Ģenerālis Oskars Dankers
Lai vēsture sprie� tiesu
Lai cik objektīvs gan sev liktos memuāru autors, nekad nav izslēgts subjektīvs kāda notikuma vērtējums. Bet viens ir skaidrs jo vairāk kāda laikmeta līdzdalībnieku atmiņu varēsim lasīt, jo pla�āks un vispusīgāks mums pavērsies skatiens uz latvie�u tautas vēstures lappusēm. Tādu ieskatu sniedz arī Oskara Dankera atmiņas par laika posmu no 1939. līdz 1947. gadam.
Viena atziņa izkristalizējas skaidri � nekad vairs nedrīkst pieļaut , ka divas naidīgas lielvalstis, karojot savā starpā, gan vienā, gan otrā pusē ierauj mūsu vīrus, mūsu zēnus, mūsu tautas vitālo spēku.
Rīga, �Rota�
O. Dankers
Da 483 Lai vēsture sprie� tiesu � R.: Rota 1994. � 144 lpp.
� V. Kovaļova mākslinieciskais noformējums, Rīgā, 1994. g.
Ģenerālis Oskars Dankers
Lai vēsture sprie� tiesu
I
Oskars Jēkabs Dankers dzimis 1883. gada 26. martā lauksaimnieka ģimenē Irlavā. Beidzis reālskolu, Oskars Dankers brīvprātīgi iestājas armijā. Pēc Vilnas karaskolas beig�anas sācis virsnieka gaitas garnizona dienestā Somijā. Pirmajā pasaules karā divas reizes ievainots. Kontuzēts Galīcijā, Dankers krīt austrie�u gūstā, no kura atbrīvots 1918. gadā. Atgriezies Helsinkos, Dankers turpina ārstēties.
Somijā viņu sasniedz ziņa par Latvijas valsts nodibinā�anu un latvie�u uzsāktajām brīvības cīņām. Tas viņu mudina
1919. gada sākumā atgriezties dzimtenē un iestāties Ziemeļ-latvijas brigādē, kurai Rūjienā saformēja Jelgavas kājnieku pulku.
Latvijas atbrīvo�anas cīņu norisē Dankers sekmīgi aizstāvēja Liepāju pret bermontie�u uzbrukumiem. 1919. gada decembrī par kauju nopelniem paaugstināts pulkve�a dienesta pakāpē un iecelts par Zemgales divīzijas komandieri. Vadījis visas Latgales atbrīvo�anas kaujas Osvejas�Drisas rajonā
1920. gadā. Iecelts par Apsardzības ministrijas domes locekli un par Lā�plē�a kara ordeņa locekli domē. 1921. g. janvārī uzņēmies Daugavpils garnizona priek�nieka amata pienākumus. 1925. gada jūnijā paaugstināts ģenerāļa dienesta pakāpē. Pēc īsa, bet atbildīga darba veik�anas armijas �tābā 1933. gada oktobrī iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri. �o amatu ģenerālis O. Dankers pildīja līdz 1939. gada 7. decembrim.
Par nopelniem cīņās ģenerālis Dankers apbalvots ar Lā�plē�a kara ordeņa 2. un 3. �ķiru. Viņam pie�ķirts arī Triju
Zvaig�ņu ordenis, Aizsargu Nopelnu Krusts, Somijas Baltās Pozēs ordenis, Polijas Polonia Restituta, Igaunijas Ērgļa ordenis un daudzas citas goda zīmes.
Savās atmiņās �Lai vēsture sprie� tiesu� ģenerālis Dan-kers pakavējas pie savas dzīves un latvie�u tautas vissmagākā posma, ko izraisīja Otrā pasaules kara notikumi.
Mū�a pēdējos gadus ģenerālis pavadīja Savienotajās Valstīs, uz kurieni viņ� emigrēja 1957. gada martā.
1965. gada 11. aprīļa naktī ģenerālis O. Dankers aizgāja mū�ībā. Viņ� apbedīts Grand Rapidu kapsētā.
Fantāziju arhitektūra īsstāstu un romānu krāsainām ugunīm izgaismotajos stāvos un torņos bie�i vien glabā mazāk pievilcības nekā vēstures lavīnu vidū dzīvotas dzīves personīgs stāstījums. Tādas dzīves dramatiskākā posma vēstījums latvie�iem �odien un tiem, kas nāks un meklēs patiesību un Latviju pēc mums, ir �ī grāmata �Lai vēsture sprie� tiesu�.
Ar tautas bēdu nastu plecos un sirdī sirmais Latvijas karavīrs ģenerālis Oskars D a n k e r s sniedz pirmavota liecinājumu par izmisīgiem latvie�u tautas mēģinājumiem saglabāt un paturēt kaut minitnu no reiz brīvās tautas tiesībām un līdz ar to neļaut izkaisīt latvie�u dzīvības zem Berlīnes un Maskavas ra�oto asins ma�īnu tērauda.
Latvie�u tauta, tāpat kā lietuvju un igauņu tauta, bija Staļina �Hitlera zag�anas un laupī�anas līguma upuri. Viņu ārlietu ministri Molotovs un Ribentrops 1939. gada augustā Maskavā parakstīja līgumu, ar ko viņi viens otram deva �tiesības� paņemt to, kas viņiem nepiederēja. Sirmais Latvijas karavīrs Oskars Dankers �inī savā grāmatā stāsta par to, kā vācu okupācijas laikā latvie�u tauta mēģināja restaurēt kaut da�us �īs reiz brīvās tautas tiesību simbolus. Hitlerie�i, tāpat kā staļinie�i, rīkojās Latvijā, it kā �ī zeme būtu viņu kolonija, viņi prasīja kalpo�anu par to, ka �mēs jūs atbrīvojām�.
Iepriek�ējo okupantu maskavie�u valoda bija glu�i tāda pati: �Mēs jūs atbrīvojām.� Cik līdzīga bija �o abu kolonizētāju liekulība: �Kā gan jūs, latvie�i, drīkstat mūs nemīlēt, jo mēs esam. jūs atbrīvoju�i . . .�
Tanī uguņu un asiņu laikā, kad staļinie�u okupantus nomainīja hitlerie�u okupanti, ģenerālis Oskars Dankers tiek aicināts uzņemties pildīt Latvijas pa�pārvaldes pirmā ģenerāldirektora pienākumus. Visu savu mū�u viņ� ir bijis Latvijas karavīrs. Politiskā vara viņu nekad nav interesējusi. Latvijas politiskie darbinieki, starp tiem biju�ais Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis, pārliecināja ģenerāli uzņemties �o nastu. Viņi vaicā: kas notiks, ja mūsu zemē vācie�i rīkosies vieni pa�i un latvie�i netiks pat informēti par viņu rīcību?
Viņ� ir savas tautas karavīrs, htav paradis teikt: nē, lai dara kādi citi. Viņ� uzņemas būt par latvie�u ausīm un acīm, un balsi pie vācu okupācijas varas. Ar īsta karavīra pacietību viņ� nes �o smago, nepateicīgo, nogurdino�o, rūgto un reizēm bezizejas pilno pienākumu. Bie�i viņa lomu nesaprot un pārprot arī pa�i latvie�i. Kad viņ� grib savu posteni atstāt, visi sauc: �Nē, to tu gan nedrīksti darīt! Tev jāpaliek!� Un viņ� turpina nest �o latvie�u tautas rūpju, bēdu un izmisuma nastu visiem kara gadiem cauri. Viņ� nebaidās vācu okupantiem atgādināt Latvijas un starptautiskās tiesības, kas teorētiski aizsargā arī okupētās zemes un tautas. Tas vācu �tābus un ministrijas satracina niknumā ne vienu vien reizi. Viņ� atsakās mobilizēt latvie�u jaunekļus kā �dāvanu fīrera dzim�anas dienā�, kā vācu ģenerāļi to vēlētos. �Latvija ir okupēta zeme. Man nav nekādu tiesību mobilizēt.� Tāda ir viņa atbilde.
Vācu okupanti patvarīgi izsludina mobilizāciju.
Pēc kara beigām viņ� tiek apcietināts. Viņa pratinātājs ir kāds amerikāņu ierēdnis, kas atklāti saka: �Es esmu komunists. �No komunistiem nevienam nav jābaidās. Kāpēc jūs nebraucat mājās, atpakaļ uz Latviju?� � �Tāpēc, ka mana zeme ir arvien zem okupācijas varas,� atbild Latvijas armijas ģenerālis. Pēc tam seko 22 mēne�u ilgs inter-nējums. Tik ilgam laikam jāpaiet, lai vācu slepenajos dokumentos atrastu materiālus, kas pierāda, ka ģenerālis Oskars Dankers ir strādājis Latvijas un latvie�u labā, nevis kalpojis vācu okupantu gribai.
Daudzi simti un tūksto�i no tiem latvie�iem, kas �odien izkaisīti ap visu globu un kas ir dzīvi, un laimīgi., varbūt nemaz nezina, ka viņi ir dzīvi un var veidot savu �odienu un nākotni kā brīvi, cilvēki tikai tāpēc, ka pēdējā kara gadā bija kāds Latvijas karavīrs, kas vācu �tābos un iestādēs nebaidījās pacelt balsi un sist. dūri galdā un teikt: �Es jums neļau�u �os zēnus un �īs meitenes nokaut.� � �Kas jūs tāds esat?� �ie kliedz pretī. � �Es esmu Latvijas karavīrs, ģenerālis Dankers.�
Nav daudz to, kas zinātu, ka pēc atbrīvo�anas no 22 mēne�u internējuma ģenerāli Oskaru Dankeru pieņēma par darbinieku amerikāņu armijas dokumentu nodaļā, kas attiecas uz Latviju. Tur viņ� atklāja arī tos dokumentus un rīkojumus, kas pierādīja, ka latvie�u leģionāri nebija nekādi brīvprātīgie, bet tika mobilizēti ar vācu okupācijas varas rīkojumu. �o dokumentu norakstus viņ� piegādāja Latvijas sūtniecībām, un tie pavēra jaunas iespējas leģionāru izceļo�anai.
�ī grāmata ir godīgs, nepretenciozs vēstījums par traģiskajām dienām un gadiem mūsu nesenajā pagātnē. Sirmais karavīrs ar �o vēstījumu necen�as nekā iegūt sev. Visu, ko viņ� savā mū�ā ieguvis sev kā cilvēks, ir atdevis ar savu darbu un ar savām cie�anām savai tautai.
Lai runā viņ� pats no savas grāmatas pēdējās nodaļas: �Divdesmit divi. mēne�i internē�anā ar smagiem pāirdzīvojumiem un ārkārtīgu nervu sasprindzinājumu nepagāja man garām nemanot � tie dziļi bija iedragāju�i manus nervus. Sevi�ķi acu nervi bija cietu�i. Lēnām, nemanot redzes lauks sāka sa�aurināties, un beigu beigās skats līdzinājās tam,
it kā uz pasauli skatītos caur bises stobru. Ar laiku \ oilnīgi zuda acu gaisma . . .�
�ī grāmata ir savas tēvzemes karavīra dzīves vēstījums par savu varonīgo tautu tās vēstures traģiskajā posmā. Reizē tas ir cildens un apbrīno�anu izraisītājs stāsts par pacietību, izturību un gara spēka lielo koncentrē�anās spēju internē�anas garajā posmā.
Ar aizkustinājumu un goddevību lasāmas lappuses, kas pastāsta par sirmā Latvijas karavīra laulātā drauga � Dankera kundzes varonīgo un reizēm vientulīgo cīņu, meklējot ceļus un iespējas, kā palīdzēt savam vīram un bērnu tēvam internē�anas laikā, kad internē�anas sākumā pat sazinā�anās bija liegta.
�ī grāmata ir nepiecie�ama un vajadzīga katras latvie�u ģimenes gāmatu plauktā, latvie�u skolās, draud�u un organizāciju bibliotēkās. Katrs latvietis, kas redzīgām acīm skatās nākotnē, tanī atradīs faktus un mudinājumus meklēt Latviju un latvie�u tautas tiesu un taisnību. Jaunie doktorandi, kas nasaules universitātēs sagatavo zinātniskos darbus par Latvijas un Baltijas tēmāņi vispār, �inī grāmatā atradīs daudz faktu un dokumentāru izskaidrojumu notikumiem, kas latvie�u tautu izkaisīja ap visu globu.
Mūsu memuāru literatūrā, ko pēdējos gados padarīju�i bagātāku daudzi mūsu valstsvīri, politiķi un karavīri, Oskara Dankera grāmata �Lai vēsture sprie� tiesu� ieņems svarīgu vietu un dos apgaismojumu par laiku, kurā vēsture bija uzlikusi viņam plecos smagu Latvijas nastu.
Ar godbijību pret tautas cie�anām un ar domām par Latvijas nākamajām audzēm viņ� sevi, savus darbus un savus lēmumus Latvijas traģiskajos gados ir pasniedzis vēstures tiesai.
Jānis Klidzejs
Skaista ir mūsu dzimtene. Bērzu un ozolu birzis, līgojo�as druvas, lauki un ziedo�as pļavas, Daugava, Staburags, Gaujas lī�i un Dzintarjūra ir viņas neatņemama tiesa.
Parasti cilvēks prot cienīt un vērtēt to, ko viņ� ir zaudējis, tā arī mēs tikai tagad pilnīgi izprotam, ko īsti esam zaudēju�i. Tagad mūsu atmiņā un iztēlē nāk skati, ainas un tēli, kas dārgi mūsu sirdij. Dzejnieki liek pagalvī sapni par dzimteni. Vēstures plūsmā un gadsimteņu mijās piedzīvoti kā laimīgi laiki, tā ari kara un �ausmu gadi. No vēstures zinām, ka pēc �iem kariem latvie�u zeme bijusi izpostīta un tauta nesusi neiedomājamus asins upurus. Bet tautas vitalitāte vienmēr uzvarējusi.
Mūsu zemes auglība un bagātība, pla�ie me�i, jūras krasts ar labām ostām, ērtais ūdens ceļ� Daugava � tas viss rada lielu pievilk�anas spēku lielajos kaimiņos, kuri kārām acīm tīkoja �o zemi iegūt sev. Zviedri, poļi, vāci un krievi lauzu�i �ķēpus un lēju�i asinis mūsu sen�u laukos. Protams, arī latvie�i tika ierauti kara virpulī.
Neizdevīgs mūsu zemes ģeogrāfiskais stāvoklis ir tanī ziņā, ka, atrazdamies starp divām lielvalstīm, mēs jūtamies kā starp diviem dzirnavu akmeņiem. Liktenīgs ir apstāklis, ka vienmēr un visos laikos, kad mūsu lielie kaimiņi, iz�ķirdami savus strīdus ar iero�iem, arī mūsu zemi ierāvu�i �inī cīņā, kur mūsu tauta alla� bijusi cietēja lomā. Tāds liktenis ir skāris mūsu zemi un tautu arī abos pēdējos pasaules karos.
Pasaule rakstīja 1939. gadu. Dzīve Latvijā ritēja normālā gaitā. Aprīļa vidū mūsu valdībai pienāca ielūgums no vācu sūtniecības Rīgā sūtīt delegāciju uz svinībām Berlīnē, kur tās rīkoja Hitlera 50 gadu dzim�anas dienas gadījumā.
Delegācijā valdība izraudzīja Armijas �tāba priek�nieku ģenerāli Hartmani kā delegācijas vadītāju, Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Dankeru un Armijas �tāba kapteini Galdiņu.
19. aprija vakarā Latvijas delegācija iebrauca Berlīnē. Piebraucot pie Adlonas viesnīcas, kur mums bija ierādītas greznas istabas, mūs sagaidīja goda sardze ar orķestri.
Mums ierādītajās telpās atradām uz galda speciālas personas apliecības glītā smalkādas apvalkā ar klātpielikto svinību programmu katrai dienai.
Adlonā bija saradu�ās delegācijas vai no visām Eiropas valstīm. 20. aprīlī notika visu delegāciju pieņem�ana valsts kancelejā. Klāt bija ari katras valsts akreditētie sūtņi. Dienas smaguma punkts bija lielā karaspēka parāde. Platās alejās saceltas tribīnes abās malās. Lo�ā stāvēja Hitlers un ap viņu partijas di�vīri: Gebels, Bormans, Himmlers, Neurāts, Hess, Gērings un daudzi citi.
No Hitlera lo�as pa kreisi diplomātiskais korpuss ar militārajiem ata�ejiem. Redzamas Anglijas,
Francijas, Spānijas, Itālijas, Ungārijas un citu valstu uniformas; daudz kungu civilā un cilindros. � Pa labi no Hitlera lo�as vācu armijas ģenerali-tāte un aiz visa tā tribīnēs vietas ieņēmu�i partijas un armijas ģimenes locekļi. Tie�i pretim Hitlera lo�ai, alejas otrā pusē, uzceltas tribīnes ārvalstu delegācijām.
Sākas parāde. Kājnieki soļo garām tribīnēm, bet viņu ir samērā maz. Lielākā daļa kājnieku vairs nesoļo, bet brauc jaunās armijas transporta ma�īnās, kuras ātrā tempā trauc garām skatītājiem. Tad nāk artilērija; brauc garām vieglie lauku lielgabali, vidējā un smagā tipa artilērija � visi lielgabali ar mehanizēto velkmi.
Duras acīs, ka fran�u un angļu militārie ata�eji �ad tad noliecas viens pie otra un klusi sarunājas, zīmīgi raugoties uz garāmbrauco�ām karaspēka daļām un viņu iero�iem. Garām brauc ari prettanku lielgabali un zenītartilērija. Gaisā pa parādes laukumu pār�alc vairākas smago bumbve�u un �tukasu eskadriļas.
Tanki ar savām smagajām kāpurķēdēm trok�ņaini ripo garām tribīnēm. Parādi noslēdz da�i milzu lielgabali, kuri sava lielā svara dēļ sadalīti pa daļām.
Kad �ie mil�i sasniedz tribīnes, tauta sajūsmā sāk aplaudēt. Parāde beidzas. Vairāk nekā �etras stundas gar skatītāju acīm nepārtrauktā straumē plūda �is jaunradītais Vācijas spēks. �ī spēka demonstrācija nozīmēja Versaļas miera līguma pilnīgu nokratī�anu. Vācu tauta bija lepna � nekas, ka tā saņēma niecīgu sviesta devu, toties viņai bija daudz lielgabalu un milzums citu jaunu iero�u. �ie lielgabali, �ie jaunie iero�i ir Hitlera Vācijas spēks un vara. Tie nes nāvi un iznīcību ikvienam, kur� uzdro�inātos stāvēt �iem stobriem pretim.
Kādam nolūkam un mērķim Hitlers izmantos savu jauno kara ma�inēriju? Vai tikai aizsardzībai, vai uzbrukumam? Un kam uzbruks? Tanī laikā to zināja vēl tikai Hitlers pats. Citu zemju iekaro�anas plāns bija viņa lolotā cerība un noslēpums.
Nāko�ajā dienā ārzemju delegāciju militārajām personām bija paredzēta piedalī�anās manevros. Izbraucām uz Debericu (Doberitz), apmēram 35 km no Berlīnes, kur atradās liels, pla�s mācību laukums. Rādīja vienu kājnieku pulku uzbrukumā. Raksturīgais bija sekojo�ais: kājnieku rokās bija nodots ļoti daudz vieglo un smago automātisko iero�u; bez tam pulka sastāvā bija piedalīta artilērija � ne tikai vieglie lauku lielgabali, bet arī smagā artilērija. Pulka sastāvā ietilpa ari prettanku lielgabali. Ar tādu uguns spēku pulka komandierim bija dota iespēja atrisināt daudz grūtākus un pla�ākus taktiskus uzdevumus, nekā tas bija, piemēram, Pirmajā pasaules karā. Pulka komandieris �ādā kārtībā bija daudz patstāvīgāks, un viņam nevajadzēja, pildot uzdevumu, tūlīt griezties pēc palīdzības pie divīzijas. Manevros �āva ar kaujas munīciju. Demonstrēja ari tanku uzbrukumu. Interesanti bija novērot prettanku lielgabalu darbību: tie �āva ar spīdo�u munīciju. Ar neapbruņotām acīm varēja novērot �āviņu skrejlīniju un trāpījumus.
Vakarā valsts kancelejā bija delegāciju pieņem�ana. Hitlers personīgi sarunājās ar katru delegāciju atsevi�ķi. Pienāca rinda arī Latvijas delegācijai. Grie�oties pie ģenerāļa Hartmaņa, Hitlers teica, ka pazīstot Latviju kā krietnu lauksaimniecības zemi un ka tā ra�ojot daudz produktu. Vācijā turpretim rūpniecība esot pārsvarā; uz �ā pamata starp abām valstīm varētu attīstīties dzīva pre�u apmaiņa, un �ī tirdzniecība nestu svētību abām pusēm. Politiskus jautājumus Hitlers neskāra.
Nāko�ajā dienā delegācija devās atpakaļ uz mājām. Ģenerālis Hartmanis rakstīja ziņojumu priek�niecībai. Viss redzētais un dzirdētais uz mums bija atstājis dziļu iespaidu un neviļus pavedināja uz da�ādām pārdomām. Visās Vācijā redzētajās pilsētās, pilsētiņās un ciemos bijām redzēju�i pusaud�u pulciņus, tā saukto Hitlera jaunatni, soļojam pa ielām un laukumiem militārā kārtībā. Kā zināms, jaunekļi tika ieskaitīti darba dienestā un pēc noteikta laika nokalpo�anas pārskaitīti karadienestā un iedalīti karaspēka daļās. Tāpat ari jaunavām bija paredzēts darba dienests. Vērojot toreizējo Vāciju ar pla�āku skatu, radās iespaids, ka visa Vācija ir viena liela karaspēka nometne.
Pēc ģenerāl�tāba aprēķiniem, katra tauta spēj uzstādīt armiju 10 procentu apmērā no sava iedzīvotāju skaita. Hitlera Vācijas iedzīvotāju bija 80 miljonu � tātad viņ� spēja uzstādīt 8 miljonu vīru lielu armiju, ar mazu piepūli pat vairāk. Vai tāda milzīga armija ar visjaunāko apbruņojumu, kas tālu pārsniedza visu līdz tam redzēto, bija vajadzīga tikai Vācijas aizsardzībai? . . .
�ī armija izskatījās vairāk pēc uzbrukuma instrumenta.
Pēc neilga laika no vācu sūtniecības Rīgā pienāca Ārlietu ministrijā raksts par vācu iespaidu sfēru izplatī�anu Baltijas valstīs un par Vācijas dro�ības garantiju Latvijai. �ī nota bija liela mīkla ne tikai Ārlietu ministrijai, bet visai valdībai. Ko gan Hitlers gribēja ar �o notu panākt? Kādi nolūki viņam bija? Kādus mērķus viņ� sev biia spraudis Baltijas valstīs? Ari kara ministrs ģenerālis Balodis sasauca vecāko virsnieku apspriedi, lai pārrunātu �o jautājumu. Sarunās tika pieminēti vēsturiskie 700 gadu vācu uzkundzē�anās laiki, kā arī vārdi, ar kuriem mums nācās sadurties Latvijas brīvības cīnu laikā 1918. � 20. gadā, tika minēts ģenerālis f*on der Golcs (Goltz), Dzelzs divīzijas Bi�ofs un bēdīgi slavenais krievu kapelmeistars, abas firsts Bermonts�Avalovs. Vairums virsnieku izteicās pret Hitlera piedāvājumu.
Valdība Hitlera piedāvājumu nepieņēma un deklarēja, ka Latvija visos gadījumos ieturēs stingru neitralitāti. Pēc �ā Latvijas valdības lēmuma Hitlers deklarēja, ka neesot vairs ieinteresēts ne Baltijas valstīs, nedz Somijā.
Pēc neilga laika Padomju Savienība nāca ar savu priek�likumu � nolīgt Dro�ības un neuzbruk�anas paktu starp Maskavu un Latviju. Nezinu, cik liela bijusi Staļina viltība vai Kremļa spiediens, bet mūsu valdība �o piedāvājumu pieņēma un sūtīja delegāciju uz Maskavu parakstīt liktenīgo līgumu.
Pēc līguma parakstī�anas Staļins devis vakariņas par godu mūsu delegācijai. No Padomju puses lbiju�i klāt pats Staļins, ārlietu ministrs Molotovs, Vi�inskis un citi Kremļa varenie. Pie galda viens no mūsu delegātiem cita starpā ievaicājies, ko Padomju valdība darot ar nekomunistiem un tādiem pilsoņiem, kuri nedomā tā, kā partija to diktē. Vi�inskis bez apdomā�anās ātri atbildējis: �A mi jih prosto uni�to�aem,� (mēs viņus vienkār�i iznīcinām). Un Staļins, turpinādams �o domu, piebildis: �Moskovskij kanal postrojen na kostjah bur�ujev� (Maskavas kanāls celts no bur�uju kauliem.).
Pieņemsim, ka visas Rietumvalstis vienotos lietot glu�i tādus pa�us paņēmienus un taktiku pret savas zemes komunistiem kā Padomju Savienība pret nekomunistiem, proti: �Mēs viņus vienkār�i iznīcinām,� tad būtu interesanti zināt, � kā gan izturētos un ko darītu Kremļa varas vīri? Kā viņi reaģētu uz tādu rīcību citās zemēs, kur brīvās tautas uzdro�inātos iznīcināt viņu partijas ļaudis un līdzskrējējus? Vai komunistu valdība tikpat aukstasinīgi un vienaldzīgi noskatītos uz �ādu rīcību, kā to līdz �im dara Rietumvalstis, vērojot notikumus Padomju Savienībā un satelītu valstīs? � Pēc pārbaudītām ziņām Padomju Savienībā to skaits, kurus nogalināju�as viņas dro�ības iestādes, ir sasniedzis piecdesmit miljonu cilvēku; no tiem liels procents no Baltijas un satelītu valstīm.
Uz nolīgtā dro�ības un neuzbruk�anas līguma pamata Padomju Savienībai bija pie�ķirtas tiesības ierīkot Latvijas teritorijā militārās bāzes.
Atzīmējama tā psiholoģiskā reakcija, ko �is līgums izraisīja latvju tautā. Ar savu skanīgo nosaukumu nolīgtais Dro�ības pakts dīvainā kārtā tautā radīja glu�i pretējas jūtas, proti, nedro�ības jūtas. Ikviena latvie�a sirdī iezagās neuzticība un bailes, un ikviens ar sasprindzinātību vēroja turpmākos notikumus.
Latvijai drīz vien bija jāstājas pie nolīgtā līguma īsteno�anas. Latvie�u garnizoniem bija da�ās dienās jāatbrīvo vietas krievu bāzēm. Pavēle par vietas atbrīvo�anu vissmagāk skāra Liepājas garnizonu, jo divu dienu laikā bija galīgi jāizvāc visa karaosta. Bija jāpārceļas ne tikai Kurzemes divīzijai ar artilēriju, bet arī jūras aviācijai, zemūdeņu bāzei, Liepājas kara slimnīcai, Kalpaka pamatskolai, artilērijas laboratorijai un visām noliktavām. Karavīri dienu un nakti drud�aini strādāja, lai nogādātu mantas uz vilcienu. Virsnieku un instruktoru ģimenes saiņoja savas mantas, lai tās nogādātu uz vagoniem. E�elons pēc e�elona atstāja Liepājas karaostu. Aizbraucēju sirdis nomāca viena un tā pati doma: kad mēs atgriezīsimies? Kāpēc vispār mums viss ir jāatstāj sve�iem ienācējiem?
Vasarā Baltijas valstu vācie�iem atskanēja aicinājums pārcelties uz Hitlera Vāciju. Bija panākta vieno�anās starp Vācijas un Latvijas valdībām par baltvācu iedzīvotāju izceļo�anu uz Vāciju. Braucējiem bija jāstājas jauktās latvju un vācu komisijas priek�ā, oficiāli jāatsakās no Latvijas pavalstniecības un jāpieņem Vācijas pavalstniecība. Op-tanti drīkstēja ņemt līdzi savus ietaupījumus, vērtslietas un citas mantas.
Arī vācu tautības latvie�u virsnieki, instruktori un kareivju, kuri vēlējās braukt, tika atvaļināti no Latvijas armijas. Ar �o pārvieto�anas akciju Latviju atstāja ap 65 000 baltvācu izceļotāju.
Parastā aina pie kuģiem kā Rīgas, tā Liepājas ostās bija apmēram �āda: kuģim ievelkot tiltus, nonemot tauvas un uzsākot kustēties, braucēji bija pufcēju�ies uz kuģa klāja, atstājot Latvijas krastus, viņi ar atsegtām galvām dziedāja �Dievs, svētī Latviju.� Pavadītāji krastā, kuru pulks nebija mazāks par aizbraucējiem, vēl ilgi māja ar lakatiņiem. Pavadītāju, kuri aizbraucējiem teica � �tjz neredzē�anos� � nebija daudz. Hitlera sauciens par atgrie�anos uz Vāciju bija atskanējis arī vācu kolonistiem pie Volgas, ap Saratovu, kā arī Besarā-bijā un Volīnijā.
Tā pa�a 1939. gada augustā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops brauca uz Maskavu un nolīga Draudzības līgumu ar Padomju Savienību.
Pirmajā septembrī Hitlers uzsāka karagājienu pret Poliju. Vācu divīzijas ar spēcīgām tanku vienībām izlauzās cauri poļu frontei, dziļi iefiltrējās frontes aizmugurē, dezorganizēja satiksmes ceļus, transportu un rezervju piegādi. Vācu aviācija dienu un nakti bombardēja poļu pilsētas, it sevi�ķi Var�avu. Aviācija palīdzēja iznīcināt ielenktos poļu spēkus. Padomju Savienības karaspēks pārgāja Polijas robe�u no austrumiem un ieņēma da�us apgabalus. Jaunā robe�a starp Kremli un Lielvā-ciju tika novilkta �ķērsām pāri Polijas teritorijai. Kar� Polijā, kā zināms, ilga tikai 18 dienu; pasaule to nosauca par zibenskaru. Tā notika pēc skaita ceturtā Polijas dalī�ana. Polijas valdība ar ministru prezidentu Beku priek�galā paglābās Rumānijā. Vēlāk poļu eksilvaldība pārcēlās uz Londonu, jo Hitlers ar savām divīzijām okupēja visas Balkānu valstis līdz pat Grieķijai, arī Krētas salu ieskaitot. Tāpat pēc kārtas tika okupēta Norvēģija, Holande un Dānija.
Polijas neatkarību ar līgumu bija garantēju�as Anglija un Francija. Abas �īs valstis pieteica Vācijai karu. Hitlers savu militāro dūri tūdaļ vērsa pret rietumiem,
Francijai nepalīdzēja vairāku miljardu franku dārgā Ma�ino līnija, uz ko viņi bija liku�i tik daudz cerību. Vācu gaisa desanti pārlidoja Ma�ino līniju un nolaidās fran�u frontes aizmugurē. Lietojot apie�anas un ielenk�anas taktiku, fran�u armija sīvās cīnās tika pa daļai iznīcināta, pa daļai sagūstīta. brīz pēc tam vācu armija ieņēma Parīzi.
Uzsākot karagājienu Francijā, vācie�i garāmejot okupēja arī Beļģiju. Angļu jūras desants, kur� bija izcelts fran�u krastā, uzsāka cīnu ar vācu divīzijām. Vācu pārspēks atspieda angļus atpakaļ pie jūras. Lai paglābtu savu dzīvo spēku no iznīcinā�anas vai £ūsta, bija dots rīkojums karaspēkam sēsties kuģos. Cie�ot smagus zaudējumus, angli atstāja Dankerku. Par materiālo vērtību paglāb�anu cīņu gaitā neviens nedomāja. Tās krita vācu rokās.
Visur vācu karaspēks guva uzvaras: uz zemes, gaisā un uz jūras. Vācu aviācija bombardēja Londonu, vācu zemūdenes gremdēja kuģus. Vācu zinātnieki drud�aini strādāja pie jauna iero�a radī�anas.
Hitleru bija pārņēmusi lielummānija. Gandrīz visa Rietumeiropa atradās viņa rokās. Viņ� iedomājās esam tās noteicējs un likteņu lēmējs. Vācu karavīri stāvēja no Adrijas jūras lītiz Narvai.
Tagad da�us vārdus personīgajā lietā. 1939. gada rudenī nopietni saslimu. Lēkmes atkārtojās, slimība ieilga un piespieda mani palikt slimības gultā. Ārsti ieteica mierīgu dzīvi un pagaidām atteikties no dienesta pienākumiem.
Es iesniedzu armijas komandierim atlūgumu no amata. Ar valsts prezidenta 1939. g. decembra mēne�a 209. pavēli armijai un flotei tiku atvaļināts un pensionēts. Kurzemes divīziju nodevu ģenerālim Bukam, biju�ajam Jātnieku pulka komandierim. Par dzīves vietu izraudzīju Liepāju, bet lielāko dalu uzturējos lauku mājās pie Durbes ezera.
193$. gadā neviens vēl neko nezināja par noslēgtiem slepenajiem līgumiem starp Padomju Savienību un Hitlera Vāciju. Politisko kursu varēja vērot tikai pēc notiku�ajiem faktiem.
�odien zināmi visi tā laika slepenie politiskie �aha gājieni un mēs zinām, ka Hitlers un Staļins centās pārspēt viens otru viltībā, vārda un līguma lau�anā. Staļins un Hitlers bija pārliecināti, ka pienācis īstais laiks pārveidot Eiropas politisko seju.
Baltijas valstis bija noraidīju�as Hitlera priek�likumu nokļūt Lielvācijas iespaidu sfērā. Tūdaļ rīkoties sāka Staļins. Caur Vācijas sūtni Maskavā, grāfu fon �ūlenburgu, viņ� lika pieprasīt, vai Hitlers neceltu iebildumus, ja Padomju Savienība pārņemtu savā varā Baltijas valstis. Grāfs fon
�ūlenburgs sazinājās ar Berlīni un cēla priek�ā Staļina prasību. Hitlers to atzina. Pasaule tikai pēc gadiem uzzināja, ka aiz �ā iemesla Hitlers bija devis rīkojumu vācu tautības iedzīvotājiem izvākties no Baltijas valstīm, lai tie nenokļūtu zem boļ�eviku varas un terora.
Hitlers savus karagājiena plānus jau iepriek� bija sastādījis, tanīs bija arī paredzēts uzbrukums Padomju Savienībai. Loģiski, ka Baltijas valstis, kuras viņam nebija izdevies dabūt savā varā, tad dabiski nokļūtu viņa rokās kā kara laupījums. �odien mēs redzam, ka abi �lielie� ar Baltijas valstīm bija tirgoju�ies kā ar preci.
Pienāca 1940. gada 17. jūnijs. Daugavpilī bija Dziesmu svētki. Ļaudis bija sabrauku�i no malu malām. Arī valdības locekji bija ieradu�ies. Svētku laikā, kā zibens no skaidrām debesīm, pienāca ziņas, ka sarkanarmija, tanku daļas un gaisa spēki koncentrēti pie mūsu austrumrobe�as. Bija noticis arī uzbrukums mūsu robe�sargu posteņiem: robe�sargu māja izlaupīta, nodedzināta un robe�sargi no�auti. No �iem Dziesmu svētkiem, kuri bija pēdējie brīvajā Latvijā, visi satraukti, nospiesti un ļaunu nojautu pārņemti, steidzās uz mājām. Lai sim notiku�ajam varmācības aktam pie�ķirtu kaut cik pieņemamu, pieklājīgu ārējo izskatu, Padomju Savienības ārlietu ministrs Molotovs steidzās pie Maskavas raidītāja mikrofona. Viņ� � kā parasti � ļoti veikli pārvērta baltu par melnu. Molotovs runā apvainoja Latviju un Igauniju, ka tās nolīgu�as savstarpēju līgumu, kas, lūk, esot vērsts pret Padomju Savienību agresīvos nolūkos. No viņa runas satura izrietēja, ka Latvija tūliņ soļos iekarot Maskavu. Rezultātā 200 miljonu iedzīvotāju lielā Padomju Savienība, baidīdamās no 2 miljonu latvie�u tautas uzbrukuma, 17. jūnijā iesoļoja ar savu armiju Latvijā. Tās pa�as dienas vakarā sarkanarmijas tanki jau stāvēja Rīgas laukumos un ielās. Viltīgos nolūkos ar Latviju nolīgtais Dro�ības un neuzbruk�anas pakts nesa Staļinam labus augļus, jo visas Baltijas valstis bija iekļautas viņa sarkanajā varā.
