �baltie briti� savā galvaspilsētā ir kļuvu�i par minoritāti, atspoguļo �daudzveidību� (kā paziņoja Valsts statistikas biroja vadītājs), tad kad tas varētu mainīties? Jo skaitī�ana ta�u rādīja, ka vairākos Londonas rajonos �daudzveidības� vairs nav. Ne tāpēc, ka �ajos rajonos trūktu imigrantu, bet tāpēc, ka tur tagad pietrūka balto britu.

Gados, kas sekoja 2011. gada tautas skaitī�anai, Lielbritānijā ierodo�os migrantu skaits turpināja pieaugt. Mazāka nekļuva arī milzīgā plaisa starp oficiālajiem skaitļiem un patiesajiem migrācijas apmēriem. Viena no indikācijām, kas to apliecina, ir starpība starp oficiālo ikgadējo migrācijas saldo, kas pārsniedz 300,000, un gada laikā izsniegto jauno Nacionālās apdro�inā�anas numuru (tie nepiecie�ami darba atļauju, pabalstu saņem�anai) skaitu, kas savukārt ir teju divas reizes lielāks. Iedzīvotāju skaits Lielbritānijā ik gadus pieaug, un to �obrīd gandrīz pilnībā nodro�ina imigrācija, kā arī augstais imigrantu ģimenēs dzimsto�o bērnu skaits. 2014. gadā 27% no Anglijā un Velsā dzemdēju�ām mātēm bija dzimu�as ārzemēs, bet 33% jaundzimu�o vismaz viens no vecākiem bija imigrants. �ie rādītāji, salīdzinot ar 1990. gadiem, bija dubultoju�ies.

Saglabājoties pa�reizējām tendencēm un pieņemot, ka imigrācijas apjomi nākotnē nepalielināsies, atbilsto�i Valsts statistikas biroja pieticīgākajiem aplēsumiem Lielbritānijas iedzīvotāju skaits tuvākās dekādes laikā pieaugs no līdz�inējiem 65 miljoniem līdz 70 miljoniem cilvēku; 2050. gadā Britu salās jau dzīvos 77 miljoni, bet 2060. gadā - vairāk nekā 80 miljoni. [10] Ta�u �ie aplēsumi izdarīti, pieņemot, ka imigrācijas saldo būs zemāks nekā �odien. Turpretī, ja tendences, kas vērojamas pēc 2011. gada, turpinās attīstīties, tad Lielbritānijas iedzīvotāju skaits sasniegs 80 miljonus jau 2040.

gadā, bet 2060. gadā valsti jau dzīvos vairāk nekā 90 miljoni (t.i., 50% pieaugums no 2011. gada iedzīvotāju skaita) cilvēku.

Demogrāfisku progno�u izteik�ana ir nepateicīga nodarbe - vienādojumā var parādīties negaidīti mainīgie, dodot pilnīgi negaidītu rezultātu. Ta�u nopietni akadēmiski demogrāfi ir vienisprātis, ka, pat neturpinoties pēdējo gadu apjoma imigrācijai, valsts seja dramatiski mainīsies jau daudzu �o grāmatu laso�o cilvēku mū�a laikā. Piemēram, Deivids Kolmens, Oksfordas universitātes demogrāfijas profesors, ir pierādījis, ka pie pa�reizējām tendencēm cilvēki, kas 2011. gada tautas skaitī�anā sevi identificēja kā �baltie briti�, 2060. gada Lielbritānijā būs kļuvu�i par minoritāti. Turklāt Kolmens uzsver, ka tad, ja imigrācijas apjomi pieaugs, tas notiks vēl ātrāk. Un tad, kā profesors saka, Lielbritānija kļūs �nepazīstama tās �odienas iedzīvotājiem�. [H|

Vai �ajā ziņā nebūtu bijis labāk, ja masu imigrācijas aizstāvji tā vietā, lai nenogursto�i priecātos par nemitīgi pieaugo�ās imigrācijas apjomiem, pateiktu, kādu tie�i �daudzveidības� līmeni viņi gribētu sasniegt? Vai baltie briti Londonā - jeb valstī kopumā - drīkstētu būt ne vairāk par 25 procentiem? Varbūt tiem būtu jābūt 10 procentiem? Vai nemaz? Un pēdējais, iespējams, visgrūtākais jautājums - kad un pie kādiem apstākļiem �ie �baltie briti�, atceroties visas apsūdzības, kas pret tiem izvirzītas, drīkstētu publiski iebilst vai vismaz izteikt ba�as par savu likteni?

Grūti iedomāties, kas un kā �o kri�anu bezdibenī varētu apturēt, ja vien tikai britu valdība pati neuzdro�inātos �ādai rīcībai, izvirzot kādu radikālu migrācijas apturē�anas plānu. Ta�u tas ir maz ticams - ne tikai tāpēc, ka pēdējo 70 gadu laikā cita citu nomainīju�ās valdības sevi ir pierādīju�as kā nespējīgas jelko paredzēt vai novērtēt migrācijas jomā, bet arī tāpēc, ka politiķi turpinās ieklausīties politkorektā viedokļa paudēju iebildumos, kādi tiem būs pret �ādu plānu. Kā piemēru atkal citēsim Viļa Seifa uzrunu BBC studijā pēc 2011. gada tautas skaitī�anas rezultātu publicē�anas. Klāteso�o ovāciju atbalstīts, viņ� teica: �Tie, kas iebilst pret imigrāciju, parasti ir rasisti [studija applaudē], ar nepatiku pret cilvēkiem ar melnu un brūnu ādas krāsu.� Ja jau sen baltie briti bija nonāku�i līdz stāvoklim, kad vienīgais, ko tie drīkstēja darīt, reaģējot uz imigrantu atnestajām pārmaiņām, bija paturēt ciet savas mutes, tad pēdējos gados tas ir eskalējies un no viņiem tiek prasī-la klusējo�a samierinā�anās ar savas valsts zaudē�anu un tautas iznīk�anu: l ieciet ar to galā. Tas nav nekas jauns. Jūsu ricība bija briesmīga. Tagad jūs esat niecības.�

Tajā visā ir neiespējami nepamanīt to uzkrīto�o atriebīgumu, kas parādās veidā, kādā politiķi un eksperti reaģē uz britu iedzīvotāju - it īpa�i balto strādnieku un vidus�ķiras - ba�ām. Iespējams, pienāks brīdis, kad britu lauva vairs neļaus sevi pazemot un piecelsies kājās, gatavs atbildei. Mēs nezinām, kas tad sekos. Ta�u, kamēr tas vēl nav noticis, ja kāds politiķis gribētu izvairīties no �ādas iespējamības un izrādīt pazemību, vissliktākais, ko viņ� varētu darīt, būtu atgriezties izejas pozīcijās. Salīdziniet, ko pēdējos gados ir teiku�i eiropie�u cilmes strādnieku un vidus�ķiras vēlētāji, un to, ko viņiem atbildēju�i valdo�o partiju politiķi. Un vai nebūs tā, ka visus �os gadus, neskatoties uz saņemtajām lamām un apvainojumiem, taisnība tomēr ir bijusi tie�i jūsu izsmietajiem un vērā neņemtajiem vēlētājiem, kad tie teica, ka viņi pazaudē savu valsti? Vienalga, vai jūs uzskatāt, ka viņiem vajadzēja domāt citādāk, runāt citādāk, ātrāk un vieglāk pieņemt notieko�ās pārmaiņas - vai tomēr kādā brīdi jums nav ataususi doma, ka tie�i tie, kurus gandrīz ikviens centās demonizēt un noraidīt, savos paredzējumos biju�i vistuvāk patiesībai?

3

Divdesmitā gadsimta otrajā pusē un divdesmit pirmā gadsimta sākumā Eiropas valstu valdības īstenoja masu imigrācijas politiku, kas bija pretēja sabiedrības vairākuma viedoklim. Tomēr tik lielas sociālas pārmaiņas sabiedrībai nevar uzspiest bez kāda pamatojuma. Aizbildinājumi, ar kuriem politiķi �ajā laikā pamatoja masu imigrācijas nepiecie�amību, variēja, sākot no morāliem un beidzot ar tehnokrātiskiem argumentiem. To, kāda veida pamatojumi attiecīgā brīdī tika izmantoti, noteica gan vajadzības, gan politiskie vēji. Tā, piemēram, bie�i ticis runāts, ka �āda apjoma imigrācija dod ekonomisku labumu zemēm, kurās migranti ierodas; ka imigrācija ir risinājums �novecojo�ām sabiedrībām�; ka tā padara mūsu sabiedrības kulturāli daudzveidīgākas un interesantākas; un, ja pat nekas no tā visa nav tiesa, tad tik un tā globalizācijas apstākļos imigrācija ir nenovēr�ama un neapturama parādība.

�iem aizbildinājumiem ir tendence kļūt savstarpēji atkarīgiem un aizvietojamiem - ja kāds nestrādā, tad var izmantot citu. Bie�i iesākumā tiek izmantoti ekonomiskie argumenti, ta�u tikpat labi var lietot arī morālos aizbildinājumus. Ja masu imigrācija tevi nepadarīs bagātu, tad noteikti tu kļūsi labāks! Un, savukārt, ja tā neizveidos tavu valsti labāku, tad tā vismaz kļūs turīgāka. Ar laiku izveidojās veselas apak�industrijas, kuru darbinieki specializējās savas taisnības pierādī�anā. Un vienmēr aizbildinājumi nāca pēc imigrantiem, tādējādi radot palieko�u iespaidu, ka tas, kas notika, būtu noticis �ā vai tā.

EKONOMISKO IEGUVUMU MĪTS

Pēdējos gados, piemēram, ir vērojami centieni rast pamatojumu apgalvojumam, ka Eiropā notieko�o sociālo pārmaiņu rezultātā kontinents kļūst ievērojami turīgāks. Patiesībā, kā to var redzēt ikviens divdesmit pirmā gadsimta Rietumeiropas labklājības valstu iedzīvotājs, notiek tie�i pretējais. Strādājo�ie eiropie�i, kuri visu savu darba dzīvi ir maksāju�i nodokļus, zina, ka mūsdienu labklājības valsts garantētās iespējas vajadzības gadījumā (saslimstot, kļūstot par bezdarbnieku vai dodoties pensijā) saņemt sociālo nodro�inājumu ir tie�i atkarīgas no �īm iemaksām. Vienmēr būs kādi atsevi�ķi cilvēki, kuri sistēmā iemaksās mazāk nekā citi, ta�u to atsvērs tas, ka būs arī tādi, kas, maksājot visu mū�u, tērēs salīdzino�i nedaudz.

Pa�saprotami, ka ģimenei, kura kā imigranti ierodas Eiropas labklājības valsti un nekad nav neko maksājusi sistēmā, būs vajadzīgs kāds zināms laiks, kamēr tā nodokļos iemaksās vismaz tikpat daudz naudas, cik būs jau saņēmusi mājokļa atbalstā, izglītībā, medicīnā, da�ādos citos pabalstos... Līdzīgi, katram, kas iesaistīts nodarbinātības tirgū, īpa�i runājot par maz-kvalificētajiem darbiem, ir skaidrs, ka būs at�ķirības starp salīdzino�i slēgtu un atvērtu tirgu, kurā darbaspēks var ierasties gandrīz no visas pasaules. Lai gan no darba devēja viedokļa lēta darbaspēka importam ir redzamas priek�rocības, vienlīdz skaidrs arī tas, ka �ādā gadījumā vietējos strādniekus, pirmām kārtām mazkvalificētajos darbos, izspiedīs cilvēki, kas, ierodoties no valstīm ar daudz zemākām algām un dzīves līmeni, būs gatavi darīt to pa�u darbu, bet par mazāku samaksu.

Citi aspekti ir tikpat pa�saprotami. Piemēram, jau gadiem Lielbritānijā trūkst mājokļu. Pieprasījums, atbilsto�i 2016. gada situācijai, bija 240,000 jaunu mājokļu gadā - tos būvējot visa gada garumā (vietas trūkuma dēļ daudzviet apbūvējot līdz�inējās zaļās zonas), jauns mājoklis jānodod ekspluatācijā ik pēc pāris minūtēm. �o skaitli, 240,000, pat ja ņemam vērā regulāri pieaugo�o vientuļi dzīvojo�o cilvēku daudzumu, pasniedz kā neizbēgamu dzīves faktu, 'lā�u tas tāds nav! Ikgadēji nepiecie�amais jauno mājokļu skaits atbilst tam cilvēku skaitam, kāds katru gadu no jauna ierodas Lielbritānijā. Faktiski, rēķinoties ar pēdējo gadu migrantu skaitu, Lielbritānijā ik gadus būtu jāuzbūvē jauna Liverpūles izmēra pilsēta. Ta�u saprotams, ka �āda apmēra būvniecība nenotiek. Tas pats attiecas arī uz skolām. Skolu trūkums Lielbritānijā nav ne urbānais mīts, ne arī rezultāts valsti jau eso�o cilvēku demogrāfiskam pieaugumam. Tā iemesls ir jaunatbrauku�o imigrantu bērni, kuriem visiem jāiet skolās. Tiek lēsts, ka 2018. gadā apmēram 60 procentos no visām Apvienotās Karalistes pa�valdībām pamatskolās būs grūtības rast vajadzīgās skolēnu vietas. Ar līdzīgām problēmām sastopas arī Nacionālais veselības dienests (tikai tulka pakalpojumiem vien Veselības dienestā gadā tiek tērēti vairāk nekā 20 miljoni sterliņu mārciņu) un visas pārējās valsts sociālā nodro�inājuma jomas.

Tā kā �īs lietas ir tik acīmredzamas, to nolieg�anai vai a�gārnai iztēlo�anai nepiecie�ami koordinēti un koncentrēti pūliņi. Viens tāds piemērs ir Blēra valdības sagatavotais ziņojums, ko tā izmantoja kā galveno avotu masu imigrācijas attaisno�anai. 2000. gadā publicētais dokuments saucās �Migrācija: ekonomiskā un sociālā analīze� un to sadarbībā ar Iek�lietu ministrijas Ekonomikas un resursu analīzes vienību bija izstrādājusi Ministru kabineta Veiktspējas un inovāciju nodaļa - pat �o veidojumu nosaukumi, �ķiet, bija izvēlēti, lai novērstu iespējamo oponentu uzmanību. Abās institūcijās strādāja jau iepriek� pazīstami masu imigrācijas atbalstītāji, kuriem bija jānodro�ina �intelektuālais balasts� ministru publiski paustajiem uzskatiem.ļl]

Cita starpā �is seminālais ziņojums apgalvoja, ka �migranti kopumā maz ietekmē pamatiedzīvotāju algas vai nodarbinātību�. Tas tika pamatots, gan uzdodot atsevi�ķus piemērus par vispārēju normu, gan arī vienkār�i norādot, ka �nav pietiekami liecību, lai varētu teikt, ka migrācija negatīvi ietekmē pamatiedzīvotāju nodarbinātību�. Ziņojuma autori turpināja: �Migrantu vidū vērojams augsts uzņēmējdarbības un pa�nodarbinātības līmenis (turklāt Apvienotās Karalistes migrantu vidū tas ir augstāks nekā citviet Eiropā). Piemēram, izdevums Le Figaro aprēķinājis, ka laikā kop� 1995. gada uz Lielbritāniju pārcēlu�ies 150,000 fran�u uzņēmēju (daļēji Laman�a tuneļa nodro�inātu labāku transporta iespēju dēļ). To vidū ir IT pakalpojumu sniedzēji un citi augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kā piemērs minēts kāda datordizaina firma, kas pārcēlusies uz E�fordu, Kentā.�

Patie�ām jābūt ipa�i negodprātīgam, lai pēc desmitgadēm ilgu�as tre�ās pasaules valstu iedzīvotāju imigrācijas kā tipisku imigrantu iztēlotu fran�u uzņēmēju no augsto tehnoloģiju biznesa! Lielākā daļa cilvēku, kuri laikā pēc

Otrā pasaules kara ieradās Britānijā, bija mazizglītoti un nabadzīgi: tie�i tāpēc viņi tik ļoti vēlējās �eit nokļūt. Savukārt kvalificēto migrantu vidū maz bija tādu, kuru diplomi �eit tika atzīti. Līdz ar to viņiem vajadzēja sākt savu profesionālo karjeru no pa�a sākuma. Ta�u vienīgais veids, kā iztēlot, ka migranti sabiedrībai dod ne tikai tādu pa�u, bet vēl lielāku ieguldījumu nekā tie cilvēki, kas jau strādā un maksā nodokļus Lielbritānijā, ir runāt par viņiem kā par augsti izglītotiem, lielu pievienoto vērtību rado�iem, no citām labklājības valstīm nāko�iem indivīdiem. Ta�u valstij ekonomisko uzplaukumu neso�ā �vidējā imigranta� kli�eja darbojas tikai tad, ja �ādus izņēmumus mēs parādām kā likumsakarību.

Visi centieni pamatot masu imigrāciju ar ekonomiskiem ieguvumiem balstās �ajā trikā. Līdz ar citiem to izmantojusi arī ES komisāre Sesīlija Malstrēma un ANO pārstāvis Pīters Sazerlends. Savā 2012. gadā publicētajā vicdokļrakstā �Imigrācijas izaicinājumi Eiropai� viņi uzsvēra, ka gadījumā, ja Eiropa neatvērs robe�as masu imigrācijai, �uzņēmēji, migranti ar doktora grādu� un citi tamlīdzīgi indivīdi �pulkiem vien dosies uz tādām vietām kā Brazīlija, Dienvidāfrika, Indonēzija, Meksika, Ķīna un Indija�, atstājot Eiropu grimstam nabadzībā.[2]

Nav daudz akadēmisku pētījumu, kuros būtu aplūkota migrācijas saistība ar ekonomiskajiem ieguvumiem. Viens no tādiem ir bie�i citētā 2013. gadā publicētā darba versija Londonas Universitātes koled�as Migrācijas pētījumu un analīzes centra pētījumam �Imigrācijas fiskālā ietekme Lielbritānijā�. Par �o darba versiju (at�ķirībā no vēlāk pabeigtā pētījuma) ļoti pla�i rakstīja pla�saziņas līdzekļi. BBC to publicēja kā pirmās lapas tēmu, liekot tai virsrakstu �Nesenā imigrācija devusi �pozitīvu saldo��. Rakstā bija apgalvots, ka �nesenie imigranti� tā vietā, lai finansiāli �iztuk�otu� sociālo sistēmu, to �ievērojami stiprina�.[3] Turpinot attīstīt universitātes preses relīzes pozitīvās toņkārtas, lielie, nacionālie pla�saziņas līdzekļi fokusējās uz apgalvojumu, ka �nesenais migrantu pieplūdums - t.i., tie, kas ieradu�ies Apvienotajā Karalistē kop� 2000. gada un kuri attiecīgi būtiski papildināju�i ārzemēs dzimu�o Lielbritānijas iedzīvotāju skaitu,� ir �vairāk samaksāju�i nodokļos nekā saņēmu�i pabalstos.� [4]

Citā vietā pētījumā bija teikts, ka drīzāk pamatiedzīvotāji nekā imigranti var kļūt par finansiālu slogu valstij. Tāpat pētījuma autori apgalvoja, ka sociālie mājokļi nesenajiem imigrantiem vajadzīgi mazāk nekā �Apvienotās Karalistes iedzimtajiem�, kā arī, salīdzinot ar vietējiem, esot par 45% mazāka iespējamība, ka imigranti izmantos valsts pabalstus un nodokļu atlaides. Nav �aubu, ka daļa no sabiedrības nevarēja vien nobrīnīties, cen�oties saprast, pa kuru laiku somālie�i, pakistāņi un banglade�ie�i pamanīju�ies iemaksāt valsts kasē tik daudz naudas... Ta�u pētījuma autori kārtējo reizi bija nodemonstrēju�i parasto roku veiklību, uzdodot par parastiem imigrantiem kultūras ziņā vismazāk at�ķirīgos un ekonomiski spēcīgākos iebraucējus. Patiesībā Londonas Universitātes koled�as pētījuma galvenā mērķgrupa bija �augstāko izglītību guvu�i imigranti�, galvenokārt - nesenie iebraucēji no Eiropas ekonomiskās zonas valstīm (ES plus Norvēģija, Islande un Lihten�teina). Pētījuma darba versija izcēla faktu, ka �ie cilvēki nodokļos samaksāja par 34 procentiem vairāk naudas nekā saņēma pabalstos, kamēr britu pamatiedzīvotāji iemaksāja par 11 procentiem mazāk nekā saņēma. Jebkur�, kuram bija radu�ās �aubas par imigrācijas finansiālajiem ieguvumiem, pēk�ņi tika konfrontēts ar augstu dzīves līmeni baudo�ajiem lih-ten�teinie�iem, kuri ieradās Lielbritānijā, lai strādātu.

Tomēr ikviens, kur� papūlējās iedziļināties publikācijā, ātri vien saprata, ka realitāte krasi at�ķiras no mediju un pa�as universitātes sagrozītajiem secinājumiem. Jo, lai arī Universitātes koled�as aplēsumā �nesenie imigranti no EEZ, kas ieradu�ies valstī laikā no 2001. līdz 2011. gadam, Apvienotās Karalistes ekonomikā ir ieguldīju�i apmēram 22 miljardus sterliņu mārciņu�, fiskālās ietekmes aprēķins, ņemot vērā visus migrantus, neatkarīgi no to izcelsmes valsts, stāstīja kaut ko pavisam citu. Norobe�ojoties no sagrozītajiem secinājumiem un lūkojoties tikai pa�as Universitātes koled�as sniegtajos skaitļos, bija redzams, ka migranti no EEZ nepiedero�ām valstīm sociālajos pakalpojumos bija saņēmu�i par 95 miljardiem mārciņu vairāk nekā iemaksāju�i nodokļos. Attiecīgi, ņemot datus par laika posmu no 1995. līdz 2011. gadam un iekļaujot aprēķinā visus imigrantus (nevis selektīvi izvēloties lielākos pievienotās vērtības devējus), kļuva redzams, ka, atbilsto�i Universitātes koled�as aplēsumiem, imigrācija no Apvienotās Karalistes ir vairāk ņēmusi, nekā tai devusi. Citiem vārdiem sakot, masu imigrācija valsti �ajā periodā ir padarījusi ievērojami nabadzīgāku.

Saņēmusi pēc materiāla darba versijas publicē�anas kritiku gan par izmantoto metodoloģiju, gan par manipulācijām ar datiem, nākamajā gadā Universitātes koled�a publicēja pilno pētījumu. Tagad secinājumi, ko varēja izdarīt no apkopotajiem datiem, bija kļuvu�i vēl neviennozīmīgāki - pilnais ziņojums liecināja, ka iepriek� minētais skaitlis, 95 miljardi, ne tuvu neraksturo izmaksas, kādas imigrācija rada Lielbritānijai. Summējot visus izdevumus par periodu no 1995. līdz 2011. gadam, tās drīzāk bija tuvoju�ās 114 miljardu atzīmei, iespējams, sasniedzot pat 159 miljardus sterliņu mārciņu. Lieki teikt, ka atklājums par vairāk nekā simt miljardiem mārciņu, ko briti piecpadsmit gadu laikā samaksāju�i migrantu uzturē�anai, nekļuva par ziņu virsrakstu tēmu. Neviens laikraksts nezvanīja trauksmes zvanu, vēstot: �Nesenā imigrācija britu nodokļu maksātājiem izmaksājusi vairāk nekā 100 miljardu mārciņu!� Un kā gan lai viņi to darītu, ja �is fakts nebija pat pieminēts pētījuma secinājumu sadaļā.[5]

Tādi pa�i standarti un reversā in�enierija, runājot par imigrāciju, tika piemērota ari visos citos gadījumos. Tā, lai sagatavotu savu 2000. gada ziņojumu par migrāciju, kuram bija jākļūst par apstiprinājumu tādu politiķu kā Barbara Ro�e virzītajai politikai, britu valdība piesaistīja divus akadēmiķus, kuri bija pazīstami kā īpa�i kvēli migrācijas atbalstītāji - Sāru Spenseri un D�onatanu Portsu. Gatavojot �o ziņojumu, nekādi akadēmiskie kritēriji viņiem nebija jāievēro. Ja kāds apgalvojums bija �vēlams�, tad to pierādo�as liecības tika piemeklētas, savukārt, kad vajadzēja dot slēdzienu par nepatīkamām situācijām, tās varēja notu�ēt, raksturojot kā �nepietiekami pierādītas� vai vienkār�i nosaucot par �anekdotiskām liecībām� (akadēmiskajā vidē tā dēvē atbilsto�i nedokumentētas, gadījuma rakstura liecības -red. piez.). Piemēram, ziņojums apgalvoja, ka ir tikai �anekdotiskas liecības�, ka �liela tādu imigrantu bērnu koncentrācija, kuru pirmā valoda nav angļu, var radīt spiedienu uz skolām� un �izraisīt zināmas ba�as vietējo britu vecāku vidū�. Nu glu�i kā anekdote, ko �da�i� stāstīju�i. Tāpat Spenseres un Porta ziņojums paskaidroja, ka �masu imigrācija tikai teorētiski var palielināt spiedienu uz mājokļu tirgu, transporta un citu infrastruktūru, saasināt pārapdzīvotības problēmas�. Realitāte, pētnieki centās iestāstīt, ir pavisam citādāka. Patie�ām, kā gan kāds, pie skaidra saprāta esot, varētu iedomāties, ka, pieaugot iedzīvotāju skaitam, varētu būt nepiecie�ams vairāk mājokļu?

Protams, jāatzīst, ka no autoriem, par kuriem jau iepriek� bija zināms, ka masu migrāciju tie vērtē kā neap�aubāmi pozitīvu parādību, neko citu kā tendenciozu pamfletu ari nebija cerību sagaidīt. Darbs, kas tika uzdots par migrācijas ekonomisko ieguvumu analīzi, izrādījās esam ne tikai vienkār�i plāns sabiedrības sastāva nomaiņai, - tas bija skaļi līksmojo�s plāns. Argumentējot par masveida imigrācijas noderīgumu, autori apgalvoja, ka migrantu bērni ienesī�ot �lielāku daudzveidību Apvienotās Karalistes skolās�. Līdzīgi tika noraidītas arī visas britu darba ņēmēju ba�as - uzskatam, ka �vietējie strādnieki cietīs� no masveida imigrācijas, esot �maz pierādījumu�. Patiesībā �migranti neietekmēs vietējo iedzīvotāju iespējas atrast darbu�.

Pārceļot �ādus personā�us kā Spenseri un Portu no akadēmiskām nomalēm uz Vaitholu, viņu viedokļi ieguva ne vien ticamības spozmi, bet arī oficiālu svaru. Pēc �ī ziņojuma publicē�anas tādas pārliecības ministriem kā Ro�e bija uz ko atsaukties, ja vajadzēja pierādīt, ka masveida migrācija nesusi tikai neviltotus ekonomiskos ieguvumus. Un, ja kādam nav skaidrs, kā leiboristu valdībai izdevās tik pla�i atvērt valsts robe�as imigrācijai, tad daļēji tas notika tie�i dēļ �ādu pētījumu �lubricējo�ās� ietekmes uz sabiedrisko domu.

Tomēr realitātē vienīgais, kas no imigrācijas gūst ekonomisku labumu, gandrīz vienmēr ir tikai pats imigrants, kuram rodas iespējas izmantot sabiedrisko bagātību, kuras veido�anā viņ� nav piedalījies. Imigrants iegūst no augstākajām darba algām, kādas tas nevar saņemt savās mājās. Pie tam nopelnīto naudu - vai ievērojamu tās daļu - imigrants nevis iztērē uz vietas, ieguldot atpakaļ ekonomikā, no kuras to saņēmis, bet nosūta uz mājām citā valstī ārpus Apvienotās Karalistes. �o būtisko apstākli regulāri �aizmirst� tie pla�saziņas līdzekļi, kuri virza ideju par masu imigrāciju kā ikviena sabiedrības locekļa turību veicino�u procesu. ]ā, protams, iek�zemes kopprodukts (IKP) nemitīgi pieaug, - to nosaka nodarbināto skaita palielinā�anās, ta�u tas nenozīmē, ka automātiski pieaug ikviena valstī dzīvojo�ā indivīda turība, ko mēra, izmantojot nacionālo kopienākumu (NKI). [6] Ta�u par to, ka masu imigrācija dotu NKI pieaugumu uz vienu iedzīvotāju, liecību nav. Tie�i tāpēc, zaudējot �o argumentu, masu imigrācijas aizstāvji pārorientējas uz citiem.

SABIEDRĪBAS NOVECO�ANĀS

Ja ekonomiskais arguments, ar ko nereti mēģina pamatot masu imigrācijas nepiecie�amību, būtu pielīdzināms uzpirk�anai jeb kukuļo�anai, cen�oties iekārdināt ar nenopelnīta labuma saņem�anu, tad kāds cits no bie�āk piesauktajiem tik liela mēroga imigrācijas attaisnojumiem savukārt ir būvēts, izmantojot iebiedē�anas metodi. �is arguments uzsver, ka eiropie�i noveco, ka Eiropa kļūst par sirmgalvju sabiedrību un ka �ādā situācijā vienīgā izeja, kā nodro�ināt ari turpmāku pierastā dzīves līmeņa saglabā�anos, ir tādu cilvēku grupu ieve�ana, kurām raksturīgs pietiekami augsts jaunie�u īpatsvars.

Arī �o argumentu savā jau pieminētajā 2012. gada publikācijā izmantoja starptautiski pazīstamie imigrācijas eksperti - vienlaikus arī tās atbalstītāji - ES komisāre Sesīlija Malstrēma un ANO pārstāvis Pīters Sazerlends. Viņi rakstīja: �Eiropas iedzīvotāju neveco�anās ir vēsturiski nebijusi parādība. Līdz gadsimta vidum strādājo�o skaits strauji kritīsies, samazinoties gandrīz par vienu tre�daļu. Tas radīs milzīgas negatīvas sekas Eiropas sociālajam modelim, ietekmējot pilsētu vitalitāti, inovāciju un konkurences spējas, kā arī, vecajiem kļūstot atkarīgākiem no jaunajiem, attiecības starp paaudzēm. Ta�u, lai gan vēsture liecina, ka valstis, kuras izvēlējās izmantot jaunpienācē-ju enerģiju un dzīvessparu, starptautiski kļuva konkurētspējīgākas, Eiropa, padarot savas robe�as grūtāk �ķērsojamas, �obrīd rīkojas tie�i pretēji.�[7] Labākā atbilde �im izaicinājumam, kā abi autori uzskata, ir jaunās paaudzes ieve�ana no aizjūras. Pirms atspēkot Malstrēmas un Sazerlenda argumentāciju, jāatzīst, ka tā tomēr satur nelielu patiesības daļiņu.

Lai iedzīvotāju skaits saglabātos stabils, dzimstības koeficientam ir jābūt vismaz 2,1 uz vienu sievieti. Citiem vārdiem, lai valsts pamatiedzīvotāju skaits nesamazinātos, katriem diviem cilvēkiem jāizaudzina vismaz 2,1 bērns. Ta�u Eiropā dzimstības līmenis pēdējos gados ir nokrities krietni zem �ī skaitļa. Portugālē, piemēram, 2014. gadā dzimstības koeficients bija vien 1,23, kas nozīmē, ka gadījumā, ja turpmākajos gados nekas nemainīsies, nākamajā paaudzē portugāļu skaits būs sarucis gandrīz uz pusi. Laikā ap 2000. gadu Eiropā nebija neviena valsts, kuras dzimstības līmenis sasniegtu tautas pastāvē�anai tik būtisko rādītāju - 2,1. Daļai no tām, piemēram,

Vācijai un Latvijai, �is skaitlis bija īpa�i zems (1,38/1,25).[8]

Interesanti, ka vēl ne pārāk sen Rietumu galēji kreisās politiskās partijas, jo ipa�i �zaļie�, lai mazinātu pasaules pārapdzīvotību, iestājās tie�i par �ādu notikumu attīstību. Viņi, neskatoties uz nepatīkamajām konotācijām, kādas ieviesa �īs politikas piemēro�ana Ķīnā, uzstāja, ka �optimāla iedzīvotāju skaita� panāk�anai katrai ģimenei sevi jāierobe�o, lai�ot pasaulē ne vairāk kā vienu bērnu. Kreisie turklāt vēlējās, lai attīstītās valstis �ajā ziņā rādītu priek�zīmi. Lieki piebilst, ka, Eiropā ierodoties arvien vairāk un vairāk tre�ās pasaules valstu imigrantiem, �zaļie� pārstāja kampaņot par vairo�anās ierobe�o�anu un iedzīvotāju pieauguma apturē�anu. To, ko viņi ar entuziasmu stāstīja baltajiem eiropie�iem, izrādījās, vairs nevar vēstīt imigrantiem ar tum�āku ādas krāsu. Varam minēt vairākus iemeslus, kas pierāda, ka doma par to, ka eiropie�iem būtu vienkār�i jāpārstāj dzemdēt bērni, bet neeso�ās jaunās paaudzes vietā jāimportē imigranti, ir katastrofāli maldīga.

Pirmkārt, nav nekāda pamatojuma pieņēmumam, ka iedzīvotāju skaitam kādā valstī vienmēr būtu jāsaglabājas nemainīgam vai arī jāpieaug. Starp Eiropas nacionālajām valstīm ir vairākas zemes, kuras ierindojas pasaules visblīvāk apdzīvoto reģionu vidū. Un tas nemaz nav pa�saprotami, ka �o valstu dzīves kvalitāte turpinās pieaugt, palielinoties to iedzīvotāju skaitam. Lielbritānija līdz ar Beļģiju un Nīderlandi ir viena no Eiropas visblīvāk apdzīvotajām valstīm, bet Anglija, ja to aplūkotu atsevi�ķi, būtu otrā apdzīvotākā zeme Eiropā.|9] Turklāt jāņem vērā, ka migranti, ierodoties �ajās valstīs, dodas nevis uz tajās vēl atliku�ajiem reti apdzīvotajiem apgabaliem, bet uz lielajām pilsētām, kuras jau tā cie� no pārapdzīvotības. Piemēram, Lielbritānijā migranti necen�as nonākt Skotijas augstkalnu vai Dartmūras tīreļu reģionā. Rezultātā iedzīvotāju daudzums nemitīgi pieaug jau pārapdzīvotos apgabalos, kur ir nepietiekams mājokļu skaits un noslogota sabiedriskā infrastruktūra. Tāpēc tiem, kurus māc rūpes par eiropie�u dzīves kvalitāti, būtu jādomā, kā samazināt, nevis vēl ievērojami palielināt migrantu skaitu.

Ta�u pieņemsim, ka imigrācija ir vajadzīga vienkār�i tāpēc, lai iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu vai lēni pieaugo�u. Ja tā, tad vai nebūtu pareizāk, pirms importēt migrantus no citām valstīm, vispirms noskaidrot, kāpēc pietiekami daudz bērnu nedzimst pa�u pilsoņiem?

Pieejamie dati liecina, ka lielākajā daļā Eiropas valstu, tostarp Lielbritānijā, neskatoties uz to, ka pamatiedzīvotāju dzimstības līmenis ir zemāks par paaud�u nomaiņai nepiecie�amo jaundzimu�o skaitu, cilvēki vēlas, lai viņiem būtu bērni. Piemēram, 2002. gadā, leiboristu iniciēto imigrācijas uzplūdu vidusposmā, NST veiktā pētījumā noskaidrojās, ka tikai 8 procenti britu sievie�u vispār nevēlas bērnus. Un tikai 4 procenti vēlējās vienu bērnu. Lielākā britu sievie�u daļa - 55 procenti - aptaujā atbildēja, ka gribētu divus bērnus; 14 procenti responden�u vēlējās trīs, citi 14 procenti - �etrus, bet 5 procenti būtu priecīgas par piecām un vairāk atvasēm. Ja �is vēlmes īstenotos, ar to būtu pilnīgi pietiekami neliela demogrāfiskā pieauguma nodro�inājumam. [ 101

Tad kādēļ eiropie�iem ir pārāk maz bērnu? Pēdējos gados uz �o jautājumu mēģināts sniegt atbildes, lūkojoties gan no bioloģiskās, gan socioloģiskās perspektīvas. Ta�u ir viens moments, kam nav pievērsta pienācīga uzmanība. Un tas ir fakts, ka vairākumā Eiropas valstu daudzi vidus�ķirai piedero�i pāri ba�ījas par to, kā ar saviem ienākumiem uzturēt un izaudzināt vienu bērnu, nerunājot par vairākiem. Gandrīz ikvienam būs kādi paziņas, kur abiem partneriem ir labs darbs, bet kuri nekad nejutīsies tā, ka varētu dro�i atļauties tre�o bērnu. Faktiski �odien ir trīs cilvēku kategorijas, kuriem ir trīs vai vairāk bērnu - ļoti turīgi, nabadzīgi un nesenie imigranti. Kas attiecas uz imigrantiem, īpa�i uz atbraucējiem no tre�ās pasaules zemēm, tad summas, ko bērnu un ģimenes pabalstos viņiem samaksā Eiropas labklājības valstīs, ir nesalīdzināmi lielākas nekā tās, ko tie jebkad būtu saņēmu�i savās dzimtenēs. Iedzimtie eiropie�i tikmēr spiesti rēķināties ar pārpildītām skolām, mājokļu nepietiekamības rezultātā pieaugo�ām nekustamā īpa�uma cenām un citām problēmām. Iespējams, pretēji Spenserei un Portam daļa eiropie�u vecāku tomēr nebūs sajūsmā par vietējā skolā nebeidzami pieaugo�o �daudzveidību� un vēlēsies, lai viņu bērni iegūtu izglītību, mācoties kopā ar savai kultūrai piederīgiem vienaud�iem. Tas nozīmē, ka �iem vecākiem, īpa�i ja tie dzīvo pilsētas apkaimē ar lielu migrantu īpatsvaru, būs jādomā, kā un vai viņi var atļauties iegādāties mājokli kādā citā, vidus�ķiras eiropie�u vairākuma apdzīvotā rajonā, no kura viņu atvasēm būs sasniedzama mazāk �daudzveidīga� skola. Ja nebūs iespējams bērnus audzināt tādā veidā, kādā viņi uzskata to par vajadzīgu un pareizu, daudzi cilvēki izvēlēsies tos nelaist

pasaulē nemaz.

Jautājums par to, kā nākotnē izskatīsies jūsu valsts, lielā mērā ir jautājums par nākamās paaudzes radī�anu un izaudzinā�anu. Kad nākotne iezīmējas optimistiska, cilvēki optimistiskāk attiecas pret bērnu lai�anu pasaulē. Ta�u, kad rītdiena saskatāma etniski un reliģiski fragmentēta, viņi trīsreiz pārdomās, vai tādā pasaulē ir vērts turpinājumam, ļa eiropie�u valdības patie�ām ir tik noraizēju�ās par iedzīvotāju skaita sarukumu, ka ir gatavas ievest cilvēkus ar augstāku dzimstības līmeni no citām pasaules daļām, tad būtu tikai saprātīgi, ja tās vispirms censtos noskaidrot, vai nav kādi politiski līdzekli, kā panākt lielāku pieaugumu jau eso�o iedzīvotāju vidū. Polijā, piemēram, partija �Likums un Taisnīgums�, lai veicinātu pamatiedzīvotāju dzimstību un novērstu jelkādu atkarību no imigrācijas, nesen palielināja bērnu pabalstus. Ja ne vairāk, tad valdībām vajadzētu vismaz izvērtēt, vai lietas, ko tās dara, situāciju vēl tikai nepasliktina.

Attiecībā par saukto nosirmo�anas problēmu, ir tiesa, ka cilvēki Eiropā �odien dzīvo ilgāk nekā jelkad vēsturē. Kā arī, ja izslēdzam lielu karu vai sērgu iespējamību, medicīnas attīstība nākamajai paaudzei nodro�inās vēl garāku mū�u. Un, protams, tas, neskatoties uz to, ka ilgdzīvo�anu nereti iztēlo kā kādu briesmīgu sociālu apgrūtinājumu, ja ne pat sodību, indivīdu vairākuma redzējumā ir laba lieta. Saskatāmi arī da�ādi, visai sabiedrībai baudāmi ieguvumi, lai pieminam tikai jaunības kulta līdzsvaro�anu ar brieduma pieredzi. �Nosirmojo�ās sabiedrības� �sodība� tikai tad ir sodība, ja to par tādu iztēlo. Jebkurā gadījumā, pat tad, ja jūs uzskatāt, ka ilgmū�ība ir sociāls lāsts, pastāv da�ādi veidi, kā adekvāti rīkoties, pirms importēt nākamo paaudzi no cita kontinenta.

Laikā pēc Otrā pasaules kara bija sagaidāms, ka pēc pensionē�anās ļaudis vidēji nodzīvos vēl aptuveni da�us gadus. �odien tās jau ir pāris desmitgades. Pa�saprotams �īs problēmas risinājums, lai novērstu, ka cilvēki pensijās un veselības pabalstos izņem no sistēmas vairāk, nekā tajā iemaksāju�i, ir pensionē�anās vecuma cel�ana. Da�ās valstīs tas notiek dabīgā veidā. Piemēram Lielbritānijā laikā no 2004. līdz 2010. gadam vidējais pensionē�anās vecums pieauga par vienu gadu (63-64 vīrie�iem, 61-62 sievietēmj.ļll] �eit gan jāatzīst, ka �is process ne vienmēr ir tik dabīgs un tik brīvprātīgs. Reaģējot uz 2008. gada finan�u un tai sekojo�ās eirozonas krīzes izraisītajām problēmām, Grieķijā tika palielināts likumā noteiktais pensionē�anās vecums. Lidz tam virknei da�ādu, nereti ekscentrisku profesiju pārstāvjiem (frizieriem, radio diktoriem, trombonistiem) bija iespējams doties pensijā jau kā piecdesmitgadniekiem. Ta�u, kad ekonomiskā realitāte piespieda, no samazinātā pensionē�anās vecuma bija jāatsakās. Lai gan ir iespējams, ka, cen�oties iegūt lētu popularitāti, valdības atsacīsies ņemt vērā tautsaimniecības likumības. Tā 2010. gadā prezidents Nikolā Sarkozī, neskatoties uz sīvu opozīciju priek�likumam, panāca, ka pensionē�anās vecums Francijā tika paaugstināts no 60 līdz 62 gadiem. Diem�ēl jau pēc diviem gadiem viņa pēctecis Fransuā Olands to atkal pazemināja līdz 60 gadiem.

Protams, alla� būs cilvēki, kas iebildīs idejai par strādā�anu pēc se�desmit gadu vecuma sasnieg�anas. Ta�u, iespējams, daļai ļau�u �ķitīs pieņemamāk strādāt ilgāk, to darot sev tuvā un saprotamā sabiedrībā, nekā nomirt sve�inieku vidū. Pastāv viedoklis, ka sirmajam darbaspēkam darba tirgū nebūs pieprasījuma, ta�u tādā gadījumā ir nopietni jādomā, kā pielāgot ekonomiku, lai uzlabotu �sirmās� kopienas produktivitāti. Kontinenta izaicinājumu 2012. gadā notiku�ā intervijā kodolīgi formulēja Vācijas kanclere Merkele: �Ja Eiropai, kurā dzīvo tikai nedaudz vairāk par 7 procentiem pasaules iedzīvotāju, kas sara�o apmēram 25 procentus no globālā IKP, ir jāapmaksā 50 procenti no globālajiem sociālajiem izdevumiem, tad ir skaidrs, ka eiropie�iem, lai saglabātu eso�o labklājības līmeni un dzīvesveidu, ir ļoti smagi jāstrādā. Mums visiem jāpārstāj tērēt vairāk, nekā mēs ik gadus nopelnām.�! 12]

�ai problēmai ir daudz da�ādu iespējamo risinājumu, un neviens no tiem nav vienkār�s. Ta�u no tiem visnevajadzīgākais un sare�ģītākais ir milzīgu migrantu masu importē�ana, lai tās veidotu nākamās paaudzes darbaspēka bāzi. Pirmkārt, �is risinājums ir nedro�s tā neparedzamo un daudzpusīgo seku dēļ. Pēckara imigrāciju uz Eiropu raksturo fakts, ka cilvēki, kas �eit ieradās, darīja to, ko no viņiem iepriek� negaidīja. Eiropie�u valdības, protams, tagad var domāt, ka tās zina, kā tie�i nākamā migrantu paaudze dos ieguldījumu nacionālajās ekonomikās, ta�u vai tam var ticēt, ja visi valdību iepriek� par migrantiem izteiktie paredzējumi izrādījās kļūdaini? �ajā sakarā ir arī tādi, vienkār�i paredzami, ta�u pilnībā ignorēti faktori kā tas, ka imigranti tāpat kā eiropie�i kļūs veci. Lai cik tas arī �ķistu pārsteidzo�i daudziem politikas veidotājiem, ta�u liela skaita gados jaunu imigrantu ieve�ana neatrisina �sirmojo�ās� populācijas problēmu, jo imigranti tāpat nosirmo un, kļuvu�i veci, sagaidīs - un būs pelnīju�i - tādas pa�as tiesības uz sociālo atbalstu kā visi pārējie. No tā izriet loģisks secinājums, ka problēmas īstermiņa risinājums ilgtermiņā kļūs par vēl lielākām galvassāpēm - līdzīgi kā piramīdas krāp�anas shēmā, lai saglabātu arvien pieaugo�ā iedzīvotāju skaita pierasto dzīves līmeni, vajadzēs importēt vēl un vēl jaunus imigrantus.

Tajā pa�ā laikā visās Eiropas valstīs mēs dzirdam argumentus, ka ir tādi darbi, kurus jaunie eiropie�i �nedarīs�. Daļēji to var skaidrot ar sociālo pabalstu sistēmu, kas virknē situāciju nestrādā�anu padara izdevīgāku nekā zemi atalgota darba darī�anu. Ta�u tas ir arī rezultāts tādai jaunatnes audzinā�anai, kura liek morāli novērsties no acīmredzami vienkār�iem darbiem. �ādi uzskati ir visai pla�i izplatīti. Piemēram, pastāv pārliecība, ka mums nepiecie�ami imigranti, lai būtu, kas liek preces lielveikalu plauktos (�is darbs kļuvis emblemātisks), jo iedzimtie eiropie�i pa�i to negrib darīt. Debatējot par Lielbritānijas palik�anu vai izstā�anos no ES, kāds proeiro-peiski noskaņots uzņēmējs un miljonārs, piemēram, teica, ka Britānijai vajadzīga imigrācija, jo viņ� nevēloties, lai viņa meita kļūtu par �kartupeļu racēju�.[13] Ja noraidām rasistiskus mājienus par to, ka mēs at�ķirībā no citiem �ādām lomām neesam piemēroti, tad mums vajadzētu sev jautāt, kāpēc tie�i mūsu jaunatne �stāv tam pāri� (ja tas patie�ām atbilst patiesībai). Tāpat mums vajadzētu sev jautāt, vai mēs esam ar �o situāciju pilnībā apmierināti. Visā Eiropā ta�u ir tik daudz jaunie�u bezdarbnieku. Krietnai to daļai nav nepiecie�amo prasmju augsti atalgotu darbu veik�anai. Tad kāpēc mazkvalificētu darbu veik�anai mums būtu jāimportē cilvēki, ja tādiem darbiem piemēroti strādnieki jau ir uz vietas Eiropā?

Reizēm masu imigrācijas nepiecie�amība tiek pamatota ar ieguvumiem, kurus no tās saņem�ot pensionāri, reizēm ar to, ka jaunie eiropie�i tādējādi varē�ot turpināt nedarīt darbus, kurus neuzskatot par sev piemērotiem. Ta�u abos gadījumos tie ir argumenti, kuriem ļaujoties problēmas ar katru gadu tikai pieaugs - būs jānodro�ina sociālais atbalsts arvien lielākam veco cilvēku skaitam un arvien mazāk jaunie�u jelkad sāks strādāt. �ī ir atkarība, kurā Eiropa ir iestigusi un kura ik gadus kļūst par lielāku apgrūtinājumu.

DAUDZVEIDĪBA

Runājot par argumentiem, ar kuriem tiek pamatota masu imigrācija uz eiropie�u valstīm, īpa�i jāizceļ to elastīgums, spēja mainīties. Līdzko pozīcijas zaudē ekonomiskie aizbildinājumi, tā priek�plānā vairāk tiek izvirzīti morālas dabas vai kulturoloģiski argumenti. Migrācijas aizstāvju pozīcija kopsavilkumā ir izsakāma apmēram �ādi: �Iedomāsimies, ka masu imigrācija mūs nepadara finansiāli bagātākus. Ta�u tas neko nenozīmē, jo masu imigrācija mūs bagātina citos veidos. Patiesībā, pat ja tās rezultātā mēs kļūstam nabadzīgāki, tad to, ko zaudējam ekonomiski, atgūstam kultūrā.�

�is arguments, ja to aplūkojam pēc būtības, apgalvo, ka eiropie�u sabiedrības kā tādas ir garlaicīgas un inertas vietas. Atbilsto�i �im uzskatam nekur citur pasaulē, izņemot Eiropu, vietējās kultūras uzlabo�anai nav nepiecie�ama citām kultūrām piedero�u cilvēku masu imigrācija, no kuras, kā tiek apgalvots, mēs neapstrīdami būsim lieli ieguvēji. Tas ir kā apgalvot, ka Eiropas sirdī ir caurums, kas jāaizpilda ar sve�iniekiem, citādi mēs, eiropie�i, pretstatā citu kontinentu iedzīvotājiem nebūsim pietiekami pilnvērtīgi. Jaunpienācēji atnes citādākas kultūras, savādāku attieksmi, jaunas valodas - un, protams, nebeidzami apjūsmotās eksotiskās virtuves.

Tāpat kā ar visiem citiem masu migrāciju atbalsto�ajiem argumentiem, arī �ajā ir neliela daļa patiesības. Neskatoties uz jau tā lielo Eiropas kultūru, valodu un ē�anas tradīciju daudzveidību, kur� gan negribētu papla�ināt savas zinā�anas par pasauli un tās kultūrām? Un vai tā kultūra, kas gribēs norobe�oties no pasaules, līdz ar to nebūs zaudētāja? Tā tas ir, tomēr masu imigrācijas daudzveidības arguments ir būvēts uz vairākiem kļūdainiem pieņēmumiem. Pirmais no tiem saka, ka labākais veids, kā iepazīties ar pasaules kultūrām, ir nevis ceļo�ana, bet pasaules uzaicinā�ana atbraukt pie sevis - un tad �eit ari palikt. Otrais savukārt uzsver, ka migrantu vērtība vietējai kultūrai turpina pieaugt līdz ar to skaitu - ja pilsētā ierodas viens migrants no pilnīgi at�ķirīgas, sve�as kultūras, tad pilsēta no tā iegūst kādu noteiktu labumu. Ierodoties otram tās pa�as kultūras migrantam, �is labums dubultojas, tre�ajam - trīskār�ojas un tā tālāk. Ta�u tas tā nav - zinā�anas par kultūru vai pienesums, ko tās locekļi dod vietējai sabiedrībai, nav vienādojams ar attiecīgo cilvēku skaita aritmētisko pieaugumu. Kā piemēru �ī argumenta pamatojumam parasti izmanto ēdienu. Tomēr vai, piemēram, gastronomiskais baudījums, ko mēs gūstam no turku ēdiena, pieaug gadu no gada, valstī ierodoties arvien vairāk un vairāk turkiem? Vai kārtējie 100,000 somālie�i, eritrejie�i vai pakistāņi, kuri ierodas Eiropā, attiecīgi 100,000 rei�u palielina kulturālo bagātinā�anos? Vai nevarētu būt tā, ka Eiropa no viņu virtuvēm jau ir iemācījusies visu, ko iespējams, un, lai turpinātu, teiksim, baudīt indie�u ēdienus, mums nav vajadzīgs importēt savās sabiedrībās arvien jaunus un jaunus indie�us? Pat, ja �daudzveidību� uzskatām par vērtību, tad jājautā, kāpēc katrā valstī imigrantu vairākums nāk tikai no da�ām valstīm? ]a mērķis ir aktīvi �da�ādot� Eiropu, tad vai pēc pirmajām imigrācijas desmitgadēm nebūtu saprātīgi neturpināt ievest cilvēkus tikai no biju�ajām kolonijām, bet arī no valstīm, kuras nav biju�as eiropie�u kolonizētas un ir mums patie�ām sve�ādas?

Tomēr aiz centieniem uzspiest �daudzveidību� kā vērtību par se slēpjas cita, pla�ākai publikai mazāk pazīstama ideja. Akadēmiskās aprindas pārstāvo�ā Sāra Spensere (no Oksfordas Migrācijas politikas un sabiedrības centra) tie�i tāpēc tika piesaistīta 2000. gada Jauno leiboristu migrācijas politikas dokumenta sagatavo�anai, ka Blēra valdībā viņa bija pazīstama ar saviem uzskatiem par imigrāciju kā veicināmu un pa�vērtīgu parādību. Lai gan ziņojums, kura tap�anā viņa nospēlēja galveno lomu, bija iecerēts kā ekonomisko faktoru analīze, visvairāk Spenseri interesēja tie�i migrācijas sociālie aspekti. 1994. gadā Spensere rediģēja grāmatu, kas saucās �Sve�inieki un pilsoņi: pozitīva pieeja migrantiem un bēgļiem�. Viņa tajā rakstīja: �Tas laiks, kad piederība britu pilsonībai nozīmēja lojalitāti, ir pagājis�! 14] Citviet tajā pa�ā grāmatā Spensere kopā ar līdzautoriem apgalvoja, ka nācijvalsts ir mainījusies, mūsdienās kļūstot par �atvērtu un formālu asociāciju, kurā tiek apvienoti da�ādi dzīvesveidi�, kā arī, ka �ajā valstī �imigrācijas politika ir jāskata (...) kā līdzeklis valsts kulturālās daudzveidības bagātinā�anai.�[15] Gadu vēlāk vēl kādā publikācijā Spensere atbalsto�ā kontekstā citēja ideju, ka �tradicionālais pilsonības jēdziens būtu pazemināms līdz vienkār�a simbolisma līmenim�, tālāk pati piemetinot, ka �mēs esam daudzveidīga sabiedrība ar da�ādām identitātēm, neesam un nevaram būt piesaistīti kādām vienotām vērtībām vai atsevi�ķai lojalitātei. Ja mums jābūt vienotiem, tad tam jānotiek caur savstarpēju tiesību un atbildības atzī�anu.�[16]

�ādi priek�stati par tautas vai valsts pamatiem radikāli at�ķīrās no tā, ko par �iem jautājumiem domāja sabiedrības vairākums, un bija caurausti ar tam nepieņemamām blakusnozlmēm, kuras Spensere vēl skaidrāk iezīmēja 2003. gadā, rakstot pa �integrāciju�. Tā viņasprāt nenozīmē vis to, ka migrantam būtu jāadaptējas uzņemo�ajā sabiedrībā, bet gan ir �divpusējas adaptācijas process, kurā piedalās gan migrants, gan sabiedrība�.[17] Ja jūs stāstīsiet cilvēkiem, ka no migrācijas viņi būs ieguvēji, tas būs pozitīvs vēstījums. Savukārt, ja jūs viņiem teiksiet, ka migrācija viņus piespiedīs mainīties, tad, domājams, atsaucība diez ko liela nebūs. Tāpēc uzsvērta tiek tikai stāsta pozitīvā daļa.

Tie, kas atbalsta masu imigrāciju, to pamatojot ar �daudzveidības� pa�vērtīgumu, līdz pat nesenajai pagātnei noklusēja kādu lielu problēmu. Vispārzināma patiesība ir fakts, ka jebkurai kultūrai ir gan gai�ās, gan ēnas puses. No vienas puses ir labais un interesantais, bet no otras - sliktais un nepieņemamais. Un, kamēr pozitīvās puses jau no pa�a sākuma var dro�i izcelt vai pat pārspīlēt, jebkuras negatīvās izpausmes netiek pieņemtas gadiem ilgi, ja tas vispār notiek.

Padomāsim, cik desmitgadēm bija jāpaiet, lai mēs pieņemtu faktu, ka daļai imigrantu ir ievērojami mazāk liberāli uzskati nekā cilvēku vairākumam valstīs, kurās viņi ieradu�ies. 2009. gadā veiktā Gallup aptaujā noskaidrojās, ka tie�i nulle procentu britu musulmaņu (no 500 respon-dentiem) uzskata, ka homoseksualitāte ir morāli pieņemama.[18) Cita, 2016. gadā veikta aptauja atklāja, ka 52 procenti britu musulmaņu domā, ka homoseksualitāte būtu kriminalizējama.ļ 19ļ Parastais aizbildinājums, ar ko �os uzskatus cen�as attaisnot, ir tāds, ka arī daudzi briti vēl tikai pirms divām paaudzēm domāju�i līdzīgi. No tā izriet cita, gan skaļi neizteikta atziņa, ka britu homoseksuāļiem tagad būs jāgaida, kamēr nomainīsies viena vai divas migrantu paaudzes un jaunatnācēji �ajā jautājumā pieņems vairākuma uzskatus. Ta�u pilnīgi neaplūkota paliek iespēja, ka tas nenotiks nekad, kā arī, ka jaunpienācēji, pieaugot to skaitam un ietekmei, kopējo viedokli izmainīs savā virzienā. Par to liecina, piemēram, 2015. gada YouGov aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot britu attieksmi pret homoseksualitāti. Viens no uzdotajiem jautājumiem bija �āds - vai respondenti uzskata, ka homoseksualitāte kopumā ir �morāli pieņemama� vai �morāli nepareiza�?

Varēja domāt, ka �āda aptauja ļaus ieraudzīt lauku apvidos snaudo�o latento homofobiju, kamēr lielajās, daudzveidīgajās pilsētās viedokļi būs liberālāki.

Patiesībā rezultāti apliecināja tie�i pretējo. Kamēr valstī kopumā apmēram 16 procenti cilvēku uzskatīja, ka homoseksualitāte ir �morāli nepareiza�, Londonā �ādi domājo�o bija divas reizes vairāk (29 procenti).[20] Kāpēc londonie�iem vajadzētu būt divreiz homofobiskākiem nekā pārējiem britiem? Vienkār�i tāpēc, ka galvaspilsētas etniskā daudzveidība nozīmēja to, ka tā importējusi neproporcionāli daudz cilvēku ar tādiem uzskatiem, kādus pārējā valstī tagad vērtē kā morāli novecoju�us. Ta�u, ja attiecībā uz homoseksualitāti daļa migrantu savos uzskatos bija atpaliku�i no britu pamatiedzīvotājiem tikai par divām paaudzēm, tad attieksmē pret sievieti daudzi no viņiem vēl dzīvoja viduslaikos.

Tas notika 2000. gadu sākumā, kad stāsti, ko savās kopienās jau gadiem stāstīja sikhi un strādnieku �ķirai piedero�ie baltie briti, beidzot nonāca arī �urnālistu redzeslokā. Atklājās, ka viscaur Ziemeļanglijas un arī daudzu citu Apvienotās Karalistes reģionu pilsētu iedzīvotājus satrauc jaunu, bie�i nepilngadīgu meiteņu seksuālā izmanto�ana, ko veic Ziemeļāfrikas un Pakistānas cilmes musulmaņu vīrie�u bandas. Visos gadījumos vietējā policija bija pārāk nobijusies, lai pildītu savu pienākumu �o noziegumu novēr�anā, un, kad tiem pievērsās mediji, arī viņi ātri atmeta iesākto. 2004. gadā Chanell 4 uzņēma dokumentālo filmu par Bredfordas sociālajiem dienestiem. Ta�u filmas pirmizrāde pēc pa�pasludinātu �anti-fa�istu� un vietējās policijas vadītāju prasības tika atlikta. Kritiķi uzstāja, ka tā filmas daļa, kurā tiek stāstīts par to, kā �aziātu� bandas seksuāli izmanto baltās meitenes, varētu būt potenciāli aizvainojo�a. Galvenais iemesls, kāpēc filmu nevajadzētu izrādīt, pēc varas iestā�u domām bija iespējamība, ka pēc tās noskatī�anās vēlētāji drīz sagaidāmajās vietējās vēlē�anās varētu vairāk balsot par �Britu nacionālo partiju�. Tikai vairākus mēne�us pēc vēlē�anām filma beidzot tika parādīta. Ta�u viss, kas par �o lietu vēlāk atklājās, bija tikai aisberga redzamā daļa. Filma atbalsojās visā Eiropā.

Tas, kur� �ajos gados publiski vērsa sabiedrības uzmanību vai pat tikai runāja par bērnu iesaistī�anu noziedzīgos tīldos ar seksuālas izmanto�anas nolūku (grooming), varēja rēķināties ar nopietnām problēmām. Kad leiboristu ziemeļu reģiona grupas parlamenta deputāte Enna Kraiere pievērsās jautājumam par viņas vēlē�anu apgabalā notieko�o mazgadīgo meiteņu izvaro�anu, viņa nekavējoties tika pla�i nodēvēta par �rasisti� un �islamofo-bi�, kā ari kādu laiku bija spiesta dzīvot policijas aizsardzībā. Bija vajadzīgi daudzi gadi, lai centrālā valdība, policija, vietējās varas iestādes vai Karaliskā prokuratūra pievērstos problēmas risinājumam. Un, kad tas beidzot notika, oficiālā izmeklē�anā tikai Roterhemā vien atklājās, ka laika posmā no 1997. līdz 2014. gadam no seksuālās vardarbības cietu�i vismaz 1400 bērni. Visi upuri bija nemusulmaņu baltās meitenes no vietējās kopienas. Jaunākajai meitenei bija 11 gadi. Visas meitenes bija tiku�as brutāli izvarotas, da�as arī aplietas ar benzīnu, draudot aizdedzināt. Daļai upuru bija draudēts ar �aujamiero�iem, kā arī tās piespiestas noskatīties vardarbīgā, rupjā citu meiteņu izvaro�anā, brīdinot, ka viņas gaida tāds pats liktenis, ja kādam pastāstīs par notiku�o. Izmeklē�ana atklāja, ka, neskatoties uz to, ka visi vainīgie bija pa-kistāņu cilmes vīrie�i, kuri rīkojās grupveidā, vietējo pa�valdību darbinieki bija �satrauku�ies par vainīgo etniskās piederības atklā�anu, jo tad varētu tikt uzskatīti par rasistiem, citi atcerējās, ka saņēmu�i no priek�niecības skaidras norādes notiku�o noklusēt�. Arī vietējās policijas bezdarbība, izrādījās, izrietēja no bailēm saņemt apsūdzības �rasismā� un nodarīt kaitējumu atsevi�ķo grupu attiecībām kopienā.[21]

Roterhemas stāsts, tāpat kā virkne citu līdzīgu gadījumu, atklātībā lielā mērā parādījās, tikai pateicoties da�u �urnālistu drosmei un uzņēmībai. Ta�u kopienas, no kurām �ie izvarotāji nāca, visu laiku neizrādīja ne mazāko vēlmi saredzēt un apzināties problēmu. Glu�i otrādi - tās darīja visu, lai to apslēptu. Pat tad, kad tiesās jau bija nolasīti spriedumi, apsūdzēto ģimenes visu notieko�o centās iztēlot kā nez kādu valdības sazvērestību.[22] Kāds Ziemeļanglijā dzīvojo�s musulmanis, kur� nosodīja savas kopienas locekļu dalību balto meiteņu izvaro�anās, par �o uzdro�inā�anos no citiem Britāni-jas musulmaņiem saņēma nāves draudus.[23]

Stāsts it visur bija viens un tas pats. Meitenes, kā to konstatēja tiesne�i, kas attiecīgās lietas iztiesāja, bija izvēlētas tāpēc, ka tās nebija musulmanie-tes, piederēja citai kopienai un tika uzlūkotas par �vieglu laupījumu�. Daudzi no noziegumu dalībniekiem savus uzskatus par sievietēm, īpa�i par vīrie�u nepavadītām vai �neaizsargātām� pretējā dzimuma pārstāvēm, bija atvedu�i līdzi no Pakistānas un citām musulmaņu kultūrām ar tām raksturīgo vīrie�u dominējo�o lomu. Sastopoties ar �ādu Apvienotās Karalistes teritorijā paustu attieksmi pret sievietēm, britu valsts izrādījās nespējīga nedz iestāties par britu sabiedrībā pieņemtām morāles normām, nedz arī nodro�ināt likuma varas darbību. Politkorektākais skaidrojums notiku�ajam būtu tāds, ka varas iestādes, sastopoties ar milzīgo no �īm kultūrām nāku�o jaunpienācēju skaitu, apjuka un nespēja saprast, kur novilkt savas sarkanās līnijas. Ta�u notika kas vairāk. Katru reizi, kad izcēlās seksuālās izmanto�anas skandāls, vietējās varas iestādes to noklusēja, baidoties no sabiedriskām nekārtībām vai apsūdzībām rasismā. Britu policija, nevēloties atkārtoti nonākt zem sitiena, turpināja drebēt bailēs, kuras tai bija iedzinis �institucionālā rasismā� apsūdzo�ais 1999. gada Makfersona ziņojums.

Arī citās Rietumeiropas valstīs �ī pati patiesība nāca gaismā vienlīdz lēni, bie�i parādoties atklātībā gandrīz tajā pa�ā brīdī, kad tabu sa�ūpojās Lielbritānijā. Katrā valstī klusē�anas periods iezīmējās ar varas iestā�u atteik�anos publicēt jelkādu statistiku, kas ļautu korelēt izdarītos noziegumus ar etnisko vai reliģisko piederību. 2009. gadā Norvēģijas policija atklāja, ka �visos gadījumos, kad saņemti ziņojumi� par Oslo notiku�ajām izvaro�anām, vainīgi biju�i imigranti, kas ieradu�ies no valstīm ārpus Liropas.[24] 2011. gadā Norvēģijas valsts statistikas dienests atļāvās atzīmēt, ka �noziegumu statistikā neproporcionāli dominē imigranti�. Savu paziņojumu viņi gan mīkstināja, sakot, ka �ī tendence nebūt nav skaidrojama ar kādām kultūras at�ķirībām, bet gan ar to, ka migrantu vidū ir ļoti daudz jaunu vīrie�u. Bijusī Oslo policijas vardarbīgo noziegumu nodaļas vadītāja Hanne Kristīne Rode apliecināja Norvēģijas varas iestā�u ārkārtīgo nevēlē�anos atzīt notieko�ā būtību. Saistībā ar �nepārprotamo statistisko saikni� starp izvaro�anām un migrantiem, kuri nāk no kultūrām, kurās �sievietei nav vērtība pa�ai par sevi�, viņa teica: �Tā bija milzīga problēma, bet par to bija tik grūti runāt.� Komentējot izvarotāju attieksmi pret sievietēm, Rode teica: �Tā ir kultu-roloģiskas cilmes problēma.�[25]

Pa�saprotami, ka bandu organizētie grupveida izvaro�anu gadījumi ir ārkārtēji un neraksturo visu migrantu uzvedību kopumā. Ta�u līdz ar to �iem nodarījumiem bija jābūt visvienkār�āk pamanāmiem, izmeklējamiem un sodāmiem. Tomēr tas, ka pat policijai un izmeklē�anas iestādēm bija vajadzīgi gadi un reizēm pat desmitgades, lai problēmu vispār ieraudzītu, raisa dziļas ba�as. Ar izvaro�anām, tāpat kā ar kulturāli reliģiskos nolūkos veiktu sievie�u dzimumorgānu kropļo�anu (FGM), vajadzēja tikt galā ātri un efektīvi. Diem�ēl Rietumeiropas sabiedrības tikai pēc daudziem gadiem ar lielām pūlēm spēja kaut cik tuvināties problēmas būtībai. Un, ja pat tik kliedzo�i noziegumi kā bērnu grupveida izvaro�anas desmitgadēm ilgi nenonāca sabiedriskās domas redzeslokā un varas iestā�u dienaskārtībā, tad, visdrīzāk, citas, ar da�ādām migrantu grupām saistītas, mazāk vardarbīgas, ne tik izleco�as problēmas tā ari paliks nekad nepamanītas un nerisinātas...

Iepriek� teiktais rāda vienu lietu - ja par masu imigrācijas nestajiem ieguvumiem, kādi neap�aubāmi pastāv, visi ir labi informēti, tad, lai darītu zināmu par liela, no sve�ām kultūrām nāku�u cilvēku daudzuma importē�anas trūkumiem, nepiecie�ams ļoti ilgs laiks. Tajā pa�ā laikā �ķiet, ka sabiedrības vairākums ir piekritis, ka tā nemaz nav tik slikta lieta: ja tagad Eiropā vairāk tiek grieztas galvas un bie�āk nekā agrāk notiek seksuāli uzbrukumi, tad mēs vismaz varam baudīt lielāku gastronomisko da�ādību.

IDEJA, KA IMIGRĀCIJA IR NEAPTURAMA GLOBALIZĀCIJAS DĒĻ

Visbeidzot jāpieskaras pēdējam masu imigrācijas apoloģētu piesauktajam attaisnojumam, kur� patiesībā nav savietojams ar saprātu, nedz ari vispār būtu saucams par attaisnojumu. Pat, ja visi citi imigrācijas politikas atbalsta argumenti tika atmaskoti, tad �is paliks stāvam kā klints. Tas ir arguments, kas saka, ka nekādi atmaskojumi neko nenozīmē, jo tik un tā neko nevar mainīt. Mēs visi esam bezspēcīgi. Tas ir mūsu liktenis.

Pa�reizējās migrantu krīzes sākuma posmā es piedalījos Atēnās sarīkotā diskusijā, kurā sprieda par to, kādai būtu jābūt Eiropas imigrācijas politikai. Izklāstot tur savus argumentus, es konstatēju, ka citi diskusijas dalībnieki (ieskaitot grieķu ekonomisti Antigoni Liberaki, kā ari fran�u politiķi un aktīvistu Bernāru Ku�neru) ir gatavi auditorijai stāstīt, ka �neko nav iespējams darīt�. Tikai pēc tam, kad Bernārs nolika uz galda savas iepriek� uzrakstītās runas lapas, es pamanīju, ka viņ� ir pārsvītrojis pirmo teikumu. Runu patie�ām bija paredzēts sākt ar apgalvojumu, ka Eiropa nespēj apturēt migrantu pieplūdumu Grieķijā un ka �neko nav iespējams darīt�. �I ir pazīstama bēdu dziesma, ta�u, saņemot brīdinājumu, gudrākie politiķi nereti saprot briesmas, ko tās izpildī�ana var nest. Tajā pa�ā laikā vairāki vado�ie politiķi, tostarp britu toreizējā (2015. g.) iek�lietu ministre Terēze Mēja, paziņoja, ka, lai novērstu imigrantu iera�anos Eiropā, jācen�as uzlabot dzives standartus tre�ās pasaules valstis. Lai gan, kā to pierādīju�i vairāki pētījumi, īstā migrācija sākas tikai līdz ar dzīves standartu (tiem, protams, paliekot salīdzino�i zemiem pretstatā Rietumu līmenim) cel�anos. Patie�ām nabadzīgiem cilvēkiem nav naudas, ko maksāt kontrabandistiem.

Pastāv arī centieni pie�ķirt uzskatiem par globalizācijas nepārvarami-bu akadēmiskā cienīguma oreolu. Pēdējos gados akadēmiskajā diskursā par imigrāciju noformulēta ideja, ka migrantu plūsmas patiesībā neizraisot nekas cits kā visa veida migrācijas ierobe�ojumi. Piemēram, Heins de Hāss no Oksfordas un Māstrihtas universitātes savā darbā, līdzīgi kā citi autori, uzstāj, ka migrācijas kontrolē�ana ne vien nedarbojas, bet tie�i palielina tās apjomu, traucējot normālu migrantu apriti starp Eiropu un to izcelsmes zemēm. Saprotams, ka �o akadēmiskajās aprindās tagad populāro teoriju izgudroja cilvēki, kuri iebilst pret jebkādu migrācijas ierobe�o�anu.

Pirms vērst uzmanību uz globalizācijas argumentu kā vēl nesprāgu�u, demokrātijas pamatos ievietotu bumbu, palūkosimies ari �ajā gadījumā, vai apgalvojumā ir kāds patiesības grauds. Pavisam noteikti, ka masu pla�saziņas līdzekļu - jo īpa�i televīzijas - izplatība tre�ās pasaules valstīs, kā ari pēdējās dekādēs samazināju�ās ceļo�anas izmaksas it visur pasaulē palielina cilvēku vēlmi un iespējas doties laimes meklējumos. Ta�u, ja pieņemam, ka globalizācija patie�ām ir padarījusi par neiespējamu apturēt cilvēku iera�anos Eiropā, tad jājautā, kāpēc �ī globālā problēma neietekmē citas valstis. Ja migrācijas cēlonis ir ekonomiskie faktori, tad nav iemesla, kāpēc ari Japāna lai �obrīd nepiedzīvotu nebiju�u imigrantu pieplūdumu no Rietumiem. Salīdzinot pēc nominālā IKP, 2016. gadā Japāna bija pasaules tre�ā lielākā ekonomika, apsteidzot Vāciju un Lielbritāniju. Ta�u, neskatoties uz tautsaimniecības apjomu, kas pārspēj jebkuru Eiropas valsti, Japāna, kā zināms, ir izvairījusies no migrantu pieplūduma, īstenojot politiku, kas apgrūtina migrantu palik�anu valsti, kā arī padara gandrīz neiespējamu pilsonības iegū�anu cilvēkiem, kas nav etniskie japāņi. Neskatoties uz to, vai mēs piekrītam Japānas politikai vai to noraidām, �i valsts ir parādlju-si, ka mūsdienīgai ekonomikai, pastāvot �ajā hiper-savienotajā pasaulē, ir iespējams izvairīties no masu imigrācijas, - ka �āds process nebūt nav �nenovēr�ams�. Līdzīgi arī Ķīna, kura ir pasaules otrā lielākā ekonomika, nav ne patvēruma meklētāju, ne ekonomisko migrantu galamērķis tādā apjomā, kādu vērojam Eiropā. Ignorējot jautājumu par to, vai tas ir vai nav vēlams, acīmredzami, ka pat bagātākās valstis nav nolemtas neizbēgamai kļū�anai par visas pasaules migrantu galamērķiem.

Cilvēki vēlas doties uz Eiropu ne tikai tāpēc, ka tā ir bagāta un sniedz darba iespējas. Eiropa sevi ir padarījusi par vēlamu galamērķi arī citu iemeslu dēļ. Nebūt ne mazsvarīgākais faktors, kas ierosina migrantus doties ceļā, ir lielā iespējamība, ka, nokļūstot Eiropā, tie �eit varēs arī palikt.

Vēl kā rosino�us iemeslus var nosaukt pla�i izplatītu priek�statu, ka Eiropas labklājības valstis vēlas uzņemt ārējus migrantus, kā arī to, ka, neskatoties uz visām ceļā sagaidāmajām grūtībām un tā ilgumu, sociālekonomiskajām problēmām, ar kurām būs jāsaskaras ierodoties, tik un tā migranti Eiropā varēs baudīt augstāku dzīves līmeni un lielākas personīgās tiesības, nekā tas viņiem būtu iespējams jelkur citviet pasaulē, nemaz jau nerunājot par viņu dzimtajām valstīm. Tāpat pastāv patiess un eiropie�iem glaimojo�s uzskats, ka Eiropa ir viena no pasaulē vistolerantākajām, miermīlīgākajām un atvērtākajām pasaules daļām. Ja pasaulē būtu daudz tādu kontinentu, tad eiropie�i varētu būt viena no daudzajām augstsirdīgajām sabiedrībām. Ta�u, ja mēs apzināmies, ka realitātē Eiropa ir vienīgā vieta, kur ir gan viegli iekļūt, gan viegli un dro�i palikt, tad �is apstākļu kopums ilgtermiņā liek justies mazāk glaimojo�i nekā īstermiņā. �ā vai tā, bet ir skaidrs, ka visas pasaules migrantu plū�ana uz Eiropu nav nekas nenovēr�ams un neizbēgams. Viņi uz �ejieni dodas tikai tāpēc, ka Eiropa - vairāku labu un da�u sliktu iemeslu dēļ - pati sevi ir padarījusi pievilcīgu migrantiem.

Kaut kas patie�ām ir jādara, lai to mainītu. Ir vai nav tas patīkami, bet Eiropai, lai samazinātu pieplūdumu, būtu jākļūst mazāk saisto�ai pasaules eso�o un potenciālo imigrantu acīs. Eiropa varētu vērst pret pasauli ne tik vēlīgu seju, tā varētu sūtīt atpakaļ cilvēkus, kuriem �eit nebūtu jābūt, un pārstāt apbalvot jaunatnācējus ar bagātīgiem pabalstiem, nākotnes sociālā nodro�inājuma politiku veidojot vairāk pēc principa �savējiem vispirms�. Ja migrāciju izraisa vilinājums, tad jāmeklē veidi, kā �o vilinājumu mazināt. �īs nav patīkamas lietas, par kurām domāt - ne tikai tādēļ, ka minētās rīcības varētu ietekmēt to, ko par mums domā citi, bet arī tādēļ, ka ilgtermiņā tās pat varētu mainīt mūsu pa�uztvērumu. Ta�u velns varētu nebūt tik melns, kā to mālē. Reti kur� uzdro�ināsies apgalvot, ka Japāna tās imigrācijas ierobe�ojumu dēļ ir kļuvusi par barbarisku valsti. Jebkurā gadījumā doma, ka �obrīd Eiropā notieko�ais ir kaut kas neapturams, ir bīstama - ne tikai tāpēc, ka tā nav taisnība, bet arī problēmu dēļ, ko tā nes sev līdzi.

Jau daudzus gadus migrācijas jautājums ir viena no sabiedrību visvairāk uztrauco�ajām tēmām visā Rietumeiropā. Katrā valstī veiktās sabiedriskās domas aptaujas atkārtoti apliecina, ka migrācija uztrauc gandrīz visus iedzīvotājus. Bet, ja sabiedrības vairākuma raizes nezūd gadiem un nekas netiek darīts, lai tās novērstu vai mazinātu, tad, saprotams, uzkrājas gan problēmas, gan dusmas. Ja atbilde uz problēmu ir ne tikai tās ignorē�ana, bet vēl ari paziņo�ana, ka neko nevar darīt un visiem jāsamierinās ar notieko�o, tad nav brīnums, ka sāk veidoties radikālas alternatīvas. Labākajā gadījumā tās izpaudīsies pie vēlē�anu urnām, bet sliktākajā - uz ielām. Grūti iedomāties vēl kādu sabiedrību īpa�i satrauco�u jautājumu, uz kuru varētu atbildēt, sakot �neko nevar darīt�.

Tomēr pat �ī beidzamā, fatālistiskā atbilde nav nekas cits kā rezultāts jau no pa�a sākuma nepārdomātai politikai, kas tagad - vismaz politiķu un akadēmiķu skatījumā - kļuvusi par pilnīgi �nesagremojamu� problēmu. Cita pēc citas - visas cerības un prognozes par to, ko sagaidīt no imigrantiem, izrādījās kļūdainas un neatbilsto�as realitātei. Atgriezīsimies vēlreiz pie Sāras Spenseres, vienas no nozīmīgākajām personām Jauno leiboristu valdības imigrācijas politikas veido�anā laikā pēc 1997. gada. Par savu darbu valdības labā Spensere tika apbalvota ar Britu impērijas komandiera ordeni. Ta�u tad, kad viņas un citu imigrācijas atbalstītāju evaņģēlisms sāka nest rūgtus augļus, Spensere atzina, ka laikā, kad viņa ar kolēģiem pla�i atvēra valsts robe�as migrantu straumēm, �nebija nekādas integrācijas politikas. Mēs vienkār�i domājām, ka migrantiem vajadzētu integrēties�.[26] �o atziņu Spensere izteica vēl daudzus gadus pirms lielās mūsdienu krīzes, ta�u tas neko nemainīja - politiskā elite turpināja attaisnoties ar �ajā nodaļā aplūkotajiem aizbildinājumiem, tādējādi tuvinot milzīgo, kontinentāla mēroga imigrantu pieplūdumu.

4

Lampedūzas sala ir vistālāk uz dienvidiem novietotais Itālijas priek�postenis. Tā atrodas tuvāk Ziemeļāfrikas krastam nekā Sicīlijai, lidz kurienei no Lampedūzas, braucot ar prāmi, ceļā jāpavada deviņas stundas. Esot Lampedūzā, var sajust tās no�ķirtību. Astoņas kvadrātjūdzes lielā, klin�ainā sala vairāk atgādina Tunisiju vai Libiju nekā Itāliju. Tās gadsimtiem senā vēsture ir tie�i tāda, kādu var sagaidīt no nepievilcīga, ta�u noderīga priek�posteņa Vidusjūrā. Sala atkārtoti mainījusi savus īpa�niekus, un tās vēsture sastāv no regulāras depopulācijas un repopulācijas. Alla� Lampedūzu apdraudēju�i jūras laupītāji, īpa�i se�padsmitajā gadsimtā, kad turku pirāti sagrāba gūstā un aizveda verdzībā tūkstoti salas iedzīvotāju. Kāds anglis, kas astoņpadsmitajā gadsimtā apmeklēja salu, tur sastapa tikai vienu iedzīvotāju.

Lai gan Lampedūzas prin�i pat pēc �ī titula iegū�anas bija pietiekami saprātīgi, lai turpinātu dzīvot savās Sicīlijas pilīs, tomēr tie nekad neaizmirsa par Lampedūzu un veicināja salas apdzīvotības atjauno�anos. Ja salas vārds �odien kādam kaut ko izsaka, tad, neskaitot pēdējā laika no�ēlojamos notikumus, tas tā ir, pateicoties tie�i vienam no �ī titula nesējiem. Itāļu literatūras klasikā iekļautā romāna �Gepards� autors, dons D�uzepe Tomazi, bija pēdējais no Lampedūzas prin�u līnijas. Tomēr ne par viņu, ne par viņa pasauli Lampedūzā tagad nekas neliecina. Dona Tomazi Sicīlijas baroka piļu gaisto�ā spozme �ķiet palikusi tikpat tālu pagātnē, cik tālu no turienes atrodas �is putekļainais, zemām, vienkār�ām mājām apbūvētais klints izcilnis. Mūsdienās salu apdzīvo apmēram pieci tūksto�i cilvēku, vairums no kuriem

mitinās tās vienīgās ostas tuvumā. Pilsētā, kurai ir tāds pats vārds kā salai, ir viena galvenā tirdzniecības iela, uz ostu vedo�ā Via Roma. Lampedūzas jaunie�i pavada laiku, bariņos slaistoties vai braukājot pa nedaudzajām pilsētas ielām, divatā sē�ot uz skūteriem. Vecas sievietes tērgā, sasēdu�ās kopā uz soliem, kas izvietoti ap pilsētas galveno laukumu baznīcas priek�ā, bet vīri sveicinās tā, it kā nebūtu redzēju�ies gadiem ilgi. Tā ir viena no vietām, no kuras par jebkādu cenu vēlas aizbēgt ikviens jauns, ambiciozs itālis. Ta�u katru dienu tūksto�iem citu cilvēku riskē ar savām dzīvībām, lai tur nokļūtu.

Protams, cilvēki jau gadiem ilgi bēg no Ziemeļāfrikas. Un, kā to apliecina salas kapsēta, �is ceļojums reizēm mēdz beigties bēdīgi. Blakus salas iedzīvotājiem apglabāti arī tie, kuri devu�ies uz Lampedūzu, ta�u gāju�i bojā jūrā. Migrante non identificato. Qui riposa, 29 Settembre 2000, rakstīts uz vienas no pa�valdības uzstādītajām kapu zīmēm. 2000. gados Lampedūzā regulāri pietauvojās migrantiem pārpilnas laivas, kuras atveda cilvēkus ne tikai no Ziemeļāfrikas un Melnās Āfrikas, bet arī no Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem. Cilvēku kontrabandisti par pārve�anu ņēma lielu naudu, ta�u izmisu�ie migranti to maksāja. Nepilnu dienu ilgais ceļ� ar laivu, vienalga, cik bēdīgā stāvoklī lai tā būtu, kļuva pazīstams kā labākais veids nokļū�anai jaunā, labākā dzīvē. Nonākot Lampedūzā, jūs jau esat Itālijā, bet, ja esat Itālijā, tad esat Eiropā.

Pirmais iespaids par kontinentu atbraucējiem varētu būt visai savāds. Tie, kuri no laivām izkāpa kaut kur Lampedūzas piekrastē, neredzēja, ka tā kaut kā būtiski at�ķirtos no Ziemeļāfrikas, kur viņi tajās bija iekāpu�i. Savukārt tie, kurus aizveda tie�i uz salas dienvidu pusē novietoto ostu, ieraudzīja nelielu piestātni ar da�iem tai piegulo�iem nelieliem veikaliem un kafejnīcām, kas gaidīja itāļu tūristus, kuri �eit mēdza atbraukt brīvdienās. Galvenā salinieku nodarbo�anās joprojām ir zvejniecība, par ko liecina Madonnas un Bērna statuja, kas, stāvot uz augstas kolonnas, pavada un sagaida ostā iepeldo�os un no tās izpeldo�os kuģus.

2000. gados vietējās varas iestādes no Ziemeļāfrikas ierodo�os migrantu skaitu sāka izjust kā apgrūtinājumu un bija spiestas uzbūvēt uzņem�anas centru. Sākotnēji centrs bija paredzēts 350 cilvēku uzņem�anai, ar domu, ka migranti ātri tiktu reģistrēti un tad pārvesti uz Sicīliju vai kontinentālo Itāliju, kur viņu pieteikumi par patvēruma pie�ķir�anu jau tiktu izskatīti pēc būtības. Ta�u lielā atbraucēju skaita dēļ izrādījās, ka jaunais centrs nespēj pildīt tam paredzēto uzdevumu. Ievietojot tajā 500 cilvēkus, centrs bija pārpildīts, bet atsevi�ķos brī�os 2000. gados Lampedūzā vienlaikus atradās vairāk nekā divi tūksto�i migrantu. Centrs tad izpletās ap ēku izvietotā tel�u pilsētiņā. Tādos brī�os migrantu neapmierinātība draudēja kļūt par problēmu.

Visu �o laiku, neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām, Itālija viena pati iznesa �ī procesa finansiālo un cilvēcisko slogu, to darot gandrīz bez jebkāda atbalsta no citām valstīm. Tāpēc nemaz nav pārsteidzo�i, ka valdība improvizēja, kā varēja. Pulkve�a Kadafi valdī�anas pēdējā desmitgadē Itālija noslēdza vieno�anos ar LIbiju, pēdējai apņemoties pieņemt atpakaļ afrikāņus, kuriem netiks pie�ķirtas uzturē�anās tiesības un būs pieņemts lēmums par to deportāciju. Kad atklātībā parādījās līguma detaļas, daudzas Eiropas valstis Itāliju nosodīja. Ta�u valsts vienkār�i bija spiesta meklēt risinājumus problēmām un iziet uz kompromisiem, kas pārējai Eiropai vēl bija tikai priek�ā. Un, atbilsto�i shēmai, ar kuru drīz iepazinās arī tie rietumeiropie�i, kas to vēl nepazina, gandrīz visi migranti, kas ieradās Lampedūzā, tā ari palika Itālijā. Pat tad, kad tika noraidīts gan viņu lūgums pēc patvēruma, gan ari noraidījuma apelācija un tika izdotas deportācijas pavēles, pat tad viņi palika. Atbraucēju skaits bija tik liels un viss process jau tā bija tik dārgs, lai varas iestādēm negribētos to vēl padārdzināt ar deportācijām, kuras bie�i vien vajadzēja īstenot piespiedu kārtā. Kādā bridi, vai nu tā bija oficiāla norāde, vai neoficiāla iz�ķir�anās pieņemt nenovēr�amo, bet sāka prevalēt uzskats, ka nosūtīt cilvēkus atpakaļ uz turieni, no kurienes tie nāku�i, ir ne tikai ekonomiski, bet ari diplomātiski pārāk dārgi un neizdevīgi. Vienkār�āk bija ļaut viņiem iejaukties sabiedrībā un cerēt, ka tie, kas varēs, dosies prom uz citām Eiropas valstīm. Ja ne, tad lai paliek Itālijā un pa�i meklē veidu, kā iztikt. Da�i pamanījās iegūt pilsonību, ta�u vairākums iekļāvās Itālijas vai kontinenta ēnu ekonomikā, nereti strādājot par atlīdzību, kas daudz neat�ķīrās no tās, ko viņi saņēma savās dzimtenēs. Pie tam bie�i tas notika viņu pa�u tautie�u izveidoto un visā Eiropā izpletu�os kriminālo grupējumu tiklu ietvaros.

Kamēr pārējā Itālija cerēja, ka problēma uzsūksies visas valsts griezumā, tikmēr Lampedūzas pagaidu uzturē�anās centrs - kuru ierīkoja tie�i aiz ostas - regulāri tika pārpildīts, uzdodot jautājumus, uz kuriem vajadzēja atbildēt. Brī�iem situācija kļuva nokaitēta un bīstama. Centra iemītnieki bie�i dumpojās un sarīkoja savstarpējus kautiņus, kas parasti izcēlās uz etnisku pretrunu pamata. Centrs bija paredzēts, lai migranti tur atrastos, ta�u tie bie�i klīda apkārt pa pilsētu. Kad varas iestādes mēģināja neļaut centra iemītniekiem iziet laukā pa galvenajiem vārtiem, tie izveidoja caurumu �ogā un izkļuva ārpusē pa turieni. Centrs nav cietums, un migranti nav cietumnieki. Jautājums par to, kas īsti viņi ir un kāds ir viņu statuss, tika aplūkots improvizējo�i. Arvien vairāk un labāk migranti zināja savas tiesības un to, ko Itālijas varas iestādes ar viņiem var un ko nevar darīt.

Pilnīgi dabīgi, ka vietējie iedzīvotāji, kuri pret jaunatbraucējiem kopumā bija ārkārtīgi simpatizējo�i un saproto�i, reizēm satraucās, redzot imigrantu milzīgo skaitu. Bija dienas, kad migrantu salā varēja būt vairāk nekā tās iedzīvotāju. Lai gan vietējie veikalu īpa�nieki pārdeva nule atbrauku�ajiem migrantiem savas preces, reizēm tās arī vienkār�i dāvinot, tomēr varas iestādes saprata, ka sabiedriskās dro�ības labā tām vajadzētu ātrāk pārvietot atbraucējus uz Sicīliju vai Itālijas cietzemi. Tāda bija Lampedūzas ikdiena 2000. gados, laikā, kad migrantu straumi vēl varēja pielīdzināt �strautam�.

Sākot ar 2011. gada notikumiem, kuri ieguva �arābu pavasara� nosaukumu, straume pārvērtās par plūdiem. Daļēji tas bija tāpēc, ka pieauga to cilvēku skaits, kas bēga no nemieriem un valdības maiņām. Daļēji tāpēc, ka pagaisa visi ar vecajiem diktatoriem noslēgtie līgumi, kuri zināmā mērā ierobe�oja cilvēku kontrabandistu darbību. Kop� 2011. gada ik dienu un nakti Lampedūzā ieradās simtiem un da�reiz tūksto�iem cilvēku. Viņi atpeldēja no Ziemeļāfrikas, braucot ar vecām, nedro�ām koka laivām, kuras kontrabandisti bija nopirku�i vai nozagu�i no zvejniekiem. Brauk�anas maksa tika iekasēta no visiem vienādi, neskatoties uz peldlīdzekļa dro�ību. Drīz vien Lampedūzā bija jārisina arī jautājums, ko ar visām tām laivām darīt. Pa�valdība, nespējot rast tām citu pielietojumu, savilka migrantu laivas krastā pie ostas un citviet uz salas, bet, kad to vienviet kļuva pārāk daudz, sakrāva citu uz citas un nodedzināja.

Pirmais �arābu pavasara� gads salai bija īpa�i slikts laiks. Tikko pieci simti bija sagatavoti aizve�anai, nākamais tūkstotis jau ieradās. Sākot no 2011. gada, migrantu centrā vienlaikus atradās no viena līdz diviem tūksto�iem atbraucēju. Un, protams, ne visi, kas iesēdās kontrabandistu laivās, kuras ar laiku kļuva arvien vecākas un sliktākas, ieradās cerētajā galapunktā. Pa�valdība salā ierīkoja arvien jaunas kapa vietas, kurās apraka gan identi ticētos, gan neidentificētos migrantus, tiem pie�ķirot krustu un identifikācijas numuru. �Kur ir pārējie,� es reiz jautāju kādam vietējam. �Vairums palicis jūrā,� viņ� atbildēja.

Sākoties pilsoņu karam Sirijā, daudzi no atbraucējiem bija sirie�i, tai skaitā turīgāki, vidus�ķirai piederīgi cilvēki. Kādu dienu ostā pietauvojās jahta, no kuras nokāpa labās drēbēs ģērbu�ies sīrie�i, lai tāpat kā visi pārējie izietu patvēruma pie�ķir�anas procedūru. Ta�u pēc 2011. gada sīrie�u skaits saruka un tie, kas atbrauca, bija nabadzīgāki un nabadzīgāki. Atbrauku�ie stāstīja par ceļu caur Ēģipti. Tur vietumis bijis jādodas cauri pla�ai tuneļu sistēmai, kuros bērniem vajadzējis vilkt skābekļa maskas. Da�ādām etniskām grupām piederīgi migranti ieradās pa da�ādiem ceļiem, - tiem bija ari da�ādas cerības un vēlmes. Lielākā daļa apgalvoja, ka vēlas palikt Itālijā. Vienīgie, kas to nevēlējās, bija eritrejie�i, - iespējams, dēļ atmiņām par saviem kādreizējiem koloniālajiem apspiedējiem. Viņi vienmēr izteica vēlmi doties tālāk uz Eiropas ziemeļiem.

Kā jau no pa�a sākuma atzīmēja atsevi�ķi novērotāji, migrācijas demogrāfija bija suģestējo�a pati par sevi. Iespējams, 80 procenti no tiem, kas ieradās, bija jauni vīrie�i. Bija ari bērni, ieskaitot pieaugu�o nepavadītus pusaud�us, kuri varas iestādēm sagādāja vislielākos rūpestus. Nigērie�u vientuļie bērni, piemēram, visbie�āk tika sūtīti uz Eiropu caur cilvēktirdzniecī-bas tīkliem. Reizēm migrantu vidū gadījās arī sievietes, - parasti viņām bija solīts �darbs� Eiropā, kas galarezultātā, nokļūstot pie kontrabandistu kon-taktpersonām Itālijā, kuras aizdeva sievietēm naudu, ko nebija iespējams atdot, izrādījās prostitūcija. Lielākā daļa cilvēku zina, cik bīstams �āds ceļojums ir vīrie�u nepavadītām sievietēm, un ļoti reti musulmaņu sievietes un meitenes dodas ceļā vienas pa�as.

Lampedūzā ieradu�os migrantu uzvedība bija ļoti at�ķirīga. Tie, kuriem bija nauda, devās iepirkties uz Via Roma. Sīrie�iem, piemēram, bija raksturīgi pēc atbrauk�anas iegādāties jaunas drēbes. Da�i migranti pirka alkoholu. Daudzi nekavējoties iegādājās telefona kartes un zvanīja gan uz mājām, lai paziņotu, ka laimīgi nonāku�i Eiropā, gan arī lai sazinātos - ar ko nu kurais

- par sava ceļojuma tālāko posmu.

Vienu dienu es uz ielas satiku trīs eritrejie�us, ne vecākus par 16 gadiem. Viņi tikko bija nopirku�i un lepni valkāja suvenīru cepures ar uzrakstu �Es mīlu Lampedūzu�. Tālāk, laukumā pie baznīcas, astoņi Melnās Āfrikas zēni �ķita saņemam kādas norādes no vecāka migranta. Viņi neiekļāvās kopainā. Daļa no migrantiem, kas nelielos pulciņos klīst pa pilsētu, cen�as pamāt vai pasveicināt vietējos. Citi, �ķietami aizvainoti, blen� uz garāmgājējiem, atspiedu�ies pret sienām. Visu laiku uzkrīto�i manāms jaunu cilvēku pārsvars. Viņi �eit ir ieradu�ies ar savu ģimeņu atbalstu un cer, ka varēs ar laiku sūtīt tām atpakaļ naudu. Turklāt pati lielākā cerība ir tā, ka arī ģimenes varēs atvest uz Eiropu.

2013. gadā migrantu plūsma bija kļuvusi tik liela, ka valdība nolēma rīkoties tā, kā iepriek� nebija darīts - dalu jaunpienācēju no Lampedūzas ar lidma�īnām pārvest uz Sicīliju vai Itālijas cietzemi. Jūlijā Lampedūzā, ekstātiski sagaidīts, ieradās pāvests Francisks. Viņ�, pieminot bojāgāju�os, iemeta jūrā vainagu un piedalījās brīvdabas mesā, kur altāra vietā bija maza, izkrāsota laiva. Pāvests teica uzrunu, kurā nosodīja �globālo vienaldzību� un aicināja pasauli �atmodināt sirdsapziņu�. Vietējiem iedzīvotājiem �ķita, ka salā notieko�ajam beidzot ir pievērsta atbilsto�a vērība.

Tad, 2013. gada 3. oktobrī, pie Lampedūzas krasta nogrima laiva, kas, pilna ar lielākoties Melnās Āfrikas migrantiem, bija devusies ceļā, izbraucot no Mizratas Lībijā. Itāļu krasta apsardze izglāba vairāk nekā simt cilvēku, bet vairāk nekā trīs simti migrantu noslīka. Notiku�ais izsauca pla�us protestus. Itālijā izsludināja sēras, - visās skolās karogi tika nolaisti pusmastā un bojāgāju�os pieminēja ar klusuma minūti. Lampedūzā notika klusējo�ais gājiens ar lākturī�iem un vakara mesa, kurā piedalījās gandrīz visi salas iedzīvotāji. No jūras izcēla tik daudz miru�o ķermeņu, ka to novieto�anai kā pagaidu morgs tika izmantots Lampedūzas nelielās lidostas angārs.

Sabiedriskajam sa�utumam sekoja arī politiskie protesti gan Itālijā, gan citviet pasaulē. ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns izteicās, ka traģēdija pierādījusi nepiecie�amību izveidot �vairāk kanālu dro�ai un sakārtotai migrācijai�. Tajā pa�ā mēnesī nogrima vēl kādas laivas, atkal bojā ejot desmitiem cilvēku. Politiskā spiediena intensitāte pieauga. Tuvējās Maltas prezidents, prasot lielāku eiropie�u atbalstu, izteica pārmetumu, ka Vidusjūra kļūst par �kapsētu�. Visbeidzot starptautiskā sabiedrība pievērsa uzmanību tam, kas notika jūrā pie Lampedūzas. Itālijas valdība, saņemot arī atbalstu no ārpuses, uzsāka glāb�anas operāciju Mare Nostrum (�Mūsu jūra�). Tās ietvaros itāļu kara flote tika pilnvarota patrulēt apmēram 70,000 kvadrātkilometru pla�os ūdeņos ap Lampedūzu, lai meklētu migrantu kuģus un glābtu to pasa�ierus. Fregates un helikopteri, saņemot piekrastē izvietoto radaru tikla atbalstu, dienu un nakti vēroja jūru. Itālijas valdībai tas izmaksāja apmēram astoņus miljonus eiro mēnesī. Operācijā tika iesaistītas arī NVO, kuru pārstāvji atradās uz valdības kuģiem, lai palīdzētu brī�os, kad tiek pārtvertas migrantu laivas. �Mūsu jūra� bez �aubām palīdzēja glābt daudzas dzīvības, ta�u tā radīja ari jaunas problēmas.

Viena no tām bija tāda, ka cilvēku kontrabandisti, kas darbojās anarhijas pārņemtajās Lībijas piekrastes zonās, migrantu transportē�anai tagad sāka izmantot vēl sliktākus peldlldzekļus nekā līdz tam. Mare Nostrum Eiropas robe�u pievirzīja arvien cie�āk Lībijas krastam. Viss, ko kontrabandistiem tagad vajadzēja izdarīt, bija ielaist laivu ūdenī. Ja tā tūlīt nenogrima, tad itāļu kara flotes kuģi to pārtvēra pusceļā līdz Lampedūzai vai nereti vēl tuvāk Lībijas krastam. Gadījumos, kad migrantu laiva bija pietiekami peldspējīga, Mare Nostrum kuģis to aizvilka tauvā lidz Lampedūzai, ta�u visbie�āk migrantus tūlīt pārsēdināja uz attiecīgā itāļu kuģa. Pavisam �īs aptuveni gadu ilgu�ās un Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM) līdz ar citām pār-valstiskām institūcijām apsveiktās operācijas laikā, kā vēlāk tika lēsts, itāļu kara flotes kuģi uz Eiropu pārveda apmēram 150,000 cilvēku. IOM atkārtoja iepriek� daudzreiz izskanēju�o oficiālo viedokli, ka �ī operācija nekādi nekļuva par rosinātāju vēl vairāk cilvēkiem doties ceļā uz Eiropu.ļl]

Tomēr, Vidusjūru �ķērsojot tik lielam skaitam cilvēku un plūsmai neredzot galu, Mare Nostrum izmaksas da�ādu eirozonas krī�u skartajai Itālijas valstij drīz vien izrādījās nepanesamas. Un tā pēc gada, kura laikā amatpersonas meklēja, ta�u gandrīz nerada nekādu ārēju atbalstu, Mare Nostrum pienākumi, pasākumu tagad nosaucot par Operation Triton, tika nodoti Eiropas Savienības Robe�u un krasta apsardzes aģentūrai Frontex. Pati lietas būtība nemainījās - Frontex, tāpat kā iepriek� Mare Nostrum, jūrā meklēja no Ziemeļāfrikas uz Eiropu peldo�ās laivas un palīdzēja migrantiem nokļūt vai nu uz Lampedūzu, vai uz kādu no Sicīlijas ostām, piemēram,

Augustu, - arī tās bija daudzu laivu galamērķis. Visā savā darbības laikā Frontex amatpersonas, tāpat kā iepriek� Itālijas valdības pārstāvji, turpināja noliegt, ka operācija darbojas kā jaunus migrantus pievelko�s faktors.

Ta�u kā gan varētu būt citādāk? Vidusjūras vienā krastā bija ieradu�ies cilvēki no Āfrikas, Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem, daļa no kuriem lidz Lībijai bija ceļoju�i mēne�iem ilgi. Viņi visi gaidīja, kad varēs veikt ceļojuma pēdējo posmu un nokļūt Eiropā. Saprotams, ka viņi uzzināja par Itālijas valdības politiku un Eiropas nostāju, par ko pavēstīja ari saviem mājiniekiem. Arī kontrabandisti no Mare Nostrum un Operation Triton darbības bija tikai ieguvēji. Un ne tikai tāpēc, ka lielāks pieprasījums ļāva pacelt pārcel�anas cenas, bet eiropie�u īstenotā operatīvā pārtver�ana deva iespēju vienā laivā iesēdināt vairāk cilvēku. Stāsti par piedzīvoto, atrodoties pie kontrabandistiem, līdz ar migrantiem, daļa no kuriem par pārcel�anu bija samaksāju�i līdz pat 4000 eiro, nonāca Eiropā. Darījums nereti izvērtās ne tā, kā migrants bija cerējis. Bie�i notika izvaro�anas, no kurām galvenokārt cieta sievietes - gan vīrie�u nepavadītas, gan pavadītas. Daudziem migrantiem, kuri jau iepriek� bija samaksāju�i par ceļojumu, nonākot Lībijā, tika pieprasita vēl nauda. Tika atņemtas mantas. Da�i migranti stāstīja, ka kontrabandisti tos pazemoju�i un spīdzināju�i, vardarbību uzņemot migranta mobilajā telefonā un video nosūtot piederīgajiem, draudot izrēķinā�anos turpināt, ja netiks samaksāts. Amatpersonas, kuras Itālijā apstrādāja migrantu pieteikumus, no viņiem uzzināja, kur tie�i l.ībijā atrodas kontrabandistu mītnes, ta�u nekas netika darīts, lai bandas sodītu.

Lai gan pasaules acis visi �ie cilvēki ir �migranti� vai �bēgļi�, ta�u viņi ir da�ādi, ar at�ķirīgu izcelsmi un ar at�ķirīgiem iemesliem, kas tos pamudināju�i doties vienā un tajā pa�ā ceļā. To, piemēram, rāda migrantu hierarhija, kāda izveidojas, tiem nonākot laivās. Rasisms, kas izpau�as gan attiecībās starp atsevi�ķiem migrantiem, gan to grupām, ir ikdieni�ķa parādība. Tu-nisie�i un sīrie�i, piemēram, augstprātīgi nolūkojas lejup uz Melnās Āfrikas nēģeriem, un tas nenotiek tikai metaforiski. Kad laivās tiek sadalītas labākās vietas - priek�galā un uz klāja - tās vienmēr ieņem minētās izcelsmes grupas no Ziemeļāfrikas un Vidējiem Austrumiem. Eritrejie�i, somālie�i un citi migranti no Melnās Āfrikas stāv vai sē� kravas telpā zem klāja. Ja laiva nogrimst, �iem cilvēkiem ir daudz mazākas iespējas izdzīvot.

2015. gada vasarā Lampedūzā man izdevās parunāt ar diviem aptuveni divdesmit gadus veciem eritrejie�iem, kuri klusējot sēdēja ostas stūrī un lūkojās uz nesen �ķērsoto jūru. Pie apvār�ņa peldēja lieli jūras kuģi, bet viņi man norādīja uz laivu, ar kuru iepriek�ējā nedēļā bija ieradu�ies no Lībijas nodriskātais, bet vēl salīdzino�i lietojamais peldlidzeklis pietauvots �ūpojās ūdenī starp diviem Itālijas valdības kuģiem. Migrantus vedo�o kuģīti pamanīja krasta apsardze, un tad tas helikoptera un glābēju laivu pavadibā tika eskortēts līdz Lampedūzai. Abi eritrejie�i bija atradu�ies laivas tum�ajā tilpnē zem klāja, ta�u tā nebija nogrimusi un viņi palika dzīvi.

NVO darbinieki, kuri nodarbojas ar to, ka jūras vidū noceļ cilvēkus no �īm nedro�ajām laivām, stāsta da�ādus briesmu stāstus. Kad dienā vai naktī viņi pamana laivu, bet neatrodas uz valdības kuģa, viņiem ir stunda vai, lielākais, divas, lai nokļūtu līdz ostai. Viens NVO darbinieks stāsta, ka tad, kad migranti tiek uzcelti uz kuģa jūrā vai izlaisti laukā krastā ostā, viņiem tiek paziņots: �Tagad jūs esat Itālijā!� Tad NVO pārstāvji viņiem izskaidro, ka tagad tie atrodas dro�ībā. Tobrīd atkal visi, izņemot eritrejie�us, ir ļoti priecīgi un smaidīgi. Valstīs, no kurām migranti ierodas, cilvēki ar neuzticē�anos uzlūko varas pārstāvjus, īpa�i policiju, tāpēc viņiem ir ļoti būtiski saņemt tre�o personu apstiprinājumu, ka �eit, Eiropā, policija un amatpersonas strādās tie�i viņu labā. Kāda cita NVO pārstāve atzīmē, ka pirmais, ko viņa saka migrantiem, kad tie vai nu uzkāpj uz glābēju kuģa jūrā, vai izsē�as krastā Lampedūzā, ir vienkār�i: �Laipni lūgti Eiropā.�

Ņemot vērā visu to, kam migranti izgāju�i cauri jau pirms nedro�ā brauciena no Ziemeļāfrikas pāri Vidusjūrai, nav nekāds brīnums, ka daudzi ierodas Lampedūzā izsīku�i un traumatizēti. Da�i ceļojuma laikā ir pazaudēju�i ģimenes locekļus. 2015. gadā augumā liels nigērietis sēdēja uz zemes ostā, raudāja kā bērns un sita pa to ar roku. Laiva, ar ko viņ� brauca, bija nogrimusi, un, lai arī viņam bija izdevies izglābt vienu bērnu, otrs no viņa dēliem un sieva bija noslīku�i viņa acu priek�ā.

