Aleksejs Rumjancevs, Henrihs Kozlovs, Mihails Volkovs

Politekonomija

Ikvienai zinātnei ir savs īpa�s izpētes priek�mets. Politekonomija яг sabiedriskā zinātne, viena no marksisma-ļeņinisma sastāvdaļām. Та pēti sabiedriskas attiecības ra�o�anas jomā jeb, citādi sakot, <ra�o�anas sabiedrisko iekārtu.

īsteni zinātnisku politekonomiju radīju�i Kārlis Markss, Fridrihs Engelss un Vladimirs I ji�s Ļeņins. Marksisma-ļeņinisma klasiķu galvenie darbi, kuros raksturots politekonomijas priek�mets un metode, ir �ādi: K- Marksa apcerējumi �Par politiskās ekonomijas kritiku� un �Ievads (no 1857.�1858. gada ekonomiskajiem rokrakstiem)�; F. Engelsa sarakstītais priek�vārds K- Marksa �Kapitāla� II sējuma pirmajam izdevumam un viņa �Anti-Dīrings� (II nodalījums); V. I. Ļeņuia recenzija par A. Bogdanova �Ekonomiskās zinātnes īso kursu�.

Materiālā ra�o�ana � sabiedrības dzīves pamats. Darba process un tā galvenie elementi. I\. Markss un F. Engelss izdarīja revolucionāru apvērsumu visās zinātnēs par sabiedrību, to skaitā arī politekonomijā. Viņi atklāja cilvēku dzīvesdarbības objektīvo pamatu, kas rodams sabiedriskajā materiālajā ra�o�anā. Tā savukārt ietver sevī ptocesu, kurā cilvēks mijiedarbojas ar dabu, un �ādos apstākļos pastāvo�o attiecību kopumu.

Process, kurā cilvēks mijiedarbojas ar dabu, ir darba process, kas vienmēr noris noteiktā sabiedriskā formā un ir iespējams ar �ādiem elementiem: 1) cilvēka darbu; 2) darba priek�metiem; 3) darba līdzekļiem. Sis process ir tāda apzināta, mērķtiecīga cilvēku darbība, ar kuras palīdzību viņi maina dabas priek�metu veidu un piemēro tos savu vajadzību apmierinā�anai. Ra�ojot sev nepiecie�amos priek�metus, lietas, cilvēks izzina-dabas likumus un saskaņā ar tiem cen�as iegūt aizvien lielāku varu pār dabu.

Iedarbojoties uz ārējo dabu un pārveidojot to, cilvēks maina ari pats savu būtību: attista darbaspējas, bagātina savas zinā�anas, papla�ina to izmanto�anas iespējas. Darba nozīme cilvēka attīstībā ir milzīga. Darbs, kā rakstīja F. Engelss, �ir visas cilvēka dzīves pirmais pamatnosacījums un turklāt tādā mērā, ka mums zināmā nozīmē jasaka: darbs radījis pa�u cilvēku�¹.

Dabas materiāls, uz kuru cilvēks iedarbojas darba procesā, ir darba priek�mets..Darba priek�mets, kuru jau ir pārveidojis cilvēka darbs, bet kur� paredzēts tālākai apstrādei, ir izejmateriāls jeb izejviela.

To, ar ko cilvēks iedarbojas uz darba priek�metu, sauc par darba līdzekļiem. Starp tiem galvenā nozīme ir darbarīkiem, kuru mehāniskās, fizikālās un ķīmiskās īpa�ības cilvēks izmanto tā, lai sasniegtu savus mērķus.

Pie darba līdzekļiem vārda pla�ākā nozīmē pieder visi tie darba materiālie priek�noteikumi, bez kuriem darbs nevarētu notikt. Pats vispārējākais darba priek�noteikums ir zeme. Darba priek�noteikumi ir arī ra�o�anas ēkas, ceļi, kanāli u. tml. Sabiedrības veiktās dabas izzinā�anas rezultāti iemiesojas darba līdzekļos, kā arī to izmanto�anā ra�o�anā. Tehnikas (un tehnoloģijas) attīstības līmenis ir galvenais radītājs, kas raksturo, kādā pakāpē sabiedrība pakļāvusi sev dabas spēkus.

Darba līdzekļi un darba priek�meti kopumā veido ra�o�anas līdzekļus. Ra�o�anas līdzekļi un cilvēka darbs ir nesaraujami savstarpēji saistīti un noteikti (determinēti). Darbarīki vienmēr ir pagāju�ā darba produkti. Ta�u bez kontakta ar dzīvo darbu tie zaudē savu nozīmi. Savukārt arī pati cilvēka veiktā ra�o�anas darbība kā tāda nepastāv bez ra�o�anas līdzekļiem. Tātad darba process nav visu triju tā pamatelementu mehānisks savienojums. Tikai pastāvot �o savstarpēji nosacīto elementu organiskai vienotībai, iespējams cilvēka darbs, kura noteico�ais faktors ir pats cilvēks, viņa mērķtiecīgā darbība. Cilvēks piemēro darba priek�metus, lai apmierinātu savas vajadzības, jeb, citādi sakot, rada materiālos labumus � pārtiku, apģērbu, mītni un citus personiskā patēriņa priek�metus, kā arī darbarīkus, izejvielas, palīgmateriālus un citus ra�o�anas līdzekļus, t. k, ra�o�anas patēriņa priek�metus. Darba procesa rezultāts vienmēr ir darba produkts. Skatīts galarezultātu aspektā, darbs uzstājās kā ra�īgs darbs, bet darba process � kā ra�o�anas process.

Tada ir darba būtība un vispārīgās pazīmes, kas nav atkarīgas no sabiedriskās formas, kādā tās noris.

Sabiedriskā ra�o�ana un tās divas puses: ra�otājspēki un ra�o�anas attiecības. Darbu vienmer veic indivīdi, ta�u darba norises obligātais priek�noteikums alla� ir sabiedrība, nevis izolēts indivīds. Ra�o�ana vienmēr ir sabiedriska ra�o�ana.

К. Markss atklāja, ka pastāv divas savstarpēji nesaraujami saistītas sabiedriskās ra�o�anas puses: ra�otājspēki² un ra�o�anas attiecības.

Pie ra�otājspēkiem pieder ra�o�anas līdzekļi un cilvēki, kuriem ir zināma ra�o�anas pieredze, darba iemaņas un kuri liek darboties attiecīgajiem ra�o�anas līdzekļiem. Cilvēki ir sabiedrības ra�otāj-spēku galvenais elements. Tāpēc nav pareiza tāda pieeja, ka ra�o-tajspēkus identificē tikai ar tehniku un pārējiem ra�o�anas materiālajiem elementiem.

Ra�otajspēki pastāv vienīgi kā sabiedriskie ra�otājspēki. Stādamies aktīvā mijiedarbībā ar dabu, cilvēki vienlaikus stājas noteiktās savstarpējās sabiedriskajās attiecībās, un tikai ar to starpniecību vispār ir iespējama cilvēku un dabas mijiedarbība. Tos noteiktos sakarus un attiecības, kādos neatkarīgi no savas gribas un apziņas stājās cilvēki materiālās ra�o�anas procesā, sauc par ra�o�anas sabiedriskajām attiecībām jeb ekonomiskajām attiecībām.

Ra�o�anas sabiedriskās attiecības at�ķiras no tām attiecībām ra�o�anā, kuras var saukt par ra�o�anas tehniskajām attiecībām. Ra�o�anas tehniskās attiecības ir tās attiecības, kuras nosaka cilvēku izvietojums ra�o�anā, ko savukārt nosaka vienīgi ra�o�anas organizācija. Ta�u pats minētais izvietojums vienmēr rodas, pastāvot noteiktam sabiedriskajām attiecībām, kas dod iespēju veikt darbu.

Ekonomiskās attiecības ir pirmām kārtām pa�a ra�o�anas procesa diktētās īpa�uma attiecības. �Ikviena ra�o�ana,� uzsvēra K. Markss, �ir dabas priek�metu piesavinā�anās, ko indivīds veic noteiktas sabiedriskās formas ietvaros un ar tās starpniecību. Sājā ziņa tā būs tautoloģija, ja mēs teiksim, ka īpa�ums (piesavinā�anās) ir ra�o�anas nosacījums.�³

Ra�o�anas līdzekļu piesavinā�anās rada īpa�as sabiedriskās attiecības. Cilvēku savstarpējās attiecības, kas pau� viņu attieksmi pret ra�o�anas līdzekļiem un darba rezultātiem vai nu kā pret saviem, vai arī kā pret citiem piedero�iem, sauc par īpa�uma attiecībām. Minētās attiecības ir nepiecie�ams priek�noteikums, lai cilvēks varētu piedalīties eksistences līdzekļu kopīgajā ra�o�anā un to izmanto�anā. F. Engelss atzīmēja, �ka politekonomija nodarbojas nevis ar lietām, bet ar attiecībām starp cilvēkiem�⁴, kaut gan �īs attiecības vienmēr ir saistītas ar lietām, bet, pastāvot noteiktiem apstākļiem, tās pat uzstājas vieliskotā veidā.

īpa�uma attiecības veido ra�o�anas attiecību būtību un at�ķiras pēc sava tipa. Ja visa sabiedrība kopumā attiecas pret darba līdzekļiem, priek�metiem un rezultātiem kā pret saviem, tad pastāv sabiedriskā īpa�uma tips. Savukārt tad, ja pret noteiktajiem sabiedriskās ra�o�anas nosacījumiem kā pret saviem attiecas tikai daļa sabiedrības vai pat vienīgi atsevi�ķas personas, bet pārējiem pilsoņiem ir liegta �o ra�o�anas nosacījumu piesavinā�anās, sabiedrībā pastāv privātīpa�uma tips.

Bur�uāziskie teorētiķi parasti reducē īpa�uma attiecības uz cilvēku un lietu tiesiskajām, gribas noteiktajām attiecībām. Atmetot īpa�uma sociālekonomisko saturu, viņi pasludina privātīpa�umu par cilvēka dabisko tiesību un tāpēc uzskata to par svētu un neaizskaramu.

Nav pareizi īpa�umu skatīt tikai kā noteikta tipa ra�o�anas attiecību ārējo juridisko izpausmi, bet nevis kā �o attiecību būtību. K. Markss un F. Engelss, apskatīdami īpa�uma attiecības, vairākkārt uzsvēra, ka juridiskās attiecības ir vienīgi to objektīvo ekonomisko attiecību atspoguļojums, kādas raksturīgas konkrētajam ra�o�anas veidam.⁵

Visas ra�o�anas attiecību sistēmas pamats ir ra�o�anas līdzekļu īpa�uma attiecības. No ra�o�anas līdzekļu īpa�uma tipa ir atkarīgs sabiedrības locekļu vispārējo un atsevi�ķo ekonomisko intere�u saturs un konkrētais savienojums, sabiedrības sociālā struktūra, cilvēku vieta un stāvoklis sabiedriskajā ra�o�anā.

Ekonomiskās attiecības, protams, nesatur vienīgi ra�o�anas līdzekļu īpa�uma attiecības, ta�u pēdējās ra�o�anas attiecību sistēmā ir vissvarīgākās. īpa�uma attiecības nosaka cilvēku un ra�o�anas lietisko nosacījumu (ra�o�anas līdzekļu) savieno�anās veidu un līdz ar to visas pārējās ekonomiskās attiecības.

Ja sabiedrībā valda ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums, tad ekonomiskās attiecības nenovēr�ami īstenojas tādā formā, ka cilvēks ekspluatē cilvēku. Turpretī tad, ja sabiedrībā valda ra�o�anas 1 īdzekļu sabiedriskais īpa�ums, tajā nepastāv cilvēka ekspluatācija no cilvēka un cilvēku savstarpējās attiecības īstenojas biedriskas sadarbības, draudzīgas sacensības un savstarpējas palīdzības formā.

Ra�o�anas līdzekļu īpa�uma attiecības nosaka arī atbilsto�ās sadales attiecības. Ja noteico�ie ra�o�anas līdzekļi koncentrēti visas sabiedrības rokās (kā tas ir sociālisma apstākļos), tad radītie materiālie labumi pieder visai sabiedrībai. �ādā gadījumā tie tiek sadalīti visas sabiedrības interesēs, lai maksimāli pilnīgi apmierinātu ikviena darba cilvēka vajadzības un sekmētu viņa vispusīgu attīstību. Turpreti tad, ja ra�o�anas līdzekļus monopolizēju�as atsevi�ķas personas vai grupas (kā tas ir, piemēram, kapitālismā), tās piesavinās ra�o�anas rezultātus, lai vairotu savu bagātību. Tādā sabiedrībā nav novēr�ams krasais kontrasts starp bagātību un nabadzību, bet darba tauta ir spiesta cīnīties nemitīgi un sīvi, lai no

dro�inātu sev pa�us nepiecie�amākos dzīvesdarbības apstākļus. Darba cilvēks �ādā sabiedrībā tiek apspiests.

Atkarībā no valdo�ajām ra�o�anas līdzekļu ipa�uma attiecībām veidojas arī maiņas būtība. Maiņa var būt vai nu plānveida, vai stihiska. Īpa�uma tips nosaka, vai �ī maiņa būs apzināti regulējama vai stihiska. Turklāt maiņa var izpausties gan kā tie�a produktu sadale, gan arī tādējādi, ka produkts tiek ra�ots kā prece un tāpēc tiek sadalīts un pārdalīts ar tās vai citas pre�u maiņas formas starpniecību. Tomēr pre�u maiņa nav mū�īga parādība. Marksisma-ļeņinisma klasiķi ne reizi vien atzīmēju�i, ka noteikta sabiedrības attīstības pakāpē tā izzudīs.

Viena no ekonomisko attiecību vissvarīgākajām formām ir patēriņa attiecibas. Politekonomija neapskata patēriņu kā bioloģisku vai tehnoloģisku procesu � �is uzdevums jāveic citām zinātnēm. Ta�u kā atra�o�anas ķēdes posms ekonomisko zinātņu jomā patēriņ� vienmēr ir ietilpis un ietilpst. Tādējādi ra�o�ana, sadale, maiņa un patēriņ� savstarpēji cie�i saau�as un veido ekonomisko attiecību pastāvigo struktūru, kas, būdama viengabalaina, sastāda vienoto atra�o�anas procesu.

Ra�o�anas attiecību da�ādās puses uzstājas kā vienots veselais, kura visas daļas mijiedarbojas. Tā, piemēram, sadales attiecības ir ra�o�anas attiecību �medaļas otrā puse�. Sadale kā ra�o�anas sekas vienlaikus ir pa�as ra�o�anas elements. Tā ir nesaraujami saistīta ar ra�o�anas līdzekļu īpa�umu, kā arī ar tam atbilsto�o veidu, kādā cilvēki savstarpēji apmainās ar darbību. �. .Pirms sadale kļūst par produktu sadali,� atzīmēja Markss, �tā ir 1) ra�o�anas rīku sadale un 2)� kas jau ir tās pa�as attiecības tālāka definē�ana � tā ir sabiedrības locekļu sadale pa da�ādām ra�o�anas jomām. .. Acīmredzot produktu sadale ir tikai �ās sadales rezultāts.�¹

Politekonomija, pētīdama savu priek�metu, pirmām kārtām vadās no ra�o�anas līdzekļu īpa�uma. Ra�o�anā pastāvo�ajām attiecībām ir noteico�ā vieta ra�o�anas attiecību sistēmā.

Bur�uāziskie ekonomisti atdalīja citu no citas materiālo labumu ra�o�anu, to sadali, maiņu un patēriņu, uzskatīdami �īs parādības par patstāvīgām, par tādām, kas savstarpēji saistītas tikai ārēji produkta virzī�anās secīguina dēļ. Turklāt patēriņ� tika traktēts vienīgi kā produkta iznīcinā�ana un to pretstatīja ra�o�anai kā produkta radī�anas procesam, kas, pēc viņu domām, neesot pakļauts pārmaiņām, un to nosakot vispārējie dabas likumi. No minēta pieņēmuma tika izdarīts secinājums, ka politekonomijai neesot jāpētī nedz ra�o�ana, nedz patēriņ�, bet tās izpētes priek�mets varot būt vai nu sadale, vai arī produktu apgrozība. K. Markss atsedza bur�uāzisko ekonomistu apgalvojumu zinātnisko nepamatotību, parādot, ka viņi visi, saskatīdami ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa at�ķirības, tajā pa�ā laikā neredz �o parādību vienotību, īsteno savstarpējo kopsakaru un it īpa�i to savstarpējo mijiedarbību, pastāvot ra�o�anas noteico�ajai lomai.

Vulgārie bur�uāziskie ekonomisti un revizionisti, neatzīdami ra�o�anas attiecību posmu vienotību, tādējādi maskē kapitālistiskajā ra�o�anas veidā pastāvo�os antagonismus, un �ādas pieejas rezultātā pilnībā tiek falsificēta bur�uāziskās sabiedrības attīstības objektīvā aina.

Ra�o�anas attiecību un to da�ādo posmu mijiedarbības būtības izpratnes pamatus sniedz K. Marksa sarakstītais �Ievads (No 1857.�1858. gada ekonomiskajiem rokrakstiem)�, ko viņ� pats bija iecerējis kā liela ekonomiskā apcerējuma �Vispārīgo ievadu�.

Tātad pa�os vispārīgākajos vilcienos ra�o�anas attiecības nosaka tas, kā sabiedrības locekli reāli piesavinās ra�o�anas līdzekļus, t. i., vai nu visi sabiedrības locekļi attiecas pret ra�o�anas līdzekļiem kā pret saviem, vai arī pret tiem kā pret saviem attiecas tikai daļa sabiedrības, bet pārējie pilsoņi pret �iem līdzekļiem attiecas kā pret sve�iem (ne-saviem).

Ra�o�anas līdzekļu radītās attiecības nosaka visu attiecību sistēmu ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa sfērās un dod attīstības formu ra�otājspēkiem. Vienlaikus sabiedrisko ra�otājspēku līmenis un raksturs nosaka ra�o�anas attiecības. So abu savstarpēji nosacīto pu�u � ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību vienotība sastāda ra�o�anas veidu.

Ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību vienotība. K. Markss atzīmēja, ka �politekonomija nav tehnoloģija�. V. I. Ļeņins apcerējumā �Kapitālisma attīstība Krievijā� rakstīja: �Politekonomija nebūt nenodarbojas ar �ra�o�anu�, bet gan ar cilvēku sabiedriskajam attiecībām ra�o�anā, ar ra�o�anas sabiedrisko iekārtu.�⁶ Līdz ar to marksisma-ļeņinisma klasiķi lielu uzmanību pievērsa ra�otājspēkiem, kuru svarīgākā sastāvdaļa ir darbaļaudis. Sabiedrības ra�otājspēki ir tie objektīvie nosacījumi, kurus neņemot vērā konkrēti nav iespējams pētīt ra�o�anas attiecības.

Cilvēku izvērstā ra�o�anas līdzekļu izmanto�ana, ko nosaka �o līdzekļu īpa�uma attiecības, kļūst par ekonoņiiskajām attiecībām un kā tāda iekļaujas politekonomijas priek�metā. �o momentu visai strikti uzsvēra K. Markss. Viņ� norādīja: �Ma�īna tikpat maz ir ekonomiska kategorija kā vērsis, kas velk arklu. Tagadējā ma�īnu lieto�ana ir viena no mūsu tagadējās ekonomiskās iekārtas attiecībām, bet ma�īnu ekspluatācijas veids nemaz nav tas pats, kas pa�as ma�īnas.�⁷

Politekonomija pētī, kā, pastāvot attiecīgajām ra�o�anas attiecībām, tiek izmantoti ra�otājspēki. Ķēmot vērā tehniskā progresa virzienu un tā tendences, politekonomija noskaidro ra�o�anas attiecību ietekmi uz �o progresu un tā sociālekonomiskās sekas. Tātad ra�o�anas attiecības tiek pētītas ka ra�otājspēku attīstības forma.

Ra�o�anas attiecības, sabiedrības sociālā struktūra. Politekonomija varda pla�ā nozīmē. Ra�o�anas attiecības nosaka sabiedrības sociālo struktūru. Ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums izraisa sabiedrības sadalī�anos pretējās �ķirās. �ķiru dziļi zinātnisku definējumu devis V. I. Ļeņins. �Par �ķirām,� viņ� norādīja, �sauc lielas ļau�u grupas, kas at�ķiras pēc to vietas vēsturiski noteiktā sabiedriskās ra�o�anas sistēmā, pēc to attiecībām (kas lielāko tiesu nostiprinātas un noformētas likumos) pret ra�o�anas līdzekļiem, pēc to lomas darba sabiedriskajā organizācijā un tātad pēc to rīcība eso�ās sabiedriskās bagātības daļas iegū�anas veida un apmēriem. �ķiras ir tadas ļau�u grupas, no kuram viena var piesavināties otras darbu, tāpēc, ka to vietas noteiktā sabiedriskā saimniecības formā ir da�ādas.�¹

Ekspluatētās �ķiras darba rezultātus vienmēr piesavinās eksplua-tatoru �ķira. Ekspluatētie darbaļaudis saņem no pa�u radītās bagātības vienīgi tādu daļu, kas nepiecie�ama viņu darbaspējas uzturē�anai, turklāt jāpiebilst, ka �ī daļa ne jau vienmēr ir pietiekama, lai nodro�inātu darba cilvēka un viņa ģimenes dzīves normālus apstākļus.

Ta�u �ķiras nav mū�īga parādība. Sabiedrība ir sākusi savu attīstības ceļu no bez�ķiru sociālās struktūras. Sociālisma uzvara likvidē antagonistiskās �ķiras. Sociālismā pastāv divas draudzīgas �ķiras- strādnieki un kolhozu zemniecība. Tas neekspluatē sve�u darbu, pilda savus pienākumus kopīgu intere�u labā, virzās uz vienu mērķi � komunismu. �ķiru at�ķirības izzudīs pilnīgi uzceltā komunismā.

Sabiedrības politiskā struktūra attiecas uz virsbūvi un neietilpst politekonomijas priek�metā. Tomēr politekonomija pētī politisko struktūru tiktāl, ciktāl tā ietekmē ekonomiku. Valsti kā virsbūves galveno formu pētī tiesību zinātnes, bet politekonomija, traktēdama valsti kā aktīvu ekonomisko spēku, no �āda aspekta iekļauj to savā problemātikā.

Vēsturiski noteiktu ra�o�anas veidu ar tam atbilsto�o virsbūvi mēs saucam par sabiedriski ekonomisko formāciju. Cilvēces vēsturē zināmas piecas formācijas: pirmatnējās kopienas, verdzības, feodālā, kapitālistiskā un komunistiskā.

Politekonomija pētī katrai formācijai piemīto�ās ra�o�anas attiecības to tap�ana, attīstībā un pārejā no zemākām pakāpēm uz augstākam pakāpēm. Aptverot visu formāciju ra�o�anas attiecības, tā ir politekonomija vārda pla�ā nozīme. Tādas politekonomijas pastāvē�ana kļuva iespējama līdz ar komunisma (sociālisma) politekonomijas ra�anos.

Sociālisma politekonomijas īpatnības. Ikvienas formācijas ra�o�anas attiecībām ir savas īpatnības. Komunistiskajā formācijā to galvenās īpatnības ir �ādas: strādnieku �ķira marksistiski ļeņiniskās partijas vadībā apzināti un organizēti nodro�inājusi ra�o�anas lidzekļu visas tautas īpa�uma attiecību dominē�anu, radījusi no ekspluatācijas brīvu visu sabiedrības locekju biedriskas sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības, bet tautas saimniecība tiek attīstīta planveidā sabiedrības un visu tās locekļu interesēs.

Tā kā sociālisms un komunisms ir viena un tā pa�a komunistiskā ra�o�anas veida fāzes, to ra�o�anas attiecības pamatos ir kopējas. Vienlaikus sociālisma kā komunisma pirmās fāzes ekonomikai ir raksturīgas savas īpatnības: tajā pastāv ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma divas pamatformas, patēriņa produktu sadale pēc padarītā darba, pre�u-naudas attiecības un da�as citas specifiskas iezinies.

Pie sociālisma politekonomijas īpatnībām pieder arī valsts loma sabiedrības saimnieko�anā.

Bur�uāzija pla�i izmanto valsti, lai aizsargātu kapitālistiskās ra�o�anas attiecības un nostiprinātu savas ekonomiskās pozīcijas; monopolistiskais kapitālisms aizvien vairāk pārvēr�as par valsts monopolistisko kapitālismu, kas savieno monopolu spēkus ar bur�uāziskās valsts spēku. Tomēr iejauk�anās sabiedrības ekonomiskajā dzīvē, valsts īpa�uma papla�inā�ana kapitālistiskajās zemēs neatceļ kapitāla kundzību, kā to mēģina apgalvot labējie sociālisti un revi-zionisti. Raksturojot bur�uāziskās valsts īpa�umu, F. Engelss norādīja, ka bur�uāziska valsts, būdama ra�o�anas līdzekļu īpa�niece, uzstājas kā kolektīvais kapitālists, t. i., pārstāv kapitālistu �ķiru kopumā.

Sociālistiskā revolūcija un proletariāta diktatūras nodibinā�ana rada principiāli jauna tipa valsti, kas kļūst par tādas tautas lielum-lielā vairākuma instrumentu, kuras priek�galā nostājusies strādnieku �ķira; vēlāk līdz ar ekspluatatoru �ķiru likvidē�anu �ī valsts pakāpeniski pāraug visas tautas valstī. Jo vairāk darbaļaudis tiek iesaistīti valsts pārvaldī�anā, jo pilnīgāk izvēr�as īstens demokrātisms.

Sociālistiskā valsts, balstīdamās uz ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�umu, izstrādā visas sabiedrības interesēs tautsaimnieciskos plānus 'un nodro�ina sabiedrības locekļu darbības vienotību �o plānu izpildē; tā organizē saskaņotu saimnieko�anu visas sabiedrības mērogā.

Sociālisma ra�o�anas attiecības nepārtraukti attīstās. Padomju Savienībā tās patlaban atbilst attīstīta sociālisma posmam, vairākās zemēs pastāv tādas ra�o�anas attiecības, kas raksturīgas posmam, kad sociālistiskā sabiedrība izveidota pamatvilcienos, bet da�ās zemēs tās atspoguļo pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu.

Komunisma (sociālisma) politekonomija ir marksistiski ļeņiniskās partijas � sociālistiskās sabiedrības vado�ā sabiedriskā spēka ekonomiskās politikas teorētiskais pamats.

Materiālistiskās dialektikas metodes lieto�ana politekonomijā.

Marksistiski ļeņiniskās politekonomijas metode ir dialektiskā materiālisma metode. Ar tās palīdzību tiek pētītas ekonomiskās parādības visās sabiedriskās ra�o�anas attīstības pakāpēs.

Sabiedriskas dzīves pētī�ana ir sare�ģīts process; tā virzās �no dzīvā vērojuma uz abstrakto domā�anu un no tās uz praksi�'. Ir javeic rūpīgs darbs, lai izpētītu visu faktu kopumu, noskaidrotu aiz tiem slēpto būtību, sakārtotu un sistematizētu vēsturisko materiālu, atrastu tajā galveno posmu, kuru satverot varētu izvilkt visu sabiedrības ekonomiskās dzīves jautājumu ķēdi. Ta�u to var izdarīt, vienīgi paceļoties uz zinātniskās domā�anas pakāpes, kura ir �abstrakciju virknes, jēdzienu, likumu etc. formē�anas, veido�anas process�^{1 89}.

Zinātniskās abstrakcijas. Par zinātniskajām abstrakcijām sauc vispārinātus jēdzienus, kurus cilvēki izstrādā domā�anas ceļā un kuri ir abstrahēti no pētāmās parādības tie�ās konkrētības. Zinātniskās izziņas sākumpunkts ir objektīvā realitāte.

Sabiedrības ekonomiskā dzīve ir objektīvā realitāte, kas nav atkarīga no cilvēku gribas un apziņas, kaut gan veidojas no indivīdu apzinātām darbībām. Būdama vienots nesaraujams veselais, sabiedrības ekonomiskā dzīve sastāv no daudzām pusēm, kurām piemīto�ie sakari ir ļoti daudzveidīgi. Ekonomiskajām attiecībām ir tie�i saskatāma forma un to noteico�ais, aiz �ķietamības slēptais saturs.

Atrast pētārnajes ekonomikas parādībās būtiskās puses, noskaidrot to sakarus ļoti daudzveidīgajā konkrētajā, atklāt pu�u mijiedarbību, �cīņu� starp tām un tādējādi izzināt ekonomiku kopumā, apgūt tās attīstības likumus � tāds ir politekonomijas uzdevums.

Zinātniskā metode kā izpētes dialektiski materiālistisku principu, paņēmienu un līdzekļu organisks kopums visām zinātnēm nav vienāda. Tā, piemēram, pētot sabiedriskos procesus un parādības, nedrīkst izmantot tādus izpētes paņēmienus un līdzekļus, kas raksturīgi vienīgi dabaszinātnēm. Ra�o�anas attiecības nav iespējams novietot zem mikroskopa lēcas, ieliet retortē vai pakļaut mehānikas spēku darbībai uz darbma�īnas. Pat tāds dabaszinātnēs izplatīts paņēmiens kā eksperimentē�ana ekonomikā var tikt lietots samērā ierobe�otā apmērā. Ra�o�anas attiecību politekonomiskās izziņas svarīgākais līdzeklis ir abstraktā domā�ana. Ta�u noteikti jāuzsver, ka zinātniskās abstrakcijas nedrīkst atrauties no īstenības. Tāda atrau�ana izpau�as ekonomiskās dzīves atsevi�ķo parādību izrau�anā no konteksta un to absolutizē�anā, ekonomisko procesu kvalitatīvās un kvantitatīvās puses pilnīgā no�ķir�anā, kādas puses pārliecīgā pārspīlē�anā utt.

Analīze un sintēze. Analīzes procesā domā�ana virzās no redzama, konkrēta uz abstrakto, sadalot pētāmo parādību tās sastāvdaļās un pusēs. Sintēzes procesā izzināmā paradība tiek pētīta tas sastāvdaļu savstarpēja sakarībā, vienotībā, pretrunu kustībā, kā rezultātā atklājas �o pretrunu atrisinā�anas ceļi un formas.

Tā, piemēram, kapitālistiskās ekonomikas analīze dod iespēju nodalīt būtiskos momentus, kas sastāda �o ekonomiku, � ra�o�anas līdzekļu kapitālistisko īpa�umu un algoto darbu. Katra no pusēm pirmām kārtām tiek apskatīta par sevi kā atsevi�ķa paradība (gan kapitālistiskā īpa�uma būtība, kapitala pamatinterese utt., gan algota darbaspēka daba, strādnieku �ķiras ekonomiskā pamatinterese utt.). Pēc tam �īs puses tiek pētītas mijiedarbībā (antagonistiskā attiecība, ko rada kapitala veikta algotā darbaspēka ekspluatācija; ra�o�anas sabiedriskā rakstura noteico�ā nozīme; strādnieku �ķiras pasaulvēsturiska nozīme kapitālisma gā�anā). Tālāk tiek pētīts �o pretrunu atrisinā�anas process, ko veic proletāriskā revolūcija, kas maina sabiedriskās ra�o�anas raksturu un nodibina sociālistisko sabiedrisko ra�o�anu.

Sociālistisko ra�o�anas attiecību analīzes sākums ir sabiedrības kā vienota veselā ekonomiskās darbības izpēte; �ajā gadījumā netiek pētītas attiecības starp privātīpa�niekiem � precu ra�otajiem (ka tas jādara kapitālisma politekonomijai). Minētā veselā ietvaros tiek analizētas sociālismam raksturīgas divas īpa�uma pamatformas, to savstarpējās attiecības, intere�u, mērķu vienotība. Pēc tam tiek apskatītas attiecības atsevi�ķā uzņēmumā (apvienībā) kā sabiedriskā īpa�uma pirmposmā un noskaidrota atsevi�ķā cilvēka kā visu ra�o�anas līdzekļu un kopīgā darba rezultātu līdzsaitnnicka piedalī�anās sabiedriskajā ra�o�anā. Sociālistiskajā sabiedrība starp tās �ķirām un sociālajām grupām pastav ekonomisko pamatintere�u kopība, draudzības un sadarbības attiecības. Tāpēc sociālistiskajai ekonomikai piemīto�ās pretrunas, būdamas neantagonistiskas, tiek atrisinātas plānveidā. Kapitālisma antagonistiskās pretrunas nenovēr�ami virza to uz bojāeju, turpretī sociālistiskās ekonomikas ne-antagonistisko pretrunu sabiedriskā un plānveida atrisinā�ana sekmē �ās ekonomikas pāraug�anu komunisma augstākās fāzes ekonomikā.

Kvalitatīvā un kvantitatīvā analīze. Ikvienam ekonomikas procesam urr parādībai piemīt kvalitatīvā un kvantitatīvā puse. Tāpēc politekonomija pla�i lieto izpētes matemātiskās un statistiskās metodes un līdzekļus. Matemātiskā un statistiskā analīze palīdz atklāt parādību kvantitatīvo pusi, ekonomikas mainīgo lielumu objektīvo kvantitatīvo saikni.

Pa�reizējais saimniecības sabiedrisko�anas līmenis prasa rūpīgi un vispusīgi uzskaitīt ekonomikas kvantitatīvos lielumus, �ajā nolūkā pla�i izmantojot elektronisko skaitļo�anas tehniku. Savukārt, jo pilnīgāka ir skaitļo�anas tehnika, jo vairāk ir iespēju operatīvi apstrādāt ekonomikas faktus (informāciju) visas tautas saimniecības mērogā, turklāt �āda apstrāde pilnā apjomā ir izdarāma vienīgi tad, kad valda ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums.

Atklājot ekonomiskās dzīves procesu kvantitatīvās pārmaiņas, politekonomija pēti arī kvantitātes pāreju jauna ekonomikas kvalitātē. Ekonomiskās parādības nedrīkst pētīt tikai kvantitātes vai kvalitātes aspekta. Tada krasa no�ķir�ana ir pretrunā ar dzīves dialektiku.

Tāpēc matemātiskā un statistiskā analizē vienīgi tad atsedz reālas attiecības, kad tā ir cie�i saistīta ar analizējamā priek�meta kvalitatīvo saturu.

Loģiskās metodes un vēsturiskās metodes vienotība. Politekonomija atspoguļo reālo īstenību tai piemīto�ajā vēsturiskajā secibā. Tāpēc politekonomijas metode ir vēsturiskā metode. Tomēr, izpētē visuma un kopumā virzoties līdz ar vēstures procesu, politekonomija izraugās tajā galveno, no sabiedrības dzīves sare�ģītas attīstības gadījuma momentiem atbrīvoto. Tādejādi politekonomijas vēsturiska metode ir vienotībā ar loģisko metodi.

F. Engelss rakstīja, ka loģiskais iztirzā�anas veids �būtībā nebija nekas cits kā pats vēsturiskais veids, tikai atbrīvots no ta vēsturiskās formas un to traucējo�ām nejau�ībām. Ar ko sākas vēsture, ar to pa�u jāsākas arī domu gaitai, un tās tālākais risinājums nebūs nekas cits kā vēsturiskā procesa atspoguļojums abstrakta un teorētiski nekonsekventā forma; koriģēts atspoguļojums, bet koriģēts atbilsto�i likumiem, ko dod pats īstenais vēstures process...�¹

Loģiskais un vēsturiskais sociālistiskās ekonomikas izpētē izpau�as tādējādi, ka pilnīga komunisma uzcel�ana uzstājas kā apzinātas un organizētas komunistiskās celtniecības loģiskais galamērķis, bet pasākumi, kas tiek veikti, lai nodro�inātu sabiedrības virzī�anos uz galamērķi, uzstājas kā jaunās sabiedrības celtniecības vietas un laika vēsturiski konkrētie nosacījumi. Līdz ar to analīze un sintēze sākas ar �ādu problēmu risinā�anu: sociālistiskās sabiedriskās ra�o�anas ra�anās, ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma nomaiņa ar ra�o�anas līdzekju sabiedrisko īpa�umu. �o problēmu praktisko risinā�anu apzināti un organizēti veic darbaļaudis Komunistiskās partijas vadībā, kura ir apbruņota ar marksistiski ļeņinisko teoriju, kas atsedz vēsturisko nepiecie�amību pēc sabiedrības pārejas no kapitālisma uz sociālismu.

Sabiedriskā prakse un tās nozīme. Marksistiski ļeņiniskās politekonomijas metodes noslēdzo�ais posms, patiesības kritērijs ir sabiedriskā prakse. Izziņas un darbības, teorijas un prakses nemitīga savī�anas nodro�ina jēdzienu objektivitāti, tātad ari to patiesumu, kas dod iespēju dro�i virzīties uz priek�u pa�ai sabiedriskajai praksei. Sociālismā saikne starp teoriju un praksi īstenojas tautas masu darbībā zinātniskā komunisma partijas un sociālistiskās valsts vadībā. V'adoties no galamērķa � komunisma uzcel�anas prasībām, ņemot vērā sasniegto saimnieciskās attīstības līmeni, kā ari tos iek�ējos un ārējos apstākļus, kādos attiecīgajā laikposma noris celtniecība, partija un valsts izvirza ekonomiskajai zinātnei uzdevumus, kuru atrisinā�ana tiek izmantota sociālisma celtniecības praksē. Zinātnes secinājumu lieto�ana praksē atsedz to patiesumu.. Padomju Savienībā, piemēram, �ī parādība spilgti izpau�as PSKP' XXIV, XXV un XXVI kongresu lēmumos.

Tatad marksistiski ļeņiniskās politekonomijas metode balstās uz. dialektiski materiālistisko pasaules uzskatu un ir dialektiskā loģika,, kas tiek lietota ekonomisko procesu izpētei to vienotibā un at�ķirībā, vēsturiskajā attīstibā. Sī metode atspoguļo pa�u ra�o�anas attiecību dialektiku. Politekonomija nodod cilvēces rīcībā savus-secinājumus, kuru patiesumu parbauda sabiedrības ekonomiska prakse.

Politekonomija uzstājas arī kā speciālo un nozaru ekonomikas-zinātņu metodoloģiskais pamats.

Ekonomiskās kategorijas. Ekonomisko attiecību dialektiskās izzinā�anas procesā politekonomija veido loģiskos jēdzienus, ko sauc par politekonomijas kategorijām. Politekonomijas kategorijas nav patvaļīgi izraudzītas. Tās ir patiesas, jo īstenībā pastāv tādas attiecības, kuru abstrakcijas ir �īs kategorijas.

Ekonomiskās kategorijas ir vēsturiskas. Tāpēc vēsturisko ekonomisko kategoriju no�ķir�ana ir visai būtiska. Tā, piemēram, �virsvērtība�, �kapitāls� ir kapitālisma politekonomijas kategorijas, kas atspoguļo tos momentus, ar ko �ī formācija at�ķiras no parējām sabiedriski ekonomiskajām formācijām. Savukārt tādas kategorijas kā �visas tautas īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem�, �plānveidība�, �sociālistiskās ra�o�anas virsprodukts�, �tautsaimnieciskais plāns�,, �sociālistiskā sacensība�, �saimnieciskais aprēķins� atspoguļo ekonomiskos procesus, kuri raksturīgi vienīgi sociālismam.

Politekonomijā ir arī tādas kategorijas, kas atspoguļo visām ekonomiskajām formācijām raksturīgas iezīmes. Tā, piemēram, pie tādām pieder �ra�o�anas vispār� kategorija,�'kaut gan �ra�o�anas vispār� īstenībā nav, jo ra�o�ana vienmēr uzstājas tajā vai citā sabiedriskajā formā. K. Markss rakstīja, ka �ra�o�ana vispār� ir abstrakcija, ta�u saprātīga abstrakcija, jo tā akcentē vispārīgo un pasargā mūs no nepiecie�amības atkārtoties.

Kapitālisma politekonomijā un sociālisma politekonomijā da�as-ekonomiskās kategorijas pēc sava nosaukuma ir vienādas. Tā, piemēram, pie tādām pieder kategorija �darba alga�. Ta�u sociālistiskajā sabiedrībā �ī kategorija pau� nevis kapitālista un algotā strādnieka attiecības, bet tādu iz�ķiro�o ra�o�anas līdzekļu līdzīpa�nieku attiecības, kurus saista biedriska sadarbība un savstarpējā palīdzība. Jaunajos sociālekonomiskajos apstākļos saglabājas arī kategorija �prece�. Tomēr �ī kategorija sociālismā principiāli at�ķiras no tādas pa�as kategorijas kapitālismā, jo sociālismā pre�u ra�o�anai nav vispārēja rakstura un galvenie pre�u ra�otāji te ir nevis privātīpa�nieki, bet gan apvienotie ra�otāji, kuriem kopīgi pieder ra�o�anas līdzekļi.

Ekonomiskie likumi un to objektīvais raksturs. Būtiskās objektīvās savstarpējās sakarības, kā arī cēloņu un seku sakarības, kuras stabili saglabājas ekonomiskajos procesos un parādības un bez kuram nav iespējams runāt par ra�o�anas atttiecibām to viengabalainība un attīstība, sauc par ekonomiskajiem likumiem.

Sabiedrības ekonomiskas attīstības likumu izzinā�ana ir politekonomijas vissvarīgākais zinātniskais uzdevums. F. Engelss rakstīja, ka politekonomija �ir zinātne par likumiem, kas vaida pār materiālo dzīves līdzekļu ra�o�anu un maiņu cilvēku sabiedrība�¹.

Ekonomiskie likumi ir ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa attiecibu attīstības likumi. Ekonomiskie likumi nevar darboties ārpus cilvēku attiecībām. Tā ir �o likumu galvenā at�ķirība no dabas likumiem, kuri darbojas bez cilvēka līdzdalības. Sājā aspektā izvirtās jautājums: vai ekonomiskie likumi ir atkarīgi vai neatkarīgi no cilvēku apziņas un gribas jeb, citādi sakot, kāds ir to raksturs? Sis ir politekonomijas metodoloģiskais pamatjautājums.

Bur�uāziskie ekonomisti apgalvo, ka ekonomiskos likumus nosakot cilvēka nemainīgā daba, tātad tie esot mū�īgi un �ajā ziņā objektīvi. �ādu apgalvojumu apoloģētisko būtību veido cen�anās pamatot kapitālistiskās sabiedrības likumu mū�īgumu. Tie atspoguļo bur�uāziskās politekonomijas tieksmi slēpt kapitālistiskā ra�o�anas veida nenovēr�amo bojāeju. īstenībā ekonomiskos likumus nav radījusi daba; tos nosaka cilvēku attiecības ra�o�anā.

Turklāt bur�uāziskie ekonomisti, kā arī to piebalsotāji � revi-zionisti ekonomisko likumu objektivitāti saskata to darbības stihis-kumā. Viņi apgalvo: sakarā ar to, ka sociālisma ekonomiskie likumi nedarbojas stihiski, tie nav nekādi likumi, tie ir �nevienam nevajadzīgi vispārinājutņi�, kuriem nav ekonomiskas nozīmes. Tādējādi jautājums par ekonomisko likumu raksturu tiek aizstāts ar jautājumu par to izpausmes formām.

Īstenībā ekonomiskie likumi ir tikpat objektīvi, cik objektivas ir ra�o�anas attiecības, t. i., tie nav atkarīgi no cilvēku gribas un apziņas un maiņas līdz ar ra�o�anas attiecību mainī�anos. Ta�u izpausme ekonomiskajiem likumiem vienos apstākļos ir stihiska, bet citos apstākļos � nav stihiska (ja �os likumus pau� tādu cilvēku visas sabiedrības mērogā apzināti organizēta ekonomiskā darbība, kuri izzināju�i savas darbības objektīvo nepiecie�amību).

Specifiskie un vispārējie ekonomiskie likumi. Ikvienai ra�o�anas sabiedriskajai iekārtai ir raksturīga sava sevi�ķo jeb specifisko ekonomisko likumu sistēma. Attiecīgo ra�o�anas attiecību būtību to viengabalainībā pau� attiecīgās sabiedriskās iekārtas ekonomiskais pamatlikums. To, kas ir būtiskais ra�o�anas attiecību atsevi�ķo pu�u saturā, pau� sevi�ķie (specifiskie) likumi.

Katras sabiedrības attīstības pakāpes politekonomijas likumu sistēma atbilst ekonomisko attiecību sistēmai. Tā, piemēram, kapitālistiskajā sabiedrībā, kurās ekonomiskais pamatlikums ir virsvērtības ra�o�anas un piesavinā�anās likums, nepiecie�ami rodas kapitālistiskās sabiedriskās ra�o�anas anarhijas un konkurences likums, kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējais likums, vidējās peļņas normas likums, ra�o�anas cenas likums un citi kapitālistiskās ekonomikas likumi. Sociālistiskajā sabiedrība ekonomiskais pamatlikums ir visu sabiedrības locekļu maksimāli pilnīgas labklājības un ikvienas personības brīvas vispusīgas attīstības nodro�inā�ana, nemitīgi papla�inot un pilnveidojot saniedrisko ra�o�anu. Līdztekus tam ir spēka tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālas attīstības likums, vajadzībņ palielinā�anās likums, darba ra�īguma cel�anās likums u. c.

Sociālisma ekonomiskie likumi sāk darboties pārejas periodā no kapitālisma uz sociālismu. Līdz ar sociālisma uzvaru to darbība izvēr�as pilnība. Ekonomisko likumu attīstība atspoguļo ra�o�anas attiecību brieduma pakāpes paaugstinā�anos, �o attiecību pakāpenisku pārvēr�anos par komunistiskajām ra�o�anas attiecībām. Da�i ekonomiskie likumi raksturīgi abām komunisma fāzēm (ekonomiskais pamatlikums; plānveidīgās, proporcionālās attīstības likums u. c.) un nosaka ekonomisko likumu sistēmas vienotību komunistiskajai formācijai kopumā. Citi likumi raksturīgi vienīgi komunisma pirmajai fāzei. Tāds, piemēram, ir likums par sadali pēc padarītā darba kvantitātes un kvalitātes.

Līdztekus ra�o�anas attiecību attīstības atsevi�ķajiem (specifiskajiem) likumiem pastāv vienotie, vispārējie likumi visām sabiedrības attīstības ekonomiskajām pakāpēm. Pie tiem pirmām kārtām pieder likums par ra�o�anas attiecību atbilstību ra�otajspēku attīstības raksturam un līmenim; tas atsedz objektīvo pamatu ra�o�anas attiecību parejai uz augstāku pakapi. Pie vispārējiem ekonomiskajiem likumiem pieder arī darba taupī�anas likums, kaut gan da�a-das sabiedriski ekonomiskajās formācijās tas izpau�as at�ķirīgas vēsturiskajās formās.

Blakus sevi�ķajiem (specifiskajiem) un vispārējiem ekonomiskajiem likumiem pastāv tādi likumi, kas raksturīgi vienīgi da�ām noteiktām sabiedriskās ra�o�anas attīstības pakāpēm. 5o likumu vidū, piemēram, ir vērtības likums, kur� darbojas tur, kur pastāv pre�u ra�o�ana. Sociālismā pre�u ra�o�anai, tatad ari vērtības likumam, ir specifisks raksturs.

Ra�o�anas attiecību būtību atsedz viss ekonomisko likumu kā viengabalainas sistēmas kopums. Ārpus �īs sistēmas, izolēti cits no cita ekonomiskie likumi nedarbojas. To darbība ir savstarpēji saistīta un cie�i savstarpēji saau�as. Atsevi�ķu likumu no�ķir�ana ir iespējama vienīgi teorētiskajā analīzē, kas dod iespēju pētit gan katru atsevi�ķo likumu, gan arī to struktūru sistēmā.

Kaut gan ekonomiskie likumi nav atkarīgi no cilvēku apziņas un gribas, tomēr cilvēki nav bezspēcīgi to priek�ā. Pastāvot noteiktiem apstākļiem, viņi var izmantot �os likumus savās interesēs. At�ķirībā no kapitālisma ekonomiskajiem likumiem, kuri darbojas stihiski, sociālisma likumus sabiedrība izzina un izmanto.

Tas, ka sabiedrība izzina un izmanto ekonomiskos likumus, neatceļ �o likumu objektīvo raksturu. Cilvēku ekonomiskās darbības brīvība, kā uzsvēru�i marksisma-leņinisma klasiķi, nenozīmē neatkarību no ekonomiskās attīstības objektīvajiem likumiem, � ta nozīmē �o likumu izmanto�anu, lai sasniegtu noteiktus, objektīvi determinētus mērķus, kā ari spēju pieņemt lēmumus, pārzinot apstākļus.

Viss minētais dod iespēju pilnīgāk definēt politekonomijas priek�metu. Politekonomija pēti ra�o�anas attiecības kā ra�otājspeku attīstības formu un cie�ā savstarpējā sakarā ar ra�otājspēkiem izzina ari tiem raksturīgos ekonomiskos likumus, t. L, ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa funkcionē�anas likumus da�ādas sabiedrības attīstības pakāpes.

Politekonomija kā zinātne radās vienlaikus ar kapitālistisko ra�o�anas veidu. Apstākļos, kad bur�uāzija, būdama tre�ā kārta, vēl tikai cinijās par varu un bija feodālismā pretstats, kā arī bur�uāzijas kundzības pirmaja periodā bur�uāziskā politekonomija pamatvilcienos bija zinātniskā. Bur�uāziskās politekonomijas klasiķi (V. Petijs, A. Sinits, D. Rikārdo), apskatīdami kapitālistiskas attiecības, zināmā mērā skāra to būtību. Viņi �taustīja un sataustīja daudzus kapitālisma �dabiskos likumus�, nesaprazdami tā pārejo�o raksturu, neredzēdami �ķiru ciņu tā iek�ienē�¹⁰¹¹.

Strādnieku �ķiras izie�ana patstāvīgas �ķiru cīņas arēnā jauna veidā izvirzīja ekonomisko attiecību galvenos jautājumus. �ī ciņa parādīja visa kailumā kapitālistisko attiecību butibu un pierādīja kapitālisma bojāejas un sociālisma uzvaras nenovēr�amību. Tāpēc bur�uāzija bija ieinteresēta veidot tādu ekonomisko zinātni, kura sekmētu tās kundzības saglabā�anu un nostiprinā�anu. Klasisko bur�uāzisko politekonomiju nomainīja vulgāra bur�uāziskā politekonomija, kas sevi iemiesoja kapitālistu �ķiras �teorētiskas� prasības un priek�status. �Kop� tā laika runa vairs nav par to, pareiza vai nepareiza ir viena vai otra teorēma,� rakstīja K. Markss, �bet gan par to, vai tā ir deriga vai nederīga, izdevīga vai neizdevīga kapitālam, vai ta saskan ar policejiskiem apsvērumiem vai ne.�¹¹ �ajā parādībā izpau�as mūsdienu bur�uāziskās politekonomijas �ķi-riskums un partejiskums. Tomēr bur�uāziskie ekonomisti, cen�oties aizstāvēt savu laiku nodzīvoju�o iekārtu, mēģina slēpt savu �ķirisko pozīciju, kā masku izvirzot pāri �ķirām stāvo�u pieeju ekonomiskajiem procesiem un parādībām.

Marksistiski ļeņiniska politekonomija, atklājot sabiedrības attīstības objektīvos ekonomiskos likumus, pamato strādnieku �ķiras revolucionāro cīņu pret kapitālismu, par komunisma uzcel�anu. Strādnieku �ķiras intereses sakrīt ar sabiedrības aug�upejo�o attīstību. Marksistiski ļeņiniskās politekonomijas partejiskums ir cie�ā savstarpēja atbilstībā ar ekonomisko procesu analīzes zinātnisko objektivitāti. Atkāp�anās no �ķiriskuma, partejiskuma principa zinātnē nezīmē atie�anu no sabiedriskās dzīves parādību zinātniskas analīzes. Partejiskuma principā izpau�as marksistiski ļeņinis-kās ekonomiskās teorijas vienotība ar praktisko uzdevumu risinā�anu revolucionārajā cīņā par cilvēku ekspluatācijas likvidē�anu, par komunisma uzcel�anu.

Partejiskuma.principa konsekventa īsteno�ana zinātnē nav atda-lama no nesamierināmas cīņas pret antikomunismu, reformismu, labējo un �kreiso� revizionismu. īsteni zinātniska ir vienīgi tāda teorija, kura nepieļauj falsificēt sabiedrības attīstības analīzi, lietojot da�āda veida bur�uāziskos un sīkbur�uāziskos modeļus. Marksistiski ļeņiniskās ekonomiskās teorijas tīrība ir nosacījums, kas nodro�ina tas attīstību, tās nozīmes palielinā�anos sabiedriskās ra�o�anas vadī�anā un darbaļau�u komunistiskajā audzinā�anā. Politekonomijas partejiskums nozīmē parādīt augstu principialitāti, vērtējot da�āda veida novirzes no marksistiski ļeņiniskās metodoloģijas sabiedriskās dzīves pētī�anā, no marksisma-ļeņinisma kardinālajiem, pamatus veidojo�ajiem secinājumiem.

At�ķirībā no bur�uāziskās politekonomijas marksistiski ļeņiniskā politekonomija neslēpj savu �ķirisko, partejisko raksturu. Tā atklāti stāv strādnieku �ķiras pozīcijās, kura ir sabiedrības progresīvo slāņu priek�galā cīņā par to, lai īstenotos kapitālisma likvidē�anas un sociālisma uzcel�anas vēsturiski objektīvā nepiecie�amība. Marksistiski ļeņiniskā politekonomija ir vienīgā zinātniskā politekonomija, kas visai cilvēcei izgaismo ceļu uz patiesa progresa virsotnēm.

Strādnieku �ķiras politekonomijas pamatlicēji ir Kārlis Markss un Fridrihs Engelss. Uz jaunas attīstības pakāpes to pacēla Vladimirs Iļji�s Ļeņins, kur� rādijā teoriju par imperālismu kā kapitālisma augstāko stadiju un lika sociālisma politekonomijas pamatus. Mūsdienās zinātnisko politekonomiju rado�i attīsta Padomju Savienības Komunistiskā partija, kā arī pārējo zemju marksistiski ļeņi-niskās komunistiskās partijas un strādnieku partijas.

Marksisma-ļeņinisma klasiķu darbi, PSKP un citu marksistiski ļeņinisko partiju un to starptautisko apsprie�u dokumenti satur tās cīņas īsteni zinātnisku analīzi, kuru strādnieku �ķiras vadībā izvēr� darbaļau�u masas par brīvu darba cilvēku sabiedrības uzvaru un nodibinā�anos, par �ās sabiedrības virzību uz komunismu un tās nodro�inā�anu.

Marksisma klasiķu galvenais apcerējums, kurā iztirzātas pirms-kapitalistisko formāciju problēmas, ir Fridriha Engelsa grāmata �Ģimenes, privātīpa�uma un valsts izcel�anās�. Sā darba nozīmi-gumu nosaka tas apstāklis, ka tajā marksistiski analizēta pirmatnējā sabiedrība, kā ari cilvēku dzīves un darbības apstākļi vissenākajā, pirmsģints periodā, izpētītas ģints iekārtās ekonomiskās un sociālās īpatnības, apskatīti tās sairuma, privātīpa�uma, �ķiru un valsts ra�anās cēloņi, pierādīts visu minēto parādību pārejo�ais raksturs.

F. Engelsa sarakstītā grāmata ir vērsta pret bur�uāzisko koncepciju par kapitālisma vispārējību un mū�īgumu, pret pirmatnējās kopienas, vergturības un feodālas sabiedrības interpretācijas modernizē�anu agrīnā kapitālisma garā. Та noraida un atspēko bur�uāzisko priek�statu par valsti kā pāri �ķirām stāvo�u spēku. Minētajā apcerējuma pamatota arī tā tēze, ka valsts nenovēr�ami atmirs pārejā uz bez�ķiru, komunistisko sabiedrību.

Pēc mūsdienu zinātnes datiem, cilvēku sabiedrība radusies pirms vairākiem miljoniem gadu, turklāt tikai pēdējie 7�9 tūkst, gadu vairs neiekļaujas pirmatnējās sabiedrības pastāvē�anas ietvaros. Pirmatnējā kopiena ir pirmais un visilgākais periods cilvēces vēsturē. Politekonomija pētī �ai sabiedrībai piemīto�ās ra�o�anas attiecības.

Pirmatnējās kopienas ekonomikas attīstība, kā norādīja F. En-gelss, iedalāma �ādos divos periodos: �periods, kad notiek galvenokārt gatavu dabas produktu piesavinā�anās� jeb piesavino�ās saimniecības periods un �periods, kad tiek ieviesta lopkopība un zemkopība, periods, kad cilvēks iemācās metodes, kā ar savu darbību kāpināt dabas produktu ra�o�anu�¹ jeb atra�ojo�ās saimniecības periods. Minēto abu periodu gaitā pirmatnējās kopienas sociālā organizācija nogāja ceļu no �pirmatnējā cilvēku bara� līdz ģints, bet pēc tam kaimiņu (teritoriālās) kopienas attīstībai, ceļu, kur� likumsakarīgi radīja sabiedrības �ķiras un antagonismus.

Periods, kad notiek galvenokārt gatavu dabas produktu piesavinā�anās. Pirmatnējās kopienas ra�otājspēku sākotnējam stāvoklim raksturigi primitīvi izgatavoti darbarīki. Universālas nozīmes darbarīks bija aptēsts akmens. Līdz ar akmens darbarīku lieto�anu sākās cilvēcisks darbs. Pirmatnējie cilvēki, būdami vāji bruņoti cīņā pret apkārtējo dabu, nevarēja eksistēt un veikt darbu ārpus kolektīva. Darbs, kopīgi vācot gatavos dabas produktus un medījot dzīvniekus, tika veikts samērā nelielā iztikas līdzekļu ieguves teritorijā un skaitliski nelielu, relatīvi no�ķirtu asinsradniccīgu grupu ietvaros. Tā bija vienkār�ā kooperācija, kurā nepastāvēja darba dalī�ana pēc dzimuma un vecuma.

Līdz ar piesavino�ās saimniecības attīstī�anos augo�o vajadzību ietekmē akmens darbarīki nemitīgi, kaut arī gausi pilnveidojās.

Vienlaikus attīstījās galvenais, ra�otājspēks � cilvēks. Darba gaitā attīstījās cilvēka roka un pārējie orgāni, palielinājās smadzeņu masa un apjoms.

Pakāpeniski uzkrājās ra�o�anas pieredze, komplicējās ra�o�anas darbība, kas noveda pie tā, ka radas dabiska darba dalī�ana pec dzimuma un zināmos ietvaros ari pec vecuma. Sievietes koncentrēja savus spēkus savvaļas augu un sakņu vak�anai, bet vīrie�i devās medībās. Sirmgalvji bija uzkrātas kolektīvās ra�o�anas pieredzes glabātāji,'nodarbojās ari ar darbarīku izgatavo�anu. Dabiska darba dalī�ana pēc dzimuma un vecuma pastiprināja kooperāciju un paaugstinaja pirmatnējā kolektīva darba ra�īgumu. Notika darbarīku pakāpeniska diferenciācija un specializācija, to pielāgo�ana atsevi�ķu darba operāciju veik�anai. Sājā periodā cilvēki iemācījās izgatavot no vairākām sastāvdaļām veidotus darbarīkus (akmens un koks, koks un kauls), izgudroja loku un bultu, kas papla�inaja medību iespējas.

Piesavino�ās saimniecības perioda ra�otājspēku attīstībā milzīga nozīme bija tam apstāklim, ka cilvēks apguva uguns izmanto�anu. Nav zināms, kad tas tie�i notika, ta�u dabiskā veidā iegūta uguns tika lietota jau pirms 400�500 tūkst. gadu. Uguns uzturē�ana tolaik bija sievie�u darba joma. Iegūt uguni ar berzes starpniecību cilvēks iemācījās tikai atra�ojo�ās saimniecības perioda. Uguns iegū�ana pavēra milzīgas perspektīvas ra�o�anas attīstī�anā un joprojām ir viens no visizcilākajiem cilvēces atklājumiem.

Ra�o�anas attiecību noteico�ā forma pirmatnējas kopienas periodā bija kolektīvais (bara, kopienas) īpa�ums uz zemi, kā ari uz gatavajiem dabas produktiem, t. i., uz iztikas līdzekļu ieguves teritoriju un uz tiem dabas priek�metiem,, ko cilvēki lietoja pārtikā un kas viņiem noderēja darbarīku izgatavo�anai. Akmens un koka darbarīki tika pielāgoti tā vai cita indivīda fiziskajām iespējām. Sājā gadījuma tie faktiski pārvērtas par personiskās lieto�anas priek�metiem, ta�u tika izmantoti kopīgajā darbā vun vienīgi kolektīva kopigajās interesēs. Sabiedrība nepastāvēja antagonistiskas pretrunas. Kolektīvais īpa�ums un kolektīvais darbs tolaik bija vienīgā iespējamā ra�otajspēku attīstības forma.

Bur�uāziskie ekonomisti un revizionisti noliedz kolektīva īpa�uma primaritāti un vai nu pirmatnējā sabiedrībā pastāvo�o personisko īpa�umu identificē ar privātīpa�umu, vai arī uzskata, ka personiskais īpa�ums radījis privātīpa�umu. Tomēr vēstures zinātne, etnogrāfija pierāda, ka visu pirmatnējo tautu vidū kā ekonomiskais pamats pastāvējis nevis privātīpa�ums, bet gan kolektīvais īpa�ums, un personiskais īpa�ums transformējies par privātīpa�umu pirmatnējās kopienas iekārtās sairuma periodā, kad parādījies galveno ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums.

Iegūtie gatavie dabas produkti bija kopējs īpa�ums, kas tika nodots kopīgai sadalei, kura pamatvilcienos bija nolīdzino�a. Grupās un starp grupām nepastāvēja produktu maiņa. Bur�uāzisko ekonomistu apgalvojums, ka produktu maiņa pastāvējusi no laika gala, neatbilst vēsturiskajai īstenībai.

�ādos apstākļos pirmatnējie cilvēki �jau iepriek� zināja, ko viņiem var dot viņu iztikas līdzekļu iegū�anas veids. Viņi zināja, ka iegūs eksistences lidzekļus � da�reiz trūcīgākus, da�reiz bagātākus... Ra�o�ana norisēja vis�aurākajos ietvaros, bet ra�otāji bija pilnīgi noteicēji par saviem ra�ojumiem.�¹ Tādējādi gan ra�o�ana, gan ari sadale notika uz primitīvas regulē�anas pamata un izslēdza jebkādu antagonismu ra�anos sabiedrība.

Pirmatnējās ra�o�anas objektīvais mērķis bija visu grupas locekļu vitāli nepiecie�amo vajadzību apmierinā�ana. Uz �ā pamata, kaut ari gausi, norisa ra�o�anas dabiska papla�inā�anas un pirmatnējās sabiedrības dzīves atra�o�ana, kas izpaudās darba ra�īguma un iedzīvotāju skaita pieauguma, jaunu grupu patstāvīgās dzīves sak�anā jaunās iztikas līdzekļu ieguves teritorijās.

Rezultātā ekonomiskajai dzīvei minētajā periodā bija raksturīgas �ādas pamatiezīmes: 1) pirmatnējā kolektīva kopējais īpa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem un apme�anās teritoriju; 2) kolektīvs mazra-�īgs darbs, kas vērsts uz gatavo dabas produktu piesavinā�anu;

3) eksistences līdzekļu nolīdzino�ā sadale. Tie�i �īs iezīmes nosaka pirmatnējās sabiedrības ekonomiskā pamatlikuma saturu: ārkārtīgi zema ra�otājspēku attistibas līmeņa un kopienas īpa�uma valdī�anas apstākļos ra�o�ana objektīvi tiek pakļauta visu kopienas locekļu vajadzību apmierinā�anai, pamatojoties uz (ādu kolektīvi iegūstamu produktu nolīdzino�u sadali, kuri nepiecie�ami kolektīva ikviena locekļa dzīvotspējas saglabā�anai.

Minētajā likumā ietverta arī pirmatnējās sabiedrības vado�ā neantagonistiskā pretruna � pirmatnējās ekonomiskās attīstības avots. Tā bija pretruna starp pirmatnējo cilvēku vitāli nepiecie�amajām vajadzībām un ra�otājspēku attīstības zemo līmeni, kas noteica sabiedrības ra�otājspēku attīstību un noveda pie jauna saimniecības tipa � pie atra�ojo�ās saimniecības, kā ari pie pārejas no pirmatnējā cilvēku bara uz ģints kopienu.

Atra�ojo�ās saimniecības periods. Savvaļas augu un sakņu vāk�ana, kā arī medības noveda pie diviem izciliem sasniegumiem � pie zemkopības atklā�anas un lopkopības atklā�anas. Līdz ar zemkopības un lopkopības pārvēr�anos par saimnieciskās darbības vado�ajam nozarēm pirmatnēja sabiedrība sasniedza atra�ojo�ās saimniecības periodu. �ī saimniecība radīja cilvēku relatīvu neatkarību no gatavo dabas produktu esamibas.

At�ķirīgo dabas un klimata, kā arī sociālo apstākļu dēļ pāreja uz atra�ojo�o saimniecību da�ās kopienās notika ātrāk, citās � vēlāk. Sakarā ar vietējiem dabas apstākļiem vienas kopienas sāka specializēties zemkopībā, bet citas � lopkopībā. Visu kopienas spēku koncentrē�ana tajā vai citā nozarē sekmēja darba ra�īguma pieaugumu, pārtikas rezervju radī�anu uz �ā pamata un kopienas locekļu skaita ievērojamu palielinā�anos.

Uzplauksto�ā zemkopība un lopkopība izraisīja sabiedrisko ra�o-tājspēku tālāku attīstību. Parādījās jauni darbarīku izgatavo�anas' veidi: zāģē�ana un urb�ana, slīpē�ana, akmens pulē�ana. Tika radīti aizvien daudzveidīgāki koka darbarīki. Ieviesās vērp�ana un au�ana, attīstījās sauszemes un ūdens transporta līdzekļi. �ajā periodā tika atklātas vairāku metālu (vara, bronzas, dzelzs) noderīgās īpa�ības. Parādījās'daudzveidīgi metāla darbarīki, iero�i un rotaslietas. Jau bronzas laikmetā tika izgudrots arkls un rati.

Ra�o�anas attiecības atra�ojo�ās saimniecības periodā pamatvilcienos bija tadas pa�as kā iepriek�ējā laikposmā. Tās izpaudās ra�o�anas līdzekļu un kopienas darba rezultātu kopējā īpa�umā. Atra�ojo�ās saimniecības attīstība ieviesa ra�o�anas attiecībās arī savas, jaunas iezīmes. Kopienas sāka ra�ot da�ādus eksistences līdzekļus tādā apjomā, kas pārsniedza tie�ās ikdienas vajadzibas pēc �iem līdzekļiem. Rezultātā pēc ra�otāju tie�o vajadzību apmierinā�anas vēl palika pāri produkts, ko varēja gan uzkrāt, gan arī pārdalīt. Kopienām saejoties, sāka parādīties savstarpēja pre�u maiņa.¹²

Kopienu specializācija, kas noteica pāreju uz klejotāju lopkopību, galu galā noveda pie ganu cil�u izdalī�anās no visām pārējām pirmatnējam ciltīm. �..Tā bija pirmā lielā sabiedriskā darba dali�ana. Ganu ciltis ra�oja ne tikai vairāk, bet arī citādus iztikas līdzekļus lieka pārējie barbari... Tas pirmoreiz padarīja iespējamu regulāru maiņu.�¹³

Pēc arheologu datiem, piesavino�ās saimniecības periodā bija vērojama gadījuma rakstura, sporādiska maiņa galvenokārt starp radnieciskām kopienām. Līdz ar atra�ojo�ās saimniecības attīstī�anos starp atsevi�ķajām kopienām nodibinājās jauna sakaru forma. Saikne starp at�ķirīgajiem ra�o�anas veidiem pārvērtās par saikni starp savstarpēji atkarīgām sabiedriskās saimniecības nozarēm. Produktu sāka ra�ot maiņai pastāvīgi, t. i., produkts pārvērtās par preci (lietu, kas ra�ota maiņai). Maiņa kļuva regulāra.

Pirmatnējās kopienas ra�o�anas veida sair�anas un bojāejas cēloņi. Pirmā lielā sabiedriskā darba dalī�ana, kas izraisīja regulāru maiņu," sekmēja cilvēku jaunu ekonomisko attiecību ra�anos. �is jaunais attiecību tips galu galā stājās kolektīvā kopienas īpa�uma attiecību vietā. Modernāku darbarīku parādī�anās, jaunu darba paņēmienu izmanto�ana deva iespēju vairākos gadījumos atteikties no kolektīvā kopienas darba. Tā, piemēram, zemkopībā pēc arkla parādī�anās vairs nebija nepiecie�ams apstrādāt zemi kolektīvi. Lai iegūtu pārtikai gaļu, agrāk bija nepiecie�ams lielas mednieku grupas darbs, turpretī attīstītas lopkopības apstākļos tāds darbs vairs nebija vajadzīgs. Kopējā mītne zaudēja savu ekonomisko nozīmi, up. to aizvien vairāk aizstaja atsevi�ķu ģimeņu mītnes. Tādējādi ģints kopiena pakāpeniski sāka pārvērsties par pirmatnējo kaimiņu (teritoriālo) kopienu.

Pirmatnējo kaimiņu (teritoriālo) kopienu K. Markss nosauca par zemkopju kopienu. At�ķirībā no ģints kopienas tajā ietilpa ne tikai radnieciskas, bet ari neradnieciskas ģimenes, kuras patstāvīgi saimniekoja tam iedalītajos zemes gabalos. �Zemkopju kopienā,� kā norādīja K. Markss, �māja un tās piedēklis � sēta bija zemkopja privātā lietojumā�¹⁴, turpretī aramzeme bija kopienas īpa�umā un periodiski tika pārdalīta starp kopienas locekļiem. Pie kopējā īpa�uma piederēja arī ganības (pļavas), neapgūtās zemes platības, me�i. Ta�u aramzemi jau patstāvīgi apstrādāja ģimene, kas, protams, piesavinājās ari ra�u. Tādējādi kaimiņu kopienā kolektīvā īpa�uma pastāvē�anas apstākļos radās arī privātīpa�ums.

�āda divu pamatprincipu saau�anās (kaimiņu kopienas duālisms) ietvēra sevi dzijas pretrunas. Privātīpa�ums bija kolektīvā īpa�uma noliegums. Tāpēc kopiena ietvēra �pati savās dzīlēs savas bojāejas elementus�¹⁵.

Kaimiņu kopienas sair�anas procesā, kā atzīmēja K. Markss, galveņu bija parcelārā darba ra�anās. Tas bija privātās piesavinā�anās, kā arī naturālajā formā un dārgumu veidā iemiesotās mantas uzkrā�anās avots. Sis ģimenes īpa�ums vairs nebija pakļaujams kopienas kontrolei � tas kļuva par individuālās pre�u maiņas un privātīpa�nieku bagātības vairo�anas objektu. Darba sadrumstalo�ana starp atsevi�ķām ģimenēm, kas bija no�ķīru�ās, satricināja kopējo īpa�umu uz aramzemi, bet pēc tam � uz pļavām, ganībām, me�iem u. tml. Af laiku arī tie nonāca privātīpa�umā.

Ra�o�anas organizācijas, kā arī pārējo kaimiņu kopienas sabiedriskas dzīves pu�u komplicē�anās sare�ģīja arī pārvaldes funkcijas. Kopienu vecākie kā personas, kas pilda kopienai vajadzīgas sabiedriskas funkcijas, pakāpeniski sāka atbrīvoties no tie�as līdzdalības kopīgajos ra�o�anas procesos. Izmantodami savu privileģēto stāvokli, viņi sāka piesavināties daļu no kopienā radītā virsprodukta, ka arī daļu no tiem produktiem, kas tika iegūti maiņas ceļā. Privāto uzkrā�anu sekmēja kopienu savstarpējie kari. Karavadoņi, ģints vecākie kļuva bagāti, pievācot sev vislielāko daļu no kara laupījuma, tā skaitā arī karagūstekņus, kuri tika padarīti par vergiem.

Privātīpa�ums nodibinājās asā cīņā pret kolektīvā īpa�uma tradīcijām un produktu nolīdzino�o sadali. Pirmatnējās sabiedrības ra�o�anas attiecības kļuva par �ķērsli ra�otājspēku tālākajai izaugsmei.

Privātīpa�uma ra�anos nedrīkst uzskatīt kā pirmatnējo cilvēku kaut kādu �grēkā kri�anu� (tā �o parādību, piemēram, interpretēju�i utopiskie sociālisti). īstenībā privātīpa�ums un mantiskā nevienlīdzība parādījās kā pirmatnējās kopienas ra�o�anas attīstības likumsakarīgs rezultāts. F. Engelss rakstīja: �Privātīpa�ums visur izveidojās pārmainīju�os ra�o�anas un maiņas attiecību rezultātā* ra�o�anas kāpinā�anas un maiņas attīstības interesēs, tātad ekonomisku iemeslu dēļ.�¹⁶

Pirmatnējās kopienas attiecību patiekas mūsdienu pasaulē.

Kopienas iekārtas paliekas ir arī mūsdienu pasaulē. Tās izpau�as, kā naturālās saimniecības saglabā�anās, ģints un cilts attiecību paliekas, cil�u vadoņu tradicionālās kundzības � tribalisma (no angļu vārda tribe � cilts) pastāvē�ana.

Imperiālistiskās valstis savas kundzības periodā kolonijās mākslīgi konservēja ģints un cilts attiecības, izmantojot ģints un cilts aristokrātiju, lai ne�ēlīgi ekspluatētu atkarīgo zemju iedzīvotāju pamatmasu. No koloniālā stāvokļa atbrīvoju�ās zemes pirmajos savas politiskās neatkarības gados, lai pārkārtotu saimniecību, mēģināja balstīties uz saglabāju�os kopienas saimniecisko strukturu. Tomēr īstenība parādījusi, ka tada sistēma nav dzīvotspējīga, tāpēc �ajās zemēs aizvien izteiktāka kļūst negatīva attieksme pret triba-lisinu.

Valstīm, kas atbrīvoju�ās no koloniālā jūga, ļoti noderīga ir Padomju Savienības pieredze, kas rāda, kā pārvarēt vairāku tādu zemes rajonu vēsturisko atpalicību, kuros sociālistiskā revolūcija notikusi patriarhālās saimniecības apstākļos. Sī pieredze rada, ka ir nepiecie�ams prasmīgi izmantot ģints attiecības, lai pārveidotu �os rajonus, attīstot kooperatīvo īpa�umu līdz sociālistiskajām attiecībām.

Marksisma-ļeņinisma klasiķu izstrādātajai pirmatnējās kopienas iekārtās ekonomiskas attīstības teorijai ir palieko�a nozīme. Uz �ās teorijas pamata var praktiski pārveidot mūsdienu pasaulē vēl vērojamās pirmatnējās kopienas attiecību paliekas.

Cilvēces vēsturē verdzības iekārta bija pirmais sabiedriskais ra�o�anas veids, kas pamatojās uz cilvēka ekspluatāciju no cilvēka un �ķiru antagonismu.

Verdzības ra�o�anas veida ra�anās. Ģints kopienā sair�anas perioda līdzās brīvajiem locekļiem bija arī nebrīvie indivīdi � kara-gūstekņi, kuru darbs tika izmantots kopienas saimniecībā.

Nebrīvu indivīdu (vergu) kā darbaspēka izmanto�ana kopienas bija raksturīga patriarhālas verdzības laikmetam. �is ilgsto�ais laikmets konstatējams daudzu tautu vēsturē, to skaitā ari tādu tautu vēsturē, kurām vēlāk tā arī nenoformējās verdzības ra�o�anas veids.

Objektīvais nosacījums, kas nodro�ināja sabiedrības pāreju uz verdzības ra�o�anas veidu, bija ra�otājspēku attīstības jaunas pakāpes sasnieg�ana, kad notika otrā liela sabiedriskā darba dalī�ana -- amatniecības atdalī�anās no zemkopības, kas nesa sev līdzi pēc tā laika mērogiem ievērojamu materiālās bagātības pieaugumu. Sabiedrisko attiecību attīstību minētajā virzienā noteico�i ietekmēja privātīpa�uma izplatī�anās un nostiprinā�anas, mantiskās nevienlīdzības palielinā�anas, kopienas radītā virsprodukta daļas piesavinā�anās, ko piekopa personas, kuras kopienā ieņēma privileģētu stāvokli.

Pēc amatniecības atdalī�anās no zemkopības palielinājās metālā darbarīku ra�o�ana. Bagātību uzkrā�ana da�u ģimeņu rokās bija vergu darba sistemātiskās masveida izmanto�anas nepiecie�amais materiālais nosacījums. Vergu darbs kļuva par valdo�o darba veidu, kas izspieda brīvo indivīdu darbu.

Privātīpa�uma izplatī�anā, mantiskajā diferenciācija un verdzības nostiprinā�ana liela nozīme bija maiņai. L'z privātīpa�uma pamata notieko�ās maiņas attīstības tie�ais rezultāts bija nebrīvo darba cilvēku � vergu pārvēr�anās par preci. �Tiklīdz cilvēki bija sāku�i mainīt, tie jau ari pa�i kļuva par maiņas priek�metiem,�¹⁷ ta �o parādību raksturoja F. Engelss.

Gan sabiedrībā valdo�ā mantiskā nevienlīdzība, gan plauksto�ā tirdzniecība, it īpa�i tirdzniecība ar vergiem karagūstekņiem radīja pla�as iespējas paradu verdzības izplatībai. Par vergiem sāka kļūt ne tikai karagūstekņi, bet arī izputēju�ie, materiālajā atkarībā nokļuvu�ie ģints locekļi.

Verdzības ra�o�anas veids sāka savu vēsturisko gaitu kop� tā laika, kad vergu ekspluatācija kļuva par ra�o�anas valdo�o formu un pati sabiedrība sadalījās divās antagonistiskās �ķirās � vergturos un vergos. Līdzās �īm �ķirām vergturības sabiedrībā bija arī brīvie pilsoņi: pilsētu amatnieki un sīkzemnieki, tirgotāji un augļotāji.

Līdz ar verdzības tipa ekspluatācijas ievie�anos sabiedrībā radas �ķiru valsts, nodibinājās vergturu �ķiras politiskā kundzība par t'ergu �ķiru.

Vergturības sabiedrības ra�otājspēki. Vergturības sabiedrībā ma-:eriālas ra�o�anas galvenās nozares bija zemkopība, lopkopība un amatniecība. Minētās sabiedrības attīstības sākuma periodā tīrumu apstrādes tehnikai bija galēji primitīvs raksturs � dominēja koka an akmens darbarīki. Vēlāk parādījās metāla darbarīki � vispirms /ara un bronzas, bet pēc tam � dzelzs. Zemkopībā vispla�āk ieviesās spīļarkls, ecē�as, lāpsta, sirpis, kaplis, dak�as utt.

Amatnieciskā ra�o�ana pirmajā laikā lielākoties izvērsās brīvo pre�u sīkra�otāju saimniecībās. Vēlāk radās lielās amatnieku darb-līcas, raktuves un citi uzņēmumi, kas piederēja atsevi�ķiem vergtu-�iem vai valstij un kur ekspluatēja ļoti daudz vergu. Amatnieki pakāpeniski iemācījās izgatavot un izmantot ra�o�anā kalēju ple�as, podnieka ripu, ķerru, ļoti vienkār�as konstrukcijas stelles, rokas dzirnavas, pajūgus utt.

Sakarā ar darbarīku attīstī�anos pilnveidojās cilvēku darba iemaņas. Amatniecībā parādījās akmeņkaļu, namdaru, podnieku,, seglinieku, metālapstrādes meistaru un citas specialitātes un profesijas. Zemkopībā no graudkopības atdalījās sakņkopība un vīn-kopiba, no�ķiras zirgkopība un aitkopība. Vergturības sabiedrības ra�otajspēku attīstība mjlzīga nozīme bija tam, ka garīgais darbs atdalījās no fiziskā darba. �ī atdalī�anās sekmeja zinātnes un mākslas kā tāda sevi�ķa darbības veida attīstību, kur� materiālajā-ziņa bāzējās uz vergu sara�oto virsproduktu.

Vergu darba organizācijas dominējo�ā forma visās nozarēs bija vienkār�ā kooperācija. Salīdzinājumā ar pirmatnējā sabiedrībā pastāvo�o darba kooperāciju tai bija daudz lielāks apjoms, turklāt tās pamats bija darba cilvēku � vergu tie�ā piespie�ana. Līdz mūsdienām saglabāju�ies vergu darba kooperācijas grandiozie veikumi: Ēģiptes piramīdas, Romas teātri, kanāli un ūdensvadi, Grieķijas un Indijas tempļi un pilis.

Vergturības sabiedrības ra�o�anas attiecības. Vergturu īpa�uma svarīgs objekts bija zeme, kas tika varmācīgi atņemta vai nu kopienām, vai arī izputinātajiem brīvajiem zemniekiem. Zemes īpa�ums vergturības sabiedrības attīstības atsevi�ķās stadijās da�ādās valstīs ir izpaudies at�ķirīgās konkrētās formās � kopienas zemes īpa�ums, tempļa zemes īpa�ums, valsts zemes īpa�ums, individuālais (privātais) zemes īpa�ums. Zemes īpa�umam bija būtiska nozīme tikai tāpēc, ka zemes lielīpa�nieka rīcibā bija nebrīvie darbai cilvēki � vergi, kuri radīja virsproduktu.

Vergturības sabiedrībā pastāvēja darbaspēka īpatnēja savieno�ana ar ra�o�anas līdzekļiem: darba cilvēkam � vergam ne tikvien bija laupīts jelkāds ra�o�anas līdzekļu īpa�ums, bet ari viņ� pats bija padarīts par glu�i tādu pa�u vergtura īpa�uma objektu kā ra�o�anas lietiskie līdzekļi.

Lai piespiestu strādāt, tika izmantotas klaji varmācīgas metodes. Par kaut kādu verga personisko materiālo ieinteresētību veikt, darbu nevarēja būt pat runas.

Vergturis pilnībā rīkojās ar materiālajiem labumiem, ko radīja vergi. Zināma daļa �o labumu atgriezās pie verga kā eksistences līdzekļi, t. i., kā nepiecie�amais produkts, ar kuru tika nodro�ināta viņa darbaspēju atra�o�ana. Cita, visai ievērojama daļa (virspro-dukts) tika novirzīta vergtura da�neda�ādo vajadzību apmierinā�anai. Tāpēc arī pats verga darba laiks ir iedalāms nepiecie�amajā darba laikā un virsdarba laikā, bet viņa darbs � nepiecie�amajā darba un virsdarbā.

Zināmu daļu no vergu radītā virsprodukta vergturi atdeva pārējiem ekspluatatoriern � tirdznieciskā kapitāla un augļotāju kapitāla pārstāvjiem, kuri apgādāja viņus ar greznuma priek�metiem vai naudu. Turklāt prāvu daļu virsprodukta nodokju veidā izņēma vergturu valsts, kas sargāja valdo�ās �ķiras intereses.

Verdzības saimniecība visu ra�oja savu vajadzību apmierinā�anai. Tā pamatvilcienos bija naturālā saimniecība. Atsevi�ķu izstrādājumu pārvēr�anās par preci visbie�āk notika tajos gadījumos, kad bija nepiecie�ams iegādāties tādus produktus, ko nera�oja pa�u saimniecībā. Vergturi virsproduktu parasti izmantoja nera�īgi, ievērojama virsprodukta masa tika novirzīta personiskajam patēriņam un valdo�ās �ķiras locekļu apkalpo�anai. Tā tika izlietota, lai uzceltu visvisādas arhitektoniskās būves (tempļus, monumentus utt.), ka arī, lai piekoptu reliģiskos rituālus, rīkotu spēles, masu izrādes u. tml. Vārdu sakot, vergturu saimniecība aprobe�ojās ar uzdevumu apmierināt ekspluatatoru �kuņģa un fantāzijas vajadzības�.

Vergturu vajadzību apmierinā�ana veidoja verdzības ra�o�anas mērķi. Sā mērķa sasnieg�anas līdzeklis bija vergu ne�ēlīga ekspluatācija. Tie�i tā ari ir vergturibas sabiedrības ekonomiskā pamatlikuma būtība.

Verdzības iekārtas pretrunas. Salīdzinājumā ar pirmatnējās kopienas ra�o�anas veidu verdzības ra�o�anas veids bija sabiedrības attīstības progresīva pakāpe. Tas nodro�ināja augstāku darba organizāciju, pla�āku un attīstītāku darba kooperāciju, zināmu ra�o�anas progresu, tātad arī ra�otājspēku tālāku attīstību.

Vienlaikus verdzības ra�o�anas veids ietvēra sevī dziļas iek�ējas antagonistiskas pretrunas, kas vēstīja tā nenovēr�amo bojāeju.

Vergu darba forma un vergturu īpa�uma forma, verga un vergtura stāvokļa diametrālais pretstats, antagonistiskā pretruna starp vergturiem un vergiem pau� vergturibas sabiedrības pamatpretrunu, kas noveda �o sabiedrību pie neizbēgama sabrukuma.

Līdzās verdzības ra�o�anas veida pamatpretrunai pastāvēja arī citas, ar to saistītas pretrunas � starp vergturu izvērsto lielra�o�anu un brīvo darba cilvēku sīksaimniecību, starp garīgo un fizisko darbu, starp pilsētu un laukiem.

Verdzības sistēma bija savdabīga darba dalī�anas forma sabiedrībā: darbs tika iedalīts fiziskajā darbā, ko veica vergi, un garīgajā darbā, ar kuru nodarbojās vergturi. Garīgā un fiziskā darba pretstata negatīvo aspektu veidoja tas apstāklis, ka vergiem tika uzspiesta sve�as gribas mehānisku izpildītāju funkcija. Nebija ieinteresētības darba rezultātos, un tas kavēja ra�otājspēku izaugsmi. Vergu darba izmanto�ana visur balstījās uz vardarbību.

Bur�uāzisko zinātnieku vidū ir pla�i izplatījies uzskats, ka vardarbība bijusi ne tikai verdzības pavadone, bet arī pati tās būtība. Protams, verdzība un vergu darbs nav iedomājams bez vardarbības. Ta�u pa�u vardarbību kā līdzekli, lai piespiestu indivīdus strādāt, pieprasīja noteikts ra�otājspēku attīstības līmenis, tātad tīri ekonomiski cēloņi. Verdzības būtību veido sve�a darba produkta piesavinā�anās, izmantojot verga ārpusekonomisko piespie�anu.

Verdzības laikmetā bie�i vien, piemēram, antīkajā Grieķijā, pilsēta un tās tuvējā lauku apkaime kopā veidoja savrupu vergturu valsti � poli�u. Jau tolaik pilsētas bija amatnieciskās ra�o�anas, tirdzniecības un kultūras centri, kur samērā strauji pieauga iedzīvotāju skaits un materiālā bagātība. Savukārt pilsētai apkārtējos laukos � provincē valdīja atpaliku�as ra�o�anas formas, pastāvēja daudzas pirmatnējās kopienas iekārtas paliekas. Pilsēta ekspluatēja laukus. Ekspluatācijas attiecības radīja pretstatu starp pilsētu un laukiem, veicināja lauku nemitīgo izputē�anu un pamk�anu, bet līdz ar to ari vergturu valstu koloniālo politiku.

Verdzības ra�o�anas veida sekas bija arī brīvo sīkra�otaju � amatnieku un zemnieku izputē�ana un viņu izstuin�ana. Kā brīvi indivīdi, kuri bija ekonomiski ieinteresēti vitāli vajadzīgo labumu ra�o�anas palielinā�anā un tie�i piedalījās ra�o�ana, viņi pilnveidoja darbarīkus. Ta�u �iem darba cilvēkiem bija jānes nodokļu nasta, kurus vaca, lai uzturētu valsti, bija jādod lielākā daļa karavīru vergturu armijām, un minēto pienākumu pildī�ana novājināja viņu saimniecību.

Aizvien asākā konkurence noveda pie brivo sīkīpa�nieku masveida ekspropriācijas. Tādi pa�i izstrādājumi, tikai ra�oti vergturu, nevis sikra�otāju saimniecībās, vienmēr tika pārdoti par zemāku cenu, jo to ra�o�ana izmaksāja nesalīdzināmi lētāk tāpēc, ka verga uzturē�ana prasīja maznozīmīgas izmaksas.

Citi faktori, kas veicināja sīkīpa�nieku izputē�anu un izstuīn-�anu, bija augļotāju parādu jūgs un vergturu piekoptā tie�ā zemnieku zemes gabalu sagrāb�ana. Sīksaimniecības ekspropriācija noveda pie tā, ka ļoti daudzi iedzīvotāji kļuva par nabagiem. Tādējādi verdzība kā darba valdo�ā forma salricinaja brivo iedzīvotāju ra�īgo darbu un līdz ar to traucēja vergturibas sabiedrības ra�o-iājspeku attīstību.

Tirdznieciskā kapitāla un augļotāju kapitāla nozīme. Vergturības sabiedrības dzīlēs parādījās un samērā pla�i izplatījās vēsturiskā aspektā pirmās kapitāla formas � tirdznieciskais kapitāls un augļotāju kapitāls. Tirdznieciskā kapitāla ra�anās nozīmēja tre�o lielo sabiedrisko darba dalī�anu � tirgotāju �ķirai atdalī�anos.

Seno laiku lieltirgotāji pirmām kārtām bija vergu tirgotāji, kuri virzījās aiz iebrucēju armijām � cil�u un tautu pakļāvējām, ta�u viņi tirgojās arī ar citām precēm. Rezultātā tirgotāji saņēma lielu daļu no brīvo darba cilvēku un vergu sara�otā virsprodukta, bet tā ra�otāju ekspluatācijas pakāpe paaugstinājās. Plauksto�ās tirdzniecības tie�ā ietekmē brīvo zemnieku un amatnieku sīksaimniecības-intensīvi diferencējās.

Augļotāju kapitāla � kapitāla, kur� nes procentus, � attīstība bija saistīta ar pre�u un naudas apgrozības attīstī�anos. Augļotājs, aizdodams naudu vergturim, piespieda viņu pārvērst aizvien lielāku daļu produktu par preci, tātad pārkārtot saimniecību par pre�u saimniecību. Verdzino�os aizdevumus izmantoja arī sīkzemnieki un amatnieciskā sīkra�o�ana, kur ra�otājs vēl uzstājās kā darba līdzekļu īpa�nieks. Augļotāju kapitāls parasti izputināja sīkra�otājus un padarīja viņus par vergiem.

Viena no tirdznieciskā kapitala un augļo�anas attīstības vissvarīgākajam sekām vergturibas sabiedrībā bija zemes pārvēr�anās par pirk�anas un pārdo�anas objektu, kā arī hipotēku paradu ra�anās (nabadzībā slīgsto�o darba cilvēku zemes ieķīlā�ana).

Verdzības iekārtas sair�ana un bojāeja. Verdzības ra�o�anas veida nesamierināmo pretrunu izvēr�anas aizvien vairāk pauda tā ierobe�oto un parejo�o raksturu. Vergturibas sabiedrībā ra�o�ana varēja pastāvēt uz aizvien lielākas vergu masas ne�ēdīgas ekspluatācijas bāzes. Ta�u vergu skaita nepārtrauktas papildinā�anas avoti sāka izsīkt, un kļuva acīmredzams, ka vergu darbs ir galēji ierobe�ota ra�īga darba forma. Vergu darba ra�īgums kritās, lai gan tika izmantota klaji despotiska piespie�ana. Verdzības iekārtā pastāvo�ā ekspluatācijas forma vairs nenodro�ināja pat vienkār�o atra�o�anu. Līdz ar to, ka pazeminājās vergu darba ra�īgums un saasinājās ciņa starp ekspluatētajiem un ekspluatatoriem, vergturu saimniecības kļuva aizvien neienesīgākas. Pēc zemkopības neizbēgami pasliktinājās apstākļi ari amatnieciskajā ra�o�anā, kura pamatojās uz vergu darbu.

Verdzības saimniecības pagrimuma apstākļos Romā kop� II�-III gadsimta latifundiju īpa�nieki sāka sadalīt savu mui�u teritoriju nelielos zemes gabalos, nododot tos apstrādāt vergiem un savu zemi zaudēju�iem brīvajiem zemniekiem. �ie vergi un brīvie zemnieki veidoja nebrīvo darba cilvēku � kolonu kontingentu. Viņu pienākums bija strādāt un atdot zemes īpa�niekiem lielu daļu no sara�otās produkcijas. Та bija kolonāla sistēma � jaunās ra�o�anas iekārtas � feodālismā pirmtēls.

Verdzības ra�o�anas veids savas attīstības kalngalus sasniedza Romas valsti, kura savas pastāvē�anas pēdējos gadsimtos parādīja minētās iekārtas galīgās sair�anas un bojāejas visiespaidīgāko ainu.

Verdzības ra�o�anas veids aizgāja bojā tad, kad bija izsmeltas visas tā iespējas un galēji saasinājās tam piemīto�ās pretrunas. Vergturības sabiedrības pretrunu izpausmes spilgta forma bija �ķiru cīņa starp vergiem un vergturiem, starp darba cilvēkiem un eks-pluatatoriem. Vergu sacel�anos nozīme bija tāda, ka tās pauda atklatā formā protestu pret verdzības attiecībām, satricināja verdzības ra�o�anas veidu un pavēra iespēju pāriet uz progresīvākām sabiedriskajām attiecībām.

Bur�uāziskie zinātnieki mēģina attēlot verdzības ra�o�anas veidu ka senās pasaules kapitālismu, bet verdzību traktē kā nejau�u parādību. Tada veida apgalvojumi satur vienīgi mēģinājumu apstrīdēt vēstures procesu likumsakarīgumu, iztēlot kapitālismu kā mū�īgu parādibu.

Feodālais ra�o�anas veids bija likumsakarīga pakāpe sabiedrības aug�upejo�ajā, progresīvajā attīstībā. Formas, kādās notika pāreja uz feodālismu, da�adās zemēs nebija vienādas, jo tās noteica at�ķirīgi konkrēti vēsturiskie apstākļi.

Daudzām tautām feodālisma elementi radās verdzības ra�o�anas veida dzīlēs un pēc tam pārvērtas par ra�o�anas attiecību valdo�o formu. Tomēr ne jau visas tautas nonāca feodālismā no verdzības iekārtas. Da�as no tām uz feodālismu pārgāja tie�i no pirmatnējās kopienas iekārtas un iztika bez starpposma � verdzības iekārtas. �ādas feodālisma veido�anās īpatnības reljefi izpaudās Krievzemē un da�ās citās slāvu apdzīvotajās zemēs.

Lai gan tic ceļi, pa kādiem tautas virzījās uz feodālismu, bija visai at�ķirīgi, tomēr �ā procesa pamatsaturs bija vienāds: feodāļu � zemes īpa�nieku �ķiras un atkarīgo, ekspluatējamo zemnieku �ķiras ra�anās, turklāt pēdējiem nebija savas zemes un viņi izvērsa savu individuālo sīksaimniecību uz feodāļu zemes, pie kuras bija saistīti un kuras dēļ, pamatojoties uz ārpusekonomisko piespie�anu, atdeva feodāļiem noteiktu daļu no savas sara�otās produkcijas.

Feodālā ra�o�anas veida analīze dota marksisma-ļeņinisma klasiķu darbos (sevi�ķi koncentrētā veidā tā rodama K. Marksa �Kapitāla� 3. sējuma 47. nodaļā).

Feodālisma ra�otājspēki. Feodālisma apstākļos iz�ķiro�ā nozīme ekonomikā bija lauksaimniecībai. Galvenais ra�o�anas līdzeklis bija zeme. Feodālisma agrīnajās attīstības pakāpēs zemkopībā dominēja divlauku sistēma, bet vietumis bija izplatīta arī augsnes apstrādes atmatu sistēma. Laika gaitā noturīgi ieviesās trīslauku augseka. Dzelzs arkla, ecē�u un citu lauksaimniecības metāla darbarīku pakāpeniska ievie�anās paaugstināja zemkopības tehnikas līmeni. Feodālās saimniecības raksturīgs atribūts, tās tehniskais sasniegums bija vējdzirnavas, bet vēlāk arī ūdensdzirnavas.

Feodālisma periodā tālāk attīstījās sakņkopība, pļavkopība, vīn-kopība un citas zemkopības nozares. Palielinājās lopkopības, it īpa�i zirgkopības nozīme, � �o parādību noteica ekonomikas agrārais raksturs un feodāļu militārās vajadzības.

Lauksaimnieciskās ra�o�anas darbarīku pilnveido�anās, metālu kausē�anas un apstrādes meto�u uzlabo�anas sekmēja to, ka atdzima amatniecība, kas bija pagrimusi verdzības iekārtas sair�anas periodā. Amatniecības attīstība noveda pie sabiedriskās darba dalī�anas padziļinā�anās un veicināja feodālās sabiedrības ra�otājspēku attīstī�anos, izraisīja feodālo pilsētu ra�anos un attīstī�anos. Tomēr tehnika un tehnoloģija mainījās gausi. Feodālā ra�o�ana kopumā balstījās uz zemnieku un amatnieku roku darbu. Feodālisma ra�otājspēku raksturam un to attīstības līmenim atbilda noteiktas ra�o�anas attiecības.

Feodālais zemes īpa�ums un zemnieku zemes lietojums. Feodālo īpa�uma formu no verdzības īpa�uma formas at�ķir tas apstāklis, ka feodālismā ne jau visi ra�o�anas līdzekļi bija �ķirti no darba cilvēka. Tas radīja zemnieka zināmu ieinteresētību sava darba rezultātos un raksturoja sabiedrības progresa noteiktu pakāpi.

Galvenais ra�o�anas līdzeklis � zeme � nepiederēja tiem, kas to apstrādāja, bet bija laicīgo un garīgo feodāļu īpa�ums. Feodālā ra�o�anas līdzekļu īpa�uma būtība ir tā, ka tie�ajiem ra�otājiem � zemniekiem � nebija zemes īpa�uma, t. i., nebija galvenā lauksaimnieciskās ra�o�anas līdzekļa. Zemi viņi saņēma no feodāļa nevis īpa�umā, bet gan lietojumā. Par zemes lieto�anu zemniekiem bija jāpilda da�āda veida feodālās klau�as. Tādējādi feodāļu zemes īpa�ums bija zemnieku ekspluatācijas ekonomiskais pamats. Zemniekam iedalīto zemes gabalu formāli varēja jebkurā laikā atņemt, bet viņu pa�u varēja padzīt no zemes. Tomēr �āda situācija bija izņēmums, jo visnotaļ bija vērojama pretēja paradiba � zemnieku piesaiste zemei. Zemniekiem iedalītie zemes gabali bija līdzeklis, kas nodro�ināja feodāļus ar bezmaksas darbaspēku. Zemnieku zemes lietojumi iedalīto zemes gabalu formā vienmēr bija mantojami.

Tiesiskajā ziņā feodālajam zemes īpa�umam Eiropas zemēs bija raksturīgs ļoti izteikts hierarhiskums, jo pastāvēja savstarpēji atkarīgo feodāļu pakļautības �kāpnes�. Jau pats apzīmējums �feodālisms� ir cēlies no �im periodam raksturīgās zemes īpa�uma formas. Lēnis jeb feods bija lauksaimnieciski izmantojamas zemes gabals, ko viens feodālis (senjors) nodeva otram feodālim (vasalim) mantojamā valdījumā ar noteikumu, ka pēdējais pildīs noteiktus pienākumus.

Sabiedrisko iekārtu, kuras pamats ir zemes īpa�ums feoda formā, sauc par feodālismu.

Darba cilvēku īpa�ums un ārpusekonomiskā piespie�ana. Līdztekus feodāļu īpa�umam pastāvēja arī tie�o ra�otāju � zemnieku un amatnieku vienpersoniskais īpa�ums. Tā, piemēram, zemnieka personiskajā īpa�umā bija lauksaimniecības darbarīki, darbalopi un produktīvie lopi, jiutni, lopbarība, sē�anai paredzētā sēkla, saimniecības ēkas, dzīvojamā māja, mājsaimniecības priek�meti u. tml. Noteikti ra�o�anas līdzekļi bija arī pilsētas amatnieku privātīpa�umā. Sīkra�otāju, zemnieku un amatnieku īpa�uma būtiskākā iezīme bija tā, ka �is īpa�ums tika radīts personiskajā darbā un tam nebija ekspluatatoriska rakstura.

Feodāļu monopols uz vissvarīgāko ra�o�anas līdzekli � zemi radīja zemnieka ekonomisko atkarību no feodāļa. Ta�u feodālismā vērojama arī ārpusekonomiskā piespie�ana, bez kuras feodālā ra�o�ana nebūtu iespējama. V. I. Labiņ� �ajā sakarībā rakstīja: �Ja mui�niekam nebūtu tie�as varas pār zemnieka personu, tad viņ� nevarētu piespiest strādāt mui�nieka labā cilvēku, kam pie�ķirta zeme un kas saimnieko savā saimniecībā. Tātad nepiecie�ami �neekonomiski spaidi�, kā saka Markss, raksturodams �o saimniecisko re�īmu... So spaidu formas un pakāpes var būt visda�ādākās, sākot ar dzimtcilvēka stāvokli un beidzot ar zemnieka kā kārtas locekļa nepilntiesību.�¹⁸ Zemnieki bija piesaistīti pie zemes. Nereti pastāvēja arī feodāļu tiesības pārdot zemniekus.

Saimniecības naturālais raksturs. Feodālās ekonomikas būtiska īpatnība bija naturālās saimniecības pilnīga dominē�ana. Feodaļa, viņa ģimenes un lielas mui�as saimes vajadzības tika apmierinātas, izmantojot produktus, kuri tika sara�oti mui�nieka saimniecībā vai kurus piegādāja atkarīgie zemnieki. Feodaļa mui�ā amatniecība papildināja zemkopību. Tādējādi feodāļi nodro�ināja sevi ar daudzveidīgiem produktiem un risināja atra�o�anas problēmas uz naturālās saimniecības pamata. Tirgotāji parasti piegadaja vienīgi atsevi�ķus vitāli svarīgus produktus, piemēram, sāli, dzelzs izstrādājumus, kā arī greznumlietas.

Arī zemniek'u saimniecība bija naturāla. Zemnieki ne tikai nodarbojās ar lauksaimniecību, bet arī pārstrādāja pa�ra�otās izejvielas. vērpa, auda, izgatavoja apavus, lauksaimniecības inventāru utt.

Ra�otājspēku attīstības un sabiedriskās darba dalī�anas samērā zemais līmenis bija naturālās saimniecības pilnīgas dominē�anas cēlonis feodālismā.

Feodālās ekspluatācijas būtība un formas. Feodālajā sabiedrībā atkarīgais zemnieks atra�oja savu darbaspēku ar produktu, ko pats ieguva savā iedalītajā zemes gabala. Tātad feodālis par zemnieka darbaspēka atra�o�anu lika gādāt zemniekam pa�am.

Virsproduktu, ko radīja tie�o ra�otāju virsdarbs, feodālis piesavinājās feodālas zemes rentes formā, kura bija feodāļu zemes īpa�uma realizācijas ekonomiskā forma. Feodālajā zemes rentē ietilpa gan viss zemnieka raditais virsprodukts, gan arī nereti daļa no nepiecie�amā produkta. Tādejādi feodālisma ekonomiskais pamatlikums bija �āds: virsprodukta ra�o�ana, izmantojot atkarīgo zemnieku ekspluatāciju, un �ā virsprodukta piesavinā�anās feodālas zemes rentes forma.

Līdz ar feodālā ra�o�anas veida attīstī�anos mainījās arī zemes rentes formas. Feodālās zemes rentes sākotnējā forma bija atstrā-dā�anas rente, kas vēsturē zināma kā klau�as. Zemnieks nepiecie�amo produktu ra�oja savā saimniecībā, bet virsproduktu � mui�nieka mui�ā. Pastāvot atstrādā�anas rentes, formai, virsdarbs gan telpa, gan arī laikā bija �ķirts no nepiecie�amā darba. Zemnieks noteiktu nedēļas daļu � trīs un pat vairāk dienas � strādāja kunga mui�ā, bet atliku�ajās nedēļas dienās apkopa savu saimniecību. Viņ� apstrādāja kunga zemi, izmantojot savu inventāru un sev piedero�o vilcējspēku, kā arī veica celtniecības un citus darbus. Protams, zemnieks nebija ieinteresēts paaugstināt darba ra�īgumu kunga saimniecībā. Tāpēc zemnieka virsdarbs izpaudās kā piespiedu darbs feodāļa labā, ko tie�i pārraudzīja zemes īpa�nieks vai viņa pārstāvis � vagars. Zemnieka ārpusekonomiskā piespie�ana �ajā gadījumā izpaudās tie�i. Zemnieks bija ieinteresēts paaugstināt darba ra�īgumu vienīgi savā saimniecībā, jo tā viņam deva eksistences līdzekļus.

Feodālās rentes otrā forma bija produktu rente (naturaiā grunts-noma). Vairākumā gadījumu tā tika savienota ar sākotnējo atstrādā�anas rentes formu.

Izmantojot �o rentes formu, liela daļa feodāļu zemes tika nodota zemniekiem ka iedalītie zemes gabali. Produktu rente at�ķīrās no apstrādā�anas rentes tādejādi, ka zemnieks neveica virsdarbu kā atsevi�ķu, īpa�u darbu kunga saimniecība, bet izpildīja to kopā ar nepiecie�amo darbu savā personiskajā saimniecībā. Atkarīgais zemnieks atdeva feodālim naturalas gruntsnomas forma daļu sara�oto produktu izejvielu vai pārstrādātā veida. Viņu neparraudzija zemes īpa�nieks vai ta pārstāvis, jo darbs norisa, zemniekam pa�am izkārtojot savu darba laiku.

Saimniecības naturālās gruntsnomas sistēma zemniekiem deva iespēju pec visu feodālo nodevu nokārto�anas strādāt sava laba, zināmā mērā radīja viņu interesi sava darba rezultātos, savas saimniecības uzlabo�ana.

Feodālās rentes tre�ā forma bija naudas rente, kas bija produktu rentes pārvērstā forma. Naudas rente at�ķīrās no produktu rentes tādējādi, ka zemnieks atdeva feodālim virsproduktu nevis naturālajā, bet gan naudas formā. Tagad vairs nepietika ar to, ka zemnieks ra�oja savā saimniecība virsproduktu � �is virsprodukts bija jāpārdod, japarvēr� par naudu. Produktu rentes pārvēr�anos par naudas renti noteica darba dalī�anas padziļinā�anas, amatniecības tālāka no�ķir�anās no lauksaimniecības, pre�u-naudas attiecību attīstī�anās.

Naudas rente bija feodālās zemes rentes pēdējā forma. Ta iezīmēja feodālisma sair�anas periodu un kapitālistiskās saimniecības struktūras pakāpenisku attīstī�anos feodālās iekārtās dzīlēs. Attiecības starp feodāli un atkarīgo zemnieku aizvien vairāk pārvērtās par līgumattiecībām un naudas gruntsnomas attiecībām. Atkarīgā zemnieka stāvoklis tuvinājās parasta rentnieka stāvoklim. Bet tas nozīmēja, ka zemnieks guva iespēju izpirkt savu gruntsnomas saistības rakstu un varēja pārvērsties par neatkarīgu zemnieku, kuram pilnībā piederēja sava apstrādājamā zeme. Zeme sāka nonākt tirdzniecības apgrozījumā, kļuva par pirk�anas un pārdo�anas priek�metu. Tagad zemes gabalus varēja nopirkt ne tikai līdz�inējie gruntsnomas zemnieki, bet arī pilsētnieki. Pre�u-naudas attiecību attīstī�anās padziļināja zemniecības diferencē�anos; līdzās neatka-rigiem, izpirkumu samaksāju�iem zemniekiem parādījās izputēju�i zemnieki, kuri liga darbā par naudu.

Pāreja no vienas rentes formas uz citu formu, atspoguļodama ra�otājspēku izaugsmi, norisa zemnieku un feodāļu intere�u sadursmēs un cīņa, padziļinot feodālas sabiedrības ra�o�anas attiecību antagonistisko raksturu.

Amatniecība un tirdzniecība. Feodālismā ra�o�anas attiecību sistēma aptvēra ne tikai zemnieku un feodāļu attiecības, bet ari tās ekonomiskās attiecības, kas izveidojas amatnieciskajā ra�o�anā pilsētā.

Amatnieciskajai ra�o�anai pilsētā bija savdabīga struktūra. Amatnieki bija apvienoti cunftēs. Lai piemērotos ierobe�otā vietējā tirgus vajadzībām, kā arī lai nepieļautu konkurenci starp cunftes meistariem un viņu mantisko diferencē�anos, cunfte strikti reglamentēja ra�o�anas tehnoloģiju un apjomu. Amatniecības cunftu struktūra parasti, deva iespēju īstenot vienīgi vienkār�o atra�o�anu, t. i., ra�o�anu nemainīgā apjomā. Amatnieciskajā ra�o�anā tika izmantots roku darbs, un tā bija sīkra�o�ana. Meistara augstāku stāvokli attiecībā pret zeļļiem un mācekļiem noteica ne tik daudz ra�o�anas līdzekļu īpa�ums, kā viņa profesionālā meistarība. Darba dalī�ana darbnīca gandrīz nekad nepastāvēja. Tādos apstākļos profesionālo meistarību apguva ilgā laika periodā, bet amatnieka prasmei bija ļoti liela nozīme. �

Meistara saimnieciskās darbības galvenais mērķis nebija dzī�anās pēc naudas un bagātības vairo�ana � viņ� centās sasniegt cunftes noteikto, savam stāvoklim �pienācīgo� eksistences stāvokli. Pilsētas amatniecības attīstības agrīnajos posmos, kaut arī jau bija vērojama zeļļu un mācekļu ekspluatācija, tomēr starp meistaru un viņa padotajiem pārsvara valdīja patriarhalas attiecības. Līdz ar pre�u-naudas attiecību attīstī�anos papla�inājās plaisa mantiskajā un ra�o�anas stāvokļa ziņā starp cunftes meistariem, no vienas puses, un zeļļiem un mācekļiem, no otras puses: meistari iedzīvojās bagātībā, ekspluatēdami savus palīgus. Pretrunas starp meistariem,, zeļļiem un mācekļiem pārvērtas par nesamierināmām, antagonistiskām pretrunām.

Feodalaja laikmetā pilsētas bija ne tikai amatniecības, bet arī tirdzniecības centri. Pilsētas iedzīvotāju vidū visbagātākie bija tirgotāji un augļotāji. Tirgotāji bija organizēti tirgotāju ģildēs.

Tirdznieciskais kapitāls feodālisma apstākļos uzstājās kā starpnieks feodāļu piesavinātā virsprodukta maiņā pret greznumlietām un citiem retiem patēriņa priek�metiem, kā arī feodālā zemnieka un cunftes amatnieka sara�oto produktu maiņā.

Sabiedriskās darba dalī�anas padziļinā�anās, ra�otājspēku izaugsme noveda pie tā, ka vado�ā vieta ra�otajspēku attīstībā pakāpeniski pārvietojās no zemnieciskajiem laukiem uz amatnieciskajām un tirdznieciskajām pilsētām.

To attiecību, kādas izveidojās starp pilsētu un laukiem feodālisma apstākļos, īpatnība bija tāda, ka politiskajā ziņā lauki valdīja pār pilsētu, jo valsts vara piederēja mui�niekiem, bet ekonomiskajā ziņā pilsēta ekspluatēja laukus. K. Markss �ajā sakarā norādīja: �Viduslaikos lauki ekspluatē pilsētu politiskā ziņā visur,, kur feodālismu nav salauzusi pilsētu izcila attīstība, kā tas bija Itālija, turpretim pilsēta visur un bez izņēmumiem ekspluatē laukus ekonomiskā ziņā ar savām monopolcenām, ar savu nodokļu sistēmu, ar savu cunftu iekārtu, ar savu tie�o tirdzniecisko krāp�anu un savu augļo�anu.�¹

Feodālisma ra�otājspēku tālākā attīstība. Sakarā ar to, ka feodālisma ekonomiskajai sistēmai salīdzinājumā ar verdzības ekonomisko sistēmu bija priek�rocības, dzīvē ieviesās jauni, daudz spēcīgāki ra�otājspēki. Lauksaimniecībā sāka izmantot no dzelzs gatavotus darbarīkus. Līdz ar zemkopības darbarīku attīstību paaugstinājās lauksaimniecības agrotehniskais līmenis. Radās jaunas lopkopības nozares. Palielinājās lopkopības nozīme.

Būtiskas pārmaiņas notika arī amatnieciskajā ra�o�anā.

Darbarīku pilnveido�anā ļoti nozīmīga bija metāla kausē�anas un apstrādes procesu uzlabo�ana. Lok�ņu dzelzs un stiepju ra�o�anā parādījās vienkār�as konstrukcijas velmē�anas tin vilk�anas iekārta. Jau XV gadsimtā sāka izmantot gau�i primitīvas virpas, slīpma�īnas un vītņu uzgrie�amās ierīces. Ra�o�anā tika ieviestas pirmās urbjma�īnas, ko darbināja ūdensrats. Aug�sites ūdensratu kā enerģijas avotu lietoja kalnrūpniecībā un kokapstrādē, papīra un pulvera ra�o�anā. Attīstījās celtniecība.

Zināmas tehnikas pārmaiņas bija vērojamas arī tekstilrūpniecībā. Pla�i izplatījās stelles, turklāt XIV�XV gadsimtā notika pāreja uz horizontālām stellēm. 1600. gadā tika .izgudrotas len�u stelles. XVI gadsimta beigās visnotaļ ieviesās vērpjamais ratiņ�. Vadmalas ra�o�anā sāka izmantot �ķērē�anas trumuļus un vadmalas veļamās dzirnavas. Ievērojamus sasniegumus feodālā laikmeta ra�o�anas tehnikā ra lija pulksteņa mehānisma, papīra, grāmatu iespie�anas izgudro�ana. Kompasa izgudro�ana veicināja kuģniecības un navigācijas tālāku attīstību. Minētajā periodā sāka būvēt arī jauna tipa jūras kuģus (karavclas), kuriem bija liels pārvieto�anās ātrums un ievērojamas manevrē�anas spējas.

Progress ra�o�anas tehnikā, darba cilvēka profesionālās meistarības līmeņa cel�anas liecināja par feodālās sabiedrības ra�otāj-spēku izaugsmi. Ta�u ra�o�anas attīstība aizvien bie�āk atdūrās pret feodālo ra�o�anas attiecību �aurajiem ietvariem, kas aizturēja tās tālāko izaugsmi. Neatbilstība starp attīstītajiem ra�otājspēkiem un atpaliku�ajām ra�o�anas attiecībām objektīvi noveda pie tā, ka saasinājās visas feodālismam raksturīgās pretrunas starp zemniekiem un feodāliem; starp darba cilvēkiem (zemniekiem un amatniekiem) un feodālisma dzīlēs topo�o bur�uāziju, no vienas puses, un feodāļiem un feodālo iekārtu, no otras puses; starp pilsētu un laukiem; starj) garīgo un fizisko darbu; starp feodālās ra�o�anas naturālo raksturu un augo�o pre�u saimniecību.

Feodālisma sair�ana. Tā amatnieku un zemnieku izvērstās ra�o�anas daļa, kas ra�oja maiņai paredzētus produktus, bija pre�u ra�o�ana. Amatnieku un zemnieku vienkār�a pre�u saimniecība feodālisma dzīlēs bija ta bāze, uz kuras pamata auga kapitālistiskās ra�o�anas attiecības. Lauksaimnieciskās un amatnieciskās ra�o�anas ra�otāj-spēku attīstī�anās, starp pilsētu un laukiem pastāvo�ās sabiedriskās darba dalī�anas padziļinā�anās pastiprināja tirgus sakarus starp atsevi�ķām saimniecībām un noveda pie vietējo tirgu izveido�anās, bet pēc tam visai dzivie ekonomiskie sakari starp saimnieciskajiem rajoniem un pilsētām veicināja nacionālā tirgus ra�anos.

Da�ādi pre�u ra�otāji vienu un to pa�u pre�u ra�o�anai izlietoja at�ķirīgu darba laika daudzumu. Pre�u ra�otāji, kuriem darba izlietojums sliktāku ra�o�anas apstākļu dēļ bija lielāks, pārdodami preces, �o izlietojumu kompensēja tikai daļēji un galu galā izputēja. Savukārt citi ra�otāji kļuva bagātāki, izmantodami labākus sava darba priek�noteikumus un piesavinādamies sve�a darba radītos produktus. Pre�u-naudas attiecību tālākā attīstība paātrināja pre�u ra�otāju ekonomisko noslāņo�anos: gan no�ķiras loti daudz tādu cilvēku, kuriem nebija nedz ra�o�anas līdzekļu, nedz ari eksistences lidzekļu, gan ari veidojās neliela bagātnieku grupa.

Kapitālistiskā tipa saimniecības izveide liela nozīme bija tirgus izplatībai pāri nacionālajiem ietvariem. Topo�ais pasaules tirgus pieprasīja ļoti (lņudz pre�u, ta�u cunftēs organizētie amatnieki tās ra�oja ierobe�ota daudzumā. Cunftu iekārta ar tās noslēgtību, rutīnu, ra�o�anas tehnoloģijas un apjoma strikto reglamentāciju kavēja sabiedrības ekonomisko attīstību. �ādos apstākļos da�i cunftu meistari, pārkāpdami cunftes statūtus, sāka papla�ināt ra�o�anu, palielināt strādātāju skaitu darbnīcās, noteikt ilgāku darbadienu. Atsevi�ķi meistari pārvietoja ra�o�anu uz laukiem, kur nebija cunftes kontroles, kā arī deva pasūtījumus zeļļiem � mājra�otājiem. Cunftu monopolstāvoklis tika satricināts. Visbagātākie amatnieku meistari, kuri ekspluatēja algotos strādniekus, pārvērtās par kapitālistiem, bet vairākums zeļļu un mācekļu, kurus nomāca nabadzība, pārvērtās par proletārie�iem, kuriem nebija ra�o�anas līdzekļu un kuri tāpēc bija spiesti pārdot savu darbaspēku kā preci.

Bur�uāziskās saimniecības formu dzim�anā liela nozīme bija tirdznieciskajam kapitālam, kas auga līdz ar pre�u-naudas attiecību attīstī�anos. Tirdznieciskā kapitāla loma bija divējāda. No vienas puses, tirgotājs varēja pakļaut sev pre�u sikra�otāju (amatnieku vai zemnieku) un piespiest viņu strādāt savā labā. Sājā gadījumā tirgotājs neieviesa ra�o�ana nekādus tehniskos vai organizatoriskos jauninājumus, bet pre�u sīkra�otāju faktiski pārvērtā par algoto strādnieku, tomēr saglabājot tā ārējo patstāvību. No otras puses, pats tie�ais pre�u ra�otājs da�kārt kļuva par rūpniecības kapitālistu un tirgotāju.

Feodālo attiecību sair�ana un kapitālistisko attiecību veido�anās bija vērojama ne tikai pilsētā, bet arī laukos. �Jau ilgi pirms tam,� rakstija F. Engelss, �kad bruņinieku piļu mūrus sagrāva jauno lielgabalu lodes, to fundamentu bija iedragājusi nauda. Faktiski pulveris bija, tā sakot, parasts tiesu izpildītājs, kas kalpoja naudai.�¹⁹

Feodāļa saimniecība aizvien vairāk tika iesaistīta tirgus apgrozījumā nin nokļuva naudas varā. Klau�u un gruntsnomas apmērus ierobe�oja feodāļu un viņu mui�as saimes vajadzību apjoms, turpretī rentes naudas forma palielināja zemnieku nodevas. Zemniekiem tagad bija nemitīgi vajadzīga nauda. Tirgotāji, piekopdami neekvivalentu maiņu, un augļotāji, pie�ķirdami verdzino�us aizdevumus, vēl vairāk pastiprināja zemnieku ekspluatāciju. Pre�u-naudas attiecību attīstī�anās paātrināja zemniecības diferencē�anos, noslāņo�anos sociālajās grupās. Tajā pa�ā laikā, kad vairākums zemnieku cieta trūkumu, zaudēja spēkus no pārmērīgi smaga darba un izputēja, lauku bud�i, atpirku�ies no feodāļa, virzījās aug�up un savukārt kļuva par nabadzīgāko zemnieku ekspluatatoriem.

Kapitālistiskā ra�o�anas veida nodibinā�anos paātrināja tas, ka par bur�ujiem pārvērtu�ies zemes īpa�nieki, pilsētu bur�uāzija un valsts vara izmantoja visrupjākās vardarbības metodes. Vardarbība, kā uzsvēra K. Markss, veica vecmātes lomu, kura paātrināja jaunā, kapitālistiskā ra�o�anas veida dzim�anu.

Tā saucamā kapitāla sākotnējā uzkrā�ana. Tie�o ra�otāju atdalī�ana spaidu kārtā no ra�o�anas līdzekļiem un ra�o�anas līdzekļu koncentrācija nedaudzu īpa�nieku rokās, �o līdzekļu pārvēr�ana par kapitālu � tāds ir kapitāla sākotnējās uzkrā�anas saturs. Si uzkrā�ana tiek dēvēta par sākotnējo tāpēc, ka minētajā procesā tika radīti priek�noteikumi kapitālistiskajam ra�o�anas veidam. Sākotnējās uzkrā�anas procesa vispusīgu analīzi K. Markss sniedzis �Kapitāla� 1. sējuma 24. nodaļā.

Sākotnējās uzkrā�anas process vispirms sākās Anglijā, kur ilga no XV gadsimta pēdējās tre�daļas līdz XVIII gadsimta beigām.

Vadmalas vel�anas manufaktūru uzplaukums izraisīja ganību aitkopības attīstī�anos. Zemes īpa�nieki sagrāba, �ie�ogoja� zemnieku zemes gabalus, bet pa�us zemniekus varmācīgi padzina no zemes. Atbilsto�i topo�ās bur�uāzijas interesēm valsts izdeva tā saucamos �likumus par ie�ogo�anu�, kuri sankcionēja zemnieku klaju aplaupī�anu. Tādējādi zemnieku saimniecību varmācīga ekspropriācija, ko izdarīja par bur�ujiem kļuvu�ie lendlordi, noveda pie tādas sabiedrības �ķiras parādī�anās, kurā ietilpa indivīdi, kas brīvi no feodālās atkarības, bet kam nebija ra�o�anas līdzekļu un eksistences līdzekļu. Zemniecības pla�ā ekspropriācija Anglijā bija saistīta arī ar baznīcas zemes īpa�umu konfiskāciju un zemnieku padzī�anu no tiem. Beigu posms proletariāta �ķiras varmācīgas radī�anas procesā bija tā saucamā �mui�u iztīrī�ana�, kas nozīmēja to teritorijā dzīvojo�o lauksaimniecībā nodarbināto strādātāju padzī�anu no viņu mītnēm (�ī padzī�ana vērojama jau XIX gadsimta sākumā). Izputinātajām un aplaupītajām ļau�u masām pēc tam piederēja vienīgi pa�u darbaspēks. Tāds bija viens kapitāla sākotnējās uzkrā�anas aspekts.

Minētā procesa otrs aspekts bija kapitālistisko uzņēmumu organizē�anai paredzētu lielu naudas summu koncentrē�anās nedaudzu personu rokās. Liela nozīme bija tirgotāju, augļotāju, bagātāko amatnieku naudas uzkrājumiem. Topo�ajai bur�uāzijai svarīgs bagātību uzkrā�anas avots bija koloniālo tautu plēsonīga aplaupī�ana, neekvivalcnta tirdzniecība, jūras pirātisms, visai ienesīgā tirgo�anās ar vergiem nēģeriem. Naudas bagātību izveido�anos paātrināja ar protekcionisma politiku un citām metodēm.

Kapitala sākotnējā uzkrā�anās ar tādām vai citādām īpatnībām norisa arī citās zemēs, to skaitā Krievijā.

Pāreja no feodālisma uz kapitālismu notika ar bur�uāzisko revolūciju starpniecību. Sajās revolūcijās galvenais revolucionārais spēks bija zemnieki un amatnieki, kuri cīnījās pret feodālismu. Bur�uāziskās revolūcijas noveda pie feodālās iekārtas pilnīga sabrukuma un nodibināja kapitālisma kundzību.

Feodālisma paliekas mūsdienu apstākļos. Feodālisma paliekas līdz �im laikam pastāv daudzās kapitālistiskās pasaules zemēs, pirmām kārtām lauksaimniecībā. Sevi�ķi izplatītas tās ir ekonomiski mazattīstītajās zemēs Āzijā, Āfrikā un Latiņamerikā. Feodālo attiecību paliekas kavē jaunattīstības valstu progresu, to cīņu par nacionālo atdzim�anu un ekonomisko neatkarību. Та kā feodālais jūgs �ajās zemēs cie�i saau�as ar imperiālistisko jūgu, tad ekonomiski mazattīstīto zemju tautu cīņa pret feodālajām paliekām saplūst ar to cīņu pret imperiālismu, cīņu par ekspluatācijas likvidē�anu.

Bur�uāziskie ideologi nepatiesi attēlo feodālisma būtību. Par feodālisma raksturīgām pazīmēm tiek minētas virspusējas, nebūtiskas parādības, piemēram, zemes valdījums, cilvēku pakļautība senjoram, nevis karalim, senjoru hierarhija, politiskā sadrumstalotība. Turklāt viņi tī�uprāt cen�as rast viduslaikos tik daudz kapitālisma �asnu� un �iedīgļu�, ka feodālisms gūst it kā kapitālistisku būtību. Tādējādi tiek izdarīts pilnīgi nepamatots mēģinājums �pierādīt� kapitālisma mū�īgumu. īstenībā kapitālisma patiesie aizmetņi Eiropā reāli parādījās tikai feodālisma sair�anas periodā kop� XV gadsimta beigām�XVI gadsimta sākuma (da�i izņēmumi bija vērojami XIV un XV gadsimtā) un izpaudās kā kapitālistiskā māj-rūpniecība, kapitālistiskā kooperācija un manufaktūra.

.

Kapitālisms ir sociālekonomiska iekārta, kas radusies, privātīpa�umam attīstoties tālāk jaunā, augstākā ra�otājspēku attīstības līmenī nekā feodālismā. Tautas vairākumam �eit nav ra�o�anas līdzekļu, un to kā algotus strādniekus ekspluatē ra�o�anas līdzekļu īpa�nieki. īsti zinātniski kapitālistisko attiecību būtība pirmo reizi izskaidrota K. Marksa �Kapitāla�. V. I. Ļeņins �Kapitālu� raksturoja kā lielāko politekonomisko sacerējumu un vienlaikus ari kā galveno un pamata darbu par zinātnisko sociālismu. F. Engelss par �Kapitālu� rakstīja: �Kop� pasaulē pastāv kapitālisti un strādnieki, nav vēl parādījusies neviena grāmata, kas strādniekiem būtu tik svarīga...��

K. Marksa mērķis bija noskaidrot kapitālistiskā ra�o�anas veida kustības likumu, tā attīstības pamatlikumu. Lietojot materiālistiskās dialektikas metodi, viņ� zinātniski pamatoja kapitālisma vēsturisko ierobe�otību, tā bojāejas neizbēgamību, tā nomaiņu proletāriskās revolūcijas rezultātā ar komunistisko ra�o�anas veidu. Vienlaikus viņ� noskaidroja arī strādnieku �ķiras kā kapitālisma kapra�a un jauna, progresīva ra�o�anas veida radītāja vispasaules vēsturisko nozīmi.

K. Marksa �Kapitāls� sastāv no �etriem sējumiem.²⁰²¹ 1. sējumā analizēta kapitālistiskā ra�o�ana, 2. sējumā � kapitālistiskais apgrozības process, 3. sējumā apskatīts ra�o�anas un apgrozības process kopumā, 4. sējums veltīts virsvērtības teorijas ra�anās vēsturei.

�Kapitāla� 1. sējumā kapitālisma ekonomisko attiecību analīze sākas ar preci, jo kapitālistiskajā sabiedrība valda produktu ra�o�ana pre�u formā. Atklājis pre�u ra�otāju darba divējādo raksturu un preces vērtības būtību, K. Markss iztirzā vērtības formas un naudu. Tālāka analīze rāda, kā nauda noteiktā vēsturiskās attīstības pakāpē pārvēr�as par kapitālu. K. Markss pirmais ekonomiskās zinātnes vēsturē atklāja virsvērtību un tādējādi noskaidroja visu ekspluatatoru �ķiru ienākumu avotu kapitālisma apstākļos, kapitālistiskās ekspluatācijas būtību, parādīja darba cilvēka ekspluatācijas pastiprinā�anās neizbēgamību līdz ar kapitālisma ra�otājspēku attīstību.

