Sastādītāji Pāvils Ducmanis,�Helmuts Kreicbergs

Neatkarīgā Latvija - kāda tā bija

No sastādītājiem............

Samsons Vilis. Tā paiet pasaules godība.....

Heils Roberts. Amerikānis 1919. gada notikumos Liepājā

Bastjānis Voldemārs. Veikalnieciskie līgumi un korupcijas sākums. Skandalozā Viļa Dermaņa lieta. Atturībnieki un koncesijas naktslokāliem. Linu monopols un tā izmantotāji. Spirta monopols un spirtrūpnieki. Valsts fondi, bankas un garantijas. Zii.iojums Saeimas komisijām. Valsts aizdevumu piedzī�anas plāns. Sūdzības un prasības. Skandalozā Zasulauka manufaktūras lieta. Neizdevies kreisās valdības gā�anas mēģinājums......

Klive Ādolfs. Latvijas banka demokrātijas sabrukuma ēnā. Latvijas kredītsistēmas reorganizācija. Latvijas bankas darbības beigu posms. Ceturtā Saeima un Skujenieka valdība. Iek�politiskais stāvoklis Latvijā 1933. gadā. Valsts saimniecības sabrukums. �Mēs neko nevaram darīt,� saka valdība. No Ulmaņa apspriedēm ar rūpniekiem, namsaimniekiem, ierēdņiem un karavīriem.......

Stegmanis Arturs. �Amicus Plato, sed magis amica Veritas�. Mani pirmie darba gadi. 1926. gada februāri. Parīze, Var�ava, Berlīne. Sekmes un neveiksmes kultūras propagandā. Tik�anās Prāgā, Var�avā, Zenēvā, Maskavā. Departamenta direktors. Ulmanis un Kredītbērziņ�. Ģenerālis Balodis. 17. jūnijā un vēlāk . ......

Munters Vilhelms. Par sevi. Pagātnes mācības. Latvie�u emigrācija un da�as tās problēmas. Miers � latvie�u tautas nākotnes pamats ...........

Par grāmatā pieminētajām personām, organizācijām un notikumiem ..............

Latvijā jau vairākas paaudzes dzimu�as, uzaugu�as, skoloju�ās un strādāju�as padomju varas apstākļos. Driz būs pusgadsimts, kop� bur�uāziskā valsts pieder pagātnei.

Kāda bija �ī bur�uāziskā valsts? Kā tā veidojās, kādas bija patiesās norises bur�uāziskās valsts politikā un ekonomikā? Uz �iem jautājumiem atbildi dod krājumā ievietotie fragmenti no bur�uāziskās sabiedrības atbildīgu politisko darbinieku memuāriem.

Autori ir da�ādi. Ir pārstāvji no abām bur�uāziskās Latvijas lielākajām politiskajām partijām � sociāldemokrātiem (V. Bastjānis) un Zemnieku savienības (Ā. Klīve). Viņi bija klāt pie neatkarīgās Latvijas stūres un no savu aprindu pozīcijām var raksturot valsts patieso stāvokli, netīrās politiskās kombinācijas un prettautiskos ekonomiskos darījumus.

Ārlietu ministrs V. Munters un Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors A. Stegmanis raksturo pirmskara Latvijas ārpolitiskos mērķus un reakcionāro aprindu prettauliskās tendences mūsdienās. Viņi savā laikā piederēju�i bur�uāzijas elitei, tomēr spēju�i izprast vēstures realitātes atbilsto�i vēstures plūduma likumsakarībām, viņi atzīst Padomju Latviju kā realitāti.

Fragmenti no ASV misijas darbinieka R. Heila dienasgrāmatas, kas rakstīta 1919. gada pavasarī Liepājā, liecina par bur�uāziskās Latvijas dibinātāju pilnīgu un pazemojo�u atkarību no rietumvalstu politiskajiem mērķiem Baltijas reģionā.

Akadēmiķis V. Samsons krājuma ievadrakstā dod vienotu kopsaucēju, balstoties uz zinātniskiem vērtējumiem un secinājumiem.

Ārzemēs izdoto V. Bastjāņa un Ā. Klīves memuāru tekstos daļēji labojumi izdarīti, lai tie atbilstu mūsdienu latvie�u valodas pareizrakstībai interpunkcijas un īpa�vārdu rakstības ziņā. Paskaidrojumos personu dzīvesdati minēti par viņu darbību bur�uāziskās Latvijas laikā.

Sic transit gloria mundi! Vēsture nav �ēlsirdīga: vecais, kas nodzīvojis savu laiku, aiziet, atmirst, dodot vietu jaunajam. Gadās, ka nogrimst aizmirstībā kādreiz godības apmirdzētas sabiedrības, aiziet nebūtībā, neatstājot pat pēdas, personas, kuru priek�ā tūksto�i locīja ceļus un kūpināja slavas vīraku. Tīmekli pārklāj kādreizējo spo�umu, laika zobs ārda tempļus, ar sūnām aizaug pieminekļos iekaltās epitāfijas un nekrologi...

Un reizē � vēsture ir taisnīga. Izplēn un izgaist nejau�ais, īslaicīgais, pārejo�ais. Vēsture atlasa, saglabā vienreizējo, nepārejo�o, būtisko. Vēstures pētnieki restaurē pagājības objektīvās attīstības tendences un likumsakarības, fiksē aug�upejo�ās virzības ideju nesējus un iemiesotājus, atceras nepārejo�u kultūras vērtību rādītāju vārdus un darbus. Konkrētu personību rīcība, sociālu slāņu un �ķiru vēsturiskā darbība liek svērta un vērtēta sabiedrības attīstības, progresa aspektā. Tādēļ vēsture var pārlēkt desmitgadēm un simtgadēm, neko būtisku nepasakot. Jo tautu likteņos biju�i tuk�i gadi, neauglīgi darboņi � tāpat kā tuk�as vārpas tīrumā. Laika ritumā paiet �ie gadi, un cilvēki izzūd no tautas atmiņas un vēstures, kaut arī pūlēju�ies sevi iemū�ināt akmenī, metālā, rakstītā vārdā.

Tuk�i gadi, drūmi un smagi gadi ir biju�i ari Latvijas vēsturē. Un tāpat ir biju�i cilvēki, kas centu�ies iemū�ināt savu sīko vārdu un necilo

darbu. Un varbūt tie�i tie, kas vismazāk pelnīju�i godu palikt tautas atmiņā, ir visvairāk nopūlēju�ies ar pa�slavinā�anu.

�oreiz_ es gribētu runāt par to drud�aino skubu, kada bija vērojama ārzemēs pēckara gados, kad latvie�u ekstrēmie nacionālisti un biju�ās bur�uāziskās valsts stutētāji emigrācijā sāka laist klajā savas atmiņas. Cik papīra un iespiedkrāsas netika iztērēts! �iem cilvēkiem, �ķita, bija piemetusies tada ka rakstī�anas nieze, kas nedeva miera, dīdīja taisīt atmiņas. Un viņi atcerējās, lai pasaules un vēstures priek�ā attaisnotu savu, savas partijas, savas �ķiras darbību bur�uāziskās Latvijas laikā un hitleriskās okupācijas gados. Un reizē � lai sev celtu pieminekli. Pat �Jaunāko Ziņu�¹ publicists Jānis Kārkliņ�², par nāvi pārspriedelējot, kļuva sentimentāls. Sev pieminekli viņ� dzīrās uzcelt ar savāktā tenku pūra publicē�anu. Kā nu kur� prot sevi iemū�ināt. Ārzemēs viņ� raksta savā grāmatā �Latvijas preses karalis� (1962): �... Cilvēkam dziļākā vēlē�anās ir nepazust, neizbeigties kapa tumsā. Viņ� grib vai nu dzīvot kaut kur aug�ā labāku dzīvi, vai tepat apak�ā savas tautas piemiņā.�¹

Pat tāda odioza figūra kā Hitlera dienderis, latvie�u kolaboracionistu barvedis ģenerālis O. Dankers³ sita sev pie krūtīm un di�ojās, ka tikai vēsture izspriedī�ot taisnīgu tiesu par viņa �patriotisko� darbību hitlerie�u okupācijas laikā.² Varēja ari neuzprasīties. Vēsture ir sen spriedusi tiesu par Hitleru un viņa līdzskrējējiem; pasaules tautas �o gadsimta brūno mēri � nevis mitu! � ir nolādēju�as uz laiku laikiem un juridiski nosodīju�as Nirnbergas starptautiskajā tribunālā pirms 40 gadiem. Pavisam nevietā cerēt uz vēstures �ēlsirdību, domājot, ka ASV militāri rūpnieciskā kompleksa un Rietumvācijas militāristu un revan-�istu parādītā labvēlība pret savu tautu noliedzējiem būtu viņu reabilitācija. Tā nav ne taisnības, ne demokrātijas, ne vēl jo vairāk cilvēces sirdsapziņas balss, kas par viņiem �odien aizliek vārdu. Tā ir antikomunisma bistēriķu solidaritāte ar tamlīdzīgi domājo�iem. Sie ļaudis pameta dzimto zemi hitleriskās Vācijas sagrāves priek�vakarā, apjauzdami nodarītā smagumu un baidīdamies no atbildības tautas priek�ā. Ar to viņi pa�i izsvītroja sevi no tautas vidus, no tās atmiņas. Un viņu kapi aizaugs sve�ā pusē visu pamesti � tāds ir vēstures taisnīgais spriedums.

Un tomēr padomju izdevēji ir nolēmu�i laist klajā krājumu, ietverot tajā kādreizējo Latvijas bur�uāzisko politisko un sabiedrisko darbinieku atmiņu fragmentus. Rakstu �im krājumam priek�vārdu. Vai tas nav pretrunā ar iepriek� sacīto? Kādēļ atcerēties cilvēkus un notikumus, kurus laika plūdums aizskalojis no tautas atmiņas? Ar tiem iepazīties nebūt nesliecas otrā un tre�ā pēckara paaudze, kam tās dienas garīgi sve�as, organiski nepieņemamas.

Tomēr �īs grāmatas sniegtā informācija var ieinteresēt lasītājus, īpa�i tos, kas mīl pārcilāt savā prātā vēsturi. Krājuma sastādītāji ir atlasīju�i no da�ādiem memuāriem fragmentus, kas skar 20.�30. gadu notikumus un zināmā mērā izgaismo dzīvi bur�uāziskajā Latvijas valstī. Kadeļ tie�i �is posms būtu ieskata vērts? Vienā ziņā tādēļ, ka imperiālisma ideologi savās politiskajās diversijās piesārņo Rietumu pasaules masu informācijas līdzekļus � un jo sevi�ķi ēteru � ar Baltijas valstu vēstures mistifikācijām un falsif ikācijām. Ir skaidrs, ka hitleriskās Vācijas okupācijas periods ir pārāk nepievilcīgs, lai uz tā fona zīmētu vietējās bur�uāzijas antipatriotiskās izdarības. Toties �neatkarīgās� Latvijas divdesmit gadi ir tēma, kurā var saldensaldi izrunāties par demokrātiju, var mēģināt rotāt bur�uāzisko darboņu galvas ar patriotu, tautas intere�u paudēju oreolu.

Aktuāls ir arī cits aspekts. Aizrāvu�ies ar stāstī�anu un sevis attaisno�anu, �biju�ie� bez kautrē�anās mēģina novelt vainu par iekārtas krīzi uz saviem politiskajiem konkurentiem no citām partijām, līdz ar to atklādami valdo�o aprindu dziļo korupciju un negribu aizstāvēt tautas vitālās intereses iek�ējā un ārējā politikā. Tā ir negribēta pa�atmasko�anās. Kādreizējie kolēģi un oponenti cits citam norauj demokrātijas un patriotisma nimbu, ar kuru nepelnīti greznoju�ies. Tajās memuāru vietās, kur rakstītāji stāsta par sevi, savu partiju vai �ķiru, viņi, protams, ir subjektīvi, vienpusīgi, tendenciozi. Un, aizverot grāmatu, lasītājam paliks dīvains kopiespaids, ka visa �ī vēstures taisī�ana bijusi visai nenopietna manipulē�ana, ka bur�uāziskās diktatūras posms latvie�u tautas dzīvē tikai tāds īslaicīgs vēstures līklocis vien ir bijis un varēja arī būt nebijis. Tāda nejau�a, pie tam slimīga novirze no pilnasinīgas, progresīvas virzības ceļa mūsu nelielajai tautai prasīja milzīgus, nevajadzīgus upurus, veda pie rado�o spēku bezjēdzīgas iz�ķērdē�anas. Bur�uāziskie līderi iestūrēja Latvijas valsti strupceļā, nepārvaramās krīzes slīk�ņā iestiga kapitālistiskā saimniecība un nacionālā kultūra. Neglābjami bankrotēja tautas acīs gan liberālās, gan ekstrēmi nacionālistiskās mācības. Valdo�ās �ķiras kundzību nespēja nodro�ināt ne demokrātiskā, parlamentārā iekārta, ko pati bur�uāzija no�ņaudza, ne autoritārā kārtība, ko darbaļaudis padzina. Tautai palika viena izvēle, viena alternatīva � sociālisms. Un darbaļaudis, komunistu pārliecināti un vadīti, iz�ķīrās par jauno iekārtu 1940. gadā un atkārtoti apliecināja savu vēsturisko izvēli Lielajā Tēvijas karā. Arī tam var atrast apstiprinājumu biju�o politiķu memuāros.

�odien, pārlapojot 20. un 30. gadu Latvijas politiķu atmiņu grāmatas, īsti vietā ir senais teiciens �Tā paiet pasaules godība�. īstenībā gan ne godību, ne cēlumu nevaram saskatīt bur�uāziskās valsts vēsturē. Kā zināms, Latvijas Republiku deklarēja latvie�u bur�uāzisko politisko darbinieku saujiņa vācu karaspēka okupētajā Rīgā 1918. gada 18. novembrī ar �o pa�u okupantu atbalstu. Tās dibinā�ana tika forsēta, jo caur Valku un Daugavpili, padzenot vācu daļas, atgriezās latvie�u sarkano strēlnieku pulki, tika atjaunotas 1917. gadā nodibinātās padomes. Kaila un kusla bija Kārļa Ulmaņa sastādītā valdība � bez armijas, finansēm un teritorijas �, kad 1919. gada sākumā aizbēga ar tā saukto Kalpaka bataljonu (ap 300 karavīru) uz Liepāju. Trāpīga bija Andrieva Nicdras⁴ replika, ka Ulmaņa valdība turoties uz vācu durkļiem. Latvie�u tautas intere�u patiesā paudēja un aizstāve bija Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika, kas apvienoja vienā valstī visus trīs Latvijas novadus.

Jau pirmais fragments, kas ņemts no A. Plensnera⁵ grāmatas (R. Heila dienasgrāmatas), rāda, ka pati bur�uāziskās Latvijas valsts tap�ana tāds farss vien bijusi un būt vai nebūt valstij � to nosacīja Rietumu diplomātu politiskā spēlīte un kaprīzes. Diez vai Plensners pats lāgā bija apjautis, ka viņa publicētā ASV speciālā dienesta virsnieka Roberta Heila dienasgrāmata skan kā izsmiekls Latvijas �patstāvībai� un �neatkarībai�. Ka amerikānis pavisam skaidri ņirgājas par pagaidu valdības galvas K. Ulmaņa politisko niecību, jo tas ļauj sevi raustīt ka no�ēlojamu marioneti. �Bet kā jūs varat pacelt farsu par kaut ko ļoti aishilisku?� ironizē R. Heils par �brīvo Latviju� un tās līderiem. Un te nav ko iebilst. Heils pazīst savas valdības viedokli, ir pret �ādu iluzoru pundurvalstu meistaro�anu. Reālais, ko viņ� varot saskatīt, esot Latvijas autonomija nedalāmajā � piemetināsim, kapitālistiskajā � Krievijas impērijā. Tā, lūk, runājot Andrieva Niedras vārdiem, tās lietiņas tika taisītas!

Zīmīgi, ka tūdaļ pēc A. Plensnera grāmatas iznāk�anas pie autora steidzās Pāvils Klans (Kovaļevskis)⁶ � kādreizējās hitleriskās �Tēvijas� galvenais redaktors, lai samontētu interviju. Tāds tādu saprot � abi senie abvēra aģenti un latvie�u kolaboracionistu idejiskie vadoņi vācu okupācijas laikā! So dialogu bija organizējis ekstrēmo un reakcionāro nacionālistu rupors � �Laiks�⁷. Dro�i vien �Daugavas vanagi�⁸ bija apķēru�ies, ka viens no viņu pulkve�iem �ķībi aizpļāpājies un iegāzis sevi un visu kompāniju. Pēc tādas grāmatas izlasī�anas ta�u var secināt, ka neatkarīgā Latvijas valsts tāds uzspēlēts farss vēsturē vien bijis. Ko tad pārmest Plensneram un policejiskajiem nacionālistiem, ka viņi lauza zvērestu Ulmanim un piekrita, ka Hitlers 1941. gadā ar vienu spalvas vilcienu nosvītroja Latvijas vārdu. Bet varbūt Plensners arī agrāk uzskatījis Ulmaņa valsti par farsu? Vēl būdams Berlīnē Latvijas militārais ata�ejs, viņ� sāka kalpot abvēram⁹.³

Lai kā arī būtu bijis, bet Klāns (Kovaļevskis) steidza pie sava domu biedra un sāka runāt par jautājumu, kas satrauca emigrācijas ekstrēmistiskās aprindas. Viņ� �Laikā� 1978. gadā teatrāli taujāja: �Vai, pēc jūsu domām, Latvijas valsts (domāta bur�uāziskā Latvija � red.) uzskatāma par nejau�as izdevības rezultātu, kā to daudzkārt uzsver cittautu vēsturnieki, jeb vai tā ir visā tautā nobriedu�as brīvas gribas apzinīga konsekvence?�⁴ Sī jautājuma otrā daļā jau ir dota gatava atbilde, sak, lai intervējamam atkal nesamisās. Ta�u pats jautājums tie�ām ir būtisks un visai neērts, un netīkams ekstrēmistis-kajām aprindām. Brīnums, kur �Laikam� radās dū�a par �o ķecerību skaļi izteikties! Redz, kas par nejaucību: kaut vai domās pieļaut, ka bur�uāziskā Latvijas valsts varētu būt bijusi nejau�s atgadījums. Tiem, kas iedro�inājās �ādus vārdus ņemt mutē, �vanagi� savā laikā ne tikai aizbāza muti, bet aiz�ņaudza rīkli. Ta�u lieta tāda, ka ārzemju prese, ari vairāki Rietumu vēsturnieki, atļaujas visai nicīgi (bet pēc būtības pareizi!) izteikties par kādreizējām Baltijas bur�uāziskajām republikām kā imperiālistisko lielvalstu kreatūrām, kas nāku�as pasaulē visai negaidīti, pat to aizgādniekiem iepriek� neparedzot, tā teikt, pateicoties nejau�ībai, zināmu ārējo apstākļu sakritībai.

Amerikāņu vēsturnieks Stenlijs V. Peid�s, nekādu cieņu neizrādīdams, savā grāmatā par Baltijas valstu tap�anu nicīgi jautā: �Kā bija iespējams, ka supervalstu gadsimtā varēja rasties �ādas pigmejvalstis?�⁵ Peid�s savu atbildi rezumē sekojo�i: �Kā ikviens var secināt, nebija kaut kāda iepriek�ēja plāna, kas vestu pie Baltijas valstu nodibinā�anas, bet drīzāk tas bija vēsturiski neparasta spēku jūkļa producēts fakts Baltijas pēckara revolūcijas un intervencijas virpuli tajā reģionā, kas pastāvīgi pievilka lielvalstu centienus . .�⁶

�Īslaicīga, nedro�a līdzsvara� apstākļos � tālāk skaidro Peid�s � ar vietējiem �vājiem pūliņiem� esot izdevies nodibināt valstis, kas pajuku�as, kad zudis �is līdzsvars. Te var Peid�am piekrist, ja saprot, ka spēku �līdzsvaru� (lasi: pretsvaru) pret revolucionāro tautu Baltijā 1919. gadā radīja imperiālistiskā intervencija un ka tādēļ krita padomes. Un ka padomju vara tika atjaunota, tiklīdz imperiālistiskie Rietumi vairs nevarēja iespaidot spēku samēru Baltijā no ārienes; tad darbaļaudis ņēma atkal varu savas rokās. Peid�a atzinums ir svarīgs metodoloģiskā ziņā: tas akcentē ārējo apstākļu, resp., intervencijas iz�ķiro�o lomu �pigmejvaistiņu� tap�anā.

�Biju�ajiem� ir pamats uztraukties: te pēc būtības tiek noliegta viņu darbo�anās jēga gan pagātnē, gan tagadnē. �Neatkarīga Latvija� tāda himera vien ir bijusi, bet visa bur�uāziskā nacionālisma politika un darbība � pa�-iedvesta ilūzija. Tātad 18. novembra valsts ir izrādījusies tikai nejau�s fenomens, kas mirkli parēgojies vēstures notikumu virspusē. Taisni tā, kā savā laikā �lepnā dziesma�¹⁰ dziedāja par to, kas �iznirusi no dzelmes pusnaktī� � kas no kontrrevolūcijas baismā tumsas klēpja pasaulē nākusi.

Un tas viss bija jādzird ekstrēmajiem latvie�u nacionālistiem ne no komunistu, bet no bur�uāzisko pētnieku mutes. Klusēt tie�ām vairs nevarēja. Te jāpiebilst, ka Rietumu historiogrāfijā, kur palaikam valda izteiktas antikomunisma un pretpadomju tendences, pierimstot aukstā kara histērijai, 60. gados sāka iezīmēties visai interesanta nosliece, rakstot par Oktobra sociālistiskās revolūcijas notikumiem. Ieņemot uzsvērti objektīvistisku pozu (atzīstot apstākļu sakritību, bet noliedzot �ķiriskos spēkus un motīvus), da�i vēsturnieki un sovetologi vis�ēlīgi sāka atzīt revolūcijas uzvaras faktu un pat tās nozīmi Krievijā, bet arī tikai Krievijā. Nemainījās pie tam negatīvā attieksme pret revolūciju vispār.

Tagad es gribētu �dot vārdu� da�iem redzamiem bur�uāziskās historiogrāfijas pārstāvjiem.

Da�us būtiskus vēstures faktus un notikumus viņiem nācies atzīt, lai saglabātu �objektīvā� zinātnieka pozu.

Sākumā vārds jau pieminētajam sovetologam S. V. Peid�am, kas pazīstams kā Oktobra revolūcijas pētnieks un sadarbojas ar da�iem ārzemju latvie�u vēsturniekiem.

Vispirms vērību pelna �āda tēze: �Latvijā Ļeņina vārdi par pa�noteik�anos apliecināja savu milzīgo efektivitāti.� Peid�s, protams, negrib iedziļināties boļ�eviku nacionālā jautajuma nostādnē; viņ� noklusē �īs nostādnes dziļi zinātnisko un reizē vitāli tautisko būtību un akcentē tikai �īs programmas �pievelko�o�, t. i., propagandistiskās iedarbības aspektu. Ta�u svarīgi ir tas, ka bur�uāziskais pētnieks ir spiests apliecināt boļ�eviku programmas prioritāti nacionālā jautājuma atrisinā�anā. Un mēs varam tikai piebilst, ka LSD revolucionārais spārns, latvie�u lielinieki tie�i sludināja ļeņinisko tēzi par tautas pa�noteik�anās tiesībām � līdz pat tiesībām izveidot savu valsti.

Amerikas Savienotajās Valstis dzīvojo�ais latvie�u vēsturnieks A. Ezergailis ir izpētījis Zemnieku savienības¹¹ tap�anas gaitu, neslēpjot savas simpātijas pret �o partiju. Ta�u, analizējot revolūcijas notikumus, viņ� ir spiests konstatēt, ka Zemnieku savienība 1917. gadā cietusi vēsturisku sakāvi.⁷ Vērā ņemams ir �ī pētnieka secinājums: �Varbūt nekur Eiropā vai ari citā Krievijas daļā marksisma idejas nebija tik pilnīgi pārņēmu�as jaunatnes un inteliģences domas, kā tas bija Latvijā paaudzei, kas nobrieda laikā no 1900. līdz 1917. g.�⁸⁹¹² īstenībā gan Ezergailis atkārto tikai to patiesību, kuru pirms viņa atklātības brīdi bija izteiku�i (bet vēlāk no�ēloju�i!) tādi ekstrēmā nacionālisma ideologi kā A. Kroders, J. Lapiņ�, E. Virza un E. Brastiņ�. Atcerēsimies, ka pat 1921. gadā, kad latvie�u bur�uāzija vīzdegunīgi gozējās negaidīti saņemtās valsts varas saulītē, A. Kroders ļoti rezignēti atcerējās aizvadītās politiskās un ideoloģiskās batālijas: �Jaunstrāvniecības ievestais marksisms tātad bija pirmā ideoloģija, kura nāca Latvijā. [..] Savas pirmtiesības izmantodama, jaunstrāvniecība palika par valdo�o ideoloģiju. [..] Jaunstrāvniecība deva savu ideoloģiju, un tauta pieņēma, nevarēdama ne pie vienas citas ideoloģijas pārbaudīt Stu�kas�Jansona marksisma stiprumu, pareizību un saskaņu ar tautas dvēseli. (Ret. � V. S.)�⁸ Proti, marksisms bija pirmā un valdo�ā ideoloģija Latvijā un latvie�u lielinieki � tās nesēji. Tātad pavisam dabīgi bija arī tas, ka Latvijas iedzīvotāji 1917. gada revolūcijās gāja kopā ar lieliniekiem, kas cīnījās par padomēm un sociālismu. Bet latvie�u nacionālisms, kam bija necili raduraksti un tuk�a tautisko ideju tarba, cieta sakāvi pēc sakāves visās jomās, un tikai ārvalstu intervencija paglāba jau toreiz vēstures aizmirstībā slīksto�os.

Tie�i �ajā skatījumā saprotama arī J. Raiņa pozīcija, rakstot dramatisko poēmu �Daugava� 1916. gadā. Dzejnieka ilgas pēc Latvijas valsts visu laiku nacionālisti ir mēģināju�i konfrontēt ar lielinieku pozīciju, uzdodot J. Raini par bur�uāziskās Latvijas profētu. Pamat�ķiras dzejnieks ir pats rakstos apliecinājis, ka viņa domātā valsts ir �brīva Latvija brīvā Krievijā�, t. i., sociālistiska Latvija sociālistiskā Krievijā. Par kaut kādu bur�uāzisku Latvijas valsti toreiz pat nedomāja. Tas pats S. V. Peid�s, nesaudzējot savu �ķiras kolēģu pa�lepnumu, tie�i pasaka, ka jūsmigā mēļo�ana par bur�uāzisko Latviju sākusies tikai pēc Oktobra. Vēl pēc Februāra revolūcijas, viņ� raksta, latvie�u bur�uāzija prasīja autonomiju Latvijai kā �Krievijas neatdalāmai provincei�.¹⁰ Sai sakarībā ir visai zīmīga Peid�a piebilde: �Lai kādi arī būtu biju�i agrākie motīvi centieniem pēc Latvijas neatkarības, bur�uāzija drīz vien aptvēra, ka viņas pa�as eksistence Latvijā ir atkarīga no tā, vai izdosies zemi at�ķelt no Krievijas, kurā dominēja boļ�eviki.�¹¹¹² A. Ezergailis apstiprina, ka reformistiskie latvie�u sociāldemokrāti, kas pārmetās kontrrevolūcijas nometnē, sāku�i aģitēt par atdalī�anos no Krievijas � ari tāpat pēc Oktobra revolūcijas: �Meņ�eviki tomēr nekad nepieprasīja neatkarīgu Latviju, jo viņu domā�anas ietvaros neietilpa neatkarība. Tikai federatīvisma alternatīvas neiespējamība pēc boļ�evisma sacel�anās piespieda tos pieņemt neatkarību kā autonomijas pretstatu.�⁹ Tātad aklas �ķiras intereses, mainoties Krievijas sabiedriskajai iekārtai, diktēja latvie�u bur�uāzijai no�ķirt Latviju no Krievzemes, ar kuru � kā tika rakstīju�i un sludināju�i latvie�u censoņi jau pagāju�ajā gadsimtā � uz mū�iem ir nesaraujami saistījies latvie�u tautas liktenis, tās nākotnes cerības.

Latvie�u lielinieki, P. Stu�ka jau pirms pirmā pasaules kara bija teorētiski izpētīju�i nacionālā jautājuma būtību un izstrādāju�i politisko programmu �ajā jautājumā. Turpretim latvie�u ekstrēmie nacionālisti, kuri saista savu nostiprinā�anos ar 1917. gada notikumiem, pa�i atzīst, ka latvie�u bur�uāzijas (jeb pilsonības, kā viņi saka) rindās toreiz bijis pilnigs idejiski politisks juceklis. Ekonomiski vājajā un skaitliski sīkajā �ķirā pastāvēju�as da�neda�ādas, pat diametrāli pretējas orientācijas un nostājas, kas pat domās nepieļāva patstāvīgu Latviju. Piesauksim to pa�u emigrācijas memuāristu liecības:

�Pats galvenais cēlonis mūsu militārai nevarībai 1919. gada pirmajos mēne�os bija politiskas dabas: toreiz latvie�u tautas liela daļa neticēja Latvijas valstij, neatbalstīja Tautas padomi un pagaidu valdību .. Daļa pilsonības neticēja, ka reāli iespējama neatkarīga Latvijas valsts, un tā izturējās vai nu vienaldzīgi, vai pat �ķielēja ar vienu aci uz vācu reakcijas pusi, ar otru uz Vecās Krievijas aug�āmcel�anās iespējamību. Galvenā nelaime tomēr bija tā, ka daļa latvie�u kā pilsētās, tā uz laukiem simpatizēja boļ�evikiem un gaidīja sarkanos strēlniekus kā atbrīvotājus. (Ret. � V. S.)�¹³ Tā rezignēti atceras 1919. gadu labējais sociāldemokrāts Fēlikss Ciclēns.¹³

Ulmaņa tā laika �armijas� galvenais ideologs A. Kro-ders ir nosunījis ne tikai sarkanos strēlniekus, bet arī strēlnieku pulku augstākos virsniekus, kas �ar pavisam nedaudziem izņēmumiem� nav paliku�i Latvijas teritorijā, neticot bur�uāziskajai valstij, bet iestāju�ies krievu balt gvardu armijās, kas cīnīju�ās par nedalāmo Krieviju, tātad ari pret Latvijas valsti.¹⁴ Jājautā, kas tad nu bija tie �brīvās Latvijas� cīnītāji, kas aizbēga no sarkanajiem strēlniekiem uz Liepāju vācu dzelzs divīzijas paspārnē 1919. gada sākumā? Urrāpatriots A. Kroders, sevi un savus draugus uzteikdams, sit pie krūtīm un sauc, ka tā esot bijusi �fantastu saujiņa�, kas stāvējusi par �brīvo Latviju�.

Tā gan ir skaidra patiesība, ka 1919. gada sākumā bija palikusi tikai saujiņa, kas ticēja 18. novembra Latvijai, un vēlāk ne viņ� pats, ne arī cits loģiski sprie�ot nevarēja izskaidrot, kā �pagaidniekiem� vara tīri negaidīta iekritusi rokās.

Skaidra un reāla nacionālā jautājuma atrisinā�anas programma bija tikai nacionālistu aprietajiem lieliniekiem. Tā reizē bija internacionāla un patriotiska. Sekojot V. I. Ļeņinam, viņi mācīja, ka nacionālais jautājums ir pakārtots un ka nāciju un tautu patiesu atbrīvo�anu, to politisko un ekonomisko vienlīdzību var dot tikai sociālistiska revolūcija. Lielinieku pozīcija bija saprotama, to pieņēma latvie�u tautas vairākums 1917. gadā, un, kā redzējām, to neviens bur�uāziskais darbinieks nav spējis noliegt.

S. V. Peid�a grāmata �Baltijas valstu izveido�anās� ir piedzīvojusi vairākus izdevumus, un tajā ir vesela nodaja ar intriģējo�u virsrakstu �Latvia Chooses Bolshevism� (�Latvija izvēlas boļ�evismu�). Neapgā�ami fakti lika viņam secināt, ka latvie�u tauta 1917. gadā �izvēlējās padomju varu�. 1917. gadā notiku�o vēlē�anu rezultāti ir fakti, kurus arī bur�uāziskā historiogrāfija nevar noliegt un spiesta pieņemt. Peid�s analizē Vidzemes apriņķu zemes padomes (septembrī) un Satversmes sapulces (novembri) vēlē�anas, kurās, kā zināms, gandrīz 3/4 vēlētāju atdeva savas balsis par LSD, lielinieku izvirzītajiem kandidātiem. �Vēlē�anas notika un tika novadītas pilnīgi demokrātiskā veidā (ret. � V. S.),�¹⁵ spiests konstatēt bur�uāziskā parlamentārisma apoloģēts un ar to � pat no bur�uāzisko tiesību viedokļa � atzīt padomju izveido�anās likumību Latvijā 1917. gadā. Lielinieku saraksta uzvara vēlē�anās vēl pirms Oktobra tie�ām bija izcils politisks panākums � tautas masu vairākums bija viņu sociālistiskās programmas pusē. Ko pret to var iebilst t. s. �eirokomunisma� teorētiķi, kas līdz ar bur�uāzijas trubadūriem sociālistisko revolūciju un tās pārveidojumus mūsu zemē traktē kā nedemokrātiskus. Tas ir vēstures fakts ar milzīgu metodoloģisku nozīmi vēstures zinātnē: proletariāts mierīgā, pat konstitucionālā ceļā saņēma faktisko varu savās rokās. Sis vēstures fakts jau toreiz pilnīgi apstiprināja tēzi par sociālistiskās revolūcijas formu iespējamo daudzveidību.

Protams, Peid�s nevar un negrib būt konsekvents: viņ� pēc tam kaili apgalvo, ka boļ�eviki vēlāk esot zaudēju�i savu ietekmi Latvijā, un, galvenais, vēsturnieks aizmirst un negrib piemērot �o pa�u demokrātisma kritēriju, kad runa ir par 1940. gada Saeimas vēlē�anām Latvijā. Kā zināms, latvie�u tautas absolūtais vairākums izteica savu gribu � par padomju atjauno�anu.

Atgriezīsimies pie minētās A. Plensnera intervijas. Nav �aubu, ka atbil�u autors ir pats P. Klans, kas toreiz 87-gadīgā sirmgalvja mutē ielicis savu iracionālistisko filozofisko koncepciju. Abi viņi �izsaka no�ēlu� par tiem Rietumu vēsturniekiem, kas Baltijas valstu nodibinā�anas faktā saskata nejau�ību, gadījumu (varētu teikt ari � negadījumu!). Nē, nenosoda, ka to darītu, ja oponētu marksistiem, bet tikai no�ēlo... viņu tīri cilvēcisko nespēju saprast notiku�o: �Arī vēsturnieki ir tikai cilvēki... Arī viņiem ir savas simpātijas, kurām viņi var dot pat lielāku vaļu nekā mēs parasti dzīvē. Viņi nav arī tiesne�i, kuriem būtu kāda atbildība likuma priek�ā.�¹⁶ Neiedro�inās vis apiet savus maizes kungus! Pazemīgi atļauj �lielāku vaļu� militāri monopolistiskā kompleksa ideologiem, jo tie ta�u ir pretendenti uz pasaules kundzību.

Un tad seko pārsteidzo�s �metodoloģisks� vispārinājums: �Vismazāk tie�i vēsturniekiem vajadzētu runāt par gadījumu vai nejau�ību vēsturiskās parādībās.� Vai tas nozīmētu, ka ekstrēmā latvie�u nacionālisma ideologi nolēmu�i mainīt savu iejāto indeterminisma zirdziņu vēstures filozofijā? Tālāk KJāns liek Plensneram noraidīt, piemēram, H. Fi�era galēji indeterminisko viedokli, �kas visu uzskata par gadījumu ķēdi�. Brīnumi un zīmes! Un, jo tālāk, jo trakāk � intervētais ieteic orientēties uz... A. D�. Toinbija vēstures koncepciju, kura darbus � nudien! � latvie�u militārists pat sapnī nebūs redzējis. Nu, bet apgūt angļu liberālā vēsturnieka atsevi�ķas tēzes ir tīrais sīkums. Jo ne jau viss Toinbijs jālasa un jāzina � var izķert to, kas ekstrēmajiem parocīgs un noder. Toties ir vērts atsaukties: ievērojamā angļu vēsturnieka un sociologa vārdam kapitālisma pasaulē joprojām ir svars � viņ� jūtami ietekmējis Rietumu sociālo filozofiju. Ekstrēmajiem latvie�u nacionālistiem, izrādās, ir visai izdevīgi koķetēt ar Toinbija lokālo civilizāciju riņķo�anas koncepciju, kas pieļauj runāt par sabiedrības virzības �empīriskiem likumiem�. Jo sevi�ķi pieņemama (īpa�i no Toinbija agrīnajiem darbiem) viņa mācība par �rado�o mazākumu� kā civilizācijas virzītāju spēku. Uz �rado�ās elites� lomu Latvijas vēsturē, kā zināms, ir pretendējusi un joprojām pretendē latvie�u ekstrēmo nacionālistu virsotne.¹⁷ Un vai tad �o �koncepciju� neapstiprina tas fakts, ka jau �etrdesmit gadus �ī uzurpatoru virsotne izrīko pēc savas gribē�anas latvie�u emigrantu un to pēcnācēju sabiedrību, pirmkārt, kas viņiem jārunā un jālasa, ar ko jādraudzējas u tml.? Ak vai! tiem, kas atjaujas neklausīt un palaist muti.

Labi, piekrītu: ja Toinbijs, tad Toinbijs! Bet tad būtu jāpieņem arī angļu zinātnieka konsekvences: kļuvusi nespejīga risināt kārtējo sociāli vēsturisko uzdevumu, �rado�a elite� pārvēr�as par valdo�o mazākumu, kas vardarbīgi uzspie� savu gribu iedzīvotāju masai. Tā kļūst savu-l'.irl par �proletariātu� un galu galā sagrauj eso�o civilizāciju. Saki nu, ka dieva nav! Tātad arī pēc Toinbija iznāk, ka latvie�u ekstrēmā nacionālistiskā bur�uāzija ir kļuvusi par vardarbīgu parazītu, kas jāliek zem īk�ķa.

Redz�, kā iet, kad līdz galam neizlasa! Saprotams, ka loinbiju �oreiz ekstrēmisti izspēlēja, lai kaut kā atvairītu Rietumu kolēģu spriedumus par �brīvo Latviju� kā gadījumu, kā nejau�ību, resp., tās nevajadzību. Tendenciozs vēstures faktu tulkojums neizbēgami rada nekonsekvences ideoloģiskajās nostādnēs. Intervijas inscenētāji tomēr vairās lietot vārdus �likumsakarība�, �nepiecie�amība�. Jo vēstures dialektisks, zinātnisks traktējums, kas atklāj sabiedrības objektīvās likumsakarības, runā pretim nacionālisma koncepcijai. Tādēļ ekstrēmā nacionālisma ideoloģija jau savas veido�anās sākumos pirms septiņdesmit gadiem izmisīgi pretojās materiālistiskā pasaules uzskata ietekmei tautā un izvēlējās par savu filozofiju iracionālismu, kas neprasa loģisku argumentāciju un pieļauj patvarīgus traktējumus. Var uzskatīt, ka viens no pirmajiem, kas deklarēja latvie�u nacionālisma agnostisko un iracionālo ievirzi, bija ekstrēmistu patriarhs J. Lapiņ� rakstā �Ilūzijas un viņu loma sabiedriskajā dzīvē�, kuru 1915. gadā publicēja saimnieku avīze �Līdums�. Neviens nezinot, kas patiesībā esot pasaule, tādēļ cilvēka pasaules sapratne esot stiprā mērā celta uz ilūziju pamatiem. �Dodiet sabiedrības vairākumam ilūziju, ka viņa ideāls viegli sasniedzams, un katrs brīnīsies, cik aktīva un neuzvarama tikusi sabiedrība,� � tā pavisam viegli (un vieglprātīgi!) Lapiņu Jānis, iracionālisma karogu vicinādams, bija iedomājies atkarot marksisma-ļeņinisma mācības pārņemtos Latvijas iedzīvotāju prātus.¹⁸ Bet kas tad cits atlika nacionālismam kā mesties pretprāta filozofijas un ilūziju politikas viļņos: sak, varbūt nejau�ība, gadījums laimīgi izskalos kādā krastā. Un 1919. gadā viņiem paveicās � Rietumu imperiālistu intervencijas vilnis izmeta krastā figūras, par kurām pasaule neko nezināja. Tātad tie�ām nejau�ība, īslaicīgs līklocis vēstures aug�upejo�ā virzībā!?

Klans un Plensners paniski vairās arī no jēdziena �nejau�ība�. Marksisms, kā zināms, izprot dialektiskā vienībā nejau�ību un nepiecie�amību. Nepiecie�amības un nejau�ības dialektikas sapratne sevi�ķi svarīga attiecībā uz tā saucamo cilvēka �brīvo gribu�, ar kuru mīl operēt bur�uāziskā sociālā filozofija un uz kuru, kā redzējām, atsaucās arī Klans un Plensners. Noliedzot nejau�ību, tiek pieļauta fatāla neizbēgamība, kas izslēdz cilvēka brīvas rīcības iespējamību vispār. Tie�i fatālismu, starp citu, bur�uāziskie sociologi mēģina nekorekti uztiept marksismam. Kaut gan dialektiski materiālistiskā filozofija tie�i apkaro fatālo pasaules izpratni un pierāda, ka brīvība ir izzināta nepiecie�amība un ka cilvēka, �ķiras un visas sabiedrības brīvība nav meklējama �ķietama neatkarībā no objektīvajiem likumiem, bet spējā izlemt un rīkoties saskaņā ar tiem. Stenlijam Peid�am bija tiesības runāt par latvie�u tautas absolūtā vairākuma gribas izpausmi 1917. gada vēlē�anās, jo tautas griba ne tikai sakrita ar vēsturisko nepiecie�amību, t. i., sabiedrības likumsakarīgu virzību uz sociālismu, bet pirmo reizi vēsturē milzīgu masu rīcība izpaudās kā apzināta nepiecie�amība.

Klana un Plensnera pļāpā�ana par tautas �brīvās gribas� izpausmi paliek neargumentēta, gaisā karājoties. Viņu koncepcija nevar savilkt galus kopā: piemēram, noliedzot nejau�ību, atkrīt brīvas gribas iespējamība utt. Sapinu�ies pretrunās, autori jūt savu teorētisko bezpalīdzību. �Tāpēc ieteicu jaunajiem vēsturniekiem pieņemt kā faktu to, kas viņiem liekas pārsteidzo�s vai negaidīts un tomēr ir noticis fakts,� � tas ir vienīgais, ko ekstrēmā nacionālisma runas vīri var ieteikt emigrācijas vēsturniekiem. Proti, intervijā nekas nav pierādīts. Tas tie�ām bija fakts, ka Rietumu interventiein izdevās 1918.�1920. gados sasliet un nosargāt Latvijā bur�uāzisko valdību. Ta�u tā bija nejau�ība, sava veida �negadījums� vēstures gaitā, ka tai izdevās īslaicīgi pastāvēt. Arī pa�iem nacionālistiem tas bija �pārsteidzo�s un negaidīts� notikums. Mēs sakām, ka tas bija īslaicīgs vēstures līklocis, kas pavisam neizrietēja no sabiedrības virzības iek�ējā procesa, bet tika lielā mērā uzspiests no ārienes.

Intervijā izteiktajām ba�ām tie�ām ir pamats: vairāki emigrācijas �jaunie vēsturnieki� atsakās no bur�uāziskā perioda parādiskas glorificē�anas un attaisno�anas, mēģina patstāvīgi apjaust faktus un reālās sakarības. Ta�u vecos� tikai kaps iztaisnos � visi viņi ir antizinātniskās u ioiiālisma metodoloģijas varā. �Teorētiski� to visu ir klapējis� savos provokatoriskajos rakstos Uldis Ģērmanis: �Politiski vēsturiskā attīstība mums ir bijusi tik nelaimīga (ujā?!), da�ādi iracionāli faktori (piebilde un ret. � V. S ) uz latvie�iem iedarboju�ies tik spēcīgi, ka tādā situācijā esam nonāku�i.�¹⁹ Tā ir visai izdeviga pozīcija: atbildību par latvie�u bur�uāzijas neveiksmīgo, prettautisko politiku uzvelt... kaut kādiem netveramiem, iracionāliem faktoriem. Kā lai atturas neteikt, ka visa ekstrēmā nacionālisma godība, kas tautai bija jāapmaksā ar cie�anām un smagiem asinsupuriem, bija farss, politiska ilūzija, kas izauga no pretprāta filozofijas un �ovinistiskām vēlmēm!

Ne sociāli apjēgt notikumus, bet skaidrot tos ar kaut kādiem netveramiem faktoriem � tāda ir emigrācijas memuāristu pozīcija. Tā, gānīdams sarkanos latvie�u strēlniekus, tas pats A. Plensners raksta: �Vai kļūda nebija tikai latvie�u aizrautīgajā dabā � no viena ekstrēma citā? Un kādā mūsu kreisumā, kas sāk ataugt atkal trimdinieku bērnos? Un kam laikam nav cita izskaidrojuma kā iedzimtība.�²⁰ Lūk, arī jaunās paaudzes dumpo�anos emigrācijā un viņu nepaklausības neizbēgamību tēvi nesaprot. Un vainu par to visu uzgā� latvie�u gēnos ierakstītajiem musinātājiem instinktiem un kaislībām.

Lasītājs varēs iepazīties ar Latvijas bur�uāziskās valsts politisko un ekonomisko dzīvi tā laika divu lielāko politisko partiju darbinieku Ādolfa Klīves un Voldemāra Bast-jāņa skatījumā. Pirmais � biju�ais zemnieksavienības līderis un Latvijas bankas padomes ilggadīgais priek�sēdētājs, respektīvi, tās slaucējs un republikas ekonomiskās dzīves stūrētājs. Otrs � sociāldemokrātu virsotnes darbinieks un kādreizējais finansu ministrs, kas tāpat tika sildījis pirkstus valsts kasē, kaut Saeimā bija viens no kliedzējiem pret korupciju. Ja ticēt uzrakstītajam, tad viņi, protams, nav zagu�i, kukuļus ņēmu�i, �anta�ēju�i. Tie citi, tie citi!... Pirmais visu vainu uzveļ parlamentārismam un �kreisajiem�, otrs � diktatoriskajiem ulmanie�iem, kas, turēdami rokās kapitālistiskās valsts ekonomiskās sviras, atstūma savus politiskos konkurentus. �ķiet, ka no nebūtības �dzelmes izniru�ās� bur�uāziskās Latvijas valsts sociālpolitisko dzīvi trāpīgi raksturo tā pa�a V. Bastjāņa vārdi: �Tas bija krāp�anas un pla�as korupcijas sākums.�²¹

Bastjānim ir izdevies fiksēt daudzas bur�uāzisko aprindu tum�ās mahinācijas un noziedzīgās kombinācijas, parādot, kā tika piesavināti un iz�ķiesti valsts līdzekļi, parazītiski iedzīvojoties uz nodokļu maksātāju rēķina. Savās atmiņās viņ� raksta: �Pa pieciem se�iem Latvijas pastāvē�anas gadiem bija saradu�ies da�ādi uzņēmēji un veikalnieki, kuri uz atbrīvotas, bet galīgi nopostītas zemes atjauno�anas un cel�anas rēķina cerēja nopelnīt �naudiņu�. Tā kā gandrīz nevienam no viņiem pa�a personīgo līdzekļu nebija, tad tie, izmantojot savu pazī�anos un sakarus ar personām, kas atradās valsts naudas iestā�u � Latvijas bankas un Finansu ministrijas � priek�galā, viegli piekļuva pie valsts līdzekļiem, tos aizņemoties, bet ne ar ko nenodro�inot. Tā kā Finansu ministrijas un Latvijas bankas vadība toreiz gandrīz nepār traukti atradās Zemnieku savienības vadoņu K. Ulmaņa un A. Klīves draugu un biedru rokās, no kuru vidus pa lielākai daļai nāca visi �ie uzņēmīgie �zemes atjaunotāji� un �tautas labdari�, tad, protams, valsts līdzekļus tic bagātīgos apmēros saņēma un savus veikalus, piemēram, Latvijas tranzītu, Uniona banku, Latu un citus, nodibināja.�

Rietumu valstis vēl nebija paspēju�as de jure'⁵ atzīt pa�u sastutētās valstiņas, kad Latvijas valsts ierēdņi jau bija nekaunīgi apzagusies. Satversmes sapulce¹⁰, kā stāsta V. Bastjānis, 1920. gada nogalē atklāja �lielu valsts līdzekļu �ķie�anu un skaidri redzamu kukuļu ņem�anu�. Reizēm, protams, vaina meklējama bur�uāzisko darbinieku nemākulībā un ekonomiskā analfabētismā. Ta�u kā tad viņiem parādījās rēķini ārzemju bankās un nekustami īpa�umi Rīgā un provincē? Uz to skaidru atbildi tika devis dzejnieks Kārlis Skalbe, savā runā Satversmes sapulcē sacīdams: �Tas, kungi, ir fakts, viņi ir ņēmu�i kukuļus un, pat ņemdami kukuļus, nav ticēju�i Latvijas naudai, citādi viņi nebūtu kompromitēju�i ne sevi, ne Latviju, tūliņ pirkdami namus.� Redz� nu! Cik cildenu vārdu nebija sarīmēts par 18. novembra �vedējiem� un kādas izrādījās viņu reālās grimases. Un cik �dārga� īstenībā viņiem bija Latvija un tās gods.

Ārkārtīgi labvēlīgi apstākli tika radīti visādiem blē�iem un spekulantiem: kā sēnes auga privātas bankas, kam nebija sava pamatkapitāla, dibinājās visādi valsts fondi, ap kuriem kā medus podu pulcējās trani � visādi �dzīves atjaunotāji�. �It īpa�i no Zemnieku savienības un labā spārna aprindām, neizslēdzot arī viņu vadoni K- Ulmani un A. Beigu¹⁷,� raksta atmiņu autors. Sociāldemokrāts V. Bastjānis di�ojas ar to, ka viņ�, būdams finansu ministrs, Saeimā nikni kritizējis koruptantus un vēl tagad to turpinot. Ta�u �sociālistam� gan vajadzēja apjēgt, ka konstatētās korupcijas un tikumiskās pagrim�anas cēloņi jāmeklē ar viņa partijas palīdzību Latvijā atjaunotajās kapitālistiskajās attiecībās.

Latvijā toreiz valdo�ā bur�uāziskā kultūra, tāpat kā kapitālistiskā sociāli ekonomiskā un politiskā sistēma, pārdzīvoja dziļu krīzi. Pamat�ķiras dzejnieks Rainis sarkastiski pātagoja nacionālistiskās bur�uāzijas ideoloģisko tumsonību, tikumisko izvirtību, policejisko teroru un apspiestību.

Bagātas drēbes un ēsma,

Un grezni nami un villas,

Smar�ūdens, zīdi un zelts �

Vai tā jau kultūra ir?

Spaidi un spiegi, un bailes,

Un kārtība, celta uz varu,

Lo�metējs, durklis un �ķēps �

Vai tā jau kultūra ir?

Ticība, paklause, pātars Un paļauja valdo�ai varai:

�Dari ar mani, ko gribil� �

Vai tā jau kultūra ir?

Nē, tur nau cilvēka cieņas,

Tā mū�am nau kultūra jāsauc:

Brīve un savdarbs, un gars �

Tur mūsu kultūra būs.

(�Mūsu kultūra�, 1927)

Dzejnieks bija pārliecināts, ka patiesi nacionālas kultūras uzplaukumu varēs dot tikai konsekventa demokrātija, reāla brīvība, ko nes sociālisms,

Pilnībā tiek sniegta nodaļa, kur V. Bastjānis eksponē sevi kā finansu ministru, slavina M. Skujenieka �kreisās� valdības¹⁸ �stingro tin noteikto rīcību saimnieciskā laukā�. Lasītājam būtu jānotic, ka nu reiz apskaidrības saulīte uzlēkusi pie Latvijas debesim. Ta�u Bastjāņa īsajā godības laikā valsti apzaga vēl trakāk. Viņa aprakstītā cīņa pret korupciju ir pavisam verbāla. Pie tam pa�a atklātos bir�as spekulantus un blē�us viņ�, izrādās, nav izūtrupējis, pasaudzējis... humānu apsvērumu dēļ: sak, lai neizpostītu uzņēmējus un līdz ar to neciestu tautas saimniecība. Ne jau darba cilvēkam �kreisais� ministrs norakstīja aizņēmuma parādus.

Finansu ministrs zūdās par pasaules ekonomiskās krīzes nodarīto postu Latvijas tautsaimniecībai 20. un 30. gadu mijā. Tas pareizi! Pie tam lielvalstis centās no krīzes izķepuroties uz savu kreatūrvalstu rēķina. Par netaisnīgajiem rietumvalstu muitas tarifiem un banku likmēm sūdzas gan Bastjānis, gan Klīve. Te nu varēja gaidīt, ka sociāldemokrāts pacels balsi par to, ka izeju no bur�uāziskās saimniecības un kultūras krīzes Latvijai toreiz varēja dot sociālisms. Visās trijās atmiņu grāmatās, kuras Bastjānis izdevis emigrācijā, pat mājiens netiek dots par �ādu alternatīvu. Tā ir sociālizlīdzēju pilnīga kapitulācija kapitālismam. Un �ai rīcībai ir dodama politiska kvalifikācija � tā bija strādnieku �ķiras, darbaļau�u nodevība. Pie tam jezuītiska � uzdodoties par strādnieku cilvēku aizstāvjiem, vadoņiem.

Bastjānis nostājas demokrātijas (protams, bur�uāziskas!) prāģera pozā un nosoda zemnieksavienības fa�istisko pu�u. Un iedomājiet: viņ� nekautrējas piespraust sev demokrātijas bruņinieka etiķeti, kaut viņa grāmatās nav vārdiņa �antifa�isms� un neviena faktiņa par antifa-�istisko cīņu Latvijā. Interesanti, kā varēja aizstāvēt demokrātiju, necīnoties pret uzbrūko�o fa�ismu, kur� arī Latvijā samīdīja kājām demokrātiju? Ne Bastjānis, ne citi sociāldemokrātijas oportūnistiskie vadītāji necīnījās ne pret fa�ismu, ne par demokrātiju. Dzīvoja vienā mierā � no Ulmaņa pie�ķirtās solīdās pensijas un agrāk savāktām summiņām. Protams, �odien gau�as, ka Ulmanis atņēmis ienesīgos posteņus... Tie sociāldemokrātijas ierindnieki, kam patiesi rūpēja darbaļau�u un nācijas nākotne, neklausot partijas līderus, cīnījās vienotā antifa�istiskā frontē kopa ar komunistiem.

Vienai V. Bastjāņa grāmatai ir pagadījies trāpīgs nosaukums � �Gala sākums� (1964). Likteņa ironija ir tā, ka, runādams par Ulmaņa fa�istiskās diktatūras iepriek�-nolemtibu, tās neizbēgamu galu, viņ� patiesībā uzveļ kapakmeni arī Latvijas sociāldemokrātiem. Pats to negribē-dams, autors atmasko savu un citu sociāldemokrātu līderu politisko īsredzību: neviens no viņiem neesot ticējis, ka I atvijā iespējams fa�istisks apvērsums. �Es negribēju ticēt,� Bastjānis tēlo naivumu, ka �tāds latvie�u patriots un progresīvi noskaņots cilvēks� kā Ulmanis (?) spējīgs rīkot pu�u. Ulmanis viņam nav lielsaimnieku ideologs, �ķilas ienaidnieks, bet savējais � glu�i progresīvs kolēģis. Kuram, starp citu, būdams finansu ministrs, Bastjānis palīdzēja apblēdīt valsts kasi. Un tomēr �eit pateikts būtiskais � sociāldemokrātu līderi negribēja! Negribēja ticēt, negribēja cīnīties pret �savu� bur�uāziju, negribēja likvidēt kapitālismu, negribēja sociālismu.

Ā. Klīvem vismaz bija skaidra, kaut arī prettautiska politiska programma: gāzt demokrātisko iekārtu un �ievest Kārtību� ar atklātu bur�uāzijas diktatūru, aizbā�ot neapmierinātiem mutes. A. Klīve, protams, cen�as maksimāli kompromitēt un izsmiet ta laika parlamentāro kārtību un politisko partiju darbību. Iznīcino�i ir fakti par �tautas pārstāvju� tikumisko stāju, piemēram, par deputātiem �klapatotājiem�. Partijas tirgojās ar vēlētāju balsīm � deputātā vieta izmaksājusi 6000 latu. �Sevi�ķs ūnikums� izrādījās iek�lietu ministra postenī ieceltais Skuju Frīdis (G. Mīlbergs), anekdotisks rakstnieciņ�, aizsargu instruktors, brun�u mednieks un �rautotājs�. Ieblie� Klīve arī kolēģim Bastjānim, kuru tāpat Saeimā esot plucināju�i par �viņa pa�a koruptīvajiem nodarījumiem�. Pret Kārli Ulmani � savu �efu un prezidentu � Klīve izturas vēlīgi aizbildnieciski: kad viņ� mani paklausīja, � lietas gāja no rokas. Bet, kad to otru � Kredītbankas direktoru Andreju Bērziņu¹⁹ �, tad daudz kas esot sagājis grīstē. A Bērziņ� skaitījās toreiz bagātākais latvietis. Se�ās ārzemju bankās viņam biju�i lieli noguldījumi, tā ka varējis dzīvot cepuri kuldams, kur vien braukdams. Skauzdams veiksmīgāko sāncensi Ulmaņa svītā, A. Klīve paver mums slēptās informācijas apcirkņus. Ka saraustajai naudai bija latvie�u strādnieku un zemnieku sviedru cena, bet daļai arī parastās blēdības piesmaka, to Latvijas bankas padomes priek�sēdētājs noklusē. Esot gan biju�as ba�as �par Kredītbankas nekontrolēto, trūcīgi organizēto un pārāk pla�i izplesto kredītpolitiku�. Galu galā: tāda vārna pērta, fāda nepērta. Ko dod atsevi�ķu kļūdiņu un blēdību atseg�ana, ja visa politiskā un saimnieciskā sistēma bija satrūdējusi, ja pats Augstais nams � Saeima � bija korupcijas tārpa sagrauzts. �Visa dzīve gaja skaidri pretim postam.. Latvijas demokrātijās sabrukums sasniedza gatavību,� labpatikā berzē rokas Ā. Klīve. Un abi ar Bastjāni kā norunāju�i pagrie� lietu tā, it kā komunisti biju�i lielākie demokrātijas nīdēji.

Protams, ka strādnieku un zemnieku frakcijas deputāti Saeimā un nelegālā komunistiskā prese asi kritizēja iz-kurtu�ās bur�uāziskās demokrātijas nejaucības � parlamentārisma korupciju, atmaskoja valsts apzadzējus un strādniecības ekspluatētājus. Komunistu politika bija principiāla: vienīgais reālas izejas ce|� no krīzes, kuru pārdzīvoja bur�uāziskā Latvijas valsts un sabiedriskā iekārta, ir sociālistiskie pārkārtojumi.

Pavisam savā vīzē Ā. Klīve attēlo fa�istiskā apvērsuma gatavo�anu. Redziet, Saeima �iemarinēja� zemnieksavienī-bas iesniegto Satversmes reformas projektu 1933. gada l>eigās, kas it kā būtu paglābis parlamentāro iekārtu. �Kas palika pāri?� teatrāli vaicā Klīve un atbild: �Tas bija autoritārās vadības cej�.� Tikpat kā piespiedu�i �os taisīt pu�u. Ta�u Klīve nepasaka, ka Satversmes reformas projekts paredzēja dot neierobe�otas tiesības prezidentam un viņa sastādītajai valdībai, t. i., atvēra ce|u uz personisku diktatūru. Daudz patiesāk viņ� parāda apvērsuma sagatavo�anas apslēptās atsperes, kad runā par Ulmaņa konfidenciālo tik�anos Svarca restorānā²⁰ ar rūpniekiem un namsaimniekiem un vēlāk ari ar augstākiem ierēdņiem un virsniekiem, kas apsolīja savu atbalstu.

Svarīgs ir vēl viens 15. maija apvērsuma aspekts, kur� skarts vairākos emigrācijas memuāristu darbos: zemniek-savienībnieki biju�i līdz kaklam parādos, un tikai apvērsums paglābis viņus no tiesas. Te vieta citēt J. Karkliņa atstāstīto sarunu, kas notikusi �Jaunāko Ziņu� redakcijā tūdaļ pēc 1934. gada 15. maija: �Akurātcrs par notiku�o iedegas svētās dusmās, netaupa stiprus vārdus un izteicienus par demokrātijas nodevējiem. Skalbe izskatās skumj�, runā rezignēti par mūsu teļu kultūru, kas nu sāksies, bet Arvīds Kalniņ� kā profesors un lauksaimniecības pielikuma vadītājs zina tos pu�a īstos iemeslus � Zemnieku banka izsaimniekota.�

Da�as epizodes no Ā. Klīves memuāriem ir vērts pieminēt. Piemēram, ģenerālis R. Bangerskis²¹ esot di�ojies, ka viņ� nu gan neatbalstī�ot Ulmaņa pu�u un aizstāvē�ot konstitūciju. Bet, tikko uzzinājis par apvērsumu, � atsūtījis �vispadevīgāko apsveikumu�. Uz mata tāpat kā hitle-rie�u okupācijas laikā: tad Bangerskis izrādījās vispadevīgākais asiņainā SS reihsfīrera Himlcra paveļu izpildītājs. Un vēl viena detaļa. Ulmanis, gatavodams apvērsumu, ne-isot meklējis kultūras darbinieku atbalstu, pret kuriem vispār bijis ļoti atturīgs. Tas saprotams. Lielsaimnieku �Saulvedim� nebija draugu rado�ās inteliģences vidu, kur valdīja spēcīgas demokrātisma tradīcijas. Vienīgais sirdsdraugs � �galma� dzejnieks Eduards Virza, kur� pats lādēja visu demokrātisko inteliģenci.²² Ari memuā-risti atturas no kultūras dzīves apskata, tādēļ krājuma �ī puse paliek neapgaismota.

A. Klīve kopa ar citiem savas partijas un �ķiras draugiem, �vadoņa� paraugam sekodami, izsaimniekoja Latviju � tas iek�politisko un ārpolitisko kapitālu. Par to skaidru pārskatu sniedz divu viņa valdības augstāko ierēdņu liecības: biju�ā ārlietu ministra Vilhelma Aluntera un Ārlietu ministrijas departamenta direktora Artura Stegmaņa atmiņu raksti. Abi viņi � sava laika valdo�ā re�īma un ideoloģijas piekritēji. Ta�u tālākie vēstures notikumi, kas satricināja pasauli un pamatos pārmainīja latvie�u tautas likteni, ir liku�i viņiem daudz ko pārdomāt. Viņi pa�i atzīst, ka �is noskaidro�anas process ir bijis ilgs un sāpīgs. Toties tas uzskats, kas pretrunās dzimis, ir dziļ� un noturīgs. Un piebildīsim, ka V. Muntera un A. Stegmaņa piestā�anās pareizā krastā nebija nejau�a. Pēc būtības jau 30. gadu beigās bija sākusies � varbūt pa�iem pat ārēji nemanāmi � visu patieso latvie�u patriotu attālinā�anās no �ovinistiskajiem urrāpatriotiem. No tiem, kam Latvijas valsts bija vajadzīga sava kapitāla vairo�anai un kam tautas liktenis nerūpēja. Ja nāk cita vara � kaut vai Hitlers un pats nelabais (J. Lapiņa vārdi!) �, kas ļauj turēt klausībā un ekspluatēt pa�u �tautie�us�, tad pieņemama arī tā. Un, lūk, 1940.�41. gadā notika vēsturiska no�ķir�anās. Latvie�u bur�uāzijas vairākums un tās līdzskrējēji nostājās par hitlerisko Vāciju, kurā redzēja (bet aplami cerēja!) savu vienīgo glābiņu no padomēm. Zvērīgais antikomunisms aizmigloja acis, padarīja politiski aklus, neļāva saskatīt drausmīgo perspektīvu � savas nacionālās kultūras sagrau�anu un nācijas fizisku iznīcinā�anu, ko pareģoja Hitlera �Mein Kampf� un ko solīja hitleriskās Vācijas uzvara karā. Bija cilvēki, kas saprata galvenās briesmas � hitlerisma nāves draudus Latvijai. Un starp tiem bija ari V. Munters, A. Slegmanis un vēl citi bur�uāziskās Latvijas darbinieki. Dzives loģika veda tālāk. Redzot, ka Anglija un ASV atsakās garantēt valstij dro�ību pret vācu militārisma agresiju, viņi nonāca pie nākamā slēdziena � latvie�u tautas vitālo intere�u aizstāve var būt tikai Padomju Savienība.

Abu memuāristu uzmanības centrā, dabigi, ir ārlietu resora darbība un starptautiskā politika. A. Stegmanis pārsvarā atstāsta notikumus no savas diplomāta dzīves. V. Munters toties pārdomā un izvērtē pasaules valstu politiku un prot izdalit svarīgākās starptautisko mezglu problēmas. 60. gados republikas un centrālajā padomju presē tika publicēti vairāki biju�ā ārlietu ministra asi polemiski ievirzīti raksti, iespiestas divas viņa grāmatas.²³

A. Stegmanis sola �pastāstīt patiesību par da�ām epizodēm un vērojumiem�, un viņa dotie raksturojumi atsevi�ķiem valstsvīriem un notikumiem ir trāpīgi, patiesi. Steg-manim piemīt cilvēciskas vājībiņas, ir simpātijas un antipātijas. Trāpīgi iezīmēti da�u biju�o Latvijas sūtņu vaibsti, piemēram, M. Valtera �ārkārtīgā lielummānija�, arī iepriek�minētā �Kredītbērziņa� (Andreja Bērziņa) kukuļņem�ana un mahinācijas ar UTAG²² repatriējamo vācie�u īpa�umu likvidācijas lielās. Palieko�u iespaidu uz jauno latvie�u diplomātu atstājusi tik�anās ar Padomju valsts sūtņiem V. Antonovu-Ovsejenko, M. Ļitvinovu, A. Kolontaju un tautas komisāru A. Mikojanu. Aprakstot Teodora Netes noslepkavo�anu, Stegmanis, protams, varēja nezināt, ka te roku pieliku�i ari Latvijas slepenie dienesti.

A. Stegmanis stāsta par diviem redzamiem bur�uāziskās Latvijas valsts darbiniekiem � ģenerāli J. Balodi un ministru V. Munteru. Ģenerālis bija Stegmaņa ģimenes tuvs draugs, un mēs ticam, ka personiskās sarunās viņ� varēja būt daudz atklātāks, izsakot, piemēram, savas patiesās domas par Ulmaņa re�īmu. Kā arī tam, ka ģenerālis nebija tik dro�s, lai kaut ko iesāktu, un ka līdz ar to da�u pēckara memuāristu improvizācijas par J. Balo�a vadīto slepeno sazvērestību pret �vadoni� ir skaidra mistifikācija.

A. Stegmanis visai temperamentīgi atspēko dzirdēto apbalvojumu, ka ģenerālis Balodis �esot bijis vācu draugs un pat Hitlera agresīvās politikas aizstāvis�. Kalpakie�u²³ � sadarbiba ar vācu militāristiem 1919. gadā un vēlāk nav noliedzama, un par fon der Golca²⁴ un landesvēra²⁵ noziegumiem un slepkavībām vēsture ir uzlikusi savu atbildības tiesu arī Balodim, kam Kalpaks it kā esot teicis: palieciet manā vietā! Ta�u varam piekrist, ka reālās vēstures virzības gaitā � īpa�i pēc tam, kad Ulmanis atstūma ģenerāli no līdzvaldības, �lepnas dziesmas� norieta laika, � ģenerālis sāka pārvērtēt savas iepriek�ējās pozīcijas. Ari tam, ka otrā pasaules kara priek�vakarā, pārsprie�ot iespējamās orientācijas, viņ� �neparasti asā formā� uzstājies par to, ka �nekādā ziņā nedrīkstētu izvēlēties Vāciju�. Arī V. Munters liecina par to, ka J. Balodis pēckara gados, kaut arī ticis represēts, ļoti kritiski vērtējis latvie�u bur�uāzisko politiķu tuvredzību un negud-rību pirmskara Latvijā un pēckara emigrācijā. �..Satiekoties vai ik dienu ar ģenerāli Jāni Balodi, mēs neskaitāmas reizes pārdomājām un pārrunājām mūsu tautas pagātnes un nākotnes ceļus. Bija laika sprī�i, kad mēs ar skumjām un sa�utumu sūrojāmies par to, ka daudzi tautie�i ārzemēs līdz pat �ai dienai neizprot un pareizi nenovērtē nedz pirmskara politisko situāciju, nedz arī starptautisko stāvokli un pa�reizējos apstākļus dzimtenē.� J. Balodis, protams, bija un palika savas �ķiras dēls, ta�u nav pamata kategoriski noliegt, ka lielā vēsturiskā lūzuma laikmetā viņa pasaules izpratnē nebūtu noticis būtisks pavērsiens.

A. Stegmanis pastāsta arī par savu biju�o �efu V. Mun-teru. Atmiņu autors atzīst ārlietu ministra apdāvinātību un spējas un to, ka viņam jāpateicas ministram par savu karjeru. Atsaucoties uz J. Balodi un da�iem citiem tā laika darbiniekiem, A. Stegmanis runā par tādām V. Muntera rakstura vājībām kā iedomība, par viņa kaprīzēm un dīvainībām, kuras nekā nevarot izskaidrot. Piemēram, ārlietu ministra neiecietīgo attieksmi pret bur�uāzisko Igauniju: �..man likās savādi, ka antipātija pret tautu, kuras asinis ritēja arī viņa dzīslās, bija vēl pieņēmusies.� No teksta gan izriet, ka runa varēja būt par V. Muntera antipātijām pret kādiem igauņu valstsvīriem, ne jau pret tautu. Bet, tā kā �ādas rīcības motīvi netiek uzrādīti, tad stāstītais paliek subjektīva pārsprieduma līmenī. To visu mēs sakām ne tādēļ, lai �palabotu� stāstītāju, � katram tiesības stāstīt tā, kā pagāju�ais �iestrēdzis� atmiņā. Savdabīgu psiholoģisku �oku Stegmanis nepārprotami pārdzīvojis 30. gadu beigās, kad Munters atstūmis viņu no aktīvas darbības un nepieaicinājis pie svarīgu ārpolitikas jautājumu izlem�anas. Un kas to zina: varbūt skaidri jūtamo vēsumu pret ministru diktējusi � kaut tikai zemapziņā! � �ī pārinodarījuma sajūta. Pats Munters vairs nevar pastāstīt, kādē| viņ� �vienpersoniski� (kā �ķiet �odien memuāristam) kārtojis lietas. Stegmanis stāsta: �Nerunājot par vienkār�o tautu, ari t. s. �augstākā latvie�u sabiedrība� Munteru necienīja, uzskatot viņu par sve�tautieti un gandrīz vai par Vācijas aģentu.� Skaidrs, ka darbatauta necienīja Ulmaņa galma kamarilju. Un �augstākā sabiedrība� � ekstrēmo latvie�u nacionālistu elite � tie�ām necienīja Munteru un neciena viņa vārdu vēl �odien. A. Plensners un A. Kroders tērgāja, ka 30. gadu beigās ekstrēmistu iecerētā pu�a mērķis bijis nevis padzīt Ulmani, bet atbrīvot viņu no �kāda kunga� negatīvās ietekmes.²⁴ Ar �o kungu neap�aubāmi domāts Vilhelms Munters. Neviens lāgā nevar pateikt, kāda bija viņa ietekme un vai vispār tā bija. Ekstrēmistus satracināja un joprojām ērcina tas, ka V. Muntera 1939. gadā uzņemtais reālpolitiskais kurss � orientēties uz sadarbību ar PSRS � bija un paliek kliedzo�ā pretrunā ar viņu pa�u uzkarsēto �ovinismu, antirusismu un antikomu-nismu. Munters tāpat bija nacionālists, bet bez pretīgā �ovinistiskā viepļa. �Tagad, kad atceros pirmspadomju Latvijā kultivēto attieksmi pret Padomju Savienību, neuzticē�anos, kam pievienojās iedomāts pārākums un bailes, mari ir kauns par mūsu tā laika �auro, mietpilsonisko apvārsni,� tā visai delikāti Munters raksta par tālaika �ovinistu noskaņām. Iespējams, kādreiz kla�oja, ka Munters ir �Vācijas aģents�. Ta�u hitlerie�u okupācijas laikā latvie�u �ovinisti visi kā pēc komandas sāka presē brēkt: Munters bijis �Krievijas aģents�. Neviens cits bur�uāziskās Latvijas darbinieks nav ticis tā gānīts un lādēts... Tā tas turpinās līdz pat �ai dienai. V. Muntera pozitīvā attieksme pret PSRS tiek izskaidrota ar... viņa krievu izcelsmes sievas ietekmi. Nevarēdami nekā apgāzt manu atsauksmi par V. Muntera grāmatām, kas tika publicēta �Cīņā� un �Dzimtenes Balsī� 1983. gada beigās, Minhe-nes radiodiversanti ar to tik nodarbojās, ka tenkoja par ārlietu ministra dzīvesbiedri.

Latvie�u �ovinisti, kas kara laikā par lēcu virumu pārdeva godu un dzimteni vācu okupantiem, visus mēra ar Iasistu �coll�toku�. Ja esi patriots un padomju draugs vai piekritējs, � tātad �uzpirkts Maskavas aģents�, �komisāru un komunistu algotnis�.

LKP Ārzemju biroja sekretārs J. Krūmiņ� (Pilāts), runādams 1935. gadā Kominternes VII kongresā Baltijas valstu komunistu vārdā, izdarīja svarīgus secinājumus.²⁵ Ikvienam domājo�am cilvēkam jāiz�ķiras: �Vai nu kopā ar hitlerisko Vāciju � par kara izvēr�anu, kas vedīs pie zemes pilnīgas izpostī�anas, vai kopā ar Padomju Savienību � uz ciņu par mieru, par nacionālās brīvības iekaro�anu un nostiprinā�anu.�

J. Krūmiņ� (Pilāts) uzsvēra, ka antifa�istiskajā, pret-hitlcriskajā kustībā ir jāsaista visi patriotiskie spēki, arī tā vidējās bur�uāzijas da|a, kas izrāda prethitlcriskus noskaņojumus un cen�as pēc miera saglabā�anas.

Muntera un Stegmaņa celi un domu gājieni ir at�ķirīgi, bet viņu likteņu gaitās ir viena svarīga sakritība, un tā skan unisonā ar tautas likteņgaitu. Viņiem iznāca viscie�āk saskarties ar hitleriskās Vācijas diplomātiem, iedziļināties un izprast tre�ā reiha ārpolitikas ekspansionistisko būtību un apjaust, ka Latvijas valsts un tās tauta būs �is agresijas upuris, ja pret to necīnīsies.

A. Stegmaņa apziņā pirmie neticības asni pret Hitlera �miermīlību� izdīga, strādājot Berlīnē par Latvijas sūtniecības padomnieku. 1938. gadā viņu izraidīja no Berlīnes būtībā par �pretvācu nostāju�. Savukārt, kopā ar Munteru piedalīdamies Tautu Savienības darbā Zenēvā 1938. gadā, jaunais latvie�u diplomāts varēja ieskatīties rietumvalstu politikas aizkulisēs un saprast, ka Anglijas un Francijas valdību pamatmērķis ir atraisīt Hitlera agresiju pret PSRS. Tādē) anglofranku valstsvīri nedos garantiju Baltijas valstīm.

Tās bija ilgsto�as un moko�as pārdomas. Bija ne mazums �aubu brī�u, līdz kvalificētie diplomāti iz�ķīrās. �Ta�u es drīz pārliecinājos,� rakstīja V. Munters, �ka no tām neko nevar gaidīt, jo Francija un Anglija ne tikai nespēja veikt efektīvus pasākumus pret tre�ās impērijas agresīvo politiku, bet pat nostājās uz samierinā�anās ceļa, lai par katru cenu izvairītos no bruņota konflikta un uzrīdītu Vāciju Padomju Savienībai.� Nostāties pret Vāciju nebija grūtākais solis. Bija jāatsakās no �orientācijas uz rietumvalstīm�, kas bija Latvijas valsts diplomātijas alta un omega.

Vēsturnieku pētījumi pēc kara ir pilnīgi apstiprināju�i V. Muntera un A. Stegmaņa viedokli par Anglijas valdības divkosīgo rīcību attiecībās ar Baltijas valstīm. Par to raksta ne tikai padomju, bet arī Rietumu vēsturnieki. Sājā sakarībā ievērību pelna ASV vēsturnieka E. Andersona raksts �Anglijas politiskā nostāja pret Baltijas valstīm�.

�Kop� I pasaules kara beigām Igaunija, Latvija, Lietuva uzskatīja Angliju, gan ne visai pamatoti, par savu aizstāvi.. No vienas puses, Anglija aizturēja Baltijas valstu saimniecisko sabrukumu, uzpērkot �o valstu lauksaimniecības ra�ojumus. Bet, no otras puses, Anglija izdarīja saimniecisku spiedienu uz Latviju, Igauniju brīdi, kad abas valstis gribēja papla�ināt savu tirdzniecību ar Padomju Savienību laikā, kad britu un padomju attiecības bija noslīdēju�as ļoti zemu. Ta�u tas netraucēja Angliju aiz Baltijas valstu muguras tirgoties ar Padomju Savienību. Starp citu, varam atzīmēt, ka Baltijas valstis laikā starp abiem pasaules kariem, sevi�ķi 20. gados, noderēja par tramplīnu Anglijai, lai izspiegotu Padomju Savienību. Bet vispār Anglija sniedza Baltijas valstīm tikai morālu atbalstu un nepalīdzēja tām militārā, politiskā un saimnieciskā ziņā.�²⁶

Pēdējo impulsu iz�ķirties V. Munteram deva Anglijas un Francijas diplomātu skaidri saredzamā sabotā�a Maskavas apspriedē 1939. gadā. �Ta�u pēc Anglijas, Francijas un Padomju Savienības sarunu izjuk�anas Maskavā pēdējās cerības, ka rietumvalstis atbalstīs mūsu neitralitāti, izgaisa. Mēs palikām vieni.

Bija jāizvēlas. Un tas tika darīts, noslēdzot savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību, ko pēc kārtas izdarīja Igaunija, Latvija un Lietuva.

Es atzīstos, ka �ī izvēle nebija viegla un to noteica toreizējā situācija, kad cita ce|a nebija.� V. Munters personīgi piedalījās savstarpējās palīdzības līguma izstrādā�anā un parakstī�anā Maskavā 1939. gada 5. oktobrī. �Mēs sapratām, ka tas ir pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, bet mēs arī sapratām, ka tikai tā var saglabāt latvie�u tautu, nodro�ināt tai mieru, nepieļaut, lai to aprītu Vācija (ret. � V. S.). Līguma paraksti�anu tiklab dzimtene, ka arī ārzemēs uzņēma labvēlīgāk, liekā es biju gaidījis.�

Ekstrēmie latvie�u nacionālisti to visu nevar piedot V. Munteram un sauka viņu par atkritēju. No �ovinistu aprindām Munters tie�ām bija �atkritis�. Viņ� saprata dziļāk, redzēja tālāk un nostājās patriotiskā pozīcijā. Ekstrēmie nacionālisti savā tuvredzībā padevīgi klanījās tautas niknākajiem ienaidniekiem � ģermāņu militāristiem un piekalpoja ar �aujamo ieroci un spalvu visu laiku lielākajam tirānam � Hitleram. Viņi atkrita no latvie�u tautas. Likumīgi ir tas, ka vēsture izsvītro tādus no tautas piemiņas.

Latvie�u tauta zina, ko dara: tā ceļ nākotnes sabiedrību. Tādē| tai vajadzīgs miers. Miera alkst visas pasaules tautas. Miers un cilvēces liktenis ir nedalāmi. Jauna kara, �oreiz kodoltermiska kara, kurinātājiem būtu tikai nedaudz jāpiepūlē sava fantāzija, lai iztēlotos, kā atompek-les ugunīs sadegs viņi pa�i un nebūs, kas uzsprau� krustu viņu globālajam kapam.

Grāmatas ievadvārdus gribētu nobeigt ar citātu no V. Muntera �Pārdomu� noslēguma, kurā viņ� visai savdabīgi apliecina latvie�u tautas izvēlētā ce|a likumību: �Uz brīdi pieļausim, ka pa�reizējās Latvijas vietā būtu pirmskara Latvija. Ari tai būtu jāizvēlas starp divām nometnēm � sociālistisko un kapitālistisko. Es ne�aubos par latvie�u tautas izvēli: tā izvēlētos sociālistisko nometni. [..] Es neslēpju, ka dzimtajā Latvijā ne viss vēl man �ķiet tāds, kāds tas varēja būt, kādam tam jābūt un kāds tas noteikti būs padomju dzīves apstākļos. Bet es esmu pārliecināts, ka manas tautas dzīvā spēka saglabā�ana, tās aizvien lielāka labklājība, mierīga dzīve un tam nepiecie�amās garantijas ir nodro�inātas.�

PAR AUTORU

ASV speciālā dienesta virsnieks Roberts Heils darbojās amerikāņu misijā, kas 1919. gada pavasarī uzturējās Liepājā. Liepājā tajā laikā bija patvērusies bur�uāziskās Latvijas t. s. pagaidu valdība. Misijas uzdevums bija regulāri ziņot ASV prezidentam V. Vilsonam uz Parīzi, kur tolaik notika sabiedroto Miera padomes apspriedes, par politisko un militāro stāvokli Latvijā, kā arī novērot un atbalstīt K. Ulmaņa valdības, vācu un baltvācu kontrre-volucionārus ģenerāļa R. fon der Golca vadībā.

Roberts Heils savas darbības mēne�os Liepājā rakstīja dienasgrāmatu, kas vēlāk Savienotajās Valstis piedzīvoja publikāciju. Ieraksti dienasgrāmatā satriec �aurās nacionālistiskās aprindās popularizēto leģendu par bur�uāziskās valsts tap�anas periodu un parāda, ka pagaidu valdībai un tās prezidentam Ulmanim bija no�ēlojamu marione�u loma imperiālistisko lielvalstu intrigās pret jauno Padomju Krievijas republiku.

Publicējam fragmentus no R. Heila dienasgrāmatas (1919. gada 7. aprīlis � 11. maijs), kas ar nodaļas virsrakstu �Amerikānis 1919. gada notikumos Liepājā� bija ievietota bur�uāziskās Latvijas pulkve�a un militārā ata�eja, okupācijas laikā � latvie�u leģiona ģenerālinspekcijas �tāba priek�nieka Aleksandra Plensnera atmiņu grāmatā �Divdesmitā gadsimta pārvērtības�, kura iznāca 1978. gadā Stokholmā.

Pirmdien, 1919. g. 7. aprīlī.

Pulksten astoņos sasniedzām ieeju Liepājas ostā. Tā kā jūras kartē bija atzīmēti da�i kuģu vraki tuvu pie ieejas un da�as bojas, kuru tomēr nebija, tad mēs signalizējām britu vieglajam kreiserim, kas atradās iek�pusē: �Vai ir kādi �ķēr�ļi mūsu iebrauk�anai?� �Limijs� signalizēja atpakaļ: �Jūsu iebrauk�ana akceptēta. Mums nav iebildumu.� Mūsu kapteinis smējās par �o britu iedomības mazo paraugu un savukārt signalizēja viņiem: �Es teicu: �ķēr�ļi (obstruclions), ne iebildumi (objektions).� Pēc tam tūlīt parādījās laiva ar angļu virsniekiem, kas mums parādīja ceļu un bija pati laipnība. Visa �ī epizode man likās mazs piemērs, kā Anglija sagādā sev tiklab ienaidniekus, kā draugus.

Noenkurojamies ārējā ostā ap pīkst. 8.30. Viņa Majestātes kuģis �Kaledons� ar viceadmirāli Kovantu un divi britu iznīcinātāji novietoju�ies tie�i uz ziemeļiem no mums. Tā ir mākslīgi radita osta ar gariem jo gariem viļņlauzējiem moliem, lai Liepāju padarītu par vienu no galvenajām krievu Baltijas ostām. Tā arī piemērota �im nolūkam, jo ir vienīgā lielā krievu Baltijas osta, kas pilnīgi brīva no ledus.

Mēs izkāpām malā ap pīkst. 9.30 pie tilta, kas savieno veco un jauno pilsētas daļu. Pie latvie�u muitas mājas mūs pienācīgi apturēja latvie�u muitas ierēdnis, bet sargkareivis tomēr bija vācietis pazīstamajā savas cilts zilganpelēkajā uniformā. Pilsētā patlaban, liekas, ir ģenerāļa fon der Golca galvenais �tābs. Viņ� ir vācu pretboļ�evis-tiskās armijas komandieris �eit. Saka, ka viņa rīcībā esot ap 7000 vīru. Tic ir brīvprātīgie, savervēti uz trim vai �etriem mēne�iem. Disciplīna, kā rādās, ir vaļīga. Vienā no iepriek�ējām naktīm kareivju padome mēģinājusi rīkot sacel�anos, bet ģenerālis reaģējis loti strikti, licis uzstādīt lo�metējus un izsaucis bruņuma�īnu. Tā nemiers apspiests jau iedīglī bez asins izlie�anas.

