Eliass Kaneti

MASA UN VARA

MASA

Saskar�anās baiļu pārvērtība��������������������. 9

Atvērta un slēgta masa���������������������� 10

Izlādē�anās��������������������������� 11

Grautkāre���������������������������.. 13

Izlau�anās���������������������������. 14

Vajātības izjūta������������������������� 16

Masu savaldī�ana pasaules reliģijās����������������� 18

Panika����������������������������.. 19

Riņķveida masa������������������������� 21

Masas īpa�ības�������������������������. 22

Ritms�����������������������������. 24

Pamirums���������������������������.. 27

Gausums jeb Mērķa tālums��������������������. 31

Neredzamās masas������������������������ 33

Klasifikācija pēc virzo�ā afekta������������������.. 39

Vajājo�ās masas������������������������� 39

Bēgo�ās masas������������������������� .43

Aizlieguma masas������������������������ 45

Apvēr�anas masas������������������������. 47

Svētku masas�������������������������� 51

Dubultmasa:

Vīrie�i un sievietes. Dzīvie un miru�ie�������������� 52

Dubultmasa:

Kar�����������������������������. 57

Masas kristāli������������������������. 62

Masas simboli������������������������ 64

BARS

Bars un bari.

��������.. .79

Medību bars��������������������������. 83

Karojo�s bars �������������������������.. 84

Sērojo�s bars ��������� . .. ��� . ���������.. 89

Vairojo�ais bars������������������������.. 92

Komūnija���������������������������.. 91

Iek�ējais un klusais bars���������������������. 98

Baru noteiktība. To vēsturiskā pastāvība��������������.. 99

Bari arandu sen�u leģendās�������������������.. 101

Arandu cilvēciskie formējumi����������������. .104

BARS UN RELIĢIJA

Baru pārtap�ana ������������������������ 107

Leli me�s un medības���������������������� 108

Zivaro kara trofej as___________ 112

Pueblo indiāņu lietus dejas�������������������� H5

Kara dinamika: pirmais miru�ais, triumfs�������������.. 117

Islams kā kara reliģija ���������������������. 120

Sēro�anas reliģijas�����������������������. 122

Siltu muharama svētki���������������������.. 124

Katolicisms un masa����������.. -����������� 132

Svētā uguns Jeruzalemē���������������������. 135

MASA UN VĒSTURE

Nāciju masu simboli�������������������. ���.. 142

Vācija pēcVersaļas���������������������� � 152

Inflācija un masa��������������� ������� ����.. 155

Parlamentārās sistēmas būtība������������������.. 159

Sadale un vairo�ana. Sociālisms un ra�o�ana������������.. 161

Ksozu pa�iznīcinā�anās���������������������. 164

VARAS IEK�AS

Satver�ana un apē�ana������������ �� ��������.. 171

Roka������������������� ���������. 178

Par ē�anas psiholoģiju���������������������.. 186

PĀRDZĪVOJU�AIS

Pārdzīvoju�ais������������������������� 191

Pārdzīvo�ana un neievainojamlba�����������������. 192

Pārdzlvo�ana kā kaisle���������������������.. 194

Valdonis kā pārdzīvoju�ais�������������������� 195

Jozefa Flāvija izglāb�anās��������������������. 198

Valdoņu nepatika pret pārdzīvoju�ajiem. Valdnieks un pēctecis����.. 20 5

Pārdzīvo�anas formas���������������������� 20 9

Pārdzīvo�ana dabas tautu ticējumos���������������� 2 13

Miru�ie kā pārdzīvotie��������������������� 2 2 4

Epidēmijas�������������������������.. 2 3 3

Par kapsētas gaisotni���������������������� 2 36

Par nemirstību������������������������� 237

VARAS ELEMENTI

Vardarbība un vara���������.. �� ���������. 2 3 9

Vara un ātrums������������������������. 24 0

Jautājums un atbilde����������������������. 243

Noslēpums��������������������������.. 247

Spriedums un nosodījums��������������������. 253

Piedo�anas vara. �ēlastība�������������������.. 25 5

PAVĒLE

Pavēle: bēg�ana un dzelonis�������������������. 256

Pavēles domesticē�ana���������������������.. 259

Atsitiens un bailes no pavēles������������������.. 260

Pavēle daudziem������������������������. 261

Pavēles gaidas������������������������.. 26 3

Svētceļotāju gaidas uz pavēli Arafatā���������������. 26 5

Pavēles dzelonis un disciplīna������������������. 266

Pavēle. Zirgs. Bulta����������������������. 26 8

Reliģiozā kastrācija. Skopci������������������� 27 0

Negatīvisms un �izofrēnija�������������������.. 27 3

Apvēr�ana��������������������������� 276

Dzeloņa izvilk�ana����������������������� 27 8

Pavēle un eksekūcija. Apmierinātais bende������������� 28 0

Pavēle un atbildība����������������������� 282

PĀRVĒR�ANĀS

Bu�meņu priek�nojauta un pārvēr�anās���������.. ,����. 2 84

Pārvēr�anās bēg�anā. Histērija, mānija un melanholija��������.. 288

Pa�vairo�anās un pa�notiesā�ana. Totēma dubultība���������.. 294

Masa un pārvērtība Delirium tremens stāvokli�������������. 304

Atdarinā�ana un izlik�anās�������������������� 313

Figūra un maska������������������������ 316

Apvērstā pārvēr�anās���������������������.. 3 2 0

Pārvēr�anās aizliegumi���������������������. 3 22

Verdzība��������������������������� 3 25

VARAS ASPEKTI

Par cilvēka stāvokļiem � vara tajos���������������.. 3 27

Diriģents��������������������������. 3 3 3

Slava���������������������������� 3 3 5

Laika kārtība������������������������� 3 3 6

Galms���������������������������.. 3 3 8

Bizantijas imperatora augo�ais tronis���������������. 3 39

Paralītiķu lielummānijas��������������������.. 340

KUNDZĪBA UN PARANOJA

Afrikāņu karaļi������������������������.. 346

Deli sultāns Muhammads Tuglaks����������������� 359

Srēbera gadījums. Pirmā daļa������������������.. 368

Srēbera gadījums. Otrā daļa�������������������. 380

EPILOGS����������������������������.. 393

LITERATŪRA��������������������������.. 398

KOMENTĀRI��������������������������� 411

KANETI EKSISTENCIĀLI IDEIISKIE MEKLĒIUMI. L�uvajevs������� .417

E. KANETI DZĪVES DATI���������������������.. 423

BIBLIOGRĀFIJA������������������������� .427

Vairāk par visu cilvēkam bail saskarties ar nezināmo. Kaut ko tverot, gribas to redzēt, gribas to zināt vai vismaz atpazīt. Cilvēks vienmēr izvairās no sve�ā. Negaidīts pieskāriens naktī vai vispār tumsā izbailes var padarīt panis�kas. Pat apģērbs vienmēr nesniedz pietiekamu dro�ību; cik viegli tas ir saplē�ams, cik viegli ir nokļūt pie aizskartā kailās, gludās, neaizsargātās miesas.

Visus atstatumus*, ko cilvēki radīju�i ap sevi, ir diktēju�as �īs bailes no saskar�anās. Viņi ieslēdzas mājās, kurās neviens nedrīkst ienākt, � tikai tur viņi jūtas puslīdz dro�i. Bailes no kramplau�a attiecas ne tikai uz viņa nodomu aplaupīt, tās ir arī bailes no viņa pēk�ņā, negaidītā tvēriena tumsā. Kā to simbols aizvien no jauna tiek lietota roka ķetnas izskatā. Lielā mērā tas noteic vācu vārda �angreifen� divnozīmību. Tas vienlaikus nozīmē gan nekaitīgu pieskar�anos, gan bīstamu uzbrukumu, turklāt pirmajā nozīmē vienmēr ieskanas ari kaut kas no otrās. Bet lietvārdam �Angriff> ir tikai negatīvā nozīme: uzbrukums.

�ī nepatika ar kādu saskarties mūs nepamet arī tad, kad atrodamies starp cilvēkiem. �īs bailes diktē veidu, kā mēs izturamies uz ielas, pūlī, restorānos, vilcienos un autobusos. Pat tur, kur atrodamies cits citam ļoti tuvu, varam citu ļoti labi saredzēt un vērīgi aplūkot, mēs cen�amies pēc iespējas izvairīties no saskarsmes. Turpretim, ja mēs priecājamies par iespēju saskarties, tad �is cilvēks mums ir iepaticies, un tuvo�anās norisinās pēc mūsu pa�u ierosmes.

Steiga, kādā atvainojamies, nejau�i kādam pieskaroties, sasprindzi�nājums, ar kādu gaida atvaino�anos, spējā un da�kārt vardarbīgā reakcija, ja tā neseko, nepatika un naids, ko izjūt pret �ļaundari� ari tad, ja nevar būt īsti dro�s, ka viņ� patie�ām tāds ir, � viss �is dvēselisko reakciju mezgls

* Sk. nodaļu �Komentāri�

ap sve�ā pieskar�anos savā ekstrēmajā labili tātē un jūtīgumā pierāda, ka runa ir par kaut ko ļoti dziļu, vienmēr modru un bīstamu, kas nekad nepamet cilvēku, līdzko tas noteicis savas personas robe�as. �āda veida bailes it viegli var traucēt miegu, kad cilvēks ir vēl daudz neaizsargātāks.

Vienīgi masa var atbrīvot cilvēku no �īm saskarsmes bailēm. Tā ir vienīgā situācija, kurā �īs bailes pārvēr�as savā pretstatā. Lai tas notiktu, ir nepiecie�ama blīva masa, kurā ķermenis spie�as pie ķermeņa, blīva arī savā dvēseliskajā konstitūcijā, t.i., kad netiek ņemts vērā, kas ir tas, kur� kādam �uzmācas�. Tiklīdz kāds kaut reizi ir pabijis masā, viņ� pārstāj baidīties tās saskarsmes. Ideālā gadījumā masā visi ir vienādi. Zūd visas at�ķirības, tostarp arī dzimumat�ķirības. Aizvien kādam uzmācoties, tas kļūst līdzīgs tev pa�am. Tas tiek sajusts tāpat, kā sajūt pats sevi. Pēk�ņi viss sāk norisi�nāties it kā viena ķermeņa ietvaros. Iespējams, ka tas ir viens no cēloņiem, kāpēc masai piemīt tendence sablīvēties: tās pamatā � vēlme pēc iespējas pilnīgāk atbrīvot atsevi�ķās būtnes no saskar�anās bailēm. Jo blīvāk cilvēki ir sapresēti cits pie cita, jo stiprāk tie jūt, ka nebaidās cits no cita. �ī saskar�anās baiļu pārvērtība ir masas īpatība. Atvieglojums, kas rodas masā un par ko būs runa citā sakarībā, sasniedz pārsteidzo�us apmērus vis�lielākajā tās blīvumā.

Masa, kas pēk�ņi rodas tur, kur iepriek� nekā nebija, � tikpat mīk�laina, cik universāla parādība. Cits citam līdzās var stāvēt da�i cilvēki � pieci, desmit vai divpadsmit, ne vairāk. Nekas nav izziņots, nekas netiek gaidīts. Un pēk�ņi cilvēku sanācis, ka vai melns. Tie plūst no visām pusēm, it kā ielām būtu tikai viens virziens. Daudzi nemaz nezina, kas noticis, uz �ādu jautājumu tie neko nevarētu atbildēt; ta�u viņi steidzas būt tur, kur ir vairums. Viņu kustībā ir uzņēmība, kas ļoti at�ķiras no sadzīviskās ziņkārības. Var domāt, kāviens, kaut kur traucoties, inficē ari pārējos, ta�u tas nav tik vienkār�i: viņiem ir mērķis. Tas radies, pirms viņi atradu�i tam vārdus: mērķis ir vistum�ākais � vieta, kur sapulcējies visvairāk cilvēku.

Par �o spontānās masas ekstrēmo formu �is tas ir jāpasaka. Tur, kur tā rodas, t.i., savā kodolā, masa nemaz nav tik spontāna, kā �ķiet. Ta�u it visā pārējā, ja neskaita piecus, desmit vai divpadsmit cilvēkus, ar kuriem tā sākusies, masa ir tie�i tāda. Tiklīdz radusies, tā tūlīt pat tiecas palielināties. Augsmes dziņa ir pirmā un svarīgākā masas īpa�ība. Tā vēlas satvert

ikvienu, kas tai sasniedzams. Tai var pievienoties ikviena būtne, kurai ir cilvēka izskats. Dabiskā masa ir atvērta masa: tās pieaugsmei vispār nav nekādu robe�u. Tā neatzīst mājas, durvis un pilis; tai ir aizdomīgs viss, kas no tās kaut kur ieslēdzas. Vārds �atvērta� �eit jāsaprot visās iespējamās nozīmēs, tā ir atvērta visur un visos virzienos. Atvērtā masa pastāv, kamēr tā aug. Tiklīdz aug�ana mitējas, sākas masas sabrukums.

Masa sabrūk tikpat pēk�ņi, kā rodas. �ajā spontānajā formā tā ir vārīgs veidojums. Tās atvērtība, kas pieļauj pieaugsmi, vienlaikus to apdraud. Masā vienmēr ir dzīva tās sabrukuma nojauta, no kuras cen�as izvairīties ar strauju pieaugsmi. Kamēr vien var, tā cen�as visu uzņemt sevī; bet, tik�līdz tā ir visu uzņēmusi, tai jāsabrūk.

Pretstats atvērtajai masai, kas var augt līdz bezgalībai, kas pastāv visur un tie�i tāpēc pretendē uz universālismu, ir slēgtā masa. Tā atsakās no pieaugsmes un visu uzmanību velta pastāvīgumam, tās raksturīgākā iezīme ir robe�a. Slēgtā masa turas stingri. Tā rada sev vietu, kur norobe�oties; tai ir pie�ķirta piepildāma telpa. Telpu var salīdzināt ar trauku, kurā tiek liets �ķidrums, un ir zināms, cik �ķidruma ietilpst. Pieplūdums telpai ir iero�be�ots, arī iekļūt tajā nevar visos veidos. Robe�a tiek respektēta. Tā var būt no akmens, stipras sienas veidā. Var noteikt īpa�u uzņem�anas aktu, var ieviest noteiktu samaksu par iekļū�anu. Kad telpa ir pietiekami blīvi piepildīta, neviens vairs netiek ielaists. Pat ja ārpusē atrodas iek�āgribētāji, tos nepieskaita pie īstās masas, jo galvenais vienmēr ir un paliek � blīva masa slēgtā telpā.

Robe�a novēr� neregulāru pieaugsmi, ta�u tā apgrūtina un kavē arī sabrukumu. To, kas tiek upurēts pieaugsmes ziņā, masa atgūst noturī�gumā. Tā ir pasargāta no ārējām iedarbēm, kas varētu būt naidīgas vai bīs�tamas. Bet jo īpa�i tā rēķinās ar atkārto�anu. Perspektīva savākties aizvien no jauna ikreiz ļauj masai izvairīties no sabrukuma. Masu gaida kāda celtne, kas pastāv tikai tās dēļ, un, kamēr tā pastāv, masa ari turpmāk savāksies �ādā pa�ā veidā. Telpa pieder masai pat tad, ja iestāju�ies atplūdi, ar savu tuk�umu tā atsauc atmiņā paisuma laikus.

Svarīgākais notikums, kas norisinās masā, ir izlādē�anās. Līdz tai patie�sībā masa nemaz nepastāv, īstenu to padara izlādē�anās. Tas ir brīdis, kad visi tai piedero�ie zaudē at�ķirības un jūtas vienlīdzīgi.

�īs at�ķirības pirmām kārtām jāsaprot kā rangu, stāvokļu un īpa�uma at�ķirības. Katrs atsevi�ķs cilvēks vienmēr apzinās �īs at�ķirības. Tās viņu smagi nomāc, ar lielu spēku tās spie� viņu at�ķirties no pārējiem. Cilvēks ieņem noteiktu, dro�u vietu un jūtas tiesīgs atturēt no sevis visu, kas nonāk tā tuvumā. Tā viņ� stāv kā vējdzirnavas milzīgā līdzenumā, izteik�smīgs un aizgrābts: līdz nākamajām dzirnavām ir tālu, to starpā nekā nav. Visa dzīve, kā viņ� to pazīst, ir ierīkota ar atstatumiem: māja, kurā viņ� ieslēdz savu īpa�umu un sevi, stāvoklis, kuru viņ� ieņem, rangs, pēc kura viņ� tiecas, � tas viss kalpo, lai radītu, nostiprinātu un palielinātu atsta�tumu. Ikvienas dziļākas kustības brīvība no cilvēka pie cilvēka ir saistīta. Visas kustības un pretkustības uzsūcas kā tuksnesī. Neviens nevar pietu�voties otram, neviens nevar pacelties līdz otram. Stingri izveidotā hie�rarhija jebkurā dzīves jomā neļauj nevienam sasniegt kaut ko augstāku, nolaisties dzīlēs, ja nu vienīgi izskata pēc. Da�ādās sabiedrībās �ie atsta�tumi starp cilvēkiem ir da�ādi sabalansēti. Da�ās sabiedrībās lielāka nozīme ir izcelsmei, citās � nodarbo�anās veidam vai īpa�umam.

�eit nav tā vieta, lai detalizēti raksturotu �īs subordinācijas. Būtiski ir tas, ka tās ir klāteso�as it visur, ka tās it visur ir ieperināju�ās cilvēku apziņā un iz�ķirīgi noteic viņu savstarpējo izturē�anos. Gandarījums par augstāka stāvokļa ieņem�anu subordinācijā nekompensē kustības brīvības zaudē�jumu. Savā atstatumā no pārējiem cilvēks ir sastindzis un saīdzis. Viņ� aizmirst, ka pats sev uzvēlis �o slogu, un ilgojas pēc atbrīvo�anas no ārie�nes. Bet kā gan viņ� var atbrīvoties? Lai ko viņ� darītu un lai ko nolemtu, viņ� dzīvo starp citiem, kas viņa pūles padara veltīgas. Kamēr tie turas no viņa atstatumā, viņ� nepiekļūst tiem tuvāk ne par mata tiesu.

Tikai visi kopīgi var atbrīvoties no sava atstatuma sloga. Tie�i tas ari masā norisinās. Izlādē�anās ļauj atmest at�ķirības, un visi jūtas vienlīdzīgi. �ai blīznā, kur starp cilvēkiem nav atstatuma, kur ķermenis piespiests ķermenim, cits citam ir tik tuvu kā pats sev. Radītais atvieglojums ir milzīgs. �ī laimīgā mirkļa dēļ, kad neviens nav lielāks labāks par citiem, cilvēki pārtop masā.

Ta�u izlādē�anās mirklis, kas ir tik kārots un laimīgs, ietver sevī ari zināmas briesmas. Tas sirgst ar vienu pamatilūziju: cilvēki, kas pēk�ņi jūtas vienlīdzīgi, īstenībā tādi nav un nav arī tādi kļuvu�i uz visiem laikiem. Viņi atgrie�as katrs savās mājās, liekas gulēt katrs savā gultā. Viņi patur savu īpa�umu, neviens neatsakās no sava vārda. Neviens nepadzen savus piederīgos. Neviens tāpēc nebēg prom no savas ģimenes. Tikai nopietnu pārmaiņu dēļ cilvēki atstāj vecās un stājas jaunās saistībās. �ādu saistījumu, kas savas iedabas dēļ var uzņemt tikai ierobe�otu dalībnieku skaitu un kam

sava stāvokļa uzturē�ana jānodro�ina ar stingriem likumiem, es dēvēju par masas kristāliem. Par to funkciju vēl tiks detalizēti runāts.

Ta�u masa pati sabrūk. Tā jūt, ka sabruks. Tā bīstas sabrukuma. Tā var pastāvēt tikai tad, ja tiks turpināta izlādē�anās, ja tiks iesaistīti jauni cilvēki, kas tai pievienosies. Tikai masas pieaugsme novēr� savu piederīgo atgrie�anos zem to privātā nomāco�ā sloga.

Par masas grautkāri tiek runāts bie�i, tas ir pirmais, ko pamana masā, un nav noliedzams, ka tā pastāv it visur, visda�ādākajās zemēs un kultūrās. Tā tiek konstatēta un nopelta, ta�u nekad netiek īsti izskaidrota.

Vislabprātāk masa grauj mājas un priek�metus. Tā kā bie�i vien runa ir par kaut ko viegli plīsto�u, piemēram, par rūtīm, spoguļiem, podiem, gleznām, traukiem, tad sliecas domāt, ka tie�i �o priek�metu saplē�amība ir tas, kas masu rosina uz grau�anu. Tas, protams, ir pareizi, ka grau�anas troksnis, trauku plē�ana, rū�u �ķindoņa prieku dara ievērojamāku: tās ir spēcīgas jaunradītās dzīves skaņas, jaundzimu�ā kliedziens. Vieglā izraisāmība padara to vēl tīkamāku, viss brēc savā balsī, un lietas �ķindot piebalso. Acīmredzot �āds troksnis īpa�i vajadzīgs pa�ā sākumā, kad vēl nav sapulcējies daudz ļau�u un kad nekas daudz nav noticis vai vispār nekas nav noticis. Troksnis sola cerēto pastiprinājumu, tas ir laimīgs ievēstījums nākamajiem darbiem. Ta�u būtu maldīgi domāt, ka iz�ķirīgais ir grau�anas vieglums. Ķēru�ies ir ari pie cieta akmens skulptūrām un nav nomierināju�ies tik ilgi, kamēr tās nebija sakropļotas līdz nepazī�anai. Kristie�i nolauza grieķu dieviem galvas un rokas. Reformatori un revolu�cionāri da�kārt svieda svēto tēlus no tāda augstuma, kas bija bīstams pa�u dzīvībai, un bie�i vien akmens, kuru mēģināja sadragāt, bija tik ciets, ka mērķi izdevās sasniegt tikai daļēji.

Graujot kaut ko attēlojo�u mākslas darbu, grauj hierarhiju, kura vairs netiek atzīta. �ādā veidā ķeras klāt ierīkotajām distancēm, kas ir vispār�pieņemtas un visiem redzamas. To stingrība bija pastāvības izpausme, tās eksistēja izsenis, kā domā � no laika gala, stabili un nesatricināmi; un nebija iespējams tām tuvoties ar naidīgiem nodomiem. Tagad tās ir gāztas un sagrautas drupās. �ajā aktā ir norisinājusies izlādē�anās.

Ta�u ne vienmēr tā iet tik tālu. Parastā grau�ana, par kuru bija runa sākumā, nav nekas cits kā uzbrukums it visām robe�ām. Rūtis un durvis ir

māju piederums, tās ir visvārīgākā mājas daļa, kas norobe�o no ārienes. Ja durvis un rūtis ir izsistas, māja zaudē savu individualitāti. Ikviens pēc sirds patikas tad var iekļūt iek�ā, mājās neviens un nekad nav pasargāts. Bet �ajās mājās (parasti tā domā) slēpjas cilvēki, kuri mēģina izvairīties no masas, tās ienaidnieki. Tagad tas, kas viņus atdala, ir sagrauts. Starp viņiem un masu nekas nepastāv. Viņi var iznākt un pievienoties tai. Viņus var pievienot ar varu.

Ta�u arī tas vēl nav viss. Katram atsevi�ķam cilvēkam ir izjūta, ka masā viņ� pārkāpj savas personas robe�as. Viņ� jūt atvieglojumu, jo ir atceltas visas distances, kas viņu atmeta atpakaļ pie sevis un noslēdza sevī. Līdz ar distan�u sloga noņem�anu viņ� jūtas brīvs, un viņa brīvība ir �o robe�u pārkāp�ana. Tam, kas noticis ar viņu, ir jānotiek arī ar pārējiem, viņ� gaida no tiem to pa�u. Kāds māla pods viņu kaitina ar to, ka būtībā tas nav nekas cits kā robe�a. Māja kaitina ar aizslēgtajām durvīm. Rituāli un ceremoni�jas, viss, kas uztur distances, to apdraud un nav izturams. It visur masu tiecas sa�ķelt un savienot iepriek� izveidotajos ietvaros. Tā nīst savus nākamos cietumus, kas vienmēr biju�i tās cietumi. Kailai masai viss �ķiet Bastīlija.

Visiespaidīgākais postī�anas līdzeklis ir uguns. Tā ir redzama no tālienes un pievelk citus. Tā iznīcina neatgriezeniski. Tur, kur iepriek� bijusi uguns, vairs nav nekā. Aizdedzino�ā masa uzskata, ka tai nekas nevar pre�toties. Kamēr masa to uztur ap sevi, viss atduras pret to. Tā iznīcinās visu naidīgo. Uguns, kā vēl redzēsim, ir spēcīgākais masas simbols. Pēc visiem postījumiem tai jāizdziest tāpat kā masai.

īstā masa principā ir atvērta masa, kas brīvi ļaujas savai dabiskajai augsmes dziņai. Atvērtajai masai nav skaidras izjūtas vai priek�stata par to, cik liela tā varētu kļūt. Tā nav saistīta ar kādu iepriek� zināmu celtni, kas tai jāaizpilda. Tās mērs nav noteikts; tā vēlas augt bezgalīgi, un �ajā ziņā tai ir vajadzīgs tikai viens: aizvien vairāk un vairāk cilvēku. �ajā kailstāvoklī masa ir vislabāk ievērojama. Turklāt to uztver kā kaut ko neparastu un, tā kā masa vienmēr sabrūk, to grūti patiesi novērtēt. Dro�i vien ari turpmāk tai netiktu pie�ķirta pienācīgā vērība, ja mūsdienām raksturīgais milzīgais iedzīvotāju pieaugums un straujā pilsētu augsme nesekmētu aizvien bie�āku tās ra�anās iespēju.

Pagātnes slēgtās masas, par kurām vēl būs runa, visas ir kļuvu�as par iesvētīto institūcijām. īpatais stāvoklis, kurā bie�i nokļūst to dalībnieki, �ķiet kaut kas dabisks, jo vienmēr ta�u pulcējās kāda noteikta � reliģiska, svētku vai militāra � mērķa dēļ, un mērķis, �ķiet, svētīja �o stāvokli. Sprediķa klausītājs dro�i vien ir patiesi pārliecināts, ka ieradies uz sprediķi, viņ� būtu pārsteigts un, iespējams, arī sa�utis, ja kāds iebilstu, ka daudz tīkamāks par pa�u sprediķi ir klāteso�o klausītāju lielais skaits. Visas �ādām institūcijām raksturīgās ceremonijas un noteikumi būtībā ir masas notu�rē�ana-, labāk dro�a baznīca � pilna ar ticīgajiem, nekā visa nedro�ā pasaule. Baznīcas apmeklē�anas vienmērīgums, noteiktu rituālu ierasta un akurāta atkārto�ana nodro�ina masai sava veida rāmu sevis pa�as pārdzīvo�jumu. �o pasākumu realizācija stingri noteiktā laikā aizvieto vajadzību pēc kaut kā stabilāka un stiprāka.

Iespējams, ka ar �ādiem iekārtojumiem pietiktu, ja cilvēku skaits paliktu aptuveni tāds pats. Ta�u pilsētās ierodas aizvien vairāk ļau�u, iedzī�votāju skaits pēdējos pāris simts gados palielinās pieaugo�ā tempā. Līdz ar to arī izveidojās visi priek�noteikumi, lai rastos jaunas un vēl lielākas masas, un �ādos apstākļos nekas, arī vispieredzēju�ākā un visrafinētākā vadība, nespēja mazināt �o procesu.

Visas uzstā�anās pret tradicionālo ceremoniālu, par ko vēsta reliģijas vēsture, ir vērstas pret masas ierobe�o�anu, jo tā atkal vēlas izjust savu augsmi. Atcerēsimies Jaunās derības Kalna sprediķi: tas notika brīvē, to varēja dzirdēt tūksto�i, un tas ir vērsts, par to nav nekādu �aubu, pret ofi�ciālā tempļa ierobe�ojo�o ceremoniālu. Atcerēsimies apustuļa Pāvila laika kristietības centienus izrauties no jūdaisma nacionālā, cilts ietvara un kļūt par universālu visu cilvēku ticību*. Atcerēsimies budisma nicinājumu pret tā laika Indijas kastu sistēmu.

�āda veida notikumiem bagāta ir arī atsevi�ķu pasaules reliģiju iek�ējā vēs�ture. Templis, kasta un baznīca vienmēr ir par �auru. Krusta gājieni rada tik lielas masas, ka tos nevarētu saturēt neviena tā laika baznīcas ēka. Vēlāk flagelantu** pasākumos noskatās visa pilsēta, turklāt viņi vēl ceļo no vienas pilsē�tas uz citu. Veslijs*** vēl 18. gadsimtā savu kustību veido, rīkojot sprediķus zem klajām debesīm. Viņ� ļoti labi apzinās milzīgās klausītāju masas nozīmi, da�kārt savā dienasgrāmatā viņ� aprēķina, cik cilvēku �oreiz varēju�i viņu

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

. Sk. nodaļu �Komentāri�.

*** Sk. nodaļu �Komentāri�.

dzirdēt. Izlau�anās no slēgtām telpām, kurās pierasts pulcēties, vienmēr nozīmē masas vēlmi atgūt pēk�ņo, straujo un neierobe�oto augtspēju.

Noslēgtas masas pēk�ņo pāreju atvērtāks tātad apzīmēju kā izlau�anos. �āda norise notiek bie�i, ta�u tā nav jāsaprot tikai telpiski. Nereti tas izskatās tā, ka masa izplūst no kādas telpas, kurā tā bija labi pasargāta, izplūst pilsētas laukumā un ielās, kur, visu pievelkot un visam ļaujoties, tā gūst rīcības brīvību. Ta�u svarīgāka par �o ārējo norisi ir tai atbilsto�ā iek�ējā norise: neapmierinātība ar ierobe�oto dalībnieku skaitu, pēk�ņā vēlme pievienot citus, kaisla apņēmība iesaistīt sevī visus.

Kop� Fran�u revolūcijas �ādas izlau�anās ir guvu�as formu, kuru mēs izjūtam kā mūsdienīgu. Iespējams, ka no tā laika, kop� masa ir tik ļoti atbrīvojusies no saistības ar tradicionālajām reliģijām, mums vieglāk tās redzēt, tā teikt, kailā, bioloģiskā veidā bez transcendentālās jēgas pie�ķir��anas un mērķiem, kurus tā iepriek� ļāva sev iepotēt. Vēstures pēdējie 150 gadi ir iezīmēti ar strauju �ādas izlau�anās palielinā�anos; tas attiecas pat uz kariem, kas kļuvu�i par masu kariem. Masa vairs nesamierinās ar dievbijīgiem noteikumiem un solījumiem, tā vēlas pati pārdzīvot sava animālā spēka un kaisles di�o izjūtu un �im mērķim vienmēr izmanto visus sociālos iemeslus un prasības.

Svarīgi konstatēt galveno � masa nekad nejūtas piesātināta. Kamēr vien ir kāds cilvēks, kuru tā nav ietvērusi sevī, masa izrāda apetīti. Vai tā saglabāsies arī tad, kad masa patiesi būs uzņēmusi sevī visus cilvēkus, neviens nevar dro�i pateikt, ta�u tas ir visai iespējams. Tās mēģinājumos noturēties ir kaut kas impotents. �ajā ziņā vienīgais perspektīvais ceļ� ir dubultmasas izveide, kad viena masa varēs samēroties ar otru. Jo tuvākas tās ir spēka un intensitātes ziņā, jo ilgāk, samērojoties viena ar otru, paliks dzīvas.

Visspilgtākā iezīme masas dzīvē ir kaut kas tāds, ko var saukt par vajātības izjūtu, īpa�u jūtīgumu un niknu aizkaitinātību pret tiem, kas uz visiem laikiem pasludināti par ienaidniekiem. Tie var rīkoties, kā vien vēlas: būt rupji vai pretimnāko�i, līdzjūtīgi vai auksti, ne�ēlīgi vai maigi, � viss tiek interpretēts tā, it kā �ādi izpaustos totāla ļaundabība, sliktais noskaņojums pret masu, iepriek� izstrādāts nodoms atklāti vai slepeni to sagraut.

Lai izskaidrotu �o naidīguma un vajātības izjūtu, atkal jāņem vērā tas pamatfakts, ka, reiz radusies, masa vēlas strauji augt. Grūti novērtēt par augstu to spēku un pārliecinātību, ar kādu tā izplatās. Kamēr tā jūt, ka aug � piemēram, revolucionārā stāvoklī, kas sākas mazās, bet ļoti sasprin�gtās masās, � tā visu izjūt kā ierobe�ojumu, kas vērsts pret pieaugsmi. Ar policijas palīdzību to var sa�ķelt un izklīdināt, ta�u iedarbe ir īslaicīga � it kā ar roku būtu izgaiņāts odu bars. Ta�u tai var uzbrukt ari no iek�ienes, ja izpildītas prasības, kas radīju�as tās izveides priek�noteikumu. Vājākie tad atkrīt no masas; citi, kas atradās turpat līdzās, lai pievienotos tai, pusceļā pagrie�as prom.

Ārējs uzbrukums masai var to tikai stiprināt. Fiziska izklīdinā�ana to sasaista vēl cie�āk. Turpretim uzbrukums no iek�ienes ir patiesi bīstams. Streiks, kurā sasniegti kaut kādi labumi, to manāmi ārda. Uzbrukums no iek�ienes apelē pie individuālām kārēm. Masa to uztver kā uzpirk�anu, kā kaut ko �amorālu�, kas neatbilst tās skaidrajam un tīrajam pamatnoskaņojumam. Ikviens, kas pieder pie �ādas masas, nes sevī mazu nodevēju, kur� grib ēst, dzert, mīlēt un vēlas sev mieru. Kamēr viņ� par to īpa�i nerūpējas un nepie�ķir tam lielāku nozīmi, viņam ļauj vaļu. Bet, tiklīdz viņ� to skaļi izziņo, viņu sāk neieredzēt un no viņa baidās. Tad ir zināms, ka viņ� ļāvies naidnieka vilinājumam.

Masa vienmēr ir kaut kas līdzīgs aplenktam cietoksnim, bet aplenktībai ir divējāda nozīme: ienaidnieks viņpus sienām un ienaidnieks pagrabos. Cīņas laikā masa piesaista aizvien jaunus piekritējus. Visu vārtu priek�ā pulcējas tās jaunie draugi un vētraini klauvē, lai tos ielai�. Izdevīgos brī�os �is lūgums tiek apmierināts; da�kārt viņi pārrāpjas arī pāri mūrim. Pilsēta aizvien vairāk un vairāk pildās ar cīnītājiem; ta�u ikviens no viņiem nes sev līdzi mazu, neredzamu nodevēju, kur� steidzīgi ievācas kādā pagrabā. Aplenkuma mērķis � neļaut pilsētā nokļūt pārbēdzējiem. Ārējiem ienaid�niekiem sienas ir svarīgākas nekā aplenktajiem iek�ienē. Tie vienmēr ir aplencēji, kas tās būvē un paaugstina. Viņi mēģina uzpirkt pārbēdzējus un, ja pavisam tos nevar atturēt, rūpējas par to, lai mazie nodevēji, kas dodas kopā ar viņiem, paņemtu līdzi uz pilsētu pietiekami daudz naidīguma.

Masai piemīto�ā vajātības izjūta nav nekas cits kā �ī dubulto draudu izjūta. Arējās sienas savelkas aizvien cie�āk un cie�āk, aizvien vairāk un vairāk draud pagrabi no iek�ienes. Ienaidnieka pasākumi mūru priek�ā ir visiem redzami, pārskatāmi; bet pagrabos viss norisinās slepeni un ļaunestīgi.

Ta�u �āda veida tēli parasti atspoguļo tikai daļu no patiesības. Tie, kuri nāk no ārienes, lai iekļūtu pilsētā, nav tikai jauni piekritēji, pastiprinājums

un balsts, viņi ir arī masas iztika. Masa, kas pārstājusi augt, ir gavē�anas stāvoklī. Ir līdzekli, kas ļauj izturēt �o gavēni; lielu meistarību �ajā ziņā ir attīstīju�as reliģijas. Vēlāk tiks parādīts, kā pasaules reliģijām izdodas saturēt savu piekritēju masas pat tad, ja tās strauji un ātri nepalielinās.

Reliģijas ar pretenzijām uz universālismu, topot atzītas, drīz vien savos centienos maina akcentu. Sākotnēji runa ir par to, lai sasniegtu un iegūtu visu, kas vien sasniedzams un iegūstams. Masa, kas tām rēgojas, ir univer�sāla; tām ir svarīga ikviena dvēsele, ikvienai dvēselei jākļūst par tās guvumu. Ta�u cīņa, kuru tai jārealizē, pakāpeniski rada sava veida apslēptu respektu pret ienaidnieku ar tā jau pastāvo�ajām institūcijām. Tās redz, cik grūti ir noturēties. Tāpēc aizvien svarīgākas tām �ķiet institū�cijas, kas nodro�ina vienotību un pastāvīgumu. Pretinieka ierosinātas, tās dara visu, lai ieviestu kaut ko līdzīgu; un, ja tas izdodas, ar laiku �ādas institūcijas kļūst par galveno uzdevumu. �ādu institūciju īpatsvars, kuras pakļauj dzīvi, pakāpeniski savalda sākotnējo centienu sparu. Baznīcas tiek būvētas tā, lai ievietotu jau eso�os ticīgos. Tās palielina apdomīgi un atturīgi � tad, kad tas patiesi nepiecie�ams. Vērojama spēcīga tendence pulcināt jau eso�os ticīgos separātās vienībās. Tie�i tāpēc, ka to ir kļuvis daudz, palielinās nosliece uz sair�anu, tās ir briesmas, kurām nemitīgi jāpretojas.

Masas ļaundabības izjūta vēsturiskajām pasaules reliģijām ir, tā teikt, asinīs. To tradīcijas, kurām ir saisto�a iedaba, māca, cik pēk�ņi un negai�dīti masas ir izaugu�as. Nostāsti par masveidīgu pievēr�anos ticībai tām �ķiet brīnumaini, un tādi tie arī ir. Atkri�anas kustībā, no kuras baznīcas bīstas un kuru vajā, �āda veida brīnums vēr�as pret pa�ām baznīcām, un ievainojumi, kurus tās izbaudīju�as uz savas ādas, ir sāpīgi un neaizmir�stami. Abi procesi � straujā augsme iesākumā un ne mazāk straujā atkri�ana pēcāk � nemitīgi uztur baznīcas neuzticē�anos masai.

Tās vēlētos redzēt kaut ko pretēju masai � paklausīgu ganāmpulku. Ne velti ticīgos pieņemts dēvēt par avīm un slavēt viņu paklausību. Ganām�pulkam ir pilnīgi sve�a masas svarīgākā tendence � straujā pieaugsme. Baznīca apmierinās ar provizorisku ticīgo vienlīdzības ilūziju, pie kuras gan īpa�i stipri neturas; tā apmierinās ar noteiktu blīvumu, kuru uztur noteiktās robe�ās, un izturētu kursu. Tā itin labprāt izvirza ļoti tālu mērķi,

kaut ko viņpasauligu, kur nebūt nav jāsteidzas nokļūt, kamēr vēl dzīvo, tas jānopelna lielās pūlēs un paklausībā. Pakāpeniski par vissvarīgāko kļūst virzība. Jo tālāks mērķis, jo lielākas izredzes uz pastāvību. �ķietami nepie�cie�amais augsmes princips tiek aizvietots ar kaut ko pilnīgi at�ķirīgu � ar atkārto�anu.

Ticīgie tiek sapulcināti noteiktās telpās, noteiktos laikos un ar vienu un to pa�u pasākumu palīdzību sajaukti mīkstinātākā, masai atbilsto�ā stā�voklī, kas, nekļūstot bīstams, tos ietekmē un pie kura tie pierod. Vienotī�bas izjūta tiem tiek pie�ķirta dozēti. Pareiza dozē�ana nosaka baznīcas noturīgumu.

Lai kādās baznīcās vai tempļos cilvēki pierastu pie �ī precīzi atkārto�jamā un precīzi ierobe�otā pārdzīvojuma, tie vairs nevar pieciest tā trū�kumu. Viņi kļūst atkarīgi no tā tāpat kā no uztura un visa tā, kas parasti veido viņu eksistenci. Pēk�ņs viņu kulta aizliegums, viņu reliģijas apspie��ana, izmantojot valsts ediktu, nevar palikt bez sekām. Traucējot rūpīgi sabalansēto masas saimniecību, tiek radīti apstākļi, lai pēc kāda laika notiktu atvērtās masas izlau�anās. Tai piemīt jau visas pazīstamās masas pamatīpa�ības. Tā strauji izplatās. Tā realizē patiesu, nevis fiktīvu vien�līdzību. Tā gūst jaunu un daudz intensīvāku blīvumu. Tā uz mirkli atsakās no �ī tālā un grūti sasniedzamā mērķa, kuram bija audzināta, un izvirza sev mērķi �eit, �īs konkrētās dzīves tie�ajā apkārtnē.

Visas pēk�ņi aizliegtās reliģijas atriebjas ar sava veida sekularizĀciju: spēcīgas un negaidītas me�onības izlau�anās gadījumā pilnīgi mainās to piekritēju ticības iedaba, kaut gan viņi pa�i neizprot �o pārmaiņu. Viņi uzskata to par iepriek�ējo ticību un domā, ka tikai turas pie savas dziļākās pārliecības. Ta�u īstenībā viņi pēk�ņi ir kļuvu�i pavisam citi, gūstot asu un savdabīgu izjūtu, kas piemīt masai, kuru viņi tagad veido un no kuras viņi ne par kādu cenu nevēlas izkrist.

Panika teātrī, kā jau bie�i ticis atzīmēts, ir masas sabrukums. Jo cilvēkus vairāk saista uzvedums, jo noslēgtāka ir teātra forma, kas tos satur ārēji, jo straujāks ir sabrukums.

Ta�u var būt arī tā, ka pats uzvedums vēl neveido īstu masu. Bie�i vien publika nejūtas saistīta un paliek vienkopus tāpēc, ka vienkār�i ir jau sanā�kusi. To, kas nav izdevies izrādei, tūdaļ pat izdara uguns. Cilvēkiem tā ir bīstama ne mazāk kā zvēri � spēcīgākais un senākais masas simbols. Ziņa

par uguni pēk�ņi saasina publikā vienmēr klāteso�o masas izjutu. Kopējās, nepārprotamās briesmas visiem rada kopīgas bailes. Tādējādi uz bridi pub�lika kļūst par īstu masu. Ja neatrastos teātrī, varētu kopīgi bēgt � kā zvēru bars briesmās, un papildu bēg�anas enerģiju gūt vienādi virzītajā kustībā. �āda veida aktīvās masas bailes ir visu to dzīvnieku lielais, kolektīvais pārdzīvojums, kas dzīvo barā un kā labi skrējēji glābjas kopā.

Turpretim teātrī masai ir jāsabrūk vardarbīgi. Durvis vienlaikus lai� cauri tikai vienu vai da�us cilvēkus. Bēg�anas enerģija pati par sevi kļūst par enerģiju, kas atmet atpakaļ. Starp krēslu rindām var izsprausties tikai viens cilvēks, ikviens ir rūpīgi �ķirts no citiem; ikviens sē� par sevi, stāv par sevi, katram ir sava vieta. Atstatums līdz tuvākajām durvīm katram ir da�āds. Normāls teātris ir veidots tā, lai cilvēkus nometinātu un ļautu vaļu tikai viņu rokām un balsīm. Kāju kustība iespēju robe�ās tiek ierobe�ota.

Tātad pēk�ņā pavēle bēgt, ko izraisa uguns, tūdaļ pat konfrontējas ar kopīgās kustības neiespējamību. Durvis, caur kurām ikvienam jāizsprau�cas, kurās sevi redz strikti norobe�otu no visiem pārējiem, ir gleznas rāmis, kas drīz vien sāk valdīt pār cilvēku. Tātad masai ar varu jāsabrūk tie�i savas varenības brīdī. Pārmaiņas izpau�as spēcīgās, individuālās darbībās: cilvēki grūstās, kaujas un me�onīgi sit cits citu.

Jo vairāk cīnās �par savu dzīvību�, jo kļūst skaidrāks, ka cīnās pret citiem, kas no visām pusēm traucē. Viņi uzstājas kā krēsli, balustrāde, aizvērtās durvis, ta�u ar to at�ķirību, ka vēl ari kustas. Viņi mācas virsū no visām pusēm, no turienes, kur vien var vai, pareizāk sakot, no kurienes tiek spiesti. Sievietes, bērni un veci cilvēki netiek saudzēti, viņus neat�ķir no vīrie�iem. Tas atbilst masas satversmei, jo tajā visi ir vienlīdzīgi; un kaut arī sevi vairs neizjūt kā masu, cilvēks ir pilnīgi tās aptverts. Panika ir masas sabrukums pa�ā masā. Kad masai draud briesmas, atsevi�ķais cilvēks atkrīt no tās un vēlas no tās paglābties. Bet, tā kā fiziski viņ� vēl atrodas masā, viņam jāpretojas tai. Ļauties masai nozīmētu bojāeju, jo tai pa�ai draud bojāeja. �ādos brī�os viņ� nevar neuzsvērt savu īpatību. Ar sitieniem un grūdieniem viņ� izraisa atbildes sitienus un grūdienus. Jo vairāk viņ� tos izdāļā, jo vairāk tos saņem, jo skaidrāk jūt sevi, jo izteiktāk viņam iezīmējas pa�a personas robe�as.

Savādi vērot, cik lielā mērā masā eso�ie cīnītāji gūst uguns iedabu. Masa ir radusies, pateicoties negaidītai liesmas ieraudzī�anai vai izsaucienam �Uguns!�; līdzīgi liesmām tā spēlējas ar tiem, kuri mēģina no tās izbēgt. Cilvēki, kurus atsevi�ķais cilvēks atgrū�, viņam ir dego�i priek�meti, to pieskāriens ir naidīgs, viņu biedē to pieskāriens jebkurai ķermeņa vietai. �is vispārējais naidīgais

noskaņojums, kas saistīts ar uguni, pielīp ikvienam, kur� atrodas ceļā; veids, kādā noskaņojums izplatās, pakāpeniski aptverot atsevi�ķo cilvēku un bei�dzot pilnīgi pārņemot viņu, ļoti līdzinās masai, kas viņam draud no visām pusēm. Kustības masā nav aprēķināmas, roka, dūre, kāja no tās iz�aujas kā uguns liesmas, kas var parādīties pavisam pēk�ņi un jebkurā vietā. Uguns kā me�a vai stepes ugunsgrēks ir naidīga masa, �āda spēcīga izjūta rodas ikvienā cilvēkā. Uguns ir iekļāvu�ies viņa dvēselē kā masas simbols un veido nemai�nīgu tās sastāvdaļu. Bet panikā tik bie�i vērojamā un �ķietami bezjēdzīgā cil�vēku mīdī�ana nav nekas cits kā uguns izmīdī�ana.

Paniku kā sabrukumu var novērst vienīgi tad, ja paildzina masas sākot�nējo baiļu stāvokli. Tas ir iespējams baznīcā, kura tiek apdraudēta: kopējās bailēs lūdzas kopīgam Dievam, jo viņa rokās ir brīnums � uguns apdzē�ana.

Divējādi noslēgta masa ir rodama arēnā. Tas nepavisam nav nevērtīgi � izpētīt to �ajā savdabīgajā kvalitātē.

Arēna* ir ļoti labi norobe�ota no ārpasaules. Parasti tā ir redzama jau no tālienes. Vieta, telpa, kuru tā ieņem pilsētā, ir visiem zināma. Pat nedo�mājot par to, vienmēr jūtams, kur arēna atrodas. Kliedzieni no turienes ir dzirdami tālu. Ja tā aug�ā ir atvērta, �is tas no dzīves, kas tur norisinās, kļūst zināms pilsētā.

Ta�u, lai �īs ziņas ari uzbudinātu, arēnā nav iespējama neierobe�ota pieplūde. Vietu skaits ir ierobe�ots. To blīvumam ir savs mērķis. Vietas ir izkārtotas tā, lai cilvēki pārāk nespiestos. Viņiem jājūtas ērti. Nepiecie�ams, lai visi labi redzētu, katrs no savas vietas, un lai neviens netraucētu citu.

Uz āru, pret pilsētu, arēna rāda nedzīvu mūri. Iek�ienē tā veido cilvēku mūri. Visi klāteso�ie pilsētai pagrie� savu muguru. Viņi ir nodalīju�i sevi no pilsētas struktūras, tās mūriem un ielām. Atrodoties arēnā, viņiem nav nekādas daļas par to, kas notiek pilsētā. Viņi tur atstāj dzīvi ar tās attiecī�bām, noteikumiem un ieradumiem. Uz noteiktu laiku ir nodro�ināta kopbū�ana lielā skaitā, arī uzbudinājums ir apsolīts � ta�u ar vienu ļoti būtisku nosacījumu: masai jāizlādējas uz iek�u.

Rindas ir izkārtotas cita virs citas, lai visi redzētu, kas norisinās lejā. Ta�u rezultāts ir tāds, ka masa sē� iepretim pati sev. Katrs sev priek�ā redz

* Sk. nodaļu �Komentāri�,

tūksto�iem cilvēku un galvu. Kamēr viņ� ir te, visi ir te. Tas, kas uzbudina viņu, uzbudina ari pārējos, un viņ� to redz. Cilvēki sē� zināmā attālumā no viņa; detaļas, kas parasti viņus at�ķir un padara par indivīdiem, izgaist. Viņi visi kļūst ārkārtīgi līdzīgi un arī izturas līdzīgi. Viņ� pamana tajos tikai to, kas pārpilda pa�u. Viņos redzamais uzbudinājums kāpina pa�a uzbudinājumu.

Masa, kas �ādi pati sevi izstāda apskatei, nekur nav pārtraukta. Riņķis, ko tā veido, ir noslēgts. No tā nekas neizraujas. Riņķis, ko veido cita virs citas fascinētas sejas, ir kaut kas neparasti homogēns. Tas aptver un ietver sevī visu, kas norisinās lejā. Neviens to nepamet, neviens nevēlas doties prom. Ikviena tuk�a vieta �ajā riņķī varētu atgādināt sabrukumu, vēlāko izklī�anu. Ta�u tuk�u vietu nav: �ī masa ir noslēgta divējādi � uz āru un sevī.

Pirms mēģinām iedalīt masu, īsti vietā būtu sniegt nelielu tās galveno īpa�ību kopsavilkumu. Var izdalīt �etras iezīmes.

1.��� Masa vēlas nemitīgi augt. Tās pieaugsmei nav dabisku robe�u. Tur, kur �ādas mākslīgas robe�as tiek radītas, tātad visās institūcijās, kuras iz�lieto slēgtu masu saglabā�anai, vienmēr pastāv masas izlau�anās iespējas, kas laiku pa laikam ari īstenojas. Iekārtu, kas būtu dro�as visos gadījumos un varētu kavēt masas pieaugsmi, vienkār�i nav.

2.��� Masā valda vienlīdzība. Tā ir absolūta un nediskutabla, pati masa nekad to neap�auba. Tai ir tik fundamentāla nozīme, ka masu var definēt kā absolūtas vienlīdzības stāvokli. Katram ir pa galvai, katram � pa divām rokām, at�ķirības netiek ņemtas vērā. �īs vienlīdzības dēļ arī veidojas masa. Tiek ignorēts viss, kas varētu novirzīt no tā. Visas prasības pēc vienlīdzī�bas, visas vienlīdzības teorijas galu galā gūst enerģiju �ajā vienlīdzības pārdzīvojumā, kuru savā veidā katrs piedzīvojis masā.

3.��� Masa mīl blīvumu. Tā nekad nevar būt par blīvu. Nekas tai nevar pretoties, tās vidū nevar atrasties nekas cits, it visam jābūt masai. Vislielākā blīvuma izjūta tai ir izlādē�anās mirklī. Iespējams, ka reiz izdosies �o blī�vumu noteikt tuvāk un izmērīt.

4.��� Masai ir nepiecie�ama virzība. Tā pastāv kustībā, tai nepiecie�ams virziens, kurā iet. Visiem kopējā virzība pastiprina vienlīdzības izjūtu. Mērķis � kas kopīgs visiem, bet ne katram atsevi�ķi � izspie� privātos, da�ādos mērķus, kuri būtu masas nāve. Lai masa pastāvētu, ir nepiecie-

Masa

�ama virzība. Bailes no sabrukuma, kas tajā vienmēr ir dzīvas, ļauj to virzīt uz kaut kādu mērķi. Masa pastāv, kamēr tai ir nesasniedzams mērķis. Ta�u masā vēl ir ari tum�a kustības tendence, kas nodro�ina jaunus, augstākus veidojumus. Bie�i vien nav iespējams paredzēt �o veidojumu iedabu.

Ikvienai no �īm �etrām konstatējamām īpa�ībām var būt lielāka vai mazāka nozīme. Atkarībā no tā, kura īpa�ība prevalē, masas var iedalīt

Runa bija par atvērtām un slēgtām masām, un tika arī izskaidrots, ka �is iedalījums balstās uz masas augsmi. Kamēr �o augsmi nekas netraucē, masa ir atvērta; tiklīdz tās augsme ir ierobe�ota, masa ir slēgta.

Cita at�ķirība, par kuru vēl tiks runāts, pastāv starp ritmisko un pami�ru�o masu. Tā balstās uz divām pamatīpa�ībām: uz vienlīdzību un blī�vumu, turklāt � uz abām īpa�ībām vienlaikus.

Pamirusi masa dzīvo izlādē�anās gaidās. Tā jūtas dro�a, ka �is brīdis nāks, ta�u to novilcina. Tā vēlas relatīvi ilgi palikt blīva, lai sagatavotos izlādē�anās brīdim. Varētu teikt, ka masa sakarst savā blīvumā un izlādē��anos atliek, cik vien tas iespējams. Masa �eit sākas nevis ar vienlīdzību, bet gan ar blīvumu. Vienlīdzība kļūst par masas galveno mērķi, kuru tā galu galā arī sasniedz; ikviens kopējais kliedziens, ikviena kopējā izpausme tad kļūst par �īs vienlīdzības izteiksmi.

Turpretim ritmiskajā masā, tie�i pretēji, blīvums un vienlīdzība ir vienkopus jau pa�ā sākotnē. �eit viss ir saistīts ar kustību. Visi novēro�jamie ķermeņu uzbudinājumi ir zināmi iepriek� un tiek translēti dejā. Citam no cita vairoties un atkal tuvinoties, blīvums tiek darināts apzināti. Bet vienlīdzība tiek demonstrēta pati par sevi. Demonstrējot blīvumu un vienlīdzību, tiek prasmīgi izraisīta masas izjūta. �īs ritmiskās struktūras veidojas ātri, un tikai psihiskais nogurums var darīt tām galu.

Nākamais jēdzienu pāris � gausā un ātrā masa � ir saistīti vienīgi ar mērķa iedabu. Visvieglāk ir pamanāmas masas, par kurām parasti arī mēdz runāt un kuras veido tik būtisku mūsu �odienas dzīves daļu, t.i., politiskās, sporta, militārās masas; tās ik brīdi ir mūsu acu priek�ā � tās visas ir ātrās masas. Visai at�ķirīgas no tām ir viņpasaules vai svētceļnieku reliģiskās masas; to mērķis atrodas tālu, ceļ� ir gar� un patiesā masas veido�anās atvirzīta uz kādu tālu zemi vai debesu valstību. īstenībā mēs varam redzēt tikai �o lēno masu satekas, jo gala stāvokļi, pēc kuriem tās tiecas, ir nere�dzami un neticīgajiem nav sasniedzami. Gausā masa pulcējas lēni un savu realizāciju redz tālās tālēs.

Visas �īs formas, kuru būtība �eit ir tikai iezīmēta, nepiecie�ams aplū�kot detalizētāk.

RITMS

Sākotnēji ritms ir kāju ritms. Ikviens cilvēks iet, un, tā kā viņam ir divas kājas, kas zemi skar pamī�us, tā kā viņ� pārvietojas, ja norisinās �ī pamī�us pieskar�anās, gribot negribot rodas ritmisks troksnis. Abas kājas nekad nemin ar vienādu spēku. At�ķirība var būt lielāka vai mazāka, tā atkarīga no personiskām īpa�ībām vai omas. Ta�u var iet arī ātrāk vai lēnāk, var skriet, pēk�ņi apstāties vai lēkt.

Cilvēks vienmēr ir ieklausījies citu cilvēku soļos, tie noteikti viņu norūpināju�i vairāk par savējiem. Labi zināma bija arī dzīvnieku gaita. Daudzi viņu ritmi bija bagātāki un uztveramāki par cilvēku ritmu. Nagaiņi barā skrēja kā skaļu bundzinieku pulki. Cilvēka senākās zinā�anas bija zinā�anas par dzīvniekiem, kas bija ap viņu, draudēja viņam un kurus viņ� medīja. Viņ� mācījās pazīt tos pēc kustības ritma. Pirmais raksts, ko viņ� iemācījās lasīt, bija pēdu raksts: tas bija sava veida ritmisks no�u raksts, kas pastāvēja no laika gala; tas pats par sevi iespiedās mīkstajā augsnē, un cilvēks, kur� lasīja pēdas, saistīja tās ar to ra�anās troksni.

Bie�i vien �ie pēdu nospiedumi bija sastopami lielos daudzumos. Cil�vēki, kas sākotnēji dzīvoja nelielos baros, mierīgi vērojot �ādas pēdas, pa�i varēja pamanīt pretstatu starp viņu nelielo skaitu un da�u baru milzonību. Viņi bija izbadēju�ies un vienmēr meklēja medījumu; jo vairāk medījuma, jo labāk viņiem. Ta�u viņi vēlējās arī to, lai pa�u būtu vairāk. Cilvēku izjūta par sevis pa�u palielinā�anos vienmēr bija spēcīga. Ta�u ar to nav jāsaprot tikai vienkār�ā vairo�anās dziņa. Cilvēki vēlējās, lai viņu būtu vairāk �eit, �ajā pavisam noteiktajā vietā, �ajā pat acumirklī. Viņu izjūtās dīvainā kārtā bija sapīta medītā bara daudzskaitlība un pa�u skaits, ko vēlējās esam lielāku. Viņi to izpauda noteiktā kopīga uzbudinājuma stā�voklī, ko es dēvēju par ritmisku jeb konvulsīvu masu.

Uzbudinā�anās līdzeklis pirmām kārtām bija pa�u kāju ritms. Turp, kurp iet daudzi, iet arī pārējie. Soļi, kas ātri atkārtojas, simulē lielu cilvēku skaitu. Tie nenovirzās no pleķī�a, tie nekustīgi dejo vienā un tajā pa�ā vietā. Viņu soļi neapklust, tie atkārtojas un ilgu laiku saglabājas vienādi skaļi un dzīvīgi. Ar intensitāti viņi aizstāj pa�u mazskaitlīgumu. Dauzot kājas skaļāk, rodas iespaids, ka viņu ir vairāk. Pievilksmes spēks iedarbojas uz visiem tuvumā eso�ajiem cilvēkiem, tas nerimst, kamēr nepārstāj dejot. Visi, kas dzīvo soļu sadzirdamībā, pievienojas un iesaistās dejā. Būtu pavisam dabiski, ja pievienotos aizvien jauni cilvēki. Ta�u, tā kā drīz vien neviens cits vairs nav palicis, viņiem pa�iem, no sava ierobe�otā skaita

jāsimulē pieņem�anās skaitā. Viņi kustas tā, it kā viņu kļūtu aizvien vairāk. Viņu uzbudinājums pieaug un pārtop par ārdī�anos.

Bet kā gan viņi kompensē to, ko nevar gūt skaita pieaugsmē? Te nu īpa�i svarīgi ir tas, ka ikviens dara to pa�u, ko citi. Ikviens soļo, un visi to dara vienādi. Ikviens ceļ roku un kustina galvu. Dalībnieku līdzvērtība sazarojas viņu locekļu līdzvērtībā. Viss, kas vien cilvēkā ir kustīgs, gūst savu dzīvi, ik kāja, ik roka dzīvo it kā pati par sevi. Visi atsevi�ķie locekļi tiek aizsegti. Viņi ir pavisam tuvu cits citam, bie�i vien tie balstās cits uz cita. To līdzvērtībai pievienojas blīvums, vienlīdzība un blīvums top par vienu un to pa�u. Un beidzot tavā priek�ā dejo radījums ar piecdesmit galvām, simts kājām un rokām, kas kustas pilnīgi vienādi vai ar vienu nodomu. Visaugstākajā uzbudinājuma mirklī �ie cilvēki patiesi jūtas kā viens, gar zemi tos nogā� tikai fiziskais nogurums.

Visām konvulsīvajām masām � pateicoties tie�i ritmam, kas tajās valda, � ir kaut kas kopīgs. Uzskatāmi to var parādīt pagāju�ā gadsimta pirmās tre�daļas stāsts, kurā attēlota viena �āda deja. Runa ir par Jaunzē�landes maori haka deju, kas sākotnēji bijusi karadeja.

�Maori nostājās garās rindās pa �etri. Dejai, ko sauc par haka, bija jāiedve� bailes un �ausmas ikvienam, kas to piedzīvoja pirmo reizi. Visa sabiedrība, vīrie�i un sievietes, brīvie un vergi bija sajauku�ies vienkopus neatkarīgi no kopienā ieņemamā ranga. Vīrie�i bija pilnīgi kaili, ja neskaita apjoztās patronsomas. Visi bija apbruņoti ar �autenēm vai durkļiem, kas piestiprināti pie �ķēpiem un nūjām. Jaunās sievietes, ieskaitot ari vadoņa sievas, piedalījās dejā, atkailināju�as ķermeņa aug�daļu.

Ļoti strikti tika ieturēts deju pavado�ā dziedājuma teksts. Cilvēku kustīgums bija apbrīnojams. Pēk�ņi viņi visi augsti palēcās, visi vienlaicīgi, it kā visus dejotājus būtu atdzīvinājusi viena griba. Tajā pa�ā mirklī viņi savicināja savus iero�us un sa�ķobīja sejas, ar saviem garajiem matiem, kas bie�i vien vienādi gari gan vīrie�iem, gan sievietēm, viņi līdzinājās gorgonu karaspēkam. Krītot atpakaļ, viņi ar abām kājām spēcīgi piesita pie zemes. So lēcienu gaisā viņi atkārtoja bie�i un aizvien ātrākā tempā.

Viņu vaibsti bija tik sa�ķobīti, cik vien to pieļauj cilvēka sejas muskuļi, ikvienu jauno grimasi precīzi atkārtoja visi dalībnieki. Tiklīdz kāds savilka seju kā skrūvi, visi pārējie tūdaļ pat to atkārtoja. Viņi tā valbīja acis, ka da�brīd bija redzami vienīgi acu baltumi, un �ķita, ka nākamajā brīdī tās izkritīs. Mutes bija atplestas gandrīz vai līdz ausīm. Visi vienlaicīgi izbāza garu garās mēles, eiropietis viņus nekad nevarētu atdarināt, � tam ir nepiecie�ama ilgsto�a, bērnībā sākta vingrinā�anās. Viņu izskats bija bries�mīgs, novērst skatu no viņiem bija īsts atvieglojums.

Ikviens viņu ķermeņa loceklis darbojās patstāvīgi: roku un kāju pirksti, acis, mēles, glu�i arī kā pa�as rokas un kājas. Ar plaukstām viņi skaļi sita te pa kreiso krūti, te pa gurniem. Viņu dziedājuma troksnis bija apdullino�s, dejā piedalījās vairāk par 350 cilvēkiem. Var iedomāties, kāda iedarbība �ai dejai bija kara laikā, cik ļoti tā pacēla drosmi un kā saasināja abu par�tiju savstarpējās antipātijas.�*

Acu bolī�ana un mēles izbā�ana ir preto�anās un izaicinājuma zīme. Un kaut arī kar� ir vīrie�u padarī�ana, turklāt brīvu vīrie�u padarī�ana, haka uzbudinājumam ļaujas visi. Masa nepazīst nedz dzimumu, nedz vecumu, nedz rangus: visi rīkojas kā vienlīdzīgi. Bet tas, kas �o deju at�ķir no līdzīga veida dejām, ir ārkārtīgi spēcīgi izteikta vienlīdzības sazaro�anās. Iznāk tā, it kā ķermenis būtu sadalīts atsevi�ķās daļās, ne tikai kājās un rokās, jo tā ir visai bie�i, bet arī roku un kāju pirkstos, mēlēs un acīs, un nu visas �īs mēles vienlaicīgi dara kaut ko kopīgu un vienu un to pa�u. Drīz vien visu vienādi dara te visi pirksti, te visas acis. Cilvēkus to vismazā�kajās daļās ir pārņēmusi �ī vienlīdzība, kas izpau�as nemitīgi pieaugo�ās izdarībās. 3 5 0 cilvēku izskatam, kuri vienlaicīgi lec gaisā, vienlaicīgi izbā� mēles, vienlaicīgi izbola acis, jārada nepārvarams vienotības izskats. Blī�vums ir nevis vienkār�i cilvēku blīvums, bet arī viņu atsevi�ķo locekļu blīvums. Var iedomāties, ka, pat ja kāju un roku pirksti nepiederētu cil�vēkiem, tie varētu darboties un cīnīties pa�i par sevi. Haka ritms padara ikvienu no �īm atsevi�ķajām vienlīdzībām pa�vērtīgu. Kopā un �ādā kāpi�nājumā tās ir neatvairāmas.

Jo viss ta�u notiek ar nosacījumu, ka to redz.es : it kā ienaidnieks skatī�tos. Kopējo draudu intensitāte rada haka deju. Ta�u radusies �ī iemesla dēļ, deja ir kļuvusi par ko vairāk. Iemācītai kop� mazotnes, tai ir da�ādas formas, un tā tiek izpildīta jebkurā izdevīgā gadījumā. Daudzus ceļotājus ir apsveiku�i, izpildot haka. Vienam �ādam gadījumam arī esam pateicīgi par minēto aprakstu. Ja sastopas divas draudzīgas grupas, arī tās apsveic viena otru ar haka; un tas tiek darīts tik nopietni, ka nezino�s vērotājs bīs�tas, ka kuru katru brīdi var sākties kauja. Svinīgi apbedot lielu vadoni, pēc skaļām vaimanām un pa�sakropļo�anās aktiem � maori tikumiem, pēc svinīgas un diezgan bagātīgas maltītes visi pēk�ņi pielec kājās, paķer savas �autenes un sakārtojas haka dejai.

�ajā dejā, kurā var piedalīties visi, cilts jūtas kā masa. Viņi to izpilda

* Polack J.S. New Zealand. A narrative of travels and adventures. London, 1838. Vol. 1. P. 81-84.

Masa

vienmēr, kad jūt nepiecie�amību būt masa un parādīties tāda citiem. Sasniegtajā ritmiskajā pilnībā tā nodro�ina savu mērķi. Pateicoties haka, tās vienotībai no iek�ienes nekas nekad nedraud.

Pamirusi masa ir blīvi sablietēta, patiesi brīva kustība tai būtu neiespē�jama. Tās stāvoklī ir kaut kas pasīvs, pamirusi masa gaida. Tā gaida, kad tai parādīs apsolīto galvu vai kaut ko pateiks, vai arī nolūkojas cīņā. Blīvu�mam ir īpa�a nozīme: spiediens, kas tiek izjusts no visām pusēm, apmul�su�ajiem var kalpot arī par spēka mēru tam veidojumam, kurā viņi ir tikai viena daļiņa. Jo vairāk cilvēku sapulcējas, jo lielāks ir �is spiediens. Kājas nevar pakustināt, rokas ir iespiestas, brīvas ir tikai galvas, lai spētu redzēt un dzirdēt; uzbudinājumu ķermeņi translē tie�i cits citam. Sevi jūt ķerme�niski saistītu vienlaikus ar daudziem cilvēkiem visapkārt. Zināms, ka ir vairāki cilvēki, ta�u viņi ir tik cie�i sablīvēti, ka tos izjūt kā vienu. �is blīvuma veids eksistē noteiktu laiku; tā iedarbe zināmu laiku ir konstanta; tas ir amorfs, nav pakļauts kādam zināmam un iestudētam ritmam. Ilgu laiku nekas nenotiek; ta�u tieksme pēc akcijas uzkrājas, paaugstinās un galu galā izpau�as vēl spēcīgāk.

Pamiru�ās masas pacietība, iespējams, neliksies tik pārsteidzo�a, ja, kā nākas, atceras, ko masai nozīmē �ī blīvuma izjūta. Jo tā blīvāka, jo vairāk tā sev piesaista jaunus cilvēkus. Blīvums tai ir sava lieluma mērs, ta�u blī�vums ir arī stimuls tālākai augsmei. Visātrāk aug visblīvākā masa. Pamirums pirms izlādē�anās ir �ī blīvuma izrādī�ana. Jo ilgāk masa ir pamirusi, jo ilgāk tā jūt un rāda savu blīvumu.

Katram atsevi�ķajam masas veidotājam pamiruma bridis ir izbrīna bridis; tiek nolikti iero�i un dzeloņi, kas parasti itin veiksmīgi tiek vērsti pret citiem; var saskarties cits ar citu un nejtīsties saspiesti, tvērums vairs nav tvērums, un no tā vairs nav baiļu. Pirms izkustē�anās, vienalga, kādā virzienā, gribas būt dro�am, ka visi paliks vienkopus. Nepiecie�ams, lai nekas netraucētu �ai augsmei. Pamirusi masa vēl nav pilnīgi dro�a par savu vienību un tāpēc, cik ilgi vien iespējams, tā izturas klusi.

Ta�u �ai pacietībai ir savas robe�as. Izlādē�anās galu galā ir nepiecie��ama, bez tās vispār nevar pateikt, vai masa patiesi ir pastāvējusi. Izsau�ciens, kas iepriek� parasti atskanēja publiskajos nāves sodos, bendēm paceļot ļaundara galvu, vai izsaucieni, kurus mēs patlaban pazīstam pēc

sporta sarīkojumiem, ir masas balsis. To spontanitātei ir milzīga nozīme. Iestudētie un laiku pa laikam regulāri atkārtotie saucieni vēl nenozīmē, ka masa ir ieguvusi pati savu dzīvi. Tie gan var virzīt uz to, ta�u var būt glu�i ārēji � piemēram, karaspēka daļas kustība ierindas mācībā. Turpretim spontāns, iepriek� neparedzēts masas kliedziens ir nekļūdīgs, tā iedarbība ir milzīga. Tas var paust jebkāda veida afektus; turklāt svarīgāki da�kārt ir nevis pa�i afekti, bet gan to spēks, daudzveidība un seku neprognozējamība. Tie�i tie masai sniedz dvēselisko telpu.

Tie gan var būt tik spēcīgi un koncentrēti, ka tūdaļ pat masu uzspri�dzina. �is efekts piemīt publiskajiem nāves sodiem; vienu un to pa�u upuri var nonāvēt tikai vienu reizi. Ja soda kādu, ko uzskata par neievainojamu, tad par viņa nonāvē�anas iespējamību var �aubīties līdz pat pēdējam brīdim. �ādas �aubas palielina masas dabisko pamirumu. Tāpēc jo asāk un skaudrāk iedarbojas nocirstā galva. Sekojo�ais izsauciens ir drausmīgs, ta�u tas ir pēdējais �īs pavisam noteiktās masas sauciens. Tātad var teikt, ka �ajā gadījumā pamiru�ajās gaidās pārmērīgā masa, kas to pārdzīvo ārkārtīgi intensīvi, maksā ar tūlītēju nāvi.

Mūsu tagadējie sporta sarīkojumi ir mērķtiecīgāki. Skatītāji var sēdēt; vis�pārējā pacietība kļūst vēl uzskatāmāka. Viņu kājām dota brīvība dauzīt, ta�u tām jāpaliek tajā pa�ā vietā. Viņu rokām ir dota vaļa aplausiem. Sarīko�jumam ir paredzēts zināms laiks, un vispār nav pieņemts, ka tas tiktu saīsi�nāts; vismaz �o laiku visi paliek vienkopus. �ajā laikā var notikt viss iespēja�mais. Iepriek� nav zināms, kad un kam un vai vispār tiks iesisti vārti; un līdzās �im kārotajam galvenajam notikumam norisinās arī citi, kas izraisa vētrainu izlau�anos. Balsis atskan bie�i un da�ādā sakarībā. Ta�u gala sabrukums, kad visiem jāizklīst, ir jau laikus paredzēts, un tāpēc tas nenorisi�nās tik sāpīgi. Arī zaudētājiem ir iespēja revan�ēties, notiku�ais nekad nav beidzies galīgi. Masa �eit var patiesi izplesties; iesākumā tā var sapulcēties pie ieejas, tad pamirt sēdekļos, pienācīgajos brī�os visvisādi izkliegties un pat tad, kad viss pagājis, tai ir cerība, ka nākotnē atkārtosies līdzīga izdevība.

Daudz pasīvāka pamirusi masa veidojas teātros. Ideāls gadījums � ja izrāde notiek tad, kad zāle ir pilna. Vēlamais skatītāju skaits ir zināms jau pa�ā sākumā. Tie pulcējas pa�i par sevi, izņemot nelielu drūzmu pie kasēm, katrs cilvēks atrod ceļu uz zāli. Viņu vietas ir norādītas. Viss ir stin�gri noteikts: spēlējamā izrāde, aktieri, kas uzstājas, izrādes sākums un pa�i skatītāji savās vietās. Tos, kuri ierodas ar novēlo�anos, sagaida ar nelielu naidīguma izjūtu. Cilvēki sē� kā rātns ganāmpulks � klusi un bezgala pacietīgi. Ta�u ikviens ļoti labi apzinās savu separāto eksistenci; ikviens ir

saskaitījis un precīzi zina, kas sē� viņam blakus. Pirms izrādes sākuma var mierīgi vērot sapulcēju�os galvu rindas: tās modina patīkamu, bet neuz�bāzīgu blīvuma izjūtu. Skatītāju vienlīdzība principā izpau�as tikai tādē�jādi, ka no skatuves viņi saņem vienu un to pa�u. Ta�u viņu spontānās atbildes reakcijas ir ierobe�otas. Pat aplausiem ir paredzēts savs noteiktais laiks, un faktiski aplaudē tikai tad, kad ir jāaplaudē. Tikai no aplausu stipruma var secināt, cik lielā mērā ir izveidojusies masa; tas ir vienīgais mērogs, un tā aplausus vērtē arī pa�i aktieri.

Nekustīgums teātrī kļuvis jau tik lielā mērā rituāls, ka to uztver tikai ārēji, kā vieglu spiedienu no ārpuses, kas īpa�i dziļi cilvēkus neskar un katrā ziņā diez vai spēj izraisīt iek�ējas vienības un kopības izjūtu. Ta�u nedrīkst aizmirst, cik lielas un kopējas ir gaidas, kas saistītas ar viņu klātesmi, turklāt �īs gaidas pastāv visu izrādes laiku. Reti kur� atstāj teātri pirms izrādes beigām; pat ja skatītāji ir vīlu�ies, viņi paliek savās vietās; bet tas nozīmē, ka visu �o laiku viņi turas kopā.

Pretstats starp klausītāju klusumu un tā aparāta skaļumu, kas uz tiem iedarbojas, vēl spilgtāks ir koncertos. �eit viss paredzēts, lai nebūtu nekādu traucējumu. Jebkura kustība ir nevēlama, jebkura skaņa � nosodāma. Ja atskaņojamajai mūzikai daudz nozīmē ritms, tad klausītājos ritma iedarbe nedrīkst kļūt manāma. Nemitīgi mainīgā mūzika izraisa visda�ādākos un visintensīvākos afektus. Nevar būt, ka lielākā daļa no klāteso�ajiem to neizjustu, nevar būt arī tā, ka viņi to neizjustu vienlaikus. Ta�u nav nekādu ārēju reakciju. Cilvēki sē� nekustīgi, it kā viņiem izdotos neko nedzirdēt. Skaidrs, ka �ādu pamir�anas prasmi bija nepiecie�ams audzināt ilgi un mākslīgi, un pie �ādas audzinā�anas rezultātiem mēs esam pieradu�i. Ja skatās objektīvi, mūsu kultūras dzīvē nav daudz tādu parādību, kas ir tik pārsteidzo�as kā koncerta publika. Cilvēki, kas mūzikai ļauj iedarboties dabiski, izturas pavisam citādāk; tādi, kas mūziku vispār nekad nav dzirdē�ju�i, pirmo reizi to pārdzīvojot, var nonākt neapvaldāmā uzbudinājumā. Kad Tasmānijā izkāpu�ie matro�i iezemie�iem nospēlēja �Marseljēzu�, tie izpauda savu apmierinātību ar tik dīvainām ķermeņa kustībām un pārstei�dzo�iem �estiem, ka matro�i nevarēja novaldīt smieklus. Kāds sajūsmināts jauneklis plēsa sev matus, abām rokām kasīja galvu un atkārtoti izkliedza skaļus saucienus.

No�ēlojamas ķermeniskās izlādē�anās sekas ir saglabāju�ās ari mūsu koncertos. Aplausi tiek pasniegti kā pateicība, haotisks, īss troksnis � par labi organizētu, ilgu troksni. Aplausiem beidzoties, visi klusi, tāpat kā sēdēju�i, izklīst, jūtoties gandrīz kā reliģiskas bijības sfērā.

No tās sākotnēji arī cēlies koncertu klusums. Kopīgā stāvē�ana Dieva priek�ā � vingrinājums, kas izplatīts da�ā labā reliģijā. Tās izceļas tie�i ar tādām pa�ām pamiruma iezīmēm, kādas vērojamas arī pasaulīgajās masās, un tas var izraisīt tikpat pēk�ņu un spēcīgu izlādē�anos.

Iespējams, ka visiespaidīgākais piemērs ir slavenā �Stāvē�ana Anfūtū�, kulminācija svētceļojumā uz Meku*. Arafata līdzenumā, da�u stundu gājienā no Mekas zināmās, rituāla noteiktās dienās pulcējas 600 000 � 700 000 svētceļotāju. Viņi izvietojas milzīgā lokā ap ��ēlsirdības kalnu�, ap kailu pauguru, kas paceļas �ajā līdzenumā. Ap diviem pēcpusdienā, kad ir pats karstākais laiks, svētceļnieki ieņem savas vietas un paliek tā stāvam līdz saules rietam. Viņi ir kailām galvām, un visi ir ģērbti vienādās baltās svētceļotāju drānās. Kaislā saspringumā viņi klausās sprediķotajā, kur� viņus uzrunā no paugura. Viņa sprediķis ir nemitīgs Dieva slavinājums. Kā atbilde skan tūksto�kārtīgi atkārtota formula: �Kungs, mēs gaidām Tavas pavēles, mēs gaidām Tavas pavēles!� Da�i no uzbudinājuma elso, da�i sit sev pa krūtīm. Da�i milzīgajā tveicē zaudē samaņu. Ta�u būtiskā�kais ir tas, ka viņi līdz beigām iztur �īs svelmaini ilgās stundas svētajā līdzenumā. Tikai pēc saules rieta tiek saņemta zīme doties ceļā.

Tas, kas mums zināms par citām reliģiskām para�ām, kuras pieder pie vismīklainākajām, tiks iztirzāts un interpretēts vēlāk citā sakarībā. �eit mūs interesē tikai �is stundām ilgsto�ais pamiruma moments. Simtiem tūk�sto�i cilvēku pieaugo�ā uzbudinājumā stāvēs Arafata līdzenumā un neļaus, lai kas arī notiktu, sev atstāt �o vietu Allāha vaiga priek�ā. Kopīgi viņi pul�cējas, un kopīgi viņi saņem arī zīmi doties ceļā. Sprediķis viņus sajūsmina, un viņi pa�i iedvesmojas ar izsaucieniem. Viņu lietotā formula satur �Gaidas�, un �īs gaidas atkal un atkal sevi atgādina. Saule, kas nemanāmi lēni kustas pa debesjumu, visus gremdē vienā un tajā pa�ā spozmē un svelmē; to var dēvēt par pamiruma iemiesojumu.

Eksistē da�ādas reliģisko masu pamiruma un klusē�anas pakāpes, ta�u augstākā pasivitāte, kāda vien vispār sasniedzama, masai tiek vardarbīgi uzspiesta no ārienes. Kaujā viena otrai virsū metas divas masas, no kurām ikviena vēlas būt stiprākā. Ar kaujas kliedzienu tā tiecas pierādīt gan ienaidniekam, gan sev, ka tā patiesi ir stiprāka. Kaujas mērķis � apklu�sināt otro partiju. Kad visi pretinieki ir apkauti, viņu skaļais, vienā balsī izkliegtais drauds, no kura patiesi baidās, ir apklusis uz visiem laikiem. Visklusākā masa ir miru�o ienaidnieku masa. Jo tā bijusi bīstamāka, jo

* Gaudejroy-Demombynes M. Le Pelerinage a la Mekke. Paris, 1923. P. 241 255.

patīkamāk to skatīt kā miroņu kaudzi. Tā ir īpa�a vēlme pārdzīvot tos kā .iizstāvēties nespējīgu miroņu kaudzi. Jo kā pūlis viņi iepriek� metās virsū un kā pūlis izkliedza savus draudus. Agrāk nekādā ziņā neuzskatīja, ka �ī miroņu apklusinātā masa ir beigta. Uzskatīja, ka kaut kur viņi turpinās savu dzīvi, atkal visi kopā, un ka �ī dzīve nedrīkst īpa�i at�ķirties no iepriek�ējās. Tādējādi ienaidnieki, kas �eit guļ kā līķi, skatītājam ir pami�ru�ās masas galējais gadījums.

Ta�u arī �o priek�statu vēl var kāpināt. Kritu�o ienaidnieku vietā var iedomāties vispār visus miru�os, kas guļ visiem kopīgā zemē un gaida savu aug�āmcel�anos. Ikviens, kur� mirst un tiek apglabāts, vairo to skaitu; ikviens, kur� ir dzīvojis, pieder tiem, un to skaits ir bezgalīgs. Zeme, kas tos saista, ir to blīvums, un tādējādi, pat ja tie guļ atsevi�ķi, ir izjūta, ka tie atrodas cits citam ļoti tuvu. Tā viņi gulēs bezgala ilgi, līdz pat pastarās tiesas dienai. Viņu dzīve pamirst līdz pat aug�āmcel�anās brīdim, un �is brīdis sakrīt ar viņu pulcē�anos Dieva priek�ā, kur� spriedīs pār tiem tiesu. Starp viņiem nekā nav; tie guļ kā masa un kā masa arī celsies aug�ā. Nekas cits tik lieliski nepierāda pamiru�ās masas realitāti un nozīmi kā �īs aug��āmcel�anās un pastarās tiesas koncepcijas attīstība.

Gausā masa paredz mērķa tālumu. Visi neatlaidīgi virzās uz nemainīgo mērķi, turklāt visi vienmēr turas kopā. Ceļ� ir tāls, �ķēr�ļi � nezināmi, briesmas draud no visām pusēm. Izlādē�anās nav atļauta, pirms nav sa�sniegts mērķis.

Gausajai masai piemīt procesijas forma. Iesākumā tā var sastāvēt no visiem, kas tai pieder, glu�i kā Izraēla bērnu izceļo�ana no Ēģiptes. Viņu mērķis ir Apsolītā zeme, un, kamēr viņi tic �im mērķim, viņi ir masa. Viņu klaidu vēsture ir �īs ticības vēsture. Bie�i vien grūtības ir tik lielas, ka viņi sāk �aubīties. Viņi badojas un cie� slāpes, un, tiklīdz viņi sāk kurnēt, viņiem draud sabrukums. Vīrs, kas viņus vada, aizvien no jauna cen�as atjaunot viņu ticību. Viņam tas vienmēr izdodas, ja ne viņam, tad ienaid�niekam, ko tie jūt draudam. Klaida laikā, kas pārsniedz �etrdesmit gadus, rodas daudzas ātras un akūtas iedabas masas, pie izdevības par tām �is tas tiks pateikts. Ta�u tās visas ir pakārtotas vienai vienīgai, gausai masai, kas virzās uz solīto mērķi, uz zemi, kas tai apsolīta. Pieaugu�ie kļūst veci un nomirst, dzimst un izaug lieli bērni, un, kaut arī indivīdi ir citi, ceļojums

paliek nemainīgs. Tam nepievienojas neviena jauna grupa. Jau sākumā noteikts, kas pieder pie tā un kam pienākas Apsolītā zeme. Tā kā masa nevar palielināties lēcienveidīgi, visu klaida laiku saglabājas viens kardināls jautājums: kas darāms, lai tā nesabruktu?

Otru gausās masas formu visdrīzāk var salīdzināt ar upju sistēmu. Tā sākas ar nelieliem avotiņiem, kas pakāpeniski saplūst kopā; un upītē, kas rodas, no visām pusēm pieplūst citas upītes; tas viss, ja priek�ā ir pietiekami daudz zemes, kļūst par upi, un tās mērķis ir jūra. Ikgadējais svētceļojums uz Meku laikam ir iespaidīgākais �īs gausās masas formas piemērs. Ceļā dodas svētceļnieku karavānas no vistālākajām islama pasaules daļām, un visas dodas Mekas virzienā. Da�as varbūt ir nelielas, bet citas, ko valdītāji sapo� ceļā ar lielu spo�umu, jau no pa�a sākuma ir to zemju lepnums, kurās kara�vānas aizsāku�ās. Ta�u ceļojuma laikā karavānas sastopas ar tām, kurām ir tāds pats mērķis, tās aizvien vairāk palielinās un sava mērķa tuvumā kļūst par varenām straumēm. Meka ir jūra, kurā tās ieplūst.

�ādu svētceļnieku satversmē ir daudz vietas parastiem pārdzīvojumiem, kam nav nekāda sakara ar ceļojuma jēgu. Diena seko dienai, ik uz soļa sastopas ar daudzām briesmām, cilvēki lielākoties ir nabadzīgi, un viņiem jārūpējas par ēdamo un dzeramo. �o cilvēku dzīve, kas norisinās sve�atnē, sve�umā, kas nemitīgi mainās, ir pakļauta briesmām daudz vairāk nekā mājās. Un tās nepavisam nav briesmas, kas izriet no viņu pasākuma. �ie svētceļnieki lielākoties paliek indivīdi, kas turpina dzīvot separāti, līdzīgi cilvēkiem citur. Ta�u, kamēr viņi turas pie sava mērķa, un lielākoties tā ari ir, tikmēr viņi ir daļa no gausās masas, kas � lai kā viņi pret to izturētos � turpina pastāvēt un pastāvēs, līdz sasniegs savu mērķi.

Tre�ā gausās masas forma ir vērojama visos gadījumos, kas saistīti ar neredzamu un �ajā dzīvē nesasniedzamu mērķi. Viņpasaule, kurā svēt�laimīgie gaida tos, kas tur nopelnīju�i sev vietu, ir visnotaļ labi artikulēts mērķis, kas pieder vienīgi ticīgajiem. Viņi to redz pavisam skaidri, viņiem nav jāapmierinās ar neskaidru tās simbolu. Dzīve līdzinās svētceļojumam uz viņpasauli, starp viņiem un viņpasauli stāv nāve. Ceļ� nav apzīmēts detalizēti, tas ir grūti pārskatāms. Daudzi nomaldās un pazūd �ajā ceļā. Cerība uz viņpasauli tik ļoti ietonē ticīgo dzīvi, ka var runāt par gauso masu, kurā ietveras visi vienas ticības piekritēji. Tā kā viņi cits citu nepa�zīst un ir izkaisīti pa daudzām zemēm un pilsētām, �īs masas anonimitāte ir ļoti iespaidīga.

Bet kā gan izskatās tās iek�ienē, un kas visbie�āk to at�ķir no masas straujajām formām?

Gausajā masā ir liegta izlādē�anās. Varētu teikt, ka tā ir svarīgākā gausās masas pazīme, tāpēc var runāt nevis par gausajām masām, bet gan par masām bez izlādē�anās. Tomēr priek�roka dodama pirmajam apzīmēju�mam, jo nav jau glu�i tā, ka pilnīgi varētu atteikties no izlādē�anās. Tā vienmēr saglabājas priek�statā par gala stāvokli. Tā tiek attālināta. Tur, kur atrodas mērķis, ir iespējama ari izlādē�anās. Par to vienmēr pastāv spē�cīga vīzija, tā ir nodro�ināta beigu stāvoklī.

Gausajā masā ir paredzēts da�ādi novilcināt procesu, kas izraisa izlādē��anos. Lielās reliģijas ir attīstīju�as īpa�u novilcinā�anas meistarību. Tās tiecas paturēt gūtos piekritējus. Lai paturētu un gūtu jaunus piekritējus, tiem laiku pa laikam ir jāsavācas. Ja �ādā sapulcinā�anā notikusi spēcīga izlādē�anās, to jāprot atkārtot un pārspēt; regulāra izlādē�anās atkārto�ana pat ir nepiecie�ama, lai nezaudētu ticīgo kopību. Tas, kas norisinās �ajā sava veida dievkalpojumā ar ritmiskajām masām, nav kontrolējams iztālēm. Universālo reliģiju galvenā problēma� ticīgo savaldī�ana visā pla�ajā zemē. Savaldī�ana ir iespējama vienīgi tad, ja apzināti pagausina masu procesus. Tālajam mērķim ir jāgūst nozīmība, tuvajam aizvien vairāk jāzaudē sava nozīme un beigās jā�ķiet pavisam nevērtīgam. Uz zemes notieko�ā izlādē�a�nās nekad nav ilgsto�a, pastāvīgums piemīt tam, kas pārlikts viņpasaulē.

Daudzums un izlādē�anās sakrīt, ta�u mērķis ir neievainojams. Jo apso�līto zemi ienaidnieks var ieņemt un iztuk�ot, bet tautu, kam tā apsolīta, var padzīt. Meku iekaroja un izlaupīja karmati, nolaupot Kaabas svēto akmeni. Daudzus gadus neviens svētceļojums nevarēja notikt.

Savukārt viņpasaule ar saviem svētajiem ir pasargāta no visiem �āda veida postījumiem. Tā dzīvo vienīgi no ticības un sastopama tikai �ajā stā�voklī. Kristietības gausās masas sabrukums sākās tad, kad sāka brukt ticība �ai viņpasaulei.

Lai arī kur uz zemes būtu cilvēks, visur sastopams priek�stats par neredzamajiem miru�ajiem. To varētu dēvēt par cilvēces senāko priek��statu. Nav tādas ordas, cilts vai tautas, kas nenodotos ilgsto�ām pārdomām par saviem miru�ajiem. Cilvēks bija to apsēsts, tiem piemita milzīga nozīme viņa dzīvē; to ietekme uz dzīvajiem bija būtiska pa�a dzīves daļa.

Domāja, ka tie līdzīgi cilvēkiem dzīvo kopā, un sliecās uzskatīt tos par ļoti ietekmīgiem. �Senie be�uana, glu�i tāpat ka citi Dienvidāfrikas

iedzimtie ticēja, ka visa telpa ir pilna ar viņu sen�u gariem. Zeme, gaiss un debesis bija pilnas ar viņu sen�u gariem, kuri patvaļīgi varēja uzsūtīt dzīva�jiem nelaimes.�* �Kongo boloki tic, ka viņus apņem gari, kas viņiem katrā diennakts brīdī mēģina kaitēt. Upes un strauti ir pilni ar viņu sen�u gariem. Arī me�s un bu�s ir garu pilns. Tie var kļūt bīstami ceļotājiem, kas pa zemi vai ūdeni naktī steidzas mājup. Neviens nav tik dro�s, lai naktī ietu pa me�u, kas �ķir divus ciematus, uz to nespēj pavedināt arī izredzes uz lielu atalgojumu. Uz �ādu piedāvājumu vienmēr tiek atbildēts, ka me�ā ir pārāk daudz garu.�**

Parasti tiek domāts, ka miru�ie mitinās kopīgi kādā tālā zemē, zem zemes, uz salas vai debesu namā. Ganonas pigmeju dziesmā teikts:

�Alas vārti ir slēgti. Miru�o dvēseles tur spieto baros kā mu�as, kas vakarā dejo. Kā mu�u bari, kas vakarā dejo, kad nakts ir kļuvusi tum�a, kad saule ir pazudusi, kā mu�u bari, kā miru�u lapu virma kauco�ā vētrā.�*** Ta�u ar to nav gana, ka miru�o kļūst aizvien vairāk un to masa kļūst aizvien blīvāka. Miru�ie ir kustībā un piedalās kopīgos pasākumos. Vien�kār�iem ļaudīm tie ir neredzami, ta�u ir cilvēki ar īpa�ām dotībām � samani, kas pieprot aizrunā�anu un var pakļaut garus, kas kļūst par viņu kalpiem. Sibīrijas �uk�u �labam �amanim ir vesels leģions garu izpalīgu, un, kad viņ� tos aicina, tie sarodas tādā daudzumā, ka mazo telti, kurā norisinās apvārdo�ana, apņem no visām pusēm kā sienas�****

Samani stāsta, ko viņi redz. �Spriegumā trīso�ā balsī �amanis teltī sauc: �Debesu telpa ir pilna kailām būtnēm, kas traucas pa gaisu. Cilvēki, kaili vīrie�i, kailas sievietes, tur traucas un uzdzen vētru un sniegputeni.

Vai dzirdat viņus brā�amies? Brā�as gaisā kā milzīgu putnu pulks. Tās ir kailo cilvēku bailes, tā ir kailo cilvēku brā�anās! Gaisa gari uzdzen vētru, gaisa gari dzen sniegu pāri zemei.�*****

Sī lieliskā aina par kailajiem gariem, kas brā�as debesīs, ir eskimosiem. Da�as tautas savus miru�os vai zināmu to daļu iedomājas kā cīņā eso�u karaspēku. Skotijas augs t kal nes ķelti miru�o karaspēku apzīmē ar īpa�u vārdu � sluagh. Angliski to tulko kā �sp ir itm u Ititude� jeb �daudzie gari�. Garu karaspēks � līdzīgi strazdiem � lielos mākoņos lai�as pār zemi � aug�up un lejup. Gari vienmēr atgrie�as savu pasaulīgo grēku vietās. Ar

* Dornan. Pygmies and Bushmen of the Kalahari. London, 1925. P. 291.

** WeeksJ. H. Among Congo Cannibals. London, 1913. P. 261.

*** Er i lies R. P. Les pygmees de la for et equator i ale. Paris, 1931.

**** Ohlmarks A. Studien zum Problem des Schamanismus. Lund, 1939. S. 176.

***** Rasmussen K. Ras muss ens Thulefahrt. Frankfurt, 1926. S. 448 449.

savām trāpīgajām, saindētajām bultām tie nogalina kaķus, suņus, cilvēku aitas un liellopus. Tie rīko kaujas gaisā tāpat kā cilvēki uz zemes. Skaidrās, aukstās naktīs var dzirdēt un redzēt, kā to karapulki virzās uz priek�u un atkāpjas, atkāpjas un atkal brā�as viens otram virsū. Pēc kaujas to asinis nokrāso klintis un akmeņus sarkanus. Vārds �gairm� nozīmē �kliedziens, sauciens�, bet �sluag-ghairm� �miru�o kaujas sauciens. Vēlāk no tā ir izveidojies vārds �slogan�; mūsu modernās masas kaujas sauciena apzīmē�jums ir radies no augstkalnes miru�o karapulka sauciena.*

Divas ziemeļtautas, kas dzīvo tālu viena no otras, � lapi Eiropā un tlinkiti indiāņi Aļaskā, uzskata, ka �āda kauja ir ziemeļblāzma. ** Kolas lapi domā ziemeļblāzmā redzam karā kritu�os, kuri vēl kā gari turpina cīnīties debesīs. Krievu lapi ziemeļblāzmā saskata nogalināto garus. Tie mitinās namā, kurā reizēm sapulcējas, sadur cits citu līdz nāvei, un tad grīda pludo asinīs. Ziemeļblāzmas parādī�anās nozīmē, ka nogalināto dvēseles sāku�as slaktiņu. Aļaskas tlinkitiem tie, kas nav kritu�i karā un nomiru�i no slimībām, nokļūst pazemes pasaulē. Tikai drosmīgie karavīri, kas kritu�i karā, nokļūst debesīs. Laiku pa laikam tās atveras, lai uzņemtu jaunus garus. Samaņiem tie parādās kā karavīri pilnā apbruņojumā. Bie�i vien kritu�o dvēseles parādās kā ziemeļblāzma, it īpa�i, ja tā redzama kā bultas vai kūļi, kas kustas da�ādos virzienos, mainās vietām, atgādinot tlinkitu cīņas veidu. Cilvēki tic, ka spo�a ziemeļblāzma vēsta milzīgu asins�izlie�anu, jo miru�ie karavīri vēlas jaunus biedrus.�

Pēc ģermāņu ticējuma � milzīgs daudzums karavīru pulcējas Valhallā. Visi vīri, kas kop� pasaules sākuma kritu�i cīņā, nokļūst Valhallā. Viņu skaits aug, jo kariem nav gala. Tur viņi dzīvo un uzdzīvo, ēdieni un dzērieni mū�dien atjaunojas. Katru rītu viņi tver iero�us un izaicina cits citu uz kauju. Spēlē viņi cits citu nogalina, ta�u atkal atdzīvojas, jo tā nav īsta nāve. Viņi atgrie�as Valhallā caur 640 vārtiem pa 800 vīriem katrā rindā.

Ta�u �ādos, parastai acij neredzamos pulkos parādās ne tikai miru�o gari. �Lai cilvēks zina,� teikts senā jūdu tekstā, �un ievēro, ka starp zemi un debesīm ir nevis brīva telpa, bet gan pūļi. Daļa no pūļa ir tīra, pilna �ēlastības un laipnības, bet daļa � netīri radījumi, kaitētāji un mocītāji. Visi tie lidinās gaisā: vieni meklē mieru, bet citi � karu; vieni dara labu, bet citi nes ļaunumu; vieni nes dzīvību, bet citi � nāvi.�***

* Carmichael. Carmina Gaidelica. Vol. IL P. 357.

** Hdfler 0. Kultische Geheimblinde der Germanen, Frankfurt, 1934. S. 241 242.

*** Bin Gorion. Die Sagen der īuden. Frankfurt, 1919. Bd. 1. S. 348.

Seno persie�u reliģijā dēmoniem ir īpa�s karaspēks ar savu karavadoni. Viņu svētajā grāmatā Zendavestā �o dēmonu milzums tiek aprakstīts �ādi: �Tūksto�iem un tūksto�iem dēmonu, neskaitāmi dēmonu tūksto�i.�* Kristīgajos viduslaikos nopietni nodevās velnu skaitī�anai. Heisterbahas Cēzarija darbā �Dialogs par brīnumiem� ir teikts, ka reiz tie tā sablīvēju�ies baznīcas luktā, ka traucēju�i mūku dziedājumam. Mūki sāku�i dziedāt tre�o psalmu �Ak, Kungs, kāpēc man tik daudz ienaidnieku�. Velni lido�ju�i no viena lukts gala uz otru un iejaukusies starp mūkiem. Tie vairs nav sapratu�i, ko dzied, un apjukumā centu�ies tikai cits citu pārkliegt. Ja tik daudz velnu sapulcējas vienuviet, lai izjauktu tikai vienu dievkalpojumu, cik daudz gan to ir vispār! Cēzarijs domā, ka jau Evaņģēlijs liecina � vienā pa�ā cilvēkā var iemitināties vesels velnu leģions.**

Ļauns priesteris, uz nāves gultas gulēdams, teica līdzās sēdo�am radi�niekam: �Vai redzi lielo siena �ķūni mums iepretim? Zem tā jumta ir tik�pat daudz salmu, cik manī patlaban sapulcējies velnu.� Tie uzglūn viņa dvēselei, lai to sodītu. Ta�u viņi izmēģina laimi arī tad, kad uz nāves gul�tas guļ svētie. Glabājot kādu dievbijīgu abatesi, ap viņu sapulcējās tik daudz velnu, cik lapu ap koku lielā me�ā. Ap kādu mirsto�u abatu viņu bija vairāk nekā smil�u jūras krastā. Par �īm ziņām var pateikties velnam, kas visos �ajos gadījumos bija klāt, un bruņiniekam, ar kuru viņ� sarunājās. Velns neslēpa savu vil�anos sakarā ar �iem neveiksmīgajiem centieniem un atzinās, ka jau Kristus nāves brīdī sēdējis uz krusta �ķērskoka.

Velnu uzmācība, kā redzams, ir tikpat milzīga, cik viņu skaits. Cistercie�u abats Rihalms, aizvēris acis, ieraudzīja tos visapkārt sev kā blīvu putekļu mākoni. Ir zināms precīzs to skaits. Man ir zināmi divi skaitļi, kas, tiesa, pamatīgi at�ķiras. Viens skaitlis ir 44 6 35 5 69, bet otrs � vien�padsmit miljardi.

Pilnīgs pretstats, protams, ir priek�stats par eņģeļiem un svētajiem. Te valda pilnīgs miers, nav nekā, ko vēlēties, jo mērķis jau ir sasniegts. Ta�u arī viņi ir sapulcēti, te pulcējies debesu karaspēks, �neskaitāmi eņģeļi, patriarhi, pravie�i, apustuļi, mocekļi, piekritēji, jaunavas un citi taisnajie�. Lielos lokos viņi rindojas ap sava Kunga troni kā padotie karaļa galmā.***

* Darmessteter J. The Zend-Avesta. Oxford, 1883. Part II. P. 49.

** Casarius von Heisterbach. The Dialogue on Miracles. London, 1929. Vol. 1. P. 322 323, 328; Vol. 2. P. 294 295.

*** casarius. vol. 2. p. 343.

Cie�i līdzās cits citam, viņu svētlaime sakņojas tuvumā Dievam tam Kungam. Viņi ir uzņemti uz visiem laikiem, viņi neatstās nedz Kungu, nedz cits citu. Viņi ir iegrimu�i Kunga uzlūkojumā un slavina Viņu. Tas ir vienīgais, ko viņi vēl dara, un to viņi dara kopīgi.

Ticīgo garu pilda �ādi priek�stati par neredzamajām masām. Gan miru�os, gan svētos iedomājas kā lielus, koncentrētus pulkus. Var teikt, ka leligijas sākas ar �ādām neredzamām masām. To novietojums ir at�ķirīgs, katrā ticībā tiem ir savs īpa�s svars. Reliģijas var iedalīt pēc veida, kādā tās manipulē ar savām neredzamajām masām, tas būtu pat ļoti vēlams. Aug�stākās reliģijas, t.i., vispārnozīmīgās reliģijas, �ajā ziņā apliecina suverēnu noteiktību un skaidrību. Neredzamajām masām, ko tās uztur ar spredi�ķo�anas palīdzību, pievienojas cilvēku bailes un vēlmes. So neredzamo pulki ir ticības asinis. Kolīdz tie gaist, ticība vājinās, bet kamēr tā atmirst, uzrodas jauni pulki.

Par vienu �ādu masu, kas varbūt ir pati svarīgākā masa, vēl nekas nav pateikts. Tā ir vienīgā masa, kas arī mums, tagadnes cilvēkiem, par spīti savai neredzamībai, �ķiet dabiska, proti, pēcte�i. Divas trīs paaudzes uz priek�u cilvēks vēl redz pēcte�us, ta�u tālākā nākotnē nekas nav redzams. Pēcte�i ir saredzami tie�i savā bezgalīgajā daudzumā. Zināms, ka pēcte�u kļūs vairāk, iesākumā � lēnāk, bet tad aizvien ātrāk. Ciltis un veselas tau�tas savu ciltskoku atvedina uz vienu ciltstēvu, un no tam dotajiem solīju�miem kļūst skaidrs, cik lieliskus, bet galvenais � cik daudz pēcte�u viņ� vēlas: tik daudz, cik zvaig�ņu debesīs un smil�u jūras krastā. Ķīnie�u kla�siskajā dziesmu grāmatā �Sidzin� var atrast dziesmu, kurā pēcte�i tiek salīdzināti ar siseņu baru:

�Siseņu spārnu vēdas teic: tiecies, tiecies!

Ak, kaut tavi dēli un mazdēli būtu neskaitāms karapulks!

Siseņu spārnu vēdas teic: saisti, saisti!

Ak, kaut tavi dēli un mazdēli Sekotu nepārtrauktā līnijā!

Siseņu spārnu vēdas teic: apvienojies, apvienojies!

Ak, kaut tavi dēli un mazdēli Vienmēr būtu vienoti!�*

* Waley A. The Book of Songs. London, 1937. P. 173.

Lielais skaits, pēcte�u nepārtrauktība, proti, sava veida blīvums laikā, un vienotība � lūk, trīs vēlmes, kas tiek saistītas ar pēcte�iem. Siseņu bars kā pēcte�u masas simbols ir īpa�i iespaidīgs tāpēc, ka siseņi tiek skatīti nevis kā kaitēkļi, bet � sava vairo�anās spēka pēc � kā paraugs.

Pēcte�u izjūta arī patlaban ir tikpat dzīva, cik dzīva tā bijusi iepriek�. Ta�u priek�stats par masveidīgumu ir atraisījies no pēcte�iem un saistījies ar cilvēci kopumā. Vairumam no mums miru�o karaspēks ir kļuvis par tuk�u māņticību. Ta�u izjust nedzimu�o masu, vēlēt tai labu un gatavot labāku un taisnīgāku dzīvi tiek uzskatīts par cēlu un nepavisam ne dīku nodarbi. īpa�a nozīme �ai nedzimu�o izjūtai ir vispārējās ba�as par zemes�lodes nākotni. Var gadīties, ka riebums pret viņu izkropļo�anu, doma par to, kā viņi izskatīsies, ja turpināsim savus modernos karus, būs svarīgāka �o karu un kara vispār novēr�anai nekā visas mūsu privātās bailes.

Pārdomājot minēto neredzamo masu likteni, var teikt, ka da�as lielā mērā, bet citas �jau pilnīgi izzudu�as. Teiktais attiecas uz velniem, kas, par spīti savam neskaitāmajam daudzumam, nekur vairs nav sastopami ierastajā veidolā. Ta�u savas pēdas viņi ir atstāju�i. Velnu pilnzieda laikā sastopamas da�as, piemēram, Heisterbahas Cēzarija, pārsteidzo�as liecības par viņu mazumu. Kop� tā laika visas viņu iezīmes, kas atgādina cilvēku, ir izzudu�as, bet viņi ir kļuvu�i vēl mazāki. Ļoti pārveidoti un vēl lielākā vairumā viņi uzrodas 19. gadsimtā kā baciļi. Viņu uzbrukums ir vērsts nevis pret cilvēka dvēseli, bet gan pret miesu. Miesai tie var kļūt bīstami. Tikai da�i cilvēki ir ieskatīju�ies mikroskopā un patie�ām viņus redzēju�i. Ta�u visi, kas par viņiem dzirdēju�i, vienmēr apzinās viņu klātbūtni un cen�as nenokļūt ar tiem saskarē; tas ir visai nenoteikts pasākums, ja ņem vērā viņu neredzamību. Savu kaitnieciskumu un spēju milzīgā skaitā kon�centrēties niecīgā telpā viņi, protams, pārņēmu�i no velniem.

Neredzama masa, kas pastāvējusi vienmēr, bet atzīta tikai līdz ar mikroskopa izgudro�anu, ir sperma. Divtūksto� miljoni �o sēklas dzīvnie�ciņu vienlaicīgi dodas ceļā. Tie visi ir vienādi un cie�i sablīvēju�ies. Visiem tiem ir viens mērķis, un visi, izņemot vienu, pa ceļam iet bojā. Var iebilst, ka tie nav cilvēki un nevar runāt par masu minētajā nozīmē. Ta�u iebil�dums tad ir vērsts arī pret to, kas saglabāts no sen�iem. Sperma satur sen�us, tā ir sen�i. Tas ir �ausmīgs pārsteigums � atrast viņus atkal spermā, ceļā no viena cilvēka uz otru, pilnīgi izmainītā veidolā: visi viņi ir vienā nelielā, neredzamā radījumā, un �o radījumu ir tik daudz!

KLASIFIKĀCIJA PĒC VIRZO�Ā AFEKTA

Iepazītās masas pilda visda�ādākie afekti. Par �o afektu veidiem gandrīz nekas vēl nav teikts. Pētījuma pirmais nolūks bija klasificē�ana pēc formāliem principiem. Tas, vai masa ir atvērta vai slēgta, gausa vai ātra, neredzama vai redzama, visai maz ko izsaka par to, ko tā izjūt, kāds ir tās saturs.

�o saturu ne vienmēr var aptvert tīrā veidā. Mums jau ir zināmi gadī�jumi, kad masa piedzīvo ātri cits citam sekojo�u afektu virkni. Cilvēki var stundām ilgi uzturēties teātrī, un to kopīgajiem pārdzīvojumiem ir visda��ādākais raksturs. Koncertā viņu izjūtas sniedz vēl mazāku iemeslu veidot masu nekā teātrī; var teikt, ka koncertā izjūtas sasniedz vislielāko daudz�veidību. Ta�u �īs institūcijas ir mākslīgas, to bagātība ir augstas un kom�pleksas kultūras galarezultāts. To ietekme ir mērena. Galējības viena otru atceļ. �īs institūcijas kalpo to kaislību mīkstinā�anai un mazinā�anai, kurām cilvēks jūtas pakļauts.

Masas afektīvās pamatformas iesniedzas dziļā senatnē. Tās rodas ļoti agri, to vēsture ir tikpat sena, cik cilvēces senatne, bet divas formas ir vēl senākas. Ikviena no tām ir iekrāsota citādāk, pār katru valda viena vienīga pasija. Ja tā reiz noskaidrota, tās vairs nav iespējams sajaukt.

Turpmāk pēc afektīvā satura tiks no�ķirti pieci masu veidi. Vissenākās ir vajājo�ā un bēgo�ā masa. Tā raksturīga gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, iespējams, ka atsevi�ķos gadījumos masas veido�anos aizvien vēl nodro�ina paraugi no dzīvnieku pasaules. Aizlieguma masa, apvēr�anas masa un svētku masa ir specifiski cilvēciska masa. �o piecu pamatveidu apraksts ir nepiecie�ams, to interpretācija var sniegt būtiskas atziņas.

Vajājo�a masa veidojas, redzot ātri sasniedzamu mērķi. Tas ir zināms un precīzi iezīmēts, un tas ir arī tuvu. Masa ir vērsta uz nogalinā�anu, un tā zina, kad grib nogalināt. Milzīgā apņēmībā tā dodas uz �o mērķi, �ajā ziņā to nekas nevar apmānīt. Lai veidotos �āda masa, pietiek ar mērķa paziņo�anu, darot zināmu, kam jāmirst. Koncentrē�anās uz nogalinā�anu ir kaut kas īpa�s, intensitātes ziņā to nekas nevar pārspēt. Ikviens grib piedalīties, ikviens grib sist. Lai izdarītu savu sitienu, ikviens cen�as nokļūt tuvāk upurim. Ja kāds nevar iesist, viņ� vēlas redzēt, kā sit pārējie. Visas rokas it kā pieder vienam

radījumam. Ta�u rokas, kas sit, ir vērtīgākas un svarīgākas. Mērķis ir viss. Upuris ir mērķis, ta�u viņ� ir arī vislielākā blīvuma punkts: viņ� apvieno sevī visu pārējo darbības. Mērķis un blīvums saplūst vienkopus.

Svarīgs vajājo�ās masas straujās pieaugsmes cēlonis ir tas, ka pasāku�mam nedraud nekādas briesmas. Tas ir dots, jo masas pārākums ir milzīgs. Upuris neko nevar padarīt. Viņ� bēg vai arī ir sasaistīts. Viņ� nevar iesist, savā bezpalīdzībā viņ� ir tikai upuris. Viņ� ir nolemts bojāejai. Viņa likte�nis ir izlemts, nevienam nav jābaidās no kaut kādām sankcijām sakarā ar viņa nāvi. Atļautā nogalinā�ana aizvieto visas slepkavības, no kurām bijis jāatsakās, baidoties no smagā soda, kas tam sekos. Lielākā daļa cilvēku nespēj pretoties slepkavībai, kas nav bīstama, kas ir atļauta un ieteikta un kurā ņem dalību daudzi citi cilvēki. Jāpiebilst, ka nāves draudi, kas attiecas uz visiem cilvēkiem un vienmēr pastāv visda�ādākajā ietērpā, pat ja tie netiek aptverti, rada vajadzību novērst nāvi no sevis uz citu. Vajājo�ās masas veido�anās ļauj apmierināt �o vajadzību.

Tas ir tik viegls pasākums, un tas norisinās tik ātri, ka jāpasteidzas, lai nenokavētu. �īs masas skubīgumā, naskumā un pa�pārliecinātībā ir kaut kas baiss. Tā ir aklo uzbudinātība, kuri ir pavisam akli tad, kad pēk�ņi iedomājas redzam. Masa metas nogalināt upuri, lai pēk�ņi un uz visiem laikiem atsvabinātos no to nāves, no kuriem pati sastāv. īstenībā norisinās kaut kas pavisam pilnīgi pretējs. Nogalinot, bet it īpa�i pēc nogalinā�anas, tā jūtas vēl vairāk nāves apdraudēta. Tā sabrūk un izkliedējas sava veida bēg�anā. Jo svinīgāks bijis upuris, jo lielākas ir masas bailes. Tā var saglabāt sevi tikai tad, ja cits citam ātri seko �ādu notikumu sērija.

Vajājo�ā masa ir ļoti sena, tās sākotne ir dinamiskā vienība, kas cil�vēkiem pazīstama kā medī�anas bars. Par bariem, kas ir mazi un arī citādi at�ķiras no masām, detalizētāk tiks runāts vēlāk. Te var būt runa tikai par da�ām vispārīgām situācijām, kas ļauj veidoties vajājo�ām masām.

No nāves veidiem, ko ordas vai tautas piesprieda atsevi�ķam cilvēkam, var izdalīt divas galvenās formas: viena no tām ir padzī�ana. Cilvēku izliek, un viņ� bezpalīdzīgs tiek atstāts me�onīgo zvēru barā vai arī nomirst bada nāvē. Cilvēkiem, pie kuriem viņ� agrāk piederēja, ar viņu vairs nav nekāda darī�ana; viņi nedrīkst dot tam pajumti un sniegt ēdienu. Jebkura saskar�sme arī viņu pa�u dara netīru un vainīgu. Vientulība viskrasākajā formā ir pats lielākais sods; �ķir�anās no savas grupas, it īpa�i primitīvos apstākļos, ir mokas, kas tikai da�iem ļauj izdzīvot. �īs izolācijas paveids ir izdo�ana ienaidniekam. To, ja runa ir par vīrie�iem, ko izdod bez cīņas, izjūt kā kaut ko īpa�i ne�ēlīgu un pazemojo�u, glu�i kā divkār�u nāvi.

()trā forma ir kopīgā nogalinā�ana. Nosodīto izved laukumā un nomētā .11 akmeņiem. Ikviens piedalās nogalinā�anā, visu mesto akmeņu ķerts, vainīgais saļimst. Nevienam nav likts izpildīt nāvessodu, nogalina visa kopiena. Akmeņi ir pa rokai, tie ir kopienas lēmuma un rīcības zīme. Pat tur, kur nomētā�anu ar akmeņiem vairs neizmanto, pastāv kopīgā noga�linā�ana. To var salīdzināt ar nāvi uz. sārta: uguns darbojas masas vietā, kura ir vēlējusies nosodītā nāvi. Upuri no visām pusēm aptver liesmas, Varētu teikt, ka viņam uzbrūk no visām pusēm un nogalina. Reliģijās, kurās pastāv elle, tam pievienojas vēl kaut kas: ar kolektīvo nāvi ugunī, kas II masas simbols, saistīta ideja par padzī�anu ellē, proti, izdo�anu ienaid�niekiem no elles. Elles liesmas izlau�as virszemē un satver tai pienāko�os ķeceri. Upura sabakstī�ana ar bultām, speciālas karavīru vienības veikta nāvei nolemtā no�au�ana � tā ir kopienas tiesību deleģē�ana izpildī�tāju grupai. Cilvēka ierak�ana skudrupūznī, kā to dara Āfrikā un citviet, atstāj nepatīkamo nodarbi skudrti ziņā, kuras simbolizē daudzskaitlīgu masu.

Visas publiskās nāvessoda formas ir saistītas ar seno kopīgās nonāvē��anas praksi. īstais bende ir masa, kas pulcējas ap e�afotu. Tā sankcionē izrādi; no tālienes tā kaislīgi saplūst vienuviet, lai noskatītos no sākuma līdz beigām. Tā vēlas, lai tas notiek, tā nelabprāt ļauj upurim izvairīties. Ziņā par Kristus nosodī�anu izpau�as �īs norises būtība. �Sitiet viņu krustā!� � skandē masa. Tā ir aktīva, citos laikos masa pati ņemtu visu savās rokās un nomētātu Kristu ar akmeņiem. Tiesa, kas parasti norisinās ierobe�otā cilvēku grupā, pārstāv lielo pūli, kas tad piedalās nāvessoda izpildē. Nāves spriedums, ko piesprie� tiesību vārdā, skan abstrakti un neīsti, tas kļūst īsts tad, kad to izpilda pūļa priek�ā. Jo tiesa tiek spriesta masas dēļ, un ar tiesību publiskumu tiek domāta masa.

Viduslaikos nāvessodi tiek izpildīti ar valstisku pompu, tiem jānorisi�nās pēc iespējas lēnāk. Nereti notiek tā, ka upuris vēr�as pie skatītājiem ar pacilājo�i pamāco�u runu. Upuris ir norūpējies par viņu likteni, tie nedrīkst līdzināties viņam. Viņ� rāda, kur nokļūst, dzīvojot �ādu dzīvi. Upura rūpesti viņiem nemaz neliek justies glaimotiem. Viņam pat varēja izrādīt pēdējo labvēlību un ļaut pastāvēt pūlī kā līdzīgam, kā viņiem līdzīgam labam cilvēkam, kas kopā ar viņiem nosodījis savu iepriek�ējo dzīvi. Noziedznieka vai neticīgā no�ēlai, par ko visiem līdzekļiem rūpējās garīdz�nieki, bez dvēseles pestī�anas ir vēl cita nozīme: tai jāpārvēr� vajājo�ā masa par svētkus nojauto�u masu. Ikvienam jājūtas apstiprinātam savā labajā noskaņojumā un jānotic gaidāmajam atalgojumam.

Revolūciju laikos nāvessodu izpilde tiek paātrināta. Parīzes bende Samsons ir lepns, ka viņa palīgiem ir vajadzīga tikai �minūte personai�. Daudz kas no �ādu laiku drud�ainā masu noskaņojuma ir atvedināms no neskai�tāmo nāvessodu ātrās izpildī�anas. Masai ir svarīgi, ka bende tai parāda nogalinātā galvu. Tie�i tas arī ir izlādē�anās acumirklis. Lai kam galva būtu piederējusi, tagad viņ� ir degradēts, īsā mirklī, kamēr viņ� blenza masā, viņa galva ir tāda pati kā visas pārējās galvas. Tā varēja atrasties uz karaļa pleciem, ta�u pēk�ņajā degradē�anas procesā visu acu priek�ā tā pielīdzinās visām pārējām galvām. Masa, kas sastāv no blen�o�ām galvām, vienlīdzī�bas izjūtu sasniedz tajā mirklī, kad ari �ī galva blen� pretim. Jo varenāks bija sodītais, jo lielāka distance, kas no viņa iepriek� �ķīra, jo trauk�smaināka ir masas izlādē�anās. Ja tas bija karalis vai līdzīga ranga varenais, sava loma ir arī apvēr�anas labvēlībai. Tiesības uz asiņaino tiesu, kas tik ilgi piederēja viņam, tagad tiek vērstas pret viņu pa�u. Tie, kurus agrāk viņ� lika nogalināt, ir nogalināju�i viņu pa�u. �īs apvēr�anas nozīmi ne�drīkst novērtēt par zemu: pastāv masas forma, kuru veido �ī apvēr�ana.

Virs pūļa turētās galvas iedarbība nekādā ziņā neizsmeļ izlādē�anos. Milzīgā piepūlē saskatot tajā vienu no savām galvām, nokrītot, tā teikt, zem tās kājām un vairs neesot kā tās, it visu pielīdzinot, ikviens indivīds nokritu�ajā galvā redz pats sevi. Nocirstā galva ir drauds. Pūlis tik alkaini ieskatījās beigtajās acīs, ka vairs nevar tikt no tām vaļā. Tā kā galva pieder masai, ar tās nāvi tiek skarta arī pati masa: tā noslēpumainā veidā sasirgst, izbīstas un sāk sabrukt. Izkliedējoties tā it kā bēg no �īs galvas.

Upuri dabūju�ās vajājo�ās masas sabrukums norisinās īpa�i ātri. �o faktu ļoti labi apzinās apdraudētie valdoņi. Tie pamet masai upuri, lai uzturētu tās augsmi. Daudzi politiskie nāvessodi ir rīkoti tikai �ī mērķa dēļ. Radikālo partiju vadītāji bie�i vien nemaz neapzinās, ka, sasniedzot mērķi, publiski sodot ar nāvi bīstamo ienaidnieku, pa�i sev nodara lielāku kaitējumu nekā naidīgā partija. Var gadīties, ka pēc �āda nāvessoda viņu piekritēju masa izklīst un ilgi vai vispār nekad nesasniegs savu iepriek�ējo varenību. Par citiem �āda pavērsiena cēloņiem �is tas vēl tiks pateikts, kad būs runa par baru un it īpa�i par vaimanājo�o baru.

Riebums pret kopīgo nogalinā�anu ir visnotaļ moderna parādība. To nevajag novērtēt par augstu. Arī patlaban ikviens piedalās publisku nāves�sodu izpildī�anā, proti, caur avīzēm. Tikai līdzdalība tagad, tāpat kā viss pārējais, ir daudz ērtāka. Sē� mierīgi savās mājās un pakavējas pie viena no daudzajiem ziņojumiem, kas īpa�i uzbudina. Izsaucas tikai tad, kad viss jau ir garām, baudu nesaduļķo pat visniecīgākā līdzvainīguma noēna.

C ;ilvēks ne par ko nav atbildīgs � nedz par spriedumu, nedz par aculieci�niekiem, nedz par viņu liecībām, nedz par avīzi, kas to visu nodrukājusi. Ta�u viņ� zina vairāk nekā agrākos laikos, kad vajadzēja stundām ilgi iet un stāvēt, lai beigu beigās pavisam maz ko redzētu. Avīzi laso�ajā publikā ir saglabājusies mīkstināta, bet distancētībā pret notikumiem tik bezat�bildīga vajājo�ā masa, ka to varētu dēvēt par tās visnicināmāko un vien�laikus arī stabilāko formu. Tai nav jāsapulcējas, tai nav arī jāraizējas par sabruk�anu, par pārmaiņām katru dienu rūpējas avīzes iznāk�ana.

Bēgo�o masu rada draudi. Tai raksturīgs, ka bēg visi; viss tiek iesaistīts bēg�anā. Draudo�ās briesmas ir visiem vienādas, Tās koncentrējas noteiktā vietā. Tās nepieļauj nekādas at�ķirības. Tās var apdraudēt kādas pilsētas iedzīvotājus, visus vienas ticības piekritējus vai visus, kas runā vienā un tajā pa�ā valodā.

Bēg kopā, jo kopā vieglāk bēgt. Uzbudinājums ir viens un tas pats: ikviena cilvēka enerģija kāpina visu pārējo enerģiju, visi brā�as vienā virzienā. Esot kopā, briesmas �ķiet dalītas. Pastāv aizsens priek�stats, ka briesmas ķer vienā vietā. Kamēr ienaidnieks saķer vienu, pārējie var aizbēgt. Bēgo�o flangi ir atklāti, ta�u tik izstiepti, ka nevar iedomāties, ka briesmas uzbruks visiem reizē. Starp �iem daudzajiem neviens nedomā, ka upuris ir viņ�. Visi jūtas neaizsniedzami, jo vismazākā masas kustība nozīmē glābiņu.

Visuzkrīto�ākais masveida bēg�anā ir virzības spēks. Masa, tā teikt, ir kļuvusi par virzību � prom no briesmām. Svarīgs ir tikai mērķis, kas glābj, un strēķis līdz �im mērķim, distance, kas pastāvēja starp cilvēkiem, nav nozīmīga. Visnotaļ dīvaini un pretrunīgi radījumi, kas iepriek� nekad netuvojās viens otram, pēk�ņi atrodas visi kopā. Bēg�anā tiek atceltas ne tikai cilvēku at�ķirības, bet arī visi atstatumi starp viņiem. No visām masas formām visaptvero�ākā ir bēg�ana. �īs ainas nesalīdzināmību nosaka ne tikai tas, ka bēg�anā ir līdzdalīgi absolūti visi, bet arī tas, ka izpau�as visda�ādākais ātrums, ar kādu �ie cilvēki spēj bēgt. Starp bēgo�ajiem ir jauni, veci, spēcīgi, vāji, vairāk vai mazāk apkrāvu�ies cilvēki. No malas vērojo�o �īs ainas krāsainība var samulsināt. Ta�u �ī krāsainība, ņemot vērā virzības vareno spēku, ir pilnīgi nejau�a un nenozīmīga.

Bēg�anas enerģija palielinās, ja bēgo�ie cits citu pazīst: var dzīt uz priek�u, bet ne pagrūst sāņus. Tajā mirklī, kad bēgo�ais domā tikai par

sevi, bet apkārtējos redz �ķērsli, masveidīgās bēg�anas raksturs pilnīgi mainās, tā pārvēr�as savā pretmetā: rodas panika, ikviena cīņa pret visiem pārējiem, kas atrodas viņa ceļā. Visbie�āk �ī pārvērtība notiek tad, ja atkār�toti tiek traucēta bēg�anas virzība. Atliek tikai masai nogriezt ceļu, lai tā brāztos citā virzienā. Nogrie�ot tai ceļu aizvien no jauna, masa drīz vien vairs nezina, kurp doties. Tā noklīst no sava virziena un līdz ar to zaudē savu konsistenci. Iepriek� spārnojo�ās un vienojo�ās bailes tagad padara katru par cita ienaidnieku, un ikviens mēģina glābties pats par sevi.

Ta�u pretstatā panikai masveidīgā bēg�ana savu enerģiju gūst no tā, ka bēg visi kopā. Kamēr nekas to nespēj izkliedēt, kamēr tā nav saārdīta, kamēr tā ir varena, nedalāma straume, tikmēr ir izturamas arī briesmas, kas to dzen uz priek�u. Masveidīgo bēg�anu, tiklīdz tā sākusies, raksturo sava veida pacilātība � kopīgās kustības pacilātība. Neviens nav apdrau�dēts vairāk par visiem pārējiem, un, kaut ari ikviens skrien vai auļo visiem spēkiem, lai nokļūtu dro�ībā, tomēr ikvienam plūsmā ir sava vieta, kurā arī uzturas �ajā vispārējā uzbudinātībā.

Da�i �ajā bēg�anā, kas var ilgt dienas un nedēļas, atpaliek, vai nu tāpēc, ka viņus atstāju�i spēki, vai arī tāpēc, ka viņus notvēris ienaidnieks. Likte�nis, kas viņus ir notvēris, izņem viņus no bēgo�ās masas. Notvertais ir upuris, viņ� ir atstāts draudo�aj am briesmām. Lai ari cik svarīgs viņ� perso�niski būtu kā bēgo�ais, kā kritu�ais viņ� visiem kļūst daudz svarīgāks. Viņa paskats noguru�ajiem sniedz jaunus spēkus. Viņ� bija vājāks, un briesmas uzbruka viņam. Izolācija, kurā viņ� palika, kurā viņu vēl īsu brīdi saskatīja, bēgo�ajiem liek vērtēt kopīgo bēg�anu vēl augstāk. Kritu�ā nozīmi bēg�anas konsistencē nekad nevar novērtēt par augstu.

Bēg�anas dabiskās beigas ir mērķa sasnieg�ana. Dro�ībā masa sabrūk. Ta�u bēg�anu var izbeigt arī briesmu izbeig�anās pa�ā to avotā. Pasludi�nātais pamiers var izbeigt bēg�anu no pilsētas, kas vairs netiek apdraudēta. Cilvēki vienatnē atgrie�as turp, no kurienes visi kopā bēga; viņi tāpat kā agrāk atkal ir �ķirti. Ta�u pastāv vēl viena iespēja; to var dēvēt par bēg�anas izsīk�anu smiltīs. Mērķis ir pārāk tāls, apkārtne � naidīga, cilvēki cie� badu, viņi kļūst vāji un gurdeni. Nevis viens, bet simtiem un tūksto�iem paliek guļam. �is fiziskais sabrukums iestājas pakāpeniski, sākotnējā kus�tība pastāv bezgala ilgi. Cilvēki lien uz priek�u arī tad, kad zudu�as visas cerības uz glābiņu. Visnoturīgākā masas forma ir bēg�ana, paliku�ie paliek kopā līdz pat pēdējam acumirklim.

Masveidīgai bēg�anai patie�ām netrūkst piemēru. Mūsdienās to skaits atkal ir papildinājies. Līdz pagāju�ā kara pārdzīvojumiem pirmām kārtām

atcerējās Napoleona Grande Armйe likteni, atkāpjoties no Krievijas. Tas ir lielisks gadījums: �īs armijas sastādī�ana no tik daudzu un at�ķirīgu valodu un zemju cilvēkiem, �ausmīgā ziema, milzīgie attālumi, kas vairumam bija jāmēro kājām; �ī atkāp�anās, kam bija jāpārvēr�as par masveidīgu bēg�anu, ir zināma visās tās detaļās. �āda mēroga pasaules pilsētas bēg�ana laikam pirmo reizi tika piedzīvota 1940. gadā, kad vācie�i tuvojās Parīzei. Slavenā �exode� nevilkās ilgi, jo drīz vien iestājās pamiers. Ta�u �īs kustības inten�sitāte un apmērs bija tik liels, ka tā kļuva par francū�u masveidīgo atmiņu par pagāju�o karu.

Piemērus no jaunākiem laikiem nav jāuzskaita. Tie vēl visiem ir svaigā atmiņā. Tomēr laikam vērts atzīmēt, ka masveidīgā bēg�ana cilvēcei ir bijusi pazīstama vienmēr, jau tad, kad tā dzīvoja mazās grupās. Tai bija sava loma priek�statos jau tad, pirms masveidīgā bēg�ana kļuva iespē�jama cilvēku skaita palielinā�anās dēļ. Atcerēsimies eskimosu samaņu versiju:

�Debesu telpa ir pilna kailām būtnēm, kas traucas pa gaisu. Cilvēki, kaili vīrie�i, kailas sievietes, tur traucas un uzdzen vētru un sniegputeni. Vai dzirdat viņus brā�amies? Brā�as gaisā kā milzīgu putnu pulks. Tās ir kailo cilvēku bailes, tā ir kailo cilvēku brā�anās!�

īpa�a veida masa veidojas aizlieguma dēļ: sapulcēju�ies kopā, daudzi vairs nevēlas darīt to, ko iepriek� katrs atsevi�ķi darījis. Aizliegums ir pēk�ņs; viņi to uzliek sev pa�i. Tas var būt sens aizliegums, kas ticis aiz�mirsts; vai ari tāds, kas laiku pa laikam tiek atjaunots. Ta�u tas var būt arī pavisam jauns. Katrā ziņā tas darbojas ar milzīgu spēku. Tas līdzinās pavēles obligātumam, ta�u iz�ķirīgais ir tā negatīvais raksturs. Tas nekad nenāk no ārienes, kaut arī reizumis tā izskatās. īstenībā tas vienmēr rodas no pa�u samulsu�o vajadzības. Tiklīdz aizliegums izteikts, sāk veidoties masa. Visi atsakās darīt to, ko no viņiem gaida ārējā pasaule. Tas, kas iepriek� tika darīts bez lielas brēkas, it kā tas būtu visnotaļ dabisks un nemaz nebūtu grūts, pēk�ņi netiek darīts nekādā gadījumā. Atsacī�anās noteiktībā ir atpazīstams kopīgums. Aizlieguma negativitāte masai piemīt kop� tās dzim�anas brī�a un saglabājas kā tās būtiskākā iezīme tik ilgi, cik pastāv masa. Varētu pat runāt par negatīvo masu. To veido preto�anās: aizliegums ir robe�a un dambis, ko neviens nevar pārkāpt un pārraut.

Ikviens uzmana pārējos, lai redzētu, vai tie vēl ir daļa no dambja. Katru, kas padodas un pārkāpj aizliegumu, pārējie nosoda.

Vislabākais negatīvās vai aizlieguma masas piemērs mūsdienās ir streiks. Strādnieki ir pieradu�i regulāri noteiktā laikā padarīt savu darbu. Tas ir da�āda veida darbs, viens dara to, bet cits � pavisam kaut ko citu. Ta�u viņi sāk vienā un tajā pa�ā laikā, un viena un tajā pa�ā laikā viņi atstāj dar�bavietu. �ajā uzsāk�anas un pabeig�anas kopīgā brī�a aspektā viņi ir vien�līdzīgi. Vairums strādā roku darbu. Viņi ir tuvi cits citam vēl vienā aspektā � par savu darbu viņi saņem atalgojumu. Ta�u alga ir at�ķirīga un atkarīga no paveiktā. Viņu vienlīdzība, kā redzams, nav īpa�i liela. Ar to nepietiek, lai veidotos masa. Bet, ja sākas streiks, strādnieki, atsakoties turpināt darbu, kļūst saisto�i vienlīdzīgi. Atteik�anās aptver visu cilvēku. Darba aizliegums rada akūtu un pretoties spējīgu noskaņojumu.

Darba pārtrauk�ana ir liels brīdis, tas ir slavināts strādnieku dziesmās. Līdz ar streika sāk�anos strādnieki izjūt atvieglojumu. Fiktīvā vienlīdzība, par kuru viņiem tika skandināts, bet kura īstenībā nesniedzas tālāk par to, ka viņiem jāstrādā rokas nenolaidu�iem, pēk�ņi kļūst par īstu vienlīdzību. Kamēr strādāja, viņi darīja visda�ādākās lietas atbilsto�i priek�rakstam. Pārstājot strādāt, to pa�u dara arī pārējie. Viņi it kā panāk, ka visi vienā un tajā pa�ā brīdī nolai� rokas, visus spēkus viņi velta tam, lai vairs nepaceltu rokas, lai kādā badā arī būtu cilvēki un viņu radinieki. Darba pārtrauk�ana padara strādniekus vienlīdzīgus. Salīdzinot ar �ī mirkļa iedarbību, konkrē�tajām prasībām nav īpa�i lielas nozīmes. Streika mērķis var būt algas paaugstinā�ana, un �ajā ziņā viņi, protams, arī jūtas vienoti. Ta�u ar to vien nepietiek, lai veidotos masa.

Nolaistām rokām ir inficējo�a ietekme uz visām pārējām rokām. Viņu nedarī�anā piedalās visa sabiedrība. Streiks, kas papla�inās �simpātijas� dēļ, neļauj darīt savu darbu arī pārējiem, kaut arī sākotnēji viņi nemaz nav domāju�i to pārtraukt. Streika jēga ir tāda, ka neviens neko nedrīkst darīt, kamēr strādnieks neko nedara. Jo vairāk �is nolūks piepildās, jo lielākas izredzes uzvarēt streikā.

Pa�a streika ietvaros svarīgi, lai ikviens ievērotu pasludināto aizliegumu. Pa�ā masā spontāni veidojas organizācija. Tai ir valsts funkcijas, tā pilnīgi apzinās savu īslaicīgumu un tajā ir nozīmīgi tikai da�i likumi, ta�u tie tiek ievēroti pavisam stingri. Vietu, kurā akcija sākusies, apsargā piketi, � dar�bavietas ir aizliegtā zona. Izludinātais aizliegums atceļ darbavietu ikdieni�ķību un pie�ķir pavisam īpa�u cieņu. Atbildība par tām padara tās par kopīgu īpa�umu. Tās sargā kā kopīgu īpa�umu, un �ādi tās iegūst

lielāku jēgu. To tuk�umā un klusumā ir kaut kas sakrāls. Ikvienam, kas tām tuvojas, tiek pārbaudīts noskaņojums. Tas, kas tuvojas profānā nolūkā vai grib strādāt, tiek uzskatīts par ienaidnieku vai nodevēju.

Organizācija rūpējas par taisnīgu pārtikas produktu vai naudas sada�lī�anu. Ar eso�o jāpietiek pēc iespējas ilgākam laikam. Svarīgi, lai ikviens saņemtu vienādi maz. Spēcīgākajiem nemaz neienāk prātā, ka viņiem pienākas vairāk; pat alkatīgie labprāt kļūst pieticīgi. Tā kā produktu vai naudas parasti ir maz un sadalī�ana neizraisa aizdomas, jo viss norisinās publiski, tad �āds sadalī�anas veids ļauj masai būt lepnai par savu vienlī�dzību. �ādā organizācijā ir kaut kas neparasti nopietns un ievērības cienīgs. Runājot par masas me�onību un grautkāri, nevar neatzīmēt, ka �ādai orga�nizācijai, kas spontāni rodas pa�ā masā, piemīt atbildības izjūta un cieņa. Tie�i tāpēc arī jāaplūko aizlieguma masa, jo tajā izpau�as pavisam citas, pilnīgi pretējas iezīmes. Kamēr tā ir uzticīga savai būtībai, tai nedraud nekāds sabrukums.

Tiesa, saglabāt to �ādā stāvoklī nav īpa�i viegli. Ja lietas risinās slikti un trūkums kļūst grūti izturams, bet īpa�i tad, ja tā jūtas aplenkta vai draud uzbrukums, negatīvā masa sliecas pārvērsties par pozitīvu un aktīvu masu. Streikojo�ajiem, kas pēk�ņi liegu�i savām rokām ierasto darbību, pēc kāda laika kļūst īpa�i grūti noturēt tās bezdarbībā. Jūtot, ka viņu preto�anās vienotība ir apdraudēta, viņi sliecas uz grau�anu, un visbie�āk � pa�u ierastās darbības sfērā. Tas arī nosaka organizācijas vissvarīgāko uzde�vumu: uzturēt tīru aizlieguma masas raksturu un novērst jebkādu atse�vi�ķu pozitīvo akciju. Tai arī jāzina, kad pienācis īstais mirklis atcelt aizliegumu, pateicoties kuram �ī masa pastāv. Ja tās atziņa atbilst masas izjūtai, tad, atceļot aizliegumu, tai jālikvidē pa�ai sevi.

�Mīļais, labais draugs, vilki vienmēr ir plēsu�i aitas; vai tie�ām �oreiz aitas plēsīs vilkus?� �ī frāze rodama vēstulē, ko Fran�u revolūcijas laikā madāma Ziljēna raksta savam dēlam.*

Tajā lakoniski formulēta apvēr�anas būtība. Līdz �im nedaudzi vilki plēsa aitas. Tagad ir laiks daudzajām aitām vērsties pret nedaudzajiem vilkiem. Aitas, kā zināms, neēd gaļu. Ta�u izteiciens ir nozīmīgs tie�i savā

* Landauer G. Briefe aus der Franzцsischen Revolution. Frankfurt, 1919. Bd. 1. S. 339.

�ķietamajā bezjēdzlgumā. Revolūcijas ir īstās apvēr�anas laiki. Tiem, kas tik ilgi bija bezspēcīgi, pēk�ņi ir zobi. Viņu skaits kompensē ļaunestīgās pieredzes trūkumu.

Apvēr�ana paredz kārtās iedalītu sabiedrību. Pirms rodas apvēr�anas vajadzība, kādu laiku jau ir jāpastāv savstarpēji pretstatītām, norobe�otām �ķirām, no kurām vienai ir lielākas tiesības. Augstākstāvo�ajām grupām ir tiesības pavēlēt zemākstāvo�ajiem, glu�i vienlaga, vai tās iekaroju�as zemi un nostiprināju�ās pār tās iedzīvotājiem, vai arī kārtu iedalījums ir bijis iek�ējs process.

Ikviena pavēle tajā, kas to spiests pildīt, atstāj dzeloni. Par �ī nesalau��amā dzeloņa iedabu vēlāk tiks runāts detalizētāk. Cilvēki, kuriem ir daudz pavēlēts un kuri ir pārpildīti ar �ādiem dzeloņiem, izjūt spēcīgu tieksmi no tiem atbrīvoties. Atbrīvo�anās ir iespējama divējādi. Viņi var no aug�as nāku�ās pavēles nodot tālāk zemākstāvo�ajiem, ta�u tad ir jābūt �iem zemākstāvo�ajiem, kas gatavi pavēles izpildīt. Bet viņi var atmaksāt arī augstākstāvo�ajiem visu, ko viņu dēļ izcietu�i un saglabāju�i. Atsevi��ķam cilvēkam, kur� ir vāj� un bezpalīdzīgs, reti kad gadīsies �āda laimīga iespēja. Bet, ja viņi sapulcējas masā, viņiem var arī izdoties tas, kas liegts atsevi�ķam cilvēkam. Kopīgi viņi var vērsties pret tiem, kas līdz tam viņiem pavēlēju�i. Revolucionāro situāciju var skatīt kā �ādas apvēr�anas stāvokli. Bet masu, kuras izlādē�anās galvenokārt izpau�as kā atbrīvo�anās no pavēļu dzeloņiem, var dēvēt par apvēr�anas masu.

Par Fran�u revolūcijas sākumu tiek uzskatīta Bastīlijas sturmē�ana. Ta�u tā sākās jau agrāk ar zaķu asinspirti. 1789. gada maijā Versaļā sapul�cējās Ģenerālie �tati. Tika apspriesta feodālo tiesību atcel�ana, pie kurām piederēja arī di�ciltīgo medību tiesības. 10. jūnijā, mēnesi pirms Bastīlijas sturmē�anas, Kamils Demulēns, kas piedalījās apspriedē kā deputāts, rak�stīja tēvam: �Bretonie�i provizoriski atcēlu�i da�us no savu pretenziju pun�ktiem. Viņi medī balo�us un dzīvniekus. Piecdesmit jauni cilvēki netālu rīko ne ar ko nesalīdzināmu zaķu un tru�u slaktiņu. Sen�ermēnas līdze�numā me�sargu acu priek�ā viņi ir nogalināju�i 4 � 5 tūksto�us dzīvnieku.�* Aitas, pirms tās uzdro�inās mesties virsū vilkiem, gūst kompensāciju no zemākstāvo�ajiem, no medījamajiem dzīvniekiem.

Ta�u īstais notikums ir Bastīlijas sturmē�anas diena. Visa pilsēta apbruņojas. Sacel�anās ir vērsta pret karalisko justīciju. Tā iemiesota ēkā,

* Landauer G. Briefe aus der Franzцsischen Revolution. Frankfurt, 1919. Bd. 1. S. 144.

kurai uzbrūk, kuru sturmē. Ieslodzītie tiek atbrīvoti, un viņi var pievie�noties masai. Gubernators, kas atbildīgs par Bastīlijas aizstāvē�anu, un viņa palīgi ir sodīti ar nāvi. Ta�u arī zagļus pakar pie laternu stabiem. Bastīlija tiek nolīdzināta līdz ar zemi, tā tiek nojaukta akmeni pa akmenim. Justīcija divos galvenos aspektos � nāvessoda piesprie�anā un ap�ēlo�anā � pāriet tautas rokās. Apvēr�ana � uz �o mirkli � ir īstenojusies.

�āda veida masa veidojas visda�ādākajos apstākļos: tā var būt vergu sacel�anās pret saviem kungiem, karavīru sacel�anās pret virsniekiem, krā�saino sacel�anās pret to vidū eso�ajiem baltajiem. Viņi vienmēr ir biju�i kādu laiku pakļauti to pavēlēm. Sacel�anās dalībniekiem liek rīkoties viņos eso�ie dzeloņi, un, pirms viņi var sākt rīkoties, vienmēr paiet pietiekami ilgs laiks.

Daudz kas no tā, kas vērojams revolūciju virspusē, norisinās vajājo�ās masas ietvaros. Tiek rīkotas atsevi�ķa cilvēka medības, notverot to, visi kopīgi � tiesas formā vai bez sprieduma � viņu nogalina. To nerīko vajājo�ās masas, kas ātri vien sasniedz savas dabiskās robe�as. Apvēr�ana, kas reiz sākusies, papla�inās aizvien vairāk. Ikviens cen�as sasniegt stāvokli, kurā var atsvabināties no saviem dzeloņiem, un ikvienā ir daudz �ādu dzeloņu. Apvēr�anas masa ir process, kas aptver visu sabiedrību, pat ja tā gūst panākumus jau pa�ā sākumā, tās beigas iestājas lēni un smagi. Cik ātri izbeidzas virspusē eso�ā vajā�anas masa, tik lēni daudzos, cits citam sekojo�os grūdienos īstenojas no dzīlēm nāko�ā apvēr�ana.

Ta�u apvēr�ana var norisināties vēl lēnāk, ja tā ir vērsta uz viņpasauli. �Pēdējie būs pirmie.� Starp abiem stāvokļiem atrodas nāve. Citā pasaulē būs jauna dzīve. Visvairāk tās cienīgs ir tas, kas �aisaulē ir bijis visnaba�dzīgākais un nav darījis neko ļaunu. Viņ� dzīvos labāku dzīvi. Ticīgajiem ir apsolīta atbrīvo�anās no dzeloņiem. Ta�u precīzāk par �o atbrīvo�anos nekas netiek teikts; un kaut arī viņpasaulē visi būs kopā, uz masu kā apvēr�anas substrātu netiek norādīts.

�āda veidu gaidu centrā ir aug�āmcel�anās ideja. Evaņģēliji vēsta, ka Kristus atdzīvinājis jau �aisaulē. Slaveno revivals sprediķotāji anglosak�u zemes ir izmantoju�i �o nāves un atdzim�anas iedarbību.* Sapulcēju�amies grēciniekiem draud ar vis�ausmīgākajiem elles sodiem** un iedzen gandrīz

* Vērtīgus ziņojumus par rīvailistiem, it īpa�i Amerikā, sk.: Davenport F.N. Primitive Traits in Religious Revivals. New York, 1905Viena no slavenākā sprediķotajā pa�a izstāstīts dzīves gājums: The Backwoods Preacher. An Autobiography by Peter Cartwright. London, 1858.

** Op. cit. P. 67.

vai neaprakstāmā baiļu stāvokli. Viņi redz savā priek�a uguns un sēra jūru un Visuvarenā roku, kas viņus grū� �ajā bezdibenī. Paļā�anas iedarbīgumu, kā teikts par kādu sprediķotāju, pastiprina viņa sejas briesmīgās grimases un pērkondimdo�ā balss. Klausīties �ādu sprediķotāju pulcējas cilvēki no 40, 50 un 100 jūd�u attāluma. Vīri ieradās pārsegtos ratos ar ģimenēm un gultasveļu un pārtiku vairākām dienām. Ap 18 00. gadu daļa no Kentuki �tata iedzīvotājiem �ādas pulcē�anās dēļ iekrita drud�ainā stāvoklī. Sapul�ces notika zem atklātām debesīm, jo nevienā tālaika �tatu ēkā �īs milzīgās masas neietilptu. 1801. gada augusta Keinrid�as mītiņā sapulcējās 20 000 cilvēku.* Atmiņas par to Kentuki nebija pagaisu�as pat vēl pēc simts gadiem.

Sprediķotāji tik ilgi biedēja klausītājus, līdz tie apgāzās un palika guļam kā miru�i. Viņi draudēja ar Dieva pavēlēm. Sīs pavēles viņiem lika mesties bēg�anā un meklēt glābiņu sava veida �ķietamā nāvē. Tas bija sprediķotāju apzināts un deklarēts mērķis � likt viņiem �krist�. Viss bija kā kaujas laukā, it visur vāļājās kritu�ie. Salīdzinājums ar kaujaslauku ir pa�u sprediķotāju salīdzinājums. Lai panāktu morālo apvēr�anu, �ī �ausmīgā biedē�ana viņiem �ķita obligāti nepiecie�ama. Sprediķa panākumus mēroja ar �kritu�o� skaitu. Precīzi uzskaito�s aculiecinieks vēsta, ka �ādā vairākdienu mītiņā bezpalīdzīgi sabruku�i 3 000 cilvēku, gandrīz vai sestā daļa no klāteso�ajiem. Visi kritu�ie tiku�i pārnesti uz pulcē�anās namu. Visu laiku vairāk par pusi grīdas klāja gulo�ie cilvēki. Daudzi, ļoti daudzi stundām ilgi tur klusējot gulēja, nespēdami parunāt vai pakustēties. Da�kārt viņi uz brīdi atguva samaņu un izdvesa dziļus vaidus, griezīgus kliedzienus vai dedzīgus ap�ēlo�anas lūgumus, ļaujot atpazīt, ka viņi ir dzīvi. Da�i dauzīja kājām grīdu. Citi nāves bailēs kliedza un raustījās kā zivis, kas izņemtas no ūdens. Da�i stundām ilgi valstījās pa grīdu. Citi atkal pēk�ņi uzlēku�i solos me�onīgi kliedza: �Zudis! Zudis!� Un metās me�ā.

Kad kritu�ie atguva samaņu, viņi bija citi cilvēki. Viņi piecēlās un sauca: �Glābts!� Viņi bija �piedzimu�i no jauna� un varēja uzsākt tīru un labu dzīvi. Savu iepriek�ējo grēcīgo dzīvi viņi bija atstāju�i aiz sevis. Ta�u pievēr�ana bija patiesa tikai tad, ja pirms tam bijusi sava veida nāve.

Pastāv arī mazāk ekstrēmas izpausmes, kas darbojas tajā pa�ā nozīmē. Visi sapulcēju�ies pēk�ņi sāka raudāt. Citi atkal sāka raustīties konvulsijās. Da�i, parasti grupās pa �etriem vai pieciem cilvēkiem, sāka riet kā suņi.

*Op. cit. P. 73 77.

Pēc da�iem gadiem, kad uzbudinājums bija mazinājies, iesākumā da�i, bet vēlāk visi kori ļāvās �svētajiem smiekliem�.*

Ta�u viss, kas notika, norisinājās masā. Diez vai zināmas uzbudinātā�kas un saspringtākas formas.

Pievēr�ana, pēc kā tiecas sprediķotājs, at�ķiras no revolūciju ap vēr�anas. Te runa ir par cilvēku attieksmi pret Dieva bau�ļiem. Līdz �im viņi rīkojās pretrunā ar tiem. Ta�u tagad pār viņiem ir nāku�as bailes no soda. Sīs bailes, ko sprediķotājs cen�as visādi kāpināt, iedzen viņus bezsamaņas stā�voklī. Viņi izliekas miru�i kā dzīvnieki, kas glābjas bēgot; ta�u bailes ir tik milzīgas, ka viņi zaudē apziņu. Nākot pie samaņas, viņi ir gatavi pildīt Dieva pavēles un pakļauties viņa aizliegumiem. To liek darīt kāpinātās bailes no tūlītēja soda. Tas ir, tā teikt, pieradinā�anas process � sprediķo�tajam ļauj sevi pieradināt par paklausīgu Dieva kalpu.

Sajā ziņā process ir pilnīgi pretējs tam, kas notiek revolūcijā. Revolūcijā atsvabinās no dzeloņiem, ar kuriem cilvēki pakāpeniski uzlādēju�ies ilgsto��ajā pakļautībā. Bet te ir runa par pakļau�anos Dieva bau�ļiem, proti, par gatavību uzņemt sevī visus dzeloņus, ko tie varētu cilvēkā iedurt. Abiem procesiem kopīga ir tikai apvēr�ana un dvēseles skatuve, uz kuras tas viss norisinās, un abos gadījumos tā ir masa.

Piekto masas formu es nosauktu par svētku masu.

It viss ir pa pilnam ierobe�otā telpā, un ikviens, kas �ajā areālā uzturas, var ņemt dalību. Ra�a, sakrauta lielās kaudzēs, izlikta vispārējai apskatei. Guļ simtiem sasietu cūku. Sakrauti augļu kalni. Simtiem traukos sagatavoti tīkami dzērieni, kas gaida savus baudītājus. Te itin visa ir vairāk, nekā visi sapulcēju�ies kopā varētu notiesāt, un, lai to notiesātu, pulcējas aizvien jauni cilvēki. Kamēr vien kaut kas ir, katrs var ņemt sev, cik tīk, un �ķiet, ka tas nekad nebeigsies. Sievie�u pārpilnība vīrie�iem, un vīrie�u pārpilnība sievietēm. Nekas un neviens nedraud, nekas neliek bēgt � dzīve un baudī�ana svētkos ir pilnīgi dro�a. Daudzi aizliegumi un �ķēr�ļi ir atcelti, tiek atļauta un sekmēta visneierastākā tuvinā�anās. Tā ir atslābinā�anās, nevis izlādē�anās gaisotne. Nav neviena visiem kopīga mērķa � mērķa, pēc kura visiem kopīgi vajadzētu tiekties. Mērķis ir svētki, tie jau ir

* Sk.: Davenport F.N. Primitive Traits in Religious Revivals. NewYork, 1905. P. 78 81

sasniegti. Blīvums ir ļoti liels, bet vienlīdzība lielākoties pastāv patvaļā un baudā. Un �ajā burzmā neviens netiecas prom no citiem. Lietas, kas sakrautas un no kurām katrs var ko paņemt, ir būtiska blīvuma daļa, tā kodols. Vispirms tās ir savāktas, un tad, kad tās visas ir vienkopus, ap tām pulcējas cilvēki. Vāk�ana var ilgt gadiem ilgi, un cilvēki �īs īsās pārpilnības dēļ var ilgsto�i pieciest trūkumu. Dzīvo �im mērķim, to cen�as sasniegt apzināti. Svinīgi un kolektīvi tiek ielūgti cilvēki, kurus parasti neizdodas skatīt vaigā. Jauna kontingenta iera�anās tiek īpa�i atzīmēta, tā lēcienvei�dīgi kāpina vispārējo prieku.*

�ajā stāvoklī rodas izjūta, ka, kopīgi izbaudot �os svētkus, rūpējas par nākamajiem svētkiem. Rituālas dejas un dramatiskas izrādes atgādina par agrākiem �āda pa�a veida notikumiem. Svētkos tiek saglabāta to tradīcija. Atceroties �ī pasākuma sākotnējo iedibinātāju � mītisko visu ieprieci�nātāju pirmtēvu, sen�us vai, kā tas ir vēlākās, augstākās sabiedrībās, bagātu sponsoru �, �ķiet, ka arī nākotnē iespējama līdzīga pasākuma atkārto��anās. Svētki piesauc jaunus svētkus, un lietu un cilvēku blīvumā vairojas dzīve.

VĪRIE�I UN SIEVIETES.

DZĪVIE UN MIRU�IE

Visdro�ākā un nereti vienīgā iespēja, kā masai saglabāt sevi, ir otras masas pastāvē�ana, uz kuru tā atsaucas. Tas, vai abas masas spēlējas un mērojas spēkiem, nopietni draud viena otrai, atskats uz otru masu vai spēcīgs priek�stats par to neļauj pirmajai sabrukt. Vienā pusē cie�i sablī�vēju�ās kājas, bet acis raugās pretējās acīs. Rokas it kā kustas kopīgā ritmā, bet ausis ieklausās no otras puses gaidāmajā kliedzienā.

Starp savējiem cilvēkiem ir cie�ā fiziskā kontaktā un darbojas kopā ar viņiem ierastā un dabiskā vienotībā. Visa ziņkārība un gaidas, visas bailes ir vērstas uz otro cilvēku pūli, kas atrodas noteiktā atstatumā. Ja uz to skatās, skats fascinē; ja to neredz, tad vismaz var dzirdēt. Tas, ko pa�i dara, ir pilnīgi atkarīgs no otrās masas akcijām vai nolūkiem. Konfrontācija, kas

* Papuasu svētku attēlojums visās to fāzēs ir apbrīnojami dzīvīgas grāmatas priek�mets: Dupejrat. Jours de Fete chez Ies Papous. Paris, 1954.

izraisa īpa�u abu masu uzmanību, pārveido abu grupu koncentrāciju. Kamēr tie nav izklīdu�i, ari pa�iem jāturas kopā. Spriegums starp abām masām ir kā spiediens uz pa�u ļaudīm. Ja runa ir par rituālas spēles spriedzi, spiediens, piemēram, parādās kā kauns: spēkā tiek laists viss, lai neatklātos otrai pusei. Bet, ja ienaidnieks draud un runa patie�ām ir par dzīvību un nāvi, spriegums pārvēr�as par izlēmīgas un vienotas aizsardzības bruņām.

Katrā ziņā viena masa uztur pie dzīvības otru, turklāt tiek pieņemts, ka lieluma un intensitātes ziņā abas masas ir gandrīz vienādas. Lai saglabātos kā masa, pretinieks nedrīkst būt pārāk spēcīgs, katrā ziņā to nedrīkst uzskatīt par spēcīgāku. Rodoties izjūtai, ka vairs nevar izturēt, mēģina glābties masveidīgā bēg�anā, ja arī tai nav izred�u, masa krīt panikā � katrs bēg par sevi. Ta�u �is gadījums mūs patlaban neinteresē. Lai veido�tos dubultmasas sistēma, kā to arī var dēvēt, vajag, lai abas puses justos vienlīdz spēcīgas.

Lai saprastu �īs sistēmas izveido�anos, jāvadās pēc trim galvenajiem pretstatiem. Tie ir it visur, kur pastāv cilvēki, un to apzinās ikviena zināmā sabiedrība. Pirmais un visuzkrīto�ākais ir pretstats starp vīrie�iem un sie�vietēm; otrais � pretstats starp dzīvajiem un miru�ajiem, un tre�ais pret�stats, par ko mūsdienās gandrīz vai tikai domā, ja runā par divām pretimstāvo�ām masām, ir pretstats starp draugiem un ienaidniekiem.

Aplūkojot pirmo iedalījumu, t.i., vīrie�u un sievie�u pretstatu, grūti uzreiz saprast, kāds tam sakars ar īpa�o masas veido�anos. Vīrie�i un sie�vietes dzīvo kopā ģimenēs. Viņiem var būt da�ādas noslieces, ta�u grūti iedomāties, ka viņi atsevi�ķā un uzbudinātā barā stāvētu viens otram pretī. Lai iegūtu citu priek�statu par �ī pretstata formu, jāaplūko vēstījumi par sākotnējām dzīves attiecībām.

Zans Delerī, jauns fran�u hugenots, 1557. gadā bija tupinambu cilts lielo svētku liecinieks Brazīlijā.

�Mums pavēlēja palikt namā, kur bija sievietes. Mēs vēl nezinājām, ko viņi darīs, te pēk�ņi namā, kur bija vīrie�i un kas neatradās tālāk par trīs�desmit soļiem no mums un sievietēm, atskanēja pamatīgs troksnis.

Sievietes, skaitā ap 20 0, izdzirdot to, uzlēca kājās, saausījās un cie�i jo cie�i sadrūzmējās. Drīz vien vīrie�i pacēla balsis. Mēs skaidri dzirdējām, kā viņi kopīgi dziedāja un uzmundrinājumam aizvien no jauna izkliedza: �He, he, he, he!� Mēs bijām galīgi izbrīnīju�ies, kad sievietes viņiem atbildēja ar to pa�u izsaucienu: �He, he, he, he!� Ilgāk par stundas ceturt�daļu viņi gaudoja un spiedza tik skaļi, ka nemaz vairs nezinājām, kā lai rīkojamies.

Gaudo�anas starplaikā viņas no visa spēka palēcās, viņu krūtis drebēja, uz lūpām parādījās putas. Da�as bezsamaņā nogāzās zemē kā cilvēki ar krītamkaiti. Man likās, ka viņās iemiesojies velns un ka viņas ir galīgi trakas. Tuvumā bija dzirdama bērnu jezga, kuri mitinājās īpa�ā namā. Kaut ari ar me�oņiem saskāros jau vairāk par pusgadu un biju itin labi iedzīvojies starp viņiem, es biju � negribu noliegt � pavisam izbijies. Jautāju sev, ar ko tas beigsies, un vēlējos atkal atrasties mūsu fortā.�*

Elli�ķīgais troksnis beidzot mitējas, sievietes un bērni apklust, un Zans Delerī dzird vīrie�us tik brīni�ķīgi korī dziedam, ka viņ� vairs nevar izturēt, to neredzējis. Sievietes viņu mēģina atturēt, viņam zināms aizliegums, ka viņas nedrīkst doties pie vīrie�iem. Ta�u viņam izdodas kopā ar vēl diviem francū�iem ielavīties vīrie�u namā un noskatīties svētkus, viņiem nekas nenotiek.

Tātad vīrie�i un sievietes ir strikti no�ķirti da�ādos namos, ta�u tie atro�das viens otram līdzās. Viņi nevar viens otru redzēt, toties jo vērīgāk viena grupa ieklausās otras trok�ņo�ana. Viņi izkliedz vienu un to pa�u saucienu un tādējādi paaugstina abām masām kopīgo uzbudinājumu. īstie notikumi norisinās vīrie�u namā. Ta�u arī sievietes piedalās masas uzkurinā�anā. Zīmīgi, ka, izdzirdot pirmo, no vīrie�u nama atskanēju�o skaņu, viņas blīvi sadrūzmējas un uz vīrie�u me�onīgo saucienu atbild ar aizvien me�onī�gākiem saucieniem. Viņām ir bail, jo viņas ir ieslēgtas � sievietes nekādā gadījumā nedrīkst iziet ārā no nama �, un viņas nezina, kas norisinās vīrie�u namā; viņu uzbudinājums iegūst īpa�u nokrāsu. Viņas lec gaisā, it kā cen�oties izlēkt ārā. Novērotāja pamanītās histēriskās iezīmes raksturīgas kavētai masveidīgai bēg�anai. Visnotaļ dabiski sievietēm būtu bēgt pie vīrie�iem, ta�u tas ir aizliegts, tāpēc viņām, tā teikt, jābēg, stāvot uz vietas.

Ievērības cienīgas ir pa�a �ana Delerī izjūtas. Kopā ar sievietēm viņ� izjūt uzbudinājumu, ta�u īstenībā viņ� nevar piederēt to masai. Viņ� ir sve�inieks, un viņ� ir vīrietis. Starp sievietēm un tomēr no viņām at�ķirts, viņam jābaidās, ka nekļūst par �īs masas upuri.

Tas, ka vīrie�iem nav vienaldzīga sievie�u līdzdalība, kļūst skaidrs no citas ziņojuma pasā�as. Cilts burvji jeb �karaībi�, kā viņus sauc Zans Delerī, pavisam stingri noliedza sievietēm atstāt viņu namu. Ta�u viņi pavēlēja arī vērīgi ieklausīties vīrie�u dziedājumā.

Sapulcēju�os sievie�u ietekme uz viņu vīrie�u pulku ir nozīmīga arī tad, ja viņus �ķir vēl lielāks attālums. Lai izdotos karagājiens, savu ieguldījumu

* Lery]. de. El voyage au Brйsil 15561558. Paris, 1927. P. 223 224.

brī�iem sniedz arī sievietes. To var parādīt ar trim piemēriem par Āzijas, Amerikas un Āfrikas tautām, proti, par tautām, kas nekad nav nokļuvu�as saskarē cita ar citu un, protams, nav cita citu ietekmēju�as.

Hinduku�as kafiru sievietes, kad vīrie�i ir karagājienā, izpilda karadejas.* Tādējādi viņas karotājiem pie�ķir spēku un drosmi, kāpina viņu vērību, lai viltīgais ienaidnieks tos nepārsteigtu.

Dienvidamerikas �ivaro indiāņu sievietes, kad viņu vīrie�i ir karagā�jienā, katru nakti sapulcējas noteiktā namā un dejo īpa�u deju.** Viņas apjo� miesu ar glieme�nīcu grābekļiem un dzied apvārdojo�as dziesmas. �ai sievie�u karadejai ir savs spēks: tas sargā viņu tēvus, vīrus un dēlus no ienaidnieka �ķēpiem un lodēm, tas iedro�ina ienaidnieku, tā ka briesmas tas pamana pārāk vēlu, tas neļauj arī atriebties par zaudējumu.

Madagaskarā sena sievie�u deja, ko drīkst dejot tikai karalaikā, saucas �mirari�.*** Kaujas dienu sievietēm pavēsta vēstne�i. Viņas izlai� matus, sāk deju un tādējādi saistās ar saviem vīrie�iem. 1941. gadā, kad vācie�i mar�ēja Parīzes virzienā, Tanarivas sievietes dejoja mirari, lai pasargātu fran�u karavīrus. �ķiet, ka, par spīti lielajam attālumam, tas iedarbojās.

Visā pasaulē ir svētki, kuros sievietes un vīrie�i dejo atsevi�ķās grupās, bet dejo � viens otru redzot un parasti viens otram pretī. Lieki to klāstīt, tas visiem ir zināms. Es apzināti aprobe�ojos ar da�iem ekstremāliem gadījumiem, kuros no�ķirtība, attālums un uzbudinājuma pakāpe ir īpa�i uzkrīto�a. Tāpēc visai pārliecino�i var runāt par ļoti dziļi iesakņotu dubultmasu. Abas masas �ajā gadījumā ļoti labi izjūt viena otru. Vienas masas uzbudinājumam ir jāveicina otras labklājība un plauksme. Vīrie�i un sie�vietes pieder pie vienas tautas un ir savstarpēji saistīti.

Leģendās par amazonēm, kas nepavisam neaprobe�ojas ar grieķu senatni un kas pazīstamas pat Dienvidamerikas iedzimtajiem, sievietes ir �ķīru�ās no vīrie�iem uz visiem laikiem un karo ar tiem kā tauta pret tautu.

Pirms pievēr�amies karam, kurā dubultmasas bīstamā un �ķietami lik�tenīgā būtība izpaudusies visspēcīgāk, vērts palūkoties uz mū�seno pret�statu starp dzīvajiem un miru�ajiem.

It visā, kas norisinās ap mirsto�o un miru�o, svarīgs ir priek�stats, ka viņpasaulē darbojas vēl lielāks garu pulks, kam galu galā pievienojas

* Crooke W. Things Indian. London, 1906. P. 124.

** Karsten R. Blood Revenge, War and Victory Feasts among the Jibaro Indians of Eastern Ecuador. Washington, 1922. P. 24.

*** Decary R. Moeurs et Coutumes des Malgaches. Paris, 1951. P. 178 179.

nomiru�ais. Dzīvie nelabprāt atdod savu piederīgo. �is zaudējums viņus vājina, un, ja runa ir par vīrieti spēka gados, viņa ļaudis to izjūt īpa�i sāpīgi. Viņi visiem spēkiem vēr�as pret to, ta�u viņi zina, ka preto�anās neko īpa�i nelīdz. Tā āra masa ir lielāka un spēcīgāka un pārvelk viņu savā pusē. Lai ko arī uzsāktu, ikviena apziņā valda āra pārsvars. To nedrīkst aizkaitināt. Viņpasaules masai ir ietekme uz dzīvajiem, un tā vienmēr var kaitēt dzīvajiem. Da�ām tautām miru�o masa ir rezervuārs, kurā tiek iegū�tas jaundzimu�o dvēseles. No tās ir atkarīgs, vai sievietēm būs bērni. Da�reiz gari lidinās līdzīgi mākoņiem un nes lietu. Viņi var kādam liegt augus un dzīvniekus, no kuriem tas pārtiek. Viņi var izraudzīties starp dzī�vajiem jaunu upuri. Pats miru�ais, kas atdots pēc sīvas preto�anās, tiek izjusts kā varenā viņpasaules karaspēka piederīgais.

Tātad mir�ana ir cīņa starp diviem spēkos nevienādiem ienaidniekiem. Iespējams, ka atskano�ie kliedzieni, brūces, ko sērās un izmisumā sev uzplē�, varbūt arī domātas kā cīņas izpausme. Miru�ais nedrīkst domāt, ka viņ� itin viegli ticis atdots, � par viņu ir notikusi cīņa.

Ta�u runa ir par savdabīgu cīņu. Tā ir cīņa, kuru vienmēr zaudē, vien�alga, lai cik drosmīgi cīnītos. No ienaidnieka bēg jau pa�ā sākumā, un cīnās tikai izskata pēc, cerībā atsvabināties no viņa arjergarda kaujā. Cīņai ir jāglaimo mirsto�ajam, jo drīz vien viņ� papildinās ienaidnieka rindas. Miru�ajam viņpasaulē jādomā par paliku�ajiem labi vai vismaz ne pārāk slikti. Ja viņam uznāktu dusmas, viņ�, piemēram, varētu uzkurināt bīs�tamo ienaidnieku uz jaunu un bīstamu laupī�anu.

Pats būtiskākais �ajā cīņā starp miru�ajiem un dzīvajiem ir tās pamī�us raksturs. Neviens nezina, kad atkal kaut kas atgadīsies. Iespējams, ka ilgu laiku vispār nekas nenotiek. Ta�u uz to nevar paļauties. Uzbrukums sākas pēk�ņi un tumsā. Nav nekāda kara pieteikuma. Pēc viena vienīga nāves gadījuma viss var beigties. Ta�u var arī turpināties � kā sērgu un epidē�miju laikā. Tā vienmēr ir atkāp�anās, un tai nekad nav beigu.

Par dzīvo attieksmi pret miru�ajiem vēl tiks runāts. Patlaban bija svarīgi tikai saskatīt tos kā dubultmasu, kas nemitīgi mijiedarbojas.

Tre�ā dubultmasas forma ir kar�. Patlaban tā mūs skar vistie�āk. Pēc �ī gadsimta pieredzes daudz kas tiktu ziedots, lai to aptvertu un lai no tās atbrīvotos.

DUBULTMASA:

KAR�

Karā nogalina. �Ienaidnieka rindas tiek paretinātas.� Nogalina milzī�gos daudzumos. Jānogalina pēc iespējas vairāk ienaidnieku: no bīstamās dzīvo pretinieku masas jāizveidojas miru�o pulkam. Uzvarētājs ir tas, kas nogalinājis vairāk ienaidnieku. Karā vēr�as pret pieaugo�o kaimiņu masu. Tās pieaugsme izraisa bailes. Draudi, kas pastāv jau tās pieaugsmē, izraisa pa�u agresīvo masu, kas dodas karā. Karā vienmēr mēģina iegūt pārspēku, proti, savākt daudzskaitlīgāku grupu un izmantot jebkuru ienaidnieka vājību, pirms tas palielinājis savu skaitu. Karo�anas detaļas precīzi at�spoguļo tas, kas notiek kopumā: ikviena puse grib kļūt par lielāko dzīvo masu. Lai ienaidniekam ir lielāks miru�o daudzums. �ajā augo�o masu sacensībā ietverts būtisks, varētu pat teikt � visdziļākais, kara cēlonis. Var nevis nogalināt, bet paverdzināt � it īpa�i sievietes un bērnus, kam tad jāvairo pa�u cilts masa. Ta�u kar� nekad nav īsts kar�, ja tas netiecas vairot ienaidnieka miru�o daudzumu.

To precīzi izsaka visi seno un jauno valodu izteikumi par kara notiku�miem. Tiek runāts par �slaktiņu� un �kautiņu�. Tiek runāts par �sakāvi�. Asinsstraumes iekrāso upes sarkanas. Ienaidnieks tiek pilnīgi iznīcināts. Pa�i cīnās �līdz pēdējam vīram�. �Pardon� netiek teikts.

Svarīgi norādīt, ka arī miru�o �upu* izjūt kā vienību un da�ās valodās apzīmē ar īpa�iem vārdiem. Vācu vārds �Walstatt� � kaujas lauks � ietver seno sakni �wal�, kas nozīmē � �kaujas laukā paliku�ie�. Sennormāņu �valr� nozīmē �līķis kaujas laukā�; �valhall� nav nekas cits kā �kritu�o kara�vīru miteklis�. No senaug�vācu �wal�, mijoties skaņām, radies vārds �woul�, kas nozīmē �sakāve�. Bet atbilstīgais anglosak�u vārds �wol� nozīmē �mēris, sērga�. Visiem �iem vārdiem, visviens, vai runa ir par kaujas laukā paliku�iem, sakāvi, mēri vai sērgu, kopīgs ir priek�stats par miru�o �upu.

Ta�u �is priek�stats nepavisam nav ģermānisks. Tas pastāv visur. Pra�vie�a Jeremija skatījumā visa pasaule ir viens vienīgs trūdo�u līķu lauks. �Tā Kunga nokautie gulēs tanī dienā no viena zemes gala līdz otram neaprau�dāti, nepievākti un neaprakti, tie būs kā mēslojums atklātā laukā.�**

*Sk. nodaļu �Komentāri�.

**Jer. 25,33.

Pravieti Muhamedu tik ļoti iespaidojusi miru�o ienaidnieku �upa, ka viņ� pie tās vēr�as ar sava veida triumfālu sprediķi.* Pēc kaujas pie Bedras, pirmās lielākās uzvaras pār ienaidniekiem no Mekas, �viņ� lika iemest nogalinātos ienaidniekus ūdens tvertnē. Tikai viens tika apglabāts zemē zem akmeņiem, jo viņ� bija tā uzpūties, ka nevarēja novilkt bruņas; viņ� palika viens, un tā arī viņu atstāja. Kad pārējie bija iemesti ūdens tvertnē, Muhameds nostājās tās priek�ā un izsaucās: �Ei, vīri tvertnē! Vai piepildījies jūsu Kunga pravietojums? Mana Kunga pravietojums gan ir patiess.� Viņa līdzgaitnieki teiku�i: �Ak, Dieva svētītais! Tie ta�u ir tikai līķi.� Muhameds attraucis: �Viņi ta�u zina, ka Kunga pravietojums piepildījies.�

�Tādējādi viņ� sapulcināja tos, kas agrāk nevēlējās ieklausīties viņa vār�dos; cisternā tie it labi sablīvēti vienkopus. Man nav zināms neviens labāks piemērs, kad miru�o ienaidnieku �upai tiktu piedēvēts dzīvo masas rak�sturs. Tie vairs nevienu neapdraud, ta�u viņiem var draudēt. Jebkura neģēlība pret viņiem paliek nesodīta. Vai viņi ko izjūt vai ne, bet pieņem, ka izjūt, lai spriegāk pārdzīvotu savu triumfu. Viņu sablīvējums cisternā ir tāds, ka neviens nevarētu pakustēties. Ja kāds no viņiem uzmostos, visap�kārt būtu tikai miru�ie, viņa pa�a cilvēki laupītu tam elpu; pasaule, kurā viņ� atgrieztos, būtu miru�o pasaule, kura sastāvētu no cilvēkiem, kas viņam biju�i pa�i tuvākie.

Senatnē ēģiptie�i netika uzskatīti par īpa�i kareivīgu tautu, viņu enerģija Senās valsts laikā bija vērsta ne tik daudz uz iekarojumiem, cik uz pira�mīdu būvē�anu. Ta�u arī viņiem da�reiz nācās karot. Vienu no karagājie�niem atainojis Une, augstākais tiesnesis, kuru valdnieks Pepi pasludinājis par karavadoni karā pret beduīniem. Une vēsta par sevi savā kapakmenī:

�Karaspēkam veicās, tas kapāja beduīnu zemi.

Karaspēkam veicās, tas sagrāva beduīnu zemi.

Karaspēkam veicās, tas apgāza viņu torņus.

Karaspēkam veicās, tas nopostīja viņu vīģes un vīnogulājus.

Karaspēkam veicās, tas nodedzināja visus viņu ciemus.

Karaspēkam veicās, tas nogalināja karavīru tūksto�us.

Karaspēkam veicās, tas atveda gūstekņus lielā daudzumā.�**

* Muhameda sprediķi miru�ajam ienaidniekam Ibn Ishāka atainojumā 1864. gadā vāciski pārtulkojis Veils. Mūsdienu angļu tulkojums ir pārāks: Guillaume A. The Life of Muhammad. A Translation ofibn Ishaqs Sir at Rasul Allah. Oxford, 1955. Infomācija par triumfālo sprediķi � P. 305 306.

** ErmanAd. Дgypten und дgyptisches Leben in Altertum. Tьbingen, 1885. S. 689.

Sagrāves spēcīgā aina kulminē rindā, kur tiek runāts par nogalināto ienaidnieku tūksto�iem. Jaunajā valstī, kaut arī neilgu laiku, ēģiptie�i izvērsa plānveidīgu agresīvu politiku. Ramzess II ilgsto�i karoja ar hetiem. Vienā no viņa slavasdziesmām tiek teikts: �Viņ� samīdīja hetu zemi, pārvērta to līķu kaudzē \ā �ehmeta, kas barga pēc mēra.�* Mītā lauvgalvainā �ehmeta starp dumpīgajiem cilvēkiem sarīko asinspirti. Viņa ir kara un slaktiņa dieviete. Ta�u slavasdziesmas autors priek�statu par hetu līķu kaudzi saista ar priek�statu par sērgas upuriem � sakarība, kas mums jau vairs nav nekas jauns.

Savā slavenajā stāstā par kauju pie Kade�as, ko Ramzess II uzsāk pret hetiem, viņ� stāsta, kā ticis nogriezts no savējiem un ar kādu pārcilvēcisku spēku un drosmi viens pats uzvarējis kaujā.** Viņa ļaudis �redzēja, ka visas tautas, kurās es ietriecos, gulēja asinīs kā slaktiņā � ar visiem labākajiem hetu karavīriem pārklāju lauku pie Kade�as baltu, starp kaudzēm nevarēja paspert ne soli�. Tas ir līķu daudzums un viņu baltās drānas, kas izmaina lauka krāsu � �ausmīgs un uzskatāms slaktiņa rezultāta apraksts.

Ta�u �o rezultātu var redzēt tikai karavīri. Slaktiņi tiek rīkoti kaut kur tālumā, ta�u arī tauta mājās vēlas izbaudīt nogalināto ienaidnieku kaudzes. Un �o gandarījumu arī iemanās sniegt. Par nākamo Merenptas valdnieku, Ramzesa II dēlu tiek vēstīts, kā viņ� guvis uzvaru lielā kaujā pret lībie��iem.*** Ēģiptie�u rokās krīt visa viņu nometne ar tās dārgumiem un vald�nieka piederīgajiem; pēc izlaupī�anas tā tiek nodedzināta. 9 37 6 gūstekņi papildināja laupījumu. Ta�u ar to vien nepietika; lai mājās paliku�ai tautai pierādītu miru�o skaitu, kritu�ajiem nogrieza dzimumorgānus; ja tie bija sagraizīti, samierinājās ar rokām un pārlika laupījumu ēzeļu nastās. Vēlāk Ramzess III vēlreiz cīnījās ar lībie�iem.**** �oreiz trofeju skaits sasniedza skaitli 12 535. Skaidrs, ka �ie drausmie vezumi nav nekas cits kā nogali�nāto ienaidnieku kaudzes, kas padarītas transportējamas tautas iepriecē��anai. Ikviens kritu�ais no sava ķermeņa sniedz artavu kaudzei; turklāt svarīgi, ka tie kā trofejas ir vienlīdzīgi.

Citas tautas vairāk dzinās pēc galvām. Asīrie�i bija noteiku�i atalgo�jumu par ienaidnieka galvu, tāpēc ikviens karavīrs centās iegūt pēc iespējas

* ErmanAd. Die Literatur der Дgypter. Leipzig, 1923. S. 324,

**Ebda. S, 333.

*** ErmanAd. Дgypten und дgyptisches Leben in Altertum. Tьbingen, 1885. S. 710 711.

****Ehda, S. 711.

vairāk galvu. Valdnieka A�urbanipala laika reljefa redzams, kā rakstve�i stāv lielās teltīs un skaita nogrieztās galvas*. Ikviens karavīrs atnes savas galvas, nomet tās kopīgajā kaudzē, nosauc savu vārdu, daļu un iet tālāk. Asīrie�u valdniekiem piemita kaisle uz �īm galvu kaudzēm. Būdami armijā, viņi pa�i prezidēja trofeju piene�anā un izdalīja prēmijas kara�vīriem. Paliekot mājās, viņi lika atgādāt visas galvu kaudzes; ja tas nebija iespējams, viņiem nācās samierināties ar ienaidnieku vadoņa galvu.