Augstākā mērā svarīga un jauna ir K. Marksa dotā kapitāla uzkrā�anas analīze. Tika atklāts bezdarba pieauguma īstais cēlonis kapitālistu bagātības pieauguma apstākļos, tika rasta atslēga pārprodukcijas krī�u izpratnei.

1. sējuma noslēguma analizēta kapitālistiskās uzkrā�anas vēsturiskā tendence, zinātniski pamatota sociālistiskās revolūcijas neiz-bēgamība. Kā uzsver V. I. Ļeņins, K. Markss deva vissare�ģītākās sabiedriski ekonomiskās formācijas zinātniskas analīzes paraugu.

�Kapitāls� ir varens strādnieku �ķiras ierocis cīņā pret antiko-rnunistisko ideoloģiju. V. 1. Ļeņins to raksturoja kā nepielūdzamas objektivitātes paraugu zinātniskajā izpētē. Viņ� rakstīja: �..Retā zinātniska traktātā jūs atradīsiet tik daudz �niknuma�, tik daudz kvēlu un kaislīgu polemisku uzbrukumu atpaliku�o uzskatu pārstāvjiem, to sabiedrisko �ķiru pārstāvjiem, kas, pēc autora pārliecības, bremzē sabiedrisko attīstību.�²²

Kapitālisma augstāko un pēdējo stadiju � imperiālismu analizē V. 1. Ļeņins darbā �Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija�, kā arī citos darbos. Kapitālisma attīstības mūsdienu perioda īpatnības atspoguļotas Padomju Savienības Komunistiskās partijas un citu zemju marksistiski ļeņinisko partiju dokumentos.

.

Pre�u ra�o�ana, rakstīja V. I. Ļeņins, ir tāda saimniecības sistēma, kad �produktus ra�o atsevi�ķi, savrupi ra�otāji, pie kam katrs specializējas kaut kada viena produkta izstrādā�anā, tā ka sabiedrības vajadzību apmierinā�anai nepiecie�ama produktu (kas tādēļ kļūst par preci) pirk�ana un pārdo�ana tirgū�²³.

Kapitālisma apstākļos pre�u ra�o�anai ir vispārējs raksturs. Par preci kļūst ne tikai cilvēka ra�ota lieta, bet ari cilvēka darbaspēks. Darbaspēka pirk�ana un pārdo�ana bija sākumpunkts tai attīstībai, kas pārvērta privātīpa�niecisko pre�u ra�o�anu par ekonomisko attiecību valdo�o formu.

Kapitālistiskā pre�u ra�o�ana būtiski at�ķiras no pre�u ra�o�anas pirmskapitālistiskās formācijās. Pēdējām tipiska ir vienkār�ā pre�u ra�o�ana. Vienkār�ie pre�u ra�otāji � sīkie privātīpa�nieki � izmanto personiski piedero�os ra�o�anas līdzekļus. Darba produkts pieder viņiem pa�iem. Ra�o, izmantojot personisko darbu, lai apmierinātu ra�otāja personiskās vajadzības. Kapitālistiskajā uzņēmumā ra�o�anas līdzekļi pieder kapitālistam, bet strādniekiem nav ra�o�anas līdzekļu. Kapitālists ekspluatē algoto darbu un bez atlīdzības piesavinās lielu daļu sve�a darba produkta. Daudzu strādnieku kopīgu darbu pēc kapitālista komandas izmanto, lai kapitālists iegūtu peļņu.

Tādējādi starp vienkār�o un kapitālistisko pre�u ra�o�anu ir būtiskas at�ķirības. Tomēr pēc savas dabas tās ir viena tipa, jo balstās uz ra�o�anas līdzekļu privātīpa�umu. Privātīpa�uma kundzības apstākļos vienkār�ā pre�u ra�o�ana pastāvīgi rada kapitālistiskās attiecības. Problēmas, kas apskatītas �ajā nodaļā, K. Markss izpētījis �Kapitāla� 1. sējuma I�III nodaļā.

Prece ir darba produkts, kas paredzēts maiņai pirk�anas un pārdo�anas ceļā. Precei ir divas īpa�ības: pirmkārt, tā apmierina kaut kādu cilvēka vajadzību, otrkārt, tā ir lieta, kas spēj noteiktās proporcijās apmainīties pret citu lietu. Citiem vārdiem, precei ir lieto�anas vērtība un maiņas vērtība. *

Preces divi faktori. Lietas lieto�anas vērtība ir tā, ka lieta apmierina to vai citu cilvēka vajadzību vai nu kā personiskā patēriņa priek�mets, vai kā ra�o�anas līdzeklis. Sabiedrības materiālo bagātību veido lieto�anas vērtības. Pre�u ra�o�anas apstākļos lieto�anas vērtība apmierina nevis pa�a ra�otāja vajadzības, bet gan to personu vajadzības, kuras �o preci nopērk. Tātad pre�u ra�o�anas procesā ir jārada sabiedriskā lieto�anas vērtība. Tā kā precei ir spēja apmainīties pret citu preci, preces lieto�anas vērtības vēsturiska īpatnība ir tā, ka prece ir maiņas vērtības nesēja.

Maiņas vērtība ir preces spēja noteiktās proporcijās apmainīties ar citām precēm. Kaut arī atsevi�ķā maiņas gadījumā �īm proporcijām var būt nejau�s raksturs, visumā tās nosaka noteiktas likumsakarības. Ekonomiskā zinātne ir pētījusi un vispārinājusi daudzu gadsimtu maiņas attīstības pieredzi darba vērtības teorijā.

Apmaināmās preces kā lieto�anas vērtības viena no otras at�ķiras, jo citādi to maiņa būtu bezjēdzīga. Kopējā, objektīvā pre�u īpa�ība, kas padara preces salīdzināmas, ir to ra�o�anai patērētais sabiedriskais darbs. Kā lieto�anas vērtības preces ir at�ķirīgas, kā sabiedriskā darba iemiesojums � vienādas.

Precē iemiesotais sabiedriskais darbs rada preces vērtibu. Vērtība ir precē iemiesotā darba sarecējums, pre�u ra�otāju sabiedriskā darba lietiskā izpausme. Visas sabiedrības dzīves pamatā ir darbs. Pre�u ra�otājiem pre�u maiņā ir jārēķinas ar �o objektīvo apstākli. Apmainot brīvi ra�otās preces, viņiem savās interesēs jāņem vērā precē iemiesotā darba ekvivalence, tās vērtība. Pre�u maiņas vērtību, t. i-, proporciju, kādā vienu preci apmaina pret otru, nosaka pre�u vērtība. Maiņas vērtība ir vērtības forma, tās ārējā izpausme maiņas procesā.

Vērtība ir tikai lietām, kurām ir lieto�anas vērtība. Ta�u ne katrai derīgai lietai, ne katrai lieto�anas vērtībai ir vērtība: priek�metiem, kuros nav ieguldīts cilvēka darbs, nav vērtības (piemēram, neapstrādātai zemei, ūdenim upēs un jūrās, savvaļas augiem u. tml.). Savukārt darba izlietojums pats par sevi nepadara produktus par vērtību. Darba produktam vērtība rodas tikai noteiktos sabiedriskos apstākļos � pastāvot pre�u ra�o�anai. Vērtība ir vēsturiska kategorija.

Precē iemiesotā darba divējādais raksturs. Privātais un sabiedriskais darbs. Pre�u ra�otāju darbam ir divējāds raksturs. No vienas puses, tas ir derīgs darbs, kas rada lietas, kuras apmierina to vai citu cilvēka vajadzību. Noteikts derīgs darbs ir cilvēku eksistences mū�īga dabiska nepiecie�amība neatkarīgi no sabiedriskajiem apstākļiem. No otras*puses, katra pre�u ra�otāja darbs ir visa sabiedriskā darba daļiņa, cilvēka darbaspēka izlietojums vispār neatkarīgi no tā konkrētās formas. Pirmo darba veidu sauc par konkrēto darbu, otro � par abstrakto darbu. Konkrētais darbs ir darbs, kas, izlietots noteiktā derīgā formā, rada noteiktu lieto�anas vērtību (ogles, metālu, maizi utt.). At�ķirības darba priek�metos, darba līdzekļos, ra�o�anas operāciju raksturā, darba galarezultātā neizbēgami nosaka katra pre�u ra�otāja konkrētā darba specifiskās īpatnības. Lieto�anas vērtība ir dabas vielu un darba savieno�anās rezultāts.

Kādu konkrēto darba veidu mēs arī ņemtu, tas ir cilvēka enerģijas (muskuļu, smadzeņu, nervu) izlietojums, vispārcilvēciskā sabiedriskā darba kopizlietojuma daļiņa. Pre�u ra�otāju sabiedriskais darbs, darbs vispār neatkarīgi no tā konkrētās formas ir abstraktais �darbs. Abstraktais darbs ir pre�u ra�o�anas raksturīga īpatnība. Tas izsaka pre�u ra�otāju attiecības un tāpēc ir vēsturiska kategorija. Arī naturālās saimniecības apstākļos cilvēku darbam bija kaut kas kopējs. Tomēr �ī darba kopīgums parādījās tie�i, bet nevis samērojot lietas maiņas procesā.

Kad privātīpa�ums norobe�oja ra�otājus, katrs no viņiem sāka nodarboties ar noteiktu darbu kā savu privātu lietu. Darbs pārstāja būt tie�i sabiedrisks, tā sabiedriskā daba izrādījās slēpta. Tikai pre�u maiņa rāda, ka dotā ra�otāja darbs nepiecie�ams sabiedrībai

un ir sabiedriskā darba daļiņa. Pre�u ra�otāju sabiedriskā darba izlietojuma uzskaite privātīpa�uma apstākļos izpau�as tikai maiņas procesā, stihiski.

Tādējādi abstraktais darbs ir vispārcilvēcisks darbs, kura sabiedriskais raksturs parādās pre�u maiņas procesā, darbs, kas rada vērtību.

Vērtība � tas ir abstraktais darbs, kas kristalizējies precē. Abstraktais darbs izsaka noteiktas ra�o�anas attiecības � pre�u ra�otāju attiecības. Tas nozīmē, ka arī vertiba nav lietu ipa�iba, bet pre�u ra�otāju ra�o�anas attiecību izpausme.

Darba, kas ra�o preces, divējādo raksturu atklāja K. Markss. �im atklājumam bija sevi�ķi svarīga nozīme kapitālisma politekonomijas zinātniskajā izstrādē, jo tas deva iespēju radīt īsti zinātnisku darba vērtības teoriju, atklāt pre�u saimniecības pretrunas, bet pēc tam ari kapitālistiskās ra�o�anas pretrunas, attīstības likumsakarības un tās bojāejas neizbēgamību.

Privātīpa�ums no�ķir pre�u ra�otājus. Vienlaikus sabiedriskā darba dalī�ana nosaka darba sabiedrisko raksturu, savstarpēji saista neatkarīgos privātos pre�u ra�otājus. Rezultātā rodas un attīstās dziļas pretrunas starp privāto un sabiedrisko darbu. Privātīpa�ums neizbēgami izraisa pre�u ra�o�anas stihisku attīstību, rada konkurenci starp pre�u ra�otajiem. Tikai tirgū, stihiskajā pre�u maiņas un tirgus konkurences procesā, parādās ra�otāju darba sabiedriskais raksturs, viņu savstarpējā atkarība.

Pretrunai starp privāto un sabiedrisko darbu ir antagonistisks raksturs, un tā ir vienkār�ās pre�u ra�o�anas pamatpretruna. Tā izpau�as tādējādi, ka konkurences gaitā vieni ra�otāji kļūst bagāti, bet citi izput un iet bojā. Kapitālistiskā ra�o�anas veida apstākļos �ī pretruna vēl vairāk saasinās un pāraug pretrunā starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavinā�anas formu, par ko būs runa tālāk.

Preces vērtības lielums. Preces vērtības lielumu nosaka tās ra�o�anai izlietotais sabiedriski nepiecie�amais da/ba daudzums, un to mēra ar darba laiku.

Da�ādi pre�u ra�otāji vienas un tās pa�as preces ra�o�anai izlieto da�ādu darba laiku, tāpēc precēm ir da�āda individuālā vērtība. Bot, tā kā vērtība iemieso sevī sabiedrisko darbu, sabiedriskās vērtības lielumu nevar noteikt individuālais darba izlietojums. Preces sabiedrisko vērtību nosaka sabiedriski nepiecie�amais darba laika izlietojums, kāds vajadzīgs tās ra�o�anai. Sabiedriski nepiecie�amais darba laiks ir laiks, kāds izlietots preces izgatavo�anai dotajos sabiedriski normālos ra�o�anas apstākļos ar konkrētajā sabiedrībā vidēju darba prasmi un intensitāti.

Preces vērtības lielums mainās atkarībā no darba ra�īguma, ko nosaka darba laika vienībā sara�otais produktu daudzums.

Darba ra�īgums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, pirmām kārtam no darbarīku attīstības līmeņa, to efektivitātes. Liela nozīme ir strādnieku kvalifikācijas pakāpei, zinātnes un tehnikas attīstības

līmenim un to sasniegumu izmanto�anas līmenim ra�o�ana, ra�o* sanas koncentrācijas pakāpei, dabas apstākļiem.

Та ka darba ra�īgums izpau�as lielākā vai mazākā skaitā lieto�anas vērtibu, kas sara�otas laika vienība, tas attiecas uz konkrēto darbu. Pēdējais, ka izteicās К Markss, var būt bagātāks vai nabadzīgāks avots produktu radī�anai. Abstraktais darbs (vienādās sare�ģītības un intensitātes) rada laika vienība vienu un to pasu vērtību. Tapec preces veitibas lielums maiņas tie�i proporcionāli tas ra�o�anai izlietotā darba daudzumam un apgriezti proporcionāli la ra�īgam spokam.

Darbs var būt vairāk vai mazāk intens�vs. Ar darba intensitāti saprot darbaspēka izlietojumu laika vienībā Intensīvāks darbs t jā pa�ā laikā rada lielāku vērtību nekā mazak intensīvs darbs.

Darbs, kas ra�o preces, ir vienkār�s, ja tas neprasa īpa�u apmācību, un sare�ģīts, ja tas prasa speciālu sagatavo�anu, apmācību. Vienkār�s darbs ir nekvalificēts darbs, sare�ģīts darbs � kvalificēts darbs. Katrs sare�ģītais darbs izsakāms ka sareizināts vienkār�ais darbs.

Vērtība ir lietas sabiedriska īpa�ība. To prece nevar konstatēt tie�i, izmantojot fizisku vai ķīmisku analīzi. Vērtība parādās tikai preēu ra�otāju attiecības, salīdzinot dotas preces ar citam precēm maiņ s procesā, t. i., maiņas vertma.

Vertibas formu attīstība. Viselementārākā vērtības forma ir vienkār�ā (vai atsevi�ķa, gadījuma), kas ir vienas preces vērtības izpausme otra prece. Piemēram:

I cirvis 1 aitai

Saja vienlīdzība viena prece (cirvis) izsaka savu vērtību cita precē (aitā). Turpretī otra prece (aita) izsaka pirmās preces (cirvja) vērtību, ir materiāls, lai izteiktu tas vērtibu. Prece, kas izteic savu vērtību cita prece, ir vērtības relatīva forma. Prece, kura izsaka citas preces vērtību, ir vērtības ekvivalentā forma, ir tās ekvivalents

\ iei.kaisa (vai atsevi�ķa, gadījuma) vērtības fonn.i atbilda i a:

� ņr.s aizsakuma periodam, kad tai \cl bija gadījuma raksturs. Saja stadijā ekvivalenta loina nenostiprinās kadai vienai precei, to viic da�adas preces.

Sabiedriskas darba dalisan..s attīstība u:i ra�o�anas turpmākā augs:na noteica maiņas attīstību Maiņa piedalījiis aizvien \ lirak produktu. Maiņa kļnva regulārākā. Pirmās lielās sabiedriskas d. r >a dalī�anas rezultātā (lopkopības atdalī�anās no zemkopības) lopi nevis nejausi, bet sistemātiski saka apmainīties pret citam precēm Pārejās pieces (graudi, cirvji u. c) attiecība pret lopiem U,uva

nevis nejau�i, bet gan īpa�i ekvivalenti. Katra no tam ir viens no daudzajiem ekvivalentiem, kuriem tika pielīdzināti lopi. Maiņa ieguva �ādu formu:

1 aita � 4 maisiem graudu vai *= 1 cirvim. vai �= utt.

So maiņas fermu, kas izteic jaunu tas attīstības pakāpi, sauc par pilnīgo vai izvērsto vērtības formu. Та raksturo ra�o�anas sakaru papla�inā�anos un nostiprinā�anos. Sados apstākļos pieaug ari pre�u savstarpējo kvantitatīvo attiecību precizitātes nozīme, jo maiņa gust aizvien lielāku nozīmi pre�u ra�o�anai izlietota darba Kompensācijā.

Tālākā pre�u ra�o�anas un maiņas atlist.ba, sabiedriskas darba dalī�anas padziļinā�anas noved pie tā, ka no pre�u masas izdalās viena prece, kas klust par ekvivalentu visām citam precēm, par vispārēju ekvivalentu. Izvērstā vērtības forma pakāpeniski pārvērsās vispārējā vērtības formā:

Agrākās maiņas attīstības pakāpes ekvivalenta funkciju varēja veikt jebkura prece. Tagad visu pre�u vērtība tiek izteikta tikai vienā precē, kas uzstājās par tie�o sabiedriskā darba iemiesojumu. Par preci, kas pilda vispārējā ekvivalenta lomu, var iegūt jebkuru preci.

Vispārējā ekvivalenta nepiecie�amība izskaidrojama ar to, ka noteiktā ra�otajspēku attīstības pakapc maiņa kļuva par regulāru parādību, ieguva vitāli svarīgu nozīmi.*

Vispārēja ekvivalenta parādī�anās ir maiņas stihiskās attīstības rezultāts. Tas produkts, kas uzstājās galvenokārt ka prece, t. i., ko ra�oja gandrīz tikai maiņai, ari saka pildīt, vispārējā ekvivalenta funkciju Vispārējā ekvivalenta funkciju da�ados konkrētos ra�o�anas apstākļos veica da�ādas preces: lopi, zvērādās, zivis, glieme�vāki utt. Kad maiņa papla�inajas, izgaja ārpus -vietējā tirgus ietvariem, rudas nepiecie�amība �o funkciju nostiprināt vienai precei, kas ari kļuva par naudu. Tādējādi nauda ir vispārēju ekvivalenta galīga forma, īpa�a prece, ar kuras lido�anas vērtību cie�i saaugusi ekvivalenta verlibas forma.

Pakāpeniski ra�o�anas attīstības procesā naudas loma nostiprinājās zeltam.

Tas nav izskaidrojams ar kaut kadnin zelta pārdabiskām īpa�ībām, bet pan ar to, ka cēlmetāliem ir tādas dabiskas īpa�ības (viendabīgums, dalāmība, saglabādams), kuras vis\airnk nepiecie�amas naudas sabiedriskajai lomai, turklāt neliela zelta masas vienību ietilpst liels sabiedriskā darba daudzums. Zelts \airat< nekā citi indali sāka veikt naudas funkcijas. Sabiedrībai vajadzēja kļūt ['ietiekami Ingelai, jo zelta ieguve prasa daudz darba.

Naudas būtība un nozīme. Nauda, ka jau mincis, ir prece, kam r īpa�a vispārējā ekvivalenta loma. Tikai apmaiņa pret naudu var neteikt, ka preces pec būtības ir sabiedriska darba produkti. Citiem vārdiem, tirgū ar naudas starpniecību uzskaita sabiedriskā darba kvalitāti un kvantitāti. Valdot privātīpa�umam, �i uzskaite notiek stihiski, aiz pre�u ra�otāju muguras.

Bur�uāziskie ekonomisti uzskata naudu par tehnisku maiņas līdzekli. Bet nauda izsaka art zināmas sabiedriskās attiecības stari� cilvēkiem. Naudas apgrozība nav tehnisks, bet sabiedrisks process.

Kapitālismu apstākļos nauda kļūst par kapitālistiskas ekspluatācijas vispārējo līdzekli, par algota darbaspēka pirk�anas un daļas sve�a darba bezmaksas piesavinā�anās līdzekli. Tomēr pati par sevi nauda nav kapitāls. Та kļūst par kapitālu tikai tad, kad to izmanto, lai cilvēks ekspluatētu cilvēku.

Naudas funkcijas. Nauda ka vērtības mērs. Naudas būtība izpau�as funkcijas, kailas ta veic ra�o�anas uri apgrozības procesa.

Pirmā naudas funkcija ir vērtības mēra funkcija. Da�ādu pre�u vērtība ir samērojama, kvantitatīvi salīdzināma. Prece ietvertā sabiedriskā darba pretrunas nedod iespeju merit pre�u vērtību tie�i ar darba laiku. Tā izpau�as ar naudas starpniecību. Tomēr ne nauda padara preces samērojamas, bet gan tas, ka tās visas, ieskaitot ari zeltu, ir sabiedriskā darba produkti. Pre�u vērtību mēra ar zeltu tie�i tāpēc, ka gan preces, gan zelta ir izlietots sabiedriskais darbs.

Preces vērtības^ izteik�anai, tās izmērī�anai nav nepiecie�ams, tai butu klāt skaidra nauda � zelts. Vērtības mēra funkciju nauda pilda kā iedomātā, ideālā nauda. Preces verhba, izteikta nauda, ir preces cena. Preces cena nozīmē noteiktas zelta masas ekvivalenci noteikta pre�u daudzuma vērtībai. Cena atbilst preces vērtībai tikai tad, kad pieprasījums sakrīt ar piedāvājumu. Ja tā nav, tad cena neizbēgami novirzās no vērtības. Tādejādi pre�u cenas ir atkarīgas no pa�u pre�u vērtības, naudas (zelta) vērtības, pieprasījuma un piedāvājumā samēra.

Pre�u cenas izpau�as noteiktā naudas preces, zelta daudzumā. Zelta daudzumu mēra ar ta masu. Noteikts masas daudzums tiek pieņemts par zelta mērvienību. So valsts noteikto naudas vienību sauc par cenu mērogu. Ar cenu mērogu mēra zelta masu. Visas pre�u cenas tiek izteiktas noteiktā skaitā naudas vienību vai, citiem Vārdiem, noteiktā skaitā zelta masas vienību.

Nauda kā apgrozības līdzeklis. Pre�u apgrozībā naudai jabut klāt, jo ideālām pre�u cenām jāpārver�as reala naudā. Saja gadījuma nauda veic apgrozības līdzekļa funkciju. Apgrozības procesu var raksturot ar formulu P�N�P, kura ietver sevi divas daļas: P�N un N�P (preces pārvēr�anas nauda un naudas pārvēr�anas prece). Preces pārvēr�anās naudā nozimē sabiedriski atzīt faktu, ka pre�u ra�otāja izlietotais darbs preces izgatavo�anai ir sabiedrībai vajadzīgs.

Pre�u-naudas apgrozību ietver sevi iespējamību atdalīties pre�u pirk�anas un pārdo�anas momentiem, iespējamību rasties ekonomiskajām pārprodukcijas krīzēm.

Ka apgrozības līdzeklis nauda sakumā paradijas metālā stieņu veida. Bet pre�u maiņa pret stieņiem izraisīja zināmas grūtības, radās nepiecie�amība autoritatīvi apliecināt metala saturu stieni. Monēta tad ari ir noteiktas formas stienis, kas satur pēc masas un raudzes noteiktu metāla daudzumu, ko apliecinājusi valsts ar speciālu zīmogu.

Nauda apgrozības līdzekļa funkciju veic a�i. Apkalpojusi vienu pre�u darījumu, tā pcc tam apkalpo nakninn darījumu utt. S:s funkcijas parejo�ais raksturs rada iespēju aizstāt pilnvērtīgu naudu ar tās pārstāvi � nepilnvērtīgu naudu (piemēram, vara naudu) vai vērtības papirzimēm.

Nauda ka bagātību uzkrā�anas līdzeklis. Nauda kā maksa�anas līdzeklis. Da�ādu apstākļu dej apgrozības process var tikt pārtraukts; ta rezultātā naudas apgrozība neturpinās un nauda uzkrājās. Sājā gadījumā ta sāk veikt jaunu bagātību uzkrā�anas funkciju. Kā bagātību uzkrā�anas līdzeklis nauda pārstāv bagātību vispār. So funkciju var veikt ne tikai zelta monētas, bet an pats naudas materials tie�ā naturālā veidā: zelta stieņi, zelta izstrādājumi i:tt.

Samaksājot par precēm, kas pirktas uz parada, nauda veic maksā�anas līdzekļa funkciju. Pircējs samaksā naudu par precēm, kad pienāk maksā�anas termiņ�. Tātad �ajā gadījuma nauda nonāk apgrozībā tikai pcc zināma laika. Tādējādi maksā�anas līdzekļa funkcija atspoguļo cilvēku savstarpējo ra�o�anas un tirdzniecības sakaru tālāku attīstību.

Naudas kā maksa�anas līdzekļa funkcija neaprobe�ojas tikai ar pre�u apgrozības sfēru. Nauda maksā�anas līdzekļa funkciju veic, arī aizdodot naudu, maksājot renti, nodokļus.

Kredīta un kredītsistēmas attīstība papla�ina �is funkcijas sfēru. Attīstīta kapitālisma apstakjos lielajos tirdznieciskajos darījumos nauda galvenokārt uzstājas ka maksa�anas līdzeklis. Kredītattiecību attīstība clod iespēju dzēst parados, izmantojot savstarpējas parād-saistibu ieskaites, iztiekot bez skaidras naudas. Ra�o�anas lidzckļu privātīpa�uma apstākļos tada norēķinā�anās sistēma ietver sevi pretrunu, kas sakņojas privāto pre�u ra�otāju attiecību rakstura. Ja parādnieks nevar laikus savu preci pārdot vai cenu pazeminā�anas dej iegūst no tās realizācijas mazāku summu, nekā paredzēts, tad viņ� nebūs spējīgs paradu samaksāt. Nevarēs samaksai ne tikai minētais pre�u ra�otājs, liet ari ta persona, kurai viņ� ir parada. Ķēdes reakcijas dej minētais apstāklis skars liela skaita pre�u ra�otāju intereses, ja viņi pārdevu�i preces uz kredīta.

Sevi�ķi asi �t pretruna paradās ekonomisko pārprodukcijas kri�n periodā. Nesamala par vairākiem darījumiem grauj pre�u ra�otāju savstarpēju uzticē�anos, sakas dzī�anas pcc skaidras naudas. Atklājās. ka īsta nauda kapitālistiskajā saimniecība ir nevis paradsaisti-bas, bet reālā naudas prece � zelts.

Pasaules nauda. Attiecīgas zemes iek�iene, ka jau minēts, naudas preci, tai pildot noteiktas funkcijas, var aizstat ar vērtības zirn�m. Starptautiskais maksājumu apgrozījums prasa naudai funkcionēt tas naturala forma � dārgmetālā stiegu forma. Pasaules nauda ir zelts.

Zelts pasaules tirgu uzstājas kā vispārējs maksā�anas līdzeklis un vispārējs pirk�anas līdzeklis. Tas funkcionē �eit ka bagatibas absolūta sabiedriska materializacija (kad kapitālus pārsūta no vienas zemes uz otru).

Attīstoties pasaules tirdzniecībai un kredītattiecībām, tās valsts valuta, kurai ir augsts īpatsvars �aja tirdzniecība un kura pie�ķir lielus kredītus citām valstīm, gust zināmās priek�rocības, jo norēķini starp valstīm notiek �aja valūtā.

Turklāt pasaules ekonomisko sakaru attīstība rada da�ādus starptautiskos norēķina līdzekļus, kas aizstāj zeltu. Bet, tā kā pasaules nauda pēc sava rakstura var but tikai zelts, tad norēķinu līdzekļiem, kas pārstāv pasaules naudu, jabut brīvi apmaināmiem pret zeltu. Sīs īpa�ības trūkums raksturo pasaules maksājumu apgrozījuma krīzi.

Apgrozība nepiecie�amais naudas daudzums. Precu apgrozība nosaka naudas apgrozību, tapcc apgrozība nepiecie�amais naudas daudzums atkarīgs vispirms no pre�u cenu summas. Tālāk jaņcni vērā naudas apgrozības ātrums. No la izriet, ka apgrozībā nepiecie�amais naudas daudzums ir vienlīdzīgs pre�u cenu summai, dalītai ar vienāda nosaukuma (rubļi, markas, dolāri 11 c.) naudas

vienības apgrozības āJruniu. Rezultātā apgrozība nepiecie�amo naudas daudzumu <*> nosaka trīs faktori: 1) pre�u daudzums (P); 2) to cenas (C); 3) naudas apgrozības ātrums (Л). bo sakarību var izteikt ar formulu

Pre�u pirk�anas un pārdo�anas process, tā ātrums, tāpat kā naudas apgrozības ātrums, ir atkarīgs no ra�o�anas apstākļiem, transporta attīstības, ekonomisko sakaru stāvokļa, kredītsistēmas attīstības utt.

Tā kā nauda veic nc tikai apgrozības līdzekļa, bet ari maksā�anas līdzekļa funkciju, tad pilnīga naudas apgrozības likuma formula iegūst �ādu fermu:

Apgrozība esosās naudas daudzums ir vienlīdzīgs ar realizējamo pre�u cenu summu (PC), minus uz kredīta pārdoto pre�u cenu summa (A), plus maksājumi, kuriem pienācis ma vannas termiņ� minus savstarpēji sedzamo maksājumu sumina (Vf.,) un tas \iss dalīts ar \ienada nosaukuma naudas vienību apritu skaitu (Л,).

Viena no visizplatitakām bur�uāziskajam naudas teorijām ir kvantitatīvu teorija, saskaņa ar kuru naudas vērtību nosaka tas daudzums apgrozībā. Sis teorijas piekritēji apgalvo, ka preces nonāk apgrozība bez cenas, bet nauda � bez vērtības, ka cena pilnība veidojas tikai apgrozības procesa. Naudas masa vienkār�i apmainās pret pre�u masu. Faktiski naudai, naudas precei, tapat kā visam precēm, ir paLstaviga vērtība, kas rodas jau pirms apgrozības procesa, ra�o�anas procesa. Tāpēc pre�u cenas nav atkarīgas no naudas daudzifma, bet apgrozība eso�as pilnvērtīgas naudas daudzums ir atkarīgs no naudas preces vērtības un ne cenu summas, kas izteic �o pre�u vērtības summu.

Papīrnauda. Naudas apgrozības attīstība rada iespēju aizstāt naudu ar zīmēm, kuram nav savas vērtības. Pat zelta monētas apgrozības procesa nolietojas un īstenībā kļūst nepilnvērtīgas savas agrakas vērtības simboli. No ta radas zelta aizstājējas, nepilnvērtīgas monētas (sudraba, vara, niķeļa utt.), bet vēlāk ari papīrnauda. Papīrnauda, ka ari nepilnvērtīgas monētas aizstāj apgrozībā naudas preci � zeltu. Tomēr vērtības mēra funkciju arī papīrnaudas .apgrozības apstākļos pilda zelts, jo papīrnaudai nav savas vērtības un tā tikai pārstāv zeltu.

Papīrnaudu apgrozībā izlai� valsts, kas nosaka tas piespiedu kursu. Ta�u reāla vērtība, ko pārstāv papīrnauda, ir atkarīga no objektīva naudas apgrozības likuma. Ja papīrnaudu izlai� apgrozībā atbilsto�i apgrozība nepiecie�amajam zelta naudas daudzumam, tā apgrozās pec aizstājamo zelta monētu vērtības. Ja tas daudzums vairs neatbilst pre�u apgrozības vajadzībām pec zelta naudas, tad zelta daudzums, ko pārstāv katra papīrnaudas vienība, novirzīsies no uzrādītas nominālas vērtības. Ja papīrnaudu, pieņemsim, izlaidīs divas reizes vairāk, пока nepiecie�ams .attiecīgo zelta monētu apgrozībai, tad katra papīrnaudas vienība pārstāvēs tikai pusi no vērtības, kada ir zelta vienībai. Rezultātā pre�u cenu summa attiecīgi palielināsies divas reizes.

Pārmērīgā papīrnaudas izlaide un tās vērtības pazeminā�ana kapitālistiskajā pasaule ir viens no līdzekļiem, lai palielinātu bur�uāzijas peļņu un samazinātu darba cilvēka reālos ienākumus, pārliekot uz darbaļau�u pleciem bud�eta deficīta nastu, ko rada imperiālistisko, valstu agresīvā politika.

Ka attaisnojumu pārmērīgai papīrnaudas emisijai bie�i vien izmanto bur�uāzisko nominātistisko naudas teoriju, kas naudu uzskata par nominālu aprēķina vienību bez kaut kada materiāla satura. Tas aizstāvji apgalvo, ka nauda ir tikai nosacīta zīme, kurai nav savas vērtības, vienkār�a aprēķina vienība, ka nauda ir valsts varas lolojums, kas nesaka tas vērtību. Bet �ī teorija nevar atbildot uz jautājumu, kādā veidā pre�u vertiha tiek izmērīta un salīdzināta ar priek�metu palīdzību, kam nav savas vērtības. Faktiski papīrnauda pārstāv naudas preci ar savu vērtību. Sis apstāklis ari izpau�as papīrnaudas vērtības kri�anā, to pārmērīgi izlai�ot apgrozībā.

Vērtības likums ir objektīvs precu ra�o�anas ekonomiskais likums. Та būtība ir ta, ka apstākļos, kad produktus ra�o ka preces, sabiedriskā darba izlietojums neizbēgami pieņem vērtības formu, pre�u sabiedrisko vertibu nosaka to ra�o�anai sabiedriski nepiecie�amais darba izlietojums, bet pre�u maiņai jānotiek saskaņā ar to sabiedrisko vērtību. Maniet preces par sabiedrisko vērtību, iegūst tie pre�u ra�otāji, kuru individuālais darba izlietojums �o pre�u ra�o�anai ir mazāks nekā sabiedriski nepiecie�amais, bet zaudē tie, kuriem �is izlietojums ir lielāks par sabiedriski nepiecie�amo. Vērtības likums piespie� pre�u ra�otājus sekot tam, lai pre�u ra�o�anas izmaksas nepārsniegtu sabiedriski nepiecie�amas.

Vērtības likums privātīpa�uma apslakies parādās ka pre�u ra�o�anas stihisks regulators. Cona sakrīt ar vērtību tikai tad, ja pieprasījums sakrīt ar piedāvājumu, t. i., kad �is preces ra�o�ana atbilst maksātspējīgam pieprasījumam. Ja tadas atbilstības nav, preces cena novirzīsies no tās vērtības. Tirgus cenai pārsniedzot vērtību, liek stimulēta pre�u ra�o�anas aug�ana. Tai krītoties zemāk par vērtību, tiek izraisīta pre�u ra�o�anas sa�aurinā�anās. Sakarā ar to tiek pārdalīti darbaspēka resursi un ra�o�anas līdzekļi starp saimniecības nozarēm.

Cenu svārsti�anos ap vērtību nosaka ne tikai stihiskās cenu svārstības apgrozības sfēra, tirgu, bet ari pārmaiņas ra�o�anas sfēra. Darba ra�īguma mainī�anās, kas nosaka produkta vienības vērtības lieluma pārmaiņas, svārstoties cenām, tāpat veicina darbaspēka pardali starp ra�o�anas nozarēm.

Ra�o�anas stihiskas regulē�anas apstākļos ra�otāji uzzina par sabiedrības īstenfijām vajadzībām jau pēc tam, kad viņi sara�oju�i savas preces, kas neizbēgami rada lielus ekonomiskos zaudējumus.

Vērtības likums stimulē pre�u ra�otājus pazemināt ir.dividuā о darba izlietojumu salīdzinājuma ar sabiedriski nepiecie�amo. Vislabvēlīgākie nosacījumi �ādai pazeminā�anai ir lielra�o�ana, kur ir liekākas iespējas paaugstināt darba ra�īgumu un pazemināt pre�u vērtību, kas var labāk pieskaņoties tirgum. Stihiskās cenu svārstībās ap vērtību neizbēgami izputina vidējo un sīko pre�u ra�otāju piiinatinusu, pārvēr�ot viņus atstumtā, ra�o�anas līdzekļus zaudēju�a proletariāta, kur� spiests salīgt pie uzņēmumu īpa�niekiem. Turpretī neliels skaits pre�u ra�otāju iedzīvojas un pārvēr�as kapitālistos, sve�a darba ekspluatatoros. Tādejādi vērtības likuma darbība noved pie vienkār�o precu ra�otāju noslāņo�anas, viņu dife-♦ renciacijas. kapitālistisko ra�o�anas attiecību attīstības.

Vienkār�o pre�u ra�otāju noslāņo�anas problēma sīki apskatīta V. I. Ļeņina darba �Kapitālismā attīstība Krievijā�. V. I. Ļeņins, izpētot �os procesus, radīja svarīgus priek�noteikumus, lai pamatotu proletariāta un zemniecības savienības nepiecie�amību ciņa pret kapitālismu. V. 1. Ļeņins parādīja, ka sīkā pre�u ra�o�ana pastāvīgi un masveida rada kapitālismu.

Vērtības likuma ka stihiskā ra�o�anas regulatora darbība stimulē darba ra�īguma paaugstinā�anos un vienlaikus izraisa sabiedriskā

darba iz�ķērdē�anu, noved pie pre�u ra�o�anas antagonistisko pretrunu saasimi�anas ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma apstākļos.

Bur�uāziskie ideologi pretstata K. Marksa darba vērtības teorijai virkni apoloģetisku teoriju. Viena no tādam ir �pieprasījumu un piedāvājumā� teorija, kuras piekritēji parasti noliedz vērtībai kaut kādu iek�ēju saturu, uzskata to tikai par tīru kvantitatīvu attiecību. Cita vērtības teorija izskaidro pre�u cenas ar to ra�o�anas izmaksām, t. i., ar ra�o�anai izlietoto pre�u ecnu summu. .Mūsdienu bur�uāziskie ekonomisti pla�i propagandē jau K. Marksa izkritizeto teoriju, kas vērtību uzskata par Iris ra�o�anas faktoru: darba, ra�o�anas līdzekļos iemiesotā kapitāla un zemes darbības rezultātu. Faktiski vērtību rada darbs. Tas ir visas sabiedrības dzīves pamata, un tāpēc tas ir pamats attiecībām starp pre�u ra�otājiem, nosaka visus viņu ekonomiskos sakarus.

Pla�i izplatīta �galēja derīguma� teorija, kuras pamatā ir subjektīvs vērtības traktējums. Vērtība it kā esot pre�u subjektīvs novērtējums, ko savukārt nosakot preces derīgums. Faktiski vērtība nav psiholoģisku novērtējumu rezultāts, bet objektīva ekonomiska attiecība. kadi ari nebūtu novērtējumi, lielāka vērtība ir tai precei, kuras ra�o�anai izlietots vairak sabiedriskā darba. Visas bur�uāziskas teorijas ignorē reālas sabiedriskas attiecības. To mērķis ir noslēpt, ka kapitāls ekspluatē darba cilvēku, novērst viņu no �ķiru cīņas.

Precu feti�isms. Valdot ra�o�anas līdzekļu privātīpa�umam, sakari starp pre�u ra�otajiem ra�o�anas procesa, kurus nosaka sabiedriskā darba dalī�ana, izpau�as viņu darba produktu apmaiņā, pre�u kustība. Tikai stihiskajā maiņas procesā paradās privāta darba sabiedriskais raksturs, tā sabiedriskā atzī�ana. Tatad pre�u ra�otāju sabiedriskās attiecības objektīvi izpau�as attiecībās starp lietam, tas materializējas. Par cilvēkiem valdo�o sabiedrisko attiecību stihija ārēji parādās kā noteiktu lietu kundzība par viņiem. Pre�u ra�otāju atkarība no tirgus izpau�as ka lietām (precēm, naudai) piemīto�u pārdabisku spēku kundzība pār viņiem. �o ra�o�anas attiecību materializāciju, t. i., cilvēku savstarpēji attiecību izpausmi lietu savstarpējo attiecību formā, K. Markss nosauca par pre�u feti�ismu.

Kapitālistiskā pasaule valdo�ais naudas kults ir augstākā pre�u feti�isma-izpausme. Pre�u feti�isms � vēsturiska kategorija. Tas pastāv tikai privatipa�nieciskas pre�u ra�o�anas apstākļos.

Iepriek�ēja nodaļa tika apskatīta darba vērtības teorija, kas ir atslēga kapitālistiska ra�o�anas veida likumu atklā�ana. Sājā nodaļa apskatīsim kapitālistiskas ra�o�anas procesa būtību, iek�ējas

cēloņu un seku sakarības starp tā faktoriem, kapitālisma ekonomiskā pamatlikuma saturu un darbības mehānismu. 5>īs nodaļas problēmas K. AVarkss apskatījis �Kapitala� 1. sējuma IV�XVI nodaļa.

Kapitala vispārējā formula. Kapitala izcel�anās objektīvie priek�noteikumi ir noteikts precu ra�o�anas un pre�u�naudas apgrozības attīstības līmenis. Vēsturiski kapitāls ka tirgotāju un augļotāju kapitāls saka savu pastāvē�anu naudas forma. Katrs jauns kapitāls pre�u tirgu, darbaspēka tirgū vai naudas tirgū arī parādās naudas tonna, kas tikai noteiktu procesu rezultātā pārvērsās par kapitālu.

Nauda ka nauda un nauda ka kapitāls, norādīja K. Murkss, sākuma at�ķiras tikai ar apgrozības formu. Pre�u apgrozības forma ir �āda: P (prece) ��A (nauda) � P (prece). Pec �is formas preci pārdod, lai nopirktu citu preci. �eit maina da�ādas lieto�anas vērtības, lai tie�i apmierinātu vajadzības. Naudas ka kapitāla apgroz bas forma ir �āda: A�P�А', t. i._t pirk�ana notiek, lai pārdotu, iedzīvotos. Tāpēc pilna naudas ka kapitala kustības forma izpau�as �ādā veidā: N P kur A"�A'+AN, t. i., Ildzinās sākotnēji avansetai naudas summai plus zināms pieaugums. So pieaugumu jeb uzviju virs sākotnēji avansētās vērtības K. Markss nosauca par virsvērtību. Kustība V�P�A� pārvēr� avanseto vērtību kapitala. Sākotnēji avan-setā vērtība apritot no tikai saglabājas, bet ari pieaug uz virsvērtības piesavinā�anās rēķina. Tādējādi kcpitols ir pa�picaugu�a vērtība jeb vērtība, Itas dod virsvērtību. Naudas ka kapitala apgrozības mērķis ir palielināt kapitālu.

Formula A�P�A" ir kapitala vispārēja formula, ka tas tie�i paradas apgrozības sfēra. Tā attiecas uz visām kapitala formām: tirdzniecisko, aizdevu un rūpniecisko (valdo�as kapitala formas kapitālistiska ra�o�anas veida apstākļos).

Kapitāla vispārējās formulas pretrunas. Kapi! ala kusti bas forma N�P�.V tie�i neatbild uz jautājumu, kur un kas rada virsvērtību. Process N�P�N preces pirk�ana tas pārdo�anai notiek apgrozības sfērā, kur maiņas tikai vērtības forma: naudas forma pārvēr�as pre�u forma, bet pre�u � naudas formā. Saskaņa ar vērtības likumu pre�u maiņa notiek atbilsto�i to ra�o�anai izlietotajam sabiedriski nepiecie�amajam darba laikam. Tatad apgrozības sfērā vērtība nepieaug.

, Pieņēmums, ka atsevi�ķas maiņas gadījumos preces pērk un pārdod par cenām, kas novirzās no vērtības, ari nedod atbildi uz izvirzīto jautājumu. Ja preces cena bus augstāka par tās vērtību, tad iegūs precos pārdevējs un zaudēs pircējs un otrādi, ja preces cena bus zemāku par tas vērtību, tad iegūs preces pircējs un zaudēs pārdevējs. Kapitālists pārmaiņus ir gan pārdevējā loma, gan pircēja lomā. Tatad, ja, pre�u cenām novirzoties no to vērtības, kapitālists iegūst ka pārdevējs, tad zaudēs ka pircējs Pieņemsim, ka, pre�u cenām nesakrītot ar pre�u vērtību, atsevi�ķi kapitālisti vai kapitālistu grupa saņem lielāku naudas summu, nekā viņi sakuma avanseju�i Tādi fakti reālā īstenībā ir. Bet tie izskaidro tikai atsevi�ķu kapitālistu iedzīvo�anos, kas notiek, pārdalot jaunradīto vērtību. Ta�u visa kapitālistu �ķira nevar iedzīvoties pati uz sava rēķina, jo apgrozībā vērtība nerodas. Tatad pre�u cenu novirzī�anās no to vērtības neizskaidro vērtības ra�anas un pieaug�anas procesu, ari naudas pārvēr�anos kapitālā. Apgrozības sfēras analīze rada, ka virsvērtība nevar rasties apgrozība, kas pārstāv pre�u īpa�nieku visu maiņas attiecību summu.

Bet arī bez apgrozības procesa kapitālists nevar iegūt virsvērtību. Ra�ota produkta vērtība ir lielākā par to ra�o�anai izlietoto materiālu vērtību (piemēram, uzvalka vērtība ir lielākā par auduma vērtību, no kā tas pa�ūts). Tatar! ra�o�anas procesā strādnieka darba izlietojuma rezultāta materiālu vērtībai tiek pievienota jauna vērtība. Tomer �is apstāklis pats par sevi vel nenozīmē, ka jaunā vērtība ir kapitālistu peļņas avots. Lai savu naudu pārvērstu kapitala, pieaugo�ā vērtībā, kapitālistam jārealizē sava prece, saistoties tirgu ar citiem pre�u īpa�niekiem. �Tatad kapitāls nevar rasties no apgrozības un tikpat maz var rasties ārpus apgrozības. Tam vienlaikus jārodas apgrozībā un nav jārodas apgrozība.�¹

Lai atrastu vērtības pieaug�anas avotu, jaapsknta procesa N-P�A" lietiskie elementi. Varbūt tajos slēpts virsvērtības neslēpums? Nauda, kurai japārver�as par kapitālu, pati par sevi nevar but virsvērtības mots. Та ir pirk�anas un maksasauas līdzeklis un realize par naudu pērkamo vai par naudu maksājamo pre�u cenu. Pre�u vērtība, kas iegādāta pirmajā daļa Л�P, ari nevar radīt virsvērtību, jo apmainās ekvivalenti. Vērtība var pārmainīties, pieaugt, tikai patērējot tas prices, kuras kapitālists ir pircis, lai īstenotu ra�o�anas procesu. IJn tie�am kapitālists atrod tirgū, apgrozības sfēra tādu preci, kuras lieto�anas vērtībai piemīt spēja radīt vērtību, turklāt lielāku kā pa�as. Tada specifiska prece ir spēja strādāt jeb darbaspēks.

Darbaspēka pārvēr�anās par preci. Ar darbaspēku saprot �fizisko un garīgo spēju kopumu, kuras ir organisma, dzīvā cilvēka personībā un kuras viņ� darbina ik reizi, kad viņ� ra�o kaut kadas lieto�anas vērtības�². Darbaspēks kā cilvēka spēja strādāt pastāv jebkura sabiedrībā neatkarīgi no tās vēsturiskās formas. Tomēr tikai kapitālisma apstākļos tas l.ļust par preci.

Kaili nosacījumi ir nepiecie�ami, lai darbaspēks kļūtu par preci? Pirmkārt, darbaspēka īpa�niekam ir jābūt personiski brīvam. Otrkārt, viņam ir jakut bez ra�o�anas līdzekļiem un eksistences līdzekļiem. �ādā gadījuma tirgū darbaspēka īpa�nieks kā pārdevējs stāv

pretī naudas īpa�niekam ka pircējam. Darbaspēka īpa�nieks pārdod savas spējas strādāt tikai uz noteiktu laiku, bet ne mū�īgi. Pretējā gadījumā viņ� pārvērstos no brīva cilvēka par vergu, no preces īpa�nieka � par parastu preci.

Ja darbasj-eka īpa�niekam būtu ra�o�anas līdzekļi, tad viņ� pārdotu tirgu preces, kuras butu iemiesots viņa darbs, kā to dara sīkie precu ra�otāji � zemnieki un amatnieki.

Kapitālisma apstākļos darbaspēkam, esot precei, ir katrai precei piemīto�as divas īpa�ības: lieto�anas vērtība un vērtība.

Darbaspēka ka preces vērtība. Darbaspēka vērtību, tāpat kā jebkuras preces vērtību, nesaka tas ra�o�anai un atra�o�anai nepiecie�amais darba laiks. Darbaspēks ka speja strādāt nav atdalāms no pa�a cilvēka Ta ra�o�ana un atra�o�ana nozīme pirmām kārtām pa�a cilvēka atra�o�anu, viņa normālu dzīves spēju saglabā�anu.

Strādnieka vajadzību apmierinā�anai nepiecie�amajiem eksistences līdzekļiem ir noteikta vērtība. Tādejādi darba laiks, kas nepiecie�ams darbaspēka atra�o�anai, ir reducējams uz darba laiku, kāds nepiecie�ams, lai radītu �os eksistences līdzekļus, bet darbaspēka vērtība ir to eksistences līdzekļu vērtība, kas nepiecie�ami, lai nodro�inātu eksistenci ta īpa�niekam.

Dabisko vajadzību apjomu un struktūru ietekmē klimatiskie un -citi attiecīgās zemes dabas apstākļi. Darbaspēka atra�o�anai nepiecie�amie eksistences līdzekli aptver ne tikai lidzekļus, kas apmierina cilvēka dabiskas vajadzības pēc pārtikas, apģērba, dzīvokļa, kurināmā. Tiem pieskaitāmi ari līdzekļi, kas apmierina strādnieka garīgas prasības. Izmaksas �ādu prasību apmierinā�anai ari ietilpst darbaspēka vērtībai.

Cilvēku vajadzības nav iedzimtas, dabas noteiktas. Tās ir sabiedriskas attīstības produkts. Dzīves vajadzību apjoms un struktūra, kā arī to apmierinā�anas veids atkarīgs no attiecīgās zemes ekonomiskās un kultūras attīstības līmeņa un lielā mēra no tā, kādos apstākļos un ar kadam dzīves prasībām veidojusies tas strādnieku �ķira. Tā, piemēram, attīstīto kapitālistisko zemju strādnieku vajadzību apjoms stipri pārsniedz ekonomiska ziņa vāji attīstīto zemju strādnieku vajadzību apjomu. �Tatad pretēji citām precēm,� rakstīja K. Markss, �darbaspēka vērtības noteik�ana ietver sevi vēstures un morales elementu. Tomēr noteiktai zemei un noteiktam periodam strādniekā dzīvei nepiecie�amo līdzekļu apjoms un sastavs vidēji ir dots lielums.�¹

Naudas nepārtraukta pārvēr�anās kapitālā prasa pastāvīgi aiz-* stāt darbaspēku, kur� izzūd no tirgus, organismam nolietojoties un strādniekiem nomirstot. Darbaspēka tirgu vispirms papildina strādnieku bērni.² Tāpēc darbaspēka atra�o�anai nepiecie�amo eksistences līdzekļu vērtība ietver ari strādnieku ģimenes eksistences līdzekļu vērtību. Tātad nepiecie�amība uzturēt strādnieka ģimeni attiecīgi prasa paaugstināt viņa darbaspēka vērtību. Talak, strādniekam jabūt pieredzei, zinā�anām tajā vai citā darba nozarē. Izdevumi �o iemaņu un zinā�anu iegū�anai, *t. i., izglītībai, mācībām ietilpst darbaspēka vērtība. Jo augstaka strādnieka kvalifikācija, jo augstāka viņa darbaspēka vērtība.

Tādejādi darbaspēka vērtība ir tā atra�o�anai, turklāt normālas kvalitātes atra�o�anai nepiecie�amo eksistences līdzekļu virtiba. Attīstoties ra�o�anai, progresējot ra�o�anas līdzekļiem, mainās ari darbaspēks. Pieaug, strādniekā maka, prasme, pieredze. Pieaug cilvēku vajadzības. Katram ra�o�anas attīstības periodam atbilst sabiedriski normālā darbaspēka kvalitāte. Darbaspēka vērtības zemāko vai minimālo robe�u veido eksistences līdzekļu vērtība, kada fiziski nepiecie�ama, lai strādnieks eksistētu un uzturētu savas darbaspējas.

Attīstoties kapitālismam� darbaspēka vērtība mainās tāpēc, ka darbojas faktori, kuri nosaka gan tās pazeminā�anos, gan paaugstinā�anos. Darbaspēka ka preces vērtības pazeminā�anās faktori pirmām kārtām ir sabiedriska darba ra�īguma pieauguma Darba ra�īguma pieauguma rezultātā strādnieku eksistences līdzekļu \ ērtība un reizē ari darbaspēka vērtība pazeminās. Darbaspēka kā preces vērtības pazeminā�anos veicina ari aizvien pla�āka strādnieka ģimenes locekļu � sievie�u un bērnu iesaistī�ana ra�o�anā.

faklori, kas paaugstina darbaspēka vērtību, ir strādniekā kvalifikācijas paaugstinā�anas un jaunu pre�u un pakalpojumu iesaistī�ana viņa, ka arī viņa ģimenes locekļu vajadzības. Mūsdienu zinātniski tehniskā revolūcija izvirza paaugstinātas prasības strādnieku vispārizglītojo�ai un speciālai sagatavotībai, palielina izdevumus viņu apinacibai. Attīstoties ra�o�anai, maiņas arī strādnieku patērējamo produktu sastāvs, pieaug izdevumi jauna veida sadzīvos, pakalpojumiem, rodas jaunas sociālās un garīgās prasības.

Darbaspēka vērtību paaugstina ari strādniekā darba intensitātes pieaugums Pieaugot intensitātei, strādnieks izlieto vairāk enerģijas, un tātad viņam nepiecie�ams lielāks eksistences līdzckļu daudzums.

Kapitālisma būtība nosaka darbaspēka vērtības pazeminā�anās tendenci, ceļoties darba ra�īgumam. Vienlaikus materiālajā ra�o�ana/ attīstās faktori, kas izraisa tās paaugstinā�anas tendenci. Kapitālistiska ra�o�anas veida attīstības da�ados periodos un da�ādas zemes gūst pārsvaru ta vai cita tendence. Vienlaikus pastav darbaspēka cenas pazeminā�anās tendence salīdzinājuma ar tā vērtību� un tikai strādnieku preto�anās un cīņa liek �ķēr�ļus sīs tendences īsteno�anai.

Darbaspēka vērtība izpau�as kapitālistiskā ra�o�anas veida attiecības � darbaspēka pirk�ana un pārdo�ana un ta izmanto�ana, lai ra�o�anas līdzekļu īpa�nieki iegulu virsvērtību.

Darbaspēka ka preces lieto�anas vērtība. Nepiecie�ams at�ķirt darba speju un pa�u darbu. �Darba spēja,� rakstīja K. Markss, �tapat ka spēja sagremot barību, vel nebūt nenozīmē barības faktisku sagremo�anu.�' Kapitālists pērk nevis darbu, bet darba spēju.

Darbs ir darbaspēka patērē�anas process. Darbaspēka lieto�anas vērtība tie�i ari atklajas tā izmanto�anas, patērē�anas procesa. Darbaspēka ka preces patērē�anas process ir pre�u, vērtības un virsvērtības ra�o�anas process. At�ķirībā no citam precetn darbaspēks patērē�anas procesā rada vērtību, turklāt lielāku, ne\ā ir viņa pa�a vērtība. Vērtības uzvija, ko rada strādnieka darbs virs strādnieka darbaspēka vērtības, ir virsvērtība. Spēja radīt virsvērtību ari ir darbaspēka ka preces lieto�anas vērtība. Tie�i �ī darbaspēka īpa�a lieto�anas vērtība interesē kapitālistu.

Nopircis tirgu darbaspēku, kapitālists izmanto tā lieto�anas vērtību ra�o�anas procesa, ārpus apgrozības sfēras. Viņ� liek strādniekam izlietot vairāk darba, nekā vajadzīgs, lai atra�otu strādniekam nepiecie�amos eksistences līdzekļus.

Arēji kapitālists un strādnieks tirgu ir vienlidzig pre�u īpa�nieki: viens � pircējs, otrs � pārde\ejs. Bur�uāziskie ekonomisti jau sen centu�ies �o manīgo �ķietamību pasniegt kā īstenību, mēģinot nopamatot, ka neesot pretrunas starp darbu un kapitālu. K. Markss parādīja, ka kapitālistiskajā sabiedrībā faktiski nav uti nevar būt vienlīdzības un tatad ari intere�u kopības, jo ra�o�anas līdzekļus monopolizējusi bur�uāzijā, bet strādnieki ir brīvi no ra�o�anas līdzekļiem. I ai nenomirtu bada, viņi spiesti pārdot kapitālistiem savu darba spēju un padarīt bagātu ekspluatatoru �ķiru.

Kapitālistiskās ra�o�anas raksturs: darba process un vērtības pieaug�anas pro�css. Kapitālistiskajā sabiedrība darbaspēka savieno�anas ar ra�o�anas līdzekļiem notiek, pērkot un pārdodot, izmantojot tirgu, kur kapitālists iegādājās darbaspēku un ra�o�anas līdzekļus. Tāpēc darba process paradās kā process, kur kapitālists patērē algotā strādniekā darbaspēku. Darba raksturu �eit raksturo divas īpatnības. Pirmkārt, tas notiek kapitālista intereses un kapitālista kontrolē. Kapitālistam ir monopols uz ra�o�anas līdzekļiem, un visu darba laiku tas izmanto ka preci nopirkto darbaspēku. Otrkārt, ra�o�anas procesā radītais produkts pieder nevis ta tie�ajam ra�otajam � algotam strādniekam, bet kapitālistam.

Pērkot ra�o�anas lidzckļus un darbaspēku, kapitālists vēlas, pirmkārt, sara�ot lieto�anas vērtību, kurai butu maiņas vērtība, t. i., sara�ot preci, otrkārt, sara�ot preci, kuras vērtība butu lielāka par � darba procesa patērēto faktoru vērtību, jo bez la nevar iegūt virsvērtību. Ra�ot lieto�anas vērtību kapitālistam ir nepiecie�ams par tik, par cik ta ir vērtības materiālā nesēja. Preces radī�anas procesa kapitālistam svarīgi iegūt virsvērtību.

Kapitālista avausrta vērtība palielinās tāpēc, ka strādnieki strādā vairak, nekā vajadzīgs, lai atra�otu viņu darbaspēka verti-bas ekvivalentu. Darbaspēka vērtība un ta patērē�anas procesā radīta vērtība ir divi at�ķirīgi lielumi. Darba patēriņ� virs darbaspēka vērtības atra�o�anai nepiecie�ama ir virsvērtības avots. �Kā darba procesa un vērtības ra�anās procesa vienība,� rakstīja K. Markss, �ra�o�anas process ir precu ra�o�anas process; kā darba procesa un vērtības pieaug�anas procesa vienība tas ir kapitālistisks ra�o�anas process, precu ra�o�anas kapitālistiska forma.�¹

Virsvērtības ra�o�ana un piesavinā�anās notiek uz vērtības likuma pamata: kapitālisti pērk darba procesa elementus � ra�o�anas līdzekļus un darbaspēku par to vērtību un pārdod radītās preces arī par to vērtību. liet, ka parādīja K. Markss, kapitālisti, pat pilnīgi samaksājot darbaspēka vērtību, tomēr no strādniekā darīta iegūst virsvērtību. Viņ� pieradīja, ka virsvērtības iegū�ana nav nejau�a paradiba, bet objektīvs likumsakarīgs Kapitālistiskās ra�o�anas process.

Virsvērtības ra�o�anas un piesavinā�anās process prasa apgrozības sfēras un ra�o�anas sfēras vienotību. Apgrozības sfērā kapitālists iegādājās preces: darbaspēku un ra�o�anas līdzekļus. Ra�o�anas sfēra algoto strādnieku darba rezultātā avansētā vērtība pieaug, rodas virsvērtība. Pārdodot sara�otās preces, kapitālists realizē virsvērtību, kura sakara ar to pieņem naudas formu.

Nepiecie�amais un virsdarba laiks. Darbadiena dalās divas dalās. Vienu darbadienas daļu veido laiks, kura strādnieks sara�o darbaspēka vērtības ekvivalentu. So laiku K. Markss nosauca par nepiecie�amo darba laiku, bet �aja laika izlietoto darbu, � par nepiecie�amo darbu.

Otru darbadienas daļu veido virsdarba laiks, tas ir darba laiks, kas turpinās virs nepiecie�amā darba laika. Darbs, kas izlietots virsdarba laikā, ir virsdarbs. Kapitālisma apstākļos �is darbs rada virsvērtību. Virsdarbs un tā radītais virsprodukts (tas ir produkts virs darbinieka eksistencei nepiecie�ama produkta) pastav jebkurā sabiedrība. Bet tikai kapitālismā virsprodukts kļūst par virsvērtības materiālo nesēju. Tas izskaidrojams ar to, ka kapitālisms ir pre�u ra�o�anas vispārējā forma, �eit par preci kļūst arī cilvēka darbaspēks.

Virsvērtība ir specifiska virsprodukia forma, ko rada algoto strādnieku darbs un ko bez atlīdzības piesavinās kapitālisti. Tā raksturo bur�uāzijas un proletariāta ra�o�anas attiecības, kas pau� to, ka kapitālisti ekspluatē algotos strādniekus.

Virsvērtība ir bur�uāziskās sabiedrības ekspluatatoru �ķiras � kapitālistu un�lielu zemes īpa�nieku � ienākuma avots. Algoto strādnieku virsdarbs ir kapitālistiskās iekārtās balsts.

To, ka cilvēks ekspluatē cilvēku, nav radījis kapitālistiskais ra�o�anas veids, ekspluatācija pastav eja ari agrak � verdzības iekārtā un feodālismā. Tomēr katrai sabiedriski ekonomiskajai formācijai, kas pamatojas uz ra�o�anas lidzckju privātīpa�umu un uz to, ka cilvēks ekspluatē cilvēku, piemīt sava specifiska sociālekonomiskā darba organizācijas un virsdarba piesavinā�anās forma.

Dzimtcilvēku ekspluatācija pamatojās uz darba ekonomiskas un ārpusekonomiskās piespie�anas apvienojumu. Kapitālisma apstākļos valda darba ekonomiska piespie�ana. Algotie strādnieki ir personiski

brīvi. Bet, tā kā viņiem nav ra�o�anas un eksistences līdzekļu, viņi ir spiesti pārdot kapitālistam savu darba spēju, jo citādi viņi nevar eksistēt. Līdz ar to algotais strādnieks, nebūdams ta vai cita atsevi�ķa kapitālista īpa�ums, pieder visai kapitālistu �ķirai kopuma un pcc būtības viņa darbam ir piespiedu raksturs. Algotā darba sistēma � tu ir algotas verdzības sistēma

At�ķirīga kapitālistiskas ekspluatācijas iezīme ir piespiedu darba maskētais, aizplīvurotais raksturs. Strādniekā personiska brīvība un sava darbaspēka pārdo�ana noslēpj, nomaskē viņa darba piespiedu raksturu, strādnieka atkarību no kapitālista, virsvērtības piesavinā�anos bez atlīdzības.

Kapitālistiskās ekspluatācijas īpatnība, kas izriet no pa�a kapitālistiskas ra�o�anas rakstura, ir neierobe�ota tieksme piesavināties virsdarba rezultātu. Ta rada jaunas, agrāk neredzētas metodes, ar kadam kapitāls ekspluatē darbu.

Kapitāls kā sabiedriska attiecība. Kādā formā kapitāls arī nebūtu, kur tas ari netiktu izmantots, tas vienmēr raksturo ekspluatācijas attiecības, ir sve�a darba piesavinā�anas līdzeklis. Rūpnieciskajam kapitalam ka pa�pieaugo�ai vērtībai ir savas specifiskas īpatnības. Tas pārstāv bur�uāziskās sabiedrības ra�o�anas attiecības, attiecības starp tās divām pninat�ķiram � kapitālistu �ķiru un algoto strādnieku �ķiru. So ra�o�anas attiecību būtība ir ta, ka kapitālisti � ra�o�anas līdzekļu monopolipa�nicki � ekspluatē algotos strādniekus. Rūpnieciskais kapitāls ir algota darba ekspluatācijas līdzeklis. �..Kapitāls,� rakstīja K. Markss, �nav lieta, bet gan noteikta sabiedriska, noteiktai sabiedrības vēsturiskai formācijai piedero�a ra�o�anas attiecība, kas pārstāvēta lietā un pie�ķir �ai lietai specifisku sabiedrisku raksturu.�²⁴

Lietiska aspektā kapitāls pastāv kā noteikta naudas summa kapitālista rokās, kā viņa nopirktie ra�o�anas līdzekļi un arī kā kapitālistiskajā uzņēmuma ra�otas gatavas preces. Nauda, ra�o�anas līdzekli, dzīves labumi pārvēr�as par kapitālu tikai tad, kad tos izmanto virsvērtības iegū�anai, kad tos izlieto kā ekspluatācijas līdzekli.

, Bur�uāziskie ekonomisti, definējot kapitālu, sagroza tā sociālo, �ķirisko būtību, identificējot kapitālu ar naudu vai ar ra�o�anas līdzekļiem ka jebkuras ra�o�anas vieliskiem faktoriem. Ta, piemēram, mūsdienu amerikāņu ekonomists P. Sanmelsons apskata kapitālu tikai ka �pastarpinātu ra�o�anas faktoru�. Citi bur�uāziskie ekonomisti par kapitālu uzskata visu to, kas ir noderīgs ra�o�ana: ra�o�anas līdzekļus, zemi, derīgos izrakteņus, patēriņa priek�metus, darbaspēku.

Bur�uāziskie teorētiķi uzskata kapitālu par mfi�igu, nevēsturisku kategoriju, jo lietas, ra�o�anas līdzekļi pastav jebkura sabiedriski ekonomiskā formācijā. Kapitala naturalistiskā interpretācijā liedz tam sociālo saturu. At�ķirības starp divām pretējām sociālekonomiskajām sistēmām � kapitālismu un sociālismu � tiek noliegtas, jo gan kapitālistiskajā, gan sociālistiskajā sabiedrībā, lai ra�otu materiālos labumus, ir vajadzīgi ra�o�anas līdzekļi Bet, kā paradīja К Markss, ra�o�anas līdzekļi, būdami jebkura darba procesa lietiskais faktors, tikai bur�uāziskas sabiedrības apstākļos pārvēr�as par kapitālu, ar algoto strādnieku darba radītās virsvērtības piesavinā�anas līdzekli.

Pastāvīgais un mainīgais kapitāls. Kapitālists, organizējot ra�o�anu, pārvēr� savu kapitālu (kas sākuma parādus naudas formā) darba procesa faktoros � ra�o�anas līdzekļos un darbaspēka. Tādējādi kapitālista iegādātie ra�o�anas līdzekļi un darbaspēks ir tikai sākotnējā kapitala vērtības cita eksistences forma.

Ra�o�anas līdzekļiem un darbaspēkam ir at�ķirīga loma produkta vērtības veido�ana. Darba procesā darbaspēks patērē ra�o�anas līdzekļus un rada jaunu produktu. Ra�o�anas līdzekļi, zaudējot savas lieto�anas vērtības sākotnējo formu, saglabā savu vērtību, kas tiek pamesta uz jauno produktu.

Darba procesā strādnieks pārnes ra�o�anas līdzekļu vērtību uz jauno produktu un vienlaikus pievieno darba priek�metam jaunu vērtību. So divējādo ra�o�anas rezultātu strādnieks sasniedz, pateicoties viņa darba divējādām raksturam. Vienā un tajā pa�a laikā ar savu konkrēto darbu viņ� rada lieto�anas vērtību un pārnes uz to ra�o�anas līdzekļu vērtību, bet ar abstrakto darbu rada jaunu vērtību, pievienojot to agrākai vērtībai. Algota strādnieka darba radita jaunā vērtība ietver sevi viņa darbaspēka vērtības ekvivalentu un virsvērtību.

To kapitāla daļu, kas pārvēr�as ra�o�anas līdzekļos un darba procesā nemaina savas vērtības lielumu, K. Markss nosauca par puslavigo hapilalu. To kapitāla daļu, kas parvēt�as darbaspēkā un ra�o�anas procesā maina savu vērtību, K. Markss nosauca par mainīgo hapilalu.¹

Darba procesa aspektā kapitāla sastāvdaļas at�ķiras kā objektīvie un subjektīvie faktori, ka ra�o�anas līdzekļi un darbaspēks, bet vērtības pieaug�anas procesa aspektā tās at�ķiras kā pastāvīgais un mainīgais kapitāls. Pastāvīgā kapitala vērtība saglabā gatava produkta savu vērtības apjomu. Mainīgā kapitāla vērtība, kas vienlīdzīga kapitālista pirktā darbaspēka vērtībai, ra�o�anas procesa pieaug, jo strādnieks, pievienojot savu darbu, rada jaunu vērtību, kura sedz kapitālista izmaksas mainīgajam kapitalam, un virs tam rada virsvērtību. Virsvērtība tatad ir tikai mainīga kapitala

� Virsvērtību К Markss apzīmēja ar burtu (sakuma burts vārdam

Mehrwert, kas nozīme virsvērtība); pastāvīgo kapitālu � ar burtu rc� īsukuma bmls vardam constant, kas nozīme �pastāvīgs�), mainīgo kapitālu � ar buttu �v� (sakuma burts vardam variable, kas nozīme �mainīgs�). pieaugums. No jauna radītas vērtības lielumu var izteikt ar formulu v~m, kur v � darbaspēka atra�o�anas vērtība; m � virsvērtība.

Kapitālistiskajos uzņēmumos radīto pre�u vērtības (U⁷) formula ir �ada; IV=c+a+m. �i vērtība atspoguļo bur�uāziskās sabiedrības ra�o�anas attiecības, to, ka kapitālisti ekspluatē algotos strādniekus.

Virsvērtības norma un masa. Kapitālista piesavinātā virsvCrt'bas masa ir virsvērtības absolūtais lielums. Virsvērtības relatīvo lielumu vai mainīga kapitāla pieaug�anas pakāpi nosaka virsvērtības

attiecība pret mainīgo kapitālu. So attiecību, izteiktu procentos, K. Markss nosauca par virsvērtības normu un apzīmēja ar m'.

Darbaspēka atra�o�anai nepiecie�amais darba izlietojums nosaka darbaspēka vērtību un līdz ar to mainigā kapitala vērtību. Citiem vārdiem, mainīgo ka pīta lu atra�o strādniekā nepiecie�amais darbs nepiecie�amajā darba laika. Virsvērtību rada strādnieka virsdarbs virsdarba laikā. Tāpēc virsvērtība attiecas pret mainīgo kapitālu tapat kā virsdarbs pret nepiecie�amo darbu, jeb

Pirmajā gadījumā virsvērtības nomuizsaka materializētā

darba forma; otrajā gadījuma� teko�ā

darba formā. Virsdarba attiecība pret nepiecie�amo darbu

izsaka pakāpi, kāda ra�otāju ekspluatē

ra�o�anas ndzekļu īpa�nieks jebkura antagonistiska sabiedrībā. Virsvērtības attiecība pret mainīgo kapitāluir specifiska forma,

kas izteic pakāpi, kādā algotos strādniekus ekspluatē kapitālisti. Virsvērtības norma rada, kā sadalās no jauna radīta vērtība starp kapitālistu un algoto strādnieku, kā ari, kādu darbadienas daļu strādnieks strādā, lai atra�otu darbaspēku, un kādu � kapitālistam. Ja strādnieks pusi darbadienas strādā, lai atra�oti . savu darbaspēku, bet pusi � kapitālistam, tad ekspluatācijas pakāpe bus 100%.

V I Ļcņins rakstā �Strādnieku izpeļņa nn kapitalistu peļņa Krievijā minēja datus, kas raksturo strādnieku ekspluatācijās pakāpi pirmsrevolūcijas Krievija. V. I. Ļeņins paradīja, ka strādnieks radījis gada laikā jaunu vertibu par 408 rbļ. No �īs summas 216 rbļ kapilabsts atdeva strādniekam darba algas veidu. bet 232 rbļ. bija kapitālista peļņa. Salīdzinot strādnieka izpeldu tin kapitālista pelņu,

V. I. Ļeņins noradīja, ka slradnlcks dienas m.iz.iko daļu slradaja pals sev, bet dienas lielāko daļu � kapitālistam. Strādnieku ekspluntacljas ракурс pirmsrevolūcijas Krievijā tādejādi pārsniedza 100%.

Nemainoties darbaspēka vērtībai, virsvērtības norma nosaka virsvērtības masu, ko sara�o atsevi�ķs strādnieks. Jo augstāka ekspluatācijas pakapc, jo lielāka virsvērtības masa. Та atkarīga no virsvērtības normas un nodarbināto strādnieku skaita.

Altistolies kapitālismam, virsvērtības norma paaugstinās. Tas nozīme, ka strādnieku ekspluatācija pastiprinās. Tā virsvērtības norma ASV apstrādes rūpniecība 1009. gada bija 130%, 1929 gadā - 158�188%, 1953. gada - 240%, bet 1906. gadā � 314%.

Strādnieku ekspluatācijas pakapes pieaugumu nosaka kapitālistu neierobe�ota virsvērtības piesavinā�anās kāre savstarpējā konkurences cīņa.

Absolūtā virsvērtība. Viens no ekspluatācijas pakāpes paaugstinā�anas un virsvērtības masas palielinā�anas veidiem ir pagarinat darbadienu. Kā zināms, darbadienu kapitālisma apstākļos veido nepiecie�ama un virsdarba laika summa vai, citiem vārdiem, laiks, kura strādnieks atra�o sava darbaspēka vērtības ekvivalentu un rada virsvērtību.

Tā darbadienas daja, kurā tiek atra�ots darbaspēka vērtības ekvivalents attiecīgajos ra�o�anas apstākļos' un attiecīgajā sabiedrības ekonomiskas attīstības pakāpē, ir pastāvīgs lielums. Ja nepiecie�amais darba laiks ir zināms, tad virsdarba laiks un tātad virsvērtības norma ir atkarīga no darbadienas pagarinā�anas virs nepiecie�ama darba laika. *

Pieņemsim, ka darbadiena vienlīdzīga 10 stundām, r.o kurām 5 stundas ir nepiecie�amais darba laiks tin 5 stundas � virsdarba laiks. Ja darbadiena, nemainoties darbaspēka vērtībai, palielināsies no 10 stundām līdz 12 stundām, tad \irs-darba laiks pica .gs r.o 5 līdz 7 stundām. Ja virsdarba laiks pieaug, tad paaugstinās ari ekspluatācijas pakāpe un aug virsvērtības ir.r.sa. Pastāvot darbadienas

garumam 10 stundas, ekspluatācijas pakāpe sastāda 100%,

bet, pastāvot 12 stundu darbadienai. � 140%

Virsvērtību, ko iegūst, absolūti pagarinot darbadienu, K. Alarkss nosauca par absolūto virsvērtību.

Absolūtas virsvērtības ra�o�ana ir kapitālistiskās ekspluatācijas vispārējais pamats, bet tā dominēja kapitālisma attīstības sakuma periodā, līdz ma�inizetās lielra�o�anas uzvarai.

Darbadienas robe�as. Strādnieku �ķiras cīņa par darbadienas saīsinā�anu. Darbadienas pagarinā�ana atduras pret tas robe�ām. Darbadienai ir savas robe�as, kurās tā var mainīties. Darbadienas maksimālo robe�u nosaka divējādi. Pirmkārt, darbaspēka fiziskā robe�a. Cilvēks diennakts laikā var izlietot tikai noteiktu daudzumu dzīves enerģijas. Viņam jābūt arī laikam, lai atpūstos un apmierinātu citus fiziskās vajadzības, ta atjaunojot izlietotos dzīvības spēkus. Tas nosaka darbadienas fizisko robe�u. Otrkārt, maksimālo darbadienas garumu ierobe�o soeiala rakstura robe�as. Strādniekam nepiecie�ams laiks nc tikai, lai apmierinātu fizioloģiskās vajadzības, bet ari laiks, lai apmierinātu intelektuālās sociālās vajadzības. $0" strādnieka vajadzību apmierinā�anas apjoms un paņēmieni ir atkarīgi no katras zemes attīstības līmeņa, tas kultūras vispārējā stāvokļa, no strādnieku �ķiras veido�anas vēsturiskajiem apstākļiem. Tātad darbadienai ir ari sociālā robe�a. Parmaiņas darbadienas-garumā iespējamas starp tās fizisko un sociālo robe�u, nodro�inot normālās kvalitātes darbaspēka atjauno�anu.

Ciņa par darbadienas saīsinā�anu ir proletariāta �ķiru cīņas neatņemama sastavda]a. Pa�reiz pastāvo�ais darbadienas garums kapitālistiskajās zemēs ir rezultāts daudzu gadsimtu �ķiru cīņai starp kapitālistiem un strādniekiem. Tomēr �ī ciņa dod proletariātam tikai zināmu viņa darbaspēka izmanto�anas apstākļu uzlabo�anu.

Tikai sociālistiskā revolūcija atbrīvo darba cilvēku no jebkuras ekspluatācijas un nodro�ina radikālu viņa stāvokļa uzlabo�anos.

Absolūtas virsvērtības ra�o�anu panāk, nc tikai pagarinot darbadienu. Kapitālisti ria�adi paaugstina darba intensitāti. Augot darba intensitātei, taja pa�ā darba laikā strādnieks izlieto lielāku dzīves enerģiju un tapcc rada lielāku vērtību un lielāku virsvērtību. Darbadienas pagarinā�ana, darba intensitātes paaugstinā�ana, virsstundu darbs, darbaspēka samaksa, zemāka par tā vērtību, � tas viss noder absolūtas virsvērtības ra�o�anai, strādnieku �ķiras ekspluatācijas pakapes paaugstinā�anai.

Relatīvā virsvērtība. Cits veids, ka paaugstināt ekspluatācijas pakāpi un palielināt virsvērtību, ir saistīts ar zinātnes un tehnikas sasniegumu izmanto�anu, sabiedriskā darba ra�īguma pieaugumu kapitālistu �ķiriskajās interesēs, i�ajā gadījuma virsvērtības pieaugums tiek sasniegts, samazinot nepiecie�amo darba laiku un attiecīgi palielinot virsdarba laiku.

Lieta tada, ka darba ra�īguma paaugstinā�ana nozarēs, kas ra�o strādnieku patēriņa priek�metus, un nozares, kuras ra�o la�o-�anas līdzekļus �o patēriņa priek�metu ra�o�anai, pazemina to vērtību un tātad samazina nepiecie�amo darba laiku.

Pierunisim, ka darbadiena ka ацгак ir 10 stundas, no kurni, Г� stundas sust; da nepiecie�amais darba laiks un 5 stundas \irsdarba l.iiēs Pieļausim, ka nepkrlē�amas darba larks, palutinot patēriņa priek�metus, samazināsies prr I stundu tin sasladts 1 stundas. Tad virsdarba laiks, samazinoties m pitc t�aiiia.ani

darba laikam. pieaugs !idz 6 stundām. Mainoties attiecībām starp nepiecie�amo un virsdarba laiku, mūsu piemēra ekspluatācijas norma pieaugs no 100 ,_v Jidz 150%. Pieaugs arī virsvērtības masa

Virsvērtību, ko iegūst, samazinot nepiecie�amo darba laiku un attiecīgi palielinot virsdarba laiku, K. Markss nosauca par relatīvo i irsvirtībn.

Uzvijas virsvērtība. Jaunas tehnikas, pilnīgāku ra�o�anas meto�u lieto�anas rezultātā individuālais darba ra�īgums atsevi�ķos uzņēmumos pārsniedz ta sabiedrisko līmeni. �ādos apstākļos ra�oto pre�u individuālā vērtība ir zemāka nekā sabiedriskā. Bet, tā kā preces pārdod par tu sabiedrisko vērtību, tad tas nodro�ina kapitālistiem � attiecīgo uzņēmumu īpa�niekiem � uzvijas virsvērtību. Ar augstra�igāku darbu ra�oto pre�u īpa�niekam ir priek�rocības ciņa ar konkurentiem. Viņ� savas preces var realizēt par cenu, kas ir zemāka par sabiedrisko vērtību, un tajā pa�a laika iegūt zināmu daļu uzvijas virsvērtības.

Individuālais darba ra�īgums paaugstinās un preces individuālā vērtība pazeminās ne tikai strādniekā patēriņa priek�metu, bet jebkuras preces radī�anas procesa. Tāpēc uzvijas virsvērtības ra�o�ana un piesavinā�anas nav saistīta ar darbaspēka vērtības pazeminā�anos. Bet, individuālām darba ra�īgumam pārsniedzot ta sabiedrisko līmeni, darbaspēka vērtība tiek atra�ota mazaka darba laika. Salīdzinājumā ar sabiedrisko ra�īgāks darbs funkcionē kā pareizināts darbs, t. i., tas rada taja pa�a laikā lielāku sabiedrisko vērtību лека sabiedriski nepiecie�amais darbs. Uzvijas virsvērtības avots ir to uzņēmumu strādnieku ra�īgāks darbs, kur tiek izmantota jauna tehnika un ir pilnīgākas ra�o�anas metodes. Atkarībā no tā, ka pilnveidoti darbarīki un ra�o�anas metodes tajā vai cita nozarē gust vispārēju izplatību, pazeminās preces sabiedriskā vērtība, zūd starpība starp �īs preces sabiedrisko un individuālo vērtību un līdz ar to arī uzvijas virsvērtība. Kad darba ra�īgum^ paaugstinās arī tajas nozares, kuru preces ietilpst strādniekiem nepiecie�amajos dzīves līdzekļos, vispārējā virsvērtības norma pieaug.

Uzvijas virsvērtība ir pastāvīga, likumsakarīga kapitālistiskas sabiedrības paradiba. Izzūdot vienos uzņēmumos, ta rodas citos. Dzenoties pec uzvijas virsvērtības, kapitālisti ievie� jaunu tehniku un pilnveido ra�o�anas metodes, kas kopumā attīsta sabiedrības ra�otajspekus. Katrs kapitālists cen�as slept no citiem uzņēmējiem tehniskos jauninājumus, taper ka, jo ilgāku laiku atsevi�ķam kapitālistam vai kapitālistu grupai ir monopols jauno ra�o�anas meto�u lieto�ana, jo ilgāku laiku viņi gust uzvijas virsvērtību. Tehnisko jauninājumu slēp�ana kavē tehnikas progresu. Tādejādi kapitālisma apstākļos ra�otājspēku attīstībai ir pretrunīgs, antagonistisks raksturs. Tehniskā progresa rezultātā pieaug bur�uāzijas bagātība un pasliktinās strādnieku sķiras stāvoklis.

K. Markss, analizējot relatīvas virsvērtības ra�o�anu, atklāja kapitālisma trīs darba ra�īguma paaugstinā�anas vēsturiskas pamat-stadijas. kas noveda pie relatīvas virsvērtības pieauguma: I) vienkār�u kapitālistisku darba kooperāciju; 2) darba dalī�anu un manufaktūru; 3) ma�īnas un lielrūpniecību. Sis trīs stadijas atspoguļo kapitālistiska ra�o�anas veida veido�anos un nostiprinā�anos.

V. I. Ļeņins darbā �Kapitālisma attīstība Krievijā�, izmantojot pla�u statistisko materiālu, pētīja kapitālisma attīstību Krievija visās trijās secīgajās stadijas.

Vienkār�a kooperācijā. Kapitālistiska ra�o�ana sākas no tā momenta, kad viens kapitāls vienlaikus izmanto daudzus strādniekus. Sākumā kapitālistiskie uzņēmumi radās vienkār�ās kapitālistiskas kooperācijas forma. Darba kooperācijā ir darba organizācijas forina, kura �daudzas personas plānveidīgi un kopīgi piedalās viena un tai pa�a darba procesā vai da�ādos, bet savstarpēji saistītos darba procesos�¹. Darba kooperācijā bija zināma ari pirmskapitāiisliskaja sabiedrība. Bur�uāziskajā sabiedrībā la ieguva vi&pla�ako apjomu un attiecīgu sociālekonomisko saturu.

Pēc lietiska satura darba process kapitālistiskajā kooperācijā at�ķiras no darba procesa amatnieku darbnīcas 1111 zemnieku saimniecības tikai ar tā apjoma papla�inā�anos: ar vienlaikus izmantojamo darbaspēka masu, ra�o�anas līdzekļu koncentrācijas pa kāpi un izlai�amās produkcijas apjomu. Kapitālistiskās darba kooperācijas apjomus nosaka*individuālo kapitālu lielums.

Pēc sociālekonomiskā satura kapitālistiska darba kooperācijā raksturojas ar to, ka ta pamatojas uz algoto strādnieku darba izmanto�anu. Ra�o�ana taja notiek kapitālista kontrolē, lai viņ� iegulu virsvērtību, darba produktu piesavinās kapitālists.

Jau vienkār�ā daudzu strādnieku apvieno�ana kapitālista vadībā noteica kvalitatīvas pārmaiņas darba procesa, nodro�ināja ta priek�rocības salīdzinājumā ar amatnieku un zemnieku individuālo darbu. Kooperējoties katra atsevi�ķa strādniekā individuālais darbs izpau�as kā kopēja darba daļiņa. Sabiedriskais kontakts kopēja darba izraisa strādnieku savdabīgu sacensību, kas paaugstina individuālo darba ra�īgumu.

Darba kooperē�ana nodro�ināja ra�o�anas līdzekļu ietaupījumu sakara ar to kopīgu izmanto�anu darba procesā, kā ari darba laika samazinā�anu kopēja produkta izgatavo�ana, apvienojot da�ādas darba operācijās. Kvalitatīvas pārmaiņas, katlas radas kooperētā darba, veicināja sabiedriska darba ra�īguma pieaugumu, pre�u ra�o�anas palētinā�anos. Samazinajas dzīvā un materializēta darba izlietojums produkcijas vienības radī�ana, pazeminājās darbaspēka vērtība, samazinājās nepiecie�amais darba laiks. Darba kooperācijā radīja jaunu kopoja darba ra�īgo spēku, no kura visus labumus piesavinājās kapitālists. Kapitālistiskā darba kooperācijā bija relatīvās virsvērtības ra�o�anas �pirmā vēsturiska stadija.

Manufaktūra. Attīstoties kapitālistiskajai ra�o�anai, pilnveidojas ar! tās forma. Vienkār�o kapitālistisko kooperāciju aizstaja manufaktūra. Rietumeiropas zemēs ta valdīja aptuveni no XVI gadsimta vidus līdz XVIII gadsimta pēdējai tre�daļai. Manufaktūra ir kapitālistiska darba kooperācijā, kas pamatojas uz darba dalī�anu uzņēmuma iek�iene, Ra�ojot vienu un to pa�u preci.

Manufaktūra radīja jaunas kvalitatīvas pārmaiņas ra�o�anas procesa, kas izraisīja jaunu sabiedriskā darba ra�īguma, relatīvās virsvērtības ra�o�anas pieauguma stadiju.

Manufaktūrā strādnieks specializējas noteiktai operācijai vai kaut kādas produkta detaļas izgatavo�ana. Līdz ar to viņ� pārvērtās daļstrādnieka, kur� izpildīja tikai kopstradnieka atsevi�ķas funkcijas un tāpēc vairs nespēja patstāvīgi ra�ot produktu. Manufaktūras strādniekā darbu varēja lietot un izmantot tikai kopa ar citu strādnieku darbu, viņu darbaspēku pārdodot kapitālistam. Manufaktūras stadijā pastiprinājās strādnieku ekonomiska atkarība no* kapitālista, pieauga kapitāla kundzība.

Strādnieku specializācija veicināja viņu meistarības attīstību, nera�īga darbaspēka izlietojuma samazinā�anos, derīgā rezultāta sasnieg�anu ar vismazākam izmaksām. Manufaktūrā diferencējās un uzlabojās darba instrumenti, kas kļuva daudzveidīgāki, piemērojami daļēju ra�o�anas operāciju izpildei. Ra�o�anas rīku specializācija paaugstināja to izmanto�anas efektivitāti, pazemināja uz ra�ojamā produkta vienību pārnesamo vērtību. Līdz ar to vienpusīgas izveicības attīstība, manufaktūras strādnieka vienveidīgais, nogurdino�ais darbs padarīja viņu garīgi nabadzīgu un kropļoja fiziski. Garīgais darbs vēl vairak atdalījas no fiziskā darba.

Manufaktūra radīja priek�noteikumus parejai uz kapitālistisko fabriku. Darbarīku diferenciācija bija viens no ma�īnu ra�anās materiālajiem priek�noteikumiem. Stingra darba dalī�ana, speciali-zē�anās noteiktu detaļu izgatavo�anā, noteiktu operāciju izpilde veicināja gan veiklu kvalificētu strādnieku sagatavo�anu, gan ari tādu strādnieku pastāvē�anu, kuri veica tikai vienkār�ākās darba operācijas un kuriem nebija vajadzīga speciālā sagatavotība. Manufaktūras perioda attīstījās pirmie ma�iniz�tās ra�o�anas zinātniskie un tehniskie elementi.

Ma�īnas un lielrūpniecība. Ma�inizēta lielra�o�ana ir tre�ā sabiedriskā darba ra�īguma paaugstinā�anās stadija kapitālisma veido�anas apstākļos. Parēja no manufaktūras uz lielrūpniecību pirmām kārtām notika, manufaktūras strādnieku sistēmu ar viņu specializētiem roku darbarīkiem aizstājot ar ma�īnu sistēmu, kur strādnieki pārvērtu�ies par ma�īnu piedēkli. Ma�īna � tā ir darbarīks, kas �iegūst tādu materiālo pastāvē�anas formu, kas nosaka cilvēka spēka aizstā�anu ar dabas spēkiem un empīrisku rutīnas paņēmienu aizstā�anu ar dabaszinātņu apzinātu pielieto�anu�¹. Manufaktūrā darba ra�īgums paaugstinājās, specializējot darbaspēku atsevi�ķas operācijas izpildei, turpretī lielrūpniecība darba ra�īguma paaugstinā�anas pamats ir darba līdzekli � ma�īnas, kas strādniekā vadībā darbina daudzus instrumentus.

Uz ma�īnu tehnikas bāzētos kapitālistiskos uzņēmumus, kas pārstāv ma�īnu vienkār�u vai komplicētu kooperāciju, sauc par fabriku.

Sakuma ma�īnas izgatavoja, izmantojot roku darbu. Un tikai tad, kad ma�īnas sāka radīt ar ma�inam, lielrūpniecība ieguva sev adekvātu tehnisko bāzi. XVII gadsimta beigu�XIX gadsimta sakuma rūpniecības revolūcija sākās ar darba ma�īnu lieto�anu un beidzas tad, kad ma�īnas saka ra�ot ar ma�īnām, kad tika radīta ma�inrzeta lielra�o�ana.

Rūpniecības revolūcija nozīmēja būtiskas pārmaiņas ra�o�anas procesa, ta materiāltehniskajā bāzē, kā ari dziļas pārmaiņas ra�o�anas attiecības. Amatniecisko tehniku un roku darbu aizstaja ma-�inizēta lielra�o�ana. Ma�īna kļuva par tipisku darba līdzekli.

Darbariku pārveido�anās mainīja strādnieku lomu ra�o�ana. Ma�īnu izmanto�ana noteica darba procesa sabiedrisko raksturu. Ma�īnas parasti varēja funkcionēt tikai kopēja, kolektīva darba apstākļos. To ra�o�anas funkcijas tagad noteica darba dalī�ana �starp strādniekiem kapitālistiskā uzņēmuma ietvaros. Strādnieks pārvērtas par ma�īnas dzīvu piedēkli. Ārpus kapitālistiskā uzņēmuma viņ� vairs nevarēja paradīt savas darbaspējas.

Ma�īnra�o�ana nodro�ināja augstāku darba ra�īgumu salīdzinājumā ar iepriek�ējam ra�o�anas formām. Tāpēc kapitālisms guva galīgu uzvaru pār iepriek�ējiem ra�o�anas veidiem un nostiprinājās kā īpa�a vēsturiska ra�o�anas forma. Rūpnieciska apvērsuma rezultāta izveidojas gājvenas bur�uāziskās sabiedrības �ķiras � algoto strādnieku �ķira, kura dzīvoja, tikai pārdodot savu darbaspēku, un kapitālistu �ķira � ra�o�anas līdzekļu monopoiipa�nieki, algotā darba ekspluatatori.

Ma�īna ka ra�o�anas procesa lietiskais faktors ir varens darba ra�īguma paaugstinā�anas, produktu palētinā�anās, darba apstākļu uzlabo�anas un tā atvieglo�anas līdzeklis. Tā dod pla�as iespējas valdīt pār dabas spēkiem, izmantot darba zinātnes atklājumus. Tomer kapitālisti izmanto ma�īnas vienīgi virsvērtības ra�o�anai un palielinā�anai.

Kapitālists izmanto ma�īnu, ia tas vērtība mazaka par tās izspiesta darbaspēka vērtību. Tā kā kapitālists �maksā nevis par izlietoto darbu, bet tikai par izlietotā darbaspēka vērtību, tad viņam ma�īnas lieto�ana ir lietderīga tikai tas starpības robe�ās, kura ir starp ma�īnas vērtību un tās aizstātā darbaspēka vērtību�'.

Ar�ma�inizeto ra�o�anu kapitāls krasi pastiprināja strādnieka ekspluatāciju, kapitālistisko darba disciplīnu. Ievie�ot ma�īnas,

kapitālisti saka pla�i izmantot sievie�u un bērnu darbu, iekļaujot viņus kombinēta darba personālā. Sievie�u un bērnu darba izmanto�ana pazemināja darbaspēka ka preces vērtību, palielināja virsvērtības ra�o�anu.

Ma�īna kā kapitāla nesējs ir varens virsdarba laika palielinā�anas līdzeklis. Jo ilgāk ma�īna kalpo ra�o�ana, jo vairak dzīvā darba ta uzsuc un rodas vairak virsvērtības.

Ma�īnu lieto�anā kapitālistiskajā sabiedrībā ir ietverta iek�ēja pretruna. Kā zināms, kapitālista piesavinātas virsvērtības lielums ir atkarīgs no diviem faktoriem: no virsvērtības normas un nodarbināto strādnieku skaita. Ma�īnu lieto�ana sekmē virsvērtības normas pieaugumu, nodarbināto strādnieku skaita samazinā�anos. Tas stimulē kapitālistu pagarinat darbadienu. Palielinot virsdarba laiku, viņ� cen�as kompensēt strādnieku skaita samazinā�anos.

Kapitālista tieksmei pagarinat darbadienu pretojas strādnieki, viņu cīņas galarezultātā tiek noteikta ar likumu ierobe�ota darbadiena. Pēdējo kapitālists kompensē, paaugstinot strādnieka darba intensitāti. Ma�īna ka kapitala nesejs ir svarīgākais strādnieku darba intensifikācijas līdzeklis. Par galveno virsvērtības ra�o�anas metodi kļūst relatīvas virsvērtības ieguve.

Kapitālisma apstākļos roku darba aizstā�ana ar ma�īnu, izspie�ot strādniekus no ra�o�anas, palielina bezdarbu, pastiprina sīko ra�otāju izputē�anu. Izputot viņi papildina proletariāta rindas� palielina bezdarbu.

Zinātniski tehniska revolūcija, aptverot visas rūpnieciski attīstītās zemes, kapitālisma apstākļos paaugstina strādnieku ekspluatāciju, palielina virsvērtības ra�o�anu. Ra�o�anas automatizācija kapitālisma apstākļos pārmērīgi Intensificē darbu; tā sekas ir nelaimes gadījumu pieaugums ra�o�anā, profesionālās saslimstības palielinā�anās, agra darbaspēju zaudē�ana. Automātiskās tehnikas izmanto�ana bur�uāziskajās zemēs pastiprina bezdarba pieaugumu.

Absolūtās un relatīvās virsvērtības ra�o�ana, kā jau minēts, ir divi veidi, kā ra�ot un ra�o�anas līdzekļu īpa�niekiem piesavināties virsvērtību, ekonomiski piespie�ot darbiniekus, divi veidi, kā paaugstināt algoto strādnieku ekspluatāciju.

Abi virsvērtības ra�o�anas veidi paredz noteiktu sabiedriska darba ra�īguma līmeni, kas dod iespēju ierobe�ot nepiecie�amo darba laiku, t. i , laiku, kura liek atra�ots darbaspēka vērtības ekvivalents, darbadienas daļu. Tapec absolūta virsvērtība zināmā mērā ir relatīva. Tas ra�o�ana galarezultātā ir saistīta ar noteiktu darba ra�īguma līmeni, kas dod iespēju nepiecie�amo darba laiku ierobe�ot ar darbadienas daļu. Relatīva virsvērtība ir absolūta tapec, ka

tās ra�o�ana paredz absolūtu darbadienas pagarinā�anu virs nepiecie�amā darba laika. Si virsdarba laika pagarinā�ana nemainīgas darbadienas robe�as notiek, samazinot nepiecie�amo darba laiku, sakarā ar darba ra�īguma pieaugumu.

Divu virsvērtības ra�o�anas paņēmienu vienotība paradas ari tādejādi, ka darba intensitātes paaugstinā�ana ir absolūtas un relatīvas virsvērtības iegū�anas līdzeklis. Strādājot ar paaugstinātu darba intensitāti, strādnieku ekspluatācijas pakapc pieaug, jo nepiecie�amais darba laiks �aja gadījuma samazinās, bet virsdarba laiks attiecīgi palielinās. Pārmaiņas nepiecie�amā un virsdarba laika samēra, pieaugot darba intensitātei, notiek darbadienas blīvākas izmanto�anas rezultātā. Individuālā darba intensitātes paaugstinā�ana parādās ka slēpta darbadienas pagarina�ana (tas pilnīgākā izmanto�ana), un tapec tas ir absolūtas virsvērtības ra�o�anas paņēmiens.

Sabiedriskas darba intensitātes paaugstinā�anas nozīme, ka ir mainīju�ies sabiedriski normālie ra�o�anas apstākļi, ka ir celies sabiedriskais darba ra�īgums, bet produkcijas vienības sabiedriskā vērtība pazeminājusies. Ja ra�o�anas apstākli mainās ari nozares, kur tiek ra�oti eksistences līdzekli, tad nepiecie�amais darba laiks samazinās, no kā iegūst visa kapitālistu �ķira, sakot saņemt relatīvo virsvērtību. Tādejādi sabiedriski normālā darba intensitātes līmeņa paaugstinā�anas izpau�as kā relatīvās virsvērtības ra�o�anas līdzeklis.

Vienlaikus starp absolūtas un relatīvas virsvērtības ra�o�anas paņēmieniem ir at�ķirība. Та uzskatāmi parādās, kad ir runa par ekspluatācijas normas paaugstinā�anas ceļiem dotajos konkrētajos apstākļos. Absolūtas un relatīvas virsvērtības ra�o�ana at�ķiras ar virsdarba laika palielinā�anās metodēm un līdzekļiem. Nav vienādas ari absolūtas un relatīvas virsvērtības palielinā�anas sabiedriskās sekas. Virsvērtības ra�o�ana, absolūti pagarinot darbadienu, uzskatāmi rada, ka pastiprinās strādnieku ekspluatācija, ka bur�uāzija uzbruk proletariāta vitālajām interesēm.

Relatīvas virsvērtības iegū�ana ir rafinētāks strādnieku ekspluatācijas veids, jo ta neskar kopējo darbadienas garumu un līdz ar to maskē ekspluatācijas pakāpes paaugstinā�anos. Relatīvas virsvērtības ra�o�ana saistīta ar tehnikas, tehnoloģijas un ra�o�anas organizācijas pilnveido�anu.

Virsvērtības ra�o�ana paredz darba pakļau�anu kapitālam. Tas .nozīmē, ka algotais strādnieks pārdod savu darbaspēku kapitālistam, strādā viņa kontrole un rada virsvērtību. Absolūtas virsvērtības ra�o�anas pārsvars atspoguļo darba formālu pakļau�anu kapitālam. Relatīvas virsvērtības ra�o�anas pārsvars izsaka reālu darba pakļau�anu kapitālam, kapitālistiska ra�o�anas veida kundzību.

Mūsdienas kapitāla zemes pla�i lieto abus virsvērtības ra�o�anas paņēmienus, bet, tapat ka agrak, parsvara ir relatīvas virsvērtības ra�o�ana. Lai paaugstinātu strādnieku ekspluatācijas pakapi, kapitālisti izmanto zinātniski tehnisko progresu un paaugstina darba intensitāti.

Kapitālisma ekonomiskā pamatpretruna. Attīstoties kapitālistiskajai ra�o�anai, darba process gust aizvien sabiedriskāku raksturu. Darba sabiedriskais raksturs izpau�as pirmām kārtām ka ra�o�anas līdzekļu un darbaspēka koncentrācija lielos uzņēmumos kapitala vadībā. Ma�inizcta ra�o�ana ievērojami pastiprina kapitālistiskās ra�o�anas sabiedrisko raksturu Modernu ma�īnu izmanto�ana prasa koncentrēt uzņēmumos milzīgu darbinieku skaitu. Attīstoties ma�i-nizetai ra�o�anai, stipri pieaug arī sabiedriskā darba dalī�ana. No�ķiroties no vecajam, rodas jaunas saimniecības nozares, atdalas arī atsevi�ķas ra�o�anas operācijas. Pastiprinās savstarpējie sakari un mijiedarbība starp uzņēmumiem, nozarēm, da�ādiem rajoniem.

Tādejādi kapitālistiskojos uzņēmumos ra�otas preces ir daudzu simtu un tūksto�u strādnieku kopēja darba rezultāts. Ta�u �i sabiedriska darbu procesa rezultātus piesavinās kapitālisti.

Pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko rakstura un tās rezultātu privutkapituiistisko piesavinā�anos formu ir kapitālisma ekonomiskā pretruna. Та izpau�as pirmām kārtām pretrunā starp bur�uāziskās sabiedrības divām pamat�ķirām � strādnieku �ķiru un kapitālistu �ķiru. Та ir kapitālisma �ķiriskā pamatpretruna.

Kapitālisma ekonomiskais pamatlikums. Valdot ra�o�anas līdzekļu kapitālistiskajam īpa�umam, ari tie�o ra�otāju darbs tiek izmantots, lai iegutu un palielinātu virsvērtību, lai bagatāka kļutu bur�uāzijā. Tads ir kapitālistiskās ra�o�anas kā virsvērtības ra�o�anas procesa iek�ējais ekonomiskais saturs.

Virsvērtības maksimuma ra�o�ana un kapitālistiskā piesavinā�anās, palielinot algoto darbinieku skaitu un pastiprinot viņu ekspluatāciju, � tads ir kapitālistiska ra�o�anas veida ekonomiskais pamatlikums. �Kapitālistiskā ra�o�anas procesa virzītājs motīvs un noteico�ais mērķis,� rakstīja K- Markss, �pienam kārtām ir pec iespejas lielākā kapitala pa�picaug�ana, t. i., pec iespējas lielākā virsvērtības ra�o�ana un tātad jo lielāka iespēja kapitālistam ekspluatēt darbaspēku.�¹

K. Marksa atklatais kapitālisma ekonomiskais pamatlikums � virsvērtības likums � dod iespēju izprast un izskaidrot visus bur�uāziskajā sabiedrībā notieko�os procesus un parādības. Sis likums izsaka kapitālistiska ra�o�anas veida būtību un nosaka ta ekonomiskas attīstības galvenos procesus.

Kapitālistiska ra�o�ana nevar attīstīties darbaļau�u vajadzību tie�ai apmierinā�anai. Strādnieks �eit pastāv, lai palielinātu kapitālu. Virsvērtības likums ir kapitālisma kustības un attīstības likums.

Kapitālistiska ra�o�ana attistas antagonistiska forma. Kapitālisma ekonomiskais pamatlikums ir kapitālistiskās sabiedrības pretrunu visdziļākā izpausme. Tā darbība �īs pretrunas nemitīgi saasina un nosaka ne tikai kapitālistiskas iekārtās attīstību, bet ari bojāeju.

Virsvērtības teorijas vieta K. Marksa ekonomiskajā mācībā.

Virsvērtības teorija, pec V. I. Ļeņina definējuma, ir K. Marksa ekonomiskās mācības stūrakmens, 'ia atklaj kapitālistiskās ra�o�anas visdziļākos pamatus, tas ekspluatatorisko buubu, ir atslēga bur�uāziskās sabiedrības attīstības īsti zinātniskai izskaidro�anai.

Kapitālistiskas sabiedrības neizbēgamo pārvēr�anos sociālistiskajā sabiedrība K. Markss izsecina pilnīgi tikai no mūsdienu sabiedrības kustības ekonomiska likuma, t. i., no virsvērtības likuma. V. I. Ļeņins rakstīja: �Var teikt, ka viss Marksa �Kapitāls� veltīts tās patiesības noskaidro�anai, ka kapitālistiskas sabiedrības pamat-spēki ir un var būt tikai bur�uāzija un proletariāts: � bur�uāzijā ka �īs kapitālistiskās sabiedrības cēlēja, kā tās vadītāja, kā tas dzinējspēks, � proletariats kā tas kapracis, kā vienīgais spēks, kas spējīgs to nomainīt.�'

Paradot proletariāta un bur�uāzijas ekonomiska stāvokļa diametrālo pretstatu, K. Markss atklaja cēloni antagonistiskajai pretrunai starp bur�uāziskās sabiedrības pamat�ķirām, parādīja, ka, pieaugot algoto strādnieku ekspluatācijai, attistas un padziļinās �ķiriskas pretrunas. Proletariāta �ķini cīņa pret bur�uāziju ir neatņemama kapitālisma pazīme. Tās cēloņi sakņojas pa�ā ra�o�anas veidā, algoto strādnieku kapitālistiskajā ekspluatācija. Strādnieku �ķiras cīņas pastiprinā�anas neizbēgami sa�ķoba bur�uāziskas iekārtās balstus. Proletariāta ciņa pret bur�uāziju, �izpauzdamas da�ādās un saturā arvien bagātākās formās, nenovēr�ami kļust par politisku ciņu, kas vērsta uz proletariāta politiskās varas iekaro�anu (�proletariāta diktatūra�)�¹.

Ķ- Marksa virsvērtības teorija proletariātam ir garīgais ierocis ciņa pret kapitālismu par savām vitalajam ticsibām, par jaunas sabiedriskās iekārtās nodibinā�anu.

�Teorija par darba algu kapitālisma apstākļos ir organiska �K. Marksa virsvērtības mācībās sastavdaļa un dziļi pamatota �Kapitāla�. K. Markss atklāja ne tikai likumus par darbaspēka vērtības un attiecīgi cenas pārvēr�anos darba alga, bet arī darba algas pārmaiņu likumus, tās specifiskās funkcijas kapitālistiskajā ra�o�anā, tās nozīmi strādnieku �ķiras ekspluatācijas pastiprinā�ana un vienlaikus �is ekspluatācijas maskē�anā.

Darba alga kā darbaspēka vērtības un cenas pārvērsta forrna. Iepriek�ējā nodaļā noskaidrots, ka darbaspēkam kapitālisma apstākļos, tāpat kā citām precēm, ir vērtība. Darbaspēka vērtība, izteikta naudā, ir tā cena. Bur�uāziskās sabiedrības virspusē darba alga, ko saņem strādnieks, parādās ne kā darbaspēka cena, bet gan kā viņa darba cena. Ta�u, kā dziļi zinātniski pamatoja K. Markss, darbs nav prece un tāpēc arī darba alga nav tā cena.

Pirmkārt, lai darbu tirgū varētu pārdot kā preci, darbam būtu jāeksistē pirms �ī pārdo�anas momenta. Ta�u, ja strādniekam butu iespēja savam darbam piedot patstāvīgu eksistenci, viņ� pārdotu sava darba radīto preci, bet ne darbu. Tad viņ� nebūtu algotais strādnieks, bet gan uzstatos kā privātais pre�u ra�otājs.

Otrkārt, ja darbs būtu prece, tad tam, tapat kā jebkurai citai precei, jābūt vērtībai. Bet ar ko mērītu darba vērtību, ja pats darbs ir vērtības avots un mērs? Iznāk, ka darbu mērītu ar darbu.

Tre�kārt, ja kapitālists pirktu nevis darbaspēku, bet pa�u darbu un samaksātu par nopirkto darbu, tad viņ� nesaņemtu virsvērtību. Kapitālistiskās saimniecības sistēmas pastāvē�ana nebūtu iespējama.

Faktiski pre�u tirgū naudas īpa�niekam stāv pretī nevis tie�i darbs, bet strādnieks, kuram nav ra�o�anas līdzekļu un kur� tāpēc ir spiests pārdot vienīgo savu īpa�umu � darbaspēku. Kad darbs īstenībā sākas, tas vairs nepieder strādniekam, un viņ� nevar to pārdot.

īstenībā ar darba algu kapitālists sedz darba procesā izlietotā strādnieka darbaspēka vērtību. Citiem vārdiem, darba alga ir vērtības, tātad ari specifiskās preces darbaspēka cenas pārvērsta forma. Bet kāpēc bur�uāziskās sabiedrības virspusē darba alga parādās ka darba vērtība un darba cena? Tādu �ķietamību nosaka pirmām kārtām tas, ka strādnieka eksistences līdzekļu iegū�anas nosacījums ir viņa darbs kapitālistiskajā uzņēmumā. Darba algu kapitālists izmaksā strādniekam ne viņa nolīg�anas momentā, bet tikai pēc tam, kad viņ� ir izlietojis noteiktu daudzumu darba. Darba algu kapitālists nosaka vai nu par nostrādātu laiku (par stundām, dienām), vai par sara�oto produktu daudzumu. Bet tas rada �ķietamību, ka darba alga ir samaksa par darbu, bet ne darbaspēka vērtība un cena.

Arēji izpau�oties kā samaksa par darbu, darba alga tnaskē to, ka kapitālists ekspluatē algoto darbu, ka strādnieks pārdod savu darbaspēku kapitālistam, slēpj darbadienas dalī�anos nepiecie�amajā un virsdarba laikā, samaksātā un nesamaksātā darbā. Viss strādnieka darbs darbadienas laikā, arī virsdarba laikā, parādās kā samaksāts darbs, bet viss darba laiks iegūst nepiecie�amā darba laika �ķietamību.

Bur�uāziskie ekonomisti ārējo �ķietamību pieņem par īstenību un traktē darba algu kā darba cenu vai kā darba pakalpojumu cenu, vai kā darba produkta cenu. Līdz ar to viņi noliedz, ka kapitālisti ekspluatē algotos strādniekus, maskē antagonistiskās pretrunas starp proletariātu un bur�uāziju.

Darba algas pamatformas. Pastāv divas darba algas pamatformas: laikadarba un gabaldarba. Lietojot pirmo no tām, darba algas lielums ir atkarīgs no nostrādātā darba laika, izmantojot otro, � no izgatavotās produkcijas daudzuma. Katrai no divām pamatformām ir savi darba algas varianti vai sistēmas. Sīs sistēmas viena no otras at�ķiras galvenokārt ar konkrēto raksturu, kāds ir funkcionālai atkaribai starp nostrādāto laiku vai izstrādes apjomu � no vienas puses, un darba algas līmeni � no otras puses.

To vai citu darba algas formu un sistēmu lieto�anas galvenais mērķis ir radīt strādniekam ilūziju par viņa materiālo ieinteresētību paaugstināt darba intensitāti un ra�īgumu un tādējādi pazemināt izmaksas par darbaspēku, kā ari kopējās izmaksas produkcijas vienības ra�o�anai. Та rezultāts ir virsvērtības pieaugums, ekspluatācijas normas paaugstinā�anās.

Darbaspēku vienmēr pārdod uz noteiktu laiku, tāpēc tā pārvērstā forma, kurā tie�i izpau�as darbaspēka vērtība, ir laikadarba alga. Tā var būt stundas, dienas, nedēļas vai mēne�a.

Izmantojot laikadarba algas formu, kapitālistam ir iespējams, pazeminot darba stundas samaksu, piespiest strādnieku palielināt darba laiku bez attiecīgas darba algas paaugstinā�anas. �ādā gadījumā viņ� palielina no strādnieka darba iegūstamo virsvērtību. Kapitālists var piespiest, nepagarinot darbadienu, strādnieku strādāt ar paaugstinātu intensitāti, nemainot (vai da�reiz mazliet paaugstinot) dienas vai nedēļas samaksu. Tā ir viena no kapitālistiskajās zemēs visizplatitākām strādnieku ekspluatācijas pastiprinā�anas metodēm. *

Mūsdienās rūpnieciski attīstītās kapitālistiskās zemēs strādniekiem maksā, pamatojoties uz fiksētam stundas darba algas likmēm, kas rada iespēju pastiprināt strādnieku ekspluatāciju. Lieta ir tada, ka zināma daļa darbaļau�u kapitālistiskajās zemēs pieskaitāma daļējo bezdarbnieku kategorijai. Viņi tiek nodro�ināti ar darbu nepilnu darbadienu vai nepilnu darba nedēļu. Kapitālisti �ādā gadījumā, samaksājot daļēji nodarbinātajiem tikai par viņu faktiski nostrādātajām stundām darbadienas vai darba nedē)as laikā, iegūst virsvērtību ar tādu darba algas līmeni, kas nenodro�ina normālu darbaspēka atjauno�anu.

Laikadarba algas pārvērstā forma ir gabaldarba alga.

Gabaldarba algas paveids ir darba alga par gabaliem vai tie�ā gabaldarba alga. Tā paredz tie�i proporcionālu atkarību starp izstrādes apjoma pieaugumu un darba algas palielinā�anos. Tā dienas darba algu gabaldarba strādniekam, kur� izgatavo viena un tā pa�a veida produkciju, aprēķina, pareizinot viņa dienā izgatavoto izstrādājumu skaitu ar viena gabala izcenojumu.

Gabaldarba alga rada �ķietamību, it kā tiktu samaksāts viss produktā iemiesotais strādnieka darbs, it kā strādnieka izlietotais darbs tiktu izmērīts ar viņa ra�otās preces gabalu skaitu un tiktu pilnīgi samaksāts. Tādējādi kapitālistiskās ekspluatācijas attiecības vēl vairāk aizplīvurojas. Gabaldarba alga at�ķirībā no laikadarba

algas dod kapitālistam iespēju lietot daudz efektīvākus līdzekļus darba intensitātes paaugstinā�anai. Lai pārsniegtu izstrādes normu un tādejādi palielinātu savu darba algu, strādniekam jāstrādā ar paaugstinātu intensitāti. Gabaldarba samaksa zināmā mērā stimulē strādnieku ievērot noteiktās produkcijas kvalitātes prasības, jo strādnieks saņem samaksu tikai tad, ja viņa izgatavotie izstrādājumi sasniedz vidējo kvalitāti.

Kapitālistiskai^ gabaldarbs rada konkurenci starp strādniekiem, noved pie viņu darba intensitātes pieauguma, viņu dzīves līmeņa pazeminā�anās, bezdarba palielinā�anās.

Attīstoties kapitālistiskajam ra�o�anas veidam, darba algas formas un sistēmas da�ādu sociālekonomisko un tehnisko faktoru ietekmē mainās. Tehnikas, tehnoloģijas un ra�o�anas organizācijas attīstība nosaka pārmaiņas darba saturā, darbaspēka profesionālās kvalifikācijas struktūrā, kas savukārt ietekmē mūsdienu apstākļos piemērojamās darba algas formas un sistēmas.

Mūsdienu laikadarba un gabaldarba algas sistēmas. Mūsdienu masveida un plūsmas ra�o�anas apstākļos, kad strādnieku izstrādi un viņu darba tempu piespiesti diktē konveijera kustības ātrums, plūsmas līnijas ritms, lietot darba algas gabaldarba sistēmas kapitālistiem kļūst ekonomiski nelietderīgi. Vēl vairāk tas attiecas uz automatizēto ra�o�anu un aparātprocesiem. Galvenā darba algas forma �ādās ra�otnēs ir laikadarba alga.

Cits cēlonis papla�ināt laikadarba algas lieto�anu ir tas, ka daudzos gadījumos to izmanto kopā ar darba normē�anu. Lietojot modernas darba normē�anas metodes, kapitālisti nosaka darba intensitātes mēru ne tikai gabaldarba, bet arī laikadarba strādniekiem, piespie�ot viņus strādāt vajadzīgā tempā bez^ stimulējo�ām darba algas piemaksām.

Rezultātā laikadarba alga kļuva valdo�ā lielākajā daļā attīstīto kapitālistisko zemju. �obrīd to kombinē ar darba piespiedu tempu, ko nosaka iekārtas darba ātrums vai tehnoloģiskā procesa re�īms, ar darba normē�anu, bet da�reiz arī ar papildu prēmijām par izstrādes palielinā�anu, produkcijas kvalitātes paaugstinā�anu, izejvielu un palīgmateriālu ietaupījumu u. tml. Tas viss piedod tagadējai laikadarba algas formai daudzas raksturīgas iezīmes, kas piemīt gabaldarba algas formai.

Tiek izmantotas tā sauktās stimulējo�ās laikadarba algas sistēmas. Tādām pieskaitāmas divu vai vairāku likmju un kontrolējamās dienas (maiņas) izstrādes sistēmas. Tās paredz strādniekiem laikadarba samaksu, bet darba algas likmes diferencē atkarībā no tā, kā strādnieki izpilda vai pārsniedz izstrādes normatīvo apjomu. Tā sauklā gabaldarba prcmiā�ā sistēma pamatojas uz laikadarba samaksas kombinē�anu ar prēmiju izmaksu atkarībā no izstrādes normas pārsnieguma pakāpes. Pastāv arī laikadarba algas premiālās sistēmas, kurās laikadarba

samaksu kombinē ar prēmiju izmaksu par noteikto ra�o�anas efektivitātes rādītāju ievēro�anu vai uzlabo�anu.

Gabaldarba algu turpina lietot ra�o�anā ar augstu roku darba īpatsvaru, turklāt tiek izmantotas aizvien rafinētākas intensifikācijas metodes, ievie�ot progresīvās gabaldarba un sodu sistēmas, ja netiek izpildītas augstās izstrādes normas.

Parādīju�ās arī jaunas gabaldarba algas sistēmas: premiālas gabaldarba un daudzlaktoru, kas nosaka strādnieku darba algu atkarība no darba efektivitātes raksturfaktoriem (labaka iekārtas izmanto�ana, izejvielu un materiālu ietaupījums utt.). Neizpildot samērā augstos normatīvus, kas noteikti par da�ādiem faktoriem, strādnieka izpeļņa parasti attiecīgi samazinās.

Sistēmas �līdzdalība peļņā�. Kapitālistiskajās zemēs ievie� da�ādas tā sauktās �kolektīvās prēmē�anas� sistēmas, kas rada �ķietamību par strādnieku līdzdalību uzņēmuma darbibas organizācijā. Ir �līdzdalības� sistēmas �peļņā�, �kapitālā�, �darba ra�īguma paaugstinā�anas rezultātos� u. tml. Tās ievie�ot, bur�uāzija cen�as ieinteresēt strādniekus ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana, ceļot darba ra�īgumu un intensitāti. Vienlaikus rodas ilūzija, it kā bur�uāzijā dala ar strādniekiem daļu savas peļņas. Bur�uāziskā propaganda izmanto �īs darba algas sistēmas, lai izplatītu strādnieku �ķiras vidū ideoloģiju par sadarbību ar bur�uāziju, kapitālistiskās sabiedrības �ķiru harmoniju.

Faktiski līdzekļi, ko sadala starp strādniekiem kā �līdzdalību peļņā�, nav peļņa, bet gan strādnieku darba algas daļa. So daļu izmaksā neregulāri, un tā ir atkarīga no uzņēmēju peļņas līmeņa vai no tās peļņas daļas lieluma, kas rodas uz ra�o�anas izmaksu ietaupījuma rēķina. Tā kā �īs izmaksas veicina ra�o�anas rentabilitātes paaugstinā�anos un netiek apliktas ar nodokļiem, tās galarezultāta nevis samazina, bet palielina kapitālistisko peļņu.

Diskriminācija darbaspēka samaksā. Kapitālistiskajās zemēs pastāv diskriminācija atsevi�ķu darbaļau�u kategoriju, īpa�i sievie�u, jaunie�u, nacionālā mazākuma atalgo�anā. Par vienādu darbu sievietes un pusaud�i saņem zemāku darba algu nekā vīrie�i.

Та, piemēram, ASV un Anglijā vidējā gada darba alga sievietēm ir zemāka nekā vīrie�iem apmēram par 40%, VFR � par 30%, Francijā � par 15%. ASV strādnieku nēģeru, kā arī citu nacionālā mazākuma pārstāvju darba alga ir daudz zemaka nekā balto strādnieku darba alga.

Tas viss dod iespēju kapitālistiem iegūt papildu peļņu uz norādīto darbaļau�u kategoriju papildu ekspluatācijas rēķina.

Nominālā un reālā darba alga. Ir nominālā un reālā darba alga. Par nominālo darba algu sauc darba algu, ko strādnieks saņem naudas formā. Reālā darba alga ir lieto�anas vērtību (pre�u un

pakalpojumu) summa, ko strādnieks pastāvo�ās cenās var iegādāties par savu nominālo darba algu pēc nodokļu samaksas un citu atskaitījumu atvilk�anas.

Hroniskās bezdarbnieku armijas pieaugums un tā ietekme uz darbaspēka tirgu, darbaspēka pieprasījuma kri�anās ekonomiskās konjunktūras nelabvēlīgajos periodos, zemu atalgoto darba cilvēku slāņu īpatsvara paaugstinā�anās darbaspēka sastāvā (mazkvalifi-cētu strādnieku, sievie�u, jaunatnes, diskriminētā nacionāla mazākuma pārstāvju) izraisa nominālas darba algas pazeminā�anos un tādējādi veicina ari reālās darba algas pazeminā�anos.

Lai pamatotu zemo darba algas līmeni, tiek izmantoti da�ādi bur�uāziskie traktējumi par faktoriem, kas nosakot tās līmeni. Tā saukta �galējā ra�īguma� teorija apgalvo, ka katrs papildu strādnieku skaita palielinājums, nemainot kapitala apjomu, dodot zemāku ra�īgumu nekā iepriek�ējais strādnieku skaita pieaugums. Darba algas līmeni nosakot produkts, ko sara�ojis pēdējais, �ādā aspektā vismazra�īgakais strādnieks vai tā sauktais galējais darba ra�īgums. �ī teorija ignorē tehnikas progresu, kas nevis pazemina, bet paaugstina darba ra�īgumu. Atbildību par zemu darba algu �eit noveļ uz strādniekiem, tā kā strādnieku skaita pieaugums it ka pazemina �galējā� strādniekā darba algas līmeni.

Vadoties no �galējā ra�īguma� teorijas, angļu ekonomists D�. M. Kcinss apgalvoja, ka vienīgā izeja esot pazemināt reālo darba algu, jo tas dodot iespēju kapitālistiem palielināt nodarbināto strādnieku skaitu. Keinsa teorijas aizstāvji iesaka strādniekiem nodarbinātības pieauguma interesēs samierināties kā ar viņu darba algas bloķē�anu, tā ari ar tās pazeminā�anos inflācijas rezultātā.

Viena no izplatītām strādnieku �ķiras papildu ekspluatācijas metodēm ir reālās darba algas pazeminā�ana, paaugstinot patēriņa priek�metu cenas, dzīvokļu īri, komunālo pakalpojumu, sabiedriska transporta un cita veida pakalpojumu izmanto�anas tarifus, kā ari pastiprinot darba cilvēku aplik�anu ar nodokļiem. Cīnoties pret to, strādnieki cen�as panākt nominālās darba alģas paaugstinā�anu, pieprasa, lai kolektīvajos līgumos ieslēgtu darba algas �kustīgas skalas� principu, t. i., tas apmēru pārskatī�anu atkarībā no oficiālā, bie�i vien falsificētā dzīves liineņa indeksa dinamikas.

Tiecoties maksimāli sekmēt monopolu peļņas pieaugumu, bur�uāziskās valdības, aizbildinoties ar inflācijas apkaro�anu, bie�i vien piekopj darba algas �iesaldē�anas� politiku un citas tā sauktās darba algas regulē�anas formas: likumdo�anas ceļa aizliedz uz noteiktu laiku tās paaugstinā�anu vai nosaka �ajā laikā tās paaugstinā�anas maksimālās robe�as.

Lai pamatotu un attaisnotu darba algas �iesaldē�anas� politiku, tiek propagandēta �darba algas un cenu inflācijas� spirāles koncepcija. Saskaņā ar �o teoriju darba algas paaugstina�ana, palielinot ra�o�anas izmaksas, obligāti noved pie cenu pieauguma, bet cenu cel�anās spie� strādniekus prasīt darba algas paaugstinā�anu, kas atkal izraisa cenu pieaugumu, un tā bez gala.

Marksisms-ļeņinisms sen apgazis bur�uāziskās politekonomijas vulgāros izdomājumus, ka it kā pre�u cenas noteiktu vai regulētu darba alga. Faktiski darba algas paaugstina�ana neietekmē pre�u vērtību, kas nosaka cenas, bet gan pelņas lielumu.

Pēdējos gados kapitālistiskajās zemēs parādīju�ies jauni mēģinājumi apmamt strādnieku �ķiru, izmantojot �kompensācijās� teoriju, saskaņā ar kuru darba algu it ka izlietojot tikai fizioloģisko vajadzību apmierinā�anai un tam tas pilnīgi pietiekot. Tāpēc esot jaruna it kā ne par darba algas paaugstinā�anu, bet tikai par strādnieka emocionālo un sociālo vajadzību labāku apmierinā�anu, ko varot panākt, nodro�inot noteiktu sociālo statusu (piemēram, pie�ķirot augstāk kvalificētiem strādniekiem kalpotāja statusu ar visam privilēģijām, kadas no ta izriet, kā arī ar �līdzdalību pārvaldē�, garantējot noteiktus labumus pēc darba perioda izbeig�anās u. tini.). īstenībā reālas strādnieku sociālā statusa parmaiņas iespējamas tikai ar ra�o�anas līdzekļu pareju sabiedriskajā īpa�umā.

Reālās darba algas kri�anās cenu un nodokļu pieauguma rezultātā var notikt, nemainoties vai pat pieaugot nominālajai darba algai, ja pēdēja aug lēnāk par cenām un nodokļiem.

Starp faktoriem, kas paaugstina reālas darba algas līmeni, jā-atziīnē strādnieku �ķiras vajadzību palielinā�anās, kas notiek līdz ar sabiedrības ekonomisko un kultūras attīstību, sociālo vajadzību pieaugumu.

Darba algas līmenis un dinamika da�ādās zemēs nav vienāda. Nacionālas at�ķirības darba alga izpau�as pirmām kārtām da�ādā eksistences līdzeķju apjoma, kādu to vai citu zemju strādnieki var iegadāties par savu nominālo darba algu. Tas nozīmē, ka runa ir pirmām kārtām par at�ķirībām reālajā darba algā. Tās nosaka vairāki faktori, kas saistiti ar ekonomiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem, kādos veidojusies un attīstījusies strādnieku �ķira atsevi�ķās zemēs, pirmām kārtām at�ķirības darbaspēka vērtībā un cenā. Kapitālisti izmanto darba algas nacionālās at�ķirības, lai paaugstinātu pelņu, pārvietojot savus kapitālus uz zemēm ar tradicionāli zemu dzīves līmeni.

Darba algas pazeminā�anās tendence un strādnieku �ķiras cīņa par tās paaugstinā�anu. Lai nodro�inātu virsvērtības masas un normas paaugstinā�anu, kapitālisti nemitīgi cen�as pazemināt derba algu, tāpēc tai ir tendence būt zemākai par darbaspēka vērtību. Ta�u strādniekiem darba alga ir vienīgais viņu eksistences avots, vienīgais līdzeklis, lai ik dienas atjaunotu savas darbaspējas. Tāpēc viņi cīnās par darba algas paaugstinā�anu, cen�as tuvināt tas līmeni darbaspēka vērtībai. �īs cīņas rezultātus galu galā nosaka �ķiru spēku samērs. Tikai neatlaidīgā �ķiru cīņā, upurējot un zaudējot, kapitālistisko valstu strādnieku �ķira var aizstāvēt sasniegto darba algas līmeni un nodro�ināt tās pieaugumu.