Tomēr, neskatoties uz visiem stāstiem par slīksto�ajām laivām un nāvi uz borta, viņi dodas ceļā, jo zina, ka lielākā daļa, kuri iesē�as laivās Āfrikas piekrastē, sveiki un veseli aizpeld līdz Itālijas ūdeņiem un, tur nonāku�i, kļūst par Eiropas pilsoņiem. Visi, kas ierodas, vienalga, vai bēg no politiskām vai reliģiskām vajā�anām, vai meklē labāku dzīvi attīstītajā pasaulē, visi pieprasa patvērumu. Daudziem būs leģitīms pamatojums, un Itālijai ir pienākums pie�ķirt �ādiem cilvēkiem patvērumu: atbilsto�i �enēvas konvencijām un ES Dublinas līgumam pirmajai valstij, kurā migrants ierodas un pieprasa patvērumu, �is pieprasījums ir jāizskata un jānodro�ina aizsardzība. Ta�u rūgtā patiesība ir tāda, ka nav gandrīz nekādu iespēju noskaidrot, kas kur� ir un kas no stāstītā ir patiess. Ja patvēruma pieprasītāju plūsma nebūtu tik liela, kāda tā ir jau gadiem, tad varētu rūpīgi veikt pirkstu nospiedumu noņem�anu, iztaujā�anu un visu pārējo, kas būtu darāms. Varētu salīdzināt un pārbaudīt bēgļu stāstus. Ta�u, migrantiem ierodoties tik lielā skaitā un tik straujā tempā, tas nekad nav izdevies.

Visu to vēl sliktāku padara divi faktori. Daudzi migranti, bie�i - lielākā daļa - ierodas Eiropā ar nolūku, neņemot līdzi nekādus personas dokumentus. Viņi tā rīkojas, jo iespēja netikt identificētam ir priek�rocība. Tā dod iespēju uzdot citu vecumu, citu identitāti vai pat citu izcelsmes valsti. Kad, piemēram, kļuva zināms, ka priek�roka patvēruma snieg�anā tiek dota bēgļiem no Sīrijas, daudzi uzdevās par sīrie�iem, neskatoties uz to, ka nerunāja nevienā no Sīrijas dialektiem un neko nezināja par zemi, no kuras it kā bija ieradu�ies.

�o parādību vismaz daļēji ir izraisīju�as tās NVO, kas �pasaules bez robe�ām� kustības ietvaros iestājas par visu cilvēku visa veida brīvu migrāciju uz Eiropu. 2010. gados migrantu plūsmai pieaugot, da�as NVO nolēma palīdzēt migrantiem, vēl pirms tie sasniegu�i Eiropu. �īs organizācijas izveidoja internēta lapas un viedtālruņu aplikācijas, kurās tie, kas citos kontinentos vēlējās kļūt par eiropie�iem, varēja iegūt sev visa procesa laikā noderīgu informāciju. Tostarp tur bija pastāstīts arī tas, kur, nokļūstot Eiropā, jāiet un kas jāsaka. Tie darbinieki, kuri pirmie saskārās ar migrantiem, pamanīja, ka, laikam ejot, migranti arvien precīzāk un skaidrāk zināja, kas ar viņiem notiks un ko var sagaidīt tālāk. Daļēji tas notiek, veiksmīgajiem atbraucējiem nododot ziņas atpakaļ uz mājām, bet sava loma tajā ir arī kustībai, kuras dalībnieki cen�as migrantiem iemācīt, kā palikt Eiropā, neskatoties uz to, kādu atbildi tie saņēmu�i uz savu patvēruma pieteikumu. Visām �īm grupām ir taisnība tajā, ka divdesmit pirmā gadsimta Itālijai nav ne naudas, ne vēlē�anās rūpīgi izskatīt un izvērtēt visus pieteikumus. Protams, daļai migrantu patvērums tiek noraidīts un viņi to var pārsūdzēt apelācijas kārtībā. Ta�u pat tad, kad apelācija noraidījumu apstiprina, reti kaut kas notiek tālāk. Grūti atrast kādu piemēru, kad persona, kas ieradusies Itālijā un saņēmusi patvēruma pieprasījuma noraidījumu, būtu tikusi nosūtīta atpakaļ uz mājām. Retos gadījumos tiku�i repatriēti kādi Itālijā notiesāti noziedznieki. Tomēr arī �ajos gadījumos latiņa ir uzstādīta nesamērīgi augstu. Vienkār�āk ir nevis pildīt likumu, bet ļaut migrantam pazust Itālijā un tālāk Eiropā. Patiesība ir tāda, ka visi, kas izdzīvo Lampedūzas ūdeņos, ir jau iekļuvu�i Eiropā.

Saprotams, ka pat tie, kas, iespējams, melo par nepiecie�amību pēc patvēruma, cer uz nesalīdzināmi labāku dzīvi nekā tā, ko tie atstāju�i sev aiz muguras. Skatoties no Lampedūzas, ir viegli iedomāties par kaut kādām kontinentālām shēmām �ī cilvēku viļņa vienmērīgai un harmoniskai sadalī�anai. Ta�u katram, kas pazīstams kaut vai ar Itālijas situāciju, vajadzētu saprast, ka tas tā vienkār�i nenotiek. ]a neskaita tos nedaudzos, kas ieradās pirmie, un labāk situētos migrantus, tad vairums no atbraucējiem, kuri pamet Lampedūzas centru, drīz piepulcēsies tiem, kas jau nak�ņo dzelzceļa stacijā Milānā vai autostāvvietā Ravennā. Tie, kuriem paveiksies, iesaistīsies kādā bandā un sāks tirgot luksus priek�metu atdarinājumus uz Venēcijas tiltiem vai Neapoles sānieliņās. Ieraudzīju�i policistu vai policijas auto signālgaismu zibsni, viņi ātri savāks savas viltotās dārgo zīmolu somiņas vai pakaļdarināto saulesbriļļu stendu un steigsies prom no apdraudētās vietas. Viņi, iespējams, tagad ir aizsargāti, brīvāki un atrodas dro�ākā vidē, nekā bija savās mājās, ta�u viņu nākotnes perspektīvas tik un tā nav nekādas gai�ās.

Un Lampedūza ir tikai viena neliela sala. Pēdējo gadu laikā migrantiem pārpilnas laivas ir ieradu�ās arī Lampedūzai tuvējās salās, tostarp Maltā un Sicīlijā. Tikai 2014. gadā, kad migrantu krīze �sākās�, �ādā ceļā ieradās 170,000 cilvēku. Amatpersonas runā, ka problēmu varētu atrisināt aizpildot izveidoju�os varas vakuumu Lībijā. Ta�u tās aizmirst, ka migrantu plūsma turpinājās pat laikā, kad eiropie�u valdības (ieskaitot pat Franciju) maksāja Kadafi par migrācijas ierobe�o�anu. Tāpat tās aizmirst, ka laivas dodas ceļā uz Eiropu ne tikai no Lībijas, bet arī no Ēģiptes, Tunisijas un Al�īrijas. Vēl vairāk - �is nekādi nav vienīgais ceļ�, pa kuru migranti ierodas. Vidusjūras rietumos ir pilnīgi atsevi�ķs ceļ�, kas no Marokas ved uz Spāniju.

Migranti jau desmitgadēm �ķērso �o �aurāko vietu starp Āfriku un Eiropu - Gibraltāra �aurumu. Pie tam migrāciju �ajā ceļā nav izdevies apturēt, neskatoties uz to, ka no visu Ziemeļāfrikas valstu valdībām tie�i Marokai ir vislabākās attiecības ar visām Eiropas valstīm, kam vajadzētu rezultēties līgumos, kuriem būtu jāierobe�o kontrabandistu iespējas. Tagad atskatoties varam teikt, ka migrantu kustība pāri Gibraltāram 1990. gadu sākumā izrādījās priek�vēstnesis daudz lielākai plūsmai, kas vēl tikai gatavojās nākt. Toreiz cilvēku kontrabandisti par 10 jūd�u platā �auruma �ķērso�anu prasīja 600 amerikāņu dolārus. Toreiz, tāpat kā tagad, laivas devās ceļā ik dienas un to līķus, kuriem ceļojumu neizdevās laimīgi noslēgt (bie�i tāpēc, ka kontrabandisti saviem klientiem ceļa pēdējo daļu lika paveikt peldus), izskaloja krastā Spānijas pludmalēs.

Toreiz, tāpat kā tagad, migranti ieradās ne vien nerimsto�ā plūsmā, bet ari no da�ādām pasaules malām. Kādā 1992. gada ziņojumā teikts, ka starp tiem 1547 migrantiem, kurus spāņu varas iestādes 10 mēne�u laikā aizturēju�as Tarifā, bija 258 etiopie�i, 193 libērie�i un 64 somālie�i. Ziņojumā norādīts, ka �vēsts par jauno ceļu izplatījusies tālu aiz Marokas robe�ām, par ko liecina tas, ka aizturēto vidū ir ne vien al�īrie�i un pieaugo�s skaits Melnās Āfrikas iedzimto, bet ari filipīnie�i, ķinie�i un reizēm pat kāds aus-trumeiropietis�. Starp tiem, kas ieradās, mazākā daļa bēga no kādām apspie�anām, bet lielākā - vienkār�i meklēja labākus dzīves apstākļus. Kā teica toreizējais Spānijas iek�lietu ministra vietnieks Santjago Varela: �Ziemeļāfrikas problēma ir strukturāla. Reģionā ir milzīgs demogrāfiskais spiediens. Mēs nezinām, kā attīstīsies turienes politiskā un ekonomiskā situācija.� Varela �eit norādīja uz situāciju, kad 70 procenti no Marokas iedzīvotājiem bija jaunāki par 30 gadiem, bet oficiālais bezdarba līmenis sasniedza 17,5 procentus. �Vēl pagaidām mūsu problēmu nevar salīdzināt ar to, kas notiek citās eiropie�u valstis,� Varela teica. �Bet tas ir brīdinājums par to, kas nākotnē var notikt ari citur Eiropā. Spānija ļoti ātri ir pārvērtusies no emigrantu zemes par imigrantu galamērķi.�[2]

Laikā, kad Varela teica savu runu, Ziemeļāfrikas arābi, kuri līdz tam bija devu�ies galvenokārt uz Franciju un Beļģiju, tagad, izmantojot to, ka, pārvietojoties starp �im valstīm, netika prasītas vizas, sāka meklēt darbu ari Itālijā un Spānijā. Migranti, ierodoties kā tūristi vienalgā kurā no minētajām valstīm, pēc tam varēja brīvi ceļot par visu Rietumeiropu. Jau toreiz viens no migrantus pievilino�iem faktoriem bija Eiropas centieni pēc iespējas vairāk nojaukt iek�ējās robe�as, lai ikviens, nonākot Eiropā, varētu brīvi un vienkār�i pa to pārvietoties. Centienus ierobe�ot nelegālo iekļū�anu Eiropā 1990. gados apgrūtināja Marokas atteik�anās pieņemt atpakaļ jelkādus no valsts izbrauku�os cilvēkus, ja tie nebija marokāņi. Tādējādi, kā atzīmēja kāds Spānijas ierēdnis, pat, ja valdībai savā reģionā izdodas aizturēt laivas, �viņi atradīs citus ceļus, lai iekļūtu. Viņi izmantos lielākas laivas un izsēdīsies citās vietās. Viņi mēģinās iekļūt Itālijā vai Portugālē. Kamēr tur ir tik liela nabadzība, viņi turpinās ierasties.�[3]

I.ai gan Spānijā migrantu pieplūdumu ir izdevies ierobe�ot daudz efektīvāk nekā Itālijā un Grieķijā, viņi arī tur joprojām turpina ierasties. 2010. gados migranti uz Spāniju pamatā dodas caur Melilju un Seutu, Spānijai piedero�ām autonomām Ziemeļāfrikas pilsētām, kuras joprojām ir ārkārtīgi izdevīgi tranzīta punkti ikvienam, kur� no Āfrikas vēlas nokļūt Eiropā. Regulārie migrantu centieni salauzt �īs pilsētas norobe�ojo�os �ogus un sienas nozīmē sadursmes ar policiju un nemierus. Ta�u spiediens uz anklāviem ir milzīgs, un migrantu laivas no tiem turpina doties gan uz Spānijas cietzemi, gan tās nelielajām Vidusjūras salām, kā, piemēram, Alborānu. 2014. gada decembrī kāda laiva ar vairāk nekā �etrdesmit nēģeriem uz borta devās ceļā no Marokas ziemeļiem uz Spānijas dienvidu krastu. Laivas kapteinis, musulmanis no Kamerūnas, par sliktajiem laika apstākļiem vainoja nigērie�u kristie�u mācītāju, kur�, esot uz borta, skaitīja lūg�anas. Kapteinis ar komandas biedriem mācītāju piekāva un iemeta jūrā. Tad viņi pārbaudīja citus pasa�ierus, noskaidroja, kuri ir kristie�i, un arī tos tādā pa�ā veidā piekāva un pārmeta pār bortu.ļ4ļ

�is ir tikai viens no migrantu ceļiem - viens no tiem, kuri pastāv jau gadiem un kuru ikdienā nekas nav mainījies, izņemot plūsmas apjomus. Ta�u krīzes smagākajā gadā pasaules uzmanība bija pievērsta Vidusjūras otrai pusei.

5

Tāpat kā Itālijā uz Lampedūzu, arī uz Grieķijas salām migrantu laivas peldēja jau gadiem. Un, tāpat kā itāļiem, arī grieķu amatpersonām bija jāmēģina tikt galā ar �o problēmu pa�u spēkiem. Grūti iedomāties vēl kādu citu Eiropas valsti, kura, sastopoties ar migrantu radītajiem izaicinājumiem, tobrīd varētu atrasties vēl neizdevīgākā stāvoklī par Grieķiju. 2015. gadā grieķu tautsaimniecība jau se�us gadus atradās parādu refinansē�anas krīzes varā. Cīnoties ar Vācijas un citu eirozonas valstu uzspiesto ekonomisko sa�aurinā�anos, Grieķijai nācās iesaistīties vēl arī cīņā ar humanitāro krīzi, kas izvērtās uz tās viegli �ķērsojamajām robe�ām.

Līdzīgi kā tas bija ar Itālijas salām, arī uz Grieķiju migranti plūda gadiem, pārējam kontinentam tam nepievēr�ot uzmanību. Un, tāpat kā Lampedūza, grieķu salas ir ne tikai ģeogrāfijas (tuvais novietojums citam kontinentam), bet arī savas vēstures ķīlnieces. Du�iem ar laivu ātri sasniedzamās, netālu no Turcijas krasta novietotās grieķu salas - Ziemeļegejas un Dodekanesas arhipelāgi - Eiropas kontinentam ir daudz vārīgāka vieta nekā Ziemeļāfri-kai pretējās, tuvākās Itālijas salas. Tāpat kā Itālijā, grieķu salās brīdi, kad migranti sāka ierasties lielākā skaitā, finansiālās un sociālās problēmas bija jau kļuvu�as tik apgrūtino�as, ka salinieki visiem spēkiem centās panākt migrantu ātrāku nogādā�anu uz cietzemi cerībā, ka, dodoties uz ziemeļiem, tie atradīs ceļu uz pārējo Eiropu.

Visos laikos, pat vērtējot pēc reģiona standartiem, �o salu ievainojamība bijusi ļoti augsta. Tie�i tāpēc tās centās pakļaut un noturēt gan bizantie�i, gan otomaņi, gan citi reģionālie spēlētāji. No Lezbas salas ziemeļu piekrastes

Turcija ir saskatāma labāk, nekā vairākums grieķu salu ir redzamas cita no citas. Eiropu no Turcijas �eit atdala tikai piecas jūdzes ūdens klaja. �eit kļūst saprotams, kāpēc cilvēku kontrabandisti var sacīt, ka pēdējā daļa ceļojumam uz Eiropu ietver upes �ķērso�anu. Par pārbraucienu, kas ir īsāks nekā ceļojums no Ziemeļāfrikas uz Lampedūzu, tiek prasīti 1500 amerikāņu dolāri. Ziemā, kad jūra bie�i ir nemierīga, da�i no tiem, kas ieradu�ies krastmalā, lai dotos uz Eiropu, ierauga nedro�o peldlīdzekli, kurā tiem jāsē�as, un atsakās to darīt. Tad viņiem tiek paskaidrots, ka 1500 dolāri tūlīt būs jāmaksā tik un tā un, lai varētu iesēsties nākamajā laivā, vajadzēs maksāt vēl 1500 dolārus.

Lai nokļūtu lidz Grieķijai, laivām vajadzīgas apmēram 90 minūtes. Pretēji Lībijas kontrabandistiem, kas migrantus ved uz Itāliju, Turcijas cilvēk-tirgoņi tik īsam ceļam nemeklē koka laivas. To vietā tie izmanto plastmasas peldlīdzekļus, kuri nevar tikt sadedzināti lielos sārtos kā Lampedūzā. �īs laivas nav iespējams arī pārstrādāt uz vietas Grieķijas salās - tās savāc milzīgās kaudzēs, ielādē kuģos un aizved pārstrādei uz cietzemi. Saprotams, arī �īs laivas mēdz grimt - gan labos, gan sliktos laika apstākļos.

Tāpat kā lampedūzie�i, arī grieķu salu iedzīvotāji visus �os gadus, kad pasaule neinteresējās par tur notieko�o, reaģēja uz situāciju ar �ēlsirdību, sajūtot zināmu vēstures līdzību. Daudzas salinieku ģimenes glabāja pa�as savas atmiņas par bēgļu gaitām. Kad 1922. gadā beidzās grieķu turku kar�, �īs salas appludināja no Mazāzijas bēgo�i Grieķijas pilsoņi. Vairāk nekā trīs miljoni grieķu devās prom no Turcijas, ierodoties salās, kurās, kā, piemēram Lezbā, �odien viens no trim iedzīvotājiem ir toreizējo bēgļu pēcnācējs. Viena no pirmajām vietām, ko ierauga daudzi no migrantiem, kas laivu armādā �ķērso �upi� starp Turciju un Lezbas salu, ir nelielais Skalaskamnijas ciems, kas izvietojies Lezbas ziemeļu piekrastē. Tā ir neliela osta, kas sastāv no da�iem piestātni iekļaujo�iem bāriem-restorāniem un mazas, kādu 1922. gada bēgļu dibinātas kapelas ostas pa�ā galā.

Tomēr, lai arī gadsimtiem ilgi migrācija ir bijusi daļa no �o salu stāsta, tas, kas notika pēdējos gados, arī tām ir kaut kas jauns. Un ne tikai tāpēc, ka atbraucēju skaits regulāri pieaug, bet arī dēļ tā, no kurienes tie ierodas. Lai gan reti kur� salinieks uz to norāda, tomēr �ie jaunpienācēji nav grieķi, kas atgrie�as mājās, bēgot no kāda konflikta aiz robe�as. �ie ļaudis bēg no konfliktiem, kas norisinās tālu prom, ceļā bie�i �ķērsojot vairākas dro�as valstis. Viņu vidū ir ari pieaugo�s skaits to, kuri bēg no nabadzības, bezdarba vai nākotnes perspektīvu trūkuma un kuri savu problēmu risinājumu saskata Eiropā, bet Grieķiju kā ceļu uz turieni.

Tāpat kā Itālijā, arī Grieķijā migrantu plūsma pieauga līdz ar �Arābu pavasara� un jo īpa�i - Sīrijas pilsoņu kara sākumu. Ta�u, līdzīgi kā Itālijā, cilvēki ieradās arī no daudz tālākām vietām. Gan no tādām nemieru plosītām valstīm ar nestabilām valdībām kā Afganistāna, gan ari no tādām salīdzino�i stabilām, par Eiropas lielvalstu sabiedrotajām uzskatītām zemēm kā Pakistāna. Cilvēki, lai nonāktu kontrabandistu laivu starta vietās Turcijas piekrastē, ieradās, arī mērojot garu apkārtceļu no Āfrikas.

Ta�u pat Grieķijā, kur migrantu pūļi bija ieradu�ies jau gadiem, 2015. gads bija kaut kas nepieredzēts. Un tas nebija tāpēc, ka kādi nebiju�i notikumi būtu izraisīju�ies kaut kur Vidējos vai Tuvajos Austrumos vai Āfrikā, nē - tas īpa�ais, kas notika, notika tālu ziemeļos - Vācijā.

Ziņu kanāli, kuri Āfrikas un Tuvo Austrumu iemītniekiem stāstīja par dzīvi Eiropā, saprotams, tāpat stāstīja eiropie�iem par to, kā dzīvo cilvēki Āfrikā un Fuvajos Austrumos. Un tikai da�as citas ziņas vakara programmās atstāja lielāku iespaidu nekā stāsti par laivām, kas apgāzu�ās un noslīku�as Vidusjūrā, pārvēr�ot Eiropas dienvidu ūdeņus par lielu kapsētu. Pēc 2011. gada �ie stāsti par cilvēciskām nelaimēm, kas jau bija aizkustināju�i daudzas sirdis Itālijā un Grieķijā, lēnām sāka kļūt pamanāmi arī pārējā Eiropā.

Nekur citur par tiem tik daudz nesatraucās un nerunāja kā Vācijā. Ia�u tas, kas vēlāk notika, ne tuvu nebija tas, ko vācie�i varētu būt gribēju�i sagaidīt. Jau 2014. gadā Vācijā ierodo�os migrantu skaits bija sasniedzis divdesmit gadu laikā augstāko līmeni. Tajā gadā pēc statistikas datiem patvērumu valstī pieprasīja 200,000 cilvēku. Daļa vācie�u sāka izjust sabiedriskās dro�ības stāvokļa pasliktinā�anos un apdraudējumu savai identitātei. Un kā gan lai Vācija varētu tikt ar to galā, ja tai �ādā tempā jāuzņem bēgļi un patvēruma meklētāji pēc tam, kad tā, tāpat kā citas Eiropas valstis, jau desmitgadēm turējusi savas robe�as atvērtas viesstrādniekiem vai tiem, kas par tādiem tika uzskatīti. Kā valsti varētu ietekmēt �ie jaunatnācēji, ņemot vērā, ka tie visi bija musulmaņi? 2014. gadā cilvēki, kas līdz tam savas ba�as bija paudu�i privātās sarunās, sāka iziet ielās. Iebilstot pret migrantu uzplūdiem, Drēzdenē izveidojās sevi par �Pegida� (�Tauta pret Rietumu is-lamizāciju�) nosaukusi kustība, kas izplatījās ari citās Vācijas pilsētās.

Kanclere Merkele izmantoja savu 2014. gada 31. decembra Jaungada uzrunu, lai izteiktu kritiku par �Pegidas� darbību. Vācie�iem, viņa uzsvēra, nevajag turēt savās sirdīs �aizspriedumus, vēsumu vai naidu�, kā to dara �is grupas. Tā vietā viņa aicināja vācie�us būt atvērtākiem pret bēgļiem. Viņa paskaidroja, ka pasaulē notieko�ie kari un krīzes rada �vairāk bēgļu, nekā mēs esam redzēju�i kop� Otrā pasaules kara beigām. Daudzi burtiski glābjas no nāves. Bez vārda runas mēs viņiem palīdzēsim un uzņemsim cilvēkus, kas pie mums meklē glābiņu.� Vēl Merkele runāja par Vācijas demogrāfiju un paskaidroja, ka �novecojo�ās� vācu sabiedrības kontekstā imigrācija, kas daudzus ir satraukusi, būs �mūsu visu ieguvums�.ļl] Nākamā gada maijā federālais iek�lietu ministrs Tomass de Mezjē Berlīnē paziņoja, ka Vācijas valdība paredz, ka līdz gada beigām valstī ieradīsies 450,000 migrantu.

Tad, 2015. gada jūlijā, vācu ziņu kanālus pārpludināja cilvēciski ie�ēlino�s stāsts par 14 gadus vecu Palestīnā dzimu�u meiteni, kuras ģimene aizbēgusi no Libānas. Tie�raidē translētā TV programmā palestīnie�u bērns Rostokā tikās ar Merkeli - saruna noritēja jautājumu-atbil�u formātā. Meitene teica Merkelei, ka to satrauc ģimenes deportācijas iespējamība. Kanclere atbildēja, norādot, cik grūti ir apvienot personīgas cilvēciskās simpātijas ar pla�āku politisko problēmu. Viņa teica sev priek�ā sēdo�ajai meitenei, ka tā ir �ļoti jauka persona�. Bet tad Merkele turpināja: �Politika nav vienkār�a lieta.� Libānā vēl ir tūksto�iem un tūksto�iem citu cilvēku, kanclere stāstīja meitenei, un, ja Vācija sacīs �jūs visi varat ierasties� un ieradīsies visi, kas dzīvo Āfrikā, tad - viņai tas jāsaprot - Vācija �nespēs tikt ar to galā�. Merkele apsolīja, ka patvēruma pieprasījumi tiks izskatiti ātrāk, ta�u ir skaidrs, ka kādiem cilvēkiem �būs jādodas atpakaļ�. Tad, kanclerei gaidot nākamo jautājumu, drausmino�i aizgrābjo�ā momentā, kas, kā raidījuma veidotāji un vadītājs zināja, apskries visas vakara ziņu programmas, meitene sāka raudāt. Merkele piegāja viņai klāt, lai to nomierinātu. Izvērtās disputs ar raidījuma vadītāju, kur�, izskatījās, cerēja uz tie�raides amnestiju meitenes ģimenei. Acīmredzot kanclere domāja par neseno milzīgo migrantu pieplūdumu no Grieķijas un Itālijas, kā arī par to, ka, personīgo stāstu ie�ēlināti, vācu pla�saziņas līdzekļi kritizē Merkeli par viņas attieksmes �vēsumu�.

Ta�u drīz �is vēsums, ja tāds bija, viņu pameta.

Gan Grieķijai, gan Itālijai ļaujot jaunpienāku�ajiem migrantiem doties tālāk uz Eiropu, Vācijas iek�lietu ministrija nākamajā mēnesi pārskatija savu iepriek� prognozēto, 2015. gadā paredzamo valsti ierodo�os migrantu skaitu, to paaugstinot lidz 800,000. Tas bija vairāk nekā �etras reizes lielāks skaitlis par to, kas ieradās 2014. gadā. Nedēļu vēlāk ministrija kopā ar Federālo migrācijas un bēgļu biroju apsprieda, ko darīt ar cilvēkiem, kas caur Grieķiju un Ungāriju ierodas Vācijā. Vai viņus vajadzētu sūtīt atpakaļ uz Ungāriju, kā tas būtu jādara pēc spēkā eso�ās likumdo�anas? Tika panākta vieno�anās, ka tas netiks darits. 25. augustā Migrācijas birojs par to paziņoja savā Twitter kontā: ��obrid attiecībā pret Sirijas pilsoņiem Dublinas konvencija lielākoties netiek piemērota.� Vēsts ātri apskrēja apkārt pasaulei. Tad, augusta pēdējā dienā, kanclere nāca klajā ar savu visnozīmīgāko paziņojumu. Berlīnē ārzemju �urnālistu klātbūtnē viņa teica: �Vācu pamatīgums ir lielisks, ta�u tagad vācie�iem nepiecie�ama pielāgo�anās elastība.� Eiropai kā veselumam �jānāk preti un tās valstīm kopīgi jāuzņemas atbildība par bēgļiem, kas meklē patvērumu. Vispārējās pilsoniskās tiesības lidz �im biju�as neatņemama Eiropas un tās vēstures daļa. Ja Eiropai neizdosies atrisināt bēgļu jautājumu, tā zaudēs savas cie�ās saiknes ar vispārējām pilsoniskajām tiesībām. Tā nebūs Eiropa, par kādu mēs domājam.�[2] Atverot Eiropas durvis, Vācijas kanclere centās iedro�ināt savus tautie�us ar motivējo�u trāzi: Wir shaffen das! (�Mēs to varam!�). Vācija, viņa uzsvēra, ir pietiekami spēcīga politiski un ekonomiski, lai paveiktu �o uzdevumu, tāpat kā tā tikusi galā ar citiem uzdevumiem pagātnē. Mediju vairākums Merkeli atbalstīja. Vie Economist publicēja rakstu �Drosmīgā Merkele�. Tajā bija teikts: �Jautājumā par bēgļiem Vācijas kanclere ir dro�sirdīga, izlēmīga un viņai ir taisnība.�[3]

Lai gan tas nebija Merkeles vienpersonisks lēmums, tomēr Vācijas kancleres spēcīgais paziņojums aizrāva līdzi visu kontinentu, gribēja tas to vai ne. Eiropā, kur iek�ējās robe�as bija nojauktas un brīva pārvieto�anās kļuvusi par doktrinālu principu, masveida migrācija, cilvēkiem ierodoties no savienības ārpusē eso�ām valstīm, izraisīja kontinentāla mēroga problēmas. Vācijas kaimiņvalstu iedzīvotāji noraudzījās, kā simtiem tūksto�u migrantu, dodoties uz ziemeļiem, izgāja cauri to zemēm. 2015. gada laikā likai Ungāriju vien �ķērsoja 400,000 migrantu. No tiem Ungārijā patvērumu pieprasīja mazāk nekā 20 personu. Līdzīgas ļau�u straumes lauza sev ceļu viscaur Eiropā. Desmitiem tūksto�u cilvēku no Balkāniem, kuri citādi nespē-ju rast likumīgu pamatojumu, lai ierastos Vācijā, pievienojās lielajai plūsmai, kas no dienvidiem �ķērsoja viņu valstis. Tajā pa�ā laikā kustība turpinājās vēl tālāk uz ziemeļiem. Zviedrijas valdība paziņoja par savu vēlmi uzņemt jaunpienācējus, un drīz vien katru dienu Dānijā ieradās tūksto�iem cilvēku. Daļa no tiem palika turpat, nemaz nedodoties tālāk uz Zviedriju. 2015. gada laikā Dānijā patvērumu pieprasīja 21,000 cilvēku (trīs reizes lielāks skaits nekā pirms diviem gadiem), bet vēl jo vairāk devās uz Zviedriju. Protams, notiku�ajam bija savas atrunas, un, protams, bija tādi, kas pret �o politiku atklāti protestēja. Bet �ajā iz�ķiro�ajā momentā, kad migrantu lielā skaita dēļ plūsma draudēja kļūt bezpersoniska, tā pēk�ņi ieguva cilvēcisku seju.

Jau augusta beigās, kad kļuva dzirdama pret Merkeles politiku vērsta iek�ējā opozīcija, uz kāda Austrijas ceļa tie�i tobrīd, kad Vācijas kanclere ieradās Vīnē, lai piedalītos sanāksmē, tika atrasts pamests furgons, kurā uzgāja 71 miru�u migrantu. Notiku�ais atbalsojās jau tobrīd skaļajās debatēs. Un tad, divas dienas pēc Merkeles iz�ķiro�ā paziņojuma, kāda Sīrijas kurdu ģimene iesēdās plastmasas laivā, lai no Bodrumas Turcijā aizkļūtu līdz Grieķijas Kosas salai. Laiva nogrima, un noslīku�o vidū bija viņu trīsgadīgais dēlēns Ailans Kurdi. Bērna miru�o ķermeni drīz vien izskaloja Turcijas pludmalē, kur tas tika nofotografēts. Attēls aplidoja apkārt pasaulei. Jautājums, kas jau tobrīd bija kļuvis par sacensību starp prātu un sirdi, praktiskumu un emocijām, nosvērās par labu sirdij. Fotogrāfija atvēsināja opozīciju, kāda pret Merkeles atvērto durvju politiku bija izveidojusies Eiropā. Oponentiem miru�ā Ailana attēla priek�ā nācās taisnoties, skaidrojot, kā viņi var būt tik bezsirdīgi. Tās avīzes, kuras parasti aicināja ierobe�ot migrāciju, pēk�ņi nomainīja toņkārtu, lai tā rezonētu ar pirmās lapas attēlu. Da�as avīzes un politiķi jautāja, vai �ādu cie�anu mazinā�anai nebūtu pienācis laiks sākt uzlidojumus Sīrijai. Tikmēr aktieri un citas slavenības Tviterī izplatīja mirkļbirku #RefugiesWelconte un uzstāja, ka Eiropai jāatver savas durvis. Tie, kas nostājās opozīcijā, pēk�ņi kļuva vienaldzīgi pret bērna nāvi. Nebija pārsteidzo�i, ka pat britu premjers, kur� līdz tam strikti iestājās pret jelkādām ES uzspiestām migrantu kvotām, salūza un piekrita vēl 20,000 sīrie�u bēgļu uzņēm�anai savā valstī (lai gan tikai piecu gadu laikā). Aizsprosti tika pārrauti ari citur Eiropā, TV operatoriem skrienot līdzi migrantiem, kuri drāzās pāri laukiem, ceļiem un robe�ām. Angela Merkele no savas puses paziņoja, ka migrantu skaitam Vācijā nebūs �nekādu ierobe�ojumu�, jo, �kā stiprai, ekonomiski veselīgai valstij mums ir spēks izdarīt visu, kas nepiecie�ams�. Nākamo 48 stundu laikā, kā ziņoja New York Times, migrācijas plūsma bija pieaugusi no da�ādām pasaules valstīm, tai skaitā no Nigērijas. Cilvēki bija sajutu�i, ka atvēries iespēju logs Eiropas pilsonības iegū�anai.

Lēmumus ir vienkār�āk nonievāt nekā tos pieņemt, kā arī tie tiek pieņemti vieglāk, nekā tam, iespējams, vajadzētu būt. Katrā valstī kontinenta politiķi bija nonāku�i situācijā, kas būtu pielīdzināma brīdim, kad kāda persona stāv piekrastē un redz tuvojamies laivu. Ja cilvēki jūsu priek�ā cīnās, lai izkļūtu krastā, novērotāju vairākums - jo īpa�i mūsdienu eiropie�i -instinktīvi palīdzēs grūtībās nonāku�ajiem nokļūt dro�ībā. Pavisam maz būs to, kuri aizgrūdis laivu atpakaļ jūrā. Tikai da�us mēne�us pēc tam, kad viņa bija teikusi, ka �politika nav vienkār�a lieta�, un centusies novilkt līniju starp sevi un 14 gadus vecu libānie�u meiteni, Angela Merkele nolēma parādīt līdzjūtību. Lai gan viņas lēmums tika pieņemts ne tik daudz pa�as, cik kontinenta vārdā, impulss, ko Merkele parādīja, nebija nekas neparasts. Vēlme laipni, ar līdzjūtību uzņemt visus, kas izpeld krastā, ne vienmēr vēstures gaitā bijusi dabīga un pa�saprotama, ta�u mūsdienu eiropie�u gadījumā tā bija tāda kļuvusi, un nebija iespējams iedomāties pretējo.

Lielisks piemērs teiktajam ir Lezbas un citu salu iedzīvotāji. Mitilēnas, Lezbas salas galvaspilsēta, ir viena no Turcijai tuvākajām ostām. Arī tie migranti, kas laivās dodas uz Mitilēnām, atstājot Turcijas krastu,-sev priek�ā jau redz Eiropu. Ostas centrālajā vietā izgaismota un stalta paceļas Svētā Terapona baznīca, kas nosaukta par godu Kipras bīskapam, kuru 632. gadā dievkalpojuma laikā nogalināja arābu musulmaņi. Baznīcas iek�ienē atrodas bīskapa Ignācija sarkofāgs. Viņ� bija viens no deviņpadsmitā gadsimta ideoloģiskajiem iedvesmotājiem grieķu cīņā pret otomaņu okupāciju. Ostas priek�ā atrodas veikali, bāri un viesnīcas, tostarp Sappho Hotel, kas, tāpat kā daudzi citi salas iestādījumi, savā nosaukumā iekļāvis pazīstamās Lezbā dzīvoju�ās sengrieķu dzejnieces vārdu. Ar saviem 87,000 iedzīvotāju Lezba ir viena no cilvēku skaita un teritorijas ziņā lielākajām grieķu salām. Dienas karstumā osta ar tās smaku, kurā apvienojas naftas, zivju un sastāvēju�a ūdens aromi, nebūt nav tik pievilcīga, kā pirmajā brīdī varētu �ķist. Ta�u vakarā, līdz ar svaigu brīzi, ostmalas bāri un kafejnīcas atdzīvojas, mūzikas sistēmām piepildot gaisu ar popmūzikas skaņām.

Lezbā, tāpat kā Lampedūzā, kontrasti var būt ļoti asi. Kāds itāļu palīdzības darbinieks stāstīja par atsevi�ķiem momentiem, kad vasaras mēne�os l.ampedūzas ostā tika ievilktas pārpildītas migrantu laivas, dzīvajiem tajās sē�ot starp miru�ajiem. �īs laivas sagaidīja no pludmalēm atskano�a turīgo, salu joprojām apmeklējo�o itāļu atpūtnieku ballī�u mūzika. Arī Mitilēnās migranti, kuri nereti bija izbēgu�i vai izgāju�i cauri pa�i savām ellēm, spēra pirmos soļus jaunajā dzīvē, ienākot bezrūpīgā, labklājību baudo�u grieķu vidē.

2015. gadā bija brīdis, kad Mitilēnās (pilsētā ar 30,000 iedzīvotāju) katru dienu ieradās ap 8000 migrantu. Laivas tika izvilktas krastā garā piekrastes ceļa pusē, kas savieno lidostu ar pilsētu. Daļa migrantu devās uz pilsētu kājām. Citi, izkāpu�i no laivas, izsauca taksi un lika vadītājam tos vest uz Moriju, pilsētas nomalē izvietoto galveno bēgļu centru. Taksometru vadītāji atzīmēja, ka cilvēki no laivām jau iepriek� visi zināja, ka brauciena maksa līdz Morijai būs 10 eiro.

Tāpat kā itāļu salās, arī grieķu salu vietējās pa�valdības jutās pamestas vienas pa�as tikt galā ar migrantu problēmu. Lezbas mērs organizēja darbību savā salā. Tuvējās Samosas salas mērs darīja to pa�u. Ta�u vai viņi sadarbojās? Nē, mēra birojā uz �o jautājumu atbildēja: mēs katrs gājām savu ceļu. Ta�u arī katrā atsevi�ķajā salā bija sare�ģīti rast atbilsto�u risinājumu. Kad migrantu tērcīte kļuva par appludino�u straumi, bijusī armijas bāze Mori-jā tika pārveidota par pagaidu uzņem�anas centru, tam nonākot atbilsto�ās ministrijas pakļautībā Atēnās. Tikmēr otra Lezbā eso�ā nometne, Karatepe, ir vietējās pa�valdības pārraudzībā. Jautājot - kāpēc tā - vienīgā atbilde, ko var saņemt, ir nopūtas.

Lai kā nebūtu, kādu laiku izdevās ātri apstrādāt visus ienāku�os migrantus un izdot viņiem dokumentus tālākam ceļam, ļau apmēram pēc divām dienām migranti bija atpakaļ ostā, lai kāptu prāmī, kas tos vedīs uz Atēnām vai Kavalu (piekrastes pilsēta netālu no Salonikiem). Ko tie darīs tālāk, - par to grieķu varas iestādes galvu vairs nelauzīja. Amatpersonas zināja, ka lielākā migrantu daļa nevēlēsies palikt Grieķijā ar tās augsto bezdarba līmeni, bet cauri dienvidaustrumu Eiropai dosies tālāk uz valstīm, kuras, kā tie domāja, vēlēsies tos uzņemt: galvenokārt uz Vāciju un Zviedriju. Ta�u, kad apstrādes process, migrantu skaitam pieaugot, kļuva ilgāks, sākās nemieri. 2015. gada septembrī, kad pieplūdums, Vācijas kancleres aicinājuma ierosināts, bija vislielākais, starp daļu no l.ezbā eso�ajiem migrantiem un vietējās policijas specvienību notika nopietnas sadursmes. Apstrādei aizkavējoties, migranti, kas salā atradās jau divas nedēļas, pūļiem devās uz ostu, skandējot �Patvērumu!� un �Mēs gribam tikt uz Atēnām!�. Kādi sīrie�u migranti meta uz policiju akmeņus un pudeles, bet citi centās tos atturēt.

Lai arī izdevās rast pagaidu risinājumus, 2015. gada ziemā un 2016. gadā process sāka zaudēt ātrumu. Migranti ieradās tikpat daudz kā iepriek�, ta�u Eiropas sākotnējais entuziasms manāmi noplaka. Vienubrīd Mitilēnās atradās 20,000 bēgļu. Ne Morijā, ne Karatepē nav paredzēts uzņemt pat ceturto daļu no �ī daudzuma. Ta�u Mitilēnu iedzīvotāji, neskatoties uz to, ka daudz netrūka, lai migrantu pilsētā būtu vairāk nekā viņi pa�i, no tiem nenovērsās. Abiem uzņem�anas centriem esot pārpildītiem, visās iespējamajās pilsētas vietās, kur vien zemē varēja iedzīt mietiņus, izauga teltis. Tās bija redzamas zālienos, krustojumu apļos, gar ietvēm. Ziemas aukstākajā laikā, kad migrantiem uz ielas bija visgrūtāk, vietējie tos ielaida savās mājās un garā�ās.

2016. gada vasarā, neskatoties uz starptautiskiem un Eiropas iek�ējiem centieniem rast risinājumu migrantu plūsmas apturē�anai, laivas turpināja pienākt. Zināmu spiediena atslābumu un plūsmas samazinājumu izdevās panākt tikai pēc martā noslēgtās ārkārtas vieno�anās ar Turciju. Pēc tam, kad Eiropa samaksāja Turcijai se�us miljardus eiro, kā arī apsolīja bezvīzu re�īmu Turcijas pilsoņiem, uz Eiropu dodo�os migrantu skaits ievērojami saruka. Augustā Lezbā tagad dienā ieradās pāris simti, da�reiz pat tikai pāris du�u migrantu. Kādā �ī mēne�a naktī, kad jūra bija gluda kā spogulis, �aurumu izdevās �ķērsot trim laivām, divām piestājot salas ziemeļos, vienai pietauvojoties Mitilēnu ostā - ceturto laivu aizturēja Turcijas kara flotes spēki, kuri, kā stāsta migranti un palīdzības darbinieki, bie�i nepilda savu* pienākumu griezt laivas atpakaļ, kas tiem būtu jādara atbilsto�i noslēgtajam ES-Turcijas līgumam. Patiesībā, redzot laivas dodamies uz Eiropu, viņi

da�as aiztur, bet pārējām ļauj doties tālāk.

Salas otro migrantu centru, Karatepi, pa�valdība atvēra 2015. gadā. Tas ir paredzēts, lai uzņemtu ģimenes, sievietes un bērnus, ta�u ne pieaugu�o nepavadītus pusaud�us - tie tiek izvietoti mājās. Lai gan Karatepes centrā ir vieta 1500 migrantu uzņem�anai, 2016. gada augustā tas daļēji bija pustuk�s. Aģentūras gan satraucās, ka nesenais apvērsuma mēģinājums Turcijā varētu atjaunot iepriek�ējo plūsmu, ta�u līdz tam salā viss bija samērā mierīgi. Pie nometnes vārtiem redzami da�i autoveikali, kas tirgo pārtiku un dzērienus. Vienīgais, kas mēģina iekļūt nometnē, ir jauns vīrietis no Kongo. Viņ� esot apmeties ceļmalā pie Morijas nometnes, bet Karatepē ieradies, lai satiktos ar māsu un viņas bērniem. Gaidot, kad tiks ielaists, viņ� sē� pusdienas saulē, dzer alu un smēķē. Kongo, puisis stāsta, viņ� neesot varējis palikt. Esot bijis saistīts ar valsts politisko opozīciju un turpmāka atra�anās valstī neesot bijusi dro�a. Viņ� stāsta, ka esot mācījies universitātē un Kongo strādājis psihiatriskajā slimnīcā, bet �eit atnācis, jo pa telefonu ar māsu neesot izdevies sazināties. Ļaudis nometnē nav ieslēgti, viņi to var atstāt, ja vēlas, bet citi, kas nav uzņemti, tāpat vien nevar staigāt iek�ā ārā.

Nometnes iek�ienē atrodams viss, kas var būt pieticīgā, vairāk nekā tūksto� cilvēkiem paredzētā pagaidu mājoklī. Tur ir nelielas mājiņas ģimenēm, medicīnas baraka un citas nepiecie�amās telpas. Bērniem ierīkots futbola laukums, kā arī uzbūvēts neliels, skārda jumta segts amfiteātris, kurā reizēm notiek muzikāli priek�nesumi nometnes iemītnieku garastāvokļa cel�anai. Ļaudīm gados un invalīdiem, kā kādam vecam sīrietim ar tradicionālo arābu galvassegu kūliju (kejfiyah), kur� skatās laukā no savas mājeles, nometnes vienā malā ir ierīkotas atsevi�ķas, speciāli aprīkotas telpas. Lielākā daļa cilvēku nometnē ir sīrie�i - dienā, kad es tur esmu, iespējams, ap 70 procentiem. Nākamās lielākās grupas ir afgāņi un irākie�i. No Atēnām atbraukusī sieviete, kura vada nometni, ir ļoti lepna par savā pārraudzībā eso�o iestādi - savā darbā, kā pati stāsta, viņa izmanto inovatīvas pieejas. Cilvēkus, kas �eit nonāk, viņa uzsver, nesauc par �bēgļiem� vai �imigrantiem�, tie ir �apmeklētāji�. Nometne ir progresīva arī citos veidos, un tāpēc tajā vienmēr laipni gaidīti akreditēti �urnālisti. Nometnes apmeklētāji trīs reizes dienā tiek ēdināti, un viņiem nav jāstāv rindā, kā tas ir Morijā un citās nometnēs. Ēdiens tiek piegādāts līdz viņu mājiņu durvīm. Ja kādam vajag nomainīt drēbes, tās ir pieejamas. Pie kādas mājiņas sē� ģimene no Sīrijas. Jauns, putains vīrietis, kuram vēl tikai knapi sāku�as dīgt ūsas, cītīgi cen�as tikt no tām vaļā ar elektrisko skuvekli vienā, bet spoguli otrā rokā. Maza, divus vai trīs gadus veca meitenīte sē� putekļos, cen�oties uzvilkt atpakaļ no kājas nomuku�u kurpi. Mēs viņai palīdzam, viņa pieceļas, sāk skriet un tūlīt atkal nokrīt.

Neskatoties uz visām Karatepes nometnes priek�rocībām, tagad, 2016. gada vasarā, galvenā �ejienes �apmeklētāju� problēma ir tā, ka viņi �eit ir iesprūdu�i. Reaģējot uz 2015. gada lielajiem migrantu plūdiem, citas Eiropas valstis ir aizvēru�as savas robe�as, un tas nozīmē, ka pagāju�ā gada plūsmai nav izred�u atjaunoties. �iem apmeklētājiem nav iespējams nokļūt pat līdz Atēnām - amatpersonas nevēlas viņus tur laist, jo saprot, ka, ļaujot sastrēgumam izveidoties uz cietzemes, var rasties pavisam cita veida problēmas. Un tā vietā, kur agrāk viņiem nebūtu jāpavada ilgāk par 48 stundām un kur nekārtības izcēlās jau pēc divu nedēļu aizkavē�anās, daudzas ģimenes atrodas jau vairākus mēne�us. Nometnes ārpusē pie autoveikala stāv 17 gadus veca meitene ar savu septiņus gadus jaunāko māsu un pērk ceptus kartupeļus ar mērci. Viņas ir no Alepo un �eit atrodas aptuveni �etrarpus mēne�us. Nometnē viņas tagad apmeklē kādas mācību stundas, pasniedzēji migrantiem mēģina iemācīt arī citas prasmes, tostarp pat vijoļspēli. Ta�u meitenes nezina, kad un kur viņas vai citi nometnes apmeklētāji dosies tālāk.

Saprotams, ka varas iestādes un NVO, kuras palīdz vadīt un apgādāt nometnes, ir uzmanīgas saistībā ar �urnālistu vēlmi intervēt �apmeklētājus�. Daudziem no viņiem ir psiholoģiskas traumas, kā arī, tāpat kā Lampedūzā, neviens īsti nezina, tie�i ko darīt ar migrantiem un kādas viņiem ir vai nav tiesības. Tikmēr teritorijā gar ceļu un lejup līdz pat pludmalei redzamas da�ādu krāsu un veida teltis. Bet uz ceļmalas mūra pretējā pusē liels grafīti uzraksts vēsti: �Bēgļi! Nosodiet vieno�anos! Neviena persona nav nelegāla! Laipni aicināti, bēgļi!� Līdzīgi vēstījumi uzkricelēti arī spāniski. Migrantiem, kuru laivas piestāj krastā �ajā vietā, �ie ir pirmie vārdi, kurus tie redz Eiropā.

Improvizētā tel�u pilsētiņa atrodas aktīvistu kopas No Borders Group pārziņā. Pretī nāk jauns vācietis vārdā Justus. �Esmu no Drēzdenes,� viņ�, smēķēdams pa�tītu cigareti, it kā atvainojoties paskaidro. Pirms divām nedēļām viņ� kopā ar domubiedriem no Vācijas, Francijas un �veices ceļa otrā pusē eso�ā pamestā mājā bija ierīkoju�i atklātu sociālo centru. Tas neesot bijis paredzēts kā patvēruma meklētāju centrs, bet kā dienas centrs, kur nometņu garlaicības māktie migranti varētu atnākt un rast kādu izklaidi. Ta�u tikai da�as dienas vēlāk banka, kurai pussabrukusī ēka pieder, uzskatot, ka aktīvisti veido nelikumīgu nometni, viņus no turienes padzina. Tā nu tagad viņi ir �eit, pludmalē, un ar da�ām lielām, pa�taisītām teltīm cen�as turpināt iesākto. �etrdesmitgadniece Oda no Hanoveres, kura pusdienas saulē diez ko labi nejūtas, paskaidro: �Ar to, ka mēs vienkār�i turpinām doties uz demonstrācijām un skandējam �Nē robe�ām!�, nav pietiekami. Vajag arī kaut ko darīt.�

Sociālā centra izveido�ana �eit, Lezbas salā, bija tas, ko �ī pamatā no vācie�iem sastāvo�ā grupa bija nolēmusi darīt lietas labā. Viņu neformālajam centram trūkst naudas, tā konstrukcijas knapi turas kopā, un viss pasākums atstāj vāji organizētas pa�plūsmas iespaidu. Katru dienu uz centru, dzīvespriecīgi dodoties garām visām bēgļu zīmēm, nāk padzert tēju kāda �igānu ģimene, kas izrādās vietējie, kuri jau dzīvo Lezbā. Oda rāda fotogrāfijas no ēkas, kuru viņiem tikko lika atstāt. Pie lielāko sava biju�ā centra istabu sienām, tās iepriek� nobalsinot, viņi bija piekāru�i da�ādus spilgti krāsotus nieciņus. Uz sienām ar zilu un sarkanu krāsu bija uzrakstīti arī centra noteikumi: �Bez rasisma. Bez vardarbības. Bez seksisma. Bez homofobijas.�

Tas, kas patie�ām vajadzīgs �iem aptuveni piecdesmit cilvēkiem dienā, kuri tagad ierodas pie aktīvistu teltīm, stāsta Oda un viņas kolēģi, nav ne tēja, ne ūdens, ne apmēram se�simt pārtikas devas, kuras tie ik dienas izdala kā papildinājumu galveno nometņu uzturam. Visvairāk �ie afgāņi, paki-stāņi, marokāņi, eritrejie�i, kas �eit ierodas, aktīvisti saka, vēlas, lai �cilvēki viņus cienītu�. Nesen viņi ir satiku�i kādu Pakistānas kristieti, kuram talibi nogalināju�i visu ģimeni. Jautāts, ko viņ� tagad visvairāk vēlētos saņemt, tas atbildējis: �smaidu�.

Ta�u ne visi ir priecīgi par vācu No Borders Group. Nerunājot par problēmām ar savu biju�o zemes īpa�nieku un salas varas iestādēm, arī daļa vietējo iedzīvotāju aktīvistu klātbūtni uztver ar aizdomām. Un ne tikai tāpēc, ka grupas klātbūtne viņiem liek domāt, ka grieķi pa�i netiek ar situāciju galā. Kāds vietējais saka, ka grupas dalībnieki ir �slikti cilvēki. Viņi ir politiskie aktīvisti.� Ta�u citi salinieki ir atbalsto�i, da�i vietējie pat sniedz papildu palīdzibu. Vietējais dārzeņu tirgotājs par brīvu viņiem piegādā savu preci. Un �eit, ne tā, kā pie Morijas nometnes, cilvēkiem pēc ēdiena vismaz nav jāstāv 200 metru garā rindā. Ņemot vērā sūdzības par nepietiekamo ēdiena daudzumu, pārtikas saindē�anās gadījumiem un antisanitārajiem apstākļiem Morijas nometnē, kļūst skaidrs, kāpēc amatpersonas nevienam neļauj to apmeklēt. Trīs 16 gadus veci afgāņu jaunie�i pastāsta, ka Morijas nometnē, kurā tagad atrodas 3000 cilvēku, viņiem neļauj pat fotografēt. Personas, kas nav migranti, netiek laistas tālāk par nometnes vārtiem, bet pat no ārpuses var skaidri redzēt, ka �is iestādījums ir pavisam cita veida nekā Karatepe.

Bijusi armijas bāze Morijā tagad ir sadalīta trīs vai �etrās at�ķirigās sekcijās, kuras citu no citas atdala dzeloņdrā�u �ogs. Nometnes pa�reizējie iemītnieki ir ieradu�ies no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas. Lielākā daļa nāku�i no Sīrijas, Irākas, Āfrikas un Afganistānas, ta�u ir arī migranti no Banglade�as, Mjanmas un Nepālas. Jauns eritrejietis pastāsta, kā vispirms devies uz Sudānu, tad ar lidma�īnu uz Irāku un tālāk uz Turciju, no kurienes nonācis Lezbas salas pludmalē, kur mēs abi tagad sē�am. Afgāņi savukārt, lai nokļūtu līdz Turcijai, ceļoju�i caur Irānu, da�reiz ari caur Pakistānu. Visi stāsta, ka kontrabandistus, kuriem viņi maksā, lai �eit nokļūtu, pa�i klātienē nesatiek. Darījumi notiek, izmantojot telefonu, instrukcijas par to, kur un kā doties tālāk, saņemot pakāpeniski ceļa laikā. Deviņgadīgs afgāņu zēns ar savu tēvu man stāsta, kā �eit nonāku�i. Eiropā viņ� tagad ir divus mēne�us. Zēna tēvs liek man manīt, ka vēlētos parunāt privāti.

Krastmalā mēs atrodam kādu sabruku�u celtni, kurā viņ� man pastāsta savu stāstu. �urp viņi atbrauku�i ar laivu, kas ceļā no Turcijas, kuram vajadzēja ilgt vienu stundu, divreiz grimusi. Laivai otrreiz grimstot, viņtfs pārtvērusi grieķu krasta apsardze. Viņ� ir trīsdesmit vienu gadu vecs. �eit ieradies kopā ar savu sievu, diviem dēliem un divām meitām. Viena meita ir piecus, otra pusotru gadu veca. Izskatīgs, spēcīgas miesas būves, ar vienu sirmu �ķipsnu tum�o matu vidū, viņ� ir ģērbts sporta apģērbā, kas acīmredzami viņam iedots, �eit atbraucot. Afganistānā viņ� ir strādājis Izglītības ministrijā un bijis atbildīgs par Heratas reģiona skolām. Talibanam kļūstot ietekmīgākam, viņ� saņēmis telefona zvanu, kurā tam teikts pamest savu darbu. Viņ� neesot paklausījis un ticis nolaupīts, paliekot gūstā trīs dienas.

' I alibi viņam esot salauzu�i abas rokas - uz tām pie plaukstu locītavām redzami lieli izciļņi, kur izspiedu�ies kauli. Viņ� stāsta, ka esot pamanījies izbēgt no sava cietuma, ta�u kalnos paklupis un, krītot uz akmeņiem, savainojis sevi vēl vairāk, salau�ot galvaskausu.

Divus mēne�us viņ� pavadījis mājās veseļojoties un tad atgriezies darbā. Bet talibi viņu nolaupīju�i atkal. Tagad viņ� pie tiem atradies divdesmit vienu dienu. Arī �oreiz talibi viņu spīdzināju�i (rētas redzamas gan uz viņa sāniem, gan rokām). Ticis arī izvarots jeb, kā to izteica kāds cits afgānis no nometnes, kur� mums kalpo par tulku: �uzbruka viņam no aizmugures�. �Vai saproti, ko viņ� ar to grib pateikt,� tulks izpalīdzīgi jautā �estu valodā, kad vīrs aizgriezies skatās uz citu pusi. Izvaro�anas laikā viņi tam teiku�i: �Tev vairs nav dieva. Tagad mēs esam tavs dievs, un tas nozīmē, ka tev jādara viss, ko mēs liksim.� �ajā brīdī viņ� piekritis sadarboties. Talibi teiku�i, ka vēlas, lai viņ� izmanto savu amatu un palīdz kādam viņu cilvēkam kļūt par Izglītības ministrijas darbinieku. Viņiem esot plāns kaut ko ievietot ūdensapgādes sistēmā skolās, kurās mācās no 600 līdz 700 bērnu, apvidū starp Adraskanas un Gozares ciemiem. Ja bērni skolā visi tiktu saindēti, tad vecāki tos tur vairs nesūtītu, talibi spriedu�i. Tā kā Habibs piekritis viņiem palīdzēt, tie viņu palaidu�i tagad mājās.

Ta�u, atgriezies mājās, viņ� paņēmis savu ģimeni un bēdzis, nepalīdzot talibu cilvēkam iekļūt vēlamajā amatā. Pēc iera�anās Turcijā Habibs esot piezvanījis atpakaļ uz Afganistānu un pastāstījis par talibu plānu kādai amatpersonai, cen�oties nepieļaut tā īsteno�anu. �Es pazaudēju visu, kas man bija,� viņ� stāsta, �ta�u esmu priecīgs, ka man izdevās izglābt bērnu dzīvības.� Viņ� stāsta, ka nevar doties atpakaļ, un saka, �ja Grieķijas valdība mani deportēs, es sevi nogalinā�u�. Ko tev nozīmē būt Eiropā, es viņam jautāju. �Esmu laimīgs �eit būt, jo �eit es varu būt dzīvs. Jo tagad esmu dro�ībā,� viņ� man atbild. Tad viņ� aizgrie�as un cen�as apslēpt asaras, kas tam rit pār vaigiem. Mēs sē�am klusējot. Vēlāk viņ� parāda man vēl kādas rētas, kuras paliku�as no talibu spīdzinā�anām uz viņa kājām. Mēs paspie�am viens otra roku un izejam atpakaļ uz ceļa, kur mūs gaida viņa ģimene. Viņ� mani iepazīstina ar savu sievu un meitām, vecākā no kurām valkā ko�i rozā bērnu cepuri, ko tā saņēmusi no kādas aģentūras. Tad tie visi

kopā aiziet atpakaļ uz nometni.

Pie Morijas nometnes vārtiem citu migrantu vidū sastopu arī divus brāļus no Gazni reģiona Afganistānas dienvidaustrumos. Viņi saka, ka esot 20 un 18 gadus veci un piederot hazarejiem, siltu minoritātes grupai, pret kuru īpa�i ne�ēlīgi vēr�as Afganistānas �Islāma valsts� grupējums, kas masveidā sodījis �īs �ķeceru� sektas piederīgos, publiski nogrie�ot tiem galvas. Un �Islāma valsts� ir tikai pēdējā no nelaimēm, kas piemeklējusi viņu dzimteni. Pirms tam talibi nodedzināju�i brāļu skolu un tad centu�ies viņus iesaistīt savā organizācijā. Viņi stāsta, ka arī �Islāma valsts�, kad ieradusies apvidū, mēģinājusi tos rekrutēt. Saņēmu�i no �Islāma valsts� piedāvājumu �iesaistieties mūsu grupā vai mēs nogalināsim jūsu ģimenes locekļus,� zēni pametu�i ciemu un aizbēgu�i uz Kabulu. Gan viņu tēvs, gan māte ir slimi, un abiem kā vecākajiem dēliem tagad jāuzņemas ģimenes mājsaimniecības apgādnieku loma.

Mēs sē�am uz Grieķijas akmeņainās zemes, un visi afgāņu zēni un vīri, kuri mums pievienoju�ies, spēlējas ar smiltīm. Kādam 62 gadus vecam vīram, kur� nāk no tās pa�as provinces kā brāļi, ir slima sirds, bet viņ� cer pievienoties meitai Austrijā. Viņ� ir devies caur Irānu, kur dzīvo daudz ha-zareju. Ja Afganistānā nebija dro�i, kāpēc viņ� nepalika Irānā? �Es tur nevienu nepazīstu,� viņ� saka, acīs parādoties asarām. �Ko es tur darītu?� Mums runājot, viņ� ir izveidojis nelielas smil�u kaudzītes un ber tās caurumos zemē. Es pamanu, ka jaunākais no diviem brāļiem, kuram mati uz pieres gandrīz aizsedz viņa dziļās, tum�ās acis, paceļ nelielus oļus un, kamēr mēs runājam, visu laiku met tos pret zemi.

Hazarejus, viņ� paskaidro, vajā visur, kur tie dodas. Pat Pakistānā, kur dzīvo daudz citu hazareju, viņiem nav viegli. Viņiem atņem naudu, tos nolaupa, izpirk�anas maksā prasot līdz pat vienam miljonam ASV dolāru. Brāļi nelegāli iekļuva Pakistānā, nelegāli nonāca Irānā un tad nelegāli devās uz Turciju. Vecākais brālis paskaidro, ka jaunākais cie� no psiholoģiskiem traucējumiem. Tas nav nekāds pārsteigums. Kad jaunākais brālis runā, tas notiek ar uzbudinājumu. �Katrā valstī ir labi un slikti cilvēki,� vienā brīdī viņ� saka. �Kāpēc eiropie�i uz mums lūkojas kā uz suņiem un noziedzniekiem? Viņi pret mums neizturas labi. Kāpēc?� Brāļi sūdzas, ka viņi pieņem Grieķiju, ta�u Grieķija nepieņem viņus. Ļaudis uz viņiem skatās un autobusos nav draudzīgi. Morijā, viņ� �ēlojas, nometnes policija par migrantiem ņirgājas, ēdiena izsnieg�anas reizēs taisot da�ādas skaņas, it kā aicinot lopus uz baro�anu. Par Morijas nometni daudzi sūdzas, bet viņ� saka, ka teltīs ielienot indīgas �ūskas, no kuru kodumiem jau esot miru�i divi iemītnieki, un varas iestādes to slēpjot.

Kādā brīdī pienāk vecākais brālis un saka, ka jaunāko talibi Afganistānā esot izvaroju�i. �Mēs esam afgāņi,� jaunākais pats stāsta. �Mēs esam redzēju�i visu. Galvu nogrie�anu. Miru�os. Visu iespējamo.� Arī viņ� tāpat kā citi saka, ka izdarīs pa�nāvību, ja to sūtīs atpakaļ. Jautāts, ko viņ� gribētu darīt, ja varētu palikt, vecākais brālis atbild, ka Afganistānā, pirms no turienes aizbēdzis, universitātē sācis studēt farmakoloģiju. Viņ� gribētu turpināt mācīties. Jaunākais savukārt saka, ka viss, ko viņ� ��ajā sliktajā situācijā� gribētu, būtu �rast iespēju dzīvot�.

Visi afgāņi ir dusmīgi uz sīrie�iem. Tādēļ, ka tiem tiek dota priek�roka patvēruma pie�ķir�anā. Patie�ām, kancleres Merkeles 2015. gada uzaicinājumā īpa�i tika norādīts, ka netiks prasīts patvēruma nepiecie�amības pierādījums, ja migranti nāks no SIrijas. �Kāpēc tā?� - afgāņi grib zināt. �Sīrijā kar� notiek piecus gadus, bet Afganistānā tas turpinās jau piecpadsmit.� Un kā ar apgalvojumu, ka cilvēki �eit ierodas, meklēdami labākas dzīves iespējas? Uz to viens no afgāņiem, jauns cilvēks, kas labi prot angļu valodu, atbild: �Katru dienu Afganistānā sprāgst bumbas. Ta�u viņi vēl domā, ka mēs braucam �urp, lai meklētu laimi un prieku.� �Mums nav ekonomisku problēmu Afganistānā,� viņ� uzsver. �Mēs varam nopelnīt naudu Afganistānā. Problēma ir dro�ībā.�

Esot �ādās vietās un dzirdot tādas lietas no cilvēkiem, kuri to visu pieredzēju�i, �ķiet, ka kancleres Merkeles un viņas ministru 2015. gada instinktīvā rīcība ir bijusi pilnīgi pareiza. Viņi, iespējams, izvēlējās darīt to vienīgo, ko civilizēti cilvēki var darīt, glābjot �ādus bēgļus, uzņemot tos un dodot tiem patvērumu. Ta�u �ī augstsirdība tikpat labi var izrādīties - gan tiem, kas �ķērso ūdeņus, lai �eit ierastos, gan kontinentam, kas cen�as tos uzņemt, - ceļojuma vienkār�ākā daļa.

6

Tas bija Berlīnē 2015. gada 31. augustā, kad Vācijas kanclere iezīmēja savus jaunos nolūkus un izteica paziņojumu, kuram vajadzēja motivēt to sasnieg�anu: Wir schaffen das. (�Mēs to varam.�) Ta�u pat �ie da�i vārdi lika uzdot vairākus jautājumus, uz kuriem netika sniegtas atbildes. Kas bija �tas�, ko viņa gribēja, lai izdarītu? Kādi �tam� bija mērķi un nolūki? Vai procesam bija kāds noteikts galamērķis, kad uzdevums būtu uzskatāms par izpildītu? Ko �āda pasākuma ietvaros būtu jāsaprot ar sekmīgu iznākumu? Katrs no �iem pats par sevi bija liels jautājums, ta�u ne mazāk svarīgi bija saprast, kas tie tādi - �mēs�? Kas bija tas vienums, kuru aicināja sasniegt grūti definējamo mērķi? Izsakot savu paziņojumu, Angela Merkele pieņēma �mēs� pastāvē�anu kā pa�saprotamu faktu. Bet iepriek�ējos gados pirms viņas �Mēs to varam� runas Eiropa, lai noskaidrotu atbildi uz �o jautājumu, bija rūpīgi un ilgsto�i sevi pētījusi. Un �ī pastāvīgā atgrie�anās uz psihiatra dīvāna nebija nekādi abstrakti meklējumi: jautājums bija steidzams un svarīgs - kā pirms astoņiem gadiem to bija norādījis holandie�u autors Pols �efers - �bez �mums� tas nestrādās�. [ 1 ]

Kanclere Merkele pati to ļoti labi apzinājās. Piecus gadus pirms sava di�ā �esta viņa teica kādu citu runu, kurā pievērsās problēmai, kas sagādāja arvien vairāk rūpju viņas nācijai. Viņa kļuva par pirmo no Eiropas vadītāju bara, kuri atklāti sāka uzdot jautājumu par to, kas ir aizgājis greizi ar kontinentā valdo�o imigrācijas un integrācijas politiku. 2010. gada oktobrī, laikā, kad viņas valstī par �o tēmu jau norisinājās būtiska publiska diskusija, Merkele Potsdamā teica �valsts nozīmes� runu. Tikai pirms da�ām nedēļām biju�ais senators un Bundesbankas valdes loceklis Tilo Sarazīns bija publicējis grāmatu, kura saucās Deutschland schafft sich ab (�Vācija sevi noliedz�). Sarazīna grāmatai tādā vienprātības vadītā sabiedrībā kā Vācijā bija bumbas sprādziena efekts. Savā darbā Sarazīns izskaidroja, kā zems vācie�u dzimstības līmenis apvienojumā ar pārmērīgi liela apjoma - galvenokārt musulmaņu - migrāciju pamatos pārveido vācu sabiedrības būtību. Iespējams, vispretrunīgākais �ķita viņa arguments, ka lielāka dzimstība mazāk izglītotu cilvēku vidū un mazāka dzimstība cilvēkiem ar augstāko izglītību rada apdraudējumu pēckara Vācijas sasniegtajai labklājībai.

Lai gan pierādījumi Sarazīna teiktajam, ka migranti neintegrējas Vācijas sabiedrībā, bija redzami visapkārt, tomēr politiķi un pla�saziņas līdzekļi, nespēdami �ādu ķecerību pieņemt, viņam asi uzbruka. Rezultātā Sarazīns tika piespiests pats atstāt savu amatu Bundesbankā. Neskatoties uz to, ka viņ� nāca no Vācijas kreisajiem spēkiem, gan Sarazīna pa�a partija (sociāldemokrāti), gan Angelas Merkeles partija (KDS) no viņa norobe�ojās. Vairākas Vācijas musulmaņu organizācijas mēģināja viņu iesūdzēt tiesā, bet viņa reputācijai viskaitējo�ākās (kā arī visnepamatotākās) bija apsūdzības antisemītismā. Neskatoties uz to, grāmata bija aizskārusi sabiedrībā jūtīgu stīgu. Apmēram tajā pa�ā laikā veikta aptauja atklāja, ka 47 procenti vācie�u piekrīt apgalvojumam, ka islāms nav daļa no Vācijas. Lai gan vācu politiķi diskusijas par imigrāciju, integrāciju un islārnu bija norobe�oju�i ar cie�u sanitāro kordonu, divi miljoni pārdoto Sarazīna grāmatas eksemplāru liecināja, cita starpā, ka tas nav devis cerēto un pla�āka sabiedrība tomēr domā par lietām, kuras tās politiskie pārstāvji gribētu paturēt tikai savā pārziņā.

Merkele runāja par �o tēmu ar sev piemīto�ām politiskām prasmēm, cen�oties paturēt noba�īju�os cilvēkus savas partijas atbalstītāju lokā, kā arī labojot tos jautājumus, kurus, pēc viņas uzskatiem, Sarazīns un tā piekritēji skaidro nepareizi. Savu Potsdamas runu viņa iesāka ar atsauci uz valsts savulaik īstenoto Gastarbaiter programmu, kuras ietvaros 1960. gados sākās turku un citu ārzemnieku masu iera�anās strādāt un dzīvot Vācijā. Merkele atzina, ka valsts - tāpat kā Lielbritānija un citas Eiropas valstis, kas pēc II pasaules kara uzsāka nodarbinātības tirgus pieprasīto imigrāciju - �sevi piemānījusi�. �Mēs teicām: �Viņi te nepaliks, kaut kad viņi būs aizgāju�i,� ta�u tas tā nenotiek.� Vācija nespēja paredzēt sekas, kādas radis �āda politika. Runas turpinājumā Merkele kritiski aplūkoja kļūdas pa�reizējā Vācijas imigrācijas politikā un diskusijā par integrāciju.

Par Merkeles runu rakstīja visos pasaules ziņu kanālos. Tā bija tik nozīmīga tāpēc, ka saturēja tobrīd vispārdro�ākos un viskritiskākos izteikumus par integrācijas politikas neizdo�anos, kādus līdz tam nebija uzdro�inājies paust neviens valdo�ajai elitei piedero�s politiķis. Daļa no Merkeles teiktā jau iepriek� bija izskanējusi politisko margināļu runās, ta�u nekad tas nebija tik skaidri formulēts kāda augstākā e�elona valdo�o spēku politiķa vārdos. Runājot par to, kas nav izdevies attiecībās starp Vāciju un tās imigrantiem, kanclere teica: �Protams, ka mēģinājums uzbūvēt multikulturālu sabiedrību, kurā visi dzīvotu lidzās, iegūstot cits no cita, ir izgāzies, pilnīgi izgāzies.� Un tie�i tāpēc, viņa norādīja, �tik ļoti svarīga ir integrācija�. Tiem, kuri vēlas kļūt par daļu no Vācijas sabiedrības, ir jāievēro Vācijas likumi un konstitūcija, viņa teica, kā arī jāmācās runāt vāciski. [2]

Vācu prese sprieda, ka kancleres pozicionē�anās saistāma ar nākamajā pavasari gaidāmajām vēlē�anām. Tajā pa�ā mēnesī publicēta sabiedriskās domas aptauja rādija, ka ievērojami pieaudzis to vācie�u skaits, kurus satrauc imigrācijas apjoms. Atbilsto�i aptaujas rezultātiem 30 procenti responden tu uzskatīja, ka viņu valsti �pārpludina ārzemnieki�, kuri ieradu�ies Vācijā tikai sociālo pabalstu dēļ, ko viņi �eit var saņemt.(3] Merkeles runas politiskā ģenialitāte bija tāda, ka �ie cilvēki tajā sadzirdēja to, ko gribēja sadzirdēt, tajā pa�ā laikā runa bija pietiekami uzmanīga ari pret imigrantiem, uzsverot, cik ļoti gaidīti viņi joprojām ir Vācijā. Tomēr attiecīgās idejas izteik�ana, to uzsverot ar noliedzo�a vārda divkār�u lietojumu, sakot, ka mul-tikulturālisms ir �izgāzies, pilnīgi izgāzies�, bija darījusi savu. Sākot ar bridi Potsdamā, kad klausītāji, kājās stāvot, pēc runas sveica viņu ar ovācijām, Merkele saņēma pla�u un neviltotu atzinību par savu uzdrīkstē�anos runāt par tik sare�ģītu jautājumu. Eiropā viņa tika salīdzināta ar citiem politiskajiem līderiem, avīzēm secinot, ka vienīgi Vācijas kanclere spējusi rast spēku un drosmi, lai pateiktu tik smagu patiesību.

Tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka arī citi vado�ie politiķi gribēja iegūt kādu gabaliņu no slavas un ienira ūdeņos, kuri, kā Merkele to bija parādījusi, bija pārsteidzo�i silti. Nākamajā februāri britu premjers Deivids Kamerons

izmantoja savu runu Minhenes Dro�ības konferencē, lai deklarētu, ka �Valstiska multikulturālisma doktrīnas ietvaros mēs iedro�inājām citu kultūru cil vēkus dzīvot atsevi�ķas dzīves, vieniem norobe�ojoties no citiem un visiem kopā no sabiedrības vairākuma. Mums neizdevās radīt vīziju par tādu sabiedrību, pie kuras viņi gribētu piederēt. Mēs pat esam pacietu�i �o no�ķirto kopienu uzvedību, kas ir pilnīgi pretēja mūsu vērtībām.�[4] Da�as dienas vēlāk, piedaloties televīzijas diskusijā, multikulturālisma �neizdo�anos� pasludināja arī Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kur� teica: �Patiesība ir tāda, ka visās mūsu demokrātijās mēs bijām tik ļoti nodarbināti ar ieradu�os cilvēku identitātes jautājumiem, ka neatlika laika tās zemes identitātei, kura viņus uzņēma.�[5] Drīz vien viņiem pievienojās arī citi līderi, to starpā biju�ais Austrālijas premjerministrs D�ons Hovards un biju�ais Spānijas premjerministrs Hosē Marija Aznars.

Da�u mēne�u laikā līdz tam neizsakāmo bija pateiku�i gandrīz visi. Visās valstīs saistībā ar to sākās pla�as diskusijas. Vai Deividam Kameronam bija taisība, sasaistot vienā veselumā nacionālo dro�ību un nacionālo vienību? Vai Merkele vienkār�i centās gudri reaģēt uz spiedienu, paturot centriski labējo bloku savā politiskajā paspārnē? Lai kādi kurā valstī būtu iemesli, diskusija, ko izraisīja �multikulturālisma nāve�, �ķita iezīmējam pagrieziena punktu.

Tomēr, neskatoties uz �o diskusiju auglīgo raksturu, tobrīd neviens pat nesaprata, ko īsti �ie paziņojumi nozīmē. Jau pats vārds �multikulturālisms� (piemēram, vācu multikulti) da�ādu cilvēku uzskatos nozīmēja pilnīgi at�ķirīgas lietas. Ilgus gadus un vēl �odien daudzi domā, ka �is jēdziens nozīmē �plurālisms� vai arī vienkār�i apzīmē realitāti, kāda tā ir, dzīvojot etniski daudzveidīgā sabiedrībā. Ja par kādu teica, ka viņ� atbalsta multikul turālismu, tas varēja nozīmēt, ka �ai personai nav būtiski, ka viņa zemē dzīvo da�ādas izcelsmes ļaudis. Vai ari tas varēja nozīmēt, ka �ī persona uzskata, ka nākotnē visas sabiedrības saplūdīs vienā lielā kausējamā katlā, no kā būs ieguvēja ikviena kultūra - katra valsts pārvērtīsies par miniatūrām Apvienotajām Nācijām. No citas puses skatoties, daļa vēlētāju varēja domāt, ka, piesaucot �multikulturālisma izgā�anos�, tiek atzīts, ka visa pēckara imigrācija kopumā bija slikta ideja un ka imigrantus vairāk ievest nevajag. Tas varēja izklausīties kā uzsaukums apturēt un pat pagriezt pretējā virzienā

l

imigrācijas politiku. Apstāklis, ka �o frāzi katrs saprata citādi, visās valstīs bija ļoti izdevīgi politiķiem, kam radās iespēja uzrunāt vēlētājus, kas citādāk viņus, iespējams, nebūtu uzklausīju�i. Tā nebija sakritība, ka visi politiskie līderi, kuri spēra �o iz�ķiro�o soli, piederēja pie politiski labējā spārna un centās saturēt kopā sadrumstalotu politisko spēku, kas �īs iz�ķir�anās rezultātā riskēja beigt pastāvē�anu.

Lai gan jāatzīst, ka neizpratne par to, ko visas �īs runas nozīmē, zināmā mērā izrietēja no tā, ka �multikulturālisms� vienmēr bijis grūti definējams jēdziens. No tā, ko varēja savilkt kopā, bija iespējams secināt, ka Merkele, Kamerons un Sarkozī runāja par īpa�u, valsts sponsorēta multikulturālisma paveidu. Pavisam noteikti viņu runās neizskanēja kritika rasu ziņā daudzveidīgai vai imigrantus uzņemo�ai sabiedrībai. Glu�i pretēji, ja neskaita avī�u virsrakstos izskanēju�ās atsevi�ķās frāzes, viņi visi izteica savu atbalstu liela mēroga imigrācijai. Tas, ko viņi teicās kritizējam, bija �multikulturālisms� kā valsts finansēta politika: ideja, ka valsts rosina cilvēkus vienā un tajā pa�ā valstī dzīvot paralēlas dzīves, piekopjot para�as un vadoties pēc likumiem, kas ir pretēji tiem, kuri pieņemti zemē, kurā viņi atrodas. �ie eiropie�u līderi acīmredzot aicināja veidot post-multikulturālu sabiedrību, kurā visu cilvēku dzīves nosaka viena likuma vara un visi ievēro vienas noteiktas sabiedriskās normas.[6] Bija gan krietni par vēlu runāt par �ādām lietām, bet �ā vai tā tas bija nozīmīgs solis uz priek�u.

Daudzi kreisajam spārnam piederīgi kritiķi noraidīja visu diskusiju pa�u par sevi. Viņi apgalvoja, ka tie esot tā sauktie �putnubiedēkļa� argumenti, un uzstāja, ka ar multikulturālismu saistītās problēmas vai nu nepastāv nemaz, vai arī, ka tās pastāv, ta�u nav problēmas kā tādas. Ta�u, sākot no 2010. gada, viscaur Eiropā pieauga raizes tie�i par tādām, it visur augo�ām paralēlām sabiedrībām. Būtiskākais �āda pieauguma iemesls bija aizvien lielākais notiku�o un novērsto teroristu uzbrukumu skaits, kuros iesaistīti Eiropā dzimu�i un augu�i cilvēki. �ādi uzbrukumi, saprotams, būtiski ietekmēja ba�u pieaugumu, ta�u vienlaikus pieauga ba�as arī par mazāk vardarbīgām un nevardarbīgām da�ādības manifestācijām - un ne vienmēr tādēļ, ka tās izpauda minoritātes.

Piemēram, 2006. gadā nīderlandie�u dusmas izraisīja holandie�u tieslietu ministra Pīta Heina Donera kādā intervijā izteiktais pieļāvums, ka gadījumā,

ja musulmaņi vēlētos ar demokrātiskiem līdzekļiem (tas ir - kad viņu skaits būtu pietiekams, lai izdarītu likumdo�anas izmaiņas) ieviest valsti �ariata likumu, tad viņi to varētu darīt. Iepriek�, 2004. gadā, Doners, atsaucoties uz da�u musulmaņu izteiktajām ba�ām, īsu bridi izskatīja iespējamību atjaunot likumu par zaimo�anu. Tad, 2008. gadā, līdzīgs sabiedrības sa�utums izraisījās Lielbritānijā, kad Kenterberijas arhibīskaps Rovens Viljamss nolasīja lekciju Karaliskajā tiesā, kur aplūkoja valstī pieaugo�ās paralēlās jurisdikcijas. Savā lekcijā arhibīskaps atzīmēja, ka atsevi�ķu �ariata likumu vai to daļu iekļau�ana Apvienotās Karalistes tiesiskajā sistēmā ��ķiet nenovēr�ama�. Pirmajā bridi, saņemot publiska sa�utuma �alti, arhibīskaps taisnojās, sakot, ka ticis pārprasts. Ta�u jau nākamajā dienā, sniedzot interviju raidsabiedrlbai BBC, kas bija paredzēta viņa izteikto piezīmju precizē�anai, Viljamss gāja vēl tālāk, pasakot, ka ideja par to, ka �visiem ir viens likums un par to nevar būt diskusiju� ir �savā ziņā blstama�.[7]

Papildinot jau gadiem krāju�os ba�u klāstu par imigrāciju un dro�ību, pēk�ņi �ķita, ka tiek pieļauts mainīt Rietumu civilizācijas pa�us pamatus. Reizēm radās sajūta, ka ari vēsture neizies cauri sveikā. Tikai divas nedēļas, pirms Merkele uzrunāja klāteso�os Potsdamā, Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs �Vācijas vienības dienas� pasākumā teica savu runu. Tās ietvaros cita starpā, lai atbildētu uz Sarazina jautājumu par islāma vietu Vācijā, Vulfs uzsvēra, ka islāms tādā pa�ā mērā ir valsts vēstures sastāvdaļa kā kristietība un jūdaisms. Atbildē uz �o paziņojumu Vācijā izskanēja protesti, tostarp no Vulfa pa�a partijas biedriem. Ta�u prezidents nebija vienīgais, kur� gribēja pārmainīt pagātni, lai to pieskaņotu �odienas reālijām.

Pretestība, kad vien tā izskanēja pret �āda veida komentāriem, bija skaidrojama ar pla�ākā sabiedrībā pastāvo�u sajūtu, ka multikulturālais laikmets no Eiropas prasa pārāk daudz - ieskaitot pat atsacī�anos no savas vēstures - kamēr tie, kuri �eit ierodas, pilnībā var paturēt savas tradīcijas. Ja tas bija viens virziens, kurā Eiropu mēģināja vadīt, tad Kamerons, Merkele un SarkozI piedāvāja citu ceļu. Neviens no viņiem gan nenoliedza, ka adaptācijas process varētu būt divvirzienu satiksme, ta�u viņi visi uzsvēra, ko konkrēti sagaida no imigrantiem un, proti, spēt runāt tās zemes valodā, kurā tie dzīvo, un dzīvot tur pēc tās likumiem.

Naidīgums, ar kādu �is pamatprasības tika apspriestas, bija atgādinā-

jums, ka par �im lietām pilnīgi nemaz nebija ticis domāts pēckara gados. Process bija virzījies, vadoties pēc principa �tad jau redzēs�. Un tas nozīmēja, ka nemitīgi mainījās pat parādības apzīmējo�ie jēdzieni. Kā savā grāmatā norāda vēsturnieks un multikulturālisma kritiķis Rūmijs Hasans, to cita starpā pierāda atsevi�ķās britu pēckara imigrācijas fāzes. Pirmās fāzes laikā (no 1940. līdz 1970. gadiem) baltajai rasei nepiederīgos atbraucējus no Sadraudzības valstīm sauca par �krāsainajiem imigrantiem� un tos uzlūkoja kā no pārējās sabiedrības at�ķirīgu grupu. 'lād, 1970. un 1980. gados, daļēji dēļ centieniem mazināt diskrimināciju, �os cilvēkus sāka dēvēt par �melnādainajiem britiem� un uzlūkot kā normālus, līdztiesīgus pilsoņus. Drīz pēc tam valsts sabiedrību sāka raksturot kā �multikulturālu�, ar to domājot, ka to veido da�ādu kultūru cilvēki. �Multirasu� vai �multiet-niska� sabiedrība, Hasans raksta, būtu bijis labāks apzīmējums, ta�u tobrīd diskreditētā �rases� ideja to neļāva izmantot, tāpēc tika izvēlēts �multikul-turālisms�. Ja, �o jēdzienu ievie�ot, bija cerēts, ka tādējādi izdosies visus cilvēkus apvienot zem vienas kopīgas nācijas lietussarga, tad iznākumā rezultāts bija pilnīgi pretējs gaidītajam. Patie�ām, tā vietā, lai veidotu apvienojo�u identitāti, tika veicināta at�ķirīgu identitā�u nostiprinā�anās - cerētās ādas krāsu vai identitā�u �aklās� sabiedrības vietā radās tāda, kura identitāti saskatīja un pauda it visā.

Apritē parādījās t.s. �cūku siles� politiķu variācija (angļu pork barrel: �ādi anglosak�u vidē vēsturiski apzīmē kaktu politiķus, kas sludina uz ielām, kā tribīni izmantojot, piemēram, tuk�as mucas vai apgāztas siles - red. piez.). Izauga da�ādas organizācijas un intere�u grupas, kas uzdevās par visa veida identitā�u aizsargātājiem un pārstāvētājiem. Ambiciozi, lielākoties pa�iecelti tipā�i kļuva par vidutājiem starp konkrēto kopienu un varas iestādēm. Ta�u viņi nebija vienīgie, kuri guva labumu no �ādas kārtības. Ari vietējā un nacionālā līmeņa politiķiem nebija iebildumu atvieglot savu dzīvi, iekļaujoties procesā, kurā viņi varēja pacelt telefona klausuli un �ķietami sazināties ar attiecīgo kopienu. Nostājoties kādas monolītas kopienas pusē, varēja cerēt uz tās balsīm vēlē�anās, un reizēm politiķi tās ari dabūja.

Nenovēr�ami procesa ietvaros noteiktu etnisko un reliģisko grupu atbalstam tika novirzīts finansējums no vietējo pa�valdību bud�etiem un citiem avotiem. Daļā gadījumu tas tika darīts vēlētāju piesaistī�anai, ta�u reizēm

iemesli bija cēlāki, tostarp patiesa vēlme izskaust jelkādu diskrimināciju. Politikā, izvirzot uzstādījumus, kas tālu pārsniedza kustības sākotnējos mērķus, iesaistījās pat �anti-rasisma� grupas. Tas bija laiks, kad �īs grupas meklēja iespējas palielināt savu ietekmi un finansiālo nodro�inājumu. Tās saprata, ka to varēs panākt tikai gadījumā, ja problēma turpinās pastāvēt. Ar laiku, neskatoties uz to, ka reālajā dzīvē situācija bija krietni uzlabojusies, tas izvērtās tendencē iztēlot diskrimināciju lielāku un nepiecie�amību pret to cīnīties nopietnāku, nekā tā bija patiesībā. Sabiedrības apsūdzē�ana da�ādos grēkos un nodarījumos kļuva par labo toni.

Tajā pa�ā laikā vienīgā kultūra, kuru nedrīkstēja izcelt, ar kuru nevarēja lepoties vai runāt par tās aizsardzību, bija tā kultūra, kas bija atļāvusi visām citām kultūrām �eit ierasties un tapt izvirzītām priek�plānā. Valstīm, lai tās kļūtu multikulturālas, nācās pa�pazemoties, fokusējoties uz negatīvo sevī. Valstis, kuras bija biju�as tik atvērtas un liberālas, ka atļāva un veicināja liela mēroga masu migrāciju savās zemēs, tika iztēlotas kā atklāti rasistiskas. Tādējādi Eiropā varēja daudzināt visu pasaules zemju kultūras, ta�u, ja eiropie�i gribēja izcelt kaut ko savu, savdabīgi eiropeisko, lai ari labu, tas automātiski kļuva aizdomīgi.

Multikulturālisma ēra kļuva par laiku, kad eiropie�iem kā mājas saimniekiem vajadzēja novērsties pa�iem no sevis un cerēt, ka neviens tos nepamanīs citādi kā vien labvēlīgu apkalpotāju lomā. �is bija viens no iemesliem, kādēļ ievērojamais amerikāņu politikas filozofs Semjuels Han-tingtons savā pēdējā grāmatā rakstīja: �Multikulturālisms savā būtībā ir an-ti-eiropeiska civilizācija. Pamatā tā ir pret Rietumiem vērsta ideoloģija.�[8]

Klusē�anas periods - laiks, kad par to nevarēja runāt - katrā Eiropas valstī izbeidzās nedaudz at�ķirīgi, kopumā saglabājot vienus un tos pa�us hronoloģiskos ietvarus. Lielbritānijā, pateicoties kvaziautonomo, pusvalstis-ko �rasu attiecību� organizāciju un institūciju darbībai, katlam vāku izdevās noturēt virsū līdz pat 2001. gada vasarai. Tobrīd, daļēji jaunu musulmaņu vīrie�u Ziemeļanglijā sarīkoto nekārtību, daļēji Ņujorkas un Va�ingtonas notikumu dēļ, sabiedrībā arvien vairāk sāka apspriest paralēlu kopienu pastāvē�anu un kritiski aplūkot �multikulturālisma� jēdzienu. Holandē dambji tika pārrauti nedaudz agrāk. Francijā turpretī tie stāvēja stingri līdz pat 2005. gada t.s. priek�pilsētu (banlieue) nemieriem. Vācijai un Zviedrijai

bija vajadzīgs vēl ilgāks laiks. Ta�u it visur 2000. gados parādījās disidenti, kas sāka drupināt multikulturālo konsensusu.

Daļa no konsensusa lauzējiem bija politiķi no kreisā spārna partijām. Viņu atkri�anai bija ipa�a nozīme, jo, ja uz labējā spārna politiķiem un komentētājiem gandrīz vienmēr lūkojās kā uz tādiem, no kuriem saistībā ar multikulturālismu sagaidāmas problēmas un kuri vienmēr tika turēti aizdomās par tā saukto natlvistu tieksmju auklē�anu, tad kreiso politiķu motīvi tika uzlūkoti kā grūtāk ietekmējami, un tiem varētu pat uzticēties. Tomēr visatbrīvojo�ākā ietekme (arī tāpēc, ka viņi ar savu �jumtu� deva iespēju izteikties citiem) bija tie�i eiropie�u etnosiem nepiedero�u Eiropas valstu pilsoņu atklātajai runai. Lielbritānijā tāds bija biju�ais Rasu līdztiesības un cilvēktiesību komisijas priek�sēdētājs Trevors Filipss, kur�, pamazām atkrītot no rasu attiecību industrijas, izgāja laukumā, kurā neviens nebija uzdro�inājies iziet. Viņa atklāsme, ka pati rasu attiecību industrija bija daļa no problēmas, kā arī, ka daļēji tie�i pārmērīgā at�ķirību uzsvēr�ana bija iemesls �mēnessērdzīgam ceļam uz segregāciju�, iedvesmoja par �īm tēmām runāt arī citviet Eiropā. Daļa no multikulturālisma disidentiem, kas parādījās �ajā desmitgadē, iesaistījās politikā, kamēr citi turpināja darboties ārpus tās kā viedokļa veidotāji. Citu 2000. gadu multikulturālisma disidentu vidū ipa�i nozīmīgi bija Ahmeds Abutalebs un Ajāna Hirsi Ali Holandē, Njamuko Sabuni Zviedrijā, Nasers Haders Dānijā un Magdi Alams Itālijā. Viņi visi nāca no Eiropā dzīvojo�u ne-eiropie�u kopienām un - cits vairāk, cits mazāk sekmīgi - uzrunāja valstis, kurām bija vajadzīga tie�i �āda veida klusē�anas ledus salau�ana.

Visās valstīs multikulturālisma agrīnā kritika tika vērsta pret vienām un tām pa�ām parādībām. Ekstrēmas un eiropie�iem nepieņemamas, noteiktās kopienās izplatītas para�as kļuva par iemeslu līdz�inējās ortodoksijas lau�anai. Ikvienā Eiropas valstī pla�a sabiedrības uzmanība tika pievērsta tā sauktajām �goda� slepkavībām un sievie�u ģenitāliju kropļo�anai. Daļēji tas notika tāpēc, ka �īs para�as un to piekop�ana mūsdienu Eiropā daudziem cilvēkiem �ķita patie�ām �okējo�a un, ja viņi arī par tām ko zināja, tad iepriek� baidījās runāt, bet daļēji arī tāpēc, ka �ie bija vienkār�ākie vai �maigākie� jautājumi, ar kuriem sākt multikulturālisma ēras kritiku. �ie jautājumi, ja arī ne pilnībā, tad vismaz daļēji spēja pozicionējo�i apvienot cilvēkus no

pla�ākā iespējamā politiskā spektra: no kreisā spārna feministēm līdz labējiem nacionālistiem. Gandrīz ikviens bija vienisprātis, ka jaunu sievie�u nogalinā�ana ir slikta rīcība. Un lielākā daļa cilvēku spēja apvienoties sa�utumā par to, ka divdesmit pirmā gadsimta Kiropā kulturāli reliģiskos nolūkos tiek kropļotas jaunu meiteņu ģenitālijas.

2000. gados �ādas ekstrēmas multikulturālisma izpausmes eiropie�u sabiedrībā tika kritizētas arvien vairāk, visiem jautājumiem un diskusijām iznākumā saplūstot kopā vienā lielā jautājumā par tolerances robe�ām. Vai liberālai sabiedrībai būtu jābūt iecietīgai pret neiecietību? Kā arī, vai ir kāds brīdis, kāda robe�a, kuru pārkāpjot pat visiecietīgākajai sabiedrībai būtu jāsaka �diezgan�? Vai mūsu sabiedrības nav biju�as pārāk liberālas, ļaujot savā paspārnē izveidoties un attīstīties ne-liberālismam vai anti-liberālismam? �ajā laika posmā, kā to atzīmē Rūmijs Hasans, multikulturālisma ēra lēni transformējās, pārtopot par �multiticību� ēru. Etniskā identitāte, da�ādi ar to saistīti faktori, kuri līdz tam noteica multikulturālisma deba�u dienaskārtību, pamazām kļuva mazāk nozīmīga, bet tās vietā - kā daudziem �ķita, ne no kurienes - ienāca reliģiskā identitāte, ļa agrāk tas bija melnādaino, Kārību salu vai Ziemeļāfrikas izcelsmes cilvēku jautājums, tad tagad tas kļuva par musulmaņu un islāma jautājumu.

Līdzīgi kā iepriek�ējos pēckara pārmaiņu periodos, arī �oreiz situācijas apjausma nenāca ātri. Eiropie�u valdībām bija vajadzīgas desmitgades, lai aptvertu, ka gastarbaiteru ēra ir aizvedusi ne tur, kur plānots. Tāpat bija vajadzīgs laiks, lai tās saprastu, ka tad, ja migranti paliek valstīs, kuras izvēlēju�ies par savām turpmākajām mājām, nepiecie�ams pieņemt attiecīgus likumus, lai viņi būtu aizsargāti no diskriminācijas. Ari multikulturālismam, lai kļūtu redzama tā dzīvotnespēja, vajadzēja pāris desmitgades. Un, tāpat kā līdz�inējās epizodēs, arī �oreiz, neskatoties uz to, ka multikulturālisma nāve bija ne tikai konstatēta, bet vēl arī izziņota, nebija skaidrs, ko tas nozīmē un kas varētu nākt vietā.

VAI PAMATKUI.TŪRA?

Viens no retajiem, kas par �o jautājumu bija sācis domāt jau krietni agrāk,

ir sīrie�u akadēmiķis Basams Tibi. Pats ieradies Vācijā 1962. gadā, viņ� jau ilgus gadus iestājās par minoritā�u integrāciju to jaunajā mītnes zemē. Darbojoties sākotnēji nedraudzīgā atmosfērā, viņ�, cita starpā, izstrādāja savu īpa�o pieeju, kā panākt iecerēto. Eiropas valstīm, Tibi uzskatīja, multikul-turālisma politikas vietā jāliek tāda, kas priek�plānā izvirza �pamatkultūru� jeb, vāciski, leitkultur. Ar �o 1990. gados pa�a ieviesto jēdzienu Tibi apzīmēja multietnisku, da�ādas izcelsmes cilvēku veidotu sabiedrību, kuru vieno noteikti kopēji priek�stati.[9] Līdzīgi kā d�ezā, �āda pieeja varētu darboties, ja ikviens muzikants savā improvizācijā zinātu un vadītos pēc kopējās tēmas. Ta�u izpildījums visdrīzāk neskanētu, ja tēma būtu nezināma vai aizmirsta. �ādā situācijā sabiedrība ne vien nespētu būt vienota, bet tās ikdienas dzīve būtu pielīdzināma kakofonijai. Tibi piedāvājums bija viens no pirmajiem mēģinājumiem rast risinājumu Eiropas multikulturālisma problēmai, jautājumam par to, kā apvienot kontinentā tagad dzīvojo�os, tik da�ādas izcelsmes un da�ādām kultūrām piedero�us cilvēkus. Vienkār�ākā atbilde uz to bija tāda, ka viņiem visiem jābūt vienotiem ja ne izpratnē par kopēju kultūras mantojumu un vēsturisko likteni, tad par pamatvērtībām, kuras liktas modernas liberālas valsts pamatos - tādiem jēdzieniem kā likuma vara, cilvēktiesības, baznīcas (reliģijas) un valsts nodalī�ana. Da�i cilvēki, tādi kā Tibi, multikulturālisma ēras laikā centās domāt par problēmu, meklēt risinājumu, ta�u vairākums vienkār�i dzīvoja savu ikdienas dzīvi. Tikai arvien pieaugo�ākā un pieaugo�ākā kognitīvā disonanse lika lēnām tuvoties apjēgumam par multikulturālisma krahu.

Pēc tam, kad bija kļuvis skaidrs, ka migranti paliks, Eiropā noformulējās un, neskatoties uz principiālo savstarpējo nesavietojamību, vairākas dekādes līdzās turpināja pastāvēt divi priek�stati. Pirmo no tiem eiropie�i sāka sev stāstīt 1970. gados un turpināja to darīt vēl arī 1980-os. Tas sevī ietvēra domu, ka Eiropas valstis var kļūt par jauna veida multirasu un mul-tikulturālu sabiedrību, kuru veido cilvēki no visas pasaules, kas �eit ierodas un, ja vēlas, apmetas uz dzīvi. ,�ī ideja nekad nav saņēmusi pla�u sabiedrības atbalstu, ta�u to pieņēma daļa no elites un, visbūtiskāk, tās attīstību veicināja valdību nespēja apturēt uzsāku�os masu migrācijas procesu. Jāatzīmē arī, ka migrācijas pirmo viļņu laikā (īpa�i, kamēr vēl tika sagaidīts, ka daļa imigrantu kādā brīdī dosies mājup) reti kur� uztraucās par to, ka jaunpienācēji

nevēlas asimilēties. Patiesībā tas tika uzskatīts par labāko variantu.

Pēc iera�anās Eiropā migranti apmetās - da�ādās valstīs at�ķirīgās pakāpēs - pilsētās un piepilsētās, pamatā vietās, kur tiem bija vai varētu būt darbs. Ar laiku darba iespējas daudzviet izsīka, ta�u cilvēki ierodoties turpināja doties turp, kur jau bija izveidoju�ās viņu tautie�u kopienas. Lai arī ne vienmēr viņi tika rosināti �ādi rīkoties, tad pavisam noteikti netika darīts gandrīz nekas, lai to novērstu. Valdības vēlāk tika vainotas par segregāciju, ta�u daudzi imigranti pa�segregējās pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ - nevēloties atsacīties no savas kultūras un para�ām, dzīvojot sabiedrībās, ar kurām tos nekas nesaistīja.

Kad eiropie�i beidzot apjauta, ka jaunpienācēji ieradu�ies uz palik�anu, pret to klātbūtni vietējo iedzīvotāju vidū radās pretestība, un jebkuri ierosinājumi migrantiem mainīt savu uzvedību nenovēr�ami tika uztverti ar aizdomām. Ja imigranti paliek, tad tiem �eit jārada māju sajūta. Lai to panāktu, bija nepiecie�ams izdarīt virkni noteiktu darbu. Ta�u vieglāk bija darīt nevis praktiskas, bet abstraktas (lai neteiktu absurdas - tulk. piez.) lietas. Viena no �ādām abstraktām lietām bija skaidri saskatāmi centieni adaptēt vai izmainīt uzņemo�ās nācijas vēstures stāstu. Da�reiz tā bija vienkār�a vēstures pārrakstī�ana, da�reiz - uzsvaru pārbīdī�ana. Vēl citreiz lietā tika likta aktīva nomelno�ana.

Viens no �iem vēstures izmainī�anas veidiem, kādu praktizēja arī prezidents Vulfs, sevī ietvēra ikviena neeiropie�u kultūras aspekta nozīmes palielinā�anu tik lielā mērā, lai varētu to nostādīt līdzās eiropie�u kultūrai vismaz kā vienlīdzīgu, ja ne pārāku. Tā, piemēram, jo bie�āk un vairāk notika islāmistu teroristu uzbrukumi, jo vairāk tika uzsvērta islāmistu neo-platonistu ietekme un islāma zinātnes nozīme kā tāda. Desmitgadē pēc �o uzbrukumu sākuma musulmaņu Kordovas kalifāts, kas laikā no astotā līdz vienpadsmitajam gadsimtam pastāvēja Andalūzijā, Dienvidspānijā, no vēsturiskas aizmirstības pārtapa par lielisku tolerances un multikulturālas līdzpastāvē�anas piemēru. Tas viss prasīja rūpīgu jaunas vēstures versijas izstrādi, ta�u pagātnes izdomā�ana tika veikta, cerot, ka tas dos kādu iespēju tagadnei.

Drīz �ādiem islāma kultūras aspektiem tika uzlikta gandrīz nepanesama nasta. Londonas Zinātnes muzejā bija aplūkojama ceļojo�ā izstāde �1001

islārna izgudrojums�, kurā tika apgalvots, ka gandrīz it visi Eiropas civilizācijas sasniegumi patiesībā nāk no islāma pasaules. Lai cik arī �ādi apgalvojumi bija nevēsturiski, tie radīja ticamības auru. Ļaudis gribēja, lai tie būtu patiesi, un izvairījās no to kritiskas izvērtē�anas. Tas nebija saistīts ar pieklājību, bet ar sava veida nepiecie�amību, kas lika pārspīlēti uzsvērt, cik ļoti daudz Eiropas kultūra ir parādā kultūrām, no kurām nāku�as �odien vislielākās problēmas rado�ās migrantu kopienas. 2008. gadā, kad fran�u medievālists Silvēns Gugenheims publicēja eseju, kurā norādīja, ka sengrieķu teksti, par kuriem nereti tiek teikts, ka tos no iznīcības paglābu�i grieķu valodu nezino�ie arābu musulmaņi, patiesībā saglabāju�ies, pateicoties sīrie�u kristie�iem, diskusija no zinātniskas polemikas pārtapa par sakaitētu politisku jautājumu. Sabiedrisko telpu piepildīja petīcijas un atklātās vēstules, kurās Gugenheims par uzdro�inā�anos nākt klajā ar savu atklājumu tika vainots �islamofobijā�. Tikai da�i no fran�u akadēmiķiem nostājās Gugen-heima pusē, atbalstot viņa tiesības teikt to, kas pierādīts ar faktiem. Atmetot gļēvulības gadījumus, tas bija viens no daudziem pierādījumiem noteiktā sabiedrības daļā pastāvo�ai steidzamai nepiecie�amībai (kura izpaudās arī saistībā ar tobrīd parādīju�os argumentu �mēs vienmēr esam biju�i imigrantu nācija�) tādējādi mainīt Eiropas kopumā monokulturālo pagātni, lai tā būtu piemērota izteikti multikulturālajai tagadnei.

lajā pa�ā laikā, kad notika Gugenheima marginalizācija, parādījās cilvēki, kuri �īs metodes attīstīja līdz galēji ekstrēmām izpausmēm. Nākamais solis centienos nodro�ināt ienāko�o kultūru un saimniekvalsts kultūras vienādību bija pēdējās noniecinā�ana. Viens bēdīgi slavens �ādas rīcības piemērs ar augsta līmeņa amatpersonas līdzdalību ir Zviedrijas integrācijas ministres Monas Saliņas uzruna, ko tā teica 2004. gadā, atrodoties kurdu mo�ejā. Sociāldemokrātu ministre (atbilsto�i situācijai tērpusies lakatā) pastāstīja saviem klausītājiem, ka daudzi zviedri viņus apskau�, jo kurdiem ir bagāta un vienojo�a kultūra un vēsture, kamēr zviedriem nav nekā vairāk kā tādas muļķīgas lietas kā vasaras saulgrie�u nakts svētki.[10] Cits veids, kā panākt vēlamo efektu, bija apgalvot, ka tāda parādība kā eiropie�u kultūra nemaz nepastāv. 2005. gadā, kad kāds �urnālists jautāja Līzei Ber-gei, Zviedrijas valdības parlamentārajai sekretārei un vado�ai amatpersonai integrācijas jomā, vai zviedru kultūra ir saglabā�anas vērta, viņa atbildēja:

�Kas tā zviedru kultūra tāda ir? Un ar to, domāju, esmu atbildējusi uz jūsu jautājumu.�! 111

Par to, kas �ajā laikā notika, nevaram vainot tikai migrantus vien. Tās bija eiropie�u sabiedrības, kuras viņus ielaida Eiropā un kuras pa�as nespēja saprast, kā lai attiecas pret tiem, kas ienāku�i. Problēmas būtību uzskatāmi parāda fakts, ka Francijas, Vācijas un Lielbritānijas (citu starpā) politiskajiem vadītājiem bija nepiecie�amas veselas se�as desmitgades, lai spētu pateikt, ka imigrantiem jārunā tās valsts valodā, kurā tie atrodas. Tikai da�us gadus iepriek� �āda prasība būtu bijusi - un arī tika - nodēvēta par �rasistisku�. Tas, ka bija jāpienāk 2010. gadam, lai Vācijas kanclere spētu migrantiem pieprasīt federālo zemju likumu un valsts konstitūcijas ievēro�anu, vismaz tikpat daudz norāda uz Vācijas nespēju, cik uz migrantu nevēlē�anos. Arī �ajā gadījumā jebkur�, kur� vēl pirms pāris gadiem kaut ko tādu būtu izteicis, nekavējoties tiktu apsūdzēts pa�os zemiskākajos nolūkos. Kopumā laiku, pirms multikulturālisma ēra tika izsludināta par noslēgu�os, gadus, pirms sāka mainīties politiskā situācija, raksturo da�āda veida neskaidrības un apjukums.

Viena no tādām neskaidrībām bija jautājums, vai migrantiem būtu jāasimilējas vai ari tos jārosina saglabāt savu kultūru. Turpretī, ja gadījumā vēlamais rezultāts ir kaut kas pa vidu starp �īm abām iespējamībām - kam ap 2011. gadu piekrita lielākā daļa valdo�o partiju politiķu - tad kādas tie�i daļas no ienācēju kultūras būtu jāatmet un ko tie�i vajadzētu mainīt pamatiedzīvotāju kultūrās? Domājams, viens no iemesliem, kāpēc par �o jautājumu nenotika publiskas debates, bija apziņa, ka eiropie�u vairākumam tas būtu pārāk sāpīgi. No kādām savas kultūras daļām tie būtu gatavi brīvprātīgi atteikties? Ko tie saņemtu pretī, kāds no tā būtu ieguvums un kad to varētu sajust? Saprotams, ka �ī ideja netika laista apsprie�anā, jo gandrīz dro�i, ka eiropie�i to nekad nebūtu pieņēmu�i. Ta�u zem tā slēpās vēl sliktāki pieņēmumi.