Tātad tie�ais un visnotaļ konkrētais kara mērķis ir skaidrs. Meklēt vēl citas ilustrācijas būtu lieki. Vēsture patie�ām ir ar tām pārpildīta. Rodas iespaids, ka tā par to vien vēsta, un tikai atkārtoti lielā piepūlē to var pievērst ari citām cilvēces atmiņām.

Aplūkojot abas karojo�ās partijas kopumā, kar� piedāvā divu dubulti sakrustotu masu ainu. Karaspēks, kas tiecas būt pēc iespējas lielāks, cen�as sakraut pēc iespējas lielāku miru�o ienaidnieku kaudzi. To pa�u dara ari pretējā puse. Sakrusto�anās izriet no tā, ka ikviens kara dalībnieks vien�laikus pieder divām masām: savējiem viņ� skaitās dzīvs karotājs, pretinie�kam � potenciāls un vēlams mironis.

Lai uzturētu kareivīgo noskaņojumu, aizvien no jauna jāiegalvo, cik gan stiprs esi tu pats, t.i., cik daudz karotāju ir pa�u karaspēkā, un cik liels jau ir miru�o ienaidnieku skaits. Jau kop� vissenākajiem laikiem kara ziņo�jumus raksturo �ī dubultā statistika: cik daudz savējo ļau�u devies karā, cik daudzi ienaidnieki ir beigti. Parasti sliecas uz pārspīlējumiem, it īpa�i sakarā ar beigto ienaidnieku skaitu.

Karojot neviens neatzīsies, ka dzīvo ienaidnieku skaits ir pārāk liels. Pat ja tas ir zināms, par to klusē, un �o nebū�anu cen�as vērst par labu ar karo�jo�o grupu izvietojumu. Kā jau atzīmēts, tiek darīts viss, lai ar karaspēka daļu vieglo mobilitāti un kustīgumu noteiktā vietā un laikā panāktu pārākumu. Tikai pēckara tiek runāts, cik daudz savējo ļau�u zaudēts.

Tas, ka kari var ilgt ļoti ilgi, kātos turpina pat tad, kad sen jau zaudēts, ir saistīts ar masas dziļo dziņu saglabāt sevi akūtā stāvoklī, neļaut sev sabrukt, saglabāt sevi kā masu. Da�kārt �ī izjūta ir tik spēcīga, ka labāk vaļējām acīm kopīgi iet bojā, lai neatzītu sakāvi un nepiedzīvotu pa�u masas sabrukumu.

Bet kā gan veidojas kareivīgā masa? Kā vienā acumirklī rodas �ī baisā saliedētība? Kas cilvēkus pēk�ņi mudina likt tik daudz, pat visu, uz kārts? Sis process vēl ir tik mīklains, ka tam jātuvojas ar zināmu piesardzību.

* Shematisku reljefa attēlojumu sk.: Maspero G. Au Temps de Ramses et d�Assourbanipal. Paris, 1927. P. 370.

Tas ir visnotaļ apbrīnojams pasākums. Kāds nolemj, ka viņam draud fiziska iznīcinā�ana, un publiski visai pasaulei paziņo par �iem draudiem. Cilvēks skaidro: �Mani var nogalināt.� Un klusībā pie sevis domā: �.. jo es kādu gribu nogalināt.� Uzsvaru īstenībā vajadzētu likt citādāk: �Es gribu kādu nogalināt, tāpēc arī mani var nogalināt.� Ta�u, lai kar� sāktos, lai tas iz.lauz.tos, lai radītu kareivīgo noskaņojumu saviem ļaudīm, tiek izmantots tikai pirmais variants. Tas, vai uzbrucējs īstenībā ir pats vai kāds cits, netraucē radīt draudu fikciju.

Draudi slēpjas tajā, ka kāds atļāvies sev tiesības nogalināt. Apdrau�dētajā pusē tas attiecas uz ikvienu cilvēku: draudi visus padara vienlīdzī�gus, tie attiecas uz visiem. Kop� noteikta brī�a, kas visiem ir viens un tas pats brīdis, kop� kara pieteik�anas tas var notikt ar katru. Fiziska iznīci�nā�ana, no kuras parasti sargā dzīve sabiedrībā, pietuvojas pavisam cie�i klāt, pateicoties tie�i �ai piederībai noteiktai sabiedrībai. Visiem, kas pieder noteiktai tautai, draud vienas un tās pa�as �ausmīgās briesmas. Tūksto�iem cilvēku, kuriem katram atsevi�ķi vienā un tajā pa�ā mirklī pateikts, ka viņam jāmirst, darbojas kopīgi, lai novērstu nāves briesmas. Viņi ātri cen�as sapulcināt visus, kam draud tās pa�as briesmas; viņi pulcējas, lai kopīgi novērstu draudo�ās briesmas.

Skartie abās pusēs parasti sapulcējas ārkārtīgi ātri � vai tas būtu fiziski, vai domās un jūtās. Kara sāk�anās pirmām kārtām ir divu masu sāk�anās. Tiklīdz tās konstituēju�ās, ikvienas masas augstākais nolūks ir saglabātai kā noskaņojumu un akciju. Uzdot to nozīmētu dzīvības atdo�anu. Kareivīgā masa vienmēr izturas tā, it kā viss atrastos ārpus tās nāves, un atsevi�ķais cilvēks, pat ja viņ� pārdzīvojis daudzus karus, jauna kara gadī�jumā bez preto�anās ļaujas tai pa�ai ilūzijai.

Nāve, kas īstenībā vienmēr draud ikvienam, jāpasludina par kolektīvu spriedumu, lai aktīvi pret to vērstos. Pastāv, tā teikt, deklarēts nāves laiks, kad tā pilnīgi pievēr�as noteiktām, patvaļīgi izvēlētām grupām. �Nāvi visiem francū�iem� vai �Nāvi visiem vācie�iem�. Sajūsma, ar kādu cilvēki uztver �ādas deklarācijas, sakņojas ikviena atsevi�ķā cilvēka gļēvulībā attiecībā pret nāvi. Vienatnē neviens nespēj palūkoties tai acīs. Vieglāk ir divatā, tad, kad divi ienaidnieki, tā teikt, īsteno savstarpēju spriedumu; un tā vispār nemaz nav tā pati nāve, ja tūksto�i dodas tai pretim. Vissliktākais, kas ar cilvēkiem var notikt karā, ir iet kopīgibojā, ta�u tas pasargā no nāves vienatnē, no kā viņi bīstas vairāk par visu. Ta�u viņi netic, ka notiks vissliktākais. Viņi uzskata, ka piepsriesto kolektīvo spriedumu iespējams novirzīt un pārvirzīt. Viņu nāves pārvirzītājs ir ienaidnieks, un viss, kas

jāizdara, ir tas jāapsteidz. Jābūt tikai pietiekami a�am un ne mirkli nedrīkst vilcināties ar nonāvē�anu. Ienaidnieks nāk, kā saukts, viņ� ir pasludinājis spriedumu, viņ� pirmais ir teicis: �Mirstiet!� Pret viņu arī vēr�as tas, ko viņ� vērsis pret citiem. Pirmais vienmēr sāk ienaidnieks. Varbūt viņ� arī nav sācis, ta�u viņ� ir plānojis, bet, ja nav plānojis, tad ir domājis; bet, ja viņ� pat nav domājis, tad drīz vien būtu domājis. Nāve kā vēlme patie�ām pastāv visur, lai to saprastu, nav īpa�i jāiedziļinās cilvēkā.

īpa�ajai un nepārprotamajai augstspriedzei, kas raksturo visus kara pro�cesus, ir divi cēloņi: tieksme apsteigt nāvi un darbība masā. Bez pēdējā pir�majam vispār nav nekādu izred�u. Kamēr ilgst kar�, masai jāsaglabājas; kar� ir beidzies, ja vairs nav masas. Izredzes uz zināmu dzīves ilgumu, ko kar� piedāvā masai kā tādai, visnotaļ veicināju�as karu popularitāti. Var parādīt, ka to bie�ums un ilgums mūsdienās ir saistīts ar vēl lielākām dubultmasām, ko pilda kareivīgais noskaņojums.

MASAS KRISTĀLI

Par masas kristāliem mēs dēvējam mazas, rigidas cilvēku grupas, kas ir stingri norobe�otas, kam ir ilgsto�a noturība un kas kalpo tam, lai izraisītu masas. Svarīgi, ka �ādas grupas ir pārskatāmas, ka tās ir aptveramas ar vienu skatienu. To vienība ir svarīgāka par lielumu. To iekārtojumam jābūt pazīstamam, jāzina, kāpēc tās pastāv. �aubas par to funkciju tām atņemtu jebkādu jēgu; vislabāk, ja tās vienmēr ir nemainīgas. Tās nedrīkst sajaukt. Tām ļoti labi atbilst uniforma vai noteikta izpildes vieta.

Masas kristāls ir pastāvīgs. Tas nekad nemaina savu lielumu. Tā piede�rīgie ir ievingrināju�ies tā izpildē vai apjēgā. Viņiem var būt at�ķirīgas funkcijas glu�i kā orķestrī, ta�u svarīgi, ka viņi parādās kā veselums. Tam, kas viņus redz vai pārdzīvo, vispirms jājūt, ka viņi nekad neizklīdīs. Viņu dzīve ārpus kristāla neskaitās. Pat tad, ja runa ir par profesiju, kā tas ir orķestra mūziķu gadījumā, viņu privātā eksistence netiek ņemta vērā, viņi ir orķestris. Citos gadījumos viņi ir uniformēti, viņi redzami tikai kopā. Viņi ir pavisam citi cilvēki, tiklīdz tiek novilkta uniforma. Karavīrus un mūkus var dēvēt par �ī veida svarīgākajām formām. Uniforma pau�, ka kristāla piederīgie mājo kopīgi; pat tad, ja viņi parādās atsevi�ķi, vienmēr domā par stingro vienību, kurai viņi pieder, � klosteri vai armijas daļu.

Kristāla skaidrība, izolētība un konstantums to baisi norobe�o no uzbudinājuma procesiem pa�ā masā. Straujās un nekontrolējamās pieaug�

smes process un sabruk�anas draudi, kas masai pie�ķir tās savdabīgo nemieru, kristāla ietvaros nedarbojas. Kristāls at�ķiras no masas pat vis�lielākajā tā uzbudinātības stāvoklī. Lai uz kādu masu tas sliektos un �ķie�tami ar to saplūstu, tas nekad nezaudē savu savdabības izjūtu un pēc tās sabrukuma tūdaļ pat atjaunojas.

Noslēgta masa at�ķiras no kristāla ne tikai ar savu lielāko apjomu; tai ir spontāna sevis izjūta, un tā nevar atļauties nopietnu funkciju sadali. Ar kristālu tai ir kopīga tikai ierobe�otība un regulāra atkārto�anās. Ta�u kristālā viss ir robe�a; katrs, kas tam pieder, konstituējas kā robe�a. Tur�pretim noslēgtai masai robe�a tiek noteikta no ārienes, piemēram, kā ēkas forma un lielums, kurā tā sapulcējas. �īs robe�as ietvaros, tur, kur ikviens, kas tai pieder, sastopas ar citiem, tā ir plūsto�a, tāpēc ik brīdi iespējami pārsteigumi, pēk�ņa un negaidīti izmainījusies izturē�anās. Tā vienmēr, arī �ajā ierobe�otajā satvarā, var sasniegt tādu blīvumu un intensitāti, kas izraisa tās sabrukumu. Turpretim masas kristāli ir visnotaļ statiski. To aktivitātes veids ir noteikts iepriek�. Tie precīzi apzinās ikvienu izpausmi vai kustību.

Apbrīnojama ir arī masas kristāla vēsturiskā pastāvība. Kaut arī visu laiku veidojas aizvien jaunas formas, vecās savā ietiepībā turpina pastāvēt līdzās. Tās var uz laiku atkāpties dibenplānā, zaudēt asumu un neaizstājamību. Masas, pie kurām tie piederēja, varbūt ir izmiru�as vai pilnīgi pakļautas. Bet kristāli turpina dzīvot kā nevainīgas grupas, ārēji nekā neizraisot. Mazas reliģiskas kopības grupas turpina pastāvēt zemēs, kuras pilnīgi mainīju�as savu ticību. Brīdis, kad kristāli būs vajadzīgi, iestāsies pavisam noteikti, jo pastāv jauna veida masas, bet tie var būt piemēroti to uzbudinā�anai un izbeig�anai. Visas �āda veida pensionētās masas var atdzīvināt un reaktivēt. Tās var no jauna atdzīvināt un ar nelielām to kon�stitūcijas izmaiņām izmantot kā masas kristālus. Nav gandrīz neviena liela politiska apvērsuma, kas neizsauktu dzīvei �ādas vecas, atstādinātas gru�pas, tās tiek satvertas, galvanizētas un izmantotas ar tādu intensitāti, ka �ķiet kaut kas pilnīgi jauns un bīstami aktīvs.

Vēlāk būs detalizēti redzams, kā funkcionē masas kristāli. To, kā tie izraisa īstas masas, var parādīt tikai ar konkrētu piemēru palīdzību. Kristāliem ir da�āda konstitūcija, tāpēc tie izraisa pavisam at�ķirīgas masas. �ī pētījuma gaitā � pavisam nemanāmi � notiks iepazī�anās ar da�iem no �iem kristāliem.

MASAS SIMBOLI

Kolektīvas vienības, kas nesastāv no cilvēkiem, bet kuras tomēr uztver kā masas, es dēvēju par masas simboliem. �ādas vienības ir graudi un me�s, lietus, vēj�, smiltis, jūra un uguns. Ikvienā �ajā fenomenā ietveras visnotaļ būtiska masas īpa�ība. Kaut arī tā nesastāv no cilvēkiem, tā atgādina masu un simboliski to pārstāv mītos un sapņos, valodā un dziesmās.

Ieteicams �os simbolus skaidri un nepārprotami norobe�ot no kristā�liem. Masas kristāli ir cilvēku grupa, kas izceļas ar savu saliedētību un vienotību. To uztver un pārdzīvo kā vienību, ta�u to vienmēr veido kopīgi darbojo�ies cilvēki � karavīri, mūki, orķestranti. Turpretim masas sim�boli nekad nav cilvēki, tos tikai izjūtā masu.

Pirmajā acumirklī detalizēts to aplūkojums var likties neatbilstīgs priek�metam. Ta�u vēlāk redzēsim, ka �ādi iespējams jaunā un produktīvā veidā tuvoties arī pa�ai masai. Aplūkojot tās simbolus, uz tās it kā krīt dabiska gaisma; nerīkotos īpa�i gudri, ja no �īs gaismas novērstos.

UGUNS

Par uguni pirmām kārtām jāteic, ka tā it visur ir vienāda: maza vai liela, lai kur arī radusies, lai cik ilgi dego�a, mūsu priek�statos tā vienmēr ir vienādi neatkarīga no ra�anās un pastāvē�anas apstākļiem. Mūsu uguns tēls līdzinās ugunsgrēkam � varens, nenodzē�ams un noteikts.

Uguns aptver itin visu; tā ir dedzīga un nepiesātināma. Straujums, ar kādu tā aptver me�us, stepes un pilsētas, ir visiespaidīgākā tās īpa�ība. Pirms tā uzliesmo, koks stāv līdzās kokam, nams līdzās namam, cits no cita �ķirti, katrs par sevi. Ta�u uguns visu atsevi�ķo visīsākajā laikā apvieno. Izolētos un at�ķirīgos priek�metus apņem vienas un tās pa�as lies�mas. Tie kļūst tik līdzīgi, ka pilnīgi pazūd � uguns apņem namu, visu radību, itin visu. Tā ir dedzīga: var tikai brīnīties par nespēju pretoties tās liesmu pieskārienam. Jo vairāk dzīvības, jo niecīgāka spēja pretoties; līdzvērtīgs ugunij ir tikai nedzīvais, minerāli. Tās straujajai nesaudzībai nav robe�u. Tā grib visu, tai nekad nav gana.

Uguns var rasties visur un pēk�ņi. Nevienu nepārsteidz, ka kaut kur izcēlies ugunsgrēks, visur ir pieradu�i pie uguns. Bet pēk�ņums vienmēr ir iespaidīgs, un tiek pestīti tā cēloņi. Tā kā bie�i vien tos neizdodas atrast, rodas godbijības izjūta, kas saistās ar priek�statu par uguni. Tai piemīt

apslēpta mū�īga klatesamība, uguns var kļūt redzama jebkura bridi un jebkurā vietā.

Uguns ir daudzveidīga. Cilvēki ne tikai vienmēr apzinās, ka uguns ir daudzās, neskaitāmās vietās, bet zina arī to, ka atsevi�ķā uguns var būt daudzveidīga � mēdz runāt par liesmām un liesmu mēlēm. Vēdās uguni dēvē par �vienoto Agni, kas daudzveidīgi uzliesmo�.*

Uguns ir iznīcināma; to var uzvarēt un savaldīt; tā var izdzist. Tās sti�hiskais pretinieks ir ūdens � upju un lietusgā�u veidolā. �is pretinieks ir vienmēr klāteso�s, visās savās daudzveidīgajās īpa�ībās tas ir līdzvērtīgs ugunij. To naidīgums kļuvis par parunu � kā �uguns un ūdens� �, tā izsaka pilnīgi un galīgi nesamierināmu naidīgumu. Senajos priek�statos par pasaules beigām uzvar vai nu uguns, vai arī ūdens. Grēku plūdos viss dzīvais ņem galu ūdenī. Pasaules ugunsgrēkā pasaule iet bojā ugunī, i )a�kārt uguns un ūdens, viens otru apvaldot, parādās kopā vienā un tajā pa�ā mitoloģijā. Ta�u savas pastāvē�anas laikā cilvēks ir iemācījies savaldīt uguni. Viņ� ne tikai spēj izmantot ūdeni pret uguni, bet ir arī iemanījies saglabāt uguni sadalītā veidā. Viņ� to ieslodzīja pavardā un krāsnī. Viņ� to baro kā dzīvnieku, viņ� var likt tai mirt bada nāvē, viņ� var to noslāpēt. Tas jau norāda uz pēdējo svarīgāko uguns īpa�ību: pret to izturas tā, it kā uguns būtu dzīva. Tai ir nemierīga dzīve, un tā izdziest. Vienuviet izdzies�tot, citviet tā turpina dzīvot.

Apvienojot �īs atsevi�ķās uguns iezīmes, rodas pārsteidzo�a aina: tā pastāv it visur; tā strauji aptver visu; tā ir dedzīga un nepiesātināma; tā var rasties visur un pavisam pēk�ņi; tā ir daudzveidīga; tā ir iznīcināma; tai ir ienaidnieks; tā izdziest; tā izturas, it kā būtu dzīva, un pret to izturas kā pret kaut ko dzīvu. Visas �īs īpa�ības ir masas īpa�ības, grūti sniegt precī�zāku tās pazīmju uzskaitījumu. Aplūkosim visu pēc kārtas: masa it visur ir vienāda; visda�ādākajos laikmetos un kultūrās, visat�ķirīgākās izcelsmes, valodas un audzinā�anas cilvēku sabiedrībā masa principā ir viena un tā pati. Lai kur tā būtu radusies, tā spēji cen�as visu ietvert sevī. Tikai da�i spēj pretoties tās dedzīgajam lipīgumam, tā grib augt aizvien lielāka, tās iek�ienē nav noteikti nekādi likumi. Tā var rasties visur, kur cilvēki dzīvo kopīgi, tās spontanitāte un pēk�ņums ir baiss. Tā ir daudzveidīga un tomēr turas kopā, to veido neskaitāmi cilvēki, un nekad precīzi nav zināms � cik daudz. Masu var sagraut. To var apslāpēt un savaldīt. Tā meklē sev ienaid�nieku. Tā izzūd tikpat pēk�ņi, cik radusies, un bie�i vien neizskaidrojami;

* OldenbergH. Die Religion des Veda. Stuttgart, 1917. S. 43.

un, pats par sevi saprotams, tai ir pa�ai sava nemierīga un trauksmaina dzīve. Starp masas simboliem, kas vienmēr biju�i ietekmīgi cilvēces vēs�turē, uguns ir viens no svarīgākajiem un mainīgākajiem simboliem. Da�as uguns un masas attiecības nepiecie�ams aplūkot pamatīgāk.

No masas bīstamajām iezīmēm, kas tiek uzsvērtas aizvien no jauna, visuzkrīto�ākā ir nosliece uz dedzinā�anu. Sajā nosliecē sakņojas me�u dedzinā�ana. Cilvēki bie�i vien aizdedzina me�u, �o aizseno masas sim�bolu, lai nodro�inātu apmetnes vietu. Visnotaļ pamatoti var pieņemt, ka me�u dedzinā�anā cilvēki ir iemācīju�ies apieties ar uguni. Starp me�u un uguni pastāv aizsena, daudz ko izskaidrojo�a saistība. Nodedzināto me�u vietā vēlāk tiek ierīkoti tīrumi, un, lai tīrumu papla�inātu, vajag līst jaunu līdumu.

Zvēri bēg no dego�ā me�a. Masveidīgas bailes ir dabiska, varētu pat teikt � mū�īga zvēru reakcija uz milzīgu uguni, un kādreiz tāda bija arī cilvēku reakcija. Ta�u viņi apguva uguni, viņi ņēma to savās rokās, un tagad jau ugunij vajadzēja bīties no viņiem. Jaunā vara pārklāja senās bai�les, vara un bailes noslēdza apbrīnojamu savienību.

Agrāk masa bēga no uguns, tagad masa izjūt uguns valdzinājumu. Uguns maģiskā iedarbība uz da�ādiem cilvēkiem ir pazīstama. Viņi neapmierinās ar pavardiem un krāsnīm, ko privāti uztur jebkura kopīgi dzīvojo�a cilvēku grupa; viņi vēlas tāli redzamu uguni, kas tos aptver, pie kuras visi kopīgi var stāvēt. Savāda senās masas baiļu pārvērtība viņiem liek uzkavēties pie uguns�grēka, ja tas ir pietiekami liels, viņi izjūt starojo�u siltumu, kas viņus agrāk vienoja. Mierīgos laikos viņi pietiekami ilgi ir iztiku�i bez �ī pārdzīvojuma. Tiklīdz masa ir izveidojusies, tās spēcīgākais instinkts � uzkurt uguni un izmantot tās pievilk�anas spēku pa�as pieaugsmei.

Nelielu �īs svarīgās, senās sakarības pārpalikumu patlaban ikviens cil�vēks nēsā savā kabatā, proti, sērkociņus. Tie ir jauki sakārtots stumbru me�s ar dego�ām galviņām. Var aizdedzināt vairākus sērkociņus vai visus kopā, tādējādi radot mākslīgu me�a ugunsgrēku. Cilvēks jūtas kārdināts to darīt, ta�u parasti tā nerīkojas, jo �ī procesa nelielie apmēri zaudētu visu savu seno spo�umu.

Ta�u uguns pievilksmes spēks var sniegties vēl tālāk. Cilvēki ne tikai steidzas pie uguns un apstāj to, viņi pat pielīdzina sevi ugunij. Viens no visskaistākajiem piemēriem ir navaho indiāņu ugunsdeja.*

* Hambly W.D. Tribal Dancing and Social Development. London, 1926. P. 338 339.

�Ņūmeksikas navaho indiāņi uzkur milzīgu ugunskuru, ap kuru visu nakti dejo. Laikā starp saules rietu un lēktu tiek atainoti vienpadsmit akti.

Tiklīdz saules ripa ir pazudusi, viņi sāk me�onīgu deju uguns gaismā. Viņi ir gandrīz kaili un ieziedu�ies ar krāsām, garie mati plivinās brīvi izlaisti. Viņiem ir dejasnūjas ar spalvu pu�ķiem galā, me�onīgiem lēcieniem viņi tuvojas augstajām liesmām. Sie indiāņi dejo neveiklā atturībā � pustupus, pusrāpus. īstenībā uguns ir tik karsta, ka viņiem jālien pa zemi, lai nokļūtu pietiekami tuvu ugunskuram. Viņi vēlas iebāzt savu dejasnūju spalvu pu�ķus ugunī. Augstu virs viņiem tiek turēta ripa, kas ataino sauli un ap kuru turpinās me�onīgā deja. Ikreiz, kad ripa tiek nolaista un atkal pacelta, sākas jauna deja. Ap saullēktu svētā ceremonija tuvojas beigām. Priek�ā iznāk balti ieziesti vīrie�i un aizdedz no gailējo�ām oglēm nelielus tāss gabalus, tad viņi atkal me�onīgi metas apkārt ugunskuram, metot sev virsū dzirksteles, liesmas un dūmus. Viņi patie�ām ielec gailējo�ās oglēs, paļau�joties uz balto glūdu, kurai jāpasargā no nopietnākiem apdegumiem.�

Viņi izdejo pa�u uguni, viņi kļūst par uguni. Viņu kustības ir liesmu kustības. Tam, ko viņi tur rokās un aizdedzina, jāizskatās tā, it kā viņi pa�i degtu. Beigās viņi iz�ķiļ no gailējo�ām oglēm pēdējās dzirksteles, līdz bei�dzot parādās saule, kas no viņiem pārņem uguni, saule, no kuras viņi to saņēmu�i, tai rietot.

Te uguns vēl ir dzīva masa. Tāpat kā citi indiāņi dejā kļūst par bizo�niem, viņi dejā izspēlē uguni. Vēlāk dzīvā uguns, kurā pārvēr�as navaho indiāņi, kļūst par masas simbolu.

Jebkuram pazīstamam masas simbolam var atrast konkrētu masu, no kuras tas pārtiek. Sajā ziņā mums nav jāpaļaujas tikai uz minējumiem. Cilvēku nosliece kļūt par uguni, reaktivēt �o seno simbolu ir spēcīga arī vēlākās, kompleksākās kultūrās. Aplenktas pilsētas, kurām vairs nav cerību atbrīvoties no aplenkuma, bie�i vien pa�as pielai� sev uguni. Karaļi ar savu galmu, padzīti, bez cerībām atgriezties, sadedzinās. �ādus piemērus var atrast ne tikai Vidusjūras, bet arī Indijas un Ķīnas senajās kultūrās. Viduslaikiem, kas tic pekles liesmām, pietiek ar atsevi�ķiem ķeceriem, kas deg sapulcēju�ās publikas vietā, � publika, tā teikt, sūta savus pārstāvjus ellē un redz, ka viņi patie�ām deg. Ārkārtīgi interesanta būtu analīze par uguns nozīmi da�ādās reliģijās. Ta�u tā būtu vērtīga tikai tad, ja būtu izvērsta, tāpēc tā jāatstāj uz vēlāku laiku.

Ta�u jau tagad vajag detalizētāk aplūkot impulsīvās dedzinā�anas nozīmi, kura saistās ar atsevi�ķiem indivīdiem, kas patie�ām ir izolēti un nepieder kādam reliģiskas vai politiskas pārliecības lokam.

Krēpelins apraksta vientuļas, vecas sievietes gadījumu, kura savā mū�ā veikusi aptuveni 20 aizdedzinā�anu, pirmo reizi viņa pielaidusi uguni, būdama mazs bērns.* Se�as reizes dedzinā�anas dēļ viņa tikusi apsūdzēta un vairāk nekā 24 gadus pavadījusi cietumā. �Ka tik tas varētu aizdegties,� viņa domā, tā ir uzmācīga ideja. It īpa�i, ja viņai kabatā ir sērkociņi, kāds neredzams spēks viņai liek kaut ko aizdedzināt. Viņu pievelk uguns skats, un viņa to ari atzīst, turklāt � ļoti detalizēti. Viņa jau bērnībā ir piedzīvo�jusi to, ka uguns pievelk cilvēkus. Varbūt cilvēku saskrie�ana ap uguns�grēku bija viņas pirmais iespaids par masu. Pēc tam jau uguns itin viegli var pārstāvēt masu. Kad viņa tiek apsūdzēta vai apsūdz pati sevi, viņai rodas iespaids, ka visi skatās uz viņu. To viņa grib, viņa pati kļūst par uguni, kas visus pievelk. Tātad viņas attieksmei pret dedzinā�anu bija dubults raksturs. Pirmām kārtām viņa vēlas būt daļa no masas, kas nolūkojas ugunī. Tā vienlaikus ir visu acīs, tā savieno �īs acis vienā varenā obsesijā. Viņai nekad nebija iespēja nokļūt masā � nedz nabadzīgajā bērnībā, kad viņa bija pavisam izolēta, nedz, protams, bezgalīgajā cietumlaikā. Kad ugunsgrēks dziest un masa draud izklīst, viņa uztur to pie dzīvības, pati pēk�ņi pārvēr�oties par uguni. Tas notiek pavisam vienkār�i, � viņa atzīstas aizdedzinā�anā. Jo detalizētāks ir viņas stāstījums, jo vairāk viņai ko stāstīt, jo ilgāk nolūkojas viņā, jo ilgāk viņa pati ir uguns.

�āda veida gadījumi nepavisam nav tāds retums, kā to iedomājas. Pat ja tie nebūtu tik ekstrēmi, tie ir neatspēkojams pierādījums, raugoties no izolētā indivīda viedokļa, par masas un uguns saistību.

JŪRA

Jūra ir daudzveidīga, tā ir kustība, tai ir sava blīvā saistība. Tās daudzveidība ir viļņi, tie veido �o daudzveidību. To ir bezgala daudz, to, kas jūrā, tie aptver no visām pusēm. To kustības līdzīgums neizslēdz viļņu lielo at�ķirību. Tie nekad neatrodas pilnīgā miera stāvoklī. No āra nāko�ais vēj� nosaka to virzienu, tie triecas te �urp, te turp pēc tā pavēles. Viļņu blīvums izteic ko tādu, ko itin labi masā izjūt arī cilvēki: piekāpību citiem, it kā ikviens būtu viņi, it kā nebūtu pilnīgi no viņiem norobe�ots, tā ir atkarība, no kuras nevar izvairīties, un spēka izjūta, spars, ko tā sniedz

* Krдpelin E. Einfьhrung in die psychiatrische Klinik. Leipzig, 1921. Bd. 2. Fall 62. S. 235 240.

kādam un vienlaikus visiem reizē. Cilvēku saistības savdabība nav zināma. To neizskaidro arī jūra, ta�u tā to izteic.

Bez viļņu daudzveidības jūrai vēl ir lā�u daudzveidība. Tās gan ir izolē�tas, tās ir tikai lāses, ja nav savstarpēji saistītas, to niecībā un izolētībā jau�ama bezspēcība. Tās gandrīz vai ir nekas un izraisa līdzjūtību novēro�tājā. Var iemērkt roku ūdenī, izņemt un skatīties lāses, kas vārgi pa vienai nopil. Līdzjūtība, ko pret tām izjūt, ir tāda, it kā tās būtu bezcerīgi no�ķirti cilvēki. Lāses skaita tikai tad, kad tās vairs nevar saskaitīt, kad tās atkal visas kopā tiecas aug�up.

Jūrai ir balss, kas var būt ļoti mainīga un kurā vienmēr ieklausās. Tā ir balss, kas skan tūksto� toņkārtās. Tai daudz ko piedēvē: pacietību, sāpes un dusmas. Ta�u visiespaidīgākais �ajā balsī ir tās valkanība. Jūra nekad neguļ. Tā vienmēr dzirdama � gan dienā, gan naktī, tā dzirdama cauri gadiem un gadu desmitiem; zināms, ka tā dzirdēta jau pirms gadu sim�teņiem. Tās varenumā un brāzmainībā atceras vienīgo radījumu, kam ir tādas pa�as īpa�ības, proti, masu. Ta�u tai ir arī pastāvība, kuras masai nav. Tā neapsīkst un nepazūd, tā pastāv vienmēr. Vislielākā, bet vienmēr veltīgā masas vēlme � turpināt pastāvēt � izpau�as kā jau piepildīta.

Jūra ir visaptvero�a un nepiepildāma. Visas pasaules upes, strauti, mākoņi, visāda veida ūdens varētu ieplūst jūrā, ta�u tā nepalielinātos; tajā nekas nemainītos, vienmēr būtu izjūta, ka tā ir tā pati jūra. Tā ir tik liela, ka var kalpot par paraugu masai, kas vēlas kļūt aizvien lielāka. Masa gribētu kļūt tikpat liela kā jūra, un, lai to sasniegtu, tā pievelk aizvien vairāk cilvēku. Vārdā �okeāns� jūra it kā rod savu svinīgo cieņu. Okeāns ir universāls, tas ir it visur, tas apskalo jebkuru zemi, okeāns ir tas, kurā, pēc seniem uzskatiem, peld visa zeme. Ja jūra nebūtu nepiepildāma, masai nebūtu priek�stata par savu nesātību. Tā nekad nevarētu apzināties savu visdziļāko un vistum�āko dziņu � piesaistīt aizvien vairāk cilvēku. Ta�u okeāns, kas dabiski stāv tās acu priek�ā, pie�ķir tai mītiskās tiesības uz nepārvaramo universalitātes dziņu.

Jūra gan ir mainīga savos afektos, tā var būt mierīga un var arī draudēt, ta�u tā pastāv vienmēr. Zināms, kur tā atrodas, tai piemīt kaut kāda at�klātība, neslēptība. Tā nekad nerodas tur, kur iepriek� tās nav bijis. Tai nepiemīt uguns noslēpumainība un pēk�ņums; tā pēk�ņi uzrodas no nekurienes, kā plēsīgs zvērs, un it visur ir arī sagaidāma. Jūra ir sagaidāma tikai tur, kur dro�i zināms, ka tā tur pastāv.

Ta�u nevar teikt, ka tai nav noslēpumu. Noslēpums pastāv nevis tās pēk�ņumā, bet gan saturā. Jūrai raksturīga gan masveidīgā dzīvība, kas to

piepilda, gan tās atklātā pastāvība. Tās di�enums vēl vairāk pieaug, domā�jot par tās saturu: par visiem augiem, par visām dzīvām būtnēm, ko tā neskaitāmā vairumā slēpj sevī.

Jūrai nav iek�ēju robe�u, tā neiedalās tautās un reģionos. Tai ir viena valoda, un tā it visur ir viena un tā pati. Nav, tā teikt, neviena cilvēka, kas no tās varētu atdalīties. Tā ir pārāk visaptvero�a, lai atbilstu kādai mums pazīstamai masai. Ta�u tā ir sevī klusinātas humanitātes paraugs, kurā saplūst viss dzīvais un kura to visu sevī satur.

LIETUS

It visur, bet jo īpa�i tur, kur tas ir reti, lietus pirms nolī�anas tiek izjusts kā vienība. Vispirms tas ierodas mākoņu veidā un pārklāj debesis, pirms sāk līt, kļūst tum�s, viss kļūst pelēks. Brīdī, pirms sākas lietus, acīmredzot ir vienotāka apziņa nekā apziņa par pa�u procesu. Jo bie�i vien tā alkst, tas, vai būs lietus, var kļūt par dzīvības jautājumu. Ne vienmēr to var viegli izlūgties, nākas izmantot burvestību; pastāv vairākas un patie�ām daudz�veidīgas tā pievilinā�anas metodes.

Lietus līst lāsēm, daudzām lāsēm. Tās redz, it īpa�i to virzienu. Visās valodās saka, ka lietus līst. Lietu redz daudzās paralēlās svītrās, krīto�o lā�u skaits uzsver tā virzību. Nav cita virziena, kas cilvēku iespaidotu vairāk par kri�anu; viss pārējais salīdzinājumā ar to ir kaut kas atvasināts, sekundārs. Kri�ana ir tas, no kā bīstas kop� pa�as mazotnes un pret ko visu mū�u cen�as nodro�ināties. No tās mācās izsargāties, bet, kas to neprot zināmā vecumā, kļūst smieklīgs vai bīstams. Lietum, pretstatā cilvēkam, \x jākrīt. Nekas nekrīt tik bie�i un daudzveidīgi kā lietus.

Iespējams, ka lā�u skaits nedaudz mazina kri�anas smagumu un cietumu. Tās dzird atsitamies, tas ir patīkams troksnis. Patīkami tās izjust krītam uz ādas. Iespējams, ka nav mazsvarīgi � lietus pārdzīvojumā pie�dalās trīs izjūtas: redze, dzirde un sajūta. Visas �īs maņas uztver da�ādi. No lietus itin viegli izsargāties. Tas reti kad ir patie�ām bīstams un bie�āk ap�skauj cilvēku cie�os apskāvienos.

Lietus lā�u atsi�anos uztver kā kaut ko vienmērīgu. Svītru paralēlums, trok�ņa līdzīgums, viena un tā pati mikluma izjūta, ko, nokrītot uz ādas, izraisa lāses, � viss it kā vērsts uz to, lai uzsvērtu lā�u vienādumu. Lietus var pieņemties spēkā vai mitēties, līt gāzēm vai smīlāt. Tā lā�u skaits ir pakļauts lielām svārstībām. Nepavisam nav tā, ka jārēķinās ar pastāvīgu tā

pieņem�anos spēkā; glu�i pretēji � zināms, ka tas reiz beigsies, un �īs beigas nozīmē, ka tā lāses bez pēdām pazudīs zemē.

Tiktāl, ciktāl lietus kļuvis par masas simbolu, tas neapzīmē strauji un nevaldāmi pieaugo�u masu, kas raksturīgs ugunij. Tajā nav nekā pastāvīga, kaut arī reizēm atgādinādami neizsmeļamibu. Lietus ir masa tās izlādē�a�nās brīdī, un tas iezīmē arī tās sabrukumu. Mākoņi, kuros tas rodas, lietū izzūd; lāses krīt, jo tās vairs nevar saturēties kopā, un vēl nepavisam nav skaidrs, vai un kā tās vēlāk varēs cita citu atrast.

UPE

Upē visuzkrīto�ākais ir tās virziens. Tā virzās starp mierā stāvo�iem krastiem, no kuriem var mū�dien vērot tās virzību. Ūdens masas nemiers, kas bez mitas plūst, kamēr vien upe ir upe, viennozīmīgā virzība, pat ja detaļās tā mainās, nepiekāpīgā vēlē�anās ieplūst jūrā, citu, mazāku upju uzņem�ana, � visam tam nenoliedzami piemīt masas raksturs. Tāpēc arī upe ir kļuvusi par masas simbolu, ta�u nevis par simbolu masai vispār, bet tās atsevi�ķajām izpausmes formām. Pla�uma ierobe�ojums, kura ietvaros tā nevar nemitīgi un negaidīti papla�ināties, rāda, ka upei kā masas simbo�lam ir pagaidu raksturs. Tā simbolizē procesijas; cilvēki, kas nolūkojas no ielas malām, ir kā koki upes malās, stingrais ietver plūsto�o. Demon�strācijām lielās pilsētās ir upēm līdzīgs raksturs. No da�ādiem iecirkņiem satek nelielas plūsmas, līdz izveidojas īstā galvenā straume. Upes it īpa�i simbolizē laiku, kad masa veidojas, laiku, kad tā vēl nav sasniegusi to, ko tā sasniegs. Upei nav raksturīga uguns visaptveramība un jūras universālitāte. Ta�u tā vietā līdz galējībai ir novests tās virziens, un, tā kā nāk klāt aizvien jaunas straumes, tājau no pa�a sākuma, tā teikt, ir virzība, kas �ķiet neizsmeļama un ko iztekā varbūt pat uztver nopietnāk nekā ietekā.

Upe ir masa tās iedomībā, masa, kas izrāda sevi. Sevis parādī�ana nav mazāk nozīmīga par virzību. Bez krastiem nav upes, un augo�ās �paleras līdzinās cilvēku �palerām. Tai � tā varētu teikt � ir āriene, kas vēlas, lai to redzētu. Visi plūsto�ie veidojumi � piemēram, procesijas un demon�strācijas � cen�as pēc iespējas vairāk izrādīt savu ārieni: tie izvēr�as, cik vien iespējams, izrāda sevi pēc iespējas vairāk skatītājiem. Tie vēlas, lai tos apbrīnotu vai lai no tiem bītos. To tie�ais mērķis īstenībā nemaz nav tik svarīgs, svarīgs ir attāluma lielums, kas no tā �ķir, ielu pla�ums, pa kuru tie plūst. Dalībnieku blīvumam nav vispārsaisto�a rakstura. Blīvums ir lielāks

starp skatītājiem, īpa�s blīvuma paveids rodas starp dalībniekiem un skatītājiem. Sis blīvums līdzinās mīlas tuvinā�anās procesam starp diviem ļoti gariem radījumiem, viens ietver otru un ļauj lēnām un maigi plūst sev cauri. Pieaugsme rodas jau pa�ā avotā, ta�u pieaugsmi nosaka telpiski strikti noteiktas pietekas.

Lā�u vienlīdzība upē ir kaut kas pa�saprotams, ta�u upe nes visda�ā�dākās lietas, un tas, ko tā nes, nosaka tās izskatu vairāk un ir tai svarīgāks nekā, piemēram, jūras krava, kas izzūd tās milzīgajā virsmā.

Apkopojot teikto, upi var dēvēt par masas simbolu tikai ar zināmiem ierobe�ojumiem. Tā ir masas simbols pavisam citādāk nekā uguns, jūra, me�s vai graudi. Tā simbolizē vēl apvaldītu stāvokli, stāvokli pirms izlau��anās vai pirms izlādē�anās; tās draudi �ķiet lielāki, nekā tie ir īstenībā: upe ir gausās masas simbols.

ME�S

Me�s ir virs cilvēkiem. Tas var būt noslēgts, brik�ņiem aizaudzis; tajā grūti iekļūt, un vēl grūtāk tajā ir virzīties uz priek�u. Ta�u viņa īstais blīvums, tas, kas to veido, � ir lapotne aug�ā. Tā ir atsevi�ķo stumbru lapotne, kas savijoties veido kopīgu jumtu, tā ir lapotne, kas aiztur gaismu un kopīgi met me�a lielo ēnu.

Cilvēks, taisns kā koks, ierindojas starp pārējiem kokiem. Ta�u tie ir daudz augstāki par viņu, un viņam jālūkojas no apak�as uz aug�u. Viņam visapkārt nav neviena cita dabiska fenomena, kas nemitīgi būtu virs viņa un vienlaikus � tik tuvu un daudzveidīgi. Jo mākoņi aizsteidzas, lietus iesūcas zemē, bet zvaigznes ir tālu. No visiem �iem fenomeniem, kas savā daudzveidībā iedarbojas no aug�as, nevienam nepiemīt �āds vienmēreso�s tuvums kā me�am. Koku augstums ir sasniedzams, tajos rāpjas, plūc augļus; reiz kokos ir arī dzīvots.

Virziens, kurā tas saista cilvēku acis, ir pa�a pārmaiņas virziens: me�s nemitīgi aug aug�up. Stumbru vienlīdzība ir aptuvena, arī tā īstenībā ir virziena vienlīdzība. Tas, kas reiz nokļūst me�ā, jūtas dro�ībā; viņ� nav nedz tā lapotnē, kur me�s turpina augt, nedz arī vislielākajā tā blīvumā. Tie�i �is blīvums sargā, un tas atrodas aug�ā. Tādējādi me�s ir kļuvis par bijības paraugu. Tas liek cilvēkam vērsties aug�up pateicībā par dāvāto patvērumu. Daudzām ciltīm lūko�anās aug�up kļuvusi vienkār�i par acu pacel�anu. Me�s nojauto�i veido baznīcas izjūtu, stāvē�anu Dieva priek�ā

starp kolonnām un pilastriem. Tā atbilstīgā un tāpēc arī vispilnīgākā izpausme ir doma velves, kur visas dzimtas saplūdu�as ne�ķiramā un vis�lielākajā vienībā.

Cits, ne mazāk svarīgs me�a aspekts, ir tā negrozāmība. Ikviens atse�vi�ķais stumbrs ir cie�i iesakņojies un nepadodas no ārienes nāku�iem draudiem. Tā preto�anās ir absolūta, tas neizkustas no savas vietas. To var nogāzt, bet ne pārcelt. Tāpēc tas ir kļuvis par karaspēka simbolu � no�stādīta, ne kādos apstākļos nebēgo�a karaspēka simbols; tas ļauj līdz pat pēdējam vīram sacirst sevi gabalos, pirms atstāj kaut pēdu zemes.

GRAUDI

Graudi ir savā ziņā reducēts me�s. Graudi aug tur, kur iepriek� bija me�s, tie nekad neizaug tik lieli kā me�s. Tie ir pilnīgā cilvēka un viņa darba varā. Viņ� tos sēj un pļauj; senos ritos panāk, lai tie augtu. No graudiem izaugusi labība ir kā zāle, kas pakļauta visiem vējiem. Visi stiebri kopīgi ļaujas vēja virzienam, viss lauks lokās vienlaicīgi. Vētrā tie tiek notriekti zemē un ilgi paliek tā guļam. Ta�u labībai piemīt noslēpumaina spēja atkal iztaisnoties, un, ja tai nav noticis nekas ļauns, pēk�ņi atkal viss lauks viļņojas. Pilnās vārpas ir kā smagnējas galvas; tās noliec galvu vai novēr�as � atkarībā no tā, kā pū� vēj�.

Labība parasti ir nedaudz mazāka par cilvēku. Ta�u cilvēks vienmēr ir tās kungs, pat tad, kad tā ir izaugusi augstāk par viņa galvu. To nopļauj visu reizē � tāpat kā tā bija kopīgi augusi, kopīgi iesēta. Jau zālājs, ko cil�vēks neizmanto, paliek vienkopus. Ta�u daudz kopīgāks ir labības likte�nis, � to iesēj, nopļauj, savāc un izkuļ, saglabājot graudus. Kamēr tā aug, labība ir cie�i iesakņojusies, stiebri nekad nevar doties kaut kur prom. Lai kas arī notiktu, tas notiek ar visiem stiebriem. Tā tie sablīvēju�ies stāv, augumā īpa�i neat�ķiroties no cilvēkiem; visiem kopā tiem vienmēr piemīt kaut kas liels. To ritms, ko izraisa vēj�, atgādina vienkār�u deju.

Cilvēku vienlīdzību nāves priek�ā itin labprāt saskata labības tēlā. Ta�u tā krīt visa uzreiz, un tāpēc atgādina pavisam noteiktu nāvi � kopīgu nāvi kaujā, kur tiek nopļauta rinda pēc rindas; labības lauks kā kaujaslauks.

Lokanība kļūst par pakļāvību: tajā ir kaut kas kopīgs ar uzticīgiem pakļautajiem, kas nekad nevar pieļaut pat domu par preto�anos. Tie stāv viegli pārskatāmi, gatavi jebkurai pavēlei. Ienaidnieks, kad tas atnāks, bez �ēlastības tos sabradās.

Labības izpausme � kaudze, sēkla; tā ir tikpat svarīga un zīmīga kā labības noslēguma faze � graudu kaudze. Septiņkārtiga vai simtkārtīga būs ra�a, galarezultātā kaudze būs daudzkārt lielāka par to, kas bija sākumā. Stāvot un kopīgi augot, tā ir savairojusies, un �ī savairo�anās ir tās svētība.

VĒJ�

Tā spēks mainās, un līdz ar to arī balss. Tas var smilkstēt un kaukt, tas var būt kluss un skaļ�, maz ir toņu, uz ko tas nebūtu spējīgs. To uztver arī kā kaut ko dzīvu vēl ilgi pēc tam, kad citi dabas fenomeni ir zaudēju�i savu dzīvīgumu cilvēku acīs. Bez balss visuzkrīto�ākais tajā ir virziens. Lai to noteiktu, svarīgi zināt, no kurienes tas nāk. Tā kā cilvēku viscaur apņem gaiss, tā triecieni tiek izjusti glu�i fiziski: jūtas pilnīgi stāvam vējā, tajā ir kaut kas aptvero�s, vētrā tas kopīgi virpina it visu, ko vien satver.

Tas ir neredzams, ta�u kustība, ko tas pie�ķir mākoņiem un viļņiem, lapām un zālei, ļauj viņam izpausties, un �ī izpausme ir daudzveidīga. Vēdu himnās vētras dievi maruti vienmēr figurē daudzskaitlī.* Viņu ir trīs�reiz septiņi vai trīsreiz se�desmit. Viņi ir vienāda vecuma brāļi, viņi miti�nās vienuviet un ir dzimu�i vienā un tajā pa�ā vietā. Viņu trok�ņo�ana ir pērkons un vēja kauk�ana. Viņi satricina kalnus, nogā� kokus un me�us kā me�onīgi ziloņi. Bie�i vien viņus sauc arī par �dziedātājiem� � vēj� dzied. Viņi ir vareni, trakojo�i un briesmīgi kā lauvas, ta�u viņi ir arī �irgti un sliecas spēlēties tāpat kā bērni vai telēni.

Izsenais elpas salīdzinājums ar vēju pierāda, cik koncentrēti vēj� tiek uztverts. Tam piemīt elpas blīvums. Ta�u savas neredzamības dēļ tas ir īpa�i piemērots neredzamo masu simbolizē�anai. Tāpēc tas atdots gariem, tie brā�as kā vētra, me�onīgs karaspēks, vai arī tie ir bēgo�i gari kā tajā eskimosu samaņu skatījumā.

Karogi ir vēj�, kas kļuvis redzams. Tie ir kā izgriezti mākoņu gabaliņi, tikai � tuvāki un krāsaināki, saturēti un vienādā formā. Kustībā tie plīvo.

I�� autas, it kā gribēdamas sadalīt vēju, tos izmanto, lai gaisu virs sevis apzīmētu kā savējo.

* Macdonell A.A. Hymns from the Rigveda. The Heritage of India Series. Calcutta. P. 56 57.

SMILTIS

Sakarā ar mums svarīgo mērķi īpa�i izceļamas divas smil�u īpa�ības. Pirmkārt, � mazums un tās daļiņu vienādums. īstenībā gan tā ir viena īpa�ība, jo smil�u graudiņus izjūt kā kaut ko vienādu tikai tāpēc, ka tie ir tik mazi. Otrkārt, � smil�u bezgalīgums. Tās nav pārskatāmas, to vien�mēr ir vairāk, nekā var aptvert acīm. Tur, kur tās ir mazās kaudzītēs, mēs tās neņemam vērā. Patie�ām uzkrīto�as tās ir tur, kur to ir bezgala daudz � jūras malā un tuksnesī.

Smil�u nemitīgā kustība ir novedusi pie tā, ka tās atrodas aptuveni pa vidu starp plūsto�o un stingo masu simboliem. Tās viļņojas tāpat kā jūra, tās var uzvirpuļot līdz pat mākoņiem; vissmalkākās smiltis ir putekļi. Nozīmīga iezīme ir smil�u draudi, nostājoties pretī atsevi�ķam cilvēkam kā kaut kas agresīvs un naidīgs. Tuksne�a vienveidība, milzums un nedzīvīgums kon�frontē cilvēku ar gandrīz vai nepārspējamu varu, kuru veido bezgala daudz vienādu daļiņu. Tā noslāpē viņu tāpat kā jūra, ta�u citādāk � viltīgāk un lēnāk.

Cilvēka attieksme pret tuksne�a smiltīm sagatavo da�u labu cilvēka vēlāku nostāju, cīņu, kas pieaugo�ā spēkā viņam jāizcīna ar pavisam mazu ienaidnieku lielo pulku. Smil�u izraisītā nokal�ana ir pārgājusi uz siseņiem. Cilvēks, kas kaut ko audzē, baidās no tiem kā no smiltīm, jo tas, ko tie atstāj aiz sevis, ir tuksnesis.

Var tikai brīnīties, ka smiltis varēju�as kļūt par pēcte�u simbolu. Ta�u fakts, kas tik labi pazīstams no Bībeles, pierāda, cik spēcīga bijusi vēlme pēc milzīga apmēra vairo�anās. Uzsvars nepavisam netiek likts tikai uz kvalitāti. Protams, ikviens vēlas spēcīgu, bra�u dēlu pulku. Ta�u tālākā nākotnē paaud�u dzīves summa jau ir kaut kas vairāk nekā grupa vai pulks, tad vēlas pēcte�u masu, un pati milzīgākā, nepārskatāmākā no pazīstamajām masām ir smiltis. Cik nenozīmīgs ir individuālais novērtē�jums, redzams līdzīgā ķīnie�u simbolā. Pēcte�i tiek salīdzināti ar siseņu pulku, un svarīgas ir tādas pēcte�u īpa�ības kā skaits, vienotība un nepār�trauktība.

Cits simbols, kas Bībelē tiek attiecināts uz pēcte�iem, ir zvaigznes. Arī �ajā gadījumā svarīgs ir to bezgala lielais daudzums; runa nepavisam nav par kādas atsevi�ķas, izcilas zvaigznes īpa�ībām. Svarīgi ir tas, ka zvaigznes paliek, nekad neizzūd, pastāv vienmēr.

KAUDZES

Visas kaudzes, kas cilvēkam kaut ko nozīmē, ir sanestas. Augļu vai graudu kaudzes vienība ir viņa darbības rezultāts. Ra�as novāk�anā nodar�binātas daudzas rokas; tā ir saistīta ar pavisam noteiktu gadalaiku un tā ir tik nozīmīga, ka ar to sākās vissenākais gada iedalījums. Svētkos cilvēki svin savu prieku par kaudzēm, ko tie savāku�i. Viņi lepni tās izstāda apska�tei. Bie�i vien svētki norisinās ap �īm kaudzēm.

Savāktajam ir vienāda iedaba � noteiktas �ķirnes augļi, noteiktas �ķirnes graudi. Tas tiek sablīvēts pēc iespējas cie�āk. Jo vairāk un blīvāk, jo labāk. Viss ir pa rokai, nekas vairs nav jāvāc. Svarīgs ir kaudzes lielums, ar to lielās; tikai tad, ja tā ir pietiekami liela, pietiek visiem vai ilgākam lai�kam. Kad to savāk�ana kļūst ierasta, kaudzes nevar būt par lielu. Vislab�prātāk atceras gadus, kas svētīti ar bagātīgu ra�u. Annāles, tiklīdz tādas kļūst pazīstamas, �os gadus atzīmē kā laimīgus gadus. Ra�as sacen�as no gada gadā, no vietas vietā. Nav svarīgi, vai tā pieder kopienai vai indivī�dam, svarīgi, ka �īs kaudzes ir priek�zīmīgas un iemieso dro�ību.

Tiesa, vēlāk tās tiek patērētas, da�viet � pavisam pēk�ņi īpa�u apstākļu dēļ , citviet � lēnam, atkarība no vajadzības. To konstantums ir ierobe�ots, to mazinā�anās pastāv jau pa�ā sākumā, priek�statā par tām. To vēlreizēja savāk�ana ir pakļauta gadalaiku vai lietus periodu ritmam. Ra�as novāk�ana ir ritmiska savāk�ana kaudzēs, �is ritms nosaka svētku svinē�anu.

AKMEŅU KAUDZES

Ta�u ir arī pavisam cita veida kaudzes, kas nav baudāmas. Akmeņu kaudzes ierīko tāpēc, ka tās tik grūti izmētāt. Tās ierīko ilgam laikam, uz mū�iem. Tās nekad nedrīkst samazināties, tām jāpaliek tādām, kādas tās ir. Tās nepārceļo uz kuņģiem, ne vienmēr tajās ari mitinās. Senākās for�mās ikviens akmens simbolizēja cilvēku, kas to bija atnesis. Vēlāk sastāv�daļu lielums un svars kļūst nozīmīgāks, to iespēj tikai daudzi un kopīgiem spēkiem. Lai arī ko liecinātu �ādas kaudzes, tās ietver sevī neskaitāmas, grūtos ceļos koncentrētas pūles. Bie�i vien tā ir mīkla, kā kaudze tikusi savākta. Jo neaptveramāka ir tās klātbūtne, tālāka akmeņu izcelsmes vieta, garāks ceļ�, � jo lielāks cilvēku skaits, kas jāiztēlojas par kaudzes ierīko�tajiem, jo spēcīgāks iespaids, ko tā izraisa vēlāk dzīvojo�os cilvēkos. Tā simbolizē to daudzo ritmisku piepūli, no kuriem nekas nav palicis pāri, izņemot �o nesagraujamo zīmi.

DĀRGUMI

Ari dārgumi ir savākti � tāpat kā visas citas kaudzes. Ta�u pretstatā augļiem un graudiem tie sastāv no vienībām, kas ir nebaudāmas un nepār�ejo�as. Svarīga ir �o vienību īpa�ā vērtība, un tikai uzticē�anās �īs vērtības ilgstamībai vedina uz dārgumu uzkrā�anu. Dārgumi ir kaudze, kurai jāpa�liek neskartai un jāaug. Ja tie pieder kādam no varenajiem, tie vedina pārē�jos varenos uz laupī�anu. Cieņa, ko tie pie�ķir savam īpa�niekam, rada viņam briesmas. Cīņas un kari ir radu�ies dārgumu dēļ, un da�s labs dzīvotu ilgāk, ja viņam būtu bijis mazāk dārgumu. Tāpēc bie�i vien dār�gumi tiek turēti slepenībā. Tātad dārgumu savdabība pastāv spriegumā starp spo�umu, ko tie izplata, un noslēpumu, kas tos sargā.

Augo�o skaitļu saldkaisle* savā visaptveramākajā formā ir izveidojusies dārgumu klātbūtnē. Visi pārējie aprēķini, lai uz cik augstiem rezultātiem tie būtu vērsti, piemēram, lopu vai cilvēku aprēķini, nesasniedz tik lielu aprēķināmā koncentrāciju. Priek�stats par īpa�nieku, kas slepenībā skaita savus dārgumus, ir ne mazāk dziļi ierakstīts cilvēka garā kā cerības uz pēk�ņu dārgumu atklā�anu: tie ir tik labi apslēpti un tā aizmirsti savā slēptuvē, ka nevienam vairs nepieder. Labi disciplinētas armijas pēk�ņi ir pārņēmusi un dezorganizējusi �ī kāre pēc dārgumiem, daudzas uzvaras tāpēc ir pārvērtu�ās savā pretmetā. Karaspēka pārvēr�anos dārgumu laupītāju barā � vēl pirms kaujas sāk�anās � Plūtarhs** ir atainojis Pompeja dzīves aprakstā.***

�Tiklīdz Pompejs ar savu floti ielenca Kartāgu, viņa pusē pārgāja 7000 ienaidnieka vīru, viņ� pats uz Āfriku atveda se�us pilnus leģionus. Te ar viņiem notika ērmīgs atgadījums. Da�i karavīri nejau�i uzgāja dārgumus un ieguva milzīgas naudas summas. Kad tas kļuva zināms, pārējie karavīri nonāca pie domas, ka �ai apkārtnei jābūt pilnai ar dārgumiem, ko kartāgie�i noslēpu�i savos bēdu laikos. Pompejs dienām ilgi netika galā ar kara�vīriem, kas meklēja dārgumu slēptuves. Viņ� staigāja apkārt smiedamies un vēroja, kā daudzi tūksto�i rok un apvēr� otrādi zemi. Beidzot viņi no tā visa bija noguru�i un aicināja Pompeju vest viņus, kurp vien tas vēlas, viņi esot pietiekami sodīti par savu muļķību.�

Līdzās �ādām neatvairāmi pievelko�ām slēptuvēm pastāv ari citi krā�jumi, kas tiek vākti pavisam atklāti kā sava veida brīvprātīgs nodoklis,

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

** Sk. nodaļu �Komentāri�.

*** Plutarch. Leben des Pompejus. Kap. 11. (Lebensbeschreibungen. Mūnchen, 1913. 6 Bde.)

cerot, ka vēlāk tas kritīs atsevi�ķam cilvēkam vai vairākiem cilvēkiem. Uz to attiecas visa veida loterijas; loterija ir ātra dārgumu izveido�anās, � zināms, ka pēc vinnesta izsludinā�anas tie ātri vien nokļūs laimīgā rokās. Jo mazāks to skaits, kam izkrīt laimests, jo vairāk dārgumu, jo tie pievil�cīgāki.

Kāre, kas cilvēkus piesaista �ādām izdevībām, paredz absolūtu uzticē�a�nos dārgumu vienībai. Par �īs uzticē�anās spēku grūti izveidot pārspīlētu priek�statu. Cilvēks pats sevi pielīdzina naudas vienībai. �aubas par to viņu aizvaino, tās nenoturība satricina viņa uzticē�anos pa�am sev. Viņa naudas vienības kri�anās pazemina viņu pa�u. Kad �is process paātrinās, kad iestājas inflācija, devalvētie cilvēki pārvēr�as par kaut ko tādu, ko pil�nīgi var pielīdzināt bēgo�ai masai. Jo vairāk cilvēki pazaudē, jo vienādāks kļūst to liktenis. Tas, kas atsevi�ķiem izredzētiem, kuriem izdevies kaut ko sev personiski izglābt, līdzinās panikai, visiem pārējiem, kam zudis naudas īpa�ums un kas tāpēc ir vienādi, kļūst par masveidīgu bēg�anu. �ī feno�mena sekas, kam � it īpa�i mūsu gadsimtā � piemīt nepārskatāma, vēs�turiska inerce, tiek aplūkotas īpa�ā nodaļā.

BARS

Masu kristāli un masa vārda modernajā nozīmē ir atvedināmi no senā�kas vienības, kurā tie vēl sakrita; �ī senākā vienība ir bars. Mazskaitlīgās ordās, kur nelielā pulkā klejoja apkārt desmit vai divdesmit vīru, bars ir ļoti izplatīta kopīga uzbudinājuma forma.

Baru raksturo nespēja augt. Tālu visapkārt ple�as tuk�ums, nav neviena cilvēka, kas tam varētu pievienoties. Bars � uzbudinātu cilvēku grupa, kas kvēlāk par visu vēlas, lai viņu būtu vairāk. Lai ko arī tie kopīgi uzsāktu � dotos medībās vai karā, viņiem būtu labāk, ja to būtu vairāk. �ādai nelielai grupai ikviens, kas tai pievienojas, nozīmē izteiktu, svarīgu un neaizstā�jamu pieaugsmi. Viņa pievienotais spēks būtu desmitā vai divdesmitā daļa no kopīgā spēka. Visi pārējie precīzi ievērotu viņa ieņemto stāvokli. Gru�pas kopīgajā mājturībā viņu vērtētu tik augstu, cik mūsdienās diez vai kāds no mums tiktu vērtēts.

Barā, kas laiku pa laikam izveidojas no grupas un visizteiktāk pau� savu vienotības izjūtu, atsevi�ķais cilvēks nekad nevar pazaudēt sevi tik pilnīgi, kā tas patlaban notiek ar moderno cilvēku jebkurā masā. Bara mainīgajās konstelācijās, tā dejās un procesijās viņ� vienmēr stāvēs malā. Viņ� būs tajā iek�ā un vienlaikus � malā, viņ� būs malā un tajā pa�ā laikā � iek�ā. Kad bars sē� visapkārt ugunskuram, ikvienam pa labi un pa kreisi ir kaimiņ�, ta�u mugura ir atklāta; mugura ir neaizsargāti pavērsta pret me�onīgo apvidu. Blīvumam bara iek�ienē vienmēr piemīt kaut kas simulatīvs: cil�vēki cie�i saspie�as un pārmantotās, ritmiskās kustībās izspēlē savu daudzskaitlīgumu. Ta�u tik daudz viņu nav, viņu ir maz; patiesā blīvuma trū�kumu viņi aizstāj ar intensitāti.

No �etrām būtiskajām masas īpa�ībām, ko esam iepazinu�i, barā divas ir fiktīvas, tas ir, tās vēlas iegūt un tās uzsvērti tiek izspēlētas; tāpēc abas

pārējās izpau�as vēl spēcīgāk. Augsme un blīvums tiek izspēlēti, bet vien�līdzība un virzība patie�ām pastāv. Pirmais, kas saskatāms barā, ir tā virzības ne�aubīgums. Savukārt vienlīdzība izpau�as tajā, ka visi ir apsēsti ar vienu un to pa�u mērķi, piemēram, skatot dzīvnieku, ko vēlas nogalināt.

Baru ierobe�o ne tikai tas. Barā ne tikai ietilpst relatīvi nedaudzi � desmit, varbūt divdesmit, un reti kad vairāk �, bet �ie nedaudzie ļoti labi pazīst cits citu. Viņi vienmēr ir dzīvoju�i kopā, ik dienu viņi sastopas, daudzajos kopīgajos pasākumos viņi ir iemācīju�ies precīzi novērtēt cits citu. Baram diez vai iespējama negaidīta pieaugsme; �ādos apstākļos dzīvo pārāk maz cilvēku, un viņi dzīvo ļoti izkaisīti. Ta�u, tā kā barā ir labi pazīs�tami cilvēki, vienā punktā tas ir pārāks par masu, kas var augt bezgalīgi: bars, pat ja to izjauc nelabvēlīgi apstākļi, vienmēr sapulcējas no jauna. Tas var rēķināties ar pastāvīgumu; tā ilgstamība ir nodro�ināta, kamēr dzīvi bara piederīgie. Bars var izstrādāt noteiktus ritus un ceremonijas; tie, kam tas jāizpilda, ieradīsies, uz viņiem var paļauties. Viņi zina, kam pieder, viņus nevar aizvilināt kaut kur citur. �ādu vilinājumu ir ļoti maz, tik maz, ka nemaz nevar rasties ieradums no tā atteikties.

Bet, ja bars tomēr kļūst lielāks, tas notiek kvantveidīgi un ar dalībnieku savstarpēju piekri�anu. Bars, sastopoties ar otru grupu, ja vien neizceļas cīņa, var uz laiku apvienoties kāda pasākuma īsteno�anā. Ta�u vienmēr saglabājas abu kvantu separātā apziņa, kopīgās akcijas degsmē tā var pazust, bet ne uz ilgu laiku. Goda izrādī�anā un citās ceremonijās tā noteikti izpau�as atkal. Bara izjūta vienmēr ir spēcīgāka nekā atsevi�ķā izjūta, kad viņ� ir viens, kad nedarbojas barā. Noteiktā cilvēku kopdzīves līmenī bara kvantveidā izjūta ir pats iz�ķirīgākais un nav ne ar ko aizstājama.

Seit tam, ko parasti dēvē par cilti, dzimtu vai klanu, ar nolūku tiek pretstatīta cita vienība, bara vienība. Visiem �iem pazīstamajiem socio�loģiskajiem jēdzieniem, lai cik svarīgi tie arī ir, piemīt kaut kas statisks. Turpretī bars ir akcijas vienība, tas izpau�as konkrēti. Ja grib izpētīt masu izturē�anās sākotni, jāsāk ar baru. Bars ir pati senākā un ierobe�otākā cil�vēku masas forma, tas pastāvējajau tad, kad nepastāvēja masa mūsu moder�najā nozīmē. Bars ir daudzveidīgs savās izpausmēs. Tas vienmēr ir skaidri aptverams. Tā aktivitāte gadu tūksto�u laikā ir tik intensīva, ka it visur atstājusi savas pēdas, un pat mūsu, pilnīgi citādi veidotajos laikos vēl pastāv da�a laba forma, kas tie�i atvedināma no bara.

Bars izsenis parādās �etrās at�ķirīgās formās vai funkcijās. Tām visām piemīt kaut kas plūsto�s, tās visas viegli pāriet cita citā, tāpēc pirmām kārtām svarīgi noteikt, ar ko tās at�ķiras. Pats dabiskākais un īstākais bars

II�� tas, no kā atvedināts mūsu vārds, proti, medību bars. Tas veidojas visur, kur ir runa par bīstamu vai spēcīgu dzīvnieku, ko grūti nomedīt vienam; tas veidojas arī tur, kur runa ir par masveidīgu guvumu, lai pēc iespējas mazāk no tā ietu secen. Nogalinātā dzīvnieka � valzivs vai ziloņa � lielums, pat ja to nogalinājis atsevi�ķs cilvēks, paredz, ka iegūt un sadalīt to var tikai kopīgiem spēkiem. Tādējādi medību bars pāriet sadalī�anas stāvoklī; da��kārt tas izpau�as atsevi�ķi, ta�u medības un sadalī�ana ir cie�i saistītas un tās a r i jāaplūko kopā. Abas vērstas uz guvumu, un tikai guvums � dzīvs vai miris �, tā izturē�anās un savdabība nosaka bara uzvedību, kas veidojas laupījuma iegū�anai.

Otra forma, kurai �is tas ir kopīgs ar medību baru un kura daudzām pārejām ar to saistīta, ir karojo�s bars. Tas paredz otru cilvēku baru, pret ko vēr�as un ko uztver kā tādu, kaut arī �ajā mirklī tas nemaz nepastāv. Savā agrīnākajā formā tas bie�i vien ir vērsts uz vienu vienīgu upuri, kuram arī atriebjas. īpa�i tuvs tas ir medību baram noteiktībā, kas jānogalina.

Tre�ā forma ir sērojo�s bars. Tas veidojas tad, kad nāve paņem kādu grupas locekli. Grupa, kas ir maza un jebkuru zaudējumu izjūt kā kaut ko neaizstājamu, �ajā gadījumā izveidojas par baru. Mērķis var būt mirsto�ā paturē�ana, viņa dzīvības spēka atņem�ana, lai to iemiesotu sevī pirms viņ� pavisam pazūd, viņa dvēseles nomierinā�ana, lai tā nekļūtu par dzīvo ienaidnieci. Katrā ziņā �āda akcija �ķiet nepiecie�ama, un nav neviena cil�vēka, kas pilnīgi no tās atteiktos.

Ceturtajā formā es iekļauju daudzveidīgos fenomenus, kuriem, nerau�goties uz visu at�ķirību, tomēr ir kaut kas kopīgs, proti, vairo�anās nolūks.

Vairo�anās bari veidojas tāpēc, ka pati grupa vai radījumi, ar kuriem tie saistīti, � dzīvnieki vai augi �, grib, lai tās būtu vairāk. Tas redzams dejās, kam tiek pie�ķirta noteikta mītiska jēga. Arī tās pazīstamas it visur, kur cil�vēki dzīvo kopīgi. Tajās vienmēr izpau�as grupas neapmierinātība ar savu lielumu. Tātad viena no būtiskākajām modernās masas īpa�ībām � tieksme kļūt lielākai � izpau�as jau ļoti agri, baros, kas pa�i par sevi vēl nemaz nespēj augt. Tas jāpanāk ar noteiktiem ritiem un ceremonijām; lai ko mēs gribētu domāt par to iedarbīgumu, jāsecina, ka laika gaitā tie patie�ām izraisīju�i lielāku masu veido�anos.

Detalizēta �o �etru at�ķirīgo bara formu izpēte sniedz pārsteidzo�us rezultātus. Tās sliecas pāriet cita citā, un viena bara veida pārvērtībai citā patie�ām ir milzīgas sekas. Daudz lielāko masu labilitāte ir redzama jau �ajos mazajos un �ķietami stingrajos veidojumos. To pārvērtība bie�i vien ir savdabīgu, reliģisku fenomenu iemesls. Tiks parādīts, kā medību bars

var pārvērsties sērojo�ā barā un kā �ajā procesā radu�ies savpatie mīti un kulti. Sērojo�ie vairs nevēlas būt mednieki, un upurim, par ko tie sēro, jāizpērk medībās izlieto asiņu grēks.

Vārda �bars� izvēle �īs senākās un ierobe�otākās masas formas apzīmē��anai jāatgādina, ka cilvēku masas ra�anās ir saistīta ar dzīvnieku paraugu � baros kopīgi medījo�iem dzīvniekiem. Vilki, ko cilvēks labi pazina un gadu tūksto�u gaitā izaudzinājis par suņiem, viņu iespaidoja jau ļoti sen. Tie figurē kā mītiski dzīvnieki daudzu tautu ticējumos, priek�stati par vilka�iem, nostāsti par cilvēkiem, kas pārģērbjas par vilkiem, uzbrūk citiem un saplosa tos, izcelsmes leģendas par bērniem, ko uzaudzināju�i vilki, � tas viss un vēl �is tas pierāda, cik tuvu vilks stāvējis cilvēkam.*

Medību bars, kuru patlaban izprot kā suņu baru, kas iedīdīts kopīgām medībām, ir dzīvs �īs senās saistības pārpalikums. Cilvēki mācījās no vilkiem, da�ās dejās, tā teikt, ievingrinājās vilcībā. Protams, arī citi dzīv�nieki devu�i savu artavu līdzīgu spēju izkop�anā medījo�ām tautām. Es izmantoju apzīmējumu �bars� nevis attiecībā uz dzīvniekiem, bet gan attiecībā uz cilvēkiem, jo tas vislabāk raksturo kopīgo gan straujajai kustībai, gan konkrētajam mērķim, pēc kura tiecas. Bars tiecas pēc guvuma, alkst tā asinis un nāvi. Lai to sasniegtu, baram jābūt ātram un nenovēr�a�mam, viltīgam un izturīgam. Tas uzmundrina sevi ar kopīgu rie�anu. �ī trok�ņa nozīmi, kurā saplūst atsevi�ķo dzīvnieku balsis, nedrīkst novērtēt par zemu. Tas var atslābt un atkal pieņemties spēkā, ta�u tajā nav nekādu �aubu, tas ietver sevī uzbrukumu. Beidzot visi aprij sasniegto un nogalināto. Vispār pastāv �ieradums� atstāt ikvienam dalībniekam kaut ko no nogali�nātā, jau dzīvnieku pasaulē rodami dalī�anas bara aizsākumi. Es izmantoju apzīmējumu �bars� arī attiecībā uz pārējām trim minētajām pamatformām, kaut arī to gadījumā grūti runāt par dzīvnieku paraugiem; es nezinu vārdu, kas labāk izteiktu �ī procesa konkrētību, vērstību un intensitāti.

Arī tā vēsture attaisno izmanto�anu �ajā nozīmē. Vācu vārds �Meute� atvedināms no viduslatīņu �movita�, kas nozīmē �kustība�. Senfran�u vār�dam �meute�, kas no tā radies, ir divēja nozīme: tas var nozīmēt �sacel�a�nās�, �dumpo�anās� vai arī �medības�. �eit cilvēciskais vēl ir izteikti priek��plānā. Senais vārds precīzi apzīmē to, kas arī jātver, un runa ir tie�i par �o divējo nozīmi. Ierobe�otā izmanto�ana � �medībsuņu bars� � ir radusies daudz vēlāk un vācu valodā pazīstama tikai kop� 18.gadsimta vidus, tur�pretim tādi vārdi kā �Meutmacher�, dumpinieks, un �Meuterei�, dumpis, kas radu�ies no senā fran�u vārda, figurē jau ap 1500.gadu.

*Sk. nodaļu �Komentāri�.

MEDĪBU BARS

Medību bars visiem līdzekļiem cen�as satvert kaut ko dzīvu, ko tas Vēlas nogalināt, lai tad to notiesātu. Tātad par tā tuvāko mērķi vienmēr k|ūst nogalinā�ana. Pa�i svarīgākie līdzekļi ir pārsteig�ana un ielenk�ana.

I as attiecas uz atsevi�ķu, lielu dzīvnieku vai daudziem dzīvniekiem, kurus pārņēmusi masveidīga bēg�ana.

Guvums vienmēr ir kustībā, pēc tā dzenas. Iz�ķirīgais ir bara kustības ātrums, baram jāskrien ātrāk par medījamo, lai to nogurdinātu. Ja runa ir par daudziem dzīvniekiem un ja tos izdevies ielenkt, masveidīgā bēg�ana pārvēr�as panikā: ikviens no medītajiem dzīvniekiem tad pats saviem spēkiem mēģina izkļūt no ienaidnieka loka.

Medības norisinās lielā un mainīgā telpā. Ja notiek atsevi�ķa dzīvnieka medības, bars pastāv tikmēr, kamēr medījums mēģina glābt savu ādu. Uzbudinājums medībās pieaug, tas izpau�as mednieku izsaucienos, ar kuriem uzkurina slāpes pēc asinīm.

Koncentrē�anās uz objektu, kas vienmēr ir kustībā, kas pazūd no redzes loka, tad atkal uzrodas, ko bie�i vien pazaudē un kas tāpēc jāmeklē, bet kuru nekad neizlai� no nāvējo�ā nolūka jomas un nemitīgi tur nāves baiļu stāvoklī, � �ī koncentrē�anās ir visiem kopīga. Ikvienam acīs ir viens un tas pats objekts, visi kustas viena un tā pa�a objekta virzienā. Atstatums starp baru un tā objektu, kas pakāpeniski samazinās, samazinās ikvienam. Medībām ir kopīgi nāvējo�ie sirdspuksti. Tie ir ieturēti mainīgā apkārtnē, bet, jo vairāk tuvojas dzīvniekam, tie kļūst straujāki. Kad tas sasniegts, kad tas jāsatver, ikvienam ir izdevība nogalināt, un ikviens arī to mēģina izdarīt. Visu �ķēpi vai bultas var koncentrēties uz vienu radījumu. Tie ir medību alkaino skatu turpinājums.

Jo ikvienam �āda veida stāvoklim ir dabiskas beigas. Cik skaidrs un izteikts ir nolūkotais mērķis, tik skaidras un pēk�ņas ir arī bara pārmaiņas, to sasniedzot. Neprātīgā trauk�anās beidzas nogalinā�anas mirklī. Tie no klāteso�ajiem, kam kaut kas pienākas no guvuma, izveido apli. Viņi varētu kā vilki iecirst medījumā zobus. Ta�u notiesā�anu, ko vilku bars sāk vēl ar dzīvo miesu, cilvēki atliek uz vēlāku mirkli. Dalī�ana norisinās bez ķildām un pēc zināmiem noteikumiem.

Visviens, cik nogalinātais ir liels, cik tā ir daudz, ja medījis viss bars, guvums jāsadala starp visiem locekļiem. Process, kas nu sākas, ir pilnīgi pretējs bara veido�anās procesam. Tagad ikviens grib iegūt kaut ko sev un iegūt pēc iespējas vairāk. Ja dalī�ana nebūtu precīzi noregulēta, ja nebūtu

izsenis pastāvo�a likuma un godājamu cilvēku, kas uzrauga tās īsteno�anu, tad sadalei būtu jābeidzas ar slepkavo�anu. Sadales likums ir vissenākais likums.

Pastāv divas principiāli at�ķirīgas tā versijas: saskaņā ar vienu sadale attiecas tikai uz medniekiem, bet saskaņā ar otru tajā tiek iekļauti arī sie�vietes un vīrie�i, kam nav bijis nekā kopīga ar medībām.* Priek�stāvis, kas rūpējas par kārtīgu sadali, sākotnēji no sava amata negūst nekādas priek�rocības. Var pat gadīties, kā tas ir da�ās eskimosu ciltīs, ka valzivju mednieks goda dēļ pats no visa atsakās. Guvuma kopīguma izjūta var sniegties ļoti tālu: Sibīrijas korjakiem ideāls mednieks ielūdz visus nobau�dīt savu guvumu, bet pats apmierinās ar to, kas paliek pāri.

Sadales likums ir ļoti komplekss un mainīgs. Guvuma godājamākā daļa ne vienmēr pienākas tam, kas izdarījis nāvējo�o sitienu. Da�kārt tiesības uz to pienākas tam, kas pirmais ieraudzījis medījumu. Ta�u arī tas, kas tikai iztālēm bijis nogalinā�anas liecinieks, var pretendēt uz daļu no guvuma. �ajā gadījuma liecinieki tiek uzskatīti par līdzdalībniekiem, kas dalās atbildībā un var baudīt iegūto. Es minu �īs galējās un nemaz ne tik bie�i sastopamās noteiksmes, lai paradītu, cik spēcīga ir medību bara izstarotā vienotības izjūta. Lai kā ari sadale būtu organizēta, pa�i iz�ķirīgākie akti ir guvuma ieraudzī�ana un nogalinā�ana.

Būtiskā at�ķirība starp medījo�o un karojo�o baru ir karojo�ā bara divējādais iekārtojums. Kad uzbudināta grupa medī vienu atsevi�ķu cil�vēku, ko tā grib sodīt, runa ir par medību baram līdzīgu veidojumu. Ja �is cilvēks pieder pie citas grupas, kura negrib to atdot, drīz vien bars nostājas pret baru. Ienaidnieki savā starpā īpa�i neat�ķiras. Tie ir cilvēki, vīri, karotāji. Sākotnējā karo�anas formā tie ir tik līdzīgi, ka viņus grūti at�ķirt. Viņi uzbrūk vienā un tajā pa�ā veidā, arī apbruņojums ir gandrīz vienāds. No abām pusēm atskan me�onīgi, draudo�i saucieni. Viņiem ir viens un tas pats nolūks vienam pret otru. Turpretī medību bars ir vienpusīgs: dzīvnieki, pret kuriem tas dodas, nemēģina aplenkt vai nomedīt cilvēkus. Tie bēg, un, ja arī da�reiz mēģina aizstāvēties, tas notiek mirklī, kad

* Sk.: Lot-Falck E. Les Sites de Chasse chez les peuples sibйriens. Paris, 1953. P. 179 -

Bars

tos grib nogalināt. Lielākoties tie tad nemaz nespēj arī aizstāvēties pret cilvēku.

Iz�ķirīgais un patiesi raksturīgais karojo�ā masā ir tas, ka pastāv divi bari, kam vienam pret otru ir glu�i tāds pats nolūks. �is dalījums ir obli�gāts, pārrāvums starp tiem ir absolūts, kamēr vien pastāv karastāvoklis. Lai noskaidrotu, kāds tad īsti ir to nolūks, pietiek izlasīt �o vēstījumu. Tas ir stāsts par Dienvidamerikas taulipangu cilts karagājienu pret viņu ienaidniekiem pi�auko* Vēstījums ir burtisks kāda taulipangu vīra pār�stāsts un satur visu, kas jāzina par karojo�o baru. Pasākums pārpilda un sajūsmina stāstītāju, viņ� to ataino no iek�ienes, no savas puses, ataino tāda veida kailumā, kas ir vienlīdz patiesīgs un �au�alīgs � grūti atrast ko līdzīgu.

�Iesākumā starp taulipangu un pi�auko pastāvēja draudzība. Tad sievie�u dēļ viņi sastrīdējās. Vispirms pi�auko nogalināja da�us taulipangus, uzbrūkot tiem me�ā. Tad viņi nogalināja jaunu taulipangu un sie�vieti, un tad me�ā � trīs taulipangus. �ādi pi�auko gribēja pakāpeniski iznīcināt visu taulipangu cilti.

Tad Manikuza, taulipangu kara virsaitis, sasauca visus savus ļaudis. Taulipangiem bija trīs vadoņi: Manikuza, galvenais virsaitis, un vēl divi vir�sai�i, no kuriem viens bija mazs un resns, bet ļoti drosmīgs vīrs, savukārt otrais bija viņa brālis. Tad vēl bija arī vecais virsaitis � Manikuza tēvs. Starp viņa ļaudīm bija ari mazs, bet ļoti drosmīgs vīrs no kaimiņcilts arekuna. Manikuza lika sagatavot raudzētu ka�iri masu, piecus pilnus ķirbjtraukus. Tad viņ� lika sagatavot se�as kanu laivas. Pi�auko dzīvoja kalnos. Taulipangu paņēma līdzi divas sievietes, kam vajadzēja aizdedzināt mājas. Viņi devās ceļā, bet nezinu � pa kuru upi. Viņi neko neēda � nedz piparus, nedz lielas zivis, nedz medījumu, līdz kara beigām viņi ēda tikai mazas zivis. Viņi paņēma līdzi arī krāsas un balto mālu, lai varētu izkrāsoties.

Viņi pietuvojās pi�auko dzīvesvietai. Manikuza nosūtīja piecus vīrus uz pi�auko namu, lai uzzinātu, vai tie visi ir tur. Tur bija visi. Tas bija liels nams ar ļoti daudziem cilvēkiem un to visapkārt apņēma mietu �ogs. Izlūki atgriezās un izstāstīja to virsaitim. Tad vecais un trīs virsai�i apvār�doja uzrūgu�o ka�iri masu. Viņi apvārdoja arī krāsas, balto mālu un karavāles. Vecajiem bija tikai loki un bultas ar dzelzs uzgaļiem, nekādi uguns�aujamie iero�i. Pārējiem bija plintes un skrotis. Katram bija maisiņ� ar

* Sk.: Koch-Grūnherg Th. Vom Roroimo zum Orinoco. Stuttgart, 1917 1928. Bd. 3. S. 102105.

skrotīm un se�as kārbas ar pulveri. Arī tas viss tika apvārdots. (Burvju spēka iepū�ana.) Tad viņi, sākot ar pieri, pāri visai sejai uzkrāsoja sev sarkanas un baltas svītras: aug�ā � sarkanu, apak�ā � baltu. Uz krūtīm viņi uzzīmēja trīs svītras (aug�ā � sarkanu, apak�ā � baltu), to pa�u viņi izdarīja uz aug�delmiem, lai karotāji cits citu pazītu. Tāpat izkrāsojās arī sievietes. Tad Manikuza pavēlēja sajaukt ka�iri masu ar ūdeni.

Izlūki stāstīja, ka mājās ir ļoti daudz ļau�u. Tur bija viena ļoti liela māja, bet nostāk � trīs mazākas. Pi�auko bija daudz vairāk nekā taulipangu, viņi, neskaitot arekundu, bija tikai piecpadsmit vīri. Tad viņi dzēra ka�iri, katrs vienu pilnu kalebasu, viņi izdzēra daudz ka�iri, lai kļūtu dros�mīgi. Pēc tam Manikuza teica: ��is te �auj pirmais! Kamēr viņ� pielādē plinti, �auj nākamais. Viens pēc otra!� Viņ� sadalīja savus ļaudis trīs daļās pa pieciem vīriem un nostādīja pla�ā lokā ap māju. Viņ� teica: �Lai neviens �āviens nebūtu velts! Ja kāds vīrs krīt, lai paliek guļam, �aujiet uz to, kas vēl stāv!�

Tad viņi trīs daļās devās uz priek�u, aiz viņiem gāja sievietes, nesot ķirbjtraukus, pilnus ar dzērienu. Viņi nonāca pie savannas robe�as. Te Manikuza teica: �Ko lai darām? Viņu ir ļoti daudz. Varbūt labāk griezties atpakaļ un pasaukt vēl cilvēkus?� Bet arekuna teica: �Nē! Uz priek�u! Ielau�oties starp daudzajiem cilvēkiem, man nebūs neviena, ko nonāvēt!� (Tas nozīmēja: ar �iem daudzajiem ļaudīm nepietiek manai vālei, jo es nogalinu ļoti ātri.) Manikuza atbildēja: �Uz priek�u! Uz priek�u! Uz priek�u!� Viņ� mudināja visus. Viņi nokļuva mājas tuvumā. Bija nakts. Mājā bija �amanis, kas tie�i apvārdoja kādu slimnieku. Viņ� teica: �Nāk ļaudis!� Tādējādi viņ� brīdināja mājas iemītniekus. Mājas saimnieks, pi�auko virsaitis, teica: �Lai nāk! Es zinu, kas viņ� ir. Tas ir Manikuza! Ta�u no �ejienes viņ� vairs neatgriezīsies!� �amanis turpināja brīdināt un teica: �Ļaudis jau ir klāt!� Bet virsaitis teica: �Tas ir Manikuza! Viņ� vairs neatgriezīsies! Viņ� �eit beigs savu dzīvi!�

Tad Manikuza pārgrieza liānas, kas saturēja mietu �ogu. Abas sievietes ieskrēja un pielika mājai uguni, viena � pie ieejas, bet otra � pie izejas. Mājā bija ļoti daudz ļau�u. Tad sievietes atkal izkrēja ārpus �oga. Māju pārņēma uguns. Kāds vecis rāpās aug�up, lai nodzēstu uguni. No mājas iznāca daudz ļau�u, viņi daudz �āva ar savām plintēm, ta�u bez kāda mērķa, jo nevienu neredzēja; viņi �āva tikai tāpēc, lai iebiedētu ienaid�nieku. Vecais taulipangu virsaitis gribēja ar bultu no�aut kādu pi�auko, ta�u netrāpīja. Pi�auko bija savā ierakumā. Kad vecais uzlika otro bultu, pi�auko viņu no�āva ar savu plinti. Manikuza redzēja, ka viņa tēvs ir miris.

Visi karotāji saka �aut. Viņi bija aplenku�i visu māju, un pi�auko nebija neviena ceļa, lai izglābtos.

Priek�ā izlauzās taulipangu karotājs vārdā Evama. Aiz viņa gāja viens no ļaunākajiem virsai�iem, aiz tā � viņa brālis, aiz tā � kara virsaitis Manikuza, bet aiz viņa � arekuna. Pārējie palika ārpusē, lai nogalinātu pi�auko, kas mēģinātu bēgt. Visi pieci ielauzās ienaidnieku vidū un sāka tos sist ar savām vālēm. Pi�auko �āva uz viņiem, ta�u nevienam netrāpīja. T ad Manikuza nogalināja pi�auko virsaiti. Jaunākais virsaitis nogalināja jaunāko pi�auko virsaiti. Viņa brālis un arekuna nogalināja ļoti ātri un daudzus. Izbēga tikai divas jaunavas, kas joprojām vēl dzīvo upes aug�tecē un ir precēju�ās ar tauli�pangu. Visi pārējie tika nogalināti. Māja tika nodedzināta. Bērni raudāja. Tad visi bērni tika iemesti ugunī. Starp miru�ajiem gulēja viens pi�auko, kas bija palicis dzīvs. Viņ� nosmērējās viscaur ar asinīm un nogūlās starp miru�a�jiem, lai ienaidnieki nodomātu, ka viņ� ir beigts. Tad taulipangi ņēma pēc kārtas pi�auko un ar me�a na�iem cirta tos uz pusēm. Viņi atrada dzīvu paliku�o vīru, satvēra un nogalināja. Tad viņi paņēma kritu�o pi�auko vir�saiti, piesēja to ar paceltām, izplestām rokām pie koka un �āva viņā ar pārpa�liku�o munīciju tik ilgi, kamēr tas nesa�ķīda gabalgabalos. Tad viņi paņēma miru�u sievieti. Manikuza pavēra ar pirkstiem viņas dzimumorgānus un teica Evamam: �Skat, tev te būtu labi kaut ko iebāzt!�

Pārējie pi�auko, kas dzīvoja trijās mazākās mājās, aizbēga un izklīda apkārtnes kalnos. Tur viņi dzīvo vēl joprojām � pārējo cil�u nāvīgie ienaidnieki un slepenie slepkavas, kas īpa�i neieredz taulipangus.

Savu veco kritu�o virsaiti taulipangi apglabāja laukumā. Tikai divi no taulipangiem bija ievainoti ar skrotīm vēderā. Tad viņi griezās mājup un sauca: �Hei, hei, hei, hei, hei!� Mājās viņi atrada jau sagatavotas guļvietas.�

Strīds sākās sievie�u dēļ. Da�i cilvēki tika nogalināti. Ta�u mana tikai citu nogalinātos. No �ī brī�a valda nesatricināma ticība, ka ienaidnieks grib iznīcināt visu taulipangu cilti. Virsaitis precīzi zina saaicinātos cil�vēkus, viņu nav daudz � 16 vīri kopā ar vīru no kaimiņcilts, un visi zina, kas no kura sagaidāms kaujā. Tiek ievērots stingrs gavēnis, viņi pārtiek tikai no nelielām zivtiņām. No uzraudzētās masas tiek pagatavots spēcīgs dzēriens. Pirms kaujas to dzer, lai �kļūtu drosmīgāki�. Ar krāsām tiek izveidota sava veida uniforma, �lai karotāji varētu cits citu pazīt�. Viss, kas tiek uzskatīts par kara piederumiem, it īpa�i jau iero�i, tiek �apvārdoti�. Tādējādi tiem tiek pie�ķirts burvju spēks, tie tiek svētīti.

Nokļūstot ienaidnieku apmetnes tuvumā, tiek izsūtīti izlūki, lai re�dzētu, vai visi ir mājās. Visi ir mājās. Nepiecie�ams, lai sapulcēju�ies būtu

visi, jo jānogalina visi uzreiz. Tas ir liels nams ar ļoti daudziem cilvēkiem, bīstamu pārspēku. Taulipangiem ir pamatots iemesls iedzert drosmei. Virsaitis sniedz savus norādījumus � glu�i kā virsnieks. Ta�u, nokļūstot ienaidnieka mājas tuvumā, viņ� jūt savu atbildību. �Viņu ir ļoti daudz,� viņ� saka un vilcinās. Varbūt jāgrie�as atpakaļ un jāsagādā papildspēki? Ta�u viņa grupā atrodas vīrs, kam trūkst ienaidnieka, ko varētu nogalināt. Viņa apņēmība piemetas arī virsaitim, kas dod pavēli �Uz priek�u!�

Nakts, ta�u ļaudis namā neguļ. Samanis dziedina slimnieku, visi sasē�du�ies visapkārt. Samanis, nevienam neuzticoties, sakopo visas maņas un jūt briesmas. �Nāk ļaudis!� viņ� saka. Drīz vien viņ� saka: �Ļaudis jau ir klāt!� Ta�u nama virsaitis ļoti labi zina, par ko ir runa. Viņam ir viens ienaidnieks, viņ� ir dro�s par tā naidīgumu. �Viņ� vairs neatgriezīsies! Viņ� �eit beigs savu dzīvi!� Bojāejai nolemto aklība ir tikpat iezīmīga kā to vilci�nā�anās, kam jāuzbrūk. Apdraudētais neko nedara, bet nelaime jau nāk pār viņu galvām.

Drīz vien deg sievie�u aizdedzinātā māja, tās iemītnieki metas ārā. Viņi nevar redzēt, kas no tumsas uz viņiem �auj, viņi pa�i ir spilgti izgaismots mērķis. Ienaidnieki ielau�as un nogalina tos ar savām vālēm. Viņu bojā�ejas vēsture ir izstāstāma da�os teikumos. Runa ir nevis par kauju, bet gan par iznīcinā�anu. Raudo�ie bērni tiek iemesti ugunī. Miru�ie pēc kārtas tiek sadalīti gabalos. Izdzīvoju�ais, kas nosmērējies ar asinīm un guļ zem miru�ajiem cerībā izglābties, dalās ar viņiem �ajā liktenī. Miru�o virsaiti viņi piesien pie koka un sa�auj lupatlēveros. �au�alīgā kulminācija ir miru��ās sievietes apgānī�ana. Viss iet bojā ugunī.

Da�i no nelielajām kaimiņu mājām ir izglābu�ies kalnos un dzīvo tur kā �slepeni slepkavas�.

Sim karojo�ā bara atainojumam diez vai var kaut ko pievienot. No neskaitāmiem �āda veida vēstījumiem �is savā kailumā ir pats patiesīgākais. Tas nesatur nekā tāda, kas tajā neiederētos, stāstītājs neko nav uzlabojis vai izskaistinājis.

Pārnāku�i mājās, 16 vīri nav pārnesu�i nekādu guvumu, karā viņi nekādā ziņā nav kļuvu�i bagātāki. Viņi nav atstāju�i dzīvu nevienu sievieti un bērnu. Viņu mērķis bija naidīgā bara iznīcinā�ana, lai nekas, burtiski nekas no tā nepaliktu pāri. Saldkaisli viņi stāsta, ko pa�i izdarīju�i. Tur�pretī pi�auko bija un ir slepkavas.

SĒROJO�S bars

Visiespaidīgākais man pazīstamais sērojo�ā bara atainojums ir saistīts ar varramungas cilti centrālajā Austrālijā.

�Pirms vēl sirgsto�ais vīrs pēdējo reizi ievilka elpu, sākās sēras un apzi�nāta sevis savaino�ana. Tiklīdz kļuva zināms, ka beigas ir tuvu, ātri saskrēja visi vīrie�i. Da�as sievietes, kas bija sapulcēju�ās no visām pusēm, gulēja uz mirsto�ā vīrie�a, bet citas stāvēja vai tupēja visapkārt un sita sev pa galvu ar racekņu asajiem galiem: asinis plūda pār viņu sejām, sēru �ēlabas pieņēmās spēkā. Daudzi no saskrēju�ajiem vīrie�iem juceklīgi uzmetās gulo�ajam; sievietes cēlās aug�ā un atbrīvoja vietu, līdz galu galā varēja redzēt tikai kailo miesu masu. Spalgi kliedzot, atmetās vīrietis, kas vicināja akmensnazi. Sasniedzis notikuma vietu, viņ� pēk�ņi pār�ķēla gurnu muskuļus un, nevarēdams nostāvēt, sabruka ņudzo�ajā masā. Viņa māte, sievas un māsas izvilka to no ņudzekļa un pieplaka pie vaļējām brūcēm, kamēr viņ� iz�smelts un bezpalīdzīgs gulēja uz zemes. Pakāpeniski tum�o miesu masa saira un pavēra skatu uz nelaimīgo sirdzēju, kas bija labi domātās uzticības un bēdu izrādes objekts vai drīzāk jau upuris. Viņ� jau agrāk bija slimojis, bet, draugu atstātam, viņam klājās vēl sliktāk; bija skaidrs, ka ilgi viņ� vairs nedzīvos. Raudas un sēras turpinājās. Rietēja saule, nometnē kļuva tum�s. Vīrs nomira vēl tajā pa�ā vakarā. Sēras kļuva vēl skaļākas. Vīrie�i un sievie�tes, glu�i kā traki no bēdām, svaidījās �urpu turpu un ievainoja sevi ar na�iem un asām nūjām, bet sievietes sita ar vālēm pa galvām, un neviens necentās izvairīties no sitieniem.

Stundu vēlāk lāpu gaismā devās ceļā apbedī�anas procesija. Viņi aiz�nesa līķi uz aptuveni jūdzi attālo me�iņu un noguldīja to uz zaru platfor�mas nelielā gumijkokā. Kad nākamajā rītā kļuva gai�s, nometnē, kur vīrs bija nomiris, vairs nebija manāma ne pēda no cilvēku apme�anās vietas. Visi cilvēki bija pārvāku�i tālāk savus trūcīgos mitekļus un pilnīgi atstāju�i nāvesvietu. Jo neviens nevēlējās sastapties ar miru�ā rēgu, kas, pilnīgi dro�i, klaiņoja apkārt, un nepavisam ne jau ar tā dzīvā vīra garu, kur� ļaunām burvestībām bija izraisījis �o nāvi un zvēra izskatā ieradīsies nozie�guma vietā, lai izbaudītu savu triumfu.

Jaunajā nometnē visur gulēja vīrie�i ar vaļējām brūcēm gurnos. Viņi miru�ajam bija atdarīju�i savu vainu un līdz pat savu dienu beigām izrādīs dziļās rētas gurnos kā goda zīmes. Vienam no viņiem varēja saskatīt pat 23 ievainojuma pēdas, ko viņ� laika gaitā bija sev ie�ķērdis. Pa �o laiku sievietes � tas bija viņu pienākums � atkal uzsāka sēro�anu. �etrdesmit

vai piecdesmit sievietes, grupās pa piecām vai se�ām, apvijot rokas, neganti raudāja un brēca, bet da�as, ko uzskatīja par tuvākajām radiniecēm, �ķērda galvu ar asajām nūjām, savukārt atraitnes brūces piededzināja ar gailējo�iem biguļiem.�

No �ī atainojuma, kuram var pievienot daudzus citus līdzīgus, tūdaļ pat kļūst skaidrs: runa ir par uzbudināsanu. Notikumā ievijas da�ādi nolūki, kas jāņem vērā. Ta�u pats būtiskākais ir uzbudinājums kā tāds, stāvoklis, kurā visiem kopīgi ir par kaut ko sērojams. Sēru me�onīgums, ilgums, to atsāk�ana nākamajā dienā jaunajā nometnē, apbrīnojamais ritms, kādā tās pastiprinās un sākas no jauna pat pēc pilnīga spēku izsī�kuma, � tas viss varētu būt pietiekami labs pierādījums tam, ka pirmām kārtām runa ir par uzbudināsanu kopīgām sērām. Jau iepazīstoties ar �o gadījumu, kas raksturīgs austrālie�u iedzimtajiem, var aptvert, kāpēc �is uzbudinājums tiek raksturots kā bara uzbudinājums un kāpēc �ķiet obli�gāti ievie�ams kā sērojo�ā bara īpa�s apzīmējums.

Viss sākas ar ziņu, ka nāve ir tuvu. Steidzīgi saskrien vīrie�i un atrod sievietes jau priek�ā. Tuvākie piederīgie guļ kopīgā kaudzē virs sirdzēja. Svarīgi, ka sēras sākas nevis pēc nāves iestā�anās, bet līdz ar brīdi, kad sirdzējs padevies. Tiklīdz tic, ka viņ� mirs, sēro�ana vairs nav apvaldāma. Rodas bars, tas gaidījis savu izdevību un vairs neļauj savam upurim izvai�rīties. Milzīgais spēks, ar kādu tas metas virsū savam objektam, apzīmogo tā likteni. Grūti iedomāties, ka smagi sirgsto�ais, pakļauts �ādai attieksmei, varētu izveseļoties. Zem trakojo�o cilvēku �ēlabām viņ� gandrīz vai nosmok; var pieļaut, ka da�kārt viņ� patie�ām nosmok; katrā ziņā viņa nāve tiek paātrināta. Mums ierastā prasība, ka cilvēkam jāļauj nomirt mierā, �iem cilvēkiem, kas savā uzbudinājumā iziet ārpus sevis, būtu pil�nīgi neizprotama.

Ko nozīmē �ī kaudze, kas veidojas ap viņu, �is miesu mud�eklis, kas acīmredzot cīnās tāpēc, lai nokļūtu viņam tuvāk? Tiek vēstīts, ka sievietes, kas gulēju�as pirmās, pieceļas, lai atbrīvotu vietu vīrie�iem, it kā arī viņiem vai vismaz da�iem no viņiem būtu tiesības uz vislielāko tuvumu viņam. Lai arī kādi būtu skaidrojumi, ko �im mud�eklim sniegtu iedzimtie, tas, kas patie�ām norisinās, ir viņa vēlreizēja uzņem�ana miesu kaudzē.

Baram piederīgo fiziskais tuvums, viņu blīvums vairs nevar būt lielāks. Kopā ar viņu tie ir kaudze. Viņ� pieder tiem, viņi paņem to sev atpakaļ. Tā kā viņ� nevar piecelties, nevar pakārtoties zem viņiem, tie guļ kopā ar viņu. Ikviens, kas domā, ka viņam ir tiesības uz to, cīnās par nokļū�anu kaudzē, kuras centrā tas atrodas. Viņi it kā grib nomirt kopā ar to: sev

uz�ķērstās brūces, me�anās kaudzē vai kur citur, savainoto sabruk�ana, � it visam jārāda, cik nopietni viņi uztver notieko�o. Varbūt varētu arī teikt, ka viņi vēlam kļūt tam līdzīgi. Ta�u viņi nepavisam negrasās sevi nogali�nāt. Tas, kam jāpaliek, ir blīzna, kam viņ� pieder, un ar �ādu izturē�anos tie panākas viņam pretim. �ajā pielīdzinājumā mirsto�ajam ir sērojo�ā bara būtība, kamēr vēl nav iestājusies nāve.

Ta�u tikpat raksturīga tam ir arī miru�ā atstum�ana, tiklīdz viņ� ir nomiris. Pāreja no miru�ā me�onīgās paturē�anas un atgrie�anas uz baiļpilno izstum�anu un izolē�anu veido sērojo�ā bara īsto spriegumu. Jau naktī tas tiek steidzīgi aizvākts. Visas viņa eksistences pēdas tiek iznīcinā�tas � instrumenti, miteklis, viss, kas viņam piederējis; pat nometne, kurā viņ� dzīvojis kopā ar citiem, tiek nojaukta un sadedzināta. Pēk�ņi norisi�nās krasa vēr�anās pret viņu. Viņ� ir kļuvis bīstams, jo ir aizgājis prom. Viņ� varētu kļūt skaudīgs pret dzīvajiem un atriebties par to, ka pats ir miris. Viņu nespēja atturēt nekādas uzticības zīmes un pat miesiskais blīvums. Miru�ā dusmas viņu padara par ienaidnieku, ar viltību un intrigu palīdzību viņ� var ielavīties to rindās, un viņiem vajadzīgi tādi pa�i līdzekļi, lai izsargātos no viņa.

Jaunajā nometnē sēro�ana turpinās. Uzbudinājums, kas grupai pie�ķī�ris spēcīgo vienotības izjūtu, tiek saglabāts. Tagad �ī izjūta ir vajadzīga vairāk nekā jelkad iepriek�, jo grupa ir briesmās. Turpinot sevi ievainot, sāpes tiek izrādītas. Tas viss atgādina karu, ta�u to, ko varētu izdarīt ienaidnieks, nodara sev pa�i. Vīrs, kura ķermenī ir 23 rētas no �ādiem savainojumiem, skata tās kā goda zīmes, it kā tās būtu iegūtas karagā�jienos.

Jājautā sev, vai tā ir vienīgā bīstamo rētu jēga, kuras cilvēki iegūst �ādos gadījumos? �ķiet, ka sievietes iet vēl tālāk par vīrie�iem, katrā ziņā tās izrāda sēro�anā lielāku izturību. �ajā pa�sakropļo�anā ir daudz dusmu, tās ir dusmas pret bezspēcību. Varētu domāt, ka atsevi�ķais grupas loceklis grupai nodarīto zaudējumu grib izrādīt ar pa�a miesas savaino�anu. Ta�u iznīcināti tiek arī mitekļi, lai cik trūcīgi tie būtu, un �ajā aspektā tas atgā�dina masas grautkāri, kādu mēs to pazīstam un kas iztirzāta jau citviet. Iznīcinot visu atsevi�ķo � tas vienlīdzīgs bara īsteno�anai �, bars arī uz.tur sevi ilgāk; un �ķir�anās no laika, kurā tas atpazina un izcieta drau�do�o nelaimi, ir vēl krasāka. Viss sākas no jauna, un sākas tie�i spēcīgajā kopīgā uzbudinājuma stāvoklī.

Noslēgumā svarīgi fiksēt abas dinamiskās tendences, kas būtiskas sēro�jo�ā bara pastāvē�anai. Pirmā � spēcīga virzība uz mirsto�o un divdomīgas

drūzmas izveide ap viņu, kas stāv pa vidu starp dzīvību un navi. Otrā � bailīga bēg�ana no miru�ā, no viņa un itin visa, ar ko viņ� varētu būt saskāries.

Lai kādu dabastautu skatītu, it visur tūdaļ pat redzami tās eksistences koncentrētie notikumi: medījo�s, karojo�s un sērojo�s bars. �o triju veidu baru pastāvē�ana ir skaidra, visos tajos ir kaut kas elementārs. Tur, kur viens vai otrs no �iem veidojumiem izstumts dibenplānā, parasti vēl rodami to pārpalikumi, kas pierāda to pastāvē�anu un nozīmi pagātnē.

Kompleksāks veidojums ir vairojo�s bars. Tam ir milzīga nozīme, jo tas bija cilvēka galvenais apkārtējā apguves dzinējspēks. Tas ir viņam iekarojis Zemi un veidojis aizvien bagātākas civilizācijas. Tā iedarbīgums aizvien vēl nav aptverts visā pilnībā, jo izplatī�anās jēdziens ir izkropļojis un saduļ�ķojis vairo�anās procesu. Jau no pa�a sākuma tas jāskata saistībā ar pārvēr�tību procesiem.

Agrīnie cilvēki, kas nelielā skaitā klejoja milzīgās un bie�i vien tuk�ās telpās, sastopas ar skaitā pārspējo�iem dzīvniekiem. Ne jau visiem tiem jābūt naidīgiem, vairums no tiem nepavisam nav cilvēkam bīstami. Ta�u daudzi no tiem pastāv milzīgos daudzumos � visviens, vai runa ir par kalnakazu vai bifeļu bariem, zivīm, siseņiem, bitēm vai skudrām, salīdzi�nājumā ar to skaitu cilvēku skaits ir zūdo�i niecīgs.

Jo cilvēka pēcnācēju skaits ir neliels. Tie nāk pasaulē atsevi�ķi, un vajag ilgi gaidīt, līdz tie ierodas. Vēlmei būt vairāk, piederēt lielākam cilvēku skaitam vienmēr vajadzējis būt dziļai un spiedīgai. Tā nemitīgi pieņēmās spēkā, jebkurai izdevībai, kurā veidojās bars, vajadzēja spēcināt dziņu pēc lielāka cilvēku skaita. Lielāks medījo�ais bars varēja aplenkt vairāk medī�jamo dzīvnieku. Ne vienmēr varēja paļauties uz medījumu, pēk�ņi parādī�jās daudzi dzīvnieki un, jo vairāk bija mednieku, jo lielāks bija guvums. Karā vēlējās būt spēcīgāki par ienaidnieka ordu: vienmēr skaidri apzinājās sava mazskaitlīguma briesmas. Jebkura nāve, kuras dēļ sēroja � jo īpa�i sakarā ar pieredzēju�a un rosīga vīra nāvi �, bija neatsverams zaudējums. Cilvēku vājums izpaudās viņu mazskaitlīguma.

Tiesa, arī cilvēkam bīstamie zvēri bie�i vien glu�i kā viņ� dzīvoja atse�vi�ķi vai nelielās grupās. Viņ� arī bija piesēj dzīvnieks, ta�u tāds, kas nekad nevēlējās būt viens pats. Viņ� gribēja dzīvot baros, kas bija tikpat lieli kā

vilku bari, ta�u tie bija ar to mierā, bet viņ� ne. Jo milzīgajā laika posmā, kamēr viņ� dzīvoja mazās grupās, viņ� zināmā mērā ar pārvērtības palī�dzību bija iemiesojis visus pazīstamos dzīvniekus. Pateicoties �ai pārvērtī�bas apguvei viņ� principā arī kļuva par cilvēku, tā bija viņa savpatā dotība un bauda. Agrīnajās pārvērtībās viņ� izspēlēja un izdejoja da�as dzīvnieku sugas, kurām piemita daudzskaitlīgums. Jo pilnīgāks bija �ādu radījumu atainojums, jo intensīvāk viņ� izjuta to skaita lielumu. Viņ� izjuta to, ko nozīmē būt daudz, un vienmēr apzinājās savu kā cilvēka atsevi�ķumu mazās grupās.

Nav �aubu, ka cilvēks, kolīdz viņ� tāds bija, vēlējās būt vairāk. Visas viņa ticības formas, mīti, riti un ceremonijas ir pilni ar �o vēlmi. Piemēru ir daudz, da�us no tiem sastapsim �ā pētījuma gaitā. Tā kā viss, kas vērsts uz vairo�anos, tiek veidots tik elementāri, var rasties izbrīns, ka �īs nodaļas sākumā uzsvērta vairo�anās bara kompleksā iedaba. Da�i apsvērumi gan parādīs, kāpēc tas parādās tik daudzās at�ķirīgās formās. Tas atrodams it visur, tas parādās tur, kur to, protams, gaida. Ta�u tam ir arī savas slēp�tuves, un tas pēk�ņi parādās tur, kur vismazāk tiek gaidīts.

Jo sākotnēji savu vairo�anos cilvēks neizprata atrauti no pārējo radī�jumu vairo�anās. Savu vēlmi pēc tās viņ� attiecināja uz visu, kas viņu aptvēra. Tā lika palielināt savu ordu, bagātīgi nodro�inoties ar bērniem, un glu�i tāpat viņ� vēlējās arī vairāk medījuma un augļu, ganāmpulku un graudu, un it visu, no kā pārtiek. Lai vairotos un zeltu, jābūt visam, kas nepiecie�ams viņa dzīvei.

Tur, kur lietus ir retums, viņ� koncentrējas uz lietus izsauk�anu. Visiem radījumiem, glu�i tāpat kā viņam, visvairāk ir vajadzīgs ūdens. Tāpēc daudzviet pasaulē lietus un vairo�anās riti ir saplūdu�i vienkopus. Vai nu cilvēki pa�i izdejo lietu, kā tas ir pueblo indiāņiem, vai arī kā slāpsto�ie apstāj burvi, kas pievilina lietu, viņu satversme visos �āda veida gadījumos ir vairo�anās bara satversme.

Lai atpazītu cie�o saistību starp vairo�anos un pārvēr�anos, nepiecie��ams aplūkot austrālie�u ritus. Tos jau pirms vairāk nekā pusgadsimta detalizēti ir izpētīju�i vairāki pētnieki.

Sen�i, par kuriem vēsta austrālie�u izcelsmes leģendas, ir vērtīgas būtnes, tie ir dubultradījumi � daļēji dzīvnieki, daļēji cilvēki vai, izsako�ties precīzāk, � gan vieni, gan otri. Viņi ir ieviesu�i ceremonijas, un tās ir jāievēro, jo viņi ir tā pavēlēju�i. Zīmīgi, ka ikviens no viņiem saista cil�vēkus ar noteiktu dzīvnieku vai augu sugu. Tādējādi sencis-ķengurs ir vienlaikus ķengurs un cilvēks, sencis-emu � cilvēks un emu. Vienā sencī

nekad netiek priek�statīti divi at�ķirīgi dzīvnieki. Tā teikt, viena puse vien�mēr ir cilvēks, bet otra puse ir noteikts dzīvnieks. Ta�u nevar vien pietie�kami uzsvērt, ka abas puses pastāv vienlaicīgi vienā veidolā, abu īpa�ības mūsu izpratnē ir visnotaļ naivi un brīnumaini sajauktas.

Skaidrs, ka �ie sen�i nav nekas cits kā pārvērtību rezultāts. Cilvēks, kam vienmēr izdevās justies un izskatīties kā ķenguram, kļuva par ķengurutotēmu.* Sī noteiktā pārvērtība, ko bie�i praktizēja un izmantoja, kļuva par sasniegumu un tika nodota no paaudzes paaudzē ar mīta starpniecību, kuru varēja dramatiski izrādīt.

Visapkārteso�o ķenguru sencis vienlaikus kļuva par to cilvēku grupas senci, kura sevi dēvēja par ķenguru. Pārvērtība, kas bija notikusi �o divējādo pēcte�u sākotnē, tika izrādīta kopīgajos pasākumos. Viens vai divi cilvēki attēloja ķenguru, pārējie piedalījās kā mantotās pārvērtības skatītāji. Nākam�reiz viņi pa�i varēja izdejot ķenguru, kas bija viņu sencis. �īs pārvērtības izbaudī�ana, īpa�ais svars, ko tā ieguva laika gaitā, tās nozīmība cilvēku jau�najām paaudzēm un nostiprinājusies pārvērtība kļuva par sava veida dāvā�jumu: to kopa glu�i tāpat kā noteiktas valodas vārdu krājumu vai kādu citu priek�metu krājumu, kurus mēs izprotam kā kaut ko materiālu un tā arī dēvējam, � iero�us, greznumlietas un zināmus svētus priek�metus.

Sī pārvērtība, kura kā labi sargāta tradīcija, kā totēms apzīmēja no�teiktu cilvēku radniecību ar ķenguru, nozīmēja arī saistību ar to skaitu. Tas vienmēr bija lielāks par cilvēku skaitu, tā pieaugsme bija vēlama, jo bija saistīta ar cilvēka pieaugsmi. Ja tie vairojās, vairojās arī cilvēks. Totēma dzīvnieka vairo�anās bija identa ar viņa vairo�anos.

Tātad �o cie�o saistību starp pārvērtību un vairo�anos nemaz nevar novērtēt par augstu � tās norisinās roku rokā. Tiklīdz pārvērtība tiek noteikta un izkopta savā precīzajā veidolā kā tradīcija, tā nodro�ina abu radījumu vairo�anos, kas tajā kļuvu�i ne�ķirami vienoti. Viens no �iem radījumiem vienmēr ir cilvēks. Katrā totēmā viņ� nodro�ina kāda cita dzīvnieka vairo�anos. Cilts, kurā ir daudzi totēmi, ir piesavinājusies visu to vairo�anos.

Vairums austrālie�u totēmu ir dzīvnieki, ta�u ir arī augi, un tā kā pār�svarā tie ir augi, kurus cilvēks notiesā, nav ko īpa�i brīnīties par ritiem, kas noder to vairo�anai. �ķiet visnotaļ dabiski, ka cilvēks rūpējās par

* Par austrālie�u totēmiem, līdzās senajiem Spensera, Gillena un K.�trēlova darbiem, īpa�i nozīmīgi �ajā gadījumā ir Elkina darbi: EīkinA.P. The Australian Aborigenes. Sidney, 1943; EīkinA.P. Studies in Australian Totemism. Sidney, 1933.

plūmēm un riekstiem un gribēja tos pēc iespējas vairāk. Ari da�i insekti, kas mums �ķiet kaut kas briesmīgs, bet austrālie�iem ir gardums, � noteikti kāpuri, termīti un sienā�i � figurē kā totēms. Bet ko lai saka par cilvēkiem, kas par savu totēmu uzskata skorpionus, utis, mu�as vai moskī�tus? �eit par derīgumu ierastajā nozīmē nevar būt ne runas, �ie radījumi austrālie�iem ir posts glu�i tāpat kā mums. Vienīgais, kas pievelk, var būt to lielais skaits, un, ja cilvēks nostiprina ar tiem radniecību, tad tikai tāpēc, lai sev nodro�inātu to lielo skaitu. Vīrs, kas cēlies no moskīta totēma, vēlas, lai viņa ļau�u skaits būtu tikpat liels kā moskītu skaits.

Negribu beigt �o pagaidu un ļoti summāro norādi uz austrālie�u dubultfigūrām, nepieminot cita veida totēmus, ko esmu atradis. To uzskaitījums varētu izbrīnīt, ta�u lasītājam tie jau ir zināmi. Starp �iem totēmiem ir mākoņi, lietus, vēj�, dego�a zāle, uguns, jūra, smiltis un zvaig�znes. Tas ir dabisko masas simbolu saraksts, kas jau tika detalizēti aplūkots. Tas, ka tie pastāv kā austrālie�u totēmi, ir labākais to senatnes un nozīmī�guma pierādījums.

Tomēr būtu maldīgi domāt, ka vairo�anās bari visur ir saistīti ar totēmu un ka tie ir tik ilgsto�i kā austrālie�iem. Pastāv daudz vienkār�āki pasākumi, kas vērsti uz tūlītēju un nepastarpinātu vēlamo dzīvnieku pie�saisti. Tie paredz lielu ganāmpulku klātbūtni. Vēstījums par Ziemeļame�rikas mandanu cilts indiāņu slaveno bizondeju radies pagāju�ā gadsimta pirmajā pusē.*

�Bizoni parasti savācas milzīgos baros un klejo pa zemi visos virzienos � no austrumiem uz rietumiem, no ziemeļiem uz dienvidiem �, kurp vien tiem tīkas. Pēk�ņi mandaniem nemaz vairs nebija ko ēst. Viņi ir maza cilts un, ņemot vērā spēcīgos ienaidniekus, kas tīko pēc to dzīvībām, neuz�dro�inās aiziet tālu no mājām. Tāpēc drīz vien viņiem var iestāties bads. Vienā no �ādām krīzēm visi kā viens izvilka no teltīm maskas, ko bija sagatavoju�i �ādam gadījumam: bizongalvas ar ragiem. Sākas bizondeja, lai �atnāktu bizoni�. Tai jāpievilina ganāmpulki, jāmaina to virziens, pavēr�ot to uz mandanu ciematu.

Deja notiek ciemata atklātajā laukumā. Tajā piedalās no 10 līdz 15 mandaniem, ikviens no viņiem uzvilcis galvā bizongalvu ar ragiem un rokā tur loku vai �ķēpu, ar ko vislabprātāk nogalinātu bizonu.

Dejai vienmēr ir vēlamā iedarbība, tā nebeidzas, tā notiek dienu un nakti, kamēr �bizoni atnāk�. Tiek sistas bungas, dziedātas dziesmas,

* Catlin G. The North American Indians. Eidinburgh, 1926. Vol. 2. P. 143-144.

nemitīgi izkliegti saucieni. Skatītāji stāv maskām galvās un iero�iem rokās, gatavi aizstāt ikvienu, kas ir noguris un atstāj dejotāju loku.

�ī vispārējā uzbudinājuma laikā ciemata apkaimes pakalnos stāv novē�rotāji un, pamanot bizonu tuvo�anos, padod norunāto signālu, ko tūdaļ pat redz ciematā un saprot visa cilts. �āda deja var nepārtraukti ilgt divas vai trīs nedēļas, līdz pat priecīgajam mirklim, kad parādās bizoni. Tā nekad nav neizdevusies, tai tiek piedēvēta bizonu parādī�anās.

Maskai parasti ir piestiprināta ādas strēmele visa dzīvnieka garumā ar asti galā, tā guļ uz dejotāja muguras, bet gals velkas pa zemi. Tas, kas sāk pagurt, izrāda to, spēcīgi noliecoties uz priek�u un tuvinot ķermeni zemei, tad kāds cits pavēr� pret viņu loku, ie�auj ar neasu bultu, un tas kā bizons nogā�as gar zemi. Apkārtstāvo�ie satver viņu, aiz kājām izvelk no dejotāju loka un vicina virs viņa savus na�us. Izdarīju�i ādas novilk�anas un uz�ķēr�anas kustības, viņi ļauj tam iet, bet viņa vietu tūdaļ pat ieņem kāds cits ar masku galvā. Tāpēc deja it viegli var norisināties dienu un nakti, līdz sasniegta vēlamā iedarbība � �bizonu atnāk�ana�.�

Dejotāji vienlaikus attēlo bizonus un medniekus. Savā ietērpā viņi ir bizoni, ta�u loki, bultas un �ķēpi viņus raksturo kā medniekus. Kamēr kāds dejo, viņ� uzskatāms par bizonu un kā tāds arī izturas. Kad viņ� nogurst, viņ� ir noguris bizons. Viņ� nedrīkst atstāt ganāmpulku, citādi tiks nogalināts. Viņ� noslīgst zemē nevis aiz noguruma, bet gan bultas ķerts. Līdz pat nāves cīņai viņ� ir bizons. Mednieki to aiznes un sadala. Iesākumā viņ� bija �ganāmpulks�, noslēgumā viņ� ir medījums.

Doma, ka ar ilgsto�u un intensīvu dejo�anu bars varētu pievilināt īstu bizonu ganāmpulku, �o to paredz. Mandaniem no pieredzes zināms, ka masa aug un ievelk savā lokā visu līdzīgo, kas atrodas tās tuvumā. Ja kaut kur kopā pulcēju�ies daudzi bizoni, tiem pievienojas vēl daudzi citi. Ta�u viņi zina arī to, ka dejas uzbudinājums kāpina bara intensitāti. Savu mazskaitlīgumu bars var pārvarēt ar intensitātes palīdzību.

Bizoni, kuru izskats un kustības ir labi zināmi, ir glu�i kā cilvēki, jo tie labprāt dejo un ļaujas maskēto ienaidnieku vilinājumam uz svētkiem. Deja ir ilgsto�a, jo tai jāiedarbojas tālumā. Bizoni, kas kaut kur tāltāli to izjūt, ļaujas bara vilinājumam, kamēr vien pastāv dejas spriegums. Ja dejas spriegums mazinātos, vairs nebūtu nekāda īsta bara, un bizoni, kas var atrasties vēl visai tālu, varētu pagriezties citā virzienā. Ganāmpulki ir gan �eit, gan tur, un ikviens no tiem varētu novērst bizonus. Dejotājiem jā�kļūst par visspēcīgāko pievilksmes spēku. Kā vairo�anās bars, kas ne mirkli neatslābina savu uzbudinājumu, tie ir spēcīgāki par jebkuru �agano baru un noteikti to pievelk.

KOMŪNIJA

īpa�s vairo�anas pasākums ir kopīga maltīte. Saskaņā ar ritu ikvienam dalībniekam tiek izsniegts nomedītā dzīvnieka gabals. Kopīgi iegūtais tiek ēsts kopīgi. Viss bars piesavina vienu un to pa�u dzīvnieku. Viņos visos nokļūst daļas no vienas miesas. Viņi tver, ko�, ko�ļā un norij vienu un to pa�u. Visi, kas no tā baudīju�i, nu ir saistīti ar �ī dzīvnieka starpniecību, tas ir viņos visos.

Sīs kopīgās iemieso�anas ir komūnija. Tai tiek pie�ķirta īpa�a jēga: tai jānorisinās tā, lai nobaudāmais dzīvnieks justos pagodināts. Tam jāat�grie�as un jāatrod savi daudzie radinieki. Kauli netiek salauzti, tos rūpīgi izvelk. Ja visu dara pareizi, kā pienākas, tie atkal apaug ar gaļu, dzīvnieks uzceļas un ļauj sevi nomedīt vēlreiz. Ja rīkojas nepareizi un dzīvnieks jūtas aizvainots, viņ� pazūd. Viņ� aizbēg ar visiem saviem radiniekiem, neviens no tiem vairs nav redzams, un cilvēki cie� badu.

Noteiktos svētkos iztēlojas, ka piedalās arī pats notiesājamais dzīvnieks. Da�ām Sibīrijas tautām, piemēram, lācis ir kā viesis pa�a notiesā�anā. �is viesis tiek godināts, piedāvājot tam labāko gabalu no pa�a miesas. Viņam tiek teikti pārliecino�i un svinīgi vārdi un lūdz aizlikt vārdu pie saviem radiniekiem. Ja prot iegūt viņa draudzību, viņ� labprāt ļauj sevi nomedīt. �ādas komūnijas var izraisīt medību bara papla�inā�anos. Tajā piedalās sievietes un vīrie�i, kas nepiedalījās medībās. Ta�u tās var aprobe�oties arī ar mazām grupām, kas atbilst pa�u mednieku grupai. Tomēr iek�ējā norise, ciktāl tā saistās ar bara raksturu, vienmēr ir viena un tā pati: medību bars pāriet vairojo�ā barā. Izdevu�ās īpa�as medības, tiek baudīts to guvums, ta�u svinīgajā komūnijas mirklī pārņem priek�stats par visām nākamajām medībām. Visiem maltītes dalībniekiem rēgojas �o tīkamo dzīvnieku neredzamā masa, un visi ir norūpēju�ies par tās nodro�inā�anu.

Sī mednieku agrīnā komūnija ir saglabājusies ari tur, kur pastāv pavi�sam citas vairo�anās vēlmes. Tie var būt zemnieki, kas norūpēju�ies par savas labības, savas dieni�ķās maizes vairo�anu: viņi kopīgi un svinīgi notiesā dzīvnieku kā senos laikos, kad bija mednieki.

Augstāko reliģiju komūnijās ievijas kaut kas jauns � doma par ticīgo vairo�anos. Ja komūnija saglabājas nemainīga, ja tā norisinās pareizi, ticība izplatās, tās atzinēju loks kļūst aizvien lielāks. Ta�u, kā zināms, daudz lielāka nozīme ir atdzīvo�anās un aug�āmcel�anās pasludinā�anai. Dzīv�nieks, ko mednieki ceremoniāli notiesā, atkal atdzīvojas, norisinās aug�ām�cel�anās, un to atkal var medīt. Sīs aug�āmcel�anās izraisī�ana ir augstāko

komūniju galvenais mērķis, ta�u dzīvnieka vietā tiek baudīta Dieva miesa, viņa aug�āmcel�anos ticīgie attiecina pa�i uz sevi.

Par �o komūnijas aspektu vēl tiks runāts, iztirzājot sēru reliģijas. Patla�ban mūs interesē medību bara pāreja vairojo�ā barā: noteikta veida maltīte nodro�ina maltītes vairo�anos. Sākotnēji to iedomājas kā kaut ko dzīvu. Te izpau�as tendence saglabāt bara dārgo dvēselisko substanci, pārliekot to iek� kaut kā jauna. Lai kas būtu �ī substance � ja vien uz to vispār attiecināms apzīmējums �substance� �, tiek darīts viss, lai tā nesadalītos un nesairtu.

Saistība starp kopīgu maltīti un pārtikas vairo�anos var būt nepastar�pināta, arī bez jebkāda atdzīvo�anās un aug�āmcel�anās elementa. Atcerē�simies brīnumu no Jaunās derības, kad tūksto�iem izsalku�o pārtika no pieciem maizes klaipiem un divām zivīm.

Bara �etras pamatformas var grupēt da�ādi. Var, piemēram, iz�ķirt iek�ējo un kluso baru.

Ārējais bars, kas ir uzkrīto�āks un tāpēc arī vieglāk raksturojams, virzās uz mērķi, kas atrodas ārpus tā. Tas veic ilgu ceļu. Tā kustība, salīdzinot ar normālās dzīves kustību, ir kāpināta. Gan medību, gan karojo�s bars ir ārēji bari. Medījamo dzīvnieku vajag atrast un panākt. Jāatrod arī ienaid�nieks, ar kuru grib cīnīties. Lai kāds ir uzbudinājums, ko sasniedz medību vai kara dejā, ārējā bara īstā aktivitāte vēr�as pla�umā.

Iek�ējam baram piemīt kaut kas koncentrisks. Tas veidojas ap miru�o, ko vajag apglabāt. Tā ir tendence nevis kaut ko sasniegt, bet gan paturēt. Katrā ziņā sēras par miru�o uzsver, cik ļoti tas pieder palicējiem, tiem, kas sapulcēju�ies ap līķi. Savu tālo ceļo viņ� veic vienatnē. Tas ir bīstams, �aus�mīgs ceļ�, lai beidzot nokļūtu tur, kur viņu gaida un uzņem citi miru�ie. Tā kā miru�o nevar paturēt, to, tā teikt, atmieso. Sērojo�o bars to attēlo kā pa�i savu miesu, no kuras tas ar grūtībām tiek atdalīts un attālināts.

Arī vairojo�ais bars ir iek�ējs bars. Dejojo�o cilvēku pulks veidojas ap kodolu, kam no ārpuses jāpievienojas tam, kas vēl nav redzams. Pie eso�a�jiem cilvēkiem jāpievienojas vēl vairāk cilvēkiem, pie medījamiem vai audzējamiem dzīvniekiem � vēl vairāk dzīvniekiem, vēl vairāk ra�ai pie jau eso�ās ra�as. Valdo�ā izjūta ir ticība tam, ka itin viss, kam jāpievienojas tik augsti vērtējamajām vienībām, jau pastāv. Ceremonijas sliecas īstenot tur, kur iedomājas �īs vienības pastāvam lielā skaitā.

Nozīmīga pāreja no ārējā uz iek�ējo baru norisinās komūnijā. Iesavinot medībās nogalinātu dzīvnieku, svinīgi apzinoties, ka no tā kaut kas ietverts ikvienā dalībniekā, jo tas ticis notiesāts, bars iek�ķīgojas. �ajā stāvoklī tas var gaidīt savu atdzīvo�anos, bet pirmām kārtām � vairo�anos.

Cita veida iedalījums ir klusā un skalā bara iz�ķir�ana. Atliek tikai minēt, cik skaļas ir sēras. Tām nebūtu jēgas, ja tās tūdaļ pat nebūtu manā�mas. Kolīdz troksnis beidzas, kolīdz tas netiek atsākts vai tiek kā citādi pārtrumpots, sērojo�ais bars izirst un katrs atkal ir par sevi. Medības un kar� pēc savas iedabas ir skaļi. Lai kādu pārspētu viltībā, bie�i vien kādu laiku nepiecie�ams klusums, ta�u jo skaļāka tad ir afēras kulminācija. Medību iz�ķirīgie momenti ir suņu rejas, mednieku izsaucieni, ar kuriem tie kāpina uzbudinājumu un slāpes pēc asinīm. Bet karā izsenis par kaut ko nepiecie�amu kļuvusi izaicinājuma me�onība un draudē�ana ienaid�niekam. Vēsturi pavada kauju troksnis un mud�o�ā drūzma, arī patlaban kar� nav iespējams bez eksploziju apdullino�ā trok�ņa.

Klusais bars ir gaidī�anas bars. Tam ir pacietība, kas īpa�i uzkrīto�i rak�sturo �ādā veidā sapulcēju�os. Tas parādās visur, kur bars nevar ātri un strauji sasniegt mērķi. Varbūt vārds �kluss� ir nedaudz maldino�s, daudz skaidrāks būtu apzīmējums �gaidī�anas bars�. Jo visas iespējamās aktivi�tātes, piemēram, dziedājumi, zvēresti, upurē�ana, var raksturot �o bara veidu. Tām raksturīga tiek�anās pēc kaut kā tāda, ko tik ātri nevar sasniegt.

�āda veida gaidī�ana un klusums ir iekļāvu�ies viņpasaules reliģijās. Tāpēc pastāv cilvēki, kas dzīvi pavada, cerot uz labāku eksistenci viņpa�saulē. Ta�u visspilgtākais klusā bara piemērs ir komūnija. Iemieso�anas procesam, lai tas būtu pilnīgs, ir nepiecie�ams koncentrēts klusums un pacietība. Godbijība pret sevī eso�ā svēto nozīmīgumu uz kādu laiku nodro�ina mierīgu un cienīgu izturē�anos.

Miru�o, par kuru sēro, pazļst. Sērojo�am baram var pievienoties tikai tie, kas tam bija tuvi vai labi zina, kas viņ� ir. Sāpes pieaug līdz ar pazīstamības pakāpi. Visvētraināk sēro tie, kas viņu pazina vislabāk. Sēru vainagojums ir māte, no kuras miesām viņ� nācis. Par sve�iniekiem nesēro. Sākotnēji nav tā, ka sērojo�ais bars veidotos vienalga ap ko.

Ta�u �ī noteiktība attiecībā pret savu objektu raksturo visus barus. Nepavisam nav tā, ka bara piederīgie labi pazīst tikai cits citu, tie pazīst arī bara mērķi. Esot medībās, tie zina, pēc kā tiecas. Karā tie itin labi pazīst arī savu ienaidnieku. Sērās to sāpes attiecas uz labi zināmu miru�o. Vairo��anās ritos tie precīzi zina, kam jāvairojas.

Bariem piemīt nemainīga un �ausmino�a noteiktība. Ta�u �ī noteik�tība ietver sevī arī intimitātes elementu. Nav noliedzams, ka primitīvajiem medniekiem raksturīgs savdabīgs maigums pret medījumu. Sērojot un vairojot �ī maigā intimitāte ir dabiska. Arī pret ienaidnieku, ja no tā vairs īpa�i nebīstas, da�reiz veidojas kaut kas no �īs uzticīgās intereses.

Mērķi, ko sev izvirza bari, vienmēr ir vieni un tie pa�i. Atkārtojamība, kura ietiecas bezgalībā, kas raksturīga visiem cilvēka dzīves procesiem, rak�sturo arī cilvēku barus. Noteiktība un atkārtojamība ir radījusi baisi pastā�vīgus veidojumus. Tie�i �ī pastāvība, fakts, ka tie vienmēr ir gatavi un izmantojami, nodro�ina to iekļau�anu kompleksajās civilizācijās. Tos aiz�vien no jauna izmanto kā masas kristālus, lai ātri vien sasauktu masas.

Ta�u bara veidolā mūsu modernās kultūras dzīvē izpau�as arī daudz kas arhaisks. Alkām pēc vienkār�as vai dabiskas eksistences, atsvabinā�anās no mūsu laika pieaugo�ajiem spaidiem un saistībām ir tie�i �is veidols: tā ir vēlme pēc dzīves izolētos baros. Lapsu medības Anglijā, okeānu apkuģo�ana nelielās laivās ar mazu apkalpi, lūgsnu kopienas klosterī, ekspedīcijas nezi�nāmās zemēs, pat sapnis kopā ar da�iem cilvēkiem dzīvot kādā paradīzei līdzīgā nostūrī, kur viss, tā teikt, vairojas pats no sevis, bez kādas cilvēka piepūles, � visām �īm arhaiskajām situācijām kopīgs ir priek�stats par nelielu skaitu cilvēku, kas labi pazīst cits citu un ir līdzdalīgi skaidrā un nepārprotamā pasākumā, ko raksturo liela noteiktība un ierobe�otība.

Bezkaunīga bara forma aizvien vēl pastāv jebkurā Lin�a tiesas aktā. Nosaukums ir tikpat bezkaunīgs kā pasākums, jo tā ir tiesas atcel�ana. Apvainotais netiek turēts nekādā vērtē. Tam jātiek nogalinātam kā dzīv�niekam, neņemot vērā nevienu formu, kas attiektos uz cilvēku. Tā izskata un izturē�anās at�ķirība, bezdibenis, kas slepkavu izpratnē pastāv starp viņiem un upuri, atvieglina viņiem izturēties pret to kā pret dzīvnieku. Jo ilgsto�āk tam izdodas izbēgt, jo alkaināk viņi kļūst par baru. Vīrs spēka gados, labs skrējējs viņiem piedāvā iespēju medīt, ko tie ar baudu arī izmanto. Tas, protams, nenotiek bie�i, �ādu medību retums padara tās vēl pievilcīgākas. Rupjības, kas pieļaujamas �ajā pasākumā, var izskaidrot ar to, ka viņi nevar to aprīt. Acīmredzot viņi uzskata sevi par cilvēkiem tāpēc, ka neiecērt tajā savus zobus.

Seksuālas iedabas apvainojumi, kuros visai bie�i aizsākas �āda veida bari, padara upuri par bīstamu būtni. Iztēlojas viņa īsto vai iedomāto ļaun�darību. Melnā vīrie�a attiecības ar balto sievieti, priek�stats par viņu miesisko tuvību atriebēju skatījumā uzsver viņu at�ķirību. Sieviete kļūst aizvien baltāka, savukārt vīrietis � aizvien melnāks. Viņa ir nevainīga, jo viņ� kā vīrietis ir spēcīgāks. Ja viņa atdevusies labprātīgi, tad tikusi apkrāpta, padevusies pārspēkam. Visneizturamākā ir doma par �o pār�spēku, kas tiem arī liek apvienoties. Viņam dzenas pakaļ kā plēsīgam zvēram � viņ� ir uzbrucis sievietei � un nogalina. Viņa noslepkavo�ana tiem �ķiet atļauta, vēlama un pat pārpilda ar neslēptu apmierinājumu.

Kā austrālie�u iedzimto galvās atspoguļojas bari? Divas arandu sen�u leģendas sniedz par to skaidru priek�statu. Pirmajā ir runa par Ugutniku, slavenu mītiskā pirmlaika ķenguru. Par viņa tik�anos ar savvaļas suņiem tiek vēstīts.*

�Viņ� vēl nebija glu�i pieaudzis, viņ� bija mazs dzīvnieks un devās ceļojumā. Veicis aptuveni trīs jūdzes, viņ� nokļuva atklātā līdzenumā, kur redzēja savvaļas suņu baru. Tie blīvi gulēja ap savu māti, kas bija ļoti liela. Viņ� lēkāja apkārt un aplūkoja savvaļas suņus, tie viņu pamanīja un sāka dzīties pakaļ. Viņ� drāzās prom, cik vien ātri varēja, ta�u nākamajā līdze�numā viņu notvēra. Viņi to saplosīja, vispirms apēda aknas, tad novilka ādu, aizmeta to prom un noplēsa no kauliem visu gaļu. Tiku�i ar to galā, viņi atkal apgūlās.

Ta�u Ugutnika nebija pavisam iznīcināts, jo viņa āda un kauli vēl bija veseli. Suņu acu priek�ā āda apklāja kaulus. Viņ� atkal piecēlās un drāzās prom. Suņi viņam sekoja un pie Ulima pakalna atkal notvēra. Ulima nozīmē aknas, un �is nosaukums ir tāpēc, ka �oreiz suņi nevis apēda aknas, bet gan aizmeta prom; aknas kļuva par tum�u pakalnu, kas iezīmē to vietu. Vēlreiz atkārtojās iepriek�ējais notikums, un Ugutniks, atkal kļuvis vesels, �oreiz aizbēga līdz Pulpunjai. Vārds apzīmē savdabīgu troksni, ko rada sikspārņi. Ugutniks �ajā vietā apgriezās un izdeva �o skaņu, lai izsmietu suņus. Viņu tūdaļ pat atkal satvēra un saplosīja, ta�u par lielu izbrīnu sekotājiem tas vēlreiz kļuva vesels. Viņ� aizdrāzās līdz Undiarai, un suņi

* Spencer B., Gillen EJ. The Arunta. London, 1927. P. 169.

tam sekoja. Pie ūdenskrātuves viņ� tika satverts un apēsts. Viņi nogrieza tam asti un apglabāja to tur, kur tā joprojām stāv akmens formā. Tā saucas huringa � ķengura aste; vairo�anas ceremonijās to atrok, izrāda un rūpīgi ierīvē.�

�etrreiz savvaļas suņu bars dzenas pakaļ ķenguram. Viņ� tiek nogali�nāts, saplosīts un apēsts. Pirmajās trīs reizēs āda un kauli paliek neskarti. Kamēr tie nav aiztikti, viņ� var piecelties, bet miesa uzaugt; suņi atkal viņam dzenas pakaļ. Tātad viens un tas pats dzīvnieks tiek apēsts �etras reizes. Gaļa, kas tiek apēsta, pēk�ņi atkal uzrodas. No viena ķengura rodas �etri ķenguri, un tomēr tas ir viens un tas pats dzīvnieks.

Arī medības ir vienas un tās pa�as, mainās tikai apkārtne un brīnu�maino notikumu vietas tiek iezīmētas uz visiem laikiem. Nogalinātais nepadodas, viņ� turpina dzīvot un smejas par baru, kas nevar vien beigt brīnīties. Ta�u arī bars nepadodas: tam jānogalina medījums, kaut arī pa�i to jau ir notiesāju�i. Bara noteiktību un darbības atkārtojamību nevar attēlot vēl skaidrāk un vienkār�āk.

Vairo�anos �eit sasniedz ar sava veida aug�āmcel�anos. Dzīvnieks nav pieaudzis un nav arī radījis mazuļus. Viņ� pats vairojas. Vairo�anās un izplatī�anās, kā redzams, nepavisam nav kaut kas idents. No ādas un kau�liem viņ� sekotāju acu priek�ā rodas no jauna un vedina tos uz medībām.

Aste, kas tiek apglabāta, paliek stāvam kā akmens, tā ir �ī brīnuma zīme un liecība. Tajā tagad ir �etrēju aug�āmcel�anos spēks, un, ja pret to izturas pareizi, kā tas notiek ceremonijās, tā vienmēr palīdz vairoties.

Otrā leģenda sākas ar kāda vīra liela un ļoti spēcīga ķengura medībām.* Viņ� ir to redzējis, grib nogalināt un apēst. Viņ� tam seko lielos attālumos, tās ir ilgas medības, daudzviet viņi apstājas noteiktā distancē viens no otra. Visur, kur dzīvnieks apstājas, viņ� atstāj savas pēdas. Vienuviet viņ� izdzird troksni un paceļas pakaļkājās. �ādā pozīcijā �eit joprojām vēl stāv astoņmetrīgs akmens. Vēlāk tas ka�ņā zemi, lai atrastu ūdeni; �ī vieta aizvien vēl pastāv.

Ta�u beigās dzīvnieks ir �ausmīgi noguris un noliekas uz zemes. Med�nieks sastop vairākus vīrus, kas pieder pie viņa totēma, ta�u citai apak��grupai. Viņi jautā medniekam: �Vai tev ir liels �ķēps?� Viņ� atbild: �Nē, tikai mazs. Vai jums ir lieli �ķēpi?� tie saka: �Nē, tikai mazi.� Tad med�nieks saka: �Lieciet savus �ķēpus zemē!� Un viņi atbildēja: �Labi, bet liec zemē arī savu.� �ķēpi tika nomesti zemē, un visi vīri kopīgi metās virsū

*SpencerB., Gillen FJ. The Arunta. London, 1927. P. 192 193.

dzīvniekam. Pirmajam medniekam rokās bija tikai vairogs un huringa � viņa svētais akmens.

�Ķengurs bija ļoti spēcīgs un atmeta vīrus. Tad visi uzmetās dzīvnie�kam virsū, un mednieks, kas nokļuva kaudzes apak�ā, tika samīdīts līdz. nāvei. Arī ķengurs �ķita esam beigts. Viņi apglabāja mednieku ar tā vai�rogu un huringu, bet dzīvnieka miesu paņēma līdzi uz Undiaru. Tas nebija nomiris, tomēr vēlāk tas nomira un tika ielikts alā. Viņ� netika ēsts. Tur, kur atradās dzīvnieka miesa, radās akmens lūzums, un pēc nāves tajā iemiesojās viņa gars. Drīz vien nomira arī vīri, un viņu gari pārgāja līdzās eso�ajā dīķītī. Teika vēsta, ka vēlākos laikos pie alas nāca lieli ķenguru bari un iegāja zemē, arī viņu gari pārgāja akmenī.�

Individuālās medības �eit pāriet vesela bara medībās. Dzīvniekam metas virsū bez iero�iem. To grib apglabāt zem cilvēku kaudzes. Med�nieku kopējam svaram tas jānosmacē. Dzīvnieks ir ļoti spēcīgs un atmet tos, vīriem neklājas viegli. Cīņas karstumā pirmais mednieks pats nokļūst kaudzes apak�ā, un līdz nāvei samīca nevis ķenguru, bet gan viņu. Vīri to apglabā ar viņa vairogu un svēto huringu.

Stāsts par medību baru, kas medī īpa�u zvēru un pārpratuma dēļ noga�lina izveicīgāko mednieku, sastopams visā pasaulē. Tas beidzas ar sērām par miru�o: medību bars pāriet sērojo�ā barā. �is apvērsums ir daudzu svarīgāku un izplatītāku reliģiju kodols. Arī �ajā arandu leģendā tiek runāts par upura apglabā�anu. Kopā ar viņu apglabā vairogu un huringu, par svētu uzskatītās huringas pieminē�ana pie�ķir �im procesam svinīgo skanējumu.

Dzīvnieks, kas nomirst tikai vēlāk, tiek apglabāts citviet. Viņa ala kļūst par ķenguru centru. Ļoti daudzi no viņiem vēlākos laikos ierodas pie �īs klints un ieiet tajā. Undiara � tā saucas apkārtne � kļūst par svētu vietu, kur ķengura totēma piederīgie svin savas ceremonijas. Tās kalpo �ī dzīv�nieka vairo�anai, un kamēr tās norisinās pareizi, apkaimē būs pietiekami daudz ķenguru.

Zīmīgi, ka �ajā leģendā savijusies divi pilnīgi at�ķirīgi reliģiskie pamatprocesi. Pirmais, kā jau teikts, ietver sevī medību bara pāreju sērojo�ā barā; otrais, kas norisinās alā, ataino medību baru pāreju vairojo�ā barā. Otra�jam procesam austrālie�u izpratnē ir daudz lielāka nozīme, tie�i tas atrodas viņu kulta centrā.

Tas, ka abi parādās līdzās, apstiprina �ī pētījuma galveno tēzi. Ikviens no �etriem bara pamatveidiem pastāv no pa�a sākuma un visur, kur vien ir cil�vēki. Līdz ar to ir iespējamas arī visda�ādākās bara savstarpējās pārejas. Atkarībā no uzsvara, ko uzliek tai vai citai pārejai, veidojas at�ķirīgas reliģiskās

pamatformas. Kā divas svarīgākās grupas es iz�ķiru sēru un vairo�anās reliģijas. Ta�u, kā tiks parādīts, pastāv arī medību un kara reliģijas.

Kara nori�u pēdas ir manāmas jau minētajā leģendā. Saruna par �ķē�piem, ko pirmais mednieks risina ar sastapto vīru pulciņu, norāda uz karo�anas iespējamību. Vienlaikus nometot savus �ķēpus, viņi atsakās no cīņas. Tikai tad tie kopīgi metas virsū ķenguram.

�eit mēs sastopam otro punktu, kas man �ajā leģendā �ķiet zīmīgs: ķenguram uzmetusies vīru kaudze; saistītai cilvēku miesu masai ir jāno�slāpē dzīvnieks. Austrālie�u dzīvē bie�i vērojamas �ādas cilvēkmiesu kau�dzes. Tās vienmēr skatāmas viņu ceremonijās. Noteiktā jauno vīrie�u apgraizī�anas ceremonijas mirklī kandidāts noguļas zemē un viņam uzgu�ļas vīri, kuru svars viņam ir jāiztur. Da�ās ciltīs cilvēku kaudze veidojas uz mirsto�ā, cie�i to saspie�ot. Sī pazīstamā situācija ir īpa�i interesanta: tā ir pāreja uz mirsto�o un miru�o kaudzi, par kuru �ajā grāmatā tiek runāts visai bie�i. Da�i gadījumi par austrālie�u blīvajām kaudzēm tiks aplūkoti nākamajā nodaļā. Patlaban pietiek atzīmēt, ka apzināti un vardarbīgi izraisīta blīva dzīvo kaudze ir ne mazāk svarīga par miru�o kaudzi. Ja pēdējā mums �ķiet pazīstamāka, tad tikai tāpēc, ka vēstures gaitā tā ieguvusi milzī�gus apmērus. Tāpēc bie�i vien �ķiet, ka cilvēki lielā skaitā saspie�as cie�i kopā tikai kā miru�ie. Ta�u tikpat labi pazīstama ir arī dzīvo kaudze: prin�cipā tā nav nekas cits kā masa.

Abas aplūkotās sen�u leģendas ir ņemtas no Spensera un Gillena grā�matas * par arandu (viņi to dēvē par �arunta�) cilti. �ī slavenā darba lielākā daļa ir veltīta viņu svētku un ceremoniju aprakstam. Par to daudzveidību grūti izveidot pārspīlētu priek�statu. īpa�i uzkrīto�i ir daudzie fiziskie for�mējumi, ko ceremoniju gaitā veido to dalībnieki. Daļa �o veidojumu mums ir labi pazīstama, jo saglabāju�i nozīmību līdz pat mūsu dienām, daļa ir tādi, kas mūs pārsteidz ar savu ekstrēmo sve�atnīgumu. Tāpēc īsumā pieminēsim svarīgākos.*

* SpencerB., Gillen EJ. The Arunta. Zosu gājiens � 160.lpp.; skrie�ana pa apli, ļoti bie�i, piemēram � 273.lpp.; nogul�anās rindā � 280.lpp., 100.figūra; dejojo�a ripa � 261.262.lpp.; divas iepretim stāvo�as rindas � 189.lpp.; karē � 278.lpp.; kaudzes zemē � 286., 290., 292.lpp.; uguns pārbaude � 294.lpp.; svaidī�anās ar dego�iem zariem � 279., 289.lpp.; apgraizī�ana � 219.lpp.

Visos slepenajos pasākumos, kas norisinās klusējot, bie�i vien vērojams �osu gājiens. Tie ir vīri, kas dodas pēc savām svētajām huringām, kuras paslēptas alā vai kādā citā vietā. Viņi ceļo kādu stundu, līdz sasniedz savu mērķi; jaunie vīrie�i, kas paņemti līdzi �ajā ekspedīcijā, nedrīkst neko jautāt. Ja vecais vīrs, kas ir viņu vadonis, grib tiem kaut ko izskaidrot, ļ)iemērām, apkārtnes formācijas, kas saistītas ar sen�u leģendām, viņ� izmanto zīmju valodu.

īstajās ceremonijās parasti piedalās ļoti maz attēlotāju, kas tērpu�ies kā totēma sen�i un izspēlē tos. Lielākoties tie ir divi vai trīs cilvēki, bet bie�i vien � tikai viens. Jaunie vīrie�i veido loku, dejo un izkliedz noteiktus saucienus. �ī skrie�ana pa apli ir visai bie�i sastopama formācija un aizvien tiek pieminēta.

Citā gadījumā, engvura ceremonijas laikā, kas ir cilts svarīgākais un svinīgākais notikums, jaunie vīrie�i noguļas rindā uz pakalna un klusējot guļ tā stundām ilgi. �ī nogul�anās rindā bie�i atkārtojas, reiz tā ilga astoņas stundas, no 9 vakarā līdz 5 rītā.

Ļoti iespaidīga ir cita, daudz blīvāka formācija. Vīrie�i sablīvējas, veca�jie stāv vidū, jaunie�i � ārpusē. �āda ripa, kurā cie�i saspiedu�ies visi dalībnieki, virpuļo dejā veselas divas stundas, turklāt nemitīgi tiek dzie�dāts. Tad visi tādā pa�ā kārtībā apsē�as, pulks paliek tikpat kompakts kā stāvot, un vīrie�i vēl stundas divas turpina dziedāt.

Da�kārt vīri stāv divās rindās viens otram iepretim un dzied. Iz�ķirīgajā ceremonijā, ar ko noslēdzas evenguru rituālā iesvēte, jaunie vīrie�i izveido karēun vecāko pavadībā pāriet upes otrajā pusē, kur viņus sagaida sie�vietes un bērni.

�ī ceremonija ir ļoti bagāta ar detaļām; mūsu uzskaitījumā, kur runa ir tikai par formācijām, pieminama kaudze uz zemes, ko veido visi vīrie�i. Vispirms trīs vecajie, kas kopīgi nes svēto veidojumu, attēlojot somu, kurā bija pirmlaika bērni, krīt zemē un ar savu miesu apklāj �o veidojumu, ko sievietes un bērni nedrīkst redzēt. Tad uz trim vecajiem sakrīt visi pārējie vīrie�i, galvenokārt jaunie, jo �ī ceremonija notiek viņu iesvētī�anas dēļ, un visi kopīgi guļ neregulārā kaudzē uz zemes. Neviens vairs nav atpazīstams, no kaudzes rēgojas tikai trīs vecajo galvas. Da�as minūtes viņi paliek tā guļam, tad mēģina atraisīties un piecelties. �ādas kaudzes veidojas arī citos apstākļos, ta�u �o iemeslu novērotāji min kā pa�u svarīgāko.

Uguns pārbaudēļSLume vīrie�i uzguļas gailējo�iem lapu zariem, bet ne jau, protams, cits virs cita. Uguns pārbaudes norisinās ļoti da�ādi, ta�u visbie�āk tās norisinās tā: jaunie�i nokļūst upes otrajā krastā, kur tos gaida

divas sievie�u grupas. Sievietes metas tiem virsū un apber ar dego�u zaru krusu. Citkārt gara jauno vīrie�u rinda stāv iepretim sievie�u un bērnu rindai. Sievietes dejo, bet vīrie�i no visa spēka vicina virs galvām dego�us zarus.

Kādā apgraizī�anas ceremonijā se�i vīrie�i, guļot uz zemes, veido galdu. Jauniņais noguļas uz viņiem un �ādi tiek operēts. �Gulē�ana uz jauniņā�, kas attiecas uz to pa�u ceremoniju, ir jau aprakstīta iepriek�ējā nodaļā.

Ja �ajos veidojumos meklē jēgu, tad laikam var teikt:

Zosu gājiens izsaka ceļojumu. Tā nozīmi cilts tradīcijā nevar novērtēt par augstu. Sen�iem bie�i bija jāceļo zem zemes. Izskatās tā, it kā jaunie vīrie�i cits pēc cita ietu sen�u pēdās. Viņu kustības un klusē�ana ietver sevī respektu pret svētajiem ceļiem un mērķiem.

Lokveida skrie�ana vai dejo�ana figurē kā loka iek�ienē notieko�ā no�stiprinā�ana. To aizsargā pret visu sve�o ārpus apļa. Iek�ienē notieko�ajam tiek izrādīta piekri�ana, tas tiek cildināts un uztverts kā savs īpa�ums.

Nogul�anās rindā varētu būt nāves izspēlē�ana. Jauniņie �ādā stāvoklī guļ pavisam klusi, stundām ilgi viņus nekas neuztrauc. Tad pēk�ņi viņi pielec kājās un atkal ir dzīvi.

Divas rindas, kas izaicino�i nostāju�ās viena otrai pretī, attēlo divus naidīgus barus, turklāt pretējais dzimums var pievienoties pretinieku baram. Karē, �ķiet, ir aizsargā�anās visos virzienos; tas paredz, ka pār�vieto�anās norisinās naidīgā apkārtnē. Tas ir labi zināms no turpmākās vēstures.

Paliek tikai pats blīvākais veidojums: dejojo�ā ripa, kas sablīvēta no cil�vēkiem, un mud�o�ais pulks uz zemes. Ripa tie�i savā kustībā ir ekstrēms ritmiskās masas gadījums: tā ir tik blīva un noslēgta, ka vieta ir tikai cil�vēkiem, kas pieder pie tās.

Kaudze uz zemes sargā dārgu noslēpumu. Tā norāda uz to, ka kaut ko grib visiem spēkiem apklāt un saglabāt. �ādās kaudzēs uzņem arī mirsto�o un tādējādi tie�i pirms nāves izrāda tam pēdējo godu. Viņ� ir tik dārgs cilts piederīgajiem, bet kaudze ar viņu vidū atgādina miru�o kaudzi.

BARS UN RELIĢIJA

�>

Visām bara formām, kā tās �eit tiku�as atainotas, piemīt nosliece pāriet citai citā. Lai cik bars ir konstants savā atkārtojamībā, lai cik ļoti līdzīgs bars ir ikvienā savā izpausmē, tā vienreizējajai norisei vienmēr piemīt kaut kas plūsto�s.

Jau tiek�anās sasniegt mērķi izraisa nenovēr�amas pārmaiņas tā satversmē. Kopīgas medības, kurās kaut kas iegūts, izraisa sadali. Uzvaras, izņemot �tīros� gadījumus, kad runa ir tikai par ienaidnieku apkau�anu, izvēr�as laupī�anā. Sēras beidzas ar miru�ā aizvāk�anu; kolīdz viņ� ir tur, kur to vēlas dabūt, kolīdz jūtas puslīdz dro�i attiecībā pret viņu, bara uzbudinājums mazi�nās, visi izklīst. Ta�u līdz ar to attieksme pret miru�o nav pārtraukta. Tiek pieņemts, ka kaut kur citur viņ� turpina dzīvot; viņu var piesaukt starp dzīva�jiem, lai gūtu palīdzību un padomu. Savu miru�o piesauk�anā sērojo�ais bars, tā teikt, konstituējas vēlreiz, ta�u bara izturē�anās mērķis tad ir pretējs sākot�nējam mērķim. Kaut kādā veidā miru�ais, kas iepriek� bija attālināts, tiek atgriezts pie savējiem. Mandanu bizonu deja beidzas ar bizonu iera�anos. Vairojo�ais bars, kas guvis panākumus, pāriet dalī�anas svētkos.

ikvienam bara veidam, kā redzams, ir savs negatīvs, kurā tas pāriet. Ta�u līdzās pārejai negatīvā, kas �ķiet kaut kas dabisks, pastāv pavisam cita veida kustība: da�ādo baru savstarpēja pārtap�ana.

Vienu �ādu gadījumu var atcerēties no arandu sen�u leģendām. Vairāki vīri kopīgi līdz nāvei sabradā spēcīgu ķenguru. Turklāt pirmais mednieks kļūst par savu biedru upuri un tiek svinīgi apbedīts: medību bars pārtop sērojo�ā barā. Par komūnijas jēgu jau tika detalizēti runāts: medību bars pārvēr�as vairojo�ā barā. Cita veida pārtap�ana norisinās kara sākumā: tiek nogalināts kāds vīrs, cilts piederīgie sēro par viņu, tad veido karaspēku un dodas atriebt ienaidniekam viņa nāvi. Sērojo�s bars pāriet karojo�ā barā.

Baru pārtap�ana ir zīmīgs process. Tas norisinās visur, to var pētīt visda�ādākajās cilvēku aktivitātes sfērās. Bez precīzām zinā�anām par to jebkura veida sociālais notikums vispār nav aptverams.

Da�as �īs pārtap�anas ir izdalītas no lielākām sakarībām un fiksētas. Tās ieguvu�as savu īpa�o jēgu un kļuvu�as par rituāliem. Tās vienmēr izpilda precīzi vienā un tajā pa�ā veidā. Tās ir jebkuras nozīmīgas ticības īstenais saturs, kodols. Baru dinamika un īpa�ais savstarpējais pārtap�anas veids izskaidro pasaules reliģiju uzplaukumu.

Seit nav iespējams sniegt izsmeļo�u reliģiju interpretāciju. Tas būs īpa�as grāmatas priek�mets. Turpmāk tiks skatīti da�i sociāli vai reliģiski veidojumi, kas dominē baros. Atklājas, ka pastāv medību un kara reliģijas, vairo�anās un sēru reliģijas. Beļģu Kongo lele cilts sociālās dzīves centrā ir medības, neraugoties uz to neefektivitāti. Ekvadoras �ivaro dzīvo tikai karam. Pueblo cilti Savienoto Valstu dienvidos raksturo nīkulīga medī�ana un karo�ana, un apbrīnojama sēru apspie�ana, viņi dzīvo tikai mierīgai vairo�anai.

Lai izprastu sēru reliģijas, kas vēsturiskajā laikā pārņēmu�as un sakļāvu��as visu pasauli, pievērsīsimies kristietībai un vienam islama paveidam. Siītu muharama svētku atainojumam jāparāda sēro�anas centrālā pozīcija �āda veida ticībā. Pēdējā nodaļa ir par svēto Lieldienu uguni Kunga Kapa baznīcā Jeruzalemē. Tie ir aug�āmcel�anās svētki, kuros vainagojas kristī�gās sēras, to attaisnojums un jēga.

Angļu antropoloģei Mērijai Dug/asai jaunajā dziļi fundētajā pētījumā izdevies atrast afrikāņu tautas dzīves un reliģijas vienotību.* Nav skaidrs, kas viņas darbā vairāk apbrīnojams: novērojumu skaidrība vai viņas domā�anas atvērtība un neaizspriedumainība. Vislabākais pateik�anās veids ir burtiska seko�ana.

Le/i, aptuveni 20 000 cilvēku liela tauta, dzīvo beļģu Kongo, Kasai upes tuvumā. Viņu ciemati atrodas stepēs, kompaktos kvadrātos no 20 līdz 100 mitekļiem, ciemati nekad netiek ierīkoti tālu no me�a. Viņu galvenā pārtika ir kukurūza, kuru audzē me�os; katru gadu tiek līsts jauns

* Douglas M. The Lele ofKasai //African Worlds. Ed. by D.Forde. Oxford, 1954. P. 1-26.

Bars un reliģija

109

līdums, no kura cer sagaidīt tikai vienu ra�u. Pēc tam �ajos līdumos aug rafīa palmas, kas tiek gandrīz pilnībā izmantotas. No jaunajām lapām iegūst materiālu, ko vīrie�i izmanto rafīa pārklāju au�anai. At�ķirībā no kaimiņiem visi lele vīrie�i prot aust. Kvadrātiskie rafīa auduma gabaliņi kalpo kā sava veida nauda. No �īs palmas tiek iegūts arī ļoti augsti vērtēts neraudzēts vīns. Banānkoki un palmas, kaut arī vislabāk tie aug me�ā, tiek stādīti arī ap ciematu, bet zemesrieksti � tikai �eit. Visas pārējās derīgās lietas rodamas me�ā: ūdens, malka, sāls, kukurūza, manioka, eļļa, zivis un gaļa. Abiem dzimumiem � vīrie�iem un sievietēm � me�ā strādājami da�ādi darbi. Ta�u katru tre�o dienu sievietēm tiek liegts doties me�ā. Pārtiku, malku un ūdeni viņām vajag sarūpēt jau dienu iepriek�. Me�u leli uzskata par vīrie�a steru.

�Me�a presti�s ir nesamērojams. Leli runā par to gandrīz vai dzejiskā sajūsmā� Viņi bie�i uzsver pretstatu starp me�u un ciematu. Dienas svelmē, kad putekļainajā ciematā ir neizturami karsti, viņi labprāt glābjas me�a vēsajā tumsā. Darbs me�ā viņus saista un rada prieku, darbs kaut kur citur ir mocības. �Laiks,� kā viņi saka, �ciematā velkas, bet me�ā steidzas.� Vīrie�i lepojas, ka, nejūtot izsalkumu, me�ā var strādāt visu dienu, bet ciematā visu laiku jādomājot par ē�anu.�*

Ta�u me�s ir arī briesmu vieta. Ja kāds sēro vai redzējis ļaunu sapni, viņ� nedrīkst doties me�ā. �āds sapnis tiek izprasts kā brīdinājums. Kas nākamajā dienā nesargāsies no me�a, tam tur notiks nelaime. Viņam uzkritīs uz galvas koks, viņ� sagriezīsies ar nazi, viņ� nokritīs no palmas. Vīrietim, kas neņem vērā brīdinājumu, briesmas draud tikai pa�am. Sie�viete, kas aizliegtajā laikā dodas me�ā, kaitē visam ciematam.

��ķiet, ka me�a lielajam presti�am ir trīs cēloņi: tas ir visu labo un nepiecie�amo lietu � pārtikas, dzēriena, apģērba, celtniecības � avots; tas ir svēto ārstniecisko līdzekļu avots un, tre�kārt, tur notiek medības, kas viņu skatījumā ir pati nozīmīgākā nodarbo�anās.�

Leli piemīt patiesa kāre pēc gaļas. Vissmagākais apvainojums � piedā�vāt ciemiņam cienastu, kas sastāv tikai no augiem. Saviesīgajās sarunās viņi labprāt apsprie� piedāvātās gaļas daudzumu un veidus. Tomēr at�ķi�rībā no kaimiņiem dienvidos viņi neaudzē kazas un cūkas. Doma ēst cie�matā uzaugu�us dzīvniekus viņiem �ķiet pretīga. Labai pārtikai, viņi saka, jānāk no me�a, tur tā ir tīra un vesela, glu�i kā me�acūka vai antilope. �urkas un suņi ir netīri, hama, �o pa�u vārdu viņi izmanto strutu un

* Op. cit. P. 4.

ekskrementu apzīmē�anai. Par tikpat netīram tiek uzskatītas kazas un cūkas, jo tās tiek audzētas ciematā.

Viņu gaļas kāre nekad nepavedina apēst kaut ko tādu, kas nebūtu iegūts me�ā vai medībās. Viņiem ļoti labi padodas suņu audzē�ana, un, ja vien gribētu, viņiem nenāktos grūti audzēt arī kazas.

�Sievie�u no�ķir�ana no vīrie�iem, me�a no�ķir�ana no ciemata, ciemata atkarība no me�a un sievie�u izslēg�ana no me�a ir pa�i svarīgākie viņu rituāla elementi, kas vienmēr atkārtojas.�

Sausajai un neauglīgajai stepei nav nekāda presti�a, to atstāj pilnīgā sievie�u ziņā un uzskata par neitrālu steru starp me�u un ciematu.

Leli tic dievam, kas radījis cilvēkus, zvērus, upes un visas lietas. Viņi tic arī gariem, par kuriem runā piesardzīgi, atturīgi un no kuriem baidās. Gari nekad nav biju�i cilvēki, un neviens cilvēks tos nekad nav redzējis. Ja kāds ieraudzītu garu, viņ� kļūtu akls un viņam augoņos vajadzētu nobeigties. Gari mitinās dziļi me�ā, visbie�āk � upju iztecē. Pa dienu tie guļ, bet nak�tīs staigā apkārt. Viņi nemirst un nekad neslimo. No viņiem ir atkarīga vīrie�u laime medībās un sievie�u auglība. Viņi var uzsūtīt ciematam sli�mību. Kapibaru uzskata par dzīvnieku, kas visvairāk uzlādēts ar pārjuteklisko spēku, tās bradā iztecēs, kas ir garu iecienītākās uzturē�anās vietas. Sī cūka ir kā gara suns, tā dzīvo kopā ar garu un klausa viņam kā suns med�niekam. Kad ūdenscūka kļūst garam nepaklausīga, viņ� to soda, viņ� ļauj kādam cilvēkam medībās to nogalināt, tādējādi pie�ķirot tam atalgojumu.

No cilvēkiem gari pieprasa visu ko, ta�u pirmām kārtām viņi pieprasa, lai ciematā valdītu miers. �Visskaidrākā zīme, ka ciematā klājas labi, ir izdevu�ās medības. Nelielais gaļas daudzums, ko ikviens � vīrietis, sie�viete un bērns � saņēmis no nogalinātās me�acūkas, nespēj izskaidrot prieku, kas vēl nedēļām ilgi izpau�as sarunās. Medības ir sava veida spirituālais barometrs, kura kāpumu un kritumu dedzīgi novēro viss ciemats.�

Zīmīgi, ka bērnu dzemdē�anu un medības sauc vienā vārdā, it kā tās būtu savstarpēji atbilstīgas sievietes un vīrie�a funkcijas. �Ciemats ir �sa�gandēts�, mēdz teikt, medības nav izdevu�ās, sievietes ir neauglīgas, viss mirst.� Bet, ja ir mierā ar eso�o, tiek teikts: �Mūsu ciemats nu ir labs un bagāts. Mēs esam nogalināju�i trīs me�acūkas, �etras sievietes ir ieņēmu�as, mēs visi esam veseli un spēcīgi.�

Visaugstāk vērtējamā nodarbe ir kopīgas medības.* Runa ir par �ādām, nevis atsevi�ķa cilvēka privātām medībām. �Vīrie�i, apbruņoti ar lokiem

*DouglasM. Op. cit. P. 15 16.

Bars un reliģija

111

un bultām, riņķī aplenc kādu me�a daļu. Dzinēji ar suņiem uztramda medījumu. Zēni un veci vīri, kas gandrīz nav spējīgi paiet, mēģina pievie�noties medībām. Visaugstāk tiek vērtēti suņu īpa�nieki, kas ar grūtībām lau�as cauri brik�ņiem un ar saucieniem mudina un vada suņus. Iztram�dītais medījums metas zem gaido�o mednieku bultām. Tā ir visefektīvākā medību metode biezā me�ā. Tā sakņojas medījuma pārsteig�anā, �auts tiek ātri un no ļoti tuvas distances.

Apbrīnojami, ka tautā, kas tik ļoti lepojas ar medībām, nepastāv nekā�das individuālas medību iemaņas. Vīrietim, kas dodas me�ā, noteikti ir loks un da�as bultas, ta�u viņ� tās izmanto tikai putnu un vāveru �au�anai un nemaz nedomā, ka varētu vienatnē �aut uz lielu medījumu. Visas spe�cializētās vienatnes medības tehnikas viņiem nav pazīstamas. Viņi neprot nedz piezagties medījumam, nedz arī atdarināt dzīvnieku skaņas, gan maskē�anās, gan pievilinā�ana viņiem ir sve�a. Vienatnē reti kad dodas me�a dziļumā. Visas viņu intereses koncentrējas uz kopīgajām medībām. Vīrietis var me�ā uzdurties me�acūku baram, kas gul�ņā purvājā, viņ� var pietuvoties tam tik tuvu, ka dzirdama cūku elpa. Ta�u viņ� ne reizi neiz��auj, viņ� uz pirkstgaliem lavās prom un dodas pēc ciemata iedzīvotājiem.

Stepē medības notiek tikai vienu reizi gadā � sausajā laikā, kad var aizdedzināt zāli. Apvienojas vairāki ciemati, lai aplenktu dego�o platību. Zēniem te ir cerības uz pirmo medījumu. Slaktiņam ir jābūt baisam. Tas ir vienīgais gadījums, kad medībās piedalās ne tikai kāda ciemata vīrie�i, me�a medībās vienmēr piedalās tikai viena ciemata vīrie�i. Visbeidzot � ciemats ir politiska un rituāla vienība, jo tā ir medību vienība. Nav brī�nums, ka lele pirmām kārtām savu kultūru skata kā medību kultūru.�

īpa�i nozīmīga ir medījuma sadalī�ana. Tā ir strikti noregulēta, proti, tā, ka uzsver medību reliģisko jēgu. Leli ir trīs kulta kopienas, un katrai no tām ir tiesības uz īpa�u ēdienu, kas pārējiem ir noliegts. Pirmā kulta kopība ir radītāju kopība, tajā ir vīrie�i, kas radīju�i kādu bērnu. Viņiem pienākas jebkura medījuma krūte�a, kā arī visu jauno dzīvnieku gaļa. Starp radītājiem ir tādi, kas radīju�i vīrie�u un sievie�u kārtas bērnu, no viņiem izvēl otro, ekskluzīvo kopību, tie ir pangolini vīrie�i. Viņi tā saucas tāpēc, ka tikai viņiem ir tiesības uz pangolini � bruņne�a � gaļu. Viņiem pienākas me�acūkas galva un ķidas.

Nevar nogalināt nevienu lielāku dzīvnieku, lai � tie�i sadales dēļ � tas nekļūtu par reliģiska akta objektu. Visnozīmīgākais dzīvnieks ir me�acūka, tās sadale norisinās �ādi: pēc tam, kad gai�reģi, saņēmu�i galvu un ķidas, krūte�a tiek radītājiem, pleci � vīriem, kas to nesa mājup, kakls � suņu

īpa�niekiem, mugura, gurns un priek�kāja � vīram, kas to no�āva, bet kuņģis � ciemata kalējiem, kas pagatavoju�i bultas.

Leli sabiedrības iedalījums, tā teikt, nostiprinās pēc katrām medībām. Medību bara uzbudinājums izvēr�as par visas kopienas virzo�o izjūtu. Tādējādi, nenodarot pāri autorei, var runāt par medību reliģiju vārda visīstākajā nozīmē. Tik pārliecino�i un visas �aubas novēr�o�ā veidā me�dību reliģija vēl nekad nav atainota. Vienlaikus iegūstams arī brīni�ķīgs ieskats me�a tap�anā par masas simbolu. Me�s ietver visu, kas tiek uzska�tīts par vērtīgu, un visvērtīgākais tiek iegūts kopīgi. Tajā mitinās dzīvnieki, kas ir medību bara objekts, kā arī bīstamie gari, kas cilvēkiem pie�ķir savus dzīvniekus.

Viskareivīgākā tauta visā Dienvidamerikā patlaban ir �ivaro Ekvadorā. Visnotaļ vērtīgi ir aplūkot viņu tikumu un pasākumus, kas saistīti ar karu un trofejām*.

Par pārapdzīvotību viņu gadījumā nevar būt ne runas. Viņi nedodas karā, lai iegūtu jaunas zemes. Viņu dzīves telpa drīzāk jau ir liela, nevis maza. 60 000 kvadrātkilometru platībā dzīvo aptuveni 20 0 00 cilvēku. Viņi nepazīst arī lielākas apmetnes, pat ciemati viņiem nav īpa�i iecienīti. Ikviena lielģimene dzīvo par sevi vienā namā vecākā vīra virsvadībā, nākamā ģimene atrodas da�us kilometrus tālāk. Viņus nesaista nekāda politiska organizācija. Miera laikā ģimenes tēvs ir visaugstākā instance, un neviens viņam nevar kaut ko pavēlēt. Ja �ivaro neuzmeklētu cits citu naidīgos nolūkos, diez vai milzīgajos pirmme�a pla�umos kāda grupa reiz satiktu otru.

Tepe, kas viņus satur, ir asinsatriebība vai nāve �ā vārda tie�ajā nozīmē. Viņiem nepastāv nekāda dabiska nāve; ja kāds cilvēks nomirst, tad ienaid�nieks iztālēm viņu ir nobūris. Piederīgo pienākums � atrast, kas ir atbil�dīgs par nāvi un atriebties �im burvim. Tātad jebkura nāve ir slepkavība, un slepkavību var atriebt tikai ar slepkavību. Ta�u, tā kā ienaidnieka dzīvībai bīstamā burvestība iedarbojas iztālēm, fiziskā atriebība jeb asins�atriebība ir iespējama tikai tad, ja ienaidnieks tiek uzmeklēts.

Tātad �ivaro uzmeklē cits citu, lai atriebtos, un līdz ar to asinsatriebību var dēvēt par viņu sociālo tepi.

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

Ģimene, kas dzīvo vienā kopīgā namā, veido ļoti blīvu vienību. Ja kāds vīrs kaut ko uzsāk, tad viņ� to uzsāk kopīgi ar visiem sava nama vīrie�iem. Lielākām ekspedīcijām, kas ir bīstamas, sapulcējas vairāku, relatīvi tuvu eso�u namu vīrie�i; un tikai �im nopietnajam atriebības karagājienam viņi izvēlas karavadoni � pieredzēju�u, lielākoties vecāku vīru, kam pasākuma laikā brīvprātīgi pakļaujas.

Līdz ar to karojo�ais bars ir īstā �ivaro dinamiskā vienība. Tikai tai ir nozīme līdzās ģimenes statiskajai vienībai. Ap karojo�o baru veidojas visi viņu svētki. Pirms dodas gājienā, sapulcējas uz kādu nedēļu, un, ja no gājiena atgrie�as ar uzvaru, sapulcējas uz lielāku svētku virkni.

Karagājieni kalpo tikai sagrāvei. Visi ienaidnieki tiek nogalināti, izņemot da�as jaunas sievietes un varbūt kādu bērnu, ko uzņem savā ģimenē. Ienaid�nieka īpa�ums, kas ir visai niecīgs � mājdzīvnieki, stādījumi, nams, � tiek iznīcināts. Vienīgais objekts, pēc kura patie�ām tiecas, ir ienaidniekam nogrieztās galvas. Tā patie�ām ir īsta kaisle, un jebkura karotāja augstākais mērķis ir atgriezties mājās ar vismaz vienu �ādu galvu.

Galva tiek īpa�i preparēta, un tā saraujas aptuveni apelsīna lielumā. To sauc par canca. �ādas galvas īpa�nieks bauda īpa�u cieņu. Pēc kāda laika, viena vai diviem gadiem, tiek svinēti lieli svētki, kuru centrā ir pareizi preparētā galva. Uz �iem svētkiem tiek ielūgti visi draugi, tiek daudz ēsts, dzerts un dejots; viss notieko�ais ir ceremoniāli noteikts. Svētkiem piemīt visnotaļ reliģisks raksturs, un, aplūkojot tos detalizēti, atklājas, ka to būtība ir vēlme vairoties un līdzekļi, kā to sasniegt. Te nav iespējams aplū�kot visas detaļas, ko Karstens aplūkojis savā darbā par �ivaro asinsatriebību, karu un uzvaras svētkiem.* Pietiks ar norādi uz viņu svarīgāko deju, kurā sirdīgi tiek apvārdoti visi medījamie zvēri, bet tad arī cilvēka seksuālais akts, kas kalpo pa�u ļau�u vairo�anai.

Sī deja ir lielo svētku ievads. Vīrie�i un sievietes izkārtojas riņķī ap nama centrālo balstu, sadodas rokās un lēnām virzās pa riņķi, apvārdo�a�nai izkliedzot visu to zvēru vārdus, kuru gaļu labprāt bauda. Tiek izkliegti da�u priek�metu vārdi, kurus indiāņi izmanto savā mājturībā un kurus pa�i arī pagatavo. Pēc katra no �iem vārdiem skaļi un spēcīgi tiek izkliegts �hei!�.

Deja sākas ar spalgiem svilpieniem. Pats apvārdo jums ir �āds:

* Karsten R. Blood Revenge, War and Victory Feasts among the Jibaro Indians of Eastern Ecuador. Washington, 1922. Jaunāks pētījums: Stirling M. W. Historical and Ethnographi�cal Material on the Jivaro Indians. Washington, 1938.

�Hei, hei, hei!

Maurojo�ais pērtiķi, hei!

Sarkanais, hei!

Brūnais pērtiķi, hei!

Melnais pērtiķi, hei!

Kapuclnpērtiķi, hei!

Pelēkais pērtiķi, hei!

Me�acūka, hei!

Zaļais papagaili, hei!

Garastainais, hei!

Mājas cūka, hei!

Treknais, hei!

Sievie�drēbes, hei!

Gurnjosta, hei!

Grozs, hei!

Sī apvārdo�ana ilgst aptuveni stundu, dejotāji kustas te pa labi, te pa kreisi. Ikreiz, kad viņi apstājas, lai mainītu virzienu, tie skaļi iesvilpjas un iekliedzas ��i, �i, �i, �i�, it kā ar �o saucienu gribētu saglabāt apvārdo�anas kontinuitāti.

Cita apvārdo�ana attiecas uz sievietēm un viņu auglību:

�Hei, hei, hei!

Siev, hei! Siev, hei!

Pieguli, hei!

Lai canca palīdz!

Pāri, hei! Pāri, hei!

Siev, hei! Siev, hei!

Lai tā būtu, hei!

Tā darām mēs, hei!

Jauki jābūt tam, hei!