Kad es no 1919. līdz 1933. gadam vēl biju Daugavpils garnizona priek�nieks un Zemgales divīzijas komandieris, es 14 gadu laikā uzmanīgi biju vērojis mūsu austrumu pierobe�u. Man alla� bija ienāku�as ziņas par aizrobe�as notikumiem, par dzīvi aizrobe�as joslā un Krievzemes iek�ienē, kā arī par Padomju valdības iestā�u rīcību. Man tāpēc nebija ne mazāko �aubu par nākamo Padomju varas soli. Vēl tanī pa�ā 17. jūnija vakarā no savām lauku mājām, kur biju noklausījies minēto Molotova radio runu, izbraucu uz Liepāju. Nāko�ajā dienā apmeklēju Liepājas pilsētas vecāko Rimbenieku un prefektu Evertu, lai pārrunātu jauno stāvokli. Abi kungi man ieteica aizbraukt vismaz no Liepājas. Tā kā biju pensionēts un nebiju saistīts ne ar kādiem dienesta pienākumiem, man radās doma aizbraukt uz ārzemēm. Es lūdzu prefektu Everta kungu man izrakstīt ārzemju pasi. Viņ� piezvanīja Iek�lietu ministrijai Rīgā un dabūja atļauju to darīt. Vēl tai pa�ā dienā es dabūju ārzemju pasi.
Iznākot no prefektūras, redzēju lielu ļau�u pūli, kur� virzījās aug�up pa Lielo ielu. Tie bija Liepājas drā�u fabrikas strādnieki, kuri bija izdzīti uz ielas, lai kopējā gājienā demonstrētu ar karogiem un dziesmām savu prieku par �atbrīvo�anu�. Jaunā sarkanā vara mūsu latvju zemē bija sākusi savu darbību.
Nākamajā dienā iebraucu Rīgā. Nākot no Virsnieku kluba, redzēju lau�u baru, kas stāvēja ap Padomju sūtniecību. f4o Maskavas iebrauku�ais Vi�inskis no sūtniecības balkona uzrunāja tautu. Viņ� meloja skaļi. Kremļa komisārs apgalvoja, ka Padomju valdība neiejauk�oties Latvijas iek�ējās lietās un ka Latvija netik�ot sovjetizēta. Vārdi skanēja labi, tikai ticības �iem vārdiem trūka. 20. jūnijā dabūju Lietuvas un Vācijas vīzas. Tai pa�ā naktī ar ģimeni pārbraucu Vācijas robe�u.
23. jūnijā manās lauku mājās mani meklēju�i sarkanarmie�i.
Latvijā sākās Baigais gads.
Vēl Rīgā būdams, es aizgāju pie Kredītbankas direktora Andreja Bērziņa un lūdzu viņu izsniegt man vismaz 500 latu pret manas mājas dro�ību vai pret vekseli. Direktors sāka pla�i stāstīt par galviniekiem, par mājas vērtē�anu un ka tas viss prasī�ot daudz laika. Redzēdams, ka es nekā nesasnieg�u un ka manam lūgumam panākuma nebūs, es jautāju Bērziņa kungam: �Sakiet, lūdzu, vai esat padomāju�i, cik dienas jūs �inī savā direktora krēslā vēl sēdēsit un cik ilgi vēl banka vispār darbosies?�
Viņ� vai nu nesaprata, vai negribēja saprast manu jautājumu, bet tikai dīvaini raudzījās manī. Sniedzu viņam roku un atvadījos, nojau�ot, ka laikam viņu redzu pēdējo reizi. Steidzos ar ģimeni uz staciju, jo vilciena atie�anas laiks tuvojās. Vēlāk uzzināju, ka �is vilciens, ar kuru mēs no Latvijas izkļuvām, bija pēdējais, kur� izbrauca no Rīgas uz ārzemēm; pēc tam Baltijas valstu priek�ā nolaidās Dzelzs aizkars.
Iebraucot Lietuvas teritorijā, man kabatā bija tikai da�i lati, jo Meitenes stacijā pie robe�as kontroles muitas ierēdnis man laipni atņēma 90 latu un iedeva kvīti ar piezīmi: �So naudu, ģenerāļa kungs, jūs varēsit, kā tas parasts, saņemt atpakaļ, kad atgriezīsities atkal Latvijā.� �
Vācu zemē mums sākās grūta dzīve. Mums līdzi bija tikai viena rokassoma ar mazbērna veļu un autiņiem mūsu gadu vecajai meitiņai un veļu mums pa�iem. Mūsu ceļasomiņā vēl atradās maza, glīta koka kastīte roku izstrādājumā, ko sieva kā mīļu piemiņu no savas mātes bija paņēmusi līdzi no mūsu lauku mājām; tur viņa bija ielikusi saujiņu dzimtenes zemes un da�as steigā noplūktas, negatavas rudzu vārpas. Minētā kastīte tanī laikā bija mūsu vērtīgākais īpa�ums.
Kaut gan mūsu ikdieni�ķā dzīve bija grūta un maizes rieciens ļoti plāns, sirds tomēr bija mierīga, un mums bija apziņa, ka esam dro�ībā un naktīs neviena sve�a roka pie durvīm neklauvēs, izraujot mūs no pa�u dzīves uz tālām Sibīrijas tundrām. �is dvēseles miers simtkārt aizstāja visu zaudēto mantu, kas palika mājā, un palīdzēja arī vieglāk pārciest visus grūtumus un trūkumu. Nedaudz vēlāk mūs sūtīja uz karantīnu, t. i., uz tuk�ām barakām, kur agrāk bija dzīvoju�i darba dienesta vīri, kas biju�i nodarbināti ar ceļa būvi. Tanī karantīnā � nometnē atradām priek�ā kādus 300 lietuvie�u bēgļus un nedaudz latvie�u. Dzīve barakās bija neiedomājami primitīva, ēdiens trūcīgs, gulē�ana uz mitriem veciem salmu maisiem, kopējas, vaļējas atejas, kur viens otram gāja garām. Katru nakti pāri zaļai robe�ai no Lietuvas nāca arvien vairāk bēgļu.
Negribot mēs bijām liecinieki vairākiem traģiskiem notikumiem; da�as ģimenes, slepeni naktī pārejot robe�u, bija uzdūru�ās uz sarkanajiem robe�sargiem, un ne visiem bēgļiem bija izdevies pārbēgt brīvībā, bet viens otrs no mīļiem, tuviem cilvēkiem bija smagi ievainots vai no�auts, tāpēc mūsu barakās norisinājās sirdi satricino�as un izmisuma pilnas ainas.
No vāja, neparasta ēdiena un no visiem pārdzīvotajiem satraukumiem mana slimība � �ultsak-meņu lēkmes � atkal atkārtojās ļoti stiprā veidā. Nometnē atradās ari Lietuvas Armijas sanitārās daļas priek�nieks, ārsts ģenerālis Pl., viņ� ar savu ģimeni bija paglābies, izbraucot gandrīz pēdējā brīdī no Kaunas uz Vāciju savā automa�īnā. �is ārsts ģenerālis aizveda mani savā ma�īnā uz apriņķa slimnīcu Angerapā, kur es nogulēju vairāk nekā trīs nedēļas. Ar pateicību es vēl �odien atminu to apstākli, ka mani, sve�u bēgli, tur ārstēja un apkopa par brīvu. Jāpiebilst, ka pēc apmēram diviem gadiem, būdams atkal Rīgā, nokārtoju �o novecoju�o slimnīcas rēķinu.
Angerapā nejau�i uzzināju, ka Pozenē (Posen) dzīvojot da�as pazīstamas ģimenes no Liepājas,
Jelgavas, Rīgas. Nolēmām aizbraukt uz Pozeni, cerībā, ka tur kaut kā izdosies mazliet nostabilizēt mūsu dzīvi. Bet mums nebija ceļanaudas. To dabūjām no Angerapas apriņķa vecākā.
Pēc lielām pūlēm dabūjām Pozenē mazu istabiņu mūsu �etru galvu ģimenei. Bijām laimīgi, ka mums jumts virs galvas; bija tikai viena nelaime un, proti � istaba bija pilna mazu, brūnu plakanu iemītnieku, visās rievītēs vecajās tapetēs, aiz bildēm pie sienas, logu �ķirbās un gultās � visur bija pilns ar blaktīm. Mūsu abi bērni, kā deviņgadīgā, tā ari gadu vecā meitiņa no rītiem bija pavisam raibas no blak�u kodieniem, kaut gan sieva vairākas reizes naktī uzcēlās, lai bērnus paraudzītu. Pagāja kāda nedēļa, kamēr ar tīrī�anu bijām blaktis tiktāl pievarējusi, ka varējām naktīs mierīgi gulēt.
Es pats vēl nevarēju atspirgt no slimības, biju stipri novājināts un jutos ļoti bezspēcīgs. Sieva neatlaidīgi katru dienu no jauna gāja meklēt darbu. Bet pēc vairākām stundām, da�reiz tikai pēcpusdienā atgriezās nogurusi, izsalkusi, darbu neatradusi.
Dzīvokļa saimniece, dzimusi ukrainiete, bija laipna, izpalīdzīga un labsirdīga; gadījās vairākas reizes, ka viņa mums ienesa ceptus kartupeļus, ja manīja, ka sievai mazajā kopējā virtuvē nav, no kā ēdienu gatavot.
Darba sagādi un vispār mūsu dzīvi padarīja grūtu tas apstāklis, ka nebijām izceļotāji � repatrianti no Latvijas, līdzīgi citiem, bet tikai bēgli, Latvijas pavalstnieki ar Latvijas ārzemju pasi. �ī pase ar visiem tā laika datiem un interesantiem zīmogiem man uzglabājusies līdz �ai dienai.
Pozene bija lielākais centrs Vartegauā (Wart-hegau). Tur dzīvoja daudz baltvācu repatriantu no Igaunijas un Latvijas, bet viņu vidū bija ari vairākas latvie�u ģimenes. No tuvākiem paziņām varētu minēt Jaunliepājas mācītāju Goldbergu, Liepājus acu ārstu Braunu un biju�os Latvijas armijas virsniekus: pulkve�leitnantus �ulcu, Vunderlihu un Marnicu. Pēdējais, kā vēlāk uzzināju, ir kritis kaujās pie Ļeņingradas. �eit man gribas paskaidrot, ka virsnieki bija ieskaitīti vācu armijā ar tām pa�ām pakāpēm, kādas viņiem bija Latvijas armijā.
Vēl �odien ar dziļu pateicību atceros M-ņa kungu, jo tikai ar viņa palīdzību galu galā dabūju vietu Pozenes Lauksaimniecības centrālajā savienībā. Strādāju tur Augu aizsardzības un kaitēkju apkaro�anas nodaļā; �is darbs man nebija svess, jo praksē biju jau izlietojis �os aizsardzības un kaitēkļu apkaro�anas līdzekļus savas saimniecības laukos un augļu dārzā Kurzemē. Mans darbs bija interesants, un es drīz vien pārzināju un pārvaldīju visu darba tehniku. Pēc da�iem mēne�iem �īs Pozenes Lauksaimniecības savienības direktors gribēja mani sūtīt uz Ostrovas filiāli (arī Vartegauā), lai es tur patstāvīgi vadītu nodaļu, bet, tā kā bija visur lielas grūtības dabūt dzīvokli, tad negribēju vēlreiz ar ģimeni pārcelties uz jaunu vietu un paliku turpat Pozenē. Daudz pateicības vēl esmu parādā V. ģimenei no Vestfeldes. Ja viņi, tagad ASV dzīvojot, nejau�i �īs rindiņas lasa, tad ar �o daudz sirsnīgu sveicienu!
Dzīvojot Pozenē, man bija izdevība vērot vietējos apstākļus, attiecības un dzīvi. Lasot vācu laikrakstus, no slejām varēja izlobīt to garu un tās vadlīnijas, kas tika diktētas no aug�as.
Agrāk, vēl Latvijā dzīvojot un dzirdot vārdu �nacionālsociālisms�, tas man pa daļai bija tuk�s jēdziens, jo nepazinu tuvāk nacionālsociālisma būtības kodolu, nedz tā idejas praktisko īstenojumu dzīvē. Vispirms stipri dūrās acīs sliktās attieksmes ar uzvarēto poļu tautu. Poļus uzskatīja par zemākas �ķiras cilvēkiem. Naids starp vācu un poļu tautu tika kultivēts no aug�as, zināmā mērā ar rīkojumiem un pavēlēm. Krass piemērs bija gau-leiters Greizers no Vartegauas. Katru savu oficiālo uzrunu viņ� nobeidza vārdiem: �Hasset die Polen!� (Nīstiet poļus!) Poļu tauta saņēma pārtikas kartītes ar minimālākām pārtikas devas normām; tirgū poļi drīkstēja iepirkties tikai pēc vācu namamātēm; ari veikalos viņiem bija jāgaida pēc vācie�iem. Dzīvokļi viņiem tika ierādīti pagraba telpās, pilsētas nomalēs, vecās ģimenes dārzu mini-atūrmājiņās. Veikali, mājas, fabrikas, zeme, visi personiskie īpa�umi poļiem tika atsavināti bez atlīdzības, iedzīvotāji no dzīvokļiem izlikti bez �ēlastības, nepie�ķirot nekādu vērību slimiem. Mēbelēm bija jāpaliek uz vietas, pat gultas poļi nedrīkstēja ņemt līdzi. Neizsakāmi daudz rūgtuma, pazemojuma, netaisnības un cie�anu bija jāpanes poļu tautai. Tikai kādu gadu vēlāk, kad uzliesmoja Vācijas un Padomju Savienības kar� un bija vajadzīgas daudz darbaroku, tad apie�anās ar poļiem kļuva cilvēcīgāka. Vīni tika iesaistīti fabrikās un Ikara rūpniecībā, un līdz ar to poļu strādnieku stāvoklis un attiecības ar vācie�iem tika uzlabotas. Strādājo�iem poļiem palielināja ari pārtikas devas un viņu dzīve kļuva cie�amāka.
Pozenē klīda valodas, ka starp Vāciju un Padomju Savienību esot nolīgts pakts, kas skarot ari Baltijas valstis un Poliju. Atklātībā, t. i., laikrakstos, nekādas ziņas par kaut kādu paktu vai līgumu neparādījās. Bet Pozenē cirkulēja traģikomiska anekdote: �Kas par karu runās, tiks no�auts, bet, kas karam netic, tas tiks pakārts.�
Tikai piecpadsmit gadu vēlāk nejau�s gadījums man deva iespēju uzzināt toreizējo baumu parei-zumu. �eit dokumentārs ziņojums par �o vēsturisko līgumu.
Pirms 26 gadiem pasauli pārsteidza politisks notikums, kura vēsturisko apjomu toreiz vēl nebija iespējams pārredzēt.
Boļ�evisma nāvīgākais ienaidnieks Adolfs Hitlers 1939. gada 23. augustā nolīga neuzbruk�anas paktu ar tā saukto antifa�istu Josifu Staļinu. �o paktu un tā tap�anas vēsturi tēlo �is ziņojums.
Ilgi pirms �ā pakta nolīg�anas bija notiku�i pirmie nopietnie Staļina tuvinā�anās mēģinājumi Hitleram. Kamēr Staļins oficiāli vēl plāno kolektīvu dro�ības paktu ar Angliju un Franciju pret Hitleru, viņ� īstenībā savās domās jau lolo cerību nolīgt draudzības līgumu ar Hitleru, lai sevi nodro�inātu. Jau 1939. gada 10. martā Staļins atklāti deklarē komunistu partijas 18. kongresā Maskavā (viņa vārdi acīmredzot domāti Vācijai): �Mēs neatļausim �iem kara kūdītājiem, kas pieradu�i ar citu rokām vilkt kastaņus no uguns, mūsu zemi ieraut konfliktā.�
Berlīnē ārlietu ministrijā �os Staļina vārdus pareizi saprata. Bet Hitlers vēl izturas skeptiski pret �iem vārdiem. Lai galīgi izkliedētu vācu aizdomas, Maskava nolemj krievu nodomus izteikt skaidrāk slepenā diplomātiskā ceļā. Padomju sūtnis Berlīnē Astahovs 1939. gada jūnija sākumā vairāku stundu ilgsto�ā sarunā izskaidro krievu viedokli Bulgārijas sūtnim Draganovam (Draganoff), līdz ar to viņ� netie�i izsaka lūgumu �o krievu viedokli darīt zināmu vācu ārlietu ministram.
15. jūnijā Draganovs ierodas Berlīnē Ārlietu ministrijā un atstāsta Astahova izteikto krievu viedokli:
�Padomju Savienība pret pa�reizējo pasaules politiku izturas nogaido�i. Tā svārstās starp trim varbūtībām, proti: pakta nolīg�anu ar Franciju un Angliju, �ā pakta realizē�anas tālāko novilcinā�anu un tuvinā�anos Vācijai. Pēc noskaņas sprie�ot, �ī pēdējā versija Kremlim stāv vistuvāk, pie tam ideoloģiskiem un pasaules uzskatiem �eit nav nekādas nozīmes. Klāt nāk no krievu puses vēl citi apstākļi: piemēram, tas, ka Krievija neatzīst Besa-rābiju par rumāņu īpa�umu. Traucējo�s �ķērslis ir tikai baiļu sajūta no varbūtēja vācu uzbrukuma yai nu caur Baltijas valstīm, vai caur Rumāniju. �ai sakarā sūtnis sarunās ir norādījis arī uz Hitlera grāmatu �Mein Kampf�. Bet gadījumā, ja Vācija deklarētu savu neuzbruk�anas gribu
Krievijai vai nolīgtu ar Kremli neuzbruk�anas paktu, � tad Padomju Savienība gan atteiktos no līguma līg�anas ar Angliju.�
Berlīne joprojām vilcinās pieņemt Padomijas tuvinā�anās mēģinājumus. Bet 25. jūnijā Hitleram top zināms, ka Kremļa sarunas ar Franciju un Angliju pavirzīju�ās tik tālu, ka Maskavā ieradu�ās fran�u un angļu militārās misijas. Ievērojot to, ka nāko�ais solis starp Maskavu un Rietumvalstīm varētu būt militārā vieno�anās, Hitlers un fon Ribentrops atzīst turpmāko vilcinā�anos par nevēlamu, pat par bīstamu.
Hitlers, kas patlaban veic pēdējos uzbrukuma sagatavo�anas priek�darbus Polijai, grib novērst draudo�o ielenkumu, un Berlīne tagad iz�ķiras par tie�ām sarunām ar Maskavu.
29. jūlijā vācu sūtnis Maskavā Sūlenburgs (von Schulenburg) liek Kremlim saprast, ka Vācija ir ar mieru Polijas jautājumā atzīt visas Padomju Savienības intereses, kā arī respektēt Krievijai svarīgās prasības pie Baltijas jūras. �etras dienas vēlāk vācu ārlietu ministrs Ribentrops paskaidro krievu sūtnim Astahovam Berlīnē: �Pie Baltijas jūras ir vietas divām valstīm! Kādā Polijas provokācijas gadījumā tā tiks likvidēta nedēļas laikā. Tādēļ Vācija ir ar mieru par Polijas likteni sapras-ties,ar Padomju Savienību!�
�ie teikumi ietver pamatdomu par gaidāmo Vācijas un Padomju Savienības vieno�anos. Ar vācu principiālo Padomju Savienības intere�u atzī�anu Polijā un Baltijas valstīs ceļ� ir brīvs vienoties Hitleram ar Staļinu.
Eksilā dzīvojo�ais �ehoslovākijas prezidents Eduards Bene�s (Benesch) 1939. gada augustā raksta savā dienasgrāmatā: �Mani pirms da�ām dienām informēja ģenerālis Ingre un pulkvedis Mora-vecs, ka pēc viņu ziņojumiem no Berlīnes starp Vāciju un Padomju Savienību notiekot ļoti dzīvas sarunas. Nakts no 3. uz 4. augustu esot bijis smaguma punkts. Ir bijusi sasaukta svarīga sēde ar
Ribentropu, Gēringu, Keiteli, Jodeli un vēl da�iem citiem. Vai vieno�anos lai paraksta vai ne? Hitlers tanī laikā atradās Berhtesgadenā, bet bija telefoniski savienots ar sē�u zāli. Diskusijas turpinājās ar pastāvīgu Hitlera telefonisko piedalī�anos līdz 4. augusta rītausmai. Beidzot Hitlers deva savu piekri�anu, un sevi�ķa uzdevuma kurjers vēl agrā rīta stundā izlidoja uz Maskavu ar �o iz�ķiro�o lēmumu.�
Kremļa vīri, liekas, noskaņoti pozitīvi, lai sabiedrotos ar Hitleru. Politiskās sarunas starp Padomju Savienību un Rietumvalstīm nav biju�as sekmīgas. 7. augustā vācu sūtnis raksta uz Berlīni:
�Arī vietējā angļu misija novērtē ļoti skeptiski izredzes uz gaidāmām militāri politiskām sarunām. No līdz�inējām sarunām ir zināms, ka Molo-tovs sēdējis līdz pēdējai dienai mēms un nekustīgs. Viņ� tikai reti atvēris muti kādam vārdam un, ja viņ� to darījis, tad tie biju�i tikai īsi teikumi, kā: � Jūsu argumentācija, man liekas, nav glu�i apmierino�a. Es informē�u savu valdību. � Angļu un fran�u sūtni atstāj iespaidu, ka viņi būtu tikai pusdzīvi un liekas laimīgi par gaidāmo mazo atpūtas brīdi. Francūzis izteicies vienam no maniem uzticības vīriem: �Paldies Dievam, ka �is zellis nepiedalās militārās sarunās.�
Kaut gan noskaņojums vispār ir pesimistisks, 1939. gada 12. augustā Maskavā notiek pirmā apspriede starp angļu�fran�u militārās delegācijas un Padomijas augstākajiem militārajiem priek�niekiem.
Bet tanī pa�ā laikā, kamēr �ī minētā apspriede sākas, jautājums par politisko tuvinā�anos Vācijai Maskavā ir jau iz�ķirts pozitīvā garā. Tas skaidri izriet no jaunajām instrukcijām, ko Padomju Savienības ārlietu ministrs Molotovs 14. augustā raida uz Berlīni Astahovam.
Un tanī pa�ā dienā mar�als Voro�ilovs Maskavā trīs valstu militārkonferencē pieskaras problēmai par Krievijas karaspēka izsoļo�anu caur Poliju un
Rumāniju, kā arī par ostu un militāro bā�u ieņem�anu Somijas jūras līcī un Baltijas lūrā.
Dienu vēlāk � 15. augustā � von Sūlenburgs pa tālruni saņēma uzdevumu Padomijas ārlietu ministram nekavējoties pieteikt Ribentropa īsu apciemojumu Maskavā, lai Vadoņa vārdā vestu sarunu ar Staļinu.
Savā telegrammā Molotovam Ribentrops raksta: �Tikai tie�ās savstarpējās sarunās ir iespējams panākt iz�ķiro�us grozījumus. Nedrīkstētu izslēgt arī varbūtību, pie reizes likt pamatu galīgai vācu un krievu attieksmju noskaidro�anai. Kā vācu valdībai, tā arī Padomju Krievijai pēc iepriek�ējiem piedzīvojumiem vajadzētu rēķināties ar to, ka kapitālistiskās rietumu demokrātijas ir nesamierināmi ienaidnieki nacionālsociālistiskai Vācijai un arī padomju Krievijai. Tagad viņi mēģina no jauna ar militāru līgumu uzkūdīt Krieviju karam pret Vāciju. Abu mūsu lielvalstu interesēs būtu, lai Vācija un Krievija nākotnē savstarpēji neiznīcinātos rietumvalstu intere�u dēl.�
Molotovs steidzīgi atbild, ka Padomju Savienība ar lielu prieku uzņem Vācijas priek�likumu par abu valstu attiecību uzlabo�anu. Viņ� personīgi tagad ticot vācu nopietnai gribai.
Vēl tai pa�ā vakarā Molotovs pieprasa Berlīnes ārlietu ministrijā: �Vai vācu valdība vēlētos nolīgt ar Padomju Savienību neuzbruk�anas līgumu vai kaut ko tamlīdzīgu? Piekri�anas gadījumā �inī jautājumā jāievada tie�as sarunas.�
Uz �o piedāvājumu Ribentrops, ļoti iepriecināts, jau nāko�ajā dienā steidzas telegrafēt uz Maskavu:
�Visi Molotova kunga priek�likumi pilnīgi sakrīt ar vācu uzskatiem, t. i., Vācija ir ar mieru nolīgt neuzbruk�anas paktu ar Padomju Savienību un, ja Kremlis vēlas, tad uz laiku no 25 gadiem bez uzteik�anas.�
18. augustā Ribentrops, apbruņots ar visām Hitlera pilnvarām, ir sagatavots lidojumam uz Maskavu. Naktī no 19. uz 20. augustu Berlīnē vēl steigā tiek parakstīts vācu un krievu tirdzniecības līgums. Tanī pa�ā stundā, kad abu valstu pārstāvji paraksta minēto tirdzniecības līgumu Berlīnē, Mo-lotovs Maskavā pasniedz neuzbruk�anas līguma projektu vācu sūtnim �ūlenburgam. Pa�u līgumu knevi nolēmu�i parakstīt tikai pēc nedēļas. Vācu vadonis Hitlers, kas 26. augustu bija izredzējis par uzbrukuma sākumu Polijai, paliek nepacietīgs un 20. augustā sūta Staļinam �ādu telegrammu:
�Staļina kungam Maskavā.
1) Es patiesi apsveicu jaunā tirdzniecības līguma parakstī�anu kā pirmo soli uz vācu un krievu jauno attiecību nodibinā�anu.
2) Neuzbruk�anas pakta nolīg�ana ar Padomju Savienību man nozīmē vācu politikas nosprau�anu ilgam laikam uz priek�u. Ar �o paktu Vācija atkal uzņem tās politikas virzienu, kas gadsimteņiem ilgi bijusi ra�ena abām valstīm.
�inī gadījumā Vācijas valdība ir nolēmusi no �īs tālejo�ās politiskās pārkārto�anās taisīt visas konsekvences.
3) Es akceptēju Jūsu ārlietu ministra Molotova kunga iesniegto neuzbruk�anas pakta projektu, bet es uzskatu par nepiecie�amu visdrīzākā laikā noskaidrot visus uz paktu attiecīgos jautājumus.
4) Padomju Savienības prasību par papildprotokolu, pēc manas pārliecības, var visīsākā laika sprīdī būtiski noskaidrot kāds atbildīgs vācu valstsvīrs sarunās Maskavā par �o tematu. Vācu valdībai nav skaidrs, kādā citā ceļā jautājumu par �o papildu protokolu varētu noskaidrot un parafēt.
5) Saspīlējums starp Vāciju un Poliju ir kļuvis necie�ams. Polijas izturē�anās pret Vācijas lielvalsti ir tāda, ka katru dienu var sagaidīt krīzi. Vācija ir apņēmusies aizstāvēt savas
intereses pret poļu izlēcieniem ar visiem tās rīcībā eso�iem līdzekļiem.
6) Mans uzskats ir, ka sakarā ar abu valstu nodomu izveidot jaunas savstarpējas attieksmes nedrīkstētu zaudēt laiku. Tāpēc Jums vēlreiz lieku priek�ā manu ārlietu ministru pieņemt otrdien, 22. augustā, vēlākais tre�dien, 23. augustā. Vācu valsts ārlietu ministram ir pla�as ģenerālpilnvaras neuzbruk�anas pakta sastādī�anai un parakstī�anai, tas pats attiecas arī uz papildu protokolu. Sakarā ar saspīlēto internacionālo stāvokli, Vācijas ārlietu ministra ilgāka prombūtne ir neiespējama. Es priecātos no jums saņemt drīzu atbildi.
Ādolfs Hitlers.�
Staļins neliek Vācijas diktatoram uz atbildi ilgi gaidīt. Viņ� telegrafē Hitleram:
�Vācijas valsts kancleram Ādolfam Hitlera kungam.
Pateicos par vēstuli. Es ceru, ka vācu un krievu neuzbruk�anas pakts ienesīs nopietnu pagriezienu attieksmju uzlabo�anai starp mūsu zemēm. Mūsu tautām nepiecie�amas savstarpējas miermīlīgas attiecības. Vācu valdības pievieno�anās neuzbruk�anas līguma nolīg�anai rada pamatu politiskā saspīlējuma likvidē�anai un miera uzturē�anai, kā arī labai sadarbībai starp mūsu zemēm. Padomju valdības vārdā Jums paziņoju, ka tā atzīst Ribentropa kunga iera�anos Maskavā 23. augustā.
Josifs Staļins.�
Hitlers lasa �o telegrammu, un viņa seja staro. Triumfa pilnā balsī viņ� saka Ribentropam: �Tagad man visa pasaule kabatā!�
Tā kā Hitlers un Staļins ir vienoju�ies, tad krievi torpedē militāro konferenci, kura pa�laik notiek Maskavā starp Franciju�Angliju un Padomju Savienību. 21. augustā visu cerību izgaisto�ā atmosfērā noris pēdējā �ās konferences sēde starp trim aug�ā minētajām militārajām komisijām.
Hitleram tā ir zīme kara sāk�anai. Viņ� pie sevis aicina ģenerāl�tābu un vecākos vado�os virsniekus un viņiem paziņo par ofensīvu pret Poliju. Pārliecinātā drosmē viņ� klāteso�iem paziņo, ka tikai viņ� pats un Staļins esot vienīgie, kas pārdomāju�i par nākotni.
23. augustā 1939. gadā ap pusdienas laiku vācu ārlietu ministrs Ribentrops ierodas Maskavas lidlaukā. Viņ� Padomju valdībai atnes Hitlera vēstījumu, kurā teikts, ka �--no �ā brī�a visas Aus
trumeiropas problēmas ir vienīgi Vācijas un Krievijas lieta,�
Tūliņ pēc Ribentropa iera�anās Maskavā pīkst. 15 notiek sēde^ kurā piedalās Staļins, Molotovs, Ribentrops un Sūlenburgs. Staļins nekavējoties uzsāk sarunu par problēmām, kas viņam vissvarīgākās, viņ� nāk klajā ar savām prasībām. Ribentrops nevilcinās ar atbildi Vakarā starpbrīdī viņ� raida �ifrētu telegrammu uz Oberzalcbergu: �Lūdzu tūliņ ziņot vadonim, ka nupat beigusies trīs stundu īfgsto�ā apspriede ar Staļinu un Molotovu. Sarunās, kuras noritēja mūsu izpratnē pozitīvi, izrādījās, ka iz�ķiro�ais notikums labam gala iznākumam ir krievu prasība, lai mēs atzītu Lie-pājas un Ventspils ostu ietilpinā�anu krievu intere�u sfērā. Es būtu pateicīgs par apstiprinājumu, ka vadonis �im priek�likumam piekrīt, vēl pirms pīkst. 20 pēc vācu laika. Ir paredzēta slepena protokola parakstī�ana, kas norobe�os abu valstu intere�u sfēras, kam es principā pievienojos, Ribentrops.�
Ap pīkst. 20 Maskavā pienāk Hitlera apstiprino�a atbilde. Pēc �ās telegrammas saņem�anas līguma parakstī�anai nekas vairs nestāv ceļā.
2 140
1939. gada 23. augustā, veļa vakara stunda tiek parakstīts �āda satura Neuzbruk�anas pakts:
�Vācijas valdība un Padomju Savienības valdība, kuras vada griba stiprināt mieru starp Vāciju un Padomiju, izejot no neitralitātes līguma pamatnoteikumiem, kas nolīgts 1926. gada aprīlī starp Vāciju un Padomju Savienību, vienoju�ās:
1. � Abas līdzējas puses apņemas atturēties no
jebkāda varas akta, no katras agresīvas darbības, no jebkāda savstarpēja uzbrukuma � arī ne kopā ar citām valstīm.
2. � Gadījumā, ja viena no līdzējām pusēm kļūst
par kara darbības objektu sakarā ar kādas tre�ās valsts iebrukumu, tad otra līdzēja puse nekādā gadījumā neatbalstīs �o uzbrūko�o tre�o valsti.
3. � Abas līdzējas valdības vienmēr paliks sav
starpējā kontaktā, lai konsultētu viena otru un informētos par jautājumiem, kas skar apbusējas intereses.
4. � Neviena no abām līdzējām pusēm nepiedalī
sies nekādā valstu grupā, kura tie�i vai netie�i vērsta pret otru līdzēju pusi.
5. � Konflikta vai strīda gadījumā starp abām lī
dzējām pusēm abas puses apņemas varbūtējos strīdus vai konfliktus nokārtot vienīgi miermīlīgā domu apmaiņas ceļā vai arī ar speciāli ieceltas samierinā�anās komisijas starpniecību.
6. � Tagadējais līgums tiek noslēgts uz laiku no
desmit gadiem ar piezīmi: kad minēto līgumu viena līdzēja puse neuzteic vienu gadu pirms termiņa notecē�anas, tad līgums automātiski paliek spēkā uz turpmākiem pieciem gadiem.
7. � Minētam noslēgtam līgumam jātiek ratificē
tam visdrīzākā laikā. Ratifikācijas dokumenti tiks apmainīti Berlīnē. Līgums stājas spēkā tūliņ pēc parakstī�anas. Izgatavots diyos ori-ģinālrakstos vācu un krievu valodā. Maskavā, 23. augustā 1939.
Vācijas valdības vārdā: fon Ribentrops
(Ribbentrop).
Padomju Savienības pilnvarā: Moloto&s
(Molotov).
�im oficiālam pakta tekstam seko pilnīgi slepens papildu protokols, kas apgaismo līguma īsto raksturu.
Slepenais papildu protokols,
Izejot no līguma parakstī�anas fakta starp Vāciju un Padomju Savienību, abu pu�u pilnvarotie parakstītāji stingri konfidenciālās pārrunās noskaidro to abpusēju intere�u sieru jautājumu norobe�o�anu Austrumeiropā. Pārrunai biļis sekojo�s rezultāts:
1. Teritoriāli politiskā pārkārto�anas gadījumā Baltijas valstu apgabalos, t. i., Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva � ziemeļu robe�a no Lietuvas būs reizē arī intere�u sfēras robe�a Vācijai un Padomju Savienībai. Lietuvas intereses uz Vilnas apgabalu tiek abpusēji atzītas.
2. Teritoriāli politiskā pārkārto�anas gadījumā apgabalos, kuri pieder Polijas valstij, Vācijas un Padomju Savienības intere�u sfēru norobe�o�anai tiks ņemta Pizas, Narevas, Vislas un Sanas upju līnija. Jautājumu, vai Poliju atstāt kā neatkarīgu valsti un kā novilkt tās valsts robe�as un par cik tās atbilst abu līdzēju interesēm, noskaidro�anu atstāj vēlākam laikam un turpmākai politiskai attīstībai. Bet abas valdības apņemas �o jautājumu katrā ziņā atrisināt draudzīgā sapra�anās ceļā.
3. Attiecībā uz Eiropas dienvidaustrumiem krievi izceļ un pasvītro savu interesi par Besarābiju. Vācu puse pasvītro savu pilnīgo neieinteresētību minētajā apgabalā.
4. Abas līguma līdzējas puses �o protokolu turēs stingrā slepenībā.
Maskavā 23. augustā 1939.
Vācu valdības vārdā: fon Ribentrops.
Padomju Savienības pilnvarā: Molotovs.
Pēc abu dokumentu parakstī�anas fon Ribentrops klāteso�iem paziņo Vācijas nodomu jau tuvākajās dienās iebrukt Polijā.