Ja uzņemo�ā valsts nav gatava ne no kā atteikties, tad vai tas noteikti būtu jādara ienācējiem? Bet kādas konkrēti tās lietas būtu un vai kāds tās kādreiz ir nosaucis? Kā arī - kādi būtu sodi par to neievēro�anu? Piemēram, kas notiktu ar migrantu, ja tas, nonācis Eiropā, atteiktos mācīties pamatnācijas valodu? Ja nav nekādu sodu par noteiktā neievēro�anu un tam neseko

nekādas demotivējo�as sankcijas un ierobe�ojumi, tad jebkur� �āds priek�likums ir tikai tuk�i vārdi bez seguma. Nekad ari nebija skaidrs, cik daudz migrantu vienkār�i vēlējās baudit Eiropā nodro�inātās tiesības un cik no viņiem patie�ām gribēja kļūt par eiropie�iem? Kā �is abas grupas at�ķīrās un kas cilvēkus mudināja pievienoties vienai vai otrai? Vai tie�ām eiropie�i jelkad vēlējās, lai imigranti kļūst līdzigi viņiem?

Visu �o laiku oficiālā attieksme bija tāda, ka valsti vai kontinentā nule nonāku�ais migrants, tikko saņēmis pasi vai vizu, kļūst par tādu pa�u eiropieti kā jebkur� cits. Un visu laiku, kamēr valdības diskutēja par to, ar kādiem līdzekļiem varētu ierosināt kļūt par eiropie�iem tos migrantu miljonus, kas jau atradās Eiropā, pa�u eiropie�u sabiedrība bija nodarbināta ar atbildes meklē�anu uz citu jautājumu, tādu, kas publiskajās debatēs parasti tika visādi slāpēts, ta�u tik un tā lauzās atkal cauri.

Tas bija jautājums par to, kā būt, ja �is uzstādījums ir neīsts, fiktīvs un uz tā balstītais plāns kopumā vai vismaz lielā mērā izgāzīsies. �īs ba�as pamatojās uzskatā, ka integrācija, ja tā notiks, prasīs ļoti ilgu laiku - iespējams vairākus gadsimtus - kā arī faktā, ka nekāda vērā ņemama tre�o valstu migrantu integrācija Eiropā vēl līdz �im nekur nebija notikusi. Lai ko arī teiktu kāda sabiedriskās domas aptauja, eiropie�i savos uzskatos vadījās no personīgās ikdienas pieredzes un savām acīm ticēja vairāk nekā valdības publicētajiem oficiālās statistikas datiem.

�LIELĀ AIZVIETO�ANA�

Ierodoties tūksto�os da�ādu Eiropas vietu, tur redzamās ainas gribot negribot liek domāt par to, ko fran�u rakstnieks un filozofs Rēno Kāmī savulaik nodēvējis par Le Grand Remplacement (�Lielā aizvieto�ana�). Ņemsim par piemēru Sendenī priek�pilsētu Parīzes ziemeļu nomalē. Savu vārdu tā aizguvusi no Sendenī bazilikas, kuras centrā novietotas Francijas galvaspilsētas svētā aizgādņa, tre�ā gadsimta Parīzes bīskapa relikvijas. Ta�u pa�reizējā 12. gadsimtā celtā bazilika, kas ir viena no fran�u vēsturei un kultūrai svarīgākajām vietām, pazīstama arī cita iemesla dēļ. Sākot no sestā gadsimta, �eit apglabāti fran�u karalisko ģimeņu locekļi. Akmenī kaltas piemiņas

plāksnes, kuras papildina rūpīgi izstrādāti skulpturāli atveidi, vēstī par Francijā valdīju�ām Kapetingu, Burbonu, Medi�i, Merovingu un citām dinastijām. Fran�u revolūcijas laikā kapi tika apgānīti, bet �odien karalis un karaliene, kurus revolūcija gāza - Ludviķis XVI un Marija Antuanete, - guļ kapenēs, guldīti greznos marmora zārkos. Viens no agrākajiem, ta�u nozīmīgākajiem SendenI kapiem pieder franku karakungam Kārlim Mar-telam, kur� gadsimtu pēc Muhameda nāves, kad Omeijādu kalifāts neatslābsto�i lauzās iek�ā Eiropā, atsita musulmaņu armijas. Martela uzvara kaujā pie Puatjē (saukta ari par Turas kauju - red. piez.) 732. gadā tiek atzīta par iz�ķiro�u faktoru islāma izplatības Eiropā apturē�anai. Ja franku armija viņa vadībā nebūtu uzvarējusi, Eiropā nebūtu cita spēka, kas spētu pretoties un neļaut musulmaņu armijām iekarot kontinentu. Kad �is armijas 711. gadā izsēdās Eiropā, viens no to vadoņiem, Tariks bin Zajads, izdeva savu slaveno pavēli sadedzināt laivas, sakot: �Mēs neesam ieradu�ies, lai atgrieztos. Vai nu mēs iekarojam zemi un nostiprināmies, vai ejam bojā.� Martels pagādāja, lai viņi aizietu bojā un islāms nekad neiekļūtu Eiropā tālāk par Spānijas dienvidiem. Kā gadu tūkstoti vēlāk rakstīja Edvards Gibons - ja virs, kur� kļuva pazīstams kā �Veseris�, nebūtu uzvarējis, ��odien, iespējams, Oksfordas skolās mācītos saprast Korānu un tā sekotāji apgraizītiem cilvēkiem skaidrotu Muhameda atklāsmes svētumu un patiesumu.� �No �ādas nelaimes,� Gibons turpina, �kristīgo pasauli paglāba viena cilvēka apdāvinātība un veiksme.�[12)

Ta�u �odien apmeklētājs, nonākot pie bazilikas, kurā atrodas Martela kaps, var nesaprast, vai patie�ām viņ� uzvarēja - vai ari vismaz gremdēties pārdomās par to, ka Vesera pēcte�i pazaudēju�i to, ko viņ� savulaik ieguva. SendenI rajons �odien vairāk atgādina Ziemeļāfriku nekā Franciju. Tirgus laukums iepretī baznīcai līdzinās nevis Eiropas, bet Zicmeļāfrikas tirgum -soukam. Stendos piedāvā da�ādu veidu hid�ābus, bet islāma radikāļi izplata pretvalstisku literatūru. Baznīcā visi garīdznieki gan vēl baltie - vecāka gadu gājuma viri. Draudzē turpretī daudz melno afrikāņu - tie pieder pie nemu-sulmaņu imigrantiem no Martinikas un Gvadelupes.

SendenI, kas pazīstama ari kā 93. rajons, ir viena no vietām ar vislielāko musulmaņu īpatsvaru Francijā - no iedzīvotāju kopskaita musulmaņi tur sastāda apmēram 30 procentus. Katoļu nav vairāk par 15 procentiem.

Ņemot vērā, ka vairākums rajonā dzīvojo�o imigrantu ieradu�ies no Magreba un Melnās Āfrikas, kā ari viņu augsto dzimstības līmeni ar izrieto�o lielo jaunie�u īpatsvaru, nav nekas pārsteidzo�s, ka pat rajona privātajās katoļu skolās līdz pat 70 procentus no skolēniem sastāda musulmaņi. Tajā pa�ā laikā �ajā priek�pilsētā dzīvojo�o �īdu skaits pēdējos gados sarucis uz pusi. Atbilsto�i Iek�lietu ministrijas datiem, rajonā atrodas apmēram 10 procenti (230) no visām Francijā zināmajām mo�ejām. Turklāt ar eso�ajām mo�ejām nav pietiekami, lai nodro�inātu kopienas reliģiskā kulta vajadzības. Apmeklējot tās piektdienas lūg�anu laikā, redzams, ka ticīgie lūdzas ne tikai iek�pusē, bet dara to arī ārpusē uz ielām. Vairākas no Sendenī lielākajām mo�ejām cen�as izveidot pla�ākas telpas, lai apmierinātu pieprasījumu.

Saprotams, ja jūs pieminēsiet Sendenī kādam Parīzes centra iedzīvotājam, tas sarauks degunu. Viņi zina, kas tur atrodas, un nekad nemēģinās tur doties. Vienīgais izņēmums ir Studē de France futbola stadions. Vēl �ajā rajonā atrodas da�ādu valsts institūciju biroji, kurus valdība �eit izvietojusi, mēģinot ar sociālās in�enierijas metodēm kaut kā reaģēt uz pēdējos gados pieredzētajiem de-industrializācijas un re-industrializācijas viļņiem. Ta�u darbinieki, kas tur strādā (apmēram 50,000), tikpat kā neviens �eit nedzīvo. No rīta viņi ierodas Sendenī, atbraucot no citiem rajoniem, un vakarā, kad biroju ēkas tiek rūpīgi noslēgtas, dodas atkal mājup. Visi Francijas imigrācijas izaicinājumi �eit ir koncentrēti vienā rajonā.

To pa�u, ko Sendenī, var vērot arī Marseļas priek�pilsētās un daudzviet citur Francijā. Vai arī, ja kāds pilsētas viesis vai iedzīvotājs nevēlas doties uz Sendeni, tad iespaidus par to, kāda atmosfēra tur valda, var gūt, vienkār�i iesē�oties RER (reģionālie piepilsētas vilcieni) vilcienā un nobraucot da�as pieturas Parīzes centrā. Salīdzinājumam pēc tam tas pats brauciens jāatkārto ar metro. Ceļojot ar dziļāk pazemē brauco�ajiem un retāk pieturo�ajiem, garākus attālumus starp pieturām veico�ajiem RER vilcieniem, sajūtas ir tādas, it kā brauktu ar apak�zemes vilcienu kādā afrikāņu pilsētā. Lielākā daļa pasa�ieru ir melnie, un tie dodas tālu laukā uz priek�pilsētām. Savukārt tās vietas, kur RER apstājas Parīzes balto francū�u centros - piemēram, �atlē stacijā - ir zināmas kā tādas, kurās var iedzīvoties nepatik�anās, īpa�i vakaros, kad garlaicības mākti migrantu jaunie�i no savām banlieues dodas uz pilsētu. Par to domājot, atmiņā neviļus uzpeld 2005. gada notikumi, kad

Parīzes priek�pilsētās izvērsu�ās nekārtības un automa�īnu dedzinā�ana atkārtojās pavisam netālu no centra izvietotajā Marē rajonā.

Turpretī, ja jūs dosieties ceļā ar metro vilcienu, kur� brauc virs RER līnijām un pilsētas centrā apstājas īsākās distancēs, jūs nonāksiet pavisam citā pasaulē. Ja metro pasa�ieri vairumā gadījumu ir baltie cilvēki, kas brauc uz vai no darba, tad RER ir pilni ar indivīdiem, kas vai nu dodas uz zemu apmaksātiem apkalpo�anas darbiem, vai vienkār�i bezjēdzīgi klīst apkārt pa pilsētu. Nav iespējams nejust milzīgo at�ķirību starp Parīzes centra viegli gaisīgo, nepiespiesto atmosfēru virszemē un sabiezēju�o gaisotni, kāda pastāv starp cilvēkiem pazemē. Ikvienam kļūst saprotams, ka kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā. Tie�i tāda pati sajūta pārņem ikvienu, kas ierodas zināmās Ziemeļanglijas pilsētās vai Roterdamas un Amsterdamas apkārtnēs. �odien to var izjust arī Stokholmas un Malmes piepilsētās. Tās ir apkaimes, kurās dzīvo imigranti un kuras izskatā kardināli at�ķiras no turpat netālu eso�iem, vietējo apdzīvotiem apvidiem.

Politiķi mēdz izlikties, ka �o problēmu var atrisināt ar inovatīvāku pilsēt-plāno�anu vai arī ieceļot kādu īpa�i talantīgu mājokļu politiku pārraugo�u ministru. Kop� 2015. gada �ādas izlik�anās rezultātā atsevi�ķi Rietumeiropas galvaspilsētu rajoni jau sāk atgādināt bēgļu nometnes. Neskatoties uz policijas centieniem panākt likumu un noteikumu ievēro�anu, 2016. gadā ziemeļafrikāņu vīrie�i Parīzes piepilsētās izveidoja milzīgas lauka nometnes. Viņi uzcēla simtiem tel�u, tās novietojot ielu satiksmes joslas atdalo�ajās daļās vai arī blakus uz ietvēm. Kad policija �os veidojumus novāca, tie vienkār�i tika izveidoti no jauna citviet. Ta�u jau pirms 2015. gada politiķu un tā saucamo ekspertu teorijas par to, kas būtu darāms un kas sagaidāms no attiecīgām darbībām, lai mazinātu arvien pieaugo�o problēmu, bija krasā pretrunā ar to, kas viņu acu priek�ā norisinājās uz ielas.

Ikdienā apzinoties �o problēmu, kā ari to, ka publiski tā lielākoties tiek noklusēta, daudzi eiropie�i aizdomājas par kādu citu, vēl ļaunāku iespējamību. Redzot �os sve�os cilvēkus, kas tepat līdzās dzīvo savas pilnīgi at�ķirīgās dzīves, viņu prātos iezogas doma, ka vienā nebaltā dienā tālākā vai tuvākā nākotnē �ie cilvēki, piederēdami pie spēcīgas reliģiskas kultūras, kura ievietota vājas un relatīvistiskas kultūras vidū, kļūs par stāvokļa noteicējiem Eiropā. No sākuma sve�ā kultūra vēl kaut cik turēsies rāmjos, ta�u ar laiku

liks sevi manīt arvien pārliecino�āk. Un arī �eit nenovēr�amo briesmu sajūtas apspie�anai neko daudz nebūs noderīgi pētījumi un sabiedriskās domas aptaujas. Kādu atsevi�ķu aptauju rezultātus mēdz izmantot kā �pierādījumus� tam, ka imigranti ir integrēju�ies eso�ajās sabiedrībās. Ta�u, ja �ī integrācija, kā politiķi un da�i sociologi-aptauju veicēji apgalvo, patie�ām būtu notikusi, tad mums visiem redzamā realitāte būtu pavisam citādāka. Piemēram, tajos Apvienotās Karalistes apgabalos, kuros lielā skaitā ierodas un apmetas uz dzīvi pakistāņi un citi musulmaņu migranti, bie�i tiek slēgti krogi. Ja jau jaunpienācēji būtu kļuvu�i �tādi pa�i briti kā ikviens cits� - kā valdības ministri un citi imigrācijas atbalstītāji to apgalvo - tad krogi netiktu slēgti un migranti dzertu siltalu, kā līdz viņiem to darīju�i visi, kas �eit dzīvoju�i. Tas pats attiecas uz baznīcām. Ja imigranti būtu �tādi pa�i briti kā ikviens cits�, tad viņi reti kad atrastu ceļu lidz baznīcai parastās svētdienās, ta�u noteikti ierastos tajās uz kāzām, reizēm uz kristībām un vairākumā apmeklētu baznīcu reizi gadā uz Ziemassvētkiem. Ta�u tas acīmredzami nenotiek. Baznīcas tiek slēgtas tāpat kā krogi, un to ēkas rod citu pielietojumu.

Lai gan joprojām tiek uzturēts iedomātais priek�stats, ka atbraucēji - regulārie mo�eju apmeklētāji un totālie atturibnieki - kaut kādā veidā viengabalaini pārņem vietējās tradīcijas, ņemot vērā viņu identitātes redzamos aspektus, ir skaidrs, ka rezultāts būs pavisam cits. Tas pats stāsts un tā pati klusē�ana par problēmu ir attiecināma gan uz turku un ziemeļafrikāņu apdzīvotajām Amsterdamas priek�pilsētām, gan tādām Briseles priek�pilsētām kā Molenbēka, tādiem Berlīnes rajoniem kā Vedinga un Noiķelne, kā ari uz virkni citu apkaimju da�ādās pilsētās visā kontinentā. Visos gadījumos maksa, kas vietējiem iedzīvotājiem bija jāmaksā par simtiem tūksto�u citu kultūru cilvēku draudzīgu uzņem�anu savās pilsētās, bija pārāk liela. Tikai jauno realitā�u pieminē�ana vien, nemaz nerunājot par jelkādiem mēģinājumiem ierobe�ot to attīstību, varēja beigties ar karjeras iznicinā�anu, pie tam tas attiecās uz visām dzīves jomām, ne tikai uz politiku. Un tā vienīgais, ko ļaudis �ajā sakarā varēja darīt - lai tie būtu vietējie iedzivotāji, amatpersonas vai politiķi - bija problēmas ignorē�ana un melo�ana par tās būtību.

Ar laiku �is pa�apmāns pieauga, gan politiķiem, gan sabiedrībai aizraujoties ar vēlamā uzdo�anu par eso�o. �ajā nolūkā tika izmantotas sīkas, nenozīmīgas kultūras pazīmes - tādas kā, piemēram, stāvē�ana rindā vai runā�ana

par laika apstākļiem Lielbritānijā. |a kāds atsevi�ķs imigrants izrādīja patiku runāt par nedēļas otrajā pusē gaidāmo laiku, �o faktu izmantoja kā liecību �ī migranta - un pie viena visu migrantu kopumā - kļū�anai par �tādu pa�u kā visi pārējie�. Pēc tam, kad kļuva zināms, ka 2005. gada jūlija uzbrukumu Londonas sabiedriskajam transportam veiku�ie pa�nāvnieki spridzinātāji bija Lielbritānijā dzimu�i musulmaņi, tika noskaidrots, ka viens no viņiem strādājis Britu salām raksturīgajā uzkodu pārdotavā Fish-and-chips, kā arī spēlējis kriketu. Tas tika visādi uzsvērts, ta�u nekādi neizdevās noskaidrot, kā gan �is perfektais brits kļuva pārņemts ar naida ideoloģiju. Iedoma, ka caur darbu ceptu zivju un kartupeļu uzkodu kioskā �is cilvēks varētu būt uzņēmis visu britu kultūru, raksturo veidu, kādā eiropie�i, nespējot un nevēloties paskatities acīs realitātei, cen�as izvairīties no nepatīkamām diskusijām, kuras nāktos risināt, ja būtu patiesa vēlē�anās noskaidrot dziļākos problēmas cēloņus.

Multikulturālisma ērai sākot ļodzīties, parādījās haotiski centieni atrast valsti, kurā lielais sociālais eksperiments būtu izdevies. Debatēs, kas britu sabiedrībā raisījās pēc 2005. gada uzbrukumiem, tika mēģināts noskaidrot, vai gadījumā īstais integrācijas modelis nav fran�u laicite. Tad, pēc vairākiem pa�māju teroristu uzbrukumiem Francijā, fran�i risinājumu gribēja saskatīt anglosak�u modelī. Kādu laiku - līdz kamēr arī tur eso�ās problēmas nekļuva pārāk redzamas - par vietu, kur atrasta īstā pieeja, tika pasniegta Skandināvija. Kopumā, kamēr politiķi tum�ā istabā centās atrast tur neeso�u melnu kaķi, sabiedrības locekļi redzēja, ka, neskatoties uz atsevi�ķu valstu at�ķirībām, nevienai no tām neizdevās asimilēt jaunpienācējus.

Francijā kritiku saņēma tā dēvētā �pīrādziņu� plāno�anas metode, kura, kā uzskatīja, ir vainojama tajā, ka migranti tika novirzīti uz pilsētu nomalēm. Ta�u tādas pa�as problēmas kā Francijā izcēlās arī tur, kur �āda veida politikas nebija. Tāpēc, kad fran�u politiķis kritizēja �paralēlo kopienu� izveido�anos Lielbritānijā, par to ra�anās cēloni norādot britu modeli, tie�i to pa�u, tikai attiecinātu uz Franciju, varēja teikt arī viņam pa�am.[ 13] �ķiet, ka plāno�anas likumi da�ādās Eiropas valstīs ir salīdzinā�anas vērti, ta�u tie nav iz�ķiro�i, ja runājam par migrantu integrāciju. Kas attiecas uz izglītības sistēmu un mācību satura uzsvariem da�ādās valstīs, tad �is jautājums imigrācijas kontekstā joprojām ir akadēmiskās diskusijas priek�mets. Ta�u arī

�eit jāsaka, ka, lietas vērtējot pēc praktiskajiem rezultātiem, neviena sistēma nestrādā īpa�i labi un nebūtu vispārējas atdarinā�anas vērta.

Un tā visu �o laiku eiropie�u smadzenēm bija nosacīti jāsadalās divās daļās un jāspēj savietot divus, savstarpēji izslēdzo�us priek�statu kopumus. Pirmais no tiem ir varas eli�u iedibinātais, �ajā paaudzē dominējo�ais naratīvs, kas nosaka, ka jebkur� cilvēks no jebkuras pasaules malas var ierasties Eiropā un kļūt par eiropieti. Pie tam, lai kļūtu par eiropieti, pietiek ar to, ka persona ir ieradusies kontinentā. Savukārt eiropie�u smadzeņu otrā daļa visus �os gadus pavadīja vērojot un gaidot. �ī daļa vienmēr spēja pamanīt, ka jaunpienācēji ne vien ierodas milzīgā skaitā, bet arī atved sev līdzi para�as, kuras, ja ne nebiju�as, tad pavisam noteikti Eiropā nebija pastāvēju�as jau gadsimtiem ilgi. Smadzeņu pirmā, optimistiskā, daļa stāsta, ka imigranti asimilēsies un ar laiku pat visgrūtāk pieņemamie un nepatīkamākie atbraucēju kultūras aspekti kļūs par uztveramu un atpazīstamu eiropie�u kultūras sastāvdaļu. Turpretī otrā daļa vēro notikumus un izsaka aizdomas, ka diez vai pietiks laika, lai kāds sagaidītu, kad solītās pārmaiņas sāks iemiesoties dzīvē.

Nav ne mazākā pārsteiguma, ka zem tā visa apak�ā slēpjas dziļas, urdo�as bailes. Un nekur tās nav izteiktākas kā Francijā, kura tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pēc II pasaules kara izjuta darbaspēka trūkumu. Radu�os problēmu valsts risināja tie�i tāpat kā tās kaimiņi - atverot savas robe�as strādniekiem no visas pasaules. 1950. un 1960. gados sevi lika manīt Ziemeļāfrikas dekolonizācijas sekas - Francija, tāpat kā Lielbritānija un citas valstis, nespēja apturēt cilvēku pieplūdumu, kas no biju�ajām kolonijām devās uz metropoli. Un maz pamazām lielākoties nabadzīgu un mazizglītotu cilvēku pieplūdums mainīja Francijas - kā arī citu Eiropas valstu - seju.

Viena no dziļākajām imigrācijas izraisītajām fran�u eksistenciālo baiļu izpausmēm - ko filozofs Bernārs Anrī-Levijs nosaucis par valsts �tum�o specializē�anos�[14] - bija ba�as par iedzīvotāju aizvieto�anu. Diskusijas un uztraukuma pau�ana par �o jautājumu Francijā ar tās Rietumeiropā lielāko musulmaņu iedzīvotāju īpatsvaru un establi�nienta partijām nepārtraukti rēgojo�os Lepēnas �Nacionālās frontes� draudu tika uzraudzītas tikpat centīgi kā citviet Eiropā. Tomēr tā bija tie�i Francija, kur radās viens no visneērtākajiem un vispravietiskākajiem �o baiļu intelektuālajiem izpaudumiem.

1973. gadā Francijā nāca klajā savāds romāns, kas ātri kļuva par di�pār-dokli. �Svēto nometnes� (Le Camp des Saints) autors bija jau pazīstams kā novelists un ceļojumu rakstnieks. Vīzija par �o savu nozīmīgāko darbu viņam, daudz pasauli redzēju�am, kulturālam un zinātkāram cilvēkam, parādījās kādā rītā savā mājā Vidusjūras krastā. Pēc pa�a teiktā, tajā 1972. gada rītā viņ� gara acīm ieraudzījis ainu, kā �viens miljons no�ēlojamu, nabadzības māktu cilvēku, bruņoti tikai ar savu vājumu un milzīgo skaitu, apkrāvu�ies ar badā salksto�iem brūniem un melniem bērniem, ir gatavi izcelties mūsu krastā kā priek�pulks milzīgām masām, kuras gatavas dot triecienus pa visām noguru�ās un pārē�anās nomāktās Rietumu sabiedrības �uvēm. Es viņus redzēju kā dzīvus, redzēju problēmu, ko tie veidoja, problēmu, kura, rīkojoties pēc mūsu tagadējiem morāles standartiem, bija pilnīgi neatrisināma. Ja mēs viņus ielaidīsim, viņi mūs iznīcinās. Ja atraidīsim, tas iznīcinās viņus.�[ 15]

Romānā, kura sarakstī�anai �ans Raspajs veltīja turpmākos astoņpadsmit mēne�us, bija attēlota Francijas - un visas Eiropas - netālā nākotne, kad to pēc da�ām desmitgadēm pārņem masu imigrācija no tre�ās pasaules zemēm. Migrācijas galvenais katalizators ir pieaugo�ā nevienlīdzība starp milzīgo daudzumu nabadzībā grimsto�o tre�ās pasaules iedzīvotāju un attiecībā pret pasaules iedzīvotāju kopskaitu procentuāli sarūko�o, salīdzino�i paradīzes apstākļos dzīvojo�o eiropie�u skaitu. Dzīvojot moderno saziņas līdzekļu pasaulē, vēsti par �o nevienlīdzību vairs nav iespējams noslēpt, un tre�ā pasaule dodas uz Eiropu. Viens miljons ļau�u sē�as laivās, un milzīgā flotile paceļ buras, ta�u neskaitāmi citi miljoni vēro un gaida, lai varētu sekot. Viss ir atkarīgs no tā, kā Eiropa reaģēs uz pirmo miljonu. Stratēģiski politisku iemeslu dēļ (kā viņ� vēlāk to paskaidroja) Raspaja romānā migranti ar galamērķi fran�u Rivjērā ierodas nevis no Ziemeļāfrikas, bet no Kalkutas.

Romāna iespaidīgajā, atmiņā palieko�ajā ievadā tēlots vecāka gada gājuma profesors, kur� Francijas dienvidu piekrastē sē� savās mājās un klausās Mocartu brīdī, kad migrantu armāda izceļas krastā. Viņ� domā, ka ir viens pats, kamēr vietējie iedzīvotāji izcēlu�ās anarhijas iespaidā jau ir aizbēgu�i. Tad kāds hipijam līdzīgs jauns cilvēks ielau�as viņa studijā. Iebrucējs

priecājas par �jauno� valsti, kas tūlīt izveidosies, valsti, kas �pilnībā pārdzims�. Jaunais cilvēks profesoram saka, ka ar viņu ir �cauri�. Iebrucējs turpina: �Nomierinies. Tu turpini domāt un runāt, bet tam vairs nav laika. Ar to ir cauri. Tiec ar to galā!� Profesors pieņem, ka jaunajam cilvēkam varētu būt taisnība: �Mana pasaule �o ritu nepārdzīvos, tas ir vairāk nekā skaidrs, un es esmu nolēmis pilnībā izbaudīt tās pēdējos brī�us.� Tad viņ� jauno cilvēku no�auj.[16]

Kā masu migrācijas sākuma ierosinātājs Raspaja romānā ir Beļģijas valdības paziņojums par to, ka tā gatava uzņemt da�us tre�ās pasaules bērnus, kuriem klājas ipa�i grūti. Tā rezultātā drīz vien pie Beļģijas ģenerālkonsulāta vārtiem Kalkutā drūzmējas mātes, kuras cen�as caur tiem iegrūst iek�ā savus bērnus. Beļģija mēģina pieņemto lēmumu mainīt, ta�u ir jau par vēlu. Pūlis iebrūk konsulātā, samīdot konsulu līdz nāvei. Pūlī parādās pretīgs, kropla paskata vadonis, kur� aicina tre�ās pasaules cilvēkus doties uz Eiropu. Viņ� saka: �Tautas paceļas no �etrām zemes malām, un to skaits ir kā jūras smiltis. (..) Tās uzkāps zemes augstienē un aplenks svēto nometni un mīļoto pilsētu (..)�[ 17] Tas ir citāts no apokalipsi apraksto�ās Jāņa Atklāsmes grāmatas - autors to izmantojis arī kā romāna epigrāfu, un tas �im nolūkam lieti atbilst, jo viss romāns ir patie�ām apokaliptisks.

Tas ir arī dziļi nepatīkams. Mesiāniskā figūra, kas ved tre�o pasauli uz lielo armādu, kurā tie dosies uz Eiropu, ir �mēslu ēdājs�, briesmonis pēc izskata un būtības. Arī visa milzīgā cilvēku masa ir gandrīz viendabīgi groteska, tās nabadzība nepiedodama, bet netīrība - endēmiska. Nav grūti ieraudzīt, kāpēc kritiķi Raspaja romānu ātri un gandrīz vienbalsīgi noraidīja kā rasistisku sacerējumu. Ta�u romāna neērtā prognozējo�ā precizitāte, kura attiecas ne tikai uz eiropie�u sabiedrības nespēju kaut cik adekvāti rīkoties, imigrācijai uzsākoties, �ādu apzīmējumu pārliecino�i noraida.

Apdraudējuma ēnā sāk ļodzīties visi fran�u republikas - tāpat kā tās Eiropas kaimiņu - valsts varas zari. Kad kļūst skaidrs, ka armāda jau ir ceļā un ka Francija tiks iekarota nevis ar iero�u spēku, bet cilvēkiem miermīlīgi izceļoties krastā tās pludmalēs, neviens nespēj pildīt savu uzdevumu. Politiķi nespēj pieņemt lēmumus un svārstās, nesaprotot, kādai būtu jābūt viņu attieksmei pret problēmu - tie lēkā no domām par armādas pieņem�anu uz idejām, kā to nogremdēt. Kad fran�u militāristiem tiek pavēlēts torpedēt

laivas, tie atsakās paklausīt pavēlēm. Vienlaikus baznīcas līderi, savas pasaulīgās bagātības vainas apziņas nospiesti, mudina atvērt Francijas vārtus. Savukārt slavenības un ētera zvaigznes nemitējas mediju priek�ā spodrināt savas spalvas, notieko�o raksturojot kā brīni�ķīgu izdevību. Iespējams, saprotot, ka jebkāds cits noslēgums �o romānu padarītu vēl nepieņemamāku, tā beigās Raspajs ļauj armādai izsēsties krastā. Francija nespēj to atvairīt.

Lai ari �Svēto nometne� Francijā kļūst par di�pārdokli, fran�u kritiķi ap to izveido sava veida sanitāro kordonu un romāns pazūd no redzesloka. Nākamajās desmitgadēs �Svēto nometne� piedzivo vairākus tulkojumus (2016. gadā grāmata iznāk arī latvie�u valodā - tulk. piez.), ta�u lielākoties tos veic nelielas, ar pretimigrācijas organizācijām saistītas izdevniecības. Tomēr, neskatoties uz grāmatas gandrīz nebaudāmo traģiskumu, kaut kas no romāna tomēr neatraujami pielipa eiropie�u sarunu zemdegu daļai. Lai ko arī par grāmatu teiktu kritiķi un cik lielās vai mazās tirā�ās tā būtu izdota, tomēr Raspaja distopiskajai Eiropas nākotnes vīzijai - ko divi The Atlantic autori 1994. gadā raksturoja kā �vienu no divdesmitā gadsimta otrās puses visgraujo�ākajiem romāniem�[18] - bija neērta īpa�ība atkal un atkal uzpeldēt virspusē, reizēm pat paceļoties augstu virs tās.

1985. gadā Raspajs, publicējoties �urnālā Le Figaro, uz neilgu brīdi atgriezās pie sava romāna tēmas. Pirmajā lappusē ievietotajā, kopā ar pazīstamo demogrāfu �erāru Fransuā Dimonu sarakstītajā rakstā viņ� uzdeva jautājumu: �Vai 2015. gadā Francija vēl piederēs francū�iem?�! 19] Uz �urnāla vāka bija redzams musulmaņu sievie�u galvassegā tērpts Mariannas, Francijas republikas un brīvības nacionālā simbola, attēls. Pa�ā rakstā, atsaucoties uz demogrāfiskām prognozēm, tika runāts par to, ka pieaugo�ā migrācija un eso�o migrantu kopienu vidū vērojamais neproporcionālais dzimstības pieaugums liecina, ka Francijas ne-eiropie�u iedzīvotāji drīz apdraudēs valsts kultūras un tās vēsturisko vērtību pastāvē�anu.

Reakcija uz rakstu bija visai vētraina. Valdības ministri cits pēc cita metās to publiski nosodīt, i�or�īna Defuā, sabiedrisko attiecību ministre, rakstu nosauca par �nacistu me�onīgāko teoriju atgādinājumu�. Kultūras ministrs �aks Langs nodēvēja �urnālu Le Figaro par �rasistu propagandas orgānu�, bet pa�u rakstu par �grotesku un smieklīgu�, savukārt premjerministrs Lorāns Fabijs uzrunā parlamentā teica: �Imigranti lielā mērā ir devu�i

savu ieguldījumu Francijas bagātības veido�anā. Tie, kas ir manipulēju�i ar imigrācijas statistiku, darbojas pretēji mūsu patiesajām nacionālajām interesēm.�[20] Defuā ministrija, lai pierādītu, ka rakstā publicētie skaitļi nav pareizi, publicēja pati savus statistikas datus. Cita starpā viņi paziņoja, ka Raspajs un Dimons ir pārspīlēju�i nākotnes demogrāfijas tendences, jo kļūdaini uzskata, ka imigrantu dzimstības līmenis paliks tikpat augsts, bet vietējo - turpinās būt zems. Interesanti, ka Raspaja un Dimona projekcijā bija lēsts, ka gada migrācijas saldo Francijā būs 59,000 cilvēku. Ta�u realitātē, atbilsto�i fran�u oficiālajiem datiem,[21] 1989. gadā tikai patvēruma meklētāju skaits vien sasniedza 62,000 (trīskār�s pieaugums no desmitgades sākuma). 2006. gadā migrācijas saldo Francijā sasniedza 193,000, bet 2013. gadā tas jau bija pieaudzis līdz 235,000 (tādējādi tikai astoņu gadu laikā dodot valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu par 2,6 miljoniem).[22] Iespējams, vispretrunīgākais raksta autoru paredzējums bija par to, ka 2015. gadā islāms būs kļuvis par Francijas lielāko reliģiju.

�Svēto nometnes� 1985. gada izdevumā Raspajs atkārtoja, ka viņ� izjūt un saprot galveno pretrunu, kas var novest pie romānā izteiktā pareģojuma piepildī�anās. Tā ir eiropie�u nostādī�ana izvēles priek�ā - vai nu atvērt durvis visas pasaules �nabadziņiem�, vai aizcirst tās tiem deguna priek�ā: �Kas būtu darāms, lai nevienam nebūtu jāatsakās no cilvēka cieņas, ļaujoties rasismam? Kas būtu darāms, lai ikviena persona un ikviena nācija vienlaicīgi, savas pa�u nākotnes un savas pa�u pagātnes vārdā, varētu īstenot savas svētās tiesības saglabāt savas at�ķirības un identitāti.�[23]

2001. gadā kāda laiva, pilna ar kurdiem no Irākas, pulksten 4 no rīta piestāja Dienvidfrancijas krastā. No 1500 cilvēkiem, kas ar �o laivu ieradās Rivjērā, daļa izklīda pa apkārtni un sāka klauvēt pie vietējo iedzīvotāju durvīm. Sagadī�anās pēc laiva bija piestājusi tikai 50 metrus no tās mājas, kurā gandrīz pirms trīsdesmit gadiem Raspajs bija sarakstījis savu romānu. Vēl pēc desmit gadiem lielie pla�saziņas līdzekļi beidzot bija gatavi atzīt, ka �Svēto nometne� tomēr ir zināmā mērā pravietisks darbs. Saistībā ar vēl vienu, atkārtotu romāna izdevumu tobrīd jau 86 gadus vecais autors piedalījās televīzijas kanāla France 3 raidījumā Ce Soir (oujamais!), kurā viņ� tika neparasti iecietīgi intervēts. Raspajs teica, ka tagad daļa no grāmatas vadlīnijām vairs nav tik pretrunīgas kā agrāk. Jautāts, ko viņ� var teikt par

2001. gada kurdu izsē�anos Rivjērā, Raspajs to nosauca par �zīmi�. Viņ� piekrita, ka, rakstot par cilvēkiem, kas ierodas laivās, ir kļūdījies tikai vienā ziņā - attiecībā uz skaitļiem. Tā patie�ām ir, viņ� sacīja, ��obrīd mums netuvojas flotile ar miljons cilvēkiem�. Bija 2011. gada februāris.

Jau sen pirms 2015. gada eiropie�i intuitīvi uztvēra to pa�u, ko savā pretrunīgajā un nomelnotajā vīzijā atklāja �ans Raspajs. Viņ� bija uztvēris bailes, kas pastāvēja krietni senāk, pirms mediji sāka ikdienā rādīt uz Eiropu peldo�ās laivas un jaunu tre�ās pasaules vīrie�u falangas, kas soļo uz un caur kontinentu. Un, lai arī �ķita, ka �o īpa�ā veida baiļu - �īs �tum�ās specia-lizē�anās� - vislielākā izpausme vērojama Francijā, tās izplatījās arī citur. Gan �Svēto nometnes� sarakstī�anas brīdī, gan arī desmitgadēm vēlāk politiķi un kultūras jomas cilvēki domāja, ka viņiem ir zināms veids, kā tās kontrolēt. Atbilde uz visām �āda veida bailēm varēja būt to vienlaicīga nolieg�ana un piebalso�ana. Tā fran�u politiķi tajā pa�ā laikā, kad izsmēja Raspaja vīziju, to nosaucot par rasistisku un nepamatotu, cits ar citu sacentās, cen�oties būt stingrāki savā retorikā, kurā solīja ierobe�ot migrantu plūsmu un panākt lielāku skaitu repatriāciju. Gadiem ejot, �ajā spēlē sāka piedalīties un pat aktīvi izcelties arī sociālistu politiķi.

Vai viņi to apzinājās vai ne, ta�u ar �ādu rīcību tie tikai tuvināja savu valsti krīzei. Katru gadu fakti mainījās. Katru gadu viena un tā pati politiķu �ķira, viena spārna valdībai nomainot citu, turpināja vērot, kā Francijā arvien vairāk pieaug ārzemēs dzimu�o iedzīvotāju skaits. Procesam turpinot attīstīties, oficiālā statistika turpināja slēpt pārmaiņas, kuras, kā apgalvoja politiķi, nemaz nenotiekot, ta�u tauta pati savām acīm redzēja, kas notiek uz ielām - to noslēpt nevarēja. Lai gan nebūt ne viss, kas notika, tika veikts ar kādiem sliktiem nolūkiem. Atbilsto�i kādam vecam likumam, kas savulaik bija pieņemts, lai novērstu attiecīgās Vi�ī valdības laika politikas atkārto�anās iespējamību, Republika laikā no 1970. līdz 1990. gadiem neapko-poja ziņas par Francijas pilsoņu etnisko, rases vai reliģisko piederību. 2000. gadu vidū Francija �o likumu mīkstināja. Tomēr eso�o iedzīvotāju sastāva analīze, nemaz nerunājot par nākotnes demogrāfisko progno�u izteik�anu, Francijā joprojām ir bīstamāks politiskais jautājums, nekā tas ir gandrīz jebkurā citā Eiropas valstī. Neskatoties uz to, ka musulmaņu procentuālais daudzums attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu Francijā ir lielākais Eiropā

un ir sagaidāms, ka nākamajos gados tas vēl tikai turpinās pieaugt, jebkur� demogrāfs, kas nepazeminās nākotnē sagaidāmo sabiedrības pārmaiņu mērogu, tiks apzīmogots ar galēji labējo atbalstītāja birku. Piemēram, līdz tam augsti novērtētās demogrāfes Mi�eles Tribalā profesionālā reputācija tika aptraipīta, kad cits, varai pietuvināts demogrāfs, Enrē bebrā, viņu raksturoja kā �Nacionālās frontes draudzeni�.[24]

�ķiet, ir vienkār�i pieņemt, ka fakti nemelo. Ta�u, ja runājam par imigrācijas statistiku, kur nu vēl par demogrāfiskajām prognozēm, tad bie�i vien - un jo īpa�i Francijā - tas neatbilst patiesībai. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka valstī, kurā fakti ir kļuvu�i tik stiepjami, daļa no iedzīvotājiem izvēlas ticēt nevis statistikai, bet pa�i savām acīm. Varam tikai minēt, kādas tam sagaidāmas sekas. Raspajs un Dirnons kļūdījās savā 1985. gada paredzējumā par to, ka 2015. gadā islāms būs kļuvis par Francijas valdo�o reliģiju. Vismaz skaitliskā ziņā tas tā nav. Tirgus izpētes un konsultāciju uzņēmuma Ipsos veiktā aptauja, kuras rezultātus 2016. gada 4. februārī publicēja Francijas lielākais liberālais izdevums L�Obs, parādīja, ka vidusskolēnu vidū 33,2 procenti sevi identificēja kā kristie�i, kamēr par musulmaņiem sevi atzina 25,5 procenti skolēnu. Ta�u neviens vairs nevarēja noliegt, ka Francijā tie�i islāms bija tā reliģija, kuras burās pūta vēj�. Tā pati aptauja atklāja, ka mazāk nekā puse no aptaujātajiem ne-musulmaņiem (un tikai 22 procenti no katoļiem) savu reliģiju raksturoja kā tādu, kas viņiem ir �kaut kas nozīmīgs vai ļoti nozīmīgs�. Turpretī musulmaņi uz �o jautājumu pozitīvi atbildēja 83 procentos gadījumu. [25]

Un protams, ka viens miljons cilvēku, kuru iera�anos savā romānā pareģoja Raspajs, bija daudz mazāks skaitlis, nekā izrādījās īstenībā. Migranti, kuri ieradās, braucot nevis ar lieliem kuģiem, bet neskaitāmām mazu laiviņu flotilēm, skaita ziņā ievērojami pārsniedza distopiskajā vīzijā redzēto daudzumu. Un tas bija vēl pirms migrantu krīzes sākuma. Brīdī, kad krīze sasniedza savu maksimumu, Francija �o skaitu uzņēma jau ik pa pāris gadiem. Oficiālie dati vēstīja, ka legālā migrācija katru gadu Francijā atved ap 200,000 jaunpienācēju, ta�u tiek uzskatīts, ka aptuveni tikpat daudz gada laikā ierodas nelegāli. Privātās sarunās fran�u amatpersonas klusām atzīsies, ka vienīgais iemesls, kāpēc Francijai izdevies izvairīties no tāda apjoma pieplūduma, kāds bija vērojams Vācijā, ir migrantu vidū valdo�ais uzskats, ka

Francija ir rasistiska un neviesmīlīga valsts. Tā ir reputācija, kuras noderīgumu tādos laikos kā �ie nenoliegs pat viskreisāk noskaņoti valsts ierēdņi.

Lai arī Marianna 2015. gadā vēl nebija ietērpta hid�ābā vai burkā, tomēr valsts bija pieredzējusi tādas lietas, kuras Raspajam savulaik nerādījās pat ļaunākajos murgos. Viņ� nekad nebūtu iedomājies attēlot musulmaņu kapteiņus, kas Vidusjūrā peldo�ajās migrantu laivās met pāri bortam kristie�u pasa�ierus viņu ticības dēļ. Viņ� nekad nebūtu uzdro�inājies aprakstīt, kā da�i no jaunatnācējiem mesas laikā ielau�as baznīcā un pārgrie� rīkles priesteriem. Tāpat Raspajs nespēja paredzēt, ka 2016. gada svētdienas rītā smagi bruņoti karavīri stāvēs Sendenī bazilikas priek�ā, lai dievkalpojuma laikā aizsargātu gan priesterus un to atliku�o draudzi, gan pa�u baznīcu un tajā eso�os fran�u karaļu kapus. Ne jau pirmo reizi Eiropas vēsturē izrādījās, ka pat drūmākie pravie�i nav pietiekami novērtēju�i tuvojo�ās briesmas.

7

1960. gados, kad Nīderlandē bija darba roku trūkums, imigranti uz Holandi devās galvenokārt no Marokas un Turcijas. Atbrauku�i pa�i, �ie imigranti pēc tam atveda �urp arī savas sievas un ģimenes, kas 1990. gados, imigrācijai turpinoties un imigrantu dzimstibas līmenim esot ievērojami augstākam nekā holandie�iem, nozīmēja, ka viņu skaita pieaugums, salīdzinot ar citām kopienām, bija vislielākais valstī. Holandie�u valdības politikas vadmotīvs bija �integrācija bez kādiem aizspriedumiem pret ikviena identitāti�. Ja kāds arī uzdro�inājās publiski iebilst pret valdības īstenoto imigrācijas un integrācijas politiku, tad neko labu tāds nevarēja gaidīt. 1980. gados kāds margināls politiķis Hanss Janmats paziņoja, ka Nīderlandē imigrantiem vairāk vietas nav, un izteica noraidījumu multikulturālajam sabiedrības modelim, uzsverot, ka imigrantiem vai nu jāpieņem holandie�u dzīvesveids, vai jādodas prom. Rezultātā Janmats ne tikai kļuva par politisku pāriju, bet kreisā spārna aktīvisti vēl aizdedzināja viesnīcu Kedihemā, valsts dienvidos, kur viņa nelielā partija noturēja sanāksmi. Glābjoties no uguns, cilvēki bija spiesti lēkt laukā pa viesnīcas logu. To vidū bija arī Janmata sieva, kuras gūtie ievainojumi bija tik smagi, ka viņa zaudēja kāju.

Iespējams, daļēji savas Eiropas liberālākās valsts reputācijas dēļ (kas tika iegūta pateicoties vieglo narkotiku legalizācijai un liberālajai attieksmei pret seksuālajām minoritātēm), Holande 1990. gados sāka izjust saspīlējumu attiecībās ar savu visātrāk pieaugo�o minoritā�u grupu. Vairāki politiķi �ajā laikā privātās sarunās jau sāka atzīt, ka Nīderlandē pieaugo�ā musulmaņu skaita radītā problēma nu jau ir pārāk liela, lai to varētu atrisināt kāda viena, atsevi�ķa partija, ka masu imigrācijas kontekstā integrācija nestrādā un ka, uzbrūkot tiem, kas par to runā, jautājums netiks atrisināts. Viens no pirmajiem klup�anas akmeņiem bija vārda brīvība. 1990. gada 5. oktobri musulmaņu reliģiskais līderis Holandes valdības subsidētā radiostacijā Amsterdamā izteicās: �Tos, kas pretojas islāmam, islāma kārtībai vai iebilst Allāham vai viņa pravietim, atbilsto�i �ariata likumam, jūs varat nogalināt, pakārt, nokaut vai izdzīt.�

1991. gadā �Holandes liberālās partijas� (VVD) priek�sēdētājs Fries Bolke�teins teica runu, kurā izklāstīto vēlāk arī publicēja, pasacīdams to, par ko sāka uztraukties arī citu partiju līderi. Bolke�teins atzīmēja, ka is-lāms nav �tikai reliģija, tas ir arī dzīvesveids. Un �ajā vienotībā tas nostājas pretī valsts un baznīcas liberālajai nodalī�anai�. Tāpat viņ� izcēla at�ķirības, kādas attieksmē pret sievieti pastāv starp islāmu un holandie�u likumiem un para�ām. Atzīstot, ka jaunieradu�ies iedzīvotāji nekur prom no Holandes doties negrasās, Bolke�teins secināja, ka vienīgā atbilde uz pieaugo�o problēmu ir īsta un pilnīga viņu integrācija holandie�u dzīvesveidā un ikdienā. Ta�u visam pāri stāvēja galvenā problēma: �Problēma ir tāda, ka mēs nevaram atļauties izdarīt nepareizo izvēli.�[ 1 ] Gan runa, gan raksts saņēma pla�u nosodījumu. Premjerministrs Rūds Lubers rakstu nodēvēja par �bīstamu�, kamēr cits ministrs autoru apsūdzēja par �musulmaņu kopienas apvaino�anu�. Bet kāds pazīstams �urnālists-komentētājs paziņoja, ka tas �uzpū� rasistiskus sentimentus�. [2]

Kultūrā, kurā idejas vēl tiek uzlūkotas kā vērā ņemami argumenti, grāmatas var daudz ko mainīt. Tā vairākus no �iem jautājumiem par daļu no pieļaujamās publiskās diskusijas padarīja sociologa Paula �nābe-la 1998. gadā izdotā grāmata The Multicultural Illusion: A Plea for Adaptation and Assimilation (�Multikulturālisma ilūzija: Aicinājums adaptēties un asimilēties�), līdzīgu lomu nospēlēja arī akadēmiķa un Holandes darba partijas biedra Paula �efera eseja 7he Multicultural Drama (�Multikulturālā drāma�). [3] Ta�u politiķu uzskati �ajos jautājumos joprojām bija krasi pretēji sabiedrības vairākumam. 1998. gadā notiku�ā aptaujā noskaidrojās, ka jau apmēram puse holandie�u uzskata, ka �Rietumeiropie�u un musulmaņu dzīvesveidi nav savietojami�.[4] Bolke�teins un citi �o ideju nesēji Nīderlandei deva iespēju salīdzino�i agri pievērsties tiem jautājumiem, kuriem citas Rietumvalstis sāka lauzties cauri veselu desmitgadi vēlāk. Neskatoties uz to, politiķu �ķira saglabāja jūtamu nevēlē�anos ķerties klāt �ai problēmai. Visbeidzot �īs diskusijas normalizē�anu panāca pazīstams politiski kreisā spārna profesors.

Līdz brīdim, kad Pims Forteins pievērsās islāma tēmai, nekas pat iztālēm viņā nesaistījās ar politiski �labējiem�. Pla�i pazīstams, marksistisks, homoseksuāls universitātes profesors, kur� iestājas par rasu un kultūru sajauk�anos un atbalsta praktiski visas pārējās libertārisma idejas, Forteins, līdzko sāka rakstīt par islāmu, mediju virsrakstos pēk�ņi kļuva �labējs�. Savā 1997. gadā iznāku�ajā grāmatā ar nepārprotamo nosaukumu �Pret mūsu kultūras islamizāciju� Forteins fokusējās uz virkni izaicinājumu, kādus is-lāms izvirzīja holandie�u sabiedrībai.[5] Visi kā viens tie bija līdz tam izvirzītie kreiso politiskās programmas punkti.

Cita starpā Forteins norādīja uz faktu, ka islāmā, at�ķirībā no holandie�u kristie�u sabiedrības, nav notikusi baznīcas un valsts atdalī�ana - akts, pateicoties kuram holandie�i ir ne tikai ieguvu�i runas un preses brīvību, kā arī citas cilvēktiesības, bet bez kura publiskā telpa nebūtu aizsargāta no �svētajos� rakstos aizbildinātas klerikāļu iejauk�anās sabiedrības dzīvē. Tāpat Forteinam bija principiāli iebildumi saistībā ar islāma at�ķirīgo attieksmi pret dzimumiem. Viņ� uzskatīja, ka musulmaņu sievietēm Holandē jābūt tādām pa�ām tiesībām uz emancipāciju kā visām pārējām valsts iedzīvotājām. Ne mazāks sa�utums profesoram bija par islāma attieksmi pret seksuālajām minoritātēm. Holandie�i bija izvirzīju�ies citu pasaules valstu vidū, ievie�ot likumdo�anu un izveidojot kultūras normas, kuras tiesiski vienādoja vīrie�us un sievietes, heteroseksuālus un homoseksuāļus. Ta�u �ie principi, kā to pierādīja dzīves īstenība valstīs ar musulmaņu vairākumu, nebija savietojami ar islāmu. Tomēr, neskatoties uz acīmredzamo preti�ķību un konfliktu, holandie�u sabiedrības vairākums turpināja izlikties, ka tam piemīto�ā iecietība var sadzīvot ar skaita ziņā visātrāk pieaugo�ās mazākuma grupas kulturāli endēmisko neiecietību. At�ķirībā no daudziem citiem Forteins juta, ka tā ir utopija.

Gan rakstot avīzēs, gan runājot populārās televīzijas programmās, Forteins kļuva ne vien par meistarīgu savu domu paudēju, bet arī par citu cilvēku uzskatu izzobotāju. Kādā televīzijas diskusiju �ovā, kurā viņ� piedalījās kopā ar Holandes musulmaņu imāmu, Forteins bija tik izaicino�s, cik vien varēja, līdz holandie�u imāms uzsprāga dusmās par Forteina homo-seksualitāti. Ta�u arī valdo�o partiju politiķi nekautrējās teikt, ko domā par Forteinu. 1997. gadā notiku�ā televīzijas diskusijā par Forteina �islamizāci-jas� grāmatu �Darba partijas� vado�ais politiķis un biju�ais ministrs Marsels van Damns Forteinam teica: �jūs esat īpa�i slikts cilvēks.�[6] Ta�u, salīdzinot ar to, kas nāca vēlāk, tie vēl bija tikai ziediņi.

Līdz brīdim, kad Amerikā notika 9/11 uzbrukumi, holandie�u sabiedrība jau vairākas reizes bija atgriezusies pie �īs diskusijas centrālās tēmas, un Forteins sāka veltīt savu enerģiju politikai. No partijas, kurā Forteins savulaik bija iestājies, viņu izslēdza pēc tam, kad viņ� islāma kultūru noraksturoja kā achterlijk (�atpakaļrāpulīgu�). Drīz pēc tam Forteins nodibināja pats savu partiju, to nosaucot par �Pima Forteina sarakstu� (LPF). Pateicoties īpa�ajai vēlē�anu sistēmai, jaunizveidota politiska partija Nīderlandē var iekļūt parlamentā daudz vieglāk, nekā tas būtu citās Eiropas valstīs. Tikai da�u nedēļu laikā, 2002. gada nacionālo vēlē�anu kampaņas ietvaros, Forteins apgrieza ar kājām gaisā visu holandie�u politisko arēnu.

Citu partijas biedru neierobe�ots, Forteins arvien skaļāk turpināja brīdināt par islāma apdraudējumu holandie�u identitātei kopumā un jo īpa�i valsts liberālajām vērtībām. Viņ� brīdināja, ka multikulturālisms nestrādā, kā solīts, bet tā vietā, lai notiktu integrācija, attīstās procesi, kuru ietvaros pastiprināti veidojas paralēlas sabiedrības, galvenokārt musulmaņu geto izskatā. Forteins brīdināja, ka �pulkstenis rāda piecas minūtes pirms pusnakts�, sakot, ka Holandei vēl ir tikai �is nelielais laika sprīdis, lai kaut ko sāktu darīt lietas labā. Iedzimtās aktiera dotības apvienojumā ar atteik�anos spēlēt pēc pla�saziņas līdzekļu uzstādītajiem noteikumiem veicināja Forteina popularitātes pieaugumu, un sāka izskatīties, ka holandie�i 2002. gada vēlē�anās varētu būt gatavi nodot savu valsti viņa vadībā. Politiskie oponenti vērsās pret Forteinu ar visu savā rīcībā eso�o arsenālu. Viņi to nosauca par rasistu un, kad tas nelīdzēja, nodēvēja viņu par Hitleru. Mērenākie oponenti salīdzināja Forteinu ar Musolīni. Televīzijas intervijā neilgi pirms savas bojāejas, runājot par saņemtajiem nāves draudiem, Forteins norādīja, ka gadījumā, ja viņu nogalinās, atbildība par slepkavību būs jāuzņemas arī tiem, kas viņu demonizēja.

Ta�u viņi to, saprotams, neizdarīja. Tikai nedēļu pirms vēlē�anām, Forteinam pēc intervijas iznākot no radio ēkas, uz ielas pienāca klāt vīrietis vecumā pēc trīsdesmit gadiem un no tuva attāluma vairākkārt ie�āva viņam galvā. Elpu aizturējusi, nācija bailēs gaidīja, vai tikai vainīgais neizrādīsies musulmanis. Ta�u atklājās, ka slepkava ir vegāns, galēji kreisajiem piederīgs aktīvists, kur�, kā pats paskaidroja tiesas sēdē, nogalināja savu upuri tāpēc, ka Forteins esot vērsies pret musulmaņiem. Fēc slepkavības Nīderlandē tika izsludinātas sēras, bet vēlē�anās, kas tūlīt sekoja, Forteina partija saņēma lielāko skaitu balsu - dāvanu, par kuru tā atmaksāja ar partijas iek�ējiem konfliktiem un totālu nespēju (kas, iespējams, bija nenovēr�ama, ņemot vērā partijas straujo izvirzī�anos) pildīt to, ko no tās gaidīja vēlētāji.

Tā izgāzās holandie�u sabiedrības vēlme islāma apdraudējuma problēmu risināt, izmantojot vēlē�anu urnas. Un, lai gan Forteinam radās politiski sekotāji, tai skaitā Gērts Vilderss (kur� līdzīgi Forteinam pameta savu iepriek�ējo �liberālo� partiju, lai izveidotu pats savu politisko spēku), neviens no tiem nespēja piesaistīt strādnieku un jauno uzņēmēju balsis pietiekamā apjomā, kā to bija varējis Forteins. Slepkavība, kurā tika nogalināts cilvēks, kam bija potenciāls kļūt par visu laiku slavenāko holandieti, zināmā mērā satricināja visu Nīderlandes vēlē�anu politiku, ta�u vienlaikus tā ļāva padziļināt sabiedrisko diskusiju par Forteina aktualizētajiem jautājumiem kopumā. Nevarēja ilgi turpināt apgalvot, ka Forteins bija fa�ists, jo tad par fa�istiem nāktos atzīt ari holandie�u sabiedrības vairākumu, kas viņu atbalstīja.

Viens no tiem, kas turpināja publiski runāt par Forteina atklātībā izceltajiem jautājumiem, bija kinore�isors Teo van Gogs. Abi bija ne tikai draugi, bet bie�i ari kopā parādījās televīzijā, tajā skaitā van Goga �ovā �Patīkamā saruna�, kura noslēgumā raidījuma vadītājs savam viesim pasniedza kaktusu. Pēc Forteina slepkavības van Gogs uzņēma par to filmu, kā ari turpināja rakstīt grāmatas un rakstus. Savas 2003. gadā iznāku�ās grāmatas Allah weet het Deter (�Allāhs zina labāk�) vāka attēlam van Gogs izmantoja fotogrāfiju, kurā bija redzams viņ� pats, ģērbies musulmaņu galvassegā, atveidojot islāma fundamentālista tēlu.

Televīzijas raidījumos un sabiedriskajās debatēs van Gogs nevairījās no konfrontācijas ar pazīstamākajiem Nīderlandes islāmistiem. To vidū kādā reizē bija ari siltu grupējuma Hezbollah apmācītais ekstrēmists Dajabs Abu D�ad�a, kuru van Gogs raksturoja kā �Pravie�a savedēju�. Pēc �ī pasākuma (kur� tika pārtraukts pēc tam, kad D�ad�a atteicās atrasties uz skatuves kopā ar van Gogu) kāds no D�ad�as pavadoņiem bija teicis: �Mēs dabūsim rokā un uz�ķērdīsim �o resno cūku.�[7] Apmēram ap �o laiku, piedaloties publiskos pasākumos, tostarp savas grāmatas �Allāhs zina labāk� atvēr�anā, van Gogs sāka uztraukties par savu dro�ību. Tad, 2004. gadā, viņ� uzņēma īsfilmu par pārestībām, kādām sievietes tiek pakļautas islāmā. Filmu sauca �Pakļau�anās�. Scenāriju filmai uzrakstīja jaunā somālie�u imigrante Ajāna Hirsi Ali, un drīz pēc tam, kad to augusta beigās izrādīja Holandes televīzijā, draudi filmas veidotājiem pieauga. Neskatoties uz to, van Gogs atteicās pieņemt piedāvāto aizsardzību. Kā to vēlāk pastāstīja viņam tuvāk biju�ie cilvēki, van Gogs uzskatīja, ka islāmistu slepkavām diez vai �ķitis saisto�i vērsties pret �ciema muļķīti�.[8]

Bija viņ� ciema muļķītis vai nebija, bet slepkava pārtvēra van Gogu 2004. gada 2. novembra rītā, kad re�isors Amsterdamā ar velosipēdu devās uz darbu. Muhameds Bajuri van Gogu vispirms sa�āva, tad pārgrieza viņam rīkli un sadūra krūtīs. Pēdējie vārdi, kurus van Gogs mirstot teica savam slepkavam, bija: �Vai mēs varam par to parunāt?� Van Goga ķermenī iedurtais nazis nozīmēja tie�us nāves draudus arī Ajānai Hirsi Ali. Holandie�u dro�ības dienesti nekavējoties izveda viņu no valsts, kamēr vairākiem citiem Nīderlandē dzīvojo�iem islāma kritiķiem, tostarp Irānā dzimu�ajam akadēmiķim Afshinam Eljanam, tika nodro�ināta policijas aizsardzība. Uz zināmu laika brīdi apklusa pat vismērenākie un uzmanīgākie islāma elementu kritizētāji - tādi kā holandie�u akadēmiķis Pols Klitērs. Politiķi, akadēmiķi, �urnālisti un visi pārējie bija saņēmu�i mācībstundu, ka, kritizējot islāmu tādā veidā, kādā holandie�u sabiedrība bija varējusi kritizēt jebkuru citu reliģiju, jārēķinās, ka tas kā minimums atstās palieko�u ietekmi uz kritizētāja dzīvi un - ja vien tam nebūs policijas aizsardzības - ļoti iespējams, var būt ari nāvējo�i. Valsts, kura pagātnē bija atbalstījusi reliģiju kritizē�anu, cita starpā ļaujot noformēties un izaugt tādiem racionālistu domātājiem kā Spinozam, tagad attiecībā uz reliģiskiem jautājumiem bija kļuvusi ļoti bailīga.

�is fakts radīja vēl lielāku spiedienu uz tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuri nevēlējās pakļauties slepkavu noteikumiem. To vidū, kas nepadevās ekstrēmistiem, bija jauna somālie�u izcelsmes nīderlandiete, kura valstī bija ieradusies pirms desmit gadiem, lai izvairītos no piespiedu laulībām dzimtenē. Hirsi Ali visādā ziņā bija paraugimigrante. Ieradusies valstī, viņa pieprasija un saņēma patvērumu un, strādājot vienkār�u darbu rūpnīcā, iemācījās holandie�u valodu. Drīz vien viņa varēja iestāties universitātē. Studējot Leidenes universitātē, Hirsi Ali piepelnījās, strādājot par tulku citiem imigrantiem. Tikai desmit gadus pēc iera�anās Nīderlandē viņa bija ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē, sākusi strādāt par pētnieci un, startējot no �Liberālās partijas�, tikusi ievēlēta valsts parlamentā. Tas bija �ilbino�s imigranta veiksmes stāsts. Izcilos panākumus Hirsi Ali bija izdevies gūt, pateicoties savai inteliģencei, harizmai, grūtam darbam un ārkārtējai personīgai drosmei. Tomēr viņas izvirzī�anās ātrumu lielā mērā noteica tas, ka holandie�u sabiedrībai tik ļoti bija vajadzīgi �ādi imigrantu veiksmes stāsti. Tāpēc daudziem - un jo īpa�i kreisā spārna pārstāvjiem - �ķita �okējo�i, ka �ī imigrante nevēlas runāt to, ko no viņas sagaidīja.

Hirsi Ali vēlāk rakstīja, ka 9/11 uzbrukumi viņai lika �izvērtēt, vai ļaunums nesakņojas ticībā, kurā es biju izaugusi: vai agresija un naids nav daļa no islāma?�[9] Pēc se�iem mēne�iem viņa izlasīja pirms vairākiem gadiem iegūtu grāmatu par ateismu un uzdro�inājās atklāti pateikt, ka vairs nav ticīga. [ 101 Maz pamazām viņa publiskoja savu domu un uzskatu evolūciju, ta�u �ķita, ka holandie�u mediji izdara uz Hirsi Ali spiedienu, cen�oties viņai likt runāt par lietām, kuras pa�i nevēlas izteikt. Viens no intervētājiem piespieda viņu ēterā izteikt to pa�u iz�ķiro�o vārdu, kuru lietoja Forteins - achterlijk. Vai islāms, salīdzinot ar holandie�u kultūru, bija atpakaļejo�s? Uz Hirsi Ali spieda no divām pusēm. Kreisie gribēja, lai Hirsi Ali pasaka tādas lietas, par kurām pēc tam varēs viņai uzbrukt. Citi, gan kreisā, gan labējā spārna pārstāvji, vēlējās, lai viņa lau� ledu, pasakot to, ko citi baidās teikt. Melno sievieti apsūdzēt rasismā bija krietni sare�ģītāk nekā balto vīrieti. Tomēr tie, kas neko nevēlējās mainīt un bija par eso�ā status quo saglabā�anu, atrada veidu, kā iziet no situācijas - viņi paziņoja, ka Hirsi Ali nesaprot, ko runā, jo ir cietusi no savas �traumējo�ās� pieredzes, kura, kā viņi uzsvēra, nebūt nav ikdieni�ķa parādība islāma vidē.

Kā sievie�u ģenitāliju kropļo�anas upurē (par ko viņa ļoti tie�i un konkrēti rakstīja savā autobiogrāfijā),! 111 kā persona, kura padsmitnieka vecumā bija uzskatījusi, ka nāve ir atbilsto�s sods Salmanam Ru�dijam, un kura bija aizbēgusi no negribētām laulībām, kā arī pēc savas pieredzes zināja par integrācijas izaicinājumiem, Hirsi Ali nebaidījās ķerties klāt politiski un kulturāli visvārīgākajām tēmām. Par to, ka nākamie gadi nebūs viegli, liecināja tas, ka pret �o paraugimigranti asi vērsās ne tikai daudzi holandie�u politiķi, bet ari - un ar jo īpa�u �ulti - valsts musulmaņu kopiena.

Hirsi Ali sabiedriskās darbības sākuma gados kāds draugs viņai bija jautājis: �Vai tu saproti, cik maza ir �ī valsts un cik eksplozīvs ir tevis teiktais?� Savā autobiogrāfijā viņa atceras, ko atbildējusi: �Eksplozīvi? Valsti, kurā ir legalizēta prostitūcija un vieglās narkotikas, kurā likumīgi notiek eitanāzija un aborti, kur vīrie�i raud TV raidījumos un cilvēki kaili pastaigājas pa pludmalēm, bet jociņi par pāvestu tiek stāstīti valsts TV kanālos? Valstī, kurā tāds rakstnieks kā �erārs Revs gūst atzinību un ievērību ar savām fantāzijām par dzimumattiecībām ar ēzeli, dzīvnieku, kura tēlu viņ� izmantoja kā Dieva metaforu? Vairāk nekā skaidrs, ka jebkas, ko vien es varētu pateikt, �ajā kontekstā nevarētu ne tuvu tikt uzskatīts par �eksplozīvu�?�[12] Ta�u tas tāds tomēr bija. Hirsi Ali iedūra pirkstu holandie�u sabiedrības visiekaisu�ākajā un sāpīgākajā augonī. Ļaudis, kuri bija paradu�i domāt par sevi kā par tolerantiem, atvērtiem un pieklājīgiem, sāka prātot, vai �ī tolerance, atvērtība un pieklājība nav aizgājusi pārāk tālu. Vai tam visam ir iespējams noteikt kādas robe�as? Hirsi Ali stāstīja viņiem, ka tādas pastāv, un pati bija dzīvs piemērs atsevi�ķām no tām. Tāpēc, spītējot savas dzīvības apdraudējumiem, kas pastāvēja gan pirms, gan pēc viņas kolēģa van Goga noslepkavo�anas, Hirsi Ali uzskatīja, ka �ir lietas, kas jāpasaka, un mēdz būt situācijas, kurās klusē�ana kļūst par līdzdalību netaisnībā�.! 13] -

�īs ba�as pieauga it visur Eiropā. Tajos gadu desmitos, kad eiropie�u valdības migrantiem ļāva ierasties savās valstīs apjomā, kādā viņi ieradās, reti kur� iedomājās, ka vienas no �īs norises sekām pārskatāmā nākotnē būs tādas, ka viņiem nāksies censties sabalansēt islāma likumus un izvirzītās prasības ar eiropie�u kultūru un tradīcijām. Imigrantu daudzumam pieaugot, visur radās vienas un tās pa�as problēmas. Reizēm �īs problēmas aktualizējās un kļuva pla�āk saredzamas, kad uz āru noplūda ziņas par notikumiem imigrantu kopienu iek�ienē. Francijā, Marseļā 2004. gadā ar akmeņiem tika nomētāta kāda jauna tunisie�u izcelsmes sieviete, vārdā

Gofrani Hadavi, kuras �noziegums� bija atteikums jaunam musulmaņu vīrietim izpildīt viņa seksuālās iegribas. Apvienotajā Karalistē policija atzinās, ka tā nav pienācīgi izmeklējusi virkni aizdomīgu jaunu musulmaņu sievie�u nāves gadījumu, jo uzskatījusi, ka iespējamās �goda slepkavības� ir kopienas pa�as iek�ējā lieta. 2006. gadā Britu medicīnas asociācija ziņoja, ka vismaz 74,000 Apvienotās Karalistes sievie�u tiku�as pakļautas ģenitāliju izkropļo�anai.

Tajā pa�ā laikā tie musulmaņu kopienu indivīdi, kuri publiski runāja par savas kultūras negatīvajiem aspektiem vai - kā tika uzskatīts - jebkādā veidā vērsās pret savu kopienu, arvien vairāk tika pakļauti fiziskai iebiedē�anai un vardarbībai. Sākot no norvēģu popmūzikas dziedones Dīpikas Tatālas, kurai par tās �nekautrību� uzbruka uz skatuves Oslo, un beidzot ar komentētāju un aktīvistu No�īnu Iljasu Itālijā, visvairāk apdraudētā izrādījās minoritātes minoritāte. Un visu laiku maz pamazām pieauga apziņa, ka pēdējie no Eiropas jaunpienācējiem varētu ne pārāk labvēlīgi lūkoties uz daļu no iepriek�ējiem. Viscaur multikulturālisma ērā valdīja pieņēmums, ka minoritātes savstarpēji cita citu uzskatīs par līdzīgām tiesībās un statusā. Nevienam pie varas eso�ajam nenāca prātā doma, ka tās atnesīs sev līdzi uz Eiropu kādas senas preti�ķības un konfliktus. Ta�u, imigrantu skaitam pieaugot, �is pieņēmums sāka �ķobīties.

Kad Eiropas Monitoringa centra 2003. gada ziņojums atklāja, ka antisemītisma krasais pieaugums Eiropā saistāms ar gados jaunu musulmaņu uzbrukumiem �īdiem, satrauco�ais pētījums paklusām tika nostumts kādā attālākā plauktā. Tomēr, neskatoties uz �ādiem centieniem apslēpt nevēlamus faktus, tie tik un tā lauzās laukā, un brī�iem tas notika visbrutālākajā veidā, kāds vien bija iespējams. 2006. gadā Parīzes musulmaņu banda, kas sevi dēvēja par �barbariem�, trīs nedēļas līdz nāvei spīdzināja fran�u �īdu vārdā īlans Halimi. Viņa mocītāji bija iedomāju�ies, ka no Halimi ģimenes varēs izspiest izpirkuma maksu, jo ��īdiem ir nauda�. Masu migrācijas gados uzbrukumi �īdiem visur pieauga. Atbilsto�i �os uzbrukumus Francijā uzskaito�ās organizācijas BNVCA (Bureau National de Vigilance Contre l'Antisemitisme) datiem, �ajā valstī reģistrētie antisemītiskie uzbrukumi dubultojās tikai viena gada laikā - 2014. gadā sasniedzot 851 incidentu. Neskatoties uz to, ka viņi sastādīja mazāk nekā 1 procentu no iedzīvotāju kopskaita, �īdi Francijā kļuva par upuriem gandrīz pusē reģistrēto rasistiski motivēto uzbrukumu: 2014. gada Bastīlijas ieņem�anas dienas svētku laikā imigrantu protestētāji aizbarikādēja sinagogā lūdzo�os, skandējot cita starpā 'Nāvi �īdiem!�; 2012. gadā bruņots musulmanis no�āva Iris bērnus un skolotāju �īdu skolā Tulūzā; 2014. gadā cits musulmanis Briseles muzejā no�āva �etrus �īdus; vēl kāds musulmanis 2015. gadā nogalināja �etrus �īdus Parīzē pie ko�era pārtikas veikala Hypercache, un vēl viens cits musulmanis 2015. gadā Kopenhāgenā no�āva Lielās sinagogas apsargu. �īs slepkavības līdz ar citiem uzbrukumiem beidzot lika sākt runāt par islāmisko antisemītismu.

Ta�u gadījumā ar atdzimsto�o antisemītismu, tāpat kā ar visu jauno vai atjaunoju�os problēmu kopumu, ceļ� līdz tā atzī�anai bija lēns un gandrīz apzināti bremzēts. 2013. gadā Vācijā tika nodibināta jauna politiskā partija �Alternatīva Vācijai� (AfD). Līdzko kļuva skaidra partijas pretimigrāci-jas nostāja, Vācijas pla�saziņas līdzekļi un politiķi ķērās pie mēģinājumiem pierādīt, ka partija ir antisemītiska. Tomēr tie bija galvenokārt imigrantu protestētāji, nevis AfD, kuri 2014. gadā izgāja Vācijas pilsētu, tai skaitā Frankfurtes, Dortmundes un Esenes, ielās, skandējot, �Hamas, Hamas, visus �īdus gāzē� un ��īdu mēsli�. Tas nebija AfD politiķis, bet musulmaņu imāms, kur� Berlīnes priek�pilsētā Noiķelnē eso�ā mo�ejā 2014. gadā lūdza Dievu, lai tas �Iznīcina cionistu �īdus. Nogalina tos visus līdz pēdējam.�[14]

Katrā valstī bija cilvēki, kuri mēģināja brīdināt par notieko�o. Da�i, kā Hirsi Ali, bija izaugu�i islāmā, ta�u pametu�i �o reliģiju. Citi bija piedzimu�i kā musulmaņi un tādi arī palika, cen�oties liberalizēt islāmu no iek�ienes. Brīdinājumus izteica arī musulmaņiem nepiedero�i eiropie�i, kuri uzskatīja, ka viņiem ir tiesības runāt sava kontinenta vārdā.

Un reti kur� to darīja ar lielāku aizrautību kā itāļu �urnāliste un rakstniece Oriana Fala�i. Vienīgā Rietumu �urnāliste, kurai izdevās nointervēt Ru�dija apsūdzību uzturo�o prokuroru Irānā, Fala�i tūksto�gadu mijā jau bija pārkāpusi septiņdesmit gadu slieksni. Agrākos gados guvusi slavu, intervējot Homeinī, pulkvedi Kadāfi, Irānas �ahu, Henriju Kisind�eru un citas ievērojamas personas, Fala�i, iespējams bija pasaulē visvairāk respektētā intervētāja. [15] Nonākot cie�ā saskarē ar politiskās varas pīlāriem, kā arī apmeklējot karadarbības vietas visā pasaulē, Fala�i iemantoja nāvīgu niknumu pret daudzām lietām un parādībām - tostarp arī pret islāmu.

Fala�i izauga antifa�istu ģimenē Musolīni Itālijā. Tēvs meitu iesaistīja savās politiskajās aktivitātēs, un mū�a noslēgumā Fala�i atcerējās, ar ko viņai tolaik bija nācies nodarboties - nogādāt uz opozīcijas �tābu salātos noslēptas rokas granātas, piedalīties iero�u ieve�anā valstī un izplatīt partizānu propagandas materiālus.[16] Laikā no 1943. līdz 1944. gadam viņas valsti un dzimto pilsētu Florenci bija okupēju�i nacisti, un, lai arī vēl tikai padsmitgadniece, viņa, tāpat kā viņas ģimene, cīnījās, lai atgūtu atpakaļ savu valsti un pilsētu. Tāpēc, kad Fala�i runāja par fa�ismu, viņa vadījās no savas personīgās pieredzes.

Pēc ilggadējas brutālu bezkompromisa interviju veido�anas Fala�i pievērsās prozai, sākot rakstīt savas �urnālistes pieredzes iedvesmotus stāstus, tai skaitā romānu (Inshallah), kura si�eta pamatā likts viņas pieredzētais Libānas pilsoņu kara laikā. 1990. gados viņa vēl vairāk norobe�ojās no sabiedrības, mitinoties dzīvoklī virs sava izdevēja grāmatveikala Ņujorkā un strādājot pie romāna par savu ģimeni un bērnību. Tad pienāca 2001. gada 11. septembris, un viena no lietām, ko teroristu uzbrukums izdarīja, bija �ī Manhetenā duso�ā literārā vulkāna atmodinā�ana. Divu nedēļu laikā Fala�i bija uzrakstījusi garu eseju, kura tika publicēta kā itāļu avīzes Corriere della Sera speciālpielikums. Tas bija viņai raksturīgs satraukts, dziļi izjusts, nevaldāms un nikns uzbrukums: vērsts pret tiem, kuri sagrāva Dvīņu torņus, pret cilvēkiem, kuri ar savu nolaidību bija ļāvu�i tam notikt, pret tiem musulmaņiem, kuri daudzviet pasaulē svinēja �o notikumu, un pret islāma reliģiju kā tādu. Eseja bija aizrautīga un saturā at�ķirīga no citām publikācijām.! 17]

Viss attiecīgā Corriere izdevuma metiens tika izpārdots, un Fala�i savu polemizējo�o tekstu ātri pārvērta nelielā, 2002. gadā iznāku�ā grāmatā �Niknums un lepnums�. Itālijā to pārdeva vairāk nekā vienā miljonā eksemplāru, bet daudzās Eiropas valodās izdotos tulkojumus - simtiem tūksto�u lielās tirā�ās. Jau tūlīt pēc iznāk�anas grāmata Itālijā saņēma gan niknus pretuzbrukumus, gan arī dedzīgu aizstāvību - kā no reliģiski noskaņotas publikas, tā arī no tiem, kuri, tāpat kā pati Fala�i, bija ateisti. Intelektuālās un politiskās modes uzplūdos un atplūdos ir viegli neievērot vai aizmirst tādus �vakara sensācijas� darbus kā �Niknums un lepnums�. Ta�u tikai retam sacerējumam ir izdevies atstāt tik spēcīgu un pla�u ietekmi uz saviem lasītājiem.

Izvēloties atklātas vēstules jeb Rietumiem veltīta sprediķa formu, Fala�i darbs bija vērsts pret tiem, kas islāma vārdā veica terora uzbrukumus, pret Rietumos pieaugo�o musulmaņu skaitu un tiem rietumniekiem, kuriem "nav pautu�, lai aizsargātos pret �iem ienācējiem.[ 18] �Es esmu ļoti, ļoti, ļoti dusmīga,� Fala�i rakstīja grāmatas sākumā. �Manas dusmas ir pilnas niknuma, - auksta, skaidra un racionāla niknuma. Tāda niknuma, kas noraida visas atrunas un aizbildinājumus, kas liek man viņiem atbildēt un iespļaut viņiem sejā.�[19] Tādā pa�ā garā, toņus nebūt nepiezeminot, bija uzrakstīta arī visa pārējā grāmata.

Rakstot par cīņu, kurā viņa kopā ar savu ģimeni bija iesaistīta savā bērnībā, Fala�i to salīdzināja ar ierēdņu neseno reakciju uz Florences Doma laukuma �okupāciju�, kad somālie�u musulmaņi apkārt Florences katedrālei ierīkoja tel�u pilsētiņu. Nometne pastāvēja trīs mēne�us un savas pastāvē�anas laikā pilsētas sabiedrībā izraisīja pretrunīgas reakcijas. Savā polemiskajā izklāstā Fala�i stāstīja, kā viņa sazinājusies ar virkni Florences un pēc tam Itālijas valdības amatpersonu, jautājot, kāpēc gan viņi nevar aizvākt �o veidojumu no pilsētas centra, ta�u atbildēs saņēmusi tikai un vienīgi uzrunāto bezspēcības apliecinājumus. Viņa atceras, kā vienu reizi piezvanījusi vietējam policistam un teikusi, ka tad, ja viņ� neaizvāks �īs teltis, viņa pati ies un tās sadedzinās, un policistam pēc tam nāksies viņu arestēt un ieslodzīt cietumā viņas pa�as pilsētā.

Fala�i savu niknumu vērsa gan pret �ādiem rīcībnespējīgiem itāļiem, eiropie�iem un rietumniekiem kopumā, gan pret tiem, kas mēģināja novilkt vienlīdzības zīmi starp islāma un Rietumu pasaulēm. Atzīstot Rietumu kļūdas un grēkus, Fala�i uzsvēra: �Es vēlos aizsargāt savu, nevis viņu kultūru un daru jums zināmu, ka Dante Aligjēri, �ekspīrs un Gēte, Verlēns, Volts Vitmens un Leopardi man patīk daudz labāk nekā Omārs Haijams.�[20] Pret jebkuru mākslas darbu man ir tikpat dziļa cieņa, cik ikvienam ticīgam musulmanim tā ir attiecībā pret Meku, Fala�i teica.(21ļ Iespējams, Fala�i kļuva tik pamanāma ar lepnumu par savu kultūru un tās aizstāvē�anu tādēļ, ka tolaik, kad vairāk tika uzsvērtas kultūru līdzības, �āda publiski pausta attieksme bija reta parādiba.

Savā dedzīgajā stilā Fala�i runāja ne par to vien. Rakstot par to, kā somālie�u musulmaņi apgāna Doma laukumu, viņa jo īpa�u uzmanību

veltīja to ķermeniskajām izvadfunkcijām, aprakstot tel�u pilsētiņā un tās apkārtnē visureso�os ekskrementus un jo īpa�i urīna peļķes: dzeltenie

urīna iz�ļācieni, kas apgānīja baptistērija tūksto�gadīgās marmora sienas un tā zeltā kaltās durvis. (Ak, Dievs! Viņi gan var tālu aizmīzt, �ie Allāha dēli!)�[22] Tomēr nepatik�anas Fala�i radās tad, kad viņa sāka apspriest Itālijā jaunieradu�os musulmaņu vairo�anās paradumus.

Norādot Eiropā ierodo�os musulmaņu skaitu, kā ari to, cik daudz bērnu viņi ir atvedu�i sev lidzi vai arī dzemdēju�i �eit uz vietas, Fala�i vadījās no statistikas datiem. Tāpat no gaisa nebija grābts arī viņas uzskats, ka �ī migrācija jeb hid�ra ir atsevi�ķu musulmaņu līderu atklāti deklarēts mērķis. �Niknumā un lepnumā� Fala�i citē islāma līderus, kuri lielās, ka ieplānoju�i paveikt tie�i to, ko viņa apraksta. Viņa citē kādu islāma skolotāju, kur� 1999. gadā Vatikāna sinodē esot klāteso�ajiem teicis: �Mēs izmantosim jūsu demokrātiju, lai iebruktu jūsu zemēs, un ar mūsu reliģijas palīdzību mēs kļūsim par noteicējiem.� Tas bija, kā viņa teica, �apgriezts krusta kar��.[23] Tas viss Fala�i lika secināt, ka musulmaņi Eiropā cen�as �iekarot ne tikai mūsu dvēseles, bet ari mūsu teritoriju�. Un tālāk: �Viņi vairojas pārāk daudz. Itāļi, idioti, vairs nedzemdē bērnus. Jau desmitgadēm viņiem ir zemākais dzimstības līmenis Rietumos.�[24] �eit citētais ir mīkstināta versija no tā teksta, kādu laida klajā Fala�i izdevēji, kad autore bija iztulkojusi savu darbu pati savā īpa�ajā angļu valodā. Oriģinālizdevumā itāliski �ī vieta bija izpu�ķota ar viņas novērojumu, ka musulmaņi �vairojas kā �urkas�.[25] Reaģējot uz �Niknumu un lepnumu�, Itālijas musulmaņu grupas mēģina panākt Fala�i notiesā�anu, cita starpā par �reliģijas zākā�anu�. Arī Francijā bija mēģinājumi ierosināt pret viņu lietu. Tas notika 2002. gadā, kad līdzīgas vajā�anas tika rosinātas pret daudzām sabiedriskām figūrām. Francijā par izteikumiem, kas bija vērsti pret halal kau�anu, tiesā iesūdzēja aktrisi un dzīvnieku tiesību aktīvisti Brid�itu Bardo.[26] Francijas musulmaņu organizācijas centās iesniegt sūdzību arī pret rakstnieku Mi�elu Velbeku, kur� kādā intervijā bija teicis, ka viņ� uzskata islārnu �par visstulbāko reliģiju�, bet Korānu par �slikta literāra stila paraugu�.[27]

Iespējamība, ka dzimtenē pret viņu tiks izvirzīta apsūdzība par islāma apvaino�anu, nebija vienīgais apdraudējums, ar kādu Fala�i nācās rēķināties pēc �Niknuma un lepnuma� publicē�anas. Pēc atgrie�anās Itālijā rakstnieci visu diennakti apsargāja karabinieri.[28] Tas viss, kā ari viņai dzimtenē izteiktie rupjie apvainojumi Fala�i ierosināja uzrakstīt vēl mazāk aizturētu darbu nekā �Niknums un lepnums�. Viņas nākamais sprediķis, �Saprāta spēks�, kontinentālajā Eiropā tika izpārdots apmēram tikpat lielā tirā�ā kā iepriek�ējais darbs un izraisīja līdzīgu rezonansi, lai arī nedaudz kāpinātākos toņos. Argumentācijā rakstniece izmantoja gan vēsturiskos materiālus, gan mūsdienu liecības. Pamatojot savu uzskatu, ka musulmaņi Eiropā mēģina pārmākt eiropie�us ar dzimstību, Fala�i citēja biju�o Al�īrijas prezidentu Houari Bumedīnu, kur� 1974. gadā, uzstājoties Apvienotajās Nācijās, teica: �Kādu dienu miljoniem cilvēku pametīs dienvidu puslodi, lai dotos uz ziemeļiem. Ta�u viņi nenāks kā draugi. Viņi brāzīsies, lai iekarotu, un izdarīs to, piepildot ziemeļu puslodi ar saviem bērniem. Mūsu uzvara nāks no mūsu sievie�u klēpjiem.�[29] �Saprāta spēkam� sekoja līdzīgā garā uzrakstīta tre�ā un pēdējā Fala�i grāmata.[30]

Par viņas pēdējām publikācijām Itālijas kreisie bija gatavi Fala�i dzīvai nodīrāt ādu. Ta�u miljoniem citu cilvēku viņu lasīja un cienīja. 2005. gadā, īsi pēc stā�anās amatā, jaunais pāvests, kardināls Josifs Racingers uzaicināja Fala�i uz tik�anos savā vasaras rezidencē, iepriek� vienojoties, ka sarunas saturs nekad netiks publiskots. Nākamajā gadā Fala�i mira, zaudējot cīņu vēzim, ar kuru cīnījās jau desmitiem gadu. Līdz pat mū�a pēdējai dienai pret viņu turpināja iesniegt prasību pieteikumus tiesā, tad pāris gadus par Itālijas Kasandru piemirsa, līdz notikumi atkal izcēla viņas grāmatas priek�plānā.

Gadā, kad Fala�i nomira, arī pāvests nonāca konfliktā ar viņas aprakstīto spēku. Nē, pāvests Benedikts neielaidās Fala�i stila spriedelējumos. Tā vietā, Regensburgas universitātē sakot runu par �ticību un saprātu�, viņ� tikai citēja vienu Bizantijas imperatora Manuela II Palaeologa teikumu: �Parādiet man, ko tad Muhameds tādu jaunu ir atnesis, un jūs redzēsiet, ka tas nav nekas cits kā vienīgi ļaunums un necilvēcība, - tāds kā viņa pavēle sekotājiem ar zobenu izplatīt sevis sludināto mācību.� Pirms nolasīt �o citātu, pāvests Benedikts atzīmēja, ka Palaeologa teiktajam ir �skarbums, kādu mēs uzskatām par nepieņemamu�.[31] Tādējādi viņ� atkārtoti uzsvēra, ka lasa citātu. Tomēr, neskatoties uz to, pasaulei apkārt apskrēja vēsts, ka pāvests ir apvainojis islāmu. Daudzviet pasaulē musulmaņi sarīkoja nekārtības, bet Somālijā nogalināja kādu 65 gadus vecu itālie�u mūķeni. Tobrīd jau daudzviet, kur vien dzīvoja musulmaņi, par ikdieni�ķu parādību bija kļuvu�i pret da�us mēne�us iepriek� Dānijā publicētajām Muhameda karikatūrām vērsti protesti un nekārtības. Tagad grautiņi un protesti tika rīkoti arī pret pāvestu. Diem�ēl pat fakts, ka islāms vienlaikus vērsās pret visiem, kas tam kaut kādā veidā uzdro�inājās pretoties, sākot no Eiropas vislielākajiem ateistiem un beidzot ar Romas katoļu baznīcas galvu, vēl nebija pietiekami nopietns brīdinājuma signāls.

9

Sirēnas skanēja ari citviet Eiropā. 2000. gadu sākumā Holandē un pēc tam Norvēģijā dzīvoju�ais homoseksuālais amerikāņu rakstnieks Brūss Bovers sāka uztraukties par to, ka Eiropas visliberālākajās pilsētās (tai skaitā Amsterdamā) viņam pazīstamus homoseksuālus vīrie�us arvien bie�āk piekāva musulmaņu vīrie�i. Savu dzimto zemi Bovers pameta 1990. gados -pa daļai tāpēc, ka nevarēja samierināties ar homoseksuāļu tiesības noraido�o kristie�u mācītāju ietekmes pieaugumu. Nonācis Eiropā, Bovers pamanīja, ka �eit ir cita veida klerikāļi, no citas reliģijas - tādas, kura, at�ķirībā no viņam pazīstamās kristietības, uzskatīja, ka homoseksuāļiem ir ne tikai jāaizliedz precēties, bet ka tos būtu arī jāmet zemē no augstu ēku jumtiem. Līdzīgi kā Pinis Forteins, Bovers sāka uzdot jautājumu, kāpēc sabiedrība, kura lepojas ar savu liberālismu, vairāk satraucas par to, kā tikai neapvainot musulmaņus, nevis domā par homoseksuāļu tiesību aizsardzību. Islāmiskā homofobija - parādība, kas tikpat kā netika aplūkota homoseksuāļu avīzēs un vēl jo mazāk pārējā presē - maz pamazām guva ievērību. Ta�u pēk�ņi izrādījās, ka homoseksuāļu tiesību aizstāvības grupas, kas alla� tik nikni uzbruka katoļu baznīcai un citām kristie�u konfesijām, ne tikai izlikās �o akūto problēmu neredzam, bet sāka uzbrukt tādiem cilvēkiem, kuri, kā Bovers, cēla gaismā attiecīgos faktus. Divās grāmatās un vairākos rakstos Bovers centās parādīt, cik nejēdzīgi divkosīgi liberālās sabiedrības rīkojas, noklusējot �ādu neiecietību tikai tāpēc, ka tā nāk no imigrantu kopienas. Kā Bovers konstatēja, pastāvēja divi konkurējo�i upura stāsti, un sacensībā par to, kur� ir lielāks cietējs, homoseksuāļi zaudēja musulmaņiem.

Līdzīgi kā ikviens cits agrā brīdinājuma sirēnas skandētājs, Bovers par trauksmes cel�anu tika nomelnots, turklāt vairumā gadījumu to darīja liberālā homoseksuālistu prese un citi, no kuriem varētu sagaidīt atbalstu viņa brīdinājumam. Ar savu esamību viņ� tikai vēlreiz pierādīja faktu, ka gadījumā, ja ziņnesis netika no�auts, viņu centās apklusināt, cik vien iespējams.] 1| Tomēr viņam sekoja cili, un divdesmit pirmā gadsimta pirmajā desmitgadē visvairāk tika sadzirdēti brīdinājumi, kas saistījās ar zaimo�anu un runas brīvību.

Vienu no �ī laika sabiedriskā degmaisījuma uzliesmo�anas punktiem uzskatāmi parādīja islāma pravie�a karikatūru sērijas publicē�ana nelielā dāņu avīzē - jyllands-Posten. Tā sauktā �karikatūru krīze�, līdzīgi kā Ru�dija lieta pirms se�padsmit gadiem, deva nepārprotamu mājienu, ka masu migrācija turpinās pārsteigt eiropie�us. Ja kādam dānim 1990. gados pateiktu, ka stāsts, kas nākamajā dekādē viņa valsti piesaistīs lielāko iedzīvotāju uzmanību, būs �karikatūru krīze� (frāze, kuru arvien lielāks skaits cilvēku izrunā ar stīvu seju), viņ� nodomātu, ka �ī persona, kas to saka, nav īsti pie pilna prāta.

Tomēr tie�i �āda �krīze� izcēlās 2005. gadā, kad ]yllands-Posten redaktors uzzināja, ka dāņu bērnu literatūras izdevējs nevar atrast karikatūristu, kur� būtu ar mieru uzzīmēt karikatūras sērijā par pasaules reliģijām paredzētai bērnu grāmatai par islāmu. Pārsteigta, ka brīvā sabiedrībā var eksistēt �āds tabu, avīze nolēma pārbaudīt, vai to nevar lauzt. Izrādījās, ka var gan, ta�u par visai dārgu cenu. Karikatūru publicē�ana izraisīja ne tikai nekārtības un dāņu vēstniecību dedzinā�anu musulmaņu pasaulē, bet arī musulmaņu protestus visā Eiropā. Londonā protestētāji ieradās pie Dānijas vēstniecības ar plakātiem, kuri vēstīja: �Ellē brīvību!�, �Atkārtosim 7/7� (2005. gada 7. jūlija spridzinā�ana Londonā - red. piez.) un �Nogrieziet galvas islāma apvainotājiem!� Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem nogalināt vienu no dāņu karikatūristiem, Kurtu Vestergārdu, 2010. gada Jaungada dienā viņa mājā izdevās ielauzties ar cirvi bruņotam musulmanim, kas bija izgājis apmācību Austrumāfrikas d�ihādistu grupējumā al-�abab. Vestergārdu no galvas nocir�anas izglāba tikai pret ielau�anos dro�ā istaba, kādu viņ� bija ierīkojis savā mājā. Drīz �ādas ietaises Eiropā kļuva par jauno normu. Neilgi pēc Dānijas �karikatūru krīzes� izcēlās arī citās Eiropas valstīs.

2006. gadā Norvēģijā kristie�u avīzes Magazinet redaktors nolēma pārpublicēt dāņu karikatūras, lai parādītu saviem lasītājiem, par ko īsti visa tā jezga izcēlusies. Uz to reaģējot, Norvēģijas premjerministrs Jens Stoltenbergs avīzes redaktoram Vebjornam Selbekam ne tikai izteica pārmetumus, bet draudēja pat ar kriminālvajā�anu. Kad Damaskā pūlis nodedzināja norvēģu vēstniecības ēku, premjers teica, ka Selbeks ir līdzatbildīgs par notiku�o vardarbību. Arī citi politiķi un kultūras darbinieki pievienojās Stol-tenbergam, pārmetot avīzei �provokāciju� un cieņas trūkumu pret islāmu, kamēr pats Selbeks bija spiests slēpties policijas aizsardzībā.

Nākamajā gadā karikatūru krīze izcēlās Zviedrijā, kad pēc Muhameda attēla uzzīmē�anas vajā�anām tika pakļauts mākslinieks Lars Vilks. Līdzīgi kā ar lyllands-Posten karikatūristiem, nākamajos gados teroristi vairākkārt centās viņu nogalināt. 2011. gadā Parīzē ar degbumbām uzbruka fran�u satīriskā �urnāla Charlie Hebdo redakcijai - izdevums bija viens no retajiem, kas pārpublicēja dāņu karikatūras. 2013. gadā pie savas mājas durvīm divus �āvienus galvā saņēma pazīstams islāma kritiķis - dāņu �urnālists un vēsturnieks Lars Hedegārds. 70 gadus vecais vīrs izdzīvoja tikai tāpēc, ka otrā lode iesprūda slepkavas iero�a stobrā. Hedegārds pamanījās iesist uzbrucējam, kur� no notikuma vietas aizbēga, bet vēlāk, izvairoties no aresta, pameta Dāniju un guva patvērumu Turcijā.

Uzskaitītie uzbrukumi ir tikai da�i no tiem, kas notiku�i laikā no 2005. gada līdz �odienai. Vēl jo daudz vairāk to bija priek�ā. 2015. gada 7. janvārī slepkavām izdevās tikt garām ēkas dro�ības dienestam, ielauzties Charlie Hebdo redakcijā, no�aut redakcijas apsardzībai valsts nosūtītos policistus un nogalināt lielāko daļu �urnāla darbinieku. Dzīvi rūgtāku Charlie Hebdo redakcijai padarīja ne tikai ilgsto�ie dzīvības draudi, bet arī Francijas musulmaņu organizācijas, kuras, uzskatot islāma pravie�a attēlo�anu par apvainojumu, gadiem to vazāja pa tiesām. Mēnesi pēc Charlie Hebdo slaktiņa, 15. februārī, zviedru karikatūrista Larsa Vilka atbalstam sarīkotam mītiņam Kopenhāgenā ar �aujamieroci uzbruka 22 gadus vecs Dānijā dzimis palestīnie�u musulmanis. Tāpat kā gadījumā ar iepriek�ējā mēnesī notiku�o uzbrukumu Parīzē, slepkavo�ana Kopenhāgenā sākās pie karikatūristu biroja un beidzās kādā ar �īdiem saistītā vietā - Parīzē tas bija ko�era lielveikals, bet Kopenhāgenā - sinagoga.

�ķita, ka �ādiem juridiskiem un fiziskiem uzbrukumiem nebūs ne gala, ne malas, un tā neviens pat nesaviebās, 2015. gadā izlasot �urnālā The Atlantic publicētā komentārā par �Eiropas nebeidzamajiem, novājino�ajiem zaimo�anas kariem�.[2) Par spīti divas desmitgades skanēju�ajiem brīdinājumiem, sākot jau no Ru�dija lietas, neviena no atbildīgajām personām varas e�elonos nebija spējusi paredzēt �ādu notikumu attīstību. Neviens no tiem, kas atvēra Eiropas robe�as masu imigrācijai no tre�ās pasaules valstīm, nebija pat padomājis par musulmaņu jautājumu. Neviens nebija sagatavojies tam, ka tie, kas ieradīsies, neintegrēties un atnesīs sev līdzi da�ādus, Eiropai sve�us sociālos un reliģiskos uzskatus, kā arī ka par �āda politiska akluma upuriem kļūs citas, �eit jau dzīvojo�as minoritātes. Neviens no tiem, kuru varā bija ietekmēt notikumu gaitu, negaidīja, ka migrantu pieplūdums novedīs pie antisemītisma pieauguma un homoseksuāļu si�anas. Neviens no tiem, kas jelkad bija piedalīju�ies slābanās imigrācijas politikas izstrādē, nespēja paredzēt, ka musulmaņu zaimo�anas tēma kļūs par vienu no nozīmīgākajiem divdesmit pirmā gadsimta Eiropas kultūras un dro�ības problēmjautājumiem. Savukārt visi, kas par to brīdināja, tika vai nu ignorēti, nomelnoti, aizraidīti, krimināli vajāti, vai nogalināti. Reti, pat tad, kad fakti pierādīja viņu taisnību, patiesie upuri saņēma kādu simpātiju.

Faktiski valdo�ie politiķi laikā no masu imigrācijas sākuma līdz mūsdienām sadarbībā ar pla�saziņas līdzekļu vairākumu ir radīju�i priek�statu, ka cilvēki, kas Eiropā sauc �ugunsgrēks�, pa�i ir tie īstie dedzinātāji. Aktīvi darbojoties, lai apklusinātu visus, kas uzdro�inās pacelt balsi - vai tas būtu, izmantojot vardarbību, iebiedē�anu, vai ar tiesām - bija panākts, ka trīs desmitgades pēc Ru�dija lietas Eiropā vairs nebija tikpat kā neviena, kur� uzdro�inātos uzrakstīt romānu, sacerēt kādu skaņdarbu vai pat uzzīmēt zīmējumu, kas varētu izraisīt musulmaņu dusmas. Notika tie�i pretējais -politiķi un gandrīz ikviens cits valdo�ajai elitei piederīgs, piederēt gribo�s vai no tās atkarīgs cilvēks centās parādīt, cik ļoti viņam patīk islāms.

Protams, pēc liela mēroga teroristu uzbrukumiem - tādiem, kādi 2004. gadā notika Madridē, 2005. gadā Londonā vai 2015. gadā Parīzē - valdībām kaut bija kas jādara, tām bija jārada iespaids, ka tās kaut ko dara. Vairumā gadījumu tās spēja risināt specifiskus, ar pretteroristisku darbību saistītus problēmas aspektus. Ta�u tās bija un palika bezpalīdzīgas pa�as savas un savu priek�te�u izdomātās politikas un sociolingvistisko konstrukciju priek�ā. 2007. gadā Lielbritānijas Nacionālā veselības dienesta ārsts un vēl viens musulmanis, kur� bija doktorantūras students, ievietoja spridzekļus divās automa�īnās Londonas centrā. Pirmā automa�īna, kurā atradās ar naglām pildīta bumba, tika novietota iepretim populāra naktskluba stiklotajai fasādei �dāmu vakarā�. Savukārt otra - nedaudz tālāk ielas malā, lai tās sprādziens skartu pēc pirmās bumbas uzspridzinā�anas no kluba bēgo�os cilvēkus. Laimīgā kārtā kāds garāmgājējs ievēroja no pirmās ma�īnas kūpo�us dūmus un spridzekļi tika uzieti, pirms slepkavas paspēja tos detonēt. Leiboristu iek�lietu ministre �aklīna Smita, reaģējot uz notiku�o, teica, ka nebūtu pareizi uzbrukumus raksturot kā �islāmistu terorismu�, jo teroristi patiesībā esot rīkoju�ies pret savu ticību. Tādējādi, viņa norādīja, �os notikumus būtu atbilsto�āk saukt par �pretislāmisku darbību�.[3]

Se�us gadus vēlāk, kad divi citi britu musulmaņi gai�ā dienas laikā Londonā, Vuli�ā nodūra un tad centās nocirst galvu Karaliskā strēlnieku pulka bundziniekam Lī Rigbijam, konservatīvo premjerministrs (Deivids Kame-rons) iznāca uz valdības ēkas kāpnēm un paziņoja: �Tas nebija uzbrukums tikai Britānijai un britu dzīvesveidam. Tā bija ari islāma un mūsu valstij tik daudz devu�o musulmaņu kopienu nodevība. Islāniā nav nekā tāda, kas attaisnotu �o �ausmīgo aktu.�[4] Nākamajā gadā, runājot par britu palīdzības organizācijas darbinieka nogalinā�anu Sīrijā, kuram galvu nogrieza Lielbritānijā dzimis d�ihādists, tas pats premjers izteicās: �Viņi paziņo, ka to izdarīju�i islāma vārdā. Tas ir nonsenss! Islāms ir miera reliģija. Viņi nav musulmaņi, viņi ir briesmoņi.�[5j

Ari pla�saziņas līdzekļi centās, cik varēja, lai mīkstinātu notiku�o. Divas dienas pēc tam, kad divi Korānu citējo�i islāma konvertīti Londonā uz ielas bija nogalināju�i Lī Rigbiju, Daily Telegraph - galvenais centriski labējo rupors - nostājās Kamerona pozīcijā. Viens no avīzes komentētājiem paziņoja, ka �cilvēkam, kur� ar asiņaino nazi Vulvi�ā runāja videokamerā, nebija nekādu saskatāmu mērķu (..) nekam no tā, ko viņ� teica, nebija nekādas jēgas.�[6] Kāds cits autors tajā pa�ā avīzē rakstīja: �Manā skatījumā vakardienas barbariskais terora akts Vulvi�ā bija burtiski bezjēdzīgs. Nekam no tā, kas notika, nebija nekādas jēgas (..) Tur bija na�i, helikopteri, �aujamie un līķi. Tam vienkār�i nebija nekādas jēgas.� Tālāk sekoja gar� notikumu apraksts, kuriem, kā autors apgalvoja, nebija nekādas jēgas. �Viņ� esot teicis �mūsu zemes�. Bet viņam bija dienvidaustrumu Londonas akcents (..) Nekam no tā nebija nekādas jēgas. Nekam.� Noslēgumā autors izdarīja grandiozu secinājumu: �Vakardiena bija bezjēdzīga diena.�[7] Politiskā spektra otra gala komentētājs laikrakstā Guardian savukārt izteica minējumu, ka notiku�ais bijis vienkār�i �parasta vardarbība�.[8]

Līdzīgi politiķiem arī Eiropas pla�saziņas līdzekļi �ajos gados izrādīja niecīgu vēlmi saprast notieko�o un publiski pateikt, kā būtu saucams tas, kas kontinentā norisinās. Notieko�ā cēloņi presei bija skaidri: baiļu, gļēvulības un draudu internalizācijas apvienojums. Politiķi turpretī nespēja rast risinājumu problēmai, jo pa�i to bija ievedu�i Eiropā. Visas garās iepriek�ējās desmitgades neviens no viņiem nebija papūlējies iepazīties ar ierodo�os cilvēku ideoloģijām un ticējumiem, ne arī izrādījis par tiem kādu interesi. Cik vien iespējams, politiķi un mediji centās mazināt at�ķirības starp islāmu un citām ticībām. Un visu laiku viņi uzstāja, ka problēmas risinājums - ja tāda vispār pastāvēja - ir sasaistīt Eiropas iedzīvotāju nākotni ar islāma nākotni, atbalstot �mērenos� musulmaņus, lai virsroku gūtu �reformētais islāms�. Tas, kā politiķi stāstīja, bū�ot risinājums gan Eiropai, gan islāmam kopumā. Izskatījās, ka viņiem nav ne jausmas par to, ka, sākot no desmitā gadsimta mutazilītiem un beidzot ar divdesmitā gadsimta irāņu racionālistu Ali Da�-ti, islāma vēsture bija redzējusi daudzas reformatoru kustības un daudzus atsevi�ķus reformatorus, bet tie visi bija tiku�i sakauti, fundamentālistiem uzvarot ar spēku, argumentiem un atsaucēm uz Korānu. Tas, ko eiropie�u politiķi darīja masveida imigrācijas periodā, bija Eiropas nākotnes dro�i-bas piesaistī�ana vēsturiski vienmēr zaudēju�ai reformistu kustībai, kurai arī �ajā reizē nebija saskatāmas itin nekādas izredzes uz uzvaru. Tomēr, neskatoties ne uz ko, viņi palika nelokāmi savā ticībā �ādas nostājas nemal-dīgumam. Savā runā 2014. gada konservatīvo partijas konferencē toreizējā britu iek�lietu ministre Terēza Mēja, līdzīgi kā jebkur� cits politiķis, uzsvēra islāma miermīlīgumu un citēja savus iecienītākos Korāna pantus. Redzot spēku, ar kādu daudzi musulmaņi bija gatavi aizstāvēt savu ticību, daudzi valdo�o partiju politiķi nolēma izlikties, ka islāms kā reliģija vismaz daļēji ir patiess, ka tas ir uzlūkojams kā gudrības un iedvesmas avots. 2016. gadā viens no Angelas Merkeles galvenajiem sabiedrotajiem, Vācijas finan�u

ministrs Volfgangs �auble aicināja izveidot �vācu islāmu�.