Pietiek, hei!�

So apvārdojumu un visu pārējo svētku aktu centrā ir canca, karā iegūtā, preparētā un izkaltētā ienaidnieka galva. Viņa gars aizvien vēl uzturas gal�vas tuvumā, tas ir ļoti bīstams. To mēģina visādi savaldīt, kolīdz tas izde�vies, gars var būt ļoti noderīgs. Viņ� rūpējas, lai īpa�umā eso�ās cūkas un vistas vairotos, pateicoties viņam vairojas maniokas gurni. Viņ� vairo it visu, ko vēlas vairojamies. Ta�u pilnīgi viņu pakļaut nepavisam nav viegli. Iesākumā viņ� alkst atriebties, nevar pat iedomāties, ko vien viņ� var nodarīt. Ta�u ritu un pasākumu skaits, ko izmanto, lai kļūtu par tā kungu,

ir patie�ām apbrīnojams. Svētki, kas ilgst vairākas dienas, beidzas ar to, ka galvu un tai piederīgo garu iegūst pilnīgi savā varā.

Aplūkojot canca no mums ierasto kara tikumu viedokļa, tā pārstāv to, ko mēs dēvējam par trofejām. Karā dodas, lai iegūtu galvu, tā ir vienīgais gu�vums. Kaut ari beigu beigās �is guvums izskatās mazs, it īpa�i kad tā izkaltusi līdz apelsīna izmēriem, tā satur visu vajadzīgo. �ī galva ļauj vairoties it visam, ko vien vēlas: dzīvniekiem un augiem, no kuriem pārtiek, pa�u pagatavota�jiem priek�metiem, kā arī pa�u ļaudīm. Tā ir baisi koncentrēts guvums, nepie�tiek ar tās iegū�anu, nepiecie�ami ilgsto�i pasākumi, lai tā kļūtu par to, kam tai jābūt. �ie pasākumi vainagojas svētku kopīgajā uzbudinājumā, it īpa�i bagātīgajos vārdojumos un dejās. Kopumā canca svētki ir vairo�anās bara svētki. Karojo�s bars, ja tam laimējas, beigu beigās pārtop svētku vairojo�ā barā, un �o pārtap�anu var dēvēt par �ivaro reliģijas īsteno dinamiku.

Pastāv vairo�anas dejas, kam jāizraisa lietus.* Viņi, tā teikt, izstampā lietu no zemes. Kāju mī�ana ir kā lā�u kri�ana. Ja, izsaucot lietu, tas sākas, deja tiek turpināta. Lietu atveidojo�ā deja beigu beigās pāriet lietū. Aptuveni 40 cilvēku grupa ritmiskās kustībās pārvēr�as lietū.

Lietus ir pueblo tautas svarīgākais masas simbols. Tas vienmēr ir bijis nozīmīgs, ari viņu sen�iem, kas dzīvoju�i citviet. Ta�u, kop� viņi apmetu�ies sausajā plakankalnē, tā nozīme ir tik ļoti pieaugusi, ka fundamentāli nosaka viņu ticības iedabu. Kukurūza, no kuras viņi pārtiek, un lietus, bez kura kukurūza neaug, ir visu viņu ceremoniju kodols. Daudzie burvestību lī�dzekļi, ko izmanto lietus izsauk�anai, tiek apvienoti un kāpināti lietus dejās.

Tiek uzsvērts, ka �īm dejām nepiemīt nekas me�onīgs, tas ir saistīts ar lietus iedabu. Mākonī, kurā lietus tuvojas, tas ir vienība. Mākonis ir tālu un augstu, tas ir mīksts un balts, un tuvojoties tas modina cilvēkos maigas jūtas. Bet, kolīdz tas izlādējas, mākonis sabrūk; atsevi�ķās izolētās lāsēs lietus sa�sniedz cilvēkus un zemi, kurā iesūcas. Deja, kam ar pārvērtības palīdzību jāizraisa lietus, attēlo arī masas bēg�anu un sabruk�anu, nevis tikai vei�do�anos. Dejotāji vēlas, lai atnāk mākoņi, ta�u tie nedrīkst palikt aug�ā, tiem jānolīst. Mākonis ir draudzīga masa, tas redzams no to pielīdzinā�anas

* Sk.: Benedict R. Patterns of Culture. Boston, 1934. P. 57 130. Vācu tulkojums: Urformes der Kultur. Hamburg, 1955. S. 48 104.

sen�iem. Miru�ie atgrie�as lietusmākoņos un nes svētību. Kad vasaras pēcpus�dienās debesīs parādās lietusmākoņi, bērniem mēdz teikt: �Skat, jūsu vectēvi nāk.� Tiek domāti nevis �īs ģimenes miru�ie, bet gan priek�te�i vispār.

Priesteri, kas atrodas rituālā no�ķirtībā, nekustīgi, pievērsu�ies saviem altāriem sē� astoņas dienas un piesauc lietu:

�Lai kur arī būtu jūsu pastāvīgais miteklis,

No turienes jūs dosities ceļā,

Savus vēja dzītos mākonī�us,

Savas �ķidrās mākoņstrīpas Pildiet ar dzīvino�u ūdeni.

Jūs atsūtīsiet mums, lai paliek pie mums,

Savu jauko lietu, kas apmīļo zemi,

Uz Itivanu,

Mūsu tēvu Un mā�u zemi,

Kas dzīvoja pirms mums.

Ar visu savu ūdens daudzumu Jūs atnāksiet.�*

Vēlamais ir milzīgais ūdens daudzums, ta�u �is daudzums, kas sapulcējas mākoņos, krīt lāsēm. Uzsvars lietus dejās ir likts uz sabruk�anu. Tas, ko vēlas, ir maiga masa, nevis bīstams zvērs, ko vajag nogalināt, nīstams ienaidnieks, ar kuru vajag cīnīties. To pielīdzina miermīlīgu un labdabīgu sen�u masai.

Svētība, kas lāsēm nonāk zemē, rada citu masu, no kuras pārtiek, proti, kukurūzu. Kā jau jebkurā ra�as novāk�anā kukurūza jāsavāc kaudzēs. Tas ir pilnīgi pretējs process: lietusmākoņi sabrūk lāsēs, turpretim ra�as kau�dzēs, tā teikt, savācas vālīte pie vālītes, grauds pie grauda.

Pateicoties �ai pārtikai cilvēki kļūst spēcīgi un sievietes auglīgas. Lūgsnās visai bie�i figurē vārds �bērni�. Priesteris runā par cilts piederīga�jiem kā par bērniem, ta�u viņ� runā arī par visiem zēniem un meitenēm, par visiem tiem, �kuriem dzīves ceļ� vēl priek�ā�. Viņi ir tie, ko mēs sauktu par cilts nākotni. Viņ� to redz daudz skaidrāk kā visus tos, kuriem dzīves ceļ� vēl priek�ā.

Tātad būtiskākās masas pueblo dzīvē ir sen�i un bērni, lietus un kuku�rūza vai, ja vēlamies to izteikt cēloņsakarības virknē, � sen�i, lietus, kuku�rūza un bērni.

* Sk.: ();>. cit. S. 53.

No �etriem bara veidiem medību un karojo�o baru viņi gandrīz nepa�zīst. Pastāv tikai pārpalikumi no tru�u dzī�anas medībām. Pastāv ari karo�tāju kopība, ta�u viņiem ir tikai policijas funkcijas, un pēc policijas mūsu izpratnē ir visai maza nepiecie�amība. Sērojo�ais bars viņiem ir visnotaļ apbrīnojamā veidā ierobe�ots. Nāvi cen�as nepārvērst par nez kādu noti�kumu, un miru�os kā indivīdus cen�as pēc iespējas ātrāk aizmirst. �etras dienas pēc nāves iestā�anās galvenais priesteris skubina sērojo�os vairs nedomāt par miru�o. �Viņ� jau �etrus gadus ir beigts!� Nāve tiek izstumta pagātnē un tādējādi sāpes tiek remdinātas. Pueblo nevērtē augsti sērojo�o baru, viņi izolē sāpes.

Vienīgā aktīvā un daudzveidīgā bara forma viņiem ir vairo�anās forma. Tie�i uz tās likts viss kopīgās dzīves uzsvars. Var teikt, ka viņi dzīvo tikai �īs vairo�anās dēļ, un tā ir vērsta tikai uz pozitīvo. Divsejainā Jānusa galva, kas pazīstama daudzām citām tautām, � no vienas puses, pa�u vairo�anās, bet, no otras, � ienaidnieku samazinā�ana, � viņiem nav pazīstama. Par karo�anu viņi īpa�i neinteresējas. Lietus un kukurūza viņus ir noskaņoju�i miermīlīgi, viņu dzīve ir pilnīgi atkarīga no sen�iem un bērniem.

Kara iek�ējā jeb bara dinamika savā izcelsmē izskatās �ādi: no sērojo�ā bara ap kādu miru�o veidojas karojo�s bars, kas grib to atriebt. No karo�jo�ā bara, kas uzvarējis, veidojas triumfa vairo�anas bars.

Pirmais miru�ais ir tas, kas visus inficē ar apdraudētības izjūtu. �ī pirmā miru�ā nozīmi kara uzkurinā�anā nepavisam nedrīkst novērtēt par zemu. Valdoņi, kas grib uzsākt karu, ļoti labi zina, ka vai nu jāatrod, vai arī jāizdomā pirmais miru�ais. Runa nav tik daudz par tā nozīmi pa�ā grupā. Tas var būt kāds, kam nav īpa�i lielas ietekmes, bet da�kārt tas var būt pilnīgi nepazīstams. Svarīga ir tikai un vienīgi viņa nāve, nepiecie�ams ticēt, ka atbildīgs par to ir ienaidnieks. Visi cēloņi, kas varētu būt izraisīju�i nogalinā�anu, tiek noklusēti, izņemot vienu � nogalināts grupas piederī�gais, pie kuras ikviens sevi pieskaita.

Ātri radies sērojo�ais bars darbojas kā masas kristāls, tas, tā teikt, atveras: tajā ietveras visi, kas jūtas apdraudēti viena un tā pa�a cēloņa dēļ. Tā noskaņojums pārtop karojo�ā barā.

Kar�, kura uzkurinā�anā vajadzīgs viens vienīgs vai da�i miru�ie, rada milzīgu to skaitu. Sēras par tiem, gūstot uzvaru, pretstatā sākumam ir kaut

kas ļoti apslāpēts. Uzvara, ko izjūt kā iz�ķirīgu ienaidnieka mazinā�anu, ja ne iznīcinā�anu, mazina sēru nozīmi par pa�u miru�ajiem. Tie tiku�i iesūtīti kā priek�pulks miru�o zemē, viņi parāvu�i līdz vēl vairāk ienaid�nieku. Tādējādi tie atbrīvoju�i no bailēm, bez kurām kar� nebūtu noticis.

Ienaidnieks ir sakauts, draudi, kas apvienoja pa�u ļaudis, ir beigu�ies, un tagad nu ikviens domā par savējo. Karojo�ais bars ir sabrucis laupī�anā glu�i tāpat kā medījo�ais bars � sadalī�anā. Ja visi kopā patie�ām neizjustu draudus, cilvēkus karā varētu iesaistīt tikai laupī�anas izredzes. �ādā gadī�jumā laupī�ana tiek pieļauta vienmēr: vecā kaluma karavadonis diez vai uzdro�inātos aizliegt to saviem ļaudīm. Ta�u pilnīgs karaspēka sabrukums �ādā laupī�anā ir tik liels, ka vienmēr padomā ir līdzekļi kareivīgā noskaņo�juma atjauno�anai. Visefektīvākais līdzeklis ir bijis uzvaras svētki.

Uzvaras svētku jēga ir ienaidnieku samazinā�anas konfrontācija ar pa�u palielinā�anu. Pulcējas visa tauta � vīrie�i, sievietes, bērni. Uzvarētāji parādās tādā pa�ā kārtībā, kādā tie devu�ies cīņā. Rādot sevi tautai, tie inficē ar uzvaras noskaņojumu. Saplūst aizvien vairāk cilvēku, beidzot klāt ir visi, kas vien var atstāt savus mitekļus.

Ta�u uzvarētāji rāda ne tikai sevi. Viņi ir daudz ko atnesu�i, viņi nāk kā vairotāji. Viņi izrāda tautai savas trofejas. Te ir pārpārēm no visa, kas vajadzīgs un ko augsti vērtē, un katrs kaut ko no tā iegūst: uzvarām bagā�tais karavadonis vai karalis tautai apsola milzīgu dalī�anu, nodevu atvieg�linājumus vai kādas citas priek�rocības. Guvums ir ne tikai zelts un labumi. Tiek demonstrēti gūstekņi, un viņu lielais skaits uzskatāmi parāda ienaid�nieku samazinā�anos.

Sabiedrības, kas pretendē uz civilizētību, aprobe�ojas ar sagūstīto ienaidnieku demonstrē�anu. Pārējās sabiedrības, kas mums �ķiet bar�bariskas, prasa ko vairāk: viņi ir sapulcēju�ies un vairs neizjūt tie�us draudus, tāpēc grib pārdzīvot ienaidnieka samazinā�anu. Sākas publiska gūstekņu sodī�ana ar nāvi, kā to vēsta daudzu kareivīgu tautu uzvaras svētku apraksti.

Gandrīz vai fantastiskus apmērus �āda sodī�ana ir ieguvusi Dahomejas karalistes galvaspilsētā.* Te pastāvēja ikgadēji svētki, kas ilga vairākas

* DaīzelA. The History of Dahomey. London, 1793. �ajā vecajā, nenovērtējamajā grā�matā ir arī pirmais detalizētais Annual Customs ikgadu svētku apraksts (P. XX ff.).

Sk. arī: Burton A.W. A Mission to Gelele. King of Dahomey. London, 1864. Vol. 1-2; Ellis A.B. The Ewe-speaking Peoples ofthe Slave Coast of West Africa. London, 1890; Le Hйrissй A. L Ancien Royaume du Dahomey. Paris, 1911; Herskovits M.J. Dahomey, an Ancient Wets African Kingdom. New York, 1938. Vol. 1-2.

dienas: karalis dāvāja savai tautai asiņainu izrādi, visu acu priek�ā simtiem gūstekņu tika nocirstas galvas.

Uz platformas sev līdzvērtīgo vidū sēdēja karalis. Apak�ā bija blīvi sapulcējusies tauta. Pēc karaļa mājiena bendes ķērās pie darba. Nogalināto galvas tika samestas kaudzē, it visur bija redzamas vairākas �ādas kaudzes. Pa ielām gāja procesijas, bet to malās valgos karājās nogalināto ienaid�nieku kailie līķi. Lai neaizskartu karaļa neskaitāmo sievu kauna jūtas, tie bija kastrēti. Svētku pēdējā dienā galms atkal sapulcējās uz platformām, un tauta tika bagātīgi apdāvināta. Glieme�vāki, kas kalpoja kā nauda, tika mesta tautā, kas par tiem ķīvējās. Tad tika nomesti sasaistītie ienaidnieki, kam bija nocirstas galvas. Tauta rāvās pēc to miesām, tas nozīmē � cil�vēki reibumā notiesāja �īs miesas. Ikviens gribēja iegūt kādu daļu no noga�linātā ienaidnieka: to var dēvēt par triumfa komūniju. Pēc cilvēkiem sekoja dzīvnieki, tomēr iz�ķirīgais bija ienaidnieks.

Pastāv 18.gadsimta eiropie�u aculiecinieku stāsti par �iem svētkiem. Tajā laikā tie bija balto nāciju pārstāvji, kas piekrastē tirgojās; tirgo�anās objekts bija vergi, un viņi devās uz Abomejas galvaspilsētu, lai iepirktos pie karaļa. Daļu no gūstekņiem karalis pārdeva eiropie�iem. �im nolūkam viņ� arī devās karagājienos, un eiropie�us tas visnotaļ apmierināja. Ne tik ļoti viņiem patika būt par briesmīgo masveida nāvessodu aculieciniekiem, ta�u viņu klātbūtne piederēja pie galma labā toņa. Viņi mēģināja pierunāt karali, lai nāvessodam paredzētos upurus pārdod viņiem kā gūstekņus. Viņi �ķita sev tik cilvēciski, turklāt tas bija arī izdevīgi viņu biznesam. Ta�u sev par izbrīnu viņiem nācās piedzīvot, ka, neraugoties uz savu alkatību, karalis nevēlējās atteikties no upuriem. Laikos, kad vergu trūka un tirgo�anās panīka, viņi errojās par karaļa stūrgalvību. Viņi nesaprata, ka karalim par īpa�umu svarīgāka bija vara. Tauta bija pieradusi pie upuru izrādī�anas. Izrādot ienaidnieka masveidīgu samazinā�anu, tā �ajā rupjajā un publiskajā formā guva pārliecību par pa�u palielinā�anos. Un tie�i tajā arī pastāvēja karaļa vara. Izrādes iedarbei bija dubulta iedaba. Tas bija pats dro�ākais līdzeklis, lai pārliecinātu tautu, ka tā vairojas viņa valdī�anas laikā, un noturētu to reliģiski padevīgas masas stāvoklī. Un vienlaikus tas uzturēja spēkā bailes no viņa pavēlēm. Viņ� personiski izrīkoja nāvessodu izpildi.

Romie�u lielākais publiskais pasākums bija triumfs. Kopā pulcējās visa pilsēta. Ta�u, kad impērija nokļuva savas varas augstumos un nebija nemitīgi jākaro, uzvaras kļuva par institūcijām, kas periodiski atkārtojās kā noteikti kalendārie datumi. Sapulcējusies tauta arēnā skatīja cīņas, kam

nebija politisku seku, toties bija noteikta jēga, proti, tām vajadzēja modi�nāt un uzturēt uzvaras izjūtu. Romie�i pa�i kā skatītāji necīnījās, ta�u masa iz�ķīra, kas bija uzvarētājs, un līksmoja kā sendienās. Kari, kas vairs ne�ķita tik vajadzīgi, zaudēja savu nozīmi. �āda veida vēsturiskajām tautām kar� kļūst par patieso vairo�anās līdzekli. Tas nodro�ina guvumu, no kā pār�tiek, vai vergus, kam liek strādāt; visas pārējās, maigākās vairo�anas formas tiek noraidītas un uzskatītas par necienīgām. Veidojas sava veida valstiska kara reliģija: tās nolūks � visstraujākā vairo�anās.

Ticīgie muhamedāņi pulcējas �etros da�ādos veidos.

1.� Ik dienu viņi vairākkārt pulcējas lūgsnām, uz kurām tos sasauc balss no aug�as. Runa ir par mazām, ritmiskām grupām, kuras var dēvēt par lūgsnu bariem. Jebkura kustība ir strikti noteikta, tās vērstas vienā virzienā, virzienā uz Meku. Reizi nedēļā, piektdienas lūgsnā, �ie bari pāraug masās.

2. Viņi pulcējas svētajam karam pret neticīgajiem.

3.� Lielā svētceļojuma laikā viņi pulcējas Mekā.

4.� Viņi pulcējas Pastarajā tiesā.

Islamā tāpat kā visās citās reliģijās liela nozīme ir neredzamajām masām. Ta�u at�ķirībā no citām pasaules reliģijām tajā spēcīgāk izteiktas neredza�mās dubultmasas, kas stāv viena otrai pretī.

Kolīdz atskan Pastarās tiesas bazūnes, visi miru�ie pieceļas no saviem kapiem un kā pēc militāras komandas steidzas uz tiesas lauku. Viņi nostā�jas Dieva priek�ā divos milzīgos, bet no�ķirtos pulkos: vienā pusē � ticī�gie, bet otrā � neticīgie; un Dievs tiesā katru atsevi�ķi.

Tādējādi sapulcējas visas cilvēku paaudzes, un visiem �ķiet, ka tas tikai dienu iepriek� likts kapā. Nevienam nav priek�stata par bezgalīgo laiku, kas pagājis kop� guldī�anas kapā. Nāve ir bijusi bez sapņiem un atmiņām. Ta�u ikviens ir dzirdējis bazūnes. �Tajā dienā cilvēki pulcēsies bariem.� Korānā nemitīgi tiek runāts par �ī varenā mirkļa pulkiem. Tas ir pats aptvero�ākais priek�stats par masu, uz ko spējīgs ticīgais muhamedānis. Neviens nevar iedomāties lielāku cilvēkbūtņu skaitu � visi, kas reiz dzīvo�ju�i, sapulcējas vienā laukā. Tā ir vienīgā masa, kas vairs neaug, tai ir vis�lielākais blīvums, jo ikviens savā vietā stājas Tiesne�a priek�ā.

Ta�u, neraugoties uz visu lielumu un blīvumu, tā no sākuma līdz beigām ir sadalīta divās daļās. Ikviens precīzi zina, kas viņu gaida: vienus �

cerība, bet otrus � �ausmas. �Tajā dienā būs starojo�as sejas, smejo�as, priecīgas; un tajā dienā būs putekļu klātas sejas, tumsas apklātas, tās ir neti�cīgo, ļaundaru sejas.� Tā kā runa ir par absolūti taisnīgu tiesu � ikviens darbs ir reģistrēts un rakstiski pierādāms, neviena no pusēm nevar izvairīties no pienācīgās tiesas.

Masas iedalījums divās daļās islamā ir absolūts, tas pastāv starp ticīgo un neticīgo pulkiem. To liktenis, uz mū�iem �ķirtiem, � cīnīties. Svētais kar� ir svēts pienākums, līdz ar to ikvienā �īs dzīves kaujā jau veidojas Pastarās tiesas dubultmasa, kaut arī tā nav tik vērienīga.

Pavisam cits tēls muhamedāņiem atklājas sakarā ar ne mazāk svētu pienākumu, proti, sakarā ar svētceļojumu uz Meku. Tā ir gausā masa, kas veidojas, pakāpeniski pievienojoties ticīgajiem no visām tā Kunga zemēm. Atkarībā no attāluma, kādā ticīgie dzīvo attiecībā pret Meku, tā var ilgt nedēļas, mēne�us vai pat gadu. Pienākums vismaz reizi mū�ā doties �ajā ceļojumā iekrāso visu cilvēka pasaulīgo dzīvi. Kas nav bijis �ajā svētceļojumā, nav nemaz īsti dzīvojis. Ceļojuma pieredze, tā teikt, aptver visu jomu, kurā izplatījusies ticība, un savāc vienuviet, kur tā sākusies. Sī svētceļnieku masa ir miermīlīga. Tā ir vērsta vienīgi un tikai uz sava mērķa sasnieg�anu. Tās uzdevums nav pakļaut neticīgos, tai tikai jānokļūst noteiktajā vietā.

Par īpa�u brīnumu tiek uzskatīts tas, ka tādu apmēru pilsēta kā Meka var ietvert neskaitāmos svētceļnieku pulkus. Spāņu svētceļnieks Ibn Jubairs, kas 12.gadsimta beigās uzturējies Mekā un atstājis detalizētu aprakstu, domā, ka pat vislielākajā pasaules pilsētā nebūtu tik daudz vietas cil�vēkiem.* Ta�u Meka esot svētīta ar īpa�u, masām domātu izple�anos; to var salīdzināt ar dzemdi, kas atkarībā no embrija kļūst lielāka vai mazāka.

Svētceļojuma svarīgākais mirklis ir diena Arafata līdzenumā. Te jāsa�pulcējas 70 0 00 0 cilvēkiem. Ja �is skaits netiek sasniegts, to papildina eņģeļi, kas neredzami nostājas starp cilvēkiem.

Bet, miera dienām beidzoties, savas tiesības atgūst ticības kar�. �Muha�meds,� saka viens no labākajiem islama pazinējiem, �ir cīņas un kara pravie�tis.. To, ko iesākumā viņ� darījis savā arābu apkārtnē, viņ� atstāj savai draudzei kā testamentu nākotnei: cīnīties ar neticīgajiem, izplatīt ne tik daudz ticību, cik varas sfēru, kas ir Allāha varas sfēra. Islama cīnītājiem jātiecas ne tik daudz pēc neticīgo pievēr�anas, cik pēc pakļau�anas.�**

*The Travels of Ibn Jubayr. Translated by R.J.C.Broadhurst. London 1952. Par Mekas ietilpību � P. 174.

** Goldziher J. Vorlesungen tiber den Islam. Heidelberg, 1910. S. 22 und 25. �Noga�liniet neticīgos!� Sk.: Korāns. 9.sūra, 5.r.

Korāns, Dieva inspirētā pravie�a grāmata, �ajā ziņā nepieļauj nekādu �aubu. �Kad pagāju�i svētie mēne�i, nogaliniet neticīgos, lai kur tos atrastu; satveriet viņus, apspiediet un uzbrūciet no jebkuras slēptuves!�

Sēro�anas reliģijas raksturo pasaules vaigu. Kristietībā sēro�ana ir kļuvusi savā ziņā vispārnozīmīga. Bars, kas to pau�, nepastāv ilgi. Kas pie��ķīris konsistenci ticības formām, kas radu�ās no sēro�anas? Kas tām pie��ķir savdabīgo noturību gadu tūksto�os?

Leģenda, ap kuru tās veidojas, ir par cilvēku vai dievu, kas netaisni gājis bojā. Tas vienmēr ir stāsts par vajā�anu, vai tās būtu medības vai rīdī�ana. Ar to var būt saistīts arī netaisns tiesas process. Ja runa ir par medībām, tad tiek ķerts neīstais � nevis medījamais dzīvnieks, bet pats labākais mednieks. Var notikt arī otrādi � medītais dzīvnieks uzbrūk medniekam un nāvīgi to ievaino, kā tas ir nostāstā par Adonisu un kuili. Tie�i �ī nāve nedrīkstēja notikt, un sāpēm pār to nav mēra.

Var gadīties, ka upuri mīl un par to sēro dieviete, kā to dara Afrodīte sakarā ar Adonisu. Babilonie�u variantā viņa saucas I�tara, bet Tammuzs ir skaistais, agri miru�ais jauneklis. Frīģie�iem tā ir dievu māte Ķibele, kas sēro par savu jauno mīlnieku Audu. *�Viņa ir visnotaļ traka, jūdz lauvas savu ratu priek�ā un kopā ar koribantiem, ko padarījusi tikpat trakus kā sevi, joņo pa visu Idas kalnu, un sauc pēc sava Atīda; kāds no koribantiem cērt sev rokā, kāds cits plīvojo�iem matiem joņo pa kalnu, tre�ais pū� ragu, vēl kāds cits sit bungas vai taisa apdullino�u troksni; visā Idas kalnā ir nemiers un fanātisks neprāts.�

Ēģiptē Izīda ir pazaudējusi savu vīru Ozīrisu. Viņa nenogursto�i to meklē, rai�pilna �ķērso visu zemi un nerimstas, kamēr nav to atradusi. �Nāc mājās,� tā sērojot sauc, �nāc mājās.. Es neredzu tevi, tomēr sirds ilgo�jas pēc tevis, un manas acis kāro tevi. Nāc jel pie tās, kas tevi mīl, kas tevi mīl, ak Svētītais! Nāc pie savas māsas, nāc pie savas sievas, pie savas sievas, kuras sirds apklususi. Nāc pie savas namsaimnieces. Es esmu tava māsa no tās pa�as mātes, tu nedrīksti mani pamest. Dievi un cilvēki ir vērsu�i savu vaigu uz tevi un kopīgi apraud tevi .. Es saucu tevi un raudu, ka debesīs dzirdams, ta�u tu nedzirdi manu balsi, kaut arī esmu tava māsa, kuru mīlēji uz zemes; tu mīli tikai mani, ak brāli!�**

* Lukian. Gцttergesprдche. 12. Gesprдch.

** Erman Ad. Die дgyptische Religion. Berlin, 1909. S. 39.

Ta�u var būt arī tā � un tas jau ir vēlāks gadījums, kas vairs nav mītisks �, ka par viņu sēro piederīgo un mācekļu grupa, kā tas, piemē�ram, ir ar Jēz.u vai Huseinu, pravie�a mazdēlu, �iītu mocekli.

Medības vai pakaļdzī�anās tiek atainota visās detaļās, tas ir precīzs stāsts, ko uztver pavisam personiski; te vienmēr plūst asinis, pat vishumānākajā pasijā, proti, Kristus pasijā, neiztiek bez asinīm un brūcēm. Visas atse�vi�ķās akcijas, no kurām veidojas pasija, tiek uztverta kā netaisnība; jo taiāk no mītiskajiem laikiem, jo lielāka nosliece paildzināt pasiju un pie��ķirt tai aizvien vairāk cilvēcisku iezīmju. Ta�u medības vai pakaļdzī�anās vienmēr tiek uztverta upura skatījumā.

Beigās veidojas sērojo�s bars, ta�u viņu sērās skan īpa�a nots: miru�ais ir miris cilvēku labā, kuri par viņu nu sēro. Viņ� bija to glābējs vai nu tāpēc, ka bijis labākais mednieks, vai arī tāpēc, ka viņam biju�i citi, augstāki nopelni. Katrā ziņā viņa vērtība tiek īpa�i izcelta; tie�i viņ� ir tas, kas nedrīkstētu būt miris. Sērojo�ie neatzīst viņa nāvi. Tie grib, lai viņ� atkal būtu dzīvs.

Arhaiskā sērojo�ā bara atainojumā, piemēram, manis minētajā aus�trālie�u gadījumā, tiek uzsvērts, ka sēras sākas jau par mirsto�o. Dzīvie mēģina viņu atturēt un apklāj to ar savām miesām. Viņi to uzņem savā kaudzē, cie�i saspie�as ap to no visām pusēm un cen�as neatdot. Bie�i vien arī pēc nāves iestā�anās viņ� tiek saukts atpakaļ, un tikai tad, kad ir pilnīga dro�ība, ka viņ� vairs nenāks, sākas otrā faze � izstum�ana miru�o pasaulē.

Sērojo�ais bars � par kuru te ir runa �, kas veidojas kā leģenda ap vērtīgo miru�o, noteikti cen�as pagarināt mir�anas procesu. Viņa piede�rīgie vai ticīgie, kas �ajā gadījumā ir viens un tas pats, vairās viņu atdot. Pati iz�ķirīgākā ir pirmā faze � vēlme atturēt, un tā ir ari visnozīmīgākā.

Tas ir laiks, kad no visurienes plūst cilvēki, un ikviens, kas grib sērot, ir aicināts. Sājos reliģiskajos kultos sērojo�ais bars atveras un pārtop masā, kas neapturami aug. Pirmoreiz tas notiek pa�a miru�ā svētkos, kad tiek atai�nota viņa pasija. �iem svētkiem pievienojas visa pilsēta, bet bie�i vien arī no tālienes nāku�ie milzīgie svētceļotāju pulki. Ta�u sērojo�ā bara atvēr�anās norisinās arī vēlākos laikos, ticīgo skaits vairojas. Viss sākas ar da�iem uzticī�gajiem, kas stāv pie krusta, kā sēro�anas kodols. Pirmajos vasarsvētkos tie varēja būt kādi 600 kristie�i, imperatora Konstantīna laikā viņu jau ir desmit miljoni. Ta�u reliģijas kodols ir palicis tas pats, tās centrs ir sēras.

Kāpēc tik daudzi pievienojas sērām? Kas tās dara tik pievilcīgas? Kāpēc tās vajadzīgas cilvēkiem? Visos, kas tām pievienojas, norisinās viens un tas pats: medījo�ais vai pakaļdzeno�ais bars kā sērojo�ais bars izpērk grēkus.

Cilvēki ir dzīvoju�i kā vajātāji, un kā vajātāji viņi ari turpina dzīvot. Viņi meklē sve�u gaļu, iecērtas tajā un pārtiek no vājāka radījuma mokām. Viņu acīs atspoguļojas upura stingsto�ās acis, un pēdējais kliedziens, ko tie izbauda, neizdzē�ami iespie�as viņu dvēselēs. Varbūt vairums no viņiem nenojau�, ka, barojot savu miesu, tie baro arī tumsu sevī. Ta�u vaina un bailes viņos pieņemas spēkā, un tā viņi bez atmanās alkst pēc atpestī�anas. Tāpēc viņi pievienojas vienam, kas mirst par viņiem, un sērās par to pa�i jūtas kā vajātie. Lai ko arī viņi būtu darīju�i, lai kā būtu plosīju�ies, �ajā mirklī viņi nostājas cie�anu pusē. Tā ir pēk�ņa un tālejo�a partiju nomaiņa! Tā atbrīvo viņus no miru�ā savāktās vainas un bailēm, ka nāve nāks arī pār viņiem. Lai arī ko viņi būtu citiem nodarīju�i, to nu uzņemas viens, un tie tic, ka, būdami viņam uzticīgi un pilnīgi padevīgi, izvairās no atriebības.

Tātad sēru reliģijas būs nepiecie�amas cilvēku dvēseles mājturībai tik ilgi, kamēr viņi nespēs atteikties no nogalinā�anas baros.

No visām mantotajām sēru reliģijām, kuras var detalizēti aplūkot, vis�pamāco�ākā ir islama �iītu reliģija. Būtu pareizi aplūkot arī Tammuza vai Adonisa, Ozīrisa vai Atisa kultus. Ta�u tie pieder pagātnei, tie ir pazīstami tikai pēc ķīļrakstiem, hieroglifiem vai klasisko autoru vēstījumiem; un, kaut arī �ie vēstījumi ir nenovērtējami, pārliecino�āk būtu pievērsties ticībai, kas joprojām pastāv, un tur, kur tā pastāv, izpau�as krasā un ne�ēlīgā formā.

Visnozīmīgākā sēru reliģija ir kristietība. Par tās katolisko formu vēl �is tas tiks pateikts. Ta�u no konkrētajiem kristietības mirkļiem, īsta masu uzbudinājuma mirkļiem tiks aprakstītas nevis patiesa sēro�ana, kas kļuvusi pavisam reta, bet gan cits mirklis � aug�āmcel�anās svinē�ana Jeruzalemes Kunga Kapa baznīcā.

Pa�as sēras kā kaislīgs bars, kas atveras patiesai masai, neaizmirstamā sparā izvēr�as �iītu muharama svētkos.

No islama, kam piemīt nepārprotamas kara reliģijas iezīmes, �ķel�anās rezultātā ir radusies sēru reliģija, kas viskoncentrētākajā un ekstrēmākajā veidā rodama �iītu ticībā.* Tā ir oficiālā reliģija Irānā un Jemenā. Tā ir ļoti izplatīta Indijā un Irākā.

* Bez Goldcihera lekcijām par islamu �īs nodaļas sakarā sk.: Gobineau J. Religions et Philosophies dans l'Asie Centrāle (1865). Paris, 1957; Donaldson D.M. The Shiite Religion. London, 1933; Grunebaum von. Muhammadan Festivāls. London, 1958; Virolleaud Ch. Le Theātre Persan. Paris, 1950; Titajna. La Caravane des Morts. Paris, 1930.

Silti tic savas kopienas garīgajam un pasaulīgajam vadonim, ko viņi dēvē par imamu. Viņa pozīcijas ir nozīmīgākas par pāvesta pozīcijām. Viņ� ir dievi�ķās gaismas nesējs. Viņ� nekļūdās. Izglābties var tikai tie ticīgie, kas seko savam imamam. �Kas mirst, nepazinis sava laika īsto imamu, tas mirst neticīgā nāvē.�

Imams pārstāv tie�o pravie�a līniju. Par pirmo imamu tiek uzskatīts Ali, Muhameda znots, kas bija precējies ar viņa meitu Fatimu. Pravietis uzticēja Ali īpa�as atziņas, ko nepavesti ja pārējiem piekritējiem, un tās mantoja viņa dzimtas pēcte�i. Muhameds tie�i viņu nosauca par savu pēcteci ticības lietās un valdī�anā. Viņ� ir pravie�a izraudzītais, tikai viņam pienākas tituls �pareizticīgo valdnieks�. Ali dēli Hasans un Huseins man�toja �o amatu: viņi bija pravie�a mazdēli; Hasans bija otrais, bet Huseins tre�ais imams. Jebkur� cits, kur� pretendēja valdīt pār ticīgajiem, bija uzurpators.

Islama politiskā vēsture pēc Muhameda nāves veicināja leģendas vei�do�anos par Ali un viņa dēliem. Ali tūdaļ pat nekļuva par kalifu. 24 gadus pēc Muhameda nāves �o augsto amatu ieņēma trīs citi viņa cīņu biedri. Ali nokļuva pie varas kā tre�ais, kad viņi bija miru�i, ta�u viņ� valdīja ļoti īsu laiku. Piektdienas dievkalpojuma laikā Kufas lielajā mo�ejā viņu ar saindētu zobenu nogalināja kāds fanātisks pretinieks. Ali vecākais dēls Hasans pārdeva savas tiesības par vairākiem miljoniem dirhemu un atgriezās Medinā, kur pēc da�iem gadiem savas izlaidīgās dzīves dēļ arī nomira.

Par �iītu ticības kodolu kļuva viņa jaunākā brāļa Huseina cie�anas.* Viņ� bija pilnīgs Hasana pretstats, izturēts un nopietns, viņ� mierīgi dzī�voja Medinā. Kaut arī pēc brāļa nāves kļuvis par �iītu galvu, viņ� neielaidās nekādās politiskās intrigās. Ta�u, kad Damaskā valdo�ais kalifs nomira un viņa dēls grasījās kļūt par pēcteci, Huseins atteicās dot uzticības zvērestu. Irākas nemierīgās pilsētas Kufas iedzīvotāji rakstīja Huseinam un aicināja pie sevis. Tie gribēja viņu par kalifu, ja viņ� ierastos, visi tam piekristu. Kopā ar savu ģimeni, sievām, bērniem un nelielu piekritēju pulciņu viņ� devās ceļā. Tas bija ilgs ceļ� cauri tuksnesim. Kad viņ� nokļuva pilsētas tuvumā, tie jau atkal bija no viņa atkritu�i. Pilsētas pārvaldnieks izsūtīja viņam pretī daudz spēcīgāku jātnieku grupu, kas pieprasīja viņa pado�a�nos. Viņ� atteicās, tāpēc viņam nogrieza pieeju ūdenim. Viņa nelielais pul�ciņ� tika aplenkts. Kerbelas līdzenumā muharama mēne�a desmitajā

* Sk.: Donaldson DM. Op. cit. P. 79 87.

dienā, 68 0. gadā pēc mūsu skaitī�anas sistēmas, notika uzbrukums un Huseins ar saviem piekritējiem, kas drosmīgi cīnījās, tika sakauts. Kopā ar viņu krita 87 ļaudis, tostarp arī daudzi no viņa un brāļa ģimenes. Viņa līki bija redzamas 33 �ķēpu un 34 zobenu cirtienu pēdas. Ienaidnieka grupas komandieris pavēlēja saviem ļaudīm auļot pār Huseina līķi. Zirgu pakavi iemīdīja pravie�a mazdēlu zemē. Viņa galva tika nogriezta un aizsūtīta kalifam uz Damasku. Tas iebāza viņa mutē savu spieķi. Kāds vecs Muha�meda līdzgaitnieks, kas to noskatījās, norādīja: �Izņem savu spieķi, es redzēju, kā pravietis skūpstīja �o muti.�

�Pravie�a dzimumu piemeklēju�as nelaimes� ir kļuvu�as par �iītu ticības literatūras pamattēmu.* �īsts �īs grupas piederīgais atpazīstams pēc tā, ka trūkuma dēļ viņa ķermenis ir novājējis, lūpas pārkaltu�as no slāpēm un acis uzpampu�as no nemitīgajām asarām. īsts �iīts ir nabadzīgs un tiek vajāts kā ģimene, par kuras tiesībām viņ� iestājas un cie�. Pieciest apspie��anu un vajā�anu � to skata kā pravie�a ģimenes aicinājumu.�

Kop� Kerbelas sēru dienām �īs dzimtas vēsture ir cie�anu un apspie�anu turpinājums. To izklāsts dzejā un prozā tiek izkopts bagātīgajā martiroloģiskajā literatūrā. Tā veido �iītu sapulcē�anās objektu muharama mēne�a pirmajā tre�daļā, kura desmitā diena � a�ura � tiek uzskatīta par Kerbelas traģēdijas gadadienu. �Mūsu piemiņas dienas ir mūsu sēru sapul�ces,� tā noslēdz savu dzejoli kāds �iītiski noskaņots valdnieks, pieminot daudzās pravie�a ģimeni piemeklēju�ās nelaimes. Patiesi ticīgā īstenā nodarbe ir raudas, sēras un �ēlabas par Alidu dzimtas neveiksmi, vajātību un mokām. �Aizkustino�āk par �iīta asarām� � vēsta arābu paruna. �Raudas par Huseinu,� saka kāds mūsdienu indietis, kas pieder pie �īs ticības, �ir mūsu dzīves un dvēseles maksa, citādi mēs būtu pa�i nepatei�cīgākie radījumi. Mēs vēl paradīzē sērosim par Huseinu.. Sēras par Huseinu ir islama patiesuma zīme. �iīts nespēj neraudāt. Viņa sirds ir dzīvs kaps, īsts kaps mocekļa galvai.�**

Huseina personas un likteņa pārdzīvojums ir ticības emocionālais kodols. Tas ir galvenais avots, no kura izplūst reliģiskā pieredze. Viņa nāve tiek interpretēta kā labprātīga pa�uzupurē�anās, caur viņa cie�anām svētie nokļūst paradīzē. Islams jau sākotnēji nepazīst priek�statu par starpnieku. Kop� Huseina nāves tas arī dominē �iītismā.

Huseina kaps Kerbelas līdzenumā jau izsenis ir bijusi pati svarīgākā

* GoldziherJ. Op. cit. S. 212 213.

** Goldziher J, Op, cit, S. 213 214.

siltu svētceļojumu vieta.* Huseina kapu apstāj 40 00 eņģeļi, kas dienu un nakti raud par viņu. Tie dodas pretim jebkuram svētceļniekam, lai no kurienes viņ� nāktu. Kas apmeklē �o �ķirstu, tas daudz ko iegūst. Pār to nekad neiebruks viņa nama jumts. Viņ� nekad nenoslīks. Viņ� nesadegs ugunī. Viņam neuzbruks me�onīgie zvēri. Bet, kas pie �ī �ķirsta lūdz patiesā ticībā, iegūst papildu dzīves gadus. Viņ� izpelnās 10 00 svētceļojumus uz Meku, 1000 mocekļnāves, 1000 gavēņa dienas, 1000 atbrīvo�anu no verdzības. Nākamajā gadā velns un ļaunie gari neko neiespēj pret viņu. Ja viņam jāmirst, viņu apglabā eņģeļi, un aug�āmcel�anās dienā viņ� celsies kopā ar imama Huseina, kuru pazīs pēc karoga rokās, piekritējiem. Imams triumfējo�i ievedīs savus svētceļniekus tie�i paradīzē.

Saskaņā ar citu nostāstu visi, kas apglabāti līdzās imama �ķirstam, aug�āmcel�anās dienā netiks pārbaudīti, lai cik grēcīgi būtu biju�i, viņi no mirstamģērba tūdaļ pat nokļūs paradīzē un eņģeļi sveicot tiem spiedīs rokas.

Tāpēc veci �iīti apmetas Kerbelā, lai tur nomirtu. Bet tie, kas dzīvo ļoti tālu no svētās pilsētas, liek sevi tur apglabāt. Kop� gadsimtiem no Persijas un Indijas uz Kerbelu nāk bezgalīgas karavānas ar miru�ajiem, pilsēta ir pārvērtusies par vienu milzīgu kapsētu.

Siītu, lai kur viņi dzīvotu, lielie svētki ir muharama mēne�a dienas, kad Huseins izcieta savu pasiju.** �o desmit dienu laikā sēro visa persie�u nācija. Karalis, ministri un ierēdņi ir tērpu�ies melnā vai pelēkā ģērbā. Mūļu dzinēji un karavīri staigā izlaistiem krekliem un atsegtām krūtīm, ko uzskata par lielāko bēdu zīmi. Svētki sākas 1. muharama, kas vienlaikus ir jaunā gada sākums. No koka kancelēm tiek vēstīta Huseina cie�anu vēsture. Tā tiek izstāstīta visos sīkumos, netiek aizmirsta neviena epizode. Klausītāji ir dziļi saviļņoti. Viņu izsaucienus �Ak, Husein! Ak, Husein!� pavada vaimanas un asaras. �āda skandē�ana turpinās visu dienu, sprediķotāji nomaina cits citu. Pirmajās deviņās muharama dienās pa ielām staigā vīrie�i, kas ir atkaili�nāju�ies un izkrāsoju�i ķermeņa aug�daļu sarkanā vai melnā krāsā. Viņi plē� sev matus, graiza sevi ar na�iem, velk smagas ķēdes vai dejo me�onīgas dejas. Norisinās asiņainas cīņas ar citas ticības pārstāvjiem.

Svētki kulminē 10. muharama ar lielu procesiju, kas sākotnēji atainoja Huseina apbedī�anas parādi. Tās kodols ir Huseina �ķirsts, kuru nes astoņi vīrie�i. Aiz �ķirsta soļo aptuveni se�desmit asinīm notriepu�ies vīrie�i un

* Donaldson DM. Op. cit. P. 88 100.

*Sk.: Grunebaum von. Op. cit. P. 85 94.

dzied kareivīgu dziesmu. Viņiem seko zirgs, Huseina karazirgs. Noslē�gumā parasti iet vēl aptuveni piecdesmit viru liela grupa, ritmiski sitot divas koka nūjas. Neprātība, kas �ajos svētkos pārņem sērojo�o masu, ir gandrīz vai neiedomājama. Ar to iepazīstinās apraksts no Teherānas, kas vēl sekos.

īstas pasiju spēles, kurās tiek dramatiski atainotas Huseina cie�anas, par noturīgu institūciju kļuvu�as tikai 19.gadsimta sākumā. Gobino, kas piecdesmitajos gados un arī vēlāk ilgsto�i ir uzturējies Persijā, sniedzis sais�to�u to aprakstu.*

Teātri atbalstīja bagāti ļaudis, izdevumi tika uzskatīti par slavējamu rīcību, ar kuru devējs �būvēja pili paradīzē�. Lielākos teātros ietilpa no 2 0 00 līdz 3000 cilvēkiem. Ispahanā izrādes notika 20 000 skatītājiem. Ieeja bija brīva, izrādes varēja apmeklēt jebkur� � gan ubags skrandās, gan visbagātākais kungs. Izrādes sākās piecos no rīta. Pirms pasijas izrādes vairākas stundas ilga procesijas, dejas, sprediķi un dziesmas. Tika iznēsāti atsvaidzino�i dzērieni, turīgi un cienījami vīri uzskatīja par savu godu per�soniski apkalpot visnoskrandu�āko skatītāju.

Gobino apraksta diva veida brālības, kas piedalījās �ajos pasākumos.* �Vīrie�i un bērni ar lāpām rokās, soļojot ar liela, melna karoga, ienāk pro�cesijā teātrī un dziedot to apiet apkārt. Naktī var redzēt �īs bandas, kā tās steidzas pa ielām no teātra uz teātri. Da�i bērni skrien pa priek�u un skaļā balsī izkliedz: �Ak, Husein! Ak, Akbar!� Brāļi nostājas sprediķotajā kance�les priek�ā un dzied, pavadot sevi ar me�onīgām un dīvainām kustībām. Kreiso plaukstu tie saliec kā glieme�nīcu un spēcīgi un ritmiski sit pa kreiso padusi. Rodas daudzu roku vienlaicīgi radīta dobja skaņa, kas ir dzirdama iztālēm un ir ļoti efektīga. Drīz vien sitieni kļūst smagi un lēni un rada stieptu ritmu. Drīz atkal tie ir ātri un steidzīgi, uzbudinot klāt�eso�os. Ja reiz brālība to sākusi, tad reti gadās, ka visa auditorija viņus neat�darinātu. Pēc vadītāja zīmes visi brāļi sāk dziedāt, sist sevi, palēkties gaisā un aizlauztā balsī atkārtot: �Hasan! Husein!�

Cita veida brālība ir sevi �austo�ie. Viņu uzstā�anos pavada mūzika, ko atskaņo ar da�āda lieluma tamburīniem. Viņi ir kaili līdz viduklim, viņu kājas ir basas un arī galvas ir atsegtas. Tie ir vīri, bet da�kārt arī sirmgalvji vai bērni vecumā no 12 līdz 16 gadiem. Viņu rokās ir dzelzs ķēdes un asas adatas. Da�i nes koka ripas. Procesijā tie sasniedz teātri un uzsāk, iesākumā ļoti lēni, litāniju, kurā ir tikai divi vārdi: �Hasan! Husein!� To pavada

* GobineauJ. Op. cit. P. 3 34 338.

aizvien straujāki tamburīnu sitieni. Tie, kam ir koka ripas, sāk tās ritmiski dauzīt, un visi sāk dejot. Klausītāji viņus pavada, sitot sev pa krūtīm. Pēc kāda laika tie sāk sevi �austīt ar ķēdēm, iesākumā lēni un piesardzīgi, tad viņi kļūst dzīvāki un sāk sevi sist spēcīgāk. Visi, kam ir adatas, dur sev rokās un vaigos; plūst asinis, pūlis ieskurbst un elso, uzbudinājums kļūst aizvien lielāks. Grupas galva skraida starp rindām, uzmundrina vājākos un aiztur to rokas, kas kļuvu�i pārāk neprātīgi. Kad uzbudinājums kļūst pārāk liels, viņi apklusina mūziku un visu aptur. Grūti, skatot �ādu ainu, neļauties saviļņojumam: vienlaikus jūtama līdzdalība, līdzcietība un �ausmas. Da�kārt var redzēt, ka, beidzoties dejai, sevi �austo�ais paceļ rokas ar ķē�dēm pret debesīm un, skatoties tik ļoti ticīgi, dziļi izsaucas �Ijā, Allāh! Ak, Dievs!�, ka nevil�us pārņem apbrīns, cik apskaidrota ir visa viņa būtība.�

Viņus var dēvēt par sirdēstu orķestri, viņi iedarbojas kā masas kristāls. Sāpes, ko viņi sev nodara, ir Huseina sāpes. Viņu atainotas, tās kļūst par visas kopienas sāpēm. No sitieniem pa krūtīm, kam visi pievienojas, rodas ritmiska masa. To virza sēru afekts. Huseins viņiem ticis atņemts, bet viņ� tiem pieder visiem kopīgi.

Ta�u tie nav tikai brālību kristāli, kas no klāteso�ajiem rada sērojo�o masu. �o pa�u efektu izraisa arī sprediķotāji un citi, kas uzstājas pa vienam. Tagad paklausīsimies, ko reiz piedzīvojis Gobino kā aculiecinieks.*

�Teātris ir pārpildīts. Ir jūnija beigas, milzīgajā teltī var nosmakt. Daudzi lieto atspirdzino�us dzērienus. Uz skatuves uzkāpj dervi�s un dzied slavas dziesmu. Viņ� tiek pavadīts ar sitieniem pa krūtīm. Viņa balss nav valdzino�a, vīrs iedarbojas nogurdino�i. Viņam nav nekāda iespaida, dziedājums nogurdina. �ķiet, ka viņ� to jūt, viņ� pārstāj dziedāt, nokāpj no skatuves un pazūd. Atkal valda miers. Pēk�ņi pērkonīgā balsī dziesmu uzsāk liels, noaudzis karavīrs, turks, pavadot to aizvien varenākiem sitie�niem pa krūtīm. Tam seko vēl viens karavīrs, arī turks, tikai no cita pulka, ta�u tikpat noskrandis. Sitieni pa krūtīm ir ritmiski precīzi. 25 minūtes �ie divi vīri aizrauj tusnījo�o masu, kas sasit sevi zili melnu. To apreibina monotonais, ļoti ritmiskais dziedājums. Tā sit sev no visa spēka: valda dobj�, dziļ�, regulārs, neapturams troksnis, ta�u ne visiem ar to ir gana. Tupo�ajā pūlī pieceļas jauns nēģeris, kas izskatās pēc krāvēja. Viņ� norauj savu galvassegu un sāk pilnā balsī dziedāt, abām dūrēm sitot pa savu noskūto galvu. Viņ� bija soļus desmit no manis, es varēju izsekot visām

Ibid. p. 353 356.

viņa kustībām. Viņa lūpas nobālēja; jo vairāk viņ� nobālēja, jo vairāk sevi uzkurināja, viņ� kliedza un sita sev kā pa laktu. Tā viņ� turpināja aptuveni desmit minūtes. Ta�u abi karavīri vairs nevarēja turēt, pār viņiem aumaļām lija sviedri. Koris, kolīdz to nevadīja un neaizrāva precīza un spēcīga balss, sāka nojukt. Da�as balsis apklusa, un nēģeris, it kā viņam trūktu materiāla atbalsta, aizvēra acis un sabruka pār kaimiņiem. �ķita, ka visi izjūt pret viņu līdzcietību un respektu. Viņam uzlika uz galvas ledu un apslacīja lūpas ar ūdeni. Ta�u viņ� bija bezsamaņā, pagāja kāds brītiņ�, kamēr viņ� atguvās. Kad tas izdevās, viņ� maigi un pieklājīgi pateicās visiem, kas viņam bija palīdzēju�i.

Tā kā kādu brīdi atkal bija iestājies miers, uz skatuves uzkāpa vīrs zaļā ģērbā. Viņā nebija nekā neparasta, viņ� izskatījās kā gar�vielu pārdevējs no bazāra. �is vīrs noturēja sprediķi par paradīzi, varen daiļrunīgi aprakstot tās di�umu. Lai tur nokļūtu, nepietiek ar pravie�a Korāna lasī�anu. �Nepietiek darīt visu, ko ieteic �ī svētā Grāmata, nepietiek ierasties teātrī un raudāt, kā jūs ik dienu darāt. Savus labos darbus jums jādara Huseina vārdā un aiz mīlestības pret viņu. Huseins ir paradīzes vārti, tas ir Huseins, kas balsta pasauli, tas ir Huseins, caur kuru nāk atpestī�ana. Sauciet: Hasan, Husein!�

Viss pūlis sauc: �Ak, Hasan, ak, Husein!�

�Labi. Vēlreiz!�

�Ak, Hasan, ak, Husein!�

�Lūdziet Dievu, lai viņ� vienmēr jūsos saglabātu mīlestību pret Huseinu. Nu, lūdziet Dievu!�

Visa masa vienlaicīgi paceļ rokas aug�up un dobjā balsī sauc: �Ijā, Allāh! Ak, Dievs!�

Pati pasijas izrāde, kas seko pēc �ī ilgā un uzbudino�ā ievada, satur no 40 līdz 50 da�ādām ainām. Par visiem notikumiem vēsta pravie�a eņģelis Gabriels vai arī tie tiek nosapņoti pirms izrādes uz skatuves. Viss notieko��ais skatītājiem jau ir zināms, runa nav par dramatisko spriedzi mūsu izpratnē, runa ir par pilnīgu līdzdalību. Visas Huseina cie�anas, slāpju mokas, jo viņam liegta pieeja ūdenim, cīņas un nāves epizodes tiek ataino�tas ļoti reālistiski. Dzied tikai imami un svētie, pravie�i un eņģeļi. Ienīstās personas, piemēram, kalifs Jazids, kas pavēlēja nogalināt Huseinu, un slep�kava �amrs, kas viņam deva nāvējo�o cirtienu, nedrīkst dziedāt, tās tikai deklamē. �ķiet, ka viņus pa�us satriekusi pastrādātie varas darbi. Teicot ļaunos vārdus, tie pa�i izplūst asarās. Nav neviena aplausa, visi raud, vaid vai sit sev pa galvu. Skatītāju uzbudinājums sasniedz tādus augstumus, ka nereti viņi mēģina nolin�ot nelietīgās personas, Huseina slepkavas. Beigās

tiek parādīts, kā mocekļa nogrieztā galva tiek nogādāta kalifa galmā. Ceļā notiek brīnums pēc brīnuma. Lauva paklanās Huseina galvai. Gājiens apstājas pie kristie�u klostera: ieraugot mocekļa galvu, abats atsakās no savas ticības un pievēr�as islamam.

Huseina nāve nebija veltīga. Aug�āmcel�anās brīdī viņam tiek uzticētas paradīzes atslēgas. Pats Dievs ir noteicis: �Tiesības aizstāvēt ir tikai viņam. Huseins, pateicoties īpa�ai �ēlastībai, ir vienīgais starpnieks.� Pravietis Muhameds, sniedzot viņam paradīzes atslēgas, saka: �Ej un glāb no lies�mām visus, kas savā mū�ā noraudāju�i par tevi kaut vienu asaru, tos, kas tev kaut kā palīdzēju�i, tos, kas devu�ies svētceļojumā pie tava �ķirsta vai sēroju�i par tevi, un tos, kas sacerēju�i par tevi traģiskas dzejas. Ņem visus un ikvienu sev līdzi uz paradīzi.�*

Nevienā citā ticībā nav likts tik liels uzsvars uz sērām. Tās ir vislielākais reliģiskais nopelns, kas vairākkārt pārsniedz jebkuru citu labu darbu. Tāpēc visnotaļ pamatoti var runāt par sēru reliģiju.

Ta�u savu paroksismu �āda veida masa nesasniedz teātrī, izrādot pasi�jas. Aculiecinieks ir aprakstījis �asinsdienu� Teherānas ielās, kurā ietilpst ap pusmiljona cilvēku.** Grūti atrast baisāku un atbaido�āku vēstījumu.

�50 0 00 0 cilvēki, neprāta pārņemti, kaisa sev uz galvas pelnus un dauza pieri pret zemi. Viņi grib kļūt brīvprātīgi mocekļi? rafinēti kropļot sevi un masveidīgi sevi nogalināt. Ģil�u procesijas seko cita pēc citas. Tā kā tās veido cilvēki, kas saglabāju�i kripatiņu prāta, proti, cilvēciskās pa�saglabā�anās instinktu, viņi ģērbu�ies ierastajos tērpos.

Iestājas milzīgs klusums; iet simtiem vīru baltos kreklos, ekstātiski pavērsu�i sejas pret debesīm.

Vakarpusē da�i no �iem vīriem būs beigti, daudzi būs sakropļoti un sagraizīti, un baltie krekli, iekrāsoti sarkani, būs līķauti. �īs būtnes jau vairs nepieder �aisaulei. Rupji sadiegtie krekli atsedz tikai kaklus un rokas: mocekļu sejas, slepkavu rokas.

Uzmundrinot un uzkurinot viņu neprātu, citi viņiem pasniedz zobe�nus. Viņu uzbudinājums kļūst slepkavniecisks, viņi grie�as pa riņķi un vicina virs galvām pasniegtos iero�us. Viņu kliedzieni pārspēj masas kliedzienus. Lai izturētu cie�anas, viņiem jānokļūst katalepsijas stāvoklī. Līdzīgi automātiem viņi dodas da�ādos virzienos bez jebkādas redzamas

* Grunebaum von. Op. cit. P. 94.

** Titayna. La Caravane des Morts. Paris, 1930. P. 110 113. Citēts pēc: Fйlice Ph. De. Foules en Dйlire. Extase Collectives. Paris, 1947. P. 170 171.

kārtības. Ik uz soļa viņi taktī sit sev ar aso zobenu pa galvu. Plūst asinis. Krekli kļūst asinssārti. Skatot �īs asinis, viņu smadzenes galīgi sagrie�as. Da�i no brīvprātīgajiem mocekļiem sapulcējas un cērt sev ar zobenu. No viņu sakniebtajām lūpām plūst asinis. Savā neprātā viņi ir pārgriezu�i sev vēnas un artērijas un turpat arī nomirst, pirms policija tos paspējusi nogādāt ambulancē, kas iekārtota veikaliņā ar nolai�amām �alūzijām.

Masa, nejūtīga pret policistu sitieniem, apstāj �os vīrus, paceļ rokās un aiznes uz citu pilsētas daļu, kur asinspirts turpinās. Neviens cilvēks nepaliek pie skaidras apziņas. Tie, kam pa�iem nav drosmes izliet savas asinis, piedāvā citiem kolu, lai iestiprinātos, un uzmundrina ar �o līdzekli un vārdo�anu.

Mocekļi novelk kreklus, ko uzskata par svētītiem, un sniedz saviem pavadītājiem. Citi, kas sākumā nepiederēja pie brīvprātīgajiem upuriem, vispārējā uzbudinājumā pēk�ņi atklāj sevī slāpes pēc asinīm. Viņi pieprasa iero�us, plē� savas drēbes un cen�as sevi savainot visās iespējamās vietās.

Reizēm procesijās rodas tuk�ums, kāds no dalībniekiem pārmocījies nokrīt zemē. Tuk�ums tūdaļ pat tiek aizpildīts, masa sakļaujas pār nelai�mīgo un samīda kājām.

Nav skaistāka likteņa par nāvi a�ura svētkos, astoņu paradī�u vārti ir pla�i atvērti svētajiem, un ikviens cen�as līdz tiem nokļūt.

Dienesta karavīrus, kam jāgādā par ievainotajiem un jāuztur kārtība, arī pārņem masas uzbudinājums. Viņi nomet savas uniformas un metas asinspirtī.

Neprāts pārņem arī bērnus, pat pavisam mazus: līdzās akai stāv māte, noreibu�i no lepnuma, un spie� pie sirds bērnu, kas tikko kā sevi sakrop�ļojis. Kliedzot skrien kāds cits: viņ� ir izdūris sev aci un pēc da�iem mir�kļiem izdurs otru; vecāki svētlaimē noskatās.�

Skatot katolicismu bez aizspriedumiem, nevar nepamanīt zināmu gausumu un mieru, kas saistīts ar lielu pla�umu. Katolicisma pamatpretenzija uz to, ka tajā ir vieta visiem, ietverta jau tā nosaukumā. Vēlams, lai tam pievērstos ikviens, un ikviens pie zināmiem noteikumiem, kas uztve�rami ne tik daudz kā labi, cik stingri, arī tiek uzņemts. Tajā � principā, nevis uzņem�anas procesā � saglabāju�ās pēdējās vienlīdzības pēdas, kas it visā pārējā zīmīgi kontrastē ar katolicisma strikti hierarhisko būtību.

Miers, kas līdzās pla�umam ļoti daudzus saista, ir saistīts ar tā senumu un antipātiju pret visu kaismi masveidīgo. Katolicismu jau izsenis neatstāj neuzticība masai, iespējams, ka jau no pa�ām agrīnākajām montanistu ķeceru kustībām, kad bez jebkāda respekta vērsās pret bīskapiem. Masas pēk�ņās izlau�anās briesmas, vieglums, ar kādu tā izplatās, ātrums un neaprēķināmība, bet pirmām kārtām jau visu distan�u atcel�ana, starp kurām īpa�i augstu tiek vērtētas baznīcas hierarhijas distances, � tas viss jau agri baznīcai lika redzēt atvērtajā masā savu galveno ienaidnieku un vērsties pret to visiem iespējamiem līdzekļiem.

Sī nesatricināmā atziņa iekrāsojusi visu baznīcas ticības saturu, kā arī visas praktiskās tās organizācijas formas. Līdz pat �im laikam pasaulē nav bijis valsts, kas tik da�ādi prastu vērsties pret masu. Salīdzinot ar baznīcu, visi valdoņi �ķiet no�ēlojami nepra�as.

Pirmām kārtām tas attiecas uz kultu, kas vistie�ākajā veidā iedarbojas uz sanīku�ajiem ticīgajiem. To raksturo nepārspējams gausums un inerce. Priestera kustības smagajā un stāvajā ornātā, soļu samērotība, vārdu pārdomātība � tas viss nedaudz atgādina bezgalīgi at�ķaidītas sēras par miru�o, kuras tik vienmērīgi sadalītas pa gadsimtiem, ka no nāves pēk�ņuma, sāpju skaudruma gandrīz vairs nav ne miņas: sēru laiciskais process ir mumificēts.

Da�ādos veidos tiek kavētas ticīgo savstarpējās attiecības. Tie nesprediķo cits citam; vienkār�ā ticīgā vārdam nav nekāda svētuma. Viss, uz ko viņ� var cerēt, lai atbrīvotos no da�ādiem nomāco�iem spaidiem, nāk no augstākas instances; to, ko viņam neizskaidro, viņ� arī nesaprot. Svētais vārds viņam tiek sagremots un pasniegts dozēti, to, tie�i kā kaut ko svētu, no viņa sargā. Pat grēki pieder priesterim, kam tie jāizsūdz. Viņam nebūs nekāda atvieglinājuma, ja tos pastāstīs citiem, vienkār�iem ticīgajiem, un viņ� tos nedrīkst arī paturēt pie sevis. Visos dziļākajos, morālajos jautāju�mos viņ� viens pats stāv iepretim priesterībai, par �o pieļauto pusapmierināto dzīvi viņ� tai izdots kails un neaizsargāts.

Pat sniedzot komūniju, ticīgais tiek no�ķirts no pārējiem, kas to saņem vienlaikus ar viņu, nevis tūdaļ pat tiek ar viņiem saistīts. Vakarēdiena saņēmējs sev iegūst nenovērtējamu dārgumu. Viņ� to gaida sev, un sev viņam tā arī jānosargā. Kas skatījis komūniju gaido�o rindu, nevar nepa�manīt, cik ļoti katrs ir nodarbināts pats ar sevi. Tie, kas iet pirms un pēc viņa, tam ir vēl nesvarīgāki par līdzcilvēkiem, ar kuriem sastopas ikdienas dzīvē, kaut arī saistība ar tiem ir pietiekami vaļīga. Komūnija saista saņēmēju ar neredzamu un milzīgu apmēru baznīcu; komūnija viņu atrauj

no klāteso�ajiem. Komūnijas saņēmēji nejūtas nedz kā viena miesa, nedz kā cilvēku grupa, kas atradusi dārgumu un sadalījusi to savā starpā.

�ajā procesā, kam ticībā ir centrālā nozīme, baznīca nodod savu piesar�dzību pret visu, kas vien varētu atgādināt masu. Tā vājina un mazina klāt�eso�o cilvēku kopību un aizstāj ar tāltāli eso�u noslēpumainu kopību, kura ir visvarena un kurai principā ticīgais nav vajadzīgs, nekad īsti neatceļot robe�as starp sevi un viņu, kamēr viņ� ir pie dzīvības. Atjautā masa, uz kuru vienmēr norāda katolicisms, eņģeļu un svēto masa, ir ne tikai iz�stumta tālajā viņpasaulē un jau tādējādi vien, savas nomaļības pēc, pada�rīta nekaitīga un attālināta no tie�ās inficē�anas jomas, tā pati pastāv priek�zīmīgā nosvērtībā un mierā. Nevar iedomāties, ka svētie daudz ko darītu; viņu nosvērtība atgādina procesiju. Viņi pastaigājas un dzied, ga�vilē un bauda savu laimi. Viņi visu dara līdzīgi, nevar nepamanīt zināmu viņu likteņu uniformitāti, nekad nav mēģināts apslēpt vai sajaukt viņu dzīves ceļu tālejo�o vienlīdzīgumu. Viņu ir daudz, viņi ir tuvu cits citam, un viņus pārpilda viens un tas pats svētums. Ta�u līdz ar to viņu masveidīguma iezīmes ir uzskaitītas. Viņu kļūst vairāk, ta�u tas notiek tik lēni, ka to nemana: par viņu pieaugo�o skaitu netiek runāts. Viņiem nav arī virziena. Viņu stāvoklis ir galīgs. To veidotais galms ir nemainīgs. Viņi vairs nevēlas nekur doties, nav nekā, uz ko viņi vēl varētu cerēt. Acīmre�dzot tā ir pati maigākā, nevainīgākā masas forma, kādu vien var iedomā�ties. Varbūt to vēl var tā dēvēt, bet tā noteikti ir uz robe�as: sapulcējies koris, kas dzied skaistas dziesmas, kuras nav pārāk uzbudino�as; izredzētība kā stāvoklis pēc visiem darbiem, kas nodro�ināju�i �o tiesu un kas ilgst mū�īgi. Ja �ī ilgme, pēc kuras ilgojas cilvēks, nebūtu tik grūti sasniedzama, būtu ne tik viegli aptvert, kas veido svēto kā masas pievilksmi.

Saisaulē neizturas glu�i tāpat kā svētie, ta�u viss, ko baznīca rāda, tiek rādīts gausi. Visiespaidīgākais piemērs ir procesijas. Tās jāredz pēc iespējas vairāk cilvēkiem, to kustība ir vērsta uz to un norisinās kā lēna pārvieto�anās. Procesija apvieno ticīgos, izvēr�oties to priek�ā visnotaļ pakāpeniski un nevedinot ne uz kādām lielākām kustībām, kā vien uz nome�anos ceļos lūg�snai vai pievieno�anos gājienam pa�ās tā beigās bez vēlmes iejaukties tā rindās.

Procesija vienmēr atveido baznīcas hierarhiju. Ikviens soļo pilnā savas cieņas ietērpā, un visi viņu atpazīst kā to, kas viņ� ir. Svētību gaida no tā, kam ir tiesības to pie�ķirt. Jau �ī procesijas kārtība kavē skatītāju tuvo�anos masai līdzīgam stāvoklim. Tas tiek atturēts daudzajās skatī�anās pakāpēs: jebkura pielīdzinā�anās, jebkura saplū�ana ir izslēgta. Pieaudzis skatītājs nekad sevi neredzēs kā priesteri vai bīskapu. Tie vienmēr ir no viņa no�ķirti,

tie vienmēr ir augstāk par viņu. Ta�u, jo ticīgāks viņ� ir, jo vairāk viņ� slieksies apliecināt, cik ļoti godā tos, kas ir daudz augstāki un svētāki par viņu. Tie�i pēc tā arī tiecas procesija, tā tiecas izraisīt kopēju ticīgo godinā��anu. Lielāks kopigurns nepavisam nav vēlams, tas varētu izraisīt jūtu izlau�anos un aktivitātes, kas vairs nav kontrolējamas. Arī pati godinā�ana ir gradēta: izstieptai pa visu procesiju no pakāpes uz pakāpi, kas jau ir zinā�mas, sagaidāmas un paliek nemainīgas, tai liegts pēk�ņuma dzelonis. Godinā�ana ceļas lēni un neapturami kā paisums, sasniedz savu augstāko pakāpi un lēnām atkal mazinās.

Kaut arī baznīcai nozīmīgas visas organizācijas formas, nav ko brīnī�ties, ka tā uzrāda daudzus masas kristālus. Iespējams, ka te vislabāk var studēt to funkcijas, neaizmirstot, ka arī tie kalpo baznīcas kopīgajai virzī�bai, proti, masas veidojumu aizkavē�anai vai pagausinā�anai.

Pie �iem masas kristāliem pieder klosteri un ordeņi. Tajos ir īstie kris�tie�i, kas dzīvo paklausībā, nabadzībā un �ķīstībā. Viņiem jākalpo tam, lai vienmēr demonstrētu citiem, daudzajiem, kas gan skaitās kristie�i, bet nespēj dzīvot kā kristie�i, tos, kas tādi ir. Viņu tērps ir demonstrācijas svarīgākais līdzeklis. Tas nozīmē atsacī�anos un atsvabinā�anos no ierasta�jām ģimenes saitēm.

Briesmu laikos viņu funkcija pilnīgi mainās. Baznīca ne vienmēr var atļauties cildeno atturē�anos, antipātiju pret atvērto masu, aizliegumu, ko uzlikusi uz masas veido�anos. Ir laiki, kad to no ārienes apdraud ienaidnieki vai kad sabrukums ir tik strauj�, ka tas apkarojams tikai ar pa�as sērgas līdzekļiem. �ādos laikos baznīcai nepiecie�ams pretstatīt naidīgajām masām pa�ai savas masas. Tad mūki kļūst par aģitatoriem, kas sprediķodami dodas pa zemi un aicina cilvēkus uz aktivitāti, ko parasti cen�as novērst. Visiespai�dīgākais piemērs, kad baznīca apzināti veido masu, ir krustagājieni.

Grieķu Lieldienu svinības Jeruzalemē vainagojas pavisam neierastā norisē. Lieldienu sestdienā Kapa baznīcā no debesīm nolai�as svētā uguns. Sapulcēju�ies tūksto�iem svētceļotāju no visas pasaules, lai no �īs liesmas aizdegtu savas sveces, līdz ko tā iz�ķilsies no Pestītāja kapa. Tiek uzskatīts, ka pati uguns nav bīstama, ticīgie ir pārliecināti, ka ar viņiem nekas nevar notikt. Ta�u cīņa, lai nokļūtu pie uguns, da�iem svētceļotājiem jau ir mak�sājusi dzīvību.

Stenlijs, kas vēlāk kļuva par Vestminsteres dekānu, 1853.gada ceļojumā piedzīvoja Lieldienu svinības Kapa baznīcā un sniedza detalizētu to aprakstu.*

�Kapela, kas ietver svēto kapu, atrodas baznīcas centrā. Divos lielos lokos, no�ķirti ar divām karavīru rindām, ticīgie ir blīvi sapulcēju�ies ap kapu. Turku karavīri uztur brīvu telpu starp �iem lokiem. Galerijās aug�ā sē� skatītāji, ir Lieldienu sestdienas rīts, un pagaidām viss ir mierīgi. Nekas nevēsta par gaidāmo notikumu. Divi vai trīs svētceļotāji iekrampēju�ies kapelas mūra caurumā.

Ap pusdienlaiku brīvajā telpā ielau�as arābu kristie�u nekārtīgais pūlis un me�onīgi traucas pa apli, līdz tos aptur karavīri. Arābi, �ķiet, tic, ka uguns neparādīsies, pirms viņi pāris reizes neapjoņos ap kapu. Divas stun�das ilgst �ī priecīgā lēkā�ana ap kapu. Pēk�ņi ieskrien 20, 30 vai 50 vīri, satver vienu, paceļ aug�ā � uz pleciem vai galvām � un joņo, līdz tas nolec, dodot vietu nākamajam. Da�i ir tērpu�ies aitādās, bet da�i ir gan�drīz kaili. Parasti viens no viņiem ir runasvīrs. Viņ� sit plaukstas, arī viņi sit plaukstas un izkliedz me�onīgu saucienu: �Tas ir Jēzus Kristus kaps! Dievs, sargi sultānu! Jēzus Kristus ir mūs atpestījis!� Tas sākas mazās grupās, drīz pieņemas spēkā, līdz viss loks starp karavīriem ir pilns ar �o me�onīgo figūru joņo�anu, mutuli, virpuļojo�o straumi. Pakāpeniski joņo�ana mitējas vai tiek apturēta. Loks tiek atbrīvots, no grieķu baznīcas tuvojas gara procesija ar iz�ūtiem karogiem un virzās ap kapu�

No �ī brī�a uzbudinājums, kas līdz �im aprobe�ojās ar joņotajiem un dejotājiem, kļūst vispārējs. Divas milzīgās, karavīru no�ķirtās svētceļotāju masas vēl aizvien stāv savās vietās, ta�u izplūst me�onīgos saucienos, starp kuriem laiku pa laikam � tas skan visai neparasti � dzirdams procesijas dziedājums. Procesija trīs reizes apiet kapu. Tre�ajā reizē abas turku kara�vīru rindas apvienojas un pievienojas procesijai tās beigās. Masa vienā milzīgā kustībā viļņojas turpu un �urpu. Tuvojas dienas kulminācija. Neticīgo turku klātbūtne, kā domā, neļauj nolaisties ugunij, pienācis brīdis padzīt tos no baznīcas. Viņi ļauj sevi padzīt, baznīcu pārņem ņudzeklis kā kaujas laukā. Trakojo�ais pūlis metas virsū karavīriem, kas dodas uz baznī�cas dienvidaustrumu stūri; procesija tiek izjaukta, karogi �ūpojas un trīs.

Neliela, bet kompakta ļau�u grupa Kapa kapelā ātri nogādā Petras bīskapu, kas �oreiz ir �uguns bīskaps� un pārstāv patriarhu, durvis aiz viņa tiek noslēgtas. Visa baznīca nu ir viena vienīga galvu jūra, kas dobji dun,

* Stainlej A. P. �inai and Palestine. London, 1864. P. 354 358.

Brīva ir tikai neliela telpa: no atvēruma kapelas ziemeļos līdz baznīcas mūrim ved �aura eja. Pie atvēruma stāv priesteris, lai saņemtu uguni. Abpus ejai, cik tālu vien redzams, izstieptas simtiem kailas rokas kā me�a /ari, ko loka varena vētra.

Agrākos, pārgalvīgākos laikos �ajā mirklī virs kapelas kupola parādījās dūja, lai uzskatāmi demonstrētu Svētā Gara nolai�anos. Patlaban no tā ir atteiku�ies, ta�u aizvien vēl pastāv ticība par nolai�anos, un, tikai zinot to, var aptvert nākamo mirkļu pieaugo�o uzbudinājumu. Atverē uz�aujas gai�a liesma � kā no dego�a koka �, kuru, kā to zina un apliecina ikviens izglītots grieķis, kapelā aizdedz bīskaps. Ta�u visi svētceļotāji tic, ka tā ir Dieva nolai�anās gaisma svētajā kapā. Visus pārņem kopējs, baznīcu piepildo�s uzbudinājums, atsevi�ķas kustības un detaļas vairs nav iz�ķira�mas. Lēni un pakāpeniski, no rokas rokā, no sveces uz sveci, uguns izplatās pa milzīgo pūli, līdz visa ēka � no galerijas līdz galerijai, no aug�as līdz apak�ai � ir viena vienīga pla�a tūksto�iem dego�o sve�u jūra.

Tas ir bridis, kad bīskaps vai patriarhs triumfējo�i tiek iznests no kape�las uz ļau�u pleciem, viņi ir tuvu nemaņai, lai radītu iespaidu, ka viņu pievārējusi Visvarenā glorija, kuras klātbūtni tikko piedzīvojis.

Tagad sākas milzīga drūzmē�anās, lai izvairītos no dūmiem un spiedī�gās svelmes un iznestu aizdegtās sveces Jeruzalemes ielās un namos� Visi lau�as ārā pa vienīgajām baznīcas durvīm, un da�kārt drūzma ir tik liela, ka notiek nelaime, kā tas bija 1834.gadā, kad simtiem cilvēku tas maksāja dzīvību. Vēl kādu laiku svētceļotāji staigā apkārt, tuvina uguni sejai un krūtīm, lai pierādītu tās nekaitīgumu, kuram nu tic. Ta�u me�onīgā sajūsma līdz ar uguns parādī�anos ir beigusies. Ne mazāk iespaidīga izrādes daļa ir �āda me�onīguma straujā un pilnīgā izbeig�anās. Rīta me�onīgais uzbudi�nājums ir dīvains vakara dziļā miera pretstats, kad baznīca atkal ir pārpil�dīta ar svētceļnieku masu, ta�u �oreiz tā it kā atrodas dziļā miegā. Tā viņi gaida pusnakts dievkalpojumu.�

1834.gada lielajai nelaimei ir vēl viens angļu liecinieks � Roberts Kurzons. Viņa vēstījumam par katastrofu piemīt briesmīga uzskatāmība, viņ� aplūko tās būtiskākās iezīmes.*

Lielās piektdienas pusnaktī Kurzons ar draugiem devās uz Kapa baz�nīcu, lai redzētu grieķu procesiju. Visi logi un stūri, visniecīgākā vietiņa, kur vien atradās vieta dzīvo būtņu kājām, bija piebāzti ar cilvēkiem, izņemot galeriju, kas bija rezervēta Ibrahimam Pa�ā, Jeruzalemes turku

* Cunon R. Visits to Monasteries in the Levant. London, 1850. P. 230 250.

gubernatoram, un viņa angļu viesiem. Jeruzalemē, kā teikts, atradās 17 000 svētceļotāju, un gandrīz visi bija ieradu�ies, lai redzētu svēto uguni.

Nākamajā rītā karavīri pūlī izbrīvēja ceļu Ibrahimam Pa�ā. Viņu sagai�dīja sava veida me�onīgiem kliedzieniem, un viņ� ieņēma savu vietu galerijā.

�Cilvēki pamazām kļuva me�onīgi. �ādā masā viņi bija stāvēju�i cauru nakti, viņu spēki bija izsmelti. Kad tuvojās svētās uguns izrādī�anas brīdis, viņu priekam vairs nebija gala. Viņu uzbudinājums pieauga, ap pulksten vieniem no grieķu kapelas ceļā devās krā�ņa procesija. Patriarhs trīs reizes apgāja kapu. Tad viņ� novilka savu virsējo, sudrabā iz�ūto tērpu, un devās kapā, durvis aiz viņa tika noslēgtas. Svētceļotāju uzbudinājums bija sa�sniedzis savu augstāko stāvokli, viņi skaļi kliedza. Cilvēku blāvā masa viļņojās kā labības lauks vējā.

Svēto uguni pasniedz pa apaļu caurumu no Kapa kapelas. Karavīru grupa atveda vīru, kas par �o godu bija samaksājis vislielāko naudas summu. Brīdi valdīja klusums, tad no kapa parādījās gaisma, un laimīgais svētceļotājs saņēma no iek�ā eso�ā patriarha svēto uguni. Tas bija tievu vaska sve�u sai�ķis, kuras bija aizdedzinātas. Tās atradās dzelzs ietvarā, lai novērstu sai�ķa izjuk�anu. Tūdaļ pat sākās me�onīga cīņa. Visi ar tādu sparu centās iegūt svēto gaismu, ka da�s labs, mēģinot aizdedzināt savu sveci, nodzēsa kaimiņa sveci.

Tā bija visa ceremonija: nekāda sprediķa, nekādu lūgsnu, vien neliels dziedājums procesijas laikā. Drīz visos virzienos bija redzamas uguntiņas, ikviens bija aizdedzinājis savu sveci no svētās uguns: kapelas, galerijas un jebkur� stūrītis, kur vien bija iespējams parādīt sveci, � viss �ķita viena uguns jūra. Savā neprātā cilvēki bāza dego�o sve�u sai�ķi pie sejas, rokām un krūtīm, lai attīrītos no saviem grēkiem. Drīz vien viss no sve�u dūmiem bija tum�s, es tos redzēju lielos mākoņos izplūstam pa caurumu doma vidū. Valdīja briesmīga smaka. Trīs nelaimīgas personas, zaudēju�as samaņu no svelmes un sliktā gaisma, nokrita no aug�ējās galerijas un tika sadragātas uz cilvēku galvām apak�ā. Jauna armēņu dāma, 17 gadus veca, nomira savā vietā no svelmes, slāpēm un spēku izsīkuma.

Beidzot, kad bijām redzēju�i visu, kas skatāms, Ibrahims Pa�ā piecēlās un devās prom. Viņa daudzie miesassargi ar varu izlauza ceļu blīvajā cil�vēku masā, kas piepildīja baznīcu. �ī masa bija milzīga, tāpēc mēs nedaudz nogaidījām un tad devāmies atceļā uz savu klosteri. Es gāju pirmais, aiz manis nāca draugi, karavīri mums izbrīvēja baznīcā ceļu. Es biju sasniedzis vietu, kur krustā si�anas laikā stāvēja Svētā Jaunava un kur patlaban

redzēju citu uz cita guļam cilvēkus, visapkārt �ajā baznīcas daļā, cik redzēju, līdz pat durvīm. Es mēģināju izlauzties caur viņiem, ta�u bija tāds blīvums, ka faktiski atdūros pret lielo miesu kaudzi. Tad man pēk�ņi ie�āvās prātā, ka viņi visi ir miru�i. Iesākumā es to nepamanīju, es domāju, ka viņus tikai nogurdinājusi piepūle ceremonijā un viņi atlaidusies atpūs�ties. Ta�u, nokļuvis pie lielākajām kaudzēm, es palūkojos lejup un pama�nīju to stingo sejas izteiksmi, kas nekādi nav pārprotama. Da�i nosmak�anas dēļ bija pavisam melni, nedaudz tālāk visu klāja asinis un to smadzenes un iek�as, ko masa bija sa�ķaidījusi gabalgabalos.

�ajā baznīcas daļā vairs nebija dzīvo masas, ta�u nedaudz tālāk, aiz stūra, iepretim galvenajai ieejai, ļaudis aizvien vēl drāzās uz priek�u, ikviens darīja visu iespējamo, lai izkļūtu ārā. Sardze ārpusē, izbijusies no spie�anās, nodomāja, ka kristie�i grib viņiem uzbrukt: jūklis drīz vien pārvērtās cīņā. Karavīri ar bajonetēm nogalināja daudzus nabaga nelaimī�gos, kas atradās �ajā drūzmā; sienas bija no�ķiestas ar vīru asinīm un smadzenēm, kas krita kā vēr�i zem karavīru laidēm. Ikviens mēģināja aiz�stāvēt sevi vai glābties. Visus, kas cīniņā krita, pārējie tūdaļ pat līdz nāvei sabradāja. Cīņa kļuva tik me�onīga un izmisīga, ka pat panikas pārņemtie un pārbiju�ies svētceļotāji, �ķiet, vairāk domāja nevis par sevis glāb�anu, bet gan par citu nogalē�anu.

Pamanījis briesmas, uzsaucu draugiem, lai grie�as atpakaļ, un viņi tā arī rīkojās. Ta�u mani pa�u turpināja stumt cauri drūzmai, līdz atrados pie durvīm, kur visi cīnījās par savām dzīvībām. �eit es redzēju dro�u nāvi, tāpēc centos nokļūt atpakaļ. Kāds Pa�ā virsnieks, kas, sprie�ot pēc zvaig�znes, bija pulkvedis, alarmēja glu�i kā es un mēģināja nokļūt atpakaļ. Viņ� satvēra mani aiz drēbēm un nogrūda uz veca vīra, kas ievilka savu pēdējo elpu. Virsnieks grūda mani lejā, izmisuma drosmē mēs cīnījāmies zem mirsto�ajiem un miru�ajiem. Es cīnījos ar �o vīru, līdz beidzot man izde�vās gūt virsroku. Tad man izdevās nostāties uz kājām. Vēlāk es uzzināju, ka viņam nav izdevies piecelties.

Kādu mirkli es stāvēju uz neomulīgā miru�o miesu pamata, blīvās masas apņemts, kura cīnījās �ajā �aurajā baznīcas daļā. Kādu brīdi mēs visi stāvējām mierā. Pēk�ņi masa sabangojās. Atskanēja kliedziens, atklājās masa, un es redzēju sevi vīru rindā, kas stāvēja iepretim otrai rindai, visi bija bāli un �ausmonīgi, saplēstām un asiņainām drēbēm. Mēs stāvējām un nolūkojāmies cits citā, tad mūs pārņēma pēk�ņs impulss, un ar kliedzienu, kas atbalsojās Kapa baznīcas velvēs, pretinieku rindas uz�bruka viena otrai, un drīz vien es kāvos ar puskailu vīru, kura kājas bija

nota�ķītas asinīm. Masa vēlreiz atkāpās, izmisīgi cīnoties, es nokļuvu baznīcas vidū, kur atradu savus draugus. Mums izdevās sasniegt katoļu sakristeju un tad arī telpu, ko mūki mums bija ierādīju�i. Vēl pie sakristejas ieejas mums vajadzēja izcīnīt me�onīgu cīņu ar lielāku svētceļotāju pūli, kas mēģināja izlauzties kopā ar mums. Es pateicos Dievam par izglāb�a�nos, tā varēja arī neizdoties.

Miru�ie grēdām gulēja visapkārt, es redzēju 40 0 nelaimīgus cilvēkus, miru�us un dzīvus, kas da�viet gulēja piecas pēdas augstās kaudzēs. Ibrahims Pa�ā bija atstājis baznīcu piecas minūtes pirms mums un tik tikko palicis dzīvs. Masa viņu saspieda no visām pusēm, da�i uzbruka viņam. Tikai ar lielu pavadoņu piepūli, no kuriem vairāki tika nogalināti, viņam izdevās sasniegt ārējo galmu. Cīņas laikā viņ� vairākkārt krita bezsamaņā; viņa ļaudīm ar kailiem zobeniem nācās izlauzt ceļu blīvajā svētceļotāju masā. Nokļuvis ārpusē, viņ� deva pavēli aizvākt līķus un izvilkt no miru�o kaudzēm to miesas, kuri vēl �ķita dzīvi.

Pēc �ausmīgās katastrofas svētajā Kapa baznīcā svētceļotāju pulks bija kā panikas pārņemts, ikviens mēģināja pēc iespējas ātrāk aizbēgt no pilsē�tas. Klīda baumas, ka sācies mēris. Kopā ar citiem nokļuvām mūsu izce�ļo�anas vietā.�

Lai aptvertu, kas te noticis, mums jāno�ķir Lieldienu svinību regulārā norise no �īs 1834.gada panikas, kuras liecinieks bija Kurzons.

Tie ir Aug�āmcel�anās svētki. Sērojo�ais bars, kas izveidojies ap Kristus nāvi un viņa kapu, pārvēr�as uzvaras barā. Aug�āmcel�anās ir uzvara, un kā tāda arī tiek svinēta. Uguns iedarbojas kā masas uzvaras simbols. Tam visiem jāvēsta, ka viņa dvēsele ir līdzdalīga �ajā aug�āmcel�anās aktā. Ikvie�nam, tā teikt, jākļūst par to pa�u uguni, kas rodas no Svētā Gara, tāpēc svarīgi, lai ikviens no tā aizdegtu savu sveci. No baznīcas �ī dārgā uguns tiek pārnesta mājās.

Apmānam sakarā ar uguns ra�anos nav nozīmes. Būtiska ir sērojo�ā bara pārtap�ana par uzvaras baru. Sapulcējoties pie Pestītāja kapa, visi kļūst līdzdalīgi viņa nāvē. Bet aizdedzot savu sveci no Lieldienu uguns, kas iz�aujas no viņa kapa, kļūst līdzdalīgi arī aug�āmcel�anās aktā.

Ļoti skaista un nozīmīga ir gaismas pavairo�ana, tas, ka no vienas uguns pēk�ņi uzrodas tūksto�iem guņu. �o guņu masa ir to masa, kas dzīvos, jo tic. Tā rodas briesmīgi ātri, tik ātri, kā uguns arī izplatās. Vislabākais sim�bols masas veido�anās pēk�ņumam un ātrumam ir uguns.

Ta�u pirms tam, pirms uguns parādī�anās par to cīnās. Neticīgajiem turku karavīriem, kas atrodas baznīcā, jātiek padzītiem; kamēr viņi ir tur,

uguns nevar parādīties. Viņu atkāp�anās pieder pie svētku rituāla, �is mir�klis pienāk pēc grieķu hierarhu procesijas. Turki dodas uz izeju, ta�u ticīgie spie�as viņiem pakaļ, it kā tos padzītu, un pēk�ņi baznīcā valda kau�jas un uzvaras drūzma.

Ceremonija sākas ar divām pamiru�ām masām, ko �ķir karavīri. Starp tām virzās un tās uzmundrina nelieli arābu kristie�u ritmiskie bari. �ie me�onīgie, fanātiskie bari iedarbojas kā masas kristāli un ar savu uzbudi�nājumu inficē uguni gaido�os. Tad iesaistās hierarhu procesija, gausā masa, kas tomēr ātrāk par visiem nokļūst pie sava mērķa: pusnemaņā eso�ais patriarhs, kas pēc uguns aizdeg�anas tiek nēsāts apkārt, ir dzīvs tā liecinieks.

1834.gada panika ar �ausmīgu konsekvenci izriet no ceremonijā iederī�gās cīņas elementiem. Slēgtā telpā vienmēr ir lielas uguns izraisītās panikas briesmas. Ta�u te to pastiprina pretstats starp neticīgajiem, kas sākotnēji atrodas baznīcā, un ticīgajiem, kas grib tos padzīt. Kurzona aprakstā ir daudz iezīmju, kas izskaidro �o panikas aspektu: vienā no daudzajiem, �ķietami pilnīgi nesaistītajiem un bezjēdzīgajiem mirkļiem viņ� pēk�ņi redz sevi vīru rindā, kas stāv pretī otrai, naidīgai rindai. Abas rindas saķeras un, nezinot, kas kur stāv, cīnās uz dzīvību un nāvi. Viņ� runā par līķu kaudzēm, kurām uzduras un pār kurām mēģina glābties. Kapa baznīca ir kļuvusi par kaujas lauku. Miru�ie un vēl dzīvie guļ, sakrauti daudzās kaudzēs. Aug�āmcel�anās ir pārvērtusies savā pretmetā, vispārējā bojāejā. Svētceļotājus pārņem priek�stats par vēl lielāku miru�o kaudzi, doma par mēri, un viņi visi bēg no svētā kapa pilsētas.

MASA un vĒsture*

Mēģinājumiem noskaidrot nāciju pamatus lielākoties raksturīgs būtisks trūkums. Nacionālo mēģina definēt kā tādu, mēdz sacīt � nācija ir �is vai tas. Dzīvo ticībā, ka vajag tikai atrast pareizo definīciju. Ja tā tiktu iegūta, to varētu attiecināt uz jebkuru nāciju. Kā pamats tiek ņemta valoda vai teritorija, rakstītā literatūra, vēsture, valdība, tā sauktā nacionālā izjūta, un vienmēr izņēmumi ir biju�i svarīgāki par noteikumiem. Vienmēr noskaid�rojas, ka aiz nejau�ā ietērpa vaļīgās stērbeles notverts kaut kas dzīvs, ko itin viegli noraut, un atkal jāstāv tuk�ām rokām.

Līdzās �ai �ķietami objektīvajai metodei pastāv ari cita, naiva metode, kad interesējas tikai par vienu vienīgu nāciju, proti, savējo, bet visas pārē�jās ir vienaldzīgas. Tā ietver sevī nesatricināmas pretenzijas uz pārākumu, profētiskas vīzijas par savu di�enumu, savdabīgu morālo un animālo pre�tenziju sajaukumu. Tomēr nav jādomā, ka �īs nacionālās ideoloģijas patie��ām ir arī līdzīgas. Tās vieno tikai uzmācīgā apetīte un pretenzijas. Varbūt tās vēlas vienu un to pa�u, ta�u tās nav viens un tas pats. Tās vēlas palie�lināties un pamato to ar vairo�anos. �ķiet, ka ikvienai apsolīta visa pasaule, un tā, protams, katrai no tām ari pieder. Visi pārējie, kas to sadzird, jūtas apdraudēti un savās bailēs redz tikai draudus. Tādējādi nepamana, ka �o nacionālo pretenziju formu konkrētais saturs, īstās ideoloģijas ir ļoti

* �ajā nodaļā apvienotas tikai da�as sadaļas, kas, izņemot vienu, attiecas uz moderniem apstākļiem. Teikt ko vairāk būtu pāragri: lasītājs vēl nav iepazinies ar grāmatas to daļu rezultātiem, kuras veltītas varas izpētei. Tādēļ var pamatoti iebilst, ka nosaukums �Masa un vēsture� ir pārāk pla�s. Masas un bara izpētē iegūto atziņu attiecinā�ana uz agrāko laik�metu vēsturiskajām kustībām iecerēta turpmākajās publikācijās, kas daļēji ieskicētas, bet daļēji jau sagatavotas.

at�ķirīgas. Vērts papūlēties � nepieņemot to alkatību � noteikt katras nācijas savdabību. Jāstāv līdzās, nevienai akli nepaklausot, bet godīgi un pamatīgi par visām interesējoties. Ikvienai jāļauj sevī garīgi ieiet tā, it kā būtu lemts labu daļu no savas dzīves patie�ām tai piederēt. Ta�u nevienai nedrīkst piederēt tā, ka atdotos tai uz visu pārējo rēķina.

Velti runāt par nācijām, nenosakot to at�ķirības. Nācijas ilgsto�i karo savā starpā. �ajos karos aktīvi piedalās ļoti liela jebkuras nācijas piederīgo daļa. Visai skaidri tiek runāts, par ko viņi cīnās. Bet neviens nezina, kas viņ� ir, kad cīnās. Viņiem ir nosaukums, viņi saka � kā francū�i, vācie�i, angļi, japāņi. Bet ko �is vārds nozīmē cilvēkam, kas to izmanto? Kas ir tas, kas ļauj ticēt, ka viņ� ir citāds, ja karā dodas kā francūzis, vācietis, anglis, japānis? Runa nemaz nav tik daudz par to, kādā ziņā viņ� patie�ām ir citāds. Varētu visai pamatīgi izpētīt viņu tikumus un para�as, valdību un literatūru, pavisam paejot garām �im nacionālajam, kas karā pastāv kā ticība.

Tātad �ajā gadījumā nācijas jāskata tā, it kā tās būtu reliģijas. Tām patie�ām piemīt tendence ik pa laikam nokļūt �ajā stāvoklī. Vienmēr pastāv priek�nosacījumi, karos nacionālās reliģijas kļūst akūtas.

Jau no pa�a sākuma sagaidāms, ka nācijai piederīgais nejūtas vienspats. Kolīdz viņ� tiek apzīmēts vai apzīmē pats sevi, viņa priek�statos ienāk kaut kas aptvero�āks, lielāka vienība, ar kuru jūtas saistīts. �īs vienības veids nav indiferents, glu�i tāpat kā viņa attiecības ar �o vienību. Tā nav vienkār�i viņa zemes ģeogrāfiskā vienība, kas skatāma kartē; normālam cilvēkam tā ir glu�i vienaldzīga. Viņā var radīt zināmu spriegumu robe�as, bet ne viss zemes areāls. Viņ� nedomā arī par savu valodu, lai cik noteikti un atpazīs�tami to nepretstatītu citām valodām. Tiesa, pazīstamiem vārdiem tie�i nemierīgos laikos ir liela ietekme uz viņu. Ta�u tā nav vārdnīca, kas stāv aiz viņa un par kuru viņ� gatavs cīnīties. Vēl nenozīmīgāka normālam cil�vēkam ir viņa nācijas vēsture. Viņ� nezina nedz tās faktisko norisi, nedz tās kontinuitāti, nedz dzīvi, kāda tā bijusi agrāk, viņ� zina tikai da�us agrāk dzīvoju�o vārdus. Figūras un mirkļi, kas iekļāvu�ies viņa apziņā, ir viņpus tā, ko kārtīgs vēsturnieks saprot kā vēsturi.

Lielā vienība, ar kuru viņ� jūtas saistīts, vienmēr ir masa vai masas sim�bols. Tai vienmēr ir iezīmes, kas raksturīgas masām vai to simboliem, proti, blīvums, augsme un atvērtība bezgalībai, pārsteidzo�a vai ļoti uzkrī�to�a izveide, kopīgs ritms, pēk�ņa izlādē�anās. Daudzi no �iem simboliem jau iztirzāti. Runa bija par jūru, me�u, graudiem. Atkārtot to īpa�ības un funkcijas, kas noteiku�as masu simbolu likteni, būtu lieki. Tās atkal

atradīsim priek�statos un jūtās, ko nācijas izveidoju�as par sevi. Ta�u �ie simboli nekad neparādās kaili, vieni pa�i: nācijai piederīgais vienmēr redz sevi noteiktā veidā ietērptu, stingrā saistībā ar noteiktu masas simbolu, kas nācijai kļuvis par pa�u svarīgāko. Tā regulārā atkārto�anā, acumirkļa pieprasītajā ra�anās procesā pastāv nacionālās izjūtas kontinuitāte. Ar to un tikai ar to mainās nācijas pa�apziņa. Tas ir daudz mainīgāks, nekā parasti domā, un tajā var smelt da�u labu cerību cilvēces turpmākajai pastāvē�anai.

Turpmākais būs mēģinājums skatīt da�as nācijas saistībā ar to sim�boliem. Lai neļautos aizspriedumainībai, jāpārceļas aptuveni divdesmit gadus atpakaļ. Runa, protams, un to nevar vien beigt uzsvērt, ir par reduk�ciju uz vienkār�ām un vispārīgām iezīmēm, par individuāliem cilvēkiem gandrīz nekas netiek pateikts.

ANGĻI

Ieteicams sākt ar nāciju, kas nav teikusi daudz skaļu vārdu par sevi un tomēr aizvien vēl pau� pa�u stabilāko nacionālo izjūtu, kas patlaban pazīs�tama pasaulē, proti, ar Angliju. Ikvienam zināms, ko anglim nozīmē jūra. Ta�u pārāk maz zināms, kādā veidā izdaudzinātais individuālisms saistīts ar viņa attieksmi pret jūru. Anglis sevi redz kā kapteini ar nelielu cilvēku grupiņu uz kuģa, bet visapkārt un z.em viņa �jūra. Viņ� ir gandrīz viens pats, daudzējādā ziņā kā kapteinis izolēts no komandas.

Ta�u jūra tiek savaldīta, tas ir iz�ķirīgais priek�stats. Kuģi ir vieni pa�i pla�ajā jūras klajumā kā atsevi�ķi indivīdi, tos personificē kapteinis, viņa absolūtā pavēļu vara nav apstrīdama. Kurss, ko viņ� nosaka, ir jūrai dota pavēle, un tikai komandas nepastarpinātā pavēles izpilde viļ, ka īstenībā jāpaklausa jūrai. Viņ� nosaka mērķi, un jūra � ne bez vētrām un citām pretdarbībām � savā dzīvajā veidā viņu nones turp. Lielā okeāna gadī�jumā pats svarīgākais, kam tas visbie�āk paklausa, tas kļūst paklausīgāks, ja mērķis ir angļu kolonija. Jūra tad ir kā zirgs, kas labi zina savu ceļu. Citu kuģi līdzinās gadījuma jātniekiem, kam tā tiek aizlienēta; tikai kunga rokās tā atkal nesīs daudz labāk. Jūra ir tik liela, ka svarīgs ir arī to saval�do�o kuģu skaits.

Runājot par jūras raksturu, atcerēsimies, cik daudzām un kaislīgām pārmaiņām tā pakļauta. Savās transformācijās tā piedāvā lielāku da�ādību nekā visa dzīvnieku masa, ar kuru cilvēkam parasti ir darī�ana; cik

nevainīgi un stabili salīdzinājumā ar jūru ir mednieka me�i un zemnieka lauki. Savas katastrofas anglis piedzīvo jūrā. Savus miru�os viņam bie�i vien jāiztēlojas guļam jūras dibenā. Tādējādi jūra viņam piedāvā transfor�mācijas un briesmas.

Viņa mājas dzīve ir veidota kā papildinājums jūrai, tās būtiskās iezīmes ir līdzsvarotība un dro�ība. Ikvienam ir sava vieta, kuru nedrīkst atstāt nekādu transformāciju dēļ, ja tā notiek, anglis dodas jūrā. Cilvēks ir dro�s par saviem ieradumiem tāpat kā par īpa�umu.

HOLANDIE�I

Nacionālo masas simbolu nozīme īpa�i skaidri saskatāma angļu un holandie�u pretstatā. �īs tautas ir radniecīgas, to valodas ir līdzīgas, bet reliģiskā attīstība � gandrīz vienāda. Abas ir jūrasbraucēju nācijas un nodibināju�as jūras lielvalstis. Holandie�u kapteiņa liktenis, dodoties at�klāt jaunus tirdzniecības ceļus, varēja pilnīgi neat�ķirties no angļu kapteiņa likteņa. Angļu un holandie�u savstarpējie kari ir kari starp ļoti radniecis�kiem sāncen�iem. Un tomēr starp viņiem pastāv at�ķirība, kas var �ķist nenozīmīga un tomēr visu nosaka. Runa ir par nacionālajiem masas sim�boliem.

Angļi ir iekaroju�i savu salu, bet ne jūru tai visapkārt. Jūra pakļaujas tikai angļu kuģiem, kapteinis ir jūras pavēlnieks. Zemi, ko apdzīvo holan�dietis, viņ� visupirms ir atkarojis jūrai. Tā atrodas tik zemu, ka no jūras vajadzēja aizsargāties ar dambjiem. Dambis ir viņa nacionālās dzīves sākums un beigas. Vīru masa pati līdzinās dambjiem, apvienoju�ies tie nostājas pret jūru. Ja dambji bojāti, zemei draud briesmas. Krī�u laikos dambji tika pār�rauti, uz mākslīgajām salām holandie�i ir pasargāti no ienaidniekiem. Nekur citur nav tik spēcīgi izveidotas izjūtas par jūrai pretstatītu cilvēku mūri. Uz dambjiem paļaujas miera laikos, bet, ienaidniekam uzbrūkot, tie jāsagrauj, dambju spēks pāriet vīros, kas pēc kara tos atkal atjaunos. Dam�bis saglabājas viņu uzskatos, līdz atkal var kļūt par realitāti. Savdabīgā un ne ar ko nesajaucamā veidā holandie�i nopietnu draudu laikos nes sevī pret jūru vērstās robe�as.

Ja angļiem uzbruka viņu salā, tie devās jūrā: ar vētrām tā palīdzēja cīņā pret ienaidnieku. Viņi bija dro�i par savu salu, un �o pa�u dro�ību viņi izjuta uz saviem kuģiem. Holandietim briesmas vienmēr draudēja no mugurpuses. Jūra viņam nekad nebija pakļauta pilnīgi. Viņ� gan zēģelēja

pa to līdz visām pasaules malām, ta�u mājās tā varēja vērsties pret viņu, ārkārtas gadījumos, lai atturētu ienaidnieku, viņam pat vajadzēja darīt visu, lai to pavērstu pret sevi.

VĀCIE�I

Vācie�u masas simbols bija armija. Ta�u armija bija kas vairāk par armiju, tā bija mar�ējo�s me�s. Nevienā pasaules modernajā zemē me�a izjūta nav saglabājusies tik dzīva kā Vācijā. Izstiepusies taisni un paralēli stāv koki, to blīvums un skaits pilda vācie�a sirdi ar dziļu un noslēpumainu prieku. Viņ� arī patlaban labprāt uzmeklē me�us, kuros dzīvoju�i priek��te�i, jūtas vienots ar kokiem.

�o me�u tīrība un savstarpējā norobe�otība, vertikāles uzsvērtība tos at�ķir no tropiskajiem me�iem, kur liānas savijas un stiepjas visos virzie�nos. Tropiskajā me�ā skats apstājas jau tuvumā, tā ir haotiska un nesakār�tota, viskrā�ņākajā veidā apdzīvota masa, kas izslēdz jebkuru izjūtu par noteikumiem un līdzsvarotu atkārto�anos. Mēreno joslu me�am ir uzska�tāms ritms. Skats slīd pa redzamajiem stumbriem un pazūd aizvien tajā pa�ā tālē. Ta�u atsevi�ķais koks ir lielāks par cilvēku un sparīgi turpina augt. Tā izturīgums daudzējādā ziņā atgādina karotāja tikumu. Miza, kas iesākumā izskatās kā bruņas, me�ā, kur ir daudz vienas sugas koku, drīzāk jau līdzinās armijas nodaļas uniformai. Katrā ziņā armija un me�s vācie�tim bija saplūdu�i kopā, kaut arī ne vienmēr to apzinājās. Tas, kas citiem armijā varēja �ķist auksts un tuk�s, vācietim bija me�a dzīve un spīdekļi. Viņ� tur nebaidījās, viņ� jutās visu pasargāts. Koku taisnumu un bra�umu viņ� pieņēma sev kā noteikumu.

Zēns, kas no mājas �aurības devās me�ā, lai, kā domāja, sapņotu un būtu viens, nojauto�i pārdzīvoja uzņem�anu armijā. Citi jau stāvēja me�ā gatav i � uzticīgi, patiesi un bra�i, tādi, kāds viņ� vēlējās būt, jo ikviens aug taisns, kaut arī da�āds pēc auguma un spēka. �o agrīnās me�a roman�tikas ietekmi uz vācieti nedrīkst novērtēt par zemu. Viņ� to uzņēma ar simtiem dziesmu un dzeju, un me�s, kas tajās parādās, bie�i vien arī saucās �vācu� me�s.

Anglis labprāt sevi vedzjūrā, vācietis � me�ā, grūti izteikt īsāk to, kas viņus �ķir nacionālajā izjūtā.

FRANCŪ�I

Francū�u masas simbolam nav tik sena vēsture, �is simbols ir viņu revolūcija. Katru gadu tiek svinēti brīvības svētki. Tie kļuvu�i par īstiem nacionāliem prieka svētkiem. 14.jūlijā ikviens var ar kādu cilvēku diet ielās. Cilvēki, kuriem brīvības, vienlīdzības un brālības parasti ir tikpat maz, cik citās zemēs, nu reiz var izturēties tā, it kā viņiem tās būtu. Bastīlija ir ieņemta, un ielas atkal ir pilnas tāpat kā toreiz. Masa, kas gad�simtiem ilgi bija karaliskās tiesas upuris, pati sprie� tiesu. Atmiņas par tā laika nāvessodiem, kontinuālu masas uzbudinā�anās aktu virkni, iekļaujas �ajā svētku izjūtā vairāk, nekā to gribētos atzīt. Kas nostājās pret masu, tas atdeva tai savu galvu. Viņ� to bija parādā masai un savā ziņā kalpoja tam, lai uzturētu un kāpinātu tās entuziasmu.

Nevienai nacionālai himnai, lai kādu tautu skatītu, nav �ādas vēstures, � �Marseljēza� ir radusies tie�i �ajā laikā. Brīvības izvirdums, kas ik gadu atkārtojas, ko ik gadu gaida, kā nācijas masas simbols piedāvā milzīgas priek�rocības. Arī vēlāk, glu�i kā toreiz, tas modina preto�anās spēkus. Fran�u armija, kas iekaroja Eiropu, radās revolūcijā. Tās atrada savu Napoleonu un ieguva vislielāko militāro slavu. Uzvaras piederēja revolū�cijai un tās ģenerāļiem, imperatoram palika beigu sakāve.

Pret �ādu revolūcijas kā fran�u nacionālā masas simbola izpratni �is tas iebilstams. Vārds �ķiet pārāk nenoteikts, tam nepiemīt konkrētība, kas raksturo angļu stingri norobe�otā kuģa kapteini un mar�ējo�ās vācu armi�jas kokaino kārtību. Tomēr neaizmirsīsim, ka angļu kuģis ir saistīts ar mai�nīgo jūru, bet vācie�u armija � ar viļņojo�o me�u. Jūra un me�s baro viņu jūtas un ir to plūsto�ais elements. Arī revolūcijas masas izjūta izpau�as konkrētā kustībā un konkrētā objektā � Bastīlijas sturmē�anā.

Vēl pirms divām vai trim paaudzēm vārdam �revolūcija� ikviens pievie�notu vārdu �fran�u�. Pa�u izplatītā piemiņa iezīmēja francū�us visai pasaulei, revolūcija bija viņu nacionālā savdabība, ar kuru tie izcēlās pasaulē. Vēlāk krievi ar savu revolūciju iecirta jūtamu robu fran�u nacionālajā pa�izjūtā.

�VEICIE�I

Valsts, kuras nacionālo kohēziju neviens neapstrīd, ir �veice. �veicie�u patriotisma izjūta ir lielāka nekā da�ai labai tautai, kas runā tikai vienā valodā. Daudzās valodas, kantonu daudzveidība, to at�ķirīgās sociālās

struktūras, reliģiju pretstats un savstarpējie kari, kas vēl pastāv vēsturiskajā atmiņā, � tas viss nespēj nopietni iedragāt �veicie�u nacionālo pa�apziņu. Protams, viņiem ir kopīgs masas simbols, kas visu laiku stāv acu priek�ā, tas ir nesatricināmāks par jebkuras citas tautas simbolu, proti, kalni.

No visām vietām �veicietis redz savu kalnu virsotnes. Ta�u da�viet to virkne redzama pilnīgāk. Izjūta, ka �eit redzami visi kalni kopā, pie�ķir �ādam skatam kaut ko sakrālu. Da�kārt vakaros, kas nav paredzami, uz kuriem pa�am cilvēkam nav nekādas ietekmes, tie sāk gailēt, �is mirklis ir kā iesvaidī�ana. Kalnu nepieejamība un stingrība �veicietim iedve� dro��ību. Aug�ā to virsotnes ir nodalītas, bet lejā tie saplūst vienā vienīgā, milzīgā ķermenī. Tie ir viena miesa, un �ī miesa ir pati zeme.

�veicie�u pēdējo divu karu aizstāvē�anās plāni visnotaļ zīmīgi pau� �o nācijas pielīdzinā�anos Alpu kalnu virknei. Uzbrukuma gadījumā visas auglīgās zemes, visas pilsētas, visas ra�otnes bija paredzēts atstāt. Armijai vajadzēja atkāpties kalnos un tikai tad uzsākt cīņu. Tauta un zeme tiktu upurēta. Ta�u armija kalnos turpinātu pārstāvēt Sveici un nācijas masas simbols kļūtu par pa�u zemi.

Tas ir �veicie�u rīcībā eso�ais dabiskais dambis. Viņiem nevajag kā nīderlandie�iem ierīkot to pa�iem. Viņi to nebūvē, viņi to neizjauc, ap to nebangojas jūra. Viņu kalni stāv, tos tikai vajag labi pārzināt. Viņi tos iz�staigā un izpētī līdz pa�am niecīgākajam nostūrim. Tiem piemīt magnēta spēks, tie pievelk cilvēkus no visas pasaules, kuri apbrīnā un izpētē atda�rina �veicie�us. Vistālāko zemju alpīnisti līdzinās ticīgajiem �veicie�iem; viņu armiju, kas izkaisīta visā pasaulē, pēc īsas un periodiskas mesas kalnos pie dzīvības uztur �veices skats. Būtu vērts izpētīt, kāds ir viņu praktiskais ieguldījums �veices patstāvības saglabā�anā.

SPĀNIE�I

Ja anglis sevi redz kā kapteini, tad spānietis � kā matadoru. Ta�u kapteinim paklauso�ās jūras vietā matadoram ir pa�am savs apbrīnojo�s pūlis. Dzīvnieks, kas viņam jānogalē pēc savas mākslas cildenajiem notei�kumiem, ir teiku senais un ļaunprātīgais nezvērs. Matadors nedrīkst izrā�dīt bailes, viņa savaldīgums ir viss. Tūksto�i redz un tiesā katru viņa vis�mazāko kustību. Tā ir romie�u arēna, kas �eit saglabājusies, ta�u cīnītājs ir kļuvis par cildenu bruņinieku; cīnītājs ir viens, viduslaiki ir izmainīju�i viņa ideju un apģērbu, bet jo īpa�i � autoritāti. Pakļautais, me�onīgais

zvērs, cilvēka vergs vēlreiz saceļas pret viņu. Ta�u aizlaiku varonis, kas devās to pakļaut, ir savā vietā. Viņ� uzstājas visas cilvēces priek�ā, viņ� ir tik dro�s savā amatā, ka skatītājiem pavisam detalizēti var parādīt nezvēra nogalē�anu. Viņ� precīzi zina savu mēru, viņa soļi ir aprēķināti, viņa kus�tībām ir dejas noteiktība. Ta�u viņ� nogalina pa īstam. To redz tūksto�i un savā uzbudinājumā pavairo �o nāvi.

Me�onīgā zvēra nogalinā�ana, kur� vairs nedrīkst būt me�onīgs, bet kuru padara me�onīgu, lai lemtu nāvei, �ī nogalinā�ana, asinis un nevaino�jamais bruņinieks divkār�i atspoguļojas apbrīnotāju acīs. Ikviens sevī redz bruņinieku, kas nogalē vērsi, un masu, kas viņam uzgavilē. Bez matadora, kurā saskata sevi, arēnas otrā pusē ikviens sevi redz kā masu. Arēna noslē�dzas sevī glu�i kā sevī noslēgts radījums. Visur redzamas acis, visur dzir�dama viena balss � pa�a balss.

Tādējādi spānietis, kas tvīkst pēc sava matadora, agri pierod redzēt pavisam noteiktu masu. Viņ� to iepazīst pamatīgi. Tā ir tik dzīva, ka iz�slēdz daudzus jauninājumus, kas nenovēr�ami citās mēlēs runājo�ās zemēs. Un viņam tik nozīmīgais matadors arēnā arī kļūst par nacionālo masas simbolu. Iedomājoties daudzus kopā sapulcēju�os spānie�us, viņ� vienmēr domā par vietu, kur tie pulcējas visbie�āk. Salīdzinājumā ar �iem spēcīga�jiem masas priekiem baznīcas pasākumi ir maigi un nevainīgi. Tie gan nav biju�i tādi vienmēr, laikā, kad baznīca nekautrējās uzpūst pekles liesmas jau �ajā pasaulē, spānie�u masas mājturība bija sakārtota citādi.

ITĀLIE�I

Modernas nācijas pa�izjūta, izturē�anās karā lielā mērā ir atkarīga no tās nacionālā simbola atzītības. Ar da�ām tautām vēsture izspēlē ļaunu joku tad, kad tās jau sen izcīnīju�as savu vienotību. Itālija var kalpot par piemēru, cik grūti nācijai redzēt pa�ai sevi, ja tās pilsētas ir piemeklēju�as di�as atmiņas un to tagadne tiek apzināti dezorganizēta ar �īm atmiņām.

Kamēr Itālija nebija ieguvusi savu vienotību, cilvēkiem viss bija daudz skaidrāks: sadalītais ķermenis atkal apvienosies, jutīsies un rīkosies kā vienots organisms, kolīdz tiks patriekts ienaidnieks, �is briesmonis. �ādas akūtas apspiestības izjūtas gadījumos, kad ienaidnieks jau ilgu laiku bijis zemē, visas tautas veido līdzīgus priek�status par savu stāvokli. Ienaidnieks ir daudzskaitlīgs, pretīgs un nīstams, tas ir kā siseņu pulks, kas pārtiek no iedzimto labās un krietnās zemes. Ja tas nodomājis palikt pavisam nopietni.

viņ� sliecas sadalīt �o zemi, vājināt iezemie�us, tūksto� veidos vājinot to saites. Pretkustība tad ir slepena sasaiste un laimīgu mirkļu virkne, aizmē��ot kaitēkļus. Beigu beigās tā arī notika, Itālija ieguva savu vienotību, pēc kuras veltīgi alka daudzi un bie�i vien labākie tās gari.

Ta�u ar �o mirkli atklājās, ka dzīve tādā pilsētā kā Roma nepavisam nav bez briesmām. Visapkārt stāvēja tuk�i seno laiku ēku masīvi, Amfiteāt�ris bija labi saglabātas drupas. Cilvēks jutās niecīgs un izstumts. Turpre�tim otrā Roma, sv.Pētera Roma bija saglabājusi pietiekami daudz savas senās pievilksmes. Pētera katedrāle pildījās ar svētceļniekiem no visas pasaules. Ta�u tie�i �ī otrā Roma nekādā ziņā nebija piemērota nacionālās diskriminācijas atskaites punktam. Tā aizvien vēl bez at�ķirības vērsās pie visiem cilvēkiem, tās organizācija bija radusies laikā, kad nepastāvēja nāci�jas modernajā nozīmē.

Starp �īm abām Romām modernās Itālijas nacionālā izjūta bija kā para�lizēta. Nekādi nav novēr�ams tas, ka Roma pastāvēja un ka romie�i bija itāļi. Fa�isms izmēģināja �ķietami pa�u vienkār�āko risinājumu un ietērpās īstā, senā kostīmā. Ta�u tas nepavisam nestāvēja kā uzliets, tas bija pārāk liels, un kustības, ko atļāvās fa�isms, bija tik brāzmainas, ka tas salauza visus savus locekļus. Varēja jau atrakt forumus citu pēc cita, ta�u tie nepildījās ar romie�iem. Rīk�u kūļi tikai izraisīja to naidu, kas tika pērti ar �īm rīkstēm; neviens nebija lepns par draudiem un pieradinā�anu. Mēģi�nājums uzspiest Itālijai aplamu nacionālo masas simbolu itālie�iem, par laimi, nav izdevies.

EBREJI

Visgrūtāk ir izprast ebrejus. Viņi ir izplatīju�ies visā apdzīvotajā pasaulē, viņu izcelsmes zeme bija zaudēta. Viņu spēja pielāgoties tiek daudzināta un nolādēta, ta�u viņu pielāgo�anās spējas pakāpe ir ārkārtīgi variabla. Starp viņiem ir spānie�i, indie�i un ķīnie�i. Viņi nes valodas un kultūras sev līdzi no zemes uz zemi un sargā sīkstāk par īpa�umu. Āksti var mēļot par viņu vienādību; tas, kas viņus pazīst, drīzāk jau slieksies domāt, ka starp viņiem pastāv at�ķirīgāki tipi nekā jebkurā citā tautā. Visapbrīno�jamākais ir ebreju būtības un izpausmes variablums. �o faktu naivi izsaka populārā teika, ka starp viņiem ir pa�i labākie un pa�i sliktākie cilvēki. Viņi ir citādāki nekā visi pārējie. Ta�u īstenībā, ja var tā izteikties, visbie��āk viņi ir citādi attiecībā cits pret citu.

Viņi izraisa izbrīnu, jo vispār vēl pastāv. Viņi nav vienīgie, kas atro�dami visur, tikpat pla�i izplatīti ir arī armēņi. Viņi nav arī senākā tauta, ķīnie�u vēsture iesniedzas dziļākā aizlaikā. Ta�u no senajām tautām viņi ir vienīgie, kasjau tik ilgi klejo. Viņiem jau sen bija laiks pazust bez pēdām, un tomēr patlaban viņu ir vairāk nekā jebkad agrāk.

Vēl pirms neilga laika viņiem nebija teritoriālas un valodiskas vienotī�bas. Vairums vairs neprata ivritu, viņi runāja simtiem mēlēs. Miljoniem viņu senā reliģija bija pelavu maiss, pakāpeniski pieauga pat kristīgo ebreju skaits � it īpa�i starp intelektuāļiem, bet vēl vairāk � bez ticības eso�o. Raugoties virspusēji, � no ordinārā pa�saglabā�anās skatpunkta �, viņiem vajadzētu darīt visu, lai aizmirstu, ka ir ebreji, un arī pa�iem to aizmirst. Tomēr ir tā, ka ebreji to nevar aizmirst, un vairums to arī nevēlas. Jājautā, kādā gan ziņā �ie cilvēki ir ebreji, kas viņus padara par ebrejiem, kas ir pēdējais, pats pēdējais, kas tos saista ar citiem, kad viņi saka � es esmu ebrejs.

�is pēdējais ir viņu vēstures sākumā un baisā vienmēribā atkārtojas �īs vēstures gaitā, proti, izceļo�ana no Ēģiptes. Atsauksim atmiņā �ī nostāsta saturu: vesela tauta, kaut arī saskaitīta, tomēr milzīgos pūļos, virzās �etr�desmit gadus cauri smiltīm. Viņu teiksmainajiem pirmtēviem tika apsolīti pēcte�i � tik daudz kā smiltis ap jūru. Tie nu ir klāt un kā smiltis klejo cauri citām smiltīm. Jūra tiem atkāpjas, bet pār ienaidnieku galvām sakļaujas. Viņu mērķis ir apsolītā zeme, ko tie izcīnīs ar zobeniem rokās.

Tēls par �o pulku, kas gadiem ilgi iet pa tuksnesi, ir kļuvis par ebreju masas simbolu. Tas saglabājies skaidrs un aptverams tāpat kā tolaik. Tauta redz sevi kopā pirms vēl tā kur apmetusies un izkaisījusies, tā redz sevi kle�jojam. �ajā blīvumā tā iegūst savus likumus. Tai ir mērķis tāpat kā masai. To gaida piedzīvojums pēc piedzīvojuma, visiem kopīgs liktenis. Tā ir kaila masa, �ajā apkaimē nav gandrīz nekā no tās daudzējādības, kas parasti iesaista cilvēkus atsevi�ķotā dzīvē. Visapkārt ir tikai smiltis, tā ir pati kailākā masa, nekas tā nespēj saasināt �īs klaidu procesijas vienatnības izjūtu kā smil�u tēls. Mērķis bie�i vien nogrimst, un masai draud sabruk��ana; ar spēcīgiem sitieniem tā tiek uzmodināta, saturēta un noturēta. Cilvēku skaits gājienā � se�simt līdz septiņsimt tūksto�i � ir milzīgs ne tikai pēc aizlaika pieticīgajām pretenzijām. īpa�i nozīmīga ir gājiena ilgme. Tas, kas masā ilga �etrdesmit gadus, var ilgt jebkurā citā laikā. Ta�u pie�spriestā ilgme ir kā sods, glu�i tāpat kā visu vēlāko klejojumu cie�anas.

VĀCIJA PĒC VERSALAS*

Lai pēc iespējas striktāk norobe�otu minētos jēdzienus, �is tas jāpasaka par to Vācijas masas struktūru, kura �ā gadsimta pirmajā tre�daļā pārstei�dza pasauli ar jauniem veidojumiem un tendencēm, kuru nāvējo�o nopiet�nību neviens nesaprata un tikai patlaban sāk lēnām at�ifrēt.

Apvienotās vācu nācijas simbols, kāda tā veidojās pēc 1870. � 1871. gada fran�u kara, bija un palika armija. Ar to lepojās ikviens vācietis, tikai da�i spēja izvairīties no �ī simbola varenās ietekmes. Universālās kultūras domātājs Nī�e �ajā karā guva impulsu galvenajam darbam �Griba uz varu�**; tas bija jātnieku eskadrona tēls, ko viņ� nekad neaizmirsa. Sī norāde nepavisam nav lieka; tā rāda, cik vispārnozīmīga vācie�iem bija armija, cik iedarbīgs �is masas simbols bija pat tajos, kas augstprātīgi norobe�ojās no visa, kas atgādināja pūli. Birģeri un zemnieki, strādnieki un mācītie vīri, katoļi un protestanti, bavārie�i un prū�i � visi armijā redzēja juteklisku nācijas simbolu. Sī simbola dziļākās saknes, saistība ar me�u ir atsegta citviet. Me�s un armija vācie�iem ir saistīti pa�ā intīmākajā veidā, par masas simbolu var uzskatīt kā vienu, tā otru; �ajā ziņā me�s un armija ir viens un tas pats.

Ta�u iz�ķirīgā nozīme ir tam, ka armija bez savas simboliskās iedar�bības pastāvēja arī konkrēti. Simbols dzīvo cilvēku priek�statos un jūtās; kā tāds tas bija dīvains veidojums � �me�s � armija�. Turpretim īstā armija, kurā dienēja katrs jaunais vācietis, funkcionēja kā noslēgta masa. Ticība vispārējam karaklausības pienākumam, pārliecība par tās dziļo jēgu, godbijība pret to sniedzās tālāk par tradicionālajām reliģijām, tā aptvēra gan katoļus, gan protestantus. Kas nostādīja sevi ārpus tās, tas nebija vācietis. Jau tika teikts, ka armiju var dēvēt par masu tikai ierobe��otā nozīmē. Ta�u vācie�a gadījumā tas bija citādāk: viņ� pārdzīvoja armiju kā pa�u nozīmīgāko noslēgto masu. Tā bija noslēgta, jo noteikta gadagājuma jaunie vīrie�i tajā dienēja ierobe�otu laiku. Pārējiem tā ir pro�fesija,, un jau tāpēc vien nav vispārēja. Ta�u ikviens vīrietis reiz izgāja caur to un visu mū�u bija ar to iek�ēji saistīts.

Kā �īs armijas masas kristāls kalpoja prū�u junkuru kasta, kas bija labākā pastāvīgā oficieru korpusa daļa. Tā bija kā ordenis ar stingriem, kaut arī nerakstītiem likumiem vai pārmantojams orķestris, kas precīzi zina mūziku un ievingrinājies tās izpildē, lai inficētu publiku.

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

.. Sk. nodaļu �Komentāri�.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, visa vācu tauta kļuva par vienu vienīgu atvērtu masu. To dienu sajūsma atainota visai bie�i. Ārzemēs daudzi rēķinājās ar sociāldemokrātu internacionālo noskaņojumu un brīnījās, ka tas nemaz neizpau�as. Viņi neaptvēra, ka arī �ie sociālde�mokrāti nesa sevi �me�u � armiju� kā savas nācijas simbolu, ka arī viņi piederēja pie armijas noslēgtās masas, ka viņi pakļāvās precīza un ārkārtīgi iedarbīga masas kristāla � junkuru un oficieru kastas � pavēlēm un ietekmei. Turpretim viņu piederība politiskai partijai gandrīz neko neno�zīmēja.

Ta�u �īs pirmās 1914. gada augusta dienas ir arī nacionālsociālisma radī�anas brīdis. Pastāv visnotaļ dro�ticams izteikums, Hitlera izteikums: viņ� stāsta, ka pēc kara sāk�anās nokritis ceļos un pateicies Dievam. Tas ir iz�ķirīgais pārdzīvojums, vienīgais mirklis, kad viņ� pats bija visīstākā masa. Viņ� nekad to neaizmirsa, viss viņa vēlākais dzīves gājums bija veltīts �ī mirkļa atkārto�anai � atkārto�anai no ārpuses. Vācijai vēlreiz, vienojoties ar viņu, apvienojoties viņā, jāapzinās tāpat kā toreiz sava militārā varenība.

Hitlers nekad nesasniegtu savu mērķi, ja Versaļas līgumā nebūtu paredzēts izformēt vācu armiju. Vispārējās karaklausības aizlieg�ana nogali�nāja pa�u svarīgāko vācie�u noslēgto masu. Vingrinājumi, kas nu viņiem tika liegti, ierindas mācība, pavēļu saņem�ana un tālāknodo�ana � tas viss kļuva par kaut ko tādu, kas bija jāatgūst par katru cenu. Vispārējās karaklausības aizlieg�ana ir nacionālsociālisma dzim�ana. Jebkura noslēgta masa, kas tiek likvidēta vardarbīgi, pārvēr�as atvērtā masā, pie�ķirot tai visas savas raksturiezīmes. Armijas vietā stājas partija, un nācijas ietvaros tai nav robe�u. Ikviens vācietis � vīrietis, sieviete, karavīrs vai civilists � var kļūt par nacionālsociālistu; vēl jo nozīmīgāk, ja iepriek� viņ� nav bijis karavīrs, jo �ādi kļūst līdzdalīgs tajā, kas citādi viņam bija liegts.

Hitlers nenogursto�i izmantoja frāzi �Versaļas diktāts�. Brīnījās, cik iedarbīga ir �ī frāze. Atkārto�ana nemazināja tās iedarbību, glu�i pretēji, ar gadiem tā tikai pieauga. Kas gan bija ietverts �ajā frāzē? Ko Hitlers ar to pavēstīja savām klausītāju masām? Vācietim vārds �Versaļa� nozīmē ne tik daudz sakāvi, ko viņ� nekad īsti neatzina, cik armijas aizliegumu, tāda sakrāla vingrinājuma aizliegumu, bez kura viņam bija grūti iedomāties savu dzīvi. Armijas aizlieg�ana līdzinājās reliģijas aizlieg�anai. Tēvu ticība tika kavēta, un ikviena vīra svētais pienākums bija to atjaunot. Sajā brūcē nokļuva izmantotais vārds �Versaļa�; tas uzturēja brūci svaigu, tā turpināja asiņot, tā nekad nesavilkās. Kamēr masu sapulcēs no visiem spēkiem tika skandēts vārds �Versaļa�, nebija iespējams sākt atveseļo�anos.

Turklāt svarīgi, ka runa vienmēr bija par diktātu, nevis par līgumu. �Diktāts� atgādina pavēles jomu. Viena sve�a pavēle, ienaidnieka pavēle, tāpēc to arī dēvē par diktātu, pārtrauca �o visnotaļ kundzisko vācie�u sav�starpējās militārās pavēlē�anas praksi. Katrs, kas dzirdēja vai lasīja frāzi �Versaļas diktāts�, līdz mielēm izjuta to, kas viņam atņemts, proti, vācu armija. Tās atjauno�ana �ķita vienīgais patiesi svarīgais mērķis. Līdz ar tās atjauno�anu atkal viss būtu tāpat kā agrāk. Armijas kā nacionālā masas sim�bola nozīme vispār netika satricināta, tā dziļākā un senākā daļa � me�s � aizvien vēl bija neskarta.

Vārda �Versaļa� izvēle par frāzes centrālo vārdu, raugoties no Hitlera viedokļa, bija ļoti veiksmīga. Tas ne tikai atgādināja pēdējo, sāpīgo noti�kumu vācie�u nacionālajā dzīvē � vispārējās karaklausības aizlieg�anu, tiesību lieg�anu uz armiju, kurā uz da�iem gadiem varēja iestāties ikviens vīrietis, bet arī ietvēra sevī da�us svarīgus un labi zināmus vācu vēstures momentus.

Versaļā Bismarks nodibināja otro vācu reihu. Vācijas vienotība � tūlīt pēc lielās uzvaras � tika proklamēta sajūsmas un nepārvaramas varenības brīdī. Tika gūta uzvara pār Napoleonu III, kas sevi uzskatīja par di�ā Napoleona pēcteci, viņa leģendārā vārda godinā�anas nests, tas izvirzījās kā viņa gara mantinieks. Ta�u Versaļa bija arī Luija XIV rezidence, viņ� to bija uzbūvējis. No visiem fran�u valdniekiem pirms Napoleona visvairāk vācie�us bija pazemojis Luijs XIV. Pateicoties viņam, Strasburga ar tās katedrāli tika iekļauta Francijā. Viņa karaspēks izpostīja Heidelbergas pili.

Tāpēc ķeizara proklamācija Versaļā bija kā apvienota uzvara pār Luiju XIV un Napoleonu, turklāt tā bija sasniegta pa�u spēkiem, bez sabiedroto palīdzības. �ādai bija jābūt tās ietekmei uz ikvienu tālaika vācieti; ir pietiekami daudz liecību, kas to apstiprina. �īs pils nosaukums bija saistīts ar vācu jaunākās vēstures vislielāko triumfu.

Ikreiz, kad Hitlers runāja par izdaudzināto �diktātu�, vārdos ieplaiksnījās atmiņas par �o triumfu un kā solījums pārgāja klausītājos. Ienaid�niekam tas bija jādzird kā draudi ar karu un sakāvi, ja vien viņiem būtu ausis dzirdē�anai. Bez pārspīlējuma var teikt, ka visas nacionālsociālistu frāzes, izņemot tās, kas attiecās uz ebrejiem, var atvasināt no �Versaļas dik�tāta� sadalī�anas: �tre�ais reihs�, �Sieg-Heil� un tā tālāk. Kustības saturs bija koncentrēts vienā frāzē: sakāve, kam jākļūst par uzvaru; aizliegtā armija, kas vajadzīga �ā mērķa sasnieg�anai, jāatjauno pirmām kārtām.

Acīmredzot �eit jāpievēr� uzmanība arī kustības simbolam � kā�krus�tam.

Tā iedarbība ir divējāda: zīmes un vārda iedarbība. No abiem dve� kaut kas ne�ēlīgs. Zīmē ir kaut kas no sakrustotām karātavām. Ļaunestīgā viltībā tā draud skatītājam, it kā sakot � pagaidi, tu vēl brīnīsies, kas te karāsies. Tā kā kā�krusts ietver sevī rotējo�u kustību, arī tā ir drauds: tā atgādina to salauztos locekļus, kuri agrāk tika stiepti uz rata.

Vārds ir pārņēmis no kristie�u krusta tā ne�ēlīgās un asiņainās iezīmes, it kā būtu labi tapt sistam krustā. �Kāsis� atgādina zēnu izmantoto kājas aizlik�anu priek�ā un vēsta piekritējiem, ka �ādi kritīs daudzi. Da�iem tas var atklāt arī izeju uz militāro, atgādinot pie�u sasi�anu. Katrā ziņā tas saista ne�ēlīga soda draudus ar blēdīgu āķīgumu un viltīgu militārās disciplīnas atgādinājumu.

Inflācija vārda vistie�ākajā un �aurākajā nozīmē ir masveidīgs process. Mulsino�ā iedarbe, kurai tiek pakļauti visi zemes iedzīvotāji, nekādā ziņā neierobe�ojas ar pa�u inflācijas momentu. Var teikt, ka mūsdienu civilizā�cijā bez kariem un revolūcijām nav nekā tāda, ko nozīmības ziņā varētu salīdzināt ar inflāciju. Tās izraisītie satricinājumi ir tik dziļi, ka tos cen�as apslēpt vai aizmirst. Varbūt arī kautrējas no tā, lai naudai, kuras vērtību cil�vēks ir noteicis mākslīgi, nepie�ķirtu masu veidojo�u iedarbību, kas tālu pārsniedz tās robe�as un �ķiet kaut kas pretdabisks un bezgala apkaunojo�s.

Nepiecie�ams iedziļināties un �o to pateikt par naudas psiholoģiskajām īpa�ībām. Nauda var kļūt par masas simbolu; ta�u pretstatā citiem �eit aplūkotajiem simboliem nauda ir simbols, kurā izteikti tiek uzsvērtas vienī�bas, kuru sakrā�anās noteiktos apstākļos rada masu. Ikviena monēta ir strikti norobe�ota no pārējām, katrai ir sava vērtība; tā brīvi kustas no rokas rokā un nemitīgi maina savu apkaimi. Bie�i vien tajā izkalta valdnieka galva, pēc kuras, jo īpa�i tad, ja tai ir liela vērtība, to da�kārt arī dēvē. Ir biju�i luidori un Marijas Terēzes tāleri. Monētu visai labprāt mēdz uzskatīt par tveramu personu. Roka, kas slīd pār monētu, to izjūt viscaur, jūt visās tās rievās un kantēs. Cilvēkiem raksturīgs zināms maigums pret naudu, kas tiem ļāvusi kaut ko gūt, tas pie�ķir naudai personisku �raksturu�. Vienā ziņā monēta ir pārāka par dzīvajām būtnēm: metāliskā konsistence, cietība tai nodro�ina �mū�īgu� pastāvē�anu; tā gandrīz nemaz nav iznīcināma, tā iznīcināma vienīgi ugunī. Monētas nepieņemas lielumā; tās ir gatavas, kā tās nāk no naudas kaltuves, un tādām tām arī jāpaliek; tās nedrīkst mainīties.

Var gadīties, ka �ī paļāvība uz monētu ir tās svarīgākā īpa�ība. Vienīgi īpa�nieka ziņā � labi to uzglabāt; pati par sevi tā nekur nebēg kā zvērs, tā uzraugāma vienīgi no sve�iem cilvēkiem. Pret to nav jāizrāda neuzticība, monētu vienmēr var izmantot, tai nepiemīt untumi, kas būtu jāņem vērā. Monētas stiprums izpau�as arī attiecībās ar citām monētām. Hierarhija starp strikti iedalītajām monētām padara tās vēl personiskākas. Varētu pat runāt par monētu sabiedrisko sistēmu ar da�ādu rangu �ķirām, kas �ajā gadījumā ir vērtību �ķiras: no augstākas monētas var gūt zemākas, bet no zemākas kārtas monētas nekad nevar gūt augstāku monētu.

Monētu kaudzi vairums tautu izsenis ir dēvēju�as par mantu. Veidā, kā to izjūt kā vienību, kā tai uzduras, nezinot, cik tajā patie�ām ir monētu, ir kaut kas no masas. Kaudzē var rakņāties un �ķirt monētas citu no citas. Vienmēr gaida, ka tā ir lielāka. Bie�i vien tā ir apslēpta un dienas gaismu ierauga pēk�ņi. Ta�u ne tikai tas, kas visu mū�u cer atrast mantu, bet arī tas, kas to norok, iedomājas, ka tā kļūst lielāka, un dara visu, lai tā arī notiktu. Nav nekādu �aubu, ka da�iem cilvēkiem, kas dzīvo tikai naudai, manta stājas cilvēku masas vietā. Par to vēsta visda�ādākie nostāsti par sīk�stuļiem, tie ir mītiski atvasinājumi no pasaku pūķiem, kuru dzīves vienīgā jēga � rūpēties par mantu, sargāt, uzraudzīt to.

Var iebilst, ka mūsdienu cilvēkam �āda attieksme pret monētu un mantu jau ir novecojusi, ka visur tiek izmantota papīra nauda, ka bagāti ļaudis savu mantu neredzamā un abstraktā formā glabā bankās. Ta�u zelta seguma nozīme labai naudai ir fakts, kas joprojām saistīts ar zelta naudu, tas pierāda, ka manta nekādā ziņā vēl nav zaudējusi savu seno nozīmi. Cilvēku lielākā daļa, arī tehniski visaugstāk attīstītajās zemēs, par savu darbu saņem atalgojumu pēc stundu apmaksas, bet algas lielums gandrīz vienmēr tiek izprasts naudas vienībās � monētās. Tās saņem papīra naudā; visiem ir pazīstama senā attieksme pret monētu; naudas mainī�ana ir ikdieni�ķs process, mūsu dzīves vienkār�ākais un visbie�āk notieko�ais mehānisms, ko pēc iespējas agrāk apgūst ikviens bērns.

Ta�u pareizi ir arī tas, ka līdzās �ai senajai attieksmei pret naudu ir izveidojusies arī cita, mūsdienu attieksme. Monētām visās zemēs ir pie��ķirta vairāk abstrakta vērtība. Ta�u tās joprojām uztver kā vienību. Ja iepriek� monētas vairāk raksturoja noslēgtas sabiedrības strikti hierarhiskā organizācija, tad, pastāvot papīra naudai, tās vairāk līdzinās cilvēkiem lielpilsētā.

Mūsdienās no mantas ir radies miljons. Tam ir kosmopolītisks skanē�jums, �ā vārda nozīme ir izprotama visā mūsdienu pasaulē, to var attiecināt

uz jebkuru valūtu. Ta�u interesantākais �ajā miljonā ir tas, ka tas lēcien�veidīgi sasniedzams spekulatīvā izveicībā: tas rēgojas visu to cilvēku acu priek�ā, kuru godkāre ir vērsta uz naudu. Miljonārs ir pārņēmis da�as no spo�ākajām senā pasaku ķēniņa īpa�ībām. Miljons vienlīdz labi var apzī�mēt kā naudu, tā arī cilvēkus. �ā vārda divdabīgais raksturs īpa�i labi iepazīstams, studējot politiskās runas. Strauji pieaugo�o skaitļu saldkaisle, piemēram, raksturo Hitlera runas. Parasti tā attiecas uz vācie�u miljoniem, kas dzīvo ārpus reiha un vēl ir atbrīvojami. Pēc pirmajām bezasiņu uzva�rām, pirms kara sāk�anās, Hitlers īpa�i bija iemīļojis sava reiha iedzīvotāju kāpjo�os skaitļus. Viņ� ar tiem konfrontēja visus vācie�us, kas vien dzīvoja uz zemes. Viņa izvirzītais mērķis bija savākt tos visus savā ietekmes sfērā. Ta�u savos draudos, prasībās un gandarījuma izpausmēs viņ� vienmēr izmantoja vārdu miljons. Citi politiķi pārsvarā to izmanto sakarā ar naudu. Nav �aubu, ka vārda izmanto�ana radīja kaut ko zaigojo�u. Iedzīvotāju abstraktais skaits, gan da�ādās zemēs, gan lielpilsētās, kas visur tiek izteikts miljonos, ir piepildīts ar masu, mūsdienās tā nav ne ar vienu citu skaitli. Nauda ir saistīta ar to pa�u �miljonu�, tāpēc masa un nauda patlaban ir tuvāk viena otrai nekā jebkad agrāk.

Bet kas gan notiek inflācijas gadījumā? Naudas vienība pavisam pēk�ņi zaudē savu personību. Tā pārvēr�as pieaugo�ā vienību masā; jo lielāka kļūst masa, jo tās ir nevērtīgākas. Miljoni, kurus vienmēr tik ļoti vēlējās, pēk�ņi ir rokā, ta�u tie vairs nav miljoni, tie tikai tā saucas. Kāpinājums it kā atņem kāpumam jebkādu vērtību. Ja nauda reiz nokļuvusi �ajā kustībā, kurai piemīt bēg�anas raksturs, gala robe�a vairs nav redzama. Var maksāt pamatīgi lielu summu, ta�u arī naudas vērtība var pamatīgi kristies.

�ajā procesā atkal parādās tā masas psiholoģiskā īpa�ība, ko uzskatu par īpa�i svarīgu un zīmīgu: prieks par strauju un neierobe�otu augsmi. Ta�u �ī augsme ir negatīva: augo�ais kļūst aizvien vājāks un vājāks. Tas, kas iepriek� bija viena marka, tagad saucas 10 000, 100 000 un beigu beigās � miljons. Atsevi�ķā cilvēka pielīdzinā�anās savai markai ir zudusi. Tā zaudējusi savu stingrību un robe�as, katru brīdi tā ir kaut kas cits. Tā it kā vairs nav per�sona, tai vairs nav ilgmes. Tās vērtība kļūst aizvien mazāka un mazāka. Cilvēks, kas iepriek� tai uzticējās, nevar uztvert tās pazeminā�anos citādāk kā sevis pa�a pazeminā�anos. Pārāk ilgi viņ� tai ir sevi pielīdzinājis, uzti�cē�anās tai bija uzticē�anās pa�am sev. Inflācijā ne tikai viss sāk ārēji grīļoties, nekas nav dro�s, nekas ne brīdi nepaliek savā vietā, inflācijā kļūst mazāks arī pats cilvēks. Viņ� pats vai tas, kas viņ� vienmēr bijis, nav nekas, miljons, ko viņ� vienmēr vēlējies, nav nekas. Visiem ir miljons. Ta�u visi ir

nekas. Mantas uzkrā�anas process pārvēr�as savā pretmetā. Uzticība nau�dai ir pazudusi kā nebijusi. Tai nekas nepievienojas, tā tikai kļūst mazāka, jebkāda manta pagaist. Inflāciju var dēvēt par devalvē�anās raganu sabatu, kurā visnotaļ dīvaini viens otrā saplūst cilvēks un naudas vienība. Viens ir saistīts ar otru, cilvēks jūtas tikpat slikti kā nauda, kas kļūst aizvien slik�tāka; un visi kopā ir pakļauti �ai sliktajai naudai un arī kopā jūtas tikpat nevērtīgi.

Inflācijā rodas kaut kas tāds, uz ko nekad nav tieku�ies, kaut kas tik briesmīgs, ka ikvienam, kur� kaut kādā ziņā par to publiski atbild vai varēja to paredzēt, no tā jāizbīstas: dubulta devalvācija, kas radusies no dubultas pielīdzinā�anas. Atsevi�ķais cilvēks jūtas devalvēts, jo vienība, uz kuru viņ� paļāvās, kurai pielīdzināja sevi, ir pazeminājusies. Masa jūtas devalvēta, jo miljons ir devalvēts. Jau rādīts, cik divnozīmīga ir vārda miljons izmanto�ana; tas attiecas gan uz lielu naudas summu, gan uz milzīgu cilvēku pulku, jo īpa�i tajā priek�statā, kas rodas mūsdienu lielpil�sētā; viena nozīme pāriet otrā, tās barojas viena no otras. Visas masas, kas rodas inflācijas laikā, � un tad tās veidojas ļoti bie�i �, ir zem devalvētā miljona spiediena. Cik mazvērtīgs ir pats par sevi, tikpat mazvērtīgs ir arī viss kopā. Ja miljoni ķepurojas aug�up, tad visa tauta, kas sastāv no mil�joniem, kļūst par neko.

�is process satuvina cilvēkus, kuru materiālās intereses parasti ir pavisam at�ķirīgas. Tas skar gan strādnieku, gan rantjē. Nakts laikā var pazaudēt ļoti daudz vai pat visu, lai gan to iedomājas esam dro�u bankā. Inflācija atceļ at�ķirības starp cilvēkiem, kas �ķita esam mū�īgas, un cil�vēki, kas iepriek� cits citu diez vai ir sveicināju�i, tiek samesti inflācijas masā.

Personas pēk�ņā devalvācija nekad netiek aizmirsta, tā ir pārāk sāpīga. To saglabā visu dzīvi, to var pavērst pret kādu citu. Ta�u arī masa neaizmirst savu devalvāciju. Tad rodas dabiska tendence atrast kaut ko vēl mazvērtīgāku par sevi, lai to varētu nicināt glu�i tāpat, kā tika nicināti pa�i. Nepietiek ar to, ka nicinājums vienkār�i tiek pārņemts un saglabāts �ajā līmenī. Nepiecie�ams dinamisks pazeminā�anas process: jāizturas tā, it kā kaut kas kļūtu aizvien nevērtīgāks un nevērtīgāks, glu�i kā naudas vienība inflācijas laikā, un �im procesam ir jāturpinās tik ilgi, līdz objekts sasniedzis pilnīgas nevērtības stāvokli. Tad to var aizmest kā papīru vai likt pārstrādāt.

Vācu inflācijas laikā Hitlers kā �īs tendences objektu atrada ebrejus. Viņi tam bija kā radīti: viņu senā saistība ar naudu, par kuras funkcio-

ne�anu un vērtības mainī�anos viņiem piemita kaut kas līdzīgs tradi�cionālai izpratnei, viņu saplū�ana bir�ās, kas ļoti krasi at�ķīrās no vācie�u izturē�anās militārā ideāla, laikā, kas bija piepildīts ar labilitāti, �aubām un naidīgumu pret naudu, tam visam vajadzēja izskatīties īpa�i ap�aubāmi un naidīgi. Atsevi�ķais ebrejs bija �slikts�: viņ� it labi sapratās ar naudu, kad pārējie neko nesaprata un vislabprātāk vēlējās, lai viņiem nebūtu nekādu attiecību ar naudu. Tiklīdz inflācijas procesā sākās atsevi�ķo vācie�u devalvē�anās, tā pietika ar naida izraisī�anu pret noteiktiem ebrejiem. Tomēr arī vācie�i kā masa jutās pazemoti savu miljonu kri�anas procesā; kam bija kāds skaidrs ieskats par to, tas visu savu darbību vērsa pret ebre�jiem kopumā.

Attieksmē pret ebrejiem nacionālsociālisms precīzi atkārtoja inflācijas procesu. Iesākumā viņi bija slikti un bīstami, ienaidnieki; tad viņus devalvēja aizvien vairāk; tā kā viņu nebija pietiekami daudz, viņus uzmek�lēja arī iekarotajās zemēs; beigu beigās viņus burtiski uzskatīja par kaitēk�ļiem, kurus nesodīti var iznīcināt miljoniem. Vēl joprojām nav saprotams, kā gan vācie�i varēja tā rīkoties, ka �āda apmēra noziegums ir pieciests, ka tas nav pamanīts un ka tajā arī piedalīju�ies. To būtu grūti izdarīt, ja viņi pirms da�iem gadiem nebūtu piedzīvoju�i inflāciju, kad markas vērtība nokritās līdz tās biljonajai daļai. �o inflāciju kā masas fenomenu viņi novēla uz ebrejiem.

Mūsdienu parlamenta divpartiju sistēmā tiek izmantota karojo�a kara�spēka psiholoģiskā struktūra. Pilsoņu karā patie�ām pastāvēja karaspēks, kaut arī tas bija pretrunīgs. Savus ļaudis nogalināja visai nelabprāt, tam vienmēr pretojās cilts izjūta par asiņainajiem pilsoņu kariem un parasti visai ātri � da�os gados vai vēl ātrāk � darīja tiem galu. Ta�u abām parti�jām jāturpina cīkstēties. Tās karo, atsakoties no miru�ajiem. Tiek uzskatīts, ka asiņainajā sadursmē uzvar skaitliski lielākais. Visu karava�doņu galvenās rūpes ir vērstas uz to, lai sadursmes vietā viņ� būtu spēcī�gāks, lai viņam būtu vairāk cilvēku nekā ienaidniekam. Veiksmīgs ir tas karavadonis, kuram izdodas gūt pārsvaru da�ādās, svarīgās vietās, kaut arī kopumā viņ� būtu vājāks.

Parlamentārajā balso�anā nenotiek nekas cits, kā vien spēcīgākās grupas pasludinā�ana. Nepietiek ar to, ja tas zināms jau iepriek�. Vienai

partijai var būt 36 0, bet otrai � 240 deputātu: ta�u balsojums ir iz�ķiro�ais mirklis, kurā patie�ām spēkojas. Tas ir pārpalikums no asiņainās sadursmes, tas tiek da�ādi izrādīts � draudi, zākā�ana, fizisks uzbudi�nājums, kas var izraisīt pat kau�anos. Ta�u balsu saskaitī�ana ir kaujas beigas. Tiek pieņemts, ka 360 cilvēku uzvarēju�i 240. Miru�o masa spēlē neparādās. Parlamentā nedrīkst būt miru�o. Visvairāk to izsaka deputātu neaizskaramība. Viņi ir neaizskarami divējādā nozīmē: uz āru � pret valdību un tās orgāniem; uz iek�u � starp sev līdzīgiem, un to visai reti kad pamana.

Neviens ta�u nedomā, ka vairuma viedoklis, jo balso�anā gūts vairāk balsu, ir tas gudrākais. Te sastopas griba pret gribu, glu�i kā karā; ikvienai gribai piemīt pārliecība, ka tai ir lielāka taisnība un ka tā ir saprātīgāka; to viegli rast � tā rodas pati no sevis. Partijas jēga ir tie�i tā, ka jāuztur �ī griba un pārliecība. Pārbalsotais pretinieks nekādā ziņā nepadodas, it kā pēk�ņi vairs neticētu savai taisnībai; viņ� vienkār�i ir sakauts. Viņam ir viegli būt sakautam, jo ar viņu nekas nenotiek. Par savu naidīgo nostāju viņu nekādi nesoda. Ja viņam būtu bail, ka runa ir par pa�a dzīvību, viņ� rīkotos pilnīgi citādi. Ta�u viņ� rēķinās ar nākamajām kaujām. To skaits nav ierobe�ots, nevienā viņ� netiks nogalināts.

Deputātu vienlīdzība, tas, kas viņus padara par masu, izpau�as viņu neaizskaramībā. �ajā ziņā starp partijām nav at�ķirību. Parlamentārā sis�tēma funkcionē tik ilgi, kamēr tiek saglabāta �ī neaizskaramība. Tā sabrūk, tiklīdz kāds atļaujas rēķināties ar kādas citas apvienības locekļa nāvi. Nav nekā briesmīgāka par to, kā redzēt �ajos dzīvajos miru�os. Kar� ir kar�, jo tajā rēķinās ar miru�ajiem. Parlaments ir parlaments tikai tad, ja nepieļauj miru�o ra�anos.

Instinktīvā no�ķir�anās, piemēram, angļu parlamenta no�ķir�anās no pa�u miru�ajiem, proti, no tiem, kas mierīgi nomiru�i pa�i savā nāvē, izpau�aspēcvēlē�anu sistēmā. Miru�ā pēctecis iepriek� nav noteikts. Neviens viņa vietā nenokļūst automātiski. Tiek izvirzīti jauni kandidāti. No jauna sākas vēlē�anu cīņas to regulārajās formās. Miru�ajam vairs nav vietas par�lamentā. Viņam nav pār to manto�anas tiesību. Neviens deputāts, kas guļ nāves gultā, nevar dro�i zināt, kas kļūs par viņa pēcteci. Nāve visās tās bīs�tamajās izpausmēs patie�ām ir izslēgta no angļu parlamenta.

Pret �o parlamentārās sistēmas izpratni varētu iebilst, ka visus konti�nentālos parlamentus veido daudzas, visda�ādākā lieluma partijas, ka tās tikai retu reizi kļūst par divām grupām, kas viena ar otru cīnās. Ta�u tas neko nemaina balso�anas jēgā. Balso�ana vienmēr un visur ir pats svarīgākais

mirklis. Tas nosaka notieko�o, un �ajā ziņā vienmēr ir runa par diviem skaitļiem, un pienākumus uzliek lielākais. Parlaments it visur sākas un bei�dzas ar deputāta neaizskaramību.

Deputātu vēlē�anas principā ir radniecīgas tiem procesiem, kas norisinās parlamentā. Labākais no kandidātiem ir tas, kas uzvarējis, parādījis sevi kā spēcīgāku. Spēcīgākais ir tas, kur� savācis vairāk balsu. Ja 17 562 cilvēki, kas balsoju�i par viņu, kā noslēgts karaspēks dotos pret tiem 13 204, kas iestāju�ies par viņa pretinieku, tad viņiem būtu jāizcīna uzvara. Arī te nevar parādīties miru�ie. Vēlētāja neaizskaramība ne vienmēr ir tik svarīga kā bal�so�anas biļetena neaizskaramība, kuru viņ� nodod un kas satur viņa izvēlētos vārdus. Lai viņu ietekmētu, atļauti ir gandrīz vai visi līdzekļi, lai līdz tam brīdim, kad vēlētājs iz�ķiras par saviem vārdiem, tos uzraksta vai atzīmē. Pretinieku kandidāts tiek izsmiets un atstāts vispārējam naidam. Vēlētājs var piedalīties daudzās vēlē�anu cīņās, vislielāko kairinājumu, ja viņ� orien�tējas politikā, izraisa ievēlamo mainīgais liktenis. Ta�u brīdis, kad notiek vēlē�anas, ir gandrīz vai svēts; svētas ir aizzīmogotās urnas, kurās tiek iemesti vēlē�anu biļeteni; svēts ir skaitī�anas process.

�o pasākumu svētsvinība rodas no tā, ka atsakās no nāves kā iz�ķir�anās instrumenta. Ar katru atsevi�ķo biļetenu nāve tiek atlikta. Tā izraisa pre�tinieka spēku, kas tiek fiksēts noteiktā skaitlī. Tas, kas spēlē ar �iem skait�ļiem, notu�ē, falsificē, atkal atsauc nāvi un neko nenojau�. Sajūsminātie karmīļi, kas labprāt pasmejas par vēlē�anu biļeteniem, �ādi tikai izpau� savus asiņainos nodomus. Viņiem vēlē�anu biļetens kā līgums ir tikai vienkār�a skranda. Ja tas nav svētīts ar asinīm, viņiem tas �ķiet kas nici�nāms, īstenā iz�ķir�anās prasot asinis.

Deputāts ir koncentrēts vēlētājs; laiciski ļoti disparātie mirkļi, kuros pastāv vēlētāji, deputātā satuvinās. Viņ� ir tāpēc, lai balsotu bie�i■ Ta�u ir arī mazāks cilvēku skaits, kura ietvaros deputāts balso. Ar savu intensitāti un manevriem viņam jāaizstāj tas uzbudinājums, ko vēlētāji gūst no sava lielā skaita.

Jautājums par taisnīgumu ir tikpat sens kā jautājums par sadali. Kolīdz cilvēki devās kopīgās medībās, pēc tam norisinājās sadale. Barā viņi bija vienoti, ta�u sadalē uzstājās atsevi�ķi. Cilvēkiem nav izveidojusies kopīga

māga, kas ļautu visiem ēst kopā kā vienam radījumam. Komūnijā viņi ir izveidoju�i ritu, kas visvairāk tuvojas priek�statam par kopīgu māgu. Tas bija nepietiekams tuvinājums un tomēr tuvinājums ideālam stāvoklim, pēc kura viņi izjuta vajadzību. Inkorporē�anas izolētība ir viena no varas pieaugsmes saknēm. Kas ēd viens pats un slepus, tam arī jānogalina vie�natnē un sev pa�am. Kas nogalina kopīgi, tam jādalās arī guvumā.

Ar �īs dalī�anas atzī�anu sākas taisnīgums. Tā regulē�ana ir pirmais likums. Tas ir vissvarīgākais likums līdz pat mūsdienām, un kā tāds � visu to kustību īstenais pamats, kurām darī�ana ar cilvēku kopīgo aktivi�tāti un eksistenci.

Taisnīgums prasa, lai ikvienam būtu ko ēst. Ta�u tas arī paredz, ka ikviens sniedz savu daļu �īs pārtikas nodro�inā�anā. Cilvēku lielais vairums nodarbojas ar da�āda veida labumu radī�anu. Ta�u ar to sadali kaut kas ir nogājis greizi. Tāds, izsakot pa�ā vienkār�ākajā formulā, ir sociālisma saturs.

Lai kā mūsu modernajā pasaulē domātu par labumu sadali, sociālisma piekritēji un pretinieki ir vienoti jautājumā par �īs problēmas priek�nosacī�jumu. Sis priek�nosacījums ir ra�o�ana. Abās ideoloģiskā konflikta pusēs, sadalot pasauli divās aptuveni vienādi spēcīgās daļās, ra�o�ana tiek visvisādi veicināta. T o, vai ra�o pārdo�anai vai sadalī�anai, � pa�u �o ra�o�anas pro�cesu neviena no abām pusēm neskar, tas tiek godāts, tas nemaz nav nekāds pārspīlējums, ja apgalvo, ka vairums patlaban tajā saskata kaut ko svētu.

Var gan jautāt, kā rodas �ī godā�ana. Iespējams, ka cilvēces vēsturē var fiksēt punktu, kad sākas ra�o�anas sankcionē�ana. Tomēr jau da�i apsvē�rumi rāda, ka �āds punkts nepastāv. Ra�o�anas sankcionē�ana aizsākas tik tālā senatnē, ka jebkur� tās vēsturiskās lokalizē�anas mēģinājums �ķiet nepietiekams.

Ra�o�anas lepnīgums ir radies vairojo�ā barā. �o saistību var viegli nepamanīt, jo vairs nav baru, kas praktiski nodarbojas ar vairo�anu. Tie kļuvu�i par milzīgām masām, kas visos civilizācijas centros no dienas dienā pieaug. Bet, ja ņem vērā, ka �ai pieaugsmei beigas nav paredzamas, ka aizvien vairāk cilvēku ra�o aizvien vairāk labumu, ka starp �iem labumiem ir arī dzīvnieki un augi, ka dzīvu un nedzīvu labumu radī�anas metodes gandrīz vairs nav at�ķiramas, tad jāatzīst, ka vairojo�ais bars ir visveiksmī�gākais un seku ziņā nozīmīgākais veidojums, ko cilvēce jelkad ir radījusi. Vairo�anai paredzētās ceremonijas ir pārvērtu�ās ma�īnās un tehniskos procesos. Jebkura fabrika ir vienība, kas kalpo vienam un tam pa�am kul�tam. Viss jaunais ietverts procesa paātrinā�anā. Tas, kas iepriek� bija gaidī�anas � lietus, graudu, medījamo zvēru baru tuvo�anās un to pieau-

gurna, kurus turēja pieradinātus, gaidī�ana � veido�ana un kāpinā�ana, patlaban ir kļuvis par pa�u nepastarpinātāko ra�o�anu. Tiek nospiestas pāris pogas, tiek iedarbinātas da�as sviras, un vajadzīgais jebkurā formā pēc da�ām stundām vai vēl agrāk jau ir gatavs.

Zīmīgi, ka stingrā un cie�ā saistība starp proletariātu un ra�o�anu, kas savu nozīmību ieguvusi aptuveni pirms simts gadiem, vistīrākajā veidā atjauno seno priek�statu, uz kura balstījās vairojo�ais bars. Proletārie�i ir tie, kas vairojas ātrāk, turklāt viņu kļūst vairāk divējādi. Pirmām kārtām viņiem ir vairāk bērnu nekā citiem cilvēkiem, jau pēcte�u daudzskaitlīgumā ir kaut kas masveidīgs. Ta�u viņu skaits vairojas arī citādā veidā � aizvien vairāk cilvēku no laukiem saplūst ra�o�anas vietās. Ta�u glu�i tāda pati pieaugsmes divkār�ā nozīme, kā atceramies, raksturo primitīvo vairo�jo�o baru. Ļaudis saplūda uz svētkiem un ceremonijām un �ādi, būdami kopā, veica pasākumus, kam bija jānodro�ina pēcte�u pārpilnība.

Izstrādājot un ievie�ot beztiesiskā .proletariāta jēdzienu, to skatīja pieaugsmes optimisma perspektīvā. Pat uz mirkli neiedomājās, ka proletā�rie�iem vajadzētu būt mazāk, jo viņiem klājas tik slikti. Paļāvās uz ra�o��anu. Līdz ar tās pieaugsmi vajadzēja palielināties arī proletariāta skaitam. Proletariātam un ra�o�anai vajadzēja augt kopā. �eit saskatāma tie�i tā pati nesaraujamā saistība, kas parādās primitīvo vairojo�o baru aktivitātē. Cilvēki grib pa�i būt vairāk, un tādējādi jāpalielinās arī tam, no kā dzīvo. Viens ir nesaraujami saistīts ar otru, tie ir tik cie�i saistīti, ka bie�i vien nav skaidrs, kam jābūt vairāk.

Jau parādīts, ka, pārvēr�oties tādos dzīvniekos, kas vienmēr lielā skaitā dzīvo kopā, cilvēks guva spēcīgu vairo�anās izjūtu. Var teikt, ka viņ� to iemācījies no �iem dzīvniekiem. Viņa acu priek�ā bija zivju un insektu bari, milzīgi nagaiņu bari, un, ja viņ� savās dejās tik labi tēloja �os dzīvniekus, ka kļuva par viņiem, ka jutās kā viņi, ja viņam izdevās da�as no �īm vis�notaļ noteiktajām pārvērtībām iekļaut totēmā un nodot tās saviem pēcte��iem kā svētu tradīciju, tad līdz ar to viņ� nodeva tālāk arī vairo�anās nolūku, kas pamatīgi pārsniedza cilvēka dabisko nolūku.

Tie�i �āda attieksme modernajam cilvēkam patlaban ir pret ra�o�anu. Ma�īnas var radīt vairāk, nekā jebkad agrāk pat varēja sapņot. Pateicoties tām, it visa pavairo�ana kļuvusi milzīga. Ta�u, tā kā principā runa ir par priek�metiem un nedaudz arī par radījumiem, to skaits palielinās līdz ar cil�vēka vajadzību palielinā�anos. Pastāv aizvien vairāk lietu, ko viņ� prot izman�tot, un to izmanto�anā rodas jaunas vajadzības. �is ra�o�anas aspekts-

neapturama pavairo�ana kā tāda it visos aspektos � visbie�āk krīt acīs

�kapitālistiskajās� zemēs. Bet zemēs, kur īpa�i augsti tiek vērtēts �proleta�riāts� un tiek kavēta liela kapitāla uzkrā�anās indivīdu rokās, vispārējās sadales problēma teorētiski ir līdzvērtīga vairo�anas problēmai.

Kādā 1856.gada maija rītā ksozu meitene devās pēc ūdens uz upīti, kas tecēja netālu no viņas mājas.* Atgriezusies viņa stāstīja, ka pie upes redzē�jusi dīvainus vīrie�us, kas at�ķīru�ies no parasti satiktajiem cilvēkiem. Viņas onkulis vārdā Umhlakaza devās paskatīties uz sve�iniekiem un atrada tos norādītajā vietā. Tie teica, lai viņ� dodoties uz mājām un izpil�dot noteiktas ceremonijas, tad lai viņ� upurējot bulli miru�o gariem un ceturtajā dienā atgrie�oties pie tiem. Viņos bija kaut kas tāds, kas lika pa�klausīt, un vīrs darīja tā, kā bija pavēlēts. Ceturtajā dienā viņ� atkal devās uz upi. Dīvainie ļaudis jau tur bija, sev par izbrīnu vienā no tiem viņ� atpa�zina savu brāli, kas bija miris pirms daudziem gadiem. Tad viņ� arī uzzi�nāja, kas tie bija. Kā baltā cilvēka mū�īgie ienaidnieki tie paskaidroja, ka viņi ieradu�ies no kaujas lauka viņpus jūras, lai palīdzētu ksoziem: patei�coties viņu nepārvaramajam spēkam, angļi tik�ot padzīti no zemes. Umhlakazam jākļūstot par starpnieku starp viņiem un virsai�iem, viņam bū�ot jānodod tālāk saņemtās norādes. Jo notik�ot pa�as dīvainākās lietas, vēl dīvainākas nekā jebkad agrāk notiku�as, ja tik�ot pieņemta piedāvāta palīdzība. Ta�u pirmām kārtām viņam jāpasakot ļaudīm, ka viņiem jāiz�beidz citam pret citu vērstās burvestības; viņiem jānokauj un jāapēd pa�i taukākie lopi.

Drīz vien ziņa par �o sasaisti ar garu pasauli izplatījās starp visiem ksoziem. Kreli, cilts galvenais virsaitis, ar prieku sveica �o ziņu; stāsta pat,

* Ziņojums, nedaudz vienkār�ots, par notikumiem ksozu dzīvē ņemts no grāmatas: Theal G.McCall. History of South Africa from 1795 1872. London, 1927. Vol. III. P. 198 207. Vācu misionārs Kropfs, kas bija �o notikumu liecinieks, savus iespaidus atainojis īsā, ļoti uzskatāmā, ta�u grūti pieejamā rakstā: KropfA. Die Liigenpropheten des Kafferlandes ļļ Neue Missionsschriften. Berlin, 1891. Nr. 11. 2. Aufl. īsa versija par notiku�miem rodama arī � loser a grāmatā: Schlosser K. Propheten in Āfrika. Braunschweig, 1949. S. 35 �41. Tajā citētas visas svarīgākās Kropfa pasā�as. Visdetalizētākais modernais izklāsts ar jauniem materiāliem rodams Dienvidāfrikas provinces rakstnieka grāmatā, kas Eiropā nav pazīstama: Burton A.W. Sparks from the Border Anvil. King Williams Town, 1950. P.l 102.

nerūpējoties par pierādījumiem, ka viņ� bijis visa plāna īstenais iniciators. Tika nolemts paklausīt garu pavēlei nogalināt un apēst labākos lopus. Daļa no cilts dzīvoja britu pakļautībā. Sūtņi tika nosūtīti arī pie �īs daļas virsai�iem, tiem pavēstīja, kas noticis, un lūdza palīdzību. Ksozu klanā sākās rosība. Vairums virsai�u sāka kaut lopus. Tikai viens no viņiem, Zandide, piesardzīgs vīrs, vēl kavējās. Angļu virskomisārs lika paziņot Kreli, ka savā teritorijā viņ� var darīt, ko vēlas, bet, ja viņ� nerimsies kūdīt britu padotos iznīcināt savus īpa�umus, tad tik�ot sodīts. Viņ� īpa�i neraizējās par draudiem, viņ� bija pārliecināts, ka drīz vien iestāsies laiks, kad sodīs viņ�.

Atklāsmes, kas nāca caur pravie�iem, ātri pieņēmās spēkā. Meitene, stāvot upes vidū, milzīga ticīgo pūļa ietverta, savās kājās izjuta dīvainas pazemes skaņas. Viņas onkulis, pravietis, skaidroja, ka tās esot garu balsis, kuri notur apspriedi par cilvēku lietām. Pirmā pavēle � nokaut lopus � jau bija izpildīta, ta�u gari bija nepiesātināmi. Lopi tika kauti aizvien vairāk, ta�u nekad nebija gana. Ar katru mēnesi neprāts pieņēmās spēkā un prasīja jaunus upurus. Pēc kāda laika padevās ari piesardzīgais virsaitis Zandide. Uz to piespieda viņa brālis. Viņ� savām acīm bija redzējis divus tēva miru�o padomdevēju garus, viņ� personiski bija ar tiem runājis, un tie lika pavēlēt Zandidem, lai tas nogalina savus lopus, ja nevēlas iet bojā kopā ar baltajiem cilvēkiem.

Beidzot tika pavēstīta arī pēdējā pravie�a pavēle. Tās izpildei bija jākļūst par ksozu pēdējo sagatavo�anās darbu, lai viņi būtu cienīgi saņemt garu karaspēka palīdzību. Viņu ganāmpulkos nedrīkstēja palikt dzīvs neviens dzīvnieks, visi graudi krātuvēs bija jāiznīcina. Par paklausību tika solīta lieliska nākotne. Paredzētajā dienā no zemes iznāks tūksto�iem ganāmpulku, skaistāki par tiem, kas viņiem bija jānokauj, un pla�i pārklās pļavas. Nobriedu�as un baudī�anai gatavas prosas lielie lauki vienā mirklī izsprauksies no zemes. �ajā dienā atdzīvo�oties cilts senie varoņi, pagātnes di�enajie un gudrajie un dalī�oties ticīgo priekā. Rūpes un slimības pazu�dī�ot, glu�i tāpat kā vecuma kaites, gan miru�ajiem, kas aug�āmcelsies, gan vājajiem starp dzīvajiem tik�ot pie�ķirta jaunība un skaistums. Ta�u �ausmīgs bū�ot to liktenis, kuri nostāju�ies pret garu gribu vai kavēju�ies izpildīt viņu pavēles. Diena, kas ticīgajiem nesī�ot tik daudz prieka, viņiem bū�ot posta un bojāejas diena. Debesis iebruk�ot un sadragā�ot viņus kopā ar jaukteņiem un baltajiem.

Misionāri un valdības aģenti velti pūlējās apturēt neprātīgo procesu. Ksozi bija apsēsti un necieta nedz iebildes, nedz preto�anos. Baltajiem, kas

iejaucās, tika draudēts, viņi vairs nebija dro�i par savu dzīvību. Fanātisks ticīgais bija pārņēmis visu ksozu prātus, ta�u da�i no viņu vadoņiem tajā saskatīja lielisku ieganstu kara sāk�anai. Viņu prātos nemitīgi bija viens noteikts plāns: labi apbruņoto, bet izbadēju�os ksozu cilti uzsūtīt koloni�jai. Viņi pa�i bija pārāk uzbudināti, lai saskatītu �āda pasākuma, kam nebija nekādu izred�u, milzīgās briesmas.

Da�i neticēja nedz pravie�u pareģojumiem, nedz �āda kara izredzēm un tomēr iznīcināja visus pārtikas uzkrājumus. Viens no tiem bija virsai�a Kreli onkulis. �Tā ir virsai�a pavēle,� viņ� teica; kad vairs nebija ko ēst, vecais vīrs un viņa mīļākā sieva nosēdās tuk�ajā krālā un nomira. Arī Kreli augstākais padomdevējs pretojās �im plānam, līdz saprata, ka vārdi neko nelīdz. Tad, pateikdams, ka viss viņa īpa�ums pieder virsaitim, viņ� deva pavēli kaut, iznīcināt un aizbēga kā neprātīgs. Tūksto�iem vajadzēja rīko�ties pret savu pārliecību. Virsaitis pavēlēja, un viņi paklausīja.

1857.gada pirmajos mēne�os visā zemē izvērsās neparasta darbība. Tika gatavoti milzīgi krāli lopu uzņem�anai, kuriem drīz vien vajadzēja parādīties milzīgos daudzumos. Tika gatavoti milzīgi ādas maisi piena glabā�anai, kuram drīz vajadzēja būt tikpat daudz kā ūdenim. Da�i cieta badu jau �ī darba laikā. Uz austrumiem no Kei upes pravie�a pavēle tika izpildīta visā pilnībā, tomēr aug�āmcel�anās diena tika pārlikta. Virsai�a Zandile apgabalā, kur� bija ķēries pie lietas vēlāk, kau�ana vēl nebija bei�gusies. Daļa no cilts jau cieta badu, turpretim otra daļa tikai sāka iznīcināt iztikas līdzekļus.

Valdība darīja visu, lai nosargātu robe�as. Posteņi tika pastiprināti, uz robe�u tika norīkoti visi pakļautie karavīri. Arī kolonisti gatavojās atsist triecienu. Parūpēju�ies par aizsardzību, sāka domāt, kā glābt bada cietēju dzīvības.

Beidzot ilgi gaidītā diena bija pienākusi. Visu nakti ksozi vislielākajā uzbudinājumā bija nomodā. Viņi gaidīja paceļamies austrumos virs pakal�niem divas asinssarkanas saules � tad debesis iebruk�ot un sa�ķaidī�ot viņu ienaidniekus. Pusdzīvi no bada viņi pavadīja nakti me�onīgā priekā. Tad, kā vienmēr, uzlēca saule, un viņu dū�a noplaka. Viņi uzreiz vēl nezaudēja cerību � varbūt bija domāts �īs dienas pusdienlaiks, kad saule stāvēja visaugstāk; kad nekas nenotika, viņi vēl cerēja uz saulrietu. Ta�u saule norietēja, un viss bija beidzies.

Karotāji, kam visiem kopā bija jāuzbrūk kolonijai, neaptveramas kļūdas pēc netika sapulcināti. Tagad jau bija par vēlu. Mēģinājumam pārlikt aug�āmcel�anās dienu nebija nekādu panākumu. Ksozu priecīgais uzbu

dinājums pārvērtās visdziļākajā izmisumā. Nevis kā karotājiem, bet kā ubagiem viņiem pavisam izbadēju�iem vajadzēja atgriezties kolonijā. Brālis cīnījās ar brāli, tēvs � ar dēlu par skrandu no milzīgajiem piena ādas maisiem, kas tik rūpīgi tika gatavoti lielo cerību dienās. Vecos, vājos un slimos jaunākie atstāja likteņa ziņā. Tika meklēti visda�ādākie augi, pat koku saknes, lai tos apēstu. Tie, kas dzīvoja tuvāk jūrai, mēģināja pārtikt no moluskiem, ta�u, tā kā nebija pie tiem pieradu�i, saslima ar dizentēriju un gāja bojā. Daudzviet veselām ģimenēm nosēdās zemē un gaidīja nāvi. Vēlāk bie�i zem viena vienīga koka atrada piecpadsmit līdz divdesmit ske�letus � vecāki bija nomiru�i kopā ar saviem bērniem. Kolonijā ieplūda izbadēju�os radījumu neapturama straume, lielākoties tie bija jauni vīrie�i un sievietes, bet da�reiz arī tēvi un mātes ar pusdzīviem bērniem plecos. Viņi notupās fermu priek�ā un �ēlabainā balsī lūdza ēst.

1857. gadā ksozu zemes britu daļā iedzīvotāju skaits samazinājās no 105 000 līdz 37 000. Gājabojā 68 000 cilvēku. Tūksto�iem dzīvību izglāba valdības labības uzkrājumi. Brīvajā daļā, kur �ādu uzkrājumu nebija, nomira relatīvi vairāk cilvēku. Ksozu cilts vara bija pilnīgi sabrukusi.

Sī notikuma izklāstam ar nodomu atvēlēts tik daudz vietas. Varētu rasties aizdomas, ka to izdomājis kāds, kas grib uzskatāmi parādīt noti�kumu secību masā, tās likumsakarības un precizitāti. Ta�u tā patie�ām viss notika pagāju�ā gadsimta piecdesmitajos gados, tātad � nemaz ne tik senā pagātnē. Pastāv aculiecinieku ziņojumi, un ikviens var tajos ieskatīties.

Mēģināsim izdalīt da�us svarīgākos izklāsta punktus.

Pirmām kārtām uzkrīto�i ir tas, cik dzjvi ir ksozu miru�ie. Viņi patie��ām ņem dalību dzīvo liktenī. Viņi atrod līdzekļus un veidus, kā ar tiem saistīties. Viņi apsola militāru palīdzību. Kā karaspēks, proti, kā miru�o karotāju masa viņi grasās pievienoties dzīvo ksozu karaspēkam. So pastip�rinājumu iedomājas glu�i tāpat kā savienības slēg�anu ar kādu citu cilti. Ta�u �oreiz tā ir savienība ar pa�u miru�o cilti.

Kad pienāks apsolītā diena, visi pēk�ņi kļūs vienlīdzīgi. Vecie atkal kļūs jauni, slimie � veseli, bet rūpju pārņemtie � jautri; miru�ie iejauksies dzīvo vidū. Sākums �īs vispārējās vienlīdzības virzienā tika dots jau ar pirmo pavēli: bija jāpārtrauc citam pret citu vērstās burvestības, naidīgo nodomu savstarpējība visvairāk traucē cilts vienotību un vienlīdzīgumu. Di�ajā dienā cilts masa, kas viena pati ir par vāju, lai uzvarētu ienaidnieku, pēk�ņi palielināsies ar visu savu miru�o masu.

Tika noteikts ari virziens, kurā masai jāplūst: tā gāzīsies virsū balto kolonijai, kuru kundzībai tā jau daļēji pakļauta. Tās spēks, pateicoties garu pastiprinājumam, kļūs nepārvarams.

Gariem, starp citu, ir tādas pa�as vēlmes kā dzīvajiem: viņiem patīk ēst gaļu, un tāpēc viņi pieprasa upurēt lopus. Var domāt, ka viņi bauda arī iznīcināmo labību. Iesākumā upuri vēl ir atsevi�ķi, tos var izprast kā pietā�tes un pazemības zīmi. Ta�u tad tie pieaug, miru�ie vēlas visu. Tendence vairot savus lopus un graudus pārvēr�as tendencē vairot par labu miru�a�jiem. Tas, kam tagad jākļūst vairāk, ir nokautie lopi un iznīcinātie graudi, jo runa ir par lopiem un graudiem, kas domāti miru�ajiem. Masas dina�miskā nosliece kļūt aizvien lielākai un lielākai � lēcienveidīgi, bez atska�tī�anās, akli, visu pārējo upurējot, nosliece, kas pastāv vienmēr, kur veido�jas dzīvu cilvēku masa, � �ī nosliece ir pārnesama. Mednieki to pārnes uz savu medījumu, ko vēlas esam lielāku un kura auglīgumu mēģina veicināt ar da�ādu ceremoniju palīdzību. Lopkopji to pārnes uz saviem lopiem, viņi dara visu, lai ganāmpulki palielinātos, un, pateicoties viņu praktiskajai lopkopības izveicībai, tie pakāpeniski patie�ām kļūst aizvien lielāki un lielāki. Zemnieki �o pa�u noslieci pārnes uz saviem darba augļiem. Viņu graudi trīsdesmitkārt vai simtkārt apliecina �o pēk�ņo palielinā�anos, tāpat kā krātuves, kurās viņi tos savāc, kuras ir visiem redzamas un tiek apbrīno�tas. Viņi ir tik daudz darīju�i, ka no �īs uz ganāmpulkiem vai graudiem pārnestās masas izjūtas it kā veidojas jauna pa�izjūta, un bie�i vien viņiem �ķiet, it kā to būtu veiku�i vieni pa�i.