Naktī pēc �īs liktenīgās dienas Staļins rīko lielisku pieņem�anu vācu delegācijai. Tiek svinēts iz�ķērdīgi: ar vodku, �ampanieti un liķieri. Pēk�ņi Staļins pieceļas, paceļ savu glāzi un spontāni uzsauc tostu Hitleram:
�Es zinu, cik ļoti vācu tauta mīl savu vadoni � tāpēc es gribu dzert uz viņa veselību!�
Pēc Staļina pieceļas Molotovs un dzer uz vācu ārlietu ministra fon Ribentropa, kā arī uz sūtņa grāfa fon Sūlenburga veselību. Pēc tam Molotovs vēl paceļ savu glāzi par godu Staļinam:
�Atļaujos piezīmēt, ka tas� bija Staļins, kas ar savu runu marta mēnesī (kura vācu ārlietminis-trijā tika pareizi saprasta) izraisīja �o politisko attieksmju pārveido�anu. Es paceļu savu glāzi uz neuzbruk�anas paktu, uz Vācijas un Padomju Savienības attiecību jauno ēru un uz vācu tautu!�
Pēc tam pieceļas fon Ribentrops: �Es tuk�oju savu glāzi uz Staļina kungu, uz Padomju Savienības valdību un uz laimīgu attiecību norisi starp Vāciju un Krieviju.�
24. augusta priek�pusdienā, kad Ribentrops dodas uz Maskavas lidlauku, viss pla�ais lauks ir kā apsēts ar neskaitāmiem kā�a krustu karogiem visādos lielumos.
25. augustā Hitlers paskaidro Britānijas sūtnim seram Hendersonam: �Kas pēdējā karā notika, tas tagad vairs neatkārtosies, t. i., Vācijai vairs nenāksies karot divās frontēs. Līgums ar Krieviju ir palieko�s un iezīmē pagriezienu vācu ārlietpolitikā. Un �is līgums būs spēkā daudzus gadus. Bez tam visi ar Krieviju noslēgtie līgumi Vāciju nodro�ina saimnieciski visiem nākamajiem gadiem.�
Tai pa�ā dienā Hitlers pa�apzinīgi saka fran�u sūtnim Kulondram (Coulondre): �Ar Maskavu neesmu noslēdzis teorētisku, bet gan praktisku līgumu, to es varu uzdro�ināties apgalvot. Es ticu, ka uzvarē�u!�
Pēc da�ām dienām Hitlers Berlīnē lielmanīgi pasludina: �Attiecības starp Vāciju un Krieviju tagad ir pārveidoju�ās. Vācie�i un krievi ir par labiem, lai rietumu intere�u dēļ savstarpēji apkautos.�
31. augustā Padomju Savienības Augstākā padome Maskavā ratificē paktu. Hitlers jūtas nodro�ināts. Tagad viņ� var dot starta zīmi karam. 1939. gada 1. septembrī, pīkst. 5.45 no rīta, sākas Hitlera uzbrukums Polijai. Viņ� ir pārliecināts, ka rietumvalstis cīņu neuzņems. Tai pa�ā liktenīgajā dienā ap pusdienas laiku Hitleru apmeklē Riben-trops un vācu sūtnis Parīzē Abecs (Abetz). Viņi mēģina Hitleru pārliecināt, ka Francija un Anglija �oreiz neapmierināsies ar protesta notu piesūtī�anu, bet pieteik�ot Vācijai karu. Hitlers abus kungus pārtrauc jau pēc da�iem teikumiem, pie tam viņ� Ribentropam nomierino�i uzsit uz pleca un jokodamies izsauc: �Lūdzu, pataupiet mani ar saviem speciālista spriedumiem! Mūsu diplomātu kungi sē� visās pasaules galvaspilsētās. Vīni saņem augstākās algas, un viņu rīcībā ir vismodernākie sazinā�anās un ziņu aparāti. Viņi stāv attiecīgo zemju politiskās dzīves centrā; man �ķiet, viņiem vajadzētu pastāvīgi turēt savu roku pie nācijas pulsa Bet kāds iznākums ir, kad es �iem vīriem prasu viņu spriedumu? Vēl pirms obligātā karadienesta nodibinā�anas es viņiem jautāju un saņēmu atbildi: � Wehrpflich ,c est la guerre! (karadienests � tas ir kar�). Reinzemē (Rheinland), dernilitarizēto zonu ieņemot, es viņiem vēlreiz jautāju un atkal saņēmu to pa�u atbildi: C� est la guerre! Tāpat tas ari bija Austrijas pievieno�anas gadījumā, Sude-tijas krīzē un pirms Prāgas okupācijas. Ar militāriem kungiem man neiet labāk. Vai nu �ie kungi ir pārāk aizņemti ar garām dienesta stundām pie ēdiena galda, ka viņi vairs nav spējīgi labāk pārredzēt stāvokli akreditētās zemēs, nekā es to redzu �eit, no Berlīnes, � vai atkal viņiem nepatīk mana politika un viņi vilto īsto situāciju savos ziņojumos, lai mani kavētu manā ceļā!
Jums ir jāsaprot, Ribentrop, ka es beidzot atsakos no cilvēku spriedumiem, kas mani jau vairākkārt maldināju�i �, ja neteiktu vienkār�i apmānīju�i; tagad turos pie sava pa�a viedokļa un sava sprieduma un bū�u visos gadījumos labāk informēts, nekā uzklausot minētos speciālistus.�
Bet Hitlers maldās. Saskaņā ar noslēgto Palīdzības paktu ar Poliju, Francija un Anglija divas dienas vēlāk pieteic Vācijai karu. Vēl tai pa�ā
3. septembra vakarā Ribentrops telegrāfiski lūdz Padomju Savienības valdību, lai krievu karaspēks noteiktā laikā uzsāktu kustību pret krievu iespaidu sfērā atrodo�os poļu armiju un lai �o apgabalu ņemtu savā, t. i., krievu pārziņā. Bet Kremļa vīri, pārliecībā sastapt sīvu pretestību no poļu puses, nolemj vēl neiejaukties cīņās. Staļins tāpēc novilcina savu atbildi Ribentropam. 9. septembrī vācu sūtnis fon Sūlenburgs atkārtoti atgādina krieviem nepiecie�amību uzsākt tūlītēju akciju pret Poliju.
Uz to Molotovs viņam atbild: �Padomju Savienības valdība nolēmusi tālāko vācu karaspēku virzī�anos Polijā ņemt par izejas punktu savam paskaidrojumam, ka Polija atrodas izir�anas stāvoklī un ka Padomju Savienība ir spiesta nākt palīgā Vācijas apdraudētajiem ukraiņiem un baltkrieviem. Ar �o paskaidrojumu Padomijas valdība grib tautu masām darīt saprotamu, kāpēc krievu karaspēks uzsāk ofensīvu; līdz ar to arī jāizkliedē iespaids, lai krievi netiktu ieskatīti par uzbrucējiem,�
Ar �o Padomju Savienības paskaidrojumu Berlīnes ārlietu ministrija nebūt nebija apmierināta. Ribentrops paskaidro, ka �āda krievu izturē�anās pilnīgi runā pretim vācu un krievu līguma garam.
Tanī pa�ā laikā notikumi vācu�polu frantē virzās uz priek�u neticami un neparedzēti ātrā steigā. Vācu armijas straujā virzī�anās uz priek�u Polijā piespie� krievus ātrāk rīkoties. Staļins atzīst briesmas tai gadījumā, kad Vācija noslēgtu pamieru ar Poliju vēl pirms krievu uzbrukuma sākuma, 14. septembrī Molotovs lūdz pie sevis vācu sūtni Maskavā un viņam paskaidro:
�Lai Padomju Savienības uzbrukumam dotu politisku pamatu, ir nepiecie�ami un ļoti svarīgi tikai tad uzsākt akciju, kad Polijas valdības centrs � Var�ava � kritīs. Tāpēc es jūs loti lūdzu man pateikt tik precīzi, cik iespējams, kad var rēķināties ar Polijas galvaspilsētas ieņem�anu.�
15. septembrī Ribentrops informē Kremli sevi�ķā vēstījumā:
�Polijas armijas sakau�ana ātriem soļiem tuvojas savam noslēgumam, Ar Var�avas ieņem�anu var rēķināties jau vistuvākajās dienās.�
Pēc �īs atbildes Padomju valdība vairs negrib zaudēt laiku, 17. septembrī pīkst. 2.00 naktī Staļins aicina pie sevis grāfu �ūlenburgu, Klāt ir arī Molotovs un Voro�ilovs. Staļins dara vācu sūtnim zināmu Padomju valdības lēmumu uzsākt uzbrukumu Polijai vēl tai pa�ā dienā. �etras stundas vēlāk krievu karaspēks iesolo Austiumpolijas apgabalos. Ar �o rīcību Polijas liktenis ir apzīmogots. Tagad Polijas armija vairs nav spējīga abās frontēs vienlaicīgi izrādīt efektīvu pretestību. Polija sabrūk. Padomju Savienības zaudējumi ir niecīgi-tikai 737 kritu�ie un 1862 ievainotie.
Vēlāk Staļins �o kopējo gājienu pret Poliju atklāti apzīmē par �asinīm apzīmogotu� vācu un padomju draudzību.
22. septembrī vācu militārais ata�ejs Maskavā ģenerālis Kestrings (Kostring) kopā ar mar�alu Voro�ilovu izstrādā līgumu. �inī līgumā iet runa par militāro okupāciju ieņemtajā apgabalā. Tiek iecelta jaukta militāra komisija ar sēdekli poļu Bieļostokā un tur uzsāk darbību.
�ī komisija noteic, ka sarkanā armija aizvirzījusies līdz slepenā protokola uzrādītai līnijai, un vācu armijas daļām, kas �o līniju bija pārgāju�as, poļus vajājot, jāatvelkas atpakaļ uz rietumiem. �ī akcija ir pēdējā karagājiena fāze Polijā. Hitlers ierosina draudzības līgumu starp Vāciju un Padomju Krieviju. �inī nolūkā Ribentropam vēlreiz jābrauc uz Maskavu. Divas dienas pirms Riben-tropa apmeklējuma Padomju Savienības galvaspilsētā Staļins un Molotovs ielūdz vācu sūtni Kremlī. Tikko fon �ūlenburgs tur ir ieradies, Staļins saka: �Poļu jautājumu galīgi nokārtojot, jāizvairās no visa tā, kas nākotnē varētu radīt domstarpības un nesaskaņas starp Vāciju un Padomju Savienību. No �ā viedokļa es uzskatu par nepareizu atstāt vienu patstāvīgu Polijas daļu. Tāpēc man ir �āds priek�likums.
�No demarkācijas līnijas uz austrumiem eso�ā apgabala mūsu daļai būtu pievienojams viss Lubļinas atriņķis un daļa Var�avas apriņķa līdz 6ugas upei. Par to mēs atsakāmies no LIE'fllVAS.�
�taļins neielai�as ar vācu sūtni garās diplomātiskās sarunās. Viņ� nejūt vajadzību būt atturīgam starp vienādi domājo�iem, bet stūrē tie�i savam mērķim pretim. Hitlers saprot �o valodu.
1939. gada 27. septembri viņ� sūta Ribentropu otrreiz uz Maskavu. �oreiz vācu ārlietu ministra sagaidī�ana Padomju Savienības galvaspilsētā ir vēl grandiozāka. Ribentropa sagaidī�anai lidlaukā ierodas vesela rinda valdības pārstāvju, augsti sarkanarmijas virsnieki un sevi�ķa godasardze.
Lidlauks bagātīgi greznots ar sarkaniem un kā�u-krustu karogiem. Padomju militārais orķestris spēlē Ilorsta Vesela dziesmu un Internacionāli. Draudzība starp Staļinu un Hitleru �ķietami sasniegusi savu kulminācijas punktu.
Tūlīt pēc iera�anās Ribentrops uzsāk sarunu ar Staļinu un Molotovu. Viņi drīz vienojas. Jau nāko�ajā dienā tiek parakstīts Vācijas un Padomijas draudzības līgums, kas īsi un skaidri nosprau� kopējo līniju:
�Pēc līdz�inējās Polijas valsts sair�anas Vācijas un Padomju Savienības valdības ieskata par vienīgi viņiem piekrīto�o uzdevumu atjaunot mieru un kārtību biju�ajos poļu apgabalos un tur dzīvojo�ām tautībām nodro�ināt mierīgu dzīvi, atbilsto�u viņu tautiskām īpatnībām. �im nolūkam līguma līcfzēji ir vienoju�ies par �ādiem noteikumiem:
1. � Vācijas valsts valdība un Padomju Savienī
bas valdība nosprau� līniju, kā abu valstu intere�u robe�u biju�ās Polijas valsts teritorijā, kura iezīmēta klātpieliktā kartē un sīkāk aprakstīta papildu protokolā.
2. � Abas līguma līdzējas puses atzīst pirmā para
grāfā nosprausto abpusējo valsts intere�u robe�u par galīgu �inī līgumā un noraidīs jebkuru kādas tre�ās valsts iejauk�anos.
3. � Nepiecie�amo valstisko jauniekārtojumu rie
tumos no 1. minētajos apgabalos pārņem vācu valsts valdība, bet apgabalos austrumos no minētās līnijas � Padomju Savienības valdība.
4. � Vācijas valdība un Padomju Savienības val
dība uzlūko iepriek� minēto nokārtojumu kā dro�u pamatu turpmākām draudzīgām attieksmēm starp vācu un krievu tautām.
5. � Sis līgums tiek ratificēts un ratifikācijas
dokumenti izmainīti Berlīnē visdrīzākā laikā. Līgums stājas spēkā ar tā parakstī�anu.
�is līgums parakstīts 1939. gada 28. septembrī.
Ari �oreiz līgumam pievienots papildlīgums. Tas, protams, stingri slepens: �Slepenais protokols pie 28. septembra vācu � padomju robe�u un draudzības līguma.
1939. g. 23. augustā parakstītais slepenais papildu protokols tiek savā pirmajā punktā pārmainīts tādējādi, ka Lietuvas valsts teritorija krīt Padomju Savienības intere�u sierā, kamēr no otras puses Ļublinas apriņķis un daļa no Var�avas apriņķa krīt Vācijas intere�u sfēra. Tiklīdz Padomju Savienība sāks rīkoties Lietuvas valsts teritorijā savu intere�u īsteno�anai, tad robe�as vienkār�o�anas un iztaisno�anas nolūkā eso�ā vācu � lietuvju robe�a tiek pārlabota tādējādi, ka Lietuvas apgabalos, kas atrodas dienvidrietumos no iezīmētās līnijas uz kartes, piekrīt Vācijai.�
Tālāk konstatēts, ka minētā Padomju Savienības rīcība starp Vāciju un Lietuvu spēkā eso�os saimnieciskos līgumus neskar.
Sakarā ar ātro vieno�anos Maskavā Padomju Savienības un Vācijas valdības vēl tanī pa�ā naktī nodod pasaules zinā�anai oficiālu deklarāciju.
�Pēc �odien parakstītā līguma starp Vācijas valdību un Padomju Savienības valdību galīgi nokārtoti visi jautājumi, kuri izrietēja no Polijas valsts sair�anas, un līdz ar to ir radīts dro�s pamats ilgsto�am mieram Austrumeiropas telpā. Abas valdības saskaņoti aizstāv uzskatu, ka tas atbilstu visu nāciju patiesām interesēm izbeigt pastāvo�o karastāvokli starp Vāciju, no vienas puses, un Angliju�Franciju, no otras puses. Kā Vācija, tā Padomju Savienība apvienos savus centienus tanī virzienā, lai sprausto mērķi sasniegtu iespējami drīz; vajadzības gadījumā � ar citu draudzīgu valstu palīdzību. Gadījumā, ja abu valstu centieni paliktu bez panākumiem, ar to būtu pierādīts fakts, ka Anglija un Francija ir atbildīgas par kara turpinā�anu, pie kam, karam ieilgstot, Vācijas un Padomju Savienības valdības savstarpīgi konsultēsies par turpmāko nepiecie�amo rīcību.�
Kamēr Hitlers pēc �ā pakta nolīg�anas jūtas loti apmierināts, �Pravda� 30. septembri raksta: �liekas nespēj �o nejēdzīgo karu starp Franciju�Angliju, no vienas puses, un Vāciju, no otras puses, attaisnot. Atkarīgs v i e n ī g i no Francijas un Anglijas izbeigt �o karu, kas izraisīts pret pa�u nācijas gribu. Ja vācu un krievu miera centieni palika bez panākumiem, tad top skaidrs, ka valstsvīri un vado�ās �ķiras Francijā un Anglijā par to ir atbildīgas.� Nāko�ajā dienā �Pravda� �o savu rakstu vēl papildina: �Ienaids starp abām lielajām Eiropas valstīm � Vāciju un Krieviju � ir izbeidzies. �o ienaidu agrāk provocēja tikai imperiālistiskie kara piekritēji.�
Hitlers un Staļins nāko�os mēne�os attīsta vēl cie�āku politisko un saimniecisko sadarbību. Hitleram tagad brīvas rokas karam pret Rietumiem, jo viņa frontes aizmugure austrumos nodro�ināta.
Staļins smejas un gaida savu stundu.
Viņam �is kar�, kur pats nepiedalās, ļoti izdevīgs, jo tas veicina ienīstās Rietumeiropas demokrātijas iznīcinā�anu.
1940. gada 29. martā Molotovs attēlo Augstākās Padomes priek�ā Padomju Savienības nostāju. Tas viss acīmredzot vērsts pret Rietumvalstīm.
�Kā zināms, Anglijas un Francijas valdības ir ignorēju�as Vācijas pagāju�ā gada beigās izteikto miera gribu. Kļūst saprotams, ka Vācija ir bīstams konkurents imperiālistiskajām Eiropas lielvalstīm, t. i., Anglijai un Francijai. �ā iemesla dēļ abas valstis Vācijai ir pieteiku�as karu, paskaidrojot, ka grib palikt uzticīgas saviem dotajiem solījumiem Polijai. Abu valstu naida pilnā izturē�anās pret Padomju Savienību ir vēl padziļinājusies, tāpēc ka Padomju valdība atsakās piedalīties pret Vāciju vērstā politikā un pārvērsties par Anglijas un Francijas kalpu.�
�ie Molotova vārdi dod Hitlera valdībai Berlīnē pamudinājumu tālākām militārām akcijām.
Arī pēc Hitlera uzbrukuma Norvēģijai un Dānijai Padomju Savienības avīze �Izvestija� 1940. gada 11. aprīlī pasludina Maskavas valdības oficiālo iebrukuma atzī�anu:
�Nav �aubu, ka Vācijas akcija Norvēģijā un Dānijā izrietēja no Francijas un Anglijas nodoma tanīs zemēs. Anglija un Francija grib vācu militārās pozīcijas vājināt, uzlabojot savas pa�as. Protams, ir celts iebildums, ka Vācija ir pārkāpusi internacionālo tautu tiesību pamatnoteikumus un ka Hitlers ar Dāniju nolīgto neuzbruk�anas līgumu ir pārvērtis par makulatūru. Bet ir smieklīgi uzsākt brēku par Vācijas rīcības legalitāti vai illegalitāti pēc tam, kad Anglija un Francija jau skāru�as Skandināvijas valstu suverenitāti.�
Tā ir Padomju Savienības tā laika nostāja attiecībā uz karu, Un �inī virzienā minētajā gadā aģitē visas komunistiskās partijas kā Austrumos, tā Rietumos. No frontes dezertēju�ais Francijas komunistu partijas vadonis Moriss Torēzs (Maurice Thorez) no Maskavas raida fran�u karavīriem, lai tie frontē brāļojas ar vācu karavīriem. Neviens komunists rietumos nerunā par pagrīdes darbību pret vācu nacismu. Staļins ta�u vēl ir Hitlera draugs.
Kamēr Padomijas Sarkanarmija 15., 16. un 17. jūnijā 1940. gadā okupēja Baltijas valstis � Lietuvu, Latviju un Igauniju, pa to laiku Hitleram viegla spēle Rietumos: ar pla�u, labi sagatavotu ofensīvu viņ� piespie� Franciju kapitulēt. Sakarā ar Padomju Savienības aizmugures segumu Hitleram un viņa sabiedrotajiem gandrīz visa Eiropa rokās.
�inī laikā, t. i., 1940. gada jūlija sākumā, angļu sūtnis Maskavā Kripss apmeklē Staļinu, lai viņu brīdinātu no Vācijas uzbrukuma. Be{ Staļins mierīgi atbild sūtnim Kripsam: �Pats par sevi saprotams, ka Padomju valdība izrāda vislielāko interesi par pa�reizējiem notikumiem Eiropā, bet es neredzu kādas valsts uzkundzē�anās briesmas Eiropā; vēl mazāk briesmu, ka Vācija varētu sev pievienot Eiropas apgabalus. Es sekoju Vācijas politikai un labi pazīstu vado�os vācu valstsvīrus. Viņos es neesmu vērojis cen�anos pievienot Vāci-jai�Eiropas valstis. Neesmu tais uzskatos, ka vācu militārie panākumi apdraud Padomju Savienību un tās draudzīgās attieksmes pret Vāciju. Minētās attieksmes nebalstās uz pārejo�ām situācijām, bet uz abu valstu fundamentālām interesēm. Līdz�inējais, tā sauktais Eiropas līdzsvars, ir nospiedis ne tikai Vāciju, bet ari Padomju Savienību. Tāpēc Padomju valdība izlietos visus līdzekļus, lai agrākais līdzsvars Eiropā netiktu atjaunots!� Tanī pa�ā laikā, t. i., 1940. g. 13. jūlijā, Staļins uzdod Molotovam sīki informēt vācu sūtni Maskavā par Kripsa ziņojumu, kā arī par Padomijas noraido�o reakciju �inī jautājumā.
Hitlers ar �talina rīcību ir ļoti apmierināts. Sarunā ar admirāli Rēderi Hitlers izsakās, ka viņ� pilnīgi uzticoties Staļinam un viņa līguma pildī�anai.
Jau tanī pa�ā 1940. gada vasarā Hitleram bija gatavs militārais ofensīvu plāns pret Lielbritāniju, bet pagaidām Hitlers no sava uzbrukuma plāna atteicās. Ievērojot Lielbritānijas gaisa spēka pārsvaru, kā ari rūpīgi organizēto aizsardzības gatavību, Hitlers 1940. gada oktobri galīgi atteicās no plānotās invāzijas Britu salās.
No tā brī�a Hitlera smadzenēs briest doma
1941. gada pavasari vērsties pret Staļinu un uzbrukt Padomju Savienībai. Drīz vien starp vācu valdību un Kremli sākas pirmie asumi un saspīlējumi. Kad 1940. gada 11. oktobrī vācu karaspēks iesoļo Rumānijā, tad Maskava par �o notikumu tiek informēta no Berlīnes tikai iekaro�anas dienā un nostādīta notiku�ā fakta priek�ā.
Pēc �ās Hitlera jaunākās rīcības Molotovs iesniedz asu protestu, kas Berlīnē neatstāj nekādu iespaidu. Tomēr, Molotovs uz Hitlera ielūgumu
1940. g. 12. novembrī ierodas Berlīnē. Pats Hitlers, kā arī Ribentrops personiskās sarunās mēģina pārliecināt Padomju Savienības ārlietu ministru par nepiecie�amību Krievijai pievienoties Triju valstu paktam (Vācija-Itālija-Japāna), kas noslēgts 1940. gada 27. septembrī. Ribentrops Molotovam uzdod jautājumu:
�No vācu-krievu pakta abas līdzējas puses līdz �im ir guvu�as tikai labumus un pie tam taisīju�as labus veikalus. Kāpēc gan mums arī nākotnē tādus pa�us veikalus neturpināt?�
Pie �iem vārdiem Ribentrops pasniedz krievu ārlietu ministram Vācijas izstrādāto projektu 1940. g. 9. novembrī, kurā paredzēta pavisam jauna pasaules sadalī�ana intere�u sfērās un Krievijas pieslie�anās Triju valstu paktam. Bet �oreiz vieno�anos vairs nevar panākt. Staļins nepievienojas Hitlera priek�likumam, ka Padomju Savienībai turpmāk būtu jākoncentrējas uz Indiju un Tālajiem Austrumiem, bet viņ� tie�i Eiropā saredz Krievijas iz�ķiro�o intere�u lauku. Bez jebkādiem panākumiem Molotovs atgrie�as no Berlīnes Maskavā.
Hitleram tagad ir pienācis iz�ķiro�ais bridis. 1940. gada 18. decembri Vācijas vadonis un augstākais karaspēka virspavēlnieks Hitlers dod savu slepeno rīkojumu Nr. 21 attiecīgiem karaspēka priek�niekiem; �is slepenais rīkojums ir tā sauktais �Barbarosas plāns�. Minētais plāns paredz ātru Krievijas militāru sadragā�anu nākamajā pavasari. �is plāns ir izstrādāts līdz pēdējam sīkumam.
1941. gada jūnija sākumā Lielbritānijas sūtnis Kripss no jauna brīdina Kremli, ka Hitlers nolēmis 22. jūnijā uzbrukt Krievijai. Arī �oreiz Staļins nepievēr� vērību �im angļu brīdinājumam.
22. jūnija rītā vācu lielgabali atklāj uguni no vācu un krievu robe�as uz Padomju Savienību.
Līdz ar Krievijas iesaistī�anu karā pret Vāciju 1941. gada 22. jūnijā, dabiski izbeidzās Hitlera � Staļina pakts.
Ar �o liktenīgo paktu nodro�inātām, Hitleram vispār bija iespējams 1939. gada 1. septembrī iededzināt Otrā Pasaules kara liesmu. Un tāpat kā Staļins, 1939. g. 23. augustā noslēdzot neuzbruk�anas līgumu ar Vāciju, nenojauta, ka divus gadus vēlāk viņa līguma partneris Hitlers arī Krieviju ieraus kara virpulī, tāpat Hitlers, kas 1941. gadā gandrīz vai visu pasauli bija ierāvis karā pret Vāciju, arī toreiz vēl nenojauta, ka viņa pa�a liktenis jau bija apzīmogots.
Pirmās kara dienās vācu gaisa spēki bombardē lielinieku lidlaukus pie Liepājas. Līdz ar lielgabalu dūmiem izkūp arī Hitlera � Staļina draudzība un noslēgtie pakti.
Ar vācu uzbrukumu lieliniekiem Baltijas telpā Latvijā izbeidzās Baigais gads, kas bija sagādājis latvie�u tautai neizsakāmas cie�anas un nepārredzamu postu.
Ir noskaidrots, ka 14 dienu pēc slepenā papild-līguma parakstī�anas 1939. gada 28. septembrī augsts NKVD komisārs izstrādāja pavēli par cilvēku deportācijām no Baltijas valstīm. Pavēle 001223 bija pilnīgi slepena. Slepenā pavēlē bija norādīts, ka, iedzīvotājus deportējot, nav vajadzīgs pierādīt vainu katram cilvēkam atsevi�ķi, bet pietiek, ka tas pieder pie zināma slāņa, par kuru var pieņemt viņa naidīgo noskaņojumu pret komunismu.
Tā kā Latvijā maz komunisma piekritēju, tad deportējamiem jākomplektējas no visiem dzīves slāņiem � no ierēdņiem, brīvām profesijām, zemniekiem, strādniekiem, garīdzniekiem, tirgotājiem, namu īpa�niekiem, virsniekiem.
Slepenajā pavēlē bija arī sīki norādījumi par patruļu sastāvu, kā arī detaļās izstrādātas instrukcijas, kā izturēties un rīkoties iedzīvotāju arestē�anā un aizve�anā, cik laika deportējamiem atļaujams sagatavo�anai tālam ceļam un tml. Pavēlē paredzēta arī vagonu un transporta sastādī�ana, logu aizrestē�ana un durvju aizslēg�ana, kā ari sievu at�ķir�ana no vīriem un bērnu no vecākiem.
Interesants un zīmīgs �ai slepenajā NKVD pavēlē ir tas apstāklis, ka faktiskais sarkanās armijas varmācīgais iebrukums Latvijā notika 1940. gada 17. jūnijā, bet centīgais un �gādīgais� NKVD komisārs jau deviņus mēne�us pirms liktenīgā iebrukuma (1939. gada 11. oktobri) visos sīkumos noteica un paredzēja, kā sarkanajai varai rīkoties okupētās Baltijas zemēs.
Zināmajā Hitlera un Staļina slepenajā papild-līgumā Baltijas valstis bija iedalītas Padomju Savienības iespaida sierā, tāpēc, lai maskētu savus turpmākos nodomus, Staļins steidzās noslēgt ar Latviju �Dro�ības un neuzbruk�anas līgumu�, bet slepenībā kala plānus, kad un kādā veidā okupēt Baltijas valstis.
�ī rīcība pierāda, ka Maskava līgumus slēdz ne tādēļ, lai tos pildītu, bet gan kā maskē�anās līdzekli savai darbībai. Līgumus slēdzot, lai sev nodro�inātu zināmus labumus un priek�rocības, lai tie nolīdzinātu ceļu gala mērķim. Totalitārās valdības neieskata par negodu vienpusīgi lauzt līgumu, bet atzīst par pareizu un atļautu ikkatru rīcību, kura tuvina gala mērķim.
Repatrianti no Baltijas valstīm ar lielu interesi vēroja notikumus frontē un Baltijas valstu atbrīvo�anu no boļ�evikiem. Pēc Rīgas ieņem�anas baltvācu repatrianti ielenca Pozenes policijas prezidiju, lai dabūtu atļauju atpakaļ braucienam uz veco dzimteni. Valstvāci to nevarēja saprast un nespēja nobrīnīties, kāds spēks repatriantus mudina doties atpakaļ uz Latviju.
No aug�as bija dots mājiens neatļaut repatriantiem atstāt jaunierādītās vietas. Braukt drīkstēja tikai tie baltvāci, kurus iecēla amatā jaunformējamā vācu civilajā pārvaldē, bet tādu bija samērā nedaudz.
Gribēdams nokļūt atpakaļ dzimtenē, ari es iesniedzu Pozenes policijas prezidentam attiecīgu lūgumu. Tā kā es nebija repatriants, bet gan Latvijas bēglis, man atļauju izsniedza ātri. Bija tikai jāgaida izdevīgs bridis, kā nokļūt mājās. Augusta vidū viens no pazīstamiem gatavojās braukt ar savu ma�īnu uz Rīgu un izteica gatavību mani ņemt līdzi. Noteiktā dienā es laimīgs iekāpu vāģī.
Braucot caur Lietuvu, bie�i bija redzami neseno kauju liecinieki � nodegu�as mājas un ciematu drupas. Pārbraucot Latvijas robe�u, mani pārņēma savādas jūtas: vairāk nekā gadu nebiju redzējis dzimto zemi!
Braucot pa Latvijas zemi, ceļ� man nebija vienkār�s ceļ�, druvas un lauki vairs nebija parastie lauki kā visur pasaulē, bet dzimtajā zemē visas �īs vienkār�ās, parastās lietas bija pilnas sevi�ķa spēka un radīja dziļu svētlaimi. Iebraucot Rīgā, mūsu skaistā vecā pilsēta, tik mīļa un tuva sirdij, likās tā kā sve�a � man dūrās acīs, ka nesatieku nevienu pazīstamu cilvēku, neredzu nevienu pazīstamu seju. Daudzi latvie�u patrioti bija gāju�i Golgātas ceļu uz tālās Sibīrijas vergu darba nometnēm, citus bija no�āvu�i sarkanie iebrucēji. Baigais gads bija sitis pārāk dziļas rētas mūsu tautas miesā.
Man izdevās aizbraukt uz savām lauku mājām pie Liepājas. Tur bija ierīkota traktoru stacija, bet lauki nodoti Liepājas cukurfabrikai cukurbie�u ra�o�anai. Apstaigājot laukus, gan varēju manīt, ka pavasarī cukurbietes bija sētas, bet augusta beigās bija grūti tās saredzēt, augsta nezāle bija apņēmusi visus laukus, un cukurbietes nācās ar grūtībām meklēt zem nezālēm � bie�u saknītes bija attīstīju�ās pirksta lielumā. Viena saimniecības ēka bija nodegusi. Visa saimniecība atstāja nolaistu iespaidu.
Atgriezos atkal Rīgā. Tur mani gaidīja Ziemeļ-armijas virspavēlnieka ģenerāļa de Roka (Roque) uzaicinājums ierasties virspavēlnieka �tābā. Pārrunā noskaidrojās, ka viņ� vēlējās, lai zemes iek�ējo pārvaldi uzņemtos latvie�u iestāde, un piedāvāja man uzņemties �ās iestādes vadību. Es izlūdzos divas dienas laika pārdomām. Gribēju pārrunāt �o svarīgo lietu ar kādu no biju�iem valdības locekļiem vai ar kādu no mūsu agrākajiem deputātiem, bet neviens nebija sameklējams.
Latvijā bija tikai viena kompetenta persona, kura varēja dot padomu un kura spriedumu es respektēju, tas bija mūsu agrākais valsts prezidents
Alberts Kviesis. Kā jurists un biju�ais prezidents viņ� un neviens cits varēs dot pareizus novērtējumus. Nebijām redzēju�ies vairākus gadus.
Agrākajam prezidentam Kviesim es īsumā atreferēju situāciju un lūdzu viņa ieskatus un padomu. �Prezidenta kungs,� es teicu, �saņēmu no Ziemeļ-frontes virspavēlnieka uzaicinājumu uzņemties mūsu zemes pārvaldi. Kā jūs domājat par �o svarīgo jautājumu?�
Prezidents Kviesis, brīdi padomājis, lēni atbildēja: �Okupācijas laikā zemes pārvaldes ir paredzētas starptautiskajā Hāgas konvencijā, un tās ir likumīgas.�
�No sarunas ar Ziemeļarmijas virspavēlnieku de Roku es izpratu, prezidenta kungs, ka viņ� pats nenodarbosies ar administratīvām lietām, net ka viņam jāvada katra kara darbība frontē, drīzumā ieradī�oties vācu civilā pārvalde, ar kuru mums nākotnē bū�ot jāstrādā.�
�Jā, nav viegli, viena okupācijas vara nomaina otru. Lai Dievs dotu, ka jaunā vara būtu cilvēcīgāka par sarkano okupāciju.�
�Vai redzējāt, prezidenta kungs, ka visās ielās izlīmēti plakāti ar paziņojumu: vācu karaspēks nāk jūsu zemē nevis kā iekarotāji, bet gan kā atbrīvotāji. � Blakus �iem plakātiem atrodas arī uzsaukums ar aicinājumu mūsu vīriem iestāties policijas bataljonos.�
Prezidents Kviesis domīgi raudzījās tālē, it kā meklēdams nākotnes atrisinājumu. Tad viņ� teica, katru vārdu uzsvērdams:
�Pēc manām domām, būtu nepareizi, ja mēs atteiktos no piedāvātās līdzdalības zemes pārvaldē. Atsakoties no �īs līdzdarbības, mums zūd katra iespēja ieskatīties vācu iestā�u un viņu ierēdņu darbībā, un mēs nezinātu, kas notiek ar mūsu ļaudīm, zemi un mantu. Turpretim, darbojoties līdzi ar savām latvie�u iestādēm un ierēdņiem, mums ir dota iespēja vismaz pa daļai ievirzīt dzīvi mums vēlamā virzienā, pasargāt tautu no pārestībām un nelikumībām un griezt da�u ļaunumu par labu.�
�Tad jūs domājat, prezidenta kungs, lai mēs piedāvājumu pieņemam un lai es mūsu zemes pārvaldi uzņemos?�
�Jā gan. Jūs, ģenerāļa kungs, kā vecs karavīrs un brīvības cīnītājs nedrīkstētu atteikties stāvēt sargpostenī par Latviju grūtā brīdī, jo grūtu stundu nebūs mazums. Viegls �is darbs, ko uzņemsities, nebūs, tāpēc ka katra okupācijas vara ir smaga un nepatīkama. Arī atbildība ir liela, bet vai tad jūs to uz saviem karavīra pleciem neiznesīsit? Ja mans padoms jums kādreiz būs vajadzīgs, tad labprāt bū�u jūsu rīcībā.�
Biju prezidentam loti pateicīgs par viņa norādījumu un padomu. �is izcilais latvju dēls, kas, prezidents būdams, bija kalpojis Latvijai ar visu sirds degsmi, arī tagad bija saglabājis skaidru un tālejo�u skatu par pa�reizējiem notikumiem un apstākļiem. Vēlāk, t. i., 1944. gada sākumā, prezidents Kviesis pat piedalījās Latvijas pa�pārvaldes darbībā un uzņēmās Tieslietu ģenerāldirekcijas vadību.