Savukārt tiem, kas ieņēma pretēju nostāju, karjeras ceļ� bija krietni grumbuļaināks. Holandē pēc ilgsto�as mitinā�anās armijas kazarmās un valdības slepenos dzīvokļos nīderlandie�u dro�ības dienesti Ajānai Hirsi Ali beidzot atļāva sākt dzīvot atklāti īpa�i aizsargātā ēkā. Ta�u viņas jaunie kaimiņi iesniedza prasību tiesā, lai valdība aizvāktu Hirsi Ali no viņu tuvuma - tik ļoti viņi baidījās par savām dzīvībām, esot �īs nepatik�anu radītājas tuvumā. Drīz pēc tam, pamatojoties uz kādā TV stacijā izplatītiem nepatiesiem apgalvojumiem, viņas pa�as partijas, VVD, biedrs, integrācijas ministrs, atņēma viņai pilsonību. Valsts, kas atļāva ierasties simtiem tūksto�u musulmaņu, nemaz necerot, ka tie integrēsies, un kura deva mājvietu da�iem no Eiropas visradikālākajiem islāmistu sludinātājiem un viņu �ūniņām, atņēma pilsonību vienai no retajiem imigrantiem, kas rādīja piemēru, kā būtu jāizskatās Holandē pilnībā integrētam atbraucējam. Hirsi Ali, zaudējusi iespēju palikt Nīderlandē, devās uz Ameriku, kļūstot, kā to vēlāk atzīmēja Salmans Ru�dijs, par �iespējams pirmo bēgli, kas pēc holokausta bēg no Rietumeiropas�! 9]

�ķita, ka Eiropa ir nonākusi līdz atklāsmei, ka ekstrēmisma problēma izzudīs, ja izdosies tikt vaļā no cilvēkiem, kuri par to runā. Tomēr, lai arī kritiķi tika nogalināti, piespiesti slēpties vai bēgt, problēma nepazuda. Protams, tāpēc, ka imigranti palika un nemaz negrasījās doties kaut kur citur. Daudzi no viņiem pie tam saņēma tie�as vai netie�as norādes no savām izcelsmes zemēm palikt Eiropā, bet nekļūt par eiropie�iem. Kādā Ķelnē 2008. gadā notiku�ā sanāksmē toreizējais Turcijas premjerministrs (vēlākais prezidents) Erdogans uzrunāja 20,000 lielu Vācijā, Beļģijā, Francijā un Nīderlandē dzīvojo�u turku pūli, sakot: �Es ļoti labi saprotu, ka jūs negribat asimilēties. Neviens nojums to negaida. Asimilācija ir noziegums pret cilvēci.� Tajā pa�ā laikā Erdogans neaizmirsa sanāku�ajiem atgādināt, ka viņiem nepiecie�ams iesaistīties Vācijas politikā un iegūt ietekmi, lai pieci miljoni Eiropā tobrīd dzīvojo�o turku nebūtu tikai �viesi�, bet kļūtu par �konstitucionālu elementu�! 10]

2016. gadā Amsterdamā, tāpat kā daudzās citās Eiropas pilsētās, ir priek�pilsētas, kuras kļuvu�as par musulmaņu anklāviem. ļaukā, saulainā dienā �o priek�pilsētu ēkas neizskatās sliktāk kā jebkurā citā

Eiropas priek�pilsētā - lielākā daļa �o ēku ir tādas, kādās, izvēloties pirmo, savam ienākumu līmenim atbilsto�o mājokli, vēlētos dzīvot vairums jauno Rietumeiropas ģimeņu. �is ir vietas, kurās turku viesstrādnieki vienkopus apmetās, sākot no to iera�anās bri�a pirms se�desmit gadiem. �odien �is priek�pilsētas, lidzīgi kā daudzi Amsterdamas un Roterdamas rajoni, ir kļuvu�as par mini Turcijām un mini Marokāni. Ēdieni veikalos atbilst halal prasībām. Sievietes valkā musulmaņu galvassegas, un dzīve norit tā, it kā �ie cilvēki dzīvotu Turcijā vai Marokā. Viena no kādā klusā ielā izvietotām rindu mājām ir tā, kurā dzīvoja Muhameds Bujerī - pirms desmit gadiem agrā rīta stundā viņ� iznāca no �ī mājokļa, lai dotos sameklēt un nogalināt Teo van Gogu. �is nav īpa�i nelabvēlīgs rajons. Tas vienkār�i ir citādāks. Daudzu �ī rajona namu logos ir izvietoti vēlē�anu plakāti, kuros redzama Red�epa Tajipa Erdogana seja.

10

Septembra pirmajās dienās, kad Turcijas pludmalē izskaloja trīs gadus vecā sīrie�u puisēna Ailana Kurdi miru�o ķermeni, Eiropas reakcija bija gandrīz vienprātīga. Notiku�ais, kā to paziņoja vairāku avī�u virsraksti, bija �Eiropas negods�. Kad ziņās nonāca apstāklis, ka Kurdi ģimene vēlējusies apvienoties ar citiem savas dzimtas locekļiem Kanādā, bet tai jau vienreiz atteikts vīzas pieteikums, Ailana Kurdi nāve kļuva arī par Ziemeļamerikas problēmu. Kanādā daļēji tika apturēta kampaņa, kas noritēja saistībā ar nākamajā mēnesi paredzētajām valsts līmeņa vēlē�anām. Tābrī�a kabineta, Stīvena Hārpera valdības, opozīcija ieguva ievērojamu politisko kapitālu, spēlējot uz izdomāto Kanādas vainu, valstij nespējot izglābt trīsgadnieka dzīvību. Sekojo�ajās vēlē�anās Hārpera valdība krita.

�ī vispārējā vainas un kauna sajūta izplatījās it visur Eiropā un Amerikā, nostumjot malā praktiskos jautājumus par to, ko tie�i būtu vajadzējis izdarīt, lai palīdzētu Kurdi ģimenei un visām citām ģimenēm, kas turpmāk varētu gribēt iekļūt Eiropā. Vainas izplūdums bija tik milzīgs, ka tajā pilnīgi pazuda vairāki būtiski fakti. Nebūt ne maznozīmīgākais to vidū bija fakts, ka Kurdi ģimene nelegāli devās ceļā uz Eiropu, pametot dro�u valsti -Turciju. Tēvs bija nolēmis pamest valsti, kurā tam bija apmaksāts darbs, un pārvest savu ģimeni uz Eiropu. Savukārt viņa miru�ā dēla līķis tika izskalots krastā nevis Eiropas, bet Turcijas pludmalē. Tomēr, lai arī atsevi�ķos Turcijas medijos tika publicēti līdzjūtību raiso�i raksti, tie ne tuvu nespēja līdzināties tai pa�analīzei un sevis vaino�anai, kādai nodevās Rietumu politiķi un pla�saziņas līdzekļi.

Lai gan traģēdijai pievērsās un zināmu laiku par to runāja arī daļa no pla�ās arābu un musulmaņu pasaules, tā nekādi neizmainijo �o valstu politiku, kā tas notika Rietumos. Ja �i traģēdija ko ari parādīja, tad tā bija milzīgā at�ķirība, kas izpaudās ne tikai starp Eiropas un Tuvo Austrumu reakciju, bet arī starp eiropie�u un arābu valstu attieksmi pret patvēruma meklētājiem. Lai gan Libāna, Jordānija un Turcija bija uzņēmu�as lielu skaitu bēgļu no tām kaimiņos eso�ajām, kara plosītajām Sīrijas un Irākas - un par to saņēma ievērojamu finansiālu atbalstu no starptautiskās sabiedrības - tomēr pārējo Tuvo Austrumu valstu attieksme pret �o krīzi, nemaz nerunājot par citām humanitārajām un saimnieciskajām krīzēm, kas risinājās Āfrikā un Vidējos Austrumos, bija pilnīgi at�ķirīga no tās attieksmes, kādu pauda eiropie�u valdības un pla�saziņas līdzekļi. Kamēr eiropie�u valstis uzņēmās atbildību par trīsgadīga arābu zēna noslīk�anu, arābu pasaule - no kuras puisēns bija nācis - un pla�ā musulmaņu �umma� nedarīja pilnīgi neko.

Piemēram, se�as Persijas lī�a Sadarbības valstis - Kuveita, Bahreina, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija un Omāna - līdz 2016. gadam nebija pie�ķīru�as patvērumu pilnīgi nevienam Sīrijas bēglim. Attieksme pret bēgļiem no Eritrejas, Nigērijas, Banglade�as un Pakistānas �ajās valstīs bija vēl rezignētāka. Tikai da�us mēne�us pirms Ailana Kurdi nāves kāda Kuveitas amatpersona, Fahads Al�alami, intervijā telekanālam France 24 paskaidroja, kāpēc viņa valsts līdz ar citām Lī�a valstīm nepie�ķir patvērumu pat bēgļiem no Sīrijas: �Dzīve Kuveitā un citās l.i�a valstīs ir dārga, tās nav piemērotas bēgļiem. (..) Viņi ir derīgi kā strādnieki. Transports ir dārgs. Dzīvo�anas izmaksas Kuveitā ir augstas, krietni augstākas nekā Libānā vai Turcijā. Tāpēc daudz vienkār�āk ir maksāt bēgļiem ļlai tie paliktu �ajās valstis). Nav iespējams tā uzreiz pieņemt cilvēkus, kas nāk no citām vietām, citas vides. Tie ir cilvēki, kuri cie� no psiholoģiskām problēmām, viņi ir traumēti.� Viņus nav iespējams tā vienkār�i ņemt un ievietot Lī�a sabiedrībās, Al�alami paskaidroja.! 1]

�āda attieksme nav nekas pārsteidzo�s. Al�alami vienkār�i centās pasargāt savu sabiedrību no problēmām, kuras, kā viņ� uzskatīja, radīsies, ja valstī ļaus ienākt lielam skaitam bēgļu. Ta�u savāds ir kas cits - un, proti, Eiropas pamatnostāja, kura atzīst, ka Lī�a valstīs un citviet pasaulē sabiedrības ir salīdzino�i trauslas, sargājamas no ārējas iejauk�anās un nepārdomātiem eksperimentiem, bet Eiropā tās turpretī bez kādām negatīvām sekām var bezgalīgi jaukt un pārveidot. Pie tam neviens Eiropā Ailana Kurdi nāvē nevainoja, piemēram, Turciju vai Omānu. Un, kamēr Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs, runājot par vēl kādu citu Vidusjūrā noslīku�u migrantu laivu, teica, ka Eiropa �riskē zaudēt uzticamību, ja tā nespēj novērst �īs traģiskās situācijas,� reti kur� ieminējās, ka uz kārts varētu būt likta arī arābu un Āfrikas valstu uzticamība. Patie�ām, aplūkojot tikai bēgļu krīzes Sīrijas daļu, redzam, ka teju neviens par cilvēku zaudējumiem un cie�anām nevainoja valstis, kuras bija tie�i iesaistītas �ajā pilsoņu karā, tai skaitā -Irānu, Saūda Arābiju, Kataru un Krieviju. Eiropa nenāca klajā ar aicinājumu Irānai vai Katarai uzņemt savu daļu no konflikta zonas bēgo�o cilvēku.

�ādai attieksmei pamatā ir vairāki politiski un stratēģiski pieņēmumi, ta�u tiem visiem pāri stāv sava veida morālā pa�absorbcija. Un �ī morālā pa�absorbcija nebūt nesākās līdz ar bēgļu krizi. Skatoties pla�āk, tā ir viena no mūsdienu Eiropas raksturīgākajām iezīmēm - unikāla, palieko�a un, iespējams, visbeidzot ari fatāla apsēstiba ar vainas sajūtu.

2015. gada aprilī, pēc tam, kad Vidusjūrā bija nogrimusi kārtējā migrantu laiva, Zviedrijas parlamenta deputāte Cecīlija Vilkstroma pastiprināja savu jau notieko�o kampaņu par to, lai migrantiem tiktu nodro�ināti �legāli un dro�i� ceļi uz Eiropu. Nespēju to nodro�ināt, viņa uzsvēra, nākamās paaudzes varētu pielīdzināt holokaustam. �Es domāju, ka mani bērni un mazbērni vaicās, kāpēc, zinot, ka iet bojā tūksto�i un tūksto�i, netika darīts vairāk, lai palīdzētu cilvēkiem, kas bēg no ISIS, no vardarbības Eritrejā vai jebkur citur. Cilvēki uzdos tos pa�us jautājumus, kādi tika uzdoti pēc kara: �Ja jūs zinājāt, kas notiek, kāpēc neko nedarījāt?� Zviedrijā mēs atļāvām nacistiem izmantot mūsu dzelzceļus �īdu transportē�anai uz nāves nometnēm. �odien pasaulē ir vairāk bēgļu nekā Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Pasaule �obrīd deg liesmās, un mums ar to jātiek galā.�[2]

Vācijā at�ķirībā no Zviedrijas politiķiem nebija nepiecie�ams izteikties tik skaidri. Visi vācie�i, kas 2015. gada 31. augustā klausījās Angelas Merke-les lielo paziņojumu, saprata, ko viņa bija domājusi, sakot: �Pasaule skatās uz Vāciju kā uz cerību un iespēju zemi. Ta�u tas ne vienmēr tā ir bijis.� Tā bija atsauce, ko viņi saprata un izjuta kā nozīmīgu. Tajās iz�ķiro�ajās augusta nogales dienās pie bēgļu centra, kas atradās Austrumvācijas pilsētā

Heidenavā, tika sarīkots protests un tā laikā centru aizdedzināja. Kad kanclere pēc �ī notikuma ieradās pilsētā, viņu ielenca nepatiku izrādo�s, nedraudzīgs, da�ādus pret Merkeli un migrantiem vērstus izsaucienus skandējo�s pūlis. Citi vācie�i, noskatīju�ies �ajās �ausmās, bija gatavi rīkoties, lai parādītu savu valsti no citas puses. Septembra pirmajās dienās simtiem tūksto�u cilvēku, �ķērsojot Dienvideiropu caur Serbiju, Ungāriju un Austriju, devās uz Vāciju. Un, tā kā kanclere pla�i atvēra vaļā savas valsts durvis, �ie viņas tautie�i nekavējās izmantot radu�os iespēju. Gan da�ādās vietās pie robe�as, gan Minhenes, Frankfurtes un citu pilsētu dzelzceļa stacijās simtiem vācie�u savācās lielos pūļos, lai apsveiktu migrantus ar iera�anos.

Ziņas un reportā�as par to apskrēja apkārt pasaulei. Vācie�i masveidā ne tikai piedāvāja migrantiem kādu palīdzību, bet arī sarīkoja pasākumus, kas nereti atgādināja sagaidī�anas ballītes. Migranti, kuri savā ceļā uz Vāciju bija �ķērsoju�i vismaz vienu kontinentu, izskatījās apmulsu�i, bet bie�i ari gavilēja, kad, ejot pa ielu, tiem applaudēja abās pusēs stāvo�i vācie�i. Sagaidī�anas komiteju dalībnieki vicināja balonus un plakātus, uz kuriem bija uzrakstīti tādi saukļi kā �Laipni lūdzam� un �Mēs mīlam bēgļus�. Kad vilcieni pienāca stacijās un migranti kāpa no tiem laukā, dodoties cauri pūļiem, da�i no vietējiem atbalsto�i svilpa un centās sasveicināties, �uzsitot pieci�. Brīvprātīgie, sastāju�ies ķēdēs, dalīja ēdienu un dāvanas, tostarp saldumus un rotaļu lācī�us bērniem. Notieko�ais bija kas vairāk nekā tikai vēl viena vācu viesmīlības jeb Willkommenskultur (uzņem�anas kultūra) izpausme, ar ko vācie�i mēdz lepoties. �ie migranti netika vienkār�i laipni uzņemti. Viņu iera�anos svinēja, it kā viņi būtu kāda triumfējo�a vietējā futbola komanda vai varoņi, kas atgrie�as mājās no kara. Daļa no migrantiem, negaidītās uzņem�anas iedvesmoti, soļojot cauri �ādai goda sardzei, māja ar rokām.

�ī aizgrābtība skāra ne tikai vācie�us. Lai piedalītos notieko�ajā, cilvēki devās uz Vāciju no visas Eiropas, un viņu rīcībā nevarēja nepamanīt saistību ar vēsturiskām paralēlēm. Divi britu studenti atbrauca uz Austrijas un Ungārijas robe�u, lai no turienes vestu migrantus uz Minheni ar savu automa�īnu. Kāda pla�saziņas līdzekļa intervēts, viens no viņiem teica: �Mēs esam �eit, jo tas, ko redzējām televīzijā, tik ļoti atgādināja 1940. gadus un tā laika vēsturiskās paralēles, tādas kā, piemēram, pagrīdes dzelzceļu. Un, ja mēs pajautāsim pa�i sev, ko mēs toreiz būtu darīju�i, tad es atbildē�u, ka

būtu palīdzējis. Tāpēc �odien es esmu �eit.�|3]

�īs paralēles neaprobe�ojās tikai ar Vāciju. Līdzības ar Otrā pasaules kara laiku tika saskatītas vai sajustas viscaur Eiropā. Dānijā, piemēram, migranti jau plūda uz Zviedriju, dodoties vilcienos pāri Ērezunda tiltam. Lai to darītu, viņiem nebija vajadzīgas pases vai kādi citi dokumenti, jo robe�a starp Dāniju un Zviedriju netika apsargāta. Tomēr ne visiem �ķita, ka �āds vienkār�s risinājums ir pietiekami reprezentatīvs, brī�a garam atbilsto�s. Vajadzēja kaut ko episkāku. Kara laikā, kad nacisti pieprasīja Dānijai deportēt tajā dzīvojo�os �īdus, dāņu pretestības kustības dalībnieki burtiski vienas nakts laikā ar laivām varonīgi pārveda gandrīz visu 8000 cilvēku lielo Dānijas �īdu kopienu uz �auruma otrā pusē eso�o neitrālo Zviedriju. Un tā 2015. gada septembrī 24 gadus vecā dāņu politiķe Annika Holma Nīlsena sāka transportēt migrantus no Kopenhāgenas uz Zviedrijas pilsētu Malmi, vedot tos pāri piecas jūdzes platajai ūdens strēmelei ar savu jahtu. Viens no migrantiem, kurus Nīlsena, atdarinot pretestības kustības 1943. gada rīcību, pārveda nemierīgajai jūrai, bija Abdulla - vīrietis, kuru, ieradu�os no Vācijas, viņa satika Kopenhāgenas dzelzceļa stacijā. Nīlsena pati noliedza, ka migrantu ve�ana ar jahtu būtu bijis kas �simbolisks�, un uzstāja, ka tas viņai vienkār�i �ķitis �dro�ākais veids, kā to izdarīt�.[4]

Lai gan ir saprotams, ka racionālu apsvērumu dēļ Abdulla visdro�āk, ātrāk un ērtāk nonāktu Zviedrijā, ja Nīlsenas kundze būtu viņam ļāvusi kopā ar citiem migrantiem sēsties Malmes vilcienā, ta�u �ādi, 2015. gada septembrī vērojami ��esti� labi iekļāvās kopējā stāstā. Tas bija stāsts, ko ar savu rīcību skaidri izteica daudzi no tiem, kas Vācijas dzelzceļa stacijās rīkoja migrantu sveik�anas pasākumus. Un proti: tas, kas notika tagad, bija sava veida zāles pret to, kas bija noticis 1930. un 1940. gados. No pūļu gandrīz histēriskās uzvedības izstaroja ne tikai atvieglojuma sajūta, bet pat ekstāze - par to, ka cilvēki tagad migrē uz Vāciju, nevis dodas no tās prom. Tā vietā, lai būtu valsts, no kuras cilvēki bija spiesti bēgt, jo to dzīvībām draudēja briesmas, Vācija bija kļuvusi par vietu, uz kurieni devās no kara un vajā�anām bēgo�ie.

Protams, tajā visā bija vairākas nopietnas problēmas. Salīdzinot 2015. gada migrantus ar nacistu laika �īdiem, bija redzamas nesakritības. Vispirms jau jāatzīmē, ka �īdiem, kuri bēga no Hitlera, nebija svarīgi, kurā valstī tie nonāks - galvenais, lai tajā būtu dro�i. Turpretī tie, kas ieradās Vācijā 2015.

gadā, ceļā uz to izgāja cauri vairākām valstīm - tostarp arī Eiropā. Otrkārt, lai arī daudzi sīrie�i pavisam noteikti bēga, lai glābtu savas dzīvības, viņi bija tikai daļa no lielās migrantu masas. Tāpēc visu migrantu, tai skaitā arī ekonomisko bēgļu, salīdzinā�ana ar 1930. gadu �īdiem nozīmēja ko vairāk nekā hitleriskās Vācijas bēgļu cie�anu mazinā�ana. Tas bija mājiens ar sētas mietu Eiropai, ka tai nav pilnīgi nekādas izvēles iespējas - jāuzņem visi, kas vien vēlas ierasties. To nedarīt nozīmēs būt nacistiem.

Vai tie vācie�i un citu eiropie�u tautu piederīgie, kas pulcējās Vācijas ielās un stacijās, lai svinētu �o jaunatbraucēju iera�anos, to pa�i zināja vai ne - viņi visi kļuva par daļu no kāda lielāka vēsturiskā procesa. Pat �is emocionālais akts, kas tika sarīkots, kad pēc tā bija radusies vajadzība, nevarēja noritēt bez intelektuālā balasta klātbūtnes, ar ko tika apkrauta ikviena diskusija par pēckara imigrāciju Eiropā. Daudzi no tiem, kurus uz ielām intervēja televīzijas ziņu kanālu �urnālisti, paskaidroja, ka, ņemot vērā Vācijas demogrāfijas tendences un darbaspēka trūkumu, valstij �ir jēga� ielaist simtiem tūksto�u jaunpienācēju. Ta�u �ie it kā loģiskie argumenti bija tikai otr�ķirīgi. Tie bija skaidrojumi, kuri tika piemeklēti, lai pamatotu jau iepriek� pieņemtu lēmumu. Nozīmīgākais �ī lēmuma pieņem�anā bija attiecīgās sabiedrības daļas un to pārstāvo�o politiķu uzvedību noteico�ā vainas apziņa - un tas bija tikai pēdējais un redzamākais �ī daudzu eiropie�u izjustā vēsturiskā jūga izpaudums.

EIROPAS APTRAIPĪTAIS GODS

Mūsdienu eiropie�i, iespējams, nav vienīgie cilvēki pasaulē, kas jūtas, it kā būtu jau piedzimu�i ar iedzimto grēku, ta�u neap�aubāmi tie�i viņi no tā cie� vissmagāk. �odienas eiropie�i uzskata, ka viņiem, krietni pirms kāds cits tam pievēr� uzmanību, jāpiemīt kādai īpa�ai vēsturiskai vainai -tādai, kas sevī ietver ne tikai vainu par karu kopumā un holokaustu atsevi�ķi, bet vēl veselu buķeti senāk radu�os vainu, tostarp arī nenomazgājamu koloniālisma un rasisma vainu. Un, lai gan tas viss kopā summējas vienā lielā un smagā nastā, tagad vairs netiek gaidīts, ka mēs to nesīsim vieni pa�i. Pēdējās desmitgadēs �ī Eiropu skārusī vēsturiskā �antā�a ir tikusi vērsta arī pret vairākām citām nācijām. Zīmīgi, ka visas �īs valstis, kurām uzkrauti tie pa�i vēsturiskie grēki, kas Eiropai, kādreiz ir izveidoju�i eiropie�i. Tādējādi rodas iespaids, ka eiropie�u aptraipītais gods ir cauraudis visu pasauli.

Ja mūsdienu eiropie�iem koloniālisms ir tikai vidēja līmeņa grēks, tad austrālie�iem tas ir kļuvis par nācijas tap�anas pirmatnējo grēku. Ja eiropie�u nācijas tiek apsūdzētas par citu zemju izlaupī�anu, to bagātību sagrāb�anu, tad austrālie�i �ajā diskursā ir izlaupīju�i pa�i sevi - viņi ir koloniāls projekts, kas joprojām turpina atrasties kolonizētajā zemē. Austrālijas koloniālisms, tiek sacīts, ir sācies pa�u mājās. �odienas austrālie�u skolēniem tiek mācits, ka, neskatoties uz jelkādiem tagadējiem austrālie�u tikumiem, viņu nācija ir tikusi dibināta kā zādzība un genocīds. Fakts, ka pirmie kolonisti bija baltie un eiropie�i, kolonizācijas aktu padara par nesamērojami sliktāku, nekā tas būtu tad, ja līdzīgā notikumu izklāstā vieni tum�ādainie cilvēki būtu atņēmu�i zemi citiem tum�ādainiem cilvēkiem. Kā zināms, cilvēces vēstures lielākā daļa sastāv no stāstiem par to, kā viena grupa iekarojusi citai grupai piedero�u zemi un pēc tam slikti izturējusies pret zaudēju�o pusi. Ta�u austrālie�u gadījumā eiropie�u kolonistu vēsturiskā izturē�anās pret aborigēniem un citām �pirmajām tautām� ir tēma, kas pēdējo dekā�u laikā no publisko deba�u mazāk svarīgajiem jautājumiem kļuvusi par diskusijas kodolu - par valsts pa�u smagāko, pamatgrēku. Savādi, ka pa�ā Austrālijas sabiedrībā �is vainas stāsts �ķiet pat vēlams un veicināms.

Kā saistībā ar visu, ko cilvēki patie�ām vēlas ieraudzīt tagadnē vai pagātnē, patiesība mēdz tikt piepu�ķota. Tā ari Austrālijā, runājot par tā saukto �nozagto paaudzi� jeb misionāru un varas iestā�u īstenoto koloniālo politiku, kad daļa aborigēnu bērnu tika izņemti no ģimenēm, tiek lietots pat tāds apzīmējums kā �genocīds�!5] �ī ir kļuvusi par centrālo tēmu virknē populāru grāmatu, filmu, valdības pasūtītu pētījumu un atkārtotu politiķu un pat premjerministru teikto atvaino�anās runu.[6] Kaut ko atspēkot ir grūti, jo pat pa�i ekstrēmākie apvainojumi tiek uzņemti ar ovācijām, kamēr tiem preti runājo�u faktu pieminē�ana tikai uzskatīta par noziegumu nolieg�anu un rasismu. Rezultātā vienīgā diskusija, kāda Austrālijā �odien vēl ir iespējama, ir par to, kādas kompensācijas aborigēnu kopienai būtu jāsaņem par tai nodarito vēsturisko pārestību. �īs iesakņotās vainas kumulatīvā ietekmē pasaules acīs ir mainījies arī Austrālijas tēls. Tagad tā pirmām kārtām nav

vis kopumā saulaina un optimistiska vieta, bet savas pagātnes dēļ kļuvusi par jūtami tum�āku, lai neteiktu - pretīgu, pasaules nostūri.

Pēdējos gados vainas atzī�ana ir izpaudusies tādos populāros aktos kā, piemēram, �Roku jūras� izstādēs, kuru ietvaros simtiem tūksto�u Austrālijas pilsoņu ziedoja projektam naudu un parakstījās uz aborigēnu krāsās izveidota plastikāta rokas atveida, kas tika novietots zālienā iepretim sabiedriskām ēkām, to vidū pie Austrālijas parlamenta ēkas Kanberā. Cits rituāls, kurā piedalījās tūksto�iem austrālie�u, ir parakstī�anās nacionālajās �Atvaino�anās grāmatās�. Kop� 1998. gada Austrālijā arī tiek rīkota gadskārtējā �Nacionālā Atvaino�anās diena�.|7| Saprotams, ka līdzīgi kā visi citi sākotnējie grēki, arī tas, par ko nemitīgi tiek spiesti atvainoties un justies vainīgi austrālie�i, nekādi nevar tikt noņemts. Daudzi no ļaudīm, kuri �odien dzīvo Austrālijā, iespējams, ir cēlu�ies no eiropie�iem vai citiem kolonistiem, ta�u viņi pa�i jau paaudzēm nevienam nav atņēmu�i zemi. Ja viņi ari ir mantoju�i kādu zemi, tad tā nav iegūta ar apspie�anu vai ļaunprātību. Tāpēc, lai ari aborigēnu iespējas uzsākt saimniecisko darbību un atrast darbu joprojām ir - un būs vēl ilgi, ja ne vienmēr - krietni mazākas nekā pārējiem austrālie�iem, tomēr �ī vainas uzspie�ana, atvaino�anās un viss, kas ar to saistīts, rada neatrisināmu dilemmu. Tagad, tāpat kā agrāk, austrālie�i, kas vēlas �izlabot� savu kādreizējo attieksmi pret aborigēniem, nevar atrisināt riņķa kvadratūras uzdevumu - kā �saglabāt� iedzimto dzīves veidu, neiedro�inot vai nepiespie�ot viņus piekopt tie�i to pa�u dzīvesveidu kā visiem, kas iznīcinātu viņu kultūru!

Austrālie�u mode kaisīt sev uz galvas pa�apvainojumu pelnus pasaulē vairs nav nekas neparasts. 2008. gadā premjerministra Kevina Rada paustā atvaino�anās Austrālijas pamatiedzīvotājiem nāca tikai da�us mēne�us pēc līdzīgas atvaino�anās, ko Kanādas iedzimtajiem bija izteicis �īs valsts premjerministrs Stīvens Hārpers.[8ļ Abas sabiedrībā ar pla�u atzinību uzņemtās atvaino�anās tika uzlūkotas kā valstsvīru cienīgs gandarījums par vēstures sāpīgajiem periodiem. Izskanēja tikai da�as premjeru teiktajam nepiekrīto�as balsis, un �ķita, ka tajā brīdī nav iespējams godīgi izvērtēt pat vēstures faktus. Vēlme uzpūst to noziegumu apmērus, par kuriem politiķi atvainojās Kanādā, Austrālijā un vēl daudzviet citur, �ķita kas līdzīgs noslēpuma atklā�anai. Ja tiesas procesā apsūdzētais, kur� stāvētu īstas tiesas priek�ā un tiktu tiesāts par īstiem noziegumiem, lielītos, ka ir izdarījis smagākus nodarījumus nekā tos, par kuriem tiek apsūdzēts, tad tiesa neturpinātos, jo apsūdzēto atzītu par nepieskaitāmu. Ta�u tad, ja grēku no�ēlotājs pats neko noziedzīgu nav nodarījis, bet tikai runā sen miru�u priek�te�u vārdā, �ādā situācijā pārspīlējumiem, iespējams, ir tendence pieaugt. Jo ko gan citu mūsdienu politiķi dara, izsacīdami �āda veida paziņojumus, kā vien pelna sev politiskos kredītpunktus. Tāpēc, jo lielāks noziegums, jo lielāka atvaino�anās un lielāks potenciālais politiskais kapitāls, ko var iegūt par pausto no�ēlu. Ar �ādiem paziņojumiem politiķi var gūt labumu no �ķietamās augstsirdības, vienlaikus pa�iem paliekot tīriem un neaptraipītiem ar līdzdalības stigmu: persona, kas izsaka atvaino�anos, pati neko sliktu nav darījusi, bet cilvēki, kuriem �o atvaino�anos vajadzētu saņemt, visi jau sen ir miru�i.

�ī bez �aubām ir mānija. Specifiska un pla�i izplatīta eiropie�u mānija. Politiskais aprēķins, �ķiet, ir tāds, ka �ādu paziņojumu izteik�anai nav nekādu palieko�u seku. Ta�u tas tā nebūt nav. Jo nācijas, kuru vadītāji nemitīgi atvainojas par savas valsts vēsturi (pasaulē, kurā vienas nācijas tik vien dara kā atvainojas, kamēr citas to nedara nemaz), ar laiku patie�ām var sākt tikt uzskatītas par tādām, kurām piemīt kāda īpa�a vaina. Ja Austrālija pie katras iespējas meklē savā pagātnē noziegumus un par tiem atvainojas, kamēr Ķīna klusē, tad pēc kāda laika gan austrālie�u bērniem, gan visiem citiem pla�ajā pasaulē var nostiprināties iespaids, ka no �īm divām valstīm tie�i Austrālijai ir vairāk iemeslu, lai atvainotos. Ja ambicioziem politiķiem un polemizējo�iem akadēmiķiem lielu vēsturisku kļūdu pārtaisī�ana par genocīdu pilnīgi neko nemaksā, tad ar laiku �ī fokusē�anās uz nodarījumiem var ietekmēt ne tikai to, kā pasaule raugās uz konkrēto nāciju, bet ari to, kā �ī nācija skatās pati uz sevi.[9]

Padomāsim, pie kā vēl, ja nerunājam par zināmas vēsturiskās pazemības panāk�anu, �īs izteiktās pa�noniecinā�anās tendences var novest. Pat tad, ja Austrālija ir dzimusi grēkā, �odien to vairs nekādi nevar labot, izņemot, ja tagad - gadsimtus pēc tās dibinā�anas - ikvienam austrālietim ar ģenētiskām analīzēm tiek noteikta rases piederība un tiem, kuri cēlu�ies no senākajiem kolonistiem, tiek pavēlēts atdot savu mantu iedzimto pēcte�iem. Jauktu asiņu cilvēku lietas, iespējams, būtu jāizskata kādās ģenētiskās tiesās, kuras - atkarībā no DNS testu rezultātiem - izlemtu, ka cilvēkam vai nu jāatdod daļa savas mantas, jāsaņem naudiska kompensācija, vai ari tiktu noteikts precīzs paturamās mantas apjoms. Galu galā - ja noziegums ir zādzība, tad vienīgais atbilsto�ais sods būtu nozagtā atdo�ana vai atlīdzinā�ana.

Ta�u, tā kā �āds risinājums, saprotams, netiks piemērots, tad vienīgā pagaidu vieno�anās, �ķiet, ir tāda, ka baltie austrālie�i var arī turpmāk palikt Austrālijā, ja vien tic dzīvo nemitīgā no�ēlā un sirdsapziņas pārmetumos, to apliecinot ar regulāru cieņas izrādī�anu aborigēnu kultūrai un mākslai, tās uzlūkojot par kaut ko īpa�i vērtīgu vai patiesu, ko var salīdzināt ar mūsdienu Austrāliju, pēdējai paliekot zaudētājos. Pēdējos gados �ī tendence radusi izpausmi �cēlā me�oņa� mīta Austrālijas versijā.[ 10) Tā ietvaros viss, kas bijis agrāk, tiek iztēlots kā labāks un tīrāks, pie tam �ī attieksme saglabājas pat tādos gadījumos, kad pagātne nepārprotami ir bijusi ievērojami sliktāka par �odienu. Kā simpātiskas �is mīts tēlo arī tādas darbības, kuras parasti cilvēkiem izraisa nepatiku. Varētu domāt, ka �ī romantiskā primitīvisma mode skārusi tikai Austrāliju, ta�u tas sastopams vēl kādā valsti, kurai var pārmest, ka tā radusies kā eiropie�u koloniālisma produkts, un kura, skatoties pēc ekonomiskajiem standartiem, vienlaikus ir arī viena no planētas veiksmīgākajām zemēm.

Vairākus gadsimtus pēc tam, kad Kristofors Kolumbs, braucot no Eiro-pas, pirmo reizi izkāpa krastā kaut kur Bahamu salās, viņa paveiktā Amerikas �atklā�ana� tika uzskatīta par labu lietu, bet pa�u jūrasbraucēju par �o veikumu da�ādi godāja un uzteica. �etrus gadsimtus pēc viņa iera�anās Ameriku kolonizēju�ie imigranti Kolumba piemiņai cēla par saziedotu naudu darinātas statujas.[11] Ta�u �ī notikuma piecsimtajā gadskārtā, 1992. gadā, dienaskārtība bija mainīta. Kolumbs vairs nebija Amerikas �atklājējs� - viņ� bija kļuvis par tās iznicinātāju. Amerikā parādījās arvien vairāk tādu cilvēku, kuri, �ķiet, vēlējās, lai viņ� �o zemi nekad nebūtu atklājis. Bet Kolumbs pats no veiksmīga pētnieka un piedzīvojumu meklētāja pārvērtās par koloniālistu un, protams, genocīda veicēju.

Amerikas atklā�anas piecsimtgades laikā nāca klajā virkne grāmatu, kurās tika apgalvots, ka Kolumba rīcība - ne vairāk un ne mazāk - bija solis ceļā uz nacistu noziegumiem. Viens no autoriem to bija izteicis �ādi: �Ceļ� uz Au�vici tika novilkts caur Indijām, Ziemeļu un Dienvidu Ameriku.�[12] Cits populārs autors uzrakstīja grāmatu �Paradīzes iekaro�ana�. Priek�kolumba Amerika gan metaforiski, gan burtiski tajā tika attēlota kā Ēdenes dārzs. Tai pretstatīta tika valsts, kur, kā tika apgalvots, cilvēks dzīvoja perfektā saskaņā ar dabu. Pretēji tai tika novietota valsts, kurai nosacītos pamatus savulaik tika licis Kolumbs. Tā �ķita tik drausmīga, ka tai tagad varēja uzlikt atbildību par �zemes iznicinā�anu�.[13]

Nākamajos gados Amerikā tika pārskatīts viss, kas saistījās ar Kolumbu. Uzbrukums tika vērsts pat pret nacionālajiem Kolumba dienas svētkiem. Daudzas pilsētas, to skaitā Sietla un Mineapole, tagad ir veiku�as izmaiņas likumdo�anā un �Kolumba dienu� aizvietoju�as ar �Iedzimto cilvēku dienu�, kad uzmanība tiek pievērsta ļaudīm, kuri dzīvoja Amerikā pirms Kolumba iera�anās. Kā viena no Amerikas indiāņu pēctecēm izteicās Oklahomas radio, kad tur tika apspriesti �ie jautājumi, �Jau sen es cīnījos pret �o faktu, ka mūsu valsts, mūsu zeme un mūsu pilsēta svin svētkus, kuru centrā ir �is cilvēks, kur� nogalināja, paverdzināja un izvaroja pamatiedzīvotājus, iznicinot lielu daļu no tautas.�[14] Protams, ka nekas no minētā nebija noticis �is sievietes dzīves laikā, ne ari to tika pieredzējis kāds cits, ko viņa jelkad bija pazinusi.

Ari �ajā gadījumā gan vaininieki, gan upuri jau sen ir miru�i, un taktiski nav nekādu veidu, kā mazināt �os sentimentus. Lai gan paliek iespēja tāpat kā Austrālijā spēlēt visā pasaulē sastopamās un arī Rietumu post-industriālajās sabiedrībās savu ni�u atradu�ās romantisko, agrāro mitu spēles. Modernās civilizācijas izveido�anos �ie miti aplūko ne tikai kā norisi, kurā tiku�as iznīcinātas brīni�ķīgas, kādreiz pastāvēju�as ainavas, bet arī kā lidz tam neaptraipīto cilvēcisko būtņu samaitā�anu, piepildot tās ar visiem iespējamajiem nāvīgākajiem cilvēku dzimuma grēkiem. �is �ana �aka Ruso savulaik iekapsulētais, bet ne izgudrotais redzējums īpa�u popularitāti iemantoja divdesmitā gadsimta beigās un divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Atbilsto�i tajā ietvertajai paradigmai, tie�i eiropie�i, tiem atklājot un kolonizējot da�ādas zemes citos kontinentos, kļuva par Ēdenes sagrāvējiem.

To grēku vidū, kurus eiropie�i esot izplatīju�i pasaulē, īpa�u vietu ieņem Amerikas pamatgrēks: verdzība un caur to - rasisms. Var teikt, ka amerikāņu prezidenti par to atvainojas jau desmitgadēm ilgi, ta�u tas būs pārāk nepilnīgs notieko�ā raksturojums. Valsts, risinot �o jautājumu, pirms gandrīz diviem simtiem gadu izkaroja pilsoņu karu. Ta�u, neskatoties uz to, 1998. gadā apmeklējot Ugandu, prezidents Klintons nāca klajā ar vēl vienu liekulīgu atvaino�anos par vergu tirdzniecību. Ja viņ� pats vai kāds no viņa padomniekiem iedomājās, ka ar to jautājumu varētu uzskatīt par izsmeltu, tad viņi rūgti maldijās. Neskatoties uz to, ka vergu tirdzniecībā Ugandas pusē bija iesaistīti vismaz tikpat daudz cilvēku, cik Amerikā, uzskats, ka tikai un vienīgi eiropie�iem nemitīgi jājūtas vainīgiem par savu priek�te�u nodarījumiem, tagad ir pamatīgi iesakņojies un nāk par labu visiem citiem, izņemot par grēkāzi padarīto nāciju. Atzīmējams, ka pēdējo pāris desmitga�u laikā, Amerikas melnādaino stāvoklim pamazām uzlabojoties, kauna retorika nav mazinājusies, bet tikai pieņēmusies spēkā. Amerikai ir biju�i abām partijām piederīgi melni valsts sekretāri, melni Augstākās tiesas tiesne�i un pat melns prezidents, ta�u pat Baraka Obamas otrā termiņa laikā izskanēja skalas prasības par �reparācijām�, kuras būtu izmaksājamas visiem melnādainajiem amerikāņiem. �is prasības tagad kļuva arvien izplatītākas, nekā tās bija iepriek�ējo paaud�u laikā.J 15) It kā lai pierādītu, ka patiesībā nekas nespēj izpirkt un dzēst pagātnes grēkus, Obamas prezidentūras sestajā gadā kļuva par vispārpieņemtu normu paust uzskatu, ka daudzu balto amerikāņu sen�u darbības ir pietiekams iemesls, lai viņu pēcnācēji melno amerikāņu lielākajai daļai par to, kas ticis nodarīts pirms vairākiem gadsimtiem, tagad izmaksātu sāpju naudu. Diskusijas par to, vai kompensācijas nebūtu jāsaņem ari citu no vēsturiskām netaisnībām cietu�u etnisko grupu pārstāvjiem, iesāktas netika. Savu vainu atceras tikai eiropie�i un viņu pēcnācēji. Tāpēc ari tikai eiropie�iem un viņu pēcnācējiem tā nemitīgi jāizpērk.

Gan Amerikā, gan Austrālijā �āda nemitīga vainas atgādinā�ana maina tautas uzskatus par savu pagātni. Patriotisma sajūtas tā pārveido par kaunu un vie� cilvēkos neviennozīmīgas, pretrunīgas emocijas, kurām ir satrauco�as tālākas sekas. Valsts, kas uzskata, ka tā nekad nav izdarījusi neko sliktu, jebkurā bridi to var izdarīt. Ta�u valsts, kura domā, ka tā darījusi tikai un vienīgi sliktu, vai kurai pagātnē ir briesmīgi, nenomazgāti grēki, visdrīzāk kļūs par valsti, kas nebūs dro�a, ka tā spēs izdarīt ko labu jelkad nākotnē. �ādā veidā valsts sāk �aubīties par visu savu darbību pamatotību un pareizību. Iesakņot nācijā ideju par tai piemīto�u pirmatnējo grēku ir labākais veids, kā iedēstīt tās sirdi �aubas. Nacionālais pirmatnējais grēks liek domāt, ka neko nav iespējams izdarīt labi, jo jūs esat sapuvu�i jau no pa�a sākuma.

Pēdējā valsts, par kuras ra�anos tiek vainoti eiropie�i un kurai ari bie�i cen�as uzkraut to pa�u �pirmatnējo grēku�, ir Izraēla. Kop� valsts dibinā�anas 1948. gadā �is pirmatnējais �grēks� ir tikai kļuvis arvien skaļāks. Par spīti tam, ka tajā pa�ā gadā dibinātā Pakistāna līdz ar sevi atnesa neiedomājamu masu slaktiņu un miljoniem cilvēku piespiedu pārvieto�anos, tikai tūksto�iem palestīnie�u pārvieto�ana - ieskaitot arī atsevi�ķas izdzī�anas -, kas bija vajadzīgs, lai varētu izveidoties Izraēlas valsts, kļuva par �īdu valsts �pirmatnējo grēku�. Gadiem ejot, apritē parādījās un tika popularizēts �ī notikuma apzīmējums arābu valodā: �nakba� jeb �katastrofa�. Ta�u kopumā pasaulē maz valstu tiku�as izveidotas bez lielāka daudzuma cilvēku pārvieto�anas. Daudzas no tām, kuras radās divdesmitajā gadsimtā (piemēram, Banglade�a), tapa līdz ar tāda apjoma cilvēku pārvieto�anu un asinsizlie�anu, kas vairākkārt pārsniedza visu, kas Palestīnā noticis kop� Izraēlas dibinā�anas. Ta�u no minētajām valstīm tikai Izraēla �odien tiek vainota kā tāda, kas piedzimusi �pirmatnējā grēkā�. Pakistānas un Banglade�as pilsoņi dro�i var vainot britus par savu vēsturi, ta�u pa�iem par saviem nodarījumiem - kā tas tiek prasīts no eiropie�iem un viņu pēcte�iem - viņiem neviens neliks uzņemties vainu.

Protams, Izraēlas gadījumā, kad valsts ir salīdzino�i jauna, pat visekstrēmākie situācijas atrisinājuma piedāvājumi var �ķist ticamāki. Reti kur� nopietni aicina izdzīt visus eiropie�u izcelsmes cilvēkus no Amerikas, ta�u nav nekas neparasts (patiesībā tā ir politiska daudzu Tuvo Austrumu valstu pozīcija) prasīt visiem, kas ieradu�ies no Eiropas, lai tie atstātu Izraēlu un atdotu zemi atpakaļ īpa�umā tām arābu ciltīm, kuras tur pirms tam dzīvoju�as (un virknē gadījumu dzīvo joprojām). Un, lai gan Tuvajos Austrumos vēsture, iespējams, daudz lielākā mērā nekā citur ir stāsts par to, kā vienas ciltis un tautas uzurpēju�as citas, tās nomainot attiecīgajā teritorijā un, lai pieprasītu kompensācijas, būtu nepiecie�ams kāds vēsturisks izvērtējums, kad lietas nonāk līdz �iedzimtajiem� palestīnie�iem, atbilde ir jau gatava. Un tas tā ir, jo, meklējot vainīgo, atkal nonākam līdz eiropie�iem. Kā to zina katrs, kas kādreiz apceļojis �o reģionu, vislabvēlīgākā versija par to, kā radusies Izraēlas valsts, ir tāda, ka eiropie�i holokaustā ir izdarīju�i kaut ko

sliktu un tagad arābiem par to jācie�.

Austrālija, Amerika un Izraēla ir trīs ļoti at�ķirīgas valstis, kuras atrodas trijos da�ādos kontinentos, ta�u tās visas vieno Eiropa. No Eiropas ieradās Amerikas kolonisti. Arī uz Austrāliju tie atbrauca no Eiropas. Un tāpat arī Izraēlā - lai arī puse valsts iedzīvotāju ir �īdi, kuri bija spiesti bēgt no arābu zemēm, tik un tā uz viņiem lūkojas kā uz atnācējiem no Eiropas. Tāpēc tā nav nekāda vajā�anas mānija, bet vienkār�s novērojums, kas eiropie�iem liek apzināties, ka vienojo�ais �ļaunums� visos uzskaitītajos (un neuzskaitītajos) gadījumos ir nevis kādi atsevi�ķi cilvēki, kas kaut kad vēsturē nodarīju�i kādas sliktas lietas, bet ka tās ir tie�i eiropie�u nodarītās sliktās lietas. No tā izriet secinājums - vai tikai cilvēki, kuri izdarīju�i tik daudz un da�ādu sliktu lietu, nav vienkār�i slikti cilvēki?

Ir saprotams, kāpēc mūsdienu eiropie�i varētu sevī sajust zināmu toksiskumu. �ķiet, ka visu pasaulē dzīvojo�o rasu un tautību vidū tikai eiropie�i ir spējīgi darīt �ausmīgas lietas ne tikai savā kontinentā vien, bet izplatīt �o ļaunumu it visur, kur vien tie nonāk. Raksturīgi, ka, ļaunumam metastazē-jot, tas paralēli tiek arī vispārināts. Un, ja kādu citur pasaulē dzīvojo�u cilvēku grupu �vispārinā�anu� Eiropā uzskata par vienu no lielākajiem intelektuālajiem noziegumiem, tad gadījumos, kad pasaule vispārina eiropie�us, �i rīcība jau tiek uzlūkota kā pieņemama. Eiropietis tiks krasi norāts, ja tas vainos katru afrikāni par ikviena cita afrikāņa noziegumiem vai katru aziātu par ikviena cita aziāta nodarījumiem. Ta�u, ja �ādi pat, apelējot pie citu eiropie�u vēsturiskajām kļūmēm, vaina tiks uzkrauta mūsdienu eiropie�iem kopumā, tad tā jau būs normāla un pieņemama lietu kārtība.

Tā, piemēram, diskutējot par Rietumu kultūru, pat Londonā nereti var gadīties dzirdēt, ka runātājs stāsta saviem klausītājiem, ka �mēs� - ne tikai Eiropa vien, bet visa Rietumu pasaule - esam atbildīgi par nacismu un ho-lokaustu.[16] Fakts, ka Londonas auditorijā daudzi klausītāji, ļoti iespējams, būs cēlu�ies no cilvēkiem, kas cīnījās pret nacistisko Vāciju (līdz ar to nenes nekādu atbildību par tās noziegumiem), vai pat pa�i to darīju�i ar iero�iem rokās, �ādus runātājus nemaz nemulsina - viņi �o apstākli uzskata par maznozīmīgu fona detaļu, kuru var pieminēt vien garāmejot vai vispār izlaist. Līdz kamēr lietas būtība grozās ap Rietumu vēstures nepatīkamākajiem punktiem, pasaule mierīgi var tos vispārināt. Ikvienam godīgam vēstures pētniekam būtu jāsecina, ka ikviena kopiena, rase vai kāda cita cilvēku grupa ne tikai ir spējīga izdarīt briesmīgas lietas, bet tādas savulaik arī darījusi, la ļoti daudz var pavēstīt tas, uz ko uzmanību koncentrē attiecīgā persona vai laikmets, tad tikpat daudz pastāsta tas, par ko nerunā un kam nepievēr� jēgpilnu uzmanību.

DUBULTIE STANDARTI UN MAZOHISTU TRIUMFS

Otomaņu impērija bija viena no lielākajām un ilgāk pastāvēju�ajām impērijām pasaules vēsturē. Vairāk nekā se�simt gadu tā pārvaldīja pla�as jo pla�as zemes, sev pakļautajām tautām uzspieda islāma reliģiskās un kultūras idejas un, atbilsto�i saviem likumiem, sodīja tos, kas tai pretojās. Otomaņu impērija izpletās ar militāru spēku, ielau�oties Dienvidaustrumu Eiropā, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Tikai pateicoties apvienoto eiropie�u armiju spēkam un uzvarai 1683. gada Vines kaujā, Eiropa izvairījās no kri�anas otomaņu varā.

Kā zinām, Pirmā pasaules kara rezultātā Otomaņu impērija sabruka. Ta�u, pirms tas notika, tā paspēja izdarīt vienu no lielākajām vēsturē zināmajām zvērībām, kas vienlaikus bija arī pirmais divdesmitajā gadsimtā notiku�ais genocīda akts. Iznīcinot Anatolijas armēņu iedzīvotājus, turki pāris gadu laikā nogalināja aptuveni vienu miljonu cilvēku. Vēl simtiem tūksto�u bija aizdzīti trimdā. Savukārt 1973. gadā, piecas desmitgades pēc Turcijas impērijas sabrukuma, Turcija iebruka Eiropas valstī - Kiprā. Okupējot pusi no valsts, tās armija slaktēja un izdzina no mājām Kipras grieķus. Okupācija turpinās līdz pat �ai dienai, neskatoties uz to, ka Turcija ir NATO dalībvalsts, bet Kipras grieķu daļa kļuvusi par ES locekli. Varam teikt, ka Turcija kā vēsturisks spēks nav bijusi sliktāka - un pavisam noteikti arī ne labāka -kā jelkura cita pasaules valsts. Tā ir valsts, kuras pagātnē ir genocīds, kuras impērija pastāvējusi divas reizes ilgāk nekā britiem un kura nesenā pagātnē ir iebrukusi citā suverēnā valstī. Ta�u uzkrīto�i ir nevis minētie fakti, bet tas, cik maz par to jelkad ticis runāts un cik reti, lai neteiktu nekad, turkiem nācies justies vainīgiem par Turcijas vēsturisko lomu pasaulē.

Daļēji tas ir tāpēc, ka par to, lai tā nebūtu, parūpējusies Turcijas valdība.

Viens no iemesliem, kāpēc Turcija ieņem pasaulē pirmo vietu �urnālistu ieslodzī�anas ziņā, ir valsts krimināllikuma 301. pantā noteiktais, ka �turku nācijas apvaino�ana� ir krimināli sodāms noziegums. Jebkāds armēņu genocīda pieminējums ir �ī likuma pārkāpums, un vainīgais tiek sodīts ar cietumsodu. Tomēr, neskatoties uz to, kā arī neieklausoties Kipras grieķu sūdzībās par viņu valsts ziemeļdaļas okupācijas turpinā�anos, Lielbritānijas valdība līdz ar citām Eiropas valdībām turpina izteikt aicinājumus Turcijai kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. [17]

Iespējams, tas, ka Turcijas valdība nekad nav atvainojusies par Otomaņu impērijas galējībām, nav nekas pārsteidzo�s. Tāpat, iespējams, nav pārsteidzo�i, ka valsts ar likuma spēku joprojām aizliedz pieminēt tās nesenajā vēsturē notiku�o okupāciju un etnisko tīrī�anu. Ta�u pārsteidz tas, ka �īs lietas tik reti tiek izmantotas, lai attiecīgi vērstos pret turkiem kā tautu kopumā, ja tāda veida vēsture, kādu �odien māca un ieaudzina Eiropas lielākajā daļā, ir domāta, lai nepieļautu �īs vēstures sliktāko aspektu atkārto�anos, tad jājautā - pret ko vēl būtu nepiecie�ams �ādi attiekties? Kurām nācijām vēl vajadzētu likt kaunēties par savu pagātni? Un, ja nevienam citam tas nav jādara (pamatojoties ne vien ar dabīgo pa�cieņu, bet vienkār�i pasludinot par nelikumīgiem vēsturiskus pētījumus), vai Eiropa tādā gadījumā nav nostādīta ļoti savādā situācijā, tai liekot justies neparasti vainīgai par pasaules kontekstā pavisam parastām lietām?

Tomēr problēma ir vēl lielāka un dziļāka, nekā �ķiet. Jo, ja mūsdienās jāsniedz gandarījums par vēsturiskiem nodarījumiem, tad kur ir robe�as un kur� vēl būtu jāmēra ar �o mērauklu? Mēs visi zinām par �impērijas atbildes trieciena� teoriju, atbilsto�i kurai Eiropai �odien pazemīgi jāpacie� visas iespējamās masveida migrācijas sekas, kuras nav nekas cits kā sods par vēsturiskiem nodarījumiem. Ta�u, ja masu migrācija ir sods par tādiem vēsturiskiem nodarījumiem kā, piemēram imperiālisms, tad kāpēc tas netiek piemērots mūsdienu Turcijai? Vai Turcijai arī nebūtu jābūt valstij, kura ir pelnījusi, ka to pilnībā izmaina? Ja tā, tad kādu zemju cilvēki mums būtu jāiedro�ina migrēt uz Turciju? Un vai visi turki, kas ar to nebūtu apmierināti, mums būtu jādēvē par �rasistiem�? Kā arī - kad, ja tam vispār ir kādas robe�as, �is process būtu jāaptur? Patie�ām, ja mēs esam nonāku�i tik tālu, ka par vēsturiskiem nodarījumiem sodām tautas ar �daudzveidību�, kāpēc �āda �daudzveidība� netiek uzspiesta Saūda Arābijai? Kāpēc Irānai nebūtu jāizpērk sava vēsturiskā vaina, aicinot ierasties savā zemē minoritātes no visas pasaules? Ja reiz visas pasaules valstis, tautas, reliģijas un rases savulaik ir darīju�as kaut ko �ausmīgu, tad kāpēc vairākums no tām netiek sodītas tāpat kā eiropie�i? Vai pēdējā laikā notieko�ais neliecina par kādu specifisku anti-rietumniecisku un konkrēti anti-eiropeisku motivāciju? Aiz tā visa slēpjas kāda urdo�a un satrauco�a doma.

Proti, ja reiz vēsturiskās vainas koncepcija jel ko nozīmē, tad tā nozīmē to, ka nozieguma līdzdalības traips tiek mantots no paaudzes paaudzē. �I priek�stata patiesumu apliecina tas, ka viens evaņģēlija pants daudzām kristie�u paaudzēm lika domāt, ka �īdi nes tie�i �āda veida atbildību.! 18) Bija nepiecie�ams gaidīt līdz 1965. gadam, kad katoļu pāvests formāli noņēma �īdiem �o vēsturisko nastu.[19j Ta�u gan �ajā, gan jebkurā citā līdzīgā gadījumā mūsdienu vērtējumā �āda pēcte�u vaino�ana ir morāli pretīga. �īdu gadījums ir īpa�i satrauco�s, jo tas uzskatāmi rāda, cik ilgi �āda vendeta var turpināties. Pretēji tam, mūsdienu eiropie�us apgrūtino�ā vaina ir radusies tikai pēdējo desmitga�u laikā. Tā ir divdesmitā gadsimta beigu patoloģija un kā tāda, līdzīgi kā kristie�u ideja par �īdu iedzimto vainu, var turpināt pastāvēt vēl pāris tūksto�us gadu. Un pat tad ir grūti iedomāties, kā tā varētu tikt dzēsta.

Vispirms jau tāpēc, ka tik daudz eiropie�u vēlas, lai tā turpinātu pastāvēt. �ī vaina, kā to savā grāmatā La Tyrannie de la p�nintence diagnosticējis fran�u filozofs Paskāls Brukners, ir kļuvusi par Rietumeiropas morālo indi. [20] Cilvēki to pieņem sevī, jo tā tiem patīk: tie ķer no tās kaifu. �ī vaina ir pacilājo�a un eksaltējo�a. Tā vietā, lai atbildētu pa�i par sevi un būtu atbildīgi savu līdzcilvēku prie�ā, �ie cilvēki sevi iecēlu�i gan par dzīvo, gan miru�o pārstāvjiem, nozīmējot sevi kā atbildīgos par vēstures briesmīgajām lappusēm un uzņemoties cilvēces vainu. Kā piemērs �ādai transformācijai Lielbritānijā 2006. gadā izcēlās kāds Endrjū Hokinss.

�is Hokinss, teātra direktors, esot pusmū�ā, atklāja, ka ir kāda se�padsmitā gadsimta vergu tirgotāja D�ona Hokinsa pēctecis. 2006. gadā labdarības organizācija ar nosaukumu Lifeline expedition (kas organizē braucienus, lai to dalībnieki �izdziedinātos no savas pagātnes�) viņu uzaicināja doties �atvaino�anās� ceļojumā uz Gambiju.[21] Rezultātā Hokinss pievienojās 26 citiem vergu tirgotāju pēcnācējiem, kuri, ķēdēs un va�ās saslēgti, tā gada jūnijā devās gājienā pa Gambijas galvaspilsētas Band�ulas ielām. Ieejot 25 tūksto�us sēdvietu lielajā sporta stadionā, Hokinsam un citiem kauna gājiena dalībniekiem mugurā bija T-krekli ar uzrakstiem �Man ir ļoti �ēl�. Raudot un metoties ceļos 18,000 cilvēku priek�ā, grupa, pirms Gambijas viceprezidents Isato Njie-Saidijs to ceremoniāli �atbrivoja�, atvainojās angļu, fran�u un vācu valodā.[22ļ

Jāatzlst, ka dalība �ādā ceremonijā norāda uz personas psiholoģiskajām, kā ari morālajām sāpēm. Hokinsa kungam un viņa draugiem paveicās ar atvaino�anās pieņēmējiem - lielākoties apmulsu�ie gambie�i, kuru priek�ā viņi sevi pazemoja, uztvēra tos labvēlīgi. Ta�u ne visi ir tik labvēlīgi, sastopoties ar rietumnieku pa��austī�anas paradumu. Pirms vairākiem gadiem vienā no daudzajiem Izraēlas un palestīnie�u miera sarunu pārtraukumiem kāds �urnālists Ramallahā intervēja Jasiru Arafatu viņa birojā. Intervijai tuvojoties noslēgumam, priek�sēdētāja kabinetā ienāca viens no viņa palīgiem un paziņoja par amerikāņu delegācijas iera�anos. Iedomājies, ka varētu būt gadījies labs ķēriens, �urnālists vaicāja priek�sēdētājam, kas tie par amerikāņiem blakus istabā. �Tā ir amerikāņu delegācija, kura ieradusies �ajā reģionā, lai atvainotos par krusta kariem,� Arafats atbildēja. Tad viņi abi - palestīnie�u līderis un �urnālists - izplūda smieklos. Viņi abi labi zināja, ka Amerika nekādi nav bijusi iesaistīta Tuvajos Austrumos laikā no 11. līdz 13. gadsimtam notiku�ajos karos. Ta�u Arafats jebkurā gadījumā bija gatavs sagādāt iespēju nodoties bēdām ikvienam, kas to vēlējās, un to izmantot pats saviem politiskajiem mērķiem.

Vēlme turpināt justies vainīgam, domājams, rod savu galējo izpaudumu moderno eiropie�u liberālajās sabiedrībās: tās ir pirmās sabiedrības cilvēces vēsturē, kuras, saņemot sitienus, nevis aizsargājas, bet meklē iemeslu savām cie�anām pa�as savā vēsturē. Neremdējama, hroniska mūsdienu sabiedrību cauraudusi vēsturiskā vaina eiropie�iem liek justies vainīgiem arī gadījumos, kad tie pa�i ir cietēji uzbrukumā. Vairākus gadus pirms pēdējās migrantu krīzes uzplūdiem norvēģu kreisā spārna politiķi Karstenu Nor-dalu Haukenu (heteroseksuāli, pa�pozicionēju�os �feministu�, �anti-rasis-tu�) viņa pa�a mājās brutāli izvaroja somālie�u bēglis. Uzbrucējs vēlāk tika notverts un tā vaina pierādīta ar DNS anali�u palīdzību. Pēc piespriestā �etrus ar pusi gadus ilgā cietumsoda izcie�anas izvarotāju bija paredzēts deportēt atpakaļ uz viņa dzimto Somāliju.

Ta�u Haukens tā vietā, lai justos gandarīts, ka noziedznieks tiks izraidīts no valsts, uzrakstīja un norvēģu pla�saziņas līdzekļos publicēja rakstu, kurā visai sabiedrībai pastāstīja, kāda viņam tagad radusies vainas sajūta. Haukens atklāja, ka pirmais, ko viņ� izjutis, kad uzzinājis par izvarotāja iekļau�anu deportējamo personu sarakstā, bijusi �atbildība�. �Es sajutu spēcīgu vainas un atbildības sajūtu,� viņ� rakstīja. �Es biju kļuvis par iemeslu tam, ka viņ� vairs neatradīsies Norvēģijā, bet tiks nosūtīts pretī tum�ai, nezināmai nākotnei Somālijā.�[23] Patie�ām, censties piedot saviem ienaidniekiem ir saprotami. Ta�u pavisam kas cits ir ciest brutālu izvaro�anu un tad satraukties par sava izvarotāja nākotnes perspektīvām. Iespējams, mazohisms vienmēr, visos laikos un vietās skar kādu noteiktu cilvēku daļu. Ta�u sabiedrībā, kurā cilvēki ar �ādām novirzēm tiek slavēti un kurā tiem tiek stāstīts, ka viņu noslieces ir ne vien dabīgas, bet pat tikumīgas, neizbēgami būs lielāka mazohistu koncentrācija nekā tur, kur �āda attieksme nevalda.

Kā zināms, visiem mazohistiem, lai tie būtu lielā vai mazā skaitā, ir viena kopīga problēma, ar ko viņiem vienmēr jāsaskaras, - tiem vajadzīgs īsts sadists, tāds, kur�, tos satiekot, teiks: �Jūs domājat, ka esat no�ēlojami, briesmīgi radījumi un jums nav nekāda attaisnojuma? Jā, tas tā patie�ām ir.� Mūsdienu Eiropā un valstīs, par kuru izveido�anos eiropie�i jūtas daļēji atbildīgi, patie�am nav vērojams mazohistu trūkums. Ta�u tur netrūkst arī sadistu, kuri vēlas pastiprināt ikvienu mūsu domu par savu iek�ējo sabrukumu. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc - vismaz pagaidām - eksistenciālā vaina ir un paliek spēle vienos vārtos. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju negrib justies vainīgi un nevēlas, lai citi liktu tiem tādiem būt, jo īpa�i tie, kuriem pret viņiem padomā slikti nolūki. Vienīgi mūsdienu eiropie�i jūtas laimīgi, pa�i sevi �austot starptautiskā sadistu tirgus laukumā.

Kamēr Rietumu un eiropie�u nācijas plosa un �austa pa�as sevi, kā arī gaida, ka tās, sodot par sen�u darbiem, �austīs pasaule, tikmēr neviena nopietna institūcija vai valdība nekad nav izteikusies, ka arī kādām citām tautām būtu jānes mantota atbildība par priek�te�u nodarījumiem. Arī ne par tādiem nodarījumiem, kuri vēl ir dzīvi atmiņā. Varbūt tas ir tāpēc, ka Rietumos ir tik maz sadistu. Vai arī, ticamāk, tāpēc, ka citās valstīs nav tik daudz mazohistu, lai �ādam nolūkam būtu kādas izredzes veiksmīgi tikt īstenotam. Piemēram, mongoļu iebrukums Tuvajos Austrumos trīspadsmitajā gadsimtā ir viens no brutālākajiem rakstītajā vēsturē zināmajiem notikumiem. Slaktiņos Ni�apūrā 1221. gadā, Alepo un Harēmā, kā arī Bagdādes izlaupī�anā 1258. gadā tika ne vien nogalināti simtiem tūksto�u vīrie�u, sievie�u un bērnu, bet arī iznīcināts neiedomājams apjoms zinā�anu, kultūras, mākslas un zinātnes vērtību. Ja mēs �odien bie�i dzirdam par krusta kariem, bet tikpat kā neko nedzirdam par mongoļu ne�ēlībām, tad tas nav tikai tāpēc, ka būtu grūti izsekot �o mongoļu iekarotāju pēctecību un apvainot viņu pēcnācējus notiku�ajā, bet gan tāpēc, ka mūsdienu mongoļi būtu pilnīgi neuzņēmīgi pret �ādu ideju - vainot viņus par sen�u zvērībām.

Tikai Eiropas nācijas un to pēcte�i mazohistiski atļauj sevi tiesāt par savas vēstures tum�ākajiem brī�iem. Un, ja kas �o pa��austī�anos padara vēl jo ļaunāku, tad tas ir tas, ka tajā pa�ā laikā no eiropie�iem tiek sagaidīts, ka visus pārējos viņi vērtēs, skatot tikai no to gai�ākajām pusēm. Nav nekas neparasts, ka teju ikvienā diskusijā par reliģisko ekstrēmismu tiek piesaukta spāņu inkvizīcija vai krusta kari, un tikpat parasti atkal un atkal dzirdēt par idillizēto arābu pārvaldīto Andalūziju vai islāmiskajiem neoplatoniķiem. Tā nevar būt sakritība, ka �īs abas parādības - sevis vērtē�ana pēc saviem sliktākajiem momentiem, bet citu vērtē�ana pēc viņu labākajiem brī�iem - iet roku rokā. Tas uzskatāmi demonstrē, ka Rietumos notieko�ais ir gan politisks, gan psiholoģisks posts.

Lai gan moderno eiropie�u vaina �obrīd �ķiet raksturojama kā bezcerīga diagnoze, nav pārliecības, ka jautājums patie�ām ir galīgi iz�ķirts. Vai jaunie vācie�i - 1940. gados dzīvoju�o cilvēku mazbērni, mazmazbērni un nu jau arī mazmazmazbērni - vienmēr jutīs sava mantojuma ēnu? Jeb vai tomēr pienāks brīdis, kad jaunie cilvēki, kuri pa�i nav darīju�i neko sliktu, spēs pateikt vainai �pietiek�? �Pietiek� ar vainas uzspiesto pieglaimo�anos un iztap�anu, �pietiek� ar ideju, ka viņu pagātnē ir kaut kas unikāli slikts, un �pietiek� ar vēsturi, kurā viņi nekad nav ņēmu�i dalību, bet kura tiek izmantota, lai viņiem norādītu, ko tie drīkst un ko nedrīkst darīt savā tagadnē un nākotnē. �āds pavērsiens ir iespējams. Varbūt visa �ī vainas industrija ir tikai vienas paaudzes fenomens, ko nomainīs kaut kas pavisam cits?

11

1795. gadā Imanuels Kants rakstīja par priek�rocībām, kādas saredzēja nacionālām valstīm, tās salīdzinot ar �universālo monarhiju�. �Jo pla�āks ir �o monarhiju jurisdikcijas darbības lauks,� viņ� atzina, �jo vairāk likumu zaudē spēku; un bezdvēselisks despotisms, kad tas ir nosmacējis labā sēklas, visbeidzot pats noslīkst anarhijā.�! 1 ] Eiropu pēdējos divdesmit piecus gadus pārvaldīju�ie politiķi domāja pavisam citādi. �Robe�as,� 2016. gada augustā paziņoja Eiropas Komisijas prezidents �ans-Klods Junkers, �ir politiķu visu laiku sliktākais izgudrojums�. Ja tas, vai robe�as patie�ām �izgudroju�i� politiķi, ir visai strīdīgs jautājums, tad tobrid, kad Junkers nāca klajā ar �o paziņojumu, nebija nekādu �aubu, ka robe�u nojauk�ana turpretī nepārprotami ir viņu spēkos.

2015. gadā, kad Angela Merkele līdz galam atvēra vaļā jau tā puspavērtās durvis, kontinentā lielākā cieņā neap�aubāmi bija nevis Kanta, bet Junkera uzskati. Ikviens, kur� togad ieradās Eiropā, nevarēja ar izbrīnu nepamanīt, ka, nokļūstot Eiropas iek�ienē, robe�u vairs nebija. Kop� 1995. gada divdesmit se�as valstis parakstīju�as �engenas vieno�anos, izveidojot bez-robe�u zonu. �ī vieno�anās nozimēja, ka vairāk nekā 400 miljoni Eiropas iedzīvotāju tagad, neuzrādot pasi, varēja brīvi pārvietoties no Portugāles, Spānijas, Itālijas un Grieķijas dienvidos, �ķērsojot Ungāriju, Slovākiju, Austriju, Franciju un Nīderlandi, līdz Zviedrijai, Somijai un Igaunijai ziemeļos. Viens no vieno�anās nosacījumiem paredzēja, ka dalībvalstīm ir kopigs pienākums sargāt savas ārējās robe�as. Bet visādi citādi - ārpus �engenas līguma darbibas paliekot tikai Lielbritānijai un piecām citām mazākām valstīm - sākot no 1995. gada, kontinents kļuva par pla�u bezrobe�u telpu. Tas bija Eiropas harmonizācijas un integrācijas sapņa iemiesojums.

�engenas vieno�anās bija paredzēta kā jaunas miera un vienotības ēras sākums. �ķita teju neiespējami saskatīt kādus trūkumus �ajā �neierobe�otajā cilvēku, pre�u, pakalpojumu un kapitāla plūsmā�. Tas bija izdevīgi tirgotājiem un izdevīgi tiem francū�iem, kuri vakarā gribēja aizbraukt uz Briseli. Tomēr, lai kādi arī būtu tā trūkumi, �engenas līgums netika noslēgts tāpēc, lai vienkār�i padarītu ērtāku ceļo�anu - galvenais bija cits vēstījums. Eiropie�i vairāk nekā kāda cita kontinenta iedzīvotāji ir pārņemti ar domu, ka robe�as nozīmē problēmas. Atbilsto�i vienai no divdesmitā gadsimta vēstures interpretācijām tie�i robe�as bija iemesls, kāpēc tikai divdesmit piecu gadu laikā viss Eiropas kontinents divas reizes tika ierauts karā. Gan 1914. gadā, gan atkal 1930. gadu izskaņā robe�strīdi ievadīja kontinenta mēroga katastrofu. Ja patie�ām tās bija robe�as, kas izraisīja konfliktus, kuros Eiropa divas reizes zaudēja savu jauno paaudzi, tad kur� gan negribētu no tām atteikties? Tie�i tāpat - ja reiz nacionāla valsts ir kara iemesls, tad kāpēc no tās neatbrīvoties?

�iem argumentiem ir vairākas kļūdas, tostarp maldino�ās iedomas, ka Pirmo pasaules karu izraisīja robe�as, nevis vācu militārisms (citu faktoru vidū), bet Otro pasaules karu - kaut kas cits, nevis nacistu agresija. Daļai vācie�u - un ne tikai vācie�u - doma par alternatīvu skaidrojumu meklē�anu var �ķist ērta, ta�u robe�u vaino�ana par divdesmitā gadsimta karu izraisī�anu ir tie�i tas pats, kas vainot automa�īnas par satiksmes negadījumiem. Ja ari reizēm robe�as var izraisīt konfliktus, tad tas nenozīmē, ka pasaulē, kurā nav robe�u, nebūs konfliktu. Galu galā - pirms Eiropā radās un sāka savstarpēji karot nacionālās valstis, kontinentu ilgsto�i plosīja reliģiskie kari.

Ta�u �engenas vieno�anās trūkumi nebeidzas tikai ar attiecīgajiem pieņēmumiem par vēsturi. Pats lielākais �engenas trūkums bija veids, kādā tās principi tika īstenoti dzīvē. Piemēram, lai arī visas dalībvalstis apsolījās dot savu ieguldījumu kontinenta ārējo robe�u apsardzībā, tomēr praksē �is pienākums tika atstāts tikai pa�u ārējo robe�valstu ziņā. Viscaur 1990. gadu beigās un 2000. gados Itālijai, Spānijai un Grieķijai bija pa�ām jācen�as tikt galā ar migrantu pieplūdumu. Pat tad, kad 2004. gadā tika izveidota ES robe�u un krasta apsardzes aģentūra �Frontex�, Eiropas dienvidu valstīm nācās turpināt nest spiediena smagumu. Kā to 2014. gadā Lampedūzas krīzes laikā izteica sakaitinātais Itālijas iek�lietu ministrs And�elino Alfano: �Vidusjūras robe�a ir ari Eiropas robe�a.�

Ta�u visa kontineta robe�u sargā�ana nebija vienīgais apgrūtinājums, kas tolaik uzgūlās Vidusjūras valstīm. Problēmas radīja arī visā Eiropas Savienībā kop� 1990. gadiem spēkā eso�ā vieno�anās par patvēruma meklētāju pieņem�anu - trīsreiz (līdz �im) labotā Dublinas regula. Da�ādo Dublinas regulas versiju mērķis bija legāli nodro�ināt, ka tā ES dalībvalsts, kurā migrants pieprasa patvērumu, �o pieprasījumu arī apstrādā. �ī norma tika ieviesta, lai teorētiski izslēgtu iespējamību, ka migranti vienlaikus iesniedz vairākus patvēruma pieprasījumus, un nedotu tiem iespēju lēkāt no vienas valsts uz citu. Ta�u praksē izrādījās, ka Dublinas regula visu smagumu uzliek uz dienvidu valstu pleciem. Pieņemot, ka cilvēki ar un bez dokumentiem ieradās, lai pieprasītu patvērumu tie�i Itālijā un Grieķijā, nevis Holandē vai Vācijā, Dublinas regula itāļu un grieķu varas iestādēm neatstāja daudz izvēles iespēju.

Tās varēja justies spiestas apstrādāt ikviena no laivām krastā izkāpu�ā migranta pieteikumu. Vai ari tās varēja rosināt migrantus nepieprasīt patvērumu pēc izkāp�anas krastā, bet tā vietā doties uz ziemeļiem, lai nokļūtu citās dalībvalstīs un pieprasītu patvērumu tur. Atbilsto�i Dublinas 111 regulai (kura stājās spēkā 2013. gadā), tai valstij, kurā migrantiem tiek noņemti pirkstu nospiedumi un kur tiek pieņemts patvēruma pieprasījums, tas arī jāizskata līdz galam un, ja pieprasījums tiek atzīts par pamatotu, jāpiedāvā patvērums. Tomēr daudz vienkār�āk ir migrantus, nedokumentētus, neidentificētus un bez noņemtiem pirkstu nospiedumiem, novirzīt uz ziemeļiem. Cik daudz cilvēku �ādi ir aizgāju�i tālāk - to nav iespējams nekādi uzzināt, ta�u tie, kas strādā priek�ējās līnijās, privāti atzīst, ka tas notiek visu laiku. Tādējādi Dublinas III regula, kura bija paredzēta, lai visu procesu padarītu skaidrāku, praksē mudināja valstis vispār nepiedalīties patvēruma sistēmā.

Vēl vairāk - migranti, kas ieradās 2015. gadā, jau zināja, ka viņiem būs jāpaliek valstī, kurā tie būs ļāvu�i sev noņemt pirkstu nospiedumus. Tāpēc tie arvien pieaugo�ā skaitā atteicās tos dot. Itāļu un grieķu varas iestādes nebija tiesīgas noņemt pirkstu nospiedumus ar varu, un tāpēc, migrantu plūsmai pieaugot, gan migranti, gan ES dienvidu valstis abpusēji nebija ieinteresēti ievērot likumā noteikto procedūru. Ja migrants izteica vēlmi doties uz Ziemeļeiropu, tad Grieķijai un Itālijai bija izdevīgāk neņemt nekā ņemt viņa pirkstu nospiedumus. Pretējā gadījumā gan migrants, gan zeme, kurā viņ� izkāpis krastā, ierodoties Eiropā, būs spiesta veikt patvēruma pie�ķir�anas procedūru, neskatoties uz to, ka valsts nevēlas migrantu uzņemt, bet migrants negrib tajā palikt.

Izrādījās, ka Dublinas regula un �engenas vieno�anās saglabā pievilcību tikai tik ilgi, kamēr migrācija uz kontinentu paliek tajā apjomā, kādu mēs �odien dēvētu par normālu. Ta�u virknei valstu �ie dokumenti kļūst katastrofiski, kad migrantu plūsma pieņem tādus bibliskus apmērus, kādi bija vērojami 2015. gadā. Vācijas kanclere, kura tikai da�us mēne�us iepriek� libānie�u migrantu meitenei bija skaidrojusi, ka �politika nav vienkār�a lieta�, kā ziņoja pla�saziņas līdzekļi, tagad bija jutusies �aizkustināta�, kad redzējusi kādu video, kurā bija uzfilmēta albāņu, sīrie�u un irākie�u grupa, kas 1. septembri Budape�tas dzelzceļa stacijā skandējusi: �Vācija, Vācija, Merkele, Merkele�. Vēlāk, kad viņa pati personīgi ieradās apsveikt atbrauku�os migrantus, Merkele smaidīja un, pozējot selfijiem, kurus migranti uzņēma ar saviem viedtelefoniem, izskatijās laimīga un atbrīvota.

Tobrīd pastāvēja vairāki ceļi, pa kuriem migranti devās uz zemēm, kurās vēlējās nokļūt. No Grieķijas viņi varēja doties tālāk uz ziemeļiem, ejot caur Maķedoniju un Serbiju. No Serbijas viņi varēja izvēlēties vai nu turpināt ceļu taisni uz ziemeļiem caur Ungāriju un Austriju, tad jau nokļūstot Vācijā, vai ari nonākt tur pa citu ceļu, caur Bosniju, Horvātiju, Slovēniju un Austriju. Savukārt tie, kas cerēja nokļūt Vācijā vai citās Ziemeļeiropas zemēs, kā starta pozīciju izmantojot Itāliju, varēja izvēlēties vai nu doties vispirms uz ziemeļiem un tad pagriezties uz rietumiem, ejot gar D�enovu un Ventimil-ju, vai ari izmantot citus ceļus, ejot gar piekrasti un tad caur Franciju. Vēl bija iespēja doties uz Itālijas otru pusi un �ķērsot itāļu-austrie�u robe�u.

2015. gada septembra sākumā ungāru varas iestādes līdz ar vairāku citu valstu valdībām paziņoja, ka dēļ milzīgā skaita migrantu, kuri, atsaucoties uz Vācijas aicinājumu, ieplūst Ungārijā, situācija kļuvusi nekontrolējama. Ungārijas valdiba mēģināja novērst pieplūdumu, apturot vilcienu satiksmi ar Vāciju, ta�u tas nelīdzēja. Ik dienas Minhenē ieradās apmēram 14,000 cilvēku. Tikai vienā nedēļas nogalē gaidīja ierodamies apmēram 40,000 jaunpienācēju. Vācu kanclere lika savam runasvīram paziņot, ka Vācija neatraidīs nevienu bēgli. Un tā migranti, soļojot gar Ungārijas autostrādēm un dzelzceļa līnijām, devās uz Vāciju. Pasaule noraudzījās, kā milzīgas migrantu kolonnas, sastāvo�as pamatā no vīrie�iem, plūda cauri Eiropai. Tie�i tobrīd, 2015. gada rudenī, eiropie�i sajuta, ka sapnis par kontinentu bez robe�ām sāk izgaist. Kad desmitgades bija veltītas tam, lai eiropie�i varētu dzīvot kontinentā bez robe�ām un sasniegtais �ķita tik ro�ains, nekontrolēta neskaitāma daudzuma neeiropie�u ieplū�ana to visu pārsvītroja, liekot saprast, ka robe�as atkal sāks celties atpakaļ.

Vācijas kanclere un citu ES valstu vadītāji vērsa kritiku pret Ungāriju, kura sāka atjaunot savas nacionālās robe�as. Ta�u valsts to darīja, jo bija nonākusi ievērojamās grūtībās, pati nebūdama to cēlonis. 2013. gadā Ungārija reģistrēja apmēram 20,000 patvēruma meklētājus. 2014. gadā �is skaitlis divkār�ojās, sasniedzot 40,000. Bet 2015. gada pirmajos trijos mēne�os Ungārijā ieradās vairāk cilvēku nekā visā iepriek�ējā gadā kopā ņemot. Gada beigās policija bija reģistrējusi aptuveni 400,000 cilvēku. �ie migranti, apmēram 10,000 cilvēku dienā, gandrīz visi atrodoties ceļā uz Vāciju vai Skandināviju, Ungārijā ienāca no Serbijas vai Horvātijas. Lielākā daļa no viņiem Eiropā bija ieradu�ies caur Grieķiju, un tur viņiem arī vajadzēja būt reģistrētiem. Kā lēsa ungāru varas iestādes, grieķi kā nākas bija reģistrēju�i labākajā gadījumā vienu migrantu no desmit. Pēc ungāru domām, grieķi vienkār�i pārkāpa �engenas vieno�anos un ES likumus.

Jūlijā Ungārija sāka būvēt aizsarg�ogu uz robe�as ar Serbiju. Tā rezultātā migranti pārorientējās uz Horvātijas robe�u. Tad ungāri uzcēla �ogu arī uz �īs robe�as. Plūsma atkal pārorientējās, tagad virzoties caur Slovēnijas robe�u. �ie simtiem kilometru garie �ogi bija vienīgais veids, kādā Ungārijas valdība varēja samazināt valstī iekļūsto�o migrantu skaitu. Par to, ka ungāri sevi aizsargāja, tie saņēma nedalītu nosodījumu, tostarp arī no Austrijas. Ta�u drīz vien arī citas valstis sekoja Ungārijas piemēram. Augustā Bulgārija sāka celt �ogu uz savas robe�as ar Turciju, bet septembrī Austrija atjaunoja robe�kontroli uz savas robe�as ar Ungāriju, kamēr Vācija īslaicīgi atsāka kontrolēt robe�u ar Austriju. Kad Vācijas iek�lietu ministrs Tomass de Mezjērs 13. septembrī paziņoja, ka valsts uz laiku atjauno robe�kontroli ar Austriju, neviens nesaprata, kā vārdā viņ� runā. �ķita, ka pat Vācijas valdības ministri bija izbiju�ies no zvēra, kuru kanclere bija izlaidusi no krātiņa.

Septembra vidū Ungārija izziņoja ārkārtas stāvokli un slēdza robe�u ar Austriju. Tad Horvātija slēdza savu robe�u ar Serbiju. Drīz Austrija sāka būvēt barjeru gar savu robe�u ar Slovēniju. Kā gan Austrijas �ogs at�ķīrās no tā, ko nesen bija uzbūvējusi Ungārija? Atbilsto�i Austrijas valdības kaunīgajam paskaidrojumam, at�ķirība bija tāda, ka viņu �ogs bija �siena ar durvīm�. Vēl neilgi pēc tam savu �ogu gar Horvātijas robe�u sāka būvēt Slovēnija, bet Maķedonija - uz robe�as ar Grieķiju. Tobrīd arī Eiropas Komisija, runājot visas ES vārdā, nāca klajā ar aicinājumu Maķedonijas varas iestādēm noslēgt savu robe�u ar Grieķiju, tādējādi vienpusēji izslēdzot to no �engenas zonas.

Ikviens Berlīnes solis izraisīja ķēdes reakciju visā kontinentā. Nebija grūti paredzēt, kādas sekas izraisīs simtiem tūksto�u cilvēku iera�anās, turklāt, ja lielai daļai no viņiem nebūs nekādu iztikas līdzekļu. Da�i no risināmajiem jautājumiem bija praktiski - kā visus �os jaunpienācējus izmitināt, apģērbt un paēdināt. Vācu varas iestādes, lai iegūtu nepiecie�amos mitekļus, sāka piedraudēt tuk�o, neapdzīvoto ēku īpa�niekiem ar rekvizīciju, ja vien tie nepiekritīs savus īpa�umus izīrēt valdībai migrantu izmitinā�anai. Visā kontinentā sāka pieaugt ba�as par to, kas patiesībā ir tie, kuri ienāk Eiropā. Ungāru varas iestādes lēsa, ka apmēram puse no visiem, kas 2015. gada sākumā ieradās Ungārijā, nāca no Rietumbalkāniem, pamatā no Kosovas. Tāpat kā citiem, arī �iem migrantiem vairākumā gadījumu nebija nekādu dokumentu. Apmēram puse no tiem, kas gaidīja vilcienu Kaletas dzelzceļa stacijā Bu-dape�tā, apgalvoja, ka ieradu�ies no Sīrijas, ta�u, kad valdības pārstāvji un brīvprātīgie viņiem uzdeva jautājumus par Sīriju, tad bie�i izrādījās, ka viņi par �o valsti neko nezin. Kā parasti, lielais vairākums no migrantiem (vienmēr vairāk nekā 60 procenti) bija jauni, vientuļi vīrie�i.

�ķita, ka pat Merkele sāka satraukties par to, kam pati bija devusi vaļu. Kopā ar Francijas prezidentu Olānu viņa centās panākt vienīgo risinājumu, kas vismaz daļēji varētu atvieglot arvien pieaugo�o spiedienu uz Vāciju. �ie abi Eiropas divu lielāko valstu vadītāji kopā ar Eiropas Komisiju mēģināja pārliecināt pārējās ES dalībvalstis, ka tām būtu kvotu veidā jāuzņem daļa no migrantiem. Ta�u dalībvalstis, no Lielbritānijas līdz Ungārijai, atteicās to darīt. Viens no atteikuma iemesliem bija tāds, ka tās varēja redzēt, ka cilvēku skaits, ko tām prasīja uzņemt, neatbilda reālajam migrantu daudzumam. Eiropas Komisija un Merkele centās pierunāt dalībvalstis parakstīt vieno�anos par kvotu sistēmu, kura jau sarunu laikā neatbilda ieradu�os migrantu skaitam.

Cits iemesls, kāpēc valdības noraidīja Merkeles un Eiropas Komisijas piedāvājumu, bija viņu pārstāvēto tautu griba. Divas tre�daļas ungāru konsultatīvajā referendumā izteica atbalstu savai valdībai, tai noraidot Briseles vai Berlīnes uzspiestās kvotas. Ta�u viens no pazīstamākajiem Ungārijas dēliem tam nepiekrita. Finansists un miljardieris D�ord�s Soross 2015. gadā iztērēja ievērojamas naudas summas, tās ieguldot da�ādās spiediena grupās un institūcijās, lai veicinātu ideju par atvērtajām robe�ām, migrantu brīvu iekļū�anu Eiropā un pārvieto�anos tās iek�ienē. Viņa Atvērtās sabiedrības fonds, ievietojot informāciju ari mājaslapā Welconie2EU, publicēja miljoniem migrantiem paredzētu bukletu, kuros bija paskaidrots, kas un kā tiem jādara. �īs lapiņas pastāstīja migrantiem, kā iekļūt Eiropā, kādas ir viņu tiesības, kad tie tur nonāku�i, kā arī to, ko varas iestādes var un ko tās nevar darīt. Sorosa grupējums atklāti iestājās par �pretestību Eiropas robe�u re�īmam�.

2015. gada oktobrī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans publiski kritizēja Sorosu, norādot uz viņu kā vienu no zināma loka aktīvistiem, kuri �atbalsta visu, kas vājina nacionālās valstis�. Soross uz viņam izteikto kritiku reaģēja, publiski apstiprinot, ka daudzās viņa finansētās grupas patie�ām darbojas Orbana minētā mērķa panāk�anai. Aģentūrai Bloomberg nosūtītā e-pastā Soross rakstīja, ka viņa fonds dara visu, lai �aizstāvētu Eiropas vērtības�, kamēr Orbans cen�as tās �sagraut�. Turpinot runāt par Orbanu, Soross teica: �Viņa plāna mērķis ir nacionālo robe�u aizsardzība, bet bēgļi tiek uzlūkoti kā traucēklis. Savukārt mūsu plāna mērķis ir bēgļu aizsardzība, kurai traucē nacionālās robe�as.�[2ļ �is dialogs diem�ēl izbeidzās, pirms kāds paguva Sorosam pajautāt, cik ilgi vēl pastāvēs Eiropas vērtības, ja ikviens pasaules iedzīvotājs varēs brīvi tajā ienākt.

Ta�u tad argumentācija mainījās. Pasaules pla�saziņas līdzekļi jau rakstīja, ka Eiropa sāk ļodzīties zem migrantu spiediena, kad piektdien, 13. novembrī, Parīzi satricināja trīs stundu ilgs, plānots un koordinēts teroristu uzbrukums. Ar tiecien�autenēm bruņoti uzbrucēji no automa�īnas �āva uz parīzie�iem, kuri ēda un dzēra bāros un restorānos. Tajā pa�ā laikā uzbrucējs pa�nāvnieks uzspridzinājās pie Francijas stadiona Sendeni, kur futbola spēli lidz ar citiem līdzjutējiem tobrid vēroja ari prezidents Olāns. Pēc �au�anas un pa�nāvnieka uzspridzinā�anās vēl citos restorānos trīs ar �autenēm bruņoti teroristi ielauzās Bataklana teātra koncertzālē Voltēra bulvāri. Iekļuvu�i teātri, uzbrucēji sāka �aut uz smagā metāla mūzikas koncerta klausītājiem un nogalināja tik daudz cilvēku, cik vien spēja. Viņi izvēlējās par mērķi teātra invalidu sektorā ratiņkrēslos sēdo�os un no�āva tos citu pēc cita. Tad viņi izklīda pa ēku, medījot ievainotos un slēpjo�os cilvēkus. Kāda jauna sieviete, kurai paveicās izdzīvot, vēlāk rakstīja: �Guļot sve�u cilvēku asinis un gaidot savu lodi, kas izdzēsīs manu tikai 22 gadus jauno dzīvību, acu priek�ā man parādījās ikviens cilvēks, kuru es jelkad biju mīlējusi un kam �ukstus teikusi �Es tevi mīlu!� Atkal un atkal es atcerējos savas dzīves svarīgākos mirkļus.� Iebrucēji teātri turpināja slepkavot cilvēkus līdz policijas atbrauk�anai un tad uzspridzināja savas pa�nāvnieku vestes. Vakaram izskanot, Parīzē bija nogalināti 129 cilvēki un daudzi simti ievainoti.

Atbildību par uzbrukumu uzņēmās Islāma valsts Sirijā. Tāpat kā visos citos iepriek�ējos terora uzbrukumos Eiropā, kontinents aizturēja elpu un pārdomāja, kas gan vēl ļaunāks varētu notikt. Tobrīd kļuva skaidrs, ka vainīgie nāku�i no Francijas un Beļģijas. Ta�u vienam no teroristu vadoņiem pēc uzbrukuma bija izdevies dro�i atgriezties Beļģijā. Ne mazāk nozīmīgs bija fakts, ka vienam no pa�nāvniekiem, kas uzspridzinājās pie Francijas stadiona, bija viltota Sirijas pase ar �Ahmeda Muhameda� vārdu. Atbildīgie ierēdņi atzina, ka persona ar �ādu vārdu pirms mēne�a ieradusies Eiropā kā patvēruma meklētājs. Pirkstu nospiedumi sakrita ar tiem, kas bija noņemti vīrietim, kur� ar �o vārdu oktobri bija ieradies Grieķijā. Attiecīgo personu līdz ar 70 citiem migrantiem mēne�a sākumā jūrā no slīksto�as laivas bija uzņēmusi grieķu krasta apsardze. Novembri viņ� bija aizceļojis no Lerosas salas, devies cauri Serbijai, Horvātijai, Austrijai un Ungārijai, lidz visbeidzot nonācis līdz Sendeni. Lai gan ziņas par uzbrukuma izmeklē�anu presē parādījās ārkārtīgi lēni, gadu pēc notiku�ā bija skaidrs, ka Parīzes uzbrucēju lielākā daļa, tai skaitā vadoņi, ne tikai bija devu�ies uz Siriju, lai izietu apmācības teroristu nometnēs, bet arī izkļuvu�i un iekļuvu�i atpakaļ Eiropā, izliekoties par migrantiem.

Sabiedrībā sāka mazināties entuziasms par �ādām caurām ārējām robe�ām. Tāpat, uzzinot par teroristu �ūniņas brīvu pārvieto�anos uzbrukuma vakarā uz un no Francijas, manāmi izgaisa vēlme pēc Eiropas kontinenta bez robe�ām. Ta�u tikai divas dienas pēc Parīzes uzbrukuma �ans-Klods junkers preses konferencē Antaljā, Turcijā teica: �Pārmaiņām Eiropas bēgļu politikā nav pamata.� Viņ� paskaidroja, ka Parīzes uzbrucēji bija nevis �bēgļi vai patvēruma meklētāji�, bet �noziedznieki�, turpinot, �Es gribētu izteikt aicinājumu tiem cilvēkiem Eiropā, kas vēlas mainīt mūsu pieņemto nostāju migrācijas jautājumā. Es gribētu viņiem atgādināt, lai viņi pret to attiecas nopietni un nepakļaujas �īm pamatreakcijām, kuras man nemaz nepatīk.� Ta�u patika tas Junkeram vai nepatika, sabiedrības un politiķu attieksme sāka mainīties. Līdz �im cilvēkiem vienmēr bija labi saskatāmas priek�rocības, kādas parīzietim deva iespēja vakarā aizbraukt uz Briseli, ta�u tagad viņi sāka saskatit arī riskus, kādus �ī sistēma sevī slēpa - Beļģijas musulmanis varēja vakarā atbraukt uz Parīzi, nogalināt du�iem cilvēku un vēlāk, pēc da�ām stundām, neskarts atgriezties atpakaļ mājās. Parīzes uzbrukums paātrināja jau iesāku�os robe�u atjauno�anas procesu. Norvēģija steidzīgi mainīja savu patvēruma politiku, un divu nedēļu laikā pēc Parīzes notikumiem pat Zviedrija paziņoja, ka tā ieviesīs pārbaudes uz robe�ām. Turpmāk cilvēkiem, kas ieradīsies valstī, vajadzēs uzrādīt kādu personas dokumentu. Tas tika paziņots tādā veidā, it kā nekad iepriek� neviens neko tādu nebūtu ne redzējis, ne dzirdējis. Zviedrijas premjerministra vietniece Āsa Romsone no Zaļās partijas, izsludinot paziņojumu, izplūda asarās.

Prezidents Olāns no savas puses paziņoja, ka Francija atrodas kara stāvokli �iek�zemē un ārzemēs�. Valsts bruņotie spēki nekavējoties uzsāka Islāma valsts pozīciju bombardē�anu Sīrijā. Ta�u atbildes trieciena do�ana ārzemēs bija uzdevuma vienkār�ākā daļa. Grūtākais bija tas, ko vajadzēja darīt savās mājās, 'l ika izziņots beztermiņa ārkārtas stāvoklis. Divu dienu laikā pēc uzbrukuma fran�u policija visā valstī izdarīja 168 kratī�anas. Kratī�anā Lionā tika atrasts reaktīvais granātmetējs. Savukārt Sendenī sarīkots reids kulminēja, kādai sievietei uzspridzinoties pa�nāvnieka vestē. Izrādījās, ka viens no Bataklana spridzinātājiem dzīvoja �artras katedrāles piekājē. Tāpat kā pēc iepriek�ējā janvārī notiku�ajiem uzbrukumiem Char-lie Hebdo birojam un kolera lielveikalam, fran�u politiķi saprata, ka �is ir brīdis, kad vēlētājiem dro�ības jautājumi �ķiet īpa�i svarīgi. Ta�u viņi saprata arī to, ka vēlētāji, iespējams, domā ne tikai par �obrīd notieko�o, bet arī par to, kā viņu valsts �ādā situācijā vispār ir nonākusi.

Nepilnas divas nedējas pēc uzbrukumiem Francijas premjerministrs Manuels Valss paziņoja, ka valsts nākamo divu gadu laikā neuzņems vairāk par 30,000 patvēruma meklētāju. Pēc tik�anās ar kancleri Merkeli Parīzē Valss trāpīgi piezīmēja: �Tā nebija Francija, kas sauca �Nāciet!�� Ja Merkele turpināja uzstāt uz kvotu piesaistī�anu katrai valstij, tad Valss �urnālistiem teica: �Mēs nevaram Eiropā uzņemt vairāk bēgļu. Tas nav iespējams.� Viņa birojs vēlāk pateica, ka tā esot bijusi tulkojuma kļūda un ka patiesībā premjers esot gribējis pateikt, ka Eiropa vairs nevar uzņemt �tik daudz bēgļu�.

Fran�u sabiedrībai, tāpat kā cilvēkiem Lielbritānijā un citās Eiropas valstis, bija pietiekami daudz iemeslu, lai �ādai retorikai un paziņojumiem neticētu. Attiecībā uz visu, kas saistījās ar imigrāciju un integrāciju, viņi jau gadu desmitiem bija dzirdēju�i vienu un to pa�u. Ārzemēs dzimu�o valsts iedzīvotāju skaitam ik gadus pieaugot, fran�u politiķi, līdzīgi kā to kolēģi citās kontinenta valstīs, sacentās, kur� par �o jautājumu izteiksies stingrākā tonī. 1970. un 1980. gados savā starpā sacentās Valērijs �iskārs d�Estēns, Fransuā Miterāns un citi tā laika politiķi. 1984. gadā toreizējais Parīzes mērs �aks �iraks publiski brīdināja: �Salīdzinot Eiropu ar citiem kontinentiem, starpība ir �ausmino�a. Runājot ar demogrāfiskiem jēdzieniem, Eiropa izzūd. Pēc divdesmit vai nedaudz vairāk gadiem mūsu zemes būs tuk�as un, neskatoties uz mūsu tehnoloģisko spēku, mēs nebūsim spējīgi to izmantot.�

Tas bija sociālistu premjerministrs Mi�els Rokārs, kur� 1989. gadā televīzijas intervijā, runājot par patvēruma pie�ķir�anas tēmu, pateica, ka Francija �nevar uzņemt visas pasaules neveiksminiekus�. Intervijas turpinājumā Rokārs ar lepnumu nosauca skaitli, cik daudz cilvēkiem viņa valdība atteikusi patvēruma pie�ķir�anu, un uzpūtīgi solīja, ka nākamajos gados izraidī�anu skaits tikai pieaugs. Līdzīgi kā Miterāns pirms viņa, Rokārs izspēlēja tobrīd �ķietami gudru fran�u kreiso spēku priek�vēlē�anu manevru. Visi �ie paziņojumi nebija nekas cits kā politiskā spēle. Praktiski tiem nebija gandrīz itin nekādas ietekmes.

1985. gadā, kad �ans Raspajs un �erārs Dimons publicēja savu rakstu, kurā jautāja, kāda Francija izskatīsies 2015. gadā, Fransuā Miterāna vadītie fran�u kreisie atradās politiski nedro�ā situācijā. Pāreja no izteikti sociālistiskas uz vairāk brīvā tirgus principu noteiktu ekonomiku viņiem bija izvērtusies par politisku katastrofu - sociālisti bija zaudēju�i arodbiedrību ietekmē eso�o grupu atbalstu, bet tās bija veidoju�as partijas biedru, atbalstītāju un vēlētāju kodolu. Kreisie vēl arī bija sa�ķēlu�ies sociālistos un �or�a Mar�a vaditos komunistos, tādēļ neilgi pirms 1986. gada vēlē�anām �ķita, ka Piektās republikas vēlē�anu sistēmas ietvaros viņiem nav izred�u uzvarēt. Ta�u prezidenta Miterāna biogrāfijā bija jau Ceturtās republikas laika ministra pieredze priek�vēlē�anu manevrē�anā, un tā 1980. gadu vidū viņ� izstrādāja plānu, kā neitralizēt labējos un 1988. gada vēlē�anās panākt atkārtotu savu ievēlē�anu prezidenta amatā. Plāns ietvēra jauna, uz proporcionālo pārstāvniecību balstīta vēlē�anu likuma pieņem�anu sociālistu kontrolētajā parlamentā un imigrācijas jautājumu izcel�anu politiskās diskusijas dienaskārtibas priek�plānā.

īpa�i noderīgs Miterānam tobrīd izrādījās �ans-Marī Lepēns un viņa pret imigrāciju noskaņotā partija �Nacionālā fronte�. Miterāns panāca, ka Lepēns, kur� līdz tam atradās politikas procesa tālākajā nomalē, pēk�ņi ieguva iespējami pla�āko ievērību. Lepēnu sāka regulāri aicināt uz televīziju, iedro�inot viņu paust savus uzskatus - nekas tāds līdz tam nebija noticis. Otra puse �im pavērsienam bija tāda, ka maksimālu publicitāti tagad ieguva arī sociālistu organizētā pretrasisma kustība (Touche pas ā mon pote). Rezultātā Miterāns bija nodro�inājis, ka jau iedragātie kreisie vēl spēja radīt līdzīgus zaudējumus arī labējiem. Viņ� zināja, ka �Nacionālā fronte� labējiem nodarīs tikai zaudējumus, paņemot daļu viņu balsu, un ka neviena no labējā spārna partijām neuzdro�ināsies nedz veidot koalīciju ar �Nacionālo fronti�, nedz arī pievirzīties politiski tuvāk tās nostājai par imigrāciju, nacionālo identitāti un patriotismu. )a kāds ari to mēģinātu darīt, tad, kā Miterāns zināja, �ādi pārdro�nieki nekavējoties tiktu apzīmogoti ar fa�istu, rasistu un republikas vērtību nodevēju zīmogu.

Miterāna plāns sevi tik labi attaisnoja gan 1986., gan arī 1988. gadā, ka kreisie �o stratēģiju turpināja izmantot arī turpmākajos gados. Spēcīgs �Nacionālās frontes� uznāciens katrās vēlē�anās izrādījās labākais līdzeklis, lai nepieļautu labējo nokļū�anu pie varas un nodro�inātos, ka vienīgais, ko tie var darīt - neizteiksmīgi, nekļūstot toksiskiem, paust ba�as saistībā ar imigrāciju un identitāti. Visu �o laiku Miterāns un viņa kreisā flanga pēcte�i nemitējās uzsvērt, cik ļoti stingri tie grasās būt saistībā ar imigrāciju. Tomēr Francijas migrantu kopienas tikai turpināja pieaugt skaitā. Visbeidzot arī labējā spārna politikas smagsvari saprata, kas darāms, un centienos gūt sabiedrības ievērību sāka atkārtot Miterāna retoriku, paziņojot, cik izlēmīgi un stingri tie rīkosies attiecībā pret imigrantiem.

1993. gadā, ieņemot par imigrāciju atbildīgā minstra krēslu, �arls Paskvā paziņoja, ka Francija noslēgs savas robe�as un kļūs par �nulles imigrācijas� valsti. 1993. gadā viņ� lielījās, stāstot par to, kas sagaida nelegālos imigrantus: �Kad mēs nosūtīsim atpakaļ uz mājām vairākas lidma�īnas, jā, pat kuģus un vilcienus ar nelegālajiem imigrantiem, pasaule būs uztvērusi mūsu vēstījumu.� Ta�u jā�aubās, vai pat tobrīd viņ� ticēja tam, ko pats runāja. �Imigrācijas problēmas atrodas mums nevis aiz muguras, bet priek�ā,� tikai nedaudz vēlāk teica tas pats Paskā, atzīstot, ka tuvākajā nākotnē desmitiem miljonu jaunu afrikāņu, kuriem �nav nākotnes�, ļoti iespējams, dosies uz ziemeļiem.[3]

Politiskā diskusija, kas �ajos gados norisinājās Francijā, vienlaikus bija unikāla un pilnībā pārstāvēja visā Eiropā notieko�o. Visās �ajās desmitgadēs tā vietā, lai censtos novērst masu imigrācijas radītās lielās problēmas, Rietumeiropas galvenās politiskās partijas pievērsās nelieliem, simboliskiem jautājumiem. Reizēm tā bija vienkār�a lielī�anās un izlik�anās. Reizēm tie bija speciāli sagatavoti imigrācijas �apkaro�anu� imitējo�i uzvedumi. Acīmredzot politiķi domāja, ka �ādā veidā tie var ne vien izlikties stingri attiecībā pret noteiktām parādībām, bet arī savā ziņā mazināt sabiedrībā eso�o spriedzi un uztraukumu. Tādējādi par īpa�i svarīgu jautājumu sekulārajā Francijā kļuva diskusijas par publiski nēsātā apģērba veidu.

Pirmās pla�ākās ar galvas lakatu nēsā�anu saistītās diskusijas Francijā izcēlās 1989. gadā, kad Kreijā, pilsētā uz ziemeļiem no Parīzes, kādas skolas vadība pēc tam, kad daudzas skolnieces sāka ģērbt lakatus, aizliedza viņām �ādi tērptām ierasties uz mācībām. Sekojo�ajā diskusijā tābrī�a valdības nostāja bija, ka lēmumu par galvas lakatu atļau�anu vai aizlieg�anu skolās jāļauj pieņemt skolu vadībām individuāli. Nākamo reizi �is jautājums dienaskārtībā atgriezās 2000. gados, kad musulmaņu galvas lakati kļuva arvien bie�āk pamanāmi Francijas ielās un valdiba jutās spiesta kaut ko darīt lietas labā. 2004. gadā prezidents �iraks izdeva likumu, kas aizliedza uzkrīto�i pamanāmu reliģisku simbolu valkā�anu sabiedriskās ēkās. Lēmumu par �ādu simbolu aizlieg�anu valsts skolās un tiesās Francija pieņēma nevis tāpēc, ka pārāk daudz �īdu nēsāja kipas vai kristie�i - krustiņus savās kaklarotās, bet tie�i tā dēļ, ka ievērojami pieauga uz ielām redzamo lakatiem klāto sievie�u skaits. Atzīstot, ka lakatu valkā�anas pieaugums it visur, kur to novēroja, simbolizēja musulmaņu konservatīvā noskaņojuma uzplaukumu, valdība, mēģinot to apturēt, novilka skaidru līniju un izlēma, ka visu pārējo reliģiju vienlaicīga ierobe�o�ana būs attaisnojams upuris.

Pāris gadus vēlāk, 2009. gadā, līdzīgu, kā viņi pa�i domāja - svītru novelko�u lēmumu pieņēma �veicie�i. �veices valdība izstrādāja un iesniedza tautas nobalso�anā konstitūcijas papildinājumu, kas paredzēja minaretu celtniecības aizliegumu valstī. Likumprojekts referendumā tika apstiprināts, 57,5 procentiem to atbalstot, bet 42,5 - noraidot. Nākamajā gadā �iraka pēctecim, Nikolā Sarkozī, radās iespēja izvirzīt jautājumu par visu seju aizsedzo�o apklāju nēsā�anu. 2010. gadā Francijā pieņēma likumu, kur� noteica, ka tiek aizliegta visu seju aizsedzo�u apklāju nēsā�ana sabiedriskās vietās, tādās kā ielas un iepirk�anās centri. Visbeidzot 2016. gada vasarā vairākas Francijas pilsētas aizliedza tā saukto �burkini� valkā�anu publiskajās pludmalēs. Un, lai arī valsts Augstākā tiesa �o aizliegumu atcēla, burkini tēma ziņu virsrakstos nepazuda visu 2016. gada augustu. Viena no pa�valdībām, kas aizliedza �ī seju atklājo�ā, ta�u visu augumu apsedzo�ā peldtērpa nēsā�anu, bija Nica. Tādā veidā fran�i mēģināja risināt masu imigrācijas radītās problēmas.