�īs ksozu �pa�iznīcinā�anās� laikā visas palielinā�anās tendences, kas viņiem attiecās uz cilvēkiem, lopiem un graudiem, bija saistītas ar viņu priek�statiem par miru�ajiem. Lai atriebtos baltajiem, kas aizvien vairāk izlaupīja viņu zemi, lai uzvarētu karā pēc visiem �iem neveiksmīgajiem kariem, viņiem bija vajadzīgs tikai viens � viņu miru�o sacel�anās. Tiklīdz tā patie�ām būtu nodro�ināta, tiklīdz tie patie�ām celtos aug�ā nepārska�tāmiem pulkiem, varētu sākt karu. Kopā ar viņiem atgrieztos arī lopi un prosa � daudz vairāk nekā nosūtīts miru�ajiem, visi lopi un prosa, ko tie izsenis savāku�i.

Lopi, kurus nogalināja, graudi, kurus iznīcināja, pildīja masas kristāla funkciju, kuram bija jāpievienojas visiem miru�o lopiem un prosai. Citos laikos �ī pa�a mērķa sasnieg�anai, protams, tiktu upurēti arī cilvēki. Toties apsolītajā dienā visas pļavas būtu pilnas ar milzīgiem jauniem ganāmpul�kiem, bet laukos stāvētu nobriedusi un lieto�anai gatava prosa.

Tātad viss pasākums tika veikts, lai miru�ie atgrieztos ar visu dzīvei

nepiecie�amo. Lai sasniegtu �o lielo nodomu, ziedots tika viss. Stiprināja viņpasaules piederīgie, kas tika atpazīti■ Pravie�a brālis, abi vecā, miru�ā virsai�a padomdevēji bija galvinieki līgumam, kas noslēgts ar miru�ajiem. Kas pretojās vai kavējās, tas kaut ko atņēma masai un traucēja tās vieno�tību. Tāpēc tos tūdaļ pat pielīdzināja ienaidniekiem, viņiem vajadzēja iet bojā kopā ar tiem.

Skatot notikuma katastrofālo iznākumu, faktu, ka apsolītajā dienā nekas nenotika, neparādījās ne prosas lauki, ne ganāmpulki, ne miru�o karaspēks, raugoties no ksozu ticības viedokļa, varētu arī teikt, ka miru�ie viņus apmānīju�i. Viņi līgumu nav uztvēru�i nopietni, viņi nevis gribēja uzvarēt baltos, bet tikai vairot savu skaitu. Radot aplamu priek�statu, vispirms viņi ieguva dzīvo lopus un labību, bet badu cieto�ie cilvēki vēlāk tiem sekoja pa�i. Tātad miru�ie tomēr guva uzvaru, kaut arī citādi un citā karā; beigu beigās tie pastāvēja kā vislielākā masa.

Ta�u īpa�a nozīme ksozu uzvedībā ir ar\ pavēlei. Tā ir kaut kas ļoti izolēts un kā akts pastāv pati par sevi. Miru�ajiem, kas pavēl, tālākai tās nodo�anai ir vajadzīgs starpnieks. Viņi pilnīgi atzīst �īspasaules hierarhiju. Pravietim jāgrie�as pie virsai�a un jāvedina pieņemt gara pavēle. Tiklīdz Kreli, galvenais virsaitis, iestājas par garu plānu, viss pārējais kļūst par nor�mālu pavēles izpildi. Tiek izsūtīti vēstne�i uz visiem ksozu klaniem, arī uz tiem, kas pakļaujas �aplamai�, proti, angļu valdībai. Pat neticīgie, kas ilgi vērsās pret plāna īsteno�anu, � starp tiem bija Kreli onkulis un viņa gal�venais padomdevējs � beidzot pievienojas virsai�a �pavēlei� un skaidri pasaka, ka tas ir viņu pakļau�anās vienīgais cēlonis.

Viss kļūst vēl zīmīgāks, ja aplūkojam pavēles saturu. Principā runa ir par lopu nokau�anu, proti, nogalinā�anu. Jo uzsvērtāk tiek atkārtota �ī pavēle, jo aptvero�āks un masveidīgāks tiek domāts tās izpildījums, jo vairāk tā virza uz karu. Pavēles aspektā lopi, ja tā drīkst izteikties, tiek skatīti kā ienaidnieks. Tie ir ienaidnieks un tā lopi, arī iznīcināmā labība ir ta labība. Kar� sākas pa�u zemē, it kā jau atrastos ienaidnieka zemē; pavēle atkal tuvojas savai izcelsmei, kur tā vēl bija nāves spriedums, instinktīvs dzimtas nāves spriedums citai dzimtai.

Visiem dzīvniekiem, kurus tur cilvēks, uzlikts viņa nāves spriedums.

I )a�kārt gan � bie�i vien pat ilgi � tas tiek atlikts, ta�u neviens netiek ap�ēlots. Tādējādi cilvēks pats savu nāvi, ko labi apzinās, nesodīti pārnes UZ saviem dzīvniekiem. Tiem piedero�ais dzīves sprīdis līdzinās viņa pa�a dzīvei; viņ� ūkai uzrauga, kad pienāk to gals. To nāvi viņ� uztver vieglāk, la viņam ir daudz dzīvnieku un kau�anai izvēlas da�us no tiem. �ajā

gadījumā itin labi savienojas abi mērķi � ganāmpulku palielinā�ana un atsevi�ķu nepiecie�amo dzīvnieku nogalinā�ana. �ādi � kā gans � viņ� ir varenāks par mednieku. Viņa dzīvnieki ir vienkopus un nevar no viņa izvairīties. To dzīves ilgums ir viņa rokās. Viņ� nav atkarīgs no izdevīga gadījuma, ko tie viņam piedāvā, viņam tie nav tūdaļ pat uz vietas jāno�galina. Mednieka vardarbība kļūst par gana varu.

Ksoziem dotā pavēle ir pavēle tās būtībā: nāves sprieduma izpildī�anai to lopiem jānotiek pirms ienaidnieka apkau�anas, it kā tie būtu viens un tas pats; un tie arī ir viens un tas pats.

Jāatzīmē, ka pavēli nogalināt dod pa�i miru�ie, it kā viņi �ajā ziņā būtu lielākā autoritāte. Galu galā viņi visus atkomandē pie sevis. Starp viņiem ir visi tie, kas arī agrāk pavēlēju�i, � virsai�u paaudzes. Cieņa pret viņiem ir liela; tā laikam būtu tik liela arī tad, ja viņi � ne kā miru�ie � visi pēk�ņi stāvētu starp dzīvajiem. Tomēr nevar atgainīt iespaidu, ka nāve tikai palie�linājusi viņu varu. Tas, ka viņi ar pravie�a starpniecību ļāva sevi pamanīt, tas, ka viņi vispār parādījās un runāja, iepriek�ējai cieņai pret viņiem pie�ķir pārdabisku cieņu; viņi ir apgāju�i nāvi un joprojām vēl ir tik iespaidīgi aktīvi. Nāves apie�ana, vēlme izvairīties no tās ir vissenākie un sīkstākie visu valdoņu centieni. �ajā sakarībā svarīgi piebilst, ka virsaitis Kreli par daudziem gadiem pārdzīvoja savas tautas bada nāvi.

VARAS IEKSAS

Satver�anas un apē�anas � kā arī ē�anas vispār � psiholoģija jopro�jām vēl nav pilnīgi izpētīta; mums tā �ķiet pilnīgi skaidra. �eit norisinās daudzi noslēpumaini procesi, kurus mēs nekad nepārdomājam. Mūsos nav nekā senāka, tas, ka daudzi no �iem procesiem mums ir kopīgi ar dzīvniekiem, līdz �im mūs nav izbrīnījis.

Kāda radījuma tuvo�anās otram ar naidīgiem nolūkiem notiek da�ādos aktos, un katram aktam ir īpa�a tradicionāla nozīme. Viens no tiem ir uzglūnē�ana laupījumam: tas tiek izsekots jau ilgi pirms tam kļūst skaidrs mūsu nolūks. To skata, novēro, uzmana ar īpa�u atzinības un labpatikas izjūtu; to skata kā gaļu, kas vēl ir dzīva; to skata kā gaļu tik intensīvi un neatvairāmi, ka nekas nevar novērst tās iegū�anu. Visu �o laiku, lodājot tai apkārt, jau jūt, ka tā kādam pieder; no brī�a, kad tā tiek izvēlēta par laupī�jumu, �is kāds to savos priek�statos jau ir apēdis.

Uzglūnē�ana ir tik savdabīgas spriedzes stāvoklis, ka var iegūt no visa pārējā no�ķirtu nozīmi. To paildzina, vēlāk to izraisa sevī neatkarīgi no gaidāmā laupījuma. Ta�u uzglūnē�ana un izseko�anā cilvēks nepaliek nesodīts. Visu, ko �ajā ziņā veic aktīvi, viņ� pasīvi pārdzīvo arī pats uz savas ādas; ta�u �is pārdzīvojums ir spēcīgāks, jo viņa inteliģence, kas lielāka par dzīvnieku inteliģenci, ļauj vairāk nomanīt briesmas un iespēju kļūt par izsekoto dara moko�āku.

Ne vienmēr cilvēks ir pietiekami spēcīgs, lai savu laupījumu iegūtu tie�i. Izseko�ana, kas savā ziņā ir precīza un prasa lielas zinā�anas, izvēr�as vissare��ģītākajās situācijās. Bie�i vien viņ� izmanto arī pārvēr�anos, savu visīstāko apdāvinātību, un izturas glu�i tāpat kā dzīvnieks, kuru medī. Viņ� spēj tēlot tik labi, ka viņam notic. �o uzglūnē�anas veidu var dēvēt par li�ķē�anu. Dzīvniekam tiek teikts: �Es līdzinos tev, es esmu tu. Tu vari ļaut sev tuvoties.�

Pēc pielavī�anās un lēciena, kas tiks aplūkots citā sakarībā, seko pirmā pieskar�anās. Iespējams, ka no tās visvairāk arī baidās. Pirksti aptausta to, kas drīz piederēs visam ķermenim. Tver�ana ar citām maņām � redzi, dzirdi, o�u � nav tik bīstama. Tās vēl atstāj telpu starp sevi un upuri; kamēr pastāv �ī telpa, vēl pastāv iespēja izvairīties, nekas vēl nav iz�ķīries. Toties tauste kā pieskar�anās ir izgar�o�anas priek�vēsture. Ragana pasakā aptausta pirkstu, lai izjustu, vai upuris ir pietiekami tauks.

Pieskar�anās mirklī ķermeņa nolūks attiecībā uz citu ķermeni kļūst konkrēts. Pat visaugstākajām dzīvības formām �is mirklis ir kaut kas iz�ķi�rīgs. Tas ietver sevī vissenākās �ausmas; mēs sapņojam par to; mēs apdzejojam to; mūsu civilizētā dzīve nav nekas cits kā centieni to novērst. Tas, vai preto�anās no �ī brī�a turpināsies vai tiks pārtraukta, ir atkarīgs no varas attiecībām starp aptausto�o un aptaustāmo, tomēr vēl atkarīgāks tas ir no priek�stata, ko par to izveido tas, kam pieskaras. Visbie�āk viņ� vēl mēģina izglābt savu ādu, tikai pret varu, kas �ķiet nepārvarama, viņ� vairs neko neuzsāk. Galīgā aptauste, pieskar�anās, kad �ķiet, ka jebkurai pretestībai � it īpa�i nākotnē � nav nekādu izred�u, mūsu sociālajā dzīvē ir kļuvusi par apcietinā�anu. Atliek tikai tam, kas var apcietināt, uzlikt roku uz pleca, lai cilvēks parasti padotos pirms vēl tā īsti notverts. Cilvēks padodas un iet līdzi; viņ� jūtas satverts; un tomēr ne vienmēr ir tā, ka turpmāko viņ� var uzlūkot pilnīgā mierā un uzticībā.

Nākamā tuvo�anās pakāpe ir satver�ana. Rokas pirksti izveido tuk�u telpu, kurā mēģina iespiest daļu no tveramā radījuma. Tas tiek darīts, neraizējoties par guvuma uzbūvi, organisko saistību. Principā ir glu�i vien�alga, vai �ajā stadijā tas tiks savainots vai ne. Kaut kas no tā ta�u kā veselā ķīla ir jāiekļauj izveidotajā telpā. Telpa starp saliektajiem pirkstiem ir rīk�les un māgas priek�telpa, caur kurām tad beigās guvums tiks notiesāts. Daudziem dzīvniekiem satver�anu nodro�ina nevis roka un nagi, bet gan apbruņota mute. Cilvēkiem par juteklisku varas simbolu kļūst roka, kas vairs nelai� vaļā. �Viņ� ir tā rokās.� �Viss viņa rokās.� �Viss Dieva rokās.� �ādi izteicieni ir izplatīti un ierasti visās valodās.

Vissvarīgākais satver�anā ir cilvēka rokas spiediens. Pirksti sakļaujas ap satverto, tuk�ā telpa, kurā tas tiek iespiests, samazinās. To grib izjust ar visu rokas iek�pusi, to grib izjust pēc iespējas spēcīgāk. Vieglais un maigais pieskāriens vēr�as pla�umā, pastiprinās un visbeidzot koncentrējas tā, ka guvuma daļa tiek saspiesta tik ļoti, cik vien iespējams. �is spiediena veids norisinājās pirms saplosī�anas ar nagiem. Senos kultos vēl praktizēja saplosī�anu, ta�u to uzskatīja par dzīvniecisku, tā bija dzīvnieku spēle. Nopietnos gadījumos paļāvās uz zobiem.

Spiediens var pieaugt līdz saspie�anai. Tas, vai spiediens patie�ām jākā�pina līdz saspie�anai, ir atkarīgs no guvuma bīstamības. Ja ar to paredzama sīva cīņa, ja tā draudi ir nopietni, ja tas licis iekaist dusmās vai pat ievainojis, tad viņu labprāt izjūt un saspie� daudz stingrāk, nekā nepiecie�ams dro�ībai.

Ta�u vēl vairāk par briesmām un dusmām saspie�anu veicina nicinā��ana. Kaut kas tik mazs, ka gandrīz neskaitās, � kāds insekts � tiek sa�spiests, jo citādi nezinātu, kas ar to noticis. Cilvēka roka nevar izveidot tuk�o telpu, kas tam būtu pietiekami maza. Bez tā, ka vēlas tikt vaļā no mocītāja un zināt, vai patie�ām tas noticis, �ī attieksme pret mu�u vai blusu demonstrē arī nicinājumu pret pilnīgi bezspēcīgo, kas at�ķirībā no mums dzīvo pilnīgi citā lielumu un varas kārtībā, ar kuru mums nav nekā kopīga, kurā mēs nekad nepārvēr�amies, no kura nekad nebaidāmies, ja nu vienīgi tad, kad tas pēk�ņi parādās lielā masā. �o nelielo radījumu iznīci�nā�ana ir vienīgie vardarbības akti, kas arī mūsos paliek pilnīgi nesodīti. To asinis nekad nenāks pār mūsu galvām., tās arī neatgādina mūsu asinis. Mēs neielūkojamies to lūsto�ajās acīs. Mēs tos neēdam. Tie, vismaz pie mums Rietumos, nav iekļauti pieaugo�ajā, tomēr ne īpa�i efektīvajā cilvēcīguma jomā. Vienvārdsakot, tie ir ārpus likuma, bet labāk � tie ir brīvi lidot un bēgt. Ja kādam saku �Nospiedī�u tevi kailām rokām�, es izsaku vislielāko nicinājumu, kāds vien iespējams, es it kā saku: �Tu esi insekts. Tu man neko nenozīmē. Es varu darīt ar tevi, ko vien vēlos, un arī tad tu man neko nenozīmē. Tu nevienam nekā nenozīmē. Tevi var nesodīti iznīcināt. Neviens to nepamanīs. Neviens to neatcerēsies. Tāpat kā es.�

Visaugstākā iznīcinā�anas pakāpe saspie�ot � satriek�ana � ar roku vairs nav iespējama; �im nolūkam tā ir par vāju. Satriek�ana paredz mil�zīgu mehānisku pārsvaru, stingru aug�u un apak�u, starp kuru ari norisi�nās satriek�ana. Ja runa ir par satriek�anu, principā neviens vairs nedomā par kaut ko dzīvu; process kā tāds jau norisinās neorganiskā pasaulē. Visbie�āk �is vārds tiek izmantots saistībā ar dabas katastrofām; milzīgas brūko�as klintis var satriekt daudzus mazākus radījumus. Vārds tiek izmantots ari pārnestā nozīmē, kaut gan netiek uztverts pavisam nopietni. Tas izraisa priek�statu par satrieco�u spēku, kas attiecas ne tik daudz uz cilvēku, cik uz viņa instrumentiem. Satriek�ana ir kaut kas lieti�ķs; miesa viena pati, kā kaut kas ārējs, to nespēj un augstsirdīgi no tās atsakās. Lielākais, uz ko tā spējīga, ir �dzel�ains� tvēriens.

Zīmīgi, cik lielu cieņu bauda tvēriens. Rokas funkcijas ir tik daudzvei�dīgas, ka nav ko brīnīties par da�ādajiem ar to saistītajiem izteicieniem. Ta�u savu īsto nimbu tā gūst no tvēriena � centrālā un izdaudzinātākā

varas akta, Acīmredzot visiespaidīgākā liecība ir �satvertība�, vārds, kas laikam attiecas uz pa�u augstāko rangu. Tas izsaka kaut ko galīgi notvertu saistībā ar spēku, kuru nekas nespēj ietekmēt. �Satvertais� ir milzu rokas notverts, viņ� ir saņemts pilnīgi ciet un nedara neko, lai vērstos pret tās nolūkiem, kurus nevar zināt.

Kļūst skaidrs, kāpēc iz�ķirīgais varas akts tiek saskatīts tur, kur tas dzīvnieku un cilvēku pasaulē izsenis bijis visuzkrīto�ākais, proti, satver�anā. Tajā sakņojas māņticīgā cieņa, ko cilvēki izjūt pret kaķveida plēsoņām � tīģeriem un lauvām. Viņi ir lielie tvērēji, viņi rūpējas tikai par satver�anu. Uzglūnē�ana, lēciens, nagu iecir�ana, saplosī�ana � tas viss vēl pastāv vienkopus. �īs norises spars, nepielūdzamība un pārliecība, ar kādu tā tiek īstenota, ne�aubīgais pārākums, fakts, ka par laupījumu var kļūt itin viss, ko viņ� vēlas, izraisa milzīgo cieņu pret viņu. Lai arī no kura punkta skatī�tos, �eit ir varas visaugstākā koncentrācija. �ajā formā tā ir atstājusi uz cil�vēkiem neizdzē�amu iespaidu, visi karaļi labprāt gribēja būt lauvas. Tas, ko apbrīnoja un slavināja, bija pats satver�anas akts, tā panākums. It visur par drosmi un di�enumu dēvē to, kas principā sakņojas pārspēkā.

Lauvai nav jāpārvēr�as, lai iegūtu savu laupījumu, viņ� to iegūst kā viņ� pats. Pirms medībām viņ� ļauj sevi atpazīt rēkoņā; viņ� vienīgais var atklāt savu nolūku, skaļi un visiem radījumiem dzirdami to pavēstot. Tajā dzir�dama nemainīga stūrgalvība, kas nekad nekļūst par kaut ko citu un tāpēc izraisa tikai vēl lielākas �ausmas. Vara savā kodolā un saasinājumā nicina pārvērtības. Tai pietiek pa�ai ar sevi, tā vēlas tikai sevi. �ajā formā tā cil�vēkiem �ķiet visuzkrīto�ākā; absolūta un bezatbildīga tā pastāv pati par sevi. Vislielāko tās spo�umu tie izjūt tad, kad tā parādās �ajā formā; līdz pat �im laikam vēl neviens nevar novērst tās izpau�anos tie�i �ajā formā.

Ta�u pastāv vēl viens varas akts, kas gan nav tik spo�s, tomēr tas laikam nav mazāk būtisks. Satver�anas lieliskajā iespaidā da�kārt tiek aizmirsts, ka paralēli norisinās kaut kas tikpat nozīmīgs, proti, neļaut sevi satvert.

Visa brīvā telpa, ko valdonis izveido ap sevi, kalpo �ai otrai tendencei. Jebkur�, pat visniecīgākais, mēģina nepieļaut, lai kāds viņam tuvotos. Lai kāda cilvēku kopdzīves forma nostiprinātos, tā izpau�as atstatumos, kas izgaisina viņu nerimsto�ās bailes tikt satvertam un noķertam. Simetriskums, kas ir tik uzkrīto�s da�ās senās civilizācijās, izriet arī no vienmērīgā atsta�tuma, ko cilvēks izveido visapkārt sev. Dro�ība �ajās civilizācijās ir atstatuma dro�ība, tā izpau�as uzskatāmi tēlaini. Valdonis*, no kura eksistences ir

* Sk. nodaļu �Komentāri�

atkarīga visu pārējo eksistence, bauda vislielāko, visizteiksmīgāko atsta�tumu; �ajā ziņā, nevis tikai sava spo�uma pēc, viņ� ir saule vai kaut kas vēl tālāks kā ķīnie�iem, proti, debesis. Piekļū�ana viņam ir apgrūtināta, ap viņu tiek uzbūvētas pilis ar daudzām telpām. Ikvieni vārti, jebkuras durvis tiek stingri apsargātas, iekļūt pret viņa gribu nav iespējams. Savukārt viņ� no sava dro�ā atstatuma var likt satvert jebkuru. Bet kā lai satver viņu, simtkārt no�ķirto?

Laupījuma īstā iesavinā�ana sākas mutē. Turp sākotnēji nokļuva itin viss, kas bija baudāms, � no rokas mutē. Daudziem radījumiem, kam nav roku tver�anai, to nodro�ina pati mute, zobi vai uz priek�u izvirzītais knābis.

Visuzkrīto�ākais varas instruments, ko nēsā cilvēks un ļoti daudzi dzīvnieki, ir zobi. Rinda, kurā tie izkārtoti, to spo�ais gludums nav salīdzi�nāms ne ar ko citu, kas pieder ķermenim un redzams akcijā. Tos varētu dēvēt par pirmo kārtību vispār, kārtību, kas draud, kas ne vienmēr redzama, ta�u redzama vienmēr, kad atveras mute, un tas notiek ļoti bie�i. Zobu materiāls at�ķiras no pārējām ķermeņa redzamajām sastāvdaļām; iespaidīgi būtu arī tad, ja būtu tikai divi zobi. Tie ir gludi, stingri, nepadevīgi; zobus nevar saspiest, nepārveidojot to tilpumu; tie iedarbojas kā ielikti un nopu�lēti akmeņi.

Cilvēks jau izsenis izmantojis visus iespējamos akmeņus kā iero�us un darbarīkus, ta�u pagāja ilgs laiks, līdz viņ� iemācījās nopulēt tos tik skais�tus, lai tiem piemistu zobu gludums. Iespējams, ka �ajā darbarīku kon�stitūcijas uzlabo�anā par paraugu viņam kalpoja zobi. Izsenis viņam bija noderīgi daudzi lielāku dzīvnieku zobi. Viņ� varēja tos iegūt, dzīves bries�mām draudot, un viņam �ķita, ka tajos saglabājies kaut kas no zvēra varas, kur� viņam ar tiem draudēja. Viņ� nēsāja tos kā trofejas un talismanus; tie varēja citos izraisīt �ausmas, jo arī pats tās bija izjutis. Viņ� lepojās ar �o zobu radītajām rētām uz sava ķermeņa; tās uzskatīja par goda zīmēm, tās bija tik iekārojamas, ka vēlāk tās radīja mākslīgi.

Tik bagātīga un daudzveidīga ir zobu � sve�u, spēcīgāku dzīvnieku, kā arī pa�u � ietekme uz cilvēkiem. Pēc sava rakstura zobi ir kaut kas starp iedzimtu ķermeņa locekli un instrumentu, tas, ka tie varēja izkrist vai tos varēja izsist, darīja zobus vēl līdzīgākus instrumentiem.

Gludums un kārtība kā zobu manifestētās īpa�ības iekļāvu�ās varas būtībā vispār. Tās nav �ķiramas no varas, tas ir pirmais, ko konstatē jeb�kurā varas formā. Viss sākās ar primitīviem darbarīkiem, ta�u līdz ar varas pieaugsmi augu�as arī tās agrīnās īpa�ības. Acīmredzot lēciens no akmens

uz metālu bija lielākais lēciens �ajā pieaugo�ā gluduma virzienā. Lai cik gludi akmens būtu noslīpēts, zobens, iesākumā no bronzas, tad no dzelzs, bija gludāks. Visvairāk metālā pievelk un valdzina tie�i tas, ka metāls ir gludāks par itin visu. Mūsu modernās pasaules ma�īnās un braucamrīkos �is gludums ir vēl lielāks, tas kļuvis par funkcijas gludumu vispār. Valoda to izsaka pavisam vienkār�i, mēdz teikt, ka viss iet gludi vai funkcionē gludi. Līdz ar to domā, ka process, lai kāds ari tas būtu, ir pilnīgā pakļau�tībā. Tieksme uz gludumu modernajā dzīvē ir guvusi virsroku arī jomās, kur iepriek� to mēģināja novērst. Nami un celtnes iepriek� lielākoties tika izgreznotas kā cilvēka ķermenis un tā locekļi. Greznojums mainījās, ta�u tas bija vienmēr; to stūrgalvīgi saglabāja arī tad, kad tā simboliskā nozīme bija zudusi. Patlaban gludums iekarojis arī namus, mūrus, sienas, namos novietojamos priek�metus, rotājumus un greznojumus nicina, jo tos uzskata par sliktas gaumes zīmi. Tiek runāts par funkcionālismu, skaid�rību un derīgumu, ta�u īstenībā triumfē gludums un tajā slepeni mīto�ais varas presti�s.

Jau no �ī jaunās arhitektūras piemēra kļūst skaidrs, cik grūti būtu no�ķirt gludumu no kārtības. To kopīgā vēsture ir sena, tikpat sena kā zobi. Visas priek�zobu rindas vienlīdzība, to norindotā atstatuma striktums bija paraugs daudzām ierindas kārtībām. Iespējams, ka no �ejienes varētu būt sākotnēji atvedināmas visda�ādākā veida sakārtotās grupas, kuras patlaban �ķiet kaut kas pa�saprotams. Militāro nodaļu sakārtojums, ko cilvēks izveidojis mākslīgi, teikā tiek saistīts ar zobiem. Kadma karavīri, kas izspraucās no zemes, tika iesēti kā pūķa zobi.

Pastāv, protams, arī citi sakārtojuma veidi, ko cilvēks atradis jau dabā, piemēram, zālājos, bet stingrāku sakārtojumu � kokos. Ta�u viņ� tos neatrada sevī, kā tas bija ar zobiem; tie nebija tik nepastarpināti un nemitīgi saistīti ar barības uzņem�anu, turklāt tie nebija arī tik parocīgi. Tie�i kā ko�anas orgāns zobi tik uzsvērti norādīja cilvēkam uz savu kār�tību. Vairāku zobu izkri�ana un ar to saistītās sāpes viņam lika apzināties �īs kārtības nozīmi.

Zobi ir mutes apbruņotie sargi. �ajā telpā patie�ām ir �auri, tā ir visu cietumu pirmtēls. Kas tajā nokļuvis, tas ir pazudis; daudzi tajā nokļūst vēl dzīvi. Daudzi zvēri savu laupījumu vispirms nogalina rīklē, bet da�i neno�galina pat vēl tur. Gatavība, ar kādu mute vai rīkle atveras, ja vien tā jau nav bijusi atvērta uzglūnē�anas laikā, un galīgums, ar kādu tā, reiz atvērta, paliek noslēgta, atgādina pa�as �ausmīgākās cietuma pamatīpa�ības. Diez vai kļūdītos, pieņemot, ka �īs rīkles pirmtēls patie�ām neapzināti ietek�

mējis cietuma izveidi. Agrīnajiem cilvēkiem, protams, pastāvēja ne tikai valzivis, kuru rīklē tiem bija pietiekami daudz vietas. �ajā �ausmīgajā vietā nekas nevar uzdīgt � pat tad, ja ir pietiekami daudz laika tās apdzīvo�anai. Sējumi tur izkalst un iznīkst. Kad rīkles un pūķi bija gandrīz vai iznīcināti, tiem atrada simbolisku aizstājēju, proti, cietumus. Agrāk, kad tie vēl bija spīdzinā�anas kameras, tie daudzējādā ziņā līdzinājās ienaidnieka rīklei. Elle arī patlaban vēl tā izskatās. Turpretī īstie cietumi ir kļuvu�i puritāniski: zobu gludums ir iekarojis pasauli, kameru sienas ir vistīrākais gludums, lūka gaismai ir pavisam maza. Brīvība ieslodzītajam ir visa telpa viņpus cie�i saspiestajiem zobiem, kurus atveido kameras kailās sienas.

�aurā rīkle, caur kuru beidzot jāiziet visam laupījumam, da�iem, kas tik ilgi vēl nodzīvo, ir pa�as pēdējās �ausmas. Cilvēka fantāziju vienmēr ir nodarbināju�i �ie norī�anas etapi. Draudo�o bestiju stingi atvērtās rīkles viņu ir vajāju�as sapņos un mītos. Atklājumiem pilnais ceļojums rīklē nebija mazāk svarīgs par jūras ceļojumiem un pilnīgi dro�i � tikpat bīs�tams. Da�us, kam vairs nebija nekādu cerību, vēl izdevās izvilkt no �o bestiju rīklēm, un visu mū�u viņiem saglabājās to zobu atstātās rētas.

Laupījumam veicams ilgs ceļ� ķermenī. �ajā ceļā tas lēnām tiek izsūkts; viss, kas tajā izmantojams, tiek izlietots. Tas, kas paliek pāri, ir atkritumi un smirdoņa.

�is process, ar kuru beidzas jebkura animālā sagrāb�ana, labi raksturo varas būtību vispār. Kas grib valdīt pār cilvēkiem, tas mēģina viņus paze�mot, salauzt viņu preto�anos, laupīt viņu tiesības, līdz tie viņa priek�ā ir bezspēcīgi kā dzīvnieki. Viņ� tos izmanto kā dzīvniekus, kaut arī tiem viņ� to nesaka, sevī viņ� pilnīgi apzinās, cik tie viņam maznozīmīgi; sarunās ar sev uzticīgajiem viņ� tos dēvē par avīm vai lopiem. Viņa galīgais mērķis vienmēr ir �iemiesot� tos sevī un izsūkt. Viņam ir glu�i vienalga, kas no tiem paliek pāri. Jo ļaunprātīgāk viņ� ar tiem ir spēlējies, jo vairāk viņ� tos nicina. Ja tie nepavisam vairs nav nekam derīgi, viņ� slepus atbrīvojas no tiem kā no mēsliem un rūpējas, lai tie nesabojā viņa nama gaisu.

Ne visas �ī procesa atsevi�ķās stadijas viņ� uzdro�inās nosaukt īstajos vārdos. Cilvēku pazemo�anā līdz dzīvniekiem, ja viņam patīk pārgalvīgi izteicieni, viņ� vēl var atzīties sev uzticīgajiem. Bet, ja viņ� savus padotos nesūta nokau�anai uz lopkautuvēm un neizmanto tos par pārtiku savas miesas uzturē�anai, viņ� noliegs, ka izsūc tos un sagremo. Glu�i pretēji, viņ� ir tas, kas dod tiem ēst. �ī procesa būtību ļoti viegli nepamanīt kop� tā laika, kad cilvēks sāka turēt arī lopus, kurus tūdaļ pat nenogalināja vai vispār nenogalināja, jo tie bija noderīgāki citiem nolūkiem.

Pat neņemot vērā valdoni, kas iemanās tik daudz ko koncentrēt savās rokās, jebkura cilvēka attieksme pret pa�a mēsliem attiecas uz varas sieru. Par visu vairāk cilvēkam pieder tas, kas kļuvis par ekskrementiem. Kon�stantais spiediens, kas tiek izdarīts uz laupījumu, kur� kļuvis par ēdienu, visu garo ceļu, ko tas iziet miesā, tā iz�ķīdinā�ana un sasaiste ar to, kur� gremo, pilnīga un galīga visu to funkciju � bet tātad ari formu � izzu�ana, kuras raksturoja tā eksistenci, tā asimilē�ana vai pielīdzinā�ana tam, kas pastāv kā gremojo�ā miesa � to visu var skatīt kā pa�u cen�trālāko, kaut arī visapslēptāko, varas procesu. Tas ir tik pa�saprotams, automātisks un viņpus visa apzinātā, ka tā nozīmi nenovērtē. Parasti varā sliecas saskatīt tikai daudzos priekus, kas redzami virspusē, ta�u tie ir �o prieku pati mazākā daļiņa. Apak�ā dienu un nakti tiek gremots un pārgremots. Tiek sagrābts kaut kas sve�s, sasmalcināts, norīts un pielīdzināts sev pa�am; no �ī procesa tikai arī dzīvo. Ja tas izpaliek, arī pa�am drīz vien pienāk beigas; tik daudz par to zināms vienmēr. Tomēr skaidrs, ka visām �ī procesa lazēm � ne tikai ārējām un pusapzinātajām � jāatveidojas arī dvēseliskajā. Atrast �īs atbilstības nepavisam nav viegli, da�i svarīgi atvei�dojumi �ī pētījuma gaitā it kā pa�i piedāvājas izseko�anai. �ajā ziņā īpa�i svarīgas, kā vēlāk kļūs redzams, ir melanholijas slimīgās izpausmes.

Ekskrementi, kas paliek pēc visiem, ir uzlādēti ar visu mūsu iedzimto grēku. Pēc tiem var atpazīt, ko esam nogalināju�i. Tie ir koncentrēta, visu pret mums vērsto pierādījumu summa. Tie smird un brēc uz debesīm kā mūsu ikdieni�ķais, neapturamais un nekad nepārtrauktais grēks, zīmīgi, ka tos cen�as izolēt. No tiem atbrīvojas tikai tam kalpojo�ās telpās, to atdalī�anas mirklis ir pats privātākais acumirklis; patiesi viens ir tikai ar saviem mēsliem. Skaidrs, ka no tiem kaunas. Tas ir tā gremo�anas varas procesa aizsenais zieģelis, kur� norisinās apslēptībā un bez �ī zieģeļa paliktu apslēpts.

Roka radusies, pateicoties dzīvei kokos. Tās pirmā pazīme � atdalītais īk�ķis: tā spēcīgais veidojums un lielā starptelpa, kas pastāv starp to un pārējiem pirkstiem, ļauj izmantot to, kas reiz bija ķetna, zaru saturē�anai. Līdz ar to tiek atvieglināta pārvieto�anās pa kokiem jebkurā virzienā, tā kļūst kaut kas dabisks; uzlūkojot pērtiķus, redzams, ko vērta roka. �ī pati senākā rokas nozīme ir vispārzināma, un diez vai kāds to varētu ap�aubīt.

Bet tas, kas inerces dēļ nav pietiekami labi pārdomāts, ir roku da�ādās funkcijas kāpelē�anas procesā. Tās nekādā ziņā neko nedara vienlaicīgi. Kamēr viena satver jaunu zaru, tikmēr otra stingri turas pie iepriek�ējā. �ī turē�anās ir ārkārtīgi svarīga; ja pārvietojas ātri, tikai tas novēr� kri�anu. Roka, ar ko saistīts viss ķermeņa smagums, nekādā ziņā nedrīks palaist vaļā to, pie kā tā turas. Tā iegūst milzīgu neatlaidību, ta�u to vajag at�ķirt no senās laupījuma saturē�anas. Jo, saķerot jaunu zaru, iepriek�ējo zaru turo�ai rokai jāatlai�as. Ja tas nenotiek pietiekami ātri, kāpelējo�ā būtne nevar izkustēties ne no vietas. Tātad par rokas jauno īpa�ību kļūst zibenīga atlai�anās: iepriek� laupījums nekad netika palaists vaļā � ja nu vienīgi ārēja spaida rezultātā un pilnīgi pretēji ieradumam un patikai.

Tātad kāpelē�anas veikums katrai rokai sastāv no divām secīgām fāzēm: satver�ana, atlai�ana; satver�ana, atlai�ana. Otra roka dara to pa�u, ta�u par vienu fazi vēlāk. Jebkurā mirklī abas rokas dara tie�i pretējo. Tas, kas pērtiķus at�ķir no pārējiem dzīvniekiem, ir abu kustību ātrā pēctecība. Satver�ana un atlai�ana zibenīgi seko viena otrai un pie�ķir pērtiķiem kaut ko no tā viegluma, ko tajos apbrīno.

Pat augstākie pērtiķi, kas atkal nokāpu�i no kokiem zemē, vienmēr saglabāju�i �o būtisko īpa�ību � roku saspēlētību. Ļoti skaidri to atgādina pla�i izplatītā visas cilvēkdzimtas prakse � tirgo�anās.

Tirgo�anās nozīmē, ka par kaut ko iegūstamu tiek atdots kaut kas noteikts. Ar vienu roku stingri tur priek�metu, ar kuru vedina partneri tir�goties. Otra roka alkaini stiepjas pēc otra priek�meta, ko labprāt grib iegūt savējā vietā. Tiklīdz tā to skar, pirmā roka atlai�as no sava īpa�uma; pirms tam gan tā neatlai�as, citādi varētu neiegūt kāroto. Krasā krāp�anas forma, kad kaut kas tiek atņemts, nedodot neko vietā, pārtulkota kāpelē�anas procesā, atbilst nokri�anai no koka. Lai to novērstu, visu tirgo�anās laiku jābūt modram un jāvēro katra partnera kustība. Izplatīto un lielo cilvēka prieku par tirgo�anos tātad daļēji var izskaidrot arī ar to, ka �ādi vienu no senākajām kustības konfigurācijām viņ� turpina kā dvēselisku dispozīciju. Pat vēl tagad vistuvāk pērtiķiem cilvēks ir tie�i tirgo�anās faktā.

Ta�u atgriezīsimies no �ī ekskursa vēlākajā laikā pie pa�as rokas un tās sākumiem. Koka zaros roka iemācījās to izturē�anos, kas nebija tie�a pār�tikas satver�ana. Tādējādi tika pārtraukts īsais pamī�us ceļ� no rokas mutē. Kad zars rokā nolūza, radās nūja. Ar to varēja atgainīt ienaidniekus. Tas i adīja telpu jau ap tiem radījumiem, kas acīmredzot vēl neizskatījās līdzīgi c ilvēkam. Skatoties no koka, nūja bija pats tuvākais ierocis. Cilvēks tai ir saglabājis savu uzticību, nūja nekad nav tikusi pamesta. Ar to ir sists, tā ir

noasināta par �ķēpu, tā ir saliekta par loku, izdrāzta par bultu. Ta�u visās �ajās transformācijās tā vienmēr ir bijusi tas pats, kas pa�ā sākumā, proti, instruments, ar kuru izveido distanci, atturot no pieskar�anās un bailes izraiso�ās satver�anas. Glu�i kā stāvus staigā�ana nekad nav zaudējusi savu patosu, tā ari nūja, neraugoties uz visām transformācijām, nekad nav pil�nīgi zaudējusi savu skurbinājumu; burvju zi�ļa un sceptera veidolā tā saglabājusies kā divu svarīgāko varas formu atribūts.

PAR ROKU PACIETĪBU

Visas rokas straujās kustības tiek uzskatītas par kaut ko senu. Ar pēk�ņumu un ne�ēlību tiek saistīta ne tikai satver�ana naidīgā nolūkā. Neap�zināti tiek pieskaitīti daudzi procesi, kas radu�ies daudz vēlāk, piemēram, si�ana, dur�ana, grū�ana, me�ana un �au�ana, lai cik ļoti arī tie būtu sazaro�ju�ies un lai cik tehniski arī būtu komplicēti. Ātrums un precizitāte var pieaugt, ta�u to nozīme un nolūks ir palicis vecais. Ātrums un precizitāte ir kļuvu�i svarīgi medniekam un karotājam, ta�u cilvēka rokas presti�am tas neko nav pievienojis.

Tā ir pilnveidojusies citos ceļos, proti, it visur, kur atsakās no vardarbī�bas un laupījuma. Roku īstais di�ums ir to pacietība. Pasauli, kurā mums gribas dzīvot, ir radīju�i rokas rāmie, palēninātie procesi. Podnieks, kura rokas prot pie�ķirt formu māliem, atzīmēts kā radītājs pa�ā Bībeles sākumā.

Bet kā gan rokas ir kļuvu�as pacietīgas? Kā gan tās ieguvu�as savu pirkstu smalko izjūtu? Viena no senākajām pazīstamajām nodarbēm ir savu draugu ka�oka ieskā�ana, kas tik ļoti patīk pērtiķiem. Mēdz domāt, ka kaut kas tiek meklēts, un, tā kā da�kārt viņi, protams, kaut ko atrod, tad �o darbību traktē pārāk �auri, to pakļauj derīgam mērķim. īstenībā galvenokārt viņiem svarīga patīkamā izjūta, ko ka�oka matos izjūt atsevi�ķie pirksti. Sie pirkstu vingri�nājumi ir pa�i sākotnējākie pazīstamie vingrinājumi. Tikai tie padara pirk�stus par smalkajiem instrumentiem, kurus mēs patlaban apbrīnojam.

PAR PĒRTIĶU PIRKSTU VINGRINĀJUMIEM

Rūpīgā, abpusējā ka�oka pārbaude krīt acīs ikvienam, kas novērojis pērtiķus. Rūpīgā iztaustī�ana un katra atsevi�ķā matiņa aplūko�ana rada iespaidu, ka viņi meklē blusas; bie�i vien viņi piesardzīgi pietuvina pirk�

stus mutei, tātad � viņi kaut ko ir atradu�i. Tas notiek tik bie�i, ka �ādu meklējumu nepiecie�amība �ķiet pierādīta. Tāds vienmēr ir bijis arī popu�lārais uzskats. Tikai pēdējā laikā zoologi �o norisi ir izpētīju�i precīzāk.

Apkopojo�s �ī pērtiķu paraduma atainojums un analīze atrodami Cukermana grāmatā �Pērtiķu un cilvēkveidīgo pērtiķu sociālā dzīve�* Tā ir tik pamāco�a, ka izmanto�u tulkojumu.

�Blusu ķer�ana, vienalga ko par to teiktu sociologi, ir pati fundamen�tālākā un savdabīgākā rēzuspērtiķu saviesīgās saskarsmes forma. Pērtiķi, cilvēkveidīgie pērtiķi � mazāk, dienas lielāko daļu pavada savstarpējā ap�kopē. Dzīvnieks ar pirkstiem rūpīgi pārbauda sava biedra ka�oku un apēd daudzus no atrastajiem mazajiem radījumiem. Viņ� iebā� savu atradumu mutē vai nu ar roku, vai arī tie�i noskrubinot pēc matu ku�ķī�a apsūkā�anas. Sim procesam ir nepiecie�amas visnotaļ labi koordinētas pirkstu kustības, kas saistītas ar precīzu acu akomodāciju un konverģenci. So pasākumu parasti nepareizi interpretē kā mēģinājumu tikt vaļā no utīm. īstenībā kaitēkļi atrodami reti � gan pērtiķiem ieslodzījumā, gan brīvībā. Meklējumu rezultāts, kā parasti noskaidrojas, ir mazi blauznu gabaliņi, ādas un izdalījumu daļiņas, ērk�ķi un citi sve�ķermeņi. Ja nav nekā cita, ar ko nodarboties, pērtiķi tūdaļ pat reaģē uz ka�oku ar �pārmeklē�anu�. Uz matu kairinājumu pērtiķis reaģē tūdaļ pēc piedzim�anas, un �is kairi�nājums saglabājas spēcīgs un iedarbīgs visās aug�anas fāzēs. Ja vesels pērti�ķis ir viens, tas sāk pārmeklēt pats savu ka�oku. Divi un da�kārt pat trīs pērtiķi kopā var pārmeklēt kādu no saviem biedriem. Parasti tas, kas tiek tīrīts, izturas pasīvi, viņ� izdara tikai tās kustības, kas atvieglina pārbaudi. Ta�u da�kārt viņ� var vienlaikus pārmeklēt arī kāda cita dzīvnieka ka�oku. Pērtiķi neierobe�o apkop�anu ar saviem sugas brāļiem. Uz �ādu pārbaudi viņus var rosināt jebkur� matains priek�mets � dzīvs vai nedzīvs. Viņi tūdaļ pat gatavi pārmeklēt draudzīga cilvēka matus. Sim procesam acīm�redzot ir seksuāla nozīme ne tikai tāpēc, ka maigi tiek stimulēti daudzie nervu gali ādā, bet arī tāpēc, ka da�reiz to pavada tie�a seksuāla darbība. Līdz ar to, kā arī ņemot vērā bie�umu, acīmredzot meklē�anas reakcijas un matu kairinājumu var skatīt kā faktorus, kas zemākajiem primātiem kalpo tam, lai saturētu sociālo grupu.�

Izlasot pa�a Cukermana sniegto atainojumu, nevar būt nekā pārstei�dzo�āka par �īs norises seksuālo interpretāciju. Viņ� runā par to, ka vairāki

* Zuckerman S. The Social Life of Monkeys and Apes. London, 1932. P. 57 58.

pērtiķi vienlaicīgi pārmeklē kāda cita ka�oku. Viņ� uzsver, ka tiem svarīgs jebkura veida ka�oks. Turpmāk grāmatā viņ� konstruē pretstatu starp ka�oka pārmeklē�anu un seksuālām norisēm. Viņ�, piemēram, piemin, ka seksuālā miera laikos, kad dzīvnieki tikai nedaudz izrāda �āda veida inte�resi, tie tomēr dodas pie restēm, lai pakasītos. Viņam visai daudz kas sakāms par ka�oka agrīno nozīmi pērtiķu mazuļiem.*

Pati pirmā pērtiķa jutekliskā pieredze esot tie�i matu pieredze. Tūlīt pēc piedzim�anas māte pievelk mazuli pie krūts; viņa pirksti satver un tur tās vilnu. Dzīvnieks tik ilgi meklē cici, līdz to atrod, un māte viņam palīdz. �Pirmo mēnesi viņ� pārtiek tikai no piena, māte to nēsā visapkārt sev līdzi. Ja māte sē�, bērns cie�i piespie�as tai klāt, viņa kājas pieķeras tās vēdera vilnai. Rokas ieķēru�ās tās krū�u apmatojumā. Kad māte pastaigājas, mazulis karājas viņā, tā teikt, pakāries zem viņas. Parasti viņ� pats turas cie�i bez kādas palīdzības, ta�u da�kārt māte apskauj viņu ar roku, lēkājot apkārt uz trim �kājām�. Sē�ot viņa da�kārt apskauj bērnu ar abām rokām. Mazulis izrāda ļoti spēcīgu interesi par ka�oku. Viņ� glau�as pie mātes ka�oka un pēc mēne�a jau kasa pats savu ķermeni. Esmu novērojis nedēļu vecu pērtiķēnu, kas nedro�ām rokas kustībām pārbaudīja mātei līdzās sēdo�ā tēva ka�oku. Da�kārt māti sakaitina veids, kā mazais ieķēries vilnā, un atrauj no sevis tā kājas un rokas.�

Zīdo�as pērtiķmātes izturē�anās nemainās, ja mazulis nomirst. Viņa joprojām turpina to spiest pie krūts un nēsā to visapkārt sev līdzi. �Iesā�kumā viņa to nenoliek zemē un turpina pārmeklēt ka�oku, kā to darījusi viņa dzīves laikā. Viņa pārmeklē muti un acis, degunu un ausis. Pēc da�ām dienām manāmas pārmaiņas viņas uzvedībā. Ķermenis, kas pamazām jau sāk dvakot, nokarājas zem viņas rokām. Viņa to piespie� pie krūtīm tikai pārvietojoties. Kaut arī viņa aizvien vēl kopj tā ka�oku un ieskā ādu, viņa aizvien bie�āk noliek tā ķermeni zemē. Trūdē�ana turpinās, iestājas mumifikācijas stadija, ta�u turpinās arī ka�oka un ādas pārmeklē�ana. Izkaltu�ais ķermenis sāk sadalīties, redzams, ka trūkst kāda kāja vai roka, drīz vien viss ir tikai izkaltis ādas gabals. Māte bie�i vien noko� pa gabaliņam, ta�u nav zināms, vai viņa to norij. Tad viņa var arī nomest izkaltu�os pārpalikumus.�

Pērtiķi labprāt patur da�ādus priek�metus no vilnas un spalvām. Vien�gadīga paviānmātīte, ko Cukermans novēroja, satvēra kaķīti, nogalināja to un visu dienu turēja rokās tā ķermeni, pārmeklēja ka�oku un spēcīgi pre�tojās, kad vakarā to ņēma nost. Londonas zooloģiskajā dārzā da�kārt var

*Zuckerman S. Op. cit. P. 268 269; 300 304.

vērot pērtiķus, kas pārmeklē nogalinātos zvirbuļus. Literatūrā ir aprakstīts arī gadījums ar beigtu �urku, ko pērtiķis aprūpēja tikpat pamatīgi kā iepriek� minēto miru�o pērtiķmazulL

No visiem minētajiem faktiem Cukermans secina, ka jāiz�ķir trīs fak�tori, kas darbojas mātes uzvedībā. Pirmajiem diviem, proti, mazu matainu priek�metu pievilcīgums, kā arī spēcīgs pievilcīgums, ko mazuļi izjūt pret mātes ka�oku, principā ir sociāla nozīme. Tre�ais faktors ir jauno dzīvnieku zīdī�anas reflekss, kad viņi ar savu aktivitāti mazina spriegumu mātes krūtīs.

Tātad reakcija uz ka�oku ir fundamentāls faktors sociālajā uzvedībā vis�pār. Par tā nozīmi var spriest arī pēc tā, ka jaunais pērtiķis turpina turēties pie miru�ās mātes ka�oka. Ta�u tam navjābūt tie�i �im ķermenim, viņ� glu�i tāpat nomierinās, pārsēdināts uz jebkura cita pērtiķa līķa. �Reakcijas uz ka�oku fundamentālā iedaba acīmredzot ir saistāma ar tās grūto norobe�o�anu un da�ādajām situācijām, kurās tā var rasties. Par kairinā�jumu var kalpot gan spalvas, gan peles, gan arī kaķi. Ļoti iespējams, ka �apkop�anas�, �pārmeklē�anas� sociālais process ir atvedināms no iedzimtas reakcijas, un tas joprojām ir fundamentāls saistījums, kas satur pērtiķus.�

Pēc �iem daudzajiem citātiem no viņa grāmatas vairs nevar būt �aubu, ka autors pats neuztver īpa�i nopietni pērtiķu ka�oka apkop�anas specifiski seksuālo interpretāciju. Skaidrs, ka visos dzīves apstākļos pērtiķi izjūt īpa�u ka�oka kā tāda pievilcīgumu. Baudai, ko viņiem sagādā nodarbo�anās ar matiem, jābūt pavisai īpa�ai; viņi to gūst gan no dzīvajiem, gan no miru�a�jiem, gan no savas sugasbrāļiem, gan no sve�iniekiem. Nav nozīmes pat apkopjamā dzīvnieka lielumam. �ajā ziņā mazulis mātei nozīmē tikpat daudz, cik māte � mazulim. Tas attiecas arī uz mīlas pāriem un draugiem. Vairāki dzīvnieki var vienlaicīgi pievērsties viena dzīvnieka ka�okam.

�ī bauda ir pirkstu bauda. Tās nekad nav par daudz, stundām ilgi var laist pirkstus caur matiem. Runa ir par dzīvniekiem, kuru dzīvīgums un kustīgums kļuvis par parunu; kāda sena ķīnie�u teika vēsta, ka pērtiķiem nemaz nav māgas un savu pārtiku tie sagremo, lēkājot tai apkārt. Līdz ar to jo uzkrīto�āks ir kontrasts bezgalīgai pacietībai, kas izpau�as �ajā apkop��anā. Turklāt pirksti kļūst aizvien jutīgāki; daudzie, vienlaicīgi izjūtamie matu gali nodro�ina īpa�u taustes izjūtu, kas būtiski at�ķiras no rupjās saķer�anas un satver�anas izjūtas. Nevar neiedomāties visas vēlākās cilvēka nodarbes, kurās svarīga viņa pirkstu pacietība un smalkums. Cilvēka nepa�zīstamajiem sen�iem, kā arī visiem pērtiķiem, aiz muguras ir ilgsto�s �ādas pirkstu vingrinā�anas periods. Bez tā mūsu roka nebūtu tikusi tik tālu. Iespējams, ka �ajā kop�anas izcelsmē ieviju�ās pa�as at�ķirīgākās norises,

varbūt iesākumā patie�ām bijusi insektu meklē�ana vai pērtiķbērna agrīnie pārdzīvojumi pie mātes apmatotajām krūtīm. Ta�u procesam kā tādam, kas patlaban ir pilnīgi izveidojies un novērojams visu pērtiķu dzīvē, ir jau sava vienotība un jēga. Bez tā mēs nekad nebūtu iemācīju�ies veidot, �ūt, kā arī glāstīt. Ar to sākas rokas īstā dzīve. Neaplūkojot konstelācijas, ko veido pirksti un kas pakāpeniski iezīmējas meklējo�ajā, mēs acīmredzot nekad arī neizveidotu lietu zīmes, t.i., neizveidotu arī valodu.

ROKAS UN PRIEK�METU DZIM�ANA

Ūdeni smeļo�a roka ir pirmais trauks. Abu roku savijusies pirksti veido pirmo grozu. Visda�ādākā veida savijumi � no auklu pinumiem līdz au�anai �, manuprāt, �eit arī sāku�ies. Rodas izjūta, ka rokām ir pa�ām sava transformāciju dzīve. Ar to nepietiek, ka apkārtējā pasaulē jau pastāv kaut kāds veidojums. Pirms senais cilvēks to mēģināja izveidot, to vaja�dzēja izspēlēt viņa rokām un pirkstiem. Tuk�as augļu �aulas, piemēram, kokosriekstu �aulas, varēja pastāvēt ilgu laiku, tās bez kādas ievērības tika aizmestas. Tikai pirksti, kas izveidoja tuk�u elpu ūdens pasmel�anai, ļāva uztvert �aulu. Var iedomāties, ka priek�meti mūsu vajadzībām, priek�meti ar vērtību, jo pa�i esam tos darināju�i, vispirms pastāvēja kā rokas zjmes. �ķiet, ka pastāvējis ārkārtīgi svarīgs punkts, kurā lietu zīmju valodas ra�a�nās ietvērusi to veido�anas prieku ilgi pirms to patie�ām mēģināja darīt. Tas, ko izspēlēja ar roku palīdzību, tikai daudz vēlāk, kad tas bija izspēlēts pietiekami bie�i, tika patie�ām arī izdarīts. Pēc tam vārdi un priek�meti kļuva par viena vienota pārdzīvojuma, proti, roku attēlojuma, izpausmi un rezultātu. Visu, kas cilvēks ir un ko viņ� var, visu ko reprezentē viņa kultūra, viņ� ir iesavinājis transformācijās. Rokas un sejas bija īstie �īs iesavinā�anas līdzekļi. To nozīme � attiecībā pret pārējo ķermeni � aizvien vairāk pieauga. Roku savpatā dzīve, �ajā sākotnējā nozīmē, vistīrā�kajā veidā ir saglabājusies �estikulācijā.

PĒRTIĶU UN CILVĒKU GRAUTKĀRE

Pērtiķu un cilvēku grautkāri var itin labi traktēt kā rokas un pirkstu stingrības vingrinājumus. Zaru izmanto�ana kāpelējo�o pērtiķi un viņa rokas nemitīgi saistīja ar materiālu, kas bija daudz stingrāks par viņu pa�u.

Lai tiktu galā ar zaru, viņam vajadzēja pie tā turēties, ta�u viņam bija jāprot to arī nolauzt. Viņa �pamata� pārbaude bija zaru pārbaude; tas, ko viņ� nolauza viegli, bija neīstais viņa turpmākās pārvieto�anās pamats. �īs zaru pasaules izpēte bija nemitīga konfrontācija ar to stingrību, to pār�baude bija nepiecie�amība arī tad, kad viņ� jau bija ieguvis milzīgu pie�redzi. Nūja, kas viņam tāpat kā cilvēkam kļuva par pirmo ieroci, aizsāk stingro instrumentu virkni. Rokas samērojas ar nūju, bet vēlāk arī ar akme�ņiem. Augļi un dzīvnieku gaļa bija mīksta, bet vismīkstākais bija ka�oks. Ka�oka ieskā�anā un glāstī�anā tika vingrināts pirkstu smalkums, bet, salau�ot visu atrasto, � to stingrība.

Tādai rokai piemīt pa�ai sava grautkāre, kas nav tie�i saistīta ar laupī�anu un nogalinā�anu. Tā ir visnotaļ mehāniska un attīstījusies mehāniskajos izgud�rojumos. Tie�i savā nevainībā tā ir kļuvusi īpa�i bīstama. Tā prot atbrīvoties no nolūka nogalināt un tāpēc var atļauties jebkuru pasākumu. Tās pasāktais izskatās tā, it kā runa būtu tikai par rokām, to veiklību un produktivitāti, nevainīgo derīgumu. It visur, kur �ī roku mehāniskā grautkāre, kas izaugusi par kompleksu, tehnisku sistēmu, saistās ar nodomu nogalināt, tā pie�ķir rezultējo�ā procesa automātiskajai, bezdomu daļai tuk�umu un īpa�u baisumu, jo neviens īstenībā tā nav domājis, viss norisinās it kā pats no sevis.

Pirkstu bezdomu spēlē, piemēram, salau�ot sērkociņus vai saplē�ot papīru, ikviens detaļās un sīkumos piedzīvo to pa�u procesu. Daudzveidīgie sazarojumi, ko �ī mehāniskā grau�anas dziņa izrāda cilvēkā, ir cie�i saistīti ar tehnisko instrumentu attīstību. Cilvēks gan ir iemācījies sameistarot stingro ar stingro, tomēr pēdējā instance aizvien vēl ir roka. Tās savpatā dzīve arī �ajā ziņā ir izraisījusi milzīgas sekas. Tā bija mūsu liktenis ne tikai �ajā ziņā.

NOGALINĀTĀJI VIENMĒR IR PA�I VARENĀKIE

Ne tikai kā kaut kāds veselums roka ir stimulējusi un bijusi paraugs. Arī atsevi�ķie pirksti, jo īpa�i izstieptais rādītājpirksts, ir ieguvu�i savu nozīmi. Pirksta gals atjaunojās un bija apbruņots ar nagu, pirmām kārtām tas sniedza aktīvo dur�anas izjūtu. Duncis, kas no tā radās, ir stingrāks un labāk noasināts pirksts. Putna un pirksta krustojums bija bulta. Lai ietiek�tos dziļāk, tas izstiepās, lai labāk lidotu, tas kļuva tievāks. Tā kompozīcijā ir ieviju�ies knābis un ērk�ķis, knābis, starp citu, piemīt visam spārnota�jam. Savukārt noasināta nūja kļuva par �ķēpu � roku, kas beidzas ar vienu vienīgu pirkstu.

Visiem �āda veida iero�iem kopīga ir koncentrē�anās uz vienu punktu. Stingri un lieli ērk�ķi dūra pa�am cilvēkam, viņ� tos izvilka ar saviem pirk�stiem. Sī veida iero�u psiholoģiskā sākotne ir pirksts, kas atdalās no pārējās rokas un izspēlē ērk�ķi, ar kuru var durt. Sadurtais sāk durt pats � ar saviem pirkstiem un ar mākslīgajiem pirkstiem, kurus pakāpeniski iemācās darināt.

Ne visi rokas darinājumi pie�ķir vienlīdz lielu varu, tie izraisa ļoti at�ķirīgu cieņu. �o to, kas bijis īpa�i svarīgs cilvēku grupas faktiskajai dzīvei, novērtēja ļoti augsti. Ta�u vislielāko cieņu vienmēr izraisīja tas, kas bija vērsts uz nogalinā�anu. No tā, kas var nogalināt, baidās, bet tas, kas nekalpo tie�ai nogalinā�anai, ir vienkār�i derīgs. Visi rokas pacietīgie dari�nājumi tiem, kas ar to aprobe�ojas, ir devu�i tikai pakļau�anos. Turpretim tiem, kas pievēr�as nogalinā�anai, ir vara.

Viss, kas tiek ēsts, ir varas priek�mets. Izsalku�ais jūt sevī tuk�u telpu. Nepatiku, ko izraisa �is iek�ējais tuk�ums, viņ� pārvar, piepildot to ar barību. Jo pilnāks viņ� ir, jo jūtas labāk. Smags un pilnīgi apmierināts guļ tas, kas var apēst visvairāk, � lielēdājs. Pastāv cilvēku grupas, kas �ādā lielēdājā redz savu virsaiti. Viņa neremdināmā apetīte tiem �ķiet garantija, ka pa�iem nekad nebūs ilgi jācie� bads. Tie paļaujas uz viņa piepildīto vēderu, it kā viņ� to būtu piepildījis visiem. �eit skaidri parādās saistība starp gremo�anu un varu.

Citās kundzības formās respekts pret lielēdājā miesiskumu nedaudz atkāpjas. Vairs nav nepiecie�ams, lai viņ� būtu par vāts tiesu platāks nekā citi. Ta�u viņ� ēd un dzīro ar izmeklētiem sava loka ļaudīm, un viss, kas tiek piedāvāts, pieder viņam. Pat ja viņ� nav pats lielākais ēdājs, tad viņa krājumiem jābūt pa�iem lielākajiem; viņam ir visvairāk lopu un graudu. Viņ�, ja vien tikai gribētu, vienmēr varētu būt lielēdājs. Ta�u viņ� pārnes �o savu patiku par pārpilnību uz visiem, kas kopā ar viņu dodas pie galda, un saglabā tiesības nobaudīt no visa pats pirmais. Karaļa izēdāja figūra nekad nav izzudusi pilnīgi. Nemitīgi vērojams, ka kāds to izspēlē sajūsmi nātajiem padotajiem. Arī valdo�ās grupas kopumā labprāt ļaujas uzdzīvo��anai, �ajā ziņā nostāsti par romie�iem ir kļuvu�i par parunu, Visas labi nodro�inātās ģimenes varas bie�i vien demonstrēja sevi �ajā formā, bet tie, kas izsitās aug�up vēlāk, atdarināja tās un mēģināja pārtrumpot.

Iespējas un spējas iz�ķērdēt da�ās sabiedrībās izaug līdz formālām, rituāli noteiktām grau�anas orģijām. Visslavenākais ir Ziemeļrietumamerikas indiāņu potla�s, kad visa kopiena sapulcējas uz lielu, svinīgu saietu, kas kulminē virsai�u grau�anas sacensībā. Ikviens virsaitis di�ojas, cik daudz sava īpa�uma viņ� gatavs iznīcināt; tas, kas patie�ām ļauj iznīcināt visvairāk, ir uzvarētājs un bauda vislielāko cieņu. Jau lielēdājs paredz dzīvnieku dzīves iznīcinā�anu. Rodas iespaids, ka potla�a iznīcinā�ana pārnesta uz to īpa�uma daļu, ko nav iespējams notiesāt. Tādējādi virsaitis var di�oties vēl vairāk nekā tad, ja būtu apēdis visu, un ietaupīt fiziski nebaudāmā notiesā�anu.

Būtu vērts palūkoties uz ēdo�ajiem vispār, vienalga, cik augsts vai zems būtu to rangs. Starp kopīgi ēdo�ajiem nepārprotami pastāv savstarpēja cieņa. Tā izpau�as jau tajā, ka viņi dalās. Ēdiens, kas guļ viņu priek�ā kopīgā �ķīvī, pieder viņiem visiem. Ikviens paņem kādu daļu sev, ikviens redz, ka arī pārējie paņem kādu daļu. Visi cen�as būt taisnīgi un nevienu neapdalīt. Vislielākā saistība starp ēdo�ajiem pastāv tad, ja viņi notiesā vienu dzīvnieku, ko arī dzīvu pazinu�i kā vienību, vai vienu vienīgu maizes klaipu. Ta�u ar to vien nojau�amais svinīgums viņu uzvedībā nav izskaid�rojams: savstarpējā cieņa nozīmē arī to, ka viņi neēdīs cits citu. Tiesa, �ādas briesmas vienmēr pastāv cilvēkiem, kas kopīgi dzīvo vienā grupā. Ta�u izteiksmīgi tās izpau�as tikai ē�anas mirklī. Visi sē� cits citam līdzās, atie� zobus, ēd, un tomēr pat �ajā kritiskajā mirklī nevienam nerodas apetīte nobaudīt otru. Ikviens uzmana sevi un uzmana arī citu atturē�anos, kas līdzinās pa�a atturībai.

Ģimenē vīrietis pārnes savu pārtikas daļu un sieviete sagatavo viņam ēdienu. Viņ� regulāri nobauda viņas sagatavoto ēdienu, un tas nodro�ina pa�u spēcīgāko viņu saistību. Pati cie�ākā un intīmākā ģimenes dzīve ir tur, kur visbie�āk ēd kopā. Domājot par to, acu priek�ā uzrodas aina: pie galda sapulcēju�ies vecāki un bērni. Viss pārējais �ķiet kā sagatavo�anās �im mir�klim; jo bie�āk un regulārāk tas atkārtojas, jo vairāk kopīgi ēdo�ie jūtas kā ģimene. Uzņem�ana pie �āda galda praktiski ir uzņem�ana ģimenē.

�eit laikam ir pati labākā izdevība �o to pateikt par �īs institūcijas kodolu un sirdi, proti, māti. Māte ir tā, kas ē�anai sniedz pati savu miesu. Tā ir barojusi bērnu sevī un tad viņam piedāvā arī savu pienu. Maigākā formā �ī tendence turpinās daudzus gadus; viņas domas, kamēr viņa ir matē, vērpjas ap pārtiku, kas nepiecie�ama pieaugo�ajam bērnam. Tam nav jābūt viņas pa�as bērnam; viņai var atstāt sve�u bērnu, viņa var to adoptēt. Viņas kaisle � dot ēst, redzēt3 ka viņ� ēd, redzēt, ka ē�ana viņā

par kaut ko kļūst. Viņas nemainīgais mērķis � bērna aug�ana un pie�ņem�anās svarā. �ķiet, ka viņas izturē�anās ir pa�atdevīga, un tāda tā arī ir, ja to skata kā no�ķirtu vienību, ja viņu skata kā cilvēku par sevi. Ta�u īstenībā viņa ir dubultojusi savu māgu un nu kontrolē tās abas. Jaunā māga kā jauna, neattīstīta miesa viņu iesākumā interesē vairāk par savējo, grūtniecībā notieko�ais vienkār�i ir pārnests ārup. Uzskats par gremo�anu kā varas centrālo norisi, kas �eit tiek pārstāvēts, jāattiecina arī uz māti, ta�u �is process neattiecas tikai uz vienu ķermeni, un fakts, ka jaunais ķerme�nis, par kura baro�anu viņa rūpējas, ir no�ķirts no pa�as ķermeņa, kopumā padara �o procesu skaidrāku un apzināmāku. Mātes vara pār bērnu agrīna�jās stadijās ir absolūta ne tikai tāpēc, ka no viņas atkarīga tā dzīvība, bet arī tāpēc, ka viņa pati izjūt visspēcīgāko dziņu nemitīgi uzturēt �o varu. �īs kundzības prieka koncentrē�anās uz mazo radībiņu viņai sniedz virs varas izjūtu, ko grūti sasniegt jebkurās citās normālās cilvēku attiecībās.

Sīs kundzības kontinuitāte, ar kuru viņa nodarbināta dienu un nakti, milzīgais daudzums sīkumu, no kuriem viņa to izveido, sniedz tai tādu pilnību un pabeigtību, kas nepiemīt nevienam kundzības veidam. Kun�dzība neaprobe�ojas tikai ar pavēļu do�anu, ko iesākumā vispār var nesa�prast. Tas nozīmē, ka būtni var turēt sagūstītu, kaut arī �ajā gadījumā tas notiek viņas pa�as interesēs, ka, neaptverot, ko dara, var nodot tālāk to, ko gadu desmitus atpakaļ spiediena rezultātā pats izjutis un saglabājis sevī kā neiznīdējamu dzeloni, ka var likt augt, proti, likt darīt to, kas valdniekam izdodas tikai ar mākslīgu ranga paaugstinā�anu. Mātei bērns apvieno auga un dzīvnieka īpa�ības. Tas ļauj baudīt tiesības, ko parasti cilvēks īsteno �ķirti: tiesības pār augiem, kam liek augt tā, kā pats to vēlas; tiesības pār dzīvniekiem, kurus tur ieslodzītus un kuru kustības kontrolē. Bērns aug mātes rokās kā grauds, kā mājdzīvnieks viņ� īsteno tam atļautās kustības; viņ� mazina tās seno pavēļu slogu, kas grūti izturams jebkurai tikumiski iedīdītai būtnei, turklāt viņ� kļūst par cilvēku, jaunu un pilnīgu cilvēku, kura iesaistī�ana mātes grupā vienmēr ir viņai parādā pateicību par to. Intensīvākas varas formas nav. Tam, ka parasti mātes lomu �ādi neskata, ir divi cēloņi. Ikvienā cilvēkā pirmām kārtām ir atmiņas par �īs varas mazi�nā�anos, un ikvienam �ķiet, ka daudz nozīmīgākas ir tēva tiesības, kaut arī tās nepavisam nav tik būtiskas.

Ģimene kļūst stingra un spēcīga tur, kur tā pārējos izslēdz no savas maltītes; dabisks iegansts citu izslēg�anai ir tie, par kuriem ģimenei jārū�pējas. �ī iegansta nepamatotība skaidri saskatāma ģimenēs, kurās nav bērnu un kuras tomēr pat nemēģina dalīties ē�anā ar citiem: ģimene divatā

ir visno�ēlojamākais, ko cilvēce izveidojusi. Ta�u arī tur, kur ir bērni, bie�i vien jūtams, ka viņi ir tikai izkārtne vistīrākā egoisma aizklā�anai. Eko�nomē �saviem bērniem�, bet pārējiem ļauj badoties. Ta�u īstenībā viss saekonomētais, kamēr dzīvo, tiek paturēts sev.

Modernajam cilvēkam patīk ieturēt maltīti restorānā � pie atsevi�ķa galdiņa, �aurā kompānijā, par kuru arī samaksā. Tā kā arī pārējie rīkojas glu�i tāpat, maltītes laikā rodas ilūzija, ka ēdamā pietiek visiem. Ta�u pat smalkākām natūrām �āda ilūzija nav vajadzīga īpa�i ilgi; pārtiku�ais viegli pārkāpj pāri bada cietējam.

Ēdo�ais pieņemas svarā, viņ� jūtas smagāks. Te ir kaut kas no di�o��anās; viņ� vairs nevar augt, ta�u �eit pat, visu acu priek�ā, viņ� var pieņemties. Tāpēc viņ� arī labprāt ieturas kopā ar citiem, ieturē�anās līdzi�nās sacensībām tap�anā pilnīgākam. Patika par piepildītību, kad vairs nevar, ir galīgais punkts, kuru labprāt grib sasniegt. Sākotnēji neviens par to nekaunējās: lielu guvumu vajadzēja pēc iespējas ātrāk notiesāt, ēda, cik vien varēja, un uzkrājumu nesa sevī.

Vienatnē ēdo�ais atsakās no cieņas, ko �ī procedūra izraisa citos attie�cībā pret viņu. Atieztie zobi, ēdot vienatnē, nevienu neiespaido. Kopā esot, redzams, kā ikviens atver muti un, strādājot ar zobiem, ļauj to darīt ari pārējiem. Tas, ka nav zobu, ir no�ēlojami, nerādīt eso�os zobus ietver sevī kaut ko askētisku. Kopīgā maltīte � dabiska iespēja demonstrēt zobus. Mūsu modernie tikumi paredz ēst ar aizvērtu muti. Tādējādi tiek mazināti pat visnelielākie draudi, ko pau� naivi atvērtā mute. Ta�u mūsu nevainīgums nemaz tik tālu nesniedzas. Mēs ēdam ar dak�iņu un nazi � ar diviem instrumentiem, kas itin viegli var kalpot uzbrukumam. Ēdiena gabaliņ�, ko nogrie� un pēc iespējas atturīgāk iebā� mutē, ari modernajās valodās saucas nokostais.

Smie�anos uzskata par kaut ko vulgāru, jo pla�i atver muti un rāda zobus. Acīmredzot smieklu sākotne rodama priekā par guvumu vai ēdienu, kas �ķiet pilnīgi nodro�ināts. Cilvēks, kas krīt, atgādina dzīvnieku, ko medīja un kas pats krīt lamatās. Jebkur� kritiens, kas izraisa smieklus, atgādina iekritu�ā bezpalīdzību; pret to, ja vien vēlētos, varētu izturēties kā pret guvumu. Cilvēks nesmietos, ja neturpinātu iepriek� minētās norises un patie�ām negribētu to notiesāt. Tā vietā, lai ēstu, smejas. Smieklus izraisa nenotikusī maltīte, pēk�ņā pārākuma izjūta, kā jau to atzīmējis I lobss. Viņ� gan nepiebilda, ka �ī izjūta izraisa smieklus tikai tad, kad �is pārākums netiek realizēts. Hobsa izpratne par smiekliem paliek pusceļā uz patiesību, viņ� nenokļūst līdz smieklu �animālajai� sākotnei, varbūt

nenokļūst tāpēc, ka dzīvnieki nesmejas. Ta�u dzīvnieki arī neatsakās no sasniedzamās barības, ja viņi patie�ām to vēlas. Tikai cilvēks ir iemācījies aizstāt visu notiesā�anas procesu ar simbolisku aktu. �ķiet, ka kustības, kas nāk no diafragmas un raksturo smie�anos, aizstāj ķermenī notieko�ās rī�anas kustības.

No dzīvniekiem tikai hiēnas spēj izdot skaņas, kas patie�ām līdzinās mūsu smiekliem. Tās var izraisīt mākslīgi, noliekot sagūstītās hiēnas priek�ā barību, ko ātri atrauj, pirms viņa paspējusi to satvert. Nebūtu lieki atgādināt, ka brīvībā tā pārtiek no maitām; var iedomāties, cik bie�i tai acu priek�ā citi aizvāku�i iekāroto.

PĀRDZĪVOJU sais

Pārdzīvo�anas mirklis ir varas mirklis. Bailes nāves vaiga priek�ā pārvēr��as par apmierinājumu, jo tu pats neesi miru�ais. Tas guļ, bet pārdzīvo�ju�ais stāv. It kā būtu notikusi kauja, un viņ� būtu uzvarējis tos, kas miru�i. Kad runa ir par pārdzīvo�anu, ikviens ir ienaidnieks citam, un salīdzi�nājumā ar �o elementāro triumfu jebkuras sāpes ir niecīgas. Ta�u svarīgi ir tas, ka pārdzīvoju�ais viens pats stāv pretī vienam vai vairākiem miru�a�jiem. Viņ� redz sevi vienu pa�u, viņ� jūt vienīgi sevi pa�u, un, ja runa ir par varu, ko pie�ķir �is mirklis, tad nekad nedrīkst aizmirst, ka viņ� to atvedina no sava vienīguma un tikai no tā.

Visās cilvēku domās par nemirstību ir kaut kas no tieksmes pārdzīvot. Gribas ne tikai vienmēr būt �eit, bet būt �eit arī tad, kad vairs neviena nav. Ikviens vēlas kļūt par visvecāko un zināt to. Pat ja viņa pa�a �eit vairs nav, tad tas jāvēsta viņa vārdam.

Viszemākā pārdzīvo�anas forma ir nogalinā�ana. Tāpat kā tiek nogali�nāti dzīvnieki, no kuriem pārtiek, kuri tavā priek�ā ir neaizsargāti un kurus var sagriezt un sadalīt kā upuri, ko tu un tavi tuvinieki ietilpinās sevī, tā gribas nogalināt arī cilvēku, kas stāv tev ceļā, kas darbojas pret tevi, kas stāv tavā priek�ā glu�i kā ienaidnieks. Gribas to nobeigt, lai izjustu, ka tu vēl esi �eit, bet viņa vairs nav. Ta�u viņ� nedrīkst izgaist pavisam, �ai triumfa izjūtai ir nepiecie�ama viņa miesiskā klātbūtne līķa veidolā. Tagad ar viņu var rīkoties, kā vien vēlies, viņ� neko tev nevar izdarīt. Viņ� guļ, viņ� vienmēr paliks guļam, viņu nekas nevar piecelt. Viņam var atņemt iero�us, var izgriezt kādu viņa miesas daļu un saglabāt to kā trofeju uz mū�īgiem laikiem. �is konfrontācijas mirklis ar nogalināto pilda pārdzīvo�ju�o ar īpa�a veida spēku, kas nav salīdzināms ne ar kādu citu spēku. Nav cita tāda mirkļa, kuru tik ļoti gribētos atkārtot.

Jo pārdzīvoju�ais zina par daudziem miru�ajiem. Piedalīdamies kaujā, viņ� ir redzējis, kā ap viņu kritu�i pārējie. Viņ� ir devies kaujā ar speciālu nodomu uzvarēt ienaidniekus. Viņam bija skaidrs mērķis � nogalināt pēc iespējas vairāk, un viņ� var uzvarēt tikai tad, ja viņam tas izdodas.

Uzvara un pārdzīvo�ana viņam ir viens un tas pats. Ta�u arī uzvarētājiem ir jāmaksā. Starp miru�ajiem guļ daudzi no viņu ļaudīm. Cīņas laukā pamī�us guļ draugi un ienaidnieki, miru�o kaudze ir kopīga. Nereti kaujās gadās tā, ka abu pu�u miru�ie vairs nav atdalāmi cits no cita: tad vienam masu kapam jāapvieno to mirstīgās atliekas.

Pārdzīvoju�ais stāv iepretim visapkārt eso�ajām miru�o kaudzēm kā lai�mīgais un priviliģētais. Tas, ka viņ� vēl ir dzīvs, bet visu pārējo, kas vēl nesen bija līdzās viņam, nav, ir iespaidīgs fakts. Bezpalīdzīgi guļ miru�ie, kuru vidū izslējies stāv viņ�, iespaids tāds � kauja notikusi tāpēc, lai viņ� pārdzīvotu. Nāve ir apgājusi viņu un skārusi citus. Tā nav, ka viņ� būtu vairījies no briesmām. Pretim nāvei viņ� nostājās kopā ar saviem drau�giem. Tie ir kritu�i. Viņ� stāv un lielās.

So pārākuma izjūtu pār miru�ajiem pazīst ikviens, kur� karojis. To var segt sēras par cīņubiedriem; ta�u draugu ir maz, bet miru�o vienmēr ir daudz. Spēka izjūta, ka stāvi tiem iepretim dzīvs, būtībā ir stiprāka par jebkurām sērām, tā ir izjūta, ka esi izredzēts starp daudziem, kuru liktenis izrādījies vienāds. Kaut kādā veidā tu jūti, ka esi labākais, jo vēl esi �eit. Tu esi attaisno�jis sevi, jo esi dzīvs. Tas, kuram �āda pārdzīvo�ana izdodas bie�i, ir varonis. Viņ� ir stiprāks. Viņā ir vairāk dzīvības. Augstākā vara ir viņam labvēlīga.

Cilvēka miesa ir kaila un ievainojama; sava mīkstuma dēļ tā ir atklāta jebkuram uzbrukumam. Tas, ko viņ� ar pūlēm un da�ādu mākslu palī�dzību nepielai� miesas tuvumā, it viegli var pārsteigt iztālēm. Viņā var ietriekties zobens, �ķēps un bulta. Viņ� izdomāja vairogu un bruņas, izvei�doja ap sevi mūri un stingrus nocietinājumus. Ta�u visvairāk no �iem dro�ības pasākumiem viņ� cer gūt neievainojamības izjūtu.

To viņ� ir mēģinājis gūt divos da�ādos veidos. Tie ir pilnīgi pretēji, tāpēc arī to rezultāti ir gau�i at�ķirīgi. Viņ� ir mēģinājis attālināt briesmas, izveidojot starp sevi un tām pla�u telpu, kas būtu pārraugāma un apsargā�jama. Savā ziņā viņ� ir slēpies no briesmām, centies tās aizgainīt.

Ta�u otrs variants viņa lepnumam atbilda vairāk. Visi senie teksti ir

pilni ar cildinā�anu un pa�slavinā�anos: viņ� ir uzmeklējis briesmas un nostājies tām pretī. Viņ� tām ļāvis pietuvoties pavisam cie�i un uz spēles licis visu. No visām situācijām viņ� izvēlējies to, kur bijis pakļauts uzbru�kumam, un vēl vairāk to saasinājis. Viņ� tapis par kāda ienaidnieku un izaicinājis to. Varbūt viņ� jau ir bijis ienaidnieks, varbūt viņ� tikai tagad to pasludinājis par ienaidnieku. Lai kā arī būtu, viņ� apzināti ir gājis pretī vislielākajām briesmām un iz�ķir�anās nenovēr�amībai.

Tas ir varoņa ceļ�. Ko varonis vēlas? Uz ko viņ� patie�ām mērķē? Slava, ko visas tautas izrādīju�as saviem varoņiem, noturīga, nepārejo�a slava, ja viņa varoņdarbi ir da�ādi un pietiekami ātri seko cits citam, maldina par �o darbu dziļākajiem motīviem. Mēdz domāt, ka viņu saista vienīgi slava, bet es domāju, ka sākotnēji viņu saista kas cits, proti, neievainojamības izjūta, ko �ādi iespējams gūt ļoti strauji.

Konkrētā situācija, kurā varonis atrodas pēc izturētajām briesmām, ir pārdzīvoju�ā situācija. Ienaidnieks tīkoja pēc viņa dzīvības, glu�i tāpat kā viņ� � pēc ienaidnieka. Ar �o skaidro un negrozāmo mērķi viņi ir stāju�ies viens otram pretī. Ienaidnieks ir nogalināts. Bet varonim cīņas laikā nekas nav noticis. Pārdzīvo�anas varenā fakta pārpildīts, viņ� metas nākamajā cīņā. Viņam neko nevarēja padarīt, un ar viņu nekas nevar notikt. No uzvaras uz uzvaru, no viena sava miru�ā ienaidnieka pie cita viņ� jūtas aizvien dro�āk: viņa neievainojamība pieņemas spēkā, tā norūdās aizvien vairāk.

Citādi neievainojamības izjūta nav gūstama. Tas, kas briesmas aizgaina, vairās no tām, vienkār�i atvirza iz�ķir�anos. Tas, kas iz�ķiras, patie��ām pārdzīvo, no jauna apliecina, vairo pārdzīvo�anas mirkļus, var sasniegt neievainojamības izjūtu. Viņ� ir varonis tikai tad, kad sasniedz to. Tagad viņ� drīkst visu, nav no kā baidīties. Varbūt mēs sliektos apbrīnot viņu vēl vairāk, ja viņam vēl būtu kāds pamats bīties. Ta�u tā domā tas, kas atrodas ārpusē. Tauta vēlas, lai tās varonis būtu neievainojams.

Tomēr nepavisam nav tā, ka varoņa veikumu izsmeltu pa�a izraudzītā divcīņa. Viņam var būt darī�ana ar veselu ienaidnieku pūli, kuram viņ� tomēr uzbrūk, no kura nevairās un visus nogalina, � tas tūdaļ pat nodro��ina viņa neievainojamības izjūtu.

Viens no senākajiem un uzticamākajiem Cingishana biedriem reiz viņam jautāja: �Tu esi valdnieks, tevi dēvē par varoni. Kāda iekarojumu un uzvaru zīme ir tavās rokās?� Cingishans atbildēja: �Pirms kāpu tronī, reiz laju pa ceļu. Pēk�ņi uzdūros se�iem vīriem, kas slēpnī pie tilta uzglūnēja manai dzīvībai. Nonācis tuvāk, izvilku savu zobenu un uzbruku viņiem. Viņi apbēra mani ar bultu krusu, ta�u visas bultas gāja secen, neviena mani

neskāra. Es viņus visus nogalināju ar savu zobenu un neievainots aizjāju tālāk. Atceļā tuvojos vietai, kur biju nogalinājis se�us vīrus. Viņu zirgi maldījās bez saimniekiem. Es tos visus pārdzinu uz savām mājām.�*

So neievainotību cīņā pret se�iem ienaidniekiem Cingishans arī uzskata par dro�u iekarojumu un uzvaru vēsti.

Pārdzlvo�anas izraisītais apmierinājums, kas ir sava veida bauda, var kļūt par bīstamu un nepiesātināmu kaisli. Tā palielinās katrā izdevīgā gadījumā. Jo vairāk miru�o, starp kuriem tu stāvi dzīvs, jo bie�āk piedzīvo miru�o grēdas, jo spēcīgāka un nenovēr�amāka ir nepiecie�amība pēc �ādām grēdām. Varoņu un karotāju karjera liecina, ka rodas sava veida narkomānija, pret kuru nekas vairs nelīdz. Ierastais skaidrojums skan �ādi: �ādi cilvēki varot vēl elpot vienīgi briesmās; dzīve bez briesmām viņiem esot blāva un pliekana; mierīga dzīve viņiem nespējot dot nekādu baudu. Briesmu kairinājumu nedrīkst novērtēt par zemu. Ta�u tiek aizmirsts, ka savās dēkās �ie ļaudis nedodas vieni pa�i, ar viņiem ir arī citi, kas tāpat pakļauti briesmām. Tas, kas viņiem patiesi vajadzīgs, bez kā viņi vairs nevar iztikt, ir pārdzīvo�anas bauda, kas atkal un atkal atjaunojas.

Tomēr nav arī tā, ka, lai apmierinātu �o baudu, briesmām vienmēr būtu jāpakļauj tie�i sevi. Viens pats nevar nogalināt pietiekami daudz cil�vēku. Karalaukā ar to nodarbojas daudzi, un, ja esi to pavēlnieks, ja kon�trolē to darbību, ja kauja ir sākta pēc pa�a lēmuma, var piesavināties arī rezultātu, par ko esi atbildīgs, ar visiem līķiem. Ne velti karavadonis nes savu lepno vārdu. Viņ� pavēl: viņ� sūta savus ļaudis pret ienaidnieku, sūta nāvē. Ja viņ� uzvar, viņam pieder viss ar miru�ajiem nosētais kaujas lauks. Vieni ir kritu�i par viņu, citi � cīņā pret viņu. No uzvaras uz uzvaru viņ� pārdzīvo tos visus. To, pēc kā viņ� tiecies, visprecīzāk pau� viņa svinētie triumfi. Un tā nozīme tiek samērota ar miru�o skaitu. Ja ienaidnieks aizstāvējies drosmīgi, ja uzvara nākusi smagi un prasījusi lielu upuru skaitu, tad triumfs ir smieklīgs.

�Cēzars pārspēja visus kara varoņus un karavadoņus, jo piedalījās daudz vairākās kaujās un nogalināja visvairāk ienaidnieku. Nepilnos desmit gados, karojot ar gaiļiem, viņ� iekaroja 800 pilsētas, paverdzināja

* Wladimirzow. The Life ofChingis-Khan. London, 1930, P. 168.

300 tautas, kopumā viņ� karoja pret trim miljoniem cilvēku, no kuriem miljonu nogalināja, bet otru saņēma gūstā.�*

Tāds ir Plūtarha spriedums, kuram nevar piedēvēt nedz kāri pēc kariem, nedz pēc asinīm, tā sprie� viens no humānākajiem cilvēces gariem. �im spriedumam ir vērtība tāpēc, ka tajā tik strikti noteikta bilance. Cēzars ir cīnījies pret trim miljoniem, vienu miljonu viņ� ir nogalinājis, bet otru saņēmis gūstā. Nākamie karavadoņi, mongoļi un nemongoļi, viņu ir pārspēju�i. Ta�u �is antīkās pasaules spriedums ir zīmīgs arī ar savu naivitāti, jo viss, kas noticis, tiek piedēvēts vienam vienīgam karavadonim. Iekarotās pilsētas, paverdzinātās tautas, nogalinātie, sagūstītie ienaidnieku miljoni pieder Cēzaram. �ādi izpau�as nevis Plūtarha, bet gan vēstures naivitāte. Kop� Ēģiptes faraonu ziņojumiem par kariem pie tā ir pierasts, un visai maz kas mainījies līdz pat mūsu dienām.

Tātad Cēzars laimīgi pārdzīvojis tik daudzus ienaidniekus. Pa�a zaudējumu aprēķinā�ana �ādos gadījumos tiek uzskatīta par kaut ko netak�tisku. Tie ir zināmi, ta�u lielajam vīram tos nepārmet. Cēzara karos, salīdzinājumā ar nogalināto ienaidnieku skaitu, to nebija pārāk daudz. Bet viņ� kā nekā ir pārdzīvojis sabiedroto un romie�u tūksto�us, arī �ajā ziņā viņ� nav palicis glu�i be�ā.

�īs lepnās bilances tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi, un ikvienā ir bijis kāds potenciāls kara varonis. Viņu kaisle masveidīgi pārdzīvot cilvēkus ir pārvērtusies neprātībā. Vēstures spriedums attaisno viņu nodomus, pirms vēl tie guvu�i savu laimi. Tiem, kas �o pārdzīvo�anas veidu pieprot vislabāk, vēsturē ir pati lielākā un dro�ākā vieta. �āda veida pēcnāves slavai galu galā svarīgāks par uzvaru vai sakāvi ir milzīgais upuru skaits. Nav zināms, ko Napoleons patie�ām izjuta Krievijas karagājiena laikā.

To, kur� visiem līdzekļiem atvaira sev draudo�ās briesmas, varētu saukt par paranoisko valdoņa tipu. Tā vietā, lai izaicinātu briesmas un konfron�tētos ar tām, tā vietā, lai cīņā ar briesmām gūtu kaut kādu rezultātu, kaut arī tas būtu nelabvēlīgs, viņ� cen�as aizsprostot tām ceļu ar viltu un piesardzību. Viņ� rada ap sevi brīvu telpu, kuru var pārredzēt un kurā var pamanīt un apsvērt ikvienu piekritēja zīmi. Tā viņ� lūkosies uz visām

* Plutarch. Leben des Caser. Kap. 15-

pusēm, jo apziņa, ka viņam darī�ana ar daudziem, kas vienlaikus var vērsties pret viņu, neļauj atslābt bailēm no �ī ielenkuma. Briesmas ir it visur, ne tikai viņa priek�ā. Lielākas briesmas drīzāk jau draud no mugurpuses, tur viņ� nevar pietiekami ātri tās pamanīt. Tāpēc viņ� raugās visapkārt, pat visklu�sākais troksnis viņam neiet secen, jo tas var slēpt kādu naidīgu nodomu.

Visu briesmu iemiesojums, dabiski, ir nāve. Svarīgi precīzi zināt, no kurienes tā gaidāma. Pirmā un iz�ķiro�ākā valdoņa pazīme ir viņa tiesības lemt par dzīvību un nāvi. Tuvoties viņam nedrīkst neviens; to, kam jāno�dod viņam kāda ziņa, kam jātuvojas viņam, ir jāpārmeklē, jo tas var būt apbruņots. Nāve no viņa tiek plānveidīgi attālināta: viņ� pats var to pie�spriest un viņam tā arī jāpiesprie�. Viņ� drīkst to piespriest tik bie�i, cik pats to vēlas. Viņa nāves spriedums vienmēr tiek izpildīts. Tā ir viņa varas zīme; tā ir absolūta tikmēr, kamēr viņa tiesības piespriest nāvi ir neapstrīdamas.

Jo patiesi viņam pakļauts ir tikai tas, kuru viņ� var sūtīt nāvē. Tie�i tāda ir pēdējā paklausības pārbaude. Viņa karavīri tiek gatavoti divējādai gatavībai: tie tiek sūtīti nogalināt viņa ienaidniekus un ir gatavi tikt nonā�vēti viņa dēļ. Ta�u arī visi pārējie viņa padotie, kas nav karavīri, zina, ka jebkuru brīdi viņ� var tiem ķerties klāt. �ausmas, ko viņ� izplata, ir viena no viņa īpa�ībām; �īs �ausmas ir viņa tiesības, un �o tiesību dēļ viņu arī vis�vairāk godina. Galējā forma izpau�as kā viņa dievinā�ana. Tā pats Dievs reizi par visām reizēm piesprie� nāvi cilvēkiem un visiem tiem, kas vēl dzīvos. No viņa garastāvokļa ir atkarīgs, kad nāves spriedums tiks izpildīts. Nevienam pat nenāk prātā sacelties � bezcerīgs pasākums.

Ta�u zemes valdoņiem nav tik viegli kā Dievam. Viņi nav mū�īgi; viņu padotie zina, ka arī viņu dienām ir nolikts gals. �o galu var pat paātrināt. T o, tāpat kā visu pārējo, veic vardarbīgi. Tas, kur� liedzas paklausīt, iestā�jas par cīņu. Neviens valdonis nevar būt dro�s, ka viņa ļaudis paklausīs vienmēr. Kamēr tie ļauj sevi nogalināt, viņ� var gulēt mierīgi. Bet, tiklīdz kādam izdodas izvairīties no viņa sprieduma, valdonis ir briesmās.

�o briesmu izjūta valdonī vienmēr ir dzīva. Vēlāk, kad būs runa par pavēles iedabu, tiks parādīts, ka bailēm jāpalielinās līdz ar pavēļu izpildes palielinā�anos. Savas �aubas viņ� var tikai apslēpt, sniedzot kādu mācību. Nāves sods viņam ir nepiecie�ams pats par sevi, pat ja upuris nemaz nav tik ļoti vainīgs. Laiku pa laikam viņam nāksies nāves sodus atkārtot, un jo bie�āk, jo vairāk viņā modīsies �aubas. Visuzticamākie, varētu teikt � visideālākie padotie ir tie, kas viņa dēļ ir gāju�i nāvē.

Jo �is iekārtojums, par kuru viņ� ir atbildīgs, viņam pie�ķir nedaudz spēka. Tas ir pārdzīvo�anas spēks, kuru viņ� tādējādi sev sagādā. Viņa

upuriem nebūt nebija pret viņu tie�ām jāuzstājas, ta�u viņi varēja to izda�rīt. Viņa bailes pārvēr� tos � iespējams, tikai pēc tam � par ienaidnie�kiem, kas ir cīnīju�ies pret viņu. Viņ� ir tos notiesājis, tie ir nonāvēti, viņ� ir tos pārdzīvojis. Tiesības piespriest nāves sodu viņa rokās līdzīgi visam kļūst par ieroci, bet tās ir daudz iedarbīgākas. Barbaru vai Austrumu valdoņiem bie�i patika pulcināt �ādus upurus savā tuvumā, lai tie vienmēr būtu acu priek�ā. Ta�u arī tur, kur tikumi nepieļāva �ādu pulcinā�anu, valdoņus nodarbināja �ādas domas. �āda veida baisu spēli, kā vēsta, esot izkārtojis Romas imperators Domiciāns*. Viņa izdomātās dzīres, kuras �ādā veidā, bez �aubām, vairs netika sarīkotas, ārkārtīgi uzskatāmi parāda paranoiskā valdoņa dziļāko iedabu. Lūk, ko par to vēsta Kasijs Dions**:

�Citu reizi Domiciāns izturējās pret cildenajiem senatoriem un jāt�niekiem �ādi. Viņ� iekārtoja telpu, kurā viss � griesti, sienas un grīdas bija piķa melnumā, un tādā pa�ā krāsā sagatavoja kailus zviļņus, kas bija novietoti uz neapklātās grīdas. Savus viesus viņ� ielūdza naktī bez pava�doņiem. Līdzās katram viesim viņ� lika novietot plāksni, kurai bija kapak�mens forma ar tā vārdu; turpat bija neliels gaismeklis, kāds parasti karājas kapenēs. Tad telpā ienāca labi noaugu�i, kaili zēni, arī melni izkrāsoti � glu�i kā spoki. Viņi nodejoja ap viesiem baismu deju un tad novietojās pie to kājām. Tad viesiem tika piedāvāti ēdieni, kurus parasti upurē miru�o gariem, � viscaur melni un tādas pa�as krāsas traukos. Visi viesi sāka trī�cēt, gaidot, ka nākamajā mirklī tiem pārgriezīs rīkles. Visi, izņemot Domiciānu, apklusa. Valdīja nāves klusums, it kā viņi jau atrastos miru�o val�stībā. Bet imperators uzsāka skaļas pārrunas par nāvi un slaktiņiem. Beidzot viņ� tos atlaida. Ta�u vispirms viņ� atlaida to vergus, kuri gaidīja priek��telpā. Viesu rīcībā viņ� nodeva citus, tiem nepazīstamus vergus un pavēlēja pavadīt tos līdz nestuvēm. �ādā veidā viņ� tiem iedvesa vēl lielākas bailes. Tikko viesi sasniedza savas mājas un atvilka elpu, tā ieradās imperatora vēstne�i. Tagad ikviens bija pārliecināts, ka pienākusi viņa pēdējā stunda. Ta�u kāds no vēstne�iem atnesa sudraba plāksni, pārējie nāca ar citiem priek�metiem, starp kuriem bija arī dārgmetāla trauki, kuros iepriek� pa�sniedza ēdienus. Beidzot pie katra viesa ieradās zēns, kas iepriek� to sagai�dīja kā viņa īpa�ais gars, ta�u tagad bija nomazgāts un izrotāts. Visu nakti pavadīju�i nāves bailēs, tagad nu viņi saņēma dāvanas.�***

*Sk. nodaļu �Komentāri�.

**Sk. nodaļu �Komentāri�.

%%% Dio. Rцmische Geschichte. Epitome von Buch LXVII. Cap. 9.

Tādas bija �Domiciāna miroņu dzīres�, kā to dēvēja tauta.

Nemitīgās bailes, kādās viņ� turēja savus viesus, lika tiem apklust. Runāja tikai viņ�, un runāja viņ� par nāvi un nonāvē�anu. �ķita, ka viņi it kā būtu miru�i, un tikai viņ� vēl būtu dzīvs. �ajās dzīrēs viņ� sapulcināja savus upu�rus, jo tie�i tā viņiem bija jājūtas. Pārģērbies kā saimnieks, bet īstenībā kā pārdzīvoju�ais, viņ� runāja ar saviem upuriem, kas uzposti par viesiem. Ta�u pārdzīvo�anas situācija bija ne tikai kvantitatīva, tā tika arī rafinētā veidā kāpināta. Viesi bija it kā pamiru�i, ta�u jebkuru brīdi viņ� tos varēja patiesi nonāvēt. Principā tā tika sākts pārdzīvo�anas process. Atlai�ot viesus, viņ� tos ap�ēlo. Uzticot tos sve�iem vergiem, viņ� atkal liek tiem trīcēt. Tie nokļūst mājās: viņ� vēlreiz sūta tiem nāves vēstne�us. Tie atnes viņiem dāvanas, tostarp ari lielāko dāvanu � dzīvību. Viņ� var, tā teikt, sūtīt tos nāvē un tad atkal atgriezt no nāves dzīvē. Ne reizi vien viņ� tīksminās par �o spēli. Tā viņam sniedz lielāko varas izjūtu � vairāk neko neizdomāsi.

Vēsturē par karu starp romie�iem un jūdiem, kas notiek Domiciāna jaunības laikā, tiek vēstīts par gadījumu, kas pilnīgi izgaismo pārdzīvoju�ā iedabu. Romie�u virspavēlnieks bija Vespasiāns, Domiciāna tēvs, un �ajā karā Flāviji ieguva imperatora titulu.

Jūdi jau zināmu laiku bija sacēlu�ies pret romie�u kundzību. Kad viņu sacel�anās kļuva nopietnas, jūdi da�ādajām zemes daļām iecēla pavēl�niekus. Viņiem bija jāsapulcina ļaudis karam un jāsagatavo pilsētas, lai tās varētu veiksmīgi pretoties romie�u leģioniem, kam drīz bija jāierodas. Jozefs, vēl jauns, tik tikko trīsdesmit gadus vecs, par provinci ieguva Galileju. Viņ� dedzīgi ķērās pie sava uzdevuma izpildī�anas. Savā darbā �Jūdu kara vēsture� viņ� ataino �ķēr�ļus, ar kuriem viņam bija jācīnās: vienotības trūkums pilsoņu vidū, sāncen�i, kas vērpa pret viņu intrigas un uz savu roku pulcināja karaspēku, pilsētas, kas vilcinājās atzīt virspavēl�nieku vai pēc zināma laika atkal atkrita. Ta�u ar apbrīnojamu enerģiju viņ� nostādīja armiju, kaut arī slikti apbruņotu, uz kājām un sagatavoja nocietinājumus romie�u sagaidī�anai.

Un viņi arī ieradās, viņus vadīja Vespasiāns, kuram līdzās bija viņa jaunākais dēls Tits, Jozefa vienaudzis. Romā tolaik imperators vēl bija

* Sk. nodaļu �Komentāri�,

Nērons. Vespasiānam bija veca, pieredzēju�a ģenerāļa slava, viņ� bija izcēlies vairākās kaujās. Viņ� iebruka Galilejā un ielenca Jozefu ar jūdu armiju Jotapatas cietoksni. Jūdi ar milzīgu drosmi aizsargājās, Jozefs bija atjautīgs un prata atsist jebkuru uzbrukumu, romie�i cieta smagus zaudēju�mus. Aizstāvē�anās ilga 47 dienas. Kad romie�iem nakts aizsegā beidzot izdevās ielauzties cietoksni, � visi gulēja, un viņus pamanīja tikai rītausmā, jūdi krita �ausmīgā izmisumā un lieliem bariem pa�i sevi nogalināja.

Jozefs izglābās. Viņa likteni pēc pilsētas ieņem�anas es gribu minēt pa�a Jozefa vārdiem. Jo, manuprāt, pasaules literatūrā nav otra �āda pārdzīvo�ju�ā vēstījuma. Pilnīgi apzināti, ar sava veida izpratni par pārdzīvo�anas būtību Jozefs ataino itin visu, ko pasācis, lai izglābtos. Viņam nebija grūti būt godīgam, jo �o vēstījumu rakstīja vēlāk, kad jau baudīja lielu romie�u labvēlību.*

�Pēc Jotapatas kri�anas gan saniknojuma dēļ, gan tāpēc, ka pavēlnieks bija kā uzburts uz Jozefa sagūstī�anu � it kā tā iz�ķirtu kara rezultātu �, it visur � starp miru�ajiem un pilsētas slēptuvēs � romie�i centās atrast ienīsto Jozefu. Ta�u viņ� pilsētas ieņem�anas laikā, it kā dievi�ķas svētības sargāts, bija izslīdējis cauri ienaidniekam un bija ielecis dziļā ūdens tvertnē, kas noslēdzās pla�ā, no aug�as neredzamā alā. �ajā slēptuvē viņ� sastapa vēl �etrdesmit di�ciltīgos, kas bija apgādāju�ies ar pārtiku vairākām dienām. Dienās viņ� slēpās, jo visapkārt bija ienaidnieki; naktīs iznāca ārā, lai atrastu bēg�anas ceļu un noskaidrotu posteņu atra�anās vietas. Ta�u, tā kā apkārtne tika tik ļoti uzmanīta, ka nebija iespējama nekāda slepena bēg�ana, viņ� atkal atgriezās alā. �ādi viņu divas dienas neizdevās atrast, ta�u tre�ajā dienā viņu nodeva sieviete, kas iesākumā bija uzturējusies kopā ar viņu, bet tad tikusi sagūstīta. Vespasiāns nekavējoties nosūtīja divus tribūnus ar uzdevumu apsolīt Jozefam dro�ību un pierunāt atstāt alu.

Tribūni devās uz alu, runāja ar viņu un garantēja viņam dzīvību. Ta�u viņi nevarēja neko panākt, jo viņ� domāja zinām, ko var sagaidīt no romie��iem pēc tik daudziem kaitējumiem. Pat uzrunātāju maigais raksturs nemainīja viņa viedokli par gaidāmo likteni. Viņ� nevarēja atkauties no bailēm, ka viņu tikai vēlas izvilināt, lai sodītu ar nāvi. Beidzot Vespasiāns sūtīja tre�o tribūnu Nikanoru, kas bija labi pazīstams Jozefam, kas iepriek� pat bija ar viņu draugos. Nikanors ieradās un atainoja romie�u maigo apie�anos ar uzvarēto ienaidnieku, viņ� arī pavēstīja, ka karaspēka koman�dieri Jozefa drosmes dēļ viņu vairāk apbrīno, nevis ienīst, un pavēlnieks

*Josephus Flavius. Geschichte des Jьdischen Krieges. Wien, 1923. Buch III. Kap. 8.

nepavisam nav domājis sodīt ar nāvi, jo to varētu izdarīt ari tāpat, bet drīzāk jau nolēmis dāvāt viņam kā drosmīgam vīram dzīvību. Un, starp citu, nemaz neesot iedomājams, ka Vespasiāns sūtījis pie Jozefa viņa draugu ar viltīgu nolūku, lai vārda lau�anu maskētu ar draudzību; un arī viņ�, Nikanors, nebūtu ieradies, lai piekrāptu draugu.

Ta�u, tā kā arī Nikanors nevarēja pierunāt Jozefu pieņemt lēmumu, karavīri dusmās grasījās aizdedzināt alu. Pavēlnieks viņus atturēja, jo viņam bija ļoti svarīgi iegūt vīru savā varā dzīvu. Kamēr Nikanors viņu vedināja atstāt alu un karavīru draudi kļuva aizvien lielāki, Jozefs atcerējās varenos sapņus, kuros Dievs viņam atklāja jūdiem gaidāmo nelaimi un romie�u imperatoru likteņus. Viņ� prata tulkot sapņus. Kā priesteris un priestera dēls viņ� bija pazīstams ar svēto grāmatu pareģojumiem, viņ� varēja izskaidrot arī dievības divnozīmīgos pareģojumus. Tie�i �ajā mirklī viņu pārņēma dievi�ķa apskaidrība, viņ� izprata neseno sapņu �ausmas un veltīja Dievam klusu lūgsnu: �Tā kā Tu esi nolēmis noliegt jūdu tautu, ko pats esi radījis, tā kā visa laime pārgājusi romie�u pusē un Tu esi izraudzījis mani atklāt nākotni, es nododu sevi romie�u rokās un palieku pie dzīvības. Bet Tevi piesaucu kā liecinieku, ka pāreju pie viņiem nevis kā nodevējs, bet gan kā Tavs kalps.�

Pēc �īs lūgsnas viņ� piekrita Nikanoram. Kad jūdi, kas kopā ar viņu atradās slēptuvē, pamanīja, ka viņ� nolēmis piekrist ienaidnieka pierunā��anai, tie blīvi aplenca viņu un apbēra ar apsūdzībām. Viņi tam atgādināja, cik daudzi jūdi, viņa pierunāti, miru�i par brīvību. Viņ�, kura drosme tik ļoti izdaudzināta, nu vēloties dzīvot kā vergs. Viņ�, kura gudrība tik ļoti tiek godāta, cerot uz to �ēlastību, pret kuriem tik spīvi cīnījies. Vai viņ� sevi pavisam esot aizmirsis? Tēvu likums bargi pret viņu vērsī�oties, viņ� aizskarot Dievu, ja jau viņam pa�am dzīvība esot tik dārga. Viņ� varot būt romie�u laimes apstulbināts, bet viņi paliekot uzticīgi savas tautas godam. Viņi tam piedāvāja roku un zobenu, lai viņ� brīvprātīgi kristu kā jūdu kara�vadonis, ja ne � tad viņam ne no brīva prāta jāmirstot kā nodevējam. Viņi pavērsa pret to zobenus un draudēja nogalināt, ja padosies romie�iem.

Jozefs no viņiem baidījās, ta�u viņu piedraudētā nāve viņam �ķita nodevība attiecībā pret Dieva uzlikto uzdevumu. Savā grūtajā stāvoklī viņ� mēģināja tiem minēt saprātīgus apsvērumus. Esot skaisti mirt karā, ta�u saskaņā ar kara para�ām � mirt no ienaidnieka rokas. Vislielākais gļē�vums � nogalināt pa�am sevi. Pa�slepkavība esot pretrunā ar visa dzīvā iek�ējo būtību, un tā esot sacel�anās pret Dievu Radītāju. Dzīvība esot saņemta no Dieva, un Viņam arījālemjot par tās beigām. Kas paceļot roku

pret sevi, to Dievs sodot, un viņ� to sodot ari nākamajās paaudzēs. Nepie�klājoties nelaimei, ko viņi piedzīvoju�i kā cilvēki, pievienot vēl dumpību attiecībā pret Radītāju. Jūsu glābiņam, ja tas iespējams, jums nevajadzētu stāties ceļā. Jums nevajadzētu kaunēties, ka esat paliku�i dzīvi, savu drosmi jūs esat pietiekami pierādīju�i ar saviem darbiem. Bet, ja jums stāv priek�ā nāve, jums to vajadzētu pieņemt no uzvarētājiem. Viņ� nedomājot pāriet ienaidnieka pusē un tādējādi kļūt par sevis pa�a nodevēju. Viņ� gan vēloties nodevību no romie�u puses. Viņ� ar mieru mirt, ja, par spīti dota�jam vārdam, tie viņu nogalinā�ot, un vārda lau�ana, par ko tos ķers Dieva sods, viņam būtu lielāks mierinājums nekā uzvara.

Jozefs minēja visu iespējamo, lai atrunātu savus biedrus no pa�slepkavības. Ta�u izmisums viņus padarīja kurlus pret visiem iebildumiem. Viņi jau sen bija sevi iesvētīju�i nāvei, un Jozefa teiktais tikai kāpināja viņu niknumu. Viņi apsūdzēja to gļēvulībā un atkailinātiem zobeniem aplenca no visām pusēm. Ikviens �ķita gatavs viņu uz vietas nodurt. Savā spiedī�gajā stāvoklī, kas izraisīja vispretrunīgākās jūtas, viņ� sauca vienu vārdā, otram paskatījās acīs ar virspavēlnieka skatienu, tre�o satvēra aiz rokas, ceturto pārliecināja ar lūgumiem. Tādējādi viņam vēlreiz izdevās novērst no sevis slepkavniecisko dūrienu. Viņ� bija kā ielenkts zvērs, kas vienmēr vēr�as pret to, kas savelk uzbrūko�u grimasi. Tā kā viņi �ajos ārkārtējos apstākļos vēl bijājās virspavēlnieka, viņu rokas bija kā nolēmētas, dun�i izslīdēja no rokām, un daudzi, kas bija pacēlu�i pret viņu zobenu, no brīva prāta tos atkal sabāza atpakaļ.

Neraugoties uz �o izmisuma stāvokli, Jozefu nepameta viņa nosvērtība; uzticoties Dieva gādībai, viņ� vēlreiz lika uz spēles savu dzīvību un teica saviem biedriem: �Tā kā esam nolēmu�i mirt un �is lēmums ir pieņemts, ļausim lozei iz�ķirt, kur� no mums nogalinās pārējos. Ikvienam lozi izvilku�ajam jākrīt no tā rokas, kas izvilks nākamo lozi. �ādā veidā visi izvilks nāves lozi un nevienam nebūs jānoslepkavo pa�am sevi. Tā būtu vislielākā netaisnība, ja pēdējais pēc savu biedru nāves pēk�ņi ļautos no�ē�lai un glābtu savu dzīvību.�

Sis priek�likums viņam atkal nodro�ināja uzticību, un, kad visi tam piekrita, arī viņ� piedalījās lozē�anā. Tādējādi ikviens lozi izvilku�ais labprātīgi ļāva sevi nākamajam nogalināt. Viņi zināja, ka drīz vien būs jāmirst arī virspavēlniekam, nāve kopā ar Jozefu viņiem �ķita labāka par dzīvību. Ta�u beigās vai nu laimīgas nejau�ības dēļ, vai arī dievi�ķas sagadības dēļ palika Jozefs ar vēl vienu biedru; un, tā kā viņ� nevēlējās lozi izvilkt pats, nedz, ja paliks pēdējais, aptraipīt savas rokas ar novadnieka

asinīm, viņ� pierunaja to padoties romie�iem un tādejādi izglābt dzī�vību.*

Pēc tam, kad no �ādas cīņas gan ar romie�iem, gan ar pa�a ļaudīm viņ� bija izkļuvis sveikā, Nikanors to aizveda pie Vespasiana. Lai redzētu jūdu virspavēlnieku, saplūda visi romie�i, un pūlis, kas ap viņu sapulcējās, sacēla milzīgu brēku. Vieni līksmoja par saņemto gūstekni, otri izkliedza draudus, bet tre�ie ar varu izlauza sev ceļu, lai tuvumā viņu labāk sare�dzētu. Tālākstāvo�ie kliedza, ka ienaidnieks jānogalinot, tuvākstāvo�ie pār�domāja viņa veikumu un brīnījās par viņa likteņa pārmaiņu. Turpretī starp virsniekiem nebija neviena, kas, par spīti visam agrākajam niknu�mam pret viņu, tagad, skatot viņu, nebūtu aizkustināti. Ta�u jo īpa�i Jozefa izturē�anos nelaimē un līdzjūtība pret viņa vecumu pārņēma di�ciltīgo Titu, kas bija tajā pa�ā vecumā. Viņ� vēlējās glābt Jozefa dzīvību un kaismīgi vērsās pie tēva. Ta�u Vespasiāns lika Jozefu stingri uzmanīt, viņa nodoms bija nekavējoties nosūtīt to Nēronam.

Izdzirdis to, Jozefs gribēja aprunāties ar Vespasiānu zem �etrām acīm. Virspavēlnieks lika atkāpties visiem klāteso�ajiem, izņemot savu dēlu Titu un diviem uzticamiem draugiem. Un Jozefs teica viņam:

�Vespasiān, tu domā, ka esmu tikai karagūsteknis, kas nokļuvis tavā varā. Tu maldies: es stāvu tavā priek�ā kā svarīgu lietu sludinātājs. Man, Jozefam, pildot Dieva uzdevumu, tev kas jāpavēsta. Ja tā nebūtu, es it labi zinu, ko prasa jūdu likums un kā jāmirst karavadonim. Tu vēlies mani nosūtīt Nēronam? Kāpēc? Viņa pēcte�i, kas kāps tronī pirms tevis, ilgi nevaldīs. Tu pats, Vespasiān, kļūsi cēzars un imperators, un tavs dēls pēc tevis! Liec mani tagad sasiet stingrāk un saglabā vēlākam laikam, sev. Jo tu kļūsi cēzars un valdnieks, ne tikai pār mani, bet arī pār zemi, jūrām un visu cilvēkdzimumu. Liec mani stingri uzraudzīt un tad, ja esmu viegl�prātīgi valkājis Dieva vārdu, sodīt tā, kā tas man pienākas!�

Iesākumā Vespasiāns nenoticēja visā pilnībā �iem vārdiem un sliecās tos uzskatīt par Jozefa viltību, ar kuru tas mēģina glābt savu dzīvību. Ta�u pakāpeniski viņ� sāka tiem ticēt; Dievs pats bija viņā uzmodinājis domas par troni, un nākamo kundzību viņam vēstīja arī citas zīmes. Viņ� uzzināja, ka gūsteknis arī citās reizēs ir jau izteicis pareizus pareģojumus. Viens no

* Slāvu versijā par jūdu karu, kas da�u zinātnieku skatījumā balstās uz senāku grieķu tekstu, �ī lieta tiek saukta savā īstajā vārdā: �Pēc tam, kad viņ� (Jozefs) bija runājis, viņ� viltīgi aprēķināja numurus un visus viltīgi apmainīja.� Sk. jauno angļu tulkojumu: Joseph us. The Jewish War. Transi, by G.A. Williamson. London, 1959. P. 403. Appendix: The Slavonic Additions.

Vespasiana draugiem, kas piedalījās slepenajā sarunā, izteica izbrīnu, ka Jozefs nav pareģojis nedz Jotapatas sagrāvi, nedz savu sagūstī�anu: tas, ko viņ� tagad klāstot, esot tuk�a pļāpā�ana, lai iegūtu ienaidnieka labvēlību. Jozefs atkārtoja to, ko bija pareģojis Jotapatas ļaudīm, proti, ka pēc 47 dienām tie kritī�ot ienaidnieka rokās, bet viņ� pats tik�ot sagūstīts dzīvs. Vespasiāns lika slepe�nībā iztaujāt gūstekņus; kad viņi apstiprināja Jozefa teikto, arī viņ� pats sāka ticēt pareģojumiem par sevi. Viņ� gan vēl atstāja Jozefu cietumā un va�ās, ta�u apdāvināja to ar greznu tērpu un citām vērtīgām lietām. Arī turpmāk pret Jozefu izturējās draudzīgi, un par to visu viņam jāpateicas Titāni.�

Jozefa pa�saglabā�anā iz�ķirami trīs da�ādi akti. Pirmoreiz viņ� izbēg no slaktiņa ieņemtajā Jotapatas cietoksnī. Pilsētas aizstāvjus, kas nebija pa�i sevi nogalināju�i, nogalināja romie�i; da�i tika saņemti gūstā. Jozefs izglābjas alā līdzās ūdens tvertnei. Te viņ� sastop �etrdesmit cilvēkus, ko izteikti dēvē par di�ciltīgiem. Viņi visi, tāpat kā viņ�, ir pārdzīvoju�ie. Viņi ir paslēpu�ies ar pārtikas līdzekļiem un cer, ka romie�i tos neatradīs �ajā slēptuvē, līdz atklāsies kāds bēg�anas ceļ�.

Ta�u vietu, kur atrodas Jozefs, ko romie�i īstenībā arī meklē, nodod kāda sieviete. Līdz ar to situācija ir principiāli mainījusies, un sākas otrais akts, kas ir pats interesantākais vēstījumā: atklātības dēļ, ar kādu to ataino galvenais aktieris, to var dēvēt par vienreizēju.

Romie�i sola viņam saglabāt dzīvību. Tiklīdz viņ� tiem tic, tie vairs nav viņa ienaidnieki. Pa�ā dziļākajā būtībā tas ir ticības jautājums. īstajā brīdī viņam atklājas pravietisks sapnis. Viņ� tiek brīdināts, ka jūdi tiks sakauti. Viņi ir sakauti, pagaidām gan tikai viņa komandētajā cietoksnī. Laime ir romie�u pusē. Viņam pavēstītais redzējums nācis no Dieva. Ar Dieva palī�dzību viņ� atrod arī ceļu pie romie�iem. Viņ� atdod sevi Dievam un vēr�as pret jaunajiem ienaidniekiem, jūdiem, kas ir kopā ar viņu alā. Viņi vēlas izdarīt pa�slepkavību, lai nekristu romie�u rokās. Viņam, viņu vadonim, kas uzmundrinājis viņus cīņai, vajadzētu būt pirmajam, kur� gatavs �āda veida bojāejai. Ta�u viņ� ir stingri nolēmis dzīvot. Viņ� uzrunā tos, ar simtiem argumentu mēģina novērst nāves vēlmi. Viņam nav panākumu. Lai ko viņ� teiktu, kas vērsts pret nāvi, tas kāpina viņu aklo izlēmību un dusmas pret viņu, kur� grib no tās izvairīties. Viņ� redz, ka var izglābties tikai tad, ja tie cits citu nogalinās un viņ� paliks pēdējais. Viņ� izliekas, ka piekrīt, un pieņem ideju par izlozi.

Pārdomājot �o lozē�anu, grūti iedomāties, ka iztikts bez krāp�anās. Tā ir vienīgā Jozefa vēstījuma vieta, kas paliek neskaidra. �īs nāves loterijas apbrīnojamo galarezultātu viņ� piedēvē dievībai vai nejau�ībai, ta�u tas

izklausās tā, it kā viņ� Jautu lasītāja gudrībai uzminēt �īs lietas patieso norisi. Jo tas, kas seko, ir kas briesmīgs: viņa acu priek�ā viņa ļaudis cits citu apslepkavo. Un tas nenotiek uzreiz, tas viss notiek rindas kārtībā. Starp katru slepkavību tiek vilkta loze. Ikviens savām rokām nogalina vienu biedru, un nākamais, kas izvelk lozi, nogalina viņu pa�u. Reliģiskās ba�as, ko Jozefs vēr� pret pa�slepkavību, acīmredzot neattiecas uz slepkavību. Ar ikvienu, ko viņ� redz krītam, vairojas viņa cerības uz izglāb�anos. Viņ� vēlas, lai ikviens no tiem un visi kopā būtu beigti; pats sev viņ� vēlas tikai dzīvību. Viņi mirst labprātīgi, domājot, ka viņu virspavēlnieks mirs kopā ar viņiem. Viņi nevar iedomāties, ka viņ� paliks pats pēdējais. Nav ticams, ka viņi pat būtu varēju�i pieļaut �ādu iespēju. Ta�u, tā kā vienam tomēr jābūt pēdējam, viņ� rīkojas tālredzīgi: tā būtu vislielākā netaisnība, viņ� saka, ja pēc biedru nāves pēdējais pēk�ņi pa�ēlotu sevi un glābtu savu dzīvību. Tie�i �ādu netaisnību viņ� ir paredzējis. Viņ� dara tie�i to, ko vismazāk drīkstētu darīt pēc visu biedru nāves. Aizbildinoties, ka viņ� ir viens no viņiem, ka �ajā pēdējā brīdī ir kopā ar viņiem, viņ� tos visus sūta nāvē un tādējādi izglābj sev dzīvību. Tie nenojau�, ko viņ� jūt, redzot tos mirstam. Viņus satur kopīgais liktenis, un viņi ari tam tic; bet viņ� atrodas ārpus tā un paredzējis �o likteni tikai viņiem. Viņi mirst, lai viņ� izglābtos.

Maldinā�ana ir absolūta. Tāda ir visu vadoņu piekoptā maldinā�ana. Viņi izliekas, ka dodas nāvē kopā ar visiem saviem ļaudīm. Ta�u īstenībā viņi tos sūta nāvē pa priek�u, lai pa�i paliktu pie dzīvības ilgāk. Viltība vienmēr ir viena un tā pati. Vadonis grib pārdzīvot; �ādi vairojas viņa spēki. Ja viņ� pārdzīvo ienaidnieku, labi, ja nē � paliek pa�a ļaudis. Katrā ziņā viņam vajadzīgas abas iespējas � pamī�us vai vienlaicīgi. Ienaidniekus viņ� izmanto atklāti, tāpēc jau tie ir ienaidnieki. Savus ļaudis viņ� var izmantot tikai slēptā veidā.

Sī Jozefa viltība atklājas alā. Ārpusē stāv ienaidnieki. Viņi ir uzvarētāji, ta�u viņu iepriek�ējie draudi ir pārvērtu�ies solījumā. Alā, iek�pusē, stāv draugi. Viņi uztur pa�a vadoņa iedvesto noskaņojumu un vairās pieņemt jauno solījumu. Tādējādi ala, kur vadonis vēlējies izglābties, viņam kļūst par lielām briesmām. Viņ� piekrāpj savus draugus, kas grib nogalināt gan viņu, gan pa�i sevi, un sūta tos visus sev pa priek�u nāvē. Jau no pa�a sākuma viņ� nodala sevi no tiem domās, bet tad arī rīcībā. Viņ� paliek tikai ar vienu biedru. Tā kā viņ�, kā pats saka, nevēlas aptraipīt rokas ar savu novadnieka asinīm, viņ� pierunā to padoties romie�iem. Tikai viņu vienīgo viņ� var pie�runāt saglabāt dzīvību. �etrdesmit bija par daudz. Abi izglābjas pie romie�iem.

Tādējādi viņ� ir iznācis sveiks un vesels no cīņas ar pa�a ļaudīm. Tie�i ar to viņ� arī ierodas pie romie�iem, viņ� ierodas ar paaugstinātu pa�a dzī�

vības izjūtu, ko barojusi pa�a ļau�u bojāeja. �īs jauniegūtās varas pavēstīsana Vespasiānam ir Jozefa izglāb�anās tre�ais akts. Tā izpau�as profētiskā pareģojumā. Romie�iem ļoti labi bija zināma jūdu stingrā ticība Dievam. Viņi zināja, ka tas būtu pats pēdējais, ko atļautos jūds, � vieglprātīgi runāt Dieva vārdā. Jozefam vajadzēja ļoti vēlēties, lai kā imperatoru redzētu nevis Nēronu, bet gan Vespasiānu. Nērons, kuram viņu vēlējās nosūtīt, nesaglabātu viņam dzīvību. Bet Vespasiāns viņam bija devis vārdu. Viņam bija arī zināms, ka Nērons nicināja daudz vecāko Vespasiānu, kas viņa dziedājumu laikā parasti iemiga. Bie�i vien viņ� izrādīja ne�ēlastību un tikai tagad, kad jūdu sacel�anās ieguva draudīgus apmērus, atsauca veco, pieredzēju�o ģenerāli. Vespasiānam bija pamats neuzticēties Nēronam. Pravietojumam par nākamo kundzību vajadzēja būt viņam tīkamam.

Jozefs varētu pats ticēt �ai vēstij, ko pavēstīja Vespasiānam Dieva uzde�vumā. Pravieto�ana viņam bija asinīs. Viņ� sevi uzskatīja par labu pravieti. Viņ� deva romie�iem kaut ko tādu, kā viņiem pa�iem nebija. Romie�u die�vus viņ� neuztvēra nopietni, no viņiem nāku�o viņ� uzskatīja par māņticību. Ta�u viņ� zināja arī to, ka viņam jāpārliecina Vespasiāns, kur� kā jebkur� romietis nicināja jūdus un viņu ticību, par sava vēstījuma nopietnību un nozīmību. Par pa�a ļau�u pārdzīvo�anu viņ� var pateikties drosmei, ar kādu uzstājās, spēkam, ar kādu runāja, � viņ�, viens pats starp ienaidniekiem, kam nodarījis tik daudz ļauna un kas vēl nesen liku�i viņam bēgt �, un ticībai sev, kas viņā bija spēcīgāka par jebkuru citu ticību. To, kas viņam izdevās alā, viņ� attiecināja uz Vespasiānu, kur� pārdzīvoja trīsdesmit gadus jaunāko Nēronu un visus trīs viņa pēcte�us. Ikviens no viņiem, tā teikt, krita no nākamā rokas, un Vespasiāns kļuva par Romas imperatoru.

Muhammadam Tuglakam, Deli sultānam, bija visda�ādākie plāni, kas pārspēj Aleksandra vai Napoleona plānus: viens no tiem bija Ķīnas ieka�ro�ana, �ķērsojot Himalajus.* �im nolūkam tika savākta 100 000 vīru liela jātnieku armija. 1337. gadā �ī armija devās ceļā un kalnos gāja bojā.

* Sk. nodaļu �Deli sultāns�.

Izglābties izdevās tikai desmitvīriem, vairāk nevienam. Viņi atgriezās Deli ar vēsti par bojāeju. Pēc sultāna pavēles �ie desmit viri tika sodīti ar nāvi.

Valdoņu nepatika pret pārdzīvoju�ajiem ir vispārēja. Viņi uzskata, ka visa faktiskā pārdzīvo�ana attiecas tikai uz viņiem, tā ir viņu īstā bagātība, viņu vērtīgākais īpa�ums. Tas, kas uzkrīto�i atļāvies izdzīvot bīstamā situ�ācijā un jo īpa�i pārdzīvot daudzus citus, iejaucas valdoņu lietā un pret to vēr�as viņu naids.

Tur, kur neap�aubāmi pastāvējusi kundzības absolūtā forma, piemēram, islama Austrumos, valdoņu dusmas pret pārdzīvoju�ajiem varēja izpausties atklāti, iegansti, ko viņiem varbūt arī vajadzēja atrast to iznīcinā�nai, tikai nedaudz aizklāja kailo afektu, kas viņus pārpildīja.

Atkrītot no Deli, Dekānā veidojās cita islama valstība. �īs jaunās dinasti�jas sultāns Muhammads �ahs visu savu valdī�anas laiku sīvi karoja ar kaimiņ�zemju hinduistu valdniekiem. Reiz hinduistiem izdevās iekarot svarīgo pil�sētu Mudkalu.* Visi tās iedzīvotāji, vīrie�i, sievietes un bērni, tika nogalināti. Izglābās tikai viens vienīgs vīrs un nodeva �o ziņu sultāna galvaspilsētā. �Kad viņ� par to izdzirdēja,� stāsta hronists, �viņu pārņēma sāpes un niknums: viņ� pavēlēja tūdaļ pat sodīt ar nāvi nelaimīgo vēstnesi. Viņ� nespēja paciest �o no�ēlojamo, kas skatījis daudzo drosmīgo biedru slaktiņu un izdzīvojis.�

Te vēl var runāt par ieganstu, iespējams, ka sultāns patie�ām neapzi�nājās, kāpēc viņ� nevar izturēt, skatot vienīgo, kas izglābies. Ēģiptes kali�fam Hakimam, kas valdīja ap 1000.gadu, varas spēle bija daudz skaidrāka, un viņ� to baudīja līdzīgi imperatoram Domiciānam.** Hakimam patika pārģērbtam klaiņot naktīs apkārt. Vienā naksnīgā pastaigā viņ� kādā kalnā netālu no Kairas sastapa desmit labi bruņotus vīrus, kas viņu atpazina un lūdza naudu. Viņ� tiem teica: �Sadalieties divās daļās un cīnieties savā starpā, kas uzvarēs, tam do�u naudu.� Viņi paklausīja un cīnījās tik sirdīgi, ka deviņi zaudēja dzīvību. Desmitajam, kas bija palicis dzīvs, Hakims pameta sauju zelta gabalu. Bet, kad viņ� pieliecās, lai tos uzlasītu, Hakims lika saviem miesassargiem sacirst to gabalos. �ādi viņ� pierādīja skaidru izpratni par pārdzīvo�anas norisi; viņ� to izbaudīja kā sava veida izrādi, ko pats organizējis, un beigās vēl guva prieku par izdzīvoju�ā iznīcinā�anu.

Pavisam savdabīga ir valdoņu attieksme pret savu pēcteci. Ja runa ir par dinastiju un pēctecis ir pa�a dēls, attieksme kļūst divkārt sare�ģīta. Pilnīgi dabiski, ka dēls viņu pārdzīvos kā jebkur� dēls, un pilnīgi dabiski, ka dēls

* Sewells. A Forgotten Empire. London, 1900. P. 34.

** Par Hakimu sk.: Wolff Ph. Die Drusen und ihre Vorlāufer. Leipzig, 1845. S. 2 86.

jau agri kāpina sevi pārdzīvo�anas pasiju, � viņam pa�am jākļūst par valdoni. Abiem ir iemesls vienam otru neieredzēt. Viņu sāncensība, kas izriet no nevienādiem priek�nosacījumiem, jo īpa�i kulminē tie�i �ajā nevienā�dībā. Viens, kura rokās ir vara, zina, ka viņam jāmirst pirms otra. Otrais, kuram vēl nav varas, jūtas dro�s par pārdzīvo�anu. Viņ� kairi alkst vecākā nāvi, kur� mazāk par visiem cilvēkiem vēlas mirt, jo citādi viņ� nebūtu nekāds valdonis. Vienlaikus visiem līdzekļiem tiek atvairīta jaunā nokļū��ana pie valdī�anas. Tas ir konflikts, kas patie�ām nav atrisināms. Vēsture ir pilna ar �ādu dēlu sacel�anos pret tēviem. Da�iem izdodas gāzt tēvus, da�us uzvar tēvi un ap�ēlo vai soda ar nāvi.

Varētu gaidīt, ka ilgi dzīvojo�a un absolūta valdītāja dinastijā dēlu sacel�anās pret tēviem kļūst par sava veida aran�ējumu. Zīmīga ir Mogulu dinastijas vēsture Indijā.* Princis Saļims, valdnieka Akbara vecākais dēls, �alka ņemt valdī�anu savās rokās un bija nikns par tēva ilgo mū�u, kas neļāva baudīt augsto cieņu. Viņ� nolēma to uzurpēt, pie�ķīra pats pēc sava ieskata sev valdnieka titulu un tiesības.� Tā tiek vēstīts jezuītu ziņojumā, kuri labi pazina tēvu un dēlu un centās abus pievērst savai ticībai.** Princis Saļims izveidoja pats savu galmu. Viņ� nolīga slepkavas, kas no slēpņa uzbruka tēva visuzticamākajam draugam un padomdevējam un nogalināja to. Trīs gadus ilga dēla sacel�anās; �ajā laikā pat reiz nonāca līdz liekulīgam samierināju�mam. Beidzot Saļimām piedraudēja ar cita troņmantnieka iecel�anu, un �ī spiediena ietekmē viņ� pieņēma ielūgumu ierasties tēva galmā. Uzņemts viņ� tika sirsnīgi, tad tēvs viņu ieveda iek�ējos apartamentos, iepļaukāja un ieslēdza bādē�anās telpā. Viņ� pielika tam ārstu un divus kalpotājus, it kā dēls būtu garīgi slims; vīns, kas viņam ļoti gar�oja, tika tam liegts. �ajā laikā princim bija 36 gadi. Pēc da�ām dienām Akbars viņu atsvabināja un atkal iecēla troņmantnieka kārtā. Nākamajā gadā Akbars nomira no dizentērijas. Tika runāts, ka dēls viņu noindējis, ta�u skaidrība par �o pieņēmumu vairs nav iegūstama. �Pēc tēva nāves, ko viņ� tik ļoti alka,� princis Saļims beidzot kļuva par valdnieku; viņ� sevi dēvēja par D�ahangiru.

Akbars valdīja 45 gadus, D�ahangirs � 22 gadus. Ta�u �ajā uz pusi mazākajā valdī�anas laikā viņ� piedzīvoja tie�i to pa�u, ko piedzīvoja viņa tēvs. Viņa mīļākais dēls �ahs Dzahans, ko bija iecēlis par savu troņmantnieku, sacēlās pret viņu un trīs gadus karoja ar viņu. �ahs D�ahans tika

* īsu pārskatu par Mogulu dinastijas vēsturi sk.: Smith V.A, The Oxford History of

India. Oxford, 1923. P. 321 468.

** Ja Jarric. Akbar and the Jesuits. Transi, by C.H. Payne. London, 1926. P. 182.

sakauts un lūdza savam tēvam mieru. Viņ� tika ap�ēlots, ta�u ar smagu nosacījumu: viņam vajadzēja nosūtīt uz valdnieka galmu divus savus dēlus kā ķīlniekus. Viņ� pats centās nerādīties tēvam acīs un gaidīja tā nāvi. Divus gadus pēc miera noslēg�anas D�ahangirs nomira un �ahs D�ahans kļuva par valdnieku.

�ahs D�ahans valdīja 30 gadus. Ko viņ� nodarīja savam tēvam, tas notika arī ar viņu, ta�u viņa dēlam bija lielāka laime. Aurangzebs, no abiem dēliem jaunākais, kas reiz bija ķīlnieks vectēva galmā, sacēlās pret tēvu un vecāko brāli. Slavenais �pēcte�u kar��, kas nu izraisījās un ko apliecināju�i aculiecinieki no Eiropas, beidzās ar Aurangzeba uzvaru. Brāli viņ� lika sodīt ar nāvi, bet tēvu astoņus gadus � līdz nāvei � noturēja cietumā.

Drīz pēc uzvaras Aurangzebs pasludināja sevi par valdnieku un valdīja pusgadsimtu. Viņa mīļākajam dēlam pacietība zuda jau daudz agrāk. Viņ� sacēlās pret tēvu, ta�u vecais bija slīpētāks par dēlu un prata pārvilināt viņa sabiedrotos. Dēlam bija jābēg uz Persiju, kur viņ� trimdā nomira daudz agrāk par tēvu.

Aplūkojot Mogulu dinastiju kopumā, atklājas apbrīnojami uniformēts tēls. Tās spo�ums ilga 15 0 gadus; �ajā laikā valdīja tikai �etri valdnieki, katrs nākamais bija iepriek�ējā dēls, visi viņi bija sīksti, dzīvoja ilgi un ar visu sirdi nodevās varai. Viņu valdī�anas laiks ir apbrīnojami ilgs. Akpars valdīja 45 gadus, viņa dēls � 22, mazdēls � 30, bet mazmazdēls � 50 gadus. Sākot ar Akbaru, neviens no dēliem neizturēja gaidī�anas laiku, ikviens, kas vēlāk kļuva par valdnieku, sacēlās pret savu tēvu. �īs sacel�anās beidzās da�ādi, D�ahangirs un �ahs D�ahans tika satriekti, ta�u tēvi viņus ap�ēloja. Aurangzebs sagūstīja tēvu un gāza viņu. Viņa pa�a dēls bez panākumiem nomira trimdā. Bet ar Aurangzeba nāvi beidzās arī Mogulu dinastijas vara.

�ajā ilgi dzīvojo�o dinastijā ikviens dēls ir sacēlies pret savu tēvu, un ikviens tēvs ir karojis ar savu dēlu.

Viskrasākā varas izjūta pastāv tur, kur valdnieks negrib dēlu. Vislabāk to apliecina Caka, kas pagāju�ā gadsimta pirmajā tre�daļā Dienvidāfrikā nodibināja zulusu nāciju un valstību.* Viņ� bija izcils karavadonis, viņ� ir salīdzināts ar Napoleonu, un cits tik atklāts valdonis diez vai kādreiz ir bijis. Viņ� atteicās precēties, jo nevēlējās nevienu leģitīmu mantinieku.

* Vislabāko Cakas aprakstu sniedz angļu ceļotājs Henrijs Finns. Viņa dienasgrāmata, kas ari iepriek� tikusi daudz izmantota, vairāk nekā pēc 100 gadiem ir publicēta ari kā grāmata: The Diary of Henry Francis Finn. Ed. by J.Stuart and D.Mck.Malcolm. Pietermaritzburg, 1950. Vienīgā vērtīgā modernā biogrāfija, kas bez visiem rakstiskajiem avotiem balstās uz mutvārdu tradīciju, ir Ritera grāmata: RitterEA. Schaka Zulu. London, 1955.

Viņu nespēja pierunāt ari māte, kuru viņ� vienmēr apdāvināja. Par visu vairāk viņa vēlējās mazdēlu, ta�u viņ� palika nelokāms. Viņa harēmā bija simtiem sievie�u, beigās to bija 1200; viņu oficiālais tituls bija �māsas�. Viņām bija aizliegts tapt grūtām, nerunājot jau nemaz par bērna dzemdē��anu. Viņas tika stingri kontrolētas. Ikviena �māsa� stāvoklī, ja tā tika pie�ķerta, tika sodīta ar nāvi. Vienas �ādas sievietes bērnu, kura dzim�ana viņam tika apslēpta, Caka nogalināja pats savām rokām. Viņ� bija lepns par savu mīlestības mākslu, pilnīgi valdīja pār sevi un tāpēc ticēja, ka neviena sieviete nevar no viņa ieņemt. Tādējādi viņ� nekad nenokļūs situā�cijā, kurā būtu jābīstas no pieaugo�ā dēla. 41 gada vecumā viņu nogalināja divi viņa brāļi.

Ja būtu ļauts no pasaulīgiem valdoņiem pāriet uz dievi�ķiem valdoņiem, prātā nāk Muhameda Dievs, kura vienvaldība ir pati neapstrīda�mākā starp visiem dieviem. Viņ� jau no pa�a sākuma stāv savos augstumos un viņam nav kā Vecās derības dievam jācīnās ar nopietniem sāncen�iem. Korānā nemitīgi tiek sirdīgi apgalvots, ka neviens viņu nav radījis, ta�u arī viņ� nevienu nerada. Polemikā pret kristietību, kas te izpau�as, rodas izjūta par viņa varas vienību un nedalāmību.

Pretstatā tam ir Orienta valdnieki ar simtiem dēlu, kuriem vispirms jācīnās savā starpā, lai noskaidrotu īsto pēcteci. Var pieļaut, ka apziņa par viņu savstarpējo naido�anos nedaudz mazina tēva sarūgtinājumu, ka viens no viņiem kļūs par pēcteci.

Par pēcte�a dziļāko jēgu, viņa nolūkiem un priek�rocībām runa būs vēl citā sakarībā. Te tikai jāatzīmē, ka starp valdoni un pēcteci pastāv īpa�a veida naids, kuram jāpieaug līdz ar vissavdabīgākās varas kaislības � pārdzīvo�anas kaislības � � pieaug�anu.

Pārdzīvo�anas formu apraksts nav dīka nodarbe, to ir daudz, un svarīgi neatstāt nevienu no tām neievērotu.

Visagrākais process jebkura cilvēka dzīvē, ilgi pirms viņa piedzim�anas un, protams, nozīmīgāks par to, ir radī�anas process, kas vēl nav skatīts �ajā svarīgajā pārdzīvo�anas aspektā. Par brīdi, kad sēkla ir iekļuvusi ol�ūnā, ir daudz kas zināms, varētu pat teikt � gandrīz viss. Ta�u gandrīz nemaz nav domāts par to, ka pastāv neskaitāmi daudz �ūnu, kas radī�anā neno�kļūst līdz mērķim, kaut arī tās intensīvi piedalīju�ās kopīgajā procesā. Tā

nav viena atsevi�ķa �ūna, kas meklē savu ceļu līdz ol�ūnai. To ir aptuveni 200 miljonu. Vienā iz�ļācienā tās tiek iz�ļāktas vienkopus, un blīvā straumē tās tiecas uz vienu mērķi.

To skaits ir milzīgs. Tā kā tās radu�ās dalī�anās rezultātā, tās visas ir vienādas; to blīvums diez vai varētu būt lielāks, un tām visām ir viens un tas pats mērķis. Atcerēsimies, ka tie�i �īs �etras iezīmes ir tās, kas tika rak�sturotas kā būtiskas masas īpa�ības.

Lieki uzsvērt, ka masa, ko veido sēklas �ūnas, nevar būt tā pati masa, ko veido cilvēki. Tomēr nav �aubu, ka starp abām masām pastāv analoģija un varbūt pat kas vairāk par vienkār�u analoģiju.

Visas �īs sēklas �ūnas vai nu ceļā uz mērķi, vai arī vēlāk tie�ā tā tuvumā iet bojā. Tikai viena vienīga sēkla nokļūst ol�ūnā. To visai pamatoti var dēvēt par pārdzīvoju�o. Tā ir, tā teikt, vadonis, tai izdodas tas, uz ko at�klāti vai slepeni cer ikviens vadonis: tai izdevies pārdzīvot visus, ko tā vadījusi. No �ī pārdzīvoju�ā, kas pārdzīvojis 200 miljonus sev līdzīgos, rodas ikviens cilvēks.

No �īs elementārās, kaut arī nepieminētās formas pāriesim pie citām, pazīstamākām formām. Iepriek�ējās nodaļās īpa�i daudz tika runāts par noga�linā�anu. Iedomāsimies � stāvēt iepretim ienaidniekam: viens atsevi�ķs ienaidnieks, ja runa ir par slepkavību vai slepenu uzbrukumu, divcīņa ar baru, jūtoties pilnīgi ielenktam, vai arī cīņa ar veselu masu. �ajā gadījumā cilvēks nav viens, viņ� iesaistās slaktiņā kopā ar saviem ļaudīm. Ta�u izdzī�vo�anu viņ� attiecina tikai uz sevi vienīgo, un jo lielāks rangs � jo vairāk. Ta�u, tā kā kritu�i ir daudzi no pa�u ļaudīm, miru�o kaudzes ir jauktas, tajās ir ienaidnieki un draugi; tas atgādina �neitrālo� epidēmijas gadījumu.

Nogalinā�ana te robe�ojas ar mir�anu, proti, ar visbriesmīgāko tās gadī�jumu � nāvi epidēmijās un dabas katastrofās. Tajās pārdzīvo itin visu, kas ir mirstīgs, � gan draugus, gan ienaidniekus. Visas attiecības izzūd, mir�ana var kļūt tik vispārīga, ka vairs nezina, kas tiek apglabāts. Ļoti zīmīgi ir stāsti par cilvēkiem, kas attapu�ies, atguvu�i dzīvību starp miru�iem, miru�o kaudzē: viņi atmostas starp miru�ajiem. �ādi cilvēki sliecas uzskatīt sevi par neievainojamiem, par, tā teikt, mēra varoņiem.

No cilvēku atsevi�ķās mir�anas izriet atturīgs un aizklāts gandarījums. Runa ir par piederīgajiem un draugiem. Neviens nenogalina sevi, neviens nejūt, ka tiktu uzbrukts. Darīts netiek nekas, tikai gaidīta cita nāve. Jau�nākie pārdzīvo vecākos, dēls pārdzīvo tēvu.

Dēls visnotaļ dabiski uzskata, ka tēvs nomirst pirms viņa. Pienākums viņam liek steigties pie tā nāvesgultas, aizvērt acis un aiznest līdz kapam.

Sajā procedūrā, kas ilgst vairākas dienas, tēvs guļ viņa priek�ā miris. Tas, kas viņam varēja pavēlēt, ir apklusis, tik kluss kā reti kur� cilvēks. Tam bezpalīdzīgi jāpieņem itin viss, kas tiek darīts ar viņa miesu, un norīkoju�mus dod dēls, kas iepriek� tik daudzus gadus bija viņa varā.

Jau te pastāv gandarījums par pārdzīvo�anu. Tas izriet no abu attiecī�bām, viens daudzus gadus bija vāj�, bezpalīdzīgs un atradās pilnīgā otra varā, un otrs, kas reiz ir bijis pats varenākais, tagad ir gāzts un izdzisis, pir�mais nu ir noteicējs pār viņa miru�ajām miesām.

Viss, ko tēvs atstājis, spēcina dēlu. Mantojums ir viņa guvums. Viņ� ar to var rīkoties citādāk, nekā to darījis tēvs. Ja viņ� bijis taupīgs, dēls var būt iz�ķērdīgs, ja viņ� bijis gudrs, dēls var būt galīgs dulburs. It kā būtu pieņemts un tūdaļ pat izsludināts jauns likums. Pārrāvums ir pilnīgs un neatjaunojams. To izraisījusi pārdzīvo�ana; tā ir pati personiskākā un intīmākā pārdzīvo�anas forma.

Pavisam citādāka ir pārdzīvo�ana starp vienaud�iem. Tā kā runa ir par savējo grupu, pārdzīvo�anas tendenci aizklāj maigākas sāncensības formas. Vienaud�u grupa tiek iekļauta noteikta vecuma grupās. Noteiktos ritos, kas ietver grūtus un bie�i vien ne�ēlīgus pārbaudījumus, jaunie cilvēki pār�iet no vienas grupas uz nākamo. �ādos pārbaudījumos � ta�u tas ir izņē�mums � var iet ari bojā.

Vecie, vīri, kas pēc noteiktu gadu notecē�anas vēl ir dzīvi, bauda lielu cieņu jau pie dabas tautām. Cilvēki �ajās tautās parasti nomirst agrāk par mums; viņi ir pakļauti briesmām un slimībām daudz vairāk par mums. Zināma vecuma sasnieg�ana viņiem jau ir sasniegums, un tas tiek atalgots. Sie vecie ne tikai zina vairāk, ne tikai ir ieguvu�i lielāku pieredzi, bet arī attaisnoju�i sevi, jo aizvien vēl ir dzīvi. Viņiem ir bijusi laime, ja jau izkļu�vu�i sveikā no medībām, kariem un nelaimes gadījumiem. Viņu cieņa ir augusi līdz ar visu �o briesmu pārvarē�anu. Savas uzvaras pār ienaidnie�kiem viņi var pierādīt ar trofejām. Viņu ilgsto�ā eksistence ciltī, kurā nav īpa�i daudz cilvēku, ir sevi�ķi uzkrīto�a. Viņi ir piedzīvoju�i daudzus �ēlabu iemeslus. Ta�u viņi vēl ir dzīvi, un to vecumgrupas piederīgo nāve vairo viņu cieņu. Grupas locekļi to gan nevērtē tik augsti kā uzvaras pār ienaid�niekiem, ta�u viens nav apstrīdams: pats vienkār�ākais un uzkrīto�ākais panākums ir būt vēl dzīvam. Vecie ir ne tikai dzīvi, viņi joprojām ir dzīvi. Viņi var pēc savas patikas apņemt jaunas sievas, bet jaunekļiem nereti jābūt apmierinātiem ar vecākām. Vecie vīri nosaka, kurp ceļot, ar ko karot, .ir ko slēgt savienības. Ciktāl �ādos apstākļos var runāt par valdī�anu, tad Re ir vecie, kas valda kopīgi.

Vēlme pēc garas dzīves, kam liela nozīme vairumā kultūru, īstenība nozīmē, ka cilvēks grib pārdzīvot savus vienaud�us. Zinot, ka daudzi mirst agri, sev vēlas citu likteni. Lūdzot dieviem garu dzīvi, sevi izslēdz no biedru loka. Lūgsnā gan parasti to nemin, ta�u iedomājas, ka kļūs vecāks par viņiem. �Veselīgais� ilgdzīvo�anas fenomens ir patriarhs, kas var skatīt daudzas savu pēcte�u paaudzes. Domāts tiek tikai par vienu patriarhu. Ar viņu it kā sākas jauna dzimta. Kamēr ap viņu vēl ir dzīvi mazdēli un mazmazdēli, viņam neko nekaitēs, ja da�i dēli nomirs pirms viņa; tas palielinās viņa cieņu, ka viņa dzīvība ir sīkstāka par to dzīvībām.

Beigās veco grupā paliek viens vienīgais, visvecākais. Pēc viņa dzīves ilguma tiek noteikts etrusku gadsimts. * Par to ir vērts �o to pateikt.

Etrusku �gadsimtam� ir mainīgs lielums, te tas īsāks, te garāks, un katru reizi tā ilgums jānoteic no jauna. Ikvienā paaudzē ir vīrs, kas ir vecāks par pārējiem. Kad �is visvecākais vīrs, kas pārdzīvojis visus pārējos, nomirst, dievi cilvēkiem dod noteiktas zīmes. No �ī nāves brī�a ir atkarīgs gadsimta ilgums: ja pārdzīvoju�ajam bija 110 gadu, �im gadsimtam ir 110 gadu; ja viņ� nomirst 105 gadu vecumā, gadsimtam ir tikai 105 gadi. Pārdzīvoju�ais arī ir gadsimts, to veido viņa dzīves gadi.

Ikvienai pilsētai un tautai ir noteikta ilgstamība. Etrusku nācijai atbilst desmit �ādi gadsimti, ko skaita no pilsētas nodibinā�anas. Ja ikvienas paaudzes pārdzīvoju�ais iztur īpa�i ilgi, tad nācija kā kopums kļūst daudz vecāka. �ī sakarība ir uzkrīto�a, bet kā reliģiska institūcija � unikāla.

Pārdzīvo�ana laiciskā distance ir vienīgā forma, kurā cilvēks paliek nevainīgs. Cilvēkus, kas dzīvoju�i ilgi pirms tam, kas nav personiski pazīs�tami, nevar nonāvēt, viņu nāvi nevar vēlēties, to nevar arī sagaidīt. Tie jau ir dzīvoju�i, kaut arī patlaban vairs nedzīvo. Apzinoties viņus, viņiem nodro�ina ļoti saudzīgu un bie�i vien arī tuk�u pārdzīvo�anas formu. �ajā ziņā viņiem pakalpo vairāk, nekā izmanto viņus. Ta�u var parādīt, ka arī viņi sniedza savu artavu pa�u pārdzīvo�anas izjūtā.

Tātad pastāv priek�te�u pārdzīvo�ana, kurus pats nepazīst, un iepriek�ējo paaud�u pārdzīvo�ana. �āds pārdzīvojums iespējams kapsētās. Tas sabalsojas ar izdzīvo�anu kādā epidēmijā: �ī epidēmija ir nevis mēris, bet nāve vis�pār, un miru�ie savākti �ajā vienīgajā vietā no da�ādiem laikiem.

Var iebilst, ka �ajā pētījumā par pārdzīvo�anu runa ir tie�i par to pa�u, kas vienmēr jau ir bijis pazīstams daudz senākajā pa�saglabā�anās dziņas jēdziena.

* Grenier A. Les Religions Etrusque et Romaine. Paris, 1948. P. 26.

Bet vai tie�ām tie viens otru pārklāj? Vai tas ir viens un tas pats? Kā gan iedomājas pa�saglabā�anās dziņas darbību? Man �ķiet, ka �is jēdziens nav atbilstīgs jau tāpēc, ka tas paredz vienu vienīgu atsevi�ķu cilvēku. Uzsvars ir likts uz pats. Ta�u vēl svarīgāka ir salikteņa otrā daļa � �saglabā�ana�. Tai ir divējāda nozīme: pirmkārt, ikvienam radījumam jāēd, lai dzīvotu, otrkārt, tam jāaizstāvas pret visa veida uzbrukumiem. Radījums tiek skatīts, tā teikt, kā sastindzis monuments, kas ar vienu roku ņem barību, bet ar otru attur ienaidnieku. Principā � miermīlīgs radījums! Liktu to mierā, tas aizgūtnēm ēstu zāli un nevienam nenodarītu ne vismazāko kaitējumu.

Vai ir kāds priek�stats, kas būtu vēl nepiemērotāks cilvēkam, aplamāks un smieklīgāks? Cilvēks patie�ām ēd, ta�u viņ� neēd to pa�u, ko ēd govs, un viņ� netiek arī izvests ganībās. Savu laupījumu viņ� iegūst viltīgi, neat�laidīgi un asiņaini, un nekad viņ� nav pasīvais. Viņ� nevis maigi attur ienaidnieku, bet brūk tam virsū, tiklīdz tas iztālēm pazibējis. Viņa iero�i uzbruk�anai ir attīstīti labāk par aizsardzības iero�iem. Cilvēks, protams, grib sevi saglabāt, ta�u ir arī citas lietas, ko viņ� arī grib un no kurām negrib �ķirties. Cilvēks grib nogalināt, lai pārdzīvotu citus. Viņ� negrib mirt, lai citi viņu pārdzīvotu. Ja to visu varētu aptvert kā pa�saglabā�anos, tad apzīmējumam būtu jēga. Ta�u nav saprotams, kāpēc jāsaglabā tik neprecīzs jēdziens, ja cits ir daudz precīzāks.

Visas aplūkotās pārdzīvo�anas formas ir aizsenas, tās, kā vēlāk tiks parā�dīts, atrodamas jau dabas tautās.

Mana dienvidjūru zemju iemītnieki izprot kā pārdabisku un bezper�sonisku varu, kas var pāriet no viena cilvēka uz otru. Tās iegū�ana ir ļoti vēlama, tā var uzkrāties arī atsevi�ķos indivīdos. Drosmīgs karotājs to var iegūt lielā daudzumā. Ta�u viņ� to iegūst nevis cīņās gūtas pieredzes vai fiziska spēka pēc, bet gan tāpēc, ka viņā pāriet nogalinātā ienaidnieka mana.

�Tādējādi Marķīza salās cilts piederīgais, pateicoties personiskai dros�mei, varēja kļūt par cilts karavadoni. Tika uzskatīts, ka karotājs savā miesā satur visu to mana, kurus viņ� nogalinājis. Proporcionāli drosmei pieauga

* Sk. nodaļu �Komentāri�,

viņa pa�a mana. Ta�u iedzimto izpratnē drosme ir nevis viņa manas cēlo�nis, bet gan rezultāts. Ar katru veikto nogalinā�anu pieauga ari viņa �ķēpa mana. Uzvarētājs pieņēma nogalinātā ienaidnieka vārdu, tā bija zīme, ka viņam nu pieder nogalinātā vara. Lai iekļautu sevī ienaidnieka manu nepastarpināti, viņ� ēda tā gaļu; lai �o varas pieaugsmi saglabātu kaujā, lai nodro�inātu intīmu kontaktu ar iegūto manu, viņ� kā sava bruņojuma daļu nēsāja kādu uzvarētā ienaidnieka ķermeņa pārpalikumu � kaulu, izkaltu�u roku, da�kārt pat visu galvaskausu.�*

Tas ļauj pavisam skaidri aptvert uzvaras ietekmi uz pārdzīvoju�o. Nogalinot otru, viņ� ir kļuvis spēcīgāks, un manas pieaugsme nodro�ina jaunas uzvaras. Tā ir sava veida ienaidniekam izrauta svētība, ta�u viņ� var to iegūt tikai tad, ja tas ir beigts. Ienaidnieka, dzīva vai miru�a, fiziskā klāt�būtne ir obligāta. Nepiecie�ams cīnīties un nogalināt, viss ir saistīts tie�i ar nogalinā�anas aktu. Parocīgā līķa daļa, ko iegūst uzvarētājs, apēdot to vai piekarinot sev klāt, viņam vienmēr atgādina varas pieaugsmi. Ar to viņ� jūtas spēcīgāks un izraisa �ausmas: ikviens jauns ienaidnieks izbīstas no viņa un redz pats savu �ausmīgo likteni.

Saskaņā ar Austrālijas Amhemas zemē mīto�o murnginu ticējumiem starp nogalināto un nogalino�o pastāv daudz personiskākas, ta�u tikpat izdevīgas attiecības.** Nogalinātā gars pāriet nogalinātāja ķermenī un pie�ķir tam divkār�u spēku, viņ� patie�ām kļūst lielāks. Tas ļauj domāt, ka �is guvums vedina jaunos vīrie�us karot. Ikviens meklē sev ienaidnieku, lai iegūtu tā spēku. Ta�u nodoms izdodas tikai tad, ja ienaidnieks tiek nogali�nāts naktī, jo dienā upuris redz savu slepkavu un ir pārāk dusmīgs, lai ieietu viņa miesā.

Sis �ieie�anas� process ir atainots visnotaļ precīzi. Tas ir tik zīmīgs, ka jāatkārto liela daļa no �ī atainojuma.

�Ja vīrietis kādu nogalinājis karā, viņ� atgrie�as mājās un atsakās ēst vārītu ēdienu, līdz viņam tuvojas nogalinātā dvēsele. Viņ� var dzirdēt to tuvojamies, jo �ķēpa kāts vēl saistīts ar akmens uzgali, kas iedurts nogali�nātajā; tas velkas pa zemi, triecas pret krūmiem un kokiem un ejot rada troksni. Kolīdz gars ir pavisam tuvu, nogalinātājs dzird skaņas, kas nāk no nogalinātā brūces.

* Handy E.S.C. Polynesian Religion. Honolulu, 1927. P. 31.

** Par nogalinātāju murnginu ticējumos sk.: Warner W.LL Black Civilisation. New York, 1958. P. 163 165. �ī grāmata, kas pirmo reizi publicēta 1937.gadā, ir pla�ākais un nozīmīgākais austrālie�u cilts apraksts, kāds līdz �im pastāv.

Viņ� tver �ķēpu, noņem uzgali un novieto �o kāta galu starp kājas lielo un otro pirkstu. Otrs kāta gals tiek atbalstīts uz pleca. Dvēsele nokļūst padziļinājumā, kur agrāk atradās �ķēpa uzgalis, paceļas pa nogalinātāja kāju un iekļūst tā miesā. Tā iet kā skudra. Tā iekļūst māgā un noslēdz to. Vīrietim kļūst slikti, viņam ir drudzis vēderā. Viņ� berzē vēderu un skaļi sauc nogalinātā vīra vārdu. Tas viņu izdziedina, un viņ� atkal jūtas vesels, jo gars atstāj māgu un nokļūst sirdī. Tiklīdz tas ir sirdī, nogalinātā asinis it kā pāriet nogalinātājā, it kā vīrs, pirms viņ� nomirst, nodod savas dzīvās asinis tam, kas viņu nogalinājis.

Nogalinātājs, kur� nu kļuvis daudz lielāks un pavisam spēcīgs, iegūst visu dzīvības spēku, kas reiz piemitis nogalinātajam. Sapnī dvēsele viņam saka, kur ir pārtika un norāda virzienu, kur tā atrodama. �Tur, lejup pa upi,� tā saka, �tu atradīsi daudz ķenguru.� Vai � �Tajā vecajā kokā ir liels medusbi�u spiets.� Vai � �Tur pie smil�u strēles tu nogalināsi lielu bruņurupuci, bet smiltīs atradīsi daudz olu.�

Nogalinātājs ieklausās, pēc kāda brī�a atstāj apmetni un dodas bu�ā, kur satiek nogalinātā dvēseli. Dvēsele pienāk pavisam tuvu un noguļas. Nogalinātājs izbīstas un sauc: �Kas tas ir? Vai te kāds ir?� Viņ� pagrie�as pret vietu, kur atradās nogalinātā gars, un redz tur ķenguru. Tas ir nepa�rasti mazs zvērs. Nogalinātājs skatās un saprot, ko tas nozīmē: tas atrodas tie�i tajā vietā, kur viņ� dzirdējis garu kustamies. Viņ� paņem sviedrus no paduses un ierīvē ar tiem roku. Viņ� paceļ �ķēpu, skaļi izkliedz miru�ā vārdu un trāpa zvēram. Tas tūdaļ pat ir beigts, ta�u mirstot kļūst lielāks. Viņ� mēģina to pacelt, ta�u tas nav iespējams, jo ķengurs kļuvis ļoti liels. Viņ� atstāj medījumu guļam un atgrie�as apmetnē, lai to pastāstītu saviem draugiem. �Es tikko nogalināju miru�ā vīra dvēseli,� viņ� saka. �Lai neviens par to neuzzinātu, viņ� atkal var kļūt dusmīgs!� Viņa tuvākie draugi un radinieki dodas viņam līdzi, lai palīdzētu dzīvnieka dīrā�anā un sagatavotu to ē�anai. Uz�ķēr�ot dzīvnieku, viņi visur atrod taukus, un tie tiek uzskatīti par vienu no vislielākajiem gardumiem. Iesākumā uz uguns liek pavisam mazus gabaliņus. Ēdamais tiek piesardzīgi iebaudīts, ta�u gaļai aizvien vēl ir nepatīkama gar�a.

Tad tiek izvārīts viss dzīvnieks un notiesātas tās daļas, kuras tiek vērtē�tas visaugstāk. Pārpalikums tiek nogādāts galvenajā apmetnē. Vecie vīri aplūko, cik milzīgi liels bijis dzīvnieks. Viņi apstājas tam visapkārt, un viens vaicā:

�Kur tu to nogalināji?�

�Tur, aug�ā pie upes.�

Vecie saprot, ka runa nav par parastu medījumu, jo visur ir tauki. Pēc īsa brī�a kāds no vecajiem jautā:

�Vai tu bu�ā redzēji kādu dvēseli?�

�Nē,� melo jaunais vīrietis.

Vecie nobauda gaļu, ta�u tai ir cita gar�a salīdzinājumā ar parastu ķenguru.

Vecie vienprātīgi krata galvas un klak�ķina ar mēlēm: �Un tomēr tu esi redzējis nogalinātā dvēseli!�

Pārdzīvoju�ais iegūst sev ienaidnieka spēku un asinis. Pieaug ne tikai viņ�, arī viņa medījums kļūst taukāks un lielāks. Tas ir personisks un ļoti nepastarpināts guvums, ko viņ� iegūst no ienaidnieka. Tādējādi jaunā vīrie�a domā�ana jau ļoti agri ir vērsta uz karu. Ta�u, tā kā tas viss notiek slepus un naktī, tas visai maz saistās ar priek�statu par varoņiem, kāds ierasts mūsu nostāstos.

Mums pazīstamie varoņi, kas bezbailīgi un pavisam vieni iebrā�as ienaidnieku drūzmā, sastopami Fid�i salās.* Kāda teika vēsta par zēnu, kas, nepazīdams tēvu, uzaug pie savas mātes. Draudot viņ� liek tai nosaukt tēva vārdu. Kolīdz viņ� uzzina, ka tas ir debesu valdnieks, viņ� dodas ceļā pie tā. Tēvs ir vīlies, jo dēls ir ļoti mazs. Viņam vajadzīgi vīri, nevis zēni, jo tie�i tolaik viņ� karo. Vīri un valdnieks smejas par bērnu, bet �is ar milnu pār�ķeļ kāda smējēja galvaskausu. Valdnieks ir sajūsmināts un aicina viņu palikt.

�Nākamajā dienā, pa�ā rīta agrumā ar kaujas saucieniem ienaidnieki aplenca pilsētu un sauca: �Nāc ārā pie mums, debesu valdniek, mēs esam izbadēju�ies! Nāc ārā, lai varam paēst!�

Te piecēlās zēns un teica: �Lai neviens man nesekotu! Palieciet visi pil�sētā!� Viņ� paņēma rokās pa�a pagatavoto milnu un iebrā�as ienaidnieka drūzmā, dusmās �ķaidot tos pa labi un pa kreisi. Ar katru sitienu viņ� kādu nogalināja, līdz beidzot tie no viņa bēga prom. Viņ� apsēdās uz līķu kaudzes un sauca ļaudīm pilsētā: �Nāciet un novāciet nogalinātos!� Tie iznāca, dziedāja nāves dziesmu, novāca 42 nogalināto līķus, bet pilsētā tik�mēr sita bungas.

Zēns vēl �etras reizes satrieca tēva ienaidniekus, to dvēseles kļuva mazas un ieradās pie debesu valdnieka ar miera piedāvājumu: �Ap�ēlojies par mums, ak valdniek, ļauj mums dzīvot!� Tā viņ� palika bez ienaidniekiem, un viņa kundzība izpletās pa visām debesīm.�

* Par Fid�i salu varoņiem sk.: Fison E Tāles from Olā Fiji. London, 1904. P. 51 53; P. XXI.

Zēns viens pats tiek galā ar visiem ienaidniekiem, neviens viņa sitiens nav veltīgs. Beigās mēs viņu redzam sē�am uz līķu kaudzes, un visus viņ� ir nogalinājis pats personiski. Tomēr nav jādomā, ka tā notiek tikai teikā. Fid�i salās ir �etri at�ķirīgi vārdi varoņa apzīmē�anai. Koroi ir tas, kas nogalinājis vienu cilvēku. Koli ir tas, kas nogalinājis desmit, Visa ir nogali�nājis divdesmit, bet Vangka � trīsdesmit cilvēkus. Kāds slavens virsaitis, kas bija nogalinājis vēl vairāk, saucās Koli-Visa-Vangka, viņ� bija nogali�nājis desmit + divdesmit + trīsdesmit, proti, se�desmit cilvēkus.

�ādu varoņu veikums laikam imponē vairāk par mūsu varoņu veiku�miem, jo viņi pēc nogalinā�anas arī apēd savus ienaidniekus. Virsaitis, kas izjuta īpa�u naidu pret vienu no saviem ienaidniekiem, nozvērējās apēst to viens pats un patie�ām nevienam arī neiedeva ne gabaliņa no tā.

Ta�u varonis, var iebilst, vēr�as ne tikai pret ienaidniekiem. Viņa gal�venā domēne teikās ir bīstami briesmoņi, no kuriem viņ� atbrīvo savu tautu. Briesmonis pakāpeniski notiesā visu tautu, neviens nespēj no tā pasargāt. Labākajā gadījumā iespējama �ausmīga kārtība: noteikts dau�dzums cilvēku ik gadu tiek izdots apē�anai. Varonis ap�ēlojas par savu tautu, dodas cīņā un pa�rocīgi, lielām briesmām draudot, nogalina mon�stru. Tauta ir pateicīga un uzticīgi saglabā piemiņu par viņu. Savā neievainojamībā, glābjot visus pārējos, viņ� �ķiet gai�s tēls.

Ta�u ir mīti, kuros skaidri saskatāma �ī gai�ā tēla saistība ar līķu kau�dzēm, turklāt tie nav tikai ienaidnieku līķi. Viskoncentrētākā veidā �āds mīts sastopams Dienvidamerikas tautā uitoto. Tas atrodams nozīmīgajā un aizvien vēl nenovērtētajā K.Preusa krājumā, saistībā ar mūsu priek�metu tas tiek minēts saīsinātā variantā.*

�Kādu dienu divas meitenes, kas ar tēvu dzīvoja upes krastā, ūdenī redzēja ļoti jauku, nelielu �ūsku un mēģināja to notvert. Tā nemitīgi izvai�rījās, līdz tēvs pēc meitu lūguma nopina ļoti smalku sietu. Viņas noķēra �ūsku un pārnesa mājās. Viņas to ielika podā ar ūdeni un piedāvāja visda��ādākos ēdienus, ta�u �ūska itin visu atraidīja. Tikai tad, kad tēvs sapnī nonāca līdz domai barot to ar īpa�a veida cieti, tā sāka pa īstam baroties. Tā kļuva resna kā diegs, tad � kā pirksta galiņ�, un meitenes to pārlika lielākā podā. �ūska turpināja rīt cieti un kļuva tik resna kā roka. Tad nu to ielika nelielā ezeriņā: tā ēda cieti aizvien rijīgāk un baro�anas laikā bija tik negausīga, ka līdz ar barību ierija barojo�ās meitenes roku. Drīz

* Sk.: Preuss K.Th. Religion und Mythologie der Uitoto. Gцttingen, 1921. Bd. 1. S. 220 229.

vien tā bija tik liela kā upē iekritis koks. Tā pasāka iznākt krastā un rit brie�us un citus zvērus, ta�u aizvien vēl ieradās uz aicinājumu, lai norītu milzīgu daudzumu cietes, ko tai bija sagatavoju�as māsas. Tā izraka alu zem ciemiem un ciltīm un sāka rīt cilvēku priek�te�us, pirmos cilvēkus pasaulē. Reiz, aicināta ēst, �ūska ieradās, atplēta rīkli un satvēra māsas turēto trauku ar cieti līdz viņas galvai, norija meiteni un devās prom.

Otra meitene raudādama devās to pastāstīt tēvam. Viņ� nolēma atrieb�ties. Viņ� zelēja tabaku � tā �ie cilvēka dara vienmēr, kad grasās nogalināt kādu būtni �, apreibinājās un nosapņoja, kā viņ� varētu atriebties. Viņ� sagatavoja cieti, lai pasniegtu to �ūskai, pasauca meitu noriju�o �ūsku un teica: �Norij mani!� Viņ� bija gatavs uz visu un padzērās no kaklā pakārtās tabakdozes, lai nogalinātu �ūsku. Tā ieradās uz viņa saucienu un satvēra augsti pacelto trauku ar cieti. Viņ� ielēca tai rīklē un nosēdās. �Es viņu nogalināju,� tā nodomāja un devās prom kopā ar tēvu.

Pēc tam tā aprija veselu cilti, un uz viņa ķermeņa trūdēja cilvēki. Tad tā norija vēl vienu cilti, un cilvēki satrūdēja uz viņa ķermeņa. Sē�ot tur, viņam nācās paciest puvuma smaku. �ūska norija visas ciltis pie upes, tā ka nepa�lika pāri neviens cilvēks. Viņ� bija paņēmis no mājām glieme�nīcu, lai pār�grieztu �ūskas vēderu, ta�u grieza visai maz, lai tā izjustu sāpes. Tad tā sāka rīt ciltis pie kādas citas upes. Cilvēkiem bija bail, un viņi vairs neizgāja tīru�mos, viņi palika mājās. Un kaut kur iziet nemaz nebija iespējams, jo ceļa vidū bija �ūskas ala � ja kāds nāca no lauka, �ūska to satvēra un devās prom. Cilvēki raudāja un baidījās, ka �ūska tos aprīs, un tāpēc nespēra ne soli ārpus mājām. Pieceļoties no savām piekaramajām guļvietām, viņi jau baidījās, ka �ūska te ierīkojusi savu alu, notvers viņus un aizraus pie sevis.

Uz viņa ķermeņa trūdēja un sapuva cilvēki. Viņ� dzēra tabakas sulu no dozes un graizīja �ūskas miesu, radot tai lielas sāpes. �Kas ar mani notiek? Es noriju Deihomu, �Griezēju�, es jūtu sāpes,� teica �ūska un iekliedzās. Tā devās pie citas cilts, izlīda no zemes un aprija visus cilvēkus. Tie nevarēja nekur doties un nevarēja patverties arī uz upes. Līcī, kur tie smēla ūdeni, �ūska tos satvēra un aiznesa prom. Pat rīta agrumā, kad tie skāra zemi, �ūska tos satvēra un aizvilka sev līdz. Bet viņ� tik grieza ar glieme��nīcu �ūskas vēderu, un tā kliedza: �No kurienes man �īs sāpes? Es noriju Deihomu, Griezēju, un tāpēc man sāp.�

Te sargājo�ie gari viņu brīdināja: �Deihoma, �is nav upes līcis, pie kura tu dzīvo, esi piesardzīgs ar grie�anu. Līdz tavam līcim vēl ir ļoti tālu.� Pēc �iem vārdiem viņ� pārtrauca grie�anu. Bet �ūska atgriezās rīt cilvēkus iepriek�ējā vietā un tūdaļ pat tiem uzbruka. �Tā nav mitējusies! Kur mēs

liksimies? Tā ir iznicinājusi mūsu ļaudis!� sauca ciematu iedzīvotāji. Viņi novājēja. Un ko lai viņi ēstu?!

Cilvēki gāja bojā un trūdēja uz viņa ķermeņa. Bet viņ� dzēra no savas tabakdozes un turpināja griezt �ūskas miesu. Deihoma ilgi atradās �ūskā. Kop� neatminamiem laikiem nelaimīgais nebija neko ēdis, tikai dzēris tabakas sulu. Un ko gan viņ� būtu ēdis? Viņ� dzēra tabakas sulu un par spīti visai trūdu smakai bija pavisam mierīgs.

Vairs nebija nevienas cilts, tā bija aprijusi visu dzīvo pie upēm zem debess, vairs nebija neviena cilvēka. Viņu sargājo�ie gari teica: �Deihoma, �is ir tavs līcis, pie kura tu dzīvo, griez spēcīgāk, pēc diviem upes līkumiem tu būsi mājās.� Un viņ� grieza. �Griez, Deihoma, griez spēcīgāk!� tie teica. Deihoma grieza un pārgrieza �ūskas vēderu, atvēra to un izlēca pa to savā līcī.

Izlēcis ārā, viņ� apsēdās. Viņam bija nogāju�i visi mati, viņ� bija pavisam bez matiem. �ūska valstījās �urpu un turpu. Viņ� bija atgriezies, pavadījis milzīgi ilgu laiku �ūskā. Viņ� pamatīgi nomazgājās savā līcī, devās uz savu mitekli, kur ieraudzīja meitas, kas priecājās par tēvu.�

Visā mītā, kas �eit minēts ievērojami saīsinātā variantā, pavisam piec�padsmit reizes tiek atainots, kā �ūskā cilvēki trūd uz varoņa. �ai ainai ir uzmā�cīgs raksturs, līdzās rī�anai tā ir visbie�āk minētā mīta aina. Dzerot tabakas sulu, Deihoma uztur sevi pie dzīvības. �is miers un nesatricināmība starp trūdiem raksturo varoni. Uz viņa varētu satrūdēt visi pasaules cilvēki, ta�u viņ� aizvien vēl vispārējā pū�anā būtu vienīgais, kas būtu taisns un tiektos uz savu mērķi. Viņ�, ja tā vēlas, ir nevainīgs varonis, jo uz viņa sirdsapziņas nav neviens no pūsto�ajiem. Viņ� iztur pū�anu, viņ� ir starp puvekļiem. Tie viņu nesatriec, tie, varētu teikt, uztur viņu taisnu. �ī mīta blīvums, kurā viss patiesi svarīgais norisinās �ūskas miesā, uzskatāmi parāda, ka tā ir patiesība.

Varonis ir tas, kas neskarts izdzīvo visos briesmīgajos apstākļos. Ta�u izdzīvo ne tikai varonis. Līdzvērtīgs process norisinās arī pa�ā cilvēku masā, ja tie visi gāju�i bojā.

Kā gan viens spēj izglābties karā, ja visi viņam piederīgie gāju�i bojā, un kā viņ�, vienīgais, tad jūtas? Par to vēsta fragments no indiāņu mīta, ko Dienvidamerikā Kohs-Grīnbergs dzirdējis no taulipanga indiāņiem.*

�Ieradās ienaidnieki un uzbruka. Viņi ieradās ciematā, kurā bija piecas mājas, un naktī aizdedzināja to divās vietās, lai viss būtu gai�s un iedzī�votāji nevarētu tumsā aizbēgt. Viņi nogalināja daudzus ar milnām, kad tie mēģināja atstāt mājas.

* Koch-Grūnberg Th. Indianemārchen aus Stidamerika. Jena, 1921. S. 109 110.

Vīrs vārdā Mai�ule neskarts nogūlās starp miru�o kaudzēm un no�smērēja seju un miesu ar asinīm, lai pieviltu ienaidniekus. Viņi nodomāja, ka visi ir beigti, un devās prom. Vīrietis palika viens pats. Tad viņ� devās prom, nomazgājās un devās uz netālu eso�o māju. Viņ� domāja, ka tur ir cilvēki, ta�u nevienu neatrada. Visi bija aizbēgu�i. Viņ� atrada tikai maniokas plācenī�us un vecu kaltētu gaļu un paēda. Tad viņ� padomāja, izgāja no mājas un devās tālu prom. Tad viņ� apsēdās un atkal padomāja. Viņ� domāja par savu tēvu un māti, ko ienaidnieki bija nogalināju�i, un par to, ka tagad viņam vairs neviena nav. Tad viņ� teica: �Es gribu gulēt ar saviem biedriem, kas ir beigti!� Lielās bailēs viņ� atgriezās nodedzinātajā ciematā. Tur bija ļoti daudz maitu liju. Mai�ule bija zintnieks un sapņoja par skaistu meiteni. Viņ� patrieca lijas un nogūlās līdzās beigtajiem bied�riem. Viņ� atkal ieziedās ar asinīm. Rokas viņ� turēja pie galvas, lai ar tām tūdaļ pat varētu tvert. Tad atkal ieradās maitu lijas un sāka ķīvēties ap līķiem. Te ieradās liju valdnieka meita. Ko darīja liju valdnieka meita? Tā nosēdās uz Mai�ules krūtīm. Tiklīdz tā gribēja iecirst knābi miesā, viņ� to satvēra. Lijas metās prom. Viņ� teica liju valdnieka meitai: �Pārvērties sievietē! Es esmu tik viens, un nav neviena, kas man palīdz.� Viņ� to paņēma līdzi uz pamestajām mājām. Viņ� turēja to kā pieradinātu putnu. Viņ� teica tai: �Es tagad eju zvejot. Kad atgriezī�os, gribu, lai tu būtu pārvērtusies par sievieti.�

Vispirms, lai izglābtos, viņ� nogūlās starp miru�ajiem. Viņ� izliekas par miru�u, lai viņu neatrastu. Tad viņ� atklāj, ka palicis vienīgais, viņam kļūst baisi. Viņ� nolemj vēlreiz nogulties starp miru�ajiem biedriem. Varbūt iesākumā viņ� spēlējas ar domu dalīties to liktenī. Ta�u tas nevar būt īpa�i nopietni, jo viņ� ir sapņojis par skaistu meiteni un, tā kā, izņemot lijas, neviens vairs nav dzīvs, notver vienu no maitu lijām sev par sievu. Var tikai piebilst, ka putns pēc viņa vēlē�anās arī pārvēr�as par sievieti.