Pēc �īs sarunas ar prezidentu Kviesi es nolēmu nepalaist garām izdevību mūsu zemes pārvaldī�anā iesaistīt latvie�u iestādes un pieņemt piedāvāto amatu, bet iek�ēji tomēr nevarēju atkratīties no smaguma, kas man kā lietuvēns bija uzgūlies uz sirds. Mājinieki pret �o manu soli gan cēla iebildumus un aizrādīja uz varbūtējām grūtībām, kas var rasties, sadarbojoties kara laikā ar sve�o okupācijas varu, � nostādot visam tam pretī mierīgo personisko dzīvi pa�a lauku mājās.
No ziemeļgrupas virspavēlnieka �tāba saņēmu pilnvaru, kuru bija parakstījis komandējo�ais ģenerālis de Roks. Ar �o pilnvaru man bija uzdots pārņemt iek�ējo zemes pārvaldi, pārbaudīt visās iestādēs personāla sastāvu, iecelt un atcelt ierēdņus. Tikai pārmaiņas augstākos amatos bija jāpieteic armijas �tābam.
Sis dokuments, izdots 1941. gada 21. augustā, bija �āds:
Armijas Ziemeļgrupas Galvenajā mītnē
Virspavēlnieks 21. aug. 1941. g.
Attiecas: Uz Vispārējo un iek�lietu pārvaldi,
Personālām lietām latvie�u pārvaldītā apgabalā.
Ar vispārēju un iek�lietu vadību padotajā apgabalā tanī Latvijas daļā, kas pakļauta virspavēlniekam (austrumos no Daugavas, ieskaitot Rīgas pilsētu un apriņķi), tiek pilnvarots gen. O. Dankers Rīgā. Turpmāk viņ� tiek pilnvarots pārbaudīt personāla sastāvu visās latvie�u centrālās iestādēs un vajadzības gadījumā nākt ar priek�likumu par vado�o posteņu jauniecel�anu vai atcel�anu.�
Virspavēlnieks ģenerālis Roques
Bez manis zemes pārvaldē vēl tika nozīmēti prāvests Sanders un pulkvedi s-leitnants Freimanis.
Septembrī Rīgā ieradās vācu civilā pārvalde ar ģenerālkomisāru Dr. Drehsleru (Drechsler) priek�galā. Savus birojus viņ� ierīkoja jaunceltajā finansu ministrijas ēkā Smil�u ielā. Līdz ar ģenerālkomisāru ieradās ari pieci apgabala komisāri. Katram no viņiem nodeva pārvaldīt vairākus apriņķus.
�ie apgabalu komisāri bija: Alnors � Liepājā, fon Mēdems � Jelgavā, Fusts � �Riga Land� (ar sēdekli Rīgā), Hansens � Valmierā un Rikens � Daugavpilī.
Tomēr Rīga neietilpa Latvie�u pa�pārvaldes pārziņā kā citas pilsētas, bet atradās vācu civilajā pārvaldē. Pēdējā iecēla par Rīgas lielvecāko (Oberb�rgermeister) veco partijas vīru Vitroku (Wittrock). Interesanti piezīmēt, ka Vitroks bija reihs-ministra Alfrēda Rozenberga sievastēvs.
Katrā apriņķī nozīmēja tā sauktos �Kreis � Landwirt�, ko varētu tulkot � apriņķa lauksaimniecības inspektors. Pēc būtības, vārda un idejas tam jābūt labam saimniekam ar daudzpusīgām zinā�anām vai pat agronomam, lai spētu lauksaimniekiem dot padomus un norādījumus, bet īstenībā �o �Kreis � Landwirta� galvenais uzdevums bija: būt par uzraugiem mūsu zemniekiem un kontrolēt, vai tie dod visas viņiem uzliktās obligātās nodevas. Normas neizpildī�anas gadījumā �Kreis � Landwirts� uzstājas kā soģis.
Lai uzņemtu kontaktu ar mūsu Latvie�u pa�pārvaldes iestādēm, vācu ģenerālkomisariātā tika nodibinātas attiecīgas nodaļas ar referentiem, kas uzņēma sakarus ar mūsu iestādēm. Ar to bija dota iespēja izbeigt karaspēka rekvizīcijas un pāriet uz plānveidīgu saimniecību ar noteiktām nodevu normām.
Ar vācu civilpārvaldes nodibinā�anu pēc ģene-rālkomisāra Drekslera Rīgā ieradās jaunieceltais �Reichskommissar f�r das Ostland� Loze (Lohse). Viņ� savu sēdekli ierīkoja Tiesu pilī. Nosaukums Ostland, t. i., Austrumzeme aptvēra trīs Baltijas valstis un Baltkrieviju ar galvaspilsētu Minsku.
Reihskomisārs Loze, pirmoreiz uzstājoties, atklāti un skaidri pateica: �Boļ�eviki ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpa�umus, kā: namus, lauku mājas, fabrikas utt. Tas viss tapa par Padomju Savienības īpa�umu, ar vācu karavīru asinīm un dzīvībām, ar viņu upuriem, padzenot boļ�evikus no Latvijas, Padomju Savienības īpa�umi kā kara laupījums pāriet vācu valsts īpa�umā.�
Citiem vārdiem, mums, latvie�iem, pa�iem savā zemē vairs nepieder nekas.
Tas bija rūgts atklājums!
Latvijas pa�pārvalde iesniedza ģenerālkomisā-ram Drehsleram jautājumā par Latvijas patstāvību un suverenitāti se�padsmit memorandus un bez tam katrā izdevīgā gadījumā viņam par to atgādināja ari mutvārdiem. Parasti mēs nesaņēmām uz �iem mums tik svarīgajiem jautājumiem nekādu atbildi. Ja ar kādu augstāku partijas vīru uzsāka sarunu par Latvijas patstāvību, tad tie�as atbildes vietā tas sāka runāt par �Jauno Eiropu�. Kad sīkāk apjautājās par �o �Jauno Eiropu� un gribēja zināt tās saturu un formu, kā ari, kādu vietu un stāvokli tajā ieņems Latvija, tad pēc �iem jautājumiem vienmēr sekoja klusums. Tomēr vārds �Jaunā Eiropa� nenogāja no ikdienas skatuves; to dzirdēja arvien bie�āk, līdz �is vārds izklausījās pavisam nodriskāts.
Alfreds Valdmanis pēc pa�a ierosmes iesniedza ģenerālkomisāram garu rakstu �Latvie�u problēma� (Das lettische Problem). �o rakstu izplatīja daudzos eksemplāros tautā. Galvenais raksta saturs bija prasība pēc patstāvības vai autonomijas pēc Slovākijas parauga. Tad prasība izveidot latvie�u karaspēku 200 000 vīru stiprumā, lai piedalītos cīņā pret boļ�evikiem. �is memorands tika sastādīts un iesniegts bez pārējo Pa�pārvaldes locekļu ziņas.
Okupācijas vara �Latvie�u problēmu� uzņēma noraido�i, pat naidīgi. Hitlera valdība atcēla Vald-mani no amata un izsūtīja viņu uz Vāciju. �Latvie�u problēmas� autors bija nepareizi novērtējis okupācijas varu un ar savu rakstu nepanāca popularitāti sev, nedz palīdzību Latvijai, nedz tautai, bet tikai pats sevi bija izslēdzis no tālākās līdzdarbības Pa�pārvaldē. Valdmaņa vietā par Tieslietu resora vadītāju nāca Teodors Zvejnieks.
Latvijas pa�pārvalde nolēma vēlreiz cilāt patstāvības jautājumu un iesniedza ģenerālkomisāram reizē ar suverenitātes prasību Latvijai tiesības izveidot nacionālu armiju 100 000 vīru lielumā. �ī armija tiktu izlietota Latvijas robe�u aizsardzībai pret sarkano varu. Ari �o iesniegumu noraidīja.
No vācu civi(pārvaldes izturē�anās Latvijas neatkarības un suverenitātes jautājumā varēja spriest, ka Hitlera valdība �inī lietā nav runājama un ka Hitleram attiecībā uz okupētām valstīm ir citi nolūki. �ķita, it kā kāda melna roka stāvētu nomodā un atstumtu ikkatru tautas likumīgo prasību pēc brīvības. Līdz ar to tautā mainījās arī noskaņa.
Vācu politika: ņemt visu un nedot nekā � noskaņoja pret sevi ne tikai Latviju, bet arī visas citas okupētās zemes.
�ķiet, ka nebija robe�u ne Hitlera lielummānijai, nedz viņa totalitārās varas imperiālistiskām tieksmēm. Hitlera smadzenēs bija iesakņojusies pārliecība, ka tikai vācie�i ir izredzēti būt valdnieki pār tautām, pārliecība, ka tikai vāci ir kungu tauta un ka pārējās tautas var palikt kalpu lomā. Tāds apmēram bija viņa priek�stats par �Jauno Eiropu�. Tie�i �ī pārliecība un �is apstāklis kļuva Hitleram liktenīgs.
Ar katru dienu nemiers un neuzticība pret vācie�iem mūsu tautā auga un drīz vien pārgāja atklātā naidā. Radās vairākas aktīvas pretestības kustības grupas.
Tikai pēc vairākiem gadiem noskaidrojās, kas īsti mūsu latvie�u gribai, likumīgai prasībai un centieniem pēc patstāvības bija stāvējis ceļā. 1946. � 47. gadā tas nāca klajā Nirnbergas tribunālā.
Tur atradās SS Galvenās pārvaldes vadītāja Ģ. Bergera Himleram adresēts slepens dokuments. �ī dokumenta N-3300 saturs ir �āds:
Pārbaudot 100 000 latvie�u lietu, izriet sekojo�ais:
1) Latvijas pa�pārvalde ir iesniegusi reihsko-misāram lūgumu izveidot no jauna Latvijas armiju 100 000 vīru stiprumā. Vecais paņēmiens, lai ar armiju, kura, starp citu, ir tikai iedoma, iegūtu sev sevi�ķas politiskas dabas priek�rocības. �ādu lūgumu kā pilnīgi nederīgu un vairāk nekā bīstamu esmu noraidījis; izteicu sekojo�u priek�likumu, protams, atkarīgu no reihsfīrera SS piekri�anas. No brīvprātīgajiem, kas rasiskā ziņā pilnvērtīgi, radīt
vienu vienību, par kuru noteic vienīgi reihsfī-rers-SS.
Izmantot viņus kā policijas bataljonus bandu apkaro�anai.
2) Esmu lūdzis reihsleiteru Rozenbergu norādīt reihskomisāram Lozēm (Lose) �ajā lietā negriezties pie reihsmar�ala, jo �ī lieta piekrīt vienīgi reihslīreram-SS. Saņēmu piekri�anu.
Berlīnē, 11. decembri 1942.
G. Bergers
SS grupenfīrers
G. Bergers �o slepeno ziņojumu rakstīja 1942. g. 11. decembrī.
Tātad Himlera ļaudis bija nomodā, lai latvie�u prasības nenokļūtu līdz Gēringam un lai Pa�pārvaldes rakstiem, kuri nosaukti par iedomu pilniem un pat par bīstamiem, netiktu dots tālākais virziens.
Okupācijas laikā Pa�pārvaldei nebija zināmi vācu slepenie raksti, bet tomēr visi juta, ka Hitlera valdība nav ieinteresēta Latvijas patstāvībā. Fīreram attiecībā uz Baltijas valstīm bija citi nolūki, un viņ� �os savus nodomus vēl neizpauda atklātībā.
Nāci valdības un administratīvā aparātā pirmo vietu ieņēma nacionālsociālistu partija. Partijas vīri, viņu dzeltenīgās uniformas dēļ saukti par �zelta lazāniem�, sastādīja vācu Civilo pārvaldi Latvijā.
Nāko�ais stiprākais Hitlera balsts Vācijā bija SS organizācija. Tās priek�galā bija Himlers. Viņ� bija ari iek�lietu ministrs. Himleram bija padota kā kārtības, tā arī dro�ības policija; un bez tam �inī organizācijā ietilpa speciāls karaspēks � Waffen SS. �īs vienības apbruņojumā bija vieglie un smagie kājnieku iero�i, visu tipu artilērija, kā ari tanki.
Latvijā Himleru kā vecākais reprezentēja SS ģenerālis Jekelns, bet slepeno dro�ības policiju Lange. Viņam bija ari padotas Salaspilī un citur ierīkotās koncentrācijas nometnes. Galvenās pārvaldes atbildīgais vadītājs bija SS obergrupenfī-rers Bergers.
Hitlera tre�ais varas avots bija bruņotie spēki � armija, gaisa spēki un jūras spēki/Bruņotie spēki bija priek�zīmīgi organizēti, apmācīti un apbruņoti. Virsvadība bija koncentrēta vācu ģenerāl�tābā.
Bruņo�anās rūpniecību vadīja Spērs. Gauleiters Saukels bija atbildīgs par darbaroku sagādi rūpniecībai un lauksaimniecībai.
Organizācija �Todt� sekoja cie�i aiz frontes karaspēka daļām un sagatavoja tām ierakumus, ejas, paslēptuves, betona bunkurus; uzturēja kārtībā frontes joslā pievedceļus un izlaboja, kad ceļi bija ienaidnieka ap�audē sabojāti.
Darba dienests bija obligāts vācu jaunekļiem un jaunavām. Jaunie�i bija padoti ari militārai apmācībai, un tos nodarbināja ari ceļu būvēs un baraku cel�anā. Pēc darba dienesta beig�anas jaunie�us pārskaitīja karaspēka vienībās.
SS vecākais priek�nieks Latvijā bija ģenerālis Jekelns. Viņ� ar savu �tābu bija apmeties Saeimas namā. Jekelns pats bija padots SS Galvenajai pārvaldei Berlīnē. No turienes viņ� saņēma savas direktīvas.
V
�ajā dokumentā Himlers cita starpā rakstīja:
Slepeni
Vadoņa galvenajā mītnē
6. martā 1942.
�SS Pārvaldes priek�niekam ģermāņu zemēs vervē�ana, papildinājumi SS dalām, leģioniem, policijas vienībām, sard�u bataljoniem jāveic SS galvenās pārvaldes VI nodaļas ģermāņu brīvprātīgajiem ...
Augstākie SS un policijas priek�nieki ģermāņu zemēs pārņem SS Galvenās pārvaldes priek�nieka uzdevumā dienesta uzraudzību par minēto uzdevumu izpildī�anu un �inī darbā ir padoti SS Galvenās pārvaldes priek�niekam . . .�
Tā Himlers ar vienu spalvas vilcienu patvarīgi nosauca Latviju par ģermāņu zemi un lielā viltībā uzspieda latvie�u karavīriem �ģermāņu brīvprātīgo� zīmogu.
Latvie�u vervē�anu, iesauk�anu SS Galvenā pārvalde Berlīnē uzdeva ģenerālim Jekelnam.
Lai gan Hāgas starptautiskā konvencija noliedz okupācijas varai okupētā zemē izdarīt mobilizāciju savām karaspēka vajadzībām, vācie�i �o
punktu vienkār�i apgāja ar vārdiņu �brīvprātīgi�.
Tika vervēti �brīvprātīgie�, tika iesaukti �brīvprātīgie�, un frontē gāja kaujās �brīvprātīgie� bataljoni, pulki, divīzijas. Tā nāci varasvīri apgāja likumu ar līkumu.
Hitlera vara nenāca uz Latviju, lai atjaunotu brīvu Latvijas republiku. Tā nāca ar viltīgu, ļaunu nodomu.
Vācie�i apzinājās, ka 2. Pasaules kar� no vācu tautas prasīs daudz asins upuru. �ā iemesla dēļ viņus pārņēma baiļu izjūta, ka citas varonīgas tautas varētu kļūt stiprākas par vācu tautu. Tādēļ ir tikai loģiski kā nepiecie�ami ieraut �īs tautas cīņā, lai vismaz viena daļa no tās vitālā spēka tiktu iznīcināta; jo lūk � par kritu�iem ārzemniekiem nesēro vācu mātes un sievas, ja vācu karavīra vietā krīt sve�inieks.
Lai runā nāci varasvīru raksti. Viņu domas un vārdi ir tik nepārprotami skaidri, ka jebkāds komentārs būtu lieks.
Nirnbergas tribunālā dokumenta N-5618,
ko parakstījis G. Bergers, atrodam �ādas rindas:
Berlīnē,
Grīnvaldē, 8. febr, 1944.
SS grupenfīreram
policijas ģenerālleitnantam Obergam
Mīļais kamerād Oberg!
. . . pieturos pie tā viedokļa, ka �inī laikā būtu noziegums neiesaistīt visus spēkus.
Par katru kritu�o ārzemnieku neraud neviena vācu māte!
Vecā draudzībā, Hei! Hitler Jūsu G. Bergers SS obergrupenlīrers
Gribētos �eit citēt vēl vienu Bergera rakstu, kas spilgti attēlo tā laika garu un Bergera uzskatus attiecībā uz viņam padotiem un sve�tautie�u karavīriem. Motivējot savu domu gaitu ar disciplīnas uzturē�anu kara laikā, viņ� raksta:
Nirnbergas tribunāla dokuments N-321
�tāba pavēle N-2/43 Berlīnē, 2.10.1943.
Kāds SS unter�ārfīrers bija saņēmis pavēli izvest transportu ar latvie�u grupu, kuri pie mums iesaukti kā palīgspēki.
Viens latvietis atteicās paklausīt. Minētais unter�ārfīrers nebija spējīgs nepaklausīgo latvieti piespiest paklausīt, vajadzības gadījumā ar iero�u palīdzību, � bet griezās pēc palīdzības pie garāmejo�a vērmahtspiederīga un, acīmredzot, veltīgi.
Sodu minēto unter�ārfīreri ar 14 dienām vienkār�ā arestā.
Kas nākotnē padotībā paliks mīkst�aulīgs, to pavēlē�u ievietot koncentrācijas nometnē. Jo ilgāk kar� turpinās, jo stingrāk jāievēro disciplīna. Būtu �is unter�ārfīrers vilcis pistoli un atklāti spītīgo latvieti no�āvis, tad es būtu viņu uzslavējis un paaugstinājis.
G. Bergers
Katrā armijā pastāv disciplīnas uzturē�anai speciāli likumi, kuri sakopoti tā sauktajā disciplinārā reglamentā. Tur noteikumos paredzētas katram priek�niekam tiesības viņa varas robe�ās sodīt padotos par disciplināriem pārkāpumiem. Par noziedzīgiem nodarījumiem vainīgie tiek nodoti kara tiesai. Pēdējā lietu sīki izmeklē un pasludina attiecīgu spriedumu. Kara laikā soda mērs sniedzas līdz nāves sodam ieskaitot.
Ģenerālim Bergeram ar �ādu kārtību nepietiek. Viņ� to papildina ar personīgi izgudrotu likumu: katram priek�niekam, līdz pat zemākam, ir tiesības
un pienākums no�aut padoto kareivi, ja �im priek�niekam liekas, ka padotais pārkāpis disciplīnas noteikumus. Pie mums tādu �au�anu sauc par slepkavību, un �āvējam būtu par to jāatbild, bet ģenerālis Bergers to uzslavētu un �āvēju paaugstinātu.
Vācu okupācijas laikā augstākā vara Latvijā piederēja Hitlera valdībai. Pēdējās ministri un ieceltā civilpārvalde pārstāvēja �o varu. Tika izdoti rīkojumi, pavēles, ar kurām noteikta zemes iek�ējās pārvaldes darbība, administratīvā aparāta uzbūve un atbildīgo darbinieku tiesības un pienākumi. Ar Berlīnes rīkojumu N�2 noteica iek�ējās pārvaldes uzbūvi Latvijā un ģenerāldirektoru tiesisko stāvokli.
Tā 1942. gada 15. un 20. augustā saņēmu vācu civilās pārvaldes ģenerālkomisāra rakstus, kuros cita starpā teikts:
�Izpildot �11 organizācijas pavēles Ostland N�2 ar 15. aug. 1942. g. rīkojumu, esmu pilnvarojis ģenerāldirektorus izdot rīkojumus un izpildnoteikumus ar likuma spēku.� Bet �ajos rakstos ģenerālkomi-sārs uzsver: Visi rīkojumi un izpildnoteikumi iesūtāmi manai apstiprinā�anai pirms izsludinā�anas.
Ģenerāldirektoru rīkojumi jaizsludina bez ievad-mulas, it sevi�ķi nevar atsaukties uz saņemto
pilnvaru vai uz ģenerālkomisāra doto piekri�anu. Pēc manas piekri�anas saņem�anas iek�lietu ģenerāldirektors izgatavo rīkojumus un izpildnoteikumus un tos izsludina.
Rīgā, 15. augustā 1942. Dr� Drehslers
ģenerālkomisārs Rīgā
Hitlera prokonsuls Alfreds Rozenbergs drīz vien nāca ar rīkojumu par iedzīvotāju iesaistī�anu darbā. Tā saturs skanēja apmēram tā: neviens nedrīkst atteikties no darba, ja darba pārvalde darbu piedāvā, nepaklausīgie var tikt sodīti. Vācu darba pārvalde �o rīkojumu arī bagātīgi izmantoja un iesauca mūsu cilvēkus da�ādos darbos. Daļa iesaukto tika nosūtīti pat uz Vāciju strādāt turienes lauksaimniecībā un fabrikās, galvenokārt konservu fabrikās Hamburgā, Lībekā un citur. Tā tika nosūtīti darbos uz Vāciju ap 22 000 cilvēku, pa lielākai daļai sievietes. Traģisma pilni skati bija redzami atvadoties, kad vilcieni ar strādniekiem atstāja Rīgas staciju. Labāks stāvoklis bija strādniekiem, kas bija nokļuvu�i lauku darbos pie zemniekiem, bet grūti panesams strādniecēm � sievietēm konservu fabrikās.
Daudzas man adresētās vēstules no �īm strādniecēm liecināja par viņu neapskau�amo stāvokli. 13ija lieli trūkumi da�ādā ziņā: novietojums, ēdiens, darba apstākļi un attiecības ar vietējo administrāciju. Lai sīs sūdzības varētu pieteikt ģene-rālkomisāram, bija nepiecie�ami lietas apstākļus pārbaudīt uz vietas. Pārbaude uz vietas tikai apstiprināja sūdzību pareizumu. Sevi�ķi grūti klājās saslimu�ām sievietēm, kas bie�i piedzīvoja, ka ārsta vietā pie tām ieradās policists. Mans pieteikums ģenerālkomisāram par necie�amiem darba apstākļiem Vācijas fabrikās palika bez jūtamiem rezultātiem.
Caur vācu darba pārvaldi vēl tika iesaukti ap 500 cilvēku un nosūtīti uz Igaunijas degakmens lauztuvēm; starp �iem strādniekiem bija arī Latvijas universitātes studenti. Daļu �o strādnieku nodarbināja fabrikā, kur no degakmens tecināja eļļu un benzīnu vācu zemūdenēm. Tālāk vācu darba pārvalde iesauca 12 000 cilvēku, t.s. �Hiwi�, t.i., Hilfs-willige der Wehrmacht, kas nozīmē � labprātīgie armijas izpalīgi. �o iesaukto izpalīgu uzdevums bija būt par zirdziniekiem � tansporta braucējiem tuvā frontes aizmugurē, piegādājot frontei pārtiku un munīciju. Drīz vien pienāca ziņas, ka da�i no iesauktiem Hiwi izpalīgiem, nokļūdami uguns joslā, kritu�i. Latvijas pa�pārvalde griezās pie ģene-rālkomisāra ar protestu, ka vācu darba pārvaldei nevar pie�ķirt tiesības mobilizēt mūsu cilvēkus karadienestam un nosūtīt tos uz fronti. Pēc �īs intervijas vācu darba pārvalde Hiwi izpalīgus vairs neiesauca.
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā sāka darboties vācu civilā pārvalde un līdz ar to latvju tautai sākās smagas, grūtas dienas. Latvijas manta un īpa�umi, kā: fabrikas, kuģi, pre�u nami, dzīvokļi, jā, pat veseli namu bloki latvie�iem bija jāatstāj, lai tos nodotu vācie�iem. Minimāli mazu atalgojumu saņēma latvju strādnieks. Visā zemē nebija nevienas nozares, uz kuras negūlās smagais vācu spiediens. �ie smagie dzīves apstākļi izraisīja latvju tautā pret vācie�iem ne tikai noraido�u nostāju, bet tā izjuta pret viņiem atklātu naidu.
Ap �o laiku mani pie sevis aicināja reihskomi-sārsJLoze un īsi paskaidroja:
��is stāvoklis ir necie�ams. Tā tas nedrīkst turpināties. Tautas naidīgo izturē�anos es uz priek�u necietī�u. Manās rokās atrodas da�ādi līdzekļi stāvokļa maiņai.� Tad reihskomisārs pienāca man pavisam tuvu un, katru vārdu uzsverot, piebilda: �Holandē pa naidīgo nostāju pret vācie�iem tika no�auti astoņdesmit prominentas personas.� Pēc īsa klusuma brī�a viņ� gandrīz kliedza: �Ja pārmaiņas neiestāsies, tad to pa�u līdzekli izlietosim arī Latvijā!� Ar to mana audience pie Lozes beidzās.
Un tā mums bija jāskatās nākotnē zem pastāvīga drauda ar smago baiļu un nedro�ības izjūtu kuru katru acumirkli būt nostādītiem �autenes stobra piiek�ā.
Līdz ar vācu civilpārvaldi radās arī Gestapo, Dro�ības dienests (SD) un speciālas komandas. Tika ierīkotas koncentrācijas nometnes, jo bez tāi Hitlera vara nevarēja eksistēt. Pirmā tāda nometne
tika ierīkota Salaspilī. Sākās apcietinā�anas. Arestētos ievietoja kā cietumos, tā Salaspils nometnē. Gadījās ari cilvēku no�au�ana bez tiesas izmeklē�anas. Sākumā represijas tika vērstas pret kreisā spārna cilvēkiem, bet 1943�44. gadā tās tika vērstas pret labā spārna latvie�u nacionālistiem.
1941. gada augusta beigās man pēc gada pārtraukuma atkal nācās braukt uz Rīgu. Braucot pa Dobeles lielceļu un tuvojoties Jelgavai, pie Dobeles vārtiem bija redzams liels plakāts ar uzrakstu: �Mitau judenfrei.� Tātad viņi bija jau paspēju�i pastrādāt savu �ausmu un slepkavības darbu. Tāpat sākās Latvijas pilsoņu � ebreju vajā�anu, kā arī to ebreju, kas bija saņēmu�i no Latvijas valdības atļauju iebraukt no Vācijas un uzturēties Latvijā.
� No sākuma vācu izturē�anās bija bravūrīga un kundziska, atsevi�ķos gadījumos pat izaicino�a. Viņi izturējās kā uzvarētāji iekarotā zemē. Viņiem loti patika, ka tos bie�i pieminētu kā atbrīvotājus, bija pat dots rīkojums, ka katram latvju ierēdnim, ja tas atklātā vietā griezās pie tautas ar uzrunu, obligāti jāuzsāk ar pateicības izteik�anu Vācijai par atbrīvo�anu.
Grūti bija izprast vado�o nacionālsociālistu slepenos nodomus un mērķus Latvijā. Viens bija skaidrs un, proti: par Latvijas brīvību un neatkarību runāt nedrīkstēja. Pēc daudziem �inī ziņā iesniegtiem memorandiem bija dots rīkojums līdzīgus rakstus vairs neņemt pretī. Kļuva skaidrs, ka pie Hitlera re�īma Latvija savu brīvību neatgūs. Bet kas ar Latviju notiks? �eit mums palīgā nāk un atbildi uz �iem jautājumiem dod Dr. Marnica grāmata �Kāvi pār Daugavu�, kur mums iespējams ieskatīties vācie�u slepenajos nodomos un mērķos, kuri tiem bija padomā.
Nāci vadoņi domāja, ka �ī zeme ir cīņā atkarota krieviem ar vācu karavīru asins upuriem un ka kara laupījums viņiem pieder galīgi. �ai zemei jākļūst par jaunu vācu provinci. Viņi bija ari paredzēju�i, kas notiks ar latvju tautu: daļu pārvācos un uzņems vācu pavalstniecībā. Pārējos, kas pārvāco�anai nederēs, vienkār�i iznīcinās vai izsūtīs uz tāliem krievu apgabaliem. Tātad � pilnīga un galīga latvju tautas iznīcinā�ana. Pēc Hitlera plāna īsteno�anas latvju tauta no pasaules skatu-vesjoūtu nozudusi.
So faktu katram latvietim mū�am nebūs aizmirst, un mums domātais Hitlera nāves spriedums jāpatur prātā uz aud�u audzēm. Vācu nacionālsociālisms bija ļauna, viltīga un velni�ķīga vara, kas vācu tautai gribēja sagādāt labklājību un kunga stāvokli uz citu kaimiņu tautu rēķina. Kaut arī būtu jākāpj pāri upuru miljoniem.
Nirnbergas tribunāla dokuments 3301 liecina par vācie�u ciniskajiem mērķiem kaimiņu zemju tautu labāko dēlu t.s. �pārvāco�anā�.
Nirnbergas tribunāla dokuments N�3301
Office of chief of couneel for war crimes.
Reihsfīrers SS
Tgb. N (rokrakstā) 14. augustā 43. g.
Reihsfīrera SS personīgais �tābs.
Rakstu uzglabā�anas pārvalde.
Akt. N. Slēp. � 113 � Lauku komandas mītne, 13. janvārī 1943.
1) SS Galvenā pārvalde
2) SS Vadības galvenā pārvalde
Manā �āsdienas apmeklējumā Pozenes-Tres-kau apak�virsnieku skolā es tur satiku 54 igauņu apak�virsniekus. �ie vīri atstāja labu iespaidu. Rases ziņā viņus varētu pilnīgi pārvācot, ja viņi varētu saprasties valodas ziņā.
Lai ar paliekamām sekmēm saistītu �os igauņu leģionārus un līdz ar to labāko igauņu tautas daļu pie ģermāņu valsts, es vēlos tūliņ sākt vācu valodas mācības un vispirms līdzīgā veidā, kā tas tiek darīts Vācijā �, proti, tautas augstskolu kursos.
�ai apak�virsnieku skolā es radīju 10 godalgas sekmīgākajiem skolniekiem. Minētās godalgas izprasāmas no manis. Tādēļ es vēlos, lai
1) Vācu valoda kā rakstiski, tā mutiski tiktu intensīvi mācīta.
2) Tas jādara, lai dotu mums iespēju ar mūsu pasaules uzskatiem un mūsu ideoloģiju tuvoties �iem ļaudīm.
Personīgi esmu pārliecināts, ja mēs iegūsim viņu uzticību, tad mēs viņus arī galīgi iegūsim, tad igauņu tautā arī nostiprināsies pārliecība, ka viņi � 900 600 cilvēku � nevar klīst apkārt pa pasauli un veģetēt, bet kā radnieciska tauta varētu iekļauties Vācijā. Igauņi tie�ām pieder pie �īm retajām ciltīm, kurus mēs bez jebkādiem pa�u zaudējumiem varam sakausēt ar mums, izdalot tikai niecīgu daļu nederīgo. Tas ir svarīgi arī no pasaules viedokļa, jo citādi �ī tauta ir lemta izmir�anai.
Igaunija ir pazīstama ar savu mazo bērnu skaitu; arī pie mūsu ģimenes vīriem var konstatēt, ka lielai daļai, kaut gan tie precēju�ies un ir lielu lauku māju īpa�nieki, arī ļoti maz bērnu.
Tiem igauņiem, kuri atrodas pie mums^tikai retos gadījumos ir vairāki brāļi un māsas. �ķiet, ka bezbērnu laikmets Igaunijā jau sācies pirms laba laika.
Es lūdzu nākt ar priek�likumiem, kā vislabāk izveidot valodas un pasaules uzskata apmācību.
3) Dro�ības policijas �efs un SD
4) SS obcrgrupenfīrers Jekelns
5) SS obergrupenfīrers Wolfs
Noraksts piesūtīts zinā�anai.
(Paraksts)
Rīgas pilsēta bija izņemta no pa�u latvie�u pārvaldes, un tanī saimniekoja ieceltais vācu virs-bi -mrmeistars Vitroks. Tas visiem spēkiem centās p � ērst Rīgu par �vācu� pilsētu. Vārds Latvija �
Lettland bija izņemts no apgrozības un netika vairs lietots; to darīja ar nolūku, lai �o vārdu palēnām izdzēstu ļau�u atmiņā. Pat ģenerālkomisārs nebija iecelts Latvijā, bet gan Rīgā, un viņa oficiālais nosaukums bija � Der Generalkomissar in Riga.
Kādu rītu līdzinieki vēroja uz ielu stūriem jaunus ielu nosaukumus. Izrādījās, Vitroks, lai Rīgai pie�ķirtu vācu nokrāsu, daudzas ielas bija pārdēvējis. Lai mūsu paaudze neaizmirstu, kā Hitlera uzticības vīri centās pārvērst Latviju par vācu zemi, lai pārdēvē�anas fakts nenogrimtu aizmirstībā, es dodu �eit pārdēvēto ielu sarakstu:
Aizkraukles iela � Ascheradensche Str; Aizsargu � Yorck Str.; Alberta � Hartknoch Str.; Aldaru � Brauer Str.; Alūksnes � Marienburger Str.; Andr. Pumpura � Ullersberger Str.; Annas � Konradin Kreuzer Str.; Antonijas � Ernst von Bergmann Str.; Arhitektu � Otto von Vitinghoff Str.; Aristida Briana � Herman Goring Str.; Arm-stedas � Hollander Str.; Aspazijas bulv. � Von der Goltz Ring.; Baznīcas � Laudon Str.; Bergmana � Schweinfurt Str.; Brīvības iela un bulv. � Ādolf Hitler Str.; Cementa iela � Rostocker Str.; Ceraukstes � Gotenhafener Str.; Citadeles � Hans von Manteufel Str.; Daugavgrivas � Am Philosophen-gang.; Dauguļu � Pillausche Str.; Dzirnavu � Richard Wagner Str.; Elizabetes � Walter von Plet-tenberg Ring.; Fabrikantu � Soester Str.; 1905. g. Parks � Neuer Park.; Ģertrūdes iela � Ferdinand Walter Str.; Gogola � Kirchholmer Str.; In�enieru � Karl von ïlolte Str.; Jāņa Asara � Adler Str.; Jāna �akstes lauk. � Schlossplatz.; Jaunmoku iela � ĪZoppoter Str.; 13. janvāra � General von Huttier Str.; Jura Alunāna � Oberst Lasch Str.; Kalnmui�as � Thorner Str.; Kalpaka bulvāris � Bismark Ring.; Lā�plē�a iela � Kari Schirrer Str.; Lazaretes � Burkhardwaldis Str.; 15. Maija laukums � Albert von Buxhowden PL; Marijas iela � Pleskauer Str.; Matīsa � Freiherr von Stein Str.; Miesnieku � Kūter Str.; Miķeļa � Major Bischoff
Str.; Muitas � Major Flettcher Str.; Viestura dārzs � Hindenburg Park.; Noliktavas � Schlage-ter Str.; 11. Novembra bulv. � An der D�na.; Raiņa bulvāris � Alfred Rosenberg Ring.; Reimersa iela � Moltke Str.; Samarina � Litzmannst�der Str.; Skolas � Karl Ernst von Baer Str.; Stabu � Victor Ilchn Str.; Strēlnieku � Hehennstaufen Str.; T�livalda � Posener Str.; Vāgnera � G�rtnerei Str.; Valdemāra � Herman G�ring Str.; Va�ingtona la�k. � Ludendorf Platz.; Vidzemes �oseja � Dorpater Landstr.; Zemit�na lauk. � Berliner Pitz.; Zigrīda Meierovica bulv. � Deutschordens Ring.