Kapitālistiskās ekspluatācijas būtību K. Markss beidz analizēt �Kapitāla� 1. sējuma pēdējā � VII nodaļā, kur apskatīta virsvērtības pārvēr�anās kapitālā. V. I. Ļeņins, raksturojot K. Marksa mācību, rakstīja: �Ārkārtīgi svarīga un jauna ir Marksa kapitāla uzkrā�anās analizē...�²⁵ Pats izcilākais �ajā nodaļā, kā atzīmēja F. Engelss, ir sociālistiskā apvērsuma nepiecie�amības pamatojums.

Pirms apskatīt virsvērtības pārvēr�anos kapitālā, nepiecie�ams raksturot kapitālistiskās atra�o�anas vispārējos pamatus.

Lai sabiedrība varētu eksistēt, ra�o�anai jābūt nepārtrauktai. Ra�o�anas procesu, skatītu kā savas atjauno�anās nepārtrauktu plūsmu, sauc par atra�o�anas procesu. Atra�o�anai, tāpat kā ra�o�anai, vienmēr ir sabiedrisks raksturs, jo cilvēki iegūst un ra�o materiālos labumus, cīnās pret dabas stihiskajiem spēkiem un tos izmanto kopīgi.

Katrā sabiedriski ekonomiskajā formācijā līdz ar ra�o�anas līdzekļu un patēriņa priek�metu atra�o�anu notiek arī �ai formācijai piemīto�o ra�o�anas attiecību atra�o�ana. Kapitālisma apstākļos tiek atra�otas kapitālistiskās sabiedriskās ra�o�anas attiecības, attiecības, kad kapitāls ekspluatē darba cilvēku.

Vēsturē zināmi divi sabiedriskās atra�o�anas tipi: vienkār�ā un papla�inātā atra�o�ana. Ra�o�anas procesa atjauno�anu nemainigā apjomā sauc par vienkār�o atra�o�anu. Ar papla�ināto atra�o�anu saprot ra�o�anas procesa atjauno�anu pieaugo�os apmēros. Lai gan kapitālismam raksturīga papla�inātā atra�o�an^, kapitāla uzkrā�anas analīzi K. Markss sāka ar vienkār�o atra�o�anu, jo tā ir papla�inātās atra�o�anas pamats.

Kapitālistiskā vienkār�ā atra�o�ana. Kapitālistiskā vienkār�ā, atra�o�ana nozīmē, ka visa algoto strādnieku radītā virsvērtība tiek izlietota kapitālistu personiskam patēriņam un ra�o�anas process katru reizi atjaunojas nemainīgā apjomā.

Vispirms svarīgi atzīmēt, ka kapitāls, kuru kapitālists avansē ra�o�anai, ir viņa piesavinātā strādnieku darba rezultāts. Apskatot atsevi�ķu darbaspēka pirk�anas un pārdo�anas aktu, mainīgais kapitāls parādās kā vērtība, ko kapitālists avansējis no sava pa�a fonda. Patiesībā lieta ir citāda; ne kapitālists avansē strādnieku, bet strādnieks avansē kapitālistu. Ta�u tas atklājas, kad darbaspēka pirk�ana un pārdo�ana tiek apskatīta nevis kā atsevi�ķs akts, bet kā pastāvīgi atkārtojo�a parādība. Turklāt noskaidrojas, ka mainīgais kapitāls ir tikai specifiska vēsturiska forma, kurā parādās strādnieka eksistences līdzekļu fonds. No savas jaunradītās vērtības viņ� saņem tikai sava darbaspēka vērtību, ko tad izlieto, lai nopirktu ra�otās preces no kapitālistu �ķiras.

Tālāk, kapitālistiskās vienkār�ās atra�o�anas analīze dod iespēju redzēt, ka, pat atjaunojot ra�o�anas procesu nemainīgā apjoma, agri vai vēlu bur�uāzijas piesavinātās un izlietotās virsvērtības kopējā summa sasniedz sākotnēji avansētā kapitāla lielumu. Neatkarīgi no savas izcel�anās jebkur� kapitāls pēc noteikta laika perioda pārvēr�as uzkrātā kapitālā jeb kapitalizētā virsvērtībā. Tāpēc strādnieku �ķira, sociālistiskās revolūcijas gaitā ekspropriējot kapitālistus, atgūst sev to, ko ar savu darbu radījusi.

Kapitālista aspektā strādnieka individuālais patēriņ� nav pa�mērķis. Kapitālists ieinteresēts, lai strādnieks, nepatērējot vairāk, nekā tas nepiecie�ams viņa darbaspēka atjauno�anai, radītu peļņu ar minimālu avansētā kapitāla izlietojumu. Strādnieki ir tāds pats kapitāla piederums kā nedzīvie instrumenti, bet strādnieku individuālais patēriņ� ir kapitālistiskās ra�o�anas sastāvdaļa. Algotie strādnieki, būdami bez ra�o�anas līdzekļiem, neredzamām, bet stiprām va�ām saistīti ar kapitālistu �ķiru. �Patiesībā,� rakstīja K. Markss, �strādnieks pieder kapitālam, jau pirms tas ir pārdevis sevi kapitālistam.�²⁶

Pēc katra atra�o�anas procesa kapitālists, tāpat kā agrāk, ir kapitāla īpa�nieks, bet strādnieks � proletariāts, kam nav ra�o�anas līdzekļu. Tātad kapitālistiskā atra�o�ana ir materiālo labumu, darbaspēka un kapitālistisko ra�o�anas attiecību: kapitālista � vienā sabiedrības pusē, algotā strādnieka � otrā pusē � atra�o�ana. �

Kapitālistiskā papla�inātā atra�o�ana. Kapitālistiskā papla�inātā atra�o�ana at�ķiras no kapitālistiskās vienkār�ās atra�o�anas ar to, ka tā nozīmē sistemātisku noteiktas virsvērtības daļas pievieno�anu funkcionējo�am kapitālam, pērkot papildu ra�o�anas līdzekļus un algojot papildu darbaspēku. �Virsvērtības izlieto�anu par kapitālu,� rakstīja K. Markss, �jeb virsvērtības atpakaļ pārvēr�anu kapitālā sauc par kapitāla uzkrā�anu.�²⁷

Kā sabiedrības kopkapitāla, tā arī individuālā kapitāla papla�inātā atra�o�ana var notikt (nemainoties darba ra�īgumam), ja tirgū ir a) papildu ra�o�anas līdzekļi; b) papildu eksistences līdzekļi; c) nepiecie�amais brīvu darba roku skaits.

No virsvērtības radies jaunais kapitāls ir sve�a neapmaksāta darba piesavinā�anās rezultāts. Kapitālists izmanto strādniekiem nesamaksāto materializēto darbu, lai izspiestu no viņiem vēl vairāk dzīvā nesamaksātā darba. �ajā gadījumā zūd pat �ķietamība, it kā kapitāls avansētu strādnieku, kad viņ� pārdod savu darbaspēku, jo kapitālists apmaina agrāk jau piesavināto, pa�a nesamaksāto materializēto darbu pret lielāku sve�a dzīvā darba daudzumu.

Kapitālistiskajā sabiedrībā ekvivalentas maiņas likuma ārējā forma saglabajas ari attiecībā uz darbaspēku kā preci: strādnieks saņem savas preces darbaspēka vērtību. Ta�u patiesībā ekvivalentas maiņas likums �eit izpau�as savā pretstatā � kā kapitālistiskās piesavinā�anas likums, jo viss strādniekā radītais darba produkts pieder kapitālistam. Si produkta vērtiba ietilpst ari virsvērtība, ko bez maksas piesavinās kapitālists. Kapitālists palielina savu kapitālu, bet strādniekam pastāvīgi ekspropriē viņa radīto virsvērtību, dodot kapitālistam, iespēju papla�ināt ekspluatācijas sfēru.

Tātad kapitālistiskā papla�inātā atra�o�ana ir materiālo labumu, darbaspēka un kapitālistisko ra�o�anas attiecību atra�o�ana pieaugo�ā apjomā. Tā nozīmē, ka vērtību un lieto�anas vērtību masa, kas koncentrējas kapitālistu rokās, kļūst aizvien lielākā un tādējādi pieaug proletārie�u skaits, kur� sava stāvokļa dēļ kapitālistiskajā ra�o�anā ir spiests padarīt bagātu kapitālistu �ķiru. Kapitālists, dzenoties pēc virsvērtības maksimuma, pastāvīgi palielina savu kapitālu, uz to viņu spie� ari ne�eliga konkurences cīņa. Kapitāls palielinās, pieaugot uzkrā�anai, aizvien vairāk ekspluatējot strādniekus.

Kapitāla uzkrā�anas faktori. Papla�inātās atra�o�anas apstākļos virsvērtība iedalās uzkrājumā fondā un kapitālista patēriņa fonda. Uzkrājamā virsvērtības daļa tiek izlietota papildu ra�o�anas līdzekļu iegādei un papildu darbaspēka algo�anai, t. i., uzkrājumā fonds iedalās pastāvīga un mainīga kapitālā.

Uzkrājuma fonda lielums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, kas nosaka kopējo virsvērtības summu: pirmkārt, no darbaspēka ekspluatācijas pakāpes; otrkārt, no darba ra�īguma paaugstinā�anās: tā kā lētāks kļūst darbaspēks, tā pa�a lieluma mainīgais kapitāls var iedarbināt lielāku dzīvā darba masu; tre�kārt, no tās starpības, kas veidojas starp izlietojamo un patērējamo kapitālu. Vērtība, kas ietverta pastāvīgā kapitāla pamatdaļā, t. i� darba līdzekļos, tiek pārnesta uz ra�ojamo produktu ne uzreiz, bet pa daļām, turpretī ra�o�anas procesā tie tiek izmantoti visā pilnība, pilnā apjomā. Tāpēc visā funkcionē�anas periodā tie sniedz kapitālistam pakalpojumus gandrīz par velti; ceturtkārt, no funkcionējo�ā kapitāla lieluma. Nemainoties ekspluatācijas pakāpei, virsvērtības masa ir atkarīga no vienlaikus ekspluatējamo strādnieku skaita, bet strādnieku skaits � pirmām kārtām no aktīvā kapitāla lieluma. Tātad uzkrā�ana aug atkarībā no tā, kā pieaug kapitāls. ²⁸

nikas un ra�o�anas tehnoloģijas attīstības līmeņa, no katras ra�o�anas nozares īpatnībām.

Ra�o�anas lidzekļu masas attiecība pret nodarbināto strādnieku skaita, kari tos iedarbina, sauc par kapitāla tehnisko struktūru. Attīstoties kapitālismam, ievie�ot aizvien modernākas ma�īnas un pilnīgākas ra�o�anas metodes, pieaug ra�o�anas līdzekļos ieguldītais kapitāls. Pieaug ma�īnu, mehāniskās enerģijas, pārstrādājamo izejvielu daudzums uz vienu strādnieku. Pieaug kapitāla tehniskā struktūra.

Ra�o�anā funkcionējo�ā kapitāla vērtība iedalās ra�o�anas lidzekļu vērtībā (pastāvīgais kapitāls) un darbaspēka vērtībā (mainīgais kapitāls). Pastāvīgā kapitāla attiecību pret mainīgo kapitālu sauc par kapitala struktūra pec vērtības vai kapitāla vērtības struktūru. Kapitāla vērtības struktūra mainās, ja mainās pastāvīgā kapitāla vērtība un mainīgā kapitāla vērtība, to savstarpējais samērs.

Starp kapitāla tehnisko struktūru un kapitāla vērtības struktūru pastav cie�a mijiedarbība. Parasti kapitāla tehniskās struktūras parmaiņas maina arī kapitāla vērtības struktūru. Attiecību starp

pastāvīgo un mainīgo kapitālu, t. i., kapitāla vērtības struktūru, tā kā to nosaka tehniskā struktūra un atspoguļo pārmaiņas taja, sauc par kapitāla organisko struktūru. Ja pārmaiņas kapitāla vērtības struktūra izraisa īslaicīgas izejvielu, darbaspēka cenu svārstībās, bet ne progress ra�o�anas tehnikā, tad tās neietekmē kapitala organisko struktūru.

Attīstoties ra�otājspēkiem, mainās gan kapitāla tehniskā, gan ari vērtības struktūra. Kapitāla organiskā struktūra kopumā pastāvīgi pieaug kā rūpniecībā, tā arī lauksaimniecībā. Kapitālisma attīstības pa�reizējā periodā zinātniski tehniskās revolūcijas ietekmē veidojas pretrunīgas tendences kapitāla struktūrā. No vienas puses, � revolucionāriem pārveidojumiem tehnikā un ra�o�anas tehnoloģijā seko strauj� pastāvīgā kapitāla pieaugums, bet, no otras puses, � kapitāla struktūru ietekmē pieaugo�ās kapitāla mainīgās daļas izmaksas, jo pieaug augsti kvalificēta un in�enieru darba īpatsvars darbaspēka struktūrā. Zināmu ietekmi uz kapitāla organisko struktūru atstāj arī produkcijas izlaides palielinā�ana no ekonomiskā ziņā lētākām izejvielām un kurināmā, kā arī tos taupīgāk izmantojot.

Kapitāla organiskās struktūras pieaugums notiek antagonistiskās -formās un ir saistīts ar darbaspēka ekspluatācijas pakāpes paaugstinā�anos, bezdarbnieku armijas palielinā�anos, proletariāta stāvokļa pasliktinā�anos. Lieta tāda, ka, paaugstinot kapitāla organisko strukturu un darba ra�īgumu, relatīvi samazinās kapitāls patērējamā dzīvā darba masa salīdzinājumā ar ra�o�anas līdzekļu masu. Tas izstumj strādniekus no ra�o�anas un pastiprina ra�o�anī nodarbināto strādnieku ekspluatāciju, palielina tās strādnieku �ķi ras daļu, kas veido bezdarbnieku armiju. �Katra kapitālista abso 1 utas intereses prasa,� konstatēja K. Markss, �lai tas izspiesti

noteiktu daudzumu darba no mazāka un nevis no lielāka strādnieku skaita, kaut gan pēdējais maksātu tikpat lēti vai pat lētāk.�²⁹

Kapitāla koncentrācija un centralizācija. Kapitāla uzkrā�ana neizbēgami saistīta ar atsevi�ķo kapitālu apmēru pieaugumu. �is process notiek, koncentrējot un centralizējot kapitālu.

Kapitāla koncentrācija ir kapitāla palielinā�ana, kapitalizējot daļu virsvērtības, jeb, citiem vārdiem, kapitāla atra�o�ana papla�inātā mērogā.

Kapitāla koncentrācijā nesaraujami saistīta ar ra�o�anas koncentrāciju. Ra�o�ana, kapitālismam attīstoties, aizvien vairāk un vairāk koncentrējas samērā nelielā skaitā lielo un vislielāko uzņēmumu.

Sabiedriskā kapitāla apvieno�anās aizvien mazāka patstāvīgi funkcionējo�o kapitālistu skaita rokās notiek, galvenokārt centralizējot kapitālu, t. i., jau eso�os kapitālus apvienojot viena vai lielkapitālistu grupas rokas.

Kapitālu centralizācija notiek divējādi. Pirmkārt, spēcīgākajiem varmācīgi sagrābjot vājos, bankrota priek�ā stāvo�os uzņēmumus. Otrkārt, saplūstot daudziem atsevi�ķiem kapitāliem jaundibināmā akciju sabiedrībā. Tādējādi kapitāla centralizācija izpau�as, lielkapitāliem ekspropriējot sīkos un vidējos kapitālus, likvidējot to individuālo patstāvību, pārvēr�ot daudzos sīkos un vidējos kapitālus vienā vai nedaudzos lielkapitālos.

Kapitāla uzkrā�ana, tā koncentrācija un centralizācija radīja monopolus, bet noteiktā posmā � monopolistiskā kapitāla kundzību, imperiālismu.

Rūpniecības darbaspēka rezerves armijas būtība un avoti. Palielinoties kopkapitālam, pieaug mainīgā kapitāla absolūtais apmērs. Bet kapitāla organiskās struktūras paaugstinā�anās izraisa mainīgā kapitāla īpatsvara pazeminā�anos kapitāla kopējā masā. Tā kā darbaspēka pieprasījumu nosaka mainīgā kapitāla lielums, tad tā īpatsvara pazeminā�anās saistīta ar �ī pieprasījuma relatīvu samazinā�anos. Pieprasījums pēc darbaspēka aug lēnāk nekā sabiedriskais kopkapitāls un ra�o�anas apjoms. Tajā pa�ā laikā darbaspēka piedāvājums darba tirgū palielinās. Kapitālistiskā konkurence izputina sīkos ra�otājus. Zaudēju�i savus ra�o�anas līdzekļus, viņi spiesti meklēt algotu darbu. Turklāt ma�inizētās ra�o�anas attīstība rada apstākļus sievie�u un pusaud�u algotam darbam. Darbaspēka piedāvājums palielinās arī uz strādnieku dabiskā pieauguma rēķina.

Vienlaikus ra�īgākas tehnikas lieto�ana, darba intensifikācija, kā arī darbadienas pagarinā�ana rada iespēju kapitālistiem, ja nemaina ra�o�anas apjomu, atlaist daļu strādnieku, kuri palielina

darbaspēka rezerves armiju. Tādējādi kapitālisti, piespie�ot pārmērīgi strādāt nodarbināto strādnieku �ķiras daļu, lemj piespiedu bezdarbībai otru daļu � simtiem tūksto�u un miljoniem bezdarbnieku.

Tādējādi kapitālistiskās uzkrā�anas mehānisms un kapitālistiskās ra�o�anas attīstības nosacījumi rada strādnieku �ķirai nelabvēlīgu samēru starp darbaspēka piedāvājumu un tā pieprasījumu. Zināma strādnieku �ķiras daļa lemta bezdarbam. Tā strauji palielinās, kad ra�o�ana sa�aurinās. Kad ekonomikā ir uzplaukums un uzņēmumiem nepiecie�ami papildu strādnieki, bezdarbs samazinās. Rūpniecības rezerves armija tādējādi ir ne tikai kapitālistiskās uzkrā�anas sekas, bet ari priek�noteikums. Tā ir �nepiecie�ams kapitālistiskās saimniecības piederums, bez ka tā nevarētu nedz pastāvēt, nedz attīstīties�'.

Kapitālistiskais apdzīvotības likums. Katram ra�o�anas veidam raksturigs savs specifisks apdzīvotības likums. Tas pau� darbaspēka resursu izmanto�anas veidu un pakāpi un attiecīgam ra�o�anas veidam specifiskos iedzīvotāju pieauguma nosacījumus. Rūpniecības darbaspēka rezerves armijas veido�anās un palielinā�anās ir kapitālismam piemīto�s apdzīvotības likums. �.. Darbam izmantojamie iedzīvotāji, radot kapitāla uzkrā�anu,� rakstīja K. Markss, �līdz ar to pieaugo�os apmēros pa�i rada līdzekļus, kas padara viņus par relatīvi liekiem iedzīvotājiem.�³⁰³¹

K. Marksa atklātais kapitālistiskais apdzīvotības likums acīmredzami parādīja, ka nezinātniski un neobjektīvi ir mēģinājumi pasludināt kādu �mū�īgu� apdzīvotības likumu, kas it kā darbojoties jebkurā sabiedriski ekonomiskā formācijā. To mēģināja XVIII gadsimta beigās angļu mācītājs Maltuss, apgalvojot, ka iedzīvotāji it kā pieaugot ģeometriskā progresijā, bet eksistences līdzekļu daudzums � tikai aritmētiskā progresijā; strādnieku �ķiras stāvoklim esot raksturīgs bezdarbs un zems dzīves līmenis tāpēc, ka tās skaits pieaugot pārāk strauji. So Maltusa apgalvojumu absolūtu nepamatotību pārliecino�i parādīja K. Markss, atklājot patiesos relatīvās pārapdzīvotības cēloņus kapitālismā; tie pastāv kapitāla uzkrā�anas būtībā. Maltusa nezinātniskā teorija izmanto dabas likumus sabiedrības attīstības izskaidro�anai. Ta�u cilvēku sabiedrība attīstās pēc sociāliem likumiem, kas ir specifiski katrai sabiedriskai iekārtai.

Mūsdienu maltusie�i mēģina izskaidrot ekonomiski vāji attīstīto zemju tautu zemo dzīves līmeni it kā ar iedzīvotāju absolūto �pārpilnību�, kamēr faktiski relatīvā iedzīvotāju pārpilnība (salīdzinājumā ar ra�o�anas vajadzībām pēc darbaspēka) ir imperiālistisko valstu ilgsto�as ne�ēlīgas ekspluatācijas sekas. Pla�u tautas masu paglāb�anās no nabadzības ir nevis barbariska �lieko� iedzīvotāju likvidē�ana, kā to iesaka maltusie�i, bet kapitālisma likvidācija.

Relatīvās pārapdzīvotības formas. Bezdarbnieku armijas pastāvē�ana nozīmē relatīvu pārapdzīvotību. Mūsdienu ra�otājspēki dod iespēju nodarbināt visus iedzīvotājus derīgā darbā un nodro�ināt viņus ar eksistences līdzekļiem. Pārapdzīvotība ir tikai relatīva;

tas nozīmē lieku darbaspēku salīdzinājumā ar kapitāla pieprasījumu pēc tā.

Relatīvā pārapdzīvotība pastāv trīs pamatformās.

1. Plūsto�ā parapdzivotiba. Si pārapdzīvotības forma aptver strādniekus, kuri tiek te izspiesti no kapitālistiskās ra�o�anas, te atkal no jauna iesaistīti taja. Plūsto�ās pārapdzīvotības pamatā ir kapitālistiskās ra�o�anas attīstības nevienmērigums, kapitala uzkrā�ana un tā organiskas struktūras pārmaiņas da�ādas nozarēs, kapitālismam piemīto�ā saimnieciskās konjunktūras paaugstinā�anas periodu nomaiņa ar krīzēm un pagrimumu.

2. Apslēpta parapdzivotiba. Sī bezdarba forma galvenokārt saistīta ar agrāro pārapdzīvotību. Kapitāla organiskas struktūras paaugstinā�anās lauksaimniecībā izraisa absolūtu darbaspēka pieprasījuma samazinā�anos �ajā saimniecības nozarē. Vienlaikus kapitālistiska lielra�o�ana izstumj lauksaimniecisko sīkra�o�anu, masveidīgi izput sīkie īpa�nieki. Sie procesi nemitīgi rada agrāro pārapdzīvotību. Apslēpta tā ir tāpēc, ka ievērojama lauksaimnieciskajā ra�o�anā atbrīvojusies darbinieku daļa nerod darbu pilsētā, paliek laukos un bie�i vien ir nodarbināta sīksaimniecībā, kas nenodro�ina viņiem pietiekamus eksistences līdzekļus. Apslēptā parapdzivotiba lielos apmēros ir arī pilsētas (paputēju�ie sikamatnieki, tirgotāji u. tml.).

3. Stagnantā pārapdzīvotība. Tai K. Markss pieskaitīja to strādnieku �ķiras daļu, ko raksturo neregulāra nodarbinātība, to skaitā arī strādniekus, kuri nodarbināti ar majas darbu. Daudziem strādniekiem tikai no gadījuma uz gadījumu ir iespējams dabūt darbu, un viņu bezdarba laiks ir tik liels, ka tas dod pamatu pieskaitīt viņus relatīvās pārapdzīvotības stagnantai formai.

Zemākais bezdarbnieku slānis sastāv no trim kategorijām (ja atstāj neievērotu skrandu proletariātu, t. i., klaidoņus, noziedzniekus, prostitūtas u. tml.): a) darbaspējīgas personas, kuras ilgu laiku ir bez darba un dzīvo no ziedojumiem trūcīgajiem; b) bāreņi un pauperu bērni � ubagi, kuriem nav nekady ienākumu un eksistences līdzekļu; c) kropļi, slimie, lielu vecumu sasniegu�ie proletārie�i. Sis slānis ir �aktīvās strādnieku armijas invalīdu nams un balasts rūpniecības rezerves armijai�¹.

Mūsdienu kapitālismā ir ari daļējais bezdarbs, kad zināms strādnieku skaits nodarbināts nepilnu darbadienu ra�o�anas jaudas hroniskas nenoslogotibas deļ.

Zinātniski tehniskās revolūcijas gaitā radās tā sauktais tehnoloģiskais bezdarbs. To izraisa daļēja profesiju atmir�ana un principiāli jaunu profesiju ra�anās, kas prasa ne tikai speciālas zinā�anas, bet arī daudz augstāku izglītības līmeni. Rezultātā daudz �strādnieku zaudē darbu.

Bezdarbnieku armijā stipri pieaudzis arī kalpotāju, garīgā darba �darītāju: diplomētu in�enieru, tehniķu, zinātnisku darbinieku, skolotāju, uzņēmumu pārvaldnieku īpatsvars.

Bur�uāziskie ekonomisti uzskata bezdarbu kā nepietiekama maksātspējīgā pre�u pieprasījuma un pārmērīgi augstās darba algas sekas. Nepietiekamo maksātspējīgo pieprasījumu viņi izskaidro ar cilvēku tieksmi uzkrāt un vājiem kapitālieguldījumu stimuliem. Augsta darba alga, pēc viņu domām, pazeminot pelņu un mudinot uzņēmējus paaugstināt cenas. Turklāt darba algas pieaugums palielinot pieprasījumu, kas varot pārsniegt pre�u piedāvājumu un izraisit cenu pieaugumu.

Faktiski, kā tika parādīts, bezdarba cēloņi kapitālismā ir kapitālistiskais ra�o�anas veids un tie�i � kapitāla uzkrā�anas likuma darbiba. Zemā darba alga ierobe�o kapitālistiskā tirgus ietilpību.

Kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējais likums. K. Markss atklāja kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējo likumu. Viņ� to formulēja �ādi: �Jo lielāka ir sabiedriskā bagātība, funkcionējo�ais kapitāls, tā pieaug�anas apmēri un enerģija un tatad jo lielāks proletariāta absolūtais lielums un viņa darba ra�īgais spēks, � jo lielāka rūpniecības rezerves armija... Bet, jo lielāka �i rezerves armija salīdzinājumā ar aktivo strādnieku armiju, jo lielāka ir pastāvīgā pārapdzīvotība, un viņas nabadzība ir tie�i proporcionālā aktīvās strādnieku armijas darba mokām. Beidzot, jo lielāki ir strādnieku �ķiras nabadzīgie slāņi un rūpniecības rezerves armija, jo lielāks oficiālais pauperisms. Tas ii* absolūtais, vispārējais kapitālistiskās uzkrā�anas likums.�¹

Kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējā likuma darbiba palielina antagonismu starp darbu un kapitālu, nosakot neizbēgamu kapitālisma revolucionāru bojāeju.

Marksistiski jeņiniskā teorija konstatēja, ka kapitālistiskajā sabiedrībā pastāv divas pretējas tendences: pastāvīga pamattendence pasliktināties strādnieku �ķiras stāvoklim, ko nosaka pats kapitala uzkrā�anas process, un tai pretimdarbojo�a tendence, ko rada tie sabiedrības spēki, kuri aug kapitālistiskās sistēmas iek�ienē, � strādnieku �ķiras un tās sabiedroto skaitliskā palielinā�anās, organizētības un kaujinieciskās politiskās apziņas pieaugums. Noteiktā pasaules vēstures posmā par spēku, kas no ārienes iedarbojas uz �kapitālisma iek�ējām pretrunām un rada labvēlīgus apstākļus sekmīgai kapitālistisko zemju strādnieku �ķiras cīņai pret bur�uāziju, kļūst pasaules sociālisma sistēma.

Ta�u, lai ka arī mainītos �ķiru cīņas apstākli, lai kā arī atsevi�ķos periodos paaugstinātos darba alga, kapitālisma ekonomiskie likumi nosaka pamattendenci uz strādnieku �ķiras stāvokļa pasliktinā�anos.

Proletariāta stāvokļa relatīvā pasliktinā�anās. Proletariāta relatīvā grim�ana nabadzībā nozīmē tā stāvokļa pasliktinā�anos salīdzinājumā ar bur�uāzijas bagātības pieaugumu. K. Markss �o procesu raksturoja �ādiem vārdiem: �..Strādnieku stāvoklis relatīvi pasliktinās tādā pa�ā proporcijā, kādā pieaug sabiedrības bagātība,

t. i., notiek kapitāla uzkrā�ana ..,�'

Konkrēti strādnieku �ķiras stāvokļa relatīvās pasliktinā�anās rādītāji ir strādnieku �ķiras daļas samazinā�anās valsts nacionālajā ienākumā un virsvērtības normas paaugstinā�anās; strādnieku �ķiras daļas samazinā�anās sabiedriskajā kopproduktā un nacionālajā bagātībā.

V. I. Ļeņins rakstā �Grim�ana nabadzībā kapitālistiskajā sabiedrībā� uzsvēra, ka vēl uzskatāmāka ir strādnieku relatīvā grim�ana nabadzībā.³²³³ Statistikas dati rāda, ka relatīvā grim�ana nabadzībā notiek arī rūpniecības uzplaukuma periodā. Lai gan strādnieku reālā darba alga �ajā periodā aug, kapitālistu peļņa palielinās vēl vairāk.

Strādnieku �ķiras stāvokļa absolūta pasliktinā�anās. Raksturojot kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējo likumu, K. Markss norādīja, ka �is likums nosaka nabadzības uzkrā�anos līdz ar kapitāla uzkrā�anos. Lai kāda arī būtu strādnieku darba alga, viņu stāvoklim kapitālisma objektīvo likumu rezultātā ir tendence pasliktināties. V. 1. Ļeņins 1899. gadā recenzijā par K. Kautska grāmatu atzīmēja divas parādības, kas raksturo strādnieku �ķiras stāvokļa pasliktinā�anos: a) nabadzības �kā fiziskās nabadzības� pieaugums un b) nabadzības pieaugums �nevis fiziskā, bet sociālā nozīmē�³⁴.

Fiziskā nabadzība nozīmē nepietiekamu uzturu un pat �iedzīvotāju masu tie�u bado�anos�, sliktus dzīvokļu apstākļus, ārkārtīgi ierobe�otas iespējas apmierināt elementārās vajadzības pēc apģērba un mājas iedzīves priek�metiem, augstu mirstību, t. i., absolūtu grim�anu nabadzībā �ī vārda patiesā nozīmē. Fiziskās nabadzības stāvoklī atrodas ievērojama daļa kapitālistisko zemju darba iedzīvotāju, kur ietilpst da�ādu kategoriju strādnieki, kurus diskriminē darba samaksā pēc rases, nacionālām pazīmēm, pēc dzimuma un vecuma, kurus nodarbina smagos, veselībai kaitīgos ra�o�anas apstākļos.

Kapitālistiskajā sabiedrībā vērojama arī pieaugo�a neatbilstība starp vajadzību līmeņa paaugstinā�anos un strādnieku �ķiras dzīves labumu reālā patēriņa līmeni, t. i., nabadzības pieaugums sociālā nozīmē. Sīs plaisas palielinā�anās nozīmē, ka strādnieku stāvoklis pasliktinās absolūti.

Strādnieku darba alga, ja arī paaugstinās, tad visumā tā neatbilst darbaspēka vērtības lielumam. Bie�i vien jaunu pre�u patēriņ� palielinās, samazinot citu nepiecie�amo priek�metu patēriņu. Pārmērīga darba sasprindzinātība izsūc strādnieka spēkus, un, lai

tos atjaunotu, viņam vajag daudz vairāk patēriņa priek�metu. To skaitā viņam nepiecie�ams uzlabot dzīvokļu apstākļus un medicīnisko apkalpo�anu, kas kapitālistiskajās zemēs ir ārkārtīgi dārga. Tehnikas progress prasa paaugstināt arī strādniekā vispārizglītojo�o līmeni, kura sasnieg�anai un uzturē�anai strādniekam ir noteikti izdevumi. Pieaug proletariāta sabiedriskās aktivitātes līmenis, tāpēc strādniekam vajadzīgi noteikti līdzekļi, piemēram, lai atbalstītu arodbiedrību, kurā viņ� sastāv.

Lielu ietekmi uz darbaļau�u stāvokļa absolūto pasliktinā�anos atstaj ekonomiskas krīzes, kad milzīgas strādnieku masas zaudē darbu, paliek bez eksistences līdzekļiem, kļūst bezdarbnieki. Kapitālisti izmanto daudzmiljonu bezdarbnieku armijas pastāvē�anu, lai noturētu strādātāju darba algu zemā līmenī un vēl vairāk pasliktinātu visas strādnieku �ķiras stāvokli.

Tādējādi kapitālisma attīstība gan palielina vajadzības, kuras neapmierinot darbaspēku var atra�ot tikai nīkuļojo�ā stāvoklī, gan rada pieaugo�u strādnieku �ķiras nenodro�inātību. Strādnieku �ķiras stāvokļa pasliktinā�anās tendence ir kapitālisma sociālekonomisks likums.

Strādnieku sociālā stāvokļa pasliktinā�anos ierobe�o proletariāta �ķiru cīņa pret bur�uāziju.

Kapitāla uzkrā�anas marksistiski ļeņiniskā teorija apgā� apolo-ģētiskās teorijas par kapitālistu un strādnieku intere�u kopību, lai tā būtu �sociālās partnerības� teorija, kur kapitālists un strādnieks attēloti kā vienlīdzīgi partneri ar kopējām ekonomiskām interesēm, vai �cilvēcisko attiecību� teorija, saskaņā ar kuru it kā visi cilvēki esot brāļi, kuri cķarot viens otram tikai labu. Reālā īstenība kapitālistiskajās zemēs rāda ar neapstrīdamu spēku, ka strādnieku un kapitālistu �ķiriskās intereses kā bija diametrāli pretējas vel K. Marksa laikā, tā arī ir paliku�as tikpat antagonistiskas, nesamierināmas.

Mūsdienās fabriku un rūpnīcu proletariāta skaits attīstītās kapitālistiskās zemēs sasniedz 100 milj. cilvēku. Kopējais strādnieku un kalpotāju skaits �ajās zemēs ir 220 milj. cilvēku, t. i., 79% pa�dar-bīgo iedzīvotāju. Jaunattīstības zemēs kapitāls ekspluatē ne mazāk par 100 milj. proletārie�u.

Strādnieku un kalpotāju īpatsvars pa�darbīgajos iedzīvotājos kapitālistiskajās zemēs turpina paaugstināties. Strādnieku �ķiras īpatsvars lielā mērā pieaug uz pilsētas un lauku sīkra�otāju prole-tarizācijas rēķina. Līdz ar kapitālisma attīstību proletariāta struktūra mainās.

Pēdējās desmitgadēs rūpniecības proletariāta sastāva palielinājies apstrādes rūpniecībā nodarbināto īpatsvars. Pieaudzis

strādnieku skaits jaunākajās industrijas nozarēs: atomu, raķe�u, elektronikas, naftas ķīmiskajā u. c. �im nozarēm raksturīgs augsts ra�o�anas koncentrācijas līmenis. Izvēr�oties zinātniski tehniskajai revolūcijai, aizvien lielākā darbaspēka daļa koncentrējas lielākajos uzņēmumos.

Būtiskas pārmaiņas notiku�as strādnieku �ķiras profesionālajā struktūrā. XX gadsimta sākuma rūpniecības proletariātu galvenokārt veidoja universāla tipa kvalificētie strādnieki (ma�īnstradnieki, atslēdznieki, mehāniķi u. tml.) un melnstradnieki. Ra�o�anas kon-veijcrizācija mūsu gadsimta 20. un 30. gados veicināja to, ka proletariāta sastava parādījās augsti kvalificēti strādnieki, kuri vada ma�īnagregātus, specializēti strādnieki, kuri apmācīti, lai izpildītu nesare�ģītas operācijas uz konveijera, plūsmas līnijas u. c. Tālākas profesionālās un kvalifikācijas parmaiņas izraisa ra�o�anas automatizācija. Da�as masveida profesijas kļūst nevajadzīgas, vai to nozīme samazinās (piemēram, namdaru, modelētāju). Paradās elektroiekārtu mehāniķu, operatoru, automātu iestatītāju un vēl citas jaunas specialitātes.

Industriālā proletariāta skaita palielinā�anās, tehniski visprogresīvākās, koncentrētākās ra�o�anas nozarēs nodarbināto strādnieku īpatsvara paaugstinā�anas liecina par strādnieku �ķiras visaktīvākās, apzinīgākas un organizētākās daļas sabiedriskās nozīmes pieaugumu.

Kapitālistiskās uzkrā�anas vēsturiskā tendence un proletariāta spēka pieaugums. Kapitala uzkrā�anas procesā, kas notiek jau nobriedu�a kapitālisma apstākļos, pieaug tā koncentrācija un centralizācija. Konkurences cīņā lielie kapitālisti ekspropriē sīkos. Aizvien lielāka sabiedribas kopkapitala daļa koncentrējas lielāko kapitālistu un viņu apvienību rokās, bet aizvien lielāka ra�o�anas daļa koncentrējas lielajos un vislielākajos uzņēmumos. Vienlaikus attīstās sabiedriska darba dalī�ana. Daudzas ra�o�anas nozares sadalās, veidojas jaunas �auri specializētas nozares. Starp sabiedriskās ra�o�anas specializētajām daļām izveidojas aizvien cie�āki tirgus sakari.

Kapitāla uzkrā�anu tādējādi pavada ra�o�anas sabiedriskā rakstura pastiprinā�anās. Ra�o�anas process gūst aizvien sabiedriskāku raksturu. Ta�u ra�o�anas līdzekļi koncentrējas samērā neliela kapitālistu skaita rokās. Līdz ar to saasinās kapitālisma pamat-pretruna � pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un pri-vātkapitālistisko piesavinā�anās formu. Tas nozīmē, ka kapitālistiskās ra�o�anas attiecības neatbilst ra�otājspēku raksturam. Kapitālismam attīstoties, uzkrājoties kapitālam, �ī neatbilstība aizvien vairak pastiprinās. Rezultātā kapitālistiskās ra�o�anas attiecības no ra�otājspēku attīstības faktora, kadas tās bija kapitālisma pastāvē�anas sākuma periodā, aizvien vairak pārvēr�as par to attīstības bremzētāju faktoru.

Kapitālistiskās ra�o�anas un darba sabiedrisko�anās pieaugums nozīmē materiālo priek�noteikumu attīstību parejai uz progresīvāku sabiedrisko iekārtu � sociālismu.

Kapitālisms savā attīstības gaitā rada ne tikai objektīvos, bet arī subjektīvos priek�noteikumus pārejai uz sociālismu.

Kapitālistiskās ra�o�anas attīstību, tas papla�inā�anos pavada proletariāta skaita palielinā�anās un vienlaikus tā ekspluatācijas pakāpes pastiprinā�anās, tajā pa�ā laikā pieaug strādnieku �ķiras organizētiba, tās saliedētība, �ķiriska pa�apziņa, saasinās �ķiru cīņa. �ķiru sadursmēs proletariāts organizējas, dibina savas arodbiedrības un politiskas partijas, ved ekonomisko, politisko un ideoloģisko ciņu pret kapitālismu. Strādnieku �ķira sava komunistiskā avangarda vadībā, saliedējot ap sevi neproletāriskās darbaļau�u masas, aizvien apņēmīgāk uzstājas pret kapitālistiskās ekspluatācijas iekārtu, prasot tās nomaiņu ar sociālismu � ar sabiedrisko iekārtu, kur nav ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma un cilvēks ne-ekspluatē cilvēku.

Kapitālistiskais ra�o�anas veids savā attīstības gaita rada un padziļina tam piemīto�ās iek�ējās antagonistiskas pretrunas, kuru padziļinā�anās un saasinā�anās nosaka tā bojāeju. Kapitālisma kapracis un jaunas, komunistiskās sabiedrības radītājs ir strādnieku �ķira. Strādnieku �ķira nodarbināta ma�inizēta lielra�o�ana. Tāpēc ta ir visorganizētākā un progresīvākā �ķira. Tas pamatintereses � kapitālisma iznicinā�ana un komunisma uzcel�ana ir kopējas ar visu darbaļau�u interesēm un sakrīt ar sabiedrības vēsturisko attīstību. īstenojot bur�uāziskās iekārtas revolucionāras pārveido�anas un jaunas iekārtas radī�anas misiju, strādnieku �ķira kļūst ne tikai savu �ķirisko intere�u, bet ari visu darbaļau�u intere�u paudēja. Viņa uzstājas par hegemonu visiem spēkiem, kas cīnās pret kapitālismu. Attīstoties .kapitālismam, proletariāta revolucionārā ciņa pastiprinās.

Lai uzbruktu darbaļau�u vitālajām interesēm un apspiestu viņu �ķirisko uzstā�anos, kapitālisti pla�i izmanto bur�uāzisko valsti, kas ir kapitāla politiskās diktatūras ierocis. Bur�uāziskā valsts īsteno dzīvē pret strādniekiem vērstu likumdo�anu, lai ierobe�otu arodbiedrību tiesības un apspiestu proletariāta �ķiru cīņu. Sados apstākļos katra lielāka strādnieku uzstā�anās ir vērsta ne tikai pret to vai citu kapitālistisko uzņēmēju, bet arī pret bur�uāzisko valsti, pret mūsdienu kapitālistiskās sabiedrības pamatiem.

Objektīvo un subjektīvo priek�noteikumu sagatavo�ana un attīstī�ana revolucionārajai pārejai no kapitālisma uz sociālismu ir kapitālistiskās uzkrā�anas vēsturiskā tendence.

K. Marksa paredzējums par kapitālisma vēsturiski pārejo�o raksturu pilnībā attaisnojies. Vairākās pasaules zemēs sociālisms jau ir uzvarējis, izveidojusies pasaules sociālistiskā saimniecības sistēma. Vienlaikus pastāvo�ā kapitālistiskā saimniecības sistēma pārdzīvo dziļu krīzi. Sī krīze, norādīts PSKP CK pārskata referātā partijas XXV kongresam, aizvien vairak pārliecina masas, ka �kapitālisms ir sabiedrība bez nākotnes�³⁵, un tādējādi pavairo cita � sociālistiskā ceļa piekritēju skaitu.

Kapitāla kustībā notiek ne tikai virsvērtības ra�o�ana un realizācija, bet arī tās sadale starp da�ādu kapitālistu grupām. Virsvērtības sadales problēmas K. Markss pēta �Kapitāla� 3. sējumā. Sājā nodaļā apskatīti likumi un mehānisms, pēc kādiem tiek realizēta un sadalīta virsvērtība starp rūpniecības kapitālistiem, un ar to saistītā pretrunu padziļinā�anās starp strādnieku �ķiru un kapitālistu �ķiru, visu kapitālisma pretrunu saasinā�anās.

Vērtība un kapitālistiskās ra�o�anas izmaksas. Preces vērtība sabiedrībai un tās vērtība kapitālistam � tie ir divi da�ādi lielumi. Preces vērtība sabiedrībai ir viss sabiedriski nepiecie�amais darba izlietojums preces ra�o�anai. Bet kapitālists preces ra�o�anai izlieto nevis darbu, bet kapitālu, kura viena daļa tiek izlietota ra�o�anas līdzekļu pirk�anai, bet cita � darbaspēka samaksai. Virsvērtība kapitālistam nemaksā neko. Viņ� samaksā ne visu strādnieka radīto jauno vērtību (v+m), bet tikai tās daļu, kas ir vienlīdzīga izmantota darbaspēka cenai. Tādējādi, �to, cik prece izmaksā kapitālistam, mērī ar kapitāla izlietojumu, to, cik prece izmaksā īstenībā, � ar darba izlietojumu�¹.

Kapitālistiskās ra�o�anas izmaksas ir kapitāla riņķojumā no�ķīrusies preces vērtības daļa, kas Ildzinās tās izgatavo�anai izlietotajam pastāvīgajam un mainīgajam kapitālam. �īs ra�o�anas izmaksas izsaka formula k = c+v. Preces vērtības formula W=c+(v+m) pārvēr�as formulā W = k+m, t. i., preces vērtība līdzinās ra�o�anas izmaksām plus virsvērtība.

Kapitālistiskās ra�o�anas izmaksas izsaka bur�uāziskās sabiedrības reālās ra�o�anas attiecības: lai atjaunotu ra�o�anas procesu pat nemainīgā apjomā, ir nepiecie�ams daļu no pre�u realizācijā saņemtajiem ieņēmumiem patērēt izlietoto ra�o�anas līdzekļu kompensē�anai un darbaspēka algo�anai. Kapitālistisko ra�o�anas

izmaksu realitāte izpau�as arī tādējādi, ka tās ir preces pārdo�anas i cenas minimālā robe�a, zemāk par kuru cena nesedz kapitālista izmaksas un pre�u ra�o�ana viņam zaudē jebkuru jēgu.

Preces vērtības daļas no�ķir�anās kapitālistisko ra�o�anas izmaksu formā maskē patieso virsvērtības avotu � algoto strādnieku dzīvo darbu.

Peļņa � virsvērtības pārvērstā forma. Bur�uāziskās sabiedrības virspusē virsvērtība izpau�as peļņas formā. Pēdējā parādās ne tikai kā mainīgā, bef visa avansētā kapitāla radīta. To izsaka tas, ka kapitālistiskās ra�o�anas izmaksās zūd robe�a starp pastāvīgo un mainīgo kapitālu un līdz ar to tiek aizplīvurots virsvērtības avots. Virsvērtība, kas parādās kā visa avansētā kapitāla radīta, gūst pārvērstu � peļņas formu.

Ja peļņu apzīmē ar burtu p, kapitālistiskās ra�o�anas izmaksas ar burtu k, tad preces vērtības formula gūst izskatu: W=k+p, t. i., preces vērtiba līdzinās ra�o�anas izmaksām plus peļņa. Tāda vērtības izteiksme maskē kapitālistiskās ekspluatācijas attiecības.

Peļņas lielums ir atkarīgs ne tikai no ra�o�anas apstākļiem, bet ari no pre�u pārdo�anas apstākļiem. Ja preces pārdo�anas cena sakrīt ar tās vērtibu, tad peļņa līdzinās virsvērtībai, bet, ja cena novirzās no vērtības, tad attiecīgi no virsvērtības novirzās arī peļņas lielums. Tāpēc rodas �ķietamība, it kā peļņa tiek radīta apgrozības sfērā. Ta�u peļņa nevar rasties apgrozības sfērā, jo pre�u vērtība, kā jau noskaidrots, rodas tās ra�o�anas, bet ne realizācijas procesa.

Bur�uāziskie ekonomisti cen�as aizplīvurot peļņas ekspluatato-risko būtību. Vēl XIX gadsimta sākumā vulgārais ekonomists 2. B. Sejs apgalvoja, ka ra�o�anā piedalās trīs faktori: zeme, darbs un kapitāls. Katram no tiem it kā esot savs patstāvīgs ra�īgums, un katrs esot avots attiecīgam ienākuma veidam: zeme radot zemes renti, darbs � darba algu, kapitāls � peļņu. Iznāk, ka neviens nevienu neekspluatē, katrs saņem savu ienākumu, bet peļņa ir kapitāla ra�īguma rezultāts. �Kapitāla ra�īguma^ teoriju pla�i lieto arī mūsdienu bur�uāziskajā politekonomijā.

Sī teorija ir pilnīgi aplama. Pirmkārt, tā identificē kapitālu un ra�o�anas līdzekļus. Starp citu, kā zināms, ra�o�anas līdzekļi pa�i par sevi nav kapitāls. Tie kļūst par kapitālu, kad pārvēr�as algotā darbaspēka ekspluatācijas līdzeklī. Otrkārt, �ī teorija pie�ķir ra�o�anas līdzekļiem patstāvīgas darbības spējas, nesaistītas ar strādnieku darbu. īstenībā ra�īgas spējas ir tikai strādniekiem, kuri ar ra�o�anas līdzekļu palīdzību rada materiālos labumus. Ra�o�anas līdzekļi vērtību nerada.

Bur�uāziskie ekonomisti uzstājas arī ar �cerību� un �riska� teoriju, kas uzskata peļņu par apbalvojumu kapitālistiem, kuri �riskē� ar savu kapitālu, �pārdzīvo�, gaidot efektu no tā ieguldī�anas ra�o�ana.

Visas bur�uāziskās peļņas teorijas ir antizinātniskas un ideālistiskas. To �ķiriskā jēga ir mēģinājumā pierādīt, ka kapitālismā

neesot algotā darbaspēka ekspluatācijas, bet, tie�i otrādi, pastāvot �ķiru intere�u harmonija un katrs pēc tirgus likumiem saņemot tik, cik radījis.

Pe|ņas norma un tās at�ķirība no virsvērtības normas. Kapitālists, avansējis kapitālu pre�u ra�o�anā, interesējas pirmām kārtām par tā pieauguma pakāpi. Tas izpau�as gadā saņemtās virsvērtības salīdzinājumā ar visu avansēto kapitālu, t. i., kapitālistiskās peļņas normā. Peļņas norma ir virsvērtības attiecība pret visu avansēto kapitālu (jo ra�o�anā piedalās ne tikai mainīgais, bet arī pastāvīgais kapitāls), izteikta procentos³⁸.

Peļņas norma izpau�as �ādā formulā:

kur� peļņas norma;

� avansētais kapitāls.

Peļņas norma vienmēr ir mazāka nekā virsvērtības norma. Virsvērtības normu nosaka iegūtās virsvērtības attiecība pret mainīgo

kapitālu. turpretī peļņas normu � tās pa�as virsvērtības masas attiecība pret vis*u avansēto kapitālu

Peļņas norma izpau�as ka virsvērtības normas pārvērsta forma. Virsvērtības normā virsvērtība parādās tikai kā mainīgā kapitāla rezultāts, kas atbilst īstenajam lietu stāvoklim, turpretī peļņas normā virsvērtība parādās kā visa avansētā kapitāla radīta, kas sagroza reālās algoto strādnieku kapitālistiskās ekspluatācijas attiecības. Peļņas norma maskē īsteno ekspluatācijas lielumu un rāda kapitālistiskā uzņēmuma izdevīguma un ienesīguma pakāpi, kapitāla pa�pieaug�anas apmērus. �Peļņas norma,� raksta K. Markss, �ir kapitālistiskās ra�o�anas dzinējspēks; ra�ots tiek tikai tas un tik daudz, ko un cik daudz iespējams ra�ot ar peļņu.�³⁹

Cie�a atkarībā no peļņas normas ir kapitālistiskās pelņas masa, kas rāda kapitālistiskās iedzīvo�anas absolūtos apmērus. Peļņas masu nosaka avansētā kapitāla lielums un peļņas norma:

Nemainoties avansēta kapitāla lielumam, peļņas masa pieaug tie�i proporcionāli peļņas normas pieaugumam. Tas stimulē kapitālistus maksimāli .izmantot visus tās pieauguma faktorus.

Peļņas normas faktori. Peļņas norma vispirms ir atkarīga no virsvērtības normas. Jo augstāka virsvērtības norma, jo augstāka pārējos vienādos apstākļos arī peļņas norma. To nosaka tas, ka, paaugstinoties virsvērtības normai, pieaug tās masa, kas savukārt (nemainoties avansētajam kapitālam) paaugstina peļņas normu.

Visas metodes, ar kuru palīdzību kapitālists paaugstina virsvērtības normu (darbadienas pagarinā�ana, darba intensitātes un ta ra�īguma paaugstinā�ana, darba algas pazeminā�ana salīdzinājuma ar darbaspēka vērtību u. c.), vienlaikus paaugstina arī peļņas normu.

Peļņas norma ir atkarīga no kapitāla organiskās struktūras, izmainoties apgriezti proporcionāli tās lielumam: jo zemāka ir kapitāla organiskā struktūra (t. i., jo augstāks mainīgā kapitāla īpatsvars), jo augstāka (nemainoties citiem apstākļiem) ir peļņas norma �un otrādi.

Peļņas normu ietekmē arī kapitāla aprites ātrums: pārējos vienādos apstākļos peļņas norma ir tie�i proporcionāla kapitāla apritu skaitam un apgriezti proporcionāla tā aprites laika ilgumam.

Faktors, kas ietekmē peļņas normu; ir lietotā pastāvīgā kapitāla taupī�ana. Tāda taupī�ana kapitālistam dod iespēju samazināt ra�o�anas izmaksas, kas, nemainoties realizācijas cenām, palielina peļņas masu un peļņas normu. Turklāt lietotā pastāvīgā kapitāla ietaupījums pārējos vienādos apstākļos pazeminā kapitāla organisko struktūru, kas savukārt paaugstina peļņas normu. �ādu ietaupījumu nodro�ina arī darbadienas pagarinā�ana un algoto strādnieku darba intensitātes paaugstinā�ana. �ādā gadījumā, izmantojot tādu pa�u pamatkapitālu, tiek nodarbināta lielāka dzīvā darba masa, tiek ra�ots vairāk virsvērtības un peļņas norma pieaug.

Svarīgākais veids, kā samazināt izdevumus pastāvīgam kapitālam, ir taupī�ana uz strādnieku darba apstākļu rēķina. Ja arī tiek uzlaboti darba apstākļi, tad �īs izmaksas ar uzviju kompensē darba ra�īgums un tā intensifikācijas pieaugums.

Mūsdienu kapitālisms, izmantojot zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumus un lietojot maskētas un izsmalcinātas ekspluatācijas metodes, paātrinājis ra�o�anas ritmu un paaugstinājis darba intensitātes pakāpi līdz galējām robe�ām.

Nozares iek�ējā konkurence un tirgus jeb sabiedriskās vērtības izveido�anās. Konkurence ir ekonomiskās sacensības antagonistiska forma, ciņa starp uzņēmējiem par visizdevīgākiem kapitāla ieguldī�anas nosacījumiem, lai iegūtu vislielāko peļņu. Galvenā konkurences cīņas metode brīvās konkurences periodā ir ra�o�anas izmaksu un cenu pazeminā�ana realizējamām precēm. Zināma nozīme konkurences cīņā ir arī pre�u kvalitātes paaugstinā�anai vai pazeminā�anai, reklāmas izmanto�anai u. tml.

Nozares iek�ējā konkurence ir cīņa starp vienas un tās pa�as ra�o�anas nozares kapitālistiem par izdevīgākiem ra�o�anas un pre�u realizācijas apstākļiem, par virspeļņas iegū�anu. Tā ir sākumpunkts visā cenu veido�anās un konkurences mehānismā. Katrā nozarē ir daudz uzņēmumu, kas at�ķiras ar savu lielumu, tehnisko apgādātibu, tehnoloģiju un ra�o�anas organizāciju un tātad arī ar darba ra�īguma līmeni. Tas nozīmē, ka da�ādos uzņēmumos ra�oto vienāda nosaukuma pre�u individuālās vērtības ir at�ķirīgas. Pre�u vērtības lielumu, kā zināms, nosaka ne individuālais, bet sabiedriski nepiecie�amais darba izlietojums. Pre�u sabiedrisko vērtību, kas izveidojas nozares iek�ējās konkurences rezultātā, K. Markss nosauca par tirgus vērtibu. Tirgus jeb sabiedrisko vērtību nosaka to pre�u individuālā vērtība, �kāda ir attiecīgās sfēras vidējos apstākļos ra�otajām precēm, no kurām sastāv �īs sfēras produktu ievērojama masa�⁴⁰.

Labākos apstākļps funkcionējo�o uzņēmumu īpa�nieki saņem uzvijas peļņu jeb virspeļņu, kas lidzinās starpībai starp tirgus vērtibu un individuālo vērtību. Un otrādi � kapitālisti, kuriem pieder tehniski atpaliku�i uzņēmumi, kas ra�o preces ar individuālo vērtību, kas ir augstāka par tirgus vērtību, zaudē daļu ra�otās vērtības un nevar pilnīgi realizēt virsvērtību, kas iemiesota viņiem piedero�ās precēs. Viņi neiztur konkurences cīņu, un daudzi no viņiem izput, j,

Katram atsevi�ķam kapitālistam virspeļņa nav pastāvīga parādība. To saņem tic kapitālisti, kuri izmanto jaunākās ra�o�anas metodes, un līdz tam laikam, kamēr lielākā daļa uzņēmumu nav ieviesu�i �īs ra�o�anas metodes. Tādējādi nozares iek�ējā konkurence stimulē zinātniski tehnisko progresu, veicina kapitāla organiskās struktūras pieaugumu �ajā nozarē un tātad pazemina nozares peļņas normu. Cīņā par virspeļņu sīkie un tehniski atpaliku�ie uzņēmumi neiztur konkurenci un izput, bet lielie un ar jauno iekārtu apgādātie uzņēmumi nostiprina savas pozīcijas.

Virspeļņa ir uzvijas virsvērtības pārvērsta forma.

Starpnozaru konkurence un vidējās (vispārējās) peļņas normas izveido�anās. Starpnozaru konkurence ir konkurence starp da�ādu saimniecības nozaru kapitālistiem par kapitālieguldījumiem sfērā

ar lielāku peļņu. At�ķirības kapitālu organiskajā struktūrā nozīmē, ka vienādlieli kapitāli da�ādās ra�o�anas nozares iekustina nevienādu dzīvā darba daudzumu un ra�o da�ādas virsvērtības masas. Tāpēc neizbēgami rodas at�ķirības peļņas normās, pārdodot preces par sabiedrisko vērtību.

Kaut cik būtiskas at�ķirības peļņas normās nevar ilgi saglabāties. Brīvās konkurences apstākļos kapitālisti no nozarēm, kur peļņas norma zema, centīsies ieguldīt savus kapitālus tajās nozarēs, kur visaugstākā peļņas norma. Masveida kapitālu un reizē ar tiem ari darbaspēka pārplū�ana no vienas nozares uz citu neizbēgami mainīs attiecību starp pre�u piedāvājumu un pieprasījumu pēc tām, novirzis cenu no vērtības.

Kapitāla aizplū�ana no nozares ar zemu peļņas normu neizbēgami samazinās tās ra�o�anas apmēru. Sīs nozares uzņēmumos ra�oto pre�u cenas pacelsies augstāk par to vērtību un peļņas norma paaugstināsies. Turpretī nozarēs ar augstu peļņas normu jaunu kapitālu pieplūduma rezultātā produkcijas ra�o�ana palielināsies, cenas kritīsies zem vērtības, un peļņas norma pazemināsies. Tāda kapitālu pārplū�ana no nozares uz nozari turpināsies līdz tam laikam, kamēr peļņas norma visās ra�o�anas nozarēs nebūs nolīdzinājusies līdz vidējai jeb vispārējai peļņas normai.

Vidējā pe[ņas norma ir visas strādnieku �ķiras radītās kopējās virsvērtibas attiecība pret visās ra�o�anas nozarēs ieguldīto kopējo sabiedrisko kapitālu, izteikta procentos.

Та, piemēram, ja sabiedriskais kapitāls līdzinās 300 naudas vienībām (240c+60e), virsvērtībasmasa ir 60 naudas vienības, tad vidējā pelņas norma

sasniegs 20%

Pelņu, ko saņem pēc vidējās normas no avansētā kapitāla, sauc par vidējo pelņu.

Ra�o�anas cena kā vērtības pārvērsta fornja. Peļņai pārvēr�oties vidējā peļņā, preces tiek pārdotas nevis pēc to vērtības, bet par ra�o�anas cenām. Ra�o�anas cena ietver ra�o�anas izmaksas un vidējo pejņu no avansētā kapitāla. Pieņemsim, ka avansētais kapitāls visās nozarēs aprit vienu reizi gadā; tātad avansētais kapitāls un ra�o�anas izmaksas skaitliski sakrīt. Virsvērtības norma līdzinās 100%. Tad vidējās peļņas normas izveido�anās un vērtības pārvēr�anās ra�o�anas cenā notiek �ādā veidā:

Ra�o�anas cena mūsu piemērā 100k+20p = 120. Tre�ās nozares kapitālisti, pārdodot preces par ra�o�anas cenām, zaudē 10 naudas vienības no viņu uzņēmumos radītās virsvērtības, bet pirmās nozares kapitālisti, kur ir visaugstākā kapitāla organiskā struktūra, saņem papildu peļņu, kas līdzinās 10 naudas vienībām. Otrajā nozarē, kur kapitāla organiskā struktūra vidēja, ra�o�anas cena sakrīt ar vērtību. Sabiedriskajā ra�o�anā kopumā virsvērtības masa sakrīt ar peļņas masu, kopēja vērtības summa (360) � ar kopējo ra�o�anas cenu summu (360). Tas nozīmē, ka starpnozaru konkurence tikai stihiski pārdala kopējo virsvērtību starp da�ādu nozaru kapitālistiem, bet nav tās jauns avots.

Tādējādi kapitālistiskajā sabiedrībā darbojas vidējās peļņas ekonomiskais likums, saskaņā ar kuru kopējā virsvērtības masa realizācijas procesa stihiski tiek pārdalīta starp da�ādu nozaru kapitālistiem proporcionāli ra�o�anā ieguldīto avansēto kapitālu lielumam. Katrs kapitālists saņem ne tādu virsvērtības lielumu, kāds ra�ots viņa uzņēmumā, bet peļņu, kura līdzinās viņa avansētā kapitāla lielumam, pareizinātam ar vidējo peļņas normu. Un tikai nozarēs, kas atrodas vidējos ra�o�anas apstākļos, virsvērtība un vidējā peļņa sakrīt. Virsvērtības stihiskās pārdalī�anas un peļņas izlīdzinā�anās (vidējā peļņā) rezultātā pre�u vērtība pārvēr�as ra�o�anas cenā.

Ra�o�anas cena ir vērtības pārvērsta forma. Tā at�ķiras no pre�u vērtības pēc formas un lieluma. Vērtības lielumu mēra ar preces ra�o�anai sabiedriski nepiecie�amo laiku. Ra�o�anas cenu nosaka ra�o�anas izmaksas un vidējā peļņa no avansētā kapitāla. Abi ra�o�anas cenas elementi ārēji saistīti ne ar darba izlietojumu, bet ar lietotā kapitāla lielumu. Tāpēc bur�uāziskās sabiedrības virspusē ra�o�anas izmaksas pārstāv kapitāla un nevis darba izlietojumu; vidējā peļņa it kā ir nevis algoto strādnieku virsdarba, bet visa avansētā kapitāla produkts. Tādu �ķietamību papildina kvantitatīvā ra�o�anas cenas un vērtibas nesakri�ana. Ta�u tas nenozīmē, ka kapitālistiskajā saimniecībā būtu pārstājis darboties vērtības likums, bet ra�o�anas cena nav atkarīga no vērtības. Pirmkārt, pre�u ra�o�anas cenu summa visā sabiedrībā līdzinās to vērtību summai (to mēs redzējām iepriek� minētajā piemērā). Otrkārt, ra�o�anas cenas precēm, kas ra�otas vidējos ra�o�anas apstākļos un ar vidēju kapitāla organisko struktūru, sakrīt ar to vērtību. Tre�kārt, pārmaiņas pre�u vērtibas lielumā maina arī to cenas. Iepriek�ējā tabulā viegli konstatēt: ja mainīsies jebkuras nozares pre�u vērtība, neizbēgami mainīsies arī ra�o�anas cena.

Virsvērtības likums modificējas vidējās peļņas likumā, bet vērtības likums � ra�o�anas cenas likumā. Vienkār�ajā pre�u ra�o�anā cenu pamatā tie�i ir vērtība. Izveidojoties kapitālismam, parādoties kapitāliem ar da�ādu organisko struktūru (un aprites ātrumu), attīstoties kapitālistiskajai konkurencei, vērtība pārvēr�as par

ra�o�anas ccniļ, Tas ir reals vēsturisks process, kas atspoguļo kapitālistisko ra�o�anas attiecību attīstību.

Vidējās peļņas un ra�o�anas cenas teorijas nozīme proletariāta �ķiru cīņā. No K. Marksa mācības par vidējo peļņu un ra�o�anas cenu izriet vairāki svarīgi secinājumi. Kapitālistiskā ekspluatācija ir ekspluatācija, kurā visa kapitālistu �ķira ekspluatē strādnieku �ķiru, jo katrs atsevi�ķs kapitālists piesavinās virsvērtību, kas ir daļa kopējās virsvērtības, kuru radījusi visa kapitālistiskās sabiedrības strādnieku �ķira.

Katrs kapitālists ir ieinteresēts pastiprināti ekspluatēt ne tikai tos strādniekus, kuri nodarbināti viņam piedero�ā uzņēmumā, bet ari strādnieku �ķiru kopumā, tāpēc ka, jo augstāka tās ekspluatācijas pakāpe, jo lielāka virsvērtības kopējā masa un tātad augstāka vidējās peļņas norma. Algoto strādnieku �ķiras ekspluatācijas pastiprinā�ana, lai palielinātu kopējo virsvērtību, izpau�as bur�uāzijas �ķiriskā solidaritāte tās cīņā pret proletariātu.

Tādējādi marksistiskā vidējās peļņas un ra�o�anas cenas teorija pamato kā ekonomiskās, tā it sevi�ķi politiskās cīņas nepiecie�amību pret visu kapitālistu �ķiru, pret kapitālistisko algotās verdzības sistēmu kopumā.

Peļņas normas pazeminā�anās cēloņi. Attīstoties kapitālismam, vispārējai peļņas normai ir tendence pazemināties. Pirmais zinātnisku izskaidrojumu �ai parādībai deva K. Markss. Radījis zinātnisku peļņas un ra�o�anas cenas teoriju, viņ� atklāja antagonistiskās pretrunas starp ra�otājspēku attīstību un kapitālistu maksimālās peļņas iegū�anas tieksmi un parādīja īstos vidējās peļņas normas pazeminā�anās cēloņus.

Vispārējās peļņas normas pazeminā�anos nosaka kapitāla organiskās struktūras paaugstinā�anās. Subjektīvi katrs kapitālists ir ieinteresēts saņemt virspeļņu, tāpēc viņ� cen�as tehniski pilnveidot ra�o�anu, bet objektīvi �ādas darbības rezultāts ir sabiedriskā kapitāla organiskās struktūras paaugstinā�anās un vispārējās peļņas normas pazeminā�anās. Cits vidējās peļņas normas pazeminā�anās cēlonis ir sabiedriskā kapitāla aprites palēninā�anās, kas saistīta ar pamatkapitāla palielinā�anu un pieaugo�ām realizācijas grūtībām. Tā rezultātā samazinās virsvērtības gada masa uz kapitāla vienību jeb, kas ir tas pats, pazeminās vispārējā peļņas norma.

Faktori, kas darbojas pret peļņas normas pazeminā�anās tendenci. Kapitālismā darbojas vairāki faktori, kas aiztur un vājina vispārējās peļņas normas pazeminā�anos. Viens no galvenajiem cēloņiem ir algoto strādnieku ekspluatācijas pakāpes paaugstinā�anās, pazeminot darbaspēka vērtību, paaugstinot darba intensitāti, pagarinot darbadienu un pazeminot darba algu zemāk par darbaspēka vērtību.

Vispārējās peļņas normas pazeminā�anos ierobe�o relatīvās pārapdzīvotības pieaugums. Pastāvot rūpniecības darbaspēka rezerves armijai, tiek paaugstināta nodarbināto strādnieku ekspluatācija, vājināts tehniskais progress un palēnināts kapitala organiskās struktūras pieaugums, kas kavē vispārējās peļņas normas pazeminā�anos.

Peļņas normas kri�anos ierobe�o pastāvīgā kapitala elementu palētinā�anās darba ra�īguma pieauguma rezultātā, jo tas pazemina kapitala organisko struktūru.

Liela nozīme peļņas normas pazeminā�anās tendences ierobe�o�anā ir virspeļņai, ko saņem kapitālisti ārējās tirdzniecības rezultātā.

Tādējādi peļņas normas pazeminā�anās likums darbojas kā tendence, kas skaidri parādās tikai noteiktos apstākļos un ilgākā laika periodā. Tas atspoguļo kapitālistiskā ra�o�anas veida dziļās antagonistiskās pretrunas, liecina par tā vēsturisko ierobe�otību.

Peļņas normas pazeminā�anās tendences likums un kapitālisma pretrunu attīstība. Peļņas normas pazeminā�anās tendences likums pirmām kārtam pau� pretrunu starp kapitālistiskās ra�o�anas mērķi � peļņas palielinā�anu � un tās iegū�anas līdzekļiem, starp ra�o�anas papla�inā�anu un kapitāla pa�pieaug�anu. Virsvērtības ra�o�ana ir kapitālistiskās ra�o�anas tie�ais mērķis un noteico�ais motīvs. Dzenoties pēc tas palielinā�anas, kapitālisti attīsta ra�otāj-spēkus. To neizbēgami pavada kopkapitāla organiskās struktūras pieaugums un vispārējās peļņas normas pazeminā�anās. Līdz ar to kapitālistiskās ra�o�anas attīstībai tiek novilktas noteiktas robe�as.

Peļņas normas pazeminā�anās pastiprina pretrunas starp ra�o�anas pieaugumu un patēriņu. Lai palielinātu peļņas masu un normu, kapitālisti aizvien pieaugo�ā apmērā papla�ina pre�u ra�o�anu. Vienlaikus kapitāla organiskās struktūras pieaugums samazina mainīga kapitāla daļu kopējā kapitālā, relatīvi samazina algotā darbaspēka pieprasījumu. Rezultātā samazinas darbaļau�u daļa nacionālajā ienākumā, tautas masu maksātspējīgais pieprasījums aizvien vairāk atpaliek no ra�o�anas pieauguma. Tādējādi tautas patēriņa �aura bāze novelk noteiktas robe�as kapitālistiskās ra�o�anas papla�inā�anai.

Peļņas normas pazeminā�anās tendence pastiprina un saasina kapitālisma pamatpretrunu � pretrunu starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavinā�anās formu. Kapitālisti, tiecoties nodro�ināt sev augstu peļņas normu, īsteno ra�o�anas specializāciju un koncentrāciju, tās kombinē�anu. Tas pastiprina savstarpējos sakarus visā saimniecībā. Kapitālistiskās ra�o�anas sa-biedrisko�anās līmenis paaugstinās, pieaug tās efektivitāte. Ta�u rezultātu piesavinā�anās kapitālistiskajā ra�o�anā, kas pēc sava rakstura kļūst aizvien sabiedriskāka, paliek privāta. Bur�uāzija kļūst bagāta un saņem milzīgu peļņu, bet darbaļau�u masu stāvoklis relatīvi, bet reizēm arī absolūti, pasliktinās.

Kapitālisma pamatpretrunas saasinā�anās neizbēgami padziļina visas citas tā pretrunas, kas periodiski eksplodē ekonomisko

pārprodukcijas krī�u formā. Ievērojamas daļas ra�otājspēku un sabiedriskas bagātības iznicinā�ana krī�u laikā uzskatāmi demonstrē kapitālisma nespējīgumu nodro�ināt nepārtrauktu ra�o�anas attīstību un bur�uāzisko ra�o�anas attiecību vēsturisko nolemtību bojāejai.

Peļņas normas pazeminā�anās tendences likuma darbība saasina sociāli �ķiriskās un ekonomiskās pretrunas gan katras kapitālistiskās zemes iek�ienē, gan arī starp tām. Bur�uāzijas centieni nodro�ināt sev pieaugo�u peļņas masu un normu uz darbaļau�u dzīves līmeņa pazeminā'sanas un ekspluatācijas paaugstinā�anas rēķina izraisa strādnieku �ķiras un citu strādājo�o iedzīvotāju slāņu pieaugo�u pretsparu, pastiprina antagonismu starp proletariātu un bur�uāziju.

Cīņa par maksimālu peļņu izvēr�as arī pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmas ietvaros; tas saasina pretrunas starp da�ādu zemju kapitālistiem. Saasinās arī pretrunas starp attīstītām kapitāla zemēm un jaunattīstības zemju tautam.

Tādējādi peļņas normas pazeminā�anās tendences likums attīsta un saasina visas kapitālisma antagonistiskās pretrunas, rāda kapitālistiskā ra�o�anas veida vēsturiski pārejo�o raksturu un nepiecie�amību to revolucionāri nomainīt ar komunistisko ra�o�anas veidu.

Sājā nodaļā tiek pētīts tirdznieciskais un aizdevu kapitāls kā rūpnieciskā kapitāla savrupas no�ķīru�ās daļas, kā mehānisms virsvērtības sadalei starp rūpniecības, tirdzniecības un aizdevu kapitālistiem. Līdz ar to apskatītas algotā darba ekspluatācijas īpatnības apgrozības sfērā.

Tirdznieciskais kapitāls kā rūpnieciskā kapitāla no�ķīrusies daļa. Kapitālistiskajā sabiedrībā tirdznieciskais kapitāls ir rūpnieciskā kapitāla no�ķīrusies daļa, ko izmanto īpa�a kapitālistu grupa tikai apgrozības sfērā. Tās specifiskā funkcija ir apkalpot rūpniecības kapitālistu ra�oto pre�u realizācijas procesu.

Tirdznieciskā kapitāla aprite (N�P�Л") paredz ne tikai kompensēt pre�u realizācijai avansēto tirdzniecisko kapitālu, bet arī saņemt peļņu par �o kapitālu.

Bur�uāzisko attiecību virspusē tirdznieciskā peļņa parādās kā pieskaitījums pre�u cenai. īstenībā tirdznieciskā peļņa ir algoto

strādnieku materiālās ra�o�anas sfēra radītās virsvērtības pārvērsta forma. Tā ir virsvērtības daļa, ko rūpnieki kapitālisti atdod tirdzniecības kapitālistiem par pre�u realizāciju.

Rūpniecības un tirdzniecības kapitālisti kopīgi ekspluatē strādnieku �ķiru, bet tas ra�oto virsvērtību sadala savā starpā pēc principa: vienādliela pelņa par vienādlielu kapitālu.

Apgrozības izmaksas un to kompensācija. Apgrozības process prasa ne tikai avansēt kapitālu pre�u iepirk�anai, bet arī izmaksas to realizācijas organizē�anai. �is izmaksas sauc par apgrozības izmaksām.

Apgrozības izmaksas iedalās tīras apgrozības izmaksās un papildu ra�o�anas izmaksās apgroziba.

Papildu ra�o�anas izmaksas apgrozībā ietver izmaksas pre�u papildapstrādei, iesaiņo�anai, fasē�anai, glabā�anai, to piegādei patērētājam. �is izmaksas būtībā saistītas ar ra�o�anas procesa turpinā�anu apgrozības sfēra. �ajā nolūkā izlietotais darbs rada vērtibu un virsvērtību, kā rezultātā paaugstinās to pre�u vērtība, kam veiktas minētās operācijas.

Tīrās apgrozības izmaksas ir saistītas ar pre�u pirk�anas un pārdo�anas operācijām, reklāmu u. tml. Tās kompensē, atskaitot no visas virsvērtības, kas sara�ota sabiedrībā. Darbinieki, kuri tie�i apkalpo pre�u realizāciju, nerada vērtību, tāpēc viņu darbs ir nera�īgs.

Kā tirdznieciskais kapitāls ekspluatē tirdzniecības darbiniekus un citus darbaļaudis. Tirdzniecībā nodarbinātie strādnieki un kalpotāji ir īpa�a algotā darbaspēka kategorija. Algoto darbaspēku apgrozības sfērā, tepat kā materiālās ra�o�anas sfērā, ekspluatē kapitāls. Tirdzniecības darbinieku darbadiena tāpat iedalās nepiecie�amajā un virsdarba laikā. Ta�u tie�i pre�u pirk�anā un pārdo�anā nodarbināto tirdzniecības darbinieku ekspluatācijai ir specifiskas īpatnības. Lai gan viņu darbs pēc sava rakstura ir nera�īgs un tātad nerada sava darbaspēka vērtības ekvivalentu, nerada virsvērtību, tomēr tas nodro�ina precēs iemiesotās vērtibas realizāciju un rada nosacījumus, lai tirdzniecības kapitālisti varētu saņemt pelņu. Nepiecie�amajā darba laikā tirdzniecības darbinieki realizē pre�u masu, kurā ietverta daļa virsvērtības, kas tiek izlietota tirdzniecībā nodarbinātā darbaspēka vērtibas samaksai. Virsdarba laikā viņi realizē preces, kas iemieso virsvērtības dalu, kura veido tirdzniecības kapitālista peļņu. Attīstoties kapitālismam, algota darbaspēka ekspluatācija tirdzniecībā pastiprinās.

Par svarīgāko tirdznieciskās bur�uāzijas iedzīvo�anās avotu mūsdienu apstākļos ir kļuvusi visu darbaļau�u slāņu ekspluatācija, pārdodot preces par cenām virs to vērtības. Rūpniecības proletariātu ekspluatē ne tikai ra�o�anas sfērā, tas pakļauts ekspluatācijai arī tirdzniecības sfēra.

Tirdzniecības kapitālisti ekspluatē ari pre�u sīkra�otājus (zemniekus un amatniekus). Izmantojot neekvivalento maiņu, viņi piesavinās daļu vērtibas, ko rada sīkra�otāju darbs.

Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība. Vairumtirdzniecība ir tirdzniecība, kad vieni kapitālisti pārdod preces lielā apmērā citiem kapitālistiem. Tirdzniecība notiek ka starp rūpniecības un tirdzniecības kapitālistiem, tā arī katras kapitālistu grupas iek�iene. Kapitālisti to parasti īsteno vairumtirdzniecības centros � pre�u bir�ās, gadatirgos un izsolēs.

Pre�u bir�as ir vienveidīgu pre�u pārdo�anas centri. Lielākā daļa darījumu bir�ās paredz pre�u piegādi par noteiktu cenu pēc noteikta termiņa. kas dod pamatu spekulatīviem darījumiem uz cenu pārmaiņu rēķina.

Vairumtirdzniecības procesā lielāka pre�u masa vēl nenokļūst no apgrozības sfēras patēriņa sfērā. Tas notiek mazumtirdzniecībā.

Mazumtirdzniecība ir tirdzniecība, kad tirdzniecības kapitālisti pārdod preces tie�i patērētajiem. Galvenais mazumtirdzniecības attīstības virziens ir tās koncentrācijā lielos universālveikalos; to diktē patērētāju pieprasījuma universālais raksturs un konkurences cīņa. Vienlaikus pastāv specializētie veikali un lielās tirdzniecības firmas, kas pārdod noteiktus pre�u veidus.

Tirdzniecībā, tāpat kā rūpniecībā, tagad valda kapitālistiskie monopoli.

Kooperatīvā tirdzniecība. �Kooperatīvā sociālisma� teorijas kritika. Neliela vieta kapitālistiskajā tirdzniecībā ir patērētāju un apgādes un realizācijas kooperācijai. Patērētāju kooperatīvi, apvienojot galvenokārt pilsētu darbaļaudis, iepērk preces tie�i no ra�otajiem un pārdod tās patērētājiem par cenām, kas nedaudz zemākas nekā tirdzniecības kapitālistiem piedero�os veikalos. Apgādes un realizācijas kooperatīvi apvieno pre�u sīkra�otājus, galvenokārt zemniekus, izdevīgāk organizē viņu produkcijas realizāciju un viņiem nepiecie�amo ra�o�anas līdzekļu iegādi.

Marksisma-ļeņinisma klasiķi pozitīvi novērtēja kooperatīvās tirdzniecības nozīmi kapitālismā, uzskatot to par�/vienu no darbaļau�u apvieno�anās formām cīņā pret ekspluatāciju. Vienlaikus viņi nesaudzīgi kritizēja sīkbur�uāziskās �kooperatīvā sociālisma� teorijas pārstāvjus, kuri apgalvoja, ka patērētāju un pre�u sīkra�otāju kooperē�ana kapitālistiskā īpa�uma kundzības apstākļos varot kļūt par līdzekli sabiedrības pakāpeniskai sociālistiskai pārveido�anai.

Ignorējot ra�o�anas līdzekļu īpa�uma iz�ķiro�o nozīmi sabiedrības pārveido�anā, nepareizi izprotot kooperācijas sociālo raksturu kapitālisma apstākļos, �kooperatīvā sociālisma� teorija izplata starp darbaļaudīm reformistiskas ilūzijas par sabiedrības pārveido�anas iespējamību un novirza viņus no revolucionārās �ķiru cīņas.

Arējā tirdzniecība. Arējās tirdzniecības nepiecie�amību un tās pieaugumu kapitālismā nosaka �ādi faktori: pirmkārt, sabiedriskās darba dalī�anas un pre�u ra�o�anas attīstība, kas pāriet nacionālo valstu robe�as; otrkārt, kapitālistiskās ekonomikas nevienmērīgā attīstība, kuras rezultātā to nozaru un uzņēmumu, kas attīstās straujāk, produkcijas realizācijai ir nepiecie�ams papildu tirgus;

tre�kārt, pretrunas saasinā�anās starp ra�o�anu un patēriņu kapitālistisko zemju iek�ienē; ceturtkārt, �liekā� kapitāla izveduma pieaugums no augsti attīstītām kapitālistiskajām zemēm, kas stimulē pre�u izvedumu uz citām zemēm; piektkārt, transporta tehniskais progress, kas rada iespēju ekonomiski izdevīgi pārvadāt lielas pre�u masas ievērojamos attālumos.

Arējā tirdzniecība sastav no pre�u izveduma uz citām zemēm � eksporta un to ieveduma no citām zemēm � importa. Samēru starp pre�u eksporta vērtību un importa vērtību noteiktā laika periodā sauc par tirdzniecības bilanci. Ja eksportējamo pre�u vērtība pārsniedz importējamo, valstij ir aktiva tirdzniecības bilance. Tajos gadījumos, kad imports pārsniedz eksportu, veidojas pasīva tirdzniecības bilance. Tirdzniecības bilances stāvoklis ir attiecīgās zemes pre�u konkurētspējas pasaules tirgū un zināmā mērā ari tās ekonomiskā stāvokļa svarīgs rādītājs.

Aizdevu kapitāla būtība. Aizdevu kapitāls parādās naudas kapitāla formā, kas dod procentus. Aizdevu kapitāla avoti ir visas kapitālistu �ķiras uz laiku brīvie naudas līdzekļi, sabiedrības citu �ķiru un sociālo slāņu naudas ienākumi un ietaupījumi. Sie bankās un krājkasēs akumulētie līdzekļi veido ievērojamu, savos apmēros aizvien pieaugo�u aizdevu kapitālu.

Galveno aizdevu kapitāla masu veido rūpniecības kapitālistu uz laiku brīvie naudas kapitāli. Pastāvīga �ādu kapitālu atbrīvo�anās notiek rūpnieciskā �kapitāla riņķojumā, nesakrītot produkcijas realizācijas ieņēmumu saņem�anas laikam ar to vai citu ieguldījumu, izmaksu un maksājumu laiku.

Brīvie naudas kapitāli tiek aizdoti tiem kapitālistiem, kuriem tos vajag, par zināmu atlīdzību, kas paradās aizdevu procenta forma.

Kad kapitālu aizdod, tas it kā sa�ķeļas: viena un tā pati naudas summa parādās kā kapitals-īpa�ums kreditora rokās un kā ka-pitāls-funkcija aizņēmēja rokās. Kapitālam kā īpa�umam atdaloties no ta funkcijas, veidojas īpa�s ekspluatatoru slānis � naudas kapitālisti (rantjē, baņķieri, bir�as spekulanti u. tml.), kuri piesavinās cita darba rezultātus, tie�i nepiedaloties ne sabiedriskajā ra�o�anā, ne tirdzniecībā. Tāpēc aizdevu kapitāls ir kopkapitāla pati parazītiskākā forma.

. Aizdevu kapitāls ir arī kapitāla pati feti�istiskākā forma. Savā specifiskajā kustībā, kas izpau�as naudas avansē�anā un tās atdo�anā ar pieaugumu (N�N'), aizdevu kapitāls ārēji nepieņem ne ra�īgā, ne pre�u kapitāla formu, tas visu laiku atrodas naudas formā. īstenais vērtības pieauguma avots �eit ir maksimāli slēpts, kapitāls parādās kā sava pieauguma pa�rado�s avots. īstenībā aizdevu kapitāla veidā nauda pieaug tāpēc, ka aizņēmējs par aizdevumā saņemto naudas kapitālu pērk ra�o�anas līdzekļus un darbaspēku, no kura ekspluatācijas rodas virsvērtība. Tātad aizdevu kapitālu funkcionējo�ie kapitālisti izmanto, lai iegūtu virsvērtību (t. i., funkcionējo�ais kapitālists pārvēr� �o naudu ra�īgā un pre�u kapitāla formā).

Aizdevu kapitāls ir rūpnieciskā kapitāla atbrīvojusies dala, vērtība, ko kapitālisti īpa�nieki aizdod funkcionējo�iem kapitālistiem un kas dod procentus, pamatojoties uz algota darbaspēka ekspluatāciju.

Aizdevu procents. Procenta norma. Aizdevumā saņemto kapitālu funkcionējo�ie kapitālisti izlieto ra�o�anā vai tirdzniecībā un saņem par to vidējo peļņu. Daļa peļņas viņiem jaatdod aizdevu kapitālistiem kā samaksa par viņu kapitāla izlieto�anu. Sī daļa arī ir aizdevu procents. Citu peļņas daļu, ko piesavinās funkcionējo�ie kapitālisti, sauc par uzņēmēja ienākumu. Tā kā peļņa ir virsvērtības pārvērsta forma, tad aizdevu procentam ir tas pats ekonomiskais raksturs. Tātad aizdevu procents ir īpa�a virsvērtības forma, tā da(a, ko piesavinās aizdevu kapitālisti.

Aizdevu kapitāla ienākuma summas attiecību pret �ī kapitāla summu sauc par procenta normu jeb tās līmeni. Brīvās konkurences apstākļos procenta normas lielums ir ļoti dinamisks, un katrā momentā to nosaka galvenokārt divi faktori: vidējās peļņas norma un samērs starp aizdevu kapitāla pieprasījumu un piedāvājumu.

Aizdevu procenta normu, kas aprēķināta par lielāku vai mazāku laika periodu, parasti par rūpniecības ciklu, sauc par vidējo procenta normu. Attīstoties kapitālismam, vidējai procenta normai ir tendence pazemināties.

Procenta normas pazeminā�anos nosaka pirmām kārtām vidējās peļņas normas pazeminā�anās tendences likums. Turklāt specifiski faktori, kas veicina procenta normas pazeminā�anos, ir rantjē slāņa pieaugums, kas palielina aizdevu kapitāla piedāvājumu, un kapitālistiskās kredītsistēmas attīstība, kas koncentrē da�ādu iedzīvotāju slāņu brīvos naudas līdzekļus un tādējādi palielina aizdevu kapitala piedāvājumu.

Mūsdienu kapitālisma apstākļos ekonomikas militarizācija un bud�eta deficīta pieaugums uzsūc daļu brīvo kapitālu un tādējādi ietekmē procenta normas pārmaiņas pretējā virzienā.

Aizdevu kapitāla kustība notiek ar kredīta starpniecību: kreditori pie�ķir, bet aizņēmēji saņem kapitālu aizdevumā. Kapitālistiskais kredīts nav nekas cits kā stihiska aizdevu kapitāla kustība.

Kapitālistiskā kredīta divi galvenie veidi: komerciālais un baņķieru kredīts. Komerckredits ir kredīts, ko funkcionējo�ie kapitālisti pie�ķir cits citam pre�u kapitāla formā. Prece tādos gadījumos tiek pārdota uz kredīta, samaksājot tās vērtību pēc noteikta laika.

Komerckredita līdzeklis ir vekselis � speciāla parādsaistība, ka aizņēmējs atmaksās noteiktu naudas summu norādītā termiņā. Tā kā komerckredīts tie�i saistīts ar pre�u apgrozību, tas ir visas kredītsistēmas pamats.

Baņķieru kredīts ir kredīts, ko naudas kapitālisti un bankas pie�ķir funkcionējo�iem kapitālistiem naudas aizdevumu veidā. Baņķieru kredīts ir aizdevu kapitāla kā rūpnieciskā kapitāla no�ķīru�ās daļas kustība, un tas raksturīgs vairāk attīstītām kapitālistiskā ra�o�anas veida pakāpēm.

Kapitālistiskā kredīta centri ir bankas � uzņēmumi, kuru speciālas funkcijas ir starpniecība kredītā un maksājumos, iedzīvotāju naudas ienākumu un uzkrājumu pārvēr�ana kapitālā un kredīta apgrozības līdzekļu radī�ana.

Galvenā banku funkcija ir naudas kapitālu akumulācija un to aizdo�ana.

Banku funkcijas izpau�as to operācijās, kas iedalās divos savstarpēji nosacītos veidos: pasīvas � operācijas, kas formē banku resursus, un aktīvās, kas saistītas ar �o resursu izvieto�anu un izlieto�anu. Banku resursi sastāv no pa�u banku kapitāla un piesaistītiem līdzekļiem.

Pa�u kapitāls parasti veido tikai nelielu daļu no visiem resursiem (ASV � apmēram 8%), ar kuriem rīkojas bankas. Galveno to masu sastada depozīti jeb noguldījumi, kas pieder banku klientiem.

Līdzās pasjvām un aktīvām operācijām un norēķiniem bankas darbojas ar tirdzniecības un komisijas darbību: zelta iepirk�anu un pārdo�anu, nacionālās valūtas apmaiņu pret ārzemju, aizdevumu izvieto�anu, akciju un obligāciju pārdo�anu u. tml.

Banku, tāpat kā citu kapitālistisko rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu, funkcionē�ana pakļauta vienam mērķim � peļņas iegū�anai. Starpība starp procentu summu, ko bankas iekasē (par to pie�ķirtiem aizdevumiem) un samaksā (par noguldījumiem), veido bankas peļņu no tās kredita operācijām. �ī peļņa (kā arī procents kopumā) ir viena no algotā darbaspēka materiālās ra�o�anas procesā radītās virsvērtības pārvērstām formām. Baņķieri, tāpat kā rūpniecības un tirdzniecības kapitālisti, piedalās strādnieku �ķiras ekspluatācijā.

Kapitālistiskās bankas atkarībā no veicamajām operācijām iedaias trīs pamat-veidos: emisijas, komerciālās un specializētās bankās. Kredītsistēmas centrs katrā zemē ir emisijas banka, kurai valsts pie�ķir monopoltiesības bankno�u izlaidei (emisijai). Tā kreditē citas bankas un �ajā nozīmē ir banku banka. Komercbankas kreditē rūpniecības, tirdzniecības un citus uzņēmumus galvenokārt uz noguldījumu veidā piesaistīto naudas kapitālu rēķina, kā arī nodarbojas ar fondu, komisijas un valūtas operācijām. Specializētās bankas galvenokārt veic noteiktu veidu kredīta operācijās. Tā, piemēram, hipotēku bankas pie�ķir aizdevumus, ja ieķīlā nekustamu īpa�umu (zemes gabalus, mājas); eksporta un importa bankas specializējas arējas tirdzniecības kreditē�anā. Līdzās bankām kapitālistiskajā kredītsistēmā ietilpst krājkases, kas mobilizē uz laiku brīvos iedzīvotāju naudas līdzekļus, un kredītkooperatīvi, kas galvenokārt apvieno preēu slkra�otājus.

Patēriņa kredīts. Patēriņa kredītu pie�ķir, pārdodot personiska patēriņa priek�metus tie�i patērētājiem uz nomaksu. Patēriņa kredīta attīstību nosaka darbaļau�u maksātspējīgā pieprasījuma atpalik�ana no ra�o�anas pieauguma, kas izraisa pre�u realizācijas grūtības. Par patēriņa kredītu iekasē augstāku aizdevu procentu nekā darījumos starp kapitālistiem. Precēm, ko pārdod uz kredīta, parasti nosaka paaugstinātas cenas. Patēriņa kredīts ir darbaļau�u paradjūga un papildu ekspluatācijas līdzeklis apgrozības sfērā.

Valsts kredīts. Kredītu, ko gūst bur�uāziskā valsts, izlai�ot aizņēmumu obligācijas, sauc par valsts kredītu. Par kreditoriem galvenokārt ir bankas un apdro�inā�anas kompānijās. Aizņēmumus bur�uāziskās valdības izmanto, lai segtu valsts bud�eta deficītu, kas mūsdienu kapitālisma apstākļos ieguvis hronisku raksturu. Tā kā bur�uāzisko valstu izdevumiem parasti ir nera�īgs raksturs (uzpūstā ierēdnieciskā aparāta, policijas uzturē�ana, militārie izdevumi, reakcionāro re�īmu atbalstī�ana citās zemēs u. tml.), tad aizņēmumu un to procentu samaksa galvenokārt notiek, paaugstinot darbaļaudīm nodokļus.

Starptautiskais kredīts. Starptautiskais kapitālistiskais kredīts, kas ir kredīta attiecības starp da�ādu zemju kapitālistiem un valstīm, eksistē visās trīs (komerciālā, baņķieru un valsts) kredīta formās. Arējās tirdzniecības apjoma pieaugums un rūpnieciski attīstīto zemju cīņas saasinā�anās par tirgiem palielina pre�u pārdo�anu ārzemju importieriem uz kredīta, atliekot maksajuma termiņu. Tajos gadījumos, kad aizdevumu citu zemju kapitālistiem pie�ķir naudas formā, pastāv baņķieru kredīts. Ja aizņēmējs ir cita valsts, tad tas ir starptautiskais valsts kredīts.

Starptautiskais kapitālistiskais kredīts bija un ir ekonomiski vājāk attīstīto zemju tautu ekspluatācijas līdzeklis. Pie�ķirot aizdevumus �o zemju valdībām, ārzemju bankas ne tikai saņem augstus procentus, bet arī cen�as panākt, lai tie tiktu izlietoti kreditor-valstu pre�u iepirk�anai, lai �o valstu kapitālistiem tiktu pie�ķirtas monopoltiesības aizņēmējvalstu dabas resursu ekspluatācijai u. tml. Imperiālistiskās valstis pla�i izmanto starptautisko kredītu tā sauktās palīdzības veidā, lai pastiprinātu savu ietekmi jaunattīstības, kā arī citās valstīs, lai finansiāli atbalstītu reakcionāros re�īmus un izveidotu agresīvos blokus.

No�ķiroties aizdevu kapitālam un atdaloties kapitālam kā īpa�umam no kapitāla kā funkcijas, pla�i izplatījās akciju sabiedrības. Akciju sabiedrība (korporācija) ir apvienība, kuras kapitāls veidojies, pārdodot akcijas.

Akcija ir vērtspapīrs, kas apliecina, ka tās īpa�nieks ieguldījis zināmu naudas summu akciju uzņēmumā, un kas dod viņam tiesības saņemt no �ī uzņēmuma ienākumu. Ienākumu, ko saņem no akcijas, sauc par dividendi.

Akciju kurss. Akciju kontrolpakete. Dibinātāju peļņa. Akcijā atzīmētā summa ir tās nominālvērtībā. Cenu, par kādu akcijas pārdod un pērk fondu bir�ās un bankās, sauc par akciju kursu. To nosaka dividendes apmērs un aizdevu procenta līmenis. Jo lielāka pēc akcijām izmaksājamā dividende, jo augstāks akciju kurss. Jo augstāks aizdevu procenta līmenis, jo zemāks akciju kurss bir�ās � un otrādi.

Tādējādi akciju kurss ir kapitalizēta dividende, t. i., vidēji tas līdzinās naudas kapitāla summai, kas, būdama aizdota, dos ienākumu, vienlīdzīgu dividendei. Akciju kursu aprēķina pēc formulas

Akciju sabiedrības priek�galā atrodas valde, ko ievēl akcionāru kopsapulce, bet katrs tās akcionārs formāli ir uzņēmuma līdzīpa�nieks. Praksē akciju sabiedrībā visu noteic lielkapitālisti, kuriem pieder akciju relatīvais vairākums. Akciju skaitu, kas rada iespēju valdīt akciju sabiedrībā, sauc par akciju kontrolpaketi.

Akciju sabiedrību dibinātāji � lielākie rūpnieki un baņķieri �� piesavinās milzīgus ienākumus dibinātāju peļņas veidā. Tā ir starpība starp to akciju cenu summu, kuras dibinātāji pārdevu�i par to kursu, un kapitāla summu, kādu viņi ieguldīju�i uzņēmumā. Dibinātāju peļņa ir viena no kapitālistiskās peļņas, tātad arī virsvērtības formām.

Akcijas, obligācijas un citi vērtspapīri ir kapitāls, jo tās dod tiesibas to īpa�niekiem piesavināties noteiktu virsvērtības daļu procenta vai divideņdes veidā. Pa�iem vērtspapīriem vērtības nav, un atra�o�anas procesā tie nepiedalās. Tāpēc kapitāls, ko reprezentē vērtspapīri, ir nevis reālais, bet fiktīvais kapitāls.

Fiktīvais kapitāls ir īpa�uma tituls, kas dod tiesības saņemt ienākumu, piesavināties dividendi vai procentu. Radies aizdevu kapitāla kustības procesā, tas atdalās no pēdējā un veic patstāvīgu kustību vērtspapīru tirgū, iztālēm atspoguļojot reālā kapitāla kus-tibu.

Kredītam kapitālistiskajā ekonomikā ir svarīga, ta�u visai pretrunīga nozīme. Tā ietekmi uz ra�o�anas attīstību var raksturot �ādi. Pirmkārt, kredīts rada iespēju strauji pārplūst kapitālam no vienām ekonomikas nozarēm uz citām, no mazāk ienesīgām uz ienesīgākām un līdz ar to piedalās peļņas normas izlīdzinā�anā. Otrkārt, kredīts veicina pre�u realizācijas paātrinā�anos, tātad arī rūpnieciskā kapitāla aprites paātrinā�anos kopumā. Tre�kārt, kredītam attīstoties, aizvien vairāk samazinās ar naudas apgrozību saistītās izmaksas. Pastāvot kredītam, ievērojama maksājumu daļa starp kapitālistiem notiek pārskaitījuma ceļā. Ceturtkārt, kredītam ir katalizatora loma kapitāla uzkrā�anās procesos, tas aktīvi sekmē kapitāla koncentrāciju un centralizāciju.

Ta�u, veicinot ra�otajspēku attīstību, kredīts vienlaikus ir spēcīgs kapitālismam piemīto�o antagonistisko pretrunu saasinātaj-faktors. Pastiprinot kapitāla koncentrāciju un centralizāciju, tas veicina arī kapitālistiskās ra�o�anas sabiedrisko�anos un tātad saasina kapitālisma pamatpretrunu � pretrunu starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavinā�anās formu.

Kapitālistiskā kVedīta attīstība paatrina materiālo un organizatoriski tehnisko priek�noteikumu sagatavo�anu pārejai no kapitālisma uz sociālismu. Tas rada sabiedrisko rēķinvedības formu banku un akciju sabiedrību veidā, kuras, proletariātam iekarojot valsts varu, pārvēr�as par visas tautas īpa�umu un tiek izmantotas sabiedriskā produkta ra�o�anas un sadales uzskaitei un kontrolei darbaļau�u interesēs.

Metālnaudas un bankno�u apgrozība. Daudzus gadsimtus valdīja metālnaudas apgrozības sistēmas. XIX gadsimta vispārējā ekvivalenta lomu pasaules un kapitālistisko zemju nacionālajos tirgos stabili pārņēma zelts. Naudas sistēmu, kuras pamatā ir viens cēlmetāls, sauc par monometālismu. Ja naudas sistēmas pamatā līdzvērtīgi funkcionē divi metāli (sudrabs un zelts), to sauc par bime-tālismu.

Kredītsistēmas attīstība būtiski mainīja naudas apgrozības raksturu, radās kredītnauda. Par vienkār�āko �ādas naudas veidu kļuva parādsaistības � vekseli, par pilnīgākām � banknotes jeb banku biļetes, kuras (savā klasiskajā formā) izlaida atsevi�ķu kapitālistu komercvekselu aizstā�anai.

Banknote ir bankas vekselis, un tādējādi tai ir daudz pla�āka apgrozības sfēra nekā privātajiem vekseļiem. Banknotes pēc sava rakstura ir apmaināmas pret zeltu.

Mūsdienu apstākļos bankno�u apgrozības �ī vārda pilnā nozīmē (tāpat kā zelta) nav neviena kapitālistiskā zemē. Nauda saglabā tikai bankno�u nosaukumu, bet pēc sava ekonomiskā rakstura ir papīrnauda: tā nav apmaināma pret zeltu, un to izlai� ne tik daudz pre�u apgrozījuma kreditē�anai (apmaiņā pret vekseli), cik valsts izdevumu seg�anai. ^l.

Inflācija un tās sociālekonomiskās sekas. Pa�reiz visās kapitālistiskajās zemēs ir ārkārtīgi nestabila papīrnaudas apgrozība, atspoguļojot mūsdienu kapitālisma ekonomikas kopējo nestabilitāti. Kolosālie izdevumi, kas galvenokārt saistīti ar bruņo�anās drudzi, reakcionāro re�īmu atbalstī�anu, izraisīja gandrīz hroniskus bud�eta deficītus apmēros, ko vairs nevar nosegt, paaugstinot darbaļau�u nodokļus. Bur�uāziskās valstis aizvien bie�āk, lai segtu savus nera�īgos izdevumus, emitē (izlai�) naudas zīmes.

Naudas apgrozības sfēras pārpludinā�anu ar liekām naudas zīmēm, kas pazemina to vērtību un veicina nacionālā ienākuma un nacionālās bagātības pārdali ekspluatatoru �ķiras labā uz darbaļau�u rēķina, sauc par inflāciju.

Kapitālisma vispārējās krīzes apstākļos inflācija kļuva hroniska. Tā aptvēra bez izņēmuma visas kapitālistiskās zemes un pārvērtas par visas kapitālistu �ķiras un it sevi�ķi tas monopolistiskās virsotnes pastāvīgi izmantojamu, slēptu un ļoti iedarbīgu metodi algotā darbaspēka ekspluatācijas pastiprinā�anai.

Inflācijas konkrēta izpausme ir strauja stihiska cenu paaugstinā�anās, it sevi�ķi masu patēriņa produktiem⁴¹, kas pazemina strādnieku un kalpotāju reālo darba algu. �Nepieredzētus mērogus sasniegusi inflācija. Kop� 1970. gada,� atzīmēja PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam, �cenas attīstītajās kapitālistiskajās zemēs pieaugu�as vidēji 2,3 reizes, tai skaitā kop� 1975. gada � pusotras reizes.�⁴² Pre�u sīkra�otāji � zemnieki (fermeri), amatnieki � cie� no inflācijas pirmām kārtām tāpēc, ka spiesti pirkt rūpniecības preces par pieaugu�ām cenām laikā, kad peļņu no pārtikās pre�u cenu pieauguma gūst galvenokārt tirdzniecības kapitālisti, kuri ir zemnieku un amatnieku pre�u produkcijas monopol-uzpircēji. Inflācija pazemina arī visu citu darbaļau�u slāņu reālos ienākumus un padara mazvērtīgākus iedzīvotāju naudas ietaupījumus.

Galvenais inflācijas faktors ir ekonomikas militarizācija, imperiālistisko valstu militāro izdevumu pieaugums. Monopolu kundzības pastiprinā�anās kapitālistiskās pasaules ekonomikā rada tiem iespēju nepārtraukti paaugstināt cenas, kas mūsdienu apstākļos ir viens no svarīgākajiem naudas vērtības kri�anās cēloņiem kapitālisma zemēs.

Inflācija pastiprina kapitālistiskās saimniecības disproporciona-litāti, rada sajukumu kredīta un naudas sistēmā, dezorganizē visu kapitālistiskās atra�o�anas gaitu, saasina �ķiru antagonismus. Tas spie� kapitālistiskās valstis veikt pasākumus tās ierobe�o�anai, lai stabilizētu valūtu.

Visizplatītākais valūtas stabilizācijas veids ir devalvācija, t. i., likumdo�anas ceļā nacionālās naudas vienības metālsatura samazinā�ana vai �īs valsts valutas kursa oficiāla pazeminā�ana attiecībā pret kādu ārzemju valūtu. Da�ādu kapitālistisko valstu valūtu kursu pārmaiņas attiecībā citai pret citu vēl vairāk dezorganizē kapitālisma valūtas un finansu sistēmu un saasina starpimperiālis-tiskās pretrunas.

.

Lauksaimniecības kapitālistiskā iekārta. Kapitālistiskajā sabiedrībā līdzās kapitālistu ekspluatatoru �ķirai pastāv lielo zemes īpa�nieku ckspluatatoru �ķira, kura arī piedalās virsvērtības piesavinā�anā.

Kapitāls, iespie�oties lauksaimniecībā, sastop tur agrāk izveidoju�ās zemes īpa�uma formas un pārveido tās atbilsto�i kapitālistiskās ra�o�anas nosacījumiem. Pirmskapitālistisko zemes īpa�uma formu un pirmskapitālistisko attiecību pārveido�ana lauksaimniecībā, kapitālisma attīstība tajā raksturojas ar tie�ā ra�otāja � zemnieka atdalī�anu no zemes un ar lauksaimniecības algoto strādnieku �ķiras izveido�anos. Vienlaikus veidojas da�ādi kapitālistisko uzņēmēju slāņi, kuri nomā zemi no tās īpa�niekiem un saimnieko, ekspluatējot algotos strādniekus. Tiek atdalīta zemes reālā izmanto�ana no tās īpa�uma. Zemes īpa�ums pārvēr�as par vienkār�u titulu, kas dod zemes īpa�niekiem tiesības saņemt ienākumu par iznomāto zemi, maksu par zemes lieto�anu.

Lauksaimniecības kapitālisti, kuri nomā zemi, maksā zemes īpa�niekiem daļu no lauksaimniecības algoto strādnieku radītās virsvērtības � zemes renti. Virsvērtības sadale starp kapitālistiem nomniekiem un zemes īpa�niekiem notiek konkurences cīņā.

Kā feodālajā, tā arī kapitālistiskajā' sabiedrībā zemes rente ir ekonomiska forma, kādā zemes īpa�nieki piesavinās tie�o ra�otāju virsdarba produktu lauksaimniecībā. Ta�u kapitālistiskās un feodālās zemes rentes ekspluatatoriskā rakstura vienotība neizslēdz at�ķirības starp tām. Sīs at�ķirības ir �ādas. Feodālā zemes rente, kas ietver sevī visu virsproduktu un da�reiz arī daļu dzimtcilvēku nepiecie�amā produkta, parādās galvenokārt naturālā formā, sākumā atstrādā�anas rentes formā � klau�as, pēc tam produktu rentes formā � naturālā gruntsnoma. Tre�ā feodālās rentes forma ir naudas rente (jeb naudas gruntsnoma), kad zemnieks atdod feodālim noteiktu naudas summu pēc savu pre�u pārdo�anas tirgū. Naudas rente ir pēdējā feodālās rentes forma un iezīmē feodālās saimniecības sair�anu pre�u-naudas attiecību attīstības ietekmē. Tā veicināja feodālās rentes pārvēr�anos kapitālistiskajā rentē.

Kapitālistiskā zemes rente izsaka bur�uāziskās sabiedrības trīs �ķiru: algoto strādnieku, kapitālistisko nomnieku un zemes īpa�nieku ra�o�anas attiecības. Feodālā zemes rente izsaka divu �ķiru: dzimtcilvēku un feodālo zemes īpa�nieku attiecības.

Kapitālistiskā zemes rente ir virsvērtības daļa, ko piesavinās zemes īpa�nieks, kur� iznomā zemi kapitālistiskajam uzņēmējam.

Tas pamatā ir algotā darbaspēka kapitālistiskās ekspluatācijas attiecības.

Lauksaimniecības uzņēmēju peļņa no ieguldītā kapitāla nevar būt zemāka par visiem kapitālistiem kopējo vidējo peļņas normu. Tādējādi zemes rente, ko kapitālisti nomnieki maksā par zemes izmanto�anu, ir virsvērtības pārpalikums virs vidējās peļņas.

K- Markss zemes rentes jautājumus pētīja �Kapitāla� 3. sējuma VI nodaļā.

Rente un nomas maksa. Kapitālistisko zemes renti no kapitālistiskā nomnieka iekasē zemes īpa�niekam samaksātās nomas maksas formā. Būdama nomas maksas galvenais saturs, rente tomēr nav identiska lai. Līdz ar pa�u renti kā maksu par zemes lieto�anu nomas maksa bie�i vien ietver sevī procentus par zemē ieguldīto kapitālu, kā arī �ī kapitāla amortizāciju. Ja ir augstas nomas likmes, zemes īpa�nieks var piesavināties arī daļu no lauksaimnieciskā uzņēmēja vidējās peļņas un da�kārt arī daļu no lauksaimniecības strādnieku darba algas. Rentes saņēmējs var arī nebūt juridisks zemes īpa�nieks. Ja ir hipotēku parāds⁴³, tad renti par ieķīlāto zemi procenta formā saņem banka, kas ekonomiski kļūst par �ādas zemes īpa�nieku, lai gan juridiski tās īpa�nieki paliek fermeri, kuri ieķīlāju�i zemi. Pieaugo�ais hipotēku parāds, attīstoties kapitālismam, norāda uz zemes koncentrāciju hipotēku banku un akciju sabiedrību rīcībā, par pieaugo�o zemes sīkīpa�nieku izputē�anu.

Kapitālisma pastāv divas zemes rentes pamatformas: diferenciālā rente un absolūtā rente.

Zemes kā saimniecības objekta monopols un diferenciālā rente. Diferenciālās zemes rentes izveido�anās saistīta ar vairākām lauksaimniecības īpatnībām. Lauksaimniecībā at�ķirībā no rūpniecības ra�o�anas sabiedriskā cena parādās kā produkcijas ra�o�anas cena, ko saņem nevis vidējos sabiedriskās ra�o�anas apstākļos, bet gan no kvalitātes un novietojuma ziņā vissliktākajiem zemes gabaliem. Tas izskaidrojams ar to, ka apstrādā�anai derīgās zemes platība ir ierobe�ota. Tāpēc, lai apmierinātu sabiedrisko pieprasījumu, tiek apstrādāti ne tikai auglības un novietojuma ziņā labākie un vidējie gabali, bet arī sliktākā zeme. Produkcijas ra�o�anas izmaksas uz �ādas zemes ari ir ra�o�anas sabiedriskās izmaksas lauksaimniecībā.

Diferenciālās rentes izveido�anās mehānisms

Zemes ierobe�otība un tās aizņemtība ar kapitālistiskajām saimniecībām ir zemes kā saimniecības objekta monopola pamats. �āda veida monopols ari ir par cēloni, lai veidotos diferenciālā rente. Katrs zemes gabals kā saimniecības objekts atrodas noteikta uzņēmēja monopolrīcībā. Tas dod iespēju labākas un vidējas zemes nomniekiem gūt virspeļņu, ko pēc tam arī piesavinās zemes īpa�nieki diferenciālās rentes formā.

Diferenciālā rente, rakstīja K. Markss, �nav nekas cits kā virs-peļņa, kas pastāv ikvienā rūpnieciskās ra�o�anas sfērā jebkuram kapitālam, kur� darbojas apstākļos, kas augstāki par vidējiem. Tikai zemkopībā tā nostiprinās, jo te tai ir tik solīds un (relatīvi) dro�s pamats kā da�ādu zemes �ķirņu dabiskās auglības da�ādas pakāpes.�⁴⁴ Diferenciālā rente pastav divās formās � diferenciālā rente I un diferenciālā rente II.

Diferenciālā rente I. Diferenciālās zemes rentes I pamatu veido starpība starp produkcijas ra�o�anas cenu vissliktākajā (pēc auglības vai atra�anās vietas) zemē, kas ir arī sabiedriskā ra�o�anas cena, un produkcijas individuālo ra�o�anas cenu labākā un vidējā zemē. _t

Pieņemsim, ka ir trīs vienāda lieluma zemes gabali ar da�ādu auglību. Izmantojot vienādlielus kapitālus, tie dod da�ādu produkcijas daudzumu.

Lauksaimniecības strādnieku augstāka darba ra�īguma rezultātā labākos un vidējos zemes gabalos veidojas virspeļņa, ko zemes īpa�nieki arī piesavinās diferenciālās rentes I formā. Tātad rentes saņēmēji � zemes ipa�nieki � kopā ar lauksaimniecības kapitālistiem piedalās algoto strādnieku ekspluatācijā.

Diferenciālā rente I rodas ne tikai zemes auglības at�ķirību rezultātā, bet ari no at�ķirības zemes gabalu novietojumā attiecībā pret realizācijas tirgiem, transporta ceļiem u. tml. Sīs at�ķirības nosaka transporta un citu izmaksu nevienādību, rēķinot uz produkcijas vienību, kas rada nosacījumus, lai izveidotos diferenciālā rente I pēc atra�anās vietas.

Diferenciālā rente II. Diferenciālā rente rodas arī, ja kapitālo secīgi iegulda vienā un taja pa�ā zemes gabalā, t. i., koncentrē kapitālu vienā un lajā pa�ā zemes platībā. Sājā zemes gabalā secīgi ieguldīto vienadlielo kapitālu izmaksām var būt da�āda efektivitāte. Ņemot vērā, ka sabiedrisko ra�o�anas cenu lauksaimniecības produkcijai nosaka produkcijas ra�o�anas cena, ko saņem no vis-mazākra�igā kapitāla ieguldījuma, efektīvākie kapitāla ieguldījumi dos līdz ar parasto vidējo peļņu vēl arī virspeļņti. Lidz nomas līguma termiņa izbeig�anās brīdim virspeļņa paliek kapitālista nomnieka rīcībā. Bet, kad tiks noslēgta jauna nomas vieno�anās, zemes īpa�nieks, pieprasot paaugstinātu nomas maksu, piesavināsies �o virs-peļņu. Tā veido diferenciālo renti II.

Diferenciālā rente I ir saistīta ar lauksaimniecības ekstensīvo attīstību, sākot apstrādāt jaunus zemes gabalus. Diferenciālā rente II raksturo lauksaimniecības intensīvo attistibu, kad �kapitāls tiek koncentrēts vienā un tai pa�ā zemes platibā, nevis sadalīts starp zemes gabaliem, kas atrodas viens otram blakus�⁴⁵. Vienlaikus diferenciālā rente II ierobe�o zemkopības kapitālistisko racionalizāciju, padara to neizdevīgu nomniekiem, jo �īs racionalizācijas augļi pēc nomas līguma termiņa izbeig�anās nonāk zemes īpa�nieku rokās. Starp zemes īpa�niekiem un zemes nomniekiem pastāvīgi notiek cīņa par nomas termiņiem.

Līdzās at�ķirībām, kādas ir abām diferenciālās rentes formām, tām piemīt arī kopējas iezīmes. Vispirms, diferenciālās rentes pirmās un otrās formas pastāvē�anas cēlonis ir zemes kā saimniecības objekta monopols. So rentes formu veido�anās nosacījums ir da�ādais darba ra�īgiyns, ieguldot zemkopībā vienādlielus kapitālus. Abu rentes formu avots ir lauksaimniecibas strādnieku virsdarbs un viņu radītā uzvijas virsvērtība.

Cen�oties attaisnot tautas masu zemo dzīves līmeni kapitālisma apstākļos, sīko fermeru izputē�anu, zemnieku ekspluatāciju, bur�uāziskie ekonomisti apgalvo, ka pastāv �augsnes krīto�ās auglības likums�, kas it ka nosakot, ka aiz zināmas robe�as katrs nākamais kapitālieguldījums zemkopībā esot mazra�īgāks nekā iepriek�ējais. Darbā �Agrārais jautājums un �Marksa kritiķi�� V. I. Ļeņins parādīja, ka bur�uāzisko teorētiķu izvirzītās tēzes neatbilst īstenībai, jo arī lauksaimniecībā vērojams tehniskais progress, kas veicina zemkopibas efektivitātes paaugstinā�anos.

Kad runa par auglību, vienmēr domā ekonomisko auglību, kas ir atkarīga no ra�otājspēkiem un ra�o�anas attiecībām. �Būtībā jau pats jēdziens: �papildu (vai: secīgi) darba un kapitāla ieguldījumi� paredz ra�o�anas veidu maiņu, tehnikas pārveido�anu.�⁴⁶

Darbaļau�u stāvoklis kapitālisma pasaulē nepasliktinās iedomātā �augsnes krīto�ās auglibas� likuma darbības dēļ, �dabas spēku darbības� dēļ, bet ir �īs sabiedrības sociālās iekārtas rezultāts. Ra�ības pieaugums, intensificējot lauksaimniecību, faktiski atspēko �augsnes krīto�ās auglības teoriju�.

Zemes privātīpa�uma monopols un absolūtā rente. Lauksaimniecības produkcijas pieprasījums rada nepiecie�amību apstrādāt ari sliktākos zemes gabalus. Tos lauksaimnieciskie uzņēmēji nomā no zemes īpa�niekiem, kuri, izmantojot zemes privātīpa�uma monopolu, iekasē maksu par to izmanto�anu. Ta�u kapitālistiskie fermeri, kuri nomā �os gabalus, .var samaksāt nomas maksu bez zaudējumiem sev tikai ar nosacījumu, ka sliktākos zemes gabalos ra�oto lauksaimniecības produktu cena nodro�ina viņiem zināmu pārpalikumu virs vidējās peļņas. Lauksaimnieciskais uzņēmējs par ieguldīto kapitālu saņems vidējo peļņu, bet zemes īpa�nieki rentes formā piesavināsies �o pārpalikumu virs vidējās peļņas. Tādu renti sauc par absolūto.

Tā kā lauksaimniecības pre�u tirgus cenas regulē sliktākā zemes gabala produkta cena, absolūtā rente, kas ietilpst �ī produkta cenā, ietilpst arī labāko un vidējo zemes gabalu produkta cenā. Absolūto renti zemes īpa�niekiem dod visi iznomātie zemes gabali. Tādējādi absolūtā rente ir savdabīga nodeva, ar ko zemes lielīpa�nieki, izmantojot zemes privātīpa�uma monopolu, apliek visu sabiedrību.

Absolūtās rentes avots ir virsvērtības pārpalikums virs vidējās peļņas, kur� veidojas lauksaimniecībā zemākas kapitāla organiskās struktūras rezultātā. Katras simts naudas vienības kapitāla zemkopībā dod lielāku virsvērtību nekā rūpniecībā. Lauksaimnieciskajā ra�o�anā ieguldītā kapitāla vidējo peļņu nosaka vidējā peļņa, kas izveidojusies starpnozaru konkurences cīņā. Nepastāvot zemes privātīpa�umam, lauksaimniecībā radītais virsvērtības pārpalikums virs vidējās peļņas (ja tajā ir relatīvi zemāka kapitāla organiskā struktūra) tiktu pārdalīts starp visiem kapitālistiem. Iznākumā vidējā peļņas norma paaugstinātos. Bet lielais zemes privātīpa�ums apgrūtina kapitālu pārplū�anu no rūpniecības uz zemkopību. Tāpēc lauksaimniecības produkciju pārdod ne par ra�o�anas cenām, bet par cenām, kas atbilst produkcijas vērtībai, kurā ra�ota sliktākajā zemē; lauksaimniecības produktu vērtības pārpalikumu virs to ra�o�anas cenas (virsvērtību virs vidējās peļņas) piesavinās zemes īpa�nieki absolūtās rentes veidā.

Tādējādi absolūtās zemes rentes pamats ir zemes privātīpa�uma monopols.

Absolūtās rentes analīze ir viens no K. Marksa lielākajiem nopelniem: viņ� pirmais teorētiski pierādīja absolūtās rentes eksistences iespējamību, nepārkāpjot vērtības likumu.

Zemes privātīpa�uma monopols negatīvi ietekmē lauksaimniecības attīstību, jo kapitālistiskie uzņēmēji spiesti izlietot kapitālu zemes pirk�anai tā vietā, lai to ieguldītu ra�o�anā. Turklāt īsie nomas termiņi neieinteresē kapitālistus nomniekus ieguldīt kapitālu lauksaimnieciskajā ra�o�anā, ja �ie ieguldījumi neatmaksājas nomas līguma darbības periodā, un mudina viņus nesaudzīgi izmantot zemi.

Absolūtās zemes rentes izveido�anās

Zemes privātīpa�uma monopols, visa kapitālistisko ra�o�anas attiecību sistēma līdz ar pirmskapitālistisko attiecību paliekam ir galvenie cēloņi lauksaimniecības atpalicībai no rūpniecības, it īpa�i mazāk attīstītās kapitāla zemēs.

Zemes nacionalizācija iznīcina zemes privātīpa�uma monopolu un nosaka absolūtās rentes izzu�anu. Par diferenciālās rentes saņēmēju kļūst valsts. �Tāpēc,� norādīja K. Markss, �radikālais bur-�ua ... teorētiski spēj noliegt zemes privātīpa�umu, kuru viņ� vēlētos pārvērst valsts īpa�uma formā par bur�uāzijas �ķiras, kapitāla kopēju īpa�umu. Ta�u praksē viņam nepietiek drosmes, jo uzbrukums ... vienai privātīpa�uma formai... būtu ļoti bīstams ari citai formai. Turklāt bur�uā pats sevi teritoriaIizējis�⁴⁷ (t. i., iegādājies zemi).

Lai gan vērojama kapitāla organiskās struktūras tuvinā�anās lauksaimniecībā un rūpniecībā, plaisa starp tam joprojām ir liela. Sevi�ķi labi tas redzams ekonomiski vāji attīstītās zemēs. Bet pat tādā gadījumā, kad kapitala organiskā struktūra lauksaimniecībā tuvinās organiskajai struktūra i rūpniecībā, zemes lielīpa�nieku pozīcijas novājinās, iespēja aplikt visu sabiedrību ar savdabīgu nodevu zemes rentes veidā saglabājas. Pieaugo�ā monopolu saaug�ana ar zemes lielīpa�umu, rentes saplū�ana ar monopolpeļņu dod zemes lielīpa�niekiem iespēju palielināt ienākumus, uzņēmējiem un zemes īpa�niekiem pastiprināt masu ekspluatāciju.

Zemes īpa�nieki saņem nomas maksu ne tikai par zemi, ko izmanto lauksaimnieciskiem mērķiem, bet ari par iecirkņiem, kas paredzēti ēku un celtņu būvei, kā arī par zemi, ko iznomā derīgo ' izrakteņu ieguvei. Apbūves gabalu rentes īpatnība ir tā, ka dominējo�o ietekmi uz tās lielumu atstāj diferenciāla rente pēc novietojuma. Visaugstākā rente parasti ir par apbūves gabaliem lielo un strauji augo�o pilsētu rajonos. Augstā rente par apbūves gabaliem (tās pamatmasu sastāda rente no zemes dzīvojamām mājām) kavē dzīvokļu celtniecību pilsētās; kā vienas no sekām tam ir dzivokļu trūkums un augsta dzīvokļu īre.

Rente ieguves rūpniecībā veidojas tāpat kā zemkopībā. Diferenciālās rentes pamatā ieguves rūpniecībā ir at�ķirības darba ra�īguma un ra�o�anas izmaksās, ko nosaka �ahtu, raktuvju, atradņu u. tml. nevienādā bagātība. Absolūtās rentes izveido�anās nosacījums ieguves rūpniecībā ir zemāka kapitāla organiskā struktūra �ajās nozarēs salīdzinājumā ar tā organisko struktūru apstrādes rūpniecibas nozarēs. Tajos gadījumos, kad zemes privātīpa�nieki absolūtās rentps formā piesavinās iegūstamo derīgo izrakteņu vērtības pārpalikumu virs to ra�o�anas cenas, zemes privātīpa�uma monopols sadārdzina ieguves rūpniecības produkciju.

Rente zemnieku sīksaimniecībā. Zemnieku siksaimniecībā, kur apsaimnieko savu zemi, labāku zemes gabalu apstrādā�ana arī dod iespēju ra�ot papildu produktu. Ta�u paturēt sev �o produktu vai tā vērtību zemniekam, ja arī izdodas, tad tikai daļēji. Augstra�īgo kapitālistisko fermu konkurence, augstās cenas, kādas zemnieki maksa par rūpniecības izstrādājumiem, tas, ka viņus ekspluatē tirdzniecības starpnieki u. tml., liek zemniekiem zaudēt papildu produktu, ko radījis viņu darbs un kas pārstāv diferenciālās rentes materiālo substanci.

Absolūtās rentes zemnieku siksaimniecībā nav, jo �eit ra�o tikai, lai apmierinātu eksistences vajadzības. Sīkzemnieki apstrādā arī tādu zemi, kas nedod nekādu papildu produktu pēc ra�o�anas izmaksu kompensācijas.

Kapitālistisko valstu lauksaimniecībā pastāv miljoniem zemnieku, kuri apsaimnieko nevis savu, bet nomātu zemi. Tāpēc nepiecie�ams no�ķirt nomniekus � darbaļaudis un nomniekus � uzņēmējus. Darba nomas pamatā ir nomnieka personiskais darbs (da�reiz, izmantojot viņa ģimenes locekļu darbu), un to raksturo samērā nelieli ra�o�anas apmēri, kuras produkcijas bie�i vien tikko pietiek iztikai. Rente, ko zemes īpa�nieki saņem no nomniekiem � darbaļaudīm, ietver sevī ne tikai visu viņu virsproduktu, bet bie�i vien arī ievērojamu daļu nepiecie�amā produkta. Sīs rentes veids ir atliekas no pirmskapitālistiskās zemes rentes, kas kapitālisma apstākļos izmainījusies un pārstāv zemnieku ekspluatācijas kapitālistisko formu. Daudzskaitliskā sīko nomnieku slāņa pastāvē�ana, kuriem ir primitīva saimniecība, kas nodro�ina viņiem pusbada eksistenci, sevi�ķi raksturīga ekonomiski vāji attīstītām zemēm.

Zeme nav cilvēka darba produkts, un tāpēc tai nav vērtības. Neskatoties uz to, tā ir pirk�anas un pārdo�anas priek�mets, līdzīgi visām citām precēm kapitālisma apstākļos.

Kapitālists � zemes gabala īpa�nieks atteiksies no tās tikai tādā gadījumā, ja par to saņemtā summa, ieguldīta bankā vai aizdota, dos procenta formā ienākumu, kas līdzinās no �ī gabala saņemtai rentei. Ja ienākums procenta formā būs mazāks par renti, zemes īpa�nieks diez vai to pārdos. Savukārt zemes gabala pircējs,

pirms kļūt par tās īpa�nieku, salīdzinās no zemes gabala saņemamo rentes summu ar procentu, ko viņ� saņemtu, ja nauda atrastos bankā. Tādējādi zemes cena ir kapitalizēta zemes rente.

Zemes gabala cenu aprēķina pēc formulas

kur R � rente;

S � aizdevu procenta norma.

Kā jau zināms, kapitālisma apstākļos pastāv aizdevu procenta normas pazeminā�anās tendence, kas paaugstina zemes cenu. Zemes cena paaugstinās arī tāpēc, ka rente paaugstinās uz diferenciālās rentes II rēķina, kura savukārt palielinās tāpēc, ka zemkopībā tiek ieguldīts papildu kapitāls un sāk apstrādāt jaunus zemes gabalus.

Zemes īpa�nieki, kuri dzīvo uz rentes rēķina, ir sabiedrības parazītiska �ķira. Diferenciālās rentes II formā zemes īpa�nieki piesavinās ra�otājspēku progresa rezultātu lauksaimniecībā. Vienlaikus viņi iedzīvojas no lauksaimniecības produktu cenu pieauguma. Starp lauksaimnieciskajiem uzņēmējiem un zemes īpa�niekiem pastāv pretrunas, kas saistītas ar cīņu par lielākas virsvērtības daļas piesavinā�anos. Bet abas �īs �ķiras vieno tieksme pastiprināt darbaļau�u ekspluatāciju.

Kad lauksaimnieciskais uzņēmējs vienlaikus ir arī apstrādājamās zemes īpa�nieks, viņ� līdz ar parasto vidējo peļņu no kapitāla kā zemes īpa�nieks saņem arī virspeļņu, kas ir rentes pamats.

Tajos gadījumos, kad noteiktos zemes gabalos (lauksaimniecībā vai ieguves rūpniecībā) tās īpatnību dēļ ra�o vai iegūst retus produktus, turklāt tādā daudzumā, kas nesedz pieprasījumu, to cenas paceļas augstāk par vērtību. Tās ir monopolcenas, kas dod virspeļņu, kuru zemes īpa�nieks piesavinās monopolrentes veidā. Attiecīgi paaugstinās arī cena zemei, kurai ir īpa�i apstākļi, lai ra�otu sevi�ķi retus lauksaimniecības produktus vai iegūtu retus derīgos izrakteņus.