Zīmīgi, ka daudzas ciltis � turklāt visā pasaulē � atvedina sevi no pāra, kas vienīgais izdzīvojis pēc lielas katastrofas. Labi pazīstamajā Bībeles stāstā par grēku plūdiem to mīkstina Noasa tiesības uz visu ģimeni. Viņam tiek ļauts paņemt uz �ķirstu savu dzimtu un pa pārim no visām dzīvām būtnēm. Ta�u viņ� ir tas, kas Dieva acīs guvis �ēlastību; pārdzīvo�anas tikums, kas �ajā gadījumā ir reliģisks tikums, piemīt viņam, un, tikai patei�coties viņam, �ķirstā tiek ielaisti pārējie. Pastāv arī atklātāki �ādu teiku, nostāstu piemēri, kur izglābjas tikai pirmsen�u pāris, bet visi pārējie cil�vēki iet bojā. �ie stāsti ne vienmēr ir saistīti ar priek�statu par grēku plū�diem. Bie�i vien tās ir epidēmijas, kurās izmirst visi, izņemot vienu vienīgu

vīrieti, kas klimst apkārt, līdz kaut kur atrod vienu vai divas sievietes, kuras apprec un kopā rada jaunu dzimtu.

Tas, ka viņ� reiz palicis viens pats, nodro�ina �ī sen�a spēku un slavu. Tas, kaut arī neizteikts, ir sava veida nopelns, ka viņ� nav gājis bojā kopā ar sev līdzīgajiem. Pēcte�u cieņai, ko viņ� bauda kā sencis, pievienojas respekts pret viņa izdzīvo�anas laimīgo spēku. Kamēr viņ� dzīvo starp daudziem sev līdzīgajiem, viņ� var īpa�i neizcelties, � tāds pats kā visi pārējie cilvēki. Ta�u tad pēk�ņi viņ� ir viens pats. Viņa vientuļās klejo�anas laiks tiek atainots visās detaļās. Daudz vietas tiek atvēlēts stāstījumam par to, kā viņ� meklē dzīvos, bet to vietā visur atrod līķus. Pieaugo�ā pār�liecība, ka bez viņa patie�ām neviens nav palicis dzīvs, pilda viņu ar izmisumu. Ta�u nepārprotami skan arī cita nots: cilvēce, kas sākas ar viņu, ir atkarīga tikai no viņa, bez viņa un viņa drosmes � visu sākt vienam pa�am � tās vispār nebūtu.

Viens no visvienkār�ākajiem �āda veida nostāstiem ir mīts par kutenai izcelsmi.* Tajā teikts:

�Dzīvoja cilvēki, bet reiz uznāca sērga. Viņi mira. Viņi staigāja visap�kārt un cits citam pavēstīja �o ziņu. Pār visiem kutenai valdīja slimība. Viņi nokļuva kādā vietā un stāstīja par to. It visur bija viens un tas pats. Kāduviet viņi nevienu nesastapa. Visi bija nomiru�i. Bija palicis tikai viens cilvēks. Kādu dienu vienīgais pārpaliku�ais tapa izdziedināts. Tas bija vīrietis. Viņ� bija viens pats. Viņ� domāja: �Es apceļo�u pasauli un redzē�u, vai kāds vēl palicis. Ja neviena vairs nebūs, es negribu atgriezties. �eit neviena nav, un neviens mani neapciemos.� Viņ� iesēdās savā kanulaivā un nokļuva līdz pēdējai kutenai apmetnei. Viņam ierodoties, tur, kur parasti krastā bija cilvēki, neviena nebija; apstaigājot apmetni, viņ� redzēja tikai miru�os, nekur nebija redzama ne mazākā dzīvības pazīme. Nu viņ� zināja, ka neviena vairs nav. Un viņ� devās savā kanulaivā tālāk. Viņ� nokļuva kādā apdzīvotā vietā, izkāpa, bet atkal atrada tikai miru�os. Visā apkaimē neviena nebija. Viņ� devās atceļā. Viņ� atgriezās pēdējā apmetnē, kur bija dzīvoju�i kutenai. Viņ� iegāja apmetnē. Teltīs bija tikai līķu kaudzes. Viņ� apstaigāja apmetni un redzēja, ka nav neviena cilvēka. Ejot viņ� raudāja: �Es esmu vienīgais, kas vēl palicis,� viņ� teica sev, �pat suņi ir nomiru�i,� Tur bija kāda telts. Tajā nebija līķu. Nu viņ� zināja, ka divi vai trīs cilvēki vēl ir dzīvi. Viņ� redzēja lielākas un mazākas ādas, ta�u nevarēja

* Sk.: BoasF. Kutenai Tāles. Washington, 1918. P. 269 270. (Nr. 74. The Great Epidemic.)

pateikt, vai dzīvo ir trīs. Tomēr bija kāds, kas bija izglābies. Viņ� devās savā kanulaivā tālāk un domāja: �Ir�os �ajā virzienā. Tie, kas agrāk �eit dzīvoja, devās �ajā virzienā. Ja tas ir vīrietis, viņ� laikam ir pārcēlies talak.�

Sē�ot kanulaivā, viņ� netālu ieraudzīja divus melnus lā�us, kas ēda ogas. Viņ� domāja: �Ie�u un no�au�u tos. Nokāvis tos, es paēdī�u. Es izkaltē�u gaļu. Tad aplūko�os, vai kāds vēl ir dzīvs. Vispirms izkaltē�u gaļu, tad meklē�u. Es ta�u redzēju cilvēku pēdas. Varbūt tie ir izbadēju�ies vīrie�i vai sievietes. Viņiem arī kaut kas ir jāēd.� Viņ� devās lā�u virzienā. Nokļuvis tuvāk, viņ� redzēja, ka tie ir nevis lā�i, bet gan sievietes. Viena bija pavecāka sieviete, bet otra � meitene. Viņ� domāja: �Priecājos redzam cilvēkus. Ņem�u �o sievieti par sievu.� Viņ� pienāca klāt un satvēra meiteni. Meitene teica mātei: �Māt, es redzu vīrieti.� Māte paskatījās. Viņa redzēja, ka meita saka patiesību. Viņa redzēja, ka vīrietis ir satvēris viņas meitu. Sieviete, meitene un jaunais vīrietis sāka raudāt, jo visi kutenai bija miru�i. Uzlūkojot cits citu, viņi sāka raudāt visi kopā. Sieviete teica: �Neņem manu meitu. Viņa vēl ir maza. Ņem mani. Tev jākļūst par manu vīru. Vēlāk, kad meita kļūs lielāka, viņa kļūs par tavu sievu. Tad tev būs bērni.� Jaunais vīrietis apprecēja vecāko sievieti. Nepagāja ilgs laiks, un viņa teica: �Tagad mana meita ir pieaugusi. Viņas miesa nu ir spēcīga.� Jaunais vīrietis apņēma meiteni par sievu. Kop� tā laika kutenai savairojās.�

Tre�ajam katastrofas veidam, kas da�kārt iestājas kā sērgas vai kara sekas, � masveidīgai pa�nāvībai arī ir savi izdzīvoju�ie. �eit jāmin ba-ilay Rodēzijas bantu tautas leģenda.*

Diviem �īs ba-ila klaniem, no kuriem viens sevi dēvēja par kazas klanu, bet otrs � par sirseņa klanu, bija smags strīds. Runa bija par to, kuram klanam pienākas tiesības izvirzīt virsaiti. Kazas klans, kas baudīja �o priek�rocību, zaudēja to, un tā locekļi ievainotā lepnuma dēļ nolēma kopīgi noslīcināties ezerā. Vīrie�i, sievietes un bērni sāka pīt ļoti garu striķi. Tad viņi sapulcējās krastā, apsēja striķi ap kaklu un kopīgi metās ūdenī. Kāds vīrietis, kas bija cēlies no tre�ā klana � lauvas klana, bija apprecējis sievieti no kazas klana. Viņ� mēģināja to atturēt no pa�nāvības; kad viņam tas neizdevās, viņ� nolēma mirt kopā ar sievu. Glu�i nejau�i viņi bija pēdējie, kas sasēju�ies striķī. Viņi tika rauti līdzi un bija tuvu noslīk�anai, kad vīram pēk�ņi kļuva �ēl, viņ� pārgrieza striķi un atbrīvoja sevi un savu sievu. Tā mēģināja tikt no viņa vaļā un kliedza: �Laid vaļā!

* Sk.: Smith E. W, Dale A.M. The I la-Speaking Peoples of Northern Rhodesia. London, 1920. Vol. LP. 20.

Laid vaļā!� Ta�u viņ� nepadevās un nogādāja to krastā. Tāpēc līdz pat mūsu dienām lauvas klana cilvēki dzied kazas klana cilvēkiem: �Mēs, jūs paglābām no izmir�anas, mēs!�

Visbeidzot jāpārdomā apzināta izdzīvoju�ā izmanto�ana, tā attiecas uz vēsturisko laiku un ir visnotaļ dro�ticama. Divu Dienvidamerikas cil�u iznicinā�anas karā viens no ienaidniekiem tiek atstāts dzīvs un aizsūtīts atpakaļ pie saviem ļaudīm. Viņam jāpavēsta tiem, ko redzējis, un jāmazina drosme turpināt ceļu. Ieklausīsimies Humbolīa vārdos* par �ī �au�alu vēst�ne�a vēstījumu:

�Ilgā pretestība, ko drosmīga vadoņa apvienoti kabri izrādīja karaībiem, pēc 1720.gada noveda viņus līdz iznīcībai. Viņi sakāva ienaidniekus pie upes ietekas; daudzi karaībi, bēgot starp upes straumēm un salu, tika nogalināti. Sagūstītie tika notiesāti, ta�u Dienvidamerikas un Ziemeļame�rikas tautām rafinētajā izmanībā un cietsirdībā vienu karaību viņi atstāja dzīvu, lika tam uzkāpt kokā, lai viņ� kļūtu par barbariskās ainas liecinieku un pavēstītu to uzvarētajiem. Kabru virsai�a uzvaras reibums nebija ilgsto�s. Karaībi saradās tādā masā, ka pāri palika tikai no�ēlojami cilvēkus ēdo�o kabru pārpalikumi.�

�is viens, ko par izsmieklu atstāj dzīvu, no koka redz, kā tiek apēsti viņa ļaudis. Visi karotāji, ar kuriem kopā viņ� devies karā, ir kritu�i cīņā vai pārceļoju�i ienaidnieka māgās. Piespiests izdzīvot, ar �au�alīgo skatu acīs viņ� tiek aizsūtīts pie saviem ļaudīm. Ienaidnieka domātās vēsts jēga būtu �āda: �No jūsējiem palicis tikai viens. Tik vareni mēs esam. Neuzdro��inieties atkal ar mums cīnīties!� Ta�u redzētā spēks viņā ir tik liels, uzspiestais vienīgums tik iespaidīgs, ka viņ�, glu�i pretēji, uzkurina savus ļaudis atriebībai. Karaībi masām saplūst no visām pusēm un sagatavo kabriem beigas uz visiem laikiem.

�is nostāsts, kas nav vienīgais �āda veida nostāsts, rāda, cik skaidri �īs dabas tautas redz pārdzīvoju�o. Tās pilnīgi apzinās pārdzīvoju�ā situācijas savdabību. Tās rēķinās ar to un cen�as izmantot savu īpa�o mērķu sasnieg��anai. Kokā uzdzītais karaībs pareizi nospēlēja savu lomu � gan ienaid�niekiem, gan draugiem. No viņa divkār�ās funkcijas, drosmīgi to pār�domājot, var mācīties bezgala daudz.

* HumboldtA.v. Reise in Дquinoctical-Gegenden des neuen Continents. Stuttgart, 1861. Bd. 5. S. 63.

miru�ie kā pārdzīvotie

Neviens, kas nodarbojas ar oriģinālām reliģiskās dzīves liecībām, ne�pārstāj brīnīties par miru�o varu. Daudzu cil�u eksistence ir pārpildīta ar ritiem, kas saistīti ar miru�ajiem.

Pirmām kārtām visur uzkrīto�ais ir bailes no miru�ajiem. Tie ir neapmie�rināti un pilni skaudības pret atstātajiem piederīgiem. Tie mēģina viņiem atriebties: da�kārt apvainojuma dēļ, kas tiem nodarīts vēl dzīves laikā, ta�u bie�i vien arī tā vienkār�ā fakta dēļ, ka tie vairs nav dzīvi. Visvairāk dzīvie baidās no miru�o skaudības. Viņi mēģina tos nomierināt, glaimojot un piedāvājot ēdienu. Viņi dod tiem līdzi visu, kas nepiecie�ams ceļā uz miru�o valstību, lai tikai tie būtu tālu prom un vairs neatgrieztos nodarīt kaitējumus un mocīt palicējus. Miru�o gari uzsūta slimības vai pa�i tās atnes, tiem ir ietekme uz veiksmi medībās un ra�u, simtiem veidos tie iejaucas dzīvē.

To īstā kaisle, kas izpau�as aizvien no jauna, ir kaisle pārvilināt pie sevis dzīvos. Tā kā tiem skau� visi atstātie ikdienas priek�meti, tad sākotnējā para�a bija neatstāt nevienu no �iem priek�metiem vai atstāt pēc iespējas mazāk. Tos visus deva līdzi kapā vai kopīgi ar miru�o sadedzināja. Mitek�ļus, kuros tie mājoja, atstāja, lai nekad vairs tajos neatgrieztos. Bie�i vien to apglabāja pa�a mājā ar visu mantību, lai skaidri parādītu, ka neko no tā nevēlas saglabāt. Tomēr arī ar to nepietika, lai novērstu miru�ā dusmas. Jo miru�o lielā skaudība neattiecas uz priek�metiem, ko varēja atkal pagata�vot vai iegūt, tā attiecas uz pa�u dzīvi.

Zīmīgi, ka �īs jūtas miru�ajiem piedēvē visur, pastāvot visda�ādākajiem apstākļiem. �ķiet, ka pār visu tautu miru�ajiem valda viena un tā pati izjūta. Tie vienmēr labāk gribētu būt dzīvi. To skatījumā, kuri vēl ir �eit, ikviens aizgāju�ais piedzīvojis sakāvi; un sakāve ir tāda, ka viņ� ticis pārdzī�vots. Viņ� nevar ar to samierināties, un glu�i dabiski, ka vissāpīgāko, kas tam nodarīts, viņ� nu cen�as nodarīt pārējiem.

Tātad ikviens miru�ais ir pārdzīvotais. Tikai lielajās, relatīvi retajās katastrofās, kurās iet bojā visi kopā, attieksme ir cita. Atsevi�ķā nāve, par kuru patlaban ir runa, norisinās tā, ka viens cilvēks atstāj savu ģimeni vai grupu. Pārdzīvoju�o ir vesels bars, un visi, kas kaut kā saistīti ar nomiru�o, izveidojas par sēru baru, kas to apraud. Viņa nāves izraisītā vājinā�anās izjūta savienojas ar mīlestību, kas pret viņu izjusta, un bie�i vien tās abas nemaz nav no�ķiramas. Viņ� tiek kaismīgi apraudāts, un �īs �ēlabas prin�cipā ir īstas jūtas. Ja kāds no malas sāk ap�aubīt �o �ēlabu manifestāciju, tas ir tāpēc, ka �ī situācija kā tāda ir daudznozīmīga, tai ir kompleksa iedaba.

Jo tie pa�i cilvēki, kam ir pamats �ēlabām, ir arī pārdzīvoju�ie. Kā zaudējumu cietu�ie viņi gau�as, kā pārdzīvoju�ie � izjūt sava veida apmie�rinājumu. Pat pa�i sev viņi parasti neatzīst �o neiederīgo izjūtu. Ta�u viņi vienmēr ļoti precīzi zina, kā to uztver miru�ais. Tam vajag viņus neiere�dzēt, jo viņi ir dzīvi, bet tas tāds nav. Viņi atsauc tā dvēseli, lai pārlieci�nātu, ka nav vēlēju�ies tā nāvi. Viņi atgādina, cik labi pret to izturēju�ies, kad tas vēl bijis starp viņiem. Viņi uzskaita praktiskus pierādījumus, ka visu darīju�i tā, kā viņ� to vēlējies. Viņi pēc labākās sirdsapziņas izpildīju�i tā pēdējās vēlmes. Daudzviet tā pēdējai gribai ir likuma spēks. It visā, ko viņi dara, viennozīmīgi paredzēts: tā dusmas pret viņu pārdzīvo�anas faktu.

Kāds demerera indiāņu bērns bija pasācis ēst smiltis un tāpēc nomira.* Nu viņa līķis gulēja atvērtā zārkā, ko tēvs bija sarūpējis no kaimiņu gald�nieka. Pirms aprak�anas bērna vecāmāte nostājās pie zārka un �ēlabainā balsī teica:

�Mans bērns, es tev vienmēr teicu, ka nedrīkst ēst smiltis. Es nekad tev nedevu smiltis, es zināju, ka tas nenāks tev par labu. Tu vienmēr pats tās sameklēji. Es tev teicu, ka tas ir slikti. Tagad tu redzi � tās tevi ir nogali�nāju�as. Nedari man neko, tu pats to sev nodarīji, kaut kas ļauns tev iedvesa ēst smiltis. Skat, es tev nolieku pie sāniem tavu loku un bultas, lai tu priecātos. Es vienmēr biju laba pret tevi. Esi tagad nu labs arī pret mani un neko nedari man.� Tad raudot piestājās māte un dziedo�i teica:

�Mans bērns, es tevi piedzemdēju, lai tu redzētu visas labās lietas un priecātos par tām. �īs krūtis tevi baroja, kamēr vien tu gribēji. Es uz�uvu tev jaukas lietas un krekliņus. Es rūpējos par tevi, baroju tevi, spēlējos ar tevi un nekad nesitu. Tevjābūt labam, nedari man neko ļaunu.�

Ari tēvs tuvojās miru�ajam bērnam un teica: �Manu zēn, kad teicu, ka smiltis tevi nogalinās, tu nevēlējies man klausīt, un tagad, nu redzi, � tu esi beigts. Es aizgāju un sarūpēju tev skaistu zārku. Man jāstrādā, lai par to samaksātu. Es izraku tev kapu skaistā vietā, tur, kur tu labprāt spēlējies. Es tevi noguldī�u pareizi un do�u smiltis ē�anai, tagad tās tev vairs nekaitēs, es zinu, cik ļoti tev tās patīk. Tu nedrīksti nest man nelaimi, meklē labāk to, kas tev lika ēst smiltis.�

Vecāmāte, māte un tēvs mīlēja �o bērnu, un, kaut arī viņ� ir tik mazs, baidās tā dusmu, jo viņi vēl ir dzīvi. Viņi dievojas, ka nav vainīgi pie viņa nāves. Vecāmāte viņam dod līdzi loku un bultas. Tēvs viņam ir nopircis

* Sk.: Roth W.E. An Inquiry into the Animism and Folk-Lore of the Guiana-Indians. Washington, 1915. P. 155.

dārgu zārku, viņ� ieliek tam kapā arī smiltis ē�anai, jo zina, ka tās viņam patiku�as. Vienkār�ais maigums, ko viņi izrāda bērnam, ir aizkustino�s; un tomēr tajā ir kaut kas baiss, jo tam au�as cauri bailes.

Da�ās tautās no ticības miru�o turpmākajai dzīvei ir izveidojies sen�u kults. Tur, kur tas ieguvis noturīgas formas, �ķiet, ka cilvēki iemanīju�ies savaldīt pa�i savus miru�os. Regulāri sniedzot tiem visu, ko tie vēlas � godu un pārtiku, tie tiek uzturēti apmierināti. Kopjot tos, ja to dara pēc visiem tradīcijas noteikumiem, tie kļūst par sabiedrotajiem. Tie arī vēlāk ir tie pa�i, kas bija dzīvi; tie ieņem savas agrākās vietas. Tas, kas uz zemes bija varens virsaitis, tāds ir arī zem zemes. Upurējot un piesaucot viņu min pa�u pirmo. Viņa jūtīgums tiek īpa�i saudzēts; ja to aizskar, viņ� var kļūt bīstams. Viņ� interesējas par pēcte�u plauksmi, no viņa daudz kas ir atka�rīgs, viņam noteikti jābūt labā omā. Viņ� labprāt uzturas savu pēcte�u tuvumā, un nedrīkst darīt neko tādu, kas viņu no turienes padzītu.

Zulusiem Dienvidāfrikā �ī kopdzīve ar sen�iem ir īpa�i intīma.* Stāsti, ko aptuveni pirms simts gadiem savācis un izdevis angļu misionārs Kellovejs, ir pati labākā liecība par viņu sen�u kultu. Viņa grāmata �The Religious System of the Amazulu� ir raritāte un tāpēc arī visai maz pazīstama; �ī grā�mata ir viens no būtiskākajiem cilvēces dokumentiem.

Zulusu sen�i kļūst par �ūskām un paiet zem zemes. Ta�u viņi nav, kā to varētu iedomāties, mītiskas �ūskas, kuras nekad nav redzamas. Tie ir labi pazīstami �ūsku paveidi, tās labprāt draiskojas mitekļu tuvumā un bie�i vien arī ielien tajos. Da�u �ūsku ķermeņa īpa�ības atgādina pavisam noteiktus sen�us, un dzīvie tās arī atzīst par sen�iem.

Ta�u tās nav tikai �ūskas, jo dzīvo sapņos tās parādās cilvēciskā veidolā un runā ar tiem. �ie sapņi tiek gaidīti, bez tiem cilvēku dzīve kļūst neo�mulīga. Viņi vēlas runāt ar saviem miru�ajiem, viņiem ir svarīgi tos redzēt savos sapņos skaidri un gai�i. Da�kārt sen�u tēls apmācas un kļūst tum�s, tad ar noteiktu ritu palīdzību ir jāparūpējas, lai tas atkal kļūst skaidrs. Laiku pa laikam, ta�u jo īpa�i � svarīgos notikumos, sen�iem tiek upurēts. Tiek kautas kazas un buļļi, un svinīgi uzaicināti sen�i, lai tie nobaudītu upurēto. Tos aicina, skaļi nosaucot to goda titulus, kurus tie augsti vērtē; tiem ļoti patīk gods, un �o goda titulu aizmir�ana vai noklusinā�ana tiek uzskatīts par kaut ko aizvainojo�u/Upurējamam dzīvniekam ir skaļi jāiebrēcas, lai tie to dzirdētu, sen�iem patīk �īs skaņas. Tāpēc aitas, kas mirst klusējot,

* Par zulusu sen�u kultu, miru�ajiem un dzīvajiem brāļiem sk.: Callaway H. The Religious System of the Amazulu. Natal, 1870. P. 146 159.

netiek izmantotas kā upuris. Upuris nav nekas cits kā dzīres, kurās kopīgi piedalās miru�ie un dzīvie, sava veida dzīvo un miru�o komūnija.

Ja dzīvo tā, kā ieradu�i sen�i, t.i., tiek uzturēti senie tikumi un para�as un nekas netiek mainīts, ja regulāri tiem tiek upurēts, tie ir apmierināti un veicina pēcte�u labklājību. Ta�u kolīdz kāds saslimst, viņ� zina, ka izraisījis kāda sen�a neapmierinātību, un dara visu, lai noskaidrotu �īs neapmie�rinātības cēloni.

Jo ne jau vienmēr miru�ie ir taisnīgi. Viņi bija cilvēki, kurus pazina, kuru vājības un kļūdas itin labi atceras. Sapņos tie parādās atbilstīgi savam raksturam. �eit vērts pieminēt gadījumu, kuru visai detalizēti izklāstījis Kellovejs. Tas rāda, ka arī �ādi labi aprūpēti un slavināti miru�ie izgā� dus�mas uz palicējiem tikai tāpēc, ka viņi vēl ir dzīvi. �ādu dusmu sadzirdē�ana, pārnesot to mūsu apstākļos, atbilst bīstamas slimības norisei.

Nomiris vecākais brālis. Viņa īpa�ums un jo īpa�i jau visi lopi, ko �eit uzskata par īsto īpa�umu, ir pārgāju�i jaunāka brāļa rokās. Tā ir ierastā manto�anas kārtība. Jaunākais brālis, kas ieguvis mantojumu un upurējis tā, kā pienākas, nav nekādi nogrēkojies pret miru�o. Ta�u pēk�ņi viņ� smagi saslimst, un sapnī viņam parādās vecākais brālis.

�Es sapņoju, ka viņ� sit mani un saka: �Kā gan tas nācies, ka tu vairs mani nepazīsti?� Es atbildēju: �Ko lai daru, lai tu redzētu, ka pazīstu tevi? Es zinu, ka tu esi mans brālis!� Viņ� jautāja: �Kāpēc tad, upurējot bulli, tu neaicini mani?� Es atbildēju: �Es ta�u aicinu tevi un godinu ar goda titu�liem. Nosauc kaut vienu bulli, ko esmu nokāvis, nepiesaucot tevi?� Viņ� atbildēja: �Es gribu gaļu.� Es nepiekritu un teicu: �Nē, brāl, man nav buļļu. Vai tu kādu redzi aplokā?� �Kaut ari būtu tikai viens,� viņ� teica, �es pieprasu to.� Kad pamodos, man sāpēja sānos. Es mēģināju elpot, bet nevarēju, es smaku nost.�

Vīrs bija ietiepīgs, viņ� nevēlējās upurēt bulli. Viņ� teica: �Es patie�ām esmu slims un pazīstu slimību, kas mani piemeklējusi.� Ļaudis iebilda: �Ja zini, kāpēc netiec no tās vaļā? Vai tad cilvēks var apzināti izraisīt savu sli�mību? Ja viņ� zina, kas notiek, vai tad viņ� grib nomirt? Ja gars dusmojas uz cilvēku, viņ� to nogalē.�

Viņ� iebilda: �Nē, mani kungi! Mani padarījis slims viens cilvēks. Nolicies gulēt, es to redzēju. Viņam gribējās gaļu, viņ� ar viltu ieradās pie manis un teica, ka neaicinot viņu, kad kauju lopus. Tas mani ļoti pārsteidza, jo esmu kāvis tik daudzus lopus un vienmēr viņu aicinājis. Ja viņam gribas gaļu, varēja vienkār�i pateikt: �Brāl, es gribu gaļu.� Bet viņ� teica, ka negodinot to. Esmu dusmīgs uz viņu, es domāju, ka viņ� tikai grib mani nogalināt.�

Ļaudis teica: �Vai tu domā, ka gars saprot teikto? Kur viņ� ir, lai varam tam pateikt savu viedokli? Mēs vienmēr bijām klāt, kad tu kāvi lopus. Tu viņu godināji, minēji viņa goda titulus, ko bija ieguvis par savu drosmi. Mēs to dzirdējām, un, ja vien būtu iespējams, ka �is brālis vai kāds cits miris cil�vēks atdzīvotos, mēs liktu atbildēt uz jautājumu: �Kāpēc tu saki ko tādu?�

Slimais atbildēja: �Ak, mans brālis izturas tik plātīgi tāpēc, ka viņ� ir vecāks. Es esmu jaunāks par viņu. Brīnos, ka viņ� pieprasa nokaut visus lopus. Vai tad mirstot viņ� neatstāja nevienu lopu?�

Ļaudis atbildēja: �Viņ� ir miris. Bet mēs patie�ām runājam ar tevi un tavas acis vēl redz mūs. Tāpēc mēs tev sakām: izrunājies ar viņu un, ja arī tev ir tikai viena kaza, piedāvā to viņam. Tas būtu kauns, ja viņ� atnāktu tevi nogalināt. Kāpēc tu aizvien vēl guļot redzi brāli un slimo? Vajadzētu būt tā, ka tu sapņo par savu brāli un kļūsti vesels.�

Viņ� atbildēja: �Labi, kungi, es gribu viņam dot gaļu, kas viņam tā patīk. Viņ� pieprasa gaļu. Viņ� galē mani nost. Viņ� ir netaisns pret mani. Ik dienu es sapņoju par viņu un tad pamostos ar sāpēm sānos. Viņ� nav vīrs, viņ� vienmēr bija nekrietns puisietis, kauslis. Jo bija viņ� tāds � kā vārds, tā sitiens. Ja kāds viņu uzrunāja, viņ� tūdaļ metās virsū. Aizsākās viņa izraisīts strīds un kautiņi. Viņ� nekad neatzina un nepiekrita: �Esmu izdarījis kļūdu, man nevajadzēja ar �iem ļaudīm kauties.� Viņa gars ir tāds pats kā viņ�. Viņ� ir slikts, viņ� vienmēr ir dusmīgs. Ta�u es do�u viņa pieprasīto gaļu. Ja redzē�u, ka viņ� atlai�as no manis un kļūstu vesels, es rīt viņam nokau�u lopu. Ta�u viņam jāatstājas un jāļauj man elpot. Elpa vairs mani nedrīkst griezt tā, kā patlaban.�

Ļaudis piekrita: �Jā, ja rīt būsi vesels, mēs zināsim, ka tas ir tava brāļa gars. Bet, ja rīt būsi slims, mēs neteiksim, ka tas ir tavs brālis; tad tā ir tikai parasta slimība.�

Saulei rietot, viņ� aizvien vēl sūdzējās par sāpēm. Ta�u, kad pienāca laiks slaukt govis, viņ� palūdza ēst. Viņ� pieprasīja �ķidru putru un varēja arī nedaudz norīt. Tad viņ� teica: �Dodiet man nedaudz alus. Esmu izslāpis.� Sievas viņam sniedza alu un izjuta sirds atvieglojumu. Viņas priecājās, jo bija pārbiju�ās un jautāja sev: �Vai slimība ir tik bīstama, ka viņ� nemaz neēd?� Viņas priecājās klusībā, viņas neizteica skaļi savu prieku, tikai uzlū�koja cita citu. Viņ� padzēra alu un teica: �Dodiet nedaudz �ņaucamo tabaku, gribu kādu mazumiņu ie�ņaukt.� Viņas iedeva to, viņ� ie�ņauca un apgū�lās. Tad viņ� atkal aizmiga.

Naktī ieradās viņa brālis un teica: �Nu, vai izraudzījies jau man lopu? Vai nokausi to no rīta?�

Gulētājs atbildēja: �Jā, es nokau�u tev da�us lopus. Kāpēc tu man saki, brāl, ka nekad neaicinu tevi, es ta�u vienmēr godinu tevi ar taviem goda tituliem, kad kauju lopus. Jo tu biji drosmīgs un labs karotājs.�

Viņ� atbildēja: �Es tā saku, jo gribu galu. Es ta�u esmu nomiris un atstājis tev miestu. Tev ir liels miests.�

�Labi, labi, manu brāl, tu atstāji man miestu. Bet vai, atstājot miestu un nomirstot, tu nokāvi visus savus lopus?�

�Nē, es nenokāvu visus lopus.�

�Un nu, mana tēva bērns, tu prasi no manis, lai es visu iznīcinu?�

�Nē, es neprasu, lai tu visu iznīcini. Es tev saku: nokauj, lai tavs miests kļūst liels!�

Viņ� pamodās, viņ� jutās labi, sāpes sānos bija pazudu�as. Viņ� apsēdās un uzdunkāja sievu: �Celies, iekur uguni!� Sieva pamodās un iekūra uguni. Sieva jautāja, kā viņ� jūtas. �Esi mierīga,� viņ� teica, �pamodies izjutu atvieglojumu miesā. Es runāju ar savu brāli. Pamodies es biju vesels.� Viņ� ie�ņauca tabaku un atkal aizmiga. Brāļa gars ieradās vēlreiz. Viņ� teica: �Redzi, es tevi izdziedināju. Nokauj rīt lopus!�

No rīta viņ� piecēlās un devās uz aploku. Viņam vēl bija da�i jaunāki brāļi, viņ� tos pasauca, un viņi gāja līdzi. �Es jūs pasaucu, es nu esmu vesels. Brālis teica, ka viņ� mani izdziedinājis.� Tad viņ� lika atvest bulli. Viņi atveda to. �Atvediet to neauglīgo govi!� Viņi atveda to. Viņi atnāca un nostājās līdzās aploka aug�ējā daļā. Viņ� teica lūgsnu:

�Nu, ēdiet, mūsu nama ļaudis. Ar mums ir labais gars, kas ļauj bērniem augt un cilvēkiem būt veseliem. Es jautāju tev, kas ir mans brālis, kāpēc tu aizvien ierodies pie manis miegā, kāpēc es sapņoju par tevi un kļūstu slims? Gars, kas ir labs, ierodas ar labām ziņām. Man visu laiku nācās �ēloties par sāpēm. Kas tas par lopu, kas īpa�niekam jānotiesā un pēc tam vienmēr jākļūst slimam? Es tev saku � mitējies! Beidz darīt mani slimu! Es tev saku: ierodies miegā pie manis, mierīgi parunājies un saki, kas tev vajadzīgs! Bet tu ierodies, lai mani nogalinātu! Skaidrs, ka dzīvē tu biji slikts puisietis. Arī zem zemes tu esi tāds pats! Nemaz negaidīju, ka gars draudzīgi ieradīsies pie manis un atnesīs labas ziņas. Kāpēc ierodies ar ļaunu, tu, manu vecāko brāl, kam miestam jānes labais, lai nenotiktu nekas ļauns, jo tu ta�u esi miesta īpa�nieks!�

Tad viņ� teica par lopiem un izteica pateicību: �Lūk, lopi, ko tev upu�rēju; lūk, sarkans bullis, lūk, sarkanbalta neauglīga govs. Nogalini tos! Es saku: runā ar mani draudzīgi, lai pamostos bez sāpēm. Es saku: ļauj ap sevi sapulcēties visiem mūsu nama gariem, tu, kam tā patīk gaļa!�

Tad viņ� pavēlēja: �Duriet!� Viens no brāļiem paņēma �ķēpu un iedūra neauglīgajai govij, tā nokrita. Viņ� iedūra bullim, tas arī nokrita. Abi bau�roja. Viņ� nogalināja tos, tie nobeidzās. Viņ� pavēlēja nodīrāt tos. Tie tika nodīrāti, āda tika novilkta. Viņi ēda lopu aplokā. Sapulcējās visi vīri un lūdza ēdamo. Viņi ņēma gabalu pēc gabala. Viņi ēda un bija apmierināti. Viņi pateicās: �Mēs pateicamies tev, tāda un tāda dēls. Ja gars tevi padarīs slimu, mēs zināsim, ka tas ir tavs sliktais brālis. Kad smagi slimoji, mēs nezinājām, vai vispār vēl ēdīsim kopā ar tevi gaļu. Tagad nu ir skaidrs, ka sliktais grib tevi nogalināt. Mēs priecājamies, ka tu atkal esi vesels.�

�Es ta�u esmu nomiris,� teica vecākais brālis, un �ajā teikumā ietverts viņu strīda, smagās slimības, visa stāsta kodols. Lai ko arī miru�ais darītu, lai ko ari viņ� gribētu, viņ� ta�u ir miris, tāpēc arī viņam ir iemesls dusmoties. �Es tev atstāju miestu,� viņ� teica un tūdaļ piebilda: �Tev ir liels miests.� Otra dzīve ir �is miests, viņ� būtu varējis teikt arī tā: �Es esmu beigts, bet tu vēl dzīvo.�

Tie�i no �ī pārmetuma baidās dzīvais un sapņojot atzīst miru�ā tais�nību: viņ� irto pārdzīvojis. Sī lielā netaisnība, kurai līdzās nobāl jebkura cita netaisnība, sniedz miru�ajam varu pārvērst pārmetumus un dusmas smagā slimībā. �Viņ� grib mani nogalināt,� saka jaunākais brālis, jo � pie sevis domā � viņ� ta�u ir nomiris. Tātad viņ� ļoti labi apzinās, kāpēc tā baidās un, lai izlīgtu ar miru�o, beigu beigās upurē.

Miru�o pārdzīvo�ana, kā redzams, palicējiem ir saistīta ar ievērojamām neērtībām. Pat tur, kur nostiprinājusies regulāra godinā�anas forma, viņiem nevar pilnīgi uzticēties. Jo varenāks kāds bijis �eit starp cilvēkiem, jo lielākas un bīstamākas ir viņa dusmas tur.

Ugandas karalistē ir atrasts veids, kā noturēt miru�ā karaļa garu starp uzticīgajiem padotajiem.* Viņ� nevarēja aiziet, viņ� netika sūtīts prom, viņam bija jāpaliek �ajā pasaulē. Pēc viņa nāves tika nosaukts medijs, �mandva�, kurā iemitinājās karaļa gars. Medijam, kuram bija priestera funkcijas, bija jāizskatās kā karalim un glu�i tāpat arī jāizturas. Viņ� atdari�nāja visas tā valodas savdabības, ja tas bija senpagāju�o laiku karalis, viņ�, kā tas dro�i apliecināts, izmantoja 3 00 gadus vecu arhaisku valodu. Medijam nomirstot, karaļa gars pārgāja kādā citā tā pa�a klana loceklī. Tādējādi �mandva� pārņem savu amatu cits no cita, un karaļa garam vien�mēr ir miteklis. Tātad varēja gadīties, ka medijs izmanto vārdus, ko ne�viens nesaprot, pat viņa kolēģi.

* Par karaļa mediju Uganda sk.: Chadwick N.K Poetry and Prophecy. Cambridge, 1942. P. 36 38.

Ta�u nevar iedomāties, ka medijs vienmēr tēloja karali. Laiku pa lai�kam, kā teica, karalis �ņēma viņu pie galvas�. Viņ� kļuva apsēsts un iemie�soja miru�o visos sīkumos. Par mediju piegādā�anu atbildīgajā klanā karaļa īpatnības līdz viņa nāvei tika apgūtas gan vārdos, gan darbībā. Karalis Kigala nomira sirmā vecumā, viņa medijs bija pavisam jauns vīrietis. Bet, kad karalis viņu �ņēma pie galvas�, viņ� pārvērtās sirmgalvī: seja sakrunko�jās, no mutes tecēja siekalas, viņ� kliboja.

Pret �ādām lēkmēm izturējās ar vislielāko godbijību. Tas bija liels gods būt klāt, cilvēks atradās miru�ā karaļa klātbūtnē un atpazina viņu. Viņ�, kad vien gribēja, varēja izpausties kāda vīra miesā, kuram tas bija amats un kurā tikai tam arī kalpoja, tāpēc pārdzīvotā dusmas nevarēja izpausties tāpat kā tā dusmas, kur� pilnīgi izstumts no mūsu pasaules.

Vispamatīgāk sen�u kultu ir izstrādāju�i ķīnie�i. *Lai saprastu, kas viņiem ir sencis, nedaudz jāaplūko viņu priek�stati par dvēseli.

Viņi ticēja, ka ikvienam cilvēkam ir divas dvēseles. Viena, po, rodas no spermas, tā pastāvēja kop� radī�anas brī�a un tika saistīta ar atmiņu. Otra dvēsele � hun � rodas no gaisa, kas tiek ieelpots pēc piedzim�anas, tā veidojas pakāpeniski. Tai bija atdzīvinātā ķermeņa veidols, bet tā bija neredzama. Tai piemīto�ā inteliģence pieauga kopā ar ķermeni, tā bija pārākā dvēsele.

Pēc nāves �ī elpas dvēsele pacēlās debesīs, turpretim spermas dvēsele palika kapā pie līķa. Visvairāk arī baidījās no �īs zemākās dvēseles. Tā bija ļaunestīga, skaudīga un mēģināja paraut sev līdzi dzīvos. Ķermenim sada�loties, pakāpeniski sadalās ari spermas dvēsele un beigu beigās zaudē varu kaitēt.

Turpretim augstākā elpas dvēsele turpina pastāvēt. Tai vajadzīga pār�tika, jo tās ceļ� uz miru�o pasauli ir gar�. Ja pēcte�i tai nepiedāvā pārtiku, tai briesmīgi jācie�. Ja tai neizdevās atrast ceļu, tā bija nelaimīga un kļuva tikpat bīstama kā spermas dvēsele.

Apbērē�anas ritiem bija divkār�s mērķis: tiem bija jāpasargā dzīvie no miru�o akcijām un jānodro�ina miru�o dvēselēm izdzīvo�ana. Ja tās pār�ņem iniciatīvu, tad saistība ar miru�o pasauli kļūst bīstama. Tā ir labvēlīga, ja izpau�as kā sen�u kults, ko iekārto atbilsto�i tradīcijas priek�rakstiem un īsteno atbilstīgajā laikā.

* Sk.: GranetM. La Civilisation Chinoise. Paris, 1929. P. 300 302; Maspйro H. La Chine Antique. Paris, 1955. P. 146 155; CuisinierJ. Sumangat. L'вme et son Culte en Indochine et en Indonйsie. Paris, 1951. P. 74 85.

Dvēseles izdzīvo�ana bija atkarīga no dzīves laikā iegūtā fiziskā un morālā spēka. To iegūst ar pārtikas un studiju palīdzību. īpa�i svarīgi bija at�ķirība starp kunga dvēseli, kurā bija �gaļēdājs� un visu mū�u ēdis labu pārtiku, un vienkār�i, lēti un slikti pārtiku�a zemnieka dvēseli. �Tikai kungiem,� saka Granē, �bija dvēsele vārda īstajā nozīmē. Pat vecums neiztērē �o dvēseli, tas bagātina to. Kungs gatavojas nāvei, pildot sevi ar izsmalcinātiem ēdieniem un dzīvino�iem dzērieniem. Dzīves gaitā viņ� ieņem milzum daudz esences � jo lielāka un varenāka viņa kundzība, jo vairāk. Viņ� vēl vairāk ir palielinājis savu sen�u bagātīgo substanci, kuri jau pa�i pa pilnam ēdu�i gaļu un medījumus. Kunga dvēsele, viņam nomirstot, neizkliedējas kā vienkār�a dvēsele, spēkpilna tā izslīd no līķa.

Ja kungs dzīvo atbilstīgi savas kārtas noteikumiem, viņa dvēselei, ko attīra un padara cildāku ar sēru ritiem, pēc nāves piemīt cildens un gai�s spēks. Tai ir sargājo�ā gara labdarīgais spēks, vienlaikus tā saglabā sevī visas ilgdzīvojo�as un svētas personas iezīmes. Tā ir kļuvusi par sen�a dvēseli.�

īpa�ā templī tai tiek veltīts savs kults. Tā piedalās gadalaiku ceremoni�jās, dabas dzīvē un zemes dzīvē. Ja medības ir izdevu�ās, tā var labi paēst. Tā gavē, ja ra�a nav padevusies. Sen�a dvēsele pārtiek no graudiem, gaļas un medījuma, kas iegūts kunga īpa�umos, kas ir tās dzimtene. Ta�u, lai cik bagāta būtu �āda sen�a dvēseles personība, lai cik ilgi no savāktajiem spēkiem tā turpinātu dzīvot, pienāk brīdis, kad tā izkliedējas un izdziest. Pēc �etrām vai piecām paaudzēm sen�a tāfelīte, kas saistīta ar noteiktiem ritiem, zaudē tiesības uz īpa�u svētumu. To novieto akmens lādītē pie citām senāko sen�u tāfelītēm, kuru godinā�anas laiks jau pagājis. Sencis, kuru tā pārstāvēja un kura vārdā saucās, vairs netiek godināts kā kungs. Viņa spēcīgā individualitāte, kas ilgu laiku tika uzsvērta, zūd. Viņa dzīves gājums ir beidzies, sen�a loma ir izspēlēta. Pateicoties viņam veltītajam kultam, viņ� ilgus gadus bija izvairījies no parasto miru�o likteņa. Tagad viņ� atgrie�as visu pārējo miru�o masā un kļūst anonīms.

Ne visi sen�i iztur �etras vai piecas paaudzes. Tas ir atkarīgs no viņu īpa�ā ranga, vai tāfelīte tiek saglabāta tik ilgi un dvēsele aicināta un lūgta pieņemt pārtiku. Da�as tāfelītes tiek atliktas sāņus jau pēc vienas paaudzes. Ta�u, lai cik ilgi viņi izturētu, fakts, ka viņi vispār pastāv, da�os aspektos maina pārdzīvo�anas raksturu.

Pārdzīvo�ana vairs nepavisam nav dēla apslēptais triumfs, ka viņ� vēl dzīvo, bet tēvs � ne. Jo kā sencis tēvs ir klāteso�s; dēls pateicas viņam par visu, kas tam ir, un tam jāuztur viņa labvēlīgais noskaņojums. Viņam jābaro tēvs arī kā miru�ais, viņam jāsargājas izrādīt savu pārākumu. Kamēr

dēls dzīvo, tikmēr klāteso�a ir arī tēva sen�a dvēsele, un tā, kā redzējām, saglabā noteiktas, atpazīstamas personas iezīmes. Bet tēvam ir ļoti svarīgi, lai viņu godinātu un barotu. Viņa jaunajai eksistencei kā sencim ir ļoti svarīgi, ka dēls dzīvo: ja viņam nebūtu pēcte�u, nebūtu neviena, kas viņu godinātu. Viņ� vēlas, lai dēls un nākamās paaudzes viņu pārdzīvotu. Viņ� vēlas, lai tiem klājas labi, jo no viņu labklājības ir atkarīga viņa pa�a kā sen�a eksistence. Viņam vajadzīgs, lai tie dzīvotu tik ilgi, kamēr viņu pie�min. Veidojas intīma un laimīga saistība starp mēreno dzīves turpinā�anas formu, ko iegūst sen�i, un pēcte�u lepnumu, kuri dzīvo, lai to nodro�inātu.

Svarīgi ir arī tas, ka vairākās paaudzēs sen�i pastāv atsevi�ķi. Tie ir pazīs�tami kā indivīdi, kā tādus tos arī godina; tikai tālā pagātnē tie saplūst vienā masā. Pēctecis, kas dzīvo patlaban, ir �ķirts no savu sen�u masas, starp to un viņu stāv atsevi�ķi un strikti norobe�oti indivīdi, piemēram, tēvs un vectēvs. Kamēr gandarījums, ka viņ� ir te klāt, ieplūst dēla godinā�anā, ietekme ir visnotaļ maiga un samērīga. Saskaņā ar attiecību iedabu tā nevar vedināt dēlu vairot miru�o skaitu. Viņ� pats būs tas, kas pirmais palielinās to skaitu, un viņ� vēlas, lai tas tik ātri nenotiktu. Tādējādi pārdzīvo�ana zaudē visas masveidīgās iezīmes. Pārdzīvo�ana kā kaisle būtu bezjēdzīga un nesaprotama, zūd tās slepkavnieciskās iezīmes. Piemiņa un pa�izjūta noslēdz savienību. Tās iekrāso viena otru, un saglabājas vislabākā.

Skatot ideālā valdoņa veidolu, kāds tas izveidojies ķīnie�u vēsturē un domā, pārsteidz viņa cilvēcīgums. Var pieļaut, ka vardarbības trūkums �ajā tēlā ir saistīts tie�i ar sen�u godinā�anu.

Vislabāko mēra atainojumu ir sniedzis Tūkīdids* kas to pārdzīvojis pats uz savas ādas un izveseļojies. Atainojuma īsumā un precizitātē ietvertas visas �ai slimībai būtiskās iezīmes, tāpēc vēlams pieminēt pa�u svarīgāko.**

�Cilvēki mira kā mu�as. Mirsto�ie ķermeņi tika sakrauti kaudzēs. Varēja redzēt pusdzīvus radījumus klejojam pa ielām vai alkās pēc ūdens pulcējamies pie avotiem. Tempļi, kuros viņi uzturējās, bija pilni ar tur nomiru�o cilvēku līķiem.

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

** Mēris Atēnās: Thukydides. Geschichte des peloponnesischen Krieges. Mūnchen, 1912. Buch IL Kap. 47 54.

Visas apbērē�anas ceremonijas sajaucās, miru�os apglabāja, kā pagadās. Da�i cilvēki, kuru ģimenēs bija tik daudz miru�o, ka vairs nevarēja samak�sāt apbērē�anas izdevumus, ķērās pie visnekaunīgākajām viltībām. Viņi pirmie ieradās pie bēru sārta, ko bija ierīkoju�i citi, noguldīja savus miru��os un aizdedzināja malku vai arī, ja sārts jau dega, uzmeta atnestos līķus un devās prom.

Viņus neatturēja bailes no dievu vai cilvēku likumiem. Attiecībā pret dieviem �ķita vienalga, vai tos godina vai negodina, jo redzēja, ka mirst kā labie, tā sliktie. Neviens nebaidījās, ka to sauks pie tiesas par cilvēku likumu pārkāp�anu, neviens necerēja tik ilgi nodzīvot. Ikviens juta, ka pār viņu jau nācis daudz smagāks spriedums. Un, kamēr tas vēl nebija īsteno�jies, viņ� vēl gribēja nedaudz izbaudīt dzīvi.

Visbie�āk līdzjūtību pret slimajiem un mirsto�ajiem izjuta tie, kas pa�i bija izcietu�i mēri un atveseļoju�ies. Viņi ne tikai izprata lietas būtību, bet arī jutās dro�i, jo slimība nevienu nepiemeklēja otru reizi vai arī, ja pie�meklēja, tad otrais uzbrukums nekad neapdraudēja dzīvību. �ādus cil�vēkus apsveica, arī viņi pa�i izjuta tādu pacēlumu, ka domāja � viņi arī nākotnē nekad nemirs no slimības.�

No visām nelaimēm, kas izsenis piemeklēju�as cilvēci, visdzīvākās atmiņas ir atstāju�as lielas epidēmijas. Tās sākas ar dabas katastrofu pēk�ņumu, bet, ja zemestrīce beidzas ar da�iem īsiem grūdieniem, epidēmijas ir ilgsto�as, tās var ilgt mēne�iem vai pat veselu gadu. Zemestrīce ar vienu triecienu rada pa�u baisāko, tās upuri iet bojā vienlaicīgi. Turpretim mēra epidēmijai ir kumulatīva iedarbe, iesākumā tā ķer tikai da�us, tad saslim��anas gadījumi pieaug; visur redzami miru�ie; drīz vien miru�o redzams vairāk nekā dzīvo. Galu galā epidēmijai var būt tāds pats rezultāts kā zemestrīcei. Ta�u cilvēki ir lielās mir�anas liecinieki, tā norisinās viņu acu priek�ā. Viņi it kā ir kaujas dalībnieki, kura ir ilgāka par visām pazīstama�jām kaujām. Ta�u ienaidnieks ir apslēpts, tas nekur nav redzams, tam nevar trāpīt. Var tikai gaidīt, ka tas pats trāpa. Uzbrūk tikai pretinieks. Viņ� uzbrūk, kad grib. Viņ� nogalina tik daudzus, ka drīz vien jābaidās, ka nogalināti tiks visi.

Kolīdz epidēmija ir izvērsusies, tā var beigties tikai vienā, kopīgā visu nāvē. Tie, kam viņa uzbrukusi, gaida � jo pret to nav nekādu pretlī dzekļu � pasludinātā sprieduma īsteno�anos. Masa ir tikai tie, ko ķērusi epidēmija: tie ir vienādi gaidāmā likteņa priek�ā. Viņu skaits strauji pie�aug. Mērķis, uz kuru viņi virzās, tiek sasniegts da�ās dienās. Epidēmija noslēdzas vislielākajā blīvumā, kas sasniedzama cilvēka miesai, � kopīga

līķu kaudzē. �ī sastingusi miru�o masa pēc da�iem reliģiskajiem priek�sta�tiem ir beigta tikai pagaidām. Viņi vienā mirklī atdzīvosies un blīvi apstās Dievu Pastarajā tiesā. Ta�u, ja neskata miru�o turpmāko likteni, jo ne jau visur pastāv viena un tā pati ticība, viens ir neapstrīdams: epidēmija noslē�dzas mirsto�o un miru�o masā. �Ielas un tempļi� ir pilni ar to. Bie�i vien upurus nav iespējams apglabāt atsevi�ķi, kā tas pienākas; viņi tiek salikti krustu �ķērsu milzīgos masu kapos, tūksto�iem vienā kapā.

Pastāv trīs nozīmīgi, cilvēcei labi pazīstami fenomeni, kuru mērķis ir līķu kaudzes. Tie ir ļoti radniecīgi, tāpēc jo īpa�i svarīgi ir tos norobe�ot. �ie fenomeni ir kauja, masveidīga pa�nāvība un epidēmija.

Kaujas mērķis ir ienaidnieku līķu krāvums. Vajag samazināt dzīvo ienaid�nieku skaitu, lai pa�u cilvēku skaits kļūtu lielāks. Tas, ka iet bojā arī pa�u cil�vēki, ir nenovēr�ami, ta�u tas nav tas, ko vēlas. Mērķis ir miru�o ienaidnieku guba. Pēc tā tiecas aktīvi, pa�i ar savu darbību, pa�u armijas spēkiem.

Masveidīgā pa�nāvība vē r� �o aktivitāti pret pa�u ļaudīm. Vīrie�i, sievie�tes, bērni � visi nogalina cits citu, līdz beigās ir tikai miru�o krāvums. Lai neviens nenokļūtu ienaidnieka rokās, lai iznīcinā�ana būtu pilnīga, tiek izmantota uguns.

Epidēmijas rezultāts ir tāds pats kā masveidīgai pa�nāvībai, ta�u tā nav patvaļīga, �ķiet, ka to uzsūtījis kāds nepazīstams ārējs spēks. Mērķis netiek sasniegts tik ātri, cilvēki dzīvo baismīgo gaidu vienlīdzībā, kur zūd cilvēku ierastās saistības.

Cilvēkus no�ķir infekcijas elements, kas epidēmijā ir ārkārtīgi nozī�mīgs. Visdro�ākais � neļaut nevienam sev tuvoties, jo viņ� jau varētu būt infekcija. Da�i bēg no pilsētas un izklīst pa saviem īpa�umiem. Pārējie ieslēdzas savās mājās un nevienu neielai�. Ikviens izvairās no citiem. Distances ieturē�ana kļūt par pēdējo cerību. Izredzes uz dzīvi, pati dzīve izpau�as, tā teikt, distancē pret slimajiem. Inficētie pakāpeniski veidojas par miru�o masu, neinficētie atturas no visiem, bie�i vien arī no vistuvāka�jiem radiniekiem, vecākiem, laulātajiem draugiem, bērniem. Zīmīgi, ka cerības izdzīvot padara cilvēkus par atsevi�ķām būtnēm, kurām iepretim stāv visu upuru masa.

Ta�u vispārējā nolādētībā, kad visi slimības piemeklētie tiek uzskatīti par zudu�iem, norisinās pats apbrīnojamākais: ir da�i, kas izveseļojas no mēra. Var iedomāties, kā viņi jūtas apkārtējo vidū. Viņi ir izdzīvoju�i, viņi jūtas neievainojami, Tāpēc viņi var būt ari līdzjūtīgi pret slimajiem un mirsto�ajiem. ��ādi cilvēki,� saka Tūkīdids, �izjuta tādu pacēlumu, ka domāja � viņi arī nākotnē nekad nemirs no slimības.�

PAR KAPSĒTAS GAISOTNI

Kapsētām ir spēcīgs pievilk�anas spēks, tās apmeklē arī tad, ja tur neguļ neviens piederīgais. Sve�ās pilsētās apmeklē kapsētas, tām atstāj laiku, pa tām pastaigājas, it kā tās tie�i tam būtu domātas. Arī sve�umā ne jau vien�mēr pievelk kāda slavena cilvēka kaps. Pat ja sākotnēji apmeklējuma mērķis ir �āds, no apmeklējuma vienmēr rodas kas vairāk. Kapsētā drīz vien nokļūst pavisam cita veida noskaņojumā. Pastāv dievbijīgs ieradums � aloties par �ī noskaņojuma iedabu. Jo nopietnība, ko jūt un ko vēl vairāk izrāda, aizklāj apslēpto gandarījumu.

Ko gan, atrodoties kapsētā, apmeklētājs dara? Kā viņ� kustas, kas viņu nodarbina? Viņ� lēnām iet gar kapiem, aplūko to vai citu kapakmeni, lasa vārdus, un da�i viņu piesaista. Tad viņ� sāk interesēties, kas stāv aiz �iem vārdiem. Te ir pāris, kas ilgi nodzīvoju�i kopā un nu, kā jau pienākas, atdusas kopā. Te ir bērns, kas nomiris pavisam mazs. Te ir jauna meitene, kas tikko kā sasniegusi 18 gadu vecumu. Apmeklētāju aizvien vairāk sāk saistīt laika sprīdis. Tas aizvien vairāk atraisās no saviļņojo�ām detaļām un kļūst par laika sprīdi kā tādu.

Te viens kļuvis 32 gadus vecs, bet te � 45 gadus vecs. Apmeklētājs jau tagad ir vecāks, �ie, tā teikt, ir nogāju�i no distances. Viņ� atrod daudzus, kas nav tiku�i tik tālu kā viņ�; ja vien tie nav nomiru�i ļoti jauni, viņu lik�tenis neizraisa nekādu no�ēlu. Ir arī daudzi, kas pārspēju�i apmeklētāju. Var atrast vīrus, kas nodzīvoju�i 70 gadus, �ur tur atrodams arī kāds, kas nodzīvojis vairāk par 80 gadiem. Viņ� vēl var tos sasniegt. Tie vedina viņu pielīdzināties. Viņam vēl viss ir priek�ā. Pa�a vēl sagaidāmās dzīves neno�teiktība salīdzinājumā ar tiem ir viņa lielā priek�rocība, piepūlot savus spēkus, viņ� tos pat var pārspēt. Samēroties ar tiem � tam ir lielas izre�dzes, jo viņam jau ir priek�rocība: tie ir sasniegu�i mērķi, tie vairs nedzīvo. Lai ar ko viņ� sacenstos, visi spēki ir viņa pusē. Jo tur nav spēka, tur ir tikai iezīmētais mērķis. Pārākums ir atmaksāts. Jau patlaban tie nevar paskatīties cits citam acīs, tie iedve� viņam spēku uz visiem laikiem kļūst par kaut ko vairāk nekā viņi. Astoņdesmit deviņgadīgais, kas tur guļ, ir vislielākais stimuls. Kas gan viņam traucē kļūt par deviņdesmitgadīgu?

Ta�u tas nav vienīgais rēķinā�anas veids, kam nododas �ādā kapu pār�pilnībā. Sāk ievērot, cik ilgi jau da�i cilvēki �eit guļ. Laikam, kas �ķir no viņu nāves, piemīt kaut kas nomierino�s: tik ilgi jau esmu ilgāk uz �īs pasaules. Kapsētām, kurās ir pavisam seni kapakmeņi, kas saglabāju�ies no 18. vai pat 17. gadsimta, piemīt kaut kas cildens. Cilvēks pacietīgi stāv

izdzisu�u uzrakstu priek�ā un neiet prom, pirms nav tos izlasījis. Laika rēķins, ko parasti izmanto tikai praktiskiem mērķiem, pēk�ņi iegūst spē�cīgu, dziļu dzīvi. Visi pazīstamie gadsimti nu pieder apmeklētājam. Tas, kas guļ tur apak�ā, nemaz nenojau�, ka stāvo�ais skata viņa mū�a garumu. Laika rēķinā�ana tam ir beigusies ar nāves datumu, bet skatītājam tā turpinās � līdz pat viņam pa�am. Cik daudz gan miru�ais dotu, lai varētu stāvēt līdzās skatītājam! Pagāju�i 20 0 gadi, kop� viņ� miris; skatītājs, tā teikt, ir kļuvis 200 gadus vecāks par viņu. Jo viņ� daudz ko zina par �o aiztecēju�o laiku, viņ� ir dzirdējis par to stāstām un �o to arī pats piedzīvo�jis. Grūti �eit neizjust pārākumu, un naivais cilvēks �ajā situācijā to arī izjūt.

Ta�u vēl vairāk viņ� jūt, ka pastaigājas �eit viens pats. Pie viņa kājām cie�i sablīvēti guļ daudzi nepazīstami cilvēki. Viņu skaits ir nenoteikts, tomēr tas ir liels, un skaits tikai vairosies. Tie nevar izklīst, tie paliek kopā kā kaudzē. Tikai viņ� nāk un iet, kad viņam iepatīkas. Tikai viņ� stāv starp gulo�ajiem.

Ja runa ir par �āda veida privātu vai literāru nemirstību, labi sākt ar tādu vīru kā Stendāls. Grūti atrast vīru, kas būtu vēl vairāk nepieņēmis ierasto ticību. Viņ� ir pilnīgi brīvs no jebkuras reliģijas saistībām un solīju�miem. Viņa jūtas un domas ir pievērstas tikai �ai dzīvei. Viņ� izjuta un baudīja to dziļi un visos sīkumos. Viņ� izsacījās par visu, kas varēja sniegt prieku, un viņ� nekļuva pliekans, jo ļāva atsevi�ķajam būt atsevi�ķajam. Viņ� neko neiekļāva ap�aubāmās vienībās. Viņ� neuzticējās it visam, ko nespēja izjust. Viņ� ir daudz domājis, ta�u viņam nav nevienas aukstas domas. Viss, ko viņ� aprakstījis, viss, ko viņ� izveidojis, saglabā savu tuvumu karstā acumirkļa sākotnei. Viņ� daudz ko ir mīlējis un daudz kam ticējis, ta�u viss saglabājies apbrīnojami aptverams. Lai arī kas tas būtu, viņ� tūdaļ pat to varēja atrast sevī, neizmantojot nekādu sakārtojuma triku.

Sim vīram, kas nepieņēma nekādus priek�noteikumus, kas visu gribēja pārbaudīt pats, kas bija pati dzīve, ciktāl tā ir jūtas un gars, kas jebkuru dotumu ietvēra sirdī un tāpēc arī varēja skatīt no ārpuses, kam vārds un saturs saplūda pavisam dabiski, it kā viņ� uz savu roku būtu sācis valodas attīrī�anu, �im retajam un patiesi brīvajam vīram tomēr bija ticība, par kuru viņ� runāja viegli un pa�saprotami kā par vienu no mīļākajām.

Bez kādām �ēlabām viņ� bija apmierināts, ka raksta da�iem, ta�u viņ� bija pilnīgi dro�s, ka pēc simts gadiem viņu lasīs ļoti daudzi, Modernajos laikos grūti atrast skaidrāku un izolētāku ticību literārai nemirstībai bez jebkādas pa�pārliecinātības. Ko nozīmē �ī ticība? Kāds ir tās saturs? Tas nozīmē, ka viņ� būs �eit tad, kad visi citi, kas dzīvo tajā pa�ā laikā, vairs �eit nebūs. Tas nenozīmē, ka viņ� būtu noskaņots ļauni pret dzīvojo�ajiem kā tādiem. Tos nenovāc no ceļa, pret tiem neko nepasāk, artiem ne reizi necīnās. Tos, kas ieguvu�i neīsto slavu, nicina, ta�u nicina ari cīņu ar to iero�iem. Uz viņiem pat nedusmojas, jo zināms, cik ļoti viņi alojas. Izvēlas to sabiedrību, pie kuriem reiz pats piederēs: tos no pagāju�ajiem laikiem, kuru darbi aizvien vēl dzīvo, kuri runā un no kuriem pārtiek. Pret viņiem izjustā pateicība ir pateicība par pa�u dzīvi.

�ādam noskaņojumam neko nenozīmē nogalinā�ana izdzīvo�anas dēļ, jo ne jau patlaban grib izdzīvot. Robe�a tiek pārkāpta tikai pēc simts gadiem, tad, kad pats vairs nedzīvo un nevienu nevar nogalināt. Tad spēkiem mērojas darbi, un ir jau par vēlu darīt kaut ko pa�am. īstā sān�censība sākas tad, kad pa�u sāncen�u vairs nav. Viņi vairs nevar nolūkoties darbu cīņā. Ta�u �im darbam ir jāpastāv, un, lai tas pastāvētu, tajā jābūt ietvertam vislielākajam un vistīrākajam dzīves mēram. Viņ� ne tikai ir noniecinājis nogalinā�anu, bet arī paņēmis līdzi visus sev līdzās eso�os tajā nemirstībā, kurā nozīmīgs kļūst viss � gan visniecīgākais, gan vislielākais.

Tas ir pilnīgs pretstats tiem valdoņiem, kuru nāves gadījumā jāmirst ari apkārtējiem, lai viņpasaules dzīvē miru�ais atrastu itin visu, pie kā viņ� pieradis. Nekas tik �ausmīgi neiezīmē viņu dziļo bezspēcību. Viņi nogalina, esot dzīvi, viņi nogalina nāvē, nogalināto svīta viņus pavada arī viņsaulē.

Bet tas, kas atklāj Stendālu, atrod viņu pa�u un visu, kas bija ap viņu, un atrod to �ajā dzīvē. Miru�ie piedāvā sevi dzīvajiem kā pa�u cildenāko pārtiku. Viņu nemirstība nāk par labu dzīvajiem, upurē�anas apvēr�ana nāk par labu visiem. Pārdzīvo�ana ir zaudējusi savu dzeloni, un naidīguma valstība pārstāj pastāvēt.

VARAS elementi

Vardarbība ir saistīta ar priek�statu par kaut ko tuvu un tagadnīgu. Tajā ir vairāk piespie�anas, tā ir nepastarpinātāka par varu. It īpa�i tiek runāts par fizisko vardarbību. Dziļākajās un dzīvnieciskajās pakāpēs varu labāk dēvēt par vardarbību. Laupījums tiek satverts vardarbīgi, un vardar�bīgi tas tiek grūsts rīklē. Ja vardarbība pieļauj noteiktu laiku, tā pārvēr�as par varu. Ta�u akūtajā mirklī, kas vēlāk tomēr iestājas, kad jāizvēlas un ceļa atpakaļ vairs nav, tā atkal kļūst par tīru vardarbību. Vara ir vispārīgāka un pla�āka par vardarbību; tā satur ko vairāk un nav tik dinamiska. Tā ir pamatīgāka, un tai ir pat zināms pacietības mērs. Pats vārds �Macht� radies no senas gotu vārda saknes �magan�, kas nozīmē �varēt, spēt�, un vispār nav saistīts ar �machen� (darīt) sakni.

At�ķirību starp vardarbību un varu var nodemonstrēt ļoti vienkār�i, proti, parādot attiecības starp kaķi un peli. *

Pele, kas reiz noķerta, ir pakļauta kaķa vardarbībai. Viņ� ir notvēris to, tur savos nagos un grasās nogalināt. Bet, tiklīdz viņ� sāk ar to spēlēties, rodas kaut kas jauns. Viņ� palai� to vaļā un ļauj tai kādu gabalu paskriet. Tikko pele pagrie� tam muguru un bēg prom, tā ir ārpus kaķa vardarbības. Ta�u kaķa varā ir to atkal satvert. Ja viņ� Jaus tai aizbēgt pavisam, pele pametīs arī viņa varas sieru. Ta�u, kamēr vien kaķis pavisam dro�i var sa�sniegt to, pele ir tā varā, Telpu, kuru kaķis pārrauga, cerības mirkļus, kurus tas dod pelei, bet ļoti pamatīgi uzraugot, nezaudējot interesi par tās nogalinā�anu, to visu kopā: telpu, cerību, uzraudzī�anu un ieinteresētību nogalināt � var apzīmēt kā varas būtību vai vienkār�i kā pa�u varu.

* vSk. nodaļu �Komentāri�.

Tādējādi varai � pretstatā vardarbībai � visādā ziņā piemīt lielāka izplatība, tai ir lielāka telpa un vairāk arī laika. Var teikt, ka cietums līdzi�nās rīklei : �īs attiecības izteic attiecības starp varu un vardarbību. Rīklē jau vairs nav nekādu patiesu cerību, upurim �eit vairs nav ne laika, ne tel�pas. Visos �ajos virzienos cietums ir kā rīkles papla�inājums. Var izdarīt da�us soļus �urpu turpu kā pele kaķa uzraudzībā; un da�brīd uzrauga acis ir vērstas mugurā. Vēl ir laiks un cerība �ajā laikā aizbēgt vai saņemt atbrīvo�anu; turklāt vienmēr var just aparāta, kura varā atrodies, iein�teresētību nogalināt, pat ja �ī nogalinā�ana �ķiet atlikta uz vēlāku laiku.

Ta�u at�ķirību starp varu un vardarbību var skaidri redzēt arī pavisam citā sfērā � daudzveidīgajās pilnīgas reliģiskās goddevības modifikācijās. Ikviens, kur� tic Dievam, vienmēr ir Dieva varā un savā veidā samierinās ar to. Bet da�iem ar to nepietiek. Viņi gaida tie�u iejauk�anos, nepa�starpinātu dievi�ķās vardarbības aktu, lai iepazītu un izjustu to. Viņi gaida pavēli, viņu izpratnē Dievam piemīt krasi izteiktas valdītāja iezīmes. Viņa aktīvā griba, viņu aktīvā pakļau�anās ikvienā atsevi�ķā gadījumā, ikvienā mirklī ir viņu ticības pamatkodols. Sāda veida reliģijas sliecas uzsvērt dievi�ķo predestināciju; tādējādi to piekritēji gūst izdevību visu, kas ar viņiem notiek, izjust kā nepastarpinātu dievi�ķās gribas izpausmi. Viņi var pakļauties tai ik brīdi, un tā līdz pat beigām. It kā viņi jau dzīvotu Dieva rīklē, kas nākamajā mirklī viņus samalstīs. Ta�u �ajā baismīgajā stāvoklī viņam jāturpina dzīvot bezbailīgi un jārīkojas taisnīgi.

Visskaidrāk �ī tendence izpau�as islamā un kalvinismā. To piekritēji alkst pēc dievi�ķās vardarbības. Viņiem nepietiek tikai ar Dieva varu, tā ir pārāk vispārīga, tāla un atstāj pārāk daudz pa�u ziņā. �īs pastāvīgās pavēles gaidī��anas iedarbe uz cilvēkiem, kas reiz par visām reizēm tai atdevusies, ir iz�ķirīga un nopietni ietekmē izturē�anos pret apkārtējiem. Tā rada kareivīgu ticīgā tipu, kuram precīzākā dzīves izpausme ir kauja, kuras viņ� nebīstas, jo vien�mēr jūtas kā tās dalībnieks. Pla�āk par �o tipu būs runa sakarā &xpavēles izpēti.

Ātrums, ciktāl tas ietilpst varas jomā, ir pārsteig�anas vai satver�anas ātrums. Abos gadījumos paraugs cilvēkam ir biju�i dzīvnieki. Pārsteig�anu viņ� ir iemācījies no ātri skrejo�ajiem plēsoņām, jo īpa�i no vilka. Satver��anu, izdarot pēk�ņu lēcienu, viņam ir parādīju�i kaķi, �ajā ziņā apskaustie un apbrīnotie meistari ir biju�i lauvas, leopardi un tīģeri. Plēsonīgie putni

sevi apvienoja gan pārsteig�anu, gan satver�anu. Vispilnīgāk paraugs iemiesojas plēsonīgajā putnā, kas viens un skatāms lido augstu gaisā un uzbrūk no lielas distances. Viņ� ir ieteicis cilvēkam arī tādu ieroci kā bul�tas, kas ligu laiku viņam pie�ķīra pa�u lielāko ātrumu: bultās cilvēks aizlido līdz savam laupījumam.

�ie dzīvnieki jau ļoti agri kalpo par varas simboliem. Viņi attēlo die�vus, valdoņu sen�us. Cingishana sencis bija vilks.* Piekūns-Hors ir Ēģip�tes faraonu dievs. Afrikāņu zemēs lauva un leopards ir valdnieka cilts svētie dzīvnieki. No liesmām, kurās tika sadedzināts Romas imperatora līķis, uz debesīm izlidoja ērglis, kas iemiesoja viņa dvēseli.**

Ta�u pats ātrākais ir tas, kas jau vienmēr bijis visātrākais, proti, zibens. Māņticīgās bailes no zibens, no kura nekur nav glābiņa, ir ļoti izplatītas. Franciskāņu mūks Rubruks***, kas bija devies pie mongoļiem kā Luija Svētā sūtnis, stāsta, ka par visu vairāk viņi baidījās no pērkona un zibens.**** Viņi tad izdzen no savām jurtām visus sve�iniekus, ietinas melnā voilokā un slēpjas tā, līdz viss nav garām. Per�u vēsturnieks Ra�ids, kas atradās mongoļu dienestā, vēsta, ka viņi vairīju�ies ēst zibens ķerta dzīvnieka gaļu, viņi pat vairīju�ies tam tuvoties. Mongoļu visda�ādākie aizliegumi kalpo tam, lai zibeni noskaņotu labvēlīgi. Nepiecie�ams novērst visu, kas vien to varētu izraisīt. Bie�i vien zibens ir varenā dieva galvenais ierocis.

Zibens pēk�ņais uzplaiksnījums tumsā līdzinās atklāsmei. Zibens pār�steidz un izgaismo. Pēc tā īpatnībām mēģina spriest par dievu gribu. Kādā veidolā tas parādās, kurā debess pusē? Kur tas rodas? Kurp dodas? Etnis�kiem ir īpa�a priesteru grupa, kuras uzdevums � to atminēt, romie�i �os priesterus nosauc par �fulgatoriem�.*****

Kādā senā ķīnie�u tekstā teikts: �Valdnieka vara līdzinās zibenim, kaut arī at�ķiras no tā ar savu sparu.�******Dīvaini, cik bie�i zibens nosper vald�niekus. Nostāsti ne vienmēr ir patiesi. Tomēr zīmīga jau ir �īs sakarības

* Haenish E. Die Geheime Geschichte der Mongolen. Leipzig., 1948. �Qngishana icncis bija augsto debesu radīts, likteņa izraudzīts pelēks vilks� � �ādi sākas �Mongoļu slepenā Vēsture�.

** Herodian. Geschichte des romischen Kaisertums seit Mark Aurel. Buch IV. Kap.

2. Sādi Heridians cildina Romas valdnieka Septima Severa apoteozi.

*** Sk. nodaļu �Komentāri�.

**** KomroffM. Contemporaries of Marco Polo. London, 1928. P. 91.

***** Grenier A. Les religions Etrusque et Romaine. Paris, 1948. P. 18�19.

****** Xuhn e. Altchinesische Staatsweisheit. Zьrich, 1954. S. 105.

izveide. Romie�iem un mongoļiem ir ļoti daudz �ādu nostāstu. Abas tau�tas ticēja vienam visaugstākajam debesu dievam, abām ir spēcīgi attīstīta nojēga par varu. Zibens tiek izprasts kā pārdabiska pavēle. Ja tas kādu nosper, tam jātiek nospertam. Ja nosper kādu valdoni, tad zibeni sūtījis kāds vēl varenāks valdonis. Zibens kalpo kā ātrākais, pēk�ņākais un vien�laikus arī uzskatāmākais sods.

Cilvēks to ir atdarinājis un pārveidojis par sava veida ieroci, proti, izveidojis uguns�aujamo ieroci. �āviena, it īpa�i lielgabala �āviena, grāviens un uzliesmojums izraisīja to tautu �ausmas, kam nebija uguns�aujamo iero�u; �āvienu viņu uztvēra kā zibeni.

Tomēr cilvēks jau agrāk ir centies padarīt sevi par pa�u ātrāko dzīv�nieku. Austrumos veiktā zirga pieradinā�ana un kavalērijas izveide tās vispilnīgākajā formā izraisīja lielu vēsturisko izrāvienu. Ikvienā laikabiedru ziņojumā par mongoļiem tiek uzsvērts, cik viņi biju�i ātri. Viņu uzra�anās vienmēr bijusi negaidīta: viņi parādās un pazūd vienlīdz pēk�ņi, un pēk�ņi atkal ir klāt. Pat steidzīgo bēg�anu viņi prata pārvērst par uzbrukumu; tik�līdz iedomājās, ka viņi ir aizbēgu�i, jau atradās viņu aplenkumā.

Kop� tā laika fiziskais ātrums kā varas īpa�ība ir tikai pieaudzis. Lieki ko teikt par tā iedarbību mūsu tehniskajā laikmetā.

Satver�anas jomā ir pavisam cita veida ātrums, proti, atmasko�anasatrums. Tavā priek�ā stāv nevainīga un padevīga būtne, bet norauj masku � aiz tās slēpjas ienaidnieks. Lai iedarbotos, atmasko�anai jābūt pēk�ņai. �o ātruma veidu var nosaukt par dramatisku. Pārsteig�ana ierobe�ojas ar pavisam nelielu telpu, tā koncentrējas. Slēpnis kā maskē�anās līdzeklis ir pazīstams izsenis, tā pretstats � atmasko�ana. Pārejot no maskas uz masku, var sa�sniegt pa�u iz�ķirīgāko varas attiecību pārvirzi. Ienaidnieka izlik�anos apkaro ar pa�a izlik�anos. Valdonis ielūdz militāros vai civilos notabļus uz dzīrēm. Pēk�ņi, kad viņi vismazāk gaida naidīgumu, visi tiek nogalināti. Izturē�anās pārmaiņas precīzi atbilst izrāvienam no slēpņa. Procesa ātrums ir saasināts līdz pēdējam, vienīgi no tā ir atkarīga nodoma veiksme. Valdonis, kas labi apzinās pa�a pastāvīgo izlik�anos, vienmēr to var sagaidīt arī no citiem. Ātrums, ar kādu viņ� tos apsteidz, �ķiet atļauts un vajadzīgs. Viņu īpa�i neuztrauc, ja satver kādu nevainīgo � masku kompleksajā būtībā var arī aloties. Viņu ārkārtīgi satrauc, ja nepietiekama ātruma dēļ kāds ienaidnieks no viņa izvairās.

JAUTĀJUMS UN ATBILDE

Ikviens jautājums ir ielau�anās. Ja to praktizē kā varas līdzekli, jautājums iegrie�as kā nazis iztaujātā miesā. Tas, ko tur var atrast, ir zināms, ta�u to gribas patie�ām atrast un aptaustīt. Ķirurga noteiktībā ķeras pie iek�ējiem orgāniem. Ķirurgs uztur savu upuri pie dzīvības, lai uzzinātu par viņu ko vairāk. Viņ� ir īpa�as pasugas ķirurgs, jo apzināti izraisa lokālas sāpes. Viņ� kairina noteiktas upura daļas, lai uzzinātu ko dro�ticamu par pārējām daļām.

Jautājumi paredz atbildes; ja atbilde neseko, jautājums līdzinās gaisā iz�autai bultai. Visnevainīgākais jautājums ir viens, izolēts, tam neseko citi jautājumi. Sve�iniekam pajautā par kādu ēku. Viņ� to parāda. Ar �o atbildi apmierinās un turpina savu ceļu. Sve�inieks uz kādu mirkli ir aizturēts. Jo atbilde skaidrāka un kodolīgāka, jo ātrāk viņ� atbrīvojas. Viņ� ir devis gaidīto, un viņam vairs nav jātiekas ar jautātāju.

Ta�u jautātājs var neapmierināties ar sasniegto un uzdot nākamos jau�tājumus. Ja jautājumi vairojas, drīz vien tie iztaujātajā izraisa īgnumu. Viņ� ne tikai tiek ārēji aizturēts, ar katru atbildi viņ� atklāj sevi aizvien vairāk. Tas var būt kaut kas mazsvarīgs un atrasties pa�ā virspusē, ta�u nepazīstamais to izvilcis no viņa ar varu. Tas ir saistīts ar visu pārējo, kas ir vēl apslēptāks un ko viņ� vērtē daudz augstāk. īgnums, ko viņ� izjūt, drīz vien pārvēr�as neuzticībā.

Jautājumu iedarbe uz iztaujāto palielina jautātāja varas izjūtu; viņu priecē aizvien jaunu un jaunu jautājumu uzdo�ana. Jo bie�āk atbildētājs piekāpjas jautājumiem, jo viņ� vairāk pakļaujas. Liela daļa no personas brīvības ir saistīta ar aizsargā�anos pretjautājumiem. Visspēcīgākā tirānija ir tā, kas atļaujas uzdot pa�us spēcīgākos jautājumus.

Gudra ir tā atbilde, kas dara galu jautājumiem. Tas, kas to var atļauties, uzdod pretjautājumu; starp līdzīgiem tas ir izmēģināts aizsardzības līdzek�lis. Ja kāda stāvoklis nepieļauj nekādu pretsparu, viņam vai nu jāsniedz izsmeļo�a atbilde un tādējādi jāizliek viss, ko cits prasa, vai arī ar viltu jālaupa jautātājam turpmākās ielau�anās prieks. Li�ķēdams viņ� var atzīt ļ.uitātāja aktuālo pārākumu, lai viņam pa�am tas nebūtu jādemonstrē. Viņ� var pavērst sarunu uz citu pusi, kur jautājumi būtu interesantāki vai auglīgāki. Ja viņ� labi pieprot izlikties, viņ� var notu�ēt savu identitāti.

I ad jautājums it kā tiek uzdots kādam citam, it kā pats nemaz nespētu .11 bildēt uz izvirzīto jautājumu.

Jautājums, kura mērķis ir sadalī�ana, sākas ar pieskar�anos. Pēc tam pieskaras daudzām un da�ādām vietām. Ielau�anās notiek tur, kur sastopama

vismazākā pretestība. Tas, kas tiek izņemts, tiek nolikts sāņus vēlākai izman�to�anai, tas netiek tūdaļ pat izbaudīts. Vispirms jānokļūst pie kaut kā no�teikta. Aiz jautājumiem vienmēr slēpjas kāds apzināts mērķis. Nenoteiktiem jautājumiem, bērna vai āksta jautājumiem, nav spēka, no tiem var viegli atkratīties.

Ja tiek prasītas īsas, lakoniskas atbildes, tā ir pati bīstamākā situācija. Da�os vārdos grūti, ja ne neiespējami, radīt pārliecino�u izlik�anos vai pārvēr�anos, kas ļautu aizlavīties. Visrupjākais aizsardzības veids ir izlik�ties, ka nekā nedzird vai nesaprot. Ta�u tas līdz tikai sarunā ar vienlīdzī�giem. Spēcīgākais var uzdot jautājumu vājākajam rakstiski vai pārtulkot to. Tad atbilde ir daudz saisto�āka. Tā ir pierādāma, un pretinieks uz to var atsaukties.

Tas, kur� ir ārēji neaizsargāts, atkāpjas savā iek�ējā nocietinājumā: �is iek�ējais nocietinājums pretjautājumiem ir noslēpums. Tas slēpjas ķermenī kā otrs, daudz labāk aizsargāts ķermenis; ja kāds tam pārāk pietuvojas, to sagaida nepatīkami pārsteigumi. Noslēpums tiek no�ķirts no apkārtējā kā kaut kas blīvāks un tiek turēts tumsā, ko tikai da�i spēj izgaismot. Noslē�pums vienmēr ir bīstamāks par tā saturu. Vissvarīgākais, varētu teikt � visblīvākais, noslēpumā ir tā efektīvā aizsardzība pret jautājumiem.

No klusē�anas jautājums atlec kā ierocis no vairoga vai bruņām. Apklu�ana ir aizsardzības ekstrēmā forma; turklāt tās priek�rocības un zaudējumi ir savstarpēji līdzsvaroti. Apklusu�ais gan neko neizdod, ta�u viņ� izskatās bīstamāks, nekā viņ� ir patiesībā. Iedomājas, ka viņ� zina vairāk, nekā no�klusē. Viņ� ir tikai apklusis, jo viņam daudz kas ir jānoklusē; tāpēc jo svarī�gāk ir nelaist viņu vaļā. Stūrgalvīga klusē�ana izraisa pamatīgu iztaujā�anu, spīdzinā�anu.

Ta�u atbilde vienmēr saista, arī ierastos apstākļos. No tās tik viegli nevar tikt vaļā. Tā liek ieņemt noteiktu vietu un palikt tur, kamēr jautā�jo�ais var mērķēt no visām pusēm; viņ� it kā staigā apkārt un meklē sev pa�am piemērotākās pozīcijas. Viņ� var riņķot ap citu, pārsteigt to un samulsināt. Pozīciju maiņa sniedz sava veida brīvību, ko cits nevar iegūt. Viņ� uzbrūk ar jautājumu, un, ja izdodas aizskart, proti, likt atbildēt, viņ� ir saistījis atbildētāju, piesaistījis noteiktai vietai, �Kas tu esi?� �Es esmu tas un tas.� Viņ� jau vairs nevar būt cits, meli viņam rada grūtības. Viņam jau ir liegta iespēja izvairīties ar pārvēr�anās palīdzību, �o procesu, ja tas ilgst kādu laika sprīdi, var dēvēt par saistī�anu.

Pirmais jautājums attiecas uz identitāti, otrais � uz vietu. Tā kā abi jautājumi paredz valodu, gribētos zināt, vai ir iedomājama kāda arhaiska

situācija, kas pastāvētu vārdos pirms jautājuma un atbilstu tam. Vietai un identitātei vēl būtu jāsakrīt; viena bez otras tās būtu bezjēdzīgas. �āda arhaiska situācija ir atrodama � tā ir �aubpilnā pieskar�anās laupījumam. Kas tu esi? Vai tevi var ēst? Dzīvnieks, nemitīgi meklējot barību, pieskaras un apo�ņā visu, ko vien atrod. Tas visur iebā� savu degunu: vai to var ēst? Kā tu gar�o? Atbilde ir smar�a, pretspiediens, nedzīvs sastingums. Sve�ā miesa �eit ir guvusi savu vietu, �ajā apo�ņā�anā un aptaustī�anā to iepazīst vai, pārtulkojot mūsu cilvēciskajos tikumos, tai dod nosaukumu.

Bērna agrīnajā audzinā�anā acīmredzot pastiprinās divi procesi, kas savstarpēji krustojas, tie iedarbojas disproporcionāli un tomēr ir cie�i sais�tīti. Ja vecāki nemitīgi sniedz aizvien spēcīgākas un uzsvērtākas pavēles, bērniem rodas vesela jautājumu gūzma. �ie bērnu agrīnie jautājumi līdzi�nās brēk�anai pēc barības, ta�u tie jau ir savā otrajā un augstākajā izpaus�mes formā. Tie ir nevainīgi, jo nekādā ziņā bērnam nesniedz pilnīgas vecāku zinā�anas; vecāki ir nesalīdzināmi pārāki.

Ar kādiem tad jautājumiem bērns sāk? Pie agrīnākajiem jautājumiem pie�der jautājumi par vietu: �Kur ir � ?� Citi agrīnie jautājumi ir �ādi � �Kas tas ir?� un �Kas?� Jau redzams, kāda nozīme ir vietai un identitātei. Tas patiesi ir pirmais, par ko bērns apvaicājas.* Vēlāk, tre�ā gada beigās, jautājumi sākas ar �Kāpēc?�, bet vēl vēlāk � �Kad?� un �Cik ilgi?�, proti, ar jautājumiem par laiku. Tas ilgst kādu sprīdi, līdz bērns izveido precīzu priek�statu par laiku.

Jautājums, kas sākas ar bailīgu pieskārienu, mēģina, kā jau teikts, ietiek�ties dziļāk. Jautājumā ir kaut kas �ķiro�s, tas funkcionē līdzīgi nazim. Tas atpazīstams pretestībā, ar kādu pavisam mazi bērni vēr�as pret dubultjautājumu. �Ko tu labāk gribētu � ābolu vai bumbieri?� Bērns klusēs vai teiks �bumbieri�, jo tas bijis pēdējais vārds. Ta�u patiesi iz�ķirties, proti, no�ķirt ābolu no bumbiera viņam ir grūti, patiesību sakot, viņam gribētos abus.

Visasākā no�ķir�ana rodas tur, kur iespējamas abas vienkār�ākās atbildes, proti, jā un nē. Tā kā abas atbildes ir pretstatītas, nekas starp tām nav atstāts, tad iz�ķir�anās par kaut ko ir īpa�i saisto�a un nozīmīga.

Pirms jautājuma uzdo�anas bie�i vien nav zināms, ko cilvēks domā. Jautājums liek iz�ķirt �par� vai �pret�. Ja tas ir pieklājīgs un neuzmācīgs, iz�ķir�anās atstāta cilvēka ziņā.

Platona dialogos Sokrāts** tiek kronēts par sava veida jautā�anas karali. Viņ� nicina jebkuru parasto varas veidu un cītīgi izvairās no visa, kas to

* Jespersen 0. Language, its Nature, Development and Origin. London, 1949. P. 137=

.. Sk. nodaļu �Komentāri�.

varētu atgādināt. No viņa ikviens, kas vien grib, var smelties gudrību, kura ir viņa pārākums. Ta�u viņ� reti kad to pau� sakarīgā runā, viņ� uzdod savus jautājumus. Dialogos viņ� rūpējas par to, lai uzdotu vairāk un svarī�gākos jautājumus. Tādējādi viņ� vairs nelai� vaļā savu klausītāju un visda��ādākajā veidā liek tam iz�ķirties. Savu kundzību pār to viņ� galvenokārt panāk ar jautājumiem.

Svarīga nozīme ir civilizācijas formām, kas ierobe�o iztaujā�anu. Par da�ām lietām sve�inieku nedrīkst iztaujāt. Ja tomēr to dara, viņam uzmā�cas, ietiecas viņā; viņam ir visas tiesības justies aizskartam. Bet atturībai viņ� ir jāpārliecina, cik ļoti viņu ciena. Pret sve�inieku izturas tā, it kā viņ� būtu spēcīgāks, tā ir li�ķības forma, kas viņu mudina rīkoties glu�i tāpat. Cilvēki jūtas dro�i un mierīgi tikai tad, ja starp viņiem ir zināma distance, ja nedraud jautājumi, ja viņi visi it kā ir spēcīgi un vienlīdzīgi �ajā spēkā.

�ausmīgs jautājums ir jautājums par nākotni. To varētu dēvēt par mak�simālo jautājumu; tas ir arī visintensīvākais jautājums. Dievi, kam �is jautājums vērsts, nav spiesti atbildēt. �āds jautājums spēcīgākajam ir izmi�suma jautājums. Dievi nekad nesaistās, tajos nevar ietiekties dziļāk. Viņu izteikumi ir divnozīmīgi, tos nevar sadalīt. Visi jautājumi viņiem ir pirmie jautājumi, uz kuriem tiek dota tikai viena atbilde. Ļoti bie�i atbilde ir zīmes. Da�u tautu priesteri tās apvienoju�i lielās sistēmās. Babilonie�i ir atstāju�i tūksto�iem �ādu zīmju. Zīmīgi, ka ikviena no �īm zīmēm ir izolēta. Tās neseko cita citai, tām nav nekādas iek�ējas sakarības. Tie ir zīmju saraksti, ne vairāk, pat ja kāds zina visas zīmes, par nākotni viņ� vienmēr var spriest tikai pēc atsevi�ķas zīmes, turklāt spriest tikai par kaut ko atsevi�ķu nākotnē.

Nopratinā�ana, tie�i pretēji, rekonstruē pagātni, turklāt visā tās pilnībā. Tā ir vērsta pret vājāko. Ta�u, pirms pievēr�amies nopratinā�anas skaidro�jumam, vēlams pateikt da�us vārdus par institūciju, kas patlaban izveidota vairums zemēs, proti, cilvēku vispārējā policejiskā uzskaite. Izveidojusies noteikta jautājumu grupa, kas visur ir vienāda un principā kalpo dro�ībai un kārtībai. Tādējādi grib zināt, cik bīstams kāds varētu kļūt, un, ja viņ� tāds kļūst, viņu tūdaļ pat arī grib notvert. Pirmais jautājums, kas cilvēkam tiek uzdots, attiecas uz viņa vārdu; otrais ir par viņa dzīvesvietu, adresi. Tie, kā jau zināms, ir abi senākie jautājumi par identitāti un vietu. Nākamajam jautājumam, par profesiju, ir jāatklāj nodarbo�anās; no tās un no vecuma sprie� par ietekmi un presti�u: kā viņ� aiztiekams? Ģimenes stāvoklis � vīrs, sieva vai bērns � norāda uz viņa tuvākajām attiecībām. Izcelsme un nacionalitāte var norādīt uz viņa iespējamajiem uzskatiem �

mūsdienās, fanātisko nacionālismu laikmetā tas ir svarīgāk par ticību, kas zaudējusi savu nozīmi. Ar visu to � piedevām vēl fotogrāfija un paraksts � jau daudz kas ir noteikts.

Atbildes uz �ādiem jautājumiem tiek pieņemtas. Iesākumā tās netiek turētas aizdomās. Tikai nopratinā�anā, kas vērsta uz noteiktu mērķi, jautā�jumi uzlādējas ar neuzticību. Tas rada jautājumu sistēmu, kas kalpo at�bil�u kontrolē�anai; tagad jau jebkura atbilde pati par sevi varētu būt nepatiesa. Nopratinātāja attieksme pret nopratināmo ir naidīga. Viņ� var izsprukt tikai tad, ja, būdams daudz vājāks, ticami pierāda, ka nav nekāds ienaidnieks.

Izskatī�ana tiesā vēl vairāk pastiprina jautājo�ā kā visvarenā viszinību. Pēk�ņi tiek izsekoti visi ceļi, pa kuriem cilvēks gājis, telpas, kurās viņ� bijis, stundas, ko piedzīvojis, viss, kas iepriek� �ķita brīvs un neizsekots. Atkal ir jāiziet visi ceļi, jāierodas visās telpās, līdz beidzot no �īs senās un biju�ās brīvības maz kas ir palicis pāri. Tiesnesim ir jāzina ļoti daudz, pirms viņ� drīkst pasludināt spriedumu. Viņa vara jo īpa�i ir balstīta uz viszinību. Lai to iegūtu, viņam ir tiesības uzdot jebkuru jautājumu � �Kur tu biji? Kad tu biji? Ko tu darīji?� Atbildēs, kam jākalpo par alibi, vieta tiek pretstatīta vietai, identitāte � identitātei. �Tajā laikā es biju citā vietā. Es neesmu tas, kas to izdarījis.�

�Reiz,� kā teikts vendu teikā, �ap pusdienas laiku pie Dehsas zālē gulēja jauna zemnieku meitene. Līdzās viņai sēdēja līgavainis. Viņ� domāja pie sevis, kā lai tiek vaļā no savas līgavas. Te pienāca pusdienas dīva un uzdeva viņam jautājumus. Lai cik atbildes viņ� arī sniedza, tā uzdeva aizvien jaunus jautājumus. Kad atskanēja zvans, viņa sirds apstājās. Pusdienas dīva bija viņu iztaujājusi līdz nāvei.�*

Noslēpums ir pats varas kodols. Novēro�anas akts pēc savas iedabas ir slepens. Novērojot mēdz slēpties, pielīdzināties apkārtnei vai arī neizpaust sevi ne ar kādu kustību. Novērojo�ā būtne pazūd, ietinas noslēpumā kā citā ādā un uz ilgu laiku sastingst savā patvērumā. �ajā stāvoklī būtni rak�sturo vienīgi savdabīgs pacietības un nepacietības sajaukums. Jo ilgsto�āk viņa tajā paliek, jo lielākas kļūst cerības uz pēk�ņu izdo�anos. Ta�u, lai beidzot kaut kas izdotos, tās pacietībai jākļūst bezgalīgai. Ja izpaudīsies

* Wendische Sagen. Hrsg. von Fr.Sieher. Jena, 1925. S. 17.

kaut mirkli agrāk, viss būs veltīgi, un, vil�anās nomāktam, viss jāsāk no pa�a sākuma.

Pati sagrāb�ana jau var izpausties atklāti, jo �ausmām jāpastiprina iedar�bība, ta�u inkorporē�ana atkal norisinās tumsā. Mute ir tum�a, vēl tum��āks ir kuņģis un zarnas. Neviens nezina un nedomā, kas gan tur iek�ienē nemitīgi norisinās. �is sākotnējais inkorporē�anas process lielākoties ir noslēpums. Ar pa�a radītu noslēpumu sākas aktīva novēro�ana; beigas ir nezināmas un pasīvas miesas noslēpumainajā tumsā. Spēcīgi izgaismojas vienīgi sagrāb�anas mirklis, lai līdzīgi zibenim izgaismotu ātri pārejo�o brīdi.

Vislielākais noslēpums ir tas, kas norisinās ķermeņa iek�ienē. Samanim, kas iedarbojas, pateicoties savām zinā�anām par ķermeņa procesiem, pirms viņ� kļūst par tādu, sava miesa jāpakļauj visnotaļ īpatām operācijām.

Arandas ciltī Austrālijā cilvēks, kur� vēlas, lai to iesvēta par samani, dodas uz alu, kur mīt gari.* Vispirms viņam izdur mēli. Viņ� ir pavisam viens, viņa iesvētī�ana ietver sevī viņa milzīgās bailes no gariem. Drosme būt vienam, turklāt tie�i tajā vietā, kur ir ļoti bīstami, tiek uzskatīta par �īs profesijas priek�noteikumu. Vēlāk, kā viņ� domā, gari viņu nogalina, izdu�rot caur ausīm �ķēpu, un pārnes uz savu alu, kur tie mājo sava veida viņ�pasaulē. Mūsu pasaulei viņ� ir bez apziņas, tajā pasaulē viņam tiek izņemti visi iek�ējie orgāni un to vietā ielikti citi. Jādomā, ka �ie orgāni ir labāki par parastajiem, varbūt � neievainojami vai vismaz tādi, kas mazāk pakļauti burvestībām. �ādi viņ� tiek nostiprināts savai profesijai, ta�u tas notiek no iek�ienes, jaunā vara sākas no viņa iek�ām. Viņ� bija miris, pirms drīkstēja kļūt par samani, ta�u nāve kalpoja pilnīgai viņa miesas piepildī�anai. Viņa noslēpums ir zināms tikai viņam pa�am un gariem; tas atrodas viņa miesā.

Zīmīgi, ka burvis ir apgādāts ar daudziem maziem kristāliņiem. Tie atrodas uz viņa ķermeņa, tie ir nepiecie�ami viņa profesijai: ārstējot slim�niekus, viņ� cītīgi noņemas ar �iem akmentiņiem. Da�kārt burvis tos pats izdala, reizēm izvelk da�us no slimnieka slimajām ķermeņa daļām. Cie�a�nas ir izraisīju�as sve�ās, cietās daļiņas slimnieka ķermenī. Tā ir dīvaina slimības valūta, kuras kurss ir zināms vienīgi burvim.

Ja neskaita �o visnotaļ intīmo slimnieka dziedinā�anu, parasti bur�vestības norisinās no attāluma. Slepenībā sagatavo visāda veida asas burvju nūjiņas un no liela attāluma pavēr� pret upuri, kas, neko nenojau�ot,

* Sk.: Spencer B., Gillen EJ. The Aru rīta. London, 1927. Vol. II. P. 391-420.

pakļauts �ausmīgajai burvestību iedarbei. Te ir novēro�anas noslēpums, ko izmanto savā labā. Ar ļaunu nodomu mazie �ķēpi tiek izmesti, da�kārt tie redzami kā komētas debesis. Pats akts ir ātrs, ta�u uz iedarbību kādu laiku ir jāgaida.

Ikviens aranda var praktizēt nozāvē�anu individuālos aktos. Ta�u izsar�gā�anās no ļaunā ir vienīgi samaņa ziņā. Pateicoties iesvētībai un praksei, tie ir aizsargāti citādāk. Da�i ļoti veci �amaņi var no�āvēt veselas cilvēku grupas. Tātad varas kāpinājumā pastāv it kā trīs pakāpes. Tas, kas slimību var uzsūtīt vienlaikus ļoti daudziem cilvēkiem, ir visvarenākais.

īpa�i bīstas no tālās vietās mīto�u sve�inieku burvju spēka. Iespējams, ka no viņiem bīstas vairāk, jo tik labi nepārzina pretlīdzekļus viņu burves�tībai. Turklāt �ādi atkrīt atbildība par nodarījumiem, bet pa�a grupā tāda pastāv vienmēr.

Samaņa vara skaitās laba, jo ļauj izsargāties no ļaunā, dziedinot slim�niekus. Ta�u roku rokā ar to iet ļauni nodarījumi pla�os apmēros. Nekas slikts nerodas pats no sevis, visu izraisījis ļaunu gribo�s cilvēks vai gars. Tas, ko mēs vienmēr dēvējam par cēloni, viņiem ir vaina. Ikviena nāve ir slepkavība, bet slepkavība ir jāatriebj.

�ajā ziņā ir vērojama apbrīnojama līdzība paranoiķa pasaulei. Pla�āk par to var uzzināt abās nodaļās par Srēbera gadījumu * kas rodamas grā�matas beigās. Tur atainots pats uzbrukums iek�ējiem orgāniem; pēc pilnī�gas iznīcinā�anas, pēc ilgām cie�anām tie atkal kļūst neievainojami.

Noslēpuma divdabīgais raksturs viņu saista arī turpmāk, visās varas augstākajās formās. No primitīvā samaņa līdz paranoiķim ir labi ja solis. Ne īpa�i tālu ir arī valdonis labi pazīstamajos, vēsturiski daudzveidīgajos veidolos.

�eit nu noslēpumam ir visai aktīva loma. Valdonis, kas izmanto noslē�pumu, ļoti precīzi to pārzina un ļoti labi prot novērtēt tā ikreizējo nozīmi. Viņ� zina, kas jānovēro, ja grib kaut ko sasniegt, viņ� zina, kur� no palī�giem jāizmanto novēro�anai. Viņam ir daudzi noslēpumi, jo viņ� arī grib daudz, viņ� izveido no tiem sistēmu, kur tie uzglabājas cits pie cita. Vie�nam viņ� uztic vienu noslēpumu, otram � citu un rūpējas, lai viņi abi nekad nesazinātos.

Ikvienu, kas kaut ko zina, uzmana kāds cits, kur� nekad neuzzina, kas gan ir tas, ko viņ� citā uzrauga. Viņam jāfiksē ikviens pieskatāmā vārds un kustība; jo bie�āk viņ� par to ziņo, jo ātrāk valdniekam izveidojas priek�stats

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

par pieskatāmā noskaņojumu. Ta�u ari pats uzraugs tiek uzraudzīts, viņa ziņojumus koriģē kāds cits. Tādējādi valdonis vienmēr var būt dro�s par tā trauka uzticamību, kam uzticējis savus noslēpumus, un spēj novērtēt, kad �is trauks kļūst tik pilns, ka varētu sākt līt pāri. Vienīgi viņam ir atslēgas no �īs sare�ģītās noslēpumu sistēmas. Viņ� jūtas apdraudēts, ja kādam uzti�cas pilnīgi.

Vara ietver sevī nevienlīdzīgu pārskatāmības sadalījumu. Varenais pārskata, ta�u sevi viņ� neļauj pārskatīt. Neviens nedrīkst zināt nedz viņa uzskatus, nedz nodomus.

Klasisks �ādas neizdibināmības piemērs bija Filipo Maria, pēdējais Vis konti. *

Viņa Milānas hercogiste bija varena lielvara 15. gadsimta Itālijā. Neviens nevarēja līdzināties viņa spējām apslēpt savu iedabu. Viņ� nekad atklāti nesacīja, ko vēlas, izsakoties viņ� savdabīgā veidā to visu aizklāja. Ja viņ� kādu vairs nevēlējās, viņ� turpināja to slavināt; ja kādu pagodināja un apdāvināja, tad apvainoja straujumā vai dumjībā un lika just, ka tas nav savas laimes cienīgs. Ja gribēja, lai kāds būtu viņa tuvumā, uz laiku tuvināja sev, iedvesa cerības un tad lika krist. Kad cilvēks iedomājās sevi jau esam aizmirstu, viņ� atsauca to pie sevis. Dāvājis �ēlastību ļaudīm, kas viņam kalpoja, dīvainā blēdībā iztaujāja citus, it kā nezinātu par izrādīto �ēlastību. Parasti viņ� deva nevis lūgto, bet ko citu, un vienmēr citādāk, nekā to vēlējās saņēmējs. Ja viņ� grasījās kādu apdāvināt vai izrādīt kādu godu, jau daudzas dienas iepriek� iztaujāja par visvienaldzīgākajām lietām, tā ka neviens vairs necerēja, ka viņa nodomi piepildīsies. Jā, lai nevienam neatklātu savus iek�ējos nodomus, viņ� bie�i vien no�ēloja pie�ķirto godu, ko pats arī bija izdarījis, vai pa�a piespriestā nāvessoda izpildi.

�ajā gadījumā viņ� izturas tā, it kā mēģinātu savus noslēpumus paturēt slepenībā no sevis pa�a. Zuda noslēpuma apzinātais un aktīvais raksturs, viņ� tika virzīts uz to pasīvo noslēpumu formu, kas atrodas pa�a miesas iek�u tumsā; tā uzglabājas tur, kur to vairs nevar iepazīt; viņ� pats to aizmirst.

�Valdniekam ir tiesības uz saviem noslēpumiem no tēva, mātes, brāļiem, sievām un draugiem.� Tā teikts arābu �Kroņa grāmatā�, kurā aprakstītas daudzas senas Sasanīdu galma tradīcijas.

Per�u valdnieks Hosrojs II, Uzvarām vainagotais, bija izdomājis pavi�sam īpa�as metodes, lai pārbaudītu to cilvēku diskrētumu, kurus vēlējās

* Decembrio P. C. Leben des Filippo Maria Visconti. Ьbersetzt von Funk. Jena, 1913 Kap. 43. S. 29 30.

izmantot.* Ja viņ� zināja, ka divas personas no viņa apkārtnes saistītas ar dziļu draudzību un it visā un pret visu ir kā viens, ieslēdzās ar vienu no viņiem un uzticēja noslēpumu, kas skāra viņa draugu. Viņ� paziņoja, ka nolēmis to sodīt ar nāvi, un piedraudēja neizpaust draugam �o noslēpumu. No �ā brī�a viņ� novēroja to, kam bija piedraudējis, novēroja viņa izturē��anos galmā, viņa gaitu un sejas krāsu, kad tas stājās valdnieka priek�ā. Ja konstatēja, ka izturē�anās nav mainījusies, viņ� zināja, ka noslēpums nav izpausts. Tad viņ� to piepulcināja sev uzticīgāko cilvēku skaitam, izturējās pret viņu īpa�i pagodino�i, paaugstināja rangā un ļāva just savu labvēlību. Vēlāk, vienatnē ar viņu, valdnieks sacīja: �Es grasījos sodīt �o cilvēku, jo man bija pienāku�as par viņu zināmas ziņas, ta�u, iepazīstoties ar tām tuvāk, tās izrādījās nepatiesas.�

Ta�u, ja viņ� pamanīja, ka tas, kam piedraudēts, izrāda bailes, turas nomaļus un novēr� seju, tad saprata, ka viņa noslēpums izpausts. Tad Hosrojs lika tam krist ne�ēlastībā, degradēja to un izturējās pret viņu vis�notaļ bargi. Bet otram lika uzzināt, ka gribējis tikai pārbaudīt viņa draugu, vai tam varot uzticēt noslēpumu.

Viņ� uzticējās galminieka noklusē�anas spējai tikai tad, ja bija piespie�dis nodot tā labāko draugu, kam draudēja nāve. Vislielāko noklusē�anu viņ� nodro�ināja pats. �Tas, kas nesliecas kalpot valdniekam,� viņ� sacīja, �pats par sevi nav nekā vērts, un, ja viņ� pats par sevi nav nekā vērts, no viņa nav gūstams nekāds labums.�

Klusē�anas vara vienmēr tiek vērtēta augstu. Tas nozīmē, ka var pre�toties visiem ārējiem izrunā�anās iemesliem, bet to ir daudz. Netiek sniegta nekāda atbilde, it kā nekad nekas netiktu jautāts. Nav saprotams, vai tas patīk vai nepatīk. Cilvēks klusē, kaut arī nav apklusis. Viņ� dzird. Stoiska�jam nesatricināmības tikumam ekstremālos gadījumos bija jārada klusē�ana.

Klusē�ana paredz precīzas zinā�anas par to, kas tiek noklusēts. Praktiski nav iespējams apklust uz visiem laikiem, pastāv izvēle starp to, ko atļaujas pasacīt, un to, ko noklusē. Noklusētais ir vislabāk zināmais. Tas ir precī�zāks un vērtīgāks. Klusējot to ne tikai aizsargā, bet arī koncentrē klusē�anā. Cilvēks, kas daudz klusē, visādā ziņā ir koncentrētāks. Mēdz domāt, ka viņ� zina ļoti daudz, jo viņ� klusē. Mēdz uzskatīt, ka viņ� bie�i domā par savu noslēpumu. Viņam tas vienmēr prātā, kad kaut kas jāaizsargā.

Klusējot nedrīkst aizmirst noslēpumu. Cilvēku ciena par to, ka noslē�pums viņā gruzd aizvien vairāk, ka gruzdē�ana pieņemas spēkā, bet viņ� tomēr neatklāj noslēpumu.

* Pellat Ch. Le Livre de la Couronne, attribue a Gahiz. Paris, 1954. P. 118 -120.

Klusē�ana izolē: klusējo�ais ir vienpats vairāk par runājo�ajiem. Tādē�jādi viņam piedēvē savrupinā�anās varu. Viņ� sargā dārgumus; un dār�gumi ir viņā.

Klusē�ana ir vērsta pret pārvēr�anos. Tas, kas stāv savā iek�ējā postenī, nevar to atstāt. Klusējo�ais var izlikties, ta�u tas notiek stingi. Viņ� var uzlikt noteiktu masku, ta�u viņ� stingri pie tās turas. Viņam ir atteikta pārvēr�anās plūstamība. Tā ir pārāk nenoteikta, nav paredzams, kurp var nokļūt, ja tai ļaujas. Klusēt mēdz visur tur, kur nevēlas pārvērsties. Nokļū��anā apraujas visi pārvēr�anās iemesli. Sarunā starp cilvēkiem viss arī sākas, klusē�anā viss sastingst.

Klusējo�ajam ir tā priek�rocība, ka viņa izteikums tiek vairāk gaidīts. Tam pie�ķir lielāku svaru. Tas ir īss, izolēts un tādējādi tuvojas pavēlei.

Starp pavēlo�o un to, kas paklausa, rodas mākslīgas at�ķirības attiecī�bās, it kā viņiem nebūtu kopīgas valodas. Viņi nedrīkst sarunāties, it kā arī nevarētu runāt viens ar otru. Visos gadījumos tiek uzturēta fikcija, ka viņi var saprasties vienīgi pavēles jomā. Tādējādi tas, kas saņem pavēli, kļūst par klusējo�o. Ta�u pierasts domāt, ka klusētāji, kad tie beidzot runās, izteiksies pavēļu formā.

�aubas par visām brīvākām valdī�anas formām, nicinājums, ka tās nemaz nevar tā īsti funkcionēt, ir saistīts ar to, ka tām trūkst noslēpuma. Parlamenta debatēs ir iesaistīti simtiem cilvēku, parlamenta jēga � pub�liskums. Tiek deklarēti un salīdzināti pilnīgi pretēji viedokļi. Pat sēdes, kas pasludinātas par slepenām, visai grūti noturēt slepenībā. Preses profe�sionālā ziņkārība, finan�u intereses bie�i izraisa noslēpuma atklā�anu.

Mēdz uzskatīt, ka noslēpumu var saglabāt vientuļa būtne vai neliela grupa. �ķiet, ka visdro�āk apspriedes noturēt pavisam mazās grupās, kas veidotas noslēpuma saglabā�anai un kurās noteiktas vissmagākās sankcijas par nodevību. Bet lēmumu vislabāk pieņemt vienam cilvēkam. Viņ� pat var to nemaz nezināt, pirms nav pieņēmis, bet pieņemot tas līdzīgi pavēlei tiek ātri izpildīts.

Laba daļa cieņas pret diktatūrām balstās uz to, ka atzīst noslēpuma koncentrēto spēku, kas demokrātijā ir sadalīts un at�ķaidīts starp dau�dziem. Izsmējīgi tiek uzsvērts, ka demokrātijā viss tiek sapļāpāts. Ikviens pļāpā par visu, ikviens iejaucas visās lietās, nenotiek nekas tāds, kas iepriek� nebūtu zināms. �ķiet, ka �ēlojas par neizlēmību, ta�u patiesībā �ī vil�anās ir saistīta ar noslēpuma trūkumu.

Cilvēki ir gatavi daudz ko izturēt, ja vien tas ir kas nezināms un vardar�bīgs. Acīmredzot pastāv pavisam savdabīgs verdziskuma kairinājums �

nokļūstot milzu vēderā, tu neesi nekas. Nav zināms, kas notiek patie�ām, nav zināms, kad notiek; da�i grib tikt briesmonī pirmie. Padevīgi gaida, trīs un cer kļūt par izredzēto upuri. �ajā nostājā var redzēt noslēpuma apoteozi. Tā glorificē�anā viss pārējais tiek pakārtots. Nav jau tik svarīgi, kas notiek, ja vien tas notiek līdzīgi vulkāna izvirdumam, negaidīti un nenovēr�ami.

Ta�u, ja visi noslēpumi ir vienās rokās, galu galā tas ir fatāli � ne tikai tiem, kuru ziņā ir noslēpumi, pats par sevi tas nebūtu nekas svarīgs, bet arī visiem tiem, kurus noslēpumi skar, un tam ir milzīga nozīme. Jebkur� noslēpums ir eksplozīvs, tas palielinās savā iek�ējā svelmē. Zvērests, kas to saista, ir tie�i tā vieta, kur noslēpums arī atklājas.

Tas, cik noslēpums var kļūt bīstams, īpa�i labi redzams tikai mūs�dienās. Tas guvis vēl lielāku varu visda�ādākajās slerās, kas tikai �ķietami ir cita no citas neatkarīgas. Diktators, pret ko pasaule apvienojas karā, tikko kā bija miris, kad noslēpums atkal atgriezās atombumbas veidā, vēl bīs�tamāks nekā iepriek�, strauji pieņemoties spēkā savās da�ādajās atvasēs.

Noslēpuma koncentrācija apzīmē attiecības starp to skaitu, kurus tas skar, un tiem, kas to glabā. Pēc �īs definīcijas it viegli redzēt, ka mūsdienu tehniskie noslēpumi ir pa�i koncentrētākie un bīstamākie noslēpumi, kādi jelkad biju�i. Tie skar visus, bet tikai neliels skaits tos pārzina, un no pie�ciem vai desmit cilvēkiem ir atkarīgs, vai tie tiks izmantoti.

Ieteicams sākt ar visiem labi zināmu fenomenu � ar nosodī�anas prieku. Kāds saka � �slikta grāmata� vai �slikta glezna�, un viņam �ķiet, ka patei�cis kaut ko būtisku. Tomēr viņa sejas izteiksme pau�, ka viņ� tā izsakās labprāt. Ja izteikuma forma ir mānīga, ļoti drīz izteikums tiek attiecināts uz personību. Tūdaļ pat seko � �slikts dzejnieks� vai �slikts mākslinieks�, un tas skan tā, it kā teiktu � �slikts cilvēks�. Nevienam nav grūti pieķert paziņas un sve�os, un sevi �ajā nosodī�anas procesā. Prieks par negatīvu spriedumu vienmēr ir nepārprotams.

Tas ir cietsirdīgs un ne�ēlīgs prieks, kuru nekas nespēj iedragāt. Sprie�dums tikai tad ir spriedums, ja tajā skan �āda baisa pārliecība. Tas nepazīst iecietību, glu�i tāpat kā piesardzību. Spriedums tiek rasts ātri; savā būtībā tas vairāk attiecas uz gadījumiem, kad nav nepiecie�ami nekādi apsvērumi. Tā ātrums ir saistīts ar tajā jūtamo kaisli. Bezierunu un ātrs spriedums ir tas, kas spriedumu izsako�ā sejā izraisa prieku.

Kas ir �is prieks? Kaut kas tiek atbīdīts uz mazvērtīgāku �ķiru, pare�dzot, ka pats pieder pie labākas �ķiras. Noniecinot citus, jūtas pārāks par tiem. Divu, vienu otrai pretēju vērtību pastāvē�ana tiek uzskatīta par dabisku un nepiecie�amu stāvokli. Labais pastāv tik daudz, cik tas paceļas pār slikto. Bet to, kas pieder pie viena vai otra, nosaka pats.

Tā ir tiesne�a vara, kuru sev piesavina �ādā veidā. Jo tiesnesis tikai �ķie�tami stāv starp abām nometnēm, uz robe�as, kas labo �ķir no ļaunā. Katrā ziņā sevi viņ� pieskaita labā nometnei; tiesības uz viņa amatu lielākoties balstās uz to, ka viņ� noteikti pieder labā valstībai, it kā viņ� tur būtu dzimis. Tā viņ� sprie� vienmēr. Viņa spriedums ir saisto�s. Tās ir pavisam noteiktas lietas, kuras viņ� var tiesāt; viņa pla�ās zinā�anas par labo un ļauno veidojas ilgā pieredzē. Ta�u arī tie, kas nav tiesne�i, kuri par tādiem nav iecelti un, pastāvot veselam saprātam, nekad arī netiks iecelti, nemitīgi atļaujas spriest par itin visu. Tāpēc nebūt nav jābūt speciālistam: uz pirk�stiem var saskaitīt tos, kas kauna dēļ atturētos no sprieduma.

Sodī�anas slimība � viena no izplatītākajām cilvēku vidū, tā uzbrūk praktiski visiem. Mēģināsim atsegt tās saknes.

Cilvēkam ir dziļa vajadzība grupēt visus cilvēkus, kādus vien tas var iedomāties. Iedalot vaļīgo, amorfo klāteso�o skaitu divās grupās un pretsta�tot tās, viņ� pie�ķir tām kaut ko no blīvuma. Viņ� savāc tos vienkopus, it kā tiem būtu jācīnās; viņ� at�ķir tos un pilda ar naidīgumu. Tā, kā viņ� tos iedomājas, kādus viņ� vēlas tos redzēt, tie var tikai nostāties viens otram pretī. Spriedums par �labo� un �ļauno� ir vissenākais duālās klasifikācijas līdzeklis, kas nebūt nav pilnīgi izdomāts un miermīlīgs. Tas ir atkarīgs no sprieguma starp abām pusēm, un tiesājo�ais rada un atjauno �o spriegumu.

Sī procesa pamatā ir tieksme veidot naidīgas ordas. Par gala rezultātu ir jākļūst militārām ordām. Izplatoties it visās dzīves jomās, tā at�ķaidās. Ta�u arī tad, ja tā izpau�as miermīlīgi, pat ja tā izpau�as da�os nosodījuma vārdos, vienmēr pastāv iespēja izvērst �o tieksmi par aktīvu un asiņainu divu ordu naido�anos.

Ikviens, kur� atrodas savas dzīves attiecību tūksto�u viduspunktā, pieder pie bezgaldaudzām �labā� grupām, kurām pretī stāv tikpat daudz �sliktā� grupas. Vajadzīgs tikai iemesls, lai kada no �īm grupām iekarstu un pārvērstos ordā, un mestos virsū naidīgajai ordai, pirms tā nav to apsteigusi.

�ķietami miermīlīgie spriedumi tad pārvēr�as par nāves spriedumu ienaidniekiem. Labā robe�as tad tiek noteiktas precīzi, un, ak vai, � ļaunajam, kas tās pārkāpj. Tam nav ko meklēt pie labajiem, viņ� ir jāiz�nīcina.

PIEDO�ANAS VARA. �ĒLASTĪBA

Piedo�anas vara pieder ikvienam. Ievērības cienīgi būtu aplūkot dzīvi no to piedo�anas aktu viedokļa, kurus cilvēks sev atļaujas. Paranoiskas struktūras cilvēks spēj piedot ar lielām grūtībām vai arī vispār nevar to izdarīt; viņ� ilgi apsver, neaizmirst neko, ko vajadzētu piedot; viņ� kon�struē fiktīvus, naidīgus aktus, lai nekad tos nepiedotu. Par visu vairāk �āda tipa cilvēki dzīvē pretojas jebkādām piedo�anas formām. Bet, ja piedo�ana ir derīga viņa varai, ja tās apstiprinā�anai nepiecie�ams piedot, piedo�ana ir tikai �ķietama. Valdonis nekad nepiedod patiesi. Jebkur� naidīgs akts tiek atzīmēts, apslēpts un paglabāts vēlākam laikam. Da�kārt piedo�ana tiek iemainīta pret īstu pakļau�anos; valdoņa augstsirdīgajiem aktiem vienmēr ir �āda nozīme. Viņ� tik ļoti alkst pakļaut visu, kas tam stāv pretī, ka bie�i vien par to maksā pārmērīgu cenu.

Cilvēks bez varas, kuram valdonis �ķiet milzīgi stiprs, neredz, cik svarīga tam ir vispārējā pakļau�anās. Viņ� var, ja vien vispār ir uz to spējīgs, novērtēt varas pieaugsmi tikai pēc tās reālā svara un nekad neaptvers, ko di�am kara�lim nozīmē pēdīgā, aizmirstā, no�ēlojamā padotā me�anās ceļos. Bībeliskā Dieva interese par ikvienu cilvēku, stūrgalvība un norūpētība, ar kādu viņ� tiecas neaizmirst nevienu dvēseli, var būt labs paraugs ikvienam valdonim. Viņ� ir ierīkojis arī sare�ģītu tirgo�anos ar piedo�anu; to, kur� pakļaujas, viņ� atkal pieņem savā �ēlastībā. Bet viņ� rūpīgi uzmana paverdzinātā izturē�anos, un ar savu viszinību viņam ir viegli pamanīt, cik lielā mērā viņ� tiek maldināts.

Nav nekādu �aubu, ka daudzi aizliegumi pastāv tikai tāpēc, lai balstītu to varu, kas pārkāpējus var sodīt un �ēlot. �ēlastība ir ļoti augsts un koncentrēts varas akts, jo tā paredz nosodījumu; bez tā nav iespējams ari �ēlastības akts. �ēlastība ietver sevī arī izvēli. Nav pieņemts ap�ēlot vairāk par noteiktu, ierobe�otu nosodīto skaitu. Tiesātājam jāuzmanās, lai nebūtu pārlieku �ēlsirdīgs, un, pat ja viņ� rāda, ka ne�ēlīgais spriedums ir pretējs viņa iek�ējai būtībai, tad pats varas darbu pamato ar soda svēto nepiecie�amību un līdz ar to visu attaisno. Ta�u viņ� vienmēr atstāj arī ap�ēlo�anas iespēju, par kuru izņēmuma gadījumos iz�ķirsies viņ� pats vai uzticēs ap�ēlo�anu kādai augstākai instancei, kas ar to nodarbojas.

Visaugstākais varas kāpinājums izpau�as tur, kur ap�ēlo�ana notiek pa�ā pēdējā brīdī. Kad piespriestajam nāves sodam jātiek jau izpildītam, tam, kur� stāv zem karātavām vai gaida komandu no�au�anas zalvei, ap�ēlo�ana �ķiet kā jauna dzīve. Tā ir varas robe�a, jo tā nevienu miru�o nevar atsaukt dzīvei; ta�u ar ilgi aizturēto ap�ēlo�anas aktu valdonis bie�i tāda iespaidu, it kā viņ� būtu pārkāpis �o robe�u.

PAVĒLE

�Pavēle ir pavēle!� Galīguma un nediskutējamības raksturs, kas piemīt pavēlei, var būt arī rosinājis, ka par to tik maz domāts. To pieņem kā kaut ko tādu, kas vienmēr bijis tāds, tā �ķiet tik dabiska un nenovēr�ama. Jau no mazotnes ir pierasts pie pavēles, pavēles lielākoties veido to, ko dēvē par izglītību; tās caurau� arī gandrīz visu pieaugu�o dzīvi, visviens, vai runa ir par darba, cīņas vai ticības sfērām. Reti kad jautāts, kas īsti ir pavēle; vai tie�ām tā ir tik vienkār�a, kā �ķiet; varbūt, par spīti ātrumam un gludumam, ar kādu pavēle izraisa gaidīto, tā atstāj cilvēkos, kas tai pakļaujas, citas, dziļākas, varbūt pat naidīgas pēdas.

Pavēle ir senāka par valodu, citādi suņi to nevarētu saprast. Dzīvnieku dresē�ana balstās tie�i uz to, ka, neprazdami valodu, viņi mācās aptvert, ko no tiem vēlas. īsajās, ļoti skaidrajās pavēlēs, kas principiāli neat�ķiras no pavēlēm cilvēkiem, tiek paziņota dresētāja griba. Tie izpilda tās, sekojot glu�i tādiem pa�iem aizliegumiem. Tātad visnotaļ pamatoti var meklēt ļoti senas pavēles saknes; katrā ziņā skaidrs, ka kaut kādās formās tā pastāv arī ārpus cilvēku sabiedrības.

Vissenākā pavēles iedarbes forma ir bēg�ana. Dzīvniekam to diktē spēcīgākais, būtne ārpus viņa. Bēg�ana tikai �ķietami ir spontāna; bries�mām vienmēr ir savs izskats, un, nedomājot par to, neviens dzīvnieks nebēgs. Pavēle bēgt ir tikpat spēcīga un tie�a kā skatiens.

Jau no pa�a sākuma bēg�anas būtība paredz abu būtņu at�ķirīgumu, kas �ādā veidā nokļūst savstarpējās attiecībās. Viena tikai dara zināmu, ka grib otru aprīt; tāpēc arī pastāv bēg�anas nāvīgās briesmas. �Pavēle� liek vājākajam dzīvniekam kustēties, visviens, vai viņam tad patie�ām tiek sekots vai ne. Spēcīgākajam galvenais tikai draudēt � ar skatienu, balsi, bailes izraiso�u izskatu.

Tātad pavēle ir atvasināma no pavēles bēgt: savā sākotnīgajā formā tā norisinās starp diviem at�ķirīgas sugas dzīvniekiem, no kuriem viens draud otram. Abu lielā varas at�ķirība, fakts, ka viens � tā varētu teikt � pieradis būt par otra guvumu, �o attiecību nesatricināmība, kas �ķiet izsenis tā nostiprinātas, � tas viss kopā pie�ķir procesam kaut ko absolūtu un neatsaucamu. Bēg�ana ir vienīgā un pēdējā instance, pie kuras var apelēt sakarā ar �o nāves spriedumu. Medībās izgāju�ā lauvas rūk�ana patie�ām ir nāves spriedums: tā ir vienīgā viņa valodas skaņa, kas saprotama visiem upuriem; un var gadīties, ka �ie draudi viņiem, kuri ir tik at�ķirīgi, ir vienī�gais, kas tiem kopīgs. Vissenākā pavēle � un tā ir pavēle, kas dota ilgi pirms cilvēka parādī�anās, � ir nāves spriedums, un tā liek upurim bēgt. Runājot par pavēli cilvēku dzīvē, būtu vēlams padomāt par to. Nāves spriedums un tā nepielūdzamais �ausmīgums iezaigojas ikvienā pavēlē. Pavēļu sistēma starp cilvēkiem ir iekārtota tā, ka no nāves parasti izbēg; ta�u bailes no tās un draudi saglabājas vienmēr, bet īstu nāves spriedumu saglabā�ana un izpildī�ana uztur bailes no jebkuras pavēles, no pavēles vispār.

Aizmirsīsim uz brīdi, ko esam atradu�i pavēles izcelsmes sākotnē, un palūkosimies uz to bez aizspriedumiem, it kā skatītu to pirmo reizi.

Pirmais, kas saskatāms pavēlē, � tā izraisa darbību. Pacelts pirksts, rādot virzienu, var iedarboties kā pavēle: visas acis, kas pamanīju�as pirk�stu, pavērsās vienā un tajā pa�ā virzienā. �ķiet, ka izraisītā darbība, kuras virziens noteikts, ir viss, pēc kā tiecas pavēle. Virziena noteik�ana ir ļoti svarīga, tā ap vēr�ana ir tikpat nepieļaujama kā maiņa.

Pavēle nepieļauj arī nekādu pretimrunā�anu. Par to nedrīkst diskutēt, to nedrīkst skaidrot un ap�aubīt. Tā ir īsa un skaidra, jo to nepiecie�ams tūdaļ pat saprast. Vilcinā�anās tās uztverē mazina pavēles spēku. Ar katru pavēles atkārto�anu, kurai neseko tās izpilde, pavēle kaut ko zaudē no savas dzīvības; pēc kāda laika tā izsmelta un bezspēcīga guļ zemē, un �ādos apstākļos labāk to vairs neatdzīvināt. Jo pavēles izraisītā darbība ir saistīta ar pavēles izdo�anas mirkli. To var izdot arī vēlākam laikam, ta�u tai jābūt noteiktai � izteiktai vai skaidrai, pateicoties pavēles iedabai.

Darbība, ko izpilda pēc pavēles, at�ķiras no visām pārējām darbībām. To uztver kā kaut ko sve�u; atmiņām par to piemīt kaut kas aizskaro�s. Kaut kas nepiedero�s ātri aizvējo sve�atni garām. Izpildes straujums, ko pieprasa pavēle, var veicināt �o sve�atnīgumu, kuru pēc tam atminas; ta�u ar to vien visu nevar izskaidrot. Pavēlei svarīgi, ka tā nāk no ārpuses. Vie�natnē tai nepakļautos. Pavēle ir dzīves elements, kas tiek uzlikts; neviens to nerada pats sevī. Pat tur, kur pēk�ņi parādās atsevi�ķi cilvēki ar milzum

daudz pavēlēm un pamato jaunu ticību vai mēģina atjaunot veco, to vien�mēr uztver kā sve�u, uzliktu slogu. Viņi nekad nerunā pa�i savā vārdā. Tas, ko viņi pieprasa no citiem, ir tiem uzlikts; un, lai cik ļoti da�i melotu, �ajā punktā viņi vienmēr ir godīgi: viņi tic, ka ir sūtīti.

Ta�u pavēles izcelsmes avotu � sve�o � jāatzīst arī par spēcīgāku. Paklausa, jo cīņā nav izred�u uz panākumiem; pavēl tas, kas uzvarēs. Par pavēles varu nedrīkst �aubīties; ja tā netiek izpildīta, jābūt gatavam cīņās to nostiprināt. Lielākoties to atzīst ilgu laiku. Apbrīnojami, cik reti vajadzīgi jauni apstiprinājumi, seno ietekme saglabājas. Uzvarām bagātas cīņas turpina dzīvot pavēlēs; ikvienā izpildītā pavēlē tiek atjaunota senā uzvara.

Skatoties no ārpuses, pavēlo�ā vara nemitīgi pieaug. Kaut ko tai pie�vieno pat visniecīgākā pavēle. To parasti dod ne tikai tāpēc, ka tā ir derīga pavēles izmantotājam: tas ir pa�as pavēles iedabā, atzī�anā, ko tā gūst, telpā, ko tā caurau�, tās griezīgajā punktualitātē, � visā tajā ir kaut kas tāds, kas varai nodro�ina dro�ību un pieaugsmes jomu. Vara sūta pavēles kā maģisku bultu mākoni: to skartie upuri, bultu aicināti, skarti un vadīti, pa�i sevi nes varenajam.

Ta�u pavēles vienkār�ība un vienotība, kas pirmajā acumirklī �ķiet absolūta un neap�aubāma, detalizētākā skatījumā ir �ķietama. Pavēle ir sadalāma. To nepiecie�ams sadalīt, citādi to nekad patie�ām neiemācīsies aptvert.

Jebkura pavēle sastāv no dzinuļa un dzeloņa. Dzinulis saņēmēju spie� izpildīt pavēli, turklāt atbilstīgi tās saturam. Dzelonis paliek tajā, kas izpil�dījis pavēli. Ja pavēles funkcionē normāli, ko no tām arī gaida, dzelonis nav redzams. Tas ir apslēpts, to nenojau�; varbūt gandrīz nemanāmi tas izpau�as vieglā pretestībā pirms pavēles izdzirdē�anas.

Ta�u cilvēkā, kas izpildījis kaut vienu pavēli, dzelonis iegrimst dziļi un paliek tur nemainīgs. No visiem dvēseliskajiem veidojumiem nav nekā tādā, kas būtu nemainīgāks. Pavēles saturs saglabājas dzelonī; tās spēks, inerce, ierobe�ojums � uz visiem laikiem fiksēts mirklī, kad tikusi dota pavēle. Var paiet gadi un gadu desmiti, līdz �ī iegrimusī un saglabātā pavēles daļa, precīza tās kopija, atkal iznāk virspusē. Svarīgi atcerēties, ka neviena pavēle nepazūd; izpilde nekad to neizsmeļ pilnībā, tā tiek sagla bāta uz mū�iem.

Vispamatīgāk ar pavēlēm nodarbina bērnus. Tas, ka viņi nesabrūk zem pavēļu sloga, tas, ka viņi pārdzīvo savu audzinātāju prasības, �ķiet brī�nums. Tas, ka vēlāk viņi ne mazāk ne�ēlīgi to visu nodod saviem bērniem,

Pavele

ir tikpat dabiski kā ko�ana un runā�ana* Ta�u tas, kas vienmēr pārsteidz, ir neievainojamība, kādā saglabājas pavēles no pa�iem agrākajiem bērnības laikiem: tās tūdaļ pat tiek liktas lietā, kolīdz nākamā paaudze sniedz savus upurus. Neviena pavēle nav ne par gramu mainījusies; tās it kā varētu būt dotas pirms stundas, ta�u īstenībā tām ir divdesmit, trīsdesmit vai pat vairāk gadu. Spēks, ar kādu bērni uztver pavēles, sīkstums un uzticība, ar kādu tās saglabā, nav individuāls nopelns. Inteliģencei vai īpa�ai apdāvi�nātībai ar to nav nekāda sakara. Jebkur�, pat visparastākais bērns, nepa�zaudē un nepiedod pavēli, ar kuru ticis mocīts.

Drīzāk jau mainās cilvēka izskats, pēc kura to citi atpazīst, � galvas poza, sejas izteiksme, acu skatiens �, nevis pavēles veidols, kura viņā saglabājusies un nemainīgi noglabāta kā dzelonis. Izdevīgā gadījumā tā nemainīgi tiek izgrūsta; jaunajai situācijai, kurā tā tiek izraisīta, jābūt pavisam līdzīgai vecajai, kurā tā tika saņemta. �o agrīno situāciju atkār�to�ana, ta�u apvērstā veidā, ir viens no lielākajiem dvēseles enerģijas avo�tiem cilvēka dzīvē. �Stimuls�, kā mēdz teikt, kaut ko sasniegt ir visdziļākā dziņa atsvabināties no kādreiz saņemtajām pavēlēm.

Tikai izpildīta pavēle atstāj izpildītājā savu dzeloni. Kas izvairās no pavēlēm, tam nav arī tās jāsaglabā. �Brīvs� cilvēks ir tikai tas, kas iemācījies izvairīties no pavēlēm, nevis tas, kas tikai pēc tam no tām atbrīvojies. Ta�u visilgāk �ī atbrīvo�anās, ne vienmēr to iespējot, vajadzīga, protams, visne�brīvākajam.

Neviens normāls cilvēks seko�anu savām dziņām neizjūt kā nebrīvību. Pat tad, ja tās kļūst pavisam spēcīgas un to apmierinā�ana izraisa bīstamus sare�ģījumus, dziņu skartais jūtas, ka rīkojas pats iz sevis. Ta�u ikviens sevī vēr�as pret pavēli, kas dota no ārienes un ko tam vajadzētu izpildīt: tad ikviens runā par spiedienu un saglabā sev tiesības uz apvēr�anu vai dumpo�anos.

Bēg�anas pavēle, kas satur nāves draudus, paredz milzīgu varas at�ķi�rību starp dalībniekiem. Tas, kas liek otram bēgt, var viņu nogalināt. Dabā �ī pamatsituācija izpau�as faktā, ka ļoti da�ādu sugu dzīvnieki pārtiek no citiem dzīvniekiem, Viņi pārtiek no citām sugām. Tādējādi vairums �o sugu dzīvnieku jūtas apdraudēti un saņem no tiem, sve�iniekiem un ienaidniekiem, pavēli bēgt.

Ta�u tas, ko mēs parasti dēvējam par pavēli, norisinās starp cilvēkiem: kungs pavēl saviem kalpiem, māte pavēl savam bērnam. Mums pazīstamā pavēle ir ļoti tālu attīstījusies no savas bioloģiskās sākotnes, pavēles bēgt. Tā ir domesticējusies. To izmanto ne tikai cilvēciskās kopdzīves sabiedriskajās, bet arī intīmajās attiecībās; valstī tai ir ne mazāka nozīme kā ģimenē. Tā izskatās pavisam at�ķirīga no attēlotās pavēles bēgt. Kungs sauc savu vergu: tas nāk, kaut arī zina, ka saņems pavēli. Māte sauc savu bērnu: un tas ne vienmēr bēg projām. Kaut arī viņa to apber ar pavēlēm, principā viņ� saglabā uzticību. Viņ� uzturas tās tuvumā, viņ� skrien pie tās. Tas attiecas arī uz suni: viņ� paliek pie sava kunga un tūdaļ pēc svilpiena skrien pie tā.

Kā notikusi �ī pavēles domestikācija? Kas novērsis nāves draudus? �īs attīstības skaidrojums ir tāds, ka visos �ajos gadījumos tiek izmantota sava veida piekukuļo�ana. Kungs dod savam sunim vai vergam ēst, māte baro savu bērnu. Radījums, kas atrodas pakļautā stāvoklī, pierod saņemt ēdienu no vienām rokām. Vergs vai suns saņem ēdienu no sava kunga, nevienam citam nav pienākums dot ēst un principā cits nemaz nedrīkst to darīt. īpa�umattiecības daļēji sakņojas tajā, ka visu pārtiku tie saņem tikai no sava kunga rokām. Bet bērns nemaz nevar pārtikt pats. Jau no pa�a sākuma tas ir saistīts ar savas mātes krūti.

Starp pārtikas nodro�inā�anu un pavēli ir izveidota cie�a saistība. Ļoti tīri �ī saistība atklājas dzīvnieku dresē�anas praksē. Kad dzīvnieks izdarījis to, kas viņam jādara, tas saņem no dresētāja rokām kādu gardumu. Pavēles domesticē�ana padara to par barības solījumu. Tā vietā, lai draudētu ar nāvi un liktu bēgt, tiek solīts tas, ko dzīvnieks vēlas pirmām kārtām, un �is solījums tiek strikti izpildīts. Tā vietā, lai kalpotu kungam par pārtiku, tā vietā, lai tiktu apēsts, radījums, kas saņēmis �āda veida pavēli, pats iegūst ēdienu.

�ī bioloģiskās bēg�anas pavēles denaturizācija ieaudzina cilvēkos un dzīvniekos sava veida brīvprātīgu gūsteknību, kas pastāv visda�ādākajā gradācijā. Ta�u tā pilnīgi nemaina pavēles būtību. Jebkurā pavēlē vienmēr saglabājas draudi. Tie ir mīkstināti, ta�u pastāv noteiktas sankcijas par pavēļu neizpildī�anu; visstingrākā ir sākotnējā sankcija � nāve.

Pavēle ir kā bulta. To iz�auj un trāpa. Pavēlo�ais pirms �au�anas tēmē. Viņ� grib ar savu pavēli trāpīt kaut kam noteiktam, bultai vienmēr ir noteikts virziens. Tā paliek trāpītajā; tam tā jāizvelk un jānodod tālāk, lai atsvabinātos no tās draudiem. Faktiski pavēles tālāknodo�anas process

norisinās tā, it kā saņēmējs to izvilktu, uzvilktu pats savu loku un atkal iz�autu to pa�u bultu. Brūce viņa ķermenī sadzīst, ta�u atstāj rētu. Katrai rētai ir sava vēsture, tā ir pavisam noteiktas bultas pēdas.

Ta�u pavēlo�ais, kas to iz�auj, jūt vieglu atsitienu. Tomēr īsto, varētu teikt � dvēselisko atsitienu viņ� jūt tikai tad, ja redz, ka ir trāpījis. Te bei�dzas analoģija ar fizisko bultu. Tāpēc jo svarīgāk aplūkot pēdas, ko veik�smīgais �āviens atstājis �āvējā.

Apmierinājums par īstenoto, proti, veiksmīgi doto pavēli maldina sakarā ar �o to, kas norisinās �āvējā. Vienmēr pastāv kaut kas līdzīgs atsi�tiena izjūtai; tas, ko viņ� ir izdarījis, atveidojas arī viņā pa�ā, ne tikai upurī. Daudziem atsitieniem sakrājoties, rodas bailes. Tās ir īpa�a veida bailes, kas rodas no bie�as pavēļu atkārto�anas: tāpēc es tās dēvēju par bailēm no pavēles. Tajā, kas pavēles tikai nodod tālāk, tās ir niecīgas. Tās irjo lielākas, jo tuvāk pavēlo�ais atrodas pavēles avotam.

Nav grūti aptvert, kā �īs bailes rodas. �āviens, kas nogalina atsevi�ķu būtni, nerada nekādas briesmas. Nogalinātais vairs neko nevar nodarīt. Toties pavēle, kas draud ar nāvi, bet tomēr nenogalina, atstāj atmiņas par draudiem. Da�i draudi nepiepildās, bet da�i piepildās, un tos nekad neaiz�mirst. Kas draudu dēļ bēdzis vai pakļāvies tiem, tas noteikti atriebsies. Viņ� vienmēr atriebies, kad pienācis īstais bridis, un tas, kas draudējis, to zina: viņam jādara viss, lai apvēr�ana nebūtu iespējama.

Briesmu izjūtu, ka visi, kam pavēlēts, kam draudēts ar nāvi, dzīvo un atceras, briesmas, kas draudētu, ja daudzi, kam draudēts ar nāvi, apvienotos pret viņu, �o dziļi sakņoto izjūtu, kas tomēr saglabājas neskaidra, jo nekad nav zināms, kad apdraudētie no atmiņām pāries akcijā, �o moko�o, neuz�varamo un neierobe�oto briesmu izjūtu es dēvēju par bailēm no pavēles.

Vislielākās tās ir tajā, kas stāv visaugstāk. Pavēles avotā, tajā, kas pats izdod pavēles, kas ne no viena tās nesaņem, kas pats, tā teikt, tās rada, pavēļu baiļu koncentrācija ir pati lielākā. Valdonī tās var būt ilgsto�i saistītas un apslēptas. Valdnieka dzīves laikā tās var palielināties un izpausties kā cēzaru mānija.

Vajag at�ķirt pavēli, kas dota atsevi�ķai būtnei, no pavēles, kas dota daudziem.

�ī at�ķirība ir jau dota pavēles bioloģiskajā sākotnē. Da�i dzīvnieki dzīvo atsevi�ķi un arī ienaidnieka draudus uztver atsevi�ķi. Citi dzīvo

baros, un kā tādiem tiem arī draud. Pirmajā gadījumā dzīvnieks bēg vai slēpjas viens pats. Otrajā gadījumā bēg viss bars. Dzīvnieks, kas parasti dzīvo barā, bet kuru nejau�i vienatnē pārsteidz ienaidnieks, steidzas pie bara, lai bēgtu. Atsevi�ķa un masveidīga bēg�ana ir principiāli at�ķirīga. Bēgo�ā bara masveidīgās bailes ir vissenākais un � varētu teikt � vis�pazīstamākais masas stāvoklis, kāds vien zināms.

No �ī masveidīgo baiļu stāvokļa acīmredzot ir atvedināms arī upuris. Lauva, kas atrodas gazeļu bara beigās, kuras visas bailēs no viņa bēgt, pārstāj dzīties tām pakaļ, kolīdz viņam izdevies notvert kādu dzīvnieku. �is dzīvnieks ir upuris arī vārda pla�ākā nozīmē. Viņ� nodro�ina pārējiem bara locekļiem mieru. Kolīdz lauvam ir tas, ko viņ� vēlas, un kolīdz tie to pamana, bailes tos atstāj. No masveidīgās bēg�anas tie pāriet ierastajā bara stāvoklī, ikviens dzīvnieks brīvi plūc zāli un dara, ko pats grib. Ja gazelēm būtu ticība, lauvu būtu to dievs un, lai mazinātu tā kārību, labprātīgi izdotu kādu gazeli. Tie�i tā notiek pie cilvēkiem: no masveidīgo baiļu stā�vokļa ir atvedināms viņu reliģiskais upuris. Uz brīdi tas mazina bīstamās varas skrējienu un badu.

Masa baiļu stāvoklī grib palikt kopā. Akūtu briesmu gadījumā tā jūtas pasargāta tikai tad, ja jūtams pārējo tuvums. Pavisam noteikti masa tā ir bēg�anas virziena pēc. Dzīvnieks, kas izlec ārā un mēģina uzņemt savu virzienu, ir apdraudēts vairāk par citiem. Viņ� izjūt briesmas vēl vairāk tāpēc, ka ir pavisam viens, viņa bailes ir lielākas. Kopīgi bēgo�o dzīvnieku kopējo virzienu var dēvēt par viņu �noskaņojumu�; uz priek�u viņus dzen tas, kas tos satur. Viņus nepārņem panika, kamēr tie skrien vienā virzienā, kamēr visi dzīvnieki dara vienu un to pa�u, izdara tās pa�as kustības. �ī masveidīgā bēg�ana, pateicoties kāju, kaklu, galvu paralēlajai kustībai, līdzinās tam, ko es cilvēku dzīvē esmu nosaucis par pamiru�o vai ritmisko masu.

Kolīdz dzīvnieki ir aplenkti, aina mainās. Kopīgs bēg�anas virziens vairs nav iespējams. No masveidīgās bēg�anas rodas panika: katrs dzīvnieks mēģina glābties pats par sevi un cits citam traucē. Slaktiņā, kas nu sākas, ikviens dzīvnieks ir ienaidnieks citiem, jo aiz�ķērso pārējiem glāb�anās ceļu.

Bet nu atgriezīsimies pie pa�as pavēles. Pavēle atsevi�ķajam, kā teikts, at�ķiras no pavēles daudziem. Pirms �ī atziņa tiek pamatota, aplūkosim svarīgākos izņēmumus.

Mākslīgs daudzo sakopojums ir armija. Pavēļu at�ķirība tajā atceļas, tie�i tas veido tās būtību. Tas, vai pavēle vērsta uz vienu, daudziem vai

visiem, te vienmēr precīzi nozīmē vienu un to pa�u. Armija pastāv tikai tad, ja pavēle ir vienāda un konstanta. Tā nāk no aug�as un saglabājas, strikti izolēta. Tāpēc armija nekad nedrīkst būt masa.

Jo masā pavēle izplatās horizontāli starp tās locekļiem. Iesākumā tā no aug�as skar vienu. Ta�u, tā kā viņam līdzās ir citi līdzīgie, viņ� to tūdaļ pat nodod tālāk. Savās bailēs viņ� pietuvojas tiem. Vienā brīdī tie visi ir infi�cēti. Vispirms sāk kustēties da�i, tad � vairāk, bet beigās jau visi. Pateico�ties tūlītējai pavēles izplatībai, tie kļuvu�i par masu. Tagad tie bēg visi kopā.

Tā kā pavēle tūdaļ pat izplatās, tai nav dzeloņa. Tam nemaz nav laika veidoties par noturīgu sastāvdaļu, tas tūdaļ pat iz�ķīst. Pavēle masai neat�stāj nekādu dzeloni. Draudi, kas izraisa masveidīgu bēg�anu, �ajā bēg�anā iz�ķīst.

Tikai izolēta pavēles situācija izraisa pavēles dzeloņa veido�anos. Draudi, kas pavēlē izteikti atsevi�ķai būtnei, nevar izzust pilnīgi. Tas, kas pavēles vienmēr izpilda viens pats, saglabā savu pretestību kā dzeloni, kā stingru atriebīguma kristālu. Viņ� var tikt no tā vaļā tikai tad, ja pats dod tādu pa�u pavēli. Viņa dzelonis nav nekas cits kā apslēpta pavēles kopija, kuru saņēmis un nav varējis tūdaļ pat nodot tālāk. Tikai �īs kopijas formā viņ� var no tā atbrīvoties.

Tātad pavēlei, kas domāta daudziem, ir pavisam īpa�s raksturs. Tā tiecas padarīt daudzos par masu, un, ciktāl tas izdodas, tā nerada bailes. Runātāja lozungam, kas sanāku�ajiem cilvēkiem uzspie� virzienu, ir glu�i tāda pati funkcija, tas uztverams kā pavēle daudziem. Raugoties no tās masas viedokļa, kura rodas ātri un grib sevi saglabāt kā vienību, �ādi lozungi ir derīgi un neaizstājami. Runātāja māksla � visu, pēc kā viņ� tiecas, ietvert lozungos un kaismi pasniegt, lai tie palīdzētu rasties un saglabāties masai. Viņ� rada masu un ar pavēli notur pie dzīvības. Kad tas izdarīts, glu�i vienalga, ko viņ� patie�ām no tās prasa. Runātājs var sanāku��os indivīdus �ausmīgi nozākāt un draudēt tiem, bet viņi to mīlēs, ja viņam �ādi izdosies izveidot masu.

Karavīrs dienestā rīkojas tikai pēc pavēles. Viņ� var pret kaut ko izjust patiku, pret kaut ko � ne, bet, tā kā viņ� ir karavīrs, tas neskaitās, viņam jāatsaka sev. Viņ� nevar apstāties dilemmas priek�ā: pat ja viņ� stāv tās priek�ā, ne jau viņ� iz�ķir, kur� ceļ� ejams. Viņa aktīvā dzīve ir no visām pusēm ierobe�ota. Viņ� dara to, ko kopā ar viņu dara visi pārējie karavīri;

un viņ� dara to, kas pavēlēts. Tā kā viņam liegtas visas pārējās darbības, ko, viņaprāt, pārējie cilvēki dara no brīva prāta, tas viņam liek alkt pēc darbībām, kas viņam jāizpilda.

Sargkareivis, kas stundām ilgi nekustīgi stāv savā postenī, ir vislabākā karavīra dvēseliskās satversmes izpausme. Viņ� nedrīkst doties prom; viņ� nedrīkst iesnausties; viņ� nedrīkst kustēties, ja vien priek�rakstos nav noteik�tas precīzi izpildāmas kustības. Viņa īstais sasniegums ir preto�anās visiem vilinājumiem atstāt savu posteni, lai kādās formas tie izpaustos. �is karavīru negatīvisms, kā to var dēvēt, ir viņu mugurkauls. Visus plūsto�os darbības ieganstus, piemēram, patiku, bailes, nemieru, kas tik būtiski veido cilvēka dzīvi, viņam sevī jāapspie�. Vislabāk viņ� to apkaro, neatzīstoties tajās.

Jebkurai darbībai, ko viņ� vēl patie�ām īsteno, jābūt sankcionētai, pavē�les sankcionētai. Tā kā cilvēkam ir grūti neko neuzsākt, viņā sakrājas daudz gaidu sakarā ar to, ko viņ� drīkst darīt. Patika uz akcijām sakrājas un pieaug līdz bezgalībai. Bet, tā kā pirms akcijas ir pavēle, gaidas pievēr�as tai: labs karavīrs vienmēr ir apzinātā pavēles gaidī�anas stāvoklī. To visādi kāpina viņa audzinā�anā, tas skaidri izpau�as militārajā stājā un formulās. Vitālais mirklis karavīra dzīvē ir miera stāvoklis sava komandiera priek�ā. Vislielākajā spriedzē un gatavībā izpildīt viņ� stāv tā priek�ā, un formula �Klausos!� ļoti precīzi izsaka to, par ko ir runa.

Karavīru audzinā�ana sākas ar to, ka viņiem tiek aizliegts daudz vairāk nekā citiem cilvēkiem. Par vismazāko pārkāpumu paredzēti smagi sodi. Neatļautā sfēra, ar kuru ikviens jau iepazinies kā bērns, karavīram tiek milzīgi papla�ināta. Ap viņu tiek ierīkots mūris pēc mūra, tos apgaismo un veido viņa acu priek�ā. To augstums un stingrība līdzinās to skaidrībai. Par tiem vienmēr tiek runāts, viņ� nevar teikt, ka viņam tie nav zināmi. Viņ� sāk kustēties tā, it kā mū�am tos būtu jutis ap sevi. Karavīra stūrainība it kā ir viņa ķermeņa atbalss uz to stingrību un gludumu; viņ� sāk līdzināties stereometriskai figūrai. Viņ� ir ieslodzītais, kas pielāgojies saviem mūriem, ieslodzītais, kas ir ar to apmierināts, kas pret savu stāvokli vēr�as tik maz, ka mūri veido viņu. Turpretim pārējie ieslodzītie pazīst tikai vienu domu: kā viņi varētu pārkāpt mūrus vai izlauzt tos. Karavīrs tos atzīst kā jaunu dabu, kā dabisku apkārtni, kurai pielāgojas, par kuru pats kļūst.

īsts karavīrs ir tikai tas, kas intensīvi un pilnīgi sevī iemiesojis aizliegu�mus, kas cauru dienu � no dienas dienā � pierāda, ka pavisam precīzi prot izvairīties no visa aizliegtā. Tādam karavīram arī pavēlei ir augstāka vērtība. Tā ir kā uzbrukums no cietok�ņa, kurā sēdēts pārāk ilgi. Tā trāpa

līdzīgi zibenim, ja mēģina pārkāpt aizliegtā mūrus; tā līdzinās zibenim, kas tikai da�reiz nogalina. �ajā milzīgajā aizliegumu tuksnesī, kas aptver no visām pusēm, pavēle nāk kā atpestī�ana: stereometriskā figūra atdzīvojas un pēc pavēles sāk kustēties.

Karavīra audzinā�ana paredz, ka viņ� iemācās uztvert pavēles divos vei�dos: viens pats vai kopā ar citiem. Ierindas mācība viņu pieradina pie kus�tībām, ko viņ� izpilda kopā ar citiem un kas visiem ir vienādas. Turklāt runa ir par tādu precizitāti, ko, atdarinot citus, iemācās labāk nekā vie�natnē. Tādējādi kļūst tāds pats kā viņi; tiek radīta vienlīdzība, ko da�kārt izmanto, lai karaspēka daļu pārvērstu masā. Ta�u parasti vēlas sasniegt pretējo: pielīdzināt karavīrus pēc iespējas vairāk citu citam, bet tā, lai no viņiem neizveidotos masa.

Kad viņi ir kopā kā vienība, tie rīkojas pēc visiem kopīgi dotas pavēles. Ta�u jāpastāv iespējai viņus �ķirt; atsaukt vienu, divus, trīs vīrus, pusi, tik, cik komandieris vēlas. Tam, ka viņi kopīgi mar�ē, jābūt kaut kam arējam; nodaļas dalāmība dara to izmantojamu. Pavēli vajag izpildīt, lai arī kāds būtu izpildītāju skaits: viens, divdesmit karavīru vai visa nodaļa. Pavēles iedarbīgums nedrīkst būt atkarīgs no tā, cik daudziem tā dota. Pavēle ir viena un tā pati, visviens, vai to uztver viens vai visi. �ai pavēles viendabībai ir milzīga nozīme, tā nepieļauj masas ietekmi.

Kas pavēlējis armijā, tam jāprot izvairīties no jebkuras masas � gan sevī, gan ārpus sevis. Viņ� to ir iemācījies, jo audzināts pavēles gaidī�anai.

Svarīgākais brīdis svētceļojumā uz Meku, tās īstā kulminācija ir vukuf jeb �stāvē�ana Arafatā�; tā ir stacija ceļā pie Allāha, da�u stundu attālumā no Mekas.* Milzīgs daudzums svētceļotāju � da�kārt se�simt vai sep�tiņsimt tūksto�i cilvēku � ir apmetu�ies ielejā, ko ieskauj kailas augstienes, un apstāj ��ēlsirdības kalnu�. Sprediķotājs ieņem vietu, kur reiz stāvējis pravietis, un notur svinīgu sprediķi.

Pūlis viņam atbild ar saucieniem: �Labeika ijā rabi, labeika! Mēs gaidām tavas pavēles, Kungs, mēs gaidām tavas pavēles!� Visu dienu �ie saucieni

* Par �vukuf� un �ifadha� sk. jau minēto darbu: Gaudefroy-Demombynes M. Le Pиlerinage а la Mekke. Paris, 1923. P. 235 303.

tiek nemitīgi atkārtoti un kāpināti līdz neprātam. Tad sava veida pēk�ņās masveidīgās bailēs � to dēvē ifadha jeb �straume� � visi kopā kā apsēsti bēg no Arafata uz Mozdalifu, kur pārlai� nakti, un nākamajā rītā dodas tālāk uz Minu. Visi skrien lielā drūzmā, saduras un uzgrū�as cits citam, parasti �ī skrie�ana vairākiem svētceļotājiem maksā dzīvību. Minā tiek nogalināts milzum daudz dzīvnieku, piedāvājot tos kā upuri; to gaļa tūdaļ pat tiek notiesāta. Zeme ir piesūkusies ar asinīm un apkaisīta ar pārpalikumiem.

Stāvē�ana Arafatā ir mirklis, kad ticīgās masas gaidas uz pavēli sasniedz vislielāko intensitāti. To skaidri pau� tūksto�kārt �ajā blīvumā atkārtotā formula �Mēs gaidām Tavu pavēli, Kungs, mēs gaidām Tavu pavēli!�. Tas ir islama, atdo�anās vienkār�ākais kopsaucējs, stāvoklis, kad cilvēki domā tikai vairs par Kunga pavēli un visiem spēkiem to izlūdzas. Pēk�ņajām bailēm, kas iestājas pēc vienas zīmes un izraisa masveidīgo bēg�anu, ir pār�liecino�s skaidrojums: te izlau�as senais pavēles raksturs, kas ir pavēle bēgt, ticīgajiem nezinot, kāpēc tas tā ir. Viņu kā masas gaidu intensitāte kāpina dievi�ķās pavēles ietekmi, līdz tā pārtop par to, kas sākotnēji bijusi jebkura pavēle, proti, pavēle bēgt. Dieva pavēle liek cilvēkiem bēgt. �īs bēg�anas turpinā�ana nākamajā dienā, pārlai�ot nakti Mozdalifā, pierāda, ka pavēles ietekme aizvien vēl nav izsmelta.

Saskaņā ar islāmticīgo izpratni tā ir tie�a Dieva pavēle, kas cilvēkiem nes nāvi. Viņi mēģina izbēgt no �īs nāves, viņi nodod to tālāk dzīvniekiem, kas Minā, viņu bēg�anas galapunktā, tiek nogalināti. Dzīvnieki iet bojā cilvēku vietā, tas ir pārnesums, kas bie�i tiek izmantots daudzās reliģijās; atliek tikai atcerēties Ābrahāma upuri. Tādējādi cilvēki izbēg no asinspirts, ko Dievs nodomājis viņiem pa�iem. Viņi ir pakļāvu�ies tā pavēlei un metu�ies bēgt, un tomēr savas asinis nav devu�i: zeme ir piesūkusies ar masveidīgi nogalināto dzīvnieku asinīm.

Nav neviena cita reliģiska ieraduma, kas tik uzskatami demonstrētu pavēles īsto iedabu kā stāvē�ana Arafatā, vukuf, un tai sekojo�o masveidīgo bēg�anu ifadha. Islamā, kur reliģiskajam bauslim vēl piemīt daudz kas no pavēles nepastarpinātības, pavēles gaidī�ana un pavēle vispār vistīrākajā veidā izpau�as vukufā un ifadha.

Disciplīna veido armijas būtību. Ta�u pastāv divēja disciplīna, atklāta un slēpta disciplīna. Atklātā ir pavēles disciplīna: jau rādīts, ka pavēles avota ierobe�o�ana izraisa ārkārtīgi dīvaina radījuma veido�anos, kas ir ne

tik daudz karavīrs, cik stereometriska figūra. Pirmām kārtām to raksturo tas, ka viņ� vienmēr ir pavēles gaidī�anas stāvoklī. �is stāvoklis atveidojas stājā un veidolā; karavīrs, kas negaida pavēli, neatrodas dienestā un tikai �ķietamībai nēsā savu uniformu. Karavīra satversme ir ikvienam atpazīs�tama, tā nevar būt atklātāka.

Tomēr �ī manifestētā disciplīna vēl nav viss. Līdzās pastāv arī slēpta dis�ciplīna, par kuru viņ� nerunā un kuru nemaz nedrīkst rādīt. Da�i dumjāki tipi to apzinās tikai retumis. Ta�u vairumā karavīru, it īpa�i mūsu laikā, tā vienmēr ir nomodā savā apslēptajā veidā. Tā ir paaugstinā�anas disciplīna.

Var likties sve�ādi, ka kaut ko tik vispārzināmu kā paaugstinā�anu dēvē par slēptu. Ta�u paaugstinā�ana ir tikai publisks apzīmējums kaut kam dziļākam, kas ir slēpts jau tāpēc vien, ka tikai da�i aptver tās funkciju. Paaugstinā�ana ir pavēļu dzeloņa apslēptās iedarbības apzīmējums.

Skaidrs, ka karavīrā �iem dzeloņiem jāsakrājas milzīgos daudzumos. Viss, ko viņ� dara, notiek pēc pavēles; viņ� nedara neko citu, viņ� nedrīkst neko citu darīt; tie�i to no viņa prasa atklātā disciplīna. Viņa pa�a spontānās tieksmes ir apspiestas. Viņ� norij pavēli pēc pavēles, un, lai kā viņam būtu ap dū�u, viņam tas jādara nenogursto�i. No katras pavēles, ko izpilda � un viņ� izpilda visas pavēles �, viņā paliek dzelonis.

To palielinā�anās viņā ir process, kas strauji progresē. Ja viņ� dienē kā vienkār�s karavīrs, pa�ā zemākajā militārās hierarhijas pakāpē, viņam nav nekādas iespējas atsvabināties no saviem dzeloņiem, jo pats nevar dot nevienu pavēli. Viņ� var darīt tikai to, ko viņam pavēl. Viņ� paklausa un paklausībā kļūst aizvien stingāks.

�ī stāvokļa maiņa, kam piemīt kaut kas vardarbīgs, ir iespējama tikai ar paaugstinā�anu. Kolīdz viņ� tiek paaugstināts, viņ� pats var pavēlēt un sāk atbrīvoties no saviem dzeloņiem. Viņa stāvoklis � kaut arī ierobe�oti � ir pārtapis savā pretmetā. Viņam jāpaģēr tas, kas reiz paģērēts no viņa pa�a. Situācijas modelis ir palicis iepriek�ējais, mainījusies tikai viņa pa�a pozī�cija. Viņa dzeloņi tagad izpau�as kā pavēles. T o, ko iepriek� viņam pavēlē�jis tie�ais komandieris, tagad nu pavēl viņ� pats. Atsvabinā�anās no dzelo�ņiem nav atstāta viņa garastāvokļa ziņā, ta�u viņ� tiek pārlikts situācijā, kas tie�i tam piemērota: viņam ir jāpavēl. Ikviena pozīcija ir saglabājusies, ikviens vārds ir glu�i tāds pats. Viņa priek�ā jāieņem glu�i tā pati stāja, kādu reiz ieņēmis viņ� pats. No viņa dzirdamas tās pa�as formulas, ko reiz dzirdējis viņ�, � tādā pa�ā tonī, uzlādētas ar to pa�u enerģiju. Situācijas identitātei piemīt kaut kas baiss, tā it kā izgudrota viņa pavēļu dzeloņu vajadzību dēļ. Kas rezi skāris viņu, ar to nu viņ� beidzot skar citus.

Kad viņ� ir tik talu, ka sak runāt viņa vecie paveļu dzeloņi, kad no viņa, tā teikt, pieprasa, lai tie runātu, viņ� turpina saņemt pavēles no aug�as. Process nu kļūst par dubultu procesu: atsvabinoties no senajiem dzelo�ņiem, viņā sakrājas jauni dzeloņi. Tos vieglāk izturēt par iepriek�ējiem, jo paaugstinā�anas process, kas sācies, viņam pie�ķir spārnus: attaisnoto cerību atsvabināties no tiem.

Apkopojot �o procesu, var teikt: armijas aktuālā disciplīna izpau�as aktuālajā pavēļu do�anā, bet slēptā disciplīna � sakrāto pavēļu dzeloņu izmanto�anā.

Mongoļu vēsturē vērojama uzkrīto�i stingra sākotnējā saistība starp pavēli, zirgu un bultu. �ajā saistībā saskatāms galvenais viņu varas pēk�ņās, straujās uzplauksmes cēlonis. �ī saistība noteikti jāaplūko, un da�os vārdos arī mēģināsim to izdarīt.

Pavēle, kā zināms, bioloģiski atvedināma no pavēles bēgt. Zirgs kā visi pārējie nagaiņi visu savas vēstures gaitā bija noskaņots uz �ādu bēg�anu, var teikt, ka tas ir �īs vēstures īstais priek�mets. Tas vienmēr dzīvojis baros, un �ie bari bija pieradu�i bēgt kopīgi. Pavēli tiem deva bīstamie plēsējdzīvnieki, kas tīkoja pēc viņu dzīvībām. Masveidīgā bēg�ana ir viens no bie�ākajiem zirgu pārdzīvojumiem, tā kļuvusi par kaut ko līdzīgu viņu dabiskai īpa�ībai. Kolīdz briesmas garām vai �ķiet esam garām, viņi atgrie��as bara dzīves bezrūpīgajā stāvoklī, kur katrs dzīvnieks dara to, kas tam patīk.

Cilvēks, kas sevi pastiprina ar zirgu, kas to pieradinājis, veido ar to jaunu vienību. Viņ� ir iemācījies virkni pasākumu, kurus var izprast kā pavēles. Tās ir skaņas, ta�u lielākoties noteiktas spie�anas vai raustī�anas kustības, kas zirgam paziņo jātnieka gribu. Tas saprot jātnieka gribas impulsus un paklausa tiem. �īm klejotājtautām zirgs ir tik nepiecie�ams un pazīstams savam kungam, ka starp viņiem veidojas visnotaļ personis�kas attiecības, tik intīmas kunga un padotā attiecības, kas citādi nav iespējamas.

Fiziskā distance, kas parasti pastāv starp pavēlo�o un pavēles saņēmēju, piemēram, arī starp kungu un suni, te ir atcelta. Tas ir jātnieka ķermenis, kas sniedz norādes zirga ķermenim. Tādējādi pavēles telpa ir reducēta līdz minimumam. Tālums, sve�ums, aizskaro�ais, kas sākotnēji piemīt pavēles

raksturam, pazūd. Pavēle te ir visnotaļ īpa�i domesticēta, radības attiecību vēsturē tiek iekļauta jauna darbojo�ās persona � jājamzirgs; kalpotājs, uz kā sē�, kalpotājs, kas pakļauts kunga fiziskajam smagumam un pakļaujas jebkuram viņa ķermeņa spiedienam.

Kā �ī attieksme pret zirgu iedarbojas uz jātnieka pavēlē�anu? Pirmām kārtām konstatējams, ka jātniekam, kas saņem pavēli no komandiera, ir iespēja nodot to tālāk zirgam. Noteikto mērķi viņ� nesasniedz, skrienot pats: viņ� dod norādi savam zirgam to sasniegt. Tā kā tas notiek tūdaļ pat, viņā no �īs pavēles nesaglabājas nekāds dzelonis. Viņ� izvairījies no tā, nododot pavēli zirgam. Viņ� ir atbrīvojies no �īs pavēles izraisītās īpa�ās nebrīves, pirms vēl to īsti ir izjutis. Jo ātrāk viņ� izpilda savu uzdevumu, ātrāk uzsē�as zirgā, ātrāk auļo, jo mazāk viņā ir dzeloņu. �o jātnieku māk�sla, kolīdz tā iegūst militāru raksturu, ir tāda, ka viņi spēj izveidot daudz lielāku pavēļu saņēmēju masu, kurai visu, ko saņem no aug�as, nekavējo�ties nodod tālāk.

Mongoļu karaspēka organizāciju raksturoja īpa�i strikta disciplīna. Tautām, kam viņi uzbruka un kam vajadzēja viņiem pakļauties, kam bija izdevība viņus novērot tuvumā, �ī disciplīna �ķita vispārsteidzo�ākais un stingrākais, ko tās jebkad redzēju�as. Persie�iem, arābiem vai ķīnie�iem, krieviem, ungāriem vai franciskāņu mūkiem, kas pie viņiem ieradās kā pāvesta sūtņi, � visiem viņiem bija vienlīdz neaptverami, ka cilvēki var paklausīt tik pilnīgi. Mongoļi jeb tatāri, kā viņus lielākoties dēvē, �o disciplīnu pildīja viegli, jo viņu tautas daļa, kas nesa lielāko slogu, bija zirgi.

Mongoļi sēdināja zirgos un mācīja jāt jau divus vai trīs gadus vecus bērnus. Jau tika runāts, kā bērns audzinā�anas gaitā tiek piebāzts ar pavēļu dzeloņiem. Pavisam agri to dara tuvumā eso�ā māte, nedaudz vēlāk arī tēvs, to dara ikviens, kam uzticēta viņa audzinā�ana, ikviens pieaugu�ais vai vecākais viņa apkārtnē nevar vien apmierināties ar norādēm, pavēlēm un aizliegumiem bērnam. Jau agrā bērnībā viņā sāk krāties visāda veida dzeloņi; vēlāk tie kļūst par viņa dzīves sprukām un spaidiem. Viņam jāmeklē citi radījumi, ar kuru starpniecību var tikt vaļā no saviem dzeloņiem. Viņa dzīve kļūst par vienu vienīgu dēku, kā tikt no tiem vaļā vai pazaudēt tos. Viņ� nezina, kāpēc veic kādu neizskaidrojamu rīcību, kāpēc iekļaujas kādās �ķietami bezjēdzīgās attiecībās.

Mongoļu vai kirgīzu bērnam, kas tik agri iemācās jāt, salīdzinot ar vietsē�u, augstākas kultūras bērnu, piemīt visnotaļ savdabīga brīvība. Kolīdz viņ� izprot zirgus, viņ� var tiem nodot tālāk visu, kas viņam tiek

pavēlēts. Ļoti agri viņ� atsvabinās no dzeloņiem, kas � daudz mazākā mērā � pieder ari pie audzinā�anas. Zirgs dara to, ko grib bērns, pirms vēl kāds cilvēks dara to, ko grib bērns. Viņ� pierod pie �is paklausības, un dzīvot tā ir vieglāk, ta�u no pakļautajiem cilvēkiem vēlāk viņ� gaida to pa�u � absolūtas iedabas fizisko pakļau�anos.

Mongoļiem pie �īs cilvēka pavēlē�anas izpratnei iz�ķirīgās attieksmes pret zirgu kā otrs moments pievienojas bultas nozīme. Bulta ir tie�a sākot�nējās, nedomesticētās pavēles kopija.

Bulta ir naidīga, tai ir jānogalina. Tā pa taisno pārvar lielu attālumu. No tās ir jāizvairās. Ja tas neizdodas, tā ķer un paliek stāvam. To var iz�vilkt, bet pat tad, ja tā nenolūst, paliek rēta. (�Mongoļu slepenajā vēsturē� ir vairāki stāsti par bultu radītajām rētām.) Iz�aujamo bultu skaits nav iero�be�ots; bultas ir mongoļu galvenais ierocis. Viņi nogalina no attāluma; ta�u viņi nogalina arī kustībā, sēdēdami savos zirgos.

Jau atzīmēts, ka katrai pavēlei saskaņā ar bioloģisko izcelsmi piemīt nāves sprieduma raksturs. Kas nebēg, tas tiek panākts. Kas tiek panākts, tas tiek saplosīts.

Mongoļiem pavēle vēl lielā mērā saglabājusi nāves sprieduma raksturu. Viņi slaktē cilvēkus tāpat kā dzīvniekus. Slaktē�ana ir viņu tre�ā iedaba, bet jā�ana � otrā.

Viņu cilvēku slaktē�ana ir mats matā līdzīga viņu medībām ar dzinē�jiem, dzīvnieku slaktē�anai. Ja viņi nekaro, tad medī, viņu manevri ir medības. Viņiem vajadzēja būt ļoti izbrīnītiem, sastopot savos iekaro�anas gājienos budistus un kristie�us, kuru priesteri runāja par jebkuras dzīvības īpa�o vērtību. Lielāka kontrasta nekad nav bijis: kailās pavēles meistari, kas to instinktīvi iemieso sevī, sastop tos, kas ar savu ticību grib to vājināt vai pārveidot, lai pavēle zaudētu savu nāvīgumu un kļūtu humāna.

Par da�iem reliģiskiem kultiem, kas tiek svinēti īpa�i intensīvi, tiek vēstīts, ka tie noved līdz kastrē�anai. Senatnē ar to bija slaveni Lielās mātes Kibelas priesteri. Tūksto�iem neprāta lēkmē par godu savai dievietei kas�trēja pa�i sevi. Desmittūksto� �ādu kalpotāju dzīvoja Komanā pie Pontas, kur pastāvēja slavena svētvieta. Tā iesvētīja ne tikai vīrie�us. Sievietes, kas gribēja izrādīt godbijību, nogrieza sev krūtis un pievienojās dievietes gal�mam. Lukiāns rakstā �Par sīrie�u dievieti� ataino, kā sanāku�os ticīgos

pārņem neprāts un kā viens, kam pienākusi kārta, kastrē sevi.* Tas ir upuris, ko sniedz dievietei, lai tai uz visiem laikiem pierādītu, cik ļoti viņai pieķēru�ies un ka dzīvē kaut ko nozīmē tikai mīlestība pret viņu.

To pa�u vēsta par krievu skopcu sektu �Baltās dūjas�, tās dibinātājs Seļivanovs ķeizarienes Katrīnas II laikā, pateicoties saviem sprediķiem, guva lielus panākumus.** Viņa ietekmē simtiem, varbūt tūksto�iem vīrie�i sevi kastrēja, bet sievietes ticības vārdā nogrieza sev krūtis. Diez vai var domāt, ka starp �īm abām ticībām pastāv vēsturiska saistība. Pēdējā sekta ir radusies krievu kristietībā aptuveni 1500 gadus pēc tam, kad bija beigu��ies frīģie�u un sīrie�u priesteru ekscesi.

Skopciem raksturīga koncentrē�anās uz nedaudziem bau�ļiem un aiz�liegumiem, kā arī nelielas piekritēju grupas, kurās cits citu labi pazīst. Ļoti koncentrēta ir arī viņu disciplīna, starp viņiem dzīvojo�ā Kristus atzī�ana un pielūg�ana.

Viņi uzskata, ka grāmatas un lasī�ana novēr� uzmanību. Bībelē ir tikai da�as vietas, kas viņiem kaut ko nozīmē.

Viņi dzīvo blīvi līdzās cits citam, sargājot to ar svētiem zvērestiem. Visnotaļ milzīgu un iz�ķirīgu nozīmi viņi pie�ķir noslēpumam. Viņu kultiskā dzīve galvenokārt norisinās naktīs, tā ir apslēpta un noslēgta ārpa�saulei. Viņu dzīves centrs, kas jātur vislielākajā slepenībā, ir tie�i kastrācija, ko viņi dēvē par balsināsanu.

Viņiem � ar īpa�u operāciju � jākļūst tīriem un baltiem, jākļūst par eņģeļiem. Viņi jau patlaban dzīvo kā debesīs. Pieklājīgā godinā�ana, ko izrāda cits citam, klanī�anās un pielūg�ana, solījumi un slavinājumi ir tādi, kādi tie varētu būt starp eņģeļiem.

Sakropļojumam, kuram tiem jāpakļauj sevi, piemīt pavēles asais rak�sturs. Tā ir pavēle no aug�as, viņi to atvedina no Kristus vārdiem evaņģēli�jos un Dieva teiktā Jesajam.

�o pavēli viņi uztver ar milzīgu spēku, un ar tādu pa�u spēku tā jāno�dod tālāk. Mācība par dzeloni ir it labi attiecināma arī uz viņiem. Pavēli

* Lukian. Von der Syrischen Gцttin // Sдmtliche Werke. Mьnchen, 1911. Bd. IV, S. 376 377.

** Pa�u detalizētāko, kaut ari visai smagnēju grāmatu par skopciem ir sarakstījis Grass: Grass K Die russischen Sekten. Bd. IL Die weissen Tauben oder Skopzen. Leipzig, 1914. Grass ir pārtulkojis arī �Skopcu slepenos svētos Rakstus�. Sk. jaunāku grāmatu ar labu materiālu: Rapaport]. Introduction д la Psychopathologie Collective. La Secte mystique de Skoptzy. Paris, 1948.

izpilda pats tas saņēmējs. Lai ko viņ� parasti darītu, īstais viņa darbs ir sevis pa�a kastrē�ana.

Lai ieviestu pilnīgu skaidrību, nepiecie�ams aplūkot īpa�a veida pavēles.

Tā kā runa ir par pavēlēm, kas tiek dotas stingras disciplīnas ietvaros, tās var salīdzināt ar militārām pavēlēm. Arī karavīrs tiek audzināts, lai viņ� pakļautu sevi briesmām. Visa iedīdī�ana kalpo tam, lai viņ� galu galā pēc pavēles nostātos pret ienaidnieku, kaut arī tas viņam draud ar nāvi. Tas, ka viņ� pats mēģina nogalināt ienaidnieku, nav mazāk svarīgi par to, ka viņ� nostājas pret to, bez �īs nostā�anās viņ� ne uz ko nebūtu spējīgs.

Karavīrs glu�i kā skopcs piedāvā sevi kā upuri. Viņi abi cer izdzīvot, ta�u viņi ir gatavi tapt ievainoti, sakropļoti, viņi ir gatavi sāpēm un asinīm. Kaujā karavīrs cer kļūt par uzvarētāju. Kastrācijā skopcs kļūst par eņģeli un iegūst tiesības uz debesīm, kurās gan viņ� jau dzīvo.

Ta�u �īs disciplīnas ietvaros runa ir par slepenu pavēli, to var salīdzināt ar situāciju, kad karavīram, pakļautam militārai komandai, vienam pa�am, citiem nezinot, jāizpilda slepena pavēle. Lai to izdarītu, viņu nedrīkst atpa�zīt pēc uniformas, tātad viņam jāpārģērbjas. Skopca uniforma, kas viņu padara līdzīgu tiem, pie kuriem viņ� pieder, ir viņa kastrācijā, un tā saskaņā ar lietas būtību vienmēr tiek turēta slepenībā, viņ� nedrīkst to nodot.

Tātad varētu teikt, ka skopcs līdzinās baisās asasinu sektas loceklim, kuram vadītājs uzticējis izdarīt slepkavību, par kuru nekad nedrīkst uzzi�nāt neviens cilvēks.* Pat ja viņ� izpildījis savu uzdevumu, neviens cilvēks nedrīkst uzzināt, kā tas noticis. Var gadīties, ka upuris krīt, bet slepkava tiek notverts, ta�u arī tad nedrīkst tikt par to skaidrībā. Pavēle ir nāves spriedums un atrodas ļoti tuvu savai bioloģiskajai izcelsmei. Izpildītājs tiek sūtīts dro�ā nāvē, ta�u par to principā nemaz nav runas. Jo viņa nāve, kurā tas labprātīgi dodas, tiek izmantota, lai izrēķinātos ar citu, proti, ar upuri. Pavēle kļūst par divkār�u nāves spriedumu: viens netiek izteikts, kaut gan ar to rēķinās, bet pēc otra izpildes tiecas pilnā un skaidrā apziņā. Dzelonis, ko padotais aiznes sev līdzi, tiek izmantots, pirms vēl viņ� iet bojā.

Mongoļiem ir ļoti uzskatāms izteiciens �ai steidzīgajai cita nogalinā�anai, pirms vēl pats tiek nogalināts. Varoņi �slepenajā vēsturē� par ienaidnieku,

* Senāka literatūra par asasiniem daļēji pārspēta kritiskajā pētījuma: Hoāgson M.G.S. The Order of Assassins. Haag, 1955.

kuru grib nogalināt savas dzīves pēdējā mirklī, saka: �Es to paņem�u kā savu pagalvi.�

Kaut arī ar �o asasinu aplūkojumu esam pietuvoju�ies skopca situācijai, mēs vēl neesam precīzi to aptvēru�i. Jo viņ� pats sakropļo vai izrēķinās ar sevi. Saņemto pavēli viņ� var izpildīt tikai pats uz sevis, un, tikai izpildot to, viņ� kļūst paristo savas slepenās armijas locekli.

�ajā skaidrojumā nedrīkst mulsināt fakts, ka kastrāciju lielākoties veic citi. Tās jēga � viņ� pats sevi nostāda tai. Kolīdz viņ� paziņojis savu gatavību tai, vairs nav svarīgi, kā tas notiek. Katrā ziņā vēlāk viņ� to nodos tālāk, dzelonis viņā ir tas pats, jo pavēli viņ� saņēmis no ārpuses.

Pat ja � un tas ir ļoti ticams � pastāv pirmais, kas sācis pats ar sevi, arī viņ� rīkojies pēc pavēles no debesīm. Viņ� ir stingri par to pārliecināts. Vietas no Bībeles, ar kurām viņ� pievēr� citus, iesākumā ir pievērsu�as viņu pa�u: viņ� nodod tālāk to, ko pats saņēmis.

Dzelonim te ir redzama rētas forma uz ķermeņa. Tas nav tik apslēpts kā parastais pavēles dzelonis. Ta�u tas ir slēpts visiem, kas nepieder pie sektas.