Līdz ar okupācijas varas ienāk�anu Latvijā visu saimniecību pārņēma vācie�i. Rūpnīcas uzsāka strādāt bruņo�anās vajadzībām. Lauksaimniecība, skatoties pēc zemes platības, tika aplikta nodevām. Ieviesa ari kartī�u sistēmu. Viena kartīte glabājās pie saimnieka, otra � pagasta valdē. Katra nodeva tika ierakstīta abās kartītēs. Apriņķa agronoms, ierodoties pagasta valdē, viegli varēja� konstatēt, kur� saimnieks nodevis pilnu normu, kur� ne. Pret kūtriem normu nodevējiem lietoja stingras represijas, pat līdz izlik�anai no mājām. Ne katru reizi izdevās padzīto saimnieku dabūt atpakaļ savās mājās. Lai izbeigtu �īs nebū�anas, lauksaimniecības ģenerāldirektors gāja pie ģenerālkomisāra ar priek�likumu, ka viņ� no saimniecības ievāks nodevas un garantē nodot pilnu mēru vāriem. Ģenerālkomisārs �oreiz tam pievienojās, un līdz ar to izbeidzās represijas pret lauksaimniekiem.
Vācu okupācijas vara nesaudzīgi izmantoja Latvijas saimniecību � rūpniecību, lauksaimniecību un finanses.
Latvijas valsts mantu vācu okupanti pārņēma savā īpa�umā. Piemēram, Valsts Elektrotehnisko fabriku �VEE� tie pārņēma, tā sakot, vienā acumirklī: vispirms iecēla vācu direktoru, noņēma izkārtni �VEF� un uzlika �AEG >, t. i., Allgemeine
Elektrische Gesellschaft. Tāpat rīkojās arī ar citiem valsts uzņēmumiem.
Vācu okupanti ņēma no Latvijas visu, ne tikai lauksaimniecības un rūpniecības ra�ojumus, bet arī mūsu visdārgāko mantu � mūsu dzīvo spēku. Mūsu ļaudis tika izmantoti ne tikai fabrikās un lauksaimniecībā, bet arī frontē.
Visiem iedzīvotājiem tika pie�ķirtas pārtikas kartītes. Vācie�i neaizmirsa ierakstīt savās kartītēs dubultas pārtikas devas. Par maksā�anas līdzekli vācie�i ieveda reihsmarku.
1942. gada februāri ģenerālkomisārs kā lieku likvidēja ģenerāldirektoriju, kurā ietilpa �etras personas. Viņ� noteica, ka atsevi�ķo resoru vadītāji par savu darbu ir atbildīgi tie�i ģenerālkomisāram. Visi direktori kopā sastāda Latvijas Pa�pārvaldi. Kopīgas sēdes ģenerāldirektoriem nebija paredzētas, bet tie pēc savstarpējas vieno�anās sanāca ik nedēļas uz sēdi, lai apspriestos par stāvokli un saskaņotu savu darbību. Sēcies noturēja pēc kārtas pie katra ģenerāldirektora viņa darba vietā. Kancelejas �efs sēdes atreferēja protokola grāmatā. Visās iestādēs lielākā daļa ierēdņu bija no Latvijas neatkarības laikiem. Pārējos iecēla no biju�ajiem karavīriem � virsniekiem.
Sarakstei ar padotajām iestādēm bija jāiet cauri vācu kontrolei. Piemēram, ja Iek�lietu ģenerāldirektors raksta kādam apriņķa vecākajam, tad raksts vispirms jānosūta attiecīgam apgabala komisāram, bet pēdējais, iepazinies ar raksta saturu, sūta to tālāk apriņķa vecākajam. Atpakaļceļ� no apriņķa uz ģenerāldirekciju bija tas pats.
Lai gan bija kara laiks, mūsu lauksaimniecība spēja ra�ot pietiekami daudz pārtikas, lai nodotu visas nodevas okupācijas varai un pie tam vēl paēdinātu visus iedzīvotājus.
Skolas un mācību iestādes strādāja pilnā gaitā, sākot ar pamatskolu un līdz universitātei. Vācu valoda bija paredzēta pamatskolu stundu plānā par mācību priek�metu.
Latvijas pa�pārvalde darbojās ar savām iestādēm gandrīz tādos pa�os apmēros kā brīvajā Latvijā. Trūka ārlietu un kara resoru, bet suverēnā vara piederēja okupantiem.
Pie ģenerāldirekcijām darbojās sekojo�i departamenti:
Iek�lietu ģenerāldirekcija: Administratīvais, Pa�valdības, Baznīcu un konfesiju, Sociālais, Veselības un Mākslas un sabiedrisko lietu departamenti.
Finansu ģenerāldirekcija: Finansu departaments, Nodokļu departaments.
Izglītības un Kultūras ģenerāldirekcija:
Vispārīgais un Zinātņu departaments un Skolu departaments.
Tehnikas un satiksmes ģenerāldirekcija: Latvijas ceļu departaments, Ūdensceļu un Ostu departaments un būvniecības departaments.
Valsts satiksmes Direkcija Rīgā.
Tieslietu ģenerāldirekcija: Tiesu nodaļa, Juridiskā nodaļa, Cietumu pārvalde, Tiesu palāta, Rīgas, Jelgavas, Liepājas un Daugavpils Apgabaltiesas.
Lauksaimniecības ģenerāldirekcija: Me�u un kokrūpniecības galvenā direkcija, Zemturības departaments, Pārtikas nodro�inā�anas departaments, Zemes ierīcības departaments, Me�u un koku galvenā direkcija, Me�u departaments.
Saimniecības ģenerāldirekcija: Tirdzniecības un rūpniecības galvenā direkcija.
Sadales pārvalde.
Transporta pārvalde.
Rūpniecības pārvalde.
Cenu direkcija un Darba departaments
Kontroles �efs.
Sākumā Hitlera uzbrukums Krievijai attīstījās ļoti sekmīgi, vācu armija dziļi iespiedās Krievijā,
sasniedzot līniju: Ļeņingrada, Maskava, Kaukāzs. Tad nāca kas negaidīts �1941. gada ārkārtīgi bargā ziema ar lielo sniegu un stipro salu. Vācu karavīru tērpi nebija piemēroti tik zemai temperatūrai. Gadījās, ka tanku apkalpe bija nosalusi un iemigusi mū�īgā miegā savā tērauda zārkā, tāpat kā sargkareivis savā sarga vietā. Organizēja ziedojumu vāk�anas akciju milzu apmēros. Sāka vākt ka�okus pa visu Vāciju, un arī Latvijā tika organizēts kas līdzīgs. Kad īsti �ie ka�oki sasniedza salsto�o karavīru frontē � neviens nezina. 1941. gada bargā ziema ietekmēja vācu tālāko ofensīvu. Pēc smagās neveiksmes Staļingradā Hitlers nespēja vairs atgūt agrākos spēkus. Vēl nāca klāt apstāklis, ka Savienotās Valstis pievienojās sabiedrotajiem cīņā pret Hitleru. Bez tam Amerika apgādāja Pad. Savienību ar iero�iem, munīciju, tankiem, smagām transporta ma�īnām un pārtiku. Krievi, atspirgu�i no Hitlera pirmā smagā trieciena un Amerikas lielās materiālās palīdzības stiprināti, sajuta atkal jaunu sparu un sāka lēnām spiest vācu fronti atpakaļ.
Propagandas ministrs Gebelss ik dienas radio raidījumos runāja par galīgo vācie�u uzvaru, bet maz bija tādu, kas tam ticēja. Runāt par kara zaudē�anu, protams, nedrīkstēja, jo partija un SD sodīja katru ar nāvi vai koncentrācijas nometni, kas tādas baumas izplatīja. Tā vienam no labākajiem vācu ģenerāliem nācās savu stāju samaksāt ar savu dzīvību. Āfrikas tuksne�a varonis ģenerālis Rommels samaksāja ar savu dzīvību to, ka bija uzdro�inājies pateikt patiesību, ka kar� zaudēts. Arī vācu civilā pārvaldē Latvijā bija manāma zināma maiņa. Okupantu gro�i kļuva it kā vaļīgāki, vācu ierēdņu bravūra zuda, tie kļuva laipnāki un mazrunīgāki.
Latvijas Pa�pārvalde piedzīvoja sava stāvokļa uzlabo�anos. Tā kļuva par kaut ko līdzīgu ministru kabinetam ar premjeru priek�galā. Tas notika pēc Lozes priek�raksta, kas man tika atsūtīts ar ģenerāldirektora starpniecību 1944. gada 15. martā.
Tātad tikai 6 mēne�i pirms Rīgu nācās atstāt zem ienaidnieka spiediena.
�is raksts skan tā:
Rīgā, 16. martā 1944.
�Ģenerālkomisārs Rīgā
Iek�lietu ģenerāldirektoram ģen. O. Dankera kungam Rīgā
Austrumapgabalu reihskomisārs ar Ieņemto aus-trumu apgabalu reihsministra piekri�anu man pavēlējis, atkāpjoties no 7. marta 1942. g. rīkojuma par Pa�pārvaldi Latvijas ģenerālapgabalā, nodibināt pirmā ģenerāldirektora amatu.
Ar reihskomisāra piekri�anu ieceļu Jūs pirmā ģenerāldirektora amatā, paturot Jūsu līdz�inējo Iek�lietu ģenerāldirektora amatu.
Jums kā pirmajam ģenerāldirektoram pienākas Latvijas pa�pārvaldes vadība. Saskaņā ar vācu valdības izdotajiem rīkojumiem un norādījumiem, Jums jādod ģenerāldirektoriem vispārīgas vadlīnijas viņu pārvaldes darbībā; Jūs esat atbildīgs man par Pa�pārvaldes darba norisi un par doto vadlīniju un norādījumu ieturē�anu.
Galvenos pamatjautājumos Jūs pārstāvat Pa�pārvaldi un ar manu atļauju kārtojat atsevi�ķu ģenerāldirektoru dienesta apjomus, Jūsu un ģenerāldirektoru vietnieku jautājumu gadījumos, ja viņi aizkavēti tie�i veikt savus pienākumus. Principiālos, kā ari starpresoru jautājumos Jums tiesības pārējiem ģenerāldirektoriem dot norādījumus.
Jūsu kā pirmā ģenerāldirektora atbildība neatbrīvo pārējos ģenerāldirektorus no atbildības attiecīgās ģenerāldirekcijas dienesta lokā.
Pa�pārvaldes tiesiskā satura lietas Jums kā pirmajam ģenerāldirektoram un attiecīgajam ģenerāldirektoram. Tās jāizsludina Jurns kā pirmām ģenerāldirektoram pēc manas piekri�anas saņem�anas.
Pa�pārvaldes amatu personas, izņemot no manis ieceļamās, ieceļat vai atceļat Jūs kā pirmais ģenerāldirektors pēc attiecīga ģenerāldirektora priek�likuma.
�īs tiesības ir pārnesamas.
Zīmogs
Dr. Drehslers
Arī ziemeļu frontē vācu armija sāka pakāpeniski atkāpties. No Ļeņingradas uz Veļikajas upes krastiem, tad uz Vo�lhdvu, Ostrovu, Opo�ku. Drīz vien ienaidnieks sāka tuvoties mūsu zemes robe�ām. Liels satraukums saviļņoja mūsu tautu, jo visiem vēl bija svaigā atmiņā briesmu un �ausmu darbi Baigajā gadā, kad sarkanā vara mūsu ļaudis iznīcināja vai deportēja uz tālām Sibīrijas vergu darba nometnēm. Uz lielceļiem sāka parādīties veselām rindām bēgļu pajūgi no Latgales un Vidzemes, tie devās caur Rīgu uz Kurzemi un Liepāju. Lai palīdzētu bēgļiem orientēties emigrācijas jautājumos, es atvēru jaunu biroju izceļotājiem un par direktoru iecēlu biju�o Daugavpils vecāko � enerģisko Jāni Niedru. Lai pats iegūtu informāciju par stāvokli frontē un ienaidnieka atra�anās vietu, es aizgāju pie ģenerālkomisāra. Uz maniem jautājumiem ģenerālkomisārs atbildēja, ka viņiem neesot ziņu par frontes stāvokli. Nolēmu iegūt ziņas pats. Uzdevu Jānim Niedram izlūkot Jelgavas, Baldones, Madonas, Gulbenes, Valkas virzienus un uz kartes atzīmēt ienaidnieka atra�anās vietas. Nāko�ās dienas vakarā man bija rokā sīkas ziņas par stāvokli frontē.
Lai man atļauts �inī vietā vēlreiz izteikt paldies Jānim Niedram par spīdo�i veikto izlūko�anu un īstu kareivisku sniegumu. Pēc tam es aizbraucu uz Valmieru pie apgabala komisāra Iīanzena un lūdzu to apgādāt dzelzceļa e�elonu Vidzemes bēgļiem, lai tie ātrāk nokļūtu uz Rīgu un tālāk uz Liepāju.
Hanzens man atbildēja, ka viņam esot 3000 govis un viņ� nezinot, kā tās nosūtīt no �ejienes, kur tad nu vēl dabūt e�elonu latvie�u bēgļiem.
Tie vācie�i, kas bija saglabāju�i spējas patstāvīgi domāt un notikumus vērot, saprata, ka Hitlera sāktais kar� beigsies ar vācu sakāvi visās frontēs.
Ienaidnieka loks ap Rīgu savilkās arvien cie�āk. Pa�pārvalde Rīgā darbojās līdz 1944. gada 27. septembrim. Tad ģenerāldirektori devās Lie-pājas virzienā. Da�i ģenerāldirektori un es pats pavadījām da�as dienas manās lauku mājās pie Durbes ezera. 8. oktobrī es atstāju Liepāju, lai Berlīnē noskaidrotu vācu militāros plānus cīņā pret mūsu tēvzemē iebruku�o sarkanarmiju.
Latvie�u leģiona formē�ana notika tanī laikā, kad Vācijas un Pad. Savienības miljonu armijas stāvēja pozīcijās viena pret otru un cīnījās pla�os Krievijas laukos, sākot no Ļeņingradas līdz Kaukāzam. Mūsu leģiona organizētāji bija vācu militāristi.
Leģiona tap�ana iekrita laikā, kad vācu savtīgums un velni�ķīgi ekspansijas plāni sastapās un krustojās ar latvisku godīgumu un tēvzemes mīlestību. Vāciem savu pretlikumīgo rīcību nācās segt ar slepenības plīvuru un patiesības vietā lietot nepatiesību. Mūsu leģions pēc vācu versijas saucās Latvie�u SS brīvprātīgo leģions (Lettische SS Freiwilligen Legion).
�eit jāceļ visstingrākais protests pret divām fal-sifikācijām. Vācu SS bija politiskais karaspēks, kam bija pienākums pildīt Hitlera vadības dotos politiska rakstura rīkojumus un pavēles. Latvie�u leģions tupretim nekad nav nedz saņēmis, nedz pildījis līdzīgus rīkojumus. Mūsu leģions bija īsta armijas ierindas dala, kura no formē�anas dienas līdz vācu armijas kapitulācijai atradās pozīcijās aci pret aci ar ienaidnieku un cīnījās frontes kaujas laukos, sākot no Ļeņingradas līdz Kurzemes cietoksnim.
Otra nepatiesība, kas ieviesta mūsu leģiona nosaukumā, ir vārds �brīvprātīgo�. Mūsu leģions
nesastāvēja no brīvprātīgiem, bet gan no spaidu kārtā mobilizētiem ar pavēli, ko devis ģenerālkomi-sārs Drehslers un ģenerālis Jekelns.
Acīmredzot SS un policijas ģenerālis �rēders bijis labi informēts par slepeno pavēli, kā okupētās zemēs jāformē jaunas karaspēka daļas, un aicinājums pie viņa uz sarunām par latvie�u divīzijas formē�anu ir jāieskata par pirmo mēģinājumu savu slepeno uzdevumu īstenot.
Pielieku klāt sarakstu, kurā vācu vadība uzskaita karaspēka daļas, kuras paredzētas saformēt okupētās zemēs. Arī Latvija �inī sarakstā ir minēta ar vienu divīziju un brigādi. Dodu �o sarakstu oriģinālā valodā.
Document NO�4630
Aufstellung
der
SS�Freiwilligen - Verbaende der Waffen -
SS.
(7) SS - Freiwilligen - Gebirgs - Division �Prinz Eugen�.
(ID SS - Freiwilligen - Panzer - Grenadier- Division �Nordland�.
(SS - Freiwilligen - Panzer - Grenadier - Regiment Kroatien).
(13) - Freiwilligen b. h. Gebirgs - Division (Kroatien).
(14) Galizische SS - Freiwilligen Infanterie - Division (n. A.).
(15) Lettische SS Freiwilligen - Infanterie � Division (n. A.).
(1) SS - Freiwilligen - Grenadier Brigade (mot.).
(2) Lettische SS - Freiwilligen - Grenadier -Brigade.
(3) Estnische SS - Freiwilligen - Grenadier -Brigade.
(5) SS - Freiwilligen - Sturmbrigade �Langemark�.
(6) SS - Freiwilligen - Sturmbrigade �Wallonien�.
(7) SS - Freiwilligen - Panzer - Grenadier - Brigade �Nederlaind�.
4. SS - Freiwilligen - Regiment der SS - Kavelle-rie - Division.
SS - Freiwilligen - Schi - Regiment �Norge�. Franzoesisches SS - Freiwilligen - Regiment.
In Korps zusammengefasst SS - Divisionen und Brigaden.
Generalkommando I. SS - Panzer - Korps.
(1) SS- Pz. Div. �L SS AH�.
(12) SS - Pz. Div. �Hitler - Jugend�. Generalkommando II. SS - Panzer - Korps.
(2) SS - Pz. Div. �Das Reich�.
(3) SS - Pz. Div. �Totenkopf�. (Germ.) Generalkommando III. SS - Panzer - Korps.
(5) SS - Pz. - Div. �Wiking�.
(II) SS - Frw. Pz. Gren. Div. �Nordland�.
(7) SS - Frw. Pz. Gren. Brigade �Nederland�.
Generalkommando IV. SS - Panzer - Korps.
(9) SS - Pz. Div. �Hohenstaufen�.
(16) SS - Pz. Fren. Div. �Reichsfuehrer - SS�. Generalkommando V. SS - Gebirgs - Korps. (SS Frw. Gebirgs Div. �Prinz Eugen�.
(13) SS - Frw. b. h. Geb. Div. (Kroatien). Generalkommando VI. SS - Freiwilligen -
Korps.
(15) Lettische SS - Frw. Inf. Div. (n. A.).
(2) Lettische SS. - Frw. Gren. Brigade. Generalkommando VII. SS - Panzer - Korps.
(10) SS - Pz. Div. �Fundsberg�.
(17) SS - Pz. Gren. Div. �Goetz v. Berlichingen�.
Selbststaendige. SS � Divisionen, Brigaden, und. ander Einheiten.
(4) SS - Pol. Pz. Grenadier - Division.
(6) SS - Gebirgs - Division �Nord�.
(8) SS - Kavallerie - Division.
(14) Galiz. SS - Frew. Infanterie - Division (n. A.).
(1) SS - Frw. Grenadier - Brigade (mot.).
(3) Estnische SS - Frw. Grenadier - Brigade.
(5) SS - Frw. Sturm - Brigade �Langemark�.
(6) SS - Frw. Sturm - Brigade �Wallonien�.
SS - FrwSchi - Rgt. �Norge�.
Franzoez. SS - Frw. Regiment.
SS - Kommando Oberssalzberg,
I. SS - Flak - Abt. beim Kommandostab. RFSS,
II. SS - Flak - Abt. beim Kommandostab RFSS,
Begleitbataillon Reichsfuehrer - SS.
Visi mobilizācijas plāni un darbība bija iepriek� paredzēti un sīki izstrādāti Berlīnē. Ģenerālkomi-sārs Drehslers bija partijas vīrs, un viņ� deva mobilizācijas pavēli. Pēc dokumentiem sprie�ot, iesauk�ana noritēja sekojo�ā kārtā: Hinders pilnvaroja savas galvenās pārvaldes priek�nieku ģenerālleitnantu Gotfrīdu Bergeru un viņam uzdeva rūpēties okupētajās zemēs par vervē�anu, iesauk�anu, komplektē�anu un karaspēka papildinājumu.
SS Reihsfīrers
SS galvenās pārvaldes priek�nieks
II nodaļa (Roc) Prz.
Berlīnē, Wilmersdorf I 29. janvārī 1943. g.
Pastkastīte 58
Visām papildu dienesta vietām.
7. Iesauk�ana notiek ar SS galvenās pārvaldes VI/2 nodaļas starpniecību; tam teko�i jāiesūta pilnīgas ziņas par iesauk�anas gaitu.
SS Sturmbannfuehrer Roc
Bergers izraudzīja par savu vietnieku un augstāko SS un policijas priek�nieku ģenerālleitnantu Jekelnu (Latvijā�Rīgā). Bez tam Bergers atsūtīja Rīgā speciālu mobilizācijas daļas vadītāju Hiert-hesu.
Dīvaina un neizprotama divkosība valdīja vācu vadībā. Latvijas pa�pārvalde iesniedza ģenerāl-komisāram memorandu ar lūgumu atļaut izveidot armiju 100 000 vīru stiprumā, lai varētu aizsargāt mūsu dzimtenes robe�as. Atbilde bija noraido�a un mūsu iesniegumu sauca par �bīstamu�. Turpretim vācu karaspēku vienību sarakstā jau sen bija minēts, ka viņi no Latvijas grib dabūt divīziju un brigādi. Kā jau agrāk minēju, pirmos soļus �inī ziņā spēra ģenerālis �rēders.
� 1943. gada agrā pavasari ģenerālis �rēders ataicināja pie sevis pulkvedi Veisu, pulkvedi Osi un mani Ģenerālis griezās pie mums un teica: �Mani kungi, man jums jāzino, ka Lietuvā jau iesaukti 30 000 viri.� Un, griezdamies pie manis, turpināja: �Vai jūs, ģenerāļa kungs, nevarat fīreram uz dzim�anas dienu uzdāvināt vienu latvie�u divīziju?�
�eit es pirmo reizi dzirdēju, ka vācu iestādes ieinteresētas latvie�u divīzijā. Es ģenerālim atbildēju: �Pēc Latvijas likumiem man nav tiesību izsludināt mobilizāciju un iesaukt vīrus zem iero�iem, �Tad ģenerālis �rēders teica: �Nu, kas tur kara laikā meklēs likumību; kas darīts, padarīts.�
Es atbildēju: �Nē, ģenerāļa kungs, ko tagad dara, par to vajag mācēt atbildēt.� � Ar to mūsu saruna beidzās un mēs atvadījāmies no �rēdera.
No �rēdera palaistā pirmā izmēģinājuma balona nekas neiznāca. Tad citi Rīgā eso�ie vācu priek�nieki sāka aicināt uz pārrunām citus latvie�u darbiniekus, lai pārrunātu divīzijas un brigādes formē�anas lietu. Vācie�i negribēja atklātībai rādīt, ka viņi okupētā zemē izdara mobilizāciju un iesauc vietējos iedzīvotājus, lai no tiem formētu jaunas karaspēka daļas. Viņ� �o darbu gribēja uzvelt latvie�iem un apgalvoja, ka tā ir mūsu pa�u lieta, tādēļ viņi aicināja personas no da�ādām latvie�u iestādēm, lai tad ar tām pārrunātu latvie�u leģiona formē�anu. Pie sevis aicināja ģenerālis Je-kelns, ģenerālkomisārs Drehsļers, viņa vietnieks Siinins; atkārtoti aicināja arī �rēders. Parasti pēc
apspriedes vācie�i izteica no�ēlu, ka sarunas nav novedu�as ne pie kāda rezultāta. Aicināja ari Latvijas sporta un fiziskās audzinā�anas vadītāju Plūmi, lai viņ� pamudinātu studentus un sportistus brīvprātīgi iestāties Latvie�u leģionā.
Kad Jekelns redzēja, ka no sarunām nekas neiznāk, jo neviens no latvie�u pārstāvjiem neuzņēmās ne mobilizēt, nedz formēt jaunas karaspēka daļas, tad viņ� � Jekelns � spēra iz�ķiro�u soli un sve�ā zemē rīkojās patvarīgi, it kā būtu savās mājās. Viņ� 1943. gada februāra sākumā izsludināja mobilizāciju un pavēlēja iesaukt 1919.� 1925. gada gājumus. Steidzami izsauca no Berlīnes iesauk�anas komisijas, un mobilizācija īitēja pilnā gaitā. Jo kas gan varētu Vāciju saukt pie atbildības par pastrādātiem varas darbiem okupētajā Latvijā un par starptautisko likumu ignorē�anu!
Mobilizācijas daļas priek�nieks pulkvedis Hier-thes no iesauktajiem saformēja policijas bataljonus. No agrāk saformētiem policijas bataljoniem da�i jau stāvēja frontē pie Ļeņingradas, citi bija izkaisīti gar visu krievu fronti.
Jekelna slepenajā ziņojumā priek�niecībai 1943. gada 19. februāri minēts:
Nirnbergas tribunāla dokuments NO�3302
Hssupf. Riga, 607 19/43
rf SS Slepeni
Reibs fīrera SS pērs. �tābs
Rakstu uzglabā�anas pārvaldes
Lieta N. SIepeni/113
SS grupenfirers Bergers ziņoja par baumām, kuras klīst attiecībā uz latvie�u, respektīvi, lietuvie�u leģionu, es ziņoju:
Starp karaspēka virspavēlnieku Ostlandē gau-leitera Saukela pilnvaroto un mani valda vislabākā saskaņa. Pēc da�ām dienām sāksies iesauk�ana ar jauktām komisijām 1919. � 1925. gada gājumiem. īsti derīgie vīri nāks leģionā, mazāk
derīgos saņems karaspēka virspavēlnieks kā karaspēka izpalīgus Ziemeļu armijas grupā, darbam derīgie tiek piedalīti ģauleiteram Saukelam. Es ceru, ka latvie�u, respektīvi lietuvie�u divīzijas saformē�anu, katrā 15 000 vīru, es paspē�u nobeigt visdrīzākā laikā.
Reihskomisārs Loze pa�laik nav Rīgā, �odien viņu tomēr sagaida ierodamies. Tūliņ pēc tam tiks izsludināts uzsaukums saskaņā ar aug�minētām dienesta vietām, Latvijas ģenerālkomisāru un zemes pa�pārvaldi . . .
Es esmu lūdzis grupenfīreru Bergeru nekavējoties izsūtīt uz �ejieni iesauk�anas komisiju priek�sē�us.
Paraksts:
Jekelns
SS obergrupenlīrers
Laiks gāja, bija saformēti daudzi policijas bataljoni, bet vācie�iem paredzētās latvie�u divīzijas un brigādes nebija. To arī pamanīja vērīgais SS galvenās pārvaldes priek�nieks ģenerālis Bergers un dusmās rakstīja mobilizācijas daļas priek�niekam pulkvedim Hierthesam stingru, jau rājienam līdzīgu vēstuli:
Nirnbergas tribunāla dokuments NNO�3380
SS standartenfīrer Hierthes Rīga
Reihsfīrera SS personīgais �tābs Rakstu uzglabā�anas pārvalde Lieta N. Slepeni 113 25. maijā 1943.
Mīļo Hierthes!
>
�Ar reihsfīrera pavēli man vajadzēja Jūs savā laikā pārņemt un iesaistīt iesauk�anas darbā Pie kam man bija dziļa pārliecība, ka jūs uzcītīgā pienākuma apziņā pildīsit savus uzdevumus. SocMen man bija pie reihslīrera lielas nepatik�anas, jo
Jūs pretēji savam pienākumam atstājāt mani neziņā par karaspēku daļu papildinā�anu, īpa�i par �Latvie�u leģiona� un �Latvie�u brigādes� izveido�anu. Tādēļ ir iespējams, ka tagad nav nedz latvie�u divīzijas, nedz brigādes, bet tanī vietā sa-formēti policijas bataljoni.
Līdz 1. 6. 1943. jābūt gatavai divīzijai un brigā dei. Kādā veidā, man ir glu�i vienaldzīgi. Sliktākā gadījumā jāizņem no pēdējos trīs mēne�os safor-mētiem policijas bataljoniem tik daudz vīru, lai divīzijai un brigādei sadabūtu nepiecie�amo cilvēku skaitu. Par izpildī�anu ziņot.
Jums pa�am jāierodas 28. 5.1943. g. pīkst. 11 pie manis Berlīnē, ņemot līdzi attiecīgās aktis.�
Jūsu personīgās pārliecības dēļ daru jums zināmu, ka es �inī lietā esmu saņēmis SS reihsfīrera skaidru pavēli.
Heil Hitler!
Paraksts:
Bergers
SS grupenfīrers
Bergera bargais rājiens palīdzēja. Pulkvedis Hierthess ņēmās strādāt vaiga sviedros, un tie�ām � pēc nedēļas, tas ir, 1943. g. 1. jūnijā bija saformēta latvie�u divīzija un brigāde. No �īm vienībām sastādījās Latvie�u leģions, un �o datumu var uzskatīt par Leģiona tap�anas dienu. Vēlāk ģenerālkomisāra Drehslera mobilizācija latvie�u brigādi papildināja līdz divīzijas stiprumam, un tad Latvie�u leģionā bija divas divīzijas, kuras pēc numerācijas dabūja skaitli 15 un 19. �eit man vēlreiz jāvēr� uzmanība uz vācu viltību, ka viņi pie nosaukuma �Latvie�u leģions� iesprauda vārdiņu �brīvprātīgais�. To viņi darīja acu apmānī�anas dēļ, un tas pierāda viņu divkosību. Visi vīri Latvie�u leģionā bija mobilizēti ar ģenerāļa Jekelna un ģenerālkomisāra Drehslera mobilizācijas pavē-�ēm. Brīvprātīgi bija tikai da�i simti, kas sākumā tajās policijas bataljonos, lai ātrāk varētu
atinaksāt ienaidniekam par nodarītajiem zaudējamiem Baigajā gadā, no�aujot vai deportējot viņu tuviniekus.
Pagāja da�i mēne�i, un vācu valdība nolēma latvie�u brigādi pastiprināt un pārformēt par divīziju. Tam nolūkam vajadzēja atkal vīrus, kas stātos jaunā ierindā, tāpēc generālkomisārs Drehslers nolēma oktobra sākumā iesaukt 8000 vīru: 6000 no 1919. � 1920, un 2000 no 1912. � 1918. gada gājumā. Par �o rīcību viņ� ziņoja savai priek�niecībai ar rakstu 1943. g. 1� . ok{. par savu lēmumu.
Nirnbergas tribunālā dokuments N0-2271
1. rf. SS lauku komandpunktam
2. SS grupenfireram Bergeram SS galvenā pārvalde
Slepeni
SS reihslīrera personīgais �tābs Rakstu uzglabā�anas pārvalde Lieta NO 318, Abl/13 13 10
Reihslirer!
Es lūdzu Jūsu vēlē�anos iesaukt 5000 vīru latvie�u SS divīzijā nekavējoties īstenot, Ar ieņemto Austrumapgabalu reihsministra lēmumu � saruna ar obergrupenlīreru Bergeru � bū�ot jāiesauc pat 8000 vīru.
Es devu pavēli iesaukt 6000 vīru no 1919. � 1924. un 2000 no 1912. � 1918. gada gājuma.
Sakarā ar labo un ātro sadarbību starp manu dienesta vietu un Austrumzemes (Ostland) iesauk�anas iestādi, iesauk�ana varēja sākties jau
1943. gada 4. oktobrī.
Maniem dienesta vietas rīkojumiem kara saimniecības inspekcija un no Austrumzemes (Ostland) karaspēka virspavēlnieks liek ceļā visasākās preti�ķības, tāpat pa daļai novecoju�ies rīkojumi un noteikumi attiecas uz �o dienesta vietu rīcību.
Reihsministrs Spērs (Speer) ar telegrammu 6.10.1943. aizrādīja, ka latvie�u iesauk�ana nedrīkst iespaidot bruņo�anās rūpniecību. Kā agrāk, tā ari vēl tagad es pieturos pie tā viedokļa, ka attiecībā uz Latvie�u leģionu gada gājumi no� 1919. � 1924. vairāk nepiecie�ami kā iero�u nesēji un ka UK � stāvoklis atceļams, izņemot 20�30 proc. svarīgāko lietpratēju spēku, ar ko būtu jāsamierinās kā kara rūpniecībai, tā ari karaspēkam.
Lauksaimniecība līdz�inējās iesauk�anās ir devusi divas tre�daļas, tādēļ tā visnotaļ jātaupa pa ra�as novāk�anas un rudens sējas nobeig�anas laiku.
Pa�reizējais stāvoklis ir nepiecie�ams, kad bruņo�anās rūpniecība un karaspēka dalu iestādes draud aizliegt ierasties iesauk�anā; tāds stāvoklis noved pie kārtības sagrau�anas.
Lūdzu Jūsu ātru iejauk�anos ar nolūku atcelt visus novecoju�os rīkojumus, citādi manis dotie norādījumi nebūs izpildāmi un leģionam vajadzīgo skaitu nevarēs iesaukt.
Rīgā, 12. oktobri 1943.
Paraksts:
Dr. Drehslers
generālkomisārs Rīgā
Ģenerālkomisārs lūdza to ar speciālu rakstu darīt zināmu vispārībai. Es liku sasaukt sapulci, aicinot visus ģenerāldirektorus, Latvijas apriņķu vecākos, apriņķu lauksaimniecības vadītājus, apriņķu policijas priek�niekus, centrālo iestā�u vad�ītājus un atsevi�ķus sabiedrības pārstāvjus, lai paskaidrotu, ka mums stāv priek�ā mobilizācija. Latvijas pa�pārvalde, klusu cie�ot, necēla iebildumus pret �o iesauk�anu, jo bija tanīs ieskatos, ka tauta, kurai ir savs karaspēks, sper pirmo soli uz patstāvību. Bez tam tautā, līdz ar frontes atkāp�anos, auga nemiers un bailes par nākotni. Sarkanais ienaidnieks pastāvīgi tuvojās mūsu zemes robe�ai, un viņ� varētu atkal ielauzties zemes iek�ienē.
Ļau�u prātos bija pārāk dzīvas Baigā gada atmiņās par tuvinieku no�au�anu, cilvēku nomocī�anu �ekas pagrabos un par deportācijām. Bet apziņa, ka pa�u dēli palīdzēs aizstāvēt dzimteni, deva zināmu mierinājumu satrauktajiem prātiem. Bez tam nāko�ās paaudzes nevarēs mums pārmest, ka neesam pat mēģināju�i aizstāvēt savu tēvzemi. Latvijas pa�pārvalde bija pārliecināta, ka labāk ir vīram stāvēt ar iero�iem rokā atklātā cīņā kaujas laukā pret ienaidnieku nekā stāvēt bez iero�iem ar padevīgi noliektu galvu un gaidīt, kamēr sarkanais bende ie�aus lodi pakausī.
Vispārējs satraukums bija jūtams par ienaidnieka tuvo�anos mūsu robe�ām. To pierāda Latvie�u leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Banger-skim iesniegtais memorands, ko parakstīju�i �etrdesmit valsts un sabiedriski darbinieki.
Augsti godājamam
Latvie�u leģiona ģenerālinspektora kungam ģenerālim Bangerskim!
Kā Jums, augsti godājamais ģenerāļa kungs, labi zināms, sakarā ar kara joslas tuvo�anos Latvijas robe�ām pla�us latvie�u tautas slāņus pārņēmis atkal liels nemiers un ba�as, ka eventuālas, vēl tālākas frontes saīsinā�anas gadījumā mūsu zemi atkal varētu pārpludināt boļ�eviku masa, kas nozīmētu visas mūsu dzīves izpostī�anu un latvie�u tautas bojā eju. Sakarā ar to daudzi mūsu sabiedrības pārstāvji domā, ka ir pienācis bridis, kad vajag nopietni ķerties pie mēģinājuma organizēt latvie�u tautas pa�aizsardzību, un ka Jūs, augsti godājamais ģenerāļa kungs, dabiski, būtu tā persona, kurai �ai svarīgajā lietā vajadzētu uzņemties iniciatīvu Pēc �o daudzo sabiedrības locekļu domām, būtu nepiecie�ami jau vistuvākajā laikā saukt pie iero�iem visus, kas tos spēj nest, lai izveidotu pēc iespējas lielāku latvie�u armiju ar precīzu uzdevumu aizstāvēt latvie�u zemes robe�as pret boļ�evikiem. Ir pats par sevi saprotams, ka �ī organizē�anās un ari pati cīnī�anās pret boļ�evikiem varētu notikt tikai ar vācu armijas atbalstu un cie�ā sadarbībā arto.