Tā ir dīvaina sajūta � dzīvot zemē, ko okupēju�i mūsu cildenie sabiedrotie un nesenie ienaidnieki � vācie�i. Bet nav noliedzams, ka labāk �ī okupācija nekā tās alternatīva � boļ�evisms un bads. No�ēlojami, ka vismaz daļa latvie�u �os vācie�us sāk uzskatīt par saviem atbrīvotājiem un no visām pusēm dzirdami jautājumi, kad tad īsti ieradī�oties visvarenie sabiedrotie, lai lietas beidzot savestu kārtībā. Tas ir nepatīkams jautājums.

Mēs atradām mitekli Romas viesnīcā � lielā divstāvu ēkā ar laukumu vidū. Istabas kā vācu provinciālajās viesnīcās, pla�as un ērtas. Uztura labu tiesu esam apgādāju�i pa�i. Pārtikās pre�u cenas vietējos tirgos pārmērīgi augstas. Mazs kvie�u apalītis maksā 8 vai 10 markas. Līdzīgi augstas citas cenas. Ļaudis �ēlojas par neiespējamiem dzīves apstākļiem, un man liekas, ka tādi tic arī ir. Nauda, saprotams, ir tikai papīra gabali, kam vērtība gandrīz zudusi. Vācu marka vērts 10 centu, vācu rublis � 20 centu, Kerenska vai vecie krievu rubļi � 14 centu.

Pēcpusdienu pavadīju viesnīcā, pārrunājot vispārējo situāciju ar plkv. Grīnu¹¹⁶ un Alvinu Devrē. Pēdējais bija vienu gadu zemāk par mani Harvarda likumzinību skolā, tagad majora pakāpē!

Izgāju pilsētā, vienīgi lai nopirktu pie�us, galvenajā ielā. Tie vajadzīgi, lai pienācīgi saklik�ķinātu papē�us, mazliet stīvi palokoties, kā tas �ādās diplomātiskās misijās pieņemts.

Vakarā ienaca divas dāmas, kas runāja angliski un meklēja palīdzību. Viena bija amerikāniete, otra angliete. Abas bija apprecēju�as krievus, un tie nebija rīkoju�ies gudri. Abas pārtika no savas algas. Angliete pelnīja 900 rubļus mēnesī, strādādama par skolotāju. Bet abas bija galējā nabadzībā un izmisumā. Viņu stāsts man likās kā visu �o apspiesto un nelaimīgo ļau�u �ēlabas.

Gultā pīkst. 10.30, stipri noguris.

Otrdien, 1919. g. 8. aprīlī, piecēlos vēlu un piedalījos misijas apspriedē pīkst. 9.30. Desmitos devos ar pavadoni uz Liepājas tirdzniecības kameru, lai piedalītos konferencē, kura trīs kungi, kas uzdevās par vācu me�u īpa�nieku sabiedrības pilnvarniekiem, centās panākt ASV atbalstu viņu tiesībām. Viņi pacienāja ar tēju un lieliskām kūkām. Es baudīju tās ar patiku un patērēju varbūt vai 10 dolāru vērtībā. Par spīti �ādam cienastam es tomēr nospriedu, ka viņi ir tikai vācu viltības ierocis un ka jaunās Latvijas valdības nostāja pret viņiem ir pilnīgi attaisnojama.

Ieturēju azaidu un 2.30 devos pie ministru prezidenta, bet uzzināju, ka viņ� atgriezīsies birojā tikai pīkst. 4.00. Staigāju pa pilsētu ostas virzienā. Pilsēta nav netīra, nedz arī sevi�ķi tīra. Tā nav veca, bet arī ne visai jauna. Tā nav gleznaina, tikai necila un neinteresanta.

Atgriezos pīkst, �etros, un leitnants Stonstrīts ievadīja mani pie Ulmaņa kunga, Latvijas ministru prezidenta.

Ulmaņa kungs ir liels, patukls vīrs ar zilām acīm un

kupliem, pēc amerikāņu para�as uz aug�u sasukātiem matiem. Viņ� labu tiesu pabijis Amerikā, runā teko�i un izloksnē angliski. Pēc savas dabas viņ� radas laipns un labsirdīgs. Liekas, ka viņam piemīt humora izjūta un ass prāts. Summējot pirmos iespaidus, varētu teikt, ka viņ� ir tada varena vēriena vīrs, kādu es varu iedomāties Amerikā kā spējīgu administratīvu darbinieku kādā lielā pilsētā vai laucinieciskā pavalsti ka Meinā, varbūt ari ar diezgan bezbēdīgu pieeju dzīvei. Būtu aplami nodoties minējumiem, vai viņam sekmēsies ar jauno republiku, kas tikko sāk veidoties. Bet es domāju, ka lielākā varbūtība būtu tā vīra pusē, kas derības liktu uz �nē�. Liekas, ka Krievija lielākā varbūtība vienmēr ir neveiksmes pusē.

Pēc sarunas ar premjeru mani iepazīstināja ar viņa tieslietu padomnieku²⁷, jaunu, blondu cilvēku glītā dienas uzvalkā. Viņ� runāja tikai vāciski, un man vajadzēja pieaicināt Stonstrītu par tulku. Mēs pārrunājām me�u jautājumu, kas ir perfekti vienkār�s, un mēs �ķīrāmies draudzīgi, bet bez sevi�ķām simpātijām.

Tre�dien, 1919. g. 9. aprīli.

Lietaina diena un bez notikumiem man personīgi, bet neap�aubāmi liela diena jaunās Latvijas vēsturē, jo divpadsmitos pienāca pirmais pārtikas kuģis no Amerikas, atvezdams 1200 tonnas miltu tūlītējai vajadzībai. Mūsu sabiedriskā dzīve dabūja ievērojamu papildinājumu ar pieciem amerikāņu virsniekiem, to skaitā D�onu Hollisteru un kādu Haringtonu no Bostonas un Parīzes. Biju sevi�ķi priecīgs satikt D�onu. [. .]

Lielāko daļu laika pavadīju, tulkodams ļoti komplicētus vācu dokumentus me�u jautājumā. Kā citiem vācu doku mentiem, tā arī �iem vienīgais nolūks ir apslēpt pilnīgi skaidru situāciju, tie ir vācu negodīguma akts.

Ceturtdien, 1919. g. 10. aprīli.

Bija garlaicīga pēcpusdiena, apskatos velkoņus un diskutēju me�u jautājumu ar ministru prezidentu. Vēlāk apmeklēju britu misiju un vēlreiz konferēju par me�iem ar tieslietu ministru. Satikos arī ar pilnvarnieku Dr. Kacu-Nclsonu. [..]

Piektdien, 1919. g. II. aprīlī.

Priek�pusdienā sastādīju uzmetumu ziņojumam Miera konferencei. Divpadsmitos apmeklēju Gailī�a kungu, ko, nezinādams labāka apzīmējuma, es dēvēju par tieslietu ministru'²⁸. Viņ� pieaicināja savu ierēdni, kas runā angliski, un mēs sapratāmies labi. Atgriezos vēlu uz azaidu un pusdienas laika lielāko daļu pavadīju, kodējot un �ifrējot telegrammu uz Parīzi. Plkv. Grīns, plkv. Dolejs, majors Devrē, ltn. Stonstrīts un kaprālis Saluins pīkst. 5.00 devās uz �fronti�, apmeklējot Jelgavu, Tukumu, Bausku.

Sestdien, 1919. g. 12. aprīlī.

Atkal lietus. Pīkst. 10.00 gāju uz Smidta kunga biroju, dzēru viņa tēju, ēdu viņa kūkas un reizē stāstīju, ka viņa pretenzijām uz me�iem nav nekāda tiesiska pamata. Domāju, ka viņu nokaitinā�u, bet tas nenotika. Taisni pretēji, likās, ka mana argumentācija viņus stipri ietekmējusi, un viņi izteicās, ka būtu ar mieru pat piekāpties, bet es zinu, ka viņi to nedarīs, kamēr vācie�i paliek �eit.

Pārējo dienas daļu pavadīju, kodējot un �ifrējot telegrammu uz Parīzi. Hollisters un divi viņa kompanjoni, Seldens un Rīzs, aizbrauca, atstājot tikai majoru Brūkin-gsu un ltn. Haringtonu �eit kā vienīgos pārtikas izdalītājus.

Svētdien, 1919. g. 13. aprīlī.

�etras nedēļas, kop� esmu projām no Kannām, tās liekas kā gadi. Mana pirmā svētdiena Krievijā. Man ir neskaidra nojauta, ka tā bija Lieldienu svētdiena, bet es nezinu. Strādāju līdz pīkst. 11, tad ieradās vads kareivju, un mēs pārcēlāmies uz mūsu vasarnīcu. Tā ir liela koka ēka, neglītuma paraugs no ārpuses un ārkārtīgs konglomerāts iek�pusē. Tur ir da�as īsti skaistas lietas, bet lielākā daļa glu�i atbaidīgā gaumē. īpa�nieki ir barons un baronese. Es sastapu baronesi, kas bija necila persona. Mums ar Rozentālu ir katram savas klavieres, un labi, ka tā, jo mēs ne viens, ne otrs nespēlējam.

Mēs paēdām azaidu un vakariņas, pārmaiņus ieturēdami maltīti un sargādami savas mantas. Ap pīkst. 4.00 es pastaigājos pa pludmali, kas ir skaista un lieliska promenādes vieta liepājniekiem. Normandijā tā būtu Doviļa, Krievijā tā kaut kā iedve� tikai melanholiju. Es varu saprast, kādēļ krievu literatūra ir tāda, kāda tā ir. Pat neliela zemes strēmele liek sajust bezcerību.

Pirmdien, 1919. g. 14. aprīlī.

Priek�pusdienu pavadīju, diktēdams savu ziņojumu Miera konferencei²⁹ par stāvokli Latvijā. Nedomāju, ka tas ir pilnīgs, un formas ziņā tas nepavisam nav perfekts, tomēr tajā jau redzams progress. Azaidu ieturējām kopā ar Rozentālu. Viņ� ir tulks, sarkanmatains, mazs �īds no �ikāgas, �Beloit� absolvents. Man viņ� patīk. Viņ� ir jautrs, labprātīgs un spējīgs � īpa�ības, kas ikvienu var aizkustināt. Pēcpusdienā apspriedos ar Gailī�a kungu par tiesām un līdzīgiem jautājumiem. [..]

Tre�dien, 1919. g. 16. aprīlī.

Pirms vakariņām jaunas ziņas par apvērsumu³⁰. Vācie�i iegāju�i Latvijas valsts kasē, paņēmu�i visu naudu un izdalīju�i vācu kareivjiem. Ministru prezidents Ulmanis un citi kabineta locekļi arestēti. Divas latvie�u rotas atbruņotas un internētas. Vācie�i �onakt pilnīgi valdnieki Liepājā. Bez �aubām, savu rīcību viņi attaisno, teikdami, ka tā bijusi vajadzīga, lai satriektu boļ�evismu. Tipiski bo�i un meļi! Viņu īstais nolūks ir apmulsināt sabiedrotos, nostādot mūs izvēles priek�ā: vai nu boļ�evisms, vai absolūta vācu kontrole, vai sabiedroto karaspēks Krievijā. Es neredzu nekādas iespējas, kā mēs tagad varētu izvairīties no karaspēka sūtī�anas.

Pēc vakariņām apmeklēju britus un runāju ar kāpt. Vatsonu³¹. Viņ� pilnīgi pievienojās manam ieskatam, ka tas bijis vācie�u īstais nolūks. Atgriezos pīkst. 9.00. Diktēju, kodēju un �ifrēju ziņojumu uz Kopenhāgenu un Parīzi³². Aiznesu to uz telegrāfa kantori pīkst. 10.30. Ielas gandrīz pilnīgi tuk�as. Pie pasta kantora durvīm iereibis sargkareivis man uzkliedza: Hierl, bet tad, redzēdams manu uniformu, noteica: 0 yes savādā tonī un aizgriezās projām. Es nodevu telegrammu, izteicos ierēdnim, ka tā bija notikumiem bagata diena, un nācu tūlīt mājās. Pilsēta valdīja pilnīgs miers, bet neviens nezina, kur un kādas liesmas lo�ņā pa apak�u.

Ceturtdien, 1919. g. 17. aprīlī.

Mākoņains, bet nelīst. Pīkst. 9.30 izgāju kopā ar Lēru, lai palīdzētu viņam dabūt nakts atļauju un citas atļaujas no vācie�iem. Mūsu galvenais nolūks, saprotams, bija redzēt un dzirdēt tik daudz, cik vien iespējams. Vispirms mēs gājām uz veco ministriju Lielajā ielā № 10, netraucēti pagājām garām vācu sardzei un uzkāpām aug�ā, kur atradām visus birojus slēgtus un bez jebkāda norādījuma, kad tie varētu būt atkal atvērti. Izgāju�i atpakaļ uz ielas, lasījām uzsaukumu latvie�u, vācu un krievu valodā, kas izlīmēti da�ādās vietās pilsētā. Paraksts: �Komiteja Baltijas karaspēka dro�ībai frontē�. Nebija nekāda norādījuma par uzsaukuma autoriem.

Ielās nekā neparasta, atskaitot nelielus ļau�u pulciņus, kas �ur tur bija salasīju�ies pie uzsaukuma. [..] Sargposteņi nekur nebija redzami, un nekāds satraukums iedzīvotājos nebija manāms. Neredzējām neko tādu, kas liecinātu, ka iedzīvotāji būtu sa�utu�i par to, kas nolicis.

Aizgājām uz galveno laukumu un nopirkām Liepājas krievu avīzi �Russkoje slovo�. �Libausche Zeitung� iznāk tikai ap pīkst. 3.00 p. p., un latvie�u valdības oficiozs �Latvijas Sargs� ir apturēts.

No laukuma aizgājām uz komandantūru Kūrmājas prospektā, kur mums norādīja griezties pie policijas Nikolaja ielā. Tur redzējām vairākus vācu virsniekus un ierēdņus, kas ar mums apgājās, man likās, ne visai pieklājīgi. Beidzot nonācām pie kāda leitnanta Meierā, kas izskatījās pēc īsta bo�a. Viņ� mūs nosēdināja pie sava galda, uz kura atradās pistole, pavērsta tie�i pret mani, kas mani kaitināja. Pēc īsas sarunas Lērs dabūja norādījumu griezties pie Burharda, Vācijas sūtņa Latvijā, kuru viņ� vēlāk ari apmeklēja un dabūja vajadzīgo papīru. Tad viņam bija jāiet uz komandantūru to apzīmogot un atpakaļ uz policiju, lai saņemtu nakts atļauju. Bet tas jau ir cits stāsts. Meiers izteica gandarījumu par notiku�o apvērsumu. Aizejot no policijas, man bija vēlē�anās nogalināt visus tur sastaptos vācie�us.

No policijas devos uz britu misiju, kur nonācu ap pīkst. 11.00. Majors Kīnens³³ bija aizgājis uz flagkuģi konferēt ar admirāli. Es sastapu kapteini D�onsonu Vatsonu, kas pastāstīja, ka ministru prezidents, ko viņ� pa jokam dēvēja par �vietējo Loidu D�ord�u�³⁴, atrodoties blakusistabā un vēloties mani sastapt. Es, protams, piekritu, un Vatsons mani ieveda iek�ā.

Mūs saņēma Ulmanis un vēl divi latvie�i. Ulmanis acīm redzot bija stipri satriekts un sāpināts. Es, zināms, izteicu viņam personīgi savu līdzjūtību. Gandrīz pirmie viņa vārdi bija: �Jā, kā jūs domājat, kas vainīgs?� Es atbildēju tik diplomātiski, cik varēju, ka nepārzinu lietas visā pilnībā un ceru, ka viņ� varēs man precīzi pastāstīt, kas īsti noticis. Viņ� tad arī nodeva �ādu ziņojumu:

Visu �o nedēļu vācie�i ar �ādu vai tādu ieganstu vairākkārt atbruņoju�i latvie�u sardzes, vienā vai divos gadījumos ari pamatoti, kad latvie�u karavīri no �frontes� ieradu�ies ar iero�iem, kas saskaņā ar kārtības uzturē�anas nolīgumiem starp latvie�iem un vācie�iem viņiem pilsētā nebijis atļauts. Bet īstais tracis, pēc viņa domām, sācies pagāju�o svētdien, kad divi vācie�i Kara ostā sāku�i ap�audīt latvie�u sargposteņus pie �tāba ēkas. Vācie�i apcietināti, bet de�ūrvirsnieks tos pēc pusnakts atbrīvojis (kaut kāda iemesla dēļ, ko es nesapratu). Tre�dienas rītā ap pīkst. 11.00 vācu zaldāti Kara ostā pieprasīju�i, lai latvie�i tos divus vīrus atbrīvo, lai gan tie jau biju�i atbrīvoti. Saprotams, latvie�i to vairs nav varēju�i izpildīt. Tad vācie�i, pēc viņu pa�u ziņojuma, notvē-ru�i da�us latvie�us par �ķīlniekiem� un atklāju�i uguni uz staba ēku ar 20 lo�metējiem. Par to es izteicu izbrīnu, bet Ulmaņa kungs apgalvoja, ka patie�ām biju�i ne ma-/ak par 20. Kritu�i divi latvie�u karavīri un vairāki ievainoti.

Viņ� (Ulmanis) kā parasti gājis uz mājām azaidā un ap plkst. 4.00 devies atpakaļ uz savu biroju (viņa runas stundas ir no plkst. 4.00 līdz 6.00 p. p.). Drīz pēc tam, kad viņ� izgājis no savas mājas, viņ� saņēmis brīdinājumu, ka viņa kabinets gāzts, viņa biroji apķīlāti un baltvaci meklējot viņu pa�u. Vēlāk viņ� uzzinājis, ka Valtera kungs³⁵ bijis jau arestēts. Viņ� pats sasniedzis britu misiju un dabūjis patvērumu tajā īsu brīdi pirms tam, kad ēkas priek�ā parādīju�ies baltvācu sargposteņi.

Pabeidzis stāstu, Ulmanis paņēma rokā Publiskās dro�ības komitejas oficiālo komunikē un memorandu. Viņ� teica, ka tajā minētie apvainojumi, it kā viņa valdība izdarījusi pārāk stingras rekvizīcijas, esot netaisni. Pilnīgs absurds esot tas, ka viņ� it kā slēdzis Lietuvas robe�u. Imports no Lietuvas esot ierobe�ots vienīgi ar lietuvie�u, ne latvie�u likumiem. Zāhtis³⁶ un Goldmanis³⁷, viņ� teica, esot lojāli cilvēki un Goldmanis turklāt arī konservatīvs. (Kā vēlāk uzzināju, apsardzības ministrs Zālītis ar plkv. Grīnu bija apmeklējis fronti un agrā priek�pusdienā palicis mazā lauku stacijā ārpus Liepājas.)

Es uzklausīju ar simpātiju visu, ko Ulmanis stāstīja, bet pats valdīju mēli, vienīgi �ad un tad palūdzot kādu paskaidrojumu vai papildinājumu viņa stāstā.

Izteicis savu sakāmo, viņ� pievērsās nākotnes jautājumam un vaicāja, ko, pēc manām domām, darī�ot sabiedrotie. Es teicu, ka tas ir jautājums, par kuru man var būt tikai minējumi, � tāpat kā viņam pa�am. Es liku viņam skaidri saprast, ka es personīgi nevaru darīt neko vairāk kā tikai ziņot faktus uz Parīzi un gaidīt direktīvas. Tāpat plkv. Grīns, ja viņ� būtu klāt, nevarētu darīt neko vairāk kā dot ieteikumus, un nav nekādas dro�ības, ka viņa ieteikumus Parīzē pieņemtu. Skaidrs ir, ka izcelt �eit krastā kaut vienu sabiedroto karavīru būtu tāds solis, kas sabiedrotos iesaistītu krievu politikā, un tam varētu būt tik tālejo�as sekas, ka par to varētu lemt tikai augstie �efi � kungi Vilsons, Loids D�ord�s u. c. Bet arī viņi nevarētu to darīt bez pilnīgas apsprie�anas. Ulmanis tad teica kaut ko par desanta karaspēku, kas varētu nākt no britu kuģiem. Vatsons iebilda, ka labākā gadījumā viņi varētu izcelt krastā ne vairāk par 400. Mēs abi bijām vienādos ieskatos, ka izcelt malā jebkādus spēkus butu veltīgi, atskaitot neparedzētus ārkārtējus gadījumus, ja mēs nevarētu izcelt tik daudz karaspēka, lai pateiktu fon der Golcam: �Vācieties ārā, mēs tagad pārņemsim vadību.� Liekas, ka Ulmanis saskatīja �ādas argumentācijas loģiku.

Tajā brīdī pie Ulmaņa ienāca divi latvie�i, acīmredzot biju�ie virsnieki, domājams, lai pārrunātu lietas ar savu biju�o �efu. Mēs ar Vatsonu piecēlāmies, un Vatsons izveda mani cauri nelielam vestibilam citā istabā un iepazīstināja ar diviem pretējās puses pārstāvjiem, kas nezināja par Ulmaņa klātieni zem tā pa�a jumta, tāpat kā viņ� neko nezināja par tiem. Sie vīri bija barons Boks un barons Ungerns, pēdējais � krievu kara flotes biju�ais virsnieks, vienmēr vēl uniformā. Viņi bija ieradu�ies, lai satiktos un sadarbotos ar firstu Līvenu³⁸, kas komandē kādu pretboj�evistisku krievu vienību �inī frontes da|ā.

Abi, kā vēlāk uzzināju, bija baltvāci, bet pilnīgi ruso-fili, glu�i nevāciski, ja arī ne pretvāciski politikā. Mēs sarunājāmies fran�u valodā. Barons Boks teica, ka tā esot tīrā laime, ka Ulmanis un viņa kabinets gāzts. Ulmanis, pēc viņa domām, esot boļ�eviks savā sirdī, un tāds, bez �aubām, esot Zālītis. Nevarot uzticēties nevienam latvietim. Viņi esot dro�sirdīgi karavīri, bet visi negodīgi naudas lietās un glu�i nekompetenti politikā. Boks runāja no sava redzes viedokļa kā latvie�u biju�ais lend-lords un darba devējs. Latvijas nākotnes jautājuma atrisinājums, pēc barona Boka domām, būtu praktiska autonomija Krievijas vadībā.

Es teicu, ka pa�reizējos apstākļos Krievija nevarētu būt nekāds sabiedrotais. Viņ� izsaucās: �Kā, vai tad jūs nerēķināties ar Deņikinu un Kol�aku!� Es teicu, ka es nevērtēju �o d�entlmeņu nopelnus par zemu, bet viņiem rokas patlaban pilnas ar boļ�evismu, bet �eit nepiecie�ams tūlītējs atrisinājums Latvijai. Uz to viņ� neko konkrētu neatbildēja, bet teica vienkār�i, ka esot arī Krievijas baltvāci. Vēl īsu brīdi parunāju�ies, mēs atvadījāmies, un es atgriezos azaidā. Nolēmu satikt majoru Kīnenu, kad viņ� būs atgriezies, un pēc tam sastādīt, kodēt un �ifrēt pla�u ziņojumu uz Parīzi.

Tikko biju pabeidzis visu, kad ienāca plkv. Dolejs, kas kopā ar plkv. Grīnu un citiem tikko bija atgriezies no frontes. Viņi tikai nupat uzzināju�i, kas noticis. Es devos ar plkv. Doleju uz staciju, kur atradu visus mūsu ļaudis un līdz ar viņiem ģenerāli Misiņu³⁹, Latvijas armijas �laba priek�nieku ltn. Fogelmani⁴⁰, mūsu sakaru virsnieka nu latvie�u ziņnesi un �oferi. Divi baltvācu kareivji jau bija mēģināju�i arestēt ģenerāli Misiņu un pārējos latvie�us, bet plkv. Grīns viņus paglābis un vēlāk nogādāja mūsu vasarnīcā Amerikas ērgļa aizsardzībā. Un �eit viņi bauda mūsu diplomātisko neaizskaramību.

Es stāstīju notikumus plkv. Grīnam tin plkv. Dolejatn. Majors Kīnens ieradās pīkst. 4.30. Viņ� bija ļoti uztraukts un runāja par huņņiem glu�i tā, kā būtu runājis pirms gada Rietumu frontē. Viņ� pats tikai nejau�ības dēļ paglābies, lai netiktu iejaukts visā �ajā intrigā. Liekas, ka viņ� bija aicināts uz tēju pie baroneses Manteifeles⁴¹, baltvācu sievietes, kuras dēls �inscenējis �o izrādi�. Vienīgi Ulmaņa ienāk�ana misijā, meklējot patvērumu, atturējusi viņu no apsolītā apmeklējuma, kas acīmredzot bijis domāts tā, lai parādītu, ka viņ� it kā solidarizējas ar vācu lietu. Viņ� domāja, ka britu iznīcinātāju ienāk�ana Kara ostā un latvie�u munīcijas kuģa �Saratova� izvilk�ana ārpus vācu sniedzamības robe�ām pasteidzinājusi lietas par da�ām stundām. Kad Kīnens aizgāja, bija jau pāri se�iem.

Vakariņas pīkst. 8.30. īsi pirms vakariņām runāju ar plkv. Grīnu. Es teicu, ka man liekas, ir tikai divas iespējas sabiedroto rīcībai Latvijā: 1. samierinā�anās ar pilnīgu vācu domināciju un 2. sabiedroto okupācija ar pietiekami lielu karaspēku, t. i., vienu vai divām divīzijām. Pulkvedis domā, ka ir vēl tre�ā iespēja � kompromiss: izveidot latvie�u spēkus tā, lai tie spētu pa�i sevi aizstāvēt. Bet arī tas prasītu sabiedroto personālu �eit un, domājams, sabiedroto instruktorus, iespējams, pat kādu angļu vai amerikāņu diktatoru vai militāru gubernatoru. Pēc mana ieskata, tas prasītu mēne�us, ja ne gadus, par cik tas vispār iespējams, kamēr vācie�i var nostiprināties īsā laikā. Plkv. Grīns domā, ka vācie�iem ir trejādi nolūki: 1. apkarot boļ�evismu, 2. uzturēt vācu ietekmi Austrumos un 3. uzturēt kaujas gatavībā labas armijas kodolu \^rācijas nākotnes vajadzībām.

Vēlu vakarā plkv. Grīns un Dolejs ieaicināja mani pie sevis, un mēs apspriedāmies par fon der Golcu � kā veco vīru piespiest atklāt savas kārtis. Bija priek�likums pieprasīt no viņa rakstveida paskaidrojumu par baltvācu rīcību, aizskarot latvie�u ģenerāļa (A. Misiņa � Red.) personu mūsu klātienē, vai arī pieprasīt, lai netraucē ģenerālim un citiem bēgļiem nokļūt uz kāda no sabiedroto kuģiem. Es domāju, ka piemērota būtu pirmā, varbūt ari otrā rīcība, kaut gan tā daudz mazāk atbilstu mūsu nodomam.

Glu�i mierīga diena. Mēģināju rakstīt politisku dienasgrāmatu, kas izklausās vairāk pēc galma dāmas aizkuli�u hronikas. Bet kā jūs varat pacelt farsu par kaut ko joti aishilisku? Plkv. Grīns pavadīja lielāko dienas daļu pie admirāļa, bet neizpauda apspriedes rezultātus. Admirālis sers Valters Kovens un divi leitnanti bija uz tēju, bet admirālis visu laiku bija ļoti noslēgts, un es ar viņu netiku pat iepazinies. Nekādu politisku notikumu. [..]

Sestdien, 1919. g. 19. aprīlī.

Mierīga diena. Latvie�u pretuzsaukumus baltvāci plē� nost. Pēcpusdienā gāju pastaigā uz ziemeļiem no upes, bet neredzēju nekā interesanta. Nekādu ziņu par jauno valdību.

Lieldienu svētdienā, 1919. g. 20. aprīlī.

Nekā jauna. Pilsēta pilna ar baltvāciem, ievērojama karaspēka kustība. Pēcpusdienā fran�i izkāpa krastā. Vat-sona kungs no britu Ārlietu ministrijas bija pie mums. Vienojāmies ar britiem par mūsu politiku attiecībā uz fon der Golcu. Kodēju un �ifrēju visu dienu.

Vakarā apmeklēju Burhardu, vācu emisāru, saprotams, darī�anu vizītē. Viņ� bija ļaunprātīgi saldens pret mums. Viss ir lielā saspīlējumā.

Pirmdien, 1919. g. 21. aprīlī.

Strādāju visu priek�pusdienu, skatot cauri pēdējo dienu politisko vēsturi. Pus�etros gāju ar plkv. Grīnu uz ostmalu, kur mēs sameklējām spēcīgo dzelzs velkoni �Eba�. Tas drosmīgi pārvarēja ostas nelielos viļņus un noveda mūs pie fran�u iznīcinātāju flotiles flagkuģa, kur kapteinis Brisons pieņēma mūs savā nelielajā kabīnē kuģa priek�galā. Kabīne atgādināja vairāk Parīzes dzīvokli nekā kuģa telpu. Kapteinis bija francisks līdz pirkstu galiem un �armants. Viņ� izrādījās labi informēts �ejienes politikā, bet viņa uzskats nesniedzās daudz tālāk par palamu �netīrie bo�i�. Bet tas ir saprotams.

Atpakaļ vasarnīcā uz tēju. Visu vakaru pavadīju nomodā, gaidīdams plkv. Grīnu, kas ieradās pīkst. 2.30 ceļā no britu iznīcinātāja, kur bija konferējis ar Grantu Vat-sonu, Ārlietu ministrijas vīru.

Otrdien, 1919. g. 22. aprīlī.

Liela konferen�u diena. Plkv. Grīns un plkv. Dolejs bija satiku�ies ar ģenerāli fon der Golcu pīkst. 11.00, dzirdēju�i viņa pilnīgu stāstu par to, kas noticis, un dabūju�i viņa faktisko atzī�anos, ka visa afēra notikusi, atklāti ignorējot viņa autoritāti. Viņ� lūdzis sabiedroto priek�likumus. Pusdivos notika apspriede, uz kuru ieradās britu admirālis sers Valters Kovens ar diviem palīgiem, britu militārās misijas �efs majors Klnens, Grants Vatsons no Ārlietu ministrijas, vecākais francu flotiles virsnieks kapteinis Brisons ar vienu palīgu, plkv. Grīns un plkv. Dolejs no mūsu misijas un majors Brūkings no Pārtikas administrācijas. Es sēdēju un klausījos, būdams tulka kapacitātē � vajadzības gadījumam �, un novēroju viņus visus ar glu�i dabīgu ziņkāri. [. .j

Pēc apm. stundas, pavadītas ļoti apvaldītās diskusijās, sapulce vienojās pieprasīt no fon der Golca:

1. Atcelt Manteifelu un Pfeiferu (Pfciffer), vainīgo baltvācu un vācu vienību komandierus, no viņu posteņiem un piespriest viņiem citu sodu, kāds būtu nepiecie�ams. 2. Novietot latvie�us atpakaļ Kara ostā. 3. Vainīgās vienības tūlīt izsūtīt ārā no Liepājas.

Papildus pievienoja ziņojumu, ka pēc tam, kad �is prasības būs izpildītas, sabiedroto pārstāvji ieteiks savām valdibam, lai tās atbalsta tikai tādu Latvijas valdību, kurā būtu taisnīgi pārstāvētas visas partijas pareizos samēros.

Sēde beidzās pīkst. 3.00, visi rādījās atviegloti un apmierināti.

Pīkst. 6.00 no Kopenhāgenas ieradās plkv. Solberts, vēl viens Hudzonas auklējums, lai mūsu ziņojumu aizvestu uz Parīzi. Arī viens britu izlūko�anas dienesta kapteinis no Berlīnes bija devies �urp lidma�īnā, kad saņēmis ziņu par �ejienes notikumiem. [. .] Latvijā, kā viņ� teica, galvenās briesmas patlaban nav vācu dominācija, bīstamākais ir frontes sabrukums un boļ�evisms.

Tre�dien, 1919. g. 23. aprīlī.

Strādāju visu dienu, lai sagatavotu vajadzīgo materiālu, ko plkv. Solbertam aizvest uz Parīzi. Plkv. Grīns un plkv. Solberts vakarā vēlreiz izdarīja spiedienu uz fon der Golcu. Cik saprotu, viņ� ir diezgan viegli apvārdojams. �orīt izlikti paziņojumi, ka Borkovsks būs sarunu vedējs latvie�u lietās līdz tam laikam, kad jauns militārs direktorāts būs nodibināts. Saka, ka to veido�ot plkv. Balodis, latvie�u līderis, un firsts Līvens, prokrieviskais baltvācietis. Pēdējais latvie�iem visnepieņemamākais no visiem baltvāciem, bet viņ� ir caur un cauri lielkrievisks un iestāsies par Latvijas iesaistī�anu krievu varas laukā, tiklīdz �is lauks būs pieejams. Garantēta Latvijas autonomija Krievijai ietvarā būtu arī vienīgais īstais atrisinājums, ko es varu saskatīt. Bet es �aubos, vai latvie�us varēs piedabūt tādam ieskatam.

Vēlē�anas Igaunijā 66% sarkanas. No otras puses ziņas, ka Viļņa atņemta boļ�evikiem. Grūti ieturēt līdzsvaru visā �inī sajukumā.

Piektdien, 1919. g. 25. aprīlī.

No rīta runāju ar Ulmani vienatnē par viņa politiku zemes un finansu jautājumos. Pīkst. 2.00 visu sabiedroto pārstāvju apspriede. Kapteinis Brisons no fran�iem, admirālis, majors un Grants Vatsons no britiem un abi mūsu pulkve�i. Es biju viens no �etriem jaunākajiem virsniekiem, kas piedalījāmies klusēdami. Tika nolasīta fon der Golca vēstule, kurā viņ� ziņoja, ka Manteifels atteicies no komandiera posteņa. Tad izvirzījās jautājums par Ulmaņa nostāju, ja viņ� atgūtu varu. Nolēma parādīt ministru prezidentam mūsu vēstuli, kurā bijām ziņoju�i fon der Golcam, ka sabiedrotie neatbalstīs Latvijā tādu valdību, kurā nebūtu taisnīgi pārstāvēti visi iedzīvotāju elementi pareizos samēros. Es tad attiecīgi ienesu viņam minēto vēstuli (viņ� bija blakus istabā) un lūdzu viņu ienākt pēc stundas ceturk�ņa, lai to apspriestu. īsu brīdi pirms viņa ienāk�anas majors Kīnens saņēma telegrammu. Tā bija no Spā⁴², un tajā bija teikts, ka augstākā kara padome devusi vācie�iem rīkojumu atjaunot Pagaidu valdību. Radās ļoti dramatiska situācija, kad admirālis lūdza Ulmani uz da�ām minūtēm iziet laukā, kamēr mēs apsprie�am svarīgu telegrammu. Premjers, saprotams, paklausīja. Tika nolemts par telegrammu viņam nestāstīt, bet uzzināt, kā viņ� rīkotos, ja būtu aicināts atpakaļ par valdības galvu. Es ieaicināju viņu iek�ā, un viņ� atkal apsēdās, lai visvareno sabiedroto priek�ā uzņemtos smagu pārbaudi par saviem nākotnes nodomiem. Visumā es domāju, ka tā bija vāja prezentācija no viņa puses. Liekas, ka viņam nav ieskata par uzdevumu, kas viņam priek�ā. Viņ� vienkār�i atkārto jau zināmo par vācu tirāniju, par baltvācu nelojalitāti, par boļ�evisma briesmām � bez noteiktas idejas, kā cīnīties ar �īm grūtībām. Protams, viņ� vēlas sabiedroto palīdzību, ko, pēc manām domām, viņ� ari pelna. Bet viņ� neaptver, ka pat sabiedrotie nevar padarīt neatkarīgo Latviju par harmonisku politisku vienību un ka to var vienīgi viņa pa�a visaugstākā politiskā izveicība. Sākumā viņ� izteica stingru mājienu, lai mēs ievestu savu karaspēku �eit, bet, redzēdams, ka tādam aicinājumam nav atsaucības, viņ�- teica, ka būtu ar mieru, ja tas nepiecie�ams, uzņemt baltvācu pārstāvību savā kabinetā, bet tam vajadzētu būt tādam baltvācietim, kas viņam pieņemams, lai kabinetā būtu mērķtiecīga vienība. Viņ� apsolīja sabiedrotajiem sava uzsaukuma kopijas pirms tā publicē�anas, atgrie�oties savā valdības posteni, tapai arī iesniegt mums jaunā ministru kabineta sarakstu.

Pārrunājot militāro situāciju, viņ� bija bērni�ķīgs. Viņ� domā � ja sabiedrotie dotu viņam iero�us un ietērpu, viņ� da�ās nedēļās varētu sakomplektēt latvie�u armiju ar 8000 vīriem un tā būtu pietiekami liela, lai aizstātu 20 000 vācu karavīru �eit.

Bez tam viņ� teica, ka lietas kļū�ot vieglākas, kad Rīga bū�ot ieņemta. Plkv. Grīns jautāja, kas tad Rīgu ieņem�ot, ja ne vācie�i, un �is jautājums viņu galīgi samulsināja. Es vēlējos, lai admirālis runātu ar viņu tēvi�ķīgi, noradot viņa uzdevuma ārkārtējo svarīgumu, bet viņ� to nedarīja, un nelaimīgais vīrs tika atlaists kā jauns students no mutvārdu pārbaudījuma � nobis examinatori-bus vix satisfecit⁴⁸.

Apspriede nolēma paziņot fon der Golcam, ka mēs paskaidrosim saviem gūstekņiem, ka viņi ir brīvi tūlīt. Nav dro�i zināms, cik drīz fon der Golcs saņems ziņu no Spā.

Apspriede beidzās pīkst. 6.00. [..]

Sestdien, 1 f) 1 f). g. 26. aprīlī.

Publiskās dro�ības komiteja jeb, pareizāk, pagaidu ministru prezidents Borkovsks paziņoja jauno kabinetu. Par premjeru minēts Nicdra, latvietis un labs pilsonis, luterāņu mācītājs no Vidzemes, bijis boļ�eviku arestā un aizbēdzis. Bet viņ� nav Liepājā, un liekas, ka neviens īsti nezina, kur viņ� atrodas. Kabinets ir tikai uz papīra no 4 baltvāciem un se�iem konservatīviem latvie�iem. Tas tomēr pārstāv cilvēkus, kas jāsamierina.

Sabiedroto pārstāvju apspriede pīkst. 7.00 p. p. Trūkst admirāļa, kas jau no rīta aizkuģojis projām ar baumām, ka boļ�eviku flote tikusi ārā no Kron�tates. Jauns uztraukums sakarā ar to, ka no Berlīnes atbraucis Noskes kungs'¹'¹ ar pavadoņiem automobiļos.

Apspriedē amerikāņu un britu domas asi dalījās. Kī-nens un Grants Vatsons dornaja galvenokārt par mūsu presti�u un uzvaru pār bosiem, plkv. Grīns bija vairāk noraizējies par latvie�u valdību sakarā ar fronti. �ķiet, ka ne viens, ne otrs uzskats nav perfekts, bet Kīnens kļūst smieklīgs ar saviem izlēcieniem par huņņiem, un Granta Vatsona uzskati arī nav pārāk noderīgi �obrīd. [..]

Otrdien, 1919. g. 29. aprīlī.

[..] Daudz baumu. Arvien vairāk pierādās, ka fon der Golcs dziļi iejaukts kombinācijās. Stāsta, ka viņ� piektdien teicis Borkovskam: �Sestdien iebrauc Noske, gādājiet, lai tad būtu gatavs kabinets.� Kabinets ir tīrā ma�īnraksta lieta. Pēcpusdienā ieradās Niedra un teica, ka neviens nekad neesot griezies pie viņa ar aicinājumu uzņemties premjera pienākumu. Viņ� nekad to neesot kārojis. Viņ� ir patīkams vecs lauku draudzes mācītājs ar kuplu bārdu zem labsirdīgām acīm. [..]

Pēc vakariņām iegriezos pie majora Kinena. Viņ� stāstīja, ka Ulmanis saņēmis no Borkovska vēstuli ar atvaino�anos un paziņojumu, ka Ulmanis atkal ir brīvs. Man tā likās liela augstprātība � turēt vīru 12 dienas ieslodzītu un tad piesūtīt viņam mazu atvaino�anās vēstulīti.

Tre�dien, 1919. g. 30. aprīlī.

Ulmanis, Valters, Niedra un Vankins⁴⁵ visu dienu cīnījās savā starpā par jauno kabinetu, bet nepanāca vieno�anos. Plkv. Grīns vakarā aizgāja pie Kinena un Granta Vatsona un nopūlējās ar tiem, bet bez redzama panākuma. Baumas par asiņainu dumpo�anos Durbē, pa ceļam uz Jelgavu.

Ceturtdien, 1919. g. 1. maijā.

[..] Rīta pusē ieradās Ulmanis un Niedra, katrs atsevi�ķi, un plkv. Grīns nosūtīja Niedram vēstuli, izskaidrodams pa�reizējās situācijas prasības, kā viņ� tās saskata. Pēcpusdienā Lērs to aiznesa Niedram, bet liekas, ka tā neko daudz nav panākusi, un situācija rādās bezcerīga. Mēs esam noteikti sa�ķēlu�ies ar britiem, kuri ir daudz vairāk par Ulmani un raugās uz Spā, ka tur izvilks viņus cauri. Varbūt, ka tā arī notiks, bet, pēc amerikāņu domām, tā būtu liktenīgi gausa dziedniecība. [..]

Piektdien, 1919. g. 2. maijā.

Rīts pagāja debatēs par Igauniju un Somiju. Pa vidu ienāca Lasmaņa kungs⁴⁶ un lūdza mūs sasaukt visu par tiju pārstāvjus, lai nodibinātu kabinetu, glu�i pamatoti ap rādīdams, ka ne viens, ne otrs no abiem kabinetiem nepavisam neesot populārs. Pēcpusdienā ienāca latvie�u Tautas padomes⁴⁷ cilvēki, mēģināja ievilkt mūs ķildā ar vācie�iem un runāja slikti par Niedru. �odien ieradās arī lietuvie�u ģenerāl�tāba pulkvedis un pastāstīja mums, kādā veidā nokļūt Kauņā, kas ir 140 jūd�u attālumā un sasniedzama divās vai trijās dienās.

Vakarā ar pulkvedi un Gēdu⁴⁸ apmeklējām Ulmani.

Sestdien, 1919.'g. 3. maijā.

No rīta pavadīju Gēdu uz fran�u torpēdkuģi �Dinuā� un apmeklēju kapteini Brisonu, kas bija ļoti sirsnīgs. Kad atgriezos, priek�ā bija baltvācu delegācija, kas bija ieradusies plkv. Grīna aicināta, lai noklausītos lietderīgu jaunu ziņu, ka viņi ir neglābjami reakcionāri. Tur bija viens vecs prūsis, vārdā Reisners, ko es nekad neaizmirsī�u. Viņ� bija stūrgalvīgs no sākuma līdz beigām. Sliktajiem zēniem tika dots laiks līdz pīkst. 10.00 �ovakar, lai sakārtotos un pieņemtu principus, kas izteikti mūsu vēstulē Niedram. Pīkst. 9.30 viņi pienācīgi ieradās, Samsons un Reisners � Baltvācu nacionālās komitejas, Borkovsks un Burkevics � jaunā �kabineta� vārdā. Liekas, ka beidzot piedzims kompromisa kabinets. (..]

Pirmdien, 1919. g. 5. maijā.

Skaista diena. Priek�pusdienā apmeklēju Grantu Vat-sonu uz �Veloksa�. Parādīju viņam pēdējo baltvācu korespondenci, kurā viņi atturīgi norāda, ka neesot piedalīju�ies 16. aprīļa notikumos. Viņ� izteica savu pretīgumu un teica, ka apbrīnojot plkv. Grīna pacietību. Viņ� domāja, ka sabiedrotajiem vajadzētu parādīt vienotu fronti, bet viņam personīgi liekoties, ka baltvāci esot nelabojami un mums vajadzētu nogaidīt, lai Spā atjauno Ulmaņa kabinetu. Grūtības, saprotams, ir ar pārtiku. Esmu pārliecināts, ka mūsu cilvēki neļaus izmantot to par politisku spēļlietu ilgāku laiku, kamēr vairāk vai mazāk nevainīgi cilvēki cie� badu.

Plkst. 8.00 Ulmanis satikās ar baltvāciem un mērenajiem latvie�iem. Pīkst. 11.00 Melvils, Sanisons un Ir�iks ienāca pie mums, dzēra mūsu portvīnu, ēda mūsu kūkas un pastāstīja mums par sanāksmi. Izrādās, ka tā bijusi apmierino�a noskaņas un temperamenta ziņā, bet neauglīga panākumu ziņā.

Otrdien, 1919. g. 6. maijā.

Plkst. 1.00 sabiedroto pārstāvji sanāca uz apspriedi. Grants Vatsons bija ļoti ķildīgs un noraido�s. Brisons piedalījās diskusijās vislabākajā fran�u stilā, loģiski, skaidri un izpalīdzīgi.

Apspriedē nolēma griezties pie baltvāciem un latvie�iem un piedraudēt viņiem ar ekskomunikāciju (te, liekas, domāta sabiedroto atbalsta atrau�ana kā vieniem, tā otriem � tulk.), ja rītdien līdz pusnaktij nebūs valdība sastādīta. Plkv. Grīns uzrakstīja vēstuli, izteikdams apspriedes noskaņojumu. Es uzmetu atteik�anās rezolūciju, kas baltvāciem jāpieņem, un abas nosūtījām Melvilam �

Baltvācu nacionālās komitejas prezidentam. Baltvāci apspriedās divas stundas un beidzot paklausīgi padevās visos punktos. [..]

Tre�dien, 1919. g. 7. maijā.

[..] Tēja pīkst. 5.00, uz kuru ieradās ne vien misijas locekļi, bet ari visi pārējie amerikāņi Liepājā, fran�u vecākais flotes virsnieks Brisons ar savu palīgu, majors Kīnens un Ulmaņa kungs. Ulmaņa kungs ar vislielāko nopietnību mums pastāstīja, ka nekad nav bijis labi būt par ministru prezidentu. Neatkarīgi no �i vērtīgā atzinuma viņ� man likās sīkumains un neracionāls.

Ceturtdien, 1919. g. 8. maijā.

Spo�a diena, bet tā tomēr nav nekādas valdības dzim�anas diena Latvijā. Pīkst. 2.00 notika sabiedroto pārstāvju apspriede, kurā nolēma, kapteiņa Brisona vārdiem runājot, pārcirst tiltus un paziņot Ulmaņa kungam, ka viņ� vairs nav ministru prezidents. Valsts kuģis tādēļ ir pilnīgi bez vadības, kaut vai tikai nominālas. Apspriedē plkv. Grīns atklāti un asi, un, pēc manām domām, glu�i pamatoti kritizēja britu Ārlietu ministriju Granta Vatsona personā. Vatsons ir visai vāj� un nenoteikts cilvēks, kaut gan inteliģents.

Miltu izdalī�ana sākās pusdienas laikā, un to, visiem par apmierinājumu, uzņēmās Liepājas pilsētas valde.

Piektdien, 1919. g. 9. maijā.

Vēl vienmēr nav valdības. [..]

Sestdien, 1919. g. 10. maijā.

No rīta ieradās Niedras kungs un paziņoja, ka viņ� veido pats savu kabinetu ar nolūku atbrīvot Rīgu. Sī viena mērķa labad viņ� gatavs ignorēt Ulmani un pa�us sabiedrotos. Viņ� runāja gandrīz kā fanātiķis ar visīstāko patriotismu. Nekas tamlīdzīgs nekad nav piedzīvots no Ulmaņa cilvēkiem. Ulmanis, kā pulkvedis saka, kārto savas zemes lietas kā sviesta un olu veikalu. Lai kāda mūsu oficiālā attieksme pret Niedru, es nevaru neapbrīnot veco garīdznieku. Acīm redzami viņ� ir dro�sirdīgs kā lauva. Viņ� saka, ka viņ� varot ieņemt Rīgu. Pēc tam viņam vienalga, cik gadu cietumā par to būtu jāpavada.

�Latvijas Avīzē� publicēta gara Niedras vēstule, kurā pateikts, kādēļ viņ� nevarot pievienoties Ulmaņa kabinetam. Viņ� runājot Zemnieku padomes vārda, bet trīs Zemnieku padomes pārstāvji vēlāk ienāca pie mums un teica, ka tā tas neesot. Bet tam jau nav nekādas nozīmes. Vakarā pasludināts Niedras kabinets, ne glu�i bez līdzības otram kabinetam: 5 latvie�i un 4 baltvāci � Vankins,

Sokolovskis, fon Brimmers, Mutovics, Ansbergs, Smits, kūpēs, Svarcs. Tas ir noteikti labā spārna un daudziem Pus nepieņemams. Tas tomēr var noturēties līdz Rīgas kri�anai. Ar trim nedēļām vajadzētu pietikt, ja vācie�i paliek. So pēcpusdienu pilsētā valdīja satraukums sakarā ar to, ka vācie�i bija paziņoju�i, ka, nevarēdami iztapt sabiedrotajiem, viņi ir gatavi aiziet tiklab no Latvijas, kā no Lietuvas. Tas, protams, nozīmē boļ�evismu tie�i līdz Polijas un Austrumprūsijas robe�ām. Var jau būt, ka tas ir tīrais blefs. Varbūt Niedras kabinets spēs vācie�us paturēt. Viss ir tik nenoteikti. Es domāju, ka vācie�u aizie�ana ir tikpat � vai varbūt drusku vairāk � iespējama kā viņu atteik�anās parakstīt miera noteikumus.

Vācu �tābs vakarā piesūtīja paziņojumu, ka viņi nevar uzņemties atbildību par amerikāņu virsnieku dzīvībām, ja tie publiski parādītos uniformās � tik agresīva ir vācie�u noskaņa. Vēstulei ir �āds saturs: �Sakarā ar miera noteikumu radīto uztraukumu vācu militārajās aprindās dodam padomu nerādīties publiski uniformā. Vācu virspavēlniecība noraida jebkādu atbildību. Ģenerālkomandas vārdā ģenerāl�tāba �efs, majors Hagemans.� . .]

Svētdien, 1919. g. II. maijā.

Spo�a diena. Saiņojos un gatavojos aizbrauk�anai.

Niedras kabinets publiski paziņots. Nekā jauna, izņemot pa�a garīdznieka paziņojumu, ka viņi gaidot tikai vēsti no Berlīnes un Rīga tik�ot ieņemta.

Mēs izbraucām pīkst. 5.30 speciālā otrās klases vagonā uz Jelgavu. [..]

Drīz pēc mūsu iera�anās Priekulē pie mums pienaca vācu virsnieks un teica, ka viņam esot pavēlēts aizliegt mums doties uz Jelgavu vai uz fronti. Lērs piezvanīja Ilagemanam, kur� �o pavēli apstiprināja. �tābs nevarot uzņemties atbildību par mūsu dro�ību vācu kareivju vidū un nekādā gadījumā nevarot atļaut mums doties uz Jelgavu. Tā mums vajadzēja samierināties un turpināt ceļu, nonākot ap pīkst. 7.00 rītā Sauļos.

PAR AUTORU

Voldemārs Bastjānis (1884�1967) bur�uāziskajā Latvijā līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam bija viens no sociāldemokrātu partijas līderiem. Piedalījies 1905. gada revolūcijā. Maskavā studējis ekonomiku. Pirmā pasaules kara laikā iesaistījās latvie�u bēgļu aprūpē. Atgriezies 1920. gada pavasarī, aktīvi iekļāvās sociāldemokrātu partijas darbā. Bija deputāts visās �etrās Saeimās, vienlaikus arī Rīgas pilsētas domnieks. Savas partijas centrālkomitejā bija labējo uzskatu pārstāvis, kas tiecās pēc sadarbības ar pilsoniskā centra partijām. Daudzus gadus bija partijas Saeimas frakcijas prezidija loceklis un orators saimnieciskajos jautājumos. Sociāldemokrātu labējo aprindu līderu Paula un Klāras Kalniņu izvirzīts, kļuva par Rīgas strādnieku centrālās slimokases direktoru rīkotāju. 1926. gada beigās M. Skujenieka tā sauktās kreisās valdības laikā bija finansu ministrs. Pēc tam līdz Ulmaņa apvērsumam atkal darbojās Saeimas bud�eta komisijā, bija pat tās priek�sēdētājs. 1934. gada maija apvērsuma dienās tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē Liepājā. Pēc tam Bastjānis atteicās no politiskās darbības.

Pēc padomju varas atjauno�anas Latvijā bija Tautas valdības Finansu ministrijas Saimniecības departamenta direktors un pārstāvis Latvijas bankas padomē, vēlāk strādāja Finansu tautas komisariātā.

Okupācijas laikā V. Bastjānis palika Latvijā un 1944. gada rudenī atstāja dzimteni. Miris Bostonā.

Publicējam fragmentus no V. Bastjāņa atmiņu grāmatas �Demokrātiskā Latvija�, kas iznāca 1966. gadā Stokholmā.

VEIKALNIECISKIE LĪGUMI UN KORUPCIJAS SAKUMS

Jau Tautas padomes darbības beigu posmā un Satversmes sapulces vēlē�anu laikā Latvijā klīda baumas, ka Kārļa Ulmaņa valdībā nav kārtības. Kad sanāca Satversmes sapulce un pie�ķīra K. Ulmanim tālākas pilnvaras palikt valdības priek�galā, tad ievēlēja arī �lūgumu un sūdzību� komisiju, kuras uzdevums bija uzklausīt tautas domas, pārbaudīt valdības darbību un par to informēt Satversmes sapulci. Tiklīdz �ī ziņa kļuva pla�ākai publikai zināma, tūliņ sāka ienākt �inī komisijā daudz sūdzību par valdības iz�ķērdīgo un noziedzīgo darbību valsts saimniecības laukā.

Sūdzību iesniedzēji rakstīja, ka da�ādu valsts iestā�u augstākie ierēdņi, bet sevi�ķi K. Ulmaņa un J. Blumberga vadītās Apgādības ministrijas Ārējā departamenta kungi Latvijas armijas un latvie�u tautas apgādā�anas nolūkos ar da�ādām nepiecie�amām precēm slēdzot ar ārzemju firmām valstij neizdevīgus līgumus un ņemot kukuļus. Vai Satversmes sapulcei tas esot zināms, un kas tiekot vai tik�ot darīts, lai �ādas nebū�anas novērstu un vainīgos ierēdņus soditu?

Ka iesniegtās sūdzības ir pamatotas, par to lūgumu un sūdzību komisija ne�aubījās, tādēļ tā sava enerģiskā priek�sē�a zv. [zvērinātā] advokāta Voldemāra Zāmueļa (sen.)⁴³ vadībā sāka rīkoties. Par tautas nemieru un sūdzībām zināja arī valdība. Tā pasteidzās iecelt savu revīzijas komisiju un da�as visneglītākās lietas nodevusi savas komisijas pārbaudei. Rezultātā valdība jau da�us ierēdņus bija sodījusi, atlai�ot no amata, un da�us, nododot arī tiesai. Likās, ka tas darīts ne tik daudz nebū�anu novēr�anai kā acu apmānī�anai. Sak�, mēs jau savus trūkumus pa�i zinām un tāpēc arī esam spēru�i vajadzīgos soļus. Citiem te nav ko iejaukties. Bet Satversmes sapulces lūgumu un sūdzību komisija domājusi citādi un nopietni ķērusies pie valdības aparāta pārbaudes.

Komisija savu sastāvu sadalījusi vairākās grupās un katrai grupai uzdevusi revidēt noteiktas ministrijas. Apgādes ministrijas Arējā departamenta revīziju, grūtāko no visām, uzņēmies V. Zāmuels pats un pieprasījis no valdības izsniegt komisijai, resp., viņam, pārbaudei visus �īs ministrijas un departamentu līgumus, kas slēgti ar ārzemju firmām.

Jau saņemot V. Zāmueļa pieprasījumu pēc līgumiem un valdības lēmumiem, resp., ministru kabineta protokoliem, ministru prezidenta kancelejas vadītājs tūliņ noteicis: diezin, vai ta lieta tā ies, jo tas nozīmētu valdības revīziju. Un lieta negāja arī. 1920. g. 15. okt. komisija saņēmusi min. prezidenta K. Ulmaņa rakstisku paziņojumu, ka lūgumu un sūdzību komisija esot �pilnvarota revidēt valdības iestādes, bet ne kabinetu�, tādēļ viņ� noraidot prasību par visu līgumu un visu kabineta protokolu izdo�anu. Vajadzības gadījumā rādī�ot un do�ot tikai atsevi�ķas lietas un atsevi�ķus valdības lēmumus. Konflikts bija neizbēgams.

V. Zāmuels, protams, ar noraido�u atbildi nav apmierinājies, bet, turpinot pasākto Apgādes ministrijas revīziju, iesniedzis Satversmes sapulces prezidijam attiecīgu ziņojumu, ka valdība traucē komisijas darbu, neizsniedzot tai visus pieprasītos tin vajadzīgos materiālus. Tā ka citu steidzamu jautājumu apsprie�anas dēļ novembra pirmajās dienās bija paredzēta ārkārtēja Satversmes sapulces sēdes sasauk�ana, tad lūgumu un sūdzību komisija nolēmusi steidzināt revīzijas darbus ministrijās un par rezultātiem sniegt ziņojumu jau �inī ārkārtējā sanāksmē. Tas nolemts tādēļ, ka valdības iestā�u, sevi�ķi Apgādes ministrijas Arējā departamenta, pārbaude rādījusi lielu valsts līdzekļu �ķie�anu un skaidri redzamu kukuļu ņem�anu.

Satversmes sapulces 9. nov. sēdē lūgumu un sūdzību komisijas priek�sēdis Zāmuels sniedzis savu revīzijas ziņojumu par neizdevīgiem līgumiem un neprātīgo līdzekļu �ķie�anu, ko min. prez. K. Ulmanis 23. nov. sēdē centies atspēkot, nenoliedzot korupciju un kļūdas. Pēc tam uzstāju�ies arī Satversmes sapulces locekļi, gan asi un nesaudzīgi valdību kritizējot (kreisais spārns), gan arī to tikpat sirdīgi aizstāvot (labais spārns). Atreferēt visu garo un komplicēto V. Zāmueļa ziņojumu nav iespējams, bet, lai lasītājs gūtu lielāku skaidrību un varētu pats spriest, snieg�u īsumā �o ziņojumu, sakoncentrējot to ap galvenajiem jautājumiem pa atsevi�ķām kontingentu un priek�metu grupām.

a) Linu pārdo�ana un pre�u iepirk�ana.

V. Zāmuels ziņo, ka Rīgā parādījies H. A. Fortingtons, kas uzstājies par kadas jaunas un nepazīstamas Londonas bankas �The National Mētai and Chemical Bank, Ltd.� pārstāvi, kas vēlējies pirkt Latvijas linus un apgādāt Latviju ar miltiem un da�ām citām precēm, iepērkot tās Anglijā. Kaut gan Linu monopola vadītājs A. �ķipsna un Apgādes ministrijas Ārējā departamenta direktors P. Bren-ners biju�i pret IT. A. Fortingtona priek�likumiem, izrādījies, ka �im kungam ir cie�i sakari ar valdību, jo notiku�as apspriedes ar H. A. Fortingtonu. Tajās piedalīju�ies min. prezidents K. Ulmanis, viņa kabineta locekļi Z. Meie-rovics⁵⁰, J. Blumbergs⁵¹ un arī angļu pulkvedis S. G. Ta-lents⁵². Acīmredzot bez tīri saimnieciskiem jautājumiem tur apspriesti arī citi, domājams, politiskas dabas jautājumi. Dzirdēts tai laikā, ka IT. A. Fortingtons varot būt palīdzīgs mūsu valsts de jure atzī�anai no Anglijas valdības puses, un tāpēc ar viņu vestas sarunas.

Neskatoties uz A. �ķipsnas un P. Brunnera iebildumiem un protestiem, ar IT. A. Fortingtonu, resp., viņa �The National Mētai and Chemical Bank, Ltd.�, K. Ulmanis noslēdzis pla�u, varētu teikt, ģenerālapjoma līgumu par it kā visu Latvijas viena gada linu ra�as pārdo�anu viņam ar �lombarde�anas tiesībām�, t. i., Latvijas valdība sūtīs linus uz Londonu II. A. Fortingtonam bez jebkādiem iepriek�ējiem noteikumiem un cenu nolīgumiem, un II. A. Fortingtona banka tos pārdos, kad atradīs tirgu par labvēlīgu. Latvijas valdībai viņ� tad maksās jeb norēķināsies par dabūto cenu, paņemot sev 5% komisiju par pārdo�anu. Sis pats līgums arī nosaka, ka Latvijas valdība sava karaspēka apgādei un iedzīvotājiem vajadzīgās preces iepirks caur H. A. Fortingtona banku un maksās par to 7,5% provīzijas.

Uz �ī līguma pamata II. A. Fortingtonam nosūtīti divos paņēmienos 24 vagoni linu. Linu cenas mainīju�ās, krītot no 400 angļu mārc. par tonnu pat līdz 300 un vēl zemāk. Norēķini neesot sniegti, vismaz laikā ne, tāpēc arī par zaudējumiem pilnīgas skaidrības neesot. Linu monopols lēsis tos uz vairākiem desmitiem miljoniem Latvijas rubļu. [..] Sie H. A. Fortingtona līgumi biju�i ārkārtīgi sare�ģīti, un 1920. g. novembrī, kad sniegts ziņojums, tie vēl nebija galīgi nobeigti.

Bez linu pārdo�anas, kā jau minēju, H. A. Fortingtons uzņēmies arī da�ādu pre�u un pārtikas apgādi kara resoram un iedzīvotāju vajadzībām. Cik un kādu pre�u iepirkts, īsti nav zināms, bet, pamatojoties uz attiecīgo kara resora nopratināto ierēdņu ltn. Mangas un v. ltn. Griķa izteicieniem, �preces biju�as pārmērīgi dārgākas un mazvērtīgāka labuma nekā brīvā tirgū�. Tie pa�i kara resora ierēdņi arī norādīju�i, ka pre�u cenas bie�i pat divkār�otas un pirktas arī tādas preces kā �melnā tabaka�, kas mūsu apstākļiem nemaz nav piemērotas. Preces par daudziem miljoniem vēl guļot noliktavās kop� 1919. g. un gaidot Latvijas naudas (Latv. rubļa) kursa kri�anu, lai tās varētu pārdot. Zaudējumi esot ļoti lieli, un pagaidām neesot iespējams tos aprēķināt.

Pēc H. A. Fortingtona bankas provizoriska aprēķina, uz 1920. gada 8. okt. banka esot nopirkusi preces par 391.700 angļu mārc� kurām jāpieskaitot latvie�u pārstāvja Bīmaņa pirktās, bet bankas apmaksātās preces par 102.000 angļu mārc., kas iztaisa jau 493.000 angļu mārc. Bez tam vēl paliekot nenoskaidrotas Bīmaņa vai bankas pirktās preces par 180.670 angļu mārc., pavisam kopa ap 674.370 angļu mārc.

Pēc Apgādes ministrijas ierēdņa Grīnbcrga izteiciena, minētās preces esot tik dārgas tāpēc, ka Bermonta laikā vajadzējis munīciju un karavīru apģērbus, kurus bez

H. A. Fortingtona, resp., viņa bankas, vidutājības neesot bijis iespējams iegādāt. Tāpēc bijis jāņem arī �īs dārgās preces.

Cik miljonus rubļu uz �īm precēm nāk�oties zaudēt, tos nemaz neesot iespējams pagaidām noteikti aprēķināt. Pēc lūgumu un sūdzību komisijas priek�sē�a un ekspertu provizoriskiem aprēķiniem, zaudējumi uz H. A. Fortingtona līgumiem bū�ot: uz linu pārdo�anu ap 33 milj. Latvijas rubļu, bet uz iepriek� minēto pre�u piegādi � vismaz 92 milj. rubļu, kas kopā dod 125 milj. rubļu, vai, pārrēķinot pēc vēlāk noteiktā kursa (viens lats � 50 Latv. rubļu), � 2.500.000 latu.

Tālāk V. Zāmuels ziņojis Satversmes sapulcei, ka bez minētā FI. A. Fortingtona, resp., �The National Mētai and Chemical Bank�, valdība vēl slēgusi veselu rindu līgumu ar citām ārzemju firmām un bankām par rudzu un kvie�u miltu, cukura, veļas, zābaku, karavīru apģērbu, lauksaimniecības ma�īnu, izkap�u, automobiļu riepu un citu pre�u iepirk�anu un ieve�anu Latvijā. Līgumu bijis daudz un noteikumi da�ādi. Da�i līgumi nav pildīti, kaut gan avansi jau iemaksāti. Pret da�iem ievedumiem, piem., izkaptīm, pretim solītas teju ādas, pie kam nav bijis skaidrs � jēlas vai �āvētas, kuru cena da�āda.

Kā jau redzējām pie H. A. Fortingtona iepirktām precēm, ari �inī gadījumā V. Zāmuels no lūgumu un sūdzibu komisijas puses, pamatojoties uz ekspertu un liecinieku atsauksmēm, norāda uz pre�u augstajām cenām, samērā zemo kvalitāti un bojājumiem, kas kopsummā radīju�i valstij miljoniem rubļu lielus zaudējumus. Pie zaudējumiem par precēm jāpieskaitot vēl 1.700.000 rubļu lielie zaudējumi par septiņiem līgumiem, kas cēlu�ies no tā, ka valdības pārvestā nauda gulējusi bez procentiem ārzemju firmās vai bankās, rēķinot no pārveduma dienas līdz izmaksai par pirktajām precēm.

Kad pret �o zaudējumu ministru prezidents ceļ iebildumu, ka tas nav zaudējums, jo nauda pārvesta uz ārzemēm kā akreditīvs, resp., izlieto�anai pēc vajadzības, un ka par tādiem pārvedumiem procentus nemēdzot rēķināt, V. Zāmuels tam piekrīt un no �īs samērā niecīgās summas (34.000 latu) ierēķinā�anas zaudējumos tūliņ atsakās.

Savilku�i visus �os pre�u pirk�anas zaudējumus par vienpadsmit līgumiem, Satversmes sapulces lūgumu un sūdzību komisijas eksperti aprēķināju�i tos uz 31,4 milj. rubļu, un, pieskaitot tiem vēl 43,9 milj. rubļu lielus zaudējumus uz da�iem linu pārdo�anas līgumiem ar citam grupām, dabūjam 75,3 milj. rubļu. Atvelkot no tiem V. Zāmueļa atzītos procentu zaudējumus 1,7 milj. rubļu, paliek ap 74 milj. rubļu jeb 1,5 milj. latu liels neapstrīdams zaudējums no tirgo�anās ar ārpus H. A. Fortingtona stāvo�ām grupām. Kopā ar H. A. Fortingtona zaudējumiem (2,5 milj. latu) tas dod jau 4 milj. latu lielus zaudējumus.

Nopratinātie armijas apgādes darbinieki, pulkvedi Dambīti⁵³ ieskaitot, liecināju�i, ka viņiem piegādātās preces, piem., rudzu un kvie�u milti biju�i pilni tārpiem. Cenas par cukuru, kakao un citām koloniālprecēm b�ju-�as pārāk augstas samērā ar Rīgas brīvā tirdzniecībā pastāvo�ām cenām. Ja �o dārdzības pārmaksu un zaudējumus par sabojātām un nederīgām precēm pieskaitītu klāt, tad zaudējumi būtu vēl lielāki. Tos precīzi aprēķināt vairs neesot iespējams, bet, aptuveni rēķinot, V. Zāmuels min kādus 80 milj. rubļu, kas dotu 1,6 milj. latu.

Saskaitot visus �os zaudējumus kopā, mēs dabūtu 5,6 miljonus latu.

b) Lokomotīves, vagoni, sliedes.

Starp daudziem līgumiem, ko valdība slēgusi ar da�ādām Amerikas un Eiropas firmām, ir arī da�i, kas slēgti ar kādu Ņujorkas mazpazīstamu firmu �International Corporation�, Citi ar �o firmu slēgtie līgumi mazāk nozīmīgi, starp tiem arī neizpildīti, bet viens, kas slēgts par dzelzceļu materiālu piegādi 25 milj. dolāru apmērā, ir (oti raksturīgs valdības līgumu slēg�anas paņēmieniem un radījis lielus zaudējumus � 450.000 dolāru apmēra. Tas arī izsaucis lielas runas un pārrunas tautā un Satversmes sapulcē.

Par �ī līguma slēg�anu un tālāko norisi Satversmes sapulces lūgumu un sūdzību komisijas priek�sēdis V. Zā-muels saka, ka jau gadu atpakaļ par �o līgumu izplatītas ziņas, ka Amerikā noslēgts gau�ām izdevīgs līgums par 100 lokomotīvju, 7.500 vagonu un 62.000 tonnu dzelzceļa slie�u piegādi. No visām minētām mantām vairāk ka gada laikā gan nekas vēl neesot saņemts, un vai vispār kaut ko saņem�ot, tas maz ticams, kā to varot spriest pēc Latvijas tirdznieciskā pārstāvja Amerikā K. Ozola liecības, kuru Zāmuels nolasa. Tā skan:

�No �ī, 1920. gada es biju par Latvijas tirdzniecības pārstāvi Amerikā.. Pirms manas aizbrauk�anas uz Ameriku man nekas netika ziņots par sarunām un līgumiem, kādus valdība slēdz Amerikā. Par kontrakta slēg�anu ar �International Corporation� es dabūju zināt no Rīgas laikrakstiem. Kā no laikrakstiem, tā arī no da�ādām Amerikas solīdām firmām es dabūju zināt, ka Latvijas valdība pirkusi visādus dzelzceļu materiālus no �International Corporation�, kādēļ griezos Ņujorkā pie �City Bank�, kur izrādījās, ka valdība jau bija uz �ī līguma pamata iz maksājusi kompānijai 450.000 dolārus pēc ordera, nepieprasot nekādu attiecīgu dokumentu, jo orderī tas nav bijis minēts. Tūliņ pēc tam tika telegrafēts uz Rīgu Latvijas valūtas nodaļai, ka firma �International Corporation� nedro�a, kādēļ ieteicu tūliņ izbeigt naudas darī�anas ar firmu. Vēlāk banka man no jauna deva padomu telegrafēt valdībai, lai mani autorizētu (�eit: pilnvarotu � red.) caur advokātu aizstāvēt valdības intereses. Telegrafēju par to uz Londonu Latvijas sūtnim Biseniekam un uz Parīzi arī sūtnim Grosvaldam, kuriem ir valdības telegrammu atslēga, bet uz divām savām telegrammām atbildi nesaņēmu. Tā kā līgums noslēgts ar �aubīgu firmu � �International Corporation� �, kurai pa�ai lielāku naudas summu nav un kura nevar ar saviem līdzekļiem iepirkt līgumā paredzēto preci, tad maz cerības, ka valdība saņems līgumā paredzēto preci.. Lokomotīves, kuras International Corporation� bija domājusi pirkt priek� Latvijas, nopirka igauņu valdība.�

Savās vēstules Ozols vēl piemetina, ka minētā �International Corporation� neesot reģistrēta nevienā oficiālā Amerikas tirdzniecības informācijas reģistrā, kur tiekot ievietotas visas solīdas organizācijas. Tirdzniecibas aprindās �ī kompānija neesot pazīstama. Ņujorkā tai pat neesot sava kantora, bet tā mitinoties kādā mazā uri netīrā Karlsona filmu kantora istabā.

Ko par �o lietu saka min. prez. K. Ulmanis? Ozola kunga minētos faktus par 450.000 dolāru iemaksu viņ� apstiprina, piezīmējot, ka �ī firma esot gan jauna. Līgumā minētās lokomotīves un citi dzelzceļu materiāli Latvijai biju�i ļoti vajadzīgi, un �International Corporation� apsolījusi tās ļoti lēti nopirkt kādā ūtrupē, kas Amerikā esot parasts. Bet, tā kā firmai pa�ai nav bijusi nauda iemaksai, tad valdība to devusi, jo solītas lētas preces. Pati valdiba cerējusi visa pirkuma samaksai � 25 milj. dol. � noslēgt ārējo aizņēmumu, bet tas nav pagaidām izdevies. Kāpēc līgums slēgts ar jaunu un nedro�u firmu, to K. Ulmanis nesaka. Tāpat viņ� nekā nesaka, kāpēc nav Ozolu informēju�i par �o līgumu, kad Ozols taisni kā tirdzniecības pārstāvis uz Ameriku sūtīts.

Glu�i neticams izklausās K. Ulmaņa teiciens, ka 450.000 dolāri jeb 70 milj. Latv. rubļu ta�u neesot pārāk liela iemaksa tik lielai dzelzceļu materiālu iegādei. Ka nekas nav saņemts un nauda nosviesta tikpat kā zemē, to viņ� nesaka. K. Ulmanis gan norāda, ka nenācies viegli to naudu iemaksāt, jo liekas nekad neesot bijis. Bet kāpēc tad steidzās maksāt? Pie tam jaunai, nepazīstamai firmai un bez jebkāda nodro�inājuma! Tikai tāpēc, ka cerēju�i uz izdevīgu pirkumu? To darīju�i piedzīvoju�i valstsvīri. �ķiet, ka ar tik naivu �pasaciņu� nevienu piemānīt nevar. Protams, aiz visas �īs lietas, ko nu ar izdomātu pasaciņu grib segt, slēpjas ļoti reālas un taustāmas lietas, par kurām dalībnieki klusē.

K. Ulmaņa valdības ilggadīgais satiksmes ministrs T. Hertnanovskis 1920. g. vasarā piepe�i atkāpās no amata, viņu nodeva tiesai un notiesāja. Vai tas nebija saistīts ar �o dzelzceļu materiālu pirkumu vai ar Jankeļa Kleina materiāliem? Un, ja bija, tad lai atļauts jautāt, vai T. Herinanovskis bija īstais vainīgais? Vai aiz viņa kā �grēkā�a� muguras neslēpās kāds cits vai citi, kas izgāja sveikā? [..] Kā tad nu viņ� varēja kļūt par galveno

vainīgo? Lai kā tas arī nebija, 450.000 dolāru, resp., 70 milj. rubļu vai 1,4 milj. latu lielo zaudējumu valstij neviens neatmaksāja.

c) Norvēģijas siļķes.

Siļķu apgādes lietā, par ko �ēlojās iedzīvotāji, norādot, ka no Norvēģijas atvestas nederīgas un smirdo�as siļķes, V. Zāmuels sniedza samērā īsu un vienkār�u ziņojumu. Viņ� nav sūdzējies par to, ka valdība pirkusi un atvedusi dārgas un nederīgas siļķes, bet gan noradījis, ka siļķu apgāde radījusi valstij 80.696.000 rubļu vai

1.614.000 latu lielus zaudējumus tāpēc, ka ar 13 kuģiem atvestās 104.564 mucas siļķu vajadzējis bojāto mucu dēļ Rīgā pārkravāt, kas savukārt radījis 350 mucu lielu iztrūkumu, jo daļa siļķu sabojāju�ās. Siļķu pārdo�ana esot ļoti gausa un varot zaudējumus palielināt, ja siļķes vel vairak bojā�oties.

Valdībai pārmests, ka siļķes vestas ar dārgiem norvēģu kuģiem tai laikā, kad Latvijas kuģi ārzemju ostās stāvēju�i bez darba un varēju�i braukt par daudz lētāku maksu.

K. Ulmanis atbildēja, ka siļķes pirktas tādēļ, ka pēc tām ir bijusi liela vajadzība. Tās pirktas no Norvēģijas valdības par pieņemamu cenu uz 5�6 gadu ilgu nomaksu. Tik izdevīgus noteikumus citas valstis, piem., Polija un Austrija, neesot dabūju�as, bet Vācijai dots lētāk tāpēc, ka tā varējusi Norvēģijā deponēt 20 milj. norvēģu kronu kā dro�ību. Siļķu pardo�ana gan esot gausa, bet to pasteidzinā�ot.

Par �o siļķu lietu man bija izdevība runāt ar prof. A. Aizsilnieku⁵⁴, kas savukārt bija runājis ar mūsu goda konsulu Norvēģijā Vanagu. Pēc Vanaga paskaidrojuma, Latvijas Apgādes ministrija pasūtinājusi lielu daudzumu siļķu, bet, kad noskaidrojies, ka siļķes var dabūt uz 5�6 gadu kredītu, tad pasūtinājums stipri palielināts, laikam pat divkār�ots cerībā lielu daļu pārdot uz Krieviju un labi nopelnīt. Pa to laiku arī krievi uzzināju�i, ka Norvēģijā var dabūt siļķes, un tās arī pasūtīju�i. Nu Latvijas pasūtījums izrādījies par pārspīlēti lielu, bet bijis jāņem.

Nosūtot siļķes pārbaudītas, tās biju�as labas, bet kuģos pārāk cie�i sablīvētas, jo mīnu dēļ kuģi uz Latviju ne labprāt brauku�i. Vedot siļķes cietu�as, daudzām mucām notecējis sālījums. Pieņemot siļķes, mucas nav pārbaudītas un sālījums [nav] atjaunots. Noliktavu trūkuma dēļ mucas paliku�as uz krasia saulē (jūnija mēnesī), un tās galīgi samaitāju�ās un smirdēju�as. Tad laikam arī notikusi bojāto mucu pārkravā�ana, un, protams, radies zaudējums, jo sabojātās siļķes vajadzējis iznīcināt. [..]

d) Vecauces Jankelis Kleins un Kutiskcrs.

Jankelis Kleins jeb Vecauces �ķēniņ�� un Kutiskers bija divi ļoti veikli un izmanīgi �īdi, kuri 1919. gada rudenī, kad vācu armija (bermontie�i) dzīti ārā no Latvijas, atradu�ies viens Vecaucē, otrs laikam Rīgā, Jelgavā vai Liepājā, skaidri nezinu, jo paskaidrojumos tas nav minēts. Visiem zināms, ja kādai armijai piepe�i un steidzīgi jaatstāj sava apme�anās vieta, kur tā ilgāku laiku atradusies, jāpamet un jāatstāj uz vietas arī daudzas un da-�adas vērtīgas mantas, kuras līdzi aizvest nevar. �ādā stāvoklī nonāku�i arī vācie�i Kurzemē 1919. gada rudenī.

Zināms arī tas, ka vācu armija Latvijā ieradās ne tikai karo�anas, bet arī laupī�anas nolūkos un tādēļ visur, kur apmetās, centās iegūt un piesavināties pēc iespējas vairāk mantu, �ajos nolūkos tie būvēja pieveddzelz-ceļus me�a materiālu un citu mantu izve�anai, ierīkoja un pārņēma no iedzīvotājiem nepiecie�amās darbnīcas, ma�īnas un citas ierīces kopā ar darbnīcu un dzīvojamām ēkām. Savām gaisa spēku vajadzībām tie Auces tuvumā ierīkoja angārus, kas dārgi izmaksāja un, armijai bēgot vai steidzīgi pārvietojoties, nebija līdzi paņemami.

Protams, ka, karaspēkam aizejot un pametot daļu mantu, it īpa�i pārtikas līdzekļus, notiek laupī�anas un atstato kara mantu piesavinā�anās, bet tas iespējams ar sīkām, paņemamām un aiznesamām mantām. Darbnīcas, lokomotīves, vagonus, sliedes, namus un da�ādas citas ierīces aiznest nevar. Tās paliek uz vietas, un tur pastāvo�ās valsts varas, resp., pa�valdības un valdības iestā�u, pienākums aizgāju�ās armijas atstātās mantas pievākt un reģistrēt, lai vēlāk noskaidrotu, ko ar tām iesākt. [. .]

Izrādījās, ka, bermontie�u karaspēku no Kurzemes aizdzenot, tas savās galvenās apme�anās vietās atstājis daudz un da�ādu mantu, bet Latvijas valsts iestādes, it īpa�i Iek�lietu ministrija par tām nav interesējusies, neko nebija reģistrējusi, bet visu atstājusi dieva ziņā. Tad radu�ies da�i uzņēmīgi privāti cilvēki.. � Jankelis Kleins un Kutiskers �, kas sapratu�i vācu karaspēka atstāto mantu vērtību un steigā meklēju�i ceļus un līdzekļus, kā �īs mantas padarīt par savām, lai tad kā īpa�nieki ar tām rīkotos, resp., par dārgu naudu tās pārdotu īstajam īpa�niekam � Latvijas valstij, iedzīvotos naudā un kļūtu par bagātiem cilvēkiem.

Abi �ie veiklie vīri, sevi�ķi Vecauces Jankelis Kleins, saprot, ka kļūt par vācu karaspēka pamestās mantas īpa�nieku nav tik viegla lieta. Vajadzīgi ta�u kādi pierādījumi vai labi sakari ar attiecīgiem valdības ierēdņiem, kas palīdzētu �īs lietas kārtot, iekams nav par vēlu, valdiba neatjēdzas un nepaņem �īs mantas par valsts īpa�umu, kādas tās patiesībā ir. Uz ātru roku tiek meklēti un arī sadabūti fiktīvi līgumi par mantu pirk�anu no vācu armijas un līgumu slēg�anu pat Berlīnē. Lietas bija aizgāju�as tik tālu, ka valdības iestādes sāka .. tirgoties, atpērkot no tiem par dārgu naudu vācu armijas atstātās un nelikumīgi piesavinātās mantas. Lieta nogāja līdz pilnīgam absurdam. Satversmes sapulces izmeklē�anas komisijā ieradās Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas ierēdnis, kuram ministrija bija uzdevusi vācu armijas atstāto un Jankeļa Kleina �pārņemto� mantu lietu noskaidro�anu, un paziņoja, ka viņ� esot arī Jankeļa Kleina pārstāvis un pilnvarnieks! Tas bija in�enieris Kaulēns. Viņam nu vajadzēja aizstāvēt valdību pret J. Kleinu un

J. Kleinu � pret valdību. Skaidrs, ka viņ� aizstāvēja to, kas viņam vairāk maksāja, un tā, protams, nebija valdība.

Tādā ceļā Jankelis Kleins īsā laikā kļuva bagāts vīrs un pats �savu īpa�umu� vērtējis uz 5 milj. zelta rubļu, resp., 12,5 milj. latu, ja zelta rubli saskaņā ar tā tīrā zelta vērtību (0,774 g) pielīdzinām vismaz 2,5 latiem ar tīro zelta vērtību 0,290 g. Patiesībā �ie 5 milj. zelta rubļu ir vairāk nekā 13 milj. latu. [.. ] Kutiskers gan pievācis daudz mazāk pamesto kara mantu, bet par to uzsācis tirgo�anos ar valdību, pārdodot tai lielos daudzumos �it kā� Vācijā iegūtās karavīru drēbes un apavus un arī Liepājā rekvizētos, jau sapuvu�os konservus.

Ko par �īm Jankeļa Kleina un Kutiskera lietām saka ministru prezidents K. Ulmanis? Atbildot uz lūgumu un sūdzību komisijas pārmetumiem un apvainojumiem valdībai, viņ� 1920. gada 23. novembra Satversmes sapulces sēdē paskaidro:

�Es nevaru piekrist tam, ka mans uzdevums ir glāb�ana, un sevi�ķi tāpēc, ka citu uzdevums arvien ir bijis glu�i pretējais. Ja mēs gribam apspriest jautājumu sakarā ar Jankeļa Kleina lietu Vecaucē, tad mums vispirms jāapskata tie apstākļi, kādi pie mums toreiz pastāvēja. Pērnajā gadā Tirdzniecības un rūpniecības ministrija varēja iegūt Vecaucē mantas .. jāsaka, ka tās iegūt mums bija ļoti vēlams. Priek� tam mums bija jārēķinās ar apstākli, ko mēs varam un ko mēs nevaram. Pērn mums bija divas izdevības �os īpa�umus iegūt: paņemt mantas, �vācu karaspēkam aizejot�, ar spēka palīdzību vai nopirkt viņas par naudu. Man jāsaka, ka tomēr ne viens, ne otrs nebija iespējams. Ar spēku mēs to nevarējām dabūt, un par naudu mēs nopirkt tās nevarējām aiz tā vienkār�ā iemesla, ka viņas mums nebija.

Tad pie mums griezās Vecauces iedzīvotāji un toreizējais Vecauces vecākais, ziņodams, ka būtu ļoti vēlams, ja mantas paliktu uz vietas. Ja mēs pa�i tās mantas iegūt nevarējām, tad mums bija jādod iespēja �īs mantas nopirkt vietējiem iedzīvotājiem, un ja mēs attiecīgo atļauju nebūtu devu�i, tad mantas būtu aizvestas projām, jo vagoni priek� tam jau stāvēja. Viena daļa no tām jau tika aizvesta. Ar atļaujas izdo�anu mēs tagad esam panāku�i, ka liela daļa no �īm mantām nav aizvestas un ir paliku�as pie mums. Bija iespējams arī otrs � tas, ka varēja piedzīvot Vecauces ietaises un iestādes to pa�u likteni, ko piedzīvoja Jelgavas pils un ģimnāzija (nodedzinātas � aut.). Tad mums it nekā nebūtu. Tagad �īs mantas paliku�as tikpat kā veselas mūsu zemē, tikai jālūkojas uz to, lai nosacījumi uz �o mantu iegū�anu būtu izpildīti un �īs iestādes varētu kalpot savam mērķim un izpildīt savus uzdevumus.