Cilvēks var izvairīties no pavēlēm, neklausoties tajās, viņ� var izvairīties no tām, nepildot pavēles. Dzelonis � to nevar vien beigt uzsvērt � rodas tikai no pavēles izpildes. Tikai pati akcija, ko veic sve�a spiediena rezultātā no ārpuses, izraisa cilvēkā dzeloņa veido�anos. Pavēle, kas novesta līdz izpildei, savā precīzajā formā atveidojas izpildo�ajā; no spēka, ar kādu tā tiek dota, un veidola, proti, pārspēka un satura, atkarīgs, cik dziļi un spēcīgi tā atveidojas. Tā vienmēr saglabājas kā kaut kas izolēts, un tādējādi nenovēr�ami beigu beigās ikvienā cilvēkā ir to dzeloņu masa, kuri ir tikpat izolēti kā dotās pavēles. Apbrīnojami, kā tie ieķērusies cilvēkā, nekas cits viņā neiegrimst tik pamatīgi, ne no kā cita nav tik grūti tikt vaļā. Var pienākt mirklis, kad ir tik ļoti dzeloņu pārņemts, ka nekam citam vairs nav jēgas un nekas cits netiek izjusts.

Izsargā�anās no jaunām pavēlēm tad kļūst par dzīvības jautājumu. Cil�vēks cen�as tās nedzirdēt, lai nebūtu tāsjāuztver. Jajāklausās, viņ� tās nesa�prot. Ja tās jāsaprot, viņ� uzkrīto�i no tām izvairās, darot pretējo pavē�lētajam. Viņam liek panākt uz priek�u, viņ� kāpjas atpakaļ. Nevar apgalvot, ka �ādi viņ� atbrīvojas no pavēles. Tā ir neveikla, varētu teikt, bezspēcīga

reakcija, jo �ādi viņu tomēr nosaka pavēles saturs. Psihiatrijā to dēvē par negatīvismu; īpa�i nozīmīga loma tam ir �izofrēniķu dzīvē.

�izofrēniķiem lielākoties raksturīgs kontakta trūkums. Viņi ir daudz izolētāki par citiem cilvēkiem. �ķiet, ka bie�i vien viņi ir sastingu�i pa�i sevī, it kā starp viņiem un citiem cilvēkiem nepastāvētu nekādas saistības, it kā viņi neko negribētu saprast. Savā stūrgalvībā viņi līdzinās akmens skulp�tūrām. Nav tādu pozīciju, kurās viņi nevarētu sastingt. Ta�u citos savas slimības periodos �ie pa�i cilvēki rīkojas pilnīgi pretēji. Viņi izrāda ietekmējamību, kas gūst fantastiskus apmērus. Viņi izpilda prasīto tik ātri un pil�nīgi, it kā pats atrastos viņu vietā un darītu to viņu vietā. Tās ir servilitātes lēkmes, kas viņiem pēk�ņi uznāk. Kāds no viņiem to ir nodēvējis par suģestijas verdzību.* No statujām viņi kļūst par pakalpīgiem vergiem un visu, ko no tiem grib, izpilda tik centīgi, ka bie�i vien tas �ķiet smieklīgi.

Pretstats starp �īm abām nostājām ir tik liels, ka to grūti pat aptvert. Bet, ja uz laiku novēr�as no tā, kā �īs nostājas atspoguļojas viņos pa�os un paskatās, tā teikt, no malas, nav noliedzams, ka abi stāvokļi itin labi pazīs�tami �normālo� cilvēku dzīvē. Tikai tie kalpo pavisam noteiktam mērķim un nav tik pārspīlēti.

Karavīrs, kur� nereaģē uz ārējiem impulsiem, sastindzis stāv tur, kur nolikts, neatstāj savu posteni, kuru nekas nevar pavedināt darīt kaut ko tādu, ko parasti viņ� labprāt darītu un arī ir darījis, t.i., pareizi trenēts karavīrs dienestā atrodas mākslīgā negatīvisma stāvoklī. Zināmos apstāk�ļos, proti, pēc komandiera pavēles, bet ne citādi, viņ� var rīkoties. Viņ� ir novests negatīvisma stāvoklī, jo rīkojas tikai pēc zināmām pavēlēm. Tas ir negatīvisms, kas ļauj ar viņu manipulēt, jo komandiera varā pārlikt viņu ekstrēmi pretējā stāvoklī. Kolīdz kareivim kaut ko pavēl pareizā instance, viņ� sāk rīkoties tikpat cītīgi un servili kā �izofrēniķis savā pretmetā.

Jāpiebilst, ka karavīrs itin labi zina, kāpēc viņ� tā rīkojas. Viņ� paklausa nāves draudu iespaidā. Tas, kā viņ� pakāpeniski pierod pie �ī stāvokļa un beigu beigās tam iek�ēji atbilst, atainots iepriek�ējā nodaļā. Patlaban tikai konstatēsim: starp karavīru dienestā un �izofrēniķi pastāv nepārprotama ārēja līdzība.

Ta�u te nāk prātā vēl viena pavisam cita doma, kas man �ķiet ne mazāk svarīga. Ekstrēmas suģestējamības stāvoklī �izofrēniķis izturas kā masas loceklis. Viņ� ir tikpat ietekmējams, viņ� glu�i tāpat pakļaujas jebkuram stimulam no ārienes. Ta�u parasti nepamana, ka viņ� varētu atrasties �ādā

*Krāpelin E. Psychiatrie. Leipzig, 1915. Bd. III. S. 723.

stāvoklī, jo viņ� ir viens pats. Tā kā ap viņu nav redzama masa, neienāk prātā, ka viņ� � iek�ēji � jūtas kā masā: viņ� ir izrauta masas dala. �is apgalvojums ir pierādāms tikai tad, ja aplūko slimo iek�ējos priek�status. Te varētu minēt neskaitāmus piemērus. Kāda sieviete klāsta, kas viņas �miesā ir visi cilvēki�.* Kāda cita dzird, ka �odi runā�. Kāds vīrietis dzird �729 0 00 meitenes�, kāds cits � �visas cilvēces �ukstus�. �izofrēniķu priek�statos � da�ādā ietērpā � parādās visu pastāvo�o masu veidi: iespē�jams, ka ar tiem varētu sākt masas izpēti. �izofrēniķu masas priek�statu savāk�anai un izpētei jākļūst par īpa�a darba uzdevumu. To klasifikācija parādīs, cik tie ir pilnīgi.

Var rasties jautājums, kāpēc �izofrēniķiem nepiecie�ami abi minētie stāvokļi. Lai to aptvertu, jāatceras, kas notiek ar indivīdu, kolīdz tas iekļūst masā. Atbrīvo�anās no distan�u sloga jau ir atainota un nodēvēta par izlādē�anos. Papildinot jāpiebilst, ka pie �ī distan�u sloga pieder pavēļu dzeloņi, kas sakrāju�ies ikvienā indivīdā. Masā visi indivīdi ir vienlīdzīgi, nevienam nav tiesību pavēlēt citiem, varētu gan teikt arī tā: ikviens pavēl ikvienam. Ne tikai nerodas jauni dzeloņi, visi � uz laiku � atbrīvojas arī no vecajiem. Cilvēks, tā teikt, izslīd no savas mājas un atstāj tos pagrabā, kur tie lielā krājumā guļ. �ī izrau�anās no visa, kas veido cilvēka stingrās saistības, robe�as un slogu, ir galvenais cēlonis eiforijai, ko viņ� izjūt masā. Nekur citur viņ� nejūtas brīvāk, un, ja viņ� tik izmisīgi grib palikt masā, tad tāpēc, ka zina, kas viņu sagaida pēc tam. Atgrie�oties sevī, savās �mājās�, viņam atkal viss ir priek�ā � robe�as, slogs, dzeloņi.

�izofrēniķis, kas ir tik pārslogots ar dzeloņiem, ka laiku pa laikam tajos sastingst, �is moku un bezpalīdzības kaktuss, krīt pretējā, masas stāvokļa ilūzijā. Atrodoties tajā, viņ� nejūt dzeloņus. Viņam �ķiet, ka ir izgājis no sevis, un kaut arī tas notiek visai nedro�i un ap�aubāmi, viņaprāt, uz laiku vismaz iegūts dzeloņu izraisīto moku atvieglojums: viņam �ķiet, ka atkal ir ar visiem kopā. �īs atsvabinā�anās vērtība, protams, ir iluzora. Tie�i tur, kur viņ� uzsāk savu atbrīvo�anos, viņu gaida jauni un spēcīgāki spaidi. Mēs te neaplūkojam visu �izofrēnijas būtību. Bet var konstatēt: masa nevienam nav tik ļoti vajadzīga kā pavēļu dzeloņu pārpilnajam, tajās smoko�ajam �izofrēniķim. Viņ� neatrod masu ārpus sevis, viņ� ļaujas tai pats sevī.

* Sk.: Krдpelin E. Op. cit. Bd. III. S. 673 674.

AP VĒR�ANA

�Kādu ēdienu cilvēks ēd �ajā pasaulē, tādu viņ� atkal ēdis tajā pasaulē.� Sī mīklainā un baisā atziņa rodama Satapatha brahmanā, senā indie�u upurē�anas traktātā. Baisumā to pārspēj tikai cits stāsts no �ī pa�a traktāta. Tas ir stāsts par reģa Bhrigu ceļojumu uz viņpasauli.*

Bhrigu, svētais, bija dieva Varunas dēls; viņ� bija apguvis pla�ās brahmaņu zinā�anas, un viņam tas bija sakāpis galvā. Viņ� kļuva iedomīgs un iedomājās sevi esam augstāk par pa�a dievi�ķo tēvu. Tas nolēma parādīt, cik maz viņ� zina, un pavēlēja apceļot visas debespuses � austrumus, dienvidus, rietumus un ziemeļus. Viņam vajadzēja uzmanīgi novērot redzēto un pēc atgrie�anās izstāstīt visu, ko pamanījis.

�Iesākumā, proti, austrumos, Bhrigu redzēja cilvēkus, kas nocirta citiem cilvēkiem locekļus un sadalīja tos savā starpā, teikdami: �tas pieder tev, tas pieder man.� Redzot to, Bhrigu bija galīgi sa�utis, bet cilvēki, kas nocirta locekļus, viņam paskaidroja, ka citā pasaulē ar viņiem rīkoju�ies glu�i tāpat un viņi tikai atbild ar to pa�u ..

Tad Bhrigu devās ceļojumā uz dienvidiem un redzēja cilvēkus, kas nogrieza citiem locekļus un sadalīja tos ar vārdiem �Tas pieder tev, tas pieder man�. Uz savu jautājumu Bhrigu saņēma to pa�u atbildi: tie, kam viņi nogrie� locekļus, citā pasaulē rīkojās glu�i tāpat kā tie, kas tagad grie�. Rietumos Bhrigu redzēja cilvēkus, kas klusējot ēda cilvēkus, turklāt arī tie klusēja. Arī tie citā pasaulē bija rīkoju�ies glu�i tāpat kā patlaban ēdo�ie. Bet ziemeļos viņ� redzēja cilvēkus, kas ēda citus cilvēkus, skaļi kliedzot, kuri arī kliedza. Arī tie citā pasaulē bija rīkoju�ies tāpat.�

Pēc atgrie�anās Bhrigu nostājās sava tēva Varunas priek�ā, lai kā skol�nieks atstāstītu uzdoto. Bet Bhrigu teica: �Ko lai stāstu? Nekājau nebija!� Viņ� bija redzējis pārāk �ausmīgas lietas, un viss viņam �ķita niecīgs.

Tā kā Varuna zināja, ka Bhrigu redzējis �īs lietas, viņ� paskaidroja: �Cilvēki austrumos, kas cirta citiem locekļus, bija koki. Cilvēki dienvidos, kas citiem nogrieza locekļus, bija lopi. Cilvēki rietumos, kas klusējot ēda

* Es izmantoju Hermaņa Lommela svarīgo rakstu �Bhrigu viņpasaulē� Paideuma. 1950. Bd. 4), kurā apkopots �is Satapatha brahmanā aprakstītais ceļojums. Visus līdzīgos senindie�u literatūras gadījumus viņ� aplūkojis 1952.gada papildinājumā Paideuma. Bd. 5) un saistījis ar citu tautu priek�statiem par miru�o �apvērsto pasauli�. Kaut ari pil�nībā nevaru piekrist viņa indie�u tekstu interpretācijai un nonāku pie citiem secināju�miem, tomēr esmu par daudz ko pateicīgs viņa darbam. Citējot Lommela darbu, esmu izlaidis visu, kas �ajā pētījumā par apvēr�anu �ķiet lieks.

citus cilvēkus, bija zāles. Cilvēki ziemeļos, kas, skaļi kliedzot, ēda skaļi kliedzo�os cilvēkus, bija ūdeņi.�

Visiem �iem gadījumiem viņ� zināja pretlīdzekli. Viņ� pavēstīja dēlam, kādi upuri vajadzīgi, lai viņsaulē varētu izvairīties no savas rīcības sekām.

Citā upurē�anas traktātā, D�aiminja brahmanā, �is pats stāsts par Bhrigu tiek izklāstīts nedaudz citādāk. Viņ� ceļo nevis pa visām debespusēm, bet gan no pasaules pasaulē. Te �etru ieraudzīto ainu vietā ir tikai trīs. Vispirms Bhrigu redz kokus, kas viņpasaulē ieguvu�i cilvēku veidolu un kurus cilvēki sacērt un apēd. Kā otru Bhrigu redz cilvēkus, kas notiesā kliedzo�us cilvēkus. Viņ� tiek pamācīts: �Lopi, kas �eit tiek nogalināti un apēsti, tur bija pieņē�mu�i cilvēku izskatu, un tagad ar cilvēkiem dara to pa�u, ko viņi darīju�i ar lopiem.� Kā tre�o viņ� redz vīru, kas notiesā otru, kur� neko nesaka. Rīss un mie�i ir ieguvu�i cilvēku izskatu un atmaksā par savām cie�anām.

Arī te minēti atbilstīgie upuri. Pareiza upurē�ana ļauj izvairīties no lik�teņa tapt viņpasaulē koku, lopu vai rīsu un mie�u apēstam. Ta�u mūs pat�laban neinteresē pretlīdzekļi �im liktenim. Daudz svarīgāki ir tautas priek�stati, kas slēpjas zem priesteriskā ietērpa. Ko dara �eit, to tur atdara. Netiek ieviests neviens īpa�s taisnīguma kalps, kas īsteno �o sodu, ikviens pats soda savu ienaidnieku. Runa nav arī par kaut kādu darbību, runa ir par to, ko pats ir ēdis. �Glu�i tāpat kā �ajā pasaulē cilvēki ēd un notiesā dzīvniekus, tajā pasaulē dzīvnieki ēd un notiesā cilvēkus.�

�ī atziņa, kas līdzīga minētajai atziņai no jau minētā brahmanā, rod apbrīnojamu apstiprinājumu Manu likumgrāmatā. Tur tiek skaidrots, ka ēst gaļu nav nekāds grēks, jo tas raksturīgs visai radībai. Bet, kas atturas no gaļas ē�anas, tam tiek solīts īpa�s atalgojums. Gaļas apzīmējums sanskritā � mamsa � tiek izskaidrots, sadalot to zilbēs: mam nozīmē �mani�, sa � �viņ��, tātad mamsa nozīmē �mani-viņ��, �viņ��, kura gaļu esmu ēdis, viņ�pasaulē notiesās �mani�. �ādi gudrie izskaidro �gaļas gaļību�. Tāda ir gaļas gaļības iedaba, vārda �gaļa� īstā jēga.

Apvēr�anai te ir pati īsākā formula, un tā ir ietverta gaļas tēlā. Es ēdu viņu, bet mani � viņ�. Otrā daļa, sekas tam, ko esmu izdarījis, ir tie�i gaļas nosaukums. Dzīvnieks, kas tiek apēsts, ievēro, kas to dara. Ar nāvi nebeidzas �ī dzīvnieka dzīve. Viņa dvēsele turpina dzīvot un viņpasaulē kļūst par cilvēku. Tas pacietīgi gaida uz sava notiesātāja nāvi. Kolīdz viņ� nomirst un nokļūst viņpasaulē, sākotnējā situācija ap vēr�as. Upuris atrod savu notiesātāju, satver viņu, sagrie� un apēd.

Te saistība starp mūsu izpratni par pavēli un tās atstāto dzeloni ir acīm redzama. Ta�u viss ir tik ļoti saasināts, kļuvis tik konkrēts, ka iesākumā tas

atbaida. Apvēr�anas norisinās nevis �ajā dzīvē, bet gan nākamajā. Nevis pavēle, kas vienkār�i draud ar nāvi un �ādi panāk visda�ādāko rīcību, bet gan īsta nāve pa�ā ekstremālākajā formā, kad nogalinātais tiek apēsts.

Saskaņā ar mūsu izpratni, kas viņpasaules eksistenci vairs neuztver nopietni, nāves draudu izraisītais dzelonis pastāv tik ilgi, kamēr upuris dzīvo. Jā�aubās, vai viņam izdodas apvēr�ana, bet viņ� vienmēr tiecas pēc tās. Katrā ziņā pār cilvēku valda viņa dzeloņi, tie nosaka viņa iek�ējo fizionomiju, visviens, vai no tiem atbrīvojas vai ne, tie ir viņa liktenis. Saskaņā ar indie�u izpratni, kuriem viņpasaule �ķiet dro�a, dzelonis kā stingrs dvēseles kodols pastāv arī pēc nāves, noteikti norisinās arī apvēr��ana, tā kļūst par viņpasaules īsteno nodarbi. Dara tie�i to pa�u, kas tam ticis nodarīts, un dara to pats.

Turklāt īpa�i zīmīgi ir tas, ka veidola izmaiņas apvēr�ana nav nekāds �ķērslis. Tas, kas viņpasaulē satver un sagrie� cilvēku, ir nevis apēstais liel�lops, bet gan cilvēks ar tā liellopa dvēseli. Radījums ārēji ir pilnīgi izmainījies, ta�u dzelonis nav mainījies. �ausmu ainās, ko Bhrigu redz sava ceļojuma laikā, dzelonis parādās kā dvēseles galvenā sastāvdaļa, var teikt, ka no tā sastāv visa dvēsele. Dzeloņa īstā būtība, par kuru tik daudz ticis runāts �ajā pētījumā par pavēli, tā absolūtā nemainība un apvēr�anas, pēc kā tas tiecas, precizitāte ir guvusi izteiktu izpausmi �ajos indie�u priek��statos par apēsto, kam jāapēd savs ēdējs.

Dzelonis rodas pavēles izpildī�anas laikā. Tas atdalās no tās un precī�zajā pavēles veidolā atveidojas izpildo�ajā. Tas ir mazs, apslēpts un nezi�nāms; tā pati svarīgākā īpa�ība, par kuru bie�i jau runāts, ir absolūtā nemainība. Tas ir izolēts no visa pārējā cilvēka, tas ir sve�ķermenis viņa miesā. Lai cik dziļi tas būtu iegrimis, lai cik iekapsulēta būtu tā eksistence, tas vienmēr ir par slogu savam īpa�niekam. Tas dīvaini iestrēdzis viņā kā sava veida sagūstīts sve�inieks.

Tas pats grib tikt prom, ta�u tas nākas grūti. No tā nav iespējams vien�kār�i tikt vaļā. Spēkam, ar kādu tas atbrīvojas, jābūt vienādam ar spēku, kas izjusts, tam ieriecoties. No reducētas pavēles tam atkal jākļūst par veselu pavēli. �ī spēka sasnieg�anai, nepiecie�ama sākotnējās situācijas apvēr�ana: precīza tās atjauno�ana ir obligāta. Dzelonim it kā ir pa�am sava atmiņa sevī, un tā it kā sastāv no viena vienīga procesa; dzelonis it kā

gaida mēne�us, gadus, gadu desmitus, līdz atkārtojas senā situācija, līdz tas to atceras. Tam tā jāatpazīst, jo tā veido dzeloņa saturu, tā ir vienīgais, ko tas var atpazīt. Pēk�ņi viss atkal ir tāpat kā toreiz, ta�u lomas nu ir mainī�ju�ās. �ajā mirklī tas izmanto izdevību un no visiem spēkiem steidz pie upura: beidzot ir notikusi apvēr�ana.

Ta�u �is gadījums, ko var dēvēt par tīru gadījumu, nav vienīgais iespē�jamais gadījums. Pavēli var atkārtot bie�i, adresējot tam pa�am upurim, tā ka nemitīgi veidojas vieni un tie pa�i dzeloņi. �ie identie dzeloņi nesagla�bājas izolēti, tiem savstarpēji jāsaistās. Jaunais veidojums aug acīm redzami, un īpa�nieks to vairs nevar aizmirst. Tas vienmēr ir uzkrīto�s, smags, tas, tā teikt, pilnībā rēgojas virs ūdens.

Ta�u to pa�u pavēli var dot un atkārtot da�ādi cilvēki. Ja tas notiek ļoti bie�i un nepielūdzamā secībā, dzelonis zaudē savu tīro formu un to var dēvēt tikai par dzīvei bīstamu monstru. Tas iegūst nenormālas proporcijas un kļūst par sava īpa�nieka galveno saturu. Vienmēr par to domājot, viņ� nes to sev visapkārt līdzi un izmanto jebkuru izdevību, lai no tā atsvabinā�tos. Neskaitāmas situācijas viņam �ķiet līdzīgas sākotnējai situācijai, tās �ķiet piemērotas apvēr�anai. Ta�u tās nav tādas, jo atkārto�anās un krus�to�anās dēļ viss kļuvis neskaidrs, viņ� ir pazaudējis atslēgas no oriģinālās situācijas. Viena atmiņa uzklājas pāri citām kā dzelonis uz dzeloņa. No sloga nevar atbrīvoties pa daļām. Lai ko viņ� mēģinātu darīt, vienmēr viss paliek pa vecam, vienatnē viņ� nekad vairs nevar atbrīvoties no sava sloga.

Uzsvars te likts uz �vienatnē�. Jo pastāv atbrīvo�anās no visiem dzelo�ņiem � arī pa�iem monstrozākajiem, �ī atbrīvo�anās norisinās masā. Vairākkārt tika runāts par apvēr�anas masu. Ta�u nebija iespējams no�skaidrot tās īsto būtību, pirms nebija izdibināts pavēles iedarbības veids.

Apvēr�anas masa veidojas no daudziem kopīgiem mēģinājumiem atbrī�voties no pavēles dzeloņiem, no kuriem nav cerību atbrīvoties vienatnē. Liels skaits cilvēku apvienojas un vēr�as pret ārēju grupu, kurā redz visu to pavēļu autorus, no kurām ilgsto�i cietu�i. Ja, tie, piemēram, ir karavīri, tad jebkur� virsnieks stājas tā vietā, kur� patie�ām devis pavēli. Ja tie ir strād�nieki, tad jebkur� uzņēmējs var nokļūt tā vietā, kura labā viņi patie�ām strādāju�i, �ādā mirklī pastāv �ķiras un kastas, tās funkcionē tā, it kā patie�ām sastāvētu no vienlīdzīgiem. Zemākā �ķira, kas pacēlusies aug�up, veidojas par visaptvero�u masu, augstākā �ķira, kas tiek apdraudēta, pār�spēka aplenkta, veido baiļpilnus, bēg�anai gatavus barus.

Tas, kas nu pieder masai, vienā mirklī redz savā priek�ā daudzus iespē�jamos mērķus, no kuriem nāku�i atsevi�ķie dzeloņi, kas iz�auti kompleksi

un sakarā ar da�ādiem gadījumiem. Tie, kam uzbrūk, stāv viņu priek�ā pa vienam vai cie�i sablīvēti, �ķiet, ka viņi itin labi zina, kāpēc izjūt tādas bailes. No viņiem nepavisam nav jānāk kādam dzelonim, tas ir glu�i vienalga, viņi ir tam domāti un ar viņiem visā nopietnībā tā arī izrīkojas. Apvēr�ana, kas vienlaikus vērsta pret daudziem, saārda arī pa�u briesmīgāko dzeloni.

Viskoncent retākajā �āda veida gadījumā, kad vēr�as pret vienīgo virs va�doni, piemēram, pret karali, ir pilnīgi skaidrs, ko masa izjūt. Visu pavēļu pēdējais avots bija karalis, viņa galms un di�ciltīgie bija līdzdalīgi to nodo��anā un īsteno�anā. Atsevi�ķos indivīdus, kas veido dumpīgo masu, gadiem ilgi ar draudiem turēja atstatus, bet ar aizliegumiem � paklausībā. Sava veida atgriezeniskā kustībā nu viņi atceļ distances: viņi ielau�as pilīs, kas tiem bija aizliegtas. Viņi pavisam tuvu aplūko to saturu � telpas, iemīt�niekus, mēbeles. Bēg�ana, kuru agrāk izraisīja karaliskā pavēle, pārvēr�as intīmā pazīstamībā. Ja viņ� no bailēm pieļauj �o tuvo�anos, pagaidām ar to arī viss beidzas, bet ne uz ilgu laiku. Atbrīvo�anās no dzeloņiem, tās gal�venais process, reiz sācies, neapturami turpinās. Vajag atcerēties, cik daudz gan noticis, lai cilvēkus turētu paklausībā, un cik daudz dzeloņu �ajos daudzajos gados sakrājies.

īsti draudi padotajiem, kas nemitīgi nāca pār viņu galvām, bija nāves draudi. Nāvessodos tos laiku pa laikam atjaunoja un nepārprotami pierā�dīja to nopietnību. �os draudus tikai vienā veidā var vērst par labu: jākrīt pa�a karaļa galvai, kur� licis krist galvām. Līdz ar to tiek izvilkts pats augstākais, visaptvero�ākais dzelonis, kas it kā ietver visus pārējos, ko pirms tam bija nācies nest sevī.

Ne vienmēr apvēr�anas jēga ir tverama tik viennozīmīgi, ne vienmēr tā arī pati kulminē ar �ādu pilnību. Ja sacel�anās neizdodas un cilvēki patie��ām neatsvabinās no saviem dzeloņiem, viņi saglabā atmiņas par laiku, kad atradās masā. �ajā stāvoklī viņi vismaz bija brīvi no dzeloņiem, un viņi vienmēr alkaini par to domās.

�ajā pētījumā līdz �im apzināti izlaists viens gadījums. Pavēle ir skaid�rota kā nāves draudi; tika teikts, ka tā atvedināma no pavēles bēgt. Domesticētā pavēlē, kādu mēs to pazīstam, draudi ir saistīti ar atalgojumu: barība pastiprina draudu efektu, ta�u nemaina to raksturu. Draudi nekad netiek

aizmirsti. Tie vienmēr pastāv savā sākotnējā veidolā, līdz rodas izdevība tikt no tiem vaļā, nododot citiem.

Ta�u pavēle var būt arī uzdevums nogalināt un izvēr�as par eksekūciju. Te patie�ām notiek tas, kas parasti tikai tiek draudēts. Ta�u process ir sadalīts starp diviem cilvēkiem. Viens saņem pavēli, bet otrs tiek sodīts ar nāvi.

Bendēm tāpat kā jebkuram, kas pakļaujas pavēlei, draud nāves bries�mas. Ta�u viņ� atbrīvojas no �iem draudiem, nogalinot pats. Viņ� tūdaļ pat nodod tālāk to, kas varētu notikt ar pa�u, un līdz ar to atvaira pa�am draudo�o augstāko sankciju. Viņam ir pateikts �Tev jānogalina�, un viņ� nogalina. Viņ� nespēj vērsties pret �ādu pavēli; viņam to dod kāds, kura pārāko varu viņ� atzīst. Tam jānotiek ātri, parasti tas notiek tūdaļ pat. Nav laika, lai izveidotos dzelonis.

Pat ja laiks būtu, dzeloņa izveidei nav nekāda iemesla. Jo bende nodod tālāk tie�i to, ko pats saņēmis. Viņam nav no kā baidīties, viņā nekas nepaliek. �ajā gadījumā, un tikai �ajā gadījumā, pavēles rēķins ir pavisam gluds. Tā dziļākā iedaba un izraisītā akcija ir identa. Tā izpildāmība ir nodro�ināta, nekas nevar atgadīties; maz ticams, ka upuris varētu aizbēgt. Bende jau no pa�a sākuma to visu itin labi apzinās. Viņ� var mierīgi uzklausīt pavēli: viņ� uzticas tai. Viņ� zina, ka, izpildot to, viņā nekas nemainīsies. Pavēle, tā teikt, iziet gludi cauri viņam, viņu tā pilnīgi neskar. Bende ir pats apmierinātākais cilvēks, kam ir vismazāk dzeloņu.

Tā ir �ausmīga situācija, un neviens to nekad nav nopietni aplūkojis. Tā ir aptverama tikai tad, ja ņem vērā pavēles īsto iedabu. Pavēli uztur nāves draudi, no tiem tā smeļ visu savu spēku. �ī spēka nenovēr�amā pār�mērība izskaidro dzeloņa veido�anos. Ta�u pavēle, kas nopietni draud ar nāvi, kas to nolūkojusi un patie�ām to izraisa, izpildītājā atstāj vismazākās pēdas.

Bende ir cilvēks, kam draud ar nāvi, lai viņ� nogalinātu. Viņ� drīkst nogalināt tikai tos, kas viņam jānogalina. Ja viņ� pavēli izpilda precīzi, viņam nekas nevar notikt. Izpildot pavēli, viņā, protams, arī ieplūst kaut kas no tā, ar ko viņam draudēts citos apstākļos. Var pieņemt, ka ar viņa īstenoto eksekūciju ir saistīti pavisam citas izcelsmes dzeloņi, kas viņā sakrāju�ies. Ta�u būtisks tomēr ir viņa uzdevuma mehānisms. Nogalinot pats, viņ� atbrīvojas no nāves. Viņam tā ir tīra nodarbe, kas nepavisam nav baisa. �au�alas, ko viņ� izraisa citos, sevī viņ� nemana. Svarīgi būt pilnīgā skaidrībā: oficiālie nogalinātāji ir sevī jo apmierinātāki, jo vairāk pavēles tie�i izraisa nāvi. Pat cietuma uzraugam ir grūtāk nekā bendēm.

Tiesa, par patiku, ko viņ� iegūst no sava amata, sabiedrība atmaksā ar sava veida nievām. Ta�u tas īstenībā viņam nav nekāds zaudējums. Viņ�, �neko tur nespējot�, pārdzīvo ikvienu savu upuri. Kaut kas no pārdzīvo�ju�o cieņas tiek arī viņam, kas ir tikai instruments, un pilnīgi atsver nievas. Viņ� atrod sev sievu, viņam ir bērni, viņ� dzīvo ģimenes dzīvi.

Zināms, ka cilvēki, kas rīkojas pēc pavēlēm, ir spējīgi uz pa�u �ausmī�gāko rīcību. Aizklājot pavēles avotu un liekot viņiem atskatīties uz savu rīcību, viņi nepazīst pa�i sevi. Viņi saka: to es nedarīju, un ne vienmēr viņi apzinās, ka melo. Pat ja tiek pieaicināti liecinieki un viņi sāk �aubīties, tie aizvien vēl saka: es neesmu tāds, es nevaru būt to darījis. Viņi meklē sevī rīcības pēdas un nevar tās atrast. Var tikai brīnīties, ka viņus tas nemaz nav skāris. Viņu vēlākā dzīve patie�ām ir pilnīgi cita, rīcība to nekādi nav iekrāsojusi. Viņi nejūtas vainīgi, viņi neko neno�ēlo. Rīcība nav iegājusi viņos.

Tie ir cilvēki, kas citos apstākļos itin labi spēj novērtēt savu darbību. Tas, ko viņi dara pa�i no sevis, atstāj gaidāmās pēdas. Viņi kaunētos noga�lināt nepazīstamu un aizsargāties nespējīgu radījumu, kas viņus izaicina. Viņiem riebjas kādu mocīt. Viņi nav nedz labāki, nedz sliktāki par citiem, starp kuriem dzīvo. Da�s labs, kas viņus intīmi pazīst no ikdienas dzīves, būtu gatavs zvērēt, ka tie apvainoti netaisni.

Bet, kad parādās gara liecinieku virkne, upuri, kas ļoti labi zina, par ko runā, kad vainīgie atpazīti cits pēc cita un atmiņā atsauktas visas viņu izturē��anās detaļas, jebkuras �aubas kļūst absurdas un rodas neatrisināma mīkla�

Mums tā vairs nav mīkla, jo pazīstama pavēles iedaba. No katras izpil�dītās pavēles saglabājas dzelonis. Ta�u tas ir tikpat sve�s kā pati pavēle, kas tikusi dota. Lai cik ilgi cilvēkā būtu dzelonis, tas neasimilējas, tas paliek sve�ķermenis. Tiesa, kā citviet parādīts, vairāki dzeloņi var saplūst un iz�augt par jaunu monstrozu veidojumu, tomēr tie ir strikti no�ķirti no savas apkārtnes. Dzelonis ir intervents, kas nekad neiegūst pilsoņtiesības. Tas nav vēlams, no tā grib tikt vaļā. Dzelonis ir tas, kas tas ir, tam, kā zināms, ir precīzs pavēles veidols. Tas dzīvo savā nesējā kā sve�a instance un atbrīvo no jebkuras vainas izjūtas. Vainīgais vaino nevis sevi, bet gan dzeloni, sve�o instanci, tā teikt, īsto darītāju, ko tas vienmēr nēsā sev līdzi. Jo sve�āka bijusi pavēle, jo mazāk tās dēļ izjūt vainu un jo no�ķirtāka tā

turpina pastāvēt kā dzelonis. Tas ir mū�īgs liecinieks, ka ne jau pats kaut ko darījis. Sevi izjūt kā pavēles upuri un tāpēc vispār nespēj izjust patiesi notiku�o.

Tātad taisnība, ka cilvēki, kas rīkoju�ies pēc pavēlēm, sevi uzskata par pilnīgi nevainīgiem. Ja viņi iespēj aptvert savu stāvokli, tie var pabrīnīties, ka reiz atradu�ies tik pilnīgā pavēļu varā. Ta�u pat �āds ieskats ir nevērtīgs, jo rodas pārāk vēlu, tad, kad viss sen jau pagājis. Notiku�ais var atkārtoties vēlreiz, viņi nav pasargāti no jaunām situācijām, kas uz mata līdzinās veca�jām. Viņi ir pilnīgi neaizsargāti no pavēlēm un tikai neskaidri nojau� to bīstamību. Ekstremālā, bet, par laimi, retā gadījumā viņi izveido no tā fatalitāti un pat lepojas, ka akli pildīju�i pavēles, it kā ļau�anās �ādai aklībai būtu kaut kas īpa�i vīri�ķīgs.

Lai no kādas puses skatītos, pavēle savā kompaktajā, gatavajā formā, ko tā patlaban ieguvusi savā ilgajā vēsturē, kļuvusi par bīstamāko cilvēku kopdzīves elementu. Vajag drosmi, lai nostātos tai pretī un satricinātu tās kundzību. Jāatrod līdzekļi un ceļi, kas no tās atsvabinātu cilvēces lielāko daļu. Nedrīkst pieļaut, ka tā saskrāpē ko vairāk par ādu. Lai tās dzeloņi kļūst par dad�iem, ko notraukt ar vieglu kustību.

PARVERSANAS

Cilvēka spēja pārvērsties, kas tam dāvājusi tik daudz varas pār visiem pārējiem radījumiem, gandrīz nemaz nav skatīta un apjēgta. Tā ir viena no lielākajām mīklām: tā piemīt ikvienam, ikviens to izmanto, ikviens to uzskata par kaut ko visnotaļ dabisku. Tikai da�i sev sniedz norēķinu, ka tai pateicīgi par vislabāko, kas tie ir. Ārkārtīgi grūti izdibināt pārvēr�anās būtību, tai jātuvojas no da�ādām pusēm.

Grāmatā par bu�meņufolkloru, ko uzskatu par vērtīgāko agrīnās cil�vēces dokumentu un kas joprojām vēl nav izsmelta, kaut gan Bliks to pie�rakstījis pirms 100 gadiem un gandrīz pirms 50 gadiem tā publicēta, rodama nodaļa par bu�meņu priek�nojautu, no kuras var izvedināt svarīgus secinājumus.* Runa ir par priek�nojautām, kas, kā būs redzams, ir pārvēr�tību aizsākumu visnotaļ vienkār�as formas. Bu�meņi iztālēm jūt, ka tuvo�jas cilvēki, kurus nevar vēl nedz redzēt, nedz dzirdēt. Viņi jūt arī medī�juma tuvo�anos un attēlo to ar zīmēm uz sava ķermeņa, pēc kurām �ī tuvo�anās atpazīstama. Minē�u da�us burtiskus piemērus.

�Kāds vīrs teica bērniem, ka tiem jālūkojas pēc sava vectēva. �Palūko�jieties, man �ķiet, ka tuvojas vectēvs. Jo es jūtu vietu, kur viņa ķermenī ir rēta.� Bērni palūkojas apkārt. Tālumā viņi redz kādu vīru. Viņi saka tēvam: �Tur nāk kāds vīrs.� Tēvs atbild: �Tas ir jūsu vectēvs, kas nāk. Es zināju, ka viņ� nāk. Es jūtu viņa tuvo�anos vecās rētas vietā. Es gribēju, lai pa�i redzat, ka viņ� patie�ām nāk. Jūs neticat manai priek�nojautai. Bet tā saka patiesību.�

* Bleek, Lloyd. Bushman Folklore. London, 1911. P. 330 339.

Notiku�ais ir lielisks savā vienkār�ībā. Vecais vīrs, kas ir �o bērnu vec�tēvs, acīmredzot bija ļoti tālu. Noteiktā viņa ķermeņa vietā ir sena rēta. Pieaugu�ajam dēlam, bērnu tēvam, ir ļoti labi zināma �ī vieta. Tā ir viena no rētām, kas aizvien no jauna smeldz. Viņ� dzirdējis veco bie�i par to runājam. Mēs teiktu, ka tas viņam ir �raksturīgais�. Domājot par savu tēvu, dēls domā par viņa rētu. Ta�u tas ir kas vairāk par vienkār�u domā��anu. Viņ� ne tikai iedomājas rētu tie�i tajā ķermeņa vietā, kur tā atradās, viņ� to jūt pa�a miesas atbilstīgajā vietā. Kolīdz viņ� to jūt, viņ� domā, ka tuvojas tēvs, kuru nav kādu strēķīti redzējis. Viņ� jūt, ka tas tuvojas, jo jūt tā rētu. Viņ� pasaka to bērniem, tomēr �ķiet, ka viņi lāgā tam netic. Iespē�jams, ka viņi vēl nav iemācīju�ies ticēt �ādas priek�nojautas pareizībai. Viņ� liek tiem palūkoties apkārt, un tik tie�ām � tuvojas kāds vīrs. Tas var būt tikai vectēvs, tas ir viņ�. Tēvam ir taisnība. Izjūta ķermenī nav viņu pievīlusi.

Kāda sieviete atstāj māju. Bērnu viņa nes līdzi, ielikusi siksnās uz ple�ciem. Paliku�ais vīrs mierīgi paliek sē�am. Sieviete ir izgājusi norūpējusies un ilgu laiku neatgrie�as. Pēk�ņi vīrs jūt viņas siksnas uz saviem pleciem. �Viņ� tur jūt.� It kā viņ� pats nestu bērnu. Kolīdz viņ� jūt siksnas, viņ� zina: sieva ar bērnu grie�as mājup.

Tā pati priek�nojauta attiecas arī uz dzīvniekiem. Tie ir dzīvnieki, kas bu�menim ir tikpat svarīgi kā pa�i tuvākie radinieki, tā teikt, viņa tuvākie dzīvnieki, kurus tas medī un no kuriem pārtiek.

Strauss pastaigājas siltā saulē. Tam ieko� melns insekts, ko bu�meņi dēvē par �strausa blusu�. Strauss kasa ar kāju skaustu. Bu�menis kaut ko jūt pa�a skaustā, tie�i tajā pa�ā vietā, ko kasa strauss. Tiek izjusts kaut kas līdzīgs blusai. �ī izjūta bu�menim saka, ka tuvumā atrodas strauss.

Ārkārtīgi svarīgs dzīvnieks bu�meņiem ir antilope. Ar to saistītas daudzas priek�nojautas, tās attiecas uz visām iespējamām antilopes īpa�ī�bām un kustībām.

�Mēs kājās jūtam, kā bu�ā antilopes �abinās ar savām kājām.� �ī izjūta kājās nozīmē, ka tuvojas antilopes. Nepavisam nav tā, ka �abinā�anās būtu dzirdama. Bu�meņu kājas pa�as �abinās, jo tālumā �abinās antilopes. Tomēr tas nav viss, no antilopes uz bu�meņi pāriet daudz kas vairāk par kāju kustībām. �Mēs uz sejas jūtam antilopes sejas melno svītru.� �ī melnā svītra sākas pieres vidū un stiepjas līdz pat nāsīm. Bu�menis iedomājas, ka melnā līnija ir uz pa�a sejas. �Mēs jūtam acīs antilopes acu melnos punktiņus.�

Kāds jūt kņudam ribas un saka bērniem: ��ķiet, ka tuvojas antilope, es jūtu melno vilnu. Pakāpieties tai pakalnā un palūkojieties uz visām pusēm.

Man ir antilopes izjūta.� Antilopei �ī melnā vilna ir uz sāniem. Pa�a ribu kņudē�ana bu�menim nozīmē melno vilnu uz dzīvnieka sāniem.

Kāds cits, kas piedalās �ajā sarunā, piekrīt teiktajam. Arī viņam ir priek�nojauta, kas attiecas uz antilopēm, ta�u tā nav tāda pati: viņ� jūt nogalinātā dzīvnieka asinis.

�Savu kāju ikriem jūtu, kā pār tiem plūst antilopes asinis. Es vienmēr jūtu asinis, kad grasos nogalināt antilopi. Es sē�u un jūtu pār pleciem plūs�tam asinis, kad nesu antilopi. Antilopes vilna guļ uz maniem pleciem.�

Reizēm var dzirdēt: �Mēs jūtam savās galvās, ka gatavojamies nocirst antilopei ragus.� Bet citreiz: �Lietas, kas ir daudzskaitlīgas, parasti ierodas tad, kad guļam mitekļa ēnā. Tās domā, ka laikam guļam diendusu. Mēs parasti noliekamies gulēt diendusu. Bet mēs neguļam diendusu, kad lietas iet un kustina savas kājas. Mēs kaut ko jūtam pacelēs, kur, nesot medī�jumu, pil asinis.�

No �iem bu�meņu izteikumiem redzams, kadu nozīmi viņi pie�ķir �im priek�nojautām vai nojautām. Sava veida klauvē�anā miesa uzrunā viņus un dara kaut ko zināmu. Viņu burti, kā tie izsakās, ir pa�u ķermeņi. �ie burti runā, kustas un liek arī viņiem kustēties. Kāds vīrs lūdz pārējos klusēt un arī pats uzvedas pavisam klusi, kad mana, ka viņa ķermenī kaut kas klauvē. Priek�nojauta saka patiesību. Kas ir dumji, tie nesaprot mācību un iekuļas nelaimē, tos nogalina kāda lauva, vai ar tiem notiek vēl kas cits slikts. Klauvējienu zīmes tiem, kas saprot, saka, kāds ceļ� nav ejams, kādas bultas nav izmantojamas. Tās brīdina, kad pajūgā mājām tuvojas daudz ļau�u. Meklējot kādu, klauvējienu zīmes saka, kur viņ� atrodams.

Ne jau mums jāpēta, vai bu�meņu nojautas apstiprinās vai viļ. Viņi var būt izkopu�i spējas, ko izmanto ikdienā, bet kas mums ir zudu�as. Viņiem, iespējams, ir iemesls ticēt savām nojautām arī tad, ja lāgiem tiek pievilti. Lai kā tas būtu, viņu izteicieni par veidu, kā izpau�as priek�nojautas, ir vērtīgākie dokumenti par pārvēr�anās būtību. Nav nekā tāda, ko varētu likt tiem līdzās. Jo pret visu, ko par to uzzina no mītiem un pasakām, var iebilst, ka tie ir izdomāti. Turpretim te mēs uzzinām, ko bu�menis savā īstajā dzīvē iedomājas, kad domā par tālumā eso�u strausu vai antilopi; uzzinām, kas norisinās ar viņu, ko vispār nozīmē domāt par radījumu, kas nav viņ� pats.

Zīmes, pēc kurām viņi atpazīst kāda dzīvnieka vai ari citu cilvēku tuvo��anos, ir zīmes uz pa�u ķermeņa. �īs priek�nojautas, kā jau teikts, iī pār�vērtību aizsākumi. Ja, pētot pārvēr�anos, grib saglabāt zīmju nozīmi, jāsargās bu�meņa pasaulē ieviest kaut ko sve�u. �īs zīmes jāuztver tikpat

vienkār�i un konkrēti, kādas tās patie�ām arī ir. Izņemsim tās no minēto izteikumu konteksta un izkārtosim rindā.

1.� Dēls jūt tēva seno rētu glu�i tajā pa�ā ķermeņa vietā, kur to izjutis tēvs.

2. Vīrs jūt savos plecos siksnas, ar kurām sieviete nes bērnu.

3.� Strauss kasa ar kāju skaustu, kur tam ko� �blusa�. Bu�menis jūt to pa�u vietu skaustā, kuru kasa strauss.

4. Vīrs jūt antilopju �abinā�anos bu�ā pats savās kājās. Antilopes melno svītru, kas stiepjas no pieres līdz nāsīm, viņ� jūt uz savas sejas. Viņ� savām acīm jūt antilopes melnos acu punktiņus. Dzīvnieka sānu melno vilnu viņ� jūt uz savām ribām.

5.� Bu�menis jūt asinis uz ikriem un muguras. Tās ir nogalinātās antilo�pes asinis, kuru viņ� nes uz muguras. Viņ� jūt arī dzīvnieka vilnu. Galvā jūt vietu, kur antilopei nocirtīs ragus. Pacelēs jūt asinis, kas tur parasti plūst no nesamā nogalinātā dzīvnieka.

Viss, kas iekļauts pēdējā punktā, attiecas uz beigtu dzīvnieku. Prieks par tā asinīm nosaka pārvērtības raksturu. Tā nav tik vienkār�a kā �etri iepriek�ējie gadījumi; tāpēc vispirms labāk aplūkosim tikai �os gadījumus. Vienkār�ākais tajos visos ir tas, ka viens ķermenis tiek pielīdzināts citam. Dēla ķermenis ir tēva ķermenis, līdz ar to viņ� seno rētu izjūt tajā pa�ā vietā. Vīra ķermenis ir viņa sievas ķermenis: siksnas, ar kurām tā nes bērnu, nospie� arī viņa plecus. Bu�meņa ķermenis ir strausa ķermenis: �blusa� ieko� viņam skaustā tajā pa�ā vietā, un viņ� to kasa.

�ajos trijos gadījumos ķermeņa pielīdzinā�ana vienmēr norisinās pēc vienas vienīgas iezīmes. Tās ir da�ādas iezīmes: rētas gadījumā � sena miesas īpatnība, kas laiku pa laikam liek sevi manīt; siksnu gadījumā � noteikts, palieko�s spiediens; kasī�anās gadījumā � izolēta kustība.

Visinteresantākais ir gadījums ar antilopi. Te ir �etras vai piecas iezī�mes, kas saplūst un veido ļoti pilnīgu ķermeņu pielīdzinā�anu. Tās ir � kāju kustība, melnā vilna uz sāniem, melnā svītra no pieres līdz nāsīm un visbeidzot vieta galvā, kur atrodas ragi, it kā pats nēsātu ragus. Kustībai, kas pastāv kasī�anas vietā, pievienojas kaut kas tāds, kas līdzinās pilnīgai maskai. Visuzkrīto�ākais dzīvnieka galvā, ragi un viss ļoti melnais, proti, svītra un punktiņi acis, saplūst līdz vienkār�ībai reducētā maskā. To nēsā kā savu galvu, un tomēr tā ir dzīvnieka galva. Melno vilnu sānos izjūt, it kā visapkārt būtu dzīvnieka vilna, kaut gan tā ir pa�a āda.

Viena un tā pa�a bu�meņa ķermenis kļūst par tēva, sievas, strausa, antilopes ķermeni. Tas, ka da�ādos laikos viņ� to visu spēj un vienmēr spēj

būt ari pats, ir ārkārtīgi nozīmīgi. Sekojo�ās pārvērtības mainās atkarībā no ārējiem iemesliem. Tās ir tīras pārvērtības: jebkur� radījums, ko viņ� jūt tuvojamies, paliek pats par sevi. Viņ� uztur tās �ķirtas, citādi tām nebūtu nekādas nozīmes. Tēvs ar rētu nav sieva ar siksnām. Strauss nav antilope. Pa�a identitāte, no kuras bu�menis var atteikties, pārvērtībās saglabājas. Viņ� var būt gan viens, gan otrs, ta�u tie paliek �ķirti, jo starplaikā viņ� vienmēr ir pats.

Atsevi�ķās, ļoti vienkār�ās iezīmes, kas nosaka pārvēr�anos, var nosaukt par to mezglpunktiem. Tēva senā rēta, sievas plecu siksnas, antilopes melnā svītra � ir �ādi mezglpunkti. Tās ir citu radījumu raksturīgās iezīmes, par kurām tiek bie�i runāts un kuras vienmēr paturētas vērā. Tās ir zīmes, kuras ņem vērā, ja gaida �o radījumu.

Ta�u dzīvnieks, ko medī, ir īpa�s gadījums. Tas, ko patie�ām vēlas, ir viņa gaļa un asinis. Stāvoklis, kurā atrodas pēc tā nogalinā�anas, nesot to uz mājām, ir īpa�i laimīgs. Nogalinātā dzīvnieka miesa, kas karājas kā medījums pār pleciem, ir vēl svarīgāka par dzīvo dzīvnieku. Jūt pār ikriem plūstam tā asinis, tās jūt pacelēs; jūt tā asinis uz muguras, un jūt arī tā vilnu. �is miru�ais ķermenis, ko nes, nav pa�a ķermenis; tas nevar būt pa�a ķermenis, jo to grib apēst.

Tātad bu�meņa priek�nojautas, kas saistītas ar antilopēm, satur at�ķirīgas fāzes. Viņ�, kā iepriek� aprakstīts, jūt dzīvo dzīvnieku, viņa ķermenis kļūst par dzīvnieka ķermeni, kas pārvietojas un skatās. Ta�u viņ� jūt arī beigto dzīvnieku kā citu, sve�u ķermeni, cie�i līdzās savam ķermenim, stāvoklī, kad tas vairs nevar aizbēgt no viņa. Abas �īs fāzes ir samaināmas vietām. Kāds vīrs var ticēt pirmajai, bet cits � otrai fāzei. Tās var sekot viena otrai. Tās var parādīties tūdaļ pat viena pēc otras. Kopumā tās veido viņa attieksmi pret dzīvnieku, pilnīgu medību procesu � no �abē�anas līdz asinīm.

Pārvēr�anās bēg�anā, lai izvairītos no ienaidnieka, ir vispārīga. Tā rodama mītos un pasakās, kas izplatīti pa visu pasauli. Turpmāk būs runa par �et�riem piemēriem, kuros skaidri redzamas at�ķirīgās formas, ko iegūst bēg��anas pārvērtības.

Par divām galvenajām formām es uzskatu lineāro un cirkulāro pārvēr�tību bēg�anu. Lineārā forma ir tik ierastās medības. Radījums seko radīju-

mam, attālums starp viņiem samazinās, bridi, kad viņ� jāsatver, tas pārvēr�as par kaut ko citu un izvairās no sekotāja. Medības turpinās vai, pareizāk sakot, sākas no jauna. Briesmas atkal pieaug. Uzbrucējs tuvojas aizvien vairāk, iespējams, ka viņam pat izdodas notvert savu medījumu. Ta�u nu tas pārvēr�as par kaut ko citu un pēdējā brīdī atkal izbēg. �ī norise var atkārtoties neskaitāmas reizes, tikai nepiecie�ams atrast aizvien jaunas pārvērtības. Tām jābūt negaidītām, lai pārsteigtu sekotāju. Tas kā mednieks ir vērsts uz pavisam noteiktu, labi pazīstamu medījumu. Viņ� pazīst tā bēg�anas veidu, viņ� pazīst tā veidolu un zina, kā un kur var to satvert. Pārvērtības mirklis viņu samulsina. Viņam jānoskaņojas uz jaunu medību veidu. Pārtapu�ajam medījumam nepiecie�amas pārveidotas medības. Medniekam pa�am vajag pārmainīties. Teorētiski �ādai pārvēr�tību virknei beigas nav paredzamas. Pasakā �āds pavediens tiek ritināts ilgsto�i. Lielākoties tā ir vajātā pusē un bie�i vien beidzas ar vajātāja sakāvi vai iznīcinā�anu.

�ķietami vienkār�s lineārās pārvērtību bēg�anas gadījums rodams aus�trālie�u loritja mītā.* �Mū�īgie, neradītie�, tukititi, kas ir totēma sen�i, cil�vēku izskatā iznāk no zemes. Viņi paliek cilvēki līdz dienai, kad parādās briesmīgs, melnbalts suns, kas tos nolūkojis un sāk medīt. Viņi bēg, ta�u baidās, ka nav pietiekami ātri. Lai varētu ātrāk aizbēgt, viņi pārvēr�as visos iespējamos dzīvniekos, piemēram, ķenguros, emu un ērgļos. Ta�u jāatzīmē, ka ikviens pārvēr�as vienā noteiktā dzīvniekā, kura veidolu saglabā visu bēg�anas laiku. Parādās divi citi, tiem līdzīgi sen�i, kas laikam ir spēcīgāki vai drosmīgāki. Viņi liek sunim bēgt un nogalina to. Vairums tukititu atkal pieņem savu cilvēcisko izskatu, bailes ir pārgāju�as, un viņiem vairs nav no kā bīties. Ta�u viņi saglabā spēju pēc sava ieskata pārvērsties dzīvniekos, kuru vārdos saucas, proti, dzīvniekos, kas tie biju�i bēg�anas laikā.

Aprobe�o�anās ar vienu vienīgu pārvēr�anos dzīvniekā veido �ī sen�u totēma būtību. Citā sakarībā par �īm dubultfigūrām tiek runāts detalizēti. Patlaban pietiek uzsvērt, ka pārvērtība, ko tie piedzīvoju�i un kuras izpildi saglabā uz visiem laikiem, ir radusies bēg�anā.

* Loritju mīts par Tukititiem sk.: Strehlow C. Die Arandaun Loritja-Stдmme in Zentral-A us trauen. Frankfurt, 1908. Bd. II. S. 2 3. Sk. arī: Livy Brьhl L. La Mythologie primitive. Paris, 1935. Sī nozīmīgā grāmata ir ārkārtīgi rosino�a sakarā ar daudziem pārvēr�anās aspektiem. Visā visumā tā aprobe�ojas ar austrālie�u un papuasu mītisko pasauli, piedāvā ļoti detalizētus citātus no pa�iem labākajiem darbiem �ajā jomā un daudz ko atstāj pa�a lasītāja ziņā. To var dēvēt par vismazāk problemātisko Levī-Brila darbu.

Daudzveidīgāks lineārais gadījums ir rodams gruzīnu pasakā par meis�taru un viņa skolnieku.*'Ļaunais meistars, kas ir pats velns, paņem zēnu par mācekli un apmāca visādām burvestībām. Ta�u viņ� vairs negrib to atlaist, viņ� grib to paturēt savā kalpībā. Māceklis aizbēg, ta�u meistars viņu notver un iesloga tum�ā stallī. Viņ� domā tikai par atbrīvo�anos, ta�u nekas neiznāk, laiks paiet, un viņ� kļūst aizvien sērīgāks.

Kādu dienu viņ� stallī pamana saules staru. Viņ� palūkojas un atrod durvīs spraugu, pa kuru ielauzies saules stars. Viņ� ātri pārvēr�as par peli un izsprūk pa spraugu. Meistars pamana, ka viņ� ir prom, pārvēr�as par kaķi un dzenas pelei pakaļ.

Tagad sākas me�onīga pārvērtību virkne. Kaķis jau atver rīkli, lai noga�linātu peli, bet tā pārvēr�as zivī un ielec ūdenī. Meistars tūdaļ pat pārvēr�as par tīklu un peld zivij pakaļ. Viņ� gandrīz to satver, ta�u zivs kļūst par fazānu. Meistars kā piekūns metas to medīt. Fazāns jau jūt sava ienaid�nieka nagus, ta�u tad ļauj sev kā sārtam ābolam nokrist tie�i karaļa pilī. Meistars kļūst par nazi, ko karalis pēk�ņi tur rokā. Karalis grib satvert ābolu un sagriezt to, ta�u ābola vairs nav, tā vietā stāv prosas kaudze. Tās priek�ā stāv vista ar saviem cāļiem � meistars. Tie knābā un knābā grau�diņus, līdz palicis tikai viens vienīgs graudiņ�. Pēdējā mirklī tas kļūst par adatu. Savukārt vista ar visiem cāļiem kļūst par diegu adatas acī. Adata uzliesmo, diegs sadeg. Meistars ir beigts. Adata pārvēr�as atpakaļ zēnā, kur� dodas uz mājām pie tēva.

Pārvērtību pāru virkne te ir �āda: pele un kaķis, zivs un tīkls, fazāns un piekūns, ābols un nazis, prosa un vista ar cāļiem, adata un diegs. Katra no �ī pāra daļām ir vērsta uz otru, visviens, vai runa ir par dzīvu radību vai priek�metiem. Viena, kas pārstāv meistaru, vienmēr dzenas pakaļ otrai, kas ir zēns, kur� pārvēr�oties vienmēr pēdējā mirklī izglābjas. Tās ir jaukas un tie�i pārvērtību dēļ ļoti dinamiskas medības. Vietas mainās tikpat ātri kā veidoli.

Pievēr�oties cirkulārajai formai, tūdaļ pat nāk prātā klasiskais stāsts par Proteju, kas rodams �Odisejā�.** Protejs, gudrais jūras vecis, ir roņu kungs un kopā ar tiem reizi dienā izkāpj krastā. Vispirms ierodas roņi, tad ierodas viņ� pats. Viņ� precīzi saskaita savu ganāmpulku un tad to vidū noliekas gulēt. Mēnelaju, atgrie�oties no Trojas, pretvēj� ir aizdzinis pie Ēģiptes krastiem, kur mitinās Protejs, un viņ� ar ceļabiedriem vairs netiek ne no vietas. Ir pagāju�i gadi, un viņ� ir ļoti izmisis. Proteja meita ap�ēlojas

*DirrA. Kaukasische Mдrchen. Jena, 1922.

** Homērs. Odisejs. IV, 440 460.

par viņu un pasaka, kas darāms, lai satvertu viņas tēvu, kur� var pareģot, un piespiestu viņu runāt. Viņa apgādā Mēnelaju un divus viņa ceļabiedrus ar roņādām, izgrābj jūrmalā bedri, kur tie trīs nogulstas, un apklāj ar roņādām. Tur, par spīti smakai, viņi pacietīgi sagaida roņu ganāmpulka iera�anos, mierīgi paliekot apklāju�ies starp tiem guļam. Protejs iznirst no jūras, pārskaita savu ganāmpulku un nomierinājies liekas gulēt. Mēnelajam un viņa ceļabiedriem pienācis īstais brīdis, viņi satver veci un vairs nelai� vaļā. Viņ� mēģina izlocīties, pārvēr�oties par visu iespējamo, vis�pirms par lauvu ar varenām krēpēm, tad par �ūsku, bet viņi tur to cie�i. Viņ� kļūst par leopardu, bet tad par varenu me�akuili, ta�u viņi tur cie�i. Viņ� pārvēr�as ūdenī, bet tad kupli salapoju�ā kokā, ta�u viņi nepalai� to vaļīgāk. Visās pārvērtībās, ko tas izmēģina, viņi tur to cie�ā tvērienā. Beidzot viņ� nogurst. Viņ� atkal pieņem savu �jūrasve�a Proteja izskatu, jautā, ko tie vēlas, un atbild uz viņu jautājumiem.

Redzams, kāpēc �o pārvērtību bēg�anas veidu var dēvēt par cirkulāru. Viss norisinās vienā vietā. Jebkura pārvērtība ir mēģinājums, tā teikt, izlauzties citā veidolā, citā virzienā; ta�u jebkur� mēģinājums ir veltīgs un vienmēr norisinās Mēnelaja un viņa draugu tvērienā. Nevar būt ne runas par medībām, tās ir beigu�ās, laupījums ir satverts, un pārvērtības ir gūstekņa aizvien no jauna neveiksmīgo bēg�anas mēģinājumu virkne. Tādējādi viņam galu galā jāpakļaujas liktenim un jādara tas, ko no viņa prasa.

Kā beidzamo es gribu minēt stāstu par Pēlēju un Tetisu, kas kā Ahilleja vecāki ir ne mazāk slaveni. Pēlējs ir mirstīgs, Tetisa ir dieviete, un viņa negrib ar to savienoties, jo uzskata par sevis necienīgu. Viņ� to pārsteidz guļo�u alā, satver un nelai� vaļā. Viņa tāpat kā Protejs pārbauda ar visām iespējamām pārvērtībām. Viņa kļūst par uguni, ūdeni, lauvu, �ūsku, ta�u viņ� nelai� to vaļā. Viņa pārvēr�as ārkārtīgi glumā tinteszivī un ap�ļāc to ar tinti. Nekas viņai nelīdz. Viņai jāpadodas tam, un vēlāk pēc da�iem mēģi�nājumiem atsvabināties no pēcte�iem viņa kļūst par Ahilleja māti.

Pārvērtību veids ir ļoti līdzīgs Proteja gadījumam, tā pati gūstniecība, uzbrucējs ir satvēris viņu un vairs nelai� vaļā. Jebkura pārvērtība ir viņas mēģinājums izrauties kādā virzienā. Tās visas, tā teikt, notiek pa riņķi, lai atrastu vietu, kas ļautu atbrīvoties. Ta�u viņai nekur neizdodas pārkāpt riņķi, viņa paliek sagūstīta un galu galā padodas visu pārvērtību centrā kā pati Tetisa.

Stāsts par Tetisu principā neko nepievieno stāstam par Proteju. Tas tiek minēts erotiskā iekrāsojuma dēļ. Tas atgādina visai bie�as un

vispārzināmas slimības formas uzliesmojumu, proti, histēriju. * Spēcīgas �īs slimības lēkmes nav nekas cits kā strauju bēg�anas pārvērtību virkne. Lēk�mes skartā jūtas pārākas varas satverta, kura to vairs nelai� vaļā. Tas var būt vīrietis, no kura grib aizbēgt, vīrietis, kur� to mīlējis un kuram tā pieder, vai tāds vīrs kā Pēlējs, kuram tā piederēs. Tas var būt priesteris, kas Dieva vārdā tur slimo sagūstītu; tas var būt kāds gars vai arī pats Dievs. Katrā ziņā svarīgi, ka upuris jūt pārākas varas fizisko tuvumu, tās nepa�starpināto tvērienu. Viss, ko viņ� dara, un jo īpa�i jebkura pārvēr�anās ir mēģinājums padarīt vaļīgāku �o tvērienu. Veikto pārvērtību, no kurām daudzas manifestējas tikai aizsākumos, bagātība ir vienkār�i apbrīnojama. Visbie�āk sastopama pārvēr�anās par miru�o; tā ir aizsena un pazīstama jau daudziem dzīvniekiem. Cer, ka viņu kā miru�o palaidīs vaļā. Viņ� paliek guļam, un ienaidnieks iet projām. Tā ir centrālā pārvērtība: upuris kļūst par centru tik ļoti, ka vairs nekustas. Tas atsakās no jebkuras kustības, it kā būtu miris, un sve�ais attālinās. Viegli izprast, cik tie�i Tetisai un Protejam būtu derīgi izlikties par miru�u, ja viņus nepazītu kā dievus. Tetisa netiktu mīlēta, bet Protejam nepiespiestu pareģot. Ta�u viņi abi bija dievi un līdz ar to � nemirstīgi. Lai cik labi viņi izliktos, neviens neticētu viņu nāvei.

Tātad tas, kas histērijai pie�ķir raksturīgo iekrāsojumu, ir bēg�anas pārvērtību cirkulārā forma. Tā izskaidro arī bagātīgās pārejas no erotiskām norisēm uz reliģiskas iedabas norisēm, kas tik raksturīgas �ai slimībai. Jebkur� satvertības veids var rosināt uz bēg�anu, un jebkur� bēg�anas mēģi�nājums var būt veltīgs, ja tvero�ajam ir spēks nelaist vaļā.

Bēg�anas pārvērtību pretmets ir samaņu lēkmes.** Arī viņi visu seansa laiku uzturas vienā vietā. Viņus aptver skatītāju loks. Lai kas viņiem notiktu garā, viņu redzamajam ķermenim jāpaliek tur, kur tas ir. Da�kārt viņi liek sevi sasiet, baidoties, ka viņu miesa varētu doties prom kopā ar garu. Tātad seansa cirkularitāte ir ļoti uzsvērta � vai nu ar nepiecie�amību palikt saistītam ar pasaulīgo centru, kur viņi darbojas, vai ar piekritēju loka klātbūtni. Pārvēr�anās ātri seko cita citai un sasniedz lielu intensitāti un bie�umu. Ta�u tās nekādā ziņā nedrīkst kalpot bēg�anai, un tā ir

*Krдpeiin E. Psychiatrie. Leipzig, 1925. Bd. IV. S. 1547 1706; Bleuler E. Lehrbuch der Psychiatrie. Berlin, 1930. S. 392 401; Kretschmer E. Ьber Hysterie. Leipzig, 1927.

** Czaplicka M.A. Aboriginal Siberia. Oxford, 1914; Ohlmarks A. Studien zum Problem des Schamanismus. Lund, 1929; Eliade M. Le Chamanisme. Paris, 1951; Findesein H. Schamanentum. Stuttgart, 1957.

būtiskā at�ķirība no parastajām histērijas lēkmēm. �amanis savās pārvērtī�bās iegūst palīdzo�os garus, kas viņam paklausa. Viņ� pats tos satver un piespie� palīdzēt savos pasākumos. Samanīs ir aktīvs, viņa pārvērtības kalpo pa�a varas kāpinā�anai, nevis bēg�anai no tiem, kas varenāki par viņu. Ceļojumos, ko pasāk viņa gars, kamēr miesa �ķietamā bezsamaņā paliek guļam, viņ� nokļūst visattālākajās debesu un pazemes valstībās. Viņ� lido un kāpj, cik vien augstu grib, plivinot spārnus kā putns. Viņ� ienirst, cik grib dziļi, nolai�as jūras dzelmē un panāk ielai�anu dieves namā, kurai iz�klāsta sirdi nomāco�o vajadzību. Viņ� vienmēr atgrie�as centrā, kur piekri�tēji bailīgi gaida uz viņa vēsti. Var gadīties arī tā, ka kaut kad ceļojuma laikā viņ� spiests bēgt vai glābties pārvērtībā, ta�u kopumā viņa akcija ir kundziska un tvero�a, radniecība ar Proteja un Tetisas gadījumiem izpau��as tikai bie�o pārvērtību cirkulārajā iedabā.

Tagad ir vērts atgriezties pie lineārās formas, ko iepazinām no gruzīnu pasakas par meistaru un viņa mācekli. Atcerēsimies, ka meistars kļūst par kaķi, lai notvertu mācekli, kas aizbēdzis kā pele. Vēlāk meistars kļūst par tīklu, piekūnu, nazi, vistu ar cāļiem. Jebkura pārvērtība kalpo jaunam me�dību veidam. Raugoties no meistara viedokļa, runa ir par strauji sekojo�ām agresīvām pārvērtībām, par medību veida un vietas nomaiņu. Notikumu lēcienveidīgumam un vērienīgumam saistībā ar to rosino�o agresīvo nolūku ir uzkrīto�a līdzība ar citas dvēseles slimības, proti, mānijas proce�siem.* Mānijas pārņemtā pārvērtības norisinās apbrīnojami viegli. Tām piemīt mednieka lineārā pakaļdzī�anās un pieskar�anās, kā arī viņa mērķu lēcienveidīgās izmaiņas, ja nesasniedz to, ko grib, bet no medībām neat�stājas. T ām piemīt viņa noskaņojuma piepaceltība un jautrība, kas, nerau�goties uz to, kur viņ� nokļūst, saglabājas intensīva un vērsta noteiktā virzienā. Māceklis pasakā ir mainīgais guvums, kas var visu un tomēr prin�cipā ir viens un tas pats, proti, guvums. Mānija ir laupī�anas paroksisms. Tā ir pamanī�ana, medī�ana un satver�ana. Pati apē�ana mānijā nav tik svarīga. Meistara medības pilnīgi atsedz savu raksturu tikai tad, kad māceklis izbēg no tum�ā staļļa. Tās būtu beigu�ās un līdz ar to būtu, tā teikt, pārgājusi mānijas lēkme, kolīdz meistars viņu atkal būtu nogādājis staļļa dro�ībā.

Tie�i stallī mēs mācekli sastopam pa�ā sākumā. �Viņ� domā tikai par atbrīvo�anos, ta�u nekas neiznāk, laiks paiet, un viņ� kļūst aizvien sērīgāks.�

* Par māniju un melanholiju sk.: Krāpelin E. Psychiatrie. Bd. LH. Das manisch-depressive Irresein, S. 1183 1395; Bleuler E. Lehrbuch der Psychiatrie. Berlin, 1930. S. 330 -35 1.

Te mēs sastopam mānijas pretmeta sāk�anos, proti, melanholiju. Tā kā daudz tika runāts par māniju, īsti vietā �o to pateikt arī par melanholiju.

Tā sākas tad, kad beigu�ās bēg�anas pārvērtības un viss �ķiet veltīgs. Melanholijā cilvēks jūtas panākts un jau satverts. Aizbēgt vairs nav iespē�jams. Pārvērtības vairs nenorisinās. Cilvēks pakļaujas savam liktenim un sevi redz kā laupījumu. Tā ir lejupslīdo�a līnija: laupījums, aprītais, maita vai mēsli. Devalvē�anas procesi, kas pa�a personu padara aizvien niecīgāku, pārnestā nozīmē izpau�as kā vainas izjūta. Sākotnēji vaina nozīmē atra�anos cita varā. Principā no tā izriet gan tas, ka jūtas vainīgs, gan tas, ka jūtas kā laupījums. Melanholiķis negrib ēst, un kā savas atteik�anās cēloni min to, ka nav to pelnījis. īstenībā viņ� negrib ēst tāpēc, ka domā � viņ� pats tiek ēsts. Spie�ot ēst, viņam tiek atgādināts: viņa mute vēr�as pret pa�u, it kā viņa priek�ā tiktu turēts spogulis. Viņ� tajā redz muti, un viņ� redz, ka tiek ēsts. Bet tas, kas tiek ēsts, ir viņ� pats. Pēk�ņi un nenovēr�ami iestājies briesmīgais sods par to, ka vienmēr ticis ēsts. Principā te ir runa par pa�u pēdējo pārvērtību, kas vērojama visu bēg�anu beigās, par pārvēr�anos apēs�tajā, un, lai to novērstu, viss dzīvais metas bēgt jebkurā iespējamā veidolā.

No mītiem, kurus jaunākais Strēlovs pierakstījis centrālās Austrālijas ziemeļu aranda ciltī, īpa�i mūsu interesi saista divi mīti.* Pirmais no mītiem, bandikuta jeb somainās �urkas mīts tulkojumā skan �ādi**:

�Iesākumā viss atradās mū�īgā tumsā. Nakts necaurejamā blīvumā gūlās pār zemi. Sencis � viņa vārds bija Karora � mū�ameso�ajā naktī gulēja dīķa Ilbalintja pa�ā dibenā. Ta�u tur vēl nebija ūdens, visa zeme vēl bija sausa. Zeme virs viņa bija sarkana no ziediem, apaugusi ar visādām zālēm, un augstu virs viņa �ūpojās liels baļķis. �is baļķis bija radies tie�i starp pur�pursārtajiem ziediem, kas auga Ilbalintja dīķī. Uz tā saknēm balstījās Karoras galva. Stabs pacēlās līdz pa�ām debesīm, it kā gribētu ietriekties to velvē. Tas bija dzīvs radījums, kura āda bija tikpat gluda kā vīrie�a āda.

Karoras galva atradās uz lielā baļķa saknēm, tā viņ� gulēja pa�ā iesākumā.

Karora domāja, pa galvu �audījās vēlmes un iekāres. Te pēk�ņi no viņa nabas un padusēm parādījās bandikuti. Viņi pārrāva kreveli un sāka dzīvot.

Sāka aust gaisma. Cilvēki it visur redzēja parādāmies gaismu: pacēlās saule un visu appludināja ar savu gaismu. Tad sencim ienāca prātā piecel�ties, jo saule kāpa aizvien augstāk. Viņ� salauza kreveli, kas to klāja, un caurums, kas palika, kļuva par Ilbalintja dīķi, kas piepildījās ar tum�u, saldu sausser�a pumpuru sulu. Sencis piecēlās un sajuta izsalkumu, jo burvju spēks no viņa ķermeņa bija izplūdis.

Viņ� vēl jutās apdullis, pamazām sāka trīsēt viņa acu plakstiņi, tad viņ� tos nedaudz pavēra. Apdullis viņ� taustās visapkārt. Un visapkārt sev viņ� jūt kustīgo bandikutu masu. Viņ� nostājas stingrāk uz kājām. Viņ� domā, ka ir izsalcis. Lielajā izsalkumā viņ� satver divus jaunus bandikutus. Nedaudz tālāk, vietā, kur stāv saules, viņ� vāra tos karsti kvēlojo�ā zemē, ko saule uzkarsējusi. Saules pirksti viņam ir nodro�ināju�i uguni un kar�stus pelnus.

Kolīdz izsalkums remdināts, viņa domas pievēr�as draugam, kas varētu palīdzēt. Ta�u nu tuvojas vakars; saule aizklāj seju ar matu plīvuru, pār�sedz miesu ar matu pārklāju un pazūd no cilvēku acīm. Karora, izplājis abas rokas, krīt miegā.

Kamēr viņ� guļ, no padusēm parādās kaut kas līdzīgs svilpei. Tā pie�ņem cilvēka izskatu un nakts laikā izaug par pieaugu�u jaunu vīrieti: tas ir viņa pirmdzimtais dēls. �ajā naktī Karora pamostas, jo jūt, ka viņa roku nospie� kaut kas smags: viņ� redz savu pirmdzimto dēlu, kura galva atdu�sas uz viņa pleca.

Aust gaisma. Karora pieceļas. Viņ� skaļi un vibrējo�i iesaucas, lai atdzī�vinātu dēlu. Tas pieceļas un dejo ceremoniālu deju ap sēdo�o tēvu, kas izgreznots ar asiņu un spalvu zīmēm. Dēls streipuļo un grīļojas, jo ir tikai pa pusei pamodies. Tēvs sāk strauji tricināt krūtis un rumpi. Tad dēls viņam uzliek savas rokas. Pirmā ceremonija ir beigusies.

Tad tēvs sūta dēlu nogalināt vēl da�us bandikutus. Tie mierīgi tuvējā ēnā spēlējas. Dēls atgādā tos tēvam, kas glu�i tāpat kā iepriek� izvāra tos saulē gailējo�ā zemē un dalās izvārītajā gaļā ar dēlu. Tuvojas vakars, un drīz vien abi guļ. �ajā naktī tēvs no savām padusēm dzemdina vēl divus dēlus. Nākamajā rītā viņ� skaļi un vibrējo�i iesaucas, lai arī tos atdzīvinātu.

�is process atkārtojas vairākas dienas un naktis. Dēli nodarbojas ar medībām, bet tēvs katru nakti lai� pasaulē dēlus aizvien pieaugo�ā skaitā, da�u labu nakti to ir piecdesmit. Tomēr beigas neliek sevi ilgi gaidīt. Drīz vien tēvs un dēli ir notiesāju�i visus bandikutus, kas sākotnēji bija nāku�i

no Karoras miesas. Izbadējies tēvs sūta dēlus trijdienu medībās. Viņi �ķērso lielo līdzenumu. Stundām ilgi viņi pacietīgi klejo pa lielo, balto zāli, gandrīz vai bezgalīgā me�a pustumsā. Ta�u pla�ajā biezoknī nav neviena bandikuta, un viņiem nākas griezties atpakaļ.

Iestājas tre�ā diena. Dēli, izbadēju�ies un noguru�i, lielā klusumā atgrie��as mājup. Pēk�ņi viņi sadzird troksni, kas līdzinās d�inksto�ai svilpes skaņai. Viņi ieklausās un sāk meklēt vīru, kas varētu svilpt. Viņi meklē, meklē un meklē. Viņi baksta ar savām nūjām visas bandikutu ligzdas un atpūtas vietas. Pēk�ņi kaut kas tum�s un spalvains izlec un metas bēgt. Atskan sauciens: �Tas ir vallabijs � smil�u ķengurs.� Viņi met tā virzienā savas nūjas un salau� tam kāju. Un tad viņi izdzird ievainotā dzīvnieka dziesmas vārdus:

�Es, Tjenterama, nu esmu klibs,

Jā, klibs, un purpurs uz mū�iem man pieķēries,

Tāpat kā jūs, es vīrs, ne bandikuts.�

Ar �iem vārdiem Tjenterama klibojot aizbēg.

Brāļi izbrīnīju�ies turpina atceļu pie tēva. Drīz vien viņi redz tēvu tuvo�jamies. Viņ� ved tos atpakaļ pie dīķa. Viņi sē� tā krastos: loks aiz loka � kā viļņi iekustinātā ūdenī. Tad no austrumiem nāk sausser�a pumpura saldā medus straume un pārpludina tos, viņi tiek ieskaloti atpakaļ Ilbalintja dīķī.

Vecais Karora paliek turpat. Ta�u dēlus straume zem zemes aiznes līdz kādai vietai biezoknī. Tur viņi sastop lielo Tjenterama, kam nezinot salau�zu�i kāju ar savām nūjām. Viņ� kļūst par lielu virsaiti. Bet Karora turpina gulēt savu mū�īgo miegu Ilbalintja dīķa dibenā.�

Otrais mīts ir par Lukaru.*

�Slavenajā Lukarā laika sākumā pie lielas ūdenskrātuves dziļā miegā gulēja vecs vīrs, viņ� gulēja pie krūma, kurā mīt vi�eti kāpuri. Pār viņu nāca mū�ība pēc mū�ības, viņ� netraucēti gulēja kā cilvēks nemitīgā pus�miega stāvoklī. Viņ� jau no pa�a sākuma nemaz nebija pakustējies, viņ� visu laiku gulēja uz savas labās rokas. Mū�īgajā miegā pār viņu nāca mū�ība pēc mū�ības.

Kad viņ� savā mū�īgajā snaudā notrīsēja, pār viņu nokrita baltie kāpuri. Tie vienmēr atradās uz viņa ķermeņa. Vecais vīrs nekustējās un arī necēlās aug�ā. Viņ� bija iegrimis dziļā sapnī. Kāpuri pārvietojās pa visu viņa ķermeni kā skudru bari, un vecais vīrs, nepārtraukdams snaudu, reizēm tos maigi notrauca. Ta�u tie atgriezās, uzrāpās uz viņa ķermeņa un ierakās tajā. Viņ� nemodās aug�ā. Mū�ības nāca un gāja.

Un tad kādu nakti, kad vecais vīrs gulēja uz savas labās rokas, no viņa labās paduses izkrita kaut kas līdzīgs vi�eti kāpuram. Tas nokrita uz zemes, pieņēma cilvēka izskatu un sāka ātri augt. Rītam pienākot, vecais vīrs atvēra acis un izbrīna pilns uzlūkoja savu pirmdzimto dēlu.�

Mīts stāsta, ka �ādā veidā �piedzima� milzīgs daudzums vīru. Viņu tēvs pat nepakustējās. Vienīgā dzīvības pazīme bija tāda, ka viņ� atvēra acis. Viņ� pat atteicās no pārtikas, ko dēli tam piedāvāja. Turpretim dēli dedzīgi atraka no tuvumā eso�ā krūma saknēm vi�eti kāpurus. Viņi apcepa tos un ēda. Da�kārt viņi izjuta vēlmi atkal pārvērsties par kāpuriem. Tad viņi nodziedāja burvju vārdus, pārvērtās kāpuros un atgriezās krūma saknēs. No turienes viņi atkal iznāca virspusē un vēlreiz pieņēma cilvēku izskatu.

�Tad no tālās Mboringkas ierodas sve�inieks, tāds pats vīrs kā viņi. Viņ� ierauga Lukaras brāļu treknos kāpurus un iekāro tos. Apmaiņai viņ� piedāvā brāļiem savus kāpurus, kas ir gari, liesi un vāji. Lukaras brāļi ar savām rokamajām nūjām nicīgi atstumj viņa sai�ķi un nesaka ne vārda. Sve�inieks jūtas apvainots. Viņ� strauji satver Lukaras brāļu sai�ķi un metas prom, pirms tie paspēj viņu aizkavēt.

Pārbiju�ies tie atgriezās pie tēva. Viņ� izjuta kāpuru sai�ķa trūkumu, pirms vēl tie bija atgriezu�ies. Kad laupītājs norāva kāpurus, viņ� izjuta ķermenī asas sāpes. Viņ� lēnām piecēlās un streipuļoja pakaļ zaglim. Ta�u viņ� neatguva sai�ķi, zaglis aiznesa kāpurus uz tālo Mboringku. Tēvs nogū�lās, un viņa miesa pārvērtās par dzīvu �uringu (svētu piemiņas akmeni). Visi dēli kļuva par �uringām, un arī nozagto kāpuru sai�ķis kļuva par �uringu.�

Abos mītos ir runa par pilnīgi at�ķirīgiem sen�iem: pirmais ir bandikutu jeb somaino �urku tēvs, bet otrais ir vi�eti kāpuru tēvs. Abi ir nozī�mīgi arandu totēmi. Sie totēmi pastāvēja līdz pat leģendas pierakstī�anas laikam, un tika svinētas to ceremonijas. Gribu uzsvērt da�as svarīgas iezī�mes, kas abiem mītiem ir kopīgas.

Karora, bandikutu tēvs, jau ilgsto�i ir viens pats. Viņ� guļ mū�īgajā tumsā, kreveles apņemts, dīķa dibenā. Viņ� ir nemaņā un vēl neko nav izdarījis. Pēk�ņi viņa miesā rodas vesels bars somaino �urku. Tās iznāk no viņa nabas un padusēm. Parādās saule, un tās gaisma viņam liek salauzt kreveli. Viņ� ir izbadējies, ta�u jūtas apdullis. Viņ� grābstās sev visapkārt �ajā apdulluma stāvoklī un pirmais, ko izjūt, ir no visām pusēm aptvero�o somaino �urku dzīvā masa.

Otrajā mītā kāpuru tēvs, kura vārds netiek minēts, guļ krūma pakājē. Viņ� jau ir mū�īgi tā gulējis. Pār viņa ķermeni rāpo balti kāpuri. Tie ir

visur, kā skudru bari. Reizēm, nepamostoties, viņ� da�us no tiem lēnītēm notrauc. Tie atgrie�as un ierokas viņa ķermenī. Viņ� turpina gulēt to ņudzo�ajā masā.

Abi mīti sākas ar gulē�anu. Abos pirmajām attiecībām ar citiem radīju�miem piemīt masas izjūtas raksturs. Ādas izjūta ir pati blīvākā un nepa�starpinātākā masas izjūta. Pirmais jūt somainās �urkas, ko pusnomodā satver ap sevi. Otrais jau miegā jūt uz savas ādas kāpurus un notrauc tos, ta�u netiek no tiem vaļā. Tie atgrie�as un ierokas viņa ķermenī.

Sī izjūta, ka visu ķermeni klāj milzīgi mazu insektu bari, protams, ir vispārzināma. Tā nav patīkama izjūta. Bie�i vien tā parādās halucinācijās, piemēram, delirium tremens stāvoklī. Niezē�ana un ādas kņudē�ana tiek atvedināta no insektu vai mazu grauzēju aktivitātēm. Detalizēti par to tiks runāts nākamajā nodaļā: tur tiks izskaidrots un pamatots izteikums �ādas masas izjūta�. Ta�u jāņem vērā svarīga at�ķirība starp �iem gadījumiem. Aranda mītos �ī izjūta ir patīkama. Ko sencis jūt, tas ir kaut kas tāds, kas radies viņā pa�ā, nevis kaut kas naidīgs, kas viņam uzbrūk no ārienes.

Pirmajā mītā tiek teikts, ka somainās �urkas rodas no sen�a nabas vai padusēm. Tās vispirms bija viņā pa�ā. Sis tēvs ir ļoti dīvaina būtne, viņu varētu dēvēt par masas māti. No viņa miesas rodas nesaskaitāma masa, rodas no vietām, kas parasti nav paredzētas dzemdībām. Viņ� līdzinās termītu karalienei, bet tādai, kas olas dēj no visnotaļ at�ķirīgām sava ķermeņa daļām. Otrajā mītā tiek teikts, ka kāpuri pastāvēju�i vienmēr. Pagaidām netiek minēts, ka tie radu�ies no pa�a sen�a miesas, ka tie ir uz viņa vai ieraku�ies viņā. Ta�u turpmākajā mīta izklāstā parādās iezīmes, kas Jauj domāt, ka sākotnēji kāpuri radu�ies no viņa, ka viņ� pats no tiem sastāv.

Jo dzemdības, par kurām tiek stāstīts, ir dīvainas ne tikai tāpēc, ka dzemdējo�ais ir tēvs un turklāt vēl dzemdē tādas masas, bet arī tāpēc, ka dzemdības turpinās un nu jau dzimst kaut kas pavisam cits.

Pēc tam, kad Karora, somaino �urku tēvs, remdinājis izsalkumu, iestā�jas nakts, un viņ� atkal aizmieg. No paduses izlien stabule. Tā pieņem cil�vēka izskatu un vienas nakts laikā izaug par jaunu vīrieti. Karora jūt kaut kādu smagumu uz savas rokas. Viņ� pamostas: blakus guļ pirmdzimtais dēls. Nākamajā naktī no paduses piedzimst vēl divi dēli. Un tā tas turpinās daudzas naktis. Ar katru reizi viņu kļūst aizvien vairāk, da�u labu nakti tēvs lai� pasaulē piecdesmit dēlus. Visu procesu, pat vārda vis�aurākajā nozīmē, var dēvēt par Karoras pa�pavairo�anos.

Kaut kas ļoti līdzīgs norisinās arī otrajā mītā. Vecais vīrs, atbalstījies uz

savas labās rokas, aizvien vēl guļ: te pēk�ņi kādu nakti no labās paduses izkrīt kaut kas līdzīgs vi�eti kāpuram. Tas nokrīt zemē, pieņem cilvēka izskatu un sāk ātri augt. Iestājoties rītam, vecais vīrs atver acis un izbrīnīts nolūkojas savā pirmdzimtajā dēlā. Atkārtojas tas pats process, un pie�dzimst liels skaits �kāpuru vīru�. Jau tagad svarīgi norādīt, ka �ie vīri pēc pa�u vēlē�anās var pārvērsties par noteiktas sugas kāpuriem un atkal atpa�kaļ par cilvēkiem.

Tātad abos mītos ir runa par pa�pavairo�anos, turklāt runa ir par divkār�u dzim�anu. No viena sen�a rodas divi at�ķirīgi būtņu veidi. Somaino �urku tēvs vispirms dzemdina lielu daudzumu somaino �urku, bet tad arī cilvēkus. Tie rodas tādā pa�ā veidā. Viņiem jāuzskata sevi par tuviem radiniekiem, jo viņiem ir viens tēvs. Viņi dēvē sevi tajā pa�ā vārdā, proti, bandikuti. Kā totēma nosaukums tas nozīmē, ka ikviens tam piederīgais cilvēks ir agrāk dzimu�o somaino �urku jaunākais brālis.

Tie�i tas pats attiecas arī uz vi�eti kāpuru senci. Viņ� ir gan �o kāpuru, gan arī cilvēku tēvs. Cilvēki ir kāpuru jaunākie brāļi. Visi kopā tie ir uzskatāms auglības iemiesojums, ko lielais sencis pie�ķīris attiecīgajam totēmam. Strēlovs, kam esam ļoti pateicīgi par �o svarīgo mītu pierak�stī�anu, ir atradis tam veiksmīgu apzīmējumu.* �Sencis,� viņ� saka, �ir vi�eti kāpuru dzīvās esences kopsumma, skatot dzīvniecisko un cilvēcisko kā vienu kopumu. Katra �ūna, ja ļauts tā izteikties, sākotnējā sen�a miesā ir dzīvs dzīvnieks vai dzīva cilvēciska būtne. Ja sencis ir �vi�eti kāpursvīrs�, tad ikviena �ūna viņa ķermenī potenciāli ir vai nu atsevi�ķi dzīvojo�s vi�eti kāpurs, vai arī atsevi�ķi dzīvojo�s vi�eti kāpura totēma cilvēks.�

Sis totēma divkār�ais aspekts īpa�i skaidri izpau�as tajā, ka cilvēciskie dēli da�kārt jūt vēlmi kļūt atkal par kāpuriem. Tad viņi nodzied burvju vārdus, pārvēr�as kāpuros un ielien krūmu saknēs, kur �ie kāpuri parasti mitinās. Viņi var atkal iznākt no tiem un pēc pa�u vēlē�anās pieņemt cil�vēku izskatu. Atsevi�ķie veidoli ir strikti no�ķirti, tie ir vai nu kāpuri, vai arī cilvēki, ta�u tie var pārvērsties viens otrā. Totēma iedabu noteic apro�be�o�anās ar �o noteikto pārvērtību, jo galu galā iespējamas bezgalīgi daudzas citas pārvērtības. Sencim, kas tos laidis pasaulē, ir darī�ana tikai ar �iem abu veidu radījumiem. Viņ� reprezentē to aizseno radniecību, izslē�dzot visus pārējos, kas vien var pastāvēt pasaulē. Viņa dēli jūt baudu pieņemt te vienu, te otru izskatu. Izmantojot burvju vārdus, viņi var ļau�ties �ai baudai un praktizēt �o pārvērtību kā kaut ko iedzimtu.

Nevar vien beigt uzsvērt �īs totēma dubultības nozīmi. Totēma figūrā tiek fiksēta pati pārvērtība, ta�u tā ir pavisam noteikta pārvērtība, un nodota pēcte�iem. Tā tiek dramatiski attēlota svarīgās ceremonijās, kas kalpo totēma vairo�anai. Tas nozīmē, ka vienmēr tiek attēlota arī pārvēr�tība, ko iemieso �is totēms. Kāpuru baudu kļūt par cilvēkiem � un cil�vēku baudu kļūt par kāpuriem � no sen�a ir pārmantoju�i totēma klana dzīvie piederīgie, un viņi uzskata par svētu pienākumu nodoties �ai baudai savās dramatiskajās ceremonijās. Lai vairo�anās rits izdotos, nepiecie�ams, ka �ī noteiktā pārvērtība tiek izspēlēta pareizi, vienā un tajā pa�ā veidā. Ikviens dalībnieks zina, kas viņ� ir vai ko attēlo, kad tiek attēloti notikumi no kāpuru dzīves. Viņ� dēvē sevi par kāpuru, bet viņ� var arī kļūt par tādu. Kamēr viņ� sevi tā dēvē, tiek praktizēta aizsenā radniecība. Viņam tā ir milzīga vērtība: no tās ir atkarīga gan kāpuru, gan viņa pa�a vairo�anās, jo tas nav viens no otra �ķirams; viņa klana dzīvi visos aspektos noteic turē�anās pie �īs radniecības.

Cits, ļoti svarīgs �īs leģendas aspekts ir saistīts ar to, ko gribu dēvēt par pa�notiesā�anu. Somaino �urku sencis un viņa dēli pārtiek no somainajām �urkām, kāpuru sen�a dēli pārtiek no kāpuriem. Viss notiek tā, it kā nebūtu nekādas citas pārtikas, vai vismaz tā, ka viņi ne par ko citu nein�teresētos. Pārtikas uzņem�anas procesu noteic pārvērtību process. Abu virziens ir viens un tas pats, tie sakrīt. Raugoties no sen�a viedokļa, izska�tās, it kā viņ� pārtiek no sevis pa�a.

Aplūkosim �o procesu nedaudz vērīgāk. Pēc tam, kad Karora laidis pasaulē bandikutus un parādījusies saule, viņ� izlau�as no kreveles, pieceļas un jūt izsalkumu. Aiz bada pa pusei apdullis, viņ� taustās visapkārt: tas ir brīdis, kad viņ� it visur jūt somaino �urku dzīvo masu. Tagad viņ� stāv stin�grāk uz kājām. Viņ� domā, ka tam ir iekāre. Lielajā izsalkumā viņ� notver divas jaunas somainās �urkas un nedaudz tālāk, kur stāv saule, izvāra tās augsnē, ko uzkarsējusi saule. Tad, kad viņa izsalkums remdināts, � un tikai tad � viņa domas pievēr�as draugam, kas varētu palīdzēt.

Somainās �urkas, ko viņ� izjūt kā masu ap sevi, ir radu�ās no viņa pa�a, tās ir daļa no viņa pa�a, miesa no viņa pa�a miesas. Aiz bada viņ� tās uztver kā pārtiku. Viņ� satver divas no tām, kuras turklāt vēl tiek dēvētas par jaunām, un vāra. Ir tā, it kā viņ� notiesātu divus no saviem jaunajiem dēliem.

Nākamajā naktī viņ� lai� pasaulē savu pirmdzimto cilvēcisko dēlu. No rīta viņ� ar skaļo un vibrējo�o saucienu iepū� tajā dzīvību un nostāda uz kājām. Abi kopā viņi īsteno ceremoniju, nostiprinot savas tēva un dēla

attiecības. Tūdaļ pat tēvs sūta viņu nogalināt vairākas somainās �urkas. Tās ir citi, agrāk dzemdinātie bērni, un tie ēnā mierīgi spēlējas turpat tuvumā. Dēls atnes tēvam to, ko ir nogalinājis. Tas, glu�i tāpat kā dienu iepriek�, izvāra to saulē un dalās izvārītajā gaļā ar dēlu. Tas, ko dēls ēd, ir pa�a brāļu gaļa un principā � pa�a tēva gaļa. Tēvs pats liek viņam nogali�nāt un parāda, kā tiek vārīts. Tā ir dēla pirmā pārtika, un tāda tā bija arī tēvam. Visā leģendā netiek runāts ne par kādu citu pārtiku.

Naktī Karora dzemdina vēl divus cilvēciskus dēlus. No rīta tie tiek izsaukti dzīvei, un tagad visi trīs tiek sūtīti medīt somainās �urkas. Viņi atnes medījumu, tēvs vāra gaļu un dalās ar tiem. Dēlu skaits palielinās, katru nakti pasaulē ierodas aizvien vairāk cilvēcisko dēlu, vienā vienīgā naktī to jau ir piecdesmit. Viņi visi tiek sūtīti medībās. Kamēr cilvēkdēlu kļūst aizvien vairāk, Karora vairs nelai� pasaulē nevienu somaino �urku. To skaits uz visiem laikiem noteikts pa�ā sākumā. Galu galā tās visas ir notiesātas, tēvs kopā ar dēliem ir tās visas apēdis.

Tagad nu viņi ir izsalku�i. Tēvs sūta dēlus triju dienu medībās. Viņi pacietīgi it visur meklē somainās �urkas, ta�u nevienu neatrod. Atceļā viņi savaino kāju kādai būtnei, ko notur par dzīvnieku. Pēk�ņi viņi dzird dziedam: �Es esmu cilvēks tāpat kā jūs. Es neesmu bandikuts.� Tad būtne aizklibo. Brāļi, tagad viņiem jābūt lielā skaitā, atgrie�as pie tēva. Medības ir beigu�ās.

Tātad tēvs vispirms lai� pasaulē pavisam noteiktu pārtiku � gan sev, gan saviem dēliem, proti, somainās �urkas. Tas ir vienreizējs akts, leģendā tas vairs netiek atkārtots. Tad pakāpeniski pasaulē nāk visi cilvēkdēli, kopā ar tēvu viņi notiesā �o pārtiku, līdz tās vairs nav. Viņ� neiemāca tiem ķert neko citu, viņ� nenorāda ne uz ko citu. Rodas iespaids, ka viņ� grib tos barot tikai ar savu gaļu, ar somainajām �urkām, kas radu�ās no viņa. Veidā, kā tiek izlaists viss pārējais, kā viņ� sevi un tos norobe�o no visa pārējā, jūtams kaut kas līdzīgs greizsirdībai. Leģendā netiek minēta neviena cita būtne, tikai beigās tiek minēts radījums, kam viņi savaino kāju, tāds pats cilvēks kā viņi, kur�, starp citu, arī ir liels sencis un kuram leģendas beigās tie pievēr�as.

Otrajā stāstā, kurā tiek runāts par kāpuru tēvu, saistība starp pēcte�iem un pārtiku ir līdzīga, tomēr tā nav glu�i tāda pati. Pirmais dēls kā kāpurs izkrīt no tēva paduses un pieņem cilvēka izskatu, kolīdz skar zemi. Tēvs nekustas, viņ� ir pavisam kluss. Viņ� neko neprasa no dēliem, viņ� tiem neko nemāca. �ādā pa�ā veidā rodas daudzi dēli, vienīgais, ko tēvs dara, ir tas, ka viņ� atver acis un uzlūko savus dēlus. Viņ� vairās pieņemt no tiem

pārtiku. Ta�u viņi cītīgi atrok tārpus no tuvumā eso�ā krūma saknēm, apcep tos un apēd. Dīvainākais ir tas, ka reizēm viņi jūt baudu pārvērsties par kāpuriem, no kuriem pa�i pārtiek. Kad tā notiek, viņi pa�i nokrīt pie krūma saknēm un dzīvo kā kāpuri. Viņi ir te vieni, te otri, te � kāpuri, te � cil�vēki; ta�u, būdami cilvēki, viņi pārtiek no tiem pa�iem kāpuriem, nekāda cita pārtika netiek minēta.

Tā ir dēlu pa�notiesā�ana. Vecais vīrs izvairās ēst kāpurus, kuru tēvs jūtas un kas ir miesa no viņa miesas. Tāpēc jo vieglāka ir dēlu pa�notiesā��ana. Rodas iespaids, ka pārvērtība un pārtika ir cie�i saistīta. Uzrodo�ās bauda kļūt par tārpiem izpau�as tajā, ka viņi tik labprāt tos ēd. Pēc kāda laika tie nokrīt uz zemes un atkal pieņem cilvēcisku izskatu. Baudot tār�pus, viņi it kā ēd pa�i sevi.

Abiem pa�notiesā�anas gadījumiem � bandikutu tēva un kāpuru dēlu gadījumiem � pievienojas vēl tre�ais, kas norisinās nedaudz citādi. Tas figurē tre�ajā leģendā, kuru Strēlovs piemin tikai ļoti īsā rezumējumā.

Tas ir stāsts par citu kāpuru senci no Mboringkas.* Viņ� regulāri dodas laupīt, lai nogalinātu kāpuru vīrus, kas ir viņa pa�a dēli. Par tiem tiek teikts, ka viņiem ir cilvēku izskats. Viņ� cep tos un ar baudu notiesā, viņam gar�o to saldā gaļa. Kādu dienu to gaļa viņa iek�ās pārvēr�as par kāpuriem. Tie no iek�as sāk notiesāt savu tēvu, un beigu beigās dēli, kurus viņ� pats nogalinājis, to aprij.

�ajā pa�notiesā�anas gadījumā rodams dīvains kāpinājums. Apēstais atēdas. Tēvs ēd savus dēlus, un tie pa�i dēli ēd viņu, pirms vēl viņ� paspējis tos sagremot. Tas ir divkār�s un abpusējs kanibālisms. Ta�u visdīvainākais ir tas, ka atbilde nāk no iek�ienes, no tēva iek�ām. Lai tas būtu iespējams, nepiecie�ama apēsto dēlu pārvērtība. Viņ� tos ēd kā cilvēkus, tie ēd viņu kā kāpuri vai tārpi. Tas ir ekstrēms un savā ziņā ļoti komplekss gadījums. Kanibālisms un pārvērtība ir iekļāvu�ies viscie�ākajā saistībā. Pārtika ir dzīva līdz pa�ām beigām un labprāt ēd arī pati. Pārvēr�anās kāpuros, kas notiek tēva māgā, ir sava veida atdzīvo�anās. Ta�u tā kalpo tēva kārei pēc gaļas.

Pārvērtības, kas cilvēku saista ar dzīvniekiem, kurus viņ� ēd, ir stingras kā ķēdes. Nepārvēr�oties dzīvniekā, viņ� nekad nebūtu iemācījies to ēst. Visos �ajos mītos ir ietverta būtiska pieredze: noteiktas, par pārtiku kalpo�jo�as dzīvnieku sugas iegū�ana; tās ra�anās pārvērtībās; tās baudī�ana un atlikumu pārvēr�anās jaunai dzīvei. Atmiņas par to, kā iegūta pārtika, proti, par tās iegū�anu metamorfozē, ir saglabāju�ās arī vēlākajās sakrālajās

komūnijās. Miesa, ko kopīgi nobauda, nav tas, kas tā ir, tā ir citas miesas vietā un kļūst par to, kad tā tiek inkorporēta.

Svarīgi atzīmēt, ka pa�notiesā�ana, par kuru �eit tiek runāts, bie�i sastopama arandu izcelsmes leģendās, bet ne ikdienas dzīvē. Totēma klana locekļu īstā attieksme pret dzīvnieku, kura vārdā tie saucas, ir pavisam cita nekā izcelsmes leģendās. Tie�i klana locekļi nepārtiek no saviem dzīvnie�kiem. Viņiem ir aizliegts nogalināt vai ēst �os dzīvniekus � viņiem tie jāuzlūko kā savi vecākie brāļi. Tikai ceremonijās, kuras kalpo totēma vai�ro�anai, kurās tiek atainoti senie mīti un klana locekļi figurē kā sen�i, viņiem visnotaļ svinīgi tiek pie�ķirts nedaudz no totēma gaļas. Viņiem tiek teikts, ka drīkst ņemt tikai nedaudz.. Viņiem tie�i jāatturas no tās kā no nopietnas pārtikas, ja viņu rokās tomēr krīt �āds dzīvnieks, viņi nedrīkst izliet tā asi�nis. Viņiem tas jānodod tiem ģimenes vai ordas locekļiem, kas pieder pie cita totēma; viņi drīkst to ēst.

Vēlākos laikos, kas seko sen�u mītiskajam laikam un ko pa�i aranda dēvē par tagadējo, pa�notiesā�anas vietā stājas cits princips, proti, saudzē��anas princips. Tuvākos dzīvnieku radiniekus neēd tāpat, kā neēd cilvēku. Totēmiskā kanibālisma periods � kā var dēvēt �o pa�a totēma notiesā��anu � ir pagājis. Cilvēkiem, kas pieder pie citiem klaniem, ir ļauts ēst starp dzīvniekiem eso�os radiniekus; viņiem tāpat jāļauj ēst savi radinieki. Tas ir kas vairāk par atļauju. Tādējādi tiek sniegta palīdzība, jo rūpējas par sava totēmiskā dzīvnieka vairo�anos. �ie vairo�anās riti tiek uzticēti un nodoti mantojumā, un to īsteno�ana ir pienākums. Dzīvniekiem, kas tiek pārāk daudz medīti, piemīt nosliece aizceļot vai izmirt. Atcerēsimies mirkli no pirmās leģendas, kad bija pazudu�i visi bandikuti; neskaitāmie Karoras dēli medīja tos un medīja tik cītīgi, ka triju dienu attālumā vairs nebija atrodams neviens bandikuts. �ajā izsalkuma mirklī būtu nepiecie�ams laist pasaulē jaunus bandikutus. Pa�notiesā�ana bija aizgājusi pārāk tālu, visi vecākie brāļi, Karoras pirmie dēli, bija apēsti. Tagad nu būtu svarīgi, lai pa�notiesā�ana atkal pārvērstos par pa�vairo�anu, ar ko viss bija sācies.

Tie�i �o pārvērtību demonstrē tagadējie totēmiskā dzīvnieka vairo�anas riti. Ar totēmisko dzīvnieku pastāv tik cie�a radniecība, ka tā un sevis pa�a vairo�ana vairs īsti nav no�ķirama. Būtiska rita daļa, kas aizvien tiek atkār�tota, ir sen�a attēlo�ana, kas bija gan viens, gan otrs: te � cilvēks, te � �is noteiktais dzīvnieks. Tie pēc patikas pārvēr�as viens otrā, to var īstenot tikai tad, ja apgūst �o pārvēr�anos. Sen�i parādās kā dubultfigūras, par kurām tika runāts iepriek�. Pārvērtība ir būtiska attēlojuma daļa. Kamēr tā norisinās pareizi, radniecība ir visnotaļ labi pamatota un dzīvniekam, kas reizē ir arī pats, �ādā veidā var likt vairoties.

MASA UN PĀRVĒRTĪBA delirium tremens stĀvokli

Iespēju studēt masu, kā tā parādās indivīdu priek�statos, sniedz dzērāju halucinācijas. Runa, protams, ir par parādībām, kas rodas saindē�anās rezultātā, ta�u tās ir pieejamas visiem un noteiktas robe�ās tās var izraisīt eksperimentāli. To vispārīgais raksturs nav noliedzams: ļoti at�ķirīgas izcelsmes un noslie�u cilvēku halucinācijām ir kopīgas noteiktas, elemen�tāras iezīmes. Vislielāko intensitāti un daudzumu tās sasniedz Delirium tremens stāvokli. Tās aplūkojums ir nozīmīgs divos aspektos. Pārvērtību un masu procesi delīrijā ir savdabīgi savijusies; nekur citur tos nav tik grūti no�ķirt kā �ajā gadījumā. Par pārvērtību no delīrija var uzzināt tikpat daudz, cik par masu; tādēļ � pēc daudziem apsvērumiem � saglabājas pārliecība, ka pareizāk būtu tos vispār ne�ķirt vai no�ķirt pēc iespējas mazāk. Lai iegūtu priek�statu par �o halucināciju iedabu, vispirms jāmin Krēpelina un Bleilera* apraksts.** Viņu skatījums nav vienāds, un abiem kopīgajam mūsu mērķa sakarā piemitis jo lielāks pierādījuma spēks.

�Starp Delirium tremens izraisītajiem iluzionārajiem uztvērumiem,� saka Krēpelins, �dominē redz.es uztvērumi. Redzējumiem lielākoties piemīt liela jutekliska skaidrība, retāk tie ir miglaini un neskaidri, tiem ir atbai�do�s un nepatīkams saturs. Slimnieki tos uztver gan kā īstenību, gan kā mākslīgu izspēli � laterna magica, kinematogrāfs �, kam vajag tos uz�jautrināt vai izbiedēt. Bie�i vien tie redz mazāku vai lielāku priek�metu � putekļu, pārslu, monētu, �ņabja glāzī�u, pudeļu, stangu � masas. Gandrīz vienmēr redzējumu tēliem piemīt vairāk vai mazāk dzīvs kustīgums ..; tiek novērota ari dubulto�anās. Ar �o uztvērumu nepastāvību acīmredzot izskaidrojama ari �audīgu dzīvnieku parādī�anās. Tie spraucas starp kājām, spindz visapkārt, pārklāj ēdienu; viss mud� no zirnekļiem �ar zelta spār�niem�, kukaiņiem, blaktīm, �ūskām, dzeloņainiem tārpiem, �urkām, suņiem, plēsoņām .. Slimniekam spie�as virsū liels daudzums cilvēku � ienaidnieka bruņinieki (da�kārt pat �uz ķekatām�), �andarmi � vai ari mar�ē garās, dīvainās rindās; atsevi�ķi spoki, izdzimteņi, mazi cilvēciņi, velni, �uguns lempji�, rēgi bā� galvas pa durvīm, palien zem mēbelēm, kāpj pa kāpnēm. Retāk sastopamas uzpostas smejo�as meitenes vai neķīt�ras ainas, ziemassvētku joki, teatrāli uzvedumi ..�

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

** Krāpelin E. Psychiatrie. Bd. II. S. 132 ff.; Bkukr E. Lehrbuch der Psychiatrie. S. 227 228, S. 233.

�.. Da�ādas, dīvainas ādas izjūtas slimniekam izraisa ideju, ka pār viņu rapo skudras, krupji, zirnekļi Viņ� jūtas aptīts ar smalkiem pavedieniem, ap�ļakstīts ar ūdeni, sakosts, sadurts, sa�auts. Viņ� vāc naudu, kas masām guļ visapkārt un skaidri jūt to rokā, bet tā aizplūst kā dzīvsudrabs. Viss, ko viņ� satver, izzūd, sabrūk vai izaug līdz milzīgiem apmēriem, lai atkal sabruktu, aizripotu, aizplūstu ..

Auduma mazie mezgli un izciļņi �ķiet blusas, �vīkas uz galda � adatas; sienās atveras slepenas durvis ..

Slimnieks absolūti nespēj veikt sakārtotu darbību, to pilnīgi pārņē�mu�as halucinācijas. Reti kad viņ� tām vienkār�i ļauj mitēties, lielākoties tās izraisa aktīvas darbības. Viņ� nepaliek gultā, bet metas ārā pa durvīm, jo pienācis pēdējais brīdis pirms viņa nāves soda un visi jau gaida. Viņ� uzjautrinās par dīvainiem zvēriem, bet baidās no vlterojo�iem putniem, mēģina nokratīt tārpus, nospiest vaboles, izplestiem pirkstiem ķer blusas, vāc apkārtgulo�o naudu, mēģina saplēst viņu aptvero�os pavedienus, nepatīkamā piepūlē atlec no nostieptas stieples.�

Citviet Krēpelins apkopojo�i saka: �Alkohola delīriju zīmīgi raksturo mānīgo uztvērumu masveidīgums un to daudzveidīgais, dzīvais kustīgums: uzra�anās, izzu�ana, izplū�ana.�

Ne mazāk iespaidīgs ir Bleilera Delirium tremens atainojums: �Priek�plānā ir raksturīgi iekrāsotas halucinācijas, kas pirmām kārtām skar redzi un tausti. Vīzijas ir mūltiplas, kustīgas, lielākoties bezkrāsainas, tām ir nosliece uz samazinā�anos. Taustes un redzes halucinācijām bie�i vien piemīt stiepļu, pavedienu, ūdens strūklu un citu izstieptu lietu rak�sturs. Bie�i sastopamas tādas elementāras vīzijas kā dzirksteles un ēnas. Dzirdes halucināciju gadījumā lielākoties tiek dzirdēta mūzika � it īpa�i ar stingri uzsvērtu takti �, kas citu psiho�u gadījumā sastopama ļoti reti. Slimības gaitā dellriķis var kontaktēties ar simtiem halucinēto personu, kas visas ir mēmas ..�

�īstenībā mazas kustīgas un mūltiplas lietas parasti pārstāv mazi dzīvnieki, piemēram, peles un insekti. Bie�i tās sastopamas arī dzērāju halucinācijās, ta�u arī visas pārējās visda�ādāko dzīvnieku vīzijas nav retums; samazināti vai pilnā augumā var parādīties cūkas, zirgi, lauvas, kamieļi vai da�reiz arī � vis�notaļ fantastiskās kombinācijās � dzīvnieki, kas nemaz nepastāv. Ārkār�tīgi bie�i esmu dzirdējis stāstām par zvēriem, kas, samazināti līdz kaķa izmēriem, slīd pa iztēlotu dēli uz sienas un ļoti labi izklaidē pacientus. Arī cilvēki bie�i vien tiek samazināti � �redzēt cilvēķeļus� (die Mānneken sehen ) nozīmē krist delīrijā �, ta�u viņi var parādīties arī visā augumā.

Da�ādu maņu halucinācijas itin viegli kombinējas, peles un insektus ne tikai redz, bet arī satausta, ja pacients tos satver vai ja tie rāpo pa viņa ādu. Nauda tiek savākta un rūpīgi noslēpta iedomātā kabatā. Slimnieks redz ejam garām karavīrus un dzird mar�a mūziku; viņ� redz un dzird �au�jam uz sevi; viņ� kaujas ar iedomātu uzbrucēju, kuru dzird runājam un � retāk � arī satausta.�

Delīrija izskaņā �halucinācijas pakāpeniski izbalē un kļūst retākas. Vis�pirms tās parasti zaudē realitātes nozīmi: putns ir nevis vairs dzīvs, bet gan izbāzts, scēnas tiek speciāli izspēlētas un beigu beigās tikai optiski, it kā burvju laterna mestu ēnas uz sienu; kino delīrijiem eksistē jau izsenis.�

Sakarā ar savu personu �visi delīriji orientējas itin labi: zina, kas viņi ir, kāds stāvoklis pienākas dzīvē, kas ir to ģimene un kur tie dzīvo�.

�is atainojums ir daudzu, atsevi�ķi novērotu gadījumu kopsavilkums. Pirmais svarīgākais punkts, ko gribu uzsvērt, ir saistība starp taktilām un vizuālām halucinācijām. Ādas knie�ana un niezē�ana tiek uztverta tā, it kā to izraisītu daudzi, ļoti mazi radījumi. Fizioloģiskais skaidrojums patlaban mūs var neinteresēt, svarīgi, ka piedzēru�ais domā, piemēram, par insek�tiem un skudrām un iedomājas, ka pa viņa ādu rāpo tūksto�iem �o dzīv�nieciņu. Tie rāpo pa viņu milzīgiem pulkiem; tā kā viņ� tos jūt uz sevis, tad sliecas saskatīt visur. Lai kur viņ� pagrieztos, tie jau ir klāt; gan augsni zem kājām, gan gaisu ap viņu piepilda tas, ko var uztvert kā masveidīgu.

Sī ādas masas izjūta, kā to var dēvēt, mums pazīstama ne tikai no delīrija. Sakarā ar insektiem vai kutinā�anu to ir piedzīvojis ikviens. To � piemēram, da�ās afrikāņu ciltīs � pat piesprie� kā tradicionālu sodu par noteikta veida noziegumiem. Dzīvus cilvēkus ierok skudru pūznī, un atstāj tur, līdz viņi ir beigti. Arī delīrijā �o izjūtu var pārdzīvot spēcīgāk nekā vienkār�u niezē�anu. Ja uzbrukums ādai kļūst noturīgs, izplatās pa lielākiem areāliem un iespie�as dziļāk, niezē�ana kļūst par krim�anu. Rodas iespaids, ka darbā laisti daudzi mazi zobiņi, insekti kļūst par grauzējiem. Ne jau velti dzērāji lielākoties runā par pelēm un �urkām. Viņu izveicīgās kustības savienojas ar to ierasto zobu aktivitāti, tam pievienojas priek�stats par to auglīgumu � zināms, cik lielos daudzumos tās parādās.

Kokaīna delīrijā, kad taktilās halucinācijas izvirzās priek�plānā, tās �ķiet lokalizētas ādā, no kuras pacients tās grib izkasīt. Savukārt redzes ilūzijas bie�i vien kļūst �mikroskopiskas�. Tiek uztvertas neskaitāmas nelielas detaļas � zvēriņi, caurumi sienā, punktiņi. Par kādu kokaīnistu tiek ziņots, ka viņ� �redzējis kaķus, peles un �urkas, kas lēkāju�as palātā un ķēru�ās pie viņa kājām, un kliegdams lēkājis apkārt, � viņ� jutis to zobus.

Tas bijis spiritisms, hipnozes rezultātā tie ieradu�ies cauri sienai.� Var pieļaut, ka kaķus �ādos gadījumos pievelk peles un �urkas un ka viņi paāt�rina to kustību.

Tātad � pirmais � pastāv ādas masas izjūta, �ķiet, ka tā pat izraisa da�as vizuālas halucinācijas. Otrais punkts, kas var būt ar to saistīts, � nosliece samazināt. Uztver un jūt ne tikai to, kas patie�ām ir mazs, ne tikai iedomājas pasauli, kurā valda viss, kas pazīstams kā kaut kas mazs, arī lielais samazinās, lai iekļautos �ajā pasaulē. Vīri kļūst par vīreļiem, zooloģiskā dārza dzīvnieki reducējas līdz kaķa izmēriem. It visa ir daudz., un tas kļūst mazs. Ta�u delīriķis saglabā savu dabisko lielumu, pat delīrija kulminācijā viņ� vienmēr precīzi zina, kas un kāds viņ� ir. Viņ� ir palicis tāds pats, tikai apkārtne ir radikāli mainījusies. Tā pēk�ņi sāk intensīvi kustēties, tā nonāk masveidīgā sīkumu kustībā, un vairums sīkumu �ķiet dzīvi. Katrā ziņā ap viņu dzīvības ir vairāk, ta�u viņu tas viss skar tā, it kā viņ� būtu milzis. Tas tie�ām ir liliputa efekts, tikai Gulivers, kas nepavisam nav izaudzis, ir pārcelts daudz blīvākā, piepildītākā un vienlaikus ari fluīdākā pasaulē.

�īs izmainītās proporcijas nav nemaz tik dīvainas, kā tas var �ķist pir�majā mirklī. Atcerēsimies, no cik daudzām un mazām �ūnām ir veidots cilvēka ķermenis. Tās ir da�ādas �ūnas, un tās ir nemitīgi cita ar citu saistī�tas. Tām uzbrūk baciļi un citi nelieli radījumi, masveidīgi ieperinoties tajās. �ie baciļi vienmēr ir darbīgi, jo viņi ir dzīvi, un nevar atsvabināties no aizdomām, ka dzērāja halucinācijās izpau�as neskaidra nojauta par �īm ķermeņa primitīvajām attiecībām. Delīrijā tās ir pilnīgi no�ķirtas no viņa appasaules, pievērstas tikai sev un pārpildītas ar dīvainām izjūtām. Disociatīvā ķermeņa izjūta ir ļoti labi pazīstama citu slimību sakarā. Delīriķa noturīgajai tendencei uz konkrēto un mazo, kas kokaīna delīrija gadījumā var palielināties līdz vērstībai uz �mikroskopiski� mazo, ir kaut kas no ķermeņa disociācijas tā �ūnu līmenī.

Bie�i vien, kā redzējām, tiek uzsvērts halucināciju kinematogrāfiskums. �o to var piebilst arī par �o projekciju saturu: tie ir viņa pa�a ķermeņa notikumi un attiecības, kas nokļūst ierastajā priek�statu pasaulē, kuru skata dzērājs un pirmām kārtām jau tie, kas masveidīgi saistīti ar viņa ķermeņa struktūru. Tas, protams, nav nekas vairāk kā pieļāvums. Ta�u nepavisam nav lieki atcerēties, ka noteiktos un nenovēr�amos periodos visa �ī cilvēka��mil�a� dzīve ar tās īpa�ībām, visu mantoto masu koncen�trējas atsevi�ķās �ūnās, kas ir masveidīgas, proti, spermas dzīvnieciskajās �ūnās.

Tomēr, neraugoties uz to, cik ticama ir �ī interpretācija, delīrija kā tāda pamatsituācija, vientuļā mil�a, kur� visapkārt sev redz milzum daudz pavisam mazu uzbrucēju, situācija pastāv un ļoti zīmīgi ievērpjas cilvēces vēsturē. Tā sākās ar savdabīgo kaitēkļu izjūtu, kura nomāca visus zīdītājdzīvniekus, ja runā tikai par tiem. Glu�i vienalga, vai tie bija moskīti, utis, siseņi vai skudras, tie vienmēr nodarbināja cilvēku fantāziju. To bīstamību vienmēr noteica masveidīgums un pēk�ņums, ar kādu �īs masas parādījās. Viņi daudzkārt kļuvu�i par masas simboliem. Ļoti iespējams, ka viņi vis�pār bija tie, kas palīdzēja cilvēkiem patie�ām domāt lielas masas; iespējams, ka cilvēku pirmie �tūksto�i� un �miljoni� bija insekti.

Cilvēkam jau bija izveidojies priek�stats par savu milzīgo varu, kad viņ� sastapās ar baciļiem. Nu kontrasts bija nesalīdzināmi lielāks: cilvēks redzēja sevi vēl lielāku, bet kā indivīdu � no�ķirtu no līdzcilvēkiem. Toties baciļi bija daudz mazāki par kaitēkļiem, ar neapbruņotu aci tos nevarēja redzēt, bet vairojās tie vēl ātrāk. Iepretim lielam un izolētam cilvēkam stāvēja izzū�do�u mazu radību lielā masa. Grūti novērtēt par augstu �ī priek�stata nozīmi. Tā izstrādei veltīti gara vēstures galvenie mīti. Tas ir varas dinami�kas īstenais modelis. Visu, kas cilvēkam nostājās pretī, viņ� labprāt sāka uzlūkot kā kaitēkļus. Tā viņ� uztvēra un izturējās pret visiem dzīvniekiem, kas nebija derīgi. Savukārt valdonis, kas cilvēkus degradētai dzīvniekiem, kas mācās valdīt pār viņiem, jo redz tajos zemāku dzimumu, visu, kas nav piemērots pārvaldī�anai, degradēja par kaitēkļiem un galu galā miljoniem iznīcināja.

Sakarā ar tre�o svarīgāko dzērāju halucināciju aspektu �is tas jāpasaka par viņu pārvērtību iedabu. Tās vienmēr norisinās ārpus slimnieka; pat ja viņ� tās pārdzīvo kā īstenību, viņu pa�u tās nepārvēr�. Ja viņ� nejūtas apdraudēts, ja navjāveido pret tām attieksme, viņ� priecājas par to gaisī�gumu un vieglumu. Ta�u tās var sasniegt tādu pakāpi, ka kļūst neiespē�jami pat �ķietamas orientē�anās pārpalikumi; kad viss nemitīgi zvārojas un plūst, viņam, protams, arī pa�am kļūst ļoti neomulīgi. Var pamanīt divu veidu pārvērtības, kam ir visnotaļ at�ķirīgs raksturs. Reizēm masas pārvēr��as citās masās. Skudras var kļūt par vabolēm, bet vaboles par monētām, kas savāktas izplūst līdzīgi dzīvsudraba pilieniem. Par �o procesu, kad viens daudzums kļūst par citu daudzumu, vēlāk uzzināsim ko vairāk.

Otrajā pārvērtību veidā rodas monstrozi kombinēti veidojumi: kāds atsevi�ķs radījums savienojas ar citu, un rodas kaut kas pilnīgi jauns, it kā fotografējot pārklātos kadri. Iepriek� pieminētajā zvērnīcā �reizēm parādās zvēri, kādu nemaz nav, pavisam fantastiskās kombinācijās�: izdzimteņi un

�uguns lempji� atgādina Grīnevalda gleznu �Svētā Antonija kārdinā�ana� vai radījumus, kas mitinās Hieronīma Bosha gleznās.

Lai iegūtu precīzāku izpratni, atsevi�ķi jāaplūko vairāki delīrija gadī�jumi. Tikai tad kļūs redzams, kas kurā pārvēr�as, un būs iespējams izteikt da�us minējumus, kā un kāpēc tas norisinās. Pilnīga delīrija norise, kas īpa�i uzskatāma otrajā gadījumā, ļauj iegūt dziļāku atziņu arī par masas nori�u iedabu.

Pirmais gadījums ir Krēpelina ārstētais viesnīcnieks.* Turpmākais ir īss kopsavilkums par viņa aptuveni se�u dienu delīriju:

�Viņam �ķita, ka ir �Papustag�, kad apkārt klaiņo velns. Viņ� pēk�ņi triecās ar galvu marmora kolonnā, viņ� gribēja atmuguriski izvairīties, ta�u �ķērsām ielai bija vēl viena varena marmora plate. Abas plates draudīgi sabruka pār viņu. Divi pārgalvīgi tipi uz ratiem aizveda viņu līdz �Bullim� un noguldīja mirstamgultā. Ceremonijmeistars ar gailo�ām �ķērēm pavērsa pret viņa muti karstus starus, un dzīves spēks pamazām izsīka. Pēc lūguma viņam iedeva glāzi sarkanvīna, nākamo glāzi, ņirdzīgi smejot, atteica pats sātans. Tad viņ� visai dievbijīgi novēlēja apkārtējiem ardievas, pie reizes viņam blakus nolika trīs miru�o meitu līķus. Viņsaulē viņu sodīja ar to pa�u, ar ko bija grēkojis �aisaulē; viņ� nemitīgi juta baisas slāpes; kolīdz viņ� ķērās pie krūzes vai glāzes, tās pazuda no viņa rokām.

Nākamajā rītā viņ� dzīvs gulēja �Bullī� mirstamgultā, turpat baltu zaķu veidolā bija arī bērni. Norisinājās katoļu krustagājiens; turklāt viņam bija jāpiedalās � litāniju laikā viņam �Kroņa� blakusistabā vajadzēja spiest zelta brilles, kas lielā skaitā gulēja uz grīdas; un katru reizi atskanēja �āviens. Gājiena dalībnieki apspriedās, vai viņu vajag vienkār�i sadurt vai sasist līdz nāvei, �Kroņa� saimniece iestājās par pirmo variantu, ja vien viņ� uz mū�iem paliek pie tās. Ta�u viņ� vēlējās tikt prom, jo nedabūja alu; tad ieradās vahmistrs, lai viņu atbrīvotu, ta�u saimnieks iz�āva ar revolveri un tika aizvests uz cietumu.

Citvakar baznīcā uz svētkiem bija ieradusies visa protestantu draudze; svētku centrālais punkts bija korporelis, kur� pirms dievkalpojuma sākuma kopā ar piecdesmit komiltoņiem uz maziem zirgiem piedāvāja sava veida cirka izrādi. Vēlāk slimnieks pamanīja, ka viņa sieva ar radinieku aizslīd aiz altāra, aiz ērģelēm, paslēpies aiz kādas �ēlsirdīgās māsas, viņ� vēroja, kā tie zaimo svētumu. Tad viņ� tika ieslēgts baznīcā; galu galā stiklinieks izzāģēja baznīcas logā caurumu, lai varētu pasniegt vismaz alu. Ģērbjoties

* Krape Un E. Einfьhrung in die Psychiatrische Klinik. Bd. II, Fall 43, S. 157 161.

atklājās, ka visas piedurknes un caurumi ir aizbāzti vai aizsūti, bet kabatas atrautas; viņ� atradās vannā un redzēja, ka zem ūdens ir septiņi zaķi, kas nemitīgi viņu ap�ļaksta un ko� viņam.�

Jaunā, reālā apkārtne, par kuru slimnieks delīrija laikā neko nezina un kurā patie�ām ietriecas ar galvu, tiek pārtulkota kā marmors. Savā halucinētajā pasaulē viņ� labprāt atrodas starp daudziem, turklāt kā izraudzīts un apdraudēts objekts. Mirstamgultā �Bullī� viņam pakāpeniski laupa dzīves spēku. Tas līdzinās ilgsto�am nāves sodam, ko viņ� izmanto, lai sapulcinātu ap sevi skatītājus, kurus notur ar dievbijīgām pamācībām. Visās individuālajās iekāres iejaucas slāpes; viņsaulē viņ� piedzīvo pazīs�tamo Tantala sodu. Līdzās noguldītās trīs meitas, glu�i tāpat kā viņ�, nāka�majā rītā atkal ir dzīvas, ta�u dzīvas kā balti zaķi. Tas norāda uz viņu nevainību, kā arī uz sirdsapziņas ēdām, kas viņu dēļ grau� dzērāja sirdi.

Katoļu krustagājiens ir pirmais īstais masveidīgais notikums. Viņu arī piespie� piedalīties, ta�u viņam nav jāiejaucas pūlī, � viņ� atrodas blakus�istabā; tur uz grīdas ir milzum daudz zelta briļļu, kas aizstāj procesijas dalībnieku masu. Saspie�ot brilles, ikreiz atskan �āviens, � tie varētu būt domāti mortīru �āvieni, ar kuriem uzjunda svētku prieku. Ta�u savā ap�slēptajā ļaunprātībā viņ� iedomājas, ka nogalina katoļus. Gājiena dalīb�nieki, kas viņam redz cauri, it kā veido sapulci, kurā sprie� par viņa sodī��anu. Tas ir mirstamgultas situācijas turpinājums, tikai �oreiz lielāka cilvēku grupa sprie� viņam tiesu. Varētu domāt, ka katoļi viņam nav īpa�i pa prātam, ta�u viņam nav respekta arī pret protestantu draudzi, kas nāka�majā vakarā sapulcējas uz svētkiem: viņ� to saista ar priek�statiem par cirku. Tas ir uzkrīto�s piemērs, kā viena masa pāriet otrā. Draudze pārvēr��as cirkā. Korporelim, kas varbūt aizstāj garīdznieku, ir ne mazāk kā piec�desmit komiltoņu; zirgi, kā jau gaidāms, ir kļuvu�i mazāki; iespējams, ka slimnieks jūt to pakavu sitienus.

Delīriķa pozīcijai ļoti raksturīga ir nosliece, ar kādu viņ� skata savas sievas pārkāpumu. Dīvaina �ķiet viņa attieksme pret drēbēm � arī tās pārvēr�as; visas piedurknes vai caurumi ir aizbāzti vai aizsūti; tie kļuvu�i par monstroziem veidojumiem, viņa atsevi�ķie orgāni vairs nefunkcionē tā, kā tiem vajadzētu funkcionēt. Delīrijā visnotaļ iespējama ir pārvērsto drēbju zvērnīca, tā nemaz neatrodas tik tālu no zvēriem. Turklāt septiņiem zaķiem vannā ir pietiekami daudz jauku zobiņu, un tie rūpējas par viņa ādas apstrādā�anu.

Otrajā gadījumā, ko gribu minēt pla�ākā kontekstā, ārsts ir bijis Bleilers. *

* Bleuler E. Lehrbuch der Psychiatrie. S. 234 235.

Slimnieks, �izofrēniķis, 36 lappusēs apraksta savus pārdzīvojumus delīrija lēkmes laikā. Var iebilst, ka �āda �anormāla� delīriķa piemērs nav tipisks. Turpretī man �ķiet, ka tie�i �is gadījums ir ļoti pamāco�s sakarā ar priek�statiem par masu delīrija stāvoklī. Halucinācijas ir saistītākas, pār�vērtības ir kļuvu�as rimtākas: visam kopumā piemīt dzejiskas izpausmes raksturs. Tas jūtams pat no nelielajiem izvilkumiem, kas tūlīt sekos.

�Tas, kas man bija jāuzlūko, lika matiem sacelties stāvus .. Me�i, upes, jūras bija pilni ar visādiem briesmīgiem zvēru un cilvēku veidoliem, ko vēl nebija redzējusi cilvēka acs, tie nemitīgi drāzās garām, pilni ar visu profe�siju darbnīcām, kurās strādāja briesmīgu veidolu gari .. Sienas abās pusēs bija jūra ar tūksto�iem mazu kuģī�u; visi pasa�ieri bija kaili vīrie�i un sie�vietes, kas nodevās baudai mūzikas taktī, turklāt pēc baudkāres apmieri�nā�anas kāds veidols sadūra pāri ar garu spieķi, tā ka jūra kļuva asinssarkana, ta�u ieradās aizvien jauni pūļi.. Pasa�ieru vilciens, no kura izkāpa daudz, ļau�u. Starp tiem izdzirdēju tēva un māsas K. balsi, viņi nāca mani atbrīvot. Es skaidri dzirdēju, kā viņi sarunājas. Tad dzirdēju māsu sa�uk�stamies ar vecu sievu; visiem spēkiem saucu, lai viņa palīdz man. Viņa sauca, ka gribot to darīt, ta�u vecā sieva neļaujot iet, apgalvojot, ka pie�sauk�ot nelaimi mājās, bet ar mani nekas nenotika .. Asarām acīs skaitīju lūgsnas un gaidīju nāvi. Valdīja nāves klusums, mani pūļiem aptvēra garu veidoli .. Beidzot nāca gars un zināmā attālumā no acīm turēja pulk�steni, tas nozīmēja, ka vēl nav trīs, jo neviens no veidoliem nedrīkstēja runāt..�

Tad norisinās ilgas sarunas starp pacienta radiniekiem, kas grib viņu izpirkt, iesākumā par nelielu summu, bet vēlāk � par lielāku. Citas balsis apspriedās, ka gribot pacientu nogalināt. Tad radinieki tika izvilināti kāp�nēs un iemesti pils grāvī, kur dzirdēja tos kliedzam un gārdzam. Ieradās cietuma uzrauga sieva, kas no kājām līdz krūtīm sagrieza viņu gabalos, cepa un ēda. Uz brūcēm viņa kaisīja sāli. Pa ļoti ļodzīgām sastatnēm pacients tika izvadāts pa da�ādām debesīm un pacelts astotajās debesīs garām eņģeļu korim, kas skandēja viņa vārdu. Visbeidzot kaut kādas kļū�mes pēc viņ� atkal nokļuva uz zemes .. Pie galda sēdēja cilvēki, ēda un dzēra kaut ko ļoti gardu, ta�u, sniedzot glāzi viņam, tā pazuda, un viņ� izjuta briesmīgas slāpes. Te viņam vajadzēja stundām ilgi skaitīt un rēķi�nāt. Kādā bla�ķē viņam sniedza debesu dzērienu, ta�u, kolīdz viņ� gribēja to paņemt, tā sa�ķīda, bet saturs līdzīgi līmei izplūda caur pirkstiem. Vēlāk starp viņa mocītājiem un radiniekiem notika milzīga kauja, kuru viņ� neredzēja, bet dzirdēja sitienus un vaidus.

�Me�i, upes un jūras�, kas te parādās, mums ir pazīstami kā masas sim�boli. Ta�u te tie vēl ir simbolu tap�anas stāvoklī, tie vēl nav galīgi atsva�bināju�ies no masām, kuras pārstāv. Tos apdzīvo visādi �briesmīgi dzīv�nieku un cilvēku veidoli, kurus vēl nav redzējusi cilvēka acs�. Tik daudzu jaunu radījumu ra�anās no veco kombinācijas ir pārvērtības darbs. Delīriķis pats nemaz netiek iesaistīts pārvērtībās, tāpēc jo mierīgāk sajaucas un mainās pasaule. Ta�u arī visi �ie jaunie radījumi viņam rādās masveidīgi. Dīvaini, ka tādas ierastas vienības kā me�s, upe un jūra, kuros dabiski rodas �ī dzīvība, nomaina �visu profesiju darbnīcas�. Arī producē�ana tiek pielīdzināta pārvērtībai, tas ir uzskats, kas da�iem pirmatnējiem cilvēkiem kopīgs ar �o delīriķi. Profesijas ir no�ķirtas tāpat kā da�ādie radījumi, ta�u to radītais ir masveidīgs, rodas iespaids, ka tie pastāv tikai tāpēc, lai ātri radītu visda�ādāko lietu masu. Runa ir par abstraktu darbu procesu un tā rezultātiem, to īsteno komplicētie garu veidoli.

Tad atkal parādās sienas kā jūra, ta�u �dzīvnieku un cilvēku veidolu� vietā �oreiz to apdzīvo tūksto�iem mazu kuģī�u. Tajos ir kaili vīrie�i un sievietes, kas, neraugoties uz dzimumat�ķirību, ir vienādi gan sava kailuma pēc, gan atkarībā no mūzikas takts. Arī te pastāv masveidīgums �pāru un pāro�anās masveidīgums. Pāri tiek sadurti, to asinis ieplūst jūrā un iekrāso to sarkanu. Ta�u uzrodas aizvien jaunu pāru pulki.

�Pasa�ieru vilciens, no kura izkāpj daudz cilvēku� � tam vajadzīgs nedaudz detalizētāks skaidrojums. Vilcienā ir daudz cilvēku, kas lielu strēķi brauku�i vienā virzienā, kaut arī kupeju sienas tos �ķir, viņi nevar patvaļīgi no�ķirties cits no cita, kā tas notiek, piemēram, stacijās. Tur, kur viņi ierodas, tie ir sasniegu�i kopīgo mērķi, kaut arī pa�i nāku�i no da�ā�dām vietām. Mirkli pirms iera�anās, jūtot galastacijas tuvo�anos, viņi pieceļas, dodas gaiteņos un nostājas pie logiem. Manāma visai maiga masas uzbudinājuma forma: viņi, tā teikt, dodas uz vienu mērķi. Kustība, kurā viņi nokļūst izkāpjot, pa�u ietais pēdējais ceļojuma etaps, ceļ� uz neitrālo staciju ir �īs maigās masas izskaņa, sava veida kopīgs mar�s pa peronu.

Pēc vilciena iztuk�o�anās, kad redz daudzas nepazīstamas sejas, kuras tikko bija blīvi saspiedu�ās pie logiem un durvīm, masa uz skatītāju iedar�bojas citādi nekā uz pa�iem ceļotājiem. Visās �ajās sve�ajās sejās jāatrod viena vai divas pazīstamas, tie�i tās, kuras tiek gaidītas. Tātad �pasa�ieru vilciens, no kura izkāpj daudz cilvēku�, delīriķim, kas tikai skatās �~ un tie�i par to mēs runājam �, ir ļoti atbilsto�s. Vajag tikai piebilst, ka �o procesu iztēlojas lielā stacijā, kurā saplūst daudzas dzelzceļa līnijas.

Vārds �nāve� nedaudz vēlāk noved līdz �nāves klusumam�. Mēs ar to

saprotam tikai īpa�i dziļu klusumu, toties slimniekam no apzīmējuma vārds �nāve� atdalās un miru�ie kā gari viņu pūļiem apstāj.

Ceļā uz debesīm viņ� paiet garām eņģeļu korimy kas viņam dzied slavas dziesmu. Tas arī vislabāk raksturo slavas būtību. Tie�i to arī vēlas slavu kārojo�ais: radījumu koris, vislabāk � cilvēku, kas to vien dara, kā skandē viņa vārdu. Arī �im masas veidam piemīt kaut kas maigs. Koris, reiz no�stādīts, tur arī paliek, lai cik skaļ� tas būtu, koris nevar pietuvoties citam � tas var tikai skandēt viņa vārdu.

Visā ziņojumā vērojams strīds starp divām naidīgām grupām: vienā pusē ir slimnieka radinieki, kas grib to atbrīvot, bet otrā � ienaidnieki, kas grib to nogalināt. Priek�mets, par ko norisinās strīds, ir viņ�, precīzāk � viņa miesa. Sākas ilgsto�as pārrunas, likme paaugstinās, viņ� kļūst aizvien vērtīgāks saviem radiniekiem. Viņa aizstāvji nokļūst pils grāvī, kur dzird tos kliedzam un gārdzam; par mirsto�o un miru�o kaudzēm jau detalizēti runāts kara izpētes sakarā. Pacients kā ieslodzītais tiek kanibāliski mocīts un ēsts. Pretstats starp viņa mocītājiem un radiniekiem izraisa milzīgu kauju; viņ� dzird to, viņ� atkal dzird radinieku vaidus. Tātad �ajā delīrijā bez visa pārējā ir arī mums jau pazīstamā dubultmasa un tās izlādē�anās karā. Konkrētās attīstības fāzes līdz kaujai detaļās ļoti atgādina atbilstīgās primitīvo karo�anas norises.

Var teikt, ka �ajā gadījumā sastopamas gandrīz visas masas izpausmes. �ādā koncentrācijā un tik skaidri tās nemaz tik bie�i kopā nav vērojamas.

Bie�i vien ar vārdiem �atdarinā�ana� un �izlik�anās� neprecīzi un nepār�domāti apzīmē vienas un tās pa�as norises. Bet būtu ieteicams tos �ķirt. Tie nekādā ziņā neapzīmē vienu un to pa�u, un piesardzīga to �ķir�ana var nedaudz izgaismot pa�u pārvērtību norisi.

Atdarinā�ana ir kaut kas ārējs, tā paredz kaut ko tādu, kas ir acu priek�ā, kopējot tā kustības. Ja runa ir par skaņām, atdarinā�ana nav nekas cits kā tie�i to pa�u skaņu reproducē�ana. Ar to nekas nav pasacīts par atdarino�ā iek�ējo stāvokli. Pērtiķi un papagaiļi arī atdarina, bet viņi �ajā procesā nekādā ziņā nemainās. Varētu teikt, ka viņi nezina, kas ir tas, ko viņi atda�rina; viņi nav pārdzīvoju�i to no iek�ienes. Tā viņi var arī atdarināt �o vai to, ta�u secībai, kādā tas notiek, nav ne mazākās nozīmes. Pastāvības trū�kums atvieglina atdarinā�anu. Parasti atdarina kādu atsevi�ķu iezīmi. Tā

kā iezīme � pec lietas iedabas � ir uzkrīto�a, bie�i �ķiet, ka atdarinā�ana spēj sniegt raksturojumu, kaut arī īstenībā tā nebūt nav.

Kādu personu var pazīt pēc noteiktām, bie�i lietotām vārdkopām, un papagailis, kas viņu atdarina, ārēji var atgādināt �o personu. Ta�u �īs vārd�kopas var arī nebūt raksturīgas �ai personai. Tie var būt noteikti izteikumi, kas domāti vienīgi papagailim. �ajā gadījumā papagailis atdarina kaut ko pilnīgi nesvarīgu, un tādējādi neviens neiepazīs �o personu, ja nebūs iesvētīts.

Vienvārdsakot, atdarinā�ana vai imitācija nav nekas cits kā pirmējs impulss pārvērtībai, kas pēc tam tūdaļ pat pazūd. �ādi impulsi ātri seko cits citam un var būt vērsti uz visda�ādākajiem priek�metiem. īpa�i uzskatāmi to demonstrē pērtiķi. Tie�i imitācijas vieglums kavē tās padziļinā�anos.

Attiecībā pret atdarinā�anas divdimensionalitāti pati pārvērtība ir kaut kas līdzīgs miesai. Pārejas forma no atdarinā�anas uz pārvērtību, pusceļā apzināti paliekot stāvam, ir izlik�anās.

Izturēties kā draugam, ja nodomi ir naidīgi (tas iegājies visās vēlākajās varas formās), � tas ir agrīns un svarīgs pārvērtību veids. Tas ir virspusējs un attiecas vienīgi uz ārējām izpausmēm � uz vilnu, ragiem, balsi, gaitu. Zem tām atrodas mednieks, kura būtību un slepkavnieciskos nodomus neskar un nepēj skart �īs pārmaiņas. �is galējais iek�ējā un ārējā no�lprums, par kuru tālāk nevar iet, savu pilnību sasniedz maskā. Mednieks tur rokās gan sevi, gan savu ieroci. Ta�u viņ� valda arī pār dzīvnieka tēlu, kuru atveido. Jebkurā brīdī viņam ir vara pār abiem veidoliem. Viņ�, tā teikt, ir abi radījumi vienlaikus un nepārstāj tāds būt, līdz nesasniedz savu mērķi. Pārvērtību plūsma, uz ko viņ� ir spējīgs, ir apstādināta: viņ� ieņem divas stingri ierobe�otas un skaidri norobe�otas pozīcijas, kas iemiesotas viena otrā. Turklāt svarīgi ir tas, ka iek�ējā ir pamatīgi noslēpta aiz ārējās. Drau�dzīgi miermīlīgā ir ārpusē, bet naidīgi slepkavnieciskā � iek�pusē. Nāvē�jo�ais izpau�as tikai savā gala aktā.

�ī dubultība ir tā galējā forma, ko parasti dēvē par izlik�anos. Pats vārds �izlik�anās�, skatot tā pilno jēgu, nevarētu būt uzskatāmāks, nekā tas jau ir. Ta�u tas ir ticis attiecināts uz tik daudzām vājākas iedabas norisēm, ka zaudējis labu daļu savas izteiksmības. Es vēlos to atkal ierobe�ot �ā vārda stingrajā nozīmē, dēvējot draudzīgu tēlu, kurā apslēpts naidīgais, par izlik�anos.

�Kādam mazgātājam bija ēzelis, kas spēja nest milzīgi smagas nastas. Lai to pabarotu, mazgātājs viņu apklāja ar tīģera ādu un naktī veda uz citiem cilvēkiem piedero�iem labības laukiem; ēzelis pēc sirds patikas

baudīja citu cilvēku labību, jo neviens cilvēks neuzdro�inājās iet un padzīt to � viņi to uzskatīja par tīģeri. Ta�u reiz pielavījās lauka sargs. Viņ� bija uzmetis plecos putekļainu pelēku mēteli un turēja loku gatavībā, lai nogali�nātu plēsoņu. Iztālēm ieraudzījis viņu, ēzelis aizdegās mīlestībā, jo noturēja viņu par ēzelieni. Ēzelis iebrēcās un metās pie viņa. Ta�u lauku sargs pēc balss atpazina ēzeli un nogalināja to.�*

�ajā indie�u stāstā par �ēzeli tīģera ādā� da�os teikumos ietverta neliela izlik�anās mācībstunda. Vēl nevienam nav izdevies tādā mazā apjomā tik daudz par to pateikt. Tiesa, jāatzīst, ka runa ir nevis par tās izcelsmi, bet gan par lietojumu. Ta�u da�s labs lietojums nemaz nav tik tālu no izcelsmes.

Viss sākas ar mazgātāja profesiju, viņ� tīra drēbes, kas ir cilvēku otrā āda. Viņ� ir centīgs mazgātājs un sameklējis ēzeli, kas var nest lielas nastas. Var pieļaut, ka ēzelis nes kunga iztīrīto veļu. Starp ādām, ar kurām mazgā�tājam profesionāli ir darī�ana, viņ� laikam arī atradis tīģera ādu, par ko tiek vēstīts stāstā.

Ēzelis, kas tik labi strādā, ir izbadējies, viņam vajag daudz barības. Viņa kungs to ietērpj tīģera ādā un ved uz citu cilvēku labības laukiem. Viņ� var baroties pēc sirds patikas, cilvēki baidās no viņa, jo uzskata to par tīģeri. Miermīlīgais radījums ir ietērpts ļoti bīstama dzīvnieka ka�okā. Ta�u viņ� nezina, kas ar to izdarīts. Bailes, ko viņ� iedve�, pats ēzelis nevar aptvert. Viņ� netraucēti barojas pēc sirds patikas. Cilvēki, kas viņam neuzdro�inās tuvoties, nemaz nevar zināt, ko viņ� tur dara. Viņi baidās no varenās būtnes, bailēs ir kaut kas no ticīgas godinā�anas. Viņu bailes liedz tīģerī saskatīt ēzeli. Viņi turas atstatus, un, kamēr ēzelis klusē, viņ� var turpināt baroties. Ta�u tad parādās lauka sargs, kas nepavisam nav parasts vīrs; viņam ir mednieka drosme, viņ� tur loku gatavībā, lai nogalinātu tīģeri. Viņ� vēlas tam pielavīties un pārģērbjas par laupījumu, kas tīģeri varētu ieinteresēt. Viņ� uzvelk pelēku putekļainu mēteli, iespējams, ka tas ir no ēzeļādas, katrā ziņā, viņ� grib, lai iedomātais tīģeris viņu uzskatītu par ēzeli. Viņa izlik�anās ir tāda izlik�anās, kad bīstamais uzdodas par kaut ko miermīlīgu. Jau pa�i pirmie mednieki ir izmantoju�i �o līdzekli, lai pietu�votos savam medījumam.

Stāsta sāls ir tā, ka ēzelis, labi pieēdies, jūtas vientuļ�. Kolīdz viņ� tālumā pamana kaut ko tādu, kas atgādina ēzeli, tas grib, lai tā būtu ēzeliene. Viņ� iebrēcas un metas pie iedomātās ēzelienes. Pēc balss viņ� ļauj atpazīt sevī ēzeli, un lauka sargs to nogalina. Tā vietā, lai izskatītos pēc

* Hertel], Indische Mдrchen, Jena, 1921. S. 61 62.

medījuma, ko tīģeris labprāt notiesātu, lauka sargs, neko nenojau�ot, iedarbojas kā ēzeliene. Bet ēzelis cerētās mīlestības vietā atrod savu nāvi.

Stāsts ir veidots kā maldinā�anu virkne. Izliekoties par radījumu, kas īstenībā nemaz nav, mēģina maldināt citus radījumus. Darbība izvēr�as tā, ka izlik�anās iedarbojas citādi, nekā iecerēts. Apzināti izlik�anos izmanto tikai cilvēks. Viņ� var izlikties pats, kā to, piemēram, dara lauka sargs, viņ� var maskēt citu radījumu, kā to dara mazgātājs ar savu ēzeli. Dzīvnieks var kalpot tikai kā pasīvs izlik�anās upuris. Cilvēka un dzīvnieka no�ķirtība �ajā stāstā ir absolūta. Mītiskie laiki, kad viņi vēl nebija no�ķirti, kad cil�vēks patie�ām vēl rīkojās kā dzīvnieks un dzīvnieki runāja tāpat kā cilvēki, ir pagāju�i. Cilvēks � tie�i savu kā dzīvnieka mītisko pārdzīvojumu pēc � ir iemācījies pārvērsties gandrīz par visiem sev derīgiem dzīvniekiem. Viņa pārvērtības ir kļuvu�as par izlik�anos. Maskās un uzliktajās ādās viņ� pil�nīgi apzinās savu mērķi, viņ� paliek pats � dzīvnieku kungs. Ko nevar pakļaut, to viņ� godina, glu�i tāpat, kā tas ir gadījumā ar tīģeri. Ta�u īpa�i drosmīgie izliekoties mēģina pietuvoties arī tam, iespējams, ka savas viltī�bas dēļ lauka sargam izdotos nogalināt arī īstu tīģeri.

Tas, protams, ir apbrīnojami, ka neliels stāsts var ietvert tik daudzas būtiskas saistības. Svarīgi ir arī tas, ka stāsts sākas ar mazgātāju: viņ� manipulē ar drēbēm, tā teikt, pēdējām atdvēseļotajām ādas atvasēm, kuru uzlik�ana mītos bie�i vien izraisa pārvērtību. Tīģera āda, ko viņ� izmanto savos viltīga�jos nolūkos, atdzīvina nevainīgo veļu, ar kuru viņam parasti ir darī�ana.

Vienīgais, kas valdoņiem labi pazīstams līdz pat mūsu dienām, ir izlik��anās � �is ierobe�otais pārvērtību paveids. Tālāk valdonis nevar pārvēr�sties. Viņ� ir viņ� pats, kamēr apzinās savus iek�ējos naidīgos uzskatus. Viņa pārvērtību robe�a � �is iek�ējais kodols, viņa patiesais veidols, kas vienmēr jāuztur pilnīgi neskarts. Da�kārt viņ� var uzskatīt, ka derīgi ap�slēpt bailes, ko izraisa viņa patiesais veidols. �ajā nolūkā viņ� var izmantot da�ādas maskas. Bet tās viņ� vienmēr uzliek tikai uz kādu laiku, tās nekad neko nemainīs viņa iek�ējā veidolā, viņa iedabā.

Pārvērtības galastāvoklis ir figūra. Tā vairs nepieļauj tālāku pārvērtību. Figūra ir ierobe�ota un skaidra visās savās iezīmēs. Tā nav dabiska, tā ir cilvēka veidojums. Tā ir glābiņ� nemitīgo pārvērtību plūdumā. To neva�jag sajaukt ar to, ko modernā zinātne dēvē par veidu vai dzimtu.

Vislabāk tās būtību var aptvert, ja domā par ļoti senu reliģiju dievu (igurām. Tāpēc vērts aplūkot da�us ēģiptie�u dievus. Dieviete Sehmeta ir sieviete ar lauvas galvu, Anubiss � vīrietis ar �akāļa galvu, Tots � vīrietis ar ibisa galvu. Dievietei Hatorai ir govs galva, dievam Horam � piekūna galva. �īs figūras savā noteiktajā, nemainīgajā cilvēciski dzīvnieciskajā dubultformā ir gadu tūksto�iem valdīju�as pār ēģiptie�u reliģiskajiem priek�statiem. Tie visur attēloti �ajā formā, un �ajā formā tie tiku�i arī pielūgti. To konstantums ir apbrīnojams; ta�u ilgi pirms �ādas rigīdas dievu sistēmas izveides neskaitāmām tautām, kas nepavisam savā starpā nekontaktēja, bija pazīstami cilvēciski dzīvnieciskie dubultveidojumi.

Austrālie�u mītiskie sen�i ir vienlaikus cilvēki un dzīvnieki, da�kārt � cilvēki un augi. �īs figūras dēvē par totēmiem: pastāv ķengura, oposuma, emu totēmi. Ikvienu no tiem raksturo tas, ka tas vienlaikus ir cilvēks un dzīvnieks; tie rīkojas gan kā cilvēks, gan kā pavisam noteikts dzīvnieks un ir abu sen�i.

Kā lai izprot �īs pirmatnējās figūras? Ko tās attēlo? Lai tās aptvertu, jāņem vērā, ka tās uzskata par mītiskā pirmlaika iedzīvotājiem, kad visi radījumi varēja pārvērsties un �ādas pārvērtības arī nemitīgi notika. Toreizējās pasaules fluiditāte jau ir bie�i uzsvērta. Jebkur� varēja pārvērsties par visu kaut ko, ta�u pastāvēja arī vara pārvērst citus. �ajā vispārējā plūsmā izceļas atsevi�ķas figūras, kas nav nekas cits kā noteiktu pārvērtību fiksē�ana. Figūra, kuru, tā teikt, uztur, kura kļūst par dzīvi nodro�ino�u tradīciju, kuru aizvien no jauna attēlo, par kuru aizvien no jauna stāsta, nav tas, ko mēs patlaban dēvētu par dzīvnieku sugu � piemēram, ķenguru vai emu, tā vienlaikus ir divēja: ķengurs, kas saau�as ar cilvēku, un cilvēks, kas pēc savas patikas kļūst par emu.

Tādējādi pārvērtības process ir vissenākā figūra. No neskaitāmi daudza�jām un nemitīgajām visda�ādākajām pārvērtībām tiek izraudzīta viena pavisam noteikta pārvērtība un fiksēta figūrā. Pats pārvērtības process, viens no �iem procesiem, tiek nostiprināts, un at�ķirībā no visiem citiem procesiem, kas tiek izslēgti, tam tiek pie�ķirta īpa�a vērtība. �ī dubultfigūra, kas satur un nodro�ina cilvēka pārvēr�anos ķengurā un ķengura pārvēr�anos cilvēkā, kas vienmēr tāda saglabājas, ir pirmā un senākā figūra, tās sākotne.

Tā vēl ir, tā teikt, brīva figūra. Abi tās aspekti ir līdzvērtīgi. Neviens nav pārāks par otru, neviens netiek paslēpts aiz otra. Tā iesniedzas pirm�laika, ta�u tās jēgpilnā iedarbība ir tagadnīga. Tai var tuvoties � izklāstot mītus, kļūt tai līdzdalīgs.

Arī mums ir svarīgi iegūt skaidrību par �o senāko figūras veidu. Svarīgi aptvert, ka figūra sākas ar kaut ko tādu, kas nepavisam nav vienkār�s, tas �ķiet sare�ģīts un pretstatā tam, ko patlaban iedomājamies kā figūru, vien�laikus izteic pārvērtības procesu un rezultātu.

Maska sava sastinguma pēc at�ķiras no visiem pārējiem pārvērtības galastāvokļiem. Nemitīgi kustīgās mīmiskās spēles vietā tā liek precīzu pretstatu � pilnīgu sastingumu un konstantumu. Mīmiskajā spēlē jo īpa�i izpau�as cilvēka nemitīgā gatavība pārvērtībām. No visiem radījumiem viņam ir pati bagātīgākā mīmiskā spēle, viņam ir arī visbagātīgākā pārvēr�tību dzīve. Nav aptverams, kas vienas pa�as stundas laikā norisinās uz cil�vēka sejas. Ja būtu pietiekami daudz laika detalizētāk aplūkot visus noska�ņojumus un dziņas, kas izpau�as sejā, varētu tikai brīnīties par neskaitā�majiem pārvērtību aizsākumiem, kas kļūst atpazīstami un no�ķirami.

Tikumi ne visur vienādi novērtē sejas brīvo spēli. Da�ās civilizācijās mīmikas brīvība ir ļoti ierobe�ota. Nav pieņemts tūdaļ pat izrādīt sāpes vai priekus, tos noslēdz sevī, un seja ir pavisam mierīga. �īs nostājas dziļākais cēlonis ir prasība pēc konstantas cilvēka autonomijas. Nevienam nav ļauts ietiekties citā, un arī pats nevienā neietiecas. Cilvēkam jāspēj būt pa�am, cilvēkam jāspēj būt vienam un tam pa�am. Tas iet roku rokā. Jo tie�i cil�vēka iedarbība uz otru cilvēku izraisa nemitīgās, gaisīgās pārvērtības. Tās izpau�as �estos un mīmiskajā spēlē, bet tur, kur tie tiek nosodīti, jebkura pārvērtība ir apgrūtināta un galu galā tiek pavisam paralizēta.

Nedaudz iepazīstot �ādu nedabisku, �stoisku� natūru stingo būtību, drīz vien atpazīstama arī maskas jēga vispār: tā ir galastāvoklis. Neskaidrās un gaisīgās pārvērtības, kas tik brīni�ķīgi rotā jebkuru dabisku, cilvēcisku seju, maskā sastingst, tās beidzas maskā. Kolīdz tur nokļuvu�as, tās vairs nerāda neko, kas sākas, nerāda neko tādu, kas vēl būtu bezveidīgs un neap�zināts. Maska ir skaidra, tā pau� kaut ko pavisam noteiktu � ne vairāk, ne mazāk. Maska ir sastingusi � �ī noteiktība nemainās.

Tiesa, aiz �īs maskas var atrasties cita. Izpildītājam nekas netraucē valkāt zem maskas citu masku. Dubultmaskas ir pazīstamas daudzām tautām: viena tiek noņemta, bet zem tās parādās otra. Ta�u arī tā ir maska, cits galastāvoklis. No viena pie otras ved lēciens. Lai kas būtu pa vidu, tas tiek izslēgts; nepastāv nekāda maiga pāreja, kas, piemēram, varētu at�spoguļoties cilvēka sejā. Jaunais, at�ķirīgais parādās pēk�ņi. Jaunā maska ir tikpat skaidra un sastingusi kā iepriek�ējā. No maskas uz masku iespējams ir viss, ta�u tas iespējams tikai maskas lēcienā, vienā un tajā pa�ā, koncen�trētā veidā.

Parver�anas

Maska galvenokārt iedarbojas uz āru. Tā rada figūru. Maska nav aptaus�tāma, tā noteic distanci starp sevi un skatītāju. Dejā, piemēram, tā var tuvo�ties skatītājam. Ta�u viņam ir jāpaliek savā vietā. Formas sastingums kļūst par distances sastingumu: maskas nemainīgums ietver sevī tās valdzinājumu.

Jo aiz maskas tūdaļ pat sākas noslēpums. Striktos, pilnvērtīgos gadīju�mos, par kuriem tiek runāts, proti, tad, kad maska tiek uztverta nopietni, nedrīkst zināt, kas aiz tās atrodas. Tā daudz ko izteic, ta�u vēl vairāk ap�slēpj. Tā ir �ķīrums: pielādēta ar bīstamu saturu, ko nedrīkst iepazīt un pret ko nav iespējama draudzīga attieksme, tā pietuvojas kādam pavisam klāt, ta�u pat �ajā tuvumā tā ir strikti no�ķirta. Tā draud ar savu noslēpumu, kas aiz tās krājas. Tā kā tajā nav neko iespējams nolasīt kā no cilvēka sejas, tad pieļauj, ka aiz tās slēpjas kas nepazīstams, un baidās no tā.

Vizuālajā sterā gūstama tā pati pieredze, kas ikvienam pazīstama akustiskajā sfērā. Cilvēks ierodas zemē, kuras valoda viņam ir pilnīgi nepazīstama. Ap viņu ir cilvēki, kas sarunājas. Jo mazāk saprot, jo vairāk iedomājas. Iedomājas kaut ko pavisam nepazīstamu. Baidās no naidīguma. Ta�u cilvēks netic, jūtas atvieglots un pat nedaudz vīlies, kad sve�inieku vārdi tiek pārtulkoti pazīstamā valodā. Cik nevainīgi! Cik nekaitīgi! Jebkura pilnīgi nepazīstama valoda ir akustiska maska*; kolīdz to saprot, tā kļūst par interpretējamu un visnotaļ pazīstamu seju.

Maska ir tie�i tas, kas nepārvēr�as, kas nesajaucami un ilgsto�i saglabā�jas kā kaut kas palieko�s vienmēr mainīgajā pārvērtību spēlē. Tās tīrā iedarbība � apslēpt visu aiz tās atrodamo. Maskas pilnīgums sakņojas tajā, ka tā ir pilnīgi klāteso�a un viss, kas ir aiz tās, paliek neiepazīts. Jo noteiktāka ir pati maska, jo neskaidrāks ir viss aiz tās. Neviens nezina, kas notiek aiz maskas. Spriegums starp izpausmes stingumu un aiz tās eso�o noslēpumu var sasniegt milzīgus apmērus. Spriegums ir īstais maskas draudīguma cēlonis. �Es esmu tas, ko tu redzi,� saka maska, �un viss, no kā baidies, � aiz manis.� Tā fascinē un vienlaikus uzspie� distanci. Neviens neuzdrīkstas to aizskart. Par tās norau�anu ir paredzēts nāves sods. Tā � visā savas aktivitātes laikā � ir neaizskarama, neievainojama, svēta. Zināmais maskā, tās skaidrība ir uzlādēta ar nezināmo. Maskas vara sakņojas tajā, ka to ļoti labi pazīst, nespējot zināt, ko tā satur. To pazīst no ārpuses, tā teikt, tikai no priek�puses.

Ta�u, ja visu ceremonijas laiku maska izturas tā, kā ir ierasts un kā gaida no tās, maska var iedarboties arī nomierino�i. Jo tā stāv starp bīs�tamo, kas ir aiz tās, un skatītāju. Tāpēc, pareizi izmantota, tā var novērst

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

bīstamo. Tā var bīstamo savākt un saglabāt sevī. Maska ļaus tam izplūst tikai tā, kā tas atbilst viņas veidolam. Kolīdz ar to izveidojas kādas attie�cības, var izveidot pret to pareizu attieksmi. Tā ir figūra ar savu izturē�anās veidu. Kolīdz to iepazīst un iemācās, kolīdz zina, kāda distance pret to jāietur, maska sargā no bīstamā, ko ietver sevī.

Par �īs maskas, kas kļuvusi par figūru, iedarbību būtu daudz kas sakāms: ar to sākas, pastāv un beidzas drāma. Ta�u patlaban runa ir tikai par pa�u masku. Nepiecie�ams redzēt, kas tā ir no otraspuses, jo tā iedarbo�jas ne tikai uz āru, uz tiem, kas nezina, ko tā ietver: to valkā cilvēki, kas stāv aiz tās.

Sie cilvēki ļoti labi apzinās, kas viņi ir. Viņu uzdevums ir izspēlēt masku un �īs spēles laikā palikt noteiktās robe�ās, proti, maskai atbilstīga�jās robe�ās.

Maska tiek uzlikta, tā ir ārpusē. Kā materiāls veidojums tā ir strikti no�ķirta no valkātāja. Viņ� to jūt uz sevis kā kaut ko sve�u, viņ� nekad nevar to pilnīgi izjust kā savu ķermeni. Tā traucē viņam, tā viņu ierobe�o. Visu spēles laiku viņ� ir divējs � pats un maska. Jo bie�āk viņ� to valkā un labāk pazīst, jo vairāk spēles laikā no viņa ieplūst maskas figūrā. Un tomēr pārējā viņa personas daļa tiek no�ķirta no tās, tā ir daļa, kas zina, ka izraisa bailes, kuras pa�u neskar. Noslēpumam, ko viņ� priek�stata citiem, jāiedarbojas arī uz viņu, kas atrodas iek�pusē, bet tā, kā noprotams, nav tā pati iedarbība. Viņi baidās no tā, ko nepazīst, savukārt viņ� baidās no atmasko�anas. Tie�i �īs bailes viņam neļauj saplūst ar masku. Viņa pārvēr�tība var iet ļoti tālu, ta�u tā nekad nav pilnīga. Maska, kuru var noņemt, ir pārvērtību traucējo�ā robe�a. Viņam jāuzmanās, lai to nepazaudētu. Tā nedrīkst nokrist, tā nedrīkst atvērties, katrā ziņā viņu pilda rūpes par tās likteni. Līdz ar to maska bez sniegtās pārvērtību iespējas ir ierocis vai instruments, ar kuru jāprot apieties. Kā ikdienas persona viņ� operē ar to, bet kā izrādītājs pārvēr�as tajā. Tātad viņ� ir divkār�s, un tādam viņam jābūt visu uzveduma laiku.

Valdonis, kur� apzinās savus iek�ējos naidīgos nodomus, ar izlik�anos nevar pievilt visus. Ir ta�u arī citi, kas, pateicoties varai, ir tādi pa�i kā viņ�, neatzīst viņu un jūtas kā viņa sāncen�i. Attiecībā pret tiem viņ� vienmēr ir modrs, viņam tie var kļūt bīstami. Viņ� gaida īsto brīdi, lai �tiem norautu

maskas no sejas�. Tādējādi kļūs redzami viņu patiesie nodomi, kurus viņ� it labi pazīst pats pēc sevis. Atmaskojot viņ� padarīs tos nekaitīgus. Pirmo reizi viņ� tos var atstāt dzīvus, ja tas atbilst viņa mērķiem. Ta�u viņ� uzma�nīs, lai tiem neizdotos izlikties no jauna, un vienmēr paturēs uzmanības lokā viņu patieso veidolu.

Pa�a neuzspiestās pārvērtības viņ� necie�. Sev nepiecie�amos cilvēkus viņ� var paaugstināt līdz visaugstākajiem posteņiem. Ta�u viņa pa�a panāk�tajām sociālajām pārvērtībām jābūt stingri ierobe�otām, nemainīgām un jāatrodas pilnīgi viņa varā. Paaugstinot un pazeminot viņ� ievie� nolikumu, un neviens nedrīkst uzdro�ināties uz pārvērtību pēc pa�a ieskata.

Valdonis nepārtraukti cīnās pret spontānu un nekontrolējamu pārvēr��anos. Atmasko�ana � �ai cīņā izmantojamais līdzeklis � ir polāri pretējs pārvērtību procesam, un to var dēvēt par apvērsto pārvēr�anos. Tās norise lasītājiem vairs jau nav sve�a. Mēnelajs to piedzīvoja, satverot jūras veci Proteju un nenobīstoties no viņa da�ādajiem veidoliem, turot tik ilgi, kamēr viņ� atkal parādījās kā Protejs.

Apvērstās pārvēr�anās būtiska iezīme ir tā, ka vienmēr precīzi zināms iznākums. Gaidāmais jau zināms iepriek�; valdonis sāk procesu ar �aus�mīgu noteiktību un visas pārvērtības, kurām redz cauri, nicina kā tuk�u un veltīgu krāp�anos. Apvērstā pārvēr�anās var būt vienreizēja, kā gadī�jumā ar Mēnelaju, kur� pārspēja Proteju gudrībā. Tā var norisināties bie�i un galarezultātā kļūt par kaisli.

Apvērstās pārvēr�anās pastiprinā�anās rada pasaules reducē�anos. Tās izpausmju formu bagātība vēl neko nenozīmē, visa daudzveidība kļūst aiz�domīga. Visas lapas ir vienādi sausas un putekļainas, visi gaismas stari izdziest ienaida tumsā.

Garīgā slimībā, kas ir tik radniecīga varai, ka tās var dēvēt par dvīnēm, apvērstā pārvēr�anās uzstājas kā viens no tirānijas veidiem. Paranoja jo īpa�i izceļas ar divām īpa�ībām. Vienu no tām psihiatri dēvē par disimulāciju. Tā nav nekas cits kā izlik�anās, un tie�i tajā nozīmē, kādā �is vārds tiek lietots �eit. Paranoiķi var izlikties tik labi, ka daudziem vispār nevar konstatēt, cik lielā mērā viņi ir paranoiķi. Otrā īpa�ība � nemitīga ienaid�nieku atmasko�ana. Ienaidnieki atrodas visur, pieņemot draudzīgu un miermīlīgu izskatu, ta�u paranoiķis, kuram dāvāta iespēja redzēt visam cauri, skaidri redz, kas slēpjas iek�ienē. Viņ� norauj maskas, un izrādās, ka tas gandrīz vienmēr ir viens un tas pats ienaidnieks. Paranoiķis ļaujas apvērstajām pārvērtībām pilnīgi, vairāk par jebkuru cilvēku, un tādējādi parādās kā sastindzis valdonis. Stāvoklis, ko viņ�, pēc sava ieskata, ieņem,

nozīme, kuru viņ� pie�ķir sev, � citu skatījumā, protams, ir fikcija; un tomēr � viņ� to visu aizstāvēs, nemitīgi izmantojot abus savstarpēji saistī�tos procesus � izlik�anos un atmasko�anu.

Aizliegta pārvērtība � ļoti nozīmīga sociāla un reliģiska parādība. Tā vēl nav nopietni aplūkota, nerunājot jau nemaz par aptver�anu. Arī �is tuvo�anās mēģinājums ir sava veida taustī�anās.

Arandu totēmu ceremonijās tiesības piedalīties ir tikai totēma piederī�gajam. Pārvēr�anās par mītiskā pirmlaika sen�a dubultfigūru ir preroga�tīva, kas attiecas tikai uz noteiktām personām. Neviens nav tiesīgs piesa�vināties pārvērtību, kas tiek mantota kā strikti noteikts īpa�ums. To sargā tāpat kā attiecīgā svētā dziedājuma vārdus un skaņas. Tie�i precizitāte, kādā izveidojusies �ī dubultfigūra, tās skaidrā noteiktība un norobe�otība atvieglina nosargā�anu. Aizliegums to piesavināties tiek strikti ievērots, tas ir saistīts ar reliģisku sankciju. Tikai pēc ilgām un sare�ģītām iniciācijām jauns vīrietis tiek uzņemts to grupā, kam noteiktos gadījumos atļauta �ī pārvērtība. Sievietēm un bērniem aizliegums ir absolūts un tiek ievērots vienmēr. Citu totēmu iniciētajiem tas da�kārt tiek atcelts kā īpa�as cieņas izpausme. Ta�u tie ir īpa�i gadījumi, pēc tam aizliegums tiek ievērots tik�pat strikti kā iepriek�.

Starp �o reliģiju un kristietību pastāv milzīgs lēciens, ta�u arī tajā ir aizliegta figūra, proti, velns. Visvisādos veidos tiek galvots par viņa bīs�tamību, simtos brīdino�u nostāstu tiek klāstīts, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ar to ielai�as. Visās detaļās tiek atainotas viņu dvēseļu mū�īgās mokas ellē, ar to tiek draudēts. �ī aizlieguma intensitāte ir milzīga; īpa�i uzkrīto�a tā ir tur, kur cilvēki spiesti rīkoties pretrunā tai. Ļoti labi zināmi nostāsti par apsēstajiem, kas pēk�ņi rīkojas kā pats velns vai pat vairāki velni. Pastāv �ādu cilvēku pa�atainojumi, pazīstamākais no tiem ir par Ludenas ursulie�u klostera abatesi Zannu An�ijieti un tēvu Sirēnu, kas viņu eksorcēja, līdz velns pārgāja viņā pa�ā. Velns pārceļas cilvēkos, kas īpa�i nosolī�ju�ies kalpot Dievam, tuvo�anās velnam, nerunājot nemaz par pārvēr�a�nos, viņiem aizliegta daudz lielākā mērā nekā vienkār�iem lajiem. Aizliegtā pārvērtība viņus ir pievārējusi pilnīgi. Diez vai kļūdīsimies, ja spēku, ar kādu izpau�as pārvērtība, atvedināsim no aizlieguma varenības.

Pārvēr�anās aizlieguma seksuālais aspekts, kas te izpau�as, kļūst skaid-

raks, skatot raganu būtību. Raganu īstais grēks ir to dzimumsakars ar velnu. Lai ko tās darītu, viņu slēptā eksistence vainagojas orģijās, kurās piedalās velns. Viņas ir raganas, jo uztur attiecības ar to; kā būtiska viņu pārvērtības sastāvdaļa ir fakts, ka viņas tam atdodas.

Priek�stats par pārvērtību piegulē�anas rezultātā ir vecs kā pasaule. Tā kā jebkur� radījums parasti atdodas savas sugas cita dzimuma pārstāvim, tad ļoti viegli pieļaujams, ka novirze no tā tiek uztverta kā pārvērtība. �ajā gadījumā jau senākie laulību likumi būtu uztverami kā pārvērtību aizlieg��anas forma, t.i., visu pārējo pārvērtību aizlieg�ana, izņemot noteiktu pārvērtību, kas ir atļauta un vēlama. �o pārvērtības dzimumisko formu vajadzētu izpētīt detalizētāk. Man �ķiet, ka tas ļautu izdarīt svarīgus seci�nājumus.

Iespējams, ka pa�i svarīgākie pārvērtību aizliegumi ir sociālie aizlie�gumi. Jebkura hierarhija ir iespējama tikai tad, ja pastāv �ādi aizliegumi, kas noteiktas grupas piederīgajiem neļauj justies līdzīgiem vai vienādiem ar augstākas grupas pārstāvjiem. �is aizliegums vērojams jau dabas tautu vecumu grupās. Reiz izveidotais no�ķīrums tiek uzsvērts aizvien spēcīgāk. Pacel�anās no zemākas grupas uz augstāko tiek visādi apgrūtināta. Tā ir iespējama tikai ar īpa�ām iniciācijām, un tās uztver kā pārvērtības vārda tie�ā nozīmē. Bie�i vien pacel�anos izprot tā, ka vispirms jānomirst zemā�kajā grupā, lai augstākajā atkal tiktu uzmodināts dzīvei. Starp grupām ir nolikta nāve, ļoti nopietna robe�a. Pārvērtība kļūst par ilgu un bīstamu ceļu. Nepiecie�ams izturēt visda�ādākos pārbaudījumus un bīstamās situā�cijas, kandidātam nekas netiek dāvināts. Ta�u visu, ko, būdams jauns, viņ� izcietis, vēlāk, piederot pie augstākas grupas, var atkal darīt ar novi��iem, kurus nu "/pārbauda. Tādējādi augstākās grupas ideja iegūst kaut kā strikti norobe�ota iezīmes, tai ir sava atsevi�ķa dzīve. Ar to ir saistītas svēto dziesmu un mītu zinā�anas, bet da�kārt arī īpa�a valoda. Zemāko grupu piederīgie, piemēram, sievietes, kas izslēgtas no visām augstākajām grupām, ar �ausmīgu masku un baisu skaņu palīdzību tiek turēti bailēs un paklausībā.

Visstriktāk grupu no�ķir�ana ir īstenota kastu sistēmā. Te piederība kādai kastai absolūti izslēdz jebkuru sociālo pārvērtību. Ikviens ir precīzi no�ķirts kā no apak�as, tā no aug�as. Jebkura saskarsme ar zemākas kastas pārstāvi ir strikti aizliegta. Precēties var tikai savā starpā, ikvienam ir tas pats amats. Tātad ar darbu nav iespējams pārvērsties par citas kārtas pārstāvi. �īs sistēmas sekas ir apbrīnojamas, precīza tās izpēte ļautu atpazīt visus sociālās pārvērtības aizsākumus. Tā kā tie visi ir aizliegti, tie tiek

rūpīgi reģistrēti, aplūkoti un aprakstīti. �ī pilnīgā aizliegumu sistēma, ja palūkojas no pozitīvā aspekta, ļauj precīzi noskaidrot, kas tiek uzlūkots kā pārvērtība, kas ļauj pāriet uz augstāku grupu. �Pētījums par kastām� pār�vērtību aspektā ir pilnīgi nepiecie�ams, to vēl vajag uzrakstīt.

Izolēta pārvērtības aizlieguma forma, t.i., aizliegums, kas attiecas uz atsevi�ķu cilvēku, kur� atrodas sabiedrības virsotnē, atklājas agrīnajās karaļvaras formās. Zīmīgi, ka abas visizteiktākās valdoņu formas, kas pazīsta�mas pagātnes cilvēcei, at�ķiras ar tie�i pretēju attieksmi pret pārvērtībām.

Vienā polā ir pārvērtību meistars, kas var pieņemt jebkuru izskatu, vai tas būtu dzīvnieka, dzīvnieku gara vai miru�o gara izskats. Triksters, kas pārvērtību pēc ietver sevī visus pārējos, ir iecienīta figūra Ziemeļamerikas indiāņu mītos. Viņa vara sakņojas neskaitāmajos veidolos, kurus viņ� var pieņemt. Viņ� pārsteidz un pazūd, negaidīti satver un Jauj it kā satvert pats sevi, lai tūdaļ pat pazustu. Svarīgākais līdzeklis, kas ļauj īstenot �os pārsteidzo�os pasākumus, vienmēr ir pārvērtība.

īstu varu pārvērtību meistars iegūst kā �amanis. Ekstātiskajā seansā viņ� sasauc garus, pakļauj sev, runā viņu valodā, kļūst tiem līdzīgs un var tiem pavēlēt. Viņ� kļūst par putnu, kad dodas ceļojumā uz debesīm, kā jūras radījums sasniedz tās dibenu. Iespējams ir viss, viņa sasniegtajā paroksismā izpau�as straujas pārvērtības, kas viņu krata tik ilgi, līdz atrod to, kas nepiecie�ams viņa mērķim.

Pārvērtību meistars ir pārvēr�anās //>/meistars, salīdzinot ar sakrālo ka�rali, kas pakļauts simtiem ierobe�ojumu, kam vienmēr jāpaliek vienā un tajā pa�ā vietā, kam neviens nevar tuvoties, kuru bie�i vien pat nedrīkst skatīt vaigā, redzams, ka viņu at�ķirība, izraugoties pa�u vienkār�āko kop�saucēju, nav nekas cits kā pretēja attieksme pret pārvērtībām. Vienam, �amanim, tās ir absolūti kāpinātas un pilnīgi izmantotas, otram, karalim, tās ir aizliegtas, tā ka viņ� pilnīgi sastingst. Viņam tik ļoti jābūt tāpatīgam, ka nemaz nedrīkst kļūt vecāks. Viņam jabut vīrietim viena un taja pa�ā vecumā, tajā pa�ā briedumā, spēkā un veselībā, kolīdz parādās pirmās vecuma pazīmes, piemēram, sirmi mati vai vīri�ķā spēka mazinā�anās, viņ� bie�i vien tiek nogalināts.

�ī tipa statiskums, kuram aizliegtas pārvērtības, kaut gan no tā nemitīgi tiek saņemtas pavēles, kas pārvēr� citus, ir iekļāvies varas būtībā, un tas iz�ķirīgi noteicis modernā cilvēka priek�statu par varu. Valdonis atrodas noteiktā augstumā un vietā, kas ir precīzi ierobe�ota un nemainīga. Viņ� nedrīkst nolaisties no saviem augstumiem, viņ� nedrīkst nevienam panāk�ties pretim, viņ� �nedrīkst zaudēt savu cieņu�, ta�u viņ� var paaugstināt

citus, pie�ķirot to vai citu vietu. Paaugstinot vai pazeminot, viņ� var pār�vērst citus. To, kas nedrīkst notikt ar viņu, viņ� var darīt ar citiem. Viņ�, nemainīgais, pēc savas patvaļas pārvēr� citus.

�is straujais da�u pārvērtību aizliegumu formu uzskaitījums � detali�zētāk par tiem vēl tiks runāts � tuvina jautājumiem par to, kas gan ir �is aizliegums, kāpēc vienmēr ķeras pie tā, kas gan cilvēkiem liek tos uzlikt sev vai sev līdzīgiem. �iem jautājumiem jātuvojas ļoti uzmanīgi.

�ķiet, ka tie�i cilvēka spēja pārvērsties, viņa iedabas pieaugo�ā plūstamība darīja viņu nemierīgu un lika tiekties pēc stingrām un nemainīgām robe�ām. Viņ� izjuta savā miesā tik daudz sve�a � atcerēsimies kaut vai bu�meņu klauvē�anas zīmes �, ka jutās padots �im sve�ajam, juta nepie�cie�amību kļūt par to pat tad, kad ar �o pārvēr�anās spēju bija remdējis izsalkumu, pat tad, kad bija paēdis un mierīgs, pat tad viņam nebija, tā teikt, nekā cita kā vien kustības, viņa izjūtas, pa�a forma bija nemitīga plūsma, � tam visam vajadzēja viņā modināt tieksmi pēc pastāvības un stingrības, kas bija remdināma tikai ar pārvērtības aizliegumiem.