Tikai mēnesi pirms burkini aizlieguma pieņem�anas tunisietis vārdā Muhameds Lahvajejs-Bulels ar smago automa�īnu iebrauca pūlī, kas bija sapulcējies Nicas krastmalas promenādē, lai svinētu Bastīlijas ieņem�anas dienu. Astoņdesmit se�i cilvēki tika nogalināti un daudzi ievainoti. Atbildību par notiku�o uzņēmās Islāma valsts, kura pirms tam bija izplatījusi aicinājumu veikt �āda veida teroristiskus uzbrukumus it visur Eiropā. Pēc notiku�ā Francijas valdība vēlreiz pagarināja jau kop� iepriek�ējā gada novembra spēkā eso�o ārkārtas stāvokli, ta�u tipiski, ka tikai da�as nedēļas pēc �ī zvēriskā uzbrukuma publiskajā diskusijā visa galvenā vērība atkal bija pievērsta tikai pirms desmit gadiem izgudrotajam islāmiskajam peldkostīmam. Bija tik ļoti vilino�i pievērsties �ādiem sīkumiem, jo lielie jautājumi bija kļuvu�i neatrisināmi. Var panākt, ka cilvēkiem nav pieejami Kala�ņikova automāti, ta�u ko darīt, kad par uzbrukuma ieroci kļūst smagā automa�īna? Tāpat, ja vien labi grib, var novērst jaunu ekstrēmistu iera�anos valsti, ta�u ko darīt ar tiem ekstrēmistiem, kuri jau kļuvu�i par tās pilsoņiem?

12

Nicas pilsētu satricināju�ais uzbrukums bija tikai pirmais līdzīgu terora aktu virknē, kas 2016. gada vasarā norisinājās vai ik dienas. Pirmdienā, kas sekoja Nicas uzbrukumam, patvēruma meklētājs vārdā Muhameds Rijāds, braucot vilcienā Bavārijā, Vācijā, izvilka līdzi paņemtu nazi un cirvi un ar saucienu Allahu akbar! metās virsū pārējiem pasa�ieriem. Pirms viņu no�āva policija, Muhameds nopietni ievainoja vairākus cilvēkus. Drīz atklājās, ka pirms uzbrukuma viņ� zvērējis uzticību Islāma valstij. Tāpat atklājās, ka, lūdzot patvērumu Vācijā, viņ� apgalvojis, ka ieradies no Afganistānas, lai gan ieraksti, kuros viņ� dzirdams runājot, liecināja, ka Rijāds nācis no Pakistānas. Ja Francijā diskusija par �iem jautājumiem novirzījās no tēmas un bija raksturojama kā slikta, tad tas, kas notika Vācijā, vispār nebija saucams par diskusiju. Publiskajās debatēs, kas sekoja uzbrukumam vilcienā, Zaļās partijas parlamenta deputāte Renāte Kīnaste, piemēram, jautāja, kāpēc policija vilcienā uzbrucēju no�āvusi, nevis tikai ievainojusi.

Nākamajā dienā ar to pa�u islāmistu kaujas saucienu Allahu akbar! Francijā, netālu no Montpeljē kāds cits Muhameds, uzvārdā Bufarks, sadūra māti un trīs viņas meitas (8, 12 un 14 gadu vecumā). Meitenes un sieviete pēc Muhameda Bufarka domām bija �nepiedienīgi� ģērbu�ās. Vainīgais bija dzimis Marokā. Vēl pēc da�ām dienām irāņu imigrantu ģimenē dzimu�ais un Vācijā augu�ais 18 gadus vecais Ali Dāvids Sonbolijs sāka ap�audi Minhenē, nogalinot 9 cilvēkus. Viņa motīvi nav zināmi. Atkal nepagāja vairāk par da�ām dienām, kad patvēruma meklētājs no Sīrijas �tutgartē ar ma�eti līdz nāvei sacirta grūtnieci. Tika ziņots, ka tas bijis kaisles izraisīts

Ā

noziegums. Nākamajā dienā Ansbahā, Bavārijā kādu Muhamedu Dalelu neielaida mūzikas festivālā, jo viņ� uz to bija ieradies bez biļetes. Neilgi pēc tam Muhameds uzspridzinājās pie viņa bāra - izrādījās, ka viņ�, ari patvēruma meklētājs no Sīrijas, bija atnācis uz festivālu, līdzi atnesot ar sprāgstvielām, naglām un skrūvēm pildītu mugursomu. Tikai nedaudz vairāk kā pēc 24 stundām divi viri, izsaucot Islāma valsts vārdu, mesas laikā ielauzās baznīcā Ruānā, saņēma ķīlniekos mūķenes un draudzi, kā arī nogalināja priesteri, tēvu �aku Āmelu. Viena no mūķenēm, kura notiku�o pieredzēja klātienē, pastāstīja, kā abi deviņpadsmitgadīgie slepkavas - Adels Kermi�e un Abdels Maliks Petitjans - smaidīju�i, pārgrie�ot priestera rikli, vēroju�i viņa agoniju un filmēju�i sevi blakus mirsto�ajam, izsaucot saukļus arābu valodā. Priestera pēdējie vārdi bija: �Sātan, atkāpies!�

Daļu no �iem uzbrukumiem veica cilvēki, kuri bija ieradu�ies Eiropā līdz ar pēdējo gadu migrantu uzplūdiem. Bet bija arī tādi uzbrucēji, kā, piemēram, Minhenes gadījumā, kas Eiropā bija dzimu�i. Atbil�u meklējumi bija tikpat izvairīgi kā vienmēr. 'Pie, kuri terorismā gribēja vainot integrācijas stratēģiju trūkumu Eiropā, nekādi nespēja paskaidrot, kāda jēga kontinentā importēt tik daudz jaunpienācēju, ja reiz tas nespēj integrēt jau tos, kas ieradu�ies līdz �im. Savukārt tie, kuri gribēja runāt tikai par nesenajiem migrantiem, nevarēja izskaidrot, kāpēc �ādus uzbrukumus sarīko pat cilvēki, kas Eiropā dzimu�i un augu�i. Tiem, kuri centās izskaidrot uzbrucēju motīvus, problēmas radīja lielā at�ķirība teroristu izvēlēto upuru vidū. Piemēram, tie, kuri uzskatīja, ka trok�ņaini sekulārā un anti-teiskā �urnāla Charlie Hebdo redakcija savā veidā �bija pati vainojama� 2015. gada janvārī notiku�ajā, nevarēja paskaidrot, kāpēc nāvi bija pelnījis priesteris, kuru astoņpadsmit mēne�us vēlāk nogalināja mesas laikā pie viņa altāra. Kāda 46 gadus veca parīziete, kuru intervēja pēc 2015. gada novembra slaktiņa Parīzē, netī�i izteica atziņu, pie kuras viņas sabiedrība pamazām nonāca. Sāpīgā veidā lietojot vārdu �tikai�, viņa teica: ��ie uzbrukumi ir skāru�i ikvienu parīzieti. Pirms tam tie bija tikai �īdi, rakstnieki vai karikatūristi.�[ 1 ] Ja Eiropai, skatoties uz sevi un savu nākotni, tas viss nevarēja ne�ķist �ausmino�i draudīgs, tad sliktākais tai vēl tikai bija jāatklāj. Teroristu uzbrukumi nevarēja nedot sabiedrībai skaidru iemeslu pieaugo�ām ba�ām. Ta�u bija vēl kādas citas, daudzējādā ziņā dziļākas un pamatīgākas ba�as - tās

saistījās ar ko tādu, kas bija, iespējams, pat vēl vairāk vārdā neminams. Gandrīz ikviens spēja atpazīt terora aktus, kad tie notika, pat arī tad, ja at�ķīrās uzskati par to iemesliem. Tomēr līdzās pieaugo�ajām ba�ām par dro�ību, kur visi piekrita par rīcības nepiecie�amību, arvien vairāk izcēlās cita tēma, kuru neviens nevēlējās apspriest un kurai visi baidījās pieskarties.

Visus 2000. gadus tēma par imigrantu bandu seksuāliem uzbrukumiem vietējām eiropie�u sievietēm bija atklāts noslēpums. Tas bija kas tāds, par ko itin neviens nevēlējās runāt. Tajā bija kaut kas tik zemisks un tik riebīgs, ka to nevarēja pat pieminēt. Pat tikai pieļāvums, ka tum�ādainiem vīrie�iem varētu būt tieksme izmantot baltās sievietes, �ķita tik nepārprotami atvasināts no kādiem odioziem, rasistiskiem tekstiem, ka tas, pirmām kārtām, vispār ne�ķita iespējams kā fakts, bet otrām kārtām - ka par to būtu iespējams atklāti runāt. Britu varas iestādes tā baidījās pat pieminēt �os noziegumus, ka neviena no valsts varas institūcijām gadiem nereaģēja uz seksuālo uzbrukumu epidēmiju. Kad �ī parādība ieviesās arī kontinentālajā Eiropā, tur notika tie�i tas pats.

Vēl 2015. gadā pat tikai norāde uz faktu, ka lielākā daļa no nesenajiem migrantiem ir jauni, vientuļi vīrie�i, tika uzskatīta par apvainojuma izteik�anu. Nebija iespējams uzdot jautājumu, vai visi �ie vīrie�i atvedu�i sev līdzi mūsdienīgus un eiropeiskus vai glu�i pretēji - islāmiskus - uzskatus par sievietēm, jo �āda jautā�ana tika uzskatīta par rasistisku nomelno�anu. Bailēs no apvainojuma rasismā gan valsts varas iestādes, gan eiropie�u sabiedrība novērsa skatu no problēmas, kas izplatījās visā kontinentā. Un jo vairāk bēgļu valstis ielaida, jo lielāka �ī problēma kļuva.

Jau 2014. gadā Vācijā pieauga pret sievietēm un zēniem izdarīto seksuālo uzbrukumu skaits. To starpā bija 20 gadus vecas vācietes izvaro�ana Min-henē, ko izdarīja trīsdesmitgadīgs somālie�u patvēruma meklētājs, 55 gadus vecas sievietes izvaro�ana Drēzdenē, ko paveica 30 gadus vecs marokānis, 21 gadu vecas vācietes izvaro�anas mēģinājums Minhenē, ko centās izdarīt 25 gadus vecs patvēruma meklētājs no Senegālas, divdesmitviengadīga irākie�a izdarīta 17 gadus vecas meitenes izvaro�ana �traubingā, divu afgāņu patvēruma meklētāju izdarīta 21 gadu vecas vācu sievietes izvaro�ana pie �tutgartes un 25 gadus vecas vācu sievietes izvaro�ana �trālz.undē, kurā bija vainīgs 28 gadus vecs patvēruma meklētājs no Eritrejas. �ie un vēl citi

gadījumi nonāca līdz izskatī�anai tiesās, ta�u vēl jo vairāk izvaro�anu palika nezināmas un nesodītas.

Līdzās no izvaro�anām cietu�o vācie�u skaita pieaugumam palielinājās arī patvēruma meklētāju mītnēs reģistrēto seksuālo uzbrukumu un izvaro�anu skaits. 2015. gada laikā Vācijas valdībai trūka ēku, kurās izmitināt milzīgo valstī ieradu�os migrantu skaitu, tāpēc nebija iespējams nodro�ināt atsevi�ķas telpas sievietēm. Vairākas sievie�u tiesību aizstāvības grupas rakstija vēstules Hesenes reģionālajam parlamentam, norādot uz �ādas situācijas konsekvencēm, kuras izpaudās �daudzskaitlīgās izvaro�anās un seksuālos uzbrukumos�. Tālāk bija teikts: �Tāpat mēs saņemam arvien vairāk ziņojumu par piespiedu prostitūciju. Nepiecie�ams uzsvērt: tie nav atsevi�ķi gadījumi!� Nākamajās nedēļās izvaro�anas tika konstatētas bēgļu patversmēs visā Bavārijā. Un, tie�i tāpat kā pirms desmit un vairāk gadiem Lielbritānijā, varas iestādes bija ļoti noraizēju�ās par to, kādas būs sekas �o faktu nonāk�anai publiskajā apritē, tāpēc, lai tas nenotiktu, visādi centās tos noslēpt. Detmoldā, kur patvēruma meklētājs izvaroja 13 gadus vecu musulmaņu meiteni, vietējā policija par to neko neziņoja. Westfalen-Blatt veiktā �urnālistu izmeklē�anā tika noskaidrots, ka vietējā policija rūpigi slēpusi migrantu paveiktos seksuālos noziegumus, lai tie nemestu ēnu uz valdības atvērto durvju politiku. Neskatoties uz to, bērnu izvaro�anas tika reģistrētas daudzās pilsētās, tostarp Brēmenes bēgļu patversmē.

Gadījumu skaitam 2015. gada ietvaros pieaugot, Vācijas varas iestādes galu galā vairs nespēja noklusēt, ka nesen ieradu�ies migranti arvien bie�āk izvaro vācu sievietes un zēnus. Cietu�o vidū bija se�padsmitgadīga meitene Meringā, astoņpadsmitgadīga meitene Hammā, �etrpadsmitgadīgs zēns Heilbronā un divdesmitgadīga sieviete Karlsrūē. Daudzos gadījumos, tostarp tajā, kas notika Karlsrūē, policija klusēja par notiku�o, līdz ziņas par to publicēja kāda vietējā avize. Par neskaitāmiem citiem gadījumiem tika ziņots Drēzdenē, Reisbahā, Bādkroicnahā, Ansbahā, Hanavā, Dortmundē, Kaselē, Hanoverē, Zīgenā, Rintelnā, Minhelgladbahā, �emnicā, �tutgartē un citās pilsētās visā valsti.

Galarezultātā �i vārdā nenosaucamā problēma kļuva tik liela, ka 2015. gada septembrī Bavārijas varas iestādes sāka brīdināt vācu vecākus, lai tie nodro�inātu, ka viņu meitas, izejot sabiedrībā, nevelk mugurā nekādu atklājo�u vai atsedzo�u apģērbu. �Atklājo�i topi vai blūzes, īsi �orti vai minisvārki var izraisīt pārpratumus,� vēstīja kāda vietējiem iedzīvotājiem adresēta vēstule. Da�ās Bavārijas pilsētās, tai skaitā arī Meringā, policija brīdināja vecākus, lai tie neļauj saviem bērniem vieniem pa�iem doties laukā uz ielas. Vietējām sievietēm tika dots padoms vienām pa�ām bez pavadoņa nedoties uz dzelzceļa staciju. Sākot no 2015. gada, ik dienas tika reģistrēti ziņojumi par izvaro�anām uz Vācijas ielām, sabiedriskajās ēkās, publiskajos peldbaseinos un daudzās citās vietās. 'Iadi pa�i ziņojumi pienāca no Austrijas, Zviedrijas un citām valstīm. Ta�u visur, kur tas notika, izvaro�anu fakti bie�i tika slēpti no sabiedrības, un Eiropas pla�saziņas līdzekļu lielākā daļa �os notikumus neuzskatīja par atspoguļo�anas cienīgiem.

Tāpēc �ķita neparasti, kad The New York Times 2015. gada decembrī rakstīja par kursiem, kurus Norvēģijā piedāvā migrantiem, lai tie iemācītos, kā jāizturas pret sievietēm. �ie kursi bija paredzēti, lai mazinātu Norvēģijā pieaugo�o izvaro�anu problēmu, izskaidrojot migrantiem, ka, piemēram, ja sieviete tiem uzsmaida vai arī ir ģērbusies tā, ka redzama kāda ķermeņa daļa, tas nenozīmē, ka viņu var izvarot. �ie kursi, kuros (kā teica viens no to rīkotājiem) piedalījās cilvēki, kas līdz tam nekad nebija redzēju�i sievieti minisvārkos, tikai tērptu burkā, da�us no tiem pamatīgi apmulsināja. Kāds 33 gadus vecs patvēruma meklētājs pastāstīja: �Vīrie�iem piemīt vājības un, kad kāda sieviete tiem uzsmaida, grūti saglabāt pa�kontroli.� Viņa pa�a dzimtajā Eritrejā, kā viņ� teica, �ja kāds grib sievieti, viņ� to vienkār�i paņem un par to netiek sodīts�. [2] �ī seksuālo kultūru sadursme Eiropā vārījās jau gadiem ilgi, ta�u tas bija pārāk nedelikāts un neveselīgs temats, lai valdo�ās elites un to politiskajam naratīvam sekojo�ie pla�saziņas līdzekļi par to diskutētu. Tikai 2015. gada pēdējā dienā tas izlauzās tik pla�ā mērogā, ka �o problēmu vairs nevarēja turpināt ignorēt.

Ta�u pat Ķelnes 2015. gada Jaungada nakts notikumi tika publiskoti ļoti lēni un negribīgi. No sākuma lielie pla�saziņas līdzekļi par notiku�o neko neziņoja, un tikai pēc vairākām dienām, pateicoties blogosfērai un sociālajiem tīkliem, gan kontinents, gan pārējā pasaule uzzināja, kas bija noticis. Vienā no gada rosīgākajām naktīm, kad pilsēta svinēja Jaunā gada iestā�anos, aptuveni 2000 vīrie�u liels pūlis galvenajā laukumā pie Ķelnes katedrāles iepretī dzelzceļa stacijai, kā arī tam pieguļo�ajās ielās seksuāli uzbruka

un aplaupīja apmēram 1200 sievietes. Drīz atklājās, ka līdzīgi uzbrukumi notiku�i ari citās Vācijas pilsētās - no Hamburgas ziemeļos līdz �tutgar-tei dienvidos. Nākamajās dienās pēc uzbrukumiem, kad radās apjausma par notikumu apmēru un nopietnību, gan Ķelnes, gan citu pilsētu policija enerģiski centās noslēpt uzbrucēju identitāti. Un tikai tad, kad sociālajos tiklos tika publicētas fotogrāfijas un videoieraksti no notikumu vietām un kad to jau bija apstiprināju�i pla�saziņas līdzekļi, policija atzina, ka visi aizdomās turamie, vadoties pēc ārējā izskata, ir nāku�i no Ziemeļāfri-kas, Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm. 2016. gada Vācijā tāpat kā 2000. gadu Lielbritānijā virsroku ņēma nevis policijas pienākums veikt savu darbu, bet bailes no sekām, kādas varētu rasties, identificējot uzbrucēju rases piederību.

Tas viss bija daļa no kaut kā, kas tikai pletās pla�umā un kam, �ķita, nebūs gala. Visa 2016. gada laikā izvaro�anu un seksuālo uzbrukumu plūdi pārņēma ikvienu no Vācijas se�padsmit federālajām zemēm. Uzbrukumi notika burtiski katru dienu, bet uzbrucēji gandrīz nekad netika noskaidroti. Atbilsto�i Vācijas tieslietu ministra Heiko Māsa teiktajam, tikai par desmito daļu no Vācijā notiku�ajām izvaro�anām tiek ziņots policijai un no tām lietām, kas par �o noziegumu nonāk līdz tiesai, notiesājo�s lēmums tiek pieņemts tikai 8 procentos gadījumu. Papildus tam �is lietas izraisīja vēl citas problēmas, no kurām nebūt ne vienīgā bija varas iestā�u saskaņotie centieni slēpt datus par noziegumiem, kurus varēja būt paveiku�i imigranti. Kā to visbeidzot atzina Die Welt, tā bija �visu Vāciju aptvero�a parādība�.|3] Tāpat kā pirms desmit gadiem tas notika Lielbritānijā, atklājās, ka tajā iesaistītas arī vācu �pretrasisma� grupas. Tagad tās izdarīja spiedienu uz Vācijas policiju, lai tā neiekļautu uzbrucēju etniskās izcelsmes pazīmes meklējamo noziedznieku aprakstos, jo tādējādi varētu tikt �stigmatizētas� veselas ļau�u grupas.

Bija ari kāda kurioza problēma, kas gan nesaistījās specifiski tikai ar Vāciju daļa no izvarotajām un seksuālajiem uzbrukumiem pakļautajām sievietēm pa�as centās noslēpt uzbrucēju identitātes. Viens no uzkrīto�ākajiem �āda veida gadījumiem bija ar 24 gadus vecu sievieti, kuru 2016. gada janvāri Manheimā izvaroja trīs migranti. Sieviete, kura pati etniski bija daļējas turku cilmes, tūlīt pēc uzbrukuma apgalvoja, ka viņu izvaroju�i vācie�i. Tikai

vēlāk viņa, būdama ari vācu kreiso jaunie�u kustības preses pārstāve, atzina, ka melojusi par uzbrucēju identitātēm, jo nevēlējusies �palīdzēt uzkurināt agresīvu rasismu�. Atklātā vēstulē, kas bija adresēta izvarotājiem, viņa tiem atvainojās un rakstīja: �Es vēlējos atvērtu un draudzīgu Eiropu. Tādu, kurā es varu ar prieku dzīvot, un tādu, kurā mēs abi būtu dro�ībā. Man patie�ām ir �ēl. �ēl par mums abiem. Tu, tu �eit neesi dro�ībā, jo mēs dzīvojam rasistiskā sabiedrībā. Es, es �eit neesmu dro�ībā, jo mēs dzīvojam seksistiskā sabiedrībā. Bet jo īpa�i mani apbēdina tas, ka apstākļi izvērtu�ies tā, ka man nodarītās seksistiskās un nepieņemamās pārestības vēr�as pret tevi kā arvien pieaugo�s un agresīvāks rasisms. Es tev apsolu, es par to neklusē�u, es klieg�u. Es neļau�u, ka tas turpina notikt. Es nestāvē�u mierā un nenoskatī�os klusējot, kā rasisti un norūpēju�ies pilsoņi sauc tevi par problēmu. Tu neesi problēma. Tu nepavisam neesi problēma. Parasti tu esi brīni�ķīga cilvēciska būtne, kura pelnījusi būt brīva un atrasties dro�ībā tāpat kā ikviens cits.�[4]

Vācija nebija vienīgā valsts, kur notika �ādas lietas. 2015. gada vasarā sudānie�u migranti grupveidā izvaroja jaunu sievieti, kura kā kustības �Nē robe�ām� aktīviste strādāja Ventimiglijas pārejas punktā uz Itālijas un Francijas robe�as. Citi �Nē robe�ām� aktīvisti cietu�o piespieda noklusēt notiku�o, lai tas nekaitētu viņu lietai. Ta�u, kad sieviete beidzot uzrakstīja policijā iesniegumu par notiku�o, pārējie viņu apsūdzēja, sakot, ka izvarotā ziņojusi par noziegumu �spīta pēc�.[5]

Tam visam notiekot, atbil�u meklē�ana uz jautājumu �ko darīt?� Vācijā, tāpat kā citviet Eiropā, bie�i bija atstāta vietējo pa�valdību ziņā. Tām bija ne vien jāatrod migrantiem piemērotas telpas, bet vēl arī jāizstrādā rīcības politika. Piemēram, Tībingenes mērs izlēma, ka labākais veids, kā cīnīties pret pieaugo�o sievie�u un bērnu izvaro�anu gadījumu skaitu publiskajos peldbaseinos, būtu pieņemt darbā par baseinu uzraugiem vairāk migrantu. Kā viņ� pats rakstīja Facebook: �Mūsu pa�valdība ir izdarījusi lielu prevenci-jas un integrācijas darbu. Mums ir sīrie�u dzīvības glābējs, kur� spēj arābu valodā autoritatīvi pateikt, kāda uzvedība ir un kāda nav pieļaujama.�[6] Eiropie�iem bija arī jārod atbildes uz savu politiķu radīto problēmu, dro�i zinot, ka pat tad, ja līdz�inējā politika pēk�ņi mainītos, tās ietekme uz sabiedrību tik un tā būs neatgriezeniska.

Ko galu galā kāda valdība lai dara, kad tā aptver savas politikas katastrofālās sekas? Vācu atbilde - tāpat kā jau gadiem sniegtās citu kontinenta valdību atbildes - bija pievēr�anās kādai specifiskai lielās problēmas daļai. Fran�u valdibas rikojās, ievie�ot aizliegumus publiski nēsāt galvas lakatus, burkas vai burkinipeldkostīmus, bet vācu iestādes fokusējās uz �auro pretterorisma tēmu. Kā pirms, tā arī pēc migrantu krīzes vācu dro�ības dienesti saglabāja iespaidīgas spējas uzraudzīt cilvēkus, kuri bija vai varēja būt iesaistīti visradikālākajās kustībās. Vācu spējas �ajā jomā bija ievērojami pārākas pār, piemēram, francū�iem vai beļģiem, un viņus apbrīnoja visa Eiropa. Tomēr �īs sekmes vienlaikus arī ļāva noturēt nepiecie�amajās robe�ās debates par imigrācijas tēmu. Vācu politiķi un pretterorisma speciālisti fokusējās uz ļoti ierobe�otu jautājumu loku, kā, piemēram, tā saukto �ceļu uz radikalizāci-ju�, par ko runāja visās valstis, bet kas Vācijā kļuva par diskusijas centrālo tēmu. Ap �o tēmu izauga vesela viltus zinātnes nozare, politikas veidotājiem nespējot pieskarties apak�ā eso�ajiem lielajiem jautājumiem - tiem jautājumiem, atbildes uz kuriem sabiedrības vairākums jau sen gribēja saņemt. Jo, kā �ķita, sabiedrība zināja to, ko varas iestādes nespēja atzīt - ka �radika-lizācija� radās vienā noteiktā kopienā un, kamēr vien �ī kopiena pieaugs, pieaugs arī �radikalizācija�. Kāds gan cits varēja būt iemesls tam, ka visvairāk no �radikāļu� uzbrukumiem Eiropā cieta tie�i valsts ar augstāko musulmaņu īpatsvaru - Francija -, kamēr tādās valstīs kā, piemēram, Slovākijā �ī problēma nebija aktuāla.

�ajā brīdī bīstami plata izvērsās plaisa starp to, ko sabiedrība redzēja, un to, ko politiķi spēja pateikt, nemaz nerunājot par darī�anu. 2016. gada jūlijā pētījumu centrs Ipsos publicēja rezultātus aptaujai, kuras mērķis bija noskaidrot sabiedrības attieksmi pret imigrāciju. Tie atklāja, ka tikai pavisam niecīga daļa no eiropie�iem uzskata, ka imigrācija labvēlīgi ietekmē viņu sabiedrības. Salīdzino�i vispozitīvākā attieksme bija Britānijā, kur 36 procenti respondentu atbildēja, ka imigrācija viņu valsti ietekmējusi ļoti labi vai labi. Turpretī Zviedrijā �ādi domāja tikai 24 procenti aptaujāto, bet Vācijā - 18 procenti. Savukārt Itālijā, Francijā un Beļģijā tikai 10-11 procenti sabiedrības uzskatīja, ka imigrācijai ir labs iespaids uz viņu valstim.[7ļ

Kā gan eiropie�u valdības vēl varēja sagaidīt, ka tagad, pēc �iem migrantu plūdiem, pilsoņi viņās ieklausīsies, - pat tad, ja par imigrācijas un integrāci-

jas jautājumiem tās runās spēcīgi un ar lielu noteiktību? Norobe�ojoties no fakta, ka tādām valdībām kā Vācijā tas būtu nozīmējis atsacī�anos no tikai pirms da�iem mēne�iem izziņotās politikas, galvenā problēma bija tā, ka �ī retorika jau sen bija neglābjami nolietota. To bija nolietoju�i politiķi visā Eiropā un no visiem spārniem, kā kreisie, tā labējie - sākot ar Maiklu Ho-vardu un Gordonu Braunu un beidzot ar Mi�elu Rokām un Nikolā Sarkozī. Desmitgadēm eiropie�i bija nolūkoju�ies, kā ple�as plaisa starp retoriku un realitāti - uzpūstajiem paziņojumiem un vienlaicīgu to izpildī�anas neti-camību. Viņi bija dzirdēju�i pat tādu retoriku kā �sūtiet viņus atpakaļ� - un sapratu�i, ka tai var ticēt tikpat maz kā visam pārējam.

1992. gadā Spānijā pieauga ar laivām atpeldo�o nelegālo imigrantu skaits. Valdības politika bija sūtīt atpakaļ visus valstī nelikumīgi ieradu�os marokāņus, un tā tika īstenota, sadarbojoties ar toreiz vēl salīdzino�i draudzīgo un izpalīdzīgo Marokas valdību. Ta�u Kabatas valdība atteicās pieņemt atpakaļ kaut vienu citas valsts piederīgo, kas no Marokas krastiem devies uz Spāniju. �ādus nelegālos imigrantus Spānijā varēja likumīgi paturēt līdz 40 dienām un tad tiem izsniedza izraidī�anas dokumentus, sagaidot, ka nākamo 30 dienu laikā viņi pametīs valsti. Ta�u, tāpat kā pirms tam un pēc tam, lielākā daļa - neskatoties ne uz kādiem papīriem un saņemtajām norādēm - nekur nedevās un palika Eiropā. Kāds �urnālists, kas par �o tēmu gatavoja materiālu, 1992. gadā intervēja deviņpadsmitgadīgu al�īrieti. �urnālists jautāja, kurp viņ� grasās doties. �Daudzi no manas ģimenes dzīvo Francijā,� tas atbildēja. Un kā viņ� turp nokļūs? �Pāri kalniem, saprotams.� Pirms nelikumīgi �ķērsot robe�u, savu pasi viņ� jau bija nosūtījis radiem pa pastu - lai to neatņemtu pa ceļam. Gandrīz visi pārējie migranti, kurus spāņu varas iestādes toreiz bija īslaicīgi aizturēju�as, izrādījās nēģeri. Un tie visi teica, ka pametu�i savas mājas, lai dotos uz ziemeļiem.[8] Toreiz, tāpat kā tagad, spāņu un marokāņu varas iestādes rikoja tik�anās, slēdza vieno�anās un meklēja risinājumus. Toreiz, tāpat kā tagad, �ādas vieno�anās padarīja bezjēdzīgas tādi abās pusēs eso�i varas pārstāvji, kuri pievēra acis uz cilvēku kontrabandu, un tādi, kuri, kad migranti bija jau nonāku�i Eiropā, uzskatīja, ka vieglāk ir ļaut tiem doties tālāk iek�ā kontinentā.

Tas pats stāsts atkārtojās viscaur Eiropā. Pat Tonijs Blērs, pirms viņ� izvērsa imigrāciju valsti pārveidojo�os apmēros, kādā brīdī gribēja izlikties stingrs attiecībā pret imigrantiem. 2000. gadā Lielbritānijā atradās 30,000 cilvēku, kas bija saņēmu�i patvēruma noraidījumu - tā bija viena tre�ā daļa no tiem 90,000, kuri valsti pieprasīja patvērumu iepriek�ējā, 1999. gadā. Tomēr �ajā gadā tika nosūtīti atpakaļ uz dzimteni tikai 7654 patvērumu nesaņēmu�ie migranti. Tika atzits, ka visu noraidito izsūtī�ana ir neiespējama, jo tas būtu pārāk �ķeļo�s, politiski sare�ģīts un dārgs process.[9] Labējā spārna partijām - kuras turklāt baidījās, ka tām piekārs attiecīgo motīvu birkas - kļuva arvien grūtāk un grūtāk tikt galā ar deportācijas problēmu. Lai pievērstu uzmanību problēmai, konservatīvo vairākuma valdības iek�lietu ministrija 2013. gadā izsūtīja se�ās, nelegālo imigrantu visvairāk apdzīvotajās Londonas priek�pilsētās automa�īnas, kurām uz sāniem bija uzlīmēti plakāti ar uzrakstiem, kas vēstīja �Esat �eit ieradu�ies nelegāli? Dodieties mājās vai rēķinieties ar apcietinājumu!� Zemāk bija norādīts valdības ierīkotās palīdzības līnijas numurs. Plakāti nekavējoties kļuva politiski toksiski. Leiboristu ēnu kabineta iek�lietu ministre Iveta Kūpere tos raksturoja kā ��ķeļo�us� un �apkaunojo�us�. Cilvēktiesību aktīvistu grupa Liberty (�Brīvība�) �o vēstījumu nodēvēja ne tikai par �rasistisku�, bet arī par �nelegālu�. Pēc da�iem mēne�iem kļuva zināms, ka �ī pilotprojekta ietvaros izdevies panākt, ka valsti brīvprātīgi atstāju�i tikai 11 nelegālie imigranti. Tad iek�lietu ministre Terēza Mēja atzina, ka �ī shēma pati par sevi bijusi kļūda un pārāk �neasa�. Nekas tāds vēlāk vairs atkārtots netika. Saprotams, ka neveiksmīgā shēma nemaz nebija domāta, lai no tiesas pārliecinātu apmēram vienu miljonu Lielbritānijā eso�os nelegālos imigrantus doties mājup - tās mērķis bija parādīt pārējiem iedzīvotājiem, ka viņu valdība spēj būt nepiekāpīga. Tam sekoja centieni arestēt nelegālos migrantu strādniekus, pret ko asi un vardarbīgi uz ielām protestēja kreisā spārna aktīvisti. To, ka tas viss bija farss, rāda fakts, ka visā Lielbritānijā bija pieejamas tikai apmēram 5000 arestantiem paredzētas vietas, kā arī tas, ka no valsts izraidīto skaits nevienā gadā nepārsniedza 4000 cilvēku, kuri apmēram vienādi sadalījās cietumniekos, noraidītos patvēruma meklētājos un imigrācijas noteikumu pārkāpējos.

Varas pārstāvji jau sen pirms migrantu krīzes bija atmetu�i domu, ka reāli varētu deportēt kaut vai lielāko daļu no noraidītajiem patvēruma meklētājiem. Tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka, krīzei attīstoties, pat tie, kas

Eiropā bija ieradu�ies bez jelkāda leģitīma pamata patvēruma saņem�anai, varēja cerēt, ka viņiem tik un tā izdosies �eit palikt. Kad krīzes negatīvā ietekme 2016. gadā kļuva arvien jūtamāka, Zviedrijas un Vācijas valdības sāka izlikties, ka tām ir noteikta sistēma, kura spēs apstrādāt pieteikumus un noskaidrot, kam ir tiesības palikt un kam jādodas atpakaļ. Tas nekas, ka �īm valdībām ne tikai nebija funkcionējo�as sistēmas, ar kuras palidzību varētu uzzināt, kas patiesībā ir ieradies, bet tās pat nespēja tikt galā ar tiem, kuru patvēruma pieprasījumi bija noraidīti. Piemēram, Muhameds Dalels, kur� 2016. gada jūlijā veica Vācijā pirmo pa�nāvnieka uzbrukumu, uzspridzinoties uz ielas pie vīna veikala Ansbahā, bija reģistrēts kā patvēruma meklētājs Bulgārijā. Vācijas varas iestādes jau 2014. gadā un pēc tam atkārtoti 2016. gadā bija viņam izdevu�as rīkojumu atgriezties uz turieni. Tāpat kā Zviedrijā, kur kreisā spārna grupas mēģināja novērst visu atraidīto patvēruma meklētāju izraidī�anu, kāds kreisās partijas Die Linke politiķis vēlāk atzina, ka iejaucies Dalela lietā, lai viņu neizraidītu no Vācijas uz Bulgāriju.

2016. gada augustā �arleruā lidostā Briselē kāds al�īrietis, saukdams �Allabs ir di�ens!�, ar ma�eti uzbruka divām policistēm. Noskaidrojās, ka uzbrucējs ir saistīts ar Islāma valsti. Drīz pēc uzbrukuma Beļģijas valsts sekretārs migrācijas un patvēruma jautājumos Teo Frankens atklāja, ka uzbrucējs atrodas valstī kop� 2012. gada. Viņam jau divreiz bija izdotas deportācijas pavēles, ta�u starp Beļģiju un Al�īriju nebija noslēgta vieno�anās par repatriāciju, un Beļģijas ieslodzījuma sistēmā nebija atradusies vieta, kur viņu ievietot.

�ādi pirmās lapas stāsti, kuros tiek runāts par terora aktos iesaistitiem cilvēkiem, ir tikai leduskalna virsotne. Aiz tiem stāv simtiem tūksto�u parastu migrantu, kuri ir ieradu�ies un aizmirsti. 2016. gada janvārī divi politiķi atklāja �īs katastrofas patieso apmēru. Eiropas Komisijas viceprezidents F�ranss Timmermans intervijā holandie�u televīzijā atzina, ka lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kas iepriek�ējā gadā ieradās Eiropā, nav patvēruma meklētāji, bet ekonomiskie migranti. Citējot skaitļus no ES robe�apsardzības aģentūras Frontex avotiem, Timmermans norādīja, ka vismaz 60 procenti no tiem, kas ieradās 2015. gadā, bija ekonomiskie migranti, tātad cilvēki, kuriem nebija vairāk tiesību atrasties Eiropā kā jebkuram citam pasaules iedzīvotājam. Runājot par tiem, kas ieradu�ies no Ziemeļāfrikas valstīm, tādām kā Maroka un Tunisija, Timmcrmans teica, ka �ādiem indivīdiem, �kā jūs saprotat, nav nekāda pamata iesniegt patvēruma pieprasījumu�.

Otrs no minētajiem politiķiem bija Zviedrijas iek�lietu ministrs Anderss Igemans. Viņ� atzina, ka no tiem aptuveni 163,000 cilvēku, kas Zviedrijā ieradu�ies pagāju�ajā gadā, tikai knapi pusei ir leģitims pamats palikt valstī. Igemans stāstīja, cik daudz lidma�īnu būs nepiecie�ams noīrēt Zviedrijas valdībai, lai nosūtītu atpakaļ nelikumīgos migrantus, kuriem nav pamatojuma pie�ķirt patvērumu, kā arī brīdināja, ka tam būs nepiecie�ami vairāki gadi. Par tiem 2015. gada migrantiem, kuriem pēc valdības atzinuma nebija pamatojuma ierasties Zviedrijā, viņ� teica: �Mēs runājam par apmēram 60,000 cilvēku, bet �is skaitlis var pieaugt līdz 80,000.� Ir visai �ausmino�i saprast, ka valdiba līdz �ādai atziņai var nonākt tikai tad, kad jau ielaidusi valstī tik daudz cilvēku.

Savukārt Vācijas valdība nonāca līdz tam, ka savas repatriācijas programmas izvērtē�anai nolīga privātu konsultāciju firmu McKinsey. Iespējams, valdībai bija vajadzīgs svaigs skats, lai palūkotos uz pa�as radīto jucekli. Ta�u pat �i programma nedarbojās. Kad valdība mēģināja deportēt uz dzimteni 300 patvērumu neieguvu�os pakistānie�us, Pakistāna vienkār�i atteicās tos pieņemt un Vācija uzņēma viņus atpakaļ. 2016. gada maija beigās pavēli par deportāciju Vācijā bija saņēmu�i vairāk nekā 220,000 cilvēku. Bet tikai 11,300 no tiem tika deportēti uz citām valstīm, tai skaitā uz tādām pirmās reģistrācijas valstīm Eiropā kā Bulgārija. Tādējādi, kad Vācijas iek�lietu ministrs Tomas de Mezjē parlamentā lielījās, sakot, ka ��ogad esam deportēju�i daudz vairāk nekā pērn,� viņ�, pats to negribot, bija atklājis, cik niecīgs bija �is sasniegums.

Jo, ja Timmermaņa/Frontoc dati bija pareizi, tad, ņemot vērā Vācijas valdības aprēķinus par apmēram 1 līdz 1,5 miljonu cilvēku iera�anos 2015. gadā, Vācijai tikai no �ī gada jaunpienācējiem vien būtu jāgatavojas deportēt apmēram 750,000 personu. Ta�u neviens no vācu valdības birokrātiem nebija un nekad nebija bijis gatavs kaut ko tādu paveikt. Glu�i tāpat kā zviedru valdība nemaz negrasījās deportēt no valsts tikai 2015. gadā ieradu�os apmēram 80,000 viltus patvēruma meklētājus. Ikviens gan Zviedrijā, gan Eiropā zināja, ka neviens to pat nemēģinās darīt. Masu deportācijas 2015. vai 2016. gada Eiropā nebija dienaskārtībā, kā tās nebija biju�as jau visu pēckara periodu. Eiropas politiķi nespēj atzīt to, ko zina ikviens Vidusjūrai laivā pāri peldo�ais migrants un ko ir apjautis Eiropas sabiedrības vairākums -tiklīdz tu esi Eiropā, tā tu tur esi uz palik�anu.

Vēl vairāk - Eiropa ir pasaules līderis ne tikai nelegālo migrantu neizsūtī�anā, bet vēl arī palīdzē�anā viņiem cīnīties pret valsts varu un panākt savu palik�anu. Līdz 2016. gadam Lielbritānija pat nebija varējusi deportēt Indijā par divām 1993. gadā sarīkotām spridzinā�anām meklē�anā izsludinātu personu. Boltonas dārzeņu tirgotājs Taid�ers Hanifs Lielbritānijā nelegāli ieradās 1996. gadā un kop� tā laika, lai izvairītos no repatriācijas, pamanījās saņemt britu nodokļu maksātāju apmaksātu 200,000 sterliņu mārciņu vērtu juridisko palīdzību. [ 10] Bet kontinentā valdo�ais vājprāts ar to vēl nebūt nebeidzās. Kad beļģu policisti izmeklēja daudzos terora aktos vainojamu Beļģijas pilsoņu darbību, viņi atklāja, ka liela daļa no tiem plānoju�i savus noziegumus, vienlaikus saņemot valsts atbalstu. Piemēram, Salehs Abdeslams, galvenais aizdomās turamais 2015. gada Parīzes uzbrukumos, īsti pirms tam bezdarbnieka pabalstos bija saņēmis 19,000 eiro. Savus pēdējos pabalstus viņ� bija saņēmis tikai da�as nedēļas pirms uzbrukumiem, tādējādi padarot eiropie�u sabiedrības par vienām no pirmajām sabiedrībām vēsturē, kuras maksāju�as cilvēkiem, lai tie tām uzbruktu.

Protams, par �iem gadījumiem kļūst zināms tikai tāpēc, ka tajos figurējo�ie cilvēki bija iesaistīti teroristiskos uzbrukumos. No simtiem tūksto�iem cilvēku, kuri 2015. gadā ieradās Itālijā, aptuveni puse �ajā valsti arī pieprasīja patvērumu. Lai nosūtītu atpakaļ tos, kuriem patvērums tika atteikts, izdeva apmēram 30,000 deportācijas pavēles, ta�u no tām valsts institūcijas mēģināja izpildīt tikai mazāk nekā pusi. Un �eit ir runa tikai par tiem cilvēkiem, kas ir zināmi un pieteiku�ies. Itin neviens Eiropā nezina, kur palika un kur �odien atrodas otri 50 procenti, kuri 2015. gadā Itālijā ieradās, ta�u patvērumu nepieprasīja. Kad robe�as beidzot sāka noslēgties, viņi visi sāka izjust spiedienu. Pāri Itālijas-Austrijas robe�ai nelaida nevienu, kas pārliecino�i nebija itālis - tas bija pret protokoliem, ta�u tie bija jaunās Eiropas standarti. Citi centās vēl apiet Francijas robe�apsardzības spēkus un iekļūt Francijā. Kad �ie abi ceļi bija noslēgti, atkal atjaunojās mēģinājumi �ķērsot kalnus un nokļūt �veicē. Ta�u visādi citādi �ie pudeles kakliņa sastrēgumi joprojām turpināja būt un palikt Itālijas problēma. Ieradu�ies migranti iestrēga arī Grieķijā. It visur, kur līdz tam migranti bija netraucēti plūdu�i cauri uz ziemeļiem, valdības sāka ieviest ierobe�ojumus. Ta�u jo īpa�i no tiem cieta tie�i Grieķija un citas priek�ējās, uzņemo�ās valstis. Grieķija tagad nespēja nedz sūtīt migrantus tālāk uz ziemeļiem, nedz ari nogādāt tos atpakaļ, no kurienes ieradu�ies.

Un ko par to visu varēja pateikt sieviete, uz kusu gūlās vislielākā atbildība par �ī jucekļa radī�anu? 2015. gada septembrī Vācijas kanclere �veicē no Bernes universitātes saņēma goda doktores titulu. Pēc īsas uzrunas klāteso�ajiem tika dota iespēja uzdot Merkelei savus jautājumus. Viena, aptuveni kancleres vecuma sieviete pieklājīgi pajautāja par to, ko Angela Merkele tikko bija teikusi. Pirms kādas minūtes kanclere bija runājusi par atbildību, kāda eiropie�iem esot attiecībā pret bēgļiem. Bet vai eiropie�i nav atbildīgi ari par citu eiropie�u labklājības aizsardzību? Sieviete norādīja, ka pieaugo�ais, no islāmiskajām valstīm Eiropā ierodo�os cilvēku skaits nepārprotami rada ba�as lielai eiropie�u daļai. Viņa jautāja, kā kanclere domā aizsargāt eiropie�us un eiropie�u kultūru no �ī pieplūduma?

Merkele sāka savu atbildi, pasakot, ka, ņemot vērā ievērojamo kaujinieku skaitu, kuri piepulcēju�ies Islāma valstij un citiem grupējumiem, ierodoties no Eiropas, eiropie�i nebūt nevar teikt, ka viņiem ar to visu nav nekāda sakara. Tas nebija tas, par ko sieviete bija jautājusi, ta�u kanclere turpināja, sakot: �Bailes ir slikts padomdevējs gan personīgajā, gan sabiedriskajā dzīvē.� Tad, atsaucoties uz pa�as iepriek� teikto par islāmu kā daļu no Vācijas, viņa teica: �Mēs tagad debatējam par to, vai islāms ir daļa no Vācijas. Es domāju, ka tad, kad jūsu valstī atrodas �etri miljoni musulmaņu, vairs nav nozīmes strīdēties par to, vai musulmaņi tagad ir daļa no Vācijas, bet islāms nav, jeb arī islāms ir Vācijas daļa.� Ta�u visneparastākais bija tas, ko viņa teica tālāk.

�Protams,� sacīja kanclere, �mums ir visas iespējas un brīvības piekopt pa�iem savas reliģijas. Un, ja es gadījumā kaut ko nesaprotu, tad nav tā, ka es kādam pārmestu par to, ka viņ� vai viņa ir ticīgi un reliģiski musulmaņi, bet es gribu teikt, ka mums jābūt pietiekami drosmīgiem un jāpasaka, ka mēs esam kristie�i, jābūt pietiekami drosmīgiem un jāpasaka, ka mēs esam gatavi dialogam. Ta�u �ādā gadījumā parādiet, ka mums ari ir tradīcijas - reizēm aizejiet uz lūg�anu dievkalpojumu, daudzmaz pārziniet Bībeli un varbūt esiet pietiekami izglītoti, lai varētu paskaidrot, ko nozimē kāds gleznojums baznīcā. Un, ja jūs Vācijā gribēsiet noskaidrot, ko īsti nozīmē Vasarsvētku notikums, tad es teiktu, ka mūsu zinā�anas par kristīgajiem Rietumiem ir visai vājas. Un pēc tā visa man �ķiet savādi sūdzēties, ka musulmaņi pārzina Korānu labāk nekā mēs Bībeli. Iespējams, �ī debatg var likt mums pievērsties pa�iem savām saknēm un uzzināt par tām ko nedaudz vairāk, nekā zinām tagad.

Eiropas vēsture ir tik pārpilna ar dramatiskiem un bēdīgiem konfliktiem, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, un nevajag tūlīt sūdzēties, ja kaut kur citur notiek kaut kas slikts. Mums pret to, protams, jānostājas, jācen�as ar to cīnīties, bet mums nav nekāda pamata būt iedomīgiem. Es to saku kā Vācijas kanclere.�[ 11]

Vācu pla�saziņas līdzekļos Merkele par �o atbildi tika daudz slavēta un uzteikta par tajā ietverto uzdrīkstē�anos un gudrību.

Kā gadījumos ar daudziem citiem jēdzieniem, arī te vācie�i ir izdomāju�i savu, īpa�u vārdu: Geschichtsmude jeb �vēstures nogurums�. Britiem, at�ķirībā no vācie�iem, �ādu speciālu vārdu, iespējams, nevajag. Ta�u �ā vai tā, tas ir kaut kas tāds, ko mūsdienu eiropie�i nemitīgi izjūt. Da�i to varbūt jūt nepārtraukti, kamēr citi to sajūt viļņveidā, nereti pārsteidzo�os bri�os. Nesen, lidojot uz Budape�tu, arī es piedzivoju vienu tādu vilni - tas notika bridi, kad es palūkojos uz man priek�ā eso�ā ekrānā attēloto navigācijas karti. Mēs lidojām pāri Vācijai, un karte tobrīd rādīja, ka mēs atrodamies Nirnbergas, Regensburgas un Baireitas pilsētu veidota trīsstūra vidū.

�oreiz nebija grūti atpazīt atsevi�ķos kultūrvēsturiskos slāņus: Nirnber-ga, saprotams, saistījās ar pēckara nacistu prāvām, bet arī ar Vāgnera operu Meistersinger, Regensburga - ar pāvesta Benedikta neseno, uzmanigo un ticību izstarojo�o uzrunu; Baireita - ar tās kultūras virsotnēm un dziļumiem. Ta�u visas �īs skrejo�ās domas vairāk nekā jebkam citam pievērsās divām lietām: atgādinājumam, cik sens ir mūsu kontinents un cik daudz da�ādu vēstures slāņu tam ir pārklāju�ies pāri. Un tad arī klāt ir nogurums: bailes, ka nekad no tā visa nevarēs izbēgt - ka �īs da�ādās vēstures vienmēr būs tur, zem virskārtas, gatavas ne tikai izlauzties virspusē, bet arī novilkt lejā. Nav jābūt vācietim, lai to izjustu, lai gan tas, ka piederi citai tautai, nospiedo�ās sajūtas mazina.

Katrā ziņā �ī nav jauna, tikai mūsdienām raksturiga parādība. Jau gadsimtiem, lai aprakstītu apātiju, nogurumu un nervu izsīkumu, Eiropā tiku�i lietoti atbilsto�i jēdzieni - gan filozofiski, gan pseido-medicīniski.

Deviņpadsmitajā gadsimtā modē bija �neirastēnijas� diagnoze. Ta�u pat deviņpadsmitā gadsimta izsīkums radās ne tikai no pārkairinātiem nerviem, bet arī no eksistenciāla noguruma, kas bija vācu domas un literatūras izpētes un refleksijas priek�mets vēl ilgi pirms divdesmitā gadsimta katastrofām. Deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā par to rakstīja Fridrihs Nī�e, Zigmunds Freids, Tomass Manns un Rainers Marija Rilke. Ap �o laiku radās pla�āk pieņemts uzskats, ka garu novājino�ais un izsūco�ais, da�ādos veidos un ātrumos cilvēku ietekmējo�ais noguruma spiediens ir īpa�a, modernai dzīvei raksturīga pazīme. Cilvēki - gan pa�i cie�ot no �īs problēmas, gan arī cen�oties rast tai risinājumu - mēģināja noteikt diagnozes un meklēja atbilsto�as terapijas metodes. Viena daļa atrada izeju, pievēr�oties da�ādām dzīvesstila izmaiņām, sākot ar vingro�anu, mu�ļa (graudu pārslu un �āvētu augļu maisījuma - red. piez.) ē�anas sludinā�anu vai citām īpa�ām diētām un beidzot ar sanatoriju kultūras attīstību. Citi, sava izsīkuma iemeslu saskatot kādā īpa�ā �Eiropas nogurumā�, atbildes meklēja aiz kontinenta robe�ām. Daļa no tiem glābiņu saskatīja Austrumos. Tur noguru�ie eiropie�i varēja izbēgt no savas pagātnes un tagadnes nepanesamās nastas, rast veldzējumu savām nervozajām esamībām.

Nākamajās desmitgadēs uz �o problēmu vērstie uzmanības vektori vairākkārt tika pārfokusēti, ta�u pati problēma no skata lauka tā arī nekad nepazuda. Viens no mūsdienu apzīmējumiem, kādu eksistenciālā noguruma nosauk�anai lieto Vācijā, ir �izdeg�ana�. Iespējams, �is jēdziens iegājies apritē, jo tas ir savā ziņā patīkamāks nekā �nogurums� - �izdeg�ana� atbrīvo cietēju no tām morālajām sekām, ar kādām varētu nākties rēķināties �noguruma� māktajam. Galu galā �izdeg�ana� cita starpā pieļauj, ka izdegu�ais glu�i vienkār�i pārāk daudz sevi izdzinis nesavtīgā darbā, kas varētu būt darīts lielākā labuma vārdā. Ta�u, lai arī jēdziens mainītos, �izdeg�anai� aizvietojot �nogurumu�, nemainās tā pa�a vecā noguruma iemesli un simptomi. Klāt nācis arī nogurums, ko izraisa mūsdienu pasaules pārmaiņu ātrums un sare�ģītais raksturs, kā arī modernā kapitālisma un informācijas tehnoloģiju diktētie darba apstākļi. Vēl jēdzienu �izdeg�ana� izmanto, lai apzīmētu mūsdienu sekulārisma izraisītās pārmaiņas. Pēdējo gadu laikā �izdeg�ana� ir tik bie�i parādījusies vācu presē un par to uzrakstīti tik daudzi raksti un grāmatas, ka da�i cilvēki jau sāku�i sūdzēties par �izdeg�anas izdeg�anu�. [1]

Ja priek�stats, ka kāda persona var ciest no izdeg�anas, �odien ir pla�i pieņemts un saprotams, tad, runājot par visu sabiedrību, jautājums vairs ne�ķiet tik viennozīmīgs. Ja mēs atzīstam, ka uz indivīdu nelabvēlīgu iespaidu atstāj ikdiena, ko veido strādā�ana par nelielu atlīdzību un dzīve sabiedrībā, kurai nav nekādu tālākejo�u mērķu, tad kā gan �ie pa�i faktori varētu neietekmēt sabiedrību kopumā? Vai arī, - ja paskatāmies uz to no otras puses - ja pietiekami liels skaits sabiedrības locekļu cie� no kādas izsīkuma formas, vai nevarētu būt tā, ka izsīkusi ir pati sabiedrība, kuras daļa viņi ir?

Ne vienmēr rakstnieki un domātāji attiecībā uz visas sabiedrības noguruma iespējamības pieļāvumu bija tik negribīgi, kā tas ir �odien. Pamatojoties tie�i uz �o argumentu, savu, iespējams, divdesmitā gadsimta sākuma vācu domas vispesimistiskāko darbu, �Vakareiropas norietu�, būvēja Osvalds �penglers. Viņ� apgalvoja, ka civilizācijas, tāpat kā cilvēki, piedzimst, uzplaukst, noveco un mirst. Rietumi, pēc �penglera domām, atradās kaut kur starp �ī dzim�anas-nāves cikla pēdējiem posmiem. Pat, ja uzskatām par patiesu �penglerisma noraidījuma klasisko argumentu - apgalvojumu, ka Rietumu kultūras viena no pamatiezīmēm ir pastāvīgas bailes no pagrimuma - tad tas nekādi neizslēdz to, ka pa�no�ēlā grimsto�ie Rietumi �ajā virzienā arī nedodas. Nī�e, paaudzi pirms �penglera, runāja tie�i par to pa�u iespējamību un �ajā saistībā saredzēja vairākas brīdino�as zīmes. �Mēs vairs neuzkrājam,� viņ� rakstīja savos vēlīnajos gados. �Mēs iz�ķērdējam savu sen�u kapitālu un to darām pat pasaules izziņas procesā.�[2]

Ar �ādu domātāju palīdzību ir vienkār�āk saprast, ka tas, kas jau deviņpadsmitajā gadsimtā bija skāris Vāciju, nebija mu�ļa vai svaiga gaisa trūkuma izraisīts nogurums, bet gan vispārējs izsīkums, ko radīja dzīves jēgas zudums, apziņa, ka kultūra �vairs nav uzkrājo�a�, bet dzīvo, tērējot iepriek� sakrāto garīgo kapitālu. Ja tas tā bija deviņpadsmitajā gadsimtā, tad cik jo tālāk �is process ir pavirzījies �odien, kad mēs pārtiekam no vēl mazākas senā mantojuma daļas un elpojam vēl tālāk no savas kultūras spēka avotiem?

Gadsimtiem viens no pa�iem di�ākajiem �iem avotiem, ja ne pats di�ākais, mūsu kontinentā bija reliģija. Tā lika cilvēkiem gan doties karot uz sve�ām zemēm, gan aizstāvēt dzimteni. Reliģija bija arī tā, kas pacēla

Eiropu cilvēciskā rado�uma augstumos. Reliģija bija dzinulis, kas ierosināja eiropie�us uzcelt Svētā Pētera baziliku Romā, �artras katedrāli, Florences domu un Svētā Marka baziliku Venēcijā. Reliģija deva rado�u ierosmi Ba-ham, Bēthovenam un Mesiānam, Grīnvalda īzenheimas altārim un Leonardo �Klin�u jaunavai�.

Ta�u tie�i deviņpadsmitajā gadsimtā �is avots saņēma divus seismiskus triecienus, no kuriem tas vairs nespēja atlabt, izveidojot plaisu, kura tā ari palika neaizpildīta. Vēl tagad, divus gadsimtus vēlāk, ir sajūtamas sekas deviņpadsmitā gadsimta sākumā vācu universitātes pār�alku�ajai Bībeles kritikai. Joprojām nav pietiekami pla�i izprasta nozīme Vecās derības tekstu avotkritiskajai analīzei, kuru, uzlūkojot Bībeles grāmatas kā jebkuru citu vēsturisku avotu, Getingenes universitātē iesāka Johans Gotfrīds Eik-horns. Eiropas kultūrā bija vairāki lieli mīti, ta�u Kristus stāsts bija kontinenta dibinā�anas mīts un kā tāds - neaizskarams.

1825. gadā Oksfordas universitāte nosūtīja uz Vāciju toreiz vēl jauno Edvardu Pasiju, lai viņ� noskaidrotu, ko tad īsti vācu kritiķi dara. Anglis uzreiz saprata �ī darba nozīmīgumu. Mū�a nogalē viņ� stāstīja savam biogrāfam, kā Vācijā atklātais viņu ietekmējis: �Es atceros istabu Getingenē, kurā sēdēju tobrīd, kad aptvēru reliģiskās domas patieso stāvokli Vācijā. Es sev teicu: �Tas viss nāks arī pār mums Anglijā - un cik gan nesagatavoti mēs tam esam!��[3] Pasiju satrieca Eikhorna �totālais nejūtīgums� pret to, ko viņ� uztvēra kā �īsto reliģiskā naratīva nozīmi�. Ar laiku �is nejūtīguma (vai prātīguma) vilnis pletās pla�āks un pārklāja arī Jauno derību - parādījās tādi pētījumi kā Dāvida Fridriha Strausa �Jēzus dzīves kritisks izvērtējums� (1835) un citi līdzīgi darbi. Tie�i tāpat kā musulmaņu klerikāļi, zinot, ko tas nozīmē islāmam kā reliģiskai sistēmai kopumā, �odien cen�as nepieļaut itin nekādu savas ticības pamatu kritiku, tā arī kristīgā baznīca toreiz viscaur Eiropā centās norobe�ot savu draudzi no �īs nelabvēlīgās ietekmes. Ta�u tas nebija baznīcas spēkos - toreiz, tāpat kā �odien, klerikāļi nespēja apturēt viņiem pāri nāko�o kritikas vilni. Tas pārskalojās pāri kontinentam tie�i tā, kā Pasijs to bija paredzējis.

Jaunos ceļus nemeklēja un neatrada tikai vācu zinātnieki sava �aurā, elitārā pētnieku loka ietvaros - Bībele zaudēja sakralitātes un nemaldīgu-ma oreolu nevis tāpēc, ka mācītie vācu kritiķi sāka domāt kādas īpa�as, tikai sev piemīto�as domas, bet tāpēc, ka attiecīgos jautājumus sāka uzdot daudzi, da�ādiem slāņiem piederīgi cilvēki. Tagad viņu domas bija izteiktas, un Bībele bija kļuvusi par tekstu, ko var kritiski pētīt un analizēt, glu�i tāpat kā jebkuru citu literatūru. Tāpēc ticīgajiem, kas tādi gribēja turpināt būt ari nākamajās paaudzēs pēc �trausa, nācās meklēt veidus, kā tikt galā ar Bībeles materiālu vēsturiskās salīdzinā�anas, autorības un tajā aprakstīto notikumu brīvas izvērtē�anas rezultātā izraisītajiem satricinājumiem. Daļa izlikās, ka nekādas pārmaiņas nemaz nav notiku�as, citi tās uzskatīja par nenozīmīgām, bet vēl citi apgalvoja, ka uz jaunajiem jautājumiem jau sen ir sniegtas vajadzīgās atbildes. Ta�u garīdzniecības lielākā daļa saprata, ka ir notikusi tektoniska nobīde un ka ari viņiem nepiecie�ams mainīties līdzi laikam.

Protams, ka literatūrzinātnieki un avotu kritiķi vieni pa�i nepaveica visu darbu. 1859. gadā ne mazāk graujo�u triecienu kristietībai deva �ārzs Darvins, publicējot savu seminālo darbu �Sugu izcel�anās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabā�anās cīņā par dzīvību�. Un iespējams, ka daudz nozīmīgāks nekā �īs grāmatas saturs bija process, kuram Darvins deva būtisku paātrinājumu. Līdz tam viss pastāvo�ais tika skaidrots ar dievi�ķo plānu jeb inteliģento dizainu, bet Darvina piedāvātais skaidrojums bija pilnībā at�ķirīgs. Kā to apkopojo�i definējis Ri�ards Dokinss: �Pie nosacījuma, ka pieejams pietiekami ilgs laiks, vairoties spējīgas vienības, iedzimtības ceļā nododot (ar atsevi�ķām kļūdām) ģenētisko informāciju pēcte�iem, radīs sare�ģītību, daudzveidīgumu, skaistumu un tik pārliecino�u iepriek�ēja plāna ilūziju, ka to gandrīz nebūs iespējams at�ķirt no saprātīga radītāja veidota dizaina.�[4] Darvina atklājums tolaik tika apspriests tikpat asi kā �odien, ta�u oponentiem nebija nekādu izred�u uzvarēt. Dievi�ķā plāna aizstāvju pozīcijas pēc Darvina bija kļuvu�as pavisam ļodzīgas. Un tas nesaistījās tikai ar kādu vienu, atsevi�ķu atklājumu - tas nebija pat jautājums par liela cilvēcisko zinā�anu roba aizpildī�anu. Vienkār�i tas bija pirmais vienotais mūsu apdzīvotās pasaules skaidrojums, kurā, lai pamatotu visu eso�o, nebija vajadzīgs Dievs. Neskatoties uz to, ka dzīvības izcel�anās joprojām palika tīta noslēpumā, doma, ka uz �o jautājumu var atbildēt reliģija, kļuva arvien mazāk un mazāk ticama. Svētie raksti joprojām bija derīgi, lai tajos meklētu viedumu un jēgu, ta�u Bībele tagad vairs nebija ar kaut ko pārāka par, piemēram, Ovīdija vai Homēra darbiem: tajā varēja atrast di�as patiesības, bet tā nebija patiesība pati par sevi.

Lai gan ikviens Eiropā vairāk vai mazāk ir pazīstams ar �iem faktiem, mēs joprojām neesam atradu�i veidu, kā ar tiem sadzīvot. Par ticības zudumu kontinentā bie�i ir rakstīts un to pieņem kā pa�saprotamu lietu. Ta�u reti kur� ir aizdomājies par sekām. Gandrīz neviens nav pievērsis uzmanību tam, ka augstāk aprakstītais vispirms nozīmē to, ka Eiropa ir zaudējusi tās pamatos ielikto dibinā�anas stāstu. Turklāt reliģijas zaudējums Eiropai nenozīmē tikai caurumu tās morāles un ētikas pamatos, tas ir atstājis ietekmi pat uz tās ģeogrāfiju. At�ķirībā no, teiksim, Savienotajām Valstīm, Eiropas ainavu veido pilsētu un ciematu kopums. Izbraucot Eiropā no viena ciemata, jūs drīz vien iebrauksiet citā. Savukārt pirmā celtne, ko jūs pamanīsiet apvidū ar zemu apbūvi, būs baznīca. Tā atradīsies kopienas vidū jeb sirdī. �odien, ja arī ciemata vai pilsētiņas baznīca nav jau mirusi un pārvērsta par sporta zāli, dzīvojamo ēku vai kādas citas nozīmes celtni, tajā tik un tā ir sajūtama nāves elpa - draudze, kas tajā vēl pulcējas, jūt tuvojo�os bojāeju.

Vietās, kur ticība vēl pastāv, tā ir vai nu vienveidīga kā evaņģēliskajās kopienās, vai ari ievainota un vāja kā tradicionālajās konfesijās. Tikai pavisam nedaudzās vietās ir sajūta, ka viss notiek tāpat kā agrāk - un neviena no �īm vietām neatrodas lielajos centros. Ūdens ir plūdis tikai vienā virzienā, un nav saskatāms, ka kaut kas daudzmaz nozīmīgs varētu plūst arī uz otru pusi. Pat Īrija, kur vēl nesen pastāvēja viena no reliģiju respektējo�ākajām un doktrināli saistītākajām valsts politikām Eiropā, tagad, faktiski pēdējās desmitgades ietvaros - lielā mērā viena liela, ar priesteriem saistīta skandāla dēļ - ir kļuvusi par valsti, kurā opozīcija ticībai izvērtusies dominējo�ā nacionālā tendencē.

SAPŅI, KURUS MĒS SAPŅOJAM

Tomēr, par spīti tam, ka esam zaudēju�i savu kodolu un saturu, mēs vēl esam �eit. Mēs joprojām dzīvojam starp savas ticības atlūzām. Ik dienas caur Parīzi plūst milzīgas cilvēku masas, ta�u reti kur� tajās eso�ais indivīds ir ceļā uz lūg�anām Dievmātes katedrālē. Tomēr katedrāle tur vēl stāv.

Vestminsteras abatija un Ķelnes katedrāle joprojām ir dominējo�ie ainavas elementi, un, lai arī uz tām vairs nedodas svētceļnieku straumes, ta�u tās cilvēkiem vēl arvien kaut ko nozīmē. Lai arī viņiem pa�iem nav īsti skaidrs - tie�i ko. Mēs varam būt tūristi vai zinātnieki, kā amatieri vai profesionāļi pētīt �o pieminekļu vēsturi. Ta�u to jēga ir zudusi vai arī kļuvusi pārāk neskaidra. Protams, ka di�ās atlūzas, starp kurām mēs dzīvojam, nav tikai materiālas dabas objekti, bet arī morāli un iztēloti veidojumi. Angļu teologs ateists Dons Kapits 2008. gadā, par to domājot, rakstīja, ka �neviens rietumnieks nevar būt pilnībā nekristīgs. Jūs varat sevi saukt par nekristīgu, ta�u tik un tā sapņosiet kristie�u sapņus.�[5]

Nekur citur �ī fakta sekas nav izjūtamas tik izteikti kā saistībā ar reliģijas vietā nolikto tā dēvēto �Eiropas vērtību� pamatiem. Tas varētu būt saistīts ar to, ko norāda arī Kapits, sakot, ka �modernā Rietumu sekulārā pasaule pati ir kristietības radīts veidojums�. [6] Pēc zināma posma, kurā �āds uzskats tika noliegts, pēdējo gadu laikā ievērojams skaits filozofu un vēsturnieku atkal sāku�i �o ideju pieņemt kā patiesu. Un, ja tas ir tā, tad no �ī fakta izrieto�ās problēmas joprojām paliek ļoti satrauco�as. Pēckara cilvēktiesību kultūra, kura sevi manifestē un kuru tās sekotāji uzlūko un sludina kā jaunu reliģiju, patiesībā nav nekas cits kā mēģinājums radīt sekulāru kristietības un tās morāles atdarinājumu. Daļēji tas arī, iespējams, ir izdevies. Ta�u rezultātā ir sanākusi kvazireliģija, kura, kā to liecina tās nespēja rast stingras morālās pietauvo�anās vietas, cie� no nemitīgas iek�ējās trauksmes. �o noslēpumu atklāj valoda. Jo grandiozākos mērogos izplūsto�a un pompozāka kļūst cilvēktiesību sludinātāju valoda un jo vairāk tiek uzsvērts teju pārdabiskais to raksturs un nozīme, jo izteiktāk tas kontrastē ar sistēmas nespēju praktiski īstenot lietas, kuras tā mēģina iedvesmot. �ī pretruna kļūst arvien pamanāmāka.

�āda acīmredzama neizdo�anās un pazaudēta pamata sajūta gan atsevi�ķam indivīdam, gan sabiedrībai kopumā var ne tikai izraisīt ba�as, bet kļūt par ilgsto�u, nogurdino�u emocionālu procesu. Kur iepriek� bija pārliecino�a skaidrība (lai kādas grūtības arī nesaistījās ar tās pieņem�anu), tagad dominē vien neskaidrība un neatbildēti jautājumi. Bet mēs nevaram atbrīvoties no savas pieredzes. Pat, ja kāds no�ēlo zaudēto saikni ar ticību, kas to balstījusi un virzījusi, tas nevar atkal sākt tāpat vien ticēt tikai tādēļ, lai atgūtu �īs spējas. Kā Eiropa to ir iemācījusies no tādiem filozofiem kā D�ona Loka, nav iespējams �piespiest� ticēt. [7ļ Neskatoties uz to, mūsu sabiedrības turpina doties uz priek�u, pēc iespējas izvairoties no �o un citu grūto jautājumu uzdo�anas vai arī izliekoties, ka tie nemaz nav svarīgi.

Vācijai, izteiktāk nekā vairumam citu sabiedrību, bija raksturīgi, ka, zaudējot Dievu, nebija glu�i tā, ka nebūtu nekā, ko likt vietā. Daļu no reliģijas uzdevumiem, jo īpa�i tiek�anos pēc patiesības un apziņu, ka pēc tās būtu jātiecas, savā veidā pārņēma nācijas filozofija un kultūra. Ta�u arī tās drīz. vien sagruva, un pat vēl jo iespaidīgāk, nekā tas bija noticis ar reliģiju. Rihards Vāgners pārņēma Ludviga Feierbaha un vēl citu domātāju uzturētu priek�statu, ka māksla paceļ karogu no turienes, kur to nolikusi reliģija, kā arī, ka tā var būt vēl labāka nekā reliģija. Viņ� uzskatīja, ka mākslai ir priek�rocības, jo tā var dzīvot bez reliģijas �apgrūtinājumiem�. Savas 1880. gadā publicētās esejas �Reliģija un māksla� ievadā Vāgners savu domu izteica �ādi: �Kamēr priesteris visu liek uz to, ka reliģiskas alegorijas būtu jāpieņem kā fakti, mākslinieks par to nedomā, viņ� brīvi un atklāti pasniedz savu darbu kā sevis pa�a radītu.� Tādējādi Vāgners domāja, ka ir atrisinājis Artura �openhauera �Dialogā par reliģiju� uzdoto lielo mīklu par priesteri, kur� nevar atzīt, ka tas viss (reliģija - red. piez.), ko viņ� sniedz tautai, ir tikai metafora.

Mākslas uzdevumu Vāgners saskatīja �reliģijas gara glāb�anā�. Savā mūzikā un esejās viņ� mēģināja vēstīt par to zemapziņā mīto�o citpasaules balsi, kas mūs uzrunā, liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes. No �Tan-heizera� līdz �Persifālam� Vāgnera ambīcijas apvienojumā ar viņa spējām radīja sava veida reliģiju, kas bija spējīga uz pati sevī vērstu, ne no kā cita neatkarīgu pastāvē�anu. Iespējams, viņam tas izdevās labāk nekā jebkuram citam komponistam. Ta�u ar to tomēr nebija pietiekami, un arī �ī reliģija sabruka. Vāgnerismam neizdevās kļūt par pilnvērtīgu, indivīda līmeni sasniegu�u reliģiju - to cilvēku dzīves, kuri pēc tā centās dzīvot, bija ļoti nelaimīgas. Arī publiski tai neveicās - visa pasaule, kā piemēru skatot pa�u Vāgneru, varēja redzēt, ka tikai kultūra vien nevar padarīt cilvēku nedz laimīgu, nedz labu.

Vēl jau bija arī filozofija. Ta�u vācu filozofija pati bija teju vai problēmas sakne. Deviņpadsmitā gadsimta nogalē sabiedrību pārņēmusī neirastēnija daļēji bija radusies tie�i filozofijas noguruma dēļ. Tas iestājās ne tikai tāpēc, ka pēk�ņi radās pārāk daudz jautājumu, par kuriem domāt, bet tāpēc, ka vācu domai jau bija raksturīgs smagnējums, kas pārāk viegli pārauga nogurumā un pat fatālismā. Tam, protams, bija daudz da�ādu iemeslu, kuru vidū izceļama vācie�iem raksturīgā tiecība pēc nepārtrauktas, neatslābsto�as un aizrautīgas ideju nove�anas līdz to galējam punktam - lai ar ko tas viss arī beigtos.

Arī �ai tendencei vācu valodā ir savs apzīmējums: Drang nach dem ab-soluten (�tiek�anās uz pilnību�). �ī, tāpat kā Geschichtsmūde, nav frāze, kura rastu pielietojumu angļu valodā vai angļu filozofijā, ta�u tā ir ļoti piemērota, lai aprakstītu nemitīgu ideju virzī�anu uz priek�u, līdz tās sasniedz stāvokli, kur� �ajā brīdi var jau �ķist ne tikai neizbēgams, bet pat iepriek�noteikts, predestinēts attiecīgās norises galarezultāts. Kad ceļa gals jau kļuvis saredzams, ko gan vairs vēl var darīt? �ādu nolemtību pau�, piemēram, Hēgelis, kur� ar saviem darbiem cilvēkiem var likt domāt, ka pati vēsture ir cilvēkam neietekmējams spēks, kuram mums vienkār�i jāpakļaujas. �ajā filozofiski politiskajā vīzijā precīzāk gan būtu runāt ne tik daudz par tiek�anos uz absolūtu, cik �vilk�anu� pie tā. Sākot vismaz no deviņpadsmitā gadsimta, vācu filozofijā parādās tendence noteiktas idejas un teorijas pasniegt kā atklāsmē saņemtas patiesības, kurām piemīt glu�i vai gravitacionāls pievilk�anas spēks un kurām nekādi nevar pretoties, lai cik ari grūti būtu ar tām dzīvot. Stūrgalvīgais paradums virzīt idejas līdz to tālāk iespējamajam punktam vācu filozofijai ļāva gūt virsroku pār gandrīz visām citām sava laika filozofijām. �ī iemesla dēļ tā ne tikai pārņēma visu Eiropu, bet nonāca arī Krievijā un visbeidzot pat Amerikas universitātēs. Vienu brīdi vācu filozofija bija kļuvusi gandrīz par valdo�o visā pasaulē. Un tie�i tas arī palīdzēja to sagraut.

Patiesības tika izklāstītas, un cilvēkiem vienkār�i vajadzēja atrast veidu, kā ar tām sadzīvot. Nereti kā nadīra punkta sasnieg�anu simbolizējo�u notikumu piemin Martina Heidegara rektora uzrunu Freiburgas universitātē 1933. gadā, kad viņ� saviem klausītājiem pavēstīja, ka būtiskākie, ar viņu valsts nākotni saistītie lēmumi jau ir pieņemti. Lēmumu pieņem�ana Heidegara redzējumā tagad piederēja pagātnei, jo viss svarīgais jau bija �izlemts�. Tagad atlika tikai izpildīt pieņemtos lēmumus.

Viena no problēmām saistībā ar pilnībām un tiek�anos pēc tām ir tas, kas notiek tad, ja tās sabrūk. Ja liberālisma blēņas par jebkurām nebū�anām ikvienam ļauj vainot jebko - un tas savā ziņā kalpo par sociālā satricinājuma amortizatoru - tad absolūts sabrūkot izposta itin visu: ne tikai cilvēkus un valstis, bet ari valdo�ās idejas un teorijas. Zināma noguruma ra�anās, nemitīgi atrodoties starp �īm pastāvīgi sabrūko�o teoriju atlūzām, ir ne tikai iespējama, bet pat neizbēgama. Deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā, no Bismarka līdz Lielajam karam, Vācija �ādus sabrukumus pārcieta citu pēc cita. Turklāt viena no pa�ām lielākajām �o sabrukumu traģēdijām bija tā, ka katrs notiku�ais sabrukums vēl jo vairāk pietuvināja nākamo. Britu rakstnieks Stīvens Spenders, kur� daļu no 1930. gadiem pavadīja Berlīnē, tur pieredzēto attainoja savā 1939. gadā sarakstītajā dienasgrāmatā. Pirms vēl nebija sākusies pēdējā un galīgā katastrofa, viņ�, domājot par vācie�iem, kurus bija saticis, rakstīja: �Ja mani kas satrauca saistībā ar visiem jaukajiem cilvēkiem, kurus es pazinu Vācijā, tad tas bija tas, ka viņi bija vai nu noguru�i, vai vāji.�[8] Kāpēc jaukie cilvēki bija tik noguru�i? Ta�u eksistenciālais nogurums nav problēma tikai tāpēc, ka tas izraisa apātisku dzīvesstilu - tā ir problēma, jo �ī noguruma pēdās var sekot gandrīz jebkas.

�eit būtu vietā jautāt: vai tie�ām filozofijai, ar kuru ta�u nodarbojas tikai pavisam neliels skaits cilvēku, patie�ām var būt tik visaptvero�a ietekme? Ta�u ietekmē ne jau filozofija kā process, bet ideju un to radīto sistēmu sabrukums. Gan reliģiskas, gan sekulāras idejas sākumā izpau�as atsevi�ķās vietās un nelielā apmērā, ta�u, ja tās ir rezonējo�as laikmeta garam un problēmām, tad pēc kāda laika tās jau ir cauraudu�as visu nāciju. Atbilsto�i vispārpieņemtam uzskatam, ja kādam vienam, konkrētam cilvēkam nav zināma atbilde uz kādu noteiktu jautājumu, tad kaut kur citur visdrīzāk būs kāda cita persona, kas �o atbildi zinās. Ta�u, ja par cilvēkiem, kuri zina atbildes - lai tie būtu mākslinieki, filozofi vai garīdznieki - nemitīgi tiek uzturēts priek�stats, ka viņi maldās un kļūdās, tas nevar nebūt nogurdino�i. Da�as sistēmas, kā, piemēram, monoteisms modernajā Eiropā, var erodēt lēni un pamazām. Turpretī citas, tādas kā eigēnika vai rasu teorijas, var tikt atmaskotas un sabrukt salīdzino�i ātri. Filozofiskās un politiskās idejas var tikt izauklētas da�u cilvēku prātos, ta�u, kad to pamati sabrūk, jo populārākas tās biju�as, jo lielāks posts aiz tām paliek. Tie�i tā tas notika ar visu laiku vispopulārākajām filozofijām - tām, kuras pārtapa par totalitārām politiskām vīzijām.

Eiropas divdesmitā gadsimta lielās politiskās traģēdijas vistie�āk ir saistītas ar laikabiedru sekulārajiem centieniem politiskā ceļā sasniegt pilnību. Patie�ām, viena no lietām, kas marksismu pietuvina reliģijai, nebūt nav tā atkarība no svētajiem rakstiem vai pravie�u līnijas esamība, bet �ķel�anās un iek�ējie reliģiskie kari. Cīņa par to, kur� būs patiesības lāpas nesējs un īstenais ticības skaidrotājs, ir viens no sekotājus piesaisto�iem faktoriem, ta�u vienlaikus tas ir arī attiecīgās kustības vai ideoloģijas vājums. Jāatzīst, ka gan Marksa pa�a sapņojumi, gan vēlāko marksistisko komunistu sapņi, kuri gan rada izpausmi neskaitāmos rakstos un pamfletos, gan tika sludināti uz ielām un apspriesti slepenu pulciņu sanāksmēs visā Eiropā, nav nekas cits kā patiesi un godīgi sava laika mēģinājumi izstrādāt un īstenot universālu, uz visiem jautājumiem atbildēt spējīgu teoriju. Tas bija mēģinājums - kā to tik lieliski pateicis T. S. Eliots - �izsapņot sistēmu, kura būs tik perfekta, ka nevienam nebūs nepiecie�ams būt labam�.[9]

Kā visu ticību iz�ķī�ana, arī komunisma ideoloģiski morālā bojāeja notika pakāpeniski. Ļeva Trocka ķecerība, bads Ukrainā un citas 1930. gadu padomju valsts reālijas daudziem Rietumu komunistiem pakāpeniski lika saprast, ka iedomātās nākotnes paraugsabiedrības nav ne tikai paraugi, bet vispār grūti nosaucamas pat par sabiedrībām - tie visi bija soļi pretī galam. Ar tādiem līdzekļiem kā disidentu apspie�ana un cīņu pret pla�o �ienaidnieku� loku situāciju uz kādu laiku izdevās saglābt, radot komunisma ticīgajos ilūziju, ka joprojām pastāv patiesais, tīrais komunisma kodols jeb sirds, pie kā ir iespējams atgriezties un, to attīrot un smeļoties no tās iedvesmu, iegūt glāb�anu. Ta�u ilūziju nav iespējams uzturēt bezgalīgi, un pēc Staļina rokaspui�u sarīkotajām paraugprāvām vēl daudzi no domāt spējīgajiem Rietumu komunistiem, saprotot, ka partijā nav palicis nekas cits kā tiek�anās pēc varas, to pameta.

Daļa no vēl paliku�ajiem atkrita pēc kara, kad tiem atvēra acis iebrukums Ungārijā 1956. gadā un Prāgas pavasara apspie�ana 1968. gadā. �ie notikumi pierādīja, ka viss sliktais, ko tie dzirdēju�i par Padomju Savienību, ir patiesība. Cits citam tik ļoti līdzīgie stāsti, kas regulāri izlauzās no Krievijas un Austrumu bloka, Rietumiem apliecināja, ka, pārējai pasaulei būdams kā nakts murgi, tiem cilvēkiem, kuriem nebija paveicies un kuri bija nokļuvu�i komunisma varā, komunisms bija katastrofa. 1970. gadā fran�u vēsturnieks un filozofs �ans Fransuā Revels savā nozīmīgajā darbā Ni Marx, Ni Jesus (�Bez Marksa un bez Jēzus�) ar pārliecību varēja teikt, ka ��odien vairs neviens, pat Rietumu pasaules komunistisko partiju biedri, nevar nopietni apgalvot, ka Padomju Savienība ir revolucionārs modelis citām valstīm�! 10| Ja līdz tam īsteni ticīgie atkrita pakāpeniski, tad 1989. gadā, sabrūkot Berlīnes mūrim, vairs nepalika gandrīz neviens, kas vēl ticētu komunisma ideāliem. Vienā brīdī pasaule viņiem bija pierādījusi to, par ko jau gadiem ilgi bija centu�ās signalizēt da�ādas trauksmes sirēnas. Kad atklājās, ko patiesi ticīgie izdarīju�i centienos panākt savu sapņojumu realizāciju, tam bija grūti noticēt. Ta�u miljoniem līķu un simtiem miljonu izpostītu dzīvju, kas, kā izrādījās, bija komunisma galvenais �sasniegums�, bija gana daudz, lai jebkur� pie pilna prāta eso�s ticīgais aizdomātos par savas ticības būtību. Rezultātā Rietumos atlika pavisam nedaudzi īsteni ticīgie - tādi kā, piemēram, britu vēsturnieks Ēriks Hobsbaums. Ta�u pasaule uz viņiem kopumā raudzījās ar neticību - kā jau uz personām, kuras, stāvot uz līķu kaudzes, sludina, ka, nogalinot vēl tikai da�us citus, visu atkal iespējams izlabot.

Komunisms, pakāpeniski sabrūkot, atklāja ne tikai �ausmas, ko bija radījis, bet arī to, cik muļķīgi bija izrādīju�ies vairāku paaud�u intelektuāļi, kurus laikabiedri uzskatīja par vieniem no kontinenta gudrākajiem un informētākajiem cilvēkiem. Sākot no Marksa un lidz pat 1989. gada sabrukumam, daudzi sava laika gudrākie cilvēki bija sasirgu�i ar komunisma ligu. No D�ord�a Bernarda �ova līdz �anam Polam Sartram gandrīz visi sekulārie pravie�i kļuva par sava laika sliktāko sistēmu apoloģētiem.

Ja iespējams atrast kādu vismaz pa pusei apmierino�u skaidrojumu, kāpēc tik daudzi no viņiem pieslējās komunismam un kāpēc viss �is eksperiments spēja tik ilgi turpināties, tad par daļēju attaisnojumu var kalpot politiskā spēka pastāvē�ana, kuram komunisms - kā tas daudziem savā laikā �ķita - varēja tikt uzlūkots kā pretspēks. Tāpat kā komunisms, arī tā brālēns fa�isms aizsākās kā patiesi centieni atbildēt uz smagajām sava laika problēmām, no kurām būtiskākās bija Pirmā pasaules kara izpostītajā Eiropā valdo�ais bezdarbs un trūkums. Fa�ismam gan nekad neizveidojās tāda intelektuāļu klase kā komunismam, ta�u tas spēja līdzīgā veidā piesaistīt virkni romantiķu un sadistu. Un, lai arī fa�isms sabruka ātrāk nekā tā pretspēks (lielā mērā tas notika tie�i ar �ī pretspēka līdzdalību), arī aiz tā palika pla�i postījumi.

Itālija fa�isma sabrukuma katastrofu spēja pārdzīvot salīdzino�i viegli, un tas skaidrojams daļēji ar to, ka tās fa�isms bija at�ķirīgs no Vācijas nezvēra, un daļēji ar to, ka īsteni ticīgo Itālijā nekad nebija tik daudz un viņi nekad nesasniedza tādus ticības dziļumus kā viņu ziemeļu sabiedrotie. Itāļu fa�isma nozīmi varēja arī mazināt, to skaidrojot kā sava laika atbildi valstī valdo�ajam haosam - haosam, kur� būtu turpinājies, ja Itāliju turpinātu pārvaldīt tās pēckara plānotāji. Lai arī itāļi savas valsts un tās lomas apstiprinājumu lielā mērā smēlās Itālijas un Romas vēsturē, viņu vēstures aka, at�ķirībā no Vācijas, ne�ķita jau no pa�a sākuma piesārņota vai saindēta. Zināmais, Vācijas sakarā bie�i vaicātais par to, kā gan pasaulē izsmalcinātākā un mākslinieciskākā kultūra varēja kļūt par visbarbariskāko, ir jautājums, kas sevī slēpa indīgu dzeloni. Jo turpmāk nekad nevarēs pilnībā izslēgt, ka tie�i �ī augstā kultūra un izsmalcinātība padarīja iespējamu tām sekojo�o barbarismu: ka nevis nacisms saindēja vācu kultūru un filozofiju, bet ka tie�i �ie bija spēki, kas to pieļāva un spēcināja. Citiem vārdiem - aka vienmēr ir bijusi saindēta.

Palika vēl arī citi dzeloņi, no kuriem da�i atklājās tikai ar laiku. Piemēram, tagad, kad ir pagājis pietiekami ilgs laiks, ir kļuvis vienkār�āk saprast divdesmitā gadsimta cīņu, kurā divas konkurējo�as totalitāras vīzijas sacentās par to, kurai no tām izdosies pievērst neticīgās pasaules prātus. Ta�u tagad vairāk nekā jebkad ir sajūtamas bailes ne tikai no �īm divām ideoloģijām, bet no ideoloģijām kopumā. Ja divi acīmredzami pretmeti (kā tas savā laikā �ķita) varēja izdarīt to, ko tie izdarīja, tad, iespējams, jebkas var novest pie kaut kā lidzīga. Iespējams, jebkura ideoloģija un noteiktība ir problēma par se?

Iespējams, Eiropai nekad neizdosies atbrīvoties no divdesmitā gadsimta intelektuālā un politiskā piesārņojuma. Iespējams, tas ir nenomazgājams grēks. Tomēr nebūt ne viss, ko �is piesārņojums skāris, ir jau apzināts. Da�as lietas gan nevar nepamanīt. Visredzamākās no tām ir rasu teorijas, ar kurām līdz pat 1940. gadiem aizrāvās vairāki eiropie�u rakstnieki un ģenētiķi. Ta�u pēc Bergenes-Belzenes (koncentrācijas nometne, kura pēc Otra pasaules kara kļuva par vienu no nacistiskā genocīda simboliem - red. piez.) viņu entuziasms noplaka. Ta�u �ī piesārņojuma muklājā bija iestidzis arī daudz kas tāds, kas eiropie�iem turpmākajos gados varēja būt vajadzīgs. Cita starpā tur bija nonākusi nacionālas valsts ideja, nacionālās piederības sajūta, kā arī nacionālisma ideoloģija. Visu pieminēto nacisms - kā sava veida hiperna-cionālisms - bija novilcis sev līdzi dibenā. Faktiski tam bija izdevies aprīt arī patriotismu. Jau Pirmā pasaules kara katastrofa patriotismam bija likusi izskatīties nepiedodamam un bezjēdzīgam. Ta�u pēc Otrā kara izraisītā sabrukuma nostiprinājās pārliecība, ka patriotisms pats var būt ļaunuma sakne.

Ko vēl �ie konflikti un ideoloģiju sadursmes iznīcināja? Ja arī tie neaiz-slaucīja pēdējās reliģijas pazīmes, tad idejai par �ēlsirdīgu Dievu Eiropā nekāda patvēruma vairs nebija. Ja �is priek�stats vēl spēja izdzīvot Rietumu frontes dubļos Flandrijā, tad tā gals nenovēr�ami pienāca Elijas Vizela aprakstītajā Dieva tiesā Au�vicē. �īdi gan arī pēc kara varēja turpināt piekopt savas tradīcijas un turpināt ticēt cilvēkiem, pat tad, ja vairs neticēja savam Dievam. Ta�u kristigā Eiropa bija zaudējusi ticību gan savam Dievam, gan saviem cilvēkiem. Cilvēks vairs neticēja cilvēkam. Sākot no Apgaismības laikmeta, gaistot ticībai un uzticībai Dievam, to daļēji aizvietoja ticiba cilvēkam. Ticība autonomam, neatkarīgam cilvēkam pastiprinājās pēc Apgaismības, kura uzsvēra un daudzināja cilvēcei potenciāli piemīto�o iek�ējo gudrību. Ta�u tie, kuri bija ļāvu�ies saprāta vadībai, tagad izskatījās tikpat smieklīgi kā visi pārējie. �Saprāts� un �racionālisms� cilvēkiem nez kāpēc bija licis darīt visnesaprātīgākās un neracionālākās lietas. Tā bija izrādījusies tikai vēl viena sistēma, kuru vieni cilvēki izmanto, lai kontrolētu citus cilvēkus. Pats cilvēks bija iznīcinājis ticību cilvēka autonomijai.

Tādējādi divdesmitā gadsimta beigās eiropie�i nevarēja nejust zināmu nogurumu - viņi bija izmēģināju�i reliģiju un antireliģiju, ticību un neticību, cilvēcisku racionālismu un ticību saprātam. Viņi bija izveidoju�i vai devu�i sākuma impulsus gandrīz visiem lielajiem pasaules politiskajiem un filozofiskajiem projektiem. Un Eiropa tos visus bija ne tikai izmēģinājusi un no tiem visiem cietusi, - tā bija tos visus, kas, iespējams, izrādījās visposto�āk, izlaidusi sev cauri. Aiz visiem �iem mēģinājumiem sasniegt pilnību palika miljoniem miru�u cilvēku - gan Eiropā, gan visur citur pasaulē, kur vien tika izmēģināta kāda no �o ideju versijām. Ko, to visu apzinoties, lai dara? Ja par �ādām kļūdām būtu atbildīgs kāds atsevi�ķs indivīds, viņ� tās noliegtu vai aiz kauna nomirtu. Bet ko lai dara, kad no iek�ējām pretrunām cie� vesela sabiedrība?

�I gadsimta pirmajā desmitgadē uz kādu brīdi �ķita, ka eiropie�u nogurums, iespējams, varētu tikt ārstēts ar to, kas tika nodēvēts par �maskulāro liberālismu�: saskaņotu un reizēm pat vardarbīgu liberālo tiesību aizstāvē�anu visā pasaulē. Īpa�i �ajā ziņā izcēlās Lielbritānija, kurai pievienojās vairākas citas kontinentālās Eiropas valstis, tai skaitā Francija. Ta�u tad, kad cilvēktiesību aizstāvības vārdā mēs bijām iebruku�i Irākā, Afganistānā un Lībijā, mēs pamanījām, ka tas, ko atstājam aiz sevis, ir neizdevu�os valstu virkne. Pirms mēs vēl nebijām pilnībā aptvēru�i �o faktu, viens no Vācijas valdības ministriem privātā sarunā man reiz teica, ka ari viņa valstij kādā brīdī būs jāapzinās, ka ir da�as vērtības, par kurām tā varētu ne tikai cīnīties un mirt, bet arī nogalināt. Satrieco�a atzī�anās no tādas valsts ministra, kura joprojām ir tik agresīvi antimilitāra. Es jautāju, vai varētu viņu citēt, kaut vai neminot amatu un vārdu. �Pilnīgi noteikti nē,� skanēja atbilde, atstājot mani pārdomās par to, cik efektīva var būt tāda politika, kuras ietvaros cilvēks var paziņot par saviem nolūkiem cīnīties, mirt un nogalināt par to, kam viņ� tic, - ta�u tikai anonīmi, pie izslēgta diktofona. Maskulārais liberālisms kā nācis, tā aizgāja, un tajā brīdī, kad Sīrija sabruka bez kādas Rietumu iejauk�anās, �ķiet, mēs sapratām, ka nespējam kontrolēt globālo situāciju, kā arī to, ka, saņemot pārmetumus gan rīkojoties, gan nerīkojoties, labāk ir nedarīt neko. Viss, kam vien eiropie�i pieskārās, pārvērtās par putekļiem.

KRITU�AIS IKARS

Pēc Padomju Savienības sabrukuma fran�u filozofe �antala Delso-la, izmantojot ļoti trāpīgu līdzību, raksturoja stāvokli, kurā tobrīd bija nonāku�i eiropie�i. Savā grāmatā Le Souci Contemporain (1996), kura angliski tika izdota ar nosaukumu �Kritu�ais Ikars�, viņa rakstīja, ka modernais eiropietis ir tādā pa�ā stāvoklī, kādā būtu bijis Ikars, ja viņam būtu izdevies izdzīvot pēc kritiena. Mēs, eiropie�i, centāmies sasniegt sauli, ta�u pielidojām tai pārāk tuvu klāt un nokritām atpakaļ uz zemes. Cerētais mums pavisam noteikti neizdevās, mēs esam apdullu�i no kritiena, ta�u kaut kādā veidā mums izdevās izdzīvot un mēs esam �eit. Visapkārt mums ir vraki - metaforiski un reāli visu mūsu sapņu, reliģiju, mūsu politisko ideoloģiju un tūksto�iem citu par nepatiesiem, kļūdainiem un maldīgiem izrādīju�os centienu vraki. Un tomēr - lai arī mums vairs nav atliku�as nekādas ilūzijas vai ambīcijas - mēs joprojām vēl esam �eit. Tad ko mums tagad darīt?

Pastāv da�ādas iespējamības. Visvienkār�ākā no tām pieļauj, ka kritu�ie ikari savas dzīves turpmāk varētu veltīt tikai un vienīgi da�ādām baudām. �ādi, kā Delsola to novērojusi, nereti rīkojas cilvēki, kuri zaudēju�i savus dievus. �Lielam ideālu sabrukumam bie�i vien pa pēdām seko cinisms: Ja visas cerības ir zudu�as, tad vismaz izpriecāsimies!� Tie�i to cita starpā, viņa atzīmē, darīja padomju elitei piedero�ie cilvēki, kad tie bija zaudēju�i ticību saviem utopiskajiem ideāliem. Ieraugot, ka sistēma, kurai tiem, kā tika sagaidīts, bija jātic un jāziedo savas dzīves, patiesībā ne tikai nedarbojās atbilsto�i solītajam, bet bija būvēta uz meliem, elites kasta ar �o problēmu tika galā, visus savus pūliņus veltot personīgā komforta vairo�anai un priekam. Ta�u mūsu tagadējā situācija, Delsola norāda, ir vēl sliktāka, nekā tā bija Padomju Savienībā, kuras vadoņi, to dieviem krītot, izvēlējās dzīvot tikai sev. �Mēs atmetām savus noteiktos mērķus ne tikai tāpēc, ka nespējām tos sasniegt,� Delsola uzsver. Mēs nekļuvām par �pilnīgiem� ciniķiem, ta�u esam kļuvu�i dziļi �aizdomīgi� pret it visām patiesībām. [111 Tas, ka visas mūsu utopijas tik briesmīgā veidā sabruka, iznīcināja mūsos ticību ne tikai �īm konkrētajām utopijām, bet visām ideoloģijām, lai kādas tās ari būtu.

�odien, dzīvojot jebkurā Rietumeiropas valstī, �ķiet, ka �is īpa�ais pa-saulskats ir kļuvis visureso�s. Ne tikai izklaides, bet arī informācijas industrijas uzrunā cilvēkus tikai caur personīgās baudas prizmu. Izsakoties ar Lielbritānijā atpazīstamas ateistu reklāmas kampaņas saukļa vārdiem: �Iespējams, Dieva nav. Tagad pārtrauc uztraukties un baudi dzīvi!� Savukārt uz jautājumu, kā tie�i mums būtu jābauda savas dzīves, atbilde skan: �Kā vien jūs to uzskatāt par pareizu.� Nav zināms, kā tas būs nākotnē, bet �odien, �ķiet, tas nozīmē baudīt mūsu patērētāju kultūru, bie�i pērkot īslaicīgi kalpojo�as preces un nemitīgi tās aizvietojot ar jaunākām versijām.

Protams, mēs varam ari doties atpūtas braucienos un vispār censties pavadīt laiku, cik vien labi varam.

Lai kādas ari būtu �i dzīvesstila priek�rocības, tā pastāvē�ana ir atkarīga no vairākiem priek�noteikumiem. Viens no tiem nosaka, ka sabiedrībā jābūt pēc iespējas vairāk tādiem cilvēkiem, kurus tas apmierina un kuri dzīvē nemeklē nekādu citu jēgu. Vēl cits postulē, ka tam nepiecie�ams turpināties nebeidzami, jo gandrīz noteikti tas var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr pastāv ekonomiskais kāpums. Ja viens no priek�noteikumiem, lai izvairītos no politiskā ekstrēmisma, ir ekonomiskā stabilitāte, tad eiropie�iem jāstrādā vaiga sviedros, lai tā nesāktu �ūpoties. �is ir viens no faktoriem, ar ko var skaidrot ekonomisko ieguvumu argumenta popularitāti masu migrācijas sakarā. Ja migranti, nodro�inot pastāvīgu lēta un gados jauna darbaspēka pieplūdumu, ļauj mums saglabāt dzivesstilu, pie kā esam pieradu�i, tad mēs varētu būt ar mieru samierināties ar daudzām potenciālajām migrācijas ēnas pusēm. Jo, ja ekonomika sāk buksēt un eiropie�u dzīves standarts krītas, tad ikvienam gudram politiķim būtu jāatceras, cik lielās un cik dziļās bedrēs �ādā gadījumā var iekrist. Tomēr �obrīd viena atbilde, lai ari ne visinteresantākā, ko spējusi izdomāt mūsu suga, ir neņemt galvā bailes un mēģināt izklaidēties.

Iespējams, tas būs pārlieku liels vispārinājums, ta�u �ķiet, ka zem �is virspusējās eksistences eiropie�u filozofiskajā domā �odien nav nekas cits kā viens vienīgs juceklis. Tas ir tik izteikti, ka, pat redzot, kur deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta domātāji kļūdīju�ies, mēs varam uzlūkot viņu idejas ar zināmu skaudību. Cik liela bija viņu noteiktība! Un cik vēl jo noteiktāki un savā pārliecībā skaidrāki bija viņu priek�te�i! Brī�iem �ķiet satrieco�i, cik plata ir plaisa, kas mūs no viņiem atdala. Ņemsim par piemēru Izaka Valtona 1640. gadā sarakstīto D�ona Donnes dzīvi. �I īsā darba noslēgumā Valtons stāsta par sava drauga pēdējām dzīves dienām un apraksta viņa ķermeni, �kur� reiz bija Svētā Gara templis, bet tagad kļuvis par nelielu saujiņu kristīgu pī�ļu�. Un tam seko pēdējais, noslēdzo�ais teikums: �Bet es redzē�u viņu atkal dzīvu.�

Reizēm mēs izturamies tā, it kā mums piemistu mūsu sen�u pārliecība, ta�u mums nav ne viņu pārliecības, ne arī viņu mierinājuma. Pat pa�i drūmākie deviņpadsmitā gadsimta vācu filozofi, ja tos salīdzinām ar viņu mūsdienu sekotājiem, �ķiet kā pārņemti ar noteiktību un mierinājumu. Mūsdienu vācu filozofiju, tāpat kā pārējā kontinenta domu, plosa ne tikai �aubas (kā tam būtu jābūt), bet jau desmitgadēm ilgsto�a dekonstrukci-ja. Tā ir saraustījusi gabalos pati sevi un visu, kam tikusi klāt, ta�u tai nav ne mazākās jausmas, kā vismaz kaut ko no sapluinītā atkal salikt kopā. Tā vietā, lai iedvesmotos no patiesības gara un meklētu atbildes uz lielajiem jautājumiem, kontinenta filozofi ir aizrāvu�ies, cen�oties atrast veidus, kā no �iem jautājumiem izvairīties. Apvienojot pūliņus, �ie filozofi ir dekon-struēju�i ne tikai idejas, bet arī valodu, ar to panākot, ka domas process netiek tālāk par neauglīgu filozofijas rīku cilā�anu. Brī�iem pat �ķiet, ka izvairī�anās no lielajiem jautājumiem ir kļuvusi par filozofijas vienīgo mērķi. To vietā stājusies apsēstība ar valodas problēmām un neticība visām noteiktajām lietām. Iepējams, alkas visu ap�aubīt tādā veidā, lai nekad un nekur nepavirzītos uz priek�u, var skaidrot ar bailēm no vārdiem un idejām vai, pareizāk, no tā, pie kā var novest to pielietojums. Tādā gadījumā apdraudējuma novēr�ana dekonstrukcijas ceļā ir risinājums. Arī �eit nevar neredzēt, ka �ī pieeja izriet no neticības pa�iem sev.

Modernās vācu domas sabrukuma apmēru es apjautu pirms pāris gadiem, piedaloties kādā konferencē I leidelbergas universitātē. Tur bija sapulcēju�ies akadēmiķi un da�ādi citi cilvēki, lai vēsturiskā griezumā aplūkotu Eiropas attiecības ar Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfriku. Klausoties runāto, ātri kļuva skaidrs, ka no vēstures neko nav iespējams mācīties, jo neko būtisku par to nav iespējams pateikt. Filozofi un vēsturnieki cits pēc cita uzstājās, lai tik labi, cik vien iespējams, runātu, bet neko nepateiktu. Jo nekonkrētāka bija runa, jo lielāku atzinību tā saņēma. Neviena ideja, vēsturiska norise vai fakts nevarēja izskanēt, ja pirms tam tas nebija izlaists cauri modernā akadēmisma gaļas ma�īnai. Nebija pieļaujami nekādi apkopojo�i vispārinājumi un nedrīkstēja izskanēt nekas specifisks. Turklāt aizdomās tika turēta ne tikai vēsture un politika. Glu�i kā nozieguma vieta no ārējas piekļuves tika norobe�ota arī filozofija, idejas un pat valoda. Jebkuram pienācējam no ārpuses nebija ne mazāko grūtību saskatīt �īs novilktās robe�as. Akadēmiķu uzdevums bija tās apsargāt, vienlaikus sniedzot klāteso�ajiem zināmas izklaides, lai par katru cenu nodro�inātu, ka iesvaidītajiem un to galmam nepiedero�i ziņkārīgie neiemaldās ideju jomā -tur, kur tiem ieeja nav paredzēta.

Visi būtiskie vārdi nekavējoties tika iezīmēti un apstrīdēti. Vārds �nācija� bija nepārprotama problēma. Arī �vēsture� bija vārds, ko nekavējoties bija jāapsprie�. Ta�u, kad kāds bija tik neapķērīgs, ka izmantoja jēdzienu �kultūra�, pasākums draudēja tikt pārtraukts. �im vārdam bija tik daudz da�ādu konotāciju un par tā lieto�anu tik at�ķirīgi viedokļi, ka tā izmanto�ana nebija pieļaujama. Vārds kā tāds nedrīkstēja neko nozīmēt. Visas �īs spēles - jo tā patie�ām bija spēle - jēga bija uzturēt akadēmiskas jautājuma izpētes �ķietamību, tajā pa�ā laikā padarot par neiespējamu jēgpilnu un auglīgu diskusiju. �ī spēle turpinās daudzās jo daudzās Eiropas akadēmijās un koled�ās, sniedzot vai nu apmierinājumu, vai atvieglojumu tās dalībniekiem, bet cerību sabrukumu jeb vienaldzību visiem pārējiem.

Ja Eiropā vēl ir palikusi kāda visaptvero�a ideja, tad tā ir atziņa, ka skaidras idejas nozīmē problēmas. Ja ir vēl kāds kopējs uzskats par vērtībām, tad tas ir tāds, ka �ādi uzskati ir nepareizi. Ja ir kāda noteiktība, tad tā ir neticība noteiktībām. Pat, ja tas viss arī tie�i neietekmē filozofiju, tad tas neizbēgami ietekmē attieksmi pret lietām, norisēm un parādībām - tā kļūst sekla un nespējīga izturēt nevienu nopietnu uzbrukumu, ta�u ir gana viegli pieņemama pla�ākām masām.

Tomēr, neskatoties uz minēto, lielākā daļa cilvēku joprojām savās dzīvēs grib ieviest tāda vai cita veida noteiktību. Starp tām nedaudzajām jomām, kurās, glābjoties no haosa, ko mēs visi redzam sev apkārt, viņi to mēģina rast, ir reliģija, politika un personīgās attiecības. Tajā pa�ā laikā tos cilvēkus, kuri dzīvo ārpus Eiropas, kultūrās, kuras mēs esam ietekmēju�i, nekas no tā visa neskar - tur nav ne baiļu, ne neticības, ne �aubu. Viņus nenomoka neticība saviem pa�u instinktiem un savai rīcībai. Viņi nebaidās aizstāvēt savas intereses un nedomā, ka savas tautas jeb rases intereses būtu kaut kas slikts vai nosodāms. Viņi iedvesmojas no dzīves standartiem, kurus redz citur pasaulē, bet tajā pa�ā laikā viņiem ir pa�iem savas idejas - reizēm to ir ne mazāk kā Eiropā - kuras tos noved pie citiem secinājumiem.

Kā Eiropu ietekmē tas, ka �eit ierodas tik ļoti liels skaits cilvēku, kuriem nepiemīt eiropie�us ploso�ās �aubas un nojausmas? Neviens to nezina un nekad nav zinājis. Vienīgais, ko mēs zinām, ka tas viss nepaliks bez ietekmes un sekām. Ievietojot kontinentā desmitiem miljonu at�ķirīgu cilvēku ar viņu at�ķirīgajām idejām un at�ķirīgajām pretrunām, nevar nerēķināties ar konsekvencēm, kas radīsies, �im no ārpuses ienestajām idejām un pretrunām saduroties ar vietējām Eiropas idejām un pretrunām. Tie, kas ticēja integrācijai, pieņēma, ka ar laiku ikviens, kas ierodas, kļūs līdzīgs eiropie�iem, lā�u �is pieņēmums kļūst ap�aubāms kaut vai tā dēļ, ka tik daudz eiropie�u �odien nav pārliecināti, vai tie vispār grib būt eiropie�i. Kultūra, kura netic un ap�auba pati sevi, pilnīgi noteikti nav spējīga pārliecināt citus pieņemt tās vērtības, attieksmes un pasaulskatu. Tajā pa�ā laikā ir pilnīgi iespējams, ka liela daļa, ja ne vairākums no ienācējiem turpinās turēties pie savām noteiktajām pārliecībām vai pat piesaistīs pie tām nākamo paaud�u eiropie�us. Tāpat ir ticami, ka daudzi jaunpienācēji baudīs Eiropas dzīvesstilu, piedalīsies Eiropas ekonomiskās izaugsmes augļu baudī�anā tik ilgi, cik vien tie turpinās ienākties, vienlaikus nicinot un noraidot kultūru, kas to visu radījusi un ļauj viņiem �eit ierasties un palikt. Migranti, atbilsto�i tik trāpīgajam prezidenta Erdogana izteicienam par demokrātiju, Eiropas kultūras radītās labklājības valstis var izmantot kā autobusu, lai no tā izkāptu, kad tas viņus būs aizvedis līdz vietai, kur tie vēlēju�ies nokļūt.