Reiz valdība bija devusi savu atļauju mantas iegādāties, vai tad varētu būt nopietna runa par to, ka pusgadu vai gadu vēlāk izdevīgos apstākļos valdība �os solījumus lauztu tāpēc, ka lieta grozās ap da�iem miljoniem naudas? Reiz bija pamats un iemesls atļauju dot (nebija jau ne iemesla, ne pamata � mantas piederēja Latvijas valstij! � aut.), tad mēs nevaram izlietot tagad stāvokli, lai atceltu grūtā brīdī slēgtu līgumu, jo tas nesaietas ar taisnības un patiesības apziņu, kura jau tā lielā mērā pa kara laiku tikusi satricināta.�

Pie �ī ministru prezidenta paskaidrojuma par Jankcli Kleinu jāpiezīmē, ka tas nesaskan ar patiesību. Tas skaidri būs redzams no tālāk citētās lūgumu un sūdzību komisijas locekļa J. Celma runas un viņa priek�ā celtiem armijas virspavēlniecības komisijas dokumentiem, kad pēc Ulmaņa atbildes mēs pie tiem nonāksim.

Beidzis savu paskaidrojumu par Jankeli Kleinu, ministru prezidents pāriet uz Kutiskera lietu un saka tā:

�Sī Kutiskera lieta ir viena no tām, kuras sākums meklējams jau mūsu pastāvē�anas dienās. Toreiz decembra mēnesī no tirdzniecības un rūpniecības ministra ir tikusi

dota atļauja, saistīta ar zināmiem nosacījumiem, lai Ku-tiskers iegūtu par savu īpa�umu tās mantas, kuras toreiz sauca par savām vācu kara valde. Uz �is atļaujas pamata, kura bijusi saistīta ar nosacījumiem, ari tā galīga noteik�ana uz �o mantu izpārdo�anu paliek valdībai. Ku-tiskers �īs eksportiestādes materiālus ieguvis par savu īpa�umu.�

Tad Ulmanis turpina:

�Pagāju�ajā vasarā radās valstij liela vajadzība pēc tam mantām, un daudzas ministrijas arī gaja un sāka �īs mantas lietot. Vajadzēja noskaidrot, kā lietas stāv un kas patiesībā īpa�nieks, kam tās pieder. Līdz tam f,ai kam nebija cēlu�ās nekādas �aubas par to, ka ministrija ir devusi atļauju mantas pirkt. Mums bija vel otrs iemesls, kādēļ mums vajadzēja par mantām dabūt rīcības brīvību. Tur bija daudz derīgas lietas, kuras varētu naudā pārvērst. Sis mantas varēja būt derīgas arī vienam otram rūpniecības uzņēmumam. Lai kur �īs mantas negulētu, vajadzēja nākt reiz �ai lietai pie pilnas skaidrības. (Vai tad agrāk skaidrības nevajadzēja? � Aut.) Es jau minēju, ka nebija pagāju�ajā vasarā cēlu�ās �aubas par to, ka �is īpa�ums ir no Kutiskera iegūts likumīgā kārtā. Uz Kutiskera ierosinājuma, ka tiek mantas ņemtas laukā no valdības iestādēm, sākās sarunas.

Jāsaka, ka lieta grozās ne tikai par eksporta dzelzīm, bet par līgumiem, kuri slēgti ar Kutiskeru attiecībā uz mantu piegādā�anu armijas vajadzībām. Kad pag. gadā tika iesniegts Kutiskera pieprasījums apaļos skaitļos par vienu un pus inilj. rubļu, �īs abas lietas sakrita kopā, bet tagad nāk un saka, ka nav bijis nekāda vajadzīgā pamatojuma �īs naudas izsnieg�anai. Man jāsaka, ka ar Kutiskeru noslēgts līgums par drēbju apgādā�anu, bet tas nav ticis pildīts. Pagāju�ā gada augustā bija ta�u pirmais uzdevums gādāt par to, lai armija tiktu apģērbta. Vēl jāsaka, ka pag. gada augustā bija ļoti grūti priek� armijas ko nopirkt, jo satiksme ar ārzemēm bija ļoti grūta.�

Tad, paskaidrodams, ka visi pre�u piedāvājumi nāku�i no Vācijas un biju�i ļoti dārgi, K- Ulmanis aizrāda, ka Kutiskera piedāvājumi biju�i par piemērotām cenām un lielos daudzumos. Uz jautājumu, no kurienes tie cēlu�ies,

K. Ulmanis atbild, ka �Kutiskers ir izdevīgi iepircis Vācijā karaspēka drēbes un zābakus un to viņam ir ārkārtīgs daudzums�. Ja pēc pusgada vai vēl ilgāk pienākot paziņojums no Iek�lietu ministrijas, ka mantas nepiederot Kutiskeram, bet valstij, tad jau varot gan jautāt, kāpēc �toreiz� tā rīkoju�ies, tas ir � kāpēc no Kutiskera pirku�i valstij piedero�as mantas, tad varot tikai atbildēt, ka �toreiz� nekādu �aubu nav bijis. Uz jautājumu, kāpēc Iek�lietu ministrija tik vēlu ziņojusi par Kutiskera man-lam, ka tās viņam nepieder, bet valstij, K. Ulmanis tie�i neatbild, bet saka, ka �toreiz� laiki biju�i grūti un valsts iestādēs īstas kārtības nav bijis.

Uz tālāko jautājumu, kāpēc steigu�ies ar naudas nomaksu Kutiskerain un nav nogaidīju�i, kamēr apstākļi noskaidrosies, K. Ulmanis pavisam naivi atbild: �Kutis-kers brauca projām, un mums bija no svara lietu novest pie kāda slēdziena un dabūt rīcības brīvību, un tas bija sasniedzams ar naudas iemaksu � tāpēc arī bija jādara.� īsi un skaidri, bet neticami naivi, lai neteiktu � muļķīgi. Iek�lietu ministrija, tātad nevis kādas ārvalsts, bet pa�am K. Ulmanim padota mūsu valsts iestāde oficiāli paziņo, ka no Kutiskera ņemtās (pirktās?) mantas nepieder viņam, bet pa�ai valstij, tad � lai ar Kutiskeru, kur� mantas atzīst par savām, ātrāk tiktu galā, valsts par savām mantām uzdāvina tam vēl valsts līdzekļus un tad saka � �Taisies, ka ātrāk tieci projām uz ārzemēm, lai valdība atgūtu rīcības brīvību!�. Kaut ko neticamāku grūti pat izdomāt!

Kutiskers pārdevis valdībai armijas vajadzībām arī vācu armijas atstātos konservus, bet tie izrādīju�ies par sapuvu�iem un nelietojamiem. Tā kā to vērtība, samērā ar pārējām mantām, ļoti niecīga � 50.000 Latv. rubļu ap 1000 latu, tad nav nozīmes pie tiem tuvāk pakavēties. Uz armijas apgādā�anas līguma pamata, kur� gan nav pildīts, Kutiskeram izmaksāts apaļos skaitļos 1.500.000 rubļu vai 300.000 latu, kuri atzīstami par zudu�iem, tāpat kā 1000 latu par konserviem.

Par Jankeli Kleinu jeb Vecauces �ķēniņu�, kā jau minēju, runā arī Satversmes sapulces lūgumu un sūdzību komisijas loceklis J. Celms⁵⁵ 25. novembra sēdē, jo viņam bijis uzdots Jankeļa Kleina lietu tuvāk noskaidrot. Pakavējoties savā runā pie ministru prezidenta K. Ulmaņa paskaidrojumiem par Jankeli Kleinu, viņ� saka:

�Par to pa�u Jankeļa Kleina lietu interesējusies armijas virspavēlniecība, un tikai �odien nāca manās rokās viss pla�ais materiāls, ko �inī jautājumā sakrājusi armijas virspavēlniecības ieceltā komisija. Mani pārsteidza tas, ka �īs armijas virspavēlniecības ieceltās komisijas slēdzieni ir daudzējādā ziņā stiprāki un valdībai, varbūt, apvainojo�āki, ja viņa to tā uzskata. Tātad, ja jūs pārmetat revīzijas komisijai (domāta lūgumu un sūdzību kom. � aut.), tad reizē ar to jūs pārmetat arī tai otrai komisijai, kas ir nākusi pie tiem pa�iem slēdzieniem. Tagad, lai konstatētu patiesību, man jāaizrāda, ka �ai pa�ā jautājumā valdība pielaidusi lielas nepatiesības, un, cik no armijas virspavēlniecības ieceltās komisijas izziņas redzams, tad visi bagātie materiāli, kas atrodas J. Kleina rokās, 1918. g. decembrī ir pārņemti valdības pārziņā ar speciāli ieceltas komisijas palidzību. To apliecina noraksts, ko parakstījis biju�ais satiksmes ministrs T. Hermanovska kungs. Izrādās, ka viens �is pārņem�anas akts atrodas pie vācu valdības, bet tas, kam vajadzēja atrasties pie mūsu valdības, pazudis. Es gribu aizrādīt, ka pēc �ī dokumenta aprakstiem un izziņas materiāliem, kas atrodas armijas virspavēlniecības �tābā, redzams, ka vācu valdība nodevusi Latvijas valdībai, resp., Latvijas valstij, tādas un tādas mantas. Pēc miera līguma par tām būs jāmaksā. Bet kur ir, �īs mantas? Viņas ir J. Kleina īpa�ums. Pieņemot to formulu.., ka valdības paskaidrojumi apmierino�i, jūs esat vilku�i strīpu pāri ne tikai �im divām komisijām, kas nāku�as pie viena un tā pa�a slēdziena, � jūs esat dāvināju�i Jankclim Kleinam �o milzīgo īpa�umu, kas vajadzīgs Latvijas valdībai un kas juridiski ir arī piederējis Latvijas valdībai līdz 1918. gada decembrim, kamēr J. Kleins iesniedza lūgumu 1919. gada augustā, lai viņam tos materiālus nododot. Tātad ministru prezidenta aizrādījums, ka visi vietējie iedzīvotāji lūgu�i dēļ atpirk�anas un ka Latvijas valdība varētu arī to atpirkt, nozīmē, ka mēs būtu arī divreiz maksāju�i. Viena maksa būs ta, kura pēc dokumentiem jāmaksā Vācijas valdībai, un otra tā, kura �pēc taisnīgas novērtē�anas� jāmaksā Jankelim Kleinam.

Vai apstākļi patie�ām bija tādi, par to, man �ķiet, pie kaut cik objektīvas lietas apsvēr�anas katrs pais nāks pie slēdziena. Kāpēc gan mēs nenācām pie tāda slēdziena, ka Latvijas valdībai visas Pārdaugavā eso�ās ēkas jānodod kādam Kuiiskeram vai citam kādam Kleinam tāpēc, ka tur savā laikā stāvēja bermontie�i? Valdība motivēja Vecauces bagātīgo krājumu atdo�anu ar to, ka tur bijis vācu karaspēks un ka tas aiziedams varējis tos izpostīt, kādēļ vajadzējis tos glābt. Pēc pla�as izziņas armijas virspavēlnieks griezies ar kategorisku lūgumu katrā ziņā pārņemt �īs mantas tūliņ valsts īpa�umā, sevi�ķi tāpēc, ka tur ierīkoti pla�i angāri priek� gaiskuģniecības. Bet pēc tam, kad notika starpresoru sēde, kuru vadīja un noteica in�enieris Kaulēns (Jankeļa Kleina pārstāvis � aut.), ministrija taisīja lēmumu, ka nav likumīgi Jankelim Kleinam las lietas atņemt!�

No �īs lūgumu un sūdzību komisijas locekļa J. Celma runas, atsaucoties uz armijas virspavēlnieka rīcībā eso�iem dokumentiem, skaidri un nepārprotami redzams, ka 1) ministru prezidents K. Ulmanis savā atbildē uz komi sijas priek�sē�a V. Zāmueļa ziņojumu par valsts līdzekļu noziedzīgu �ķie�anu un korupcijas piekop�anu atzinis gan kukuļo�anu, bet galīgi �aizmirsis� kādu svarīgu savas valdības 1918. gada līgumu ar Vācijas valdību par vācu karaspēka atstāto mantu pārņem�anu Latvijas valsts īpa�umā, kādēļ ne tikai sedz nepatiesību, bet arī pats noklusē patiesību; 2) starpresoru komisijas locekļi, tātad valdības atbildīgi ierēdņi un pārstāvji, piedalās Jankeļa Kleina pilnvarotā pārstāvja in�eniera Kaulēna vadītā ap spriedē un vienprātīgi atzīst, ka vācu armijas atstātās mantas, par kurām valstij pēc miera līguma slēg�anas būs vēlreiz jāsamaksā, nezin kāpēc pieder Jankelim Kleinam un nav tam atņemamas.

e) Kopsavilkums un slēdzieni.

Pamatojoties uz Satversmes sapulces lūgumu un sūdzību komisijas izdarīto valdības aparāta revīziju, kurā piesaistīti kompetenti eksperti un nopratināti liecinieki, �īs komisijas priek�sēdis V. Zāmuels sniedzis Satversmes sapulcei pla�u ziņojumu, kurā kritizēta valdības darbība, uzrādot milzīgos valsts zaudējumus da�ādu ārzemju līgumu slēg�anā un valsts līdzekļu izsaimnieko�anā, piekopjot ari korupciju. Savelkot kopā �os komisijas uzrādītos zaudējumus, mēs iegūstam sekojo�u ainu (noapaļotos skaitļos):

Atbildot uz �iem V. Zāmueļa minētiem milzīgiem zaudējumiem, K. Ulmanis atzīst tikai vienu zaudējumu � 450.000 dolāru; resp., 70 milj. Latv. rubļu iemaksu par lokomotīvēm, vagoniem un sliedēm, jo līgums nav pildīts, piezīmējot, ka tas ta�u neesot nekas samērā ar lielo līgumu ar �o firmu par 25 milj. dolāru. Atzīst viņ� arī kukuļo�anu un komisijas naudas do�anas, bet pārējo visā visumā noraida. �Toreiz�, resp., līgumu slēg�anas laikā, apstākļi biju�i grūti un citādi nav varēts.

Kad uz pārmetumiem par zaudējumiem uz valdības pārdotiem liniem, tāpat kā uz komisijas ekspertu un liecinieku konstatējumiem par dārgo, bojāto un nederīgo pre�u pirk�anu un lieliem līdzekļu zaudējumiem ministru prezidents atbild ar �o apstākļu kategorisku nolieg�anu, atsaucoties tikai uz grūtiem kara laika apstākļiem un apstrīdot komisijas ekspertu aprēķinus un slēdzienus attiecībā uz da�iem līgumiem, komisijas priek�sēdis V. Zā-muels prasa piecu dienu laiku �o ministru prezidenta iebildumu pārbaudei.

Kā K. Ulmanis, tā viņa labā spārna koalīcijas valdības aizstāvji �o prasību neatbalsta. [..] Viņi ne tikai nostājas pret to, bet, saprazdami, ka valdības stāvoklis ar V. Zāmueļa ziņojumu jau tā smagi satricināts, iesniedz priek�likumu, ko da�i Satversmes sapulces locekļi nosauc par �iemauktu uzmauk�anu komisijai�, tas ir, iesniedz priek�li-kurnu uzdot lūgumu un sūdzību komisijai desmit dienu laikā izstrādāt �instrukciju� par savu darbību, sa�aurinot komisijas tiesības un noliedzot tai revidēt valdību. Revidēt atļauts tikai valdības iestādes � ministrijas, bel ne ministru kabinetu.

Ap �iem diviem priek�likumiem izceļas sīvas un ilg-slo�as debates. Labā spārna valdības aizstāvji ar Augustu Briedi⁵⁶ priek�gala grib visus valdības grēkus segt, kaut gan runas sākumā atzīmē, ka tautā ir nemiers, cik pamatots, to gan nezinot, un ka klīdu�as valodas, ka valdībā lielas nekārtības un ka tām jādarot gals. Bet, tā kā viņa uzdevums bija aizstāvēt un baltu mazgāt valdību, tad viņ� arī centās to darīt. Viņa garās runas galvenais nolūks bija kompromitēt komisijas pieaicinātos ekspertus un lieciniekus prof. K. Balodi⁵⁷, Sim sonu un citus gan kā nacionāli ap�aubāmus, gan kā veikalniekus, kuri no Latvijas liniem gribēju�i tikai vai gus vīt valdības kār�anai, gan kā nesapra�as...

Aizvainots par A. Brie�a ekspertu un liecinieku nonie cinā�anu un izķēmo�anu un lai atspēkotu ministru prezi dcnta K. Ulmaņa apgalvojumu, ka bojātu pre�u gadīju mos vienmēr sastādītas komisijas, kas preces un produk tus pārbaudīju�as un pieņēmu�as, V. Zāmuels protestē un saka:

�Glu�i pareizi, komisijas tika vienu otru reizi sastādi tas, bet bija gadījumi, kad ieceltā komisija atzina preci par nederīgu, iecēla vēl otru komisiju. Un, kad arī otra komisija atzina preci par nederīgu, attiecīgais ierēdnis tika piespiests pieņemt tomēr �o preci. Pievedī�u kā piemēru no Stillinga un Andersona firmas Apgādes ministrijai pārdoto speķi, apm. 15.000 pudu ... So speķi apskatīja Dr. Matvejs kopā ar citiem komisijas locekļiem, to starpā arī Rīgas lopkautuves pārzini, un atzina, ka �is speķis nekādā ziņā nav atzīstams par pirmā labuma speķi, par kādu tas bija pirkts, bet ka, augstākais, to var atzīt par otra labuma preci, jo speķa gabaliem visapkārt bija jāgrie� bieza kārta nost kā sabojāta un nederīga ē�anai.

Tātad liels daudzums no svara krīt nost, kas, zināms sadārdzina iepirkto speķi. Tādēļ komisija atteicās to pie ņemt armijas vajadzībām. Tika sastādīta jauna komisija, kurā arī Dr. �ķipsna piedalījās. Bet �ī komisija nodeva par speķi vēl sliktāku atsauksmi. Tā bija da�u pārgrieztu speķa gabalu vidū atradusi bojājumus. Un tādēļ arī otra komisija atzina, ka speķis stipri bojāts un ka tādēļ par to nav maksājama pirmā labuma speķa cena... Bet tas vēl nebija viss. Kādā dienā atbrauca Ulmaņa kungs, liek pārgriezt speķa gabalu un saka: �Kas tam speķim kai�? Tas jau prīmā speķis! Pieņemt!� Speķi, zināms, ari pieņēma, neskatoties uz divu komisiju atzinumu, ka speķis bojāts un nav pieņemams par tādu cenu. Par �o lietu var dabūt attiecīgos dokumentus, jo ir sastādīti attiecīgi protokoli.�

Tāda, lūk, bijusi bojāto pre�u pieņem�anas kārtība. Tos ierēdņus, kā V. Zāmuels tālāk aizrāda, kas pretoju�ies bojāto vai nederīgo pre�u pieņem�anai, sāku�i vajāt. Tādas vajā�anas izbaudījis arī Dr. Matvejs.

Nevienu reizi un nevienā vietā A. Briedis nav kritizējis pat tādus līgumus kā lokomotīvju un vagonu pirk�anas līgumu, kuru pats K. Ulmanis principā atzīst par kļūdu, kaut arī niecīgu, zaudējot �tikai� 1,4 milj. latu, vai vācu karaspēka atstātās mantas pārņem�anas līgumu ar Vācijas valdību, kuru K. Ulmanis it kā �aizmirsis�. Tie visi ir jāsedz un jāsaka valdībai: �Ir jau labi, turpiniet tapat tālāk!�

Vērojot garās un asās Satversmes sapulces debates �inī jautājumā, mēs redzam, ka tik mierīgs, tīrs un godīgs cilvēks kā dzejnieks un rakstnieks Kārlis Skalbe, kuru pazina un pazīst vēl tagad visa latvie�u inteliģence, nevar mierīgi noklausīties A. Brie�a valdības aizstāvē�anas runā, arī kāpj katedrā un dziļā sarūgtinājumā saka:

�Kad �e no valdības puses tika apgāzti no revīzijas komisijas uzdotie skaitļi, es klausījos ar vieglu sirdi, bet kad nāca Brie�a kungs un uzstādīja �e savu dubļu �ļirci un ap�ļakstīja tos cilvēkus, kas strādā revīzijas komisijā, tad mana sirds palika atkal smaga. Zemnieku savienības taktikā es redzu to smago kļūdu, kas radījusi tagadējo mājas kārtību. Es saku � mājas kārtību, jo tie ļaudis, kas uzticīgi turas pie valdības spārna, tiek segti ar visu, kāda kritika arī nenāktu... Ļaudis, kas uzstājas, tiek nomelnoti par nodevējiem un lielniekiem, par valsts naidniekiem ... Tā daļa, kas sē� valdības kamanās, tāpēc ir dro�a, ka viņas darbība stāv ārpus katras kritikas, viņa nepieņem nekādus pārbaudījumus. Tā ir radusies �ī rnajas kārtība.�

Valdības darbības revīzijas nepiecie�amību K. Skalbe motivē, teikdams:

�Baumu pilnas bija ielas, un tās gāja pāri pār robe�ām! Pagāju�ajā vasarā es aizgāju no kādas sabiedrības, kurā man sacīja, ka Latvijas ierēdņi zogot un ņemot kukuļus;

ps aizgāju ar skandālu un sacīju, ka tas nav taisnība. Bet rudenī mēs nonācām pie tā, ka arestēja svarīgus augstākus valsts ierēdņus. Tie bija fakti, kuriem pakaļ nāca baumas . .. Tas, kungi, ir fakts, viņi ir ņēmu�i kukuļus un, pat ņemdami kukuļus, nav ticēju�i Latvijas naudai, citādi viņi nebūtu kompromitēju�i ne sevi, ne Latviju, tūliņ pirkdami namus.�

[.,] Valdības koalīcijas partiju vadītāji ar K. Ulmani priek�galā pa deputātu runas laiku turpat kuluāros un, domājams, arī ārpus tiem vedu�i sarunas par valdības nepatīkamo stāvokli, ko radījusi komisija ar savu graujo�o ziņojumu. Ja izlem�anu atliek, tad stāvoklis vēl vairāk pasliktinās, tāpēc nekādu papildziņojumu snieg�ana nav vajadzīga. Kaut arī komisijas ziņojumā valdība smagi apvainota un arī ministru prezidenta atbilde sapulci nav apmierinājusi, tomēr jādara lietai gals, oficiāli uz ārieni jāatzīst min. prezidenta paskaidrojumi par apmierino�iem un jāsedz valdība. To prasa arī K. Ulmanis.

Protams, ka �āda politisku valdības partiju, resp., Satversmes sapulces labā spārna, vairākuma vieno�anās, kaut arī būtībā un no tautas viedokļa ir galīgi nepielai�ama un negodīga, iz�ķir visu strīdīgo jautājumu uz viena rāviena: sedz valdību un pieņemot vēl lēmumu par instrukcijām komisijas tālākām revīzijām, lai tā nedomā vēl tālāk ar valdības revīziju nodarboties. Un tā arī notiek. Satversmes sapulces 2. decembra sēdē valdības aizstāvji iesniedz divus noteiktus priek�likumus. Pirmais no tiem � atzīt ministru prezidenta K. Ulmaņa atbildi par apmierino�u; otrais � uzdot lūgumu un sūdzību komisijai izstrādāt savas darbības instrukcijas desmit dienu laikā. Abus �os priek�likumus pieņem ar 74 un 70 balsīm pret 64 un 62 balsīm.

Ar minētām balso�anām un lēmumiem valdības darbības revīziju izbeidza un politiski nosedza arī visus valdības un vado�o ierēdņu grēkus un korupciju. Pie atbildības vairāk nevienu nevar saukt, izņemot tos, kas bija noziegu�ies tīri kriminālā kārtā, resp., viltoju�i parakstus, kaut ko nozagu�i, ņēmu�i kukuļus, resp., atlīdzību par pakalpojumiem, ja to var pierādīt. Ja nevarēja, tad labāk bija nerunāt, jo citādi pats nonāktu cietumā.

Jautāsim tagad � kādu iespaidu �āds pārsteidzīgs Satversmes sapulces valdības glāb�anas lēmums varēja atstāt tautā? Protams, ka negatīvu un naidīgu. Dziļ� sa�u tums to pārņēma. Cik daudzās mutēs atskanēja dzejnieka Ed. Veidenbauma vārdi: �Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!� �ī �dūre� nu bija pa�u valsts parlaments rcsp., �ī parlamenta vairākums, un �ī vairākuma atbal stitā K. Ulmaņa valdība. Neko darīt � bija jāsamierinās Un tauta samierinājās. Runāt jau runāja, un runā vē �odien, bet darīt neko nevarēja.

Bet bija aprindas, kas no �iem Satversmes sapulce: lēmumiem daudz ko mācījās. Un (ās bija taisni tās aprindas, kas vai nu pa�as kopā ar valdību bija �grēkoju�as�, vai tai palīdzēju�as grēkot � augstākie valdības ierēdņi, kas visu �o notikumu norisi savam acīm redzēja, un arī da�i citi acīgi un veikli |audis. Tie, pārrunājot notikumus, glu�i dabīgi vaicāja sev: �Ja tik vaļīgi un nepārdomāti drīkst ar valsts līdzekļiem rīkoties, pie tam ērti un nesodīti tikt vaļā, kāpēc tad caurām dienām sēdēt un rukt da�ādās kancelejās, kāpēc nepameklēt draugus un sakarus, kur valsts nauda plūst? Tad varētu saziņā ar tiem citādi rīkoties.� Notikumi pa�i pavedināja. Un ne viens vien veikalnieciskas dabas cilvēks pa �o ceļu gāja. Kur tad pēc 5�6 gadiem cēlās tas lielais korup-tantu bars gan valsts iestādēs, gan savos privātos, ar labiem sakariem un valsts naudu celtos veikalos? Minē�u glu�i nevainojamu piemēru.

Tikai da�us gadus vēlāk Latvijas pilsoņi, it sevi�ķi inteliģence un pilsētu iedzīvotāji, saka gudrot un prasīt pēc savām, pa�as Latvijas valsts radio raidstacijām un saviem radio aparātiem. Ne valdība, bet dzirdīgi un uzņēmīgi veikalnieki bija tie, kas pirmie �o prasību dzirdēja un uzklausīja. Un viņi nebūtu veikalnieki, ja neprastu �o lielo pasākumu ar dro�iem ienākumiem apjūsmot un ierosināt, sperot nepiecie�amos soļus tā realizē�anai.

Divi trīs uzņēmīgi veikalnieki bija sazināju�ies, ka radio lieta jāizmanto peļņas nolūkiem. Jāizprasa valdības atļauja un jāstājas pie radio torņa cel�anas. Lai lieta būtu absolūti dro�a, jāiesaista �ai uzņēmumā da�i valdības locekļi un da�i redzami lielāko politisko partiju biedri. [..] Radio liela bija laba, ar lielu kulturālu nozīmi un neap�aubāmu peļņu, bet kāpēc to ar valdības locekļu, politiķu, pat Rīgas prefekta slepenu seg�anu un līdzdalības slēp�anu nodot privātās rokās? Kāpēc to nedarīt pa�ai valstij?

Bet vai Ulmanis, viņa politiskā pārliecība un rīcība nemainījās un divu gadu valdī�anas laikā jau nebija mainījusies? Vai veikalniecisko līgumu slēg�ana un Satversmes sapulces labā spārna vairākuma necerētā nebū�anu seg�ana viņam neatvēra acis un neparādīja ceļu?

Domāju, ka atvēra gan un parādīja arī ceļu, bet tikai uz ļauno pusi. [..]

1934. gada 15. maija apvērsumu viņ� varēja izdarīt kā ministru prezidents. Bet līdz ar to Ulmaņa īstā daba un neaprobe�otā varas un godkāre kļuva visiem redzama. Nu jau to arī vairs nevajadzēja slēpt.

[..] Ar Vili Dermani un viņa simpātisko kundzi Sa�u (pazīstamā Rīgas kokrūpnieka Ābeles māsa) tuvāk iepazinos Liepājā 1906./7. gada ziemā, kad toreiz tur strādāju kā sociāldemokrātu partijas algots propagandists. Viņ� bija Rīgas Jonatana biedrības skolas biju�ais skolotājs, no Indriķa Ritiņa laikiem, viens no pa�iem galvenajiem un redzamākajiem 1905. gada revolūcijas vadoņiem, blakus Jansonam-Braunam, Jānim Asaram, Jānim Ozolam un citiem, tādēļ bija spiests slēpties un dzīvot nelegāli. 1908. gadā notiesāts uz �etriem gadiem spaidu darbos, viņ� 1914. gadā aizbēga no Sibīrijas uz Amerikas Savienotajam Valstīm un tikai 1920. gada vasarā atgriezās Latvija. Rudenī viņu ievelēja Satversmes sapulcē no Ziemeļvidzemes.

V. Dermanis .. Amerikā, boļ�evistisko latvie�u aizrauts un Satversmes sapulcē ievēlēts, pakļāvās boļ�eviku propagandai un lielinieku panākumiem Krievijā. Savās runās tautas sapulcēs Rīgā un citur viņ� sāka novirzīties no Latvijas sociāldemokrātu pamatlīnijas.., aizstāvot jau da�us komunistiskus principus. Sakarā ar toreizējiem grūtajiem strādnieku pārtikas un citiem dzīves apstākļiem V. Dermanis, asi un nesaudzīgi kritizēdams valdību un pilsonību, kļuva strādniekos tik populārs, ka Mīl-grāvja un citu strādnieku rajonu sievas, kam bijusi kaut viena govs, nesu�as V. Dermanim pudelēs pienu, iespējams, arī citus pārtikas produktus. Savu panākumu aizrauts, Vilis Dermanis kļuva vēl kreisāks, un pilsoņu nemiers par viņa aso uzstā�anos tautas sapulcēs sāka jau atskanēt arī sociāldemokrātu rindās. Sociāldemokrātu partijas vadības norādījumiem V. Dermanis negribēja paklausīt, atzīstot citu sociāldemokrātu rīcību un runas Satversmes sapulcē par pārāk vājām, strādniekiem nepieņemamam un neiespaidīgām. Lai no partijas viņu oficiāli neizslēgtu, viņ� izstājās pats.

Satversmes sapulces pilsoniskajam spārnam V. Der-

manis galīgi nepatika, un tas gribēja atbrīvoties no V. Dermaņa par katru cenu. Tas tomēr nebija tik viegli izdarāms. V. Dermani kā tautas vēlētu deputātu sargāja deputāta �neaizskaramība�, tādēļ viņa apcietinā�anai un tiesā�anai vajadzēja Satversmes sapulces piekri�anu. To dabūt pilsoņi necerēja, jo nekādu kriminālnoziegumu V. Dcrmanis nebija pastrādājis un par runā�anu tiesāt nevarēja. Tāpēc pilsoniskā valdība uzdeva savas Iek�lietu ministrijas politiskās pārvaldes toreizējam priek�niekam Alartinsonam V. Dcrmanim �ādu kriminālu pārkāpumu �piesiet�, lai tad dabūtu no Satversmes sapulces apcietinā�anas un tiesā�anas piekri�anu.

Sī uzdevuma veik�ana politiskai pārvaldei lielu pūļu neprasīja. V. Dermanis nebija sevi�ķi uzmanīgs un par kaut kādiem �slazdiem� nemaz nedomāja. Būdams kādas strādnieku arodbiedrības palīdzības komitejas bada cietējiem Krievijā vadītājs, viņ� bija uzņēmies arī tās naudas lietu pārzinā�anu, un kopā ar kādu citu � Līcīti �, kā vēlāk noskaidrojās, politiskās pārvaldes �piespēlētu� aģentu, naudas skapja atslēgas sadalīju�i, tik pilnīgi viens otram uzticoties, ka katrs varēju�i naudas skapi atslēgt un ar naudu patstāvīgi rīkoties. Katram bijis savs naudas skapja atslēgu komplekts.

Kādā dienā politiskā pārvalde revīzijas nolūkā ieradās minētajā palīdzības komitejā un lika V. Dermanim, Līcītim klātesot, naudas skapi atvērt. Skapī tie �atrada� par lielāku summu viltotas 500 latu naudaszīmes, kuras acīmredzot nāku�as no Padomju Krievijas. Abus kasierus, galvenā kārtā �kreiso� V. Dermani, apvaino viltotas naudas slēp�anā un izplatī�anā un ar Satversmes sapulces vairākuma piekri�anu 1921. gadā apcietina un nodod tiesā�anai. Otrs kasieris � politiskās pārvaldes aģents Līcītis, īstais viltotās naudas ielicējs naudas skapī �, protams, arī apcietināts, bet vēlāk atkal palaists vaļā. Tam bija uz laiku, kamēr V. Dermani notiesāja, jāpazūd.

Kad valdība Satversmes sapulcei prasīja V. Dermaņa izdo�anu tiesā�anai, sociāldemokrāti nonāca grūtā stāvoklī. Visi, kas V. Dermani pazina, zināja, ka, lai arī kādi būtu V. Dermaņa politiskie uzskati, ar viltotas naudas izplatī�anu viņ� nenodarbojās. Viltotās naudas ielik�ana naudas skapī nav viņa darbs. Būdams naivs un pat muļķīgs, ka uzņēmies atbildību par naudas skapi, kura otrs atslēgu komplekts atrodas cita vīra kabatā, viņ� tā iepinies skandalozā lietā, ka viņa aizstāvē�ana kļuvusi par �ticamības vai neticamības lietu�. Oficiāli un atklāti

o nevainību pierādīt nevarēja. Politiskās pārvaldes negodīga un slepena provokatoriskā rīcība bija zināma tikai lās rīkotājiem un izvedējiem.

Pavisam nepatīkama V. Dermaņa lieta kļūst tanī brīdī, kad sociāldemokrāts Andrejs Petrevics, kas iestājies par V. Dermaņa kandidatūru Satversmes sapulces papildu vēlē�anas iepretim V. Bastjānim, tagad Satversmes sapulcē kopā ar valdību prasa V. Dermaņa izdo�anu tiesā�anai. [..] Vili Dermani, sociāldemokrātiem līdz nebalsojot, Satversmes sapulces pilsoņu un �mazinieku� vairākums tiesā�anai izdod, un V. Dermani tūliņ apcietina.

V. Dermaņa lietas izmeklē�ana vilkās kādus pusotra gadus, un viņ� sēdēja Rīgas centrālcietumā. 1922. gadā viņu par viltotas naudas slēp�anu un izplatī�anu, kaut gan viņ� to nebija darījis, notiesāja un izsūtīja uz Padomju Krieviju. Līdzi aizbrauca arī viņa sieva. [..]

ATTURĪBNIEKI UN KONCESIJAS NAKTSLOKĀLIEM

Pagāju�ā gadsimteņa vidū Vidzemē attīstījās kāda kustība, kuru tautā un pa�as kustības dalībnieki dēvēja par atturības vai sātības kustību. Sīs kustības dalībnieki nelietoja alkoholiskus dzērienus un pulcējās biedrībās, lai ar to palīdzību cīnītos pret alkohola lieto�anu vispār. Atturībnieku kustība nepatika mui�niekiem, kuri alkoholu ra�oja savos brū�os un pārdeva savos krogos, kas atradās visu lielāko ceļu krustojumos. Tādēļ tie sāka �os kustības dalībniekus apkarot un vajāt. Pamazām �ī atturības kustība ar cīņu pret alkohola lieto�anu un krogu boikotiem izvērtās arī politiskā cīņā, atklājot vācu mui�niecības un latvie�u zemnieku lielās prete�ķības.

Atturības kustībā iesaistījās arī pilsētnieki, un jau 1891. gadā Rīgā nodibinājās vēlāk pla�i pazīstamā strādnieku atturības biednba �Auseklis�, kurā piedalās pazīstamie Rīgas sabiedriskie darbinieki Dr. A. Priedkalns, rakstnieks A. Deglavs, brāļi Asari, Fr. Brīvzemnieks, Fr. Mierkalns un cili. Pēc 1905. gada revolūcijas un soda ekspedīcijām atturības b-bu tīkls kļūst vēl pla�āks, un �inīs biedrībās aiz atturības segas darbojās gai�ākie un aktīvākie apkārtnes jaunie�i un inteliģence. Tas sevi�ķi sakāms par Rīgu un atturības biedrību �Auseklis�, kas izvērtās par Rīgas strādniecības izglītības un sapul�u centru.

Latvijas sākuma laikā pla�u ievērību guva arī 1908. g. nodibinātā Vidzemes pretalkohola biedrība ar 120 nodaļām un 5.000 biedriem, kuru ietekmē nodibināju�ās ari citas biedrības un tiku�i sasaukti jau vairāki pretalkohola kongresi.

[..] R. Bilmanis bija Rīgas pilsētas domnieks un sociāldemokrātu frakcijas loceklis un frakcijas apspriedēs ierosināja da�ādus priek�likumus par cīņu ar �ūpību Rīgā. Viens no �iem priek�likumiem, kas apspriests un pie- j ņemts jau domes centra aprindās, bija ēdnīcu, augļu ūdeņu kiosku, klubu un cilu tamlīdzīgu vielu kontrole, kur aiz- � liegts pārdot alkoholiskus dzērienus, kā arī visu krogu un Iraktieru, viesnīcu, restorānu un citu alkoholisku dzē- ļ rienu pārdotavu pārbaude, vai tur nepārdod �os dzērienus pēc noteiktā laika, t. i., pēc pulkst. divpadsmitiem vai vieniem naktī, kā nu kurā vietā noteikts. Frakcija iebildumus necēla, un pilsētas valde �ādu kontroles aparātu nodibināja ar vairākiem algotiem pilnvarotiem aģentiem � alkohola apkarotājiem.

Labi domātai kontrolei tomēr bija sava kļūmīga puse, un tā izpaudās restorānos, it īpa�i tā saukļos �naktslokālos�, pēc nolieguma stundas iestā�anās. Oficiāli un atklāti tad vairs alkoholiskus dzērienus nepārdeva, bet tos varēja dabūt un lietot slepeni, cik vien vēlējās. Degvīns un konjaks gan maksāja vairāk, bet viesmīļi tos piegādāja plānākās pudelēs, kas kabatās viegli glabājamas. Kabatas pārbaudīt vai aizdomīgās personas �kratīt� nebija atļauts, un kontrolieris nevarēja neko darīt. [..]

Sarunā ar kādu savu vecu paziņu un labu draugu � Latvijas bankas direktoru � izteicu �aubas, ka naktslokālos pēc pulksten vieniem naktī vēl var dabūt alkoholiskus dzērienus. Viņ� pasmējās un noprasīja, vai es pats to gribot personīgi redzēt. Uz manu pozitīvu atbildi viņ� lika man priek�ā pēc manas izvēles kādu naktslo kālu apmeklēt. Vienojāmies par �Fokstroldili�, naktslokālu Ķergalvja mājas pagrabā, Valdemāra un Dzirnavu ielu stūri.

Kad �Fokstrotdīlē� patie�ām pārliecinājos, ka pēc nolieguma stundas ar viesmīļa laipnu pakalpību var dabūt visus ārzemju un iek�zemes alkoholiskos dzērienus, nācu pie atziņas, ka nav nozīmes �iem lokāliem ierobe�ot tirgo�anos ar alkoholiskiem dzērieniem. Tiem jādod koncesijas un jāuzliek speciāls nodoklis par labu pilsētai. Tad vairs nepelnīsies viesmīļi par �vidutājību�, bet pilsēta gūs lielākus ienākumus. Kas naktslokālus apmeklē? Ta�u ne strādnieki! Tos apmeklē ārzemnieki un mūsu pa�u turīgie pilsoņi, augstākos un labi atalgotos ierēdņus ieskai-i Kāpēc tad strādnieku pārstāvjiem pilsētas domē uzlikties un balsot pret koncesiju pie�ķir�anu naktslokālam tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem arī pēc vieniem naktī, kad visi citi krogi un restorāni jau slēgti.

Kādā no nāko�ām domes sēdēm, kad darba kārtībā atkal bija jautājums par restorānu koncesijām, sociāldemokrātu frakcijas apspriedē arī �o jautājumu pārrunā-j.iin. Es ieteicu sociāldemokrātu frakcijas izturē�anos rozīt un atļaut naktslokāliem tirgoties ar alkoholiskiem Vērieniem līdz lokālu slēg�anai. Mans priek�likums ra-dīja izbrīnu un izraisīja garākas debates, jo R. Bilmanis im citi atturībnieki bija pret to. No vairākām pusēm minētie motīvi un piemēri tomēr pārliecināja frakcijas vairākumu par priek�likumu pareizību, un mēs domes kop-sede nobalsojām par koncesijas pie�ķir�anu trim naktslokāliem, uzliekot katram no tiem 30.000 latu lielu nodokli gadā.

Sprie�ana un lem�ana par naktslokālu papildu koncesijām attiecībā uz tirgo�anos ar alkoholiskiem dzērieniem pēc aizliegtā laika notika pilsētas galvas A. Krieviņa htikā 1929. gadā. Sprie�anai seko zīmīgs gadījums, kur� japastasta, lai būtu saprotama turpmāko notikumu sakarība.

Mūsu ģimenes draugam un manam studiju biedram Jūlijam Celmam 29. septembrī ir dzim�anas diena. Viņ� 1929. g. kļūst 50 gadus vecs. Minētā diena iekrīt svētdienā. Mūsu ģimene izlēmusi izbraukt pāris dienas uz Siguldu atpūtā, jo tur mūsu labai paziņai, dzejnieka J. Portika kundzei, ir atpūtas nams. Bet, lai J. Celma piecdesmito dzim�anas dienu nepalaistu nemanītu garām, lūdzu �Sociāldemokrāta� redakciju ievietot īsu apsveikumu .. un sieva lūdz Rībeļa puķu veikalu nosūtīt viņam 50 rozes. Pa�i mēs sestdien aizbraucām uz Siguldu.

Saņēmis rozes un izlasījis avīzē apsveikumu, J. Celms sajūsminājies un juties ļoti iepriecināts. Viņ� gribējis tūliņ pateikties un ieaicināt mūs pie sevis mājās uz vakariņam, bet nav mūs Rīgā atradis. Otrdien, Saeimas sēdē, viņ� mani saliek, spie� roku un aicina mani un sievu mājās ejot iegriezties pazīstamajā Svarca restorānā (toreiz Kaļķu ielas un Meierovica bulvāra stūrī) izdzert glāzi vīna. [..]

Restorāna otrā stāvā sastopam vairākus paziņas, no kuriem abi Rīgas pilsētas galvas: biju�ais � Alfrēds An-dersons, manas sievas brālēns, un patreizējais � Ādams

Krieviņ�, arī labs paziņa, mums tūliņ pievienojas, un mēs restorāna apaļajā stūra istabā nu svinam J. Celm i dzim�anas dienu. Vēlāk mums pievienojās vēl da�i draudi un paziņas, starp tiem Latvijas bankas direktors un mūsu vecākas meitas krusttēvs Ernests Ozoliņ�. Drīz pienāk alkohola pārdo�anas un lieto�anas stundas beigas, un mums restorāns jāatstāj. Labi, iesim mājās. Draugi mūs abus ar sievu pavadīs. Bet jūtam, ka draugiem mājās iet vēl nemaz negribas. Vīns atstājis savu iespaidu, visi esam runīgi un jautri. Nonākot pie mūsu mājām, pretim rēgojas �Fokstrotdīles� spo�i apgaismotās vaļējās durvis. Draugi mūs aptur un liek priek�ā uz brīdi vēl iegriezties naktslokālā. [..]

Izrādās, ka esam ieradu�ies tai brīdī, kad �mākslinieciskā� daļa ar priek�nesumiem oficiāli beidzas. Mums ierāda labas vietas, un priek�nesumi turpinās. Jūlijs Celms ar Ādamu Krieviņu �pacienā� muzikantus ar da�am naudas zīmēm, un tie turpina spēlēt. Kad priek�nesumi atkārtoti un laiks vēls, resp., agrs, mēs ceļamies un dodamies mājās. Liekas, ka vakars un da�as rīta stundas noritēju�as omulīgi � draudzīgās sarunās un asprā-tigos jokos un anekdotēs, kuru stāstī�anā lieli meistari bija .1. Celms un A. Andersons. Nekas ļauns nav noticis. Draugi ir priecīgā gara stāvoklī, un mēs �ķīrāmies.

Bija pagāju�as no �ī vakara divas vai trīs nedēļas. Es, kā parasti, esmu ļoti steidzīgs un, mājās pārradies, tikpat steidzīgi pusdienoju. Atskan zvans, un mani sauc pie telefona. Runātājs ir pilsētas galva Ādams Krieviņ�. Viņam esot ar mani steidzīgi jārunā kādā ļoti svarīgā un kutelīgā lietā. Pa telefonu teikt to nevarot. Lai aizbraucot tūliņ pie viņa uz pilsētas valdi. Kad atbildu, ka braukt nevaru, ka man jāsteidzas uz Saeimu, viņ� sakās tūliņ braukt pie manis. Nojau�u, ka viņam ar mani pārrunājama tie�ām kāda svarīga lieta, un apsolu tūliņ pie viņa ierasties.

Sastopu A. Krieviņu ļoti uztrauktu. Stāvoklis esot ne-palīkams un pat skandalozs. Pirms da�ām stundām pie viņa bijis kāds Rīgas tirgotāju grupas pārstāvis un pilsētas domes loceklis Emils Karlsons un prasījis pie�ķirt viņam kāda naktslokāla koncesiju, resp., tiesības tirgoties kādā viņa lokālā ar reibino�iem dzērieniem arī pēc pusnakts, tāpat kā jau agrāk minētos naktslokālos. Kad pilsētas galva lūgumu noraidījis, Karlsons piedraudējis ar lielu skandālu. Tuvākā domes sēdē viņ� nāk�ot ar kādu atklātu un skandalozu paziņojumu par to, ka kādā naktslokālā ar zināmas sugas dāmām �uzdzīvoju�i� sociāldemokrātu līderi V. Bastjānis un J. Celms kopā ar biju�o pilsētas galvu A. Andersonu, pa�u Krieviņu un vēl da�iem citiem redzamiem politiķiem. To viņ� slepeni uzzinājis no attiecīgā naktslokāla viesmīļa, kur� esot viņam draudzīgs. Visi kungus kompromitējo�ie materiāli esot viņam zināmi. Ja pilsētas galva Krieviņ� noraidī�ot viņa lūgumu pēc koncesijas, viņ� nāk�ot ar �o skandalozo paziņojumu un sacel�ot visu Rīgu kājās.

Ādams Krieviņ�, dzirdot Karlsona draudus un pazīstot demagoģijas �visvarenību�, stipri satrūcies un apjucis. Viņ� gan, būdams �inkriminējo�ā� apmeklējuma dalībnieks, zinājis, ka patiesībā toreiz naktslokālā nekas nelikumīgs vai kompromitējo�s nav noticis, bet Karlsona iztēlē, piepinot klāt vēl �dāmas� un varbūt vēl �o to citu, tas var tie�ām izvērsties par kompromitējo�u notikumu, un tāpēc, soloties lietu pārdomāt, licis viņam pienākt otra dienā. Krieviņ� prasa man � ko darīt, kā reaģēt uz Karlsona pieprasījumu?

Noklausījies Ādama Krieviņa stāstu, manī modās dusmas un sa�utums. Sa�utums par Karlsona nekrietno un līri neticamo izspie�anas mēģinājumu, bet brīnums un dusmas par Krieviņa mazdū�ību. Tai vietā, lai parādītu Karlsonam durvis, viņ� sabīstas un liek nākt vēl otru reizi. Tāpēc uz A. Krieviņa jautājumu � ko darīt? � atbildu: pateikt, ka Bastjānis, tāpat kā kur� katrs cits pilsonis, var ēst vakariņas kopā ar savu sievu un draugiem, kur vien viņ� vēlas. Izsvied nekrietno izspiedēju un demagogu pa durvīm! Lai viņ� nāk domes sēdē un klāj visus savus melus vaļā. Tad atklāti ari parunāsim par pa�u Karlsonu un viņa �tīrajām lietām�. [..]

Protams, ka Karlsons domē ne ar kādu �atklājumu� nenāca, jo viņam nebija nekā, ko atklāt. [�.]

Latvie�u zemnieki sēja linus un izstrādāja jau no seniem laikiem gan pa�u vajadzībām � krekliem, biksēm, palagiem �, gan arī pārdo�anai. Cara laikos linus (�ķiedru) uzpirka da�ādi privāti tirgotāji vai to aģenti, ziemā apbraukājot zemnieku mājas un maksājot par liniem zemas cenas, tādā kārta apkrāpjot zemniekus. Lai to novērstu un lai peļņu par liniem saņemtu valsts, kurai nauda bija ārkārtīgi vajadzīga armijas apbruņo�anai un uzturē�anai, pagaidu valdība jau 1919. gada rudenī nodibināja Linu monopolu, tas ir, noteica, ka linus uzpirkt no zemniekiem un pārdot uz ārzemēm vai arī linu izstrādātājiem iek�zemē drīkst tikai valdība, resp., �īs valdības pilnvarotas personas vai iestādes.

Lai linu uzpirk�anu realizētu, valdībai vajadzēja ierīkot jeb atvērt visā Latvijā linu uzpirk�anas punktus, izsniegt tiem rīcības kapitālu linu iepirk�anai un noteikt linu cenas. Sākumā atvēra kādus 150 punktus, bet vēlāk to bija ap 300. Tā kā linu uzpirk�ana solīja labu peļņu un linu uzpirk�anai valdība izsniedza prāvas summas, tad par punktu turētājiem, resp., uzpircējiem vai konce-sionāriem, pieteicās daudzi gribētāji. Gadījās arī, sevi�ķi vēlākos laikos, ka kāds valdības locekļa labs draugs vai paziņa viens pats dabūja vairāku punktu koncesijas un iad par labu naudu (4�5.000 latiem par punktu) izīrēja tos citiem. Sākās spekulācija un korupcija ar Linu monopolam atvēlētiem 20 milj. latu lieliem valsts līdzekļiem.

Sākumā linu cenas zemniekiem noteica ļoti zemas, lai valdībai atliktu lielāka peļņa. Tā 1919./20. gada maksāja tikai 18 Latv. rubļus vai 9 centus, bet 1920./21. g. � 78 rubļ. vai 39 centus par kilogramu, bet ārzemēs saņēma 250 līdz 300 angļu mārciņas par tonnu, tas ir � ap 7,50 latus par kilogramu jeb 80 reizes vairāk. Rezultātā valsts pirmos pastāvē�anas gados zemnieki � linu ra�otāji � bija tie, kas sagādāja valstij lielos līdzekļus valsts un armijas vajadzībām. [..]

Vēlāk, pēc lielās starptautiskās saimnieciskās krīzes 1929./30. gadā, kad linu cenas stipri nokrita, valsts ne tikai kā nesaņēma nekādu peļņu no linu ra�otājiem, bet sāka tiem piemaksāt no citiem valsts kases līdzekļiem, lai pārāk lielos apmēros nesamazinātos linu sējumu platības un valstij nebūtu jāzaudē ārzemju valūta. Bet kas Linu monopolā nemaz negrozījās, bet auga augumā � tās bija nebū�anas un korupcija, kuras tur atklāja. Cīnījos ar to izravē�anu ar visiem manā rīcībā eso�iem līdzekļiem, iegūstot, protams, daudz ienaidnieku un nelabvēļu.

Linu punktos uzpirktos linus turētāji nogādāja Rīgā, valsts centrālā linu noliktavā Ķī�ezera ielā 11.Tur valsts algoti linu brāķeri un svērēji tos pieņēma pēc sortimentiem, un tur lini glabājās līdz pārdo�anai uz ārzemēm vai iek�zemes fabrikām. Un te, punktos un centrālajā noliktavā, radās korupcijas iespējas, valsis un zemnieku krāp�ana. Daudzi linu punktu turētāji iemanījās pazemināt linu sortimentu (�ķirni), maksājot zemniekam par pirmās �ķiras liniem tikai otrās vai tre�ās �ķiras cenu. Novedis linus Rīgā centrālajā noliktavā, viņ� atkal centās sortimentu paaugstināt un uz starpību labi nopelnīt. Ja linu punkta turētājam nebija Rīgā labi sakari ar linu brāķeriem un svērājiem, tad uz sortimenta paaugstinā�anu viņam bija maz cerību. Tāpēc vajadzēja uzturēt draudzību, resp., �smērēt�.

Bija arī tādi linu punktu turētāji, kas linus no zemniekiem pieņēma, bet naudu tūliņ neizmaksāja, solot to darīt vēlāk. Kad linu nodevēji sāka dumpoties un griezās pie tiesas, tad nereti izrādījās, ka uz kvītīm par linu pieņem�anu ir arī atzīmes, ka nauda izmaksāta, kaut gan sūdzētāji apgalvoja, ka viņi to nav saņēmu�i. Tiesa lietas gan izbeidza, bet revīzijā vēlāk noskaidrojās, ka atzīmes nepareizas. Punktu slēdza, un valsts avansu atprasīja.

Valsts kontroles un Finansu ministrijas revīzijas konstatēja, ka ir tādi linu pieņem�anas punkti, kas izdod zemniekiem nepareizas, resp., viltotas kvītis. [..] Punktiem, kas linu uzpirk�anai izdotos valsts avansus izlietoja citām vajadzībām, spekulējot ar tiem, avansus atpra sija, un punktus slēdza. Bet visus blē�us notvert nemaz nebija tik viegli.

Sie linu punktu revīziju gadījumi rādīja, ka ir tādi linu punktu turētāji, kas apkrāpj zemniekus � linu audzētājus �, gan arī tādi, kas linu uzpirk�anai saņemtos prāvos valsts līdzekļus izlieto spekulācijai. Tāpēc bija vajadzīga stingra un bie�āka linu punktu revīzija.

Ja ne tik liela kā linu brāķeriem, tad tomēr zināma nozīme bija arī linu svērājiem centrālajā noliktavā Rīgā. Pēc revīzijām linu punktos un centrālajā noliktavā man nācās da�as personas atlaist. [..] Arī da�as Finansu ministrijas uzticības personas � linu punktu revidentus � man nācās atlaist par kukuļu ņem�anu un punktos atklāto nebū�anu slēp�anu un seg�anu. [..]

Lielās un galvenās spekulācijas un korupcijas norisinājās pa�ā Linu monopola pārvaldē sakarā ar linu pārdo�anu uz ārzemēm. [..] Ar �o starpniecības lomu visi cerēja un da�iem arī izdevās labi nopelnīt. Pirms nācu par finansu ministru, �o vidutāju bija saradies diezgan daudz, bet no latvie�iem galvenais tomēr bija un palika akc. sab. �Latvijas tranzīts�, no ārzemniekiem laikam Fortingtons vai kāds cits. Mazākus daudzumus bija pirku�as sabiedrības �Linu centrāle�, �Abava� un citi.

Oficiālais linu pārdevējs bija Finansu ministrijas Saimnieciskais departaments, kuram Linu monopols bija padots. [..]

Katrs linu pircējs savā iesniegumā uzrādīja, cik un kādu linu sortimentu viņ� vēlas pirkt un cik angļu mārciņu par tonnu piedāvā. Pie pirk�anas-pārdo�anas līguma slēg�anas vajadzēja iemaksāt zināmu avansu valūtā (angļu mārciņās) un pirms linu izņem�anas no centrālās linu noliktavas samaksāt visu atlikumu, arī valūtā. Nekādus izņēmumus nedrīkstēja pielaist, jo tad tos vajadzētu darīt zināmus arī citiem pircējiem. [..] Tāpēc iepriek� minētās prasības bija kategoriskas un no tām atteikties nedrīkstēja.

Bet kas agrāk bija noticis praksē? Pavisam kas cits! No ārzemju firmām un arī da�ām latvie�u sabiedrībām tas tika daudzmaz ievērots, bet no �pa�u ļaudim�, resp., politiskiem draugiem un valdības balstītājiem, nē. Par �ādu draugu sabiedrību bija izvērtusies A.S. (akciju sabiedrība � red.) �Latvijas tranzīts� un vēl da�as citas mazāk pazīstamas organizācijas, piein., �Linu centrāle�, �Lini� elc., kuru valdēs sēdēju�i Kārļa Ulmaņa un Arvēda Bcrga draugi, kā A. Sērs, R. Kalnings⁵⁸, P. A�-manis⁵⁹, A. Alberings⁶⁰ u. c. Sīm organizācijām K. Ulmaņa un A. Alberinga valdības bija parādīju�as lielu pretimnāk�anu gan kredītu, gan kredīta nodro�inājumu ziņā.

�Latvijas tranzīts� linus bija pircis no valdības uz kredīta, jau sākot ar 1920. gadu, un to nepārtraukti turpinājis līdz 1926. gada beigām, kad nāca kreisā valdība. Tad �Latvijas tranzīta� parāds valstij par liniem vēl bija ap 7 milj. latu, par kuriem nemaksāja ne deldējumu, ne procentus. Un kādi bija �Latvijas tranzīta� nodro�inājumi par �iem 7 milj. latu, lai tos varētu piedzīt? Tikpat kā nekādu. Tās bija bankrota stāvoklī nonāku�u banku da�u miljonu apmēru bezvērtīgas garantijas un kāds lielāks skaits trīs un �etrkārtīgi pārvērtētu lauku saimniecību � tās ieķīlātās lauku saimniecības, kuru normālā vērtība katrai par sevi būtu apin. 3�4.000 latu, bet bija novērtētas uz 6, 10 un vairāk tūksto�iem. Ja �is ieķīlātās mājas parādu piedzī�anai arī laistu pārdo�anā, resp., izūtrupētu, tad galīgi izputinātu visus to īpa�niekus, bet valsts dabūtu samērā niecīgu summu. [..]

Lieta tada, ka �ie laucinieki no �Latvijas tranzīta� un citām �īs sugas organizācijām un bankām bija saņēmu�i sēklu, mākslīgos mēslus vai vienkār�i naudas aizdevumus par 16 līdz 20 un vairāk procentiem, tas ir, laucinieki bija saņēmu�i daļu no tās naudas, ko �Latvijas tranzīts� jau saņēmis par ārzemēs pārdotiem, no Linu monopola uz kredīta saņemtiem liniem un par ko valdībai nekā nebija maksājis. So valdības naudu nu �Latvijas tranzīts� laida apgrozībā, izsniedzot zemniekiem da�as tiem nepiecie�amas mantas un naudu pret ārkārtīgi augstiem procentiem, ņemot no tiem obligācijas (māju ieķīlā�anas dokumentus) kā nodro�inājumu un nododot �is obligācijas tālāk Linu monopolam kā nodro�inājumu par izsniegtiem liniem.

Papildus pie iepriek� teiktā vēl jāaizrāda uz kādu ļoti svarīgu apstākli. 1927. gada vasarā un rudenī, kad jau sākās sarunas par jaunās linu ra�as apmēriem un pārdodamiem linu daudzumiem, Linu monopola vadītāja vietas izpildītājs, jo direktors A. �ķipsna jau bija no amata atbrīvots, man kādu dienu pilnīgi negaidot atklāja noslēpumu, uzrādot kādu slepenu, iepriek�ējā finansu ministra A. Albcringa noslēgtu līgumu ar A.S. �Latvijas tranzīts�.

Ar �o slepeno līgumu bija pie�ķirtas �Latvijas tranzītam� lielas privilēģijas linu pirk�anā no valdības. Tam bija sacīts, ka tad, ja �Latvijas tranzīts� no kada gada linu ra�as nopērk tik un tik tonnas (skaitļus neatceros, bet �ķita ap 50�100), tad tas pie gala aprēķina saņem 5 % atmaksu, ja nopērk vairāk, piem., 100�500 tonnas, tad saņem 8�10 %, utt; bija izstrādāta vesela skala.

�ī slepenā, tikai �Latvijas tranzītam� zināmā priek�ro �ība deva iespēju tam arvien solīt drusku augstāku cenu par liniem nekā citiem, kas tādas privilēģijas nebaudīja un par tām nekā nezināja, un tā �Latvijas tranzīts� varēja nopirkt vai visus uz ārzemēm pārdodamos linus, saņemot gada norēķina beigās lielu atmaksu, resp., faktiski maksājot par liniem daudz mazāk nekā citi un tā sagādājot valsts kasei prāvus zaudējumus.

Tā bija veikla, bet negodīga un neganta spekulācija, muļķojot zemniekus un apkrāpjot valdību. Tāpēc ari kreisā valdība uz manu priek�likumu 1927. gada 13. decembrī, kad savu ziņojumu tai biju iesniedzis, un uzklausījusi Rīgas apgabaltiesas prokurora H. Apsī�a domas, vienprātīgi nolēma nodot tiesai Linu monopola biju�o vadītāju A. �ķipsnu, Kredīta departamenta bij. direktoru A. Kārkliņu, �Latvijas tranzīta� direktoru-rīkotāju P. Brunneru, �Linu centrāles� direktoru-rīkotāju Lazdiņu un abu akciju sabiedrību � �Latvijas tranzīta� un �Linu centrāles� valdes locekļus � A. Sēru, P. A�mani, R. Kal-ningu, V. Vītolu⁶¹, ģen. Ed. Kalniņu⁶², A. Alberingu, V. Āboltiņu⁶³, G. Bisenieku⁶⁴, P. Ozoliņu⁶⁵ un L. Strupo-vicu.

Uz ministru prezidenta M. Skujenieka jautājumu prokuroram H. Apsltim, vai minēto personu pārkāpumi un noziegumi ir tik smagi, ka tie jānodod tiesai, un vai prokuroram ir pārliecība, ka viņus arī notiesās, prokurors atbildēja, ka uz likuma pamata tie esot notiesājami, resp., sodāmi, bet Latvijas likumi dodot tiesnesim iespēju spriest ne tikai uz likumu pamata, bet vadoties ari no sirdsapziņas. Tāpēc noteiktu atbildi par notiesā�anu viņ� nevarot dot.

Kas ar �īm lietām tiesā noticis, man nav zināms. Līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam tās iztiesātas vēl nebija. [..]

Otrs monopols, kas Latvijā pastāvēja jau no pa�a valsts sākuma, bija organizēts pēc vecās cara Krievijas parauga un deva valstij iiclus ienākumus, bija Spirta monopols. Valsts savās rokās bija pārņēmusi tikai tirdzniecību ar spirtu ,un degvīnu, bet spirta ra�o�anu un tirdzniecību ar citiem alkoholiskiem dzērieniem grūtas kontroles dēļ atstājusi privātās rokās. Spirta monopola uzdevums bija spirta iegāde, tā rektifikācija un at-udeņo�ana, degvīna izgatavo�ana un pārdo�ana.

Spirta ra�o�anai varēja lietot melasi, kartupeļus, cukurbietes un labību. Latvijā darbojās kādas 60 spirta dedzinātavas da�ādās valsts daļās. Galvenais izejmateriāls spirta iegū�anai Latvijā tomēr bija kartupeļi, sevi�ķi sākumā, kurus pirka no zemniekiem un tā sagādāja viņiem jūtamus ienākumus. Caurmērā katru gadu ra�oja ap 8� 10 milj. litru spirta. Sim nolūkam patērēja ap 50�60.000 tonnu kartupeļu. Spirta dedzinātavās ra�oto jēlspirtu atpirka Spirta monopols un savā spirta fabrikā Rīgā no tā izgatavoja dzeramo degvīnu.

Jēlspirta iegāde bija tīri komerciāla operācija, bet monopolizēta, dedzinātavas drīkstēja spirtu pārdot tikai valstij, resp., Spirta monopolam, jo tikai monopola vajadzībām spirtu ra�oja. Tā valsts atzina tikai sevi par tiesīgu noteikt visu jēlspirta ra�o�anu, kam arī piekrita spirta dedzinātavu īpa�nieki. Tāpēc katru gadu valdība, resp., Spirta monopols, noteica jēlspirta cenu, vienojoties ar spirt-rupniekiem arī par cenu, ko viņi maksās zemniekiem par kartupeļiem. [..]

Degvīna sadalī�anai patēriņam pa visas Latvijas restorāniem, krogiem un citām koncesionētām patēriņa vielām iepriek�ējās valdības bija noslēgu�as ar kādu spirt-rūpnieku sabiedribu �Izdalītājs� līgumu, kas bija izdevīgs �Izdalītājam�, pie�ķirot augstu procentu par izdalī�anu un pārāk lielu avansu � 2 milj. latu rīcības kapitālu, papildinot to vēlāk vēl ar kādu pusmiljonu. Degvīna izdalī�anai vien �is lielais avanss nebija vajadzīgs, bet �Izdalītājs� to izlietoja citiem spekulatīviem veikaliem, piemēram, ierīkoja un atvēra hipodromu, ko vienmēr saistīja ar A. Alberinga vārdu, gan ari ieguldīja vēlāk ban krotējusā Grobiņa Lombardbankā un citur.

[..] Kad �īs lietas atklājās, bija uzkrāju�ies kādi 75� 80.000 lati nenomaksātu procentu par izsniegtā kapitāla nenomāk�u līgumā paredzētos termiņos. Kad �Izdalītājs� labprātīgi procentu parādu nekārtoja un atteicās ari atmaksāt ministra J. Blumberga nelikumīgi izsniegto papildu avansu, valdība ievadīja oficiālu piedzī�anu tiesas ceļa. Agrākām valdībām tuvu stāvo�ie �Izdalītāja� biedri par kārtigu līguma pildī�anu nebija domāju�i un nu asi vērsās pret valdību, it īpa�i pret mani.

Atzīdams, ka ar �Izdalītāju� noslēgtais degvīna izdalī�anas līgums valstij neizdevīgs un ka to pa�u uzņēmums nepilda, uzsāku nesaisto�as sarunas ar pa�valdībām, vai tās būtu ar mieru uzņemties degvīna izdalī�anu. Visas pa�valdības vienprātīgi atbildēja, ka to labprāt darītu un ka tas tām būtu ļoti pa prātam. Ari procentu un citā ziņā las valstij būtu daudz izdevīgāks nekā līgums ar �Izdalītāju�.

Kad �Izdalītājs� tam ļoti izdevīgo līgumu nepildīja, procentus nemaksāja, izlietojot lielo valdības avansu citiem spekulatīviem nolūkiem, pieprasot degvīna sadalī�anai vēl lielāku valdības avansu, tad ar valdības piekri�anu izdalī�anas līgumu ar �Izdalītāju� uzteicu un pieprasīju visu valdības avansu atmaksu. Nu �Izdalītājs� saprata, ka aizgājis par tālu, un mēģināja vest sarunas par līguma uzteik�anas atsauk�anu. Protams, ka tam piekrist nevarēju. Bija jau arī sagatavoti līgumi ar_pa�valdībām, kurām ar zināmu noteiktu datumu bija japarņem no �Izdalītāja� degvīna sadalī�ana visā Latvijā. [..]

VALSTS FONDI, BANKAS UN GARANTIJAS

Latvijas valsts sākumā, kā jau minēju, valsts ilgtermiņa bankas nedarbojās, jo tās nebija noorganizētas. Tāpēc dibināja fondus da�ādām vajadzībām, kuros ieskaitīja �īm vajadzībām domātos līdzekļus, un tos nedrīkstēja izlietot citām vajadzībām. Tā kā vajadzību bija daudz, tad arī fondu saradās daudz un da�ādu. Desmit gadu laikā to bija saradies ap 70 vai pat vairāk. Tā, piemēram, radās un pastāvēja ne tikai tādi fondi kā valsts kredīta vai rezerves, zelta, valūtas stabilizācijas, dabas katastrofās cietu�o, sēklas un meliorācijas fondi, kuriem liela nozīme, bet arī medību, zirgkopības, racionalizācijas, monumentālo celtņu, kopdarbības un vesela rinda citu fondu, kur mazos apmēros ienāca sākumā vēl trūcīgie valsts līdzekļi.

Ja fondā ieplūda maz līdzekļu, tad apgrozība bija niecīga un valsts finansu operācijās nekādu jūtamu lomu nespēlēja. Svarīgi bija tādi fondi, kuros iepludināja lielus valsts līdzekļus, piem., 1921. gadā nodibinātais Saimnieciskās dzīves atjauno�anas fonds, kuru pārvaldīja Finansu ministrija, resp., Kredīta departaments un no kura izsniedza aizdevumus: a) jaunsaimniecībām un

lauksaimniecības atjauno�anai, b) rūpniecības un kuģniecības atjauno�anai, c) zvejniecības atjauno�anai, d) namu īpa�niekiem, e) pa�valdībām, f) kredītiestā dēm. Svarīgs bija arī Sēklas fonds, no kura da�ādām organizācijām izsniedza aizdevumus sēklas iegādei, un valsts Rezerves jeb dro�ības fonds, no kura izsniegt aizdevumus bija aizliegts.

Kad 1922. g. pavasarī ilgtermiņa operācijām nodibināja valsts Zemes banku, tā pārņēma no Dzīves atjauno�anas fonda visus tos kredītus, kas bija izsniegti lauksaimniecībai un zvejniecībai, bet 1926. g. arī 6 milj. latu īstermiņa aizdevumus no Latvijas bankas, lai tos pārvērstu ilgtermiņa aizdevumos, resp., lai tos konvertētu. Tas pats notika arī ar kredītiem, kuri no Dzīves atjauno�anas fonda bija izsniegti rūpniecībai, kuģniecībai un namsaimniekiem, kad 1924. g. rudenī nodibināja Latvijas Hipotēku banku. �Abos gadījumos,� saka labi informētais A. Lands-manis⁶⁶, kas par �iem jautājumiem rakstīja Latvju enciklopēdijā⁶⁷, �bud�etā paredzētos līdzekļus bankām deva Saimnieciskās dzīves atjauno�anas fonds. Bankas bija tikai operāciju izpildītājas un par saņemto naudu nodeva fondam savas ķīlu zīmes. Līdz 1930./31. g. valsts

bud�etā �ādiem aizdevumiem bija paredzēti kopsummā 186,7 milj. latu. Bez tam fondā ieskaitīja izpirk�anas maksas parādus par agrārreformā pie�ķirtajām zemēm � ap 70 milj. latu.� Tātad Saimnieciskās dzīves atjauno�anas fonds ar tik lieliem līdzekļiem bija tas �medus pods�, ap kuru kā bites saulainā laikā ap bi�u stropu kārām acīm pulcējās visādi �dzīves atjaunotāji�, it īpa�i no Zemnieku savienības un labā spārna aprindām, neizslēdzot ari to vadoņus K. Ulmani un A. Bergu. Visiem viņiem vajadzēja naudu dzīves atjauno�anai. Vieni, piemēram, A. Alberinga �Lats� solīja gādāt zemniekiem labu, auglīgu sēklu un lētus mākslīgos mēslus, otri � K- Ulmaņa Lauksaimniecības banka un vesela rinda cilu privātu banku � vēlējās nodro�ināt lauksaimniekus un da�ādus uzņēmumus ar �lētu� � 20 vai 30 un vēl augstāk proccntīgu kredītu, tre�ie, pieņi., Arvēds Bergs, gribēja tirgoties pat ar svētiem ūdeņiem. (A. Bergs bija iesniedzis parādrakslu, ka viņ� �Svētās Helēnas� dabīgo minerālūdeņu izmanto�anai saņēmis no valsts līdzekļiem 10.800 latus.) Nolūki tiem visiem bija labi, pats galvenais � ienesīgi veikali, tikai nebija naudas. Un te nu viegli sasniedzami bija tādi valsts nodibinātie neizsmeļamie naudas avoti kā Saimnieciskās dzīves atjauno�anas fonds, Sēklas fonds, Linu monopols, valsts Rezerves fonds, kurus pārvaldīja pa�u ļaudis Kredīta departamentā un Finansu ministrijā. Nelaime bija tikai tā, ka naudas saņem�anai vajadzēja dot pretim kādas dro�ības, kuru ari nebija. Vajadzēja �īs dro�ības atrast vai izgudrot Un izgudroja ari. Tās bija �garantijas� jeb valsts galvojumu raksti, ka gadījumā, ja naudas ņēmējs pats saņemto naudu neatdos, valsts to samaksās.

Garantiju devēji, galvenā kārtā Kredīta departaments, kas sākumā garantijas deva par velti, neņemot nekādu procentu, un Latvijas banka, savu garantiju, pat aizdevumu nodro�inājumiem pieņēma privātu banku garantijas, personīgus vekseļus un nereāli augsti notaksētu nekustamu īpa�umu obligācijas, reizēm pat �lupatas�. [. .1 Un nu sākās īsts valsts un privātu garantiju drudzis, patiesībā tīrais trakums. Sākums tam visam meklējams jau labi sen atpakaļ, drīz pēc Latvijas Saimnieciskās dzīves atjauno�anas fonda nodibinā�anas. Privātas bankas izsniedza tuk�as (bez nodro�inājuma) garantijas saviem draugiem un viņu uzņēmumiem, un ar �īm tuk�ajām garantijām tie smēla naudu no Kredīta departamenta pārvaldī�anā eso�iem fondiem un Latvijas bankas. Galvenie naudas smēlēji bija Dzīves atjauno�anas sab. �Lats� A. Alberinga vadībā, K. Ulmaņa vadītā Latvijas lauksaimniecības banka, tai tuvu stāvo�ā Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrību savstarpējā kredītbiedrība ar A. �ēru priek�galā, �Latvijas tranzīts� ar P. Brunneru un A. Sēru, Latvijas tirgotāju banka ar Tupinu, Pēter-mani un ciliem, A. Klives �Uniona banka�, Otto sabiedrība �Zelta lats�, Grobiņa Lombardbanka, A. Bļodnieka Komercbanka un vēl da�i citi.

Garantiju plūdus un nelikumīgās banku operācijas bija pamanījusi Valsts kontrole jau- 1925. g. un da�as lietas pārbaudījusi. Savā atzinumā pie 1925./26. g. darbības pārskata tā rakstīja: �Pārbaudot saskaņā ar likumu par valsts aizdevumiem un to nodro�inā�anai nodotas vērtības, no 217 caurskatītām garantiju lietām 107 gadījumos nodro�inājumi atrasti nepietieko�i.. Atsevi�ķos gadījumos Kredīta departaments uz izsniegto garantiju pamata samaksāja savu klientu vietā, kaut gan tādiem maksājumiem bud�etā līdzekļi nebija paredzēti un tie segti pilnīgi nelikumīgi no valsts rezervēm. Daudzās lietās ieķīlātā nekustamā manta nepietiekami apdro�ināta. Garantiju un nodro�inājumu grāmato�ana neapmierino�a.�

Pieminētajā pārskatā Valsts kontrole vēl norāda, ka Finansu ministrija nav ņēmusi par garantijām procentus, nav iekasējusi pienācīgos nodokļus, nav arī ņēmusi parasto riska procentu. Bija arī konstatēts, ka kāds no valdības ieceļamiem 13 Latvijas bankas padomes locekļiem, kuriem piedalī�anās citos uzņēmumos aizliegta, bijis dalībnieks kādos 16 privātos veikalos un akciju sabiedrībās, kuras arī kreditējusi Latvijas banka.

1926. g. 27. aprīļa Saeimas sēdē .. par �īm nebū�anām un nelikumībām runāju un, starp citu, teicu:

�Pēc oficiāliem datiem, kādi ir manā rīcībā, uz 1926. gada 1. janvāri Kredīta departaments ir izsniedzis garantijas da�ādiem uzņēmējiem par 12 milj. latu. No minētās summas garantiju raksti par 4.250.000 latu izsniegti bez likumīga pamata un galvenā kārtā da�ādām privātpersonām kredīta nodro�inā�anai Latvijas bankā... Kredīta departaments no savas puses nav sekojis �o Latvijas bankas aizdevumu izlieto�anai, kuri ņemti uz tā izsniegto garantiju rakstu pamata.

Ka �ie aizdevumi izlietoti ne vienmēr valsts interesēs, norāda gadījums ar J. Valeiku, kuram Kredīta departa-

ments izsniedzis garantiju uz Latvijas banku 14.000 latu apmērā, bet laikraksta �Latvis� 1925. g. 1. jūlija numurā ievietots ziņojums, ka J. Valeika nodots tiesai par augļo�anu, jo, par 7 procentiem saņēmis aizdevumu no valsts bankas, to aizdevis tālāk par 60 procentiem.

Par savām garantijām Kredīta departaments līdz pa�am pēdējam laikam nav nekā ņēmis. Tās dotas par velti, vismaz valsts nekā nav saņēmusi. Kad �ai lietai pieskārās Valsts kontrole. Finansu ministrija bija spiesta alzit, ka lieta nostādīta nepareizi, ka nevar garantijas izdot bez procentiem, jo privātas bankas par savām garantijām ņem 6%, bet Latvijas banka 3%.�

Neskatoties uz runām un Valsts kontroles norādījumiem, nekārtībās un nelikumības valsts saimnieciskajā dzīvē turpinājās, tādēļ (Saeimas � sastād.) ārkārtēja sesijā .. 1926. g. 24. septembrī man .. vajadzēja uzstāties ar norādījumiem par nebū�anām un nelikumībām valsts saimnieciskās dzīves kārto�anā, sevi�ķi Latvijas bankas kredīta operācijās, �eku (naudas iekasē�anas rīkojumu) apgrozībā utt.

Vispirms man nācās konstatēt tādu nenormālu parādību, ka iekasē�anai pirktos vai pārņemtos �ekus Latvijas banka tūliņ neiekasē, bet notur kādu laiku bankā un tad atdod atpakaļ. Tas liek domāt, ka Latvijas banka, pērkot vai pieņemot kādu �eku, lai pēc norunāta vai zināma laika to atkal atdotu atpakaļ, vienkār�i aizdod bez procentiem un bez nodro�inājuma �eka izrakstītajam, kādam labam draugam � veikalniekam, no valsts līdzekļiem �ekā minēto summu. �ādi gadījumi bija vairāki. Tā, piemēram, A. Klīves �Uniona bankas� �eks par 700 dolāriem, pirkts 27. maijā, noturēts Latvijas bankā 54 dienas un tad atdots, resp., �Uniona banka� to atpirkusi atpakaļ. Tāds ir K- Ulmaņa Lauksaimniecības bankas padomes locekļa A. Sēra �eks par 3.500 dolāriem, tad atkal �Uniona bankas� �eks uz A. Sēra, resp., K. Ulmaņa bankas blankas par 9.000 dolāriem, ko pārdevusi Lauksaimniecības banka. Vēl divi spirtrūpnieka Spādes Licpājas bankas �eki par 20.000 dolāriem katrs, no kuriem viens nogulējis Latvijas bankā 27 dienas, bet otrs 34 dienas un tad atpirkti, resp., atdoti atpakaļ.

Ir ari tādi �eki, kas pirk�anas dienā netiek nosūtīti uz �inkaso�, resp., iekasē�anai, bet tikai pēc ilgāka laika. Acīm redzot Latvijas banka zinājusi, ka �iem �ekiem nav seguma, un tāpēc vilcinājusies ar iekasē�anu, zaudējot procentus. �ādus �ekus lielā vairumā piegādājusi Lat-

vijas tirgotāju banka, kopsummā par 380.000 dolāriem. Ka visām �im �eku operācijām ir bargi sodāms spekulācijās un korupcijas raksturs, pierāda kāds Latvijas tirgotāju bankas �eks par 5.500 dolāriem, kas pirkts jau 1. jūnijā, bet izrakstīts tikai 12. jūnijā. Skaidrs, ka abu banku vadības slepeni savā starpā vienoju�ās par personīgu peļņu un procentiem uz valsts kases rēķina, aizmirsdamas pat izlabot �eka datumu. Viens tāds Latvijas tirgotāju bankas �eks par 20.000 angļu mārciņām, resp., 50.1000 latiem, nonācis ārzemēs un tur licis protestēts, jo nav bijis seguma.

Mans secinājums �ajā Saeimas sēdē par Latvijas bankas �eku operācijām bijis sekojo�s:

�Latvijas banka ir pirkusi �ekus un zinājusi, ka �iem �ekiem nav seguma, ka tie ir fiktīvi. Banka ir zinājusi, ka, ja �os �ekus pārvedis uz tām bankām, uz kurām tie izrakstīti, tos nevarēs iekasēt, tie tiks protestēti, tad būs lie.'s skandāls. Tāpēc Latvijas banka ne vienreiz vien ir pati devusi �iem nesegtajiem �ekiem savu segumu un pārvedusi telegrāfiski naudu. No visa la redzam, ka banka ir nesusi ne vien zaudējumus valstij, bet ka tā ir kaitējusi arī Latvijas naudas tirgum, Latvijas bankas un līdz ar to Latvijas valsts slavai.

Pēdējā skandalozākā lieta, kas vērsa uz sevi uzmanību un ar ko viss tracis sākās, ir tas, ka vesela rinda �eku, ko Latvijas banka nopirkusi un aizsūtījusi iekasē�anai, protestēti. Tā Latvijas tirgotāju bankai, piem., nonāku�i protestā vairāki �eki. Tad daļa �īs bankas �eku nemaz nav vairs nosūtīti. Visas �īs lietas par nesegtiem �ekiem sniedzas līdz 1.200.000 latu.� [..]

Jāatzīmē fakts, ka R. Kalnings bija kādu laiku Latvijas bankas priek�sēdis (no 1924.�1927. g.), bet A. Klīve � Latvijas bankas padomes priek�sē�a biedrs (no 1922.� 1931. g.) un pēc tam padomes priek�sēdis (no 1931.� 1940. g.). Abi �ie kungi, kā jau redzējām, bija arī citu privātu banku un uzņēmumu vadītāji, kur laida apgrozībā gan �ekus, gan garantijas, un kreditējās Latvijas bankā. Ne velti latvie�u tauta saka: roka roku mazgā, abas baltas tiek.

Sakarā ar Saeimas ārkārtējās sesijas lēmumiem no amatiem atstādināja un nodeva tiesai Latvijas bankas galveno direktoru E. Svēdi, kuru, starp citu, apvainoja arī Siva lupatu kreditē�anā, un bankas ierēdņus � Pflaumu un Ķīsi. Da�us ierēdņus atlaida no darba.ļ..]

Otrs fonds, kuram nodoti lieli valsts līdzekļi, bija Sēklas fonds. Tas dibināts ari pa�ā Latvijas sākumā, 1920. gadā, kad zemkopjiem nebija ne sēklas, ne naudas un valdībai bija jaiet palīgā. Sakumā Sēklas fondam nodoti kādi 2�3 milj. latu, jo licies, ka �āda summa būs pietiekama jaunsaimniekiem un citiem lauksaimniekiem sēklas iegādei. Fonds tomēr audzis no gada gadā, jo aizņemtā valsts nauda ne tikai kā nav atdota naudā, bet nav atbērta arī graudos. Līdzekļi aizvien doti klāt, daudz lielākos apmēros ka sākumā, un 1931. g. pavasarī �is fonds jau bija 23 milj. latu liels. No tiem neatmaksāti pie organizācijām izstāvēja 17 milj. latu.

Ap .Sēklas fondu, varētu teikt, otro �medus podu� (tre�ais bija Linu monopols), nu pulcējās laucinieku organizācijas ar Mazsaimnieku ekonomisko sabiedrību un Jaunsaimnieku centrālo kooperatīvu priek�galā. Protams, no Sēklas fonda naudu (aizdevumus) bija ņēmu�as gandrīz visas tās pa�as organizācijas, kas to bija ņēmu�as no Saimnieciskās dzīves atjauno�anas fonda, piem., �Lats� un citas līdzīgas. Nebija �aubu, ka liela, ja ne lielākā daļa Sēklas fonda līdzekļu arī izdoti citiem spekulatīviem nolūkiem, ne sēklas iegādei. Par �o fondu tomēr mazāk runaja, jo tas ta�u bija saistīts ar sēklas apgādi Latvijas zemkopjiem un nera�ās vai plūdos cietu�ajiem. [..]

No darbības Saeimas bud�eta un finansu komisijā, ka arī Finansu ministrijā man jau savs ieskats un aprēķini bija, bet gribēju tos vēl pārbaudīt un papildināt. Tādēļ paludzu pie sevis attiecīgo nozaru vado�os darbiniekus, lai savus aprēķinus ar viņiem kopā pārbaudītu. Izrādījās, ka vienā svarīga punktā tie nesaskanēja: ārzemju kontos izrādījās par 1,5 līdz 2 milj. dolāru mazāk, nekā biju rēķinājis. Lūdzu visus darbiniekus savus rēķinus turpat uz vietas pārbaudīt, bet atbilde neradās. Sāku jau �aubīties par saviem aprēķiniem, bet tad piepe�i valsts bud�eta daļas priek�nieks Ben�ons paziņoja, ka viņ� ir kļūdījies, jo par ārzemēs pārdotiem liniem patie�ām ieņemts ap pusotra vai divi miljoni dolāru vairak, nekā viņ� uzdevis. Prasot pēc �kļūdī�anās� iemesliem, Ben�ons diezgan vaļsirdīgi paskaidroja, ka viņ� ar nolūku �o summu noslēpis. Kāpēc? Lai koalīcijas valdība to neiz�ķiestu, pie�ķirot partijas draugu organizācijām lielus pabalstus. [..]