Sajā sakarībā mēdz atcerēties austrālie�u akmens saimniecību. Visi sen�u darbi un piedzīvojumi, ceļojumi un liktenis viņiem ir iegājis land�aftā un kļuvis par stingrām, nemainīgām zīmēm. Nav gandrīz vai nevie�nas klints, kas nebūtu kāds radījums, kas te reiz dzīvojis un veicis lielus darbus. Land�afta ārējām un monumentālajām zīmēm, kas saglabājas nekustīgas, pievienojas mazāki akmeņi, kas ir kāda īpa�umā un atnesti no svētām vietām. Jebkuru no �iem akmeņiem nodod no paaudzes paaudzē. Katram no tiem ir noteikta nozīme: ar to ir saistīta jēga vai teika, tas ir redzama �īs teikas izpausme. Kamēr akmens līdzinās pats sev, teika nemai�nās. �ī koncentrē�anās uz akmens pastāvību, kura, starp citu, nepavisam nav sve�a arī mums, manuprāt, satur to pa�u dziļo vēlmi, to pa�u nepiecie��amību, kas izraisījusi visa veida pārvērtību aizliegumus.

Vergs ir īpa�ums � kā lopu un nevis kā nedzīvu lietu īpa�ums. Viņa kustības brīvība atgādina dzīvnieku, kas ganās un var veidot kaut ko līdzīgu ģimenei.

Lietas īstenais raksturojums ir tās necaurlaidīgums. To var pagrūst un pastumt, bet tā nevar apgūt pavēli. Tātad verga juridiskā noteiksme � lieta un īpa�ums � ir maldino�a. Viņ� ir dzīvnieks un īpa�ums. Atsevi�ķu

vergu visdrīzāk var salīdzināt ar suni. Noķertais suns ir no�ķirts no sava bara un izolēts. Viņ� pakļaujas sava kunga pavēlēm. Viņ� atsakās pats no saviem pasākumiem, ja tie ir pretrunā ar �īm pavēlēm, un saņem par to no saimnieka iztiku.

Gan sunim, gan vergam iztikas un pavēles avots ir viens � kungs, un tiktāl to statusa salīdzinājums ar bērna statusu nav glu�i nevietā. Bet tas, kas viņus no tā būtiski at�ķir, ir pārvērtību neiespējamība. Bērns vingrinās it visās pārvērtībās, kuras viņam vēlāk varētu noderēt. Ar viņu vienmēr ir vecāki, kuri, piegādājot jaunus rekvizītus, rosina uz aizvien jaunām spē�lēm. Bērns aug da�ādos virzienos un, kļūstot par savu pārvērtību meistaru, par atalgojumu tiek uzņemts augstākā stāvoklī.

Ar vergu viss notiek otrādi. Kā kungs neļauj savam sunim medīt to, ko tas vēlas, bet ierobe�o �o medību jomu pēc savām vajadzībām, tā arī ver�gam citu pēc citas viņ� atņem tā izveidotās pārvērtības. Vergs nedrīkst darīt to un nedrīkst darīt �ito, bet noteiktas procedūras viņam ir jāatkārto, un, jo tās vienmuļākas, jo labprātāk kungs tās liek izpildīt. Darba dalī�ana nav bīstama cilvēku pārvērtību daudzveidībai tik ilgi, kamēr var veikt da�ādus darbus. Bet, tiklīdz viņ� tiek ierobe�ots ar vienu vienīgu, turklāt vēl, ja jāpadara pēc iespējas vairāk un iespējami īsākā laikā, t.i., jābūt pro�duktīvam, viņ� kļūst par to, kas principā arī jādefinē kā vergs.

No pa�a sākuma pastāv divi ļoti da�ādi vergu tipi: vieni, kas līdzīgi mājas sunim, saistīti ar kungu, un otrie, kas dzīvo kopīgi � līdzīgi ganām�pulkam. Pa�i �ie ganāmpulki, protams, ir uzlūkojami par senākajiem vergiem.

Vēlme padarīt cilvēkus par dzīvniekiem ir stiprākā verdzības izplatī�a�nas dziņa. �īs vēlmes enerģiju tikpat grūti pārvērtēt kā pretējo vēlmi � pārvērst dzīvniekus par cilvēkiem. Pateicoties �ai pēdējai vēlmei, ir radīti lielie gara veidojumi, tādi kā metempsihoze un darvinisms, kā arī popu�lārās izpriecas ar dresēto zvēru uzstā�anos.

Kad cilvēkiem bija izdevies savākt vienkopus tikpat daudz vergu, cik dzīvnieku ir barā, tika likts pamats valstij un varai; un nav nekādu �aubu, ka vēlme padarīt visu tautu par vergiem vai dzīvniekiem valdonī kļūst jo stiprāka, jo vairāk ļau�u tautā.

VARAS ASPEKTI

Cilvēks, kas tik labprāt stāv, var, neizkustoties no vietas, arī sēdēt, gulēt, tupēt vai stāvēt uz ceļiem. Ikviens no �iem stāvokļiem, un it īpa�i jau pāreja no viena uz citu, izsaka kaut ko pavisam noteiktu. Rangs un vara ir radīju�i stingras, tradicionālas pozīcijas. No veida, kā cilvēki nostā�jas attiecībās cits pret citu, itin viegli atvedināt viņu statusu. Mēs zinām, ko nozīmē, ja kāds sē� uz paaugstinājuma un pārējie stāv viņam visapkārt, ja kāds stāv, bet pārējie sē�, ja kāds pēk�ņi parādās un sapulcēju�ies viņa priek�ā pieceļas, ja kāds krīt kāda priek�ā uz ceļiem, ja ienāku�o neaicina apsēsties. To visu vajag aplūkot un precīzāk noteikt katra stāvokļa nozīmi.

Ikviens jauns stāvoklis, kas tiek ieņemts, ir saistīts ar iepriek�ējo, un, zinot to, var izsmeļo�i izskaidrot nākamo. Stāvo�ais var būt uzlēcis no savas guļvietas, viņ� var būt piecēlies no sava sēdekļa. Pirmajā gadījumā viņ� var būt nojautis briesmas, otrajā gadījumā viņa nolūks var būt kādu godināt. Visām stāvokļa izmaiņām piemīt kaut kas pēk�ņs. Tās var būt pazīstamas, sagaidāmas un precīzi atbilst kādas kopības tikumiem. Tomēr vienmēr pastāv iespēja, ka stāvoklis tiek negaidīti mainīts, un tas ir pavisam pārstei�dzo�i un izteiksmīgi. Dievkalpojuma laikā baznīcā bie�i krīt ceļos, tas ir ierasti, un pat tie, kas to labprāt dara, nepie�ķir pārāk lielu nozīmi tam, ka tik bie�i krīt ceļos. Ta�u, ja uz ielas vīrietim, kas tikko baznīcā bija nome�ties uz ceļiem, kāds sve�inieks pēk�ņi nokrīt ceļos, efekts ir milzīgs.

Tomēr, neraugoties uz visu daudznozīmību, nepārprotami pastāv ten�dence uz da�u cilvēku stāvokļa fiksē�anu un monumentalizē�anu. Sēdo�ais vai stāvo�ais iedarbojas pats par sevi, neatkarīgi no laiciskā vai telpiskā kon�teksta. Pieminekļos da�i stāvokļi ir kļuvu�i tik tuk�i un banāli, ka tos gandrīz vai nepamana. Tāpēc jo iedarbīgāki un svarīgāki tie ir mūsu ikdienas dzīvē.

STĀVĒ�ANA

Stāvo�ais ir lepns, ka viņ� ir brīvs un ne pret ko neatbalstīs. Varbūt stāvē�anā atplaiksnī atmiņa, ka reiz kā bērns pats piecēlies, vai arī rodas pārākuma izjūta pār dzīvniekiem, no kuriem neviens brīvi un dabiski nestāv uz abām kājām, ta�u stāvo�ais vienmēr jūtas patstāvīgs. Tas, kas ir piecēlies, pēc zināmas piepūles stāv un ir tik liels, cik vien vispār var būt. Savukārt tas, kas stāv jau ilgu laiku, pau� zināmu pretestību; vai nu viņ� līdzīgi kokam neļauj izstumt sevi no vietas, vai nu, nekā nebaidoties un neslēpjot, grib, lai viņu redz visā pilnībā. Jo viņ� mierīgāk stāv, mazāk grozās un lūkojas da�ādos virzienos, jo izskatās dro�āks. Viņ� nebaidās pat no tā, ka uzbruks no aizmugures, kur viņam nav acu.

Stāvo�ais �ķiet nozīmīgāks, ja apkārtējie no viņa atrodas zināmā dis�tancē. Vienpatnis, no�ķirts ar sava veida atstatumu no pārējiem, stāvot iepretim daudziem citiem, ietekmē jo īpa�i, viņ� it kā viens pats pārstāv tos visus. Ja viņ� tiem tuvojas, �ķiet, ka kļūst augstāks par tiem; nokļūstot starp tiem, lai turpinātu iepriek�ējo pozīciju, viņ� tiek pacelts un nēsāts uz pleciem. Tādējādi viņ� zaudē savu patstāvīgumu un sāk, tā teikt, sēdēt uz visiem kopā.

Stāvo�ais rada iespaidu par vēl neizmantotu enerģiju, jo viņ� redzams visu iespējamo kustību sākumā: parasti stāv, pirms sāk iet vai skriet. Tā ir centrālā pozīcija, no kuras bez jebkādām pārmaiņām var pāriet citā pozīcijā vai kustības formā. Līdz ar to sliecas domāt, ka stāvo�o raksturo lielāka spriedze pat tajos brī�os, kad viņam var būt pavisam citi nolūki, jo nākamajā mirklī viņ� ta�u var likties gulēt. Stāvo�ais vienmēr tiek novērtēts par augstu.

Diviem vīriem iepazīstoties, vienmēr manāms zināms svinīgums. Stāvot viņi apmainās vārdiem, stāvot sniedz viens otram roku. Viņi izrāda godu, ta�u viņi arī samērojas, lai kas vēlāk notiktu, viņu pirmā saskarsme kā �vīram ar vīru� ir stāvē�ana.

Zemēs, kur personas patstāvīgums �ķiet tik svarīgs, ka to veido un uzsver visos iespējamos veidos, stāv bie�āk un ilgāk. Anglijā, piemēram, ir ļoti iecienīti lokāli, kuros dzer, stāvot kājās. Ciemiņ� jebkurā brīdī un bez īpa�ām klapatām var doties prom. Atsveicināties no pārējiem ļauj neliela un nemanāma kustība. Viņ� jūtas brīvāks nekā tad, ja būtu jāpieceļas no galda. Piecel�anās būtu ziņa par viņa nolūku doties prom, tā ierobe�otu viņa brīvību. Angļiem tīk stāvēt pat privātās sabiedrībās. Līdz ar to jau atnākot viņi saka, ka negrasās ilgi uzkavēties. Viņi izturas brīvi un, tā kā viņi stāv, bez liekām klapatām un īpa�as pievēr�anās var doties prom. Tajā

1 1 . iv nekā uzkrīto�a, un neviens nejūtas aizvainots. Vienlīdzība noteiktā sabiedrības grupā � �ī viena no angļu dzīves svarīgākajām un derīgākajām fikcijām � īpa�i tiek uzsvēra tad, kad visi izmanto stāvē�anas priek�roI [bas. Tādējādi neviens nav �nolikts virs citiem�, un visi, kas grib sarunā�ties, var to arī darīt.

SĒDĒ�ANA

Sē�ot cilvēks izmanto citas kājas, nevis savas, no kurām atteicies �īs pozas dēļ. Krēsls mums pazīstamajā formā ir atvedināms no troņa, un tas paredz pakļautus zvērus vai cilvēkus, kas nes valdnieku. Krēsla �etras kājas uzstāj dzīvnieka � zirga, vēr�a vai ziloņa � kājas; �is sēdē�anas veids noteikti jāat�ķir no apsē�anās uz zemes, tupē�anas. Tam ir pavisam cita ļcga, sēdē�ana uz krēsla bija pagodinājums. Tas, kas sēdēja, bija atlaidies uz i itiem � saviem padotajiem un vergiem. Viņ� drīkstēja sēdēt, turpretī viņiem bija jāstāv. Viņu nogurumam nebija nozīmes, kamēr vien viņ� bija dro�ībā. Viņ� bija pats svarīgākais; no viņa svētā spēka saglabā�anas bija atkarīga visu pārējo labklājība.

Ikviens sēdo�ais spie� uz to, kas ir neaizsargāts un nespēj veikt aktīvu pretspiedienu. Sēdē�anā ir ieviju�ās jā�anas īpa�ības, ta�u jā�anas kustība vienmēr rada iespaidu, ka tā nav pa�mērķis, ka jājot grib ātrāk nokļūt līdz mērķim. Jā�anas sasting�ana sēdē�anā padara attiecības starp aug�u un apak�u par kaut ko abstraktu, it kā vajadzētu izteikt tie�i �īs attiecības. Apak�ējais, kas nemaz nav dzīvs, tiek noteikts it kā uz visiem laikiem. Tam vispār nav nekādas gribas, tās ir mazāk pat nekā vergam, tā ir verdzība savā maksimālajā izpausmē. Aug�ējais var rīkoties brīvi un patvaļīgi. Viņ� var atnākt, apsēsties un palikt, cik vien ilgi grib. Viņ� var aiziet, nepagodinot atstāto pat ar kādu domu. Pastāv nepārprotama nosliece nostiprināt un saglabāt �o simboliku. Cilvēks stingri turas pie �etrkājainā krēsla, jaunām formām grūti nostiprināties. Var pieļaut, ka jā�ana izzudīs ātrāk par �o krēsla formu, kas tik uzskatāmi iemieso savu jēgu.

It īpa�i sēdē�anas cienīgums izpau�as tās ilgstamībā. No stāvo�ā var sagaidīt visu ko, viņa iespēju daudzveidīgums, kustīgums un dzīvīgums nodro�ina respektu pret viņu, turpretī no sēdo�ā gaida, ka viņ� paliks sē�am. Viņa īstenotais spiediens nodro�ina cieņu, un, jo ilgāk viņ� to īsteno, jo tā �ķiet dro�āka. Nav gandrīz nevienas cilvēku institūcijas, kas neizman�totu �o sēdē�anas kvalitāti, kas to neizmantotu sevis nostiprinā�anai un saglabā�anai.

Sēdē�anā izrāda cilvēka miesisko smagumu. Lai to nodro�inātu, vajadzīgs paaugstināts krēsls. Kopā ar smalkajām kājām sēdo�ais patie�ām �ķiet smags. Sē�ot tie�i uz zemes, viņ� izskatītos citādi; tā ir smagāka un blīvāka par jebkuru radījumu, spiedienam uz to nav nekādas nozīmes. Nav ele�mentārākas varas formas par to, ko nodro�ina pats ķermenis. Tas var izcel�ties ar lielumu, tāpēc nepiecie�ams stāvēt. Tas var iedarboties ar smagumu, tāpēc nepiecie�ams īstenot uzskatāmu spiedienu. Pieceļoties sēdo�ais pievie�nojas pārējiem. Visskaidrāk tas redzams tiesnesī, kas procesa laikā sē� gan�drīz nekustīgi un tad, pirms sprieduma pasludinā�anas, pēk�ņi pieceļas.

Sēdē�anas varianti principā vienmēr ir spiediena varianti. Polsterēti sēdekļi ir ne tikai mīksti, tie sniedz sēdo�ajam neskaidru atgādu, ka viņ� sē� uz kaut kā dzīva: polstera piekāpīgumā, elastīgajā spriegumā ir kaut kas no dzīvās miesas piekāpīgumā un sprieguma. Da�u cilvēku netīksme pret mīkstiem sēdekļiem var būt saistīta ar �o atgādu. Ar apbrīnu var vērot, cik ļoti sēdekļu ērtums attīstījies arī tādu cilvēku grupās, kuri parasti nemaz neizceļas ar īpa�u mīkstumu. �ādos gadījumos runa ir par cilvē�kiem, kam valdī�ana kļuvusi par otro iedabu, kuru �ādā simboliski mīk�stinātā formā visai labprāt un bie�i demonstrē.

GULĒ�ANA

Gulē�ana ir cilvēka atbruņo�ana. Neskaitāmi ieradumi, nostājas un manieres, kas pilnīgi nosaka cilvēku stāvus stāvoklī, tiek nolikti kā apģērbi, it kā tie nemaz viņam īsti nepiederētu, kaut gan citkārt ir ļoti pēc tiem tiecies. �is ārējais process norisinās paralēli iek�ējam iemig�anas procesam, arī tad tiek novilkts un atlikts malā daudz kas tāds, kas parasti �ķiet obli�gāts: noteikti domā�anas aizsargājo�ie gājieni un paņēmieni � gara drē�bes. Guļo�ais ir tik ļoti atbruņots, ka nevar pat aptvert, kā gan cilvēce spējusi pārdzīvot gulē�anu. Būdama me�onīga, tā ne vienmēr mitinājusies alās, un pat tās bija bīstamas. Trūcīgie zaru un lapu aizslietņi, ar kuriem daudzi me�oņi apmierinās naktīs, nesniedz nekādu dro�ību. Tas ir brī�nums, ka vēl ir cilvēki; tiem vajadzēja būt iznīcinātiem jau tad, kad viņu bija pavisam nedaudz, kad viņi vēl nebija nostāju�ies blīvās rindās, lai iznīcinātu pa�i sevi. Jau �is gulē�anas fakts, tās neaizsargātība, periodiska atkārto�anās un ilgums skaidri un gai�i parāda pielāgo�anās teoriju tuk��umu, kas daudzām neskaidram vienmēr piedāvā vienu un to pa�u �ķietamo izskaidrojumu.

Ta�u patlaban runa nav par �o dziļāko un grūti izdibināmo jautājumu, ka cilvēce gulēdama spējusi izdzīvot, runa ir par gulē�anu un tās varas mēru salīdzinājumā ar citiem cilvēka stāvokļiem. Vienā polā, kā jau redzējām, ir stāvo�ais, kas pau� lielumu un patstāvību, un sēdo�ais, kas pau� smagumu un ilgumu; otrajā polā ir guļo�ais, viņa bezspēcība, it īpa�i gulē�anas laikā, Ir absolūta. Ta�u tā nav aktīva bezspēcība, tā nav �ķietama un neizpau�as darbībā. Guļo�ais aizvien vairāk un vairāk atsvabinās no savas apkārtnes. Viņ� noteikti grib pazust pats sevī. Viņa stāvoklis nav dramatisks. Neuzkrītamība viņam var sniegt zināmu, kaut arī ļoti nelielu dro�ību. Cik vien iespējams, viņ� mēģina nodro�ināt savu saskari ar citu ķermeni, viņ� izstiep�jas visā garumā, daudzviet vai pēc iespējas vairākās vietās viņ� skar to, kas nav pats. Stāvo�ais ir brīvs un ne pret ko neatbalstās; sēdo�ais izdara spie�dienu; guļo�ais nekādā ziņā nav brīvs, viņ� atbalstās pret visu iespējamo, viņa spiediens ir sadalīts tā, ka to gandrīz vai nemana.

Spēja pēk�ņi uzlēkt kājās, pāriet no �ī dziļā stāvokļa pa�ā augstākajā, protams, ir ļoti iespaidīga un vilino�a. Tā rāda, cik cilvēks dzīvs, ka pat guļot nav aizmidzis, ka pat tad mana un dzird visu svarīgo, ka viņu nekad nevar pārsteigt. Daudzi valdoņi ir uzsvēru�i �o pāreju no guļusstāvokļa stāvusstāvoklī. Viņi ir izplatīju�i nostāstos, cik viņi zibensātri spēj mainīt savu stāvokli. Te, protams, ieau�as arī vēlme pēc tālākas ķermeņa aug�a�nas, kas mums ar zināmu vecumu ir liegta. Visi valdoņi principā gribētu kļūt fiziski lielāki; vislabāk jau būtu, ja tas vienmēr būtu viņu varā, un varētu to pēc vajadzības izmantot; pēk�ņi un negaidīti augt augumā, lai izbiedētu un būtu pārāki par tiem, kam tas nav dots; tad, kad neviens neredz, atkal kļūtu mazāki, lai nākamajā izdevīgajā brīdī atklāti izaugtu. Cilvēks, kas pamodies uzlec no gultas, kur vēl pirms kāda mirkļa varbūt saritinājies gulēja kā mātes miesās, �ajā steidzīgajā kustībā atkal panāk visu savu aug�anu, un, kaut arī sev par no�ēlu nespēj kļūt lielāks par sevi, viņ� kļūst vismaz tikpat liels.

Ta�u bez tiem, kas atpū�as, ir arī tādi, kas neguļ labprātīgi, � ievaino�tie un tie, kas nevar piecelties, kaut gan ļoti to grib.

Nelabprātīgi gulo�ajiem ir tā nelaime atgādināt stāvo�ajiem medījamo un sa�auto dzīvnieku. �āviens, kas to sa�āvis, ir kā kauna traips, milzīgs solis ceļā uz nāvi, kur� pēk�ņi kļuvis pavisam krauj�. Trāpītajam �ir bei�gas�. Ja pirms tam viņ� bijis ļoti bīstams, tad arī, būdams beigts, tas ir naida objekts. Tam kāpj virsū, un, tā kā tas nevar aizsargāties, to atmet sāņus. Tiek ņemts ļaunā, ka, būdams beigts, tas vēl stāv ceļā; tas vispār vairs nedrīkstētu būt � pat ne kā tuk�s ķermenis.

Cilvēka, kur� krīt dziļāk, kritiens �ķiet izraisām lielāku nicinājumu un netīksmi nekā dzīvnieku kri�ana. Var teikt, ka, uzlūkojot kritu�o, stāvo�ā skatienā apvienojas gan dabiskais un ierastais triumfs par trāpīto dzīv�nieku, gan nepatīkamais iespaids par kritu�o cilvēku. Runa ir par stāvo�ā pa�u pirmo izjūtu, nevis par to, ko viņam vajadzētu izjust. Noteiktos apstāk�ļos �ī tendence var kļūt vēl spēcīgāka. Daudzie kritu�ie pamatīgi ietekmē to, kas viņus pārdzīvojis. Viņ� jūtas tā, it kā visiem būtu licis krist. Viņa varas izjūta aug strauji un lēcienveidīgi, to vairs nekas nevar apturēt: viņ� piesavina visu mirsto�o un miru�o masu. Viņ� kļūst par vienīgo, kur� dzīvo, viss pārējais ir viņa guvums. Nav nekā bīstamāka par �o triumfa izjūtu, kas to reiz sev atļāvis, darīs visu, lai to vēlreiz atkārtotu.

īpa�i nozīmīgas ir daudzveidīgās attiecības starp guļo�ajiem un stāvo�a�jiem. Nav mazsvarīgi arī apstākļi, kādos sastop guļo�o. Mieram un kaujai ir pa�iem savi riti, tie kā masveidīgi procesi aplūkoti atsevi�ķi. Atainotā tendence var visnotaļ brīvi izpausties attiecībā pret ienaidnieku, par tā bojāeju nav paredzēta nekāda sankcija. Attieksmē pret viņu var justies tā, kā �ķiet dabiski.

Miera laikos indivīds, kas pakrīt un nevar piecelties, lielpilsētā uz daudzajiem, kas viņu redz, iedarbojas pavisam citādi. Te ikviens savā ziņā uz mirkli pielīdzina sevi viņam. Var ar netīru sirdsapziņu paiet garām, var ari mēģināt viņam palīdzēt. Ja viņ� spēj atkal ātri nostāties uz kājām, skatītāji izjūt apmierinājumu, ka cilvēks, kas ir tāds pats kā viņi, nostājies uz kājām. Ja cilvēks to nespēj, viņ� tiek nodots atbilstīgo institūciju pār�ziņā. Pat ļoti tikumīgiem cilvēkiem vienmēr rodas klusa nicinājuma izjūta pret tiem, kas nonāku�i tik tālu. Viņiem sniedz nepiecie�amo palīdzību, ta�u vienlaikus izstumj no stāvo�o kopuma, kādu laiku viņu vairs neņem par pilnu.

TUPĒ�ANA

Tupē�ana pau� vajadzību trūkumu, atkāp�anos sevī. Cilvēks maksimāli �noapaļojas� un neko no citiem negaida. Cilvēks atsakās no jebkuras aktivitātes, kas izraisītu pretdarbību. Nenotiek nekas tāds, kas varētu izraisīt pretēju darbību. Tupo�ais �ķiet mierīgs un apmierināts; no viņa nav gaidāms uzbrukums, viņ� ir apmierināts � vai nu viņam ir viss vaja�dzīgais, vai arī viņam nekas vairs nav vajadzīgs. Tupo�s ubags pau�, ka viņ� būtu apmierināts ar visu, ko vien iedos; viņ� neko vairs ne�ķiro.

Orientālā tupē�anas forma, ko bagāti ļaudis ieņem kopā ar saviem apmeklētājiem, satur kaut ko no viņu savdabīgās attieksmes pret īpa�umu. Viņi to it kā satur sevī un ir pilnīgi dro�i par to; kamēr tup, viņi neizrāda nekādas bailes vai rūpes, ka to varētu nozagt vai kā citādi pazaudēt. Viņi ļaujas tapt apkalpoti, it kā kalpotu īpa�umam, ta�u nekāda stingrība per�soniskajās attiecībās neizpau�as. Neviens neizrāda, ka sē� uz kāda radījuma, ka to dara uz krēsliem sēdo�ie. Cilvēks ir kā skaisti noformēts un apģērbts maiss, kas satur visu nepiecie�amo, ierodas kalpotāji un gaida maisu.

Ta�u �ajā tupē�anas veidā izpau�as arī padevība tam, kas vēl var notikt. �is vīrs kā ubags sēdētu tāpat, tādējādi tiek teikts, ka arī tad viņ� nebūtu citāds. Tupē�ana var saturēt kā īpa�umu, tā tuk�umu. No pēdējā stāvokļa ir radies kontemplācijas pamatstāvoklis, kas ierasts ikvienam, kur� pazīst Austrumus. Tupo�ais ir no�ķīries no cilvēkiem un nevienam nav slogs, viņ� ir norimis pats sevī.

0

CEĻOS KRI�ANA

Līdzās pasīvai bezspēcības formai, ko iepazinām sakarā ar gulē�anu, pastāv arī ļoti aktīva bezspēcības forma, kas tie�i attiecas uz klāteso�ajiem varenajiem un savu bezspēcību pasniedz tā, ka tās vara kļūst lielāka. Kri��anu ceļos var interpretēt kā lūgumu pēc �ēlastības. Nāvei nolemtais nolai� galvu, viņ� ir padevies tam, ka to grib nocirst. Viņ� pret to neko neuzsāk; viņa ķermeņa poza atvieglina sve�ās gribas īsteno�anu. Ta�u pēdējā brīdī viņ� sakrusto rokas un lūdz varenos ap�ēloties. Kri�ana ceļos vienmēr ir pēdējā mirkļa priek�spēle, pat ja īstenībā runa ir par ko citu, par vistīrāko li�ķību, kam jānodro�ina vērība. Kas �ķietami ļaujas tikt nonāvēts, piedēvē tam, kura priek�ā krīt ceļos, lielāku varu, proti, varu pār dzīvību un nāvi. Tik varenam cilvēkam nav grūti nodro�ināt ar visu ko citu. Izlūgtajai �ēlastībai jālīdzinās ceļos nokritu�ā neaizsargātībai. Atstatumu vajag izspē�lēt tik lielu, ka to spēj pārvarēt tikai varenā di�ums; ja viņ� to nedara, tad pats kļūst mazāks nekā brīdī, kad viņa priek�ā metās ceļos.

Pati uzskatāmākā varas izpausme ir diriģenta kustības. Zīmīga ir jeb�kura viņa publiskās izturē�anās detaļa, lai ko viņ� darītu, tas izgaismo varas iedabu. Kas neko par to nezinātu, uzmanīgi aplūkojot diriģentu, varētu

citu pēc citas atvedināt tās īpa�ības. Tam, ka tā nav noticis, ir saprotams iemesls: cilvēki domā, ka galvenais ir diriģenta izraisītā mūzika un ka uz koncertiem dodas klausīties simfonijas. Visvairāk par to ir pārliecināts pats diriģents; viņ� tic, ka viņa darbība kalpo mūzikai, kas precīzi jātranslē, un nekas cits.

Diriģents uzskata sevi par pirmo mūzikas kalpu. Viņ� ir tik ļoti pilns ar mūziku, ka doma par citu, nemuzikālu savas darbības nozīmi viņam nemaz nevar ienākt prātā. Turpmākā interpretācija nevienu nepārsteigtu tik ļoti kā viņu.

Diriģents stāv. Cilvēka vertikālais stāvoklis kā sena atgādā vēl ir nozī�mīga daudzās varas demonstrācijās. Viņ� stāv vienspats. Ap viņu sē� orķestranti, aiz viņa sē� skatītāji, tas ir uzkrīto�i, ka viņ� stāv viens pats. Viņ� stāv uz paaugstinājuma un ir redzams no visām pusēm. Priek�ā viņa kustī�bas iedarbojas uz orķestri, aizmugurē � uz skatītājiem. īstos norādījumus viņ� sniedz tikai ar roku vai ar zizli. Ar pavisam nelielu kustību viņ� pēk�ņi izsauc dzīvei kādu balsi, un visu, ko vien vēlas, apklusina. Tādējādi viņam ir vara pār balsu dzīvību un nāvi. Balss, kas ilgu laiku ir mirusi, pēc viņa pavēles var atdzimt. Instrumentu at�ķirība ir kā cilvēku at�ķirīgums. Orķestris ir kā to svarīgāko tipu kopums. Viņu gatavība paklausīt ļauj diriģentam tos pārvērst par vienību, kuru tad izliek vispārējai apskatei.

Viņa izpildītajam darbam, protams, ir sare�ģīta iedaba, tas prasa būt ļoti uzmanīgam. Diriģenta galvenās īpa�ības ir atjautība un ātrums. Viņam jāuzklūp likuma pārkāpējam zibens ātrumā. Likumi viņam ir pa rokai partitūras veidā. Arī pārējiem tie ir, un viņi var kontrolēt to izpildījumu, ta�u kļūdas nosaka tikai viņ� un uz vietas arī sprie� tiesu. Tas, ka viss nori�sinās publiski un redzamas jebkuras detaļas, pie�ķir diriģentam savdabīgu pa�izjūtu. Viņ� pierod, ka tiek vienmēr redzēts, un viņam kļūst aizvien grūtāk no tā izvairīties.

Klausītāju klusā sēdē�ana iekļaujas diriģenta nolūkā tāpat kā orķestra pakļau�anās. Klausītājiem jābūt nekustīgiem. Kamēr diriģents nav iera�dies, pirms koncerta viņi var kustēties un sarunāties. Mūziķu klātbūtne nevienu netraucē, tos gandrīz nemaz neievēro. Tad parādās diriģents. Kļūst kluss. Viņ� ieņem vietu pie pults; viņ� nokrem�ļojas; viņ� paceļ zizli: visi apklust un sastingst. Kamēr viņ� diriģē, viņi nedrīkst kustēties. Kolīdz viņ� ir beidzis, visiem jāaplaudē. Viņu vēlmei kustēties, ko izraisa un kāpina mūzika, jārimstas līdz pa�ām beigām, bet tad tai jāizlauzās. Par aplausiem viņ� paklanās. Viņ� aizvien no jauna pagrie�as, cik vien to grib aplaudējo�ās rokas. Tām un tikai tām viņ� ir pakļauts, tām viņ� patie�ām

.111 dzīvo. Viņam tiek senās uzvarētāja ovācijas. Uzvaras lielums izpau�as ovāciju apmēros. Uzvara un sakāve kļūst par formu, kurā veidojas viņa dvēseliskā mājturība. Ārpus tās nekas neskaitās, viss, kas parasti pastāv dzīvē citiem, pārvēr�as par uzvaru un sakāvi.

Uzveduma laikā diriģents ir zālē sapulcēju�ās masas vadonis. Viņ� atro�das tās priek�galā un ir pagriezis tai muguru. Viņ� ir tas, kam seko, jo viņ� sper pirmo soli. Viņ� to veic nevis ar kāju, bet gan ar roku. Mūzikas gaita, ko noteic roka, aizstāj ceļu, ko vajadzētu veikt kājām. Tās aizved masas /alē. Izpildījuma laikā neviens nevar redzēt viņa seju. Viņ� ir nepielū�dzams, atpūta nav pieļaujama. Skatītāju priek�ā vienmēr ir viņa mugura, it kā tas būtu viņa mērķis. Ja viņ� kaut reizi, vienu vienīgu reizi pagrieztos, ceļ� tiktu pārtraukts. Ceļ�, ko viņi iet, vairs nebūtu ceļ�, un viņi vīlu�ies sēdētu nekustīgā zālē. Ta�u uz to, ka viņ� nepagriezīsies, var paļauties. Jo, kamēr viņi tam seko, viņa priek�ā ir neliela profesionālu spēlētāju armija, ko nepiecie�ams vadīt. Arī te viņam-palīdz roka, tā ne tikai nosaka soļus cilvēkiem aizmugurē, bet arī dod pavēles.

Viņa intensīvais skatiens aptver visu orķestri. Ikviens jūt, ka tiek redzēts, bet vēl lielākā mērā � dzirdēts. Instrumentu balsis ir viedokļi un pār�liecības, kam viņ� pievēr� vislielāko uzmanību. Viņ� ir viszino�s, jo mūzi�ķiem priek�ā ir viņu balsis, turpretim viņam � galvā vai uz pults � ir visa partitūra. Viņ� precīzi zina, kas kuram ikvienā brīdī ir atļauts. Tas, ka viņ� uzmana visus kopā, viņam pie�ķir visuresamības statusu. Viņ�, tā teikt, ir ikviena galvā. Viņ� zina, kas katram jādara, un viņ� zina arī to, ko katrs dara. Viņ� � likumu dzīvais kopums � rīkojas abās morālās pasaules pusēs. Pavēlot ar roku, viņ� nosaka notieko�o un novēr� to, kas nedrīkst notikt. Viņa auss meklē pēc aizliegtā gaisā. Orķestrim diriģents patie�ām ir viss opuss tā vienlaicīgumā un secīgumā, un, tā kā izpildījuma laikā pasaule drīkst sastāvēt tikai no opusa, tik ilgi viņ� ir pasaules valdnieks.

Veselīgai slavai ir glu�i vienalga, kādā mutē tā nokļūst, tas ir maz�svarīgi; svarīgi ir tikai tas, ka vārds tiek izteikts. Vienaldzība pret izteico�a�jiem, bet jo īpa�i slavaskāro savstarpējā vienlīdzība nodod viņu kāres izcelsmi, tai ir masveidīga izcelsme. Viņa vārds pulcē masu. Līdzās cilvē�kam, visai mazā saistībā ar to, kas viņ� ir patie�ām, vārdam ir sava, alkatīga dzīve.

Slavaskāro masu veido ēnas, proti, radījumi, kam nemaz nav jādzīvo, ja tie izpildīju�i galveno: nosauku�i pavisam noteiktu vārdu. Vēlams, lai tie to teiktu bie�i, vēlams arī, lai viņi to teiktu daudziem, proti, kopienā, kur to daudzi iepazītu un nostiprinātu tā izrunu. Ta�u tas, ko �īs ēnas dara citkārt, cik tās lielas, kā izskatās un ko ēd, slavenībām ir vienaldzīgāks par gaisu. Kamēr tas raizējas par viņa vārdu izteico�ajām mutēm, meklē, uz�pērk, vāc vai mudina tās, viņ� vēl nav slavens. Viņ� tad tikai trenē savas nākamās ēnu armijas kadrus. Viņ� ir kļuvis slavens tikai tad, kad, neko nezaudējot, var atļauties par to visu neraizēties.

At�ķirību starp bagātnieku, valdoni\m slavenību var fiksēt aptuveni �ādi:

Bagātnieks Nāc kaudzes un ganāmpulkus. Tos aizstāj nauda. Ar cilvē�kiem viņam nav darī�ana, pietiek, ka viņ� var tos nopirkt.

Valdonis vāc cilvēkus. Kaudzes un ganāmpulki viņam neko nenozīmē vai arī vajadzīgi tikai cilvēku iegū�anai. Ta�u viņ� grib cilvēkus, kas dzīvo, lai sūtītu vai paņemtu līdzi nāvē. Viņam tikai nepastarpināti ir darī�ana ar agrāk miru�ajiem un tiem, kas vēl dzims.

Slavenība vāc korus. Viņ� no tiem grib dzirdēt tikai savu vārdu. Viņi var būt miru�i, dzīvi vai vēl nedzimu�i, tas ir glu�i vienalga, ja tikai tie ir lieli un kaut kā ievingrināju�ies viņa vārda skan dē�anā.

Būtiska nozīme visās lielās politiskās formācijās ir kārtībai.

Laika kārtība regulē visas cilvēku kopīgās aktivitātes. Var teikt, ka laika kārtība ir pats svarīgākais kundzības atribūts. Varai, kas tikko radusies un grib nostiprināties, jāievie� jauna laika kārtība. Laiks it kā sākas kopā ar to; ta�u vēl svarīgāk jaunai varai ir tas, ka tā nav pārejo�a. No tās laiciskajām pretenzijām var atvasināt varas priek�status par savu lielumu. Hitlers gri�bēja � ne vairāk, ne mazāk � kā vien tūksto�gadīgu valstību. Cēzara juliāniskais kalendārs pastāvēja ilgāk, vēl ilgāk pastāv viņa vārdā nosauk�tais mēnesis. No vēsturiskajām figūrām tikai Augusts spēja nodro�ināt ilgsto�us mēne�a nosaukumus. Citiem izdevās nosaukt mēne�us savā vārdā tikai uz laiku, līdz ar viņu statujām sabruka arī nosaukumi.

Vislielākā ietekme uz laika skatī�anu ir bijusi Kristum; �ajā ziņā viņ� ir pārspējis pat Dievu, ar kura pasaules radī�anas sākumu jūdi sāk laika skaitī�anu. Romie�i laiku skaitīja pēc savas pilsētas dibinā�anas, tā ir metode, ko viņi pārņēmu�i no etruskiem; pasaules acīs tas daudz ko

pie�ķīris Romas milzīgajai nozīmei. Da�i iekarotāji apmierinās ar sava vārda iedabū�anu kalendārā. Napoleons cerēja uz 15.augustu. Vārda sais�tība ar regulāru laika atkārto�anos izraisa nepārvaramu pievilksmi. Tas, ka vairums cilvēku nemaz neapzinās laika apzīmējumu izcelsmi, laikam nemaz nav ietekmējis valdoņu vēlmi �ādā veidā padarīt savus vārdus mū�ī�gus. Neviens vēl nav spējis nosaukt savā vārdā visu gadalaiku, ta�u daudzi gadsimti ir nosaukti dinastiju vārdos. Tā tiek skaitīta ķīnie�u vēsture: tiek runāts par Hanu un Tanu laiku. To spo�ums nāk par labu arī mazākām un no�ēlojamākām dinastijām, kuras labāk būtu aizmirst. �ādu laika skaitī�anas metodi ir izveidoju�i ķīnie�i, kurā mū�īgas drīzāk tiek padarītas ģimenes, nevis indivīdi.

Ta�u valdoņu attieksmi pret laiku neizsmeļ iedomība iemū�ināt savus vārdus. Runa ir par pa�a laika kārtību, nevis par vienkār�u pastāvo�o vie�nību pārdēvē�anu. Ķīnie�u vēsture sākas ar �ādu kārtību. Teiksmaino seno valdnieku autoritāte lielākoties sakņojas efektīvajā, viņiem piedēvētajā laika iedalījumā. Tā pārraudzī�anai tiek iecelti īpa�i ierēdņi. Viņi tiek sodīti, ja atstāj novārtā savu amatu. Pateicoties kopīgajam laikam, ķīnie�i arī ir izveidoju�ies par tautu.

Pēc laika kārtībām vislabāk var norobe�ot arī civilizācijas. Tās pastāv tik ilgi, kamēr tiek pārmantota to noregulētā laika kārtība. Tās sabrūk, ja �ī kārtība vairs netiek uzturēta. Civilizācijas iet bojā, ja tās vairs neizturas nopietni pret savu laika skaitī�anu. �ajā punktā pastāv analoģija ar atse�vi�ķa cilvēka dzīvi. Cilvēks, kas vairs nevēlas zināt, cik viņ� vecs, ir beidzis savu dzīvi, viņ� vairs nedzīvo, ja nevar zināt. Laiciskās dezorientācijas pe�riodi gan indivīdu, gan veselu kultūru eksistencē ir kauna periodi, kurus cen�as pēc iespējas ātrāk iznīdēt.

Praktiskie cēloņi, kāpēc laika iedalī�anai tiek pie�ķirta tik milzīga no�zīme, ir acīmredzami. Tā apvieno lielākā vienībā cilvēkus, kas dzīvo iz�klaidus un nevar cits citu skatīt sejā. Nelielā ordā ar piecdesmit locekļiem ikviens vienmēr zina, ko dara cits. Viņi itin viegli sapulcējas kopīgiem pasākumiem. Viņu ritms atspoguļojas zināmos bara stāvokļos. Viņi izdejo savu ilgstamību glu�i tāpat, kā izdejo daudz ko citu. Laikam no bara uz baru nav lielas nozīmes. Kolīdz tas kļūst svarīgs, to var viegli darīt zināmu citiem, jo visi atrodas vienkopus. Ar katru saiknes papla�inā�anos kļūst vajadzīgākas rūpes par pareizo laiku. Bungas un ugunszīmes kalpo kon�taktam lielos attālumos.

Pirmais lielākas cilvēku grupas laiciskais kopsavilkums, kā zināms, bija atsevi�ķā indivīda mū�s. Karaļi, kas dzīvoja noteiktā laikā, �o laiku

iemiesoja visiem. Viņu nāve, kas sekoja viņu spēku izsīk�anai vai, kā vēlāk, atbilda viņu mū�u dabiskajam ilgumam, vienmēr apzīmēja kādu laika nogriezni. Viņi bija laiks, starp vienu un nākamo karali laiks apstājās, un �ādus starplaikus � starpvaldību � tiecās pēc iespējas samazināt.

Galms pirmām kārtām tiek domāts kā centrs, kā viduspunkts, pēc kura orientējas. Nosliece kustēties ap kādu viduspunktu ir ļoti sena, tā vērojama jau �impan�u dzīvē. Ta�u sākotnēji ari �is viduspunkts bija kustīgs. Tas varēja rasties te vai kur citur, tas ceļoja kopā ar tiem, kas kustējās ap to. Tikai pakāpeniski viduspunkts XS\L3.jiksēts. Lielie akmeņi un koki bija pa�raugs it visam, kas nekustas ne no vietas. No kokiem un akmeņiem vēlāk tiek ierīkotas pa�as varenākās rezidences. Tajās aizvien vairāk tika uzsvērts palieko�ais. �āda centra izbūves grūtības, akmeņu stiep�ana no liela attāluma, �ajā darbā iesaistīto cilvēku skaits, pats laiks, kas nepiecie�ams tā ierīko�anai, � tas viss palielināja �ī centra kā kaut kā palieko�a autoritāti.

Ta�u �āds ilgsto�s mazās pasaules viduspunkts, kas kļuva par tās kārtību, vēl nebija galms. Galmā skaitās visai daudz cilvēku, kas tik rūpīgi tajā ierindoti, it kā viņi pa�i būtu būves sastāvdaļa. Viņi, tāpat kā pa�as telpas, ir nostādīti at�ķirīgās distancēs un augstumā. Viņu pienākumi ir noteikti precīzi un izsmeļo�i. Viņi drīkst tikai tik daudz un nekādā gadījumā vairāk. Ta�u noteiktos laikos viņi sapulcējas un, nepārstājot būt pa�i, neaizmirstot savu vietu, labi apzinoties savus ierobe�ojumus, cildina valdnieku.

Viņu cildinājums izpau�as tajā, ka viņi ir te, pievērsu�ies viņam, sapul�cēju�ies ap viņu, ta�u ne pārāk tuvu, viņa ap�ilbināti, baidoties no viņa un itin visu gaidot. �ajā savdabīgajā gaisotnē, ko vienmērīgi caurau� spo�ums, bailes un labvēlība, viņi pavada savu dzīvi. Nekas cits viņiem gandrīz nav nozīmīgs. Viņi, tā teikt, ir nometināju�ies uz Saules un līdz ar to pierāda pārējiem cilvēkiem, ka ari tā ir apdzīvojama.

Vienīgais, kas viņiem visiem ir kopīgs, � fascinējo�ā galminieka stāja, nenolai�ot ne acu no valdnieka. Viņi visi � no pirmā līdz pēdējam � ir vienādi. �im nemainīgajam skatiena virzienam piemīt kaut kāds masveidlgums, ta�u tas ir tikai masas aizsākums, jo tas pats skatiens ikvienam atgādina viņa pienākumus, kas to at�ķir no visiem pārējiem galminiekiem.

Galminieka stājai inficējo�i jāiedarbojas uz pārējiem padotajiem. Tas, ko ikviens galminieks dara vienmēr, da�reiz, jādara ari viņiem. Noteiktos

i'.adījumos, piemēram, karalim iebraucot pilsētā, visiem tās iedzīvotājiem jāsagaida viņ� tāpat kā galminiekiem pili un sajūsmināti jāpau� cildi�nājumi, ko tik ilgu laiku biju�i viņam parādā. Galma tuvumam vajag visus padotos vilināt uz galvaspilsētu, kur viņi patie�ām izvietojas lielos, kon�centriskos riņķos ap galminieku iek�ējo riņķi. Galvaspilsēta izaug ap galmu, tās nami ir ilgsto�s galma cildinājums. Karalis augstsirdīgi, kā jau tas viņam pienākas, revan�ējas ar greznu celtni.

Galms ir labs masas kristāla piemērs. Cilvēkiem, kas to veido, ir pavi�sam separātas funkcijas, un tie ļoti at�ķiras cits no cita. Ta�u citiem viņi � tie�i kā galminieki � �ķiet zināmā mērā līdzīgi un veido vienību, no kuras izstaro vienmērīgu noskaņojumu.

Cilvēkus vienmēr ir spēcīgi ietekmējusi pēk�ņa aug�ana. Vairāk par noturīgu, fizisku lielumu, vairāk par strauju piecel�anos no sēdekļa cilvēki ir apbrīnoju�i nelielu figūru, kas skatītāju acu priek�ā izaug līdz milzīgiem apmēriem. �ādas figūras itin labi pazīstamas no daudzu tautu mītiem un pasakām. Apzināta �ī stāva izmaiņas izmanto�ana varas mērķiem ir noti�kusi 10.gadsimta Bizantijā. Kremonas Liprands, Otona I sūtnis, ir aprak�stījis pieņem�anu pie Bizantijas imperatora.*

�Imperatora troņa priek�ā stāvēja apzeltīts bronzas koks, kura zari bija pilni ar da�ādiem putniem, kas ari bija no apzeltītas bronzas, visi kopā, bet katrs savā veidā, tie atskaņoja da�ādu putnu balsis. Ta�u imperatora tronis bija uzbūvēts tik meistarīgi, ka vienu mirkli tas �ķita zems, otru � lielāks, bet nākamo mirkli � pavisam augstu. Milzīga izmēra lauvas, ne�zinu � no metāla vai koka, ta�u pārvilktas ar zeltu, stāvēja līdzās kā troņa sargi, sitot ar astēm pa zemi un rūcot caur atvērtām rīklēm ar kustīgām mēlēm. Tātad �ajā zālē, divu apgraizīto balstīts, es tiku stādīts imperatora vaiga priek�ā. Man ienākot, lauvas ierūcās, putni sāka vlterot katrs savā veidā, ta�u mani nepārņēma nedz bailes, nedz izbrīns, jo par to iepriek� biju uzzinājis no cilvēkiem, kam tas bija ļoti labi zināms.

Kad tre�o reizi nometos uz grīdas un pacēlu galvu, tad redzēju viņu, kas tikko bija sēdējis uz neliela paaugstinājuma, gandrīz vai pie zāles

* Liudprand von Cremona. Das Buch der Vergeltung. Berlin, 1853. Buch VI. Kap. 5.

griestiem un ģērbtu citās drēbēs. Nespēju aptvert, kā tas noticis, varbūt tikusi izmantota prese tāpat kā vīnspiedē. Ar savu muti imperators neteica ne vārda, pat ja viņ� to būtu gribējis, lielā attāluma pēc tas nebūtu pie�klājīgi. Ta�u ar sava logotēta vai kanclera palīdzību viņ� apjautājās par mana kunga dzīvi un labklājību. Pienācīgi atbildējis, es pēc tulka mājiena atkāpos un tiku aizvadīts uz norādīto mitekli.�

Kad sūtnis nometas uz grīdas un ar galvu skar zemi, imperatora tronis izaug. Viena pazeminā�ana tiek izmantota otra paaugstinā�anai. Atstatums starp abiem, kas pieņem�anas dēļ ticis samazināts, tiek atjaunots vertikālā virzienā. Mākslīgo putnu vītero�anu un lauvu rēk�anu pārspēj augo�ā troņa māksla. �ī augsme simbolizē varas palielinā�anos: tie ir nepārprotami draudi sve�as varas sūtnim.

Ko īsti cilvēks izprot ar vārdu �liels�? Vārds tiek izmantots tik daudzās nozīmēs, ka var �aubīties, vai tam ir skaidra nozīme. Kas tikai netiek dēvēts par �lielu�! Lieti�ķais un smieklīgais te sastopams līdzās sasniegumiem, bez kuriem vispār nav iedomājama cilvēka cienīga dzīve. Tie�i savā samud�inātībā vārds �liels� pau� ko tādu, bez kā cilvēki vairs nevar dzīvot. Tas jāmē�ģina aptvert tie�i tā daudznozīmībā, varbūt izdodas tuvoties �lielajam� vienkār�u cilvēku galvās, kur tas parādās savās tveramajās un ārīgajās formās.

Te kā saukta ir visai izplatīta un labi izpētīta slimība. Paralīze ir daudz�veidīga, un tie�i klasiskajā gadījumā to raksturo masveidīgas lielummānijas izpausmes.* �īs idejas mainās raibām virknēm, tās var viegli izraisīt arī no ārienes. Tās nepiemīt visām paralīzēm, pastāv arī depresīvas �īs slimības formas, kuras raksturo mazuma idejas; da�os gadījumos aba veida idejas sajaucas. Ta�u te runa nav par pa�as slimības aplūko�anu. Mūs interesē konkrēts lielummānijas ideju kopums noteiktos, labi pazīstamos un aprak�stītos gadījumos. Tie�i �o ideju pārpilnība, to naivitāte un vieglā izraisāmība, tas, kas �normālajiem�, proti, tiem, kas nav saslimu�i ar paralīzi, tās padara tik bezjēdzīgas, sniedz apbrīnojamus skaidrojumus par �lielo�. Vajag tikai būt nedaudz pacietīgam sakarā ar sekojo�ajiem uzskaitīju�miem. Vajag tos uzklausīt pēc iespējas pilnīgāk, pirms mēģina izdibināt to jēgu. Abi slimnieki, par kuriem tiks runāts, starp citu, dzīvoju�i Vilhelma Vācijā, tas ir nozīmīgs apstāklis, kas attiecas uz da�iem viņu priek�statiem.

* Sk.: Krдpelin E. Einfьhrung in die Psychiatrische Klinik. Bd. IL Fall 26. S. 93 97,

Lūk, ko par sevi stāsta pusmū�a tirgotājs, kas ievietots Krēpelina klīnikā:

�Iepriek� viņ� piepūles un steigas dēj esot bijis jucis, ta�u patlaban atkal esot garīgi pilnīgi vesels, tikai nedaudz vēl nervozs. Viņa darba spējas, patei�coties labai kop�anai, esot klīnikā ļoti pieaugu�as, tā ka viņ� varot daudz ko veikt. Tādēļ viņam esot arī lieliskas izredzes; kad viņ� drīzumā tik�ot izlaists no slimnīcas, tad nodibinā�ot lielu papīrfabriku, kurai nepiecie�amo naudu iedo�ot draugs. Turklāt Krups, kura labs paziņa esot �is draugs, viņa rīcībā esot nodevis īpa�umu pie Mecas, kur viņ� vēloties nodarboties ar dārzniecību; apkaime esot piemērota arī vīnkopībai. Viņ� iegādā�oties �etrpadsmit zirgus lauksaimniecības uzņēmumam un iekārto�ot vērienīgu tirdzniecību ar kok�materiāliem, kas viņam ienesī�ot jauku summiņu. Uz iebildi, ka �is bizness var nerisināties tik gludi un prasīt lielus līdzekļus, viņ� pārliecināti saka, ka gan jau ar savām lielajām darbaspējām to veik�ot; arī naudas, pastāvot viņa lieliskajām izredzēm, nevarot pietrūkt. Viņ� ļauj apjaust, ka par viņu intere�sējies ķeizars un piedāvājis atkal pieņemt di�ciltību, no kuras vectēvs līdzekļu trūkuma dēļ atteicies; viņ� jau tagad tāds varētu būt. To visu slimnieks pavēsta mierīgā, lieti�ķā tonī; viņ� izturas visnotaļ dabiski.�

Viņu ļoti viegli var pamudināt izklāstīt savus plānus. �Norādot, ka arī putnkopība varētu būt izdevīga, viņ� tūdaļ pat apstiprina, ka viņ�, pats par sevi saprotams, audzē�ot arī tītarus, pērļvistiņas, pāvus un balo�us, baro�ot zosis un ierīko�ot fazānu fermu.�

Iesākumā viņa slimība izpaudās kā lieli iepirkumi un plāni. Uzņemts klīnikā, viņ� �garīgi un fiziski jūtoties tik labi kā nekad agrāk, viņ� jūtoties gatavs radīt. Viņ� vēloties te, kur viņam tik ļoti patīkot, dzejot, viņ� to varot labāk par Gēti, Silleru un Heini .. Viņ� vēloties izgudrot milzum daudz ma�īnu, pārbūvēt klīniku, ierīkot domu, kas bū�ot augstāks par Ķelnes domu, apvilkt iestādi ar stikla bruņām. Viņ� esot ģēnijs, runājot visās pasaules valodās, ceļot baznīcu no lietā tērauda, saņēmis no ķeizara augstāko ordeni, atradis līdzekļus muļķu savaldī�anai, uzdāvinājis iestādes bibliotēkai 1000 sējumu, lielākoties filosofiskus darbus, viņam esot pavi�sam dievi�ķas idejas. �īs lielidejas nomaina cita citu, rodas vienā mirklī un nākamajā jau tiek aizstātas ar citām .. Slimnieks runāja, rakstīja un zīmēja bez apstājas, tūdaļ pat pasūtināja visu, kas tika piedāvāts avī�u reklāmās, � pārtikas līdzekļus, villas, apģērbus, istabas iekārtas. Te viņ� bija grāfs, te atkal ģenerālleitnants, te dāvināja ķeizaram veselu lauka arti�lērijas pulku. Viņ� apsolīja pārcelt klīniku aug�up kalnā.�

Mēģināsim �ajā raibajā juceklī ieviest pagaidu kārtību. Tur ir kaut kas tāds, ko var dēvēt par paaugstinā�anas tendenci. Viņ� grib ierīkot domu,

kas augstumā pārspētu Ķelnes domu, klīniku viņ� grib pārcelt aug�up kalnā. Sis augstums, ko viņ� sasniedz, attiecas arī uz viņu pa�u. Pārnests uz rangu attiecībām, tas izpau�as viņa vectēva di�ciltīgumā; pats viņ� ir grāfs; militārajā hierarhijā viņ� ir ģenerālleitnants. Par viņu interesējas ķeizars, viņam tiks pie�ķirts ordenis, viņ� pats tam dāvina veselu pulku. Tas no�rāda, ka viņ� grib tikt augstāk par ķeizaru.

Tā pati tieksme attiecas arī uz garīgo sfēru: viņ� kā ģēnijs runā visās pasaules valodās, it kā valodas būtu kaut kādi ģēnija padotie, viņ� ir pats slavenākais dzejnieks, ko viņ� pazīst, Gēti, Silleru un Heini viņ� pārspēs. Rodas iespaids, ka �ajā paaugstinā�anas tendencē svarīgi ir ne tik daudz palikt aug�ā, cik ātri tur noklāt. Vienmēr vajag ļoti strauji uzrāpties aug�ā, tam piemērots jebkur� gadījums. Atklājas, ka to, kas līdz �im uzskatīts par augstāko, itin viegli var pārspēt. Tiek uzstādīti jauni augstuma rekordi. Nevar novērst aizdomas, ka, runājot par �iem augstuma rekordiem, īste�nībā runa ir par augsmes rekordiem.

Otrā tendence, kas nav mazāk uzkrīto�a, ir tendence iegūt. Runa ir par papīrfabriku un tirdzniecību ar kokmateriāliem, lielu dārzniecību, vīnkopību un zirgiem. Ta�u veids, kā tiek uzņemts pamudinājums pievērsties putnkopībai, nodod, ka iegū�anai ir visai arhaiskas iezīmes. Runa ir par visa iespējamā vairo�anu, bet jo īpa�i par dzīvo, kas pats vairojas. Tītari, pērļvistiņas, pāvi, balo�i, zosis, fazāni � tie visi tiek atsevi�ķi uzskaitīti kā sugas, turklāt ikvienam pievienojas priek�stats, ka audzējot tie vairosies līdz bezgalībai. Iegū�ana te vēl ir tas, kas bija sākotnēji: dabisko masu ietekmē�ana, lai tās vairotos un nāktu viņam par labu.

Tre�ā ir iz�ķērdē�anas tendence. Viņ� pasūtina visu, kas tiek piedāvāts avī�u reklāmās, � pārtikas līdzekļus, villas, apģērbus, istabas iekārtoju�mus. Ja viņ� būtu brīvs un viņam patie�ām būtu nauda, viņ� visas �īs lietas nopirktu. Ta�u nevar teikt, ka viņ� tās sakrautu kaudzēs. Viņ� ar tām rīko�tos tikpat brīvi kā ar naudu, viņ� tās izdāļātu visiem iespējamiem cil�vēkiem. Paturē�ana Viņam ir tikpat neraksturīga kā turē�ana īpa�umā. Viņ� labprāt redz lietas, ko gribētu nopirkt, kaudzēs savā priek�ā, ta�u vien tik ilgi, kamēr to viņam nav. īpa�uma plūstamība viņam ir svarīgāka par pa�u īpa�umu. Viņa �ests, kas �ķiet divējs, principā ir viens: dabū�ana un aiz�me�ana pilnām rokām. Tas ir lieluma �ests.

Pievērsīsimies otram gadījumam, citam, aptuveni tāda pa�a vecuma tirgotājam, kas slimo ar daudz uzbudinātākas formas paralīzi.* Arī viņam

viss sākās ar lieliem plāniem: būdams bez līdzekļiem, viņ� pēk�ņi nopirka kūrvietu par 35 000 markām, pasūtināja �ampanieti par 14 000 markām un baltvīnu par 16 000 markām, lai ierīkotu restorānu. Klīnikā viņ� nemitīgi mēļo: �Viņ� kļūs tik liels, ka svērs �etrus centnerus; viņ� liks ielikt rokās tērauda stieņus un nēsās divus centnerus smagu ordeni; ar dzelzs ma�īnu viņ� apmierinās 50 nēģerietes un vienmēr būs 42 gadus vecs; viņ� apprecēs 16 gadīgu grāfieni ar 6 0 0 miljoniem pūrā, kura no pāvesta saņē�musi Tikumu rozi. Viņam ir zirgi, kas neēd auzas, kā arī simts zelta piļu ar gulbjiem un vaļiem, kas izveidoti no materiāla, no kura gatavo lo�necaurlaidīgas bruņas; viņ� ir veicis lielus izgudrojumus, uzbūvējis ķeizaram pili par 100 miljoniem, viņi abi viens otram saka �tu�, no lielhercoga saņēmis 124 ordeņus, katram nabagam iedāvina pusmiljonu. Līdztekus izpau�as vajā�anas idejas. Piecas reizes viņu ir gribēju�i nogalināt, katru nakti no dibena viņam izsūc divus kausus ar asinīm, par to viņ� liks sargiem nocirst galvas, suņiem saplosīt, viņ� būvē tvaika giljotīnu.�

Te jau viss ir daudz rupjāk un skaidrāk: runa ir par kailu aug�anu, par pa�u aug�anu, kas samērojams ar izaugu�ā �etru centneru svaru. Runa ir par spēku, viņ� liek ielikt savās rokās tērauda stangas. Runa ir par pa�u smagāko un nepārejo�āko apbalvojumu: divus centnerus smagu dzelzs ordeni; viņ� ir pietiekami spēcīgs, lai to nēsātu. Runa ir par potenci un noveco�anās apturē�anu: savām 50 nēģerietēm viņ� vienmēr būs 42 gadus vecs. Pati tikumīgākā, bagātākā un jaunākā līgava viņam ir gana laba. Viņa zirgiem auzas nav vajadzīgas. Iespējams, ka gulbji viņa 100 zelta pilīs arī ir sievietes, katrā ziņā tie ir viņa nēģerie�u kontrasts; savukārt vaļi ir pa�i lielākie radījumi. Ir padomāts arī par viņa neievainojamību. Tiek runāts � tiesa, sakarā ar vaļiem � par lo�necaurlaidīgām bruņām, ta�u tiek minēti arī citi metāli. Viņ� valda pār 100 miljoniem, ko izmaksājusi ķeizara pils, �o miljonu dēļ viņi ir uz �tu�. Nabagu ir miljoniem, katrs tāds pa pusei; laikam tāpēc viņ� katram uzdāvina pa pusmiljonam. Savā eksaltētajā pozī�cijā viņ�, protams, ir pakļauts vajā�anai. Ar vienu slepkavības mēģinājumu tik nozīmīgai personībai nevar pietikt. Sargiem, kas sūc viņa asinis (no dibena, lai norādītu viņu zemāko stāvokli), viņ� tiesīgs nocirst galvas un likt suņiem tos saplosīt. Ta�u ātrāk par vecmodīgo suņu baru darbojas tvaika giljotīna, ko viņ� būvē masu sodī�anai ar nāvi.

Jo kas dārgāks, noteiktā cena augstāka un runa par vairākiem tūksto��iem, jo tas vairāk viņu kairina. Naudai atkal ir tās senais masveidīgais rak�sturs. Tā pieaug lēcienveidīgi un ļoti strauji nokļūst līdz miljoniem; reiz sasniegtiem, miljoniem ir iz�ķirīgā nozīme. Vārda nozīmei piemīt kas

zaigojo�s, tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan uz naudas vienībām. Masas svarīgākā īpa�ība � dziņa augt � attiecas arī uz naudu. Lielais saimnieko un valda miljonos.

Iegū�ana un iz�ķie�ana, tāpat kā agrāk, ir vienas kustības dubultais aspekts; pirk�ana un dāvinā�ana, tāpat kā viss pārējais, ir viņa ekspansijas līdzeklis. At�ķirībā no paaugstinā�anas tendences to var dēvēt par aug�anu pla�umā. Viņam nepastāv at�ķirība starp pirk�anu un izdāļā�anu; ar savu naudas masu viņ� pārklāj priek�metus, līdz tie iekļaujas viņā, ar naudu un priek�metiem viņ� pārklāj cilvēkus, līdz tos iegūst.

Naivā, un tāpēc jo īpa�i pārliecino�ā veidā te izpau�as karaļu tradi�cionālā īpa�ība, kas tik labi pazīstama no pasakām vai vēstures, proti, devī�gums. Par kādu Rietumāfrikas 14.gadsimta nēģeru karali tiek stāstīts, ka svētceļojuma laikā uz Meku viņ� ir nopircis visu Kairas pilsētu, tas ir veikums, kas nekad netika aizmirsts. Lielī�anās ar iepirkumiem patlaban ir ne mazāk izplatīta kā lielī�anās ar iz�ķērdību. Ap�aubāmie mūsu laika nau�das karaļi savu lielumu pierāda tikai ar milzīgajiem publiskajiem dāvināju�miem. Mūsu slimnieks izmet 100 miljonus par pili, un ķeizars labprāt to pieņem.

Viņa lielummānijas idejas, protams, ir ļoti mainīgas; ta�u nerodas iespaids, ka viņ� tajās pārvērstos. Viņ� vienmēr paliek pats, arī tad, kad sver �etrus centnerus, apprec se�padsmitgadīgo tikumu grāfieni vai ir ar ķeizaru uz �tu�. Glu�i pretēji, visu, kas nāk no ārienes, viņ� izmanto pats sev. Viņ� ir pats galvenais un stingrākais Universa punkts; ēdot un augot, viņ� to iekaro, ta�u viņ� nekad nekļūst par kaut ko citu. Uzturu viņam sniedz ideju lēcienveidīgums; to mainīgums un variablums viņam, protams, ir svarīgs, jo viņ� grib augt visos iespējamos veidos; ta�u tas viss ir tikai uztura da�ādums. Ta�u da�ādums viļ, tas nav nekas cits kā apetītes da�ādums.

Viņa lielumideju daudzveidība ir iespējama tikai tāpēc, ka ne pie vienas no tām neturas. Vajag tikai kādai parādīties, un tā ātri vien tiek sasniegta. Bet kā gan iespējams, ka slimnieks nejūt nekādu pretestību savām idejām? Lai kāda ideja par varu, bagātību un privātās ekspansijas iespējām ie�autos prātā, vajag tikai to izteikt, un viņ� tic, ka ir jau to sasniedzis. �is vieglums laikam ir saistīts ar to, ka viņ� vienmēr savā pusē jūt masu. Tā ir klāt jeb�kurā ietērpā � visviens, vai runa ir par 600 miljoniem pūra, 100 zelta pilīm vai 50 nēģerietēm, ko viņ� producē ar savu dzelzs ma�īnu. Pat ja viņ� par kaut ko dusmojas, piemēram, par sargiem, tūdaļ pat pa rokai ir suņu bars, kas pēc viņa pavēles tiem uzbrūk un saplosa. Domādams par galvām, viņ� tūdaļ pat izgudro tvaika giljotīnu, kas nodro�ina galvu masu. Masa

vienmēr ir aiz viņa, nevis pret viņu, un, ja tā izņēmuma kārtā ir pret viņu, tā ir bezgalvaino masa.

No iepriek�ējā gadījuma mēs atceramies, ka slimniekam plauktu visi pasākumi, it īpa�i jau lauksaimnieciskie. Jebkura putnu suga gaida tikai io, lai viņam par prieku vairotos, un, ja viņ� jūt baudu ko veikt dziednīcas bibliotēkas labad, tūdaļ pat atrodas tūksto� sējumu. Pirk�anas un izdāļā�anas nolūkiem abu rīcībā ir visi iespējamie tūksto�i un miljoni.

Svarīgi norādīt uz �o pozitīvo masu nostāju, labvēlīgo noskaņojumu pret paralītiķa lielummānijas idejām. Tā nekad nenostājas pret viņu; tā ir padevīgs viņa plānu materiāls, lai kas viņam ie�autos prātā, tās to viņam realizē. Viņ� nekad nevar ko vēlēties par daudz, jo to augsme ir tikpat neierobe�ota kā viņa pa�a pieaugsme. Tās ir absolūti lojālas pret viņu, neviens valdnieks neko tādu nav piedzīvojis no saviem padotajiem. Vēlāk redzēsim, ka paranoiķī masa iegūst pavisam citus, proti, naidīgus toņus. Paranoiķu lielummānijas idejas ir arī daudz ap�aubāmākas, tām piemīt nosliece kļūt rigidākām. Kad naidīgi noskaņota masa gūst virsroku, tās pārvēr�as vajā�anas idejās.

Noslēgumā, da�os vārdos rezumējot, ko var mācīties no paralītiķu lie�lummānijas idejām, var teikt, ka aizvien pla�ākā un lielākā aug�ana norisi�nās divos virzienos. Pirmkārt, tā ir pa�a personas augsme; tā grib kļūt fiziski lielāka un smagāka un nevar samierināties ar to, ka tiek sasniegta fiziskās pieaugsmes robe�a. Jebkuram spēkam, ar ko viņ� apveltīts kā atsevi�ķa būtne, jāaug kopā ar viņu. Otrkārt, tā ir miljonu augsme, turklāt pie tiem pieder viss, kam � glu�i kā masai � piemīt tendence vairoties lēcienvei�dīgi. �ie miljoni pēc lielā vēlmes un gribas plūst caur viņa rokām visos vir�zienos un klausa tikai viņam.

Lielumā, par ko sapņo cilvēki, savienojas individuālās bioloģiskās pieaugsmes izjūta ar masai raksturīgo lēcienveidīgās palielinā�anās izjūtu. Turklāt masa ir pakārtotais, tās veids nav svarīgs, derīgs ir jebkur� tās substitūts.

KUNDZĪBA UN PARANOJA

Afrikāņu karaļu aplūkojums ļaus apvienot varas aspektus un elemen�tus, kas līdz �im skatīti atsevi�ķi.* �ajos karaļos viss �ķiet sve�atns un neierasts. Var rasties iespaids, ka ir darī�ana ar eksotiskām kuriozitātēm. Ļaujot uz sevi iedarboties stāstiem, kas tagad sekos, eiropietī ļoti viegli rodas pārākuma izjūta. Tomēr ieteicams būt pieticīgākam, kamēr nav uzzināts kas vairāk. 20.gadsimta eiropietim nepiestāv iedomāties sevi pārāku par barbariem. Viņu valdoņu līdzekļi varbūt ir efektīvāki. Ta�u viņu nolūki bie�i vien neat�ķiras no afrikāņu karaļu nodomiem.

Vecā karaļa nāvi un jaunā ievēlē�anu Gabonā ir aprakstījis Di�alī. **

�Kad biju Gabonā, nomira vecais karalis Glass. Cilts bija nogurusi no karaļa. Viņu uzskatīja par varenu un ļaunu burvi; atklāti par to neviens nerunāja, ta�u reti kur� naktī uzdro�inājās tuvoties viņa mājai. Kad viņ� beidzot saslima, visi �ķita ļoti noskumu�i. Ta�u da�i draugi man uzticoties teica, ka visa pilsēta cerot uz viņa nāvi. Un tad viņ� arī nomira. No rīta mani pamodināja skaļas sēras un �ēlabas. �ķita, ka visa pilsēta izplūdusi asarās, sēras ilga se�as dienas. Otrajā dienā karalis tika slepus apglabāts. Da�i cilts uzticīgākie vīri viņu nogādāja vietā, ko zināja tikai viņi un kas pārējiem palika uz visiem laikiem apslēpta. Sēru dienās ciemata vecie vīri bija nodarbināti ar jauna karaļa ievēlē�anu. Arī �is process ir slepens, un tikai septītajā dienā viņi paziņo tautai laiku, kad jākronē jaunais karalis. Viņu pa�u tur neziņā līdz pa�ām beigām.

* Sk.: Westermann D. Geschichte Āfrikas. Koln, 1952. Tā ir grāmata, kurā patie�ām iestrādāts milzīgs materiāls, un to es nemitīgi esmu izmantojis.

Du Chaillu. Explorations and Adventure in Equatorial Africa. London, 1861. P. 18-20.

Tā bija nejau�ība, ka izvēle krita uz Njogoni, manu draugu. Viņ� nāca no labas ģimenes, tauta viņu mīlēja, līdz ar to viņ� ieguva balsu vairākumu. Nedomāju, ka Njogoni bija pat mazākā nojausma par savu pacel�anos aug�up. Kad septītās dienas rītā viņ� devās pastaigāties pa krastmalu, viņam uzbruka visi iedzīvotāji. Viņu pakļāva procedūrai, kas tiek īstenota pirms kronē�anas un kam jālaupa patika uz troni ikvienam, izņemot vienīgi ļoti godkārīgu cilvēku. Viņi to ietvēra blīvā masā un apbēra ar lamu vārdiem, kādus vien var izdomāt trakojo�s pūlis. Da�i spļāva viņam sejā, da�i sita ar dūrēm, da�i spēra ar kājām, citi meta ar pretīgiem priek�me�tiem, bet tie, kas stāvēja pārāk tālu un nelaimīgo zelli varēja sasniegt tikai ar vārdiem, zākāja viņa tēvu, māti, brāļus, māsas un sen�us līdz pat pēdē�jam augumam. Sve�inieks nedotu pat feniņu par tā dzīvību, kam jātiek kronētam par karali.

Visā cīņā un jezgā saklausīju da�us vārdus, kas man palīdzēja noskaid�rot notieko�o. Ik pēc da�ām minūtēm tas, kam biji izdevies sevi�ķi spēcīgs sitiens vai spēriens, izsaucās: �Tu vēl neesi mūsu karalis. Vēl mēs varam darīt ar tevi, ko vēlamies. Un tad jau mēs tev sekosim.�

Njogoni izturējās kā vīrs un nākamais karalis. Viņ� bija mierīgs un ar smaidu sejā pacieta visas zākās. Aptuveni pēc pusstundas viņu aizveda uz vecā karaļa māju, te viņam vajadzēja apsēsties un ļaut tautai vēl kādu laiku sevi zākāt.

Tad kļuva kluss. Vecajie piecēlās un svinīgi teica, bet tauta atkārtoja viņu vārdus: �Nu mēs tevi ievēlam par savu karali. Mēs svēti solāmies klausīt tevi un paklausīt.�

Sekoja klusums, tika atnests cilindrs, ko te uzskata par karaļa titula zīmi, un uzlikts Njogoni galvā. Viņ� tika ieģērbts sarkanā tērpā, un visi, kas bija zākāju�i, izrādīja viņam vislielākās cieņas zīmes.

Tad sekoja svētki, kas ilga se�as dienas. Karalim, kas līdz ar amatu pieņēma arī sava priek�gājēja vārdu, vajadzēja uzņemt padotos savās mājās un nedrīkstēja no tām iziet. Tās bija se�as neaprakstāmu dzīru, dzīvnie�ciskas dzer�anas un trok�ņainas svētku burzmas dienas. Milzumdaudz sve�inieku ieradās no kaimiņu ciematiem, lai apliecinātu savu respektu. Rums un palmu vīns plūda straumēm, ēdiena bija stāvgrūdām. Tika dots viss, kas paaugstina svētku noskaņojumu, un, lai kas ierastos, bija laipni gaidīts.

Vecais karalis Glass bija aizmirsts, un nabaga jaunais karalis Glass bija vai slims no spēku izsīkuma. Viņam vajadzēja uzņemt ļaudis dienu un nakti, un pret visiem, kas ieradās, vajadzēja būt laipnam.

Galu galā viss rums tuvojās beigām, likuma noteiktais termiņ� bija notecējis, un atkal iestājās miers. Tagad majestāte pirmo reizi varēja iziet no mājām un aplūkot savu valstību.�

Ārkārtīgi svarīga ir notikumu secība, vismaz to notikumu secība, kuri norisinās masā. Viss sākas ar sērojo�o baru ap miru�o karali, sēras ilgst se�as dienas. Tad septītajā dienā pēk�ņi notiek uzbrukums izraudzītajam. Viss naidīgums pret viņu izgā�as pār pēcteci. Vajājo�ā masa, kas veidojas ap viņu, īstenībā ir apvēr�anas masa; tās objekts ir nevis viņ�, bet gan miru�ais. �ādi atbrīvojas no naida pret miru�o, kas valdījis pārāk ilgi un no kura beigu beigās vēl izjutu�i bailes. Jaunā valdī�ana sākas situācijā, no kuras ikviens valdonis baidās visvairāk: viņu ielenc dumpīgie padotie, kuri nokļūst bīstami tuvu viņa miesai. Ta�u viņ� ir mierīgs, jo zina, ka �is naidīgums ir pārvirzīts, tas tiek izspēlēts un īstenībā netiek vērsts pret viņa personu. Tomēr viņa atmiņā vienmēr jāsaglabājas �im nepatīkamajam kundzības sākumam, draudam, kas kuru katru mirkli var piepildīties. Ikviens karalis stājas amatā revolūcijas laikā. Tā ir novēlojusies revolūcija pret jau miru�o karali, un jaunizvēlētais kā viņa nākamais pārstāvis ir tikai �ķietams tās objekts.

Tre�ā svarīgākā situācija ir svētki, kas, glu�i tāpat kā iepriek� sēras, ilgst se�as dienas. Pārtikas un dzērienu izdalī�ana, kopīga un neierobe�ota to baudī�ana pau� vairo�anos, kas tiek gaidīta no jaunā valdoņa. Kā stājoties pie valdī�anas, tā arī vēlāk viņa valstībā jāpludo rumam un palmu vīnam, ēdamā jābūt vairāk, nekā tas nepiecie�ams. Lai �ādu vairumu nodro�inātu, ari tiek iecelts karalis. Svētku masa kā viņa valdī�anas sākums garantē turp�māko vairo�anos.

Di�alī apraksts ir simts gadus vecs. Aprakstam ir tā priek�rocība, ka tas rakstīts, skatoties no malas, tas nav pārblīvēts ar detaļām. Patlaban par afri�kāņu karaļiem zināms daudz vairāk. Derīgi apskatīt arī jaunāku aprakstu.

Jukunas karalis Nigērijā bija svēta būtne, kuras dzīve norisinājās strikti noteiktās robe�ās.* Viņa galvenais uzdevums nebija kā karotājam vest savu tautu karā vai aplaimot savu zemi ar gudru pārvaldi. Nebija svarīgi ari tas, lai viņ� būtu liela personība, drīzāk jau viņ� tika uzskatīts par dzīvu trauku, no kura plūst spēki, kas nodro�ina zemes auglību un sēklu dīgtspēju, sniedzot tautai dzīvi un labklājību. �ī spēka saglabā�anai kalpoja cere�monijas, kas noteica viņa dienu un gadu kārtību.

*Meek C.K. A Sudanese Kingdom. London, 1931. P. 120 177, P. 332 353. \ot\ īsi sk.: Westermann D. Op. cit. S. 149 150.

Sabiedrībā karalis parādījās ļoti reti. Viņa kailā pēda nedrīkstēja skart zemi, jo tam sekotu lauku augļu iznīk�ana; viņ� arī nedrīkstēja neko pacelt no zemes. Ja viņ� nokrita no zirga, tad agrākos laikos tika nonāvēts. Nevie�nam nebija ļauts pieminēt, ka viņ� ir slims. Ja viņam uzbruka nopietna slimība, viņ� klusībā tika no�ņaugts. Dzirdot, kā mēdza teikt, slima karaļa vaidus, tautā rastos nemieri. �ķaudīt viņam bija atļauts: ja Jukunas karalis �ķaudīja, klāteso�ie vīrie�i, apmierināti murminot, sita sev pa gurniem. Runāt par viņa �ķermeni� vai likt manīt, ka viņam ir vienkār�a, cilvēciska miesa, bija nepiedienīgi. Tā vietā tika izmantots īpa�s vārds, kas attiecās tikai uz viņa personu. �is vārds apzīmēja jebkuru viņa darbību, kā arī no viņa mutes nāku�o pavēli.

Kad karalim vajadzēja ieturēt maltīti, īpa�i ierēdņi to izziņoja ar skaļiem saucieniem, bet citi divpadsmit reizes skaļi sita pa saviem gurniem. Pilī, tāpat kā visā pilsētā, iestājās klusums, sarunas pieklusa, ikviens lika darbu pie malas. Karaļa ēdiens tika uzskatīts par svētu, to viņam kā dievībai pa�sniedza svinīgā ceremonijā. Maltītes beigas pavēstīja jauni saucieni un sitieni, kas ierēdņiem ārējā pagalmā vēstīja, ka darbs un sarunas var atsākties.

Ja karalis kļuva dusmīgs, norādīja uz kādu ar pirkstu, dusmās sita kājas, tad tam bija �ausmīgas sekas visai zemei. Tad bija nepiecie�ams visiem līdzekļiem viņu laikus nomierināt. Viņa siekalas bija svētas. Nogrieztos matus un nagus viņ� glabāja maisiņā pie sevis, viņam nomirstot, tie tika apglabāti kopā ar viņu. Norādot uz viņa auglības spēku, svinīgajās uzrunās teica: �Mūsu zelta graudiņ�, zemesrieksts, pupas.� Viņam piedēvēja varu pār lietiem un vējiem. Sausumu un nera�u virkne liecināja par viņa spēka izsīk�anu, tad viņ� naktī slepus tika no�ņaugts.

Jaunievēlētajam karalim vajadzēja trīsreiz apskriet ap pauguru, turklāt augstmaņi viņu cienāja ar sitieniem un grūdieniem. Pēc tam viņam vaja�dzēja nogalināt vergu vai vienkār�i to ievainot, un kāds cits ar karaļa �ķēpu un nazi to piebeidza.

Kronē�anas laikā karaļdzimtas vadonis viņam teica: ��odien mēs tev esam iedevu�i tava tēva namu. Visa pasaule ir tava. Tu esi mūsu graudi un pupas, mūsu gari un dievi. No �ī brī�a tev nav ne tēva, ne mātes, bet tu esi visu tēvs un māte. Ej savu sentēvu pēdās un nedari nevienam ļauna, lai tava tauta paliek pie tevis, un tu veselībā sasniedz savas valdī�anas beigas!�

Visi krita jaunā valdnieka priek�ā uz zemes, bēra putekļus uz galvām un teica: �Mūsu lietus! Mūsu ra�a! Mūsu bagātība! Mūsu svētība!�

Karaļa vara bija absolūta, tomēr rūpējās par to, lai tā nekļūtu neiztu�rama. Par to bija atbildīga di�ciltīgo padome ar priek�stāvi vai galveno

ministru priek�galā. Kad valdnieka oma apdraudēja zemi vai kad iestājās nera�a vai kāda cita nacionāla nelaime, varēja norādīt uz kļūmēm daudzo maģisko pienākumu izpildē un apvaldīt viņa augstprātību. Priek�stāvis vienmēr varēja piekļūt karalim, viņ� drīkstēja to brīdināt, viņa ilgāka prombūtne no galma varēja radīt karalim nepatik�anas.

Karagājienos karalis parasti nepiedalījās, ta�u visas trofejas tika uzskatī�tas par viņa īpa�umu. Tre�o daļu vai pat pusi no trofejām viņ� atdeva karo�tājam, kas tās bija ieguvis, kā atzinības zīmi un norādi, ka nākamreiz tas būs tikpat drosmīgs.

Ja karalis attaisnoja cerības, tad senākos laikos pēc septiņu gadu valdī��anas ra�as svētkos viņu nogalināja.

Vestermans savā �Āfrikas vēsturē�, pirmajā nopietnajā �āda veida grā�matā, runā par �apbrīnojamu līdzību �o valstību uzbūvē un institūcijās�. Viņ� atrod daudzas pazīmes, kas tām ir kopīgas.* Ir vērts minēt būtiskākos reducētos uzskaitījumus un sniegt to interpretāciju mūsu gūto atziņu gaismā.

�Karalim ir spēks, kas zemei pie�ķir auglību. No viņa ir atkarīga lauku ra�a. Bie�i viņ� vienlaikus ir arī lietus izsaucējs.� Karalis te uzstājas kā vairotājs, tā ir viņa galvenā īpa�ība. Var teikt, ka tikai �īs vairo�anas spējas dēļ radusies karaļu institūcija. Viņ� dod visda�ādākās pavēles, ta�u vis�savdabīgākā viņa pavēles forma ir lik�ana augt. �Tu esi visu tēvs un māte,� tiek teikts stāstījumā par Jukunu. Tas nozīmē ne tikai to, ka viņ� visus baro, bet ari to, ka viņ� it visam liek augt. Viņa vara �ajā gadījumā ir vairo�jo�ā bara vara. Viss, ko �is bars iespēj kā veselums, visa tā substance ir pārnesta uz viņu � atsevi�ķo. Ar savu izturē�anos viņ� var nodro�ināt konstantumu, ko nespēj vairojo�ais bars, jo sastāv no daudziem un vienmēr sabrūk. Viņ� kā trauks, kas strikti ierobe�ots no ārienes, ietver sevi visus vairo�anās spēkus. Viņa svētais pienākums � neļaut tiem izplūst. No tā arī izriet pazīmes, par kurām tūdaļ būs runa.

�Lai saglabātu augsmes spēku un pasargātu to no kaitējumiem, viņa personu apņem neskaitāmi priek�raksti un brīdinājumi, kas visai bie�i viņu padara rīcības nespējīgu.� Karaļa vērtīgums, kas īstenībā ir viņa satura vērtīgums, izraisa viņa sastingumu. Viņ� ir ļoti pilns trauks, un nekas nedrīkst plūst pāri malām.

�Viņ� nemaz nav redzams vai arī redzams tikai noteiktos laikos. Viņ� nedrīkst atstāt savu pili vai arī drīkst to darīt tikai naktīs vai īpa�os gadījumos.

Viņ� nav redzams ēdam vai dzeram.� Izolētība viņu sargā no visa, kas var iedarboties kaitējo�i. Viņa atsevi�ķums nozīmē, ka viņ� eksistē tikai īpa��iem mērķiem. Ē�ana un dzer�ana kā mazinā�ana īpa�i nepiestāv viņam � vairotājam. Viņam vajadzētu iztikt ar spēkiem, ar kuriem viņ� jau ir uzlādēts.

Iz�ķirīgais karalī ir viņa vienīgums. Tautai, kam var būt daudzi dievi, ir tikai viens karalis. Tāpēc svarīgi, kā jau redzējām, lai viņ� tiktu izolēts. Starp viņu un padotajiem mākslīgi tiek izveidota distance, ko uztur visiem iespējamiem līdzekļiem. Viņ� vispār neparādās vai parādās reti vai tā saos�tīts, ka pilnīgi vai daļēji paliek apslēpts. Viņa vērtīgums tiek visādi uz�svērts: pirmkārt, viņ� ir ietērpts dārgās lietās vai tās redzamas ap viņu, otrkārt, tas izpau�as viņa parādī�anās retumā. Viņu sargā akli paklausīgi miesassargi un pla�ās telpas. Galma mitekļu papla�inā�ana, aizvien lielāku telpu izveido�ana kalpo kā distancē�anās, tā sargā�anas nolūkiem.

Tātad vienīgums, izolētība, distance un vērtīgums ir to svarīgo pazīmju grupa, kas konstatējama pirmajā mirklī.

�Karaļa ķermeniskās izpausmes, piemēram, klepus, �ķavas, no�ņauk�anās, tiek atdarinātas, vai arī tam aplaudē.�* Ja Monomotapas karalim ir kāda laba vai slikta īpa�ība, fizisks trūkums, netikums vai tikums, tad visi viņa biedri un kalpotāji pūlas to atdarināt. Ja karalis bija klibs, kliboja arī viņa draugi. Strabons un Diodors jau senatnē vēsta: ja Etiopijas karalim tika sakropļota kāda ķermeņa daļa, tad galminiekiem vajadzēja sakropļot tās pa�as ķermeņa daļas. Kāds arābu ceļotājs, kas pagāju�ā gadsimta sākumā apmeklēja Darfuras galmu, stāsta par galminieku pienākumiem: ja sultāns iekrem�ļojas, it kā gribētu runāt, visiem jāizdod skaņa �ts, ts�. Ja viņ� �ķauda, visi klāteso�ie kā atbalss atkārto to pa�u, izklausās tā, it kā kāds uzmudinātu savu zirgu. Ja sultāns nokrīt no zirga, visiem galminie�kiem arī jānokrīt no zirgiem. Kas tā nerīkojas, neraugoties uz viņa rangu, tiek noguldīts zemē un sists. Ja Ugandas karalis smejas, smejas viss galms; ja viņ� �ķauda, �ķauda arī visi pārējie; ja viņ� ir saaukstējies, visi apgalvo, ka arī viņi ir saaukstēju�ies; ja viņ� nogrie� matus, tad visi grie� matus. Sī karaļu atdarinā�ana nepavisam neattiecas tikai uz Āfriku. Boni galmā Celebesā bija ieradums, ka galminieki darīja visu to pa�u, ko karalis. Viņam pieceļoties, piecēlās visi; ja viņ� sēdēja, sēdēja arī tie; ja viņ� nokrita

* Par karaļa atdarinā�anu sk.: Westermann D. Op. cit. S. 413 414 (Monomotapa); Etiopija � Diodor III, 7; Strabon XVII 2, 3; Darfur. Travels of an Arab Merchant in Soudan. London, 1854. P. 78; Uganda, Boni, Ķīna � FrazerJ.G, The dying God. P. 39 40.

no zirga, nokrita ari viņi. Ja viņ� devās peldēties, kopā ar viņu devās peldēties arī tie. Garāmgājējiem vajadzēja doties ūdeni tādiem, kādi viņi bija, neatkarīgi no tā, vai viņu drēbes bija labas vai sliktas. Par Ķīnu vēsta kāds fran�u misionārs: kad Ķīnas imperators smejas, smejas arī mandarīni. Kolīdz viņ� pārstāj smieties, arī viņi pārstāj smieties. Ja imperators ir sērīgs, arī viņi kļūst sērīgi. Var domāt, ka viņu sejas būtu uz atsperēm un impera�tors pēc patikas tās skar un spēj kustināt.

Karaļu priek�zītnīgums ir vispārējs. Da�kārt apkārtējie aprobe�ojas ar apbrīno�anu un godinā�anu. Lai ko viņ� darītu, tam visam ir nozīme. Jeb�kurā viņa izpausmē tiek saskatīta jēga. Ta�u da�kārt iet vēl tālāk, un jeb�kuru viņa izpausmi saprot kā pavēli. Ja viņ� �ķauda, tas nozīmē � �ķau�diet! Nokri�ana no zirga � krītiet! Viņ� ir tā pielādēts ar pavēlē�anas spēku, ka itin nekas nav nejau�i. Pavēle �ajā gadījumā ir pārcēlusies no vārda atpakaļ uz darbību, ko uztver kā priek�zīmi. Visa viņa eksistence ir vērsta uz vairo�anu, tā, kā teikt, ir viņa raison d'etre. Tāpēc katrai viņa kustībai un izpausmei piemīt tendence vairot. Var teikt, ka �ādos gadīju�mos viņa galms kļūst par vairo�anas baru, ja ne pēc savas iek�ējās izjūtas, tad vismaz noteikti pēc ārējās izturē�anās. Ikviens dara to, ko pirms tam darījis karalis. Tādējādi galms, kas kļuvis par masas kristālu, sākotnēji ir vairo�anas bars.

Arī piekri�anu un aplausus var skatīt kā vairo�anās gribas izpausmi. Noteiktas kustības un izpausmes, kas tiek uzskatītas par priek�zīmīgām, tiek nostiprinātas ar aplausiem, izraisot to atkārto�anu. No spiediena, kas izriet no tūksto�iem aplaudējo�u roku, var izvairīties tikai da�i: aplaudētā produkcijai noteikti jāvairojas.

�Kad karalis sāk novecot, viņa maģiskais spēks ir apdraudēts. Tas var pazust vai pavājināties, ļauni spēki to var pārvērst pretmetā. Tāpēc nove�cojo�am karalim vajag atņemt dzīvību un viņa maģisko spēku pārnest uz pēcteci.� Karaļa persona ir nozīmīga tikai tad, ja tā ir neskarta. Kā neskarts trauks tā spēj saturēt vairo�anās spēkus. Pats mazākais defekts viņa padota�jiem liek kļūt aizdomīgiem. Viņ� var kaut ko pazaudēt no uzticētās sub�stances un kaitēt savu ļau�u labklājībai. �īs valstības satversme ir pa�a karaļa fiziskā satversme. Viņ� ir zvērējis, tā teikt, pats pie saviem spēkiem un veselības. Karalis, kam parādās sirmi mati, vājinās redze, izkrīt zobi vai kas kļūst impotents, tiek nogalināts, vai arī viņam jāizdara pa�nāvība. Viņ� noindējas vai arī tiek no�ņaugts. Priek�roka tiek dota �ādam nāves veidam, jo viņa asinis nedrīkst izliet. Da�kārt viņa valdī�anas laiks jau iepriek� ir ierobe�ots ar noteiktu gadu skaitu. Jukunas karalis, kājau redzējām, sākot�

nēji valdīja septiņus gadus. Pēc bambaru tradīcijām jaunievēlētais karalis pats noteica savas valdī�anas ilgumu.* �Uz kakla viņam tika uzliktas kok�vilnas auduma strēmeles, un divas personas aiz galiem to vilka pretējos virzienos, viņ� pa to laiku vilka ārā no kalebasas oļus, cik vien spēja satvert; oļu skaits norādīja uz viņa valdī�anas gadiem, pēc to notecē�anas viņ� tika no�ņaugts.�

Ta�u ne tikai mākslīga karaļa dzīves ierobe�o�ana glābj viņa vērtīgo vairo�anas substanci. Pārdzīvo�anas kaisle, kas viņa valdī�anas laikā var iegūt bīstamus apmērus, tiek apspiesta un savaldīta jau pa�ā sākumā. Viņ� zina, kad nomirs, un tas notiks agrāk, nekā mirs daudzi no viņa padota�jiem. Viņ� vienmēr skaidri apzinās savu nāves brīdi, tie�i �ajā ziņā viņ� ir ievērojami vājāks par tiem, pār kuriem valda. Pieņemot valdī�anu, viņ� atsakās no pārdzīvo�anas. Tas ir sava veida pakts, ko viņ� noslēdz ar pado�tajiem. Cieņa, ko viņ� iegūst, ir īsta nasta. Viņ� pavēsta par gatavību pēc noteikta laika sprī�a upurēt savu dzīvību.

Zākās un sitieni, kam viņ� pakļaujas, uzsākot valdī�anu, ievesta to, kas viņu gaida beigās. Tāpat kā viņ� tagad visu pacie�, tā arī vēlāk viņam visu nāksies paciest. Karaļa beigas tiek izspēlētas jau iepriek�. Vai nu viņam tiek piedraudēts ar �ādām beigām, vai arī tas jau ir svinīgi noteikts, vajājo�ā masa, kas veidojas, uzsākot valdī�anu, viņam liek sāpīgi apzināties, ka ne jau sevis pa�a dēļ viņ� valda. Jorubu karalis vispirms tiek nopērts. Ja viņ� nespēj mierīgi paciest sāpes, tad par karali nekļūst. Izvēle var krist uz pavi�sam nabadzīgu princi, kas klusi dara savu darbu un nemaz nepretendē uz troni: viņam pavēl ierasties, un pa�am par izbrīnu viņ� tiek iekaustīts. Sjerraleonē vīru pirms proklamē�anas agrāk apkrāva ar ķēdēm un piekāva.** Atcerēsimies Di�alī aprakstītās karaļa vēlē�anas Gabonā.

Starp karaļa nāvi un jaunā iecel�anu valda bezlikumība.*** Tā, kas tiek ievēlēts par karali, piekau�ana, kā redzējām, vēl izpaudās daudz maz jēdzīgi. Ta�u tā varēja vērsties arī pret vājajiem un neaizsargātajiem. Pie mo�iem Vagadugā pēc karaļa nāves no cietumiem tika izlaisti visi noziedz�nieki. Tika atļauta slepkavo�ana un laupī�ana, un katrs darīja, ko gribēja. A�antā �ajā anarhijas periodā ieguvēji bija karaļa ģimenes locekļi: viņi varēja nogalināt un aplaupīt jebkuru iedzīvotāju. Ugandā karaļa nāvi

* Monteil. Les Bambara du Segou. Paris, 1924. P. 305.

** Parjorubiem sk.: Westermann D. Op. cit. S. 40. Par Sjerraleoni sk.: Ebenda. S. 41.

*** Par bezlikumību pēc karaļa nāves sk.: mozi � Westermann D. Op. cit. S. 185; Asanta � Ebenda. S. 222; Uganda � Roscoe J. The Baganda. London, 1911. P. 103 104.

sākumā centās turēt slepenībā, tad, laikam pēc divām dienām, tika izdzēsta svētā uguns, kas dega pie karaļa mitekļa ieejas, un sākās liela jezga. Bungas sita nāves ritmu, un zeme zināja, kas noticis. Ta�u par nāvi neviens nedrīkstēja runāt, varēja tikai teikt, ka uguns izdzisusi. Sākās me�onīgas nekārtības. Cilvēki centās cits citu aplaupīt, dro�i varēja justies tikai vir�sai�i ar spēcīgu svītu. Mazākiem virsai�iem draudēja briesmas, ka spēcī�gākie virsai�i, kas starpvaldī�anas laikā darīja, ko gribēja, viņus nogalinās. Skaidrs, ka �ādos apstākļos visvairāk bija jācie� vājākajiem un bezpalī�dzīgākajiem. Līdz ar jauno karali atkal iestājās kārtība. Viņ� to iemiesoja savā personā.

Pēctecība ne vienmēr bija pietiekami skaidri noteikta. Bet, ja pat tā bija, to ievēroja tikai piespiedu kārtā. Savdabīga pēctecības izpratne raksturoja himu valstis.* To saproto�i interpretējis Obergs savā lieliskajā studijā par Ankoles valstību.**

Arī tur karalim vajadzēja iedzert indi, kolīdz viņa sievas un virsai�i pamanīja vājuma zīmes. Pats nozīmīgākais bija viņa spēks. Tas noteica arī pēcteci. Valdo�ie himi uzskatīja, ka par karaļa pēcteci jākļūst spēcīgākajam no viņa daudzajiem dēliem. Laikā, kad norisinājās nenovēr�amais pēcte�u kar�, Ankole nevarēja oficiāli palikt bez karaļa. Pēc sēru svinībām sakarā ar miru�o valdnieku viņa krālā notika cīņa starp vienkār�iem ganiem, uzvarētājs kļuva par sava veida ākstkarali. Leģitīmi karaliskie brāļi noskatījās �o cīņu un, kad tā bija iz�ķīrusies, pulcināja savus piekritējus, un devās mek�lēt karaļa bungas. Ja viņi ceļā sastapās, sākās cīņa. Princis, kam bija mazāk piekritēju, tika nogalināts vai aizbēga uz citu zemi. Tika pieļauta jebkura kara viltība; kāds brālis izlūkoja, kur atrodas otrs, lai nakts aizsegā pielavītos un nepamanīts uzbruktu tam. Viens tika nodurts miegā, otram ēdienā piebēra indi. Tika izmantoti �āvē�anas līdzekļi vai palīdzība no ārienes. Katru dēlu atbalstīja viņa māte un māsas, uzsūtot viņa ienaidniekiem

* Himu valstis ir radu�ās iekarojumu rezultātā mūsdienu Uganda un uz dienvidiem no tās. Kareivīgie hamītu izcelsmes gani, saukti par himiem, ieceļoja no ziemeļiem un pakļāva vietējos nēģerus, kas nodarbojās ar lauksaimniecību. Viņu karaļvalstis tiek uzskatī�tas par pa�ām interesantākajām Āfrikā, tās raksturo strikts kungu un pakļauto kastu no�ķīrums.

** Sk.: Oberg K The Kingdom of Ankole in Uganda // African Political Systems. Ed. by Fortes, Evans-Pritchard. Oxford, 1954. P. 121 162. Par pēctecību � P. 157 161. Ne tik īsa un lasī�anas vērta ir vecāka grāmata: Roscoe J. The Banyankole. Cambridge, 1923. Par himu dienvidu valsti Ruandu ir lielisks jauns darbs: Maquet. The Kingdom of Ruanda

//African Worlds. Ed. by DaryllForde. London, 1954. P. 164 189.

pesteļus un mēģinot pasargāt no nogalināto gariem. Karaļa mīļākais dēls, uz kuru bija kritusi vecā izvēle, visas �īs cīņas laikā bija paslēpies.

Pēcte�u kar� varēja ilgt mēne�iem, visu �o laiku zemē valdīja haoss. Ik�viens meklēja patvērumu pie radiniekiem. Tika nozagtas daudzas govis, un, kam vien bija dusmas sirdī, tas izmantoja jukas zemē, lai atriebtos saviem ienaidniekiem. Tikai lielie virsai�i, kas sargāja Ankoles robe�as, nepiedalījās �ajā karā un mēģināja pasargāt zemi no iebrucējiem.

Prin�i cits pēc cita tika nogalināti vai padzīti trimdā, līdz beidzot palika tikai viens. Tikai tad no savas slēptuves parādījās vecā karaļa mīļākais dēls un mērojās spēkiem ar savu brāļu uzvarētāju. Vienīgais cīņas mērķis bija iegūt savā īpa�umā karaļa bungas. Mīļākais dēls ne vienmēr uzvarēja, ta�u viņa pusē parasti bija varenāks burvis un lielāks piekritēju skaits. Pēc visu brāļu nāves pārdzīvoju�ais kopā ar karaļa bungām, māti un māsām atgrie�zās galmā. Ākstkaralis tika nogalināts, bet uzvarētājs pasludināts par karali.

Līdz ar to visi sāncen�i bija iznīcināti. Izdzīvoju�ais kā uzvarētājs tika uzskatīts par pa�u spēcīgāko, un visi pievērsās viņam. Var pieļaut, ka arī pārējās himu valstīs, kur parasti norisinājās pēcte�u kari, dominēja tas pats princips. Cilvēki par karali gribēja pārdzīvoju�o. Tas, ka viņ� bija nogali�nājis tik daudz ienaidniekus, viņam pie�ķīra varu, kuru no viņa arī vēlējās sagaidīt.

Ta�u cīņa par pēctecību nebija vienīgais līdzeklis, kas karali uzlādēja ar varu. Pārdzīvo�ana jauno valdnieku stiprināja arī citādi. Kitaras valstībā, kas atradās uz ziemeļiem no Ankoles, iz�ķirtā cīņa par pēctecību atveidojās apbrīnojamā ritā karaļa kronē�anas laikā. Pēdējo reizi tas tika piedzīvots 1871.gadā, kad sāka valdīt karalis Kabarega. Lūk, �ī rita izklāsts.

Starp prin�iem vienmēr bija arī zēni, kas bija par jaunu, lai piedalītos cīņās. Viņi vēl bija dzīvi, toties vecākie brāļi, izņemot uzvarētāju, bija cits citu iznīcināju�i. Vecākais virsaitis, kas bija sava veida reģents, mēģināja pierunāt vienu no �iem jaunākajiem brāļiem, ka viņ� esot izraudzītais kara�lis; to apstiprināja visi klāteso�ie virsai�i. Ta�u zēns zināja, kas tiek plānots, un teica: �Nemāniet mani, es neesmu karalis, jūs gribat mani nogalināt.� Ta�u viņam bija jāpakļaujas, un viņ� tika nosēdināts tronī. Ieradās virsai�i, atnesa viņam dāvanas un izrādīja visu cieņu. Kopā ar viņiem atnāca uzvarētājs Kabarega, kas patie�ām tika kronēts, ģērbies kā vienkār�s prin�cis; viņ� kā dāvanu atveda govi. Reģents jautāja: �Kur ir mana govs?� Kabarega atbildēja: �Es to atdevu tam, kam tā pienākas, � karalim.� Reģents �o atbildi uzskatīja par apvainojumu un iesita Kabaregam ar virvi pa roku. Kabarega dusmīgs devās prom, lai pasauktu savus karotājus.

Reģents redzēja viņus nākam un teica zēnam troni: �Kabarega nāk, cīņā!� Zēns gribēja aizmukt, ta�u reģents viņu notvēra un telpā aiz tronzales no�ņaudza. Tajā pa�ā ēkā viņ� tika arī apglabāts.*

Strīds starp reģentu un jauno valdnieku bija uzspēlēts. Karaliskā zēna liktenis bija izlemts: viņ� vienmēr tika izraudzīts ceremonijai un nogalināts, lai, kā teica, �apmānītu nāvi�. Iz�ķirīgais bija kar�. Visi sāncen�i bija beigti, ta�u kronē�anas laikā karalim vajadzēja pārdzīvot savu jauno brāli, un upuris tika apglabāts telpā, kurā atradās tronis un jaunas karaļa bungas.

Simboliska nozīme Kitaras valstībā bija lokam, kronē�anas laikā karalim vajadzēja saņemt jaunu stiegru.** Tika izraudzīts vīrs, kas uzskatīja par godu, ka stiegra tiek iegūta no viņa ķermeņa. Viņ� pats vadīja operāciju, kad no labās puses tika izvilkta dzīsla, un drīz vien nomira. Karalim tika pasniegts loks un �etras bultas. Viņ� iz�āva uz visām �etrām debespusēm un teica: �Es iz�auju tautas, lai tās pievārētu.� Iz�aujot katru bultu, viņ� no�sauca tautu, kas mitinājās tajā virzienā. Bultas tika sameklētas un atnestas atpakaļ. Sākoties jaunam gadam, karalis atkārtoja �o �tautu iz�au�anu�.

Kitaras spēcīgākie kaimiņi, ar kuriem vienmēr karoja, bija Uganda. Kad karalis kāpa tronī, teica, ka viņ� esot �apēdis Ugandu� vai �apēdis bungas�.*** Bungu īpa�ums bija amata un autoritātes zīme. Bija karaļa un virsai�u bungas. Katrs amats bija atpazīstams pēc bungu ritma. Iesvētī��anas ceremonijā karalis teica: �Es esmu Ugandas karalis. Es dzīvo�u ilgāk par saviem sen�iem, lai valdītu pār tautu un apspiestu sacel�anos.�

Jaunā valdnieka pirmais pienākums bija sēro�ana par miru�o karali. Beidzoties sēru laikam, karalis lika sist bungas. Dienu vēlāk notika medības. Tika atvesta gazele un palaista brīvībā, un karalim vajadzēja to nomedīt. T ad uz ielas notvēra divus nejau�i garām ejo�us vīrus: viens tika no�ņaugts, bet otram tika dāvāta dzīvība. Tajā pa�ā vakarā karalis kāpa vecā karaļa tronī. Viņ� nodeva lielākajam augstmanim zvērestu. Divi spēcīgi vīrie�i uz pleciem viņu nesa apkārt pa nometni, lai tauta varētu viņu sumināt.

Tad karaļa priek�ā nostādīja divus vīrus ar aizsietām acīm. Vienu viņ� viegli ievainoja ar bultu un aizsūtīja kā sava veida grēkāzi uz naidīgo Kitaras zemi.**** Otrais vīrs tika atbrīvots un pasludināts par karaļa iek�ējā galma

*Sk.: Roscoe J. The Bakitara. Cambridge, 1923. P. 129 130.

** Roscoe], Op. cit. P. 133 134. �Es iz�auju tautas� � Roscoe J. Op. cit. P. 134.

*** Sk.: Roscoe J. The Baganda. London, 1911. P. 188.

**** �Es dzīvo�u ilgāk par saviem sen�iem� � Roscoe J. Op. cit. P. 194; nejau�ie garāmgājēji � P. 197; par grēkāzi � P. 200.

uzraugu un sievu sargu. Jauno uzraugu kopā ar astoņiem gūstekņiem aizveda uz upurē�anas laukumu. Tad viņam aizsēja acis, un septiņus gūstekņus viņa klātbūtnē ar vālēm nogalināja; astotā nāvi viņ� drīkstēja noskatīties. Tas nozīmēja, ka �īs nāves palielina karaļa spēkus. Uzraugam tās pie�ķīra stiprumu un uzticību.

Kad karalis bija valdījis divus vai trīs gadus, viņa priek�ā atkal nostādīja divus vīrus. Vienu viņ� ievainoja, bet otram dāvāja dzīvību. Ievainotais pie nama galvenās ieejas tika nogalināts. Otrs kļuva par uzrauga palīgu. Viņa pirmais uzdevums bija savākt nogalinātā līķi un iemest tuvākajā upē.

Arī �os vīrus nogalināja karaļa spēcinā�anai. Tos nogalināja, lai parādītu, ka viņ� sācis valdīt, nogalināja, lai viņ� vienmēr pārdzīvotu. Varu viņ� guva no pa�a pārdzīvo�anas procesa. Uzkrīto�s un acīmredzot Ugandai raksturīgs ieradums bija tas, ka upuri tika atvesti pa pāriem.* Viens mirst, bet otrs tiek ap�ēlots. Karalis vienlaikus izmanto divkār�as tiesības. No viena viņ� iegūst spēku, ta�u par labu nāk arī otra ap�ēlo�ana. Jo viens ir otra likteņa liecinieks un kā ap�ēlo�anai izraudzītais kļūst par jo uzticamāku karaļa kalpotāju.

Var tikai brīnīties, ka pēc visām �īm izdarībām Ugandas karaļi vispār mira. Viņiem tika upurētas dzīvības arī citu iemeslu dēļ. Priek�stats, ka pārdzīvo�anā tiek iegūta lielāka vara, nostiprināja cilvēku upurē�anas institūciju. Ta�u tā bija reliģiska institūcija, tā nebija atkarīga no viena vai otra karaļa privātajām iekārēm. Līdztekus pastāvēja arī viņu pa�u spon�tānie untumi, viņiem piedienēja būt bīstamiem.

Afrikāņu karaļa galvenais atribūts bija absolūtā vara pār dzīvību un nāvi. Viņ� iedvesa milzīgas �ausmas. �Tagad tu esi Ata, tev ir vara pār dzīvību un nāvi. Nogalini ikvienu, kas saka, ka nebaidās no tevis,� teikts Igaras karaļa iecel�anas formulā.** Viņ� nogalināja, kad gribēja un nemi�nēja nekādus iemeslus. Tas bija atkarīgs no viņa omas, norēķinu par to viņ� nevienam nesniedza. Daudzos gadījumos viņ� pats nedrīkstēja izliet asinis. Bende, kas to darīja viņa vietā, bija pats neaizstājamākais amats galmā. Vai nu vīrs, kas sākumā pildīja bendes amatu, kļuva par pirmo ministru zemē, kā tas bija Dahomejā, vai nodarbināja simtiem ben�u kā sava veida kastu, kā tas bija raksturīgs a�antiem, vai arī aprobe�ojās ar gadījuma rakstura nobendē�anu, � nāves spriedums vienmēr bija neap�strīdamas karaļa tiesības, un, ja viņ� ilgsto�i vai vispār tās neizmantoja, mazinājās bailes no viņa varas: no viņa vairs nebaidījās un slepus nicināja.

* RoscoeJ. Op. cit. P. 210.

* Westermann D. Geschichte Āfrikas. S. 39.

Karalis tika skatīts kā lauva vai leopards, vai nu viens no �iem dzīvnie�kiem tika uzskatīts par viņa senci, vai arī viņam piemita to īpa�ības bez tie�as izcelsmes saistības ar tiem. Viņa lauvas vai leoparda iedaba paredzēja, ka viņam jānogalina tāpat, ka to dara �ie dzīvnieki. Tas bija pareizi un atbilstīgi, ka viņ� nogalināja, gribai nogalināt vajadzēja būt iedzimtai. �ausmas, ko iedvesa �ie dzīvnieki, bija jāiedve� arī viņam.

Ugandas karalis ēda vienatne, neviens nedrīkstēja redzēt viņu ēdam.* Ēdienu viņam bija jāpasniedz vienai no sievām. Maltītes laikā viņai bija jānovēr� seja. �Lauva ēd vienatnē,� teica tautā. Ja ēdiens nepatika vai to neatnesa pietiekami ātri, viņ� lika pasaukt vainīgo un nodūra ar vienu no �ķēpiem. Ja ē�anas laikā nesēja ieklepojās, viņa tika sodīta ar nāvi. Viņam vienmēr pie rokas bija divi �ķēpi. Ja kāds nejau�i ienāca un pārsteidza karali ēdam, viņ� uz vietas tika nodurts. Tautā teica: �Lauva ēdot to nogalināja.� Maltītes atlikumiem neviens nedrīkstēja pieskarties, tos atdeva viņa mīluļiem suņiem.

Kitaras karali baroja viņa pavārs.** Viņ� pienesa ēdienu, uzdūra gaļas gabalu uz dak�iņas un ielika karaļa mutē. Tā pavārs atkārtoja �etras reizes, un, ja viņ� nejau�i ar dak�iņu pieskārās karaļa zobiem, viņ� tika sodīts ar nāvi.

Katru rītu pēc govju izslauk�anas Kitaras karalis nosēdās tronī un sprieda tiesu. Viņ� pieprasīja klusumu un dusmojās, ja kāds runāja. Līdzās viņam stāvēja pā�s ar lauvādu pār labo plecu, lauvas galva nokarājās un apslēpa karaļa abpusgriezīgo zobenu, kas makstī bija paslēpts zem ādas. Kad karalis gribēja paņemt zobenu, viņ� pastiepa roku un pā�s tajā ielika zobenu. Tad karalis ar to kādu galminieku nogalināja. Arī ārpus sava mitekļa viņ� sprieda summātu tiesu.*** Viņ� staigāja apkārt, un pā�s ar zobenu viņu pavadīja, ja kaut kas nepatika, viņ� pastiepa roku, un tas nozīmēja, ka vienam stunda ir situsi.

Visām viņa pavēlēm vajadzēja obligāti paklausīt. Par to neievēro�anu draudēja nāve. Pavēle te izpau�as vistīrākajā un vissenākajā formā kā lau�vas nāves spriedums visiem vājākajiem zvēriem, kas nemitīgi izjūt tās draudus. Ja tie bija ienaidnieki, viņiem tūdaļ pat vajadzēja mesties bēgt. Ja tie bija padotie, viņi bija spiesti tam kalpot. Savus cilvēkus viņ� sūtīja visur, kur vien gribēja, un, kamēr tie paklausīja, viņ� dāvāja tiem dzīvību. Ta�u īstenībā viņ� vienmēr bija lauva, un, ja bija iemesls vai patika, viņ� izdarīja nāvējo�o sitienu.

* RoscoeJ. The Baganda, P. 207.

** RoscoeJ. The Bakitara. P. 103.

***Sk.: Roscoe J. Op. cit. P. 61, 63.

DELI SULTĀNS MUHAMMADS TUGLAKS

Laimīgas nejau�ības dēļ mums ir saglabājies precīzs �ī Deli sultāna por�trets, tas ir precīzāks nekā pārējie orientālo valdnieku portreti. Ievēroja�mais arābu ceļotājs Ibn Batuta, kas apmeklēja visu sava laika islama pasauli no Marokas līdz Ķīnai, septiņus gadus nokalpoja viņa galmā.* Viņ� ir atstājis kolorītu aprakstu par sultānu, viņa raksturu, galmu un valdī�anas paņēmieniem. Ibn Batuta ilgu laiku baudīja sultāna labvēlību; viņ� dzīvoja nāves briesmās, krītot ne�ēlastībā. Vispirms viņ�, kā to prasīja ieradums, li�ķēja sultānam, bet tad mēģināja glābties no tā dusmām, dzīvojot askētisku dzīvi.

��im karalim at�ķirībā no visiem pārējiem cilvēkiem visvairāk patīk dāvi�nāt un izliet asinis.� Ibn Batuta, pateicoties �ajā galmā gūtajai pieredzei, skaidrāk par daudziem cilvēkiem apzinājās dāvino�ās un slepkavojo�ās varas dubulto seju. Viņa vēstījuma psiholoģiskā precizitāte ir neatspēkojams pierādījums, jo pastāv arī otrs vēstījums, kas radies neatkarīgi un pieļauj salīdzinā�anu. Ziaudins Barani, augsts ierēdnis, kas vairāk par 17 gadiem nodzīvojis Muhammada galmā, drīz pēc valdnieka nāves persie�u valodā uzrakstīja sava laika vēsturi, kas ir viens no labākajiem �āda veida dar�biem.** Starp daudzām sarunām tur minētas trīs, ko vēlākais vēsturnieks pats ir risinājis ar sultānu un kas ļoti labi raksturo viņa izpratni par pado�tajiem un valdī�anu. Turpmākais izklāsts balstās uz abiem �iem avotiem, pla�i un bie�i vien pat burtiski tos izmantojot.

Muhammads Tuglaks bija sava laika izglītības augstumos. Viņa per�sie�u un arābu valodā rakstītās vēstules uzskatīja par paraugu, un tās tika apbrīnotas vēl ilgi pēc viņa nāves. Gan viņa kaligrāfija, gan stils neatpalika no �o mākslu ievērojamāko skolotāju kaligrāfijas un stila. Viņam bija bagāta fantāzija, viņ� prata apieties ar līdzībām; viņam bija neparasta atmiņa, viņ� zināja no galvas daudzus dzejoļus, ko bie�i un ar baudu citēja.

* Reise des Arabers Ibn Batuta durch Indieti un China. Bearbeitet von H.v. M�ik. Hamburg, 1911. Ibn Batuta. Travels in Asia and Africa. Translated and selected by H.A.R. Gibb. London, 1929. Citāti minēti pēc �ī angļu izdevuma.

** Ziaudi Barani vēsture rodama Eliota un Dousona grāmatas tre�ajā sējumā: Elliot, Dowson. The History of India as told by its own Historians. London, 1867 1877. Patlaban tā kā �Later Kings of Delhi� publicēta atsevi�ķi S.Gupta izdevniecībā Kalkutā. Muham�mads Tuglaks tur aplūkots 159. 192. 1pp.

Viņ� labi pārzināja ari visu persie�u literatūru. Tāpat viņu valdzināja arī matemātika un fizika, loģika un grieķu filosofija. �Viņu spēcīgi ietekmēja filosofu dogmas, vienaldzība un sirds cietība.� Ta�u viņam piemita arī ārsta zinātkāre, viņ� pats kopa slimniekus, ja interesējās par neparastiem to slimības simptomiem. Neviens zinātnieks, kaligrāfs, dzejnieks vai ārsts nespēja diskusijās mēroties ar viņu savās speciālajās jomās. Viņ� bija diev�bijīgs vīrs: viņ� strikti turējās pie savas reliģijas priek�rakstiem un nedzēra vīnu. Galminiekiem bija ieteicams respektēt lūg�anu laikus; kas to neda�rīja, tas tika stingri sodīts. Viņ� augsti vērtēja taisnīgumu, nopietni uztvēra ne tikai islama rituālu, bet arī morālos priek�rakstus, un to pa�u gaidīja arī no citiem. Karos viņ� izcēlās ar drosmi un iniciatīvu, par viņa varoņdar�biem runāja jau tolaik, kad vēl valdīja viņa tēvs un tā priek�tecis. Ļoti svarīgi norādīt uz �o viņa iedabas daudzpusību, jo visas iezīmes un darbi, kas viņa laikabiedriem �ķita baisi un neaptverami, pamatīgi kontrastēja ar tām spo�ajām īpa�ībām, ko tik ļoti apbrīnoja.

Kā izskatījās �ī taisnīgā un labi izglītotā firsta galms? Lai nokļūtu pilī, vajadzēja iziet cauri trim vārtiem. Pie pirmajiem līdzās trompetistiem un flautistiem stāvēja sardze. Kad ieradās kāds emīrs vai augsta persona, viņi lika skanēt saviem instrumentiem un sauca: �Ieradies tas un tas, ieradies tas un tas.� Pirmo vārtu priek�ā bija platformas, uz kurām sēdēja bendes. Ja sultāns pavēlēja kādu vīru sodīt ar nāvi, spriedums tika izpildīts pils vārtu priek�ā. Līķi tur palika guļam trīs dienas. Tas, kas tuvojās pilij, vien�mēr uzdūrās līķu kaudzēm un kalniem. Ielu tīrītājus un bendes, kas atveda un nogalināja upurus, viņu smagais un nemitīgais darbs bija pilnīgi iz�smēlis. Starp otro un tre�o portālu atradās pieņem�anas zāle vienkār�ai publikai. Tre�o vārtu priek�ā sēdēja �vārtu rakstve�i�, caur vārtiem neviens nevarēja iziet bez īpa�as sultāna atļaujas. Ja kāds parādījās pie �iem vār�tiem, rakstvedis atzīmēja: �Tāds un tāds ieradās pirmajā stundā� vai otrajā un tā tālāk. Pēc vakara lūgsnas par to ziņoja sultānam. Ja kāds trīs vai vairākas dienas bez attaisnojuma nebija ieradies pilī, tad viņ� tajā vairs nevarēja rādīties bez jauna sultāna ielūguma. Ja viņ� bija slims vai viņam bija kāds cits attaisnojums, tad vajadzēja atnest sultānam savam rangam atbilstīgu dāvanu. Aiz �iem vārtiem bija sultāna īstā audiences zāle, �Tūksto� �autru zāle� � milzīga telpa ar brīni�ķīgi izgrieztiem un izkrā�sotiem koka griestiem.

Audiences parasti notika pēcpusdienās, bet da�kārt arī agri no rīta. Sultāns sakrustotām kājām sēdēja savā tronī zem balta baldahīna, aiz viņa atradās liels spilvens, bet divi spilveni kalpoja roku atbalstī�anai. Viņa

priek�ā stāvēja vezlrs, aiz viņa � sekretāri un kambarsulaiņi, bet tālāk � atbilstīgi rangam viss galms. �Sultānam apsē�oties, sekretāri un kambarsu�laiņi no visa spēka sauca: �Bismillāh! � Dieva vārdā!� Simts iero�nesēju ar vairogiem, zobeniem un lokiem stāvēja pa labi un pa kreisi. Pārējie ierēdņi un augstmaņi izvietojās abās zāles pusēs. Tad karaliskā aizjūgā tika ievesti se�desmit zirgi, viņus novietoja pa labi un kreisi tā, lai sultāns tos varētu redzēt. Pēc tam tika ievesti piecdesmit ar zīda pārsegiem izrotāti ziloņi; viņu ilkņi bija pārklāti ar dzelzi, tie bija ļoti efektīvi noziedznieku nogalinā�anai. Katra ziloņa kumbrā sē� vadītājs, kas ar īpa�u dzelzs pātagu soda un vada dzīvnieku. Uz katra ziloņa muguras ir pla�s grozs, kurā atka�rībā no dzīvnieka lieluma ietilpst divdesmit vai vairāk karavīru. Sie ziloņi ir apmācīti godināt sultānu un paklanīties viņam. Katru reizi, kad tie pa�klanās, kambarsulaiņi iesaucas: �Dieva vārdā!� Arī ziloņi tiek izvietoti pa labi un pa kreisi aiz stāvo�ajām personām. Katrai personai, kas ierodas, ir sava noteikta vieta, sasniedzot kambarsulaiņus, tā dziļi paklanās. Tie tad saka �Dieva vārdā!� un sava izsauciena skaļumu regulē atbilstīgi personas rangam, kuru ieņem un nekad nepārkāpj savu vietu. Ja ierodas kāds neti�cīgs induss, lai godinātu sultānu, kambarsulaiņi saka: �Dievs tevi atvedis!�

Arābu ceļotājs ļoti uzskatāmi aprakstījis arī sultāna iera�anos galvas�pilsētā.

�Kad sultāns atgrie�as no ceļojuma, ziloņi tiek izgreznoti; uz se�pa�dsmit ziloņiem tiek novietoti saulessargi, da�i ir no brokāta, citi apklāti ar dārgakmeņiem. Tiek uzbūvēti koka paviljoni vairāku stāvu augstumā un pārklāti ar zīdu; katrā stāvā ir brīni�ķīgi apģērbta un izgreznota dziedātāja un dejotāja. Katra paviljona vidū ir liels trauks ar sīrupūdeni. Visi � gan sve�inieki, gan vietējie � drīkst no tā padzerties, kā arī paņemt betellapas un arahisa riekstus. Zeme starp paviljoniem, kuru skar sultāna zirgi, ir apklāta ar zīdu. Ielās, pa kurām viņ� dodas, no pilsētas vārtiem līdz pils vārtiem, izkārti zīda audumi. Pirms viņa soļo kalpi, vairāki tūksto�i vergu, tad seko pūlis un karavīri. Reiz, viņam iebraucot pilsētā, es redzēju, ka uz ziloņiem ierīkotas trīs vai �etras mazas katapultas, kas tautā meta zelta un sudraba monētas, līdz sultāns sasniedza pili.�

īpa�i dāsns Muhammads bija pret sve�zemniekiem. Par ikvienu, kas nokļuva viņa valstības robe�pilsētā, viņam tūdaļ pat ziņoja slepenais die�nests. Viņa kurjeru dienests bija priek�zīmīgs; ceļu, kas no ceļotāja prasīja 50 dienas, viņa skrējēji, mainoties katru jūdzes tre�daļu, veica piecās dienās. Tik ātri nogādāja ne tikai vēstules � retie augļi no Khurasanas viņa galdā nokļuva svaigi. Valsts noziedzniekus saķēdētus ielika nestuvēs, kuras

skrējēji pacēla uz galvām un nogādāja viņam tikpat ātri kā vēstules un aug�ļus. Ziņas par sve�zemniekiem uz robe�as bija ļoti precīzas: lai ko viņ� darītu, viss tika precīzi fiksēts, arī viņa izskats un apģērbs, pavadoņu skaits, vergi, kalpotāji un dzīvnieki, izturē�anās stāvot, ejot vai sē�ot. Sultāns �iem ziņojumiem veltīja lielu uzmanību. Savukārt sve�zemniekam vajadzēja gaidīt provinces galvaspilsētā tik ilgi, kamēr no sultāna atnāca norādījums, vai viņ� drīkst ceļot tālāk un cik liels gods izrādāms sultānam. Jebkuru principā novērtēja tikai pēc viņa izturē�anās. Jo par viņa izcelsmi vai ģimeni tālajā Indijā bija visai grūti ko uzzināt. Muhammads ļoti intere�sējās par sve�zemniekiem, viņ� iecēla tos par gubernatoriem un augst�maņiem. Vairums viņa galminieku, ierēdņu, ministru un tiesne�u bija sve�zemnieki. Ar viņa dekrētu tiem tika pie�ķirts tituls �augstdzimtība�. To uzturē�anai viņ� lika izmaksāt lielas summas, kā arī visādi apdāvināja. Tie pa visu pasauli izplatīja slavu par viņa dāsnumu.

Ta�u vēl vairāk runāja par viņa stingrību. Viņ� sodīja par lieliem un maziem pārkāpumiem, neraugoties uz personas cienījamību � gan mācī�tus vīrus, gan dievbijīgus un augsta ranga cilvēkus. Katru dienu viņa priek�ā tika nogādāti simtiem saķēdētu cilvēku ar sasietām rokām un kājām. Vieni tika sodīti ar nāvi, otri � spīdzināti, bet tre�ie � nopērti, īpa�s viņa pasākums bija tas, ka katru dienu viņam tika atrādīti visi cietumu iemītnieki, izņēmums bija piektdiena. Tā viņam bija atpūtas diena � attīrī�anās un miera diena.

Viena no smagākajām apsūdzībām pret sultānu bija tā, ka viņ� lika Deli iedzīvotājiem atstāt savu pilsētu. Viņ� domāja, ka �āds sods ir pama�tots. Viņi rakstīja tam vēstules, kurās zākāja un lamāja viņu. Viņi aizzī�mogoja tās un adresēja �Pasaules valdniekam personiskai lasī�anai�, un naktīs iemeta audiences zālē. Atlau�ot zieģeli, sultāns atrada tikai lamas un apvainojumus. Viņ� nolēma sagraut Deli un, uzpircis no iedzīvotājiem viņu mājas un samaksājis par to pilnu cenu, pavēlēja doties tiem uz Daulatabadu, ko gribēja izveidot par savu galvaspilsētu. Iedzīvotāji vilci�nājās izpildīt pavēli, tad viņ� ar herolda starpniecību pasludināja, ka pēc trim dienām pilsētā vairs nedrīkst atrasties neviens cilvēks. Vairums pakļā�vās pavēlei, ta�u da�i paslēpās savās mājās. Sultāns lika pārmeklēt pilsētu. Viņa vergi uz ielas atrada divus cilvēkus, viens bija akls, bet otrs � kropls. Tos atveda viņa priek�ā, viņ� pavēlēja kropli iz�aut ar katapultu, bet aklo aizvilkt no Deli uz Daulatabad u, tas bija 40 dienu ceļojums. Ceļā viņ� sadalījās gabalos, un Daulatabadu sasniedza tikai viņa kāja. Tad, pametot mēbeles un īpa�umu, visi atstāja pilsētu, tā kļuva tuk�a. Sagrāve bija tik

pilnīga, ka pilsētas ēkās, pilīs un visā apkaimē nebija atrodams neviens kaķis vai suns. �Kāda uzticama persona man stāstīja, ka reiz naktī sultāns uzkāpis uz pils jumta un pārlūkojis Deli, kur nebija redzama nekāda uguns, nekādi dūmi, nekāda gaisma, un teicis: �Tagad mana sirds ir mierīga, manas dusmas ir rimu�as.� Tad viņ� rakstīja citu pilsētu iedzīvo�tajiem un pavēlēja doties uz Deli, lai tā atkal kļūtu apdzīvota. Tā rezultātā tikai sabruka viņu pa�u pilsētas. Bet Deli, kas ir viena no lielākajām pasau�les pilsētām, tomēr savu lielo izmēru dēļ palika tuk�a. �ādā stāvoklī pilsēta bija mūsu iera�anās brīdī � tuk�a un gandrīz neapdzīvota.�

Sultāna niknums uz saviem padotajiem nebija viņa ilgās valdī�anas rezultāts. Jau no pa�a sākuma starp viņu un padotajiem valdīja spriegums, kas ar gadiem tikai pieauga. Pavēle par Deli atstā�anu tika dota viņa valdī��anas otrajā gadā. Par audien�u zālē iemesto vēstuļu saturu var tikai izteikt minējumus. Ta�u �is tas runā par to, ka vēstules bija saistītas ar veidu, kādā viņ� uzsāka valdī�anu. Muhammada tēvs Tuglaks �ahs nelaimes gadījumā zaudēja dzīvību jau pēc �etriem valdī�anas gadiem. Tikai da�i iesvētītie zināja, kā tas patie�ām noticis. Vecais sultāns, atgrie�oties no karagājiena, lika dēlam uzcelt sagaidī�anas paviljonu. Trijās dienās tas bija gatavs, uzcelts, kā jau parasti, no koka, bet konstruēts tā, ka, noteiktā vietā pagrūsts, tūdaļ pat sabrūk. Kad sultāns ar jaunāko dēlu ieradās paviljonā, Muhammads lūdz atļauju sākt ziloņu parādi. Viņam tas tika ļauts. Ziloņi tika vadīti tā, lai, ejot garām, uzgrūstos attiecīgajai paviljona vietai. Pavil�jons sabruka un apraka sultānu ar viņa mīļāko dēlu. Muhammads tik ļoti kavējās ar glāb�anas darbiem, ka tie jau bija par vēlu. Beidzot abi tika atrasti beigti. Da�i apgalvoja, ka sultāns, pārliecies pār dēlu, vēl elpoja un tika, tā teikt, nogalināts otru reizi. Muhammads bez kādas pretestības varēja kāpt tronī, ta�u pār ļaunajām mēlēm viņam nebija varas. Viņ� jau no pa�a sākuma tika turēts aizdomās par tēva slepkavību.

Deli sultanāts Mauhammada Tuglaka laikā sasniedza pa�us lielākos apmērus. Bija vajadzīgs vairāk par divsimt gadiem, lai Akbara laikā tik liela Indijas daļa atkal būtu apvienota vienās rokās. Ta�u Muhammads nekādā ziņā nebija apmierināts ar viņam piedero�ajiem diviem du�iem provin�u. Viņ� gribēja savai kundzībai pakļaut visu apdzīvoto pasauli un kala milzīgus plānus, kam vajadzēja kalpot viņa nolūku īsteno�anai. �ajos projektos viņ� neiesvētīja nevienu savu padomdevēju vai draugu, viņ� tos paturēja pie sevis, kā viens pats arī tos bija izdomājis. Lai kas arī ienāca prātā, viņam tas �ķita gana labs. Viņ� ne�aubījās par sevi, viņa mērķi �ķita pa�saprotami, bet izmantotie līdzekļi vienīgie pareizie.

Visgodkārīgākie no viņa iekaro�anas plāniem bija uzbrukums Khura sanai un Irākai, kā arī uzbrukums Ķīnai. Pirmajam uzbrukumam tika sapulcināta 370 00 0 jātnieku liela armija. Apdraudēto pilsētu augstmaņu uzpirk�anai tika izmantotas milzīgas summas. Ta�u uzbrukums nenotika vai neizdevās jau pa�ā iedīglī � armija izklīda. Summas, kas bija milzīgas arī attiecībā pret Muhammada iespējām, bija izlietotas veltīgi. Otrajam plānam � Ķīnas iekaro�anai vajadzēja notikt caur Himalaju kalniem. 100 000 jātnieku tika aizsūtīti augstajos kalnos, lai pakļautu veselu masīvu kopā ar tā me�onīgajiem iedzīvotājiem un nodro�inātu pāreju uz Ķīnu. Armija gāja bojā, tikai desmit vīri sasniedza Deli, kur vil�anās pārņemtais sultāns viņus lika sodīt ar nāvi.

Pasaules iekaro�anai bija vajadzīga kolosāla armija, savukārt tā prasīja aizvien vairāk naudas. Tiesa, Muhammada ienākumi bija milzīgi. No visām pusēm plūda pakļauto indusu karaļu mesli. No tēva viņ�, starp citu, mantoja rezervuāru, kas bija piepildīts ar solīdu sasmalcināta zelta masu. Ta�u drīz viņ� izjuta naudas trūkumu un savā veidā meklēja brīnumainu līdzekli, lai ar vienu vēzienu to novērstu. No ķīnie�iem viņ� bija dzirdējis par papīra naudu un kala plānus sasniegt ko līdzīgu ar vara palīdzību. Viņ� lika izkalt milzīgu daudzumu vara monētu un patvaļīgi pielīdzināja to vērtību sudrabam. Viņ� pavēlēja, ka vara monētas izmantojamas sudraba un zelta vietā: tagad nu viss tika pirkts un pārdots par varu. �ī edikta rezultāts bija tāds, ka ikviena indusa māja pārvērtās par monētu kaltuvi. Visda�ādāko provin�u indusi privāti kala miljoniem vara monētu. Ar tām viņi maksāja savus meslus, par tām pirka zirgus un visādas skaistas lietas. Firsti, ciemata vecākie un zemes īpa�nieki kļuva bagāti, bet valsts kļuva nabagāka. Drīz vien jaunās naudas vērtība strauji nokritās, savukārt vecās monētas, kas bija reti sastopamas, kļuva �etrkārt vai pieckārt vērtīgākas. Galu galā var� nebija vērtīgāks par oli. Redzot edikta iedarbību, sultāns lielās dusmās to atsauca un pasludināja, ka visiem, kam ir vara monētas, tās jāatnes uz valsts kasi, kur tās apmainīs pret vecajām monētām. Nu cil�vēki izvilka savu varu no visiem nostūriem, kur to nicīgi bija nometu�i, un tūksto�iem devās uz valsts kasi apmainīt to pret sudrabu un zeltu. Tuglakabadā krājās vara monētu kalni. Kase zaudēja milzīgas summas, un atkal iestājās naudas trūkums. Kad sultāns saprata, cik izmaksājusi vara monētu ievie�ana, viņ� vēl vairāk vērsās pret saviem padotajiem.

Cits naudas iegū�anas līdzeklis bija nodokļi. Jau priek�gājēju laikā tie bija ļoti augsti. Ta�u tagad tie kļuva vēl augstāki, tos ievāca ne�ēlīgā ciet�sirdībā, zemnieki kļuva par ubagiem. Tie indusi, kam bija kāds īpa�ums,

pameta zemi un devās uz d�ungļiem, kur it visur bija lielākas vai mazākas dumpinieku grupas. Zeme netika kopta, ra�a kļuva aizvien niecīgāka. Valsts galvenajā provincē iestājās bads. Tas ilga vairākus gadus. Ģimenes saira, veselām pilsētām nebija ko ēst, gāja bojā tūksto�iem cilvēku.

Laikam jau �is bads arī izraisīja pavērsienu impērijas liktenī. Sacel�anās kļuva bie�ākas. Province pēc provinces atkrita no Deli. Muhammads mū��dien bija ceļā, lai apspiestu sacel�anās. Viņa ne�ēlība pieauga. Viņ� iznī�cināja veselas zemes. Viņ� lika aplenkt d�ungļus, kuros bija sabēgu�i sacel�anās dalībnieki, un nogalināt visus, ko vien tur atrod � vīrus, sievas vai bērnus. Bailes no viņa bija tik lielas, ka visur, kur sultāns parādījās, viņam pakļāvās, ja vien iepriek� jau nebija aizbēgu�i. Ta�u tikko kā viņ� kaut kur bija nodibinājis mieru vai padarījis �o vietu tuksnesīgu, tā citā zemes malā sākās sacel�anās. Atkritu�ajiem gubernatoriem viņ� lika novilkt ādu. Tā tika piebāzta ar salmiem, un �īs baisās lelles tikai izsūtītās iebie�dē�anai pa visu zemi.

Muhammads neizjūta sirdsapziņas ēdas par savu cietsirdību. Viņ� bija pārliecināts par savu pasākumu pareizību. Viņa sarunas ar vēsturnieku Zia Barani par to ir tik pamāco�as, ka da�as vērts citēt.

�Redzi,� sultāns teica Barani, �cik daudz dumpju uzliesmojis. Man tas nepatīk, kaut arī ļaudis runā, ka tos izraisījusi mana pārliecīgā stingrība. Ta�u es neatteik�os no nāves soda nedz �ādu runu, nedz dumpju dēļ. Vai esi redzējis, ka karaļi atteiktos no nāves soda?�

Barani atbildot citēja islama autoritātes, ka nāves sods pieļaujams septi�ņos gadījumos. Visos citos gadījumos tas izraisa nemierus un sacel�anos un ir kaitīgs zemei. Lūk, �ie septiņi gadījumi. 1. Atkri�ana no patiesās reliģijas. 2. Slepkavība. 3. Precēta vīra laulības pārkāpums ar kāda cita sievu. 4. Sazvērestība pret karali. 5. Kūdī�ana uz dumpi. 6. Saistī�anās ar karaļa ienaidnieku un ziņu snieg�ana tam. 7. Nepaklausība, kas kaitē val�stij, bet ne kāda cita nepaklausība. Par trim noziegumiem � atkri�anu no reliģijas, musulmaņa noslepkavo�anu un laulības pārkāp�anu ar precētu .ieviji � ir izteicies pats Pravietis. Pārējos �etros gadījumos sodī�ana vairāk ir politiķa un labās valdī�anas ziņā. Ta�u autoritātes, kā domā Barani, ir arī uzsvēru�as, ka karaļi ieceļ vezīrus, ceļot tos augstā godā un uzticot valsts pārvaldī�anu. �ie vezīri esot tāpēc, lai rūpētos par pareiziem norādījumiem, uzturētu zemi labā kārtībā un tādējādi aiztaupītu karalim iespēju aptraipīties ar kāda cilvēka asinīm.

Sultāns iebilda: �Sodi, ko tolaik piedāvāja, atbilda agrākajam pasaules stāvoklim. Patlaban ir daudz vairāk sliktu un dumpīgu cilvēku. Es viņus

sodu tāpēc, ka vienkār�i turu aizdomās vai pieļauju viņu dumpinieciskos vai nodevīgos nolūkus, un pa�u niecīgāko nepaklausību sodu ar nāvi. Tā es darī�u arī turpmāk, līdz nomir�u vai cilvēki kļūs kārtīgi un dumji, un nepaklausība mitēsies. Man nav tāda vezīra, kas ieviestu noteikumus, kas man ļautu neaptraipīties ar asinīm. Es sodu cilvēkus, jo viņi visi kļuvu�i par maniem pretiniekiem un ienaidniekiem. Esmu viņiem izdalījis mil�zīgu bagātību, ta�u viņi, par spīti tam, nav kļuvu�i draudzīgāki un lojālāki. Man labi zināms viņu noskaņojums, es zinu, ka viņi nav apmierināti un ir naidīgi noskaņoti.�

Vēlākā sarunā viņ� no�ēlo, ka jau agrāk nav licis sodīt ar nāvi visus, kas ar savu sacel�anos viņam sagādāju�i tik lielas klapatas. Citreiz � viņ� tie�i bija zaudējis vienu no svarīgākajām pilsētām, to pa�u, uz kurieni piespiedu kārtā bija licis pārvākties Deli iedzīvotājiem � viņ� liek ierasties Barani un jautā viņam, kādu brīnumlīdzekli �ādos gadījumos izmantoju�i agrākie karaļi. Viņa valsts esot slima, un nelīdzot nekāds līdzeklis. Barani domā, ka karaļi, kas atzinu�i, ka zaudēju�i tautas uzticību un izraisa vispārēju antipātiju, esot atteiku�ies no valdī�anas un nodevu�i to savu cienīgāko dēlu rokās. Citi esot pievērsu�ies medībām un izpriecām, bet rūpes par valsts lietām atstāju�i vezīru un ierēdņu ziņā. Ja tauta kļūstot apmierināta un karalis neesot atriebīgs, tad valsts slimību �ādi vēl varot izdziedināt. No visiem politiskajiem ļaunumiem vislielākais un briesmīgākais esot vispā�rēja antipātija un uzticības trūkums visos iedzīvotāju slāņos. Ta�u sultāns neļāva �iem drosmīgajiem un gandrīz atklātajiem Barani priek�likumiem sevi apmulsināt. Ja vien izdo�oties nokārtot valsts lietas tā, kā viņ� to vēlo�ties, tikai tad viņ� uzticē�ot valdī�anu trim noteiktiem cilvēkiem un do�o�ties svētceļojumā uz Meku. �Ta�u patlaban esmu dusmīgs uz saviem pado�tajiem, un viņi ir dusmīgi uz mani. Manas jūtas viņiem ir zināmas, tāpat kā man pazīstamas viņu jūtas. Jebkura mana rīcība ir neefektīva. Mans ārstnieciskais līdzeklis dumpiniekiem un nemierniekiem ir zobens. Es sprie�u nāves sodu, un man vajadzīgs zobens, lai cie�anās sasniegtu izdzie�dinā�anu. Jo vairāk ļaudis man pretojas, jo lielāku sodu sprie�u.�

Tomēr sacel�anos skaitam un vispārējam satricinājumam viņa valsti bija viena ietekme uz sultāna noskaņojumu. Viņ� sajuta ba�as: ne jau par līku kaudzēm pils priek�ā un visās viņa apmeklētajās pilsētās un provincēs, bet gan par savas kundzības leģitimitāti. Viņ�, kā nu noskaidrojies, bija dievbijīgs un taisnīgs vīrs un gribēja, lai viņa varu svētītu ar pa�u lielāko garīgo sankciju, ko sniedz islams. Agrākos gadsimtos par atbilstīgo instanci uzskatīja kalifus no Abasidu nama, kuri valdīja Bagdādē. Ta�u viņu valsts

vairs nepastāvēja. 1258.gadā Bagdādi iekaroja mongoļi, un pēdējais kalifs tika nogalināts. Muhammadam Tuglakam, kas troni kāpa 1325.gadā un kura ba�as sākās ap 1340.gadu, kad no viņa sāka atkrist province pēc provinces, nebija viegli atrast to, kam pieder tiesības uz investūru. Visi ceļotāji, kas ieradās viņa galmā no islama rietumu zemēm, tika detalizēti iztaujāti, līdz sultāns secināja, ka viņa vēlamais �pāvests� esot Ēģiptes kalifs. Viņ� uzsāka sarunas, sūtņi kursēja turpu un �urpu. Vēstulēs kalifam viņ� li�ķēja tik pārmērīgi, ka vēsturnieks Barani, kam bija pie daudz kā jāpierod, neuzdro�inās to atkārtot. Sūtnim, kas ieradās no kalifa, Muham�mads kopā ar ievērojamākiem augstmaņiem un dievvārdniekiem devās pretī līdz pat pilsētas vārtiem un kādu gabalu pavadīja basām kājām. Viņ� lika no monētām novākt savu vārdu un tā vietā iekalt kalifa vārdu. Piekt�dienu svētku dienu lūgsnās tika skandēts kalifa vārds. Ta�u ar to vien Muhammads neaprobe�ojās. Visi agrākie karaļi, kurus kalifi nebija apsti�prināju�i, tika izsvītroti no lūgsnām, un viņu kundzība pasludināta par spēkā neeso�u. Uz lielajiem namiem tika iegravēts kalifa vārds, līdzās tam nedrīkstēja atrasties neviens cits vārds. Svinīgā diplomā, kas pēc vairāku gadu sarakstes tika atsūtīts no Ēģiptes, Muhammads tika pasludināts par Indijas kalifu. �is vēstījums Muhammadam sagādāja tik lielu prieku, ka galma dzejniekiem tas bija jāpārliek jaukās vārsmās.

Ta�u it visā citā viņ� palika tāds pats, kā iepriek�. Viņa stingrība pieauga līdz ar neveiksmēm. Viņ� nekrita no slepkavas rokas. Pēc 26 gadu valdī�anas viņ� nomira no drud�a, ko ieguva soda ekspedīcijas laikā.

Viņ� ir vistīrākā paranoidālā valdoņa gadījums. Viņa eksistences sve�atnība ir īpa�i pamāco�a eiropie�iem. Itin viss viņā ir uzkrīto�s, viss redzams kā uz delnas. Viņa iedabas striktā organizācija ir pilnīgi skaidra.

Viņa garā darbojas da�āda veida masas: karaspēks, nauda, līķi un galms, no kura atkarīga viņa galvaspilsēta. Viņ� nemitīgi manipulē ar tām, katra palielinās uz citu rēķina. Milzīgā karaspēka bojāeja izsmeļ dārgumus. Viņ� izsūta trimdā visu galvaspilsētu. Un pēk�ņi �ajā pasaules pilsētā viņ� apmierināts paliek viens pats. No savas pils jumta viņ� nolūkojas tuk�ajā metropolē: viņ� visā pilnībā izbauda pārdzīvoju�ā laimi.

Lai ko viņ� uzsāktu, vienu no savām masām viņ� prot saglabāt. Nekādos apstākļos viņ� ne�ķiras no miru�ajiem. Līķu kaudzes pils priek�ā ir pastāvīgs aran�ējums. Katru dienu viņam jāatrāda visi ieslodzītie: kā eksekūcijas kan�didāti tie ir viņa dārgākais īpa�ums. 26 gadu valdī�anas laikā līķu kaudzes bija skatāmas visās valsts provincēs. Viņam palīdzēja sērgas un bads. Kamēr upuru skaits auga, nekas nespēja nopietni satricināt viņa pa�apziņu.

Lai saglabātu savu pavēļu, kas nav nekas cits kā nāves spriedumi, spēku to absolūtajā koncentrācijā, viņ� mēģina atrast pa�u augstāko instanci, kas to nodro�inātu. Viņam nepietiek ar Dievu, kuram tic kā dievbijīgs muha�medānis. Viņ� meklē Dieva legālā pārstāvja investūru.

Mūsdienu indie�u vēsturnieki aizstāv Muhammadu Tuglaku.* Varai nekad nav trūcis slavinātāju. Vēsturnieki, kas profesionāli ar to apsēsti, itin visu izskaidro ar laiku, aiz kura tiem kā zinātājiem viegli paslēpties, vai nepiecie�amību, kas viņu rokās iegūst jebkuru izskatu.

�ādi atainojumi ir sagaidāmi arī gadījumos, kas mums ir daudz tuvāki par Muhammadu Tuglaku. Profilakses nolūkos var atsegt vēl viena vīra varas procesus, kuri, pasaulei par laimi, norisinājās tikai viņa iedomās.

Nevar vēlēties saturīgāku un pamāco�āku dokumentu par kādreizējā Drēzdenes senāta prezidenta Srēbera �atmiņām�.** Viņ� bija turīgs un izglītots vīrs, profesija viņu bija izaudzinājusi sniegt skaidrus formulēju�mus. Septiņus gadus viņ� kā paranoiķis bija pavadījis dziednīcā, kad nolēma detalizēti aprakstīt to, kam vajadzēja atklāties kā viņa apmātības sistēmai. Viņa �nervu slimnieka atmiņas� ir kļuvu�as par grāmatu. Viņ� tik ļoti bija pārliecināts par pa�radītās reliģijas pareizību un nozīmību, ka pēc aizbildniecības atcel�anas nodeva to drukāt. Viņa valoda ir kā radīta tik savdabīga domu veidojuma atainojumam, viņ� tver tie�i tik daudz, ka nekas būtisks nepaliek apslēpts tumsā. Viņ� atrunājas, ka nav dzejnieks, un, par laimi, tāds arī nav; tāpēc viņam it visur var sekot un vienlaicīgi būt pasargāts no viņa.

Es gribu izcelt da�as viņa sistēmas uzkrīto�ākās iezīmes, cik vien īsi tas iespējams. Man �ķiet, ka �ajā gadījumā var piekļūt ļoti tuvu paranojas iedabai. Ja citi, pētot to pa�u, varbūt nonāks pie citiem secinājumiem, tad tas ir �o �ievērības cienīgo atmiņu� bagātības pierādījums.

Srēbera pretenzijas visskaidrāk izpau�as tur, kur viņ� tās �ķietami iero�be�o. �Es esmu tikai cilvēks,� viņ� raksta sākumā, �un tāpēc mani saista

* Kā piemēru var minēt indie�u vēsturnieku I�vari Prasadu: Prasad I. L Inde du Vīle au XVIe Siede. Paris, 1930. P. 270 300 (krājumā Histoire du Monde). Viņ� to dēvē par �nelaimīgu ideālistu�, �neap�aubāmi spējīgāko viduslaiku cilvēku�.

** Schreber D.P. Denkwьrdigkeiten eines Nervenkranken. Leipzig, 1903.

cilvēciskās atziņas robe�as.� Ta�u viņam nav nekādu �aubu, ka pietuvojies patiesībai daudz tuvāk par pārējiem cilvēkiem. Tad viņ� tūdaļ pat pievēr�as mū�ībai. Doma par to au�as cauri visai grāmatai, viņam tā nozīmē vairāk nekā vienkār�am cilvēkam. Viņ� to labi pazīst un skata kā kaut ko tādu, kas viņam ne vien pienākas, bet arī pieder. Viņ� rēķina milzīgos laika intervālos: viņa pārdzīvojumi aptver gadsimtus. Viņam liekas, ka �atse�vi�ķas naktis ilgtu gadsimtiem ilgi, tā ka �ajā laikā ar visu cilvēci, pa�u Zemi un visu Saules sistēmu varētu notikt pa�as lielākās izmaiņas�. Viņ� jūtas kā mājās ne tikai mū�ībā, bet arī Visumā. Da�i zvaigznāji un zvaig�znes viņa sirdij ir īpa�i tuvi: Kasiopeja, Vega, Kapella, Plejādes. Viņ� runā tā, it kā runa būtu par autobusa pieturām tepat aiz stūra. Turklāt viņ� ļoti labi apzinās, cik tas viss atrodas tālu no Zemes. Viņam ir zinā�anas astronomijā, viņ� nesamazina pasauli. Glu�i pretēji � debesu ķermeņi viņu pievelk tāpēc, ka tie ir tik ļoti tālu. Viņu vilina telpas lielums, viņ� grib kļūt tikpat liels un izplesties pār to.

Nerodas iespaids, ka viņam būtu svarīgs pieaugsmes process, drīzākjau tā ir ne tik daudz pieaugsme, cik izple�anās; viņ� vēlas pla�umus, lai tajos nostiprinātos un apliecinātos. Pats svarīgākais ir pati pozīcija, un tā nevar būt pietiekami liela un mū�īga. Pats augstākais princips viņam ir pasaules kārtība. Viņ� to novieto augstāk par Dievu; ja Dievs mēģina darboties pretrunā ar to, viņ� nonāk grūtībās. Par savu cilvēcisko ķermeni Srebers bie�i runā tā, it kā tas būtu pasaules ķermenis. Planētu sistēmas kārtība viņu nodarbina tāpat, kā citus nodarbina ģimenes kārtība. Viņ� vēlas, lai �ī kārtība saturētu viņu, lai tā viņu noteiktu. Iespējams, ka īpa�i viņu saista gadu tūksto�iem zināmais zvaig�ņu konstelāciju nemainīgums un ilgums. �Stāvoklis� starp tām būtu stāvoklis mū�ībā.

�ai paranoiķa pozīcijas izjūtai ir būtiska nozīme: eksaltēto stāvokli vienmēr nepiecie�ams aizstāvēt un nodro�ināt. Glu�i tāpat, saskaņā ar varas iedabu, tas ir arī valdonī: subjektīvā izjūta par savām pozīcijām ne ar ko neat�ķiras no paranoiķa izjūtas. Kas var, tas apjo�as ar karavīriem un ieslēdzas nocietinājumos. SflSbciS, kas jūtas apdraudēts daudzējādā ziņā, turas pie zvaigznēm. Jo briesmas, kā tiks parādīts, draud no visām pusēm. Lai izprastu �īs briesmas, nepiecie�ams �o to pateikt par viņa pasaules iemītniekiem.

Cilvēka dvēsele, kā domā Srebers, ir ietverta ķermeņa nervos. Kamēr cil�vēks dzīvo, viņ� vienlaikus ir ķermenis un dvēsele. Bet, ja viņ� nomirst, paliek nervi kā dvēsele. Dievs ir tikai nervi un nekad ne ķermenis. Viņ� ir radniecīgs cilvēka dvēselei, ta�u daudzkārt par to pārāks, jo Dieva nervu

skaits nav ierobe�ots un tie ir mū�īgi. Dieva nervi var pārtapt par stariem, piemēram, par Saules un zvaig�ņu stariem. Dievam ir prieks par pasauli, ko viņ� radījis, ta�u viņ� tie�i neiejaucas tās liktenī. Pēc radī�anas viņ� ir atkāpies un lielākoties turas atstatus. Dievs nemaz nedrīkst tuvoties cil�vēkiem, jo viņu tik ļoti pievelk dzīvo nervi, ka viņ� netiktu no tiem vaļā un viņa pa�a eksistence būtu apdraudēta. Tāpēc viņ� vienmēr uzmanās no dzīvajiem, un, ja nu reizēm gadās, ka īpa�i sirsnīga lūgsna vai kāds dzej�nieks viņam liek tuvoties, tad viņ� cen�as pēc iespējas ātrāk attālināties, pirms jau nav par vēlu.

�Regulāra Dieva saskarsme ar cilvēku dvēselēm notiek tikai pēc nāves. Līķiem Dievs var tuvoties bez kādām briesmām, lai no ķermeņiem izvilktu nervus un uzmodinātu jaunai debesu dzīvei.� Ta�u pirms tam cilvēku nervus vajag atsijāt un �ķīstīt. Dievs varot izmantot tikai tīrus cilvēka nervus, jo viņam tos vajag iekļaut pa�am sevī, lai beigās tie kā �debesu priek�galms kļūtu par viņa pa�a sastāvdaļu�. Tam vajadzīgs komplicēts attīrī�anas un �ķīstī�anas process, ko nespēj aprakstīt arī Srēbers. Kad dvēseles izgāju�as �o procesu un pacēlu�ās debesīs, tās pamazām aizmirst, kas biju�as uz Zemes; ta�u visas neaizmirst vienlīdz ātri. Tādi ievērojami vīri kā Gēte vai Bismarks varbūt saglabājot savu pa�apziņu gadsimtiem ilgi, ta�u neviens, pat ne Gēte, to nesaglabā mū�īgi. Jo �visu dvēseļu sūtība � galu galā saplūst ar citām dvēselēm, pacelties augstākā vienībā un līdz ar to justies tikai kā Dieva sastāvdaļa � debesu priek�galms�.

Dvēseļu sajauk�anās masā tiek uzskatīta par pa�u lielāko svētlaimi. Var atcerēties da�us attēlojumus no kristietiskās jomas: eņģeļi un svētie ir sablīvēju�ies kā mākoņi, da�kārt tas tie�ām ir mākonis, kurā, tikai uzma�nīgi ielūkojoties, atpazīstama galva pie galvas. �is priek�stats sastopams tik bie�i, ka par tā nozīmi nemaz nedomā. Tas pau�, ka svētlaime pastāv ne tikai Dieva tuvumā, bet arī visblīvākajā līdzīgo kopbū�anā. Ar apzīmē�jumu �debesu priek�galms� tiek mēģināts izveidot vēl blīvāku �īs svēt�laimīgo dvēseļu masas konsistenci, tā patie�ām ir pacēlusies �augstākā vienībā�.

Dzīvos cilvēkus Dievs īpa�i labi neizprot. Turpmākajās �Atmiņu� nodaļās �rēbers nemitīgi viņam pārmet nespēju izprast dzīvos cilvēkus, proti, pareizi novērtēt viņu domu darbību. Viņ� runā par Dieva apstul�bumu, kas sakņojas cilvēka iedabas nepazī�anā. Viņ� protot apieties tikai ar līķiem un izsargājoties tuvoties cilvēkiem. Mū�īgā dievi�ķā mīlestība principā attiecoties tikai pret radīto kopumā. Dievs neesot tik pilnīga būtne, kā to iedomājas vairums reliģiju. Citādi viņ� nebūtu ļāvies konspi�

rācijai attiecībā pret nevainīgiem cilvēkiem, kura esot �rēbera slimības īstais kodols. Jo pasaules �brīni�ķīgajā uzbūvē�, kā tā tikusi attēlota, �ādi pēk�ņi parādījies pārrāvums. Dieva valstībā iestājusies smaga krīze, kas saistīta ar �rēbera personisko likteni.

Runa � ne vairāk, ne mazāk � ir par dvēseles slepkavību. �rēbers jau reiz ir bijis slims un devies ārstēties pie Leipcigas psihiatra profesora Flehsiga. Pēc da�iem gadiem viņ� esot izdziedināts atlaists un varējis atkal pildīt savu amatu. �rēbers toreiz esot bijis ļoti pateicīgs psihiatram, bet vēl vairāk � viņa sieva, kas �profesorā Flehsigā godināja to, kas viņai atdevis vīru, un tāpēc gadiem ilgi uz sava rakstāmgalda turēja viņa portretu�. �rēbers nodzīvoja ar sievu astoņus veselīgus, laimīgus un ļoti produktīvus gadus. Visu �o laiku viņam bija bie�i iespējams redzēt Flehsigā portretu uz sievas rakstāmgalda, tam vajadzēja viņu ļoti nodarbināt, kaut arī pats to skaidri neapzinājās. Jo, saslimis no jauna un, protams, devies atkal pie Flehsigā, kas viņu jau bija izglābis, atklājās, ka psihiatra figūra �rēbera garā izaugusi līdz pavisam bīstamām dimensijām.

Iespējams, ka �rēbers, kam kā tiesnesim pa�am bija zināma pieredze, slepus ņēma ļaunā psihiatram, ka gadu bijis tā varā. Nokļūstot vēlreiz viņa varā, viņ� to ienīda. Viņā radās pārliecība, ka Flehsigs grib viņu nogalināt vai nolaupīt viņa dvēseli. Priek�stats, ka iespējams piesavināties cita dvē�seli, ir aizsens un sastopams it visur. �ādā veidā piesavinās garīgos spēkus vai pagarina savu dzīvi. Godkārības un varaskāres dēļ Flehsigs esot noslē�dzis sazvērestību ar Dievu un pierunājis, ka runa nemaz neesot par �rēbera dvēseli. Iespējams, ka runa bijusi jau par senāku �rēbera un Flehsigā ģimeņu sāncensību. Kāds Flehsigs pēk�ņi varēja izjust, ka �rēberu ģimenes loceklis viņu apsteidzis karjerā. Viņ� ielaidies sazvērestībā ar Dieva valstī�bas elementiem tālab, lai, piemēram, �rēberiem atteiktu noteiktu profe�siju izvēli, kas varētu radīt tuvākas attiecības ar Dievu. Viena no �ādām profesijām bija nervu ārsta profesija; ņemot vērā, ka nervi ir īstā substance, no kā sastāv Dievs un visas pārējās dvēseles, kļūst skaidrs, kāda vara piemīt nervu ārstam. Tā arī iznāca, ka neviens no �rēberiem nebija psihiatrs, bet Flehsigs tāds bija; dvēseles nolaupī�anas ceļ� bija vaļā; �rēbers bija savas dvēseles slepkavas varā.

Laikam jau tagad derīgi norādīt uz sazvērestības nozīmi paranoiķa dar�bībā. Viņam nemitīgi prātā konspirācija vai sazvērestība, tā sastopama it visur. Paranoiķis jūtas aplenkts. Viņa galvenais ienaidnieks nekad neap�mierinās ar to, ka uzbrūk viens pats. Tas vienmēr cen�as viņam uzrīdīt naidpilnu baru un īstajā brīdī palaist to vaļā. Iesākumā bara piederīgie

rīkojas aizklāti, viņi var atrasties itin visur. Viņi izliekas nekaitīgi un nevai�nīgi, it kā nezinātu, kam uzglūn. Ta�u paranoiķa caurspiedīgais gara spēks ļauj tos atmaskot. Lai pie kā viņ� ķertos, vienmēr izvelk kādu sazvērestības dalībnieku. Bars ir vienmēr, pat ja tas nevauk�ķ; tā noskaņojums ir nemainīgs. Ienaidnieka iegūti, tie paliek, kas ir � viņa uzticīgie suņi. Viņ� var apieties ar tiem, kā grib. Pat lielā attālumā viņ� tos notur samaitātības pavadiņā. Viņ� tos diriģē un cen�as vadīt tā, lai tie uzbruktu no visām pusēm un ar lielu pārspēku.

Ja jau pret Srēberu �āda sazvērestība reiz sarīkota, kā tad īstenībā nori�sinājās cīņa pret to? Kāds bija sazvērnieku mērķis un ko viņi darīja, lai �o mērķi sasniegtu? Svarīgākais, ta�u ne vienīgais mērķis, pēc kura tie tiecās ilgus gadus, bija viņa prāta sajauk�ana. Viņu vajadzēja padarīt neprātīgu. Nervu slimību vajadzēja novest tik tālu, lai viņ� �ķistu nedziedināms. Kas varētu visdziļāk skart �āda gara vīru? Viņa slimība sākās ar moko�u bez�miegu. Lai ko pret to pasāktu, viss bija veltīgi. Srēbers domā, ka iesākumā sazvērnieku nolūks bija traucēt viņa miegu un ar bezmiegu izraisīt viņa garīgo sabrukumu. Tāpēc viņam ticis uzlaists milzīgs daudzums staru. Iesākumā tie nāku�i no profesora Flehsiga, ta�u tad pastiprināti par viņu sāku�as interesēties arī miru�o dvēseles, kas nebija beigu�as attīrī�anās pro�cesu, �pārbaudītās dvēseles�, kā saka Srēbers, un kā stari iekļuva viņā. Pats Dievs piedalījās �ajā ietekmē�anā. Visi �ie stari runāja ar viņu, bet runāja tā, ka citi to nedzirdēja. Tas bija kā lūgsnā, ko klusi sevī murmina, skaļi nepasakot nevienu vārdu. Nepatīkamā at�ķirība bija tikai tā, ka lūgsnā vārdi atkarīgi no pa�a gribas, turpretī viņam uzsūtītie stari runāja, ko tie gribēja.

�Es varētu minēt simtiem, ja ne tūksto�iem vārdu, kas kā dvēseles kon taktēja ar mani .. Visas �īs dvēseles runāja kā �balsis�, neviena neko nezi�nāja par citu klātbūtni. Ikviens sapratīs, kāds nedziedināms juceklis iestā�jās manā galvā ..

Manas nemitīgi pieaugo�ās nervozitātes dēļ un tādējādi pieaugo�ā pievilk�anas spēka dēļ es jutu pievelkam aizvien lielāku aizgāju�o dvēseļu skaitu, vēlāk tās izgaisa manā galvā vai miesā. Daudzos gadījumos �is process beidzās ar to, ka attiecīgās dvēseles kā tā sauktie �mazie vīreļi� � nelielas figūriņas cilvēku izskatā, bet tikai da�u milimetru augumā � vēl īsu brīdi uzkavējās manā galvā un tad pazuda pilnīgi .. Daudzos gadīju�mos tās stāstīja par zvaigznājiem vai zvaigznēm, no kuriem tās ieradu�ās vai �zem kuriem karājas� .. Bija naktis, kad dvēseles kā �mazi vīreļi� sim�tiem, ja ne tūksto�iem, krita uz manas galvas. Turklāt es vienmēr brīdināju,

lai netuvojas, jo no iepriek�ējām reizēm zināju par manu nervu milzīgi pieaugu�o pievilk�anas spēku, ta�u dvēseles iesākumā neticēja �im drau�do�ajam pievilk�anas spēkam.�

�Dvēseļu valodā es saucos �garreģis�, proti, cilvēks, kas redz garus, kam ir saskare ar gariem vai aizgāju�ām dvēselēm. Patie�ām, kop� pastāv pasaule, diez vai bijis man līdzīgs gadījums, proti, ka cilvēks nokļuvis nepārtrauktā saskarē nevis ar atsevi�ķām aizgāju�ām dvēselēm, bet ar visu dvēseļu ko�pumu un pat ar Dieva visvarenību.�

�o procesu masveidīgums �rēberam �ķiet acīmredzams. Visumu līdz pat pa�ām tālākajām zvaigznēm apdzīvo aizgāju�o dvēseles. Tām visām norādīta sava mitinā�anās vieta, viena vai otra labi pazīstama zvaigzne. Slimības dēļ viņ� pēk�ņi kļūst par to viduspunktu. Par spīti brīdinājumam tās tiecas pie viņa. Viņa pievilk�anas spēks kļūst nepārvarams. Var teikt, ka viņ� tās pulcina ap sevi kā masu, un tā kā, kā jau uzsvērts, runa ir par visu dvēseļu kopumu, tā ir pati lielākā iespējamā masa. Tomēr nav tik vien�kār�i, ka tās sapulcētos un paliktu kā masa, piemēram, kā �tauta� ap savu �vadoni�. Glu�i pretēji, ar tām tūlītpat notiek tas, ko tautas, sapulcēju�ās ap saviem vadoņiem, sāk pakāpeniski, ritot gadiem, saprast: tās viņā kļūst aizvien mazāk. Kolīdz tās viņu sasniedz, tās strauji sarūk līdz da�iem milimetriem, un patiesās attiecības starp viņiem izveidojas ļoti pārlieci�no�i: viņ� � salīdzinājumā ar tām � ir milzis, bet tās kā niecīgas kreatūras lodā ap viņu. Ta�u ar to viss vēl nebeidzas: lielais vīrs tās norij. Tās bur�tiski ieiet viņā, lai pilnīgi pazustu. Viņ� iedarbojas uz tām iznīcino�i. Viņ� pievelk tās un savāc, viņ� tās samazina un notiesā. Viss, kas tās biju�as, nāk par labu viņa pa�a ķermenim. Ta�u tās nebija ieradu�ās darīt viņam labu. To nolūks bija naidīgs: sākotnēji tās bija sūtītas sajaukt viņa prātu un novest līdz bojāejai. Ta�u tie�i �ajās briesmās viņ� arī izauga. Tagad, kad viņ� prot tās saistīt, viņ� ir ne mazums lepns par savu pievilk�anas spēku.

Pirmajā brīdī Srēbers sava neprāta sfērā var �ķist kā pagāju�o laiku figūra, kad valdīja vispārēja ticība gariem un miru�o dvēseles spindzēja ap dzīvo ausīm kā tādi sikspārņi. �ķiet, ka viņ� pilda samaņa amatu, kur� precīzi pārzina garu pasaules, prot stāties tie�os kontaktos ar tiem un likt kalpot visda�ādākajiem cilvēku mērķiem. Viņ� labprāt arī grib saukties par �garreģi�. Ta�u samaņu vara nesniedzas tik tālu kā �rēbera vara. Da�kārt gari ir pilnīgi �amaņi. Ta�u tie neiz�ķīst viņā, tie vienmēr saglabā savu separāto eksistenci, pastāv noruna, ka viņam tie reiz atkal jāatlai�. Turpretī �rēberā tie ieiet un pazūd, it kā to nekad nebūtu bijis. Viņa neprāts, ietērpts novecoju�ā pasaules izpratnē, kas paredz garu eksistenci, īstenībā

ir precīzs tās politiskās varas modelis, kura pārtiek no masas un ir no tās izveidota. Jebkur� mēģinājums jēdzieniski analizēt varu var tikai kaitēt �rēbera skatījuma skaidrībai. Viņā ir doti visi reālo attiecību elementi: spēcīga un pastāvīga pievilksme, kas indivīdiem liek pulcēties masā, viņu un to �aubpilnā noskaņojuma saistī�ana, samazinot par paklausīgiem izpildītājiem, to ieie�ana valdonī, kas savā personā, savā ķermenī demon�strē politisko varu; viņa lielums, ko �ādā veidā nemitīgi vajag atjaunot; un pēdējais, ļoti svarīgais punkts, kas līdz �im vēl nav iztirzāts, ir izjūta par katastrofu, draudiem pasaules kārtībai, kas savu pievilksmi iegūst tie�i no strauji pieaugo�ās un negaidītās iespējamības.

Par �o izjūtu �Atmiņās� rodamas bagātīgas liecības. Srēbera vīzijai par pasaules bojāeju piemīt kaut kas lielisks, tāpēc pirmām kārtām jācitē at�ziņa, kas tie�i saistīta ar viņa spēju pievilkt dvēseles. Dvēseles, kas masvei�dīgi no zvaigznēm krīt uz viņu, ar savu izturē�anos pa�as apdraud pasaules ķermeņus, no kuriem cēlu�ās. �ķiet, ka zvaigznes arī sastāv no �īm dvēse�lēm; kad tās lielā skaitā dodas prom, lai nokļūtu pie �rēbera, viss izjūk.

�No visām pusēm pienāca skumjas vēstis, ka tā vai cita zvaigzne, tas vai cits zvaigznājs pārstājis eksistēt; drīz atskanēja, ka arī Venēra appludināta un ka nu jau visa Saules sistēma vairs nav glābjama, ka Kasiopejai � visam zvaigznājam � jāsarūk par zvaigzni, ka nu jau glābjamas varbūt ir tikai Plejādas.�

Ta�u �rēbera raizes par pasaules ķermeņu stāvokli bija tikai viens no viņa katastrofiskā noskaņojuma aspektiem. Daudz nozīmīgāks bija cits fakts, ar kuru sākās viņa slimība. �is fakts ir saistīts nevis ar aizgāju�o dvē�selēm, ar kurām, kā zināms, viņam ir nemitīgi kontakti, bet gan ar līdzcil�vēkiem. To vispār nebija: visa cilvēce bija gājusi bojā. Pats sevi �rēbers uz�skata par vienīgo paliku�o īsto cilvēku. Da�us cilvēciskos veidolus, kurus viņ� vēl redzēja, piemēram, savu ārstu un dziednīcas sargu vai citus pacien�tus, viņ� uzskatīja par vistīrāko �ķietamību. Tie bija �steidzīgi pagatavoti vīri�, kas viņu tikai gribēja apmānīt, lai sajauktu prātu. Tie nāca kā ēnas vai tēli un izzuda, viņ� tos, protams, neuztvēra nopietni. Visi īstie cilvēki bija gāju�i bojā. Vienīgais, kas dzīvoja, bija viņ�. �is fakts viņam nepavisam neatklājās kādā vīzijā, to neatspēkoja neviens pretējs viedoklis; viņ� gadiem ilgi bija par to stingri pārliecināts. �ī viņa īstā ticība iekrāsoja visas pasaules bojāejas vīzijas.

Viņ� pieļāva, ka visa Flehsiga iestāde un varbūt pat Leipcigas pilsēta kopā ar viņu esot �izņemta� no Zemes un pārcelta uz kādu debesu ķermeni. Balsis, kas ar viņu sarunājoties, da�reiz jautājot, vai Leipciga vēl stāvot. Kādā vīzijā

viņ� liftā nolaidās Zemes dzīlēs. Turklāt viņ� piedzīvoja visus ģeoloģiskos periodus un pēk�ņi atradās akmeņogļu perioda me�ā. Uz laiku atstājis brau�camo, viņ� klaiņoja kā pa kapsētu, viņ� �ķērsoja vietas, kur atdusējās Leipcigas iedzīvotāji, tur bija arī viņa pa�a sievas kaps. Te būtu atzīmējams, ka viņa sieva vēl bija dzīva un atkārtoti apmeklēja viņu dziednīcā.

Srēbers da�ādi skaidroja cēloņus, kas izraisīju�i cilvēces bojāeju. Viņ� domāja par Saules siltuma mazinā�anos, tai attālinoties, un ar to saistīto vispārējo paaukstinā�anos. Viņ� domāja par zemestrīcēm: viņam tika pavēstīts, ka Lisabonas lielā zemestrīce ir saistīta ar viņam līdzīgu garreģi. Ziņa par burvja, proti, profesora Flehsiga, parādī�anos modernajā pasaulē un Srēbera, pla�ākās aprindās pazīstamu personību, pēk�ņo pazu�anu cil�vēkos esot izraisījusi bailes un �ausmas un sagrāvusi reliģijas pamatus. Viņus esot pārņēmusi vispārēja nervozitāte un netikumība, pār cilvēci esot nāku�as postīgas sērgas. Runa bija par lepru un mēri, divām Eiropā gan�drīz vairs nepazīstamām slimībām. Viņ� pats uz sava ķermeņa atklāja mēra simptomus. Mēris izpaudās da�ādās formās. Pastāvēja zilais, brūnais, bal�tais un melnais mēris.

Cilvēki �o baiso sērgu dēj gāja bojā, bet Srēberu esot izdziedināju�i labdabīgie stari. Vajagot at�ķirt diva veida starus, proti, �kaitējo�os� un �svēto�us� starus. Pirmie esot uzlādēti ar līķindi vai citām pūsto�ām vie�lām, tie ienesot ķermenī slimības dīgļus vai izraisot kādu citu ārdo�u ietekmi. Svēto�ie jeb tīrie stari dziedina kaitējo�o staru izraisītās kaites.

Nerodas iespaids, ka �īs katastrofas pār cilvēci būtu nāku�as pretēji Srēbera gribai. Glu�i pretēji, �ķiet � viņ� jūt apmierinājumu, ka naidī�gums, kam bijis pakļauts profesora Flehsiga dēļ, izraisījis tik briesmīgas sekas. Tiek sodīta un iznīcināta visa cilvēce, jo pieļauta vēr�anās pret viņu. Tikai viņ� �svēto�o� staru dēļ ir pasargāts no sērgu iedarbības. Srēbers ir vienīgais pārdzīvoju�ais, jo viņ� pats tā vēlas. Viņ� grib būt vienīgais, kas vēl dzīvs stāv milzīgā līķu laukā, un �ajā līķu laukā ir visi pārējie cilvēki. Viņ� atklājas ne tikai kā paranoiķis; palikt dzīvam kā pēdējam � pati spēcīgākā jebkura �ideālā� valdoņa tendence. Valdonis sūta nāvē citus, lai pats izsargātos no nāves, viņ� to novirza no sevis. Citu nāve viņam ne tikai ir vienaldzīga, viņ� cen�as, lai citiem tā būtu masveidīga. It īpa�i viņ� ķeras pie �ī radikālā līdzekļa tad, kad tiek apstrīdēta viņa kundzība pār dzīva�jiem. Kolīdz viņ� jūtas apdraudēts, viņa kaisle redzēt visus SAVĀ priek�ā miru�us vairs gandrīz nav savaldāma ar racionāliem apsvērumiem.

Var iebilst, ka �ī �politiskā� �rēbera interpretācija nav īsti vietā. Ka viņa apokaliptiskajām vīzijām esot reliģiska iedaba. Viņ� vispār nepretendējot uz kundzību pār dzīvajiem; garreģa vara savā būtībā esot pavisam citāda. Viņa neprāts sākoties ai priek�statu, ka visi cilvēki ir gāju�i bojā un ir miru�i, tāpēc viņam nevarot piedēvēt pasaulīgas varas intereses.

Drīz vien atklāsies �ī iebilduma maldīgums. Srēberā tiks atklāta poli�tiskā sistēma, kas ir baisi pazīstama. Ta�u pirms tā tiek izklāstīta, būtu derīgi �o to pateikt par viņa dievi�ķās kundzības izpratni.

Viņ� domā, ka pats Dievs bijis tas, �kur� īstenoja visu pret mani vērsto politiku ..� �Dievs jebkurā brīdī varētu sev neērtam cilvēkam uzsūtīt slimību vai iznīcināt ar zibens spērienu ..� �Kolīdz Dieva intereses kon�frontējas ar atsevi�ķa cilvēka vai cilvēku grupu, iespējams, pat ar visas planētas iedzīvotāju interesēm, viņā kā jau jebkurā dzīvā būtnē uzrodas pa�uzturē�anas dziņa. Atcerēsimies kaut vai Sodomu un Gomoru! ..� �Nevar iedomāties, ka Dievs atteiktu kādam cilvēkam viņam pienāko�os svētlaimi, jo �debesu priek�galma� palielinā�ana kalpo tikai tam, lai vairotu viņa pa�a varu un nostiprinātu aizsprostus pret pieaugo�ajām briesmām, kas rodas, tuvojoties cilvēkiem. Dieva un atsevi�ķa cilvēka intereses nenokļūtu konfrontācijā, ja vien cilvēks izturētos atbilstīgi pasaules kārtībai.� Tas, ka viņa gadījumā tomēr radies �āds intere�u kon�flikts, esot vienreizējs gadījums pasaules vēsturē, kas vairs nekad neatkār�to�oties. Viņ� runā par �Dieva kundzības atjauno�anu debesīs�, par �sava veida Flehsiga dvēseles sabiedrotību ar Dieva daļām�, kas vēr� savas �autras pret viņu; līdz ar to radītās attiecību pārmaiņas principā saglabāju�ās līdz pat mūsdienām. Viņ� piemin �kolosālus spēkus Dieva visvarenības pusē� un savu �bezperspektīvo preto�anos�. Viņ� izsaka pieņēmumu, �ka profe�sora Flehsiga kā Dieva provinces pārvaldnieka pilnvarām acīmredzot jā�sniedzas līdz pat Amerikai�. Tas pats laikam attiecoties uz Angliju. Tiek pieminēts Vīnes nervu ārsts, kas �laikam esot sava veida Dieva intere�u pārvaldnieks citā Dieva provincē, proti, Austrijas slāvu reģionos�. Starp viņu un profesoru Flehsigu izcēlusies cīņa par varu.

No �iem citātiem, kas ņemti no da�ādām atmiņu daļām, veidojas ļoti skaidrs Dieva tēls: viņ� nav nekas cits kā valdonis. Viņa valstībā ir provin�ces un partijas. Dieva intereses, kā to ļoti īsi un skaidri apzīmē, ir vērstas uz varas palielinā�anu. Tie�i tas ir cēlonis, kāpēc viņ� neatteic nevienam cilvēkam tam pienācīgo svētlaimi. Neērtos cilvēkus viņ� novāc no ceļa, Nav noliedzams, ka �is Dievs sē� kā zirneklis savas politikas tīkla vidū. Bet no turienes nav tālu līdz pa�a �rēbera politikai.

Laikam jāpiemin, ka Srēbers ir uzaudzis senās protestantiskās Saksijas tradīcijās un neuzticīgi skata pievēr�anu katolicismam. Viņa pirmais izteikums par vācie�iem ir saistīts ar uzvarām bagāto 1870. � 1871. gada karu.

Viņ� esot saņēmis visai dro�us norādījumus, ka bargā 1 87 0.� 1871.gada ziema ir Dieva rokudarbs, lai kara laime pārietu vācie�u pusē. Dievs izjūtot arī vājību pret vācie�u valodu. Attīrī�anās laikā dvēseles mācoties pa�a Dieva runāto �pamatvalodu� � nedaudz senatnīgu, bet spēkpilnu vācu valodu. Tas nenozīmējot, ka svētlaime lemta tikai vācie�iem. Ta�u jaunākajos laikos � kop� reformācijas, bet varbūt jau kop� tautu staigā�anas � vācie�i esot Dieva izredzētā tauta, kuras valodu lielākoties arī izmanto. Vēstures gaitā par Dieva izredzēto tautu � kā tolaik tikumīgāko � secīgi kļuvu�i senie jūdi, senie persie�i, tad grieķu un romāņu tautas un visbeidzot vācie�i.