Bur�uāzisko zemju lauksaimniecībā būtībā darbojas tie pa�i ekonomiskie likumi, kas rūpniecībā. Ta�u to izpausmes formas ir at�ķirīgas. Lauksaimniecībai ir vairākas īpatnības, ko nosaka pats tas raksturs: tāda ir atkarība no agroklimatiskajiem apstākļiem, ra�o�anas sezonalitāte, ra�o�anas relatīva izkliedētība lielā teritorija, daudzu saimniecību tālums no realizācijas tirgus, lauksaimniecības produkta specifika, kas bie�i vien nepieļauj tās ilgsto�u uzglabā�anu un prasa rūpniecisko pārstrādi u. tml. Sīs īpatnības rada sīkra�o-tājiem nelabvēlīgus apstākļus, padara viņus atkarīgus no kapitālistiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produkcijas uzpirk�anu, pārstrādi, transportē�anu un uzglabā�anu.

Bur�uāziskie ekonomisti un labējie sociālisti apgalvo, ka sakarā ar lauksaimniecības dabiskajām īpatnībām zemnieku sīksaimniecī-bām kapitālisma apstakļos it kā esot �stabilitāte�, dzīvotspēja un tās sekmīgi attīstoties. Patiesība, kā norādīja V. I. Ļeņins, lielra�o�ana ir pārākā par sīko ne tikai rūpniecībā, bet arī lauksaimniecība. Iz�ķiro�as kapitālistiskās lielra�o�anas priek�rocības salīdzinājumā ar zemnieku sīksaimniecību ir tās tehniskais pārākums, kas izpau�as jaunako agronomisko un zootehnisko meto�u lieto�anā, labāka darba un ra�o�anas organizācija, izdevīgāki produkcijas realizācijas un nepiecie�amo ra�o�anas līdzekļu iegādes apstākļi, atviegloti kreditē�anas noteikumi.

Līdz ar kapitālisma attīstību lauksaimniecībā kapitālistiskās lielsaimniecības izspie� siksaimniecības. Ta�u �ai izspie�anai ne arvien ir skaidri izteiktas formas. Та nav jāsaprot tikai kā tūlītēja ekspropriācija. Tai, kā norādīja V. I. Ļeņins, pieskaitāma �arī sīko zemkopju izputinā�ana, saimniecības apstākļu pasliktinā�anās, kas var vilkties gadiem un gadu desmitiem ilgi�⁴⁸.

Kapitālistiskā lielra�o�ana pastiprināti izspieda zemnieku sīk-sainmiecibas pēdējas desmitgadēs. Lauksaimnieciskās ra�o�anas ma-�inizācija, kapitāla organiskas struktūras pieaugums zemkopībā samazina tā mainīgo daļu, absolūti samazina algoto strādnieku skaitu. .Monopolistiskais kapitāls aizvien vairak pakļauj lauksaimniecību savai varai. Lauksaimniecība nodarbinātie darbaļaudis, tāpat kā citās ekonomikas nozarēs, cie� no lielkapitāla ekspluatācijas.

Attīstoties kapitālismam, pastiprinās pretstats starp pilsētu un laukiem. Svarīgākais faktors, kas pastiprina pilsētas un lauku nevienmērīgo attīstību, ir zemes privātīpa�ums. Sī pretstata sociālo saturu pau� antagonistiskās attiecības starp valdo�o �ķiru un ekspluatēto darbaspēku. Pretstats starp pilsētu un laukiem, kapitālismam attīstoties, padziļinās, jo pilsētas bur�uāzija, lauksaimnieciskie uzņēmēji un zemes īpa�nieki pastiprina lauku darba cilvēka ekspluatāciju.

�ajā nodaļā tiek apskatīta visa sabiedriskā kapitāla atra�o�ana un apgrozība, atra�o�anas process kopumā. Pirmo patiesi zinātnisko kapitālistiskās atra�o�anas procesa analīzi ir devis K. Markss �Kapitālā�.

Sabiedriskais kapitāls un sabiedriskais produkts. Individuālo kapitālu kopums to savstarpējā saistībā un sakaros veido sabiedrisko kapitālu. Sabiedriskā kapitala apgrozība sastāv no savstarpēji saistītu un savstarpēji atkarīgu (bet atsevi�ķi funkcionējo�u) individuālo kapitālu apritu kopuma. Kopējā sabiedriskā kapitāla kustība, ko tas veic ra�o�anas un apgrozības sfērā, raksturo tā atra�o�anas procesu.

Ra�o�anas sabiedriskā procesa rezultātā rodas sabiedriskais kopprodukts. Tā kā kapitālistiskā ra�o�ana ir pre�u ra�o�ana, �is kopprodukts parādās kā noteikta pre�u masa.

Kapitālistiskās sabiedrības sabiedriskais kopprodukts vērtības izteiksmē, tāpat kā individuālā kapitāla produkts, iedalās trīs dajās: izlietotajā pastāvīgajā kapitālā (c), mainīgajā kapitālā (u) un virsvērtībā (m). Pirmā daja reprezentē izlietoto ra�o�anas līdzekļu vērtību, ko strādnieku konkrētais darbs pārnesis uz jaunradīto produktu. Otrā un tre�ā daļa (u+m), kopā ņemot, veido jaunradīt� vertibu jeb nacionālo ienākumu.

Naturāli lietiskā formā sabiedriskais kopprodukts sastāv no ra�īgā patēriņa priek�metiem, kas paredzēti ra�o�anas vajadzību apmierinā�anai (izejvielas, palīgmateriāli, ma�īnas, instrumenti, ra�o�anas ēkas, būves utt.), un strādnieku un kapitālistu personiskā jeb individuālā patēriņa priek�metiem (pārtikas produkti, apģērbs, apavi, greznumlietas utt.). Pirmais visu sabiedrisko produktu tā klasificēja K. Markss. Tam ir vissvarīgākā nozīme sabiedriskās atra�o�anas procesa izpratnē.

Lai atra�o�anas process būtu nepārtraukts, sabiedriskais kopprodukts ir jārealizē. Sabiedriskā kopprodukta realizācijas problēma kā vērtības, tā naturāli lietiskā formā ir viena no svarīgām sabiedriskā kapitāla atra�o�anas problēmām.

Izskaidrojot realizācijas problēmas būtību, V. I. Ļeņins rakstīja: �Turpretim tagad jautājums ir tie�i tāds � no kurienes sava patēriņa priek�metus ņems strādnieki un kapitālisti? no kurienes pēdējie ņems ra�o�anas līdzekļus? kādā veidā ra�otais produkts segs visus �os pieprasījumus un dos iespēju papla�ināt ra�o�anu? �eit mums tātad ir ne vien �vērtības atlīdzinā�ana, bet arī produkta naturālās formas atlīdzinā�ana�, un tāpēc absolūti nepiecie�ams at�ķirt produktus, kam sabiedriskās saimniecības procesā ir pilnīgi da�āda loma.�⁴⁹

Vienlaikus ar sabiedriskā kopprodukta atra�o�anu notiek arī kapitālistisko ra�o�anas attiecību atra�o�ana.

Sabiedriskās ra�o�anas I un II nodalījums. Ra�īgais un personiskais patēriņ�. Nozaru kopumu, kurās ra�o izejvielas, ma�īnas, instrumentus utt., t. i., ra�o�anas līdzekļus, K. Markss nosauca par sabiedriskās ra�o�anas pirmo nodalījumu. Nozaru kopumu, kurās

ra�o produktus, kas apmierina personiskās vajadzības, t. i., patēriņa priek�metus, K. Markss nosauca par sabiedriskās ra�o�anas otro nodalījumu.

Divus sabiedriskās ra�o�anas nodalījumus at�ķir vienu no otra pirmām kārtām to produkcijas patērē�anas raksturs: I nodalījuma produkti paredzēti ra�īgam patēriņam, bet II nodalījuma produkti � personiskajam patēriņam. Sabiedriskās ra�o�anas iedalījums divos nodalījumos piemērojams jebkurai sabiedrībai, jo lietu pamatap-inaiņa sabiedrībā notiek starp �iem nodalījumiem.

Noskaidrot, kā notiek maiņa starp I un II nodalījumu, kā kompensējas sabiedriskā kopprodukta pamatdaļas vērtības un naturāli lietiskā formā, ir visa sabiedriskā kapitāla atra�o�anas teorijas pamats.

Atra�o�anas analīzes zinātniskās abstrakcijas. Lai noskaidrotu sabiedriskā kapitāla atra�o�anas galvenās likumsakarības, nepiecie�ams abstrahēties no parādībām, kas, būtiski neietekmējot procesu saturu, sare�ģī to izpratni.

Pirmkārt, jāpieņem, ka visi uzņēmumi vienlaikus sāk un gada beigās beidz ra�o�anas ciklu un ka visa pamatkapitāla vērtība tiek pārnesta uz jauno produktu �ajā gadā. Otrkārt, kapitālisms jāapskata kā sabiedrība, kas sastav tikai no divām �ķirām � algotiem strādniekiem un kapitālistiem. Tre�kārt, nepiecie�ams abstrahēties no ārējās tirdzniecības. Ceturtkārt, jāpieņem, ka ra�otās preces tiek pārdotas un pirktas par vērtību.

Visiem gadiem, par kuriem analizē atra�o�anu, virsvērtības norma tiek pieņemta nemainīga (/n'=100%). Balstoties uz �iem zinātniski pamatotiem pieņēmumiem, K. Markss apskatīja sabiedriskā kapitāla vienkār�ās un papla�inātās atra�o�anas procesu.

Sabiedriskā kopprodukta realizācija vienkār�ās atra�o�anas apstākļos. Vienkār�ā atra�o�ana, kā mēs jau zinām, ir atra�o�anas procesa atkārto�ana iepriek�ējā apjomā. Sājā gadījumā visu virsvērtību kapitālistu �ķira izlieto personiskam patēriņam un tā nepārvēr�as par papildu kapitālu. Sabiedriskā produkta realizācijas procesu vienkār�ās atra�o�anas apstākļos K. Markss ilustrē ar �ādu nosacītu shēmu.

Pieņemsim, ka viss sabiedriskais kapitāls sastāv no 7500 kaut kādām naudas vienībām. No tām I nodalījumā, kas ra�o ra�o�anas līdzekļus, funkcionē kapitāls 5000 vienību apmērā, turklāt pastāvīgais kapitāls (c) sastāda 4000, bet mainīgais kapitāls (v) � 1000 vienības.

II nodalījuma nozarēs, kas ra�o patēriņa priek�metus, funkcionē kapitāls 2500 naudas vienību apmērā, no tām pastāvīgais kapitāls sastāda 2000, bet mainīgais kapitāls � 500 vienības.

I nodalījumā sara�ota pre�u produkcija ra�o�anas līdzekļu veidā par 6000 naudas vienībām. Vērtības izteiksmē tā sadalās �ādās dajās:

I. 4000c + 1000v+1000m = 6000.

II nodalījuma sara�ota pre�u produkcija patēriņa priek�metu veida par 3000 naudas vienībām. Vērtības izteiksmē tā sadalās �ādi:

II. 2000c+500v+500m = 3000.

Tagad apskatīsim, kā notiks visa sabiedriskā produkta realizācija. Sājā nolūkā jānoskaidro, kāda I un II nodalījuma produkcijas daļa tiek izlietota tajā pa�ā nodalījumā, kur tā ra�ota. Tā I nodalījumā no 6000 naudas vienībām, kas iemiesotas ra�o�anas līdzekļos, var tikt izlietotas 4000, kas līdzinās �ajā nodalījumā izlietotai pastāvīgā kapitāla summai. Pārējā I nodalījuma produkcijas daļa par 2000 naudas vienībām, kas vērtības izteiksmē līdzinās I (v+^m)> ir �ī nodalījuma strādnieku (1000u) un kapitālistu (1000m) personiskā patēriņa fonds. Sī nodalījuma ietvaros tā nevar tikt izlietota, jo I nodalījumā personiskā patēriņa priek�metus nera�o. Tos ra�o II nodalījumā. Tātad I nodalījuma produkcija par 2000 naudas vienibām jāapmaina pret ekvivalentu II nodalījuma produkcijas summu, ko izlieto, lai apmierinātu I nodalījuma strādnieku un kapitālistu personiskās vajadzības.

II nodalījuma ietvaros, kas ra�o personiskā patēriņa priek�metus, var tikt realizēta produkcija par summu, kas līdzinās �ī nodalījuma strādnieku darba algai un kapitālistu virsvērtībai, t. i., II 500v+500m. Pārējā II nodalījuma produkcijas daļa līdzinās 2000c. Vērtības izteiksmē tā līdzinās pastāvīgā kapitāla vērtībai (II c), kas izlietots �ajā nodalījumā. Rodas nepiecie�amība apmainīt II nodalījuma produkciju, kas sastada 2000 naudas vienības, pret tādu pa�u summu I nodalījuma produkcijas. Produkcijas maiņas rezultātā starp I un II nodalījumu nāko�ajā gadā no jauna būs atjaunota ra�o�ana iepriek�ējā apmēra abos sabiedriskās ra�o�anas. nodalījumos, t. i., notiek vienkār�ā atra�o�ana.

Vienkār�ās atra�o�anas realizācijas pamatnoteikums ir �āda proporcija: I (v-+m)=IIc, t. i., I nodali juma strādnieku un kapitālistu gada ienākumu summai jālidzinās gada laikā II nodalījumā patērētam pastāvīgajam kapitālam.

No �ī pamatnoteikuma izriet divi atvasināti:

a) l(c+v+m) = Ic+IIc, t. i., I nodalījuma produkcijas gada vērtībai jālīdzinās abu nodalījumu pastāvīgā kapitāla summai;

b) II(c+v+m)=I(v+m) + II(v+m), t. i., II nodalījuma produkcijas gada vērtībai jālīdzinās abu nodalījumu strādnieku un kapitālistu ienākumu summai.

Tādi ir sabiedriskā produkta realizācijas nosacījumi sabiedriskā kapitāla vienkār�ās atra�o�anas apstākļos.

Sabiedriskā kopprodukta realizācija un sabiedriskās ra�o�anas proporcijas papla�inātās atra�o�anas apstakjos. Papla�inata

atra�o�ana ir ra�o�anas procesa atjauno�ana pieaugo�ā apjomā. Daļa virsvērtības pārvēr�as papildu pastāvīgajā un mainīgajā kapitālā. Sabiedriskā produkta realizāciju papla�inātās atra�o�anas apstākļos K. Markss ilustrē ar �ādu shēmu.

Sabiedriskās ra�o�anas I nodalījumā ieguldīts kapitāls, kas sastāv no 5000 naudas vienībām (I. 4000c+1000u). II nodalījuma kapitāls sastāda 2250 naudas vienības (II. 1500c-ļ-750u).

Ja ekspluatācijas pakāpe līdzinās 100%, viss ra�otais sabiedriskais kopprodukts sastāda 9000:

Pieņemsim, ka I nodalījumā kapitāla uzkrā�anai apgrozās puse virsvērtības, t. i., 500 naudas vienības. Kapitalizējamā virsvērtība papildu pastāvīgajā un papildu mainīgajā kapitālā sadalās tādā pa�ā proporcijā, kādā pastāvīgais kapitāls attiecās pret mainīgo-kapitālu iepriek�ējā gadā, t. i., 4:1. Tādā gadījumā 400 naudas vienības kapitalizējamās virsvērtības apgrozās kā papildu pastāvīgais kapitāls (C|) un 100 vienības � kā papildu mainīgais kapitāls (ui). Tas ir, I nodalījuma tiek realizēta tā produkcijas daļa, kas kompensē �ī nodalījuma pastāvīgo kapitālu (4000c), un arī tā daļa, kas nepiecie�ama tā pastāvīgā kapitāla pieaugumam (400ci).

Pārējā I nodalījuma produkcijas daļa naudas izteiksmē līdzinās agrāk nodarbināto strādnieku darba algas summai (1000u), papildus nolīgto strādnieku darba algai (100ui), kā arī kapitālistu personiski patērējamai virsvērtības daļai (500m). I nodalījuma ietvaros to nevar realizēt.

II nodalījumā vienkār�ai atra�o�anai vajag pastāvīgā kapitāla par 1500 naudas vienībām. Turklāt I nodalījuma kapitālistiem ir papildu vajadzības pēc II nodalījuma produkcijas (100 naudas vienības), kas nepiecie�ama no jauna piesaistāmā darbaspēka personiskam patēriņam. Palielinot pastāvīgo kapitālu par 100 naudas vienībām, II nodalījuma kapitālisti papla�ina? ra�o�anu. Tādējādi I nodalījuma produkcijas vērtības 1600 vienības tiek apmainītas pret tādu pa�u II nodalījuma produkcijas vērtību. I nodalījuma produkcijas realizācija ir pabeigta.

Nerealizētā II nodalījuma produkcija par summu 1400 jāizlieto �ī pa�a nodalījuma ietvaros. No tās 750 naudas vienības izlieto agrāk nodarbināto strādnieku patēriņam. Bet, tā kā II nodalījuma pastāvīgais kapitāls palielinājies no 1500 līdz 1600 vienībām, t. i., par 100 vienībām, tad kapitālistiem jāalgo papildu strādnieki. Ja pieņem nemainīgu kapitāla organisko struktūru (II nodalījumā tā ir 2:1), tad, palielinoties pastāvīgam kapitālam par 100 naudas vienībām, nepiecie�ams papildu mainīgais kapitāls 50 naudas vienību apmērā. Tātad II nodalījuma strādnieku personiskajam patēriņam būs nepiecie�ama produkcija par 800 naudas vienībām (750u-ļ-50i>i). To realizē tā pa�a II nodalījuma ietvaros.

Tagad II nodalījumā palikusi nerealizēta produkcija par summu 600 naudas vienības, kas ir pēc uzkrā�anas (100ci-ļ-50ui) palikusī

virsvērtības daļa. To izlieto �ī nodalījuma kapitālisti personiskam patēriņam. Tādējādi visa II nodalījuma produkcija ir realizēta.

No teiktā izriet papla�inātās atra�o�anas pamatnoteikums: l nodalījuma strādnieku un kapitālistu gada ienākumu summai jābūt lielākai par gadā patērējamo II nodalījuma pastāvīgā kapitāla vērtību, t. i.,

No pamatnoteikuma izriet arī otrs papla�inātās atra�o�anas noteikums: I nodalījuma produkcijas vērtībai jābūt lielākai par iepriek�ējā gadā patērētā sabiedriskās atra�o�anas abu nodalījumu pastāvīgā kapitāla vērtību, t. i.,

Citiem vārdiem, I nodalījumā jāsara�o tāds papildu ra�o�anas līdzekļu daudzums, kas nodro�inātu nāko�ajā gadā pastāvīgā kapitāla palielinā�anos kā I, tā II nodalījumā.

Tre�ais papla�inātās atra�o�anas noteikums: sabiedrības nacionālajam ienākumam jābūt lielākam par II nodalījuma produkcijas vērtību, t. i.,

Citiem vārdiem, sabiedriskās ra�o�anas I un II nodalījuma nozarēs radītais nacionālais ienākums papla�inātās atra�o�anas apstākļos pilnībā netiek izlietots personiskajam patēriņam � daļa no tā tiek novirzīta, lai .palielinātu abu nodalījumu pastāvīgo kapitālu.

Tatad pirmā ra�o�anas gada beigās uz virsvērtības rēķina ra�o�anas apjoms papla�inās kā I, tā arī II nodalījumā. Otrā ra�o�anas gada sākumā sabiedriskais kapitāls sastāv no

Otrā ra�o�anas gada beigās viss sabiedriskais produkts būs pieaudzis no 9000 līdz 9800 (ja m'=100%).

Kā redzams, papla�inātā atra�o�ana prasa savstarpēju saistību starp diviem sabiedriskas ra�o�anas nodalījumiem, kur vado�ā vieta ir I nodalījumam. Tie�i I nodalījums nodro�ina papla�inātās atra�o�anas materiālo bāzi, jo tas apgādā ar papildu ra�o�anas līdzekļiem visas ra�o�anas nozares. Tāpēc ra�o�anas pieaugums II nodalījumā ir atkarīgs no ra�o�anas pieauguma I nodalījumā. Ta�u savukārt I nodalījums nevar nodro�ināt papla�ināto atra�o�anu izolēti no II nodalījuma, jo daļu savas produkcijas tas realizē, pārdodot to II nodalījumam, un saņem no II nodalījuma patēriņa priek�metus, kas nodro�ina strādnieku un kapitālistu personisko patēriņu.

Likums par ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas straujāku pieaugumu.

V. I. Ļeņins rado�i attīstīja marksistisko sabiedriska kapitāla atra�o�anas teoriju. V. I. Ļeņina darbiem atra�o�anas jautājumos, it sevi�ķi �Sakarā ar tā saucamo jautājumu par tirgiem�, �Par ekonomiskā romantisfna raksturojumu�, �Kapitālisma attīstība Krievijā�, rakstiem �Vēl par realizācijas teorijas jautājumu�, �Piezīmes jautājumā par tirgus teoriju�, �Atbilde P. Ņe�danova kgm� bija liela nozīme liberālo narodņiku un uz kapitālisma apoloģētikas ceļa nonāku�o �legālo marksistu� idejiskā sagrāvē; tie nosargāja marksistisko atra�o�anas teoriju no revidē�anas mēģinājumiem, veicināja partijas zinātniskās politikas izstrādā�anu revolūcijas pamatjautājumos.

Viens no centrālajiem bija jautājums par iek�ējo tirgu. Liberālie narodņiki apgalvoja, ka Krievijā kapitālisms nevarot attīstīties, jo neesot iek�ējā tirgus. Tāda apgalvojuma pamatā bija neizpratne par sabiedriskā kapitāla atra�o�anas likumsakarībām, it īpa�i par sabiedriskās darba dalī�anas nozīmi, radot un attīstot kapitālismam iek�ējo tirgu. Narodņiki redzēja tikai vienu procesa pusi, kas pavadīja kapitālisma attīstību Krievijā, � sīkra�otāja izputē�anu. Viņi nespēja saprast, ka vienlaikus ar to veidojas iek�ējais tirgus kapitālisma tālākai attīstībai.

V. I. Ļeņins parādīja, ka līdz ar kapitālisma attīstību naturālā saimniecība pārvēr�as pre�u saimniecībā, bet tas nozīmē sabiedriskas darba dalī�anas, pre�u maiņas un tātad arī iek�ējā tirgus papla�inā�anos.

Ja naturālās saimniecības apstākļos visu patēriņam un ra�o�anai nepiecie�amo galvenokārt ra�oja savā saimniecībā, tad līdz ar sabiedriskās darba dalī�anas attīstību atsevi�ķas saimniecības specializējas viena veida produkcijas ra�o�anā пл izgatavo to vairs ne tikai savam patēriņam, bet ari pārdo�anai tirgū. Tāpat tirgū viņi iegādājas visu nepiecie�amo personiskam patēriņam un ra�o�anas turpinā�anai.

Iek�ējais tirgus papla�inās arī, pārvēr�oties konkurences rezultāta izputēju�iem ra�otājiem, piemēram, zemniekiem par algotiem strādniekiem. Saņemot darba algu, strādnieki tirgū pērk personiskā patēriņa priek�metus. Darbaspēks ir pārvērties par preci, bet eksistences līdzekļi � par mainīgā kapitāla elementiem.

Iek�ējā tirgus papla�inā�anās notiek, arī ra�o�anas līdzekļiem pārvēr�oties par pastāvīgo kapitālu. Kapitālistiskais uzņēmējs palielina pieprasījumu pēc uzlabotiem darba līdzekļiem � ma�īnām, inventāra u. tml. Visu to ra�o kā preces un iegādājās tirgū.

Tādējādi kapitālisms rada sev iek�ējo tirgu, kas atrisina realizācijas problēmu.

�ie teorētiskie atzinumi bija pamatā V. 1. Ļeņina pētījumiem par iek�ējā tirgus veido�anās konkrēto vēsturisko procesu pēcreformas

Krievijā. Grāmata �Kapitālisma attīstība Krievijā� pabeidza narod-nicisma idejisko sagrāvi.

Liels teorētisks ieguldījums marksistiskajā atra�o�anas teorijā bija V. I. Ļeņina pamatotais likums par ra�o�anas lidzckju ra�o�anas straujāku pieaugumu salīdzinājumā ar patēriņa priek�metu ra�o-Minas pieaugumu. Viņ� paradīja, ka kapitālisms līdz zināmām robe�ām pats rada sev iek�ējo tirgu ari tajā gadījumā, kad nepastāv sīkā pre�u ra�o�ana, t. i., tīrā kapitālisma apstākļos. Pamatojoties nz K. Marksa secinājumu, ka tehniskais progress izpau�as kapitāla organiskās struktūras pieauguma, V. I. Ļeņins darbā �Sakarā ar ta saucamo jautājumu par tirgiem� attēloja papla�inātās atra�o�anas shēmās kapitāla organiskas struktūras aug�anu. Turklāt viņ� sadalīja I nodalījumu divos apak�nodalijumos � ra�o�anas līdzekļu ra�o�ana ra�o�anas lidzekļu ra�o�anai un ra�o�anas līdzekļu ra�o�ana patēriņa priek�metu ra�o�anai.

Izanalizējis katra �ī nodalījuma attīstības dinamiku, V. I. Ļeņins secina, ka kapitāla organiskās struktūras pieauguma apstākļos ra�o�anas līdzekļu ra�o�ana pieaug straujāk nekā patēriņa līdzekļu ra�o�ana, ka �iek�ējā tirgus aug�ana kapitālismam līdz zinamai pakāpei ir �neatkarīga� no personīgā patēriņa aug�anas un notiek vairāk uz ra�īgā patēriņa rēķina� un tātad nav pareizas visas teorijas, kas apgalvo, ka kapitālismā nav iespējama iek�ējā tirgus papla�inā�anās. Tomēr ra�o�anas aug�anai neatkarīgi no personīgā patēriņa aug�anas ir relatīvs raksturs, jo galarezultātā �ra�īgais patēriņ� vienmēr paliek saistīts ar personīgo patēriņu�'. Ra�o�anas līdzekļus izgatavo ne pa�u ra�o�anas līdzekļu dēļ, bet tādēļ, ka aizvien vairāk un vairāk ra�o�anas līdzekļu vajag rūpniecības nozarēm, kas izgatavo patēriņa priek�metus.

Galarezultātā sabiedriskā kapitāla atra�o�anu nenovēr�ami ierobe�o pretruna starp ra�o�anas pieaugumu un ierobe�oto patēriņu kapitālisma apstākļos. Realizācija notiek nevis ideāli proporcionāli, bet gan neievērojot proporcionalitāti un pārvarot krīzes.

�Legālie marksisti� centās izmest no procesu ilustrējo�ām Marksa shēmām to �ķirisko jēgu. Viņi centās iegalvot, ka K. Marksa teorija pierādot kapitālistiskā ra�o�anas veida harmoniskumu, veidoja absurdas shēmas, saskaņā ar kurām kapitālistiskā atra�o�ana varot neierobe�oti notikt tikai uz ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas pieauguma rēķina, nemaz neattīstot strādnieku �ķiras personiskā patēriņa priek�metu ra�o�anu, pat pilnīgi izzūdot �ai �ķirai. V. I. Ļeņins atmaskoja �o apgalvojumu teorētisko un praktisko nepamatotību, pierādot, ka pre�u realizācija un papla�inātā atra�o�ana kapitālismā ir iespējama, ta�u attīstās dziļu pretrunu apstākļos, kas līdz ar kapitālisma attīstību saasinas pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un piesavinā�anās privātkapitālistisko formu un no tas izrieto�ā pretruna starp kapitālistisko ra�o�anu un tautas masu patēriņu, kuras var likvidēt tikai ar revolucionāru pāreju no kapitālisma uz sociālismu.

Nacionālais ienākums ir visas sabiedrības mērogā noteiktā laika periodā (piemēram, gadā) no jauna radītā vērtība. Tas ir sabiedriskā kopprodukta daļa, kas paliek, atskaitot no tā izlietotā pastāvīgā kapitāla (c) .vērtību. Vērtības formā tas ietver mainīgā kapitāla vērtību un virsvērtību, t. i., (v-\-m), naturāli lietiskā formā tas sastāv vienkār�ās atra�o�anas apstakjos no patēriņa priek�metiem, bet papla�inātās atra�o�anas apstākļos � bez patēriņa priek�metiem arī no ra�o�anas papla�ina�anai paredzētajiem ra�o�anas līdzekļiem.

Nacionāla ienākuma daļa, kas paliek, atskaitot no tā mainīgā kapitāla (vai darba algas) vērtību, ir sabiedrības tīrais ienākums (m). Pēc lieluma tas līdzinās virsvērtībai.

Nacionālo ienākumu rada dzīvais darbs materiālās ra�o�anas sfēra, t. i., tajas ekonomikas nozarēs, kur ra�o vērtību un virsvērtību. Nacionālā ienākuma lielums ir atkarīgs no materiālās ra�o�anas sfērā izlietotā darba daudzuma un no darba ra�īguma līmeņa. Nacionālā ienākumā pieauguma faktors ir arī izmantotā pastāvīgā kapitāla ietaupījums.

Nacionālā ienākuma pieaugums ir svarīgākais rādītājs, kas raksturo kādas zemes ekonomisko stāvokli.

Nacionālā ienākuma sadales un pārdales �ķiriskais raksturs bur�uāziskajā sabiedrībā. Nacionālais ienākums nepārtraukti tiek atra�ots. Savā kustībā tas iziet �ādas fāzes: ra�o�ana, sadale, pārdale un galīgā izlieto�ana.

Nacionālā ienākuma sadale kapitālisma apstākļos notiek eksplua-tatoru �ķiras interesēs. Kapitālisti � ra�o�anas līdzekļu īpa�nieki � piesavinās visu sabiedrības tīro ienākumu, virsvērtību, kas sadalās starp da�ādam ekspluatatoru �ķiram un to grupām. Strādnieku �ķira saņem darba algu. Tas daļu nacionālajā ienākumā ierobe�o darbaspēka vērtība, un tā praktiski ne tikai nevar pārsniegt �o robe�u, bet parasti ir zemāka par to. Attīstoties kapitālismam, pastiprinās sadales nevienlīdzība, kas izpau�as ar strādnieku �ķiras daļas samazinā�anos un bur�uāzijas daļas pieaugumu nacionālajā ienākumā.

Pamatojoties uz �ādu nacionālā ienākuma primāro sadali, notiek ta pārdale. Izmantojot daļu no sabiedrības �ķiru primārajiem (pamata) ienākumiem, tiek veidoti sekundārie (atvasinātie) ienākumi. Viens no galvenajiem sekundāro ienākumu veidiem ir nera�ojo�ās sfēras darbinieku pakalpojumu samaksa.

Liela nozīme nacionālā ienākuma pardalē ir valsts bud�etam. Taja ar nodokļu sistēmas palīdzību tiek atsavināta ievērojama iedzīvotāju, pirmām kārtām darbaļau�u ienākumu daļa. Liela daļa kapitālistisko zemju valsts bud�eta ienākumu tiek izlietota ekonomikas militarizācijai, lielas armijas uzturē�anai kā savas zemes iek�ienē, tā arī aiz tās robe�ām. Izmantojot pasūtījumu sistēmu bruņojuma ra�o�anā, prāva daļa valsts bud�eta līdzekļu nokļūst bur�uāzijas rokās.

Vareni līdzekļi nacionālā ienākuma pārdalei ekspluatatoru labā ir inflācija, kā arī valsts aizņēmumi.

Tādējādi nacionālā ienākuma sadalei un pārdalei bur�uāziskajā sabiedrībā ir visai �ķirisks raksturs, un tās mērķis ir ekspluatatoru �ķiras iedzīvo�anās bagātībā.

Kapitālistiskajai ekonomikai ir raksturīga cikliska attīstība, pārprodukcijas krī�u neizbēgamība.

Kapitālisma pamatpretruna un ekonomisko krī�u neizbēgamība.

Krī�u abstraktā iespējamība, kā parādīja K. Markss, pastāv jau vienkār�ajā pre�u saimniecībā un ir saistīta ar naudas kā apgrozības līdzekļa un maksā�anas līdzekļa funkcijām. Tomēr vienkār�ajā pre�u saimniecībā pastāv tikai krī�u iespējamība. Attīstītā kapitālistiskā sabiedrībā �ī iespējamība pārvēr�as par īstenību. Vienkār�ās pre�u saimniecības pretruna starp privāto un sabiedrisko darbu pāraug kapitālisma pamatpretrunā starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un piesavinā�anās privātkapitālistisko formu, kas ir ekonomisko krī�u pamatcēlonis.

Pla�a sabiedriskās darba dalī�anas attīstība pārvēr� katru kapitālistisko uzņēmumu par vienu no sabiedriskās ra�o�anas sare�ģīta mehānisma posmiem. Tāpēc katra ra�otāja darbs objektīvi parādās kā darba daļiņa, ko visa sabiedrība izlietojusi, lai apmierinātu savas ra�īgās un personiskās vajadzības, t. i., �im darbam ir sabiedrisks raksturs. Turklāt kapitāla koncentrācijas un centralizācijas rezultātā notiek darba apvieno�ana lielos rūpniecības uzņēmumos. Līdz ar to ra�o�ana gūst aizvien sabiedriskāku raksturu, un objektīvi tai ir jākalpo sabiedrībai kopumā, jāapmierina sabiedrības vajadzības, bet sabiedrībai la jāregulē. Ta�u, valdot ra�o�anas līdzekļu privātīpa�umam, pēc sava rakstura sabiedriskā ra�o�ana kapitālisma apstākļos ir pilnīgi pakļauta uzņēmēju interesēm un tās rezultātus piesavinās tie�i viņi.

Kapitālista vienīgais un absolūtais mērķis ir virsvērtības ra�o�ana un piesavinā�anās. Tāpēc �ra�o�anas papla�inā�anos vai sa�aurinā�anos nosaka nevis ra�o�anas attiecība pret sabiedriskajām vajadzībām, ...bet gan nesamaksātā darba piesavinā�anās... nosaka peļņa un �īs peļņas attiecība pret pielietoto kapitālu... Sī papla�inā�anās apstājas nevis tad, kad to prasa vajadzību apmierinā�ana, bet gan tad, kad �o apstā�anos prasa peļņas ra�o�ana un realizācija.�⁵⁰

No kapitālisma pamatpretrunas izriet vairākas atvasinātas pretrunas, kas bur�uāziskās sabiedrības ekonomiku tie�i noved pie ekonomiskās pārprodukcijas krīzēm.

Sabiedriskās ra�o�anas anarhija. Pretruna starp ra�o�anu un patēriņu. Viena no svarīgākām kapitālisma pamatpretrunas izpausmes formām ir pretruna starp ra�o�anas organizāciju atsevi�ķos uzņēmumos un ra�o�anas anarhiju visā sabiedrība. Sabiedriskās ra�o�anas anarhija, disproporcionalitāte, tās plānveidīgās attīstības neiespējamība ir fa�o�anas līdzekļu privātkapitālistiskā īpa�uma neizbēgamas sekas. Kapitālismam attīstoties, ra�o�anas anarhija pastiprinās. Tam piemīt attīstības disproporcionalitāte. Proporcionalitāte ir tikai kā atsevi�ķs kapitālistiskās ra�o�anas kustības moments.

Cita kapitālisma pamatpretrunas izpausme ietverta dziļajā pretrunā starp ra�o�anu un patēriņu. Tās būtība �ir tā, ka ra�o�ana aug milzīgā ātrumā, ka konkurence tai pie�ķir tendenci neaprobe�oti papla�ināties, kamēr patērē�ana (personīgā), ja arī aug, tad aug ļoti vāji; tautas masu proletāriskais stāvoklis nedod iespēju strauji augt personīgajai patērē�anai�⁵¹.

Iedzīvotāju maksātspējīgā pieprasījuma pieaugums atpaliek no sabiedriskās ra�o�anas pieauguma kopumā. Ra�otās preces nerod pietiekamu noietu. Ra�o�ana sa�aurinās. Iestājas pārprodukcija. Bet tai ir nevis absolūts, bet relatīvs raksturs. �Ne jau tā ir lietas būtība,� rakstīja K. Markss, �ka dzīvei nepiecie�amo līdzekļu tiek ra�ots pārak daudz salīdzinājumā ar eso�o iedzīvotāju skaitu. Glu�i otHdi. To tiek ra�ots pārāk maz, lai iedzīvotāju masa varētu dzīvot, kā nākas, cilvēciski.�⁵²

Ra�o�anas anarhija un pretruna starp ra�o�anu un patēriņu kā kapitālistiskās ra�o�anas pamatpretrunas izpausme viscie�ākā veidā saistītas viena ar otru, un tie�i tās savā vienotībā rada ekonomiskās pārprodukcijas krīzes.

Bur�uāziskie ekonomisti izskaidro pārprodukcijas krīzes kā nejau�u proporcionalitātes izjuk�anu starp da�ādām saimniecības nozarēm. Uzskatot naudu tikai kā tehnisku līdzekli apgrozības procesā, viņi apgalvo, kā būtībā preces tiekot apmainītas pret precēm. Tātad vispārēja pre�u pārpalikuma nevarot būt. Disproporcionali-tates teorija, ignorējot kapitālistiskās atra�o�anas pretrunas, noliedz ekonomisko krī�u neizbēgamību, atzīst to novēr�anas iespējamību kapitālisma apstākļos.

V. I. Ļeņins darbā �Par ekonomiskā romantisma raksturojumu� un citos savos apcerējumos deva sīkbur�uāzisko teoriju izvērstu kritiku; tās izskaidroja ekonomiskās krīzes ar nepietiekamu patēriņu. Viņ� uzsvēra, ka tie�i pirmskrī�u periodos strādnieku patēriņ� pieaug un strādnieku nodarbinātība atrodas visaugstākā līmenī. Turklāt �nepietiekamais patēriņ� (kas it kā izskaidro krīzes) eksistējis visda�ādākos saimnieciskos re�īmos, bet krīze ir tikai viena � kapitālistiskā � re�īma at�ķirības pazīme�.⁵³ Galvenais metodoloģiskais �nepietiekama patēriņa� teorijas trūknms ir tas, ka par iz�ķiro�o sabiedriskā produkta atra�o�anā tiek uzskatīta nevis ra�o�ana, liet sadale un patēriņ�.

Dzina iegūt aizvien lielāku virsvērtību spie� kapitālistus pilnveidot tehniku un ra�o�anas tehnoloģiju. Tomēr kapitāla tehniskā un pēc tam ari organiskā sastāva pieaugums galarezultātā pazemina peļņas normu. Tas nestimulē ra�o�anas papla�inā�anu. Strādnieku ekspluatācijas pastiprinā�anās, relatīvi samazinot pieprasījumu, pastiprina realizācijas grūtības. Galarezultātā izrādās, ka ra�o�anas līdzekļu sabiedrībā sara�ots vairāk, nekā kapitāls tos pieprasa. Bet radusies ra�o�anas līdzekļu pārprodukcija nav absolūta, tā ir pārprodukcija tikai par tik, par cik ra�o�anas līdzekļi funkcionē kā kapitāls, kam pa�am jāpieaug, jadod aizvien lielāka virsvērtība. Pa-matpretruna parādās arī kā pretruna starp kapitālistiskās ra�o�anas mērķi un tā sasnieg�anas līdzekli.

Krīzes rāda, ka kapitālisms nav spējīgs pilnā mērā izmantot tā radītos ra�otājspēkus. Neierobe�otā sabiedrības ra�otājspēku attīstība nonāk pastāvīgā konfliktā ar kapitālistiskās ra�o�anas ierobe�oto mērķi: palielināt pastāvo�ā kapitāla vērtību.

Pretruna starp proletariātu un bur�uāziju. Pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un piesavinā�anās privātkapitalistisko formu galarezultātā parādās kā pretruna starp proletariātu un bur�uāziju.

Kapitāla un ra�o�anas koncentrācijas rezultātā sabiedriskie ra�o�anas līdzekļi aizvien vairāk koncentrējas bur�uāzijas �ķiras rokās, tāpēc kapitāls papla�ina darbaspēka ekspluatācijas fronti. Kapitālistiskās ra�o�ana* sabiedriskā rakstura attīstība tālāk polarizē bur�uāzisko sabiedrību proletariātā un bur�uāzijā, kas izpau�as algoto darbinieku īpatsvara pieaugumā pa�darbīgajos iedzīvotājos.

Mūsdienu apstākļos pretruna starp proletariātu un bur�uāziju, kas ir galvenā kapitālisma �ķiriskā pretruna, papildinājusies ar pretrunu starp monopolistisko bur�uāziju un visiem sabiedrības nemo-nopoiistiskiem slāņiem, kas cie� no monopolu jūga. Tas ir pamats sociālo, �ķirisko pretrunu pieaugumam mūsdienu bur�uāziskajā sabiedrībā.

Cikls un tā fāzes. Atra�o�ana kapitālisma apstākļos notiek cikliski, t. i., tās attīstība periodiski mainās �ādas fāzes: ekonomiskā krīze, depresija, rosība, uzplaukums, tad atkal jauna krīze. Kapitālistiskais cikls ir kapitālisma ekonomikas kustība no vienas pārprodukcijas krīzes līdz otrai. Krīze ir cikla galvenā fāze.

XIX gadsimta pirmajā pusē ekonomiskās krīzes atkārtojas pēc vairāk vai mazāk noteiktiem periodiem, kas. attīstoties kapitālismam, saīsinājās. Sākumā tās vienu no otras atdalīja 10�11 gadu periods (1825., 1836., 1817., 1857. gada

krīzes). XIX gadsimta otrajā pusē pārprodukcijas krīzes kļuva bie�ākas un sāka atkārtoties pēc katriem 7�9 gadiem (pēc 1857. gada krīzes sekoja 1866., 1873., 1882. un 1890. gada krīzes). Imperiālisma periodā veidojās tendence krīzēm atkārtoties vēl bie�āk: līdz pirmajam pasaules karam krīzes bija 1900. un 1907. gadā, periodā starp diviem pasaules kariem � 1920,�1921., 1929.�1933. un 1937.� 1938. gada, t. i., mazāk nekā 25 gadu laikā bija trīs krīzes; pēc otrā pasaules kara mūsdienu kapitālisma citadele � ASV piedzīvoja se�as krīzes � 1948.� 1949., 1953.-1954., 1957,�1958., I960,�1961., 1969,�1971. un 1974,�1975. gadā. Sājā periodā kapitālistiskā pasaule pārdzīvoja vairākas pasaules ekonomiskas krīzes. 80. gados kapitālisms �pārdzīvo jau tre�o ekonomisko lejupslīdi pēdējos desmit gados�'.

Pārprodukcijas krīzes raksturo produkcijas realizācijas grūtību ievērojama saasinā�anās. Palielinās nerealizētās produkcijas krājumi. Samazinās iekārtas pasūtījumi un celtniecība. Pārprodukcija pakāpeniski aptver visas nozares. Vērojams masveidīgs tirdzniecības un rūpniecības firmu bankrots. Tiek dezorganizēta finansu un kredīta sistēma. Krīze pakāpeniski aptver visas ekonomikas sfēras. Rūpnieciska ra�o�ana sa�aurinās, ra�o�anas jaudas paliek nenoslogotas.

Krī�u ekonomiskā funkcija galarezultātā ir vardarbīga un īslaicīga, uz kaut kādu periodu, proporcionalitātes panāk�ana starp atsevi�ķiem kapitālistiskās ekonomikas posmiem. Krīzes laikā konkurences cīņa ārkārtīgi saasinās. Paātrinās kapitāla koncentrācijas un centralizācijas process. Ra�o�anas sa�aurinā�anās izraisa milzīgu bezdarba pieaugumu un vēl lielāku darbaļau�u pirktspējas samazinā�anos. Viņu stāvoklis strauji pasliktinās, pazeminās darba alga, pieaug strādnieku ekspluatācija. Sabiedrības ekonomiskā dzīve tiek dezorganizēta.

Pēc tam iestājas depresijas fāze, kurā ra�o�ana mīņājas uz vietas. Notiek pakāpeniska pre�u krājumu uzsūk�anās, no kuriem daļa tiek iznīcināta, bet daļu realizē par pazeminātām cenām. Novecojusies mazra�īgā iekārta tiek likvidēta. Pārprodukcija samazinās. Pakāpeniski palielinās pre�u realizācija, cenas pārstāj kristies.

Depresijas fāzi nomaina rosības fāze. Lielākie un dzīvotspējīgākie uzņēmumi piemērojas zemajam cenu līmenim, izmantojot efektīvāku iekārtu, kas nodro�ina darba ra�īguma pieaugumu un daudz augstāku ekspluatācijas pakāpi. Dzī�anās pēc peļņas un konkurence spie� kapitālistu vairākumu vienlaikus nomainīt iekārtu. Pamatkapitāla atjauninā�ana ir iz�ķiro�ais faktors depresijas nomaiņai ar rosību. Sabiedriskās ra�o�anas 1 nodalījuma attīstība iesaista ra�o�anā ievērojamu daļu rūpnieciskās darbaspēka rezerves armijas un samazina bezdarbu, kas savukārt veicina darba algas paaugstinā�anos. Tas palielina patēriņa priek�metu pieprasījumu un stimulē ra�o�anas papla�inā�anu II nodalījuma uzņēmumos. Produkcijas izlaide sasniedz pirmskrīzes apjomu.

¹ PSKP XXVI kongresa materiāli, 28. 1pp.

Rosības fāzi nomaina uzplaukuma fāze, kurai raksturīga iepriek�ēja ciklā sasniegtā rūpnieciskās ra�o�anas līmeņa pārsnieg�ana. Papla�inās pieprasījums pēc kredīta. Pieaug peļņa, paaugstinās akciju un citu vērtspapīru kurss, spekulācija ar tiem gūst milzīgus apmērus. Vienlaikus papla�inātā mērogā tiek atra�otas arī visas tās pretrunas, kas jau agrāk noveda ekonomiku līdz krīzei. Galarezultātā �o pretrunu attīstība izraisa jaunu ekonomisko krīzi.

Stihiskā un masveidīgā pamatkapitāla atjauninā�ana ir cikla un ekonomisko pārprodukcijas krī�u materiālais pamats. Tie�i tā veido sākuminomcritu un materiālo pamatu, lai kapitālistiskā ekonomika izkļūtu no krīzes, pēc tam no depresijas stāvokļa un veiktu nakamas cikla fāzes � rosību un uzplaukumu. Tomēr pamatkapitāla cikliskā atra�o�ana nav krīzes cēlonis, bet, tāpat kā pati krīze, ir kapitālisma pamatpretrunas rezultāts.

Agrārās krīzes un to īpatnības. Kapitālistiskās atra�o�anas pretrunas izpau�as arī agrārās krīzēs. Tās tāpat izraisa kapitālisma pamatpretrunas.

Agrārās krīzes izpausme vispirms ir lauksaimniecības produkcijas relatīvā pārprodukcija, milzīgu nerealizētu tās rezervju uzkrā�ana. Vienlaikus pieaug zemnieku saimniecību parāds hipotēku bankām, masveidā izput sīkie un vidējie ra�otāji. Konkurences cīņa saasinās, tajā izdzīvo vislielākās saimniecības, kas izmanto vispilnīgāko tehniku un tehnoloģiju. Agrārās krīzes pavada pastiprināta ra�o�anas un kapitāla koncentrācija un centralizācija lauksaimniecībā. Kapitālisma attīstības īpatnības lauksaimniecībā nosaka agrāro krī�u specifisku raksturu.

Agrārās krīzes ir ilgsto�as, tās turpinās desmitiem gadu, kuru laikā rūpniecība nbtiek vairāki cikli. Tām nav arī rīipniecības krīzēm piemīto�ā periodiskuma. Galvenais agrāro krī�u ilgsto�ā rakstura cēlonis ir zemes privātīpa�uma monopols, zemes rentes pastāvē�ana un tās sistemātisks pieaugums.

Zemes privātīpa�ums un zemes rentes pieaugums nosaka, ka ievērojama daļa lauksaimniecībā radītās vērtības tiek atsavināta. Tas kavē tās ra�otājspēku attīstību, masveida intensīvu pamatkapitāla atjauninā�anu un tādējādi apgrūtina agrāro krī�u pārvarē�anu.

Beidzot, viens no agrāro krī�u ilgsto�ā rakstura cēloņiem ir daudzo zemnieku sīksaimniecību pastāvē�ana. Krīzes apstākļos viņi nevar kā kapitālisti sa�aurināt ra�o�anu, bet turpina to iepriek�ējā apjomā, lai eksistētu un samaksātu nomas maksu. Viņiem nav iespējams izmantot jauno tehniku, lai pazeminātu darba izlietojumu un piemērotos jaunajām, zemākajām cenām.

Lauksaimniecības produktu pārprodukcijai ir nevis absolūts, bet relatīvs raksturs. Miljoniem cilvēku kapitālistiskajā pasaulē sistemātiski dzīvo pusbadā.

70. gadu sākumā agrāro pārprodukcijas krīzi, kas bija sākusies 50. gadu vidū, nomainīja lauksaimniecības produkcijas nepietiekamas ra�o�anas krīze. Tas norāda uz dziļām disproporcijām pasaules kapitālistiskās lauksaimniecības attīstībā.

Ekonomiskās krīzes un kapitālisma pretrunu saasinā�anās. Ekonomiskās krīzes liecina par kapitālistiska ra�o�anas veida vēsturisko ierobe�otību, uzskatāmi parāda kapitālisma nesaudzīgo attieksmi pret sabiedrisko bagātību, pret sabiedrības ra�otājspēkiem. Krī�u laika notiek sabiedriskā darba radīto materiālo vērtību masveida iznīcinā�ana.

Daļēji atrisinot kapitālistiskās atra�o�anas pretrunas, krīzes vienlaikus tās vēl vairak saasina. Paātrinot kapitāla koncentrāciju un centralizāciju, tās'paaugstina ra�o�anas sabiedrisko�anās pakāpi un tālāk saasina kapitālisma pamatpretrunu. Mūsdienu ra�otājspēku neatbilstība kapitālistiskajām ra�o�anas attiecībām aizvien vairāk pastiprinās.

Ekonomiskās krīzes saasina �ķiriskās pretrunas. Krī�u laikā pasliktinās darbaļau�u stāvoklis: pieaug bezdarbs, pazeminās darba alga, masveidā izput sīkīpa�nieki pilsētā un laukos. Tiek likvidēti darbaļau�u ekonomiskā stāvokļa daļējie uzlabojumi, kādus viņi ieguvu�i neatlaidīgā cīņā pret kapitālu. Darbaļau�u masas pastiprina preto�anos kapitālam. Sīs cīņas gaitā revolucionizējas viņu apziņa. Viņi pārliecinās par to, ka radikāla viņu dzīves uzlabo�anas iespējama tikai revolucionārā cīņā par kapitālistiskā ra�o�anas veida iznīcinā�anu.

Teorijas par pārprodukcijas krī�u novēr�anas iespējamību (un tātad par kapitālisma bczkrī�u attīstību) radās kapitālisma vispārējas krīzes apstākļos. Angļu bur�uāziskais ekonomists D�. M. Keinss skaidroja, ka krīzes radot nepietiekams patēriņ�. At�ķirība no sīk-bur�uāziskajiem teorētiķiem viņ� uzskatīja, ka tautas masu nepietiekamo patēriņu varot pilnā mērā kompensēt kapitālistu �ķiras patēriņa palielinā�anās, pastiprinot investīcijas aktivitāti. Kapitālistu nepietiekamo investīcijas aktivitāti un masu nepietiekamo patēriņu Keinss izskaidroja lielā mērā ar psiholoģisku faktoru � cilvēku tieksmi taupīt.

Galvenais pasākums, ko ieteica Keinss, ir bur�uāziskās valsts maksimāla iejauk�anās sabiedriskā kapitāla atra�o�anā. Valstij, pēc viņa domām, pa�ai jākļūstot par lielu ieguldītāju. Viņ� paredzēja, ka bur�uāziskajai valstij jaorganizējot visda�ādākie �sabiedriskie darbi�, ka japieaugot nera�īgajam patēriņam, piemēram, jāpalielinot izdevumi militarizācijai un tie�ai karadarbībai. Keinss pla�i sludināja arī tā saucamo mērenās inflācijas politiku, uzskatot to par līdzekli, lai stimulētu ra�o�anu un sasniegtu augstu nodarbinātību, palielinātu uzņēmēju peļņu. Keinsa ieteiktie krī�u novēr�anas pasākumi, pirmkārt, liecina par krī�u nenovēr�amības atzī�anu kapitālisma apstākļos un, otrkārt, to mērķis ir saglabāt kapitālistisko iekārtu un pārlikt visu krī�u smagumu uz darbaļau�u pleciem.

Keinsa rekomendācijas pēc otra pasaules kara bija pamats daudzu bur�uāzisko valstu ekonomiskajai politikai. Ta�u dzīves pārbaudi tās nav izturēju�as. Kapitālistiskās ekonomikas attīstības cikliskums nav likvidēts, tās nestabilitāte aizvien vairāk pastiprinās.

Iepriek�ējās nodalās tika noskaidrotas likumsakarības, kas piemīt kapitālismam ta attīstības visās stadijās. N'akamās nodaļas veltītas ekonomisko likumu darbības analizei kapitālisma augstākās un pēdējās stadijas � imperiālisma apstakļos.

XIX un XX gadsimta mijā kapitālistiskajā sabiedrībā radas jaunas parādības. Da�ām no tām pievērsa uzmanību jau F. Engelss savos pēdējos darbos. Ta�u vispusīgi un sistemātiski kapitālisma jaunās parādības pirmo reizi pētīja V. I. Ļeņins, kur� uz �as izpētes pamata izveidoja imperiālisma zinātnisko teoriju, kas tika izklāstīta grāmatā �Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija� un vairākos citos ievērojamos XX gadsimta sākumā klajā laistos apcerējumos. Sie darbi ir ļoti liels ieguldījums marksismā, ta attīstības jauna pakāpe.

Pirms V. I. Ļeņina izdarītajiem atklājumiem vairākums da�ada novirziena teorētiķu reducēja imperiālismu galvenokārt uz koloniālās iekaro�anas politiku, ignorēdami tā svarīgas ekonomiskās īpatnības. V. I. Ļeņins dziļi kritizēja �is antizinātniskās koncepcijas. Viņ� analizēja imperiālismu no vēsturiska materiālisma un revolucionārās dialektikas pozīcijām, balstidamies uz visu bagātīgo marksistiskās teorijas arsenālu.

Ikvienas �ķiriski antagonistiskās formācijas vēsturi vienmēr veido divi periodi, proti, periods, kad tas ekonomiskas attiecības veicina ra�otājspēku attīstību, un periods, kad no �ra�otājspeku attīstības formām �īs attiecības pārvēr�as to va�ās�⁵⁴. K. Markss atklāja vispārējos nosacījumus, kuriem pastavct kapitālistiskas ra�o�anas attiecības nonāk konflikta ar kapitālistiskajiem ra�otājspēkiem. Viņ� norādīja, ka uzkrā�anas objektīvā loģika, pirmkārt, neizbēgami noved pie kapitāla magnātu niecīgas grupiņas kundzības pār sabiedrību; otrkārt, vērojama �visu tautu iesaistī�ana pasaules tirgus tīklā un līdz ar to kapitālistiska re�īma internacionālais raksturs�; tre�kārt, sakarā ar visu minēto pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko* raksturu un kapitālistisko piesavinā�anās formu sasniedz savu pēdējo pakāpi, kad �kapitāla monopols kļūst par tā ra�o�anas veida va�atn, kas izaudzis kopā ar to un zem tā�⁵⁵. Rezultātā nenovēr�ami sit kapitālistiskā īpa�uma bojāejas stunda un, kā rakstīja K. Markss, ekspropriatorus ekspropriē.

V. I. Ļeņins no �ādām pozīcijām dziļi un vispusīgi izpētīja tās pārmaiņas, kas bija notiku�as kapitālisma sistēmā laikposmā pēc K. Marksa un F. Engelsa darbu iznāk�anas.⁵⁶ Viņ� parādīja, ka brīvās konkurences kapitālismu nomainījis monopolistiskais kapitālisms un tādējādi notikusi kapitālisma parēja uz savas vēstures jauno, augstāko un pēdējo stadiju.

Darbs �Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija� sarakstīts 1916. gadā un paredzēts publicē�anai cariskās cenzūras apstākļos. Tāpēc tajā daudzus strādnieku �ķiras politikas, stratēģijas un taktikas jautājumus nebija iespējams risināt atklāti un to apskats tika sniegts maskētā formā. Sās grāmatas idejas V. I. Ļeņins izvērsa citos darbos, it īpa�i tajos, kas saistīti ar Komunistiskās partijas; otrās programmas izstrādā�anu. V. I. Ļeņina mācība par imperiālismu un sociālistisko revolūciju veido laikmetu marksistiskās teorijas attīstībā. Mūsdienu apstākļos imperiālisma teoriju attīsta un izstrādā komunistiskās un strādnieku partijas, kuras ņem vērā jaunās parādības mūsdienu pasaules ekonomiskajā dzīvē, kā arī strādnieku �ķiras, darbaļau�u masu cīņas praksi.

V. I. Ļeņins, balstīdamies uz marksistisko teoriju, parādīja, ka ekonomiska aspektā imperiālismam raksturīgas piecas pamatpazīmes:

�1) ra�o�anas un kapitāla koncentrācija, kas sasniegusi tik augstu attīstības pakāpi, ka tā radījusi monopolus, kuriem ir iz�ķiro�a loma saimnieciskajā dzīvē; 2) banku kapitāla saplū�ana ar rūpniecisko kapitālu un finansu oligarhijas ra�anās uz �ā �finansu kapitāla� bāzes; 3) kapitāla eksports at�ķirībā no pre�u eksporta iegūst sevi�ķi svarīgu nozīmi; 4) rodas starptautiskas monopolistiskas kapitālistu savienības, kas dala pasauli, un 5) pabeigta zemeslodes teritoriālā sadalī�ana starp lielākajām kapitālistiskajām lielvalstīm�⁵⁷.

Visas minētās pazīmes ir da�ādas formas, kādās izpau�as imperiālisma pamatīpa�ība � monopolu kundzība. Saskaņā ar V. I. Ļeņina doto definējumu imperiālisms ekonomiskajā ziņā ir monopolistiskais kapitālisms.

V. I. Ļeņins atsedza arī imperiālisma politisko būiibu, pierādīdams, ka politiskajā ziņā imperiālismam piemīt ne tikai cen�anās sagrābt kolonijas un jaunas teritorijas, bet arī pavēr�anās kopumā ло bur�uāziskās demokrātijas uz reakciju un vardarbību visās sabiedrības dzīves jomās.

V. I. Ļeņins analizēja imperiālisma īpatnības un tā vēsturisko vietu. Raksturojot tā trejādo īpatnību, viņ� atzīmēja, ka imperiālisms ir monopolistiskais, trūdo�ais jeb parazītiskais un mirsto�ais .kapitālisms. Salīdzinājumā ar pirmsmonopolistisko kapitālismu imperiālisms ir kapitālisma augstākā stadija, ta�u taja pa�ā laikā pēdējā stadija, sociālistiskās revolūcijas priek�vakars. Visa pasaules kapitālisma sistēma ir nobriedusi sociālistiskajai revolūcijai. Tomēr sakarā ar to, ka ir spēkā likums par kapitālisma ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērību imperiālisma laikmetā, sociālistiskās revolūcijas uzvara kļuva iespējama sākotnēji vienīgi da�ās vai pat vienā, atsevi�ķā zemē. Pamatojoties uz imperiālisma analīzi, tika radīta jauna proletāriskās revolūcijas teorija, kas bija ļoti liels ieguldījums marksistiskajā teorija.

Ļeņiniska māciba par imperiālismu atsedz tās dziļās pretrunas, kas noved kapitālismu pie tie�as bojāejas; ta organiski savieno sevī monopolistiska kapitālisma vissare�ģītāko procesu dziļi zinātnisku izpēti ar bur�uāzisko un oportūnistisko imperiālisma koncepciju asu kritiku, pilda iz�ķiro�o lomu mūsdienu bur�uāzisko refor-mistisko un revizionistisko imperiālisma koncepciju atmasko�anā.

V. I. Ļeņina radītā mācība par imperiālismu sava patiesuma apliecinājumu guvusi tajos lielajos revolucionārajos procesos, kas noris mūsdienu laikmetiĻ kura galvenais saturs ir pāreja no kapitālisma uz sociālismu un komunismu visas pasaules mērogā. Tā ir varens ierocis visu marksistiski ļeņinisko komunistisko un strādnieku partiju rokās, tām vadot strādnieku �ķiru cīņā pret imperiālismu, cīņā par visu darbaļau�u sociālo atbrīvo�anos.

Tehniskais pārākums, ra�o�anas labāka organizācija, vispārējo izmaksu ietaupījums, augsts darba ra�īgums, lielas iespējas izmantot kreditu � tie visi bija nosacījumi, kas radīja svarīgas priek�rocības lielajiem uzņēmumiem un aizvien vairak palielināja to nozīmi rūpnieciskajā ra�o�ana.

XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā iestājās periods, kad kapitāla un ra�o�anas koncentrācijas un centralizācijas attīstība, kas pamatojas uz brīvo konkurenci, izraisīja dzīvē būtiski jaunas parādības. Izra'dījas, ka sabiedriskās ra�o�anas galvenā daļa ir koncentrēta nedaudzos lielākajos uzņēmumos, t. i., �ie uzņēmumi ir monopolizēju�i minēto daļu. Tātad monopols bija nomainījis brīvo konkurenci. Monopols radās ra�o�anas un kapitāla koncentrācijas procesā, kad tie bija sasniegu�i noteiktu attīstības pakāpi. Da�iem desmitiem milzīgo uzņēmumu bija vieglāk panākt savstarpēju vieno�anos nekā loti daudzajiem sīkajiem uzņēmumiem. Fiksējot cēloņsakarību starp ra�o�anas koncentrāciju un monopolizāciju, V. I. Ļeņins rakstīja: �..Tas, ka ra�o�anas koncentrācija rada monopolu, vispār ir kapitālisma tagadējās attīstības stadijas vispārējais un pamata likums.�¹

V. I. Ļeņins monopolu attīstībā atzīmēja trīs posmus. Pirmais posms attiecināms uz XIX gadsimta 60. un 70. gadiem, kad brīvā konkurence sasniedza savu augstāko pakāpi, bet monopoli bija tik tikko manāmi asni. Otrais posms aptvēra periodu, kas sākas pēc 1873. gada ekonomiskās krīzes un ilga līdz XIX gadsimta beigām. Sājā laikā monopoli izplatījās samērā pla�i, ta�u tie vēl nebija stabili. Tre�ais posms sākās XIX gadsimta beigās notieko�ā rūpniecības uzplaukuma perioda un turpinājās pēc 1900,�1903. gada krīzes, kad vēl vairāk pastiprinājās ra�o�anas koncentrācija un monopoli ieguva iz�ķiro�o nozimi saimnieciskajā dzīvē. Tie�i �ajā posmā rūpnieciskais kapitālisms pārvērtās par imperiālismu.

Monopolu būtība un formas ra�o�anā. Monopola būtību var raksturot �ādi trīs galvenie momenti: 1) tādas ievērojamas ra�o�anas daļas koncentrācija monopola rokās, kas nodro�ina valdo�o stāvokli viena vai da�ās saimniecības nozarēs; 2) iespēja zināmos ietvaros diktēt tirgum cenas; 3) monopolaugstas peļņas piesavinā�anās kā monopola kundzības ekonomiskas realizācijas forma.

Ra�o�anā pastāv daudzveidīgas monopolu formas: karteļi, sindikāti. tresti, koncerni.

Kartelis ir vairāku vienas ra�o�anas nozares uzņēmumu apvienība, kurai pastāvot karteļa locekļi saglabā savu īpa�umu uz ra�o�anas līdzekļiem un sara�oto produktu. Karteļa locekļi pa�i realizē savu produkciju tirgū. Karteļa nolīguma objekts var būt karteļa locekļu kvotas kopējā produkcijas izlaidē, pārdo�anas cenas, realizācijas tirgu sadalī�ana u. tml. Gadījumā, kad karteļa locekļi nepilda līguma noteikumus, pret tiem tiek piemērotas sankcijas paredzētā kartībā. Karteļu nolīgumos nereti ir ietverti tādi punkti, kas vērsti pret strādātāju un viņu arodbiedrības organizāciju streiku kustību. XX gadsimta sākumā tipiski bija tādi kartēji, ko izveidoja lielo uzņēmumu vienpersoniskie īpa�nieki. Mūsdienu apstākjos darbojas karteļi, kuru locekļi nereti ir lielie monopoli (tresti, koncerni).

Sindikāts ir vairāku tādu uzņēmumu apvienība, kuri parasti ra�o viendabīgu produkciju, turklāt sindikāta locekļi saglabā savu ra�o�anas līdzekļu īpa�umu, ta�u sara�otā produkcija tiek realizēta kā sindikāta īpa�ums. At�ķirībā no karteļa sindikāts likvidē atsevi�ķo uzņēmumu tie�o saikni ar tirgu.

Trests ir monopola forma, kurai pastāvot rodas attiecīgās kapitālistu grupas kopējais ipa�ums uz ra�o�anas līdzekļiem. Organizējot trestu, uzņēmumu īpa�nieki nodod apvienībai savu īpa�umu uz ra�o�anas līdzekļiem, tehnoloģiju, patentiem u. tml., tātad arī uz sara�otajiem produktiem. Atbilsto�i nodotā kapitāla summai naudas izteiksme viņi saņem tresta akcijas un līdz ar tām arī tiesības piedalīties tresta pārvaldī�anā un saņemt attiecīgo tresta peļņas daļu.

Līdz ar monopolizācijas attīstī�anos trestu �horizontālo� veido�anos, t. i., vienas un tās pa�as nozares uzņēmumu apvieno�anos, aizvien bie�āk papildināja trestu �vertikālā� veido�anās, kurai pastāvot tresta sastāvā iekļaujas tehnoloģiski secīgi savā starpā saistītu rūpniecības nozaru uzņēmumi (piemēram, akmeņogļu ieguves, metalurģiskie, ma�īnbūves uzņēmumi). Tādi tresti pcc ietilpsto�o uzņēmumu rakstura ir kombināti.

Koncerns ir komplekss, kurā ietilpst da�ādu rūpniecības nozaru, tirdzniecības, banku, apdro�inā�anas un transporta kompāniju daudzveidīgie uzņēmumi (da�kārt monopoli) un ko kontrolē viena finansu grupa. Koncernā ietilpsto�ie uzņēmumi formāli nezaudē savu ra�o�anas, komerciālo un juridisko patstāvību, ta�u ir savstarpēji saistīti ar finansiālas atkarības attiecībām. Reālā vara pār kontrolējamiem uzņēmumiem pieder koncerna vado�ajai firmai.

Mūsdienu apstākļos monopoli ir aptvēru�i visas saimniecības nozares. Par monopolistisko apvienību dominējo�o formu kļuvu�i daudznozaru diversificētie koncerni.

Monopolu mērķis ir nodro�ināt monopolpeļņu no kapitāla, ko ieguldīju�i nedaudzi lielākie kapitālistiskie magnāti.

Monopolizējot jaunākos tehniskos izgudrojumus, pastiprinot ekspluatāciju, uzlabojot produkcijas kvalitāti un pazeminot ra�o�anas izmaksas, monopoli gūst milzīgas priek�rocības salīdzinājumā ar nemonopolizētajiem uzņēmumiem. Ta�u monopolpeļņas iegū�anā tie �neierobe�ojas tikai ar �iem līdzekļiem. Balstoties uz savu ekonomisko kundzību, monopoli nosaka monopolcenas, likvidē konkurentus, lietojot vardarbības metodes, pla�i izmanto valsti. Lielākajiem monopolistiskajiem uzņēmumiem raksturīgs augsts ienesīgums.

Ra�o�anas un kapitāla koncentrācijas īpatnības mūsdienu apstākļos. Ra�o�anas koncentrācija bija monopolu ra�anās un izaugsmes priek�noteikums. Mūsdienu perioda monopolu kundzība kļūst par milzīgu virzo�o spēku, kas palīdz tālāk koncentrēt ra�o�anu un līdz ar to koncentrēt un centralizēt ari kapitālu.

Ra�o�anas koncentrācijas pieauguma galvenie faktori ir �ādi: zinātniski tehniskā progresa paātrinā�anās, to izdevumu ievērojama palielinā�anās, kuri tiek atvēlēti zinātniskās pētniecības un eksperimentālo konstruktoru darbu veik�anai, jaunās tehnikas un tehnoloģijas radī�anai un ievie�anai paredzēto izmaksu palielinā�ana. Ra�o�anas koncentrācijas paātrinā�anos ietekmē arī konkurences galējā saasinā�anās pasaules tirgū, kas pirmām kārtām ir saistīta ar imperiālisma attīstības nevienmērības pastiprinā�anos un ar tādiem būtiskiem pasaules kapitālisma satricinājumiem kā valūtas krīze, enerģētiskā krīze, izejvielu krīze.

Pa�os monopolos ra�o�anas koncentrācija tiek īstenota, apvienojot vai nu tādus uzņēmumus, ko saista vienots tehnoloģiskais pamats, vai arī tādus uzņēmumus, kuri pieder pie da�ādām nozarēm un ra�o�anas tipiem un kurus kontrolē viena finansu grupa. Konkurences cīņas saasinā�anās, jaunu nozaru, ra�o�anas tipu ra�anās un produkcijas sortimenta papla�inā�anās izraisījusi ra�o�anas di-versifikācijas tendenci, t. i., lielo monopolu iespie�anos pārējās nozarēs, kurām nav tie�as ra�o�anas vai funkcionālas saiknes ar �o monopolu pamatnozari.

Ra�o�anas koncentrācija tiek īstenota, arī pamatojoties uz darba dalī�anu un tā specializāciju, t. i., izmantojot nolīgumus, monopolu kooperē�anos ar vidējiem un sīkajiem uzņēmumiem. Mūsdienu apstākļos nereti tūksto�i sīko uzņēmumu pilda lielo uzņēmumu uzdevumus un specializējas vienas vai divu detaļu izgatavo�anā. Tie izlai� pusfabrikātu, kuram nav patstāvīgas tirgus nozīmes. Tādi uzņēmumi ir zaudēju�i tie�os sakarus ar tirgu, patērētājiem. Ra�o�ana faktiski ir koncentrēta monopolu rokās.

Ra�o�ana koncentrējas gan atsevi�ķajos uzņēmumos, gan nozarē, gan arī visas sabiedriskās ra�o�anas mērogā, jo lielie uzņēmumi tagad parasti ir daudznozaru uzņēmumi.

Kapitāla centralizācijas galvenā metode mūsdienu apstākļos ir spēcīgāko monopolu saplū�ana ar to konkurentiem un pēdējo absorbē�ana, turklāt absorbēti tiek ne tikai atsevi�ķi'uzņēmumi, bet ari lielas kompānijas.

Ra�o�anas internacionalizācija noved pie tā, ka ra�o�anas koncentrācija pārkāpj nacionālos ietvarus. Lielās kompānijas, iekļuvu�as tās vai citas zemes ekonomikā, absorbē vietējās kompānijas vai organizē jauktas kompānijas ar to līdzdalību.

Ra�o�anas koncentrācijas līmeni galvenokārt nosaka pēc lielo uzņēmumu daudzuma nozarē. Senāk par �ī procesa raksturotāju pirmām kārtām izmantoja strādātāju skaitu uzņēmumā. Ra�o�anas tehniskā līmeņa cel�anās apstākļos par koncentrācijas galvenajiem rādītājiem kļūst ra�ojamās produkcijas apjoms, zinātniskās pētniecības darbiem izlietoto izdevumu apjoms, monopolu īpa�umā eso�o patentu un licen�u daudzums, iegūstamā peļņa.

Tomēr, lai kā mainītos ra�o�anas un kapitāla koncentrācijas formas un mehānisms, pastāvot monopolu kundzībai, koncentrācijas būtība nemainās � to veido kapitāla magnātu ekonomiskās varenī-

bas tālākā palielinā�anās, ka ап aizvien lielākas sabiedriskās ra�o�anas daļas nonāk�ana viņu kontrolē.

XX gadsimta sākuma kapitālistiskajā pasaule bija tikai viens gigantisks monopols, kura kapitāls sasniedza miljardu dolāru, turpretī piecdesmito gadu sākuma � �etri, bet 1979. gada � jau 629 �ādi monopoli. Sim milzīgajām korporācijām.

1978. gada piederēja 50% visa kapitāla, un tās saņēma 59% no visu korporāciju peļņas. Anglija 1909,�1979. gadā 100 lielāko korporāciju īpatsvars rūpnieciskajā ra�o�anā paaugstinājās no 16% līdz 54%. Vācijas Federatīvajā Republika

1979. gadā 15 lielākie koncerni deva 21% no visa rūpniecibas apgrozījuma, bet Japana minētajā gadā 1% kompāniju piederēja aptuveni 90% no visa valsti pastāvo�ā akciju kapitāla.

Monopols un konkurence. Monopola un konkurences pretrunīgo vienotību pirmo reizi atklāja K. Markss. Izvēr�ot K. Marksa atzinumus un pieskaņojot tos imperiālisma laikmetam, V. I. Ļeņins, parādīja konkurences cīņas formu un meto�u daudzveidību monopolistiskā kapitālisma apstākļos. Viņ� �ajā sakarībā rakstīja: �Monopoli, izaugdami no brīvās konkurences, to neiznīcina, bet pastāv virs tās un tai blakus, tā radot daudz sevi�ķi asu un spēju pretrunu, rīvē�anos, konfliktu.�¹

īstenība rāda, ka ra�o�anas monopolizācija, ja neņemam vērā visai retos izņēmumus, nenoved pie tās vai citas preces visas ra�o�anas koncentrācijas viena un vienīgā monopola rokās. Pastāvot monopolu kundzībai, var pastāvēt ievērojams daudzums autsaideru � tādu uzņēmumu, kuri neietilpst monopolos. Ikvienā kapitālistiskajā zemē monopoliem jācīnās arī pret konkurentiem � ārzemju kompānijām, kuras cen�as iekļūt iek�ējā, nacionālajā tirgū.

Joprojām saglabājas arī rūpniecības kapitālismam raksturīgie galvenie konkurences veidi: nozares iek�ējā konkurence un starpnozaru konkurence. Imperiālismā nozares iek�ējā konkurence izraisās, pirmkārt, starp tiem monopoliem, kuri ra�o viendabīgas preces. Sājā cīņā iekļaujas arī ārzemju monopoli. Otrkārt, monopolā noris cīņa starp kapitāla īpa�niekiem par izdevīgākām pozīcijām, vado�ajiem amatiem un kontroli pār monopolu. Tre�kārt, cīnās monopoli un nemonopolizētie uzņēmumi, kas ra�o līdzīgu produkciju. Ceturtkārt, daudzie nemonopolistiskie uzņēmumi izvēr� savu darbību pēc brivās konkurences principa, kuru ietekmē monopoli.

Brīvā konkurence imperiālismā aptver tikai maznozīmīgu daļu no kapitālistiskās saimniecības, jo nemonopolistiskā sektora īpatsvars izlai�amās produkcijas apjomā ir visai niecīgs (kaut gan �ajā sektorā ietilpst ļoti daudzi uzņēmumi); brīvās konkurences ietekme arī uz tehnisko progresu ir ierobe�ota, jo pa lielākai daļai tie�i monopoli ir koncentrēju�i savās rokās zinātniskās pētniecības aparātu un tehnisko pilnveidojumu pamatmasu. Brīvā konkurence starp sīkajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri pārdod preces monopoliem un pērk preces no tiem, dod iespēju monopoliem uzspiest sev izdevīgus realizācijas noteikumus un ekspluatēt autsaiderus.

Starpnozaru konkurence noris, pārvietojot kapilāiu no mazāk ienesīgām nozarēm uz ienesīgākām nozarēm. Imperiālisma laikmetā peļņas normu izlīdzinā�ana da�ādās nozarēs notiek ar divu pretēju tenden�u darbības starpniecību. Vienā ziņa uzņēmumu lielie apmēri, to tehniskā aprīkojuma augstā vērtība apgrūtina kapitālu pārplū�anu starp nozarēm. Ari monopoli � nozares �vecie iemītnieki� � liek �ķēr�ļus �sve�a� kapitala iekļū�anai �viņu� nozarē. Ta�u monopolu rīcībā eso�ie brīvie naudas uzkrājumi, kapitālistiskā īpa�uma akciju formas attīstība veicina daudzu naudas līdzekļu strauju centralizāciju un to pārvēr�anos par ra�īgo kapitālu, bet �ī parādība atvieglo kapitāla pārplū�anu starp nozarēm. Savukārt zinātniski tehniskā revolūcija un jaunu nozaru ra�anās paātrina minēto procesu.

Imperiālismā rodas jaunas konkurences cīņas metodes. Līdztekus tādām tradicionālām metodēm kā izejvielu, realizācijas tirgu, kredīta neatvēlē�ana, cenu �nosi�ana�, ko lieto cīņā pret konkurentiem, �monopols lau� sev ceļu visur un visādiem līdzekļiem, sākot ar �pieticīgām� atkāp�anās naudas izmaksām un beidzot ar amerikānisku dinamīta �lieto�anu� pret konkurentu�¹.

Pla�i izvērsusies arī tāda konkurences cīņa, kas pamatojas uz produkcijas sortimentu un kvalitāti. Aizvien vairak tiek izmantota reklāma un ārpustirgus cīņas formas: cīņa par valdibas pasūtījumiem, ekonomikas regulē�anai paredzētu likumu pieņem�anas stimulē�ana vai aizturē�ana, speciālistu pārvilinā�ana, finansu mahinācijas u. c.

Tātad imperiālismam ir raksturīga monopola un konkurences pretstatu vienotība, kas rada sevi�ķi asas sociālekonomiskas pretrunas.

Banku monopolu veido�anas un to galvenās * formas. Ra�o�anas koncentrācija veicināja aizvien lielāku banku kapitāla koncentrē�anos. XX gadsimta sākumā banku kapitāla koncentrācija vairākās rūpnieciski attīstītās kapitālistiskās zemēs sasniedza jaunu līmeni, kad radas banku monopoli un nodibinājās to nedalītā kundzība kapitālistiskā kredīta sfēra.

Banku kapitāla monopolizācijas materiālais pamats ir rūpnieciskās ra�o�anas koncentrācijā un monopolizācijā. Lielajiem rūpniecības uzņēmumiem bija vajadzīgi prāvi, turklāt ilgtermiņa kredīti. Sīkās bankas nebija spējīgas pie�ķirt �ādus kredītus, un �ī nespēja paātrināja daudzu banku apvieno�anos, to kapitāla centralizāciju. Banku monopolu ra�anās bija kapitāla koncentrācijas un centralizācijas augstās pakāpes objektīvs rezultāts; �ie procesi tādējādi izpaudās arī kredīta joma.

Banku monopoli ir banku apvienības vai milzīgas bankas, kas valda banku darbības sfēra un piesavinās monopolaugstu peļņu.

Banku tradicionālās funkcijas bija starpniecība kreditē�anā un maksājumu kārto�anā, naudas uzkrājumu un brīvo līdzekļu pārvēr�ana par kapitālu, apgrozības kredītinstrumentu radī�ana.

Banku monopolu izveido�anās noveda pie tā, ka būtiski mainījās attiecības starp bankām un rūpniecības monopoliem. Banku monopoli koncentrēja savās rokās sabiedrības brīvo naudas līdzekļu pa-matmasu. Neierobe�ojoties ar rūpniecības monopolu kreditē�anu, banku monopoli tie�i iesakņojās rūpniecībā un kļuva par rūpniecības uzņēmumu līdzīpa�niekiem. Atsedzis �o banku jauno lomu, V. I. Ļeņins parādīja banku monopolistiskā kapitāla un monopolistiskā rūpnieciskā kapitāla saaug�anas pamatcēloņus.

Rūpniecības monopolu un banku monopolu saaug�ana. Nedaudzu banku veiktā kredīta monopolizācija piespieda rūpniecības monopolus nostiprināt sakarus ar lielajām bankām, pērkot to akcijas un tādējādi iegūstot posteņus to valdēs un direktorātos. Rūpniecības kapitālisti sāka iekļūt līdz �im viņiem sve�ajā kredīta un kredītmo-nopolu sfērā, izvietot tajā daļu savu kapitālu un piedalīties lielāko banku politikas noteik�anā. Līdztekus izvērsās arī pretējais process � banku monopolu kapitāla iespie�anās rūpniecības monopolos. Pie�ķirot rūpniecības monopoliem milzīgus līdzekļus, banku monopoli vienlaikus cen�as nodro�ināt sevi pret iespējamiem zaudējumiem, tie�i ietekmēdami rūpniecības korporāciju darbību. Lai piesavinātos daļu no monopolaugstās peļņas, ko dod rūpniecība, tie uzpērk rūpniecības monopolu akcijas un kļūst par �o monopolu līdzīpa�niekiem. Minētais apstāklis dod bankām iespēju nepastarpināti piedalīties rūpnietības monopolu vado�ajos orgānos. Piedevām lielās monopolbankas rūpniecības monopolu uzdevumā veic jaunu akciju emisiju un to realizāciju naudas tirgū, tādējādi gūdamas ievērojamu peļņu. Beidzot, lielās bankas aktīvi piedalās jaunu rūpniecības korporāciju organizē�anā un �ādās operācijās gūst lielu dibinātāju peļņu.

Tātad gan banku monopolisti ir pārvērtu�ies par rūpniecības monopolu uzņēmumu līdzīpa�niekiem, gan savukārt rūpniecības monopolisti ir kļuvu�i par banku monopolu locekļiem. Banku kapitāla un rūpnieciskā kapitāla magnātu intereses saau�as, un tā sākas rūpniecības monopolu un banku monopolu kapitālu savstarpējā ietiek�anās, saaug�ana. Rodas jauns kapitala veids, kas iekļuvis visas saimnieciskās uzņēmējdarbības sfēras un pakļāvis savām interesēm visu ekonomisko darbību � tas ir finansu kapitāls.

Finansu kapitāla būtība. �Ra�o�anas koncentrācija; monopoli, kas no tās izaug; banku saplū�ana vai saaug�ana ar rūpniecību � lūk, finansu kapitāla ra�anās vēsture un �ā jēdziena saturs.�¹ Pēc V. I. Ļeņina dota definējuma, finansu kapitāls ir monopolistiskais rūpnieciskais kapitāls, kas saplūdis ar monopolistisko banku kapitālu.

Imperiālismā pastāv visas kapitāla formas, kas radu�ās brīvās konkurences laikmetā. Rūpnieciskais kapitāls funkcionē ra�o�anas sfērā, tirdznieciskais kapitāls � vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, aizdevu kapitāls � kredīta sfērā. Finansu kapitāla ietekme caurau� visu triju rūpnieciskā kapitāla formu riņķojumu, pakjauj tā kustību savām interesēm.

Darbā �Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija� un �Burtnīcās par imperiālismu� V. I. Ļeņins kritizēja to maldīgo finansu kapitala definējumu; ko devis R. Hilferdings, kur� ignorēja finansu kapitala materiālo pamatu � ra�o�anas koncentrāciju un monopolizāciju.¹ R. Hilferdings definēja finansu kapitālu kā kapitālu, kas atrodas banku rīcībā un ko izmanto rūpnieki. �āds finansu kapitāla skaidrojums kļuva par pamatu oportūnistiskām teorijām, kuras interpretēja finansu kapitālu kā parādību, kas raksturīga vienīgi apgrozības sfērai, un uzskatīja par iespējamu tā kundzības likvidē�anu, saglabājot kapitāla magnātu īpa�umu uz ra�o�anas līdzekļiem. Kritika, ко V. I. Ļeņins vērsa pret R. Hilferdinga izstrādāto finansu kapitāla teoriju, nav zaudējusi savu aktualitāti arī mūsdienās.

Finansu oligarhija un tās kundzības mehānisms. Finansu kapitāls ir koncentrēts finansu oligarhijas rokās. To veido skaitliskā ziņā nelielas monopolistiskās bur�uāzijas �augstākās aprindas�, kas valda visās ekonomikas nozarēs. V. I. Ļeņins savā grāmatā �Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija� atsedzis to mehānismu, ar kura starpniecību finansu oligarhija kontrolē lielumlielo sabiedrības bagātības daļu un sagrābj valstī politisko varu. Sim mehānismam ir da�ādas puses.

Finansu kapitāla kundzības organizatoriskā forma ir finansu monopolistiskā grupa � rūpniecības, banku, kredīta, apdro�inā�anas, transporta, tirdzniecības un vēl cita veida kompāniju kopums, kuras kontrolē viens vai vairāki savstarpēji saistīti kapitāla magnāti.

Finansu monopolistiskās grupas centrā ir galvenais uzņēmums � liela banka, rūpniecības trests, apdro�inā�anas kompānija u. tml. No-galvenā uzņēmuma uz pārējiem �ās grupas uzņēmumiem stiepjas sare�ģīti ietekmes pavedieni.

Vairākums uzņēmumu, kuri ietilpst finansu monopolistiskajā grupā, nav grupas priek�galā eso�ā tā vai cita magnāta individuālais īpa�ums. Sā magnāta vara galvenokārt ir balstīta uz to, ka viņam pieder akciju kontrolpakete. Ja pastāv liela akciju izkliedē-tība starp sīkajiem akciju turētājiem, tad pietiek, ja iegādājas pat mazāk par 10% tā vai cita uzņēmuma akciju, lai varētu to kontrolēt pilnībā.

Finansu monopolistiskās grupas kundzības mehānisms bāzējas galvenokārt uz �līdzdalības sistēmu� un �personālūniju�.

Līdzdalības sistēma pamatojas uz uzņēmumu akciju formas izmanto�anu. Sājā gadījumā pastāv galvenā akciju sabiedrība � �māte�, kuras akciju kontrolpakete ir finansu magnāta vai finansistu grupas rokās.

Savukārt galvenā kompānija (sabiedrība � �māte�) iegādājas citu akciju sabiedrību � �meitu� akciju kontrolpaketes. Sis kompānijas � �meitas� savukārt uzpērk nākamās akciju sabiedrību grupas � �mazbērnu� akciju kontrolpaketes. Tādējādi tiek nodibināta finansu monopolistiskās grupas galvena uzņēmuma kontrole pār �meitu�, �mazbērnu�, �mazmazbērnu� un tiem līdzīgajiem uzņēmumiem. Visu kompāniju kopējais kapitāls daudzkārt pārsniedz galvenās sabiedrības � �mātes� kapitālu. �ādā veidā tiek nodro�ināta finansu dū�u kundzība pār milzīgu sve�u kapitālu, kas viņiem dod monopolaugstu peļņu.

Ar līdzdalības sistēmu ir cie�i saistīta personālūnija, kura izpau�as tādējādi, ka vienas un tās pa�as personas � finansu kapitāla magnāti vai viņu pārstāvji � vienlaikus atrodas rūpniecības, banku un tirdzniecības monopolu priek�galā. Lielo banku direktori iekļaujas rūpniecības monopolu val�u sastāva � un otrādi. Radniecības un nodibināju�ies darījumu sakari starp kapitāla magnātiem ir per-sonalūnijas svarīgs aspekts un būtiski papla�ina to uzņēmumu loku, kurus ietekmē tā vai cita finansu monopolistiskā grupa.

V. I. Ļeņins, atzīmējot finansu kapitāla un bur�uāziskās valsts aparāta saaug�anas agrīno stadiju, rakstīja, ka banku personālūniju ar rūpniecību papildina gan banku, gan arī rūpniecības uzņēmumu personālūnija ar valdību. Tagad finansu oligarhijas darbība ir cie�i saistīta ar valsts monopolistisko pasākumu sistēmu.

Imperiālistiskajās zemēs izveidoju�ies kara rūpniecības kompleksi. Tie nozīmē kara rūpniecības monopolu savienību ar valsts aparātu un militāristu reakcionārajām aprindām. Kara rūpniecības kompleksi pla�i izmanto personālūniju, masu informācijas līdzekļus un propagandas ma�īnu, lai pastiprinātu bruņo�anās sacensību, veidotu imperiālistisko valstu agresīvu ārpolitiku cīņā par vispasaules kundzību un nodro�inātu finansu oligarhijai pasakainu peļņu no bruņo�anās pasākumiem.

Finansu oligarhijas iedzīvo�anās metodes. Līdzdalības sistēma un personālūnija nostiprina finansu magnātu kundzību imperiālistisko valstu ekonomikā un politikā. Izmantojot �īs kundzības formas, finansu oligarhija rada daudzus un da�ādus visu sabiedrības slāņu aplaupī�anas paņēmienus. Viens no tiem ir da�āda veida akciju izlaide.

Akciju kursa � to faktiskās realizācijas cenas bir�ā � nepasta-vtgurns noved pie da�ādām mahinācijām ar akcijām, kuru rezultātā lielie akciju turētāji iedzīvojas bagātībā, bet sīkie � izput.

Attīstītās kapitālistiskajās zemēs pla�i ieviesusies sīko, tā saucamo tautas akciju izlaide, kuras monopoli izplata iedzīvotāju vidū, pirmām kārtām starp tiem strādniekiem, kas nodarbināti attiecīgo monopolu uzņēmumos. Sai tā saucamajai kapitāla �demokratizācijai� jārada ilūzija, ka darba cilvēks ir kapitāla �līdzīpa�nieks�. Tomēr īstenībā, kā norādīja jau V. I. Ļeņins, �akciju piederības �demokratizācija�, no kuras bur�uāziskie sofisti un oportūnistiskie �arī � sociāldemokrāti� gaida (vai apgalvo, ka gaida) �kapitāla demokratizāciju�, sīkra�o�anas lomas un nozīmes pastiprinā�anos u. tml., īstenībā ir viens no paņēmieniem, kā pastiprināt finansui oligarhijas varenību�⁵⁹.

�Finansu kapitāls, koncentrējies nedaudzu rokās un izmantodams; faktisko monopolu, ņem milzīgu un aizvien pieaugo�u pejņu no dibinā�anas, no vērtspapīru izlaiduma, no valsts aizņēmumiem u. tml.,. nostiprinot finansu oligarhijas kundzību, apliekot visu sabiedrību ar mesliem monopolistu labā.�⁶⁰ Ieguldījis kādu daļu no sava kapitāla tā vai cita moņopola akcijās, finansu magnāts, tāpat ka visi parastie akcionāri, saņem dividendi, ta�u viņa ienākumus no �ās kapitāla daļas var vairot liela alga par korporācijas direktora pienākumu pildī�anu, par piedalī�anās tās valdes vai uzraudzības padomes darbībā utt. Korporācijas locekļu aug�slānis līdztekus amatalgām saņem sevi�ķas prēmijas par darbības rezultātiem (bo-nifikācijas, tantjēmas), kuras nereti pārsniedz pa�as amatalgas. Par finansu magnātu ienākumu svarīgu avotu ir kļuvusi augstāko-vadītāju prēmē�ana ar korporāciju akcijām, kurām noteikta zemāka cena, turklāt prēmētajiem ir tiesības izpirkt �īs akcijas jebkurā laikā. Finansu magnātu personisko izdevumu visai lielu daļu sedz korporācija, norakstot tos kā ra�o�anas izmaksas.

Finansu oligarhija lieto arī citus bagātību vairo�anas paņēmienus: monopolccnu sistēmu, spekulāciju bir�ā, valsts pasūtījumu iegū�anu, spekulāciju ar zemes gabaliem.

.Mūsdienu kapitāla magnāti. Finansu oligarhija valda aitistīto kapitālistisko zemju ekonomikā un politiskajā dzīvē. Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv 20�25 finansu oligarhiskas grupas, Anglijā � 15�20, Francijā � 10�10, Japan;! � 5�10 grupas. ASV 53% no privātpersonu bagātībām koncentrēti 5% iedzīvotāju rokās, turklāt vienam procentam iedzīvotāju pieder 72% akciju. Pie vislielākajām amerikāņu finansu oligarhiskajām grupām pieder Morgani, kuri kontrolē 254.4 mljrd. dolāru lielu kapitālu; Rokfelleri kontrole 163,2 mljrd. dolāru lielu kapitālu. Meloni � 52,4 mljrd. dolāru utt. Minētās grupas savu darbībis galvenokārt izvēr� �ādās ekonomikas nozarēs: naftas ieguve un pārstrāde, elektronika. aviācijas un raķe�u rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, metalurģija.

Pārmaiņas kapitālisma kredītsistēmā finansu kapitāla kundzības apstākļos. XX gadsimtā notika būtiskas parmaiņas finansu nn kredīta iestā�u struktūrā un to darbības raksturā. Finansu oligarhija, balstīdamās uz vareno banku tīklu, ievērojami pilnīgoja mehānismu, kas nodro�ināja visu sabiedrības slāņu uz laiku brīvo naudas līdzekļu centralizē�anu tās rokās, kā ari radīja jaunas �ā mehānisma formas. Tika izveidota privāto investīciju banku un krājaizdevu asociāciju sistēma, izplatījās apdro�inā�anas sabiedrības (pamatvilcienos tās bija iestādes, kas apdro�ināja pilsoņu dzīvību un īpa�umu), parādījās valsts un privātie pensiju fondi, kā arī citas specializētas iestādes. Tādējādi jaunā tipa finansu un kredīta iestā�u rokās tika koncentrēta prava daļa no uzkrātā kapitāla.

Mūsdienu periodā radu�ās jaunas parādības arī finansu kapitāla organizācijā. Vērojama ne tikai rūpniecības monopolu saaug�ana ar bankām, bet ari to saaug�ana ar daudzveidīgiem finansu un kredita institūtiem (apdro�inā�anas sabiedrībām, investīciju trestiem utt.). Tāpēc tagadējā finansu oligarhiskā grupa ir da�ādu miljardieru grupu savienība, ko vieno kopējas intereses.

Finansu un kredīta iestādes ir kļuvu�as par svarīgu līdzekli da�ādu finansu oligarliisko grupu cīņā par kundzības sfēras papla�inā�anu. Daudzu firmu lielie akciju turētāji bie�i vien glabā savas akcijas kredītiestādēs, turklāt uzdodot �īm iestādēm rīkoties ar minētajām akcijām un pārstāvēt attiecīgos akciju turētājus akcionāru sapulcēs. Izmantojot �ādu apstākli, banku monopoli nereti koncentrē savā rīcībā konkurējo�o kompāniju akciju lielas paketes, cenzdamies pakļaut �ās kompānijās savai ietekmei.

Mūsdienu finansu kapitāls aizvien stiprāk ekspluatē strādnieku �ķiru, pla�as zemnieku masas, pilsētas vidusslāņus.

Kapitāla eksporta cēloņi, būtība un formas. Monopolistiskā bur�uāzija, gūdama visaugstāko peļņu, uzkrāj milzīgu naudas kapitāla masu. Vienlaikus monopolu attīstība apgrūtina jaunu kapitālu pietiekami ienesīgu izmanto�anu attiecīgajā imperiālistiskajā zemē. Sagrābu�i kundzību veselās rūpniecības nozarēs* monopoli kavē �sve�u� kapitālu iekļū�anu tajās, lai izvairītos no konkurences saasinā�anās un peļņas pazeminā�anās. Bie�i vien tie aiztur pat savu kapitālu ieguldī�anu ra�o�anā, jo pre�u izlaides palielinā�ana var radīt pre�u realizācijas grūtības, to cenu pazeminā�anos un attiecīgu peļņas samazinā�anos.

Tādējādi monopolu attīstība izraisīja to, ka imperiālistiskajās zemēs izveidojās naudas kapitāla relatīvs �pārpalikums� un kļuva nepiecie�ams to eksportēt. �āds kapitāls ir �pāri palieko�s� vienīgi tādā ziņā, ka monopoliem nav neierobe�otu iespēju izmantot to pietiekami ienesīgi �savā� zemē.

Līdz ar kapitāla eksporta nepiecie�amību parādījās tā iespējamība. XX gadsimta sākumā visas zemes iekļāvās pasaules kapitālisma sistēma; bija uzbūvētas vai tika būvētas galvenās dzelzceļa maģistrāles, kas ļāva ātrāk nogādāt ostās izejvielas; buru kuģu vieta stājās tvaikoņi, kļuva rentabli masveida kravas pārvadājumi lielā attālumā.

Kapitāla eksports guva sevi�ķi lielu nozīmi, izvērtās par tipisku parādību, par vienu no imperiālisma svarīgākajām ekonomiskajām pazīmēm.

Kapitāla eksports imperiālisma laikmetā ir kapitāla �pārpalikuma� izvedums uz citām zemēm, ar ko nodarbojas monopoli un finansu oligarhija. kas uzkundzēju�ies savā zemē, lai tādējādi palielinātu monopolpefņu, nostiprinātu monopolu ekonomiskas un politiskās pozīcijas ciņā par ārējiem tirgiem un imperiālistiskās ekspluatācijas sfēras papla�inā�anu.

Līdz ar monopolistiska kapitālisma attīstību kapitāla eksports aizvien vairāk pārvēr�as par vislielāko monopolistisko apvienību funkciju. Tā, piemēram, vairāk nekā 90% no visiem ASV ārzemju kapitālieguldījumiem veido mazāk nekā 500 kompāniju kapitāli.

Kapitālu eksportē divās galvenajās ekonomiskajās formās � kā uzņēmēju kapitālu tfn kā aizdevu kapitālu.

Kapitālu eksportē uzņēmēju kapitālu formā, monopoliem dibinot savas ārzemju filiāles, kā arī organizējot juridiski patstāvīgus uzņēmumus � �meitas� un radot jauktos uzņēmumus, kuros tiek ieguldīts nacionālais un ārzemju kapitāls. �ādā gadījumā kapitāla eksportētājs saņem uzņēmēja peļņu.

Visai bie�i kapitāla eksportētājs tikai aizdod savu kapitālu citu zemju uzņēmējiem vai valdībām. �ādā gadījumā kapitāls tiek eksportēts aizdevu kapitāla formā; tas tiek izdarīts aizņēmumu veidā. Aizdevu kapitāla formā eksportētais kapitāls nes procentus.

At�ķirībā no imperiālisma laikmeta sākotnējā perioda mūsdienās ar kapitāla eksportu nodarbojas ne tikai privātie monopoli. Lielus līdzekjus eksportē imperiālistisko lielvalstu valdības, kā arī starptautiskās, galvenokārt vairāku valstu valdību kopīgi radītās organizācijas, kas speciāli izveidotas �iin mērķim. Tas ir valsts monopolistiskais kapitāla eksports.

Kādas zemes kapitāla masa, Las funkcionē ārzemēs, var palielināties ne tikai sakarā ar tā eksportu, bet arī sakarā ar reinvestīciju, t. i., kapitalizējot daļu no virsvērtības, kas iegūta kapitāla izmanto-tājzemē.

Jaunās parādības kapitāla eksportā un imperiālisma pretrunu tālāka saasinā�anās. Mūsdienu apstākļos ir pastiprinājies kapitāla (it īpa�i privātkapitāla) eksports uz rūpnieciski attīstītajām zemēm.

Vienu no kapitāla eksporta virziena pārmaiņu cēloņiem ir radīju�as bailes zaudēt kapitālu sakarā ar nacionālā? atbrīvo�anās kustības tālāku papla�inā�anos biju�ajās kolonijās un puskolonijās. Liela nozīme ir arī tam, ka zinātniski tehniskās revolūcijas ietekmē mainījusies ra�o�anas struktūra.

Pie faktoriem, kas sekmē kapitāla eksportu uz attīstītajām kapitālistiskajām zemēm, pieder

1) nacionālās at�ķirības darba algas līmeņa ziņā. Valsts, kurā pastāv augstāks darba algas līmenis, ir ieinteresēta eksportēt kapitālu uz tādu zemi, kurā �is līmenis ir zemāks, lai tādējādi gūtu virspejņu;

2) ra�otājspēku attīstības nevienmērība. Apstākļos, kad at�ķirīgās kapitālistiskajās zemēs vērojama tehniskā progresa nevienmērība, monopols, kuram ir pārsvars ra�o�anas tehnikas, tehnoloģijas vai organizācijas ziņā, var izdevīgi ieguldīt savu kapitālu citās attīstītajās kapitālistiskajās zemēs;

3) muitas barjeras. Tā kā monopoli, iekļūdami citu imperiālistisko zemju tirgū, saskaras ar augstām muitas barjerām, tiem nereti

ir izdevīgāk radīt savus uzņēmumus tādās zemēs, kur pastāv ietilpīgs iek�ējais tirgus, nekā tērēt līdzekļus pre�u pārvadā�anai, muitas nodevu maksā�anai u. tml.

Tā, piemēram, ASV kapitāla eksportu uz Rietumeiropas �Kopējā tirgus� zemēm stimulē tas, ka �ajās zemēs par amerikāņu kapitālu radītie uzņēmumi bauda privilēģijas pārvadāt savas sara�otās preces no vienas �Kopējā tirgus� zemes uz citu zemi bez muitas nodevu maksā�anas.

Transnacionālie monopoli izmanto kapitāla eksportu kā varenu faktoru ciņa par pasaules tirgu.

Tā, piemēram, amerikāņu ārzemju firmu produkcijas vērtība Iris vai pat ��etras reizes pārsniedz no ASV eksportēto pre�u vērtību. 1973. gadā amerikāņu ārzemju filiāles sara�oja produkciju par 214,6 mljrd. dolāru, bet pre�u eksporta apjoms no ASV bija tikai 70,8 mljrd. dolāru.

Kapitāla eksports, kā to raksturoja V. I. Ļeņins, ir paraztlisms kvadrātā, jo kapitāls netiek izlietots ra�īgi eksportētājzemē, bet, eksportēts uz ārzemēm, it īpa�i uz ekonomiski mazattīstītām zemēm, tas kļūst par �o zemju ekspluatācijas līdzekli, kavē to patstāvīgo attīstību.

Virsvērtība, ko algotie strādnieki radīju�i ārzemju monopolu fabrikās un plantācijās, ir papla�inājusi koloniālo meslu avotus un palielinājusi to apjomu imperiālistu labā. Kapitāla eksports ir pastiprinājis ekonomiski mazattīstīto zemju atkarību, tātad ir kļuvis par to tālākās verdzinā�anas ekonomisko līdzekli.

Kapitāla eksports ir svarīgs līdzeklis, ko izmanto, lai aplaupītu ekonomiski atpaliku�o zemju tautas un noturētu tās uz kapitālistiskās attīstības ceļa.

Zināmās negatīvas sekas ir vērojamas ari kapitāla eksportētājzemē � taja pastiprinās ekonomikas attīstības nevienmērība, saasinās atra�o�anas pretrunas.

Kapitāla eksporta īpatnības mūsdienu apstākļos. Mūsdienu kapitāla eksporta vissvarīgākā īpatnība ir valsts kapitāla eksporta apjoma un ipatsvara milzīgā palielinā�anās.

Valsts kapitāla eksportam pirmām kārtām ir politiska daba. Tas nav saistīts ar bud�eta līdzekļu �pārpalikumu�; glu�i otrādi � parasti vērojams imperiālistisko valstu bud�eta deficīts. Tomēr imperiālistisko lielvalstu valdības izlieto prāvus valsts bud�eta līdzekļus, lai nodro�inātu pasaules kapitālisma sistēmas pastāvē�anas nosacījumus. Pie�ķirdamas daļu no saviem bud�eta līdzekļiem aizrobe�u valstīm, imperiālistisko zemju valdības par savu galveno mērķi izvirza kapitālistiskās iekārtas aizsargā�anu, kā ari tādu agresīvu militāri politisko bloku radī�anu un nostiprinā�anu, kuri vērsti pret sociālistiskajām zemēm un nacionālās atbrīvo�anās kustību. Vienlaikus imperiālistisko valstu valdību piekoptajam kapitāla eksportam ir arī ekonomiskie mērķi: pirmkārt, ārējie valsts aizņēmumi nes augstus procentus; otrkārt, tiek nodro�ināti vislabvēlīgākie apstākļi privātkapitāla eksportam un eksportētāj zemju monopolu maksimālās peļņas iegū�anai.

Da�kārt imperiālistiskās valdības pie�ķir pārējām kapitālistiskajām un brīvību ieguvu�ajām zemēm tā saucamās subsīdijas, par kurām netiek ņemti procenti un kuras formāli nav jāatmaksā. Tomēr �īs subsīdijas jeb ta saucamās �dāvanas� nebūt nav neatmaksājama palīdzība, jo imperiālistiskās lielvalstis, pie�ķirot tas, vienmēr izvirza da�ādus noteikumus (piemēram, prasa atvieglojumus un privilēģijas saviem monopoliem, kuri izvēr� darbību tajās zemēs, kuras saņem �palidzību�), �obrīd �palīdzība� daudzām brīvību atguvu�ām zemēm ir pārvērtusies par imperiālistisko valstu neokoloniā-listiskās politikas galveno līdzekli.

Tagad valsts aizvien bie�āk uzstājas kā privātkapitala eksporta garants. Lai sasniegtu �o mērķi, tiek radītas speciālas organizācijas, kas nodro�ina eksporta kredītus.

Valsis kapitāla eksporta virziens mainās atkarībā no konkrēti vēsturiskajiem apstākļiem. Pirmajā desmitgadē pēc otrā pasaules kara amerikāņu valsts kapitālai pamatmasa tika eksportēta uz Rietumeiropu. Imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukums noveda pie tā, ka valsts un vairāku valstu valdību kopējie līdzekļi aizvien vairāk tika novirzīti uz tām zemēm, kuras atbrīvoju�ās no koloniālā jūga un iekļāvu�ās pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmā.

Mūsdienu apstākļos kapitāla eksporta svarīga iezīme ir imperiālistisko valstu starptautisko organizāciju kapitāla eksporta pieaugums. Amerikas starpvalstu attīstības bankas. Starptautiskās re* konstrukcijas un attīstības bankas, Starptautiskās attīstības asociācijas, Starptautiskās finansu korporācijas un citu organizāciju līdzekļi pamatvilcienos sastāv no imperiālistisko valstu bud�etu asignējumiem, tātad tiem nav nekāda sakara ar kapitāla �pārpalikumu�. Starptautiskās kredītorganizācijas darbojas uz komerciāliem pamatprincipiem. To kredīti ir jāatmaksā, turklāt tie tiek pie�ķirti galvenokārt ieguldī�anai ra�o�anā un nes procentus. Imperiālistisko lielvalstu starptautisko kredītorganizāciju izaugsme pēc otrā pasaules kara ir saistīta ar nepiecie�amību nostiprināt kapitāla kundzību ekonomiski mazattīstītās zemēs. *

Pa�reizējā vēstures situācija rada arī privātkapitāla eksporta sevi�ķas iezīmes. Mūsdienu apstākļos monopoli zināmā mērā ir spiesti veidot jaunattīstības zemēs rūpniecības uzņēmumus un citus tautas saimniecības objektus, kas saistīti ar attiecīgo zemju vajadzību apmierinā�anu. Sakarā ar to mainās arī kapitāla eksporta nozaru struktūra.

Imperiālistiskās lielvalstis cen�as pakļaut savai kontrolei brīvību atguvu�o zemju rūpniecības attīstību. Tās tiecas pārvērst �īs zemes no pasaules kapitālisma agrārajiem un izejvielu piedēkļiem par izejvielu un rūpnieciski agrārajiem piedēkļiem, kas tehniski ekonomiskajā ziņā būtu atkarīgas no imperiālistiskajām lielvalstīm.

Privātkapitāla eksporta svarīgs paveids ir patentu un licen�u pārdo�ana ārzemju pircējiem.

Mūsdienu apstākļos ikviens būtisks atklājums vai izgudrojums ir saistīts ar prāviem kapitālieguldījumiem. Tāpēc patentu un licen�u pārdo�ana ārzemju pir-

cejiem ekonomiskajā ziņa ir viennozīmīga ar kapitāla eksportu. Tā ir savdabīgs-, �neredzams� kapiiala eksports. Pārdodot licenci, parasti tiek izvirzīts noteikums, ka licenziaram (monopolam, kas pārdod licenci) jāpie�ķir tiesības piedalīties licences pircējfirmas kapitāla izmanto�ana. Tādējādi licences eksportētājs iegūst īpa�umu citā zemē un tiesības uz ienākumiem.

60. gadu beigās un 70. gadu sākumā atsevi�ķas jaunattīstības zemes, kuras vēl nesen bija tikai kapitāla importētājas, sāka ari eksportēt to. Septiņdesmito gadu sākumā izvērsās kapitāla eksports no naftas ieguvējzemēm. Milzīgos ienākumus, ko tagad ienes naftas pardo�ana, da�as no �īm zemēm (piemēram. �auda Arābija) eksportē kapitālieguldījumu veidā uz ASV, Angliju un citām zemēm. �āda rīcība izraisa pretrunu tālāku saasinā�anos pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmā.

Starptautiskie monopoli un to formas. Kapitāla eksports papla�ināja lielāko monopolu starptautiskos sakarus un sagatavoja starptautisko monopolu izveido�anos. V. I. Ļeņins �ajā sakarībā rakstīja: �.. Samērā ar to, kā auga kapitāla eksports un visādi papla�inājās lielāko monopolistisko savienību ārzemju un koloniālie sakari un �iespaida sfēras�, lieta �dabiski� nonāca pie vispasaules nolīguma viņu starpā, pie starptautisku karteļu izveido�anās.�¹

Starptautiskos monopolus pēc darbības sjēras var iedalīt divās grupās. Pirmajā grupā ietilpst monopoli, kas pieder tās vai citas zemes kapitālam, bet otrajā grupā iekļaujami monopoli, kas pieder divu vai vairāku valstu lielkapitālam, jeb starptautiskās monopolistu savienības.

Monopolistiskais kapitālisms ir padarījis nenovēr�amu cīņu starp internacionālajiem trestiem, starptautiskajām monopolistu savienībām ne tikai par pre�u realizācijas tirgiem, bet arī par izejvielu avotiem. Imperiālistiskās lielvalstis izlieto visai lielu daļu no pasaulē ra�otajām izejvielām, ta�u vairākumam �o valstu nav savu būtiski nozīmīgu izejvielu atradņu.

Kapitāla eksports, savu filiāļu jeb uzņēmumu � �meitu� izveido�ana bija un ir galvenais līdzeklis, ko lieto monopoli, lai iekļūtu citās zemēs. Cenzdamies iegūt visaugstāko peļņu, tie slēdz savstarpējus nolīgumus par pasaules tirgus sadalī�anu. Pasaules ekonomiskā sadalī�ana kļūst par imperiālisma svarīgāko iezimi.

Visizplatītākā forma nolīgumiem par pasaules tirgus sadalī�anu ir karteļu tipa vieno�anās. Nereti tām ir maskēts raksturs, jo tas tiek slēgtas �d�entlmeņu vieno�anās� veidā.

�ādu vieno�anos paveids attiecībā uz pasaules tirgus sadalī�anu ir patentu karteļi, t. i.. vairāku, parasti nedaudzu starptautisko trestu vai koncernu nolīgumi par savstarpēju apmainī�anos ar

patentiem un tehniskiem pilnveidojumiem tās vai citas preces ra�o�anā. Patentu kartelis praktiski slēdz �nepiedero�ajiem� ieeju karteļa monopolizētajā darbības sfērā un dod iespēju strauji paaugstināt cenas.

Virsmonopolu galvenais mērķis ir monopolaugstas peļņas iegū�ana. Kad virsmonopols uzstājas kā tās vai citas preces pārdevējs, monopolaugstas peļņas iegū�anas galvenais veids ir ra�o�anas apjoma regulē�ana up konkurences ierobe�o�ana, kas mākslīgi rada monopolizēto pre�u deficītu un nodro�ina cenu ievērojamu cel�anos. Tajos gadījumos, kad virsmonopols uzstājas kā organizators, kas apgādā vieno�anās puses ar izejvielām, tas izmanto pretējas metodes, � mēģina pastiprināt konkurences cīņu starp valstīm vai uzņēmumiem � izejvielu piegādātājiem, lai papla�inātu izejmateriālu ra�o�anu un pazeminātu �o materiālu cenas.

Pasaules ekonomiskās sadalī�anas īpatnības periodā pēc otrā pasaules kara. Pasaules sociālisma sistēmas izveido�anās un nostiprinā�anās, kapitālisma vispārējās krīzes padziļinā�anās būtiski :mainīja starptautisko monopolu veiktās pasaules tirgus sadalī�anas apstākļus. Protams, �ie monopoli joprojām slēdz nolīgumus par realizācijas tirgus sadalī�anu, ta�u to izpilde kļūst aizvien sare�ģītāka. Tāpēc monopoli ir spiesti manevrēt, bet vairākos gadījumos pat maskēt savu darbību.

Zinātniski tehniskā revolūcija ir radījusi objektīvus priek�noteikumus, lai attīstītos da�ada veida starptautiskie monopoli un kapitāls saaustos internacionāli. Tā, piemēram, pla�i izplatīju�ies ar ma�īnbūves produkcijas izlaidi saistīto monopolu starptautiskie nolīgumi, kas paredz ma�īnu un iekārtas mezglu vai detaļu ra�o�anas savstarpējo sadali. Līdz ar to svarīgāko ra�o�anas līdzekļu izgatavo�anu monopolizē nedaudzas firmas.

XX gadsimta sākumā starptautiskie monopoli radās galvenokārt uz da�ādas nacionālās piederības kapitālu apvieno�anās pamata, turpretī tagad vispla�āk izplatīju�ies tā saucamie transnacionālie monopoli. Tie ir nacionāli pēc kapitāla un kontroles ziņā, bet starptautiski pēc savas darbības sfēras.

Pēc ANO ziņām, mūsdienas pastāv 7300 starptautisko monopolu. Katram no 'tiem ir filiāles 20 vai pat vairāk zemēs. Starptautiskie monopoli kontrolē gandrīz ³/s no pasaules kapitālistiskās tirdzniecības. Lielāko transnacionalo kompāniju gada apgrozījums pārsniedz daudzu attīstīto kapitālistisko zemju nacionālo kopproduktu.

Transnacionalajām un starpnacionālajam monopolistiskajām organizācijām patlaban ir liela nozīme kapitālistiskajā ekonomikā. Tās ir manevrētspējigākas, tāpēc tām iespējams ieņemt jūtami izdevīgākas pozīcijas konkurences cīņā, organizēt ra�o�anas specializāciju un kooperāciju lielā starptautiskā mērogā, iegūt papildienākumus no da�ādām starptautiskajām operācijām, monopolizēt tehniskos jauninājumus, stipri ietekmēt kapitālistisko valstu politiku.

Periodā pēc otrā pasaules kara virsmonopolu attīstībā svarīga īpatnība ir nolīgumu slēg�ana par pasaules tirgus sadalī�anu starp imperiālistiskajām valstīm. Tiek veidotas starpvalstu monopolistiskas savienības.

Starpvalstu monopolistiskās vieno�anās notiek imperiālistiskās integrācijas formā. Imperiālistisko integrāciju vispilnīgāk raksturo Eiropas ekonomiskā asociācija (ЕЕЛ) jeb tā saucamais �Kopējais tirgus�. 1958. gadā EEA ietilpa se�as, bet 1980. gadā � desmit valstis. Sī starpvalstu monopolistiskā organizācija līdztekus cīņai par pasaules ekonomisko sadalī�anu cen�as sasniegt arī militāri politiskus mērķus: izvērst cīņu pret sociālisma pasauli, pret strādnieku un nacionālās atbrīvo�anās kustību, piekopt neokoloniālisma politiku.

Izmantojot starptautiskos nolīgumus par pasaules tirgus sadalī�anu, kapitālistiskie monopoli mēģina atrisināt pretrunu starp ra�otājspēku attīstības aizvien jau�amāko internacionālo raksturu un tiem �aurajiem ietvariem, kādos noris atsevi�ķo monopolu darbība.

Tagad ir pastiprinājusies starptautisko monopolu reakcionārā loma. Mūsdienu periodā �o monopolu darbība padziļina krīzes parādības un sociālekonomiskās pretrunas gan to bāzē�anās zemēs,, gan arī to izvieto�anās zemēs. Sevi�ķi smagas sekas izraisa trans-nacionālo monopolu iekļū�ana brīvību atguvu�o zemju ekonomikā: palielinās �o zemju ekonomiskā un tehniskā atkarība no ārzemju kapitāla, tiek iekonservēta ekonomikas atpalicība, pastiprinās darbaļau�u ekspluatācija, samazinās uzkrā�anas iespējas, padziļinās plaisa tehniski ekonomiskajā ziņā starp �īm zemēm un attīstītajām kapitālistiskajām zemēm.

Transnacionālajiem monopoliem ir visai reakcionāra nozīme savu valstu valdīttu iek�ējās un ārējās politikas veido�anā. Tie rosina uzbrukumus darbaļau�u sociālajām un politiskajām tiesībām, atbalsta un inspirē savu valstu valdību agresīvo darbību starptautiskajā arēnā.

To parādibu, ka XX gadsimta sākumā strauji skaitliski vairojās-starptautiskās vieno�anās par pasaules tirgus sadalī�anu, II Internacionāles teorētiķis Kārlis Kautskis interpretēja kā kapitālisma ekonomisko pretrunu atrisinā�anu mierīgā ceļā. Ar laiku, teica viņ�,, imperiālisms pāraugs par �ultraimperialismu�, konkurences cīņa starp imperiālistiskajiem monopoliem beigsies un iestāsies stabila miera laikmets.

K. Kautska izstrādātā �ultraimperiālisma teorija� ir marksisma sagrozījums. Vēsture parādījusi: tēze par to, ka imperiālismā var iestāties tāds periods, kad pasaules tirgus sadalī�ana beidzot būs pabeigta un iestāsies kapitālisma mierīga attīstība, ir pilnīgi absurda. Cīņu par tirgiem nav iespējams pārtraukt vairāku cēloņu dēļ. Monopolu attīstības nevienmērība, jaunu lielu attiecīgās preces ra�otāju parādī�anās noved pie nepiecie�amības no jauna pārdalīt tirgu. Zinātnes attīstība un jaunu ra�o�anas nozaru veido�anās arī izslēdz iespēju pabeigt pasaules tirgus sadalī�anu. Jaunu pre�u parādī�anās nosaka to, ka tiek slēgti jauni nolīgumi par pasaules tirgus sadalī�anu. Savukārt jaunu izejvielu avotu atkla�ana vai veco avotu izsīk�ana maina to monopolu spēku samēru, kuri nodarbojas ar izejvielu ieguvi, un kļūst par. izejvielu tirgus periodiskas pārdales cēloni.

Tādējādi pasaules tirgus sadalī�ana starp monopoliem ir process, kas raksturīgs visai imperiālisma vēsturei. Hipotēze, ka tas var beigties, internacionāli organizētam kapitālam �labprātīgi� sadalot pasauli, �teorētiski ir pilnīgi aplama, bet praktiski ta ir sofisms un visļaunākā oportūnisma negodīgas aizstāvē�anas līdzeklis�⁶¹⁶². Tātad nav patiess ari mūsdienu imperiālismā apoloģētu apgalvojums, ka ir iespējams izbeigt cīņu starp lielākajiem monopoliem par hegemoniju kapitālistiskās pasaules ekspluatē�anā. Cīņā par tirgiem pāreja no �mierīgas cīņas� līdzekļiem uz bruņotā spēka lieto�anu ir tikai formu maiņa cīņā par ekonomisko kundzību pār pasauli. Monopolistiskā kapitāla kundzības apstākļos �ī cīņa nav novēr�ama, jo tā pau� imperiālisma starptautisko attiecību būtību.

Pasaules teritoriālās sadalī�anas pabeig�ana. Pasaules ekonomiskā sadalī�ana starp starptautiskajiem monopoliem tie�i noveda pie pasaules teritoriālās sadalī�anas starp imperiālistiskajām lielvalstīm, bet pēc tam � pie cīņas par tās pārdalī�anu. XIX un XX gadsimta mijā imperiālistiskās lielvalstis pabeidza pasaules teritoriālo sadalī�anu, izveidojās imperiālisma koloniālā sistēma. Pāreja uz monopolu kundzību radīja jaunus cēloņus imperiālistisko zemju centieniem gūt koloniālos iekarojumus. Pie �ādiem cēloņiem pieder kapitāla �pārpalikuma� izveido�anās un tā eksporta nepiecie�amība; pieprasījums pēc jauniem izejvielu veidiem sakarā ar jaunu ra�o�anas tipu ra�anos un importēto izejvielu izlietojuma pieaugumu; teritoriju sagrāb�ana priek�dienām, tadam gadījumam, ja tajas vēlāk liks atklāti izejvielu avoti; stratēģiskajā ziņā izdevīgu, kaut arī ekonomiskajā ziņā maznozīmīgu teritoriju iegū�ana, lai saglabātu jau sagrābtos īpa�umus. Līdzās ekonomiskajiem cēloņiem visnotaļ svarīgi kļuva arī citi koloniālās iekaro�anas politikas pastiprinā�anās cēloņi: centieni dabūt projām no metropolēm daļu bezdarbnieku, �nevajadzīgo iedzīvotāju�, lai vājinātu proletariāta neapmierinātību pasaules kapitālisma centros; vēlme saistīt ar imperiālismu savu valstu iedzīvotāju atsevi�ķus slāņus, liekot tiem piedalīties citu tautu ekspluatē�ana.

�Septiņdesmitajos gados,� kā tika uzsvērts PSK.P XXVI kongresā, �faktiski beidzās koloniālo impēriju likvidē�ana.�⁶² �ādā aspektā vairs nepastāv oficiāls, juridiski noformēts pasaules teritoriā-

lais sadalījums. Tomēr cīņa starp imperiālistiskajām lievalstīm par pasaules pārdali�anu nav beigusies un noris jaunās formās.

Cīņa par pasaules pārdali�anu un imperiālistiskie kari. Kapitālistisko zemju ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērības pastiprinā�anās imperiālisma laikmetā radījusi krasas pretrunas starp jauno spēku samēru imperiālisma sistēma un saasinājusi imperiālistisko lielvalstu cīņu par kundzību visā pasaulē.

Imperiālismā ekonomiskā un politiska vēsture noveda V. I. Ļeņinu pie secinājuma par to, ka imperiālismā politika, kas izriet no tā ekonomikas visdziļākajiem pamatiem, ir tādu pasaules karu sagatavo�anas un izraisī�anas politika, kuri paredzēti jau sadalītās pasaules pārdalī�anai.

Preteji K. Kautska apgalvojumam cīņa par pasaules pārdalī�anu nav reducējama vienīgi uz ekonomiski atpaliku�o zemju sagrāb�anu. V. 1. Ļeņins rakstīja, ka �imperiālismam raksturīga tie�i tieksme anektēt ne tikai agrārus apgabalus, bet pat visrūpnieciskākos...�' Vēsture pārliecino�i apstiprinājusi �o vārdu patiesumu. Hitleriskā Vācija sāka savu agresiju, okupēdama Eiropas rūpnieciski attīstītās zemes.

Imperiālismā laikmets ir militārisma un karu neredzētas izvēr�anas periods. Kad bija pagāju�i divi gadu desmiti pēc pirmā pasaules kara, imperialisms izraisīja otro pasaules karu. Pasaules sociālisma sistēmas izveido�anās un attīstība, strādnieku kustības papla�inā�anās kapitālistiskajās zemēs, imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukums un agrak apspiesto tautu nostā�anās uz patstāvīgas attīstības ceļa, miera piekritēju kustības masveida izplatība � tes viss rada labvēlīgus apstākļus cīņai par jauna pasaules kara novēr�anu. Tatad �o iespējamību ir radījusi sociālisma un miera spēku izaugsme, nevis imperiālisma agresivitātes mazinā�anās. Mūsdienu apstākļos imperiālismā kareivigo aprindu agresivitāte pirmām kārtām izpau�as neokoloniālisma, militārisma, anti-sovetisma politikā.

Mūsdienu militārisms ir vērsts galvenokārt pret sociālisma zemēm, kā ari pret revolucionārajiem spēkiem kapitālistiskajā pasaulē.

Imperiālisma agresivitāte ir iekodēta tā dabā, un mainās vienīgi �ās agresivitātes izpausmes formas. Sociālisma un miera spēku pieaugums ierobe�o imperiālisma agresīvo plānu īsteno�anos, ta�u kara draudi nav izgaisu�i.

Pasaules kapitālistiskās saimniecības izveido�anās un būtība. Līdz ar pareju uz imperiālismu beidzas pasaules kapitālistiskās saimniecības veido�anās. Nacionālās robe�as pāraugusī lielra�o�ana ir tās materiālais pamats, bet finansu oligarhija ir tās vado�ais ^{11 63}

�ķiriskais spēks; kapitāla un pre�u eksports, pasaules ekonomiskā sadalī�ana starp kapitālistu savienībām, pasaules teritoriālā sadalī�ana starp imperiālistiskajām lielvalstīm un cīņa par tas pārdalī�anu � tādi ir vissvarīgākie līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai veidotu un nostiprinātu finansu oligarhijas kundzību par pasauli.

V. I. Ļeņins 1920. gada rakstīja: �Kapitālisms pāraudzis vispasaules sistēmā, kur saujiņa �attīstītāko� zemju koloniāli apspie� un finansiāli �ņaņdz pasaules iedzīvotāju milzīgo vairākumu.�¹ Pasaules kapitālistiskā saimniecība ir imperiālisma starptautisko ekonomisko attiecību sistēma, ko radījusi lielāko imperiālistisko valstu finansu oligarhijas kundzība un kas atbilst �ās oligarhijas �kiris-kajām interesēm. Pasaules kapitālistiskā saimniecība ir sare�ģīts un pretrunīgs nacionālo saimniecību kopums. Tās savukārt savstarpēji saista stihiski topo�ā starptautiska kapitālistiskā darba dalī�ana, kā arī da�ādas ekonomisko attiecību formas. Gadu desmiti, kas aizritēju�i pēc V. 1. Ļeņina atzinuma publicē�anas, kļuvu�i par kapitālisma sabruk�anas laikmetu. Kapitālisma sistēma vairs nav vispasaules, visaptvero�a sistēma, jo ir radusies un attīstās sociālistiskā sistēma. Kapitālisma likumu darbības sfēra ir sa�aurinājusies, un sakara ar to mainījies ari finansu oligarhijas kundzības mehānisms.

Imperiālisma starptautiskās ekonomiskās attiecības. Ekonomiskie sakari starp pasaules kapitālistiskās saimniecības zemēm tiek uzturēti, izmantojot kapitāla, pre�u, darbaspēka, zelta un valūtas resursu starptautisko kustību. Tā kā kapitāla un pre�u eksportu, darbaspēka resursu migrāciju pāri valstu nacionālajām robe�ām izraisa katras zemes ekonomikas iek�ējās pretrunas, tad imperiālisma starptautiskās ekonomiskās attiecības ir �o pretrunu savdabīgs mezgls.

Kapitāla eksports ir viena no pasaules kapitālistiskas saimniecības pamatīpatnībām. Imperiālisma apstākļos uz kapitāla eksporta un importa pamata rodas tā vispasaules tirgus. Ievie�ot kapitālistisko ra�o�anu tādās zemēs, kuras savas vēsturiskās attīstības ziņā ir atpaliku�as, kapitāla eksports tiek izmantots ka galvenais līdzeklis, lai rosinātu �īs zemes izraudzīties kapitālistiskās attīstības ceļu. Papla�inās savstarpējais kapitāla eksports starp attīstītajām kapitālistiskajām zemēm. Katra zeme pārvēr�as par pasaules kapitālistiskās saimniecības vienotās sistēmas posmu, par vienu no monopolistiskā kapitāla atra�o�anas mehānisma elementiem.

Līdztekus kapitāla eksportam kapitālisma starptautiskās ekonomiskās attiecības ietver sevī ārējo tirdzniecību. Kapitālismam vienmēr bijusi raksturīga tendence palielināt tās vai citas preces ra�o�anu un virzīt �o preci pāri nacionālā tirgus ietvariem. Līdz ar pāreju uz imperiālismu beidzas pasaules kapitālistiskā tirgus veido�anās.

Monopolistiskais kapitālisms nav vienkār�i papla�inājis starptautiskās pre�u plūsmas. Tas ir gan specializējis ra�o�anu vairākumā zemju, kuras iekļāvu�ās pasaules kapitālistiskās saimniecības

orbitā, piespie�ot tas iegūt minerālizejvielas vai lauksaimnieciskās izejvielas pasaules kapitālisma centriem, gan koncentrējis rūpnieciskas ra�o�anas lielāko daļu imperiālistiskajās zemēs. Tāpēc koloniālajai ekspluatācijai pakļauto zemju eksportā liela nozīme ir nedaudziem, noteiktiem izejvielu produktiem.