Sis uzticīgais un ilggadējais valsts kases sargs Ben�ons savu vietu zaudēja Ulmaņa diktatūras laikā, jo tai brīdī, kad viņam bijis jāparaksta apm. 90.000 latu lielais rēķins par parādes kuģa izgrezno�anu apvērsuma gadasvētkos Daugavā iepretim pilij, viņ� nelaimīgi izsaucies: �Un par �o plostu 90.000 latu!�

Kad visas saimnieciskās nozares bija pārcilātas un visu iepriek� minēto kredītoperāciju gali savilkti kopā, izrādījās, ka pa iepriek�ējiem 5�6 Latvijas pastāvē�anas gadiem � no 1920. gada, kad �īs kredītoperācijas sāku�ās, līdz 1926. g. beigām � valstij nodarīti milzīgi zaudējumi. Latvijas banka vien norakstījusi zaudējumos 13.356.000 latu, no kuriem 1926. g. vien zaudēti ap 5 milj. latu. Finansu ministrijas Kredīta departaments izsniedzis valsts garantijas par 15.700.000 latu, no kuriem gandrīz puse � ap 6 līdz 7 milj. latu � �nokārtoti�, norakstot valsts zaudējumos divus miljonus latu, bet otra puse � 8 līdz 9 milj. latu � vēl stāv, resp., nav nokārtoti, un no tiem lielāko daļu nāksies atkal norakstīt valsts zaudējumos, jo daļa valsts garantiju saņēmēju jau bankrotēju�i, no kuriem neko piedzīt vairs nevarēs.

Domājams, ka visas garantijas izsniegtas ar katrrei-zēju finansu ministra ziņu un piekri�anu vai uz tā tie�u norādījumu, tādēļ par tām atbildīgi arī ministri. Garantijas izsniegtas sekojo�o finansu ministru laikos: Ringolda Kalninga � 2,8 milj. latu, A. Riekstiņa � 1,0 milj., A. Bu-�evica � 1,2 milj., H. Rungas � 1,7 milj. un J. Blum-berga � veseli 9 milj., kopā 15,7 milj. latu.

Bez �iem garantiju aizdevumiem ir vēl citi lieli aizdevumi no tiem pa�iem valsts līdzekļiem, kas nodro�ināti vai nu ar pārāk augstu novērtētu nekustamu īpa�umu obligācijām, personīgiem parādu rakstiem vai vēl kādam citām �dro�ībām�. Tādu bija ap 20�25 milj. latu. Pieskaitot �iem miljoniem 7�9 milj. latu izstāvo�ās Kredīta departamenta garantiju summas, dabūjam turpat 28�34 milj. latu, no kuriem, aptuveni rēķinot, būs kāda tre�daļa vai pat puse, tātad ap 11 līdz 17 milj. latu, vēl jānoraksta valsts zaudējumos, nemaz nerēķinot Latvijas bankas varbūtējos zaudējumus uz agrāk izsniegtām un vēl izstāvo�ām summām, jo arī bankas aizdevumi, kā jau redzējām, nebija simtprocentīgi nodro�ināti. Pie tam jāņem vērā, ka Finansu ministrija, resp., Kredīta departaments, nebija sperts nekādus soļus savu milzīgo izstāvo�o valsts summu iekasē�anai, tas ir, piedzī�anai.

Pēc tam, kad �īs ap�aubāmās, skaidri un atklāti sakot, noziedzīgās kredītoperācijas bija noskaidrotas, mani mocīja jautājums, ko ar tām iesākt: prasīt aizdevumu steidzīgu atmaksu un, ja nemaksātu, piedzīt tos spaidu kārtā, tas ir, laist ūtrupē ieķīlātās �aubīgās dro�ības, vai meklēt kādus citus ceļus valsts naudas atdabū�anai?

Tuvāk iepazīstoties ar Valsts kontroles informāciju un Finansu ministrijas revīzijas ziņojumiem par kreditēto privāto organizāciju un banku stāvokli, redzēju, ka da�as no tam, piem., �Lats�, �Zelta lats�, Latvijas tirgotāju banka, �Lombardbanka�, Lauksaimniecības jeb zemnieku banka patiesībā ir jāuzskata par jau bankrotēju�ām, jo faktiski tās atradās bankrota priek�vakarā un nespēja vairs savas saistības pildīt.

Informācijas dēļ pārbaudīju oficiāli un likumīgi vēl pastāvo�ās �Zemnieku bankas� faktisko stāvokli, resp., tās operācijas. Banka nodibinātā 1923. g. ar pamatkapitālu 500.000 latu, kur� pa�iem dibinātājiem � K. Ulmanim, A. Alberingam, A. Briedim un A. Sēram � nav bijis, bet kas sagādāts veiklā ceļā ar personīgu vekseļu diskontu un cilu operāciju palīdzību. Bet �ī iespaidīgo personu banka ar nelikumīgu un nepielai�amu paņēmienu palīdzību � slepenu bilan�u apvieno�anu ar otru tai draudzīgu kredītiestādi � izdabū no Latvijas bankas, kuras priek�galā atrodas viņu draugs un partijas biedrs Ādolfs Klīve, 2 milj. latu lielu aizdevumu, kas �etras reizes pārsniedz pamatkapitālu.

Visas �īs �Zemnieku bankas� personas ar tās valdes priek�sēdētāju Kārli Ulmani zināja, ka bez Latvijas bankas valsts naudu vēl var dabūt no Finansu ministrijas Kredīta departamenta pret �ādām tādām garantijām un dro�ībām, arī pret personīgiem parādu rakstiem, un tādēļ nolēma izmantot arī �os avotus un saņemt valsts naudu arī no Kredīta departamenta. Uz visu saņemto valsts līdzekļu pamala mazā �Zemnieku banka� atver tik pla�as un augsto procentu ziņā arī ienesīgas operācijas, kas 1927. g. vasarā jau sasniedz 6,5 milj. latu apmērus un 13 reizes pārsniedz pamatkapitālu. Nedzirdēts un nepielai�ams stāvoklis! Tiklīdz �ādai bankai kaut kur kaut kas aizķeras, resp., ja tā nespēj segt kādu maksājumu, bankrots ir tūliņ klāt. Un �ādā bankrota atmosfērā kreisās valdības laikā bija jādzīvo K. Ulmanim un viņa draugiem, jo finansu ministrs .. V. Bastjānis varēja katrā brīdī Kredīta departamenta aizdevumus atprasīt, jo vairāk tāpēc, ka daļa aizdevumu bija nodro�ināta tikai ar K- Ulmaņa personīgiem parādu rakstiem un ne ar ko citu.

Painteresējoties tālāk, kam �ī Latvijas �zemnieku� banka no valsts saņemtos līdzekļus ir aizdevusi, redzējām, ka tie pirmā kārtā ir �īs bankas �di�vīri� un partijas cilvēki, ar pa�u partiju � Zemnieku savienību � priek�galā. Piemēram, Zemnieku savienība un tās tipogrāfija saņēmusi ap 140.000 latu, A. Sērs � 80.000, K. Ulmanis � 30.000, Aug. Kalniņ� un A. Briedis �

10.000, A/S �Latvijas tranzīts� � 1.500.000, bankrotējusī A/S �Lini� � 190.000, bankrotēju�ais �Lats� �

290.000, M. Sinka � 94.000, Sandbergs un biedri � 50.000 latu un tā tālāk.

Pirms sākt �īs lietas kārtot, atzinu par nepiecie�amu informēt ministru prezidentu M. Skujenieku un, ja viņ� tam piekristu, arī Saeimu, vismaz tās bud�eta un finansu komisijas. Noklausījies manu informāciju, M. Skujenieks kļuva domīgs. Tik nelikumīgu un pārdro�u rīcību ar vaists līdzekļiem viņ� nemaz nebija varējis iedomāties un lūdza mani par visu �o lietu informēt minētās Saeimas komisijas.

Sazinājies ar abu Saeimas komisiju priek�sē�iem, vienojāmies arī par dienu un stundu, kad savu ziņojumu varē�u sniegt. Lūdzu arī valsts kontrolieri R. Ivanovu ierasties minētā sēdē vai sūtīt savu atbildīgo pārstāvi. Man nepatika valsts kontroliera R. Ivanova (sociāldemokrāta) rīcība: noteikumi par Valsts kontroli deva viņam tiesības sniegt Saeimai pārskatus par valdības darbību. Viņ� to nedarīja un tādēļ visas nebū�anas vienkār�i noklusēja. Atradu tādu valsts kontroliera rīcību par nepareizu un gribēju, lai viņ� kaut �oreiz atnāk un manu ziņojumu noklausās. Viņ� tomēr pats neierādās, bet atsūtīja savā vietā P. Vanagu un vēl kādu Valsts kontroles darbinieku. No Finansu ministrijas uzaicināju Saimnieciskā departamenta direktoru J. Miezi un da�us citus atbildīgus darbiniekus.

Uz izziņoto apvienoto Saeimas saimniecisko komisiju sēdi bija ieradu�ies arī visu avī�u ziņotāji un vēl da�u iestā�u pārstāvji. Tāpēc sākumā lūdzu sēdes vadītāju no turēt slēgtu sēdi, lai varētu pilnīgi atklāti visu paziņot un lai mans ziņojums neparādītos presē, kas varētu kaitēt Latvijai un tās finansēm. Komisijas locekļi bez iebildumiem manam lūgumam pievienojās, un avī�u ko-

irspondenti, kā arī citas neaicinātas personas sē�u telpas atstāja.

Sava ziņojuma ievadā informēju komisijas locekļus, ka, pēc Valsts statistiskās pārvaldes oficiāliem un pārbaudītiem datiem, Latvijas saimnieciska dzīve astoņos valsts pastāvē�anas gados (1918.�1926. g.) atjaunojusies. [..]

Pavisam cits un satricino�s iespaids rodas, ja mēs ieskatāmies minēto, tautas sara�oto un valsts iegūto finansiālo līdzekļu izlieto�anā. Mūsu valsts galvenās naudas un kredīta iestādes � Finansu ministrija ar savu Kredīta departamentu un Latvijas valsts banka � nav atradu�ās savu uzdevumu augstumos. Līdz�inējā rīcībā, resp., valsts līdzekļu pārvaldī�anā un izlieto�anā, saskatāma ne tikai nolaidība un pavir�ība, bet nelietīga un ap-zināta �o līdzekļu �ķie�ana, neievērojot ne noteikumus, ne pastāvo�os likumus, tos pārkāpjot un iztērējot pat tādus valsts līdzekļus kā Valsts rezerves fonds, kura aizskar�ana ar likumu pilnīgi noliegta. Ka �ādu rīcību citādi lai nosauc, ja ne par noziedzīgu un nosodāmu? [..]

Sniedzu apvienotām Saeimas komisijām ari informāciju par to, ko pa�reizējā valdība un Finansu ministrija jau darījusi un domā darīt �o nebū�anu pārtrauk�anā, atlai�ot un nododot tiesai vainīgās personas, kā arī iekasējot izstāvo�os īstermiņa aizdevumus. Redzēju, ka mans ziņojums bija atstājis lielu un dziļu iespaidu uz abu komisiju locekļiem, jo vienā otrā jautājumā izpaudās pilnīgs pārsteigums un izbrīns, ka par visu to, par tik lielam nebū�anām un pārkāpumiem, agrāko valdibu laikā viņi nekā nav zināju�i, f..]

Pēc sēdes mani apturēja ģen. J. Balodis, Zemnieku savienības pārstāvis Saeimas bud�etu komisijā, un ar lielu izbrīnu, bet draudzīgi jautāja � vai patie�ām viss mans teiktais esot patiesība? Ar tādu pat izbrīnu viņam atjautāju, vai viņ� �aubās par mana ziņojuma pareizību un vai viņa partijas galvenais līderis Kārlis Ulmanis vi-ņiem nekad par to nav ziņojis? �Nē, nē, Bastjāņa kungs,� uztraukts atsaucās ģenerālis. �Par jūsu ziņojuma pareizību es ne�aubos, bet nesaprotu, kāpēc no mums to slēpa mūsu partijas vadītājs.� [..]

Izstāvo�o valsts miljonu iekasē�anai, kuriem, kā jau redzējām, nebija tikpat kā nekāda nodro�inājuma, ja �os līdzekļus saņēmu�ās organizācijas un bankas sāktu bankrotēt, raujot sev līdz arī citas �ā vai tā saimnieciski saistītās, vajadzēja steidzīgi spert kādus soļus. Parastais ceļ� � parādu piedzī�ana tiesas ceļā � man �ķita nederīgs. Kāpēc? Divu iemeslu dēļ. Vispirms būtu jāizputina desmitiem un simtiem lauksaimnieku � ieķīlāto māju īpa�nieku, jo savus parādus vai aizņēmumus �Latam�, Latvijas tirgotāju bankai vai �Zemnieku bankai� tie uz reizi samaksāt nespētu un viņu īpa�umus izūtrupētu. Tas viens. Otrkārt, ūtrupēs pārdotās zemnieku mājās, kuras pie tam, kā jau redzējām, bija par augstu novērtētas, nesegtu māju īpa�nieku parādus minētām organizācijām un bankām un valstij nāktos ciest jo lielus zaudējumus.

.Ja nu gadījumos, kur nauda, sēkla vai mēsli ņemti pret māju ieķīlā�anu, resp., pret obligācijām, vēl kaut ko valsts dabūtu, tad citos gadījumos, kur pret valsts naudu dotas tikai tuk�as, ne ar ko nenodro�inātas privāto banku garantijas vai personīgas parādu zīmes, piemēram, gadījumā ar Kārli Ulmani, par ko pats pārliecinājos, valsts nedabūtu nekā. Viss aizdevums būtu jāzaudē un piedevām vēl jasedz tiesas izdevumi. Tādēļ �is valsts aizdevumu iekasē�anas jautājums bija ļoti grūts, uu bija jādomā, ko darīt, pa kuru ceļu iet.

Apsverot visus apstākļus, aizdevumu piedzī�ana tiesas ceļā bija jāatmet. Iz�ķīros par pakāpenisku parādu piedzī�anu, līdzīgi ilgtermiņa kredīta iestādēm, � noteikt aizdevuma galīgai atmaksai ilgāku termiņu � trīs vai vairāk gadus �, bet procentu un aizņēmuma daļas samaksai dot īsākus periodiskus termiņus, piem., ik pa 3 vai 4 mēne�iem, pēc noteikta aprēķina. Tas dotu iespēju pilsētniekiem un arī lauciniekiem kārtot savus maksājumus palēnām, nezaudējot savus īpa�umus. Pats esmu bijis lauku zēns, dzimis un audzis uz laukiem strādīgā Vidzemes zemnieku mājā, un sapratu, ko nozīmē ūtrupe un izūtrupē�ana.

Aprunājos vēl ar da�iem savas partijas saimnieciskiem darbiniekiem un, kad tie man pilnīgi piekrita, brīdinot no �o uzdevumu pildī�anas spaidu kārtā, devu rīkojumu Saimnieciskā departamenta direktoram Jānim Miezim izstrādāt uz iepriek�minētā principa pamata sīkākus no-

teikumus par parādu atmaksu un tos paziņot visiem �iem valsts parādniekiem bez izņēmuma. Parāda galīgu atmaksu noteicu uz trīs gadiem, bet termiņu maksas ik pa trīs mēne�iem. Par �o savu rīcību, protams, informēju arī ministru prezidentu M. Skujenieku.

Bija pagāju�as kādas pāris nedē|as, kad man piezvanīja Kārlis Ulmanis un izteica vēlē�anos mani ministrijā apmeklēt. Nopratu, kas par lietu. K- Ulmanis bija saņēmis ministrijas paziņojumu par valsts aizdevumu atmaksu, bet nespēja maksāt un nu vēlējās par �o lietu ar mani runāt. Teicu viņam, ka uz ministriju nav jānāk, jo mēs ta�u tiekamies Saeimā un varam tur izrunāties. Kad viņ� tomēr gribēja nākt, apmeklējumam piekritu, un viņ� otrā dienā pie manis ieradās.

[. .j Latvijas zemnieku vadonis, nespēdams vairs savus parādus kārtot, juta, ka grimst politiski un personīgi, un, cita ceļa vairs neatrazdams, nāca pie manis meklēt glābiņu. Viņ� bija ļoti laipns un atklāts. Atzina, ka ar savu rīcību tā iepinies parādos, ka finansu ministrs var viņu pazudināt, bet kam no tā bū�ot kāds labums? Ta�u ne mums, sociāldemokrātiem, kuri ar viņu vēl varot sarunāties. Ja mēs viņu pazudinā�ot, par zemnieku vadoni nāk�ot cits, ar kuru mēs vairs nemaz nesaprati�oties. K. Ulmanis lūdza mani valsts aizdevumu atmaksas noteikumus viņam mīkstināt.

Atbildēju, ka mīkstināt maksājumu noteikumus viņam vien nekādā ziņā nevaru, ka tad mani apvainos korupcijas piekop�anā un viņa partija iesniegs Saeimā priek�likumu Skujenieka valdību gāzt. Viņ� piekrita, ka mans stāvoklis neesot viegls, tomēr lūdza maksā�anas noteikumus mīkstināt. Apsolīju minētos noteikumus vēlreiz caurskatīt, lietu pārdomāt un visiem valsts parādniekiem, ja vien atradī�u par iespējamu, maksā�anas noteikumus mazliet mīkstināt un viņam to Saeimā pateik�u. Ar to mēs �ķīrāmies.

Pārrunājot �o jautājumu vēlreiz ar Kredīta departamenta un savas partijas finansu operāciju pazinējiem, nācām pie slēdziena, ka trīsgadīgais lielu parādu dzē�anas termiņ� varbūt ir par grūtu, ka to drusku varētu mīk-slināt, pagarinot termiņu uz pieciem gadiem. Kāda cita pretimnāk�ana nav ne iespējama, ne pielai�ama. Tas varētu dot iemeslu citiem, savu saistību kārtīgiem pildītājiem, protestēt. To ievērojot, lūdzu direktoru Jāni Miezi grozīt jau visiem parādniekiem paziņotos valsts aizdevumu kārto�anas noteikumus, nosakot trīsgadīga atmaksas termiņa vietā piecus gadus, attiecīgi samazinot arī trīsmēne�u termiņmaksas.

Kad �o �mīkstinājumu� tuvākajā Saeimas sēdē paziņoju Ķ. Ulmanim, viņ� gan pateicās par to, bet piezīmēja, ka tas viņu neglābjot. Tālāka pretimnāk�ana parādniekiem bija pilnīgi izslēgta, un es uzdevu Kredīta, resp., Saimnieciskajam, departamentam sekot parādu kārto�anai, stingri ievērojot noteikumus. Tas spieda K- Ulmani meklēt glābiņu, kādā citā ceļā sagādājot naudu vismaz pirmā termiņa maksājumiem.

[. .1 Lai nerīkotos �pa tumsu� un neķertos klāt varbūt glu�i nevainīgiem cilvēkiem, kurus personīgie ienaidnieki aiz atriebības vai citādi tīri veltīgi nosūdzēju�i, vienojoties ar valsts kontrolieri R. Ivanovu, iecēlu triju vīru slēgtu komisiju, divus uzticamus darbiniekus no Finansu ministrijas un vienu no Valsts kontroles, kuriem devu visas gan mutiski, gan rakstiski ienāku�ās sūdzības un ziņojumus, nosakot, lai vispirms pilnīgi klusi un neuzkrīto�i noskaidro, vai sūdzībai jeb ziņojumam ir kāds pamats vai nē. Ja nav, sviedīsim tās papīru kurvī bez tālākās pārbaudī�anas, ja ir, � es oficiāli ar sevi�ķu rīkojumu tad uzdo�u komisijai apstākļus atklāti pārbaudīt un par rezultātiem ziņot.

Tā strādājot, mēs atklājām veselu rindu nebū�anu un krāp�anu, apzogot valsti un arī zemniekus vai citus privātus cilvēkus.

Piemēram, uz kāda populāra Rīgas dārznieka ziņojuma pamata par kāda muitas ierēdņa muitas spekulācijām mēs atklājām, ka minētais ierēdnis apgādā Rīgas puķu veikalus ar nemuitotām ārzemju rozēm, uzdodot tās muitā par kādām vienkār�ām un lētām puķēm, uz kurām tikpat kā nekādas muitas nav. Kad �ī afēra atklājās un minēto ierēdni nodeva tiesai, viņ� ieradās personīgi pie manis ministrijā un, uzrādot sociāldemokrātu partijas biedra kartiņu, kategoriski prasīja sūdzību pret viņu atsaukt un izbeigt. Kad viņa prasību tikpat kategoriski noraidīju un viņ� solījās pret mani vilkt �virsnieka konsekvences�, tad pateicu, ka mūsu saruna izbeigta, un palūdzu �veicaru parādīt �im kungam durvis. Vēlāk izrādījās, ka �is ierēdnis bijis biedrs visās redzamākās politiskās partijās.

Ar kādu citu ziņojumu atklājās, ka centrālajā linu noliktavā Rīgā, Ķī�ezera ielā 11, linu brāķeri un svērāji apkrāpj da�os gadījumos valsti, bet da�os atkal � linu nodevējus, skaloties pēc tā, kas linu nodevējs � draugs vai sve�inieks �, dod kukuļus vai nē. Konkrēti tika uzrādīts svērājs Sīlis, kas ņemot kukuļus saziņā ar linu brāķeriem. [..]

Uz iepriek� minētās trīsvīru komisijas priek�likuma es svērāju Sīli atlaidu no darba un viņa vietā Linu monopola pārvalde pieņēma citu. Sis gadījums ir interesants un raksturīgs, tādēļ da�us vārdus par to vairāk.

Drīz pēc tam noskaidrojās, ka Sīlis ir Latvijas strādnieku arodbiedrības Rīgas nodaļas un arī sociāldemokrātu partijas biedrs, un �īs organizācijas nu centās viņu aizstāvēt. Zvanītāji, starp tiem ari Andrejs Veckalns⁶⁸, apgalvoja, ka Sīlis ir nevainīgs un atlaists uz kāda ļaunprātīga ziņojuma pamata.

Maniem paskaidrojumiem svērāja aizstāvji lāgā negribēja ticēt. Vai nevarot viņam dot citu darbu, kur kukuļu ņem�ana neiespējama? Aizstāvjiem piekritu un apsolīju Sīlim citu darbu. Kad otrā dienā pie manis ministrijā ieradās Sīļa sieva (Sīlis pats esot slims), tā piedāvāto citu darbu strupi noraidīja. Tas esot pazemojums un ap-vainoj ums.

Kad pie manis �inī lietā neviens vairak negriezās, likās, ka lieta izbeigta. Biju maldījies. Ar Sīļa lietu man bija lemts vēlreiz sastapties, tikai stipri vēlāk. Tad arī redzēju, cik negodīgi un zemiski var būt cilvēki.

Kad 1940. gada rudenī atkal strādāju Finansu ministrijā, kādu dienu pie manis departamentā ierādās Linu monopola vadītājs un starp citu jautāja, vai es zinot, ka centrālajā linu noliktavā par svērāju atkal strādājot man pazīstamais Sīlis. Teicu, ka tā mana pirmā dzirdē�ana. Viņ� izņēma no portfeļa S. personīgo �lietu�, uz�ķīra kādu uziielas lapas rakstītu lūgumu ministru prezidentam Kārlim Ulmanim un nolika man to priek�ā uz galda. Lūgumā S., slavējot un godājot Ulmani katrā vārdā un teikumā, sūdzējās par nekrietno un ne�ēlīgo.. V. Bastjāni, kas viņu bez jebkādas vainas kā godīgu pilsoni un sociāldemokrātu pretinieku izmetis no darba centrālajā linu noliktavā, un lūdza augsti godāto prezidentu un vislielāko strādnieku aizstāvi uzņemt viņu atpakaļ vecajā darbā. Uz lūguma bija K. Ulmaņa pa�rocīga pavēle par svērēja Sīļa pieņem�anu atpakaļ centrālajā linu noliktavā.

Bija arī citāda veida sūdzības, resp., prasības, ka< finansu ministra apmeklētājiem pa�iem bija kāda vaja dzība. Tādu bija ārkārtīgi daudz. [..]

Minē�u tikai da�us gadījumus no tā sauktajām aug stākām aprindām, kuras savu lietu kārto�anu sāk tika no ministra vai nu tāpēc, ka tas viņiem personīgi pazīs lams, vai ari tāpēc, ka savas lietas iz�ķir�anu gaid: tikai no ministra un neatrod par vajadzīgu kavēt dārgi laiku, grie�oties pie zemāka darbinieka.

Tā kā mazās valstīs, arī Latvijā, augstākās aprinda: bie�i vien ar ministriem personīgi pazīstamas, tad �ādi apmeklētāju arī ir daudz. Ir vēl arī tik cienīgas un sva rīgas privātpersonas, kuras domā, ka nevis viņām jāgrie�as pie ministra savas lietas kārtot, bet ministram jaiel pie viņa un jāuzklausa tā vajadzības. Rīga arī bija tādas personas. Viena, ar darbu un centību pie lielas turības tikusi un ari latvie�u progresīvā sabiedrībā lielu iespaidu guvusi, reizēm pat par �karali�⁶⁹ titulēta, laikam bija paradusi ministrus �dancināt�. Sīs iespaidīgās personas darbinieks un aģents, sauksim to par Bākuli, reiz runas stundās ieradās pie manis un ļoti laipnā un draudzīgā tonī paziņoja, ka iespaidīgajai personai esot kāda svarīga lieta ar ministru pārrunājama, un vai ministra kungs nebūtu tik laipns pie �īs personas ierasties? Tā kā Bākuli labi pazinu, tad smiedamies jautāju � vai viņa kungs un pavēlnieks nezina, kur atrodas Finansu ministrija? Bākulis apjuka, bet tad, izpratis manu ironisko jautājumu, arī pasmaidīja un atteica: �Laikam jau zina gan!�

Otrā dienā �karalis� bija klāt, mēs abi viņa vajadzību mierīgi un draudzigi pārrunājām. Palīdzēt viņam nevarēju, jo viņa vajadzības apmierinā�anai bija nepiecie�ama valdības un Saeimas piekri�ana, jo liela grozījās ap muitas tarifiem. Tomēr darīju visu, lai viņa lietu nokārtotu.

Drusku citāds gadījums bija ar vienu no agrākajiem slavenajiem finansu ministriem � Ringoldu Kalningu. Būdams Latvijas bankas padomes priek�sēdis, viņ� kādu mēnesi vai ilgāk bija ciemojies Padomju Savienībā. Mājās atgriezies, viņ� ieradās Saeimas sēdē un, kuluāros mani ieraudzījis, .. pienāca klāt, sasveicinājās un palūdza sāņus uz pāris vārdiem. Viņam esot divi lūgumi pie manis: viens sakarā ar muitu, otrs � [ar] Jelgavā ceļamo cukurfabriku.

Viņ� bijis Ļeņingradā, apskatījis ari savu agrāko dzīvokli tur un, mājās braucot, paņēmis līdz da�as agrākā d/ivokļa mēbeles, starp tām arī vienu grīdsegu. Kā biju�ais , finansu ministrs viņ� zinot, ka pec Latvijas likumiem ierēdņu pārcel�anās gadījumos no Krievijas uz Latviju ierēdņu dzīvokļu iekārtu ielai�ot bez muitas, bet 'mitas departaments grīdsegu bez muitas samaksas viņam neizsniedzot. Un muita esot liela. Lai es dodot rīkojumu izsniegt viņam grīdsegu bez muitas.

Paskaidroju R. Kalningam, ka pārcel�anas gadījumos bez muitas atjauts ievest darbiniekiem piedero�as licto-is mēbeles, bet ne jaunas. Prasīju viņam, vai grīdsega nav jauna? Nē, tā esot lietota. Apsolīju lielu noskaidrot un tad pateikt. Otrā dienā sazinājos ar Muitas departamenta direktoru Dunduru un noskaidroju, ka grīdsega ir pilnīgi jauna, bet atvesta reizē ar citiem dzīvokļa piederumiem. Ar Dunduru norunājām, ka glu�i taisnīgi tas nav, bet, tā kā grīdsega atvesta kopā ar citām dzīvokļa lietām, tad to izsniegs bez muitas.

Otrs R. Kalninga lūgums bija daudz komplicētāks. Cukurfabrikas cel�anai Jelgavā bija noorganizējusies īpa�a sabiedrība, kurā piedalījās ari R. Kalnings ļpatsļ. Fabrikas cel�anas fondā viņ� iemaksājis 15.000 latu, nododot minētai sabiedrībai vienu viņa sievai piedero�ā nama obligāciju par minēto summu. Tā kā cukurfabrikas cel�anas lietu pārņēmusi Finansu ministrija, R. Kalnings grib, lai dodu rīkojumu viņam �o obligāciju izsniegt atpakaļ.

Kad R. Kalninga lūgumu noraidīju un atsacījos tādu rīkojumu dot, viņ� saka uztraukties un kļuva dusmīgs. Iesniegtā obligācija esot uz viņa sievas vārda, un viņam tā jāatdodot sievai atpakaļ. Aizrādīju, ka tas lietu negroza, jo viņ� obligāciju, bez �aubām, nodevis cukurfabrikas cel�anai ar sievas piekri�anu; obligāciju var dabūt atpakaļ, ja fabrikas cel�anas fonda iemaksā 15.000 latu skaidrā naudā vai nodod kādu citu obligāciju. Kad Kalnings to negribēja saprast, prasīju, vai tad viņ� kā biju�ais finansu ministrs nesaprot, ka man nav tiesības rīkoties ar privātiem fondiem un, ja es viņa vēlē�anos gribētu izpildīt, tad man tie 15.000 lati būtu jāiemaksā fondā. R. Kalnings neapmierināts un dusmīgs aizgāja.

Zināju, ka R. Kalnings jau toreiz bija turīgs cilvēks un namus Rīgā bija pircis par savu naudu, bet uz sievas vārda, lai viņam nekādā gadījumā nevarētu �piesieties�. Viņ� tikai baidījās, ka Finansu ministrijas savstar-

pējos norēķinos ar Jelgavas cukurfabrikas sabiedrību pēdējai var celties lielāki zaudējumi un viņa, resp., sievas, obligācija var �izkūpēt�. Tādēļ centās to prick�laicigi tin neatkarīgi no cukurfabrikas sabiedrības dabūt atpakaļ.

Drīz man nāca zināma ari R. Kalninga veiklā izrīcība, lai neteiktu �triks�, ar Latvijas banku, kuras padomes priek�sēdis viņ� bija. Pēdējā bankas padomes sēdē pirms aizbrauk�anas uz Padomju Krieviju savu [personīgo], ne bankas vai valsts darī�anu kārto�anai viņ� oficiāli paziņojis, .. ka �inī gadījumā nav un nevar būt nekāda runa par komandē�anu un komandējuma naudām. Izciemojies ilgāku laiku pa Krieviju, nokārtojis savas privātās darī�anas un pārvedis daļu sava dzīvokļa iekārtas ar jauno grīdsegu, R. Kalnings pirmā bankas padomes sēdē, kad darba kārtība bijusi paveikta un par ceļojumu atreferējis, sēdi piepe�i slēdzis apmēram tā: �Un tad kungiem nav iebildumu, ka banka sedz man visus ceļa izdevumus un izmaksā man pienāko�os komandējuma naudu? Iebildumu nav? Sēde slēgta.�

Padomes locekļi izbrīnā saskatīju�ies un paliku�i sē�am kā ar aukstu ūdeni aplieti. R. Kalninga straujā sēdes noslēg�ana ar tik negaidītu formulējumu par ceļa un komandējuma ņaudam radījusi tādu apjukumu, ka bankas padomes locekļi nav paspēju�i celt iebildumus. Vēlāk to darīt nav bijis ērti, un R. Kalnings par savu privāto lietu kārto�anu Padomju Krievijā saņēmis prāvu atlīdzību no Latvijas bankas.

Kādā ministru kabineta sēdē valsts kontrolieris R. Iva-novs ziņoja, ka pie viņa ieradusies kāda persona un teikusi, ka varot atklāt miljoniem latu lielu valsts apkrāp�anas lietu, ja viņam par to samaksātu 10.000 latu. Uz R. Ivanova jautājumu, kas tā par apkrāp�anu un kas viņ� pats, �ī persona konfidenciāli pateikusi, ka valsts apkrāpēja esot Zasulauka manufaktūras fabrika un viņ� pats fabrikas biju�ais galv. grāmatvedis, kuru fabrika atlaidusi. R. Ivanovs valdības sēdē jautāja, ko viņam darīt: solīt kādu atlīdzību un cik lielu vai informatoru noraidīt?

Debatēs domas dalījās. Pilsoniskie valdības locekļi izsacījās vispār pret �ādu sarunu ve�anu, jo katra privāta uzņēmuma darbiba ir slepena un likums neļauj nevie-

nam �ī uzņēmuma darbībā vai grāmatās ieskatīties, to drīkst tikai nodokļu inspektors uz tiesas lēmuma pamata.

socialdemokrati bija pretējās domās un teica, ka valdība nedrīkst atstāt neievērotu gadījumu, kur tai ziņo par mil-ļoniem latu lielu valsts apkrāp�anu. Var runāt par atlīdzību atklājējam, ja tas apzag�anu patie�ām pierāda, bet nedrīkst vienkār�i �ādu priek�likumu noraidīt. Pēc ga-rakām debatēm tomēr vienojāmies tuvāku apstākļu noskaidro�anu atstāt Valsts kontrolei kopā ar Finansu ministrijas Nodokļu departamentu.

Konfidenciāli apstākļus tuvāk noskaidrojot, izrādījās, ka lieta ļoti nopietna, ka valsts apkrāp�ana, viltojot uzņēmuma grāmatas, tie�ām ir notikusi un iespējams, ka notiek ari tagad, bet grāmatas pārbaudīt un par krāp�anu pārliecināties var tikai uz tiesas rīkojuma pamata, ja Nodokļu departaments to pieprasa. Krāp�anas atklājējs jau bija piekritis kādai samērā niecīgai atlīdzībai � da�iem simtiem latu � un tikai tad, ja viņa ziņojums izrādīsies par pareizu. Nodokļu departaments lūdza tiesu minētā uzņēmuma apgrozības grāmatas uz noteiktu laiku apķīlāt un nodot departamenta un Valsts kontroles pārbaudei.

Pie ierakstu caurskates izrādījās, ka firma atsevi�ķus lielākus kokvilnas pirkumus grāmatojusi vairākkārt, atsaucoties uz vienām un tām pa�ām pavadzīmēm (faktūrām), tādējādi izdevumus par kokvilnu viltojot, tos nepamatoti div- un trīskārt palielinot un attiecīgi pamazinot tīro, ar nodokļiem apliekamo gada atlikumu. Pēc Nodokļu departamenta un Valsts kontroles aprēķiniem, ar �iem krāp�anas paņēmieniem valsts tie�ām zaudējusi vienu līdz divus miljonus latu, ko manufaktūras uzņēmums panācis, viltojot izdevumus grāmatās, nepamatoti tos palielinot un pazeminot uzņēmuma peļņu.

Nodokļu likums Latvijā bija diezgan bargs un atļāva Nodokļu departamentam �ādos gadījumos uzlikt firmas īpa�niekam pieckārtīgu vai pat vēl lielāku sodu par valstij nokrāpto nodokļu summu. Zasulauka manufaktūra bija jāsoda. Pēc likuma sodī�anas tiesības bija Nodokļu departamentam, bet direktors Fr. Ķempelis no bargas sodī�anas baidījās, jo viņu �apēdī�ot�, kā viņ� man teica. Sacīju viņam, lai nebaidās, ka es kā finansu ministrs stāvē�u aiz viņa un lai soda pēc likuma noteikumiem, uzliekot Zasulauka manufaktūrai bargu sodu, jo vēlāk varēs to arī samazināt. Fr. Ķempelis tad arī fabriku sodīja ar vairākiem miljoniem latu.

Protams, ka nu sākās skaidro�anās un sūdzē�anās gan pa iestādēm, gan strādnieku organizācijām, ka V. Bast-jānis putinot uzņēmumus, atņemot strādniekiem darbu un maizi etc. Pie manis gan neviens no fabrikas strādniekiem nenāca un neko nelūdza. Tā kā viens uzņēmuma direktors bija �īdu tautības sociāldemokrāts, tad tas bija griezies pie diviem mūsu partijas redzamiem biedriem juristiem � A. Bu�evica un Fr. Mendera � ar sūdzību par V. Bastjāņa neprātīgo rīcību un lūgumu firmu aizstāvēt.

Par �o Zasulauka manufaktūras skandālu runāja ari sociāldemokrātu aprindās, bet vairāk no komiskās puses, ka iekritu�i valsts apkrāpēji un peļņas rausēji un ka tie nu dabūju�i labu mācību. Kad paklīda baumas, ka uzņēmumu aizstāvē�ot A. Bu�evics un Fr. Mendcrs, tad izbrīnā visi iepleta acis un noteica: �Tas nevar būt � ļ valsts apkrāpējus sociāldemokrāti neaizstāvēs.� Tomēr partijas centrālkomitejas sēdē, kurā arī es piedalījos, Zasulauka manufaktūras lietu apsprieda.

Sēdes vadītājs A. Rudevics atreferēja lietas faktiskos apstākļus, atzīmējot, ka minētās fabrikas īpa�nieki griezu�ies pie diviem centrālkomitejās locekļiem kā pie advokātiem � A. Bu�evica un Fr. Mendera � un lūgu�i uz- j ņēmumu aizstāvēt. Jautājums centrālkomitejā pārrunā- ļ jams tāpēc, ka nu iznākot tā, ka divi partijas centrālkomitejas locekļi uzstā�oties pret tre�o, V. Bastjani, kur� kā finansu ministrs esot atbildīgs arī par Nodokļu departamenta rīcību, kas minēto uzņēmumu sodījis. Vai tas ļ esot pielai�ams, un vai A. Bu�evica un Fr. Mendera uzstā�anās tiesā pret V. Bastjāni nekaitē�ot partijas presti�am?

Debatēs izskanēja divi viedokļi � gan tas, ka Bu�evica un Mendera uzstā�anās tiesā pielai�ama, jo tie abi ta�u esot advokāti, kas visādas lietas var aizstāvēt, gan ari tas, ka �āda uzstā�anās pilnīgi izslēgta. Partijas advokāti vispār nedrīkstot uzņemties krāpnieku aizstāvē�anu un vel pret partijas centr. kom. locekli un ministru. Ko tad par to teik�ot strādnieki un partijas biedri? A. Bu�evics un Fr. Menders domāja, ka viņi �Zasulauka manufaktūru� aizstāvēt drīkstot, jo V. Bastjānis par daudz bargi �o uzņēmumu sodījis. Es debatēs �inī jautājumā nepiedalījos, bet tikai paziņoju, ka Nodokļu departaments bargi �os uzņēmējus sodījis tāpēc, ka tie valsts apkrāp�anu piekopu�i ilgāku laiku un ļoti lielos apmēros. Sods jau ir stipri mīkstināts, un to varēs vēl mīkstināt, ja uz-

ņēmums griezīsies pie nodokļu iestādēm un sniegs vajadzīgos paskaidrojumus.

Pēc debatēm partijas revīzijas kom. priek�sēdis Rikvei-lis, vecs partijas biedrs no strādnieku aprindām, nāca ar zālamanisku atzinumu un priek�likumu: A. Bu�evics, kur� patlaban nav Saeimas deputāts, bet pelnot maizi likai kā zvērināts advokāts, varot uzņemties da�ādu lietu aizstāvē�anu, ari pret Nodokļu departamentu un Finansu ministriju, jo tas esot viņa amats, bet Fr. Menders ka Saeimas deputāts un tās pa�as frakcijas loceklis kā V. Bastjānis Zasulauka manufaktūras lietas aizstāvē�anu uzņemties nedrīkstot. �im Rikveiļa priek�likumam gandrīz visi centrālkomitejas locekļi piekrita un ar to lietu izbeidza. [..]

M. Skujenieka valdības stingrā un noteiktā rīcība saimnieciskajā laukā un citur radīja glu�i necie�amu stāvokli tām iepriek�ējo valdību koruptīvām aprindām, kuras bija sapinu�ās nesolīdās kredīta operācijās, lai dibinātu, uzturētu un vadītu tikpat nesolīdus veikalus un ar tiem labi nopelnītu. Jaunus papildu līdzekļus no valsts kases vairs nevarēja dabūt, bet nu bija jādomā par agrāk ņemto aizdevumu atmaksu, sedzot arī procentus. Nestabilie veikali jau sāka krak�ķēt, un da�s, piemēram, �Lats�, �Zelta lats� un Latvijas tirgotāju banka, jau bankrotēja. �o aprindu stāvoklis finansiālā ziņā nebija apskau�ams. Ja pirmiem veikalu bankrotiem sekotu vēi citi, tad tas varētu ieraut �īs aprindas arī politiskā un sabiedriskā bankrotā. Ar ko tad citu tās lepojās un sabiedrībā spīdēja, ja ne ar naudu un veikaliem?

Arvēds Bergs savā �Latvī�⁷⁰ 1926. g. aprīlī rakstīja:

�Mūsu labākās aprindas nekad nav redzamas tur, kur izpau�as mūsu tautas garīgās vērtības. Viņas pa�as apzinās ļoti labi savu garīgo tuk�umu un mazvērtību un zina, ka tādos gadījumos spīdēt nevar. Turpretim visur tur, kur skan reklāmas un tirgus troksnis un kur var �spīdēt� ar ko ārēju vien, tur viņas ir kopā .. Mūsējā (aristokrātija) lepojas, ka jau teikts, ar savām ārējām īpa�ībām, saviem automobiļiem, saviem ka�okiem, tuale tēm, naudu, bet nepavisam neprasa, kur un kādā ceļā katrs ir naudu guvis un gūst... Var apdzirdīt tautu, dzert bāriņu un sievu asaras, apzagt valsti, ņemt kuku-

ļus, viltot vekseļus, krāpt zemniekus un strādniekus, j viss tas labi izdodas un iznāk nauda, ar ko lepni dzīvo un ģērbties, tad ir �labākās� aprindās iek�ā ...�

Jautāsim, vai var vel kāds nodot par �īm pilsoniskān aprindām bargāku un iznīcino�āku spriedumu? �ķiet, k; ne. Ir ta�u skaidrs, ka pie �adas psiholoģijas tikai vei kals, lai kāds tas arī nebūtu, tikai nauda, vienalga kādā cejā iegūta, tikai tie ir tie glābēji, kas viņus tu virs ūdens un Jauj tiem būt visvareniem. Tiklīdz veikai grimst un nauda zūd, jāgrimst un jāpazūd arī viņien pa�iem. Tāpēc tai valdībai, kas viņu �aubīgos un krāp nieciskos veikalus un korupciju apkaro, ir jāpazūd, t; �jāga��. Bet kur lai pieķeras, kur lai ņem vajadzīgo: argumentus?

Lieti�ķu argumentu nebija. Vajadzēja sameklēt un iz gudrot kaut ko. Izrādījās, ka no tā pa�a Sēklas fonda, nc kura sēklas ņēmu�as, bet nav vēl atbēru�as, ne ņaud; atmaksāju�as vecsaimnieku organizācijas ar Zemnieki savienības di�vīru A. Alberingu priek�galā, sēklas ņēmu �as un rēķinus nav vēl nokārtoju�as arī jaunsaimnieku un mazsaimnieku organizācijas O. Nonāca⁷¹ vadībā. O. No-nācs atradās M. Skujenieka valdības koalīcijā, un viņa mazsaimnieku aprindas valdībā reprezentēja zemkopības ministrs Alitulis⁷². Un taisni Zemkopības ministrijai ii padots Sēklas fonds ar visiem norēķiniem. Kaut gan pret minētām jaun- un mazsaimnieku organizācijām valdība jau pavasarī bija ierosinājusi Sēklas fonda lietu piespiedu noskaidro�anu un nokārto�anu, ko visi zināja, Zemnieku savienības frakcija ar K- Ulmani, A. Klīvi un citiem, pievācot vēl A. Bergu, G. Reinhardu⁷³, J. Brcik-�u⁷⁴, A. Bļodnieku⁷⁵ un citus valdības opozīcijas deputātus, minoritātes ieskaitot, iesniedza 1927. g. oktobra beigās Saeimā pieprasījumu par valsts Sēklas fonda nepielai�amu iztērē�anu ar priek�likumu izteikt M. Skujenieka valdībai neuzticību, jo valdība nav �ādu iz�ķērdē�anu aizkavējusi. Tātad valdība, kas cīnās ar korupciju, pati tiek apvainota korupcijā. Ja uz �ī apvainojuma pamata nu izdotos valdību gāzt, atņemt tai Saeimas vairākuma uzticību, tad patreizējā opozīcija varēs gavilēt un tautai teikt: �Ne mēs, bet viņi pa�i ir koruptanti, un Saeima tos padzina!� īsts jezuītisms! Bet tādas dilemmas priek�ā atradās kreisā valdība iepretim labā spārna opozīcijas pieprasījumam.

Katru interpelāciju jeb pieprasījumu Saeima nosūta valdībai, lūdzot paskaidrojumu, Arī �i jezuītiskā interpe-

lācija bija piesūtīta. Ministru kabinets pieprasījumu pārrunaja, bet, par sevi�ķi nopietnu to neuzskatīdams, uzdeva zemkopības ministram Mitulim, kur� nebija veikls runatajs, ne ari politiķis, sniegt Saeimai tīri lieti�ķus paskaidrojumus. Manu ierosinājumu � paskaidrojumus �migt ministru prezidentam pa�am � M. Skujenieks no-laidīja. Viņ� negribēja Saeimā uzstāties, jo neturēja pieprasījumu par tik nopietnu, kas apdraudētu valdību. Vēlāk izrādījās, ka viņ� maldījies.

Saeima interpelāciju apsprieda 1927. g. 28. oktobrī. IVc īsa, varētu teikt � tīri tehniska, ierēdnicciska Mīluļa paskaidrojuma, ko valdība �ai lietā jau darījusi un dara, sakās debates. Uzstājās gandrīz visi opozīcijas redzamākie deputāti un labākie runātāji, nepamatoti, netaisni un negodīgi uzbrūkot valdībai un to apvainojot. Bija redzams, ka opozīcija pie iesniegtās interpelācijas Saeimā ķērusies kā pie glāb�anas riņķa un to vaļā nelaidis. Apsūdzību tā nopietni pārdomājusi un sagatavojusi, uzdodot saviem veiklākiem runātājiem Saeimā to aizstāvēt un par katru cenu panākt M. Skujenieka valdibas kri�anu.

Pēc veiklākā un iespaidīgākā opozīcijas un interpelācijas iesniedzēju runātāja Ā. Klīvcs runas, kad Saeimā jau bija jūtama noskaņa, ka interpelācijas apvainojumus Saeimas vairākums var akceptēt un priek�likumu � izteikt valdībai neuzticību � pieņemt, pie manis pienāca M. Skujenieks un F. Cielēns un mudināja mani ari uzstāties un valdību aizstāvēt, runājot kā Saeimas deputātam. Tāda uzstā�anās Saeimā tika pielaista. M. Skujenieks atzina, ka kļūdījies, pats neuzstādamies ar paskaidrojumiem, kaut arī Sēklas fonda lietas nav sīkāk pārzinājis, bet nu uzstāties viņam vairs nav ērti. Kaut nebiju domājis pie interpelācijas runāt, opozīcijas runātāju nepatiesības un nekrietnības mani tā sadusmoja, ka to apsolīju.

A. Bergam runu beidzot, Saeimas priek�sēdis Dr. P. Kalniņ� deva vārdu man kā deputātam. Lai asā situācija, kāda valdīja Saeimas sē�u zālē, būtu labāk saprotama, citē�u savas runas raksturīgākās vietas pēc stenogrammas:

�Iepriek�ējais runātājs Berga kungs teica, ka �ī inter-pelācija esot viena no visstiprākām visā mūsu parlamenta pastāvē�anas laikā. Es, kungi, teiktu citādi: es gribu teikt, ka �ī interpelācija ir viens no visiielākiem

jezuītismiem un liekulībām, kādi piedzīvoti visā �inī laikā. (Sauciens pa kreisi: �Pareizi!�)

Bet atļaujiet man tagad pāriet pie lietas. Interpelanli ir aizķēru�i vienu no sāpīgiem jautājumiem, par kuru �eit Saeimā un attiecīgās vietās ir daudz �ķēpu lauzts un daudz runāts. Tas ir Sēklas fonds. Kad �o Sēklas fondu nodibināja, tad kreisais spārns bija tas, kas vispirms norādīja uz to, ka �is fonds ir par lielu, jo iepriek�ējie izsniegtie avansi un skaitļi rādīja, ka organizācijas, kuru uzdevums bija iepirkt sēklu, �im uzdevumam domāto naudu izlietoja pavisam ciliem nolūkiem. Tas atkārtojās vairākus gadus no vietas, tā ka pat bud�eta komisijā un arī �eit plenārā sēdē, kad Sēklas fonda jautājums tika aizskarts, kreisais spārns vienmēr teica, ka Sēklas fonda līdzekļus izlieto nelietderīgi.

Labā spārna valdības turpretim vienmēr teiku�as, ka Sēklas fondā viss kārtībā, kā tam vajagot būt. Ja mēs tagad paņemtu skaitļus un nolasītu �eit augstā namā, tad jūs redzētu, kā Sēklas fonda līdzekļi ir dalīti vairākus gadus, bet atpakaļ nav nāku�i. Tās valdības, kuras ir biju�as agrāk, nav spēru�as nepiecie�amos soļus, lai iekasētu Sēklas fonda izstāvo�ās summas. Es atļaujos, kungi, �eit pievest da�us skaitļus, lai raksturotu manu vārdu patiesību.

No oficiāliem datiem, kas nāku�i manās rokās, redzams, ka uz �ī gada 1. janvāri izstāv, tas ir, nav atmaksātas Sēklu fondā, summas no 1920./21. gada � 94.000 latu, no 1922./23. gada � jau 129.000 latu, bet no 1924. gada izsniegtām summām � 280.000 latu, kuriem vajadzēja būt sen atmaksātiem. No 1925. gadā izsniegtām Sēklas fonda naudas summām izstāv jau pāri par 1.000.000 latu jeb kopā par visiem minētiem gadiem pāri par 1,5 miljoniem latu. Tām jāpievieno vēl 1926. un 1927. gada pavasarī izsniegtās un vēl neatmaksātās summas.

Bļodnieka un Eglī�a kungi, Zemnieku savienības līderi un visu citu opozīcijas frakciju vadītāji � interpelāci-jas iesniedzēji �, es jums tagad prasu: kur jūs bijāt tad, kad jau agrāk bija konstatējamas iztrūksto�as summas? (Sauciens pa kreisi: �Valdībā!�) Kāpēc jūs tad neiesniedzāt savu interpelāciju? (Sauciens pa kreisi: �Viņi pa�i tās izdeva!�) Kāpēc tad jūs nevienu vārdu par to neteicāt, kāpēc tad jūs neko nedzirdējāt? Tagad jūs zināt visu, zināt visus sīkumus, zināt, ko dara valdība, pazīstat ikkatru dokumentu, zināt pat to, kas notiek Mazsaimnieku ekonomiskā sabiedrībā un tās krājkasē. Bet kāpēc jūs to agrāk nezinājāt? Kur tad bija jūsu acis? Jūs ne-varat man uz to atbildēt, jo jums nav ko atbildēt. Par to pazu�anu tūliņ parunāsim, Klīves kungs.

tagad iesim tālāk. (G. Reinhards no vietas: �Vai jūs to nezinājāt?�) Mēs zinājām, Reinharda kungs, un aizrā-iliiam uz to visās Saeimas komisijās un plenārsēdēs, bet |us teicāt, ka tas nav taisnība. Tātad, neskatoties uz to, ka kreisais spārns visu laiku ir teicis, ka �inī Sēklas fonda lietā ir nekārtības un tās vajag novērst, jūs to nepieļāvāt.�

Tālāk savā runā papildināju zemkopības ministra Mi-tuļa paskaidrojumu, ko valdība darījusi, lai iekasētu izstāvo�ās Seklas fonda summas, resp., lai piedzītu Sēklas fonda parādus. Aizrādīju arī uz tiem iebildumiem, ko cēla organizācijas pret parādu atmaksu. Teicu, ka daļu iebildumu valdība ievēroja, lai ar steidzīgu parādu iekasē�anu neizputinātu organizācijas un zemniekus, bet visus iebildumus ievērot nevarēja un prasīja parāda atmaksu. Un taisni pret tām organizācijām, kuras minētas interpelācijā � Mazsaimnieku ekonomisko biedrību un Jaunsaimnieku centrālo kooperatīvu �, taisni pret �īm organizācijām valdība ir spērusi stingrus soļus Sēklas fonda parādu iekasē�anā, un jau 29. oktobrī, taisni nāko�a dienā, bija noliktas vairākas ūtrupes. Tatad �ajā Sēklas fonda parādu iekasē�anas ziņā opozīcijai nebija nekāda pamata nākt ar inlerpelāciju. Bet tad, savu runu turpinot, atsedzu un apgaismoju tos īstos iemeslus, kas -pieda interpelantus, pielietojot jezuītismu, liekulību un bezkaunību, nākt ar Skujenieka valdības nepamatotu un netaisnu apsūdzību, cerot panākt �īs valdības gā�anu, tālākā runas daļā teicu:

��odien ir runa par 370.000 latiem, no kuriem 309 tūksto�i krīt uz mazsaimnieku, bet 60 tūksto�i uz jaunsaimnieku organizācijām. Par �o summu �ovakar liek turēta tiesa un sacelts liels troksnis. Bet nu prasīsim, kādas ir tās summas, kas nāku�as no tiem pa�iem valsts avotiem, bet aizgāju�as iestādēm, kurās vai nu jūs pa�i, vai arī jūsu draugi sē�at un rīkojaties? Lūdzu, atļaujiet man tās nosaukt no �īs katedras. Tās ir lietas par valsts garantijām, no kurām liela daļa aizgājusi tiem veikaliem un pasākumiem, kur jau to sākumā bija skaidrs, ka lie nav dzīves spējīgi un ka tie nav pelnīju�i, ka viņiem dod naudu. �ādām organizācijām izdota 15 miljonu latu liela summa. No �īs summas nokārtota tikai puse, bet otra puse nav vēl segta �odien. Vai starp summām 7.500.000 latu un 370.000 latu ir starpība, Klīves kungs, vai nav? (A. Klīves starpsauciens.)

Jūs, Klīves kungs, sakāt, ka tās ir garantijas. Kas tad ir garantijas, un kas ir nauda? (A. Kiīve no vietas: �Obligācijas!�) Nepavisam arī nē! Sīs valsts garantijas izdotas da�os gadījumos pret obligācijām un daudzos gadījumos pret privātu banku garantijām. Varbūt nav pareizi, Klīves kungs, ka mēs tās lietas �odien atsedzam, bet, ja ar tādiem iero�iem jācīnās, kā �īs dienas interpe-lanti uzbrūk valdībai, tad valdībai ar tādiem pa�iem iero�iem jāatbild. Jāsaka, ka �īs privātās garantijas, kas dotas uz da�ādām pusēm, ir apaļa nulle un vairāk nekas, jo tām nav seguma.

Tālāk es gribu teikt, Klīves kungs, ka valdība samaksājusi par �īm garantijām �obrīd jau ar 4 miljoniem latu no valsts naudas, un ir jautājums, ko nezinu es un ko nezināt arī jūs, cik no �īs summas valdība dabūs atpakaļ. Es domāju, ka daļu valdība atpakaļ dabūs, bet daļu valsts zaudēs, un �ī daļa, es domāju, būs nesamērīgi lielāka par 370.000 latiem, par kuriem �ovakar sprie�am tiesu. (G. Reinhards no vietas: �Tad tie nav labāki!�) Bez �aubām, Reinharda kungs, bet �o jezuītismu man gribas atsegt. Es, Reinharda kungs, nesedzu un neseg�u nevienu vainīgo, vienalga, vai tas būtu centrā, kreisā vai labā spārnā.

Tūliņ pāriesim pie otra momenta. Mums ir otrs naudas avots, kas ir izvērties par necie�amu un nepieņemamu valsts līdzekļu aizplū�anas veidu, tas ir Linu monopols. Linu monopolam bija doti apgrozības līdzekļi 20 miljonu latu apmērā. Pusi no �iem atvēlētiem 20 miljoniem latu saņēmu�as organizācijas, kurās sē� jūsu draugi un arī jūs pa�i. (A. Klīve no vietas: �Jūsu draugi arī!�) Un nu jūsu organizācijas tagad nespēj �o naudu atmaksāt, glu�i tāpat kā Mazsaimnieku ekonomiskā sabiedrība un Jaunsaimnieku centrālais kooperatīvs. �inī ziņā �īm organizācijām uz mata vienāds stāvoklis.

Bet, ja nu mēs paskatāmies uz �o summu lielumu, tad es, kungi, domāju, ka starpība arī starp 10 miljoniem latu un 370 tūksto�iem latu ir ļoti liela. Tāpēc gribu jautāt: kāpēc jūs, kungi, nenākat un neinterpclējat arī par �īm lietām? Lūk, tāpēc, ka tā nabas saite, kura jūs un jūsu organizācijas saistīja ar valsts kasi un pa kuru jūs izpumpējāt valsts līdzekļus, ir pārcirsta. To izdarījusi tagadējā valdība, un jums slaukt valsti vairs nav

iespējams. Nu jūs trakojat, nu jūs interpelējat, nu jums vajaga gāzt �o valdību, lai atjaunotu minēto nabas saiti un atkal varētu slaukt valsts kasi. Tās lielās un treknās �urkas, kas baroju�ās no valsts kases, tās jūs neredzat, bet ķerat nabaga pelītes, kas arī kādu graudiņu dabūju�as.� (Troksnis. Saucieni pa kreisi: �Te Klīvem nav mutes!�) [..]

V. Bastjānis turpina: �Tātad es vēlreiz jautāju, kāpēc jūs, kungi, nenākat un neinterpelējat arī par �o linu jautājumu? Te var būt tikai viena atbilde: tāpēc, ka tur sē� jūsu draugi, bet te jūsu ienaidnieki. Bet nu, kungi, ir tāds stāvoklis, ka par parādu piedzī�anu no jūsu organizācijām, kas no viena avota izņēmu�as 7,5 miljonus latu un no otra 10 miljonus latu, man ir nācies ne vienreiz vien dzirdēt asus pārmetumus, ka es, piedzenot parādus, putinot minētās organizācijas. Kungi, es pie �īs lietas esmu piegājis ļoti saudzīgi: nekad neesmu prasījis samaksāt visus 100 procentus uz reizi, bet gan pa 15, 20 procentiem, lai tikai neizputinātu minētās organizācijas.� (Ā. Klīvcs starpsauciens.) [..]

Uz deputātu starpsaucieniem vēl paskaidroju, ka lielākie valsts summu izsniedzēji biju�i ministri A. Alberings un J. Blumbergs. Aizņēmumus atmaksāt organizācijas un bankas vilcināju�ās, un iepriek�ējās valdības devu�as tām vienu pagarinājumu pēc otra, izsniedzot nereti vēl klāt vecajam parādam jaunus valsts līdzekļus.

Uz Arvēda Berga pārmetumiem, ka valdība nekā nedara, atbildēju, ka, tiklīdz valdība atlai� kādu nederīgu ierēdni, viņa partijas biedru, viņ� tūliņ savā �Latvī� kliedz par izrēķinā�anos. Ja valdība spie� atmaksāt izņemtās valsts naudas summas, tad A. Bergs saka, ka valdība putina organizācijas, f..]

Pēc balsu saskaitī�anas Saeimas priek�sēdis., vienkār�i paziņoja, ka augstais nams, noklausījies valdības paskaidrojumus par iesniegto interpelāciju, pāriet uz nāko�o darbu kārtības punktu. Tas nozīmēja, ka Saeimas vairākums atzinis valdības rīcību par pareizu un interpelāciju par nepamatotu. Zāles kreisajā spārnā un pārpildītajā publikas nodalījumā atskanēja skaļi aplausi. Koruptantu un demokrātiskās Latvijas pretinieku mēģinājums gāzt M. Skujenieka valdību nebija izdevies.

Uzvara nu bija gūta, sevi�ķi svarīga tāpēc, ka korup-tantiem nebija izdevies apvainot korupcijā kreiso valdību. Tas bija patīkami, bet radās arī jautājums � uz cik ilgu laiku? Valdību atbalsto�ais vairākums Saeimā bija pavisam niecīgs, pie tam da�i deputāti, kā Evans un vēl da�i, piederēja pie opozīcijas grupām, bet nebalsoja par interpelaciju tikai tapec, ka atzina to par negodīgu un liekulīgu. Opozīcijas vadoņi izgudros atkal kādus citus pieprasījumus mazāk kutelīgās lietās un nāks atkal ar jaunām interpelācijām. Vai tad atkal valdības aizstāvē�anai Saeima radīsies vajadzīgais vairākums, ir jautājums. Tāpēc M. Skujenieks un F. Cielēns saka domāt par valdības labprātīgu atkāp�anos.

Es personīgi biju tain pretim. Līdz tam neviena valdība nebija labprātīgi atkāpusies, kā tas Vakareiropā parasts, bet visas kritu�as uz iesniegto interpelāciju pamata. Lai tādā pat ceļā gā� arī �o valdību. Ja valdība labprātīgi atkāpsies, tad tautā paliks iespaids, ka �i valdība patie�ām sakompromitējusies un, savus grēkus apzinādamās, pali labprāt aiziet, lai to ar skandālu nenogāztu. Kad opozīcija iesniedz pieprasījumu, tad vismaz no valdības paskaidrojuma un debatēm Saeimā ir redzams, kādi ir lietas patiesie apstākļi.

M. Skujenieks un F. Cielēns man nepiekrita. Pati valdības gā�ana, viņi teica, jau ir liela blamā�a, un Vakar-eiropas valdības no tām izvairās. Ja pie mums to neievēro, tad tāpēc, ka ministriem un viņu aprindām ir lielas personīgas intereses un vajadzība valdībā palikt; tādās mums ta�u neesot. Bez tam ari strādniekos �ad tad atskanot pa balsij, ka laiks atkāpties.

Sājā ziņā viņiem bija zināma taisnība, jo viens no mūsu arodkustības vadītājiem � Saeimas sociāldemokrātu frakcijas loceklis Jānis Vi�ņa � bija nemierā ar mūsu atra�anos un palik�anu valdībā. �Ko tas dod strādniekiem,� viņ� dusmojās, �sociāldemokrāti sē� valdībā kopā ar pilsoņiem. Nevienu likumu strādnieku labā izdot nevar, un arodu kustībā mēs kļūstam par apsmieklu ko munistu priek�ā!� [. .1

Svarīgi arī tas, ka no Skujcnieka valdības koalīcijas izstājās Demokrātiskais centrs ar J. Breik�u un P. Jura-�evski⁷⁶ priek�galā un atsauca savu tieslietu ministru Biti. Kādu iemeslu dēļ, grūti pasakāms, bet da�i domāja, ka Zemnieku savienības līderi Ā. Klīve ar K. Ulmani kūdot centru, solot tiem pat ministru prezidenta posteni, ja kreiso valdību gāzī�ot. Iespējams, ka tā bija taisnība, jo pēc kreisās valdības atkāp�anās par ministru prezidentu patie�ām nāca Jura�evskis. [..]

PAR AUTORU

Ādolfs Klīve (1888�1975) dzimis Zemgales lielsaimnieka ģimenē, mācījies komerczinības. Viens no Latvijas lauku lielbur�uāzijas partijas � Zemnieku savienības � dibinātājiem un līderiem. Bur�uāziskās Latvijas pirmo trīs Saeimu deputāts un ārlietu komisijas priek�sēdētāja vietnieks (IV Saeimā netika ievēlēts). K. Ulmaņa ietekmīgākais padomnieks politiskajos un ekonomiskajos jautājumos. Kop� Latvijas bankas dibinā�anas darbojās tās padomē, bija tās priek�sēdētājs līdz 1940. gada jūlijam.

Ā. Klīve 1944. gada rudenī emigrēja, apmetās uz dzīvi ASV. Pēc nāves 1976. gadā Ņujorkā iznāca viņa atmiņu grāmata. No tās publicējam fragmentus, kas raksturo bur�uāziskās Latvijas valsts politisko un ekonomisko dzīvi.

Jauno Saeimu (ceturto, 1931. gadā � sastād.) sabiedrība saņēma ar lielām cerībām. Pirmo reizi parlamentā bija ievēlēts latvie�u pilsonības vairākums � 55 (no 100) latvie�u pilsoniskie deputāti. Tas nozīmēja atbrīvo�anos no kreiso elementu kolektīvisma tendencēm un neatkarību no minoritātēm un ar to saistītā konservatīvisma. Zurnā-

līstiem likās, ka Latvijas demokrātiskās republikas stāvoklis uzlabojies.

Patiesībā apstākļi bija ievērojami pasliktināju�ies. Abas lielākās politiskās partijas � sociāldemokrāti un LZS (Latvie�u zemnieku savienība � sas/ād.), kas vienmēr katra balsoja vienprātīgi un savus lēmumus atklātībā mo tivēja, 1931. g. vēlē�anās bija cietu�as ievērojamus zaudējumus: sociāldemokrāti bija zaudēju�i �etrus un LZS divus mandātus, bet Nacionālā apvienība (A. Bergs) nebija dabūjusi nevienu deputātu. No pēdējās partijas kandidātu saraksta ar cilu partiju taloniem bija ievēlēts kāds deputāts, ko �īs partijas vado�ie vīri par savu pārstāvi neuzskatīja. �o triju [partiju] politikai varēja piekrist vai nepiekrist, bet pilsoņi vienmēr zināja, par ko un kādēļ minētās partijas cīnās. Tagad �o deputātu vēlētāju balsis bija aizgāju�as da�ādām konjunktūras partijām un panāku�as to, ka Saeimā vairāk nekā piektā daļa deputātu (21) piederēja pie vieninieku vai pārinieku partijām, kur katrs deputāts varēja balsot, kā tas viņam katru reizi likās izdevīgāk, nedodot sabiedrībai par to nekādus paskaidrojumus. Būtu tāds deputāts vēlēts kā atsevi�ķa persona, tad viņ� būtu par savu darbību arī tie�i atbildīgs, un tas nebūtu slikti, bet tagad viņ� bija savas �partijas� kandidāts un atbildēja par savu darbību partijas centrālkomitejā, kura nekādu pla�āku sabiedrības nogrupējumu nereprezentēja un sastāvēja no deputāta kunga radiem un tuvākiem draugiem, kas sava deputāta rīcību vienmēr atbalstīja. Ārpus �ī �aurā loka sabiedrība nekad nezināja, kādēļ viņu deputāts nostājās tā un ne citādi, ko zināt da�am labam vēlētājam būtu bijis ļoti noderīgi.

Stāvoklis visā zemē strauji pasliktinājās. Jaunie deputāti maz domāja par reformām valsts saimniecības uzlabo�anai un krīzes posta atvieglo�anai, bet galveno vērību piegrieza staigā�anai pa valdības iestādēm un �kla-pato�anai� par pabalstiem un visādiem atvieglinājumiem da�ādām organizācijām, iedzīvotāju grupām un privātām personām, nemaz neskatoties uz to, vai likums to atļauj vai ne, vai vispārības vajadzības to attaisno vai ne.

Pēc min. prezidenta M. Skujenieka izteicieniem, visas valdības iestādes no tādiem deputātiem biju�as kā ap sēstas. LB (Latvijas bankā � sastād.) tādi �deputāti klapatotāji�, sevi�ķi valūtas komisijā, gan atsevi�ķi, gan kopā ar organizāciju pārstāvjiem vai da�ādiem uzņēmējiem parādījās ļoti bie�i un nepatīkami traucēja ierēdņu darbu. Tas saimniecisko depresiju nevis atviegloja, bet vēl vairāk pasliktināja.

Min. prezidents Skujenieks, būdams arī iek�lietu ministrs, vienu laiku vadīja ari Finansu ministriju. Tas nesolīja lielas izredzes uz saimniecības apstākļu uzlabo�anos tuvākā nākotnē. Kad par finansu ministru Skujenieks uzaicināja biju�o valsts prezidentu G. Zemgaļu⁷⁷ un pēdējais aicinājumu pieņēma, LB radās pilnīga nesapra�anās. Ka Zemgalam saimnieciskie jautājumi nav tie tuvākie, tas visiem bija zināms. Tādēļ neskaidrs palika jautājums, kādēļ Gustavs Zemgals, kas netika uzskatīts par sevi�ķi kāru pēc valsis amatiem, pieņēma finansu ministra posteni. Par to LB notika liela galvas lauzī�ana, kas tomēr drīzi noskaidrojās. Mani par to 1932. g. informēja ģenerālis Balodis, atklādams, ka Ciclēns kopā ar Skujenieku rīkojas uz valsts apvērsumu, kurā piedalīties aicina arī viņu, Balodi. Lai stiprinātu pu�istu autoritāti, valdībā pieņemts par ministru Zemgals, biju�ais valsts prezidents.

Nododoties tādām idejām, valdība, protams, nedomāja par finansu un saimnieciskās krīzes pārvarē�anas konkrētiem soļiem. [..]So nesaskaņu dēļ un sadrumstalotās Saeimas deputātu � vieninieku un pārinieku � sīko intere�u dēļ �ūpotā Skujenieka valdības laiviņa apgāzās pati no sevis. Nekāds apvērsuma mēģinājums nepaspēja notikt. Kad par �iem notikumiem Rīgā sāka visi zvirbuļi �ivināt, Cielēnam soc. dem. partija un Saeima bija jāatstāj. Augstāko karavīru acīs cieta arī ģen. Balo�a autoritāte.

Saeimas presti�s jau bija noslīdējis tik zemu, ka par ministru prezidentu nāca A. Bļodnieks, kas ar savas valdības neoficiālu atbalstu glāba soc. dem. partiju un Saeimas frakciju no atklāta kauna, ieceļot Cielēnu par sūtni Parīzē.

Bļodnieka valdība bija nenopietnākā visā parlamentārisma laikā. Par iek�lietu ministru Bļodnieks iecēla savas partijas biedru G. Milbergu, kur� vairāk bija pazīstams kā mīlestības romānu rakstnieks Skuju Frīdis. Par satiksmes ministru kļuva lvbuls⁷⁸, kas saviem ierēdņiem apsolīja, ka ministrijas darbā viņ� nejauksies (!), bet noteikti interesēsies par jaunu ierēdņu pieņem�anu tikai no viņa ieteiktiem kandidātiem. Par finansu ministru Bļodnieks uzaicināja Annusu⁷⁹, kas bija ministrs arī iepriek�ējā valdībā. Visā valdības buķetē izcēlās divi klusi un mierīgi darba vīri: kara ministrs ģen. Balodis un zemkopības ministrs Gulbis⁸⁰ � abi pasīvi un nenogurdino�i labi sava darba darītāji, kas politikā vienmēr atradās citu ietekmē.

LB, dabīgi, visvairāk interesēja finansu ministrs, jo pre�u eksports, kas deva ārzemju valūtu, bija LB dzīvības nervs, strauji un sistemātiski mazinājās.[..]

Latvijas valsts saimniecība Bļodnieka�Annusa laikā bija noslīdējusi līdz bankrotam. Saimnieciskā dzīve atradās sabrukuma stāvokli. Valūta LB neienāca, lati valsts kasē arī ne. Augstākiem ierēdņiem algu nevarēja vairs naudā izmaksāt. To darīja ar Hipotēku bankas ķīlu zīmēm. Bezdarbniekiem likumīgi noteiktās minimālās uztur-naudas stāvēja neizmaksātas mēne�iem. [ .. ]

Valdība burtiski nesaprata un nezināja, ko iesākt, ko darīt. Kad LB uzdevumā es fin. ministram uz necie�amo saimniecisko stāvokli aizrādīju, ministrs lepni man noprasīja: �Kas LB par darī�anām ar valdības lietām?�

Kā atpestī�ana pa�ai valdībai, LB un visai zemei nāca LZS pieprasījums Saeimā konstatēt, vai valdība vēl bauda Saeimas uzticību. Par uzticību A. Bļodnieka valdībai nobalsoja tikai da�i deputāti.

Tre�ā martā 1934. gadā nodibinājās Ulmaņa parlamentārā valdība. Lai formāli atbrīvotos no nespējīgās ceturtās Saeimas, Ulmanis un ģenerālis Balodis 15. maijā 1934. g. izdarīja formālu apvērsumu, izsludinot, ka Saeima atlaista un viņi līdz jaunas Satversmes izstrādā�anai visu valsts varu pārņēmu�i savās rokās. Neviens piliens asiņu netika izliets.

Kādā ceturtā vai piektā dienā pēc 15. maija apvērsuma 1934. g. man piezvanīja finansu ministrs L. Eķis un paziņoja, ka valdība nolēmusi dzēst visus draudzības vekseļu parādus LB. Ministrs vaicāja, cik ilgs laiks bankai būtu vajadzīgs, lai �ādus vekseļus ar attiecīgu pārskatu sakārtotu. Uz to es atbildēju, ka atbildi uz uzstādīto jautājumu viņ� var saņemt tūlīt.

�Kā tā?� nāca tālākais jautājums un mana atbilde: �LB draudzības vekseļu nemaz nav, bet ir tikai veikala vekseļi, jo pret visiem diskontētiem vai rediskontētiem vekseļiem LB aizdevusi naudu un nevis draudzību.�

Sākās garāka saruna, kas manos uzskatos neko negrozīja. Pēc tam ministrs bija piezvanījis LB galvenajam direktoram Vanagam un saņēmis tādu pa�u atbildi.

Nāko�ā dienā prezidents Ulmanis mani uzaicināja pie sevis un atstāstīja manu izrunā�anos ar finansu ministru. Prezidents savu stāstu nobeidza sinaididams ar konstatējumu, ka es dro�i vien atcerē�oties, kas pirms da�ām dienām viņam Eķi ieteicis par finansu ministru. Tas biju es, un arī smaidīdams atbildēju: �Bet tur bija klāt ari motivējums, kas būs faktiskais finansu vadītājs. Mana at-la�anās �obrīd �eit ir labākais pierādījums tam, ka ari mans motivējums ir bijis pareizs. Ieteicot Eķi par finansu ministru, es tiku minējis, ka, vienalga, kas arī nebūtu finansu ministrs, faktiskais Latvijas finansu vadītājs būs Ulmanis.�

Pārrunu turpinājumā prezidents atgādināja, ka manis izrakstītie un viņa �irētie LZS vekseļi esot biju�i nepārprotami draudzības vekseļi, jo es no viņa nekādu naudu neesot saņēmis. Es tam piekritu. Tad Ulmanis taisīja slēdzienu: tātad neesot nemaz tik grūti noskaidrot, kas ir draudzības vekselis. Mana atbilde bija, ka par to var �aubīties. Es nedomāju, ka mūsu draudzībā ar �ī vekseļa parakstī�anu kas grozījās vai nostiprinājās.

Izteiciens �draudzības vekselis� ir latvie�u valodā neizdevies parastā finansu vekseļa apzīmējums pretstatā tirdzniecības vekselim. Pasaules banku praksē finansu vekselis eksistē normālā apgrozībā tāpat kā tirdzniecības vekselis. \'e vācu, ne krievu valodā tāda �draudzības vekseļa� tulkojuma nemaz nav. Bet kā tirdzniecības, tā arī iinan.su vekseļu starpā, protams, ir nevērtīgi vekseļi, kādiem latvie�i mēģina piedēvēt �draudzības vekseļa� nosaukumu. Es nedomāju, ka no manis izrakstītais un Ulmaņa �irētais finansu vekselis bija nevērtīgs, jo termiņā tas tika izpirkts.

Bet, lai minētais mūsu parakstītais vekselis būtu arī �draudzības vekselis� un mēs ar to nebūtu vairāk neko darīju�i, tad pieņemsim, ka prezidentam ir taisnība. Pa-tiesibā minētais vekselis tika aiznests uz banku un tur pret �o vekseli saņemta nauda. Līdz ar to mūsu vekselis nepārprotami pārvērtās par veikala vai darījuma vekseli, jo ar saņemto naudu mēs �Brīvās Zemes�⁸¹ spiestuves strādniekiem samaksājām algas. Tāpat tas bija ar �Lata� dibinā�anai izrakstītiem vekseļiem, kad LB vēl nebija un privātbankā par 28 proc. gadā saņēma naudu, ko iemaksāja bankā atpakaļ kā �Lata� pamatkapitālu.

Tāpat tas ir simtiem citos gadījumos, kad pret finansu vekseli saņemto naudu iegulda kādā saimnieciskā pasākumā. Nav tā, ka tikai tas ir veikala vekselis, ar kuru sa-

maksāts par nopirktām precēm, mājām, vērtspapīriem, krogu tēriņiem vai kār�u spēli. [..]

Prezidents manam garajam paskaidrojumam neoponēja, bet pārgāja tie�i pie reālā stāvokļa, kādā Latvijas finansiāla dzīve toreiz atradās.

Vai nu labos vai ļaunos nolūkos, vai ar gudrību vai bez tās, vai saimnieciskās krīzes dēļ, vai politiskas ķengā�anās dēļ, vai daudz un da�ādu citu iemeslu dēļ latvie�u tautas vairums tagad atrodas tādā stāvoklī, ka pilsoņi uzņemtās saistības nespēj pildīt, teica prezidents. Tā nav vairs atsevi�ķu personu, atsevi�ķu firmu lieta, tas tagad ir visas tautas posts un nelaime, no kuras mums jātiek vaļā. �o jautājumu atrisināt tagad ir mūsu uzdevums. �Vai jūs tam piekrītat?� stingri noprasīja prezidents.

Saprotams, ka es tam piekritu un konstatēju, ka vainīgi tagadējās saimnieciskās grūtībās nav tikai draudzības vekseļi, bet visas saimniecības sabrukums, kur galvenā atbildība krīt uz pēdējām valdībām. Tādēļ �ī posta pārvarē�ana var būt pa spēkam tikai jaunai valdībai. Vispirms jāpārvar tāda saimnieciska politika kā algu maksā�ana ierēdņiem ar ķilu zīmēm un bez darba paliku�iem strādniekiem likumīgu pabalstu izsnieg�anas nepildī�ana. Jāizbeidz ari tādi kumēdiņi kā valdības nodarbo�anās ar kontrabandas spirta eksportu, jāizbeidz nevajadzīgu pre�u pirk�ana. [..]

Galvenais direktors Vanags visa Latvijas kredītlietu kompleksa kārto�anai un atdzīvinā�anai bija ieteicis prezidentam speciālas valdības bankas dibinā�anu, kas, netraucējot LB, lūkotos visos gadījumos pēc valdības norādījuma, likvidējot visus slimos un nespējīgos uzņēmumus un atbalstot tos, ko iespējams vēl glābt.

�ādas bankas projektu prezidents bija dzirdējis arī agrāk. Tādam projektam bija daudz pretinieku, vispirms Finansu ministrijā, tad privātuzņēmumos, kooperatīvos ar Konzumu⁸² priek�galā un, beidzot, arī pa�ā valdībā, kur pret to nostājās kara ministrs.

Pēc vairākiem mēne�iem Ulmanis tomēr iz�ķīrās par jaunas bankas � Latvijas kredītbankas � dibinā�anu, sameklēja nākamo �īs bankas galveno direktoru � Andreju Bērziņu, kuram uzdeva izstrādāt statūtus un darbības programmu. [..]

Latvijas kredītbanka bija valsts banka, kas savu darbību uzsāka 25. aprīlī 1935. gadā ar 10 milj. latu pamatkapitālu, ko vēlāk paaugstināja līdz 40 milj. latu. Pamatus

kapitālu formāli iemaksāja da�ādas valdības iestādes. Lielāko iemaksu deva Pasta krājkase, kurai sekoja visi valsts monopoli: Linu mon., Spirta mon., Cukura mon., Labības mon. un Finansu ministrija tie�i. Monopoli savu naudu taktiski saņēma atpakaļ uz bezmaksas speciāla teko�a rēķina Kredītbankā. Pasta krājkase 1935. g. no sava 43,5 milj. latu lielā noguldījumu un teko�u rēķinu konta tre�o daļu turēja Kredītbankā.

Latvijas kredītbankas nodibinā�ana radīja zināmu tās rīvē�anos ar LB valdi. Pirmais jautājums bija procentu norma. Andrejs Bērziņ� gribēja nodibināt stāvokli, ka augļu likmes nosaka abas bankas vieno�anās ceļā, bet to noraidīja jau ministrija, uzturot stāvokli, ka procentu normu nosaka LB, kas pēc likuma regulē naudas apgrozību valsti. Kredītbankai tomēr atļāva ņemt '/2 proc. vairāk par vekseļu diskontu un aizdevumiem, maksājot V? proc. vairāk par noguldījumiem un teko�iem rēķiniem, nekā par �īm operācijām ņem un maksā L,B.

Nopietns asums LB un Kredītbankas starpā izcēlās jautājumā par tām vērtībām, kas likvidējamām firmām jau ieķīlātas LB. Andrejs Bērziņ� prasīja, lai �o pre�u un vekseļu pārvērtē�anu izdarītu kopīga abu banku pārstāvju komisija Finansu ministrijas ierēdņa vadībā. Es informēju prezidentu, ka LB tādā komisijā nepiedalīsies, jo visas attiecīgās preces un vekseļus pati ir jau vērtējusi un pieņēmusi. Ja valdība kādu uzņēmumu nodos likvidācijai, tad LB �īs firmas ieķīlātās vērtības pati arī nolikvidēs. Min. prezidents tam nepiekrita.

Tā Kredītbanka un Fin. ministrija bez LB ziņas izlēma, cik par likvidējamās firmas ieķīlātām vērtībām jāmaksā un cik LB jānoraksta zaudējumos. Ieķīlātās mantas bir�as māklers Kredītbankas uzdevumā Kredītbankas telpās pārdeva atklātās izsolēs. Vienīgais nopietnais pircējs, protams, bija pati Kredītbanka, jo mantu īpa�nieks nebija ieinteresēts cenas dzīt uz aug�u, bet spekulanti apstākļus nepārzināja.

Bet tad nāca lūzums. Tas bija laikam 1936. gadā, ja atmiņa mani neviļ. Līdz prezidentam bija aizgājusi ziņa, ka likvidējamo firmu dokumentus: vekseļus, obligācijas u. c. papīrus LB nenodod Kredītbankai tie�i, bet piesūta tos ar notāra B. Zemgaļa starpniecību. Kādā dienā man piezvanīja prezidents un asā tonī noprasīja, kamdēļ tas tā tiek darīts un kas par to maksā? Paskaidroju, ka tāda kārtība ieviesta pēc Andreja Bērziņa pieprasījuma, bet, kas par to maksā, to es skaidri nezinu, domāju, ka tas notiek

uz likvidējamo firmu rēķina. Katrā ziņā LB nav tā, kas �o transporta operāciju samaksā.

Kādā pieņem�anā, kad man atvēlētais laiks par kādām 5 minūtēm bija pārsniegts, adjutants ziņoja prezidentam, ka Kredītbankas direktors jau atnācis un gaidot uz pieņem�anu. Prezidents noprasīja, vai man esot iespējams palikt vēl pusstundu pie viņa, un, kad biju tam piekritis, prezidents lika Andreju Bērziņu aicināt kabinetā.

�eit man jāpiezīmē, ka personīgi es ar Bērziņu satiku labi,, augstu cienīju viņa apbrīnojamo enerģiju, atzinīgi novērtēju viņa pa�apziņu un lielās veikalnieka spējas. Andrejs Bērziņ� pats sevi uzskatīja par vienu no turīgākiem latvie�iem, kuram piecās Eiropas valstīs un Turcija ir tik daudz līdzekļu, ka viņ�, pēc pa�a vārdiem, katra no tām valstīm var turpināt sava atliku�ā mū�a normālu dzīvi, nemeklējot nekādas iespējas naudas pārve�anai no vienas valsts otrā. Bet visam tam līdzi gāja autodidakta iedomība, kas pārspēja visas citas rakstura īpa�ības. �ajā rubrikā jāieskaita arī tāda Andreja Bērziņa gudrība, ka faktiskā cenlrālbanka Latvijā esot Latvijas kredītbanka.

Kad Bērziņ� ienāca un sirsnīgi sasveicinājās ar mani, es nomanīju prezidenta skatā it kā pārsteigumu.

Ulmanis paskaidroja, ka viņam ar mani esot vēl darī�anas. Viņ� cerot, ka Bērziņa kungam nebū�ot nekas pretim, ka arī Klīves kungs, lai tam nebūtu jāsē� uzgaidāmā telpā, varē�ot paklausīties, no kādām nepatik�anām Kredītbanka LB atbrīvojusi. Bērziņ� ar pla�u �estu piekrita manai klātbūtnei, un prezidents it kā ievadījumam uzstādīja jautājumu, kā tagad noritot satiksme abu banku starpā, kas pēc manas atteik�anās piedalīties LB ieķīlāto, likvidējamo firmu mantu pārvērtē�anas komisijā bija tapusi stipri vēsa. Uz to Bērziņ� paskaidroja, ka attiecības esot labas, sevi�ķi ar mani personīgi, un noritot caur notāra B. Zemgaļa kantori. Es piebildu, ka LB visus attiecīgos papīrus Kredītbankai nosūtīja tie�i, bet Kredītbanka vēlējās, lai �ī operācija notiek caur notāra kantori.

�Kas par to maksā?� prasīja prezidents, un Andrejs Bērziņ� atbildēja: �Kredītbanka, liekot izdevumus uz likvidējamo firmu rēķina.�

Tad Bērziņ� no savas aktu pakas sāka ziņojumu ar Ķuzes �okolādes fabriku un nāca pie slēdziena, ka viss atkarīgs no �is fabrikas vadības. Iespējams, ka firma no savām grūtībām izķepurojas, bet var arī notikt, ka katra palīdzība tai ir velta un firma iet dibenā.