Sabiedriskās domas aptaujas nemainīgi rāda, ka Eiropā no citiem kontinentiem ieradu�os migrantu kopienās valda tik noraido�i un nicino�i uzskati par sociālo liberālismu, nemaz nerunājot par libertārismu, ka eiropie�i būtu �ausmās saķēru�i galvu, ja kaut kas tāds atklātos viņu pa�u vidū. Jāatzīst, ka modernās Eiropas liberālisms �ādai pienācēju attieksmei sniedz zināmu attaisnojumu. Musulmaņu tēvs nevēlas, ka viņa meita kļūst līdzīga Rietumu sievietēm, jo viņ� redz Rietumu sievietes un zina, kādas viņas ir. Viņ� nevēlas, lai viņa meita kļūtu apsēsta ar patērētājkultūru, jo viņ� redz, kā tā ietekmē cilvēkus. Tas, ko viņ� noraida, atrodas sabiedrībā viņam visapkārt. Iespējams, �ie cilvēki ar laiku arvien vairāk norobe�osies, un tas notiks tie�i dēļ sabiedrības, kurā viņi ir ieradu�ies. Tomēr - kā to liecina �obrīd pieejamie dati - maz ticams, ka eiropie�i, nonākot konfrontācijā ar �ādiem cilvēkiem, kaut jel cik nopietni aizstāvēs savas vērtības. Tādā valstī kā Lielbritānija bija vajadzīgas desmitgades, lai pretestība sievie�u ģenitāliju kropļo�anai kļūtu par vispāratzītu parādību. Ta�u, neskatoties uz to, ka tā ir nelikumīga jau trīsdesmit gadus, par spīti tam, ka vairāk nekā 130,000 britu sievie�u ir tiku�as pakļautas �ai barbariskajai procedūrai, - tik un tā vēl līdz �im nav bijis neviens sekmīgs tiesas process, kurā vainīgie par �o noziegumu būtu saņēmu�i pelnīto sodu. Ja Rietumeiropai ir tik grūti stāties pretī kaut kam tik viennozīmīgi neeiropeiskam un nehumānam kā ģenitāliju kropļo�ana, tad kāpēc gan lai cerētu, ka turpmākajos gados tā spēs aizstāvēt kādas citas, neuzkrīto�ākas no savām vērtībām?

Pat tad, ja mēs atzītu, ka visi migranti ir nepārprotams apdraudējums, pat tad, ja eiropie�i sāktu lūkoties uz visiem nākotnes migrantiem kā uz cilvēkiem, kuri, �eit atbrauku�i, neizbēgami izjutīs nepatiku pret uzņemo�o valstu pamatiedzīvotājiem - pat tad nogurums stātos mums ceļā. Jo, ja migrantu ieve�ana patie�ām nopietni apdraud mūsu nākotni, tad būtu nepiecie�ams rīkoties - vajadzības gadījumā pat sacelties. Ta�u tam traucē jau pazīstamais eiropie�u nogurums, kura, iespējams, visizteiktākās un redzamākās izpausmes bija vērojamas pēc Lielā kara. Vai ir iespējams, ka pēc tik lieliem zaudējumiem var parādīties vēl cita, mērogā varbūt pat lielāka problēma? Vai tad �ādi upuri un katastrofas neļauj mums nopelnīt da�as brīvdienas di�ajā vēstures kalendārā?

Neuzdotie jautājumi un nenotikusī diskusija par Eiropā notieko�ajām pārmaiņām lielā mērā var tikt skaidrota tie�i ar �ī noguruma izraisīto apātiju. Labāk neuzdot jautājumus, ja zinām, ka atbildes nebūs patīkamas. Tikai �ādā kontekstā var saprast, kāpēc pār masu imigrācijai nepiekrīto�ajiem cilvēkiem gā�as tik milzīgas nosodījuma un kauninājuma lavīnas. Un tikai �is skaidrojums ļauj saprast, kāpēc tik nesatricināms ir mūsdienu Eiropā izplatītais ticējums, ka ugunsgrēku var apdzēst, ja apklusina vai aptur cilvēkus, kas sauc: �deg!� Pēc 2011. gadā notiku�ā uzbrukuma ar degbumbām Charlie Hebdo redakcijai ārlietu ministrs Lorenss Fabijs �urnālam pārmeta, sakot: �Vai patie�ām ir saprātīgi liet eļļu ugunī?� Diem�ēl neviens viņam neatvaicāja, prasot atklāti pateikt, kur� tad ir vainojams fran�u sabiedrības pārvēr�anā liesmās.

Laikmetā, kad cilvēki vēl bija spējīgi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, neviens nebūtu centies apklusināt tos, kuri aicina ieturēt pauzi. Ta�u noguruma smagums spēj uzgulties pat uz trauksmes zvana skandētā-jiem. Intervijā ar itāļu avīzi Ajānai Hirsi Ali 2016. gadā tika uzdots jautājums par situāciju viņas pirmajā rnitnes zemē Holandē. �urnālists gribēja zināt, kas laikā, kop� viņa tika piespiesta atstāt valsti, tur noticis ar cilvēkiem, -rakstniekiem, māksliniekiem, karikatūristiem, intelektuāļiem un �urnālistiem, kuri tāpat kā Hirsi Ali uzdro�inājās runāt par problēmām, kas saistītas ar masu migrāciju. V'ai viņi visi ir apklusu�i? Uz to Ajāna atbildēja: �Nīder-landie�i, kuri raksta un runā par islāmu un �iem jautājumiem, ir noguru�i.�! 121

KĀPĒC AUSTRUMI IR AT�ĶIRĪGI

Bet tas viss liek uzdot citu jautājumu - kāpēc Austrumeiropa �ajā ziņā tik ļoti at�ķiras no Rietumiem? Kāpēc tās attieksme pret robe�ām, nacionālo suverenitāti, kultūras vienotību un daudziem citiem jautājumiem migrantu krīzes laikā ir bijusi pilnīgi pretēja Rietumeiropai? Gan krīzes laikā, gan ari jau daudzus gadus pirms tam nebija iedomājami, ka vado�s Rietumeiropas labējā spārna politiķis varētu pateikt kaut daļu no tā, ko sacīja vado�s Austrumeiropas kreisā spārna politiķis. Sākot ar 2015. gada vasaru un līdz pat �im brīdim, neskatoties ne uz kādiem Vācijas valdības un Eiropas Komisijas draudiem un lāstiem, Vi�egradas grupa - Slovākija, Polija, Ungārija un �ehija - migrācijas jautājumā ietur politisko līniju, kas ir pilnīgi pretēja tai politikai, kuru īsteno Angela Merkele un Brisele. �is valstis kritizēja kancleres tuvredzību un pārliecino�i noraidīja Berlīnes un Briseles uzspiestās migrantu kvotas.

2016. gada janvāri, kad Zviedrijas varas iestādes, Eiropas Komisija un vēl citi sāka publiski atzīt, ka lielākā daļa no pagāju�ajā gadā Eiropā iekļuvu�ajiem migrantiem ir cilvēki, kuriem nav pamata pie�ķirt patvērumu, �ans-Klods Junkers turpināja uzstāt, ka valstīm tomēr jāpieņem Komisijas piedāvātā bēgļu sadales sistēma. Slovākija uz to reaģēja ar nemainīgu noraidījumu, tās valdībai Junkera piedāvājumu raksturojot kā �nonsensu�un �pilnīgu fiasko�. Lai gan valsts nosūtīja 300 robe�sargus �engenas zonas ārējo robe�u apsargā�anai, tā turpināja uzsvērt, ka nepiekritīs nekādām migrantu kvotām. Politiskā spektra kreiso spārnu pārstāvo�ais slovāku premjerministrs Roberts Fico izmisumā izteicās: �Man ir tāda sajūta, ka mēs noraugāmies, kā ES izdara rituālu pa�nāvību�! 13] Ari pārējās Vi�egradas grupas valstis pauda tādu pa�u viedokli kā Fico. At�ķirība starp �īm

Austrumeiropas valstīm un to Rietumu partneriem bija vairāk nekā liela -tā bija milzīga. Kas tad īsti bija tas, kas tik ļoti at�ķīra Austrumu un Rietumu domā�anu attiecībā uz tik svarīgiem, centrāliem jautājumiem?

�antala Delsola �o at�ķirību aizmetņus pamanīja jau 1990. gadu vidū. Pēc Berlīnes mūra kri�anas, atrodoties Austrumeiropā, viņa redzēja, ka aus-trumeiropie�i �savā ziņā sapņojot mums līdzināties, tomēr tajā pa�ā laikā mūs uzlūkoja kā radījumus no citas planētas. Vēlāk es sapratu, ka tie�i �ajās austrumeiropie�u sabiedrībās man jāmeklē atbildes virknei mūsu jautājumu (...) at�ķirības starp mums un viņiem man ļāva secināt, ka pēdējie piecdesmit labklājības gadi ir pilnībā izdzēsu�i mūsu spēju sajust dzīves traģisko dimen-siju.�[ 14] Eiropas Austrumos �ī dimesija ir saglabājusies, un nekur citur tā neparādās tik izteikti kā �ajā jautājumā savu sabiedrību atbalstu saņemo�o austrumeiropie�u politisko vadītāju attieksmē pret migrantu krīzi.

Visas �īs valstis vēlējās iestāties Eiropas Savienībā un visas vēlējās lielāko iespējamo Eiropas valstu integrāciju ar brīvu pārvieto�anos un visiem ekonomiskajiem labumiem, kurus solīja dalība savienībā. Ta�u, kad kanclere Merkele atvēra Eiropas ārējās robe�as, visas �īs valstis sacēlās - un ne tikai sacēlās, bet nostājās skaidrās pozicijās. 2016. gada 15. martā Ungārijas premjerministrs savā oficiālajā Neatkarības dienas uzrunā izskaidroja pilnīgi at�ķirīgo Austrumu nostāju pret migrāciju, robe�ām, kultūru un identitāti. Viktors Orbans pastāstīja ungāriem, ka tagadējie brīvības ienaidnieki ir at�ķirīgi no pagātnes impēriskajām un padomju sistēmām, ka �odien tie nebombardē un neiesloga cietumos, bet izmanto draudus un apmelo�anu. �Ta�u Eiropas tautas,� Orbans teica, �beidzot būs sapratu�as, ka uz kārts likta viņu nākotne.� Ungārijas premjers turpināja:

�Beidzot pārpilnībā un labklājībā snaudo�ie eiropie�i ir sapratu�i, ka tie principi, uz kuriem uzbūvēta Eiropa, atrodas nāves briesmās. Eiropa ir kristīgu, brīvu un neatkarīgu nāciju kopiena; to veido vīrie�u un sievie�u vienlīdzība, godīga konkurence un solidaritāte; lepnums un pazemība, tiesiskums un �ēlsirdība.

�oreiz mūs apdraudo�ās briesmas nav tādas kā kari un dabas katastrofas, kas pēk�ņi un negaidīti izsit pamatu zem kājām. Masu migrācija ir lēna ūdens straume, kas nemitīgi erodē mūsu krastus. Lai arī tā ir maskējusies un izliekas par humanitāru krīzi, ta�u tās patiesā daba ir teritorijas okupācija.

Un tas, kas ļauj iegūt teritoriju viņiem, atņem to mums. Veseli bari apsēstu cilvēktiesību aizstāvju jūt nepārvaramu tieksmi mums pārmest un mūs apsūdzēt. Viņu vārdos mēs esot naidīgi ksenofobi, ta�u patiesība ir tāda, ka mūsu nācijas vēsture ir ari iekļau�anas, uzņem�anas un kultūru savī�anās vēsture. Tiem, kuri ieradu�ies �eit kā jauni ģimenes locekļi, kā sabiedrotie vai kā pārvietotas personas, kas glābu�as savu dzīvību, mēs vienmēr esam devu�i iespēju rast �eit jaunas mājas. Ta�u tos, kuri nāku�i, lai mainītu mūsu zemi, pārtaisītu mūsu tautu pēc sava ģīmja un līdzības, tos, kuri nāku�i ar vardarbību un pret mūsu gribu, mēs vienmēr esam sagaidīju�i ar pretestību.�

Ta�u Vācijai, Eiropas spēcīgākajai valstij, �is Ungārijas redzējums nav pieņemams. Ungārija ir nostājusies opozīcijā ne tikai Vācijas tagadējās valdības politikai, bet tā ir pretēja visu pēckara laika vācu valdību īstenotajām imigrācijas politikām. Berlīnes spiediens uz Budape�tu bija nelokāms, ta�u tas nespēja mainīt Austrumu un Rietumu nesamierināmās uzskatu at�ķirības. Tā pa�a gada maijā, tikai mēnesi pirms viņa valsts pārņēma ES prezidentūru, Roberts Fico aizstāvēja savas valsts uzskatus, pamatojot Briseles un Berlīnes uzspiesto migrantu kvotu noraidījumu. Neskatoties uz draudiem, ka par katru neuzņemto piespiedu migrantu valsts varētu tikt sodīta ar milzīgām naudas summām, Fico bija tie�s: �Islāmam nav vietas Slovākijā. Migranti pārmaina mūsu valsts raksturu, bet mēs nevēlamies, lai tas notiktu.�! 15]

Gandrīz visā savā vēsturē �īs valstis bija dzēru�as no tiem pa�iem avotiem, no kuriem Rietumeiropas zemes, ta�u tagad �eit parādījās tik at�ķirīga attieksme. Iespējams, austrumeiropie�i nav izjutu�i vai absorbēju�i to vainas sajūtu, kas nomāc Rietumus, un viņi nedomā, ka viss, kas pasaulē bijis un ir slikts, būtu jāsaista ar sevi. Iespējams arī, ka viņi nav cietu�i no Rietumus nomoko�ā noguruma un tā izraisītās bezspēcības. Vai arī, varam pieļaut, ka pēckara gados nepiedzīvojot masu imigrāciju (toties piedzīvojot daudz ko citu), viņi ir saglabāju�i nacionālo vienotību, kuru rietumeiropie�i mēģina iedomāties vai atcerēties. Iespējams, viņi, redzot, kas notiek Rietumos, vienkār�i nolēma, ka nevēlas, lai kas tāds norisinātos arī viņu valstīs.

Iespējams, atbilde ietver visu minēto, kā arī, kaut kur zemdegās tam visam var būt fakts, ka Vi�egradas valstis jau iepriek� ir izjutu�as Rietumu vienaldzības un apātijas sekas. Austrumeiropie�i, at�ķirībā no viņu

Rietumu sabiedrotajiem, joprojām dzīvā atmiņā ir saglabāju�i traģiskās pagātnes norises. Viņi zināja, ka vēsture mēdz būt nepielūdzama un nedod cilvēkiem atlaides pat tad, kad viņi uzskata, ka būtu tās pelnīju�i.

Tikmēr pārējais kontinets tāpat kā iepriek� turpināja būt savas vēstures ķīlnieks. 2016. gada vasarā austrie�u un fran�u varas iestādes mēģināja noslēgt savas robe�as, lai apturētu migrantu viļņus, kas no krastā izsē�anās vietām Lampedūzā un Sicīlijā caur Itāliju plūda uz viņu valstīm. Kad �ie ierobe�ojumi stājās spēkā, daudzi no migrantiem, kas devās uz ziemeļiem, pārorientējās uz �veices virzienu. Ziemā nomaļās kalnu pārejas uz Itāli-jas-�veices robe�as nesagatavotiem cilvēkiem nav �ķērsojamas, ta�u vasaras mēne�os tas ir iespējams. Tajā vasarā itāļu laikraksta La Stampa �urnālisti sarunājās ar Dumencas ciema iedzīvotājiem, kuri dzīvo starp Mad�ores ezeru un �veices robe�u. Viņi bija pamanīju�i, ka kalnu takas atkal tiek izmantotas, un kāds vecs vietējais iedzīvotājs garāmejot izteicās: �Tās ir tās pa�as takas, pa kurām kara laikā bēga Itālijas �īdi.�[ 16]

Domājot par migrantiem, kuri �odien dodas uz Vāciju, viņ� domāja par migrantiem, kas savulaik devās pretējā virzienā. �odienas migranti savā ziņā viņam saistījās ar vakardienas �īdiem: tā bija asociācija, no kuras nevarēja izvairīties.

14

2016. gada 19. martā beļģu policija sa�āva un arestēja Beļģijā dzimu�o marokāņu izcelsmes Francijas pilsoni, kur� bija vadījis iepriek�ējā gada novembrī Parīzē notiku�os uzbrukumus. Pēc �iem uzbrukumiem Salehs Abdeslams devās uz Beļģiju, kur viņa pirkstu nospiedumus atrada vismaz divos musulmaņu biezi apdzīvotās Molenbēkas priek�pilsētas dzīvokļos. Beidzot slepkavu arestēja kādā citā Molenbēkas dzīvoklī, kur viņ� mitinājās pie vienas vietējās ģimenes. Aizvedot arestēto, beļģu policijas specvienībai vēl nācās tikt galā ar vietējiem �jaunie�iem�, kuri sumināja Abdeslamu kā savu varoni un, protestējot pret viņa apcietinā�anu, apmētāja policistus ar pudelēm un akmeņiem. Trīs dienas vēlāk trīs teroristi-pa�nāvnieki uzspridzinājās Beļģijas galvaspilsētā. Nad�ims Lakrū un Ibrahims Elbarks detonēja savas pa�nāvnieku vestes pie ieejas vārtiem Briseles lidostā, kamēr Ibrahima brālis Halids Elbarks uzspridzinājās pie Mēlbekas metro stacijas, kas atrodas netālu no Eiropas Komisijas mītnes. Arī �ajā reizē visi trīs noziedznieki bija �vietējie�. Par viņu upuriem kļuva trīsdesmit divi da�ādu tautību pārstāvji.

Kā jau parasts, eiropie�i sāka savu tradicionālo attaisnojumu meklē�anu notiku�ajam. Da�i Briseles priek�pilsētas Molenbēkas iedzīvotāju - Beļģijas pilsoņu - izdarītajos uzbrukumos vainoja pilsētplāno�anas nepilnības, citi - rajona nepietiekamo �ģentrifikāciju�. Vēl citi problēmas sakni saskatīja Beļģijas ārpolitikā, Beļģijas vēsturē beļģu koloniālisma kontekstā vai arī beļģu sabiedrības rasismā. Pēc tam, kad publisko deba�u pirmā kārta bija izskanējusi, The New York Times parādījās pla�āku vērību neguvis raksts, kurā, skaidrojot uzbrukumu cēloņus, bija norādīts uz vairākām Beļģijas politikas neveiksmēm. Rakstā tika intervēts kāds 38 gadus vecs �idu bēgļu (Otrā pasaules kara laika - red. piez.) ģimenē dzimis īvs Gold�teins, kur� tagad bija �āerbēkas priek�pilsētas pa�valdības deputāts un strādāja par Briseles Galvaspilsētas reģiona ministru prezidenta biroja vadītāju. Viņ� apgalvoja, ka nav pareizi saistit uzbrukumus ar islāmu, tā vietā kritizējot tādus cilvēkus kā viņ� pats, kuri neesot spēju�i novērst �jaunie�u radikalizāciju�. �Mūsu pilsētas ir saskāru�ās ar milzīgu problēmu, kāda, iespējams, tās nav apdraudējusi kop� Otrā pasaules kara,� Gold�teins teica. �Kā tas var būt, ka �eit, Briselē, Parīzē dzimu�i cilvēki var saukt par varoņiem tos, kuri terorizē līdzpilsoņus un veic vardarbīgus uzbrukumus? Tas ir jautājums, uz kuru mums nav atbildes.�

Tad, it kā garāmejot, Gold�teina kungs pasaka pa�u svarīgāko. Viņa draugi, kuri kā pasniedzēji mācīju�i skolēnus no pārsvarā musulmaņu apdzīvotajiem Molenbēkas un �āerbēkas rajoniem Briselē, Gold�teinam stāstīju�i, ka apmēram 90 procenti no �iem 17, 18 gadus vecajiem jaunie�iem sauku�i viņu pilsētu tikko spridzināju�os uzbrucējus par varoņiem.ļ 1 ] Par līdzīgiem novērojumiem De Standaart sniegtā intervijā pavēstīja arī Beļģijas iek�lietu ministrs Jans Jambons. Viņ� teica, ka �ievērojama musulmaņu kopienas daļa pēc uzbrukumiem priekā dejoja�. Atbilsto�i politkorektuma uzstādījumiem Jambons par �ādu atklātību nekavējoties saņēma kritiku gan no kolēģiem parlamentā, gan no medijiem. Ta�u, nepakļaujoties spiedienam, viņ� palika pie sava, norādīdams, ka attiecīgo informāciju saņēmis no da�ādiem Beļģijas dro�ības dienestiem. Tomēr Jambona un Gold�teina atklātais bija tikai neliels, īss ieskats tajā stāsta daļā, kas apzināti palika nepateikta un noklusēta praktiski pēc visiem Eiropā notiku�ajiem teroristu uzbrukumiem. �iem melīgajiem un sagrozītajiem stāstiem būtu jāuzņemas tāda pati atbildība par notieko�o kā uzbrucējiem, jo, lai arī sprādzieni un uzbrukumi ar na�iem ir reālijas, par kurām nevar neuztraukties, tomēr ilg-termiņā vēl jo būtiskāka un svarīgāka ir saikne, kāda pastāv starp nedaudzajiem �īs neģēlības pastrādāju�ajiem ekstrēmistiem un pla�o kopienu, no kuras viņi nāk.

2006. gadā - vienu gadu pēc dāņu karikatūru publicē�anas - Lielbritānijā veikta sabiedriskās domas aptauja parādīja, ka 78 procentu britu musulmaņu uzskatā karikatūru publicētāji būtu krimināli vajājami. Nedaudz

mazāks musulmaņu skaits (68 procenti) bija pārliecināti, ka sodāmi būtu ari visi, kuri kaut kādā veidā apvaino islāmu. Tajā pa�ā aptaujā noskaidrojās, ka gandrīz piektā daļa no britu musulmaņiem (19 procenti) ar cieņu uzlūko Osainu bin Ladenu. Pie tam 6 procentu redzējumā viņ� bija �ļoti cienījams�. [2] Deviņus gadus vēlāk, kad divi Alkaidas biedri iegāja Charlie Hebdo birojā Parīzē un, sodot par Muhameda karikatūru publicē�anu, ap�āva �urnāla redakcijas darbiniekus, 27 procenti britu musulmaņu atbildēja, ka izjūt �zināmas simpātijas� attiecībā uz uzbrucēju motivāciju. Gandrīz ceturtā daļa (24 procenti) teica, ka viņuprāt vardarbība pret cilvēkiem, kas publicē Muhameda karikatūras, ir attaisnojama.f 3] BBC, pēc kuras pasūtījuma �ī aptauja tika veikta, par tās rezultātiem vēstīja labo ziņu manierē: �Britu musulmaņu vairākums �nevēlas atriebties Muhameda karikatūru publicētājiem��, ta�u ziņas nebūt nebija tik labas, kā raidorganizācija to mēģināja pasniegt.

Terora akti kā ļoti pamanāmi notikumi apvienojumā ar apziņu, ka tas, kas aiz tiem slēpjas, ir vēl jo daudzkārt lielāka problēma, nozīmē, ka pēdējo gadu laikā Eiropas sabiedrības uzskati kļuvu�i arvien at�ķirīgāki no tās vadītāju paustās nostājas. Teju pēc katra teroristu uzbrukuma Eiropas politiskie vadītāji pavēstīja saviem pilsoņiem, ka notiku�ajam nav nekāda sakara ar islāmu un ka islāms jebkurā gadījumā ir miermīlīga reliģija. Ta�u pilsoņi domāja citādāk.

2013. gada jūnijā sabiedriskās domas izpētes kompānija ComRes pēc BBC Radio I pasūtījuma veica aptauju, kurā tūkstotim britu jaunie�u tika vaicāts par viņu attieksmi pret pasaules lielajām reliģijām. Kad pēc trim mēne�iem rezultāti tika publiskoti, tie izraisīja nelielu furoru. 27 procenti no aptaujātajiem bija teiku�i, ka viņi neuzticas musulmaņiem, bet 44 procenti bija norādīju�i, ka pēc viņu pārliecības musulmaņiem ir no pārējās sabiedrības at�ķirīgi uzskati. BBC un citi britu pla�saziņas lidzekļi nekavējoties ķērās pie darba, lai noskaidrotu, kas ir aizgājis ne tā, kā vajadzētu, un ko Lielbritānija varētu darīt, reaģējot uz to, ka �ādi domā tik daudz jaunu cilvēku. Gandrīz visa diskusija, kas sekoja aptaujas publicē�anai, sastāvēja no ba�u izteik�anas par to, ka jaunie�i var tā domāt, un debatēm, ko darīt, lai �ādus uzskatus mainītu. Rezultātos varēja atrast gan ari vēl citas interesantas lietas, tostarp faktu, ka 15 procenti no aptaujātajiem neuzticējās �īdiem, 12 procenti - kristie�iem, bet 13 procenti ar neuzticību uzlūkoja ari budistus. Jautājumu, ko gan tādu pēdējos mēne�os varētu būt izdarīju�i budisti, lai nokaitinātu tik daudz britu jaunie�u, neviens neuzdeva. Ta�u tā vietā, lai sāktu plānot nācijas jaunatnes pāraudzinā�anas programmas, dis-kutētāji, meklējot skaidrojumu �iem jaunie�u uzskatiem, būtu gan varēju�i palūkoties uz laiku, kad aptauja veikta. Anketē�ana bija norisinājusies laikā no 2013. gada 7. līdz 17. jūnijam.[4]

Tikai pirms da�ām nedēļām gai�ā dienas laikā pie savas vienības kazarmām Dienvidlondonā ar automa�īnu tika notriekts Lī Rigbijs - jauns Karaliskā strēlnieku pulka karavīrs, kur� nesen bija atgriezies no dienesta Afganistānā. Pēc tam Maikls Adebolad�a un Maikls Adebovale izkāpa no automa�īnas, aizvilka savu upuri līdz ielas vidum un tur sacirta viņu ar ma�etēm. Uzbrucēji ari centās nogriezt Rigbijam galvu, ta�u tas viņiem neizdevās. Gaidot bruņotas policijas vienības iera�anos, asiņainajās rokās joprojām turot ma�eti, Adebolad�a, savu vēstījumu papildinot ar lamām, garāmgājējiem viņu filmējot video, pastāstīja, kāpēc viņi ar Adebovali izdarīju�i �o slepkavību. Pēc Adebolad�as aresta policija pie viņa atrada vēstuli. Tā bija adresēta viņa bērniem, un arī tajā tika sniegta ricības motivācija un attaisnojums. Vēstule tika izmantota kā pierādījums sekojo�ajā tiesas procesā. Cita starpā tajā bija teikts: �Mani miļotie bērni. Ziniet, ka cīnīties pret Allāha ienaidniekiem ir jūsu pienākums. (..) Netērējiet savu laiku nebeidzamos strīdos ar gļēvuļiem un muļķiem, ja tas jūs aizkavē stāties pretī Allāha ienaidniekiem cīņas laukā.� Vēstules beigās bija apmēram divi du�i atsau�u uz Korānu, kuras Adebolad�a acīmredzot bija paredzējis kā rakstos smeltu apstiprinājumu savas vēstules saturam.[5]

Iespējams, ka jaunie�i, kuri uz Radio 1 aptaujas jautājumiem sniedza diskusiju raisīju�ās atbildes, nemaz nebija fanātiķi, kas bez pierādījumiem izdara nepamatotus pieņēmumus par lielām cilvēku grupām - iespējams, viņu vienīgā vaina bija ziņu lasī�ana... Galu galā, cik gan daudzi būtu atbildēju�i, ka neuzticas �īdiem vai kristie�iem, ja pāris dienas pirms aptaujas divi �īdu ekstrēmisti vai kristie�u fundamentālisti būtu gai�ā dienas laikā nogalināju�i britu karavīru? Lai kādas �ēlabas un vaimanas arī tas raisītu, ta�u cilvēki, kuriem �ajā aptaujā tika vaicāti viedokļi un kuri sasaistīja islāmu un musulmaņus ar vardarbību, �o saikni pa�i bija redzēju�i uz savām ielām.

Drīz vien līdzīgs notikums izvērtās Skotijā, kad kādā Dandijas pilsētas skolā skolēniem tika uzdots uzrakstīt vārdus, kas viņiem asociējas ar musulmaņiem. Bērni to arī izdarīja, un tad atklājās, ka �o apzīmējumu vidū bie�i sastopami tādi vārdi kā �teroristi�, �bailes� un �9/11�. �okētie skolotāji, to ieraudzīju�i, devās uz vietējo musulmaņu centru un aicināja, lai kāds nāk uz skolu un maina bērnu uzskatus. Drīz vien bija izveidota labdarības organizācija, kas sūtīja uz skotu skolām musulmaņu sievietes, kurām bija �jālabo� skolēnu uzskati par islāmu un musulmaņiem. Ziņojumā, kas vēstīja par vienu tādu apmeklējumu, bija atzīmēts, ka divas musulmaņu galvassegās tērptas sievietes skolā skaidroju�as bērniem, ka 11. septembra lidma�īnu nolaupītājiem �nav nekādas saistības ar islāmu�.[6]

Tomēr, par nelaimi sabiedrības uzskatu mainītājiem, problēmai sasniedzot sabiedrības apziņu arvien pla�ākā mērogā, �ādi pūliņi kļūst teju bezjēdzīgi. Eiropas politiskajam establi�mentam un lielajiem pla�saziņas līdzekļiem tā arī nav izdevies pārliecināt sabiedrību, ka problēma būtu pārspīlēta. Daļēji tas ir tāpēc, ka internēts ir kļuvis par alternatīvu ziņu avotu, bet daļēji to nosaka notikumu secība. Salīdzinot to, ko runā un dara Eiropas politiskie vadītāji, ar to, ko domā viņu sabiedrības, at�ķirība ir biedējo�a.

2013. gadā Nīderlandē veikta aptauja atklāja, ka 77 procenti responden-tu uzskata, ka islāms nebagātina viņu valsti. Apmēram 73 procenti domāja, ka �pastāv saikne� starp islāmu un teroristiskajiem uzbrukumiem, bet 68 procenti aptaujāto atbildēja, ka Nīderlandē jau ir �diezgan� islāma. �ie uzskati nebija saistīti ar respondentu piederību pie kādas noteiktas partijas - tos pauda visu holandie�u politisko partiju vēlētāju vairākums.[7] Līdzīgi uzskati parādījās viscaur Eiropā. Tajā pa�ā gadā - t.i� divus gadus pirms Parīzes 2015. gada terora uzbrukumiem - Francijā veiktā aptaujā 73 procenti no aptaujātajiem islāmu uzlūkoja negatīvi[8] un 74 procenti atbildēja, ka viņuprāt islāms nav tolerants. [9] �eit vērts atgādināt, ka aptuveni 10 procenti no Francijas iedzīvotājiem ir musulmaņi.

Tāda pa�a veida aptaujās 55 procenti holandie�u vēlētāju norādīja, ka nevēlas, lai viņu valstī ierastos vēl vairāk musulmaņu, 56 procenti vācie�u atbildēja, ka islāms tiem saistās ar centieniem iegūt politisko ietekmi, un 67 procenti fran�u uzskatīja, ka islāmiskās vērtības ir �nesavienojamas� ar fran�u sabiedrības vērtībām. [ 10] 2015. gadā kāda aptauja rādīja, ka tikai 30

▲

procenti britu sabiedrības domā, ka islāms ir �savietojams� ar tās vērtībām. [11] Vēl cita apmēram tajā pa�ā laikā izdarīta aptauja atklāja, ka tikai viena piektdaļa (22 procenti) britu sabiedrības piekrīt apgalvojumam, ka is-lāmiskās un britu vērtības ir �lielākoties savietojamas�.[12]

Tie�i tas pats atklājās it visur citur. 2012. gadā Vācijā veikta aptauja rādija, ka 64 procenti respondentu islāmu saista ar vardarbību, kamēr 70 procenti ar fanātismu un radikālismu. Tikai 7 procenti vācie�u islāmu saistīja ar atvērtību, toleranci un cilvēktiesību cieni�anu.[13] Kā to atzīmējis mūsdienu islāmu pēto�ais amerikāņu zinātnieks Daniels Paipss, aptaujās, kurās uzdoti �ādi jautājumi, vērojams pastāvīgs attiecīgo viedokļu īpatsvara pieaugums. Aptaujājot Eiropas sabiedrību, redzams, ka eiropie�u ba�as par �iem jautājumiem ar laiku tikai palielinās. Tā, piemēram, 2010. gadā vēl tikai mazāk nekā puse (47 procenti) vācie�u piekrita apgalvojumam, ka �islāms neiederas Vācijā�. Ta�u 2016. gada maijā �ādi domāja jau 60 procenti respondentu. [14]

�ādas viedokļu pārmaiņas notiek par spīti Rietumeiropas valdo�ās kārtas centieniem iestāstīt cilvēkiem, ka viņi kļūdās savos uzskatos. Patiesībā līdz �im visizplatītākā Rietumeiropas valdo�ās elites vadītāju atbilde imigrācijas un islāma jautājumos kritiski domājo�iem cilvēkiem bija tāda, ka viņi vēl nav baudīju�i pietiekami lielu daudzveidību, ka viņiem nepiecie�ams pieredzēt vēl vairāk islāma un, kad tā notiks, tie sāks domāt citādāk. Ta�u aptaujas rāda tie�i pretējo - jo vairāk islāma ienāk sabiedrībā, jo lielāku nepatiku un mazāku uzticību tas raisa. Bet politiskās elites rīcībā �ajā jautājumā ir vēl kaut kas kopējs - lai kurā valsti tas būtu, it visur elite uzstāj, ka, lai risinātu problēmu saistībā ar sabiedrības nepatiku pret islāmu, kaut kas jādara saistībā ar sabiedrības viedokli. Valdo�ās elites prioritāte visu laiku ir bijusi vēr�anās nevis pret to, kas raisa sabiedrības iebildumus un noraidījumu, bet pret pa�u neapmierināto sabiedrību, ļa kādam �ajā sakarā nepiecie�ams stāsts, kas būtu mācību grāmatai noderīgs piemērs, tad vienu no tiem es �eit pastāstī�u.

2009. gadā Karaliskais Anglijas pulks, atgrie�oties mājās no Afganistānas, par godu notiku�ajam sarīkoja parādi Lūtonas pilsētā. �I ir viena no Anglijas pilsētām, kurā �baltie briti� ir mazākumā (ap 45 procenti no iedzīvotājiem), un viena no pilsētām ar lielāko musulmaņu kopienu valsti. Daudzi

vietējie iedzīvotāji devās vērot parādi, bet tos sadusmoja islāmistu grupa al-Muhad�irun, kura, karavīriem soļojot cauri pilsētas centram, protestēja, izkliedzot da�ādus saukļus. Cita starpā islāmisti karavīrus dēvēja par �slepkavām� un �bērnu nogalinātājiem�. Sadusmotie parādes skatītāji mēģināja protestētājiem iebilst, ta�u britu policija protestētājus aizsargāja, draudot neapmierinātajiem vietējiem iedzīvotājiem ar arestu. Nākamajās nedēļās da�i no vietējiem mēģināja sarīkot pret islāmistiem vērstu protesta pasākumu, ta�u viņiem neļāva doties uz to pa�u pilsētas domes ēku, uz kuru netraucēti pirms tam bija gāju�i al-Muhad�irun dalībnieki. Un, kamēr al-Muhad�irun netraucēti un nesodīti bija mo�ejās dalīju�i savus, uz protestu pret Karaliskā Anglijas pulka parādi aicino�os aģitācijas materiālus, tikmēr pret islāmistiem oponējo�ajiem vietējiem policija to pa�u darīt neļāva.

Satriekti par dubultstandartiem, kuriem tika pakļauti, protestētāju grupa vēl pēc da�ām nedēļām izveidoja organizāciju, kas ieguva �Angļu aizsardzības līgas� (EDL) nosaukumu. Turpmākajos gados viņi organizēja virkni protestu daudzās pilsētās visā Anglijā. Nereti �ie pasākumi pārauga vardarbīgās sadursmēs. Kā paskaidroja viens no galvenajiem EDL organizatoriem, kur� darbojās ar Tomija Robinsona pseidonīmu, tas notika daļēji dēļ cilvēkiem, kurus �ie protesti piesaistīja, bet lielā mērā arī tāpēc, ka visur, kur vien viņi devās, viņiem pretī uzstājās organizētas tā saucamo �antifa�istu� grupas. �īs grupas, kuru dalībnieku vidū nereti bija daudz musulmaņu, alla� pirmās iesāka vardarbīgu konfrontāciju. Visas �īs �antifa�istu� grupas saņēma atbalstu no vado�ajiem politiķiem, tai skaitā arī no premjerministra. Pirms tam tās bija rīkoju�as �antifa�istu� mītiņus, un kādā no tiem, pārstāvot �antifa�istus�, sanāku�o pūli uzrunāja arī viens no vēlākajiem Lī Rigbija slepkavām. Ta�u visbūtiskākais saistibā ar EDL bija nevis tas, ko viņi darīja, bet attieksme, kādu varas iestādes pret viņiem pauda. Nevienā brīdī vai vietā ne vietējā policija un pa�valdības, ne arī valsts policija vai valdība neuzskatīja, ka EDL aktivitātēm būtu kāds pamatots iemesls. Valdības augstāko e�elonu pārstāvji, sadarbojoties ar EDL opozīcijā eso�ām grupām, kuras pa�as bija saistītas ar vardarbību, deva skaidras norādes slēgt EDL un vajāt tās vaditājus.

Kādā reizē EDL vadītājs tika arestēts par to, ka viena cita cilvēka pavadībā mēģināja iziet cauri pārsvarā musulmaņu apdzīvotajam Londonas

Tauerhamletas rajonam. Citā reizē viņu apcietināja par to, ka pieteikts protesta pasākums pārsniedza atjauto laiku par trīs minūtēm. Jau no EDL darbības pa�a sākuma varas iestādes darīja visu, ko varēja, lai grupas vadītāju dzīvi padarītu ja ne neiespējamu, tad apgrūtino�u un sare�ģītu. No brī�a, kad Robinsons nodibināja organizāciju, viņa bankas konti tika iesaldēti. Gan viņa, gan viņa tuvāko ģimenes locekļu mājokļos ielauzās policija, veica kratī�anas un konfiscēja datorus. Visbeidzot varas orgāniem izdevās atrast kļūdu Robinsona hipotekārā kredīta maksājumos, un par �o pārkāpumu viņ� tika notiesāts un ieslodzīts cietumā.[15] Vienlaikus pastāvēja nemitīgi, no islāmistu grupu puses nāko�i draudi. Musulmaņu bandas atkārtoti uzbruka EDL vadītājiem, bija vairāki nopietni mēģinājumi viņus nogalināt. 2012. gada jūnijā policija apturēja automa�īnu, kurā atradās daļa no se�u cilvēku lielas islāmistu �ūniņas. Automa�īnā atrada bises ar apzāģētiem stobriem, na�us un pret karalieni vērstu vēstījumu. Aizturētie bija ceļā atpakaļ no EDL demonstrācijas, kurai viņi bija sagatavoju�ies uzbrukt, ta�u pasākums nelielā dalībnieku skaita dēļ bija beidzies ātrāk, nekā paredzēts. Kā �ajā, tā arī cilos līdzīgos gadījumos sabiedrības vairākums neizrādīja nekādu līdzjūtību EDL, jo valdīja uzskats, ka viņi pa�i ir vainojami pie �iem uzbrukumiem. Reaģējot uz negatīvo tēlu, kāds viņu pilsētai bija izveidojies pēc musulmaņu bandu, kā arī EDL parādī�anās, Lūtonas pilsētas dome nolēma sarikot pasākumu, kuram tika dots nosaukums Love Luton. Tā ietvaros lūtonie�i, baudot da�ādus ēdienus un vērojot akrobātu priek�nesumus, priecājās par �daudzveidību� un �multikulturālismu� savā pilsētā.

Da�ādos veidos �is pats stāsts atkārtojās arī citviet Eiropā. 2014. gadā Vācijā, Drēzdenē izveidojās kustība, kas sevi nosauca par �Pegida� (Saīsinājums no �Patriotiskie eiropie�i pret Rietumu islamizāciju� - red. piez.). Viņu mērķi bija līdzīgi kā EDL un citām tautas protesta kustībām Eiropā. �Pegidas� organizatori nostājās pret radikālajiem musulmaņiem un masu imigrāciju, ta�u uzsvēra savu atvērtību imigrācijai kā tādai (�Pegidas� gadījumā īpa�i tika uzsvērts atbalsts leģitīmiem patvēruma meklētājiem). Tāpat kā EDL, arī �Pegidā� iesaistījās daudzi pazīstami etnisko un seksuālo minoritā�u pārstāvji, ta�u, rakstot par kustību kopumā, pla�saziņas līdzekļi viņus gandrīz nekad nepieminēja. �Pegidas� protesti galvenokārt vērsās pret nekontrolētu musulmaņu imigrāciju, kā arī pret salafitu naida sludinātā-

jiem un citiem ekstrēmistiem. Un, tāpat kā EDI-, vācu grupa, vēloties norobe�oties no pagātnes �ausmām, sevi pieteica ne tikai ar pretislāmiskiem, bet ari pretnacistiskiem uzstādījumiem. Prese �ādas saiknes visu laiku tomēr mēģināja zīmēt, ta�u, neskatoties uz nomelno�anu, 2014. gada decembri �Pegidas� protesta pasākumos dalībnieku skaits pārsniedza 10,000 cilvēku, un tie sāka izplatīties arī citviet Vācijā. �ķita, ka �Pegidai�, at�ķirībā no EDL, kuru atbalstīja pamatā cilvēki no strādnieku vidus, bija izdevies piesaistīt pilsoņus no pla�ākiem sociāliem slāņiem, tai skaitā arī vidus�ķiras profesionāļus. Visbeidzot (lai gan mazākos apmēros) kustība izplatījās arī uz citiem Eiropas reģioniem.

Vācijas varas iestā�u reakcija bija tāda pati kā Lielbritānijā. Par spīti tam - vai tie�i tā dēļ - ka aptaujas liecināja, ka katrs astotais vācietis ir gatavs pievienoties �Pegidas� mar�am, ja tas notiktu viņa pilsētā, visa Vācijas valsts ma�inērija vērstās pret organizāciju. Kustības uzplaukuma brīdī �Pegidas� gājienam, kas Drēzdenē notika pirmdienā pirms Ziemassvētkiem, pievienojās apmēram 17,000 protestētāju. Vācijas sabiedrības apmēriem tas nebija daudz, tāpēc bija neparasti, ka kanclere izmantoja savu Jaungada uzrunu, lai caur to nosūtītu �Pegidai� atbildi. 2014. gads Vācijai bija bijis neparasts. Lai gan, protams, tas nespēja līdzināties nākamajam gadam, kurā Merkele bija gatava valsti ievest. 2014. gadā Vācijā patvērumu oficiāli bija pieprasīju�i jau 200,000 cilvēku. Tas bija apmēram piecas reizes vairāk nekā tikai pirms diviem gadiem un bija pēdējo divu desmitga�u augstākais rādītājs.

Kanclere izmantoja savu Jaunā gada vēstījumu nevis, lai kliedētu radu�ās ba�as, bet lai kritizētu tos, kas tās pauda. �Ir pa�saprotami,� viņa teica, �ka mēs palīdzam un uzņemam tos, kas pie mums meklē patvērumu.� Kop� Otrā pasaules kara pasaulē vēl nav biju�i tik daudz bēgļu, Merkele ar zināmu uzsvaru teica vācie�iem. Un tad viņa brīdināja vācu sabiedrību par �Pegidu�. Atbilsto�i Merkeles pārliecībai �Pegida� diskriminējo�i izturas pret �iem cilvēkiem viņu ādas krāsas un viņu reliģijas dēļ. �Neuzklausiet �os cilvēkus,� kanclere brīdināja, �jo viņu sirdis ir aukstas un nereti pilnas ar aizspriedumiem un pat naidu.� Nākamajā pirmdienā �Pegida� protestēja Ķelnē. Slavenā Ķelnes katedrāle uz to reaģēja, paziņojot, ka iebilst pret protestētāju pulcē�anos pilsētā un tāpēc izslēgs ēkas apgaismojumu. Diez vai Ķelnē bija daudz tādu, kuri vēlāk neiedomājās par �ī fakta simbolismu, kad gadu vēlāk,

katedrāles ugunīm degot, uz tām pa�ām ielām, kurās katedrāles vadītāji nevēlējās redzēt �Pegidas� protestētājus, simtiem vietējo sievie�u tika seksuāli pazemotas, izvarotas un aplaupītas.

Paradumam uzbrukt problēmas sekundārajiem simptomiem tā vietā, lai vērstos pret tās cēloņiem, ir vairāki iemesli. No tiem nebūt ne maznozīmīgākais ir tas, ka daudz vienkār�āk ir kritizēt baltos cilvēkus, īpa�i, ja tie pieder pie strādnieku �ķiras. Tum�ādaino kritika - vienalga pie kādas �ķiras lai tie arī piederētu, vienmēr sola problēmas. Turklāt kritizēt baltos ir ne tikai vienkār�āk, bet, to darot, kritiķis vēl arī paceļ savu sabiedrisko statusu. Turpretī jebkāda islāmisma un masu imigrācijas radīto problēmu kritika - pat tad, ja runa ir par terorismu un izvaro�anu - gau�ām vienkār�i var tikt reducēta uz rasisma, ksenofobijas un neiecietības izpausmi. �ādas apsūdzības, lai arī pilnīgi nepamatotas, var nākt no jebkuras puses, un vienmēr tās atstās morālu traipu uz apsūdzētā publiskā tēla. No otras puses, ikviens, kur� kādu citu nosauks par rasistu vai nacistu, līdz ar to kā antinacists un antirasists automātiski pacelsies līdz tiesne�a pozīcijām. Tāpat jānorāda, ka katrā no �iem diviem kritizē�anas gadījumiem tiks izmantoti pavisam citi apsūdzību liecību izvērtē�anas standarti.

Tā, piemēram, Lūtonas Islāma centra priek�sēdētājs Abduls Kvadīrs Bak�s vienlaikus ir arī vietējās skolas direktors, viņ� uztur sakarus ar vietējiem politiķiem, tai skaitā parlamenta deputātiem, un �Lūtonas Ticību padomes� starpreliģiju komunikācijas tīkla ietvaros sadarbojas ar pa�valdību. Tajā pa�ā laikā viņ� pau� uzskatus, ka islāms atrodas 1400 gadus ilgā karastāvoklī ar �īdiem, ka ideālā sabiedrībā homoseksuālisti tiktu nogalināti, kā arī ir aizstāvējis roku nocir�anu zagļiem un sievie�u pēr�anu ar pātagu islāmisko hudud sodu ietvaros. Ta�u neviens no �iem zināmajiem un viegli jebkurā brīdī pārbaudāmajiem faktiem viņu nav padarījis par pāriju jeb neaizskaramo. Vietējā policija nekad nav ielauzusies viņa radinieku mājās, lai atrastu kādu aizbildinājumu Bak�a arestam. Un pretēji tam, sākot no brī�a, kad Tomijs Robinsons uzsāka savu publisko darbību, lai ko viņ� arī darītu, bija redzama neslēpta vēlme apsūdzēt viņu �rasismā� un piederībā �nacistiem�. Islāmisti, pret kuriem EDL un citas līdzīgas kustības protestēja, bija nevainīgi pat tad, kad viņu vaina bija pierādīta, kamēr tie, kuri protestēja, bija vainīgi arī tad, kad nekādus vainas pierādījumus nevarēja atrast.

Eiropie�u valdības centās izvairīties no islāmistu vainas atzī�anas, tā vietā visus spēkus veltot, lai vērstos pret tiem, kas sabiedriski reaģēja uz islāmis-ma izple�anos. Lielākā daļa pla�saziņas līdzekļu rīkojās līdzīgi, un viena no visuzkrīto�ākajām �o a�gārno prioritā�u izpausmēm bija vēlme saskatīt un pierādīt antisemītismu ikvienā sekundārā antiislāmiskā kustībā, tajā pa�ā laikā ignorējot pa�ā islāmismā reāli pastāvo�o antisemītismu. Tā, lai gan visi vācu mediji sacentās, kur� ātrāk pierādīs �Pegidas� vadītāju vai dalībnieku antisemītismu, tie bija gandrīz tikpat lēni kā Vācijas valdība, kad vajadzēja ieraudzīt antisemītismu salafitu vai kādu citu islāmistu vidū, pret kuriem �Pegida� protestēja. Tikai 2015. gadā, kad valdība jau bija ielaidusi valstī neskaitāmus migrantus, gan pa�i valdības locekļi, gan prese sāka apjaust, ka migrantu vidū un jo īpa�i starp tiem, kuri ieradu�ies no Tuvajiem Austrumiem, varētu būt pla�i izplatīts antisemītisks noskaņojums.

Ta�u �ī nav tikai politiska, bet arī sociāla neizdo�anās, ļa runājam par antifa�ismu mūsdienu Rietumeiropas lielākās daļas kontekstā, tad uzkrīto�i kļūst redzama pieprasījuma-piedāvājuma problēma: pieprasījums pēc fa�istiem krasi pārsniedz piedāvājumu. Antifa�isms - apņēmība nekad vairs nepieļaut fa�isma atdzim�anu - bija viens no nedaudzajiem pēckara Eiropas politikas pamatakmeņiem. Ar laiku tā kļuva par, iespējams, vienīgo noteikto, skaidri definēto Eiropas politikas iezīmi. Ta�u, jo tālāk fa�isms atkāpās vēsturē un jo mazāk īstu fa�istu bija redzami publiskajā telpā, jo vairāk pa�pasludinātajiem antifa�istiem bija nepiecie�ams, lai fa�isms saglabātos kā zināmas sabiedrības daļas vērtība un politiskais mērķis. Citiem vārdiem sakot, antifa�istiem bija nepiecie�ams fa�isms, lai attaisnotu savu pastāvē�anu. Un tad antifa�isti saprata, ka viņiem ir politiski izdevīgi nodēvēt par fa�istiem cilvēkus, kuri tādi nemaz nebija. Tie�i tāpat, kā bija izdevīgi apzīmēt ar rasista birku cilvēkus, kuri nebija rasisti. Abos gadījumos jēdzienu lietojums bija ārkārtīgi elastīgs, un visi, kuri tika apsūdzēti �ajos ļaunajos nolūkos, par to maksāja milzīgu politisko un sociālo maksu. Tajā pa�ā laikā par nepatiesu apsūdzību cel�anu nevienam nekas nebija jāmaksā. Tā bija nodarbe, ar ko varēja brīvi nodarboties bez kādas personīgas atbildības un sekām apsūdzību izteicējiem.

Tomēr, vienlaikus atzīmējot, ka līdzās antifa�ismam Rietumeiropā nekad nav pastāvējis vienlīdz dedzīgs �antikomunisms� vai arī tas ticis noraidīts,

to pielīdzinot �raganu medībām�, jāatzīst, ka ne vienmēr antifa�istu aktivitātes biju�as pilnīgi nepamatotas - tas ir fakts, kas Eiropas sociālajām problēmām pie�ķir vēl vienu sare�ģītības dimensiju. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs jebkura tautas protesta kustība, tai skaitā tādas, kas vērstas pret imigrāciju vai islārnu, vienmēr piesaistīs zināmu skaitu ekscentrisku vai pat plānprātīgu cilvēku, kuri demonstrēs kādas agresīvas vai savādas zīmes un simbolus. Ta�u to biedru vidū darbības sākuma posmā, nemaz nerunājot par iniciatoriem, ļoti reti varēs sastapt īstus nacistus. Citu situāciju varam vērot Eiropā. Kad 2004. gadā holandie�u parlamenta deputāts Gērts Vilderss aizgāja no �Holandie�u Liberālās partijas� (VVD), kad tā bija izteikusi atbalstu Turcijas uzņem�anai ES, viņ� izveidoja pats savu partiju. 2006. gadā, pirmajās vēlē�anās, kurās Vildersa izveidotā �Brīvības partija� (PVV) piedalījās, tā ieguva deviņas no simt piecdesmit parlamenta vietām. 2016. gadā aptaujas liecināja, ka PVV ir Holandē populārākā partija. Tomēr, par spīti gadu gaitā pieaugo�ajam parlamenta deputātu skaitam, kas ievēlēti no �Brīvības partijas� saraksta, Gērts Vilderss bija un paliek līdz pat �im savas partijas vienīgais oficiālais biedrs. Par to, lai tas tā būtu, Vilderss parūpējās, kad partiju dibināja. Ne iespējamie interesenti no pla�ākas sabiedrības, ne arī viņa pa�a partijas parlamenta deputāti, lai kā tie arī vēlētos, nevarēja tajā iestāties. Procesā Vilderss �ādi zaudēja lielu daļu no potenciāli pieejamā valsts finansējuma (kas Holandē pieaug līdz ar partijas biedru skaita palielinā�anos). Un vienīgais iemesls, kāpēc Vilderss - kā viņ� pats reiz privāti paskaidroja - izvēlējās partiju organizēt �ādā veidā, bija tāds, ka tad, ja dalība partijā būtu brīvi pieejama, pirmie, kas tajā iestātos, būtu Holandes nedaudzie skūtgalvji, pēc kuriem neviens cits tai pievienoties vairs negribētu. [16| Vilderss negribēja, lai sīkā, nenozīmīgā neonacistu grupiņa sagrautu visas valsts politiskās atdzim�anas perspektīvas, kādas viņ� redzēja savā partijā.

�is apstāklis norāda uz dziļāku mūsdienu Eiropā eso�u problēmu, kā arī veido nopietnu �ķērsli jebkurai no apak�ām tapu�ai kustībai, kuras dalībnieki gribētu risināt jautājumus, kas stāv eiropie�u �odienas rai�u saraksta galvgalī. Tie�i tas pats stāsts atkārtojas parlamentārajās partijās un ielu kustībās. Drīz pēc tam, kad Tomijs Robinsons nodibināja EDL, viņ� tika informēts, ka kāds īsts, ārzemēs dzīvojo�s nacists vēlas ierasties Lielbritānijā un pārņemt

kustību. Robinsons, pakļaujot sevi zināmam riskam, piedāvājumu noraidīja un lielu daļu no sava darbības laika EDL veltīja tam, lai nepieļautu - nevis atbalstītu un veicinātu, kā to mēģināja pasniegt mediji - �ādu cilvēku iesaistī�anos kustībā. Tāpat reti kad tika pieminēts, ka 2011. gadā, kad pret Robinsonu tika izvirzīta apsūdzība par uzbrukumu, ar galvu iesitot citam EDL biedram, �is cilvēks, pēc Tomija pa�a vārdiem, bija neonacists. Ir tikai saprotams, ka gadījumā, ja pla�saziņas līdzekļi un politiķi apgalvo, ka kāda kustība ir politiski labējā spārna galējā pusē, tad arī �āda noskaņojuma cilvēki pie tās piesliesies, pat tad, ja kustības organizatori patiesi vēlēsies no viņiem tikt vaļā.ļ 17] Tajā pa�ā laikā jāatzīst, ka Eiropas valstīs patie�ām pastāv arī nelielas īstu rasistu un fa�istu kustības.

Tas viss Eiropai uzdod virkni jautājumu. īstermiņa risinājums, kā reaģēt uz sabiedrības locekļiem, kas iebilst pret masu imigrācijas sekām, ir �o cilvēku marginalizācija un ostrakizācija no visām iespējamajām diskusijas platformām, nosaucot viņus par rasistiem, nacistiem un fa�istiem. Pat atzīstot, ka daļa no tiem, kas apzīmēti ar �melno zīmi�, �ādi nosaukt i nepamatoti, tas tiek uzskatīts par attaisnojamiem kolaterāliem zaudējumiem. Ta�u ko valdo�ā elite un ar to saistītie mediji lai dara, kad atklājas, ka par nepieņemamiem nodēvētus uzskatus patiesībā pau� sabiedrības vairākums?

15

Viens no veidiem, kā reaģēt uz iepriek�ējās nodaļas noslēgumā iezīmēto situāciju, būtu mēģināt noformulēt, kādai tad vajadzētu izskatīties �vienkār�o� cilvēku kustībai, kura, nebaidoties tikt nodēvēta par nacistisku, varētu iebilst pret masu imigrāciju viņu sabiedrībās un ar to saistītajām negācijām. Kādai vajadzētu būt kustībai, kura drīkstētu publiskajā telpā organizēti paust �ādas ba�as? Vai tajā varētu piedalīties strādnieku �ķiras pārstāvji? Vai visiem dalībniekiem vajadzētu būt ar augstskolas izglītību jeb vai ba�as par viņu valsts uzņemto virzienu drīkstētu paust arī pa�mācībā izglītoju�ies cilvēki, neriskējot tikt ierindoti �nacistos�? 2014. gadā kanclerei Merkelei bija iespējas pa�ai uzsākt �ādu procesu. Tā vietā, lai izmantotu savu kā valsts vadītājas Jaungada vēstījumu �Pegidas� dalībnieku salto sir�u nosodījumam, viņa varēja teikt Vācijas pilsoņiem, ka visaukstākās sirdis ir salafī-tiem un citiem radikāļiem, pret kuriem �Pegida" protestē, un ka vācie�iem jārod risinājums �ai problēmai, vienlaikus nenovēr�oties no visas pasaules bēgļiem. To pa�u var teikt arī par Vācijas politiskās elites atbildi nesen izveidotajai partijai �Alternatīva Vācijai� (Alternative fūr Deutschland). Koncentrē�anās uz AfD uzskatu un atbalstītāju kritiku, vienlaikus darot visu, kas tikai palielina viņu ba�u pamatojumu, bija īstermiņa politika. Uzbrukt visām ar migrāciju saistīto rai�u un ba�u izpausmēm un nepasākt neko efektīvu to cēloņu likvidē�anai - tas �ajos gados jau ir kļuvis par eiropie�u politiskās elites nemainīgu paradumu, kas nenozīmē neko citu kā to, ka lielākās problēmas vēl ir tikai priek�ā.

Tāda pati atkarība māc arī lielos Eiropas pla�saziņas līdzekļus. Saņēmu�i

Ru�dija fatvas, dāņu karikatūru un Charlie Hebdo mācības, eiropie�u mediji, iespējams, vēl vairāk nekā citi zina, ka pievēr�anās ar islāmu saistītiem jautājumiem draud ne tikai ar reputācijas zaudē�anu, bet arī ar fiziskas izrēķinā�anās iespējamību. Slēpjoties aiz atrunām par �labā toņa� ievēro�anu, mediji, kad vien tas iespējams, pārfokusējas uz vieglākām tēmām. Viens no tādiem �urnālistu glāb�anas riņķiem ir �galēji labējo pieaugums� - galēji labējo skaits atbilsto�i meinstrlma �urnālistiem palielinās pat tad, kad tas, kā to pēdējo desmit gadu laikā varēja vērot Lielbritānijā, krītas. Ta�u, neskatoties uz to, �urnālistiem patīk galēji labējo biedu vēl jo pastiprināt, sakot, ka tie ne tikai pieaug skaitā, bet vēl arī �mar�ē� jeb organizēti iziet ielās. Pēdējo gadu laikā tāda veida virsraksti kā �Galēji labējie mar�ē ielās visā Eiropā� medijos tiek tipveidā lietoti, neskatoties uz to, vai cilvēki, par kuriem �ajos rakstos runāts, vispār ir piederīgi labējam spārnam. Kā to savulaik, kad 2002. gadā pla�u popularitāti ieguva Pinis Forteins, atzīmēja rakstnieks Marks Steins: �Homoseksuāli profesori iziet mar�ā� - tas neskan tik labi.[ 1 ]

Tajā pa�ā laikā apsēstība ar iedomāto eiropie�u rasisma izplatību nozīmē, ka arī �ādi jautājumi ļoti bie�i dominē dienas ziņu virsrakstos. Ņemot kādu nejau�u dienu un ielūkojoties nejau�i izvēlētā avīzē, mēs, ļoti iespējams, ieraudzīsim tādu virsrakstu, kāds, piemēram, 2016. gada vasarā bija redzams uz holandie�u dienas avīzes de Volkskrant pirmās lapas. Tas jautāja Hoe racistisch is Nederland (�Cik rasistiska ir Nīderlande?�).[21 Atbilde uz �o jautājumu parasti ir �ļoti�, un līdz ar to atbildības bumba par visām integrācijas un asimilācijas neveiksmēm tiek iemesta eiropie�u laukuma pusē. Tā nu eiropie�i pa�i tiek vainoti par to, kas ar viņiem notiek, viņiem tiek liegtas leģitīmas iespējas iebilst notieko�ajam, un vairākuma uzskati tiek parādīti ne tikai kā bīstami, bet vēl arī margināli. No visām Eiropas valstīm, kuras piedalās �ajā eksperimentā, viena no lielāko interesi izraiso�ajām zemēm ir Zviedrija. Un ne tikai tāpēc, ka tajā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir panākta visstingrākā politiskās elites un mediju vienbalsība. Interesi izraisa arī tas, ka par spīti vai tie�i pateicoties tam, politiskās pārmaiņas �ajā valstī tagad notiek ātrāk nekā jebkur citur.

Uzmetot valstij pirmo skatu, var rasties priek�stats, ka tajā valdo�ais stāvoklis ir at�ķirīgs no pārējā kontinenta. Lai arī vienīgā valsts, kurā 2015. gadā ieradās ar Vāciju samērojams imigrantu daudzums, Zviedrija ne�ķiet savas vēstures nastas nospiesta. Glu�i pretēji, runājot ar tās politiskās elites vārdiem, Zviedrija sevi pasniedz kā liberālu, labdabīgu �humanitāru super-varu�. Ar nedaudz mazāk nekā desmit miljoniem iedzīvotāju �is Eiropas tālākais ziemeļu priek�postenis ir pazīstams ar lieliem izdevumiem sociālajai labklājībai, augstiem nodokļiem un augstu dzīves kvalitāti. Ta�u imigrācijas izraisītās problēmas Zviedrijā ir tādas pa�as kā visur citur.

Līdzīgi kā pārējā Eiropa, arī Zviedrija pēc Otrā pasaules kara sāka izmantot migrantu darbaspēku. Atsevi�ķi bēgļu viļņi no komunistu pārvaldītās Austrumeiropas (īpa�i 1956. un 1968. gadā) zviedrus pārliecināja, ka viņi var ne tikai uzņemt �os cilvēkus, bet tos ari veiksmīgi integrēt. �ī perioda ietvaros Zviedrija kļuva slavena kā dro�a patvēruma vieta bēgļiem no visas pasaules. Tas palīdzēja spodrināt valsts pa�tēlu un veidot tai attiecīgu tēlu visā pasaulē.

Ta�u zem spo�ās ārējās izkārtnes slēpjas cita realitāte. Lai arī pirmajā brīdī �ķiet, ka zviedri uzņem migrantus patiesas un neviltotas cilvēkmīlestības dēļ, tomēr arī Zviedrijas sabiedrību, lai gan krietni neuzkrīto�āk nekā pie tās dienvidu kaimiņiem, ir cauraudusi toksiskā Eiropas vainas apziņa. Tā kā Zviedrijai tikpat kā nebija koloniju, tad uz to negulstas nekāds vērā ņemams koloniālisma vainas slogs. Palikusi neitrāla Otrajā pasaules karā, Zviedrija necie� arī no militāro darbību vainas. Ta�u tik un tā valsti skar ar �iem gadiem saistīta vaina. Lai gan Zviedrija lepojas ar savu neitralitāti, to pasniedzot kā augstas morāles piemēru, ta�u, jo tālāk pēc 1940. gada kāds ieskatās vēsturē, jo apkaunojo�āka �ī neitralitāte kļūst. Izrādās, Zviedrija Otrā pasaules kara gados nemaz nebija tik neitrāla, kā pati apgalvo. Tā ne tikai ļāva savu teritoriju �ķērsot e�eloniem ar nacistu karavīriem un kara materiāliem laikā, kad Vācija bija okupējusi tās kaimiņvalsti Norvēģiju, bet arī piegādāja nacistiem vajadzīgās izejvielas, kas tiem ļāva turpināt karot.

Kara noslēgumā valsts tēlā tika iecirstas vēl papildu rētas. Pret komunistiem cīnīju�os un uz Zviedriju aizbēgu�o Baltijas valstu karavīru izdo�ana Padomju Savienībai tajā visā bija neliela, ta�u zīmīga epizode. Mācība, ko zviedri no �ī notikuma guva, bija tāda, ka bēgļu izdo�ana ir morāls kauna traips, tāpat kā to neuzņem�ana, bet bēgļu palik�ana Zviedrijā, ja viņi līdz tai nokļuvu�i, ir neap�aubāms labums. Vai vismaz tā zviedri tobrīd domāja.

Zviedrijas lepnums par tās spējām dot patvērumu bēgļiem no visas pasaules sāka ļodzīties 1990. gados, kad valsts uzņēma desmitiem tūksto�u bēgļu no kara plosītajiem Balkāniem. �ie bija bēgļi, kuri pirmo reizi sev līdzi uz Zviedriju atveda arī būtiskas sociālas problēmas. Bosnie�u bandas kļuva par regulāru zviedru ziņu tēmu. Tomēr, par spīti �im brīdino�ajam signālam, imigrantu skaits divdesmit pirmā gadsimta pirmajā desmitgadē pieauga eksponenciāli. Savukārt strauj� Zviedrijas iedzīvotāju skaita pieaugums, ko pamatā veidoja tikai jaunieradu�ies migranti, kā parasti negatīvi ietekmēja sociālo pakalpojumu pieejamību. Atbilsto�i oficiālajiem datiem, 1969. gadā Zviedrijā dzīvoja 8 miljoni cilvēku, 2017. gadā tiek plānots, ka skaits sasniegs (pie pa�reizējā pieauguma) 10 miljonus, bet 2024. gadā valsti jau dzīvos 11 miljoni iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka, lai nodro�inātu pieprasījumu pēc dzīvokļiem, pie �āda iedzīvotāju skaita pieauguma Zviedrijai līdz 2020. gadam jāuzbūvē gadā 71,000 jaunu mājokļu jeb pavisam - 426,000 mājokļu.[3]

Lai ari pastāv pieņēmums, ka zviedru tauta, tāpat kā tās politiskā elite, vienmēr ir atbalstījusi �āda veida migrāciju, fakti liecina par pretējo. Laikraksts Expressen 1993. gadā pārkāpa vienu no Zviedrijas politikas lielākajiem nerakstītajiem aizliegumiem un publicēja retu aptauju, kas parādīja, ko valsts pilsoņi patiesībā domā par �iem jautājumiem. Rakstā, kas tika publicēts ar virsrakstu �Izmetiet viņus laukā�, avize atklāja, ka 63 procenti zviedru vēlas, lai imigranti dotos atpakaļ uz savām mājām zemēs, no kurām ieradu�ies. Otrā, pavado�ā rakstā, kas bija domāts kā komentārs par �o tēmu, avīzes galvenais redaktors Ēriks Mansons atzīmēja, ka �zviedru tautai ir skaidrs viedoklis par imigrāciju un bēgļu politiku. Tas ir pretējs pie varas eso�o viedoklim. Un tas neiet kopā. Tā ir viedokļu nesakritības bumba, kurai kaut kad jāsprāgst. Tāpēc, sākot ar �odienu, mēs par to rakstīsim. Stāstīsim jums visu, kā ir. Melns uz balta. Pirms vēl bumba ir uzsprāgusi.� Glu�i kā pierādot, ka viņ� ar �o viedokli ir trāpījis desmitniekā, vienīgais, ko Mansons panāca, publicējot �o aptauju, bija tas, ka Expressen īpa�nieki viņu atbrivoja no galvenā redaktora amata.

Kad 2000. gados Zviedrijā sāka ierasties arvien vairāk un vairāk imigrantu, publisko diskusiju vajadzigajos rāmjos noturēja ne tikai politiskās elites, bet arī zviedru preses politiskā vienotība. Iespējams, vairāk nekā jebkur citur Eiropā zviedru mediji ar imigrāciju saistītas diskusijas uzlūkoja ar nicinājumu un saskatīja tajās apdraudējumu. 2011. gadā veikts pētījums par zviedru �urnālistu politiskajām simpātijām atklāja, ka gandrīz puse no tiem (41 procents) ir �Zaļās partijas� atbalstītāji. Ar �Zaļo partiju� (ar islāmis-tu radikāļiem saistīta partija, kuras viens no saukļiem ir Zviedrijas robe�u pilnīga atvēr�ana imigrantiem - red. piez.) pievilcības ziņā varēja mēroties tikai �Kreisā partija� (15 procenti), sociāldemokrāti (14 procenti) un liberāl-konservatīvā �Moderātu partija� (14 procenti). Tikai apmēram 1 procents �urnālistu - un tas iekļaujas iespējamās kļūdas robe�ās - pauda simpātijas �Zviedrijas demokrātiem�

Ta�u 2016. gadā �ī zviedru �urnālistu demonizētā partija popularitātes reitingā ieņēma pirmo vielu. Stāsts par to, kā tā tur nokļuva, ir glu�i kā modernās Eiropas dilemmu �ķērsgriezums. Kad partija 1982. gadā tika nodibināta, tā bija neap�aubāmi rasistiska, kā arī nacionālistiska kustība. Ar aliansēm, ko tā veidoja, un ar savu politiku tā neat�ķīrās no daudzām citām, īstām galēji labējām Eiropas kustībām, tostarp arī tādām, kuras sludināja baltās rases pārākuma ideju. Savās mājās tā tika uzlūkota tāpat kā, piemēram, �Britu nacionālā partija� Apvienotajā Karalistē, un tai nekad nebija kāda vērā ņemamas ietekmes politikā. Tad, 1990. gados, tika uzsākta apzināta partijas reformē�ana, izmetot no tās laukā ar neonacistu kustībām saistītus cilvēkus. Vēl desmitgadi vēlāk, 2000. gados, �etru jaunu, gandrīz visu 1970. gados dzimu�u cilvēku grupa sāka meklēt ceļu, kā pārvarēt Zviedrijas status quo stāvokli.

D�immijam Akesonam un viņa kolēģiem bija divas iespējas, ko darīt -vai nu veidot jaunu partiju, vai pārņemt kādu jau pastāvo�u. Viņi izvēlējās pēdējo versiju un 2000. gados cītīgi strādāja, lai �Zviedrijas demokrātus� atbrīvotu no tur vēl paliku�ajiem galēji labējiem elementiem un pārveidotu partiju par nacionālistisku, bet ne rasistisku kustību. Ta�u visi izlikās, ka viņi neko nav darīju�i - mediji un citi politiķi turpināja apzīmēt �Zviedrijas demokrātus� par �galēji labējiem�, �rasistiem� un �ksenofobiem�, kā arī nepārtrauca tēlot viņus kā neonacistus. 2010. gada vēlē�anās partija ieguva vairāk nekā 5 procentus balsu un pirmo reizi iekļuva parlamentā. Citas parlamentārās partijas par notiku�o bija �okā un pret jaunajiem deputātiem izturējās kā pret zemākas kastas piederīgajiem, atsakoties ar viņiem sadarboties un pat sarunāties.

Tomēr nākamajos gados pēc vēlē�anām �Zviedrijas demokrātu� izvirzītie, ar imigrāciju un identitāti saistītie jautājumi sabiedrībā kļuva arvien aktuālāki. Līdz tam valsts jau bija pieredzējusi tos pa�us simptomus, ar kādiem saskārās pārējā Eiropa, lai gan Zviedrijā tie bija ievērojami smagāki, īpa�i izteikta bija zviedru pa�nolieg�ana un pa��austī�anās. 2006. gadā valsts premjerministrs Fredriks Reinfelds (no konservatīvās �Moderātu partijas�) paziņoja: �Patiesi zviedrisks ir tikai barbarisms. Visa tālākā attīstība ir nākusi no ārpuses.� Valsts politiskās elites uzskatiem pievienojās arī Zviedrijas baznīcas. Piemēram, Zviedrijas luterāņu baznīcas arhibīskape Antje Jec-kelna, līdzīgi kā citi augsti garīdzniecības pārstāvji, uzsvēra, ka, domājot par valsts migrācijas politiku, jāatceras, ka arī �Jēzus bija bēglis�.

Kā jau tas bija paredzams, �is laika posms, kad valstī ieradās arvien vairāk migrantu, raksturojās arī ar eksponenciālu antisemītiska rakstura uzbrukumu skaita pieaugumu. Musulmaņu imigrantu daudzumam Malmes pilsētā palielinoties, sāka sarukt tur dzīvojo�o �īdu skaits. �īdiem piedero�ās ēkas, tai skaitā arī Malmes �īdu kapu kapela, tika apmētātas ar degbumbām, un 2010. gadā pilsētas �īdu kopiena skaitā bija jau kļuvusi mazāka par vienu tūkstoti cilvēku. Tikai viena gada ietvaros katrs desmitais Malmes �īds bija kļuvis par vajā�anu upuri. Vietējie ne�īdu iedzīvotāji palīdzēja �īdiem, tos pavadot, kad tie, uzvilku�i lcipas, devās uz un no saviem sabiedriski reliģiskajiem pasākumiem.

Neskatoties uz tiem pa�iem brīdinājuma signāliem, kas Zviedrijā izskanēja tāpat kā visā Eiropā, sākot no 2010. gada, migrantu skaits valstī sāka strauji pieaugt. Potenciālajiem visas pasaules migrantiem Zviedrija bija jo īpa�i saisto�a ne tikai tāpēc, ka jaunatbraucējiem valsts nodro�ināja mājokli un pabalstus, bet ari ļoti atvērtās un elastīgās ģimeņu apvieno�anas programmas dēļ. 2014. gada vēlē�anās �Zviedrijas demokrāti� vairāk nekā divkār�oja savu parlamenta vietu skaitu un, saņēmu�i gandrīz 13 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva par tre�o lielāko Zviedrijas partiju. Zviedru prese, uz to reaģējot, centās vēl jo vairāk izvairīties no jebkādu ziņu publicē�anas, kas varētu dot pienesumu �Zviedru demokrātu� naratīva stiprinā�anai un palielināt viņu atbalstītāju skaitu. Rezultāti bija prognozējami traģiski.

2014. gada vasaras mūzikas festivāls �Mēs esam Stokholma� noritēja kā parasti. Ja vien neņem vērā, ka lielākoties no afgāņiem sastāvo�as imigrantu bandas ielenca, seksuāli aizskāra un izvaroja du�iem jaunu meiteņu, no kurām daļa nebija vecākas par 14 gadiem. Vietējā policija �os noziegumus noslēpa, neko no notiku�ā nepieminot savā ziņojumā par piecas dienas ilgu�o festivālu. Neviens netika notiesāts, un prese pat nepieminēja notiku�ās izvaro�anas. lādzīgas, imigrantu bandu organizētas izvaro�anas notika arī

2015. gada mūzikas festivālos Stokhomā, Malmē un citās pilsētās. Skaitļi bija ārkārtīgi satrauco�i. Ja 1975. gadā Zviedrijas policijā tika reģistrēta 421 izvaro�ana, tad 2014. gadā izvaro�anu skaits bija pieaudzis līdz 6620 gadījumiem.[5] 2015. gadā Zviedrija, nostājoties tūlīt aiz Lesoto, ieņēma pasaulē otro vietu izvaro�anu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju. Pat tad, kad zviedru prese par kādiem no �iem gadījumiem tomēr ziņoja, tā ar nodomu sagrozīja lietu būtību. Piemēram, kad kāda meitene tika grupveidā izvarota uz prāmja, kas no Stokholmas devās uz Abo, Somijā, prese rakstīja, ka to izdarīju�i �zviedru vīrie�i�, lai gan noziedznieki patiesībā bija somālie�i. Tas pats stāsts atkārtojās arī citās Zviedrijas kaimiņvalstīs. Dānijā 2016. gadā publicēts pētījums liecināja, ka, salīdzinot viena vecuma somālie�us un dāņus, pastāv apmēram divdesmit se�as reizes lielāka iespējamība, ka somālietis pastrādās izvaro�anu.[6] Tomēr, neņemot to visu vērā, gan Zviedrijā, gan citviet Eiropā �ī tēma bija un palika neapsprie�amo jautājumu sarakstā.

Tikai pēc tam, kad atklātībā izlauzās ziņas par 2015. gada Jaungada nakts uzbrukumiem Ķelnē un izraisījās skandāls saistībā ar �o noziegumu noklusē�anu, zviedru mediji sāka informēt savus lasītājus un klausītājus par to, kas gadiem ilgi norisinājies Zviedrijas mūzikas festivālos un citos publiskos pasākumos. Visbeidzot, pateicoties virknei tīmekļa �urnālu un blogu darbībai, pla�ākai sabiedrībai atklājās ne tikai policijas, bet arī pla�saziņas līdzekļu līdzdalība noziegumu slēp�anā. Gan policija, gan mediji gadiem ilgi bija klusēju�i, ignorējot burtiski ik dienas pienāko�ās ziņas par izdarītajiem seksuālajiem noziegumiem. Premjerministrs nevarēja nezināt, kas notiek, kad 2014. gada augustā viņ� izteicās, ka, patvēruma meklētājiem turpinot ierasties tik lielā skaitā, �mēs vairs nespēsim tik daudz uzņemt�. �Ta�u,� Reinfelds turpināja, atsakoties mainīt valdības migrācijas politiku, �tie ir cilvēki, kas patie�ām bēg, lai glābtu savas dzīvības�. Tā pa�a gada Ziemassvētku vakarā nu jau biju�ais premjers sniedza interviju, kurā apgalvoja, ka zviedri esot �neinteresanti�, ka robe�as esot �iedomu� veidojumi un ka Zviedrija vairāk piederot tiem cilvēkiem, kuri tur ieradu�ies labākas dzīves meklējumos, nekā tiem, kas valsti dzīvoju�i paaudzēm ilgi.

Ta�u, pat vadoties pēc �ādiem standartiem, tas, kam Zviedrija izgāja cauri 2015. gadā, bija valsts vēsturē kaut kas nebijis. Atsevi�ķās septembra dienās, kas sekoja kancleres Merkeles paziņojumam, līdz pat 10,000 cilvēkiem ienākot Zviedrijā, valsts bija gandrīz paralizēta. Valstī patvērumu togad pieprasīja 163,000 cilvēku, ta�u robe�u �ķērsoja un bez pēdām pazuda vēl nezināms skaits migrantu. Cilvēki, kas Malmē devās uz savu daudzdzīvokļu īres namu kopējām veļas mazgātavām, pārsteigti ieraudzīja, ka tajās iemitināju�ies migranti. Pilsētā jau tāpat bija visā valstī zemākā nodokļu bāze un tādos Mainies rajonos kā Rosengardā gandrīz visi iedzīvotāji bija imigranti, bet atsevi�ķos rajonos nodarbinātības līmenis nepārsniedza 15%. Ta�u pie tā visa tie nebija graustu rajoni. Tajos bija daudz labāka infrastruktūra un lielāks sociālais nodro�inājums nekā daudzos strādnieku apdzīvotos rajonos da�ādās Eiropas pilsētās, un, līdz kamēr tie kļuva gandrīz pilnībā migrantu apdzīvoti, daudzi zviedri krāja naudu, lai varētu tur nopirkt māju. Tomēr nekādu cerību par integrācijas iespējamību vairs nebija. Pat vēl pirms 2015. gada jau �etrpadsmit gadus Rosengardas vietējā skolā nebija iestājies neviens jauns skolēns, kura dzimtā valoda būtu bijusi zviedru. Un jau pirms 2015. gada ārkārtas dienesti atteicās iebraukt �ajos rajonos bez policijas eskorta, jo to iedzīvotāji uzbruka gan ātrās palīdzības, gan ugunsdzēsēju ma�īnām.

2015. gadā zviedru varas iestādes sāka satraukties par migrantu lielo koncentrāciju atsevi�ķās pilsētās un nolēma izmēģināt jaunu taktiku, izkliedējot jaunieradu�os imigrantus pa mazajām, attālajām pilsētām un ciemiem, lielākoties valsts ziemeļu rajonos. Varas iestādes nometināja 200 migrantus Solefteo apgabala Undromas ciemā (ar 85 iedzīvotājiem), bet uz Karlshamnas apgabala Trensumas ciemu (ar 106 iedzīvotājiem) nosūtīja 300 migrantus. Citos attālos ciematos iedzīvotāju skaits vienas nakts laikā trīskār�ojās. Saprotams, ka migranti neieradās Zviedrijā, lai tur dzīvotu �ādos nomaļos nostūros, tāpēc policijai nereti viņi bija ar spēku jāizsēdina no autobusiem. Tajā pa�ā laikā zviedru politiķi turpināja apgalvot, ka viņu valstī joprojām ir daudz vietas, kur izmitināt migrantus. Tikai diez vai, paātrinot migrantu ieplū�anu, viņi apzinājās, ka ar �o politiku rok pa�i sev bedri.

Nākamā gada bud�etā ar migrantiem saistītās tie�ās izmaksas tika iezīmētas 50,4 miljardu zviedru kronu apjomā (tātad sastādot tikai daļu no patiesajām gala izmaksām). Salīdzinājumam, 2016. gada bud�etā Tieslietu ministrijai bija paredzēti 42 miljardi kronu, bet aizsardzības bud�ets sastādīja 48 miljardus kronu. Zviedrija �ajā ziņā ir īpa�s gadījums. Globālās ekonomiskās krīzes laikā tā spēja pat veidot uzkrājumu, ta�u tagad, laikā, kad ekonomika auga, bud�etā parādījās deficīts.

Nonākot konfrontācijā ar tādām reālijām, sāka �ūpoties pat pa�i humanitārākie un pa�aizliedzīgākie aizbildinājumi. 2015. gada jaunpienācēju vidū bija īpa�i liels skaits pieaugu�o nepavadītu pusaud�u bez dokumentiem. Lai gan to vidū bija arī da�i īsti bērni, sociālie darbinieki stāstīja, ka, iespējams, trīs no pieciem �iem �bērniem� paziņoja, ka tie esot dzimu�i 1. janvārī. Un, protams, ka gandrīz visi no viņiem (92 procenti) bija vīrie�i. Ta�u zviedru varas iestā�u politika bija izlikties �os faktus neredzam, pat tad, kad tie kļuva īpa�i uzkrīto�i. I'ad, 2015. gada augustā, patvēruma meklētājs, kur� bija saņēmis pieprasījuma atteikumu, Vesterosas Ikea veikalā ar nazi nogalināja divus nejau�i izvēlētus upurus. Mēne�iem ritot, daļai zviedru sāka izsīkt pacietība.

2015. gada oktobrī vietējie iedzīvotāji aizdedzināja patvēruma meklētāju izmitinā�anas centrus Munkedālā, Lundā un virknē citu vietu visā valstī. Valdība uz to reaģēja, sākot slēpt no sabiedrības �ādu iestādījumu atra�anās vietas. Ta�u nākamā gada janvārī, kad bēgļu bērns, kur� vēlāk izrādījās esam pieaudzis vīrietis, patvēruma centrā līdz nāvei sadūra jaunu zviedru sociālo darbinieci, sabiedrības viedoklis kļuva arvien nokaitētāks. Visā valstī priek�plānā izvirzījās tā dēvēto no-go rajonu jautājums, kamēr valsts amatpersonas - neskatoties uz to, ka reālā situācija bija labi zināma gan vietējiem iedzīvotājiem, gan ārkārtas dienestu darbiniekiem, kuriem, pildot savus pienākumus, �ajos rajonos regulāri uzbruka - turpināja stūrgalvīgi noliegt, ka Zviedrijā pastāv apvidi, kuros varas pārstāvji nevar ienākt.

Tā pa�a gada augustā Gēteborgā, ar bandu savstarpējo rēķinu kārto�anu saistītā uzbrukumā izmantojot granātu, gāja bojā astoņgadīgs somālie�u zēns no Birmingemas, Anglijā, kura ģimene bija ieradusies Zviedrijā, lai apciemotu radiniekus. Līdzīgs gadījums, kad automa�īnā ievietotas bumbas sprādzienā pirms gada gāja bojā trīsgadīga meitenīte, apliecināja, ka migrantu etnisko bandu vardarbība jau bija kļuvusi par Gēteborgas ikdienu. 2016. gadā atklājās, ka līdz pat 80 procenti no zviedru policistiem ir pieļāvu�i, ka varētu mainīt nodarbo�anos tie�i dēļ apdraudējuma, ko radīja darbs pieaugo�i beztiesiskos, migrantu dominētos viņu valsts rajonos.

Tāpat kā citās valstīs, Zviedrijas valdība iztēloja, ka �ie migranti sastāv gandrīz vienīgi no ārstiem un akadēmiķiem. Ta�u realitātē valstī, kurā gandrīz nebija vajadzības pēc mazkvalificētiem vienkār�a darba veicējiem, bija importēts milzīgs skaits tie�i mazkvalificētu, valodu nezino�u cilvēku. Un, kamēr valdība negribīgi un ar nepatiku pastiprināja robe��ķērso�anas procedūras, sabiedrības un politiskie līderi turpināja apgalvot, ka robe�ām nevajag būt un ka imigrācija var turpināties bezgalīgi. Tostarp arhibīskape Jeckelna paziņoja, ka Jēzum imigrācijas ierobe�ojumi nebūtu patiku�i.

2016. gada vasarā, atrodoties Zviedrijā, es piedalījos �Zviedrijas demokrātu� partijas reģionālajā konferencē Vesterosā, valsts vidienē. Pasākums notika akadēmiskas konferences formātā, vairākiem simtiem partijas biedru sapulcējoties, lai dienas garumā noklausītos da�ādus priek�lasījumus. Partijas vadītāji sēdēja ierindas biedru vidū, un, lai arī visi sevi uzskatīja par nacionālistiem, pasākumā nevarēja pamanīt ne mazākās rasisma vai ekstrēmisma izpausmes. Partijas biedri daudz diskutēja ar vadītājiem par to, kā apturēt valdības imigrācijas politiku, un vadītāji pārsteidza ar savu gan privāti, gan publiski pausto mērenību. Privātās sarunās viņi vēlējās noskaidrot pasākuma viesu domas par Viktoru Orbanu un citiem eiropie�u līderiem, kuri, tāpat kā viņi, iebilda pret masu migrāciju. Vai viņi nav pārāk asi? Kuri varētu būt sabiedrotie un kuri patie�ām ir �ekstrēmisti�? �ķita, ka �ī partija, kura gan Zviedrijā, gan ārzemēs joprojām tiek attēlota kā �galēji labēja� un �fa�istiska�, ne mazāk kā ikviens cits raizējas par īstiem galēji labējiem un fa�istiem.

Lai kādi arī būtu viņu uzskati, partijas nesenie panākumi nav nekāds pārsteigums. Straujās politiskā spektra pārmaiņas Zviedrijas parlamentā ir tie�i saistītas ar straujo demogrāfisko nobīdi valstī kopumā. Atbilsto�i kurdu-irāņu cilmes zviedru ekonomista Dr. Sanandad�i datiem, 1990. gadā neeiropie�u cilmes imigranti sastādīja tikai 3 procentus no Zviedrijas iedzīvotāju skaita. 2016. gadā �is skaitlis jau bija pieaudzis līdz 13-14 procentiem un turpina augt par vienu līdz diviem procentpunktiem gadā. Malmē - Zviedrijas tre�ajā lielākajā pilsētā - jau gandrīz puse no visiem iedzīvotājiem nav etniskie zviedri. Sanandad�i norāda, ka tikai vienas paaudzes laikā līdzīga situācija būs arī citās lielajās pilsētās, kurās etniskie zviedri kļūs par minoritāti. Daļēji tas notiks imigrācijas dēļ, daļēji dēļ tā, ka imigrantu vidū dzimstības līmenis ir ievērojami augstāks nekā zviedriem, un daļēji arī tāpēc, ka zviedri pamet imigrantu pārņemtos rajonus. �ajā saistībā zviedru sabiedriskās domas aptaujās parādās viens interesants aspekts. Un proti, pat turpinoties tā dēvētajai �balto bēg�anai�, vidusmēra zviedrs joprojām atbild, ka ir svarīgi dzīvot multikulturālā vidē. īpa�i daudz �ādu uzskatu paudēju -lai cik arī tas �ķistu dīvaini - ir tie�i to cilvēku vidū, kuri pa�i pārcēlu�ies no �iem �multikulturālajiem� rajoniem.[7]

Skaidri redzams, ka Zviedrijā, tāpat kā jebkur citur kontinetā, pastāv liela at�ķirība starp to, ko cilvēki domā, un to, ko valdo�ā elite grib, lai viņi domātu. Un, kamēr eiropie�u uzskati, lai arī da�ādās valstīs ar da�ādiem ātrumiem, turpina mainīties vienā un tajā pa�ā virzienā, viņu politiskie vadītāji nemitējas pieņemt �īs pārmaiņas vēl jo paātrino�us lēmumus. Zviedrija citu valstu vidū vienkār�i ir ekstrēms �īs tendences piemērs.

Izliekoties nemanām, ka Eiropas sabiedriski politiskās plātnes sāku�as pārvietoties, kontinenta vadītāji turpināja negrozāmi turēties pie vecā kursa. 2016. gada vasarā, kad vieno�anās ar Turciju krasi samazināja migrantu pieplūdumu Grieķijā, plūsma pārorientējās uz Itālijas ceļu. Tā pa�a gada augustā tikai vienas dienas laikā Itālijas krasta apsardze jūrā pie Lībijas izglāba 6500 migrantus. Krasta apsardze veica vairāk nekā 40 glāb�anas operācijas, kas norisinājās tikai 12 jūd�u attālumā no Sabratas pilsētas Lībijas piekrastē. Tiekot uzņemti uz klāja, laivu pasa�ieri - galvenokārt migranti no Eritrejas un Somālijas - gavilēja. Tagad cilvēku kontrabandisti jau vairs nepiepūlējās ieliet laivu motoru degvielas tilpnēs pat tik daudz degvielas, lai ar to varētu aizbraukt vismaz pusceļu līdz Lampedūzai. Zinot, ka eiropie�u glāb�anas kuģi ļoti ātri pārtvers nelegālo imigrantu laivas, viņi ielēja tikai tik daudz degvielas, cik bija vajadzīgs, lai nokļūtu līdz uzņem�anas vietai. [8ļ Par tālāko parūpējās eiropie�i.

Politiķi turpināja īstenot to pa�u neizdevu�os politiku un, sekojot līdz�inējam neveiksmīgajam modelim, importēja vēl un vēl jaunus migrantus. Ta�u sabiedrības attieksme sāka mainīties. 2016. gada jūlijā veiktā aptaujā atklājās, ka nepilnu gadu pēc kancleres Merkeles di�ā �esta tikai nepilna tre�daļa (32 procenti) etnisko vācie�u vēl ticēja Willkom-menskultur jēdzienam un atbalstīja masu imigrācijas turpinā�anos savā valstī. Tre�daļa vācie�u norādīja, ka migrācija, viņuprāt, apdraud valsts nākotni kā tādu, un vēl tre�daļa uzskatīja, ka jaunpienācēju lielākā daļa ir ekonomiskie migranti, nevis īsti kara bēgļi. Vēl pirms valstī bija noticis pirmais pa�nāvnieka-spridzinātāja uzbrukums un citi 2016. gada vasaras terora akti, puse vācie�u bija pārliecināti, ka migrantu pieplūdums rada terorisma draudus. Iespējams, visinteresantākais �īs aptaujas atklājums bija tas, ka no ārzemēs dzimu�iem Vācijas iedzīvotājiem tikai 41 procents vēlējās masu imigrācijas turpinā�anos, bet 28 procenti gribēja, lai tā tiktu pavisam izbeigta. Citiem vārdiem sakot, pat pa�i migranti vairs neatbalstīja Merkeles migrācijas politiku.[9ļ

Nākamajā mēnesī Merkeles reitings noslīdēja no 75 procentiem (kāds tas bija 2015. gada aprīlī) līdz vairs tikai 47 procentiem. [10] Vācie�u vairākums Merkeles politiku vairs neatbalstīja. Septembrī tikai trīs gadus pastāvējusī �Alternatīva Vācijai� Pomerānijas reģionālajās vēlē�anās ieņēma otro vietu, Merkeles partiju atstājot kā tre�o. Par �iem vēlē�anu rezultātiem prese rakstīja, tos attēlojot kā metaforisku zemestrīci, ta�u patiesībā tie bija tikai viegli grūdieni un nekādi neiezīmēja kādas nozīmīgas pārmaiņas. Galu galā eiropie�u sabiedrība bija kritiski noskaņota pret masu imigrāciju jau kop� brī�a, kad tā sākās. Ta�u neviens no tās politiskajiem pārstāvjiem, vienalga pie kāda spārna vai strāvojuma arī piederētu, nekad nebija mēģinājis nopietni par �o faktu padomāt un tā rezultātā mainīt eso�o politiku. Merkele �o procesu, protams, paātrināja, ta�u tas noritēja jau desmitgadēm ilgi. Un tā rezultāti beidzot bija redzami ikvienam. 2016. gada 19. decembrī, ritot pirmsziemassvētku iepirk�anās laika pēdējām dienām, 24 gadus vecais tu nisietis vārdā Aniss Arnrī nolaupīja smago automa�īnu, nogalināja tās poļu vadītāju un iebrauca ar to cilvēkiem pilnā Ziemassvētku tirdziņā, kas norisinājās pie ķeizara Vilhelma memoriālās baznīcas uz Rietumberlīnes lielākās iepirk�anās ielas. Slaktiņā uzbrucējs nogalināja divpadsmit cilvēkus, bet daudzus citus ievainoja. Pēc uzbrukuma Amrī izdevās pamest notikuma vietu un viņ� devās bēgļu gaitās, pārvietojoties no vienas Eiropas valsts uz citu. Būdams meklētākais cilvēks visā kontinentā, viņ� virpirms devās uz

Holandi. Tad viņ� pamanījās iekļūt un ceļot pa Franciju - valsti, kura jau otro gadu atradās ārkārtas stāvokli ar paaugstinātu terora draudu limeni. No Francijas Amri iebrauca Itālijā, kur beidzot Milānā divi policisti viņu apturēja un prasīja uzrādīt dokumentus. Dokumentu vietā Amri izvilka �aujamieroci un sa�āva vienu policistu, kamēr otrs atklāja atbildes uguni un teroristu no�āva. Tad atklājās, ka Amri - kur� pirms uzbrukuma zvērēja uzticību Islāma valstij - Eiropā bija ieradies 2011. gadā, kā migrants izsē�oties Lampedūzā. Saņēmis no Itālijas uzturē�anās atļaujas pieprasījuma noraidījumu, Amri par ļaunprātīgu patvēruma centra dedzinā�anu vēlāk tika ieslodzīts cietumā Sicīlijā. 2015. gadā pēc iznāk�anas no cietuma Amri devās uz Vāciju un ar vismaz deviņiem da�ādiem vārdiem reģistrējās kā patvēruma meklētājs. Eiropas iek�ējo robe�u neesamība un vājā ārējo robe�u kontrole labi pakalpoja Amri vajadzībām. Savukārt Ziemassvētku tirdziņa apmeklētājiem Berlīnē �ī sistēma vairs nemaz ne�ķita nedz laba, nedz lietderīga...

�ādas zvērības ar daudziem upuriem regulāri, uz pāris ziņu cikliem galvanizē Eiropas presi, ta�u visu kontinentu maino�ais process turpinās nepārtraukti, dienu no dienas. 2016. gadā vien Vācijas varas iestādes reģistrēja vēl 680,000 no jauna ieradu�os savā zemē. Masu imigrācijas turpinā�anās, imigrantu augstais dzimstības līmenis pretstatā etnisko eiropie�u zemajiem reproduktīvajiem rādītājiem visu �o notieko�o drīzumā, nākamajos gados vēl vairāk paātrinās. Vācie�i, runājot ar politiskiem jēdzieniem, vēlē�anās ir pierādīju�i, ka pat Merkele nav nemirstīga. Kaut kad viņa aizies, ta�u paliks visā kontinentā notiku�ās sabiedrības pārmaiņas, kuru sekas nākamās paaudzes izjutīs vēl jo asāk nekā �odienas eiropie�i.

16

Ir vērts atzīt patiesību arī tad, ja tas, kas to izsaka, ir jūsu ienaidnieks. Eiropie�u kultūras un civilizācijas pretinieki kontinentam �odien izvirza virkni apsūdzību. Viņi saka, ka mūsu vēsture ir bijusi īpa�i ne�ēlīga, lai gan tā nav bijusi ne�ēlīgāka par kādas citas, jelkad pastāvēju�as civilizācijas vēsturi. Viņi apgalvo, ka mēs rīkojamies, domājot tikai par savu labumu, lai gan jā�aubās, vai vēsturē bez mūsdienu eiropie�iem ir zināma vēl kāda cita sabiedrība, kura tik ļoti negribētu sevi aizstāvēt un kura būtu tik viegli piekritusi savu pulgotāju izteiktajiem apgalvojumiem. Un mēs joprojām esam vienīgā pa�kritikai tik atvērtā kultūra uz �īs planētas, kura tik cītīgi uzskaita, kādas netaisnības tā nodarījusi citiem, vienlaikus esot gatava padarīt bagātus pat pa�u lielāko apvainojumu izteicējus. Ta�u, iespējams, vienā ziņā mūsu kritiķiem ir taisnība. Tā gan ir lieta, kuru viņi nespēj precīzi diagnosticēt un, kad mēģina to tomēr darīt, tad izraksta pa�as sliktākās iespējamās zāles. Ta�u tā ir un paliek problēma, kurai vērts pievērsties - vismaz tādēļ, lai mēs pa�i saprastu tās raksturu.

�o problēmu ir vieglāk sajust nekā aprakstīt un pierādīt, ta�u to var raksturot, sakot, ka dzīve, kādu to varam vērot modernajās liberālajās demokrātijās, savā ziņā ir kļuvusi sekla jeb �aura un ka modernā Rietumeiropa ir zaudējusi sapratni par savas pastāvē�anas jēgu. Tas gan nenozīmē, ka mūsu dzīves ir kļuvu�as pilnīgi bezjēdzīgas vai arī ka mēs esam nepareizi izmantoju�i liberālās demokrātijas sniegto iespēju censties iemiesot pa�iem savu priek�statu par laimi. Lielākā daļa cilvēku savā ikdienas dzīvē rod gan jēgu un mīlestību, ko saņem no savām ģimenēm un draugiem, gan arī daudz ko citu. Ta�u līdzās tam ir un paliek jautājumi, kuri katram no mums vienmēr biju�i svarīgi un uz kuriem liberālā demokrātija nespēj atbildēt (un nekad nav bijusi tam paredzēta).

�Ko es �eit daru? Kāda ir manas dzīves jēga? Vai manai eksistencei �ajā ķermenī ir kāds lielāks, ārpus tā pastāvo�s mērķis?� �ie jautājumi vienmēr urdīju�i cilvēkus meklēt uz tiem atbildes. Mēs tos esam vienmēr jautāju�i un joprojām turpinām to darīt. Ta�u �ķiet, ka rietumeiropie�iem vairs nav ko atbildēt uz �iem mū�senajiem jautājumiem. Un, lai arī mēs esam pat gatavi to atzīt, tas nekādi neatceļ pa�us �os jautājumus - tik un tā, neskatoties uz mūsu stāsta izsīkumu, tie paliek dienaskārtibā. Tomēr jau tikai �ādu jautājumu uzdo�ana vien �odien tiek uzskatīta par sliktu manieru izpausmi. Paliek arvien mazāk tādu vietu, kur �os jautājumus varētu uzdot, nemaz jau nerunājot par to, lai uz tiem saņemtu arī atbildes. Pie tam, ja arī atbildes tiek sniegtas, tās kā likums ir zaudēju�as ambiciozitāti un kļuvu�as piezemētākas. Tagad, ja cilvēki vairs nedodas meklēt atbildes uz baznīcām, mēs vienkār�i ceram, ka viņiem izdosies tās atrast, rei�u reizēm apmeklējot kādu mākslas galeriju vai grāmatu kluba pasākumu.

Vienu no �īs problēmas aspektiem 2007. gadā aplūkoja vācu filozofs Jirgens Hābermāss, kad viņ� Jezuītu filozofijas skolā Minhenē vadīja diskusiju, kurai bija devis nosaukumu �Trūksto�ā apzinā�anās�. Diskusijas ietvaros viņ� mēģināja iezīmēt mūsu �postsekulārā� laikmeta centrā eso�o plaisu. Hābermāss to ilustrēja, atceroties kāda sava drauga izvadī�anu no Cīrihes baznīcas 1991. gadā. Draugs bija atstājis norādes, kā rīkojama viņa izvadī�ana, un tās arī precīzi tika izpildītas. Baznicā atradās zārks un divi aizgājēja draugi teica runas. Ta�u �is rits notika bez priestera un bez svētības. Pelni, atbilsto�i norādēm, bija �kaut kur jāizkaisa�, un netika teikts �āmen�. �ādā veidā Hābermāsa draugs - agnostiķis pēc pārliecības - vienlaikus gan noraidīja reliģisko tradīciju, gan arī publiski demonstrēja nereliģiskā pasaul-skata neizdo�anos. Hābermāss sava drauga pēcnāves vēstījumu interpretēja, sakot, ka �modernais apgaismotais laikmets nav spējis rast apmierino�u alternatīvu reliģiskajam veidam, kā pavadīt cilvēku no �īs saules tajā.�[l ]

Par Hābermāsa drauga izvirzīto izaicinājumu mūsdienu Eiropā runā reti un klusi, tāpat kā par to, ko pla�ākā kontekstā nozīmē atbil�u nesaņem�ana. Iespējams, mēs vairāmies no �ādas diskusijas, jo vairs neticam atbildēm un, sekojot sena sakāmvārda ieteikumam, ja mums nav sakāms nekas jauks, tad labāk klusējam. Vai ari varētu būt tā, ka mēs apzināmies mūsu sabiedrību cauraudu�o eksistenciālo nihilismu, bet �o domu sajūtam kā apgrūtinājumu. Lai kāds arī būtu skaidrojums, ta�u iepriek�ējās desmitgadēs Eiropā notiku�ās pārmaiņas, kuras pēdējo gadu laikā eksponenciāli paātrināju�ās, nozīmē, ka �os jautājumus vairs nevar atstāt bez. vērības. Steidzamību pamato fakts, ka kontinentā ieradies liels daudzums cilvēku, kuru attieksme pret dzīvi un tās jēgu ne tikai pilnīgi at�ķiras no mūsējās, bet ir vēl arī agresīvi ar to konkurējo�a. Un sabiedrība, tāpat kā daba, nemīl tuk�umu - ja tāds izveidojies, tad agrāk vai vēlāk būs, kas to aizpildīs.

Reizēm gadās, ka kāds no meinstrīma politiķiem daļēji atzīst sabiedrībā vērojamo baiļu pamatotību, tādējādi �iem jautājumiem vismaz uz brīdi pie�ķirot steidzamības nozīmi. Ta�u �ie atzinumi, kā likums, tiek pausti ar baisu, izsūco�u fatālismu. Piemēram, 2016. gada 25. aprīlī, vienu mēnesi pēc Briseles uzbrukumiem, beļģu tieslietu ministrs Koens Gēnss, uzstājoties Eiropas parlamentā, brīdināja, ka drīz Eiropā musulmaņu �būs vairāk nekā kristie�u�. �Eiropa to [vēl] neapjau�, bet tā ir realitāte,� viņ� stāstīja parlamenta Tieslietu un Iek�lietu pārstāvju komitejai. Gēnsu papildināja viņa kabineta kolēģis, iek�lietu ministrs Jans Jambons, atgādinot, ka, neskatoties uz to, ka Beļģijas 700,000 cilvēku lielās musulmaņu kopienas �pārliecino�s vairākums� (viņ� personīgi to esot aplēsis) savās ikdienas dzīvēs vadās pēc tām pa�ām vērtibām, kādas tur cieņā pārējie beļģi, tomēr, �kā es esmu to teicis tūksto�iem rei�u, vissliktākais, ko mēs varam izdarīt - padarīt islāmu par savu ienaidnieku. Tā ir pati sliktākā lieta, ko mēs varam izdarīt.�

Kaut kur zem tā visa apak�ā gruzd sajūta, ka Eiropu, at�ķirībā no citām sabiedrībām, arī at�ķirībā no mūsdienu Savienotajām Valstīm - tas viss var izmainīt ļoti ātri. Jau gadiem peldot uz leju pa straumi no kristietības, kā to līdzībā pateicis angļu filozofs Rod�ers Skratons, pastāv liela iespējamība, ka eiropie�u sabiedrības vai nu nepietauvosies vairs vispār nekur, vai arī aizpeldēs uz pilnīgi sve�iem krastiem. �ie jautājumi bija aktuāli jau sen, vēl pirms straujo pārmaiņu sākuma.

Nav atbildēts, piemēram, uz Ernsta-Volfganga Bokenvordes 1960. gados izvirzīto dilemmu: �Vai brīva, sekulāra valsts var pastāvēt, balstoties uz normatīviem pieņēmumiem, kurus tā pati nevar garantēt?�[2] �is ir jautājums,

ko mūsu sabiedrībās reti kur� grib uzdot. Iespējams, mēs nojau�am, ka atbilde ir �jā", ta�u mēs nezinām, kā �ādā gadījumā rīkoties. Ja mūsu tiesības un brīvības nav nekas universāls, - tāds, kas dabīgi izveidojas visās cilvēku sabiedrībās, bet patiesībā �īs konkrētās sabiedriskās normas ir tie�i izrieto�as no tā kultūras mantojuma, ko esam atmetu�i, tad ko mums �ajā situācijā darīt? Viena no iespējamajām atbildēm - tā, kura Eiropā dominēja pagāju�ā gadsimta pēdējos gados - ir atmestās vēstures nolieg�ana, izlik�anās, ka pa�reizējais stāvoklis ir normāls, un civilizācijas vēstures traģisko faktu, kā arī biju�ās dzīves aizmir�ana. Inteliģenti un kulturāli cilvēki, kas sekoja �im ceļam, uzskatīja, ka viņu pienākums ir nevis apvienoties, lai aizsargātu kultūru, kurā viņi uzaugu�i, bet to noliegt, tai uzbrukt un visādi citādi pazemot. Noformējās jauna pieeja: �Mēs varam domāt slikti pa�i par sevi, ta�u mēs gribam būt labās domās pilnīgi par visiem citiem.�

Tad, kādā pagāju�ās desmitgades punktā, vēja virziens beidzot sāka lēni mainīties. Izglītotie cilvēki - gan darot to nelabprāt - sāka apstiprināt to, ko da�ādi renegāti un disidenti bija teiku�i jau visu pēckara periodu. Un proti, ka Rietumu liberālās sabiedrības par savu eksistenci zināmā mērā tomēr ir parādā tai reliģijai, kuras kultūrtelpā tās izveidoju�ās. �ī atzī�anās gan nenotika tāpēc, ka �ajā jomā pēk�ņi būtu parādīju�ies kādi jauni pierādījumi - tie jau tāpat bija zināmi visu laiku. Mainījies ir tikai tas, ka pietiekami liela sabiedrības daļa beidzot ir sapratusi, ka mūsu vidū arvien vairāk parādās citām kultūrām piederīgi cilvēki, kuriem ir sve�as mūsu kaislības, aizspriedumi vai pieņēmumi. Centieni izlikties, ka tas, kas notiek mūsdienu Eiropā, ir kaut kas normāls un parasts, ir saņēmu�i smagus, atkārtotus triecienus. Līdz ar tādām �okējo�ām mācībstundām kā teroristu uzbrukumiem, �goda� slepkavībām, protestiem pret karikatūrām un da�ādām citām līdzīgām jaunās realitātes izpausmēm, sabiedrībā ir pieaugusi apziņa, ka ne visi, kas �eit ieradu�ies, domā tāpat kā mēs. Esam aptvēru�i, ka viņiem ir pilnīgi citi uzskati par dzimumu vienlīdzību; viņi nepiekrīt mūsu uzstādījumam, ka saprāts ir augstāks par atklāsmi, un viņi nedalās mūsu izpratnē par brīvību un tiesībām. Citiem vārdiem sakot, izrādījās, ka eiropie�u kultūra ir ļoti īpa�ā veidā tapis mantojums, kura saknes iesniedzas senajā Grieķijā un Romā, kuru katalizējusi kristietība un rūdījusi apgaismība.