Lai �o uzdevumu sekmīgi veiktu, būtu iepriek� jāievēro un jāapmierina zināmi psiho-oģiski priek�nosacījumi. Lai gan tautā pastāv pa�as, tomēr līdz�inējos apstākļos mobilizācija nebūtu populāra un nedotu pilnīgi apmierino�us rezultātus ne skaitā, ne kvalitātes ziņā, jo var paredzēt, ka daudzi mēģinātu izvairīties, un ari tie, kas neizvairītos, būtu zināmā mērā depresijas stāvoklī, jo tos nomāktu apziņa, ka viņiem nav pozitīva mērķa cīņai. Ja aizrādītu, ka �āds mērķis varētu but vienkār�i dzīvības glāb�ana, tad var paredzēt, ka atradīsies tādi, kas to labāk panāk pa�i uz savu roku, veicinot tādā kārtā vispārēju demoralizāciju. No otras puses � tām aprindām, kas labi saprot stāvokļa nopietnību un gribētu darboties tai virzienā, kā stāvoklis to prasa, rokas saistītas, un tie nevar izlietot savu morālo autoritāti, lai ar visu krūti iestātos par �o svarīgo aizsardzības organizē�anu, jo, tā kā ar aizrādījumu uz briesmām vien nepietiek, tiem nav citu pietiekami spēcīgu argumentu, ar kuriem, lai varētu tautu pārliecināt, vajadzētu būt balstītiem uz kādiem pozitīviem mērķiem. Ja minētās aprindas �ādos apstākļos mēģinātu ierosināt pla�āku kustību cīņas gara kāpinā�anai, tad vairāk vai mazāk sarūgtinātā un neuzticības pilnā tauta redzētu viņos tikai personiski ieinteresētus vācu aģentus un uzlūkotu viņu runas par parastu sve�as intereses aizstāvo�as propagandas izpausmi, kurai netiek pie�ķirta vērība un kura nerod vajadzīgo atbalstu. Tāpēc �ī pa�aizsardzības organizē�ana var cerēt uz pilnu panākumu tikai tad, ja tiktu apmierinātas mūsu tautas visu �ķiru ilgas un vēlē�anās.
Mūsu tautas locekļu vienmēr dego�ā un neatvairāmā dvēseles prasība, bez kuras piepildī�anas tie nejūtas spējīgi vest cilvēku cienīgu dzīvi un tāpēc ir garā nospiesti, ir, kā Jums labi zināms, Latvijas valsts suverenitātes faktiska restaurācija, kuru ar viltu un varmācību nomāca boļ�eviki. Vienīgi, ja atjaunotu Latvijas valsti, kas juridiski nekad nav mitējusies pastāvēt, tad tas dotu visiem latvie�iem pozitīvus centienu mērķus, pildītu to sirdis ar entuziasmu un liktu tiem ar lielu sparu iet cīņā pret ienaidniekiem � boļ�evikiem.
Tā kā visu �o norādīto latvie�u vajadzību un vēlē�anos apmierinā�ana atkarīga no vācu okupācijas varas, tad mēs domājam, ka būtu lietderīgi griezties pie tās pārstāvjiem ar attiecīgu ziņojumu.
Rīgā, 1943 gada 16. oktobrī.
(Seko �etrdesmit redzamāku sabiedrisku darbinieku paraksti.)
Kad bija galīgi noskaidrots, ka latvie�u divīziju saformēs, tad līdz ar to uzpeldēja jautājums par komandējo�o sastāvu. Latvijas pa�pārvalde bija tanīs uzskatos, ka tur, kur stāv latvju kareivis, jā-būt arī latvju virsniekam un ģenerālim. Noskaidrojot �o jautājumu, izrādījās, ka virsniekiem vietas bija nodro�inātas, līdz pulka komandierim ieskaitot. Atklāts vēl bija jautājums par divīzijas komandieri. Aplūkojot varbūtējos kandidātus, Latvijas pa�pārvaldes izvēle krita uz ģenerāli Bangerski. Man uzdeva panākt viņa piekri�anu. Ģenerālis sarunā ar mani izteica gatavību uzņemties divīzijas komandiera pienākumus. Atlika vēl iegūt vācu priek�niecības piekri�anu. Steidzos pie ģenerāļa Hanzena. Nevarēdams pats iz�ķirt jautājumu par divīzijas komandieri, tas solījās griezties pie savas priek�niecības pa tie�o vadu uz Berlīni. Pēc divu stundu gaidī�anas saņēmu priecīgu vēsti, ka Berlīne piekrīt ģenerāļa Bangerska iecel�anai par latvie�u divīzijas komandieri. Ar priecīgu prātu pārnesu �o ziņu citiem ģenerāldirektoriem.
Vēlāk izrādījās, ka mūsu prieki biju�i ļoti īsi. Drīz vien Berlīne atsauca savu piekri�anu par ģenerāla Bangerska iecel�anu divīzijas komandiera aina�ā. Atsauca ari ģenerāli Hanzenu no Rīgas. Mūsu latvie�u ģenerāļa vietā Berlīnes priek�niecība par latvie�u divīzijas komandieri iecēla kādu vācu ģenerāli. Lai kaut cik izlabotu radu�os stāvokli, tad Berlīnes priek�niecība ģenerāli Bangerski iecēla par Latvie�u leģiona ģenerālinspektoru. Tas gan bija ļoti skanīgs nosaukums, bet bez komandējo�ās varas.
Drīz vien Latvie�u leģions stāvēja kaujas frontē pie Ļeņingradas un piedalījās visās atkāp�anās kaujās pie Veļikajas upes, pie 93,4 augstienes, pie Volhovas, Opo�kas, Ostrovas un pie mūsu zemes robe�ām un pēdīgi ari zemes iek�ienē. Bet visspo�ākās kaujas tika izcīnītas Kurzemes cietoksnī. �eit leģionāri parādīja latvju karavīra visaugstākos dotumus: neaprakstāmu cīņas sparu, pārcilvēcīgu iznesību, drosmi un varonību.
Grāmatu tirgū ir iznāku�as ģenerāļa Bangerska, pulkve�a Januma, pulkve�a Kripēna un citu autoru sarakstītas grāmatas par mūsu Latvie�u leģiona kaujām, par vīru drosmi un sīkstumu. Par cīņām Kurzemē ari iznāku�as vairākas grāmatas. Vienu ar nosaukumu �Kurzemes cietoksnis� ir sarakstījis O, Freivalds, dodot lieti�ķu pārskatu par cīņu gaitām un norisi. Otru ar to pa�u nosaukumu sarakstījis Arnolds �iņķis, kas īstā karavīru valodā attēlojis Kurzemes cietok�ņa karavīru gaitas un cīņas.
Kalendārs rādīja 1945, gada februāra sākumu. Stāvoklis frontē bija ļoti bēdīgs. Baltijas valstis bija ienaidnieka ieņemtas; turējās vienīgi mazs plankumiņ� � Kurzemes cietoksnis. Sarkanarmija bija stipri pavirzījusies uz priek�u līdz Austrum-prūsijai. Sabiedrotie bija pārcēlu�i karaspēku pāri Laman�am un izsēdināju�i desantus Francijas krastā. �ie spēki naigi virzījās uz Reinu. Desanti bija izcelti ari Dienvidfrancijā un Itālijā. Nevajadzēja būt lielam stratēģim, lai pateiktu, ka Hitlers karu jau zaudējis. Arī Nāci vado�ās personas redzēja un saprata, ka viņu grandiozie sapņi par Austrumeiropas iekaro�anu un vācu koloniju ierīko�anu savu durvju priek�ā � nepiepildīsies. Tad viņi nolēma citiem ari kaut ko dot, bet tas bija par daudz vēlu. Tā latvie�iem bija nolemts dot kaut ko līdzīgu valdībai, galvenokārt ar nolūku, lai paceltu cīņas garu mūsu leģionāros.
� I-Iimiers, Rozenbergs un ģenerālis Bergers nevarēja savā starpā vienoties, kā �o nākamo valdību nosaukt. Viens to gribēja saukt par Brīvības komiteju, otrs atkal par Nacionālo komiteju. Beidzot nolēma griezties �inī jautājumā pie pa�a Hitlera. Lietu pieteica kāds ārlietu ministrijas ierēdnis un pie tam ļoti neveikli. Hitlers kļuva dusmīgs, atmeta ar roku un teica: �Ar politiskiem trikiem karā nevar uzvarēt.� Beidzot ģenerālim Bergeram pēc lielākām pūlēm bija izdevies vienoties par Nacionālo komiteju.
Latvijas pa�pārvalde 1945. gada februāra sākumā sanāca uz apspriedi Berlīnē �Continental� viesnīcā. Bija jānoorganizē delegātu sanāksme no visām Vācijas malām, lai sapulce ievēlētu nāko�ai Nacionālai komitejai priek�sēdi, t. i., prezidentu. Delegātu sanāksmi nolika uz 15. februāri Drēzdenē kā vienā no pilsētām, kas vēl nebija gaisa uzbrukumu skarta. Latvijas pa�pārvalde un daudzi citi sapulces dalībnieki 14. februāra rītā Berlīnē iekāpa vilcienā, kas devās uz Drēzdeni. Pēcpusdienā iebraucām Hemnicas stacijā. Tūliņ atskanēja gaisa trauksmes sirēna. Nācās pāris stundu pavadīt kādā dzelzceļa noliktavas dziļā pazemē. Vēlu vakarā sākām tuvoties gala mērķim, bet līdz Drēzdenei netikām. Vilciens apstājās vienu staciju pirms Drēzdenes. Nakts tumsā mums atklājās drausmīgs skats: skaistā mākslas pilsēta Drēzdene vairs neeksistēja, tā bija pārvērtusies par liesmu jūru. Bēgļu straume pildīja lielceļu, tie stūma bērnu ratiņus, uz kuriem bija salikusi izglābto mantību.
Neko nepadarīju�iem, mums nācās atgriezties Berlīnē. Jaunu delegātu sapulci nolika uz 25. februāri Potsdamā, vecajā kēninu pilī, lielajā sē�u zālē. Bija ieradu�ies vairāk nekā 200 delegāti, pārstāvēti arī Kurzemes cietok�ņa cīnītāji. Sapulce noritēja ļoti saskaņoti. Kandidātus nosaucot, tika minēts tikai viens vārds: ģenerālis Bangerskis. Ģenerālis tika ievēlēts vienbalsīgi, vienai balsij � ģenerālim pa�am atturoties. Es apsveicu ģenerāli Bangerski, novēlēju viņam laimes grūtā darbā, grūtā laikā. Pēc tam pasludināju sapulcei, ka Latvijas pa�pārvalde ar �o brīdi noliek savas pilnvaras.
Mazs stūrītis bija palicis no brīvās Latvijas, ko tagad sauca par Kurzemes cietoksni un ko sargāja 34 vācu divīzijas, tanī skaitā rēķinot arī mūsu Leģiona 19. divīziju. Vēl pagāja 2 mēne�i un desmit dienas, un tad 2. pasaules kar� bija beidzies.
Vācu 6. korpusa komandieris ģenerālis Krīgers, kura padotībā bija arī Latvie�u leģions, reiz prasījis leģionāriem: �Par ko jūs tik sīksti un varonīgi cīnāties?� Leģionāri atbildēja ģenerālim Krīgeram: �Mēs cīnāmies par brīvo Latviju.�
Pienāca 1945. gada 8. maijs. Vācu armija kapitulēja. Mūsu leģionāri turēja Kurzemes cietoksni, un ienaidnieks tos nevarēja izsist no pozīcijām. Tie palika kara laukā neuzvarēti.
Leģionāri nolika iero�us uz priek�niecības pavēli. Sākās viņu melnās dienas � krievu gūsts, partizānu gaitas me�os un mēģinājums laiviņā nokļūt pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju.
Reiz kādam leģionāram tika pārmests, ka tas neesot izvēlējies pareizo sabiedroto. Uz to leģionārs atbildējis: �Es pieļauju, ka sabiedrotais varbūt nav bijis pareizais, bet toties ienaidnieks, pret kuru cīnījos, bija gan īstais un pareizais.�
Visi bēgļi emigrācijā ir lielu, neizsakāmu, nekad nenomaksājamu pateicību parādā mūsu leģionāriem. Ilgi un pa�aizliedzīgi viņi turēja vaļā pēdējos vārtus uz Rietumem: Liepāju! Tādā ceļa tūksto�i un atkal tūksto�i paspēja izbēgt no sarkanā totalitārā re�īma.
Leģionāri bija tie, kas kā dzīvs valnis sargāja un nodro�ināja latvie�u politisko bēgļu izkļū�anu brīvībā.
PAR GAISA SPĒKU IZPALĪGIEM
1939. gadā Hitlera Vācija uzsāka Otro Pasaules karu. �is kar� prasīja daudz upuru, un vācie�iem bija nepiecie�amas lielas cilvēku rezerves, lai varētu papildināt pastāvīgi dilsto�ās frontes divīzijas. Kara laime, panākumi visās frontēs, kas sākumā vainagoja vācu uzbrukumus, karam ieilgstot, sāka novērsties no Hitlera, un viņam uzbruka viena neveiksme pēc otras. Sevi�ķi lielu robu iedragāja Staļingrada, kur iznīcināja vācu 6. armiju.
Hitlers gan lielījās saformēt jaunu 6. armiju, bet cilvēku trūkuma dēļ tas viņam neizdevās. Un sabiedrotie kā atmaksas akciju uzsāka vācu pilsētu plānveidīgu bumbo�anu, pilsētas pārvērta bēdīgās drupās. Lai kaut cik aizsargātos no �iem gaisa uzbrukumiem, katrā pilsētā uzstādīja vairākas zenītbaterijas, kuru uzdevums bija atvairīt uzbrūko�os ienaidnieka spēkus. Bet �īs zenītbaterijas prasīja ļoti lielu apkalpi. Vācu vadība domāja, ka jau apmācītie zenītartilēristi vairāk nepiecie�ami frontē. Lai �os karavīrus atbrīvotu frontes dienestam, Hitlers lika iesaukt dienestā skolas zēnus: 14, 15, 16 gadus vecus. Da�i virsnieki un instruktori steigā apmācīja zēnus zenītartilērijas apkalpei. Tā radās gaisa spēku izpalīgi Vācijā.
Arī okupētajā Latvijā vācu vadība gribēja saformēt gaisa spēku izpalīgus � iesaukt attiecīga vecuma skolas zēnus.
Vēlu rudenī 1943. gadā ģenerālkomisārs Dreh-slers aicināja mani pie sevis uz pārrunām par gaisa spēku izpalīgiem. Viņ� attēloja, ka Vācijā jau labu laiku darbojoties gaisa spēku izpalīgi: zēni rādot lielu interesi un apkalpojot zenītartilēriju ar prasmi un veiklību. Skolas zēni pilnīgi aizstājot īstos karavīrus un atbrīvojot tos frontes dienestam.
Es atbildēju ģenerālkomisāram ka katram rīkojumam nepiecie�ams likumīgs pamats, bet Latvijā nav likuma, kas paredz iesaukt karadienestā nepilngadīgus skolas zēnus. Tādēļ �ai akcijā nevaru piedalīties, jo man trūkst likumīga pamata. �ķiroties no ģenerālkomisāra, vajadzēja apsolīt, ka par �o jautājumu vēl pārdomā�u un ziņo�u. Ģenerālkomisārs Drehslers par mūsu sarunu un manu atteik�anos ziņoja savai priek�niecībai uz Berlīni.
Lai runā slepenais Nirnbergas Tribunāla dokuments. Nr-4891. Tajā cita starpā rakstīts:
�Ģenerālkomisārs Dr. Drehslers 1944. g. 27. aprīlī piezvanīja pa tālruni uz Lībeku senatoram fon Allverdenam (von Allworden) un paziņoja, ka viņ� ar pirmo ģenerāldirektoru Dankeru runājis par latvie�u jaunie�u iesaistī�anu gaisa spēku izpalīgos. Ģenerālis Dankers �ādu rīcību noraidījis. Uz viņa � Drehslera � norādījumu, ka arī Vācijā jaunatne tiek iesaistīta gaisa aizsardzības dienestā, Dankers atbildējis, ka Vācija ir pavisam kas cits un ka Latvija tikai okupēta zeme. Viņam � Drehsleram bijis jāizprot �is izteiciens tā: ja Latvija būtu patstāvīga un neatkarīga, tad par �o jautājumu eventuāli varētu runāt. Drehslers tad norādījis Dankeram vēl uz to, ka jaunie�u izglītības gaitas necietīs, ka turpmāk latvie�u gaisa spēku izpalīgi būs iedalīti dienestā savā dzimtenē. Arī �is norādījums nelīdzējis, lai Dankers atkāptos no ieņemtā viedokļa.
Par �o apspriedi viņ� esot informējis reihskomi-sāru Lozi. Ar reihskomisāra Lozes piekri�anu viņ� iesniedz sekojo�us priek�likumus:
Atlikt �o lietu uz 14 dienām. Tad Loze un viņ� būs atkal Rīgā un varēs ar Dankeru par �o jautājumu vēl runāt.
Uzstādīt ultimatīvu prasību Dankeram 48 stundu laikā �o jautājumu pozitīvi iz�ķirt. Tādā gadījumā jārēķinās ar varbūtēju ban-kera un pārējo ģenerāldirektoru atkāp�anos.
Vērojot notikumus frontē, nevajadzēja būt lielam pravietim, lai pareģotu, ka Hitlers būs �ā kara zaudētājs. Tāpēc jauni upuri būtu veltīgi un lieki. No �ā viedokļa izrietēja mana negatīvā nostāja pret gaisa spēku izpalīgiem.
Kad vācu okupācijas iestādes saņēma no kādas latvie�u iestādes vai personas lūgumu vai citu rakstu, kas viņiem nepatika vai nebija pa prātam, vācie�i teica, ka do�ot atbildi vēlāk, bet �is �vēlāk� ilga līdz bezgalībai, kamēr pati lieta nogrima aizmirstībā. So metodi es no savas puses lietoju pret vācu prasībām, kuras man nepatika. Tā gāja laiks, pagāja mēne�i. Bija jau atnācis 1944. gada pavasaris. Es daudz domāju par gaisa spēku izpalīgiem, bet ziņojumu ģenerālkomisāram nesniedzu. Pēk�ņi 1944. gada 12. maijā manā darba vietā ieradās 3 augsti vācu ierēdņi, lai atkal runātu par gaisa spēku izpalīgiem. Kamēr es vedu sarunu ar Bartena un Luera kungiem, pa to laiku tre�ais no viņiem � Hervigs � bija nemanot, paslep�us stenografējis visu mūsu sarunu. Zīmīgi tas, kā vēlāk izrādījās, ka �ī stenograma pēc pāris dienām atradās Berlīnē pa�a Rozenberga rokās.
To apstiprina Nirnbergas tribunāla dokuments Nr.-5500.
So dokumentu papildina notiku�o pārrunu atzīmes.
Saturs: Latvijas jaunatnes iesaistī�ana karā. Saruna 1944. g. 26. aprīlī
Ģenerālis Dankers �inī lietā paskaidroja:
Vācijā ir 80 miljonu, Latvijai tikai 2 miljoni iedzīvotāju. Vācu pārtikas kartītes ir citādas nekā latvie�iem. Vācu jaunatne zina, pa ko tā cīnās, t. i., par Vāciju. Latvie�u jaunatne nevar teikt, ka tā drīkst cīnīties par Latviju. No latvie�u tautas dzīves un tiesiskā viedokļa mazgadīgo mobilizācija ir neiespējama. Pret latvie�u jaunatnes brīvprātīgo iestā�anos vācu gaisa aizsardzībā viņam neesot iebildumu. Tas uz pirmo ģenerāldirektoru attiektos tikpat maz, kā kad viņi brīvprātīgi gribētu ielēkt Daugavā.
�iem paskaidrojumiem no vācu puses dota �āda atbilde:
�Pirmais ģenerāldirektors joprojām neizprot latvie�u jaunatnes cīņas gribu, ja viņ� domā, ka tai jācīnās tikai par Jauno Eiropu un nevis pa latvie�u tautas brīvību un tiesībām dzīvot. Latvie�u jaunatne zina, ka no tās iesaistī�anas vai atturē�anās būs atkarīgs spriedums par latvie�u tautu pēc uzvaras.
Ja pirmais ģenerāldirektors ieskata sevi par atbildīgu par savu tautu un tās jaunatni, tad viņam nav tiesību �īs jaunatnes labākajai daļai atņemt atbildību, tie�i tai daļai, kura brīvprātīgi pieteicas aizstāvēt savu dzimteni. �ī jaunatne sagaida no pirmā ģenerāldirektora, ka viņ� arī neatsaucīgo jaunie�u daļu pievērsīs viņu pienākumiem. Varētu mazākais sagaidīt, ka pirmais ģenerāldirektors ar savu vārdu un parakstu iestājas par Latvijas jaunatnes brīvprātīgo iesaistī�anu kara palīgdienestā. Dotais paraksts viņu saista tikpat spēcīgi kā kāds tiesisks rīkojums. Beidzot, arī 80 miljonu mā�u jūtas nav citādas kā 2 miljonu tautas. Nostādīta izvēles priek�ā � izturēt nepārtrauktus ienaidnieka terora uzlidojumus latvie�u ciemiem vai pilsētām vai turpretim visiem līdzekļiem aizsargāties pret to, latvie�u tauta, viņas mātes un jaunatne nedrīkstētu �aubīties.
Pirmais ģenerāldirektors tiek lūgts pārbaudīt savu noraido�o nostāju un pēc tam ar rakstu to paziņot ģenerālkomisāram.�
Pēc neilga laika saņēmu pavēli ierasties Berlīnē pie Rozenberga. llabūju vēl vietu pasa�ieru lidma�īnā. Pacēlos Spilvē un pēc vairāku stundu lidojuma nolaidos Berlīnē, Tempelhofas lidlaukā.
Tempelhofas lidlaukā mani gaidīja piekoman-dētais sakaru virsnieks. Tas mani novietoja Adlo-nas viesnīcā un informēja, ka rīt bū�ot jābrauc uz Cēlendorfu (Zehlendorf), kādu Berlīnes nomales rajonu, kur man rādī�ot zenītartilēriju, ko apkalpo skolas zēni. Man. kļuva skaidrs, kādēļ mani izsauca uz Berlīni un kāda veida sarunas mani sagaida.
Nāko�ajā rītā Cēlendorfā zenītbaterijas virsnieks mani iepazīstināja ar apkalpes un baterijas novietojumu un darbību. Sākām no radara aparāta. Augstu gaisā virs jumtiem atradās baterijas acis un ausis. Apak�ā bunkuri atradās radara stikla ekrāns, uz kura pastāvīgi vibrēja bāli zaļgans aplis. Tanī brīdī gaisā nebija nevienas ienaidnieka lidma�īnas. Tādēļ virsnieks izmantoja pirmo ma�īnu, kas pacēlās no Tempelhofa lidlauka. Tikko lidma�īna pacēlās gaisā, uz bāli zaļganā apļa parādījās mazs iedobums. Zēns pie ekrāna izsauca skaļā balsī skaitļus, leņķi un grādus, kur aplī bija manāms iespiedums. �ens pie blakus galda atzīmēja skaitļus uz kartes. Ar nāko�ajiem skaitļiem iezīmējās lidma�īnas virziens. Zēns pie tālmēra uzņēma attālumu līdz lidma�īnai. Nemitīgā virknē sekojo�os skaitļus zēni pie baterijas �uzlika uz lielgabala�. Di�gabals tika kustināts ar elektrības palīdzību, un zēniem tikai vajadzēja iedarbināt attiecīgo slēdzi, lai ierīces paklausīgi pagrieztu savu rīkli pret mērķi un nolaistu no grauda gaisā eso�o lidma�īnu.
Baterijas virsnieki izteicās par zēniem ļoti atzinīgi, tie apkalpojot zenītartilēriju daudz labāk, ātrāk un veiklāk nekā vecie karavīri. Netālu no lielgabala bija iekārtota dziļa patvertne zēniem, kas brīvi no dienesta pienākumiem. Blakus ēkās bija ierīkotas guļamtelpas zēniem, kā ari klases, kur brīvā laikā notika mācības skolotāja vadībā. Apskate noslēdzās ar glāzi vīna virsnieku klubā.
Pārbraucot Adlonas viesnīcā, ilgi pārdomāju visu �odien redzēto. Vācu zēni cīnījās par Vāciju, par tās labklājību un brīvību; tie cīnījās ar pa�lepnumu, aizrautību un degsmi, tie pa�apzinīgi pildīja dienestu kara laikā un līdz ar to neapzināti balstīja Hitlera varu.
Bet latvju skolas zēni, ja tie tiktu iesaukti obligātā dienestā � gaisa spēku izpalīgos, par ko gan tie lai būtu cīnīju�ies, jo brīvas, neatkarīgas Latvijas tobrīd nebija. � Vācija to bija okupējusi. Uz visiem Latvijas pa�pārvaldes lūgumiem un mutvārdu sarunām par patstāvības atgū�anu dabūjām vienmēr noraido�u atbildi. Mūsu skolas zēniem trūka dziļāku ideālu un gala mērķa cīnās uzsāk�anai. Manī galīgi nobrieda pārliecība, ka nāko�ā dienā Austrummmistrijā sarunās par gaisa spēku izpalīgiem Latvijā man jābūt noraido�am.
Nāko�ajā dienā bija nolikta tik�anās ar Rozen-bergu. Klāt bija: ministrs, �etri vai pieci ministrijas vecākie ierēdni, ģenerāJ komisārs Dreb siers no Rīgas un ģenerālis kergers. Runa, protams, bija par gaisa spēku izpalīgiem, lai tie tiktu iesauku zenītlielga-balu apkalpo�anai. Es paliku pie agrāk deklarētiem ieskatiem, kurus esmu izteicis kā ģenerālkomisāram Drehsleram, kad viņ� mani ataicināja pie sevis pārrunāt �o jautājumu, tā ari trīs vīru komisijai, kas bija ieradusies pie manis �inī lietā. Kad par �o jautājumu jau ilgāku laiku bija runāts par un pret, �urp un turp, tad ģenerālis Bergers, griezdamies pret mani un vērsdams uz mani pēto�u, urbjo�u skatu, skarbi noprasīja: �Vai jūs, ģenerāļa kungs, gribat �o lietu īstenot vai ne?� Zibensāt-rumā man ie�āvās doma: � ja es teik�u �nē�, tad vācie�i iesauk�anas akciju pārņems savās rokās un bez �ēlastības iesauks visus 10 000 zēnus un noliks tos pie zenītlielgabaliem, bet tik ilgi, kamēr lieta atradās mūsu pa�u latvie�u rokās, tad vienmēr būs iespējams lietu grozīt mums par labu. Tāpēc es ģenerālim Bergeram mierīgā tonī bez uztraukuma atbildēju: �Jā, ģenerāļa kungs, �o akciju es varu uzņemties īstenot, bet tikai uz brīvprātīgo bāzes.� Ģenerālis bija redzami apmierināts ar �o atbildi un sarunās vairs neiejaucās. Būtu es �inī lietā pateicis �nē�, tad dro�i vien man Rīgu vairs neredzēt, jo kā pēc gadiem no dokumentiem uzzināju, viņ� rūpīgi bija krājis manus �grēkus,� tos ierakstīdams speciālā sarakstā, lai tad, kad mērs būtu pilns, aplaimotu mani ar koncentrācijas nometni. �oreiz tiku vēl sveikā cauri. Bet ne galīgi. Jāatzīmē, ka ģenerālis Bergers apmēram pēc nepilna gada bija nosūtījis manu grēku sarakstu Himleram, kas parakstīja dokumentu par manu ievieto�anu koncentrācijas nometnē.
Bet �o pavēli vairs neizdevās īstenot, jo Sabiedroto karaspēks jau bija pārgājis Reinu un da�as koncentrācijas nometnes pija jau likvidētas un ieslodzītie atlaisti brīvībā. �o dokumentu par manu ievieto�anu koncentrācijas nometnē turēja savās rokās Nirnbergas Tribunāla izmeklē�anas tiesnesis Arturs Petersens, kas man to nolasīja. Pa�laik �is dokuments atrodas Nirnbergas tribunāla arhīvā, U. S. A. Pievienoju �eit ģenerāļa Bergera pret mani sakrāto �grēku sarakstu�:
Tas pieminēts Nirnbergas Tribunāla dokumentā Nr.-5514:
Latvie�u inteliģences aprindu memorands ģene-rālkomisāram. Tas bija ģenerālim Dankeram iepriek� zināms. Dankers �ī memoranda izplatī�anu neaizkavēja.
Ģenerāļa Dankera mutvārdu izteicieni sarunā ar generālkomisāru gaisa spēku izpalīgu jautājumā. Tie bija noraido�i. Būtu bijis pat jārēķinās ar latvie�u ģenerāldirektoru atkāp�anos.
Ģenerāļa Dankera raksts Austrumapgabalu reihskomisāram, kurā noraidīta gaisa spēku izpalīgu akcija, ir izaicinājums Vācijai.
Atsauk�anās uz formāli tiesisko viedokli, it kā būtu panākta vieno�anās, ka Latvija var mobilizēt vienīgi pēc saviem karaklausības likumiem.
Dankera izteiciens, ka latvie�u jaunie�u iesaistī�ana gaisa spēku izpalīgu dienestā viņam būtu tikpat vienaldzīga, it kā viņi lēktu Daugavā.
Mana personīgā piezīme pie piektā panta: �o pantu vācie�i tī�ām sagrozīju�i, lai manu �pārkāpumu� padarītu smagāku ar izteicienu par lēk�anu Daugavā. Principā es beidzot piekritu tikai brīvprātīgai zēnu iestājai gaisa izpalīgos, jo par jaunie�u brīvprātīgo rīcību es atbildīgs neesmu. Lai �o brīvprātīgumu izceltu, es piebildu ģenerāl-komisāram, ka brīvprātīgi var lēkt pat Daugavā.
Nāko�ajā dienā atlidoju atpakaļ uz Rīgu. Laiks gāja. Aizgāja pavasaris, atnāca vasara, tuvojās rudens.
Kad generālkomisārs Drehslers uzzināja, ka es līdz �im vēl neko nebiju darījis zēnu iesauk�anas lietā, viņ� neaprakstāmi noskaitās un tūlīt pats iecēla jauktu pieņem�anas komisiju. Zēniem bija noteiktā laikā jāierodas un jāstājas �īs komisijas priek�ā. Zēni, kas vēlējās iestāties gaisa spēku izpalīgos, atbildēja uz jautājumu ar �jā�. Tiem nozīmēja laiku un vietu, kur ierasties pēc iesauk�anas. Tos zēnus, kas atbildēja ar �nē�, ievietoja atsevi�ķā telpā, lai �pārdomātu�. Brīvprātīgi no 10 000 zēniem vācie�i savervēja apmēram 3000. Tos drīz vien apmācīja un lika apkalpot zenītlielgabalus. Da�as zenītbaterijas tika izvirzītas frontes joslā, bet nemitīgās kustības un atie�anas dēļ radās grūtības ar pārtikas un silta ēdiena piegādi Da�brīd zēniem nācās klīst pa tuvām lauku mājām un lūgties maizi, pienu vai olas. Līdz ar visas Ziemeļarmijas atie�anu un evakuē�anu tika evakuēti arī visi 3000 mūsu gaisa spēku izpalīgi. Vai �ie zēni Vācijā tika atkal likti pie zenītlielgabaliem, vai atlaisti pa nometnēm meklēt savus piederīgos, to man, diem�ēl, neizdevās noskaidrot, kaut gan ilgsto�i pūlējos.
Meitenēm gaisa spēku izpalīd�u dienesta okupētajā Latvijā vēl nebija. �āds dienests pastāvēja gan Vācijā. No latvie�u bēgļu ģimenēm Vācijā tika vervētas meitenes gaisa spēku izpalīd�u dienestam. Pārskatu par �o dienestu man laipni sniedza Kronēs kundze Toronto. Un es izteicu �eit sirsnīgu paldies Kronēs kundzei par �o laipnību. Kronēs kundze deva arī atļauju viņas rakstu publicēt.
1944. gada rudeni, kad sarkanarmija iebruka Latvijā un sākās latvie�u bēg�ana uz Vāciju, vācie�i uzsāka meiteņu vervē�anu bēgļu nometnēs gaisa spēku izpalīd�u dienestam. Galvenais vervē�anas punkts bija Gotenhāfenas ostas nometnē, kur visvairāk pieplūda bēgļu, ari no kaimiņu valstīm � Lietuvas un Igaunijas. Starp vervētājām galvenokārt bija krievietes no Padomju Savienības (viņas bija atvestas uz Vāciju daudz agrāk no ieņemtiem apgabaliem). Viņas stāstīja meitenēm ro�ainas lietas, kā tās tiks apmācītas biroja darbiem � par telefonistēm, tiks sūtītas vēlāk uz māsu skolu. Arī vācu feldfēbeļi stāstīja meitenēm to pa�u. Jaunās meitenes �iem solījumiem noticēja un ar vecāku piekri�anu iesaistījās nezināmā dienestā. Daudzas jaunas sievietes, kurām vīri bija karadienestā, arī iesaistījās gaisa spēku izpalīd�u dienestā. Citās nometnēs vervētāji bija tikai vācu feldfēbeļi.
Meiteņu vervē�anas laikā Latvju jaunatnes organizācija atradās vēl Kurzemē. Es biju jau Vācijā un strādāju fabrikā. Oktobra mēnesī, kad UO pārcēlās uz Vāciju, LJO �efs Rullis bija izraudzījis par Gotenhāfenas nometnes meiteņu lietas kārtotāju 23 gadus veco LJO biroja darbinieci Ludmillu Novacki.
Ar 16. novembri es pārņēmu LJO meiteņu apvienības aprūpes darbu. Decembra sākumā izbraucu inspekcijas braucienā vispirms uz Gotenhāfenu un atradu, ka vācie�i divas pavisam jaunas meitenes izraudzīju�i par propagandistēm. Vairākas reizes lūdzu man paziņot, kurās nometnēs vēl būtu ieceltas propagandistes, bet to man neizdevās uzzināt. Da�ās nometnēs no latvie�iem dabūju zināt, ka vācie�i aicināju�i meitenes propagandistu darbam, lai visu stāstītu ro�ainā gaismā, kam patiesībā nav nekāda sakara ar gaisa spēku izpalīd�u dienestu. Gotenhāfenas nometnē meitenēm noliedzu to darīt. Novacku izdevās no �ā amata atbrīvot, jo viņu bija izraudzījusi Latvju jaunatnes organizācija.
Tālāk noskaidroju, ka vācu meitenes gaisa spēku izpalīd�u dienestā bija no 16 līdz 25 gadiem, kādu vecumu vācie�i bija paredzēju�i ari ārzemniecēm, bet vervējot tas netika ievērots. Meitenes iesaistīja no 13 līdz 33 gadiem.
Savervētās meitenes tika nosūtītas uz starpno-metnēm Lobi (uz Rīgenes salas), kur bija iekārtotas barakas agrākā jūrskolā.
Lesenā un Garnsē, vācu KLV nometnēs, novietoja katrā apmēram 70 meiteņu. Starpnometnēs meitenēnņuzturs bija apmierino�s. Apģērbus neizsniedza. �ajās nometnēs galvenās vadītājas bija vācietes no BDM organizācijas. Vēlāk Lobē īsu laiku vadību uzņēmās bij. Jelgavas apriņķa meiteņu vadītāja Alise Gailīte, bet, netikdama galā ar meitenēm, no amata atteicās. Garnsē vadību uzņēmās skolotāja, sportiste Olga Druva - Rubule, kas meitenes pulcināja ap sevi un saliedēja vienā cie�ā vienībā. Lesenā meitenes pārzināja skolotāja Biruta Kandrovi�a. Palīgnometnēs meitenes gāja ari lauku darbos pie vācu zemniekiem. No pamatno-metnēm un dala ari no citām bēgļu nometnēm tika nosūtītas uz Pitnicu pie Rostokas.