Prezidents griezās pie manis: �Vai Ķuzes �okolādes

klīnikai ir kredits ari LB?� Es atbildēju, ka uz tādiem ļanlājumiem neesmu sagatavojies, bet konkrētā gadījumā \ .11 u ziņot, ka Ķuzem ir kredits LB, firma atrodas labā �davoklī un pēc pēdējā lielā, ļoti izdevigā kafijas pupiņu Iepirkuma Brazīlijā tā tiek uzskatīta par vienu no dro�ā-kM in LB klientiem. �Ko izdarījusi ar LB līdzekļiem,� piebilda Bērziņ�. Es pārlaboju: �Pareizāk sakot, ar LB kredītiem.�

�Nu tad lai Ķuze ķepurojas tālāk,� taisīja slēdzienu prezidents.

Andrejs Bērziņ� sniedza nāko�o ziņojumu par kādu man nepazīstamu firmu un atziņu, ka tā jālikvidē. Ulmanis ar Bērziņu izrunājās par firmas da�ādām saistībām, un prezidents lūdza �o aktu atstāt viņam, lai ar to iepazītos tuvāk.

Andrejs Bērziņ� no savas aktu pakas nevienu lietu vairs neņēma un sausi paziņoja, ka viņam �odien vairāk sagatavotu lietu neesot, atvadījās un aizgāja.

*

Dabīgi, ka pēc 15. maija apvērsuma Ulmaņa valdība nodibināja Kredītbanku, kas lielākos augļotāju midzeņus likvidēja, visi likvidējamo banku parādnieki un sabiedrība jaunās bankas darbību �ajā ziņā novērtēja pozitīvi un dāvāja tai uzticību.

Negatīvi uzskati turpretim attīstījās par da�u rūpniecības un tirdzniecības firmu likvidāciju, dibinot no likvidācijas masas tāda pa�a rakstura jaunas firmas ar valsts kapitāla piedalī�anos. Vecās firmas bija nonāku�as grūtībās nevis piedzīvojumu trūkuma dēļ, bet līdzekļu trūkuma dēļ. Jaunajām akciju sabiedrībām daudzos gadījumos nebija ne viena, ne otra � ne pietieko�i privātu līdzekļu, ne piedzīvojumu.

Ministru prezidents par to ir bie�i kritizēts. Da�s kritiķis pat no LZS, uzskatot sevi par labu Ulmaņa pazinēju, bez pietieko�a pamata un autoritatīvi paziņoja: Ulmanis bija sociālists. Bet kritiķis no A. Berga aprindām iet vēl tālāk un stāsta: Ulmanis bija pārdevies komunistiem. Tas notiek pretstatā sociāldemokrātiem, kas �skaidri zina�, ka Ulmanis bija hitlerietis. Protams, visi tādi apgalvojumi ir tuk�as blēņas. Kamēr varēja graut LZS biedru uzņēmums, visiem kritiķiem pietika ar korupcijas propagandu. Bet, kad sāka iet dibenā visādi me�ī�i, o�aliņi, vēciņi, rnie-

siņi utt., kas visi l)ija sāku�i dzīvi kā izsūtāmie zēni un mācīju�ies kā komiji �pie vācu kungiem�, tad kritiķiem ar korupciju vien nepietika un bija jāizgudro kas jauns, ko varētu Ulmanim piekārt. So �jauno� tad nu katrs kritiķis, nevarēdams pārzināt faktiskos apstākļus, gatavoja pēc savas iedomas un savas sapra�anas, kas viss bija nevērtīgs un nedibināts.

Faktiskais stāvoklis bija tāds, ka visi latvie�u saimnieciskie pre�u ra�o�anas un pārdo�anas uzņēmumi, tāpat kā bankas, bija no LB pārkroditēti līdz ausīm. Dibināti kara izpostītā zemē, tie 1928. g. plūdu un 1929. g. saimnieciskas krīzes dēļ nevarēja izturēt un rezervju trūkuma dēļ nonāca grūtībās.

Dzīvību vilka vēl kooperatīvi, kuri kredītos un visādos pabalstos bija ietīti pāri par ausīm.

Konzumu LB sāka auklēt pati savā klēpī. Kad 1929. g. nobankrotēja �Lats� un Ekonomiskā sabiedrība, nedēļu pēc tam arī Konzumam bija jāiet dibenā, bet to izglāba Ulmanis un Skubiņ�⁸³ ar patērētāju biedrību draudzības vekseļiem. LB uz Konzuma operācijām gan tie�i, gan netie�i ir zaudējusi 11,5 milj. latu, t. i., vairāk kā uz visiem pārējiem lauksaimniecības veikaliem kopā, ieskaitot �Latu� un Ekonomisko sabiedrību.

Tādā kārtā viss privātās uzņēmības latvie�u sektors bija n >pietni iedragāts. Ulmaņa priek�ā visā kailumā nostājās neatliekamais jautājums: ko darīt tālāk? Ko likt nespējīgo, likvidēto uzņēmumu vietā?

Pēc visu apstākļu apsvēr�anas vienīgā iespējamība uz-ņ mumus glābt bija valdībai. To Ulmanis arī izmantoja � nevis tamdēļ, ka viņ� būtu sociālists, komunists vai hitlerietis, bet tamdēļ, ka citas izejas nebija.

Ja negribēja visu noteik�anu un vadību Latvijas saimniecībā atstāt cittautie�u noteik�anā, tad latvie�u saimniecības atveseļo�anai bija jāiet palīgā ne tikai ar valsts banku līdzekļiem, bet arī ar līdzdalību privātuzņēmumu vadībā. Un Ulmanis to darīja Andreja Bērziņa izgudrotās saimnieciskās �sabiedrisko�anas� formā, atstājot tomēr durvis pla�i vaļā jaundibināto uzņēmumu neprivatizē�anai ar akciju pārdo�anu privātīpa�niekiem.

Kā apsveicama un laika prasībām atbilsto�a, pēc manām domām, uzskatāma Kredītbankas darbība, ceļot viesnīcas un tūristu mītnes provinces pilsētās.

Kā nesekmīga un neveiksmīga reģistrējama Andreja Bērziņa un Kredītbankas darbība Zviedrijas kredīta iegū�anā Ķeguma spēkstacijas izbūvei. Tāds kredīts bija iespē-

jams pret LB garantiju, bet Bērziņ� gribēja kredītu iegūt pret Kredītbankas garantiju, ko zviedri atzina par nepietieko�u. Tā zviedru kredītu nesaņēma un Ķeguma izbūvē 34 milj. latu bija jāsedz LB.

Kredītbankas vadība .. notika nevis pēc valdes protokoliem un grāmatām, bet pēe Bērziņa atzīmēm un viņa ieskatiem. Ar tādu rīcību Bērziņ� bija kļuvis neaizvietojams. Bez Bērziņa neviens direktors, ne prokūrists nepārzināja Kredītbankas operācijas. Kad kādā braucienā uz Berlīni Bērziņ� saslima, neviens direktors nespēja bankas darbu vadīt. To darīja pats Bērziņ� ar garam telegrammām no Berlīnes.

Vācie�u repatriantu mantisko līgumu ar UTAGu (sk. 22. paskaidro].) Bērziņ� noslēdza tādu, ka to nespēja at�ifrēt neviens, ļ. .] Tik viena lieta bija skaidra, Kredītbanka bija nodro�ināta simtprocentīgi. Neskaidrs tikai bija, kas ir istais maksātājs: Vacijas repatrianti, Vācijas valdība, Latvijas valdība vai visi tie kopā.

Līdztekus savai saimnieciskās dzīves �sabiedrisko�a-nas� līnijai Bērziņ� sākumā cīnījās par LB izkonkurē�anu, pārvelkot visu rūpniecības un tirdzniecības kreditē�anu Kredītbankā. Pēc paris gadiem Vācijas saimnieciskās dzīves attīstības ietekmē Bērziņ� iecerēja arī valsts centrāl-bankas funkciju pārņem�anu savās rokās, pie�ķirot Kredītbankai valsts kases un naudas apgrozības regulē�anas tiesības, procentu regulē�anu, valsts kases zīmju emisiju. Bērziņ� centās pārliecināt prezidentu, ka Kredītbankai kā Ulmaņa laika bankai uz centrālbankas stāvokli ir lielākās tiesības nekā LB. Tādā garā pārstrādājami likumi par LB un Kredītbanku. Mani informējot par to, līdz ar paziņojumu, ka tas nekad nenotik�ot, Ulmanis mani nozvērināja neko neizpaust.

Par Kredītbankas nekontrolēto, trūcīgi organizēto un pārāk pla�i izplesto kredītpolitiku patiesi varēja nopietni ba�īties. Prezidenta aizrādījumi man par zelta un valūtas krā�anu LB sakarā ar kara draudiem zināmā mērā dibinājās arī uz ba�ām par Kredītbankas likteni, kas krīzes gadījumā uz valdibas lēmuma pamata būtu jāpārņem LB ar visiem pasīviem un aktīviem. [..]

Ja arī Bērziņa popularizētais un Ulmaņa valdības akceptētais Latvijas saimniecības reorganizācijas plāns nebija tas labākais, konkrētos apstākļos tas deva vienīgo reālo iespējamību izvilkt valsti no saimnieciskā sabrukuma, kādā tā demokrātiskās iekārtas laikā bija nonākusi.

Pēc 1934. g. 15. maija, ievērojot iepriek� minētās pārgrozības kredītpolitikā, LB atbrīvojās no daudzām kredītoperācijām. LB galvenais uzdevums � naudas apgrozības regulē�ana � pilsoņiem kļuva redzamāks un saprotamāks. Kā ministru prezidents, tā Kredītbankas vadītājs bija tā pārņemti no jaunās bankas darbības, ka LB nepiegrieza vairs lielu vērību. Domu, ka ari Kredītbankai varētu rasties vajadzība griezties pie LB, prezidents noraidīja ar lepnu paskaidrojumu: lai nu LB pali zina, kā ar saviem kredītiem tikt galā. Kredītbanka ar naudas pieprasījumiem LB nekad netraucēs.

Patiesībā aina nebija tik spo�a, kā krāsas to rādija. Kaut gan visi lielie valsts monopolu pamatkapitāli un citi līdzekļi bija pārvesti uz Kredītbanku, kurai vajadzēja �os uzņēmumus ari finansēt, rudeņos Linu monopols, Labības monopols, Degvīna monopols u. c. griezās pēc līdzekļiem pie LB tāpat kā agrāk. Pasta krājkase informēja LB, ka uzskata pēdējo par savas darbības dabīgu rezervi un savas operatīvās darbības neatvietojamu garantu, lai gan pēc ministru prezidenta norādījuma savu līdzekļu lielāko daļu noguldījusi Kredītbankā.

Viss gāja labi līdz tam laikam, kad Ulmanis iz�ķīrās būvēt Ķeguma spēkstaciju un atzina Kredītbanku par pietieko�u Ķeguma būves finansiālu garantu. Es Ulmani brīdināju, ka Kredītbanka to nevar veikt. Uz to prezidents atbildēja: �Esiet bez rūpēm, Bērziņ� zina, ko viņ� dara. Mēs LB nekādā ziņā ar Ķeguma būvi neapgrūtināsim un 1 eviena santīma naudas Ķeguma vajadzībām neprasīsim.�

�Tikai nemēģiniet LB nomērdēt badā ar eksporta valūtas nodo�anu Kredītbankai, bet importieru sūtī�anu pēc \alūtas uz LB,� es atbildēju. �Esiet bez rūpēm. Ķeguma būvei valūtu Bērziņ� jau ir izgādājis Zviedrijā,� pārliecino�i paskaidroja prezidents.

Es prezidentam pateicu paldies par tik patīkamu informāciju un solījos to ziņot LB padomei.

Pēc apspriedes LB padomē, kas par �o prezidenta ziņojumu nopriecājās, galvenais direktors Vanags ienāca manā kabinetā un pavisam īsi noprasīja, cik latu un dolāru LB jātur gatavībā izmaksai Ķeguma vajadzībām? Es neatbildēju, un Vanags noteica, ka viņ� �im nolūkam rezervē�ot 25 milj. latu.

Parasti notika tā, ka firmas, kas strādāja pie Ķeguma būves, saņēma par piegādātiem materiāliem vai padari-

tiem darbiem vekseļus, ar kuriem griezās pie LB pēc naudas. �ādu kredītu kopsumma nepārtraukti auga. Kad Ķeguma būve tuvojās nobeigumam un palika pāri tikai ma�īnu uzstādī�ana, vekseļu diskontētāji sāka stumiet Kredītbanku ar prasību pēc vekseļu izpirk�anas. Andrejs bērziņ� pieprasīja līdzekļus Finansu ministrijai, un pēdējā sāka projektēt piespiedu aizņēmumu (visā nopietnība!) no privātbankām, rūpniekiem un tirdzniecības uzņēmumiem, katram noteiktos obligatoriskos aizdevuma apmēros. Projektētie apmēri bija tik lieli, ka neviena firma nespētu tos pildīt. Visiem lielākiem Latvijas uzņēmumiem no tādas Finansu ministrijas rīcības draudēja sabrukums.

Kad upuru liste bija gatava iesnieg�anai ministru kabinetam, man piezvanīja Ulmanis un teica, ka viņam visā mū�ā nekad neesot bijis tik grūti kā �oreiz. Neskatoties uz to, ka solīts ar Kredītbankas lietām LB netraucēt, viņam tomēr jārunājot, vai LB ar kādiem 10 milj. latu nevarētu uakt Kredītbankai palīgā. Es pārlaboju, ka prezidents laikam domā palīdzību nevis Kredītbankai, bet palīdzību Ķeguma spēkstacijas būvei. Iestājās ilgs klusuma bridis, pēc kura Ulmanis lēna balsī teica: �Tā ... jau ... laikam būs.� Es atbildēju, ka man tāda runa nenāk negaidīta un LB uz to ir pie laika sagatavojusies.

Tālāk es prezidentam paskaidroju, ka ar 10 milj. �eit nav līdzēts. LB jau tagad ir Ķeguma vekseļu pāri par 15 milj. latu, t. i., vairak nekā Kredītbanka pati Ķeguma būvē ieguldījusi, neskaitot Pasta krājkases līdzekļus. Pēc manām domām, sen jau ir laiks Bērziņam savu tuk�o iedomu izbeigt, ka tikai viņ� viens ir tas, kas ceļ Ķegumu. Pareizāks būs formulējums, ka Ķeguma spēkstaciju ceļ visa tauta. [..]

Pēc LB rīcībā eso�iem datiem, Ķeguma būvēs izstāvo�o maksājumu kopsumma līdz �im ir 35 inilj. latu. Sīs summas samaksai, pēc manam domām, jāizdara brīvs ilgtermiņa aizņēmums, kurā var piedalīties katrs Latvijas pilsonis. LB ir ar mieru garantēt tāda 35 milj. latu liela Ķeguma būves aizņēmuma sekmīgu izdo�anos, bet tikai bez jebkādas Kredītbankas līdzdalības un bez jebkādas Finansu ministrijas piespiedu ieguldījumu kalkulācijas. Finansu ministrija izsludina 35 milj. latu lielu Ķeguma būves aizņēmumu, uz kuru 24 stundu laikā var parakstīties katrs pilsonis, iemaksājot naudu norādītā kontā LB. Atskaitot �ajā kontā iemaksātās summas, pārējās akcijas segs LB.

Prezidents tādam plānam piekrita, un Ķeguma aizņē-

mums tika realizēts. No 35 milj. latu lielā 6 proc. aizņēmuma vienu milj. sedza da�ādas organizācijas un personas, bet atliku�os 34 milj. � LB.

[..] Svarīgs notikums �inī laikā 1936. g. 25. septembri bija Anglijas mārciņas atraisī�ana no saistības ar zeltu. Daudzi saimnieciskie darbinieki angļu mārciņas devalvāciju uzskatīja par pietieko�u pamatu ari lata pilnīgai atbrīvo�anai no zelta bāzes un saistī�anai ar devalvēto mārciņu. Tam varēja būt nozīme Latvijas sviesta un bekona eksportā, varbūt pārejo�i arī politiskā plāksnē. Lielākie entuziasti �inī ziņā bija Andrejs Bērziņ� un L. Eķis, kas bija mācēju�i prezidentu tik pamatīgi pārliecināt pat lata piesaistī�anu devalvētai angļu mārciņai, ka oficiālā un centrālā Latvijas naudas apgrozības regulētāja iestāde LB par to nedrīkstēja ne zināt, ne līdzi runāt.

Tas bija svētdienā, 27. septembrī 1936. g., kad, prezidenta aicinātam, man bija jāierodas LB un jāgaida, kad mani sauks uz svarīgu apspriedi. Es ierados un gaidīju Pagāja viena stunda, piezvanīja Ulmanis un apprasījās, vai ministrs Eķis man zvanījis. Atbildēju, ka nav zvanījis, uz ko prezidents noteica, lai gaidot vēl.

Es pa to laiku biju ieguvis informāciju, ka Bērziņ� atrodas pastāvīgās sarunās ar Berlīni.

Sēdēju un gaidīju. Arī no savas puses zvanīju �ur un tur. No viena avota guvu informāciju, ka rīt lata zelta pamats � viens lats līdzīgs vienam �veices frankam � tik�ot likvidēts un lats piesaistīts devalvētai, no zelta atraisītai Anglijas mārciņai kā tās V25 daļa. Dabūju arī zināt, ka kāda finansu pasaulē augsti stāvo�a vīra ģimene, neskatoties uz svētdienu, kad visas tirgotavas slēgtas, Gordona zelta lietu veikalā sapirkusies zelta un sudraba lietas 5000 latu vērtībā, kas pirmdien maksā�ot 8000 latu.

Man pietika, un es aizgāju mājās, prezidentam nepiezvanījis. Nāko�ajā dienā ierados bankā ap pulksten desmitiem. Tur valdīja neparasts satraukums, jo Finansu ministrija bez jebkādiem paskaidrojumiem likusi �odien bir�u slēgt. Pēc vakardienas piedzīvojumiem man bija skaidrs, ka bir�as slēg�ana vajadzīga svētdienas zelta pircējiem, lai vajadzības gadījumā būtu kur paslēpties, aizbildinoties ar �īs dienas cenu nenoteiktību.

Piezvanīju Ulmanim. Prezidents bez kavē�anās aicināja mani pie sevis un, neminot ne vārda par manu vakardienas pazu�anu, sāka skaidrot, ka mums no lata zelta vērtības uzturē�anas jāraisās vaļā. Es tam piekritu, bet tūlīt arī piezīmēju, ka tas jādara, bet ne tā, ka oficiāli saista-

mies ar angļu mārciņu, kurai noteiktas, vispār atzītas vērtības vairs nav un lā pati karājas gaisā. Politiski tas mums �obrīd var būt izdevīgi, bet es �aubos, vai oficiāla aisti�anās ar mārciņu, rakstot likumā, ka viena mārciņa līdzīga 25 latiem, dod mums kaut ko vairāk par mārciņas vienkār�u kotē�anu Rīgas bir�ā, pieskaņojoties mārciņas kursam Londonā. Turpretim ja pienāktu tāda reize, kad mums būtu jārēķinās ar ASV dolāra kursu un seko�ana angļu mārciņai jāatmet, tad tāda raisī�anās vaļā no mārciņas politiski mums varētu būt ļoti nepatīkama.

Negribēdams �inī jautājumā ar prezidentu ilgāk debatēt, teicu, ka es audienci r>ic viņa �odien lūdzu citās steidzamās darī�anās. Finansu ministrija pavēlējusi �odien bir�u slēgt. �Kādu bir�u?� prezidents satrūcies vaicāja.

�Rīgas bir�u.� cs atbildēju un teicu, ka LB vārdā es lūdzu prezidentu uzdot finansu ministram bir�as slēg�anas rīkojumu nekavējo�i atsaukt. Pilsētā viss mierīgi, un nekādas nekārtības, kas prasītu bir�as slēg�anu, nav paredzamas. Dramatizēt lata valūtas kursa maiņu ar bir�as slēg�anu nozīmē izdarīt valdībai un LB ārzemes sliktāko pakalpojumu, kādu vien var iedomāties. Savu lūgumu par nekavējo�u bir�as slēg�anas rīkojuma atcel�anu es saprotu tā, ka tas notiks patiesi nekavējo�i, t. i., laikā, kamēr es vel neesmu parādījies atpakaļ bankā un tur nav sākusies visāda spriedelē�ana.

Prezidents lika adjutantam palūgt finansu ministru, lai tas tūlīt atnāk. Nedaudz minūtēs L. Eķis bija klāt.

Prezidents noprasīja, vai tas taisnība, ka Finansu ministrija likusi �odien bir�u slēgt. Ministrs to apstiprināja un motivēja, ka tas vajadzīgs, lai nenotiktu spekulācija, da�ādi pārpratumi un nedibināti strīdi.

�Bet LB ar tādu rīcību ir nemierā,� teica prezidents un jautāja: �Kā tas ir pēc likuma? Kas regulē naudas apgrozību: Finansu ministrija vai LB?�

�Abi kopā,� atbildēja ministrs.

�Nē, naudas apgrozību Latvijā regulē LB un cits neviens,� paskaidroju es.

�Bet finansu ministrs bankas lēmumus apstiprināja,� paskaidroja ministrs.

�Tas pareizi. Pa tādu ceļu tad arī vajadzēja iet,� izteicos es.

�Jautājums bija steidzams. Lai ziņa par lata kursa pārkārto�anu neizplatītos iepriek�, bija jārikojas ātri,� turējās ministrs.

Prezidents kādam piezvanīja, prasīdams, vai pilsētā] viss mierīgi. Pēc brītiņa Ulmanis pateica telefonā paldies¹ un nolika klausuli.

�Tādēļ es ministra kunga zvanu vakar gaidiju no pulksten 12�3 pēc pusdienas, bet ziņu par lata devalvāi ciju saņēmu no viena zelta tirgotāja jau pulksten pusdivos,� papildināju es.

�Kā?� iesaucās prezidents un uzlēca kājās. �Kas jums to teica?�

�Par �o jautājumu, prezidenta kungs, neprasāt man, bet ministram.�

�Es to noskaidro�u,� nedraudzīgi uz mani skatīdamies] teica ministrs.

Pagriezies pret ministru, prezidents teica: �Tas bija iek�lietu ministrs. Pilsēta viss mierīgi. Nekādi tra�i ne*| draud. Paņemat �o pa�u telefonu un paziņojat, ka bir�as slēg�ana atcelta,� un deva telefona klausuli ministram. Eķis �o pavēli nekavējo�i izpildīja.

Tad prezidents lakoniski pateica: �Paldies, kungi, man �odien nav vaļas ar jums ilgāk runāt, un jums laikam ir tāpat.�

Bankā mani galvenais direktors un padomes locekļi jūsmīgi apsveica. Visi bija priecīgi, ka vakardienas spe-l kulantiem zelta pirk�anas iespējamā pārbīdī�ana uz �o-j dienu un cenu oficiāla attaisno�ana ar bir�as trūkumu 110-j vērsta.

Kā tas bija sagaidāms, pēc valdības 28. septembra' 1936. g. lēmuma par lata atbrīvo�anu no zelta bāzes izraisījās garas debates par notiku�o. Finansu ministrs un Kredītbankas direktors Bērziņ�, kur� bija ari Tirdznieci-bas un rūpniecības kameras priek�sēdis, uzskatīja, ka nekāda lata devalvācija nav notikusi. LB bija pretējās domās. Līdzīgos ieskatos bija LB padomes loceklis un Fin. min. departamenta direktors J. Skujevids⁸⁴. Zemkopības ₍ min. J. Birznieks skaidroja man, ka visas piemaksas zemniekiem japaceļ, jo lats palicis mazvērtīgāks. Valdība pasludināja, ka visas agrākās cenas paliek spēkā un cenu paaugstinā�ana nav atļauta. Ārlietu min. V. Munters atgriezās no ārzemēm un stacijā deva �urnālistiem informāciju, ka Ārlietu ministrijas bud�ets sakarā ar lata devalvāciju prasa attiecīgu pārkārtojumu. Pasta krājkases vadītājs ziņoja, ka stāvoklis Pasta krājkasē stipri nervozs, naudas apgrozība lielā mērā pieaugusi, bet pagaidām līdzekļu aizplū�ana un ieplū�ana izlīdzinās.

Interesantu stāvokli ieņēma Ulmanis, kas parasti visos

saimnieciskos Jautājumos bija ļoti aktīvs, bet �oreiz izturējās klusi un ļāva saviem ministriem, kameru vīriem un visām valsts bankām un laikrakstiem izrunāties un polemizēt ļoti pla�i. Importēto pre�u cenas pamazām cēlās, bet galvenēm pirmās nepiecie�amības vajadzībām palika agrākās. Dzīvokļu cenas bija normētas un palika agrākas. Pārtikas precēm cenas palika negrozītas. Tāpat apģērbiem un veļai no pa�audzētas vilnas un liniem, ādām utt. [..]

Ļoti nozīmīga Latvijā bija klīringu tirdzniecība, kas palielinājās gadu no gada. �ādas tirdzniecības raksturīgā īpatnība bija ta, ka nauda faktiski bija eliminēta. Pre�u importu samaksāja ar pre�u eksportu, ko kārtoja ieinteresēto valstu bankas uz attiecīgo klīringa līgumu pamata.

LB kartoja klīringa līgumus ar Vāciju, RSRS, Turciju, Grieķiju un Ungāriju. Jāatzīmē, ka Finansu ministrija, sekojot R. Kalninga�Ķārkliņa ievadītai praksei, arī �eit nebija varējusi atturēties no jauk�anās bankas lielās un atsevi�ķu firmu kreditē�anai nodibinājusi uz savu roku �norēķinā�anās biroju�, t. i., klīringus, ar Lietuvu, Igauniju, Itāliju, Bulgāriju, Zviedriju un Franciju. So Finansu ministrijas �biroju� dibinā�anai vienmēr bija stipri ap�aubāmi iemesli. Norēķinā�anās birojs ar Lietuvu radies sakarā ar skandalozo cukura pirk�anas operāciju. Francijas un Itālijas biroji � ar �nepiecie�amību� importēt no �īm valstīm alkoholiskus dzērienus, kādām vajadzībām Valūtas komisija naudu nedeva. Tāpat Zviedrijas norēķinā�anas birojs nodibināts Ķeguma spēkstacijas būves laikā alkoholisku dzērienu ieve�anai no Zviedrijas. So klīringu raksturīgā īpatnība bija tā, ka tikai Latvija bija ievedusi ārzemju preces, bet neviens ārzemnieks neko nebija pircis ieveduma samaksai.

Latvijas kredītsistēmas atveseļo�anās gaitā uz valdības spiedienu �ie Fin. min. norēķinā�anās biroji bija jāpārņem LB un jāsedz no �o biroju operācijām cēlu�ies zaudējumi apmēram pusmiljona latu ārzemju valūtā.

Klīringu sistēmas izveidotājs tādā nozīmē, kā tā eksis tēja Eiropā pēc pirmā pasaules kara, ir Vācijas reihs-bankas prezidents H. �ahts. Sī sistēma ir tā, kas nedaudz gados radīja vareno Vācijas armiju, lielo Vācijas zemūdeņu floti, izveidoja līdz tam laikam nepazītas gaisa eskadras un 1939. g. parādīja visai pasaulei Vāciju kā spēcīgāko lielvalsti Eiropā. �eit interesants piemērs par Vācijas vairākpakāpeniskās klīringsistēmas iedarbību, Rīgā darbojās Mīlgrāvja superfosfāta fabrika, A.S. ar

1. rnilj. latu pamatkapitālu, no kura 96 proc. piederēja Andrejam Bērziņam.

Latvijas �Valdības Vēstne�a�⁸³ kādā 1938. g. numurā iespiesta �īs sadarbības bilance ar gada pārskatu. Bilancē atbilsto�i likuma prasībām publicēts, kā gadā iegūtā pe|ņa sadalīta. Tur atrodami �ādi skaitļi: a) pieskaitīts rezerves kapitālam Ls 4.000.000; b) pieskaitīts rezerves' kapitālam dividendu nodro�inā�anai Ls 2.000.000; c) atstāta nesadalīta peļņa neparedzētiem gadījumiem un d) pie�ķirts akcionāru dividendēm Ls 1.200.000! Man pa�reiz nav iespējams visus �os skaitļus pārbaudīt. Varbūt da�us esmu sajaucis, bet dividendu cipars Ls 1.200.0001 latu tīras peļņas viena gada laikā uz Ls 1.000.000 pamatkapitāla ir pārbaudīts un pareizs. �Valdības Vēstne�a� numurs, kurā publicēts �āds Milgrāvja superfosfāta fabrikas pārskats, kas rāda, ka vienā gadā pelnīts vairāk nekā viss pamata kapitāls, pēc dramatiskas izrunā�anās palika pie Ulmaņa.

Tajā pat laikā, pēc oficiālām publicētām un pārbaudītām ziņām, superfosfāts Latvijā bija lētāks nekā Igaunijā un Lietuvā, t. i., lētāks nekā visās citās Centrāleiropas valstis, izņemot Vāciju. Balstoties uz �o faktu un noklusējot lielo peļņu, Bērziņ� visās valdības iestādēs bez ierunām dabūja cauri savu pārskatu un bilanci.

Rodas jautājums, kā Andrejs Bērziņ� guva �o nenormāli lielo peļņu?

Atbilde, pēc pa�a Bērziņa vārdiem, bija �āda:

1. Rīgā nopirka 3 vagonus saplāk�ņu (finieru), un caur Latvijas�Vācijas klīringu nosūtīja tos uz Vīni.

2. Vīnē finierus apmainīja pret da�ādām skaistuma lietām: krellēm, aprocēm, auskariem, sprādzēm, lentēm, lakatiņiem un daudz citām jaunu skaistuļu vajadzībām nepiecie�amām lietām. Visas �īs greznuma lietas caur to pa�u Vācijas klīringu nosūtīja uz Maroku, bet saplāk�ņus paņēma Vācija savai gaisa flotes būvei.

3. Marokā visas greznuma lietas iemainīja pret diviem kuģu lādiņiem putnu mēslu un caur to pa�u klīringu nosūtīja uz kādu Ziemeļvācijas ostu, piemēram, Hamburgu, jo Marokai ar Latviju nebija klīringa līguma.

4. llainburgā sūtījumu pāradresēja uz Rīgu Milgrāvja fabrikai. Sie divi kuģu lādiņi gadu simteņiem vecu putnu mēslu bija galvenais izejmateriāls superfosfāta ra�o�anai, kas deva lielo peļņu.

Mūsu zemē nebija daudz latvie�u, kas labi pārzināja 130

klīringa operācijas, kuru centrā stāvēja Vācija ar attiecīgas vērtības Vācijas markām pēc valdibas norādījumiem. Tur bija reihsmarkas, rentenmarkas, kredītmarkas, import-markas, eksportmarkas utt., pavisam kādas 17 vai 18 spe-cijas, kuras varēja pēc noteikta kursa mainīt katrā bankā, bet speciālām precēm speciālās bankās bija speciāli un |oti izdevīgi kursi.

Tie uzņēmēji, kas savu nozaru klīringu iekārtu un to operāciju norisi labi pārzināja, glabāja savu zinā�anu kā lielu noslēpumu. Ja draugi un pazīstami, ievērodami tādu veikalnieku sekmes, apvaicājās, kā viņiem tik labi veicas, tad parastā atbilde sekoja ar divdomīgu smaidu, zīmīgu trīs pirkstu kombināciju un klusu: �Vajaga mācēt smērēt.� Patiesībā tur nekādas kukuļo�anas nebija, bet gan savas tirdzniecības nozares laba pārzinā�ana, ko vajadzēja sargat no atklā�anas konkurentiem.

Andrejs Bērziņ� savu darbību Milgrāvja superfosfāta fabrikā ar izteiksmīgu bravūru formulēja: �Vienrocis Bērziņ� prot io dzīt katrā speltē.�

Kādu nedēļu pēc jaunās Saeimas sanāk�anas Ulmanis mani uzaicināja pie sevis, lai iepazīstinātu ar jauno politisko stāvokli. Pēc Ulmaņa domām, ar jauno Saeimas sastāvu �visi� esot ļoti neapmierināti. Labais spārns neapmierināts tamdēļ, ka Bergs neesot ievēlēts, starp zemniekiem valdot satraukums tamdēļ, ka es esot izkritis no Saeimas. Daudzreiz tās esot gan tikai krokodila asaras, īstais nemiera iemesls esot iecerēto �inteliģences� kandidātu pa�u caurkri�ana, jo to vietā Saeimā ienāku�i citi, kas no kliķu vīriem nemaz neesot biju�i paredzēti. [. .1 Visnelaimīgākie esot kurzemnieki, kur da�i kandidāti deputāta goda cerībās sataisīju�i tik prāvus parādus, ka tagad nezinot, ko iesākt. Ja ZS būtu ar mieru samaksāt zināmām personām aģitācijas izdevumus 6000 latu apmērā, visi starpkandidāti būtu ar mieru atteikties partijas norādītam kandidātam par labu. Ļoti neapmierinātas esot tās korporāciju grupas, kas stāvot aiz H. Celmiņa. [..] Nemiers valdot arī pa kreisi no ZS. Demokrātiskā centrā vēlē�anu laikā apsolīts laist Saeimā arī kādu laucinieku pārstāvi, bet tagad visus mandātus paturēju�i tikai pilsētnieki. Sociāldemokrāti esot ārkārtīgi neapmierināti ar lielajiem zaudējumiem un turpmāk vedī�ot vēl kreisāku

politiku, kas faktiski vairs neat�ķir�oties no komunistu vienotās frontes taktikas.

Ievērojot jaunās Saeimas sastāvu, neesot izredzes uz drīzu valdības sastādī�anu. Tādēļ varot pavisam negaidīti pienākt brīdis, kad jārīkojas citādi, nekā pils to paradusi darīt (domāts valsts prezidenta uzaicinājums kādai personai sastādīt valdību). Viņ�, Ulmanis, visu to gribējis pateikt man, lai es zinot, ka nākamajās dienās labāk uzturēties Rīga nekā braukt uz lauku mājām. Uz manu piezīmi: �Nu, nu, vai tad lietas tik tālu jau nobriedu�as?� Ulmanis strupi atbildēja: �Kad vajaga, tad viss ir nobriedis, kad nevajag � nekas nav nobriedis.�

Bet lidz turpmākam nekas sevi�ķs nenotika. Apmēram pēc mēne�a no Saeimas sanāk�anas Skujenieks sastādīja valdību ar diviem stipri nepolitiskiem ZS deputātiem, ģenerāli Balodi un Vili Gulbi, kā ministriem kabinetā.

Skujenieks kā deputāts par teko�ajiem ikdienas politiskajiem notikumiem interesējās maz. Tāpat viņ� izturējās kā ministru prezidents. Kāds balsu vairākums katru reizi gadījās � tā jautājumus valdība izlēma. Ko koali-cijas partijas dara parlamentā vai ārpus tā � tam Skujenieks nepiegrieza lielu vērību. Tā jau tagad bija palikusi par normālu parādību: koalīcijas kabinets par sevi, koalīcijas deputāti par sevi. f. .] Skujenieks izdabā�anā deputātiem piekāpās tik tālu, ka centās nevis realizēt koalīcijas platformu un izveidot nosprausto politisko līniju, bet pirmā kārtā apmierināt opozīciju, lai interpelācijas netiktu nemaz iesniegtas. �Apmierināt vienas partijas (sociāldemokrātu) prasības daudzreiz ir vieglāk kā apmierināt piecu partiju prasības, lai panāktu interpelācijas noraidī�anu,� izteicās kādā sarunā Skujenieks �o rindiņu autoram.

Skujenieka administrācijas laikā vienīgais ierobe�ojums partiju egoismam bija ministru prezidenta personīgā autoritāte, bet ikdienas politiskajā burzmā tā nesvēra sevi�ķi daudz. Valdība sēdēja savā pilī un bija laimīga, ja to netraucēja.

Personīgi man kā Latvijas bankas vadītājam nācās diezgan bie�i informēt Skujenieku par nepiecie�amiem soļiem valūtas politikas un saimnieciskās dzīves uzlabo�anā. Katru reizi es tiku saņemts ar lielāko laipnību, apveltīts ar pateicību bankai par iniciatīvu un pavadīts ar solījumiem, apgalvojumiem, da�reiz pat ar zvērestiem, ka nāko�ajā kabineta sēdē jautājums tiks izlemts. Bet īstenībā

neviens, es atkārtoju, neviens jautājums izlemts netika: netika ne noraidīts, ne pieņemts, vispārīgi netika nemaz apspriests. To pa�u riācas dzirdēt no citām iestādēm un ntām partijām. Cik d�entlmenisks Skujenieks bija personīgā satiksmē, tik apzināti bezdarbīgs viņ� bija valdības darbā. To pa�u par Skujenieku man teica Ulmanis attiecībā uz da�ādo koalīcijas jautājumu kārto�anu.

Nav lieki jāpaskaidro, ka tāda valdības bezdarbība stipri vājināja tās autoritāti un radīja sabiedrībā vispārīgu nedro�ības sajūtu, ko lielā mērā kāpināja visādas baumas un runas par gatavojamiem apvērsumiem. [..]

Celmiņa ievadītais un Skujenieka valdības turpinātais izdabā�anas kurss partijām un brīvo roku princips koalīcijas deputātiem 1933. g. sākumā bija aizgājis tik tālu, ka sāka baidīt pa�us ministrus. Robe�a starp koalīciju un opozīciju bija pazudusi. Neviens valdību Saeimā nopietni neapkaroja, neviens ari neaizstāvēja. Iznāca tā, ka valdība ar savām vienīgām rūpēm � lai to tik nenogā� � bija palikusi par fikciju un politikas virzienu Saeimā noteica gadījuma vairākums vai pat atsevi�ķas grupas, tajā pat laikā atbildību un klausī�anos uz tautas pārmetumiem atstājot bezspēcīgai valdībai.

Ieejot pēdējā priek�vēlē�anu gadā, partiju līderi sāka pārbaudīt radu�os situāciju. Jaunradītā politiskā struktūra sevi�ķi nepalika da�ādajām centra grupām, jo at�ķirība starp sociāldemokrātisko opozīciju un valdības koalīciju bija pavisam pazudusi. Vēlē�anām tuvojoties, tāds stāvoklis varēja dot nopietnus iero�us komunistu rokās sociāldemokrātu apkaro�anai un labā spārna pilsoņiem centra grupu apkaro�anai. Bet no tā �īs partijas gribēja izvairīties. Svarā krita ari runas par Skujenieka it kā gatavoto apvērsumu. Marta beigās apstākļi bija jau nobriedu�i. Skujenieka valdība bija spiesta atkāpties. Apstākļi izveidojās tik ironiski, ka Skujenieka kabinets krita pa�a prezidenta piekoptās politiskās taktikas dēļ. Valdības atkāp�anās notika pēc kāda Breik�am (centram) vajadzīga vēlē�anu aģitācijas likumprojekta vienbalsīgas pieņem�anas kabinetā un tikpat kā vienbalsīgas noraidī�anas Saeimā, gandrīz ar visām koalīcijas balsīm.

Nāko�ā dienā pēc Skujenieka valdības atkāp�anās

Ulmanis uzaicināja mani uz pārrunām (cs joprojām biju Ulmaņa vietnieks LZS partijā), piezīmējot, ka mēs būsim tikai divi apspriedes dalībnieki. Apsveicinoties, kad nebijām vēl nemaz apsēdu�ies, Ulmanis smaidīdams iejautājās: �Nu, ko jūs domājat par nāko�o ministru prezidentu?� Es bez kavē�anās strauji atbildēju: �Tas būs Bļodnieks.� Mana atbilde Ulmani tā pārsteidza, ka viņ� neapvaldīti iesaucās: �Jūs runājat ka bērns.� Bļodnieka vārda minē�ana no manas puses nebija nekādu apsvērumu rezultāts ceļā pie Ulmaņa no Latv. bankas. Bļodnieka vārds bija palicis manā atmiņā kā acumirkļa vaļīgs impulss. Re- �, dzot Ulmaņa pārsteigumu, cs taisīju nopietnu seju un sāku Bļodnieka kandidatūru .. aizstāvēt. Ulmanis manai runā�anai nepiegrieza nekādu vērību un pārtrauca mani, sacīdams: �Tagad pāriesim pie nopietnākām lietām, mums jāvienojas, kādu likumu pieņem�anu mēs prasīsim no nā- ļ ko�ās koalīcijas.� Apspriede turpinājās kādu stundu, bet starp Ulmani un mani gulēja kaut kas sve�s, kas neļāva sarunām norisināties ar tādu vaļsirdību, kā tas mūsu starpā bija parasts.

Pēc sarunas ar Ulmani man vēl bija kārtojamas da�as darī�anas pilsētā. Kad atgriezos mājās, izrādījās, ka j Ulmanis vairakas reizes bija mani meklējis pa telefonu un lūdzis tūliņ pēc pārnāk�anas viņam piezvanīt. Tagad ļ Ulmanis mani informēja, ka viņ� visu lietu pārdomājis I un pilnīgi piekrītot Bļodnieka izvirzī�anai par ministru ļ prezidentu. �Turpmākām vajadzībām labāks kandidāts kā j Bļodnieks nav nemaz atrodams,� teica Ulmanis. Tā esot lieliska ideja. Cita ministru prezidenta izvēlei viņ� vēl ' neesot gatavs. Tikai Bļudnickam cie�i jāsadarbojoties ar ZS un jāzinot laikā aiziet. Ulmanis no savas puses darī�ot visu iespējamo Bļodnieka kandidatūras labā un lūdza mani, lai es darot to pa�u.

Ar daudz un da�ādām īpatnējām grūtībām, sevi�ķi no 1 centra puses, A. Bļodnieka valdība 22. martā 1933. g. sastādījās. [. .]

Sīs valdības laikā Latvijas demokrātijas sabrukums sasniedza savu gatavību. Tādēļ pie tā apraksta jāpakavējas tuvāk.

Pāris mēne�u laikā noskaidrojās, ka Bļodnieka valdībai pie iedzīvotājiem ir vēl mazāka autoritāte kā Skujenieka valdībai. Iemesli tam bija da�ādi, kas turpināja attīstīties visā �īs valdības laikā.

Liels trūkums valdībai bija tas, ka Bļodniekam, tāpat

I ,i Skujeniekam, trūka sava dienas laikraksta, kas valdības politiku varētu apgaismot un aizstāvēt pret uzbrukumiem, kritiku un noklusējumiem. Jaunsaimnieku partijas laikraksts �Latvija� �eit nekrita svarā, jo iznāca tikai reizi nedēļā, kad dienas prese jau bija paspējusi iedzīvotājus noskaņot tādā vai citādā virzienā. �im ziņā Bļod-

II uks, tāpat kā Skujenieks, bija atkarīgs no �Jaunākām Ziņām�. Ko Benjamiņ� iespieda vai neiespieda � viss bija jāņem par labu. Bet �Jaunākām Ziņām� kā peļņas avīzei nerūpēja valsts vai tautas intereses, bet tikai tas, kas kutināja lasītāju skaitu.

Sevi�ķi sliktu Bļodnieka valdības stāvokli padarīja A. Ķēniņa⁸⁶ atra�anās kabinetā. Ķēniņ� piederēja pie Demokrātiskā centra un bija Benjāmiņam tikpat paklausīgs sekotājs kā J. Breik�s. Lai uzturētu Benjamiņa labvēlību un caur �Jaunākām Ziņām� iegūtu vēl lielāku popularitāti, Ķēniņ� ļoti cītīgi vēroja, vai tik Dem. centrs Bļod-nieka kabinetā kaut kur netiek apiets Jaunsaimnieku partijai par labu. Katrā ziņā Bļodnieka atkarība no �Jaunākām Ziņām� bija daudz lielāka kā Skujenieka valdības atkarība, kurā arī Ķēniņ� bija ministrs. Ka Skujenieks varētu pāraugt Dem. centram pār galvu, tam Benjāmiņ� neticēja. Ja tas arī notiktu, Benjāmiņ� nebūtu neko zaudējis, jo Skujenieks pēc savas partijas stāvokļa bija tāds pat demcentrists kā Breik�s. Citādi bija ar Bļodnieku. Jaunsaimnieku partijas nostiprinā�anās turpretim veidoja �o partiju patstāvīgāku un tuvināja Zemnieku savienībai. Ceturtajā Saeimā jaunsaimnieku deputātu skaits jau pārsniedza Dem. centru. Lai jaunsaimniekiem neļautu �pāraugt pār galvu�, Ķēniņ� Bļodnieka darbībai radīja visādas grūtības, vienpusīgi informējot Benjāmiņu par kabineta sēdēm. Tādā kārtā Bļodnieks ar savu valdību pat vissīkākās lietās atradās zem Benjāmiņa un viņa kliķes pilnīgas kontroles, kas valdības darbam nekādā ziņā nenāca par labu.

Agrāk ievestā izdabā�anas politika atsevi�ķiem deputātiem turpinājās tālāk. Tas nozīmēja pieaugo�u deputātu jauk�anos valdības darbā. Tāpat turpinājās tālāk Skujenieka ievestais �īs formulas papildinājums: izdabāt visām Saeimas frakcijām un deputātiem tik tālu, lai interpelā-cijas nemaz neliktu iesniegtas. Tā kā nāko�ās Saeimas vēlē�anas Bļodnieka valdibas laikā bija tuvāk nekā Skujenieka laikā, tad vēlē�anu aģitācija ieņēma arvien redzamāku vietu politiskā dzivē un valdības izpatik�ana partijām un deputātiem izpaudās arvien negatīvāk.

Jāatzīmē arī, ka tai laipo�anas politikai, ko ievadīja H. Celmiņ�⁸⁷ un tālāk attīstīja Skujenieks, Bjodnieks pielika lielu artavu vēl klāt. Tas izpaudās tādā veidā, ka vispārīgajā politiskajā nenoteiktībā un dezorganizācijā Bjodnieks lielu vēribu piegrieza savas partijas politikai un savas partijas nostiprinā�anai, darīdams to ļoti krasi un vienpusīgi ar valdības darbību. [..] Protams, tas valdības un Saeimas autoritāti iedzīvotāju acīs grāva daudz vairāk kā Skujenieka un Celmiņa laikā, jo abu pēdējo politika jau taisni bija neko nedarīt ne vispārības, ne savas partijas interesēs, lai tik nesariebtu kadai partijai, bet Bļodnicka valdības bezdarbība izvērtās par �auru savas partijas stiprinā�anas politiku.

Kā joti svarīgs faktors 1933. gada politikā jāatzīmē Satversmes grozī�anas projekts. Sī projekta apsprie�ana Saeimā Bjodnieka administrācijas laikā neatliekami prasīja no ministru prezidenta vai nu vienādas, vai otrādas, bet noteiktas un, gribētos teikt, vado�as stājas ieņem�anu. Nesaprotamā kārtā Bjodnieks to nedarīja. Vēl vairāk: neskatoties uz savu prezidenta stāvokli, Bjodnieks Satversmes jautājumā atļāva savai partijai Saeimā klusu iejuk�anu citu partiju vidū un nenoteiktu pendelē�anu no gadījuma uz gadījumu.

Komisiju un plenārsē�u deba�u laikā par tautas vēlētu prezidentu, par sīko partiju kaitīgumu, par deputātu jauk�anos valdības darbā tad nu Saeimas partiju ēnas puses noprojicējās joti spilgti. Sevi�ķi Saeimas presti�am kaitēja centra pilsonisko partiju, tajā starpā arī Jaunsaimnieku, neskaidrā stāja. No vienas puses, runā�ana par tautas vēlētu prezidentu, no otras puses, ie�ana sociāldemokrātu pavadā ar famozo apgalvojumu, ka valsts prezidenta vēlē�ana tie�i no tautas ir fa�istiska padarī�ana. Turpretim prezidenta divpakāpeniska vēlē�ana (no Saci-mas deputāliem, kā līdz �im) esot demokrātiska rīcība.

Tā kā Jaunsaimnieku partija Satversmes reformas projektu kaut ari neapkaroja, tomēr arī neaizstāvēja, tad, tīri dabīgi, lielākie pārmetumi par trūkumiem valsts dzīvē ķēra Bļodnieku kā ministru prezidentu. Reformas piekritējiem �ķita, ka ar Satversmes reformas pieņem�anu presē izpropagandētie valsts dzīves trūkumi, kā sīkās partijas, korupcija, onkuju bū�ana, saimnieciskās grūtības, nederīga valsts līdzekļu iz�ķie�ana � tas viss uz reizi būs novērsts. Tādēļ ministru prezidents, kas reformu neaizstāvēja, izvērtās par ap�audāmo punktu, kam ļoti pla�as aprindas adresēja savus pārmetumus.

Pārskatot B|odnieka valdības personālo sastāvu, redzam blakus da�iem cienījamiem vārdiem personas, kurām kabinetā nekādā gadījumā nebija vietas un kuru rīcība atbalsojās iedzīvotājos dezorganizējo�i.

Valdības presti�am stipri kaitēja satiksmes ministra S. Ivbuļa rīcība, ko vēl pastiprināja apstāklis, ka Dzelzceļu virsvaldes galvenais direktors bija ministru prezidenta brālis K. Bļodnicks. Ivbuls visu lietu kārto�anu savā resorā atstāja ierēdņiem, izņemot jaunu ierēdņu pieņem�anu. Ja bija vajadzīgs kāds ierēdnis, ministrs tādu pieņēma tikai no savas (latgalie�u) partijas, neskatoties uz to, vai pieņemtais savam amatam derēja vai ne. Ministrijas direktoriem pa�iem bija jāzina, kā viņi ar jaunpieņemtajiem lai liek galā. Uz īsu laiku tāda Ivbuļa darbība varēja palikt ari nepamanīta, bet, kad nepiemērotu ierēdņu plūdi turpinājās ilgāku laiku, protesti sāka parādīties no pa�iem ierēdņiem. Caur daudzskaitlīgo Satiksmes ministrijas aparātu �ie protesti asā un nesaudzīgā ceļā tika lansēti pla�ā sabiedrībā. Kamēr Skujenieka laikā, kur Ivbuls arī bija ministrs, nederīgos ierēdņus vēl kaut kur varēja izvietot diezgan neuzkrīto�i, Bļodnieka laikā, kā mēdz teikt, vadzis bija pilns un apzinīgo ierēdņu apelācija pie sabiedribas airada stipri dzirdīgas ausis. Ministru prezidents, lai neapdraudētu savas koalīcijas balsu skaitu, samierinājās ar notieko�o un ļāva notikumiem iet savu gaitu.

Sevi�ķs ūnikums Bļodnieka kabinetā bija deputāts Mīl -bergs, alias rakstnieks Skuju Frīdis, kas līdz savas mi-nistrē�anas laikam sparīgi bija cīnījies ar Iek�lietu ministrijas Sēnalu literatūras apkaro�anas komisiju, jo -i komisija vairākus Milberga rakstus uzskatīja par pornogrāfiskiem un rakstu izplatī�anu aizliedza. Kā aizsargu instruktors A'līlbergs bija apbraukājis lielu skaitu aizsargu nodaļu, iepazinies ar daudz aizsargiem un aizsardzēm kurām Saeimas deba�u laikā rakstīja sveicinājuma kārtis dzim�anas un vārda dienās. Nav nemaz sevi�ķi jāp.;-skaidro, ka Milbergs sevi�ķi pie Jaunsaimnieku partijas > biedrenēm baudīja laipnu un maigu pretīnāk�anu kā jau rakstniekam māksliniekam pienākas. Ticis par iek�lietu ministru un neinteresēdamies daudz, kādu iespaidu tas atstāj uz valdības presti�u, Milbergs izbraukumos uz provinci savas mīlas dēkas turpināja. Tikai tagad apstākļi bija citādi. Aizsargu instruktoru neviens sevi�ķi ne-

ievēroja, bet iek�lietu ministru Mīlbergu izbraukumos sa gaidīja un pavadīja apriņķa priek�nieks, apriņķa vecākais aizsargu pulka komandieris un vado�ie citu resoru darbinieki. Ja nu svētku laikā ministrs ar kādu skaistuli u; da�ām stundām pazuda, kā tas, piemēram, bija kādā Vid zemes vidienas centrā, tad pa�a ministra slepenais die nests, izpildot instrukcijas, tomēr zināja, kur ministrs at rodas un ko viņ� dara. Kaut �āda uzstā�anās Latvijā nebija parasta, attiecīgie ierēdņi, lai neapdraudētu valdība� stāvokli, tomēr formāli turēja muti. Pēc ministra atgrie�anās atpakaļ zālē mūzika nospēlēja tu�u, un ar to oficiāli lieta bija nodarīta.

Mīlberga rīcība diskreditēja Bļodnieka valdību vēl vai rāk ka Ivbuļa rīcība. Taisni Milbergs bija tas, kas Bļod-nieka valdībai palīdzēja visvairāk sagatavot 15. maija gludo un netraucēto norisi. Milbergs savā darbā bija ļoti pavir�s un nenoteikts un sava resora augstāko ierēdņu acīs nebaudīja nekādu autoritāti. Milbergs savus uzdevumus saprata tā, ka katram apriņķa priek�niekam, katram aizsargu pulka komandierim un apriņķa vecākajam ja-ļauj pilnīga ricības brīvība bez vado�as politiskas līnijas Tādos apstākļos sāka attīstīties �vara uz vietām�. Tāda kārtība deva Mīlbergam iespēju stiprināt savu Jaunsaimnieku partiju, vajadzības gadījumā noveļot vainu par neobjektīvo rīcību uz vietējiem ierēdņiem. Bet tāda kārtība bija ļoti pieņemama arī citām partijām. Arī tās caur saviem biedriem apriņķu un pilsētu valdēs rīkojās tāpat, kā Milbergs to darīja ar saviem ierēdņiem. Rezultātā provinces dzīvi vadīja lielāko partiju valdes un centrālkomi tējas, maz interesējoties par to, ko domā un dara Saeima un valdība. �ai laikā redzami nostiprinājās �Pērkon-krusts� ar skanīgu saukli: �Latvijai jātiek atbrīvotai no Saeimas un politiskām partijām!�.

Citāda veida demokrātiskas vienlīdzības politiku attīstīja ministru prezidenta partijas līderis deputāts Sļakans, agrākais Tukuma apriņķa valdes priek�sēdis. Izbraucot uz laucinieku sapulcēm, Sļakans stingri noprasīja pagasta valdes priek�sēdim: �Cik vecsaimnieku un cik jaunsaiin nieku jūsu pagastā?� Pēc atbildes saņem�anas sekoja nāko�ais jautājums: �Cik lasītāju �Brīvai Zemei� un cik lasītāju �Latvijai�?� Tā kā Zemnieku savienības la ikra k stam lasītāju parasti bija vairāk kā Jaunsaimnieku parti jas �Latvijai�, tad Sļakans bargi noteica; �Tādu korup ciju es kā valdības prezidenta partijas pārstāvis necieti^.: Man nekas nav pretī, ka vecsaimnieki lasa �Brīvo Zemi�,

bet uz priek�u rūpējaties par to, lai jaunsaimnieki tādā pat samērā lasa �Latviju�.� Pēc deputāta kunga aizbraukāmas sākās lietas praktiska kārto�ana. Jaunsaimniekiem, kas nodeva pienu kopmodernieclbā, un tādu bija nospiedo�s vairums, pasūtināja �Latviju� un maksu atvilka no izmaksājamām summām, tāpat kā vecsaimniekiem par �Brīvo Zemi�, paskaidrojot, ka �Latvija� viņiem jālasa pēc Sļakana rīkojuma. Latvietis kā individuālists vispārīgi i ecie�, ka viņam ko raksta priek�ā, par �ādu rīcību bija divkārt sa�utis, jo līdz �im parasti bija lasījis*�Jaunākās Ziņas� vai �Brivo Zemi�. Tā kā pēc Sļakana rīkojuma Latvija� bija jālasa obligāti, tad no otra laikraksta bija jāatsakās, jo divas avīzes abonēt iznāca par dārgu. Pieradis katru dienu kopā ar piena kannām no kopmodernie-cibas pārvest �Jaunākās Ziņas� vai �Brīvo Zemi�, jaunsaimnieks tagad sa�utis lamāja Sļakanu un valdību visu ceļa gabalu no kopinoderniecības līdz mājām. (Interesanti atzīmēt, ka pēc 15. maija tie bija taisni jaunsaimnieki aizsargi, kas apcietināja Sļakanu un zobodamies prasīja no Sļakana par �Latviju� ieturētās piena naudas atmaksā�anu.)

Sļakana nekorektā rīcība jeb, viņa pa�a vārdiem runājot, �korupcija� skāra ne tikai jaunsaimniekus, bet visus vietējos iedzīvotājus tajos pagastos, kur Sļakans bija reprezentējies. Katrs aciin redzami un rokām taustāmi varēja pārliecināties, ka Sļakans nav objektīvs un savu deputāta stāvokli izmanto tik �auri partejiski, cik vien tas iespējams. Nav nemaz jāpaskaidro, ka Sļakana partejisko rīcību iedzīvotāji pierakstīja visai valdībai, jo Sļakans jau pats vienmēr uzsvēra, ka viņ� ir �ministru prezidenta partijas� pārstāvis, likdams ar to saprast, ka viņ� patiesi runā it kā valdības vārdā. [..]

Nav nekāds brīnums vai pārsteigums, ka pie_ tās vaļības un nenoteiktības, kāda toreiz mūsu zeme valdīja, uzskats par valdības bezspēcību, neobjektivitāti, sīkumai nību un nevarību bija ļoti pla�i izplatīts, izceļot taja pat laikā atsevi�ķu partiju un grupu visspēcību. Kāds raksturīgs piemērs �inī ziņā man ir saglabājies atmiņa no mana pagasta.

Kāds vccumnieks, Zemnieku savienības biedrs M., uzturēja autosatiksmes līniju Rīga�Skaistkalne, atļaujot pasa�ieriem brauki uz savas vecās aulokastes jumta. Pcc vairākiem pasa�ieru protestiem un Ceļu departamenta brīdinājumiem �im dū�īgajam uzņēmējam autosatiksmes koncesiju atņēma. M. griezās pie Zemnieku savienības

Vecumnieku nodaļas ar prasību, lai partija palīdz koncesiju atjaunot, bet tika noraidīts. Tad M. klāteso�ā priek�ā saplēsa LZS partijas biedra karti, noteica �man jūs neesat vajadzīgi� un aizgāja uz Vecumnieku pirmās �ķiras viesnīcu �Collu krogu�. Krogā parasti bija satiekams Jaunsaimnieku partijas vietējās nodajas priek�nieks � kāds mazmājnieks amatnieks. Atnāku�ais M. lepni pasūtīja pudeli degvīna un Jaunsaimnieku partijas priek�niekam izteica vēlē�anos iestāties viņa partijā ar noteikumu, ka tūlīt jāatjauno M. koncesija uz autosatiksmi Rīga�Skaistkalne. Jaunsaimnieku partijas priek�sēdis tam piekrita, izsniedza M. savas partijas biedra karti, un abi vīri nosvētīja pienācīgus līkopus. Pēc da�ām dienām M. brauca atkal un atkal pārvadāja braucējus uz autobusa jumta.ļ Ar Jaunsaimnieku partijas palīdzību M. bija uzvarējis, bet braucēji uz līnijām Rīga�Skaistkalne un Rīga�Nereta neturēja mēli aiz lūpām un kritizēja Jaunsaimnieku partiju, valdību un Saeimu visasākiem vārdiem. [. ,ļ

Rudenī pēc jūrmalas sezonas slēg�anas pie manis Latvijas bankā ierādās kāds Rīgas tirdziniekos diezgan populārs kungs K. un lūdza mani viņam ziedot 100 latus. Uzj jautājumu, ko viņ� ar to naudu darīs, sekoja atbilde:! �Ls gribu sarīkot politiskas apspriedes par sociāldemo-ļ krātu piekau�anas vakaru, Brunītis paliek par daudz ne-1 kaunīgs. Man vajadzīgi 100 lati Lielās ģildes zāles noīrē-�anai.� Uz jautājumu, ko valdība par to teiks, nāca at- I bilde: �Ādolfs (domāts Ādolfs Bļodnieks) ir mans draugs, ko viņ� var teikt.� Es naudu tomēr nedevu. Kamēr mēs vēl ļ runājām, kabinetā ienāca � gandrīz ar varu ielauzās � kāds cits pazīstams Rīgas tirgotājs G., kur� labi pazina ari K. Iepazinies ar K. lūgumu, ienācējs steidzās tam iedot 100 latus, acīmredzot lai K. ātrāk dabūtu ārā no mana kabineta un pats laikā varētu nokārtot savu steidzamo lietu bankā. Aiziedams K. uzaicināja mūs kā novērotājus piedalīties sarīkojumā. Novērot �o vakaru es aiz- i sūtīju kādu paziņu. Izrādījās, izkau�anās patiesi notikusi. Cietu�i zobi, deguni, sadurti pleci, ribas, bet kritu�u un bez vēsts pazudu�u nav. Policija visu laiku ir bijusi klāt, bet kautiņā nav iejaukusies. Nāko�ā dienā �Sociāldemokrātā� parādījās gar� un nikns apraksts, bet nav ne interpolācijas, ne jautājuma valdībai, kā tas agrāk bija pa- I rasts.

Aprakstītais notikums met visspilgtāko gaismu uz toreizējo stāvokli. No sociāldemokrātu viedokļa griezties ar pieprasījumu pie valdības �inī gadījumā nav vērts, jo vai-

diba ir palikusi par daudz nenozīmīgs faktors, lai no tās varētu sagaidīt kaut ko prātīgu. No policijas viedokja rakstīt protokolu par notiku�o nav ieteicams, jo protokols var i/.saukt sare�ģījumus valdībā. Bez tam �nav parasts, ka demokrātiskās valstis policija daudz jaucas pilsoņu darī�anās�, nosaka gudrais policists.

Nebija jau Jaunsaimnieku partija vienīgā, kas nerespektēja valdību. To 1933. gadā darīja visas partijas un visi pilsoņi, kam vien uz to nesās prāts.

Deputātu interesē�anās par savu vēlētāju vispārīgām un sabiedriskām interesēm un vajadzībām pastāvēja arī agrāko Saeimu laikos, bet ceturtās Saeimas laikā �i interesē�anās no vispārīgām vajadzībām pārgāja uz atsevi�ķu personu vajadzību apmierinā�anu, kas, bez �aubām, bija vēl neveselīgāka parādība. Bļodnieka valdības laikā, sekojot prezidenta partijas paraugam, �ī atsevi�ķu personu vajadzību apmierinā�ana pieņēma masu raksturu. Sevi�ķi daudz deputātu apgrozījās Finansu un Zemkopības ministrijās, bie�i kopā ar saviem prote�ējamiem klientiem � latvie�iem, krieviem, vācie�iem un �īdiem � �kla-patājot� par visda�ādākām lietām. So deputātu �klapatu-tāju� dēj ierēdņu stāvoklis bija ļoti grūts. Ja negribēja riskēt ar savu vietu, bija jāpiekāpjas deputātam �klapato-tājam�, vai deputāta prasība bija pamatota vai ne. Valdība visas �ādas izdarības sedza.

Aug�ējie piemēri rāda, ka augstāko valsts orgānu autoritāte 1933. g. bija noslīdējusi ļoti zemu. Daudzreiz grūti bija pateikt, kam 1933. g. beigās ir lielākā vara Latvijā � valdībai vai kādai piecu vīru partijai, vai pat kādai sīkai iedzīvotāju grupiņai.

Valdības bezdarbība un bezspēcība bija kaitiga ari valsts saimnieciskās dzīves attīstībai. Vispārīga saimnieciskā krīze, plūdu posts un tam sekojo�ie bankroti valdības nevarības dēļ radīja saimnieciskā dzīvē pilnīgu stagnāciju. Nevienai valdībai nebija iespējams tikt no depresijas laukā, jo ne rūpniekiem, ne tirgotājiem, ne lauciniekiem nebija uzticības pēdējām valdībām un ceturto Saeimai. [. .1 Valdibu izvairī�anās no dzīves izvirzīto jautājumu kārto�anas bija radījusi iedzīvotājos galigu pesimismu un pilnīgu apātiju.

Sliktākas attiecības Latvijas uzņēmējiem izveidojās arī ar Saeimu ne tikai kā valdības sastādītāju un jaucēju,

bet arī kā saimniecisko likumu devēju. Saimniecisko likumu ilgam mū�am neviens uzņēmējs neticēja. Sevi�ķi ' tas sakāms par muitas likmēm. Netrūka pat gadījuma, ka balstoties uz pastāvo�ām muitas likmēm nodibinātie uzņēmumi nonāca grūtībās tikai tādēļ, ka likmes grozīja Saeimas gadījuma vairākums, kas bija radies pārejo�u politisku aprēķinu dēļ. Tāpat akcīzes likmes vai atsevi�ķu nodokļu likmes piedzīvoja spontānus grozījumus, kas nelabvēlīgi atsaucās uz uzņēmējiem un visu tautas saimniecību.

Bļodnieka valdības sastādī�anas laikā Latvijas saimnieciskais stāvoklis nebija spo�s. Bud�eta grūtības bija juti lielas. Skujenieka valdības laikā valsts ieņēmumi bija l atastrofāli samazināju�ies. No 180 miljoniem latu gadā tie bija noslīdēju�i uz 120 milj. latu. Vislielāko robu uz-tadīja ienākumi no muitas. Pirms trīs gadiem mūsu ievedumi no ārzemēm, kas raksturoja mūsu turību, sastādija 360 milj. latu. So summu latvie�u tauta � vienu miljonu latu dienā � par ārzemju precēm samaksāja bez grūtībām. Pēdējā, 1932. g. ievestas preces tikai par 83 milj. latu, t. i., �etras ar pusi reizes mazāk. Lidz ar to muitas ieņēmumi, kas daudzus gadus no vietas bija devu�i ap 60 milj. latu, noslīdēja uz 24 miljoniem.

So smago valsts saimniecisko stāvokli Bļodnieks, liekas, ir apzinājies, jo savā deklarācijā, uzņemoties atbil dibu tautas priek�ā par savu un savas valdības darbību, viņ� saimnieciskās grūtības sevi�ķi pastrīpo un apliecina, ka �sāpīgo vietu pareiza diagnoze., prasīs asu, steidzīgu un ārkārtēju līdzekļu lieto�anu�. Tālāk deklarācijā nāk vispusīgs saimniecisko grūtību tēlojums. Konkrēta plāna kādus īsti kārtējus vai �ārkārtējus� līdzekļus saimniecības atveseļo�anai valdība pielietos, deklarācijā nav. Ir tikai vispārīgas frāzes par eksporta veicinā�anu, valūtas stabilitātes uzturē�anu, bud�eta sabalansē�anu, maksā�anas bilances līdzsvaro�anu, bezdarba apkaro�anu. Bet kādā ceļā, ar kādiem līdzekļiem, kā to izdarīs � tas paliek valdības noslēpums. [..]

Bļodnieka valdības deklarācijas saimniecisko daļu Saeimā aizstāvēja tikai Zemnieku savienība un pa�u, Jaunsaimnieku partija. Citas partijas, kā labais spārns un Demokrātiskais centrs, tai nepiegrieza lielu ievērību, bet citas mazās partijas pieskārās deklarācijai ar asu kritiku un liekulīgu paziņojumu, ka atbalsta valdību un viņas saimniecisko politiku tikai tamdēļ, ka labākas valdības nav.

īsāko un skaidrāko valdības saimnieciskās programmas novērtējumu deva vācu frakcija. �Mēs bijām gaidīju�i,� teica barons Firkss, �ka mums liks priek�ā pilnīgi noteiktu saimniecības programmu. Tas diem�ēl nav noticis.�

Lielākā Saeimas frakcija � sociāldemokrāti � saņēma Bļodnieka valdību ar iecietīgu kritiku, kā tas viņiem pret centra partiju valdībām bija parasts. Kas attiecās uz saimniecību, tad, atstājot neievērotu visu parasto latvie�u sociāldemokrātu opozicionālo arsenālu, sociāldemokrātu līderis savu novērtējumu izteica sekojo�os vārdos: �Cik (jaunās valdības) programma ir pla�a pēc sava ārējā izskata, tik tā ir pretrunīga un nesaturīga savā iek�ienē. Viss �is programmas lielais vairums ir tāds, ka tanī notiek �ēlo�anās par grūtiem laikiem. Ja nu prasām, kas �inī programmā ir �o grūto laiku labo�anai un novēr�anai, tad tas konkrētajā daļa neko tādu neatrodam.�

Praksē Bļodnieka valdības saimnieciskā politika, tāpat kā viss cits, virzījās bez jebkāda plāna no gadījuma uz gadījumu, pat nemaz nemēģinot atrisināt kaut jel kādu no krīzes izvirzītiem jautājumiem.

Jau pa�ā �is valdības sākumā izpeldēja nepatīkamas pārrunas sakarā ar sērkociņu līgumu, kas bija noslēgts ar zviedru finansistiem. Kādā papildu līgumā nezināmā ceļā 200.000 ASV papīra dolāri bija pārvērtu�ies par zelta dolāriem. Pats līgums bija slēgts 1928. g., un Saeimas ratificētā līguma tekstā zelta dolāri nemaz nebija pieminēti. Bastjānis, iesniegdams par �o notikumu jautājumu valdībai un norādīdams uz pārdzīvotajām grūtībām, 1933. g. 16. maija Saeimas plenārsēdē saka: �..tanī pa�ā laikā (kad Latvija pārdzīvo tik smagu krīzi) valstij būs jāmaksā milzīgu apmēru zaudējumi tikai tāpēc.., ka attiecīgā resora darbinieki, labākā gadījumā, .. nav visu pienācīgi ievēroju�i.�

Bastjāņa paceltā jautājumā uzkrīt divas lietas: 1) kāpēc �is 1928. g. Saeimas lēmuma pārkāpums visu laiku ir noklusēts un tiek pacelts taisni 1933. g., t. i., priek�vēlē�anu gadā, un 2) kāpēc Bastjānis, kur�, runājot par korupciju, vienmēr to darīja ar tādu ieju�anos, ka Saeimas griesti trīcēja, tagad ir tik mīksts un maziņ�, ka pa�u fiagrantāko pārkāpumu formulē ar visnevainīgāko frāzi � �darbinieki nav visu pienācīgi ievēroju�i�?

Skaidrību pa daļai �inī lietā ienes finansu ministra Annusa atbilde. Izrādās, ka par �o līgumu savlaicīgi bijis informēts arī valsts kontrolieris Vanags. Tā kā Vanags ir sociāldemokrāts, tad �īs neglītās lietas nevainīgais apzi-

mējums no otra sociāldemokrāta Bastjāņa par tādu, kur ierēdņi nav visu tikai pienācīgi ievēroju�i, kļūst pilnīgi saprotams. Vēl skaidrāks iecietīgais sociāldemokrātu tonis kļūst tad, kad ministrs Annuss paskaidro, ka galvenais atbildīgais �inī lielā ir Finansu ministrijas Saimniecības departamenta direktors Miezis un Tirdzniecības departamenta direktors Kacens. Miezis ir Demokrātiskā centra centrālkomitejas loceklis, kuru nedrīkst tik vienkār�i aizskart, ja negrib sanaidoties ar Benjāmiņu, resp., ar �Jaunākām Ziņām�. Un, tā kā Bastjānis pieder pie tā sociāldemokrātu spārna, ko Benjamiņ� vienmēr aizstāv, tad viņam visai lietai jāpieiet ar lielu uzmanību. Tas arī noskaidrojās tālākās debatēs, kad Bastjānim tiek adresēta vesela virkne pārmetumu par viņa pa�a koruptiviem nodarījumiem. Deba�u gaitā sociāldemokrāti tomēr iesniedz priek�likumu atbrīvot Miezi un Kacenu pa izmeklē�anas laiku no ieņemamiem amatiem. Ari Breik�s � otrs sirdīgs korupcijas apkarotājs � �ajā gadījumā ir neparasti kluss un pieklājīgs, par ko saņem no dcp. Dubina⁸⁸ raksturīgu pamudinājumu: �Ja ir biju�i pārmetumi citām partijām, Breik�s vienmēr ir uzņēmies prokurora lomu. Tagad Breik�s, kuram vajadzētu atbalstīt soc. dem. priek�likumus, sē� klusu, it kā viss notieko�ais uz viņu un viņa partiju nemaz neattiektos.� Bet atliku�ie �korupcijas apkaro�anas �empioni�, paliku�i bez Breik�a un Bastjāņa, iztur raksturu. Komunists Rūtiņ�, Jaunās zemnieku savienības deputāts Leikarts u. c. izsaka Bastjānim asus pārmetumus un cīnās pret korupciju visā frontē. Prof. Zālīte pat konstatē, ka ��ie 200.000 dolāri tautā sacēlu�i tādu rūgtumu pret valdību un �o augsto namu, kādu neviena cita panama nav varējusi sacelt�. [..]

Nebija vēl noklusu�as runas par dolāru afēru, kad Bļodnieka valdības saimnieciskā politikā uzpeldēja faiuo-zais �kontrabandas spirta eksporta� līgums, ar kuru Finansu ministrija pa visādiem tum�iem ceļiem gribēja Latvijas spirtu ievest citās zemes kontrabandas ceļā, lai tādējādi tiktu pie ārzemju valūtas. Finansu ministrs Annuss bija sagatavojis līgumu, pēc kura spirtu, kas valdībai pa�ai izmaksāja 10,5 santīmus par grādu, pārdeva par 1,5 santīmiem grādā, saņemot �os pusotra santīmus ārzemju valūtā. Sis līgums būtu devis apm. 3 milj. latu zaudējumu. Reāli līgums ne eksportam, ne kontrabandai nemaz nebija domāts, jo līgumā nebija nekādas garantijas, ka spirts, ja ari tas tiktu izvests jūrā, neatgriezīsies atpakaļ Latvijā pat tanīs pa�ās kannās, kādas tas liktu

izvests. Kad līgums Saeimā tika piekārts pie lielā zvana, tas iz�ibēja pats no sevis. [..]

Dibinātu kritiku no visām pusēm pret valdības saimniecisko politiku izraisīja bud�eta apsprie�ana. Sevi�ķi tika uzsvērts bud�eta iztrūkums � 20 milj. latu, par ko valdība nespēja dot tuvākus paskaidrojumus, kā vien paziņojumu, ka iztrūkumu segs ar aizņēmumiem un kredītoperācijām. Tāpat asu kritiku izpelnījās visa Rezerves fonda izlieto�ana, ierēdņu algu samazinā�ana un maksā�ana ar hipotēku banku ķīlu zīmēm. Galvenais, tas bija bud�ets bez nākotnes izredzēm, bez perspektīvas, tā bija saimnieko�ana bez plāna, bez apjēguma, ko darīs rīt un ko daris parīt. Saimnieciskās grūtības pavairoja haotiskais stāvoklis rūpniecībā, ko izraisīja vairāku fabriku pārkārto�anās pēc Krievijas līguma izbeig�anās⁸⁹.

Starp visām �īm Bļodnieka saimnieciskās politikas raibajām lietām kā mazs ieguvums atzīmējama lauksaimniecības produktu cenu likuma pieņem�ana. Reāli tomēr �is likums deva maz. Likums tik apstiprināja faktu, ka uz priek�u zināmiem lauksaimniecības produktiem valdība noteiks cenas; kādas �is cenas būs, to noteiks katrreizējais kabineta sastāvs.

Beidzot kroni visai Bļodnieka valdības saimnieciskai politikai uzlika nevajadzīga Krievijas cukura pirk�ana ar kādas �īdu firmas starpniecību, par ko finansu ministrs nonāca tiesā un tika sodīts ar cietuma sodu.

Tādas saimnieciskās politikas rezultātā grūtības ne tikai nemazinājās, bet krīze joprojām padziļinājās. Rūpniecībā ra�o�ana sa�aurinājās. Pre�u eksports uz ārzemēm pastāvīgi samazinājās. Valūtas krājumi Latvijas bankā, neskatoties uz Valūtas komisijas pūlēm, nemitīgi dila. Ierēdņiem sāka algas maksāt ar ķīlu zīmēm. Bezdarbnieku skaits bez pārtraukuma vairojās, un tiem nevarēja izmaksāt likumā paredzēto bezdarbnieku pabalstu. Visa dzīve gāja skaidri pretī postam. Valdība vilkās notikumu astē un nebija spējīga atrisināt nevienu saimnieciskās krīzes jautājumu. Pla�ās iedzīvotāju masās nodibinājās uzskats, ka valdība vienkār�i neprot saimniekot. To netie�i apstiprināja pats valdības galva Bļodnieks, vēl 5 minūtes pirms neuzticības votuma saņem�anas mēģinādams Saeimai iestāstīt, ka saimnieciskās grūtības tik lielas nemaz nav un ka ar viņu notiek politiska izrēķinā�anās. Kā nobalso�ana rādīja, par [ministru] prezidenta uzskatiem bija tikai 9 balsis (no 94 � sastād.) � apkaunojo�i mazs skaits, kādu neviena cita valdība netika piedzīvojusi.

[..] Viena no populārākām izdarībām Latvijas parlamentārisma vēlākā posmā bija �ciņa� ar korupciju, pie kam cīnītāji nekad necentās aizdomās turētās personas līdz ar pierādījumiem nodot policijai vai prokuratūrai. Taisni pretēji, �cīnītāji� centās savus apvainojumus tikai iedabūt presē, pie tam tādā veidā, lai tiesas priek�ā vienmēr varētu izvairīties no atbildības par apvainojumiem. Tāpēc jau pārmetumus vērsa vai nu pret politiskiem pretiniekiem, vai personīgiem ienaidniekiem. Bļodnieka administrācijas laikā, tuvojoties vēlē�anām, �āda korupcijas apkaro�ana pēdiņās tad nu gāja vajā pilnās burās ar daudz lielāku vēju, nekā tas bija noticis līdz tam laikam. Vienu laiku izveidojās pat kāda �korupcijas apkarotāju� speciālgrupa ar adv. P. Berģi un būvuzņēmēju Leikartu priek�galā. Bcrģis savā laikā tika piespiests atteikties no iek�lietu ministra amata par netiklības piekop�anu un publisku orģiju sarīko�anu, bet Leikarts kā uzņēmējs no Valsts kontroles pieķerts krāp�anā pie Torņkalna tilla būves pāri dzelzceļam un pie meliorācijas darbu izpildī�anas Līgatnes kūdras purvu nosusinā�anā. Leikarts bija izslēgts no valdības darbu (t. i., pasūtījumu � sastād.) izpildī�anas pavisam. �ie divi �goda viri� tad nu organizēja korupcijas apkaro�anas sapulces, disputu vakarus par korupciju, publiskas �tiesas� pret koruptantiem no visām politiskām partijām, izņemot Demokrātisko centru, pie kura Berģis pats piederēja. �Jaunākās Ziņās� pastāvīgi parādījās raksti par korupciju, bet Saeimā atkārtojās nemitīgas runas par to pa�u tematu.

Galvenā vieta �ajā liekulīgajā un neīstajā korupcijas apkaro�anas darbā nepārprotami pieder tomēr sociāldemokrātiem un pirmām kārtām Bastjānim. Pēdējais laikam nav teicis nevienu runu, kurā nebūtu cīnījies ar korupciju.

Dabīgi, paceļas jautājums, kamdēļ visi �ie korupcijas apkarotāji nenodeva savus pierādījumus tiesai vainīgo sauk�anai pie atbildības? [..]

Neredzot nevienas par korupciju apvainotās personas nodo�anu tiesai, pilsoņiem gribot vai negribot bija jānāk pie viena no diviem slēdzieniem: vai nu tādas korupcijas, par ko viņiem tik daudz stāsta, nemaz nav un no sirdīgajiem �korupcijas apkarotājiem� viņi tiek vienkār�i muļķoti apkarotāju personīgās interesēs, vai tāda korupcija ir gan, tikai neviens netiek nodots tiesai tāpēc, ka tautas

vēlētie deputāti un citi politiķi visi ir koruptanti, ieskaitot pa�us apkarotājus.

Beidzot ar kaunu jāatzīmē ceturtajā Saeimā visparastākā deputātu lamā�anās, ko stenogrāfi kārtīgi atzīmēju�i. Augstā nama deputāti cits citu, kā arī personas ārpus Saeimas titulēju�i vārdiem: huligāns, pļēgurs, fa�islu zeņķis, nodevējs, koruptants, fa�ists ult. Daudzreiz līdzīgi vārdi, acīmredzot lielāka efekta dēj, lietoti daudzskaitli, kā: nelie�i, zagļi, �urķi, vazaņķi utt. Zīmīgi, ka prezidijs par �āda leksikona lieto�anu nevienu pie kārtības nav saucis. Tanī pat laikā kā kuriozs jāatzīmē, ka Saeimā nekad nedrīkstēja lietot vārdus �melis� un �melot�. Lietojot �os vārdus, tūliņ atskanēja prezidija zvans un bargs brīdinājums tādus vārdus nelietot. �āds anahronisms bija saglabājies no Satversmes sapulces laikiem, kur nekāda lamā�anās deputātu starpā vēl nenotika un tas rupjākais izteiciens bija: �Jūs melojat.� Lai sargātu augstās iestādes cieņu un autoritāti, Satversmes sapulces prezidents arī tādu izteicienu nepieļāva. Ar mūsu parlamenla pakāpenisku izvir�anu tanī ieviesās daudz neķītrāku lamu vārdu lieto�ana. Vēlāko Saeimu prezidenti (priek�sē�i � saslād.) acīmredzot domāja, ka tāds leksikons Saeimas cieņai un presti�am nekaitē, un par �o vārdu lieto�anu nevienu pie kārtības nesauca, bet attiecībā uz vārdu �melot� stingri turējās pie Satv. sapulces prezidenta nodibi uātās kārtības.

Saeimā apvainotās un nolamātās personas, dabīgi, cen tās aizstāvēties un cerēja uz gandarījumu tiesas ceļā, bet praktiski tas nebija iespējams, jo deputātus pie atbildības varēja saukt tikai ārkārtīgā izņēmuma gadījumā. Ja mani atmiņa neviļ, visā mūsu parlamentārisma laikā sauk�anai pie atbildības goda aizskar�anas lietās netika izdota neviena persona. Sī Saeimas lieg�anās atļaut saukt pie atbildības deputātus par citu personu aizskārumiem pa vadīja Latvijas parlamentu visu laiku kā smaga un kompromitējo�a nasta. Labi domātā Saeimas deputātu neaizskaramība pakāpeniski pārvērtās privilēģijā aizskart un apvainot citus pilsoņus un deputātus gan runās, gan laikrakstos. Saeimas noraidījumi saukt pie atbildības deputātus sniedzās vairākos simtos un radīja pastāvīgi pieaugo�u pilsoņu grupu, kas vārda pilnā nozīmē nīda Saeimu un aģitēja pret to, cik spēja. Deputātu neizdo�anu tiesā�anai kā argumentu pret Saeimu un demokrātiju 1933. g. ļoti pla�i izlietoja pērkonkrustie�i, gūdami dzirdīgu atsaucību.⁹⁰

Kā Saeimas autoritātei kaitīgs faktors jāatzīst pastāvīga sociāldemokrāta atra�anās Saeimas priek�sē�a postenī. Kamēr valsts un ministru prezidenti pārmaiņus nāca no da�ādām partijām un pārmetumi viņiem skāra drīz vienu, drīz otru partiju, Saeimas priek�sēdis visu laiku palika sociāldemokrāts.

Ja sociāldemokrāti teica un rakstīja savās avīzēs, ka visi pilsoniskie deputāti un ministri ir fa�isti, koruptanti, strādnieku nīdēji, nespējīgi un visādi nederīgi cilvēki, tad ar lielu varbūtību varam pieņemt, ka sociāldemokrātu vēlētāji, t. i., apmēram 20 proc. no visiem Latvijas iedzīvotājiem, tam ticēja un bija pārliecināti, ka lielākā daļa, t. i., vairākums, Saeimas deputātu ir slikti cilvēki.

Ja Latvijas Strādnieku un zemnieku partija, t. i., komu nisti, teica un mācīja, ka Saeima ir Latvijas bur�uāzijas iestādījums, kas likvidējams jo ātrāk, jo laBāk, un sociāldemokrāti ir sociālfa�isti un korupcijas tēvi, bur�uāzijas uzpirkti aģenti un strādnieku nodevēji, tad jāpieņem, ka komunistu listes balsotāji, t. i., apmēram 6�7 proc. no visiem iedzīvotājiem, Saeimu principiāli atzina par nevajadzīgu iestādījumu.

Ja Demokrātiskais centrs atklāti sludināja, ka tikai Dem. centrs ir tas, kas Saeimu notur darba spējības līmeni, un sistemātiski nomelnoja abas lielākās Saeimas frakcijas: Zemnieku savienību � totāli un sociāldemokrātiju � daļēji, tad, jādomā, Dem. centra vēlētāji tam ticēja.

Ja nacionālās partijas � Zemnieku Savienība, Jaunsaimnieku partija un Latgalie�u partija � teica un skaidroja, ka Latvijas sociāldemokrāti ir komunistu pusbrāļi, kuri ar vienu aci nepārtraukti �ķielē uz Padomiju un iz�ķirīgā brīdī vienmēr sapratīsies ar komunistiem labāk nekā ar latvie�u tautu, tad atkal jāpieņem, ka �ādam uzskatam bija minēto partiju vēlētāju, t. i., apmēram 50 proc. Latvijas iedzīvotāju, piekri�ana.