Lai arī daudzi rietumeiropie�i gadiem ilgi centās pretoties �ai vienkār�ajai patiesībai un no tās izrieto�o lietu apjēgumam, beigās viņi tik un tā bija spiesti to pieņemt. Neskatoties, ka daļa to turpina noliegt, daudzviet vairs nav jāpierāda, ka, piemēram, moderno Rietumu cilvēktiesību kultūra par savu pastāvē�anu daudz vairāk ir parādā tam, ko mācīja Jēzus no Nācaretes nekā Muhameds. Viens no �ī atklājuma rezultātiem ir vēlme labāk iepazīt pa�iem savas tradīcijas. Tomēr, lai arī tas uzdod svarīgu jautājumu, tomēr atbildi uz to nesniedz. Jautājums - vai �ī sabiedriskā pozīcija var pastāvēt atrauti un neatkarīgi no to dzemdināju�ajiem ticējumiem - Eiropai bija, ir un paliek dziļi nozīmīgs un satrauco�s. Jo tas, ka jūs esat daļa no tradīcijas, nenozīmē, ka jūs arī ticēsiet tam, kam ticēja cilvēki, kuri �o tradīciju izveidoja -pat arī tad, ja �īs tradīcijas rezultāti jūs apmierina un tie jums patīk. Cilvēkus nav iespējams piespiest patiesi ticēt, ja viņi pa�i to negrib, un, iespējams, tie�i tāpēc mēs arī neuzdodam �os dziļos jautājumus. Mēs to nedarām ne tikai tāpēc, ka neticam parastajām atbildēm, bet arī tāpēc, ka jūtam, ka esam tādā kā savas attīstības pārejas periodā un ka mūsu atbildes, iespējams, drīz mainīsies. )o cik tad ilgi sabiedrība var pastāvēt, kad tā atrāvusies no saviem avotiem un zaudējusi dzinuļus? Varbūt to noskaidrosim pa�reizējās norisēs.

Nesena Pew veikta aptauja parādīja, ka Lielbritānijā cilvēki zaudē saikni ar kristietību ātrāk nekā gandrīz visās pārējās Eiropas valstīs. 2050. gadā, kā secināts no �īs aptaujas rezultātiem, Lielbritānijā sevi par kristie�iem vairs uzskatīs tikai viena tre�daļa iedzīvotāju (2010. gadā tādu bija divas tre�daļas), tādējādi kristietībai pirmo reizi valsts vēsturē kļūstot par mazākuma reliģiju. Tajā pa�ā laikā, liecina Pew dati, 21. gadsimta vidū Lielbritānijā būs Eiropā tre�ā lielākā musulmaņu kopiena, valstij �ajā ziņā apsteidzot Franciju, Vāciju vai Beļģiju. Politiski kreisajiem piederīgais demogrāfs Eriks Kaufmans 2010. gadā paredzēja, ka pat �veicē �ī gadsimta beigās 40 procenti no visiem 14 gadus vecajiem jaunie�iem būs musulmaņi.[3] Protams, �ādus paredzējumus var ietekmēt da�ādi faktori un tur iespējamas variācijas. Tos izsakot, piemēram, ir pieņemts, ka kristie�i turpinās kļūt nereliģiski, kamēr musulmaņi savu ticību saglabās. Tas tā var būt, bet var arī nebūt. Tomēr �ie statistiskie aprēķini parasti tiek veidoti, neņemot vērā pastāvīgi notieko�o masu migrāciju, nemaz nerunājot par pēdējo gadu uzplūdiem. Tomēr, lai kā ari būtu, tās ir mūsu sabiedrībās, Eiropā un Savienotajās Valstīs (kuru iedzīvotāju vidū musulmaņu 2050. gadā būs vairāk nekā �īdu) notieko�as parādības, kurām nevar nebūt nozīmīgas atskaņas. Demogrāfiskie pētījumi liecina, ka etniskie zviedri Zviedrijā kļūs par mazākumu jau daudzu �obrīd dzīvojo�u cilvēku mū�a laikā. Tas liek uzdot fascinējo�u jautājumu, vai zviedru identitātei ir kaut jel mazākās cerības pārdzīvot �o paaudzi. Tie�i uz �o pa�u jautājumu nāksies atbildēt arī visām citām Rietumeiropas tautām. Eiropa bija tik lepna par savām �daudznacionālajām pilsētām�, bet ko sabiedrība teiks, kad tā būs dabūjusi �daudznacionālas valstis�? Ko mēs tad domāsim par sevi? Un kas vispār mēs tad būsim?

Jēgpilnu jautājumu apsprie�ana vai pat tikai to pieminē�ana tagad kļuvusi tik reta, ka jādomā, �o tēmu neesamība publiskajā telpā vismaz daļēji skaidrojama ar mūsu apzinātu nevēlē�anos tām pievērsties. Tā vietā, neskatoties uz nekad iepriek� vēl nebiju�o iespēju, kādu tagad piedāvā jaunās tehnoloģijas, gan mūsu konvenciālie pla�saziņas līdzekļi, gan sociālie mediji turpina un turpina nebeidzamu refleksiju un baumu ciklu riņķa danci. Eai uz cik īsu vai garu laika sprīdi mēs neiegremdētos kādā masu kultūras produktā, mums neizbēgami rodas gandrīz neizturama sekluma sajūta. Vai tie�ām visu eiropie�u centienu un sasniegumu kulminācijai bija jābūt �ādai? Visapkārt mēs redzam daudzas un da�ādas sekluma izpausmes. Mūsu priek�te�i būvēja tādas di�as celnes kā Sendenī, �artras, Jorkas katedrāli, San Giorgio Maggiore baznīcu, Svētā Pētera baziliku, Eskoriālu, bet mūsdienu celtnes sacen�as vien augstumā un spo�umā vai arī ar to, kura no tām nesenāk uzcelta. Pa�valdību ēkas, �ķiet, projektētas ar domu nevis iedvesmot, bet radīt nospiestības sajūtu. Eiropas pilsētu debesskrāpji paslēpj no ļau�u skatiem iedvesmojo�os apvār�ņus, kuri tagad kļūst arvien mazāk ieraugāmi. Lielā celtne, ar kuru Londona atzīmēja tūksto�ga�u miju, nebija pat īsta, pilsētvidē palieko�a ēka, bet tikai tuk�a pagaidu telts. Ja tā ir taisnība, ka par civilizāciju vislabāk liecina tās būvētās celtnes, tad jāatzīst, ka mūsu pēcte�iem par mums būs visai miglains priek�stats. Mēs izskatāmies kā cilvēki, kuri zaudēju�i vēlmi radīt iedvesmojo�as lietas, jo viņiem vienkār�i vairs nav iedvesmas avotu.

Tajā pa�ā laikā mūsu augstās kultūras pīlāri, �ķiet, labākajā gadījumā apmierinās ar to, ka pasaka - pasaule ir sare�ģīta, un mums vienkār�i jābauda tās sare�ģītība un nav jāmeklē nekādas atbildes. Sliktākajā izklāstā tie atklāti atzīst, ka viss ir pilnīgi bezcerīgi. Protams, mēs dzīvojam nebiju�as labklājības laikmetā, kas mums (auj justies ērti par tad, kad esam izmisu�i. Ta�u tas var neturpināties mū�īgi. Un pat �odien, kad mūs vēl apspīd ekonomisko priek�rocību saule, ir cilvēki, kas saredz kultūrā eso�o plaisu un meklē veidus, kā to aizpildīt.

Jau vairākus gadus mani satrauc virkne stāstu - gan pa�a uzklausīti, gan ari citu pārstāstīti - kuri vēsti par to, kā cilvēki izvēlēju�ies pāriet islāmā. Viens no satraukuma iemesliem ir �o stāstu vienveidība un atkārto�anās. Tie visi ir kā variācijas vienai un tai pa�ai tēmai, kura ir pazīstama tik daudziem jauniem cilvēkiem. Vispārinot tie varētu tikt izteikti apmēram �ādi: �Es biju sasniedzis noteiktu vecumu (parasti tie ir divdesmitie vai trīsdesmitie mū�a gadi), atrados naktsklubā, biju iedzēris un tad es sev teicu: �Dzīvē ir jābūt kaut kam vairāk par �o.�� Bet mūsu kultūrā nav gandrīz nekā tāda, kas teiktu: �Jā, �eit tas ir!� Tad, �ai balsij tā ari neatskanot no saviem pa�u avotiem, cilvēki sāk meklēt ārpusē un atrod islāniu. Tas, kāpēc viņi izvēlas islāmu, ir stāsts pats par sevi. Kāpēc �ie jaunie vīrie�i un sievietes (bie�āk jau sievietes) neizvēlas kristietību? Daļēji tas ir tāpēc, ka Eiropas kristietība sevi vairs nejūt misionāru pārliecību, tajā ir izplēnējis prozelltisma gars vai pat ari -tā vairs netic pati savam vēstījumam. Zviedrijas, Anglijas baznīcai, Vācu Luteriskajai baznīcai un daudziem citiem Eiropas kristietības atzarojumiem reliģijas vēstījums ir transmutējis par kreisi orientētas politikas paveidu, daudzveidības atbalstī�anu un līdzdalību sociālās labklājības projektos. �is baznīcas atklāti atbalsta �robe�u atvēr�anu�, ta�u ir ļoti piesardzīgas, kad būtu jācitē kaut kas no tā, ko kādreiz kā atklāsmi sludināja no to kancelēm.

Ir ari cits iemesls. Islāma avoti vēl nav tādā pa�ā mērā tiku�i pakļauti kritiskai analīzei un zinātniskai izpētei, kā tas noticis ar kristietību. �os centienus, kad tādi parādīju�ies, islāmisti veiksmīgi ir noslāpēju�i, visā pasaulē īstenojot iebiedē�anas un slepkavo�anas kampaņu. Pat tie da�i cilvēki, kuri �odien Rietumos nodarbojas ar nopietnu, zinātnisku Korāna pētniecību -tādi kā ibn Vārāks un Kristofs Luksenbergs - savus darbus publicē ar pseidonīmiem. Un tie�i tāpat, kā par savu dzīvību būs jābaidās ikvienam, kur� tiks nosaukts par reliģijas zaimotāju kādā musulmaņu valsti, tā arī tagadējā Eiropā tie, kuri būs iesaistīju�ies islāma avotu un tā dibinātāja kritikā, sajutis pietiekama apmēra draudus, lai pārstātu darīt to, ko iesāku�i, sāktu slēpties vai, līdzīgi kā Hamels Abdels-Samads no Vācijas, dzīvotu policijas aizsardzībā. Bez �aubām, �āda attieksme uz laiku aizsargās islāmu, palēninot kritikas ietekmi uz tā avotu un ticējumu iztirzā�anu. Jau kop� 1989. gada is-lāma tekstu, ideju un pat ar to saistītu attēlu publisko�ana pat Rietumeiropā ir kļuvu�i tik ļoti kontrolēta un arī pa�kontrolēta, ka patie�ām jebkuram jaunam cilvēkam, kur� būs nostājies uz politisko un reliģisko meklējumu ceļa, kļūs skaidrs, ka vienīgais, no kā mūsu sabiedrības baidās un ko neuzdro�inās kritizēt, ir Muhameda apgalvojumi un mācības.

Tomēr policejiska zaimo�anas uzraudzība nevar uz visiem laikiem apturēt islāma kritikas ietekmi. Vēlme zinātniski un kritiski aplūkot islāma ra�anos nav noslāpējama, un viens no tās izplatī�anās līdzekļiem ir internēts, kas �odien paver vēsturiski nekad nebiju�as iespējas. Tā, piemēram, biju�ais dāņu ekstrēmists Mortens Storms pameta islāmu, kā arī izstājās no dalības Alkaidā pēc tam, kad kādu dienu sava datora pārlūkprogrammas meklētājā bija ierakstījis atslēgas vārdus �pretrunas Korānā� un sāka lasit iegūtos rezultātus. Vēlāk viņ� par to rakstīja: �Visa manas ticības ēka bija kā kār�u namiņ�, kurā viens stāvs balstās uz otru tikpat nedro�u. Izvelc vienu kārti, un viss veidojums sabruks.�[4] Storms nebūt nebija pielīdzināms vidējam musulmanim, ta�u bailes, kādas viņ� izjuta no islāma sākotnes un doktrīnas nozīmju izpētes, vienlaikus jūtot ari tieksmi to darīt, ir sajūtas, kādas pazīstamas ne vienam vien musulmanim. Daudzi cīnās ar �o vilkmi un spēs to atstumt, kā ari centīsies atturēt no tās citus musulmaņus, jo viņi zina, ko tā var nodarīt to ticībai. Ieskatu �ajās bailēs labi iezīmē ietekmīgā musulmaņu garīdznieka �eiha Jusufa Alkardavi 2013. gada intervijā teiktais, ka gadījumā, ja musulmaņi atbrīvosies no reliģijas kanonā par ticības atstā�anu paredzētā nāves soda, tad �tajā pa�ā dienā islāms sabruks�. �ādi līderi zina, ar ko tiem jārēķinās, kas tos apdraud, un pret to tie cīnīsies ar visiem tiem pieejamajiem līdzekļiem. Ja viņiem neizdosies - un iespējams, tie�i tā arī notiks - tad varam cerēt, ka kaut kādā nākotnes brīdī islāms pielīdzināsies citām reliģijām, kļūstot deliteralizēts, ievainots un bezzobains. Tas gan būtu atrisinājis vienu problēmu, ta�u tādējādi, iespējams, izdotos mazināt, bet ne rast izeju no Rietumeiropas kultūras krīzes.

Tādi cilvēki kā islāma konvertīti tik un tā turpinās izjust dvēselisku tuk�umu un tieksmi pēc radikālām pārmaiņām. Viņi turpinās meklēt un tiekties pēc noteiktībām. Tomēr �īs pilnīgi dabīgās tieksmes nekādi nesaskan ar mūsu laikmeta pieņēmumiem, tā tieksmēm un centieniem. Jēgas meklējumi - ja mēs par to runājam - protams, nav nekas jauns. Tādi pastāvēju�i jau tūksto�gadēm ilgi. Jauns ir tas, ka modernās Eiropas kultūrā nav gandrīz nekā tāda, kas varētu piedāvāt kādas derīgas atbildes. Nav nekā tāda, kas teiktu: ��eit ir ideju, kultūras, reliģijas un filozofijas mantojums, kas tūksto�iem gadu bijis iedvesmas avots un tagad varētu noderēt arī tev.� Tā vietā balss labākajā gadījumā saka: �Atrodi jēgu pats, kur un kā to vēlies.� Savukārt sliktākajā tā �ukst: �Tu esi bezjēdzīga būtne bezjēdzīgā visumā.� Ikviens, kas paļaujas �ukstētājam, ir nolemts neveiksmēm. Sabiedrības, kurās �ādas balsis ņem pārsvaru, neko nespēj sasniegt. Ja atsevi�ķu indivīdu gadījumā nihilisms ir saprotama parādība, tad, izplatoties visas sabiedrības mērogā, tas kļūst fatāls.

Vēl ir arī tāda lieta, ka mēs meklējam atbildes nepareizās vietās. Piemēram, politiķi, cen�oties mums kaut ko atbildēt, dara to tik pla�i un vispārīgi, ka viņu sacītajam beigās nav gandrīz nekādas jēgas. Viņi runā arī tā, it kā visi nozīmīgie pamatjautājumi jau būtu noskaidroti un tagad atlicis vienoties tikai par tehniskām detaļām un organizatoriskiem jautājumiem. Daļa organizatorisko aspektu, piemēram, izglītība, patie�ām ir svarīgi. Ta�u ļoti reti gadās, ka kāds politiķis mēģina sniegt dziļāku redzējumu par to, kas ir vai kas varētu būt jēgpilna dzīve. Iespējams, politiķiem tas arī nebūtu jādara. Un tomēr, neskatoties uz mūsdienās valdo�o uzskatu, ka izglītībai, zinātnei un pla�ai informācijas pieejamībai pa�ai par sevi vajadzētu rosināt cilvēkus uz dziļāko, eksistenciālo jautājumu izvirzī�anu un attiecīgo atbil�u meklē�anu, tas tā nenotiek, lai kā arī mēs izliktos, ka notiek pretējais.

Daudz ko pasaka jau tikai veids, kādā ar un par mums runā mūsu laikmeta dominējo�ā balss - zinātne. Ievadā savai 1986. gadā izdotajai grāmatai �Aklais pulksteņmeistars� Ri�ards Dokinss rakstīja: ��ī grāmata ir uzrakstīta pārliecībā, ka mēs beidzot esam atklāju�i savas eksistences noslēpumu - to, kas kādreiz �ķita lielākā no visām iespējamajām mistērijām, bet tagad, pateicoties Darvinam un Vollesam, tāda vairs nav.� Ta�u patiesībā mūsu uzskatos ir liela plaisa, kuras vienā pusē stāv sekulāri-ateistiskais skatījums uz mūsu kultūru, bet otrā atrodas realitāte, kurā cilvēki dzīvo un pieredz savas dzīves. Dokinsam, iespējams, arī ir tāda sajūta, ka mūsu noslēpums ir atrisināts, ta�u, neskatoties uz to, ka zinātne patie�ām ļoti daudz ko ir noskaidrojusi, lielākā daļa no mums �ādi nejūtas. Mēs nedzīvojam savas dzīves un nepieredzam savu eksistenci kā atrisinātas, izskaidrotas būtnes. Tie�i pretēji - mēs, tāpat kā mūsu sen�i, joprojām sevi jūtam kā pretrunu plosītas radības, kuras nereti cie� pa�as no sevis un mums nesaprotamās apkārtējās pasaules.

Tie�i tāpat neviens inteliģents cilvēks �odien nenoliegs, ka cilvēki kā suga pieder dzīvnieku valstij, ta�u pavisam maz būs tādu, kuri piekritīs, ka viņus pa�us uzlūko kā dzīvniekus. Viens tāds īpatnis bija rakstnieks-ateists Kris-toters Hi�inss, kur� mū�a nogalē, uzstājoties klausītāju priek�ā, bie�i sevi mēdza raksturot kā �zīdītāju�. �āda pieeja patie�ām ir �okējo�a, ta�u, lai arī atsevi�ķos gadījumos tā var būt noderīga un pat stimulējo�a, liekot domāt par mūsu pirmsākumiem un izcelsmi, tomēr mēs zinām, ka esam kas vairāk nekā parasti dzīvnieki un ka, dzīvojot dzīvniecisku dzīvi, mēs degradētu gan sevi, gan savu cilvēciskumu. Lai kā tur ari būtu, ta�u tas ir tā, kā mēs to intuitīvi sajūtam. Tie�i tāpat kā mēs zinām, ka esam kas vairāk nekā tikai �patērētāji�. Mums pēc būtības nav pieņemami runāt par sevi kā par kādiem kāmī�iem, kas skrien ekonomikas ritenī. Un mēs tam pretojamies nevis tāpēc, ka mēs tādi neesam, bet tāpēc, ka mēs zinām, ka esam vēl kas vairāk. Mēs zinām, ka esam vēl kaut kas, pat tad, ja nespējam precīzi definēt, kas tie�i tas �vēl� ir.

Reliģiski cilvēki tamlīdzīgas runas, saprotams, uzskatīs par bezjēdzīgām, viņi alla� jautās: �Kāpēc jūs nevarat vienkār�i ticēt?� Ta�u, �ādi jautājot, tiek ignorēts tas neatgriezeniskais trieciens, ko reliģiski burtiskajām ticības patiesībām devusi zinātne un vēsturiskais kriticisms, kā ari jau vairākkārt iepriek� teiktais, ka cilvēku nevar piespiest ticēt tam, ko viņ� uzskata par nepatiesu vai ap�aubāmu. Tajā pa�ā laikā mūsu kultūras nereliģiskais aspekts izteikti baidās iesaistīties jebkādās debatēs, kurās tam kaut kādā ziņā varētu nākties piekāpties reliģiskajai pusei, tādējādi ļaujot ticībā balstītai diskusijai atgriezties atpakaļ publiskajā telpā.

Ta�u �āda nostāja var būt kļūdaina. Kaut vai tāpēc, ka tā rosina cilvēkus konfliktēt ar saviem līdzpilsoņiem, kuru dzīves skatījums - grib viņi to vai ne - ir izaudzis no tā pa�a celma kā viņējais. Jo kāds gan var būt iemesls, lai jūdeo-kristīgās civilizācijas un apgaismības laikmeta bērns tagad veltītu kaut daļu no sava laika, lai cīnītos ar tiem, kuri joprojām turas pie ticības, no kuras tie�i vai netie�i cēlu�ies virkne mūsdienu uzskatu un tiesību? Glu�i tāpat - kāda jēga reliģisko pasaulskatu saglabāju�ajiem jūdeo-kristīgās civilizācijas un apgaismotās Eiropas mantiniekiem uzlūkot par saviem ienaidniekiem tos, kuri zaudēju�i burtisko ticību Dievam? Kāda jēga to darīt tagad, kad mums pretī stājas daudz atklātāki oponenti, kuri vēr�as ne tikai pret mūsu kultūru, bet pret visu mūsu dzīvesveidu kopumā? Iespējams, tie�i par �o faktoru domājot, Benedeto Kro�e pagāju�ā gadsimta vidū izteicās -un Mar�ello Pēra to nesen atkārtoja - ka mums visiem vajadzētu saukt sevi par kristie�iem. [5]

jo, ja vien nereliģiskie eiropie�i neatrod veidu, kā sadarboties ar to, kas veido, iemieso un pārstāv viņu kultūras avotu, tad ļoti grūti saskatīt kaut jel kādu izeju no �īs smagās situācijas. Protams, var mēģināt izgudrot kādu pilnīgi jaunu, ar iepriek�ējām tradīcijām nesaistītu, dzīvotspējīgu ticējumu kopumu, ta�u nav ne mazāko cerību, ka kādam tas varētu izdoties. Ta�u, noraidot veco un nespējot radit jaunu, mēs ne tikai zaudējam spēju runāt par patiesībām un jēgu. Mēs zaudējam pat savas metaforas. Masu kultūra ir pārpilna ar tekstiem par �eņģeļiem� un mīlestību, kas ilgs �mū�igi mū�os�. Tajā netrūkst arī sve�u un citu no reliģijas ienāku�u atribūtu. Ta�u �ajā valodā un idejās nav nekādas dziļākas jēgas. Tās ir metaforas, kuras zaudēju�as nozīmi un tagad tikai norāda uz vairs neeso�ām, nedzīvām idejām - liecība, ka kultūra, kurā tās pastāvēju�ās, ir sevi izsmēlusi un nu darbojas vien tuk�gaitā.

Ta�u tā nav tikai mūsu kultūras reliģiskā dimensija, kas kļuvusi par neatminamu mīklu. Gadiem ilgi cilvēki, kuri sevi uzskatīja par tāda vai �āda veida liberāļiem, turējās pie uzskatiem, ka apgaismības mācības - saprāta, racionālās domā�anas un zinātnes sasniegumi - ir tik pievilcīgas, ka agrāk vai vēlāk tās piesaistīs savām vērtībām ikvienu, kas vien nonāks to ietekmes sfērā. Patie�ām, daudziem divdesmitā gadsimta beigu un divdesmit pirmā gadsimta sākuma cilvēkiem piemita reliģijai līdzīga ticība cilvēces �progresam�. Viņi uzskatīja, ka cilvēce atrodas aug�upejo�ā attīstības trajektorijā, kuru virza ne tikai tehnoloģiskais, bet arī ideju progress. �is pieņēmums guva pla�u izplatību, jo mēs ta�u bijām �apgaismotāki� nekā mūsu sen�i un mēs zinājām vairāk nekā viņi gan par to, kā esam kļuvu�i par cilvēkiem, gan par to, no kā sastāv mūs ietvero�ais Visums, un tāpēc varējām izvairīties no viņu kļūdām. Un, līdzko mēs sākām iet pa �o ceļu un baudīt labumus, ko, pa to ejot, varēja gūt, mums �ķita pilnīgi neiespējami, ka kāds (vēl jo vairāk kāds, kur� pats iepazinis tā sniegtos priekus) varētu izvēlēties doties pretējā virzienā.

Ta�u sākās masu migrācijas ēra un tie, kas tam visam ticēja, pārsteigti sāka pamanīt, ka ir arī cilvēki - pie tam to kļūst vairāk un vairāk - kuri nāk atpakaļ. Pretējā virzienā devās vesela ļau�u straume. Cilvēki, kuri bija pārliecināti, ka cīņa par evolūcijas fakta atzī�anu Eiropā ir beigusies, atklāja, ka �eit ir ievestas veselas masas citu cilvēku, kuri ne tikai to noraidīja, bet bija gatavi pierādīt pretējo. Tie, kas ticēja, ka �tiesību� sistēma, tostarp sievie�u, homoseksuāļu, reliģisko un etnisko minoritā�u tiesības, ir kaut kas �pa�saprotams�, pēk�ņi ieraudzīja, ka Eiropā nemitīgi pieaug to cilvēku skaits, kas �ajās tiesībās ne tikai neredz neko pa�saprotamu, bet vēl arī uzskata, ka tās noteico�ie uzskati ir fundamentāli nepareizi un maldino�i. Tā liberāļi pamazām sāka saprast, ka kādu dienu Eiropā pārsvaru atkal varētu gūt cilvēki, kas soļo pretī tam, kas tika uzskatīts par vēstures straumi, un ka tā rezultātā ceļojuma virziens varētu mainīties visiem, kas sē� kopējā kontinenta laivā. Un ko tad?

Ja �ādas ba�as ari kādreiz ir iemitināju�ās Eiropas daudzskaitlīgo liberāļu dvēselēs, tad tās nav atstāju�as it nekādu ietekmi uz viņu praktisko rīcību. Jo kā gan citādi varētu izskaidrot, piemēram, to, ka Rietumeiropas liberāļi ga diem veltīju�i laiku, lai neskaitāmās diskusijās iedziļinātos da�ādos sievie�u un homoseksuāļu tiesību aspektos, bet tajā pa�ā laikā turpināju�i atbalstīt miljoniem tādu cilvēku importē�anu, kuri uzskata, ka �ādām tiesībām vispār nav tiesību pastāvēt. Un, kamēr mūsu gadsimta otrajā dekādē sociāli pro-gresivo galvas pārņēmu�as domas par ne-bināro, transdzimuma personu tiesībām, tikmēr �ie pa�i aktīvisti rīko kampaņas, lai atbalstītu miljoniem tādu cilvēku ieve�anu Eiropā, kuri uzskata, ka sievietēm nevar tikt dotas tādas pa�as tiesībās kā vīrie�iem. Vai tādējādi viņi demonstrē ticību apgaismības vērtībām? Jeb ticību tam, ka liberālisma vērtības ir tik spēcīgas un pārliecino�as, ka ar laiku tās konvertēs savā pusē gan eritrejie�us un afgāņus, gan nigērie�us un pakistāņus? Ja tā, tad pēdējo gadu Eiropas ikdienas ziņām būtu vajadzējis �o pārliecību vismaz atvēsināt.

Realitātes apjēgumam būtu jābūt diezgan sāpīgam un jāizraisa da�ādas reakcijas. Viena no tām varētu būt �o sāpīgo reāliju nolieg�ana (piemēram, apgalvojot, ka patiesībā visas sabiedrības ir vienlīdz �patriarhālas� un represīvas). Cits veids būtu sentimentāli piesaukt cēlo maksimu Fiat jus-titia mat caelum (�Lai uzvar taisnība, kaut ari debesis sagrūtu!�), kas gan zaudētu savu pievilcību, tiklīdz pirmās debesu atlūzas sāktu krist pār pa�u saucēju galvām. Ir gan ari tādi, kas tik ļoti ienīst Eiropu - tādējādi ienīstot pa�i sevi - ka viņi vēlas, lai �eit ierastos un visu pārņemtu pilnīgi vienalga kur�. Migrantu krīzes pīķa bridi es Berlīnē runāju ar kādu vācu intelektuāli, kur� man pastāstīja, ka vācie�i ir aizspriedumu mākti antisemīti, un tāpēc mazākais, ko tie pelnīju�i, ka kāds cits atnāk un ieņem viņu vietu. �ķiet, viņ� nespēja iedomāties, ka, salīdzinājumā ar daļu no ievestajiem migrantiem, daudzi divdesmitā gadsimta vidus, nemaz nerunājot par mūsdienu vācie�iem, būtu uzlūkojami par paraugcilvēkiem.

Tomēr ticamāk, ka arvien pla�ākās aprindās tiks pieņemts, ka cilvēki ir da�ādi, ka da�ādi cilvēki tic da�ādām lietām un ka mūsu vērtības patiesībā nemaz nav universālas. Tā ir atziņa, kas var izraisīt vēl jo lielākas sāpes. Jo, ja no divdesmitā gadsimta sociālā progresa idejas izaugusi tiesību aizstāvības kustība, kā ari tieksme pēc racionālisma un saprāta, kas kop� septiņpadsmitā gadsimta izplatījās visā Eiropā, nebūt nav visas cilvēces mantojums, tad tas nozīmē, ka iepriek� minētās parādības nav nekāda universāla sistēma, bet tāda pati parasta, pārejo�a sistēma kā visas pārējās, līdz �im pastāvēju�ās. Tas nozīmē ne tikai to, ka �ai sistēmai nav garantēta uzvara, bet ari to, ka jebkurā brīdi to var nomainīt kāda cita, kā jau tas daudz rei�u agrāk noticis.

Nebūs pārspīlējums, ja teiksim, ka daudziem cilvēkiem �ī liberālā sapņa sabrukums ir vai ari būs tikpat sāpīgs, cik ticīgajiem ir sāpīga reliģijas zaudē�ana. Jo īpa�i tāpēc, ka liberālajam pēc-apgaismibas sapnim vienmēr ir piemitusi zināma reliģiskuma aura. Ne tāpēc, ka tas pats būtu radījis kādus reliģiskus apgalvojumus, bet tāpēc, ka liberālais sapnis savai uzbūvei aizņēmās daļu no kristietības izteiksmes līdzekļiem. Tam, piemēram, bija pa�am savs radī�anas mīts (intelektuālās pamo�anās �lielais sprādziens� kā pretmets iepriek�ējo filozofisko skolu ilgajai un nekārtīgajai izaugsmei). Tomēr vissvarīgākā liberālā sapņa sastāvdaļa bija mīts par tā universālo piemērojamību. Daudzi �odienas rietumeiropie�i �os mītus - tie�i to kvazi-reliģiskās pievilcības dēļ - vai nu iemācījās jau skolā, vai ari pieņēma vēlāk

kā savu pasaulskatu veidojo�os elementus. Tie deva ne tikai kaut ko, kam ticēt un par ko iestāties, bet ari ko tādu, kā dēļ dzīvot. T ie pie�ķīra dzīvei jēgu un kārtību. Un, ja �ie miti arī nespēja dot reliģiju apsolīto pēcnāves dzīvi, tad tie vismaz pieļāva - jāsaka, gandrīz visos gadījumos kļūdaini - ka nemirstības spozmi sniegs pēcte�u apbrīna.

Citiem vārdiem sakot, var izrādīties, ka liberālo sapni, kuram ir tādas pa�as neaizvietojamas priek�rocības, ir ne mazāk grūti izraut no cilvēku rokām, kā tas bija ar reliģiju. Miera un klusuma laikmetā �ādu reliģiju var uzlūkot kā nekaitīgu, un tie, kas tai netic, var iecietīgi izturēties pret ticīgajiem, tos neaizskarot. Ta�u brīdī, kad �ie ticējumi sāk graut citu cilvēku dzīves, ļoti iespējams, ka �ī ekumeniskā attieksme mainīsies. Jebkurā gadījumā platā, jau reliģijas bojāejā atstātā plaisa, sabrūkot Eiropas pēdējam - nere-liģiskajam - sapnim, var kļūt tikai vēl jo platāka. Tad būs zudu�i visi sapņi, ta�u joprojām paliks iepriek�ējie dzinuļi un jautājumi, atbil�u meklējumi.

MĀKSLAS GALS

Visuzskatāmākā atbilde uz augstāk ieskicēto problēmu, kuru savulaik deva (vai mēģināja dot) deviņpadsmitais gadsimts - �odien, lai cik tas būtu paradoksāli, vispamanāmākā ir tie�i ar savu neesamību. Kāpēc māksla nevarētu pārņemt stafeti no reliģijas un doties tālāk no vietas, kur reliģija apstājusies? Pie tam nepārņemot reliģijas �apgrūtinājumus�. Atbilde slēpjas to cilvēku darbos, kuri vēl ieklausās (vai mēģina ieklausīties) �ajā aicinājumā. Ja �os darbus vajadzētu kaut kā īsi kopumā raksturot, tad varētu teikt, ka tiem gandrīz visiem piemīt sagrautas pilsētas aura. Tādi nesasniedzami di�i mūsdienu mākslinieku priek�te�i kā Vāgners ar savu darbību, �ķiet, jau pierādīja, ka �ādi centieni ir veltīgi, ja ne pat bīstami.

Iespējams, tie�i �īs atziņas aptver�ana bija tas iemesls, kāpēc tik daudzi mūsdienu mākslinieki pārstāju�i vērsties pie kādām palieko�ām patiesībām, atteiku�ies no centieniem meklēt savos darbos skaisto vai patieso un tā vietā vienkār�i saka publikai: �Es vaļājos dubļos līdz ar jums.� Katrā ziņā divdesmitā gadsimta Eiropas vēsturē bija kāds laika moments, kad mainījās gan mākslinieka mērķis, gan tas, ko no viņa sagaidīja publika. Tas bija redzams veidā, kā mākslas uztvere sabiedrībā pārbīdījās no apbrīna (�Kaut arī es tā prastu!�) uz nievām (�To jau pat bērns varētu!�). Mākslinieku tehniskās ambīcijas ievērojami samazinājās un nereti pazuda vispār. Tajās pa�ās pēdās sekoja arī mākslas morālās ambīcijas. Kāds tajā varbūt gribēs vainot iMarselu Du�ampu un, piemēram, viņa skulptūru �Strūklaka� (pisuārs), ta�u jau viņam sekoja gana daudz kontinenta mākslinieciskās kultūras pārstāvju, lai mēs uzskatītu, ka viņ� tikai devās turp, kur citi gribēja redzēt viņu ejam. �odien, ja jūs iziesiet, piemēram, caur Teita modernās mākslas galeriju Londonā, tad vienīgais, kas jūs pārsteigs tur eksponētajos darbos, būs tehnisko prasmju un ambīciju trūkums. Drosmīgākie darbi mums var stāstīt par nāvi, cie�anām, ne�ēlību vai sāpēm, ta�u tikai retajam autoram �eit patie�ām ir kaut kas vairāk sakāms par �īm tēmām, neskaitot norādi uz pa�u to esamības faktu kā tādu. Katrā ziņā tie nesniedz atbildes uz pa�u pārstāvētajām problēmām. Kur� gan nezina, ka cie�anas un nāve ir daļa no dzīves? Un, ja tāds cilvēks arī ir, tad diez vai viņam ko daudz varēs palīdzēt mākslas galerija... Mūsdienu modernā māksla, �ķiet, ir atmetusi centienus mēģināt mūsos vēl kaut ko ierosināt. Tie�āk runājot, tā ir atmetusi vēlmi mūs savienot ar ko tādu, kas būtu raksturojams kā reliģijas gars vai arī Aristoteļa par anagnorīzi nodēvētais atpazī�anas uzbudinājums - tā sajūta, kad jūs esat nule uztvēris lietu būtību, patiesību, kura jūs visu laiku ir gaidījusi.

Iespējams, �ī sajūta parādās, tikai uzduroties patie�ām īstai patiesībai, ta�u mākslinieki, tāpat kā gandrīz ikviens cits rietumeiropietis, vēlmi pēc īstas patiesības tagad uzlūko vai nu kā kaut ko aizdomīgu, vai arī nav nemaz spējīgi to apjaust. Ieejot jebkurā no mūsdienu kultūras tempļiem, mēs redzam daudz cilvēku staigājam apkārt un kaut ko meklējam, ta�u nav skaidrs, ko tie�i viņi grib atrast. Ir, protams, mūsdienās sastopamas arī tādas mākslinieciskas izpausmes, kas cilvēkiem spēj atgādināt par kaut ko lielāku. Reiz, bezmērķīgi ar apnicību klīstot pa mākslas galeriju, es pēk�ņi sadzirdēju kādas notis no Spem in Alium un devos skaņas virzienā. Pēk�ņi es sapratu, kāpēc iepriek�ējās telpas bija tik tuk�as. Visi galerijas apmeklētāji bija sanāku�i �eit un vēroja D�enetas Kārdifas �skaņas instalāciju�, kas sastāvēja no 40 telpā ovālā izvietotiem skaļruņiem, kuri katrs atskaņoja viena kordziedātāja balsi. Cilvēki stāvēja instalācijas vidū un jutās kā mesmerizēti. Pāri bija sadevu�ies rokās, viens no tiem aizgrābtībā pat apsēdās. �eit gan jāatzīmē, ka tas notika vēl pirms tam, kad E. L. D�eimsa �o Tomasa Talla (16. gadsimta angļu komponists - rcd. piez.) skaņdarbu bija izmantojusi kā fona mūziku vienā no sava sadomazohistiskā romāna (�Greja piecdesmit nokrāsas� - red. piez.) mizanscēnām - kas var zināt, kā tas viss būtu izvērties vēlāk...

Dziļi aizkustino�i, ta�u reizē arī satrieco�i bija apzināties, ka cilvēki par �o savu pārdzīvojumu vairāk pateicās Kārdifai nekā Tallam. Ta�u tas, kas tur notika, bija īsta anagnorīze. Grūti pateikt, vai vispār kāds no klāteso�ajiem zināja �skaņas instalācijā� dzirdamās dziesmas vārdus vai to nozīmi. Notieko�ais bija kaut kas savāds, ārpus laika eso�s. Viens no retajiem mūsdienu mākslas darbiem ar salīdzināmu iespaidu ir Entonija Gorrnli-ja skulptūru grupa �Cita vieta�. Tā sastāv no 100 dabiska lieluma �ugunā atlietām cilvēku figūrām, kuras stāv pludmalē un skatās jūrā. Skulptūru grupa atrodas Krosbijbī�ā, netālu no Liverpūles. �o instalāciju - kura, uzklausot vietējo iedzīvotāju vēlē�anos, no pagaidu projekta tika pārveidota par pastāvīgu mākslas darbu - vislabāk vērot bēguma vai saulrieta laikā, kad figūras it kā pavērsu�ās pret rieto�o sauli. Iemesls, kādēļ skulptūru grupa tik efektīvi iedarbojas uz skatītāju, daļēji ir tāds pats, kāds gadījumā ar Kārdifas �skaņas instalāciju�. Skulptūras veido attēlu, kas ierosina atmiņas par nozīmīgu, no mūsu kultūras dzīlēm nāko�u stāstu (�ajā gadījumā vēstījums ir aug�āmcel�anās). Darbs var pats nedot atbildi, ta�u tas ļauj atcerēties svarīgu jautājumu.

�ādi darbi tomēr nav nekas vairāk kā Ernsta-Volfganga Bokenvordes definētās problēmas mākslinieciskais aspekts. Skatītājos un klausītājos rezonē nevis �o darbu ārkārtīgā izcilība, bet saikne ar kaut ko būtisku, iepriek� notiku�u, uz ko tie norāda. Patie�ām, kad �ādi darbi uzrunā, tas notiek to parazītiskā rakstura dēļ. Savu jēgu tie paņem no tradīcijas, kuru pa�i nespēj ne atzīt, ne uzturēt. Tomēr tamlīdzīgi darbi vismaz mēģina pievērsties tām pa�ām lielajām tēmām, kuras risina reliģija. To sniegtās atbildes var būt miglainākas, mazāk pārliecino�as nekā tās, kuras iepriek� deva reliģija, ta�u tie vismaz pievēr�as tām pa�ām vajadzībām un tām pa�ām patiesībām. Oriģinālāks ir kāds cits, par kontinenta dziļo traumu reflektējo�s Eiropas mākslas novirziens. �ī ir tradīcija, kura joprojām turpinās, bet vienlaikus arī ved strupceļā.

Jau pirms Pirmā pasaules kara Eiropas - visvairāk gan Vācijas - mākslā un mūzikā bija virziens, kurā bija jūtama pāreja no brieduma uz pārgatavību un tad vēl uz kaut ko citu... Gustava Mālera, Riharda Strausa un Gustava Klimta iezīmētās austro-ģermāņu romantiskās tradīcijas pēdējās izpausmes �ķita gandrīz pa�iznīcino�as - tās bija sasniegu�as tik lielu briedumu, kuram nevarēja sekot nekas cits kā vien pilnīgs sabrukums. Pie tā bija vainojama ne tik daudz pa�as tradīcijas vai tās sekotāju apsēstība ar nāvi, cik tas, ka tā, zaudējot elastību, bija nonākusi līdz stāvoklim, kurā jebkura tālāka virzība nozīmēja salū�anu. Un tad tā salūza: modernismā un pēc tam - postmodernismā. �ķiet, kop� tā laika eiropie�u (un jo īpa�i vācu) māksla spēj eksistēt, tikai jaucoties pa �ī sprādziena atliekām. Cita izeja nav atrasta.

Visi pēckara Vācijas ievērojamākie vizuālie mākslinieki ir veidoju�i karjeras, darbojoties savas kultūras katastrofas gruve�os. Nav svarīgi, vai viņi ir kļuvu�i slaveni tāpēc, ka ķēru�ies klāt �iem gruve�iem, vai ari ķēru�ies tiem klāt, lai iegūtu slavu, ta�u uzreiz ir pamanāms, ka mūsdienu Vācijas slavenākie mākslinieki ir dziļi iestigu�i �ajā nelaimē. Piemēram, 1932. gadā dzimu�ā Gerharda Rihtera karjera tā pa īstam iesākās tikai 1960. gados, kad viņ� uzgleznoja eļļas audeklu sēriju, kuri tapa, par paraugu ņemot zināmas fotogrāfijas. Da�as gleznas bija vieglāk interpretējamas, citas grūtāk. Viena no visatpazīstamākajām un slavenākajām �īs sērijas gleznām ir �Tēvocis Rūdis� (1965). Tā ir kopēta no fotogrāfijas, kurā redzams ar seju pret skatītāju stāvo�s, nedaudz uz vienu pusi ieliecies vīrs slikti pieguļo�ā nacistu formas tērpā. Citu gleznu tēmas bija tikpat draudo�as un tādas palika arī tad, ja skatītājs īsti nezināja, kas tajās attēlots. Gleznā �Heides kungs� (1965), piemēram, redzams tikai vecāks kungs, kur� policista pavadībā dodas iek�ā kādā ēkā. Ta�u, pat ja mēs nezinām attēloto personu vārdus, nav nepiecie�ams paskaidrot, ka Verners Heide bija SS ārsts, kur� pakārās cietuma kamerā, kad tika notverts pēc piecpadsmit bēguļo�anas gadiem. Citi darbi, tādi kā �Lihti ģimene� (1966), visu padara vēl neskaidrāku. Vai attēlotā ģimene ir upuri vai vainīgie? Viņi dzīvoja tajos gados, un kaut kam tādam ta�u ar viņiem bija jānotiek... Nerunājot par tehniskajām prasmēm, Rihtera sasniegums ir spējās caur �iem nereti marginālajiem attēliem notvert faktu, ka visam - gan tam, kas nāk no attēlotās ēras, gan arī laikam, kurā �ie darbi radīti, pāri karājas līķauts. Vainas un kauna slānis kā migla

pārklāj kultūru, lai cik tā arī būtu di�a vai pasaulīga.[6]

To pa�u var teikt par Anselma Kīfera darbiem. Trīspadsmit gadus vēlāk par Rihteru - Otrā pasaules kara beigu gadā - dzimu�ā Kīfera māksla vēl jo pamanāmāk ir veltīta kādreiz di�ās kultūras pa�iznīcinā�anās sabrukuma attēlo�anai. Viņa pla�ais, izmēros lielais darbs �Interjers� (1981), līdzīgi kā Rihtera 1960. gadu gleznas, nepārprotami apraksta �ausmas. Skatītājs, kur� pirmo reizi skata �o darbu, iespējams, jau uzreiz var noprast, ka attēlā redzama nacistu telpa. Uz to norāda telpas grandiozitāte, kā arī nobru�ātais attēlojums - stikla griesti izskatās saplīsu�i, bet lielās zāles sienas, iespējams, lo�u vai �ķembu saārdītas. Iepazīstoties ar gleznas aprakstu, uzzinām, ka tajā patie�ām ir redzams viens no nacistu valsts kancelejas birojiem, kuru speciāli Hitleram projektējis Alberts �pērs. Ta�u arī to nezinot, vērojot darbu, rodas nepārprotama sajūta, ka �ajā milzīgajā telpā (glezna ir apmēram deviņus kvadrātmetrus liela) ir noticis kaut kas �ausmīgs. Arī nesenākos Kīfera darbos, kā, piemēram, gleznā �Pasaules laikmeti� (2014) redzams rūpīgi izstrādāts sabiedriskā sabrukuma attēlojums. Darbu veido viens uz otra likti saplēsti audekli, starp kuriem ievietoti gru�i un saliekti metāla gabali. Tas atstāj tik spēcīgu pēckatastrofas iespaidu, ka, skatoties uz �o darbu, nevar domāt ne par ko citu kā visa eso�ā nepastāvību un pakļautību iznīcībai, par to, ka gandrīz nekas nav glābjams.[7]

To, kas nāks vēlāk, kad �ī postapokaliptiskā tradīcija beidzot būs pilnīgi izsīkusi, �obrīd vēl neviens nevar pateikt. Viens no iemesliem, kāpēc māksliniekiem ir tik grūti pamest katastrofas telpu un doties tālāk, iespējams, ir ne tikai apziņa, ka kontinenta politika un māksla nogājusi greizi, bet bailes (pavisam noteikti pa�u mākslinieku pārspīlētas) no tā, ka politiskās kļūdas daļēji varētu būt cēlu�ās no mākslas kļūdām. Saprotams, tas varētu izraisīt zināmu atturību, kā arī dziļākas bailes no �ī jautājuma kā tāda.

Bet pagaidām augstās kultūras pasaule joprojām paliek kā daļa no Eiropas mēroga nozieguma vietas. Gan mākslinieki, gan citi staigā pa gruve�iem un mēģina saprast, kas noticis. Ta�u viņi zina, ka jebkāda sabruku�ās tradīcijas turpinā�ana var iepūst liesmu oglēs un izraisīt nozieguma atkārto�anos. Vienīgā �ādā kontekstā iespējamā atbilde ir pieņemt, ka tas, kas notika, norisinājās par spīti mākslai, un ka mākslai, citiem vārdiem sakot, nav nekādas ietekmes uz kultūru. Bet, ja tas tā ir un māksla patie�ām neizraisa un nerosina nekādus notikumus, tad beigās jāsecina, ka kultūrai nav nozīmes - tā ir pilnīgi nenozīmīga, nesvarīga dzīves daļa. Tas varētu būt viens no iespējamajiem skaidrojumiem par to, kāpēc arī mākslas pasaule �obrīd spēlē tās pa�as pavir�ās dekonstrukcijas spēles, ar kurām tā aizrāvusies akadēmiskā vide. Tā būtu arī atbilde uz jautājumu, kāpēc tik daudzas galerijas �odien ir pārpildītas ar �o nenopietno, naivo, ironisko vai zobgalīgi liekulīgo, daļēji no Ņujorkas importēto mākslu, kuras darbi tiek pārdoti par milzīgām summām.

Jāsaka, ka �ie trīs laikmetīgās mākslas virzieni - parazītiskais, apsēstais strupceļ� un skolota liekulība - nebūt nav kādas kultūras novirzes, kā varbūt varētu �ķist. Tie�i otrādi - tie ļoti labi pārstāv mūsdienu kultūru. Pirmais nespēj pats sevi uzturēt, otrais nāk ar tik nospiedo�u smagumu, ka ikviens agrāk vai vēlāk vēlēsies no tā atbrīvoties, bet pēdējais ir bezmērķīgs un bezjēdzīgs. Kā tas izpau�as, mēs varam redzēt sev visapkārt. Dodieties uz jebkuru �ajā grāmatā minēto pilsētu, un jūs tur ieraudzīsiet tādu vai citādu �ī sloga nome�anas akta izpausmi. Lai arī, piemēram, daļa koncertu notiek tajās pa�ās vietās, kur agrāk, it visur redzam centienus piemēroties apkārt notieko�ajām pārmaiņām. Piemēram, Malmē kādu vakaru vienīgais pilsētā notieko�ais koncerts ir pasākums, kurā blakus mūzikai zināma loma atvēlēta Tuvajos Austrumos populārajām uzkodām - falafeliem. Kultūra vienmēr atspoguļo sabiedrību, bet Eiropas sabiedrība ir pārmainījusies. Vienlīdz labi to atspoguļo kā koncertu programmas, tā arī tuk�ojo�ās sinagogas. Gan viens, gan otrs ir kultūras fakti, kuri parāda to, kas notiek, un ļauj atbilsto�i spriest par mūsu laiku.

Fakts, ka tagad notiek �ī pāreja no vienas kultūras uz kaut ko citu, vairāk nekā jebkas cits atspēko iepriek�ējo paaud�u pieņēmumus. Pretēji solītajam un gaidītajam, cilvēki, kas ieradās Eiropā, neiekļāvās mūsu kultūrā un nekļuva par tās daļu. Tā vietā viņi atnesa līdzi pa�i savas kultūras. Un viņi to izdarīja tie�i tajā brīdī, kad mūsu kultūra bija kļuvusi tik vāja, ka nespēja par sevi pastāvēt. Patie�ām bija daudz tādu eiropie�u, kas ar atvieglojumu atteicās pa�i no savas kultūras, identitātes un tiesībām, lai priecīgi mainītos līdzi laikam.

Skaidrs, ka neviens precīzi nezina, kas un kā būs tālāk. Var gadīties, ka pa�reizējais kultūras sabrukuma posms turpinās vēl ļoti ilgi. Bet viss var arī pēk�ņi mainīties, kaut kam citam strauji ienākot Eiropas garīgajā un kultūras vakuumā. �ajā ziņā var izrādīties, ka pats emblemātiskākais mūsu laikmeta rakstnieks ir Mi�els Velbeks. Tas tā var būt ne tikai tāpēc, ka Velbeks ir gan pats visaugstākās raudzes nihilisma paraugs, gan ari �īs tendences hronists vienā personā, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka viņ�, kā reti kur�, ir tik pārliecino�i un spēcīgi izteicis savu redzējumu par to, kas varētu nākt tā vietā.

Velbekam un viņa darbu personā�iem dzīve ir tikai vientuļa eksistence un bezjēdzīgi pūliņi - tajā nav nekā saisto�a, priecīga vai relaksējo�a, ja vien neskaita retu, kā likums no prostitūtas saņemtu orālo seksu. Tas, ka �ādu dzīvesveidu piekopjo�s hronists par tā aprakstī�anu var saņemt pagodinājumus no saviem līdziniekiem, tostarp tik ievērojamus kā Gonkūru prēmija (Francijas augstākā literatūras balva - red. piez.), �ķiet mazāk pārsteidzo�i nekā tas, ka viņ� ieguvis tik pla�u popularitāti. Gandrīz divas desmitgades Velbeka grāmatas - gan oriģinālizdevumi fran�u valodā, gan tulkojumi

- turējās pārdotāko nosaukumu saraksta aug�galā. Kad grāmatas tiek tik labi pirktas - īpa�i, ja tā ir kvalitatīva literatūra, nevis kāda lubu produkcija

- tad tas nozīmē, ka tās kaut kādā veidā uzrunā sava laika lasītāju. Varētu uzskatīt, ka Velbeks attēlo ekstrēmu mūsu pa�reizējās eksistences versiju, ta�u pat viņa īpa�ais, līdz galējām izpausmēm novestais nihilisma paveids nebūtu bijis pietiekams iemesls palieko�as, noturīgas pievilcības izveido�anai, ja vien lasītāji viņa darbos neredzētu nozibsnam vismaz daļēju, kaut arī nepatīkamu savas būtības atpulgu.

Jau pirmajā nozīmīgajā romānā �Elementārdaļiņas� (1999) Velbeks izvērsa savu īpa�o ainu, kurā attēloto sabiedrību un personā�us vienoja tas, ka viņu dzīvēm nebija itin nekādas jēgas. Ģimenisku attiecību viņa tēliem vai nu nav, vai arī tās ir destruktīvas. Nāye un bailes no tās aizpilda vietu, kurā kādreiz bija Dievs. Kādā romāna vietā galvenais varonis Mi�els neizkāpj no savas gultas divas nedēļas un guļot vairākkārt sev jautā, blen�ot uz radiatoru: �Cik ilgi Rietumu civilizācija spēs pastāvēt bez reliģijas?� Nekādu atklāsmi Mi�els gan negūst, tikai turpina skatīties uz radiatoru.

Vienīgos prieka brī�us tajā, ko Velbeks apraksta kā �depresīvo skaidrību�, ienes sekss. Kristīne, ar kuru Bruno pirms kāda brī�a bija vedis bezjēdzīgu, grūti uzturamu sarunu, pārtrauc klusumu, likdama priek�ā doties uz orģiju nūdistu pludmalē. Viņu kultūras filozofiskā stāvokļa vilnis pārskalojas viņiem pāri, atstājot tos guļam apak�ā zem savas bezmērķibas duļķēm. Kādā citā vietā lasām: �Rietumu pa�nāvības vidusposmā kļuva skaidrs, ka viņiem nav izvēles.� Tā kā patērnieciskuma prieki nedod pietiekamu baudu, viņi tos var papildināt izklaidējoties. Kārtojot savas mātes apbedī�anas vai kremācijas lietas, Bruno savā Gameboy ierīcē spēlē Tetris. �Spēle beigusies,� ierīce paziņo un atskaņo �īsu, jautru melodiju�.

Nākamajā Velbeka grāmatā �Platforma� (romāns angliski pirmo reizi publicēts 2002. gadā) tēmas un tēli paliek iepriek�ējie, jau �Elementārdaļiņās� izveidotie, ta�u tagad tie atrod, uz ko centrēties. Atkal vienigais gaismas avots personā�iem ir sekss, tā variācijas un atkārtojumi. Mi�els ir atradis savu cerību avotu - Valēriju, sievieti, kura gatava ļauties jebkādām viņa seksuālajām vēlmēm. Un pat tad vēl tiek norādīts, ka ģenitālijas ir tikai �nepietiekama kompensācija� par dzīves nelaimēm, īsumu un bezmērķīgumu. Tomēr �Platformā� parādās cits pasaulskats, ar kuru Velbeka tēliem nākas rēķināties.

Pametis ierēdņa darbu, Mi�els kopā ar Valēriju dodas brīvdienās uz Taizemi. Viņ� ienīst dekadento tūrismu un tūristus, ta�u pats kļūst par vienu no tiem. Tad kādu dienu islāmistu teroristi, kuri arīdzan ienīst �o dekadento esamību, ta�u kuriem ir citas domas, ko ar to iesākt - sarīko uzbrukumu pludmalē, noslepkavojot daudzus tūristus, tostarp ari Valēriju. Pēc 2002. gada terora uzbrukumiem Bāli tie�i �āds scenārijs �ķita paredzams. Ta�u, lai kādu arī cieņu Velbeks starptautiski būtu ieguvis pēc �ī romāna publicē�anas, to mazināja nepatik�anas, kādas grāmata viņam radīja Francijā. Savu nicinājumu pret islāmu viņ� pau� paragrāfā, kas seko slaktiņa aprakstam:

�Dzīvību var uzturēt tikai atriebības vēlme vien; daudzi cilvēki tā ir dzīvoju�i. Islāms sagrāva manu dzīvi, un islāms pavisam noteikti bija kas tāds, ko es varēju ienīst; nākamās dienas es veltīju tam, lai iemācītos izjust naidu pret musulmaņiem. Man tas izdevās tīri labi, un es atkal sāku sekot ārzemju ziņām. Katru reizi, kad es dzirdēju, ka Gazas joslā no�auts kāds palestīnie�u terorists, palestīnie�u bērns vai grūta palestīniete, un iedomājos, ka tas nozīmē vienu musulmani mazāk, es izjutu entuziasma uzplūdus. Jā, tā varēja dzīvot.�

�i un citu fragmentu dēļ, kuri bija liku�ies aizvainojo�i gan grāmatās (�Elementārdaļiņās� viens no tēliem islāmu raksturo kā �visstulbāko, nepatiesāko un neskaidrāko reliģiju�), gan intervijās, Francijā pret Velbeku tika ierosinātas tiesvedības. Vai nu �ī iemesla dēļ vai ari tāpēc, lai samazinātu nodokļos maksājamās summas, par ko viņ� bija vairākkārt izteicies, Velbeks pameta Franciju un pārcēlās uz Īriju.

Iespējams tomēr, tas, kas viņu aiztrieca no Francijas, nebija nekas cits kā muļķība. Jo ta�u katrs, kas patie�ām lasīja Velbeku - nevis izrāva no visa teksta da�us fragmentus, kurus apsūdzētāji cerēja pierādīt kā viņus apvainojo�us - redzēja, ka Velbeka romānu personā�i daudz asāk nekā pret islāmu un musulmaņiem vēr�as pret modernajiem Rietumiem. Velbeks vēr� savu nicinājumu uz visām pusēm - tostarp pret homoseksuāļiem, heteroseksuāliem, ķinie�iem un virkni citu tautību. Faktiski Velbeks savos darbos uzbrūk savam laikmetam un sugai. Tāpēc centieni aizvilkt rakstnieku uz tiesu par to, ka tas savos romānos bijis rupj� pret musulmaņiem, parādīja gan apsūdzētāju netīro spēli ar politkorekti iezīmētajām kārtīm, gan ari viņu literāro neizglitotību.

Lai cik iespaidīga būtu �āda veida literatūras akrobātika un autora izmantotā pirotehnika, pēc kāda laika tai ir vai nu jānobriest, vai jāiz�ākst. To, ka Velbeks negrasījās iz�ākstēt, apliecināja viņa nākamais romāns �Karte un teritorija� (2010). Tas bija stāsts par mākslinieku, kur� kļūst pasakaini bagāts ar gadījuma rakstura darbiem. Bagātība viņam ļauj norobe�oties no pārējās Francijas, kura jau tuvākajā nākotnē ir nolemta kļūt par kultūras tematisko izklaides parku ķīnie�u un krievu jaunbagātniekiem. Romāns, neatkāpjoties no Velbeka tradicionālajām tēmām - sagruvu�as ģimenes dzīves, tuk�a seksa un vientulības, ir veidots kā visaptvero�a satīra par moderno kultūru. Tajā atrodams arī uzjautrino�s un posto�s autora pa�portrets - atgādinājums par patiesību, ka visnesaudzīgākie kritiķi vienmēr vēr�as arī pa�i pret sevi. Mākslinieks romānā dodas pie piedzēru�ā rakstnieka Mi�ela Velbeka uz viņa tālo un nepievilcīgo Īrijas mītni.

Pa�portrets ir ļoti precīzs. Izvirtis, depresīvs, bezmērķīgs alkoholiķis -

Velbeka portrets �Kartē un teritorijā� parāda gandrīz piedauzīgi izsīku�u dzīvi. Vienlaikus tā ir arī dzīve, kas rada ienaidniekus. Vienā brīdī �Velbeku� romānā atrod nogalinātu - viņ� ir sakropļots un viņam nogriezta galva. 2016. gadā �ādā ainā grūti saskatīt kādus uzjautrino�us virstoņus.

Velbeka pagaidām pēdējo romānu �Pakļau�anās� (2015) bija paredzēts laist klajā 7. janvārī. Ta�u jau pirms nonāk�anas pie lasītājiem tas izraisīja pretrunīgas reakcijas gan kritiķos, gan politikā. Si�etā aplūkota 2020. gada Francija ar tās politisko situāciju. Beigām tuvojas pagalam neveiksmīgais pa�reizējā prezidenta Fransuā Olāna otrais pilnvaru termiņ�. Aptauju priek�galā izvirzījusies Lepēnas vadītā Nacionālās frontes partija. Labēji mēreno partija UMP (Union pour un mouvementpopulaire), kā arī sociālisti cie� zaudējumus. Ta�u politiskajā arēnā ir parādījusies jauna - musulmaņu partija. To vada mērenais islāmists, kur� gūst pla�u atbalstu no skaitā arvien pieaugo�ajiem Francijas musulmaņiem. Vēlē�anām tuvojoties, pārējām valdo�ajām partijām kļūst skaidrs, ka vienīgais veids, kā nepieļaut Nacionālās frontes nāk�anu pie varas, ir vienoties ap islāmistu partiju. Tā arī notiek, un islāmisti vēlē�anās svin uzvaru. Izmantojot kā izkārtni da�us padevīgus vecos fran�u kreisos politiķus, islāmisti sāk pārveidot Franciju, tostarp pārņemot savā kontrolē izglītības sistēmu un pārveidojot (ar ievērojamu Persijas lī�a arābu valstu finansiālu atbalstu) visas publiskās universitātes (ari Sorbonnu) par islāmiskām institūcijām. Pakāpeniski pat romāna galvenais varonis - izvirtis 19. gadsimta rakstnieka �. K. Vismana daiļradē specializējies literatūrzinātnieks - sāk saskatīt jēgu pārie�anai islāmā.

Tajos nedaudzajos komentāros, kurus Velbeks pirms 7. janvāra publiski izteica par savu jauno romānu, viņ� īpa�i uzsvēra, cik ļoti viņam patīk is-lāms. Iespējams, tas apliecināja, cik efektīva ir iebiedē�ana un domu policijas draudi, kuri bija sagaidāmi pēc grāmatas iznāk�anas. Ta�u notikumi izvērtās citādāk. To vidū, kas izsmēja romāna si�etu un uzbruka Velbekam, bija arī tolaik ārpus Francijas maz zināmais satīriskais nedēļas �urnāls Charlie Hebdo. �urnāls, kas bija pazīstams kā kreisā spārna uzskatus paudo�s, sekulārs un antiklerikāls izdevums, pēc tam, kad atkārtoti publicēja islāma pravie�a attēlus (pēc 2005. gada dāņu karikatūru lietas Charlie Hebdo �ajā ziņā bija gandrīz vienīgais tāds izdevums), pēdējos gados bija guvis nelielu starptautisko atpazīstamību. Neskatoties uz fiziskas izrēķinā�anās un tiesvedību draudiem, neņemot pat vērā degbumbu uzbrukumu Parīzes birojam, izdevums bija nelokāms savā attieksmē pret �o jautājumu, tāpat kā iepriek� nebija pakļāvies kritikai par pāvesta, Marinas Lepēnas un citu personu kariķē�anu.

Pajā janvāra rītā, kad divi �aujamiero�iem bruņoti islāmisti ielauzās Charlie Hebdo redakcijā, kur nogalināja desmit redakcijas darbiniekus un divus policistus, �urnāls gaidīja jaunā romāna atvēr�anu ar sev raksturīgā stilā izpildītu, kroplīgu, pundurim līdzīga Velbeka karikatūru uz vāka. Pametot laikraksta redakciju, Jemenas islāmistu nometnē apmācītie Francijas musulmaņi bija kliegu�i: �Mēs atriebām pravieti Muhamedu!� un Allahu Akbar! (Allahs ir visdi�ākais!). Upuru vidū bija arī tuvs Velbeka draugs, ekonomists Bernārs Mariss, kur� torīt piedalījās rīta sanāksmē pie �urnāla redaktora.

Pēc notiku�ā Velbeka izdevēji paziņoja, ka grāmatas reklāmas tūre tiek atcelta, bet pats autors kaut kur slepeni patvērās. Kop� tā laika ārpus mājas viņ� pārvietojas tikai miesassargu pavadībā. Lai ari Francijas valsts palīdz Velbekam, viņu aizsargājot, tā nekādā ziņā rakstnieku neatbalsta. Francijas premjers Manuels Valis, tūlīt pēc uzbrukuma Charlie Hebdo uzrunājot tautu, teica: �Francija nav Mi�els Velbeks (..) tā nav neiecietība, naids un bailes.� Acīmredzami, ka premjers, sakot �os vārdus - ja vien viņam nebija izdevies iegūt pirmos tipogrāfijas paraugnovilkumus - nebija lasījis Velbeka grāmatu. Lai gan premjeram nevajadzētu paust ba�as par kāda romāna iznāk�anu pat tad, ja tas būtu provokatīvs, �Pakļau�anās� tomēr tāds nebija. Turklāt tas ir daudz ieturētāks un izsmalcinātāks nekā �ana Raspaja �Svēto nometne� vai kādi citi modernie antiutopiskie romāni.

Romāna galvenā varoņa Fransuā dzīve, atbilsto�i Velbeka parastajam tēlojumam, ir sausa un tuk�a. Ta�u tajā vienlaikus jūtama ari sāpīgi asa nepiecie�amība pēc atbrīvo�anās. Fran�u kultūrai un sabiedrībai viņam visapkārt brūkot, Fransuā nonāk pie divām atklāsmēm. Pirmā rodas kā rezultāts viņa �īdu draudzenes lēmumam pamest Franciju un pievienoties savai ģimenei Izraēlā. Pēc seksuāli atlētiskas pēdējās tik�anās viņa jautā Fransuā, ko viņ� darīs, īpa�i jau tagad, kad �ķiet, ka pēc musulmaņu partijas nāk�anas pie varas universitāte tiks slēgta. �Es maigi noskūpstīju viņu uz lūpām un teicu: �Priek� manis nav Izraēlas.� Nekāda dziļā doma, ta�u tā tas

ir.� Patiesībā tā bija ļoti dziļa doma.

Tomēr romāna pats dziļākais garīgais fokuss meklējams tie�i Fransuā pārdomās par savu zinātnisko intere�u tēmu. Velbeks (lidzīgi kā lielais vairums viņa literāro kritiķu) pieņem, ka viņa lasītāji nebūs pazīstami ar Vismana darbiem, ta�u pietiekami daudzi būs izlasīju�i vai vismaz dzirdēju�i par viņa romānu �Pret dabu� - vienu no centrālajiem deviņpadsmitā gadsimta beigu fran�u dekadences tekstiem. Romāna sākumā Fransuā ir noguris no savas aizrau�anās ar Vismanu, līdzīgi, kā tas notiek ar daudziem zinātniekiem, kad viņu pirmo pētniecisko mīlestību sāk nomākt vienas un tās pa�as, gadu no gada atkārtojo�ās lekcijas un jautājumi. Tomēr Vismana pastāvigā klātbūtne romānā ir nozīmīga, jo, tā si�etam izvēr�oties, Fransuā ne tikai atkal atrod sevī interesi par Vismanu, bet arī pats nonāk saskarsmē ar vienu no galvenajiem Vismana dzīves izaicinājumiem. Līdzīgi kā daudzi cili viņa laikabiedri-dekadenti visā Eiropā, Vismans savus meklējumus noslēdza, nonākot Romas katoļu baznīcas klēpī. Visam apkārt brūkot, sākotnēji tikai vietumis, bet tad, sporādiskām un �okējo�ām vardarbības izpausmēm kļūstot par ikdieni�ķām parādībām visā Francijā, Fransuā mēģina �o Vismana ceļojumu atkārtot.

Fransuā pat dodas uz klosteri, kur Vismans savulaik atrada ticību un kur pats Fransuā, būdams vēl jauns, bija pavadījis kādu laiku, cen�oties vairāk uzzināt par savu literāro elku. Viņ� apsē�as Jaunavas priek�ā un meditē, meklēdams ceļu. Ta�u viņ� nespēj uz tā uzkāpt: Fransuā gan ir atgriezies pie avota, iespējams, tajā brīdī viņ� pat ir atvērts ticībai, tomēr nespēj to pieņemt. Tā nu viņ� atgrie�as Parīzē, kur tagad jau islāmiskā universitātes vadība (kura viņam pie�ķīrusi devīgu pensiju) Fransuā izskaidro islāma loģiku. Viņam pastāsta ne tikai to, ka viņ�, ja pāries islāmā, dabūs atpakaļ savu Sorbonnas karjeru, bet arī to, ko tas vēl mainīs viņa dzīvē. Viņ� varēs apņemt vairākas sievas (līdz pat �etrām, turklāt - ja viņ� vēlēsies, tās varēs būt pat jaunākas nekā meitenes, ar kurām viņ� parasti gulēja līdz tam). Un, protams, pirmo reizi mū�ā viņ� būs daļa no kopienas, kurā ir kāda dziļāka jēga. Viņ� ne tikai varēs turpināt baudīt gandrīz visus nedaudzos ierastos priekus, kas viņam bija līdz tam, bet iegūs vēl vairāk ērtību, nekā jelkad iepriek� varēja cerēt. Sabiedrībā, kas jau nobriedusi, lai pakļautos, islāma praktiskā loģika svin uzvaru sacensībā ar abstrakto ticību praso�o

katolismu.

Jautājums - vai reālajā dzīvē ir iespējama vismaz attāla romāna scenārijā attēlotās situācijas īsteno�anās - vēdīja gaisā jau labu laiku pirms �Pakļau�anās� publicē�anas. Tagad, �ķiet, vismaz daļēji to var uzskatīt par atbildētu. Ir tik daudz sīku, sakritīgu detaļu. Piemēram, iz�ķiro�u vēlē�anu pēdējā posmā fran�u pla�saziņas līdzekļi un politiskās elites pārstāvji apzināti slēpj ziņas par nozīmīgām norisēm. Fran�u lasītāji atcerēsies 2014. gada decembra notikumus Francijā, kad musulmaņu ekstrēmisti, saucot Alltihu akbar!, ar automa�īnu ietriecās cilvēku pūlī, bet mediji un politiķi �os terora aktus nodēvēja par bezjēdzīgiem satiksmes negadījumiem. Tad mēs redzam �īdu sabiedriskos līderus, kuri, neskatoties uz biedino�ajiem signāliem par savas kopienas sagrau�anu, glaimo saviem ienaidniekiem un ved ar tiem sarunas, lai vienotos par sev personīgi izdevīgiem noteikumiem (līdzīgi, kā da�i to darīja attiecībās ar nacistiem). Un, protams, vispatiesākā romāna līdzība ir visu spārnu politikāņu klases attēlojums, kuri, vairāk par visu domājot, kā nezaudēt �anti-rasistu� tēlu, flirtē ar mūsu laika sliktākajiem rasistiem, kuru rokās visbeidzot arī nodod savu valsti.

Ta�u svarīgāka nekā politiskā analīze Velbeka darbos ir sabiedrībai izteiktā diagnoze. Tie�i ar savu spēju ieraudzīt Rietumeiropas mūsdienu izaicinājumu svelo�o un dziļo raksturu Velbeks paceļas pāri teju visiem citiem modernajiem romānistiem. �ajā ziņā Velbeka sekmes labvēlīgi ietekmēja apstāklis, ka viņa tekstu mākslinieciskais briedums laika ziņā sakrita ar posmu, kad Rietumeiropas sabiedrība no pārgatavoju�ās stadijas pāriet uz kaut ko citu. Bet uz ko tie�i? Uz dziļāku dekadenci, barbarismu vai uz glāb�anu? Un, ja tā būtu glāb�ana, tad kāda tā būs un kur� to nesīs?

17

Gadu pēc kancleres Merkeles lielā lēmuma politiķi, da�ādas mediju personības, slavenības un daudzi citi tā sauktie viedokļa līderi nemitējās uzstāt, ka Eiropai jāturpina uzņemt visas pasaules migrantus. Vienlaikus tos cilvēkus, ieskaitot pla�āku sabiedrību, kuri joprojām izteica ba�as par �īs politikas sekām, turpināja dēvēt par neiejūtīgiem cietsir�iem, ja ne pat par rasistiem. Un tā, gadu pēc tam, kad Eiropā bija izveidojusies par katastrofālu atzīta situācija, eiropie�u valstu jūras patruļas turpināja kursēt pie Āfrikas krastiem, lai uzņemtu savos kuģos un vestu uz Eiropu tūksto�iem un tūksto�iem cilvēku. Saskaņā ar ES aģentūru datiem, 2016. gada jūlijā Itālijā ieradās par 12 procentiem vairāk migrantu nekā tajā pa�ā mēnesī 2015. gadā. Gadu pēc brī�a, kas tika uzlūkots par krīzes virsotni, vienā parastā dienā no Ziemeļāfrikas piekrastes ūdeņiem eiropie�u kuģos tika uzņemti se�i tūksto�i cilvēku - vairāk nekā desmit tūksto�i tikai 48 stundu laikā. Pla�saziņas līdzekļi, ziņojot par �iem notikumiem, vienmēr rakstīja, ka Vidusjūrā tiku�i �izglābti� migranti. Realitātē eiropie�u kuģi to vien darīja, kā braukāja �urpu turpu arvien tuvāk gar Ziemeļāfrikas krastu un no selgā pamanītām laivām cēla uz borta cilvēkus, kuri tikai pārdesmit minūtes pirms tam bija izbrauku�i jūrā. Tas viss tika pasniegts, it kā �ie cilvēki patie�ām būtu tiku�i �izglābti� no drausmīgiem apstākļiem, kuri tos iedzinu�i trauslajās laivās. Un tie�i tāpat kā līdz tam, politiķiem un pla�saziņas līdzekļiem �ie fakti un nianses neko nenozīmēja.

Viena no presē noklusētajām detaļām bija fakts, ka Itālijā pieplūsto�o migrantu vidū tagad tikpat kā vairs nebija no pilsoņu kara bēgo�u sīrie�u.

Gandrīz visi, kas ieradās, bija jauni vīrie�i no Melnās Āfrikas. Cits moments, kam būtu vajadzējis interesēt pla�saziņas līdzekļus, bet ko tie ignorēja, bija tas, ka, lai no kā arī �ie cilvēki, kas tagad ieradās, bēgtu, visdrīzāk tas nebija nekas sliktāks par to, ar ko ikdienā saskārās simtiem miljonu citi tre�ās pasaules iedzīvotāji, kuri varētu sagribēt bēgt nākamajos mēne�os un gados. lā�u, līdzko kārtējie migranti bija �izglābti�, labdabīgie eiropie�i zaudēja par viņiem jelkādu tālāku interesi. 2015. gada krīzes vidū daudzas britu personības, sākot ar Skotijas nacionālās partijas vadītāju un beidzot ar leiboristu partijas ēnu kabineta iek�lietu ministru, to vidū arī Kenterberijas arhibīskaps, virkne aktieru un rokzvaig�ņu, teica, ka viņi uzņemtu bēgļus savās ģimenēs. Tagad ir pagājis vairāk nekā gads, bet neviens no viņiem savu solījumu nav pildījis. Publiski izrādot �ādu augstsirdību un labsirdību, nostājoties nelaimīgo un apspiesto pusē, viņi aicināja arī citus rīkoties tāpat. Ta�u izrādījās, ka realitātē viņi nemaz nav gatavi pa�i baudīt savas labsirdības augļus.

Patiesā situācija bija un palika tikpat satrauco�a kā iepriek�. 2016. gada septembrī, mēnesi pēc tam, kad es pēdējo reizi apmeklēju Lezbas salu, migranti nodedzināja Morijas nometni. Par ieganstu tam varēja kalpot gandrīz jebkas. Cilvēki tur atradās teju jau pusgadu, bet Eiropas valstis, kuras turpināja uzsvērt glāb�anas misiju svarīgumu, bija slēgu�as savas robe�as un atstāju�as Grieķiju, lai tā viena pati tiktu galā ar glāb�anas sekām. Nometnes iemītnieku vidū izplatījās baumas par iespējamu tūlītēju repatriāciju uz Turciju. Citi teica, ka nekārtības, kuru laikā nometne tika nodedzināta, izcēlās dēļ iebildumiem par rindām, kurās bija jāstāv, lai saņemtu pārtiku. Tas varēja notikt gan �ī iemesla dēļ, gan arī starpetniskās vardabības rezultātā, kas uzliesmoja nometnes migrantu vidū. Video, kurā bija uzfilmēta nometnes deg�ana, varēja dzirdēt saucienus: Allahu akbar!

Nedēļu pēc Morijas nometnes nodeg�anas es atkal biju Vācijā. Lai kur skatītos, visur varēja ieraudzīt kancleres pagāju�ā gada lēmuma sekas. Televīzijas programmās bija iekļauti tā saukto �standapu� veida komēdiju �ovi, kuros migrantu aktieri kameru priek�ā uzjautrināja nelielas vācie�u grupiņas. �ie migranti lielajai plūsmai pie�ķīra cilvēcisku seju, un viņu auditorijas vai kusa aiz laimes par aktieru sniegumu. Ta�u �īs TV zvaigznes nekādi nepārstāvēja ieradu�os migrantu absolūto vairākumu. Kādas luterāņu baznīcas pagrabtelpās Berlīnes 1 rajonā es uzgāju 14 guļamtīklos guļo�us bēgļus. Viņi visi bija vīrie�i, divdesmitgadnieki, lielākoties irāņi, ieradu�ies 2015. gadā. Viens atzina, ka par pārcel�anos pāri jūrai uz Grieķiju samaksājis 1200 ASV dolāru un, iekļuvis Eiropā, vispirms aizbraucis uz Norvēģiju, ta�u tur viņam neesot paticis. �ie vīrie�i teica, ka esot pārgāju�i kristietībā, un tāpēc baznīca ļaujot viņiem te mitināties. Iespējams, ka viņi runāja patiesību, ta�u pārie�ana kristietībā uz to brīdi jau bija kļuvusi par pla�i izplatītu metodi uzturē�anās atļaujas iegū�anai - apgalvojums, ka patvēruma pieprasītājs ir pārgājis kristietībā, gandrīz garantēja tā pie�ķir�anu.

Bundestāgā man bija izdevība parunāt ar parlamenta deputātu, kur� bija liels Merkeles un viņas krīzes laika nostājas atbalstītājs. Viņa skatījumā visai migrantu problēmai bija tikai birokrātisks raksturs. Mājokļu trūkums viņam, piemēram, �nebija katastrofa, bet uzdevums�. Kā valstij panākt labāku integrāciju? Pa�laik migrantiem tiek nolasīts 60 stundu kurss par vācu vērtībām. Deputāts pieļāva, ka �o kursu ilgumu vajadzētu palielināt līdz pat 100 stundām. Vissatrieco�ākais no viņa teiktā bija tas, ko es Vācijā dzirdēju jau gadiem - un, proti, deputāta pārliecība, ka problēmas sakne ir pa�i vācie�i. Tie, kas satraucas par pāmaiņām sev apkārt, viņ� teica, �pārāk daudz laika pavada, lasot blogus, un pārāk maz saistīti ar realitāti�. Ta�u, kad es jautāju par migrantu noziedzību, viņ� teju kā �autin iz�āva apgalvojumu, ka �vidējais vācietis izdara vairāk kriminālnoziegumu nekā bēgļi�.

Par to, ka Vācija viena gada laikā uzņēmusi vienu miljonu cilvēku, deputāts ir lakonisks: �tas nav nekas liels�. Iedomājies, viņ� man teica kādā sarunas brīdī, ka �ajā telpā sē� 81 cilvēks un tad kāds klauvē pie durvīm. Tur ir cilvēks, kur� saka, ka tad, ja paliks koridorā, viņu nogalinās. Ko mēs darīsim? Protams, ka ielaidīsim. Un kas būs, es jautāju, ja, ielai�ot 82., klauvēs nākamais? Vai laidīsim to arī? Bez �aubām, deputāts atbildēja. �ķiet, viņam nav nekāda punkta, pēc kura sasnieg�anas durvis vairs netiktu atvērtas. Tad mēs nedaudz mainījām diskusijas rakursu. 2015. gadā Vācijas prioritāte bija patvērumu piepraso�o sīrie�u uzņem�ana. Kāpēc - atkārtojot jautājumu, ko man Lezbas salā uzdeva afgāņi - sīrie�iem būtu jādod priek�roka? Vai Vācijai nevajadzētu vispirms vest pie sevis afgāņus? Un kā ar citiem? Nav �aubu, ka Eritrejā un daudzās citās Āfrikas valstīs ir slikta situācija. Kā būt ar manis satiktajiem cilvēkiem no Vidējiem Austrumiem, no Birmas, Banglade�as un citām vietām? Vai Vācijai nevajadzētu dot priek�roku ari �o cilvēku ieve�anai?

�ie jautājumi, kurus deputāts uzlūkoja par tiri teorētiskiem, sāka viņu dusmot. �āda situācija, viņ� uzsvēra, nav reāla, un tāpēc uz to nav nepiecie�ams reaģēt. Pie tam, viņ� teica, tagad Vācijā vairs neierodas tik daudz cilvēku. Līdz ar to nav nepiecie�ams domāt par �ādiem scenārijiem. Tas -man jāuzsver - bija īpa�as atklāsmes moments, kādu nebiju piedzīvojis visu �o savu ceļojumu laikā. Jo �im vācu parlamenta deputātam ta�u vajadzētu zināt to, kas būtu jāzina ikvienam ziņas laso�am pilsonim - ka migrantu plūsma ir samazinājusies nevis tāpēc, ka būtu palicis mazāk to, kas vēlas ierasties Eiropā, bet tādēļ, ka Eiropas valdības, un jo īpa�i Vācijas valdība, tagad ir mainīju�as lietu kārtību uz robe�ām. Ja runājam par to, kāpēc 2016. gadā migrantu skaits salīdzinājumā ar 2015. gadu ir samazinājies (lai gan 2016. gadā joprojām Eiropā ieradās simtiem tūksto�u jaunpienācēju), tad jānorāda uz diviem apstākļiem. Pirmkārt, tas notika pagāju�ajā gadā panāktās ES un Turcijas vieno�anās dēļ. Eiropa maksā turkiem par to, ka tie patur migrantus savā valstī un neļauj kontrabandistiem sūtīt laivas uz Grieķiju. Otrkārt, tas ir tāpēc, ka Eiropā - daļā gadījumu klusāk, daļā skaļāk - ir atgriezu�ās robe�as. Un ne visi �ie lēmumi bija tādi, no kuru pieņem�anas Vācija centās valstis atrunāt. īpa�i izdevīga Vācijas valdībai bija Maķedonijas robe�as atjauno�ana. Tādējādi Grieķijā ieradu�ies migranti palika tur iesprostoti un vairs nevarēja kā pagāju�ajā gadā doties lielā straumē uz Vāciju un tālāk uz ziemeļiem.

Neapmierināts ar sava sarunbiedra retoriku, es viņu turpināju izaicināt. Viņam un viņa kolēģiem ta�u vajadzētu zināt, ka plūsma ir mazinājusies tie�i �o divu faktoru dēļ. Un, ja Vācija patie�ām tā uztraucās par visas pasaules apspiestajiem, stūrī iedzītajiem un kara plosītajiem cilvēkiem, tad ir vienkār�s veids, kā atbildēt viņu palīgā saucienam. Vācijai nevajadzētu likt visu smagumu iznest uz saviem pleciem grieķiem. Kāpēc Vācija nenosūta lidma�īnas, lai ar tām pārvestu migrantus no grieķu salām pa taisno uz Berlīni? Ja Eiropas varenākā valsts neatzīst robe�u atjauno�anu, kā tā oficiāli ir paziņojusi, tad tai nevajadzētu pieļaut, lai �īs robe�as kavētu humanitārās darbības. Liels skaits no Eiropas nomalēm uz tās sirdi kursējo�u �arterreisu būtu pati labākā atbilde.

Nē, to gan mans sarunas biedrs neatbalstītu. Tajā brīdī es sapratu, ka pat �iem ļaudīm - pat lielākajiem Merkeles un migrantu atbalstītājiem, Zaļās partijas bundestāga deputātiem - ir savs lūzuma punkts. Un tobrīd mēs tam bijām glu�i tuvu. Viņ� gribēja aizstāvēt visus grūtā stāvoklī nonāku�os migrantus, viņ� nosodīja visas robe�as un vienlaikus gribēja izlikties, ka plūsma ir palēninājusies pati no sevis. Tas bija veids, kādā viņ� spēja samierināt savu sirdsapziņu ar savu politiskās izdzīvo�anas instinktu. Izliekoties, ka migranti vienkār�i vairāk nenāk, un tajā pa�ā laikā atbalstot tādu politiku, kas tos attur no nāk�anas, viņ� rod iespēju vienlaikus būt humānists un palikt pie varas. Viņ� bija noslēdzis pats ar sevi tādu paktu, kādu tagad bija sāku�i slēgt arī daudzi citi vācie�i.

Savādi, bet Vācijas preses ziņas vairs neskatās tālāk pāri valsts robe�ām. Viens skaidrojums tam varētu būt ārzemju reportieru dārgās izmaksas. Tāpat jāņem vērā publikas intereses mazinā�anās, ziņu vietā izvēloties baumas un izklaidi. Par ārvalstu vēlē�anām Vācijas ziņas vēl raksta, tāpat tās nevar izvairīties no lielu notikumu pieminē�anas. Ta�u kontinentā, kur� mīl izlikties, ka ir kā pilnīgi visās jomās savienota sistēma, ziņas par to, kas patie�ām notiek, reti aizceļo no vienas valsts uz citu. Tajā pa�ā laikā, kā to zina katrs, kas pazīst Vāciju, parastas, ikdieni�ķas Vācijas dienas ziņas parāda valsti, kas virzās arvien tuvāk pretī katastrofai.

Ilustrācijai būs pietiekami ar vienas 2016. gada septembra dienas ziņām. Avī�u un internēta portālu pirmajās lapās, tāpat kā sildo�ajās lentēs TV ziņu kanālos, vēstī par Drēzdenes mo�ejai uzmestām degbumbām. Tas vairs nav nekas neparasts - neviens nav ievainots un arī mo�ejas celtnei nekādi nopietni bojājumi nav nodarīti. Ar �āda veida stāstiem, lai arī tie nav patīkami, mediji tomēr prot tikt galā. Fokuss tiek vērsts uz huligānismu kā tādu un uz pretmigrantu huligānismu jo ipa�i. Skatoties tālāk avī�u iek�lapās, redzam citus, gan mazāk aprakstītus, bet tagad vēl pat jo ikdieni�ķākus stāstus. Tiek vēstīts par kādā ciematā notiku�ām vardarbīgām sadursmēm, kas izraisīju�ās starp vācu motociklistiem un kādu bēgļu bandu. Migranti guvu�i virsroku pār motociklistiem vēl pirms policijas iera�anās. Par mata tiesu izdevies izvairīties no pla�ākas vardarbības.

Vēl viens stāsts vēstī par iepriek�ējā dienā patvēruma meklētāju centrā notiku�o atgadījumu. 27. septembra vakarā Berlīnes policija saņēma ziņojumu no kāda �ajā centrā dzīvojo�a migranta, kur� teica, ka redzējis, kā kāds cits migrants kaut kādos krūmos uzmācas bērnam. Trīs notikuma vietā ieradu�ies policisti ieraudzīja, ka 27 gadus vecs pakistānietis apstādījumos izvaro se�gadīgu irākie�u meitenīti. Viens no policistiem jau veda meitenīti projām, kamēr abi pārējie, saslēgu�i varmāku roku dzel�os, centās to iedabūt policijas ma�īnā. Tajā brīdi no patvēruma centra izskrēja pazemotās meitenītes tēvs - 29 gadus vecs irākietis, kur� ar nazi rokā metās ma�īnas virzienā. Policisti sauca �stāt!�, ta�u vīrietis, nepārprotami vēloties atriebties, nepaklausīja. Policisti atklāja uguni un irākieti no�āva. Laikraksti, kas par to rakstīja, uzdeva birokrātiskus jautājumus, vai policisti �ajā gadījumā bija vai nebija rīkoju�ies atbilsto�i situācijai.[1] Ta�u nevienā rakstā nebija pievērsta uzmanība tam, ka �ādi, nejau�u cilvēku dzīves neatgriezeniski maino�i gadījumi tagad kļuvu�i par Vācijas ikdienu.

Nevarētu teikt, ka �ī jaunā Vācija īpa�i at�ķirtos no vecās. Tajā pa�ā septembri, īsi pirms �īdu Jaungada (Ro� Ha�ana) un tam sekojo�ajiem Jom Kipur svētkiem, tika publicēta jauna aptauja, kurā bija pētīts Eiropas �īdu noskaņojums. Pētījumu veica divas �īdu organizācijas, aptaujājot kopienas pārstāvjus no Lielbritānijas līdz Ukrainai. Noskaidrojās, ka, neskatoties uz visā Eiropā pastiprināto sinagogu apsardzi, 70 procenti no Eiropas �īdiem bija atbildēju�i, ka izvairītos no sinagogas apmeklējuma. Bailes no antisemītisma un teroristiskiem uzbrukumiem 2016. gada Eiropā bija tik lielas, ka tās atturēja kontinenta �īdu vairākumu no publiskas līdzdalības savas ticības rituālos.

Septembrī Vācijas sabiedrībai beidzot bija iespēja pateikt savu viedokli par to, ko kanclere Merkele bija nodarījusi viņu valstij. Mēne�a sākumā notiku�ajās Meklenburgas-Priek�pomerānijas federālās zemes reģionālajās vēlē�anās Merkeles vadītā kristīgo demokrātu apvienība (CDU) cieta sakāvi apgabalā, kurā viņa arī pati kandidēja. Merkeles partija �ajās vēlē�anās palika tre�ajā vietā, kamēr otro ieņēma tikai pirms trīs gadiem izveidotā �Alternatīva Vācijai�. Vēlāk tajā pa�ā mēnesī notika vēlē�anas ari Berlīnē, kur CDU piedzīvoja savas pastāvē�anas vēsturē zemākos rezultātus, saņemot vien 17,5 procentus balsu. Turpretī galvaspilsētā pirmo reizi startējo�ā AfD ieguva 14,1 procenta vēlētāju atbalstu. Tas nozīmēja, ka tagad tā bija pārstāvēta gandrīz visu valsts reģionu vietējos parlamentos. īpa�i stipra

AfD bija Austrumvācijā, un to skaidroja ar turienes salīdzino�i sliktākajiem sociālekonomiskajiem apstākļiem. Citi faktori, piemēram, iespējamība, ka austrumvācie�i joprojām atceras to, ko viņu rietumu līdzpilsoņi jau bija aizmirsu�i, presē tika apspriesti ļoti reti. Viss, ko kanclere bija darījusi, mediju redzējumā tika uzskatīts par labu un pareizu, bet, ja kāds - ieskaitot pla�āku sabiedrību - domāja citādi, tad vajadzēja būt kādam savādam pagaidu iemeslam, kas �iem oponentiem neļāva saskatīt Merkeles di�enumu un nemaldīgumu.

Otrais no minētajiem vēlē�anu zaudējumiem Austrumvācijas visslavenāko meitu piespieda izdarīt to, ko savā politiķes karjerā tā darījusi tik reti - piekāpties. Pēc 2016. gada septembra pirmajiem rezultātiem Merkele attieksmē pret migrāciju centās paturēt savu līdz�inējo stāju. Ta�u pēc tam, kad viena mēne�a laikā kanclere bija cietusi otro sagrāvi pēc kārtas, viņa izdarīja to, ko visas pasaules mediji sveica kā cēlu mea culpa apliecinājumu. Patiesībā tas, ko viņa teica pēc savas partijas zaudējuma Berlīnē, ne tuvu nebija �āda veida uzruna. �Ja es varētu, es pagrieztu laiku atpakaļ par daudziem, daudziem gadiem,� viņa sacīja, �tā, lai es varētu labāk sagatavot pati sevi un visu valdību, un visus tos, kas ir atbildīgi par situāciju, kura 2015. gada vasaras beigās mūs pārsteidza nesagatavotus.� Ta�u, protams, ka �ī situācija nebija nekas negaidīts un valdība nebūt netika pārsteigta. Vācijā - tāpat kā ikvienā citā Eiropas valstī - jau gadiem turpinājās masu imigrācijas process. Jau desmitgadēm tā pieredzēja savu robe�u kontroles sabrukumu, slābanu patvēruma noraidījumu saņēmu�o migrantu repatriāciju un jaunpienācēju integrācijas neizdo�anos. Tas viss notika tik lielā un pla�ā apmērā, ka 2010. gadā Merkele pati bija spiesta to atzīt. Ta�u, ja viņas �multi-kulturālisma izgā�anās� runa būtu bijusi kas vairāk par tuk�iem vārdiem, tai būtu vajadzējis dot starta signālu Vācijai sākt gatavoties integrācijas cunami, kuram bija jānāk piecus gadus vēlāk. Ta�u tie bija tikai vārdi bez seguma un nekāda gatavo�anās nesākās.

2016. gada septembrī Merkele atzina, ka viņas gadu iepriek� izteiktā frāze - �Mēs to varam� - bija �tikai vienkār�s sauklis, gandrīz vai tuk�a formula�, kaut kas tāds, kas nepietiekami novērtēja notieko�o pārmaiņu apmērus. Ta�u �is izteikums, kā to presē atzina viens no viņas parlamenta kolēģiem no CDU, arī nebija nekas cits, kā tikai vārdu spēle. �is pats parlamenta deputāts tālāk teica, ka �valdība ar savu politiku jau labu laiku ir uz pareizā ceļa. Ta�u mūsu komunikācija ar sabiedrību varētu būt bijusi labāka. �ķiet, kanclere tagad to ir atzinusi.� Merkeles mea culpa nebija nekas cits, kā uz CDU vēlētāju orientēts priek�vēlē�anu triks. Nekādu patiesu no�ēlu par to, ko uzspiedusi valstij, Merkele nejuta. Tajā pa�ā preses konferencē viņa teica arī citus, krietni mazāk citētus vārdus, kuros norādīja, ka vairāk nekā miljona migrantu uzņem�ana gadu iepriek� bija �pilnigi pareiza� rīcība. Tomēr, �Mēs esam mācīju�ies no vēstures. Neviens, ieskaitot mani, nevēlas �īs situācijas atkārto�anos.�[3]

Tomēr �ķita, ka Vācija nezina nekādas citas vēstures mācības kā tikai tās pa�as vecās, pirms astoņām desmitgadēm iegūtās. �Alternatīvas Vācijai� veiksmīgā Berlīnes starta priek�vakarā pilsētas mērs, kreisās sociāldemokrātu partijas biedrs Mihaels Millers, brīdināja, ka Afl) divciparu rezultāts �pasaulē tiks uzskatīts par zīmi, ka Vācijā atgrie�as labējie un nacisti�. �ādi brīdinājumi skanēja no visām pusēm ik pēc katrām Eiropā noliku�ām vēlē�anām.

Tajā pa�ā mēnesī, kad Vācijā notika reģionālās vēlē�anas, un gadu pēc tam, kad Vācija bija pla�i atvērusi savas durvis migrantiem, Lielbritānijas valdība paziņoja, ka tā plāno veikt tālāku dro�ības sienas izbūvi Kalē, netālu no tur eso�ās lielās migrantu nometnes. Vienu kilometru garā siena tiktu projektēta, lai labāk aizsargātu britu robe�pārejas punktu, ar specifisku uzdevumu atturēt migrantus no iekļū�anas Lielbritānijā iebrauco�ajās kravas automa�īnās. Atbildot uz �o priek�likumu, fran�u senatore un Senāta Ārlietu komitejas vicepriek�sēdētāja Natālija Gulē teica: �Tas man atgādina par sienu, kāda Otrajā pasaules karā tika izbūvēta Var�avas geto.� Pēc tam, izteikusi jau ar bārdu apaugu�os apmelojumus, sasaistot robe�as ar nacistiem, Gulē nāca klajā ar pazīstamo pieņēmumu, sakot, ka robe�as tagad ir piederīgas vairs tikai vēsturei. �Sienu cel�ana ir notikusi viscaur vēstures gaitā,� viņa skaidroja. �Ta�u cilvēki �ā vai tā beidzot atrada, kā tās apiet, vai arī tās vienkār�i nekalpoja, kam bija paredzētas. Paskatieties uz Lielo Ķīnas mūri - tagad to fotografē un pa to staigā tūristi.�[4]

Lielbritānijā Kalē jautājums bija un palika viens no diskusijas centrālajiem elementiem. Ņemot vērā, ka nometnē vienlaikus gandrīz nekad nebija vairāk par 6500 cilvēkiem, Kalē problēmas risinājums �ķita ļoti vienkār�s.

Viss, kas nepiecie�ams, lai no nometnes atbrīvotos - kā da�ādi visu pu�u politiķi un aktīvisti to mēģināja apgalvot - ir tikai vienreizēja augstsirdīga rīcība. Bet Kalē bija miniatūrs visas Eiropas neizdo�anās mikrokosms. Ļaujiet tikai �iem cilvēkiem iekļūt Lielbritānijā un viss būs atrisināts! Ta�u nekad �ī priek�likuma izteicēji nerunāja par faktu, ka �ī nometne, ja tiks iztuk�ota, vienkār�i piepildīsies atkal no jauna. Jo 6500 cilvēki bija skaits, kāds katru dienu vidēji ieradās tikai Itālijā vien. Bet, kamēr Francija un Lielbritānija strīdējās, kur� vainojams par pa�reizējo situāciju Kalē, migranti dienu un nakti meta da�ādus priek�metus gan uz ceļa, gan mērķējot pa vieglajām un smagajām automa�īnām, cerībā, ka kāds transporta līdzekļa vadītājs, saņēmis triecienu vai ieraugot �ķērsli, apstāsies un �o bridi tad varēs izmantot, lai ieraustos kravas tilpnē un nelegāli �ķērsotu Laman�a tuneli.

Ta�u viss, kas tika runāts Kalē sakarā, līdzīgi kā citās, desmitgadēm risinātās diskusijās, bija tikai tuvredzīgs īstermiņa skatījums uz problēmu. Kad britu valdība piekrita uzņemt zināmu skaitu pieaugu�o nepavadītu bēgļu bērnu no nometnes, �o jauno migrantu fotogrāfijas parādījās presē. Daļa no �bērniem� izskatījās vairāk nekā pieaugu�i. Da�i no tiem bija jau trīsdesmitgadnieki. Viens no toriju parlamentārie�iem, Deivids Deiviss, uz �o apstākli publiski norādīja un izteica priek�likumu pārbaudīt migrantu vecumu, veicot tiem zobu testus. Par to viņ� dabūja sev ienaidniekos visus lielos pla�saziņas līdzekļus un visu politiķu �ķiru kopā ņemtu. Televīzijas raidījumu vadītāji izmantoja iespēju uzaicināt Deivisu uz saviem �oviem un tad pārkliegt viņu. Citi deputāti teica, ka viņiem riebjoties ar �ādu cilvēku sēdēt vienā parlamentā. Diskusija pēk�ņi pārsvērās uz to, vai cilvēku zobu pārbaudes ir vai nav �rasistiskas�. Visā kontinentā pla�i lietots vecuma noteik�anas tests pēk�ņi kļuva par kaut ko neiedomājami barbarisku. Joprojām saglabājās kopējais viedoklis, ka visu migrantu uzaicinā�ana ierasties valsti ir labi, bet runāt par kādu skaita ierobe�ojumu - slikti. Slikta bija arī jau pieņemtu un spēkā eso�u likumu piemēro�ana. Glu�i kā jau daudzos citos gadījumos pagātnē, valdība izsvēra visus likuma ievēro�anas �par� un �pret� un nolēma to neievērot.

Jo pilnīgi skaidrs, ka migranti, kuri no Kalē centās ielauzties Lielbritānijā, jau līdz tam bija pārkāpu�i ES likumus. Viņi nebija pieprasīju�i patvērumu pirmajā iera�anās valstī, nebija pakļāvu�ies Dublinas līgumā noteiktajam, bet

devu�ies tālāk uz Francijas ziemeļiem. Viņus uzņemot, britu valdība domāja darām labu darbu. Ta�u patiesībā, �ādi rīkojoties, tā atalgoja cilvēkus, kuri bija pārkāpu�i gandrīz visus iespējamos noteikumus un pārlēku�i pāri citiem, palīdzību vairāk pelnīju�iem migrantiem. Tas bija jau gadiem ierasts, ta�u nekādā ziņā ne gudrs precedents. It visur lietas tika nostādītas vienā un tajā pa�ā izklāstā. Būt kopā ar ienācējiem nozīmēja būt ar eņģeļiem, bet aizstāvēt eiropie�us - nostāties sātana pusē. Un visu laiku spēkā bija savādais pieņēmums, ka Eiropa tikai vienkār�i ielai� istabā vēl vienu personu. Tas, vai �ai personai, paliekot koridorā, patie�ām draud nāve, jau bija kļuvis par nebūtisku jautājumu. Ja vien viņ� bija nosalis, nabadzīgs vai viņam vienkār�i dzīvē veicās mazāk nekā tiem, kas atradās istabā, viņam bija tiesības nākt iek�ā. Eiropa vairs nevarēja atļauties raidīt kādu projām. Un tā durvis palika vaļā, un katrs, kas gribēja, varēja nākt pa tām iek�ā.

18

Ar cita veida politisko un morālo vadību eiropie�iem tas viss būtu varējis izvērsties citādāk. Ne kanclere Merkele, ne viņas priek�te�i nebūtu biju�i vieni, bez atbalsta, ja jau no pa�a sākuma tie būtu spēru�i cita veida soļus.

Viņi būtu varēju�i sākt pa�i sev uzdot jautājumu, ko Eiropa nekad nav jautājusi: vai Eiropai būtu jābūt vietai, kur ikviens var ierasties no pla�ās pasaules un teikt, ka atrodas mājās? Vai tai būtu jābūt patvērumam pilnīgi visiem, kas vien bēg no kāda kara? Vai eiropie�u uzdevums ir nodro�ināt mūsu kontinentā labākus dzīves apstākļus visiem, kas vien to pasaulē vēlas? Uz otro un tre�o no �iem jautājumiem eiropie�u sabiedrības noteikti atbildētu �nē�. Bet par pirmo domas dalītos. Tas ir iemesls, kāpēc masu imigrācijas atbalstītāji - tie, kuri būtu atbildēju�i �jā� uz visiem trim jautājumiem - izpludināja robe�as starp tiem, kas bēga no kara, un tiem, kas bēga no kaut kā cita. Vai tad tur ir kāda starpība - �ie cilvēki jautāja - bēgt no bumbu vai no bada draudiem?

Ja kanclere Merkele kopā ar saviem laikabiedriem un priek�gājējiem būtu gribējusi to visu pārdomāt, vēl pirms sākt kontinenta pārveido�anu, viņa varētu lūgt padomu vienam no Eiropas di�ākajiem filozofiem, Aristotelim. Antīkās pasaules domātājs būtu varējis viņai paskaidrot, kāpēc �ie jautājumi tai �ķiet tik sare�ģīti. To ietekmēja tas, ka eiropie�i tagad centās atrast līdzsvaru nevis starp labo un ļauno, bet starp diviem savstarpēji konkurējo�iem tikumiem: �ajā gadījumā starp �taisnīgumu� un ��ēlsirdību�. Ja ir izveidojusies situācija, kurā �ādi tikumi nonāku�i viens otram pretrunā, tad, atbilsto�i Aristoteļa skaidrojumam, kāds no tiem tiek pārprasts. Visā nekontrolētās migrācijas ēras laikā �ajā cīņā pastāvīgi uzvarēja ��ēlsirdība�. Nepārprotami, �is ir tikums, kuram sekot ir visvienkār�āk: tas dod gan visātrākos īstermiņa ieguvumus, gan arī augstsirdīgajiem veltītu sabiedrības apbrīnu. Protams, gandrīz neviens nevaicāja, cik patiesībā tas ir ��ēlsirdīgi� - iedro�ināt cilvēkus no pasaules otras malas ierasties vietā, kur jaunpienācējiem nav pieejams nedz pietiekams daudzums mājokļu, nedz arī darbavietas un kur viņi kādam būs vēl mazāk vajadzīgi nekā savās dzimtenēs. Savs vārds bija sakāms arī taisnīgumam, kur� līdz tam bija sēdējis klusu, lai arī pastāvīgi tika pārkāpti neskaitāmi kontinentā spēkā eso�i likumi. Ja arī aicinājumi taisnīguma vārdā ievērot Dublinas III līgumu vai likumus par noraidīto patvēruma pieprasītāju repatriāciju nogrima birokrātisko papīru jūrā, tad vajadzēja ta�u būt arī kādam lielākam taisnīgumam. Ta�u, kad diskusijā parādījās prasība pēc taisnīguma, to pieprasīja tikai vai nu migranti, vai migrantu aizstāvji. Vienīgie, kuriem taisnīgums nekad netika paredzēts, bija Eiropas iedzīvotāji. Viņi bija tie, kuru mājas tika pārveidotas, un viņi bija tie, kuru viedoklis �ajā jautājumā netika nedz prasīts, nedz sadzirdēts, kad tam reizēm tomēr radās iespēja tikt izteiktam...

Gan Merkele, gan viņas priek�gājēji, pieņemot lēmumus par masu imigrāciju, nepārprotami pārkāpa savu taisnīguma ievēro�anas nolūkos saņemto pilnvaru robe�as. Liberāļiem bija iemesls just netaisnību gan par veidu, kādā tika samīdītas viņu para�as un likumi, gan arī par to, ka �ķietami nebeidzamie viņu liberālās sabiedrības pārveidojumi beigās sāka apdraudēt to rūpīgi sabalansēto ekosistēmu, kāda bija nepiecie�ama, lai tā vispār varētu pastāvēt. Eiropas liberāļi varēja pamatoti jautāt, vai sabiedrības, kas izveidoju�ās ilgsto�ā politiskās un kulturālās attīstības ceļā, pie tik lieliem migrantu apjomiem varēs turpināt pastāvēt. Un vai tam, ka masu migrāciju vienmēr un visur pavadīja pieaugo�s seksuālo, reliģisko un etnisko minoritā�u apdraudējums, nevajadzēja vēl vairāk satraukt liberāļus, nekā tam, ka, atbalstot �liberālu� imigrācijas politiku, viņi varēja zaudēt savas liberālās sabiedrības?

Savukārt konservatīvi domājo�ie varēja saukt pēc cita veida taisnīguma ievēro�anas. �ie cilvēki varēja paust, piemēram, Edmunda Bērka domas, kur� astoņpadsmitajā gadsimtā izvirzīja vēlāk par konservatīvisma vienu no centālajām tēmām kļuvu�o uzskatu, ka kultūra un sabiedrība nav nekas tāds, kas pieder tikai tiem, kuriem �obrīd laimējies atrasties pasaulē, bet dziļ� līgums starp miru�ajiem, dzīvajiem un tiem, kas vēl tikai dzims. Sekojot �ādiem uzskatiem, lai kā jums arī gribētos gūt labumu no bezgalīga lēta darbaspēka piegādēm, daudzveidīgākām ēdienkartēm vai paaudzes sirdsapziņas glāb�anas, jūs neesat tiesīgi izdarīt ko tādu, kas pilnībā pārmaina jūsu sabiedrību. Tas ir tāpēc, ka jums jānodod tālāk to labo, ko esat mantojis no sen�iem. Pat tad, ja jums �ķiet, ka kāda daļa no priek�te�u uzskatiem vai dzīvesveida būtu jāuzlabo, tas jums nedod tiesības nodot nākamajām paaudzēm haotisku, sa�ķeltu un neatpazīstamu sabiedrību.