Izejvielu plūsma uz attīstītajām kapitālistiskajām zemēm un riip-niecības pre�u pretstraume uz ekonomiski mazattīstītajām zemēm ir kļuvusi par pasaules tirdzniecības raksturīgu iezīmi.

Pasaules tirdzniecībā dominējo�ā vieta ir septiņām galvenajām monopolistiskā I apilnlisma zemēm (ASV, Lielbritānija, VFR, Francija, Itālija, Kanāda, Japāna). Sajās zemēs dzīvo mazāk nekā 'U kapitālistiskās pasaules iedzīvotāju, tomēr tās veic Ч2 no pasaules kapitālistiskas tirdzniecības operācijām.

Pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmā liela nozīme ir darbaspēka starptautiskajai migrācijai, kuras galvenais cēlonis ir kapitālismam piemīto�a relatīva pārapdzīvotība. Katra no �as pārapdzīvotības formām (plūsto�ā, apslēptā, stagnantā) var radīt tādu emigrantu plūsmu, kuri mekle citās zemēs iespēju izlietot savu darbaspēku un iegūt eksistences līdzekļus. Darbaspēka migrācija pasaules kapitālistiskas saimniecības sistēmas ietvaros, miljoniem ārzemju strādnieku ekspluatācija tiek izmantota kā viens no līdzekļiem, lai nodro�inātu monopolpeļņu.

Valutas attiecības pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmas ietvaros rodas uz pre�u un kapitāla eksporta pamata sakarā ar da�āda veida tā saucamo starptautisko pakalpojumu snieg�anu. To rezultāti atspoguļojas maksājumu bilancēs. Mūsdienu imperiālisma valūtas sistēma pārdzīvo dziļu krīzi.

Monopolistiskā "kapitālisma koloniālā sistēma. Imperiālismā koloniālā sistēma ir pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmas īpa�a sastāvdaļa. Tā ir lādu antagonistisku ra�o�anas attiecību sistēma, kuras pastāv starp imperiālistiskajam valstīm un to verdzināto, ekonomiski mazattīstīto zemju miljoniem iedzīvotāju.

Koloniju izveido�anas galvenais līdzeklis vienmēr bija klaja vardarbība, teritoriju sagrāb�ana bruņotā cīņā. Politiskā vardarbība bija verdzināto tautu ekonomiskās ekspluatācijas galvenais instruments; iekarotāji piespieda tas maksāt nodevas, strādāt verdzinātāju labā.

Monopolistiskais kapitāls mainīja koloniālisma pamatus. Tas papla�ināja teritoriālo iekarojumu mērogu līdz visas pasaules sadalī�anai, ko nespēja veikt neviena pirms tam eksistējusī sabiedriski ekonomiskā formācija. Vienlaikus imperiālisms radīja jaunus ekspluatācijas līdzekļus, kas bāzējās uz verdzinātāju un verdzināmo �ekonomiskās attīstības līmeņu būtisko at�ķirību. �āds līdzeklis pirmām kārtām bija pre�u eksports, it īpa�i kapitāla eksports.

Tehniskajā ziņā pilnīgāko metropoļu fabriku ra�oto pre�u eksports uz kolonijām traucēja tradicionālās nacionālās ra�o�anas attīstību koloniālajās zemēs, jo �ī ra�o�ana nespēja konkurēt ar -ārzemju fabrikās izvērsto rūpniecību. Savas nacionālās rūpniecības izveido�anās tika galēji apgrūtināta. Līdz ar to pasaules kapitālistiskās saimniecības ekonomiskais mehānisms imperiālistisko lielvalstu koloniālo valdījumu ekonomikas atpalicību padarīja mū�īgu,

Kapitāla eksports noveda pie tā, ka koloniālajās un atkarīgajās zemēs tika radītas un attīstītas vienīgi tādas ra�o�anas nozares, kas piegādāja preces metropoļu vajadzību apmierinā�anai. So pre�u iepirk�anas apjomu un cenu noteica kolonizatori. Ekonomikas vienpusīgā specializācija noveda pie tā, ka kolonijām pa�u patēriņam nepiecie�amās rūpniecības preces bija jāpērk no ārzemju monopoliem par monopolaugstām cenām. Tādējādi viss atra�o�anas process kolonijās, �o zemju nacionālā ienākuma līmenis, iedzīvotāju dzīves apstākli bija atkarīgi no metropoļu monopolistiskā kapitala; tas noteica ekonomiski atpaliku�o zemju patstāvīgas attīstības neiespējamību.

Tātad pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēma ekonomiski atra�oja koloniālās verdzības attiecības.

Pasaules kapitālistiskajai saimniecības sistēmai raksturīgs kļu-vis kapitālistiskās pasaules zemju iedalījums ekonomiski attīstītās un mazattīstītās valstīs. Dziļās at�ķirības attīstības līmeņa ziņa, kādas pastāvēja starp kapitālistiskās pasaules zemēm imperiālisma sākumā, tagad ir pārvērtu�ās par grūti pārvaramu bezdibeni.

V. I. Ļeņina dotais imperiālisma raksturojums ietver trīs koloniālas verdzinā�anas formas, kas tipiskas monopolistiskajam kapitālismam. Tās ir kolonijas, puskolonijas un atkarīgās zemes.

Sīs koloniālās verdzinā�anas formas imperiālistiskajām lielvalstīm nodro�ināja pre�u realizācijas tirgu, izejvielu avotus, kapitāla ieguldī�anas sfēras, militāri stratēģiskos placdarmus un armiju papildinā�anas rezerves. Monopolistiskā kapitālisma koloniāla sistēma, kurā dominēja kolonijas, bija vismilzīgākā koloniālās verdzības sistēma, kas aptvēra lielāko daļu no mūsu planētas tautām. Tajā uz tie�o piespie�anu pamatotā ekspluatācija saaudās ar ekonomiskās verdzinā�anas formām.

Mūsdienu nacionālās atbrīvo�anās revolūcijas sagrava imperiālisma koloniālo sistēmu tās klasiskajā formā, .ļa�u iepriek�ējo kolo-niālismu aizstāja neokolonialistns, pret kuru cinās brīvību atguvu�o zemju tautas.

Bur�uāziskie teorētiķi slēpj saikni starp monopolistisko kapitālu un koloniālo verdzību, mēģina maskēt kolonialisma, neokoloniālisma �ķirisko būtību un tā izpausmes konkrētās formas. Pēc bur�uāzisko ideologu apgalvojuma, imperiālisma laikmeta koloniālā politika neesot kapitālistiskās ekspluatatoriskās iekārtas pastāvē�anas sekas, jo tā esot izskaidrojama ar cilvēka nemainīgo dabu, kur� vienmēr tiecoties papla�ināt ieņemamo �dzīves telpu�. Tomēr kolonialisma saknes rodamas visu antagonistisko formāciju �ķiriskajā dabā.

Bur�uāziskie ideologi sludina, ka kolonizatori neesot ekspluatēju�i koloniālās tautas un ekonomiskā ziņā neesot biju�i ieinteresēti nodibināt savu kundzību pār tām. Ta�u fakti rada, ka koloniālo tautu ekspluatācija tika izmantota kā monopolistiskā kapitāla atra�o�anas būtisks elements. Tālāk, pēc viņu apgalvojuma, koloniā-lisms esot bijis verdzināto tautu samērā straujas attīstī�anas Iīdzek-

lis, bet �o tautu politiska patstāvība būtu lēmusi tās atpalicībai. Ta�u īstenība rada, ka imperiālisms uz ilgu laiku aizkavēja verdzināto un ekspluatēto zemju attīstību.

Pasaules kapitālistiskās saimniecības attīstības likumsakarības. Līdztekus kapitālisma vispārējām likumsakarībām pasaules kapitālistiskajai saimniecībai piemīt specifiskas likumsakarības, kas ir spēkā kapitālisma starptautisko attiecību sfērā.

Imperiālismā viena no visas pasaules ekonomikas svarīgām īpatnībām ir kapitālistiskas pasaules ra�otajspeku koncentrācija nedaudzas imperiālistiskajās zemes.

Та, piemēram, septiņās galvenajas kapitālistiskajās zemes perioda no l!>!3. gada līdz 1970. gadam atradas aptuveni Vs no visas kapitālistiskas pasaules rūpnieciskas ra�o�anas.

Cita pasaules kapitālistiskas saimniecības īpatnība ir milzīga plaisa, kas pastāv starp galveno imperiālistisko lielvalstu un ekonomiski mazattīstīto zemju ekonomiskās attīstības līmeni un kas turpina palielināties.

Pirms gadsimta ienākums uz vienu iedzīvotāju ASV bija 3 reizes lielāks nekā ekonomiski mazattīstītajās zemēs, turpretī tagad � jau 30�40 reizes lielāks.

Pasaules kapitālistiskajai saimniecībai raksturīga lielāko imperiālistisko valstu ra�otājspēku attīstības nevienmērība, kas noved pie tā, ka vienas zemes tiek apspiestas, bet citas izvirzās priek�plānā, tādejādi izraisot centienus atgūt zaudētās pozīcijas, uzbrukt konkurentiem.

Attīstības nevienmērība novedusi pie tā, ka Amerikas Savienotās Valstis patlaban kļuvu�as par pasaules kapitālistiskās saimniecības valdo�o spēku. Tāpēc mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē neizbēgami vērojamas divas tendences. Pirmā tendence ir kapitālistisko zemju cen�anās apvienot savus spēkus, lai glābtu kapitālismu un, balstoties uz valsts monopolistiskā kapitālisma varenību, kopīgi cinītos pret mieru un sociālismu, pret vispasaules revolūcijas tālāko attīstību. Otro tendenci pau� sīvā cīņa pret amerikāņu kapitālisma monopoliem.

Ekonomiskās attīstības nevienmērība izraisa ļoti asas pretrunas starp pa�am imperiālistiskajām lielvalstīm, kā arī starp vairākumu tautu, kuras mīt kapitālistiskajā pasaulē, un finansu kapitālu, kas pārvērtis minēto pasauli par savas virskundzības sfēru. Sis pretrunas satricina pasaules kapitālisma sistēmu un paātrina tās bojāeju.

.

Izdarot imperiālisma ekonomisko pazīmju analīzes kopsavilkumu, V. I. Ļeņins uzsvēra, ka pēc savas ekonomiskās būtības imperiālisms ir monopolistiskais kapitālisms. Viņ� asi kritizēja bur�uāziskos

zinātniekus un kopa ar tiem ап II Internacionāles līderi 1\. Kauiski, kuri reducēja imperiālismu vienīgi uz iekaro�anas politiku. �āds imperiālismā traktējums ir vienpusīgs pat politiskajā ziņā, nemaz jau nerunājot par to, ka tajā nav dots imperiālisma ekonomiskā satura raksturojums.

�Imperiālisms ir kapitālisms taja attīstības stadijā, kad izveidojusies monopolu un finansu kapitāla kundzība, izcilu nozīmi ieguvis kapitala eksports, starptautiskie tresti sāku�i sadalīt pasauli un lielākās kapitālistiskās valstis pabeigu�as visas pasaules teritorijas sadalī�anu.�¹

�i definīcija rāda, ka imperiālisms ir nevis jauns ra�o�anas veids, bet gan stadija kapitālisma attīstībā. V. I. Ļeņins vairākos darbos rakstīja, ka imperiālisms ir �virsbūve�, kas paceļas par veco, pirmsmonopolistisko kapitālismu, un monopolistiskais kapitālisms nekur nav pastāvējis, nepastāv un nepastāvēs bez �ās bāzes. Monopoli valda ekonomikā, tur savās rokās ekonomikas noteico�ās pozīcijas, ta�u visa saimniecība nesastāv no vieniem vienīgiem monopoliem, kaut gan nemonopolizēto uzņēmumu īpatsvars ra�ojamo un realizējamo pre�u kopapjomā imperiālistiskajās valstīs ir samērā zems.

Monopolu kundzība nelikvidē un nevar likvidēt sīkra�otāju saimniecību vai kapitālistiskās ra�o�anas vienpersoniskās formas. Reālajā īstenībā nav �tīrā imperiālisma�. �Nevis tīri monopoli, bet monopoli blakus maiņai, tirgum, konkurencei, krīzēm, � lūk, imperiālisma būtiskākā īpatniba vispār.�⁶⁴

V. I. Ļeņina izstrādātā mācība par imperiālismu ietver sevi imperiālismā vēsturiskās vietas definīciju. Jēdziens �imperiālisma vēsturiskā vieta� tiek lietots, norādot imperiālisma stāvokli attiecībā pret visu iepriek�ējo kapitālisma attīstību, kā arī attiecībā pret sabiedrības turpmāko attīstību, t. i., attiecībā pret sociālistisko revolūciju. Imperiālisms salīdzinājumā ar pirmsmonopolistisko kapitālismu ir kapitālisma attistibas augstākā stadija. Vienlaikus imperialisms ir kapitālisma pēdējā stadija � sociālistiskās revolūcijas priek�vakars. V. I. Ļeņins rakstīja, ka �ādā aspekta apsk^īts imperiālisms, bez �aubām, ir �kapitālisma īpa�a vēsturiska stadija. �ī īpatnība ir trejāda: imperiālisms (1) � monopolistiskais kapitālisms; (2) � parazītiskais jeb trūdo�ais kapitālisms; (3) � mirsto�ais kapitālisms�⁶⁵.

Imperiālismā īpatnības norāda gan uz sociālisma materiālo priek�noteikumu pilnīgu sagatavo�anu, gan arī uz tādu kapitālisma pretrunu saasinā�anos, kuras rezultātā sociālistiskā revolūcija kļūst par proletariāta revolucionārās cīņas praktisku uzdevumu.

V. I. Ļeņins atzīmēja �etrus galvenos monopola izpausmes veidus:

pirmkārt, tādu monopolu kundzība, kuri koncentrēju�i savās rokās pre�u ra�o�anas un realizācijas noteico�o daļu;

otrkārt, izejvielu avotu monopolvaldījums;

tre�kārt, finansu oligariiijas kundzības nodibinā�anas mūsdienu bur�uāziskās sabiedrības ekonomiskajā un politiskajā dzīvē;

ceturtkārt, monopoltiesības uz kolonijām.

Monopolu kundzība pastiprina ra�o�anas kapitālistisko sabied-risko�anos, novedot to līdz kapitālismā iespējamai pakāpei. Padziļinās sabiedriska darba dalī�ana un pieaug sakari starp da�ādām saimniecības nozarēm, kuru skaits aizvien vairāk palielinās. Tūksto�i un desmiti tūksto�u algoto strādnieku ļoti lielajos monopolistiskajos uzņēmumos, izmantodami darba līdzekļus, ra�o lielāko daļu produkcijas svarīgākajās rūpniecības nozarēs.

Ra�o�anas sabiedriskā rakstura attīstības augstākā pakāpe neatlaidīgi prasa planveidā regulēt ra�o�anu visas sabiedrības mērogā un nodibināt vienota centra kontroli pār to. Tas rada, ka ir nobriedu�i sabiedrības sociālistiskās pārveido�anas materiālie priek�noteikumi.

Ta�u ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma pastāvē�ana nozīmē, ka ra�o�ana sadrumstalota starp konkurējo�iem uzņēmumiem. Ra�o�anas un darba augstā organizētības pakāpe, kāda vērojama ikviena monopola ietvaros, pastāv līdzās ra�o�anas anarhijai visas sabiedrības mērogā. Milzīgās bagātības, ko radījis miljonu cilvēku darbs, piesavinās neliela monopolistu grupa. Ārkārtīgi saasinās un padziļinās kapitālisma p,amatpretruna.

Tātad imperiālisma laikmetā sabiedrības ra�otājspēki ir sasniegu�i tādu līmeni, ka tie vairs neiekļaujas kapitālistisko ra�o�anas attiecību �aurajos ietvaros. V. 1. Ļeņins norādīja, ka �aula, kuru veido kapitālistiskās ra�o�anas attiecības, neatbilst savam saturam, � ra�otājspēku līmenim un raksturam. Tā var sākt trūdēt, palikt trūdo�ā stāvoklī samērā ilgu laiku, ta�u nenovēr�ami tiks likvidēta sociālistiskās revolūcijas rezultātā.⁶⁶

Kapitālisma parazītisms un tā trūdē�ana ir imperiālisma otra īpatnība, kas raksturo tā vēsturisko vietu. �Monopoli, oligarhija, tieksme uz kundzību brīvības tieksmju vietā, arvien lielāks skaits mazo vai vājo nāciju, ko ekspluatē neliela saujiņa bagātāko vai stiprāko nāciju � tas viss radījis tās at�ķirīgās imperiālisma pazīmes, kas liek raksturot to kā parazītisku vai trūdo�u kapitālismu.�⁶⁷

Līdz ar pāreju uz imperiālismu kapitālistiskās ra�o�anas attiecības ir zaudēju�as savu relatīvi progresīvo raksturu un pārvērtu�ās no ra�otājspēku attīstības faktora par sabiedrības progresa vislielāko kavētāju. Kapitālisma parazītisma un trūdē�anas galvenais cēlonis un pamats ir monopolu kundzība. V. I. Ļeņins uzsvēra, ka monopols visās savas izpausmes formās, pastāvot ra�o�anas līdzekļu privātīpa�umam, neizbēgami rada tendenci uz sastingumu un trūdē�anu.⁶⁸

Tādējādi XIX un XX gadsimta mijā kapitālisms pārvērtās par trūdo�o un parazītisko kapitālismu. Minēta procesa attīstībai raksturīgas �ādas galvenās izpausmes: monopolu kundzības apstākļos pastāvo�ā ekonomiskā iespējamība aizkavēt tehnisko progresu; rantjē slaņa un rantjē valstu ra�anās; kapitāla eksports; koloniālo tautu aplaupī�ana; strādnieku �ķiras virsslaņa uzpirk�ana un strādnieku aristokrātijas izveido�anās; politiska reakcija.

Zinātniski tehniskā progresa divas tendences imperiālismā. Imperiālismam piemīt divas pretrunīgas zinātniski tehniskā progresa tendences: viena ir vērsta uz �ā progresa kavē�anu, bet otra � uz tā attīstī�anu.

Pirmsmonopolistiskā kapitālisma laikmetā jaunas tehnikas ievie�ana bija viena no galvenajām metodēm, ko lietoja, lai paaugstinātu darba cilvēka ekspluatācijas pakāpi un palielinātu kapitālista peļņu. Konkurence mudināja uzņēmējus lietot ra�o�anā tehniskus jauninājumus.

Monopolu kundzibas nodibinā�anās noveda pie ta, ka radās iespēja palielināt peļņu, ne tikai ievie�ot ra�o�anā tehniskus jauninājumus, bet arī nosakot inonopolcenas. V. I. Ļeņins �ajā sakarībā rakstīja: �Ciktāl, kaut uz laiku, tiek noteiktas monopolās cenas, tiktāl zināmā mērā zūd pamudinājums uz tehnikas un tātad arī uz jebkuru citu progresu, virzī�anos uz priek�u; tiktai, tālāk, rodas ekonomiska iespēja mākslīgi aizturēt tehnikas progresu.�⁶⁹

Jaunās tehnikas ievie�ana nav izdevīga monopoliem, jo tā noved pie izlai�amās produkcijas apjoma krasas paffelinā�anās, vienlaikus nepaaugstinoties vai maz paaugstinoties pieprasījumam pēc tās. Sī parādība draud ar cenu kri�anos, tātad ari ar peļņas samazinā�anos. Ar jaunās tehnikas izmanto�anu ir saistīta jau ieguldītā pamatkapitala vērtības pazeminā�anās, t. i� avansēta kapitāla daļas zaudē�ana. Cen�oties iedzivoties bagātībā, monopoliem ir iespējams likt �ķēr�ļus jaunu tehnisko atklājumu izmanto�anai ra�o�anā.

Būtiska nozīme ir liela zinātniskās izpētes aparāta koncentrē�anai monopolu rokās. Prāvākās korporācijas kļūst par atklājumu vairākuma īpa�niekiem. Tās var turēt �os atklājumus �aiz atslēgas�, ja nedraud ārzemju vai vietējo monopolu konkurence. Monopoli bie�i vien uzpērk tehnisko atklājumu patentus nevis tāpēc, lai izlietotu tos savos uzņēmumos, bet gan tāpēc, lai neļautu konkurentiem izmantot �os izgudrojumus.

Imperiālisma līdzās tehniskā progresa kavē�anas tendencei darbojas arī pretēja tendence � attīstīt �o progresu. �Butu aplam domāt, ka �ī tendence trūdēt izslēdz ātru kapitālisma aug�anu; nē, utsevi�ķas rūpniecības nozares, atsevi�ķi bur�āzijas slāņi, atsevi�ķas zemes imperiālismā laikmetā ar lielāku vai mazāku spēku izpau� te vienu, te otru no �īm tendencēm. Visuma kapitālisms aug nesalīdzināmi straujāk nekā agrak, bet �ī aug�ana ne tikai kļūst vispār nevienmērīgāka, bet nevienmērība paradas konkrēti arī kapitāla ziņā visstiprāko valstu trūdē�anā.�⁷⁰

Tādejādi ra�otajspēki imperiālismā attīstās pretrunīgi, divu tenden�u cīņa. Viena no �īm tendencēm ir vērsta uz zinātniski tehniskā progresa aug�upeju, bet otra � uz tā kavē�anu. Apstākļos, kad izvērsusies zinātniski tehniskā revolūcija, aug�upejas tendence kļuvusi visai nozīmīga. Ta�u imperiālisms nevar pilnībā pārvarēt trūdē�anas tendenci, jo to radījusi monopolu kundzība. Aizvien vairāk un vairāk papla�inās plaisa starp zinātnes un tehnikas pavērtajām milzīgajam iespējam un �o iespēju faktisko izmanto�anu.

Patlaban kapitālisma trūdē�anas visspilgtākā izpausme ir ekonomikas militarizācijas pastiprinā�anās un bruņo�anas sacensība. Sis parādības ir raksturīgas vislielākajam imperiālistiskajām valstīm. Jaunās tehnikas attīstība gūst kropligu, militaristisku raksturu. Zinātniski tehniskais progress tiek izmantots lielākoties masu iznicinā�anas līdzekļu radī�anai. Militarizācijas aug�ana nozīmē ra�otajspēku iz�ķērdē�anu. Militārās produkcijas ra�o�anā sabiedrība neatgriezeniski zaudē lielu daļu no sabiedriskā kopprodukta. Lai radītu cilvēku masu iznicinā�anas līdzekļus, ik gadus katru dienu tiek tērēts vairāk nekā miljards dolāru, bet taja pa�ā laika simtiem miljonu cilvēku kapitālistiskajā pasaulē dzīvo nabadzībā, bez pajumtes. ,

Rantjē slāņa pieaugums. Rantjē valstis. Kapitāla eksporta para-zītiskums. Monopolistiskā kapitālisma trūdē�ana izpau�as ari sabiedrības parazitisko slāņu un to ienākumu aug�anā. Brivās konkurences kapitālisma laikmetā rūpnieciskā kapitala īpa�nieki nereti pa�i pildīja organizatoriskās un pārvaldes funkcijas. Viņu parazītismu noteica virsvērtības piesavinā�anās un savu bagātību vairo�ana, izmantojot proletariāta nesamaksāto darbu. Imperiālisma bur�uāzijas parazītisms neredzēti strauji pastiprinās, un rodas jauni �ās parādības aspekti. Daļa bur�uāzijas uz visiem laikiem pārtrauc tie�os sakarus ar materiālās ra�o�anas sfēru. Palielinās rantjē slā-jiis, ko veido kapitālisti, kas pārtiek no vērtspapīru � akciju un obligāciju dotā ienākuma. Ra�o�anas organizācija un uzņēmumu vadī�ana tiek uzticēta algotiem speciālistiem. Daļa monopolistiskās bur�uāzijas ietilpst kompāniju valdēs un padomēs, ta�u tās darbība tiek reducēta vienīgi uz vispārējo uzraudzību un kontroli, lai nemitīgi palielinātos ienākumi, lai tiktu pareizi sadalīta peļņa, kuras prāvāko daļu saņem lielākie akcionāri.

Monopolistiskā bur�uāzija ne tikai pati izraugās parazītisku dzīves veidu, bet arī atrauj no ra�īgā, sabiedriski derīgā darba aizvien lielāku daļu iedzīvotāju. Imperiālistiskajās valstīs pieaug to iedzivotāju daļa, kuri kalpo armijā un policijā, kā arī nodarbojas ar kapitālistu tie�o apkalpo�anu.

Rantjē monopolistu atrautība no ra�o�anas un viņu parazītisms vēl vairāk palielinās kapitāla eksporta rezultātā. �is bur�uāzijas slānis ne tikai nepiedalās uzņēmējdarbībā, bet bie�i vien pat nezina, kādā zemē un kādiem mērķiem tiek izmantots ta kapitāls. Parazītiskās bur�uāzijas absolūta bezspēcība ra�o�anā �eit izpau�as sevi�ķi uzskatāmi.

Rantjē stāvoklī nokļūst arī veselas valstis, kuras eksportē kapitālu un ievērojamā mērā pārtiek no citu tautu un zemju ekspluatācijas. V. I. Ļeņins sava laikā raksturoja Franciju ka rantjē valsts klasisku paraugu. Tagad �is raksturojums visvairāk atbilst ASV imperiālismam � galvenajam ekspluatatoram kapitālistiskajā pasaule.

Turklāt kapitāla eksports pastiprina procesu, kurā kapitāls ka īpa�ums no�ķiras no kapitāla kā funkcijas, un paātrina rantjē slāņa aug�anu. Milzīgā peļņa, kas tiek saņemta no kapitāla eksporta, monopolistiskajai bur�uāzijai dod iespēju papla�ināt strādnieku �ķiras virsslaņa uzpirk�anu.

Ka jau minēts, kapitāla eksportā spilgti izpau�as monopolistiska kapitālisma parazītiskums. Lielā peļņa, kādu gūst no ārzemēs ieguldītā kapitāla, mazina monopolu ieinteresētību attīstīt ra�o�anu pa�u zemē, vēl vairāk sekmē �pāri palieko�ā� kapitāla eksportu. Vienlaikus monopolistiskais kapitāls, kas tiek eksportēts uz kolonijām un atkarīgajām zemēm, nosaka to ekonomikas kroplīgo, vienpusīgo attīstību. Imperiālistisko valstu � kapītala eksportētāju parazītiskā iedzīvo�anās bagātībā, izmantojot koloniālo un atkarīgo zemju tautu plēsonīgu ekspluatāciju un aplaupī�anu, lemj ekonomiski mazattīstītās zemes gadu desmitus ilgai ekonomikas un kultūras atpalik�anai. ч

Strādnieku �ķiras virsslāņa uzpirk�ana. Viena no kapitālisma trūdē�anas un parazītisma svarīgākajām izpausmēm imperiālismā ir strādnieku �ķiras virsslāņa uzpirk�ana. �ādas uzpirk�anas ekonomiskā iespējamība ir saistīta ar monopolaugsto peļņu, ko saņem imperiālisti. Pastiprinot pa�u zemes proletariāta pamatmasas ekspluatāciju, kā ari izmantojot ekonomiski mazattīstīto zemju tautu ekspluatācijas rezultātā iegūto virspeļņu, imperiālistiskā bur�uāzija uzpērk strādātāju virsslāni. Uzpirk�ana notiek da�ādas formas: maksājot augstāku darba algu, izsniedzot prēmijas, pārdodot apdzīvojamo platību par zemāku cenu, pārdodot uzņēmumu akcijas uz atvieglotiem noteikumiem vai izsniedzot tās bez maksas, izvirzot administratīvajos amatos utt. Tādējādi tiek izveidots strādnieku aristokrātijas starpslānis � bur�uāzijas galvenais sociālais balsts, tās aģentūra strādnieku kustībā. Strādnieku aristokrātija un birokrātija, kā arīsīkbur�uāzija piegādā kadrus oportūnistiskajām partijām strādnieku kustībā, �ādu partiju līderi ienes strādnieku kustībā bur�uāzisko

ideoloģiju, sa�ķeļ �o kustību, kavē visu progresīvo spēku apvieno-�anos cīņā pret imperiālismu.

Strādnieku aristokrātiju nedrīkst identificēt ar visiem strādnic-1 iem, kuri saņem augstu darba algu. Visai daudziem �as kategorijas strādātājiem darba algas līmeni ir radījusi neatlaidīga un ilgsto�a ciņa, nevis monopolistiskās bur�uāzijas noteiktās mākslīgās privilēģijas. Kvalificētajiem strādniekiem kopuma mūsdienu apstākļos ir visnotaļ liela nozīme revolucionārajā kustība.

V. I. Ļeņins, atsedzis oportūnisma ekonomiskos cēloņus un sociālās saknes, izvirzīja ļoti svarīgu uzdevumu nesamierināmi cīnīties pret visiem un visvisādiem oportūnisma paveidiem un norādīja, ka tas ir nepiecie�amais nosacījums, kas jāievēro cīņā pret imperiālismu.

Politiskā reakcija. Kapitālisma trūdē�ana un parazītisms imperiālisma laikmetā izpau�as arī tādējādi, ka notiek pavērsiens uz reakciju visās sabiedriski politiskās dzīves jomās. Imperiālisma ekonomisko būtību veido ta parādība, ka brīvo konkurenci nomaina monopolu kundzība, turpretī ta politiskajai būtībai raksturīgs pavērsiens no bur�uāziskās demokrātijas uz politisko reakciju. �Tiklab ārpolitikā,� rakstīja V. I. Ļeņins, �kā arī iek�politikā imperiālisms vienādi tiecas pārkāpt demokrātiju, tiecas uz reakciju. Sājā nozīmē nav apstrīdams, ka imperiālisms ir demokrātijas vispār, visas demokrātijas ... �noliegums�.�⁷¹

Monopolistiskais kapitālisms tiecas likvidēt darbaļau�u demokrātiskās tiesības, kuras strādnieku �ķira ir iekarojusi vairaku paaud�u neatlaidīga cīņā. Politiskās reakcijas pastiprinā�anās imperiālismā savu visspilgtāko izpausmi rod antidemokrātisko un fa�istisko re�īmu darbībā. �

Monopolu kundzība izplata reakciju arī ideoloģijas un kultūras jomā.

Kapitālisma trūdē�anas izpausmes formas imperiālisma apstākļos ir mainīgas.

Monopolistiskā kapitālisma parazītisms un trūdē�ana ir parādības, kas rāda, ka kapitālisms vēsturiski ir pārdzīvojis savu laiku un tas noteikti jānomaina jaunai, progresīvai iekārtai � sociālismam.

Pamatojoties uz kapitālisma monopolistiskās stadijas dziļu analīzi, V. I. Ļeņins secināja, ka imperiālisms ir mirsto�ais kapitālisms. �Kapitālistiskā imperiālisma laikmets ir nobriedu�ā un pārbriedu�ā kapitālisma laikmets, kapitālisma, kas atrodas sava sabrukuma priek�vakarā, kas ir tiktāl nobriedis, lai dotu vietu sociālismam.�⁷²

Tomēr �ī V. I. Ļeņina izvirzītā tēze nenozīmē, ka kapitālisms izzudīs pats no sevis, piedzīvos pilnīgu sabrukumu automātiski.

Bur�uāzija neatstāj vēstures arēnu labprātīgi, neizcīnijusi sīvas �ķiru kaujas. Tāpēc V. I. Ļeņins, definējis imperiālismu ka kapitālisma pēdējo stadiju, vienlaikus norādīja, ka imperiālisms ir sociālistiskās revolūcijas priek�vakars.

Imperialisms noved kapitālisma pretrunas lidz galējai robe�ai. Krasi saasinās visam kapitālisma laikmetam raksturīgās vecās pretrunas; vienlaikus rodas un attīstās imperiālisma radītās jaunās pretrunas. Pirmām kārtām padziļinās kapitālisma pamatpretruna � pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un privātkapitālis-tisko piesavinā�anās formu. Pastiprinās antagonisms starp darbu un kapitālu, starp koloniju un atkarīgo zemju apspiestajam tautām, no vienas puses, un monopolistisko bur�uāziju, no otras puses. Kļūst lielākas pretrunas starp pa�ām imperiālistiskajām lielvalstīm. Tie�i visu �o minēto pretrunu saasinā�anās noved kapitālismu pie sociālistiskās revolūcijas.

To parādību, ka padziļinās pretruna starp darbu un kapitālu, pau� strādnieku �ķiras sociālekonomiska stāvokļa pasliktinā�anās un monopolistiskās bur�uāzijas bagātības palielinā�anās. Paaugstinās strādnieku �ķiras ekspluatācijas pakāpe, un �is process ir saistīts arī ar darba intensitātes aug�anu un vismodernāko darba algas sistēmu lieto�anu.

Bur�uāziskā valsts monopolu interesēs iejaucas kapitālistu un strādātāju savstarpējās attiecībās, veic tā saucamo darba apstākļu un darba algas regulē�anu, kura pirmām kārtam izpau�as kā darba algas �iesaldē�ana�, streiku aizlieg�ana, arodbiedrību tiesību ierobe�o�ana. Darbaļaudis aizvien enerģiskāk cīnās pret monopolu kundzību: gadu no gada palielinās streikotāju skaits, paaugstinās tādu streiku īpatsvars, kuriem ir politisks raksturs.

Monopoli bez �ēlastības ekspluatē ari darba zemniecību. Zemnieku aplaupī�anas galvenā metode ir rūpniecības pre�u monopol-augstu cenu un lauksaimniecības produkcijā^ monopolzemu cenu noteik�ana. Darba zemniecības ekspluatācijas svarīgs līdzeklis ir arī bur�uāzisko valstu nodokļu sistēma, kā arī kredītsistēma. Zemnieki nokjūst verdzino�ā parādatkaribā no bankam, nevar savilkt kopā galus, zaudē zemi, īpa�umu un papildina proletārie�u rindas. Monopoli ekspluatē un izputina ari amatniekus un kapitālistiskos sikuzņēmējus.

Tādējādi mūsdienu kapitālisma apstākļos saasinās pretrunas starp monopolistisko bur�uāziju un visām pārējām nācijas �ķirām un slāņiem. �.. Imperiālisms nonāk sadursmē ar fiziskā un garīgā darba darītāju, da�ādo sociālo slāņu, nāciju un zemju vitālajām interesēm.�⁷³ Si parādība rada apstākļus visu demokrātisko spēku apvieno�anai strādnieku �ķiras vadībā vienā varenā antiimperiālistiskā plūsmā.

Imperiālisma laikmetā saasinās pretrunas starp imperiālistisko valstu nelielu grupu un koloniālo un atkarīgo zemju tautām. Ik gadus milzīga daļa no �ajās zemēs radītās vērtības nonāk imperiālistisko monopolu rokās kā ienākumi, ko sagādā kapitāla eksports un rūpnieciski attīstīto zemju neekvivalenta tirdzniecība ar ekonomiski atpaliku�ajam zemēm. Vienlaikus kapitāla eksports ved pie kapitālistisko attiecību attīstī�anās koloniālajās un atkarīgajās zemēs, kur paradas proletariāts un kapitālismam raksturīgās �ķiru pretrunas.

Nacionālas atbrīvo�anās kustība kolonijās kļūst imperiālismam par nopietnu draudu. Kolonijas un atkarīgas zemes no imperiālismā rezerves pārvērsās par proletāriskās revolūcijas rezervi. Mūsdienu apstākļos starp imperiālistiskajām lielvalstīm un koloniālo zemju tautām pastāvo�o pretrunu attīstī�anas guvusi kvalitatīvi jaunu raksturu, kas izpaudies imperiālisma koloniālās sistēmas tie�ajā sair�anā, tas faktiskajā pilnīgajā sabrukumā.

Imperiālismā laikmetā saasinās pretrunas starp da�adam finansu kapitala grupām un starp pa�ām imperiālistiskajam lielvalstīm, jo tās cīnās par realizācijas tirgu, izejvielu avotiem, kapitāla rentablas ieguldī�anas sfērām. Mūsdienu posmā rūpniecībā un tirdzniecībā padziļinās konkurence, aizvien pla�āk izvēr�as finansu un valūtas kar�.

Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras rezultātā radās pretruna starp mirsto�o imperiālismu un jauno, progresīvo sabiedrisko iekārtu � sociālismu. Attīstījusies līdz vispasaules mērogam, minēta pretruna starp imperiālismu un sociālismu kļūst aizvien dziļāka. Sī pamatpretruna �obrīd nosaka visu mūsdienu laikmeta � pārejās laikmeta no kapitālisma uz sociālismu � sabiedrības parādību attīstību raksturu un īpatnības.

Dziļi analizējot kapitālisma monopolistisko stadiju, V. 1. Ļeņins atklāja, ka imperiālisma laikmetā ir spēkā kapitālistisko zemju ekonomiskas un politiskās attīstības nevienmērības likums.

Ekonomiskās attīstības nevienmērība piemīt kapitālismam tā visās attīstības stadijās. Tā nozīmē, ka nav vienādi gan atsevi�ķu uzņēmumu un nozaru, gan arī da�ādu zemju visas sabiedriskas ra�o�anas attīstības tempi. Ekonomiskās attīstības nevienmērības cēloni ir noteicis kapitālistisko ra�o�anas attiecību raksturs, ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums, bet to tie�i izraisa kapitālistu dzī�anās pēc vislielākās peļņas, konkurence, ra�o�anas anarhija.

Imperiālisms ne tikai izraisījis kapitālisma attīstības nevienmērības pastiprinā�anos, bet arī novedis pie tās rakstura būtiskas

mainī�anās. Samērā viegli plūsto�as, evolucionāras norises vietā nevienmērība ieguvusi lēcienveida'raksturu, kas radījis asus konfliktus un jaunas pretrunas starp imperiālistiskajām lielvalstīm. Pārmainījusies �ā likuma nozīme un darbības sekas attiecībā uz kapitālisma likteni. Kapitālisma attīstības nevienmērība imperiālisma laikmetā kļuvusi par objektīvu pamatu iespējamībai parraut imperiālisma ķēdi vienā no tās vājākajiem posmiem un gūt sociālistiskās revolūcijas uzvariļ sākotnēji da�ās vai pat vienā zemē.

Iz�ķiro�o ietekmi uz ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērības likuma rakstura pārmaiņām atstāja brīvās konkurences-kapitālisma pāraug�ana monopolistiskajā kapitālismā.

To lielo tehnisko pārmaiņu rezultātā, kādas ra�o�anā notiku�as galvenajās kapitālistiskajās zemēs, sa�aurinājusies kādreizējā milzīgā plaisa starp �o zemju tehniski ekonomiskās attīstības līmeņiem. Straujā tehnikas attīstība novedusi pie tā, ka zemes, kas vēlāk nostājās uz kapitālisma ceļa, izmantodamas jau gatavos tehniskā progresa rezultātus, ir varēju�as spēji panākt un apsteigt agrak visvarenās kapitālistiskās zemes. Tātad attīstības nevienmērība ir guvusi lēcienveida raksturu.

Citas valstis apsteidzo�o zemju monopolistiskajam kapitalam bija nepiecie�ami jauni tirgi pre�u un kapitāla eksportam, kā arī izejvielu avoti. Ta�u pasaules teritoriālā sadalī�ana XX gadsimta sākumā jau bija pabeigta. �ādos apstākļos attīstības nevienmērības likuma darbība, nemitīgi mainīgais savstarpējais spēku samērs starp kapitālistiskajām lielvalstīm nenovēr�ami veda pie visasāko pretrunu ra�anās starp �īm valstīm, pie pasaules kariem par jau sadalītās zemeslodes pārdalī�anu. �o pretrunu rezultātā izraisījās pirmais un otrais pasaules kar�.

Pēckara periodā norisa nākamās būtiskās pārmaiņas imperiālistisko zemju ekonomisko spēku savstarpējā samērā. Septiņdesmito gadu sākumā kapitālistiskajā pasaulē pilnībā noformējās imperiālistiskās sacensības trīs galvenie centri: ASV imperiālisms, Rietumeiropas imperiālisms (pirmām kārtām �Kopējāds tirgus�) un Japānas imperiālisms. Tagad starp tiem noris asa ekonomiskā un politiskā konkurences cīņa.

Līdz ar pāreju uz imperiālismu kapitālisma attīstība pla�umā (tirdzniecība, kapitāla eksporta pieaugums, pasaules ekonomiskā un teritoriālā sadalī�ana, starptautiskās kapitālistiskās darba dalī�anas padziļinā�anās) iesaistīja kapitālistisko attiecību sistēmā pasaules zemju vairākumu, un pasaules kapitālisma sistēmā kopumā nobrieda sociālistiskās revolūcijas uzvaras objektīvie priek�noteikumi. Tomēr sakarā ar to, ka ir spēkā kapitālisma attīstības nevienmērības likums, �ie nosacījumi visās zemēs nav sasniegu�i vienādu brieduma pakāpi.

Imperiālisma laikmetā nenoris vienmērīgi arī kapitālistisko valstu politiskā attīstība, t. i., da�ādās kapitālistiskās pasaules zemēs nav vienāda politisko pretrunu un proletariāta revolucionārās cīņas attīstība. V. 1. Ļeņins �ajā sakarā rakstīja: �..Proletāriskā revolūcija visās zemēs aug nevienmērīgi, jo visas zemes atrodas da�ādos poli-

tiskas dzīves apstakļos un vienā zemē proletariāts ir pārāk novājināts, bet otrā tas ir stiprāks.�⁷⁴

Politiskās attīstības nevienmērība nozīmē, ka da�ādās zemēs vienlaikus nenobriest proletāriskās revolūcijas politiskie priek�noteikumi, kuru vidū ir �ķirisko pretrunu asums un �ķiru cīņas attīstības pakāpe; proletariāta �ķiriskā apzinīguma, politiskās organizētības un revolucionārās noteiktības limenis; visu neproletārisko darbaļau�u slāņu saliedētība ap proletariātu; marksistiski ļeņiniskas partijas � strādnieku �ķiras revolucionārā avangarda ietekme.

Politiskās attīstības nevienmērība nav ekonomiskās attīstibas nevienmērības vienkār�as sekas un atspoguļojums, jo tai ir relatīvi patstāvīga nozīme. �ķirisko pretrunu asumu un proletariāta revolucionārās kustības attīstību nebūt nenosaka vienīgi tās vai citas zemes kapitālistiskās attīstības pakāpe. �ķiriskās pretrunas var izpausties krasāk, bet proletariāta organizētība un revolucionārā apziņa var attīstīties vairāk arī tādā kapitālistiskajā zemē, kurai nav visaugstākā ekonomiskās attīstības līmeņa.

�āda situācija, piemēram, 1917. gadā pastāvēja Krievijā, kur imperiālisma pretrunas bija visdziļākās un sociālistiskās revolūcijas subjektīvie priek�noteikumi � visvairāk nobriedu�i. Sociālistiskās revolūcijas uzvara Krievijā bija imperiālisma ķēdes pārrau�ana tās visvājākajā posmā.

Ekonomiskās attīstibas nevienmērība saasina ekonomiskās pretrunas tajos vai citos imperiālisma pasaules ķēdes posmos. Politiskās attīstības nevienmērība pārvēr� strādnieku �ķiras revolucionārās cīņas uzvaras iespējamību par īstenību tajā imperiālisma pasaules ķēdes vājākajā posmā, kur nobriedu�i revolūcijas objektīvie un subjektīvie priek�noteikumi, izveidojusies revolucionārā situācija.

K. Markss un F. Engelss uzskatīja, ka sociālisma uzvara tiks sasniegta vienlaikus visās galvenajās kapitālistiskajās zemēs. �āds secinājums izriet no visas pirmsmonopolistiskā kapitālisma laikmetā valdo�ās situācijas. Turpinot kapitālisma izpēti jaunos vēsturiskajos apstākļos, V. I. Ļeņins konstatēja, ka radusies iespēja sociālismam uzvarēt sākotnēji nedaudzās vai pat vienā atsevi�ķi ņemtā kapitālistiskā zemē. Mācība par to, ka iespējama sociālisma uzvara sākotnēji vienā zemē, ir ļoti liels rado�s ieguldījums marksistiskajā teorijā, strādnieku �ķiras revolucionārās cīņas nepārvērtējams idejiskais ierocis.

Sociālistiskās revolūcijas ļeņiniskā teorija ir loti nozīmīga proletariāta revolucionārās iniciatīvas atraisī�anā. Pastiprināt triecienus pret savas zemes bur�uāziju un censties panākt politiskās varas iekaro�anu, nevis gaidīt sociālistiskās revolūcijas izvēr�anos visas pasaules mērogā � tāds ir praktiskais secinājums, kas izriet no sociālistiskās revolūcijas Jeņiniskās teorijas un jāņem vērā ikvienas atsevi�ķās zemes strādnieku �ķirai.

.

Mācībā par kapitālisma vispārējo krīzi ir ļeņiniskas imperiālisma teorijas sastāvdaļa, �as teorijas turpinājums atbilsto�i jaunajiem apstākļiem, kad sākusies kapitālisma tie�ā bojāejā, ir radies un tiek celts sociālisms. V. I. Ļeņina darbos, PSKP lēmumos, Komunistiskās Internacionāles, komunistisko un strādnieku partiju starptautisko apsprie�u dokumentos un materiālos atsegta kapitālisma vispārējās krizes būtība, tas raksturīgas iezīmes, attīstības apstakji un dialektika.

Raksturojot imperiālisma ekonomiskās pazīmes un vēsturisko vietu, V. I. Ļeņins līdz ar to paradīja, ka imperiālismā vispārējās krizes ncnovēr�amība ir ietverta jau tā dabā.

Imperiālistiskajā stadijā vērojamās kapitālisma ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērības likuma darbības īpatnību izpēte V. I. Ļeņinam deva iespēju izdarīt secinājumu, ka sociālismā uzvara iespējama sākotnēji nedaudzās vai pat vienā kapitālistiskajā zemē. Tādējādi viņ� paredzēja, ka pasaules kapitālisma krizc un sociālisma nodibinā�anās uz zemeslodes ilgs zināmu vēstures periodu.

Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvara ievadīja jaunu vispasaules vēstures laikmetu. Attiecībā uz cilvēci nevienam no pasaules vēstures notikumiem nav biju�as tik dzijas, ilglaicīgas sekas kā Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai. Ka prognozējis jau V. I. Ļeņins, mūsdienu laikmetam raksturīga kapitālisma vispārējā krīze, sociālistiskās revolūcijas izvēr�anās, komunistiskā ra�o�anas veida tap�ana.

Mūsdienu laikmets ir sociālistisko revolūciju un nacionālās atbrīvo�anās revolūciju laikmets, imperiālisma sabrukuma un koloniālās sistēmas likvidē�anas laikmets. Tas ir laikmets, kad uz sociālisma ceļa nostājas aizvien jaunas tautas un kad sociālisms un komunisms uzvar visas pasaules mēroga.

Mūsdienu laikmeta zinātniskajam raksturojumam ir liela nozīme revolucionārās kustības praksē. Tas dod iespēju izstrādāt pareizus kustības stratēģiju un taktiku, kā ari noteikt �ķiru spēku izvietojumu pasaules revolucionārajā procesā.

Kapitālisma vispārējās krīzes izpausmes ir daudzveidīgas, tomēr tās var reducēt uz �etrām visai svarīgām iezīmēm.

Pinna iezīme ir pasaules sa�ķel�anās divās pretējās sociālekonomiskajās sistēmās � kapitālisma un sociālisma sistēmās � un to savstarpējā cīņa. Savstarpēja spēku samēra progresējo�a mainī�anās sociālismā labā un par sliktu kapitālismam ir kapitālisma vispārējās krīzes attīstības vissvarīgākā likumsakarība.

Kop� Lielas Oktobra sociālistiskās revolūcijas, bet vēlāk līdz ar pasaules sociālisma sistēmas ra�anos un nostiprinā�anos kapitālisma stāvokli vairs nenosaka vienīgi tā iek�ējie procesi, imperiālismā pozīcijas tagad lielā mēra ir atkarīgas ari no sociālisma sistēmas spēku stāvokļa. Pasaules sociālisma sistēmas nostiprinā�anas un attīstī�anās ietekmē, ka arī pasaules strādnieku kustības un nacionālās atbrīvo�anās kustības ietekmē notiek imperiālisma pozīciju vājinā�anas, pasaules kapitālisma sistēmas kundzības sfēras sa�aurinā�anas, kapitālisma vispārējās krīzes padziļinā�anās.

Sociālisms iestājas par da�ādas sabiedriskās iekārtas valstu mierīgu līdzāspastāvē�anu. Tomēr �āda pieeja nenovēr� objektivi neizbēgamo �ķiru cīņu starp �īm valstīm un minētās cīņas antagonistisko raksturu.

Divu pasaules sabiedrisko sistēmu savstarpēja cīņa ekonomikas jomā noris ekonomiskās sacensības formā, kas paredz savstarpēji izdevīgu piedalī�anos vispasaules darba dalī�anā, ka ari sadarbo�anos cilvēces globālo problēmu risinā�anā. Politiskajā jomā �ī cīņa izpau�as tādējādi, ka sociālistiskās valstis aktīvi dod pretsparu imperiālistu agresīvajiem plāniem, izjauc to īsteno�anu, sniedz vispusīgu palīdzību tām tautām, kuras aizstāv savu neatkarību. Padomju Savienība un pārējās sociālistiskās valstis uzstājas visu zemeslodes tautu masu avangarda to cīņā par jauna pasaules kara draudu novēr�anu. Ideoloģiskajā jomā cīņa pret imperiālismu nozīmē, ka ik dienas tiek atmaskoti bur�uāziskās propagandas mēģinājumi izskaistināt mūsdienu kapitālismu, iztēlot to kā sistēmu, kurai piederot nākotne.

Kapitālisma vispārējās krīzes otra iezīme ir imperiālismā koloniālas sistēmas krize, �ās sistēmas sair�ana, bet pēc tam arī sabruk�ana visās malās. Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvara pamodināja koloniālo tautu apziņu, palīdzēja tām gūt lielus panākumus cīņā par atbrīvo�anos no imperiālisma jūga.

Septiņdesmitajos gados faktiski beidzās koloniālo impēriju likvidē�ana. Biju�ās kolonijas no imperiālisma rezerves un aizmugures pārvērtās par antiimperiālistiskās cīņas degpunktiem. Da�as brīvibu atguvu�as zemes nestājās uz sociālā progresa ceļa, orientējoties perspektīvā uz sociālisma celtniecību.

Kapitālisma vispārējās krīzes tre�ā iezīme ir imperiālistisko zemju ekonomikas iek�ējo pretrunu saasina�anās, tās nestabilitātes un trūdē�anas pastiprinā�anās. Ekonomikas antagonistisko pretrunu nemitīgi augo�ā padziļinā�anās ir kapitālisma nemainīga tendence,

kas pirmām kārtām ir produkts, ko radījusi pa�a kapitālisma attīstība, tam raksturīgais ra�o�anas līdzekļu īpa�uma tips, tā �ķiriskā struktūra. Sīs pretrunas galēji saasinās sakarā ar valsts monopolistiskā kapitālisma attīstī�anos, kur� pastiprina ekonomiskos un sociālos priek�noteikumus revolucionāriem sociālistiskiem pārkārtojumiem.

Kapitālisma nestabilitātes pastiprinā�anos raksturo pasaules kapitālistiskās saimniecības strukturālās pārmaiņas, ko izraisījusi kapitāla tālāka internacionalizācija un tādu paradibu kā starptautiskā valūtas krīze, enerģētiskā krīze, izejvielu krīze, pārtikās krīze un ekoloģiskā krīze attīstība. Saasinās imperiālistu savstarpējās pretrunas, pastiprinās cīņa par tirgu un izejvielu avotiem.

Kapitālisma vispārējās krīzes ceturtā iezīme ir bur�uāziskās politikas un ideoloģijas krīzes attīstība. Kapitāla zemēs sakarā ar dziļajam iek�ējām pretrunām un pasaules sociālistiskās sistēmas revolucionizējo�ā ietekmē papla�inās cīņa starp monopoliem un anti-monopolistiskajiem spēkiem. Finansu oligarhija cīņa pret darbaļaudīm lieto jaunas metodes: vienos gadījumos tā visnotaļ pastiprina politisko reakciju, likvidē bur�uāziski demokrātiskās brīvības un nodibina fa�istiskos re�īmus, bet citos gadījumos tā praktizē daļējas piekāp�anās un sociālās demagoģijas taktiku. Visa bur�uāziskās ideoloģijas sistēma ir pakārtota uzdevumam aizstāvēt kapitālistisko iekārtu, kā arī apmelot sociālismu un komunismu. Savukārt darbaļau�u masas pastiprina cīņu pret visu valstu monopolistiskā kapitālisma sistēmu. Zem marksisma-ļeņinisma karoga stājās aizvien jauni un jauni miljoni cilvēku.

Kapitālisma vispārējās krīzes posmi. Kapitālisma vispārējās krīzes attīstībā jau biju�i divi posmi, un patlaban tā pārdzīvo savu tre�o posmu. Kapitālisma vispārējo krīzi ievadīja pirmais pasaules kar� un Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija. Sociālistiskās revolūcijas uzvara atklāja reālās sociālistiskās sabiedrības pastāvē�anas laikmetu. Kapitālisms ka sistēma, kas aptvērusi visu pasauli, zaudējis savu kādreizējo nozīmi. �āda būtiska pasaulē valdo�ās situācijas maiņa raksturīga pasaules kapitālisma vispārējās krīzes pirmajam posmam, kur� ilga līdz otrajam pasaules karam.

Laika periodā, kad notika otrais pasaules kar�, kā arī sociālistiskās revolūcijas vairākās Eiropas un Āzijas zemēs, izvērsās kapitālisma vispārējās krīzes otrais posms. Sociālistisko revolūciju uzvara vairākas Eiropas un Āzijas zemēs radīja jaunas, būtiskas pārmaiņas pasaules spēku savstarpējā samērā, jo sociālisms pārvērtās par pasaules sistēmu, bet pasaules kapitālisma sfēra vēl vairak saruka. Padziļinājās imperiālisma koloniālās sistēmas krīze, un sākās tās sair�ana. Turpinājās kapitālisma vājinā�anās, tā nestabilitātes pastiprinā�anās un bur�uāziskās sabiedrības nesamierināmo pretrunu palielinā�anās. Sakarā ar imperiālisma kundzības arēnas samazinā�anos saasinājās pretrunas starp kapitālistiskajām zemēm, pastiprinājās darbaļau�u cīņa pret kapitālistisko ekspluatāciju, pret sociālo un nacionālo apspiestību.

Piecdesmito gadu beigās sākās kapitālisma vispārējās krīzes. tre�ais posms, kas turpinās ari pa�reizēja periodā.

Pirmā un otra posma sākums vēsturiskā ziņā sakrita ar pirmo un otro pasaules karu. Tomēr no �ādas sakritības neizriet secinājums, ka kapitālisma vispārējās krīzes jauns posms var būt vienīgi pasaules kara rezultāts. Tre�ā posma sāk�anās, kas nav saistīta ar kariem, liecina, ka nav pamatoti apgalvojumi par it kā marksistu pausto kapitālisma bojāejas saistību ar kariem. Pasaules revolucionārais process pirmām kārtām ir sekas, ko izraisa kapitālisma iek�ējo un ārējo pretrunu dzija saasina�anās, �ķiru cīņas un nacionālās atbrīvo�anās cīņas attīstība.

Pasaules sociālisma sistēmas pārvēr�anās par cilvēces attīstības iz�ķiro�o faktoru. Kapitālisma vispārējās krīzes tre�ā posma raksturīgākā īpatnība ir tā, ka pastiprinās pasaules sociālistiskās sistēmas ietekme uz visām mūsdienu sabiedrības dzīves sfērām. Attīstītas sociālistiskās sabiedrības uzcel�ana Padomju Savienībā, pārējo sociālistiskās sadraudzības zemju sekmīga virzī�anās pa �o ceļu, sociālisma sistēmas varenības nostiprinā�anās � visas �īs norises veicina to, ka turpina pastiprināties sociālisma labvēlīgā ietekme uz kapitālistiskajā pasaulē notieko�ajiem procesiem.

Nostiprinot sflvu ekonomisko varenību, pasaules sociālistiskā sistēma sekmīgi cīnās, lai gūtu uzvaru pār kapitālismu materiālās ra�o�anas sfērā. V. 1. Ļeņins paredzēja, ka sociālistiskā pasaule uz pasaules revolucionārā procesa tālāko attīstību galvenokārt iedarbosies ar saviem sasniegumiem ekonomikas jomā. Viņ� �ajā sakarā rakstīja: �Pa�reiz starptautisko revolūciju mēs lielāko tiesu ietekmējam ar savu saimniecisko politiku... �ai darba laukā cīņa pārvirzīta vispasaules mērogā. Atrisināsim mēs �o uzdevumu � un tad mēs pavisam dro�i un galīgi būsim uzvarēju�i starptautiskā mērogā.�⁷⁵ �ās V. I. Ļeņina izvirzītās prognozes patiesumu ir apstiprinājusi vēsture. PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam norādīts, ka �iz�ķiro�ā fronte sacensībā ar kapitālismu atrodas ekonomikas, saimnieciskās politikas sfērā�⁷⁶.

Ekonomiskajā sacensībā ar kapitālismu sociālistiskā pasaule guvusi lielus panākumus. Pasaules sociālisma sistēma aizņem aptuveni 26,2% no zemeslodes teritorijas, un tajā dzīvo 33,7% mūsu planētas iedzīvotāju, turpretī lielās imperiālistiskās zemes aizņem 8,1% teritorijas ar 13% iedzīvotāju. Kapitālisms zaudējis iespēju brīvi rīkoties ar milzīgiem dabas resursiem. Monopolistiskais

kapitāls vairs nevar izmantot no pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmas atkritu�ās zemes kā tirgus, kur iespējams preces realizēt par monopolcenam, un kā kapitāla ieguldī�anas sfēras, lai iegūtu visaugstāko pelņu. Imperiālistisko lielvalstu ekonomiskās ekspansijas sfēra ir būtiski sarukusi.

Pasaules sociālistiskās sistēmas zemēs straujā tempā papla�inās rūpnieciskā ra�o�ana. 1922. gadā sociālistisko uzņēmumu īpatsvars visas pasaules rūpnieciskajā ra�o�anā bija apmēram viens procents, turpretī 1979. gadā � jau 40%. Ra�o�anas pieauguma tempu ziņa sociālisma zemes ievērojami apsteidz kapitālistiskās valstis. PSKP XXVI kongresā tika uzsvērts, ka aizritēju�ajā desmitgadē SEPP dalībvalstu ekonomikas izaugsmes tempi biju�i divas reizes ātrāki nekā attīstītajās kapitāla zemēs un SEPP dalībvalstis joprojām ir tā pasaules valstu grupa, kas attīstās visdinamiskāk.

Tomēr imperiālisma rīcibā arī tagad ir lieli ekonomiskie, politiskie un militārie spēki, bet tā agresīvā būtība nav mainījusies. Sociālistiskās valstis enerģiski uzstājas pret imperiālistu agresīvo plānu īsteno�anu. J. Andropovs PSK.P CK 1982. gada novembra plēnuma uzsvēra: �PSRS vispār noraida to darbinieku viedokli, kas mēģina cilvēkiem iegalvot, ka spēks, iero�i iz�ķir un vienmēr iz�ķirs visu. Tagad vēstures avanscēnā vairak nekā jebkad agrāk iznāk tautas. Tās ieguvu�as balsstiesības, un to balsi nevienam neizdosies noslāpēt. Tas ar aktīvu un mērķtiecīgu rīcību spēj novērst kodolkara draudus, saglabāt mieru un tatad ari dzīvību uz mūsu planētas.�⁷⁷ Sociālistisko zemju attīstība novedusi pie abu pasaules sistēmu savstarpējā spēku samēra būtiskam pārmaiņām un kļuvusi par faktoru, kas neļauj izraisīt agresīvus imperiālistiskos karus. �Padomju Savienība un tās sabiedrotās tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir galvenais miera balsts pasaulē.�⁷⁸

Pasaules sociālistiskās sistēmas iedzīvotāju ekonomiskais un politiskais stāvoklis, sociālistisko zemju darbaļau�u gūtie panākumi ekonomikas, zinātnes, kultūras, izglitības, sociālās nodro�inā�anas attīstībā, viņu dzīves līmeņa vispārējā cel�anāsvrevolucionarizē kapitālistiskās pasaules darba cilvēkus un atvieglo to cīņu pret kapitālu.

Sociālismā celtniecība Padomju Savienība un citas zemēs sekmējusi proletariāta politiskā brieduma palielinā�anos kapitala valstīs. Strādnieku �ķiras izcīnītās lielas kaujas par savam ekonomiskajām un politiskajām tiesībām satricina monopolu varu, saasina kapitālistiskas sabiedrības pretrunas un pastiprina tās nestabilitāti.

Pasaules sociālistiska sistēma ar saviem sasniegumiem spēcīgi ietekmē nacionālās atbrīvo�anās kustības attīstību. Tā atbalsta to tautu antiimperiālistisko cīņu, kuras vēlas kļūt politiski un ekonomiski neatkarīgas no imperiālisma.

Tautas, kas nometu�as kolonialisma va�as, ir sasniegu�as da�ādu neatkarības pakapi no imperiālistiskajām valstīm. Zemēm,

kuras izkļuvu�as no koloniālā stāvokļa, nepiecie�ams nostiprināt politisko suverenitāti, likvidēt pilnība savu kādreizējo politisko pakļautību kolonizatoriem, atvairīt tos imperiālistu mēģinājumus, kas virzīti uz koloniālās verdzības sistēmas restaurē�anu jaunās formās, iznīcināt tās pirmskapitālistiskās attiecību formas, uz kurām balstās ārzemju kapitāls, panakt ekonomisko neatkarību no monopolistiskā kapitala.

Sociālistiskās valstis nemitīgi atbalsta brīvību atguvu�o zemju cīņu pret ārzemju monopolistiskā kapitāla kundzību. Sociālistiskās sistēmas valstu sniegtā palīdzība dod tam iespēju atvairīt imperiālistisko lielvalstu draudus izvērst ekonomisko blokādi, kā ari salauzt imperiālisma pretestību ekonomikas valsts sektora attīstī�anai vairākas brīvību atguvu�ajās zemēs. Daudzas no tām izraudzīju�ās revolucionāri demokrātisko attīstības ceļu, sociālistiskās orientācijas ceļu.

Sociālistisko valstu personā �īm zemēm ir īsti un uzticami draugi, kas gatavi sniegt tam iespējamo palīdzību un atbalstu, attīstoties pa progresa ceļu. Pasaules sociālistiskā sistēma ir dro�s garants revolucionāro iekarojumu saglabā�anai un nostiprinā�anai.

Mūsdienu periodā revolucionārā kustība vairākumā kapitālistisko zemju ir sasniegusi jaunu līmeni, nostiprināju�ās marksistiski ļeņi-niskas partijas. Viss minētais satricina bur�uāziskās ideoloģijas, reforinisma un revizionisma ietekmi strādnieku kustībā, sekmē sociālistiskās revolūcijas subjektīvo priek�noteikumu nobrie�anu.

Pasaules sociālistiskā sistēma stipri ietekmē jauna tipa starptautisko attiecību veido�anos. Tā sekmīgi cīnās par da�ādas sistēmas valstu mierīgu līdzāspastāvē�anu, tādējādi veicinot starptautiska saspīlējuma mazinā�anu un miera nostiprinā�anu starp tautām. �Sociālistiskajām zemēm, pateicoties to attīstībai, nemitīgajai ekonomiskajai aug�upejai, ko nosaka pati sociālistiskās sabiedrības daba, kura kalpo darbaļau�u masu interesēm, pateicoties to ārpolitikai, kuras mērķis ir nostiprināt mierīgu līdzāspastāvē�anu un kura aizvien vairāk ietekmē starptautiskās attiecības, ir izcila loma jauna pasaules kara novēr�anā, starptautiskās dro�ības nostiprinā�anā un saspīlējuma atslābuma procesa tālākā attīstī�anā.�⁷⁹

Kapitālisma vispārējās krizes tālāka padziļinā�anās. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados kapitālisma vispārējā krīze sa-asinajas vēl tālāk. To pirmām kārtām rada sociālisma pozīciju nemitīga nostiprinā�anās savstarpēja sacensībā ar kapitālismu. Sociālisms pārvēr�as par cilvēces attīstības iz�ķiro�o faktoru.

Attiecība uz imperiālismu jāuzsver, ka tas �nespēj atgūt... zaudēto vēsturisko iniciatīvu, pagriezt atpakaj mūsdienu pasaules attīstību. Cilvēces galveno attīstības ceļu nosaka pasaules sociālistiskā sistēma, starptautiskā strādnieku �ķira, visi revolucionārie spēki�⁸⁰.

Kapitālisma vispārējās krīzes padziļinā�anās izpau�as tādejādi,, ka talak pastiprinās kapitālistiskās ekonomikas nestabilitāte. Turpina attīstīties un uz darbaļau�u masu stāvokli draudo�u ietekmi atstaj inflācija, kā ari ar to saistītā dzīves dārdzības straujā cel�anās. Nemitīgi palielinās bezdarbs. Pieaug darbaļau�u masu preto�anās monopolistiskā kapitāla patvajai un jūgam. Streikotāju skaits pēdējo desmit gadu laika palielinājies vairāk nekā par vienu tre�daļu un 1980. gadā, tikai pēc oficiālajiem datiem, sasniedza 250 miljonus cilvēku.

Kapitālisma vispārējās krīzes tālāku padziļinā�anos rāda ar, starpimperiālistisko pretrunu saasinā�anās, konkurences cīņas pastiprinā�anas starp trim galvenajiem imperiālistiskās pasaules centriem (starp ASV, Rietumeiropas zemju un Japānas monopoliem).

Nacionālās atbrīvo�anās kustības tālākā attīstība, brīvību atguvu�o zemju ciņa pret jaunām neokoloniālisma formām sa�aurina imperiālisma kundzības sfēru.

Bur�uāziskie zinātnieki noliedz kapitālisma vispārējās krīzes pastāvē�anu. Viņi Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaru traktē kā �vēstures nejau�ību�, ta�u īstenībā to sagatavoja kapitālisma iek�ējo pretrunu un �ķiru cīņas saasinā�anās.

Imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukumu vieni bur�uāziskie ekonomisti attēlo kā �Maskavas intrigu rezultātu�, bet citi mēģina apgalvot, ka tā esot �civilizēto zemju veikta labprātīga brīvības dāvinā�ana� apspiestajām tautām. Patiesībā tā atspoguļo sekas, ko-radīja imperiālisma pretrunas un pasaules sociālistiskās sistēmas ietekme uz �o procesu. Lai maskētu kapitālisma vispārējai krīzei raksturīgo bur�uāziskās iekārtas trūdē�anu, tiek izmantotas da�ādas teorijas par kapitālisma �transformāciju�, tā pārvēr�anos par �tautas�, �humāno� kapitālismu.

Sevi�ķi pla�i ir izplatījusies �konverģences� teorija, kuras būtību pau� apgalvojums, ka līdz ar kapitālisma un sociālisma attīstī�anos rodoties un pastiprinoties �o pretējo sabiedrības sistēmu līdzīgās iezīmes, bet to at�ķirības pakāpeniski izzūdot,/turklāt kapitālisms iegūstot sociālisma labākās iezīmes un vienlaikus likvidējot savus trūkumus, bet sociālisms savukārt tāpat pakāpeniski �pārtopot�. Viņi raksta par kapitālisma �pārtap�anu� � par plānveida saimnieko�anas pamatprincipu pārņem�anu, par �ienākumu izlīdzinā�anu�, par �revolūciju īpa�uma ziņā� u. tml. Tiek izvirzīts arī tāds apgalvojums, ka zinātniski tehniskā revolūcija automātiski novedot pie kapitālisma pretrunu iznīcinā�anas, ta�u īstenībā noteico�i nozīmīgs ir tāds ra�o�anas līdzekļu īpa�uma raksturs, kura ietvaros-attīstās zinātniski tehniskā revolūcija.

�ādu teoriju sociālā sūtība ir acīmredzama: tām jāpārliecina tautas masas par to, ka kapitālisms, kaut arī modificētā veidā, turpinās pastāvēt, bet sociālisms pārtap�ot; tādējādi kapitālisma vispārēja krīze neeksistējot un sociālistiskajai revolūcijai neesot perspektīvu.

Konverģences teorija objektīvi un savdabīgi atspoguļo to faktu,, ka pēc sava rakstura sabiedriskajai lielra�o�anai nepiecie�ama regu-

Ie�ana visas sabiedrības interesēs, ko nevar veikt kapitālisma apstākļos. Tai jāveido priek�stats, ka kapitālisms esot progresīva iekārtā, kas it kā tuvinās sociālismam, kur� jau pierādijis savas iz�ķiro�ās priek�rocības salīdzinājumā ar kapitālismu.

Mierīgas līdzāspastāvē�anas objektīvā nepiecie�amība. Kapitālistiskās pasaules politikā attiecībā uz sociālismu vērojamas divas pretējas tendences. Viena no tām, ko nosaka pati kapitālisma daba, izpau�as kā tieksme iznīcināt sociālistisko sistēmu, Lai gan �ī tendence ir bezperspektiva, tā pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs kapitālistiskā pasaule. Otru tendenci atspoguļo centieni nodibināt un attīstīt ekonomiskās attiecības ar sociālistisko pasauli. V. I. Ļeņins uz �o objektīvi funkcionējo�o tendenci noradīja jau 1921. gada.⁸¹

Sociālistiskā valsts kop� pirmajām savas ra�anās dienām attiecība uz kapitālistisko pasauli piekopj mierīgas līdzāspastāvē�anas politiku, balstīdamās tie�i uz �o objektīvo ekonomisko tendenci. Mūsdienās da�adas sabiedriskās iekārtas valstu mierīgas līdzāspastāvē�anas politikas nozīme ir palielinājusies, jo cilvēcei sakarā ar zinātniski tehniskās revolūcijas attīstību, starptautiskas darba dalī�anas tālāku padziļinā�anos, ra�o�anas sabiedriskā, internacionālā rakstura pieaugumu ir izvirzīju�ās globālas problēmas, kuru risinā�ana prasa starptautisko sadarbību. So jautājumu vidū ir bada un analfabētisma likvidē�ana pasaule, apkārtējās vides aizsardzība, atmosfēras un udeņu piesārņo�anas novēr�ana, jaunu enerģijas avotu apgū�ana un izmanto�ana, stihisko nelaimju pārvarē�ana, bīstamāko slimību profilakse un ārstē�ana. Sadarbības nepiecie�amais nosacijums ir mierīgas līdzāspastāvē�anas principu nostiprinā�anās starptautiskajās attiecībās.

So principu nostiprinā�anā liela nozīme ir cīņai, ko izvērsusi sociālistiskā sadraudzība ar Padomju Savienību priek�galā, lai īstenotu dzīvē Miera programmu, ko pieņēma PSKP XXIV kongress un tālāk attīstīja PSKP XXV kongress. So cīņu aktīvi atbalsta visi pasaules progresīvie spēki. PSKP XXVI kongress, atzīmējis, ka Miera programma sekmīgi īstenojas dzīvē, izvirzīja jaunus uzdevumus, kas pau� tās tālāku organisku attīstību, un uzsvēra, ka �pa�laik nevienai tautai nav būtiskāka un svarīgāka uzdevuma kā uzdevums saglabāt mieru, nodro�ināt katra cilvēka vispirmās tiesības � tiesības dzīvot�⁸².

Cīņā par Miera programmas īsteno�anu svarīgs solis bija aicinājums �Pasaules parlamentiem un tautām�, ko 1981. gada jūnijā pieņēma PSRS Augstākā Padome. Apstākļos, kad no jauna pieauga ' starptautiskais saspīlējums un papla�inājās bruņo�anās sacensība, kas apdraud dzīvības pastāvē�anu uz zemeslodes, Padomju Savienība atkal aicināja saglabāt un stabili nodro�ināt mieru. Aicinājumā tika uzsvērts, ka miera nodro�inā�ana bija, ir un būs Padomju valsts ārpolitikas augstākais mērķis.

Savstarpēji izdevīgi ekonomiskie, zinātniski tehniskie un kultūras, sakari starp sociālistiskajam un kapitālistiskajām zemēm, kuri attīstās uz mierīgas līdzāspastāvē�anas bāzes, palīdz radīt stabila miera materiālo pamatu.

Mierigas līdzāspastāvē�anas pretinieku apgalvojums, ka starptautiskā saspīlējuma izkliedē�ana ir izdevīga vienīgi sociālistiskajam zemēm, nav argumentēts. Īstenībā atslābums ir izdevīgs visai cilvēcei. Mierīga līdzāspastāvē�ana rada labvēlīgus priek�noteikumus tautu cīņai par ekoitomisko un sociālo progresu.

Pilnīgi maldīgi ir apgalvojumi, ka sociālistiska pasaule, piekopdama mierīgas līdzāspastāvē�anas politiku, ir ieinteresēta izmantot karu kā līdzekli, lai rosinātu revolūciju un eksportētu to uz kapitālistiskajām zemēm. V. 1. Ļeņins �aja sakarā noradīja: �Tamlīdzīga �teorija� būtu pilnīga pretruna ar marksismu, kur� vienmēr noliedzis revolūciju �pamudinā�anu�, kuras attīstās samēra ar to, ka kļūst asākas �ķiru pretrunas, kas rada revolūcijas.�¹

Mierīga līdzāspastāvē�ana nenozīmē pret imperiālismu vērstas ideoloģiskas cīņas vājinā�anu. �ī cīņa noris bez kompromisiem un kavē imperiālisma mēģinājumus pārvarēt savas iek�ējās pretrunas, izmantojot starptautiskā saspīlējuma pastiprinā�anu un kara draudu perēkļu rosinā�anu.

PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam uzsvērts: �..Jau V. I. Ļeņina ievaditā mierīgas līdzāspastāvē�anas politika arvien noteiktāk ietekmē mūsdienu starptautiskās attiecības.�² �is princips ir pārvērties par starptautiskās attīstības reālu spēku un aizvien vairak kļūst par kapitālisma zemju un sociālisma zemju savstarpējo attiecību normu.

.

Valsts monopolistiskā kapitālisma būtība un tā attīstības faktori. Valsts monopolistiskā kapitālisma teoriju radīja V. I. Ļeņins. Viņ� izveidoja ari pa�u terminu �valsts monopolistiskais kapitālisms�.

V. I. Ļeņins konstatēja, ka bur�uāziskās sabiedrības attīstība ir virzījusies no brīvās konkurences kapitālisma uz imperiālismu, no monopoliem uz valsts monopolistisko kapitālismu. Valsts monopolistiskais kapitālisms ir monopolistiskais kapitālisms, kam raksturīga kapitālistisko monopolu spēka apvieno�anās ar bur�uāziskās valsts spēku.

V. I. Ļeņina mācība par valsts monopolistisko kapitālismu tālāk -attīstīta Padomju Savienības Komunistiskās partijas materiālos un lēmumos, ka ari starptautiskas komunistiskās un strādnieku kustības dokumentos.

Ļeņiniskā tēze par monopolu spēka apvieno�anos ar bur�uāziskās valsts spēku vienotā mehānismā raksturo �ās saplū�anas politiski ekonomisko jēgu. Mūsdienu apstākļos papla�inātā kapitālistiska atra�o�ana, nemitīgi augo�as monopolu peļņas nodro�inā�ana nav iespējama bez bur�uāziskās valsts aktīvas iejauk�anās ekonomikā. �obrīd bur�uāziskā valsts ir varens ekonomisks spēks. Та koncentrē visai milzīgus saimnieciskos resursus un ekonomikas pārvaldes orgānus. Pa�i lielākie monopoli, kuru saimnieciska darbība aptver ne tikai nacionālo tirgu, bet arī citu zemju tirgus, izmanto valsti, lai iejauktos kapitālistiskās atra�o�anas procesā un tādējādi pastiprinātu savu ekonomisko un politisko varenību. Bur�uāziskā valsts kā valdo�ās kapitālistu �ķiras organizācija aizsargā monopolistiskās bur�uāzijas kopējās intereses.

Mūsdienu apstakļos rodas valsts un monopolu saaug�anas jaunas formas: monopolistisko savienību pārstāvji tie�i darbojas valdības orgānos; aizvien vairak saau�as privātie un valsts monopoli; gan pirmie, gan arī otrie monopoli kļūst par valsts monopolistiskā kapitālisma saimnieciskās ma�īnas posmiem; tiek veidota komplicēta, sazarota ekonomikas valstiskas regulē�anas sistēma u. tml. �o jauno formu ra�anās raksturo aizvien vairak pieaugo�o procesu, kura monopolistiskais kapitālisms pāraug valsts monopolistiskajā kapitālismā.

Valsts monopolistiskā kapitālisma apoloģija pirmām kārtām izpau�as bur�uāzisko teorētiķu apgalvojuma, ka līdz�inējā kapitālisma vietā stājies �neokapitālisms, kam raksturīgs dinamiskums un sociālā harmonija�, un valsts iedarbība uz ekonomiku vedot pie �agrākā kapitālisma ļaunprātību un trūkumu iznīdē�anas�. Bur�uāziskas pozīcijas būtībā ieņem arī reformisti. Viņi apgalvo, ka bur�uāziskā valsts stāvot pār monopoliem un aizskarot to intereses. Kreisie revizionisti neatzīst pa�u valsts monopolistiska kapitālisma pastāvē�anu un attīstību. Viņi vadās no pieņēmuma, ka mūsdienu kapitālisms esot tāds pats, kāds tas bijis XX gadsimta sākuma. �Minēto teoriju pilnīgo nepamatotību ir pierādījusi vēsture.

Kapitālistiskās sabiedrisko�anās līmeņa paaugstinā�anās, ekonomikas monopolizācija ir valsts monopolistiskā kapitālisma attīstības ekonomiskais pamats. So procesu lielā mēra sekmē zinātniski tehniska revolūcija, kas prasa nemitīgi palielināt izmantojamā kapitāla apjomu un ra�o�anas mērogus. Kļūst neizbēgama arī kapitāla tālāka centralizācija. Lielu iespēju koncentrēt kapitālu dod uzņēmumu akciju forma. Tomēr pirmsmonopolistiskā kapitāla (pat visspēcīgāko korporāciju) lielums tagad vairs nav pietiekams, lai papla�inātu ra�o�anu uz vismodernākās tehniskās bāzes. Ja nepiedalās valsts, tad kapitāla papla�inātā atra�o�ana un zinātnisko pētījumu veik�ana arī �im korporācijām kļūst neiespējama.

Monopoli aizvien bie�āk uzveļ valstij infrastruktūras radī�anas un papla�inā�anas funkcijas. Infrastruktūra ir tādu uzņēmumu komplekss (ceļi, tilti, elektrostacijas, sakaru līnijas utt.), kuri apkalpo da�ādas saimniecības nozares un bez kuriem nav iespējama mūsdienu ra�o�anas funkcionē�ana. Valsts izpērk no privātajiem monopoliem tos uzņēmumus un pat nozares, kas rada zaudējumus vai nav rentablas. �ādu uzņēmumu rekonstrukcijas un ekspluatācijas izmaksas tiek segtas no nodokļu maksātāju kabatas.

Aizvien asāka konkurences cīņa starp monopoliem pasaules tirgū izraisa nepiecie�amību bur�uāziskajai valstij atbalstīt monopolu ārējo ekonomisko ekspansiju. Lai paaugstinātu to konkurencspēju arēja tirgū, valsts cen�as pilnīgot ekonomikas nozaru struktūru, visnotaļ stimulējot to vismodernāko ra�o�anas nozaru attīstību,, kurām vajadzīgs daudz zinātnes sasniegumu.

Valsts monopolistisko procesu pieaugums paātrina kapitālisma vispārējās krīzes padziļinā�anos. Imperiālistisko zemju valdo�ās aprindas, apvienojot monopolu spēku ar valsts spēku, meklē iespēju monopolizēt visus resursus, lai kavētu procesu, kurā spēku samērs pasaules arēnā mainās sociālisma labā, bet monopoli ar valsts palīdzību veic pasākumus, kas virzīti uz darbaļau�u masu noturē�anu idejiskajā un politiskajā kontrole. Monopoli, izmantojot valsts monopolistiskos pasākumus, cen�as saglabāt jaunattīstības zemēs savu ekonomisko un politisko kundzību jaunās formās, nodro�ināt neo-kolonialisma sistēmu.

Tādi ir galvenie cēloņi, kas paātrina monopolistiska kapitālisma pāraug�anu par valsts monopolistisko kapitālismu.

Valsts monopolistiskais kapitālisms ir bur�uāziskās valsts spēka apvieno�ana ar monopolu spēku vienotā mehānismā, lai nodro�inātu monopolistiskajam kapitālam aizvien lielāku peļņu, apspiestu strādnieku un demokrātisko kustību, kavētu apspiesto tautu nacionālās atbrīvo�anās ciņu, izvērstu ekonomisko, politisko un ideoloģisko ciņu pret pasaules sociālisma sistēmu, piekoptu agresīvu ārpolitiku.

Monopolu spēks ar bur�uāziskās valsts spēku tiek apvienots vienotā mehānismā, monopolistiskajam kapitālam izmantojot bur�uāzisko valsti, lai iejauktos sabiedriskā kapitāla atra�o�anas procesā tā visās fāzēs � ra�o�anā, sadalē, maiņā un patēriņā.

Atbilsto�i minētajam varam no�ķirt �ādus galvenos virzienus jeb formas, kā attīstās valsts monopolistiskais kapitālisms mūsdienu apstākļos.

1. Visas attīstītajās kapitālistiskajās zemēs palielinās valsts kā uzņēmēja loma; tā koncentrē savās rokās ievērojamu daļu no ra�o�anas līdzekļiem un nacionālās bagātības.

2. Valsts ietekmē sadales attiecības, ne tikai regulēdama sev piedero�o uzņēmumu ekonomisko attīstību, bet arī netie�i iedarbo-

dainās uz visu ekonomiku, izmantojot nacionālā ienākuma sadali un pardali ar valsts bud�eta, kredīta un naudas politikas, cenu un darba algas regulē�anas starpniecību.

3. Valsts nodro�ina monopoliem privileģētu tirgu, uzstājoties kā attiecīgajā zemē ra�ota sabiedriska produkta un pakalpojumu būtiskas daļas patērētāja. Sim patēriņam pārsvarā ir mīlitāristisks raksturs.

4. Monopolistiskais kapitāls pla�i izmanto bur�uāzisko valsti, lai finansētu un atbalstītu savu ārējo ekonomisko ekspansiju, ari neo-koloniālisma politiku.

5. Bur�uāzisko valstu valdības kopā ar savu zemju monopolistiska kapitāla pārstāvjiem piedalās starptautisko savienību un nolīgumu radī�ana, kā ari kapitālistiskās integrācijas attīsti�anā, ko izmanto ka līdzekli cīņā par pasaules ekonomisko pārdalī�anu.

6. Pati vispārīgāka organizatoriskā forma, kādā monopolistiskā kapitāla spēks tiek savienots ar bur�uāziskās valsts spēku vienotā mehānismā, ir personālūnijas tālāka attīstī�ana starp monopolu pārstāvjiem un bur�uāzisko valstu valdībām.

Valsts monopolistiskais īpa�ums. Ra�o�anas līdzekļu kapitālistiskā īpa�uma valsts monopolistiskā forma radusies divējādi. Pirmkārt, tā veidojusies, ceļot lielākoties militāriem mērķiem paredzētus uzņēmumus par valsts bud�eta līdzekļiem, turklāt pamatkapitāla bruto uzkrājumā aizvien vairāk palielinās valsts investīciju daļa. Otrkārt, tā tapusi atsevi�ķu uzņēmumu un veselu ekonomikas nozaru nacionalizācijas, valstisko�anas rezultātā, kā arī tad, kad valsts iegādājusies daļu no monopolistisko uzņēmumu akcijām.

Uzņēmumu nackinalizācija parasti notiek, izpērkot tos uz noteikumiem, kas izdevīgi attiecīga īpa�uma saimniekiem. Vienīgi atsevi�ķos gadījumos sakarā ar darbaļau�u masu spiedienu notiek īpa�uma konfiskācija, kas lielākoties tiek lietota ka represijas. Та, piemēram, Francija par sadarbību ar hitleriskajiem okupantiem valsts īpa�uma tika nodotas Rēno rūpnīcas.

Bur�uāziskā valsts parasti nacionalizē tos uzņēmumus, kas tuvu bankrotam, un tādejādi sekmē privāto monopolu kapitālu pārplū�anu no nerentablām vai mazienesigām nozarēm uz rentablām nozarēm.

Tiktāl, ciktāl valsts pārņem ra�o�anas līdzekļus tie�i savā īpa�umā, tā uzstājas ka monopolistiskais kopkapitalists. Sakarā ar atsevi�ķu uzņēmumu un vairāku ekonomikas nozaru nacionalizāciju, kā ari ar valsts izvērsto jaunu, it īpa�i kara rūpniecības uzņēmumu celtniecību un pre�u, to skaitā militāro un stratēģisko materiālu, iepirkumu valsts īpa�ums bur�uāziskajās zemēs veido ievērojamu daļu no nacionālās bagātības.

Valsts daļa kapitālieguldījumu kopsummā septiņdesmito gadu sākumā bija �āda: ASV � 29,2%. VFR � 16,2%, Francijā � 24,8%, Japānā � vairāk nekā 22,7%, Itālijā � 36,1%, Anglija � 45,8%. Valsts īpa�uma īpatsvars akciju kapitāla rūpniecībā un transportā, pēc vērtējo�iem datiem, VFR ir 18%, Anglijā � 21%. Itālijā � 28%, Francijā � 34%. ASV ne mazāk par '/₅ no atra�ojamās nacionālās bagatības ir valsts īpa�ums. Valsts sektorā nodarbināto strādnieku un kalpotāju skaits astoņdesmito gadu sakumā sasniedza 17�18% no visiem valsis strādātājiem.

Monopoli rosina valsti celt par tās līdzekļiem uzņēmumus, kuri pēc tam biezi vien tiek nodoti monopoliem ekspluatācijai. ASV �ī parādība tiek dēvēta par valsts un monopolu �partnerību�, �biedro�anos�. Та, piemēram, par valsts līdzekļiem radītie atomrupniecības uzņēmumi un kosmosa sakaru līdzekļi ir nodoti privāto korporāciju pārziņā un ekspluatācija.

Valsts monopolistiskais īpa�ums cie�i saau�as ar privāto monopolu īpa�umu. �o parādibu veicina uzņēmumu akciju forma. Valsts pērk privāto uzņēmumu akcijas, bet privātie monopoli daudzos gadījumos var iegadāties valsts korporāciju akciju paketes. Sakara ar to valstij piedero�ie uzņēmumi un privātie monopoli var pārvērsties par jauktā valsts-privātā īpa�uma uzņēmumiem. Valsts piedalās privāto monopolu investē�anas darbībā, pie�ķirot subsīdijas un kreditus uz atvieglotiem noteikumiem, ka ari samazinot nodokļus par kapitālieguldījumiem.

Valsts ir pre�u un pakalpojumu lieltirgotājā. Tās uzņēmumi vairākās zemēs piegādā privātajiem uzņēmējiem akmeņogles, elektroenerģiju, veic dzelzceļa pārvadājumus, realizē uzkrātos pārtikas, minerālizejvielu krājumus utt. Preces un pakalpojumi privātajiem monopoliem tiek realizēti par pazeminātām cenām, turpretī monopoli pārdod savas preces valsts uzņēmumiem par paaugstinātām cenām.

Valsts īpa�uma pastāvē�ana monopolistiskā kapitāla zemēs nenozīmē sociālisma elementu ra�anos kapitālistiskā ra�o�anas veida resēm; tāpēc valsts darbība netiek pieļauta rentablajās nozarēs. Lidz ar to pastāv noteiktas valsts īpa�uma palielinā�anas robe�as. Tas galvenokārt ir koncentrēts infrastruktūrā un tiek izmantots kā privāto monopolu bagātību vairo�anas papildavots.

Līdzās privātmonopolistiskajam īpa�umam un valsts monopolistiskajam īpa�umam imperiālismā pastav arī nemonopolistiskais privātīpa�ums, kura vieta un nozīme ir būtiski mainījusies: lai gan sīko un vidējo uzņēmumu skaits joprojām ir vf�ai liels, tomēr ir paātrinājies to �izskalo�anās� process un pastiprinājusies to vairākuma pakļau�ana monopolistiskajam kapitālam.

Valsts īpa�uma pastāvē�ana monopolistiskā kapitāla zemēs nenozīmē sociālismā elementu ra�anos kapitālistiska ra�o�anas veida ietvaros, kā to mēģina iegalvot reformisti un revizionisti. Valsts monopolistiskais īpa�ums nezaudē savu kapitālistisko raksturu. Arī �ajās zemēs, tapat kā agrāk, pastāv divas �ķiras � proletārie�i un kapitālisti. Jau F. Engelss �Anti-Dīringā� rakstīja: �Jo vairāk ra�otājspēku tā (bur�uāziskā valsts � Tulk.) pārņems savā īpa�uma jo vairāk pilsoņu tā ekspluatēs. Strādnieki paliks algoti strādnieki, proletārie�i. Kapitālistiskās attiecības netiek iznicinātas, bet, glu�i otrādi, tās tiek saasinātas līdz augstākajai pakāpei.�¹

Ka jau F. Engelss prognozēja, valsts monopolistiskā īpa�uma ra�anās ir saasinājusi kapitālisma pretrunas. Tagad strādniekiem stāv pretī nevis atsevi�ķs kapitālists vai kāda korporācija, bet gan monopolistiskais kapitāls kopuma, kas organizēts valstī un ekspluatē strādnieku �ķiru, ka ari visus darbaļaudis ar visas valsts monopolistiska kapitālisma sistēmas starpniecību. Ekonomiska cīņa tie�i savijas ar politisko ciņu. Mainās ekonomiskas cīņas formas un apjoms; tā gūst visu nozari vai visu nāciju aptvero�u raksturu.

Ekonomikas valsts monopolistiskā regulē�ana. Viena no valsts monopolistiska kapitālisma vissvarīgākajām izpausmēm ir ekonomikas regulē�ana. Valsts iedarbojas uz ekonomiku, izmantojot bud�eta un kredīta, kā ari nodokļu politiku, subsidējot atsevi�ķus monopolus un nozares, ietekmējot diskonta procenta likmi, piekopjot paātrinātas amortizācijas politiku, pazeminot no peļņas atskaitāmo ienākuma nodokli utt.

Ekonomikas augo�ās nestabilitātes apstākļos pla�i tiek lietota anticikliskā regulē�ana, kas nozīmē investīciju aizturē�anu ciklisko uzplaukumu periodos, lai novērstu pārprodukcijas ra�anos, un investīciju forsē�anu krī�u un depresiju periodos, lai ierobe�otu ra�o�anas sa�aurinā�anos un paātrinātu izkļū�anu no krīzes.

Rūpniecības uzplaukuma periodā, kur� parasti beidzas ar jaunu ekonomisko krīzi, valsts mēģina mazināt tās sekas, veicot ra�o�anas pieauguma aizturē�anas pasākumus. Pie tādiem pasākumiem pieder nodokļu palielinā�ana, ka ari par kredītu maksājamā diskonta procenta likmes paaugstinā�ana. Tie samazina ieinteresētību izdarīt kapitālieguldījumus, tātad pazemina pieprasījumu pēc ra�o�anas līdzekļiem.

Krīzes, lejupslīdes periodā valsts piekopj valsts kapitālieguldījumu, iepirkumu цп pakalpojumu palielinā�anas politiku, samazina monopolu nodokļus, ar bud�eta politikas palīdzību stimulē privātās investīcijas, pazemina diskonta procenta likmi, lai pastiprinātu monopolu ieinteresētību papla�ināt kapitālieguldījumus.

Valsts veiktās kapitālistiskās ekonomikas regulē�anas augstākā forma ir valsts ekonomiskā programmē�ana, kura ievie�as aizvien lielākā mērā.

Valsts izstrādā investīciju, eksporta, importa, kvalificēta darbaspēka sagatavo�anas, zinātnisko pētījumu veik�anas, nozaru savstarpējo proporciju regulē�anas ilglaicīgās programmas, kuras galu galā ir virzītas uz monopolu darbības vislabvēlīgāko nosacījumu nodro�inā�anu.

Ekonomiskās attīstības programmas ir kļuvu�as par privāto monopolu un valsts intere�u saskaņo�anas mehānismu. �ā mehānismā organizatoriskā forma ir valdibas kontrakti, kuros monopoli apmaiņā pret valsts kredītu, subsīdiju pie�ķir�anu uzņemas noteiktas saistības, ko izvirza valdības orgāni, vadīdamies pēc monopolistiskā kapitāla vispārējam interesēm.

Valsts sektoram valdības programmu izpilde ir obligāta, turpretī monopoliem tās ir tikai indikācijas (norādījumi zinā�anai), kas monopoliem dod iespēju iegūt informāciju par valsts izdevumu un kapitālieguldījumu apjomu un strukturu, par tirgus konjunktūras

pārmaiņām, ka ari pieņemt tādus lēmumus, kuri nes tiem vislielāko peļņu. Iesakot monopoliem da�us vispārējus mērķus, valdības programmas tajā pa�a laika atstāj privātajiem monopolistiskajiem uzņēmumiem pilnīgu rīcības brīvību.

Ekonomiskas attīstības programmas spocīgajiem monopoliem rada iespēju ar valsts palīdzību gūt vēl lielākus panākumus: efektīvāk izmantot kapitālieguldījumus, pakļaut savām interesēm valsts statistikas un prognozē�anas dienestu darbību, nodot ekonomikas jautājumu izskatī�anu lielkapitāla interesēs funkcionējo�o administratīvo iestā�u pārziņa, nepieļaut strādnieku �ķiras piedalī�anos valsts vitāli svarīgo ekonomisko problēmu risinā�anā.

Programmē�ana, tāpat kā valsts veiktā regulē�ana, kopumā padziļina imperiālismā pamatpretrunu un pārējās pretrunas. Atsevi�ķo monopolu intere�u nemitīgās sadursmes pastiprina kapitālistiskas ekonomikas attīstības stihisko, nenokārtoto raksturu, tās vispārējo nestabilitāti. Kapitālistiskās ekonomikas sociālekonomiskās pretrunas ierobe�o valsts veiktās regulē�anas un programmē�anas iespējas visas sabiedrības mērogā. Programmē�ana zināmā mērā var ietekmēt saimniecisko konjunktūru, strukturālās parinaiņas ra�o�ana, ta�u ta neglābj kapitālistisko ekonomiku no krīzēm, lejupslīdes, izaugsmes tempa krasas pazeminā�anas. So atzinumu uzskatāmi .apliecinājusi 1974.�1975. gada ekonomiskā krīze, kas izplātījās visos pasaules kapitālistiskās saimniecības galvenajos centros un dziļi skara valsts monopolistisko ekonomiku. Sī paradiba, kā lika uzsvērts PSKP CK pārskata referāta partijas XXVI kongresam, rāda, �cik maz palīdz valsts mēģinājumi regulēt kapitālistisko ekonomiku�¹.

Viens no valsts monopolistiskā kapitālisma maskē�anas ideoloģiskajiem līdzekļiem ir �vispārējas labklājības valsts� teorijas izplatī�ana attīstītas kapitālisma zemēs pec otrā pasaules kara. Kapitālistiska īstenība ir atspēkojusi �o bur�uāzisko teoriju, kuras būtību pau� apgalvojums, ka valsts uzņēmusies atbildību par to, lai visiem pilsoņiem tiktu nodro�ināts veselīgs ifn pienācīgs dzīves līmenis; tā ar bud�eta starpniecību it kā pārdalot ienākumus trūkumcietēju labā, turklāt sabiedrībā par dominējo�o kļūstot tā saucamā �vidēja� �ķira. Tādējādi bur�uāziskā valsts tiek attēlota kā pāri �ķirām stāvo�a, kas it kā darbojas visas sabiedrības, visu tās �ķiru, starpslāņu un grupu interesēs. Īstenībā tā ir bur�uāzijas, pirmām kārtām monopolistiskas bur�uāzijas �ķiriskās kundzības orgāns. Tāpēc arī tās politikai ir �ķirisks raksturs.

Darbaļau�u �ķiru cīņas spiediena ietekmē bur�uāziskā valsts da�kārt ir spiesta nedaudz piekāpties. Ta�u �āda piekāp�anās nemaina tās politikas galveno virzienu, saturu un lomu. Līdzekļi, ko valsts iegūst no iedzīvotajiem nodokļu veidā, galvenokārt nokļūst monopolu seifos, samaksājot militāros pasūtījumus, pie�ķirot subsīdijas utt.

So procesu pārliecino�i rāda imperiālistisko zemju valsts bud�etu struktūra. Ne mazāk ka ²/₃ no to iei,lēmumu daļas veido nodokli, ko valsts ievāc no iedzīvotājiem. Vidēji 34% no strādnieku un kalpotāju darba algas ir jāiztērē, lai samaksātu da�ādus nodokļus, bet, piemēram, ASV valsts bud�eta līdzekļi pirmām kārtam tiek izlietoti militāro pasūtījumu samaksā�anai, armijas, policijas, valsts aparāta uzturē�anai. Tie�ie militārie izdevumi pārsniedz 50% no bud�eta izdevumu daļas, un tie turpina palielināties. Perioda no 1981. gada līdz 1987. gadam paredzēts militāros izdevumus ik gadus palielināt par 9%.

Та kā valsts (vergturu, feodālā, bur�uāziskā) vienmēr ir vairāk vai mazāk iejaukusies ekonomiskajā dzīvē, kreisie revizionisti paziņo, ka ekonomikas regulē�ana, ko veic mūsdienu bur�uāziskā valsts, neesot kada jauna parādība. �āda nevēsturiska pieeja neņem vēra monopolistiskā kapitāla kundzību un tā aizvien izteiktāko saaug�anu ar valsti, ka arī to jauno, ko valsts monopolistiskā kapitālisma attīstī�anās ievie� attīstīto kapitālistisko zemju strādnieku �ķiras cīņā pret finansu oligarhijas kundzību.

Valsts veiktā nacionālā ienākuma pārdale. Vissvarīgākais faktors, kas mūsdienu apstākļos nodro�ina kapitālistisko atra�o�anu,, ir nacionālā ienākuma ievērojamas daļas pardale, ko veic bur�uāziskā valsts, un finansiālo līdzekļu valstisko�ana. Pirms otrā pasaules kara valsts bud�eta īpatsvars attīstīto kapitālistisko zemju nacionālajā ienākumā sasniedza 20�25%, turpretī tagad � 26� 55% �

Valsts mobilizē naudas resursus ar nodokļu starpniecību, saņem tos kā kredītu, izlai�ot valsts aizņēmumus un banknotes ar tai piedero�o vai tas kontrolē eso�o emisijas banku palīdzību, koncentrē savās rokas iedzīvotāju ietaupījumus, kā arī sociālās apdro�inā�anas fondus.

Valsts subsīdijas un kredīti, ko pie�ķir monopoliem, stipri palielina to finansiālos līdzekļus. 5o mērķi palīdz sasniegt arī valsts faktiski stimulētā inflācija, kas dod iespēju pārvietot darbaļau�u,, sīkās un vidējās bur�uāzijas līdzekļus monopolistisko kapitālistu rokās.

Visai liels ir arī pa�finansē�anas apjoms, kas veido 70�80% no visiem kapitālieguldījumiem. Investīciju galvenā daļa tiek segta no monopolu peļņas. Ta�u ari iespēja sasniegt tik augstu pa�finansē�anas līmeni lielā mērā ir bur�uāziskās valsts ekonomiskās politikas rezultāts. Monopoli iegūst savus līdzekļus ne tikai darbaļau�u ekspluatācijas rezultātā, bet arī izmantojot to, ka valsts pārdala monopolu labā nacionālo ienākumu, aplaupa darbaļaudis ar augstu nodokļu starpniecību, atsavina sīko un vidējo uzņēmēju peļņas daļu ar nodokļu sistēmas palīdzību. Monopoliem papildienākumus nes nodokļu atvieglojumi, ko pie�ķir valsts, lai stimulētu kapitālieguldījumus, kā arī nodokļu atcel�ana virspeļņai. Sājā ziņā sevi�ķi liela nozīme ir amortizācijas politikai.¹

¹ Monopoliem tiek atļauts 4�5 gadu laikā norakstīt to pamatkapitāla visu vērtību. Amortizācijas normas, kas daudzkārt pārsniedz pamatkapitāla fiziska un morālā nolietojuma termiņus, dod iespēju slēpt peļņu no aplik�anas ar nodokļiem, jo amortizācijas summas netiek apliktas.

Ekonomikas militarizācija. Viena no valsts monopolistiskā kapitālisma raksturīgām formām ir ekonomikas militarizācija un bruņo�anās sacensība, kas mūsdienu apstākļos sasniegusi ļoti lielu apjomu.

Nemitīgi pieaugo�as kara ekonomikas pastavē�ana mierlaika apstākļos, ar to saistītie milzīgie valdības bruņojuma pasūtījumi, izdevumi bruņoto spēku uzturē�anai, bruņojuma palielinā�ana � tādas ir mūsdienu imperiālismā tipiskās parādības. Tie�i ekonomikas militarizācija ir padarījusi bur�uāzisko valsti par pre�u un pakalpojumu lielu patērētāju.

Imperiālisma zemēs izveidojies militāri rūpnieciskais komplekss � savienība, kura ietilpst kara rūpniecības monopoli, militāristu reakcionāras aprindas un valsts birokrātija. Valsts nodro�ina kara rūpniecības monopoliem kapitālieguldījumu sfēru, finansē tos, apgādā ar deficītām izejvielām, pērk to preces par paaugstinātām cenām utt. Minētais it īpa�i izpau�as imperiālisma izraisīto militāro konfliktu laikā.

Valsts militārie pasūtījumi, pirmkārt, ir kontraktpasūtījumi par milzīgam summām, kuriem ir nevis sporādisks (ka pirms otrā pasaules kara), bet pastāvīgs raksturs. Otrkārt, valsts uzņemas galveno daļu riska, kas izriet no konjunktūras iespējamas pasliktinā�anās. Tre�kārt, valsts slēdz militāros kontraktus ar koncerniem, galvenokārt izmantojot slepenus darījumus un radot maksimāli labvēlīgus nosacījumus nedaudzu kara rūpniecības monopolu bagātību vairo�anai.

Militarizācijas pastiprinā�anās padara ekonomikas attistību kropli vienpusīgu. Militarizācijas izdevumi ir saistīti ar iedzīvotāju nodokļu nastas palielinā�anu, kā arī ar tādu ievērojamu darbaspēka, materiālo un finansiālo resursu izlieto�anu militāriem merķiem, kurus citā sabiedriskajā iekārta varētu izmantot tautas interesēs. Sos resursus būtu iespējams novirzīt darbaļau�u sociālo vajadzību apmierinā�anai, palīdzibas snieg�anai ekonomiski mazattīstītām valstīm, apkārtējās vides aizsardzībai.

Valsts monopolistiskā kapitālisma citas formas. Valsts finansē un atbalsta ārējo ekonomisko ekspansiju. Lai sasniegtu �o mērķi, tiek piekopta muitas politika, nodokļu atvieglojumu pie�ķir�ana tiem monopoliem, kuri izved preces uz ārzemēm, eksporta prēmijas, valsts garantijas investīcijām citās zemēs, valsts kapitala eksports, lai forsētu monopolu pre�u eksportu utt.

Darbojoties starptautiskajā arēnā, ikvienas zemes monopoli balstās uz valsti. Kop� se�desmito gadu sākuma ir attīstījusies starptautiskā valsts monopolistiskā integrācija, t. i., veidojas starpvalstu monopolistiskie ekonomiskie bloki. Tomēr imperiālistisko valstu augo�ā integrācija nelikvidē nacionālo monopolu cīņu slēgtajos ekonomiskajos blokos, kā arī ciņu starp trim imperiālistiskās savstarpējās sāncensības centriem � starp ASV, Rietumeiropu (galvenokārt �Kopējo tirgu�) un Japānu.

Valsts monopolistiskā kapitālisma izaugsme izraisa monopolu uzņēm�jsavienību nozīmes palielinā�anos ekonomisko un politisko

jautājumu risinā�anā monopolistiskā kapitāla savtīgajās interesēs. Pastiprinās personalunija, kas liek istenota da�ādās formās: valdības ierēdņi ieņem svarīgus amatus monopolos, bet monopolu pārstāvji vērojami vado�os amatos valsts aparātā. Vairāk vai mazāk svarīgi valdības lēmumi vienmēr tiek pieņemti tikai pēc tam, kad tie izskatīti un atzīti par pareiziem monopolistu organizācijās.

Monopolpeļņa un tās avoti. Virsvērtības ra�o�ana un kapitālistiskā piesavinā�anās ir kapitālisma ekonomikas pamatlikums visās �ās iekārtas attīstības stadijās. Imperiālisma laikmetā sakarā ar monopolu pārvēr�anos par vado�o spēku minētā likuma darbība gūst da�as īpatnības.

Peļņa, ko piesavinās monopoli, pēc apjoma pārsniedz to virs-vērtibu, kura tiek tie�i ra�ota monopolistiskajos uzņēmumos. Tajā ietilpst vēl �ādi elementi:

1) uzvijas virsvērtība, kas rodas sakarā ar to, ka monopolu uzņēmumos darba ra�īgums, tātad ari ekspluatācijas pakāpe ir augstāka nekā nemonopolizētajos uzņēmumos;

2) daļa no darbaspēka vērtības, ko monopoli atņem strādniekiem, samaksājot viņu darbu zemāk par darbaspēka vērtību un pārdodot viņiem patēriņa priek�metus par tādām cenām, kas pārsniedz �o priek�metu ra�o�anas cenu un vērtību;

3) daļa no tās virsvērtības, ko ra�o nemonopolizētie uzņēmumi, bet piesavinās monopoli ar apgrozības sfēras starpniecību, pārdodot �iem uzņēmumiem savas preces par augstām cenām un pērkot to produkciju par mākslīgi pazeminātām cenām;

4) pilsētas un lauku sīkra�otāju virsprodukta vērtība un daļa no nepiecie�amā produkta vērtības, ko pārņem monopoli ar apgrozības sfēras starpniecību, pārdodot �iem sikra�otājiem preces par paaugstinātām cenām un uzpērkot to produkciju par pazeminātām cenām. Minētais it ipa�i attiecas uz zemnieku pamatmasu ra�oto pre�u vērtību;

5) virsvērtība, kas tiek radīta monopolu eksportētā kapitāla ieguldī�anas zemēs (jo sevi�ķi �ādi tās veidi):

a) virsvērtība, ko ra�o monopolu radītajos uzņēmumos kapitāla ieguldī�anas zemēs. Monopoli pla�i izmanto to apstākli, ka �ajās zemēs ir zemāka darba alga (sevi�ķi zema tā ir ekonomiski mazattīstītajās zemēs);

b) daļa no virsvērtības, ko ra�o vietējam kapitālam piedero�ajos uzņēmumos. Ārzemju monopoli nereti iegulda savus kapitālus �ajos uzņēmumos, tādējādi piesavinādamies daļu no tajos radītās virsvērtības;

c) kapitāla ieguldī�anas valsts sīkra�otāju virsprodukta vērtība un daļa no nepiecie�amā produkta vērtības, ko pārņem ārzemju monopoli ar apgrozības sfēras starpniecību, izmantojot neekvivalentu maiņu.

Tatad monopolaugsta peļņa akumulē visas to ienākumu formas,, kurus saņem monopolistiskā bur�uāzija sakarā ar to, ka ekonomikā valda tās kundzība un tā ekspluatē imperiālistisko un ekonomiski, atkarigo zemju iedzīvotāju vairākumu.

Līdzās virspeļņai, kas tiek iegūta no ra�o�anas nozarēm, monopolistiskā bur�uāzija saņem ari tādu virspeļņu, ko nes da�ādas finansu operācijās ar fiktīvo kapitālu. Pie tām pieder emisijas peļņa un dibinātāju peļņa, ko sagādā vērtspapīru izlaide un spekulatīvās operācijas fondu bir�ā. Monopolistiskā bur�uāzija vairo savas bagātības, attiecīgajā zemē ekspluatējot gan strādnieku �ķiru, gan ari strādātāju neproletāriskos slāņus. �ī parādība rada antagonismu ne tikai starp monopolistisko bur�uāziju un strādnieku �ķiru, bet arī starp to un visiem darbaļaudīm. Viss minētais ir objektīvais pamats pla�as antimonopolistiskas frontes tap�anai.

Monopolcenas un to nozīme monopolpeļņas izveido�anā. Pirms-monopolistiskā kapitālisma laikmeta virsvērtības likums izpaudās vidējās peļņas normas likuma formā. Pastāvot monopolistiskajam kapitālismam, �is likums pirmām kārtām uzstājas kā monopolu virspeļņas likums. Tas saistās ar cenu noteik�anas monopolsistēmu mūsdienu kapitālisma apstākļos.

Pirmsmonopolistiskajā kapitālismā pre�u tirgus cenas, svārstoties ap ra�o�anas cenām, veidojās atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma samēra neierobe�otas konkurences ietekmē.

Mūsdienu kapitālistiskajā tirgū pastāv nemonopolcenas un monopolcenas. Nemonopolizētie uzņēmumi pārdod savas preces par nemonopolcenām; parasti �īs preces tiek ra�otas tādās nozarēs, kur monopolizācijas pakāpe ir samērā zema.

Mūsdienu kapitālisma tirgus cenu sistēmā dominējo�ās ir mono-polccnas. Tās iedalāmas monopolaugstās cenās un monopolzemās-cenās. Monopolaugstas cenas ir tās, par kādām monopoli realizē savas preces. �īs cenas vienmēr ir augstākās gan par ra�o�anas cenu, gan arī par pre�u vērtību. Monopolzemās ir cenas tām precēm, ko monopoli uzpērk no pre�u sīkra�otājiem. Tās vienmer ir zemākas par attiecīgo pre�u sabiedrisko vērtību. Monopolzema būs arī darbaspēka cena, jo kapitālisti bez izņēmuma cen�as saglabat tādu darba algas līmeni, kas ir zemāks par darbaspēka vērtību. Konkurences cīņā monopoli da�kārt manevrē ar cenām tādos ietvaros, ko veido starpība starp monopolaugstām un monopolzemām cenām.

Monopolcena kā tirgus cenas konkrētā forma monopolu kundzības sfērā būtiski at�ķiras no tirgus nemonopolcenas. Pārmaiņas nemonopolcenu kustībā, kaut gan tās pastarpina monopolu ietekme, joprojām daudzējādā ziņā ir atkarīgas no pieprasījuma un piedāvājuma samēra. �is samērs ietekmē arī monopolcenas. Ta�u monopoli, kaut arī ar zināmām grūtībām, var pat pieprasījuma samazinā�anās apstākļos noturēt augstas savu pre�u cenas; korporācijas ir spējīgas pat pieprasījuma aug�anas periodā uzspiest nemonopolizētajiem uzņēmējiem un it ipa�i pre�u sikra�otājicm zemas viņu pre�u cenas. Visos apstākļos monopolcena ir tāda vērtības naudas izteiksme, kurai raksturīga preces cenas ilgsto�a un stabila novirze no preces vērtības.

Valsts un monopolcenas. Par jaunu svarīgu cenu veido�anās fak-loru ir kļuvusi valsts ekonomiskā politika, kas iedarbojas uz cenām monopolu interesēs ar ta saucamajam ārpustirgus metodēm.

Piedaloties ieinteresētajiem monopoliem, valsts likumdo�anas kartībā nosaka cenas daudzām to ra�otajām precēm un pakalpojumiem. Izvietojot valsts pasūtījumus, cenas veidojas nevis ar tirgus konkurences starpniecību, bet gan saskaņa ar vieno�anos starp monopolistiskajām korporācijām un attiecīgajiem valdības orgāniem. Turklāt par cenu aprēķina bāzi parasti tiek ņemtas konkrētajā nozarē pastāvo�ās visaugstākās ra�o�anas izmaksas, kas raksturīgas nemonopolizētā sektora uzņēmumiem, kā arī tādiem uzņēmumiem, kuri gan ietilpst monopolistiskajās kompānijās, ta�u ir relatīvi atpaliku�i tehniskās apgādātības ziņā. Tā ka monopoliem ir viszemākās ra�o�anas izmaksas, �āds cenu noteik�anas mehānisms nodro�ina tiem monopolaugstu peļņu.

Monopolu un valsts savstarpējās attiecībās noteico�ais vārds cenu jomā pieder monopoliem, bet valsts loma parasti ierobe�ojas tikai ar monopolu noteikto cenu sankcionē�anu. Vērojama monopol-cenu valstiske�ana. Tirgus izvirza monopolcenām kaut kādas robe�as, turpretī valsts �īs robe�as zināmā mērā papla�ina, fiksējot un nostiprinot monopoliem izdevīgu augstu cenu līmeni. Parasti valsts slēdz kontraktus par pre�u piegādi ar visprāvākajiem monopoliem, bet tie, izmantojot subkontraktus, nosaka cenas to atkarīgo firmu precēm, kuras tiek iesaistītas valsts pasūtījumu izpildē.

Monopolu ra�oto pre�u augstās cenas palīdz uzturēt arī valsts piekoptā politika pre�u eksporta un importa jomā. Pre�u eksports ir viens no līdzekļiem, ko lieto, lai ierobe�otu to piedāvājumu iek�ējā tirgū. Valsts stimulē pre�u eksportu, lietojot eksporta prēmijas un izmaksājot speciālas subsīdijas tajos gadījumos, kad preces ārējā tirgū tiek realizētas par zemākām cenām nekā iek�ējā tirgū. Vienlaikus valsts ar protekcionistiskas muitas politikas starpniecību cen�as nepieļaut piedāvājuma pārmērīgu aug�anu sakarā ar citās zemēs ra�oto pre�u pieplūdumu. Tas viss attiecīgo nozaru monopoliem dod iespēju saglabāt augstas cenas iek�ējā tirgū.

Valsts sekmē ne tikai monopolaugstu cenu, bet arī monopol-2emu cenu noteik�anu un saglabā�anu. Tā, piemēram, valsts uzņēmumos ra�otās preces (akmeņogles, elektroenerģija u. c.) tiek pārdotas privātajiem monopoliem par mākslīgi pazeminātām cenām, bet valsts savu uzņēmumu zaudējumus sedz no valsts bud�eta līdzekļiem. Tā ir īpa�a, valstiska monopolzemas cenas forma.

Lai gan mūsdienu kapitālismam ir tipiska tāda valstiskā cenu regulē�ana, kas uztur monopolu pre�u augstās cenas, tomēr atsevi�ķos gadījumos (parasti visai īslaicīgi) cenu regulē�ana ierobe�o to cel�anos. Tas vērojams periodos, kad inflācija sasniedz ekonomikai

sevi�ķi draudīgus apmērus. Ta�u arī tad, ja pastāv �āda cenu regulē�ana, monopoliem tiek nodro�ināta virspeļņa.

Monopolaugstu un monopolzemu cenu noteik�ana ved pie vērtības likuma izpausmes formu modifikācijas. Tā kā monopoli zināmā mērā var diktēt cenas, tirgū nepastāv brivā cenu �spēle�. Konkurence gan ir saasinājusies, ta�u monopoliem, nemonopolizētajām firmām un sikra�otājiem tās cīņā nebūt nav jāievēro vienādi noteikumi. Monopolu kundzība apgrūtina kapitāla starpnozaru migrāciju, kavē jaunu'kapitālu pieplūdumu tajās nozarēs, kur dominē attiecīgo monopolu ietekme.

Monopolu kundzība, kaut gan satricina, tomēr nelikvidē pre�u ra�o�anas attiecību sistēmu, kas turpina funkcionēt modificēta veidā. Darbojas arī vērtības likums. Tā, piemēram, kad attiecīgajā nozarē būtiski pieaug darba ra�īgums un intensitāte, tad kapitālista uzņēmumā ra�o�anas izmaksas pazeminās, bet tas savukārt izraisa mo-nopolpeļņas paaugstinā�anos.

Starpnozaru konkurences rezultātā kapitāls pārplūst uz rentablākām nozarēm. Sajās nozarēs valdo�ā monopolu kundzība gan apgrūtina, ta�u nespēj novērst kapitāla pieplūdumu no ārienes.

Modificētā formā sev ceļu lau� arī vidējās peļņas normas likums. Sājā ziņa galvenais ir tas, ka minētā likuma funkcionē�ana ekonomikas monopolistiskajā sektorā zināmā mērā at�ķiras no tā darbības nemonopolizētajos uzņēmumos.

Individuālie uzņēmumi, kā arī sīkās un vidējās akciju kompānijas ir spiestas pielāgoties monopolu izvirzītajiem noteikumiem. To darbibu ir sare�ģījis ari mūsdienu zinātniski tehniskais progress, jo iekārtas būtiska atjauninā�ana saistās ar prāviem kapitālieguldījumiem, kas savukārt sīkos un vidējos uzņēmumus padara atka-rigus no bankām � kredītu pie�ķīrējām.

�ādi apstākli apgrūtina kapitāla migrāciju nemonopolizētajā sektorā. Tomēr kapitāla pārplū�ana te noris brīvāk nekā monopolizētajā sektorā. Tāpēc arī starpnozaru peļņas normu izlīdzinā�anās �ajā sektorā relatīvi noris bez traucējumiem. 'Kapitālistiskās peļņas kopsumma, ko saņem nemonopolizētie uzņēmumi, pamatvilcienos tiek sadalīta starp to īpa�niekiem proporcionāli kapitālu apjomam. Tomēr sadales objekts ir tā virsvērtības daļa, kas paliek pāri pēc tam, kad daļu pārņēmis monopolistiskais kapitāls. Kapitālistiskajā ekonomikā vidējā peļņas norma nemonopolizētajā sektorā ir būtiski zemāka par vidējo peļņas normu monopolizētajā sektorā. Visu minēto procesu �ķiriskā būtība ir reducējama uz to, ka monopolcenas ir līdzeklis monopolu rokās, kas tiek lietots, lai pārdalītu sabiedrības sara�oto vērtību monopolu labā.

Sociālisma materiālo priek�noteikumu sagatavo�ana. Valsts monopolistiskā kapitālisma apstākļos ra�o�anas sabiedrisko�anās sasniedz kapitālismā iespējamo visaugstāko pakāpi. Tas rāda, ka kapi-

tālistiskās sabiedrības iek�ienē jau nobriedu�i sociālisma materiālie priek�noteikumi un radusies aktuāla vēsturiska nepiecie�amība nomainīt kapitālistiskās ra�o�anas attiecības ar sociālistiskajām ra�o�anas attiecībām.

Valsts monopolistiskā kapitālisma attīstība ir pretrunīgs process. No vienas puses, tai jāmobilizē visi ekonomiskie, politiskie un ideoloģiskie faktori, lai paildzinātu kapitālistiskās sabiedrības mū�u, ko vēsture lēmusi bojāejai, bet, no otras puses, tā objektīvi sagatavo priek�noteikumus nākamajai, sociālistiskajai sabiedrībai.

V. I. Ļeņins savā darbā �Draudo�ā katastrofa un kā pret to cīnīties� dziļi analizēja valsts monopolistiskā kapitālisma būtību un tā vēsturisko vietu attiecībā pret sociālismu. Viņ� rakstīja: �..Valsts monopolistiskais kapitālisms ir sociālisma pilnīgākā materiālā sagatavo�ana, ir tā slieksnis, ir tas vēstures kāpņu pakāpiens, starp kuru (pakāpienu) un to pakāpienu, ko sauc par sociālismu, nekādu siarppakāpienu паи.�⁸³

Revizionisti, sagrozīdami �o V. I. Ļeņina atzinumu, apgalvo, ka sociālisma elementi tiekot radīti jau kapitālisma ietvaros; pie tiem piederot valsts īpa�ums, valsts veiktā ekonomikas programmē�ana, regulē�ana u. tml.

Atsedzot valsts monopolistiskā kapitālisma būtību, V. I. Ļeņins norādīja, ka tas ārkārtīgi paātrina ra�o�anas sabiedrisko�anās procesu, novedot to līdz kapitālismā iespējamai robe�ai. Ta�u ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums var tikt nodibināts tikai sociālistiskās revolūcijas rezultātā. Tāpēc nav iespējama kapitālisma automātiska pāraug�ana sociālismā. V. I. Ļeņins �ajā sakarā uzsvēra: �.. Visizplatītākā kļūda ir bur�uāziski reformistiskais apgalvojums, it kā monopolistiskais vai valsts monopolistiskais kapitālisms vairs neesot kapitālisms, ka to jau varot nosaukt par �valsts sociālismu� un tamlīdzīgi.�⁸⁴

Valsts monopolistiskais kapitālisms ir tuvinājis cilvēci sociālismam jeb, kā rakstīja V. 1. Ļeņins, �sociālisms nav nekas cits kā valsts kapitālistiskais monopols, kas vērsts visas tautas labā un par tik vairs nav kapitālistisks monopols�⁸⁵. Tomēr �āda pārvēr�anās var notikt vienīgi sociālistiskās revolūcijas un proletariāta diktatūras nodibinā�anas rezultātā.

Valsts monopolistiskais kapitālisms, būdams sociālisma vispilnīgākā materiālā sagatave, uzskatāmi rāda, ka mūsdienu ra�otāj-spēki ir sasniegu�i tik augstu sabiedrisko�anās pakāpi, ka pāraugu�i kapitālistisko ra�o�anas attiecību �auros ietvarus. Tie prasa sabiedrisko pārvaldī�anu, kontroli pār sevi visas nācijas un pat starptautiskā mērogā, ta�u tas ir izdarāms vienīgi sociālisma apstākļos, kad ra�o�anas līdzekļi kļuvu�i par visas tautas īpa�umu.

Valsts monopolistiskais īpa�ums, ra�o�anas līdzekļu lielīpa�nieku novēr�anās no tie�as līdzdalības ra�o�anas vadī�anā un valsts ekonomiskās nozīmes pieaugums ekonomikas regulē�anā rāda, ka monopolistiskā kapitala īpa�nieki nav vajadzīgi ra�o�anas vadī�anai, ka turpina pastiprināties viņu parazītisms. Aizvien krasāk izpau�as tas, ka zinātniski tehniskās revolūcijas izraisītā ra�otājspēku ļoti strauja attīstība nav savienojama ar kapitālistisko īpa�umu, ar monopolistiskā kapitāla cen�anos piemērot zinātni un tehniku savām �auri �ķiriskajām interesēm.

Valsts monopolistiskais kapitālisms, tiekdamies pielāgoties pēc sava rakstura sabiedrisko ra�otājspēku prasībām, rada ekonomikas valsts kontroles un regulē�anas aparātu. Sis aparāts kalpo monopolistiskā kapitala interesēm, ta�u te jāuzsver, ka sociālistiskā revolūcija iznīcina vardarbības un darbaļau�u apspie�anas valsts aparātu, turpretī ekonomiskās dzīves sabiedriskās vadī�anas aparatu proletariāta diktatūra izmanto, lai organizētu sociālisma celtniecību. V. I. Ļeņins �ajā sakarā atzīmēja, ka �sabiedriskās saimnieko�anas mehānisms �eit jau ir gatavs. Gāzt kapitālistus, ar bruņoto strādnieku dzelzs roku satriekt �o ekspluatatoru pretestību, salauzt modernās valsts birokrātisko ma�īnu � un mūsu priek�ā būs no �parazīta� atbrīvotais, tehniski augsti ierīkotais mehānisms, ko pilnīgi varēs laist darba pa�i apvienotie strādnieki...�¹

Beidzot, valsts monopolistiska kapitālisma attīstība saasina kapitālisma sociālās pretrunas.

Pretrunas starp darbu un kapitālu saasinā�anās. Valsts monopolistiskā kapitālisma attīstība saasina pretrunu starp darbu un kapitālu. Strādnieku �ķira palielinās skaitliski, un paaugstinās tās loma ra�o�anas un nera�o�anas sfērās, ta�u vienlaikus kļūst lielāka tās eksistences nenodro�inātība un pastiprinās zemniecības izputē�ana.

Turpinās kapitālistiskās sabiedrības polarizācija divās pretējās �ķirās. Sī parādība izpau�as kā visu algoto strādnieku skaita palielinā�anās, pazeminoties kapitālistisko īpa�nieku īpatsvaram. Algotie strādātāji (strādnieki, kalpotāji, inteliģenti) tagad sastāda bur�uāziskās sabiedrības pa�darbīgo iedzīvotāja vairākumu.

XX gadsimta sākutnā algota darbaspēka armijā bija 80 milj. cilvēku, piecdesmitajos gados (nesociālistiskajas zemēs) � 300 milj., bet, pēc 1980. gada datiem, � 567 milj. cilvēku.

Proletariāta masas ir pretstats ne tikai atsevi�ķiem kapitālistiskajiem uzņēmējiem, bet ari visai valsts monopolistiskā kapitālisma sistēmai. Līdzās pretrunas aug�anai starp bur�uāziju un proletariātu rodas un palielinās pretrunas starp monopolistisko kapitālu un visiem nācijas nemonopolistiskajiem slāņiem. Tas sastāda pret visu valsts monopolistiskā kapitālisma sistēmu vērstās vienotas antimonopolistiskās cīņas frontes ekonomisko pamatu. Pārejai uz sociālismu nepiecie�amie objektīvie ekonomiskie un sociālpolitiskie priek�noteikumi ir sasniegu�i augstu brieduma pakāpi. Kapitālistiskajās zemēs palielinās masu tiek�anās uz radikālām pārmaiņām.

Galvenais virzo�ais spēks antiinonopolistiskajā, vispārdemokrātis-kajā cīņā ir proletariats.

Strādnieku �ķira vieno ap sevi ievērojamu daļu zemniecības, pilsētu sīkbur�uāzijas, inteliģences, kas objektīvi ieinteresēta monopolu kundzības likvidē�anā. Streiku cīņa, kurā piedalās da�ādi nodarbināto iedzīvotāju slāņi, sasniegusi visaugstāko līmeni pēdējo gadu desmitu laikā. Audzis strādnieku �ķiras spēks un autoritāte, palielinājusies tas kā avangarda loma cīņā par darbaļau�u interesēm, nācijas īstenajām interesēm.

Kapitālisma vispārējās krīzes pretrunu saasinā�anās mūsdienu periodā, krīzes parādības, kas aptver visas sabiedrības ekonomiskās un politiskās dzīves sfēras, �ās sabiedrības sociālo pretrunu saasinā�anās uzskatāmi rāda, ka ir bankrotēju�i bur�uāziskie reformis-tiskie un revizionistiskie mēģinājumi traktēt valsts monopolistisko kapitālismu kā iekārtu, kurā vairs nepastāvot ekspluatācijas sistēma un ra�o�anas anarhija.

.

Imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukums. Imperiālisma koloniālās sistēmas krīze sākās pēc pirmā pasaules kara. Tās pamatu veidoja antagonistisko pretrunu krasā saasinā�anās starp metropoļu imperiālistisko bur�uāziju un koloniālo un atkarīgo zemju tautām. Vissvarīgākais faktors, kas izraisīja nacionālās atbrīvo�anās kustības varenus uzplūdus, kuri ievadīja imperiālisma koloniālās sistēmas krīzi, bija Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija, kuras rezultātā izveidojās pirmā sociālistiska valsts.

Pēc otrā pasaules kara, kad tika gūta uzvara pār hitlerisko koalīciju, imperiālismā koloniālās sistēmas krīze pārauga tās sair�anā, bet pēc tam vispārējā sabrukumā. Vairāk nekā 2 mljrd. cilvēku nometa kolonizatoru jūgu un panāca savas zemes valstisku neatkarību. Kopuma imperiālisma koloniālo sistēmu tās klasiskajās formās mēs jau varam uzskatīt par likvidētu.

Vēsturiski īsā periodā tika likvidētas britu, fran�u, holandie�u un portugāļu koloniālās impērijas, kas bija tapu�as gadu desmitos un simtos. 19-15. gadā imperiālistisko valstu kolonijas aptvēra 38,G milj. km² teritorijas, kurā dzīvoja vairāk nekā 670 milj. cilvēku (t. i� aptuveni 30% no planētas sauszemes un iedzīvotājiem). 1981. gada vidū pēc pēdējās lielās koloniālās impērijas � portugāļu impērijas sabrukuma koloniālajā pakjautiba palika vienīgi apmēram 0,3% pasaules

iedzīvotāju, bet koloniju platība aizņēma 0,7% no zemeslodes teritorijas. Koloniju vietā izveidoju�ās 114 jaunas valstis.

Imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukums un patstāvīgu valstu ra�anās Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā ir nacionālas atbrīvo�anās revolūcijas rezultāts; tā vispasaules mērogā sevi�ķi pla�i izvērsās piecdesmito gadu otrajā pusē un se�desmito gadu sākumā. Nacionālās atbrīvo�anās revolūcija, ko izraisīju�i kapitālisma vispārējās krīzes sociālekonomiskie un politiskie apstākļi, savukārt pati padziļina �o krīzi. Koloniālās sistēmas sair�anas rezultātā notiku�as būtiskas pārmaiņas pasaules politiskajā struktūrā.

Brīvību atguvu�ās valstis aizvien aktīvāk uzstājas pasaules arēnā, pamatvilcienos būdamas progresīvs, revolucionārs un antiimperiālistisks spēks. Kapitālisma vispārējās krīzes mūsdienu periodā nacionālās atbrīvo�anās kustībā iestājies jauns posms, kad izvēr�as cīņa, lai likvidētu ekonomisko atpalicību un atkarību no imperiālistiskajām lielvalstīm, lai iznīcinātu visas ekonomiskās verdzinā�anas formas.

Neokoioniālisms un tā formas. Koloniālo impēriju likvidācijā, valstiskās patstāvības iegū�ana biju�ajās kolonijās vēl nenozīmē koloniālisma pilnīgu iznīcinā�anu. Tas turpina pastāvēt neokoloniā-lisma formā.

Jaunattīstības zemju vairākums vēl nav sagrāvis imperiālisma kundzības ekonomiskos pamatus, nav pārvarējis tā politisko un ideoloģisko ietekmi, nav atrisinājis tādus svarīgus nacionālās atbrīvo�anas uzdevumus, ko �īm zemēm objektīvi izvirzījusi vēsturiskās attīstības gaita.

Jaunattīstības zemju ekonomisko atkarību no imperiālistiskajām lielvalstīm nosaka gan to ekonomiskā. atpalicība, gan galvenokārt imperiālisma valdo�ās pozīcijas pasaules kapitālistiskajā saimniecībā, it īpa�i tas, ka galvenās imperiālistiskās lielvalstis ir monopolizēju�as pre�u tirgu, pakalpojumus, kapitālu, modernos ra�o�anas līdzekļus, zinātniski tehnisko pieredzi un-/zinā�anas, bez kuru izmanto�anas nav iespējams pārvarēt ekonomisko atpalicību un iegūt ekonomisko neatkarību.

To jaunattīstības zemju, kuras vēl nav sarāvu�as imperiālistisko valstu radītās ekonomiskās atkarības va�as, ekonomiskā atpalicība izpau�as ra�otājspēku attīstības zemajā līmenī, saimniecības vienpusīgajā struktūrā, daudzformu saimniecības vienlaicīgā pastāvē�anā, naturālās ra�o�anas augstajā īpatsvarā, arhaiskajās darbaļau�u ekspluatācijas formās (augļotāju kapitāls un tirgotāju kapitāls, pusfeodālās rentes formas).

Jaunattīstības zemēs dzīvo vairāk nekā 70% kapitālistiskās pasaules iedzīvotāju. un tajās koncentrēju�ies 75% no visiem tās izejvielu resursiem. Ta�u �o zemju īpatsvars kapitālistiskajā pasaulē sasniedz tikai 15,5% rūpnieciskās ra�o�anas, 26% eksporta un 53% lauksaimnieciskās ra�o�anas.

Primitīvas tehnikas un tehnoloģijas, naturālās saimniecības un arhaisko ra�o�anas formu dominē�ana nosaka galēji zemo darba

ra�īguma līmeni. Salīdzinājumā ar attistītām kapitālistiskajām zemēm �is līmenis rūpniecībā ir 5�7 reizes, bet lauksaimniecībā � 20�25 reizes zemāks.

Imperiālisti pāriet uz brīvību atguvu�o zemju ekspluatācijas jaunām formām un metodēm, kuras lielākoties pamatojas uz imperiālisma ekonomiskajām pozīcijām �ajos reģionos un pasaules saimniecībā kopumā; turklāt viņi turpina lietot arī da�ādas ārpuscko-nomiskā spiediena formas.

Mērķi, kurus sev izvirza neokoloniālisti, nebūt nav reducējami tikai uz augstas peļņas iegū�anu no kapitāla, kas ieguldīts biju�ajās kolonijās un atkarīgajās zemēs, kā arī uz rīcības brīvības nodro�inā�anu attiecībā uz �o kapitālu. Viņi mēģina noturēt �īs zemes pasaules kapitālistiskās saimniecības ietvaros.

A'ēokoloniālisms ir tādu ekonomisko, politisko, militāro un citu attiecību sistēma, kuras pastāv starp imperiālismu un jaunajām nacionālajām valstīm; tā pamatojas uz minēto valstu ekonomiskās atpalicības izmanto�anu un uz to nelīdztiesīgo, atkarīgo stāvokli pasaules kapitālistiskās saimniecības sistēmā.

Vissvarīgākais līdzeklis, ko lieto, lai daudzas jaunattīstibas zemes pakļautu imperiālistiskajai ekspluatācijai, ir ārzemju monopolistiskais kapitāls. Visuma imperiālistiskās zemes ir ne tikai saglabāju�as, bet arī ievērojami palielināju�as tā kapitala apjomu, kas ievests biju�ajās koloniālajās un atkarīgajās zemēs pēc tam, kad �īs zemes iekaroja politisko neatkarību. Kapitāla pieplūdums �ajās zemēs vērojams divās galvenajās formās � valsts kapitāla un privātā kapitāla formā. Valsts kapitāls ir guvis vado�o nozīmi kapitāla eksportā, kur tas itinkcionē �palīdzības� un aizņēmumu veidā.

Imperiālistisko lielvalstu globālajā politikā �palīdzības� stratēģiskais uzdevums ir noturēt jaunattīstības zemes pasaules kapitālistiskajā saimniecībā, stimulēt to attīstību pa kapitālistisko ceļu. Sniedzot palīdzību (ar piebildēm, ka �palīdzības� saņēmējām jāievēro tie vai citi imperiālistiem svarīgi noteikumi), imperiālistiskās lielvalstis zināmā mēra atgūst zaudēto koloniālo kontroli pār brīvību atguvu�ajām zemēm.

Aizņēmumi tiek pie�ķirti tie�i vai ar starptautisko organizāciju starpniecību. Nereti tiem ir noteikts mērķis, un tie ir saistīti ar pārtikas, iekārtu vai karamateriālu iegādi kreditorvalstī. Aizņēmumu pie�ķir�ana ekonomiski mazattīstītajām valstīm vienmēr notiek ar noteikumu, ka tās pildīs tās vai citas politiskās prasības.

Brīvību atguvu�o zemju parāds imperiālistiskajām lielvalstīm ir ļoti liels. So zemju ārējo parādu kopapjoms tikai 1981. gadā vien orientējo�i palielinājās par 69,5 mljrd. dolāru un sasniedza 492 mljrd. dolāru. Lai dzēstu parādus un izmaksātu procentus, tiek izlietoti 30�50% no eksporta sagādātajiem valūtas ieņēmumiem.

Brīvību atguvu�o zemju ekspluatācijas svarīgs līdzeklis ir pri-vātmonopolistiskā kapitāla eksports. Pēc sava īpatsvara un koncentrācijas tas nereti pārsniedz attiecīgās zemes nacionālo kapitālu.

Daudznacionālo korporāciju veido�anās un attīstība ir radījusi brīvību atguvu�o zemju ekonomiskās verdzinā�anas jaunu formu � rūpniecisko neokoloniālismu. Maskējoties ar to, ka tiek sekmēta �o zemju industrializācija, vislielākās korporācijas aizvien labprātāk dibina tajās savas ra�o�anas filiāles, darbojoties da�ādās ra�o�anas nozarēs, pirmām kārtām apstrādes rūpniecībā.

Svarīgi imperiālisma līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek atra�otas daudzu brīvību atguvu�o zemju atkarības un ekspluatācijas attiecības, ir pasaules kapitālistiskais tirgus un tajā valdo�ās monopol-cenas. Pārmaiņas, kādas notiku�as visas pasaules tirdzniecībā pēc otrā pasaules kara, vairākumam jaunattīstības zemju nav biju�as labvēlīgas: �īs zemes parasti spiestas pārdot izejvielas par zemām cenām (vai par salīdzino�i zemām cenām sakarā ar kapitālistiskajā pasaulē augo�o inflāciju) un taja pa�ā laika iepirkt rūpniecības preces par aizvien augstākām cenām.

Ārzemju monopolistiskais kapitāls negatīvi iedarbojas uz brīvību atguvu�o zemju ekonomiku. Tas pirmām kārtām izpau�as kā �o zemju nacionālā ienākuma lielas daļas atsavinā�ana imperiālistisko monopolu un valstu labā, turklāt tādā apjomā, kas bie�i vien pārsniedz jaunos aizrobe�u kapitāla saņēmumus. Turklāt ārzemju monopolistiskais kapitāls, it īpa�i tad, ja tas tiek saņemts tie�o investīciju formā (t. i., ja nacionālā valsts nevar kontrolēt tā izmanto�anu), nereti padziļina ekonomikas koloniālo struktūru, ra�o�anas nozaru disproporcionālu attīstību. Beidzot, ārzemju kapitāls vēr�as pret progresīvajām tendencēm ekonomikā, jo tas cīnās pret valsts sektora attīstību nacionālajās saimniecībās.

Sociālajā jomā monopolistiskais kapitāls atbalsta nacionālās bur�uāzijas, valsts birokrātijas konservatīvās grupas, uzstājas pret radikāliem sociālekonomiskiem pārkārtojumiem.

Politiskajā jomā monopolistiskais kapitāls daudzās zemēs orientējas uz reakcionārajiem, antidemokrātiskajiem re�īmiem, kuri nodro�ina tam pietiekamu stabilitāti un kuriem ir antikomunistiska virzība. Tas izplata korupciju, rosina nacionālos konfliktus.

Pēdējā laikā pla�i attīstīju�ās brīvību atguvu�o zemju cīņas kolektīvās formas, kas vērstas pret imperiālistisko ekspluatāciju un neokoloniālismu. To skaitā ir nepievieno�anās kustība, kurai ir spilgti izteikta antiimperiālistiska virzība. Viena no �ādām pret neokoloniālismu vērstās cīņas kolektīvajām formām ir cīņa par jaunu starptautisko ekonomisko kārtību, kas pamatotos uz līdztiesības principiem.

Mūsdienu vēsturiskajos apstākļos Āzijas, Āfrikas un Latīņame-rikas zemju sociālekonomisko un politisko attīstību nosaka ne tikai pasaules kapitālistiskās saimniecības likumsakarības un vajadzības, imperiālisma politika. Tām ir radusies arī iespēja izraudzīties sociālistiskās orientācijas ceļu, jo kapitālisma kā sistēmas vispārējā krīze rod savu izpausmi tā, ka attīstās un nostiprinās sociālisms, papla�inās pasaules strādnieku un nacionālās atbrīvo�anās kustības, kuras uzstājas kā visas pasaules vēsturiskās attīstības noteico�ais spēks.

Sociālekonomiskās iekārtas brīvību atguvu�ajās zemēs. Brīvību atguvu�o zemju sociālekonomiskajai struktūrai raksturīga daudz-formu saimniecības vienlaicīga pastāvē�ana. Gandrīz visur ievērojamas pozīcijas ir saglabājusi kopienas iekārta. Daudzās zemēs, it īpa�i Āfrikā, ta uzstājas ģints iekārtas formā. �o iekārtu, kas pamatojas uz kopienas īpa�umu un naturālo saimniecību, ir skārusi pre�u-naudas attiecību iedarbība un sociālā noslāņo�anās, tāpēc tā pakāpeniski modificējas. Vienos gadījumos tā jau ir pāraugusi vai pāraug par pre�u sikra�o�anas saimniecības formu, ko pārstāv zemnieku un amatnieku saimniecības, kas balstās uz privātīpa�umu un personisko darbu, bet citos gadījumos tā ir pārvērtusies par feodālo vai pusfeodalo iekārtu, kura bāzējas uz feodālo īpa�umu un da�ādām pirmskapitālistiskās rentes formām.

Vairakuina �o zemju sevi�ķu vietu ieņēmis valsts sektors � specifiska sabiedriski ekonomiskās saimniecības forma, kura pamatojas uz valsts īpa�umu un kurai ir da�ādas attīstības tendences: zemēs, kas virzās pa kapitālistisko ceļu, tas aizvien izteiktāk pāraug par valsts kapitālismu, bet sociālistiskās orientācijas zemēs �is sektors pakāpeniski gūst jaunu sociālekonomisko saturu, kas ietver antikapi-tā 1 istisku tendenci.

Vairākumā brīvību atguvu�o zemju kvantitatīvajā ziņā dominē pirmskapitālistiskās saimniecības formas. Attīstās kapitālistiskā iekārta. Ārzemju monopolistiskais kapitāls ir ieinteresēts attīstīt saimniecības kapitālistiskās formas, kā ari konservēt tās tradicionālas atpaliku�ās sabiedriski ekonomiskās iekārtas, kuras piemērojas imperiālistiskajai ekspluatācijai.

Uz vairāku saimniecības formu ekonomikas balstīta sabiedrības sociālā struktūra ir ļoti sare�ģīta: to veido �ķiras, kādas jau sen izzudu�as attīstītās kapitālistiskajās zemēs, kā ari bur�uāzija un proletariats, kas at�ķiras no attiecīgajām Rietumeiropas zemju un ASV �ķirām.

Kā atzīmēts PSKP XXVI kongresā, zemes, kas atbrīvoju�ās no koloniālā jūga, savstarpēji ir visai at�ķirīgas: �Ir tādas, kas pēc atbrīvo�anās sāku�as iet revolucionāri demokrātisku ceļu. Ir tādas, kurās nodibināju�ās kapitālistiskas attiecības.�¹

Vairakas zemes, iekaroju�as politisko neatkarību, attīstās pa kapitālistisko ceju. Kapitālistiskā saimniecības forma tajās ir pārvērtusies par vado�o formu, �o zemju attīstībā vērojami zināmi bur�uāziskā progresa elementi tiktāl, ciktāl tur veidojas nacionālā lielra�o�ana un iek�ējais tirgus. Ta�u vienlaikus tajās akumulējas kapitālismam raksturīgās sociālās pretrunas, vērojama zemniecības un sīkbur�uāzijas pauperizācija, izvēr�as strādnieku �ķiras ne�ēlīga ekspluatācija, nacionālā kapitāla koncentrācija un centralizācija,

pieaug sociālie kontrasti. Ārzemju monopolistiskā kapitāla darbība dziļi ietekmē �o zemju sociālekonomisko attīstību.

Vairākumam brīvību atguvu�o zemju, kas izraudzīju�ās kapitālistisko attīstības ceļu, praktiski nav iespējams pārvarēt ekonomisko atpalicību un atkarību no imperiālistiskajām lielvalstīm, jo tās joprojām zaudē ievērojamu daļu no nacionālā ienākuma un tām ir ierobe�otas tiesības rīkoties ar daļu resursu savas nacionālās ekonomikas interesēs. So zemju stāvokli stipri ietekmē satricinājumi pasaules kapitālistiskajā saimniecībā. Daudzveidīgās krīzes izpausmes un sociālekonomisko pretrunu saasinā�anās ir �o zemju attīstības raksturīgas iezīmes.

Brīvību atguvu�o zemju attīstības revolucionāri demokrātiskais ceļ�. Politiskās neatkarības iekaro�ana nozīmē, ka nacionālās atbrīvo�anās revolūcija veikusi visai svarīgu, ta�u vienīgi pirmo pasākumu. Brīvību atguvu�ajām zemēm izvirzās iespēja izraudzīties tālākās attīstības ceļu. Vienas no tām virzās pa revolucionāri demokrātisko ceļu, citās nodibinās kapitālistiskās attiecības.

Revolucionāri demokrātiskās attīstības ceļa specifiku nosaka tas, ka vairāku saimniecības formu ekonomikas transformācija apzināti tiek virzīta tā, lai pakāpeniski radītu apstākļus pārejai uz sociālisma celtniecību. Sis ceļ� nozīmē progresīvo sabiedrības spēku sociālistisko orientāciju savas zemes iek�ējās attīstības jomā un starptautisko sakaru sfērā. Nepiecie�amais tā nosacījums ir attiecību attīstī�ana starp �īm zemēm un pasaules sociālistiskās sistēmas valstīm.

Katrai no brīvību atguvu�ajām zemēm, kas izraudzījusies sociālistiskās orientācijas ceļu, ir savas attīstības īpatnības. Tomēr, kā norādīts jau PSKP XXVI kongresā, �ās attīstības galvenie virzieni sakrīt: imperiālistisko monopolu, vietējās lielbur�uāzijas un feodāļu pozīciju pakāpeniska likvidē�ana; tautas valsts vado�o pozīciju nodro�inā�ana ekonomikā un pārie�ana uz ra�otājspēku plānveida attīstī�anu; kooperē�anās kustības stimulē�ana laukos; darbaļau�u masu lomas palielinā�ana sabiedrības dzīvē; waists aparāta pakāpeniska nostiprinā�ana ar nacionālajiem kadriem, kas uzticīgi tautai; �o valstu ārpolitikas antiimperiālistiskā rakstura saglabā�ana.¹ Tikai uz �āda pamata ir iespējams nodro�ināt strauju ekonomikas izaugsmi, sasniegt mūsdienīgu darba ra�īguma līmeni, krasi palielināt nacionālo ienākumu uz katru iedzīvotāju. Demokrātisko pārkārtojumu veik�anā liela nozīme ir revolucionārajām partijām, kuras kļūst aizvien spēcīgākas un pau� pla�u darbaļau�u masu intereses.

Principiālā iespējamība senāk atpaliku�ajām tautām attīstīties pa sociālistiskās orientācijas ceļu tika pamatota marksisma-Jeņi-nisma klasiķu darbos, un tās pastāvē�anu pierādījusi padomju nacionālo republiku un Mongolijas Tautas Republikas pieredze. Vispārinot sociālisma celtniecības pirmo gadu rezultātus, V. I. Ļeņins konstatēja, ka vairāku tautu pāreja uz sociālismu, paejot garām

kapitālismam, ir sabiedrības attīstības objektīva likumsakarība imperiālismā un proletārisko revolūciju laikmeta. Viņ� norādīja, ka atpaliku�ās zemes, izmantojot vairāk attīstītu zemju proletariāta palīdzību, var pāriet uz sociālistisku iekārtu �un caur zināmām attīstības pakāpēm � uz komunismu, paejot garām kapitālistiskajai attīstības stadijai�¹.

Nemitīgi augo�ā pasaules sociālistiskās sistēmas ietekme, imperiālisma pozīciju vājinā�anās, koloniālās sistēmas sabrukums ir padarījis sociālistiskās orientācijas ceļu iespējamu daudzām zemēm. Tajās no koloniālā stāvokļa atbrīvoju�ajās zemēs, kuru kapitālistiska attīstība sasniegusi zināmu līmeni, pastāv iespējamība pārtraukt minēto procesu un likvidēt atkarību no pasaules kapitālistiskās saimniecības. Tikai izmantojot �ādu ceļu, antikoloniālā revolūcija var tikt pabeigta pilnībā, bet ekonomiski mazattīstīto zemju tālākā attīstība gūs stabilu bāzi.

Ārzemju monopolu kundzības likvidē�anas problēma. Ekonomisko un politisko pasākumu sistēma, kas virzīta uz ārzemju kapitāla pozīciju ierobe�o�anu, izspie�anu un likvidē�anu, ir viens no sociālekonomisko pārkārtojumu centrālajiem virzieniem, jo tā ir tie�i saistīta gan ar cīņu par ekonomisko neatkarību no imperiālisma, gan ar sociālpolitisko spēku norobe�o�anu valstī, gan ari ar valsts ārpolitisko orientāciju. Pēc tā, cik dziļi, konsekventi un efektīvi ir �aja ziņā veiktie pasākumi, var spriest, cik lielā mērā antiimperiālistiskā tendence, kas raksturīga nacionālās atbrīvo�anās revolūcijas pirmajam posmam, ir pāraugusi antikapitālistiskajā tendencē, kura veido revolucionāri demokrātiskās attīstības ceļa specifiku.

Visradikālākais �ā mērķa sasnieg�anas līdzeklis ir ārzemju monopolistiskā īpa�uma nacionalizācija. Likvidējot attiecīgajā zemē ārzemju kapitāla ietekmes ekonomisko pamatu, ārzemju monopolistiskā īpa�uma nacionalizācija nostiprina valsts sektora pozīcijas jaunattīstības zemju ekonomikā. Nacionalizējusi galvenos ra�o�anas līdzekļus (lielrūpniecību, elektrostacijas, transportu un sakarus, bankas), valsts pārņem savās rokās tādas svarīgas sviras, ar kurām var iedarboties uz visu valsts saimniecisko attīstību. Ārzemju monopolistiskā īpa�uma nacionalizācijas formas un termiņi ir atkarīgi no attiecīgās zemes attīstības konkrētajiem vēsturiskajiem apstākļiem, ka arī no tajā pastāvo�ā �ķiru spēku samēra. Ārzemju kapitāls da�neda�ādi pretojas un sīvi cīnās pret ra�o�anas līdzekļu nacionalizāciju.

Lai izvērstu nacionālo attīstību, brīvību atguvu�ās zemes ir spiestas strikti noteiktos ietvaros izmantot ārzemju kapitālu. Sakarā ar to sevi�ķi aktuāls kļūst jautājums par ārzemju monopolistiskā

kapitala iesaistī�anas noteikumiem, kā ari par tā darbības kontrolē�anas un ierobe�o�anas galvenajām metodēm.

Brīvibu atguvu�o zemju valdībām ir spēcīgi līdzekli, lai ierobe�otu un kontrolētu ārzemju monopolistiskā kapitala darbību. To skaitā ir nodokļu, muitas un valūtas politika, uzņēmumu dibinā�anas licen�u izsnieg�ana vai anulē�ana, koncesiju nolīgumu noteikumi, kas, piemēram, ietver nacionālo kadru obligātu sagatavo�anu, ierobe�ojumi peļņas izve�anai uz ārzemēm utt. Ārzemju monopolistiskais kapitāls vēr�as pret visiem minētajiem pasākumiem.

Tas, cik efektīva ir kontrole pār ārzemju monopolistisko kapitālu, ir atkarīgs no attiecīgo zemju valdību sociālpolitiskās orientācijas, no valsts aparāta likumdo�anas un administratīvās darbības līmeņa, bet galu galā � no �ķiru spēku samēra. Likumsakarīgi, ka ārzemju monopolistiskā kapitāla pozīcijas visspēcīgāk ir satricinātas sociālistiskās orientācijas zemēs.

Valsts sektora nozīme brīvību atguvu�o zemju ekonomikā. Zemēs, kas atbrīvoju�ās no koloniālā jūga, valsts aktīvi un sistemātiski, izmantojot visas tai pieejamās tie�ās un netie�ās metodes, piedalās nacionālo ra�otājspeku papla�inātajā atra�o�anā. Sājā gadījumā tā balstās uz valsts īpa�umu � ekonomikas valsts sektoru, kur� da�ādās zemēs ietver bankas, lielos infrastruktūras objektus, lauksaimnieciski izmantojamās zemes platību, ieguves un apstrādes rūpniecības uzņēmumus, ārējās tirdzniecības kompānijas u. tml.

Valsts sektora īpatsvars brīvību atguvu�o zemju ekonomikā ir būtiski at�ķirīgs. Tā daļa nacionālā ienākuma radī�anā svārstās no da�iem procentiem ekonomiski vismazāk attīstītajās zemes līdz 10�20% vairākumā kapitālistiskās orientācijas zemju un 30�50% sociālistiskās orientācijas zemēs. Valsts sektora nozīme ir sevi�ķi liela uzkrā�anas avotu radī�anā. No minētā sektora lielā mērā ir atkarīga ra�o�anas tempa aug�ana un tās modernizācija. Pati vis-pārējākā tendence valsts sektora attīstī�anā ir tā īpatsvara pakāpeniska paaugstinā�ana ra�o�anā, nodarbinātībā un kapitālieguldījumos, it īpa�i vado�ajās nozarēs. ^/

Valsts sektors ir progresīvi nozīmīgs tajā ziņā, ka tas pārstāv relatīvi augstu ra�o�anas sabiedrisko�anēs pakāpi un dod iespēju veikt vairākus ekonomikas kontrolē�anas pasākumus pretstatā pri-vātsaimnieciskajai stihijai. Tāpēc valsts sektoram var būt liela nozīme ekonomikas attīstī�anā pa revolucionāri demokrātisko ceļu.

Zemēs, kur pie varas nāk revolucionāro spēku bloks, valsts sektors tiek izmantots ne tikai nacionālās, bet arī sociālās atbrīvo�anās mērķiem; tas gūst ne tikai antiimperiālistisku, bet arī antikapitālis-tisku ievirzi. Sā sektora papla�inā�ana tādos apstākļos nozīmē minēto zemju ekonomiskās un sociālās bāzes nostiprinā�anu.

Industrializācija. Viens no atpaliku�as ekonomikas pārveido�anas centrālajiem pasākumiem ir industrializācija. Brīvibu atguvu�ajās zemēs palielinās interese par sociālistisko industrializāciju, kas dod iespēju relatīvi īsā periodā radīt augsti attīstītu rūpniecību. Pieredze rāda, ka katrai no �īm zemēm nav obligāti jāccļ universāls ra�o�anas komplekss. Pirmajā posmā industrializācija parasti ved

pic tādu atsevi�ķu uzņēmumu un nozaru radī�anas, kuri pastāvo�o saimniecību pavirza jaunā tehniskajā līmenī.

Brīvību atguvu�ās zemes, kas virzās pa industrializācijas ceļu, ir guvu�as zināmus panākumus rūpniecības attīstībā. To daļa kapitālistiskās pasaules rūpnieciskajā ra�o�anā ir palielinājusies no 10,1 % 1950. gadā līdz 15,5% 1981. gadā. Strauj� aug�anas temps vērojams ne tikai ieguves (it īpa�i naftas) rūpniecībā, kas te radās jau koloniālajā periodā, bet arī apstrādes rūpniecībā. 1948.�1974. gadā vieglās rūpniecības nozares palielināja produkcijas izlaidi 3,7 reizes, bet smagās rūpniecības nozares � 9,1 reizi (attīstītās kapitālistiskajās zemēs �ie rādītāji bija attiecīgi 2,8 un 5). Tomēr kapitālistiskās attīstības vispārējais cikliskums atspoguļojas arī brīvību atguvu�o zemju ekonomikā. Tāpēc 1980.�1981. gadā bija vērojama to rūpnieciskās ra�o�anas aug�anas pazeminā�anās tendence.

Sociālistiskās orientācijas zemēs galvenokārt tiek veicināta valsts sektora attīstība, kura ietvaros �o zemju valdības cen�as koncentrēt vissvarīgākos, tautas saimniecībā noteico�os un nozīmīgos uzņēmumus.

Vairākumā jaunattīstības zemju industrializācijai ir lielas grūtības, kādas izriet ne tikai no uzkrājuma fonda ierobe�otības, bet arī no iek�ējā tirgus �aurības, zemā kultūras attīstības un profesionālās sagatavotības līmeņa. To visu lielā mērā nosaka pirms-kapitālistisko saimniecības formu ietekme, it īpa�i lauksaimniecībā, kā arī tas, ka ārzemju monopolistiskais kapitāls atsavina milzīgus līdzekļus no �o valstu nacionālās bagātības.

Agrārreformas. Daudzu sociālekonomisko problēmu risinā�ana padara aktuālu nepiecie�amību izdarīt radikālus agrāros pārkārtojumus zemniecība� labā. Industrializācija un uzkrā�anas problēmas racionāls atrisinājums nav domājams bez agrāro attiecību dziļas pārveido�anas. Viens no daudzu brīvību atguvu�o zemju saimnieciskās attīstības paradoksiem ir tas, ka �īs zemes, pārsvarā būdamas agrāras, nespēj sevi nodro�ināt ar pārtikas produktiem.

Vajadzība pēc agrārajiem pārkārtojumiem izriet no lauksaimniecībā valdo�ajām ra�o�anas attiecībām, kas sasaista ra�otājspēku attīstību ne tikai laukos, bet arī visas sabiedrības mērogā. Agrārā jautājuma risinā�anā vispilnīgāk savijas nacionālās atbrīvo�anās revolūcijas objektīvie uzdevumi un brīvību atguvu�o zemju iedzīvotāju vairākuma tie�ās vajadzības.

Zemēs, kas virzās pa nekapitālistisko ceļu, antifeodālas agrārreformas ir izdarītas viskonsekventāk, tāpēc jau ir satricināts feodālais zemes īpa�ums, nacionalizētas vai pakļautas kontrolei ārzemju agrārās kompānijas un ievērojami attīstījusies kooperācija, kuru valsts atbalsta ekonomiski un organizatoriski.

Nekapitālistisko jaunattīstības zemju apstākļos par reālu alternatīvu kapitālistiskās koncentrācijas procesam lauksaimniecībā, par līdzekli pārejai uz racionālu lielra�o�anu laukos kļūst valsts saimniecību tikla radī�ana (uz ārzemju kolonizatoru un vietējo zemes īpa�nieku lielo nacionalizēto saimniecību bāzes) un kooperācijas attīstī�ana. Apstākļos, kad visā ekonomikā izvēr�as revolucionāri pārkārtojumi, kopienas saimniecība sakarā ar savu divējādo dabu, ja tās sair�ana vēl nav sasniegusi augstu pakāpi, var kļūt par pārejās formu uz sabiedrisko, sociālistisko īpa�umu. Da�as jaunattīstības zemes jau ir uzkrāju�as vērtīgu pieredzi attiecībā uz kooperatīvo celtniecību laukos.

Valsts ekonomiskā nozīme brīvību atguvu�ajās zemēs. Vēstures gaita ir izvirzījusi brīvību atguvu�ajām zemēm ļoti svarīgus uzdevumus. To skaitā ir ekonomikas aug�anas strauja tempa nodro�inā�ana, nozaru struktūras mainī�ana, industrializācijas un radikālu agrārreformu veik�ana, uzkrā�anai nepiecie�amo līdzekļu ra�ana, ārzemju kapitāla piekoptās ekspluatācijas ierobe�o�ana un pēc tam � likvidē�ana, pasauies kapitālistiskās saimniecības sistēmas nelabvēlīgo tenden�u pārvarē�ana, tautas dzīves materiālā un kultūras līmeņa paaugstinā�ana. Visas minētās aktuālās problēmas nākas risināt kompleksi, sare�ģītā un pretrunīgā sociālekonomiskajā situācijā. Vissvarīgākā loma �eit ir revolucionāri demokrātiskajai valstij.

Apstākļos, kad strauji veidojas jaunas �ķiras un pastiprinās cīņa pret imperiālistisko ekspluatāciju, brīvību atguvu�ās zemēs vērojama sabiedrības paātrināta politiskā nobrie�ana, turklāt daudzās no tām valsts varas sociālā bāze mainās to sociālo spēku labā, kuri reprezentē sabiedrības progresu. So zemju tautām vispla�ākās perspektīvas paver nacionālās demokrātijas valsts, kas izraudzījusies sociālistisko orientāciju un balstās uz to visu progresīvo �ķiru un grupu bloku, kuras cīnās par revolucionāri demokrātiskās attīstības ceļu.

Valsts iedarbība uz ekonomiskajiem procesiem ir jo efektīvāka, jo pilnīgāk ta pau� nācijas strādājo�ā vairākuma intereses. Valstij, kura konsekventi piekopj antiimperiālistisku politiku un īsteno progresīvus sociālekonomiskus pārkārtojumus, ir iz�ķiro�a nozīme neatkarīgas ekonomikas radī�anā. Tikai tā var pārveidot atpaliku�u ekonomiku, radīt modernu rūpniecību, enerģiski uzbrukt ārzemju monopolu pozīcijām. Nacionālajam privātkapitālam �ādi uzdevumi nav pa spēkam. *

Daudzās brīvību atguvu�ajās zemēs valdības izstrādā valsts investīciju programmas, apvienojot atsevi�ķo resoru plānus, kā arī sastādot valsts bud�eta ieņēmumu un izdevumu plānus. Plāno�ana pakāpeniski attiecas uz visu nāciju.

Programmu un plāno�anas efektivitāte ir atkarīga no daudziem apstākļiem, kuru skaitā minama valsts sociālā daba, valsts sektora pozīcijas tautas saimniecībā, sasniegtais vispārējais ekonomiskās attīstības līmenis, ārējie apstākli, programmu un plānu kvalitāte, attiecīgo kadru esamība u. tml. Parasti ne jau visi plāna rādītāji tiek izpildīti paredzētajā termiņā, tomēr vairākās zemēs plānu izpildes gaitā veiktie pasākumi ir ietekmēju�i galveno ekonomikas nozaru attīstību, veicināju�i pastāvo�o tautas saimniecības proporciju mainī�anos, sekmēju�i resursu mobilizāciju. Tām jaunattīstības valstīm, kuras virzās pa revolucionāri demokrātisko ceļu, aktīvu palīdzību plāno�anā sniedz sociālistiskās valstis.

Bur�uāziskie zinātnieki lielu uzmanību pievēr� jauno nacionālo valstu attīstības problēmām. Viņu teoriju sūtība ir noturēt minētās zemes pasaules kapitālisma orbītā, radīt tādus �ķēr�ļus, lai biju�o koloniju tautas nenostātos uz nekapitālistiskās attīstības ceļa. Tāpēc imperiālisma ideologi pirmām kārtām mēģina padarīt tīkamāku imperiālismu, izvirzot versiju par tā kā civilizācijas nesēja misiju.

Lai izskaidrotu biju�o koloniju un puskoloniju ekonomisko atpalicību, bur�uāziskie ideologi pla�i izmanto amerikāņu ekonomista un sociologa V. Rostova teoriju par tā saucamajām �aug�anas stadijām�, kas vēr�as pret marksistisko mācību par sabiedriski ekonomisko formāciju nomaiņas likumsakarībām. Minētā apoloģētiskā teorija brīvību atguvu�o zemju saimniecisko atpalicību izskaidro ar to, ka �ajās zemēs �nav tādu attīstītu bur�uāzisko attiecību, kuras nodro�ina kapitāla uzkrā�anas nemitīgu palielinā�anos un galu galā noved pie amerikāņu tipa �masveida patēriņa sabiedrības� radī�anas�.

Vairāki bur�uāziskie ekonomisti, lai aizbildinātu jauno valstu ekonomisko atpalicību, ir izvirzīju�i �burvju loka� teoriju. Saskaņā ar �o teoriju pastāvot divi �burvju loki�. Pirmo no tiem veidojot zema uzkrā�anas spēja, kas pastāv sakarā ar zemiem reālajiem ienākumiem. Pēdējos savukārt nosakot zems darba ra�īgums � nepietiekamo kapitālieguldījumu (it īpa�i tehnikā) rezultāts. Kapitāla trūkumu, ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji nosakot vājie uzkrā�anas stimuli. Tādējādi noslēdzas �pirmais loks�. �Otrais loks� � vājie uzkrā�anas stimuli � tiek skaidrots ar iedzīvotāju zemo pirktspēju, zemajiem reālajiem ienākumiem, un �īs parādības atkal tiek reducētas uz kapitāla trūkumu. No minētā tiek izdarīts secinājums par nepiecie�amību �palīdzēt� ekonomiski mazattīstītām zemēm, eksportējot kapitālu, lai ievirzītu tās evolucionārās attīstības ceļā, kas izslēdz revolucionārus satricinājumus, kuri spējīgi novest �is zemes pie sociālistiskās orientācijas izraudzī�anās.

Sajās teorijās tiek apiets biju�o koloniju ekonomiskas atpalicības galvenais, būtiskais cēlonis � monopolistiskā kapitāla izvērstā �o koloniju ekspluatācija. Imperiālisma ideologi mēģina slēpt faktu, ka visefektīvākais veids kā likvidēt brīvību atguvu�o zemju atkarību no imperiālisma un strauji kāpināt to ekonomikas līmeni, ir tādi dziļi sociālekonomiskie pārkārtojumi, kādus iespējams īstenot vienīgi sociālistiskās orientācijas apstākļos.

Sociālistiskās sistēmas valstu un brīvību atguvu�o zemju sadarbība. Sociālistisko valstu un brīvību atguvu�o zemju ekonomiskie sakari ir jauna tipa starptautiskās ekonomiskās attiecības, kas pamatojas uz līdztiesīgu, savstarpēji izdevīgu sadarbību. Sevi�ķi cie�as attiecības ir nodibināju�ās starp sociālistiskajam valstīm un tam brīvību atguvu�ajām zemēm, kuras izraudzīju�ās revolucionāri demokrātiskās attīstības ceļu. To atkarība no pasaules kapitālistiskās saimniecības ir jūtami mazinājusies.

Brīvību atguvu�o zemju centieni gūt ekonomisko neatkarību no-imperiālisma, veikt sociālos pārveidojumus objektīvi atbilst pasaules sociālisma attīstības interesēm. Tas nozīmē, ka ekonomiskajai sadarbībai starp abām valstu grupām ir stabils pamats un pla�as perspektīvas. So valstu ekonomisko sakaru attīstību sekmē arī tas objektīvais apstāklis, ka sociālistiskajās zemēs izveidotā industriālā bāze dod iespēju eksportēt rūpniecības izstrādājumus pla�ā sortimentā, it īpa�i ra�o�anas līdzekļus, kā arī sniegt vispusīgu ekonomisko palīdzību. Savukārt augo�ais pasaules sociālistiskais tirgus izvirza aizvien lielāku pieprasījumu pēc brīvību atguvu�o zemju tradicionālajām eksporta precēm. Beidzot, �o valstu grupu sakaru padziļinā�anos un papla�inā�anos veicina sociālistisko zemju ekonomiskas attīstibas plānveidigums, kura dēļ ekonomiskās attiecības un attiecīgās saistības gūst stabilu raksturu. Minētais dod iespēju mainīt tautas saimniecības proporcijas, veikt tautas saimniecības rekonstrukciju, orientējoties uz perspektīvu, uz garantētiem realizācijas tirgiem. Raksturīgi, ka brīvību atguvu�ās zemes lielu daļu no ārējās tirdzniecības piegādēm un aizņēmumu dzē�anas iemaksām izdara ar apstrādes rūpniecības jaunradīto uzņēmumu produkciju.

Sadarbības procesā visai nozīmīga ir ekonomiskā un tehniskā palīdzība, kā arī palīdzība kadru sagatavo�anā, kuru sociālistiskās valstis sniedz brīvību atguvu�ajām zemēm.

SEPP dalībvalstu ekonomiskā un zinātniski tehniskā sadarbība 1981. gadā izvērsās ar 92 brivību atguvu�ām zemēm. Piedaloties Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomei, līdz 1980. gadam bija uzcelti un tika celti aptuveni 4500 rūpniecības uzņēmumu un citu tautas saimniecības objektu, no tiem 1150 tapa ar Padomju Savienības palīdzību. SEPP dalībvalstis ir sagatavoju�as vairāk nekā vienu miljonu speciālistu.

Ekonomisko attiecību uzturē�ana starp sociālisma valstīm un brīvību atguvu�ajām zemēm nav saistīta ar politiskajiem vai kādiem citiem ierobe�ojumiem. Norēķini starp �īm valstīm vienmēr tiek kārtoti nacionālajā valūtā. Brivību atguvu�ās zemes saņem visu nepiecie�amo industrijas attīstī�anai apmaiņā pret savām precēm. Sociālistiskās valstis kā samaksu par saviem pie�ķirtajiem kredītiem pieņem ne tikai tradicionālās eksporta preces, b6t arī tādus gatavos izstrādājumus un pusfabrikātus, kas ra�oti ar to palīdzību radītajos uzņēmumos. Padomju Savienība vienpusējā kartībā ir atcēlusi muitas nodevas tām precēm, ko ieved no �īm zemēm.

Sociālistisko zemju ekonomiskā palīdzība satricina imperiālistisko valstu monopolu attiecībā uz ekonomiskajiem sakariem ar brīvību atguvu�ajām zemēm, uz rūpniecības iekārtas piegādi tām, uz zinātniski tehniskās palīdzības snieg�anu. Tāpēc rezultātos, ko brīvību atguvu�ās zemes gūst no sociālistisko valstu sniegtās palīdzības, ietilpst arī to ekonomisko pozīciju nostiprinā�anās attiecībās ar imperiālistiskajām valstīm.

PSRS un pārējo sociālistisko valstu sadarbība ar brīvību atguvu�ajām zemēm izpau�as stabilā darba dalī�anā, kura ir vērsta pret imperiālistiskās ekspluatācijas sistēmu starptautisko ekonomisko attiecību sfērā. Izmantojot starptautiskās sociālistiskās darba dalī�anas nesto labumu, brīvību atguvu�ās zemes var pilnībā atteikties no nelīdztiesīgām ekonomiskajām starptautiskajām attiecībām, paaugstināt ekonomiskās attīstības tempus un sasniegt vispusīgu sociālo progresu.

Imperiālisma laikmeta agrāro attiecību visraksturīgākā iezīme ir tā, ka monopoli sagrābj valdo�ās pozīcijas lauksaimniecībā. Attīstītās kapitālistiskajās zemēs vērojama darba zemnieku un fermeru strauja izkonkurē�ana, ko veic lielie kapitālistiskie uzņēmēji, lauksaimniecības monopoli un bankas. Zemēs, kas atbrīvoju�ās no koloniālā stāvokļa, bet paliku�as kapitālistiskajā sistēmā, zemniecība jūt mui�nieku un monopolistiskās bur�uāzijas jūgu. Da�ās no tām ārzemju kapitāls darbojas savienībā ar vietējiem mui�niekiem.

Monopolistiskais kapitāls, saaudzis ar lielo zemes īpa�umu, visur cen�as ar bur�uāziskās valsts palīdzību izdarīt monopolistisko �zemes tīrī�anu�. Miljoni fermeru un zemnieku tiek padzīti no zemes, izputināti.

Agrārās attiecības imperiālistiskajās zemēs. Imperiālisma laikmetā pārmaiņas kapitālistiskās lauksaimniecības ra�otājspēkos dziļi ietekmē arī agrāro attiecību stāvokli. Tas ir sevi�ķi manāms industriāli attīstītajās zemēs, kur vērojama lauksaimniecības intensīva kapitālistiskā attīstība, kā arī pastiprinās kapitāla koncentrācija un centralizācija. Lauksaimnieciskās ra�o�anas koncentrācija zināmā attīstības pakāpē rada objektīvos priek�noteikumus lauksaimniecības monopolu izveidei. Monopoli, izmantodami da�ādas ekspluatācijas metodes, piesavinās lielu daļu no virsprodukta, ko ra�o tie�o ra�otāju � algoto lauksaimniecības strādnieku, darba zemnieku un sīko fermeru darbs.

Mainās arī rentes attiecības. Monopolistiskais kapitāls modificē lielā zemes īpa�uma raksturu. Individuālā lielā zemes īpa�uma vietā stājas monopolu, banku, akciju sabiedrību zemes īpa�ums. Izmantojot lauksaimniecības akciju kompānijas, hipotēku bankas un citas formas, finansu kapitāls saaug ar zemes īpa�umu. Uzpirkusi laukj saimnieciski izmantojamo zemi, monopolistiskā bur�uāzija iznomā to fermeriem vai organizē monopolistiska tipa lauksaimniecības

uzņēmumus. Rezultātā notiek zemes rentes saplū�ana ar monopol-peļņu. So parādību izraisa ari tas, ka lielie zemes īpa�nieki iegulda savus ienākumus rūpniecības, banku un citu monopolu akcijās. Prāvākie zemes īpa�nieki kļūst par tādu akciju kompāniju īpa�niekiem vai līdzīpa�niekiem, kuras nodarbojas ar lauksaimniecības produkcijas uzpirk�anu, pārstrādi, transportē�anu un realizāciju.

Mui�nieku mantojamā tipa individuālā lielā zemes īpa�uma pārvēr�anās par monqpolu zemes īpa�umu, ko iegādājas par naudu, nelikvidē pretrunas starp lauksaimniecības uzņēmējiem un zemes īpa�niekiem. Arī imperiālisma apstākļos rente pau� lauku darba cilvēka ekspluatācijas attiecības. Darbaļaudis ekspluatē lauksaimniecības uzņēmēji un zemes īpa�nieki, kas sadala savā starpā tie�o ra�otāju darba radīto virsvērtību. Mainās to indivīdu sociālais veidols, kuri ir ekspluatācijas attiecību nesēji, ta�u pa�as �īs attiecības ir nemainīgs kapitālistiskās lauksaimniecības pamats arī imperiālismā.

Darba zemnieku ekspluatācijas metodes monopolistiskajā kapitālismā. Visizplatītākā metode, ar ko monopolistiskais kapitāls ekspluatē darba cilvēkus lauksaimniecībā, ir �cenu �ķēres� zemnieku pērkamajai un pardodamajai produkcijai, t. i.. rūpniecības un lauksaimniecības precēm. Rūpniecības un tirdzniecības monopoli pārdod zemniekiem preces par monopolaugstam cenām, bet uzpērk zemnieku produkciju par mākslīgi pazeminātām cenām.

Plaisa, kāda pastāv starp rūpniecības un lauksaimniecības produkciju, palielinās līdz ar to, kā paaugstinās monopolizācijas pakāpe ar lauksaimniecību saistītajās ekonomikas nozarēs: lauksaimniecības ma�īnbūvē, ķīmiskajā rūpniecībā, kombinētās lopbarības ra�o�anā, pārtikas un citās rūpniecības nozarēs, kā arī lauksaimniecības un rūpniecības pre�u vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Starp lauksaimniecības produkcijas-tie�o ra�otāju un tā galīgo patērētāju izvietoju�ies daudzi kapitālistiskie plēsoņas, kas iedzīvojas, aplaupīdami pilsētas un lauku darba cilvēku. Tāpēc darba zemnieka un fermera daļa pārtikas produktu galīgajā cena sistemātiski sarūk. '*

Tie�o ra�otāju ekspluatācijas pastiprinā�anos lauksaimniecībā sekmē �vertikālā integrācija�, kas tiek veikta gan uz privātmonopo-listiskā, gan arī uz valsts monopolistiskā pamata. Lauksaimnieciskais ra�otājs, pastāvot �vertikālajai integrācijai�, kļūst ne tikai ekonomiski atkarīgs no monopola-�integratora�; viņ� ari tehnoloģiskajā ziņā pārvēr�as vienīgi par vienu no ra�o�anas procesa posmiem. Faktiski zemnieki un fermeri pārvēr�as it kā par monopola-�integratora� algotajiem strādniekiem, kuriem obligāti jāpilda uzspiestā kontrakta noteikumi.

Lauksaimniecibā algotie strādnieki, kuru vidū ir daudz izputēju�u zemnieku un fermeru, kā arī viņu ģimeņu locekļu, ir nesalīdzināmi smagākā stāvoklī nekā rūpniecības strādnieki. Viņu darba alga ir zemāka, bet darba apstākļi daudzos gadījumos smagāki nekā rūpniecībā. Strādātāji lauksaimniecībā parasti nav organizēti arodbiedrībās, tāpēc viņiem ir apgrūtināta cīņa pret uzņēmēju patvaļu. Uz viņiem parasti neattiecas sociālā un darba likumdo�ana, viņi

nesaņem bezdarbnieku pabalstu, kompensāciju ra�o�anas traumu gadījuma utt. Turklāt te ir spēcīgākā konkurence ari darbaspēka tirgū.

Ra�o�anas industrializācija noved pie ta, ka lauksaimniecībā absolūti samazinās pieprasījums pēc darba rokām. Pārcel�anās no laukiem uz pilsētu lauksaimniecībā nelikvidē apslēpto pārapdzīvotību. Sīkie zemnieki nav spējīgi nodro�ināt sevi ar eksistences līdzekļiem no saviem zemes gabaliņiem, tāpēc viņi ir spiesti meklēt papildu izpeļņas avotus. Izputēju�ie zemnieki kļūst vai nu par tādiem lielo zemes īpa�nieku kalpiem, kuriem iedalīts neliels zemes gabals, vai arī par tādiem kalpiem, kuriem nav zemes, un galu galā tiek padzīti no lauksaimniecības.

Viens no zemnieku un fermeru masveida izputē�anas svarīgākajiem cēloņiem ir agrārās krīzes. Sakarā ar monopolu un kapitālistisko fermeru spiedienu bur�uāziskās valdības visu agrāro krī�u radīto nastu pārliek uz lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju pleciem. Savukārt lielajiem pre�u ra�otājiem agrārās krīzes rada jaunas labvēlīgas iespējas par pusvelti uzpirkt izputēju�o zemnieku zemes gabalus.

Valsts monopolistiskā lauksaimniecības regulē�ana. Bur�uāziskā valsts, veicot da�ādus pasākumus, lai regulētu lauksaimniecisko ra�o�anu un lauksaimniecības pre�u tirgu (subsidē�ana, kreditē�ana, aplik�ana ar nodokļiem u. tml.), visnotaļ veicina privātmonopolis-tiskā kapitāla iekļū�anu lauksaimnieciskās ra�o�anas sfērā, kura, pastāvot valsts iepirkuma sistēmai, kļūst �im kapitālam par ļoti rentablu nozari. So procesu sekmē arī valsts monopolistiskie pasākumi, kas virzīti uz to� lai papla�inātu vai sa�aurinātu tās vai citas produkcijas ra�o�anu un papla�inātu ārējo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm. Valdības garantētu lauksaimniecības produkcijas cenu sistēma neglābj sīkra�otājus no izputē�anas. Valsts monopolistiskā regulē�ana veicina ra�o�anas tālāku kapitālistisku sabiedrisko�anos. Lauksaimnieciskās ra�o�anas koncentrācija neizbēgami izraisa sīko un vidējo zemnieku saimniecību masveida likvidāciju. Bur�uāziskās valsts atbalstītie rūpniecības monopoli izputina zemniekus ar augstām rūpniecības izstrādājumu cenām, bet bankas � ar smagajiem kredītu pie�ķir�anas noteikumiem. Monopoli uzpērk lauksaimniecības produkciju par mākslīgi pazeminātām cenām, bet valsts aplaupa zemniecību ar pārāk lieliem nodokļiem. Turklāt zemnieki zaudē daļu no saviem ietaupījumiem hroniskas inflācijas rezultātā.

Tajas Rietumeiropas zemēs, kuras ietilpst �Kopējā tirgū�, kā arī cilas kapitālistiskajās zemēs tiek piekopta tā saucamā �3grāras struktūras uzlabo�anas� politika, kuras mērķis ir daudzu miljonu zemnieku un fermeru izspie�ana no lauksaimniecības. Tikai laikposma no 1950. lidz 1970. gadam vien attīstita kapitālisma zemēs izputēja 22 milj. zemnieku un fermeru � vairāk nekā puse no �o zemju lauksaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem.

Zemniecības augo�ā preto�anās monopolistiskās valsts politikai, zemnieku masveida uzstā�anās, ko atbalsta pilsētu darbaļaudis, spie� imperiālistiskās valdības manevrēt. �ādas manevrē�anas

izpausme vairākās zemēs ir pasākumi, ko veic, lai likumdo�anas ceļā regulētu nomas un darba attiecības lauksaimniecībā, palīdzētu lauksaimniecības kooperatīviem utt. Praksē �ie pasākumi ir mazefektīvi, jo tos izraisīju�i demagoģiski mērķi, nevis īstenas rūpes par lauku darba cilvēka interesēm. Finansiālo palīdzību, kas da�ās zemēs tiek sniegta lauksaimniecībai, gandrīz pilnībā saņem lielie pre�u ra�otāji, nevis tic, kuriem tā patie�ām vajadzīga, jo dotāciju apjomu vienmēr nosaka realizētās produkcijas apjoms vai sējumu platība. Tāpēc, aizvien vairāk pieaugot sīko un vidējo zemnieku saimniecību izputē�anas, likvidācijas mērogiem, vienlaikus palielinās lielo un ļoti lielo kapitālistisko saimniecību skaits un paaugstinās lauksaimnieciskās ra�o�anas koncentrācija.

Bur�uāzijas apoloģēti izmanto tā saucamo �ģimenes fermas� teoriju. Viņi apgalvo, ka mūsdienu kapitālistiskajā lauksaimniecībā �ģimenes fermas� it kā izkonkurējot uz algoto darbu balstītos lauksaimniecības uzņēmumus un �ģimenes fermām� esot jānomaina tradicionālās lauksaimnieciskās ra�o�anas zemnieku saimniecību formas. Sī teorija ir �zemnieku siksaimniecības stabilitātes� teorijas paveids. Tās piekritēji mēģina pierādīt, ka zemnieku sīksaimniecību neizkonkurē kapitālistiskā lielra�o�ana; minētā saimniecība tikai �transformējoties� par progresīvāku saimniecību, kura izmantojot modernas lauksaimniecības ma�īnas un agrotehniskās metodes. Tāpēc kapitālistisko saimniecību attīstība �ģimenes fermu� veidā, kurām it kā neesot �ķiriskas dabas, uzlabojot zemniecības stāvokli.

Bur�uāziskie ekonomisti ignorē principiālās at�ķirības starp kapitālistiskajām fermām un strādājo�o fermeru saimniecībām. īstenībā �ģimenes fermas� nezaudē ekspluatatorisko raksturu. Fermas īpa�nieka kapitāls, tāpat kā agrāk, sastāv no uzkrātās virsvērtības, bet ienākumus, ko viņ� piesavinās, veido algoto strādnieku radītā virsvērtība. �Ģimenes fermu� darbība nevis izslēdz, bet paredz lauksaimniecībā nodarbināto strādātāju izputē�anu.

Lauksaimniecības attīstībai kapitālisma apstākļos raksturīga kapitālistiskā ra�o�anas veida antagonistisko pretrunu saasinā�anās un zemnieku cīņas pastiprinā�anās par savām vitālajām interesēm. Izputinot zemniekus, pārvēr�ot tos par proletārie�iem un pusprole-tārie�iem, kapitālisms līdz ar to izkliedē ilūziju, ka vairākumam no viņiem iespējams kļūt par patstāvīgiem saimniekiem uz savas zemes. Tas attīsta lauku darba cilvēka �ķirisko pa�apzinā�anos.

Zemniecības vadītāja un sabiedrotā cīņā pret ekspluatāciju ir strādnieku �ķira. Lai gan attīstītās kapitālisma zemēs krītas lauku iedzīvotāju īpatsvars un progresē urbanizācija, tomēr sekmīgas darbaļau�u cīņas vissvarīgākais nosacījums joprojām ir strādnieku �ķiras un zemniecības savienība.

V. I. Ļeņins ne reizi vien norādīja, ka ir ļoti svarīgi, lai zemnieku masu cīņu vadītu strādnieku �ķira un tās partija. Viņ� uzsvēra grūtības, kas saistītas ar �īs cīņas organizāciju, un akcentēja nepiecie�amību ieguldīt visus spēkus �o grūtību pārvarē�anai, zemniecības iesaistī�anā revolūcijas spēku rindās. �Ir ārkārtīgi grūti organizēt un audzināt revolucionārajai cīņai lauksaimniecības darbaļau�u masas, ko kapitālisms nostādījis sevi�ķas nomāktības, sadrumstalotības, bie�i vien pusviduslaicigas atkarības apstākļos, un tas prasa no komunistiskajām partijām pievērst sevi�ķu uzmanību streiku cīņai uz laukiem, jo spēcīgi atbalstīt un vispusīgi attīstīt lauksaimniecības proletārie�u un pusproletārie�u masu streikus.�⁸⁶

Daļējas lauksaimniecības reformas nav pietiekamas, lai radikāli uzlabotu monopolu spailēs satvertās lauksaimniecības darbaļau�u dzīvi. Izeja no kapitālistiskajām pretrunām lauksaimniecībā rodama, izdarot būtiskas antirnonopolistiskas reformas visā sabiedrībā.

Komunistisko un strādnieku partiju agrāro programmu teorētiskais pamats ir marksisma-ļeņinisma mācība par zemes renti un kapitālisma attīstību lauksaimniecībā. Sajās programmās ir ietverti norādījumi, kā atrisināt zemnieku jautājumu, ņemot vērā ekonomiskā stāvokļa un iek�ējās politiskās situācijas īpatnības katrā zemē.

Vispārējais cīņas lozungs, ar kuru komunistiskās un strādnieku partijas saliedē lauksaimniecības darba cilvēkus, ir prasība �Zemi tiem, kas to apstrādā!�. Komunistisko un strādnieku partiju agrārajās programmās ir iekļautas tādas prasības kā zemnieku un lauksaimniecības strādnieku tiesības iegādāties īpa�umā iznomājamo vai neapstrādāto zemi; ar likumdo�anu aizsargātas nomnieku tiesības; nomas maksas, nodokļu, sīkajiem zemes īpa�niekiem pie�ķirto kredītu procenta pazeminā�ana; valsts palīdzības snieg�ana zemniekiem un to kooperatīviem; monopolu darbības ierobe�o�ana un �cenu �ķēru� likvidācija; darba algas, darba apstākļu un darbadienas ilguma regulē�ana ar likumdo�anu un tās attiecinā�ana uz lauksaimniecību; nepieļau�ana, ka zemniekus un nomniekus padzen no zemes, patvaļīgi atlai� lauksaimniecības strādniekus utt.

Komunistiskās un strādnieku partijas uzskata, ka ir nepiecie�ams konsekventi īstenot agrārreformas un veikt antimonopolistis- kus pasākumus visā ekonomikā darba zemnieku interesēs, demokrātiski izveidotu darbaļau�u orgānu kontrolē, ļoti aktīvi piedaloties pla�ām masām.

Cīņa par zemi pēc sava rakstura ir viena no tās vispārdemokrā-tiskās kustības svarīgām sastāvdaļām, kuras gaitā lauku darba cilvēks strādnieku �ķiras vadībā pārliecinās par nepiecie�amību veikt būtiskus sociālekonomiskus pārkārtojumus, kas pasargā zemniekus

no nabadzības, izputē�anas draudiem, kapitālistiskās ekspluatācijas. V. 1. Ļeņins �ajā sakara rakstija: �Apzinīgais proletariāts visiem spēkiem atbalsta zemnieku ciņu par visu zemi un par pilnīgu brīvību, bet tas brīdina zemniekus no visādām maldīgām ceribam. Zemnieki, proletariātam palīdzot, var nomest no saviem pleciem visu mui�nieku varu, var pilnīgi darīt galu mui�nieku zemes īpa�umam un mui�nieciski birokrātiskajai valstij. Zemnieki var pat iznicināt zemes privātīpa�umu vispār. Visi tādi pasākumi atnesis milzīgu labumu gdn zemniecībai, gan strādnieku �ķirai, gan visai tautai. Strādnieku �ķiras intereses prasa visvienprātīgāko atbalstu zemnieku ciņai. Bet arī pati pilnīgākā mui�nieku un ierēdņu varas nogā�ana vēl it nemaz neiedragās kapitāla varu. Un tikai tādā sabiedribā, kur nebūs mui�nieku un ierēdņu varas, iz�ķirsies pēdējā lielā cīņa starp proletariātu un bur�uāziju, cīņa par sociālistisku iekārtu.�⁸⁷⁸⁸

V. I. Ļeņins uzsvēra, ka nabadzības problēmu laukos nav iespējams likvidēt vispārdemokrātiskā agrārā apvērsuma ietvaros, kur� risina zemes jautājumu, sadalot zemniekiem tos zemes gabalus, kas ekspropriēti lielajiem zemes īpa�niekiem. Viņ� norādīja, ka nekādiem likumiem nav pa spēkam iznīcināt laukos ekspluatāciju tik ilgi, kamēr tur saglabājas zemnieku sīksaimniecība, kas ra�o tirgum, bet naudas vara atrodas kapitāla rokās. Tc nepiecie�ami antimonopo-listiski radikāli pasākumi. Tikai sabiedriskas plānveida lauksaimniecības izveide, nododot visu ra�o�anas līdzekļu īpa�umu pilsētā un laukos darbaļaudīm, ir spējīga darīt galu jebkādai ekspluatācijai un lidz ar to atrisināt nabadzības un nevienlīdzības likvidē�anas problēmu laukos.

Pret visiem iedzīvotāju slāņiem vērstā monopolistiskā kapitāla jūga pastiprinā�anās kapitālisma zemēs, noved pie tā, ka līdz ar bur�uāziskās sabiedribas �ķiru pamatpretrunas � pretrunas starp darbu un kapitālu � saasinā�anos padziļinās ari pretruna starp monopolistu saujiņu un visiem tautas slāņiem. Rodas labvēlīgas iespējas tautas vairākumam apvienoties uz anty'monopolistiska pamata cīņā par ekonomikas vissvarīgāko nozaru nacionalizāciju un pārvaldes demokratizāciju, par radikālu agrārreformu. �Zemniecības, pilsētu vidējo slāņu un inteliģences intere�u tuvinā�anās strādnieku �ķiras interesēm, to augo�ā sadarbība sa�aurina monopolu varas sociālo bāzi, saasina tās iek�ējās pretrunas un sekmē pla�u masu mobilizē�anu cīņai pret monopoliem, pret imperiālismu.

.

Zinātniski tehniskā revolūcija un strukturālās pārmaiņas kapitālistiskajā ekonomikā. Zinātniski tehniskās revolūcijas attīstību, kā jau minēts, bur�uāziskajā sabiedrībā pavada tas, ka turpina saasināties kapitālisma pamatpretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un piesavinā�anās privātkapitāiistisko formu.

Zinātniski tehniskā revolūcija ir izraisījusi lielas strukturālas pārmaiņas kapitālistiskajā ekonomikā. Materiālās ra�o�anas sfērā, aizvien vairāk pieaugot rūpniecības īpatsvaram, visstraujāk attīstās jaunās nozares. Lauksaimniecība ātri industrializējas, ta�u tās daļa ekonomikā joprojām krītas. Saimniecībā visuma palielinās nera�o�anas sfēras daļa.

Sevi�ķi strauja izaugsme ir raksturīga jaunajām, progresīvajām nozarēm rūpniecība, enerģētikā, transportā un sakaros. Periodā no piecdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem visa kapitālistiskās pasaules rūpnieciskā ra�o�ana palielinājās 2,8 reizes, bet enerģētikas rūpniecība � 3,7 reizes. Straujā tempā papla�inājās elektroenerģijas ra�o�ana (arī atomelektrostacijās), attīstījās elektroniskā un ķimiskā rūpniecība.

Realizācijas problēmas saasinā�anās sakarā ar to, ka padziļinās pretruna starp ra�o�anu un patēriņu, pastiprinās konkurences cīņa pasaules kapitālistiskajā tirgū, pasliktinās kapitālisma pozīcijas ekonomiskajā sacensībā ar sociālismu, rada neiespējamību pilnībā izmantot ra�o�anas jaudas. Pat tajos periodos, kad paātrinās kapitālistiskās ra�o�anas aug�anas tempi, ra�o�anas jaudu noslodze vidēji sasniedz 75�85%, bet atsevi�ķos periodos un atsevi�ķās nozarēs � tikai 40�50%.

Zinātniski tehniskā revolūcija paātrina darba ra�īguma cel�anos un rezultātā izspie� darbaspēku no ra�o�anas. Pieprasījums pēc tā materiālās ra�o�anas nozarēs sarūk relatīvi, bet atsevi�ķos, da�kārt ilgsto�os laikposmos � ari absolūti.

Ekonomikas nozaru lēcienveida un nevienmērīga attīstība ir radījusi tādu masu hroniska bezdarba savdabīgu formu, kas saistīta ar profesiju strauju atmir�anu. Tā, piemēram, ASV automatizācija ik gadus izkonkurē aptuveni miljonu strādnieku un noved pie daudzu profesiju likvidē�anas. Par �āda bezdarba upuriem kļūst ne tikai

mazāk kvalificētie strādātāji, bet arī ievērojami in�eniertehniskās inteliģences slāņi, kalpotāji.

Uz ra�o�anas jaudu pastāvīgu nenoslodzi un hronisku bezdarbu vērstā tendence, kas rodas kapitālisma vispārējās krīzes apstākļos, liecina par kapitālistiskās atra�o�anas procesa dziļu dezorganizā-ciju, par mūsdienu kapitālisma trūdē�anas un parazītisma pastiprinā�anos.

Zinātniski tehniskā revolūcija ir novedusi pie lauksaimniecībā nodarbināto strādnieku skaita samazinā�anās, mainījusi savstarpējo samēru starp ra�o�anas un nera�o�anas sfērām. Nera�o�anas sfēras absolūtais apjoms un daļa ekonomikā palielinās. Sās sfēras absolūto izaugsmi un tās īpatsvara paaugstinā�anos ekonomikā izraisīju�i �ādi faktori: pirmkārt, darba ra�īguma krasa cel�anās materiālās ra�o�anas nozarēs, kur spēcīgāk darbojas kapitālismam raksturīgais likums par to, ka ma�īna izkonkurē cilvēku; otrkārt, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu ievērojama papla�inā�anās sakarā ar ilgiietojaino patēriņa precu (automobiļu, sadzīves elektropiederumu u. tml.) tirgus pieaugumu, kā arī tai atbilsto�ā reklāmas biznesa lomas palielinā�anas; tre�kārt, tautas izglītības un veselības aizsardzības aug�ana, jo tās ir nepiecie�amas kapitālam, lai papla�ināti atra�otu kvalificētāku darbaspēku; ceturtkārt, zinātnisko pētījumu papla�inā�ana.

Zinātniski tehniskā revolūcija un kapitālistiskās atra�o�anas pretrunu padziļinā�anās. Zinātniski tehniskās revolūcijas ietekme uz kapitālistisko ra�o�anu ir pretrunīga. No vienas puses, tā stimulē ra�o�anas aug�anu, radot pieprasījumu pēc jaunas iekārtas, jaunas tehnoloģijas. So procesu veicina ari pamatkapitāla straujā morālā nolieto�anās, augo�ā konkurence, kas prasa minētā kapitāla bie�u atjauninā�anu. No otras puses, �ie pa�i-procesi ved pie ra�o�anas jaudu pārmērīgas palielinā�anas, pie pamatkapitāla nevajadzīgi lielas uzkrā�anas, tātad arī pie jaunu investīciju stimulu mazinā�anās.

Pretrunas starp ra�o�anu un patēriņu saasihā�anās, realizācijas grūtību pieaugums padara par nepiecie�amu ilglietojamo pre�u pārdo�anu iedzīvotājiem uz nomaksu. Pārdo�ana uz nomaksu tiek finansēta no kredītsistēmas resursiem, t. i., izmantojot brīvo naudas kapitālu un akumulētos personiskos ietaupījumus. Elastīgā manevrē�ana ar naudas fondiem, ko dara ļoti augusī kredītsistēma, dod iespēju radīt iedzīvotāju papildu maksātspējīgo pieprasījumu, kas veicina produkcijas realizācijas paātrinā�anos un patēriņa pre�u sortimenta atjauninā�anas termiņa saīsinā�anos.

Ta�u līdz ar patēriņa kredīta aug�anu izveidojas milzīgi iedzīvotāju parādi. Patēriņa kredīts tiek pie�ķirts par augļotāju procentiem. Kad parāds pārsniedz noteiktu personisko ienākumu daju, darbaļau�u maksātspējīgais pieprasījums samazinās. ASV iedzīvotāji 1979. gadā par saņemtajiem kredītiem samaksāja 289 mljrd. dolāru jeb 17,8% no saviem ienākumiem. Tādējādi patēriņa kredīta aug�anai un tā ietekmei uz personiskā patēriņa pre�u pieprasījuma palielinā�anos ir zināmas robe�as.

Monopolistiskais kapitāls mēģina atrisināt tirgus problēmu, izmantojot ari valsts iepirkumus un pasūtījumus, kuriem lielākoties ir militāristisks raksturs. Valsts patēriņa aug�ana veicina tirgus ietilpības zināmu un pagaidu palielinā�anos. Tomēr drud�ainās bruņo�anās pastiprinā�ana ir saistīta ar darbaļau�u nodokļu nastas palielinā�anos. Ekonomikas militarizācija ir viens no vissvarīgākajiem inflācijas faktoriem. Militārie pasūtījumi rada paaugstinātu pieprasījumu, kuru nav iespējams vienmer apmierināt, pastāvot līdz�inējiem ra�o�anas resursiem. Monopoli izmanto saspringto situāciju tirgū, lai paaugstinātu cenas.

Galu galā valsts relatīvi, bet da�kārt arī absolūti samazina maksātspējīgo pieprasījumu un veicina tirgus ietilpības saruk�anu. Sājā pa�a virzienā darbojas ari bezdarba palielinā�anās.

Kapitālisma pamatpretrunas saasinā�anās. Zinātniski tehniskās revolūcijas rezultātā padziļinās sabiedriskā darba dalī�ana un ar to saistītā specializācija gan katrā atsevi�ķā zemē, gan arī starptautiskā mērogā. Sabiedriskā darba dalī�ana un specializācija pastiprina savstarpējos sakarus un savstarpējo atkarību ne tikai starp kādas zemes atsevi�ķajām ra�o�anas nozarēm, bet ari starp valstīm un kontinentiem. Viss minētais prasa koordinēt ra�o�anas darbību nacionālajā un starpnacionālajā mērogā. Privātkapitalistiskais piesavinā�anas veids, privātkapitālistiska īpa�uma forma attiecībā uz sabiedriskās ra�o�anas līdzekļiem, tātad ari attiecībā uz tās rezultātiem rada �adai koordinācijai nepārvaramus �ķēr�ļus.

Pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un privātkapitālis-tisko piesavinā�anās formu jau sen ir pāraugusi nacionālos ietvarus un guvusi starptautisku raksturu. Ra�o�anas sabiedriskā rakstura attīstī�anās ir raciijusi cilvēcei tādas globālas problēmas kā enerģētikas resursu, Pasaules okeāna un kosmiskās telpas resursu izmanto�ana, apkārtējās vides aizsardzība. �ādos apstākļos sevi�ķi uzskatāma kļūst kapitālistisko ra�o�anas attiecību nesavienojamība ar ra�otājspēkiem.

Mūsdienu ra�otajspēki aizvien jūtamāk saceļas pret kapitālistiskajām ra�o�anas attiecībām. Tas izpau�as ne tikai bie�ajās un dziļajās ekonomiskās pārprodukcijas krīzēs, bet ari tādu parādību attīstībā, kuras satricina kapitālistisko pasauli (enerģētiskā krīze, valūtas krīze, pārtikas krīze, ekoloģiskā krīze). Tagad vairs nav iespējams analizēt ekonomiskās krīzes tajā vai citā kapitālistiskajā zemē, neņemot vērā pasaules kapitālistiskās saimniecības stāvokli kopumā, ka ari ignorējot tos procesus, kas noris pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēmā un jaunattīstības zemēs.

Pēckara kapitālistisko krī�u īpatnības. Pēckara periodā notiku�as da�as pārmaiņas kapitālistiskās atra�o�anas cikliskajā raksturā. Rūpnieciskās ra�o�anas un kapitālieguldījumu samazinā�anās absolūtais apjoms krī�u laikā ir sa�aurinājies salīdzinājuma ar divdesmito un trīsdesmito gadu krīzēm; samazinājies ir ari ra�o�anas kri�anās ilgums. Ta�u ASV � kapitālisma galvenajā zemē � ra�o�anas krīzes un lejupslīdes ir notiku�as bie�āk nekā periodā līdz otrajam pasaules karam. Kredīta un finansu sfērā krīzes parādības visspēcīgāk izpaudu�ās starptautisko norēķinu jomā. Izraisīju�ās arī bir�as krīzes, ta�u ne jau vienmēr tās notiku�as vienlaikus ar krīzēm rūpniecībā. Spilgti izteikta parādība bija krī�u nesakritība da�ādās kapitālistiskajās zemēs. �āds kapitālistiskā cikla ritējums bija raksturīgs pēckara periodam līdz 1974.�1975. gada ekonomiskajai krīzei.

Pirmajos pēckara gados vērojamais uzplaukums nebija ilgsto�s. Jau 1948. gada rudenī ASV sākās pirmā pēckara ekonomiskā krīze. Rūpniecības krīzi pavadīja lauksaimniecības produktu loti liela pārprodukcija un fermeru ienākumu kri�anās. 1948.�1949. gada krīze neatrisināja tās kapitālistiskās atra�o�anas pretrunas, kas bija akumulēju�ās iepriek�ējā periodā. Piecdesmito gadu sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs rūpnieciskās ra�o�anas svarīgākā stimulētāja bija drud�ainā bruņo�anās, tomēr tā neglāba amerikāņu ekonomiku no krīzes.

1953.�1954. gadā ASV notika ekonomiskā starpkrīze. Pirms tās nebija rūpniecības uzplaukuma: tā izraisījās rosības fāzē, t. i., pirms uzplaukuma fāzes iestā�anās.

Sevi�ķi dzija krīze Amerikas Savienotajās Valstīs bija 1957.�1958. gadā, kad rūpnieciskā ra�o�ana sa�aurinājās par 14%. Minētajā laikposmā rūpnieciskās ra�o�anas sa�aurinā�anās bija vērojama arī Kanādā, Japānā, Anglijā. Mazliet vēlāk tā parādījās Francijā. Daļēja krīze aptvēra VFR, Itāliju.

1960. gada februārī ASV sākās jauna krīzei raksturīga ra�o�anas sa�aurinā�anās, kas turpinājās līdz 1961. gada janvārim. Rūpnieciskā ra�o�ana samazinājās par 8.1%. Kop� 1961. gada marta ASV iestājās pēckara periodā visilgākais rūpnieciskās ra�o�anas uzplaukums. Ta�u vairākas citas kapitālistiskās zemes, kuras bija izvairīju�ās no daļējām cikliskajām svārstībām, se�desmito gadu vidū aptvēra pārprodukcijas krīze.

Tā pirmām kārtām skāra Itāliju, Franciju, Japānu. Tomēr sakarā ar pasaules tirgos pastāvo�o augsto ekonomisko konjunktūru �īm ztonēm izdevās izvairīties no prāviem ekonomikas satricinājumiem. 1965. gada vidū VFR rūpniecībā sākās sastingums, kur� kop� 1966. gada beigām izvērtās ekonomiskajā krīzē. Ra�o�anas absolūtā sa�aurinā�anās sasniedza 7�8%. 1967. gadā pilnīgo bezdarbnieku skaits VFR pārsniedza 600�700 tūkst, cilvēku. 1966.�1967. gada ekonomiskā krīze VFR ne tikai deva spēcīgu triecienu rietumvācu ekonomikai; tai bija arī milzīgs politiskais un psiholoģiskais efekts. Izgaisa mīts par to, ka VFR ekonomika esot pārvarējusi attīstības ciklisko raksturu un kļuvusi ekskluzīva.

Ekonomikas uzplaukums ASV se�desmitajos gados nebija stabils. 1967. gadā tika konstatētas jaunas ekonomiskās krīzes pazīmes, ta�u to izdevās aizturēt sakarā ar karu Vjetnamā. Tomēr kar� tikai uz laiku stimulēja ra�o�anu ar militārajiem pasūtījumiem, ta�u nespēja novērst jaunas ekonomiskās krīzes sāk�anos, kura ASV pilnā mērā izraisījās 1969. gada rudenī. Imperiālistiskā kara eskalācija Vjetnamā līdztekus cikliskās attīstības grūtībām krasi pasliktināja ASV maksājumu bilances stāvokli. Zelta aizplū�ana no valsts izvērtās katastrofālā apmērā. ASV valdība bija spiesta pārtraukt dolāra mainī�anu pret zeltu attiecībā uz citu valstu centrālajām bankām. Galu galā Amerikas Savienotās Valstis bija spiestas

oficiāli atzīt savu bankrotu un devalvēt dolāru. Tas bija pats lielākais valūtas un finansu satricinājums kapitālistiskajā pasaulē pēc otrā pasaules kara.

1969.�1971. gada ekonomiska krīze, kaut gan ne vienlaikus, skāra ari citas kapitālistiskās zemes: Itāliju, Kanādu, Zviedriju, Somiju un Austriju. Vairākās zemēs bija vērojama vai nu stagnācija, vai arī tempu pagausinā�anās (piemēram, Vacijas Federatīvajā Republikā un Japānā). Krasi pasliktinājās ekonomiskā situācija da�as jaunattīstības zemēs, it īpa�i Āfrikā un Latiņamerikā. Kopumā kapitālistiskajā pasaulē rūpnieciskas ra�o�anas tempi laikposmā no 1969. gada līdz 1971. gadam 8% vietā kritās līdz 2 procentiem.

1974.�1975. gada ekonomiskās krīzes īpatnības. 1971. gada beigās tin 1972. gada sākumā ASV bija vērojama ieilgusi depresija, kuru pēc tam nomainīja rosība, bet kop� 1972. gada rudens � uzplaukums. Vienlaikus uzplaukuma fāze iestājās vairākumā attīstītu kapitālistisko zemju. Tomēr uzplaukums nepastāvēja ilgi. 1973. gada beigās visu attīstīto kapitālistisko zemju ekonomika sāka just ekonomiskās grūtibas, bet 1974. gada minētajās zemēs sākās krīzes fāze. Tāda krīzes sinhronitāte pēckara periodā bija vērojama pirmo reizi, un tā izskaidrojama ar vairākām jaunām parādībām kapitālisma ekonomikā.

Pirmām kārtām nepiecie�ams atzīmēt, ka ir notikusi attīstītu kapitālistisko zemju tehniski ekonomisko līmeņu zināma izlīdzinā�anās, kas radusies sakarā ar to, ka tālāk attīstījusies saimnieciskās dzīves internacionalizācija, starptautiskā darba dalī�ana, specializācija un lidz ar to pastiprinājusies savstarpējā atkarība starp atsevi�ķajām kapitālistiskajām zemēm. Eiropā �o parādību lielā mērā ir sekmējusi imperiālistiskā integrācija. Izlīdzinā�anās noteica cikla fāzes iestā�anās sinhronitāti galvenajās kapitālistiskajās zemēs, kļuva par pamatu daudz gausākam pa�as krizes plūdumam, jo izslēdza iespēju mīkstināt ra�o�anas sa�aurinā�anos vienā zemē, izmantojot labvēlīgu konjunktūru citā zemē.

1974.�1975. gada krīze visspēcīgāk skāra augsti attīstīto zemju monopolistisko ekonomiku, kas izveidojusies pēckara periodā.

Kopumā attīstītajās kapitālistiskajās zemēs rūpnieciskās ra�o�anas kritums starp krizes augstāko un zemāko punktu sasniedza 10,7%, bet krīze vidēji ilga 6 mēne�us, turpretī ASV attiecīgais kritums bija 15,3%, Itālijā � 13%, Francija � 14,8%, Japānā � 20,2%. Lejupslīde Rietumeiropas zemēs vidēji ilga 12 mēne�us, bet Japānā � 15 mēne�us.

Minētā krīze saaudās ar vairākām krīzēm citās pasaules kapitālistiskās saimniecības sfērās: ar enerģētisko krīzi, ekoloģisko krīzi, pārtikas krīzi. Struktūras krīzes savukārt padziļināja ciklisko ekonomiskās pārprodukcijas krīzi un apgrūtināja tās pārvarē�anu.

Jāatzīmē arī �āda 1974.�1975. gada krīzes īpatnība: tā izvērsās apstākļos, kad turpinājās pasaules valūtas krīze, kas sare�ģīja tirdznieciskos un ekonomiskos sakarus starp atsevi�ķiem kapitālistiskās saimniecības posmiem.

Beidzot, 1974.�1975. gada krīze notika apstākļos, kad kapitālistisko zemju naudas un kredīta sistēma bija ļoti dezorganizēta,

kad inflācija guva nevadāmu raksturu un apgrūtināja tradicionālo izeju no krīzes.

Ekonomiskā krīze kā smaga nasta uzgūlās darbaļau�u pleciem un saasinaja visas kapitālistiskas pasaules sociālās pretrunas.

Bruto kapitālieguldījumi pamatfondu papla�inā�anā un modernizē�anā samazinājās par 10,5%, bet dzīvokļu celtniecībā � par 16,1%. Ra�o�anas jaudas �aj-is zemēs tika izmantotas par 70�72%, bet ASV �is rādītājs pazeminājās līdz 64%. Ra�o�anas sa�aurinā�anas, ra�o�anas jaudu nenoslodze izraisīja katastrofālu bezdarba pieaugumu.

Pēc oficiālajiem ANO datiem, 1976. gada sākumā vairāk nekā iā milj. strādātāju attīstītās kapitālistiskajās zemēs tika izlikti aiz rūpnīcu un iestā�u vārtiem. Turklāt miljoni cilvēku bija spiesti strādāt nepilnu darbadienu vai divas trīs dienas nedēļā. Turklāt �ajos pārskatos netika atspoguļoti tie bezdarbnieki, kas nebija ņemti uzskaite un bija zaudēju�i jebkādu cerību stāties kādā darbā, kā arī personas, kas strādāja nepilnu darbadienu vai nepilnu darba nedēļu. No bezdarba sevi�ķi cieta ārzemju strādnieki, nacionālās mazākumtautības, vecāka paaudze un jaunatne. Tā, piemēram, ASV bez darba palika 40% nēģeru jaunie�u.

Pēc 1974.�1975. gada krīzes kapitālisma ekonomika pārgāja ilgsto�as depresijas fāzē, bet pēc zināmas rosības 1977. gadā tā sasniedza kārtējā uzplaukuma fāzi. Tomēr ekonomikas uzplaukums, kas bija vērojams 1977.�1978. gadā un 1979. gada pirmajā pusē, nebija spilgti izteikts un stabils. 1980. gadā kapitālistisko екопо-miku atkal skara pasaules ekonomiskā krīze, kas 1982. gada pirmajos mēne�os vēl nebeidzās. Visumā vairākās kapitālistiskajās zemēs turpinājās ra�o�anas sa�aurinā�anās.

Ekonomiskās krīzes ir vēl viens pārliecino�s pierādījums, ka nav pamatotas bur�uāziskās teorijas par kapitālisma bezkrī�u attīstības iespējamību. Tās spilgti rāda valsts monopolistiskā kapitālisma veikto anticiklisko pasākumu bankrotu, valsts monopolistiskās regulē�anas bezspēcību attiecībā uz kapitālistiskā ra�o�anas veida stihiski funkcionējo�iem likumiem. Sājā ziņā var runāt par kapitālistiskās ekonomikas valsts monopolistiskās regulē�anas krizi kā par kapitālisma vispārējās krīzes tālākas padziļinā�anās izpausmi. Dzīve atkal un atkal apliecina, ka patiess ir V. 1. Ļeņina atzinums: �Pilnīgu plānvcidību tresti, protams, nedeva, nedod līdz �im laikam un nevar dot.�¹

Pasaules kapitālistisko saimniecību kā starptautisko ekonomisko sakaru sistēmu, kurā attīstītas kapitālistiskās zemes ekspluatē ekonomiski mazattīstītas zemes un kurā valda ra�o�anas anarhija un

konkurence, nemitīgi plosa antagonistiskas pretrunas. Minētās parādības pastiprinājās pēc kapitālisma ka sabiedriski ekonomiskās formācijas vispārējās krīzes iestā�anās.

Mūsdienu periodā ra�o�anas krasā sa�aurinā�ana un bezdarba aug�ana vairākuma kapitālistisko zemju ir saaudusies ar tādiem pasaules kapitālistiskās saimniecības satricinājumiem kā valūtas krīze, enerģētiskā krīze, izejvielu krīze. Krīzes procesus sevi�ķi aktivizējusi inflācija.

Patlaban inflācija kapitālistiskajā pasaulē ir guvusi kolosālu apjomu. Agrāk tā bija raksturīga galvenokārt karu un pēckara sabrukuma periodos, turpretī tagad tā attīstās visās kapitālistiskā cikla fāzēs un pat tā krīzes fāzē. Inflācija ir kļuvusi par visas pasaules kapitālistiskās saimniecības parādību.

Mūsdienās inflāciju izraisa galvenokārt divi apstākļi. Vienu no tiem veido augo�ie valsts izdevumi (lielākoties militārie izdevumi), kas rada apgrozībā nonāko�ās naudas pārmērīgu emisiju, kura dod iespēju arī monopoliem relatīvi viegli paaugstināt cenas; otrs apstāklis ir pasaules valūtas krīze un tā saucamās �karstās naudas� pārvieto�ana no vienas zemes uz citu zemi (tie ir brīvie naudas līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai spekulatīvi iedzīvotos no valūtas kursu at�ķirības).

PSKP XXVI kongresā tika atzīmēts, ka inflācijas un monopolu veiktās cenu nesamērīgās paaugstinā�anas rezultātā cenas attīstītās kapitālistiskajās zemēs tikai desmit gadu laikā vien (1970.� 1980. gadā) pieaugu�as vidēji 2,3 reizes, to skaitā kop� 1975. gada � 1,5 reizes.

1 mperiālisma .valūtas sistēmas krīze izvērsās kop� se�desmito gadu beigām. To sagatavoja visas pasaules kapitālistiskās saimniecības attīstības gaita pēckara periodā.

Pēc otrā pasaules kara, izmantojot savu hegemoniju kapitālistiskajā pasaulē, Amerikas Savienotās Valstis uzspieda pārējām kapitālistiskajām zemēm papīra dolāru kā starptautisko norēķinu valūtu līdzās zeltam. ASV bija liela zelta rezerve (1949. gada beigās vairāk nekā 70% no kapitālistiskās pasaules zelta krājumiem), kas deva iespēju nodro�ināt to dolāru apmaiņu pret zeltu, kurus iesniedz ārzemju bankas. ASV izmantoja savas valūtas īpa�o stāvokli kapitālistiskajā pasaulē, sedzot ar papīra dolāriem gan kapitālieguldījumus citās zemēs, gan agresīvas politikas izdevumus. Galu galā �āda rīcība noveda pie kapitālistiskās pasaules pārpludinā�anas ar papīra dolāriem, vienlaikus krasi samazinoties to zelta nodro�inājumam.

Sākās dolāra inflācija. Sados apstākļos lielākās kapitālistiskās bankas pārtrauca papīra dolāru apmaiņu pret zeltu. Amerikas Savienotās Valstis bija spiestas oficiāli izdarīt devalvāciju un paaugstināt zelta cenu dolāros. Dolārs tika devalvēts divos gājienos kopumā par 17,89%, bet zelta cena tika paaugstināta no 35 dolāriem lidz 42.2 dolāriem par unci. Tomēr zelta neoficiālā cena pasaules tirgū desmitiem rei�u pārsniedza �o līmeni. 1981. gada janvārī zelta cena Cīrihes bir�ās pacēlās līdz 855 dolāriem par unci, bet Londonas

bir�ās � līdz 838 dolāriem par unei. Rezultātā dolāru turētāji cieta lielus zaudējumus, ta�u valūtas krīzes galvenais smagums gūlās uz darbaļau�u pleciem: ceļas cenas masu patēriņa precēm un pakalpojumiem.

Valūtas krīze pagausina ekonomikas pieauguma tempus, radīdama pārliecības trūkumu par nākotni, dezorganizēdama starptautisko tirdzniecību, padziļinādama ekonomiskos, sociālos un politiskos antagonismus,,

Lielus sare�ģījumus kapitālistiskajā ekonomikā ir izraisījusi enerģētiskā krīze. Tās galvenais cēlonis sakņojas neiespējamībā mērķtiecīgi un visas nācijas mērogā sabalansēt enerģētikas un citu izejvielu resursu ra�o�anu un izmanto�anu visas sabiedrības interesēs. Enerģētiskā krīze vispirms parādījās naftas rūpniecībā, kur valdo�o stāvokli ieņēma vislielākie starptautiskie monopoli, kam milzīgus ienākumus nesa lētās naftas ieguve biju�ajās kolonijās un puskolonijās. Apstākļos, kad auga vajadzība pēc naftas, minētie monopoli radīja naftas produktu mākslīgu deficītu, nesamērigi paaugstināja �o produktu cenas un guva pasakainu peļņu. Tā, piemēram, 1973. gadā vienas tonnas naftas ieguve Tuvo Austrumu zemēs monopoliem izmaksaja 75 centus, bet tās pārdo�anas cena bija 20�22 dolāri.

L'z �ādu monopolistiskā kapitāla taktiku savā laikā norādīja jau V. I. Ļeņins. Savā rakstā �Par �naftas badu�� viņ� uzsvēra: �..Naftas jautājuma kodolu� pirmām kārtām veido tā parādība, ka �naftinieku kgi bezkaunīgi sacēlu�i naftas cenas, pie tam �ie kapitālistiskās iedzīvo�anās �bruņinieki� mākslīgi samazināju�i urbumu un rūpnīcu ra�īgumu.�⁸⁹⁹⁰ V. I. Ļeņins konstatēja, ka �naftas bads� ir jautājums �par naftas rūpnieku dū�u noziedzīgo streiku, lai aplaupītu patērētājus ..,�^;. Analoga situācija izveidojās arī septiņdesmitajos gados.

Kvalitatīvi jauna parādība ir ari tas, ka naftas eksportētājvalstis, kas atbrīvoju�ās no koloniālā jūga, radīja savdabīgu antiimperiālistisku karteli (OPEC) un, nacionalizēju�as naftas monopolu īpa�umu, cen�as apcirpt to pasakainos ienākumus. Tagad ASV, Rietumeiropa un Japana ir spiestas pārkārtot savas enerģētikas struktūru, lai mazinātu atkarību no naftas importa. Monopoli naftas cenu cel�anos galu galā liek kompensēt darbaļaudīm, neiedomājami paaugstinot naftas pārstrādes produktu cenas.

Stihiskā un plēsonīgā dabas resursu izmanto�ana kapitālismā, apkārtējas vides, pirmām kārtām ūdens un gaisa piesārņo�ana apdraud iespēju atjaunināt ekonomiskas attīstības dabiskos faktorus. Cilvēcei izvirzījusies ekoloģiskās krīzes problēma. Apkārtējās vides aizsardzības problēma ir aktuāla visai pasaulei, ta�u monopolistiskais kapitāls cen�as atrisināt �o problēmu ar kapitālistiskām metodēm. Tā, piemēram, tiek izdarīti mēģinājumi cilvēka veselībai kaitīgākās ra�otnes izvietot brīvību atguvu�ajās zemēs, bet apkārtējās

vides aizsardzības pasākumus imperiālisti cen�as pārvērst par jauna 'biznesa avotu.

Da�neda�ādo krīzes parādību līdz �im neredzēta saau�anās kapitālistiskajā ekonomika pēdējos gados rāda, ka mūsdienās pastiprinās �ās ekonomikas nestabilitāte, ka ekonomikā notiku�as kvalitatīvas pārmaiņas, kas savukārt norāda uz kapitālisma vispārējās krīzes tālāku padziļinā�anos.

Kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā un sociālā struktūra nonāk aizvien lielākā pretruna ar darbaļau�u masu vajadzībām, ar sociālā progresa prasībām.

Strādnieku �ķira, visi darbaļau�u slāņi cīnās par tādu demokrātisku izeju no krīzes, kas atbilst tautas masu interesēm un paver ceļu uz sabiedrības sociālistisku pārveido�anu.⁹¹

Kapitālisma attīstības nevienmērības īpatnības mūsdienu apstākļos. Viena no mūsdienu kapitālisma ekonomikas nestabilitātes vissvarīgākajām izpausmēm, kas vienlaikus ir kapitālistiskās iekārtās izļodzī�anās un sair�anas faktors, ir kapitālistisko zemju ekonomiskas un politiskās attīstības nevienmērības pastiprinā�anās.

Kapitālisma attīstības nevienmērības likuma darbības īpatnības mūsdienu apstākļos nosaka zinātniski tehniskā revolūcija, kā arī kapitālisma pretrunu.padziļinā�anās un to izpausmes formu mainī�anās. Pārmaiņas zinātnē un tehnikā da�ādas zemēs noris nevienmērīgi. Tāpēc vienās kapitālistiskajās zemēs ir vērojami aug�anas, lēcienveida kustības periodi, turpretī citās zemēs tajā pa�ā laikā iestājas vairāk vai mazāk ilgsto�i sastinguma periodi. Ar to izskaidrojama atsevi�ķu zemju pēk�ņa izvirzī�anās un tikpat strauja citu zemju atspie�ana. Agrāk �ādi procesi norisa ilgu laiku, turpretī tagad imperiālistisko zemju ekonomisko spēku savstarpējais samērs mainās strauji � aug�anas un pagrimuma periodi seko cits citam viena divu gadu desmitu ietvaros.

Par kapitālisma attīstības nevienmoribas pastiprinā�anās svarīgu faktoru ir kļuvis tas, ka pieaug ra�o�anas monopolizācija un papla�inās valsts iejauk�anās galveno kapitālistisko zemju ekonomikā. Valsts monopolistiskā ekonomikas struktūra dod iespēju koncentrēt milzīgus ekonomiskos un finansiālos resursus, lai palielinātu ra�o�anas apjomu un radītu labvēlīgus apstākļus cīņai par pasaules tirgu. Senāk privātajam kapitalam nācās gadu desmitiem ilgi krāt spēkus, gatavojoties spēcīgam izrāvienam uz priek�u, bet tagad valsts monopolistiskais kapitālisms, izmantojot zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumus, gūst �o pa�u mērķi relatīvi īsā laikā.

Divus gadu desmitus starp pirmo un otro pasaules karu bija vērojama amerikāņu imperiālismā spēku palielinā�anās, strauji izvirzījās Vācijas un Japānas imperiālisti.

Laikposmā no 1929. līdz 1948. gadam ASV daļa kapitālistiskās pasaules rūpnieciskajā ra�o�anā palielinājās no 44% līdz 55,8%; Anglijas daļa palika aptuveni tāda pali (12%); Francijas īpatsvars kapitālistiskās pasaules rūpnieciskajā ra�o�anā sa�aurinājās no 6% līdz 4,5%, Rietumvācijas (VFR ietvari) � no 8% līdz 4,2%, bet Japāna saglabāja tikai 1,3 procentus.

Pirmie pēckara gadi bija ASV kundzibas kalngals. Tomēr drīz vien sakās periods, kad ASV daļa pasaules kapitālistiskajā ra�o�anā saruka, bet VFR un Japanas daļa vienlaikus pieauga.

1981. gada ASV daļa kapitālistiskās pasaules rūpnieciskajā ra�o�ana krasi kritās līdz 36.8%, bet �Kopēja tirgus� valstu daļa sasniedza 34,5%. Sevi�ķi straujā tempa ra�o�ana palielinājās VFR un Japānā. Pasaules kapitālistiskajā rūpnieciskajā ra�o�anā Japana se�desmito gadu beigās sasniedza tre�o vietu, bet septiņdesmito gadu sākuma � otro vietu, atspie�ot VFR uz tre�o vietu, bet Angliju � uz ceturto vietu. Angļu imperialisms joprojām turpināja zaudēt savas pozīcijas; 1981. gada tam piederēja tikai 4,6% no pasaules kapitālistiskās rūpnieciskas ra�o�anas un Anglija bija noslīdējusi uz sesto vietu.

Imperiālistisko lielvalstu ekonomiskā sāncensība. Nemitīgās pārmaiņas ekonomisko spēku savstarpējā samērā pastiprina imperiālistisko lielvalstu sāncensību par ārējo tirgu, izejvielu avotiem, kapitāla ieguldī�anas sfērām.

Pēdējos gadu desmitos pasaules tirgū galvenie amerikāņu monopolu pretinieki bija un ir Rietumeiropas un Japānas monopoli. �Japānas un Rietumeiropas monopoli arvien sekmīgāk konkurē ar amerikāņu kapitālu, tai skaitā ASV iek�ējā tirgū.�'

Pirms otrā pasaules kara Rietumeiropas zemju eksporta apjoms aptuveni 2,5 reizes pārsniedza ASV eksporta apjomu. Pēc kara amerikāņu monopoli, izmantodami rūpnieciskās ra�o�anas sa�aurinā�anos VFR un Japānā, kā ari Anglijas un Francijas monopolu vājinā�anos, ārējā tirgū sagrāba valdo�ās pozīcijas. 1947. gadā ASV eksportēja vairāk pre�u nekā Rietumeiropas zcfnes.

Se�desmitajos un septiņdesmitajos gados ASV ekonomiskās pozīcijas kļuva vājākas. To daļa pasaules kapitālistiskajā eksportā sa�aurinājās vēl krasāk nekā pasaules kapitālistiskajā ra�o�anā (septiņdesmitajos gados gandrīz par 20%).

1982. gada sākumā ASV daļa pasaules kapitālistiskajā eksportā bija kritusies līdz 13% (1948. gadā bija 33%)- Vienlaikus �Kopējā tirgus� zemju daļa bija attiecīgi palielinājusies no 11% līdz 34%. Se�desmito gadu sākumā VFR monopoli pirmo reizi panāca amerikāņu monopolus gatavo izstrādājumu eksporta ziņā, bet septiņdesmito gadu beigās tie pēc �ā rādītāja ieņēma pirmo vietu kapitālistiskajā pasaulē. Japānas imperiālisms minētajā eksporta veidā tuvojās Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr VFR, kura 1978. gadā sasniedza pirmo vietu kapitālistiskajā pasaulē eksporta kopsummas (dolāros) ziņā, nespēja to saglabāt un atkal ierindojās aiz ASV eksporta.

Rietumeiropas un Japānas monopoli spēja iekarot svarīgas pozīcijas ASV iek�ējā tirgū. Kop� piecdesmito gadu otrās puses gatavo rūpniecības izstrādājumu piegāde no minētajām zemēm veido amerikāņu importa galveno posteni.

Cīņa par realizācijas tirgiem cie�i saau�as ar cīņu par kapitāla eksporta sfērām. Lai gan pēdējo gadu laikā būtiski pieaudzis kapitāla eksports no Anglijas, Francijas, VFR, Japānas un citām zemēm, tomēr līdere joprojām ir Amerikas Savienotās Valstis. 1973. gadā tās bija izdarīju�as vairāk nekā 46% no visiem attīstīto kapitālistisko zemju kapitālieguldījumiem ārzemēs.

Pēdējos gados ASV daļa visas pasaules pre�u eksportā ir kritusies, ta�u krasi ir palielinājies amerikāņu ārzemju filiāļu ra�otās produkcijas apjoms. Apstrādes rūpniecības uzņēmumi ārvalstīs, kuri pieder amerikāņu monopoliem, izlai� rūpniecības produkciju tādā apjomā, kas 3 reizes pārsniedz no ASV eksportētās produkcijas apjomu. Kapitāla eksports no ASV turpina strauji palielināties: tas izvēr�as gan uzņēmēju formā, ko izmanto amerikāņu monopoli, lai tie�i sagrābtu un pakļautu ārzemju uzņēmumus un veselas ekonomikas nozares, gan arī aizdevu kapitāla formā, ko tagad pārsvarā �ksportē valsts un kam japalīdz sasniegt ekonomiskos, politiskos un militāros mērķus.

Starpimpcriālistiskās sāncensibas saasinā�anās, kā jau minēts, izpau�as savstarpējā spēku samēra krasās pārmaiņās valūtas sfērā.

Jaunas formas cīņā par pasaules ekonomisko pārdalī�anu. Imperiālistiskā integrāoija. Pirms otrā pasaules kara kapitālistisko pasauli ekonomiski sadalīja uz starptautisko monopolistisko nolīgumu pamata, turklāt pārsvarā izplatījās monopolu karteļa forma. Ciņa par pasaules ekonomisko pārdalī�anu izpaudās, mainot karteļu nolīgumu noteikumus un organizējot jaunas starptautiskas monopolistiskās vieno�anās.

Pasaules sociālistiskās sistēmas nostiprinā�anās un attīstība noveda pie tā, ka stipri saruka imperiālistu pasaules ekonomiskās dalī�anas sfēra. Sociālisma ietekmes pastiprinā�anās vājināja starptautisko monopolu pozīcijas arī tajā pasaules daļā, kur saglabājusies kapitālistiskā iekārta. Vairākās jaunattīstības zemēs tiek radītas antiimperiālistiskas tirdzniecības un ekonomiskās apvienības, kas kļūst par monopolistu karteļu pretiniecēm. Jaunattīstības zemes � naftas eksportētājās, apvienoju�ās OPEC organizācijā, sekmīgi vēr�as pret imperiālistisko monopolu plēsonīgo politiku Tuvajos Austrumos. Valsts sektors vairākas minētajās zemēs tiek izmantots kā ierocis, lai aizsargātos pret imperiālistisko ekspansiju un atbrīvotos no ekonomiskās atkarības.

Pēdējos gados imperiālistiskās valstis savas ārējās ekonomiskās ekspansijas īsteno�anā lielu vietu ierāda starptautiskajām korporācijām, kuras pakļauj veselas ekonomikas nozares savas klātbūtnes zemēs, pastiprina valsts monopolistiskās regulē�anas pretrunas.

Kop� piecdesmito gadu otrās puses attīstījusies kapitālistisko zemju apvieno�anās jauna, valsts monopolistiska forma � imperiālistiskā integrācija. �ādas apvieno�anās tendence vispilnīgāk izpaudās ar to, ka 1957. gada se�as Rietumeiropas valstis � Francija, VFR, Itālija, Beļģija, Holande un Luksemburga izveidoja Eiropas ekonomisko asociāciju (�Kopējo tirgu�)⁹². 1960. gadā tika nodibinātā Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija (EBTA), kurā ietilpa Anglija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Austrija, �veice un Portugāle (kop� 1970. gada ari Islande). Minētās organizācijas nav parastās muitas savienības, kādas tika radītas arī senāk. Līdztekus muitas nodevu likvidē�anai savstarpējā tirdzniecībā �Kopējā tirgus� dalībvalstis unificē nodokju politiku, ievie� lauksaimnieciskās ra�o�anas regulē�anu, rada apstākļus brīvai kapitāla un darbaspēka pārplū�anai, koordinē valsts ekonomisko programmē�anu, kā arī ārējo politiku attiecībā uz tre�ajam valstīm.

�Kopējais tirgus� ir starptautiska valsts monopolistiska apvienība, kura radīta tajā ietilpsto�o zemju finansu oligarhijas interesēs un kuras mērķis ir nostiprināt �ās oligarhijas pozīcijas sacensībā ar pasaules sociālismu, kas kļūst aizvien spēcīgāks. Apvienības mērķos ietilpst arī Rietumeiropas monopolu pozīciju nostiprinā�ana konkurences cīņā pret amerikāņu un japāņu monopoliem.

II Internacionāles teorētiķi �ada veida Rietumeiropas zemju apvienību tap�anā saskatīja tendenci izveidot vienotu vispasaules trestu, radīt �ultraimperiālismu�. V. I. Ļeņins, analizējot kapitālisma attīstības nevienmērības likuma darbību un starpimperiālis-tisko pretrunu saasinā�anos, �aja sakara norādīja, ka monopolistiskā kapitāla, kas dala pasauli ekonomiskajā ziņā, internacionālā apvieno�anās ir iespējama ne tikai privātu starptautisko monopolu veidā, bet arī vairāku kapitālistisku valstu nolīgumu formā. Viņ� rakstīja: �Sājā nozīmē iespējamas arī Eiropas Savienotās Valstis kā Eiropas kapitālistu vieno�anās ... par ko? Tikai par to, kā kopīgi apspiest sociālismu Eiropā, kopīgi apsargāt salaupītās kolonijas pret Japānu un Ameriku .. .�⁹³ v

Starpimperiālistisko pretrunu saasinā�anās rāda, ka nav pamatota �ultraimperialisma� teorija par vispārēju visas pasaules trestu. Ekonomiskā integrācija kapitālisma ved pie imperiālistisko lielvalstu sāncensības pastiprinā�anās.

Kapitālistiskajā nometnē viena centra vietā, kur� pastāvēja līdz piecdesmito gadu vidum, septiņdesmito gadu sākumā izveidojās trīs centri: 1) Amerikas Savienotās Valstis kopā ar tām pieslēju�os Kanadu; 2) Rietumeiropa, kura, neskatoties uz iek�ējām pretrunām, visumā ir vērsta pret ASV; 3) Japāna, kas mēģina apvienot ap sevi Klusā okeāna baseina kapitālistiskās zemes un ari objektīvi ir vērsta pret Amerikas Savienotajām Valstīm.

Ekonomiska sāncensība starp minētajiem trim grupējumiem kļūst aizvien spraigāka. Imperiālisma daba nav mainījusies, tātad ir sa-

glabājusies arī tā teritoriālās ekspansijas tieksme. Ta�u apstākļi ir mainīju�ies. Stipri palielināju�ies mieru mīlo�ie spēki, kuru priek�galā ir varenā sociālistisko valstu sistēma, un pirmo reizi cilvēces vēsturē parādījusies iespēja novērst jaunu imperiālistisku karu. Liela nozīme �ajā ziņā ir Padomju Savienībai, kas izvirzījusi Miera programmu. Padomju Savienība ir veikusi lielu darbu, lai mazinātu kodoltermiskā kara draudus un apturētu drud�aino bruņo�anos. Lai realizētu Miera programmu, ir ierosinātas da�ādas konkrētas reālistiskas iniciatīvas. PSKP XXVI kongresā tika izvirzīti vairāki jauni priek�likumi, lai likvidētu kara draudus un nostiprinātu starptautisko dro�ību. PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam norādīts: �Nevis gatavo�anās karam, kas lemj tautas savu materiālo un garīgo bagātību bezjēdzīgai iz�ķie�anai, bet miera nostiprinā�ana � lūk, ceļa rādītājs, pavediens, kas ved uz rītdienu.�¹ Ta�u nedrīkst aizmirst, ka pasaulē vēl ir spēki, kas visnotaļ vēr�as pret tautu miera centieniem. Lai kara novēr�anas iespējamība pārvērstos par īstenību, ir nepiecie�ama visu progresīvo spēku, mieru mīlo�o spēku modrība un neatlaidīga uzbrūko�a cīņa pret jebkādām reakcijām un agresijas izpausmēm.

.

.

Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija lika pamatu kapitālistiskās sabiedrības revolucionārai pārveido�anai sociālistiskajā sabiedrībā. �o pārveido�anu īsteno īpa�ā pārejas periodā no kapitālisma uz sociālismu, kas beidzas līdz ar sociālisma uzcel�anu.

Sociālisma ra�anās un izveido�anās- svarīgākas sociālekonomiskās likumsakarības atklāja marksisma-ļeņinisma pamatlicēji. Tās vispārinātāka veidā ir izklāstītas K- Marksa darbā �Gotas programmas kritika� (IV nodaļa), V. I. Ļeņina darbos �Valsts un revolūcija� (V nodaļa), �Padomju varas kārtējie uzetevumi�, �Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā�, �Par pārtikas nodokli�, �Par kooperāciju� un virknē citu darbu. Jaunās sabiedrības celtniecības pieredze PSRS un turpmāk arī citās pasaules sociālistiskās sistēmas zemēs ir vispārināta PSKP kongresu, tajā skaitā XXIV, XXV un XXVI kongresu materiālos, PSRS Konstitūcijā, PSKP CK lēmumā �Par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības nodibinā�anas 60. gadadienu� un citu komunistisko un strādnieku partiju dokumentos.

Sociālistiskās revolūcijas objektīvie priek�noteikumi un būtība. Līdz ar kapitālistiskās iekārtas attīstību nobriest materiālie un sociālie priek�noteikumi progresīvākai sabiedriskajai iekārtai � sociālismam. Tādi priek�noteikumi ir augsts ra�otājspēku līmenis, ma�i-nizētās lielra�o�anas sabiedriskais raksturs, revolucionārā strādnieku �ķira ar marksistiski ļeņinisko partiju priek�galā. Līdz ar pasaules kapitālistiskās saimniecības izveido�anos radās apstākļi sociālistiskās revolūcijas uzvarai visā pasaulē. Pamatojoties uz to, V. I. Ļeņins jau XX gadsimta sākumā secināja, ka pasaules kapitālistiskā sistēma kopumā ir nobriedusi sociālistiskajai pārveido�anai.

Strādnieku �ķira, uzstājoties savienībā ar visiem darba cilvēkiem, ir tas sabiedriskais spēks, kam lemta kapitālistisko attiecību likvidē�anas un jauna, komunistiskā ra�o�anas veida radī�anas vēsturiskā misija. Strādnieku �ķiras avangards ir komunistiskā partija, kas savieno zinātnisko sociālismu ar strādnieku masu kustību, ieaudzina proletariātam sociālistisko apzinīgumu, palīdz tam izprast savu lielo vēsturisko misiju, priek�ā stāvo�os uzdevumus un to risinā�anas veidus, uzstājas par darbaļau�u iedvesmotāju un organizatoru revolucionārajā cīņā.

Ta�u pāreja uz sociālismu prasa radīt jaunas attiecības, kas principiāli at�ķirīgas no kapitālistiskajām attiecībām un kuras nevar but radītas kapitālisma dzīlēs. Tāpēc sociālisms ka sabiedriska iekārta nevar rasties kapitālisma apstākļos. To var īstenot tikai revolucionārā ceļa. �Sociālistiskās revolūcijas at�ķirība no bur�uāziskās,� atzīmēja V. I. Ļeņins, �ir tie�i ta, ka otraja gadījumā ir gatavas kapitālistisko attiecību formas, kamēr Padomju vara... �adas gatavas attiecības nedabū...�¹ Imperiālisma apstākļos kapitālisma ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērības likuma darbība ievērojami saasina kapitālisma pretrunas un rada iespēju rasties revolucionārai situācijai da�ādos laikos da�ādās zemēs. Tā rezultātā, ka norādīja V. I. Ļeņins, sociālistiskā revolūcija neuzvar vienlaikus visas galvenajās kapitālistiskajās zemēs, bet sākumā viena vai nedaudzas zemēs � imperiālistiskās sistēmas visvājākajā posma. Izveidoju�os vēsturisko apstākļu dēļ par pirmās uzvaram vainagotās sociālistiskās revolūcijas dzimteni kļuva mu�u zeme.

Sociālistiskās revolūcijas galvenais ekonomiskais saturs ir kapitālistisko ra�o�anas attiecību likvidācijā un sociālistisko ra�o�anas attiecību nodibinā�ana, kuras balstās uz ra�o�anas hdzekju sabiedrisko īpa�umu un no ekspluatācijas brīvu darbu. Tādējādi tiek atrisināts kapitālismā pastāvo�ais konflikts starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un darba produktu privātkapitālistisko piesavinā�anās formu.

Sabiedrības sociālistiskā pārkārto�ana sakas ar proletariāta diktatūras revolucionāru nodibinā�anu. Tā ir jauna tipa valsts, kas 'kļūst par revolucionāro iekarojumu aizsargā�anas un sociālisma celtniecības galveno ieroci. Strādnieku �ķira izmanto tās dibināto valsti, lai pilnīgi likvidētu bur�uāzijas ekonomisko, politisko un ideoloģisko varu, lai atrisinātu galveno uzdevumu � uzceltu jauno sabiedrību.

Labējie revizionisti apgalvo, ka sociālisms varot rasties kapitālisma dzīlēs. �Kreisie� revizionisti uzstājas par sociālistiskas revolūcijas īsteno�anu tikai ar iero�u spēku, noliedz sociālistiskās revolūcijas mierīgās attīstības ceļu, aizstāj marksismu-ļeņinismu ar voluntaristisko �vardarbības teoriju�, atzist tikai militāristisku izskaidrojumu vēsturiskajai pārejai uz sociālismu. Istenibā, kā rāda pasaules sociālistiskās sistēmas zemju vēsturiskā pieredze, sociālismu var nodibināt tikai revolucionāra ceļā. Turklāt strādnieku �ķira politisko varu var iekarot da�ādā ceļā, ari mierīgā ceļā, atkarībā no proletariāta un bur�uāzijas cīņas spēku savstarpējā samēra. Konkrētie vēsturiskie apstākļi, strādnieku �ķiras un citu revolucionāro spēku politiskā pieredze, �ķiru ciņas asums nosaka proletariāta diktatūras tormu. Mūsu zemē tā bija padomju vara, bet citās sociālistiskajās zemēs � tautas demokrātijas diktatūra.

Pārejas perioda no kapitālisma uz sociālismu nepiecie�amība. Feodālismam un kapitālismam ir vienāda tipa pamats � privātīpa�ums, tāpēc kapitālistiskais ra�o�anas veids radās un attīstījās stihiski un evolucionāri jau feodālajā sabiedrībā. At�ķirībā no tā bur�uāziskā un sociālistiskā ekonomika savā pamatā ir diametrāli pretējas: pirmā dibinās uz privātīpa�uma kundzību, otrā � uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu; kapitālistiskā iekārta ir cilvēka ekspluatācijas iekārtā, sociālisms uz visiem laikiem atbrīvo cilvēku no ekspluatācijas. Tāpēc sociālistiskā saimniecības forma rodas un nostiprinās līdz ar kapitālistisko ra�o�anas attiecību likvidāciju.

Kapitālistisko ekonomiku likvidēt un sociālistisko ekonomiku izveidot nevar tūliņ pat, proletariātam iekarojot politisko varu. Jāekspropriē lielbur�uāzija, jānodod ra�o�anas līdzekļi visu darbaļau�u īpa�uma un jāorganizē uzņēmumu darbs uz jauniem, sociālistiskiem pamatiem. So darbu, kas pats par sevi ir ārkārtīgi grūts, sare�ģī tas, ka strādnieku �ķirai vēl nav tautas saimniecības vadī�anas pieredzes. Ilgu laika periodu prasa ļoti daudzu gandrīz visās kapitālistiskajās zemēs pastāvo�o pre�u sīkra�otāju zemnieku saimniecību sociālistiskā pārveido�ana, kā ari darbaļau�u labklājības un kultūras paaugstinā�anai nepiecie�amā ra�otāj�pēku attīstības līmeņa sasnieg�ana. Jaunas sabiedrības celtniecības gaitā jāpārvar nikna gāzto ekspluatatorisko �ķiru preto�anās.

Minēto uzdevumu veik�anai ir vajadzīgs ipa�s vēsturisks periods kapitālistiskās sabiedrības revolucionārai pārveido�anai sociālistiskajā sabiedrībā. Tas sākas ar varas iekaro�anu proletariāta rokās un tā diktatūras nodibinā�anu un beidzas ar sociālisma pilnīgu uzvaru. Bā perioda ekonomiskā bātiba ir kapitālistiskās bāzes likvidācija un jaunās, sociālistiskās bāzes, jaunās, sociālistiskās saimniecības sistēmas radī�ana. V. I. Ļeņins norādīja, ka sociālisma uzcel�anas mērķi �nevar realizēt uzreiz, tas prasa diezgan ilgu pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu, � gan tāpēc, ... ka vajadzīgs laiks radikālām pārmaiņām visās dzīves nozarēs, gan tāpēc, ka sīk-bur�uāziskās un bur�uāziskās saimnieko�anas ieraduma lielo spēku var pārvarēt tikai ilgā, neatlaidīgā cīņā�¹.

Pārejas perioda ilgumu zemēs, kas nostāju�as uz sociālistiskā attīstības ceļa, nosaka konkrētie vēsturiskie apstākli, to skaita ra�o-tājspēku limenis, da�āda tipa īpa�umu attīstības pakāpe, �ķiru spēku samērs, tas, kādā pakāpē saglabājas vēsturiskās un nacionālās tradīcijas, vecā ideoloģija iedzīvotāju apziņā utt. Zināma nozīme ir arī ārējiem apstākļiem. Mūsdienu apstākļos pārejas perioda ilguma saīsinā�ana iz�ķiro�a nozīme ir pasaules sociālistiskās sistēmas pastāvē�anai, tās spēka un varenības nemitīgam pieaugumam, sociālistisko valstu sadarbības un savstarpējās palīdzības nostiprinā�anai.

Pārejas perioda vispārējās likumsakarības. Visām zemēm, kuras stāju�ās uz sociālistiskās celtniecības ceļa, piemīt kopējas likumsakarības, kas ir zinātniski noteikti un praksē pārbaudīti orientieri kapitālistiskās sabiedrības revolucionārai pārveido�anai sociālistiskajā sabiedrībā. Tas izskaidrojams, pirmkārt, ar proletāriskās revolūcijas satura kopību; otrkārt, ar to, ka zemēm, kurās sācies pārejas periods, ir vienāds mērķis un revolucionāro pārveidojumu galarezultāts � sociālisma uzcel�ana; tre�kārt, visās zemēs revolucionāro pārveidojumu vado�ais sociālais spēks ir strādnieku �ķira, kuru vada marksistiski ļeņiniskā partija.

1957. gadā notiku�ās sociālistisko zemju komunistisko un strādnieku partiju pārstāvju Apspriedes dokumentos formulētas �ādas visām zemēm kopīgas galvenās likumsakarības kapitālistiskās sabiedrības revolucionārai pārveido�anai sociālistiskajā sabiedrībā:

strādnieku �ķira, kuras kodols ir marksistiski ļeņiniskā partija, vada darbaļau�u masas ciņā par proletārisko revolūciju un proletariāta diktatūras nodibinā�anu tādā vai citādā formā;

strādnieku �ķiras savienība ar zemniecības pamatmasām un pārējiem darbaļau�u slāņiem;

galveno ra�o�anas līdzekļu kapitālistiskā īpa�uma likvidē�ana un sabiedriskā īpa�uma nodibinā�ana;

lauksaimniecības pakāpeniska sociālistiskā pārveido�ana;

tautas saimniecības plānveidīgā attīstība, kuras mērķis ir sociālisma un komunisma uzcel�ana, darbaļau�u dzīves līmeņa paaugstinā�ana;

sociālistiskās revolūcijas īsteno�ana ideoloģijā un kultūrā, strādnieku �ķirai, darba tautai, sociālismam uzticīgas inteliģences izveido�ana;

nacionālo spaidu likvidē�ana, tautu līdztiesības un draudzības radī�ana;

sociālisma iekarojumu aizsargā�ana pret iek�ējo un ārējo ienaidnieku tīkojumiem;

attiecīgās zemes strādnieku �ķiras solidaritāte ar citu zemju strādnieku �ķiru � proletāriskais internacionālisms.

Ikvienā zemē, kas stājusies uz sociālistiskā ceļa, pāreja uz sociālismu tiek īstenota, ievērojot nacionālās īpatnības un attīstības līmeni. �Visas nācijas,� norādīja V. I. Ļeņins, �nonāks pie sociālisma, tas ir nenovēr�ami, bet visas nenonāks pilnīgi vienādi, katra ienesīs īpatnību vienā vai otrā demokrātijas formā, vienā vai otrā

proletariāta diktatūras paveidā, vienā vai otrā tempā, kādā notiks da�ādu sabiedrības pu�u sociālistiskās pārveidības.�⁹⁴

Ta�u, kā apstiprina dzīve, sociālistiskās revolūcijas un sociālisma celtniecības vispārējās galvenās likumsakarības paliek un saglabā savu spēku.

Labējie un �kreisie� revizionisti noliedz visām zemēm kopējās sociālistiskās celtniecības likumsakarības. Ta�u tās ir atklāju�i zinātniskā komunisma klasiķi un pārbaudījusi sociālistiskās celtniecības prakse PSRS un citās sociālisma zemēs. Atsevi�ķu zemju attīstības īpatnību pārspīlē�ana ceļā uz sociālismu, kā rāda pieredze, ir nacionālisma teorētiskais pamats.

V. I. Ļeņina darba �Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā� nozīme. Rakstu �Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmeta� V. I. Ļeņins uzrakstīja uz padomju varas divu gadu jubileju, t. i., laikā, kad mūsu zeme atradās smagos pilsoņu kara un ārzemju intervences apstākļos. Kaut arī raksts palika nepabeigts, tajā izvirzītās un apskatītās problēmas ir lielākais ieguldījums sociālistiskās revolūcijas un sociālisma celtniecības teorijā.

V. I. Ļeņins attīstīja svarīgu sociālistiskās celtniecības teorijas un prakses jautājumu par pārejas perioda no kapitālisma uz sociālismu kā vesela sabiedrības revolucionāras pārveido�anas vēsturiska laikmeta objektīvo nepiecie�amību un būtību. Krievijas ekonomika proletariāta diktatūras laikmetā, pec viņa definējuma, ir �komunistiski � milzīgas valsts vienota mērogā � apvienotā darba pirmo soļu cīņa pret pre�u sīkra�o�anu un saglabāju�os, kā ari uz sīk-ra�o�anas bāzes atdzimsto�o kapitālismu�⁹⁵.

Pamatojoties uz proletariāta diktatūras pirmo divu gadu pieredzes apkopojumu, V. I. Ļeņins formulēja visām zemēm kopējos sabiedriskās saimniecības pamattipus,. tiem atbilsto�us galvenos �ķiru spēkus, �ķiru cīņas formas un no tā izrieto�o proletariāta diktatūras politiku pārejās periodā. Proletariāts kā valdo�ā �ķira koncentrē savās rokās valsts varu, rīkojas ar jau sabiedriskotajiem ra�o�anas līdzekļiem, apspie� ckspluatatorisķo �ķiru preto�anos.

V. 1. Ļeņina izstrādātais jautājums par ekonomikas un politikas savstarpējām attiecībām, par valsts lomu sociālistiskajā celtniecībā ir tālāk attīstīts vairākos turpmākajos viņa darbos. V. I. Ļeņina izvirzītās tēzes nav zaudēju�as savu aktualitāti ari mūsdienās. PSKP ekonomiskā stratēģija ir zinātniskā tāpēc, ka atbilst attīstītās sociālistiskās sabiedrības, kura pāraug komunismā, nobriedu�ajām ekonomiskajam vajadzībām. Uz sociālisma ceļa stāju�os zemju komunistiskās partijas, izstrādājot ekonomisko politiku, arī balstās uz V. 1. Ļeņina idejām.

Mūsdienās aktuāla ir II Internacionāles līderu ļeņiniskā kritika, kuri �vai nu atsakās jebkādā veidā atzīt veselu vēsturisku pārejas posmu no kapitālisma uz komunismu, vai arī uzskata par savu uzdevumu izgudrot planus, kā samierināt abus spēkus, kas cīnās savā

starpā, tā vietā, lai vienu no �iem spēkiem vaditu cīņā�¹. Darbs �Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā� palīdz atklāt arī �kreiso� revizionistu uzskatu nepamatotību, kuri aizstāj sociālistiskās celtniecības zinātnisko vadī�anu ar ekonomisko avan-turismu..

Ikvienas zemes ekonomiku pārejās periodā no kapitālisma uz sociālismu raksturo daudzas saimniecības formas, t. i., da�ādu sabiedriskās saimniecības tipu pastāvē�ana ar tiem raksturīgam ra�o�anas attiecībām un specifiskiem ekonomiskajiem likumiem. Saimniecības formu skaits un to īpatsvars ekonomika var būt da�āds atkarība no katras zemes konkrēto vēsturisko apstākļu īpatnībām. PSRS pārejas periodā pastāvēja piecas saimniecības formas: sociālistiska, pre�u sikra�o�anas, privātkapitalistiskā, valsts kapitālisma un patriarhālā saimniecības forma.

Sociālistiskās saimniecības formas ra�anās un tās vado�ā loma ekonomikā. Sociālistiskās saimniecības formas ra�anās un attīstība, tas pārvēr�anās galarezultātā vienotā, nedalīti valdo�a saimniecības tipā ir ra�o�anas konsekventas sociālistiskās sabiedrisko�anas rezultāts. Sī sabiedrisko�ana nozīmē kapitālistiskā īpa�uma revolucionāru pārveido�anu un sīko ra�otāju privātīpa�uma pārvēr�anu uz brīvprātības pamata sabiedriskajā sociālistiskajā īpa�umā, jauna sociālistiska sabiedriskās ra�o�anas tipa organizācija.

Kapitālistisko'monopolu vai atsevi�ķu kapitālistu īpa�umā eso�o ra�o�anas līdzekļu pārvēr�ana sociālistiskajā īpa�umā notiek galvenokārt sociālistiskās nacionalizācijas ceļa, ekspluatatoru �ķiru ra�o�anas līdzekļus revolucionārā ceļā atņemot un nododot proletāriskās valsts personā visu darbaļau�u īpa�umā.

Sociālistiskā nacionalizācija pretēji mūsdienu reformistu apgalvojumiem radikāli at�ķiras no kapitālistiskās nacionalizācijas.

Kapitālistiskā nacionalizācija privātkapitalistisko īpa�umu pārvēr� valsts monopolistiskā īpa�uma visas bur�uāzijas �ķiras interesēs, neiznīcina īpa�uma kapitālistisko raksturu un tādējādi nelikvidē kapitālistiskās ra�o�anas attiecības.

Sociālistiskā nacionalizācija iznīcina darbaļau�u kapitālistiskās ekspluatācijas pamatu. Ra�o�anas līdzekļu pārvēr�ana tautas īpa�umā rada nepiecie�amos nosacījumus visas jauno, no ekspluatācijas brīvo sociālistisko ra�o�anas attiecību sistēmas veido�anai un ļauj pakļaut uzņēmumu saimniecisko darbību visas sabiedrības interesēm. Tāpēc galveno ra�o�anas līdzekļu un banku sociālistiska nacionalizācija ir viena no marksistiski ļeņinisko partiju programmatiskajām prasībām.

Proletariāta diktatūra īsteno nacionalizāciju galvenokārt ar liel-bur�uāzijas īpa�uma pilnīgas un bezatlīdzības konfiskācijas metodi. Pastāvot noteiktiem apstākļiem, nacionalizācija ir iespējama arī ar bur�uāzijai piedero�o uzņēmumu un banku daļējas izpirk�anas metodi. V. I. Ļeņins sakara ar to rakstīja: �. .Marksam bija vislielākā mērā taisnība, mācot strādniekiem, cik svarīgi saglabāt lielra�o�anas organizāciju, tie�i lai atvieglotu pāreju uz sociālismu, un ka pilnīgi pieļaujama doma � labi samaksāt kapitālistiem, izpirkt, viņus gadījumā, ja... apstākļi iekārtosies tā, ka piespiedīs kapitālistus mierīgi pakļauties un kulturāli, organizēti pāriet uz sociālismu ar izpirk�anas nosacījumu.�¹

Mūsu zemē nacionalizācija tika veikta ar lielkapitālam piedero�o galveno ra�o�anas līdzekļu un banku piespiedu un pilnīgas konfiskācijas metodi. Tādas metodes lieto�anas nepiecie�amību radīja niknā bur�uāzijas cīņa, kas sakās ar kontrrevolucionāru sabotā�u un pārauga pilsoņu kara un ārzemju bruņotā intervencē pret padomju varu.

Laika perioda no 1917. gada decembra līdz 1918. gada februārim Padomju valsts nacionalizēja lielu skaitu rūpniecības uzņēmumu, kuru īpa�nieki nodarbojās ar sabotā�u vai piedalījās kontrrevolucionārās sazvērestībās, kā arī tas bur�uāzijas uzņēmumus, kura emigrēja uz ārzemēm. Ar 1917. gada 27. decembra dekrētu nacionalizēja bur�uāzijas finansu citadeli � bankas, kas arī sabotēja padomju varas pasākumus un iinansēja kontrrevolūciju, apejot pār tām noteikto strādnieku �ķiras kontroli. Ar 1918. gada 22. aprīļa dekrētu nacionalizēja ārējo tirdzniecību, bet ar 1918. gada 28. jūnija dekrētu � visu rūpniecības nozaru lielos uzņēmumus.

Padomju vara konfiscēja arī ra�o�anas līdzekļu mui�nieku īpa�umu un nacionalizēja visu zemi, kura kļuva par visas tautas īpa�umu. Daļu nacionalizētās lauksaimnieciskās zemes izlietoja valsts uzņēmumu (padomju saimniecību) radī�anai, tās lielāko daļu nodeva zemniekiem bezmaksas lieto�anā. Zemes nacionalizācijas liela nozīme ir arī tajā faktā, ka tā radīja vislielākās iespējas pakāpeniskai pārejai uz ra�o�anas sociālistiskajām formām lauksaimniecībā.

Citas zemēs, kuras nostājās uz sociālisma ceļa, uzņēmumu un banku nacionalizācija norisa ilgākā laika periodā. Sī procesa galvenā īpatniba ir tā, ka demokrātiskie pārveidojumi ekonomikā notika pirms sociālistiskās nacionalizācijas, kuru veica periodā, kad tautas demokrātijas iekārta pildīja strādnieku �ķiras un zemniecības revolucionāri demokrātiskās diktatūras funkcijas.