Ļoti naivs un vientiesīgs, tomēr ļoti raksturīgs ir K. Skalbes novērtējums. Saeimas 1933. gada 27. jūnija sēdē Skalbe saka: �Pēc se�iem gadiem atkal atgrie�oties Augstajā namā, es ievēroju, ka te pavisam grūti izvest kādu noteiktu principiālu valstisku politiku. Se valda tikai savstarpēji politiski pakalpojumi: tu man � es tev. Roka roku mazgā. Lūk, tādos apstākļos ir grūti strādāt un grūti virzīt uz priek�u kādu noteiktu valstisku politiku.�

No labā spārna kopsavilkumu par Saeimas autoritātes sabrukumu sniedza deputāts Lūkins savā runā Saeimas

1933. g. 23. augusta sēdē. Runājot par fa�isma apkaro�anu, Lūkins saka: �Fa�istu grēks esot tas, ka viņi lamājot Saeimu. Bet gandrīz visi deputāti no vietas ir gānīju�i valdību un Saeimu, un visvairāk to ir darīju�i sociāldemokrāti. Man ir �eit izgriezumi no stenogrammām. Radziņ� (soc. dem.) pagāju�ā gada 10. martā teicis, ka �eit notiekot vislielākā politiskā izvirtība. Breik�s (Dem. centrs) nosaucis Saeimu par ūtrupju namu. Latvijas demokrātijai �eit tiekot dejota nāves deja. Bast-jānis (soc. dem.) teicis: �eit notiekot vislielākā andele. Menderis (soc. dem.): Saeima izskatoties pēc melnās bir�as.. Nebrīnieties, ja jums ir radu�ies sekotāji ārpus Saeimas.� Runājot par demokrātisko iekārtu, Lūkins citē Bastjāni, kur� 1932. g. 20. maija sēdē teicis, ka strādniekiem jācen�oties pastāvo�o iekārtu sagraut, kjūt pie sociālisma un, ja neesot izredzes mierīgā kārtā to panākt, tad jākopojot spēki nopietnām cīņām nākotnē. [..]

Kā uz tādu parlamenta autoritātes sabrukumu reaģē valdības partija? Atbildi tajā pa�ā 23. augusta 1933. g. sēdē no Jaunsaimnieku (t. i., ministru prezidenta A. Bļod-nieka) partijas dod deputāts Erniņ�: �Tagad labie uzbrūk valdībai, kāpēc atjauj darboties kreisajiem, bet kreisie prasa bāzt cietumā labā spārna piekritējus... Labā spārna pretvalstiskā kustība izaugusi tamdēļ, ka ilgu laiku pieļauta tāda kreisajā spārnā... Tagad no visām pusēm grauj valsts iekārtu, bet mēs neko nevaram darīt... (pa-svītrojums mans � Ā. K.)�.

Rezumējot iepriek� sacīto, izraisās sekojo�s slēdziens: 1) Latvijas demokrātijai ceturtā Saeimā nebija neviena aizstāvja, bija tikai �īs demokrātijas pārstāvju kritizētāji un grāvēji no sienas līdz sienai; 2) Satversmes reformas projektam, kas paredzēja dzīves izvirzīto trūkumu novēr�anu un demokrātijas nostiprinā�anu, ceturtajā Saeimā nebija deputātu vairākuma piekri�anas un 3) ministru prezidenta partijas pārstāvis Saeimas sēdē apliecināja savu nevarību te kaut ko darīt.[..]

Kādu krāsu vēlējās Latvijas Saeima, noraidīdama demokrātisko Satversmes reformu?

Atbilde eventuāli varētu būt bijusi tāda, ka Saeima vispāri nevēlējās nekādu jaunu krāsu, nekādu Satversmes reformu. Uz to it kā norāda da�u nenozīmīgu pārgrozījumu pieņem�ana republikas Satversmē, ko izdarīja Saeimas komisija. Deputātiem bija labi tā, kā bija. Valdība darīja visu, ko viņi vēlējās.

Te nu sākās tā nelaime, ka ar agrāko stāvokli vairs

nepietika. Neapmierinātības zemē bija par daudz, ar ko ne valdība, ne Saeima nemācēja tikt galā. Vajadzība pēc kardināla pagrieziena sastingu�ajā dzīvē bija nepiecie�ama. �ēl, ka ceturtā Saeima to nesaprata.

1933. g. beigu posmā Ulmanis mani informēja, ka latvie�u rūpnieki, tirgotāji un banku vīri gaidot no viņa padomu, kā izkļūt no tā saimnieciskā strupceļa, kādā visa Latvijas dzīve pa�reiz atrodoties. Sī jautājuma pārrunai esot nolikta apspriede Svarca restorānā, kurā viņ� lūdzot arī mani kā Latvijas bankas vadītāju piedalīties.

Noliktā laikā Svarca restorānā aug�ējā zālē pie atsevi�ķiem galdiem bija sapulcēju�ās kadas 30�40 personas, visi mūsu saimnieciskas dzīves galvenie vadītāji no Rīgas un Liepājas. No politiķiem bija tikai Ulmanis, jo es uz �o sapulci biju aicināts kā saimniecisks darbinieks.

Vaķaru aiklāja Andrejs Bērziņ�, toreiz Liepājas bankas direktors un daudzu rūpniecības uzņēmumu valdes vai padomes loceklis vai priek�sēdis. Bērziņ� savā uzrunā konstatēja sastingumu Latvijas rūpniecībā, pastāvīgu apgrozījumu grūtību pieaug�anu, bezdarba pastāvīgu palielinā�anos. Atbildība par to tiekot uzvelta parasti starptautiskai krīzei un valdībai. Tas neesot īsti pareizi. Liela daļa atbildības gulstoties uz saimnieciskiem darbiniekiem pa�iem. Saimnieciskās aprindas Saeimas vēlē�anās savu iespaidu izniekoju�as, balsojot par da�ādām sīkām gru pām, kuras ne protot, ne spējot kaut ko darīt dzīves pami-ruma novēr�anai. Saimniecības vadītāji nekur pasaulē tā nerīkojoties. Latvijā saimniecība nopietnu palīdzību varot gaidīt tikai no Zemnieku savienības kā lielākās un vado�ās pilsoņu partijas. Tādēļ �ī partija esot jāatbalsta kā idejiski, tā materiāli. [. .]

A. Bērziņ�, lai gan visu laiku runāja par ZS, pacēla savu glāzi nevis uz ZS plauk�anu, bet uz Ulmaņa veselību. Tas bija raksturīgi.

Ulmanis tūlīt atbildēja Bērziņam, izceļot tās pa�as domas, un uzsvēra cie�as vienības un sadarbības vajadzību starp pilsētām un laukiem. Ulmanis uzaicināja klāteso�os kā savus labus paziņas un darba biedrus pavisam atklāti izteikties, kādi soļi būtu sperami valdībā un likumdo�anā pamiru�ās saimniecības pacel�anai.

Sākās gara rinda visādu vajadzību uzskaitī�anu, valdī

l>as un Saeimas kritika.

Noslēgumā Ulmanis visas vajadzības un kritikas atzina par dibinātām un sintezēja tās vienā kopīgā prasībā pēc visas valsts dzīves atjauno�anas pa�os pamatos. ZS ar savu Satversmes projektu to ir uzsākusi. �No iesāktā ceļa ZS nenovirzīsies un spraustos mērķus izvedīs dzīvē, lai tas maksā ko maksādams. Cīņā par �iem mērķiem tad nu pilsētniekiem jāzina sava vieta un jāiet roku rokā ar zemniekiem.�

Iespaids no �ī vakara bija tāds, ka Latvijas saimniecības vadītāji Ulmanim patiesi uzticas. Kopā pavadītās stundas �o uzticību bija padziļināju�as un vēl vairāk nostiprināju�as. Ar �o vakaru Ulmanis saviem nodomā tiem soļiem Latvijas politikas veido�anā bija piesaistījis galvenos saimnieciskos darbiniekus.

Vēlāk man kļuva zināms, ka līdzīga sanāksme bijusi arī namsaimniekiem. Uz �o sanāksmi es nebiju aicināts. Namsaimnieku sapulci organizējis Bļodnieka valdības finansu ministrs A. Annuss un Rīgas namsaimnieku biedrības priek�nieks zv. adv. H. Rūsis⁹¹. Namsaimniekiem atgādināts Ulmaņa likums par visu krievu laiku parādu dzē�anu, Hipotēku bankas nodibinā�anu un namsaimnieku finansē�anu ar valsts līdzekļiem. Namsaimnieki solīju�ies Ulmani visiem spēkiem atbalstīt.

Iespaidīgs faktors Latvijas politiskā dzīvē bija ierēdniecība. Ministri mainījās bie�i, bet viņu tuvākie palīgi departamentu direktori sēdēja stingi un nemainīgi. Tāpat tas bija ar atsevi�ķu nodaļu vadītājiem. Sie augstākie ierēdņi Latvijā uzturēja administratīvā aparāta darbības kontinui-tāti un labi pārzināja savu darba lauku. Da�ādās apspriedēs, Saeimas komisijās un Ministru kabineta sēdēs departamentu direktori nereti piedalījās kopā ar ministriem. Ilgsto�o piedzīvojumu dēļ �ie ierēdņi bija labi informēti par politisko partiju un atsevi�ķu politiķu ieskatiem visda�ādākos jautājumos. Liela daļa �o darbinieku bija politisko partiju biedri, korporāciju vai citu studentu organizāciju locekļi, aizsargi un da�ādu kulturālu organizāciju līdzdalībnieki.

Ap 1933./1934. gadmiju Ulmanis sāk izveidot cie�u kontaktu ar augstākajiem valsts darbiniekiem. �inī plāksnē Ulmaņa rīcība un taktika ievērojami at�ķīrās no sarunām ar saimnieciskiem darbiniekiem. Ulmanis departamentu direktorus uzmeklēja viņu darba vietās, lai no viņiem

ievāktu ziņas par viņu kompetencē eso�o lietu stāvokli, par viņu ieskatiem atsevi�ķos jautājumos, f..]

Pret kultūras darbiniekiem, cik man zināms, Ulmanis bija ļoti atturīgs. �eit individuālisms bija tik liels, ka par kādu kopīgu sanāksmi, kas noritētu ar sekmēm, nenācās domāt. Arī personīga izrunā�anās pat ar redzamākiem rakstniekiem, dziedoņiem, gleznotājiem, profesoriem, skolotājiem un citiem gara darbiniekiem nebija vienam cilvēkam pa spēkiem. [..]

Ulmanis nebūt neaizmirsa arī sava pasākuma militāro pusi. Policija direktora An�mita vadībā un aizsargi ģenerāļa Praula vadībā Ulmanim �ķita nodro�ināti. Policija un aizsargi Saeimā no kreisā spārna bija tik daudz reizes aizskarti un apvainoti, ka domām par savstarpējām simpātijām starp mūsu kreisajiem un kārtības sargiem nebija vietas.[..]

Ulmanis samērā dro�i varēja lēst, ka vajadzības gadi-jumā viņa apvērsums nekādu lielu pretestību iedzīvotājos neradīs, ar pretiniekiem, ja tādi būtu, policija viegli tiktu galā. Tomēr vienaldzīgi paiet garām armijai Ulmanis nevarēja. Centrā jautājums nebija grūti atrisināms. Vajadzēja tikai par armijas komandieri dabūt tādu personu, kam Ulmanis varētu uzticēties un kam būtu pietieko�a autoritāte pārējo vecāko virsnieku acīs. Par tādu Ulmanis bija izvēlējies ģenerāli Berķi, iz�ķiro�o Cēsu kauju⁹² vadoni. Ar ģen. Balo�a palīdzību ģen. Berķis tika iecelts par Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona komandieri. Tālākie pārkārtojumi armijas vadībā Rīgā risinājās viegli, padotības kārtībā.

Grūtāk Ulmanim gāja ar provincē novietotām armijas vienībām. Viena daļa pulku komandieru Ulmanim bija pazīstami no brīvības cīņu laikiem. Uz tiem viņ� varēja palaisties dro�i, bet bija arī tādi, kurus Ulmanis nepazina. Beidzot Ulmanis arī �inī ziņā bija atradis atrisinājumu. �Brīvā Zeme� sāka ievietot pla�us aprakstus par mūsu armijas dzīvi. �inī nolūkā Ulmanis izsūtīja savus uzticības vīrus iepazīties ar pulka vai citas kādas armijas vienības dzīvi uz vietas, reizē noskaidrojot pulka komandiera attiecības pret Ulmaņa plāniem. Parasti Ulmaņa autoritāte vecāko virsnieku acīs bija tik liela, ka nekādas grūtības neradās, un �Brīvā Zemē� pār visu lapaspusi parādījās raksts �Kā dzīvo mūsu tēvzemes sargi�, bagātīgi pu�ķots attēliem no pulka dzīves. Cik man zināms, visi divīziju un pulku komandieri piekritu�i Ulmaņa reformas prasībām. Tikai divi komandieri paziņoju�i, ka

viņiem nav nekas pret Ulmaņa plāniem, bet apvērsuma gadījumā viņu dajas paliks neitrālas. Viens ir bijis kādas vienības komandieris Vidzemē, otrs � ģen. Bangerskis Daugavpilī. Uz Ulmaņa vēlē�anos abi atstāti savās vietās, pie kam Daugavpilī stacionēto pulku komandieri visi stingri nostāju�ies aiz Ulmaņa un paziņoju�i, ka preto�anās gadījumā Bangerskis nekavējo�i tiks atbruņots un izolēts. Apvērsuma rītā Bangerskis, pirms apliecināt savu uzticību Ulmanim, sūtīja uz Rīgu speciālu kurjeru, lai informē par stāvokli. Pēc telefoniska �ī kurjera ziņojuma Bangerskis atsūtīja Ulmanim garāko un padevīgāko telegrammu, kas sirsnības ziņā pārspēja visas pārējās, izņemot M. Valtera sūtīto, kas Ulmani pirmais notitulēja par Saulvedi.

Atsevi�ķu pulku apzinā�anai un sagatavo�anai bija tikai taktiska nozīme. Militārajā plāksnē pēc ģen. Bcrķa ka Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona komandiera iegū�anas savos līdzgaitniekos Ulmanis varēja būt pilnīgi dro�s par armijas nostā�anos viņa pusē.

PAR AUTORU

Arturs Stegmanis dzimis 1902. gadā Rīgā, beidzis Latvijas Universitātes Juridisko faki tāti. Vairāk nekā 20 gadus viņ� atradās burzu āziskās Latvijas Ārlietu ministrijas dienestā, pakāpeniski ieņemot atbildīgus amatus. Trīs desmito gadu beigās viņ� kļuva par ministrijai Politiski ekonomiskā departamenta direktoru. Strādājis diplomātiskajā darbā Parīzē, Bol-gradā, Var�avā un Berlīnē, piedalījies Tamu Savienības asamblejā, citās starptautiskajās sa nāksmēs un diplomātiskajās misijās. Pēc kara bija sve�valodu skolotājs KPFSR un Latvi jas PSR. Miris 1987. gada janvārī Valmierā

Savās atmiņās, kas uzrakstītas astoņdesmita jos_ gados, Arturs Stegmanis dod ieskatu bur �uāziskās Latvijas ārlietu resora un tā ļau�u darbībā, pieskaras tā laika politiskajiem noti kūmiem, raksturo valstsvīrus un diplomātus, ar kuriem nācies tikties.

Daudzi, it sevi�ķi vecākās paaudzes lasītāji, manas atmiņas par darbu Latvijas Ārlietu ministrijā un Latvijas toreizējās pārstāvniecībās ārzemēs varbūt uzņems ar neizpratni un tās varbūt pat nosodis kā mēģinājumu �koru promilēt� da�us manus biju�os kolēģus un priek�niekus, j Tada nodoma man nav; �īs lapas nesatur ari kritisku

vērtējumu par mūsu tā laika ārējo politiku, kuru es visumā toreiz uzskatīju par pareizu, kaut ari da�os jautājumos mans viedoklis ne arvien sakrita ar vadības domām. Bet pat savas darbības pēdējos gados kā departamenta direktors es mūsu ārpolitisko nostāju ietekmēt nevarēju. Lai no kāda viedokļa mēs tagad ari raudzītos uz laikmetu no 1919. lidz 1940. gadam, tas tomēr ir un paliks daļa no mūsu zemes vēstures, un �o piezīmju vienīgais nolūks ir pastāstīt patiesību par da�ām epizodēm un vērojumiem manas divdesmitgadīgās darbo�anās laikā Latvijas ārlietu resorā. �eit atstāstītais, raugoties no pla�ākas vēsturiskas perspektīvas, neliksies pārāk nozīmīgs, bet domāju, ka tas zināmā mērā palidzēs raksturot minēto laikmetu un tajā darbojo�ās personas. Pa�i notikumi attēloti viscaur objektīvi, bet, ja vērtējumi par atsevi�ķiem mūsu un ārvalstu darbiniekiem liksies pārāk subjektīvi un vienpusīgi, es labprāt uzklausī�u iebildumus no tiem lasītajiem, kas �ai ziņā arvien jutu�ies bez vainas.

Ārlietu ministrijā es sāku strādāt 1919. gada septembri nepilnu 17 gadu vecumā. Tā bija nejau�ība, ka es nokļuvu tie�i �ajā resorā � vidusskolu es nebiju beidzis, bet materiālie apstākļi spieda meklēt algotu darbu. Biju bez panākumiem apstaigājis da�ādus uzņēmumus un ar skaudību nolūkojies cilvēkos, kas, nolieku�ies pār saviem galdiem, kaut ko rakstīja vai skaitīja. Bet es biju bezdarbnieks un nezināju, kā iekārtoties turpmākajā dzīvē. Laimīgā kārtā pie manas mātesmāsas kā apak�īrnieks dzīvoja kai.s Paulis A�manis, kas, kā man tante stāstīja, darbojoties kāda no jaundibinātajam ministrijām un esot ar mieru ar mani aprunāties. Steidzos, protams, pie viņa aiziet. A�manis teica, ka viņ� esot Ārlietu ministrijas Informācijās departamenta vadītājs un varētu mani pagaidām pieņemt tikai kā izsūtāmo zēnu � ziņnesi. Uzzinājis, ka es glu�i labi runāju vāciski un krieviski, ka drusku pat protu franciski un angliski, A�manis solīja, ka, papildinot savas valodu zinā�anas un pabeidzot vidusskolu, es ar laiku varē�ot strādāt arī kancelejas darbus, jo cilvēki ar sve�valodu zinā�anām viņiem esot ļoti vajadzīgi.

Tā es uzsāku savas darba gaitas Ārlietu ministrijā, iznēsādams departamenta pastu un brīvajā laikā palīdzot arī kantora darbos, piemēram, pavairodams uz t. s. �apirogrāfa da�ādus rakstus un dokumentus. Ar priek�niecības

atļauju sāku pēc darba departamentā arī vingrināties uz rakstāmma�īnas.

A�manis no Informācijas departamenta vadības drīz aizgāja, un viņa vietu ieņēma Alfrēds Bīlmanis, vēlākais Latvijas sūtnis Maskavā un Va�ingtonā. Es biju jau pa-' augstināts par jaunāko kancelejas ierēdni un 1919. gada decembrī iestājos pieaugu�ajiem paredzētās valsts vidusskolas pēdējā klasē. Mācības notika vakaros, un es tās varēju apvienot ar darbu ministrijā. Atradu arī vēl laiku da�as reizes nedēļā fran�u valodas privātstundām, sāku ar vārdnīcas palīdzību lasīt fran�u literatūru. Līdz 1920. gada pavasarim, kad vidusskolu beidzu, biju jau kļuvis par sekretāra palīgu Bīlmaņa vadītajā Preses nodaļā, kā tad sauca biju�o Informācijas departamentu. Iestājos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un pirmo gadu centos neizlaist nevienu lekciju (tās parasti notika vakaros). Bet drīz sapratu, ka nīkt auditorijā ir neracionāli, jo lielākā daļa mācību spēku stāstīja, pie tam ne vienmēr saisto�i, to pa�u, ko varēja izlasīt grāmatās. Nekādas kontroles par lekciju apmeklē�anu nebija, daudzi lektori savus klausītājus nepazina pēc izskata, un arī ierakstus ieskai�u grāmatiņā da�s par atlīdzību varēja dabūt ar �stiprāko� studentu palīdzību.

Preses nodaļas galvenais uzdevums bija informēt ārvalstis par jaundibināto Latviju gan caur mūsu pārstāvniecībām, gan ar ārzemju �urnālistu palīdzību, kas diezgan kuplā skaitā apmeklēja jaunās Baltijas republikas. Kāda neskaidrība par �iem veidojumiem toreiz valdīja ne tikai Eiropas tautās, bet pat laikrakstu redakcijās, liecina vēstule, kas pienāca no pazīstama vācu �urnāla ar adresi: Igaunijas valdībai, Rīgā, Lietuvā. Bez da�ām uz ātru roku izdotām grāmatiņām vācu, fran�u un angļu valoda liela loma mūsu informācijas darbā bija fotomateriālam, kura sagādā�ana bija uzdota man. Sai sakarībā es iepazinos un pat sadraudzējos ar interesantu cilvēku un Rīgas labāko fotogrāfu Medni-Rīdzenieku (�KHo� fotodarbnīoas īpa�nieku). Visus ministrijai vajadzīgos fotomalerialus pasūtīju vienīgi pie viņa, jo tehniskā un arī mākslinieciskā ziņā tie bija nesalīdzināmi vērtīgāki par viņa amata brāļu ra�ojumiem. Rīdzenieks, starp citu, izdarīja arī vairākus uzņēmumus no Padomju Krievijas un Polijas miera līguma sarunām, kas 1921. g. martā notika Rīgas Melngalvju namā; es uzrakstīju pavadvēstuli pazīstamajam fran�u �urnālam �Illustration�, kas arī ievietoja da�as Rīdzenieka nosūtītās fotogrāfijas,

Ārlietu ministrijas darbiniekam da�kārt jābūt lieciniekam pat tik neparastam un nepatīkamam skatam kā līķu sekcijai.

1926. gada 5. februārī pa�ā darba dienas sākumā ministrijā izplatījās uztrauco�a ziņa, ka Maskavas�Berlīnes vilcienā netālu no Rīgas bruņoti bandīti no�āvu�i Padomju Savienības kurjeru, kas vedis diplomātisku pastu, un pēc tam no�āvu�ies vai no�auti vagona tualetē. Noskaidrojās arī, ka noslepkavotā kurjera vārds ir Teodors Nete, ka viņ� pēc laulības ir latvietis, laikam pat rīdzinieks.

Resora vadību notiku�ais, protams, ļoti satrauca, jo tas varēja izsaukt diplomātiskus sare�ģījumus ar lielo kaimiņvalsti. Cik atceros, viens no ministrijas vado�ajiem darbiniekiem (laikam ģenerālsekretārs H. Albats) devās uz padomju sūtniecību izteikt valdības no�ēlu un sa�utumu par Latvijas teritorijā pastrādāto noziegumu.

Biju ļoti pārsteigts, kad pēc da�ām stundām saņēmu uzdevumu kopā ar ministrijas �ifru nodaļas vadītāju P. Fīlholdu asistēt pie uzbrucēju līķu sekcijas, ko Rīga> morgā vēl lai pa�ā dienā izdarīja mans studiju biedrs, ceturtā kursa medicīnas students J. Koccrs Latvijas Universitātes profesora F. Neircitera (pēc tautības austrie�a) vadībā, jo viņ� pildīja arī tiesu ārsta pienākumus. Uzzinājām, ka personības dokumenti pie noziedzniekiem neesot atrasti, viņu drēbes mums nerādīja, bet pēc ārējā izskata � melnīgsnēja sejas krāsa, melni mati un Ūsiņas � tie nelīdzinājās latvie�u tautības piederīgiem. Līķu uz�ķēr�ana, kā es, būdams nespeciālists, varēju spriest, notika diezgan rūpīgi, profesoram Neireileram diktējot sekcijas protokolu.

Fīlholds kā gados un arī pēc ieņemamā stāvokļa vecākais no mums abiem bija no ministrijas vadības saņēmis norādījumu noskaidrot, vai pēc nesekmīgā uzbrukuma (diplomātisko pastu viņiem nebija izdevies nolaupīt) slepkavas izdarīju�i pa�nāvību, vai tos iznīcinājusi kāda tre�ā persona. Nepārprotamu atbildi uz �o jautājumu mēs nesaņēmām, lai gan prof. Neireiters neizslēdza �ādu varbūtību. �āvieni bija izdarīti galvā, ap brūcēm trūka izteiktu pulvera pēdu. Likās arī maz ticams, ka abi vainīgie nebija pat mēģināju�i bēgt, bet turpat vagonā padarīju�i sev galu.

Par mūsu novērojumiem Fīlholds ziņoja Ārlietu ministrijas vadībai un vēlāk man kā noslēpumu uzticēja, ka no-

tiku�ajā neesot izslēgta Pilsudska laika Polijas attiecīgo orgānu līdzdalība. Galīgi noskaidrots tas laikam nekad netika. Sekciju bez medicīniskā personāla un mums � diviem Ārlietu ministrijas pārstāvjiem � vēroja vēl vairākas man nepazīstamas personas, bet, vai starp tiem bija arī kāds padomju sūtniecības pārstāvis, neatceros. Man nek|uva arī zināms, vai vispār �ai lietā notika notu apmaiņa starp Rīgu un Maskavu.

PARĪZE, VAR�AVA, BERLĪNE

1924. gada augustā nepilnu 22 gadu vecumā mani iecēla par ata�eju Latvijas sūtniecībā Parīzē. Varētu likties dīvaini, ka tik jaunu cilvēku nozīmēja diplomātiskam dienestam ārzemēs. liet es biju jau drusku redzējis pasauli: 1921. gadā Universitātes studentu padomes uzdevumā noorganizējis un vadījis studentu ekskursiju uz Somiju un kā Latvijas jaunatnes savienības delegāts 1922. gadā piedalījies jaunatnes salidojumā Vācijā. Starplaikā ar privātstundu palīdzību biju samērā labi apguvis fran�u valodu un, kā man liekas, baudīju arī zināmu rlietu ministra Z. Meierovica labvēlību. Viņa lēmumu noteica arī objektīvā situācija. Parīzes sūtniecības ata�eja postenis atbrīvojās, jo Edgars Krieviņ�, kas to ieņēma, lija iecelts par ģenerālkonsulu Berlīnē. Nesen no Parīzes

� i Rīgu bija pārcelts arī sūtnis Oļģerts Grosvalds un viņa vietā nozīmēts Miķelis Valters (biju�ais iek�lietu ministrs t. s. pagaidu valdībā 1918.�1920. g.), kas līdz

■ un pārstāvēja Latviju Romā. Pazīdams Valteru kā iedomīgu un mērķtiecīgu cilvēku, kas nebija slēpis nodomu 1 rīvo ata�eja vietu rezervēt savai ma�īnrakstītājai un pri-

■ ātsekretārei, Meierovics ātrumā iz�ķīrās par manu iecel�anu, lai nostādītu Valteru notiku�ā fakta priek�ā. Ka man strādāt nenāksies viegli, nopratu, kad jaunieceltais

� ūtnis, kas Parīzē ieradās da�as nedēļas pēc manis, jau pie mūsu pirmās tik�anās teica, ka mana iecel�ana esot, par no�ēlo�anu, notikusi bez konsultē�anās ar viņu un bez viņa piekri�anas. Varēju vienīgi atbildēt, ka tā nav mana vaina un ka pārmetums vēr�ams pret ārlietu ministru. Tā jau no pa�a sākuma manās attiecībās ar sūtni Valteru iezīmējās vēsums un savstarpēja nepatika, kas ar laiku pastiprinājās, un pēc nepilna gada biju spiests Meierovicu lūgt, lai mani pārceļ atpakaļ uz Rīgu.

Sūtniecības diplomātiskais personāls nebija liels � tas

sastāvēja no sūti,ia, sūtniecības padomnieka un ata�eja, l ura uzdevumos ietilpa galvenokārt konsulāro funkciju pildī�ana, t. i., Latvijas pilsoņu ārzemju pasu pagarinā�ana, iebrauk�anas un tranzītvīzu izsnieg�ana un Francijas iestā�u izdoto dokumentu legalizē�ana. Bez tam man bija jāsaņem un jānosūta Ārlietu ministrijai Rīgā mūsu diplomātiskais pasts. Un te nu es pieredzes trūkuma un lētticības dēļ gandrīz iekļuvu narkotisko vielu kontrabandas veicinātājos. Jāpaskaidro, ka mūsu Ārlietu ministrijā (izņemot sakaru uzturē�anai ar sūtniecību Maskavā) nepastāvēja pastāvīgo diplomātisko kurjeru sistēma un konfidenciālo saraksti sūtīja ar t. s. gadījuma kurjeriem, kuriem izdeva speciālu kurjera apliecību noteiktam mar�rutam. Kā kompensāciju par �iem pakalpojumiem viņiem parasti atļāva aizzīmogojamā �emodāna, kurā novietoja diplomātisko pastu, ievietot arī savas personīgās mantas, lai �ie �kurjeri� uz robe�ām būtu atbrīvoti no muitas iestā�u kontroles. Parīzē ceļotāji no Latvijas (da�āda �anra mākslinieki, arī tirgotāji un vienkār�i tūristi) iebrauca diezgan bie�i, un es biju jau vairākkārt, ari sūtniecības padomnieka un pat sūtņa Valtera klātbūtnē, no aizzīmogotajiem �emodāniem izņēmis sūtniecībai adresēto diplomātisko pastu, nepārbaudīdams iebraucēju personīgās mantas.

1924. gada oktobrī vai novembrī sūtniecībā atkal ieradās �āds gadījuma kurjers, kāds man nepazīstams tirgotājs M. no Rīgas (viņa uzvārdu labi neatceros). Atvēris viņa paprāvo �emodānu, atradu pa�ā aug�ā pavisam niecīgu diplomātisku paciņu, bet viss pārējais saturs bija rūpīgi nosegts ar brūnu papīru. Man tas likās neparasti un pat drusku aizdomīgi, bet atbraucējs steidzās pasniegt man adresēto vēstuli no Ārlietu ministrijas Ekspedīcijas nodaļas vadītāja Hartmaņa (viņ� Rīgā pārzināja diplomātiskā pasta nosūtī�anu). Tajā bija izteikts lūgums izdot M. kungam viņa personīgās mantas. Ņemot vērā jau vairākkārt bez sare�ģījumiem pielietoto procedūru un minēto vēstuli, atļāvu arī �im �kurjeram�, kas teicās iebraucis veikala darījumu kārto�anai un bija apmeties kādā no tuvējām viesnīcām, atstāt sūtniecību ar visu �emodānu bez viņa �personīgo mantu� pārbaudes.

Apmēram tajā pat laikā no sava ceļojuma bija atgriezies Parīzē pazīstamais �pulkve�leitnants� O. Goldfelds-Zeltiņ�⁹⁴. �Jaunākajās Ziņās� viņa apraksti par Ziemeļ-āfrikas tuksne�a �ķērso�anu uz kamieļa muguras bija izsauku�i zināmu sensāciju. Zeltiņ� bija apmeties tajā

pa�ā viesnīcā, kur mūsu �kurjers�. Un te pēk�ņi vēl lielāka sensācija: nedēju pēc M. iera�anās Zeltiņ� ieradās pie sūtņa Valtera un pastāstīja, ka M. esot viņu lūdzis palīdzēt realizēt kokaīnu. Diplomātiskā pasta �emodāns ar �o preci joprojām atrodoties M. istabā viesnīcā. Sī ziņa iedarbojās ka bumbas sprādziens uz mums visiem, it sevi�ķi uz mani. Es par narkotisko vielu kontrabandu toreiz vēl neko nezināju un bez pārbaudes biju atjāvis no sūtniecības iznest �emodānu. Saņēmu rīkojumu �o �emodānu ar visu �preci� par katru cenu atgādāt alpakaj sūtniecībā. Laimīgā kārta man tas izdevās. Kad ierados viesnīcā, M. bija izgājis, un, kad uzrādīju savu diplomāta apliecību, administrācija man atļāva pārmeklēt M. numuru. Zem gultas atradu pazīstamo �emodānu, ko, neviena netraucēts, atvedu atpakaļ mūsu pārstāvniecībā. Te mēs ar izbrīnu konstatējām (viesnīcā es steigā to nebiju pamanījis), ka �emodāns bija atkal aizzīmogots, �oreiz ar Latvijas ģenerālkonsulāta Karalau�os (tagad Kaļiņin-grada � red.) zīmogu. Kad to atvērām, ieraudzījām skārda kārbas ar man nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā, tās bija pildītas ar baltu, aspirīnam līdzīgu pulveri. Saņēmu jaunu rīkojumu � nekavējoties uz sūtniecību atgādāt ari pa�u �kurjeru�. Devos atkal uz viesnīcu, kur sagaidīju M. Viņ� sākumā gan atteicās paklausīt un pat piedraudēja sūdzēties viesnīcas administrācijai, ka tā atļāvusi �izzagt� viņa �emodānu. Kad teicu, ka tādā gadījuma man jāizsauc policija un viņ� kā kontrabandists jānodod fran�u iestādēm, M. turēja par prātīgāku man sekot. Sūtņa kabinetā tad nu līdz vēlai naktij notika M. pratinā�ana, kurā noskaidrojās �ī afēra, kas būtu varējusi Latvijas Ārlietu ministriju un mūsu sūtniecību nostādīt ļoti �aubīgā gaismā un izraisīt veselu diplomātisku skandālu. Izrādījās, ka darījuma ierosinātājs un organizētājs bija mūsu ģenerālkonsuls Karalau�os Ku�kēvics, kas bija apgādājis preci un vienojies ar M. un ar Ārlietu ministrijas Ekspedīcijas nodaļas vadītāju par tās nogādā�anu un realizē�anu Francijā. Ku�kēvics bija iedevis arī ģenerālkonsulāta metāla zīmogu un mīkstu, zīmoglakai līdzīgu masu, lai �emodānu pēc tā satura daļējas pārdo�anas varētu no jauna aizzīmogot un lai tam joprojām būtu diplomātiskas pakas izskats. Būdams tādās lietās iesācējs un neprazdams atrast Parīzē �īs dārgās, bet bīstamās preces noņēmējus, M. bija griezies pēc palīdzības pie tajā pa�ā viesnīcā dzīvojo�ā Zeltiņa. Pēdējais, neskatoties uz savu afērista dabu, tomēr nebija riskējis uzņemties starpniecību un nolēmis M. �nodot� Latvijas pārstāvniecībai, lai vismaz mūsu valdības acīs izpelnītos atzinību. Zeltiņ� vēlāk saņēma no Finansu ministrijas Muitas departamenta diezgan prāvu prēmiju par �kontrabandas atklā�anu�.

Bet ko darīt ar pa�u M.? Viņam atņēma ģenerālkonsulātā zīmogu un ārzemju pasi, tās vietā izdodot pagaidu personas apliecību, derīgu tikai priek� atgrie�anās Latvijā, bet narkotiku atpakaļ uz Rīgu nogādāja atkal diplomātiska saiņa veidā sevi�ķi svarīgu lietu izmeklē�anas tiesnesis A. Evans. 1925. gada rudenī, kad es jau biju atgriezies darbā centrā, Preses nodaļā, M., Ku�kē-vicu un Hartmani aiz slēgtām durvīm tiesāja Rīgas apgabaltiesa. Zeltiņ� un es bijām izsaukti kā liecinieki. Spriedums, cik atceros, nebija pārāk bargs, un avīzēs par �o afēru tās delikātā rakstura dēļ laikam arī nekas neparādījās.

Lai gan man �ai lietā varēja pārmest modrības trakumu, sūtnis Valters nemēģināja mani sakompromitēt Ārlietu ministrijas priek�ā vai pat izteikt aizdomas par apzinātu līdzdalību minētajā darījumā. Acīmredzot prakse nepārbaudīt gadījuma kurjeru personīgās mantas pastāvēja visās mūsu sūtniecībās, un arī Hartmaņa vēstule, kas tika pievienota lietai, liecināja man par labu. Bet Valters centās citādā veidā mani �izēst�. Drīz pēc kokaīna afēras no Romas ieradās jau minētā �sekretāre�, tāds postenis Parīzes sūtniecības bud�etā nebija paredzēts. Tādēļ sūtnis uz ātru roku no darba atbrīvoja sūtniecības grāmatvedi, lai atrastu līdzekļus atbraucējas algo�anai, un man papildus gribēja uzdot grāmatve�a funkcijas. Kā nespeciālists es kategoriski atteicos no �ī darba, un, ka mēr es biju Parīzē, norēķinu grāmatas vispār netika vestas (!). Nāca arī citi mēģinājumi man uzvelt da�ādus neparedzētus papildpienākumus, piemēram, pārskatu sastādī�anu par Francijas saimniecisko stāvokli, kaut biju pietiekami aizņemts ar konsulāro darbu un tehnisko saraksti ar mūsu Ārlietu ministriju. Līdz atklātam konfliktam lieta nonāca, kad jaunā �sūtņa kundze� kādu dienu ieradās pie mums apak�ā un ņēmās izrīkot mūsu ma�īnrakstītāju. Atļāvos, gan labi nojauzdams, kas viņa ir, aizrādīt, ka sve�ām personām sūtniecības kancelejā nav ko meklēt. Valtera reakcija pēc satura un formas bija tik asa, ka biju spiests pateikt: kamēr viņ� manā priek�ā nebūs atvainojies, es ar viņu vairs nerunā�u un turpmākos rīkojumus lai nodod tikai caur Sējas kungu. Nezinu, vai sūtnis par mūsu attiecībām ziņoja uz Rīgu, bet sa

pratu, ka tādos apstākļos man Parīzē strādāt nebūs patīkami. Privātā vēstulē visu sīki aprakstīju Meierovicarn un lūdzu mani atsaukt atpakaļ uz centru. Attiecīgo pavēli saņēmu tikai pēc da�iem mēne�iem, bet Valters līdz manai aizbrauk�anai sūtniecības kancelejā nerādījās.

Domāju, ka Valtera rīcībā izpaudās ārkārtīga lielummānija. Viņ� �ai laikā bija pratis sanaidoties ar vairākiem Ārlietu ministrijas atbildīgiem darbiniekiem (piemēram, ar Administratīvā departamenta direktoru R. Liepiņu, Preses nodaļas vadītāju A. Bīlmani, savu priek�gājēju sūtni O. Grosvaldu) un sāka �Jaunākajās Ziņās� ievietot ar neskaidrām insinuācijām piebārstītu rakstu sēriju par �īm un citām personām, netie�i aizskarot pat toreizējo valsts prezidentu J. �aksti. Gala rezultāts bija tas, ka 1926. gadā Valteru atbrīvoja no sūtņa amata Parīzē un iecēla par ģenerālkonsulu Karalau�os. Skaisto Parīzi gan atstāju ātrāk, nekā biju domājis, toties ministrijā ieguvu iespaidīgus draugus, kas manai turpmākajai karjerai nāca par labu.

Pēc Parīzes piecus gadus, gan ar zināmiem pārtraukumiem, es strādāju Rīgā, vispirms kā sekretārs Preses nodaļā pie Alfrēda Bīlinaņa, pēc tam Baltijas valstu nodaļā pie Vilhelma Muntera � vēlākā ārlietu ministra. Pa starpām aizvietoju Latvijas konsulus Prāgā un Vīnē viņu atvaļinājuma laikā un nepilnu gadu � no 1927. g. septembra līdz 1928. g. maijam � biju �ministrijas sekretārs� Balkānu valstīs ar uzdevumu uzraudzīt mūsu goda konsulu darbu Dienvidslāvijā un Grieķijā, ar kurām mums vēl nepastāvēja diplomātiskas attiecības. Man likās nenopietni tas, ka Belgradā 1927. gadā veco Krieviju joprojām �pārstāvēja� 1917. gadā no Kerenska valdības ieceltais pilnvarotais ministrs, kas gan diplomātiskā korpusa sarakstā bija ielikts pa�ās beigās � zem strīpas �, līdzīgi kā pa�reiz Ulmaņa Latvijas �pārstāvji� Savienotajās Valstīs.

1930. gada rudenī jaunieceltais sūtnis Polijā Grosvalds piedāvāja man sūtniecības pirmā sekretāra vietu, ko pieņēmu.

*

No 1934. gada marta līdz nākamā gada beigām atkal strādāju Ārlietu ministrijā Rīgā par Rietumvalstu nodaļas vadītāju. Pēc Var�avas, kur man da�ubrīd bija visai ak-

līva loma, noda|as vadītāja darbs man �ķita samērā vienmuļīgs, jo tas bija tīri tehniskas dabas un īstenībā sastāvēja no priek�niecības rezolūcijās izteikto norādījumu pildī�anas. Vairs nenotika arī agrāk praktizētās ministrijas padomes sēdes, kurās izdarīja starptautiskā stāvokļa analīzi no da�ādiem viedokļiem. Piedalījos vienīgi 1935. gada vasarā ministru prezidenta un ārlietu ministra K. Ulmaņa sasauktajā sūtņu konferencē, no kuras kā spilgtāko diskusijas momentu atceros vairāku dalībnieku strīdu par to, vai par Latvijas �ienaidnieku N� 1� būtu uzskatāma Vācija vai Padomju Savienība. Viss pārējais bija pelēks ikdienas rutīnas darbs. Tādēļ biju patīkami pārsteigts par Muntera (viņ� tai laikā jau pildīja ministrijas ģenerālsekretāra pienākumus) priek�likumu ar

1936. gada 1. janvāri ieņemt sūtniecības padomnieka posteni Berlīnē. Sūtnis Edgars Krieviņ� nesen bija pārcelts uz Tallinu, un viņa vietā Vācijā mūs pārstāvēja viens no nesenajiem Zemnieku savienības di�gariem, vairākkārtējais ministru prezidents Hugo Celmiņ�. Klīda baumas, ka starp viņu un Ulmani esot radu�ās nesaskaņas, ka Celmiņa iecel�ana par sūtni Berlīnē patiesībā neesot nekas cits kā godpilna trimda. Munters motivēja manu nozīmē�anu ar sūtņa pieredzes trūkumu diplomātijas laukā un viņa pavājām vācu valodas zinā�anām, piezīmēdams, ka Vācijas politikai pa�reizējā brīdī mums esot sevi�ķi uzmanīgi jāseko. �aubos gan, vai Celmiņam pārmestie �defekti� bija pietieko�s pamats tai demonstratīvajai atturībai, ko Munters kā ģenerālsekretārs un vēlāk jau kā ārlietu ministrs, ierodoties Berlīnē, arvien izrādīja mūsu valsts oficiālajam pārstāvim. Varēja just, ka Celmiņ� Rīgā tie�ām nebija labi ieredzēts. Sados apstākļos man personīgajās attiecībās nācās ievērot sevi�ķu uzmanību un taktu, jo lielo vīru strīdi un domstarpības mani toreiz maz interesēja un es vēlējos tikai pēc iespējas labāk pildīt man doto uzdevumu � vērīgi sekot fa�istiskās Vācijas politikai. Izmantojot diplomātisko pastu, es rakstīju (paralēli sūtņa ziņojumiem) privātas vēstules Mun-teram. Notikumi lielajā politikā sekoja cits citam. Vācija, pārkāpdama Versaļas miera līgumu, okupēja demilitari-zēto Reinas zonu, izstājās no Tautu Savienības, aktīvi atbalstīja Spānijas reakcijas dumpi, izveidoja agresīvo Vācijas�Itālijas�Japānas trīsstūri, pilnīgi atklāti bruņojās un beidzot, 1938. gada martā, pievienoja sev Austriju. Visi �ie notikumi, protams, atbalsojās pasaules presē, un manis sniegtā informācija interesēja Munteru

Sī afēra katrā ziņā bija ļoti nepatīkama, lai gan Vācijas Ārlietu ministrija to necentās izmantot propagandas nolūkā un presē par to nekas neparādījās. Munters labi saprata iemeslus, kas vācie�us bija pamudināju�i �ai lietā iepīt arī mani, un no otras puses bija laikam apvainojies par neseno Ausw�rtiges Amt augstāko ierēdņu nevēlē�anos viņu pieņemt. Viņ� atbildēja ar veiklu demonstratīvu pretgājienu, likdams priek�ā Ministru kabinetam mani iecelt par Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta direktoru. Atkārtojās dīvainā cēloniskā sakarība, ka �ķietama neveiksme vienā frontē (kā konflikta gadījumā ar Miķeli Valteru Parīzē) izraisīja man labvēlīgas sekas.

Toreiz Latvijas diplomātisko pārstāvniecību �tatos nebija paredzēti preses vai kultūras ata�eji. Sīs funkcijas bija jāpilda kādam no jaunākajiem darbiniekiem, bet kā biju�ais Ārlietu ministrijas Preses nodaļas sekretārs es pats arvien labprāt uzņēmos �os pienākumus.

Pirmie mēģinājumi �ai jomā notika Belgradā, kur, sākot ar 1927. gada septembri, es kādu pusgadu uzturējos kā �ministrijas sekretārs� mūsu Balkānvalstīs iecelto goda konsulu darbibas pārbaudei. Mani pieņēma Dienvidslāvijas ārlietu ministra biedrs. Iesniedzu viņam sava �efa Fēliksa Cielēna vēstuli, kas saturēja uzdoto pienākumu aprakstu. īstenībā ne ministra biedrs, ne arī es lāgā nesapratu, vai �o manu �misiju� uzskatīt par diplomātisku (diplomātiskas attiecības ar Dienvidslāviju formāli vēl nebija nodibinātas) vai konsulāru. Katram gadījumam es saņēmu kaut ko līdzīgu konsula apliecībai.

Drīz, apmeklējot da�as avī�u redakcijas, pārliecinājos, ka par Baltijas republikām Dienvidslāvijā vēl valdīja visai neskaidrs priek�stats. Nekādu naudas līdzekļu propagandai manā rīcībā nebija, bet, lai kaut cik informētu Belgradas sabiedrību par Latviju, man ar kāda serbu �urnālista palīdzību (pie viņa mātes mēs ar sievu bijām noīrēju�i istabiņu) novembrī izdevās ievietot vienā �urnālā nelielu rakstiņu un pat da�us fotouzņēmumus par Latviju. Sākumā es ar viņu, kas prata tikai serbiski, varēju sarunāties tikai ar tulka palīdzību. Sis jaunais students par nelielu atlīdzību, ko man nācās segt no savas algas, no vācu valodas tulkoja ikmēne�a biļetenus par notikumiem

Latvijā. Visai daudz no �ī materiāla gan neparādījās avīzēs, jo sarīkot lepnas vakariņas redaktoriem es nespēju. Neveicās man arī ar mākslas propagandu. Belgradas operas direktoram aiznesu vairākas Rīgas vācu laikraksta �Rigasche Rundschau� cildino�as recenzijas par mūsu operas barilonu Ādolfu Kaktiņu (ari da�as viņa fotogrāfijas), ta�u saņēmu atbildi, ka baritonu viņiem esot pietiekami, trūkstot gan labu tenoru. Tā kā tuvojās pavasaris un man bija jāsāk gatavoties valsts eksāmeniem universitātē, nepaguvu �ai jomā vairs neko veikt.

Labāks stāvoklis un zināmas sekmes latvie�u kultūras propagandā man kā sūtniecības sekretāram bija Var�avā, kur attiecīgos ierosinājumus atbalstīja sūtnis O. Gros-valds. Viņ� bija beidzis Minhenes universitātes Filozofijas noda|u un rakstījis par mākslas un literatūras jautājumiem. Viņa rīcībā bija ari pieliekami reprezentācijas līdzekļi.

Kad 1932. gadā latvie�u operdziedātāja Erna Traviņa Vīnes starptautiskajā konkursā bija ieguvusi vienu no pirmajām vielām, mums izdevās noorganizēt viņas uzstā�anos Var�avā � Pu�īni �Toskā�. Publika viņu uzņēma ļoti atsaucīgi, un, tā kā pirms tam sūtniecibā bija sarīkota pieņem�ana operas vadībai un mūzikas kritiķiem, ari presē parādījās (starp citu, ļoti pclnili) visai labas atsauksmes.

Apmēram pēc gada izdevās arī vienoties par mūsu soprāna Lidijas Blūmentāles vieso�anos Violetas lomā Verdi �Traviatā�. Viņu sagaidīja mazliet komiski sare�ģījumi. Liela tā, ka �ī izrāde Rigā notika modernos kostīmos, vajadzīgās kleitas dziedātāja bija, protams, paņēmusi līdzi. Izrādījās, ka Var�avā pieturējās pie vēsturiski pareiziem 19. gadsimta tērpiem. Nācās steigā no vietējās operas krājumiem augumā nelielajai un miesās drusku pilnīgajai vie�ņai atrast un pat pār�ūt nepiecie�amos tērpus. Tas nenotika bez uztraukuma un nervu saspīlējuma, ta�u izrādes guva nedalitu publikas un preses piekri�anu.

1937. gada rudenī man Berlīnē nācās diezgan nopietni pastrādāt, organizējot Reilera kora koncertturneju ne tikai Vācijas galvaspilsētā, bet arī Leipcigā un Hamburgā. Sajās divās pilsētās gan ļoti palīdzēja mūsu goda konsuli, ar kuriem atkārtoti sazinājos gan rakstiski, gan telefoniski.

Pa�ā Berlīnē sagatavo�anas darbos � arī piemērotu telpu sameklē�anā � aktīvi iesaistījās kāda privāta dzie-

doņu biedrība �Berliner S�ngerchor�, bet man tomēr bija jārūpējas pat par afi�u pasūtī�anu un izdevīgāko reklāmas stabu izmeklē�anu. Starp citu, vairākiem kora mākslas mīļotājiem vajadzēja paskaidrot, ka �Reiter-Chor� nenozīmē vis jātnieku kori (vācu valodā Reiter ir jātnieks), bet gan kora vadītāja uzvārdā nosauktu dziedātāju vienību. Koncerts Berlīnē klausītāju pārpildītā zālē Unter den Linden prospektā noritēja spo�i, vairākas dziesmas nācās atkārtot, un arī preses atsauksmes (izņemot arhikonservatīvo, biju�o Baltijas baronu iespaidoto �Kreuz-Zeitung�) bija negaidīti jūsmīgas. Tiesa, koris savu māku iepriek�ējā vakarā sūtniecībā bija demonstrējis avī�u mūzikas nodaļu vadītājiem. Biju ļoti priecīgs, ka ari Berlīnes radiofonā izdabūju divdesmit minūtes mūsu dziedoņu priek�nesumam � pa�a darinātā vācu tulkojumā iesniedzu atskaņojamo dziesmu tekstus. Ari Leipcigā un Hamburgā koncerti noritēja sekmīgi.

Nesekmīgi beidzās manas pūles pārliecināt Berlīnes operas vadību uzņemt repertuārā mūsu jaunā komponista un diriģenta Jāņa Kalniņa operu �Hamlets�, par kuru Rīgas avīzēs biju lasījis ārkārtīgi cildino�as atsauksmes kā par modernās mūzikas �edevru. Iesniedzu no komponista saņemto partitūru, bet to man atsūtīja atpakaļ ar piezīmi, ka darbs esot pārāk atonāls un neatbilstot Berlīnes operas principiem mākslas jomā. Kad vēlāk �o operu noklausījos Rīgā, jāalzīstas, arī es jutos vīlies.

Divus gadu desmitus strādājot Ārlietu ministrijā, man bija izdevība iepazīties arī ar vairākiem izciliem Padomju Savienības diplomātiskajiem un valsts darbiniekiem.

1925. gada vasarā Prāgā, kur da�us mēne�us aizvietoju atvaļinājumā aizgāju�o konsulu, pilnīgi negaidot saņēmu ielūgumu uz pēcpusdienas tēju no Padomju Savienības pilnvarotā pārstāvja Vladimira Antonova-Ovsejenko. �aubījos, vai �o ielūgumu izmantot, jo ar vizītēm nekad un nekur nebiju bijis, Prāgā nevienu nepazinu un baidījos nokļūt sve�ā sabiedrība. Biju tomēr �o to dzirdējis par namatēva dzīvi, zināju, ka viņ� 1917. gadā piedalījās Ziemas pils ieņem�anā Petrogradā, un vēlē�anās redzēt �o izcilo revolucionāru bija stiprāka par manām �aubām.

Aizbraucu taksometrā uz padomju pārstāvniecību, pie kuras dārza vārtiem stāvēja lepnu automobiļu rinda. Pār-

varējis kautrību, devos caur nama vestibilu uz dārzu, kur notika viesu pieņem�ana. Man pretim panācās neliela auguma, kalsens vidēja vecuma vīrietis, kas apsveica mani krieviski, teikdams, ka es acīmredzot esot jaunais Latvijas konsulārais pārstāvis. Pateicos par ielūgumu un izteicu izbrīnu, ka viņ� vispār informēts par manu atbrauk�anu. Anionovs-Ovsejenko atbildēja, ka viņ� pazīstot atvaļinājumā aizgāju�o konsulu, ka Padomju Savienība uzturot labas attiecības ar jaunajām Baltijas valstīm uri ka viņ� personīgi simpatizējot darbīgajai latvie�u lautai Iepazīstinājis mani ar da�ām tuvumā stāvo�ām personām (kādas ārvalsts diplomātu un Cehoslovakijas ārlietu resora darbinieku), namatēvs devās saņemt jaunpienāku�os viesus. Mani sarunu biedri neparādīja sevi�ķu interesi pat jauniņo �Latvijas konsulāro pārstāvi� (man bija tikai 22 gadi!) un pēc da�ām parastām pieklājības frāzēm pievērsās interesantākiem sarunu biedriem. Neslēp�u, ka cs �ajā pirmajā gardenpartii nejutos visai ērti un jau pēc nepilnas stundas atvadījos �pa angļu modei�, jo redzēju, ka namatēvs nogrimis nopietnā sarunā ar vairākiem cienīga izskata kungiem.

Antonovu-Ovsejenko atkal satiku Var�avā trīsdesmitajos gados, kad viņ� bija PSRS vēstnieks Polijā (tolaik es tur biju mūsu sūtniecības sekretārs). Tas notika viņa rīkotajā pēcpusdienas pieņem�anā, uz kuru ieradāmies �etratā � kopā ar sūtni O. Grosvaldu un mūsu dzīves biedrēm.

Sasveicinoties atgādināju namatēvam, ka esmu jau 1925. gadā bijis viņa viesis Prāgā. �aubos, vai Anto-novs-Ovsejenko �o gadījumu atcerējās, bet, laipni smaidīdams, viņ� to, protams, apstiprināja. �oreiz biju jau sīkāk iepazinies ar vēstnieka interesanto biogrāfiju un būtu labprāt da�us faktus precizējis, bet izdevība personīgai sarunai neradās. Mani un manu sievu apstāja da�i latvie�u tautības padomju vēstniecības darbinieki ar savām dzīvesbiedrēm, un, sarunādamies latviski, mēs viņu laipnajā sabiedrībā nosēdējām visu pusstundu līdz mūsu sūtņa aizie�anai, kad arī mums bija jāatvadās.

Grosvalds bija izteikts antikomunists. Padomju vēstniecībā viņ� aiz pieklājības palika tikai minimāli nepiecie�amo laiku un pēc atgrie�anās mūsu sūtniecībā turēja par vajadzīgu piezīmēt, ka pārējiem viesiem dro�i vien bū�ot uzkritusi Latvijas sūtniecības sekretāra uzkavē�anās padomju vēstniecības darbinieku sabiedrībā. Atbildēju, ka bijām ta�u pie viņiem viesos un ka abām pusēm bija

patīkami patērzēt latvie�u valodā, ko citur Var�avas diplomātiskajā korpusā nedzirdēja. No�ēloju gan, ka mūsu sarunu biedru laipnības dēļ nedabūju parunāties ar pa�u vēstnieku. Apstāklis, ka starp padomju vēstniecības darbiniekiem atradās vairāki latvie�i, man atgādināja savā laikā Prāgā Antonova-Ovsejenko uzsvērtās simpātijas pret latvie�u tautu, bet aiziet pie viņa privātā vizītē neuzdro�inājos, jo to mans �efs Grosvalds būtu uzskatījis gandrīz vai par valsts nodevību.

Pie viena nevaru nepastāstīt kādu joku, ko kopā ar sūtniecības ata�eju atļāvāmies izspēlēt 1. aprīlī. Var�avas pastā nodevām sūtnim adresētu telegrammu ar �ādu saturu: �Apsveicu ar iecel�anu par sūtni Maskavā!� Tas bija īsts bumbas sprādziens! Grosvalds uztraukts iedrāzās sūtniecībā, parādīja man telegrammu un uzdeva pieprasīt steidzamu valsts sarunu ar Rīgu, lai protestētu pret lēmumu, kas pieņemts bez viņa piekri�anas. Tikai kad sūtnim ieteicu iepriek� pārbaudīt, no kurienes telegramma nosūtīta, viņ� saprata, ka ir izjokots, pasmējās kopā ar mums, bet, man �ķiet, vēl ilgi nevarēja aizmirst �o nepatīkamo joku.

1938. gada septembrī kopā ar ārlietu ministru V. Mun-teru kā Latvijas delegācijas vadītāju un sūtni Zenēvā J. Feldmani es piedalījos Tautu Savienības rudens asamblejā. Sī asambleja bija sevi�ķi nozīmīga toreizējās politiskās situācijas dēļ. Sakarā ar Vācijas gatavoto agresiju pret Cehoslovakiju, sakarā ar Francijas un Anglijas piekāpību Hitlera prasībai sa�ķelt �o valsti stāvoklis Eiropā bija līdz pēdējam saspīlēts, un �o Tautu Savienības asambleju daudzi uzskatīja par pēdējo iespēju radīt vienotu fronti, lai dotu pretsparu agresoram. Tie�i Latvijai �i asambleja bija sevi�ķi nozīmīga vēl arī tai ziņā, ka tā bija uz da�iem gadiem kļuvusi par Tautu Savienības Padomes locekli un Munleram nācās vadīt Padomes sesiju.

Ir zināms, cik no�ēlojamu lomu �ai kritiskajā laikā spēlēja Tautu Savienība, uz kuras pilnsapulci ierasties Francijas un Anglijas ārlietu ministri pat nebija turēju�i par vajadzīgu, turklāt N. Cemberlens tie�i tad brauca pie Hitlera uz Berhtesgādenu. Pēc būtības nenozīmīga bija arī �ī Tautu Savienības Padomes sesija, kuru ārēji ļoti veikli, izmantojot pēc lielvalstu diktāta sagatavotus sekretariāta materiālus, vadīja Munters.

No daudzajām asamblejā dzirdētajām runām man atmiņā sevi�ķi iespiedusies Padomju Savienības ārlietu

tautas komisāra M. Ļitvinova principiālā un noteiktā uzstā�anās. Viņ� vairākkārt izklāstīja Padomju valdibas nostāju jautājumā par pasākumiem pret gatavojo�os agresiju. Turpretim Latvijas pārstāvis da�as dienas iepriek� bija oficiāli paziņojis, ka viņa valdība �patur sev tiesības katrā atsevi�ķā gadījumā noteikt, vai un cik lielā mērā tā ir spējīga piemērot Tautu Savienības statūtu 16. pantā paredzētos noteikumus�, t. i., sankciju pielieto�anu pret agresoru. Analoģiskus paziņojumus pēc Vācijas spiediena sniedza arī Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas un vairāku citu valstu pārstāvji, bet Polija pat neslēpa savu nodomu izmantot Vācijas uzbrukumu Cehoslovakijai, lai pievienotu sev daļu �īs valsts teritorijas.

Kāds �ehoslovakijas delegācijas loceklis, pilns naida pret Polijas ārlietu ministru J. Beku, kas bija �ādas politikas aktīvākais aizstāvis, sarunā ar mani atrada mierinājumu pārliecībā, ka tie�i Polija bū�ot nākamais, vēl treknākais kumoss Hitlera apetītes apmierinā�anai. Viņa pareģojums piepildījās jau pēc nepilna gada. Vēlāk, uzzinādams par N. Ccmberlcna un E. Daladjē kapitulāciju Minhenē, kas it kā novērsa kara draudus Eiropā, sapratu, ka Parīze un Londona, ja Hitlers to prasītu, būtu ar mieru upurēt Baltijas valstis pat vēl drīzāk nekā Ceho-slovakiju. Man kļuva skaidrs, ka no tāda likteņa mūs var pasargāt tikai mūsu lielais kaimiņ� austrumos.

Negribu noliegt, ka, neskatoties uz nopietno politisko stāvokli un Zenēvā valdo�o drūmo noskaņojumu, man tomēr ļoti imponēja gan Tautu Savienības impozantā celtne, gan �īs starptautiskās organizācijas sekretariāta ma�inērijas nevainojamā darbība.

Asamblejas zālē, kur delegāciju vietas noteica valsts nosaukuma alfabētiskā kārtība, tie�i vienu rindu pirms mums sēdēja Padomju Savienības pārstāvji � ārlietu tautas komisārs M. Ļitvinovs, vēstniece Zviedrijā A. Ko-lontaja, vēstnieki J. Surics un I. Maiskis.

Manu uzmanību piesaistīja Ļilvinovam blakus sēdo�ā Aleksandra Kolontaja (viņai toreiz bija jau pāri se�desmit), kas izcēlās ar lepnu slāju un sievi�ķīgu �armu. Zināju par viņas sadarbību ar Ļeņinu, viņas ievērojamo lomu revolucionārajā un starptautiskajā sievie�u kustībā, un man bija liela vēlē�anās ar viņu iepazīties. (Lai gan Latvijas delegācija sē�u zālē bija padomju pārstāvjiem vistuvākais kaimiņ�, tā ar viņiem sasveicinājās, tikai mēmi paklanoties.) Deba�u pārtraukumā reiz satiekot Suricu, lūdzu viņu stādīt mani priek�ā Kolontajai. Ja

nemaldos, �āda izdevība radās jau tajā pa�ā dienā, un es ne bez uztraukuma izteicu viņai prieku par izdevību tikties ar ievērojamo Padomju Savienības politisko darbinieci un diplomāti. Mūsu neilgās sarunas laikā (to pārtrauca aicinājums atgriezties sē�u zālē) Aleksandra Ko-lontaja izteica komplimentu par manām krievu valodas zinā�anām, laipni apjautājās par manām līdz�inējām dienesta gaitām un interesējās par iespaidiem Hitlera Vācijā, no kuras patlaban atkal nākot kara draudi. Neskatoties uz to, da�as valstis meklējot iluzorisku glābiņu neitralitātes politikā. Sapratu to kā netie�u norādījumu uz Muntera neseno deklarāciju un, cik atceros, nomurmināju, ka arī lielvalstis �ai ziņā rāda sliktu paraugu. Tie�i tas, beidzot mūsu sarunu, piezīmēja Kolontaja, esot vissatrauco�ākais un varot Eiropai dārgi maksāt.

Kolontaju redzēju asamblejas sē�u zālē vēl katru dienu un da�as reizes ari Tautu Savienības ģenerālsekretāra rīkotajos vakaros, ta�u viņa parasti sarunājās ar man nepazīstamiem diplomātiem, neuzdro�inājos viņu traucēt. Joprojām atceros �o gudro un �armanto sievieti, kas, kā vēlāk lasīju, līdz septiņdesmit trīs gadu vecumam nebija atstājusi savu atbildīgo posteni neitrālajā Zviedrijā.

Nākamā, 1939. gada februārī vai martā saņēmu uzdevumu doties uz Maskavu, lai nokārtotu domstarpības par maksājumu bilanci, kas sakarā ar Latvijas dzelzceļu un tvaikoņu izmanto�anu Padomju Savienības eksportpre�u pārvadā�anai uzrādīja pieaugo�u aktīvu mums par labu. Mēs savukārt bijām ieinteresēti saņemt no Krievijas Federācijas zināmu daudzumu, vismaz 10 000 tonnas, apatīta, kas kā izejviela bija nepiecie�ama Rīgas superfosfāta fabrikai. Apspriede notika PSRS Arējās tirdzniecības tautas komisariātā, un padomju delegāciju vadīja viens no �ī komisariāta atbildīgajiem darbiniekiem. Jautājumā, ko bija ierosinājusi Maskava, sapra�anos panācām samērā ātri, bet apatīta lietā mūsu sarunu partneri negribēja parādīt pretimnāk�anu. Tā kā Rīga bija sasaistījusi abus �os jautājumus un vēlējās tos atrisināt kopējā nolīgumā, vieno�anās draudēja izjukt.

Apspriedu�ies par radu�os situāciju ar F. Kociņu, toreizējo mūsu sūtni Maskavā, nolēmām, ka es lūg�u pieklājības vizīti pie vēstnieka Vladimira Potjomkina, kas ilgāku laiku pārstāvēja savu valsti Francijā un tikai nesen bija stājies ārlietu tautas komisāra pirmā vietnieka amatā. Viņ� mani pieņēma. Zināju, ka vēstnieks par savu otro aicinājumu uzskata vēsturi un ka �ai jomā jau parādīju-

sies vairāki viņa raksti. Par to ierunājos tūlīt mūsu sarunas sākumā, pēc pirmajām pieklājības frāzēm. Mans �viltīgais� gājiens izrādījās pareizs, jo Potjomkins labprāt pakavējās pie ierosinātās tēmas un, starp citu, pastāstīja, ka kopā ar vairākiem pazīstamiem vēsturniekiem (minēdams ari profesoru un vēlāko akadēmiķi J. Tarlē) gatavojot pla�am lasītāju lokam domātu izdevumu par diplomātijas vēsturi no senajiem laikiem līdz mūsu dienam. Ja diplomāti un valstsvīri vēsturi ne tikai zinātu, bet ari izdarītu pareizus secinājumus, piebilda vēstnieks, attiecības starp tautām būtu citādas un nerastos daudzas konfliktsituācijas.

Lai tuvotos sava apmeklējuma īstajam mērķim, es atļāvos piezīmēt, ka Latvija kā maza valsts, manuprāt, ir -cvi�ķi ieinteresēta izvairīties no jebkādiem konfliktiem un uzskata, ka jebkuras domstarpības atrisināmas sarunu ceļā. Sai sakarībā īsumā izklāstīju sava Maskavas brauciena mērķi un grūtības nolīguma noslēg�anā. Lūdzu Potjomkinu, vai viņ� nevarētu palīdzēt panākt ārējās tirdzniecības resora elastīgāku pieeju apatīla jautājumā, ņemot vērā, ka pieprasītais daudzums Padomju Savienībai ir nenozīmīgs, bet mums � ļoti vajadzīgs. Man �ķita, ka komisārs drusku pasmaidīja, sapratis manas �pieklājības vizītes� īsto cēloni, un piezīmēja, ka �ādi jautājumi gan neietilpstot viņa kompetencē, ta�u viņ� par to parunā�ot ar kolēģi Mikojanu. Pateicies par manis pieņem�anu un solīto atbalstu (Potjomkins mani pārtrauca, uzsvērdams, ka neko noteiktu solīt nevarot), atvadījos.

Nezinu, vai tie�i viņ� bija ko darījis apatīta jautājumā, tomēr tās pa�as dienas vakarā (gatavojos uz Lielo teātri, lai noskatītos baletu �Bah�isarajas strūklaka�) piezvanīja ārējās tirdzniecības tautas komisāra sekretārs un paziņoja, ka viņa �efs pulksten astoņos gaidot sūtni un mani pie sevis. Toreiz Maskavā resoru vadītāji un atbildīgie ierēdņi pēc ilgāka pusdienas pārtraukuma bie�i vien strādāja līdz vēlam vakaram. Tā nu mums abiem ar sūtni no operas bija jāatsakās un jābrauc uz komisariātu.

Tautas komisārs A. Mikojans, neliela auguma, vēl pajauns cilvēks, straujām kustībām, piecēlās no rakstāmgalda un panācās mums pretim. Viņ� bez liekām frāzēm sāka runāt par lietas būtību. Apatītu, kas mūs interesējot, protams, varētu dot, bet lūdzot to uzskatīt kā draudzības �estu no Padomju Savienības puses, lai gan noskaņojums Latvijā pret tās austrumu kaimiņu varētu būt draudzīgāks. Tā kā Mikojans griezās tie�i pie manis, es turēju par

vajadzīgu atbildēt, ka ģeogrāfiskais stāvoklis un saimnieciskās intereses pa�as par sevi ir dabisks pamats mūsu cie�ajām attiecībām ar Padomju Savienību. Viņ� atbildēja: �Labi, cerēsim, ka nākotne apstiprinās jūsu vārdus, un uzskatīsim, ka �is jautājums ir nokārtots.� Saruna nebija ilgusi vairāk par ceturtdaļstundu, opera gan nokavēta, bet nākamajā dienā padomju delegācijas vadītājs paziņoja, ka ārējās tirdzniecības tautas komisārs devis piekri�anu apatīta pārdo�anai.

Atgriezies Rigā, atstāstīju sarunu ar Mikojanu. Saņēmu uzslavu par panākumiem apatīta lietā, bet ari it kā pa jokam izteiktu ironisku piezīmi, ka pie reizes es esot gandrīz noslēdzis draudzības līgumu ar Padomju Savienību. Manuprāt, tāds līgums nemaz nenāktu Latvijai par ļaunu, bet, zinādams �vadoņa� Ulmaņa tā laika skeptisko nostāju �ai jautājumā, atturējos atbildēt.

Tā 1938. gada martā ar Vācijas iestā�u �palīdzību� kļuvu par vienu no valsts t. s. atbildīgajiem darbiniekiem un ieņēmu Ārlietu ministrijā to pa�u kabinetu, kurā da�us gadus iepriek� biju sēdējis kā Rieftminodaļas vadītājs. Departamenta direktors tie�ām skanēja lepni, un jaunais postenis bija saistīts arī ar tik patīkamiem pienākumiem kā ārlietu ministra pavadī�anu viņa oficiālajos braucienos uz Somiju un Zviedriju, piedalī�anos kā Latvijas delegātam Tautu Savienības pilnsapulcē, iera�anos uz ārvalstu pārstāvniecību rīkotām brokastīm un dinejām u. tml. Tomēr arī tad, tāpat kā vienu pakāpi augstāk stāvo�ais ģenerālsekretārs, biju tikai Muntera rīkojumu izpildītājs. Neatceros, ka kādreiz ministrs svarīgos ārpolitikas jautājumos būtu apspriedies ar savu tuvāko vietnieku ģenerālsekretāru Tepferu (vēlāko sūtni Somijā) vai mani. �āda vienpersonīga lietu kārto�ana mani gan drusku pārsteidza, bet, uzskatīdams Munteru par visai apdāvinātu un veiklu cilvēku un zinādams viņa tuvās attiecības ar prezidentu, biju pārliecināts, ka Latvijas ārpolitika atrodas dro�ās rokās un virzās pa pareizo ceļu.

Ar Munteru iepazinos 1920. gadā, būdams sekretāra palīgs Ārlietu ministrijas Preses nodaļā, kur viņ� kādu dienu ieradās karavīra frencī bez zīmotnēm. Runāja, ka �is jaunais cilvēks (viņ� bija tikai da�us gadus vecāks par mani) esot kādas jauktas Rīgas vācu�igauņu ģime-

nes atvase. Preses nodaļas vadītājs Bilmanis viņu pieņēma par igauņu preses referentu. Jaunais kolēģis runāja latviski diezgan teko�i, ar nelielu vācu akcentu, bet viņa tulkojumus no igauņu valodas man gan ilgāku laiku nācās labot, jo tie atgādināja ar sve�valodas vārdnīcas palīdzību sastādītus skolnieka tekstus. Jāsaka, ka Mun-ters latvie�u valodu, ari rakstiski, apguva tomēr samērā ātri, bez tam runaja labi angliski un prata arī drusku franciski. Viņ� atsāka un pabeidza studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un vispār izrādījās par spējīgu un centīgu darbinieku. Viņu laikam par noderīgu bija atzinis sūtnis Kārlis Zariņ�⁹⁶, vēlākais butaforiskais latvju tautas �augstākais pārstāvis visā brīvajā pasaulē�. Kad es 1925. gadā atgriezos no Parīzes, Munters bija jau pilntiesīgs sekretārs pie A. Bīlmaņa, bet drīz kļuva par Baltijas valstu nodaļas vadītāju, tajā pa�ā laikā strādādams kā sekretārs Ulmaņa vadītajā saimniecisko līgumu komisijā. Novērtējis sava sekretāra spējas, Ulmanis Munteru atbalstīja arī turpmāk un veicināja viņa ātro un spīdo�o karjeru. Ja Munters savās �Pārdomās� apgalvo, ka Ulmanis viņam uzticējās, tad tas, bez �aubām, taisnība, bet manī pamazām nostiprinājās pārliecība, ka ārlietu ministra ietekme uz prezidentu ne arvien bija vērtējama pozitīvi.

Sevi�ķi spilgti las izpaudās mūsu attiecībās ar sabiedroto Igauniju. Jau divdesmito gadu beigās Munters kā Baltijas valstu nodaļas vadītājs par mūsu ziemeļu kaimiņiem, ar kuriem viņam tai laikā nācās vest diezgan sare�ģītas saimnieciska rakstura sarunas, bie�i izteicās ironiskā tonī, starp cilu apgalvodams, ka igauņi cen�oties pārspīlēt Latvijai sniegto palīdzību Bermonta uzbrukuma atvairī�anā. Tagad, pēc desmit gadiem, man likās savādi, ka antipātija pret lautu, kuras asinis ritēja arī viņa dzīslās, bija vēl pieņēmusies. Stāvokli nebija pratis uzlabot arī sūtnis Edg. Krieviņ�, kas da�us gadus (Hugo Celmiņa Berlīnes trimdas laikā) Latviju pārstāvēja Tallinā un tur bija uzstājies, kā vēlāk dzirdēju no igauņu draugiem, �lielvalsts vēstnieka� lomā. Kad 1933. gadā Igaunija lika saprast, ka tā apsveiktu sabiedrotās Latvijas prezidenta atbildes vizīti (Igaunijas prezidents Jāksons kādreiz bija oficiāli viesojies Latvijā), Munters prata Ulmani noskaņot pret �o ierosinājumu un atbildēja, ka mūsū prezidents valsts teritoriju vispār neatstājot. Sai sakarībā es laikam pirmo reizi atļāvos savam �efam izteikt �aubas par tādas politikas pareizību. Arī ar kolēģi

Selteru attiecības bija tik �sirsnīgas�, ka reiz, kad Igaunijas ārlietu ministrs lidoja caur Rigu, viņu apsveikt valdības vārdā Munlers uzdeva man un pats aizbildinājās ar nepiecie�amību piedalīties Ministru kabineta sēdē. Mūsu kaimiņi uz �īm �laipnībām� attiecīgi atbildēja. Igauņu presē sāka parādīties pret Latvijas ārlietu ministru vērsti raksti, kuru tonis kļuva arvien asāks, netrūka pat rupju un apvainojo�u karikatūru. Noskaidrot �ī starp sabiedrotiem neparastā savstarpējā naida � citādi �īs attiecības nosaukt vairs nevarēja � īstos iemeslus man neizdevās. 1939. gada vasarā pēc sarunām par kādu saimnieciska rakstura vieno�anos Tallinas restorānā divatā brokastoju ar Igaunijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktoru Smitu. Izmantoju gadījumu, lai savu kolēģi lūgtu man atklāti pateikt visu patiesību. Smits pēc zināmas vilcinā�anās atzinās, ka igauņu valdība un sabiedrība Munteram tie�ām neuzticoties, bet negribēja to tuvāk motivēt. Diplomātiskais takts man toreiz neatļāva pastāvēt uz skaidrāku atbildi, bet mājās pārbraucu ar smagu sirdi un pat baidījos �o sarunu kādam atstāstīt, lai nerastos aizdomas par intriģē�anu pret Ulmaņa mīluli.

To, ka Munters nebija populārs valdo�ajās aprindās, zināju jau sen. Ģenerālis Balodis, ar kuru kop� 1935. gada, kad viņ� apprecējās ar manas sievas jaunības draudzeni, biju sirsnīgās attiecībās (cik to atļāva gadu un ieņemamā stāvokļa starpība), man stāstīja, ka viņ� un da�i citi Ministru kabineta locekļi bija cēlu�i nopietnus iebildumus pret Ulmaņa nodomu nozīmēt Munteru ārlietu ministra postenī. Ministru kabineta sēdēs Munters izturoties iedomīgi un bie�i iejaucoties citu resoru kompetencē, arvien iegūstot pa�a prezidenta atbalstu. �Augstākā latvie�u sabiedrība� Munteru necienīja, uzskatot viņu par sve�tautieti un gandrīz vai par Vācijas aģentu. Kādu �Jaunākajās Ziņās� ievietotu rakstu par �Muntēnu� mājām Kurzemē, kur it kā esot karājies ārlietu ministra �ūpulis, uzņēma ar atklātu ņirgā�anos. Jaunu sa�utumu izsauca ziņa, ka Latvijas vācie�u aizbraucēju sarakstā (sakarā ar 1939. gada oktobra repatriācijas līgumu) figurējot Muntcra māte un māsa. Tai pa�ā laikā vietējie viņa tautie�i Munteru uzskatīja par renegātu, kas pārdevies latvie�iem, un piesūtīja viņam tie�i � un kopijās arī ministrijas darbiniekiem � lamu un draudu vēstules. Rīgas diplomātiskais korpuss aiz mana �efa muguras smīnēja par viņa (arī mums, latvie�iem, nesaprotamo) laulību ar kādu Rīgas advokāta �ķirteni, kas gan bija iz-

glītota, bet neizcēlās ar sevi�ķu �armu un ar savu ekscentrisko uzve�anos bie�i �okēja sūtņu dainas. Es ne�aubos, ka Muntcrs no visa tā iek�ēji cieta un ka �is daudzu apskaustais un tie�ām talantīgais cilvēks nebija laimīgs.

Nevaru īsti pateikt, kādēļ manās attiecībās ar Munteru pakāpeniski radās vēsums un it kā savstarpēja neuzticība. Varbūt viņ� bija uzzinājis par manu sarunu ar Smitu Tallinā, lai gan es nevienam par to nebiju bildis ne vārda. Atļāvos gan paironizēt par Ulmaņa ierosināto uzvārdu latvisko�anu un uz jautājumu, kādēļ arī es to nedarot, atbildēju, ka sāk�u par to domāt tad, kad prezidenta kungs bus radījis priek�zīmi, un ka arī mana �efa uzvārds neskan pārāk latviski. Galvenais iemesls bija laikam tomēr meklējams manās attiecībās ar ģenerāli Balodi, ar kuru privāti tikāmies diezgan bie�i un �etratā ar mūsu dzīvesbiedrēm devāmies izbraukumos pa Latviju. Balodis sarunās ar mani neslēpa savu augo�o neapmierinātību ar Ulmaņa diktatorisko izturē�anos Ministru kabineta sēdēs un runāja ari par nepiecie�amību beidzot ķerties pie solītās konstitūcijas izstrādā�anas. Es �ādās runās saskatīju vienīgi 15. maija apvērsuma līdzdalībnieka aizskarto patmīlību un nevarēju iedomāties, ka �ādu projektu tie�ām gatavo iesnieg�anai Ministru kabinetam. To, ko dzirdēju no Balo�a, es gan nevienam nestāstīju, bet �aubos, vai tikpat uzmanīgi bija ģenerāļa draugi un paziņas, no kuriem viņ� dro�i vien ari neslēpa savus uzskatus. Es pat nenojautu, ka bie�ās tik�anās ar kara ministru varēja izsaukt aizdomas par piedalī�anos kādā pret �vadoni� vērstā opozīcijas grupā. Tie�i otrādi � da�ās aprindās klīda baumas, ka es esot Ulmaņa ielikts pie ģenerāļa ka �novērotājs�. Laikam gan man vajadzēja saprast, ka graudiņam starp diviem dzirnakmeņiem (Ulmani un Balodi) draud briesmas tikt samaltam.

Pierādījumus par manu piederību pie kādas �pretvado-niskās� grupas gan neatrada, bet nebija noslēpums ne ģenerāļa, ne mana pretvāciskā noskaņa, jo vairāk tādēļ, ka izteicu �aubas par 1939. gada vasarā ar Vāciju noslēgtā neuzbruk�anas līguma praktisko nozīmi un Ministru kabinetā Balodis bija izteicies tādā pa�a garā. Tādēļ toreizējā situācijā laikam atrada par pareizu mani pēc iespējas attālināt no darba Ārlietu ministrijā, tāpat kā savā laikā Celmiņu mani nolēma izsūtīt �godpilnā trimdā�. 1939. gada oktobrī pēc Berlīnes pieprasījuma mēs parakstījām t. s. Latvijas vācie�u repatriācijas līgumu un no vācu puses noorganizēja akciju sabiedrību UTAG no-

rēķinu kārto�anai par izceļotāju atstāto mantu. Ministru kabinets mani iecēla par attiecīgās Latvijas organizācijas Tieslietu ministrijas Vācu izceļotāju īpa�umu likvidācijas pārvaldes priek�nieku ar ievērojamu algas paaugstinājumu. Ar Muntoru gan norunāju, ka turpinā�u arī savu darbu Ārlietu ministrijā � formāli no tā nebiju atbrīvots �, bet praktiski es no mūsu ārpolitikas jautājumu kārto�anas tiku pilnīgi izstumts.

Kā jau iepriek� atzīmēju, Latvijas valdība 1939. gada oktobri pēc Berlīnes pieprasījuma lielā steigā sagatavoja un parakstīja tā saucamo vācie�u repatriācijas nolīgumu, kas vācu tautības Latvijas pilsoņiem deva tiesības izceļot uz Vāciju, saņemot atlīdzību par Latvija paliku�ajiem īpa�umiem un vērtībām. No vācu puses norēķinus par atstāto mantu kārtoja �im nolūkam radi tā akciju sabiedrība UTAG (Umsiedlungs Treuhand Aktiengesellschaft), bet kā attiecīgu Latvijas orgānu pie Tieslietu ministrijas nodibināja Vācu izceļotāju atstāto īpa�umu likvidācijas pārvaldi. Par �is iestādes priek�nieku Ministru kabineis iecēla mani, neatbrīvojot no Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktora amata. No apmēram G2 tūksto�iem Latvijā dzīvojo�o vācie�u līdz 1939. gada beigām aizbrauca pāri par 45 tūksto�iem (vairums tika nometināts Vācijas okupētajā Polijā). Repatriantu atstāto īpa�umu vērtība pārsniedza, kā vēlāk noskaidrojās, 90 miljonus latu, tātad toreizējiem apstākļiem diezgan ievērojamu summu.

UTAGu vadīja no Berlīnes atsūtītais valstsvācietis DiI-fers, un �ajā akciju sabiedrībā, ja nemaldos, strādāja ap 100 cilvēku. Mana �likvidācijas pārvalde� turpretim mitinājās Tieslietu ministrijas nama divās nelielās istabiņās, un tajā bez manis darbojās vēl tikai pa pārstāvim no Tieslietu un Finansu ministrijas un viena ma�īnrakstītāja. Tiesa, ar �ādu ��tatu� man pilnīgi pietika, jo vismaz 90 procentus no �likvidācijas pārvaldei� paredzētā darba un visus mantiska rakstura darījumus no mūsu puses kārtoja Kredītbankas direktors Andrejs Bērziņ�, braukdams �ai nolūka pat vairākkārt uz Berlīni. Sabiedrībā klīda baumas, ka Bērziņ� neesot skops repatriantu īpa�umu vērtību un līdz ar to Vācijai izmaksājamo summu noteik�anā un ka vācie�i par �ādu �pretimnāk�anu� viņam

un varbūt vēl kādam augstākam vīram nepaliekot parādā pateicību. Nezinu, cik �ajās baumās bija patiesības, bet to, ka Kredītbankas direktors naudas lietās, ja tās neskāra pa�a maku, nebija sīkumains, raksturo kaut vai �āds gadījums. Kad ārlietu ministram Munteram reiz biju izteicis izbrīnu, ka visas svarīgākās sarunas un finansiālas dabas darījumi ar vācie�iem notiek, apejot �likvidācijas pārvaldi�, pēk�ņi tiku divreiz pieaicināts Kredītbankas padomes sēdēs, kurās, cik atceros, pārrunāja da�u vācie�iem piederēju�o fabriku pārņem�anas noteikumus. Par �o �darbu�, kas ikreiz turpinājās ne vairāk par stundu, kā atlīdzību saņēmu 400 (!) latus. Bet finansiālos darījumus ar UTAGu un braucienus uz Berlīni Bērziņ� tomēr turpināja bez manas līdzdalības un ziņas.

Un likvidācijas pārvalde? Man atlika tikai saskaņot ar vācie�iem sarakstus par repatriantiem piederēju�iem lauku īpa�umiem, arī �ai jomā neskarot jautājumu par izmaksājamo atlīdzību (to kārtoja vai nu tas pats Bērziņ�, vai Zemkopības un Finansu ministrija). Tādēļ man bija pietiekami laika, lai no juridiskā viedokļa nopietni pārbaudītu repatriācijas līgumu tekstus, uzmanīgi salīdzinātu to latvie�u un vācu redakcijas. Un te radās �aubas par vairāku pantu formulējumu, kas neizslēdza mums neizdevīgu interpretāciju. Nolīguma redaktori no vienas puses biju�i Munters un kāds Tieslietu ministrijas juriskonsults, bet es tekstu saņēmu jau gatavā veidā un tajā atradu neskaidrības. Kad norādīju uz tām Munteram, viņ� teica, ka �o no abām pusēm parakstīto aktu grozīt vairs nevarot, bet lai es savas piezīmes iesniedzu rakstiski � viņ� ar tām iepazīstinā�ot Ulmani un pie sarunām ar UTAGu tas ņem�ot vērā. Sai lietā iesniedzu ārlietu ministram vairākus memorandus, bet, vai tiem bijusi kāda praktiska nozīme, nezinu.