2015. gadā Eiropa bija jau palaidusi garām savu vieglāko iespēju tikt galā ar migrācijas problēmu. Laikā no pēckara gadiem līdz pat nesenajiem �ī gadsimta seismiskajiem notikumiem personīgā komforta meklējumu, slinkas domā�anas un politiskai vadībai nepiemērotu cilvēku politiskās rīcības rezultātā Eiropas sabiedrība bija mainījusies pa�os tās pamatos. Tāpēc nav nekas pārsteidzo�s, ka tā nespēja tikt galā arī ar savā nesenajā vēsturē grūtāko pārbaudījumu - to, kuram Merkele mēģināja stāties pretī, televīzijas tie�raides diskusijā sastopoties ar vienu vienīgu libānie�u pusaugu meiteni, un kura priek�ā saliecās, kad parādījās miljoni (�ī salū�ana krasi at�ķīrās no tā reakcijas veida, kāds piemīt cilvēku vairākumam, kuri neieredz pūļus, bet izrāda �ēlumu pret indivīdiem). Kārtējo reizi viņa bija pārpratusi vērtības. Ta�u Merkele varēja arī būt �ēlsirdīga pret grūtībās nonāku�ajiem un vienlaikus nebūt netaisnīga pret Eiropas tautām. Kā tas būtu bijis iespējams?

Vispirms būtu vajadzējis atgriezties tie�i pie problēmas saknes, un proti, pie jautājuma - kam pieder Eiropa. Tie, kas uzskata, ka Eiropa domāta visai pasaulei, nekad nav paskaidroju�i, kāpēc �im būtu jābūt tikai vienvirziena procesam: kāpēc eiropie�u do�anās uz citām pasaules vietām būtu saucama par koloniālismu, kamēr pārējās pasaules iera�anās Eiropā ir tikai pareiza un godīga. Tāpat viņi nekad nav domāju�i par to, kā tas nākas, ka migrācijas rezultātā Eiropa kļūst par visai pasaulei piedero�u vietu, kamēr citas valstis kā bija, tā paliek tajās dzīvojo�o tautu īpa�ās mājas. Vienīgais, kas migrācijas atbalstītājiem patie�ām sekmējies, - tā ir melo�ana sabiedrībai un savu patieso mērķu slēp�ana. Ja Rietumeiropas politiskie vadītāji 1950. gados vai kādā citā brīdī vēlāk būtu atklāti pateiku�i, ka migrācijas mērķis ir pamatos mainīt Eiropas ideju un padarīt kontinentu par visas pasaules mājām, tad eiropie�i visdrīzāk būtu sacēlu�ies un gāzu�i �ādas valdības.

Pat pirms nesenās pēdējo gadu migrantu krīzes bija grūti at�ķirt īstus bēgļus no neīstiem. Līdzīgi kā domas dalījās sabiedrībās, arī politisko vadītāju uzskati par bēgļiem bija at�ķirīgi - pretēji, saduro�ies uzskati tika gan pausti uz āru, gan arī plosīja politiķus no iek�puses. Neviens nevarēja atļauties bezkaislīgi nolūkoties, kā Vidusjūrā noslīkst bērns, bet tai pa�ā laikā nebija arī politiski pieņemami aicināt pasauli nākt iek�ā, ja tā ierastos pie mūsu durvīm. 2016. gada vasarā es biju Grieķijā, Lezbas salā, kur sarunājos ar diviem vīrie�iem no Banglade�as. Viens no viņiem te bija nonācis, dodoties caur Indiju, Pakistānu, Irānu un Turciju. Par savu ceļojumu viņ� teica: �Visur es redzēju līķus.� Ceļojums viņam bija izmaksājis 15,000 eiro, un viņ� teica, ka pametis Banglade�u, jo bijis iesaistīts politiskajā opozīcijā. �Mans tēvs bija bankas mened�eris,� viņ� stāstīja. �Es te neesmu naudas dēļ. Esmu �eit, lai glābtu savu dzīvību. Visi mīl savu dzimteni,� bet �deviņi no desmit cilvēkiem �eit ieradu�ies, jo vēlas dzīvot.� Fakti gan liecina par pretējo, un proti, ka galvenais vilinājums ir ekonomiskie faktori. Un pat tad, ja ikvienam, kur� �eit ierodas, mājās patie�ām draudētu neizbēgama nāve, -arī tad Eiropai nebūtu praktiski iespējams uzņemt visus �os neskaitāmos miljonus. Tādējādi pat Eiropas migrācijas kļūdu labo�ana ir balstīta uz kļūdainiem pieņēmumiem.

Ir tādi cilvēki, kuri saka, ka �ī nemaz nav Eiropas, bet pasaules migrantu krīze - viņi apgalvo, ka pat Eiropas krīzes pieminē�ana ir tikai vēl viens eirocentriskā (to pasniedzot kā kaut ko pa�saprotami sliktu, nosodāmu un izskau�amu) pasaulskata piemērs. Ta�u patiesībā nav neviena iemesla, kāpēc eiropie�iem nevajadzētu būt eirocentriskiem. Eiropa ir eiropie�u tautu mājas, un mums ir tiesības lūkoties uz pasauli, to vērojot no savām mājām, tie�i tāpat kā to dara amerikāņi, indie�i, pakistāņi, japāņi un visas pārējās tautas. Tāpēc no iepriek�ējā izrieto�s apgalvojums, ka mums vajag fokusēt visus savus spēkus uz pasaules problēmu �atrisinā�anu�, nav nekas cits kā diversija. Sīrijas situācijas �atrisinā�ana� nav Eiropas varā. Vēl mazāk mums ir iespēju vienlaikus celt Melnās Āfrikas dzīves līmeni, novērst visus pasaules konfliktus, aizstāvēt liberālās tiesības un panākt korupcijas izskau�anu uz visas planētas. Tie, kas runā par �īm problēmām kā kaut ko tādu, kas Eiropai būtu jāatrisina, varētu sākt ar to, ka soli pa solim izskaidrotu, kāds ir viņu konkrētais plāns Eritrejas problēmas atrisinā�anai. Vai arī, ja to viņi nespēj,

tad vismaz mēģināt atrast �o valsti uz politiskās kartes.

Jebkur� pie varas eso�s politiķis ar patiesu vēlmi palīdzēt migrantiem varētu atrast virkni politisku līdzekļu, kā to izdarīt. Viņ� vai viņa varētu, piemēram, noteikt kā prioritāti migrantu noturē�anu pēc iespējas tuvāk viņu dzimto valstu robe�ām. To, cik �āda politika ir svarīga, jau pirms pa�reizējās krīzes bija izskaidroju�i vairāki migrācijas eksperti, tostarp Pols Koljē un Deivids Gūdhārts.ļlļ To darot, iespējams izvairīties no potenciālajām kultūru sadursmēm, kādas neizbēgami sagaidāmas, ja cilvēki tiek ierosināti doties prom uz citu kontinentu. Tāpat tas ļauj cilvēkiem ātrāk un vienkār�āk atgriezties atpakaļ mājās, kad katastrofa, no kuras viņi bēgu�i, ir beigusies. Visu Sīrijas krīzes laiku Turcija, Libāna un Jordānija uzņēma milzīgu skaitu bēgļu. Lielbritānija un arī citas valstis ziedoja lielas naudas summas, lai atvieglotu �o cilvēku uzturē�anos bēgļu nometnēs un citās vietās, kurās Sīrijas bēgļi dzīvo. Konstruktīvas būtu arī tādas rīcības kā Koljē piedāvājums Eiropas valstīm maksāt migrantiem par darbu, ko tie strādā Tuvo Austrumu valstīs (kur vietējo iedzīvotāju nostājas dēļ, spēkā eso�ā darba likumdo�ana bēgļus nereti izslēdz no darba tirgus). Tādas idejas izriet no uzskata, ka sīrietim ir labāk strādāt Jordānijā nekā būt bezdarbniekam kaut kur Skandināvijā.

Vēl vairāk - nauda, ko tādas valstis kā Zviedrija tagad maksā par tur nonāku�o imigrantu izmitinā�anu, ir tīrākā iz�ķērdība pat tad, ja zviedru valdībai nebūtu nekas cits, par ko rūpēties, kā vien eso�ie un nākamie imigranti. Asi izjustais mājokļu trūkums, ar kādu tagad saskaras gan Zviedrija, gan Lielbritānija (un no tā izrieto�ās finansiālās problēmas), lielā mērā ir tie�as imigrācijas sekas. Dienvideiropas valstīs, tādās kā Itālija un Grieķija, migrantus bie�i izmitina pagaidu novietnēs un teltīs. 'Lā�u Zviedrijā ar tās auksto klimatu migrantu izmitinā�ana teltīs maksā apmēram 50 līdz 100 reizes vairāk, nekā tas ir Tuvajos Austrumos. Kā norādījis Dr. Tino Sanan-dad�i, 3000 migrantu izvieto�ana pagaidu mājokļos Zviedrijā maksā vairāk nekā Jordānijas lielākās bēgļu nometnes (kurā uzturas apmēram 100,000 sīrie�u bēgļu) uzturē�ana, kopā ņemta.[2]

Cita politika, kuru eiropie�u līderi varēja īstenot jau no pa�a imigrācijas sākuma, būtu patvēruma pieprasījumu izskatī�ana ārpus Eiropas. Gan juridisku, gan organizatorisku iemeslu dēļ būtu bijis izdevīgāk un ērtāk, ja patvēruma pieprasījumu izskatī�anas procedūra notiktu, vēl kamēr migrants nav nonācis Eiropā. Tie�i �ādu politiku iepriek�ējā desmitgadē izvēlējās īstenot Austrālijas valdība, kad tai nācās rast risinājumu, ko darīt ar migrantu laivām, kuras, izbraucot galvenokārt no Indonēzijas, masveidā devās uz viņu valsti. Tāpat kā Vidusjūrā, arī tur daudzas no laivām nogrima un sabiedrību pārņēma līdzjūtības uzplūdi. Ta�u Austrālijas patvēruma centri bija pārpildīti, un ieradu�os migrantu pieprasījumu apstrāde atbildīgo institūciju darbiniekiem kļuva par juridisku murgu. Tāpēc, lai arī migrantiem pārvaramais ūdens klajums �eit bija daudz lielāks nekā Vidusjūrā un to kopējais skaits nekad nesasniedza tādus apmērus kā Eiropā, Austrālijas valdība pieņēma ārkārtas rīcības plānu, kas strauji samazināja jūrā izpeldo�o laivu skaitu. Austrālija izmantoja netālu no Papua-Jaungvinejas krastiem eso�ās Nauru un Manu salas, tur izveidojot migrantu izmitinā�anas centrus, kuros arī veica patvēruma pieprasījumu apstrādi. Vienlaikus Austrālijas valdības kuģi sāka intensīvāk patrulēt savos teritoriālajos ūdeņos, pārtverot un grie�ot apkārt tur iepeldo�ās nelegālo migrantu laivas.

Situācija abos kontinentos, protams, nav identiska, ta�u Austrālijas amatpersonas jau kop� pa�reizējās Eiropas krīzes sākuma privātās sarunās norādīja, ka eiropie�iem, reaģējot uz notieko�o, kādā brīdī būs jāsāk rīkoties tie�i tāpat, kā to darīju�i viņi. Ja vien būtu politiskā griba un atbilsto�s finansiālais nodro�inājums, tad nav nekādu iemeslu, kas Eiropas valdībām neļautu vienoties ar Ziemeļāfrikas valstu vadītājiem par �ādu nometņu ierīko�anu viņu teritorijās. Nebūtu nekas neiespējams �paņemt līzingā�, piemēram, kādu teritoriju Lībijā. Pavisam noteikti �ādu vieno�anos varētu panākt ar Tunisiju un Maroku, bet Francijas valdība varētu panākt, lai līdzīgā veidā sadarbojas arī al�īrie�i. Arī Ēģiptei to varētu stādīt kā noteikumu turpmāko Eiropas palīdzības pie�ķīrumu saņem�anai. Apstrādājot migrantu pieprasījumus Ziemeļāfrikā, varētu ne tikai samazināt nelegālās robe��ķērso�anas pievilcību, kā tas bija Austrālijā, bet arī dot zināmu atelpu jau līdz pēdējai iespējai pārslogotajai Eiropas patvēruma sistēmai.

Vēl viens risinājums būtu koordinēta Eiropas valstu sadarbība patvēruma pieprasījuma noraidījumu saņēmu�o personu deportācijā. Protams, to ir vienkār�āk pateikt nekā izdarīt: Eiropā atrodas miljoniem cilvēku, kuriem nav nekāda juridiska pamatojuma te būt. Daļa no viņiem - tie, kas nonāku�i bandu pakļautībā vai citu iemeslu pēc nejūtas Eiropā tā, kā bija cerēju�i, �ādu palīdzibu pieņemtu ar pateicību. Jebkurā gadījumā tas būtu milzīgs uzdevums. Ta�u vienalga kādā izpildījumā, bet būtu labāk to visu darīt, nekā tikai izlikties darām, ar ko pēdējo gadu laikā nodarboju�ās Vācijas un Zviedrijas valdības. Ja mēs kādus noteiktus cilvēkus �iekļaujam� sabiedrībā, tad tas neizbēgami nozīmē, ka vēl citi no tās tiek �izslēgti�. Valdībām bija ļoti ērti veģetēt, operējot ar simpātisko �iekļau�anas� jēdzienu, ta�u to sabiedrības, kurās ietilpst arī leģitīmi patvēruma meklētāji, grib dzirdēt arī tādus vārdus, kas runā par izslēg�anu.

Tāpat solis saprātīgas migrācijas politikas veido�anā, kas palīdzētu atjaunot sabiedrības uzticību politiķiem, būtu pagaidu patvēruma pie�ķir�ana. Ja 2015. gada iz�ķiro�ajos mēne�os kanclere Merkele būtu uzrunājusi Eiropas valstis, aicinot uzņemt noteiktu skaitu leģitīmu un atbilsto�u personas datu apstrādi izgāju�u Sīrijas bēgļu, kuri atgriezīsies mājās, kad apstākļi viņu dzimtenē normalizēsies, tad viņa būtu guvusi ievērojami pla�āku sabiedrisko un politisko atbalstu. Ta�u tas tāds nebija, jo gan valdības, gan sabiedrības bija pret Merkeles piedāvāto kvotu sistēmu, tāpēc, ka tās zināja, ka patvērums nozīmē to, ka migrants paliks Eiropā uz visiem laikiem. Nav vienkār�i pārliecināt Zviedrijas pilsoņus, ka Sīrijas migranti atgriezīsies mājās, kad kar� Sīrijā būs beidzies un valsts stabilizējusies, ja Zviedrijā joprojām dzīvo desmitiem tūksto�u migrantu no Balkāniem, kur miers valda jau divdesmit gadus.

Protams, arī pagaidu patvēruma sistēmai ir savi trūkumi un problēmas. Cilvēku dzīves, lai kur arī tie nonāktu, turpinās. Viņu bērni sāk mācīties vietējās skolās, kā arī notiek cita veida normalizācija, kas ģimeņu atgrie�anos uz to izcelsmes valstīm, laikam ritot, padara arvien sare�ģītāku. Bet tie�i tāpēc eiropie�u valdībām �o politiku vajadzētu konsekventi piemērot un stingri ievērot. Ja cilvēki pieprasa un saņem patvērumu, tad viņiem būtu jāsaprot, ka tas ir labvēlīgs, ta�u tikai pagaidu risinājums. Ja tas tā notiktu, tad gan patvēruma sistēma, gan migrācijas jautājums kopumā varētu atgūt sabiedrības uzticību.

Lai novērstu nākotnē sagaidāmos migrācijas problēmas nestos apdraudējumus un tiktu galā ar jau eso�ajām grūtībām, būtu nepiecie�ams, ka Eiropas politiķi atzītu savas pagātnes kļūdas. Viņi varētu, piemēram, atzīt, ka pastāv daudz saprātīgākas rīcības eiropie�u noveco�anās problēmas risinājumam nekā nākamo paaud�u importē�ana no Āfrikas. Viņi varētu arī pieļaut, ka daudzveidība, kas nelielās devās dod zināmas priek�rocības, lielos apmēros kļūst posto�a un iznīcina sabiedrības, kurās tā guvusi iespēju izvērsties. Politiķu �ķirai tās būtu visai sāpīgas atzī�anās, ta�u, to darot, viņi gūtu nedalītu eiropie�u sabiedrību atbalstu.

Pēdējo gadu laikā �īs sabiedrības ir izrādīju�as ārkārtīgu pretimnāk�anu un laipnību imigrantiem, tajā pa�ā laikā pau�ot savu noraidījumu masveida imigrācijai kā tādai. Jau sen, pirms viņus pārstāvo�ie politiķi pieļāva, ka paust ba�as par imigrāciju ir pieņemami, viņi pa�i to zināja. Vēl pirms sociologi to bija pierādīju�i, sabiedrības zināja, ka imigrācija vājina sabiedriskā līguma sajūtu. Un pirms politiķi atzina, ka izglītības iestādēs trūkst vietu, sabiedrības locekļiem tikai ar grūtībām izdevās pieteikt savus bērnus pārpildītajās vietējās skolās. Sabiedrības locekļi, sē�ot garās rindās ārzemnieku pārpilnās veselības iestā�u uzgaidāmajās telpās un klausoties valdības stāstītajā, ka veselības tūrisms nav nekāda problēma, saprata, ka kaut kas tajā visā nav kārtībā.

Vēl sen pirms politiķiem sabiedrība zināja arī to, ka migrācijas sniegtie ieguvumi nav un nevar būt bezgalīgi, kā arī to, ka tik liela apmēra imigrācija pa�os pamatos mainīs viņu valstis. Tāpat sabiedrība pamanīja, ka daudzas divdesmitajā gadsimtā jau it kā izcīnītas tiesību cīņas tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā, bija jāsāk atkal no jauna. Sabiedrības locekļi saprata, ka, piemēram, sociālā liberālisma jomā islāms ir pielīdzināms pa�am atpaliku�ākajam bērnam klasē. Un �ī �bērna� klātbūtnes rezultātā divdesmit pirmā gadsimta Eiropa, kura bija domājusi, ka tādi jautājumi kā reliģijas no�ķir�ana no valsts un likumdo�anas reizi par visām reizēm ir atrisināti, bija spiesta atkal pie tiem atgriezties. Tā Eiropā parādījās un kļūst arvien bie�ākas diskusijas par to, vai �eit dzīvojo�ajām sievietēm, ja tās pieder vienai noteiktai reliģijai, izejot sabiedrībā, būtu jāaizsedz seja, vai arī par to, vai vīrs, ja tas uzskata, ka sieva izdarījusi kādu pārkāpumu, var to aizvest uz specifisku reliģisko tiesu.

Pirmie jaunpienācēji uz Eiropu atveda at�ķirīgu kultūru, savu enerģiju un nacionālās virtuves. Ta�u ko tādu at�ķirīgu no jau iepriek�ējo atbraucēju atvestā sev līdzi atnesa nākamie desmiti miljoni? Jau sen pirms saviem politiķiem eiropie�i saprata, ka, ierodoties no visas pasaules, migranti uz �ejieni atnes ari visas pasaules problēmas. Un, pretēji rasu draudzības industrijas apgalvojumiem, izrādījās, ka atbrauku�ajiem migrantiem ar Eiropas pamatiedzīvotājiem bija daudz vairāk at�ķirīgā nekā kopīgā. Kā ari - jo vairāk viņu ieradās, jo lielākas preti�ķības izpaudās.

Svarīgi arī tas, ka problēmas un nesaskaņas pastāv ne tikai starp minoritātēm un tās uzņēmu�o valstu pamattautām, bet ari pa�u minoritā�u starpā. Par spīti britu un citu valstu �antirasistu� histērijai par �islāmofobi-ju�, musulmaņus Lielbritānijā ir nogalināju�i galvenokārt citi musulmaņi. Un tas ir noticis dēļ nesaskaņām par doktrinālām islāma interpretācijām. Bija tikai viens gadījums, kad kāds ukraiņu neonacists tikai da�as stundas pēc savas iera�anās Lielbritānijā nogalināja musulmani. Visus citus nopietnos uzbrukumus musulmaņiem ir veiku�i tikai un vienīgi citi musulmaņi. Bēgot no vajā�anām dzimtajā Pakistānā, Lielbritānijā ir ieradu�ies daudzi ahmadītu sektas musulmaņi. Ta�u ari �eit tas bija sunnitu musulmanis no Bredfordas, kur� 2016. gada Lieldienās devās no Anglijas uz Glāzgovu Skotijā, lai par to, ko viņ� uzskatīja kā ķecerību un atkri�anu, nogalinātu kāda veikala īpa�nieku - ahmadītu Asadu �ahu. Un tie nebūt nebija dūres vīsto�o balto rasistu, bet citu Skotijas musulmaņu kopienas locekļu izteiktie draudi, kuri lika nogalinātā veikalnieka ģimenei drīz pēc ģimenes tēva slepkavības bēgt prom no valsts. �odienas Lielbritānijā tie gandrīz nekad nav baltie rasisti, kuri atklāti aicina slepkavot minoritātes - to dara no Pakistānas atbrauku�ie musulmaņu klerikāļi, kas �eit ierodas un tūksto�iem britu pilsoņu priek�ā sludina, ka tie musulmaņi, kuri pau� no viņu uzskatiem at�ķirīgas domas, būtu jānogalina. �is minoritā�u iek�ējās problēmas ir tikai nākotnē sagaidāmās neiecietības priek�vēstne�i.

Vēl vairāk sabiedrības vairākumam būtu jāsatraucas par novērojumiem, kuri liecina, ka daudzi no tiem, kas ierodas Eiropā - pat, ja viņiem pa�iem nav vēlmes kādu savainot vai nogalināt - nepārprotami atbalsta eiropie�u sabiedrību pārveido�anu. Bet politiķi par to nespēj runāt, jo pa�i tajā visā ir piedalīju�ies un turpina piedalīties. Tomēr nekādi nevar izlikties nemanām kaut ko tādu kā, piemēram, sīrie�u izcelsmes musulmanietes Lamjas Kado-ras uzstā�anos Vācijas televīzijā, kad migrācijas krīzes smagākajā bridi viņa uzrunāja nāciju, sakot, ka būt vācietim nākotnē nenozīmēs, ka personai ir �zilas acis un blondi mati�, bet to, ka tā ir �cēlusies no migrantiem�. Tikai Vācijā �āds paziņojums varēja tikt uzņemts ar aplausiem. Ta�u eiropie�u vairākums par �ādu perspektīvu nebūt nepriecājas, un varas partiju pārstāvjiem vajadzētu to atzīt, pieļaujot, ka izplatītajām bailēm par notieko�ām radikālām sabiedrības pārmaiņām tomēr ir pamats.

Daļa no piekāp�anās varētu būt arī meinstrīma politikā pieļaujamo uzskatu robe�u papla�inā�ana. Nesenajās desmitgadēs kā centriski kreisā, tā centriski labējā spārna varas partijas ar lielu entuziasmu visus, kuri neietilpa viņu �aurajā savstarpēji pieņemto viedokļu ni�ā, apzīmēja par rasistiem, fa�istiem vai pat nacistiem - turklāt to darot arī tad, kad skaidri apzinājās, ka nomelnotie cilvēki ne tuvu tādi nav. Valdo�o partiju pārstāvji spēja pozicionēt sevi kā centristus un kā antifa�istus, tajā pa�ā laikā apvainojot savus politiskos oponentus pagāju�ā gadsimta noziegumos. Situāciju Eiropā, protams, sare�ģī apstāklis, ka politiskajā darbībā piedalās arī tādas partijas, kuras patie�ām savulaik veidoju�ās saistībā ar fa�istu vai rasistu ideoloģiju. Beļģijas �Flāmu bloks�, Francijas �Nacionālā fronte�, �Zviedrijas Demokrāti� - visu �o partiju vēsturēs var atrast kādu saikni ar rasismu. Bet tās visas, katra savā veidā, pēdējo desmitga�u laikā ir mainīju�ās. Neskatoties uz to, politiskajam meinstrimam ir izdevīgi turpināt izlikties, ka �īs partijas ir vienīgās mūsu kontinentā, kuras nemainās vai arī nav spējīgas mainīties vai arī - ka tās pēc gadiem ilga pārmaiņu procesa joprojām melo un slēpj savu patieso, fa�istiski rasistisko dabu. Tomēr vajadzētu būt brīdim, kurā cilvēki pieņem, ka galēji labējie var kļūt mērenāki tie�i tāpat, kā iepriek� tika pieņemta daudzu sociālistu un galēji kreiso partiju ienāk�ana politiskās varas gaiteņos, �ajā procesā tām mazinot savu uzskatu radikālismu. Nacionālistu partijām ir jāļauj piedalīties politiskajā diskusijā, pārtraucot tās vainot pagātnes grēkos.

�ajā ziņā zīmīga ir Marinas Lepēnas nostā�anās �Nacionālās frontes� priek�galā, nomainot amatā savu tēvu �anu Mārī Lepēnu. īstam rasistam �odien iek�ēji būtu krietni grūtāk pievienoties �Nacionālajai frontei�, nekā tas bija Marinas tēva vadības laikā. Bez �aubām, joprojām pastāv nopietni jautājumi par daudzām lietām. Joprojām �īm partijām grūtības sagādā tas, ka tām vēlas pievienoties holokausta noliedzēji un līdzīgu ekstrēmis-tisku uzskatu paudēji. Ta�u daļēji - vismaz gadījumā ar EDL Anglijā un �Pegidu� Vācijā - īstu, pārliecinātu ekstrēmistu nosūtī�ana uz �īm partijām ir pla�saziņas līdzekļu un valdo�o politiķu �ķiras nopelns, kuri, izmantojot tiem pieejamās tribīnes, sabiedrības acīs apzināti veido �ādu, patiesībai neatbilsto�u savu politisko oponentu tēlu. Nevar jau noliegt, ka �o partiju rindās patie�ām ir arī biedri ar sasmaku�iem politiskajiem uzskatiem. Bet tad ari jāatzīst, ka tādu netrūkst gan labējo, gan kreiso meinstrīma partiju vidū. Nevar apgalvot, ka �īs partijas, kuras aptaujās bie�i pārspēj valdo�o partiju reitingus, sastāv no vieniem nacistiem, fa�istiem vai rasistiem. Jo, ja tā būtu, tad �ādi domājo�i cilvēki ari pamatā veidotu �o valstu sabiedrības. Bet, kā to zina katrs politiķis, kur� bijis reālā saskarsmē ar vēlētājiem, - tas tā nav.

Runājot citiem vārdiem, nepiecie�ams papla�ināt politisko konsensusu un ļaut saprātīgi domājo�ām, ar fa�istiem nepārprotami nesaistītām partijām, neskatoties uz to, ka tās līdz �im par tādām dēvētas, iesaistīties politiskajā procesā. Tas būtu svarīgi ne tikai tāpēc, ka nebūtu godīgi turpināt margina-lizēt cilvēkus, kuri gadiem ilgi brīdināju�i par tādu notikumu attīstību, kādu mēs tagad to vērojam, bet arī tāpēc, ka, �odien pa labi un pa kreisi lietojot �fa�ista� birku, nākotnē, kad politikā varētu gūt ietekmi īstu fa�istu partijas (tādas kā �Jobbik� Ungārijā, �Ataka� Bulgārijā vai �Zelta rītausma� Grieķijā), �im apzīmējumam zaudējot jebkādu jēgu, tās nebūs iespējams adekvāti raksturot. Eiropie�i var jau pirms laika nolietot antifa�isma retoriku un, kad tā būs vajadzīga, vairs nebūs ko likt lietā. Brīdinājumus par fa�ismu vajadzētu izteikt jo īpa�i uzmanīgi. Visbeidzot var pienākt bridis, kad Eiropas lielie mediji un politiskās elites vienkār�i vairs nespēs turpināt pastāvēt uz to, ka sabiedrības vairākuma uzskati ir nepieņemami, bet vienīgā leģitīmā, meinstrīma politikā pieļaujamā nostāja ir migrāciju atbalsto�ā, salīdzino�i nelielā un ekstrēmā mazākuma paustā pozīcija.

Kaut kas būtu jādara ari saistībā ar nemitīgo rasisma piesauk�anu. Viens no veidiem, kā tikt galā ar neatbilsto�u, frivolu �ī jēdziena lieto�anu, būtu panākt, ka nepatiesu apvainojumu izteik�anas gadījumā attiecīgajai personai sociālpolitiskajā līmenī nāktos rēķināties ar tikpat nopietnām sekām, kādas seko tad, ja vaina tiek atbilsto�i pierādīta. Ja vien nevēlamies iestigt nebeidzamu apsūdzību un pretapsūdzību muklājā, vajadzētu atteikties no rasisma - lai cik tā arī būtu nepatīkama parādība - novieto�anas visu ar

politiku un kultūru saistīto diskusiju pamatā.

Lai kāds arī būtu risinājums mūsu izejai no krīzes, tam vajadzētu ietvert ne tikai svaigu skatu uz nākotni, bet arī izsvērtāku attieksmi pret mūsu pagātni. Neviena sabiedriba nav spējīga izdzīvot, ja tā nemitīgi apspie� un visādi citādi cīnās pret saviem avotiem. Tie�i tāpat kā nācija nespēj plaukt, ja tā aizliedz jelkādu savas pagātnes kritizē�anu, tāpat tai nav izred�u izdzīvot, ja tā noliedz un apspie� visu labo, ko tā panākusi, sasniegusi un izdarījusi pagātnē. Eiropai ir iemesls just savas pagātnes smagumu, ta�u tā var palūkoties uz to ne tikai ar pa�pārmetumiem, bet dodot vismaz tikpat lielu vietu arī pa�piedo�anai. Eiropai nepiecie�ams turpināt nezaudēt saikni ne ar savas pagātnes di�ajiem, ne arī sāpīgajiem brī�iem. Grūti sniegt aptvero�u atbildi, runājot par �o sare�ģīto problēmu, ta�u manā skatījumā Eiropas nākotni lielā mērā noteiks mūsu attieksme pret baznīcu ēkām, �īm di�enajām, mūsu vidū stāvo�ajām mūsu kultūras mantojuma celtnēm. Ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, vai mēs ar �īm būvēm cīnīsimies, tās ienīdīsim, ignorēsim vai arī iekļausim savā intere�u lokā un izrādīsim tām cieņu.

Vērts arī vēlreiz atgriezties pie jautājuma, kas notiks, ja burbulis pārplīsīs un nākamās eiropie�u paaudzes pēk�ņi pieredzēs ievērojamu labklājības līmeņa samazinā�anos. Tas varētu notikt, vai nu Eiropas tautsaimniecībai izlīdzinoties ar pārējo pasauli, vai arī tāpēc, ka kontinents vairs nespēs maksāt savus parādus, kas uzkrāti, nemitīgi aizņemoties naudu �normālo� standartu uzturē�anai. Protams, dzīvot kā patērētājam ir patīkami, ja vien ir ko un par ko tērēt. Tomēr nekāda reāla jēga un mērķa tādai dzīvei nav. �ī ir dilemma, kuru vēstures gaitā centusies risināt ikviena sabiedrība, un, ja mēs pa�i neradīsim tai atbildi, to mūsu vietā izdarīs kāds cits. Sabiedrība, kas sevi velta tikai izklaidēm un baudām, ātri zaudē pievilcību. Konvertītam no naktskluba baudu netrūka, ta�u tad viņ� saprata, ka dzīvē ar tām nepietiek. Ja sabiedrības ikdiena sastāv no bāru un naktsklubu apmeklējumiem, no savu iegribu apmierinā�anas un iedomām, ka tai kaut kas īpa�s pienākas pats no sevis, tad �ādai sabiedrībai nav nekādu dziļāku sakņu, ne arī izred�u izdzīvot. Ta�u, ja sabiedrība uzskatīs, ka mūsu kultūra sastāv no katedrāles, teātra, sporta laukuma, lielveikala un �ekspīra, tad tai vēl ir kāda iespēja.

Tomēr Eiropa joprojām nevēlas nostāties aci pret aci ar �iem būtiskajiem un dziļajiem jautājumiem. Un katru reizi, kad tā tomēr cen�as kaut ko darīt lietas labā, tad tas notiek ar fatālistisku sajūtu, ka visu jau esam iepriek� izmēģināju�i un tas neko nav devis. Kāpēc gan sākt atkal to pa�u? �is varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pat baznīcas vaditāju aicinājumi eiropie�iem atgriezties pie ticības skan tik vāji un nepārliecino�i, iekrāsojoties nevis pagātnes brīdino�ajās un mobilizējo�ajās toņkārtās, bet impl�menta vai pat daļējas sakāves noskaņās. Kad pāvests Benedikts lūdzās, lai eiropie�i izturas �it kā Dievs eksistētu�, viņ� atzina to, ko reti bija spēju�i atzit viņa priek�gājēji: ka daļa mūsdienu cilvēku nespēj ticēt, bet ka baznīcai tomēr jāmeklē pie viņiem ceļ�. �ī bija uzruna, kas ateistei Orianai Fala�i, guļot uz nāves gultas, neticot Dievam, lika noticēt pāvestam. Citā savā uzrunā pāvests aicināja pārvarēt aizu starp reliģiju un filozofiju, īpa�i uzsvērdams, ka tā vietā, lai viena pret otru cīnītos, reliģijai ar filozofiju būtu vismaz jāsarunājas.[3]

�ādi aicinājumi tiek izteikti, apzinoties, ka eiropie�i visdrīzāk neatradis sev ne citu, ne ari kādu labāku kultūru. Tāpat tā ir atziņa, ka modernie eiropie�i, sākot jau no skolas sola, nepietiekamu uzmanību pievēr� kultūrai, kura izaudzinājusi gan iepriek�ējo paaud�u ticīgos, gan skeptiķus un var izaudzināt tos arī �ajā paaudzē. Bet arvien vairāk gan ticīgo, gan neticīgo sāk apjaust, ka nebūs pietiekami, ja lielās, nākamajos gados briesto�ās pārmaiņas sagaidīsim izģērbu�ies kaili. �I pieeja, protams, īpa�i raksturīga ir tie�i fran�u tradīcijai, un tas ir iemesls, kāpēc tad, kad valsts meklē veidu, kā ierobe�ot islāma sievie�u galvassegu, burku, nēsā�anu, tā par �o savu lēmumu aizbildinās, pie viena ierobe�ojot ari �īdu un kristie�u simbolu nēsā�anu. ļa zināma daļa cilvēku �ādā pieejā ari redz kādu jēgu, tad vienlaikus tā tomēr ir do�anās kailam piedalīties pokera spēlē uz izģērb�anos, kamēr jūsu pretspēlētājs ierodas pilnībā apģērbies. Pilnīgi iespējams, ka islāma radikāļi paliks Francijā, neskatoties uz aizliegumu noteiktās sabiedriskās ēkās valkāt seju aizklājo�u apģērbu. Tāpat kā ir visai iespējams, ka, nonāku�i spīlēs starp islāmistiem un strikto sekularizāciju, projām dosies �īdi. Neviens no �iem iznākumiem nebūtu vēlams.

)a kultūrai, kura izveidoja Rietumeiropu, nav vietas tās nākotnē, tad ir vairākas citas kultūras, kuras spers soli, lai stātos tās vietā. Lai atjaunotu mūsu kultūrā kāda dziļāka mērķa sajūtu, nebūt nav nepiecie�ams pro-zelītisms - tā varētu būt vienkār�i iedvesma, kuru mēs visi skaidri sajustu un zinātu. Protams, pastāv iespējamība, ka ticības vilnis, kas deviņpadsmitajā gadsimtā sāka savu garo atkāp�anās ceļu, kādā brīdī atgriezīsies atkal atpakaļ. Ta�u, vai tā notiks vai nenotiks, bet mūsu kultūras koka atlab�ana nebūs iespējama, ja tās reliģiskā puse par savu lielāko problēmu uzlūkos no tā pa�a koka izaugu�o sekulāro zaru, kamēr �is zars mēģinās uzturēt iedomu, ka tas pastāv atdalīti no stumbra. Daudzi cilvēki spēj sajust �īs sadalī�anās sāpi un no tās izrieto�os jēgas meklējumus, vēlmi pacelties no sekluma. Mūsu kultūra ir sa�ķēlusies, un būs vajadzīgs vismaz paaudzi ilgs darbs, lai plaisu atkal savienotu un sadziedētu rētas.

Tomēr - ņemot vērā Eiropas politiķu pa�reizējo rīcību un attieksmi, kādu pret to pau� kontinenta sabiedrības - vajadzētu arī palūkoties uz ticamākiem nākotnes attīstības scenārijiem nekā tas, kas tika iezīmēts iepriek�ējās nodaļas beigās. Piemēram, �ķiet, ka tā vietā, lai Eiropā notiktu aptvero�a un nopietna politiskā kursa maiņa, nākamajās desmitgadēs viss drīzāk turpināsies apmēram tāpat kā līdz �im. Tikpat kā neviens politiķis nav kādā jēgpilnā izteikumā atzinis, ka tas, kas noticis masu imigrācijas laikā, būtu kaut vai kādā veidā no�ēlojams. Nekas neliecina, ka politiķi vēlētos pārtraukt to, ko darīju�i līdz �im, toties ir ļoti daudz pierādījumu, ka viņi to nespētu, pat ja gribētu. Notikumi, kas risināju�ies kop� 2015. gada, tagad ir vēl tikai paātrināju�i jau ilgsto�i norito�o procesu.

Jo ilgāk migrants paliek Rietumeiropā, jo grūtāk to dabūt prom, bet daudzi no mums nemaz nevēlas, lai migrantu lielākā daļa dotos atpakaļ uz mājām. Ta�u ar katru jaunpienācēju Eiropas nākotnes līdzsvars mainās. Tie, kas ierodas, neaizmirsīs savu izcelsmi, un ļoti ticami, ka daudz vairāk nekā pamatiedzīvotāji iebildīs pret tālākiem migrācijas ierobe�ojumiem. Palielinoties imigrantu cilmes iedzīvotāju skaitam, arvien vairāk saruks pret imigrāciju noskaņoto partiju potenciālo atbalstītāju, vēlētāju un biedru loks. Imigranti un viņu pēcte�i uz tādām partijām raudzīsies ar aizdomām, pat tad, ja to priek�likumi par migrācijas ierobe�o�anu būs salīdzino�i mēreni. Ja vien nerunājam par personīgo dro�ību un izdevīgumu, tad nav iespējams atrast kādu iemeslu, kāpēc lai cilvēks, kur� no ārpuses ieradies Eiropā, neļautu citiem tādiem pa�iem sekot viņa pēdās. Turpinās izzust at�ķirība

starp legālu un nelegālu imigrantu. Un līdz ar katru jaunu dienu kļūs grūtāk un grūtāk atrast pietiekami lielu, pret imigrāciju noskaņotu sabiedrības daļu, lai ar tās atbalstu panāktu tādas politikas īsteno�anu, kas spētu ja ne apvērst, tad vismaz apturēt imigrāciju. Tādējādi ar laiku, vēl mūsu gadsimtā, vispirms lielajās pilsētas, bet pēc tam arī laukos un mazpilsētās mūsu sabiedrības patie�ām kļūs par tām �imigrantu nācijām�, par kādām mēs sevi jau iztēlojām, tādi vēl nebūdami.

Politiķiem, kuri gribēs iestāties pret eiropie�u skaita samazinā�anos Eiropā, tāpat kā līdz �im būs jārēķinās ar nebūt ne patīkamām sekām. Nīderlandē, Dānijā un daudzās citās Eiropas valstīs politiķi, kas cīnās pret masu imigrāciju un noteiktu kopienu iespie�anos savās valstīs, spiesti dzīvot pastāvīgā policijas apsardzībā, vai ik nakti gulēt citā mājoklī, reizēm mitinoties pat armijas bāzēs. Cik daudzi būs gatavi uz kaut ko tādu? Pie tam stāvoklī, kad viss kļūs tikai vēl sliktāk. Pagaidām politiķu lielais vairākums īslaicīgu ieguvumu vārdā savos lēmumos izvēlēsies būt �līdzjūtīgi�, �augstsirdīgi� un �atvērti�, neskatoties uz to, ka tie procesi, kas slēpjas aiz �iem cēlajiem vārdiem, novedīs pie ilgtermiņa nacionāla mēroga problēmām. Tāpat kā iepriek� viņi turpinās uzskatīt, ka ievārītās putras izstrēb�anu labāk atstāt pēcte�iem, pa�iem bezrūpīgi baudot �odien vēl gūstamos labumus.

Tāpat viņi turpinās apgalvot, ka Eiropa ir pasaulē vienīgā vieta, kura pieder visiem planētas iedzīvotājiem. Jau tagad ir skaidrs, kāda veida sabiedrība �ādi tiks izveidota. �ī gadsimta vidū Ķīna, iespējams, joprojām izskatīsies pēc Ķīnas, Indija pēc Indijas, Krievija pēc Krievijas un Austrumeiropa pēc Austrumeiropas, ta�u Rietumeiropa labākajā gadījumā atgādinās lielmēro-ga Apvienotās Nācijas. Daudziem tas patiks, un savi jaukumi jau tajā visā būs... Protams, ne viss tur būs dēvējams par katastrofu. Netrūks cilvēku, kuriem tādā Eiropā patiks dzīvot. Iebraucējiem turpinot konkurēt ar vietējiem strādniekiem un turpinot sist zemē algas, joprojām būs pieejami lēti pakalpojumi. Visu laiku mums apkārt parādīsies jauni un jauni kaimiņi, mainīsies darbinieki, un varēs risināties daudzas jo daudzas interesantas sarunas. Vietā, kur starptautiskas pilsētas pārtop par kaut ko līdzīgu starptautiskām valstīm, būs daudz kā jauna. Ta�u tā vairs nebūs Eiropa.

Iespējams, atsevi�ķās noslēgtās, nelielās vietās eiropie�u dzīvesstils, kultūra un pasaulskats saglabāsies. Jau tagad iezīmējas tendence, ka būs da�i lauku apvidi, kuros imigranti izvēlēsies nedzīvot un uz kuriem atkāpsies eiropie�u pamattautām piederīgie. Tie, kuru rīcībā ir atbilsto�i resursi, kā tas notiek arī pa�laik, savu dzīvesveidu varēs uzturēt krietni ilgāk. Mazāk turīgajiem nāksies pieņemt, ka viņi dzīvo ne savās, bet visas pasaules mājās. Un, kamēr imigranti tiks rosināti turpināt piekopt savas, no citiem kontinentiem atvestās tradīcijas un dzīvesveidu, kas tiks pasniegts kā vietējo vidi uzlabojo�s un bagātino�s faktors, tikmēr �eit paaud�u paaudzēs dzīvoju�iem eiropie�iem, kuri kļūs par arvien mazāku un mazāku minoritāti, visdrīzāk turpinās stāstīt, ka viņu kultūras mantojums ir novecojusi un citus apspiedo�a tradīcija. Tā nav nekāda zinātniskā fantastika. Tas ir tikai skaidrs skats uz to, kas �obrīd notiek lielākajā Rietumeiropas daļā un par ko kontinenta nākotnes jautājumā bezkaislīgi stāsta demogrāfiskās statistikas dati.

Jo, neskatoties uz to, ka mūsu sabiedrības daudzus cilvēkus ir integrēju�as veiksmīgāk, nekā da�i domāja, tomēr mēs neesam nekāds kausējamais katls, kurā var tikai mest un mest iek�ā jebko un ikvienu, bet ārā vienmēr izvilkt vienu un to pa�u. Atgrie�oties pie Tēsēja kuģa līdzības, tikai tad var uzskatīt, ka tas joprojām ir Tēsēja kuģis, ja mēs to spējam kā tādu atpazīt. Lai tā būtu, kuģis jālabo ar detaļām, kas ir piegulo�as un atbilst kopumam. Ta�u eiropie�u sabiedrību �odien arvien grūtāk atpazīt kā eiropeisku - spējas uzturēt kopumu tā sāka zaudēt, kad nolēma sākt karu pati pret savu tēlu un veidolu. Kuģa jaunās daļas netika rūpīgi izvēlētas, un tās arī neatbilda sākotnējai formai. Tā vietā valdības greizo plānu un nekompetences rezultātā kuģis tika apgāzts, salauzts, un tas, kas no tā palicis, ērtības labad joprojām tiek saukts par Eiropu.

Tomēr, neskatoties ne uz ko, Eiropas politiskā vadība turpinās atkal un atkal cilāt tās pa�as vecās, pretrunīgās un neveiksmīgās idejas, kāpjot uz tiem pa�iem grābekļiem. Un tāpēc līdzībai, ko es dzirdēju bundestāgā, ir nozīme. Mana vācu sarunu biedra līdzībā Eiropa tika attēlota kā istaba, kurā jāielai� viena, aiz durvīm koridorā stāvo�a, nāves briesmās eso�a persona. Politiķiem no Lielbritānijas līdz Zviedrijai reizēm patīk paziņot, ka mūsu istaba ir liela teritorija, kuru mēs varam vienkār�i apbūvēt un piepildīt ar visas pasaules cietējiem. Bet mūsu sabiedrības nav tā veidotas, lai ar tām varētu �ādi izrīkoties. Jebkurai saprātīgai imigrācijas un integrācijas politikai vajadzētu ņemt vērā, ka mēs gan reizēm varam izglābt vienu otru mūsu ūdeņos iepeldēju�u, izmisumā nonāku�u cilvēku, ta�u ir kāds bridis, kad uz klāja vairāk nevienu uzņemt nevar - jo, ja mēs uzņemsim pārāk strauji un pārāk daudz cilvēku vai ari uzņemsim tādus, kuriem nav labu nodomu pret mūsu kuģi, tad varam apgāzt un pazaudēt vienīgo peldlīdzekli, kāds ir mūsu, eiropie�u tautu, rīcībā.

Migrācijas krīzes laikā par visas pasaules uzņem�anu uz borta kā par saprātīgu politiku runāja ne tikai �atvērto robe�u� aktīvisti: to darīja arī grieķu valdība un valdo�ās partijas visā Eiropā. Daļai tā bija ideoloģija. Citi, aprobe�otas iztēles mākti, vienkār�i nespēja izdomāt morāli pieņemamu veidu, kādā pasaules iedzīvotājiem varētu liegt iekļuvi kontinentā. Vēl citi, meklējot aizbildinājumu, lūkojās apkārt. Pēc tam, kad briti bija nobalsoju�i par izstā�anos no ES, Daniels Korskis, biju�ais Deivida Kamerona īpa�ais padomnieks, atgādināja, ka Lielbritānijas Eiropas partneri pirms referenduma bija centu�ies valsti piespiest uzņemt vairāk imigrantu, nekā tā jau uzņem, kā argumentu cita starpā izmantojot arī apgalvojumu, ka migranti vairāk samaksājot nodokļos nekā saņemot no sabiedriskajiem pakalpojumiem. Pat �ajā brīdī - krīzes kulminācijā - kontinents turpināja balstīties uz veciem un sen apgāztiem meliem. Ta�u vēl jo sliktāku to padarīja Korska tālākais apgalvojums. Viņ� teica: �Mēs nekad nespējām tam atrast pretargumentus (...) lai kā mēs meklējām, pārliecino�u pierādījumu nebija.�[l] Ta�u pierādījumi - ja vien viņi tos būtu gribēju�i ieraudzīt - bija visapkārt. Viņi būtu varēju�i doties uz savu apkaimju skolām, jebkuras vietējās slimnīcas uzņem�anas nodaļām un tad padomāt, vai tie�ām visi tur eso�ie iebraucēji jau ir par �iem pakalpojumiem samaksāju�i ar saviem nodokļiem. Britu pilsoņi domāja un brīnījās par to dienu dienā. Tikai viņu politiskajiem pārstāvjiem tas vai nu �ķita nesaisto�i, vai arī tie izgāja no situācijas, noliedzot acīmredzamo.

Un tā politika, kas jau bija padarījusi britu pamatiedzīvotājus par minoritāti viņu pa�u galvaspilsētā, nenovēr�ami paātrināja demogrāfiskās pārmaiņas visā kontinentā. Francijas �tum�ā specializē�anās� kļuva par visas Eiropas tum�o atklājumu. Visu dzīvi klausīju�ies solījumus, ka pārmaiņām ir tikai pagaidu raksturs, ka tās patiesībā nav reālas, vai arī ka pārmaiņas neko nenozīmē, eiropie�i pēk�ņi saprata, ka vēl sava mū�a laikā viņi var kļūt par minoritātēm pa�i savās zemēs. Pie tam nebija svarīgi, vai valstij ir liberālisma vai uguni spļaujo�a konservatīvisma slava - virzība visur bija vienāda. Kad Vīnes Demogrāfijas institūts apstiprināja, ka �ī gadsimta vidū lielākā daļa par 15 gadiem jaunāko austrie�u būs musulmaņi, tika sagaidīts, ka austrie�i - līdzīgi kā jebkur� cits Eiropā - vienkār�i ignorēs savas kultūras nāves brī�a izziņo�anu. Ta�u izrādījās, ka tas tā tomēr nav, un sabiedrības vēlmes ignorējo�ie politelites biedri pēk�ņi ieraudzīja, ka sabiedrība tos ir atlaidusi un iecēlusi vietā citus cilvēkus.

Pie tam �īs lietas tika darītas, pamatojoties uz smieklīgo pieņēmumu, ka visas kultūras ir vienlīdzīgas, izņemot eiropie�u kultūru, kura ir mazāk vienlīdzīga par pārējām. Tika uzskatīts, ka personai, kura dod priek�roku Vācijas, nevis Eritrejas kultūrai, labākajā gadījumā ir novecojis vai greizs viedoklis, bet visbie�āk �āds cilvēks nekautrējoties tika nodēvēts par klaju rasistu. Iedzīvotāju nomaiņa notika daudzveidības vārdā, bet vai tas, ka reālā daudzveidība gadu no gada kļuva mazāka, nebija pati sliktākā iespējamā zīme un brīdinājums?

Jo, ja vien bija kaut mazākā iespēja, ka tas viss varētu darboties, vai tad jaunajiem, no Āfrikas vai no kādas citas pasaules malas atbrauku�ajiem eiropie�iem nevajadzētu ātri iemācīties, kā būt tādiem pa�iem eiropie�iem, kādi �ajā kontinentā dzīvoja pagātnē? Iespējams, varas iestādes, apzinoties problēmu, �ajā ziņā tomēr ir nedaudz nervozēju�as. Par to liecina kaut vai strīdi, kas vairākus gadus izraisījās saistībā ar Valsts statistikas biroja publicēto populārāko Britānijas jaundzimu�ajiem doto vārdu sarakstu. Atkal un atkal saraksta aug�galā nostājās da�ādas �Muhameda� variācijas. Amatpersonas centās �o situāciju kaut kā padarīt mazāk uzkrīto�u, atsevi�ķi izdalot �Mohamedus� no �Muhamediem� un citiem �ī vārda izrunas variantiem. Tikai 2016. gadā kļuva skaidrs, ka visa �ī �onglē�ana ir nenozīmīga, jo �is vārds visos variantos bija kļuvis par jaundzimu�o zēnu populārāko vārdu Anglijā un Velsā. Tajā brīdī oficiālais viedoklis mainījās no �nē, tas tā nav� uz �nu, un kas par to?� Tika likts saprast, ka rītdienas Muhamedi būs tādi pa�i angļi vai velsie�i, kādi pirms paaudzēm �eit bija Hariji vai Deividi. Citiem vārdiem sakot, Britānija paliks britiska (vai Austrija austriska) pat tad, ja lielāko dalu no tās vīrie�iem sauks Muhameda vārdā. �ķiet, nav jāsaka, cik tas skan neticami.

Patiesībā viss liecina, ka notiks tie�i pretējais. Ja kāds par to �aubās, tad var padomāt par minoritā�u minoritātēm. Kādi, piemēram, ir Eiropā visapdraudētākie musulmaņi? Vai tie ir radikāļi? Vai salafiti un Homeinī atbalstītāji, �Musulmaņu brālības� biedri un kustības �Hamas� vadītāji ir tie, kas Eiropā dzīvo pastāvīgu draudu ēnā un kuriem nemitīgi jāuztraucas, ko citi par viņiem domās? Nekas par to neliecina. Pat tādi grupējumi, kuru �absolventi� dodas griezt galvas eiropie�iem, tiek uzņemti kontinentā, ticot apgalvojumiem, ka viņi esot �cilvēktiesību� aktīvisti, kuri nākot tikai tāpēc, lai cīnītos ar mūsu rasistiskās un patriarhālās sabiedrības iedzimtajām netaisnībām. �is ir iemesls, kāpēc 2015. gadā vairāk britu musulmaņu bija devu�ies cīnīties par Islāma valsti nekā iestāju�ies Apvienotās Karalistes armijā.

Cilvēki, kuri ir visapdraudētākie un kuri saņem vislielāko kritiku gan no savām pa�u musulmaņu kopienām, gan no pla�ākas sabiedrības, ir tie�i tie, kuri visvairāk ticēju�i liberālās Eiropas integrācijas solījumiem. Tie nebija Ajānas Hirsi musulmaņu un nemusulmaņu vajātāji, kuriem bija jāatstāj Nīderlande, - nē, Nīderlandi pameta pati Hirsi. Divdesmit pirmā gadsimta Holandē viņas ticība apgaismības vērtībām bija lielāka nekā pa�iem holandie�iem. Vācijā tie nav vis salafiti, kuri dzīvo policijas aizsardzībā, bet viņu kritiķi, tādi kā Hameds Abdels-Samads, kura dzīvība tagad atrodas briesmās tikai tāpēc, ka viņ�, dzīvojot brīvā un sekulārā sabiedrībā, izmantoja demokrātijas nodro�inātās tiesības publiski paust savus uzskatus. Tāpat arī Lielbritānijā - par savu dzīvību nebūt nav jābaidās tiem, kuri pārpildītās mo�ejās visā valstī sludina, aicinot nogalināt atkritējus no ticības; pār viņiem nenāk britu musulmaņu dusmas. Tās turpretī sasniedz pakistāņu izcelsmes progresīvo musulmani, aktīvistu un publicistu Majīdu Navazu, kura vienīgā kļūda bija uzticē�anās Lielbritānijai, kad tā sevi pasniedza kā sabiedrību, kurā joprojām ir viena tiesa un viena taisnība visiem. Savukārt Francijā, kad al�īrie�u izcelsmes rakstnieks Kamels Dauds avīzē Le Monde (2016. gada 31. janvāra numurā) publicēja rakstu, kurā atklāti runāja par seksuālajiem uzbrukumiem Ķelnē, vesela sociologu, vēsturnieku un citu nozaru pārstāvju kohorta ņēmās viņu apsaukāt par �islāmofobu�, apgalvojot, ka viņ� runā �kā viens eiropie�u galēji labējais�. Katrā Rietumeiropas valstī ir tādi musulmaņi, kuri �eit ieradu�ies vai �eit dzimu�i un kuri iestāju�ies par mūsu ideāliem, tai skaitā par runas brīvību, bet rezultātā par to saņēmu�i savu ticības brāļu sodu, kā arī tiku�i atgrūsti no kādreiz �pieklājīgo� eiropie�u puses. Teikt, ka tas viss signalizē par ilgtermiņa sagaidāmu sociālu katastrofu, nozīmē pateikt tikai pusi no patiesības.

�ajā ziņā neko nav iespējams precīzi prognozēt. Ta�u it visur Eiropā parādās jaunas lietas, kas nepārprotami parāda kustības virzienu. Jau gadiem Eiropa nespēj vienoties par saskaņota, stratēģiska ārpolitiskā viedokļa pau�anu. Un tagad, pateicoties imigrācijai, ārpolitika ir kļuvusi arī par iek�politiku, padarot Eiropu nespējīgu starptautiskajā arēnā pieņemt kādus nopietnus lēmumus. 2016. gada jūnijā, kad Apvienotās Nācijas apsūdzēja Eritreju par noziegumiem pret cilvēci, tūksto�iem eritrejie�u piedalījās protestā pie ANO mītnes �enēvā.[2ļ �veicie�iem, tāpat kā citiem eiropie�iem, iepriek� tika stāstīts, ka viņu valstī ierodas cilvēki, kuri bēg no represīvas valdības. Ta�u brīdī, kad Eiropā kāds sāka �o valdību kritizēt, tūksto�iem eritrejie�u �bēgļu� izgāja ielās, lai to atbalstītu. 2014. gadā nopludināts Lielbritānijas aizsardzības ministrijas ziņojums atklāja, ka �arvien multikulturālākā Lielbritānija� ar tās �arvien daudzveidīgāko nāciju� nozīmē, ka britu militārā intervence ārvalstīs kļuvusi neiespējama. Nosūtot britu karaspēku uz valstīm, �no kurām nāku�i Apvienotās Karalistes iedzīvotāji vai viņu ģimeņu locekļi�, valdība gūs mazāku un mazāku sabiedrības atbalstu.[3]

Arī iek�politiski situācijai ir potenciāls kļūt neizmērojami sliktākai. Uzstādot par mērķi �daudzveidību� un �da�ādību� - nevis �krāsu aklumu� un īstu integrāciju - esam panāku�i, ka divdesmit pirmā gadsimta Eiropa kļuvusi vai apsēsta ar rases jēdzienu. Tā vietā, lai samazinātos, problēma ar katru dienu kļūst tikai lielāka. Tas pats stāsts atkārtojas politikā, sportā un pat televīzijā, kur nav ieraugāms neviens realitātes �ovs, kas nebūtu neārstējami slims ar rases apsēstību. Ja kāda eiropie�iem nepiedero�a, citas ādas krāsas persona gūst sekmes, viņu slavē kā veiksmīgas integrācijas piemēru un citiem vērā ņemamu paraugu. Ta�u, ja tā pati persona tiek izbalsota, tad sākas nacionāla mēroga diskusija par rasismu, cen�oties noskaidrot, vai tikai gadījumā tas nav noticis attiecīgā indivīda etniskās piederības dēļ. Nopietnāk runājot, neviens nevar pateikt, kur tas viss ar laiku novedīs...

Piemēram, Lielbritānijā tiek uzskatīts, ka vismaz kop� 1980. gadiem diskriminācija pēc rases pazīmēm ir ievērojami samazinājusies. Ta�u, ņemot vērā sabiedrības internacionalizāciju, neviens nevar paredzēt, kādas sekas britu iek�politikā varētu radīt jebkur pasaulē notieko�as norises. 2012.

gadā, piemēram, Savienotajās Valstīs, pēc tam kad policija no�āva vairākus neapbruņotus melnādainos, izveidojās kustība, kas ieguva nosaukumu �Melno dzīvībām ir nozīme� (Black Uves matter). Ta�u drīz vien tā izplatījās ari Lielbritānijā un citās Furopas valstīs. Lai kāda ari būtu BLM kustības taisnība vai netaisnība ASV, Lielbritānijā objektīvi nepastāvēja gandrīz neviens no �ādas kustības ra�anās apstākļiem. 2016. gadā es vēroju, kā vairākus tūksto�us liels BLM protestētāju pūlis soļoja pa Londonas centru, rādot �melnā spēka� salūta �estus un līdz ar citiem saukļiem skandējot �Rokas aug�ā, ne�aujiet!� Visā mar�a garumā viņus eskortēja britu policijas virsnieki, protams, bez iero�iem. Pēc da�ām nedēļām, vienā no tā gada karstākajām dienām, BLM sarīkoja mītiņu Haidparkā. Pasākumam noslēdzoties, viens policijas virsnieks bija sadurts, bet �etri citi - ievainoti. Protesti uzliesmoja ari kādā drūzmainā Londonas ielā, kur vienam vīrietim uzbruka trīs citi, ar ma�etēm bruņoti vīrie�i. �is vairāku gadu griezumā bija viens no nopietnākajiem vardarbības uzliesmojumiem galvaspilsētā.

Neviens nevar pateikt, no kurienes Eiropā nākotnē varētu ieviesties līdzīgas kustības. Ta�u, ja jūsu valstī cits citam blakus dzīvo cilvēki no da�ādām pasaules vietām, katrs ar savu aizvainojuma devu, tad ir ļoti iespējams, ka pasaules problēmas kādā brīdī nonāks arī līdz �īm kopienām. Bet pasaulē vienmēr būs kādas problēmas. Tajā pat laikā nevar dro�i pateikt, ka eiropie�i uz visiem laikiem aizmirsīs pa�i par savu rasi. Ja visas pārējās sabiedrības grupas un kustības drīkst izcelt savu rasi un par to īpa�ā veidā runāt, tad kāpēc to nedrīkstētu darīt arī eiropie�i? Izsakoties par to citiem vārdiem, var teikt arī tā, ka nav nenovēr�ami, ka eiropie�i mū�am turpinās just savu mantoto vēsturisko vainu un vienā brīdī neteiks, ka arī viņu rasei ir nozīme un vērtība.

Tomēr �obrīd �ķiet, ka arī tālāk viss turpināsies tāpat kā līdz �im. Joprojām uz eiropie�iem gulstas atbildības slogs par visas pasaules problēmām, kuras tiem jārisina, ievedot savā kontinentā cilvēkus no visām planētas malām. Mēs esam vienīgie, kuri at�ķirībā no citām demokrātijām un despotiskajiem re�īmiem tiek sodīti, ja uzdrīkstamies sacīt �pietiek�. Neviena no Rietumeiropas valstīm, piemēram, nekādā nopietnā, vērā ņemamā veidā nebija iesaistīta Sīrijas re�īma destabilizācijā vai arī tās pilsoņu kara paildzinā�anā. Ta�u tās valstis, kas to ir darīju�as - tādas kā Katara un

Apvienotie Arābu Emirāti - nav uzņēmu�as nevienu Sīrijas bēgli. Irāna -kuras uzturētais �Hezbollahs� kopā ar citiem paramilitāriem grupējumiem Sīrijā cīnās par Irānas interesēm jau kop� 2011. gada - ir pat norājusi Eiropu, ka tā dara pārāk maz, lai palīdzētu bēgļiem. 2015. gada septembri Irānas prezidentam Rūhānī netrūka nekaunības, lai nolasītu morāli Ungārijas vēstniekam, pārmetot viņa valstij par bēgļu krīzes laikā pamanītiem �trūkumiem�. Līdzīgi izturējusies arī Saūda Arābija, kura jau kop� Sīrijas pilsoņu kara sākuma aktīvi iejaukusies �īs valsts iek�politikā, atbalstot sev simpātiskākos islāmiskos spēkus. �audīti ne tikai nav pie�ķīru�i nevienam sīrietim savu pilsonību, viņi arī neļāva bēgļiem apmesties 100,000 jau uzstādītās, ar gaisa kondicionieriem apgādātās teltīs, kuras tiek izmantotas tikai piecas dienas gadā, had�a svētceļnieku izmitinā�anai. Vienīgais 2015. gada krīzes laikā �audītu izteiktais palīdzības piedāvājums bija uzbūvēt Vācijā 200 jaunas mo�ejas...

Ja neņemam vērā eiropie�u labās gribas tālāku negodīgu izmanto�anu, tad mēs ar pārliecību varam prognozēt vēl vienu tendenci: un proti, -eiropie�u noskaņojums turpinās pasliktināties. Lai gan nesenā vēsture rāda, ka politiķi var neņemt vērā sabiedrības vairākuma viedokli desmitgadēm ilgi, tas nenozīmē, ka tā turpināsies arī nākotnē. 2014. gadā veikta sabiedriskās domas aptauja parādīja, ka tikai nepilni 11 procenti britu sabiedrības gribēja, lai valsts iedzīvotāju skaits turpinātu pieaugt.14] Neskatoties uz to, nākamajos divos gados tas pieauga neiedomājamā apmērā. Kop� 2010. gada ārzemēs dzimu�o Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 1,4 miljoniem cilvēku. Tajā pa�ā laika posmā Lielbritānijā dzīvojo�ām, bet ārzemēs dzimu�ām mātēm piedzima 940,000 bērnu. Un tas notika valstī, kura vēl spēja izvairīties no 2015. gada krīzes smagākajām sekām.

Vai valdības spēs turpināt izvairīties no atbildības par savām rīcības vai bezdarbības sekām? Iespējams, da�ās valstīs viņām tas arī izdosies. Bet citas varētu arī ciniski vienā sekundē pārslēgt virzienus. Pēdējās krīzes laikā man bija saruna ar kādu fran�u centriski labējo politiķi, kura partijai migrācijas jautājumā pēc būtības bija gandrīz tāda pati nostāja kā �Nacionālajai frontei�. Jautāts, kā viņ� domā īstenot programmā paredzētās pārmaiņas attiecībā uz tiem imigrantiem, kuri jau kļuvu�i par Francijas pilsoņiem, politiķis ar redzamu nevērību atbildēja: �Iespējams, būs nepiecie�ams nedaudz pamainīt konstitūciju.� Varētu būt, ka politiskās varas saglabā�anai �āda veida rīcības kļūs par ikdieni�ķu parādību. Tā vietā, lai domātu par nozīmīgākām politiskajām iniciatīvām, vācu politiķi jau ir izteiku�ies, ka varētu atņemt Vācijas pilsonību tiem dubultpilsonības turētājiem, kuri cīnīju�ies ārvalstu teroristisko organizāciju rindās. Dānija jau ir pieņēmusi likumu, kas varas iestādēm ļauj migrantiem konfiscēt vērtslietas, lai segtu to uzturē�anās izdevumus valstī. Un it visur da�ādās toņkārtās tiek runāts par to, ko darīt ar cilvēkiem, kas veic pretvalstisku, graujo�u darbību. Pagaidām neviena valsts nepārkāpj starptautisko likumu, kas nosaka, ka nedrīkst cilvēkus padarīt par bezvalstniekiem, ta�u nezūd sajūta, ka Eiropa ir tikai viena teroristu uzbrukuma attālumā no pilnīgas spēles noteikumu maiņas. �ajā brīdī eiropie�i gandrīz jebkuru var izvirzīt par spēles tiesnesi.

Ja runājam par tuvāko nākotni, tad iespējams, kādā no Eiropas valstīm

- varbūt tā būs Zviedrija vai Austrija - pie varas nāks partija, kas līdz tam tikusi apzīmēta kā �galēji labēja�. Vēl pēc kāda laika, iespējams, �o partiju pie varas svirām nomainīs kāda cita, vēl labējāka. Viena lieta gan ir skaidra

- ja politika kļūs slikta, tad tas notiks tāpēc, ka sliktas ir kļuvu�as idejas. Un, ja idejas kļūs sliktas, tad tas būs rezultāts sliktai retorikai. Pēc Ķelnē un citviet notiku�ajiem seksuālajiem uzbrukumiem varēja redzēt, kā tas atspoguļojas valodā. Ielu kustības sāka visus, kas ieradās Eiropā, dēvēt par �bēgo�ajiem izvarotājiem� (rapefugies). Parīzē es sastapu vienu ierēdni, kur�, runājot par migrantiem, lietoja apzīmējumu �bēgļd�ihādisti�. �ie jēdzieni �ķita nepatikami un apvainojo�i katram, kur� pēc savas pa�a pieredzes zināja, ka vismaz daļa no tiem, kas ieradās Eiropā, �eit nokļuva, tie�i bēgot no izvaro�anas vai d�ihādistiem. Ta�u �ķiet, ka, ilgāku laiku turpinoties otras puses negodīgumam, tamlīdzīgu apzimējumu ra�anās ir neizbēgama. Ilgāku laiku nepārprotami pretēju faktu priek�ā izliekoties, ka pilnīgi visi, kas ierodas kontinentā, ir patvēruma meklētāji, jūs neizbēgami sagaidīsiet, ka rodas kustiba, kura uzskata, ka migrantu vidū tāds nav neviens.

Zināmā mērā ir nesaprotami, kā tāda veida kustība kā �Pegida� neradās krietni agrāk. Jo sabiedrības viedoklis visu laiku nemainīgi slīdēja vienā virzienā. 2010. gadā Vācijas politiķi visi kā viens skaļi �ēlojās par sabiedriskās domas aptaujas rezultātiem, kuri rādīja, ka 47 procenti vācie�u nedomā, ka islāms būtu piederīgs Vācijai. 2015. gadā bija pieaudzis gan Vācijā dzīvojo�o musulmaņu skaits, gan ari to cilvēku daudzums, kuri uzskata, ka islāmam nav vietas Vācijā. 2015. gadā tādu bija 60 procenti. Nākamajā gadā �ādi domāja gandrīz divas tre�daļas vācie�u, kamēr tikai 22 procenti iedzīvotāju pauda pārliecību, ka �ī reliģija ir neatņemama vācu sabiedrības daļa.[5]

2017. gada februārī, pēc tam, kad jaunais ASV prezidents mēģināja ieviest pagaidu ierobe�ojumus ceļotājiem, kas bija septiņu nestabilu, pārsvarā musulmaņu apdzīvotu valstu pilsoņi, Chatum House publicēja kādu eiropie�u aptauju. Londonas pētnieciskā organizācija 10,000 cilvēku desmit Eiropas valstīs bija uzdevusi jautājumu, vai viņi piekrīt vai nepiekrīt apgalvojumam �Jāpārtrauc jebkāda turpmāka imigrācija no valstīm, ko pārsvarā apdzīvo musulmaņi.� Astoņās no desmit aptaujātajām valstīm, ieskaitot Vāciju, vairums ļau�u piekrita �im apgalvojumam. Lielbritānija bija viena no divām Eiropas valstīm, kurās visu turpmāko musulmaņu imigrāciju apturēt vēlējās mazākums. Lielbritānijā apgalvojumam piekrita tikai 47 procenti sabiedrības.

Eiropie�i ir nonāku�i stāvoklī, kurā tie netic pa�i savas kultūras stāstam un ar neuzticību raugās atpakaļ uz savu pagātni, vienlaikus zinot, ka kontinentā ienāk citi stāsti, kurus viņi �eit nevēlas redzēt. It visur pieaug bezizejas sajūta. �ķiet, jau ir izmēģināti visi iespējamie risinājumi, kuri tādā vai �ādā veidā beigās izrādīju�ies katastrofāli. Tāpēc neko no biju�ā vairs nevar atkārtot. Vienīgā valsts Eiropā, kura varētu izvest kontinentu no �īs stagnācijas, ir Vācija. Ta�u vēl pirms nesenās pagātnes notikumiem eiropie�iem bija ne mazums iemeslu, lai baidītos no tā, kas var notikt, Vācijai uzņemoties vado�o lomu. Mūsdienu jaunie vācie�i no tā baidās vēl vairāk nekā viņu vecāki. Un tā viss turpina haotiski plūst un dreifēt, vispār bez kādas vadības.

'Lajā pa�ā laikā ievēlētās amatpersonas un birokrāti turpina darīt visu, kas ir to spēkos, lai pēc iespējas ātrāk lietas padarītu vēl jo sliktākas. 2015. gada oktobri Kaselē, nelielā Hesenes federālās zemes pilsētiņā, notika publiska sanāksme. Drīz �eit bija jāierodas astoņiem simtiem migrantu, un noba�īju�ies pilsētas iedzīvotāji vēlējās gūt atbildes no saviem ievēlētajiem pārstāvjiem. Kā tas redzams videoierakstā, sapulcēju�ies iedzīvotāji bija mierīgi, pieklājīgi un norūpēju�ies. Tad kādā brīdī viņu rajona prezidents Valters Lībke mierīgi pavēstīja saviem vēlētājiem, ka visi, kas nepiekrīt valdības migrācijas politikai, �var brīvi doties prom no Vācijas�. Pasākuma ierakstā iespējams redzēt un dzirdēt �im paziņojumam sekojo�os dziļākas elpas ievilcienus, pārsteiguma smieklus, saucienus un visbeidzot niknus kliedzienus.[6] Valstī tika ievestas jaunas, milzīgas sve�u cilvēku masas, bet viņiem tagad teica, ka gadījumā, ja kaut kas no tā nepatīk, viņi var pamest savas mājas un doties prom. Vai tie�ām Eiropā nav neviena politiķa, kur� spētu saprast, kas var notikt, �ādi turpinot izturēties pret eiropie�iem?

Acīmredzami tādu nav. Bet arī atbraucēji nesaprot, ka spēlējas ar uguni. 2016. gada oktobrī divas vācu avīzes, DerFreitag un Huffington Post Deutsch-land, publicēja 18 gadus veca sīrie�u migranta Arasa Baho uzrakstītu rakstu. Tajā viņ� sūdzējās, sakot, ka migrantiem Vācijā jau ir �līdz kaklam� �dusmīgie� vācie�i, kuri �apvaino un satrauc� un vispār ir �rasisti-bezdarbnieki�. Turpinot lādēties, viņ� sacīja: �Mēs, bēgļi (...) nevēlamies dzīvot vienā valstī ar jums. Jūs varat, un es domāju, jums ir jāatstāj Vācija. Vācija jums nav piemērota, tad kāpēc nedoties dzīvot citur? (...) Dodieties un meklējiet sev jaunas mājas.�[7] 2016. gada Jaungada nakti, Ķelnes uzbrukumu pirmajā gadskārtā, līdzīgi notikumi atkārtojās vairākās Eiropas pilsētās, to vidū Insbrukā un Augsburgā. Ta�u vairāki deputāti no sociāldemokrātu un Zaļās partijas asi kritizēja Ķelnes policiju par to, ka tā, cen�oties novērst pagāju�ā gada noziegumu atkārto�anos, veikusi cilvēku atlasi pēc etniskām pazīmēm, noteiktām grupām liedzot piekļuvi pilsētas centrālajam laukumam. Tikai gadu pēc tam, kad Vācijai bija atvēru�ās acis un tā ieraudzījusi daļu no savas jaunās realitātes, cenzori bija jau atpakaļ un ķērās pie lietas. Tajā pa�ā Jaungada naktī Francijā tika aizdedzinātas gandrīz 1000 automa�īnas, skait lim sastādot 17% pieaugumu, salīdzinot ar iepriek�ējo gadu. Bet Francijas iek�lietu ministrs raksturoja �o svētku nakti kā pavadītu �bez nozīmīgiem notikumiem�.

Dienu no dienas Eiropas kontinents ne tikai mainās, bet arī zaudē iespējas, ka �īs pārmaiņas varētu beigties mierīgā veidā. Eiropie�u politiķu kopums tā arī nav apjēdzis, ka daudzi no mums, kuri dzīvo Eiropā, mīl to Eiropu, kas kādreiz bija mūsējā. Un mēs nevēlamies, lai politiķi sava vājuma, sevis ienī�anas, ļaunuma, noguruma vai kādas aizrautības dēļ pārvērstu mūsu mājas līdz neatpazī�anai. Jo, ja arī eiropie�i var būt gandrīz bezgalīgi līdzcietīgi, tas nenozīmē, ka mums nav nekādu pacietības robe�u. Sabiedrībā var būt da�ādas pretrunīgas vēlmes, ta�u tā nepiedos politiķiem, ja tie - plānotas rīcības vai nejau�ības rezultātā - pilnībā pārmainīs mūsu kontinentu. Ta�u, ja viņi tomēr tā izdarīs, tad daudzi no mums klusībā gremdēsies no�ēlā. Bet ne visi būs tik klusi. Smokot pagātnes un �odienas gūstā, eiropie�i, �ķiet, tā arī nespēs rast pienācīgas atbildes par savu nākotni. Un tad beidzot zvanīs zvans.

IEVADS

1 Stefan Zvveig, Ihe World of Yesterday, Pushkin Press, 2014, Ipp. 425.

2 �Merkel confronts Facebook�s Zuckerberg over policing hate-posts�, Bloomberg, 26. septembris 2015. g.

3 Pope John Paul II, Ecclesia in Europa, 28. jūnijs 2003. g.

4 Kanclera Helmuta Kola runa Lēvenas Katoļu universitātē, Beļģijā,

5. februāris 1996. g.

5 Interesanta diskusija par �iem jautājumiem lasāma �eit: Samuel Moyn, The Last Utopia: Human Rights in History, Harvard University Press, 2012.

SĀKUMS

1 Hansard, 2. decembris 2002. g. Blankets runāja par Times �urnālistu Entoniju Braunu.

2 Lielbritānijas Valsts statistikas birojs (tālāk ONS), 2011. g. skaitī�ana. Pieejama: https://www.ons.gov.uk/census/201 lcensus.

3 Gajs Gudvins no ONS, citēts: �Census shows rise in foreignborn� BBC� News, 11. decembris 2012. g.

4 Kens Livingstons konferencē �World civilisation or clash of civilisations?�, Londona, 20. janvāris 2007. g.

5 Sk. David Miles, 'The Tribes of Britain, Weidenfeld & Nicolson, 2005,

lpp. 236.

6 Simon Heffer, Like the Roman: 7he Life of Enoch Powell, Weidenfeld & Nicolson, 1998, lpp. 467-8.

7 Pilns teksts pieejams: Reflections of a Statesman: 'Ihe Writings and Speeches of Enoch Powell, Bellew Publishing, 1991, lpp. 373-9.

8 Ibid.

9 Sk. 2008. g. BBC dokumentālo filmu, �Rivers of Blood�.

10 Piemēram, Sadraudzības imigrācijas likums, 1962. g.

īi Pēc 1977. g. Franksa ziņojuma (Franks Report) publicē�anas.

12 Sk. �Ray Honeyford: Racist or right?�, BBC, 10. februāris 2012. g.

13 Andrew Neather, �Don�t listen to the whingers - London needs immigrants�, Evening Standard, 22. oktobris 2009. g.

14 Tom Bower, Broken Vows: Tony Blair and the Tragedy of Power, Faber & Faber, 2016, lpp. 171-8.

15 Hugh Muir, �Hideously diverse Britain: The immigration �conspiracy��, The Guardian, 2. marts 2011. g.

16 Bower, Broken Vows, lpp. 175-6.

17 ONS skaitļi.

18 Ibid., Migration Statistics Quarterly Report, Novembris 2015. g.

KĀ MĒS UZĶĒRĀMIES UZ IMIGRĀCIJAS ĀĶA

1 So 1959. gadā norisināju�os sarunu savā grāmatā Cetait de Gaulle (1994) atstāstījis De Colla draugs un uzticības persona Alēns Perfits. Pastāv zināmas �aubas par atstāsta pareizību.

2 Boris Johnson, �Let�s not dwell on immigration but sow the seeds of integration�, The Telegraph, 17. decembris 2012. g.

3 Sundera Katvala citāts no �Census shows rise in foreign-born�, BBC News, 11. decembris 2012. g.

4 YouGov aptauja, veikta pēc �Ihe Sunday Times pasūtījuma. Dati savākti no 13.-14. decembrim 2012. g. Pieejama: http://cdn.yougov.com/cumu-lus_uploads/document/wOhvkihpjg/YG -Archive-Pol-Sunday-Times-re-sults-14-161212.pdf.

5 BBC Newsnight, 11. decembris 2012. g.

6 Luīzes Keisijas pārskats par Roterhamas pa�valdībā veikto pārbaudi,

4. februāris 2015. g.

7 Robert Winder, Bloody Foreigners: The Story of Immigration to Britain, Little Brown, 2004,1pp. x un 2.

8 Barbaras Ro�es runa TEDxEastEnd, aug�upielādēta 3. oktobri 2011. g., �The British story of migration� [https://www.youtube.com/watch?v=_ fMpxkHJRtk],

9 BBC Question Time, 13. decembris 2012. g.

10 ONS prognozes, veidotas, izmantojot 2014. g. skaitļus.

11 Sk. David Coleman, �Uncontrolled migration means Finis Britanniae�, Standpoint, jūnijs 2016, Nr. 83.

1 �Migration: an economic and social analysis�, Home Office Economics and Resource Analysis Unit and the Cabinet Office Performance and Innovation Unit, Novembris 2000. g. (https://www.gov.uk/government/ uploads/system/uploads/attachment_data/file/61131/migrationreportn-ov2000.pdf).

2 Peter Sutherland un Cecilia Malmstrom, �Europe�s migration challenge�, Project Syndicate, 20. jūlijs 2012. g.

3 Sk., piemēram, BBC News, �Recent immigrants to UK �make net contribution��, 5. novembris 2013. g.

4 Profesors Christian Dustmann un Dr Tommaso Frattini, �The fiscal effects of immigration to the UK�, University College London, Centre for Research and Analysis of Migration, 27. novembris 2013. g.

5 Dustmann un Frattini, �The fiscal effects of immigration to the UK�, The Economic Journal, sēj. 124, Nr. 580, Novembris 2014. g. Īpa�i sk. 5. tabulu.

6 https://www.makroekonomika.lv/eiropas-valstu-iekszemes-koppro-dukts-un-nacionalais-kopienakums; https://www.makroekonomika.lv/ ar-ko-atskiras-iekszemes-kopprodukts-no-nacionala-kopienakuma-nacio-nala-kopprodukta

7 Sutherland un Malmstrom, �Europe�s migration challenge�.

8 �ī un cita informācija par dzimstības koeficientiem: Eurostat, �Total fertility rate, 1960-2014 (live births per woman� [http://ec.europa.eu/eu-rostat/statistics-explained/index.php/File:Total_fertility_

rate,_ 1960%E2%80%932014_(live_bi rt hs_per_woman)_Y B16. png].

9 Eurostat.

ro Population Trends, Summer 2002, ONS.

11 ONS, �Average age of retirement rises as people work longer�,

16. februāris 2012. g.

12 �Merkel warns on cost of welfare�, The Financial Times, 16. decembris

2012. g.

13 Richard Reed, The Daily Express diskusija, 3. jūnijs 2016. g.

14 Sarah Spencer (ed.), Strangers and Citizens: A Positive Approach to Migrants and Refugees, Paul and Company, 1994,1pp. 340.

15 Ibid., 1pp. 109.

16 Sarah Spencer, Migrants, Refugees and the Boundaries of Citizenship, 1PPR pamflets, 1995.

17 Sarah Spencer (ed.), 7 he Politics of Migration, Blackwell, 2003,1pp. 6.

18 �Muslims in Britain have zero tolerance of homosexuality, says poll�,

The Guardian, 7. maijs 2009. g.

19 ICM aptauja pēc �Half of all British Muslims think homosexuality should be illegal, poll finds�, 'The Guardian, 11. aprilis 2016. g.

20 YouGov pētījums, dati no respondentiem ievākti no 23.-24. februārim 2015. g.

21 Profesors Alexis Jay, Independent Inquiry into Child Sexual Exploitation in Rotherham (1997-2013).

22 Piemēram, pie Oldbeilijas Londonā pēc Operation Bullfinch tiesas sēdes.

23 Mohammed Shafiq no Ramadhan Foundation.

24 �Innvandrere bak alle anmeldte overfallsvoldtekter i Oslo�, Dagbladet,

15. aprīlis 2009. g.

25 �Norway offers migrants a lesson in how to treat women�, The New York Times, 19. decembris 2015. g.

26 Tom Bower, Broken Vows: Tony Blair and the Tragedy of Power, Faber &

Faber, 2016,1pp. 175.

1 IOM, �IOM applauds Italy�s life-saving Mare Nostrum operation: �Not a migrant pull factor� �, preses relize, 31. oktobris 2014. g.

2 The New York Times, �Aliens find a European gateway at Spain�s coast�, Alena Raidinga ziņojums, 18. oktobris 1992. g.

3 Ibid.

4 Pēc diviem gadiem slepkavas par �o nodarījumu Spānijā tika tiesāti. Sk. �Muslim migrant boat captain faces murder charges for pushing Christians overboard�, Daily Telegraph, 19. septembris 2016. g.

1 Neujahrsansprache von Bundeskanzlerin Angela Merkel, Die Bundesregierung, 31. decembris 2014. g.

2 Sommerpressekonferenz von Bundeskanzlerin Merkel, Die Bundesregierung, 31. augusts 2015. g.

3 ^rIhe Economist, 5. septembris 2015. g.

1 Sk. Paul Scheffer, Het Land van Aankomst, De Bezige Bij, 2007.

2 �Merkel says German multicultural society has failed�, BBC News,

17. oktobris 2010. g.

3 Fridriha Eberta fonda pētījums, Oktobris 2010. g.

4 Deivida Kamerona runa Minhenes dro�ības konferencē, 5. februāris

2011. g.

5 Le Figaro, �Sarkozy: le multiculturalisme, �un chec� �, 10. februāris 201 l.g.

6 Viens no labākajiem darbiem par multikulturālismu kā ideoloģiju, manuprāt, ir �is: Rumy Hassan, Multiculturalism: Some Inconvenient Truths, Methuen, 2010.

7 BBC News, �Sharia law in UK is unavoidable�, 7. februāris 2007. g.

8 Samuel P. Huntington, Who Are We?, Free Press, 1pp. 171.

9 Sk. Tibi eseju �Multikultureller Werte-Relativismus und Werte-Verlust�, 1996.

10 Citēta Karenas Jespersenas komentārā Berlingske Tidende, 19. februāris 2005. g.

11 Hege Storhaug, But the Greatest of These is Freedom (pirmpublikācija norvēģu valodā Kagge Forlag, 2006), 2011, lpp. 282-3.

12 Edward Gibbon, The Decline and Fall of the Roman Empire, John Murray, 1855, sēj. 6, nod. 52, lpp. 387.

13 Kā piemēru var minēt Nikolā Sarkozi. Sk. viņa grāmatu Tout pour La France, Plon, 2016.

14 Bernard-Henri L�vy sarunā ar autoru, 12. jūlijs 2016. g.

15 Jean Raspail, 1982. Pēcvārds romānam The Camp of the Saints.

16 Ibid., lpp. 9-13.

17 Jean Raspail, Lhe Camp of the Saints, trans Norman Shapiro, The Social Contract Press, 1995, lpp. 34.

18 Matthew Connelly un Paul Kennedy, �Must it be the West against the Rest?�, The Atlantic, Decembris 1994. g.

19 Le Figaro �urnāls, 26. oktobris 1985. g.

20 �French article sets off furor on immigrants�, The New York Times,

3. novembris 1985. g.

21 OFPRA (Office fran�ais de protection des r�fugi�s et apatrides).

22 INSEE (Institut national de la statistique et des �tudes �conomiques).

23 Raspail, The Camp of the Saints, 1995, �Autora ievads fran�u valodas izdevumam 1985�, lpp. xiii.

24 �Le tabou des statistiques ethniques�, Le Point, 18. februāris 2016. g.

25 Ipsos poll carried out for Le Centre National de la Recherche Scientifique and Sciences Po Grenoble.

1 Bundesamt f�r Migration und Fl�chtlinge, Aktuelle Zahlen zu Asyl, Decembris 2013. g.

2 ONS, Migration Statistics Quarterly Report, Novembris 2015. g.

3 �Get rid of the immigrants? No, we can�t get enough of them, says German Mayor�, The Guardian, 6. augusts 2015. g.

4 Eugenio Ambrosi, �Europe can cope with the influx of migrants�, The Wall Street Journal, 25. augusts 2015. g.

5 �īs konferences videoierakstu var noskatīties �eit: https://www.youtube. com/watch?v=YNXECcltt9U.

6 Citēts: Kenan Malik, From Fatwa to Jihad, Atlantic Books, 2009,1pp. 8.

7 Salman Rushdie, Joseph Anton: A Memoir, Jonathan Cape, 2012, Ipp. 143.

8 Komentāri tika izteikti BBC programmā �Hypotheticals�, pārraide notika 1989. g. maijā, vadītājs D�efrijs Robertsons QC. Programmas fragmentu ieraksti internētā brī�iem parādās, brī�iem pazūd. Nodaļas sarakstī�anas brīdī to bija iespējams noskatīties YouTube.

9 Citēts: The Independent, 10. jūnijs 1989. g. īo Rushdie, Joseph Anton, lpp. 252.

īi Ibid., lpp. 152.

12 Ibid., lpp. 186.

13 Salmana Ra�dija sarakste ar D�onu Lekaru un citiem, The Guardian,

18.-22. novembris 1997.

14 Tony Benn, The Benn Diaries, ed. Ruth Winstone, Arrow Books, 1996, 15. februāra ieraksts 1989, lpp. 616-17.

15 Rushdie, Joseph Anton, lpp. 147.

16 Fay Weldon, Sacred Cows: A portrait of Britain, post-Rushdie, pre-Utopia, Chatto & Windus, CounterBlasts, Nr. 4, 1989, Ipp. 7.

17 Ziauddin Sardar, Desperately Seeking Paradise: Journeys of a Sceptical Muslim, Granta Books, 2004, lpp. 285.

18 Citēta: Christopher Hitchens, Hitch-22: A Memoir, Atlantic Books,

2010,1pp. 271.

19 Malik, From Fatwa to Jihad, lpp. 197.

20 Par to interesanti rakstīts �eit: Malise Ruthven, A Satanic Affair: Salman

Rushdie and the Rage of Islam, Chatto & Windus, 1990, īpa�i 1pp. 68ff un 107.

2i Shikha Dalmia, �'Ihe Iconoclast�, intervija ar Salmanu Ru�diju, Reason, 1. augusts 2005. g.

1 Sk. Frits Bolkestein, �On the collapse of the Soviet Union�, runa Starptautiskajā Liberāļu konferencē Lucernā, �veicē, 6. oktobris 1991; Frits Bolkestein, �De integratie von minderheden�, De Volkskrant, 12. oktobris 1991. g.

2 Sk. Frits Bolkestein, Breakthrough: From Innovation to Impact, ed. Henk van den Breemen, Owls Foundation 2014,1pp. 221.

3 Paul Scheffer, �Het multiculturele drama�, NRC Handelsblad, 29. janvāris

2000. g.

4 Aptauju 1998. g. veica Pols Snaidermans un Luks Hagendorns, to pēc tam iekļaujot savā grāmatā When Ways of Life Collide: Multiculturalism and its Discontents in the Netherlands, Princeton University Press, 2007,

1pp. 22.

5 De Islamisering van onze cultuur: Nederlandse Identitieit als Fundament, Pirn Fortuyn, Karakter Uitgevers BV, 2001 laidiens.

6 �o slaveno diskusiju var noskatīties YouTube [https://www.youtube.com/ watch ?v=tMxS_xSKujU],

7 Dzirdējis Jorts Kelders; atstāstits Ian Buruma, Murder In Amsterdam, Atlantic, 2006, lpp. 100.

8 Autora saruna ar Hansu Tēuvenu, Amsterdama, 12. marts 2016. g.

9 Ayaan Hirsi Ali, 'Ihe Caged Virgin, The Free Press, 2006, lpp. ix. īo Ibid., lpp. 76.

11 Ayaan Hirsi Ali, Infidel, Ihe Free Press, 2007, lpp. 32.

12 Ibid., lpp. 287.

13 Ibid., lpp. xii.

14 �Germany investigating Imam who urged God to �destroy the Zionist Jews� �, Haaretz, 23. jūlijs 2014. g.

15 Sk. Oriana Fallaci, Interviews with History and Conversations with

Power, Rizzoli, 2011.

16 Sk., piemēram, Riccardo Nencini, Oriana Fallaci: I'll Die Standing on My Feet, Edizioni Polistampa, 2008,1pp. 18 un 28.

17 Santo L. Arico, Oriana Fallaci, Southern Illinois University Press,

1998. g.

18 Oriana Fallaci, The Rage and the Pride, Rizzoli, 2002,1pp. 22.

19 Ibid., 1pp. 57.

20 Ibid., 1pp. 85.

21 Sk., piemēram, ibid., 1pp. 116.

22 Ibid., 1pp. 129.

23 Ibid., 1pp. 98.

24 Ibid., 1pp. 137-8.

25 Sk. Fala�i tie�os izteikumus par to �eit: The Force of Reason, Rizzoli, 2006,1pp. 53.

26 �Brigitte Bardot unleashes colourful diatribe against Muslims and modern France�, Agence France Presse, 12. maijs 2003. g.

27 �Calling Islam stupid lands author in court�, The Guardian, 18. septembris 2002. g.

28 Sk. Fallaci, �The Force of Reason, 1pp. 287.

29 Ibid., 1pp. 56.

30 Oriana Fallaci intervista Oriana Fallaci, Rizzoli, 2004.

31 Pāvesta Benedikta XVI uzruna, teikta Regensburgas universitātē,

12. septembris 2006. g.

1 Sk. Bruce Bawer, While Europe Slept, Doubleday, 2006, un Surrender, Doubleday, 2009.

2 Jeffrey Goldberg, �Is it time for the Jews to leave Europe?�, 'The Atlantic, Aprīlis 2015. g.

3 �Tories attack Islamic terrorism �rebranding��, The Daily Telegraph,

18. janvāris 2008. g� http://www.telegraph.co.uk/news/uknews/1575925/ Tories-attack-Islamic-terrorism-rebranding.html.

4 Deivids Kamerons, �Paziņojums par Vuli�as incidentu�, 23. maijs 2013. g� https://www.gov.uk/government/speeches/statement-on-woolwich-in-cident.

5 Deivids Kamerons, �Paziņojums par Deivida Heina nogalinā�anu�,

14. septembris 2014. g� http://www.bbc.co.uk/news/uk-29198128.

6 Fraser Nelson, �Woolwich was a case study in the banality - and the idiocy - of evil�, The Daily Telegraph, 23. maijs 2013. g.

7 Dan Hodges, �Woolwich attack: confusing, horrific, bizarre - the horror that made literally no sense�, The Daily Telegraph, blogu sadaļa, 23. maijs 2013. g.

8 Simon Jenkins, �Woolwich attack: This echo chamber of mass hysteria only aids terrorists�, The Guardian, 23. maijs 2013. g.

9 Salman Rushdie un Sam Harris, �Abandoned to fanatics�, The Los Angeles Times, 9. oktobris 2007. g.

to �Turkish Prime Minister says �assimilation is a crime against humanity��, Ihe Local, 11. februāris 2008. g.

1 France 24 Arabic TV, 17. marts 2015. g.

2 Anon., �Swedes will compare this to the Holocaust�, The Local, 20. aprīlis 2015. g.

3 �Migrant crisis: British student drives Syrians to Munich�, BBC News,

6. septembris 2015. g.

4 �Refugee crisis: Danish yachtswoman smuggles refugee on her boat from Copenhagen to Malmo�, The Independent, 8. septembris 2015. g.

5 Piemērs spēcīgiem pretargumentiem izplatītajiem uzskatiem par �nozagto paaudzi� �eit: Keith Windschuttle, The Lubrication of Aboriginal History, Volume 3: 'the Stolen Generations 1881-2008, Macleay Press, 2009. g.

6 Piemēram, sk. premjerministra Kevina Rada �Atvaino�anos Austrālijas pamatiedzīvotājiem�, Austrālijas parlaments, 13. februāris 2008. g.

7 Ashraf H. A. Rushdy, A Guilted Age: Apologies for the Past, Temple University Press, 2015,1pp. xi.

8 Premjerministra Stivena Hārpera �Atvaino�anās kanādie�u vārdā par indiāņu teritoriju skolu sistēmu�, 11. jūnijs 2008. g.

9 īpa�u uzmanību �im jautājumam pievērsusi �antala Delsola. Sk. �Historical forgiveness in question�, Hungarian Review, sēj. 3, nr. 3,1pp. 72-80.

10 Piemērus sk. Roger Sandali grāmatā The Culture Cult, Westview Press, 2001.

11 Piemēram, statuju, kas atrodas Kolumba riņķveida krustojuma centrā Ņujorkā.

12 David Stannard, American Holocaust: Columbus and the Conquest of the New World, Oxford University Press, 1992,1pp. 246.

13 Kirkpatrick Sale, The Conquest of Paradise: Christopher Columbus and the Columbian Legacy, Alfred A. Knopf, 1991,1pp. 369.

14 �More cities celebrating �Indigenous Peoples Day� amid effort to abolish Columbus Day�, Washington Post, 12. oktobris 2015. g.

15 Ta-Nehisi Coates, �The case for reparations�, The Atlantic, Jūnijs 2014. g.

16 �0 apgalvojumu Londonā notiku�ā diskusiju �ova �Intelligence Squared� sarunu laikā izteica �ārlzs Glāss un Viljams Dalrimpls, �We should not be reluctant to assert the superiority of Western values�, 9 October 2007 (video pieejams YouTube).

17 Sk. Deivida Kamerona atbildi uz Keneta Klarka jautājumu, House of Commons Hansard, 19. oktobris 2015. g.

18 �Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: �Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.��. Bībele, Mateja 27:25.

19 Pāvests Pāvils VI, �Nostra Aetate�.

20 Sk. Pascal Bruckner, La Tyrannic de la penitence: essai sur le masochisme occidental, Grasset & Fasquelle, 2006.

21 Andy Beckett, �Heirs to the slavers�, The Guardian, 2. decembris 2006. g-

22 �My ancestor traded in human misery�, BBC News, 23. jūnijs 2006. g.

23 Karsten Nordal Hauken, �Jeg ble voldtatt av en mann�, NRK, 6. aprīlis

2016. g.

ī Immanuel Kant, Perpetual Peace: A Philosophical Essay (1795), George Allen & Unwin, 1903,1pp. 155-6.

2 �Orbān accuses Soros of stoking refugee wave to weaken Europe�, Bloomberg, 30. oktobris 2015. g.

3 The Atlantic, Decembris 1994. g.

1 �Swallow fears and shop, Parisians told�, The Times (London), 21. novembris 2015. g.

2 �Norway offers migrants a lesson in how to treat women�, The New York Times, 19. decembris 2015. g.

3 �Polizei f�hlt sich bei Migranten-Kriminalit�t geg�ngelt�, Die Welt, 24. janvāris 2016. g.

4 https://linksjugendbhvcux.wordpress.com/2016/02/24/kein-pegida-shit-in-bremerhaven-2-0.

5 �Attivista stuprata da un migrante �Gli altri mi chiesero di tacere� �, Cor-riere Deila Sera, 25. septembris 2015. g.

6 https://www.facebook.com/ob.boris.palmer/posts/1223835707655959.

7 Ipsos Mori aptauja par migrāciju un bēgļiem, 11. augusts 2016, https:// www.ipsos-mori.com/researchpublications/researcharchive/3771/Glob-al-study-shows-many-around-the-world-uncomfortable-withlevels-of-im-migration.aspx.

8 �Aliens find a European gateway at Spains coast�, 'Ihe New York Times,

18. oktobris 1992. g.

9 Tom Bower, Broken Vows: Tony Blair and the Tragedy of Power, Faber & Faber, 2016, Ipp. 173.

10 �Terror suspect protected�, Ihe Sun, 8. augusts 2016. g.

11 �M�ssen wir Angst vor dem Islam haben, Frau Merkel?� Bild,

10. septembris 2015. �veices TV oriģinālais ieraksts: http://www.srf. ch/play/tv/news-clip/video/merkel-ueber-die-angst-vor-einer-islamis-

ierung?id=18886c54-51 e4-469b-8a98-45f 1 a817219b.

1 Sk. citu darbu vidū, Byung-Chul Hans Miidigkeitsgesellschaft (2010).

2 Friedrich Nietzsche, Writings from the Late Notebooks, Cambridge Texts in the History of Philosophy, ed. Rudiger Bittner, trans. Kate Sturge, Cambridge University Press, 2003, Ipp. 267.

3 H. P. Liddon, The Life of Edward Bouverie Pusey, Longmans, 1893, sēj. I, 1pp. 73-7.

4 Richard Dawkins, �Why Darwin Matters�, The Guardian, 9. februāris

2008. g.

5 Don Cupitt, The Meaning of the West: An Apologia for Secular Christianity, SCM, 2008,1pp. 67.

6 Ibid.

7 Sk., piemēram, John Locke, �A Letter Concerning Toleration�, in Two Treatises of Government and A Letter Concerning Toleration, ed. Ian Shapiro, Yale University Press, 2003,1pp. 219.

8 Stephen Spender, 8 September 1939, izdevumā New Selected Journals 1939-1995, red. Lara Feigel un John Sutherland ar Natasha Spender, Faber & Faber, 2012,1pp. 13.

9 Dziesmas no �The Rock�, VI.

to Jean-Fran�ois Revel, Without Marx or Jesus, MacGibbon & Kee, 1972, 1pp. 17.

11 Chantal Delsol, tulk. Robin Dick, Icarus Fallen: The Search for Meaning in an Uncertain World, ISI Books, 2003,1pp. 46.

12 D�ulio Meoti intervija ar Ajānu Hirsi Ali, II Foglio, 31. janvāris 2016. g.

13 �Fico: EU�s migration policy is �ritual suicide� �, EurActiv, 26. janvāris

2016. g.

14 Chantal Delsol, preface to the English edition of Dick, Icarus Fallen, 1pp. xx.

15 �Fico sieht keinen Platz f�r Islam in der Slowakei�, Der Standard, 27. maijs 2016. g.

i6 �Refugees and migrants stuck in Italy open up new route�, Ihe Daily Telegraph, 22. j�lijs 2016. g.

1 �Blaming policy, not Islam, for Belgium�s radicalised youth�, Ihe New York Times, 7. aprīlis 2016. g.

2 National Opinion Poll, veikta pēc Channel 4 pasūtījuma, Augusts

2006. g.

3 Comres poll, veikta pēc BBC Radio 4 �Today� pasūtījuma, 25. februāris 2015. g.

4 Comres, BBC �Young People and Prejudice� aptauja, publicēta

24. septembri 2013. g. http://comres.co.uk/wpcontcnt/themes/comres/ poll/BBC_Radio_l_Newsbeat_Discrimination_Poll_September_2013.pdf.

5 Vēstule ir pieejama �eit: http://www.bbc.co.uk/news/uk-25298580.

6 �Muslim project aims to break down barriers and educate youngsters on the human side of Islam�, Daily Record, 27. novembris 2013, http://www. daiIyrecord.co.uk/news/real-life/muslimprojectaims-break-down-2856192.

7 Aptauju pasūtīja partija PVV, bet veica Maurice de Hond pētnieciskā organizācija 2013. g. jūnijā, http://www.geertwilders.nk/images/Reactie_ op_Islam_in_Nederland.pdf.

8 Harris Interactive, �Le Regard des Fran�ais sur la religion musulmane�, Aprīlis 2013. g., http://www.harrisinteractive.fr/news/2013/Results_HIFR_ PA I_16042013.pdf.

9 �Les crispations alarmantes de la soci�t� fran�aise�, Le Monde, 24. janvāris 2013. g., http://www.lemonde.fr/politique/article/2013/01/24/lescris-pations-alarmantes-de-la-societe-francaise_1821655_823448.html.

�o Harris Interactive, �Le Regard des Fran�ais�.

11 Survation poil (dati ievākti 2015. g. aprīlī), http://survation.com/brit-ish-muslims-is-the-divide-increasing.

12 YouGov Cambridge poil (dati ievākti 2015. g. martā), http://cdn.yougov. com/cumulus_uploads/document/ogqzisd2xq/Islam%20and%20Brit-ish%20values.pdf.

13 Institut fur Demoskopie Allensbach, Novembris 2012. g� http://www. ifdallensbach.de/uploads/tx_reportsndocs/Novemberl2_Islam_01.pdf.

14 �F�r fast zwei Drittel der B�rger geh�rt der Islam nicht zu Deutschland�, WDR, 12. maijs 2016. g.

15 Sk. autora interviju ar Tomiju Robinsonu, The Spectator, 19. oktobris 2013. g.

16 Autora intervija ar Vildersu, Marts 2008. g.

17 Autora intervija ar Robinsonu, The Spectator, 19. oktobris 2013. g. Sk. ari Tommy Robinson, Enemy of the State, The Press News, 2015.

1 Mark Steyn, �Gay professors on the march�, The Daily Telegraph,

11. maijs 2002. g.

2 De Volkskrant, 4. jūnijs 2016. g.

3 Eva Jacobsson, �Boverket: Bristen �nnu v�rre �n v�ntat�, Hem & Hyra,

1. aprīlis 2015. g.

4 Gēteborgas universitātes �urnālistikas, mediju un komunikāciju fakultātes pētījums, 2011.

5 Dati no Zviedrijas Nacionālās noziegumu prevencijas padomes (Brotts-f�rebyggande rādet - Brā).

6 Frederic Morenius, �Vāldtākt och f�r�varens nationella bakgrund�,

12. augusts 2016. g., no https://fredricmorenius.wordpress. com/2016/08/12/valdtakt-och-forovarens-nationella-bakgrund.

7 Erico Matias Tavares, �Sweden on the brink? - An Interview with Dr. Tino Sanandaji�, 21. februāris 2016. g., no https://www.linkedin.com/pulse/ sweden-brink-interview-dr-tino-sanandaji-erico-matias-tavares.

8 �Thousands of migrants rescued off Libya�, BBC News, 30. augusts

2016. g.

9 �Bye bye, Willkommenskultur� Die Zeit, 7. jūlijs 2016. g. xo Vācu raidorganizācijas ARD veikta aptauja.

1 Jurgen Habermas et al., An Awareness of what is Missing: Faith and Reason in a Post-Secular Age, tulk. daran Cronin, Polity Press, 2010,1pp. 15.

2 E .W. B�ckenf�rde, �Die Entstehung des Staates als Vorgang der S�kularisation� (1967), in Recht, Staat, Freiheit, Frankfurt am Main, 1991,1pp. 112.

3 Eric Kaufmann, Shall the Religious Inherit the Earth?, Profile Books,

2010,1pp. 182.

4 Morten Storm ar Paul Cruickshank un Tim Lister, Agent Storm: My Life inside al-Qaeda, Viking, 2014,1pp. 117-19.

5 Benedetto Croce, �Why we cannot help calling ourselves Christians�, grāmatā My Philosophy, George Allen & Unwin, 1949; Marcello Pera, Why We Should Call Ourselves Christians, Encounter Books, 2011.

6 Sk. Dietmar Eger, Gerhard Richter, Catalogue Raisonn�, Sēj. I, 1962-1968, Hatje Cantz, 2011: Onkel Rudi, lpp. 208; Herr Heyde, 1pp. 233; Familie Liechti, lpp. 249.

7 Sk. Richard Davey, Kathleen Soriano un Christian Weikop, Anselm Kiefer, Royal Academy, 2014: �Interior�, lpp. 144; �Ages of the World�, lpp. 172-3.

1 �T�dliche Sch�sse in Berliner Fl�chtlingsheim�, Die Welt, 29. septembris

2016. g.

2 �European Jews are too afraid to go to synagogue on religious holidays due to fears of anti-Semitic attacks�, 'Ihe Daily Mail, 20. septembris 2016. g.

3 �Merkel admits she would turn back the clock on refugee policy�, The Financial Times, 19. septembris 2016. g.

4 �Trump wants border wall, but Britain is building one in France�, NBC News, 12. septembris 2016. g.

1 Paul Collier, Exodus: Immigration and Multiculturalism in the 21st Century, Allen Lane, 2013; David Goodhart, Ihe British Dream: Successes and Failures of Post-war Migration, Atlantic Books, 2013.

2 Erico Matias Tavares, �Sweden on the brink? - An Interview with Dr. Tino Sanandaji�, 21 February 2016, no https://www.linkedin.com/pulse/ Sweden-brink-interview-dr-tino-sanandaji-erico-matias-tavares.

3 Sk., Joseph Ratzinger un Marcello Pera, Without Roots: The West, Relativism, Christianity and Islam, Basic Books, 2006; J�rgen Habermas un Joseph Ratzinger, The Dialectics of Secularization: On Reason and Religion, Ignatius Press, 2006.

BET NOTIKS TĀ

1 Daniel Korski, �Why we lost the Brexit vote�, Politico, 20. oktobris

2016. g.

2 �It�s bad in Eritrea, but not that bad�, The New York Times, 23. jūnijs

2016. g.

3 �Multicultural Britain rejecting foreign conflict, MoD admits�, Ihe Guardian, 23. janvāris 2014. g.

4 YouGov aptauja pēc Population Matters pasūtījuma, Maijs 2014. g.

5 �Umfrage zeigt: Das denken die Deutschen wirklich �ber den Islam�, Focus, 5. maijs 2016. g.

6 Video ir pieejams YouTube ar virsrakstu �Erstaufnahme Asyl RP L�bke Kassel Lohfelden 14.10.2015�.

7 �Die Wutb�rger sollten Deutschland verlassen�, Der Freitag, 12. oktobris

2016. g.

_ ;0uglass Marijs (1979) ir britu rakstnieks, publicists ufļ ■politiskais komentētājs. Viņ� regulāri publicējas nedējļM ^�urnālos "The Spectator" un "Standpoint", bie�i raksm Ma�ādiem citiem izdevumiem, tādiem kā - hļjfoe Sunday Times" un "Wall Street Journal".