�ī nometne bija viena no visbēdīgākajām. Meitenes bija paliku�as vienas bez tuviniekiem, sve�ā zemē, un ari solītā darba nebija. Meitenēs bija liels sa�utums un apātija pret visu. Diem�ēl, nevarēju viņas atbrīvot no nometnes. Tās meitenes, kuras bija zem 16 gadiem un pa�as izteica man vēlējumu atgriezties pie vecākiem, varēja tad ari tikt atbrīvotas, sākot ar janvāra mēnesi. Ļoti grūti bija atbrīvot no dienesta slimās un vājās veselības meitenes, jo vācie�i norādīja, ka meitenes slimību simulējot. Apģērbs visām bija ļoti trūcīgs.
�ai nometnē par vadītāju bija Antonija Ekmene, kura neuzturēja ar mani kontaktu, neziņoja par meiteņu sastāvu, par konfliktiem, kas biezi radīja sare�ģījumus darbā. Atbrīvoju viņu no amata un viņas vietā nāca Rēzeknes apriņķa meiteņu vadītāja Vilma Akmentiņa.
No �īs nometnes meitenes tika sūtītas uz miglo�anas vienībām � Vitenbergu, Magdeburgu, Tī-ringenu. �ajās vienībās latvie�u vadītājas nebija, bet gan vācu. Latvie�u vadītājām bija jāiziet grupu vadītāju kursi. Pirmā no vadītājām uz Tīringenu aizbrauca Olga Druva, tad Vilma Akmentiņa uz Vitenbergu un Alma Beķere (Kuldīgas meiteņu vadītāja) uz Magdeburgu. Pitnicā man ar meitiņu vadītājam notika pēdējā apspriede pirms do�anās uz vienībām.
Pēc maniem novērojumiem vācu vadības apie�anās ar meitenēm daudzreiz bija necie�ama.
Pusotra mēne�a nodzīvoju starp meitenēm Rīge-nes salā un tikai vienā gadījumā panācu vācu vadītājas pārvieto�anu. Tas laiks starp meitenēm bija tas jaukākais, kaut gan ari meitenes sagādāja daudz rūpju, jo viņas bija no da�ādām aprindām.
�ai laikā sarīkojām Kalpaka piemiņas aktu ar latvie�u karavīru piedalī�anos. Ari vakarē�anas tika rīkotas un literāri vakari. Svētdienās ar meitenēm apciemojām 10 km attālā Sellinas lazaretē karavīrus un viņus iepriecinājām ar priek�nesumiem.
Katra mēne�a programma man bija vispirms jāiesūta vācu vadībai Berlīnē latvie�u un vācu valodā, kas tad savukārt to sūtīja tālāk uz vienībām. Tā vismaz tika teikts. Kad uzzināju, ka
Programmas netika sūtītas, sūtīju tie�i vienībām un vācu vadībai tikai ieskatam. Nekur nekādas skaidrības nebija, un es sāku strādāt pilnīgi patstāvīgi savu aprūpes darbu pēc labākās sirdsapziņas.
Biju paredzējusi sagatavot palīgvadītājus, jo to bija trūkums. Programmu gan iesūtīju, bet vācu vadība man neatļāva kursus rīkot.
Apmēram marta beigās pārcēlos no Rīgenes salas atpakaļ uz Berlīni, kur bija iekārtots �tābs latvie�u, lietuvju un igauņu jaunatnes organizācijām (līdz tam �tābs atradās Tropavā � Sude-tijā. Kad �tābam bija izdevīgi būt Berlīnē, tad tas atradās Tropavā, bet, kad visi latvie�i bija prom no Berlīnes, tad �tābu iekārtoja Berlīnē.
No 29. marta līdz 17. aprīlim biju �tābā viena pati. Tuvojās sabrukuma dienas un es pieprasīju vācu vadībai latvie�u meiteņu atvilk�anu no frontes tuvuma, uz ko man paskaidroja, ka meitenes nav kaujas vienības un tiks laikus novirzītas citur. Nevarēju apmierināties un griezos vēlreiz pie vācu meiteņu vadītājas, kas man paskaidroja, ka stāvoklis tie�ām ir kritisks un lai es grie�os pie Latvie�u leģiona vadības. Tā kā Ruļļa kungs bija jau no Berlīnes prom, braucu pie viņa uz Boden-bahu ar ziņojumu un pēc padoma, bet pa ceļam satiku meitenes no Vitenburgas miglo�anas vienībām, kas bija atlaistas jau 13. aprīlī. Sarunā noskaidrojās, ka viņām esot paziņots pusstundas laikā, lai savāc savas mantiņas, jo esot atbrīvotas no dienesta pienākumiem. Uztraukums meitenēm bija liels, un viena grupa otru nav arī meklēju�as. Daudzas no viņām jau bija privātās drēbēs. Visām bija iedota līdzi ceļamaize �etrām dienām un pavadzīme brauk�anai līdz apme�anās vietai. Viņas brauca pie vecākiem un paziņām.
Magdeburgas vienības meitenes esot atlaistas 13. un 14. aprīlī. Par Tīringenas meitenēm trūka jebkādu zinu.
Bodenbahā Ruļļa kungs man deva norādīinrnu braukt atpakaļ uz Berlīni.
Kad iebraucu Berlīnē, vācu kungi bija jau projām, tikai mazāki vadītāji bija paliku�i, un man teica, ka nu es varot braukt uz Magdeburgu, par ko visu laiku esot cīnījusies.
Iznīcināju �tābā dokumentus un nolēmu, ka man jābrauc uz dienvidiem, jo cerēju vēl satikt meitenes. No Bodenbahas braucu reizē ar Ruļļa kungu uz Prāgu un tad uz Pilzeni, bet tālāk netikām, jo tuvojās amerikāņu karaspēks.
Ap 70 meiteņu bija nonāku�as Beļģijā un tikpat daudz Itālijā. Abās vietās biju�as arī internētas Jo biju�as formas tērpos.
īsto skaitu nezinu, jo manos sarakstos bija tikai noteikti zināmas ap 600, tas skaits bija tas, kas gāja caur Pitmcas nometni, kad es pārņēmu vadību, bet pirms tam jau citas bija izsūtītas uz Magdeburgu, un bijusi arī izpalīgu vienība pie �tetīnes, pēdējo gan vācie�i noliedza, bet satiku meitenes, kas man sniedza ziņas par da�ām ievainotām un par kādu, kurai amputētas kājas un kura mirusi. 30 meitenes bija arī nosūtītas uz Vīni māsu skolā. Tā kopskaitu var rēķināt ap 1000.
Gadu pēc Latvijas valsts proklamē�anas Dr. Jankovskis nodibināja Latvijas Sarkano Krustu. Viņ� stājās sakaros ar Sarkanā Krusta galveno vafdi �veicē. Gandrīz katrā lielākā pilsētā Latvijā nodibināja Latvijas Sarkanā Krusta nodaļu. �īm nodaļām bija savas Sarkanā Krusta slimnīcas, veselības kop�anas punkti un da�ās pilsētās arī Sarkanā Krusta aptiekas. Sarkanā Krusta darbība nāca par svētību visai mūsu tautai. Lai sagādātu līdzekļus daudzo slimnīcu un veselības kop�anas punktu uzturē�anai un personāla algo�anai, galvenā valde Rīgā rīkoja naudas loteriju, kas atkārtojās gadu no gada. �ī loterija bija tautā ļoti iecienīta, un ļaudis labprāt pirka loterijas lozes. Galvenā valae Rīgā uzcēla Tērvetē jaunu sanatoriju pēc vismodernākām zinātnes prasībām, speciāli TBC slimniekiem.
Rīgā galvenā valde ierīkoja māsu skolu, kur jaunavas izņēma savu trīsgadīgo kursu pa daļai teorētiski klasēs, pa daļai praktiski slimnīcās un tika sagatavotas par izcilām Sarkanā Krusta māsām.
Līdz ar vācu okupācijas varas iera�anos Latvijā mūsu Sarkanam Krustam sākās grūtas dienas. Vairākas Sarkanā Krusta slimnīcas rekvizēja vācu karaspēks, un tās pārvērta par kara slimnīcām ievainotajiem vācu karavīriem. Kā jau agrāk teikts, vāci nekur nelietoja vārdu Latvija. Okupanti gribēja, lai vārdu Latvija nekur nelieto, lai tā!$ lēnām nogrimst aizmirstībā un lai latvju tauta to galīgi aizmirstu. Vācu vecākais ārsts Dr. Vēgners (Wegner) nevarēja samierināties, ka Latvijas Sarkanais Krusts ir patstāvīga ^autonoma iestāde un uztur sakarus ar ārzemēm (Sveici). Dr. Vēgners ar visu krūti iestājās par to, ka Latvijas Sarkanais Krusts likvidējams. Ģenerālkomisārs Drehslers nolēma Latvijas Sarkano Krustu pārveidot par Tautas Palīdzību. Jaunā organizācija bija Latvijas Sarkanā Krusta pēctece, pārņēma visus īpa�umus un turpināja palīdzības darbu. Faktiski mainījās tikai izkārtne pie Sarkanā Krusta galvenās valdes nama Skolas ielā 1. Agrākā Sarkanā Krusta vietā tur stāvēja uzraksts Tautas Palīdzība. Viss cits palika pa vecam. Ari darbinieki palika pa lielākai daļai tie pa�i, un tie turpināja darbu.
Bez kautas Palīdzības priek�nieka B, Pavasara, adv. J. Preisberga jāpiemin Spri�a Paegles, Elzas Klaustiņas un citu pa�aizliedzīgais darbs.
Radās liels un grūts uzdevums � dabūt atpakaļ slimnīcas, kas pagaidām bija pārvērstas par kara lazaretēm. Te mums nāca talkā baltvācietis Dr. Marnics, kas bija veselības nodaļas vadītājs pie ģenerālkomisāra, bet viņa sirds piederēja dzimtenei. Ar Dr. Marnica palīdzību mēs dabūjām atpakaļ slimnīcas un galvenais � ari Tērvetes TBC sana(oriju. Ar enerģiskā Dr. Purina gādību sanatorija tika atjaunota, un tā kalpoja atkal savam tie�am uzdevumam.
Pēdējais Tautas � Palīdzības ģenerālsekretārs bija mag. jur. Adolfs �ilde. Pēc darba slēg�anas Rīgā viņ� evakuējās uz Vāciju un tur atsāka Latvijas Sarkanā Krusta darbu. Jāpiemin, ka Adolfs Silde veicis arī lielu vēsturisku darbu par mūsu deportētajiem. Viņ� iztaujājis neskai tāmus vācu kara gūstekņus, kas atgriezu�ies Vācijā no Sibīrijas vergu darina nometnēm un kas biju�i kopā ar latvie�iem.
Kāds dīvains un savāds pretstats, ja salīdzina Hitlera re�īmu, kurā Latvijā nedrīkstēja pastāvēt un strādāt pat Latvijas Sarkanais Krusts, bet pie ilggadīgā vācu kanclera Konrāda Adenauera un kanclera Erharda Latvijas Sarkanais Krusts var darboties pat Vācijā.
Nevar atstāt neminētu kādu faktu, kas spilgti raksturo Hitlera nacionālsociālistiskā re�īma vadlīniju; tas izgāja uz citu tautu iznīcinā�anu vai vismaz vājinā�anu.
Vācie�i meklēja telpas ievainotiem karavīriem. Tā kā visas slimnīcas bija pārpildītas ar slimniekiem, bet pa lielākajai daļai ar ievainotiem karavīriem, tad vācie�u uzmanība apstājās pie mūsu psihiatriskajām slimnīcām Rīgā un Daugavpilī. Arī pēdējās bija pārpildītas ar nervu slimniekiem, jo pārdzīvotais drausmīgais Baigais gads daudziem cilvēkiem bija sabojājis nervus. Tie meklēja palīdzību un atpūtu psihiatriskajās slimnīcās, lai ārsta speciālista uzraudzībā savu veselību un nervus uzlabotu.
Hitlera valdība jzdeva pavēli visus mentālos slimniekus no�aut. �o pavēli izpildīja vācu SD vīri. Kaut gan bija iesniegti daudzi lūgumi un protesti, �ī necilvēcīgā pavēle tomēr tika izpildīta. Rīgas Sarkankalna slimnīcā tika no�auti astoņi simti, bet Daugavpils psihiatriskajā slimnīcā pieci simti slimnieku. Tādā �vienkār�ā� ceļā tika atbrīvotas gultas abās slimnīcās, uz kurieni tad tika pārvietoti frontē ievainotie.
Lai palīdzētu mūsu leģionāriem apgādes ziņā, tika nodibināta Karavīru Palīdzība. To noorganizēja B. Pavasars, bet ģenerālsekretāra pienākumus veica Ēvalds Andersons. Savāca no lauksaimniekiem vilnu, lika to savērpt un noadīt siltu apak�veļu, ausu sildāmos, cimdus, zeķes un tamlīdzīgas siltas lietas mūsu karavīriem. �īs mantas tika aizvestas uz fronti un izdalītas leģionāriem. Sagādāja svētku sainī�us mūsu cīnītājiem.
A. Kundrats noorganizēja Frontes teātri, kas apbraukāja un apmeklēja katru mūsu bataljonu frontē un sniedza tiem izrādes. Katrs karavīrs siltā sirsnībā atminēs �īs izrādes, kas ienesa prieku un izklaidē�anos viņu pelēkajās dienās. No frontes teātra mēs dabūjām zināt, kurā vietā mūsu bataljoni novietoti un kur tie darbojas.
Nevar nepieminēt ebreju tautības cilvēkus, kurus Hitlera ne�ēlīgā roka bija ievietojusi koncentrācijas nometnēs. Man trūkst noteiktu statistisku datu skaitļos, cik ebreju tautības iedzīvotāju tanī laikā bija Latvijā. Nezinu arī, cik liels bija to cilvēku skaits, kas, glābdamies no Vācijas, dabūja atļauju no Latvijas valdības uzturēties mūsu zemē. Cik manā atmiņā, tad iebraucēju no Vācijas bija vairāki vagoni � tie bija laimīgi, ka paspēju�i paglābties no dro�as bojā ejas Vācijā.
Ta�u vēstures rats nestāvēja uz vietas, pienāca diena, kad arī mūsu latvju zemi okupēja vācu vara. Tas bija liktenīgi visiem Latvijā dzīvojo�iem ebrejiem. Viņiem bez izņēmuma bija jācie� vācie�u radītās koncentrācijas nometnēs. Paglābti nebija arī tie, kas bija dzīvoju�i jauktās laulībās. Tanī laikā pie manis griezās vairāki latvie�u vīri, kuru ebreju sievas bija izrautas no ģimenēm un ievietotas koncentrācijas nometnē.
Lai tām nelaimīgajām sievietēm palīdzētu, iesniedzu ģenerālkomisāram Drehsleram lūgumu. Man izdevās �o jautājumu atkārtoti pārrunāt ar viņu personīgi. Viņ� nebija viegli pārliecināms, bet beidzot pēc ilgas gaidī�anas atbilde tomēr bija labvēlīga: da�as sievas drīkstēja atstāt nometni un atgriezties savās ģimenēs.
Otrais pasaules kar� beidzās 1945. gada astotajā maijā. Vācu armija kapitulēja bez noteikumiem. Vāciju sadalīja �etrās zonās. Katrs sabiedrotais okupēja vienu zonu. Bavāriju, kur es toreiz ar ģimeni dzīvoju, okupēja amerikāņi.
Ar pirmajām okupācijas dienām sākās nacistu tvarstī�ana un aresti. Daudzi tika arestēti denunciāciju rezultātā. Tā arestēja arī mani. Vēlāk dabūju zināt, ka kāda vāciete, kurai, piederēja liels restorāns-hotelis, bija ziņojusi amerikāņu komandantam, ka tādā un tādā zemnieku mājā dzīvojot ievērojams vācu ģenerālis. �ī sieviete gribēja ar �labiem darbiem� izpelnīties CIC priek�ā, lai atvieglotu sava vīra � nacista likteni. Pie manis ieradās vācu rakstvedis un policists un uzaicināja braukt līdzi uz apriņķa pilsētu Misbahu pie CIC priek�nieka.
Amerikāņu izlūko�anas dienesta ierēdnis sāka mani pratināt un rakstīt protokolu. Pierakstīja personālijas, kādu amatu ieņēmis un kādu darbu pildījis. Es paskaidroju Iek�lietu ģenerāldirekcijas darbu vācu okupācijas laikā.
Tad pēk�ņi zobodamies ierēdnis man noprasīja: �Kādēļ, latvie�u nacionālists būdams, dzīvojat Vācijā, bet nebraucat atpakaļ uz savu dzimteni pie savas tautas?�
Es atbildēju: �Manu dzimteni okupējusi sve�a vara: komunisti. Es tagad nevaru palīdzēt ne dzimtenei, nedz savai tautai. Ar komunistiem man nav pa ceļam.�
Ierēdnis turpināja: �Jums no komunistiem nav jābaidās. Es arī esmu komunists, bet tādēļ jums no manis nav jābaidās.�
�Nu tu esi īstās rokās nokļuvis,� pie sevis nodomāju. Turpmāk es sarunās vairs neielaidos, bet īsi atbildēju ar �jā� vai �nē�. � Ierēdnis beidza rakstīt protokolu. Man uzkrita, ka viņ� to nenolasīja un nedeva parakstīt. Tā es nezināju, kas protokolā bija ierakstīts un kāda iemesla dēļ biju arestēts. Man bija jāgaida, kamēr piebrauks d�ips, lai aizvestu mani dro�ā vietā. Tas notika Misbahā, CIC birojā 1945. gada 25. jūlijā.
Man ļoti gribējās zināt iemeslu un pamatu, kādēļ esmu arestēts un kādu noziedzīgu nodarījumu man pārmet, lai vēlāk zinātu aizstāvēties. Smaga, nepatīkama sajūta uzgūlās man uz sirds, jo nezināju, kādēļ man tika laupīta brīvība. Diem�ēl, es to dabūju zināt tikai pēc diviem gadiem, kad biju atbrīvots no aresta un internē�anas un biju atkal brīvs cilvēks. Mans izmeklē�anas tiesnesis, amerikāņu advokāts A. P., kura rokās bija viss Berlīnes Austrumministrijas arhīvs, nebija atradis nekā nosodāma manā darbībā. Par to pa�u bija pārliecinājies arī virsprokurors. �ie kungi deva rīkojumu mani atbrīvot. Advokāts A. P. uzaicināja mani palikt viņa birojā Nirnbergā un palīdzēt kārtot dokumentus, kas attiecas uz Latviju.
�ķirstot dokumentus, nejau�i uzgāju protokolu, ko bija rakstījis CIC ierēdnis Misbahā. To lasot, es neticēju savām acīm, jo pēc personāliju datiem tur bija rakstīts vārds pa vārdam: �... un viņa pārziņā atradās visas koncentrācijas nometnes Latvijā.� Nevar pietiekami brīnīties par �ā ierēdņa vieglprātību, kas, atrazdamies atbildīgā CIC postenī, uzdro�inājās rakstīt oficiālā dokumentā nepatiesību, pareizāk sakot, tīrus melus. Un �ī ierēdņa nepatiesība man sagādāja divdesmit divu mēne�u internē�anu ar smagām cie�anām un rūgtumu, neizsakāmu nervu saspīlējumu un depresiju; visu kopā ņemot � rezultātā es zaudēju acu gaismu un kļuvu neredzīgs. Uzmācās jautājums: kas pamudināja �o ierēdni kļūt nepatiesam? Vai nezinā�ana? Viņ� laikam nepazina nacistu iestā�u iekārtu un darbības loku. Viņ� nezināja, ka koncentrācijas nometnēm bija sevi�ķs vācie�u dienests � tā saucamais �Dro�ības dienests� (Sicherheitsdienst � SD) un ka Latvijā �o iestādi vadīja vācietis Dr. Lange. Bet varbūt tā nebija ierēdņa nezinā�ana, bet ļaunprātība. Viņ�, komunists būdams, laikam domāja: �Nu pagaidi, kundzin, es tev iegriezī�u!� � un iegrieza ari, pie tam ļoti sāpīgi. Varbūt �is pats ierēdnis vēl �odien dzīvo ASV un liek mīnas zem Savienoto Valstu demokrātiskās iekārtas. Man turpretim jāstaigā ar balto spieķi līdz kapa malai. � Kur ir taisnība, kur patiesība?
D�ipu piebrauca, un man bija jāsē� blakus �oferim. Uz kurieni brauksim, to man neteica. Es vēroju ceļu un apkārtni, lai varētu orientēties. Braucām caur Minheni uz ziemeļiem. Iebraucām Freizingā un apturējām pie lielas kazarmas. Tā bija ie�ogota, un tur atradās sargu torņi. Kad iegāju iek�ā, mani sagaidīja kāds ser�ants. Viņ� aptaustīja mani, vai nav kabatā ierocis, tad vaicāja pēc pulksteņa, bet es par laimi biju atstājis savu zelta pulksteni mājās. Tad viņ� ķērās pie laulības gredzena, lai ņemot nost. Bet tā par spīti gredzens negāja neparko pāri pirksta locītavai. Es jokodamies teicu: �Nu būs jāgrie� pirksts nost.� Ser�ants nokaunējās un lika laulības gredzenu mierā. Pēc apskates ieveda mani istabā. Tur bija kādi astoņi vācu augstākie ģenerāļi un divi vācu diplomāti � biju�ie sūtņi Abesinijā un Cīlē. Stādījos priek�ā un iepazinos ar visiem kungiem. Blakus istabā bija ievietotas sievietes, bija tur dzirdamas arī mazbērnu balstiņas.
Dienas bija vienmuļīgas, garlaicīgas. Paretam sauca kādu no mums, lai rakstot dzīves aprakstu. Pāris rei�u izsauca uz nopratinā�anu ari mani.
Izmeklē�anas tiesnesis (es domāju, ka tāds viņ� bija, jo kas cits var nopratināt arestētu personu) bija jauns cilvēks, gadu divdesmit līdz divdesmit divi, orientāla izskata. Noprasīja personālijas, un tas bija viss. Es sagaidīju jautājumus, kas attiecas uz man inkriminētiem noziegumiem, bet nekas tamlīdzīgs nenotika.
Labā laikā mūs pa dienu izlaida sētā pastaigāties. Blakus mūsu lielajai kazarmai atradās maza koka baraka, arī dzeloņdrātīm ie�ogota. Barakas sētā pastaigājās kāds kungs privātās drēbēs, vēl pajauns gados. Pazinēji zināja stāstīt, ka �is kungs esot Dr. Br. tāl�āvēju raķe�u V-l un V-2 izgudrotājs. Viņi zināja arī teikt, ka to drīz sūtī�ot uz Ameriku.
Mūsu kazarmā pastāvēja rīkojums, ka nedrīkst rakstīt vēstules, nedz tās saņemt. �is rīkojums ļoti kremta manu sirdi. Biju pilnīgi atgriezts no ģimenes un nezināju, kas ar to notiek. Sevi�ķi mani nospieda neziņa par manu trīsgadīgo dēlu, kas, man aizejot, palika slimības gultā slims ar �arlaku.
oti pla�a, tā varēja vēku. Pla�ais rajons ījumos, tā sauktos
Mosburgas nometne bija uzņemt vairākus tūksto�us ci bija sadalīts daudzos noda �cage�. Pēdējie bija atdalīti cits no cita ar platu deloņdrā�u �ogu. Ieiet citā �būrī� varēja tikai ar katrreizēju atļauju. Mani iedalīja partijā, kurā bija ap simts cilvēku, un noveda uz �cage N-2�, tā bija mana jaunā apme�anās vieta. Koka baraka bija pietieko�i liela, bet tuk�a � �etras sienas, logi, durvis un grīda � tas bija viss. Ne lāviņas, ne ķeblī�a. Katrs nolika savu pauniņu uz grīdas pie sienas, kur, domāja, būs viņa guļamvieta. Pienāca vakars, un noguru�ie cilvēki sāka izstiepties uz grīdas dēliem atpūtai. Iemigt iznāca tikai pa īsiem brī�iem. Mans tuvākais kaimiņ� izrādījās ļoti interesants kungs. Viņ� bijis �tāba fotogrāfs kādā
Pēc pāris mēne�iem mani pārveda no Freisin-gas uz otru internē�anas nometni � Mosburgu. Par ģimeni arvien vēl nekā nezināju.
armijas �tābā Dienvidslāvijā, un viņam bija līdzi daudz krāsu foto, kurus viņ� bija paslēpis savā somā zem vāka oderes, un rūpīgie kontrolieri tos nebija atradu�i. Nāko�ajā rītā apstaigājot sava �būra� iek�ējo rajonu, es atklāju, ka starp dzeloņdrā�u �ogu un nāko�o �būri� ir varena zāle, bet jau pa daļai nokaltusi. Lai gan dzeloņi skrāpēja rokas, es iomēr saplūcu veselu klēpi �īs zāles un noliku savā guļas vietā. Pēcpusdienā atnesu otru klēpi, un nu man bija mīksta gulta. Pēc da�ām nedēļām ienesa trīsstāvu lāviņas ar salmu maisiem.
Ar laiku visiem sāka apnikt mū�īgā �banānu vira�, kā to visi sauca. Tā bija līdzīga pelēkam, pus�ķidram klīsterim, ko mājā mūsu tapsētāji lietoja tape�u līmē�anai uz sienām. Arī ar vislabāko mikroskopu tur nevarēja atrast kaut vienu tauku actiņu Ar laiku sāku manīt, ka ar manu organismu nav viss kārtībā: spēki zūd, galva reibst, muskuļi atrofējas. Drīz izrādījās, ka esmu zaudējis piecdesmit mārciņu no sava svara Man bija grūti un vēlāk pat neiespējami nostāvēt ierindā komandanta ikdienas pārbaudē. Tad mani nosūtīja uz ambulanci. Tur devas bija lielākas un labākas. Es biju novājināts līdz halucinācijām. Naktī murgos sāku redzēt bagātīgi klātus galdus ar vislabā-kiem izmeklētiem gardumiem. Es ēdu ar pilnu muti, lai no rīta pamostos ar tuk�u vēderu, jo viss bija tikai murgi, kas nāko�ajās naktīs atkārtojās.
Kādu dienu no kancelejas ziņoja, ka man esot pienācis sainītis un lai ejot uz pasta baraku to saņemt. Mana sirds sāka strauji pukstēt, jo zināju, ka neviens cits man nevar sūtīt sainīti kā tikai mans labais dzīves draugs. Biju jau vairākus mēne�us bez saskares ar māju, un �is sainītis bija pirmā vēsts, ko saņēmu Tas nozīmēja, ka mana sieva bija atradusi manu atra�anās vietu, � kādā ceļā viņai tas bija izdevies, man gan nebija skaidrs. Pastā man izsniedza nevis sainīti, bet lielu, smagu saini, laikam pāri par trīsdesmit mārciņu. Pēc kontroles es ņēmu savu saini un nesu uz baraku.
Tas tie�ām bija smags, un es brīnījos, kā mana sieva to ir nogādājusi līdz nometnei. Un otrs jautājums bija: kā gan viņa to ir sagādājusi, jo pati ar bērniem dzīvoja ar pārtikas kartī�u devu, un no tās bija grūti kaut ko atlicināt? Apkārtējie zemnieki nelabprāt pārdeva savus pārtikas produktus, un nebija viņai arī liekas naudas, lai ko nopirktu. Pārnācis savā barakā, es tuvāk aplūkoju saturu. Tur bija kartupeļi, zirņi, manna, piena pulveris, sviests, �āvēta speķa gabaliņ�, svaiga un kaltēta maize, vistas viras konservi un daudz citu derīgu ēdamvielu. Bez tam sainī atradās vēl divas labas un derīgas lietas � aitādas puska�ociņ� un pāris apavu ar aitādas oderi. Kur gan viņa tos dabūjusi un kā nākusi uz domām man to visu sagādāt? �ie divi priek�meti bija tik derīgi, ka to grūti vārdos izteikt, jo tie mani ziemā pasargāja no saaukstē�anās un slimībām.
Pa visu atra�anās laiku Mosburgā mani nevienu reizi neizsauca uz nopratinā�anu. Bija daudz laika pārdomām, jo nebija nekā cita, ko darīt. Citus internētos sūtīja darbos nometnes iek�ienē, kā arī ārpusē. Mani darbos nenorīkoja, jo tanī laikā biju jau pāri se�desmit gadiem. Bet da�reiz es pats lūdzu mani darbos norīkot, jo strādājo�ie saņēma vienu konservu bund�u, un tas bija manāms papildinājums parastai dienas devai. Es uzzināju, ka mūsu barakā atradās arī kāds skolotājs, kas agrāk mācījis angļu valodu Konstantinopolē � Fran�u licejā. Kopā sanāca desmit cilvēku grupa, un viņ� katru dienu pasniedza mums angļu stundas. Tas bija derīgs laika kavēklis. Citi laika kavēklim ierīkoja dobītes un audzēja sakņaugus. Arī di�ciltīgais Ritter vao der Epp ierīkoja sev dobīti netālu no dzeloņdrā�u �oga un cītīgi to ravēja un aplaistīja. Kādu dienu kādam postenim sargtornī likās, ka viens internētais piegājis pārāk tuvu �ogam, un viņ� iz�āva. Ķēra labi, un Ritter von der Epp saļima pie savas dobītes. Viņu, protams, nogādāja slimnīcā, bet, vai viņ� palika dzīvs �, tas man nav zināms.
Nejau�i uzzināju, ka Mosburgā atrodas Igaunijas pa�pārvaldes ģenerāldirektors M. Kancelejā dabūju atļauju ieiet viņa nodalījumā un viņu apciemot. Viņ� bija saslimis, gulēja savā lāviņā ar augstu temperatūru, bet garīgi viņ� bija mo�s.
Drīz pienāca rīkojums, ka visiem ģenerāliem jābraucot uz kopīgo ģenerāļu nometni. Mosburgā bija �etri vai pieci ģenerāļi, un pēc pāris dienām mūs iesēdināja smagā automa�īnā un aizveda uz Jaunulmu.
Tā bija mana tre�ā nometne. Nekur es nebiju redzējis tik daudz ģenerāļu vienkop kā �eit Ulmā. Vairāki simti, sākot no visjaunākiem līdz sirmgalvjiem. �eit bija noorganizēta ziņu vāk�ana. Pa vairākiem radioaparātiem noklausījās ziņas no vairākām raidstacijām. No atsevi�ķām ziņām sastādīja kopsavilkumu un to nolasīja katru vakaru pīkst, astoņos. Klausītāju bija vienmēr pilna telpa. Vēl pie labumiem var pieskaitīt angļu valodas kursus. �eit atradās viens biju�ais kuģa komandieris, pirmā ranga jūras kapteinis, kas perfekti pārvaldīja �o valodu. Viņ� ziedoja katru dienu divas stundas savai angļu valodas klasei.
Par manu �noziedzīgo nodarījumu� neviens nelikās ne zinis. Arī Jaunulmā neviens mani nepratināja. Vēstules arī �eit nebija atļauts ne rakstīt, nedz saņemt. Bet cilvēks vienmēr prāto, kā nepatīkamo likumu apiet ar līkumu.
Komandanta kancelejā strādāja kāds vācietis, kas pildīja pastnieka pienākumus birojā, nesdams dienesta vēstules ārā un iek�ā. Viņ� bija labsirdīgas dabas cilvēks. Zinādams, ka internētie nedrīkst ar savējiem sarakstīties, viņ� diezgan bie�i iznesa arī viņu vēstules, iznesa tās un nodeva tālāk sūtī�anai. Trāpāt viņ� no atbrauku�ām sievām ārpus nometnes paņēma vēstules, slepeni tās ienesa nometnē un klusībā izdalīja pēc piederības. Mēs visi bijām viņam par �o starpnieka lomu no sirds pateicīgi.
Ar laiku atradām arī citus veidus un ceļus, kā ar saviem tuviniekiem sarunāties. Nometnes rajons bija ļoti pla�s. Aiz daudzām kazarmu ēkām un augstās sētas bija pla�i lauki un ģimenes dārziņi, kas piederēja tuvumā dzīvojo�iem privātiem vācie�iem. Mēs, internētie, drīkstējām pa sētu pastaigāties, un nebija arī aizliegts iet �oga tuvumā. Viss rajons bija ielenkts ar dzeloņdrā�u �ogu un vairākiem sargu torņiem. Aiz �ā �oga atradās jau minētie sakņu dārziņi. Dobītes pienāca cie�i klāt līdz nometnes �ogam. Protams, ka dobī�u īpa�nieki tās kopa, ravēja, aplaistīja.
Kādu dienu piedzīvoju tik negaidīti jauku pārsteigumu, ka tas man deva atkal jaunus spēkus un pacietību gaidīt uz gala rezultātu nezināmā nākotnē: es redzēju un runāju ar savu sievu. Tas notika tā: viņa bija sameklējusi ģimenes dārziņa īpa�nieku�vācieti, kura dobes piegāja vistuvāk pie nometnes �oga. Apbruņojusies ar lielu, vecu priek�autu, kaplīti un lejkannu, viņa nāca ru�ināties tuvējā dobītē. Pretim, apmēram astoņu vai desmit soļu attālumā, bija liela noliktavas ēka un �īs ēkas galā neliels soliņ�, uz kura pēc pastaigas parasti mēdza sēdēt da�i internētie. �Dārzniece,� ru�inādamās pa dobīti, klusinātā balsī nepārtraukti nosauca manu vārdu un uzvārdu. Viens no sēdētājiem neuzkrīto�i piecēlās un gāja uz kazarmu pusi, lai sameklētu �ā uzvārda nesēju. Kā negudrs es gribēju steigties uz �oga pusi, bet vēl laikus savaldījos un, iekļaudamies staigātāju rindā, lēnām virzījos uz noliktavas pusi, apsēdos arī uz soliņa un klusi sāku sarunāties ar sievu otrpus drā�u �oga. �Tu būsi atkal brīvs!�, viņa teica, �vai tu mani dzirdi? Tu būsi atkal brīvs! Tavi draugi un es, mēs darām visu iespējamo, bet tev vēl jāpacie�as. Un neaizmirsti, ka bērni katru vakaru lūdz par tevi Dievu. Tev pagaidām atliek tikai gaidīt, cerēt un ticēt � ticēt. Vai tu dzirdi? Un uzturēt savu veselību, cik tas tavos apstākļos tagad iespējams. Nāko�ajā sainītī ielik�u tev Jauno Derību un arī Angļu-latvie�u vārdnīcu, ko man izdevās dabūt. Saki ta�u kaut ko! Runā ta�u!� viņa piebilda, kad es neko neteicu, tikai klusi vi� as vārdu atkārtoju.
Tad es viņai jautāju par bērniem, par apstākļiem, kādos viņas dzīve rit, par darbu, ko viņa strādā pie bavārie�u zemnieka, kur dzīvoja.
Sieva ar bērniem nemaz nebija mēģinājusi ietikt kādā IRO uzturētā bēgļu nometnē, jo bija pārliecināta, ka skrinējot viņu tik un tā izliks ārā. Un pēc tam no vācu iestādēm no jauna dabūt atļauju dzīvot privāti un pierakstīties pagastā bija ārkārtīgi grūti.
Pagāja dienas, nedēļas, mēne�i. Viss �ķita pa vecam, mana lieta likās stāvam uz vietas. Neviens no kancelejas vado�ajiem darbiniekiem par mani neinteresējās. Pēc ilgāka laika, es vēl arvien atrados Jaunulmā �, sievai pavisam nejau�i un negaidot izdevās iekļūt internēto nometnē. Viņa kā parasti bija man atvedusi pārtikas saini. Pie nometnes vārtiem bija salasījies pulciņ� lau�u. Ari sieva tiem piebiedrojās, cerēdama ātrāk nodot sainīti. Bet viņai par lielu pārsteigumu vārti atvērās, un visus gaidītājus ielaida nometnē kā apmeklētājus. Tos novietoja vienā lielā telpā ar gariem galdiem, un tur visus apmeklētājus nosēdināja vienā pusē. Tad ieveda internētos ģenerāļus, un tie drīkstēja nosēsties pie galdiem otrā pusē, t. i., pretim saviem piederīgajiem. Ir neaprakstāmi pateikt, ko es izjutu, pēc tik ilgiem mēne�iem redzēt savu mīļo sievu tik tuvu, pāri galdam turēt viņas rokas savās rokās un ar viņu sarunāties. �ī laimīgā pusstunda pagāja ātri. Atvadoties mana sieva sacīja: �Kad uznāk tum�ie mirkļi, kad uznāk atkal kāda smaga stunda, tad atmini arvien no jauna, ko tev tagad teik�u: mēs būsim atkal kopā, bērni, tu un es. Mēs būsim atkal kopā un būsim atkal laimīgi, Neaizmirsti to!� Nē, es neaizmirsu, �ī doma mani pavadīja kā gaisma.