Manas attiecības ar UTAGa vadību, tai skaitā ar Dilfeni (kas 1911. gadā ar vācu okupantiem esot Latvijā atgriezies SS virsnieka formas tērpā), bija ārēji korektas � vācu kungiem par valsts naudu Romas viesnīcā es pat sarīkoju glaunas brokastis, par kurām tie revan�ējās līdzīgā veidā. Viņi tomēr zināja, ka 1938. gadā pēc vācu valdības pieprasījuma es biju spiests atstāt Latvijas sūtniecības padomnieka posteni Berlīnē, un ne�aubījās par manu pretvācisko nostāju, redzēja, kāda maznozīmīga loma repatriācijas nolīguma materiālās puses realizē�anā bija manis vadītajai iestādei. Esmu pārliecināts, ka Dilfers un viņa draugi man aiz muguras smaidīja par �o dīvaino

�pārvaldi� un priecājās par Latvijas valdības rīcību, kas pa�u svarīgāko, t. i., atlīdzības jautājuma kārto�anu, bija uzticējusi nevis �im nolūkam radītajai iestādei, bet veiklākām personām. Savu izbrīnu par �ādu kārtību sarunā ar mani neslēpa arī tieslietu ministrs Apsitis, kura pārziņā pēc repatriācijas nolīguma atradās �likvidācijas pārvalde�. Viņ� vispār netika informēts un no �o lietu kārto�anas bija pilnīgi atstumts.

Ar radu�os stāvokli īstenībā varēju būt apmierināts: laba alga (gandrīz divtik liela kā departamenta direktoram), maz pienākumu un praktiski nekādas atbildības. Man atlika arī pietiekami laika, lai turpinātu strādāt Ārlietu ministrijā, kur joprojām skaitījos par Politiskā departamenta direktoru. Sākumā ik dienas ierados savā kabinetā Valdemāra ielā, lai iepazītos ar ienāku�o pastu un teko�ajām lietām. Tomēr drīz manīju, ka manu cen�anos palikt kontaktā ar iestādi, kurā biju darbojies 20 gadus (par �āda kontakta turpinā�anu, pārņemot 1939. gada oktobri likvidācijas pārvaldi, biju vienojies ar Munteru), uzskatīja ne tikai par lieku, bet pat par nevēlamu. Neviens svarīgs dokuments vairs nenonāca manās rokās, netiku informēts par tik nopietniem notikumiem kā Baltijas valstu pārstāvju konferences 1939. gada decembri un 1940. gada martā vai par t. s. �ārkārtējām pilnvarām� sūtnim Londonā Zariņam 1940. gada 17. maijā. Man pat radās iespaids, ka no manis �o to slēpa. No nesen ieceltā Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Nuk�as uzzināju, ka arī viņu bie�i vien nostādot notiku�u faktu priek�ā un nekonsultējot principiālos ārpolitikas jautājumos, bet viņ� � tipisks flegmātiķis � par to �ķita pat priecīgs. Joprojām gan saņēmu ielūgumus uz valsts svētku dienās rīkotajiem svinīgajiem aktiem un pieņem�anām, bet stāvokļa nenoteiktība kļuva arvien nepatīkamāka, un 1940. gada sākumā man par �o jautājumu bija nopietna saruna ar Munteru. Teicu viņam, ka gribētu atgriezties savā biju�ajā darbā vai arī pieņemt piemērotu diplomātisku posteni ārzemēs, bet �likvidācijas pārvaldes� priek�nieka pienākumus gribētu nodot citam. Munters apgalvoja, ka �is jautājums nokārto�oties itin drīz pats no sevis, jo izceļotāju īpa�umu likvidē�ana turpinā�oties vairs tikai apmēram pusgadu. Tādēļ, pēc viņa domām, nebūtu lietderīgi tagad izdarīt manis ierosināto pārkārto�anu. �Vadonis� ar manu darbību (pareizāk būtu bijis teikt � ar bezdarbību) esot ļoti apmierināts un iepazinies arī ar maniem memorandiem repatriācijas nolīguma interpretācijas lielā. Kad drīz pēc �īs sarunas jautāju, ģenerālim Balodim, vai nolīguma realizē�anas gaita tiek pārrunāta Ministru kabinetā, viņ� tikai pasmīnēja un teica: �Tādas lietas tagad bez pa�a Kārļa kārto tikai Munters un Kredītbērziņ�.� Vēlāk sapratu, ka ģenerāļa attiecības ar Ulmani tad bija jau sasniegu�as kritisku stadiju, kas, kā zināms, beidzās ar �tīrī�anu� valdībā.

.

Gribētu pieskarties Balo�a nostājai ārpolitikas jautājumos, lai gan nedomāju, ka tie bija galvenais cēlonis abu lielo kungu nesaskaņām. Pilnīgi noteikti varu atspēkot �ad tad vēl dzirdamo apgalvojumu, ka ģenerālis esot bijis vācu draugs un pat Hitlera agresīvās politikas aizstāvis. Jau �i vīra biogrāfija izslēdz tādu varbūtību. Beidzis Viļņas karaskolu, Balodis kā Krievijas armijas virsnieks cīnījās krievu�japāņu karā, bet pirmā pasaules kara laikā Austrumprūsijā piedalījās krievu armijas kaujās ar vācie�iem. Viņ� tikpat kā neprata vācu valodu un Latvijas vācie�us (ar nelieliem izņēmumiem) uzskatīja par latvju tautai nedraudzīgu elementu. Kad 1936. gadā Ulmanis gatavojās Munteru iecelt par ārlietu ministru, Balodis tam pretojās � atceros, ar kādu sa�utumu viņ� man stāstīja par prezidenta nodomu Latvijas ārpolitikas vadītāja amatā iecelt vācieti. Sevi�ķi spilgti viņa pret-vācu nostāja izpaudās kādā sarunā ar Marģeru Skuje-nieku manā klātbūtnē Ķerneru viesnīcas parkā 1939. gada vasarā, da�as nedēļas pirms Vācijas uzbrukuma Polijai (Skujenieks jau pirms kāda gada bija aizgājis no Ulmaņa kabineta un atkal uzņēmies Valsts statistiskās pārvaldes vadību). Mēs trijatā vairākas stundas staigājām pa parku, pārrunājot saspīlēto stāvokli Eiropā un Latvijas kā valsts varbūtējo nākotni. Maskavā bija sāku�ās PSRS, Anglijas un Francijas sarunas, par kuru gaitu mēs netikām informēti. Latvija un Igaunija bija pirms da�iem mēne�iem noslēgu�as ar Vāciju neuzbruk�anas līgumu un drīz pēc tam publicēju�as deklarāciju, ka �patstāvīgi gādās par savu neatkarību un ievēros stingru neitralitāti�. Tādējādi tagad mūsu kādreizējā �Rietumu orientācija� un sapņi par Baltijas jūras valstu �Lielo anlanti� bija aizvietoti ar �neitralitāti�, kā to lepni atzīmēja prese, bet kas patiesība nozīmēja, ka esam paliku�i vieni. Pēc Skujenieka domām, mūsu valsts patstāvību pagaidām zināmā mērā garantējot tas apstāklis, ka abu lielo kaimiņu � Padomju

Savienības un Vācijas � starpā valda saspringums un ka tādēj tās ir ieinteresētas Baltijas valstu eksistencē. Es, kas lielākoties biju tikai ieinteresēts klausītājs, tad atļāvos jautāt, vai tomēr nebūtu gudri ar vienu no �iem lielajiem kaimiņiem savlaicīgi nodibināt cie�ākus sakarus, lai gadījumā, ja attiecības starp Maskavu un Berlīni kādreiz mainītos, mēs nesēdētu pie galīgi sasistas bļodas. Skujenieks atzina, ka par to varbūt patie�ām derētu padomāt, bet pareiza izvēle būtu ļoti grūta, nezinot, kur� virziens � rietumi vai austrumi � būtu pieņemamāks. Pret �o domu ģenerālis ' neparasti asā formā iebilda: ja vispār domāt par manis izteikto variantu valsts dro�ības garantē�anai, nekādā ziņā nedrīkstētu izvēlēties Vāciju. Neuzbruk�anas līgumu ar mums tā gan esot parakstījusi, bet visa pasaule zina, cik vērti Hitlera solījumi. Latvju tauta nekad neesot jutusi simpātijas pret vācie�iem, tā neesot aizmirsusi baronu laikus un nepieļau�ot to atgrie�anos. Domu apmaiņa par to, kas pa�laik būtu darāms, turpinājās vēl visai ilgi, nenovedot pie kāda noteikta slēdziena.

Pēc tik daudziem gadiem nevaru, protams, galvot, ka esmu �o sarunas daļu atstāstījis burtiski precīzi, bet pa�u būtiskāko un ģenerāļa noteikti pretvācisko nostāju, domāju, esmu izteicis pareizi. Tādēļ �ēl, ka cilvēki, kas Balodi tuvāk nepazina vai ir ietekmēti, viņu joprojām uzskata par vācu orientācijas piekritēju, kāds viņ� nekad nav bijis.

1940. gada agrā pavasarī ģenerālis nopietni saslima (�ķiet, ar infarktu) un vairāk nekā mēnesi nogulēja savā dzīvoklī Rīgā, kur es viņu bie�i apmeklēju. Pārkāpjot ārstu noliegumu, ģenerālis lasīja avīzes un vispār dzīvi interesējās par visiem jaunumiem. Viņ�, starp citu, vairākkārt apjautājās, kā uzvedoties Latvijā internētie poļu karavīri. Pēc izveseļo�anās Balodis atgriezās darbā, bet jau drīz sekoja viņa �pensionē�ana�, kas man un daudziem citiem bija negaidīta. �aubos, vai tās tie�ais iemesls būtu bijis kāds ar ģenerāļa ziņu sastādīts un aiz pārpratuma Ulmaņa rokās nokļuvis konstitūcijas projekts, kā to apgalvo akadēmiķis vēsturnieks Aleksandrs Drīzulis savā grāmatā �Latvija fa�isma jūgā�. Balodis gan bie�i runāja (un dro�i vien ne tikai ar mani) par nepiecie�amību izbeigt Ulmaņa vienvaldību un atgriezties pie konstitucionālas kārtības, bet es nedomāju, ka viņ� būtu gatavojis tādu atklātu sacel�anos pret �vadoni�. Ulmanis, kuram Balo�a kritiskā noskaņa un viņa ķecerīgās runas nebija noslēpums, varbūt tomēr baidījās no visai populārā 1934. gada apvērsuma līdzdalībnieka, nebija pārliecināts nar armijas nostāju varbūtēja konflikta gadījumā un gribēja tās priek�galā redzēt pilnīgi paklausīgu un dro�u cilvēku. Katrā ziņā attiecības abu valstsvīru starpā bija kjuvu�as tik saspīlētas, ka tāds stāvoklis ilgi turpināties nevarēja, � kaut kam bija jānotiek. Un kādu vakaru, uzaicinājis mūs pie sevis, ģenerālis satraukts pastāstīja, ka prezidents esot viņam licis priek�ā aiziet no kara resora vadības, paturot tikai nenozīmīgo ministru prezidenta biedra posteni, un pat ieteicis uz kādu laiku izbraukt uz ārzemēm, solīdamies �ādu braucienu finansēt. Ģenerālis �o priek�likumu esot kategoriski noraidījis, atbildot Ulmanim, ka viņam neesot tiesības lauzt 15. maijā doto sadarbības solījumu. Neslēpu savu sa�utumu par notiku�o un jautāju, vai ģenerālim no savas puses nevajadzētu kaut ko uzsākt, lai �vadoni� iebaidītu, piemēram, steidzīgi izsaukt divīziju komandierus uz apspriedi Rīgā. Balodis atbildēja, ka tāda rīcība varētu novest pie pilsoņu kara, kas pa�reizējos apstākļos Latvijai būtu visļaunākais. (Vēlāk gan dzirdēju, ka kāda virsnieku grupa esot ģenerālim likusi priek�ā Ulmani un da�us viņa draugus arestēt un pa�am uzņemties valsts vadību.) Baidījos �o bīstamo sarunu turpināt, un tā nu mēs uztraukti gaidījām lietu tālāko norisi. Jau pēc da�ām dienām avīzēs bija ievietots valdības paziņojums, ka ģenerālis Balodis atbrīvots no ministru prezidenta biedra un kara ministra amatiem (neatceros, ar ko �is lēmums bija motivēts), atstājot viņam par agrākajiem nopelniem valsts automa�īnu un arī turpmāk sedzot izdevumus par �ofera algu un benzīnu. Ģenerālis to uzņēma negaidīti mierīgi, arī abi mani toreizējie �efi (Munters un Apsitis) izvairījās runāt par notiku�o. No Ulmaņa valdības locekļiem atklāti ar Balodi solidarizējās vienīgi satiksmes ministrs Einbergs, aiziedams no sava resora un kļūdams, ja nemaldos, par VEF direktoru. Mans stāvoklis visiem zināmo personīgo attiecību dēļ ar cietu�o bija visai delikāts, tāpēc sabiedrībā atturējos no jebkādiem komentāriem. Tāda izturē�anās nebija visai varonīga, bet ģenerālis to saprata un atzina par pareizu, jo vairāk tādēļ, ka par kādu �ai sakarībā sastādīta protesta vai uzsaukuma izplatī�anu da�as personas nonāca politiskajā pārvaldē Alberta ielā.

Tuvojās vasara, un Balo�i uzaicināja mani un ģimeni pie sevis ģenerāļa vasarnīcā Lielupē. Nolēmām ielūgumu pieņemt, lai nerastos iespaids, ka mēs (kā to tad darīja citi) vairāmies tikties ar ne�ēlastībā kritu�o valstsvīru. Arī sava turpmākā darbalauka galīgo noskaidro�anu domāju atlikt līdz rudenim, ticot, ka līdz oktobrim vācu izceļotāju mantu likvidācija un attiecīgie norēķini tie�ām būs pabeigti. Taisījos iet atvaļinājumā, bet saņēmu no Muntera uzdevumu prezidenta vārdā (to toreiz sāka praktizēt) apsveikt divu Valmieras vidusskolu absolventus. Izlaiduma akti notika 16. jūnijā, un, kad vēlu vakarā atgriezos Rīgā, bija jau sāku�ies 1940. gada vēsturiskie pārkārtojumi mūsu valsts un tautas dzīvē.

To nedēļu notikumi ir vispār zināmi, tādēļ gribu tikai atstāstīt da�as sarunas, kas raksturo valdības aprindās un vienā sabiedrības daļā toreiz vēl pastāvo�os uzskatus un plānus. Uzzinājis no 17. jūnija rīta avīzēm Maskavas prasību Latvijā ielaist Sarkanās Armijas papildu vienības un pārskatīt savu Padomju Savienībai nedraudzīgo ārpolitiku, centos vispirms sastapt Apsīti un Munteru. Abi atradās, kā man teica, apspriedē pie prezidenta. Aizbraucu uz Jūrmalu. Balodis man pastāstīja, ka iepriek�ējā, 16. jūnija, vakarā esot notikusi ārkārtēja Ministru kabineta sēde, uz kuru arī viņ� bijis aicināts, bet atteicies braukt, �nebūdams vairs valdības loceklis�. 18. jūnijā man beidzot notika saruna ar tieslietu ministru, ko atradu nospiestā garastāvoklī. Uz jautājumu, vai kaut kas jau zināms par jaunā kabineta sastāvu, Apsilis atbildēja, ka galīgas skaidrības vēl neesot, bet viņam pa�am noteikti bū�ot jāaiziet, turpretim mans �efs laikam palik�ot ārlietu ministra amatā. Kad izteicu �aubas, norādot uz Padomju valdības pārmetumiem, Apsitis �piekāpās�; ja varbūt arī ne par ministru, tomēr Munters vismaz turpinā�ot darboties kā valsts prezidenta padomdevējs ārpolitikas jautājumos. Bet jau pēc da�ām dienām, kad kļuva zināms prof. Kirhen�teina valdības sastāvs, redzējām, ka neviens no Apsī�a minētajiem variantiem nebija pieņemts. Vēlāk, kad publicēja likumu par Tautas saeimas vēlē�anām, da�ās aprindās uzausa cerība atgriezties pie kādreizējās daudzpartiju sistēmas. Notika pat sarunas par �liberālu pilsoņu grupas� sarakstu ar dzejnieku Ali Ķēniņu kā pirmo kandidātu.

Klausījos visos �ajos prātojumos un runās, bet mani turpināja nodarbināt jautājums, kas notiks ar �likvidāci-

jas pārvaldi�. Arī jaunieceltais tieslietu ministrs Pabērzs nezināja, kā �is jautājums nokārtosies. Ar UTAGu nekādus sakarus neuzturēju, bet prof. Kirhen�teinu, kas bija uzņēmies arī ārlietu ministra pienākumus, �ajā straujajā pārkārtojumu laikā neuzskatīju par iespējamu apgrūtināt. Tādē| sastādīju pla�u memorandu par repatriācijas līgumu un par izceļotāju īpa�umu likvidācijas līdz�inējo gaitu un iesniedzu to tieslietu ministram cerībā paātrināt lietas nokārto�anu. Tomēr tikai augustā, pēc Latvijas PSR uzņem�anas padomju republiku saimē, saņēmu rīkojumu ar visu pārvaldes arhīvu pārcelties uz Finansu tautas komisariātu, kur mani ieskaitīja likvidācijas nodaļā par vecāko inspektoru. Nodaļas vadītājs bija agrāk iznāku�ā laikraksta �Sociāldemokrāts� līdzstrādnieks Cielavs. Starp mums nodibinājās lieti�ķas darba attiecības.

1941. gada sākumā saskaņā ar PSRS un Vācijas vieno�anos notika vēl otra repatriācija. Izceļotāju �oreiz bija ievērojami mazāk nekā 1939. gada rudenī, un bez vācu tautības pilsoņiem aizbrauca arī kāds skaits latvie�u, kas negribēja samierināties ar notiku�ajām pārmaiņām. Likvidācijas nodaļai �ai sakarībā darba apjoms tikpat kā nepieauga � acīmredzot vairums tagadējo �repatriantu� nekādas lielās vērtības neatstāja, bet iedzīves priek�metus vai nu likvidēja pa�i, vai ņēma līdzi.

PAR AUTORU

Vilhelms Munters (1898�1967) dzimis Rīgā tirgotāja ģimenē, beidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. No 1920. gada bija da�ādos atbildīgos amatos bur�uāziskās Latvijas Ārlietu ministrijas dienestā, 1936. gadā iecelts par ārlietu ministru. No 1935. gada līdz 1939. gadam bija bur�uāziskās Latvijas delegācijas vadītājs Tautu Savienības pilnsapulcēs, bet 1938. gada bija Tautu Savienības Padomes 101. sesijas priek�sēdētājs. Miris Rīgā.

1962. gada Rīgā V. Munters sarakstīja grāmatu �Pārdomas�, kas tika izdota nākamaj i gadā. Tagad sniedzam fragmentus no �ī pla�ā apcerējuma.

1959. gada rudenī gandrīz pēc 20 gadu ilgas prombūtnes es atgriezos Rīgā, kur esmu dzimis un pavadījis visu savu mū�u, ja neskaita trīs gadu periodu no 1915. līdz 1918. gadam. Sājos gados es, sākumā būdams evakuētā Rīgas Politehniskā institūta students, dzīvoju Maskavā, vēlāk, kļuvis par karaskolas junkuru un pēc Oktobra revolūcijas � par rūpnīcas �Treugoļņik� eļļotāju, � Petrogradā.

Vēlāk es atsāku studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, ko beidzu 1925. gadā. Vienlaikus kop�

1920. gada strādāju Latvijas Ārlietu ministrijā, sākumā uzskatot �o darbu tikai par pagaidu iztikas līdzekļu avotu. Ta�u pēc universitātes beig�anas es paliku tai pa�ā resorā, ko biju paspējis iemīlēt un kur nostrādāju 20 gadus, sākumā ieņemdams nodaļas vadītāja, pēc tam departamenta direktora un ģenerālsekretāra amatu.

1936. gadā K. Ulmanis, kļuvis par Latvijas Republikas prezidentu, iecēla mani ārlietu ministra amatā. Ar Ulmani biju pazīstams kop� 1924. gada, kad viņam tika uzdots vadīt Latvijas delegāciju ar Igauniju noslēgtās muitas līnijas realizē�anai. Vēlāk to pārveidoja par saimniecisko līgumu komisiju. Mani iecēla par �īs delegācijas sekretāru, un vairāk nekā 10 gadus es strādāju cie�ā kontaktā ar K. Ulmani.

1934. gada 15. maijā Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Līdz 1936. gadam viņ�, tāpat kā agrāk, ieņēma ministru prezidenta amatu, paturot savās rokās arī ārlietu ministra portfeli. Es tai laikā biju AM ģenerālsekretārs, un, tā kā Ulmanis man uzticējās, es faktiski vadīju visu ministrijas darbu. Kļuvis par ārlietu ministru, es �ai amatā nostrādāju līdz 1940. gada jūnijam, kad toreizējā Latvijas valdība nolika savas pilnvaras. Nedaudz vēlāk Latvija iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienība.

Kopā ar sievu un bērniem mani izsūtīja uz Voroņe�u. Tur es nostrādāju apmēram vienu gadu sve�valodu skolotāju institūtā, bet 1941. gada 26. jūnijā mani apcietināja, un es pavadīju da�ādos cietumos vairāk nekā 13 gadu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī manu dzīvesbiedri.

Ja tagad, pēc 20 gadiem, atgādinu �os notikumus, tad tikai tāpēc, ka gribu, lai lasītāji saprastu, ka mēs � mana dzīvesbiedre un es � pārdzīvojām daudz bēdu un ka man bija iespēja, tiesa, to gan nebiju izvēlējies labprātīgi, trīspadsmit gadus pārdomāt un pārdomāt ar slimīgu intensitāti bezgala daudz jautājumu, kas attiecās ne tikai uz �auriem personiskiem pārdzīvojumiem, bet daudz lielākā mērā uz manas tautas, Baltijas tautu un to kaimiņu likteni, Eiropas politiku, vecās pasaules pagātni un nākotni, uz nākamo, jauno laikmetu.

Kad 1954. gadā mūs pirms termiņa atbrīvoja no Berijas laika cilvēku piespriestā 25 gadu ieslodzījuma, liktenis mus aizveda senajā pilsētā Vladimirā pie Kļazmas. Tai laikā mums vēl nebija tiesību atgriezties dzimtajā Latvijā, un mums vajadzēja iekārtoties darbā un sākt dzīvi no jauna pilnīgi nepazīstamā pilsētā.

�eit būtu nevietā sīkāk pakavēties pie mūsu piecu gadu ilgās dzīves Vladimirā. īsi pateik�u, ka strādāju par tulkotāju visiem pazīstamajā Vladimiras traktoru rūpnīcā, bet mana dzīvesbiedre bija klavieru skolotāja bērnu mūzikas skolā un vadīja rūpnīcas �Avtopribor� māksliniecisko pa�darbību un pēdējā laikā � pa�darbnieku solistu grupu iai pa�ā traktoru rūpnīcā.

Runājot par mūsu dzīves �Vladimiras periodu�, es nevaru neatzīmēt, cik draudzīgi un sirsnīgi pret mums izturējās visi padomju ļaudis, ar kuriem sastapāmies darbā un privātajā dzīvē. Mums nebija nekādu ilūziju par mūsu jauno dzīves vietu, mēs varējām domāt, ka pret mums izturēsies ar neuzticību vai vismaz atturīgi. Mēs ta�u bijām cilvēki no �citas pasaules� un, ja neskaita neilgo uzturē�anos Voroņe�ā, pavisam sve�i padomju īstenībai; mūsu dzīves uzskati pa�os pamatos at�ķīrās no mūsu jauno biedru pasaules uzskata; turklāt visi zināja, ka mēs bijām represēti.

Ta�u nekas tamlīdzīgs nenotika. Drīz mēs kļuvām par parastiem Vladimiras iedzīvotājiem, iemantojām draudzību un cieņu �traktoru kvartālā�, aklimatizējāmies darbabiedru vidū un pilsētas dzīves apstākļos. Vēl tagad, atceroties Vladimirā pavadītos gadus, mēs tos dēvējam par �laimīgo Vladimiras laiku�. Vladimira atgrieza mūs sabiedriskajā dzīvē pēc trīspadsmit vientulībā pavadītiem gadiem. Vladimira parādīja mums krievu padomju cilvēka seju un lika to iemīlēt.

Tagad, kad atceros pirmspadomju Latvijā kultivēto attieksmi pret Padomju Savienību, neuzticē�anos, kam pievienojās iedomāts pārākums un bailes, man ir kauns par mūsu tālaika �auro, mietpilsonisko apvārsni.

Latvie�u tauta (es runāju tie�i par tautu) vienmēr centusies pamatot savu pastāvē�anu uz trim principiem: nācijas dzīvo spēku saglabā�anu, mieru un materiālu labklājību. Sie trīs principi pilnīgi atbilst citu Padomju Savienības tautu centieniem un tām idejām, uz kurām balstās padomju sabiedrība. Drīz es par to pilnīgi pārliecinājos.

Lai cik labi bija Vladimirā, ta�u dzimtene ir stiprs magnēts. Kad 1959. gadā atcēla mums noteikto aizliegumu dzīvot Latvijā, mēs, izmantodami pirmo izdevību, atgriezāmies Rīgā. �ķirties no Vladimiras nebija viegli, jo vairāk tāpēc, ka paredzēju daudzās grūtības, ar ko mums nāksies sadurties Latvijā. Es sapratu, ka tur mēs nevarēsim tik vienkār�i kļūt par �saviem ļaudīm�, kā tas bija Vladimirā, ka uz mums raudzīsies kā uz �biju�ajiem�, da�s ar neuzticību, da�s ar naidu, bet lielākā daļa � vienaldzīgi.

Katram saprotama dziļā interese, ar kādu cilvēks pēc daudzu gadu prombūtnes aplūko pilsētu, kur viņ� pavadījis bērnibu, jaunību, visu savu mū�u, kur viņ� strādājis, pārdzīvojis priekus un bēdas. Man jau bija izdevība apmeklēt Latviju 1956.�1958. gadā vasaras atvaļinājuma laikā. Es jau zināju, kādas pārmaiņas notiku�as manas dzimtenes dzīvē. Ta�u doma, ka mēs būsim lieki, neatstāja mani. Un, lūk, es atkal esmu Rīgā.

Pilsētas centrā nav gandrīz nekādu pārmaiņu, tikai da�as vietās ierīkoti skvēri � tur, kur bumbas vai �āviņi kara laikā izpostīju�i namus. Acīs dūrās dzīvā satiksme ielās, milzums gājēju, daudz ma�īnu un trolejbusu, kuru agrak nebija. Toties nomales pilnīgi pārvērtu�ās. Tur izaugu�i jauni kvartāli.

Visvairāk mani pārsteidza intensīvā kultūras dzīve Rīgā. Skolu skaits pieaudzis. Līdz ar Universitāti, kurā salīdzinājumā ar trīsdesmitajiem gadiem mācās pusotras reizes vairāk studentu, darbojas Politehniskais, Medicīnas un cili institūti. Nodibināta Zinātņu akadēmija ar daudziem institūtiem. Daudzi vecie profesori apstiprināja, ka zinātnisko pētījumu jomā pa�reizējie apstākļi ir nesalīdzināmi labvēlīgāki nekā agrākajā Latvijā. Teātri, opera, balets un kino nevar sūdzēties par tuk�ām zālēm. Grāmatu tirdzniecību ne mazākā mērā nevar salīdzināt ar to, kādu cs atceros no trīsdesmitajiem gadiem. Kā piemēru gribētos atzīmēt, ka Homēra �Iliādas� latvie�u tulkojumu, ko izdeva 10000 eksemplāru metienā, izpārdeva divās dienās! liek laisti klajā brīni�ķīgi ģeogrāfiski un etnogrāfiski izdevumi, kas veltīti latvie�u tautas pagātnei un tagadnei.

Pirmās dienas pēc atgrie�anās Rīgā pagāja, meklējot darbu, apciemojot paziņas, kuru bija palicis tik maz, ļaujoties smeldzo�ām atmiņām. Sākumā es sapņoju par atpūtu, par klusu, vērojo�u dzīvi. Ta�u reālā dzīve, it īpa�i vētrainā, straujā padomju īstenība, valdonīgi prasa atteikties no vientulības. Es sapratu, ka man ne tikai jādzīvo, bet ari jāpārdzīvo, nav jāpaliek savu personisko pārdzīvojumu lokā, bet gan jādzīvo līdzi tam, kas saviļņo visus pilsoņus, visu sabiedrību.

Man prieks, ka mani paredzējumi izrādīju�ies nepamatoti. Aizritējis pavisam īss laiks kop� mūsu atgrie�anās Rīgā, bet mēs abi jau esam iekļāvu�ies jaunās dzīves ritumā, kas tik stipri at�ķiras no tās Rīgas, kādu es atceros pirms divdesmit gadiem.

Daudzus gadsimtus latvie�i, tāpat kā citas Baltijas tautas, bija tikai etnisks jēdziens un nemaz nepiedalījās savas zemes pārvaldī�anā. Tikai XVIII gadsimta beigās, jau pēc tam, kad Baltijas provinces bija iekļautas Krievijas impērijas sastāvā, mēs novērojam pirmos vājos latvie�u nacionālās sabiedriskās dzīves asnus. Agrāk latvie�iem nebija iespējams piekļūt kādas lielas nācijas kultūrai, un bez tā viņi, protams, nevarēja attīstīt savu nacionālo kultūru, kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem pat nebija literārās valodas un gramatikas.

Baltijas vācu mui�nieki jeb baroni, kā viņi sevi dēvēja un kā viņus sauca ikdienas valodā, ne mazākajā mēra nebija ieinteresēti attīstīt vietējo tautu nacionālo kultūru, uzskatīdami, ka to vienīgais uzdevums ir dot darbaspēku � dzimtcilvēkus.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas latvie�i uzsāka aktīvu cīņu par nacionālo neatkarību, un, tā kā tautas vairākums tai laikā atradās Krievijas Republikas robe�ās, tad par vispieņemamāko atrisinājumu uzskatīja nacionālu autonomiju. Tomēr Vācijas uzbrukums 1917. gada otrā pusē (Rīga, kā zināms, tika ieņemta 1917. gadu 3. septembrī), no vienas puses, un Oktobra revolūcija, no otras, radikāli mainīja stāvokli, un 1918. gadā mēs varam saskatīt jau trīs latvie�u sabiedriskās domas virzienus: par pievieno�anos padomju tautu federācijai, par kaut kādu savienību ar Vāciju un par patstāvīgas latvie�u valsts nodibinā�anu.

1918. gada beigās un 1919. gada sākumā tika proklamētas divas republikas � 1918. gada 18. novembrī Latvijas bur�uāziskā republika, bet mazliet vēlāk � Padomju Latvijas Republika. Sai laikā notikumi risinājās tā, ka ar Antantes (Anglijas un Francijas) atbalstu Latvijas bur�uāziskā valdība varēja noturēties pie varas, bet tas vēl nenozīmēja, ka rietumvalstis to galīgi atzinu�as. Tikai pēc tam, kad fon der Golca un Bermonta avantūra bija parādījusi Antantei, ka vācu militāristi Austrumos piekopj nodevīgu politiku un grib no jauna iekarot Baltiju, tikai pēc tam, kad latvie�u karaspēks izrādījās spējīgs satriekt Bermonta vācu algotņus, līdz ar to pierādot, pēc Rietumu politiķu domām, ka tas �nav inficēts ar boļ�evisma garu�, tikai pēc tam, kad Sarkanā Armija bija uzvarējusi poļu karaspēku un Baltijas valstis noslēgu�as miera līgumus ar Padomju Krieviju, tās atzina de jure Eiropas likteņu lēmēji, kas bija sapulcēju�ies Parīzē.

Latvijā pilnīgi nostiprinājās orientācija uz Rietumu sabiedrotajiem. Saprātīgākie Latvijas Republikas politiķi apzinājās, ka �ai orientācijai faktiski nav reāla pamata, un tāpēc Rietumu orientācijas vietā pakāpeniski stājās �lai viskā� orientācija, kas gan skanēja lepni un neatkarīgi, tomēr arī bija bez reāla satura.

Es pieredzēju un vēroju �os procesus jau pirmajos gados, kad sāku strādāt Ārlietu ministrijā. Es redzēju arī to, kā Latvijas vadītāji izvērsa iek�politisko cīņu pret to ideju ietekmi, uz kuram balstījās Padomju valsts, vienlaikus nespēdami ignorēt, ka milzīga nozīme ir saimnieciskajiem sakariem ar austrumu kaimiņu. No otras puses, es redzēju, kāda nozīme Latvijas dzīvē bija tirdzniecībai ar Vāciju, kā reizē ar �o tirdzniecību pastiprinājās vācu kapitāla ietekme, redzēju, kā Latvijas valdībai bija jaciņās pret Baltijas vācu minoritātes prasībām, kura nikni cīnījās pret agrāro reformu, pieprasīja vācie�iem Latvijā kultūras autonomiju, uzmetās par galveno starpnieku Latvijas un Vācijas saimnieciskajos sakaros.

1927. gadā Latvija noslēdza tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Es piedalījos �ais sarunās kā Latvijas delegācijas sekretārs. Padomju delegāciju vadīja Anastass Mikojans, kura personā es pirmo reizi pie sarunu galda tikos ar vienu no Padomju valdības vadītājiem.

Sarunas atstāja lielu iespaidu uz daudziem no mums, tai skaitā arī uz mani, un mēs savā starpā daudz runājām par to, ka būtu vēlams nodibināt cie�ākus saimnieciskos sakarus ar Padomju Savienību, lai mazinātu mūsu atkarību no rietumvalstu, vispirms no Vācijas tirgus.

Pienāca liktenīgais 1933. gads, pagrieziena punkts Eiropas vēsturē � Vācijā sāka valdīt hitlerisms. L'n �ī vēsturiskā pārmaiņa uzreiz bija jūtama Baltijā. Latvijas ekonomisko atkarību no Vācijas tirgus nacistu politika sāka izmantot politiskiem mērķiem, vispirms cen�oties Latvija radīt stiprāku stāvokli vācu minoritātei, kas ātri apvienojās ap hitlerisko karogu un hitleriskajiem lozungiem. Bet tas vēl nebija viss. Nacistu valsts panākumu un hitleriskās partijas primitīvo lozungu spārnoti, galvas pacēla mūsu pa�māju fa�isti jeb, kā viņi dēvējās, �pērkonkrus-tie�i�, kas tagad atrada piemērotu garīgo barību hitleriskās partijas programmā.

Atkal kļuva aktuāls jautājums par Latvijas ārpolitisko orientāciju. Kā Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs un pēc tam kā ārlietu ministrs es centos sekot mūsu ārpolitikas tradicionālajam kursam, kas bija mantots no patstāvīgās Latvijas valsts pirmajiem gadiem, � orientācijai uz rietumvalstīm. Ta�u es drīz pārliecinājos, ka no tām neko nevar gaidīt, jo Francija un Anglija ne tikai nespēja \ eikt efektīvus pasākumus pret tre�ās impērijas agresīvo politiku, bet pat nostājās uz samierinā�anās ceļa, lai par katru cenu izvairītos no bruņota konflikta un uzrīdītu Vāciju Padomju Savienībai. Skandināvijas valstis, Somija un mūsu sabiedrotā Igaunija nemitīgi skandināja � neitralitāte, neitralitāte, kas būtībā līdzinājās orientācijai uz spēka doktrīnas paudēju � Vāciju.

�ādā situācijā radās Ziemeļeiropas un Baltijas valstu neitralitātes centieni. Sīs valstis ar lielu interesi uzņēma Padomju Savienības piedāvājumu garantēt to neitrāli tāti, ar ko tā nāca klajā triju valstu � Padomju Savic nības, Francijas un Anglijas � sarunās. Baltijas republi kām 1938. gadā, protams, bija ļoti vēlams saņemt �ādas garantijas ar Padomju Savienības un Vācijas parakstiem, piedaloties Anglijai un Francijai. Bija arī otra izeja � neitralitāti garantētu tikai Padomju Savienība, bet tas, pēc mūsu domām, būtu kaut kas līdzīgs militāram paktam, kas paredzētu Padomju Savienības vienpusēju palīdzību tai gadījumā, ja Baltijas valstu neitralitāti pārkāptu Vācija. Tas Baltijas valstu darbiniekiem likās nevēlams politisks izaicinājums jau galīgi mēra sajūtu zaudēju�ajam agresīvajam nacismam, nerunājot jau par to, ka Polija atteicās piedalīties jebkurā kombinācijā, kas būtu saistīta ar padomju karaspēka lai�anu caur tās teritoriju. Sarunas ievilkās, un 1938. gada dramatiskie notikumi Viduseiropā atbīdīja tās otrajā vietā. 1939. gada sarunas starp Padomju Savienību, Angliju un Franciju iegāja jaunā fāzē, bet kara rats turpināja aizvien ātrāk griezties uz priek�u. Maija beigās Anglija un Francija iesniedza jaunus priek�likumus, par kuriem mēs tie�i netikām informēti un kuros jautājums par garantijām trim Baltijas republikām, ko Padomju valdība uzskatīja par būtiski nepiecie�amām, palika atklāts.

Vienlaikus ar sarunām Maskavā angļi veda slepenas sarunas ar Vāciju, par kurām neviens neko noteiktu nezināja. Bet jau tas vien, ka reizē tika vestas sarunas Maskavā un Berlīnē, ļoti izteiksmīgi liecināja, ka dro�ība Austrumeiropā joprojām ir ap�aubāma vai pat apdraudēta. Visā Eiropā bija nervozs noskaņojums. Ziņojumi,

ko es saņēmu no mūsu diplomātiskajiem pārstāvjiem rietumvalstu galvaspilsētās, bija neskaidri un pretrunīgi. Neviens neko skaidri un noteikti nezināja, bet visi juta, ka starptautiskā atmosfēra atgādina tuvojo�os negaisa mākoni, kurā ik bridi var atplaiksnit zibens.

Pirmais katastrofas apstiprinājums nāca 1939. gada 1. septembrī, kad hitleriskais karaspēks metās savā �zi-beņkara� pret Poliju.

Tātad nedz deklarācijas, nedz pakti, nedz diplomātiskie manevri nebija varēju�i nodro�ināt Eiropā mieru, un Vācijas agresija pret Poliju kļuva par otrā pasaules kara sākumu. Lai kā gribēdamas palikt sāņus no bruņotā kon flikta, tajā tika ierautas gandrīz visas Eiropas mazās zemes, tai skaitā arī Baltijas republikas, kas atradās starp diviem Eiropas kontinentālajiem mil�iem � Padomju Sa vienību un Vāciju. 1939. gada maijā Latvija un Igaunija piekrita Vācijas priek�likumam noslēgt neuzbruk�anas līgumus. Sevi�ķu ilūziju par �o līgumu lietderību mums nebija, bet domājām, ka Vācijas saistība neuzbrukt mums varēja kaut nedaudz nostiprināt mūsu stāvokli, ievērojot to, ka kolektīvās dro�ības sistēma Tautu Savienības pakta veidā bija gandrīz jau izjukusi.

Ta�u pēc Anglijas, Francijas un Padomju Savienības sarunu izjuk�anas Maskavā pēdējās cerības, ka rietumvalstis atbalstīs mūsu neitralitāti, izgaisa. Mēs palikām vieni.

Bija jāizvēlas. Un tas tika darīts, noslēdzot savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību, ko pēc kārtas izdarīja Igaunija, Latvija un Lietuva.

Es atzīstos, ka �ī izvēle nebija viegla un to noteica toreizējā situācija, kad cita ceļa nebija. Naktī uz 1939. gada 5. oktobri � Latvijas un Padomju Savienības līguma parakstī�anas dienu � mēs divatā ilgi sēdējām sūtņa Kociņa kabinetā mūsu sūtniecībā Aāaskavā un spriedām, vai mēs varam ieteikt savai valdībai parakstīt tekstu, ko bijām izstrādāju�i sarunās ar Staļinu, Molotovu un Potjomkinu⁹⁷. Mēs sapratām, ka tas ir pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, bet mēs arī sapratām, ka tikai tā var saglabāt latvie�u tautu, nodro�ināt tai mieru, nepieļaut, lai to aprītu Vācija. Līguma parakstī�anu tiklab dzimtenē, kā arī ārzemēs uzņēma labvēlīgāk, nekā es biju gaidījis. Kad drīz pēc līguma noslēg�anas Vācijas valdiba paziņoja savu nodomu repatriēt uz Vāciju Baltijas vācu minoritāti, sabiedriskā doma Latvijā atviegloti uzelpoja, uzskatīdama, ka �is solis izriet no jaunajām savstarpējām attiecībām starp Baltijas republikām un Padomju Savienību un liecina par Latvijas augo�o dro�ību pret hitlerisko agresiju.

Tomēr �i agresija turpinājās citos virzienos, lai pēc kāda laika no jauna pavērstos uz Austrumeiropas pusi.

Es neaplūko�u tālākos notikumus otrā pasaules kara priek�vakarā un kara vēsturi, kas lasītājiem ir labi zināmi. Vajag tik iedomāties, kas notiktu ar latvie�u tautu, ja �ai karā būtu uzvarējusi nacistiskā Vācija. Ja ne visu Latviju, tad vismaz tās lielāko daļu � līdz Daugavai � saskaņā ar Rozenberga plānu butu kolonizēju�i vācie�i, latvie�u tautai būtu jādzīvo verdzībā, nemaz nerunājot par to, ka tā tautas daļa, kas atstāja Latviju kopā ar Padomju Armiju, butu izklīdusi milzīgajos Padomju zemes pla�umos bez cerībām atgriezties dzimtajā pusē un atkalapvienoties ar saviem tautie�iem.

Vēsturē pazīstamas daudzas emigrantu sugas. Emigranti biju�i kārtas pārstāvji � kā tādi minami aristokrātiskie mui�nieki, kas bēga no Francijas 1789. gada revolūcijas laikā. Bija emigranti aiz nabadzības, lāda bija galvenokārt vācu emigrantu straume, kas 19. gadsimta vidū devās meklēt laimi Jaunajā pasaulē � Ziemeļamerikā, ko tajos laikos dēvēja par �neierobe�otu iespēju zemi�. Bija politiskie emigranti, kas pameta dzimto zemi necie�ama despotismā dēļ vai arī glābjoties no tie�as vajā�anas. Lielākais vairums no viņiem piederēja pie krievu tautas, un to vidū daudzu vārdi kļuvu�i slaveni vēsturē. Pazīstami ir arī emigranti � pārceļotāji, atsevi�ķu valstu �ovinistiskās nacionālpolitikas upuri.

Pēdējā lielākā emigrantu kustība notika laika posmā pēc Oktobra revolūcijas, kad simtiem tūksto�u krievu einig rantu izklīda daudzās Eiropas un Amerikas valstīs gan aiz ienaida pret revolūciju, gan aiz bailēm no atmaksas � pilsoņu kara un intervencijas dalībnieki �, gan vienkār�i kā panikas pārņemti mietpilsoņi.

Mēs visi zinām par t. s. pārvietotajām personām, Hitlera ne�ēlīgās paverdzinā�anas politikas upuriem, kuru rindas papildinājās ar bēgļiem no kolaboracionistu vidus un, kā vienmēr, ar iebaidītiem mietpilsoņiem. Lielākais vairums no tiem, kas emigrēja pēc otrā pasaules kara, atgriezu�ies dzimtenē, bet daļa no viņiem vēl turpina ne-

apskau�amu eksistenci sve�umā vai, kā viņi pa�i bie�i saka, trimdā.

Tulkodams Latvijas Valsts izdevniecībai un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas �Vēstīm�, es bie�i izmantoju akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas fondus. Tur es atradu avīzes, ko izdod latvie�u emigranti. Viegli saprast, ar kādu saviļņojumu es ņēmu rokās ārzemju periodiskos izdevumus latvie�u valodā, kuros sastapu pazīstamus vārdus, to cilvēku vārdus, ar kuriem biju personiski pazīstams, ar kuriem tajos senajos gados mani saistīja draudzīgas attiecības.

Kā radās latvie�u emigrācija? Es domāju, ka daļēji tā ir sekas tiem pārmērīgi ne�ēlīgajiem pasākumiem, ko 1940. gadā Baltijas republikās ne jau bez Staļina piekri�anas veica viņa tuvākie līdzstrādnieki un to gribas izpildītāji. Kad 1944. gadā hitlerie�u karaspēks, saņemdams Padomju Armijas triecienus, atstāja Baltiju, daudzi latvie�i, igauņi un lietuvie�i devās projām no dzimtās zemes. Vieni no tiem baidījās no atmaksas par sadarbo�anos ar okupācijas iestādēm, otri to darīja, hitlerie�u draudu ietekmēti vai pierunāti. Tre�ie � lielie fabrikanti, tirgotāji un bagātie lielsaimnieki � negribēja samierināties ar sociālajām pārmaiņām. Emigrantu, pareizāk sakot, bēgļu, vidu atradās arī daudz tādu cilvēku, kas bija tikai iebiedēti un aizbrauca, baidīdamies no �boļ�evikiem�. Sīs bailes (tagad tas ir absolūti skaidri redzams) bija nepamatotas, tās bija neapdomības, panikas, psihozes rezultāts.

Esmu sastapies ar daudzām personām, kam bija pilnīgs pamats ba�īties par savu likteni pēc Padomju Armijas atgrie�anās, bet kas tomēr bija nolēmu�i palikt dzimtenē. Un ko mēs redzam? Neviens no viņiem nav cietis, ja neskaitām īslaicīgu apcietinā�anu, kas da�os gadījumos izdarīta, lai noskaidrotu attiecīgās personas darbību vācu okupācijas laikā. Tikai emigrantu vadītāji un ne visai godīgi Rietumu �urnālisti vēl tagad joprojām klaigā par �deportācijām�, kaut gan visi nepamatoti izsūtītie jau sen ir atgriezu�ies, ieskaitot pat amnestētos leģionārus un policistus, kas kalpoja hitlerie�iem.

Kad es brīvajā laikā soli pa solim iepazinos ar emigrantu likteni un ideoloģiju, man neviļus atausa atmiņā tāla pagātne, trīsdesmito gadu sākums, kad es Latvijas delegācijas sastāvā pirmo reizi piedalījos Tautu Savienības darbā. Tautu Savienībā da�reiz starp citu izskatīja arī da�us emigrantu jautājumus, visvairāk tādus, kas

bija saistīti ar panīksto�o Nansena organizāciju, kura, kā zināms, tika izveidota, lai palīdzētu krievu emigrantiem, ta�u, �im jautājumam pakāpeniski zaudējot aktualitāti, kļuva par centru, uz kurieni sūtīja visas daudzu tautību emigrantu lielās un mazās lietas. Atceros, cik neapskau�ams liktenis bija �iem cilvēkiem, par kuriem neviens īsti negribēja interesēties.

Jau toreiz sapratu, bet tagad esmu galīgi pārliecinājies, ka emigrācija tikai tādā gadījumā ir dzīvot spējīga parādība, ja tā aizstāv progresīvas idejas, nākotnes idejas, bet nevis atmirsto�as idejas, pagātnes idejas. Tikai tai gadījumā, ja emigrants dzīvām saitēm ir saistīts ar savu tautu un iet kopsolī ar savu tautu uz priek�u, viņ� cīnās par dzīvu ideju; pretējā gadījumā viņ� ir tikai pagātnes lauska, ko lēnām pārklāj smiltis no neapturamā vēstures smil�u pulksteņa, atmiņu objekts un subjekts.

Kad es domāju par latvie�u emigrantu stāvokli, mani pārņēma grūtsirdība. Viņi, mani tautie�i, lielākoties ta�u atstāja dzimteni ne idejisku pamudinājumu dēļ, bet baiļu vai izmisuma dēļ. Tautas lielum lielais vairums palika dzimtajā zemē. Bet, tā kā viņi bija aizbrauku�i, viņiem gribot negribot bija jāmeklē attaisnojumi, jārada sev kaut kāds dzīves mērķis. Un dabiski, ka attaisnojumus varēja rast tikai ienaidā pret padomju iekārtu, bet mērķi � agrāko apstākļu restaurācijā. Tāpēc viņi kļuva par ieroci latvie�u tautas nelabvēļu, Padomju Savienības ienaidnieku rokās.

1. Meli par �padomju koloniāiismu� un kam tie vajadzīgi

Ja seko latvie�u emigrantu presei, tad var bie�i lasīt ievadrakstus, rakstus un ziņojumus, kas veltīti �padomju koloniālismam�.

Ja jautājumu par to, vai Latvija ir kolonija, uzstādītu kādam latvietim �eit, Latvijā, viņ� pirmajā acumirklī dro�i vien pat nesaprastu jautājuma nozīmi. Viņ� gan zinātu, ka Anglija un Francija kādreiz bija lielas koloniālas impērijas, kas pēc otrā pasaules kara pazaudēja lielāko daļu no tām, zinātu, ka Portugāle ar viduslaiku pārvaldes metodēm, ko lietoja savās kolonijās Āfrikā, izsauca visas pasaules sa�utumu. Viņ� arī zinās par Holandes koloniju Rietum-iriānu, kas nesen pārgāja Apvienoto Nāciju pārvaldē, lai to vēlāk nodotu Indonēzijai. Latvietis, kas interesējas

par savas zemes vēsturi, būs lasījis, ka Tobago sala, kas nesen kopā ar Trinidadu ieguvusi neatkarību, kādreiz bija Kurzemes hercoga Jēkaba kolonija. Bet ka viņ� pats ir kolonijas iedzīvotājs, tas viņam pat neienāktu prātā.

Visai pasaulei zināma arī Padomju valdības nostāja koloniālisma jautājumos. Viens no pirmajiem Padomju valdības aktiem bija pa�noteik�anās tiesību pie�ķir�ana biju�ās cara Krievijas impērijas tautām. Nav notikusi neviena tautu kustība par koloniālā sloga novel�anu, ko morāli un ar diplomātijas līdzekļiem nebūtu atbalstījusi Padomju valdība. �odien pasaulē neatradīsies neviena nopietna laikraksta vai politiķa, kas spētu noliegt milzīgo ekonomisko, politisko un diplomātisko palīdzību, ko Āzijas un Āfrikas jaunajām valstīm sniegusi un turpina sniegt Padomju Savienība. Sī palīdzība tiek realizēta, neuzstādot jaunajām valstīm kādas politiskas prasības, tādēļ arī Padomju Savienības stāja guvusi tik augstu novērtējumu kā Āzijas un Āfrikas zemju tautās, tā arī no to valdību puses. Milzīga � varētu teikt, noteico�a � bija Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu loma pretkoloniālistiskās rezolūcijas pieņem�anā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā, rezolūcijas, kas pasludinājusi koloniju tālāku pastāvē�anu par starptautisko tiesību burtam un garam nepieņemamu parādību. Tādi ir fakti. Tos nevar ap�aubīt.

Un tomēr ASV atrodas latvie�i, kas grib panākt, lai Latviju atzītu par Padomju Savienības koloniju un lai Apvienoto Nāciju Organizācijā tiktu pacelts jautājums par �padomju koloniālismu�. Un ne tikai Latvija esot Padomju Savienības kolonija, bet arī Lietuva, Igaunija un vēl 6 Eiropas valstis, kuru pārstāvji emigrācijā sevi sauc par �sagūstīto nāciju asambleju�. Kas tur pārstāv latvie�u emigrantus? Kas viņu vārdā uzstāda jautājumu par padomju koloniālismu Latvijā? Delegācijā, pēc emigrantu preses ziņām, ietilpst 13 cilvēki, to starpā pazīstami un nepazīstami vārdi. Tur draudzīgi sē� kopā veci politiķi, kā Zemnieku savienības līderis A. Klīve, viens no pazīstamākiem koruptantiem, un sociāldemokrāts K. Dziļleja⁹⁸, kas rezidē Stokholmā, ar savu agrāko ienaidnieku Alfrēdu Bērziņu⁹⁹, ko vecā paaudze pazīst kā vico-Bērziņu. Tur sastopami biju�o diplomātu un virsnieku vārdi un arī tādi vārdi, kas līdz 1940. gadam Latvijas sabiedriskajā dzīvē nebija dzirdēti.

Bet delegātu vairākumam ir viens kopīgs raksturojums: viņi aktīvi kalpoja vācu okupācijas re�īmam vai nu kā

policisti, kā, piemēram, V. Hāzners, tā laika Daugavas vanagu valdes priek�nieks ASV, B. Maikovskis, kas pazīstams ar saviem asinsdarbiem Latgalē, vai kā virsnieki latvie�u SS divīzijās, vai arī abās �specialitātēs�.

Kad �is asamblejas vadītāji 1962. gada jūlijā rīkoja azaidu par godu t. s. apspiesto tautu nedējas noslēgumam, tad tur arī piedalījās �etru �sadalīto valstu� diplomāti, proti, no Dienvidkorejas, Taivanas, Dienvidvjetna-mas un Vācijas Federatīvās Republikas. No �apspiestajām tautām� bija klāt tikai divi �diplomāti� � latvietis un lietuvietis. Kādēļ nebija igauņa, par to trūkst ziņu, un ari par pārējām 6 sagūstītām valstīm nekas nav teikts.

Savu pārskatu par �o sanāksmi emigrantu laikraksts Amerikā �Laiks� nobeidz ironiskiem vārdiem: �Runas bija garas un ieilga. Azaids un kafija atdzisa. Apspiestās tautas �is vakars neatbrīvoja, bet tām palīdzēja.� Kā palīdzēja?

Kāds bija �o apspiesto vai sagūstīto tautu nedēļas mērķis? Uz to dod atbildi tas pats �Laiks�. 1962. gada 11. jūlija numurā lasām: �Padomju koloniālisms � apspiesto tautu nedēļas uzbrukumu mērķis.� Un arī turpmāk ne vienu reizi vien Latvijas vārds tiek saistīts ar �padomju koloniālismu�. Vēl pa�ā pēdējā laikā sakarā ar ANO sesijas atklā�anu �sagūstīto tautu asambleja�, kas bija izgreznojusies ar jaunu plakātu � Berlīnes mūra attēlu, tiecas panākt, lai paceltu �padomju koloniālisma� jautājumu Apvienotajās Nācijās.

Emigrantu laikraksti 1962. gada oktobra beigās ar lielu pompu paziņoja, ka Kanādas premjerministrs D�ons Dī-fenbeikers veltījis da�as minūtes sava laika sarunai ar t. s. Latvie�u nacionālās apvienības Kanādā priek�sēdi un �Brīvās pasaules latvie�u apvienības� valdes locekli Jāni Niedru¹⁰⁰. Pēdējais pateicies premjeram par �padomju ko-loniālisrna� pieminē�anu starptautiskos forumos.

Kanāda atrodas tālu no Latvijas, un premjers, �ķiet, bijis visai vāji informēts par sava apmeklētāja pagātni, citādi ļoti jā�aubās, vai vēlāk emigrantu presē pla�i reklamētā pieņem�ana jebkad būtu notikusi. Toties Lat vijā �ī pagātne ir labi zināma. It īpa�i labi par to informēti ir Tukuma un Daugavpils iedzīvotāji. Pirmajā no �īm pilsētām Niedra visasiņainākajos vācu okupācijas sākuma mēne�os bijis t. s. pa�aizsardzības spēku komandanta vietnieks, otrā � pilsētas vecākais. Ar J. Niedras aktīvu līdzdalību �ajās pilsētās iznīcināti ebreju tautības iedzīvotāji, neskaitāmi latvie�i, poļi un citu tautību cil-

vēki. Baidīdamies no kriminālatbildības par pastrādātajam masu slepkavībām, Jānis Niedra kara beigu posmā aizbēdzis no Latvijas. Sve�umā viņ� un daudzi viņam līdzīgie nacistu kalpi uzmetu�ies turienes latvie�iem par �vadoņiem� un politiskā kursa noteicējiem.

Ar �ādu vadoņu vieglo roku latvie�i emigrācijā ir izgāju�i visādas pārvērtības. Pirms 18 gadiem viņi bija bēgji jeb, kā to tai laikā sauca, �pārvietotās personas�. Vēlāk viņi pārvērtās emigrantos, trimdiniekos, �apspiestā vai sagūstītā tautā�, �okupētās� zemes pilsoņos un nu, beidzot, �kolonijas� pilsoņos.

Līdztekus �īm pārmaiņām jēdzienos mainījās arī vadoņu mērķi un paņēmieni. Sākumā viņi centās organizēt bēgļus un, nostādot sevi �ādu organizāciju priek�galā, izgādāt ārvalstu palīdzību bēgļiem, par kuru aizbildņiem viņi pa�i arī uzmetās. Tā varēja radīt iespēju nodro�ināt sev zināmus ienākumus un godu. Vēlāk, kad lielais bēgļu vairums izklīda uz aizjūras zemēm � Ameriku, Kanādu, Austrāliju, radās vajadzība koncentrēt latvie�u domas un jūtas uz pievilcīgāku mērķi. Cik ilgi tad cilvēkus varēja uzskatīt par bēgļiem un dzīvot no citu �ēlastības, kura bez tam bija ne visai devīga. Tad ķērās pie idejas par okupētām zemēm un sagūstītām tautām, jo �eit radās sabiedrotie, palīgi, iedvesmotāji un stutētāji. Ar ASV politisko aprindu atbalstu nodibināja �Sagūstīto tautu asambleju�, kuras saites ar bēgļu vai emigrantu pla�ākām aprindām ir tīri simboliskas, bet kuru toties prote�ē da�i godkārīgi politiķi, kongresmeņi un uz kuras darbību ar maz slēptu patiku raugās amerikāņu valdības iestā�u pārstāvji.

Kamēr asambleja bija bērna gados, latvie�u un citu Baltijas tautu runasvīri varēja justies apmierināti. Viņi iekļuva �labā sabiedrībā�, sēdēja kopā ar 6 Eiropas valstu emigrantiem, baudīja lielās Amerikas labvēlību un varēja iejūsmināt savu sirdi ar pētījumiem par to, ka �iedzīvotāju skaits �ais zemēs līdzinās pusei no Padomju Savienības�, ka tur �tiek ra�ota puse no Padomju Savienības tērauda, cementa, ogļu un elektriskās enerģijas produkcijas�. ASV prezidents kop� da�iem gadiem izsludina ik gadus �apspiesto nāciju nedēļu�, kas dod iespēju kaut uz īsām dienām sildīties propagandas saulītē un ļauties sapņiem par daudzsolo�u nākotni. Sājos gados neviens vārds par �padomju koloniālismu� nebija dzirdams, pēc tā nebija vajadzības. Nevienam no amerikāņu sagūstītajiem �politiķiem� neienāca prātā savu tēvzemi saukt par Padomju Savienības koloniju, un no asamblejas re�isoriem tāds pasūtījums arī nenāca.

Bet pagāja viens gads pēc otra, un asamblejas darba rezultāti lika sevi gaidīt. Nepalīdzēja �Cerību �arta�, ko 1959. gadā publicēja senators Hemfrijs, nepalīdzēja daudzas rezolūcijas, memorandi, audiences, komandējumi; asamblejas lieta neguva atbalsi, nerunājot par sekmēm.

Un te nu kādam ir ienākusi prātā �ģeniāla doma� izmantot �sagūstīto asambleju�, lai paceltu Apvienotajās Nācijās jautājumu par �padomju koloniālismu�. Kā tas arvien bijis ar �o marione�u asambleju, iedvesma nāk no ārienes, ne no pa�u vidus. Mēs lasām, ka ASV Kongresā arvien bie�āk atskan senatoru un deputātu aicinājumi... �izmantot �o (�apspiesto tautu�) nedē|u, lai visas pasaules priek�ā atklātu koloniālo ricibu, kas izpau�as kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tā citās Maskavas pakundzētās zemēs�. Taisnība, jau agrāk ASV tautas vietnieku namā da�i sevi�ķi �akli deputāti grasījās ierosināt rezolūcijas pieņem�anu, kurā prasītu padomju spēku izvāk�anu no Baltijas valstīm un ANO pārraudzībā sarīkot �brīvas vēlē�anas�. Bet ASV Ārlietu ministrija, labi saprazdama īsto stāvokli, neieteica iesniegt tādu rezolūciju, jo tai nebūtu pla�āka atbalsta un ANO to uzskatītu par rīcību, kas domāta Padomju Savienības apvaino�anai. Par (o lasāms ASV ārlietu viceministra Bruka Heija vēstulē, kas citēta laikraksta �Laiks� 1962. gada 9. jūnija numurā.

Ir atļauts �aubīties, ka Ārlietu ministrijas vēstules patiesais motīvs ir nevēlē�anās apvainot Padomju Savienību. Tas laikam neatturētu no �padomju koloniālisma� jautājuma pacel�anas. Arī apsvērums, ka tāda rezolūcija ANO negūtu pla�āku atbalstu, laikam neatturētu agresīvos spēkus to tomēr celt priek�ā. Ja Valsts departaments neieteic uzstādīt prasību pēc �padomju koloniālisma� rezolūcijas iesnieg�anas, tad īstais iemesls tādai �mērenībai� meklējams pārliecībā, ka līdzīga rezolūcija nekavējoties atsegtu visas akcijas smieklīgumu un diskreditētu tās iesniedzējus ANO lielajā starptautiskajā forumā.

Koloniju pazīme, salīdzinot ar metropoli, ta�u ir zemais dzīves standarts un kolonijas iedzīvotāju ekspluatācija. Par Padomju Latviju neviens neuzdro�ināsies apgalvot, ka tās dzīves standarts ir zemāks par Padomju Krievijas iedzīvotāju dzīves standartu. Pēckara gados nodoti ekspluatācijā 12 jauni lieli rūpniecības uzņēmumi (t. i., līdz 1962. gadam � red.), tai skaitā Dīzeļu rūpnīca,

A. Popova radiorūpnīca u. c. Sie apstākļi liecina par Padomju valdības nopietnām rūpēm radīt Latvijā un pārējās Baltijas republikās maksimāli labvēlīgus apstākļus un par nesavtīgu palīdzību, ko tās �ai nolūkā saņem no Padomju Savienības milzīgajiem resursiem. Nekas ari nav dzirdēts, ka metropole rūpētos par kolonijas rūpniecības veicinā�anu. Bet pietiek mest skatu uz Latvijas rūpniecības uzņēmumiem, tādiem kā VEF, Rīgas vagonu rūpnīcu, Brocēnu cementfabriku, Daugavpils, Liepājas rūpnīcām un daudzām citām, lai pārliecinātos, ka Latvijas rūpniecība ne tikai tālu pārsniegusi savu 1940. gada līmeni, bet cienīgi sacen�as ar daudziem pazīstamiem rūpniecības centriem Padomju Krievijā. Visiem zināms, ka Latvija ir nabaga derīgiem izrakteņiem, ka tai nav nedz ogļu, nedz dzelzs, nedz naftas. Bet, pateicoties Ķeguma atjauno�anai, Narvas spēkstacijas un Rīgas milzīgās ter-moelektriskās centrāles uzcel�anai, enerģijas apgāde atrodas uz augsta līmeņa. Rūpniecība saņem visas vajadzīgās jēlvielas. Vai tā rīkojas kolonizatori savās kolonijās?

Runāt par Baltijas valstu iedzīvotāju ekspluatāciju arī var tikai nejēga vai ļaunprātīgi noskaņots cilvēks. Izpeļņas un algu tarifi, kā ari darba normas ir vienlīdzīgi visā Padomju Savienībā.

Citāds stāvoklis ir kapitālistiskajā pasaulē, kur, piemēram, visas Vidus- un Dienvidamerikas valstis ir lielākā vai mazākā atkarībā no ASV un daudzas no tām ir faktiski ASV kolonijas, kā tas izriet no kāda angļu leiboristu deputāta vārdiem apak�namā 1962. gada 31. oktobrī: �Nekad � es atkārtoju: nekad � mūslaiku vēsturē nav bijusi tāda diena, kad ASV būtu nākusi palīgā kādai progresīvai valdībai Latīņamerikā.� Un, kad viena no tām, dro�sirdīgā Kuba, izvēlējās patstāvīgu ceļu, tad ASV uz to atbildēja ar naidīgiem soļiem, ieskaitot starptautisko tiesību lau�anu, izsludinot Kubas blokādi. Tāda rīcība gan pieskaitāma pie koloniālisma metodēm.

Pirmskara Latvija agrāk nebija saimnieciski neatkarīga, tai bija lēti jāatdod lini, koki, sviests un citas jēlvielas un pārtikas produkti un dārgi jāmaksā par oglēm, naftas produktiem, kokvilnu, vilnu, ma�īnām, elektrisko aparatūru utt. �ādas tirdzniecības bilances tautsaimnieciski nelabvēlīgas sekas varēja ierobe�ot tikai ar augstu muitas tarifa likmju, importa un eksporta licen�u sistēmas un valsts subsīdiju palīdzību. Visi �ie sare�ģījumi un mākslīgi tautsaimniecības regulē�anas paņēmieni Latvijā atkritu�i, un tā kopdarbībā ar padomju republiku saimi tagad var pilnā mērā izmantot savas ra�o�anas spējas un izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli.

Padomju Savienības saimniecisko un ārējās tirdzniecības politiku nebūt nenosaka autarķijas tieksmes. Tā ir gatava un vēlas papla�ināt saimnieciskos sakarus un pre�u apmaiņu ar visām valstīm, lielām un mazām, bagātām tm vāji attīstītām. Katrā attiecīgā pasākumā iegūst labumus visas Savienības republikas. Latvijas un pārējo Baltijas valstu daļa Padomju Savienības ārējā tirdzniecībā nav maza, un preces ar Baltijas republiku fabriku zīmēm atrod ceļu uz daudzām zemēm.

Kā jau teikts, saskaņā ar ASV Valsts departamenta ne jau aiz mīlestības doto norādījumu jautājums par �padomju koloniālismu� ASV tautas vietnieku namā palika necilāts, bet �sagūstīto tautu asamblejas� vadoņi pieķeras �im pasākumam un turpināja to izvirzīt dienas kārtība. Kā jau minēju, sakarā ar ANO gadskārtējās sesijas atklā�anu Ņujorkā uzsāka savu �sesiju� ari �apspiesto tautu asambleja�. Bet tās pamattonis bija minors � apsūdzēja Rietumu �piekāpību� pret Padomju Savienību un starp citām �abloniskām prasībām uzstādīja arī to par �padomju koloniālisma� jautājuma pacel�anu ANO.

Un savu pārskatu par asamblejas sesiju �Laiks� nobeidz ar skumjiem vārdiem: �Tā arvien vairāk apstiprinājies ieskats, ka Apvienotās Nācijas var īstenot tikai to, kam piekrīt Maskava... tāpēc asambleja no jauna brīdina brīvo pasauli no �ādas kļūmīgas politikas nopietnajām sekām.�

Tātad jautājums par �padomju koloniālismu� neieguva amerikāņu oficiālo aprindu piekri�anu. Par pla�u aprindu neizpratni un vienaldzību pret �o absurdo jautājumu nav nekādu �aubu. Bet arī akadēmiskā forumā, ASV studentu apvienības kongresā, panākumi bija niecīgi: rezolūcijas Austrumeiropas �apspiesto� jautājumā nepieņēma un bija jāsamierinās ar to, ka �daudz tika paveikts delegātu � nākotnes politiskās dzīves vadītāju � noskaņo�anai par brīvības centienu īsteno�anu�.

Jādomā, ka emigrantu vadoņi būs tagad nāku�i pie sapra�anas, ka �padomju koloniālisms� nav pateicīgs temats savu akciju kursa pacel�anai politiskā bir�ā. Būs jāatgrie�as pie �sagūstītām nācijām� vai jāgaida, kamēr kādi senatori vai kongresmeņi, vai valdības iestādes izsludinās jaunu lozungu, ko rakstīt karogā un rezolūcijās.

2. �Pilnvaras�, kam viela arhīvā

Manā priek�ā solīda biezuma grāmata greznā, baltā, pergamentam līdzīgā iesējumā ar zeltā iespiestu monogrammu �K. Z.�. 1959. gadā Londonā iznāku�o izdevumu sauc �Kārlis Zariņ� dzīvē un darbā�. Autors � Artūrs Bērziņ�, kas pazīstams no agrākiem laikiem kā publicists un teātra kritiķis.

Kad atver vāku, duras acīs profesora V. Tonēs gleznots portrets, kurā izceļas spo�i ordeņi un melni briļļu ietvari, bet nav neviena raksturīga vaibsta. Acis, cilvēka dvēseles spogulis, ir nolaistas vai aizvērtas.

Grāmata nosaukta par monogrāfiju, lai gan pēc iepazī�anās ar tās saturu pareizāk būtu teikt: draugam nodiktēta autobiogrāfija. Bet tas nav tik ērti, nevar ta�u pats sev dziedāt slavas dziesmu. Nāks vēl pārmetumi par necilības trūkumu. Daudz vieglāk ir uzticēt �o darbu draugam, kas ierakstīs monogrāfijā visu vēlamo un uzņemas atbildību iepretim kritikai.

Un kritika ir neizbēgama. Cilvēkam, kas izlasījis biezo sējumu, rodas daudz jautājumu, smagu un sāpīgu jautājumu, uz kuriem autori, tas ir, pirmā kārtā pats Kārlis Zariņ� un bez tam citi biju�ie valstsvīri, kuru veltījumi publicēti grāmatā, paliek lasītājiem atbildi parādā.

Kas tad esot Zariņu Kārlis? Lūk, lasām: �Valdība Rīgā izdeva burtiski savu pēdējo aktu, ieceldama Kārli Zariņu par latvie�u tautas galvu . . . (Sis un arī turpmākie pasvīt rojumi mani � V. M.) Zariņ� ir latvie�u tautas augstākais pārstāvis visā brīvajā pasaulē.. Viņ� nav tikai ārlietu ministra, bet visa Kabineta pārstāvis un kā tāds � Latvijas suverenitātes karoga nesējs.� Biju�ais Latvijas sūtnis Jānis Tepfers¹⁰¹ saka, ka Zariņ� �uzņemas smagu cīņu par Latvijas valsts un latvie�u tautas tiesībām. Uz viņa pleciem �odien gulstas.. arī rūpes par tautie�iem sve�umā, par mūsu tautas un valsts nākotni.� Bet sirmais arhibīskaps T. Grīnbergs dod savu spriedumu �ādos vārdos: �Svētīta ir tā tauta, kam ir �ādi vadītāji!�

Bez mēra sajūtas autors apraksta mielastus, mirdzo�o kristālu, puķu smar�as, daudzās pieņem�anas, kas acīmredzot Londonā turpinājās 20 gadus. Vai sajūsma pai patīkami pavadītām dienām angļu galvaspilsētā neizklausās kā ņirgā�anās? Sis apraksts ir vairāk nekā labi pa ēdināta un samaksāta �urnālista lā�a pakalpojums, tas ir morālisks apsūdzības raksts cilvēkiem, kas līdz �ai dienai dzivo kaut kādā citā, iluzoriskā pasaulē, kurai nav nekā kopēja ne ar latvie�u tautas dzīvi, ne pat ar latvie�u emigrantu pasauli.

No kurienes nak līdzekļi pieņem�anām, mielastiem, darbinieku �tatiem Londonā un citās vietās, visai �ai greznajai iluzoriskajai dzīvei? Nevienam nav dota atskaite, vismaz par to atklātībā nekas nav zināms. Pēc agrako laiku bud�etu skaitļiem, K. Zariņ� pa 22 gadiem ir notērējis ne mazāk par 3 miljoniem latu zeltā. Ta�u angļu valdība tos viņam nebūs avansējusi; arī pa�i emigranti nevarēja saziedot tādas summas. Tātad � kur ir pārstāvības līdzekļu avots?

Acīmredzot K. Zariņam ir izdevies iegūt rīcības tiesības uz biju�ās Latvijas bankas zelta un valūtas fondiem, kas bija deponēti galvenokārt Anglijā un ASV. Bet, ja tas tā, tad kādas tiesības viņam bija izlietot tautas darba augļus augstā stila dzīves turpinā�anai?

Tā nu iznāk � �pirmais Latvijas valsts pilsonis� dzīvo bezrūpīgi un grezni, neviena priek�ā nenes atbildību un tērē lielus līdzekļus, ved pla�u pa�reklāmu ar dieva un da�u materiāli no viņa atkarīgu cilvēku palīdzību. Patie�ām izrādās, ka K. Zariņa pilnvaras ir neaprobe�otas un katrā ziņā pla�ākas nekā valsts prezidenta pilnvaras vecās Latvijas Republikas laikā. Viņ� atgādina nevis demokrātiskās, karā cietu�ās latvju tautas uzticīgu dēlu, bet kādu monarhu trimdinieku, kas sev nodro�inājis patīkamu dzīvi un saglabājis visus agrākās dzīves atribūtus, galminiekus, ordeņus, līdzekļus un cerību atgriezties kādreiz tronī.

Es atceros, ka 1959. gadā, kad atgriezos pēc 20 gadu prombūtnes Rīgā, man bija karsta vēlē�anās dzirdēt kādus draudzīgus vārdus no tiem, ar ko nostrādāju kopā 20 gadus, labākos gadus manā dzīvē. Bet ar ko man atbildēja? �Būtu naivi domāt, ka Munters, atgriezies Rīgā, varētu okupantu (tā Zariņ� sauc padomju varu) neietekmēts sarakstīties ar ārzemēm, brīvi paust savus uzskatus un īstenot savas vēlmes,� teica K- Zariņ� �Laika� korespondentam. Un tālāk: �Bet, ja arī notiktu neticamais un Munters patiesi kādā dienā parādītos Stokholmā vai Londonā, tad mums, trimdiniekiem, pa�aizsardzības nolūkos �āds solis attiecīgi jānovērtē.. Es domāju, vienalga, uz ko tas attiektos, Latvijas valsts un brīvības intereses mums stādāmas augstāk par personīgām simpātijām un labklājību.�

Gribu vispirms pateikt, ka, rakstot toreiz vēstules diviem kādreizējiem personīgiem draugiem, es negaidīju,

ka mans lūgums neievietot neko presē indiskrētā veidā tiks ignorēts. Vēl mazāk es sagaidīju, ka Kārlis Zariņ� ieņems tik nejēdzīgu viedokli, kāds atspoguļojas pirmajā iepriek� minētajā viņa teikumā. Daudzi latvie�i sarakstās ar saviem draugiem un radiem ārzemēs. Vai K. Zariņ� patie�ām domā, ka �o sarakstī�anos �ietekmē padomju iestādes�? Varbūt �īs aizdomas zīmējas tikai uz mani personīgi? Un ko nozīmē, ka mana �parādī�anās� .Stokholmā vai Londonā, kas nav ne notikusi, ne domāta, būs �attiecīgi jānovērtē�? Lai gan �sare�ģītas konstrukcijas Zariņam neimponē�, �ī ir ļoti sare�ģīta konstrukcija, no kuras var vienīgi taisīt slēdzienu, ka manu parādī�anos viņ� neapsveiktu.

Es gan domāju, ka daudzi jo daudzi tautie�i emigranti nepavisam nepiekristu �Pirmā (autors raksta ar lielo �P�) valsts pilsoņa� vispārinājumam, attiecinot viņa personīgās pa�aizsardzības tieksmes uz visiem emigrantiem. Es tādēļ nolēmu klusēt un neļaut neauglīgai �ķēpu krusto�anai (lai gan jubilārs pats sevi nosauc par cini-tāju ar �ķēpu un krustu) aptraipīt daudzas jaukas atmiņas.

Bet, sekojot emigrantu presei nu jau labu laiku, izlasījis Artūra Bērziņa �monogrāfiju� un it īpa�i pēc tam, kad Latvijā kļuva zināms, ka K. Zariņ� norakstījis pārstāvniecības namu savai meitai, es atcerējos tre�o citēto teikumu, ko gribu atkārtot mazliet mainītā redakcijā:

�Es domāju, vienalga, uz ko tas attiektos, latvju tautas intereses un patiesība mums stādāmas augstāk par personīgām simpātijām un labklājību.�

Un tādēļ es turu par savu pienākumu patiesības labad attēlot �ārkārtējo pilnvaru� izcel�anās vēsturi. 1939. gada rudenī pēc Hitlera uzbrukuma Polijai, kuras armija nedaudzās nedēļās tika sagrauta, poļu valdība bija spiesta bēgt uz ārzemetn un zaudēja visu kontroli pār savu zem;. Kopā ar valdību aizbēga no Var�avas diplomātiskais korpuss, kura sastāvā bija arī Latvijas sūtnis L. Eķis, un nokļuva Bukarestē. Jau toreiz manī pamodās ba�as, ka, karam turpinoties, brīvās satiksmes iespējamības ar mūsu diplomātiskajām pārstāvniecībām Rietumos varētu tikt stipri ierobe�otas. Sīs ba�as vēl vairāk pastiprināja Vācijas realizētā nesaudzīgā blokāde, kura Baltijas jūrā bija absolūta, arī Skandināvijas piekraste bija riskanta priek� kuģniecības. Es tādēļ personīgā sarunā ar K. Ulmani pacēlu jautājumu, vai nebūtu ieteicami nodro�ināties pret varbūtējiem nepārvaramiem �ķēr�ļiem satiksmē ar pārstāv-jietn Anglijā un ASV, pie�ķirot tiem zināmu rīcības brīvību un pārvedot arī vajadzīgos bud�eta līdzekļus par gadu uz priek�u. K. Ulmanis principā piekrita tādai domai, bet uzskatīja, ka vēl esot mazliet jānogaida; bez tam viņ� gribēja iepriek� apspriesties ar atsevi�ķiem valdības locekļiem.

Tad sekoja 5. oktobra līgums ar P&RS un drīz pēc tam nolīgums ar Vāciju par baltvācie�u repatriāciju. Abi �ie akti bija saistīti ar sare�ģītiem uzdevumiem daudziem resoriem. Pirmais prasīja garnizonu novieto�anas un apgādes kārto�anu, bet otrs � liela mēroga saimnieciskas operācijas, pārņemot vācu uzņēmumus, nekustamu mantu, kārtojot arī veselu virkni administratīvu un transporta jautājumu.

Tā manis paceltais jautājums tika mazliet atbīdīts pie malas, bet tomēr nenogāja no dienas kārtības, un 1939.� 1940. gadu maiņā K. Ulmanis to bija principā pārrunājis ar kara ministru ģenerāli J. Balodi un tieslietu ministru 11. Apsīti. Kad 1940. gada februārī uz Rīgu tika izsaukti sūtņi no Vācijas un Anglijas, lai no pirmavotiem gūtu pēc iespējas precīzu ainu par karagaitas attīstību abās pusēs, tad jautājums par daļu ārlietu ministra funkciju pārne�anu uz sūtni Londonā jau bija izlemts. Kādēļ pēc tnana priek�likuma izvēlējās Londonu? Te spēlēja lomu gan politiski, gan personālas dabas apsvērumi. Anglija toreiz bija Vācijas pretinieku vado�ais spēks, draudzīga lielvalsts, ar to mums bija ārkārtīgi svarīgi saimnieciski sakari, un tās politiskā līnija mums arvien iedvesa uzticību. Bez tam sūtnim Zariņam bija labs stāvoklis Londonā, un mani personīgi ar viņu saistīja ilggadīgas draudzības attiecības no tiem laikiem, kad viņ� organizēja Latvijas valsts prezidenta un Zviedrijas karaļa savstarpējos apciemojumus. Lai gan ir I<. Ulmanim, ir J. Balodim, ir H. Apsītim bija zināmi iebildumi pret K. Zariņu, viņi tomēr piekrita maniem argumentiem. Mans projekts tika nodots tieslietu ministram galīgai noformulē�anai.

Tomēr projektu Ministru kabinets apsprieda daudz vēlāk, jo, cilvēkiem dabūjot par to zināt, pilnīgas slepenības ievēro�ana nebija nodro�ināta un pilnvaru pieņem�ana varēja izsaukt nepamatotas ba�as un panisku noskaņojumu. Bet, kad 1940. gada aprīlī Vācijas jūras spēki iebruka Dānijā un Norvēģijā, pilnvaru pieņem�anu vairs nevarēja atlikt, un 17. maijā tās tika pieņemtas.

Katram, kas iepazinies ar pilnvaru saturu, jāatzīst, ka tās ir administratīva rakstura dokuments, kā tas nepārprotami izriet no 1. panta: �Gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskam un konsulārām, pārstāvībām Vakareiropā, pie�ķirt ārkārtējas pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam.� 4. pantā un 6.a pantā ir speciāli atrunāts, ka ārkārtējās pilnvaras neattiecas uz Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS. �āds noteikums izriet no pilnvaru motivējuma � sakaru pārtrauk�anas jūras blokādes dēļ. Ar Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS mums bija iespējams uzturēt sakarus pa sauszemes ceļiem, un nebija domājams, ka �ie sakari liktu pārtraukti. Ari pilnvaru saturs � aizstāvēt pēc labākās apziņas Latvijas intereses visās valstīs (izņemot uzskaitītās), dot �ai nolūkā saisto�us rīkojumus Latvijas pārstāvniecībām, izņemot iepriek� minētās valstis, un rīkoties ar visiem valsts līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu, kas ir minēto pārstāvību rīcibā, � nedod pamatu neierobe�otam politiskam iztulkojumam, kāds �im pilnvarām vēlāk patvarīgi pie�ķirts. Pilnīgi no gaisa grābis ir apgalvojums, it kā pilnvaras bija akts �par Latvijas valsts kontinuitātes uzturē�anu .. ja mūsu zemi okupētu un valdibai nebūtu iespējams darboties�. Grūti iz�ķirt, vai �ais vārdos ir vairāk starptautisko un valsts tiesību nezinā�anas vai politiskas naivitātes. Vai tie�ām kāds nopietns valstsvīrs tam var ticēt, ka valdība, kas paredz savas zemes okupāciju, aprobe�otos ar pilnvarām da�u pārstāvību pārzinā�anai? Vai tie�ām kāds nopietns jurists apgalvos, ka ar �ādām pilnvarām var uzturēt �valsts kontinuitāti�? Un ko īsti nozimē �ī �valsts kontinuitāte�?

Iznāk, ka ar �īm pilnvarām valdība būtu pārcēlusi Latvijas valsti uz ārzemēm, it kā tā pie�ķīrusi Latvijas suverenitātes tiesības vienai personai, it kā latvie�u tautas nospiedo�ais vairākums, kas joprojām dzīvo Latvijas teritorijā, nav īstā latvie�u lauta, bet ta ir emigrācijā. Varbūt pēc 22 gadiem da�ās galvās sve�umā varēja rasties tādi greizi jēdzieni, bet ar vēsturisko patiesību �īm maldu domām nav nekā kopēja.

Ja, personīgās draudzības iedvesmots, grāmatas autors var jūsmīgi salīdzināt K. Zariņu ar Linkolnu un Cēr�ilu, tad tā ir gaumes lieta, bet publicēt tādas muļķības gan nevajadzētu. Linkolns un Cēreils neapstrīdami ir lielas figūras pasaules vēsturē, kuras pazīst visi, bet, vai kāds objektīvs cilvēks to gribēs apgalvot par Kārli Zariņu pat Latvijas mērogā, � par to ir atļauts �aubīties. Arī �aplaistī�ana� ar spēcīgu �drinku� nevarētu attaisnot tādas publicistiskas metaforas.

Arī Latvijā vēl dzīvo I<. Zariņa laikabiedri²⁷, tai starpā viņa kolēģis no Skujenieka kabineta laika � biju�ais kara ministrs J. Balodis. Viņi ar sa�utumu lasīja pa�a jubilāra iedvesmoto un samaksāto slavas dziesmu. Var saprast, ka cilvēkam, kas gandrīz visu mū�u pavadījis ārpus Latvijas, atskaitot pirmos savas dzīves 19 gadus un vēlāk 15 mēne�us ārlietu ministra amatā, zudu�i sakari ar tautas dzīvi. Viņ� dzīvo kādās augstās sfērās, kur mīt karaļi, diplomāti, lordu palātas locekļi. Viņam nav ne mazākās jēgas par tagadnes reālajiem apstākļiem, kādos dzīvo, veido nākotni latvie�u tauta.

Li�ķu glaimu apmāktam, Zariņu Kārlim var tagad �ķist, ka viņ� pārvērties valdniekā, kas iemieso sevī tautas gribu un centienus un savas pilnvaras manto�anas ceļa varbūt novēlēs savam pēcnācējam, tāpat kā savai meitai novēlējis valsts īpa�umu � sūtniecības namu.