Agrāro reformu rezultātā �ajās valstīs tika īstenota piespiedu, bezatlīdzības mui�nieku zemes konfiskācija un likvidēta mui�nieku �ķira; lielākā daļa zemes nonāca darba zemniecības īpa�umā, bet mazāko � nacionalizēja valsis, lai radītu valsts lauksaimniecības uzņēmumus. Bez atlīdzības konfiscēja fa�istisko valstu bur�uāzijas uzņēmumus un bankas, kā arī to kapitālistu īpa�umu, kuri bija nodevu�i dzimtenes intereses un sadarboju�ies ar fa�istiskajiem okupantiem. Lielbur-�uazijas īpa�umu bezatlīdzības ekspropriācija iedragāja monopolistiskā kapitāla

ekonomisko varu un tatad veicināja bur�uāziski demokrātiskās revolūcijas pāraug�anu sociālistiskajā revolūcijā. Kad tautas demokrātijās vara saka veikt proletariāta diktatūras funkcijas, notika rūpniecības un banku sociālistiskā nacionalizācija.

Proletāriskā revolūcija tautas demokrātijas zemēs notika apstākļos, kad PSRS bija uzvarējis sociālisms, nostiprinājusies starptautiskā strādnieku kustība un proletariāta savienība ar visam darbaļau�u masām, novājināju�ās kapitālisma pozīcijas. Tas radīja iespēju nacionalizēt uzņēmumus un bankas ne tikai ar bezatlīdzibas konfiskācijas metodi, bet ari tas daļēji atpērkot no bur�uāzijas.

Lai gan galveno ra�o�anas līdzekļu sociālistiskajai nacionalizācijai ir liela nozime, ta tomēr bija tikai ekonomikas pārveidojumu sākums. V. I. Ļeņins uzsvēra, ka pēc kapitālistisko uzņēmumu konfiskācijas loti svarigi ir sabiedriskot ra�o�anu īstenībā, nodro�ināt visas tautas uzskaiti un kontroli pār produktu ra�o�anu un sadali, apgūt ra�o�anas vadī�anas zinātni un māku.

Sociālistiskā saimniecības forma papla�inās, uz brīvprātības pamatiem pārveidojot zemnieku un amatnieku sīko privātīpa�umu sociālistiskajā kooperatīvajā ipa�umā.

Sociālistiskajai saimniecības formai ir vado�ā vieta pārejas perioda ekonomikā. To nosaka vispirms tas, ka tās pamatā ir ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums, no ekspluatācijas brīvu darbinieku biedriskas sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības. Sociālistiskā saimniecības forma aptver ekonomikas komandējo�ās virsotnes, pirmām kārtām lielos uzņēmumus, kuriem ir daudz augstāks tehniski ekonomiskais limenis nekā privātkapitālistiskās un it sevi�ķi pre�u sikra�o�anas saimniecības formas uzņēmumiem.

PSRS 1924. gada sociālistiskā sektora īpatsvars rūpniecības bruto produkcijā bija 76,3%, mazumtirdzniecības pre�u apgrozījumā � 47,3%, bet lauksaimniecības bruto produkcijā � tikai 1,5%. Eiropas tautas demokrātijas valstu rūpniecībā 1950. gadā sociālistiskā sektora īpatsvars Bulgārijā bija 97.5%, Ungārijā � 91,9%, VDR � 70,4%, Polijā � 92,1%, Rumānijā � 92,4%. Cehoslovakijā � 96,1%.

Nesociālistiskās saimniecības formas. Pārejas perioda ekonomikā samērā liela vieta ir pre�u sikra�o�anas formai. Tā aptver zemnieku un mājrūpnieku sīkās saimniecības. Pre�u sikra�o�anas formas pamats ir ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums. Ta�u �ī īpa�uma izcel�anas ir citāda nekā lielbur�uāzijas īpa�uma izcel�anās: tas ir pa�a ra�otāja uzkrātais personiskais darbs. Proletariāts savā politikā ievēro pre�u sīkra�otāju īpa�uma tap�anas raksturu un arī to, ka darba zemniecība un amatnieki ir viņa sabiedrotie cīņā pret bur�uāziju.

Līdz ar to pre�u sīkra�o�ana paliek kapitālisma ra�anās bāze, jo arī pārejas periodā turpinās zemniecības diferenciācija kulakos un trūcīgajos zemniekos. Proletāriskā valsts cen�as kavēt zemniecības noslāņo�anās procesu, sniedz materiālu palīdzibu darba zemniecībai un ierobe�o kulakus. Tā rezultātā laukos pieaug vidējās zemniecības slānis.

Pirmsrevolūcijas Krievijā trūcīgo zemnieku saimniecības sastādīja 65% no Visām zemnieku sētām, vidējo zemnieku � 20%, kulaku � 15%, turpretī PSRS 1929. gada, masveida kooperē�anas sakumā, trūcīgo zemnieku saimniecības sastādīja 35%, vidējo zemnieku � 60%, kulaku � 4�5%. PSRS 1923.�1924. gadā pre�u sīkra�o�anas forma deva apmēram 51% tautas saimniecības bruto produkcijas.

Privālkapitālisiiskā saimniecības forma aptver sīko un vidējo kapitālistu uzņēmumus rūpniecībā un tirdzniecībā, kā arī kulaku saimniecības laukos. Tās pastāvē�anu nosaka tas, ka proletāriskā valsts uzreiz nevar nacionalizēt visus, it īpa�i nelielos, sadrumstalotos uzņēmumus. Izmantojot ekonomiskās un administratīvi tiesiskās sviras, tā regule privatkapitāla darbības apmērus un virzienus.

Pārejās perioda privātkapitālistiskās saimniecības formas īpatsvars ekonomikā ir samēra zems.

PSRS 1923.�1924. gadā privātkapiialistiskās saimniecības formas īpatsvars tautas saimniecības bruto produkcijā sasniedza 8,9%. Salīdzinājumā ar citām tautas saimniecības nozarēm lauksaimniecībā un mazumtirdzniecībā privatkapitāla īpatsvars pārejās perioda sakuma bija augstāks.

Vairākās sociālistiskajās zemēs pārejas perioda ekonomikā noteikta loma ir valsis kapitālisma formai. Proletariāta diktatūras apstākļos valsts kapitālisms radikāli at�ķiras no valsts kapitālisma bur�uāzijas kundzības apstākļos. To pārstāv kapitālisti, kuri stāju�ies līgumattiecībās ar sociālistisko valsti un apņēmu�ies strādāt taja vai citā tautas saimniecības nozarē uz līgumā minētiem noteikumiem un noteiktos ietvaros.

Zemēs, kuras ceļ sociālismu, valsts kapitālisma nozīmi un formas nosaka katras valsts konkrētie vēsturiskie apstākļi.

PSRS 1923,�1924. gadā valsts kapitālisma formas (koncesijas un noma) 'īpatsvars rūpniecības bruto produkcijā bija nedaudz augstāks par 3%.

Vairākās sociālistiskajās zemēs (piemēram, VDR) pārejas perioda bija izplatīti jauktie valsts kapitālistiskie uzņēmumi.

Zemēs, kur pirms sociālistiskās revolūcijas cfaļēji saglabājās sīkā naturala saimniecība, pārejas perioda sākumā pastav pulriarhalā saimniecības forma, kas aptver zemnieku saimniecības, kuras nav saistītas ar tirgu, bet nodarbojas ar naturālo ra�o�anu, pamatojoties uz samērā primitīvu telmiku.

PSRS 1923,�1924. gadu naturālus zemnieku saimniecības deva 0,5% visas lautas saimniecības bruto produkcijas. MTR ekonomika, kura ceļ sociālismu, apejot kapitālismu, patriarhālā saimniecības forma pārejās perioda sākumā kvantitatīvi bija pārsvara. Patriarha lai saimniecības formai augsts īpatsvars ir ari Vjetnamas ekonomika.

Sociālistiska valsts veicina naturālo zemnieku saimniecību ra�o-tājspēku attīstību un to pāreju uz sociālistisko ceļu ar da�adu kooperācijas formu starpniecību. PSRS un citu sociālistisko zemju uzkrātajai pieredzei �aja joma ir liela nozīme zemēs, kuras atbrīvoju�ās no koloniāla jūga.

Pārejas perioda pretrunas. Da�ādu sabiedriski ekonomisko formu pastāvē�ana pārejas periodā nenozīmē, ka ikviena no tām attistas no�ķirti. Starp visām saimniecības formām pastāv savstarpēja saimnieciskās darbības apmaiņa. Noteico�ā un iz�ķiro�ā ietekme uz visu ekonomiku ir vado�ajai un progresīvajai sociālistiskajai saimniecības formai.

Pēc proletariāta diktatūras nodibinā�anās sabiedrības galvenās �ķiras ir strādnieku �ķira, kura no ekspluatējamās un apspiestās �ķiras klust par valdo�o �ķiru, kas vada sociālismā celtniecību, un darba zemniecība � galvenais strādnieku �ķiras sabiedrotais. Vel saglabajas bur�uāzijas �ķira. Tai ir uzkrāta lielra�o�anas vadī�anas pieredze, sakari ar ārzemju kapitālu, tās rīcībā ir ra�o�anas līdzekļi un nauda, tai pievienojas daļa bur�uāzijas speciālistu.

Daudzformu ekonomika un da�ādu sabiedrības �ķiru pastāvē�ana rada pretrunas un �ķiru ciņu. Pārejas perioda ekonomikas galvenā pretruna ir pretruna starp augo�o sociālismu un no vēstures arēnas aizejo�o kapitālismu. So antagonistisko pretrunu atrisina asā ciņa pēc principa �kur� � kuru�. V. I. Ļeņins rakstīja, ka �pārejas periods nevar nebūt cīņas periods starp mirsto�o kapitālismu un dzimsto�o komunismu; � jeb citiem vārdiem: starp uzvarēto, bet neiznīcināto kapitālismu un piedzimu�o, bet vēl pavisam vājo komunismu�¹.

Viena no būtiskākajām pārejas perioda ekonomikas pretrunām ir pretruna starp sociālistisko un pre�u sīkra�o�anas formu. Strādnieku �ķiras diktatūras valsts cen�as piesaistīt zemnieku kā darba cilvēku savā pusē cīņā pret bur�uāziju. Līdz ar to tā konsekventi ierobe�o zemniecībai piemīto�ās privātīpa�nieciskās un anarhistiskās, tendences.

Daudzformu ekonomikas pretrunas tiek atrisinātas; privātkapitā-listisko saimniecības formu ekonomiski izspie�ot un likvidējot un sīkos privātos ra�otājus uz sociālistiskiem pamatiem brīvprātīgi apvienojot ra�o�anas kooperatīvos.

Pārejas perioda ekonomiskie likumi. Pārejas periodā sāk darboties objektīvi ekonomiskie likumi, kas atspoguļo sociālistisko ra�o�anas, attiecību būtību. Tādi ir sociālisma ekonomiskais pamatlikums, tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likums, likums par sadali pēc padarītā darba, sociālistiskās uzkrā�anas, likums u. c. Darbojoties galvenokārt vado�ās sociālistiskās saimniecības formas ietvaros, tie iz�ķiro�i ietekmē ekonomikas attīstību kopumā.

Tā kā sociālisma ekonomiskie likumi pārejas periodā darbojas apstākļos, kad pastāv antagonistiskā pretruna starp sociālismu un kapitālismu, tos valsts izmanto situācijā, kad notiek ciņa ar bur�uāziju. Proletariāta diktatūras valsts vada ekonomiku, plāno sabiedriskoto saimniecību. Ta�u, tā kā sociālistiski sabiedriskotā saimniecība neaptver visu valsts ekonomiku, sabiedrība tie�i neregulē privatkapitālistisko un pre�u sīkra�o�anas saimniecību.

Privātkapitālistiskajā saimniecības formā darbojas kapitālisma ekonomiskie likumi (virsvērtības likums, kapitālistiskās uzkrā�anas likums, ra�o�anas anarhijas un konkurences likums). Ta�u �o likumu darbību ierobe�o sociālistiskās saimniecības formas vado�ā vieta un tai atbilsto�ie ekonomiskie likumi. Kapitālisma ekonomisko likumu darbibas sfēra nepārtraukti sa�aurinās, un līdz ar sociālistisko ra�o�anas attiecibu nedalītas valdī�anas nodibinā�anos tie pārstāj darboties.

Pārejās periodā pastāv pre�u-naudas attiecības. Pre�u-naudas attiecības un vērtības likums nosaka ar tiem saistīto ekonomikas formu un kategoriju � naudas, cenas, tirdzniecības, kredīta, peļ-jļas � pastāvē�anu. Ta�u to būtiba un loma mainās. Sociālistiskās valsts rokās finansiālās sviras ir svarīgs līdzeklis pre�u sikra�o�a-nas regulē�anai un kapitālistisko elementu ierobe�o�anai, izspie�anai un turpmāk arī likvidē�anai. V. I. Ļeņins �ajā sakarā rakstīja: �Apgūt tirdzniecību, dot tai virzienu, nostādīt to zināmos ietvaros proletāriskā valsts vara spēj.�¹

Pec satura sociālisma ekonomiskie likumi ir no ekspluatācijas, intere�u antagonisma brīvu ra�otāju attiecību likumi. Tic būtiski at�ķiras no kapitālistiskā ra�o�anas veida likumiem, kuri ir algoto strādnieku ekspluatācijas likumi, bur�uāzijas un strādnieku �ķiras antagonistisko attiecību likumi.

Viena no sociālisma svarīgākajām īpatnībām ir tā, ka ra�o�anas lidzekļu sabiedriskais īpa�ums, antagonistisku �ķiru nepastāvē�ana, ra�o�anas apvieno�ana visas zemes mērogā, darbaļau�u ieinteresētība ekonomikas aug�upejo�ā attīstībā rada objektīvi nepiecie�amu un iespējamu ekonomisko likumu plānveida izmanto�anu visas sabiedrības interesēs.

Proletariāta diktatūras valsts ekonomiskās politikas būtība. Pāreja uz jauno sabiedrisko iekārtu notiek sociālistiskās valsts milzīgas saimnieciski organizatoriskās darbības rezultātā. Proletariāta diktatūras valsts ekonomiskā politika izriet no tās rokās eso�ajām ekonomikas komandējo�ām virsotnēm, galvenajiem ra�o�anas līdzekļiem, saimniecības daudzformu ievēro�anas. Tā balstās uz objektīvo ekonomisko likumu izzinā�anu un izmanto�anu un virzīta uz sociālistiskās saimniecības formas uzvaras nodro�inā�anu.

�īs politikas zinātniskos pamatus formulēja V. I. Ļeņins 1918. gada pavasarī. Ta�u ārkārtīgi grūtajos pilsoņkara, ārzemju intervences un to izraisītā saimnieciskā sabrukuma apstākļos �o politiku nebija iespējams realizēt dzīvē pilnā apjomā. Padomju vara bija spiesta pagaidām īstenot tā saucamā �kara komunisma� politiku. Apstākli sociālisma celtniecības politikas konsekventai

ievēro�anai radās tikai pēc pilsoņkara beigām un ārzemju intervences sagrāves. At�ķirībā no �kara komunisma� politikas ekonomiskā poiitika, kuru izstrādāja V. I. Ļeņins sakarā ar pareju uz mierīgu saimniecisko celtniecību un kuru ieviesa 1921. gada, ieguva jaunās ekonomiskās politikas (пера) nosaukumu.

Jauna ekonomiska politika nozīmēja ekonomikas komandējo�o virsotņu koncentrē�anu valsts rokās, tautas saimniecības sociālistiskā sektora tie�u sabiedrisku regulē�anu, valsis plānveida iedarbību uz tirgus sakariem starp sociālistisko rūpniecību un sikra�o-tāju zemnieku saimniecību, valsts kapitālisma izmanto�anu sociālisma intereses, privātā kapitāla pagaidu pieļau�anu un noteiktu ierobe�o�anu, sociālistisko elementu neatlaidīgu ciņu pret kapitālistiskajiem elementiem un sociālisma uzvaru par kapitālismu.

Lauksaimniecībā sakarā ar пера ievie�anu pārtikas repartīciju aizstāja ar pārtikas nodokli, pie�ķirot zemniekiem tiesības pārdot savu produktu pārpalikumus tirgū. Tas radīja zemniekos materiālo ieinteresētību lauksaimnieciskās ra�o�anas attīstī�anā. Lauksaimniecības aug�upeja savukārt veicināja pilsoņkara un intervences sagrautās rūpniecības atjauno�anu un attīstibu. Ekonomikas komandējo�o virsotņu atra�anās valsts rokās nodro�ināja tirdzniecības un naudas apgrozības valstisko regulē�anu un kontroli pār privāto-kapitālu.

Pārejai uz mierīgu celtniecību sekoja tautas saimniecības vadī�anas pārkārto�ana, pamatojoties uz V. I. Ļeņina izstrādātajiem principiem vēl pirms �kara komunisma� ievie�anas 1918. gada pavasarī. Tika nostiprināts valsts plāno�anas aparāts. Sāka pla�i izmantot saimniecisko aprēķinu, darba materiālo stimulē�anu, kredītu, peļņu.

V. 1. Ļeņins uzsvēra, ka nepam, kura pamatā ir strādnieku �ķiras un darba zemniecības ekonomiskā savienība, ir milzīga starptautiska nozīme. �Tas uzdevums, ko mēs pa�laik atrisinām, pagaidām � uz laiku � vieni pa�i, �ķiet tīri krievisks uzdevums, bet īstenībā tas ir uzdevums, kas būs jāatrisina visiem sociālistiem.�¹

Padomju Savienības pastāvē�ana, pasaules sociālistiskās sistēmas izveido�anās atvairīja posto�ā pilsoņkara izraisī�anos un starptautiskā imperiālisma tie�u militāru intervenci zemēs, kuras stājās uz sociālisma ceļa. Tas ļāva tām izbēgt no �kara komunisma� ekonomiskās politikas un tūlīt pat pēc proletariāta diktatūras nodibinā�anās sākt mierīgu sociālistisku celtniecību, izmantojot PSRS bagāto pieredzi un ievērojot katras zemes īpatnības.

V. I. Ļeņina darba �Par pārtikas nodokli� nozīme. Proletariāta diktatūras ekonomiskās politikas būtību V. I. Ļeņins atklāja vairākos rakstos, referātos un runās. Sājā sakarā ļoti svarīga ir 1921. gada aprīlī uzrakstītā bro�ūra �Par pārtikas nodokli�. Tā veltīta partijas X kongresa lēmumu teorētiskai pamato�anai, iezīmējot pāreju no pilsoņkara un ārzemju intervences uzspiestā �kara komunisma� uz jauno ekonomisko politiku.

V. I. Ļeņins norāda, ka Krievijā tad bija acīmredzami politiskie apstākļi pārejai uz sociālismu � proletariāta diktatūra, bet nebija materiālo ra�o�anas nosacījumu � uz jaunāko tehniku dibinātās ma�inizētās lielra�o�anas un tās plānveida valstiskās organizācijas. Zeme bija kara izpostīta, ekonomikā valdīja zemnieku sīkra�o�ana. Pārtikas repartīcijas aizstā�ana ar pārtikas nodokli un ar to saistītā privātās tirdzniecības pieļau�ana ieinteresēja zemniekus lauksaimniecības attistibā, kas veicināja rūpniecības atjauno�anu. Vienlaikus nostiprinājās strādnieku �ķiras savienība ar zemniecību � proletariāta diktatūras pamats.

Pre�u sīkra�o�anas stihisks produkts bija kapitālisms, kā attīstību veicināja arī privātuzņēmēji rūpniecībā, kuri tika pieļauti zemnieku nodro�inā�anai ar rūpniecības precēm. Lai kontrolētu kapitālistisko ra�o�anu, proletāriskā valsts virzīja tās attīstību pa valsts kapitālisma ceļu.

Ļeņiniskā plāna īsteno�ana noveda pie straujas PSRS tautas saimniecības atjauno�anas. Turpmāk kapitālistisko saimniecības formu likvidēja, bet zemnieku sīkra�o�anu, pamatojoties uz zemnieku kooperē�anos, pārveidoja sociālistiskajā lielra�o�anā.

Darbam �Par pārtikas nodokli� ir teorētiska un praktiska nozīme visās zemēs, kuras stāju�ās uz sociālisma ceļa. Tajā V. 1. Ļeņins pamatoja nepiecie�amību pārejas perioda daudzformu ekonomikas apstākļos ieviest ekonomisko politiku, kura virzīta uz galvenā stratēģiskā uzdevuma atrisinā�anu � ar strādnieku �ķiras un zemniecības kopīgu darbu uzcelt sociālismu.

Saglabā aktualitāti arī V. I. Ļeņina dotā to �teorētiķu� kritika, kuri izkropļo пера politikas būtību. Mūsdienu bur�uāziskie ekonomisti un reformisti cen�as nepu iztēlot kā sociālismā un kapitālisma tuvinā�anās ceļu, kā ekonomisko politiku pārejai uz �jaukto ekonomiku�, kurā plāno�anas elementi it kā pakļaujoties kapitālistiskās saimnieko�anas tirgus metodēm. Neps istenībā tika virzīts uz pilnīgu kapitālistisko elementu likvidē�anu, sociālisma uzvaras nodro�inā�anu, sociālistisko ra�o�anas attiecību nedirlītas valdī�anas nostiprinā�anu mūsu zemē.

Sociālistiskā industrializācija. Zemēs, kur sociālistiskās revolūcijas laikā jau pastāv augsti attīstīti ra�otājspēki, pēc revolūcijas rodas uzdevums pakļaut ma�inizēto lielra�o�anu visas sabiedrības interesēm, to izplatīt visās tautas saimniecības nozarēs un zemes ekonomiskajos rajonos, saskaņā ar jauno ra�o�anas mērķi mainīt tās strukturu. Zemēs, kur pirms sociālistiskās revolūcijas lielrūpniecība bijusi nepietiekami vai vāji attīstīta, ir nepiecie�ama tās radī�ana. Minētie uzdevumi tiek risināti sociālistiskās industrializācijas procesā.

Sociālistiskā industrializācija nozīmē tādu ma�inizētās lielrūpniecības attīstību, kas nodro�ina tās vado�o vietu ekonomikā, citu tautas saimniecības nozaru, pirmām kārtām lauksaimniecības, industriālo attīstību, ra�o�anas sociālistisko formu uzvaru. Augsti attīstītas rūpniecības, pirmām kārtām smagās rūpniecības radī�ana no-

stiprina sociālisma pozīcijas cīņā pret kapitālismu zemes iek�ienē un starptautiskajā arēnā.

Pretstatā kapitālistiskajai industrializācijai, kura veicina darbaļau�u ekspluatācijas pastiprinā�anos un antagonistisko kapitālisma pretrunu saasina�anos, sociālistiska industrializācija nodro�ina nepiecie�amo materiālo pamatu nemitīgam tautas labklājības pieaugumam, ļauj likvidēt no pagātnes saņemto bezdarbu.

Sociālistiskā industrializācija tiek īstenota planveidā, bet ne stihiski. Ļeņiniskās idejas par mūsu zemes pārvēr�anu no atpaliku�as zemes par tehniski ekonomiska ziņā attīstītu rūpniecisku lielvalsti bija iemiesotas GOELRO plānā. �ī plāna galvenās tēzes tika attīstītas perspektīvajos piecgadu plānos, visupirms pirmajā piecgadu plānā, kas iegāja PSRS vēsturē kā mūsu zemes sociālistiskās industrializācijas lielo pasākumu programma, kā sociālismā pamatu uzcel�anas plāns.

Bur�uāziskās valstis industrializācijai izmantoja līdzekļus, kurus ieguva, aplaupot savu un sve�u zemju tautas. Sociālistiskā industrializācija tiek īstenota galvenokārt uz sociālistiskās valsts iek�ejo resursu rēķina. Pa�laik zemes, kuras ceļ sociālismu, var izmantot industrializācijai arī da�ādas ārējo aizņēmumu formas. PSRS �is avots bija slēgts, jo imperiālistiskās valstis vai nu atteicās pie�ķirt tai aizņēmumus, vai saistīja tos ar verdzino�ām prasībām.

Industrializācija sociālistiskajās zemēs tiek veikta straujā tempā. Anglijai, Vācijai un ASV, lai radītu ma�inizēto lielra�o�anu, bija vajadzīgi vairāki gadu desmiti, turpretī PSRS �is periods bija apmēram 13 gadu (1929�1941). Sevi�ķi strauju industrializācijas tempu nepiecie�amību izraisīja tas, ka PSRS cēla sociālismu kapitālistiskajā ielenkumā, apstākļos, kad imperiālistiskajām zemēm bija varena rūpnieciskā bāze un tās ne vienreiz vien mēģināja ar militāru spēku iznicināt sociālistisko iekārtu.

Padomju zemes pieredze, tās tehniski ekonomiskā palīdzība radīja labvēlīgus apstākļus industrializācijai citās zemēs, kuras stājās uz sociālisma ceļa. Starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana atbrīvo da�as sociālistiskās zemes no nepiecie�amības attīstīt visas smagās rūpniecības nozares un Jauj koncentrēt puliņus tadas nozarēs, kurām ir labvēlīgi dabas un sociālvēsturiskie priek�noteikumi.

Lauksaimniecības sociālistiskā pārveido�ana. Proletariāta diktatūra saņem lauksaimniecībā divas da�ādas saimniecības formas � uz privātīpa�umu dibināto lielo zemes īpa�nieku un kapitālistu nomnieku saimniecību un �iko sadrumstaloto zemnieku saimniecību. Atbilsto�i tam lauksaimniecības sociālistiskā pārveido�ana notiek divējādi � organizējot valsts lauksaimniecības uzņēmumus uz lielo zemes īpa�nieku konfiscēto saimniecību bāzes un brīvprātīgi kooperējoties darba zemniecības saimniecībām.

Mūsu zemē lielās valsts (padomju) saimniecības tika organizētas uz biju�o mui�nieku mui�u bāzes tūlīt pēc revolūcijas uzvaras. Ta�u sakarā ar valsts resursu ārkārtējo ierobe�otību un milzīgās sīko zemnieku masas pastāvē�anu �is lauksaimniecības pārveido�anas virziens tolaik daudz neattīstījās.

PSRS un vairākumā citu. zemju lauksaimniecības sociālistiskā pārveido�ana notika galvenokārt kooperē�anās ceļā. Tikai aizstājot pre�u sīkra�o�anas saimniecību ar mehanizēto lielra�o�anu, kura ir augsti attīstīta pre�u ra�o�ana, var pārvarēt lauksaimniecības atpalicību, paaugstināt tās produkcijas ra�o�anu līdz apmēriem, kādi nodro�ina mūsu zemes vajadzības, un radit stabilu pamatu zemniecības labklājības nemitīgam pieaugumam. Nedrīkst neievērot arī to, ka pre�u sīkra�o�ana rada kapitālistisko elementu pieauguma draudus, jd tās diferenciācijas procesā pastāvīgi rodas bur�uāzija.

Pirmoreiz jautājumu par pre�u sīkra�o�anas lauksaimniecības sociālistiskās pārveido�anas konkrētiem ceļiem dziļi un vispusīgi izstrādāja V. I. Ļeņins. Viņ� uzsvēra, ka apstākļos, kad pastāv proletariāta diktatūras valsts, strādnieku �ķiras savienība ar zemniecību un valda ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�ums, galvenā sociālekonomiskā forma sīkās privātīpa�nieciskās lauksaimniecības pārveido�anai sociālistiskajā lauksaimniecībā ir ra�o�anas kooperē�ana � uz personisku darbu dibinātā ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma sabiedrisko�ana, zemniekiem pakāpeniski brīvprātīgi apvienojoties ra�o�anas kooperatīvos. �..Civilizētu kooperatoru iekārta,� rakstīja V. I. Ļeņins, �pastāvot sabiedriskam īpa�umam uz ra�o�anas līdzekļiem, pastāvot proletariāta �ķiras uzvarai pār bur�uāziju, � tā ir sociālisma iekārta.�¹

Ļeņiniskais lauksaimniecības kooperē�anas plāns paredzēja pakāpenisku zemniecības pāreju no vienkār�ākajām kooperācijas formām � sākot ar patērētāju kooperāciju, apgādes, realizācijas, kredīta, lauksaimniecības produktu pārstrādes kooperāciju, atsevi�ķu darbu kopīgu veik�anu ra�o�anā u. tml. � līdz sare�ģītākām pastāvīgām ra�o�anas kooperācijas formām. .Viena no kooperatīvā plāna galvenajām tēzēm ir zemnieku apvieno�anās brīvpratīgums. V. I. Ļeņins uzsvēra: lai radītu sociālistisko iekārtu laukos, proletariāta diktatūras valstij jāapgādā lauksaimniecības kooperatīvi uz atvieglotiem noteikumiem ar ma�īnām, pla�i pie�ķirot tiem kredītus un citas finansiālās palīdzības formas.

No pārejas perioda sākumā pastāvo�ām trīs kolektīvo saimniecību formām � zemes kopapstrādā�anas sabiedrībām, lauksaimniecības komūnām un lauksaimniecības arteļiem � sociālistiskās celtniecības prakse par galveno izvirzīja lauksaimniecības arteli, kurā ir sabiedriskoti galvenie ra�o�anas līdzekļi un vislabāk tiek saskaņotas sabiedriskās saimniecības un zemnieku personiskās intereses.

PSRS lauksaimniecība tika kooperēta samērā neilgā laikā. 1929. gada 1. jūlijā lauksaimniecības arteļi aptvēra 3.9% zemnieku saimniecību, 1931. gada 1. jūlijā � 52,7%, 1937. gada 1. jūlijā � 93%.

Lauku sociālistiskās pārveido�anas panākumus veicināja zemes nacionalizācija, kura mazināja zemnieka pieķer�anos savam zemes gabalam. Liela nozīme bija arī lauksaimnieciskās ra�o�anas melia-

nizācijai, kura izvērsās aizvien pieaugo�os apmēros. Sociālistiskās lielsaimniecības priek�rocību pārliecino�s piemērs zemniekiem un atbalsts jaunajām, kolektīvajām saimniecībām bija padomju saimniecības.

Padomju lauku parēja uz sociālistisko lielsaimniecību nozīmēja lielu revolūciju ekonomiskajās attiecībās, visā zemniecības dzīvesveidā. Kolektivizācija uz visiem laikiem atbrīvoja laukus no kulaku jūga, no �ķiriskās noslāņo�anās, no izputē�anas un nabadzības. Lauku pārveido�ana, pamatojoties uz ļeņinisko kooperatīvo plānu, bija vienīgais pareizais ceļ� lauksaimniecības ra�otājspēku paātrinātai attīstībai, visas ekonomikas plānveida attīstības nepiecie�ams nosacījums. Bez lauksaimniecības kolektivizācijas nebūtu iespējams uzcelt sociālistisko sabiedrību. PSRS pieredze guva pla�u starptautisku atzinību un bija liels ieguldījums komunistiskās celtniecības teorija un praksē.

Konkrētie vēsturiskie un sociālekonomiskie apstākļi, kādos atrodas tā vai cita zeme, kura ceļ sociālismu, nosaka da�as zemnieku saimniecību kooperē�anās īpatnības. Vairākās valstīs kooperē�anās tika veikta, pastāvot zemnieku zemes privātīpa�umam. �eit zeme ietilpa kooperatīva locekļu paju iemaksas sastāvā, bet viņu ienākumi noteiktu laiku tika sadalīti ne tikai pēc padarītā darba daudzuma un kvalitātes, bet arī, ievērojot zemes pajas lielumu. PSRS un citu sociālistisko zemju palīdzība deva iespēju paātrinātā tempā radīt kolektīvās lielsaimniecības, apgādāt tās ar lauksaimniecības tehniku, iepērkot to tajās sociālistiskajās zemēs, kur bija organizēta tās ra�o�ana.

Marksistiskā teorija un sociālisma zemju pieredze rāda, ka kooperē�anas tempu mākslīga forsē�ana sociālismam ir bīstama. ⁹⁶

konkretizēt. Lielrūpniecība, kas atbilst jaunākās tehnikas līmenim un kas spēj reorganizēt zemkopību, ir visas zemes elektrifikācija.�¹

Ma�inizētā ra�o�ana sociālismā tiek attīstīta plānveida, kompleksi, visas sabiedriskās ra�o�anas mērogā. Turklāt pirm�ķirīga nozīme ir smagās rūpniecības attīstībai, kura dibinās uz jaunākajiem zinātniski tehniskajiem sasniegumiem, ra�o�anas koncentrācijai lielos un milzīgos uzņēmumos, ra�o�anas tehniskās attīstības nevienmēriguma likvidācijai, tadai ra�o�anas izvieto�anai pa visu zemi, kura novēr� no kapitālisma mantoto nacionālo rajonu tehnisko atpalicību.

Sociālistiskās celtniecības sākumā ekonomiski attīstīto Krievijas centru rūpniecība pamatvilcienos bija apgadāta ar tehniku, kas saistīta ar tvaika izmanto�anu. Tāpēc radās jautājums par to, lai atjaunotu rūpniecību, transportu un citas tautas saimniecības nozares uz jauna tehniskā pamata � elektrifikācijas bāzes.

Kultūras revolūcijas laikā tika sagatavoti in�eniertehnisko darbinieku un augsti kvalificēto strādnieku kadri, kuri apkalpo ma�ini-zēto ra�o�anu. Padomju zeme pilnīgi un uz visiem laikiem atbrīvojās no smaga analfabētisma jūga. Darbaļaudis kļuva par aktīviem kultūras dzīves dalībniekiem, garīgo vērtību radītājiem.

PSRS sociālisma materiāltehniskā bāze tika veidota, sekmīgi pildot ļeņinisko GOIILRO plānu, pirmos divus tautas saimniecības attīstības piecgadu planus. 1937. gada (otrās piecgades pēdējais gads) lielrūpniecības ra�o�anas apjoms mūsu zeme pārsniedza 1913. gada līmeni 8 reizes. Turklāt vairāk nekā 80% visas rūpniecības produkcijas ieguva jaunajos vai pilnīgi rekonstruētajos uzņēmumos. Strādnieku un kalpotāju skaits PSRS tautas saimniecībā palielinājās 2,5 reizes. Vienlaikus ar tautas saimniecības tehniskās apgadātības attistību milzīgi panākumi bija sasniegti darbaļau�u kultūras un tehnisko zinā�anu līmeņa paaugstina�ana. Oirās piecgades beigās salīdzinājumā ar 1913. gadu darba ra�īgums rūpniecībā pieauga 3,2 reizes.

Citās sociālistiskajās zemēs sociālisma materiāltehniska bāze tiek veidota, ievērojot starptautisko sociālistisk� darba dalī�anu, brālīgo zemju vispusīgo ekonomisko sadarbību un savstarpējo palīdzību. Izmantojot Padomju Savienības pieredzi un savstarpējo tehniski ekonomisko palīdzību, zemes, kas nostāju�ās uz sociālisma ceļa, attīsta ma�inizēto lielra�o�anu mūsdienu zinātniski tehniskā progresa sasniegumu līmeni. Tas atvieglo turpmāko komunisma materiāltehniskās bāzes radī�anu.

Sociālistisko ra�o�anas attiecību nedalīta valdī�ana. Pārejās perioda rezultātā tiek likvidēta daudzformu ekonomika un nostiprināts sabiedriskais, sociālistiskais īpa�ums visās lautas saimniecības nozares. Rūpniecībā ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums tika izveidots galvenokārt visas tautas (valsts), bet lauksaimniecībā � visas tautas un kolhozu-kooperatīvu īpa�uma formā. Sabiedriskā ra�o�ana tiek pakļauta aizvien pilnīgākai visu sabiedrības locekļu v a j a d г i b u a p m i e r i n ā � a n a i.

Sociālistiskā saimniecības sistēma mūsu zemes ekonomika kļuva nedalīti -valdo�ā 30. gadu vidu. Tautas saimniecības sociālistiskā sektora īpatsvars ra�o�anas pamatfondos (darba līdzekļos) 1975. gadā Bulgārijā bija 99,9%, Ungārijā � 99,1%, VDR � 99,0%, Mongolijā � 99,9%, Polijā � 82,4%, Rumānijā � 99,2%, Cehoslovakijā � 98,8%.

Sociālistiskas saimniecības sistēmas valdī�anas nostiprinā�anas rezultātā rodas jauna sabiedrības �ķiru struktūra, tiek likvidētas ekspluatatoru �ķiras. Sociālistiskā sabiedrība sastav no divām draudzīgām �ķiram � no strādniekiem un zemniekiem un ar tiem cie�i saistītās inteliģences.

Sociālistiskās celtniecības gados PSRS bija likvidētas ekspluatatoru �ķiras pilsētas un laukos; to īpatsvars 1913. gadā bija 16,3% iedzīvotāju. Strādnieku un kalpotāju īpatsvars pieauga no 17% 1913. gadā līdz 50,2% 1939. gadā. Vien-sētnieku zemnieku un nekoopereto majrūpnieku vietā, kuri 1913. gadā sastādija Krievijas iedzīvotāju vairākumu � 66,7%, tika radīta pa�ā pamatā jauna kolhozu zemniecības un kooperēto majrūpnieku �ķira (turpmāk kooperētie mājrūpnieki saplūda ar strādnieku �ķiru). Tās īpatsvars 1939. gada bija 47,2%.

Pec nacionālo skaitī�anu datiem, Bulgārija (1965. gadā) strādnieku un kalpotāju bija 58,8% no visiem iedzīvotājiem, kooperēto zemnieku un amatnieku � 39.7%; Ungārijā (1970. gada) � 75,5 un 21,4%; VDR (1971. gada) � 82,3 un 11,7%; Rumānijā (1966. gada) � 52,2 un 40,9%; CSSR (1970. gadā) � 87,5 un 11,1%.

Sociālistiskās sabiedrības vado�ais spēks ir strādnieku �ķira, kura pārstāja būt par ekspluatējamo �ķiru un līdz ar citiem sabiedrības locekļiem pārvērtās par galveno ra�o�anas līdzekļu īpa�nieku. Tiek attīstīta un fiostiprināta brālīgā savienība starp strādnieku �ķiru un kooperēto zemniecību, likvidēts pilsētas un lauku kardinālo intere�u pretstats. Līdz ar privātā īpa�uma likvidāciju ir iznicināts arī pretstats starp garīgo un fizisko darbu un tātad ari pamats, kas rada antagonismu starp fiziskā un garīgā darba darītājiem. No strādnieku un zemnieku vidus radu�ās inteliģences vitālās intereses saskan ar strādnieku �ķiras un kolhozu zemniecības interesēm.

Sociālisma celtniecības gados tiek iznīcināta ekonomiskā, politiskā un kultūras nevienlīdzība starp nācijām, kuras apdzivo sociālistisko zemi. Ekspluatācijas un apspiestības attiecības nomaina visu brīvo nāciju un tautību līdztiesības, biedriskas sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības.

Pārejas periodā būtiski pieaug darbaļau�u dzīves līmenis. Tiek likvidēts bezdarbs un atrisināta darbā iekārto�anas problēma.

PSRS rūpniecības un celtniecības strādnieku reālie ienākumi 1940. gadā salīdzinājumā ar 1913. gadu palielinājās 2,7 reizes, bet zemnieku (vidēji uz vienu strādājo�o) reālie ienākumi � 2,3 reizes. Laikā no 1950. lidz 1975. gadam strādnieku un kalpotāju reālā darba alga Bulgārijā pieauga 3,3 reizes, Ungārijā � 2,3. VDR � 5.1, Rumānijā � 3,3 reizes.

Sociālisma uzvarai PSRS ir pasaulvēsturiska nozīme. Pirmoreiz cilvēces vēsturē tika radīta reāla sociālistiskā sabiedrība,

kurā sabiedriskā ra�o�ana ir pakļauta visas tautas vajadzību apmierinā�anai. Iznīcināta ekspluatācija, likvidēta anarhija, konkurence un pārprodukcijas krīzes, radīta iespēja masu rado�ās iniciatīvas izraisī�anai, racionālai darba un materiālo resursu izmanto�anai. PSRS Konstitūcijā norādīts: �..Padomju vara realizēja visdziļākos sociāli ekonomiskos pārveidojumus, uz visiem laikiem likvidēja iespēju cilvēkam ekspluatēt cilvēku, likvidēja �ķiru antagonismu un nacionālņ naidu.� Līdz ar sociālisma uzvaru PSRS un vairākās citās zemēs radās pasaules sociālistiskā sistēma � pati galvenā no starptautiskajām Oktobra revolūcijas sekām, kas nosaka mūsdienu laikmeta seju.

Nekapitālistiskā pāreja uz sociālismu un tās īpatnības.

V. I. Ļeņins parādīja to tautu, kuras veic pāreju uz sociālismu,, apejot kapitālismu, vēsturiskā ceļa nesaraujamo sakaru ar pasaules strādnieku �ķiras revolucionāro kustību, proletariāta diktatūras nodibinā�anu un ar sociālisma uzvaru vienā vai vairākās citās zemēs. Viņ� teica: ja revolucionārais uzvaro�ais proletariāts atpaliku�o zemju tautu vidū propagandēs sociālismu, bet sociālistiskās valdības �nāks tam palīga ar visiem līdzekļiem, kādi ir to rīcībā, tad ir nepareizi domāt, ka kapitālistiskā attīstības stadija atpaliku�ajām tautībām ir nenovēr�ama�¹.

Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija nodro�ināja vairāku Vidusāzijas nacionālo rajonu, da�u Aizkaukāza un it īpa�i Galējo Ziemeļu rajonu strauju vēsturiskās atpalicības pārvarē�anu. Pastāvot maksimālam uzvarēju�ās Krievijas proletariāta atbalstam, tic veica pāreju no feodālām, bet atsevi�ķas Galējo Ziemeļu tautības � no pirms-feodālam attiecībām uz sociālismu, apejot kapitālismu.

Ar Padomju Savienības palīdzību uz sociālisma celtniecības ceļa nostājās Mongolijas Tautas Republika. Tai bija raksturīga sociālistisko ra�o�anas attiecību ra�anās, pastāvot samērā zemam ra�otāj-spēku līmenim, kad gandrīz nemaz nebija strādnieku �ķiras.

Pasaules sociālistiskās sistēmas pastāvē�ana mūsdienu apstākļos rada labvēlīgas iespējas sociālekonomiskiem pārveidojumiem zemēs ar progresīviem re�īmiem, kuras atbrīvoju�ās no koloniālās atkarības. ⁹⁷

pilnīgāk atklājās jaunās iekārtas rado�ie spēki, sociālistiskā dzīvesveida priek�rocības, darbaļaudis aizvien pla�āk izmantoja lielo revolūcijas iekarojumu augļus. Būtiski mainījās PSRS ekonomiskās attīstības starptautiskie apstākļi � tika likvidēts kapitālistiskais ielenkums, attīstījās sociālistisko zemju sadraudzība, novājinājās pasaules kapitālisma pozīcijas. Attīstītā sociālisma sabiedrība ir sociālā progresa augstākais sasniegums mūsdienās. Attīstītās sociālistiskās sabiedrības posms ir nepiecie�ams, likumsakarīgs un vēsturiski ilgsto�s periods komunistiskās formācijas tap�anā.

Sociālisma materiāltehniskās bāzes attīstība. Galvenais ekonomiskais priek�noteikums uzvarēju�ā sociālisma pārejai uz briedumu sasniegu�as sociālistiskās sabiedrības posmu ir augsti attīstītu ra�o-tājspēku radī�ana, pamatojoties uz visjaunāko zinātniski tehniskā progresa sasniegumu izmanto�anu. Jau PSRS tautas saimniecības sociālistiskās rekonstrukcijas procesā ra�o�anas fondu tehniskais līmenis, pirmām kārtām no jauna radito uzņēmumu un nozaru tehniskais līmenis sasniedza attīstīto kapitālistisko zemju līmeni. Turpmākajā periodā līdz ar tehniskā progresa paātrinā�anos vairākos virzienos tiek radīta principiāli jauna tehnika. Vienlaikus pieaug zinātnes loma sabiedrības attīstībā. Darbaļau�u vispārējās izglītības līmeņa un kvalifikācijas paaugstinā�ana, augstākās un vidējas izglītības mācību iestā�u tikla attīstība nodro�ināja augsti kvalificētu strādnieku, speciālistu un zinātnisko darbinieku daudzmiljonu armijas radī�anu.

Rezultātā PSRS izveidojās varens vienots tautsaimniecisks komplekss, kas aptver visus sabiedriskās ra�o�anas, sadales un maiņas procesus mūsu zemes teritorijā. Sī kompleksa pamats materiālās ra�o�anas sfērā ir moderna daudznozaru rūpniecība (smagā � metalurģija, enerģētika, ma�īnu un aparātu būve, elektrotehnika, ķīmiskā un naftas ķīmiskā; vieglā un pārtikas rūpniecība) un uz kolektivizācijas principiem dibinātā augsti mehanizētā lielra�o�ana lauksaimniecībā, kura ir agrorūpnieciskā kompleksa pamats. Ra�o�anas potenciāla pieaugums un kvalitatīva atjauninā�ana bija materiālā bāze sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anai un sabiedrības locekļu aizvien pilnīgākai daudzveidīgo vajadzību apmierinā�anai.

Kā atzīmēts PSKP CK lēmumā �Par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības nodibinā�anas 60. gadadienu�, vienotais tautsaimnieciskais komplekss ir PSRS brālīgās draudzības materiālais pamats. Katras republikas ekonomika ieņem svarīgu vietu sabiedriskajā darba dali�anā un dod aizvien lielāku ieguldījumu mūsu zemes nacionālās bagātības vairo�anā.

Salīdzinājumi) ar 1940. gadu sabiedriskais kopprodukts 1960. gadā bija palielinājies 4,2 reizes un 1981. gadā � 14.0 reizes. Ra�o�anas pamatfondi �ajā laikā bija pieaugu�i attiecīgi 3,2 un 17,0 reizes. Darba energoapgādatība rūpniecībā 1980. gadā bija 7,3 reizes augstāka nekā 1940. gadā, lauksaimniecības enerģētiskās jaudas palielināju�ās gandrīz 16 reizes. Pēc 1939. gada iedzīvotāju skaitī�anas datiem, uz 1000 cilvēkiem augstākā un vidējā (pilna un nepilna) izglītība

strādnieku vidū bija 87 cilvēkiem, 1959. gadā � 401, 1982. gadā � 800. kolhoznieku vidū � attiecīgi 18, 226 un 655 cilvēkiem. Būtiski bija pieaudzis padomji* cilvēku dzīves līmenis � reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar pirmskara gadiem 1960. gada bija palielināju�ies 2,5 reizes, 1981. gadā � 6 reizes.

Svarīgi atzīmēt, ka PSRS attīstītam sociālismam atbilsto�u materiāltehnisko bāzi vajadzēja radīt jau pēc tam, kad bija uzcelti jaunās iekārtas pamati. Tas acīmredzot ir kopējs ceļ� visam zemēm, kuras sāk veikt sociālistiskos pārveidojumus, pastāvot zemam vai vidējam ekonomiskas attīstības līmenim. Zemēs, kurās sociālistiskās revolūcijas uzvaras momentā ir augsti attīstīti ra�otājspēki, situācija ir citāda.

Sociālisma ra�o�anas attiecību attīstība. Pārmaiņas ra�otājspekos ir materiālais pamats visa sabiedrisko attiecību kopuma dziļai pārveidei uz sociālismam iek�ēji piemīto�iem kolektīvistiskiem pamatiem. Attīstītais sociālisms iezīmē sociālistisko attiecību pilnīgu uzvaru ekonomikā, to sabiedrisko�anas līmeņa ievērojamu paaugstinā�anos. Sociālistiskā īpa�uma tālākā attīstība tā divās formās � valsts (visas tautas) un kolhozu-kooperatīvu īpa�uma formā � izpau�as to pastāvīgā tuvinā�anā, ra�o�anas līdzekļu un darba sabiedrisko�anas pakapes paaugstinā�anā, vispusīgu sakaru nostiprinā�anā starp ra�o�anas kolektīviem, kuri balstās uz biedrisku sadarbību un savstarpēju palīdzību, sociālistiskās sacensības izvēr�anu, jaunas darba disciplīnas veido�anu.

Briedumu sasniegu�o sociālistiskā īpa�uma attiecību nodibinā�anas galvenais faktors ir visas tautas īpa�uma vado�ās lomas attīstība un pastiprinā�ana. Saimniecības vistautas sektors pārvēr�as pēc sava apjoma milzīgā, vienotā kompleksā saimnieciskajā sistēmā, kura balstās uz modernu zinātni un tehniku.

Tiek nostiprināta kolhozu iekārta. Tūlīt pēc sociālisma uzvaras vairākums kolhozu bija samērā nelieli, tehniski vāji apgādāti uzņēmumi. Ievērojams lauksaimniecības materiāltehniskās bāzes pieaugums noveda pie ra�o�anas koncentrācijas, kas līdz ar kolhozu organizatoriski saimniecisko nostiprinā�anos deva iespēju pārdot tiem uz atvieglotiem noteikumiem tehniku, kura agrāk bija koncentrēta MTS. Kolhozi pārvērtās lielos augsti mehanizētos uzņēmumos. To apgāde ar industriāliem ra�o�anas līdzekļiem papla�ināja pilsētas ekonomiskos sakarus ar laukiem, paaugstināja rūpniecības vado�o vietu attiecībā uz lauksaimniecību.

Sociālisma ekonomiskie likumi guva pla�u tauku savai darbībai, izveidojās to apzinātas sabiedriskās izmanto�anas mehānisms gan katrā atsevi�ķā zemē, gan pasaules sociālistiskajā saimniecībā.

Pieauga tautas saimniecības plānveida organizācijas pakāpe, ilgtermiņa plāno�anas loma un līdzsvarotas attīstības nozīme. Tika pilnveidotas patēriņa priek�metu sadales formas atkarībā no darba daudzuma un kvalitātes. Palielinājās sabiedrisko patēriņa fondu nozīme darbaļau�u vajadzību apmierinā�anā.

Dziļas pārmaiņas notika arī sabiedrības sociālajā struktūrā. Palielinājās strādnieku �ķiras vado�ā loma. Kolhozu zemniecība pēc sociālā stāvokļa tuvinājās strādnieku �ķirai, bet tās izglītības līmenis un dzīvesveids tagad jau reizēm maz ar ko at�ķiras no pilsētā sasniegta. Papla�inājās sociālistiskās iekārtas sociālais pamats. Strādnieku �ķiras un kolhozu zemniecības savienība attīstījās �o �ķiru stabila politiskā un idejiskā vienotībā ar tautas inteliģenci, kura tagad viscaur un pilnīgi stāv sociālisma pozīcijās. Izveidojās vēsturiski jauna sociālā un internacionāla kopība � padomju tauta. Tas nozīmē, ka iz�ķiro�o nozīmi pie mums pakāpeniski iegūst padomju cilvēku kopīgās, no sociālajām un nacionālajām at�ķirībām neatkarīgās rakstura, rīcības un pasaules uzskata iezīmes.

Politiskā joma attīstītā sociālisma posmu raksturo proletariāta diktatūras paraug�ana visas tautas valsti, vispusīga demokrātijas attīstība. Visās sabiedriskas dzīves sfērās pieauga Komunistiskās partijas vado�ā loma.

Attīstītais sociālisms un zinātniski tehniskā revolūcija. Briedumu sasniegu�am sociālismam raksturīga zinātniski tehniskās revolūcijas savieno�ana ar sociālistiskās saimniecības sistēmas priek�rocībām.

Jaunākie atklājumi zinātnē un tehnikā rada kvalitatīvu apvērsumu ra�otājspēkos, ietekmē visas materiālās ra�o�anas puses un papla�ina tās pieauguma iespējas. Tā, piemēram, atklājumi vielas atoma un molekulārās struktūras jomā lika pamatus jaunu materiālu radī�anai; ķīmijas panākumi darīja iespējamu naftas un gāzes pārstrādi plastmasā un �ķiedrā; elektrisko parādību pētī�ana ciet-vielās un gāzēs noveda pie elektronikas radī�anas; atoma kodola struktūras pētī�ana atklāja ceļu uz praktisko atomenerģijas izmanto�anu; matemātikas attīstība bija pamats ra�o�anas un vadī�anas automatizācijas līdzekļu radī�anai. Tas viss rāda, ka radusies jauna zinā�anu sistēma par dabu, radikāli pārveidojusies ra�o�anas tehnika un tehnoloģija, iedragāta tās attīstības atkarība no cilvēka fizioloģisko dotību un dabisko apstākļu noteiktajiem ierobe�ojumiem.

Zinātniski tehniskās revolūcijas radītās ra�o�anas straujā pieauguma milzīgās iespējas ir nesamierināmā pretrunā ar kapitālisma ra�o�anas attiecībām, kuras pakļauj zinātniski tehnisko progresu monopolistiskās peļņas palielinā�anai, monopolu kundzības nostiprinā�anai. Kapitālisms nevar izvirzīt zinātnes un tehnikas līmenim un raksturam atbilsto�us sociālos uzdevumus, tas pie�ķir tiem vienpusību, kroplīgumu. Tikai sociālisma apstākļos zinātniski tehniskā revolūcija gūst pareizu, cilvēka un sabiedrības interesēm atbilsto�u virzienu.

Sociālisma priek�rocības salīdzinājumā ar kapitālismu zinātniski tehniskās revolūcijas īsteno�anā balstās uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu. Tās ir, pirmkārt, tajā faktā, ka zinātniski tehniskā revolūcija �eit tiek īstenota visas sabiedrības interesēs, bet ne valdo�o monopolistisko kapitāla grupu interesēs, kā tas ir bur�uāziskajās zemēs. Otrkārt, sociālistiskās ra�o�anas attiecības nodro�ina sabiedrības galvenā ra�otājspēka � pa�u ra�otāju vispusīgu brīvu attīstību un viņu dziļu ieinteresētību zinātniski tehniskajā progresā. Tre�kārt, zinātnes un tehnikas attīstība sociālismā ir kļuvusi par zinātniski paredzamu un plānveidā organizējamu procesu visas sabiedriskās ra�o�anas kā vienotā veselā mērogā; tas nav iespējams kapitālisma apstākļos. Ceturtkārt, sociālisms atklāj iespēju pilnīgai jaunākās tehnikas izmanto�anai sabiedriskajā ra�o�anā un uz �i pamata augstu sabiedriskā darba ra�īguma pieauguma tempu sasnieg�anai.

Lēciens sabiedrības ra�otājspēku attīstībā un sabiedrisko attiecību brieduma pakāpes pieaugums nosaka kvalitatīvi jaunu visas sabiedrības darbības līmeni sabiedriskās ra�o�anas vadī�anā, augstākas prasības pret kadriem un visu darbaļau�u darbu. �Runa ir par nepiecie�amību izstrādāt tādu darba stilu, kura kārtīgums un disciplinētība būtu organiski savienoti ar drosmīgu iniciatīvu un uzņēmību, praktiskums un lieti�ķums būtu savienots ar tiek�anos uz lieliem mērķiem...�⁹⁸ Partija ir devusi orientāciju uz visa darba efektivitātes un kvalitātes paaugstinā�anu.

Attīstītā sociālisma vēsturiskā vieta. Attīstītā sociālisma posmā tiek sasniegta tāda jaunās sabiedrības attīstības pakāpe, kad beidzas visa sabiedrisko attiecību kopuma pārveido�ana uz sociālismam iek�ēji piemīto�iem kolektīvisma pamatiem. Sī pārveido�ana aptver gan materiālo, gan garīgo sfēru, visu mūsu dzīvesveidu. Par tie�o uzdevumu tiek izvirzīta materiālo un sociālo priek�noteikumu radī�ana pārejai uz pilnigu komunismu. Tas ir objektīvi nepiecie�ams posms ceļā uz komunismu.

Attīstītā sociālisma pāraug�ana komunismā tiek nodro�ināta, atklājot un izmantojot sociālistiskās saimniecības sistēmas priek�rocības. Attīstītās sociālistiskās sabiedrības svarīgākās at�ķirīgās pazīmes ir pilnīgs pla�ums sociālistisko likumu darbībai, tā priek�rocību atklā�anai visās sabiedriskās dzīves sfērās.

Sociālistiskā ekonomika dibinās uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu, tiek vadīta plānveida visas tautas saimniecības mērogā, pakļauta visu sabiedrības locekļu labklājības un vispusīgas attīstības nodro�inā�anai. Minētās priek�rocības un no tām izrieto�ās iespējas organiski piemīt sociālismam kā saimniecības sistēmai. Mūsdienu attīstības posma īpatnība ir tā, ka tā�f daudzkārt palielināju�ās. PSRS ir milzīgi ra�o�anas fondi, kuri balstās uz visjaunāko tehniku, milzīgs zinātniski tehniskais potenciāls, augsti kvalificētu speciālistu un strādnieku daudzmiljonu armija, bagāta tautas saimniecības plānvadības un ra�o�anas sociālistiskās organizācijas pieredze. Darbaļau�u materiālās labklājības un kultūras un tehnisko zinā�anu līmeņa pieaugums veicina viņu rado�ās aktivitātes attīstību. Sociālisma svarīgākā priek�rocība ir sociālistisko zemju cie�a sadarbība, to ekonomikas integrācija. Starptautisko attiecību saspīlējuma atslābums rada apstākļus vispasaules darba dalī�anas izmanto�anai komunistiskās celtniecības interesēs.

Uzdevums ir tāds, lai iespējas, kādas ir sociālistiskajai sabiedrībai, izmantotu pilnīgi, lai tās kalpotu komunismam. PSKP XXIV, XXV un XXVI kongress, PSKP CK plēnumi izstrādāja zinātniski pamatotu ekonomisko politiku mūsdienu periodam.

Astoņdesmitajos gados PSKP konsekventi īsteno savu ekonomisko stratēģiju, kuras augstākais mērķis ir nemitīgi celt tautas dzīves materiālās labklājības un kultūras limeni, radit labākus ap-stākļus vispusīgai personības attīstībai, balstoties uz tālāku visas sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes un darba ra�īguma paaugstinā�anu, padomju cilvēku sociālās un darba aktivitātes palielinā�anu.

�Sis stratēģijas mērķis,� atzīmēja J. Andropovs, �ir panākt, lai padomju cilvēki dzīvotu ar katru gadu labāk un lai viņu darbs dotu arvien nozīmīgākus rezultātus, lai mūsu sociālistiskā iekārta arvien pilnīgāk parādītu savu humāno būtību un savas jauncelsmes iespējas.�⁹⁹

Atbildīgs posms ilglaicīgu uzdevumu īsteno�anā ir vienpadsmitā piecgade. Tā ietver mūsu zemes sociālekonomiskās attīstības kursa pēctecību un partijas direktīvas, ievērojot 80. gadu specifiku.

Komunistiskās partijas ekonomiskās stratēģijas svarīga sastāvdaļa ir saskaņā ar partijas XXVI kongresa lēmumiem PSKP CK 1982. gada maija plēnuma izstrādātā PSRS Pārtikas programma laika posmam līdz 1990. gadam. Tās mērķis ir stabili nodro�ināt iedzīvotājus ar pārtikas produktiem.

Mūsu Dzimtenes stā�anās jaunās sociālekonomiskā progresa pozīcijās ļauj partijai un tautai īstenot mērogu un komplicētības ziņā pieaugo�os komunisma celtniecības uzdevumus.

Attīstītajā sociālistiskajā sabiedrībā aizvien spilgtāk atklājas PSKP un Padomju valsts sociālās politikas vistautas raksturs.

�ajā mācību grāmatas iedaļā tiek aplūkots ra�o�anas procesa sociālekonomiskais saturs tā vispārīgākā veidā.

Ra�o�anas attiecību, pirmām kārtām ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�uma analīze secīgi noved pie ekonomiskā pamatlikuma, kur� nosaka sabiedrības locekļu ekonomiskās darbības galvenos virzienus, pie tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma un citu sociālisma likumu atklā�anas. Plāno�anas zinātnisko pamatu studē�ana dod iespēju saprast ekonomisko likumu sabiedriskās izmanto�anas mehānismu. Turpmāk tiek atklāta likumu darbība tie�i ra�o�anas procesā, sara�oto labumu sadales, uzkrā�anas un patēriņa procesā.

Ekonomiskie likumi atklāj sociālistiskās sabiedrības galvenās attīstības tendences. To izzinā�ana ir Komunistiskās partijas urn sociālistiskās valsts ekonomiskās politikas zinātniskais pamats.

Sociālistiskās ra�o�anas raksturojums ir ietverts marksisma-ļeņi-nisma klasiķu darbos. V. I. Ļeņins, pamatojoties uz PSRS ekonomikas ra�anās reālo procesu vispārinājumu, deva dziļu sociālistiskās ra�o�anas būtības analīzi. Sājā sakarā sevi�ķi svarīga nozīme ir viņa darbiem �Padomju varas kārtējie uzdevumi�, �Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā�, �Lielā ierosme�, �Valsts un revolūcija� un citiem darbiem. Sociālisma ekonomiskās iekārtas pazīmes da�ādos tā attīstības posmos vispusīgi tiek atklātas PSKP un brālīgo sociālistisko zemju komunistisko partiju dokumentos.

Sociālistisko ra�o�anas attiecību raksturu nosaka ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma valdī�ana. Tas nosaka ra�o�anas tie�i sabiedrisko raksturu, attiecību saturu ra�o�anā un citās ekonomikas sfērās.

Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums valsts (visas tautas) un kolhozu-kooperativu īpa�uma forma, kā norādīts PSRS Konstitūcijas 10. pantā, ir PSRS ekonomiskās sistēmas pamats.

Sociālisma ra�o�anas attiecību analīze sākas ar sabiedriskā īpa�uma attiecībām un sabiedrības kā vienota vesela darbības pamato�anu.

Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums kā ekonomiska kategorija. Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums kā ekonomiska kategorija izsaka attiecības starp sociālistiskās sabiedrības locekļiem, kopīgi piesavinoties sabiedriskās ra�o�anas materiālos nosacījumus. Pēc sava satura tas radikāli at�ķiras no visiem iepriek�ējiem ra�o�anas līdzekļu īpa�uma tipiem.

Galvenais sociālistiskā īpa�uma attiecībās ir tas, ka sabiedrības locekji nestāv viens otram pretī ka privātīpa�nieki. Katrs darba cilvēks ir ra�o�anas līdzekļu līdzīpa�nieks, piedalās līdz ar citiem darbaļaudīm sabiedrības mērogā saskaņota kopēja darbā. Kopā ar tiem viņ� lieto ari kolektīvā darba rezultātus.

Та kā ra�o�anas līdzekļi pieder darbaļaudīm, tad tie nevar būt kapitāls. Sociālismā nepastāv cilvēka ekspluatācija no cilvēka, nav antagonistisko �ķiru. Ra�o�anas līdzekļi ir ra�otāju brīva darba materiālie nosacījumi, darba ra�īguma paaugstinā�anas, visu sabiedrības locekļu labklājības un personības brīvas vispusīgas attīstības līdzeklis. Tāpēc viens nfl svarīgākajiem PSKP ekonomiskās stratēģijas principiem ir ieaudzināt saimniecisku attieksmi pret sociālistisko īpa�umu.

Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums nosaka jaunu veidu darbaspēka savieno�anai ar ra�o�anas lidzekļiein. Ra�otāji sociālistiskajā sabiedrība tiek savienoti ar ra�o�anas līdzekļiem ne ar darba tirgus starpniecību, bet tie�i, jo viņi vienlaikus ir gan ra�o�anas līdzekļu kopīpa�nieki, gan darbinieki. Darbaspēks vairs nav prece, tiek nodibinātās darbinieku biedriskas sadarbības un savstarpējas palīdzības attiecības.

Ra�o�anas Iīdzek]u sociālistiskais īpa�ums rada jaunas sabiedrības locekļu darbības apmaiņas attiecības. Tas izpau�as apzinātā, saskaņotā viņu kopdarba sadalī�anā. Rodas ari jaunas pa�iem darbaļaudīm piedero�o materiālo labumu sadales attiecības. Atbilsto�i tam maiņas sabiedrības kopprodukta (bruto produkta) un nacionālās bagatības sociālekonomiskais saturs.

Sociālistiskās sabiedrības kopprodukts (bruto produkts) ir noteikta laika posmā (parasti gadā) sabiedrības ra�otie materiālie labumi. To rada no ekspluatācijas brīvs darbs ar visiem ra�otājiem piedero�o ra�o�anas līdzekļu palīdzību, un tāpēc tas ir viņu kopējs īpa�ums un tiek izmantots visu sabiedrības locekļu interesēs. Kapitālistiski ra�oto produktu sabiedriskais raksturs ir slēpts un parādās tikai stihiskās tirgus attiecībās, turpretī sociālistiski sabiedriskota darba produkts ir tie�i sabiedrisks, to ra�o�anu un sadali plānveida regulē sabiedrība.

Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums nosaka ari materiālo labumu patēriņā pastāvo�o attiecibu raksturu. Darba līdzekļus un darba priek�metus sociālistiskās sabiedrības locekļi ra�īgi patērē kopējā ra�o�anas procesā. Dzīvei nepiecie�amie labumi, kuri apmierina cilvēku personiskās vajadzibas, tiek patērēti kā ar sabiedrisko patēriņa fondu, tā arī *ar darba samaksas fondu starpniecību � proporcionāli katra darbinieka darba ieguldījumam ra�o�anas attīstībā.

Sociālistiskās sabiedrības uzkrātie ra�o�anas līdzekļi un patēriņa priek�meti ir sociālistiskās sabiedrības nacionālā bagatiba. Kā pa�u darbaļau�u īpa�ums nacionālā bagatiba ir visu sabiedrības locekļu dzīves materiālā un kultūras līmeņa paaugstinā�anas pamats. Darbaļaudis ir ieinteresēti nacionālās bagātības palielinā�anā un tas racionala izmanto�anā un uzskata sabiedriskās intereses par savu lietu.

Tātad ra�o�anas līdzekļu sociālistiskā īpa�uma nedalīta valdī�ana nozīmē principiāli jaunas materiālo labumu ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa attiecību sistēmas nostiprinā�anos, kura radikāli at�ķiras no ra�o�anas attiecību kapitālistiskās sistēmas.

Ar sabiedrisko īpa�umu ir saistīti visi pārveidojumi, kuri virzīti uz patiesi cilvēcisku dzīves apstākļu nodro�inā�anu katram cilvēkam. Cilvēka brīvības, tiesibu, demokrātijas un sociālā taisnīguma jēdzieni tiek piepildīti ar īstenu saturu. Sociālisms attīstīja cilvēkos patiesa zemes saimnieka jūtas. Pirmoreiz demokrātijas principi tiek attiecināti uz visām sabiedrības dzīves sfērām, to skaitā arī uz tas bāzi � ra�o�anas attiecībām.

Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma valdī�ana ir sociālisma galvenā raksturotāja pazīme. Tie�i tāpēc bur�uāziskie ekonomisti un reformisti uzskata, ka sociālisma raksturo�anā sabiedriskajam īpa�umam neesot būtiskas nozīmes.

Sociālistiskās valsts ekonomiskā loma. So.cialisma ekonomiskos likumus apzināti izmanto sabiedrība. Sociālistiskajā sabiedrībā, norādīja F. Engelss, �viņu pa�u sabiedriskās darbības likumus, kas līdz �im nostājās pret viņiem kā sve�i, pār viņiem valdo�i dabas likumi, cilvēki izlietos pilnīgi lietpratīgi un tātad valdīs pār tiem�¹⁰⁰. F. Engelss raksturoja �o jauno sabiedrības stāvokli kā �cilvēces lēcienu no nepiecie�amības valstības brīvības valstībā�.

Sociālistiskā valsts, balstoties uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu, pirmām kārtām uz visas tautas īpa�umu un pamatojoties uz ekonomisko likumu izzinā�anu, vada sabiedrisko ra�o�anu. Vadī�ana ir lās ipa�ā ekonomiskā loma.

Valsts darbības virzienu nosaka ekonomiskā politika. So politiku izstrādā Komunistiskā partija, tā kalpo darbaļau�u interesēm. PSRS Konstitūcijas 6. pantā rakstīts: �Ar marksisma-ļeņinisma mācību bruņota, Komunistiskā partija nosaka sabiedrības attīstības ģenerālo perspektīvu, PSRS iek�politikas un ārpolitikas liniju, vada padomju tautas lielo jauncelsmes darbu, pie�ķir plānveidīgu, zinātniski pamatotu raksturu tās ciņai par komunisma uzvaru.�

Politiskā pieeja saimniecisko jautājumu risinā�anā prasa, lai ekonomiskā politika izrietētu no visas tautas interesēm un �ķiru un sociālu grupu pareizas intere�u saskaņo�anas. Bez tādas pieejas sociālistiskās sabiedrības attistiba nav iespējama. �ajā sakarā politikai, kā sacīja V. I. Ļeņins, nevar nebūt prioritātes pār ekonomiku.

Politiskās pieejas noteico�ā nozīme saimniecības vadi�anā nenozīmē, ka politika ir neatkarīga no ekonomikas un var izvirzīt tai jebkurus uzdevumus, kā to uzskatīja maoisti. Valsts politiskā un saimnieciskā darbība ir savstarpēji saistītas. �Politika,� kā norādīja V. I. Ļeņins, ir �koncentrēta ekonomikas izpausme...�¹

Sociālistiskās valsts politikas progresīvā ietekme uz ekonomiku izskaidrojama ar to, ka tā izriet no ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību attīstibas objektīvajām prasībām, atbilst ra�otāju interesēm, nodro�ina visu darbaļau�u � strādnieku, zemnieku, inteliģences tālāku biedriskas sadarbības un savstarpējas palīdzības attiecību nostiprinā�anos. Nepastāvot antagonistiskajām �ķirām un sociālajām grupām, kuras ieinteresētas novecoju�o ekonomisko attiecību saglabā�anā, rodas iespēja atklāt un pārvarēt ekonomikā pastāvo�ās neantagonistiskās pretrunas, plānveidā veikt pasākumus, kas veicina ra�o�anas attiecibu pilnveido�anu saskaņā ar ra�otājspēku attīstību.

Atbilsto�i briedumu sasniegu�ā sociālisma posmam partijas ekonomiskā politika vispusīgi tika pamatota PSKP XXIV kongresā. PSKP XXV un XXVI kongress to attīstīja un konkretizēja atbilsto�i kārtējai piecgadei un ilgsto�ākai perspektīvai.

Sabiedriskais īpa�ums un sociālistiskās ra�o�anas vadī�ana. Valdo�ās ra�o�anas līdzekļu īpa�uma attiecības nosaka sabiedriskās ra�o�anas vadī�anas būtību un raksturu. Sociālistiskā ra�o�ana ir tāda ra�o�ana, kuru tie�i vada sabiedriba, pamatojoties uz zinātnisko paredzē�anu.

Sociālistiskajā sabiedrībā ra�otāji veic vadības funkciju ar valsts varas orgānu sistēmas starpniecibu. PSRS tās ir Tautas deputātu padomes. Tautas deputātu padomes tie�i un ar to radito orgānu starpniecību vada visas valsts, saimnieciskās, sociālās un kultūras celtniecības nozares, pieņem lēmumus, nodro�ina to izpildi, kontrolē lēmumu isteno�anu dzīvē.

Vadī�ana nozīmē plānveidīgu ekonomikas organizatoriskās struktūras radī�anu, tautas saimniecības plāno�anu, darba materiālo un morālo stimulē�anu, sociālistisko uzskaiti un kontroli, darbaļau�u apmācī�anu pārvaldes darbā. Savstarpēji saistīto ekonomisko posmu (orgānu un sviru) sistēma ir sociālistiskās sabiedrības saimnieciskais mehānisms. Līdz ar ra�o�anas attiecību attīstību sabiedriba izdara nepiecie�amās pārmaiņas �ajā sistēmā, lai nodro�inātu visas tautas saimniecības sekmīgu virzī�anos uz priek�u.

Attiecības starp asociētajiem ra�otājiem tautas saimniecības saskaņotajā vadī�anā un tātad saimnieciskā mehānismā pilnveido�anā izpau�as demokrātiskā centrālisma principā. Atklājot ta būtību, V. 1. Ļeņins norādīja: �Tagad mūsu uzdevums ir ieviest tie�i demokrātisko ccntrālismu saimniecībā, nodro�ināt absolūtu saskanīgumu un vienotību tādu ekonomisku uzņēmumu funkcionē�anā kā dzelzceļi, pasts, telegrāfs un pārējie transporta līdzekli u. tml., bet tai pa�ā laikā centrālisms, saprasts patiesi demokrātiskā nozīme, paredz pirmoreiz vēstures radītu iespeju pilnīgi un netraucēti attīstīties ne tikai vietējām īpatnībām, bet ari vietējai ierosmei, vietējai iniciatīvai, ceļu, paņēmienu un lidzekļu da�ādībai kustībā uz kopīgo mērķi.�¹⁰¹

Centrālisms vadī�anā nepiecie�ams tāpēc, ka lielra�o�anai ir sabiedrisks raksturs � uzņēmumiem kā vienotās tautas saimniecības posmiem ir komplicēti savstarpējie saimnieciskie sakari. To darbības saskaņo�ana nav iespējama bez tās regulē�anas no vienotā centra. Vadī�anā nepiecie�ama ari rūpīga saimniecības attīstības daudzveidīgo apstākļu ievēro�ana. Bet tā paredz uzņēmumu kolektīvu un visu darbaļau�u iniciatīvas izvēr�anu, pla�u demokrātiju.

Pla�u darbaļau�u masu piedalī�anās vadī�anā ir sociālistiskās demokrātijas attīstības galvenais kritērijs. Atklājot pla�u lauku pilsoņu, viņu pārstāvju un organizāciju politiskai, ekonomiskai, garīgai aktivitātei, demokrātija virza �o aktivitāti uz mērķiem, kuru sasnieg�anā ir ieinteresēta visa tauta. Līdz ar to tiek nodro�inātās da�ādu iedzīvotāju grupu specifiskās intereses un to saistī�ana, saskaņo�ana ar sabiedrības interesēm kopuma.

Attīstītā sociālistiskajā sabiedribā pieaug visu ekonomikas sfēru � pārvaldes, plāno�anas, saimnieciskā mehānisma vadī�anas pilnveido�anas nozīme. Līdz ar sabiedriskās ra�o�anas mērogu palielinā�anos pieaug prasības tehniski pilnveidot ra�o�anas aparātu, darba un ra�o�anas organizāciju, racionāli izmantot darbaspēku, iekārtu, izejvielas un materiālus. Koordinētam, saskaņotam ra�o�anas kolektīvu darbam ir aizvien lielāka nozīme. Taja pa�ā laika attīstīta sociālisma ekonomiskā iekārtā un politiskā sistēma nodro�ina efektīvu sabiedriskās ra�o�anas vadī�anu. Svarīgs pilnveido�anas avots ir brālīgo sociālistisko zemju pieredzes studē�ana un izmanto�ana.

Kā tika atzīmēts PSKP XXVI kongresā, mūsu problēmu atrisinā�ana un mūsu iespēju izmanto�ana daudzējādā ziņā ir atkarīga no tautas saimniecības vadī�anas līmeņa. �Izvirzīts uzdevums,� norādīts PSKP CK un PSRS Ministru Padomes 1979. gada 12. jūlija lēmumā �Par to, kā uzlabot plāno�anu un palielināt saimnieciskā mehānisma ietekmi ra�o�anas efektivitātes un darba kvalitātes paaugstinā�anā�, �paaugstināt plāno�anas un saimnieko�anas līmeni, padarīt to atbilsto�u pa�reizējā posma � attīstīta sociālisma posma prasībām, panākt ievērojamu sabiedriskas ra�o�anas efektivitātes cel�anos, zinātniski tehniska progresa paātrinā�anos, darba ra�īguma paaugstinā�anos un produkcijas kvalitātes uzlabo�anos un uz

�a pamata nodro�ināt mūsu zemes ekonomikas un padomju tautas labklājības nemitīgu aug�upeju.�

Divas sabiedriskā īpa�uma formas un divi sociālistisko uzņēmumu veidi. Ra�o�anas līdzekļu īpa�ums sociālismā pastāv valsts (visas tautas) īpa�uma un kolhozu-kooperatīvu īpa�uma formā. Valsts (visas tautas) īpa�uma būtība ir tā, ka visi sabiedrības locekli attiecas viens pret otru kā galveno ra�o�anas līdzekļu līdzīpa�nieki. Tā ir kopēja visas tautas manta, sociālistiskā īpa�uma pamatforma.

Mūsu zemē valsis īpa�uma atrodas apmēram 90% visu ra�o�anas līdzckļu. Vienīgi valsts īpa�uma atrodas zeme, tas dzīles, ūdeņi, me�i. Valstij pieder galvenie ra�o�anas līdzekli rūpniecība, ccltnicciba un lauksaimniecībā, transporta un sakaru līdzekļi, bankas, valsts organizēto tirdzniecības, komunālo un citu uzņēmumu manta, dzīvokļtt pamatfonds pilsētās, ka arī cita manta, kas nepiecie�ama valsts uzdevumu īsteno�anai.

Visas tautas ra�o�anas līdzekļi un citi valsts īpa�uma objekti pieder kopīgi visiem sabiedrības locekļiem, bet ne katram atsevi�ķam kolektīvam, ka to uzskata labējie revizionisti. V. I. Ļeņins iznīcino�i kritizēja anarhosindikālistiskās idejas par sociālistisko rūpniecības uzņēmumu nodo�anu atsevi�ķu strādnieku grupu īpa�umā. �.. Padomju varas pa�u pamatu pats lielākais izkropļojums un pilnīga atteik�anās no sociālisma ir jebkāda, tie�a vai netie�a atsevi�ķas fabrikas vai atsevi�ķas profesijas strādnieku īpa�uma likumīga atzī�ana uz atsevi�ķu ra�otni vai viņu tiesības vājināt vai kavēt valsts varas rīkojumus ..

Ra�o�anas līdzekļu valsts īpa�ums sociālismā radikāli at�ķiras no valsts kapitālistiskā īpa�uma. Bur�uāziskās valsts īpa�ums ir kapitālistu �ķiras kolektīvs īpa�ums, t. i., kapitālistiskā īpa�uma paveids. Sociālistiskā valsts ir visas tautas valsts. Tāpēc tās īpa�ums ir visu darbaļau�u, visas sabiedrības īpa�ums.

Kolhozu un citu kooperatīvo organizāciju, to apvienību īpa�ums ir ra�o�anas līdzekļi un cita manta, kura tiem nepiecie�ama statūtos noteikto uzdevumu veik�anai. Kolhozu aizņemto zemi tiem nodod bezmaksas un beztermiņa lieto�anā.

PSRS kolhozu-kooperatīvu īpa�umā atrodas 11% ra�o�anas pamatfondu. Kolhozu nozīme lauksaimnieciskajā ra�o�anā ir liela. 1981. gadā 25,9 tūkst, kolhozu apstradaja 44% visu sējumu platības. Tiem piederēja 47,9% liellopu. Līdzīgs stāvoklis ir arī daudzas citas sociālistiskajās zemēs.

Sociālistiskais īpa�ums ir arī arodbiedrību un citu sabiedrisko organizāciju manta, kas tam nepiecie�ama statūtos noteikto uzdevumu veik�anai.

Da�ādas sociālistiskā īpa�uma formas pēc sava sociālekonomiskā rakstura ir viena tipa īpa�ums. Tās pau� materiālo labumu piesavinā�anās sabiedrisko raksturu, ekspluatācijas nepastāvē�anu, ra�o�anas pakļau�anu darba cilvēka interesēm. ¹⁰²

At�ķirība starp visas tautas un kolhozu-koopcratīvu īpa�umu ir ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko�anas pakāpē. Visas tautas īpa�ums nozīmē ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko�anu visas tautas saimniecības mērogā, bet kolhozu-kooperatīvu īpa�ums � galvenokārt attiecīgā kooperatīva vai vairāku kooperatīvu mērogā. Vienlaikus ra�o�anas kooperatīvu biedri kopā ar citiem sabiedrības locekļiem ir visas tautas ra�o�anas lidzekļu īpa�nieki. Visas tautas sociālistiskā īpa�uma un, kolhozu-kooperatīvu sociālistiskā īpa�uma formas pastāvē�ana nosaka sabiedrības dalī�anos divās draudzīgās �ķirās: strādnieku �ķirā � sabiedrības vado�ajā �ķirā un zemnieku �ķirā.

Atbilsto�i sociālistiskā īpa�uma formām sociālistiskajā sabiedrībā pastāv da�āda veida uzņēmumi, pirmām kārtām valsts (visas tautas) un kolhozu-kooperatīvu uzņēmumi.

Valsts uzņēmumu produkcija ir visas tautas manta un tiek realizēta plānotā kārtībā pēc valsts noteiktām cenām. Kolhozu produkcija pieder kolhoziem. To iepērk galvenokārt valsts, bet daļēji realizē ari kolhozu tirgū.

Strādniekiem viņu ienākuma avots ir darbs uzņēmumā. Kolhozniekiem galvenais ienākuma avots ir darbs kolhoza sabiedriskajā Saimniecībā un papildu � darbs personiskajā palīgsaimniecibā.

Sociālistiskajā sabiedrībā vado�ā vieta ir valsts (visas tautas) īpa�umam. Tā ietekmē sociālistiskās sabiedrisko�anas līmenis kolhozos paaugstinās, un tātad pakāpeniski izzūd arī at�ķirības starp �īm sociālistiskā īpa�uma formām. Tādējādi kļūst saprotams, cik nepamatots ir labējo revizionistu paustais ra�o�anas līdzekļu valsts (visas tautas) īpa�uma noteico�ās lomas noliegums.

V. I. Ļeņina darba �Par kooperāciju� nozīme. Kolhozu-koope-rativu celtniecības teorijas un prakses- pamati kā sīkās privātās ra�o�anas sociālistiskās pārveido�anas ceļi ir doti V. I. Ļeņina darbā �Par kooperāciju�, kas uzrakstīts 1923. gadā un ir viens no viņa pēdējiem darbiem. �ajā rakstā apskatītās idejas un tēzes bija PSKP un Padomju valsts politikas pamats sociālistiskajā celtniecībā laukos.

Kooperācija kapitālisma apstākļos ir kolektīvs kapitālistisks uzņēmums. Turpretī sociālismā, kad valsts vara atrodas darbaļau�u rokās, bet ekonomikā valda ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�ums, tā ir sociālistisks uzņēmums, un �vienkār�a kooperācijas aug�ana ... ir identiska... ar sociālisma aug�anu...�. V. I. Ļeņins atklaja priek�rocības sīko zemnieku saimniecību pārejai uz sociālismu ar kooperācijas starpniecību, noteica valsts uzdevumus zemnieku kooperē�anā.

Sociālistiskās lielra�o�anas radī�ana lauksaimniecībā PSRS un citas sociālistiskajās zemēs ir ļeņiniskā kooperatīvā plāna milzīgās nozīmes uzskatāms pierādījums. Pa�laik sācies jauns posms tā ideju īsteno�anā, kas saistīts ar lauksaimnieciskās ra�o�anas specializāciju un koncentrāciju uz starpsaimniecibu kooperē�anās bāzes, balstoties uz moderno industriju. Kolektivizācijas apstākļos apvienojās sīkās, individuālās zemnieku saimniecības ar to primitīvajiem ra�o�anas

līdzekļiem, turpretī tagad kolhozi un padomju saimniecības apvieno savus pūliņus, lai radītu lielus augsti attīstītus industriāla tipa pre�u ra�o�anas uzņēmumus. Tātad tiek papla�ināti ra�o�anas mērogi, paaugstināts kolhozu ra�o�anas sabiedrisko�anas līmenis un tiek pilnveidotas sabiedriskās attiecības.

Savu nozīmi saglabā V. !. Ļeņina dotā bur�uāzisko uzskatu kritika jautājumā par kooperāciju. Bur�uāziskās ekonomiskās zinātnes pārstāvji apgalvo, ka kolektivizācijā attiecībā pret zemniekiem nozīmējot �pilsoņu kara perioda rekvizīcijas politikas atdzim�anu�. Īstenībā, kā paredzēja V. I. Ļeņins, kolektivizācija nodro�ināja radikālu zemniecības labklājības paaugstinā�anos, bija vienīgi pareizais ra�otājspēku paātrinātas attīstības un augsti attīstītas sociālistiskās pre�u saimniecības radī�anas ceļ� laukos.

Personiskais īpa�ums sociālismā. Personiskais īpa�ums izsaka sociālismam raksturīgas attiecības starp sabiedrību vai ra�o�anas kooperatīvu (kolhozu) un atsevi�ķiem darbiniekiem individuāla patēriņa priek�metu piesavinā�anā un sadalē, un tā avots ir darbs sabiedriskajā saimniecībā.

Pilsoņu personiska īpa�uma pamats ir darba ienākumi. Personiskajā īpa�umā var but iedzīves, personiska lietojuma, ērtību un mājas palīgsaimniccības priek�meti, dzīvojamā māja un darba ietaupījumi. �ī manta nevar kalpot bezstrādes ieņēmumu gū�anai, to nevar izlietot par ļaunu sabiedrības interesēm. Personiskajā īpa�umā nevar nonākt galvenie un iz�ķiro�ie ra�o�anas līdzekļi. Attiecībā uz sociālistisko sabiedrību K. Markss rakstīja, ka �neviens nevar dot neko citu kā vienīgi savu darbu un... no otras puses, nekas cits nevar kļūt par atsevi�ķu personu īpa�umu kā vienīgi individuālie patēriņa priek�meti�¹.

Bur�uāzisks izdomājums ir apgalvojums par to, ka līdz ar pāreju uz sociālismu patēriņa priek�metu personiskais īpa�ums it kā tiekot likvidēts, cilvēku personiskās intereses un gaume, individuālas vajadzības tiekot apslāpētas. īstenībā komunisms iznīcina tikai ra�o�anas līdzekļu privātīpa�umu. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma valdī�ana un pastāvīgs tautas saimniecības efektivitātes pieaugums rada stabilu pamatu darbaļau�u augo�o personisko vajadzību apmierinā�anai.

Personiska ipa�uma paveids sociālisma apstākļos ir pilsoņu personiska pahgsaimnieciba. To organizē ar ģimenes locekļu darbu no darba sabiedriskajā saimniecībā brīvajā laikā, lai iegūtu papildu ienākumu (papildu produkcija personiskajam patēriņam un pārdo�anai).

PSRS 1981. gadā personisko paligsaimniecību īpatsvars lauksaimniecības pre�u produkcijā bija 14%.

Sociālistiskā ipa�uma formu attīstība. Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskā īpa�uma attīstība ir saistīta ar ra�o�anas sabiedriskā rakstura pastiprinā�anos. Valsts īpa�ums attīstās līdz ar ma�inizētās lielindustrijas izaugsmi, ra�o�anas koncentrācijas paaugstinā�anos,

Markss K., Engdss F. Darbu izlase trīs sējumos, 3. sēj., 16. Ipp.

tās specializācijas un kooperē�anās padziļinā�anos, savstarpējo sakaru palielinā�anos starp tauta� saimniecības ra�o�anas posmiem. Pamatojoties uz to, tiek nostiprinātas kolektīvisma, sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības starp visiem sabiedrības locekļiem, pastiprināta valsts īpa�uma iedarbība uz koihozu-kooperativu īpa�umu.

Partijas izstrādātajā Pārtikas programmā ir paredzēta pla�a pasākumu sistēma, lai tālāk nostiprinātu kolhozu iekārtu, palielinātu kolhozu materiāltehnisko bāzi, uzlabotu kolhoznieku dzīves sociālos un sadzīves apstākļus.

Valsts aizvien pieaugo�ā apjomā nodro�ina kolhozus ar moderniem ra�o�anas līdzekļiem, palīdz kolhoziem speciālistu sagatavo�anā, pie�ķir kredītus, veic lielus irigācijas un melioratīvos darbus, sniedz palīdzību kolhozu ra�o�anas labākā organizācijā. Lauksaimnieciskās ra�o�anas specializācija un koncentrācija uz pla�as kooperē�anās bāzes, pārveidojot to uz moderna industriālā pamata, ir jauns posms ļeņiniskā kooperatīvā plāna ideju īsteno�anā briedumu sasniegu�a sociālisma apstākļos.

Pamatojoties uz to, tuvinās materiālo labumu sadales, sociālās nodro�inā�anas formas un strādnieku un kolhoznieku ienākumu līmenis. Pastiprinās kolhozu-kooperatīvu un visas tautas īpa�uma tuvinā�anās kopumā, pakāpeniski zūd būtiskās at�ķirības starp pilsētu un laukiem. Lcņiniska kooperatīvā plāna īsteno�anas koprezultāts ir lauksaimnieciskās ra�o�anas pārvēr�ana augsti attīstītā ekonomikas sektorā.

Brīvs darbs sev un sabiedrībai. Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskā īpa�uma valdī�ana nosaka darba raksturu sociālisma. V. 1. Ļeņins rakstīja, ka �eit �pirmo reizi pēc gadsimtu darba citu labā, pēc piespiedu darba ekspluatatoru labā ir iespēj a vs/rm�āf sev un turklāt strādāt, balstoties uz visiem jaunākās tehnikas un kultūras iekarojumiem�¹.

Darbs sev, savai sabiedrībai ir katra darba cilvēka ekonomiskās brīvības saturs, nosaka vispusīgu personības fizisko un garīgo spēju attīstību, pastiprina rado�o darba saturu. Kā norādīts PSRS Konstitūcijas 60. pantā, katra darba spējīga PSRS pilsoņa pienākums un goda lieta ir apzinīgs darbs viņa izraudzītajā sabiedriski derīgās darbības sfērā, darba disciplīnas ievēro�ana. Izvairī�anas no sabiedriski derīga darba nav savienojama ar sociālistiskās sabiedrības principiem.

Komunistiskā partija pie�ķir milzīgu nozīmi apzinīgai, rado�ai attieksmei pret darbu kā mūsu zemes ekonomikas attīstī�anā, tā arī cilvēku komunistiskajā audzinā�anā. Tā rada komunistisko apziņu pla�ās darbaļau�u masās, organizē viņu darbu, ieaudzina viņos ra�o-

�anas saimnieka jūtas, atbildību par vispārējo sociālistiskās ekonomikas stāvokli.

Bur�uāziskie ekonomisti iztēlo personības ekonomisko brīvību kā katra cilvēka neatkarīgu saimniecisko darbību. īstenībā tas nav nekas cils kā stihijas vara pār cilvēka likteni.

Tie�i sabiedriskais darbs. Pēc savas būtības darbs vienmēr ir sabiedrisks darbs. Bet, pastāvot ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma kundzībai, tas izpau�as ka no�ķirto ra�otāju privātais darbs. Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskā sabiedrisko�ana likvidē darba privāto raksturu, pārvēr� katra darbinieka darbu par visā sabiedrības mērogā apvienoto ra�otāju darba organisku sastāvdaļu. �Tiklīdz sabiedrība,� rakstīja P. Engelss, �pārņem savā īpa�uma ra�o�anas līdzekļus un tos izlieto ra�o�anai tie�ā sabiedriskotā veidā, katras atsevi�ķas personas darbs, lai ari cik da�āds būtu tā specifiski derīgais raksturs, kļūst jau pa�a sākumā un vārda tie�ā nozīmē par sabiedrisku darbu.�¹⁰³

Sociālistiskā sabiedrība apzināti sadala darbu starp tautas saimniecības sfērām un to nodalījumiem, reglamentē darba re�īmu un normas, nodro�ina normālu darba apstākļu ievēro�anu un ra�o�anas gaitu jaunāko zinātniski tehniska progresa sasniegumu līmenī.

Tie�i sabiedriskā darba līmenis valsts un kolhozu-kooperatīvu uzņēmumos būtiski at�ķiras. To nosaka tas, ka ra�o�anas līdzekļi valsts uzņēmumos pieder sabiedrībai kopumā, darba re�īmu un normas �eit nosaka tie�i valsts. Kolhozu-kooperatīvu uzņēmumos liela daļa ra�o�anas līdzekļu pieder kooperatīvam, konkrēto darba re�īmu un normas �eit tie�i regulē kolhozi, vado�i iedarbojoties arī valstij.

Kas attiecas ii�* darbu kolhoznieka (kolhoznieku sētas) personiskajā paligsaimniecibā, tad tas nav tie�i sabiedrisks un tiek regulēts ar sabiedriskas saimniecības starpniecību.

Līdz ar sociālistiskā īpa�uma attīstību at�ķirības starp valsts un kolhozu-kooperatīvu uzņēmumiem tie�i sabiedriskā darba rakstura līmenī nemitīgi izzūd.

Darba vispārējums. Sociālismā sabiedriski derīgais darbs atbilsto�i spējām ir katra darbaspējīgā sabiedrības locekļa objektīvā nepiecie�amība, t. i., darbam ir vispārējs raksturs. Darba vispārējums izpau�as pilsoņu tiesībās uz darbu, t. i., tiesībās dabūt garantētu darbu ar samaksu, kas atbilst darba daudzumam un labumam un nav mazāka par valsts noteikto minimumu, ieskaitot tiesības izraudzīties profesiju, nodarbo�anos un darbu atbilsto�i savam aicinājumam, spējām, profesionālajai sagatavotībai, izglītībai un sabiedrības vajadzībām. Sīs tiesības nodro�ina sociālistiskā saimniecības sistēma, nemitīgs ra�otājspeku pieaugums, bezmaksas profesionālā apmācība, darba kvalifikācijas cel�ana un apmācī�ana jaunās specialitātēs, profesionālās orientācijas un darbā iekārto�anas sistēmu attīstība.

Darba vispārējums likvidē bezstrādes, parazītisko dzīvesveidu, sve�a darba augļu piesavinā�anos. Sociālistiskajā sabiedrībā neviens nevar novelt uz citiem savu daļu ra�īgā darba, �ajā cilvēces pastāvē�anas dabiskajā nosacījumā.

Bur�uāziskie ideologi cen�as iztēlot darba vispārējumu kā piespiedu darbu. īstenībā tas ir svarīgākais ra�otāju brīvības nosacījums. Tikai piedaloties kopējā darbā, viņi var paradīt sevi kā ra�o�anas līdzekļu līdzīpa�niekus un izmantot tos kopējās interesēs.

Ekonomiskās intereses sociālismā. Ekonomiskās intereses sociālismā ir objektīvi nepiecie�amas sabiedrības locekļu materiālās vajadzības, kuras nosaka sociālistiskā īpa�uma attiecības. Tās izpau�as kā sabiedrības locekļu ra�otajdarbības rosino�i motīvi, stimuli.

Bur�uāziskie zinātnieki darba stimulus saista tikai ar privātīpa�umu. Labējie revizionisti identificē materiālos darba stimulus sociālismā ar kapitālistiskās privātās iniciatīvas stimuliem. �Kreisie� revizionisti pienācīgi nenovērtē materiālo stimulu nozīmi, bet tautas materiālās labklājības un kultūras līmeņa pieaugumu uzskata par bur�uāzisko pārveido�anos. īstenība sociālismam ir raksturīgi īpa�i darba stimuli, radikāli at�ķirīgi no kapitālistiskajiem darba stimuliem. Cilvēka stāvokli sociālistiskajā sabiedrībā nosaka sabiedriski derīgais darbs un tā rezultāti.

Sociālisms, iznicinot antagonismu starp ra�o�anu un patēriņu, nostiprina to vienotību sabiedrības mēroga. �eit liek ra�ots nevis peļņas dēļ, bet, lai apmierinātu visu sabiedrības locekļu vajadzības. Kā visas tautas, tā katra cilvēka labklājības pieauguma avots ir sabiedriski derīgais darbs. Tāpēc darba cilvēks ir materiāli ieinteresēts ra�o�anas attīstībā. Saja apstāklī ir materiālo darba stimulu būtība sociālismā. Sabiedrības locekļu kā ra�o�anas līdzekļu un kopīgā darba rezultātu līdzīpa�nieku darba sabiedriska nozīmīguma apzinā�anas ir morālo darba stimulu pamats.

Materiālie un morālie darba stimuli darbojas vienotībā, un nepareizi butu tos pretstatīt. Mūsu zemes gigantiskā .jzaugsinc ir cilvēku darba rezultāts, apzinoties, ka strādā sev, vispārējai labklājībai. Līdz ar sociālisma attīstību tam raksturīgie darba stimuli nostiprinās, pastiprinās to iedarbība uz ra�o�anu.

Sociālisms nodro�ina visu sabiedrības locekļu vitālo intere�u vienotību, pastāvot visas tautas intere�u vado�ajai lomai, kura izpau�as kopējo sabiedrisko vajadzību vislabākā apmierinā�anā. Attīstītajā sociālistiskajā sabiedribā da�ādu sociālistiskā īpa�uma formu tuvinā�anās rezultātā, pakāpeniski zūdot būtiskajām at�ķirībām starp pilsētu un laukiem, starp garīgo un fizisko darbu, visu iedzīvotāju slāņu reālo intere�u sakars kļūst aizvien cie�āks.

Ar visas tautas īpa�uma valdī�anu nav savienojama atsevi�ķu sabiedrības locekļu un darba kolektīvu intere�u pretstatī�ana visas valsts, visas sabiedrības interesēm, kā arī resorisms un �aurs lokālisms. �.. Mums bija,� uzsvēra V. I. Ļeņins, �jācīnās pret to, ka strādnieku vidū trūka intere�u kopības apzinā�anās, jaciņās pret atsevi�ķām sindikālisma izpausmēm, kad atsevi�ķu fabriku vai atsevi�ķu rūpniecības nozaru strādniekiem bija tieksme

savas intereses, savas fabrikas, savas rūpniecības intereses stādit augstāk par sabiedrības interesēm.�¹

Darbaļau�u labklājības pieaugums galarezultātā ir atkarigs no visas sabiedriskās ra�o�anas attīstības. Sabiedrība var sadalīt tikai to, kas ir sara�ots. Tāpēc, jo augstāki ir darba rezultāti, jo pilnīgāk tiek apmierinātas cilvēku personiskās un sabiedriskās vajadzības. Sociālistiskās sabiedrības dzīves likums ir �visu rūpes par ikviena cilvēka labklājību un katra cilvēka rūpes par visu labklājību�.

Sociālistiskās sabiedrības vajadzības. Līdz ar ra�o�anas līdzekļu sabiedriska īpa�uma nodibinā�anos kļūst ne tikai iespējams, bet arī nepiecie�ams nodro�ināt visu sabiedrības locekļu pilnīgu labklājību un vispusīgu brīvu attīstību, palielinot ra�o�anu. �Tikai sociālisms,� norādīja V. I. Ļeņins, �dos iespēju pla�i izplatīt un, kā nākas, pakļaut produktu sabiedrisko ra�o�anu un sadalī�anu pēc zinātniskiem apsvērumiem attiecībā uz to, kā padarīt visu darbaļau�u dzīvi vieglāku, tādu, kas tiem dotu labklājību. Tikai sociālisms to var realizēt. l'n mēs zinām, ka sociālismam ir tas jarealizē, un �ādas patiesības izpratnē ir viss marksisma grūtums un viss tā spēks.�²

Kā zināms, kapitālismam ir raksturīgs pastāvīgi nepietiekams galveno iedzīvotāju masu patēriņ�, kas izpau�as tajā faktā, ka strādnieku �ķiras maksātspējīgais pre�u pieprasījums, kas atbilst tās darba algai, ir stipri mazāks nekā tās patiesās vajadzības. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma valdī�ana nodro�ina organisku vienotību starp ra�o�anas, vajadzību attīstību un visu sabiedrības locekļu patēriņu. Atbilsto�i komunisma ideālam �Ikviena indivīda brīva attīstība ir visu indivīdu brīvas attīstības nosacījums� sociālistiskā valsts izvirza sev mērķi papla�ināt reālās iespējas, lai pilsoņi liktu lietā savas rado�ās spējas un talantus, lai vispusīgi attīstītu personību. Aizvien labvēlīgāki apstākļi tautas labklājības pastāvīgam pieaugumam veidojas briedumu sasniegu�ā sociālistiskā sabiedrībā, kur ekonomikas attīstība tiek orientēta uz daudzveidīgu uzdevumu risinā�anu, tie�i saistot ar padomju cilvēka dzīves un darba apstākļu uzlabo�anu, un sociālistiskās ra�o�anas augstākais mērķis patiesi un tie�i kļūst par partijas praktiskās politikas centru.

Sociālistiskās sabiedrības locekļu kopējās sabiedriskās vajadzības ietver sevī personiskās un ra�o�anas vajadzības.

Personiskās vajadzības tiek apmierinātas ar personiskā patēriņa priek�metiem un pakalpojumiem. Ra�o�anas vajadzības izsaka sabiedrības vajadzības pēc ra�o�anas līdzekļiem.

Sociālismam ir raksturīgs strauj� personisko un ra�o�anas vajadzību pieaugums. �.. Kad mēs no visām pusēm redzam jaunas prasības,� norādīja V. I. Ļeņins, �mēs sakām: tam tā jābūt, tas jau arī ¹⁰⁴¹⁰⁵

ir sociālisms, kad katrs grib uzlabot savu stāvokli, kad visi grib baudit dzīves labumus.�¹⁰⁶ Ta�u runa ir par saprātīgām vajadzibām, kas atbilst sociālistiskajam dzīvesveidam.

Vajadzību kvalitātes maiņa un paaugstinā�anās ir saistīta ar ra�o�anu. Sevi�ķi intensīvi tās pieaug un atjauninās zinātniski tehniskās revolūcijas apstākļos, kas rada senāk nebiju�as vajadzības pec daudziem patēriņa priek�metiem un ra�o�anas līdzekļiem. Savukārt vajadzību attīstība ir ra�o�anas iek�ējs rosino�s motīvs, tās priek�noteikums. Ra�o�anas radītas un sabiedrības apmierinātās vajadzības nepārtraukti stimulē ra�o�anu, izvirza tai jaunus uzdevumus, nosaka jaunās tehnikas ra�anos.

Sociālisma ekonomiskā pamatlikuma saturs. Ekonomisko attiecību būtības analīze ļauj izdarīt secinājumu par galvenās cēloņsakarības saturu � par cēloņsakarību starp ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu, pirmām kārtām visas tautas īpa�umu un tā noteikto sabiedriskās ra�o�anas attīstības virzienu. Ra�o�anas 1 īdzekļu sabiedriska īpa�uma valdī�ana ar dabisku nepiecie�amību pakļauj ra�o�anu, ka norādīja V. I. Ļeņins, �lai nodro�inātu visu sabiedrības locekļu pilnīgu labklājību un brīvu vispusīgu attīstību�¹⁰⁷.

Minēto sakarību izsaka sociālisma ekonomiskais pamatlikums, kuru var formulēt �ādi: visu sabiedrības locekļu pilnīgas labklājības un brīvas vispusīgas attīstības nodro�inā�ana, nepārtraukti palielinot un pilnveidojot sabiedrisko ra�o�anu.

Atbilsto�i sociālisma ekonomiskā pamatlikuma prasībām sabiedriskās ra�o�anas mērķis sociālismā ir cilvēku augo�o materiālo un garīgo vajadzību vispilnīgākā apmierinā�ana. Balstoties uz darbaļau�u rado�o aktivitāti, sociālistisko sacensību, zinātniski tehniskā progresa sasniegumiem, pilnveidojot ekonomikas vadī�anas formas un metodes, valsts nodro�ina darba ra�īguma pieaugumu, ra�o�anas efektivitātes un darba kvalitātes paaugstinā�anos, dinamisku, plānveidīgu un proporcionālu tautas saimniecības attīstību.

Sociālisma ekonomiskā pamatlikuma darbība kvantitatīvi izpau�as savstarpējā samēra starp produktu daudzumu, kāds nepiecie�ams personisko un ra�o�anas vajadzību pilnīgai apmierinā�anai, un produktu daudzumu, kādu rada, pastāvot attiecīgajam sabiedriskās ra�o�anas attīstības līmenim. Turklāt jāiz�ķir divi sabiedrisko vajadzību līmeņi: absolūtas, maksimālās vajadzības, kas atbilst pēdējiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem un kuras jāapmierina vairāk vai mazāk tālākā perspektīvā; faktiskās vajadzības, kādas radu�ās, pamatojoties uz sasniegto ra�o�anas līmeni, un ir sabiedriski normālas vajadzības attiecīgajā laikposmā. Pirmās ir vispārējs ekonomiskas attīstības orientieris sociālistiskajā sabiedrība, otrās atklaj iespēju apmierināt vajadzības, pamatojoties uz tehnoloģiski apgūtiem zinātnes sasniegumiem.

Savstarpējais samērs starp absolūtajām un faktiskajām sabiedriskajām vajadzībām rāda iespējamo sabiedrības vajadzību apmieri-na�anas pakapi, pastāvot attiecīgajam ra�o�anas attīstības un efektivitātes līmenim.

Ja absolūtas vajadzības apzīmētu ar AVj, faktiskas vajadzības � ar FVj un salīdzinātu attiecīgus sabiedriskā produkta apjomus, tad sabiedrības absolūto vajadzību apmierinā�anu (AVjA) var atspoguļot formula

Faktisko vajadzību attīstību ietekmē absolūto vajadzību pieaugums un sabiedriskas ra�o�anas tehniskā līmeņa paaugstinā�anās. Ra�o�anas attīstība jaunāko zinātnes un tehnikas sasniegumu apgū�anas rezultāta noved pie starpibas samazinā�anās starp faktiskajām un absolūtajām vajadzībām'. Ta�u zinātnes un tehnikas attīstība vienlaikus nosaka absolūto vajadzību pieaugumu, un pēdējās ir pastavīga ra�o�anas pieauguma un pilnveido�anās un tātad ari faktisko vajadzību rosino�s impulss.

Svarīga nozīme sociālisma ekonomiskā pamatlikuma kvantitatīvās noteiktības atkla�anā ir savstarpējai attiecībai starp faktiskajam sabiedriskajām vajadzībām un tautas patēriņa līmeni. Ja tautas patēriņa līmeni apzīmētu ar TPt, tad faktisko sabiedrisko vajadzību apmierinā�anas (FVjA) līmeni var atspoguļot formulā

Visu sociālistiskas sabiedrības locekļu nemitīgs labklājības pieaugums tiek nodso�inats tādējādi, ka tautas patēriņ� tiek tuvināts faktiskajām sabiedriskajam vaiadzibām, bet pēdējās � absolūtajām vajadzībām. Tas nosaka ra�o�anas nepārtrauktu pieaugumu un efektivitātes paaugstinā�anos, pamatojoties uz jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem.

Bur�uāziskie ekonomisti noliedz sociālisma ekonomisko pamatlikumu. Līdz ar to viņi cen�as pierādīt, ka kapitālistiskās ra�o�anas attīstiba notiekot �pārpilnības sabiedrības� radī�anas virzienā. Ta�u dzīve rada, ka kapitālistiskā īpa�uma attiecības ir nepārvarams �ķērslis ceļā uz darbaļau�u dzīves līmeņa paaugstinā�anu.

Labējie revizionisti parasti reducē sociālisma ekonomiskā pamatlikuma būtību uz uzņēmumu peļņas sadalī�anu proporcionāli ra�otāju darbam. Viņi neredz īsto objektīvo sociālistiskās ra�o�anas mērķi. �Kreisie� revizionisti ignorē sociālisma ekonomisko pamatlikumu, atņem valstij rūpes par tautas labklājību.

Ra�o�anas efektivitāte kā ekonomiska kategorija. Ekonomiskais pamatlikums diktē tautas labklājības paaugstinā�anu gan kārtējā laikposmā, gan ari perspektīva. So mērķi var sasniegt jc. pilnīgāk un ātrāk, jo augstāka ir ra�o�anas efektivitāte.

¹ Saja sakarā interesanti atzīmēt, ka svarīgāko zinātnes atklājumu praktiskas īsteno�anas termiņi XX gadsimta otrajā pusē salīdzinājuma ar tā sakumu samazināju�ies apmēram 4 reizes.

Sociālistiskās ra�o�anas efektivitāte izpau�as savstarpējā attiecībā starp plānveidīgu kopējo d�īva un materializētā darba izlietojumu un tā rezultātu � sabiedrības vajadzību apmierinā�anai ra�oto produktu masu.

Svarīgs ra�o�anas rezultāts ir darba laika ietaupījums, kas dod iespēju palielināt materiālo labumu daudzumu ar to pa�u darba izlietojumu. Jo mazāk laika sabiedrība izlieto vienu priek�metu izgatavo�anai, jo vairāk tā paliek, pastāvot tiem pa�iem apstākļiem, citiem vajadzīgiem priek�metiem.

No ra�o�anas efektivitātes jāat�ķir tautas saimniecības efektivitāte, kura izsaka sabiedrības darbības rezultātu ne tikai ra�o�anas sfēra, bet arī sadales, maiņas un galarezultātā patēriņa sfērā; to raksturo ra�o�anas un tautas patēriņa pieaugums. Tā prasa ne tikai darba laika, bet ari cilvēku brīvā laika pieaugumu un racionālu izlietojumu.

Visumā darba laika un brīvā laika izlietojuma kopums ir galvenā sabiedrisko izmaksu forma, kuru pazeminā�ana nosaka laika taupī�anas likuma saturu. �Kā atsevi�ķam indivīdam, tā arī sabiedrībai,� rakstīja K. Markss, �viņa attīstības, viņa patēriņa un viņa darbības vispusīgums ir atkarīgs no laika ietaupījuma.�¹⁰⁸

Pastāv arī sociālekonomiskas efektivitātes jēdziens. Tā raksturo ra�o�anas un tautas saimniecības efektivitāti, ievērojot darba apstākļu uzlabo�anos, tā rado�ā satura bagātinā�anos, būtisko at�ķi-.ribu pārvarē�anu starp garīgo un fizisko darbu, starp pilsētu un laukiem.

Attīstīta sociālisma posmā rodas nepiecie�amība un iespējamība ievērojami paaugstināt ra�o�anas efektivitāti salīdzinājumā ar iepriek�ējiem posmiem. PSKP XXVI kongresā pieņemtie PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības pamatvirzieni 1981.�1985. gadā un laika posmā līdz 1990. gadam prasa �neatlaidīgi paaugstināt sabiedriskās ra�o�anas efektivitāti uz tās vispusīgas intensifikācijas pamata, uzlabot produkcijas un pakalpojumu kvalitāti visās nozarēs�¹⁰⁹. Partijas izstrādātais ekonomikas efektivitātes paaugstinā�anas un intensifikācijas kurss orientē uz to, lai ra�o�anas rezultāti augtu straujāk nekā tās izmaksas, lai ar mazākiem resursiem iegūlu vairāk, orientē uz iz�ķiro�u cīņu pret visāda veida neracionālām izmaksām, nesaimnieciskumu un iz�ķērdību.

Ekonomiskais pamatlikums kā komunistiskā ra�o�anas veida attīstības likums. Sociālistiskās ra�o�anas attīstības avots ir dialektiska neantagonistiska pretruna starp augo�ajām sabiedriskajām vajadzībām un katrā attiecīgajā laikposmā sasniegto sabiedriskās ra�o�anas attīstības līmeni. Tādā mērā, kādā ra�o�ana apmierina radu�ās vajadzības un maina to struktūru, sociālistiskajā sabiedrībā palielinās darbaļau�u patēriņ�. Bet tas savukārt stimulē tālāku vajadzību pieaugumu un izvirza ra�o�anai jaunus uzdevumus. F. En-gelss ģeniāli paredzēja, ka līdz ar intere�u pretstata iznīcinā�anu.

tie�i �i savdabīgā sacensība starp sabiedrības ra�īgo spēku un patēriņa spēju būs tās neierobe�otās attīstības atspere un stimuls¹¹⁰. Sociālistiskā valsts cen�as nodro�ināt straujus sabiedriskās ra�o�anas pieauguma tempus un ra�o�anas attiecību pilnveido�anos.

Vienpadsmitajā piecgadē, astoņdesmitajos gados, pamatojoties uz ekonomikas izaugsmi, sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos, tiek nodro�ināts tālāks tautas labklājības pieaugums, sociālistiska dzīvesveida attīstība.

Sociālisma ekonomiskā pamatlikuma darbība ir virzīta uz materiālo un garīgo labumu pārpilnības sasnieg�anu, priek�noteikumu radī�anu to sadalei pēc visu sabiedrības locekļu vajadzībām.

Plānveidīgums ir vispārēja ra�otāju ekonomisko sakaru forma sociālistiskajā tautas saimniecībā. Tas nodro�ina racionālu sabiedrisko resursu izmanto�anu, atbrivo no milzīgiem darba zudumiem, kuri raksturīgi kapitālistiskajai ra�o�anai tās anarhijas un stihis-kunia dēļ.

Sājā nodaļā tiek apskatīti sociālistiskās saimniecības plānveidīgas attīstības objektīvie pamati, plānveidīgtima kā sociālismā ekonomiskas kategorijas un tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma saturs.

Ra�o�anas plānveidīgās attīstības objektīvā nepiecie�amība. Jebkurā sabiedrība, tā kā tajā pastāv sabiedriskā darba dalī�ana, ra�o�ana prasa sadalīt darbaspēku un ra�o�anas līdzekļus noteiktās proporcijās starp da�ādam saimniecības nozarēm. Vēstulē L. Kugelma-nim K. Markss rakstīja, ka �da�ādam produktu daudzumam atbilsto�ais vajadzību daudzums prasa da�ādu un kvantitatīvi noteiktu sabiedriskā kopīgā darba daudzumu. Pats par sevi skaidrs, ka �o nepiecie�amību dalit sabiedrisko darbu noteiktās proporcijās nekādā ziņā nevar iznīcināt noteikta sabiedriskās ra�o�anas forma; var mainīties tikai tās nepiecie�amības izpausmes forma.�¹¹¹

To vai citu formu, kādā sabiedriskais darbs tiek sadalīts starp ra�o�anas sfērām, nosaka ra�o�anas līdzekļu īpa�uma raksturs.

Valdot kapitālistiskajam īpa�umam, vispārēja ra�otāju ekonomisko sakaru forma ir stihiskās pre�u-naudas attiecības. �eit sabiedrisko ra�o�anu stihiski regulē vērtības likums ar pieprasijuma un piedāvājumā tirgus mehānisma starpniecību.

Ra�o�anas 1 īdzekļu sabiedriskais sociālistiskais īpa�ums rada principiāli citādu ra�otāju ekonomisko sakaru formu � planveidī-gumu. Sociālistisko ra�o�anu sabiedrība regulē tie�i, nosakot atbilstību starp tās kopējām vajadzībām, sabiedriskā kopprodukta struktūru un darbaspēka un materiālajiem resursiem. Sociālisms kā plānveidīgās, tie�i sabiedriskās ra�o�anas sistēma ir pretstatā kapitālismam ka stihiskai tirgus saimniecības sistēmai.

Sabiedriskās ra�o�anas plānveida organizācijas priek�noteikumi rodas, pamatojoties uz ma�inizēto 1 ielindustriju, kura ra�o�anai pie�ķir sabiedrisku raksturu. Tas izpau�as, pirmkārt, tā, ka attīstās un padzijinās sabiedriskā darba dalī�ana un attiecīgi palielinās specializēto ra�o�anas nozaru savstarpēja atkarība; otrkārt, tiek likvidēta atsevi�ķu saimniecības vienību sadrumstalotība, pamatojoties uz ra�o�anas kooperē�anos un centralizāciju; tre�kārt, pastiprinās ra�o�anas koncentrācijā, ra�o�ana koncentrējas aizvien lielākos uzņēmumos; ceturtkārt, tiek intensificēti saimnieciskie sakari un darbības apmaiņa starp da�ādiem ekonomiskajiem reģioniem.

Ra�o�anas sabiedriskais raksturs rada vajadzību pec tās plānveidīgas regulē�anas. �. . Ma�inizēta liclindustrija at�ķirībā no iepriek�ējām stadijām,� atzīmēja V. I. Ļeņins, �neatliekami prasa plānveidīgu ra�o�anas regulē�anu un sabiedrības kontroli pār ra�o�anu . . .��

Ma�inizētā lielra�o�ana veidojas kapitālismā. Bet kapitālistiskais īpa�ums un no tā izrieto�ais stihiskums un anarhija izslēdz ra�o�anas plānveidīgu attīstību. Arī valsts monopolistiskais kapitālisms mūsdienu apstākļos nelikvidē ra�o�anas stihisko attīstību. Та kā ra�o�anas ekonomiskais pamats paliek kapitālistiskais īpa�ums, tad saglabājas darba un kapitala antagonisms, saimnieciskās darbības no�ķirtība un nesaskaņotība, kapitālu konkurēfice un ra�o�anas anarhija.

Sabiedriskās ra�o�anas plānveidīgā attīstība kļūst objektīvi nepiecie�ama tikai ra�o�anas līdzekļu kapitālistiskā īpa�uma likvidācijas un sociālistiskā īpa�uma nodibinā�anās rezultātā. Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskā sabiedrisko�ana likvidē kapitālismam raksturīgo pretrunu starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un privāto piesavinā�anos. Kolektīvā darba radīto materiālo labumu piesavinā�ana notiek saskaņa ar ra�o�anas sabiedrisko raksturu. Darbaļau�u vitālo ekonomisko intere�u kopība nosaka visu sabiedrības locekļu saimnieciskās darbības saskaņo�anas nepiecie�amilni un iespējamību; tas prasa plānveidīgu darba organizāciju tautas saimniecības mērogā. Plānveidīga attīstība kļūst par objektīvu nepiecie�amību.

Sociālismā sabiedriskā ra�o�ana notiek saskaņoti. Būdama svarīgāko ra�o�anas līdzekļu īpa�niece, sabiedrība sociālistiskās valsts. ¹¹² personā ievēro kā kopējās vajadzības, tā arī eso�os darbaspēka resursus un ra�o�anas materiālos apstākļus. Līdz ar to tai ir iespēja tie�i sadalīt resursus pa nozarēm, ekonomiskajiem rajoniem un uzņēmumiem un nodro�ināt tādas sabiedriskā kopprodukta proporcijas, kādas nepiecie�amas labākai vajadzību apmierinā�anai.

Pirmā vēsturiskā ra�o�anas regulē�anas forma darbaļau�u interesēs ir strādnieku kontrole. Tā sagatavo apstākļus galveno ra�o�anas līdzekļu sociālistiskajai nacionalizācijai. Turpmāk tautas saimniecības komandējo�o virsotņu parņein�ana rada iespēju vadīt sociālistisko sabiedriskoto ra�o�anu pēc vienota valsts plāna, no vienota ekonomiska centra. Turklāt sociālistiskās saimniecības formas plānveidīgā regulē�ana sakarā ar tās noteico�o vietu ekonomikā ietekmē citas pārejās perioda saimniecības formas. Darbaļaudīm pirmoreiz rodas iespēja likvidēt ekspluatāciju un atbrīvoties no ekonomiskās stihijas gūsta. Ra�o�anas anarhija atdod vietu zinātniskai,, plānveidīgai saimniecības vadī�anai.

Uz sabiedriskās ra�o�anas plānveidīgas attīstības saturu noteiktu ietekmi atstāj divu ra�o�anas līdzekļu īpa�uma formu pastāvē�ana. Sociālistiskā sabiedrība plānveidīgi organizē visu ra�o�anu. Ta�u plānveidīgās organizācijas pakāpe un formas pēc sava līmeņa visas tautas saimniecības sektorā ir augstākas nekā kolbozu-koope-ratīvu sektorā. �eit materiālie resursi pieder sabiedrībai kopuma, plānveidīgā attīstība ir virzīta uz ra�otājspēku pieaugumu un pilnveido�anu iz�ķiro�ajās ra�o�anas sfērās. Rezultātā visas tautas sektoram ir vado�ā loma tautas saimniecības plānveidīgajā organizācija.

Kolhozu-kooperatīvu īpa�ums pats par sevi nevar nodro�ināt ne tikai tautas saimniecības, bet arī kolhozu-kooperatīvu uzņēmumu plānveidīgumu. Kolhozu-kooperatīvu ra�o�anas plānveidīgā attīstība notiek visas tautas sektora noteico�ā ietekmē. Visas mūsu zemes mērogā vienotā saimniecībā kolhozi tiek iekļauti ar valsts plāniem, kuros nosaka kolhozu daļu sabiedriskā kopprodukta ra�o�anā atbilsto�i sabiedrības vajadzībām. Pamatojoties uz tādu plānu, kolhozi stājās sakaros ar visas tautas ra�o�anas sektoru kā organiska vienotās tautas saimniecības sastāvdaļa.

Zinātniski tehniskās revolūcijas attīstība pastiprina ra�o�anas sabiedrisko raksturu: padziļinās sabiedriskā darba dalī�ana, parādās jaunas ra�o�anas nozares un formas, attīstās ra�o�anas uzņēmumu specializācija, papla�inās ra�o�anas mērogi, aug tās koncentrācija. Tas viss būtiski paaugstina sabiedrisko�anas līmeni tautas saimniecībā, palielina un padara sare�ģītākus sakarus starp ra�o�anas posmiem un ekonomiskajiem rajoniem.

PSRS attīstīta sociālismā apstākļos izveidojās varens vienots tautsaimniecisks komplekss, kas balstās uz augsti attīstītu modernu smago rūpniecību un aptver visus sabiedriskās ra�o�anas, sadales un maiņas posmus valsts teritorijā. Atsevi�ķu rajonu izaugsmi zināmā mērā nosaka teritoriālie ra�o�anas kompleksi. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums saista daudzos tautas saimniecības posmus vienotā vesela.

Miisdienu ra�otajspēki prasa da�ādu reģionu un savienoto republiku ekonomikas integrāciju visas zemes mērogā. Ar to tiek nodro�inātā katras republikas, katra reģiona visracionālākā dabas un darbaspēka resursu, klimatisko īpatnību izmanto�ana, to potenciāla iekļau�ana Vissavienības potenciālā. Tas dod vislielāko ieguvumu kā republikām, reģioniem, tā arī valstij kopumā.

Liela uzmaniba tiek pievērsta ekonomikas agrarajam sektoram, lauksaimnieciskās ra�o�anas materiāltehniskās bāzes pārveido�anai, lai atrisinātu pārtikas problēmu. Pēc PSKP Cl\ 1965. gada marta plēnuma tika sperts liels solis lauksaimnieciskās ra�o�anas kvalitatīvajā pārveido�anā. Partija vadās no nepiecie�amības īstenot lielāku visu tautas saimniecības nozaru pavērsienu uz lauksaimnieciskās ra�o�anas tālākās aug�upejas un visa agrorūpnieciska kompleksa attīstības problēmu risinā�anu, lai tādējādi iespējami īsākā laika atrisinātu uzdevumu netraucēti apgādāt iedzīvotājus ar pārtiku.

Turpmāk paredzēts nodro�ināt PSRS ekonomikas kā vienota tautsaimnieciska kompleksa dinamisku un sabalansētu attīstību, proporcionālu visu tas nozaru un savienoto republiku saimniecību aug�upeju.

Tautas saimniecības attīstības plānveidīgums kā ekonomiska kategorija. Plānveidigums ir objektīva ekonomiska ra�o�anas funkcionē�anas forma, kurai pastāvot tie�s cilvēku darbības organizators ir darbaļau�u sabiedrība sociālistiskās valsts personā. Plānveidīgums raksturo attiecības starp darbaļaudīm � ra�o�anas līdzekļu līdzīpa�niekiem � saskaņotā sabiedriskā ra�o�anā visas sabiedrības interesēs.

Sociālistiskā sabiedrība regulē ra�o�anu atbilsto�i savām vajadzībām. V. I. Ļeņins norādīja, ka pēc varas iekaro�anas un ra�o�anas līdzekļu nacionalizācijas galvenais uzvarētājas strādnieku �ķiras uzdevums ir �pozitīvais jeb rado�ais darbs, lai nokārtotu jauno organizatorisko attiecību � kas aptver desmitiem miljonu cilvēku eksistencei nepiecie�amo produktu plānveidīgu 'ra�o�anu un sadalī�anu � ārkārtīgi komplicēto un smalko tiklu�¹¹³.

Plānveidiguma kā specifiskas sociālisma ekonomiskās kategorijas saturs ir, pirmkārt, vienotās visas tautas asociācijas darbinieku tie�i sabiedriska sakaru regulē�ana, kas ietver sabiedrības sakarus ar katru darba cilvēku un katru darba kolektīvu; otrkārt, kopdarba un tā rezultāta � sabiedriskotās ra�o�anas kopprodukta tie�i sabiedriska sadale; tre�kārt, tie�i sabiedrības noteikta un uzturēta pastāvīga proporcionalitāte starp sabiedriskotā darba un tā kopprodukta masu un struktūru, no vienas puses, un sabiedrisko vajadzību masu un struktūru, no otras puses. Rezultātā plānveidīgums atspoguļo visas lautas veiktu regulē�anu jeb, kas ir tas pats, ra�o�anas līdzekļu līdzīpa�nieku saskaņotu sabiedrisku ra�o�anu, pamatojoties uz darba un produktu sabiedrisko sadali visu tās locekļu interesēs.

Ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�uma attiecības, kas atspoguļojas sociālisma ekonomiskajā pamatlikumā, nosaka sabiedriskas ra�o�anas attīstību visu sabiedrības locekļu interesēs, turpretī plan-veidigumā �īs attiecības izsaka objektīvu nepiecie�amību saskaņot saimnieko�anu visas sabiedrības mērogā un no tas izrieto�u nepiecie�amību proporcionāli sadalīt kopdarbu un citus resursus starp sabiedriskās ra�o�anas sfērām un centralizēti plānot tautas saimniecību.

Plānveidīga ra�o�anas attistiba nozīmē tās rezultātu paredzē�anu. Vel pirms ra�o�anas procesa sākuma sociālistiskā sabiedrība aprēķina savas vajadzības un iespējas, sadala darbaspēka un materiālos resursus tādās proporcijās, kādas nepiecie�amas labakai personisko un ra�o�anas vajadzību apmierinā�anai tuvākajā laikposmā un perspektīva.

Bur�uāzisko valstu regulējo�ie pasākumi valsts monopolistiskā kapitālisma apstākļos galvenokārt reducējas uz sadales un maiņas attiecību atgriezenisku ekonomisko iedarbību (ar bud�etu, finansu un kredīta iestādēm) uz ra�o�anas procesu kapitālistu interesēs. Tie neskar valdo�ās ra�o�anas līdzekļu privātīpa�nieciskās piesavinā�anās attiecības un tātad nelikvidē ekonomiskās attīstības stibis-kumu. Būtu kļūdaini tādos pasākumos saskatīt ekonomikas kā vienota veselā tie�i sabiedrisko regulē�anu un identificēt tos ar tautas saimniecības plāno�anu, kas pamatojas uz tikai sociālismam iek�ēji piemīto�o objektīvo plānveidīgās attīstības nepiecie�amību. �Visas bur�uāziskās sabiedrības kodols,� uzsvēra K. Markss, �ir tie�i tas, ka tajā a priori nepastāv nekāda apzināta sabiedriska ra�o�anas regulē�ana.�¹¹⁴

Atbilsto�i ra�o�anas sabiedrisko�anai plānveidigumam ir divas brieduma pakāpes. Var runāt par sociālistisko un komunistisko ra�o�anas tie�i sabiedriskās regulē�anas brieduma pakāpi. Pirmā pakāpe ir saistīta ar visas tautas īpa�uma attīstības līmeni un ar valsts uzņēmumu un kolhozu ra�o�anas līdzekļu īpa�uma būtiskajām at�ķirībām un no ta izrieto�ām at�ķirībām darba raksturā. Līdzās darbam, kas sabiedriskots tautas saimniecības mērogā, sociālismā pastāv darbs, kas lielā mērā sabiedriskots kolhozu-kooperatīvu mērogā, un tie�i nesabiedriskots darbs personiskajā palīgsaimnic-cībā,

Sociālistiskās plānveidīguma attīstības pakāpes īpatnības ir saistītas arī ar pre�u-naudas attiecībām, kuras sociālismā ir īpa�a tie�i sabiedrisko sakaru forma.

Komunisma materiāltehniskās bāzes izveido�anas un ra�o�anas sabiedriskā rakstura pastiprinā�anās procesā minētās planveidīguma īpatnības zūd. Tiek sasniegta tautas saimniecības sabiedrisko�anas un tās plānveida organizācijas vienotā augstākā pakāpe.

Da�reiz literatūrā sastop plānveidīgās regulē�anas kā it kā tikai administratīvās vadī�anas metodes pretstatījumu ekonomiskajam metodēm, kuras turklāt bie�i vien tiek saistītas tikai ar pre�u-naudas

formu izmanto�anu. Istenibā no pa�as sociālistisko ra�o�anas attiecību būtības izriet tie�i sabiedriskas, plānveidīgās ra�o�anas regulē�anas ekonomiskais saturs.