Bet tad dzīve nometnē kaut kā pārvērtās un pienāca baigas dienas � izdo�ana. Jaunulmas ģenerāļu nometnē atradās arī viens vecs krievu, t. i., cara laika ģenerālis (viņa vārdu esmu aizmirsis). Viņ� bie�i griezās pie manis, lai yiņam pārtulkojot vācu valodā lūgumrakstus. �is ģenerālis 1917. gadā bija izbēdzis no revolūcijas Krievijā un paglābies Dienvidslāvijā. Bet, kad arī tai zemē nodibinājās sarkanā vara, viņ� pārcēlās uz Austriju. Pēdējā kara beigās Austrija tika okupēta un sadalīta �etrās joslās. Sabiedrotie atrada veco krievu ģenerāli, kas gandrīz trīsdesmit gadus bija dzīvojis trimdā, viņu arestēja un ievietoja nometnē. Viņu kā pirmo izdeva sarkanajai varai. Atbrauca pakaļ bruņota krievu patruļa, paņēma ģenerāli savā vidū un aizveda uz neredzē�anos. Mēs, palicēji, bijām ļoti satraukti. Tad jau vajadzēja sūtīt atpakaļ uz sarkano Krieviju visus krievus, kas 1917. gadā emigrēja uz Franciju un uzturas Parīzē kā politiskie bēgļi.
Otrais upuris bija Dienvidslāvijas biju�ais ministru prezidents Nedies. Viņ� tika izdots dienvidslāvu patruļai, kas bija atbraukusi viņam pakaļ. Pēc da�ām nedēļām pienāca ziņa, ka ftedi�s �nejau�i� izkritis no tre�ā stāva loga un nosities. Tālāki komentāri �eit lieki.
Nāko�ai vajadzēja būt manai rindai, jo nebija nekādu datu, nedz pieturas punktu, kas liecinātu, ka mana izdo�ana ir izslēgta. Stāvoklis kļuva arvien saspīlētāks, nervu sasprindzinājums auga līdz neiespējamībai un fantastiski skati joņoja pa manām smadzenēm. Es norakstīju sievai atvadī�anās vēstuli un lūdzu bērnus audzināt par krietniem latvie�iem. Bij iz�ķīries dzīvs nedoties krievu rokās.
Kā atbildi uz �o vēstuli es saņēmu sainīti ar pa�ceptu maizīti. Es tanī atradu ieceptu pavisam sīku, bet ļoti asu kabatas nazīti. Mans mīļais sirdsdraugs gribēja mani atbrīvot no liekām cie�anām un mokām. Ar kādām jūtām viņa gan bija �o kukulīti cepusi, slepeni ielikdama mīklā �o auksto metāla gabaliņu savam vīram, savam mīļotam draugam, lai izdo�anas gadījumā es izbēgtu no sarkanās varas mocībām, lai es varētu īstā brīdī lemt pats par savu dzīvību.
Pēc divām dienām piedzīvoju neizsakāmi laimīgu, pavisam neticamu pārsteigumu: dabūju zināt, ka izdota pavēle baltie�u izdo�anu krieviem pārtraukt.
Tanī pa�ā dienā mani apciemoja prāvests Ķ. no Augsburgas, kas �o laimīgo vēsti aiznesa ari manai sievai. Pēc nedaudzām dienām man paziņoja, lai sagatavojos nāko�ā rītā braucienam uz Dahavu. Biju laikā gatavs. Mēs sasēdāmies cilvēki desmit vaļējā smagā ma�īnā. Bija auksta ziemas diena. Viss apsnidzis. Brauciens ilga vairākas stundas. Ap pusdienas laiku atvērās smagie Dahavas gūstekņu nometnes dzelzs vārti, un mēs iebraucām sētā. Izsauca se�us no atbraucējiem, bet mēs pārējie palikām ma�īnā sē�ot, jo esot nepareizi atsūtīti.
Pēc vairākām stundām mums iznesa sauso dienas devu. Vakars bija klāt, metās jau tum�s. Beidzot ieradās �oferis un mēs devāmies atpakaļ uz Jaunulmu. Bet līdz turienei nemaz netikām. Ap pusnakti bijām sasniegu�i Augsburgu, un mūs nodeva Gepingenas internēto nomētnē.
Pēc veselas dienas, pavadītas vaļējā ma�īnā, tikām atkal puslīdz siltās telpās ar jumtu virs galvas.
Tā bija mana ceturtā nometne. Ari �eit pagaidām neviens neinteresējās par manas lietas izmeklē�anu. Ar pateicību pieminu savu aitādas puska�ociņu un ar aitādu oderētos �ņorzābakus, jo tie mani �oreiz pasargāja no dro�as saslim�anas.
Pēc pāris nedēļām kādu dienu nometnes komandants man atsūtīja ziņu, lai ejot uz sargu mājiņu pie vārtiem, tur mani gaidot kāds krievu virsnieks, kas gribot ar mani runāt. Es ziņnesim lūdzu pateikt komandantam, ka es labprātīgi neie�u runāt ar krievu virsnieku, izņemot gadījumu, ja mani vestu ar varu un durkļu palīdzību. Kremļa sarkanā vara ar viltu okupējusi Latviju, manu dzimteni, un �is varmācības akts nepadara mani par okupantu pavalstnieku, un tādēļ man nav nekādas darī�anas, nedz runā�anas ar �o krievu virsnieku. Ja tāda saruna notiktu, man varētu pietrūkt pacietības un iznāktu incidents, kas varētu beigties ar lielu skandālu.
Komandants bija goda vīrs. Viņ� saprata manu viedokli un atstāja mani mierā. Krievu virsnieks aizgāja, mani neredzējis. Drīz pēc tam mani atkal izsauca uz sarga mājiņu pie vārtiem. Gāju uz turieni neziņā, bet �oreiz mani gaidīja patīkami apmeklētāji. Kad turp aizsteidzos, atradu savu mīļoto dzīves draugu, prāvestu Ķ. un vēl vienu mācītāju. Kad bijām parunāju�ies labu laiku, pienāca brīdis �ķirties, un sirdī klusu iezagās atkal nemiers un skumjas.
Ilgi vairs nenācās palikt Gepingenas nometnē. Sastādīja transportu uz Aiblingu, un es arī biju nozīmēts uz turieni braukt.
Aiblinga bija mana piektā nometne. Arī tur mana lieta netika ne cilāta, nedz izmeklēta. Visos tiesiskos nosacījumos ir teikts, ka izmeklē�ana izdarāma tūliņ un ātri. Esmu pārliecināts, ka noskaidrot, vai manā padotībā biju�as koncentrācijas nometnes Latvijā vai ne, varēja trīs dienās, un ceturtajā es būtu bijis brīvs. Bet mana izmeklē�ana ilga turpat divus gadus, lai tad beigu beigās mani pasauktu un paziņotu:
�Jūsu lieta ir galīgi izmeklēta. Jūs esat nevainīgs. Jūs varat iet.� Tad atvērās cietuma durvis un mani izlaida brīvībā.
Aiblingas nometne bija ierīkota biju�ā vācu aerodromā. Pla�ā lidlauka galā atradās daudz baraku un angaru. Tie visi bija pielāgoti internēto vajadzībām. Lidlauks bija kilometriem tālu, līdzens kā galds. Pa vakariem un naktīm, kad gaiss kļuva aukstāks, sākās zemes izgarojumi un ārkārtīgi bieza, balta migla pārklāja kā lidlauku, tā nometni. Tanī laikā bija nepatīkami iet ārā, cilvēks jutās kā piena kannā, tālāk par diviem soļiem nekas nebija redzams. Ari sargkareivji torņos stipri nervozēja, tie baidījās, ka kāds no internētiem, izmantojot biezo miglu, varētu izbēgt. Tādēļ viņi sāka �aut, lai iebaidītu varbūtējos bēdzējus. £>a�l)rid sargu kan-onāde pieņēma tik nopietnu raksturu, ka atgādināja kaujas lauku.
Mūsu barakā bija diezgan raiba sabiedrība, pat viens francūzis tur atradās � kāds aviācijas kapteinis Dupont. Es ar viņu bie�i sarunājos, lai atsvaidzinātu savas fran�u valodas zinā�anas. Patīkami bija vakari, kad krāsnī dega uguns, tad iemītnieki parasti pulcējās ap �o silto vietiņu, un katrs nodarbojās pēc patikas: da�i lasīja grāmatas, citi vecus �urnālus, vēl citi klusi sarunājās ar saviem kaimiņiem, viens otrs rakstīja. Man pa kreisi sēdēja kāds vācietis un lasīja grāmatu, pa labi no manis sēdēja fran�u lidotājs, ar kuru es klusi sarunājos. Pēk�ņi griestos bija dzirdams krak�ķis, un tūdaļ mans kaimiņ� pa kreisi saļima sava krēslā. Lode viņu bija ķērusi tie�i sejā. Arā bija dzirdama stipra sargkareivju �audī�anās. Ievainoto nogādāja slimnīcā.
Ari Aiblingā sievai izdevās iekļūt nometnes komandanta birojā un izlūgties tik�anos ar mani. Man bija laime vairāk nekā stundu runāt ar savu draugu. Pēc da�ām dienām bija pienācis rīkojums mani pārsūtīt uz Garmi�u. Nāko�ās dienas rītā �oferis ar d�ipu mani gaidīja. Iekāpu ar savu pauninu. Mani pavadīja jauneklīgs amerikāņu leitnants, t�a ceļam izrādījās, ka viņ� ir latvietis�, prata arī runāt latvie�u mēlē, tikai ar stipru akcentu. Mēs sarunājāmies visu ceļu, līdz pa�ai Garmi�ai.
Garmi�a bija mana sestā nometne. Nometne aptvēra visu pla�o Jaeger-Kaserne rajonu. Visapkārt skaistie, masīvie Alpu kalni un turpat netālu Vācijas augstākā virsotne 3000 metru augstā Zugspitze. Kazarmu ēkas no ceļmalas bija atdalītas ar augstu mūri. Virs �ā mūra dzeloņstieples, un gar visu garo mūri ierīkoti sargtorni. Visas �īs ierīces kaut kā neharmonēja ar skaisto apkārtni, kas bija kā radīta sportam un atpūtai. No kazarmu otrā stāva logiem varēja novērot visu kustību un satiksmi uz ceļa. Gājēji uz ielas nedrīkstēja apstāties, jo sargposteņi nervozēja, ka gājēji varētu sarunāties ar internētiem. Es nokļuvu istabiņā, kurā jau bija trīs vācie�i: aviācijas ģenerālis, kāds biju�ais augstāks ierēdnis, un ļoti runīgs redaktors un dzejnieks. Tā bija ļoti omulīga sabiedrība.
Dzīve arī Garmi�ā ritēja līdzīgi citām nometnēm. Tās pa�as divu un trīs stāvu lāviņas, tādi pa�i salmu maisi, tās pa�as devas, tās pa�as ikdienas pārbaudes, kā arī pēk�ņas mantu kontroles, lai pārliecinātos, vai kādam nav aizliegtas lietas, kā na�i un tamlīdzīgi priek�meti. Norīkojumi darbos nometnē un ārpus tās. Visi rāvās uz Garmi�as slidotavu sniegu tīrīt, jo tur varēja nemanot satikties ar privāto publiku. Protams, ka arī vēstules gāja turp un atpakaļ.
Kādu dienu saņēmu zīmīti, ka sieva ie�ot nāko�ajā dienā pulksten desmitos gar manu logu. Apslāpētās gaidās de�ūrēju pie loga. Ap desmitiem redzu, nāk sieva ar mūsu mazo meitiņu. Abas velk rokas ratiņus. Kad viņas pretim manam logam, izrādās, ka meitiņa piebraukusi pārāk tuvu grāvmalai, ritentiņi ieslīd grāvī, un vezumiņ� apgā�as. Pajūk kulītes, malkas pagales un citas mantiņas � visas izbiru�as. Es dzirdu, ka sargkareivis tuvākā tornī smejas, ņemdams �o ainu par pilnu un nenojauzdams, ka tas bija tikai mazs teātris, speciāli man inscenēts. Mamma ar meitu nosē�as grāvmalā atpūsties, un es varu caur ruporu runāt ar viņām un viņas ilgāk redzēt. Tad viņas sāk lēnām vākt mantiņas un kraut vezumā, bet tas prasa daudz laika, un es paspēju pateikt visu, kas man uz sirds.
Nāko�ajā dienā mani sauca uz biroju. Tur sēdēja sieva ar manu meitiņu. Sieva atkal pratusi iekļūt nometnē un pie komandanta izlūgt satik�anos�ar mani. Pēc daudziem mēne�iem es atkal varēju turēt savu mazo Mauziņu klēpī.
Sākās pavasaris, un sniegs turējās vēl tikai kalnu augstākās vietās. Nebija lemts ilgāk palikt dabas skaistumiem bagātajā Garmi�ā. Sastādīja transportu sūtī�anai atpakaļ uz Ulmu. Ari mani tanī ieskaitīja. Sanāca ap piecpadsmit braucēju. Sasēdāmies vaļējā smagā ma�īnā. Braucām pa skaisto, kalnaino apvidu. Apmēram pusceļā kādā ciematā �oferis pieturēja. Mēs visi izkāpām, lai izstaipītu kājas. Starp braucējiem bija kāds ļoti jautrs, omulīgs kungs; viņ� pastāvīgi jokoja un stāstīja anekdotes. Izkāpis no ma�īnas, viņ� lēkāja no vienas kājas uz otru, lai sasildītu sastingu�os locekļus. Tanī brīdī gar mūsu auto gāja garām kāda ciemata skaistule. Ari tai viņ� paspēja garāmejot pateikt pāris labu vārdu. To bija ievērojis sargkareivis. Viņ� pieskrēja klāt mūsu jautrajam kolēģim, un viņam nācās izbaudīt sarga dūres smagumu. Drīz brauciens turpinājās, kamēr iegriezām Ulmas kazarmu sētā.
Ulma bija mana septītā nometne.
Sākās atkal pelēkas, vienmuļīgas, garlaicīgas dienas, bez noteikta mērķa. Grūti bija sameklēt kādu grāmatu vai �urnālu. Biju priecīgs, kad pēc da�ām nedēļām dabūju paziņojumu, lai sakravājot mantiņas, jo bū�ot jābrauc prom. �oreiz ceļ� veda uz Dafiavu, bet to es iepriek�, protams, nezināju. Tā bija liela nometne ar daudzām barakām. Baraka, kurā es tiku ievietots, bija veca, ar lielām �ķirbām griestos un ar cauru jumtu. Bezmiega naktīs, guļot vaļējām acīm uz savas lāviņas, pa �o cauro jumtu varēja redzēt mirdzo�ās zvaigznes. Ziņojām nometnes komandantam par necie�amo aukstumu, un viņ� laipnā kārtā tūdaļ deva rīkojumu sadalīt minētas barakas iemītniekus pa citām, labākām barakām. Dahova bija mana astotā nometne. �eit man bija lemts visilgāk uzturēties � gandrīz veselu gadu. Tās pa�as trīs stāvu lāviņas, tie pa�i salmu maisi. Kas man likās simpātiski �inī iestādē, bija tas, ka tīrība tika stingri ievērota. Grīdas tika ar gaisa spiediena aparātu miglotas ar eļļu un gultas vietas bija dezinficētas.
Viena baraka bija izbūvēta par baznīcu. Tur notika kārtējie dievkalpojumi. Ie�ogotais nometnes rajons bija ļoti liels, un tur bija pietiekmi vietas, kur pastaigāties. Bet ilgi man nenācās tur staigāt, jo �etrdesmit sestā gada piektajā aprīlī man paziņoja, lai sagatavojos pārcelties uz Dahavas bunkuru. Tas bija cietums cietumā.
Bijām neliela grupa, apmēram desmit cilvēku, kas soļoja uz bunkura pusi. Atvērās augsti dzelzs vārti, un mēs bijām bunkura sētā. Tur mūs sagaidīja bunkura uzraugs � vācietis, liels plecīgs vīrs, ļoti rupj�.
Pazinēji zināja stāstīt, ka viņ� esot komunists. Viņ� pastāvīgi valkāja sarkanu kaklasaiti. Iek�ā yēl netikām. Pirms bija jāizdara mantu kontrole. �ai nolūkā iepretim ieejas durvīm uz zemes bija jāizklāj sega un uz tās jāizliek visas nabadzīgās mantiņas, katra atsevi�ķi. Vienam no mūsu grupas �ī izdarība likās jocīga, un viņ� pasmīnēja. To ievēroja bunkura uzraugs un skaļā, rupjā balsī uzkliedza: �Nu, �eit jums drīz vien smiekli pāries.�
Pēc mantu apskates gājām bunkurā, nolikām lietas mantu noliktavā. Tad mūs sadalīja pa telpām. Pa labi no ieejas durvīm telpas stūrī atradās krāsns, kas kurināma no koridora. Pretējā sienā, gandrīz pie griestiem atradās �aurs, iegarens lodziņ�, kas deva trūcīgu gaismu. Istabas durvis bija noslēgtas dienu un nakti. Izlaida tikai no rītiem mazgātavā un pa dienu, lai saņemtu ēdienu. Cilvēki istabā diezgan bie�i mainījās, vieni gāja, citi nāca vietā.
Reiz mūsu istabā ielika kādu cilvēku, ko citi sauca par �Hoheit� � Augstība. Izrādījās, ka tas bija Hesenes princis. Arī viņam nācās izbaudīt Dahavas bunkura jaukumus. Viņ� nesa savu sūro likteni ar apbrīnojamu pacietību. Bija atturīgs, kluss, laipns, mazrunīgs. Dahavas bunkuru izmantoja arī caurbraucēju pārnak�ņo�anai. Tie bija internētie, kurus izdeva sve�u zemju varai. Tie parasti ienāca vakarā. Tiem tūliņ atņēma visu veļu un drēbes un iedeva citas vietā. Pēc pārgulētas nakts no rīta viņus saņēma sve�zemju patruļa un sākās viņu tālais, nezināmais Golgātas ceļ� ar zināmu mērķi. Esmu pārliecināts, ka neviens no �iem izdotajiem nav atgriezies savās mājās. Izdodamo grupa bija da�āda lieluma: bija divi līdz trīs cilvēki, bija astoņi, bija divdesmit. Reiz bunkurā ienāca astoņdesmit cilvēku grupa. Mums bija jāatstāj savas telpas un jāsaspie�as bunkura galā pāris citās telpās.
Cik vienkār�a gan bija kāda cilvēka izdo�ana. Neviens gailis pēc viņa nedziedāja. �āda cilvēku izdo�ana bija smaga nervu pārbaude.
Labā laikā mūs izlaida pastaigāties bunkura sētā jeb, pareizāk sakot, desmit soļu platā spraugā, starp bunkuri un pretējo mūra ēku. Spraugas abi gali noslēdzās ar augstiem dzelzs vārtiem. Biju jau nodzīvojis vairākus mēne�us bunkurā, kad mani sauca uz nopratinā�anu. Bija jāstāsta no pa�a gala, ko darījis, ko strādājis. Kad es beidzu, tad pratinātājs uzprasīja: �Un ko vēl?� � Es sapratu, ka viņ� gribēja dzirdēt par kādiem pārkāpumiem, par kuriem laikam biju apsūdzēts, bet es vairāk neko nezināju pateikt. Viņ� sāka nervozēt, uzlēca kājās, staigāja pa istabu turp un atpakaļ, tad pēk�ņi izgāja pa durvīm. Varbūt viņ� mani pa kādu spraugu novēroja, ko es daru pa viņa prombūtnes laiku. Mana sirdsapziņa bija tīra, un es mierīgi sēdēju un gaidīju viņa atgrie�anos. Ienācis viņ� mierīgi beidza pratinā�anu, un es atgriezos bunkurā.
Vienu nakti mūsu miegu iztraucēja �āviens. No rīta ejot uz mazgātavu, mēs paskatījāmies pa lodziņu uz dzeloņstiepļu �ogu un torni. Starp stieplēm gulēja cilvēka ķermenis. Sargkareivju lode apturēja tā bēg�anu un līdz ar to atbrīvoja no tālākām cie�anām. Svaiga, plāna sniega kārta pārklāja viņa augumu.
Reiz es piedzīvoju bunkurā arī patīkamu brīdi: mācītājs G. no Minhenes bija atbraucis uz Dahavu un mani apciemoja. Viņam bija līdzi arī zina no manas ģimenes. Par �o laipnību lai man būtu atļauts �inī vietā izteikt mācītājam G. mīļu, sirsnīgu paldies.
Pagāja atkal da�i mēne�i, tad mani no jauna sauca uz nopratinā�anu. �oreiz pratinātājs bija cienījama izskata kungs. Viņ� mani informēja, ka pratinās mani nevis kā apsūdzēto, bet gan kā liecinieku.
�Sāk pūst jauni, svaigi vēji,� es nodomāju pie sevis. Kad beidzām darbu, viņ� man iedeva avīzi �Stars and Stripes�. Lai man to neviens nevarētu atņemt, viņ� uzrakstīja, ka atļauts avīzi ienest bunkurā. Tas bija īsts d�entlmenis.
Bunkurā es nodzīvoju vēl da�us mēne�us. Pagāja rudens, sākās atkal ziema. Divdesmit tre�ajā decembrī man paziņoja, lai savācot savas mantiņas, un tai dienā es izkļuvu no bargā bunkura uz vispārējo nometni. Tātad bunkurā biju pavadījis veselus deviņus mēne�us: no piektā aprīļa līdz divdesmit tre�ajam decembrim 1946. gadā.
Dahavā man nācās uzturēties vēl da�us mēne�us � līdz pavasarim. Tad mani pārvietoja uz Nirn-bergas cietumu. Tā bija mana devītā pārvieto�ana. Mani ievietoja atsevi�ķā kamerā. Durvis bija kā dienā, tā naktī noslēgtas. Lai saņemtu ēdienu, bija jāiet stingri noteiktā kārtībā, ieturot vienam no otra piecu soļu attālumu. Ja priek�ējais apstājās, visai rindai ari bija jāapstājas. Vakarā atņēma brilles un no rīta atkal atdeva. No �ejienes mani vairākkārt izsauca uz nopratinā�anu. To izdarīja izmeklē�anas tiesnesis � jurists A. P. Viņa rīcībā bija viss Berlīnes Austrumministrijas arhīvs. �is goda vīrs bija ļoti objektīvs. Viņ� manā lietā vadījās tikai ar taisnības principu.
Mr. P. ari parūpējās, lai mani pārvieto no cietuma kameras uz tā saucamo liecinieku korpusu. Atpakaļceļā mani neveda vairs uz manu biju�o kameru, bet tie�i uz liecinieku korpusu. Tur vienā istabā jau gaidīja manas mantiņas. Durvis �eit netika noslēgtas ne dienu, ne nakti. Varēja iet iek�ā, nākt ārā katrā laikā un staigāt pa visu korpusu. Ari piecu soļu attālums tur nebija jāievēro. Bet vislielākais un galvenais labums bija tas, ka �eit drīkstēja rakstīt un saņemt vēstules. Es biju tas laimīgais, kas gandrīz katru dienu saņēma vēstuli no sava dzīves drauga. Kur gan viņa atrada laiku man katru dienu rakstīt, tas man nebija saprotams, jo viņa ta�u strādāja no agra rīta līdz vakaram pie bavārie�u zemnieka, tātad brīvais laiks bija tikai naktīs. � Tas deva man garīgu spēku un cerību. Pienāca jauni liecinieki un notika istabu pārkārto�ana. Man bija jāpāriet uz apak�stāvu, istabā, kur jau atradās viens iemītnieks. Tas bija princis Augusts Vilhelms, vācu ķeizara Vijuma II dēls. Princis bija ļoti patīkams kungs, un mums ar viņu bija interesantas sarunas. Mēs nodzīvojām kopā vairākas nedēļas.
Pastaigāties mūs izlaida cietuma dārzā. Tur auga lieli, veci bumbieru koki. Dienas nāca un gāja, bija jau maija mēnesis. Un tad notika tas, ko jau sen biju gaidījis.
Kādā pēcpusdienā biju nolicies uz kādu stundiņu pagulēt. Pa miegam es manu, ka kāds mani lēnām purina pie pleca un saka, lai ceļoties aug�ā. Bū�ot jāiet uz mantu noliktavu paņemt koferi, jo mani atbrīvo�ot. Tas bija mūsu korpusa uzraugs. Samiegojies uzreiz nenojautu �o vārdu nopietnību. Aizgājām uz biroju. Tur man izsniedza atlai�anas dokumentu no ieslodzījuma.
Neizsakāmi priecīgu prātu gāju pa koridoru uz izejas durvīm. Tur stāvēja sargs, kas kontrolēja visus, kas nāk iek�ā vai iet ārā. Lasot manu atlai�anas dokumentu, viņ� �aubīdamies uz mani paskatījās, paķēra telefonu un piezvanīja uz biroju. Dabūjis apstiprino�u atbildi, viņ� mani izlaida cauri. Atvērās cietuma durvis, un es biju brīvībā, atkal brīvībā: neaprakstāma, vienreizēja sajūta!
Tas notika divdesmitajā maijā tūksto� deviņi simti �etrdesmit septītajā gadā, pēc divdesmit diviem mēne�iem, pavadītiem nebrīvībā. Es apstājos divstāvu ēkā, kura atradās ārpus cietuma mūra. Tur parasti uzturējās privātas personas, kas bija izsauktas tiesā kā liecinieki. Advokāts P. uzaicināja mani strādāt viņa birojā un palīdzēt kārtot dokumentus, kas attiecas uz Latviju. Par �ādu piedāvājumu biju ļoti iepriecināts, tas nozīmēja darbu, tas nozīmēja peļņu, tas nozīmēja palīdzību sievai, kura pa �iem maniem prombūtnes gadiem nepārtraukti bija grūti strādājusi pie bavārie�u zemnieka.
Pirms es sāku darbu tanī birojā, man katrā ziņā vajadzēja aizbraukt pie savējiem, viņus redzēt, ar viņiem runāt, savus bērnus klēpī turēt pēc �iem gariem, gariem vientulības mēne�iem; es ilgojos pēc viņu pieskāriena, man vajadzēja viņu mazās rociņas atkal turēt savās rokās.
ijevos uz staciju, lai no Nirnbergas brauktu uz Aug�bavāriju, uz Haushamu, uz veco zemnieka māju uzkalnā, kur dzīvoja tie, kuri bija manas dzīves saturs.
Pa ceļam iegriezos Valkas nometnē. Tur satiku agronomu Vennera kungu. Es viņam parādīju svarīgos vācu slepenos dokumentus no Nirnbergas tribunāla, kas attiecas uz Latviju. Par svarīgākiem �inīs dokumentos es ieskatīju tos, kur bija runa par Latvie�u leģionu, t. i., par leģionāru iesauk�anu. No �iem papīriem skaidri izrietēja, ka mūsu leģionāri nebūt nebija brīvprātīgie, kā vācie�i tos mēdza daudzināt, bet gan uz vācu rīkojumu un pavēles pamata mobilizētie. �o vācu iesauk�anas pavēli es iedevu V. kungam un lūdzu viņu to uz rakstāmma�īnas pavairot un nosūtīt mūsu sūtņiem Va�ingtonā, Londonā un �veicē. Sūtnis Feldmanis �veicē �o viņam piesūtīto dokumenta norakstu iesniedza IRC) vadībai Galvenā Mītnē un pēc ilgāka laika panāca to, ka mūsu leģionārus neatzina vairs par brīvprātīgajiem SS vīriem, bet gan kā ar vācu varu mobilizētos.
�im atzinumam bija tālejo�as sekas: tas nozīmēja, ka ari tie leģionāri, kuriem līdz tam laikam neatļāva emigrēt uz ASV, ceļ� uz turieni bija atvērts. Daudziem biju�iem leģionāriem, kuri jau bija atmetu�i cerības tikt uz Amerikas kontinentu, tika izsniegtas vīzas. Viņi devās pāri lielajiem ūdeņiem un �inī jaunajā un brīvajā zemē sāka likt pamatu jaunai dzīvei.
Kad sūtnis Feldmanis man ar rakstu izteica paldies par viņam piesūtīto dokumentu, mani ilgu laiku nodarbināja savāda doma. Vai Dievs tādēļ man bija nolicis �o sākumā neizprotamo ceļu caun astoņām nometnēm, lai nokļūtu gala mērķī Nim-bergā un tiktu pie dokumenta, kas tik daudziem pavēra durvis uz jaunu nākotni? � Ja tas tie�ām tā, tad �os divus gadus internēto nometnēs vairs neieskatu par tuk�iem un liekiem savā dzīvē.
Haushamnas stacijā vajadzēja iziet cauri uzgaidāmai telpai, lai izkļūtu uz ielas. Redzu, ka arī mana sieva nejau�i ienāk �ai telpā ar vēstuli rokā, lai to iemestu pastkastītē. Mani ieraugot, viņai somiņa izkrita no rokām, viņa sagrīļojās un būtu pakritusi uz grīdas, ja es nebūtu piesteidzies un viņu satvēris savās rokās. Bija jāpasē� ilgāks laiks uz soliņa, iekāms uzsākām kopīgi ceļu uz zemnieka māju. Bērni pa tiem diviem gadiem bija krietni paaugu�ies. Pēc nedēļas jurista P. telegramma mani sauca darbā uz Nirnbergu.
Metot skatu atpakaļ uz pārdzīvoto, uzpeld jautājums: kāda iemesla dēļ, kādam nolūkam un uz kāda pamata notika tās pārsūtī�anas no vienas internē�anas vietas uz otru? Visās �ajās vietās ta�u neviens nemēģināja noskaidrot vai izmeklēt manu lietu. Ulmā biju nosūtīts pat divas reizes. Dahavā pavadīju gandrīz vienu gadu.
Tikai Nirnbergā mana lieta noskaidrojās, kad izmeklē�anas tiesnesis, jurists A. P. ķērās pie tās. Rezultātā tapa lēmums par manu atbrīvo�anu no internē�anas. Beigu beigās � divu atbildīgu vīru izdotās apliecības darīja galu netaisnībai un cie�anām. Es atzīstu �os abus dokumentus par pietiekami svarīgiem, lai tos pievienotu oriģinālā.
November 7, 1947
Subject: Release of Internee Dankers, Oskar To: Civilian Internment Enclosure
29 Dachau APO 407 U. S. Army Attn: MID Officer
1. Subject internee has been released and cleared finally by this office.
2. There is no objection against the issuance of a certificate of discharge.
(signature)
Telford Taylor Brig. Gen., U.S.A.
Chief counsel for War Crimes
OFFICE OF CHIEF OF COUNSEL FOR WAR CRIMES APO 696 A
N�rnberg, Germany Telephone 61373 July 26, 1948
Public Safety Officer,
Munich.
APO 407 U. S. Army.
Re: Oskars Dankers
Gentlemen:
Subject is a former Latvian General who headed the indigenous Administration in Latvia under the German occupation of that country.
He was called here as a witness in the Wilhelmstrasse Trial. Not only has he been most cooperative
but his statements have in every respect coincided in points of truth with the many available files of the Eastern Ministry which are in our possession. Subject held his office under rather extenuating circumstances and was on certain occasions as our evidence reveals coerced into making proclamations in the name of the indigenous administration which originated with the German Government. A. fairly accurate check of our own material on him reveals nothing criminal in his activities nor do we have any reason to believe any incriminating evidence exists.
It is fairly safe to assume that subject does not constitute a security threat and therefore I would suggest that some means be made available to him of earning a livelihood since he is aged and does not have independent means or a DP status. I may add that before the Russians and later the Nazis invaded Latvia subject held the same position of esteem in Latvia as Marshal Mannerheim did in Finland.
Yours very truly,
(signature) Arthur L. Petersen War Crimes Attorney
Divdesmit divi mēne�i internē�anā ar smagiem pārdzīvojumiem un ārkārtīgu nervu sasprindzinājumu nepagāja man garām nemanot � tie dziļi bija iedragāju�i manus nervus. Sevi�ķi acu nervi bija stipri cietu�i. Lēnām, nemanot redzeslauks sāka sa�aurināties, un beigu beigās skats līdzinājās tam, it kā uz pasauli skatītos caur bises stobru. Ar laiku pilnīgi zuda acu gaisma. Kontroles ārsts pie sociālās tiesas Augsburgā, Vācijā, konstatēja simts pro-centīgu darba spēju zaudē�anu.
Laikam pats Likteņa Lēmējs bija izraudzījis mani par sava darba rīku, lai es caur smagiem pārdzīvojumiem, pa iepriek� neizprastiem, sare�ģītiem ceļiem tiktu pie vācu slepeniem dokumentiem, no kuriem mūsu tautie�i var skaidri saredzēt Hitlera varasvīru rīcību okupētajā Latvijā.
Lai vēsture sprie� tiesu par manu stāju un darbu �ajos latvie�u tautas grūtāko pārbaudījumu gados.
ĢENERĀLIS OSKARS DANKERS
AR TAUTAS NASTU PLECOS UN SIRDĪ
LAI VĒSTURE SPRIE� TIESU
DELEGĀCIJA UZ BERLĪNI
MILITĀRĀS BĀZES
DA�I VĀRDI PERSONĪGAJĀ LIETĀ
HITLERS UN STAĻINS LĪKSMO
NKVD PAVĒLE 001223
NIRNBERGAS TRIBUNĀLA DOKUMENTS N-1787
LATVIJAS PA�PĀRVALDE LATVIE�U LEĢIONS PAR GAISA SPĒKU IZPALĪGIEM PAR LATVIE�U MEITEŅU GAITĀM LATVIE�U ORGANIZĀCIJU DARBS PĒCKARA ATSKAŅAS
Oskars Dankers
LAI VĒSTURE SPRIE� TIESU
Nodota salik�anai 21.03.94. Parakstīta iespie�anai 29.03.94. Formāts 84x108 1/32. Halt New Century Scl�bk garnitūra. Augstspiedums. Pasūt. Nr. 140-3. Līgumcena. Reģ. apl. Nr. 2-0441. Iespiesta tipogrāfijā �Rota� LV -1011, Rīgā,Blaumaņa ielā 38/40.
TIPOGRĀFIJA �ROTA� INFORMĒ,
KA DRĪZUMĀ KLAJĀ NĀKS �ĀDI DARBI:
A. Franss ir sava laikmeta modernais fran�u rakstnieks (1844-1925 ), kas būtībā turējies pie veco latīņu, grieķu, kā arī pie fran�u klasiķu parauga.
Romānā �Greizsirdība� savu salto cinismu autors attēlojis doktorā Trublē. Tā kā kaislīgās dzīves vienīgais attaisnojums ir banda, tad to arī redzam romānā attēlotajā teātra aktieru sabiedrībā visā tās pilnībā ar tās likumiem un mū�īgo mīlestību, apjūsmojot sievietes maigumu un kaislīgo mīlu ar traģisku nobeigumu.
K. Hamsuna si�etiski saistītie romāni �Benoni� un �Roze� tēlo patriarhāla ciema tradicionālo dzīvi, kura ienāk tirdzniecības un komercijas gars. Ļoti da�ādi ir romānu varoņi � viltīgais un gudrais komersants Maks, jaunbagātnieks un lielībnieks Benoni, klusā un nopietnā mācītāja meita Roze un citi. Bet viņus vieno tā mīlestība un izpratne, ar kuru viņus tēlo autors, un tas pretrunīgums, kas rodams jebkurā dvēselē, jo neviens cilvēks nav tikai labs vai tikai ļauns.
Romāna vadmotīvs � mīlestības tēma. Varoņu jutās ir tik da�ādas, cik da�ādi ir viņi pa�i. Te sastopam izvirtību, zemiskas jūtas un pusjūtas, pārejo�u kaisli un ari � dziļu un noturīgu mīlestību.