�ai izredzētajai vācu tautai, protams, draud briesmas. Pirmajā vietā ir katoļu intrigas. Viņ� var minēt simtiem, ja ne tūksto�iem dzidro dvēseļu vārdus, kuras kā stari kontaktēja ar viņu un sarunājās. Daudzām priek��plānā bija reliģiskas intereses, proti, starp tām bija daudzi katoļi, kas cerēja uz katolicisma veicinā�anu, it īpa�i uz Saksijas un Leipcigas katolizē�anu; tie ir Leipcigas garīdznieks St., �14 Leipcigas katoļi� (laikam kāda katoļu apvienība), tēvs jezuīts S. Drēzdenē, kardināli Rampolla, Galimberti un Kasati, pats pāvests un neskaitāmi mūki un mūķenes; kādu reizi veseli 240 benediktie�u mūki tēva vadībā �kā dvēseles iegāja manā galvā, lai tur atrastu savu galu�. Starp dvēselēm bija arī kāds Vīnes nervu ārsts, kon�vertējies ebrejs un slavofils, kas ar �rēbera starpniecību gribēja slāvizēt Vāciju, vienlaikus nodibinot ebrejības kundzību.

Katolicisms, kā redzams, atainots ļoti pilnīgi. Pārstāvēti ne tikai vien�kār�i ticīgie, kas Leipcigā apvienoju�ies nelaimi vēsto�ās apvienībās, bet arī visa baznīcas hierarhija. Tiek minēts tēvs jezuīts un līdz ar to viss bīsta�mais, kas saistīts ar jezuītu vārdu. Kā augstākie baznīcas valdoņi parādās trīs kardināli ar labskanīgiem itālie�u vārdiem un personiski pats pāvests. Lielos pūļos parādās mūki un mūķenes. Pat ēka, kurā �rēbers dzīvo, mud�ēt mud� no �iem parazītiem. Vīzijā, ko nepieminēju, viņ� redz, kā universitātes nervu klīnikas sievie�u spārns tiek pārveidots par mūķeņu klosteri, bet citreiz � par katoļu kapellu. Dziednīcas telpās zem jumta sē� �ēlsirdīgās māsiņas. Ta�u visiespaidīgākā ir 240 benediktie�u mūku proce�sija tēva vadībā. Visatbilstīgākā katolicisma pa�demonstrācijas forma ir procesija. Noslēgtā mūku grupa ticīgo katoļu kopumam ir kā masas

kristāls. Procesijas uzlūko�ana aktivizē skatītājos latento ticību, un viņi pēk�ņi jūt baudu tai pievienoties. Tādējādi gājienu palielina tie, kuriem procesija dodas garām, galu galā tam jākļūst bezgalīgam. Srēbers, norijot procesiju, simboliski nogalina visu katolicismu.

No slimības uzbudinātā, agrīnā laika, ko Srēbers dēvē par svēto laiku, īpa�i ar savu intensitāti izceļas aptuveni �etrpadsmit dienu ilgs periods, pirmās Dieva tiesas periods. Pirmā Dieva riesa � virkne vīziju, kas sekoja cita citai dienu un nakti un kuras pamatā bija �vispārēja pamatideja�. �īs idejas kodols bija esenciāli politisks, kaut arī mesiāniski saasināts.

Konflikts starp profesoru Flehsigu un �reberu bija izraisījis Dieva valstī�bai bīstamu krīzi. Tāpēc vācu tautai, īpa�i evaņģelizētai Vācijai, kā izredzē�tai tautai varēja tikt liegtas vadonības tiesības. Iespējams, ka neizdotos pat citu pasaules ķermeņu � apdzīvoto planētu � okupācija, ja vācu tautā neparādītos cīnītājs, kas nepierādīru savu nevīsto�u cieņu. Par �o cīnītāju bijajābūt te pa�am �rēberam, te viņa nozīmētai personībai. Balsu spiediena rezultātā viņ� nosauca da�u ievērojamu vīru vārdus, kuri, viņaprāt, bija piemēroti �ādai cīņai. Pirmās Dieva tiesas pamatideja bija katolicisma, ebrejības un slāviskuma izplatī�anās. Būtiski viņu ietekmēja zināmi priek��stati, par ko viņam vajagot kļūt turpmākajos dvēseles ceļojumos.

�Man cita pēc citas bija paredzētas lomas .. �jezuītu audzēknis Osegā�, �Klatavas birģermeistars�, �Elzasas meitene, kam vajadzēja aizstāvēt savu godu no uzvarām bagāta fran�u virsnieka� un visbeidzot �mongoļu vald�nieks�. Domāju, ka visos �ajos pareģojumos saskatīju zināmu kopsakarību, kas izrietēja no pārējo vīziju kopējās ainas .. Nākamo dzīvi kā jezuītu audzēknim Osegā, birģermeistaram Klatavā un elzasie�u meitenei aprakstī�tajā stāvoklī es uzskatīju par pareģojumu, ka protestantisms jau pakļāvies vai pakļausies katolicismam un vācu tauta zaudējusi vai zaudēs cīņā ar saviem romāņu un slāvu kaimiņiem, bet izredzes kļūt par mongoļu vald�nieku man �ķita mājiens, ka tad, kad visas ārie�u tautas izrādīsies nespējīgas aizstāvēt Dieva valstību, pēdējais patvērums jāmeklē pie neārie�u tautām.�

Srēbera �svētais laiks� attiecas uz 1894.gadu. Viņam bija tieksme pre�cīzi noteikt laiku un vietu. Viņ� min ļoti precīzus datus par �pirmās Dieva tiesas� periodu. Se�us gadus vēlāk, 1900.gadā, kad viņa neprāts bija no�skaidrojies un nostabilizējies, viņ� sāk pierakstīt savas �Atmiņas�; 1903. gadā tās tiek publicētas grāmatā. Nav noliedzams, ka da�us gadu desmitus vēlāk viņa politiskā sistēma izpelnījās lielu godu. Nedaudz rupjākā un ne tik

�izglītotā� formā tā kļuva par lielas tautas kredo. �Mongoļu valdnieka� vadībā notika eiropeiskā kontinenta iekaro�ana, nodibinot gandrīz vai kundzību visā pasaulē. Srēbera pretenzijas apstiprināja viņa neko nenojauto�ie mācekļi. No mums gan tas nav jāgaida. Ta�u abu sistēmu pla�ās sakritības nenoliedzamais fakts attaisno to, ka no viena paranojas gadī�juma tiek izdarīti tālejo�i secinājumi, ta�u priek�ā to ir vēl vairāk.

Da�ā ziņā Srēbers apsteidz savu gadsimtu. Domāt par apdzīvotu planētu okupē�anu bija priek�laicīgi. To vēl nespēja neviena izredzētā tauta. Ta�u katoļus, ebrejus un slāvus viņ� tikpat personiski kā vēlākais � vārdā nenosauktais � cīnītājs jau izjuta kā naidīgas masas un ienīda tāpēc vien, ka tās pastāv. Kā masām tām bija iedzimta tendence nemitīgi palielināties. Sakarā ar masas īpa�ībām nevienam nav tik asu acu kā paranoiķiem vai valdonim, kas � kā jau varbūt tiek atzīts � ir viens un tas pats. Jo viņ�, apzīmējot abas personas ar vienu vietniekvārdu, nodarbojas tikai ar masām, pret kurām izturas naidīgi vai kurām grib uzkundzēties, bet masām visur ir viena un tā pati vienkār�ā seja.

Zīmīgi, ka Srēbers nosaka savas nākamās dzīves. No visām piecām, kuras viņ� uzskaita, tikai pirmajai, kas tika izlaista, nav politiska rakstura. Nākamās trīs viņu ieceļ viskarstāk apstrīdētajās pozīcijās; kā audzēknis viņ� ielavās pie jezuītiem; viņ� kļūst par birģermeistaru Bohēmijas pilsētā, kur norisinās cīņa starp vācie�iem un slāviem; kā elzasie�u meitene viņ� aizstāvas pret uzvarām bagāto fran�u virsnieku; viņas �gods� aizdomīgi tuvojas pēcte�u rases godam. Ta�u vispamāco�ākā, bez �aubām, ir viņa piektā iemieso�anās mongoļu valdniekā. Viņa sniegtais skaidrojums ļoti izskatās pēc atvaino�anās. Viņ� kaunas no �īs �neāriskās� eksistences un attaisno tādējādi, ka āriskās tautas nav attaisnoju�as cerības. īstenībā kā mongoļu valdnieks neparādās neviens cits kā Cingishans. Viņam tīk mon�goļu galvaskausu piramīdas, viņa mīlestība uz līķu laukiem lasītājam jau vairs nav sve�a. Viņ� sankcionē �o atklāto un masveidīgo attīrī�anu no ienaidniekiem. Kas tos visus iznīcina, tam to vairs nav, tas var vērot to bezpalīdzīgās kaudzes. �ķiet, ka vēlāk �rēbers atgriezies visās �ajās �etrās dzīvēs. Visvairāk viņam veicās kā mongoļu valdniekam.

No �ī detalizētā paranoidālā neprāta aplūkojuma pagaidām pilnīgi dro�s ir tas, ka reliģiskais te savijas ar politisko, tie nav �ķirami, pasaules atpestītājs un pasaules valdonis ir viena persona. Un kodols pirmām kārtām ir varas alkas. Paranoja vārda burtiskā nozīmē ir varas slimība. Pētījums par �o slimību visos virzienos ļauj izdarīt secinājumus par varas iedabu, kas tik pil�nīgā un skaidrā veidā nav iegūstami nevienā citā ceļā. Nevajag aloties, ka

�rēbera gadījumā neviens slimnieks īstenībā nav sasniedzis tās monstrozās pozīcijas, pēc kurām viņ� tiecās. Tās sasniegu�i citi. Da�iem no viņiem laimējies veikli sajaukt savas aug�upejas pēdas un saglabāt izveidoto sistēmu apslēptu. Da�iem laimējās mazāk vai laika bija mazāk. Panākumi, kā jau visur, pilnīgi atkarīgi no nejau�ībām. To rekonstrukcija likumības paskatā tiek dēvēta par vēsturi. Katra vēsturē izcilā vārda vietā varētu stāvēt simtiem citu vārdu. Gan apdāvinātība, gan ļaunestība cilvēcē ir ļoti izplatīta. Ikvienam ir apetīte, ikviens stāv kā karalis pla�ajā dzīvnieku līķu laukā. Godīgai varas izpētei pilnīgi jāatsakās no panākuma kā kritērija. Varas īpa�ības un pārmērības rūpīgi jāsavāc no visām jomām un jāsalīdzina. Garīgi slimais, kas izstumts, bezpalīdzīgs un nicināts vada savas dienas dziednīcā, pateicoties atziņām, uz kurām uzvedina, var būt nozīmīgāks par Hitleru un Napoleonu un izgaismot cilvēcei tās lāstu un tās kungus.

Sazvērestība, kas tika noslēgta pret Srēberu, bija vērsta ne tikai uz viņa dvēseles nogalinā�anu un prāta sajauk�anu. Ar viņu bija nodomāts vēl kas cits, gandrīz tikpat nicināms: viņa ķermeņa pārvēr�ana sievietes ķermenī. Kā sievieti viņu vajadzēja nelietīgi izmantot un �tad vienkār�i atstāt guļam, proti, atstāt satrūdē�anai�. �is priek�stats par pārvēr�anu sievietē viņu nemitīgi nodarbināja visus slimības gadus. Viņ� juta, ka viņa miesā tiek iesūtīti sievie�u nervi kā stari, kas lēnām guva virsroku.

Slimībās sākumā viņ� da�ādi mēģināja padarīt sev galu, lai izvairītos no tik briesmīga pazemojuma. Jebkura pelde viņam saistījās ar priek�statu par noslīk�anu. Viņ� pieprasīja indi. Ta�u �ajā izmisumā par apzināto nolūku pārvērst viņu sievietē �rēbers nepalika. Pakāpeniski viņā radās pārliecība, ka tie�i �ādā veidā viņ� izglābs cilvēci. Visi cilvēki ta�u bija gāju�i bojā briesmīgās katastrofās. Viņ� vienīgais paliku�ais kā sieviete varētu laist pasaulē jaunu dzimumu. Vienīgais viņa bērnu tēvs varēja būt Dievs. Viņam vajadzēja iegūt Dieva mīlestību. Savienoties ar Dievu bija augsts gods; kļūt aizvien sievi�ķīgākam, vilino�i izgreznoties, pievilkt visos sievi��ķīgajos veidos � tas viņam, bārdainam agrākam senāta prezidentam, tagad vairs nepavisam ne�ķita kā apkauno�ana un goda laupī�ana. �ādi varēja vērsties arī pret Flehsiga sazvērestību. Tika iegūta Dieva labvēlība; Visvarenais, ko aizvien vairāk pievilka �rēbera skaistā sieviete, pat nokļuva zināmā atkarībā no viņa. �rēbers patie�ām ir laimīgs, ka �ādiem līdzekļiem,

kas citiem var likties piedauzīgi, var saistīt Dievu ar savu personu. Dievs ne bez pretestības pakļāvās �im nedaudz apkaunojo�ajam liktenim. Viņ� visu laiku mēģina novērsties no �rēbera; Viņ�, protams, vēlētos pavisam atbrīvoties no viņa. Ta�u Srēbera pievilk�anas spēks ir kļuvis pārāk liels.

Izteikumi, kas saistīti ar �o tēmu, ir izkaisīti pa visām �atmiņām�. Pir�majā brīdī viņa domas par pārvēr�anos sievietē varētu dēvēt par viņa neprāta mītisko kodolu. Protams, tie�i �is punkts ir izraisījis vislielāko interesi. Gan �o gadījumu, gan paranoju kopumā ir mēģināju�i atvedināt no izstumtām homoseksuālām nosliecēm. Diez vai iespējams lielāks malds. Viss var kļūt par paranojas iemeslu; ta�u svarīga ir neprāta struktūra un iemītnieki. Varas pro�cesiem tajā vienmēr ir iz�ķirīga nozīme. Pat Srēbera gadījumā, kur �is tas runā par labu minētai interpretācijai, detalizēta �ī aspekta izpēte, kas te nav plānota, izraisītu nenovēr�amas �aubas. Pat tad, ja Srēbera homoseksuālās noslieces tiek skatītas kā pierādītas, daudz svarīgāks �ķiet īpa�ais veids, kā tās viņa sistēmā tiek izmantotas. Kā galveno savā sistēmā Srēbers vienmēr ir izjutis uzbrukumu savam saprātam. Lai ko viņ� domātu un darītu, tas viss kalpo aizsardzībai pret �o uzbrukumu. Lai atbruņotu Dievu, viņ� grib pārvērsties par sievieti: viņa sievietība bija li�ķē�ana un pakļau�anās Dievam; kā citi krīt tā priek�ā ceļos, tā viņ� pats sevi piedāvā baudī�anai. Lai to pārvilktu savā pusē un pievārētu, viņ� to pievilina ar aplamiem mājieniem. Un nu notur viņu visiem iespējamiem līdzekļiem.

�Runa ir par tik sare�ģītu situāciju, kurai nav analoga visā cilvēces pie�redzē un kuru pat nekad nav paredzējusi pasaules kārtība. Kas gan �ādā situācijā var ļauties nepamatotiem minējumiem par nākotni? Skaidrs man ir tikai tas, ka nevar notikt Dieva ieplānotā mana saprāta sajauk�ana. Par to esmu pilnīgā skaidrībā jau kop� da�iem gadiem, un līdz ar to galvenās briesmas, kas man �ķita draudam slimības pirmajos gados, ir novērstas.�

�ie vārdi rodami �Atmiņu� pēdējā nodaļā. Ar to uzrakstī�anu �rēbers laikam ir ievērojami nomierinājies. Ticību saprātam viņam galīgi atgrieza tas, ka viņ� pabeidza savas atmiņas, ka citi lasīja manuskriptu un spēcīgi iespaidojās. Viņam atlika tikai sākt pretuzbrukumu, publicējot savas �Atmiņas�, padarīt pieejamu savu sistēmu visai pasaulei un pievērst to � tā neap�aubāmi bija viņa cerība � savai ticībai.

Kā konkrēti izpaudās cīņa pret �rēbera sapratni? Zināms, ka viņu apstāja neskaitāmi �stari�, kas ar viņu sarunājās. Bet kādas gan, runājot konkrēti, viņa garīgās spējas gribēja sagraut naidīgie stari? Ko tie sarunājoties

teica un kam tie patie�ām uzbruka? Nedaudz vēl iedziļināties �ajā pro�cesā � tas ir to vērts. �rēbers vislielākajā splvumā aizsargājas no sava ienaidnieka. Ienaidnieka un pa�a aizsardzības attēlojums ir tik detalizēts, ka labāku nemaz nevar vēlēties. To jāmēģina atsvabināt no viņa pa�radītās pasaules, viņa �neprāta�, kā to pieņemts izsenis dēvēt, un pārtulkot mūsu tie�ākajā valodā. Nav noliedzams, ka �is tas no tās savdabības zudis.

Vispirms būtu jānorāda uz domu spaidu, kā viņ� pats to dēvē. Viņā ir klusums tikai tad, ja viņ� skaļi runā; tad visapkārt ir nāves klusums un viņam ir iespaids, ka kustas starp ceļojo�iem līkiem. Visi pārējie cilvēki � gan pacienti, gan kopēji � laikam pilnīgi zaudēju�i spēju pateikt kaut vienu vārdu. Kolīdz viņ� apklust, uzrodas balsis un spie� nodoties nemitī�gai domu darbībai.

To nolūks ir traucēt viņa miegu un mieru. Tās nemitīgi runā, nav iespējams tās neredzēt vai ignorēt. Viņ� pakļauts it visam, ko tās saka, un spiests ar to detalizēti nodarboties. Balsīm ir da�ādas metodes, ko tās pār�maiņus izmanto. Viena no iecienītākajām bija tie�s jautājums �Par ko jūs tagad domājat?�. Viņam nebija nekādas patikas atbildēt uz �o jautājumu. Bet, ja viņ� klusēja, tās atbildēja viņa vietā, piemēram � �Viņam vajadzētu domāt par pasaules kārtību!�. �ādas atbildes viņ� uzskatīja par �domu falsificē�anu�. Viņu ne tikai inkvizitoriski iztaujāja, bet ari spieda uz noteiktiem domu gājieniem. Jau jautājumi, kas mēģināja ielauzties viņa noslēpumā, izraisīja iebildumus, bet vēl vairāk atbildes, kas noteica viņa domas. Jautājums un pavēle (vai norādījums) bija ielau�anās viņa per�soniskajā brīvībā. Tie abi labi zināmi kā varas līdzekļi, viņ� pats kā tiesne�sis tos bija itin labi izmantojis.

�rēbera pārbaudes bija da�ādas un izdomām bagātas. Viņu noklau��ināja; uzspieda domas; no viņa atziņām un frāzēm veidoja katķismu; kon�trolēja katru viņa domu, neļaujot tai paiet nemanītai; ikviens vārds tika pārbaudīts, ko tas nozīmē. Viss tika izmeklēts un izgaismots. Viņ� bija viszino�as varas objekts. Kaut ari viņam tik daudz bija jāatdod, viņ� nekad īstenībā nepadevās. Viena no viņa aizsardzības formām bija pa�a viszinlbas vingrinā�ana. Viņ� demonstrēja sev, cik labi funkcionē viņa atmiņa, viņ� mācījās no galvas dzejoļus, viņ� skaļi runāja franciski, uzskaitīja visus krievu gubernatorus un Francijas departamentus.

Ar saprāta saglabā�anu viņ� galvenokārt domāja savu atmiņas krājumu neaizskaramību; pats vārīgākais viņam bija vārdu neskartlba. Nav neviena trok�ņa, kas nebūtu balss: pasaule ir pilna vārdiem. Vilcieni, putni, tvai�koņi runā. Ja viņ� pats nepasaka ne vārda, ja viņ� klusē, tie tūdaļ pat nāk

no citiem. Starp vārdiem nekā nav. Miers, par kuru viņ� domā, pēc kura ilgojas, neesot nekas cits kā brīvība no vārdiem. Ta�u tās nekur nav. Lai kas notiktu, tas tūdaļ pat viņam tiek vārdos pavēstīts. Gan kaitīgie, gan dziedino�ie stari ir apveltīti ar valodu, tie, tāpat kā viņ�, spiesti to izman�tot. �Neaizmirstiet, ka stariem jārunā!� Nav iespējams pārspīlēt nozīmi, kādu paranoiķim spēlē vārdi. Tie ir visur kā tādi kaitēkļi; tie vienmēr ir kā sarga uzsauciens. Tie saplūst pasaules kārtībā, ārpus kuras nekas vairs nepastāv. Acīmredzot pati ekstrēmākā paranojas tendence ir pilnīga pasau�les satver�ana vārdos, ir kā valoda būtu dūre, kurā satverta pasaule.

Tā ir dūre, kas vairs nekad neatveras. Bet kā gan tā spēj noslēgties? Te jānorāda uz kauzalitātes māniju, kas funkcionē kā pa�mērķis un �ādos mērogos izpau�as tikai filosofos. Nekas nenotiek bez cēloņa, vajag tikai jautāt pēc tā. Viss nezināmais tiek atvedināts uz kaut ko zināmu. Sve�atnais, kas kādam piemīt, tiek atmaskots kā tā īpa�ums. Aiz jaunā maskas vienmēr stāv vecais, vajag tikai to noraut un bez riebuma aplūkot. Pamato��ana kļūst par visos gadījumos izmantojamu pasiju. Srēberam ir pilnīgi skaidrs �is domu spaida aspekts. Ja par iepriek� atainotajiem procesiem viņ� sūri �ēlojās, tad �ajā pamato�anas mānijā viņ� saskata �sava veida atlīdzinājumu par nodarīto pārestību�. Pie iesāktajiem teikumiem, kas tiek �iemesti� viņa nervos, īpa�i bie�i pieskaitāmi apstākļa vārdi un kon�junkcijas, kas izsaka kauzalitāti: �tikai tāpēc�, �tāpēc, ka�, �tāpēc, ka es�, �un tāpēc�. Viņam tie, tāpat kā viss pārējais, ir jāpabeidz, un līdz ar to arī tiem ir spaidu raksturs.

�Ta�u tie liek man pārdomāt daudzas lietas, kam cilvēki parasti nepie�vēr� uzmanību, un tāpēc padziļina manu domā�anu.�

�rēbers ir visnotaļ gandarīts par savu pamato�anas māniju. Tā viņam sagādā lielu prieku; tās attaino�anai viņ� rod ticamus argumentus. Dievam viņ� atstāj tikai sākotnējo radī�anas aktu. Visu pārējo pasaulē viņ� savaņģo ar pa�darināto cēloņu ķēdi un padara to par savu.

Ta�u pamato�anas mānija ne vienmēr ir tik saprātīga. Srēbers sastop cilvēku, ko bie�i redzējis, un pirmajā skatienā atpazīst viņā �Sneidera kungu�. �is vīrs nemaskējas, viņ� ne par vienu neuzdodas un ir tas, kas viņ� ir. Ta�u �rēbers neapmierinās ar �o vienkār�o atpazī�anas procesu. Viņ� gribētu, lai aiz tā slēptos vēl kaut kas, un nevar nomierināties, ka aiz �neidera kunga vairs nekas nav atrodams. �rēbers ir pieradis pie atmasko��anas; tur, kur neviens un nekas nav atmaskojams, viņ� zaudē pamatus. Paranoiķim � un ne tikai viņam � atmasko�anas procesam ir fundamen�tāla nozīme. No tā atvedināma ari kauzalitātes mānija; visi cēloņi sākotnēji

tiek meklēti personā. Te īsti vietā detalizētāk aplūkot atmasko�anu, par kuru reizumis jau runāts.

Ikvienam cilvēkam, protams, piemīt nosliece, piemēram, uz ielas, starp daudzām sve�ām sejām pēk�ņi atklāt kādu pazīstamu seju. Ta�u bie�i vien noskaidrojas, ka tas ir bijis malds; iedomātais paziņa tuvojas vai dodas pie viņa, bet atklājas, ka viņ� nekad dzīvē nav redzēts. Neviens īpa�i nelauza galvu par �o maldu. Sajauk�anas iemesls bija kāda uzkrīto�a iezīme, galvas turē�ana, gaita vai mati, un viss noskaidrojas. Ta�u ir laiki, kad �āda sajauk�ana kļūst bie�āka. Visur parādās kāds noteikts cilvēks. Viņ� stāv lokāla priek�ā, kurā grib ieiet, vai uz ļau�u pārpildītas ielas stūra. Viņ� parādās vairākas reizes dienā; tas, protams, ir kāds, kas nodarbina, kuru mīl vai � daudz bie�āk � neieredz. Zināms, ka viņ� pārcēlies uz citu pil�sētu vai devies pāri jūrai, un tomēr domā, ka ieraudzīts tie�i viņ�. Malds atkārtojas, no viņa netiek vaļā. Skaidrs, ka �o cilvēku grib atrast aiz citu sejām. Pārējie tiek skatīti kā māns, kas apslēpj īsto. �ajā mānā var piedalī�ties daudzi, aiz kuriem visiem tiek nojausts tas viens. �is process ir tik uzmācīgs, ka vairs neliek mieru: simtiem seju tiek norautas maskas, lai atrastu meklēto. Ja būtu jāmin galvenā at�ķirība starp vienu un simtiem, tad jāsaka, ka simti ir sve�i, bet viens � pazīstams. Atzīt it kā var tikai pazīstamo. Ta�u tas slēpjas, tas jāmeklē starp sve�ajiem.

Paranoiķī �is process koncentrējas un saasinās. Viņ� cie� no pārvērtību zuduma, kas izriet no viņa pa�a personas � tā mainās par visu mazāk �, kura aptver visu pasauli. Pat patie�ām at�ķirīgo viņ� labprāt skata kā vienu un to pa�u. Savu ienaidnieku viņ� atrod visda�ādākajos veidolos. Lai kam viņ� norautu masku, aiz tās vienmēr slēpjas ienaidnieks. Noslēpuma dēļ, ko viņ� nojau� aiz itin visa, atmasko�anas dēļ viņam viss kļūst par masku. Viņ� neļauj sevi pievilt, viņ� visam redz. cauri; daudz.ais ir viens. Pieaugot viņa sistēmas sastingumam, pasaulē kļūst aizvien mazāk atzīto figūru, saglabājas tikai tas, kas iekļaujas viņa neprāta spēlē. Viss ir vienādi izdibināms un galu galā arī tiek izdibināts. Beigu beigās ir tikai viņ� un tas, pār ko viņ� valda.

Principā te vērojams pārvērtībai pretējs process. Atmasko�anas procesu itin labi var dēvēt arī par apvērsto pārvēr�anos. Kaut kas piespiedu kārtā tiek atvedināts uz sevi pa�u, iekļauts noteiktā pozīcijā, zināmā nostājā, kurā grib to redzēt esam, kuru uzskata par īsto pozīciju un nostāju. Sāk kā skatītājs, viss sākas ar citu savstarpējo pārvērtību vēro�anu. Kādu īsu sprīdi varbūt nolūkojas masku spēlē, ta�u to neatzīst par labu, no tās negūst nekādu prieku. Pēk�ņi tiek teikts �Stāt!�, un īsais, �irgtais process apstājas. Izsaucas �Nost maskas!�, un ikviens ir tas, kas viņ� patie�ām ir. Turpināt

pārvērtības ir aizliegts. Izrāde ir beigusies. Maskām redz cauri. �is atgrie�zeniskais apvērstāspārvēr�anās process reti kad notiek tīrā veidā tāpēc, ka lielākoties to iekrāso naidīgums. Maskas grib pievilt paranoiķi. To pārvēr�tības nebija neinteresantas. Ta�u par visu svarīgāks bija to noslēpums. Tas, par ko tās kļuva, ko gribēja izrādīt, nav tik svarīgi, galvenais ir tas, ka maskas grib visādā ziņā palikt neatpazītas. Apdraudētā akcija, masku norau�ana kļūst asa un naidpilna, tā ir tik spēcīga un iespaidīga, ka itin viegli nepamanīt, kam vajadzējis notikt pirms pārvērtības.

�rēbera �Atmiņas� ļauj tuvoties pa�ai lietas būtībai. Pirmajā slimības gadā, �svētajā laikā�, viņ� nedēļu vai divas pavadīja nelielā privātā dzied�nīcā, kuru balsis viņam nodēvēja par �velna virtuvi�. Tas bija, kā viņ� saka, �jaukāko nebū�anu laiks�. Tas, ko viņ� tur � ilgi pirms neprāta nostip�rinā�anās un sasting�anas � piedzīvoja pārvērtību un atmasko�anas jomā, ir pati labākā ilustrācija iepriek� minētajiem iztirzājumiem.

�Dienu es lielākoties pavadīju viesistabā, kur abos virzienos pārvietojās citi dziednīcas �ķietamie pacienti. �ķiet, ka manis uzraudzī�anai tika nozī�mēts īpa�s uzraugs, kurā pēc nejau�as līdzības domāju esam atpazinis Augstākās zemes tiesas kalpotāju, kas man nesa aktis uz mājām, kad strādāju Drēzdenē. Viņam, starp citu, bija ieradums pielaikot manu tērpu. Kā �ķietams dziednīcas ārstnieciskais vadītājs reizēm � lielākoties vakara stundās � parādījās kungs, kur� atgādināja Dr. med. O., kas Drēzdenē mani konsultēja .. Dziednīcas dārzā es pastaigājos tikai vienu reizi. Toreiz es redzēju da�as dāmas, tostarp � tēva V. sievu no Fr.. Un savu māti, kā arī da�us kungus, tostarp � Drēzdenes Augstākās zemes tiesas padom�nieku K., tikai ar bezformīgi palielinātu galvu. Divos trijos gadījumos �ādu līdzīgumu es uzskatītu par kaut ko pa�saprotamu, bet ne faktu, ka visiem dziednīcas pacientiem, proti, vairākiem du�iem cilvēku, būtu man tuvu stāvo�u personību iezīmes.�

Kā pacientus viņ� redzēja �pavisam dīvainus veidolus, tostarp � zeļļus apkvēpu�os linauduma uzsvār�os .. Viņi parādījās, ienākot viesistabā, � cits pēc cita, pilnīgi bez skaņas, un tāpat attālinājās, �ķiet, cits citu nemaz nepamanot. Turklāt es vairākkārt redzēju, ka da�i no viņiem, uzturoties viesistabā, mainīja savas galvas, t.i., nepametot istabu, mana novērojuma laikā staigāja apkārt ar citām galvām.�

�Pacientu skaits, ko es gan vienlaicīgi, gan secīgi redzēju aplokā� � tā viņ� dēvē pagalmu, kurp dodas ieelpot gaisu, � �un viesistabā, neatbilda dziednīcas telpu lielumam. Pēc manas pārliecības nemaz nav iespējams, ka �etrdesmit līdz piecdesmit personas, kas kopā ar mani tika izdzītas aplokā

un pēc signāla spiedās uz nama durvīm, vispār varētu atrast guļvietu naktij .. Pirmais stāvs lielākoties ņudzēja no cilvēku veidoliem.�

No aploka veidoliem viņ� atceras sievas brālēnu, kas jau 1887.gadā bija no�āvies, un valsts virsprokuroru B., kas nekustīgi sastinga salīku�ā, it kā lūdzo�ā pozā. Pārējie atpazītie cilvēki ir slepenpadomnieks, senāta prezi�dents, zemes tiesas padomnieks, advokāts no Leipcigas, kas bijis viņa jau�nības draugs, mazdēls Frici un nejau�s vasaras paziņa no Varnemindes. Sievastēvu viņ� reiz pamana pa logu uz ceļa, kas ved uz dziednīcu.

�Vairākas reizes atkārtojās, ka daudzas personas, bet reiz pat da�as dāmas, ienāku�as viesistabā, devās uz stūra istabu, kur tām vajadzēja pazust. Da�kārt es dzirdēju arī savdabīgu sēk�anu, kas bija saistīta ar �mazo vīreļu� pazu�anu.�

�Izbrīnu izraisīja ne tikai cilvēku veidoli, bet arī nedzīvi priek�meti. Lai cik skeptiski patlaban mēģinu izturēties pret savām atmiņām, tomēr nevaru izdzēst no atmiņas da�us iespaidus, � tika pārvērsti arī manis redzēto cilvēku apģērbi un miesas un ēdieni uz �ķīvja manā priek�ā (pie�mēram, cūkas cepetis par teļa cepeti un otrādi).�

�ajā attēlojumā �is tas ir ievērības cienīgs. Viņ� redz vairāk cilvēku, nekā tur varētu būt, un tie visi tiek sadzīti aplokā. Kopā ar tiem viņ�, kā jau norāda �is apzīmējums, jūtas degradēts par dzīvnieku, tās ir pats pir�mais masas pārdzīvojums, kas rodams viņā. Ta�u ar pacientu �aploku� tas, protams, nekad nebeidzas. Pārvērtību spēli viņ� vēro ļoti uzmanīgi, proti, kritiski, bet ne naidīgi. Pārvēr�as pat ēdieni un apģērbi. Visvairāk viņu nodarbina to atpazīstamība. Ikviens, kas parādās, īstenībā ir kāds cits, ko viņ� agrāk ļoti labi pazinis. Viņ� rūpējas, lai neviens viņam nebūtu patie��ām sve�s. Ta�u �ai atmasko�anai vēl ir relatīvi labdabīgs raksturs. Tikai par vecāko uzraugu, kas netika pieminēts, viņ� runā ar naidu. Viņ� atpazīst daudzus un ļoti da�ādus cilvēkus, neaprobe�ojoties ar �auru paziņu loku. Tā vietā, lai atmaskotos, cilvēki pat apmainās ar galvām, diez vai var izdo�māt amizantāku un augstsirdīgāku atmasko�anas veidu.

Ta�u Srēbera pārdzīvojumiem tikai retumis ir �is draiskulīgais un atbrīvojo�ais raksturs. Citas vīzijas, kas viņam atklāju�ās �svētajā laikā�, manuprāt, noved tie�i pie paranojas pirmsituācijas.

Izjūta, ka esi ienaidnieku bara aplenkts, kas visi tīko pēc tevis, ir para�nojas pamatizjūta. Vistīrāk tas izpau�as acu vīzijās: visur, visās pusēs redza�mas acis, tās interesējas tikai par vienu, un to interese ir ārkārtīgi draudīga. Radījumiem, kam pieder �īs acis, ir nodoms kādam atriebties. Tās ilgsto�i izjutu�as viņa varu; ja tie ir dzīvnieki, viņ� tos medījis bez kādas �ēlastības,

tiem draud izmir�ana, bet tagad tie negaidīti vēr�as pret viņu. Uzmācīgā un nepārprotamā formā �ī paranojas pirmsituācija ir rodama daudzu tautu mednieku leģendās.

Viņ� ļoti bie�i atstāja savu gultu un kreklā sēdēja uz savas guļamistabas grīdas. Rokas, ko viņ� aiz muguras bija atspiedis pret grīdu, lā�veidīgi vei�doli � melnie lā�i � laiku pa laikam pacēla augstu gaisā. Citi melnie lā�i, lielāki un mazāki, sēdēja visapkārt un noraudzījās viņā glūno�ām acīm. Viņa guļvieta pārtapa par �baltiem lā�iem�. Vakaros � viņ� vēl bija no�modā � dziednīcas dārza kokos parādījās kaķi ar gailējo�ām acīm.

Ta�u ar �iem zvēru bariem neaprobe�ojās. Srēbera galvenais ienaid�nieks psihiatrs Flehsigs pavisam blēdīgi un bīstami prata pavērst pret viņu debesu barus. Runa ir par savdabīgu parādību, kuru Srēbers dēvē par dvēse�les dalī�anos.

Flehsiga dvēsele sadalījās, lai aizņemtu visu debesu velvi ar dvēseles daļiņām un dievi�ķie stari it visur sastaptu pretestību. Visu debesu velvi pārklāja nervi, radot dievi�ķajiem stariem mehānisku �ķērsli; pāri nerviem nebija iespējams tikt. Tie atgādināja nostiprinātu cietoksni, kas ar grāv�jiem un vaļņiem pasargāts no uzbrūko�ā ienaidnieka. �im nolūkam Fleh�siga dvēsele sadalījās daudzās daļās; ilgu laiku pastāvēja �etrdesmit līdz se�desmit daļas, tostarp � pavisam mazas.

�ķiet, ka pēc Flehsiga parauga tad sāka dalīties arī citas �pārbaudītās dvēseles�; to kļuva aizvien vairāk, tās, kā jau īstiem bariem pienākas, dzīvoja tikai uzglūnē�anai un uzbruk�anai. Liela daļa no tām uzsāka apie��anas manevru, lai uzbruktu uzticības pilnajiem dievi�ķajiem stariem no mugurpuses un piespiestu padoties. Liela �o �pārbaudīto dvēseļu� daļa galu galā sāka apgrūtināt Dieva visvarenību. Kad �rēberam bija jau izde�vies labu daļu no �īm dvēselēm pievilkt sev, arī visvarenais Dievs kādu dienu uzsāka to tvarstī�anu.

�ajā �dvēseļu dalī�anā� varbūt atveidojās �ūnu vairo�anās daloties, kas �rēberam, protams, bija zināma. �ādā veidā radu�os masu izmanto�ana debesu baru funkcijā ir viens no viņa neprāta raksturīgākajiem veidoju�miem. Diez vai naidīgo baru nozīmi paranojas struktūrā var aptvert skaid�rāk kā tie�i �ajā gadījumā.

Srebera sare�ģītas un daudznozīmīgas attiecības ar Dievu, ta �dveseles politika�, kuras upuris viņ� jutās, netraucēja viņam, tā teikt, gan no iek��puses, gan ārpuses pārdzīvot visvarenību kā zaigojumu. Visas slimības laikā viņam �is pārdzīvojums bija tikai da�ās cits citai sekojo�ās dienās un naktīs: viņ� ļoti labi apzinājās �ī notikuma retumu un vērtīgumu.

Vienā no tādām naktīm Dievs parādījās. Viņa zaigojo�ie stari � �rēbers nomodā gulēja gultā � kļuva redzami viņa gara acīm. Vienlaikus viņ� uztvēra arī balsi. Tā bija nevis klusa �ukstē�ana, bet gan varens bass, kas atskanēja tie�i no loga līdzās gultai.

Dienu vēlāk viņ� redzēja Dievu fiziskām acīm. Viņ� bija kā saule, bet ne tāda, kāda tā parasti redzama, to aptvēra sudrabainu staru jūra, pār�klājot sesto vai astoto daļu no debesīm. Skats bija tik krā�ņs un lielisks, ka viņ� vairījās to uzlūkot un mēģināja novērst acis. �ī zaigojo�ā saule runāja ar viņu.

�ādu zaigojumu viņ� piedzīvoja ne tikai parādoties Dievam, bet arī pats sevī, nebrīnoties par tā nozīmi un cie�o saistību ar Dievu. �Staru masveidīgā pieplūduma dēļ manu galvu bie�i vien aptvēra starojo�a gaisma, kas līdzinājās Kristus nimbam gleznās, tikai tā bija daudz spo�āka un zaigojo�āka; tas bija tā sauktais staru kronis.�

Ta�u citviet varas svēto aspektu �rēbers ir uzsvēris daudz intensīvāk. Nekustīguma periodos, kam nu mums jāpievēr�as, tas sasniedza savu pilnību.

Ārējā dzīve �ajā laikā bija ārkārtīgi vienveidīga. Divreiz dienā viņ� devās pastaigāties pa dārzu. Pārējo laiku viņ� nekustīgi sēdēja uz krēsla pie galda un nepiegāja pat ne pie loga. Pat dārzā viņ� labprātāk vienmēr sēdēja vienā un tajā pa�ā vietā. �o absolūto pasivitāti viņ� uzskatīja gandrīz vai par reliģisku pienākumu.

�o priek�statu bija izraisīju�as balsis, kas ar viņu sarunājās. �Pat ne vis�mazāko kustību!� tās viņam aizvien atkārtoja. �o prasību viņ� izskaidroja ar to, ka Dievs neprot apieties ar dzīviem cilvēkiem. Viņ� esot pieradis tikai pie saskarsmes ar līķiem. Tāpēc arī viņam tikusi izvirzīta tik bezkau�nīga prasība � visu laiku izturēties kā līķim.

�is nekustīgums bija pa�uzturē�anas sastāvdaļa un vienlaikus � pienā�kums pret Dievu: tā bija atbrīvo�anās no grūtā stāvokļa, kurā viņu bija iedzinu�as �pārbaudītās dvēseles�. �Es pārliecinājos, ka staru zudums kļūst lielāks, ja bie�āk kustos vai manā istabā vērojams caurvēj�. Svētā bijībā, ko tolaik vēl izjutu pret dievi�ķajiem stariem, un neziņā, vai patie�ām pastāv mū�ība un vai stari pēk�ņi nevar beigties, es uzskatīju par savu uzdevumu vērsties pret jebkuru staru iz�ķērdē�anu, cik vien tas manos spēkos.� Vis�vieglāk pievilkt pārbaudītās dvēseles un pilnīgi iz�ķīdināt savā ķermenī bija tad, ja viņ� pilnīgi nekustējās. Tikai �ādi varēja atjaunot Dieva kun�

dzību debesīs. Viņ� uzņēmās neticamu upuri � vairākas nedēļas un mēne��us pilnīgi atturēties no jebkādas kustības. Tā kā pārbaudīto dvēseļu izzu�ana visvairāk bija gaidāma miegā, naktīs viņ� neuzdro�inājās mainīt savu stāvokli gultā.

�is sastingums vairāku nedēļu un mēne�u laikā ir pats dīvainākais viņa stāstītajā. Viņa motivācija ir dubulta. Tas, ka Dieva dēļ viņam jāizturas kā līķim, mūsu modernajām eiropeiskajām ausīm skan daudz netīkamāk, nekā tas ir īstenībā, galvenokārt mūsu puritāniskās attieksmes pret līķiem pēc. Mūsu ieradumi rūpējas par to, lai līķis tiktu pēc iespējas ātrāk aiz�vākts. Tam nepie�ķir īpa�i būtisku nozīmi, zinā�anas, ka tas drīz sapūs, nepavisam neliek kaut ko pret to uzsākt. To nedaudz pielabo, izstāda apskatei un vēlāku tuvo�anos tam padara neiespējamu. Neraugoties uz krā�ņajām bērēm, pats līķis principā nemaz neparādās, bēres ir tā apslēp��anas un noslēp�anas svētki. Lai izprastu �rēberu, jāatceras ēģiptie�u mūmijas, kurās saglabāja, kopa un apbrīnoja līķu personības. Dieva dēļ �rēbers mēne�iem ilgi izturējās nevis kā līķis, bet gan kā mūmija; viņa pa�a apzīmējums �ajā gadījumā nav īpa�i precīzs.

Nekustīguma otrais motīvs, bailes no dievi�ķo staru iz�ķērdē�anas viņam ir kopīgs ar daudzām, visā pasaulē izplatītām kultūrām, kurās izvei�dojusies sakrāla varas izpratne. Viņ� sevi izjūt kā trauku, kurā pakāpeniski sakrājas dievi�ķā esence. Jebkuras vismazākās kustības sekas var būt tādas, ka viņ� kaut ko iz�ļaksta, tāpēc viņ� vispār nedrīkst kustēties. Valdonis patur pie sevis varu, ar kuru ir uzlādēts: vai nu viņ� to izjūt kā bezper�sonisku substanci, kas varētu izlietoties, vai arī kāda augstāka instance �o taupīgo izturē�anos gaida no viņa kā godinā�anas aktu. Stāvoklī, kas �ķiet vislabākais vērtīgās substances saglabā�anas veids, viņ� pakāpeniski sa�stingst: jebkura novirze ir bīstama un sagādā daudz rai�u. Novēr�ot to visu pēc labākās sirdsapziņas, viņ� nodro�ina savu stāvokli. Da�i stāvokļi savā gadsimtu līdzīgumā ir kļuvu�i par paraugiem. Daudzu tautu politisko struk�tūru kodols ir stingi un precīzi priek�raksti atsevi�ķā cilvēka stāvokļiem.

Arī �rēbers rūpējas par tautu, tiesa, viņ� ir nevis karalis, bet gan �nacio�nālais svētais�. Uz kāda attāla debesu ķermeņa patie�ām mēģināts no ��rēbera gara� izveidot jaunu cilvēku pasauli. Fiziski jaunie cilvēki bija daudz mazāki par Zemes cilvēkiem. Viņi bija sasniegu�i ievērojamu kultūras attīstības pakāpi un turēja � atbilstīgi savam mazākajam ķermenim � mazākus ragulopus. �rēberam kā viņu �nacionālajam svētajam� bija jākļūst par to dievi�ķās godinā�anas objektu, tā ka viņa ķermeņa stāvoklim to ticībā bija sava nozīme.

Te ļoti skaidri izpau�as noteikta stāvokļa priek�zīmīgums, tas jāsaprot pavisam konkrēti un ķermeniski. Sie cilvēki ir ne tikai radīti no viņa sub�stances, no viņa stāvokļa ir atkarīga arī to ticība.

Srēbera saprātam, kā redzējām, slimības laikā vajadzēja piedzīvot pa�as rafinētākās briesmas. Ta�u nav aprakstāmi arī uzbrukumi, kas bija vērsti pret viņa ķermeni. No tiem nebija pasargāta gandrīz neviena ķermeņa daļa. Stari neko neaizmirsa vai neatstāja neievērotu, visam bija sava kārta. To uzbrukums bija tik pēk�ņs un pārsteidzo�s, ka viņ� to varēja skatīt tikai kā brīnumu.

Reiz bija parādības, kas saistījās ar nolūku pārvērst viņu sievietē. Viņ� tās akceptēja un vairs neizrādīja nekādu pretestību. Ta�u gandrīz vai neti�cami, kas ar viņu notika bez visa tā. Viņa ribas tika uz laiku sadragātas. Veselās, dabiskās māgas vietā tas pats Vīnes nervu ārsts viņam pārstādīja mazvērtīgu �ebreju māgu�. Viņa māgas liktenis vispār bija ļoti mainīgs. Bie�i vien viņ� vispār dzīvoja bez māgas un skaidri un gai�i teica uzraugam, ka nevarot ēst, jo viņam neesot māgas. Ja viņ� tomēr ēda, tad ēdiens izplūda vēdera dobumā un gurna aug�daļā. Ta�u viņ� pierada pie �ī stā�vokļa un vēlāk bezrūpīgi ēda arī bez visas māgas. Bie�i vien barības vads un zarnas bija pārtrūku�i vai pazudu�i. Vairākkārt viņ� vienlaikus apēda arī savas balsenes daļas.

Ar �mazo vīreļu� palīdzību, kuri sēdēja viņa kājās, kāds mēģināja izsūk�nēt muguras smadzenes, kas, pastaigājoties dārzā, izplūda caur muti mākonī�u veidā. Bie�i vien viņ� juta, ka galvaskauss kļuvis daudz mīk�stāks. Kad viņ� spēlēja klavieres vai rakstīja, kāds mēģināja paralizēt viņa pirkstus. Da�as dvēseles pieņēma nelielu cilvēku izskatu � da�u milimetru lielumā � un visda�ādākajās ķermeņa daļās, gan iek�ā, gan ārpusē, pastrādāja savus nedarbus. Da�as nodarbojās ar viņa acu atvēr�anu un aizvēr�anu: viņas atradās uzacīs un ar smalku, tīmekļveida pavedienu palīdzību pēc savas patikas nolaida un pacēla viņa plakstus. Mazie vīreļi tolaik lielā skaitā bija sapulcēju�ies viņa galvā. Tie regulāri devās pastaigā pa viņa galvu, ziņkāri ielūkojoties it visur, kur vien bija redzams kāds jauns postījums. Tie pat piedalījās viņa maltītēs, nereti pakampjot sev nelielu daļiņu no viņa ēdiena.

Ar sāpīgas kaulēdes palīdzību papēdī un pakaļā mēģināja izdarīt visu, lai viņ� nevarētu staigāt vai stāvēt, sēdēt vai gulēt. Lai kādā stāvoklī viņ� būtu, lai ar ko nodarbotos, viņu negribēja likt mierā: ja viņ� staigāja, viņu

gribēja piespiest lidot, ja viņ� gulēja, viņam lika piecelties. �Par to, ka cil�vēkam tomēr kaut kur jābūt, stariem nebija nekādas izpratnes.�

Var fiksēt visām parādībām kopīgo: tās caurau�, viņa ķermeni. Fizikā�lais princips par ķermeņa necaurlaidīgumu te vairs nav derīgs. Glu�i tāpat, kā viņ� var iziet cauri itin visam, pat cauri Zemei, tā arī viņam viss au�as cauri un blēņojas ar viņu un viņā. Bie�i vien par sevi viņ� saka, ka esot pasaules ķermenis, ta�u par savu ierasto, cilvēcisko ķermeni nepavisam nav dro�s. Viņa izple�anās laiks, paziņojot par savām pretenzijām, laikam ir arī īstais viņa caurlaidi gurna laiks. Lielums un vajātība viņā ir savijusies pavisam cie�i, tie abi izpau�as viņa ķermenī.

Ta�u, tā kā viņ�, par spīti visiem uzbrukumiem, turpināja dzīvot, radās pārliecība, ka stari viņu arī dziedina. Stari uzņēma sevī visu viņa ķermeņa netīro vielu. Viņ� varēja atļauties bezrūpīgi ēst arī bez māgas. Stari viņā radīja slimības dīgļus, ta�u stari tos atkal iznīcināja.

Rodas aizdomas, ka visi uzbrukumi ķermenim saistīti ar viņa neievainojamību. Ķermenim vajadzēja pierādīt, ka viņ� itin visu var izturēt. Jo vai�rāk viņam tika kaitēts, jo dro�āks bija viņa stāvoklis.

Srēbers sāka �aubīties, vai viņ� vispār ir mirstīgs. Kas gan ir pati spēcī�gākā inde salīdzinājumā ar postījumiem, ko viņ� izturējis? Ja viņ� iekrīt ūdenī un noslīkst, iespējama atdzīvo�anās, ko izraisī�ot sirdsdarbība un asinsrite. Pat ja viņ� ie�au�ot lodi galvā, bojātie iek�ējie orgāni un kauli varot atjaunoties. Galu galā viņ� ta�u ilgu laiku esot dzīvojis bez dzīvībai svarīgiem orgāniem. Viss viņā esot ataudzis. Arī parastās slimības viņam nevarot būt bīstamas. Pēc daudzām moko�ām �aubām un grūtībām �ī spēcīgā dziņa kļūt neievainojamam viņam kļuva par neapstrīdamu sa�sniegumu.

�ī pētījuma gaitā tika parādīts, kā �ī dziņa pēc neievainojamības savijas ar pārdzīvo�anas kāri. Paranoiķis arī �ajā ziņā ir precīza valdoņa kopija. At�ķirība izpau�as tikai viņu stāvoklī ārējā pasaulē. Savā iek�ējā struktūrā tie abi ir vienādi. Paranoiķis var �ķist iespaidīgāks, jo viņam pietiek pa�am ar sevi un ārējas neveiksmes to nesatricina. Pasaules viedoklis viņam ir vienaldzīgs, viņa neprāts vienatnē stāv pret visu cilvēci.

�Viss, kas notiek,� saka Srēbers, �tiek saistīts ar mani. Dievam es esmu vienkār�i cilvēks vai vienīgais cilvēks, ap kuru viss koncentrējas, ar kuru jātiek saistītam visam, kas notiek, tātad viņam savā stāvoklī pa�am jāpievelk visas lietas.�

Priek�stats, ka visi pārējie cilvēki gāju�i bojā, ka viņ� patie�ām esot vienīgais cilvēks un nevis vienkār�i vienīgais, kam tas viss rūp, kā zināms,

valdīja pār viņu vairākus gadus. Tikai pakāpeniski tas ir pārgājis maigākā formā. No vienīgā, kas vel dzīvo, viņ� ir kļuvis par vienīgo, kas kaut ko nozīmē. Nav iespējams atteikties no pieļāvuma, ka aiz jebkuras paranojas un varas slēpjas viena un tā pati tendence: vēlme novākt pārējos no ceļa lai butu vienīgais, vai maigākā un bie�āk sastopamā formā vēlme izmantot citus, lai ar to palīdzību kļūtu par vienīgo.

EPILOGS

Pēc �is detalizētās iepazī�anās ar paranoidālo neprātu, kam bija tikai viens piekritējs, proti, pats slimnieks, īsti vietā pārdomāt, ko tad esam uzzināju�i par varu. Jo jebkur� atsevi�ķs gadījums, lai cik dziļi būtu tā piedāvātie secinājumi, tomēr atstāj ari dziļas �aubas. Jo detalizētāk to iepazīst, jo vairāk apzinās tā vienreizlgumu. Pēk�ņi pieķer sevi pie domas, ka tā tas ir tikai �ajā gadījumā, citreiz ir citādi. It īpa�i tas attiecas uz garīgi slimajiem. Cilvēka nesatricināmā pa�pārliecinātība turas pie iedomas, ka ārēji tiem nav nekādu rezultātu. Pat ja būtu iespējams pierādīt, ka jebkura doma, piemēram, Srēbera galvā pārklājas ar bīstama valdoņa domu, sagla�bātos cerība, ka tās ir principiāli at�ķirīgas. Respektu pret �lspasaules �liela�jiem� ir ārkārtīgi grūti izkliedēt; neizmērojama ir ari cilvēka vajadzība pēc godinā�anas.

Ta�u mūsu pētījums, par laimi, neaprobe�ojas tikai ar Srēberu. Lai cik ļoti daudz kas �ķistu detalizēts, daudz kas ir tikai iezīmēts, bet �is tas, kam būtu nozīme, vispār vēl nav pieminēts. Tomēr lasītājam nevar pārmest, ka viņ� jau tagad, //"sējuma beigās grib uzzināt, ko var uzskatīt par pilnīgi dro�u.

Tas, kur� no �etriem bariem raksturīgs mūsu laikam, ir acīm redzams. Lielo sēru reliģiju vara tuvojas beigām. Tās nomākusi un pakāpeniski noslāpējusi vairo�ana. Modernajā producē�anā senais vairo�anās bara sa�turs ir tik milzīgi kāpināts, ka viss pārējais mūsu dzīves saturs pazūd. Producē�ana norisinās �eit, mūsu pasaulīgajā dzīvē. Producē�anas strau�jums un nepārskatāmā daudzveidība nepieļauj ne mirkli apstāties un pār�domāt. To nespēja nomākt pat pa�i �ausmīgākie kari. Visās ienaidnieka

nometnēs, lai kur tās ari būtu, valda producē�ana. Ja pastāv ticība, kam cita pēc citas pievērsās pasaules dzīvotspējīgās tautas, tad tā ir ticība pro�ducē�anai, modernajam vairo�anās furoram.

Producē�anas pieaugsmes sekas ir tās, ka vēlams lielāks cilvēku vairums. Jo vairāk tiek radīts, jo jābūt vairāk patērētājiem. Noietam pa�am par sevi, vadoties tikai pēc saviem likumiem, vajag sasniegt visus sasniedzamos cil�vēkus kā pircējus, tā mērķis ir visi cilvēki. �ajā aspektā, kaut arī tikai virs�pusēji, noiets līdzinās universālajām reliģijām, kas tiecas pēc katras dvēseles. Visiem cilvēkiem vajadzētu sasniegt savdabīgu vienlīdzību, proti, kļūt par maksātspējīgiem un labprātīgiem pircējiem. Ta�u ar to nekas netiktu atri�sināts, jo, sasniedzot viņus visus un padarot par pircējiem, producē�ana tikai pieaugtu. Tādējādi tās otrā un dziļākā tendence � cilvēku skaita pieaugsme. Producē�anai vajag aizvien vairāk cilvēku: vairojot priek�metus, tā atgrie�as pie sākotnējās vairo�anas jēgas, proti, pie pa�u cilvēku vairo�anas.

Savā iek�ējā būtībā producē�ana ir miermīlīga. Karu un sabrukumu izraisītā mazinā�anās tai ir kaitīga. �ajā ziņā kapitālisms un sociālisms neat�ķiras: tie abi ir vienas un tās pa�as ticības dvīņu formas. To acuraugs � producē�ana. Tā kļuvusi par abu sirdslietu. Abu sāncensība veicinājusi me�onīgus vairo�anas panākumus. Tie līdzinās viens otram vairāk nekā jelkad agrāk. Vērojama arī pieaugo�a savstarpējā cieņa. Tā, mēģinot to formulēt, attiecas tikai uz panākumiem producē�anā. Tā nav taisnība, ka tie abi grib viens otru iznīcināt: tie grib viens otru pārspēt.

Patlaban pastāv vairāki lieli vairo�anas centri, kas ātri un spēcīgi ietekmē visu savā apkārtnē. Tie sadalīju�ies da�ādās valodās un kultūrās, neviens no tiem nav tik spēcīgs, lai iegūtu pilnīgu kundzību. Neviens neuzdro�inās vienatnē nostāties pret visiem pārējiem. Uzkrīto�a ir nosliece veidot milzī�gas dubultmasas. Tās tiek dēvētas pēc pasaules daļām � Austrumi un Rietumi. Tās ietver sevī tik daudz, ka aizvien mazāk kas paliek ārpus tām, bet ārpusē paliku�ais �ķiet bezspēcīgs. �o dubultmasu stingais pretstatījums, savstarpējā fascinācija, cen�anās apbruņoties līdz zobiem, sasniedzot drīz vien Mēnesi, pasaulē radīju�i apokaliptiskas bailes: kar� starp tām var iznīcināt visu cilvēci. Ta�u atklājas, ka vairo�anās tendence kļuvusi tik spēcīga, ka kari tai pakārtojas; kari izpau�as tikai kā apgrūtino�i kavēkļi. Kar� kā strauj� vairo�anās līdzeklis izsmēla sevi arhaiskā rakstura atdzim�anā Vācijā nacionālsociālisma laikā, un jādomā � uz visiem laikiem.

Jebkura zeme patlaban sliecas sargāt savu producē�anu vairāk par saviem cilvēkiem. Nekas cits netiek tik ļoti attaisnots un negūst tik vis�pārēju piekri�anu. Jau �ajā gadsimtā tiks radīti tik daudz labumu, ka cil�

vēki tos nespēs izmantot. Kara vietā stājas citas dubultmasas sistēmas. Parlamentu pieredze rāda, ka nāvi var izslēgt no divu masu sadarbes. Mierīgu un regulētu varas nomaiņu var nostiprināt ari starp nācijām. Sports kā masveidīgs pasākums jau Romā bija daļēji aizstājis karu. Patlaban tas tiecas sasniegt to pa�u nozīmi � tikai pasaules mērogā. Pilnīgi skaidrs, ka kar� atmirst, būtu iespējams pat paredzēt tā beigas, tikai �ajā aprēķinā nav iekļauts pārdzīvojo�ais.

Kas mums vispār ir palicis no sēru reliģijām? Neaptveramās iznīcinā�a�nas un radī�anas galējībās, kas raksturo �ī gadsimta pirmo pusi, �ajā ab�pusēji nepielūdzamajā apstulbumā*, kas izpaudās te vienā, te otrā virzienā, sēru reliģijas, kaut arī saglabājās kā organizācijas, izrādījās absolūti bezspē�cīgas. Vilcinoties vai pretimnāko�i, kaut arī, protams, ar izņēmumiem, tās svētīja visu notieko�o.

Tomēr to mantojums ir lielāks, nekā varētu domāt. Tā Vienīgā tēls, par kura nāvi kristie�i sēro gandrīz 200 0 gadus, ir iegājis visas nomodā eso�ās cilvēces apziņā. Viņ� ir mirstīgais, ta�u viņ� nedrīkst nomirt. Līdz ar pasaules sekularizāciju viņa dievi�ķums zaudēja savu nozīmi. Gribot negribot viņ� ir palicis vienīgais cilvēks, kas cie� un mirst. Viņa dievi�ķā priek�vēsture �īs pasaulīgās cilvēces ietvaros tam pie�ķīrusi sava veida vēsturisku nemirstību. Tā ir stiprinājusi viņu un ikvienu, kas sevi redz viņā. Ikviens vajātais, par ko lai arī ciestu, kādā savā dvēseles daļā redz sevī Kristu. Nāvīgi ienaidnieki, cīnoties pat par kaut ko sliktu un necilvēcisku, kolīdz klājas slikti, jūt vienu un to pa�u. Priek�stats par cietēju, kura dzīvība dziest, atkarībā no notikumu gaitas rodas te vienam, te otram, un galu galā vājākais var justies kā labākais. Ta�u �im tēlam piemērojas pat visvājākais, kas nekad nav ticis uzskatīts par nopietnu ienaidnieku. Viņ� var nomirt tāpat vien, ta�u pati nomir�ana viņu padara par kaut ko īpa�u. Kristus viņam piedāvā sērojo�u baru. Vairo�anas, un tā ir arī cilvēku vairo�ana, trako�anas laikā, indivīda vērtība ir nevis mazi�nājusies, bet gan kāpusi. �ķiet, ka mūsu gadsimta notikumi pierāda pretējo, ta�u cilvēku apziņā tie nav neko izmainīju�i. Cilvēks, kā viņ� te dzīvo, tika notverts pa�a dvēseles apkārtceļā. Neiznīcināmības vēlme viņam �ķiet attais�nojama. Ikviens pats sev ir cienīgs sēru objekts. Ikviens ir stingri pārliecināts, ka viņam nevajag mirt. �ajā punktā kristietības � un nedaudz citādā veidā arī budisma � mantojums ir pavisam noturīgs.

Ta�u tas, kas �ajā laikā ir principiāli mainījies, ir pārdzīvo�anas situācija. Laikam to sapratu�i tikai tie da�i, kas nodaļu par pārdzīvojo�o izlasīju�i bez

* Sk. nodaļu �Komentāri�.

dziļas iek�ējas pretestības. Mans nolūks bija izsekot to visos nostūros un attēlot tā, kāds pārdzīvoju�ais ir un vienmēr bijis. Kā varonis viņ� ticis godināts, kā valdonim tam pakļāvu�ies, tomēr principā viņ� ir viens un tas pats. Mūsu pa�u laikā, kad cilvēkiem ļoti nozīmīgs humanitātes jēdziens, viņ� ir piedzīvojis pa�u baisāko triumfu. Viņ� nav izmiris, viņ� neizmirs, kamēr vien nespēsim skaidri viņu saskatīt jebkurā ietērpā, lai arī kāds oreols viņu aptvertu. Pārdzīvojo�ais ir cilvēces mantotais ļaunums, tās nolādētība un varbūt pat bojāeja. Vai būs iespējams pēdējā brīdī no tā izvairīties?

Viņa centienu augļi mūsu modernajā pasaulē ir tik milzīgi, ka reti to uzdro�inās uzlūkot. Viens vienīgs cilvēks bez pūlēm var iznīcināt lielu cil�vēces daļu. Viņ� var izmantot tehniskus procesus, kurus pats nemaz neizprot. Viņ� var darboties pilnīgā slepenībā, nav nemaz nepiecie�ams, lai sava akta īsteno�anai viņ� dotos briesmās. Pretstats starp viņa vienīgumu un to skaitu, kurus viņ� iznīcina, nav vairs aptverams jēgpilnā tēlā. Viņam patlaban ir iespēja vienā vēzienā pārdzīvot vairāk cilvēku, nekā to spēja visas iepriek�ējās paaudzes kopumā. Valdoņa recepte ir pilnīgi skaidra, un ikviens to var izmantot. Viņam par labu nāk visi atklājumi, it kā tie būtu izdarīti tikai viņam. Likme ir palielinājusies � cilvēku kļuvis vairāk un viņi dzīvo blīvāk. Līdzekļu kļuvis tūksto�kārt vairāk. Bet upuru bezspē�cība, ja ne padevība, principā ir palikusi iepriek�ējā.

Visi pārdabiskās vardarbības draudi, kas sodot un graujot nāk pār cilvēku galvām, iemiesoju�ies priek�statā par �bumbu�. Ta�u ar to var manipulēt kāds atsevi�ķs cilvēks. Tā ir viņa rokās. Valdonis var izraisīt tādus postījumus, kas pārspēj visu Dieva sūtīto postu. Cilvēks ir nozadzis pats savu Dievu. Viņ� ir to satvēris un piesavinājies visu, kas bija baiss un liktenīgs.

Agrāko valdoņu pārdro�ie sapņi, kuriem pārdzīvo�ana bija kļuvusi par pasiju un netikumu, patlaban �ķiet visai trūcīgi. Vēsture, skatoties no mūsdienu viedokļa, pēk�ņi iegūst nevainīgi omulīgu seju. Cik ilgi tas viss tolaik notika, un cik maz. uz nepazīstamās Zemes bija ko iznīcināt! Pat�laban starp lēmumu un darbību pastāv labi ja brīdis. Kas gan ir Cingishans! Kas Tamerlans! Kas Hitlers! Salīdzinot ar mūsu iespējām, viņi ir no�ēlojami mācekļi un haltūristi.

Jautājums par to, vai var piekļūt pārdzīvojo�am, kas izaudzis līdz �īm monstrozajām proporcijām, ir pats svarīgākais un, var pat teikt, vienīgais jautājums. Modernās dzīves specializētība un mobilitāte maldina sakarā ar �o pamatjautājumu vienkār�umu un koncentrāciju. Jo vienīgais kaislīgās pārdzīvo�anas dziņas atrisinājums ir rado�a vientulība, kas pelnījusi mū�ību, saskaņā ar savu iedabu ir risinājums tikai da�iem.

Vēr�oties pret pieaugo�ajām briesmām, kuras ikviens jūt pakrūtē, jāņem vērā jauns fakts. Pārdzīvojo�ajam pa�am ir bail. Viņam vienmēr ir bijis bail. Viņa iespējas ir neizturami pieaugu�as līdz pat bezgalībai. Viņa triumfs var būt minū�u un stundu jautājums. Ta�u uz Zemes nekur nav dro�i, pat viņam. Jaunie iero�i sniedzas visur, arī viņ� ir visur sasniedzams. Viņa lielums un neievainojamība ir nemitīgā konfliktā. Viņ� pats ir kļuvis pārāk liels. Valdoņu trīsas par sevi patlaban ir citādas, viņi it kā ir tie pa�i vienkār�ie cilvēki. Varas izsenā struktūra, tās kodols un centrs � valdoņa saglabā�anās uz citu rēķina � ir novesta līdz absurdam, tā guļ gruve�os. Vara ir lielāka, ta�u tā ir arī gaisīgāka nekā jelkad agrāk. Izdzīvos visi vai neviens.

Lai tuvotos pārdzīvojo�am, viņa darbo�anos vajag izprast tur, kur tā izpau�as visdabiskāk. Visnetraucētāk un tāpēc jo bīstamāk tā izpau�as pavēļu do�anā. Jau tika rādīts, ka savā domesticētajā formā, kāda tā rak�sturīga cilvēku kopdzīvei, pavēles nav nekas cits kā atlikts nāves sprie�dums. It visur iedzīvoju�ās �ādu pavēļu efektīvās un akūtās sistēmas. Tas, kur� strauji nokļuvis �ādas sistēmas virsotnē vai kā citādi nodro�inājis tās izmanto�anu, savas pozīcijas dēļ ir uzlādēts ar bailēm no pavēles, un viņam jāmēģina no tām atbrīvoties. Nemitīgie draudi, ko viņ� izmanto un kas veido �īs sistēmas īsto būtību, galu galā vēr�as pret viņu pa�u. Glu�i vien�alga, vai viņu patie�ām apdraud ienaidnieki vai ne, viņam vienmēr būs apdraudētības izjūta. Bīstamākie draudi izriet no viņa pa�a ļaudīm, kuriem viņ� vienmēr pavēl, kas atrodas viņam pavisam tuvu, kas viņu labi pazīst. Vienīgais atbrīvo�anās līdzeklis, pie kura viņ� ne bez vilcinā�anās ķeras un no kura nepavisam neatsakās, ir pēk�ņa pavēle par masveidīgu iznīcinā��anu. Viņ� uzsāk karu un sūta savus ļaudis nogalināt. Daudzi no viņiem pa�i var iet bojā. Viņ� to neno�ēlos. Lai ko viņ� ārēji izrādītu, viņā ir dziļa un slepena vajadzība ari pēc savu ļau�u rindas retinājuma. Lai atbrīvotos no savām pavēles bailēm, vajag, lai mirtu arī daudzi no tiem, kas cīnās par viņu. Viņa baiļu me�s kļuvis ļoti biezs, viņ� elpo, lai tas kļūtu gai�āks. Ja viņ� vilcināsies ilgi, vairs nevarēs skaidri redzēt un jūtami kaitēs savam stā�voklim. Viņa bailes no pavēlē�anas izaug līdz katastrofiskiem apmēriem. Ta�u pirms katastrofa sasniedz viņu pa�u, viņa ķermeni, kas iemieso pasauli, tā nodro�ina neskaitāmu citu bojāeju.

Pavēlē�anas sistēma ir vispāratzīta. Visspilgtāk tā izpau�as armijā. Ta�u pavēle ir aptvērusi un raksturo arī daudzas citas civilizētās dzīves jomas. Nāve kā draudi ir varas monēta. Itin viegli var likt monētu pie monētas un savākt milzīgu kapitālu. Kas grib piekļūt varai, tam bez bailēm jāskatās pavēles acīs un jāatrod līdzekļi, lai laupītu tās dzeloni.

LITERATŪRA

Te nevar uzskaitīt pilnīgi visas grāmatas, kas gadu gaitā ietekmēju�as �o darbu. Literatūras izvēli nosaka trīs apsvērumi. Pirmkārt, tiek minēti visi darbi, kas citēti �Masas un varas� pirmajā sējumā. Otrkārt, minētas grā�matas, kuras bija iz�ķirīgas autora domu attīstībā un bez kurām vienkār�i nevarētu nokļūt pie noteiktām atziņām. Runa lielākoties ir par da�āda veida avotiem � mitoloģiskiem, reliģiskiem, vēsturiskiem, etnogrā�fiskiem, biogrāfiskiem, psihiatriskiem avotiem. Tre�kārt, tiek minēti da�i jaunākie darbi, kas sniedz labu pārskatu par sve�ām kultūrām un varētu būt lasītājam tikpat vajadzīgas, cik tās bija vajadzīgas autoram.

Albert von Aachen. Geschichte des ersten Kreuzzugs. Ьbersetzt von H.Hefele. 2 Bde. Jena 1923.

Ammianus Marcellinus. 3 vols. Loeb Classical Library. London 1950.

Appian. Roman History. 4 vols. Loeb Classical Library. London 1933.

Arabshah Ahmed Ibn. Tamerlane. Translated by Sanders. London 1936.

Baumann H., Thurnwald R., Westermann D. Vцlkerkunde von Afrika. Essen 1940.

Benedict R. Patterns of Culture. Boston 1934.

Deutsch Urformen der Kultur. Hamburg 1955.

Bernier F. Travels in the Moghul Empire 16561668. London 1914.

Bezold F.V. Zur Geschichte des Hussitentums. Mьnchen 1874.

Bland and Backhouse. China under the Empress Dowager. Boston 1914.

Bleek and Lloyd. Bushman Folklore. London 1911.

Bleuler E. Lehrbuch der Psychiatrie. Berlin 1930.

Boas F. Kutenai Tales. Washington 1918.

Bouvat L Empire Mongol. Paris 1927.

Brandt O.H. Die Limburger Chronik. Jena 1922.

-�� . Dergrosse Bauernkrieg. Jena 1925.

Browne E.G. A Literary History of Persia. Vols. I IV. Cambridge 1951. Brunei R. Essai sur la Confrйrie Religieuse des Aissoua au Maroc. Paris 1926. Bryant A. Olden Times in Zululand and Natal. London 1929.

Bьcher K. Arbet und Rhytmus. Leipzig 1909.

Bьhler G. The Laws of Manu. Oxford 1886.

BurckhardtJ. Griechische Kulturgeschichte. Bd. I -IV.

-� . Die Kultur der Renaissance in Italien.

-� . Weltgeschichtliche Betrachtungen.

Burton A.W. Sparks from the Border Anvil. King Williams Town 1950. Burton R. A Mission to Geletey King of Dahomey. London 1864.

Bury J.B. History of the Later Roman Empire. 2 vols. New York 1958. Cabeza de Vaca. N auf agios y comentarios. Buenos Aires 1945.

Callaway H. The Reliģiozs System oftheAmazulu. Natal 1870.

Calmeil L.F. De la Folie. 2 vols. Paris 1845.

CarcopinoJ. Daily Life in Ancient Rome. London 1941.

Cartwright P. The Backwoods Preacher. An Autobiography. London 1858. Cдsarius von Heisterbach. The Dialogue on Miracles. 2 vols. London 1929.

Casalis E. Les Bassoutos. Paris 1860.

Catlin G. The North American Lndians. 2 vols. Edinburgh 1926.

Chadwick N.K. Poetry and Prophecy. Cambridge 1942.

Chantepie de la Saussaye. Lehrbuch der Religionsgeschichte. 4. Aufl. 2 Bde. Tьbingen 1925.

Chamberlain B.H. Things Japanese. London 1902.

Cieza de Leon. Cronica del Peru. Buenos Aires 1945.

Codrington R.H. The Melanesians. Oxford 1891.

Cohn N. The Pursuit of the Millenium. London 1957.

Contenau G. La Divination chez, les Assyriens et les Babyloniens. Paris 1940. Constantin VII. Porphyrogйnйte. Le Livre des Cйrйmonies. Traduit par A.Vogt. Tomes I. et II. Paris 1935 bis 1939.

Commynes Ph. De. Mйmoires. Vols. I III. Paris 1925.

Cortes H. Five Letters 1519 to 1526. Translated by Morrs. London 1928. Coxwell C.F. Siberian and Other Folk-Tales. London 1925.

Crooke W. Things Indian. London 1906.

Cuisinier J. Sumangat. L'Ame et son Culte en Lndochine et Indonйsie. Paris 19 51.

Cunha Euclides da. Rebellion in the Backlands. Translated by Putnam. Chicago 1944.

Cumont Fr. The Mysteries ofMithra. New York 1956.

-�� . Oriental Religions in Roman Paganism. New York 1956.

Curzon R. Visits to Monasteries in the Levant. London 1850.

Czaplicka M.A. Aboriginal Siberia. Oxford 1914.

Dalzel A. The History of Dahomey. London 1793.

Darmesteter J. The Zend-Avesta. Part. II. Oxford 1883.

Davenport F.N. Primitive Traits in Religious Revivals. New York 1905. Decary R. Moeurs et Coutumes des malgaches. Paris 1951.

Decembrio P.C. Leben des Filippo Maria Visconti. Ьbersetzt von Funk. Jena 1913.

Depont et Coppolani. Les confrйries Religieuses Musulmanes. Algers 1897.

Dhorme Ed. Les Religions de babylonie et d'Assyrie Mana. Tome 1 .II. Paris 1945.

Diaz B. Historia Verdadera de la Conquista de Nueva Espana. Mexico 1950.

Dio Cassius. Roman History. Loeb Classical Library. 9 vols. London

1955.

Dirr A. Kaukasische Mдrchen. Jena 1922.

Donaldson D.M. The Shiite Religion. London 1933.

Dornan. Pygmies and Bushmen of the Kalahari. London 1925.

Douglas M. The Leie ofKasai. In: African Worlds. Edited by Daryll Forde. Oxford 1954.

Dubois A. Hindu Manners. Customs and Ceremonies. Oxford 1906.

Du Chaillu. Explorations and Adventures in Equatorial Africa. London 1861.

Du Jarric. Akbar and the Jesuits. Translated by Payne. London 1926. Dumйzil G. Mitra-Varuna. Paris 1948.

-� . Mythes et Dieux des Germains. Paris 1939.

Dupeyrat A. ]ours de Fкte chez les Papous. Paris 1954.

Eisler R. Man into Wolf. London 1951.

EliadeM. Le Chamanisme. Paris 1951.

-� . Traitй d'Histoire des Religions. Paris 1953.

Elkin A.P. Studies in Australian Totemism. Oceania Monographs Nr. 2. Sidney 1933.

Elkin A.P. The Australian Aborigines. Sidney 1943.

Elliot and Dowson. The History of India as told by its own Historians. 8 vols. London 1867 1877.

Ellis A.B. The Ewe-speaking Peoples of the Slave Coast of West Africa. London 1890.

Erman Ad. Дgypten und дgyptisches Leben im Altertum. Tьbingen 1885.

-� . Die дgyptische Religion. Berlin 1909.

-. Die Literatur de Дgypter. Leipzig 1923.

Evans-Pritchard W. Oracles and Magic among the Azande. Oxford 1937. Felice Ph. De. Foules en Delire. Extases Collectives. Paris 1947.

Findeisen H. Schamanentum. Stuttgart 1957.

Fison L. Tales from Old Fiji. London 1904.

Florenz K. Geschichte der japanischen Literatur. Leipzig 1909.

Forde Daryll C. Habitat, Economy and Society. London 1950,

Forde Daryll C. Editor. African Worlds. London 1954.

Fortes and Evans-Pritchard. African Political Systems. Oxford 1940. Fortune R.G. Sorcerers ofDobu. London 1932.

Fox G. TheJoumal. Cambridge 1952.

Franke O. Studien zur Geschichte der konfuzianischen Dogmas und der chi�nesischen Staatsreligion. Hamburg 1920.

-� . Geschichte des chinesischen Reiches. 5 Bde. Berlin 1930-1952.

Frankfort H. Kingship and the Gods. Chicago 1948.

Friedlдnder L. Darstellungen aus der Sittengeschichte Roms. Bd. I IV. Leipzig 1922.

Frazer J.G. The Golden Bough. Vols. I -XI. London 1913 ff.

-�������� . The Fear of the Dead in Primitive Religion. I, II, III. London 1933 1936.

-� . The Belief in Immortality and the Worship of the Dead. Vols. I III.

London 1913 1924.

Frobenius L. Atlantis. Volksmдrchen und Volksdichtungen Afrikas. Bd. I -XII. Jena 1921 1928.

-. Kulturgeschichte Afrikas. Wien 1933.

Fung Yu-Lan. A History of Chinese Philosophy. Vols. I II. Princeton 1952

-� 1953.

Fynn. The Diary of Henry Francis Fynn. Pietermaritzburg 1950.

Garcilasso de la Vega. Сomentarios Reales. Buenos Aires 1942. Gaudefroy-Demombynes M. Le Pelerionage д la Мекке. Paris 1923.

-� . Les Institutions Musulmanes. Paris 1921.

Gesell A. Wolf Child and Human Child. London 1941.

Gobineau. Religions et Philosophies dans lAsie Centrale. 1865. Paris 1957. Goeje de. Memoire sur les Carmathes du Bahrein. Leiden 1886.

Goldenweiser A. Anthropology. New York 1946.

GoldziherJ. Vorlesungen ьber den Islam. Heideiber 1910.

Gorion bin. Die Sagen der Juden: besonders I. Von der Urzeit. Frankfurt 1919.

GranetM. La Civilisation Chinoise. Paris 1929.

-� . La Pensйe Chinoise. Paris 1934.

Grass K. Die russischen Sekten. 2 Bde. Leipzig 1907 u. 1914.

-� . Die geheime Schrift der Skopzen. Leipzig 1904.

Gregor von Tours. Zehn Bьcher Frдnkischer Geschichte. Ьbersetzt von Giesebrecht. Berlin 1851.

Grenier A. Les Religions Etrusque et Romaine. Mana. Tome 2. III. Paris

1948.

Grey G. Polznesian Mythology. London 1855.

Gousset R. LEmpire des Steppes. Paris 1939.

-� . LEmpire Mongol. 1иre phase. Paris 1941.

Grube W. Religion und Kultus der Chinesen. Leipzig 1910.

Grunebaum von. Muhammadan Festivals. London 1958.

Guillaume A. The Life of Muhammad. A translation of Ibn Ishaq's Sirat Rasul Allah. Oxford 1955.

Guyard St. Un Grand Maоtre des Assassins au temps de Saladin. Paris 1877. Haenisch E. Die Geheime Geschichte der Mongolen. Leipzig 1948.

Hambly W.D. Tribal Dancing and Social Development. London 1946. Handy E.S .C. Polynesian Religion. Honolulu 1927.

Hecker J.C.F. Die grossen Volkskrankheiten des Mittelalters. 1865.

Hefele F. Alfonso I. und Ferrante I. von Neapel. Schriften von Caracciolo, Beccadelli und Porzio. Jma 1912.

Hepding H. Attis, seine Mythen und sein Kult Giessen 1903.

Herodian. Geschichte des rцmischen Kaisertums seit Mark Aurel. Deutsch von Adolf Stahr.

Herodot. Neun Bьcher der Geschichte. 2 Bde. Mьnchen 1911.

Herskovits MJ. Dahomez, and Ancient West African Kingdom. 2 vols. New York 1938.

Hertel Joh. Indische Mдrchen. Jena. 1921.

Histoire Anonyme de la Premiиre Croisade. Traduite par L.Brйhier. Paris

1924.

Historiae Augustae Scriptores. 3 vols. Loeb Classical Library. London 1930. Hitti Ph.K. History of the Arabs. London 1951.

Hodgson M.G.S. The Order of Assassins. Haag 1955.

Hцfler O. Kultische Geheimbьnde der Germanen. Frankfurt 1939. HofmayrW. Die Schilluk. Mцdling 1925.

Humboldt A.v. Reise in die Aquinoctial-Gegenden des neuen Continents. Stuttgart 1861.

Hutton J.H. Caste in India. Cambridge 1946.

HuizingaJ. Herbst des Mittelalters. Mьnchen 1931.

Homo Ludens. Hamburg 1956.

Ibn Batuta. Die Reise des Arabers Ibn Batuta durch Indien und China. Bearbeitet von H.v.Mzik. Hamburg 1911.

Ibn Batuta. Travels in Asia und Africa 1325 1354. Translated and select�ed byGibb. London 1939.

Ibn Ishaq. The Life of Muhammad. Translated by G.Guillaume. Oxford

1955.

Ibn Jubayr. The Travels of Ibn Jubayr. Translated by Brodhurst. London 1952.

Ideler K.W. Versuch einer Theorie des religiцsen Wahnsinns. 1. Teil. Halle 1848.

James W. The Varietes of Religious Experience. London 1911.

Jeanne des Anges. Soeur: Autobiographie d'une Hystйrique Possйdйe. Paris 1886.

Jeanmaire H. Dionysos. Histoire du Culte de Bacchus. Paris 1951.

Jensen Ad.E. Hainuwele. Volkserzдhlungen von der Molikken-Insel Ceramm. Frankfurt 1939.

-� . Mythus und Kult bei Naturvцlker. Wiesbaden 1951.

Jespersen O. Language, its Nature, Development and Origin. London

1949.

Jezower J. Das Buch der Trдume. Berlin 1928.

Josephus Flavius. Geschichte des Jьdischen Krieges. Ьbersetzt von Clemenz. Wien 1923.

-�� . The Jewish War. Translated by Williamson. Penguin Classics. London 1959.

Joset P.E. Les Sociйtйs Secrиtes des Hommes Lйopards en Afrique Noire. Paris 1955.

Junod H.A. The Life of a South African Tribe. 2.vols. London 1927. Juvaini. The History of the World Conqueror. Translated from the Persian by J.A.Boyle. 2 vols. Manchester 1958.

Kalewala. Das National-Epos der Finnen. Ьbersetzung von Schiefner. Mьnchen 1 922.

Karsten R. Blood Revenge, War, and Victory Feasts among the Jibaro Indians of Eastern Ecuador. Washington 1922.

Kautilza. Arthashastra. Translated by R.Shamasastry. Mysore 1929. Koch-Grьnberg Th. Vom Roroima zum Orinoco. Bd. I IV. Stuttgart 19171928.

-� . Zwei Jahre unter den Indianern Nordwest-Brasiliens. Stuttgart 1923.

-� . Indianermдrchen aus Sьdamerika. Jena 1921.

KomroffM. Contemporaries of Marco Polo. London 1928.

Krдpelin E. Psychiatrie. 8. Auflage. Bd. I IV. Leipzig 1910-1915.

-�� . Einfьhrung in die psychiatrische Klinik. Bd. II und III. Leipzig 1921. Kremer A.v. Culturgeschichte des Orients unter den Chalifen. 2 Bde. Wien

1875.

KretschmerE. Uber Hysterie. Leipzig 1927.

-� . Der sensitive Beziehungswahn. Berlin 1918.

Krickeberg W. Indianermдrchen aus Nordamerika. Jena 1924.

-�� . Mдrchen der Azteken und Inkaperuaner, Maya und Muisca. Jena 1928. Kropf A. Das Volk der Xosa-Kaffern. Berlin 1889.

-����� . Die Lьgenpropheten des Kaffem landes. Neue Missionsschriften. 2. Aufl. Nr. 11. Berlin 1891.

Kuhn F. Altchinesische Staatsweisheit. Zьrich 1954.

Kunike H. Aztekische Mдrchen nach dem Spanischen des Sahagun. Berlin

1922.

Landa Fr.D. de. Relacion de las cosas de Yucatan. Paris 1864.

Landauer G. Briefe aus der Franzцsischen Revolution. 2 Bde. Frankfurt 1919.

Landtman G. The Origins of the Inequality of the Social Classes. London 1938.

Lane E.W. Manners and Customs of the Modern Egyptians. London 1895. Lane-Poole St. A History of Egypt in the Middle Ages. London 1901. O'Leary, De Lacy. A Short History of the fatimid Khalifate. London 1923. Leenhardt M. Gens de la Grande Terre. Nouvelle Calйdonie. Paris 1937. Lefebvre G. La Grande Peur de 1789. Paris 1932.

-. La Rйvolution Franзaise. Paris 1957.

-�� . Etudes sur la Rйvolution Franзaise. Paris 1954.

Legge J. The Sacred Books ofChina. Part. I: The Shu-King. Oxford 1899.

Le Hйrissй A. L Ancien Royaume du Dahomey. Paris 1911.

Leiris M. La Possession et ses Aspects Thйвtraux chez les Ethiopiens de Gondar. Paris 195 8.

Lйry J. de. Le voyage au Brйsil 15561558. Paris 1927.

Lйvy-Bruhl L. La Mythologie Primitive. Paris 1935.

Lewis B. The Origins oflsmailism. Cambridge 1940.

Lindner K. Die Jagd der Vorzeit. Berlin 1937.

Liudprand von Cremona. Das Buch der Bergeltung. Berlin 1853.

Livius Titus. Rцmische Geschichte.

Lцffler Jl. Die Wiedertдaufer in Mьnster. Jena 1923.

Lommel H. Bhrigu im Jenseits. Paideuma 4. Bamberg 1950.

Lot-Falck E. Les Rites de Chasse chez les peuples sibйriens. Paris 1953. Lowie R.H. Primitive Society. London 1920.

Primitive Religion. London 1924.

Ludwig IL von Bayern. Tagebuch-Auf,'aeichmmgen. Liechtenstein 1925. Lukian. Gцttersprдche. Bd. II der Sдmtlichen Werke. Mьnchen 1911.

Von der Syrischen Gцttin. Bd. Iv der Sдmtlichen Werke. Ьbersetzung von Wieland. Mьnchen 1911.

Machiavelli N. Gesammelte Schriften. 5 Bde. Mьnchen 1925.

Macdonell A.A. Hymns from the Rigveda. The Heritage of India Series. Calcutta.

Malinowski Br. Magic, Science and Religion. New York 1955.

Maquet J.Jo The Kingdom of Ruanda. In: African Worlds. Edited by Daryll Forde. London 1954.

Marco Polo. The Travels of Marco Polo. London 1939.

Mason J.A. The Ancient Civilisations of Peru. London 1957.

Maspйro G. Au Temps de Ramsиs et dAssourbanipal. Paris 1927.

Maspйro H. La Chine Antique. Paris 1955.

Les Religions Chinoise. Paris 1950.

Mas'udi. Les Prairies d'Or. Texte et traduction par Barbier de Meynard et Pavet de Courteille. 9 vols. Paris 1861 1877.

Mathiez A. La Rй volutin Franзaise. I III. Paris 1922 1927.

Mathieu P.F. Histoire des Miraculйs et Convulsionnaires de Saint-Mйdard. Paris 1 864.

MeekC.K. Sudanese Kingdom. London 1931.

Meier Jos. Mythen und Erzдhlungen der Kьstenbewohner der GazelleHalbinsel (Neupommem). Mьnster 1909.

Mission M. Le Thйвtre Sacrй des Cйvennes. London 1707.

MooneyJ. The Ghost-Dance Religion. Washington 1896.

Nadel S.F. A Black Byzantium. The Kingdom ofNupe in Nigeria. London 1946.

Nihongi. Chronicles of japan. Translated by W.G. Aston, London

1956.

Oberg K. The Kingdom ofAnkole in Uganda. In: African Political Systems. Edited by Fortes and Evans. Pritchard. Oxford 1940.

Ohlmarks A. Studien zum Problem des Schamanismus. Lund 1939. D'Ohsson C. Histoire des Mongols. 4 vols. Haag 1834 1835. OldenbergH. Die Religion des Veda. Stuttgart 1917.

Olmstead A.T. History of the Persian Empire. Chicago 1948.

Pallottino M. The Etruscans. London 1955.

Pan-Ku. The History ofthe Former Han-Dinasty, Translated by Homer H. Dubs. Vol. I -111. 1938 1955.

Paris M. Chronicles. 5 vols. London 1851.

Pellat Ch. Le Livre de la Couronne\ atribuй a Зahiz. Paris 1954.

Pelliot P. Histoire Secrиte des Mongols. Paris 1949.

Plutarch. Lebensbeschreibungen. 6 Bde. Mьnchen 1913.

Polack J.S. New Zeeland. A Narrative of Travels and Adventure. 2 vols. London 1838.

Polybius. The Histories. 6 vols. Loeb Classical Library. London 1954. Porzio C. Die Verschwцrung der Barone des Kцnigreichs Neapel gegen Ferrante I. In: Hefele. Alfonso I. und Ferrante I. von Neapel. Jena 1912. Prasad IshwarL LTnde du Vile au XVI e Siиcle. Paris 1930.

Preuss K.Th. Religion und Mythologie der Uitoto. 2 Bde. Gцttingen

1921.

Pritchard J.B. The Ancient Near East. An Anthology of Text and Pictures. Princeton 1958.

Procopius. History of the Wars. 5 vols. The Anecdota or Secret FFistory. 1 vol. Loeb Classican Library. London 1954.

Psellos Michael. Chronographie ou Histoire d'un Siиcle de Byzance (976 1077). Traduit par Й. Renauld. 2 vols. Paris 1926.

Puech H. Le Manichйisme. Paris 1949.

Radin P. Primitive Man as a Philosopher. New York 1927.

-. Primitive Religion. New York 1937.

-. The Trickstar. London 1956.

RadioffW. Aus Sibirien. 3 Bde. Leipzig 1884.

RambaudA. Le Sport et L'Hippodrome а Constantinople. 1871. In: Etudes sur l�EIistoire Byzantine. Paris 1912.

Rapaport J. Introduction а la Psychopathologie Collective. La Secte mys�tique des Skoptzy. Paris 1948.

Rasmussen K. Rasmussens Thulefahrt. Frankfurt 1926.

Rattray R.S. Ashanti. Oxford 1923.

Religion and Art in Ashanti. Oxford 1927.

Recinos A., Goetz D., Morley S.G. Popol Vuh. The Sacred Book of the ancient Quiche Maya. London 1951.

Ritter E.A. Shaka Zulu. London 1955.

Roeder G. Urkunden zur Religion des alten Дgypten. Jena 1915.

RoscoeJ. The Baganda. London 1911.

The Bakitara. Cambridge 1923.

RoscoeJ. TheBanyankole. Cambridge 1923.

Roth W. E. An Inquiry into the Animism and Folk-Lore of the GuianaIndians. Washington 1915.

Runciman St. The MedievalManichee. Cambridge 1947.

Rьsch E. Die Revolution von Saint Domingue. Flamburg 1930.

Sacy S. de. Expose de la Religion des Druses. 2 vols. Paris 1836.

Salimbene von Parma. Die Chronik des Salimbene von Parma. Bearbeitet vonA.Doren. 2 Bde. Leipzig 1914.

Sahagun B. de. Historia General de las Cosas de Nueva Espana. 5 vols. Mexico 1938.

Einige Kapitel aus dem Geschichtswerk des Fray Bernardino de Sahagun. Ьbersetzt von Eduard Seier. Stuttgart 1927.

Sansom G. Japan. A Short Cultural History. London 1936.

Schlosser K. Propheten in Afrika. Braunschweig 1949.

Schmidt K. Histoire et doctrine de la secte des Cathares ou Albigeois. 2 vols. Paris 1848 1849.

Schnitzer J. Hieronymus Savonarola. Auswahl aus seinen Predigten und Schriften. Jena 1928.

Schreber D.P. Denkwьrdigkeiten eines Nervenkranken. Leipzig 1903. Seligman C G., Seligman B. C. The Veddas. Cambridge 1911.

Senart E. Caste in India. Translated by E.Denison Ross. London 1930. Sewell. A Forgotten Empire (Vijay anagar). London 1900.

Shapera J. The Khoisan Peoples of South Africa. London 1930.

Editor. The Bantu-Speaking Tribes of South Africa. London 1937. Sighele Sc. La Foule Criminelle. Paris 1901.

Singh T.A.L., Zingg R.M. WolfChildren andFeralMan. Denver 1943. Sjoestedt M.L. Dieux et Heros des Celtes. Paris 1940.

Smith V.A. The Orford History of India. Oxford 1923.

Smith E.W., Dale A.M. The IlaSpeaking peoples of Northern Rhodesia. 2 vols. London 1920.

Spencer B., Gillen F.J. TheArunta. London 1927.

The Northern Tribes of Central Australia. London 1904.

Sprenger und Institoris. Der Hexenhammer. Ьbersetzt von Schmidt. Berlin 1923.

Stдhlin K. Der Briefwechsel Iwans des Schrecklichen mit dem Fьrsten Kurbsky (1564-1579). Leipzig 1921.

Stanley A.P. Sinai and Palestine. London 1864.

Steinen K. von den. Unter den Naturvцlkern Zentral-Brasiliens. Berlin

1894.

Stirling M.W. Historical and Ethnographical Material on the Jivaro Indians. Washington 1938.

Stoll O. Suggestion und Hypnotismus in der Vцlkerpsychologie. Leipzig 1904.

Strehlow C. Die Arandaund Loritja-Stдmme in Zentral-Australien. I-III. Frankfurt 1908 1910.

Strehlow T.G.H. Aranda Traditions. Melbourne 1947.

Sueton. Die Zwцlf Cдsaren. Ьbersetzt von A. Stahr. Mьnchen 1912. Tabari. Chronique de Tabari. Traduit par H.Zotenberg. 4 vols. Paris 1867 1 879.

Tacitus. Knnalen und Historien. Ьbersetzung von Bahrdt. 2 Bde. Mьnchen 1918.

Talbot P.A. In the Shadow of the Bush. London 1912.

Tavernier J. B. Travels in India. 2 vols. London 1925.

Tertullian. De Spectaculis. Loeb Classical Library. London 1931.

Titayna. La caravane des Morts. Paris 1930.

Theal G. McCall. History of South Africa from 1795 1872, besonders vol. III. London 1927.

Thukydid es. Geschichte des Peloponnesischen Krieges. Deutsch von Heil�mann. 2 Bde. Mьnchen 1912.

Thurnwald R. Reprдsentative Lebensbilder von Naturvцlkern. Berlin

1931.

Tremearne A.J.N. TheBanoftheBori. London 1914.

Trilles R.P. Les Pygmees de la Foret Equatpriale. Paris 1931.

Trotter W. The Instincts of the Herd in Peace and War. London 1919. TuriJ. Das Buch des Lappen Johann Turi. Frankfurt 1912.

Turner G. Samoa. London 1884.

TylorE.B. Primitive Culture. London 1924.

Ungnad A. Die Religionen der Babylonier undAssyrer. Jena 1921.

Vaillant G. C. The Aztecs of Mexico. London 1950.

Vedder H. Die Bergdama. 2 Bde. Hamburg 1923.

Vendryes J., Tonnelat E., Unbegun B.O. Les Religions des Celtes, des Germains et desAnciens Slaves. Mana Tome 2, III. Paris 1948.

Virolleaud Ch. Le Theatre Person ou le Drame de Kerbe la. Paris 1950. Volhardt E. Kannibalismus. Stuttgart 1939.

Waley A. The Travels of an Alchemist. London 1931.

The Book of Songs. London 1937.

The analects of Confucius. London 1938.

Three Ways of Thought in Ancient China. London 1939.

The Real Tripitaka. London 1952.

Waliszewski K. Ivan le Terrible. Paris 1904.

Peter the great. London 1898.

WarneckJoh. Die Religion der Batak. Gцttingen 1909.

Warner W.LI. A Black Civilisation. New York 1958.

Weeks J.H. Among Congo Cannibals. London 1913.

Weil G. Geschichte der Chalifen. Bd. I III. Mannheim 1 8461 85 1. Wendische Sagen. Herausgegeben von Fr.Sieber. Jena 1925.

Wesley J. The Journal. London 1836.

Westermann D. The Shilluk People. Berlin 1912.

-. Die Kapelle. Gцttingen 1921.

-. Geschichte Afrikas. Kцln 1952.

Westermarck E. Ritual und Relief in Marocco. 2 vols. London 1926. Wilhelm R. Li Gi. Das Buch der Sitte. Neue Ausgabe. 1958.

KungFutse. Gesprдche. Jena 1923.

MongDsi. Jena 1921.

-. Frьhling und Herbst des Lь Bu We. Jena 1928.

Williams F.E. Orokaiva Magic. London 1928.

The Vailala Madness and the Destruction of Ceremonies. Port Moresby

1923.

The Vailala Madness in Retrospect. In: Essays Presented to Ch.G.Seligman. London 1934.

Winternitz M. Geschichte der Indischen Literatur. 3 bde. Leipzig 1909 -

1922.

Wirz P. Die Marind-anim von Hollдndisch-Sьd-Neu-Guinea. Band I und II. Hamburg 1922 und 1925.

Wladiminov. Th,Lif<ofCbmp,-Kb�. London � 3 0 .

Wolff Ph. Die Drusen und ihre Vorlдufer. Leipzig 18 45 ZuckermanS. The Social Life of Monkeys and Apes. London 1932.

KOMENTĀRI

�o komentāru nolūks nav atspēkot E.Kaneti uzskatus un atziņas vai polemizēt ar viņu. To mērķis � precizēt, ja nepiecie�ams, E.Kaneti paustās atziņas un sniegt pla�āku informāciju, kas varētu atvieglināt teksta un viņa poētiskās pasaules izpratni.

Traktāts �Masa un vara� ir publicēts 1960.gadā, kaut ari ideja par �ādu darbu E.Kaneti rodas jau divdesmitajos gados. 1959.gada pierakstos viņ� fiksē:

�Vakar �Masas un varas� manuskripts ir devies uz Hamburgu.

1925.������������ gadā, pirms trīsdesmit �etriem gadiem, man radās pirmās domas par grāmatu, kurā skatīta masa. Ta�u īstenais dziets bija vēl agrāk: strād�nieku demonstrācija Frankfurtē sakarā ar fon Rātenava nāvi, kad es biju septiņpadsmit gadus vecs.

Lai kā es skatītos, visa mana pilngadīgā dzīve ir piepildīta ar �o grāmatu, kop� dzīvoju Anglijā, proti, vairāk par divdesmit gadiem, neraugoties uz traģiskiem pārtraukumiem, es neesmu strādājis gandrīz ne pie kā cita.

Vai tas bija �o pūļu vērts? Vai tā man gāju�i secen daudzi citi darbi? Ko lai saku? Man biju jādara tas, ko esmu padarījis. Mani spieda kaut kas tāds, ko nekad nesapratī�u.

Es runāju par to jau tad, kad pastāvēja vienīgi nodoms par grāmatu. Es izsludināju to ar vislielākajām pretenzijām, lai labāk sevi tai pieķēdētu. Visi, kas mani pazina, mudināja mani to pabeigt, tomēr es to nebeidzu ne stundu agrāk, kā pa�am �ķita pareizi. Mani labākie draugi pazaudēja ticību man, tas vilkās pārāk ilgi, es nevarēju viņiem to ņemt ļaunā.

Tagad es saku sev, ka man ir izdevies paņemt �o gadsimtu pie rīkles.� (Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 203 204)

1982.������������ gada pierakstos E.Kaneti ar gandarījumu atzīmē: ��Masas un varas� forma vēl kļūs par tās spēku. Turpinot to, tu būtu sagrāvis �o grāmatu ar savām cerībām. Ar tādu, kāda tā ir patlaban, tu liec lasītājam

meklet viņa cerības.� (Canetti E. Das Geheimherz. der Uhr. Frankfurt M., 1990. S. 161.)

Traktātam �Masa un vara� ir arī savs idejiskais konteksts. E.Kaneti draugs FLBrohs trīsdesmitajos gados strādā pie masu neprāta teorijas. Gadsimta pirmajā pusē slavens ir Gustava Lebona darbs �Pūļa psiholoģija� Psychologie desfoules, 18 95), bet 1931.gadā vāciski tiek publicēts Flosē Ortegas i Gasetas sacerējums �Masu sacel�anās� La rebeliцn de las masas, 1929). Tomēr daudz būtiskāks ir 1921.gada Zigmunda Freida darbs �Masu psiholoģija un Es analīze�, jo konfrontācijā ar to, kā liecina pats E.Kaneti, radies arī viņa traktāts: ��ajā laikā no 1925.gada 1.augusta līdz 10.augustam sākas mana patiesi neatkarīgā gara dzīve. Ar norobe�o�anos no Freida sākas darbs pie grāmatas, kuru tikai pēc 35 gadiem, i960.gadā nodevu atklātībai.� (Canetti E. Die Fackel im Ohr. Frankfurt/M., 1993. S. 144.)

9.1pp. Visus atstatumus. Abstand vāc.) � viena no �ā vārda nozīmēm ir �distance�, E.Kaneti �o vārdu lieto pamī�us ar vārdu �distance�. Jēdzienu �dis�tance� socioloģijā ir ieviesis Georgs Zimmels (1858�1918), kura darbos skatāmas paralēles ar E.Kaneti sacerējumiem.

15.1pp. Apustuļa Pāvila centieni. �Sai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: Jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas viņu piesauc.� Rom. 10, 12) �Tur nav ne jūda ne grieķa, nav ne kalpa nedz svabadā, tur nav ne vīrie�a, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.� Gal. 3, 28) Vēr�anās pie nejūdiem ir Pāvila nopelns, jo Jēzus saka: �Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudu�ajām avīm.� Mt. 15, 24)

15.1pp. Flagelanti. Flagelanti (pa��austo�ie) � reliģiskas iedabas kustība viduslaiku Eiropā.

15.1pp. Veslijs. D�ons Veslijs (1703 � 1791) � metodisma pamatlicējs. 1952.gada pierakstos E.Kaneti fiksē: �1759.gada Evertonas notikumi skaidri parāda, ka D�ona Veslija sprediķis un viņa me�onīgie piekritēji rada mirsto�o masas, nolādēto masas, kas lokās bailēs no savas nāves sekām. �ādā dienasgrā�matas attēlojumā var domāt par kaujas lauku, kas tiek izspēlēts, lai izvairītos no īstā. Tādējādi, nav �aubu, Veslijs ir salīdzināms ar karavadoni, kas izdod pavēles un dod zīmi kaujai, kura gan kļūst par vienas masas kauju, par sevis pa�as slaktiņu. Ta�u par �o stāvokli valda priek�stats, ka slepkavo�anas izrāde iedarbojas dziedino�i un atpestī no patiesās bojāejas.� (Canetti E. Die Provinz. ..S. 149.)

21.1pp. Arēna. Autobiogrāfiskajā sacerējumā �Lāpa ausī� E.Kaneti raksta: �Nepilnas ceturtdaļstundas gājienā no manas istabas, Flitteldorfas ielejas otrajā pusē atradās Rāpida sporta laukums, kur notika futbola cīniņi. Svētku dienās

Komentāri

turp plūda lieli ļau�u pūļi, kas nevēlējās palaist garām �īs slavenās komandas ma�u. īpa�i to neievēroju, jo futbols mani neinteresēja. Ta�u kādu svētdienu pēc 15.jūlija, bija tikpat karsta diena kā toreiz, es gaidīju ciemiņus, logi bija pla�i atvērti, un pēk�ņi izdzirdēju masas izsaucienus. Es domāju, ka tas ir �ausmu kliedziens, mani bija tā pārpildījis �ausmīgās dienas pārdzīvojums, ka mirkli saminstinājos un lūkojos pēc uguns, kas �o kliedzienu izraisījusi. Ta�u nebija nekādas uguns, saulē spīgoja Steinhofas baznīcas zelta kupols. (..) Se�us gadus, kamēr mitinājos �ajā istabā, nepalaidu garām nevienu izdevību, lai dzirdētu �īs skaņas. (..) Tā laika manuskriptos, ko esmu uzglabājis, domāju, ka joprojām atpazītu �īs skaņas, it kā tās apzīmētu kāds slepens no�u raksts.� (Canetti E. Die FackeL.S. 240-241.)

57.1pp. Сира. E.Kaneti izmanto vārdu �dos Haufen�, kas lielākoties atvei�dots ar vārdu �kaudze�, bet vāciski var nozīmēt arī �bars�, �pūlis�.

77.1pp. Augo�o skaitļu saldkaisle. īpa�i uzskatāmi �ī atziņa atainota 1971.gada rakstā �Vadonis un vara� Fīitler, nach Speer).

77.lpp. Plūtarhs. Plūtarhs (apt. 45-л -120) � grieķu domātājs, �Paralēlo dzīves aprakstu� autors. 1957.gadā E.Kaneti atzīmē: �Plūtarha Viten priek�rocība ir to pārskatāmība. Tās ir pietiekami garas, lai saturētu visu savpato no kādas dzīves, un tomēr pietiekami īsas, lai tajās nepazustu.� (Canetti E. Die Provinz.. S. 185.)

82.1pp. Vilks. Vilks figurē arī E.Kaneti bērnības atmiņās: �Vilki bija pirmie me�onīgie zvēri, par kuriem dzirdēju ko stāstām. Pasakās, ko man stāstīja bul�gāru zemniekmeitenes, runa bija par vilka�iem, un kādu nakti ar vilka�a masku mani nobaidīja tēvs.� (Canetti E. Die gerettete Zunge. Frankfurt/M., 1993. S. 9.)

101.lpp. Spensers, Gillens. Boldvina Spensera un Franka Gillena darbos skatīta Dienvidaustrālijas ziemeļu un centrālo daļu cil�u dzīve. Iespējams, ka viņu pētījumi par vairo�anās ritiem increase rites) ietekmēju�i E.Kaneti atziņas par vairo�anos; aranda ciltī �os ritus dēvē par mbamaiuma.

112.lpp. Trofejas. Oriģinālā� �die Kriegsbeuete�, t.i., kara guvums.

116.lpp. Lukiāns. Lukiāns (apt. 120 � 180) �hellēnisma domātājs. Citu tulkojumu sk.: Lukiāns. Dievu, miru�o un hetēru sarunas. Rīga, 1980. 27.lpp. Ā.Feldhūna tulk.

128.lpp. Gobino. Zozefs Gobino (1816- 1882), � fran�u domātājs,

kura slavenākais darbs ir �Essai sur Vinegalite des races humaines� ( 1 8 5 3 � 1855).

152.lpp. Vācija pēc Versalas. Burtiskā tulkojumā � Versaļas Vācija.

152.lpp. Nī�e. FridrihsNī�e (1844�1900) �vācu domātājs. E.Kaneti atsaucas uz 1901.gada kompilāciju �Griba uz varu�, nākamajā izdevumā pēc 5 gadiem darbs tiek papla�ināts.

155.lpp. Inflācija. Autobiogrāfisko sacerējumu �Lāpa ausī� E.Kaneti sāk ar nodaļu �Inflācija un bezsamaņa�. Viens no inflācijas laika notikumiem spēcīgi iespie�as viņa atmiņā: �Tas, ko redzēju �ajā dienā, nebija kaut kas ikdieni�ķs, tas bija pirmo reizi manā dzīvē, ka manu acu priek�ā kāds cilvēks nokrita bezsamaņā, nokrita uz ielas bada un vājuma dēļ.� (Canetti E. Die Fackel.. S. 45.)

174.1pp. Valdonis. Oriģināla � Machthaber.

190.1pp. Pārdzjvo�ana. 1962.gada sacerējumā �Vara un pārdzīvo�ana� E.Kaneti raksta: �Pārdzīvo�anas situācija ir varas centrālā situācija.� (Canetti E. Das Gewissen der Worte. Frankfurt/M., 1992. S. 27.)

197.lpp. Domiciāns. Domiciдns Tits Flдfijs (Flāvijs, 5 1�96) � Romas imperators (no 81.g.). Pirmais Romas imperators, kur� sevi liek dēvēt � dominus et deus, kungs un dievs.

197.1pp. Dions. Kasijs Dions (apt. 160 � 235) � grieķu vēsturnieks, Romas senators; sarakstījis Romas vēsturi no tās dibinā�anas līdz sava kon�sulāta laikam (pilnīgi saglabāju�ās no 36. līdz 60.grāmatai).

198.lpp. Jozefs Flāvijs. Jozefs Flāvijs (37� 100) � jūdu izcelsmes vēs�turnieks.

213.lpp. Dabas tautas. 19.gadsimta vācu literatūrā ieviests nosaukums, lai apzīmētu no eiropeiskās civilizācijas �atpaliku�as�, at�ķirīgas tautas.

233.lpp. Tūkīdids. Tūkīdids (464 � 400) �grieķu vēsturnieks. Citu tulko�jumu sk.: Tūcidids. Peloponēsie�u kar�. Rīga, 1939. 127.lpp. Fr.Garā tulk.

237.lpp. Stendals. 1971.gadā E.Kaneti raksta: �Stendālam esmu pateicīgs par pārliecību, ka ikviens cilvēks, ja viņam izdotos sevi pilnīgi aprakstīt, būtu satrauco�s, izbrīna vērts un arī neaizstājams. Tas, ko mīlu viņā pa�ā, ir domu un jūtu spontanitāte, viņa iedabas atvērtība un laimīgs satraukums, ātrums, kas tomēr neko neaizmirst, nemitīgais kustīgums, kas sevi nekad nepazaudē, di�ciltība, kas nekad nav balamutīga, pateicība, kas precīzi apzinās to, par ko tā ir pateicīga, neizskaistinātība (ja vien runa nav par gleznām), piepildīts bezdibenīgums, kurā tomēr vienmēr ir gai�s. Viņam visur ir gaisma, pati viņa domā�ana ir gaisma. Ta�u tā nav nekāda reliģiska vai mistiska gaisma, kas viņam vienmēr �ķitusi aizdomīga, tā ir pa�u dzīves procesu gaisma, kuri sevi apjēdz ikvienā konkrētā detaļā.� (Canetti E. Die Provinz. S. 293 � 294.) Sal. ar interviju: Stendahl war meine Bibel // Welt am Sonntag. 08.11.1963.

Ta�u Stendālā E.Kaneti saista arī viņa itāliskais spāniskums: �Spāniskums Stendālā, viņa itāliskā dzīve 18.gadsimta fran�u valodā. Vairāk nav ko vēlē�ties.� (Canetti E. Das Geheimherz. S. 14i.)

239.lpp. Kaķis unpele. 1942.gada pierakstos E.Kaneti fiksē: �Mana lielākā vēlē�anās � redzēt, kā pele aprij dzīvu kaķi. Ta�u iepriek� tai pietiekami ilgi ar to jāizspēlējas.� (Canetti E. Die Provinz. ■■ S. 11.)

Komentāri

241.lpp. Rubruks. Vilems Rubruks (1212/1220 � 1293) � flāmu ceļotājs, mūks.

245.lpp. Platons, Sokrāts. Platons (427 � 347) �grieķu domātājs, Sokrāta (469 � 399) skolnieks. E.Kaneti nemitīgi uzsver savas simpātijas pret pirmssokratiķiem un nepatiku pret pēcsokratisko domu. 1945.gada piezīmēs viņ� raksta: �Grieķu filosofīskajās idejās mani joprojām biedē tas, ka aizvien vēl esam tajās samulsusi. Viss, ko mēs vēlamies, �ķiet grieķisks. Viss, ko mēs attaisnojam, skan grieķiski. Izkaisītā mantojuma ietekme liekas daudz spēcīgāka. Vai mūsu pasaule izskatās tāda tāpēc, ka tajā nav nevienas pavisam jaunas, visnotaļ oriģinālas idejas? Vai arī tā izskatās �ādi tāpēc, ka tajā ir kas pārlieku at�ķirīgs no grieķiem?� (Canetti E. Die Provinz. ■■ S. 8 3 � 8 4.) 1955.gadā E.Kaneti atzīmē: �Bailes no savu ideju aristotelizācijas; bailes no izvērsumiem, definīcijām un tamlīdzīgas tuk�as spēlē�anās.� (Ibid. S. 172.)

249.lpp. Srēbers. Daniels Pauls Srēbers (1842 � 191 1) � Saksijas senāta prezidents, kas 1903.gadā izdod grāmatu par saviem pārdzīvojumiem un vīzi�jām. 1949.gadā E.Kaneti atzīmē: �Kop� nedēļas nodarbojos ar grāmatu, kas mani visdziļākajā veidā dara nemierīgu, proti, kādreizējā senāta prezidenta Srēbera grāmatu Denkwьrdigkeiten eines Nervenkranken, kurai drīz būs piecdesmit gadu, 1903.gadā tā iznāca uz autora rēķina, viņa piederīgie to izpirka, izņēma no tirdzniecības, tā ka pāri paliku�i tikai da�i eksemplāri. Viens eksem�plārs 1939.gadā dīvainos apstākļos nokļuva un kop� tā laika atrodas pie manis. Vēl nelasījis, es jutu, ka man tā būs svarīga.� (Canetti E. Die Provinz..■ S. 132.)

1962.gada esejā �Vara un pārdzīvo�ana� E.Kaneti vēlreiz atgrie�as pie atgadījuma ar Srēberu un raksta, ka �reālā vara, savās ekstrēmajās formās, kā mēs to pazīstam, nav nekas cits kā neprāts�. (Canetti E. Das Gewissen .. S. 41.) �ajā darbā E.Kaneti piemin arī Z.Freida 1911.gada rakstu par �rēberu un uzskata, ka tas nav veiksmīgākais Freida darbs.

250.lpp. Filipo Maria. Viskonti � di�ciltīgo ģimenes uzvārds Lombardijā. �īs ģimenes pārstāvji valdīja Milānā no 13.gadsimta līdz 15-gadsimtam, pēdē�jais pārstāvis � Filipo Maria (1412� 1447).

259.lpp. Krauss. Karls Krauss (1874� 1936) � austrie�u rakstnieks, kuram liela nozīme E.Kaneti tap�anā par rakstnieku. Tomēr viņam nav pieņe�mama K.Krausa trīsdesmito gadu nostāja. 1974.gadā E.Kaneti notur runu �Jaunais Karls Krauss�, kas saistīta ar publicētajām Krausa mīlestības vēstulēm (Kraus K. Briefe an Sidonie Nadherny von Boruth. Hg. v. H.Fischer, M.Lazarus. Mьnchen, 1974. Bd. 1 � 2). 1899.gadā K.Krauss nodibina �urnālu �Lāpa� (Die Fackel), kura nosaukums atbalsojas E.Kaneti atmiņu grā�matā �Lāpa ausī�.

284.lpp. Pārvērtības. 1912.gadā Karls Gustavs Jungs (1875� 196 1) pub�

licē darbu �Libido metamorfozes un simboli�, kur� diez vai nav zināms E.Kaneti, jo fiziķis Volfgangs Pauli (1900 � 1958) viņu vedina pievērsties ana�lītiskajai psiholoģijai.

304.lpp. Krēpelins, Bleilers. Emīls Krēpelins (1856 � 1926) � vācu psi�hiatrs; Ei�ens Bleilers (1857- 1939) � �veicie�u psihiatrs, Burghelcli dzie�dinātavas direktors.

319.lpp. Akustiskā maska. �ī ideja sasaucas ar E.Kaneti akustiskā citāta konceptu, kam sniedz at�ķirīgu izcelsmes skaidrojumu. Viens no noturīgāka�jiem variantiem ir norāde uz kabuki teātri. Sk.: Canetti E., Durzak M. Akustische Maskē und Maskensprung // Durzak M. (Hg.) Zu E/ias Canetti. Stuttgart, 1983. S. 19.

395.lpp. Apstulbums. Pla�āk apstulbuma da�ādās formas izvērstas E.Kaneti 1935.gadā publicētajā romānā �Apstulbums�.

KANETI EKSISTENCIĀLI IDEJISKIE MEKLĒJUMI

Savā pēdējā grāmatā �Valsts mīts� Ernsts Kasīrers raksta: �Pēdējos trīs�desmit gados, laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu, mēs ne tikai esam pārdzīvoju�i nopietnu politiskās un sociālās dzīves krīzi, bet mums izvir�zīta arī jauna teorētiska problēma. Mēs pārdzīvojām radikālu politiskās domas formu pārmaiņu. Tika izvirzīti jauni jautājumi un tika sniegtas jau�nas atbildes. Pēk�ņi parādījās problēmas, ko nepazina astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta politiskie domātāji. Pati svarīgākā un satrau�co�ākā �īs modernās politiskās domas attīstības iezīme acīmredzot ir jauna spēka parādī�anās, proti, mītiskās domā�anas vara. Da�ās mūsu moderna�jās politiskajās sistēmās uzkrīto�s ir mītiskās domā�anas pārsvars pār racionālo domā�anu.� �īs pārmaiņas ir arī Eliasa Kaneti uzmanības lokā, kaut gan viņ� nepavisam nevaino mītisko domā�anu, kuru lielā mērā nodro�inājis iepriek�ējais racionālisms. Kaneti pat uzsver, ka viņam �izde�vies paņemt �o gadsimtu pie rīkles�. �is tvēriens, viņaprāt, izdevies trak�tātā �Masa un vara�. Ta�u �ajā darbā uz 20.gadsimtu ir tikai da�as norā�des. Intervijā Kaneti norāda, ka darba jēga ir �fa�isma sakņu izpēte�. Tomēr traktāts nepavisam nav veltīts tikai 20.gadsimta fa�isma iespē�jamības atklā�anai. Drīzāk jau var runāt par mū�seno ikdienas fa�isma � visda�ādāko varu apstulbuma, ap�ilbuma un to izraisītās apburtības, fascinācijas � atseg�anu.

Ser�s Moskovi�i 198 1 .gada pētījumā �Pūļu laikmets� atzīstas: �Mēs dzīvojam masu sabiedrību un masas cilvēka laikmetā.� Un Kaneti cen�as atsegt arī masu, masas cilvēka saknes, cilvēka, kur� itin viegli ļaujas varas fa�ismam. Masa, pūlis, masas cilvēks ir ne tikai 20.gadsimta �teorētiska

problēma�, bet arī prakse. Marsels Moss un Anri Ibērs jau 1902.gada darbā �Par maģijas vispārīgo teoriju� sniedz iespaidīgu masas cilvēka, ciivēkmasas atainojumu: �Visu sociālo ķermeni animē viena kustība. Vairs nav indivīdu. Viņi, tā teikt, kļūst par vienas ma�īnas detaļām vai labāk � riteņa spieķiem, kuru maģiskais, dejojo�ais un dziedo�ais riņķojums būtu ideāls, varbūt pat pirmatnējs, tēls, kas arī patlaban atkārtojas minētajos, kā arī citos gadījumos. Ritmiskā, vienveidīgā un nepārtrauktā kustība tie�i pau� to mentālo stāvokli, kad katra indivīda apziņu ir pārņēmusi viena izjūta, viena vienīga halucionāra ideja, proti, ideja par kopīgo mērķi. Visi ķermeņi sāk kustēties vienā virzienā, visām sejām ir viena maska, visas bal�sis ir viens vienīgs kliedziens, nerunājot nemaz par to dziļo iespaidu, ko atstāj ritms, mūzika un dziedā�ana. Redzot visās figūrās atspoguļojamies savu iekāri, dzirdot no visām mutēm savas pārliecības apstiprinā�anu, ikviens bez kādas pretestības jūtas vispārējās pārliecinātības pārņemts. Sajauku�ies dejas kustībā, uzbudinājuma drudzī, viņi veido vienu ķermeni un dvēseli. Tie�i �ajā laikā patie�ām pastāv sociālais ķermenis, jo �ajā brīdī tā �ūnas � indivīdi � laikam ir tikpat maz no�ķirtas kā individuāla organisma �ūnas.�

Kaneti masas, varas izpētē un atainojumā iet savpatu ceļu. 1985.gadā, divdesmit piecus gadus pēc traktāta �Masa un vara� publicē�anas, viņ� savās piezīmēs fiksē: �Tev dzīves vēstures stāstījumā pārmet sajūgtību, ka viss izklāstītais norada uz kaut ko vēlāku. Bet vai pastāv dzīve, kas nepār�ietu uz savu vēlāko? Ja kāds nodzīvojis 80 gadus, viņ� nevar rakstīt tā, it kā 40 gados būtu padarījis sev galu. Ja viņa īstā grāmata pēc ilgas vilcinā�anās beidzot ir gatava un pastāv, tad viņ� kādas kaprīzes dēļ nevar izlikties, ka tā nav izdevusies. Lai tev pārmet, ka tici �Masai un varai�, tam, ka tajā paustas atziņas � par spīti vieglprātībai, ar kādu tās nobīda sāņus, � saglabāju�as savu nozīmīgumu. Sājā pārliecībā tu esi rakstījis savu dzīves vēsturi, tā nosaka grāmatas formu un lielā mērā arī saturu/�

Līdzīgi Montēņam Kaneti varētu teikt: �Je suis moi-mкme la matiиre de mon livre.� Es pats esmu savas grāmatas objekts, es esmu tās materiāls. Un glu�i tāpat kā Montēņs viņ� varētu atspēkot pārmetumus, ka pārāk daudz nodarbojas ar sevi, sakot, ka cilvēki par sevi pa�i domā pārāk maz. Kaneti ir atvērts pasaules balsīm un figūrām, mēģina saglabāt to un sevis pa�a daudzveidību. Visi viņa darbi ir distancēti un vienlaikus intīmi auto�biogrāfiski, variējas tikai spriedze starp distancētību un intimitāti. Pats Kaneti sevi izprot kā transformāciju, pārvērtību sargu un iemiesotāju. Viņ� sasaista sevi un pasauli, un ļauj atskārst patiesību. Un �ajā sastāsta ari

izpau�as viņa savpatība, esejisms, kas saārda literāros �anrus un zinātniski akadēmiskos robe�pāļus. Kaneti tiecas apjaust, atjēgt pasauli, stāvot ar to viens pret vienu attiecībās un ļaujot izpausties savai sefardiskajai iecirtībai.

Kaneti piedzimst nelielā Kakānijas, t.i., Austroungārijas impērijas, pil�sētiņā Ru��ukā (tagad � Ruse, Bulgārija), kas ir īsts Bābeles tornis � cil�vēku un valodu sajaukums. Viņa dzimtā valoda ir no Spānijas izceļoju�o ebreju senspāņu valoda. Drīz vien Kaneti ģimene pārceļas uz Man�esteru, kur nokļūst angļu valodas vidē. Tad seko dzīve �veicē, līdz 19 13.gadā Kaneti pārceļas uz Vīni. Viņ� ievingrinās vācu valodā un vīniskajā daudzbalsībā, kas atveidojas literārajos darbos � tie ir polifoniski, ta�u to daudzbalsīgums ir monoloģisks. Kaneti raksta vāciski, ta�u rakstītais ir apstulbu�ās pasaules daudzvārdības, sadzirdē�anai neparedzētās tuk�vārdī�bas akustisks atainojums. Par Kaneti ekspresijas līdzekli kļūst vācu valoda, ar tās palīdzību viņ� ataino pasaules ekspresiju, izteik�anos un izpau�anos pirms vārdiem.

Sākotnēji Kaneti fascinē Karls Krauss � lielisks orators un �au�alu meis�tars. Viņ� liek �ausmināties par apkārtējo dzīvi, skaidri saredzēt un sadzirdēt pasaules balsis. Kaneti nokļūst Krausa pielūdzēju barā un mēģina izstrādāt sevi no �īs atkarības. Divdesmitajos gados Kaneti iecer astoņsējumu darbu �Ārprātīgo cilvēciskā komēdija�, ta�u 1931.gadā �ī iecere īstenojas romānā �Apstulbums� (da�kārt to tulko arī kā �Bābeles tornis� vai �Autodafē�). Divdesmitajos gados Kaneti sāk arī darbu pie traktāta �Masa un vara�, kas tiek publicēts 1960.gadā. Trīsdesmitajos gados top arī viņa drāmas �Kāzas� un �Iedomības komēdija�, kas publicētas un uzvestas piecdesmitajos, se��desmitajos gados. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Kaneti pub�licē savas piezīmes un biografizētās atmiņas �Auss liecinieks�, �Izglābtā mēle�, �Lāpa ausī�, �Acu spēle� u.c. Par oficiālo atzinību var uzskatīt 1981.gadā viņam pie�ķirto Nobela prēmiju literatūrā un visda�ādākās literārās godalgas un apbalvojumus. Visiem Kaneti darbiem vijas cauri viens motīvs, proti, nāves nepieņem�ana, mēģinājums izstrādāt jaunu attieksmi pret nāvi. Vienlaikus viņ� uzsver, ka cen�anās novērst nāvi rada varas baismo struktūru. Un visspilgtāk tas vērojams masā, masas cilvēkā.

Pirmais, kas sāk pētīt �o fenomenu, laikam ir Gustavs Lebons, kuru Kaneti savā darbā nemaz nepiemin. Iemesls acīmredzot ir ļoti vienkār�s � Lebons ir masu sabiedrības Makjavelli. Viņa atziņas � tie�i vai netie�i, apzināti vai neapzināti � izmanto gandrīz visas 20.gadsimta partijas, masu saziņas līdzekļi, reklāmas un propagandas speciālisti. Turklāt Kaneti piedāvā citu masas skaidrojumu. Masas atklā�ana sākas ar pūļa atklā�anu.

Lebons savā 1895.gada darbā �Pūļa psiholoģija� izmanto trīs pamatpieņēmumus. Pūlis esot cilvēku drūzma, kas pulcējas ārpus noteiktajām institū�cijām. Tas nozīmē, ka pūlis ir asociāls. Pūlis esot arī neprātīgs. Tas nevis vadās pēc racionāliem apsvērumiem, bet gan manifestē crazy stāvokli. Pie tam vēl pūlis esot noziedzīgs. Turpinot Lombrozo ievirzi, viņa tautietis Scīpio Sigele 1898.gada darbā �Pūļa un masu noziedzības psiholoģija� masu pārvēr� par kriminālās antropoloģijas izpētes objektu. Lebona at�ziņas gūst vēl vienu pavērsienu. Roberts Mihelss traktātā par politiskajām partijām fran�u Makjavelli idejas papildina ar Maksa Vēbera atziņām par kundzību, patiesi atainojot partiju darbību. Par Lebonu sajūsminās un viņa idejas izmanto vēsturiskā fa�isma vadoņi, bet lebonisma kulminācija vērojama sovjētisko masas praktiķu darbos un apcerējumos. Tomēr masas kā �teorētiskas problēmas� risinājumā pakāpeniski atklājas, ka masa nepavisam nav asociāla, neprātīga un krimināla; masas cilvēks var rīkoties visnotaļ racionāli un sociāli. 1929.gadā spāņu domātājs Hosē Ortega i Gasets publicē darbu �Masu sacel�anās�, bet �etrus gadus vēlāk psihoana�lītiķis Vilhelms Reihs lai� klajā pētījumu �Fa�isma masu psiholoģija�. Ta�u Kaneti pretspēlētājs masas izpratnē ir Zigmunds Freids ar 1921.gada eseju �Masu psiholoģija un Es analīze�. Kaneti skatījumā masa nepavisam nav tikai mūsdienu fenomens, viņ� atklāj masas, tā teikt, arhetipiskās struktūras un mehānismus. Kaut gan nav noliedzama masas kultivē�ana tie�i 20.gadsimtā, ko visai pamatoti var dēvēt par personības kulta gad�simtu. Personība kļūst par visda�ādāko zinātnisko disciplīnu (psiholoģijas, pedagoģijas u.c.) izstrādes objektu un dzīves ideālu, ta�u �ī personība ir masas cilvēks.

Traktātu �Masa un vara� var uzlūkot par filosofisku eseju (vai to ko�pumu) ar apbrīnojami mierīgu stilu. Kaneti it kā nevēlas apelēt pie lasītāja jūtām, lai tie pārvērstos uzbudinātā masā. Izmantojot ārkārtīgi pla�u faktu klāstu, Kaneti tiecas parādīt, kā veidojas masa, kā funkcionē vara, kāda loma �ajās norisēs ir nāvei un pārdzivo�anai. Viņ� nevērtē un nenosoda, viņ� tikai atsedz masas un varas fenomenoloģisko struktūru, funkcionē��anas mehānismus. Tomēr traktāta galvenie �personā�i� ir nevis vienkār�i masa un vara, bet gan masa un vara, kas veidojas un pastāv ar nāves starp�niecību. Nāve ir varas, kundzības barība un dinamisma avots. Nāves atvairī�ana, citu pārdzīvo�ana un �ī stāvokļa nostiprinā�ana rada visda�ādā�kās kundzības struktūras. Vara, kas parazitē uz nāves rēķina, kļūst par kundzību. �ādā stāvoklī nāve kļūst privatīva � tiek potēta pārliecība, ka nāve ir kāda valdoņa vai vadoņa īpa�ums, kur� vienīgais arī var piespriest

nāvi. Nāve kļūst par efektīvu varas instrumentu gan varas apstulbināta�jiem, gan varas apstulbinātajiem.

Pavēle ir atlikta nāve, atgādinājums par nonāvē�anas iespējamību. Kaneti cen�as izstrādāt imunitāti, lai spētu ieskatīties pavēlē un neļauties tās atstātā dzeloņa kumulatīvajai iedarbībai. Cilvēku dzīvē pavēle ir visbie�āk sastopamais fenomens, ko iemanās nepamanīt, � pavēle var būt �ests, acu skatiens, mājiens, poza. Varas patoloģiskā forma, proti, kundzība, aizsākas pārdzīvo�ana, izdzīvoju�ais jūtas pārāks par visiem. Sava pārākuma uzturē��anai viņam ir vajadzīga gan miru�o masa, gan dzīvie, kurus var nonieci�nāt, pazemot vai nogalināt un tādējādi pievienot miru�ajiem. Nāves draudi (tie�i, aizklāti vai transformēti kulturāli) ir kundzības galvenais iztikas avots un masas pārvaldī�anas instruments. Masā cilvēks atbrīvojas pats no sevis un dzīvo masas dzīvi, t.i., kopīgu, vienlīdzīgu dzīvi. Masa ir vien�līdzīgo un vienādo (arī personību) fenomens. Masā cilvēks atbrīvojas ne tikai no sevis, bet arī no nāves � masā nemaz nav iespējams nomirt, cil�vēks mū�am saglabājas masā.

Kaneti uzsver varas�kundzības un paranojas cie�o sajūgtību. Viņaprāt, tie ir viendabīgi fenomeni ar vienādu iek�ējo struktūru un at�ķirīgu attiek�smi pret ārpasauli. Paranoiķis ietveras sevī, turpretī valdonis � varas īpa��nieks � vēr�as pret apkārtējo un ietver to savā miesā. Ekstremālā gadījumā varas paranoiķis ir nemirstīgais, kas var spriest nāvi citiem. Ta�u kultūras ietvaros gan viņ� parasti izmanto da�ādus civilizētības ietērpus. Gan paranoiķim, gan privatīvi nāvi izmantojo�am valdonim ir nepiecie�ami ienaidnieki. Tie vajadzīgi, lai pārliecinātu par savu neievainojamību un nevainību, jo pie visa vienmēr vainīgi ienaidnieki un nelabvēļi. Galīgas nepiecie�amības gadījumā ienaidniekus var atrast arī starp savējiem, proti, saviem piekritējiem, � bez ienaidniekiem varas paranoiķis nespēj dzīvot.

�āda paranoidāla sistēma nebūt netiek uzspiesta, apstulbu�ie cilvēki to rada pa�i, un valdonis vai vadonis vienmēr ir atzīts (ja ne pa�u izraudzīts) vadonis. Tāpēc Kaneti nemin �īs sistēmas variācijas: fa�isms, staļinisms, sociālisms, nacionālsociālisms, nacionālisms utt. Ikviens �āds �isms� ir paranojas piemineklis, kas saglabā savu spēju apstulbināt. Un pa�apstulbinā�anas līdzekļi ir pavisam vienkār�i. Vienlaikus ar Kaneti traktātu �Masa un vara� kādreizējais Vīnes psihoanalītiķis Bruno Betelheims pub�licē grāmatu �Izglītotā sirds�, kurā apraksta koncentrācijas nometnes (vai pla�āk � psihotiskā kosmosa) iemītniekus. Viņ� fiksē �o iemītnieku dī�vaino izturē�anos � ieslodzītie nepārtraukti apsprie� trīs tēmas: iespē�jamās pārmaiņas administrācijā, starptautisko stāvokli un pievedumus

veikalā. Dīvainība ir acīmredzama, jo ieslodzīto rīcībā nav informācijas par to, ko viņi tik neapvaldāmi apsprie�, � nometnē nekad nekas nav zināms. Nometnē ir milzīgs skaits likumu, instrukciju un priek�rakstu, ta�u tie ir pretrunīgi un ieslodzītajiem lielākoties nav zināmi. Tāpēc ikviens solis, jebkura rīcība var būt pārkāpums, par kuru pienākas sods. Ieslodzītie pa�i rūpējas par kārtības uzturē�anu un nevienam neļauj izdarīt pārkāpumu. Nometnē starp ieslodzītajiem neveidojas pastāvīga un īsta draudzība, viņi izturas kā bērni: te strīdas, te salīgst mieru, te atkal strīdas; par īpa�u nopelnu tiek uzskatīta zādzība. Ieslodzītie rīkojas tikai pēc pavē�les, cilvēkam ir liegtas pat tiesības uz pa�nāvību � mēģinājums to izdarīt tiek sodīts ar nāvi. Nometnē neliek darīt vienīgi to, kas cilvēkā tie�ām veido un ļauj saglabāt cilvēku. Viens no nometnes pastāvē�anas princi�piem ir klusējo�ā nostāja �Tas neattiecas uz mani�. Betelheims parāda, par ko izvēr�as �āda principa ievēro�ana, savukārt Kaneti, izmantojot principu �Tas attiecas uz tevi�, cen�as novērst psihotiskā kosmosa un pa�apstulbinā�anās iespējamību. Traktāts �Masa un vara� ir ne tikai Kaneti grāmata pa�am sev, bet arī darbs ikvienam, proti, sev pa�am.

ELIASA KANETI DZĪVES DATI

1905 Austroungārijas mazpilsētiņā Ru��ukā 25. jūlijā Matildes un �aka Kaneti ģimenē piedzimst Eliass.

19 09 Piedzimst brālis Nisims.

1911 Pārcel�anās uz Angliju.

Piedzimst brālis Georgs.

Tēva nāve 8. oktobrī.

1913�� Vasara Lozannā, Eliass sāk apgūt vācu valodu.

Rudenī pārcel�anās uz Vīni, iestā�anās tautskolā.

1914��� Sajūsminātie kara piekritēji iekausta Eliasu un viņa brāļus Nisimu un Georgu.

1916��� Pārcel�anās uz Sveici.

1917��� Mācības Cīrihes reālģimnāzijā.

1921 Pārcel�anās uz Frankfurti, inflācijas un Rātenava noslepkavo�anas piedzīvo�ana.

1924 Ķīmijas studijas Vīnes universitātē.

17. aprīlī Kaneti pirmo reizi apmeklē Kārla Krausa lekciju, kur iepazīs�tas ar Vēzu Tauberi-Kalderoni.

192 5 Rodas iecere darbam par masu.

192 7 Pavasarī Kaneti noīrē dzīvokli pie Steinhofas psihiatriskās klīnikas 15. jūlijā � Tieslietu ministrijas ugunsgrēks.

1928�vasaru kaneti pavada Berlīnē, tik�anās ar Bertoldu Brehtu, Georgu Grosu, Ģzaku Bābelu.

Raksts par Eptonu Sinkleru.

Draudzība ar Ibiju Gordoni.

1929�pavasari kaneti aizstāv zinātnisko grādu (Dr. phii nat. ).

Vasarā� Berlīne, E.Sinklera darbu tulko�ana.

19 30 Kaneti atgrie�as Vīnē, uzsāk darbu �Ārprātīgo cilvēciskā komēdija�. 1931 Kaneti pabeidz romāna �Apstulbums� sākotnējo variantu �Kants aiz�dedz uguni�.

Lugas �Kāzas� aizsāk�ana.

19 32 Iepazī�anās ar Hermani Brohu.

19 33 Tik�anās ar Frici Votrubu, Robertu Mūzilu, Albanu Bergu, Georgu Merkeli, Ābrahamu Zonni.

Kaneti apmeklē māti un brāļus Parīzē.

19 34 �Iedomības komēdijas� pabeig�ana.

Februāri � kāzas ar Vēzu Tauberi-Kalderoni .

Pilsoņu kar� Vīnē.

19 35 Pārcel�anās uz Grincingu (Himmelstrasse 30).

Rudeni tiek publicēts romāns �Apstulbums�.

1936���� H.Broham veltīta runa.

�Apstulbums� tiek publicēts �ehiski.

1937���� 15. jūnijā Parīzē nomirst māte.

19 38 13. martā Hitlers iemar�ē Vīnē.

Novembri E.Kaneti ģimene pārceļas uz Parīzi.

19 39 Pārcel�anās uz Londonu, darbs pie traktāta �Masa un vara�.

1942 Kaneti sāk darbu pie �Pierakstiem�.

1945 Atombumbas nome�ana uz Hirosimu un Nagasaki.

194� 6 Ņujorkā tiek publicēts �Apstulbums� � Auto dafe.

1948 �Apstulbums� vēlreiz tiek izdots Vācijā.

19 49 �Apstulbums� tiek publicēts Francijā � Le Tour de Babel.

1950 Tiek publicēta �Iedomības komēdija�.

1952 Drāma �Terminētie�.

1954���� Ceļojums uz Marake�u.

1955���� Raksts par F.Votrubu.

195� 6 Skandalozi lugu pirmuzvedumi.

1957 Ceļojums uz Pro van�u.

1959 Ceļojums uz Itāliju.

19 60 Tiek publicēts traktāts �Masa un vara�.

19 61 Ceļojums uz Grieķiju.

1962���� �Masa un vara� tiek publicēta angliski � Crowds and Power.

1963���� Maijā nomirst pirmā sieva Vēza (dz. 1897. g.), Kaneti bie�i uzturas pie brāļa Georga Parīzē.

1965���iedomības komēdijas� (6.II) un �Kāzu� (3.XI) pirmuzvedums Braun�veigā.

1966��vīnes literārā prēmija un Vācijas kritiķu godalga.

19 68 Austrijas valsts lielā godalga.

19 69 Kaneti publicē darbu par F.Kafku �Cits process�.

Bavārijas daiļo mākslu akadēmijas literārā prēmija.

1971��darbs pie autobiogrāfiskajām esejām.

Brāļa Georga nāve.

Kāzas ar Hēru Bu�oru.

1972��piedzimst meita johanna.

G.��������������� Blhnera godalga.

1973��grāmata �Cilvēka province�.

Eseja par Alfrēda Hrdli�ka sējumiem �Miesas haoss�.

1974��grāmata �auss liecinieks�.

1975��fran�a nābla un Nellijas Zahsas godalga.

1976��eseja �dzejnieka aicinājums�.

1977��grāmata �Izglābtā mēle�.

G.�������������� Kellera godalga.

1980��grāmata �lāpa ausi�.

1981��f.kafkas godalga.

Nobela prēmija literatūrā.

1983 Kaneti tiek pie�ķirts Vācijas ordenis Grosse Verdienstkreuz.. 1985 Grāmata �Acu spēle�.

1987 Grāmata �Pulkstens slepenā sirds�.

19 94 Grāmata �Hemstedas papildinājumi�.

14. augustā Eliass Kaneti iemieg mū�a miegā.

Apglabāts līdzās D�. D�oisam.

BIBLIOGRĀFIJA

E.Kaneti darbi minēti hronoloģiskā secībā, neizvēr�ot krājumu saturu un nenorādot fragmentāras pirmpublikācijas vai pārpublikācijas.

Darbi par E.Kaneti sakārtoti alfabētiskā secībā. Sarakstā nav iekļautas recenzijas, pārskati un apskati, netiek norādīts arī krājumu saturs un tajos iekļauto rakstu pirmpublikācijas. Raksti, kas iekļauti krājumos, atsevi�ķi netiek minēti. Netiek minēti arī enciklopēdiska rakstura darbi un uzziņas materiāli.

Pilnīgākās bibliogrāfijas: Barnouw D. Elias Canetti. Stuttgart, 1979. S. 115 ff.; Bensei W. Elias Canetti. Eine Personalhibliographie. Bremerhaven,

1989.�� Visai pilnīgs, ta�u neapstrādāts un nekatoloģizēts E.Kaneti darbu, recepciju, apskatu un sekundārās literatūras krājums atrodas Dokumentationsstelleflir neuere цsterreichische Literatur (Literaturhaus. Seidengasse 13. A 1070 Wien). Literārais mantojums atrodas Cīrihes Centrālajā bibliotēkā (Zentralbibliothek. Zдhringer Platz 6. CH 8001 Zьrich)

Sastādītājs

RAKSTI, BRO�ŪRAS, GRĀMATAS UN IZLASES

Upton Sinclair wird 50 Jahre alt // Der Querschnitt. 1928. H. 10. S. 736. Uber die Darstellung des Tertarbutylcarbinols. Wien, 1929 (Diss.). Hochzeit. Berlin, 1932 (publicēts kā manuskripts).

Die Blendung. Wien, 1935/36.

Komцdie der Eitelkeit. Mьnchen, 1950.

Fritz Wotruba. Wien, 1955.

Masse und Macht. Hamburg, i960.

Welt im Kopf. Graz, 1962 (izlase).

Die Befristeten. Mьnchen, 1964.

Dramen. Mьnchen, 1964.

Aufzeichnungen 1 942 1 948. Mьnchen, 1965.

Zu Tibor Dery// Wort in der Zeit. XI. 1965. H. 12. S. 38-39.

Der Gegen-Satz zur �Hochzeit� // Staatstheater Braunschweig Programm�heft. Spielzeit 1965/66. H. 15. S. 162.

Realismus und neue Wirklichkeit // Neue Rundschau LXXVII. 1966. S. 87-91.

Brief an Wolfgang Kraus // Kraus W. Der flinfte Stand. Bern, 1966. Unsichtbarer Kristall // Literatur und Kritik III. 1968. H. 22. S. 65-67. Brief an Fritz Arnold // hanser bulletin. 1968. H. 5.

Der andere Prozess. Kafkas Briefe an Feiice // Neue Rundschau LXXIX. 1968. S. 158-220; 586-623.

Wortanfдlle // Neue Rundschau LXXX. 1969. S. 674-677.

Brief an Dieter Dissinger // Dissinger D. Vereinzelung und Massenwahn. Bonn, 1971. S. VII-IX.

Alle vergeudete Verehrung. Aufzeichnungen 1949 i960. Mьnchen,

1970.

Die gespaltene Zukunft. Mьnchen, 1972.

Rede zur Verleihung des Georg Bьchner-Preises 1972 // Sьddeutsche Zeitung.

14715.10.1972.

Macht und Ьberleben. Berlin, 1972.

Die Provinz des Menschen. Aufzeichnungen 1942 1972. Mьnchen, 1973.

Das Chaos des Fleisches // Alfred Hrdlicka. Acht Radierung zu Elias Canettis �Masse und Macht�. Stuttgart, 1973.

Der Ohrenzeuge. Fьnfzig Charaktere. Mьnchen, 1974.

Brief an Thomas Mann, 29.10.1935 // Blдtter der Thomas Mann Gesellschafl. Zьrich, 1974. H. 14. S. 22-23.

Das erste Buch: Die Blendung // Jahresring 1974. S. 27-37.

Das Gewissen der Worte. Mьnchen, 1975 (2., erw. Aufl. 1976).

Sprache und Hoffnung // Ruhr-Nachrichten, 20.12.1975.

Der Ьberlebende. Frankfurt/M., 1975 (izlase).

Der Beruf des Dichters. Mьnchen, 1976.

Die gerettete Zunge. Geschichte einer Jugend. Mьnchen, 1977. Aulzeichnungen 1942 1972. Frankfurt/M., 1978 (izlase).

Kleiner Text ьber die Plastik // Der Georg-Bьchner-Preis 1951 1978.

Darmstadt, 1978. S. 274-276.

Komцdie der Eitelkeit. Zur Entstehung // Programmhefl des Burgtheaters Wien 1979.

Hebel und Kafka // Hausen im Wiesenthal. Mьnchen, 1980.

Figuren im Entstehen und ihre Ewigkeit // Merkur XXXIV. 1980. H. 7. S. 673-680.

Kleiner Dialog ьber Plastik // Akzente XXII. 1980. H. 3. S. 193-194. Zwiesprache 1931 1976. Berlin, 1980.

Die Fackel im Ohr. Lebensgeschichte 1921 1931. Mьnchen, 1980. Das Zimmer in Wien // Literatur und Kritik XVI. 1981. H. 160. S. 575. Lebenslange Lehre // Frankfurter Allgemeine Zeitung. 12.12.1981.

Dank// Literatur und Kritik. XVI. 1981. H. 160. S. 579.

Nachwort // Hдrtung R. Ln einem anderen Jahr. Mьnchen, 1982.

Das Augenspiel. Lebensgeschichte 1931 1937. Mьnchen, 1985. Tagebuch schreiben // Sprache im technischen Zeitalter. 1985. H. 94. S. 84. Erinnerung an Musil // Merkur XXXIX. 1985. H. 2. S. 142-147.

Das Geheimherz der Uhr. Aufzeichnungen 19 73 19 85. Mьnchen,

1987.

Veza // Canetti V. Die Gelbe Strasse. Mьnchen, 1990. S. 5-9.

Die Fliegenpein. Aufzeichnungen. Mьnchen, 1992.

Werke. Mьnchen, 1993 ff. (da�i darbi pārstrādāti).

Bd. 1. Die Blendung.

Bd. 2. Dramen. Der Ohrenzeuge.

Bd. 3. Masse und Macht.

Bd. 4. Die Provinz des Menschen. Aufzeichnungen 1942 1972.

Das Geheimherz der Uhr. Aufzeichnungen 1973 1985.

Bd. 5. Die Fliegenpein.

Bd. 6. Die Stimmen von Marrakesch. Das Gewissen der Worte.

Bd. 7. Die gerettete Zunge. Die Geschichte einer Jugend.

Bd. 8. Das Augenspiel. Lebensgeschichte 1931 1937.

Bd. 9. Die Fackel im Ohr. Lebensgeschichte 1921 1931.

Nachtrдge aus Hampstead. Aus den Aufzeichnungen 1954 1971. Mьnchen, 1994.

INTERVIJAS

Leergegessene Bonbonieren // Der Sonntag. 18.4.1937.

Hans Nцhbauer spricht mit einem vergessenen Dichter // Abendzeitung. (Mьnchen) 8./9.6.1963.

Stendhal war meine Bibel (Brandt I.) // Welt am Sonntag. 8.11.1963. Gesprдch mit E.Canetti // Mykenae Theater-Korrespondenz. XVL. (Darm�stadt) H. 12. 30.1 1.1965.

Dans les entrailles de la masse (Le Clec'h G.) // Le Figaro littйraire.

12.5.1966.

Gesprдch mit E.Canetti (Suchy V.) // Dokumentationsstelleflir neuere цster�reichische Literatur. Wien. FDSt. Tonband Nr. 13 (18.5.1966).

Aus der Tiefe der Zeiten (Rainer E.) // Kleine Zeitung. (Graz) 23.3.1969. Ein moderner Totentanz. Zur heutige Premiere von Canettis �Hochzeit� // Kleine Zeitung. 31.10.1969.

Macht Problem unserer Zeit (Freitag A.) // Zьrcher Woche. 1969. Nr. 46. Wie der Mensch seine Mitmenschen verfehlt� // Volksrecht. 13.11.1969. Der Traum der Verleger (Nцhbauer H.) // Abendzeitung. (Mьnchen) 11.7.1969.

Elias Canetti ist zu Gast in Wien // Neue Zeitung. (Wien) 25.9.1970. Gesprдch mit E.Canetti (Roschnitz K.) // Die Furche. 3.10.1970.

Wir werden 300 Jahre leben // Neues Forum XVII. 1970. H.202/203. S. 987-988.

Elias Canetti talks to Idris Parry about the work of Kafka // The Listener LX. 16.9.1971. P. 366-369.

Die Macht ist das Grundьbel (Dencker K.P.) // Nьrnberger Nachrichten.

13.9.1971.

Der optimistische Elias Canetti // Die Presse. (Wien) 24./25./26.12.1971. Canetti E., Hдrtung R. // Selbstanzeige. Hg. v. W.Koch. Frankfurt/M.,

1971.� S. 27-38.

Ich lehne den Tod einfach ab (Mьller A.) // Abendzeitung. 5.4.1972.

Ich bin ein stolzer Mensch (Nichols B.) // Kleine Zeitung. 18.10.1972.

Wie mit einem Dolchstoss // Basler Nachrichten. 21.10.1972.

Gesprдch mit Theodor W. Adorno // Canetti E. Die gespaltene Zukunft. Mьnchen, 1972. S. 66 92.

Gesprдch mit Horst Bienek // Op. cit. S. 93-103.

Gesprдch mit Joachim Schickei// Op. cit. S. 104-131.

Erste Massen-Erfahrung, erste Tode (Schickei J.) // Frankfurter Rundschau.

7.10.1972.

Deutsch eine geheime, magische Sprache (Baur R.) // Darmstдdter Echo.

6.10.1972.

Gesprдch mit E.Canetti (Baur R.S.) // Literatur und Kritik VII. 1972. H. 65. S.272-279.

Gesprдch mit E.Canetti im Atelier A.Hrdlickas (Diemer K.) // Canetti Hrdlicka Diemer. Stuttgart (1973). S. 8-9.

Trimm dich durch Gedankenblitze (Isani C.) // Der Abend. (Berlin)

6.10.1973.

Mit Nestroy-Ausgabe im Gepдck (Thuswaldner W.) // Salzburger Nachrichten. 2.5.1974.

Paul Schmid sprach mit Elias Canetti // Tages-Anzeiger. (Zьrich)

28.6.1974.

Aversion gegen Arien (DurzakM.) // Die Welt. 5.9.1974.

Akustische maske und Maskensprung (Durzak M.) // Durzak M. (Hg.) Zu Elias Canetti. Stuttgart, 1983. S. 17-30.

Die Welt ist nicht mehr so darzustellen wie in frьheren Romanen // DurzakM. Gesprдche ьber den Roman. Frankfurt/M., 1976. S. 86-102.

Letzte Konsenquenz dessen, was ich vermag (Haider H.) // Die Presse. (Wien) 5.5.1979.

TULKOJUMI

(autorizēti)

Sinclair U. Leidweg der Liebe. Berlin, 1930.

Sinclair U. Das Geld schreibt. Berlin, 1930.

Sinclair U. Alkohol. Berlin, 1932 (Reinbek, 1992).

GRĀMATAS, RAKSTU KRĀJUMI UN DISERTĀCIJAS

Arnold H.L. (Hg.) Elias Canetti. Mьnchen, 1982 (3., erw. Aufl.).

Altvater C. Die moralische Quadratur des Zirkels. Zur Problematik der Macht in Elias Canettis Aphorismensammlung �Die Provinz des Menschen�. Frankfurt/M., 1990.

Aspetsberger F., Stieg G. (Hg.) Elias Canetti. Blendung als Lebensform. Kцnigstein/Ts., 1985.

Barnouw D. Elias Canetti. Stuttgart, 1979.

BarnouwD. Elias Canetti z.ur Einfьhrung Hamburg, 1996.

Barth M. Canetti versus Canetti. Frankfurt/M., 1994.

Bartsch K., Melzer G. (Hg.) Experte der Macht. Elias Canetti. Graz, 1985. BischoffA.-M. Elias Canetti. Stationen zum Werk. Bern, 1973.

Canton G. Das Todesproblem bei Elias Canetti. Venezia, 1982 (Tesi di laurea).

Cor coli-Cals at R., Siguan-Boehmer M. (Ed.) Homenaje a Elias Canetti. Kassel, 1987.

Curtius M. Kritik der Verdinglichung in Canettis Roman �Die Blendung�. Bonn, 1973.

D'Agostini M.E. Canetti. Roma, 1985.

Dissinger D. Vereinzelung und Massen wahn. Elias Canettis Roman �Die Blendung�. Bonn, 1971.

Durzak M. (Hg.) Zu Elias Canetti. Stuttgart, 1983.

Ehlers S. Die Sinnbildung des Kьnstlichen. Berlin, 1981 (Diss.).

Eigier F. Das autobiographische Werk von Elias Canetti. Verwandlung.

Identitдt. Machtausьbung. Stauffenburg, 1988.

Elias Canetti. Londoner Symposium. Hg. v. A.Stevens, F.Wagner. Stutt�gart, 19 91.

Elias Canetti. Ein Rezipient und sein Autor. Eine Dokumentation. Rudolf Hдrtung. Hg. v. B.A.Albers. Aachen, 1992.

Fedel H. Die Sicht des Todes bei Elias Canetti und seine Fragen an die Theologie. Gцttingen, 1986.

Федяева T А Творчество Элиаса Канетти романиста и драматурга. Ленинград, 1990 Дисс.

Feng G. Kreiselfli г Erwachsene. Zur Kurzestprosa in der Gegenwartsliteratur in Цsterreich. Frankfurt/M., 1993.

Foell K.A. Blind reflections: gender in E.Canettis �Die Blendung�. Riverside, 1994.

Feth H. Elias Canettis Dramen. Frankfurt/M., 1980.

Galli M. Invito atta lettura di E. Canetti. Milano, 1986.

Gцpfert H.G. (Hg.) Caneti lesen. Erfahrungen mit seinen Bьcher. Mьnchen, 1975.

Gretsky L. Sprachsatire und Sprachmystik in Elias Canettis Roman �Die Blendung�. Indiana Univ., 1974 (Diss.).

Hennighaus L. Tod und Verweandlung. Elias Canettis poetische Anthropo�logie aus der Kritik der Psychoanalyse. Frankfurt/M., 1984.

Hinderberger-Burton T. Elias Canetti. �Die Blendung�. New York, 1982 (Diss.).

Heilerer W., Miller N. (Hg.) Sprache im technischen Zeitalter. Elias Canetti zu Ehren. Berlin, 1985. H. 94.

Hommage д Elias Canetti д Voccasion de son 75eme anniversaire. Rouen,

1980.

Hьtter der Verwandlung. Beitrдge zum Werk von Elias Canetti. Mьnchen,

1985.

Kaszynski S. (Hg.) Die Lesbarkeit der Welt. Elias Canettis Anthropologie und Poetik. Poznan, 1984.

Knoll H. Das System Canetti. Zur Rekonstruktion eines Wirklichkeitsent�wurfes. Stuttgart, 1993.

Krumme D. Lesemodelle. E. Canetti G. Grass, W. Holler. Mьnchen, 1983. Lappe T. Elias Canettis �Aufzeichnungen 1942 1985�. Modell und Dialog als Konstituente einer programmatischen Utopie. Aachen, 1988.

Madel M. Solipsismus in der Literatur des 20. Jahrhunderts. Frankfurt/M.,

1990.

Meeuwen P. van. Elias Canetti und die bildende Kunst. Von Brueghel bis Goya. Frankfurt/M., 1988.

Meidl E.M. Soziale Kritik im Werk Elias Canettis. Frankfurt/M., 1994. Meili B. Erinnerung und Vision. Der lebensgeschichtliche Hintergrund von Elias Canettis Roman �Die Blendung�. Bonn, 1985.

Moser M. Elias Canetti. �Die Blendung�. Wien, 1968 (Diss.).

Moser M. Musil, Canetti, Fco, Calvino. Die ьberholte Philosophie. Wien,

1986.

Nouvi argumenti. Milano, 1975 (E.Kaneti veltits speciālizdevums). Pattillo-Hess J. Begriff der Macht bei Elias Canetti. Wien, 1984 (Diss.). Pattillo-Hess J. (Hg.) Canettis Masse und Macht oder Die Aufgabe des gegenwдrtigen Denkens. Wien, 1988.

Pattillo-Hess J. (Hg.) Tod und Verwandlung in Canettis Masse und Macht. Wien, 1990.

Pattillo-Hess J. (Hg.) Verwandlungsgebote und Befreiungsversuche in Canettis Masse und Macht. Wien, 1991.

Pattillo-Hess J. (Hg.) Der Stachel des Befehls in Canettis Masse und Macht. Wien, 1992.

Pattillo-Hess J. , Smole M.R. (Hg.) Masse Macht Sc Religion. Wien, 1993. Pattillo-Hess J., Smole M.R. (Hg.) Nationen. Wien, 1994.

Petersen C. Elias Canetti. Berlin, 1990.

Piel E. Elias Canetti. Mьnchen, 1984.

Pilgerstorfer K. Bemerkungen z.u Elias Canetti Sprachauffassung in seinen Aufzeichnungen und in ausgewдhlten Essays. Innsbruck, 1982 (Diss.).

Ridner N. Canettis Fischerle. Eine Figur zwischen Masse, Macht und Blen�dung. Wьrzburg, 1994.

Roberts D. Kopf und Welt. Elias Canettis Roman �Die Blendung�. Mьnchen, 1975.

Salzmann M. Die Kommunikationsstruktur der Autobiographie. Bern,

1988.

Schaufler E.W. Elias Canettis Autobiographie in der deutschen Presse, Lewiston, 1992.

Schickei J. Spiegelungen. Sappho Ovid. Canetti Wittgenstein. Marx Piranesi. Stuttgart, 1976.

Scott D. Elias Canetti s cognitive Rhetoric. Newcastle, 1993 (Diss.).

Smith L.M. Fire in the Library: paranoia and schizophrenia as models of lin�guistic crises in ECanetti's �Die Blendung�. Indiana Univ., 1982 (Diss.).

Special Elias Canetti Issue (Modern Austrian Literature XVI. 1983 Nr 3/4).

Steussloff A.G. Autorschaft und Werk Elias Canettis. Subjekt Sprache Identitдt. Wьrzburg, 1994.

Stewart W.E. The Role of the Crowd in E. CanettVs Novel �Die Blendung�. Manchester, 1968. (M.A.Thesis),

Stieg G. �Friuts de feu�. Rouen, 1989.

Stieg G. Frucht des Feuers. Canetti, Doderer, Kraus und der Justizpalast�brand. Wien, 1990.

Strelka J., Szell Z. (Hg.) Ist Wahrheit ein Meer von Grashalmen? Zum Werk Elias Canettis. Bern, 1993.

Szell Z. Ichverlust und Scheingemeinschaft. Gesellschaftsbild in den Romanen von Kafta, Musil, Broch, Canetti und Saiko. Budapest, 1979.

Wiesenhцfer S. Mythos zwischen Wahn und Kunst. Elias Canettis Roman �Die Blendung�. Mьnchen, 1987.

Wortmasken. Texte zu Leben und Werk von Elias Canetti. Mьnchen, 1995. Zepp K.-P. Privatmythos und Wahn. Das mythpoetische Konzept im Werk Elias Canettis. Frankfurt/M., 1990.

RAKSTI

Ahl H. Angst vor dem Intellektuellen? 11 Diplomatischer Kurier 1965 H. 17. S. 695-700.

Allkemper A. Nirgends Rettung oder die moralische Quadratur des Zirkels 11 Euphorion 84. (Heidelberg) 1990. S. 317-330.

Amery J. Begegnungen mit Elias Canetti 11 Merkur XXVII. 1973. S. 292295.

Amery J. Sprache, Tod und Eifersucht// Der Spiegel XXXI. 14.3.1977. Antczak K. Die Gesellschaft des prдsumtiven Todes 11 �Abgelegte Zeit?� Цsterreichische Literatur der fьnfziger Jahre. Hg. v. H.Lengauer. Wien, 1992 S. 77-84.

Arenilla L. Masse et puissance // Cahiers intemationaux de Sociologie XLV 1968. P. 183-186.

Auer Ae Elias Canettis Essays 11 Sinn undForm 29. 1977. S. 31-38.

Auer A, Ein Genie und seine Sonderling 11 Sinn undForm XXI 1991 S. 936-983�

AyrenA. Le romancier Elias Canetti //Austriaca III. (Rouen) 1977. Nr. 4. P. 103-114.

Bachmann C.-H. Massnahmen gegen die Einsturzgefahr // Eckart-Jahrbuch 1964/65. S. 278-284.

Bachmann C.-H. Katastrophe, Massenwahn und Tabu // Wort in derZeit X. 1964. H. 12. S. 41-50.

Bachmann C.-H. Am Rande der Utopien // Eckart-Jahrbuch 1965/66. S. 233-247.

Bachmann C.-H. Das liebe Publikum // Literatur und Kritik III. 1968. H. 26/27. S. 408-415.

Bacvanski M. Bemerkungen zur serbokroatischen Tempusьbertragung in den Werken von E.Canetti // Kontrastive Sprachstudien. (Novi Sad) 1985. S. 55-62.

Barnouw D. Der Stachel des Zweifels // Literatur und Kritik. 1972. H. 65. S. 285-293.

Barnouw D. Language and Self in the Aphorisms of Elias Canetti // The Literary Review 17. 1974. P. 479-485.

Barnouw D. Doubting Death // Mosaic Villi. 1974. P. 1-23.

Barnouw D. Masse, Macht und Tod im Werk E.Canettis // Jahrbuch der deutschen Schillergesellschaft. Stuttgart, 1975= S. 344-388.

Barnouw D. Elias Canetti � poet and intellectual // Daviau D. (Ed.) Major figures of contemporary Austrian literature. New York, 1987. P. 117141.

Bartsch W. 5 new translations of Elias Canetti's works // Translation review. 1982. Nr. 8. P. 14-19.

Baumann G. Die Weltoffenheit des Dichters E.Canetti // Neue Rundschau XCL. 1980. H. 2/3. S. 5-14.

BayleyJ. Canetti and Power//BayleyJ. Selected Essays. Cambridge, 1984. Beilloin S. E.Canetti: �Komцdie der Eitelkeit�. Versuch einer Interpre�tation // Recherches Germaniques. 1982. Nr. 1. S. 152-169.

Benedikt M. Erweiterung und Verengung des Lebensraumes in der Massenzivilisation in Anbetracht von Canettis Analysen // Wespennest. (Wien)

1987.� H. 68. S. 38-45.

Boilacher M. Chaos und Verwandlung: Bemerkungen zu E.Canettis �Poetik des Widerstandes� // Euphorion. 1979. H. 2. S. 169-185.

Boilacher M. Elias Canetti: �Die Blendung� // Lьtzeier P.M. (Hg.) Deutsche Romane des 20. Jahrhunderts. Kцnigstein/Ts., 1983. S. 237-254.

Bott F. Les �Caracteres� de Canetti // LeMonde. 1.3.1985. P. 15.

Broch H. Einleitung zu einer Canetti Lesung // Broch H. Kommentierte Werkausgabe. Frankfurt/M., 1975. Bd. 9/1. S. 59-62.

Burgstaller E. Zur Behandlung der Sprache in Elias Canettis frьhen Dramen // Sprachthematik in der цsterreichischen Literatur. Wien, 1974.

Caban J. E.Canetti: �Masse et puissance� // L�Express. 11.4.1966. P. 96-97. Caciari M. II linguaggio del potere in Canetti // Laboratorio Politico. 1982. Nr. 4. P. 185-197.

Canto M. E.Canetti, la langue repatriйe // Critique. 1982. P. 821-854. Capitanchik M. Canetti: a modem Classic // Books and Bookmen. (Lon�don) April 1971. P. 22-24.

Christ R. �Die Fackel im Ohr� von Elias Canetti // Neue Deutsche Litera�tur. 1982. H. 8. S. 120-122.

Cohen Y. Elias Canetti: exile and the German language // German Life & Letters. (Oxford) 1988/89. P. 32-45.

Consigli P. Ebraicita in Canetti e caos del reale // Annali. 1982. P. 167-187. Curtius M. Einkreisung der Wirklichkeit // Literatur und Kritik. 1975. H. 93. S. 176-182.

Daiber H. Elias Canetti // Deutsche Rundschau 8 1. 1955. S. 604-610. Darby D. A fiction of detection // Semiotics 88. Ed by Terry P. et al. London, 1989. P. 343-349.

Darby D. �Esse percipi� sein ist Wahrgenommenwerden: perception and perspective in Berkeley and Canetti // Neophilologus 75. (Groningen) 1991. P.425-432.

Darby D. A literary life: the textuality of E.Canetti's autobiography // Modern Austrian Literature'25. (Riverside). 1992. P. 37-49.

Dйmet M.-F. Le prochain Canetti // La Quinzaine littйraire. 1982. Nr. 362. P. 11-12.

Dйmet M.-F. The theme of blood in E.Canetti's �Die Blendung� // Modern Austrian Literature 16. 1983. P. 147-153.

Dietzsch S. Leben als Passion. Elias Canettis �Masse und Macht� als Beitrag zum Begreifen der Moderne // Deutsche Zeitschriftflir Philosophie.

1990.� Nr. 7. S. 677-683.

Dissinger D. Alptraum und Gegentraum. Zur Romanstruktur bei Canetti und Bernhard // Literatur und Kritik. X. 1975. S. 168-175.

DurzakM. Versuch ьber Elias Canetti HAkzente. 1970. H. 17. S. 169-191. Durzak M. Elias Canettis Weg ins Exil: vom Dialektstьck zur philosophis�chen Parabel // Literatur und Kritik XI. 1976. S. 455-470.

Ehlers G� Stillmanier und Imaginationsbildung am Beispiel von E.Canettis Roman �Die Blendung� // Sprachkunst. 16. 1985. S. 18-24.

Enzensberger H.M. E.Canetti: �Die Blendung� // Der Spiegel. XVII. 7.8.1963. S. 48.

Eykman C. Theorie der Masse als Kritik des Faschismus // Das Exilerleb�nis. Hg. v. D.G.Daviau et al. Columbia, 1982. P. 169-180.

Fabian H. Die Sprache bei E.Canetti // Das Exilerlebnis. Hg. v. D.G.Daviau et al. Columbia, 1982. S. 497-504.

Faure J.-P. �Die Blendung� roman casseportes // Austriaca VI. (Rouen) 1980. Nr. 11. P. 103-113.

Fauser M. Eremiten in der Bibliothek // Euphorion 88. 1994. S. 184-209. Fenn B. Kraus �Fackel� in Canettis �Ohr� // German Studies in India IV. 1980. S. 227-230.

Fiedler L. The Tower of Babel // Partisan Review. 1947. Nr. 3. P. 316320.

Fischer E. Bemerkungen zu Elias Canettis �Masse und Macht� // Literatur und Kritik. 1966. H. 7. S. 12-20.

Galli M. Ein Heldenleben. SuPautobiografia di Elias Canetti // Annali. Studi Tedeschi. 28. (Napoli) 1985. P. 445-456.

Genno Ch. D er Dichter im Exil: Elias Canetti // Begegnung mit dem �Fremden�. Hg. v. Iwasaki E. Tokyo, 1990. S. 158-169.

George D. Reason Dethroned // George D. Lonely Pleasures. London, 1954. P. 176-179.

Gerber D. Canetti et Reich // Austriaca VII. 1981. Nr. 3. P. 175-179. Greiner B. Allah: al-Asmд'al-Husnд. Der Gottesname im Munde des Christen und Juden LLArcadia 28. (Berlin) 1993. S. 256-275.

Guйgan G. Canetti et Abellio // Les Nouvelles Littйraires. 11.12.1980.

Haas F. Geschichtenerzдhlen und Geschichte erzдhlen. Die Autobiogra�phie von E.Canetti und M.Sperber // Annali XXXI. 1988. Nr. 3. S. 55-90.

Hadomi L. Canetti � Der Fremde im Bereich der Sprache // Begegnung mit dem �Fremden�. Hg. v. Iwasaki E. Tokyo, 1990. S. 95-102.

HammerJ.-P. Canetti et Hrdlicka // Austriaca VI. 1980. Nr. 11. P. 115120.

Hдdecke W. Anmerkungen zu E.Fischers Aufsatz ьber E.Canettis �Masse und Macht� // Literatur und Kritik. 1967. H. 20. S. 599-610.

Hдdecke W. D er alte und der neue Ьberlebende // Literatur und Kritik.

1978.� H. 123. S. 153-158.

Helvig H. Monsieur Canetti // Austriaca XVIII. 1993. Nr. 36. P. 53-69. Hennighaus L. Canetti und Freud // Austriaca XI. 1985. Nr. 21. S. 41-

48.

Hinderberger-Burton T. The Quixotie in Canetti's �Die Blendung� // Modern Austrian Literature XVI. 1983. Nr. 3/4. P. 165-176.

Honneger G. Acoustic Masks // Modern Austrian Literature XVIII. 1985. Nr. 2. P. 57-64.

Howald S. Berьhrungsfurcht. Die Auseinandersetzung mit der Masse bei Musil und Canetti // Musil-Forum. Saarbrьcken, 1991. S. 173-191.

Iriarte R.R. Critica social e critica ideolфgica no tomance de E.Canetti �Blendung� // Eiblos LI. Coimbra, 1975. P. 451-468.

Ishagpour I. Pour saluer Elias Canetti //Austriaca. 1983. Nr. 4. P. 171-

179 .

Jenny IL Vom Vдtern und Gцttern Elias Canetti // Merkur XX. 1966. S. 285-288.

Jesi F. Composizione e antropologia in Elias Canetti // Jesi E. Materiali mitologici. Torino, 1979. P. 309-332.

Karst R. E.Canettis �Die Blendung�. A study in insanity // Modem Austrian Literature XVI. 1983. H. 3/4. P. 133-145.

Kaszynski S. Memento w sprawie Canettiego // Nurt. (Poznan) 1981. Nr. 12. S. 3.

Kaszynski S. Ьberlegungen zum Problem Literatur und Konsumgesells�chaft // Romantik und Moderne. Hg. v. Huber-Thoma E., Adler G. Hildesheim,

1986.� S. 279-284.

Kaufholz E. �Die Blendung�, un roman de la vie mutilйe // Austriaca VI.

1980.� Nr. 11. P. 57-66.

Kaufholz E. Rйcits autobiographiques // Revue d'esthйtique. 1985. Nr. 9. P. 87-92.

Kenk F. Un rйsistant exepmplaire а la psychanalyse dans la Vienne des annйes tvente: Elias Canetti //Austriaca XVI. 1991. Nr. 33. P. 79-87.

Kraus W. Zur Verleihung des Franz-Kafka-Preises an E.Canetti // Literatur und Kritik. XVI. 1981. H. 160. S. 576-578.

Kraus H. Gedanken-Spiel // Konkret. 1985. H. 7. S. 78-79.

Lacoste J. Le flambeau dans l'oreille // La Quinzaine littйraire. 19 82. Nr. 375. P. 5.

Lange M. Canetti und Wien // Neue Deutsche Literatur XXXV. 1987.

H.� 9. S. 173-177.

Leenhardt J. Masse et puissance II Annales E. S. C. 1967.Nr.3.P.649-650. Leroy du Cardonnoy E. Le supplice de mouches //Austriaca XVIII. 1993. Nr. 36. P. 159-171.

Lenz S. Kopflos in die Unterwelt // Lenz S. Elfenbeinturm und Barrikade. Milano, 1983. S. 146-151.

Li Sh. Elias Canetti in China // Neue Forschungen chinesischer Germanisten n Deutschland. Na Ding (Hg.) Frankfurt/M., 1992. S. 57-69.

Lukosz J. E.Canetti. Rozpacz i duma// Zycie Literackie. (Krakow) 1983. Nr. 4. S. 3.

Lukosz J. Zycie pisarza// Germanica Wratislaviensa 83. 1991. S. 23-29.

Maekelbergh R. Elias Canettis Dramen: eine Landschaft des Grotesken // Germanistische Mitteilungen. 1988. H. 27. S. 31-45.

Magris C. Das geblendete Ich. Das Bild des Menschen bei E.Canetti // Colloquia Germanica. 1974. S. 344-374.

Magris C. Gli elletroni impazziti // Magris C. Uanello di Clarisse. Milano,

1987.� P. 256-292.

Melzer G. Der Dichter als Hьter der Verwandlung // Literatur und Kritik XVIII. 1983. H. 177/178. S. 372-38 1.

Meyer Chr. La vie de Henry Brulard comme modиle pour l'autobiogra�phie de Canetti //Austriaca XVI. 1991. Nr. 33. P. 89-107.

Michel K.M. Der Intellektuelle und die Masse // Neue Rundschau 75. 1964. S. 308-3 16.

MielczarekZ. Canetti о sobi e // Miesiecznik Literackie. (Warszawa) 1982. Nr. 6. S. 145-146.

Morgan P. Georges Kien and the �diagnosis ofdellusion� in E.Canetti's �Die Blendung� // Neophilologus:76. 1992. P. 77-89.

Murdoch I. Mass, Night and Myth. E.Canetti // The Spectator. 7.9.1962. P. 337-338.

Neumann G. La chute refutйe //Austriaca VI. 1980. Nr. 11. P. 67-79. Neumann R. Das Geheim-Genie // Neumann R. Ein leichtes Leben. Mьnchen, 1963.S. 110-113.

Nora P. Un Tocqueville du vingtiиme siиcle 11 La Quinzaine littйraire.

15.4.1966.

Oger S., Stieg G. Canetti en France //Austriaca IX. 1982. Nr. 17. P. 161-

164 .

Packet P. Les aphorismen d'E.Canetti // La Quinzaine littйraire. 15.6.1978.

Packet P. L'ouie fidиle de Canetti II La Quinzaine littйraire. 1985.

H.� 437. P. 17.

Pambuccian V. E.Canettis �Blendung�. Darstellung eines nekrophyles Gelehreten // Psyche XLI. 1987. S. 915-928.

Pankau J. Kцrper und Geist. Das Geschlechtverhдltnis in E.Canettis Roman �Die Blendung� // Colloquia Germanica 23. (Tьbingen) 1990. S. 146-170.

Pattillo-Hess J. Karl Kraus und sein Einfluss auf Elias Canetti // Nйmet Filolфgiai Tanulmаnyok 20. (Debrecen) 1991. S. 53-66.

Reddy M. Canettis �Die Befristeten� � ein existenzielles Denk-Spiel //

Cierman in Indi fl 1987 Nr II.S 184-193

Reic-Ranicki M. Elias Canetti // Reich-Ranicki M. Entgegnung. Stuttgart,

1979.� S. 47-59.

Reiner W. �Der Hund seiner Zeit�. Zu E.Canettis Selbstverstдndnis als Dichter // Sprachkunst 18. 1987. S. 73-92.

Ritter Santini L. Contro il potere: le note di diario di E. Canetti // // Verl. 1973. Nr. 1. P. 37-48.

Rizzuto G. Die bewusste Schule der Menscherkenntnis // Annali. 1982.

S. 213-219.

Robertson R. Between Freud and Nietzsche. Canetti's Crowds and Power // Austrian studies III. 1992. P. 109-124.

Ruiz R. Meister des Lesens und Sehens // Literatur und Kritik XVIII. 1983. FL 177/178. S. 393-397.

Rutigliano E. Canetti, la massa, il potere II Terni di Storia dйlia Sociologia. Trento, 1983.

Salman R. Die Sclange der Gelehrsamkeit windet sich, verschlingt ihren Schwanz und beisst sich selbst entzwei II Akzente XXXVI. 1989. S. 153-157.

Schickel J. Der Tod als Einzelnen in der Masse. E.Canetti und M.Mon�taigne // Neue Rundschau XCII. 1981. H. 4. S. 177-188.

Schmidt H. Narrative attitudes in Canetti's �Die Blendung� // Modem Austrian Literature XVI. 1983. H. 3/4. P. 93-109.

Schmidt-Dengler W. Kafka und Canetti als Interpreten der Macht //

Macht und Gewalt in der Politik und Literatur des 20. Jahrhunderts. Hg. v. LeserN. Wien, 1985. S. 235-248.

Schottlander R. Zur Rolle der Verehrung in Canettis Leben // Sinn und Form 40. 1988. S. 141-154.

Sebald W. Kurzer Versuch ьber System und Systemkritik bei E.Canetti // Йtudes Germanique. 1984. Nr. 3. P. 268-275.

Seidler I. Bruchstьcke einer grossen Konfession // Modem Austrian Litera�ture XVI. 1983. H. 3/4. S. 1-21.

Skeris K. Mensch ohne Welt // Rocznik naukowo-dydaktyczny. (Rzeszow)

Z. 2/43. 1980. S. 127-135.

Sontag S. Mind as Passion // The New York Review of Books. 27. 1980.

Nr. 14. P. 47-52.

Sorin R. Deux irrйductibles dans Vienne agonisante // La Matin. 23.7.1985.

P. 19-20.

Steiner G. Crowds and Power // Encounter XIX. 1962. P. 85-87.

Stieg G. Elias Canetti und Karl Krauss // Modem Austrian Literature XVI.

1983.� Nr. 3/4. S. 197-210.

Stieg G. Karl Kraus et Elias Canetti а Berlin ou la bousculade des noms // Cahiers dйtudesgermaniques 24. (Aix-en-Provence) 1993. P. 85-93.

Suchy У. Exil im Permanenz. E.Canetti und der unbedingte Primat des Lebens // Die deutsche Exilliteratur 1933 1945. Hg. v. M.Durzak. Stuttgart, 1973. S. 282-290.

Sulzer D. Canetti, Wotruba und die Erfahrung des Raumes // Akzente XXVII. 1980. H. 3. S. 195-208.

Surowska B. Der Fanatismus bei Canetti // Sauerland K. (Hg.) Melancholie und Enthusiasmus. Frankfurt/M., 1988. S. 235-251.

Swiatlowski Z. E.Canetti szyli spojrzenie w otchlan // Odra. (Wroclaw)

1981.� Nr. 4. S. 43-46.

Torresani S. Appunti per la letteratura del teatro di E.Canetti // Teatro contemporдneo 2. 1985. P. 1-14.

Turner D. E.Canetti. The Intellectual as King Canute // Modem Aus trian Writing. Ed. byA.Best, H. Wolfschьtz. London, 1980. P. 79-96.

Wallinger H. Elias Canettis Ьbersetzung von Up ton Sinclair // Цsterre�ichische Dichter als Ьbersetzer. Hg. v. W.Pцckl. Wien, 1991. S. 103-122.

West R. The Tower ofBabel // The New Yorker. 11.4.1964. P. 172-174. Wiethцlter W. Sprechen-Lesen-Schreiben. Zur Funktion von Sprache und Schrift in Canettis Autobiographie // Deutsche Vierteljahrschrift Jur Literaturwissenschaft und Geistesgeschichte. 69. 1990. S. 149-171.

Wild R. Der Hund seiner Zeit // Sprachkunst. 1987. H. 18. S. 73-92.

Zand H. Stimmen unsere Massstдbe noch? Versuch ьber E.Canetti //

Literatur und Kritik III. H. 21. S. 33-37.

Задонский Д.В. Нобелевская премия полвека спустя // Иностран�ная литература. 1988. N 7. С. 220-230.

Zorach C. The Outsider abroad // Modem Austrian Literature. 1983. Nr. 3/4. P. 47-64.

Zubke F. Elias Canetti im Dialog mit Georg Christoph Lichtenberg // Lichtenberg-Jahrbuch 1990. Saarbrьcken, 1990. S. 190-196.

Ying N. China und Elias Canetti // Fernцstliche Brьckenschlдge. Hg. v. Adrian Hsia, S.Hoefert. Bern, 1992. S. 151-161.