Nekas nav mainījies emigrācijas vadoņu psiholoģijā. Tāpat kā agrākos laikos pirmā vietā nāk bud�ets un svarīgais bud�eta postenis � reprezentācijas izdevumi. Tāpat kā agrākos laikos viņi �stipri sacen�as� pie līdzekļu avotiem. Tāpat kā vecajā Latvijā emigrācijā savā starpā karo piecas politiskās partijas¹⁰². Vai tā ir �vienota trimdas latvie�u saime�, kas, kā domā emigrantu barve�i, būs cienīga atgriezties �brīvajā Latvijā�? Un tad sāktos �onkuļu bū�ana� un �andele� plus neizbēgama korupcija un izrēķinā�anās kā pirms 40 gadiem! �ādām tieksmēm kā mūsu jaunā paaudze, tā vecie, kas atceras 27 partijas Saeimā un latvie�u parlamentārisma bankrotu, atbild ar noteiktu �nē�. Atgriezties Latvijā var katrs, kas augstāk par visu stāda savu tautu, dzīvo līdzi viņas liktenim. Var atgriezties tie, kas lūgs: �Latvija, ņem mani�, bet nevis prasīs: �Latvija, ko tu man dosi?�.

3. Sagūstīto emigrantu asambleja²⁷

Ar amerikāņu valdo�o aprindu ziņu un, sprie�ot pēc visa, arī pēc to iniciatīvas Baltijas emigranti apvienojās ar tautas demokrātijas valstu emigrantiem tā dēvētajā �sagūstīto Eiropas nāciju asamblejā�.

Kas tad ietilpst �ajā asamblejā?

Saskaņā ar statūtiem tās locekļi ir nacionālās komitejas tin padomes, ko izveido Albānijas, Bulgārijas, Cehoslo-vakijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Rumānijas tautu �likumīgie� (?) pārstāvji trimdā.

Ja paskatās uz karti, kas ar gudru ziņu (lai palīdzētu aizokeāna lasītājiem, kas vāji orientējas Eiropas ģeogrāfijā) iespiesta uz asamblejas izdotā �urnāla vāka, tad �īs 9 zemes atgādina Viduseiropu, pie kam īpa�i nodalīta Dienvidslāvija, kura acīmredzot jāuzskata par �pussagūs-tītu� un kuras pārstāvji asamblejā nepiedalās. Asamblejā nepiedalās arī VDR pārstāvji, lai gan tās tauta tāpat pieskaitīta pie �sagūstītajām� nācijām.

Asambleja sapulcējas reizi gadā, bet pārējā laikā sagūstīto nāciju asamblejas darī�anas kārto galvenā komiteja. Starp citu, galvenajā komitejā aiz nezināmiem iemesliem nav Ccboslovakijas pārstāvja.

Ta visa ir lietas ārējā puse. Kā redzams, netrūkst nekā: ir skaļ� nosaukums, orgāni, ko prasa tradīcijas, rezidence, savs preses orgāns. Nav tikai vienas lietas: skaidrības par �īs organizācijas politisko seju.

Pavisam da�āda ir to zemju vēsture, kuru pārstāvji pretendē uz Eiropas sagūstīto nāciju nosaukumu. Vēsturiskajā ziņā maz ir kopēja, piemēram, starp Baltijas republikām un Bulgāriju. Polijas politiskā stāvokļa priek�nosacījumi stipri at�ķiras no Rumānijas stāvokļa. Starp Ungāriju un Albāniju maz kopēju vēsturisku sai�u. Un tā joprojām.

Asamblejas dalībniekus pēc tās organizatoru ieceres viens apstāklis, ka visas viņu zemes �paverdzinājusi� Padomju Savienība un tās atrodas �komunisma gūstā�. Ja nu tā, tad neizbēgams ir secinājums, ka vajag cīnīties pret Padomju Savienību un pret komunismu.

Bet katram ta�u ir skaidrs un saprotams, ka tas nav pa spēkam ne atsevi�ķām zemēm, ne visām deviņām kopā, bet vismazāk tiem nedaudzajiem �sagūstīto� tautu pārstāvjiem, kas piesavināju�ies liesības uzstāties par �o tautu �likumīgajiem pārstāvjiem�, kā tas rakstīts viņu statūtos.

Tātad tiem jāmeklē atbalsts pie citām tautām un pirmkārt pie vienas no visstiprākajām un bagātākajām valstīm � ASV. Un, lūk, pēc �āda domu gājiena loģikas saujiņa emigrantu vadoņu no deviņām Eiropas zemēm pati nokļuvusi amerikāņu gūstā.

Amerikāņu veikalnieki un pēc viņu parauga arī politiskie vadītāji alla� mīlēju�i lielus skaitļus. Da�i desmiti vai pat simti pa�ieceltu emigrantu vadoņu � tas nav spēks, ar tādu pulku nevar karot ne pret Padomju Savienību, ne pret komunismu. Bet viņi ta�u �pārstāv� 100 miljonus, pēc Ņujorkas mēra aprēķina, pat gandrīz 200 miljonus cilvēku, un �is skaitlis jau ir ko vērts. Dibinoties uz to, da�i politikāņi ar vieglu roku sacerēju�i tēzi, ka Austrumeiropas un Centrālās Eiropas �sagūstīto� tautu preto�anās var but viens no visspēcīgākajiem savaldo�ajiem faktoriem pret izdaudzināto padomju agresiju. Sī tēze ir visādā ziņā aplama, bet sevi�ķi tai ziņā, ka, pamatojoties uz to, tautu likteņus grib noteikt tām sve�i politiskie spēki.

Man bija izdevība iepazīties ar �ās asamblejas preses izdevumu un, starp citu, ar numuru, kas laists klajā sakarā ar �verdzināto nāciju nedēļu�, ko ik gadus jūlijā proklamē ASV prezidents uz Kongresa rezolūcijas pamata.

Par ko tajā ir runa? Lūk, viens no vistipiskākajiem asamblejas vadītāju spriedelējumiem sakarā ar tā dēvēto Berlīnes krīzi, spriedelējums, kas skaidri atspoguļo tās iedvesmotāju domas.

�Paceļot jautājumu par sagūstīto nāciju brīvību un neatkarību Amerikas Savienoto Valstu un to sabiedroto (pa-svītrojums mans � V. M.) politiska mērķa līmenī, varētu vismaz atbalstīt cerības un pastiprināt savaldo�o faktoru gaidāmajā noregulējumā (t. i., Berlīnes jautājuma noregulējumā).�

Aiz �iem vārdiem neslēpjas nekas cits kā vēlē�anās izmantot Centrālās Eiropas un Austrumeiropas tautas par zināmu trumpi sarunās ar Padomju Savienību Vācijas jautājumā, ieskaitot lēmumu par nāko�o Berlīnes statusu. Tiesa, runājot par �o nepiepildāmo vēlē�anos, piezīmēts, ka deviņu valstu plus VDR �atbrīvo�ana� jārealizē ar mierīgiem līdzekļiem, jo pasaules kar� mūsu laikos �nozīmētu civilizācijas bojā eju�, t. i� �atbrīvotāji� labi saprot, ka bez kara viņu plāni nav realizējami. Un tomēr da�ādā veidā tiek cilāta nozīme, kāda varētu būt 100 miljoniem Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā kā �savaldo�ajam faktoram pa�reizējā Berlīnes krīzē�.

�Atbrīvotāju� sirdsapziņa nav tīra. Par to liecina senatora Doda vārdi: �Ja mēs spēsim tās (�īs tautas) ar vārdiem un darbiem pārliecināt, ka mēs viņas atkal nepametīsim, tad tās pretosies padomju tirāniem. Bet ja tās būs pārliecinātas, ka no Ungārijas notikumiem nekā neesam mācīju�ies, preto�anās vieta labākajā gadījumā stāsies padevība, bet sliktākajā gadījumā vil�anās sajūta, ko padomju propagandisti ļoti viegli varēs pārvērst ienaidā.�

Es nezinu, ko domā Polijas, Rumānijas, VDR un citu valstu tautas par Doda tipa darboņu centieniem, bet Baltijas republikās diez vai izdosies kādu pārliecināt, ka amerikāņu valdo�ās aprindas �tas atkal nepametīs�. Jutās, ko visbie�āk var novērot, nav ienaids, bet nicinā�ana pret nelūgtiem aizstāvjiem un pie tam bez jebkādām īpa�ām pūlēm no �padomju propagandistu� puses.

Man gribētos vēl senatoram Dodam atgādināt kādu epizodi, kas trīsdesmito gadu beigās norisinājās Tautu Savienībā, apsprie�ot Japānas agresiju pret Ķīnu. Arī toreiz tika runāts augstos toņos, bet, kad lieta nonāca līdz Tautu Savienības konkrētai rīcībai pret agresoru, visi bramanīgie oratori bija kā ūdeni mutē ieņēmu�i. Un toreiz Austrālijas delegāts Bruss teica vārdus, kas man, Tautu Savienības sesijas delegātam, līdz �im brīdim iespiedu�ies atmiņā:

�Kungi, skaļi vārdi un niecīgi darbi ir sliktāki nekā nekādi vārdi un nekādi darbi.�

Pieticīgāki vai piesardzīgāki politiķi ieteic brīvības mīlestību viņu izpratnē uzturēt ar.. cerību, ar vienu vārdu � cerība, bet toties iespiestu trekniem burtiem. Bet palīdzēt sagūstītām nācijām var tikai �iespēju robe�ās ar mierīgiem un likumīgiem līdzekļiem�.

Lūk, ko saka senators republikānis Dugi ass:

�Savienoto Valstu (pasvītrojums mans � V. M.) nacionālajās interesēs ir Austrumeiropas un Centrālās Eiropas tautās uzturēt cerību uz galīgu atbrīvo�anu,� bet nedaudz iepriek� viņ� izskaidro savu mērķi: �Mūsu nodoms nav uzsākt atbrīvo�anas karu ka tādu, bet mēs zinām, ka konflikta gadījumā ar Padomju Savienību viens no mūsu stiprākajiem sabiedrotajiem varbūt būs tautas aiz dzelzs priek�kara.� Un tai pa�ā laikā viņ� prātīgi piebilst: �Mums nav jāmodina nepamatotas cerības vai jādod solījumi, kas nav izpildāmi.�

Si loma � modināt nepamatotas cerības un dot neizpildāmus solījumus � uzticēta sagūstīto nāciju asamblejai un tās darbiniekiem.

Un viņi arī cen�as. No vienas puses, viņi cen�as papla�ināt sev līdzīgo pulku, uzņemot sakarus ar � ko jūs gan domājat! � Dienvidaustrumu Āziju. Tā, piemēram, no 1959. gada janvāra līdz martam trīs asamblejas generālkomitejas pārstāvji � polis Ķorbonskis, ungārs Kovago un latvietis Māsens¹⁰³ � veica pla�u ceļojumu, kura laikā apmeklēja Tokiju, Dienvidkoreju, Taivanas salu, Filipīnu salas, Austrāliju, Vjetnamu, Indiju, Pakistānu, Libānu, Turciju un Grieķiju. Objektīvam vērotājam glu�i negribot rodas divi jautājumi: kāds bija �ī ceļojuma mērķis un par kādiem līdzekļiem tas tika veikts? Vai tie�ām �ajās zemes, piemēram, Dienvidkorejā, Tai-vanā, Vjetnamā, ir �sagūstīto nāciju� pārstāvji? Un arī pārējās minētajās valstīs diez vai ir daudz emigrantu no deviņām Austrumeiropas un Centrāleiropas zemēm. Ar ko tad tādā gadījumā asamblejas pārstāvji nodibināja kontaktus? Zināmu skaidrību par �o jautājumu dod paziņojums, ka Āzijas tautu �brīvības� dienā, kuru ASV atzīmēja 1961. gada 23. janvāri un kurā godināja korejie�u karagūstekņus, kas pēc kara atsacījās atgriezties dzimtenē (Ziemeļkorejā), piedalīju�ies sagūstītās asamblejas pārstāvji un, piemēram, �latvie�u pārstāvis� aicinājis visas tautas apvienot pūliņus �globālam karagājienam pret komunismu�. Pēdējais ar savu bravūru pat pārspēj amerikāņu senatorus.

�ādu tikpat kareivisku, cik neatbildīgu deklarāciju gaismā kļūst saprotams, kāpēc �sagūstītie� pārstāvji apmeklēja Dienvidkoreju, Taivanu un Vjetnamu, kur tikpat mākslīgi un ar tādiem pa�iem nolūkiem, kādi ir ASV attiecībā uz viņiem pa�iem, tiek atbalstīti re�īmi ar kopīgu antikomunistisku raksturojumu. Protams, �ajās Austrumāzijas zemēs nav poļu, ungāru vai latvie�u, kas asamblejas pārstāvjiem dotu �pamatu� runāt viņu vārdā. Ta�u tas nav tik svarīgi � �mājās�, ASV, ir emigranti, laikraksti, aizbildņi, kuru priek�ā vajag izkalpoties un kuri apmaksā izdevumus. Un var radīt melīgo priek�statu, ka eksistē solīda antikomunistiska organizācija no Baltijas līdz Melnajai jūrai un vēl tālāk pat līdz Japāņu, Dzeltenajai un Ķīnas jūrai. Tad celsies asamblejas cena amerikāņu vadītāju acīs, 100 miljonu vietā varēs runāt �gandrīz divsimt miljonu� vārdā, kā to jau darījis Ņujorkas mērs. Varēs saņemt līdzekļus asamblejas aparāta uzturē�anai un vilino�am jaunam komandējumam, �oreiz, piemēram, uz Āfriku, kur izveidojies tik daudz jaunu valstu. Un tie�ām, ikgadējā Kolgcitas konferencē par ārpolitikas jautājumiem asamblejas pārstāvim jau �bijusi iespēja vest daudz privātu sarunu ar Āzijas un Āfrikas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem�.

Amerikāņi no savas puses ne vienu reizi vien izteiku�i vēlē�anos izmantot �sagūstītās nācijas� kā trumpi diplomātiskajā cīņā ar Padomju Savienību, pie- tam dara to ar īstu biznesmeņu lieti�ķo nckautrību. Tā, piemēram, kāds Kongresa loceklis apgalvo, ka �sagūstītās� nācijas varētu �tik ļoti saistīt komunistiskos pavcrdzinātājus pa�u mājās, ka viņi nevarēs doties bīstamākās avantūrās aiz robe�ām�. Cits izsaka pārliecību, ka bruņota konflikta gadījumā Berlīnes dē| sagūstīto nāciju pārstāvji �Rietumu vietā vērsīsies pret Austrumiem�. Tre�ais ielūkojas nākotnē, kad �īs nācijas �ielenks Padomju Savienību kā cietok�ņa grāvis, pār kuru padomju ideoloģija nevares pārkļūt�. Tas ta�u ir tas pats sanitārais kordons, par kuru pirms 40 gadiem sapņoja fran�u ārlietu ministrs Pi�ons. Un, kopumā ņemot, visa �ī pļāpā�ana atgādina baltemig-rantu kņadu Parīzē, kur pirms 40 gadiem �viņu gai�ības� un �viņu ekselences� nopietni un rosīgi sprieda, kādu autonomiju viņi pie�ķirs, piemēram, Baltijas �provincēm� pēc Sarkanās Armijas, Ļeņina un boļ�eviku neizbēgamās sagrāves. Tikpat tālu no vēstures patiesās gaitas un dzīves īstenības ir mūsdienu emigrantu vadoņi sagūstīto nāciju asamblejā.

Tamlīdzīgu izteikumu sarakstu varētu turpināt, ta�u es aprobe�o�os tikai vēl ar vienu īsti amerikānisku pamācību, ko pasludinājis senators Duglass banketā sakarā ar t. s. �sagūstīto nāciju nedēļu�, kur viņ� savu runu beidzis ar �ādu �padomu�; �Es ceru, ka jūs (l. i., asambleja) varēsiet turpināt federāciju (pēc tam, kad Austrumeiropa būs brīva); tāpēc ka citādi, pēc manām domām, grupai mazo valstu ar 12, 20, 30 miljoniem iedzīvotāju nav nākotnes starp divām tādām varenām valstīm kā Vācija un Krievija.�

Tāpēc, lūk, dibiniet federāciju, Austrumeiropas un Centrālās Eiropas �Savienotās Valstis� no Baltijas līdz Ad-rijas un Melnajai jūrai! Tā jau ir fantāzija, uz ko spējīgs tikai amerikāņu senators. Viņ� aizmirsis, ka lajā pa�ā runā viņ� drusciņ iepriek� salīdzināja Eiropas stāvokli 1961. gadā ar 1938. gada stāvokli, kad, pēc viņa vārdiem, Cemberlens nav vēlējies, lai Angliju ierautu karā mazās un tālās �ehoslovakijas dēļ, par kuru �vidusmēra anglis nekā nezināja�.

Lai būtu atļauts jautāt, cik daudz vidusmēra amerikānis vai pat senators zina, piemēram, par Latviju, Lietuvu, Igauniju. Pat par amerikāņu naudu izdodamā un sagūstīto nāciju asamblejas popularizē�anai domātā �urnāla redakcija precīzi nezina, no kādas tautības cēlies asamblejas vadītājs un biju�ais priek�sēdētājs. Kur tad nu vidusmēra amerikānim tikt skaidrībā par tādām sare�ģītām lietām kā starpība starp Lietuvu un Albāniju!

No amerikāņu senatora ir grūti prasīt, lai viņ� zinātu Eiropas pēdējo 25 gadu vēsturi, bet pa�i �sagūstīto nāciju� pārstāvji to labi zina. Viņi zina, ka viņu zemes bija bandinieki pirmskara diplomātiskajā spēlē, ka ar tām Rietumos nepavisam nerēķinājās. Vai to ir aizmirsis latvie�u grupas vadītājs �asamblejā� V. Māsens � mans biju�ais sekretārs, bet pēc tam Baltijas un Rietumu nodaļas vadītājs Latvijas Ārlietu ministrijā un delegācijas loceklis Tautu Savienībā? Vai tie�ām viņ�, nebūdams vāj� diplomāts, un tie, kas solidarizējas ar viņu, ir aizmirsu�i, kā nomira Baltijas federācija, nemaz nepiedzimusi? Bet tā aptvertu tikai apmēram 7 miljonus iedzīvotāju, tātad būtu �bez nākotnes�, ja balstāmies uz senatora Duglasa viedokli. Vai Māsens ir aizmirsis, kā, nepagūstot piedzimt, nomira pat tāds neliels pasākums kā Latvijas un Igaunijas muitas savienība? Un nomira tikai tāpēc, ka Rīgas tekstilfabrikanti nevarēja vienoties ar saviem igauņu brāļiem, bet Tallinas tirgoņi kā no nāves baidījās no Rīgas un tās ostas konkurences. Kāda tad jēga tiekties pēc federācijas no Baltijas līdz Adrijas un Melnajai jūrai! Tas viss ir fantāzija, ja ne sliktāk. Bīstama fantāzija, par kuru būtu jāsamaksā �ādas federācijas tautām, jo to ietekmētu lielvalstis, kas arī diktētu tai savu gribu un politiku. Apmēram tāpat Hitlers iedomājās �jauno Eiropu�, kurā valdītu �augstākā ārie�u rase�.

Uz �īs abpusējās fikcijas, jo tā nav pat ilūzija, bet tie�ām tikai fikcija, arī balstās viss emigrantu asamblejas kār�u namiņ�. Tas ir, no vienas puses, uz asamblejas aizbildņu fikcijas, ka 9 vai 10 valstu tautu �savaldo�ajai� ietekmei var būt sava loma cīņā pret Padomju Savienību, bet, no otras puses, uz asamblejas vadītāju fikcijas, ka viņi pārstāv �īs tautas.

Ar �o fikciju asamblejas vadītāji pamato pat tiesības kritizēt ASV prezidentu. Viņi, lūk, ir neapmierināti ar Kenedij.a 1961. gada 14. jūlija proklamāciju, dēvē to par kūtru, jo viņ�, it kā Valsts departamenta ietekmēts, neesot atkārtojis sava priek�gājēja (Eizenhauera) antiko-munistiskās deklarācijas. Viņi nav apmierināti ar prezidenta 1961. gada 26. jūlija aicinājumu tautai, kurā viņ� atzinis Padomju Savienības vēsturiskās rūpes par dro�ību Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā. Sājā sakarībā viņi nosūtīja prezidentam telegrammu to 100 miljonu vārdā, kurus viņi nepārstāv, runādami telegrammā, ka tiekot atdzīvināts �kara laika mīts� par Padomju Savienības tiesībām garantēt savu dro�ību, un nobeidza ar dramatisku paziņojumu, ka nevienam nav tiesības �iztirgot mūsu lautu neatņemamās tiesības pret reālām vai �ķietamām priek�rocībām Berlīnē vai jebkurā citā vietā�.

Acīmredzot �sagūstītie� pārstāvji jūt, ka pēc būtības viņu pārstāvamā lieta ir tikai tirgo�anās objekts.

Ta�u veikals ar sve�u tautu likteni rosīgi turpinās. Avīzes �New York Times� pazīstamais korespondents Sulcbergers ieteicis juridiski piekrist, ka �krievi apriju�i Baltijas valstis�, tai vietā pieprasot apliecināt garantiju �brīvai Berlīnei�.

Saprotams, ka Baltijas emigranti sāka protestēt un salīdzināja Sulcbergera priek�likumu ar bodnieka mahinācijām.

Tikai par vienu �ajā politiskās bir�as spēlē neviens neinteresējas � par deviņu Eiropas zemju tautu domām, ar tām izrīkojas ar tādu pa�u neatbildīgu nekautrību, kā spekulē ar akcijām fondu bir�ā.

Kādu federāciju amerikāņu senatori pratu�i izveidot Centrālajā Amerikā, nerunājot nemaz par Dienvidameriku? Bet tur ta�u būtu pateicīgs darba lauks. Acīmredzot Centrālajā Amerikā un Dienvidamerikā tiek lietots cits mērogs un attieksmē pret tām ir spēkā citi aprēķini.

Atgādinā�u, ka Baltijas republiku federācijā, ko bur�uāziskie vadītāji savu �auri savtīgo apsvērumu dēj nespēja panākt 20 gadu laikā, būtu biju�i pavisam tikai ap 7 miljoni iedzīvotāju. Bet kā lai izveido 9 valstu federāciju, it īpa�i ja, pēc �īs federācijas iniciatoru domām, tā jāorganizē �brīvības� apstākjos, t. i., pēc tajās pa�laik valdo�ās sociālistiskās iekārtas likvidē�anas? Pa�reizējos apstākļos �ādas federācijas izveido�ana ir pa spēkam tikai sociālistiskajām valstīm, kā to praksē pierādījusi Padomju Savienība. Ukraiņi, gruzīni, armēņi un citi būtu pārsteigti, uzzinot, ka arī viņi pieskaitīti sagūstītajām nācijām, kaut arī viņiem nav tādu �likumīgo� pārstāvju asamblejā kā jau pieminētajām deviņām zemēm. Tātad nepietiek izveidot 100 miljonu federāciju, jāat�ķeļ no Padomju Savienības da�as republikas, un pēc tam lai arī �federējas� pēc sirds patikas.

Sīs tēzes absurds ir tik skaidri redzams, ka atliek tikai formulēt secinājumu: visa �ī spēle ar sagūstītajām nācijām atspoguļo tikai savu laiku pārdzīvoju�o ideju par Padomju Savienības sa�ķel�anu, ko kādreiz propagandēja Hitlera laika �ģ'eopolitiķi� un ko reālā dzīve atspēkoja ar bēdīgām sekām �tre�ajam reibām�. Tad kļūst pilnīgi saprotamas viņu amerikānisko sekotāju skumjas par to, ka Amerikā atrodas aizvien mazāk avī�u un �sabiedriskās domas taisītāju� (ir tāds amerikāņu vārds), kas vēlētos nodarboties ar sagūstīto nāciju lietām.

Pa�iem sagūstītajiem vadītājiem var dot tikai vienu padomu: ja viņi tie�ām vēl jūt saites ar savām tautām un mīlestība pret tām nav izdzisusi viņu sirdīs, ja viņi nav norūpēju�ies tikai par savu personisko labklājību pie sve�u kungu galda, tad labāk atturēties no piedalī�anās blēdīgajā spēlē, kas nav darījusi un arī nākotnē nesola viņiem darīt godu ne savu tautie�u, ne amerikāņu lautas acīs.

Baltijas republiku tautām, kas iekļāvu�ās jaunās dzīves cel�anā, ir darba pilnas rokas, un viņas stāv tālu no tām politiskās spēles kombinācijām, ar kurām nodarbojas no savām tautām un no viņu dzīves atrautie emigrantu asambleju vadītāji un to iedvesmotāji.

Cīņa par mieru � �ī mūsdienu svarīgākā problēma � nav radusies pēdējos gados. Jau pirmais pasaules kar� stipri aktivizēja mēģinājumus izslēgt karu kā starptautisku strīdu un nesaskaņu atrisinā�anas līdzekli. Tai laikā sasauca atbruņo�anās konferences, tika izveidots speciāls Tautu Savienības oigāns, tika noslēgti vairāki līgumi valsts dro�ības pastiprinā�anai, bet visas �īs pūles palika bez panākumiem.

Trīsdesmito gadu beigās, kad es sāku regulāri piedalīties Tautu Savienības gadskārtējās asamblejās, atbruņo�anās problēma faktiski vairs netika apspriesta. Lokarno ilgums¹⁰⁴, Zenēvas protokols¹⁰⁵, Briāna�Kclloga pakts¹⁰⁰ � tas viss �ķita tāla, es teiktu, vēsturiska pagātne. Amerikas Savienotās Valstis turējās sāņus no pasaules konsolidācijas centieniem, Vācija izstājās no Tautu Savienības, Itālija sāka agresiju pret Abesīniju, Japāna nepiedalījās Tautu Savienības darbā, Francijas savienības līgumu oistētna izira.

Pienāca 1936.�1938. gads � visapkaunojo�ākie gadi Tautu Savienības vēsturē. Tie�i �ai periodā man kā ārlietu ministram bija jāpārstāv sava zeme Tautu Savienības Padomē, kur bija ievēlēta Latvija. Sā orgāna galvenais uzdevums uz papīra bija sargāt mieru starp valstīm, teorētiski pat ar spēka palīdzību.

Bet agresijas lavīna pa to laiku vēlās uz priek�u,,.

Spānija, Austrijas �an�luss� ... Cehoslovakija, Japānas agresija pret Ķīnu. Bet Tautu Savienības Padome reģistrēja �os faktus, pieņemot vairāk vai mazāk solīdas rezolūcijas vai veicot nepilnīgus pasākumus, kā tas bija tad, kad Itālija uzbruka Abesīnijai, vai ari tad, kad tika pasludināta �neiejauk�anās� Spānijas pilsoņu karā. Vadot 1938. gada maijā Tautu Savienības Padomes 101. sesiju, es nolasīju rezolūciju, kurā faktiski bija atzīts fa�istiskās Itālijas iebrukums Abesīnijā un tās okupācija.

Visos �ajos agresijas atbalstī�anas gadījumos mazo, neitrālo valstu, tai skaitā arī Latvijas, sabiedriskā doma nepārprotami bija naidīgi noskaņota pret agresoru. Bet �o valstu atbildīgie vadītāji cītīgi atturējās no agresīvās politikas skaidras nosodī�anas un klusēja, zinādami, ka Rietumu lielvalstis negrib efektīvi rīkoties, lai aizstāvētu un atjaunotu mieru.

1938. gada 30. septembri angļu ministru prezidents Nevils Cemberlens pēc atgrie�anās no Minhenes sarunām pateica angļu tautai: �No Vācijas uz Dauningstritu (kur atrodas ministru prezidenta kanceleja) atgriezies goda pilns miers. Es esmu pārliecināts, ka tas ir miers mūsu laikmetam.� Vienpadsmit mēne�us vēlāk Hitlers izraisīja otro pasaules karu.

�odien (t. i., 1963. gadā), kad ir pagājis ceturtdaļgadsimta kop� �īs neticami kļūdainās prognozes, mums ir tieksme vērtēt toreizējo stāvokli Eiropā vēlāko gadu notikumu gaismā. Mums tagad arī zināms neskaitāms daudzums vēsturisku dokumentu, kas pēc kara beigām kļuvu�i pieejami pla�ām aprindām un visos sīkumos aptver kara priek�vakara ainu. Tādēļ mūsu laikā daudzi, kam nav skaidra priek�stata par vēsturisko attīstību, kura noveda pie 1939. gada katastrofas, ar vieglu roku un zināmu nicinā�anu ir gatavi nopelt tā laika vado�os Eiropas politiķus par viņu netālredzibu, par vācu militārisma agresīvās būtības neizpratni vai arī par gļēvulību, kas bija gatava maksāt katru cenu, lai tikai izvairītos no bruņotas sadursmes Vakareiropā.

Bet laikabiedri, kas dzīvoju�i līdzi tiem īsajiem se�iem gadiem no brī�a, kad Hitlers nāca pie varas, līdz liktenīgajam 1939. gada 1. septembrim, atceras, ka Eiropas stāvokļa vispārējais novērtējums �ai periodā bija pavisam citāds. Visās Eiropas valstīs, izņemot Padomju Savienību, atradās �tre�ā reiha� �jaunā�, �dinamiskā� kursa piekritēji un cienītāji, atradās daudzi, kas noticēja vācu diktatora nemaldigumam un veiksmei, kas raudzījās vai nu ar bijību, vai vismaz ar apslēptas skaudības jūtām uz viņa uzvarām vainagoto ceju no panākuma uz panākumu.

Kā tas bija iespējams? Toreizējā stāvokļa un no tā izrieto�ās Eiropas tālākas attīstības dziļi kļūdainā novērtējuma pamatcēlonis, pēc manām domām, meklējams tai apstāklī, ka �ī novērtējuma izstrādā�anā Eiropas valstu sabiedriskā doma ņēma ļoti ierobe�otu dalību jeb tai vismaz nebija iespējas pietieko�i iespaidīgi izteikt savu noskaņojumu un savus ieskatus. Lai arī kā, Eiropas vado�ie valstsvīri uzskatīja, ka viņiem bija tiesības nerēķināties ar pla�o tautas slāņu domām, kas bija noskaņoti pret Vācijas augo�o agresivitāti un kas nojauta katastrofas tuvo�anos.

Ja, apbruņoti ar otrā pasaules kara piedzīvojumiem un tā priek�vēstures retrospektīvo analīzi, mēs �odien vēr�am skatu uz stāvokli pasaulē, tad blakus milzīgam izmaiņām spēku sadalījumā un sagrupējumā mēs redzam vienu pamatstarpību starp tagadējo un toreizējo stāvokli: sabiedriskās domas neizmērojami pieaugu�o lomu, pa�u tautu līdzdalību starptautiskās atmosfēras novērtējuma radī�anā un no tās izrieto�u apņēmību cīnīties par jaunas katastrofas novēr�anu.

Rietumvalstu vadītājiem būtu ieteicams izsargāties no savu priek�gājēju kļūdu atkārto�anas, noniecinot tautu domas un ilgas. Tautas grib mieru. Tas ir neapstrīdams atzinums. Retoriski patriotiski uzsaukumi un pseidoideo-loģiski demagoģiski lozungi par �brīvo pasauli� nav spējīgi novērst tautas no iecerētā mērķa. Varbūt iebildīs, ka tas neatliecas uz militāristiskā vai fa�istiskā garā pār valdāmām valstīm. Sai sakarībā gribu atgādināt amerikāņu �urnālista vārdus, kas Minhenes priek�vakarā 1938. gada 27. septembrī, kad Hitlers visiem �ķita par savas zemes atzīto un neaprobe�oto valdnieku, rakstīja savā dienasgrāmatā: �Berlīnie�i vienkār�i negribēja dzirdēt atgādinājumu par karu�,., (varenās militārās demonstrācijas laikā, ko �fīrers� bija organizējis) �cilvēki slēpās metro gaiteņos, nevēlējās noraudzīties demonstrācijā, bet saujiņa ziņkārīgo, kas stāvēja uz ielu ietvēm, klusēja. Tā bija vispārsteidzo�ākā pretkara demonstrācija, ko esmu jebkad redzējis�.

Tiesa gan � Hitleram izdevās iegrūst vācu tautu kara bezdibenī, bet �īs ārprātīgās avantūras rezultāti visiem zināmi, visiem arī zināma loma, kādu spēlēja tautu pretestības spēki, kas paātrināja fa�istu kara ma�īnas bojāeju.

�ādas domas un atmiņas radās manā prātā ar jaunu spēku, kad es dabūju zināt no laikrakstiem par Rietumu valstsvīru atteik�anos rēķināties ar tik reprezentatīvu sanāksmi kā Vispasaules kongress par vispārējo atbruņo�anos un mieru. Viņi ne tikai nevēlējās izteikties vismaz par savas negatīvās attieksmes iemesliem, bet ASV pat raidīja pasaules sabiedriskajai domai neredzēti cinisku izaicinājumu, uzspridzinot kongresa atklā�anas dienā kodoltermiskās reakcijas ieroci kosmosā.

Kongresa ignorē�ana un baismīgi neatbildīgs �ests ar bumbu kosmosa � tas, protams, arī ir propaganda, bet tā ir tāda propaganda, kas vēr�as pret tās autoriem pa�iem.

1. Anfikomunisms � ceļ� uz tautu iznīcību

�Baltijas jūra � miera jūra.� [..] Baltijas jūra nekad nav bijusi kara lauks kā, teiksim, Vidusjūra vai Ziemeļjūra, Atlantijas vai Klusais okeāns; un jādomā, ka arī turpmāk Baltijas jūrā neiz�ķirsies Eiropas vai pasaules likteņi.

Sīs miera jūras vēstures gaitās ir līdzdzīvojusi latvju tauta. Daudzu gadsimtu laikā miermīlīgā latvju zemnieku tauta cieta vācu iekarotāju un to pēcnācēju vācu baronu jūgā; neskatoties uz savu miermīlību, neskatoties uz izvietojumu pie miera jūras, latvie�u tauta pārdzīvoja smagus likteņa sitienus, nepalika pasargāta no kara un posta.

Karoja vācu bruņinieki, karoja zviedru kungi, poļu pani, karoja krievu cari un ķeizari, bet sve�ā politikā tika arvien ierauta arī latvie�u tauta, lai gan �īs politikas mērķi tai bija sve�i un bie�i naidīgā pretrunā ar tās dzīves interesēm.

Pirmajā un otrajā pasaules karā, kuru cēloņi atkal meklējami vācu militārisma agresivitātē, kas savā ideoloģijā atjaunoja arī senseno dziņu uz austrumiem, latvie�i nevarēja palikt neierauti. Tagad viņi bija politiski neizmērojami vairāk nobriedu�i nekā viņu dzimtbū�anas va�ās kaltie sen�i, bet materiālā spēka trūka, lai noturētos pasaules lielvalstu sadursmes vētrā. Jaunās Baltijas valstis bija par vājām, lai nosargātu savu neitrālo eksistenci milzīgajā spēku sadursmē, kas sākās 1939. gadā un noveda pie jauna vācu karagājiena uz austrumiem ar tam sekojo�o hitleriskās Vācijas katastrofālo sakāvi.

Un ko gan Jūs, lasītāj, teiktu, ja tagadējā laikmetā, pēc visa tā, ko esam pieredzēju�i pa�i vai ko esam mācīju�ies no vēstures, tagad, kad visas valstis un tautas ar ba�ām vēro saspilētību starptautiskajās attiecībās, kad jautājums �miers vai kar�?� ir uz visu lūpām, visos prātos, � kad tagad kāds Jūs aicinātu �kopīgai piepūlei globālajā karagājienā pret komunismu�?

Jā, taisni �iem vārdiem � �globālajā karagājienā pret komunismu�!

Jūs varbūt domāsiet, ka to ir teicis kāds amerikāņu vai vācu ģenerālis. Jūs maldāties � �is aicinājums nāca no latvie�u delegācijas priek�sēdētāja V Māsena mutes, kad viņ� uzstājās 1961. gada 23. janvāri t. s. apspiesto Eiropas tautu asamblejā Ņujorkā.

Strādājot Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā, nejau�i sastapos ar minēto izteicienu, kas melns uz balta iespiests laikraksta �Laiks� 1961. gada 28. janvāra numurā. Negribēju savām acīm ticēt, kad redzēju �os baigos vārdus, negribēju ticēt, ka V. Māsens, ar kuru mani saista ilggadējā kopdarbība Latvijas Ārlietu ministrijā, ir tos lietojis, bet �aubu nav � latvju emigrantu pārstāvis tie�ām aicinājis visas tautas kopīgai piepūlei globālajā karagājienā pret komunismu.

Centīsimies mazliet dziļāk saprast �ī aicinājuma saturu. Karagājiens pret komunismu. Tātad ar bruņotu spēku apkarot komunismu. Un globālais karagājiens � tātad � vai nu karagājiens, kas aptvertu visu zemeslodi, vai karagājiens, kas tiek vests visiem līdzekļiem, t. i., ko Hitlera laikā sauca par totālo karu. Kuru no abiem karagājieniem ir domājis runātājs, tas nav pilnīgi skaidrs, jo vārds �globālais kar�� acīmredzot nāk no amerikāņu leksikona un tā latvie�u ekvivalents man nav zināms. Globāla kara jēdziens līdz �im mūsu miermīlīgajā valodā bija tikpat sve�s, cik sve�s tas ir mūsu miermīlīgajai politiskajai domai.

Bet nav jau ari no tik liela svara, vai V. Māsens aicinājis visas tautas uz karu, kurā būtu ierauta visa zemeslode, vai uz karu, kurā būtu pielietojami visi līdzekļi, sākot ar vārdiem un beidzot ar kodoliero�iem. Pietiek konstatēt, ka viņ� aicina uz karu.

Un �eit man jāsaka manam biju�ajam darbabiedram, ka viņa aicinājums liecina ne tikai par politiskās atbildības trūkumu, ne tikai par pasaules sabiedriskās domas noskaņojuma nezinā�anu, bet to, ka aicinājums uz karu ir pilnīgā pretrunā ar latvie�u tautas vairuma domu.

Politiskās atbildības trūkumu es redzu tanī apstāklī, ka cilvēks, kas vislabākajā gadījumā var uzskatīt sevi par vienas daļas latvie�u emigrantu pārstāvi, uzdro�inās aicināt globālajā karagājienā visu tautu, ar kuru tam nav sakaru un par kuras vairuma tagadējo noskaņojumu viņam nav jēgas (lietoju laikraksta �Brīvība� terminoloģiju). �Brīvība� raksta tālāk (Nr. 8/9, 196i): �..radu�ies jauni cilvēki, jaunas idejas, pavisam citāds sabiedrisko spēku samērs..� Lūk, aicināt uz globālu karu, nezinot ne cilvēkus, ne idejas, ne sabiedrisko spēku samēru, to nevar saukt citādi kā par atbildības sajūtas trūkumu.

Ja jautājums būtu tikai par to, ka mums ir darī�ana ar ģenerāli bez armijas vai, ievērojot pareizāku proporciju, ar vada komandieri bez vada, tad nebūtu iemesla lauzt �ķēpus ap vieglprātīgu rotaļā�anos ar globālā kara jēdzienu. Varētu apmierināties ar pārliecību, ka latvie�u emigrantos ir dzīvs veselais prāts, kas arvien piemita mu�u miermīlīgajai tautai.

Bet lietai ir vēl otra puse � balsi, kas aicina uz globālo karagājienu, dzird ari citas tautas, un viņām var rasties greizs iespaids par latvie�u tautas vairākuma noskaņojumu un centieniem. Var rasties iespaids, ka latvie�i gatavi uz izmisuma cīņu, ka viņiem bojāeja �ķiet pieņemamāka nekā pa�reizējie dzīves apstākļi, ka viņi ir ar mieru upurēt savu nacionālo eksistenci, piedaloties karagājienā, kas nesaudzēs nevienu.

Bet tā ta�u nav, tāds iespaids būtu kliedzo�ā pretrunā ar dzīves īstenību. Vispirms katrs domājo�s cilvēks jautās, kas tad ir �is karagājiens pret komunismu? Un pats sev atbildēs � tas ir karagājiens pret Padomju Savienību. Bet nevil�us sekos tālāka doma, ka ir arī vēl citas valstis, kas būs Padomju Savienības pusē. Tātad globālais karagājiens pret komunismu nozīmē vienkār�ā valodā pasaules karu. Uz to aicina V. Māsens. Vai te katram apzinīgam latvietim nav jāizsaucas: apstājies!

Ilgajos gados ārpus Latvijas robe�ām, daļu no kuriem es pavadīju, satiekoties vai ik dienu ar ģenerāli Jāni Balodi, mēs neskaitāmas reizes pārdomājām un pārrunājām mūsu tautas pagātnes un nākotnes ceļus. Bija laika sprī�i, kad mēs ar skumjām un pat sa�utumu sūrojāmies par to, ka daudzi tautie�i ārzemēs līdz �ai dienai neizprot un pareizi nenovērtē nedz pirmskara politisko situāciju, nedz arī starptautisko stāvokli un pa�reizējos apstākļus dzimtenē. �ais sarunās mēs nevarējām sev slēpt un to neviens nenoliedz, ka latvie�u tauta ir smagi cietusi pēdējā karā. Bet vai tas dod tiesību V. Māsenam no t. s. asamblejas vai kādam cilam nostādīt latvie�u tautu tādas izejas priek�ā, kas nozīmētu viņas pilnīgu iznīcinā�anu? Vēl neviens no pasaules lielvalstu vadoņiem nav uzdro�inājies aicināt savu tautu uz globālu karagājienu pret komunismu. Tautas savā nospiedo�ā vairākumā nevēlas nekādus karagājienus, tās vēlas mieru. Cīņa pret komunistisko ideoloģiju � jā, par to gan daudzi runā, bet �is jautājums atrodas pavisam citādā plāksnē un visnotaļ to nevar iz�ķirt ar globālu karagājienu.

Un tā es atgrie�os pie �īs nodaļas pirmajiem vārdiem: �Baltijas jūra � miera jūra�. Miers pie Baltijas jūras neliks traucēts, bet ar to vien nepietiek. Jāpieliek visi spēki, lai tas arī citos apvidos netiktu traucēts, jo katra kara dzirkstele mūslaiku apstākļos var iededzināt lielu liesmu, kurā no sadeg�anas nebūs pasargats it neviens. Visiznīcino�ākā tā būtu mazām tautām, izejot no kailiem skaitliskiem apsvērumiem. Tādēļ tie�i mazo tautu dzīves interesēs ir miera saglabā�ana, un viņām jāpieliek visas pūles, lai par viņu miermīlīgajām tieksmēm nekur nevienam nebūtu �aubu.

2. Revan�istu piekritēji � latvie�u tautas ienaidnieki

Baltie�u emigrantu komitejas priek�sēdis²⁸ profesors P. Lejiņ� uzstāda tēzi: �..kā lojāli Amerikas pilsoņi (!) esam ieinteresēti palīdzēt Savienotajām Valstīm cīņā pret komunismu� � un tā ir ne tikai iek�ēji pretrunīga, greiza doma, tā stāv arī pretrunā ar latvie�u lautas interesēm. Iek�ēja pretruna saskatāma tai apstāklī, ka profesors grib reizē būt Amerikas pilsonis un baltie�u emigrants. Nemaz nerunājot par to, ka ļoti jā�aubās, vai amerikāņu tauta savā vairākumā ir ieinteresēta cīņā pret komunismu, t. i., konkrēti runājot, konfliktā ar Padomju Savienibu, un ka nekur nav noteikts, ka anlikomunisms ir Amerikas pilsoņa lojalitātes kritērijs. Emigrants, kas sevi uzskata par Amerikas pilsoni, vispār nav politisks emigrants, bet izceļotājs, kas atstājis savu dzimteni, lai meklētu jaunu dzīvi sve�umā. Tādēļ Merilendas universi-tātes socioloģijas profesors, laikam instinktīvi sajūtot �o nesamierināmo pretrunu, arī piebilst, ka �pa�reizējā cīņā pret komunismu nepiecie�ami jauni cilvēki un jaunas idejas�. �eit varētu likt punktu, jo, lai ari kas būtu �ie jaunie cilvēki un �īs jaunās idejas, tie vairs nebūs ne latvie�u cilvēki, ne latvie�u idejas. Bet �odien profesors grie�as ne pie �iem jaunajiem cilvēkiem, bet pie baltie�u emigrantiem, un tādēļ nebūs lieki teikt vēl da�us vārdus par viņa sludināto �palīdzibu Savienotajām Valstīm cīņā pret komunismu�.

Tai pa�ā laikraksta �Laiks� numurā, kur ievietots referāts par profesora Lejiņa uzstā�anos, mēs lasām Andreja Eglī�a rakstā: �.. un arvien vēl stiprs turas latvie�u tautas kodols Baltijas jūras krastā.� Tas ir pareizs atzinums, kuru var tikai apsveikt. Ar to ir nepārprotami pateikts, ka latvie�u tautas kodols ir Latvijā un nevis emigrācijā un ka �is kodols turas stipri. Tātad, ja emigranti grib saglabāt savas saites ar tautas kodolu dzimtenē, tad viņiem jāietur tāda līnija, kas atbilst tautas kodola interesēm. Vai antikomunisms ir �ī līnija? Latvie�u tauta soļo pa ceļu uz komunismu, un kā var iet �o ceļu ar anlikomunisma ideoloģiju? Ceļ� uz komunismu nav viegla pastaiga, tas ir darbs, darbs un vēlreiz darbs. �ai ceļā sastopas ar visādām grūtībām, �o ceļu uz katra soļa pavada kritika, stingra, nesamierināma kritika un pa�kritika. Bet kritika nav antikomunisms. Vai antiko-munisma sludinā�ana var palīdzēt latvie�u tautai? Ta�u ne. Lūk, te ir aug�minētā cilāta pirmā pretruna ar tautas interesēm.

Bet apskatīsim vēl �o citātu no ārpolitiskā viedokļa. Iepriek� tika uzsvērts, ka antikomunisms ir valdo�o amerikāņu aprindu Bonnai nodiktēta orientācija. Pēc profesora Lejiņa vārdiem, cīņā pret komunismu jāpalīdz arī baltie�iem emigrācijā, kuri līdz ar to ierindojās Bonnas politiķu un ģen�tābistu vadītā sagatavo�anās darbā agresijai Vidus- un Austrumeiropā.

Vai tāda nostāja atbilst latvie�u tautas interesēm? Vai ir latvie�u tautas interesēs piepalīdzēt, kaut arī ar emigrantu vadoņu rīcībā eso�iem minimāliem spēkiem, bruņota konflikta sagatavo�anā? Ja kāds iedro�ināsies uz �o jautājumu dot pozitīvu atbildi, tad tas ir noziedznieks kā pret savas tautas vēsturisko pagātni, tā pret tās nākotni. Bruņotais konflikts Austrumeiropā nozīmē latvie�u tautas bojāeju, un no viņas vislabākajā gadījumā paliks pāri kāda etniska grupiņa, līdzīga lībie�iem Latvijā. Lūk, �eit ir otra antikomunisma pretruna latvie�u tautas interesēm.

Jau 1941. gada 11. jūlijā, da�as dienas pēc vācu armijas ienāk�anas Rīgā, notika latvie�u politisko, kultūras un sabiedrisko darbinieku sanāksme, kuras 40 dalībnieku starpā bija trīs �Latvie�u tautas kopības Pērkonkrusts� (letlische Volksgemeinschaft) pārstāvji Edv. Andersons, A. Melliņ� un A. Silde¹⁰⁷. Sapulcēju�ies nolēma ievēlēt trīs vīru delegāciju, kura būtu pilnvarota �rīkoties latvie�u tautas vārdā� un �neierobe�oti pārstāvēt latvie�u intere ses Berlīnē�. Starp kandidātiem minēja arī A. Sildi, bet viņ� atteicās, jo �Pērkonkrusts� par savu kandidātu bija uzstādījis �vadoni� Gustavu Celmiņu.

Tātad no trīs vīriem, kam bija �neierobe�otas pilnva ras� pārstāvēt latvie�u intereses Berlīnē, viens piederēja pie organizācijas, kas neatzina ne bur�uāziski demokrā tisko, ne autoritāro Latviju, bet tikai fa�istisko Latviju zem Ādolfa Hitlera virsvadības. Tādējādi ir arī viegli saprotams, ka tai pa�ā dienā sapulce nosūtīja Hitleram telegrammu, kurā izteic visas latvie�u tautas (!) pateicību par Latvijas �atbrīvo�anu�, bet jo sevi�ķi �lielajam un uzvarām vainagotajam vācu tautas un visu indogermāņu tautu (proti: arī latvie�u) pirmajam cīnītājam Ādolfam Hitleram� un tālāk: �Mēs nododam Ādolfa Hitlera iz�ķir �anai visas latvie�u tautas (!) cerību piedalīties Eiropas atbrīvo�anas cīņās. Latvie�u tauta vēlas piedalīties Eiro pas jauncelsmē un ar uzticību raugās uz Ādolfa Hitlera attiecīgu lēmumu.�

Vēl �odien ir dzīvi daudzi no minētās sanāksmes dalībniekiem. Viņi izkaisīti pa visu pasauli, nav vairs �indo ģermāņu pirmā cīnītāja�, uz kuru viņi lika savas cerības; Eiropas atbrīvo�anā un Eiropas jauncelsmē viņiem nebij i lemts ņemt dalību, bet... arvien vēl stiprs turas latvie�u tautas kodols Baltijas jūras krastā. To derētu iegaumēt tiem, kurus tagad aicina �ar uzticību raudzīties� Hitlera vietā kādā citā �fīrerā�.

Varētu ļaut viņiem mierīgi nobeigt savas gaitas, bet tikai emigrantu pla�iem slāņiem jāzina, kas patiesībā ii latvie�u stiprākā organizācija ārzemēs, kuras sanāksmes pagodina ar savu klātbūtni tik �izcili� pārstāvji kā A. Spekke¹⁰⁸, K. Zariņ� u. c., kas nebūt neslēpj �Daugavas vanagu� militarizēto raksturu, bet taisni otrādi � �met tiltu� no vanagiem atpakaļ pagātnē uz leģionāriem un Kalpaka bataljonu. Pret ko tad domā cīnīties �ie karavīri? Pret savu tautu? Vai pret Padomju Savienību? Jo pret komunismu kā tādu militāri spēki nav vajadzīgi. Vai nebūs pareizāk pieņemt, ka viņi cīnīsies nevis pret latvie�u tautas ienaidniekiem, bet kopā ar tiem, jo tas saskanētu ar viņu �tradīcijām� pagātnē un uzdevumiem tagadnē un nākotnē.

�odien latvie�u tauta pēc otrā pasaules kara smagajiem piedzīvojumiem iet atkal pa aug�upejas ceļu un to var apdraudēt tikai kar�. Tādē| latvie�u tautai jāpieliek visas pūles visu tautu kopējā cīņā par mieru, pret karu. Mierīgu līdzāspastāvē�anu prasa latvie�u tautas dzīves intereses. Tādēļ arī arvien no jauna jāatkārto, ka latvie�iem sve�umā, ja viņi jūtas patiesi vēl saistīti ar �tautas kodolu pie Baltijas jūras�, jāseko tādai līnijai, kas atbilst visas tautas interesēm. Ir vienkār�i nesaprotami, kā var sevi skaitīt par latvie�u patriotu un tai pa�ā laikā pieslieties antikomunismam. To var izdarīt tikai cilvēki, kas nacionālo intere�u vietā aizstāv vai nu atmirsto�u sociālu sistēmu, izbankrotēju�o fa�istisko ideoloģiju, vai, beidzot, k.īdas sve�as tautas intereses. Par latvie�u tautas nākotnes nodro�inā�anu tādiem cilvēkiem nav rūpju, un ar latvie�u tautu tiem nav nekā kopēja,^- izņemot etnisko izceļamos.

Uz brīdi pieļausim, ka pa�reizējās Latvijas vietā būtu pirmskara Latvija. Arī tai būtu jāizvēlas starp divām nometnēm � sociālistisko un kapitālistisko. Es ne�aubos par latvie�u tautas izvēli: tā izvēlētos sociālistisko nometni.

Es augu tādā laikā, kad par pilnīgi dabisku un dieva radītu kārtību uzskatīja to, ka ir bagātie un nabagi, kungi un kalpi, tie, kam pieder vara, un atstumtie. Es atceros laikus, kad sociālistus uzskatīja par valsts noziedzniekiem. �odien lielum lielais apzinīgo cilvēku vairākums savā sirdī ir sociālisti. Es apzināti saku � sirdī. Tam, kas grib būt sociālists, nav obligāti jābūt partijas biedram. Sociālists ir tas, kam rūp taisnīgums. Tas ir svarīgāk nekā tiekties pēc labklājības. Labklājības jēdzienu var saprast da�ādi, bet to, kas ir taisnīgs, katrs jūt instinktīvi. Tāpēc tik reti da�u valstsvīru runās sastopams �is vārds, jo viņi zina, ka visa cilvēce kopumā un arī viņu pa�u tauta ir vēl tālu no taisnīguma. Bet jāpanāk, lai visi pēc iek�ējas pārliecības nostātos uz taisnīguma ceļa un nesamierināmi cīnītos pret netaisnīgiem uzskatiem un apstākļiem.

1. �Jaunākās Ziņas� � lielākā avīze bur�uāziskajā Latvijā. Saeimas laikā atbalstīja centra partijas, pēc apvērsuma � Ulmani.

2. J. Kārkliņ� � sociāldemokrātu aprindām pieslējies bur�uāziskais publicists, �Jaunāko Ziņu� nodaļas redaktors.

3. O. Dankers � bur�uāziskās Latvijas ģenerālis, divīzijas komandieris. 1940. gadā izceļoja uz Vāciju, 1941. gadā atgriezās okupētajā Latvijā un bija t. s. latvie�u pa�pārvaldes pirmais ģenerāldirektors, īpa�i atbildīgs par latvie�u pusaud�u, jaunekļu un vīru noziedzīgo mobilizāciju hitleriskajā armijā un vergu darbā Vācijā.

4. A. Niedra � luterāņu mācītājs, rakstnieks un reakcionārs politikānis, kuru pēc Ulmaņa pagaidu valdības gā�anas baltvācu militāro aprindu 1919. gada 10. aprīļa t. s. Liepājas pu�a rezultātā Vācijas kontrrevolucionāra karaspēka pavēlnieks Kurzemē ģenerālis R. fon der Golcs iecēla par baltvācu un provācisko latvie�u valdības galvu (1919. gada 11. maijs � 26. jūnijs).

5. A. Plensners � bur�uāziskās armijas pulkvedis un armijas laikraksta redaktors. 1919. gada sākumā bija vecākais virsnieks virsleitnanta pakāpē Ulmaņa pagaidu valdības karaspēka Liepājas �tābā. No 1937. gada � Latvijas militārais ata�ejs Berlīnē, kur sadarbojās ar vērmahta slepeno dienestu � abvēru. Okupācijas laikā leģiona ģenerālinspekcijas �tāba priek�nieks, vēlāk leģiona pulka komandieris.

6. P. Kovaļevskis (literārais pseidonīms � P. Kiāns) � bur�uāziskās armijas virsnieks, abvēra, vēlāk gestapo aģents, 1941. gada sākumā atradās Vācijā, piedalījies �pieklās kolonnas� organizē�anā Padomju Latvijā. Vācu laikā bija okupantu laikraksta �Tēvija� galvenais redaktors. Pēc kara darbojās emigrācijas reakcionārajā presē, pieslējās labējo latvie�u sociāldemokrātu B. Kalniņa grupai.

7. �Laiks� � latvie�u emigrantu laikraksts Ņujorkā.

8. �Daugavas vanagi� � reakcionāra pretpadomju biedrība ar klaji revan�istiskiem kara kurinātāju mērķiem, n> dibināta 1945. gada beigās Beļģijā no SS soda vienībās, latvie�u brīvprātīgo policijas bataljonos un leģionā dienēju�iem virsniekiem, apak�virsniekiem un kareivjiem, kas atradās sabiedroto gūstā.

9. Abwehr � vācu vērmahta slepenais dienests.

10. �...lepna dziesma� � vārdi no V. Plūdoņa teksla dziesmai, kura kļuva par Ulmaņa fa�istiskā re�īma himnu.

11. Zemnieku savienība � ietekmīga bur�uāziskā partija, kas aizstāvēja lauku un daļēji arī pilsētu bur�uāzijas politiskās un ekonomiskās intereses, realizēdama reakcionāru politiku, kuras atbalstītājs bija �īs partijas bruņotais spēks � aizsargu organizācija.

12. �Treji Vārti� � ārzemju latvie�u neregulārs �urnāls ASV.

13. F. Cielēns � labējais sociāldemokrāts, ilggadējs Saeimas ārlietu komisijas priek�sēdētājs, ārlietu ministrs t. s. �kreisajā� valdībā, kopā ar B. Kalniņu un M Skuje-nieku nodibināja savu bur�uāziskās republikas izspiedzes dienestu, kurā darbojās sociāldemokrātu organizācijas �Strādnieku sports un sargs� biedri un kas kalpoja arī angļu slepenajam dienestam. Sūtnis Francijā (1933� 1934). Pēc tam emigrējis.

14. U. Ģērmanis � okupācijas laikā korespondents latvie�u leģiona ģenerālinspektora R. Bangerska �tābā. Pēc kara vēstures skolotājs Zviedrijā, emigrācijas reakcionāro laikrakstu līdzstrādnieks, latvie�u sociāldemokrātu grupas izdevuma �Brīvība� redakcijas loceklis. Rietumu speciālo dienestu aģents.

15. De jure � starptautiskajās tiesībās oficiāla jaunas valsts atzī�ana. Rietumu lielvalstis bur�uāzisko Latviju atzina de jure 1921. gada janvārī (ASV � gadu vēlāk).

16. Satversmes sapulce � bur�uāziskās likumdo�anas iestāde (1920�1922), kuras 152 locekļu vidū nebija neviena aizliegtās Komunistiskās partijas pārstāvja.

17. A. Bergs � advokāts, fabrikants un namīpa�nieks, reakcionārs politiskais darbinieks, �ovinistiskās mantīgo aprindu partijas �Nacionālā apvienība� līderis. Divdesmito gadu sākumā, būdams bur�uāziskās valdības iek�lietu ministrs, apstiprināja vairākus spriedumus par nāves soda izpildī�anu latvie�u komunistiem un revolucionāriem.

18. �Kreisā� valdība � ministru kabinets, ko 1926. gada beigās sastādīja pilsonisko partiju nometne pārgāju�ais mazinieks M. Skujenieks un kur ietilpa vairāki labējie sociāldemokrāti. �Kreisā� valdība 1928. gada janvārī atkāpās, labprātīgi atdodot varu labējām partijām.

19. Andrejs Bērziņ� � viens no K. Ulmaņa tuvākajiem padomdevējiem finansu jautājumos. Bijis bur�uāziskās civilpārvaldes priek�nieks Lejaskurzemē (1919) un Latgalē (1920), Liepājas bankas un rūpniecības uzņēmumu valdes priek�sēdētājs (1922�1935), pēc Ulmaņa apvērsuma � Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priek�sēdētājs un Kredītbankas direktors.

20. Nams, kura otrajā stāvā atradās Svarca restorāns (tagadējā Padomju bulvāra un Ļeņina ielas stūrī), karadarbības rezultātā 1944. gada oktobrī nodega.

21. R. Bangerskis � ģenerālis un dzirnavu īpa�nieks, kas savu militāro karjeru saka kā latvie�u strēlnieku 1. bataljona reakcionārs komandieris, pēc tam bija cara admirāļa Kol�aka kontrrevolucionārās armijas �tāba augsts virsnieks, bur�uāziskās Latvijas kara ministrs un divīzijas komandieris, akciju sabiedrības �Ķieģelis� direktors Ulmaņa re�īmā, leģiona ģenerā!inspektors un SS grupen-fīrers okupācijas laikā.

22. UTAG (saīsināti no vācu �Umsiedlungs Treuhand Aktiengesellschaft�) � 1939. gadā nodibinātā akciju sabiedrība norēķinu kārto�anai par baltvācu izceļotāju mantu.

23. Biju�ais cara armijas pulkvedis O. Kalpaks, meklēdams nodarbo�anos, 1918. gada decembrī parādījās Rīgā un tika savervēts par komandieri bataljonam, kas bija K- Ulmaņa pagaidu valdības vienīgā karaspēka daļa. Tā sastāvēja no biju�ajiem cara armijas virsniekiem un apak�virsniekiem, studentu korporāciju locekļiem, namsaimnieku un tirgotāju dēliem. Pēc Kalpaka nāves 1919. gada martā viņi sāka sevi dēvēt par kalpakie�iem, bet Kalpaka vietā par bataljona komandieri kļuva toreizējais kapteinis J. Balodis, kas vēlāk kļuva par ģenerāli un kara ministru bur�uāziskajā valdībā.

24. Reakcionārais vācu ģenerālis R. fon der Golcs pēc revolūcijas asiņainas apspie�anas Somijā (�Somijas bende�) ieradās Latvijā, lai imperiālistu uzdevumā komandētu starptautiskās kontrrevolūcijas karaspēku, t. s. dzelzs divīziju.

25. Landesvērs � baltvācu mui�niecības zemessargu kontrrevolucionārais karaspēks.

26. V. Grīns (Greene) � pulkve�leitnants, amerikāņu militārās misijas vadītājs 1919. gadā Latvijā.

27. Acīmredzot amerikānis ticies ar advokātu un laikraksta �Latvijas Sargs� izdevēju E. Strautnieku, kas tolaik bija Ulmaņa valdības tieslietu ministra biedrs (vietnieks).

28 R. Heils maldās � rūpnieks M. Gailītis nebija pagaidu valdības tieslietu ministrs, bet gan pagaidu valdības pilnvarotais Ziernejvidzemē.

29. Miera konferencē Parīzē 1919. gadā tikās pirmā pasaules kara uzvarētāji, lai izstrādātu miera līgumus ar valstīm, kas karu zaudēja.

30. Baltvācu 16. aprīļa sazvērestību pret Ulmaņa pagaidu valdību vadīja landesvēra nodaļas komandieris li. fon Manteifels, viens no tautā nīstajiem Kazdangas �trakajiem baroniem�.

31. Kapteinis G. Vatsons Liepājā bija Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis.

32. R. Heils ziņojumus uz Parīzi sūtīja ASV prezidentam V. Vilsonam, kas tur faktiski vadīja Miera konferenci, un uz Kopenhāgenu � speciālā dienesta rezidentam ASV sūtniecībā.

33. Majors A. H. Kīnens (Keenan) � britu militārās misijas vadītājs, kas pēc kara Tallinā kļuva linu lieltirdz-niecības un eksporta firmas īpa�nieks.

34. D. Loids D�ord�s (Lloyd George) � Lielbritānijas konservatīvās valdības premjerministrs (1916�1922), Parīzes Miera konferences dalībnieks.

35 M. Valters � politisks darbinieks, jurists. Pagāju�ā gadsimta beigās piedalījās strādnieku kustībā, pēc tam � 1905. gada revolūcijā. Emigrācijā mainīja savus politiskos uzskatus un 1917. gadā jau cie�i sadarbojās ar K. Ulmani, Liepājā bija pagaidu valdības iek�lietu ministrs, pēc tam � bur�uāziskās Latvijas sūtnis Romā, Parīzē un Var�avā.

36. J. Zālītis � advokāts, Krievijas 4. Valsts domes loceklis, kopā ar J. Goldmani 1915. gadā parakstīja uzsaukumu stāties latvie�u strēlnieku bataljonos, Ulmaņa pagaidu valdības apsardzības ministrs līdz 1919. gada 13. jūlijam.

37. J. Goldmanis � lauksaimnieks, Krievijas 4. Valsts domes loceklis, latvie�u strēlnieku organizācijas komitejas priek�sēdētājs, Ulmaņa pagaidu valdības zemkopības ministrs, 1925. gadā � kara ministrs.

38. Firsts Anatols Livens, Me�otnes mui�as īpa�nieks, monarhists. Vadīja t. s. Līvena kaujas grupu, kas iekļāvās kontrrevolucionārajā Judeņi�a karaspēkā un

1919. gadā piedalījās uzbrukuma Petrogradai. Kopā ar krievu monarhistiem Līvena grupā bija arī latvie�u virsnieki, piemēram, A. Silgailis, kas vēlāk bija bur�uāziskās armijas pulkvedis un SS oberfīrers.

39. A. Misiņ� � cara armijas ģenerālis, kas pirmā pasaules kara laikā komandēja 1. latvie�u strēlnieku brigādi, bet t. s. Ziemsvētku kaujās � divīzijā apvienotos latvie�u strēlnieku pulkus. No 1919. gada marta bija bur�uāziskās armijas �tāba priek�nieks, vēlāk � inspektors. Pēc nesaskaņām ar Ulmani drīz lika atvaļināts un emigrēja uz Igauniju.

40. Leitnants O. Fogelmanis 1919. gadā Liepājā bija Ulmaņa pagaidu valdības sakaru virsnieks pie ārvalstu militārajām misijām. Vēlākos gados uzdienēja par pulkvedi, piedalījās 15. maija apvērsuma organizē�anā. Pēc atvaļinā�anās no armijas kļuva par saimniecisku organizāciju vadītāju.

41. Baronese fon Manteifele � jau pieminētā landes-vēra virsnieka H. fon Manteifela māte, kas dedzīgi aizstāvēja Kurzemes kolonizācijas politiku. Viņas dēls bija dzelzs divīzijas �tāba �kolonizācijas virsnieks�.

42. Spā � Beļģijas kurortpilsēta, kurā tolaik mitinājās sabiedroto Kara padome.

43. Nobis examinatoribus vix satisfecit (lat.) � mūs kā eksaminētājus tik tikko apmierināja.

44. G. Noske � labējais sociāldemokrāts, 1919.�

1920. g. kara ministrs Vācijas sociāldemokrātu valdībā. Strādnieku �ķiras nodevējs � 1919. gada janvārī Berlīnē ne�ēlīgi izrēķinājās ar strādniekiem un piekrita nogalināt viņu vadītājus R. Lukscmburgu un K. Lībknehtu.

45. T. Vankins � ārsts, kara ministrs A. Niedras valdībā.

46. K. Lasmanis � Liepājas rūpnieks.

47. 1918. gada novembra revolūcija Vācijā un Vācijas kapitulācija pirmajā pasaules karā izraisīja kardinālas pārmaiņas Baltijas reģionā. Saskaņā ar 11. novembra pa* miera noteikumiem vācu karaspēkam vajadzēja palikt Baltijā. Antantes valstu un ASV, kā arī Vācijas valdības labi zināja Baltijas tautu noskaņojumu un saprata, ka pēc vācu karaspēka aizie�anas vara Latvijā, Igaunijā un Lietuvā tuht pārietu �o zemju tautu rokās un tiktu atjaunota padomju vara. Piemēram, 1917. gada Satversmes sapulces vēlē�anas neokupētajā teritorijā liecināja, ka trīs ceturtdaļas latvie�u tautas atbalsta lieliniekus. Pēc norādījumiem no Londonas, Parīzes un Berlīnes vācu okupācijas varas aizsegā savus spēkus steidzami sāka saliedēt latvie�u bur�uāzija un tās �auru aprindu pārstāvji. 17. novembrī Rīgā nodibināja �Tautas padomi�, kas nākamajā dienā proklamēja �neatkarīgo� Latvijas valsti un izveidoja pagaidu valdību. Ta�u arī pēc 18. novembra Latvijā vara bija vācu okupantiem, pārraudzības nolūkos te atradās sabiedroto politiskās un militārās misijas. Nevēlētā TP pastāvēja līdz Satversmes sapulces sanāk�anai.

48. A. Gēds (Gadc) � ASV misijas loceklis.

49. V. Zāmuels � advokāts, Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra, ministru prezidents 1924. gadā.

50. Z. Meierovics � viens no Zemnieku savienības dibinātājiem un Ulmaņa tuvs politisks līdzgaitnieks, sākot ar 1917. gadu. Ārlietu ministrs (pagaidu valdībā un vēlāk līdz 1925. gadam), ministru prezidents (1921 � 1923). Ārpolitikā piekopa stingru orientāciju uz imperiālistiskajam lielvalstīm, sevi�ķi Angliju, Baltijas reģionā veidoja pretpadomju valstu bloku.

51. Agronoms J. Blumbergs � tuvs Ulmaņa līdzstrādnieks saimnieciskajās lietās. Divdesmito gadu pirmajā pusē bija apgādības un finansu ministrs valdībās, kuras sastādīja Ulmanis vai citi Zemnieku savienības lideri. Pēc tam savas partijas uzdevumā vadīja Lauksaimniecības centrālbiedrību un tirdzniecības uzņēmumu �Turība�. Ulmanis viņu 1939. gadā iecēla par rūpniecības un tirdzniecības ministru.

52. S. G. Talents (Tallcnt) � angļu koloniju karaspēka pulkvedis, Lielbritānijas pārstāvis Latvijā un Igaunijā līdz 1921. gadam.

53. R. Dambītis � pagaidu valdības aizsardzības ministrijas saimniecības pārvaldes priek�nieks, vēlāk � pret hermontie�iem izvirzītās dienvidrietumu frontes komandieris. Vēlākajos gados � bur�uāziskās armijas �tāba ģenerālis, 1940. gadā � kara ministrs Tautas valdībā.

54. A. Aizsilnieks � agronoms un kooperators, Latvijas Universitātes profesors, speciālists lauksaimniecības ekonomikā un kooperācijā.

55. J. Celms � Saeimas deputāts no sociāldemokrātu partijas, Satversmes sapulces lugumu un sūdzību izskatī�anas komisijas vadītājs.

56. A. Briedis � namīpa�nieks un reliģisks darbinieks. Zemnieku savienības centrālkomitejas loceklis, Saeimas deputāts.

57. K. Balodis � tautsaimniecības profesors, tre�ās Saeimas deputāts no Demokrātu savienības. Pirmā pasaules kara laikā Vācijā izstrādājis pārtikas kartī�u sistēmu.

58. R. Kalnings � tirgotājs, bija finansu ministrs

(1921 � 1922, 1924�1925), Latvijas bankas padomes

priek�sēdētājs. Pēc finansu afēram pārcēlās uz dzīvi ārzemēs.

59. P. A�manis � namīpa�nieks un komersants, darbojies ārzemju kapitāla uzņēmumos, bijis departamenta direktors Ārlietu ministrijā.

60. A. Alberings � agronoms un lauku lielsaimnieks, viens no Zemnieku savienības dibinātājiem, bijis ministru prezidents, finansu un zemkopības ministrs.

61. V. Vītols � finansists, bijis bankas direktors un Finansu ministrijas Kredīta departamenta direktors, Universitātes docents, �urnāla �Ekonomists� redaktors.

62. E. Kalniņ� � artilērijas ģenerālis, kara ministrs bur�uāziskajā valdībā (1924, 1928).

63. V. Āboltiņ� � grāmatvedis, bijis finansu ministra vietnieks (1922).

64-, G. Bisenieks � bur�uāziskās Latvijas sūtnis Londonā, ģenerālkonsuls Ļeņingradā, pēc tam � bankas direktors.

65. P. Ozoliņ� � Hipotēku bankas direktors (1931 � 1940).

66. A. Landsmanis � pa�reiz Zviedrijā, Rietumu speciālo dienestu subsidēto pretpadomju pasākumu līdzdalībnieks.

67. Latvju enciklopēdija � sa�aurināts enciklopēdisks izdevums, kas piecdesmitajos gados iznāca Zviedrijā profesora A. Svābes virsredakcijā.

68. A. Vcckalns � sociāldemokrātu partijas demagoģisks orators strādnieku sapulcēs, visu �etru Saeimu deputāts.

69. �Karalis� � te acīmredzot domāts �Jaunāko Ziņu� izdevējs A. Benjamiņ�.

70. �Latvis� � komersantu, namīpa�nieku un citu mantīgo aprindu reakcionārs nacionāl�ovinistisks laikraksts, ko izdeva partija �Nacionālā apvienība�.

71. O. Nonācs � bur�uāzisks publicists un reakcionāru izdevumu redaktors, Zemnieku savienības pārstāvis �Tautas padomē�, 1. un 2. Saeimas deputāts.

72. A. Mitulis � agronoms, zemkopības ministrs (1926� 1927), Centrālās zemes ierīcības komitejas priek�sēdētājs.

73. G. Reinhards � ārsts, Saeimas deputāts no Kristīgo nacionālistu partijas, ultrareakcionāro aprindu pārstāvis.

74. J. Breik�s � advokāts, partijas �Demokrātiskais centrs� līderis, Saeimas deputāts.

75. A. B|odnieks � Jaunsaimnieku un slkgruntnieku partijas līderis, Saeimas deputāts, ministru prezidents (1933�1934), Finansu ministrijas departamenta direktors.

76. P. Jura�evskis � notārs Jelgavā, Krievijas Valsts domes un bur�uāziskās Latvijas �Tautas padomes� loceklis, Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra. Bijis iek�lietu (1924) un tieslietu ministrs (1925), ministru prezidents (1928).

77. G. Zemgals � advokāts, vācu okupācijas laikā

1917. un 1918. gadā � Rīgas pilsētas galva, 1918. gada novembrī � �Tautas padomes� vicepriek�sēdētājs, Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra, finansu ministrs, bur�uāziskās Latvijas valsts prezidents (1927�1930).

78. S. Ivbuls � lauksaimnieks, Saeimas deputāts no Latgales Kato|u partijas, bijis zemkopības ministra biedrs (vietnieks) un satiksmes ministrs (1933�1934).

79. A. Annuss � Saeimas deputāts no Namsaimnieku apvienības, bankas direktors, finansu ministrs (1933).

80. V. Gulbis � agronoms, Saeimas deputāts no Zemnieku savienības, vairākkārt bijis zemkopības un izglītības ministrs. Viens no Ulmaņa apvērsuma rīkotājiem, pec tam � iek�lietu ministrs (1934�1939), Lauksaimniecības bankas direktors.

81. �Brīvā Zeme� � dienas laikraksts, Zemnieku savienības orgāns.

82. Konzums � bur�uāziskās Latvijas kooperatīvu (īpa�i lauku) centrālā savienība.

83. V. Skubiņ� � agronoms, bijis Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktors.

84. J. Skujcvics � saimniecisks darbinieks, Finansu ministrijas departamenta direktors, Latvijas bankas valdes loceklis, akc. sab. �Ogle� valdes priek�sēdētājs, okupācijas laika (1942�1943) t. s. pa�pārvaldes saimniecības ģenerāldirektors. Pēc kara emigrācijā Londonā, saistīts ar pretpadomju organizācijām.

85. �Valdības Vēstnesis� � bur�uāziskās valdības orgāns, kurā publicēja lēmumus, rīkojumus utt.

86. A. Ķēniņ� � advokāts, dzejnieks, filoloģijas profesors. Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra, bijis siit-nis Polijā, tieslietu un izglītības ministrs. Pēc kara � mācību spēks Rīgas Pedagoģiska institūta Filoloģijas fakultātē.

87. H. Celmiņ� � agronoms, viens no Zemnieku savienības līderiem, vairākkārt bijis ministru prezidents (1924, 1928, 1931), zemkopības un izglītības ministrs. Pēc Ulmaņa apvērsuma � Rīgas pilsētas galva, sūtnis Berlīnē. Studentu korporāciju aprindās veidoja opozīciju pret Ulmani.

88. M. Dubins � tirgotājs, ebreju saimniecisks un sabiedrisks darbinieks, visu �etru Saeimu deputāts, frakcijas �Agudas Jisrocl� līderis, tuvs Ulmaņa aprindām.

89. �Kreisās� valdības 1927. gada 2. jūnijā Maskavā uz pieciem gadiem parakstītais Latvijas un PSRS tirdzniecības līgums stimulēja valsts saimniecisko attīstību. Kaut sabiedrība bija ieinteresēta līgumu pagarināt, 1932. gada beigās labā spārna valdība Lielbritānijas valdības ietekmē vilcināja sarunas un 20. decembrī tās pārtrauca, jaunu līgumu nenoslēdzot. Ta tika pakalpots galvenokārt angļu naftas sabiedrības interesēm.

90. A. Klīve nepiemin, ka 1933. gada 23. oktobrī Saeima izdeva bur�uāziskās tiesas patvaļai se�us strādnieku un zemnieku frakcijas deputātus, policija viņus varmācīgi apcietināja Saeimas namā.

91. 11. Rūsis � advokāts, reakcionāro aprindu darbinieks, Rīgas namīpa�nieku biedrības priek�nieks, Latvijas ev. luteriskās baznīcas virsvaldes viceprezidents.

92. Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā Ulmaņa pagaidu valdības pilnvaroto organizētās Ziemeļlatvijas karaspēka rotas ar bur�uāziskās Igaunijas militāro formāciju atbalstu apturēja fon der Golca vadītās dzelzs divīzijas virzī�anos uz ziemeļiem un sakāva �o starptautiskās kontrrevolūcijas karaspēku, kam pēc Strazdumui�as pamiera (3. jūlijā) bija jāatstāj Latvija. Tas tomēr palika Jelgavas apkārtnē. Septembrī dzelzs divīzijas daļajs nonāca Bermonta kontrrevolucionārajā armijā.

93. Amicus Plato, sed magis amica Veritas (lat.) � Platons ir dārgs, ta�u patiesība ir vēl dārgāka.

94. O. Goldfelds � avantūristisks vācu virsnieks, kas

1918. gada decembrī iestājās landesvērā, bet konflikta dēļ

1919. gada martā ar savu jātnieku eskadronu pārnāca Ulmaņa pagaidu valdības karaspēkā, piedalījās kaujās pret Sarkano Anniju, saņēma bur�uāziskās Latvijas ordeni. Latviskojot uzvārdu, kļuva par Zeltiņu un dēku reportieri �Jaunākās Ziņās�.

95. Ausw�rtiges Amt � Vācijas Ārlietu ministrija.

96. K. Zariņ� � sākot ar 1919. gadu, diplomātiskajā dienestā, bijis ārlietu ministrs (1931 �1933), sūtnis Stokholmā, Tallinā un visbeidzot Londonā, kur pēc otrā pasaules kara kopā ar angļu slepeno dienestu organizēja spiegu iesūtī�anu Padomju Latvijā. Ar bur�uāziskas Latvijas pasēm, kas tika izdotas uz fiktīviem uzvārdiem, apgādāja kara noziedzniekus (masu slepkavu V. Arāju un citus), piesavinājās bur�uāziskās valsts īpa�umus, sevi pasludināja par neeso�ās Ulmaņa valdības politisko pilnvaru nesēju un augstāko amatpersonu ārzemēs.

97. Akadēmiķis V. Potjomkins � ievērojams padomju vēsturnieks un diplomāts, tolaik ārlietu tautas komisāra pirmais vietnieks.

98. K. Dziļleja (Tīfentāls) � rakstnieks, labējo sociāldemokrātu izdevumu redaktors, literatūrvēsturisku apcerējumu autors.

99. Alfrēds Bērziņ� � Saeimas deputāts, Zemnieku savienības centrālkomitejas atbildīgs organizators, biju�ais politiskās pārvaldes darbinieks, viens no 1934. gada 15. maija apvērsuma rīkotājiem. Pēc apvērsuma bija iek�lietu ministra biedrs, no 1937. gada � sabiedrisko lietu ministrs un aizsargu organizācijas priek�nieks. 1940. gada vasarā pēc Tautas valdības nodibinā�anās izceļoja uz ārzemēm, darbojās reakcionāro emigrantu organizācijās ASV.

100. J. Niedra � okupācijas laikā sadarbojās ar vācu civilpārvaldi, bija Daugavpils pilsētas vecākais. Būdams bur�uāziskās armijas rezerves leitnants, sākot ar hitlerie�u okupācijas pirmajām dienām Tukumā piedalījās simtiem mierīgu iedzīvotāju � bērnu, sievie�u un vecu ļau�u � vajā�anā un slepkavo�anā. 1944. gadā � latvie�u pa�pārvaldes iek�lietu ģenerāldirektors un aizsargu �tāba loceklis. Kā iedzīvotāju evakuācijas �tāba priek�nieks Kurzemes �katlā� veicināja tūksto�iem latvie�u, galvenokārt zemnieku un lauku inteliģences, postu un izceļo�anu uz Vāciju. Pēc kara aktīvi darbojās emigrantu reakcionārajās organizācijas, vadija Latvie�u nacionālo apvienību Kanādā.

101. J. Tepfers � diplomātiskajā dienestā da�ādos amatos, bijis Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs un sūtnis Helsinkos.

102. Visas politiskās partijas K. Ulmanis likvidēja tūlīt pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Pēc kara emigrācijā mēģinājumi atjaunot da�u politisko partiju darbību piedzīvoja pilnīgu neveiksmi. Pastāv vienīgi neliela biju�o sociāldemokrātu grupa Zviedrijā, kas gadu tecējumā samazinājusies līdz da�iem desmitiem cilvēku B. Kalniņa vadībā.

103. V. Māsens � bur�uāziskās Ārlietu ministrijas zemāka ranga darbinieks, bija ministra sekretārs un darbojās vairākās sūtniecībās ārzemēs, arī Va�ingtonā, kur pēc kara bija emigrantu reakcionāro organizāciju vadībā un sadarbojās ar amerikāņu speciālo dienestu.

104. Lokarno 1925. gadā pulcējās Viduseiropas valstu pārstāvji, kas līgumā garantēja Vācijas robe�u ar Franciju. Īstenībā imperiālistiskās valstis pārgrupēja savus spēkus, lai radītu pretpadomju bloku, piemēram, Vācijas robe�as ar Poliju un Cehoslovakiju palika negarantētas, tādējādi atstājot atvērtus vārtus vācu imperiālisma dziņām uz austrumiem (�Drang nach Osten�).

105. Zenēvas protokols 1925. gadā ir valstu vieno�anās par smacējo�o un indigo gāzu un bakterioloģisko līdzekļu lieto�anas aizliegumu kara laikā.

106. ASV valsts sekretāra Kelloga un Francijas ārlietu ministra A. Briāna pakts 1928. gadā Parīzē nosodīja karu kā nacionālo politisko ieroci starptautisko sare�ģījumu atrisinā�anā, ieteicot konfliktus nokārtot miera ceļā. Pakts faktiski palika tikai svinīga deklarācija, jo praktiski neizslēdza karu, aprobe�ojās ar tā nosodījumu starptautisko tiesību skatījumā. PSRS bija pirmā valsts, kas �o paktu ratificēja.

107. A. Silde � pēc izglītības jurists. Viens no �Pērkon-krusta� dibinātājiem un vadītājiem, trīsdesmitajos gados un arī emigrācijā �urnāla �Universitas� atbildīgais redaktors. Okupācijas sākumā bija viens no redzamākajiem latvie�u fa�isma ideologiem un daudzu antisemītisku rakstu autors. Pēc kara Rietumvācijā aktīvi darbojas reakcionārās organizācijās, savos sacerējumos diletantiski pievēr�as jaunāko laiku vēstures tēmām, kurās pārsvarā nacionāl�o-vinisms un klajas pretpadomju falsifikācijas. Bonnas valdības aprindās uzdodas par VFR dzīvojo�o latvie�u etniskās grupas pārstāvi.

108. Profesors A. Spekke � ģimnāziju direktors, Latvijas Universitātes prorektors. Darbi viduslaiku vēsturē, par ko doktora grāds. Bur�uāziskās Latvijas sūtnis Romā. Se�desmitajos gados pārcēlās uz Va�ingtonu, kur līdz mū�a beigām bija biju�ās Latvijas sūtniecības vadītājs.

Kārkliņ� J. Latvijas preses karalis. � Grīimalu draugs, 1962, 246. Ipp.

Dankers O. Lai vēsture sprie� tiesu. � Toronto, 1964.

Mader J. Hitlers Spionage � Generale sagen aus. � Berlin, 1970, S. 347.

I.aiks, 1978, 28. j�n., № 51.

Page St. W. The Formation of Baltic States. � Cambridge, 1959, p. 7.

Pa^e St, UN The Formation of Baltie States, p. 184.

Ezergailis A. Latvie�u Zemnieku Savienība 1917. gadā. � Treji Vārti, Grand Haven, Michigan, 1975, № 45�46.

Turpat, 19. Ipp.

Kroders A. Domas par latvju kultūru. � R,, 1921, 75. Ipp.

Page SI. W. The Formation of Baltic States, p. 63.

Ibidem.

Ezergailis A. The 1917 Revolution in Latvia. � N. York, 1974, p. 115.

dēlēns F. Laikmetu maiņā. � Lidingo, 1963, 2. sēj., 21.�23 Ipp.

Kroders A. Atmiņas: Tautas sacel�anās dalībnieka stāsts. � Kopenhāgena, 1968, 298 lpp.

Page St. №. The Formation of Baltie States, p. 67,

Laiks, 1978, 28. jūn� № 51.

Samsons V. Naida un maldu slīk�ņā. � R., 1983, 41. Ipp.

Lapiņi J. Sapņi un īstenība. � R., 1939, 4i. Ipp.

Ģermānis U. Zili stikli, zaļi ledi. � Grāmatu draugs, 1968, 310. lpp.

Plensners A. Divdesmitā gadsimta pārvērtības. � Stokholma, 1978, 152. lpp.

Bastjānis V. Gala sākums: Vērojumi tin vērtējumi. � Stveden, 1964, 9. lpp.

Virza E. Zem karoga, � R., 1935, 38. Ipp,

Munters V. Pārdomas. � R., 1963; Savu tautu ienaidnieki. � R� 1964, 2. izd. 1983.

Kroders A. Atmiņas, 354. lpp,

LKP CK PVI, 240. f., 2. apr., 920. 1., 79.-86. Ip.

Anderson E. Die politische Einstellung Englands zu den baltischen Staaten, 1940�1946. � Zeitschrift f�r Ostforschung, 1981, JC? 4. S. 559.

Attiecas uz 1962. gadu. � Sastād.

1963. gadā, � Sastād.