Zinātniskā nozīmē pavisam nepamatoti ir bur�uāzisko zinātnieku mēģinājumi noliegt plānveidīgās, tie�i sabiedriskās saimniecības organizācijas nesaraujamo sakaru ar sociālistiskās iekārtas un ra�o�anas lidzekļu sabiedriskā īpa�uma, pirmām kārtam visas tautas īpa�uma raksturu. Viņi grib aizstat zinātnisko sociālismu ar da�āda veida �modeļiem�, kuri nepieļauj centralizētu ra�o�anas regulē�anu, un sociālistiskās saimnieko�anas metodes identificē ar kapitālistiskajām metodēm. Labējie revizionisti aizstaj valstisko plānveidīgo ekonomikas regulē�anu ar tirgus stihijas attīstību un �brīvu ekonomisko intere�u izpausmi�. Savā laikā V. I. Ļeņins noradīja, ka sociālistisko valsts uzņēmumu vistautas rakstura un sociālistiskās valsts īpa�as ekonomiskās lomas nolieg�ana ir sikbur�uaziskās ideoloģijas izpausme, kad priek�stati par taisnību un vienlīdzību tiek darināti pēc pre�u īpa�nieku �brīvības� principiem. Лг mar-ksismu-ļeņinismu nav savienojami ari �kreisie� revizionistiskie uzskati par sociālistiskās ra�o�anas plānveidīgo attīstību, saskaņa ar kuriem tie�i sabiedriskā ra�o�anas regulē�ana tiek aizstata ar vienkār�u administrē�anu, netiek pienācīgi novērtēta darbinieku materiālās stimulē�anas nozīme plānveidīgajā sabiedriskās ra�o�anas vadī�anā.

Līdz ar sociālisma attīstību papla�inās plānveidīgo attiecību sfēra, paaugstinās plānveidīguma ekonomiska brieduma pakāpe, rodas nepiecie�amība aizvien cie�āk saistīt ra�o�anas, zinātnes, tehnikas un sociālo procesu attīstību, attīstīt starpnozaru un teritoriālos ra�o�anas kompleksus. ¹¹⁵

nā�anas pakāpi, apzināti nn pastāvīgi uztur proporcionalitāti ra�o�anas līdzekļu un kopdarba sadalē starp nozarēm, reģioniem un uzņēmumiem saskaņā ar kopējo vajadzību apjomu un struktūru.

Sabiedrība valsts personā nosaka arī sakaru starp noteikta produkta ra�o�anai izlietojama sabiedriska darba laika daudzumu un sabiedrisko vajadzību apmēriem. Tāpēc ari darba laiks �eit izpau�as tie�i sabiedriskā forma. �Darba laika sabiedriski plānveidīgā sadalī�ana,� rakstīja K. Markss, �nodibina vajadzīgo attiecību starp da�ādām darba funkcijām un da�ādām vajadzībām.�¹¹⁶¹¹⁷

Plānveidīgas, proporcionālās attīstības likums atspoguļo būtisku visas sociālisma ekonomisko attiecību sistēmas pazīmi, kas ietverta ekonomikas iek�ējā vienotība. Bez tās asociētie ra�otāji nevar saskaņoti izmantot ra�o�anas līdzekļus visu sabiedrības locekļu interesēs. Sociālismā pastāv pa�as ra�o�anas sfēras, sadales un maiņas attiecību plānveidīgās attīstības objektīvā nepiecie�amība, nepiecie�amība uzturēt pastāvīgu sabiedriskās darba un ra�o�anas organizācijas formu atbilstību ra�otājspēku līmenim un raksturam.

Plānveidīgā ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību attīstība notiek sociālisma ekonomiskajam pamatlikumam atbilsto�ā virzienā. Anarhijas, pārprodukcijas krī�u un ar tām saistīto sabiedrisko ra�otājspēku iz�ķie�anas likvidācija, apstākļu radī�ana apzinātai tautas saimniecības proporciju noteik�anai, kas atbilst jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, nodro�ina racionālu dzīvā un materializētā darba izlietojumu un uz �ī pamata sistemātisku ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anu.

Tautas saimniecības plānveidīgums un proporcionalitāte ir organiski savstarpēji saistīti. Plānveidīgums ir ekonomiska attiecība, kas nodro�ina tādus savstarpējos sakarus sabiedriskajā saimniecībā, kuriem pastāvot da�ādie vispārējās darba kooperācijas posmi apzināti tiek organizēti sabiedriskā kopprodukta ra�o�anai un tātad prasa pastāvīgu proporcionalitāti, visu galveno ekonomisko proporciju līdzsvarotību sabiedrības mērogā. �Pastāvīga, apzinīgi uzturēta proporcionalitāte,� norādīja V. I. Ļeņins, �patiesi nozīmētu plānvcidī-gumu.. ,�¹¹⁵

Ekonomisko likumu iedarbības rezultātā tautas saimniecībā izveidoju�ās proporcijas ir daudzveidīgas. Starp tām ir vispārekono-miskās, starpnozaru, nozares iek�ējās un uzņēmuma iek�ējās, teritoriālās, kā ari starpvalstu proporcijas. Jaunais starptautiskās darba dalī�anas tips, SEPP dalībvalstu ekonomiskā integrācija rada apstākļus tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma darbībai starptautiska arēnā.

Tautsaimnieciskās proporcionalitātes apzinātu uzturē�anu nedrīkst saprast kā ekonomikas proporciju saglabā�anu nemainīgā veidā. Та kavētu sabiedriskās ra�o�anas attīstību un tehnisko pilnveido�anos, sistemātisku tās efektivitātes paaugstinā�anos un galarezultātā būtu pretrunā sociālisma ekonomiskajam pamatlikumam.

Pastāvīga proporcionalitāte nozīmē ekonomikas dinamiska līdzsvara un sabalansētibas uzturē�anu, savstarpējās saistības un saskaņotības nodro�inā�anu starp sabiedriskā darba sadali, ievērojot gan tehnisko progresu, gan kopējo sabiedrisko vajadzību struktūru.

Sociālistiskās tautas saimniecības proporcijas mainās vairāku faktoru ietekmē. Galvenie no tiem ir zinātniski tehniskais progress, darba ra�īguma un ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anās, sabiedrības locekļu materiālo un kultūras vajadzību līmeņa pieaugums, ārpolitiskie apstākļi. � Tautas saimniecības proporciju būtiskas pārmaiņas izraisa zinātniski tehniskā revolūcija, kura pārveido tradicionālos ra�o�anas līdzekļus un darbaspēku, rada jaunas ra�o�anas un personiskās vajadzības. Rodas un ātri attīstās jaunākās ra�o�anas nozares; pamatojoties uz industriālajām metodēm, tiek pārveidota lauksaimnieciskā ra�o�ana, palielinās ra�o�anas dina-miskums, tās spēja ātri pārkārtoties, ievērojot ra�o�anas līdzekļu atjauninā�anas termiņu saīsinā�anos, darba ra�īguma paaugstinā�anos un jauno sabiedrisko vajadzību pieaugumu.

Par proporciju pārmaiņām PSRS tautas saimniecībā liecina dati par nodarbināto iedzīvotāju sadalījumu.

Attīstītajā sociālistiskajā sabiedrībā ra�o�anas milzīgie mērogi un augstais tās specializācijas un kooperē�anās līmenis padara ārkārtīgi sare�ģītus ra�o�anas sakarus. Vienlaikus sabiedriskā plānveidīgā ra�o�anas regulē�ana atklāj pla�as iespējas tālākam ra�o�anas efektivitātes pieaugumam un aizvien pilnīgākai sabiedrības locekļu vajadzību apmierinā�anai.

Tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības nozīme pieaug līdz ar sociālistiskās sabiedrības virzī�anos uz komunismu. K. Markss rakstīja: �..Laika ekonomija, tāpat kā arī darba laika plānveidīga sadale starp da�adām ra�o�anas nozarēm, kļūst par pirmo ekonomisko likumu uz kolektīvās ra�o�anas bāzes.�¹

Plānveidīgā ra�o�anas regulē�ana. Sociālismā tautsaimnieciskās proporcijas tiek noteiktas apzināti, ievērojot objektīvo ekonomikas likumu darbību. Sociālistiskā valsts ir kā regulators (noteicējs) produktu sadalī�anai un darba sadalī�anai starp sabiedrības locekļiem.

Tautas saimniecība nodarbināto iedzīvotāju sadalījums pa nozarēm(bez tiem, kas mācās; procentos)

Ra�o�anas regulē�anā valsts izmanto visu ekonomisko likumu sistēmu. Galvenā nozīme proporciju saturā ir ekonomiskajam pamatlikumam, kas atspoguļo savstarpējo sakaru starp ra�o�anu un patēriņu kopumā, kā ari vispārējo ra�o�anas attīstības virzienu. I\ā komunistiskā ra�o�anas veida attīstības likums ekonomiskais pamatlikums nosaka tautas saimniecības vispārīgo attīstības virzienu. Atsevi�ķas ra�o�anas puses nosaka tādi ekonomiskie likumi kā, piemēram, sociālistiskās uzkrā�anas likums, likums par ra�o�anas lidzckļu ra�o�anas straujāku pieaugumu un citi, kuri tada vai citādā mērā tāpēc ari pilda ra�o�anas regulatora funkcijas.

Turklāt sabiedriskais īpa�ums diktē nepiecie�amību veidot tautsaimnieciskās proporcijas to savstarpējā saistībā un atbilsto�i kopt jo sabiedrisko vajadzību struktūrai. So funkciju veic tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likums, kas nosaka vispārējo proporcionalitāti. Izmantojot tautas saimniecības plānveidīgas, proporcionālās attīstības likumu, valsts organizē sabiedrības locekļu kopīgo darbību, nodro�ina plānveidīgu visas ekonomikas attīstību, saskaņo darbaļau�u �ķiru un sociālo grupu ekonomiskās intereses, vadoties no visas sabiedrības interesēm.

Tautas saimniecības valstiskās vadī�anas būtību, formas un metodes nosaka arī vēsturiskie sociālistiskās celtniecības apstākļi. Attīstīta sociālisma apstākļos sabiedriskās ra�o�anas vadī�ana notiek atbilsto�i briedumu sasniegu�ajām sociālistiskajām attiecībām, ra�otajspēku līmenim. Pārvaldnieciskā darbība tiek virzīta uz sabiedriskas ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anu, tautsaimniecisko galarezultātu uzlabo�anu.

Apzināta ekonomisko likumu izmanto�ana dod sabiedrībai iespēju vadīt visas sabiedriskās dzīves puses. Sociālisms ir tāds vēsturisks laikmets, kad, pēc F. Engelsa vārdiem, �apzinīga sabiedriskās ra�o�anas organizācija ar plānveidīgu ra�o�anu un plānveidīgu sadalī�anu�¹¹⁸ pacel cilvēkus līdz valdī�anai par savām sabiedriskajām attiecībām un viņi pirmoreiz kļūst par apzinīgiem savas vēstures radītājiem.

V. I, Ļeņina darba �Padomju varas kārtējie uzdevumi� nozīme.

Sociālistiskās valsts lomu plānveida ra�o�anas organizācijā un sabiedriskā produkta sadalē darbaļau�u interesēs V. I. Ļeņins vispusīgi ir pamatojis darbā �Padomju varas kārtējie uzdevumi�, kas uzrakstīts 1918. gada martā�aprīli, pēc Brestas miera noslēg�anas, kad par aktuālu problēmu kļuva sociālistisko ra�o�anas attiecību radī�ana.

Par sociālistiskās saimniecības formas nostiprinā�anas un attīstības galveno uzdevumu V. I. Ļeņins uzskatīja ma�inizētās liel-industrijas un jaunas darba organizācijas radī�anu. V'iņ� dziļi pamatoja demokrātiskā centralisma principu sociālistiskās ekonomikas organizācijā un par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja darbaļau�u masu sacensības izvēr�anu un jaunas, apzinīgas darba disciplīnas radī�anu.

Darbā �Padomju varas kārtējie uzdevumi� formulētās tēzes. V. I. Ļeņins attīstīja turpmākajos gados. It īpa�i svarīgu ieguldījumu saimniecības plānveidīgās organizācijas un vadī�anas teorijā viņ� deva, ievērojot apstakļus, kādi bija izveidoju�ies jaunās ekonomiskas politikas ievie�anas un pre�u-naudas attiecību izmanto�anas rezultātā.

Ļeņiniskie vadī�anas principi savu nozimi saglabāju�i ari mūsdienu apstākļos. Tos rado�i izmanto Komunistiskā partija tautas saimniecības vadī�anas pilnveido�anā. Tiek radīta vadī�anas zinātne,, kuras svarīgākais uzdevums ir plānveidīgās ra�o�anas regulē�anas teorijas izstrādā�ana.

Plānveidīgi funkcionējo�ā sociālistiskās ra�o�anas sistēma nodro�ina tās nepārtrauktu pieaugumu straujiem tempiem, bez krīzēm un depresijam. Tā ir sociālisma liela priek�rocība. Tie�i tāpēc bur�uāziskā ekonomiskā zinātne noliedz to, ka plānveidīga saimniecības organizācija ir sociālistiskās iekārtas un ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma, pirmām kārtām visas tautas īpa�uma nosacīta. Aktuāla ir ari anarhosindikālistiskās pieejas ļeņiniska kritika attiecībā uz vadī�anu sociālismā. Darbs �Padomju varas kārtējie uzdevumi� palīdz atklāt bur�uāzisko un reformistisko uzskatu par plāno�anu zinātnisko nepamatotību, voluntārismu plāno�anā.

Sabiedrības vajadzību mainī�anās un ra�o�anas struktūra. Sabiedriska darba un ra�o�anas līdzekļu sadales proporcijas starp da�ādām sociālistiskās ra�o�anas sfērām un. nozarēm ir tie�ā savstarpējā sakarā ar sabiedrības vajadzību struktūru. Pastāvot attiecīgam darba ra�īgumam, vajadzības nosaka sabiedriskā laika dalu, kāda pienākas tai vai citai ra�o�anas sfērai.

Plānveidīgā tautsaimnieciskās proporcionalitātes uzturē�ana pirmām kārtām nozīmē personisko un ra�o�anas vajadzību saskaņotības nodro�inā�anu. Turklāt personiskās vajadzības tie�i veido ra�o�anas vajadzību pamatu, kuru apmierinā�anai kalpo ra�o�anas līdzekļi. Noskaidrojot sabiedriskās vajadzības pēc personiskā un ra�o�anas patēriņa produktiem, kā ari pēc pakalpojumiem, sociālistiskajai sabiedrībai rodas iespēja noteikt to apmierinā�anai nepiecie�amos resursus, attiecīgus ra�o�anas apmērus, tās struktūru un pieauguma tempus. Līdz ar to tiek noteikts nepiecie�amais samērs starp sabiedrības vajadzību struktūru un materiālās un nemateriālās ra�o�anas attīstību.

Ra�o�anas plānveidīgās regulē�anas gaitā sabiedrība ievēro vajadzību nepārtraukto mainību. Jo augstāks ir ra�o�anas līmenis, jo atrak tā pārsniedz jau izveidoju�os vajadzību ietvarus. Vajadzību pieauguma paātrinā�anu ietekmē valsts sociālie pasākumi, kas likvidē būtiskās at�ķirības starp pilsētu un laukiem, starp garīgo un fizisko darbu, un virzīti uz cilvēka personības vispusīgu attīstību.

Ra�o�anas 1 idzekļu sabiedriskais īpa�ums likvidē kapitālistiskajai sabiedrībai piemīto�o antagonismu starp ra�o�anu un vajadzībām. Sociālistiskās ra�o�anas attīstību at�ķirībā no ra�o�anas kapitālisma nosaka ne dzī�anās pēc peļņas, bet tie�i vajadzības pēc patēriņa priek�metiem un to ra�o�anai nepiecie�amiem ra�o�anas līdzekļiem. Ra�o�ana rada vajadzības, ta�u vienlaikus vajadzības attiecība pret ra�o�anu ir relatīvi patstāvīgas. Tas nepārtraukti ra�o�anu stimulē, izvirza tai jaunus uzdevumus.

Vajadzību attīstībai seko to struktūras maiņa. Atkarībā no tautas dzīves līmeņa paaugstinā�anas samērā lielākā pakāpē pieaug personiskās vajadzības pēc augstakas kvalitātes produktiem. Pēdējos gados zinātniski tehniskais progress ir radījis daudz jaunu vajadzību un to apmierinā�anas līdzekļu. Priek�plānā izvirzījies uzdevums nodro�ināt produktu atbilstību �īm jaunajām vajadzībām, paaugstināt to kvalitāti un dro�ību. Sakarā ar to vēl aktuālāka kļuvusi nepiecie�amība paaugstināt ra�o�anas tehnisko līmeni un efektivitāti.

Sabiedriskais produkta derīgums. To vai citu produktu ra�o�anai iedalāmo darba laika daudzumu sociālistiskā sabiedrība nosaka, ievērojot to ietekmi uz sabiedrības vajadzību apmierinā�anu. Citiem vārdiem, tiek noteikts produktu derīgais efekts visas sabiedrības intere�u aspekta � to sabiedriskais derīgums. Pēc �āda kritērija sabiedrība lemj, kādas personiskās un ra�o�anas vajadzības attiecīgajā laikā ir jāapmierina visupirms.

Produkcijas kvalitātes paaugstinā�anas nepiecie�amība izriet no sociālistiskas ra�o�anas pakļau�anas sabiedrības locekļu materiālo un kultūras vajadzību apmierinā�anas mērķim. Bez produkcijas atbilstības jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem nav iespējama arī ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana. Tas viss tika atspoguļots vienpadsmitās piecgades galvenajā uzdevumā.

Bez derigā efekta sabiedrības vajadzību apmierinā�anas pakapi ietekmē darba laika izlietojuma lielums. Līdz ar darba laika izlietojuma pazeminā�anu katra izstrādājumā ra�o�anā sabiedriba gūst iespēju papla�inot savu vajadzību loku un paaugstināt to apmierinā�anas pakāpi.

Tādējādi darba sadale starp da�ādām ra�o�anas sfērām sociālistiskajā sabiedrībā notiek, ievērojot kā produktu derīgo efektu, ta arī darba laika izlietojumu �o produktu izgatavo�anai. Sociālistiskajā sabiedrībā, rakstīja F. Engelss, �plānu galu gala noteiks da�ādo patērē�anas priek�metu derīguma efekti, kad tos salīdzinās savā starpā un ar to izgatavo�anai nepiecie�amajiem darba daudzumiem�¹.

Tautas saimniecības proporciju optimizācija. Optimālā tautsaimnieciskā proporcionalitāte nozīmē sabiedriskās ra�o�anas struktūras atbilstību uzdevumam vispilnīgāk apmierināt sabiedrības vajadzības ar vismazāko dzīvā un materializētā darba izlietojumu.

Starp optimālo tautsaimniecisko proporcionalitāti un sabiedriskā darba izlietojuma pazeminā�anu produktu ra�o�anai pastāv cie�s

�Engelss F. Anti-Dirings, 305. Ipp.

savstarpējais sakars. Darba izlietojuma samazinā�ana ir iz�ķiro�ais līdzeklis optimālās tautsaimnieciskās proporcionalitātes nodro�inā�anai; savukārt plānveidīga proporciju optimizācija ir svarīgākais darba ietaupījuma avots. Optimālās proporcionalitātes sasnieg�anas iespēja rada, ka sociālisma ne tikai tiek likvidēti darba zudumi, kādus izraisa kapitālistiskas ra�o�anas stilliskums, anarhija, cikliskais raksturs, ekspluatatoru �ķiru parazītiskais patēriņ�,, militarizācija un citi bur�uāziskas ra�o�anas attiecību sistēmas trūkumi, bet ari tiek nodro�ināti apstākļi racionālai resursu sadalei starp sabiedriskas ra�o�anas sfērām.

Optimālu proporciju veido�ana prasa petit vajadzību attīstības tendences tālākā perspektīva. Mūsdienu zinātniskās atziņas rada iespēju paredzēt galvenos zinātnes un tehnikas attīstības virzienus, iedzīvotāju pieauguma tempus, svarīgāko sabiedrības vajadzību pārmaiņas. Savukārt jaunu ra�otņu organizācija, kuru izraisa zinātniski tehniskā revolūcija, lielu teritoriālo ra�o�anas kompleksu radī�ana, pasākumi apkārtējās dabas vides atveseļo�anai un citi lieli pasākumi var būt sekmīgi tikai tad, ja ievēro ilglaicīgu tautas saimniecības attīstības perspektīvu.

Svarīgs materiālais nosacījums optimālo proporciju radī�anai tautas saimniecībā ir noteikta daudzuma ra�o�anas līdzekļu un personiska patēriņa priek�metu, t. i., rezervju (izejvielu, kurināmā* materiālu, ra�o�anas jaudu, patēriņam paredzēto priek�metu) iedalī�ana �iem mērķiem. Rezerves tiek izmantotas tādu perspektīvo saimniecisko uzdevumu risinā�anai, kas saistīti ar lielām strukturālām pārmainām ekonomikā. Tās dod iespēju laikus novērst daļējas, disproporcijas, kādas var rasties paātrināta zinātniski tehniskā progresa apstākļos, ja neatbilst da�adu nozaru attīstības lempi,, nesaskan vajadzību un ra�o�anas struktūras, kā arī stihiskiem dabas spēkiem iedarbojoties uz ra�o�anu, it īpa�i uz lauksaimniecību, pārrēķinoties plāno�anā utt.

Optimālā tautas saimniecības proporcionalitāte ir nesaraujami saistīta ar sociālisma ra�o�anas attiecībām, kas./tklāj pla�u lauku ra�otājspēku pilnveido�anai, sociālistiskās sistēmas priek�rocībām zinātniski tehniskajā revolūcijā, ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anā.

Viena no tie�i sabiedriskās ra�o�anas īpatnībām sociālisma stadijā ir produktu ka pre�u ra�o�ana. Tāpēc sociālismā pastāv pre�u apgrozība un darbojas vērtības likums. Plānveidīga ra�o�anas organizācija ietver sevī sabiedrības pre�u-natidas attiecību izmanto�anu, jo tam ir jauns sociālekonomiskais saturs.

�ajā nodaļā tiek apskatita pre�u-naudas attiecību nepiecie�amība, būtība un nozīme sociālistiskajā ekonomikā.

Pre�u attiecību pastāvē�anas cēloņi sociālismā. Sociālismā saglabājas vispārējais pre�u attiecību priek�noteikums � sabiedriskā darba dalī�ana. Ta�u sabiedriskā darba dalī�ana, kā zināms, pati par sevi neizskaidro produktu kā pre�u ra�o�anas nepiecie�amību. Pre�u attiecību cēlonis jāmeklē ra�o�anas sabiedrisko�anas sociālistiskās pakāpes īpatnībās.

Līdzās ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�umam sociālistiskajā sabiedrībā pastāv kolhozu-kooperatīvu īpa�ums. Visas tautas īpa�uma valdī�ana nosaka tie�o sabiedrisko raksturu ekonomiskajiem sakariem starp sabiedrību kopumā un kolhoziem. Turklāt nepiecie�ams ievērot kā kolhozu, tā arī visas sabiedrības kopējās intereses, pārbaudīt to, kādā mērā kolhoza darbinieku darba daudzums, kvalitāte, virziens atbilst visas tautas interesēm. Sīm prasībām atbilsto�a sakaru forma ir pre�u maiņa.

Atsevi�ķu darbinieku un uzņēmumu kolektīvu darbu visas tautas sektorā organizē tie�i sabiedrība. Tā kā pastāv būtiskas at�ķirības darbā un darbs sabiedrības labā vēl nav kļuvis par pirmo dzīves vajadzību, svarīgs līdzeklis katra sabiedrības locekļa iesaistī�anai sabiedriskā darba sistēmā ir viņa materiālā ieinteresētība darba rezultātos. Saskaņota saimnieko�ana tiek nodro�ināta ar ra�o�anas tie�u sabiedrisku regulē�anu, kas ietver sevī darba materiālo stimulē�anu un pastāvīgu kontroli pār to, kādā mērā uzņēmumu kolektīvu darba izlietojums ir sabiedriski nepiecie�ams. Tāda plānveidīgo attiecību sistēma prasa produktu maiņu starp kolektīviem, pamatojoties uz pro'duktu ra�o�anai izlietoto darba daudzumu, t. i., ekvivalentu pre�u maiņu.

Pre�u attiecības ir nepiecie�amas arī ārējos ekonomiskajos sakaros. Ekonomiskajās attiecībās starp sociālistiskajām valstīm piedalās, lai arī sociāli viena veida, ta�u da�ādi īpa�nieki. Pre�u maiņa �eit stimulē efektīvu saimnieko�anu katras sociālistiskās zemes un visas pasaules sociālistiskās sistēmas interesēs. Produktu apmaiņai starp sociālistiskajām un kapitālistiskajām zemēm, tā kā �eit funkcionē sociāli pretēji īpa�nieki, neizbēgami ir pre�u maiņas forma.

Tādējādi pre�u ra�o�anas, pre�u-naudas attiecību pastāvē�anas cēloni sociālistiskajā ekonomikā, ja ievēro iek�ējos un ārējos apstākļus, ir ietverti sabiedriskā sociālistiskā ipa�tima un darba rakstura īpatnības. Pēdējās savukārt galarezultātā nosaka attiecīgā s�abiedriskās ra�o�anas attīstības pakāpe un ra�otājspēku līmenis. Pre�u-naudas attiecības ir būtiska sociālisma ra�o�anas attiecību pazīme.

Pre�u-naudas attiecību radikālā at�ķirība sociālismā salīdzinājumā ar kapitālistiskās sabiedrības pre�u-naudas attiecībām. Pre�u-naudas attiecības sociālisma apstākļos atspoguļo cilvēku ekonomisko sakaru principiāli jaunu saturu un formu un tāpēc radikāli at�ķiras no pre�u-naudas attiecībām sabiedrības vēstures iepriek�ējas pakāpēs. Galvenā to īpatnība ir tā, ka tas pamatojas uz

sabiedrisko sociālistisko īpa�umu un ir sabiedrības mērogā apvienoto ra�otāju plānveidīgo, tie�o sabiedrisko sakaru īpa�a forma.

Kapitālisma apstakjos pre�u ra�o�ana attīstās stihiski, noved pie pre�u ra�otāju izputē�anas, ietver sevī ekonomisko krī�u iespējamību un neizbēgamību. Sociālisma apstākļos pre�u attiecības ir ietvertas vienota saskaņotās saimnieko�anas sistēma. �eit nav pārprodukcijas krī�u un ra�otāju izputē�anas.

Sociālismā pre�u-paudas attiecību sfēra ir ierobe�ota. At�ķirībā no kapitālisma darbaspēks �eit nav prece, jo ra�o�anas līdzekļi pieder pa�iem ra�otājiem. Pre�u attiecību objekts nav arī sociālistiskie uzņēmumi.

Kapitālismā pre�u ra�o�ana attīstās kapitālistu interesēs iegūt vislielāko pelņu. At�ķirībā no tā sabiedriskotā pre�u ra�o�ana sociālisma ir pakļauta visas sabiedrības vajadzību apmierinā�anai un vispusīgai katra cilvēka attīstībai.

Pre�u attiecības kapitālismā ir vispārēja un valdo�a ekonomisko' sakaru forma, ar kuras starpniecību stihiski un antagonistiskās pretrunas izpau�as sabiedriskās ra�o�anas un maiņas vienotība. Kapitālisms ir stihiskas pre�u ra�o�anas sistēma. Tada sistēma tiek likvidēta lidz ar kapitālismu; tātad sociālistiska ra�o�ana nav pre�u¹¹⁹ra�o�anas sistēma vai paveids. Sociālisms ir tie�i sabiedriskā ra�o�ana, kuru regulē ne stihiskais tirgus, bet plānveidā sabiedrība un kura pakļauta visas sabiedrības un katra tās locekļa interesēm.

Pre�u attiecības ar jauno, sociālistisko saturu nozīmē sabiedriskotā, plānveida organizēta tirgus un pre�u apgrozibas pastāvē�anu. Sociālistisko uzņēmumu un darbaļau�u maksātspējīgais pieprasījums veidojas plānveida un kopuma atspoguļo (ja ievēro ari vajadzības, kuras tiek apmierinātas bez maksas) reāli apmierināmo vajadzību apjomu. Attiecības starp sabiedrību' un sociālistiskajiem uzņēmumiem tiek veidotas uz saimnieciskā aprēķina pamatiem.

Pastāvot pre�u-naudas attiecībām, sabiedrības un katra atsevi�ķā-uzņēmuma materiālajiem resursiem ir naudas forma un tie paradās ka uzņēmumu un valsts finanses, veidojot sociālistiskās sabiedrības-finansu sistēmu. Vienlaikus pastāv arī valsts kredītsistēma. Ar finansu un kredīta sistēmu valsts aktīvi ekonomiski iedarbojas uz uzņēmumu darbu, veicina plānveidā nosakāmo tautsaimniecisko proporciju pilnveido�anos. Pre�u attiecības un tam raksturīgās ekonomiskās formas (nauda, cena, finanses, kredīts u. tml.) ir svarīgs ra�o�anas un produktu sadales sabiedriskās kontroles līdzeklis.

Prece un tās īpa�ības sociālismā. Preces definējums, kas dots atbilsto�i privātipa�nieciskajai pre�u ra�o�anai, nav derīgs sociālismam. Darbā �DAP (Darba un aizsardzības padomes) norādījums vietējām padomju iestādēm� V. I. Ļeņins rakstīja, ka �sociālistiskās fabrikas produkts, ko apmaina pret zemnieku pārtiku, nav prece politiski ekonomiskā nozīmē, katrā ziņā ne tikai prece, jau ne prece, pārstāj būt prece .. .�'.

No minētās V. I. Ļeņina tēzes izriet, ka sociālistiskā uzņēmuma¹ plānveida apmainamais produkts radikāli at�ķiras no preces kā privātā darba produkta, kas paredzēts stihiskai maiņai. Sociālistiskās ra�o�anas tie�i sabiedriskais produkts, kas saglabā preces īpa�ības, nav kapitāla produkts, nav privāto ra�otāju sakaru forma. Prece sociālisma ir produkts, ko plānveidā ra�o sociālistiskie uzņēmumi, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, un kas nonāk patēriņa ar plānveidīgās pre�u maiņas starpniecību. Tātad prece sociālisma ir īpa�a veida prece, tie�i sabiedriskā darba produkts.

Sociālistiskajā sabiedrībā preces ir kā personiskā patēriņa priek�meti, tā arī ra�o�anas līdzekļi. Kā vieni, tā otri pāriet no ra�otāja pie pircēja plānveidā regulējamās pirk�anas un pārdo�anas ceļā. Preces, kuras starp valsts uzņēmumiem plānveidā tiek sadalītas vairumtirdzniecības formā, atspoguļo attiecības visas tautas sektorā,, bet tās preces, kuras valsts uzņēmumi pārdod kolhoziem vai iepērk no kolhoziem, � attiecības starp sabiedrību kopumā un kolhoziem. Abos gadījumos pre�u maiņa ir sociālistiskās valsts veiktā kopprodukta plānveida sadales īpa�a forma un tādējādi atspoguļo būtiskas sociālistisko ra�o�anas attiecību sistēmas pazīmes.

Sociālistisko uzņēmumu precēm ir divas īpa�ības: lieto�anas vērtība un vērtība.

Pre�u lieto�anas vērtība sociālismā ir tie�i sabiedriskā lieto�anas vērtība. Sabiedrība to paredz tie�i noteiktu vajadzību apmierinā�anai. Sabiedriski derīgu lietu ra�o�anu nodro�ina sabiedriskā kopprodukta, visu tā konkrēto paveidu ra�o�anas plānveidīgā organizācija.

Kapitālistu lieto�anas vērtība interesē tikai kā vērtības un virsvērtības nesēja. Sociālistiskā ra�o�ana ir organizēta visas sabiedrības interesēs, un sabiedriskajai lieto�anas vērtībai kā tādai �eit ir patstāvīga nozīme. Katra derīga lieta ir noteiktu īpa�ību kopums un tiek izmantota daudzveidīgās formās. Zinātniski tehniskā revolūcija rada iespeju atklāt jaunas derīgas lietu īpa�ības, likt tām kalpot cilvēkam.

Lai ra�otu attiecīgas preces ķermeni, jāizlieto darbs. Precē iemiesotais sabiedriskais darbs rada tās vērtību.

Vērtība sociālismā atspoguļo sociālistiskās ra�o�anas attiecības un ir sociālistiskās sabiedrības darbinieku darba izlietojuma iemiesojums. Preces vienības vērtības pazeminā�ana darba ra�īguma paaugstinā�anas rezultātā dod iespēju ar tiem pa�iem līdzekļiem pilnīgāk apmierināt vajadzības, veicina ra�o�anas papla�inā�anu un attīstību.

Attiecīgā produkta absolūtais vērtības lielums parasti tiek salīdzināts ar kvalitāti, kura izpau�as derīgā efektā (piemēram, fiziskās un ķīmiskās īpa�ībās, laikā, kad attiecīgo produktu var izmantot, utt.). Līdz ar tehnisko progresu un viena vai otra produkta lieto�anas daudzveidīguma palielinā�anos aizvien lielākā nozīme ir attiecīgas preces vērtības attiecinā�anai uz derīgā efekta vienību,

kādu gūst, preci izmantojot. Derīgā efekta vienības vērtības lielums tiek ievērots, izraugoties tautas saimniecības tehniskās attīstības un proporciju pilnveido�anas virzienus.

Jaunais abstraktā un konkrētā darba saturs. Precēm ir vērtība :un lieto�anas vērtība tāpēc, ka to ra�o�anai izlietotais darbs vienlaikus ir abstrakts un konkrēts darbs.

Sociālistiskajā sabiedrība nav privāta darba, un darba divējādais raksturs �eit neatspoguļo privātā un sabiedriskā darba pretrunas. Sociālismā abstraktais un konkrētais darbs ir divas tie�i sabiedriskā darba puses.

Kapitālismā ar abstraktā darba starpniecību tiek izteikts privātā darba sabiedriskais raksturs. Sociālismā ar abstrakto darbu tiek izteikts sabiedriskotais darbs, tas kopigais, ko ietver tie�i sabiedriskā darba da�ādās konkrētās formas un sociāli da�ādie veidi (garīgais un fiziskais darbs, rūpnieciskais un lauksaimnieciskais darbs).

Nepiecie�amība izteikt sabiedrisko darbu abstraktā darba formā ir saistīta ar tie�i sabiedriskā darba sociālisma pakāpi, būtiskajām at�ķirībām darbā un ar to, ka darbs sabiedrības laba vēl nav kjuvis par cilvēku pirmo dzīves vajadzību. �ādos apstākļos katra sabiedrības locekļa darbs kā kopējā tie�i sabiedriskā darba daja izpau�as vērtības forma un tiek pakļauts sabiedrības plānveidīgai uzskaitei un kontrolei ar maiņas procesa starpniecību.

Pretrunas starp konkrēto un abstrakto darbu. Starp konkrēto un abstrakto darbu pastāv pretrunas, kuras izpau�as pretrunās starp lieto�anas vērtību un vērtību. Pēc sava rakstura tās ir neantagonis-tiskas tie�i sabiedriska darba pretrunas. Tās ir gan tajā fakta, ka tie�i sabiedriskais darbs nozīmē saskaņotas saimnieko�anas nepiecie�amību visas sabiedrības interesēs, gan tajā, ka darbs sabiedrības labā vēl nav kļtivis par darbinieku pirmo dzfocs vajadzību. Ra�o�anas plānveida attīstība paredz personisko un kolektīvo intere�u saskaņo�anu ar visas tautas interesēm, pēdējām esot vado�ajām.

Pastāvot noteiktiem apstākļiem, ir iespējami ra�o�anas un vajadzību atbilstības traucējumi. Tā, piemēram, pie tā noved vēl sastopama personisko vai vietējo intere�u pretstatī�ana visas tautas interesēm, kad netiek ievērots sabiedrības noteiktais plānotais sortiments darbinieku personisko labumu vai uzņēmumam neplānoto ienākumu iegū�anas dēļ. Ta�u tas viss nevar radīt kapitālismam raksturīgo pre�u vispārējo pārprodukciju, ra�o�anas anarhiju. Tas izskaidrojams ar to, ka socialisms likvidē masu labklājības pieauguma sociālās robe�as, nodro�ina iedzīvotāju dzīves līmeņa un ienākumu paaugstinā�anas atbilstību sabiedriskās ra�o�anas attīstībai.

Pastāvot noteiktiem apstākļiem, pre�u-naudas attiecības var but par auglīgu vidi spekulācijai, sabiedriskā īpa�uma laupī�anai utt. Tādas parādības pārvar galvenokārt ar visas tautas sociālistisko

uzskaiti un kontroli, ar komunistiskas attieksmes ieaudzinā�anu pret darbu un sabiedrisko bagātību.

Attīstot sociālistisko ra�o�anu, pilnveidojot produkcijas plānveida realizācijas sistēmu ar vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības formu starpniecību, sociālistiskā sabiedrība nodro�ina minēto pretrunu atrisinā�anu, atsevi�ķo cilvēku un sabiedrības kopējo intere�u pareizu saskaņo�anu. Uzņēmuma darbības vērtē�ana �aja nolūka notiek kā pēc rādītajiem, kas raksturo produktu lieto�anas vērtību un tie�o darba laika izlietojumu, tā ari pēc vērtības radītājiem.

Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums iznīcina pre�u un naudas feti�ismu. Sociālistiskā darba produktu kustība ir rezultāts iepriek� noteiktiem, plānotiem sakariem starp sabiedrības locekļiem.

Preces vērtibas lielums. Produkta vienības vērtību vai citādi � tā ra�o�anas sabiedriskas izmaksas � nosaka sabiedriski nepiecie�amais darba izlietojums. Tādas ir vidējās faktiskas izmaksas. Pie tam par vidējām tiek pieņemtas tādas izmaksas, kurām pastāvot tiek radita sabiedrībai nepiecie�amās produkcijas attiecīgā veida galvena masa. Tām ir objektīvs raksturs, un tās ir atkarīgas no reāli sasniegtā sabiedriska darba ra�īguma līmeņa.

Attiecīgais izmaksu lielums paredz noteikta derīgā efekta iegū�anu. Tāpēc sabiedriski nepiecie�amās izmaksas var aprēķināt ari uz derīgā efekta vienību (piemēram, uz vienu siltuma kaloriju, ko iegūst, sadedzinot ogles); tas rada iespēju salidzināt ra�o�anas procesā savstarpēji aizstājamos produktus pēc to vērtības. Та ka katru produktu var lietot daudzveidīgi, jautājumu par tā vismērķtiecīgāko izmanto�anu atrisina, ievērojot sabiedriski nepiecie�amas izmaksas uz produkta vienību.

Sociālistiskā sabiedrība centralizēti nosaka tādas tautsaimnieciskās proporcijas, kuras veicina ra�o�anas izmaksu pazeminā�anos, plānveidīgu jaunās tehnikas ievie�anu un visu resursu taupī�anu. Tas tie�i vai netie�i ietekmē sabiedriski nepiecie�amo izmaksu lielumu.

Sabiedriba ievēro arī uzņēmumu individuālās izmaksas plānotā uzdevuma izpildei, kuras atbilst noteiktām normām, pārvar pretrunas starp individuālajām un sabiedriski nepiecie�amajām izmaksām. Plānotās normas parasti tiek noteiktas zemākas nekā faktiski sasniegtas, lai ar to orientētu uzņēmumus uz ra�o�anas izmaksu pazeminā�anu. Tāpēc tās ir progresīvas. Ta�u sociālistiskās valsts veiktā ra�o�anas izmaksu plāno�ana nenozīmē, ka jebkur� plānotais darba izlietojums ir sabiedriski nepiecie�amais. Tādas izmaksas pārstāv darba izlietojums vidējos ra�o�anas apstākļos¹²⁰.

Kapitālisma uzņēmumi, kas ra�o produkciju ar zemāku vērtību, ir izdevīgākā stāvoklī un kļūst bagāti, bet uzņēmumi, kas ra�o produkciju ar augstāku individuālo vērtību, izput. �eit sabiedriski

nepiecie�amo izmaksu veido�anās ir saistīta ar ra�otāju masas izputē�anu, ar darba un materiālo resursu nera�īgu patēriņu.

Sociālismā nav konkurences un komerciālā noslēpuma. Sabiedrība veicina atsevi�ķu uzņēmumu sasniegumu izmanto�anu kopējās interesēs. Ir radīti apstākļi visu uzņēmumu normālai funkcionē�anai, nodro�inot sabiedrības vajadzību apmierinā�anu. Sabiedriski nepiecie�amo izmaksu līmeņa sasnieg�ana un tā pazemina�ana katrā uzņēmuma izsaka saimnieka attieksmi pret darbu, nostiprina sabiedriska īpa�uma attiecības.

Produkta vērtības pazeminā�anā noteico�ā vieta ir tehniskajam progresam, jaunās tehnikas ievie�anai un labākai izmanto�anai, darba zinātniskajai organizācijai. Aizvien lielāku nozīmi gūst darba kvalifikācijas paaugstinā�anās. Kā zināms, sare�ģītāks darbs laika vienībā rada lielāku vērtību. Vienlaikus kvalificēts darbs rada arī lielāku daudzumu lieto�anas vērtību, veicina produkcijas kvalitātes paaugstinā�anos.

Par pilnīgā darba izlietojuma aprēķinā�anu. Sabiedriski nepiecie�amā darba izlietojuma uzskaite prasa reducēt da�ādas komplicētības darbu uz noteiktu daudzumu vienkār�ā darba un da�ādos konkrētā darba veidus � uz darbu vispār. Ar starpnozaru bilances palīdzību ir konstruēts darba laika izteikts pilnīgā darba izlietojuma ekonomiski matemātiskais modelis, kas atveido to ra�otāju savstarpējos sakarus, kuri tie�i vai netie�i piedalās attiecīgas produkcijas izgatavo�ana. Pamatojoties uz tādu modeli, tiek aprēķināti pilnīgā sabiedriskā darbietiIpigurna rādītāji, kuri ietver sevī attiecīgās produkcijas izgatavo�anā nodarbinātā ra�o�anas personāla izlietoto darba laiku, ka ari izejvielās, kurināmā, iekārtā un citos ra�o�anas līdzekļos iemiesotā darba izlietojumu.

Apvienots modelis darba izlietojumam uz atsevi�ķu nozaru produkcijas vienu rubli tiek izteikts �ādā vienādojumu sistēmā:

(1)

vai

(la)

kur� nosakāmie pilnīga sabiedriska darba izlietojuma koeficienti;

� dzīvā darba īpatā izlietojuma da|a uz j nozares produkcijas vienu rubli;

� attiecīgi i veida īpatais materiālu izlietojums un amortizācijas normatīvs uz j nozares produkcijas vienu rubli;

� nozaru skaits;

� īpatās fondietilplbas rādītāji, reizināti ar normatīvo efektivitātes koeficientu.

Vienādojumu sistēmavektora matricas veidā tiek rakstīta ka

(2)

kur _ � pilnīga darba izlietojuma koeficientu vektors-rinda;

� darba izlietojuma koeficientu vektors-rinda;

� materiālietilpības, amortizācijas un fondietilplbas koeficientu matrica, t. i.: Modeli netiek ņemta vērā fondictilptba,

Kā redzams no (la), apskatītās vienādojumu sistēmas ekonomiskais saturs tiek reducēts uz to, lai summētu dzivā un materializētā darba daudzumu, kas tie�i vai nelie�i izlietots uz vienu rubli produkcijas visās sabiedriskās ra�o�anas stadijās.

Vienādojums (2) tiek risināts pēc formulas

(3)

(3a)

kur

i veida produkcijas pilnīgās darbietilpības koeficients ir aprēķināms pēc formulas

kur� matricas В koeficients.

Talak tiek minēti eksperimentālo aprēķinu rezultātā iegūtie dati par darba laika sabiedrisko izlietojumu (neievērojot fondietilpību) uz vienu rubli lautas saimniecības nozaru produkcijas salidzinājumā ar �ā izlietojuma vidējo līmeni tautas saimniecībā kopuma, kas pieņemts par 100%.

Tautas saimniecības nozares

Naudas nepiecie�amība un būtība sociālismā. Attīstītās pre�u attiecībās pastāv nauda. Pre�u vērtības izteik�ana, pielīdzinot tās vienai no precēm, pre�u apmaina pret naudu nozīmē apgrozības pa stāvē�anu. Nauda ir vispārējā ekvivalentā vērtības forma, vispārējais ekvivalents. Jaunais sabiedriskais naudas saturs ir tajā fakta, ka tā iemieso sevī sabiedrisko darbu, ko nosaka sabiedriskā īpa�uma valdī�ana. Tāpēc tā nevar pārvērsties par kapitālu, ekspluatācijas līdzekli.

Preces mainot pret naudu, notiek da�ādu darba veidu pielīdzinā�ana noteiktam sabiedriskā darba daudzumam. Tāpēc nauda rada iespēju aprēķināt darba izlietojumu pre�u ra�o�anai. Apgrozības process ir kā atsevi�ķu ar naudas starpniecību veiktu maiņas aktu savstarpēji saistīta sistēma. Sājā sistēmā nauda ir līdzeklis kontrolei pār uzņēmumu darbību neatkarīgi no to ra�ojamās produkcijas veida, darba stimulē�anas līdzeklis, nepiecie�ams uzskaites un kontroles elements tautas saimniecības mērogā. Galīgais patērētājs ietekmē tirdzniecības organizāciju, tā � produkcijas izgatavotājus, pēdējie � savus piegādātājus u. tini.

Naudas apgrozība ir svarīgs posms plānveidā organizētajā atra�o�anas procesā. Uzņēmumi saņem naudu savai kārtējai darbībai atkarībā no produkcijas realizācijas gaitas. Tiem izejvielu un materiālu iegāde, izlietoto pamatfondu un apgrozāmo fondu kompensē�ana, uzkrājumu radī�ana, darbiniekiem savas da|as saņem�ana no sabiedriskā kopprodukta ir atkarīga no tā, kā tikusi realizēta ra�otā produkcija.

Nauda funkcionē starp diviem sociālistiskās ra�o�anas sektoriem, katra sektora iek�ienē, zināmā mērā starp sabiedrības locekļiem. Ekonomisko attiecību specifika katrā sfērā atspoguļojas arī naudas apgrozībā. Vienlaikus naudas apgrozības mehānisms veicina atra�o�anas procesa vienotības nodro�inā�anu visas.,sabiedrības mērogā. Nauda apkalpo arī ārējos tirdznieciskos sakartis ar ārvalstīm.

Naudas principiālā at�ķirība sociālismā salīdzinājumā ar naudu kapitālismā nenozīmē, ka tā vairs nav nauda un būtu kļuvusi par kvītīm, darba taloniem. At�ķirībā no darba taloniem nauda apgrozās, izsaka darba izlietojumu nevis stundās, bet atspoguļo materializēto darba laiku, preci, kurai ir vērtība.

Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma valdī�ana un tautas saimniecības plānveidīgums ierobe�o naudas vispārējās apmaināmī-bas īpa�ību. Kā jau norādīts, sociālismā darbaspēks nav prece, nav paredzēti pirk�anai un pārdo�anai arī uzņēmumi. Iznīcināts naudas feti�isma pamats, nauda nevalda pār cilvēkiem, nav stihisks sabiedrisks spēks.

Naudas funkcijas. Nauda sociālismā veic pirmām kārtām vērtības mēra funkciju, t. i., noder par precēs iemiesotā tie�i sabiedriskā darba mēru. Pre�u vērtība tiek izteikta naudā, galvenokārt nosakot plānotās cenas, kas ir preces vērtības naudas forma.

Ar naudas palīdzību saimnieciskajā darbībā tiek nodro�ināta dzīvā un materializētā darba izlietojuma, produktu ra�o�anas un sadales plānveidīgā sabiedriskā uzskaite, kontrole pār darba un patēriņa mēru. Uzskaite naudā notiek līdz ar darba uzskaiti tie�i darba laikā.

Sociālistiskajās zemēs naudas prece ir zelts. Tas izskaidrojams ar vairākiem cēloņiem, it īpa�i ar to, ka jaunā sabiedriskā iekārta mantoja naudas apgrozību no iepriek�ējās iekārtas, kur pre�u cenām bija zelta saturs. Sociālistiskās zemes ir saistītas ne tikai viena ar otru, bet arī ar pasaules kapitālistisko tirgu, kurā nauda ir zelts.

Naudas kā vērtības mēra funkcija īstenojas ar cenu mēroga, t. i., ar naudas vienības starpniecību, ar kuras palīdzību tiek izteiktas pre�u cenas. Sociālistiskā valsts ne tikai nosaka cenu mērogu, bet, plānojot cenas un naudas apgrozību, ietekmē naudas vienības reālo pirktspēju, t. i., cenu mēroga reālo lielumu.

Naudas apgrozības likumi prasa uzturēt atbilstību starp naudas vienības zelta saturu un plānveidīgi noteikto cenu līmeni. Ta�u zelta vērtības maiņa sociālistiskās sabiedrības apstākļos nenoved automātiski pie cenu maiņas. Ir iespējami ilgsto�i to nesaskaņas periodi, jo zeltu iegūst visas tautas uzņēmumi un tam nav brīvas pieejas tirgū. Attiecību starp naudas mēroga saturu un cenu limeni periodiski plānotā kārtībā pārskata valsts. Kop� 1961. gada 1. janvāra padomju rubļa zelta saturs ir noteikts 0,987412 g tīrā zeltā.

Nauda sociālistiskajā sabiedrībā veic apgrozības līdzekļa funkciju. Process P�\'�P ir savdabīga sabiedriskās kontroles un uzskaites forma, ar kuru izpau�as da�ādo tautas saimniecības posmu un atra�o�anas procesa stadiju plānveidīgie sakari, tiek pārbaudīts plānā noteiktais sauiērs starp ra�o�anu, sadali un sabiedrības vajadzībām. Tiek savdabīgi pārbaudīts tirdzniecības apgrozījuma stāvoklis, tā atbilstība maksātspējīgajam pieprasījumam kopumā un pa atsevi�ķiem pre�u veidiem.

Nauda kā apgrozības līdzeklis apkalpo galvenokārt mazumtirdzniecības pre�u apgrozījumu. Vairumtirdzniecībā pre�u apgrozība notiek galvenokārt bezskaidras naudas norēķinu ceļā.

Sociālismā nav iespējamas pārprodukcijas krīzes, kas saistītas ar naudas kā apgrozības līdzekļa funkciju. Tā saucamā lieko pre�u uzkrā�anās, kāda reizēm vērojama atsevi�ķos rajonos un atsevi�ķiem pre�u veidiem, izskaidrojama ar patērētāju pieprasījuma nepilnīgu uzskaiti, atsevi�ķiem uzņēmumiem plānotā sortimenta neievēro�anu, zemas kvalitātes pre�u piegādi tirdzniecības tīklā.

Lai pazeminātu apgrozības izmaksas, naudas prece tiek aizstāta ar naudas zīmēm. �ādas aizstā�anas iespēju nodro�ina ne tikai pats attiecīgās naudas funkcijas raksturs, bet arī naudas daudzuma plānveidīgā regulē�ana apgrozībā. Sabiedrība nosaka skaidras naudas apgrozības sfēru, tai ir nepiecie�amie ekonomiskie līdzekļi, kas rada iespēju nodro�ināt naudas daudzuma atbilstību vajadzībai pēc tās.

Nauda sociālismā veic uzkrā�anas un naudas rezerves izveido�anas funkciju. Valsts uzņēmumi, iestādes un kolhozi savu kārtējo vajadzību nodro�inā�anai rada naudas rezervi, kura glabājas bankā.

Plānotā saimnieko�ana, konjunktūras svārstību un bir�as spekulāciju likvidē�ana dod iespēju reducēt naudas rezervi līdz racionālam lielumam. Darbaļaudīm ir iespēja uzkrātos darba ietaupījumus glabāt krājkasēs un ieguldīt valsts aizņēmumos.

Pre�u-naudas attiecību apstākjos reālās uzkrā�anas procesam iepriek� ir naudas forma. Tautas saimniecības plānveidīgās attīstības interesēs lielu daju naudas uzkrājumu sociālistiskā valsts pārdala ar valsts bud�etu. Sīs pārdales rezultātā veidojas valsts naudas rezerve.

Zināma daļa sociālistiskās valsts rezerves glabajas zelta krājumu formā. Līdz ar pre�u masām, kuras atrodas valsts rīcībā un tiek novirzītas tirdzniecībā pēc plānotām cenām, zelta krājumi ir viens no naudas stabilitātes nodro�inā�anas līdzekļiem. Tie ļauj neatkarīgi no eksporta apmēriem importēt preces un tātad palielināt naudas nodro�inājumu ar precēm.

Maksā�anas līdzekļa funkciju nauda sociālismā veic, kad tiek atmaksāti kredīti, izpildītas uzņēmumu un organizāciju da�ādās saistības valsts bud�etam un cita veida maksājumi. Kā maksā�anas līdzeklis nauda ir cie�i saistīta ar finansu un kredīta sistēmu, nacionālā ienākuma sadali un pārdali, ar banku kredīta un norēķinu funkcijām. Tāpēc tai ir liela nozīme kontrolē ar rubli pār pre�u ra�o�anas un apgrozības gaitu.

Sociālismā naudas kā maksā�anas līdzekļa funkcijā nav ietverta ekonomisko krī�u iespējamība. Nesavlaicīgi maksājumi parasti ir ra�o�anas plānu neizpildes un trūkumu rezultāts norēķinu organizācijā starp uzņēmumiem. Sociālistiskā valsts veic pasākumus tāda veida parādību likvidē�anā.

Nauda veic pasaules naudas funkciju, �ajā funkcijā nauda parādās pasaules sociālistiskajā un pasaule.s kapitālistiskajā tirgū.

Sociālistiskās valstis norēķinos ar kapitālistiskajām zemēm lieto zeltu, kā arī zeltā maināmas vai ar to apgrozībā līdzvērtīgas citu zemju valūtas.

Norēķinos starp sociālistiskajām valstīm zerts veic vērtības mēra funkciju. Norēķini noris bezskaidras naudas un klīringa veidā. Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes dalībvalstis savstarpējos norēķinos izmanto pārveduma rubli, kas ir īpa�a starptautiskā valūta.

Pre�u apgrozībai nepiecie�amais naudas daudzums sociālistiskajā saimniecībā tiek noteikts saskaņā ar zināmo K. Marksa formulu. Tas ir vienlīdzīgs pre�u cenu summai, dalītai ar vienāda nosaukuma naudas vienības aprites ātrumu.

Pre�u cenu summa arī sociālisma apstākļos ir atkarīga ne tikai no pre�u vērtības, bet arī no naudas preces vērtības. Tā kā papīrnaudas zīmēm nav savas vērtības, to relatīvā vērtība ir vienlīdzīga tādas naudas preces daudzumam, kuru tās pārstāv. Nosakot realizācijai paredzēto pre�u daudzumu, pre�u cenas, da�ādu maksājumu apmērus un termiņus iedzīvotājiem, plānojot naudas emisiju, valsts bud�etu, finanses kopumā, valsts tādējādi plānveidā nosaka svarī-

gākos faktorus, kuri ietekmē apgrozībai nepiecie�amo naudas daudzumu.

Та kā sociālistiskajās zemēs mazumtirdzniecības pre�u apgrozības sfērā zināmā apjomā tiek atļauta pardo�ana uz kredīta, tad no kopējās apgrozībai nepiecie�amas naudas summas jāatskaita uz kredīta pārdoto pre�u cenu summa un japieskaita atmaksā�anai paredzēta kredīta summa.

Sociālistiskās saimniecības objektīvie apstākļi rada iespēju nodro�ināt nesatricināmu naudas stabilitāti. To nodro�ina pirmām kārtām pre�u masa, kāda atrodas valsts rīcībā un tiek realizēta pēc stabilām cenām. Naudas apgrozības nostiprinā�ana un pirktspējas stabilitāte tiek nodro�inātā, pamatojoties uz tautas saimniecības plānveidīgo attīstību, pre�u apgrozījuma pieaugumu un cenu stabilitāti.

Vērtības likuma saturs. Pre�u ra�o�anas pastāvē�ana sociālismā nozīme, ka �eit darbojas vērtības likums, kas nosaka pre�u ra�o�anu un maiņu atbilsto�i to sabiedriskajai vērtībai.

Vērtības likums sociālisma nav stihisks ra�o�anas regulators. Tas darbojas sociālistiskās sabiedrības ekonomisko likumu sistēmā un tiek izmantots ra�o�anas plānveidīgā vadī�anā.

Vērtības likuma darbība parādās pirmām kārtām darba izlietojuma aprēķinos vērtības formā. Maiņas proporciju tuvinā�ana tadam samēram, kādu diktē pre�u sabiedriskā vērtība, stimulē ra�ot sabiedrībai nepiecie�amus produktus.

Orientācija uz'sabiedriski nepiecie�amajam izmaksām mudina uzņēmumus pazemināt pre�u individuālo vērtību, paātrināt tehnisko progresu. Sociālismam salīdzinājumā ar kapitālismu ir lielas priek�rocības sabiedrisko ra�o�anas izmaksu pazeminā�ana.

Vērtības likuma darbība un cena. Valdot privātīpa�umam, cenu veido�anās ir stihiska, turpretī sociālisma cenas tiek noteiktas plānota kārtībā. Ar cenas starpniecību tiek noteiktas plānveidīgās produktu maiņas proporcijas starp sociālistiskajiem uzņēmumiem un realizētas preces individuālajiem patērētājiem.

Cena kompensē precē iemiesotā pagāju�a un dzīvā darba izlietojumu, tajā skaitā ari darbinieku nepiecie�amo darbu un virsdarbu. Tādējādi veidojas naudas līdzekļu avoti papla�inātajai atra�o�anai ļin citu sabiedrisko vajadzību apmierinā�anai.

Cenas izmanto�ana sabiedrisko ra�o�anas izmaksu uzskaitei rosina uzņēmumus pazemināt individuālās izmaksas, pamatojoties uz sabiedriskā darba ra�īguma pieaugumu, t. i., paaugstināt ra�o�anas efektivitāti. Ilgsto�a un nepamatota at�ķirība starp cenu un produkcijas sabiedrisko vērtību noved pie tā, ka uzņēmumi zaudē objektīvo orientieri savā darbā, mazinās to ieinteresētība tālākā ra�o�anas tehniskā pilnveido�ana un produkcijas kvalitātes paaugstinā�anā.

Ta�u vortibas likuma plānveidīga izmanto�ana ne tikai neizslēdz, bet paredz cenu novirzī�anos no vērtības. Cenas veidojas kā vērtības likuma, ta arī citu ekonomisko likumu ietekmē, kur sociālisma ekonomiskais pamatlikums ir noteico�ais.

Lai stimulētu tās vai citas saimniecības nozares attīstību, tiek lietotas paaugstinātas cenas gatavajai produkcijai un atvieglotas cenas da�iem ra�o�anas līdzekļiem. Samērā augsta cena tiek izmantota, lai stimulētu deficītu un dārgu produktu aizstā�anu ar mazāk deficītiem un lētākiem produktiem (piemēram, metālu aizsta�ana ar plastmasām). Jaunās tehnikas ievie�ana stimulē cenas, kas izdevīgas pircējam, lai ieviestu jauno tehniku, bet ra�otājam � lai to ra�otu.

Cenu politika tiek orientēta uz cenu racionālu novirzī�anos no vērtības, ievērojot konkrētus pre�u ra�o�anas, maiņas, sadales un patērē�anas apstākļus. Turklāt valsts vadās no pre�u darba vērtības, t. i., par cenu pamalu atzīst sabiedriski nepiecie�amo darba izlietojumu. Lai ari kāda butu atsevi�ķu pre�u cenu novirze no vērtības, visu sabiedrībā ra�oto pre�u kopējā vērtība ir vienlīdzīga to cenu summai.

Pre�u vērtības lieluma maiņa, kas izraisa pārmaiņas sabiedriskajā darba ra�īgumā, ietekmē tautas saimniecības proporcijas, bet nav to galvenais regulējo�ais faktors.

Cenu lielumu ietekmē ari samērs starp pieprasījumu un piedāvājumu. Neatbilstība starp pieprasījumu un piedāvājumu var atsaukties uz cenām � var izraisīt to paaugstinā�anos. Ta�u tirgus ietilpī-guma papla�inā�ana �eit nav cenu paaugstinā�anas cēlonis. Ja attiecīgajā momentā piedāvājums izrādās mazāks nekā pieprasījums, tad pre�u cenas parasti netiek paaugstinātas, bet tiek papla�ināta ra�o�ana, lai apmierinātu augo�o pieprasījumu. Kā atzīmēts PSKP XXVI kongresa materiālos, iedzīvotāju maksātspējīga pieprasījuma arvien pilnīgākai apmierinā�anai mūsdienu apstākļos ir sevi�ķi sva-riga nozīme starp pasākumiem, kuri virzīti uz darbaļau�u dzīves līmeņa paaugstinā�anu. ,,

Tautas patēriņa priek�metu cenas tiek noteiktas tā, lai svarīgākie produkti un pakalpojumi būtu pieejami visiem darbaļaudīm. Līdz ar tehnisko progresu produktu sabiedriskā vērtība pazeminās. Tas rada objektīvus priek�noteikumus cenu pazeminā�anai.

Tādējādi vērtības likums sociālismā nav pretrunā' planveidīgu-mam, bet ir plānveidīgās attīstības elements, jo preces vērtības lielums veidojas sabiedrības regulējo�ā ietekmē.

Divu preces īpa�ību pastāvē�ana prasa, lai pre�u-naudas attiecību plānveidīga izmanto�ana ir saistīta ar vērtības un lieto�anas vērtības vienotību. Tāpēc sociālistiskās ra�o�anas plāno�anā tiek lietoti kā naturālie, ta arī vērtības rādītāji. Sociālismā vērtības forma ir kopproduktam (bruto produktam), nacionālajam ienākumam un nacionālajai bagātībai. Ra�o�anas dinamiku, starpnozaru sakarus un bilan�u aprēķinus veic ar bruto produkcijas rādītāja palīdzību. Ra�o�anas apjoma noteik�anai lieto pre�u produkcijas (celtniecības) un realizētās pre�u produkcijas (rūpniecības) rādītājus, ievērojot izgatavojamo produktu nomenklatūru. Plāno�anas pilnveido�anas un saimnieciskā mehānisma ietekmes pastiprinā�anā uz ra�o�anas efektivitāti ipa�a vieta ir normatīvās (tīrās) produkcijas radītajam, kas vērtibas formā pau� sabiedriski nepiecie�amo dzivā darba izlietojumu attiecīgajā uzņēmumā.

Pre�u attiecību un vērtības likuma būtības analīze sociālismā atklāj to teoriju nepamatotību, kuras noliedz pre�u-naudas attiecību objektīvo nepiecie�amību sociālistiskajā ekonomikā. Saskaņa ar �īm teorijām sociālisms neesot savienojams ar pre�u-naudas attiecībām. No tā tiek izdarīta zināmā alternatīva: �plāns vai tirgus�, kas pla�i izplatīta �centralizēti vadāmās saimniecības� un �komandējo�ās ekonomikas� teorijās. Tāpat nepamatotas ir arī �tirgus sociālisma� teorijas, kuras sociālistisko īpa�umu iztēlo kā atsevi�ķu uzņēmumu grupu īpa�umu, bet stihiskas pre�u attiecības � ka vispārēju un valdo�u uzņēmumu ekonomisko sakaru formu. Sajas teorijās plānveidīgā attīstība tiek apskatīta ka pre�u ra�o�anas vispārējās sistēmas elements. Rezultātā sociālisms tiek iztēlots kā pre�u ra�o�anas paveids. �Kreisie� revizionisti identificē pre�u attiecības ar kapitālistisko pre�u ra�o�anu. īstenībā, kā redzējām, pre�u ra�o�ana sociālisma apstākļos ir objektīvi nepiecie�ama un noder kā tie�i sabiedriskas ra�o�anas elements.

Pre�u attiecību likteņi. Atkarībā no tuvinā�anās komunismam preces un nauda aizvien vairāk zaudēs savu specifisko saturu, bet līdz ar komunistiskās sabiedrības uzcel�anu atmirs. Vērtības likums pārstās darboties, kad nebūs vajadzīga produktu kā pre�u ra�o�ana, pre�u maiņa, kad veidosies priek�noteikumi sabiedriskā darba uzskaitei darba laikā.

Vispārējs priek�noteikums, lai tie�i sabiedriskais produkts ar preces īpa�ībām galīgi pārvērstos par komunistiskās ra�o�anas tie�i sabiedrisko produktu, būs gigantiska ra�otājspēku attīstība, komunistiska īpa�uma attiecību nostiprinā�anās, būtisko at�ķirību iznīcinā�ana starp da�ādiem darba veidiem, sabiedrības labā veiktā darba pārvēr�ana par pirmo dzīves vajadzību. Attīstīta sociālisma posmā ir nepiecie�ama darba materiālā stimulē�ana, uzskaite un kontrole pār produktu ra�o�anu, sadali un maiņu, konsekventi izmantojot pre�u-naudas attiecības.

Ekonomikas plānveida attīstības objektīvā nepiecie�amība tiek īstenota dzīvē ar tautas saimniecības plāno�anu. Centralizētā plāno�ana ir galvenā forma ekonomisko likumu sistēmas izmanto�anai visas sabiedrības interesēs, sociālistiskās ra�o�anas vistautas regulē�anas kodols.

�ī nodaļa ir veltīta tautsaimnieciskās plāno�anas politekonomisko pamatu un satura noskaidro�anai.

Tautas saimniecības plāno�anas nepiecie�amība un būtība. Tautas saimniecības plāno�anas objektīvo nepiecie�amību nosaka ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais, pirmām kārtam visas tautas īpa�ums. Ekonomika tiek vadīta, pamatojoties uz ekonomiskās un sociālās attīstības plāniem, ievērojot nozaru un teritoriālos principus, saskaņojot centralizēto vadī�anu ar uzņēmumu, apvienību un citu organizāciju saimniecisko patstāvību un iniciatīvu.

Ekonomiskās un sociālās attīstības plāni ir visas sabiedriskās ra�o�anas un tās atsevi�ķo sastāvdaļu attīstības rādītāju un pasākumu komplekss, kas nodro�ina darbaļau�u saskaņotu darbību, paredzēto uzdevumu sasnieg�anu ar vismazāko darba izlietojumu. Plānu zinātniskais pamats ir sociālisma ekonomisko likumu izmanto�ana.

Plāno�ana risina vairākus galvenos ekonomiskās un sociālās attīstības uzdevumus. Tie ir sabiedrības kopējās saimnieciskās darbības organizācija un koordinācija, tas pakļau�ana kopējiem komunistiskās celtniecības uzdevumiem: konkrētu sociālekonomiskās attīstības pasākumu izstrādā�ana attiecīgam plāna periodam; saimniecisko posmu orientācija uz tādu lēmumu pieņem�anu, kas veicinātu visas sabiedrības intere�u vislabāko realizāciju; pastāvīga kontrole pār noradīto lēmumu izpildi.

Plāno�anas līmenis un mērogi ir atkarīgi no ra�o�anas sabied-risko�anas un lautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma izmanto�anas pakāpes. Sociālisma uzvaras, visu tautas saimniecības nozaru sabiedrisko�anas rezultātā plānveidīgums kļūst par ra�otāju sakaru vispārēju formji, un plāno�ana aptver visu tautas saimniecību. Attīstītā sociālisma tiek radīti priek�noteikumi tālākai saimniecības plānveidīguma nostiprinā�anai, kas noved pie plāno�anas zinātniskā līmeņa paaugstinā�anas, nodro�ina ra�o�anas sabalansētibu zinātniski tehniskās revolūcijas apstākļos. Par plānu galveno saturu kļūst praktisko uzdevumu risinā�ana, kas saistīti ar sociālisma pāraug�anu komunismā.

Plāno�anas pilnveido�ana nostiprina plānveidīgunni, veicina sociālistiskās saimniecības sistēmas priek�rocību aizvien pilnīgāku īsteno�anu dzīvē. Attīstītais sociālisms prasa lielāku plāno�anas, ka ari visas vadī�anas orientāciju uz galarezultātu sasnieg�anu � sabiedrības vajadzību apmierinā�anu, produkcijas kvalitātes un ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anu. Tas nosaka nepiecie�amību uzlabot visu plāno�anas darbu, izvēloties visefektīvākos ceļus augstu tautsaimniecisko galarezultātu sasnieg�anai, racionāli saskaņojot nozaru tin teritoriālo attīstību, perspektīvos un teko�os plānus, pilnveidot starpnozaru un nozaru iek�ējās proporcijas, nodro�ināt līdzsvarotu ekonomikas attīstību.

Savukārt ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana, taupīga, rūpīga saimniecības vadī�ana ietekmē plāno�anu, nodro�inot nosprausto plānu izpildi, to īsteno�anu.

Ra�o�anas līdzekļu sabiedriska īpa�uma valdī�ana sociālistiskajai valstij rada iespēju noteikt pietiekami precīzi termiņus, kādi nepiecie�ami nobriedu�o sociālekonomisko pārveidojumu risinā�anai. �..Tagad mēs,� rakstīja V. I. Ļeņins, �esam ieguvu�i iespēju, kāda vēsturē diezgan reti gadās, � noteikt laiku, kas nepiecie�ams radikālu sociālu pārgrozību izdarī�anai, un tagad mēs skaidri redzam, ko var izdarīt piecos gados un kam nepiecie�ams daudz ilgāks laiks...�'

Plāno�anas galvenie objekti ir sabiedrisko vajadzību apjoms un struktūra, to apmierinā�anas nosacījumi un lidzekji; sabiedriskā kopprodukta ra�o�ana, sadale un patēriņ�; sabiedriskās atra�o�anas tempi un proporcijas; noteikto uzdevumu izpildes organizācija, uzskaite un kontrole par to īsteno�anu; kārtējo plāna uzdevumu koriģē�ana, ievērojot plāna izpildes gaitu.

Asociēto ra�otāju darbību da�ādos sabiedriskās ra�o�anas līmeņos (tautas saimniecība, nozare, uzņēmums) tie�i virza savstarpēji saistītu plāna rādītāju sistēma. Attīstītā sociālisma apstākļos līdz ar tālāku ra�o�anas aug�anu priek�plānā izvirzās uzdevums paaugstināt tas efektivitāti un darba kvalitāti. Saskaņā ar to plāno�anā pastiprinās to radītāju nozīme, kuri atspoguļo tautsaimnieciskos galarezultātus, � ra�o�anas efektivitātes un produkcijas kvalitātes paaugstinā�ana un uz �ī pamata sabiedrības locekļu vajadzību vispilnīgākā apmierinā�ana. Та pirmām kārtām ir produkcijas izlaide natūra, tehniski ekonomiskie rādītāji, kas raksturo produktu lieto�anas vērtību, to kvalitāti un tehnisko līmeni. Attiecīgi tiek ierobe�ota bruto rādītāju lieto�ana. Ra�o�anas apjoma un darba ra�īguma plāno�anā pla�i tiek izmantots normatīvās tīrās produkcijas rādītājs, kas visprecīzāk atspoguļo atsevi�ķu apvienību un nozaru ieguldījumu ra�o�anas attīstībā. Saskaņā ar kopējiem tautsaimniecisko plānu uzdevumiem tiek veidotas saimnieciskās darbības, ra�o�anas organizācijas formas un metodes ra�o�anas pirmposmos.

Ekonomisko likumu izmanto�ana ekonomiskās un sociālās attīstības plānos izpau�as tā, ka saskaņā ar tiem tiek noteikts tautas saimniecības attīstības virziens un tempi, svarīgāko proporciju un plana rādītāju savstarpējais sakars un maiņa. Sociālisma ekonomiskā pamatlikuma darbība izpau�as savstarpējos sakaros starp sabiedriskās ra�o�anas attīstību un kopējo sabiedrisko vajadzību apmierinā�anu. Sabiedrības kopējo vajadzību pētī�ana katrā attiecīgajā periodā ir galvenais plānu zinātniskās pamatotības nosacījums. Plānos tiek izstrādāta pasākumu sistēma, kas nodro�ina nepārtrauktu sabiedriskās ra�o�anas attīstību un pilnveido�anos. Tautsaimnieciskā plāna izstrādā�anas sākotnējais moments ir zinātnes un tehnikas attīstības plāno�ana.

Tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma izmanto�ana izpau�as sabiedriskās ra�o�anas attīstības proporcionalitātes pastāvīgā uzturē�anā, pamatojoties uz produkcijas ra�o�anas uzdevumu sabalansētibu ar darbaspēka, materiālajiem un ¹²¹ naudas resursiem, kā ari savstarpēji saistot un koordinējot nozaru, teritoriālos un citus plānus. V. I. Ļeņins norādīja: �Visi atsevi�ķo ra�o�anas nozaru plāni stingri jākoordinē, jāsaista, un tiem kopā jāsastāda tas vienotais saimnieciskais plāns, kas mums tik loti vajadzīgs.�¹²¹

Viena no specifiskām plāno�anas iezīmēm komunisma pirmajā fāzē ir darba kolektīvu materiālas ieinteresētības nodro�inā�ana plānu izpildē un vērtības likuma izmanto�anā. Plāni tiek sastādīti pre�u sortimenta (galvenā nomenklatūra) un vērtības izteiksmē, pēc ra�o�anas apjoma un realizācijas apjoma. Plānotā kārtībā tiek noteiktas vairumcenas ra�o�anas līdzekļiem un mazumcenas tautas patēriņa precēm.

Plānu rādītājos atspoguļojas ekonomisko likumu prasības to savstarpējā saistība. Kaut kāda likuma pienācīgā nenovērtē�ana vai ignorē�ana negatīvi atsaucas uz ekonomiskās attīstības tempiem, sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes līmeni. Attīstīta sociālisma posmā tie�a komunisma celtniecības uzdevumu risinā�ana pastiprina plānu sociālo raksturu.

Pasaules sociālistiskās sistēmas izveido�anās noveda pie plāno�anas attiecinā�anas uz ekonomiskajām attiecībām starp nacionālajām saimniecībām. Tādējādi tā sāka ievērot ekonomisko likumu darbības īpatnības pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēma. Sadarbības plānu izstrādā�ana kļūst par sociālistisko valstu kopīgās darbības rezultātu.

Ar tautas saimniecības plānveidīgu vadī�anu sociālistiskās zemes sasniedz stabili augstus ekonomiskās attīstības tempus, vēsturiski īsos termiņos atrisina lielus zinātniski tehniskā un sociālekonomiskā progresa uzdevumus, pastāvīgi nodro�ina proporcionālu un efektīvu tautas saimniecības attīstību, darbaļau�u dzīves līmeņa nemitīgu paaugstinā�anu, vispusīgu sociālistiskās kultūras aug�upeju. Ar plānotu saimnieko�anu nesaraujami ir saistīti visi sociālistiskās ekonomikas panākumi.

Bur�uāziskie zinātnieki plāno�anu sociālismā reducē uz administrē�anu. Labējie revizionisti uzstājas par centralizētās plāno�anas funkciju maksimālu ierobe�o�anu. �Kreisie� revizionisti aizstāj zinātnisko plāno�anu ar subjektīvismu ekonomikas vadī�anā. Kā rāda plāno�anas teorētiska analīze un pieredze PSRS un citās zemēs, �ie visi uzskati zinātniskā nozīmē ir nepamatoti.

Plāno�anas galvenie principi. Tautas saimniecības plāno�anas būtība konkrēti izpau�as noteiktos principos. Svarīgākais no tiem ir demokrātiskā centrālisma princips. Tas ir vado�ā centralizētās plāno�anas elementa organiska savieno�ana ar republikānisko un vietējo varas orgānu, darbaļau�u masu iniciatīvu, aktīvu piedalī�anos plānu izstrādā�anā un īsteno�anā.

Centralizētā plāno�ana ir virzīta uz galveno tautas saimniecības proporciju izstrādā�anu, plāna sabalansētības nodro�inā�anu, komplekso programmu sastādī�anu, rajonu ekonomiskās attīstības ¹²² un ra�otājspēku izvieto�anas problēmu risinā�anu, ra�o�anas sabiedriskas efektivitātes paaugstinā�anas ceļu noteik�anu. Plānu sastādī�anā aktīvi piedalās darba kolektīvi.

Uzņēmumu (ra�o�anas apvienību) kolektīvi, balstoties uz eso�ajiem resursiem un vadoties no centrālo plāno�anas orgānu kontrolskaitļiem, izstrādā piecgadu plana projektus, kuri tiek apkopoti vietējos orgānos, resoros, nozaru ministrijās un ir pamats piecgadu plānu sastādī�anai nozare un republika. Pec tam �ie plāni tiek iesniegti centralaja plāno�anas orgānā, kas izstrādā vienotā ekonomiskas un sociālās attīstības valsts plāna projektu. Pēc tā apstiprinā�anas augstākajā valsts organa līdz uzņēmumam tiek novadīti ra�o�anas un finansu darbības galvenie rādītāji, kas atbilst nepiecie�amās tautsaimnieciskās proporcionalitātes nodro�inā�anai. Gada plānu sastādī�ana sākas no zemākajiem posmiem. Ra�o�anas apvienības (uzņēmumi), pamatojoties uz sociālistiskas sacensības izvēr�anu un iek�ējo rezervju izmanto�anu, saslada pretplānus, kas pārsniedz piecgadu plāna uzdevumus, kuri noteikti attiecīgajam gadam. Pretplāni, kas saskaņoti ar materiālajiem resursiem, tiek iekļauti gada plāna sastāvā.

Ar plāno�anas palīdzību tiek saistītas vienotā sistēmā valsts, uzņēmumu kolektīvu un atsevi�ķu darbinieku intereses, tādējādi tiek nostiprināti sociālismam piemīto�ie darba stimuli.

Plana uzdevumi obligāti jāizpilda, tiem ir direktīvs raksturs. Direkiivuma princips ir sociālistiskās plāno�anas galvenā priek�rocība salīdzinājumā ar ekonomikas valstisko regulē�anu kapitālistiskajās zemēs un tā saucamo �indikatīvo�, t. i., rekomendējo�o plāno�anu. �Plāns ir likums tāpēc,� teikts PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam, �ka tikai tā ievēro�ana nodro�ina saskanīgu tautas saimnjccības darbu.�¹²³

Valsts plāni aptver tautas saimniecību kopumā. Kolhoziem, tāpat ka arī visas tautas uzņēmumiem, tiek noteikti vairāki galvenie ra�o�anas rādītāji, lai nodro�inātu svarīgākās tautsaimnieciskās proporcijas, to skaitā arī proporcijas lauksaimnieciskās ra�o�anas attīstībā.

Tautas saimniecības plāno�ana ka PSKP ekonomiskās politikas īsteno�anas svarīgākais līdzeklis pamatojas uz partejiskuma principu.

Plāno�anas darbība ir cie�i saistīta ar visu partijas darbību komunistiskās sabiedrības celtniecībā. Tie�i �ādā aspektā V. I. Ļeņins apskatīja GOELRO plānu, raksturojot to kā sociālisma celtniecības plānu Padomju Krievijā, kā otru partijas programmu.

Plāno�anas partejiskums ir organiski saistīts ar tās zinātniskumu. Plāns, kas ietver komunistiskās celtniecības pasākumu kompleksu noteiktā perspektīvā laikposmā un kas balstās uz sociālistiskās ekonomikas likumu sistēmas un konkrēto sabiedriskās attīstības apstākļu izzinā�anu, ir zinātnisks plāns.

Plāno�ana paredz visas tautas uzskaiti un kontroli pār plānu izpildes galtu, valsts plāna disciplīnas ievēro�anu. Ja netiek ievērotas plānotās saistības atsevi�ķos posmos, tad tas izraisa daļējas disproporcijas tautsaimnieciskā'kompleksa attīstībā, noved pie darba laika un materiālo resursu zudumiem.

Pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas apstākļos svarīgs plāno�anas princips ir nacionālo un internacionālo intere�u saskaņo�ana. Sī principa ievēro�ana nodro�ina pasaules sociālistiskās saimniecības efektivitātes aug�anu, nepārtrauktu ra�o�anas palielinā�anos, katras atsevi�ķas zemes tautas dzīves līmeņa paaugstinā�anos.

Plāno�anas īpaļnibas atsevi�ķās sociālistiskajās zemēs ir atkarīgas no tā, kāda sociālisma celtniecības posmā valsts atrodas, kāds ir tautas saimniecības tehniski ekonomiskais līmenis un mērogi un izveidoju�ās vadī�anas sistēmas īpatnības.

Plānu sistēma. Attīstītās sociālistiskās sabiedrības ekonomikas prasībām atbilst uz daudzu gadu pieredzes pamata izveidotā tautsaimniecisko plānu sistēma, kas paredz izstrādāt komplekso zinātniski tehniskā progresa programmu 20 gadiem, PSRS ekonomiskas un sociālās attīstības pamatvirzienus 10 gadiem, PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības piecgadu un gada plānu.

Kompleksā zinātniski tehniskā progresa programma ir dokuments, kas apkopo zinātnisko progno�u datus par zinātnes un tehnikas, ra�o�anas un sabiedrības sociālas attīstības galvenajām tendencēm samērā tālā perspektīvā. Ekonomiskās un sociālās attīstības pamatvirzieni 10 gadiem un piecgadu plans ir ilglaicīgie plāni. Tie tiek izstrādāti, vadoties no sociālekonomiskajiem uzdevumiem, kādus nosaka partija ilgsto�ai perspektīvai un kompleksā zinātniski tehniskā progresa programma. Piecgadu plāns ir galvena ekonomiskās un sociālās attīstības plāno�anas forma. Pieci gadi � tas ir tas laiks, kāds nepiecie�ams lielu rūpniecības uzņēmumu uzcel�anai un lai�anai darbā pastāvo�ajā zinātniski tehniskā progresa līmenī. Teko�ie (gada) plāni tiek sastādīti saimniecības operatīvai vadī�anai.

PSKP XXVI kongress apstiprināja PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības pamatvirzienus 1981.�1985. gadā un laika posmā līdz 1990. gadam. Paredzēts 10 gados palielināt nacionālo ienākumu, ko izmanto patēriņam un uzkrājumu radī�anai, vismaz 1,4 reizes. Sī desmitgade ir jauns liels posms komunisma materiāltehniskās bāzes radī�ana, sabiedrisko attiecību attīstībā, jaunā cilvēka veido�anā. Turpmāk jānodro�ina briedumu sasniegu�ās sociālistiskās sabiedrības iespēju un priek�rocību vispilnīgākā apmierinā�ana, ievērojami jāpalielina tās materiālās un garīgās bagātības, ekonomiskais un zinātniski tehniskais potenciāls.

Vienpadsmitās piecgades galvenais uzdevums ir nodro�ināt padomju cilvēku labklājības tālāku cel�anos, balstoties uz stabilu, aug�upejo�u tautas saimniecības attīstību, zinātniski tehniskā progresa paātrinā�anu un ekonomikas ievirzī�anu intensīvā attīstības ceļā, mūsu zemes ra�o�anas potenciāla racionālāku izmanto�anu, visu resursu veidu maksimālu taupī�anu un darba kvalitātes uzlabo�anu.

Ar ilglaicīgo, piecgadu un gada plānu organisko savstarpējo saistību tiek panakta plāno�anas nepārtrauktība un pēctecība, kas nodro�ina atra�o�anas normālu gaitu sabiedrības mērogā.

Zinātniska prognozē�ana. Lai noteiktu ekonomiskās attīstības stratēģiskos virzienus, kuru īsteno�ana ir saistīta ar prāviem kapitālieguldījumiem un tautas saimniecības būtisku strukturālo pārkārto�anu, liela nozīme ir nozīmīgu zinātnisko atklājumu un izgudrojumu ilglaicīgo seku paredzē�anai. Mūsdienu zinātne spējīga ne tikai atklāt jaunus likumus, bet arī izzināt kā tuvākās, tā arī tālākās sekas no cilvēka iejauk�anās apkārtējā dabas vidē. Ir kļuvusi iespējama zinātnes un tehnikas attīstības svarīgāko virzienu un rezultātu prognozē�ana divām trijām desmitgadēm.

Ta�u kapitālisma apstākļos zinātnisko un tehnisko sasniegumu izmanto�anu monopolistiskais kapitāls virza vispirms tuvāko, tie�o peļņas palielinā�anas mērķu sasnieg�anai. Tā ir saistīta ar cilvēku un dabas resursu ne�ēlīgu izmanto�anu. Kapitālistiskajās zemēs prognozē�anu ierobe�o privātīpa�nieciskās attiecības, kuras rada komerciālo un ra�o�anas noslēpumu, liek nepārvaramus �ķēr�ļus ceļā uz vispusīgas informācijas sistēmas izveido�anu, uz līdzekļu, darbaspēka un materiālo resursu koncentrāciju. Prognozē�anas metodes būtībā tiek reducētas uz ekstrapolācijas un ekspertu novērtējuma metodēm. So apstākļu dēļ prognozēm nav nepiecie�amās precizitātes.

Visas tautas īpa�ums un ekonomikas plānveidīgā attīstība dod iespēju paredzēt nākotni ar attiecīgajos apstākļos vislielāko ticamību. Sociālistiskajā sabiedrībā prognozē�ana ir paredzē�anas forma, kas notiek pirms plāno�anas. Prognozē�ana palīdz atklāt sociālekonomisko procesu iespējamās tendences, izstrādāt aktuālo problēmu alternatīvus risinājumus, uzkrāt zinātnisko materiālu, lai vispusīgi pamatotu tās vai citas plāna koncepcijas izvēli.

Progno�u sistēmā sākumpunkts ir zinātnes un tehnikas attīstības prognoze, kas dod iespējamo pārmaiņu analīzi enerģētikas un kurināmā, darba līdzekļu un darba priek�metu, transporta un sakaru sistēmu joma. Jauno atklājumu un uz to pamata radīto tehnisko izstrādņu sekas tiek pētītas, ievērojot da�ādus to īsteno�anas variantus. Tāpēc arī tautsaimniecisko uzdevumu risinā�ana tiek izstrādāta vairākos variantos, no kuriem katrs ir viens no iespējamiem sabiedrības attīstības virzieniem samērā ilgsto�ā laikposmā.

Pamatojoties uz marksistiski ļeņinisko teoriju, tiek atklātas objektīvās likumsakarības sakaros starp zinātniski tehnisko progresu, ra�otājspēkiem, ekonomisko bāzi un virsbūvi. Turklāt ekstrapolācijas un ekspertu novērtējuma metodes ir tikai papildinājums sabiedrības attīstības kā dabiska vēsturiska procesa marksistiski ļeņiniskajai analīzei.

Kompleksā jeb sistēmpieeja plāno�anā. Kompleksās pieejas objektīvo nepiecie�amību plāno�anā nosaka sociālistiskās ekonomikas vienotība. Tās nozīme pieaug sakarā ar zinātniski tehniskās revolūcijas, lielu tautsaimniecisku strukturālo pārmaiņu ietekmi uz visām

sabiedriskas dzīves pusēm, ka *arī sakarā ar mūsu zemes spēcīgā ra�o�anas un zinātniski tehniskā potenciāla radī�anu, kas ļauj vienlaikus risināt daudz uzdevumu to savstarpējā saistībā.

Kompleksā pieeja nozīmē visas lautas saimniecības un lās sastāvdaļu kā vienota veselā proporcionālas, līdzsvarotas attīstības nodro�inā�anu. Tā paredz da�ādo centralizētās plāno�anas aspektu � tautsaimnieciskā, nozares, reģionālā un ārējā ekonomiskā � savstarpējo iek�ējo sāistību un vienotību. Sociālistiskā tautas saimniecība tiek skatīta kā organiska, iek�ēji visās daļās savstarpēji saistīta sociālekonomiska sistēma, kas sastāv no da�ādām apak�sistēmām � ra�o�anas nozaru, zinātnes, tehnikas, ekonomisko rajonu apak�sistēmām. Katra no tām organiski ir saistīta un aktīvi sadarbojas ar citam apak�sistēmām vienota tautsaimnieciskā kompleksa ietvaros.

Kompleksās plāno�anas pamatā ir zinātniski tehniskā progresa programma, kas paredz pasākumu sistēmu galveno zinātnes un tehnikas virzienu attīstībai un to sasniegumu praktiskai īsteno�anai tautas saimniecībā. Tās izpilde dod iespēju radīt nepiecie�amos nosacījumus sociālās programmas realizācijai.

Lai koncentrētu spēkus un resursus galveno tautsaimniecisko uzdevumu risinā�anai, nepiecie�ams nodro�ināt komplekso mērķprogrammu izstrādā�anu un īsteno�anu pa posmiem attiecībā uz svarīgākajām sociālekonomiskajām problēmām, pirmām kārtām Pārtikās programmu, tautas patēriņa pre�u ra�o�anas un pakalpojumu dienesta attīstības, roku darba sa�aurinā�anas, transporta attīstības, kā arī citas pla�a mēroga programmas.

Principiāli jauns solis plāno�anas sistēmā, sociālistiskās ekonomikas vadī�anā, mērķtiecīgas, kompleksas pieejas iemiesojums pārtikas problēmas risinā�anā ir Pārtikas programma. Pirmo reizi agrorūpnieciskais komplekss tiek noteikts par patstāvīgu plāno�anas un vadī�anas objektu; tas dos iespēju efektīvi saskaņot teritoriālo, nozares un mērķprogrammatisku plāno�anu. �/

Pārtikas programmas izpilde nozīmēs radikālu pavērsienu lauksaimniecības aug�upejā un līdz ar to nodro�inās tālāku visas tautas saimniecības progresu.

Plāno�anas meto�u pilnveido�ana. Ra�o�anas plānveidīga regulē�ana tiek panākta ar tautsaimniecisko plānu izstrādā�anas un izpildes analīzes atbilsto�u meto�u palīdzību.

Lai savstarpēji saskaņotu, līdzsvarotu da�ādās tautsaimnieciskā plāna sastāvdaļas, tiek lietota plāno�anas bilan�u melode. Tā ir vajadzību un resursu saskaņo�anas veids visas tautas saimniecības mērogā, saskarīgo nozaru un ra�otņu koordinācijas veids. Plānoto bilan�u sistēma atspoguļo daudzas sakaru formas starp da�ādām sabiedriskās ra�o�anas sfērām un tautas saimniecības nozarēm. Tā ietver sevī materiālās, darbaspēka un vērtības (finansu) bilances. Tiek sastādīta sabiedriskā kopprodukta ra�o�anas un sadales starpnozaru bilance, kas rada iespēju noteikt tautsaimniecisko vajadzību pēc da�āda veida izejvielām, kurināmā, materiāliem, ma�īnām. Svarīga nozīme ir visas mūsu zemes tautas saimniecības bilancei, ka ari administratīvo un ekonomisko rajonu saimniecības bilancēm.

Plāno�anas līmenis lielā mērā ir atkarīgs no tehniski ekonomisko normatīvu kvalitātes, kurus lieto tautsaimniecisko plānu izstrādā�anā. Progresīvie normatīvi ir svarīgs līdzeklis plānveidīgai ekonomikas ievirzī�anai intensīvās attīstības ceļā, jo tie zinātniski pamato plānotos uzdevumus, veicina pirmrindas pieredzes izplatī�anos, aizvien pilnīgāku darbaspēka un materiālo resursu izmanto�anu, stimulē zinātniski tehnisko progresu, darba ra�īguma paaugstinā�anos, produkcijas kvalitātes uzlabo�anos.

Nepārtraukta ra�o�anas proporciju maiņa, kāda vērojama zinātniski tehniskās revolūcijas ietekmē, rada nepiecie�amību pilnveidot plānotās bilances un tehniski ekonomiskos normatīvus. Viens no galvenajiem �ī darba virzieniem ir strukturālo pārmaiņu modelē�ana tautas saimniecībā, pamatojoties uz ekonomiski matemātiskajām metodēm ar elektronisko skaitļojamo ma�īnu izmanto�anu.

Mūsu zemē tiek izstrādāta visas valsts automatizētā informācijas savāk�anas un apstrādā�anas sistēma uzskaitei, plāno�anai un tautas saimniecības vadī�anai.

Mūsdienu zinātnes sasniegumi rada iespēju izstrādāt tautsaimniecisko plānu kā ekstremālu uzdevumu (nosakot vislielāko un vismazāko funkcijas nozīmi) sistēmu, kuri, pastāvot noteiktiem ekonomiskajiem kritērijiem, padodas matemātiskai formulē�anai un risinā�anai. Tātad var izstrādāt optimālā plāna matemātiskos modeļus, kas ir noteikta kārtībā izpildāmo matemātisko operāciju (algoritmu) kopums. Tādi modeļi atspoguļo ekonomikas savstarpējos kvantitatīvos sakarus un savstarpējo atkarību.

PSRS ir liela atsevi�ķu nozaru un reģionu attīstības plānu optimizācijas pieredze. Tiek risināts uzdevums izstrādāt visas tautas saimniecības attīstības plānu ar jaunu meto�u palīdzību.

Sociālistiskajā sabiedrībā viss darba produkts ir kopējs īpa�ums. Tā viena daļa � ra�o�anas līdzekļi � tiek sadalīti starp da�ādām nozarēm un uzņēmumiem un izlietoti ra�īgi, otra daļa � patēriņa priek�meti � tiek sadalīti starp darbaļaudīm personiskajam patēriņam.

Sājā nodaļā tiek apskatītas asociēto ra�otāju attiecības personiskajam patēriņam izlietojamās sabiedriskā produkta daļas sadale, atklāts �im procesam atbilsto�ais ekonomiskais likums un kategorijas.

Sociālistiskajā sabiedrībā sadale kalpo visu darbaļau�u labklājības nodro�inā�anai, ļauj �visiem sabiedrības locekļiem iespējami vispusīgāk attīstīt, uzturēt un izlietot savas spējas�¹³⁵.

Sadales pēc padarītā darba objektīvā nepiecie�amība. Kāda ir galvenā forma, kurā tiek realizētas sociālistiskās sabiedrības locekļu attiecības personiskā patēriņa priek�metu sadalē? Tāda forma nevar but nolīdzino�ā sadale, jo to rada sevi�ķi zems ra�otājspēku un patēriņa līmenis, kas nodro�ina tikai cilvēku dzīvības uzturē�anu.

Sociālismā ra�otājspēki sasniedz līmeni, kas raksturīgs augsti attīstītai ma�inizētai lielra�o�anai, stipri pieaug ra�o�anas efektivitāte, sabiedrībai rodas iespēja produktu sadalē ievērot cilvēku individuālās prasības un gaumi. Nolīdzino�a sadale, kuru sludina �kreisie� revizionisti, sadale pēc trockistu principa: �triecicndarbs ra�o�anā, nolīdzinā�ana sadalē� �ādos apstākļos bremzētu sabiedrisko ra�o�anu, jo noved pie patēriņa unifikācijas, aizkavē cilvēka spēju attīstību un tātad ir pretrunā arī ar sociālisma ra�o�anas attiecībām.

Sociālisms rada jaunus darba stimulus, radikāli maina darba sociālo saturu un cilvēku uzskatus par darbu. Ta�u �eit vēl ir at�ķirības starp rūpniecisko un lauksaimniecisko, garīgo un fizisko, kvalificēto un nekvalificēto darbu. Vēl ne visi sabiedrības locekļi izturas komunistiski pret sabiedrisko bagātību un kopējo darbu.

Tā kā galvenajai darbinieku masai darbs sabiedrībai pēc spējām vēl nav kļuvis par pirmo dzīves vajadzību, par paradumu strādāt bez aprēķina saņemt atlīdzību, nepiecie�ams to materiāli stimulēt. No �ejienes izriet tās produkta individuālās daļas diferencētā sadale, kas katram jāsaņem saskaņā ar viņa darba ieguldījumu sabiedriskajā ra�o�anā.

Atbilsto�i sociālisma principam �no katra pēc spējām, katram pēc darba� valsts kontrolē darba un patēriņa mēru. Tādējādi sociālisma ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību līmenim atbilst personiskā patēriņa priek�metu sadale pēc katra darbinieka ieguldītā darba, ievērojot tā daudzumu un kvalitāti.

Sadale pēc padarītā darba nodro�ina visu darbaļau�u aktīvu piedalī�anos sabiedriskajā ra�o�anā pēc viņu spējām. Kad runa ir par sadali, norādīja V. I. Ļeņins, �nevar domāt, ka jāsadala tikai taisnīgi, bet jādomā, ka �ī sadalī�ana ir metode, ierocis, līdzeklis ra�o�anas kāpinā�anai�¹³⁶.

Izsakot ra�o�anas attiecībām piemīto�ās būtiskas cēloņsakarības, sadale pēc padarīt^ darba tātad ir sociālisma ekonomiskais likums: objektīvā nepiecie�amība par katra personisku materiālo ieinteresētību darbā sabiedrības labā nosaka kopējā darba radīto patēriņa priek�metu sadali atkarība no darba daudzuma un kvalitātes.

Sadale pēc padarītā darba ir viens no vislielākajiem sociālisma iekarojumiem. Tā ir pakļauta visu sabiedrības locekļu pilnīgas labklājības nodro�inā�anai. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums likvidē kapitālismam piemīto�o darbinieku darba algas ierobe�o�anu ar darbaspēka atra�o�anas izmaksām, neļauj viņiem saņemt bez-strādes ienākumus. Patēriņa priek�metu daudzums, kāds pienākas darbiniekam, ir atkarīgs no sabiedrības dzīvei nepiecie�amo līdzekļu fonda apjoma un no darbinieka darba ieguldījuma sabiedriskajā ra�o�anā. Sakarā ar to V. I. Ļeņins norādīja: �Atskaitot to darba daudzumu, kas iet sabiedriskajā fondā, katrs strādnieks tātad saņem no sabiedrības tikpat daudz, cik viņ� tai devis.�¹³⁷

Sadale pēc padarītā darba iesaista sabiedriskās ra�o�anas procesā visus darba spējīgos iedzīvotājus, nostiprina darba vispārējumu un obligātumu, sociālistisko disciplīnu. Darbiniekiem rodas interese savas kvalifikācijas, vispārējās un speciālās izglītības līmeņa paaugstinā�anā. �ie apstākļi pastāv arī attīstītā sociālisma posmā, tāpēc sadale pēc padarītā darba saglabājas ilgu laiku, un tai būs liela nozīme ra�o�anas attīstī�anā un sabiedrības iespēju papla�inā�anā, lai apmierinātu visu tās locekļu vajadzības.

Bur�uāziskās teorijas parasti identificē sociālisma un kapitālisma sadales attiecības. Ta�u, kā mēs redzējām, sociālismā ra�otāji rada produktus sev. Bet kapitālisma viņiem pienākas tikai tā daļa produkta, kas vienlīdzīga darbaspēka vērtībai.

Sadale pēc padarītā darba un sociālekonomiskā vienlīdzība. Sociālistiskās sabiedrības locekļu sociālekonomiska vienlīdzība izpau�as cilvēku vienāda attiecība pret ra�o�anas līdzekļiem, ekspluatācijas iznicinā�anā, vienādās tiesībās iegūt darbu un vienāda pienākumā strādāt sabiedrībai pec spējam, visiem strādājo�iem sabiedrības locekļiem savas sabiedriskā produkta daļas saņem�anā personiskajam patēriņam atkarībā no sabiedriskajā ra�o�ana ieguldītā darba daudzuma un kvalitātes.

Socialisms nelikvidē at�ķirības vajadzību apmierinā�anas pakāpē. Vienāda mēra lieto�ana sadalē � pēc darba ieguldījuma sabiedriskajā ra�o�anā � attiecība pret cilvēkiem ar da�ādām vajadzībām, nevienādiem pēc spējām, prasmes, kvalifikācijas, ģimenes stāvokļa rada zināmu at�ķirību starp viņiem arī materiālās nodro�inātības līmenī. Tā, piemēram, darbinieki bez ģimenes un darbinieki ar ģimeni, kuras sastāvā ir darba nespējīgie iedzīvotāji, saņemot vienādu atalgojumu par vienādu darbu, nevar vienādā pakāpē apmierināt personiskās vajadzības. Kā atzīmēja V. I. Ļeņins, komunisma pirmajā fāzē sabiedrība nespēj tūlīt iznīcināt nevienlīdzību, kas izpau�as patēriņa priek�metu sadalē pēc darba, bet nevis pēc vajadzībām.

Minētās nevienlīdzibas pārvarē�ana notiek pakāpeniski. Mūsdienu apstākļos tas ir saistīts pirmām kārtām ar zinātniski tehniskā progresa paātrinā�anu, kas nosaka sabiedrības locekļu vispārizglītojo�ā un kultūras, kā ari tehnisko zinā�anu līmeņa paaugstinā�anos un noved pie at�ķirību samazinā�anās da�ādu kategoriju darbinieku kvalifikācijā un tātad ari viņu ienākumu līmeni. At�ķirības izlīdzinā�anu ienākumos un patēriņā, kuru rada nevienāds darbinieku ģimenes stāvoklis, veicina līdzekļu palielinā�ana, kurus valsts novirza to sabiedrības locekļu uzturē�anai, kuri sava vecuma vai citu apstākļu dēļ nevar piedalīties sabiedriskajā ra�o�anā.

Divas nepiecie�amā produkta sadales formas. Nepiecie�amo produktu sociālistiskā valsts sadala, izmantojot divas sadales formas.

Nepiecie�amā produkta galvenā sastāvdaļa tiek sadalīta tie�i pēc katra darbinieka ieguldītā darba sabiedriskajā ra�o�anā, ievērojot tā daudzumu un kvalitāti; tā nodro�ina darbinieka personisko vajadzību individuālo apmierinā�anu. Tā ir galvenā forma, kādā īstenojas darbinieka personiskā materiālā ieinteresētība sava darba rezultātos. Sakarā ar pre�u-naudas attiecību pastāvē�anu daļa nepiecie�amā produkta, kura paredzēta sadalei pēc darba, izpau�as darba samaksas fonda naudas formā, bet atlīdzība par darbu izpau�as noteiktas naudas summas veida, kuru darbinieki izlieto materiālo labumu un maksas pakalpojumu iegū�anai.

Nepiecie�amā produkta otra daļa veido sabiedriskos patēriņa fondus, uz kuru rēķina tiek kopīgi apmierinātas materiālās ra�o�anas darbinieku vairākas vajadzības. Apstākļu nodro�inā�ana cilvēku vispusīgai attīstībai paredz materiālās ra�o�anas sfēras darbinieku tādu vajadzību kopīgu apmierinā�anu kā izglitibas iegū�ana, veselības aizsardzība, jaunās paaudzes audzinā�ana u. tml.

Tātad sociālistiskajā sabiedrībā pastāv divas dzīvei nepiecie�amo labumu sadales formas � atlīdzība par darbu un ar sabiedrisko patēriņa fondu starpniecību. Sociālistiskā valsts, ievērojot sasniegto ra�o�anas un sabiedrisko vajadzību līmeni, kuras jāapmierina, nosaka gan sabiedriskā produkta daļu, kura sastāda darba samaksas fondu, gan arī to daļu, kas izlietojama sabiedrisko patēriņa fondu veido�anai.

Materiālās ra�o�anas darbinieku dzīvei nepiecie�amo līdzekļu fonds sociālismā parādās ka viņu darba alga, kā kooperatīvo uzņēmumu darbinieku ienākumi no sabiedriskās saimniecības un tas sabiedrisko patēriņa fondu daļas veidā, kuru izlieto pa�u materiālās ra�o�anas darbinieku un viņu ģimenes locekļu vajadzību apmierinā�anai. Zināma nozīme ir kolhoznieku ienākumiem no personiskās pa-līgsaimnieclbas.

PSKP politika sadales jomā vadās no tā, ka galvenais iedzīvotāju naudas ienākumu paaugstinā�anas ceļ� ir darba samaksas pieaugums. Tās mērķis ir plānveidā palielināt darbaļau�u patēriņu un pastiprināt darba samaksas stimulējo�o nozīmi, nosakot tās lielāku atkarību no ra�o�anas galarezultātiem un efektivitātes aug�anas.

Darba algas būtība un tās diferenciācijas ekonomiskie pamati.

Darba alga kā sociālisma ekonomiska kategorija atspoguļo ekonomiskās attiecības starp sabiedrību kopumā un valsts uzņēmumu darbiniekiem, kā arī starp darbiniekiem un darba kolektīviem sakarā ar nepiecie�amā produkta galveno sastāvdaļu. Tā kā darbaspēks nav prece, darba alga nevar būt darbaspēka vērtības un cenas pārvērstā forma. Sociālismā darba alga ir forma sadalei pec padarītā darba � visas tautas uzņēmumos raditā nepiecie�amā produkta galvenās sastāvdaļas izteiksme naudā, kura nonāk darbinieku individuālajā patēriņā atbilsto�i sabiedriskajā ra�o�anā ieguldītā darba daudzumam мп kvalitātei.

Dzīvei nepiecie�amo labumu sadale, ievērojot darbinieku materiālo ieinteresētību sava darba rezultātos, paredz darba algas diferenciāciju atkarībā no sabiedriskajā ra�o�anā ieguldīta darba daudzuma un kvalitātes.

Darba daudzums � ra�o�anā patērētā cilvēka muskuļu, nervu enerģijas masa. To mērī ar darba laiku. Ta�u nostrādātais laiks vel nedod pilnīgu priek�statu par darba daudzumu; nepiecie�ams ievērot tā sasprindzinātibu (intensitāti). Darba kvalitāti raksturo veicamo darbu komplicētības, smaguma un tautsaimnieciskā nozīmīguma pakāpe.

Darba kvalitatīvo un kvantitatīvo raksturojumu savstarpējais sakars izpau�as ar darba normu (laika, izstrādes, apkalpo�anas u. c. normas) starpniecību. Tās ir noteiktas kvalitātes darba daudzums, kas tam vai citam darbiniekam ir jāatdod sabiedrībai. Darba algas diferenciācija atkarībā no darba komplicētības, darbinieka pieredzes un kvalifikācijas tiek nodro�ināta, pamatojoties uz tarifu sistēmu, kurā ietilpst tarifu un kvalifikācijas rokasgrāmatas, tarifu tīkli (strādniekiem) un amata mēne�algu shēmas (in�eniertehniskajiem darbiniekiem un kalpotājiem), tarifa likmes un darba algas rajonu koeficienti. Visi tarifu sistēmas elementi tiek izstrādāti centralizētā kartībā.

Ar tarifu sistēmas un rajonu koeficientu starpniecību da�ādie konkrētā darba veidi gust vienveidīgu izteiksmi; tas dod iespeju darbu samērot un diferencēt pēc komplicētības, intensitātes un sabiedriskā nozīmīguma pakapes, noteikt proporcijas starp darba efektivitāti, komplicētību un nozīmi un ta samaksas lielumu.

Saskaņā ar PSKP XXVI kongresa lēmumiem darba alga tiek pilnveidota �ādos virzienos: pastiprinot darba algas un prēmiju atkarību no personiskā darba ieguldījuma un no kolektīva darba galarezultātiem, paaugstinot to stimulējo�o lomu darba ra�īguma cel�anā, produkcijas kvalitātes uzlabo�anā un visu veidu resursu taupī�anā, pilnveidojot tarifu sistēmu un darba normē�anu, uzlabojot da�ādu kategoriju strādātāju darba algas organizāciju, ievērojot veicamo darbu komplicētību un atbildību, darba apstākjus un intensitāti, kā arī tautas saimniecības nozari un mūsu zemes rajonus.

Darba algas formas un sistēmas. Sociālismā galvenās darba algas formas ir laikadarba alga un gabaldarba alga. Pēc laikadarba samaksas izpeļņas lielums ir atkarīgs no darbinieka faktiski nostrādātā darba laika un kvalifikācijas, pēc gabaldarba samaksas � no noteiktas kvalitātes izgatavotās produkcijas apjoma. Gabaldarba alga ir laikadarba algas pārveidota forma. Tās īpatnība ir tā, ka darba izlietojums � ilgums un intensitāte ~j- tiek aprēķināts ar veiktā darba apjoma starpniecību.

Laikadarba samaksa tiek lietota vienkār�as laikadarba algas un premiālās laikadarba algas sistēmas veida. Pēc pirmās no tām in�eniertehniskie darbinieki un kalpotāji saņem par faktiski nostrādāto laiku viņiem noteikto algu, bet strādniekiem tiek samaksāts pēc tarifa likmes; pēc otrās � tarifa likmes izmaksa strādniekiem un algas samaksa par nostrādāto laiku in�eniertehniskajiem darbiniekiem un kalpotājiem tiek apvienota ar prēmijām par noteiktu kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju sasnieg�anu.

Gabaldarba algas forma tiek lietota tie�ās gabaldarba, premiālās gabaldarba un progresīvās gabaldarba algas sistēmas veidā. Tie�ā gabaldarba samaksa pamatojas uz tie�i proporcionālu atkarību starp strādnieka izstrādi un izpeļņu. Premiālās gabaldarba samaksas sistēma paredz strādniekam kā gabaldarba pamata izpeļņas (samaksa pēc tarifa, ievērojot izstrādes normas pārsnieg�anu), tā arī prēmiju saņem�anu par noteiktu kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju sasnieg�anu. Progresīvās gabaldarba samaksas sistēma paredz maksas saņem�anu par katra izstrādājuma izlaidi izstrādes normas robe�ās pēc gabaldarba pamatizcenojumiem, bet par izstrādājumu izlaidi virs normas � pēc augstākiem izcenojumiem.

Lieto individuālo un kolekiivo gabaldarba algu. Pēc kolektīvās gabaldarba samaksas kolektīvā izpeļņa parasti tiek sadalīta starp brigādes locekļiem saskaņā ar kairam no viņiem pie�ķirto kategoriju un nostrādāto laiku. īpa�s tās paveids ir akorddarba samaksa.

To vai citu darba algas formu un sistēmu lieto�anu nosaka ra�o�anas tehniskais līmenis un tās organizācija. Gabaldarba algas formu vispla�āk lieto tajās ra�otnēs, kur ra�o�anas darbības rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no atsevi�ķu darbinieku pūliņiem. Ra�o�anas kompleksā mehanizācija un automatizācija nosaka laikadarba algas formas pla�u lieto�anu. Turklāt pazeminās vienkār�ās laikadarba algas īpatsvars un paaugstinās premiālās laikadarba samaksas īpatsvars. Pa�laik no kopējā strādnieku skaita, kuriem maksā laikadarba algu, 95% strādnieku ir premiālā laikadarba samaksa. Sakarā ar brigādes darba organizācijas pārvēr�anu par galveno formu pla�i izplatās materiālā stimulē�ana par produkcijas izlaides palielinā�anu ar mazāku darbinieku skaitu un kolektīvā samaksa pēc darba galarezultātiem. Uz darba algas fonda ietaupījuma rēķina uzņēmumi var izmaksāt piemaksu pie tarifa likmēm un algas likmēm. Tiek veikti pasākumi brigādes darba organizācijas un darba samaksas tālākai izplatī�anai un efektivitātes paaugstinā�anai.

Darbinieku darba alga vairākumā tautas saimniecības nozaru veidojas no divām daļām � pamatalgas un papildsamaksas.

Darba pamatalga (tarifs) ir strādniekā darba samaksa pēc tarifa likmēm, bet in�eniertehnisko darbinieku un kalpotāju atalgo�ana � atbilsto�i viņu amata mēne�algas likmēm.

Darba papildsamaksa ir stimulējums � prēmija par papildu rezultātiem salīdzinājumā ar noteikto normu, kā arī piemaksa par izsirādes normu pārsnieg�anu un produkcijas kvalitātes paaugstinā�anu, par profesiju savieno�anu, profesionālo meistarību, par darbu rajonos, kuri at�ķiras ar sliktākiem ekonomiskiem vai dabas un klimatiskiem apstākļiem. Paaugstinātas efektivitātes darbs rada papildproduklu, kura daļa tiek izlietota atsevi�ķu darbinieku un kolektīvu materiālajai stimulē�anai. Darba ra�īguma aug�anu un kadru mainības samazinā�anu veicina ra�o�anas apvienībām (uzņēmumiem) pie�ķirtās tiesības izmaksāt uz darba algas fonda ietaupījuma rēķina, kādu iegūst salīdzinājumā ar noteikto normatīvu vai plānoto darba algas fondu, piemaksu pie tarifa likmēm un amata mēne�algas likmēm.

Darba samaksa un darba ra�īgums. Sociālistiskā sabiedrība, kontrolējot darba mēru un atalgojuma mēru, aizvien lielāku nozīmi pie�ķir savstarpējam samēram starp darba samaksas pieaugumu un tā ra�īguma paaugstinā�anos. Darba samaksas fonda palielinā�ana tautas saimniecības mērogā un tātad katra atsevi�ķa darbinieka atalgojuma aug�ana ir atkarīga no sabiedriskā kopprodukta un tā sastāvdaļas � nepiecie�amā produkta apjoma, kura galvenais avots ir sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana.

Sociālismā likumsakarīgs ir darba samaksas pieaugums atkarībā no darba ra�īguma paaugstinā�anās. Turklāt darba ra�īguma

pieauguma tempiem vienmēr jāapsteidz darba samaksas palielinā�anas tempi, jo daļa sabiedriska produkta pieauguma tiek izlietota ra�o�anas papla�inā�anai, zinātniski tehniskā progresa nodro�inā�anai, nemateriālās ra�o�anas sfēras attīstībai, rezervju veido�anai, sabiedrisko patēriņa fondu palielinā�anai. Atbilsto�i tam PSKP XXVI kongress norādīja uz nepiecie�amību nodro�ināt straujāku darba ra�īguma pieaugumu salīdzinājumā ar tā samaksas aug�anu tautas saimniecības nozarēs, apvienībās, uzņēmumos.

�

Pakape, kāda darba ra�īguma pieauguma tempi apsteidz darba samaksas pieauguma tempus, ir atkarīga no konkrētiem iek�ējiem un ārējiem apstākļiem, kādos notiek sabiedriskā ra�o�ana. 198i. gada salidziuajuma ar 1940. gadu darba ra�īgums PSRS rūpniecībā pieauga 7,89 reizes, bet strādnieku un kalpotāju vidējā darba alga � 5,6 reizes. Tādējādi �aja laikposma uz 1% darba ra�īguma pieauguma bija 0,72% darba algas pieauguma.

Ir nominālā (naudas forma) un reālā darba alga. Reālās darba algas lielums ir atkarīgs ka no samaksas lieluma naudā, ta arī no tautas patēriņa priek�metu un pakalpojumu cenu līmeņa. Jo augstāka ir darba alga naudā un zemākas cenas, jo augstāks ir reālās darba algas līmenis. Strādnieku un kalpotāju reālajos ienākumos ietilpst art izmaksājumi un atvieglojumi, kurus viņi gūst no sabiedriskajiem patēriņa fondiem.

Sociālistiskā valsts nemitīgi realizē kursu uz darbaļau�u darba samaksas, reālo ienākumu līmeņa paaugstinā�anu atbilsto�i darba ra�īguma pieaugumam.

Sadales pēc padarītā darba īpatnības kolhozos. Ra�o�anas sociālekonomisko pamatu kopība tautas saimniecības valsts un kolhozu-kooperatīvu sektoros nosaka materiālo un kultūras labumu sadales pamatprincipu vienotību. Darba samaksa kolhņzos, tāpat kā valsts uzņēmumos, ir nepiecie�amā produkta galvenā forma, svarīgākais līdzekļu avots darbaspēka atra�o�anai. Sadale pēc padarītā darba objektīvi nosaka kolhoznieku materiālo ieinteresētību sabiedriskas ra�o�anas attīstībā. Ta kā kolhozā ra�otā produkcija pieder darbinieku kolektīvam, tad darba samaksas avots ir attiecīgās saimniecības bruto ienākums. Samaksas fonds ir daļa naturālo un naudas ienākumu, kurus ieguvis attiecīgais kolhozs.

Kolhoznieku darba samaksa pa�laik tiek realizēta naudas un daļēji � naturālā formā.

Kolhoznieku darba samaksas fonds tiek veidots tādos apmēros, kas nodro�ina garantētu samaksu, pamatojoties uz attiecīgā rajona padomju saimniecību atbilsto�o kategoriju darbinieku tarifiem. Arī izstrādes normas kolhoznieki nosaka atbilsto�i izstrādes normām līdzīgos darbos padomju saimniecībās, ievērojot konkrētus saimniecības apstākļus. Lai nodro�inātu garantēto darba samaksu, katrā kolhozā tiek izveidots rezerves fonds. Darba samaksa naudā notiek ne retāk kā vienreiz mēnesi, naturālā � atbilsto�i produkcijas ieguves laikam.

Kolhoznieka darba samaksas apmērs ir atkarīgs no viņa darba ieguldījuma lieluma sabiedriskajā saimniecībā un no saimniecība radītā bruto ienākuma apjoma. Tā kā uz kolhozu bruto ienākumā dinamiku liela ietekme ir dabas un klimatiskajiem apstākļiem, par vienādu darba apjomu da�ādos gados var samaksāt da�adi. Da�āds ir ari darba samaksas līmenis da�ādos kolhozos. Sis at�ķirības pakāpeniski tiek likvidētas ta, ka valsts rada kolhoziem vienādus ekonomiskos saimnieko�anas apstākjus.

Kolhozos darbinieku darbs tiek samaksāts, pamatojoties uz vienu no �ādām sistēmām � premiālo laikadarba, premiālo gabaldarba un premiālo akorddarba sistēmu. Pa�laik mu�u zemes saimniecībās tiek ieviesta, bet turpmāk jākļūst par galveno tādai progresīvai darba organizācijas formai ka kolektīvais (brigādes) darbuzņēmums, kas nodro�ina augstus darba rādītājus, resursu taupī�anu. Sakara ar to pla�i izplatās samaksa pēc galaprodukcijas.

Kolhozos darba samaksas fonds sastāv no divām daļām � pa-matdaļas un premiālās daļas. Fonda pamatdaļa ir paredzēta darba samaksai pēc tarifa par veiktā darba apjomu un par iegūto produkciju pēc izcenojumiem. Samaksas fonda premiālā daļa tiek izlietota kolhoznieku stimulē�anai par produkcijas kvalitātes uzlabo�anu, par plāna rādītāju pārsnieg�anu salīdzinājumā ar vidējo līmeni, kāds bijis iepriek�ējos gados, par materiālu taupī�anu un citiem kvalitatīviem rādītajiem.

Darba samaksas formu attīstība kolhozos. Kolhozos ilgu laiku kā darba mērs un individuālā patēriņa fonda sadales mērs bija izstrādes diena. Kolhozu* ra�o�anas attīstība, tās sabiedrisko�anas limeņa un pre�u ra�o�anas īpatsvara paaugstinā�ana radīja apstākļus pārejai uz darba samaksas naudas formu.

Sakarā ar kolhoznieku darba ra�īguma paaugstinā�anos sabiedriskajā saimniecība viņu darba samaksa aug. 1981. gadā salīdzinājumā ar 1970. gadu ta palielinājās 1,63 reizes.

Vēl saglabāju�os starpību kolhoznieku un padomju saimniecību darbinieku darba samaksas līmenī nosaka darba tehniskās apgādā-tības, kvalifikācijas, darba izlietojuma pakāpes at�ķirības gada laikā (nostrādāto dienu skaits gadā kolhozniekiem ir mazāks nekā valsts lauksaimniecības uzņēmumu darbiniekiem). Līdz ar sabiedrības attīstību kolhoznieku, kā arī valsts uzņēmumu darbinieku darba samaksā tiek palielināta samaksas apmēru atkarība no darba galarezultātiem, darba ra�īguma un produkcijas kvalitātes; sakarā ar darba ra�īguma, kolhoznieku kvalifikācijas un nodarbinātības pieaugumu sabiedriskajā ra�o�anā viņu darba samaksas līmenis tuvinās valsts lauksaimniecības uzņēmumu darbinieku darba samaksas līmenim.

Tālākā lauksaimniecības darbinieku materiālās stimulē�anas pilnveido�ana ir virzīta uz lauksaimniecības produkcijas ra�o�anas un pārdo�anas palielinā�anu un aizvien pilnīgāku zinātniski tehnisko sasniegumu izmanto�anu, lai paaugstinātu ra�o�anas efektivitāti un darba kvalitāti. Kolhoziem tiek ieteikts ieviest stimulē�anu par sasniegtā ra�o�anas līmeņa pārsnieg�anu; �o principu lieto padomju saimniecību un citu valsts lauksaimniecības uzņēmumu darbiniekiem.

Saimniecību vado�ie darbinieki un speciālisti tiek prēmēti, ja viņi pārsniegu�i produkcijas ra�o�anu un pārdo�anu valstij virs vidējā līmeņa, kāds bijis sasniegts iepriek�ējos piecos gados, kā ari par peļņas palielinā�anu vai zaudējumu samazinā�anu.

PSK.P CK 1982. gada maija plēnumā tika atzīmēts, ka pēdējos gados sāka acīmredzami pienācīgi nenovērtēt naturālās samaksas nozīmi; tas negatīvi ietekmēja kolhoznieku un padomju saimniecību strādnieku intereses, samazināja bāzi personiskās palīgsaimniecības attīstībai, sa�aurināja kolhozu tirgus iespējas. Tāpēc paredzēts paaugstināt kolhoznieku, padomju saimniecību strādnieku naturālās darba samaksas apmērus, it īpa�i ar labību, dārzeņiem un lopbarību.

Sabiedrisko patēriņa fondu sociālekonomiskais saturs. Sabiedrisko patēriņa fondu, kurus izlieto materiālās ra�o�anas sfēras darbinieku un viņu ģimeņu nestrādājo�o locekļu personisko vajadzību apmierinā�anai, materiālais pamats ir nepiecie�amais produkts, bet nemateriālās ra�o�anas sfēras darbinieku daļas personisko vajadzību apmierinā�anai � virsprodukts. Otra nemateriālās ra�o�anas darbinieku daļa, kura realizē savus pakalpojumus materiālās ra�o�anas darbiniekiem, saņem apmaiņā par to daļu viņu nepiecie�amā produkta. Sabiedriskie patēriņa fondi atspoguļo attiecības starp sabiedrību kopumā, darba kolektīviem un katru atsevi�ķu sabiedrības locekli sakarā ar nacionālā ienākuma daļu, kura nonāk personiskajā, pirmām kārtam kopējā patēriņā.

Sabiedrisko patēriņa fondu galvenā daja tiek veidota no valsts bud�eta līdzekļiem (apmēram 70%). Valsts uzņēmumi un organizācijas no peļņas rada sociālo, kultūras un dzīvokļu celtniecības pasākumu fondus. Kolhozos tiek veidots kultūras un sadzīves pasākumu fonds, kolhoznieku sociālās nodro�inā�anas un materiālās palīdzības fonds. So fondu līdzekļi arī piedalās sabiedrisko patēriņa fondu veido�anā visas sabiedrības mērogā.

PSRS uz sabiedrisko patēriņa fondu rēķina tiek uzturētas vispārizglītojo�ās skolas, augstākās un vidējās speciālas mācību iestādes, profesionāli tehniskās skolas un citas iestādes, kuras nodarbojas ar kadru sagatavo�anu, slimnīcas, poliklīnikas un citas medicīnas iestādes, bibliotēkas. Valsts izdevumi uz vienu audzēkni gadā vispārizglītojo�ās skolās sastāda apmēram 200 rubļu, vidējās speciālajās mācību iestādēs � vairāk nekā 700 rubļu, augstākajās mācību iestādēs � apmēram 1100 rubļu.

Sabiedriskie patēriņa fondi tiek izlietoti bērnu pirmsskolas un veselības uzlabo�anas iestā�u uzturē�anai. Sabiedrība uz atvieglotiem noteikumiem vai bez inak-

sas pie�ķir ceļazīmes uz sanatorijām, atpūtas namiem, pionieru nometnēm ult. Viena bērna uzturē�anai mazbērnu novietnēs gadā tiek izlietots vairak nekā 580 rubļu, bet bērnudārzos � apmēram 500 rubļu. Turklāt 80% So izdevumu

sedz valsts.

Ievērojama sabiedrisko fondu daļa tiek novirzīta citu sabiedrības darba nespējīgo locekļu uzturē�anai, pensijām, stipendijām, pabalstu izmaksai daudzbērnu un vientuļajām mātēm ult.

Viena daļa sabiedrisko patēriņa fondu nonāk darbaļaudīm ārpus viņu tie�ā sakara ar darba ieguldījumu sabiedriskajā ra�o�anā. Otras daļas sadale notiek, ievērojot darbinieku darba ieguldījumu sabiedriskajā ra�o�anā. Tā, piemēram, pensiju un pabalstu apmēri ir diferencēti atkaribā no darbinieku izpeļņas lieluma pirms viņu aizie�anas pensijā vai pirms viņu darbaspēju zaudē�anas.

Sabiedrisko patēriņa fondu nozīme. PSRS ir radīta bezmaksas vispārējās izglītības sistēma, visu iedzīvotāju bezmaksas medicīniskas apkalpo�anas sistēma, pla�s bērnu pirmsskolas iestā�u tīkls, sociālās nodro�inā�anas sistēma, kas atbrīvo darbaļaudis no nedro�ības par rītdienu. Tādējādi jau tagad darbaļaudīm ir daudz dzīvei nepiecie�amo labumu, kas nav pieejami kapitālistisko zemju darbaļaudīm.

Vairākas sadales īpatnības, izmantojot sabiedriskos patēriņa fondus, dod iespēju uzskatīt, ka �eit ir darī�ana ar komunistiskās sadales dīgļiem: pirmkārt, ar sabiedrisko patēriņa fondu starpniecību tiek nodro�ināta vairāku svarīgu dzīvei nepiecie�amo labumu pie�ķir�ana visiem sabiedrības locekļiem; otrkārt, tā tie�i nav saistīta ar darba daudzumu un kvalitāti un tiek orientēta uz cilvēku vajadzībām; tre�kārt, veicina tādu at�ķirību mazinā�anos ienākumu līmenī un tātad arī patēriņā, kuras saistītas ar darbanespejīgo ģimenes locekļu skaitu, un ļauj tuvināt darbaļau�u reālos ienākumus; ceturtkārt, attīsta kolektīvismu vajadzību apmierinā�anā.

Sadale ar sabiedrisko patēriņa fondu starpniecību būtiski iedarbojas uz ra�o�anu, nodro�inot, tāpat kā sadale pec padarītā darba, darbinieku vispārējo ieinteresētību ra�o�anas aug�anā, un ir viens no materiālās stimulē�anas līdzekļiem. PSK.P XXVI kongresa materiālos ir norādīts uz nepiecie�amību panakt, lai izmaksājumi un atvieglojumi, ko iedzīvotājiem pie�ķir no �iem fondiem, gūtu lielāku-nozīmi ra�o�anas un sociāldemogrāfisko problēmu risinā�anā, nodro�ināt, lai efektīvāk tiktu izmantoti līdzekļi, ko iesaista sabiedriskajos patēriņa fondos, to skaitā apvienību, uzņēmumu, organizāciju un kolhozu līdzekļi.

Sociālistiskā valsts nodro�ina pareizu samēru starp sadali pēc padarītā darba un sadali ar sabiedrisko patēriņa fondu starpniecību, konsekventi saskaņo materiālās ieinteresētības principu ar vislabāko apstākļu radī�anu, lai attīstītu katra sabiedrības locekļa fiziskās un garīgās spējas uz sabiedrisko patēriņa fondu rēķina. Sabiedriskie patēriņa fondi pieaug straujākā tempā nekā darba samaksas fonds.

Marksistiski ļeņiniskās zinātnes atklātās un PSRS un citu sociālistisko valstu pieredzes apstiprinātās sociālismam atbilsto�ās sadales attiecības ir varens ra�o�anas stimuls un darbaļau�u labklājības pieauguma un vispusīgas attīstības nosacījums.

Lai nodro�inātu ra�o�anas nepārtrauktu aug�anu, sabiedrība daļu sabiedriskā kopprodukta izlieto uzkrā�anai. Vienlaikus ar ra�o�anas papla�inā�anos palielinās arī daļa kopprodukta, kuru izlieto patēriņam. Sociālisms nodro�ina uzkrājuma un patēriņa plānveidīgu attīstību un to harmonisku saskaņo�anu, rada apstākļus augstiem ra�o�anas tempiem un aizvien pilnīgākai cilvēku nemitīgi pieaugo�o vajadzību apmierinā�anai.

Saja nodaļā tiek apskatīts sociālistiskās uzkrā�anas process nesaraujamā saistībā ar sabiedriskās ra�o�anas attīstību un sabiedrības locekļu labklājības paaugstinā�anos.

Sociālistiskās uzkrā�anas būtība. Sociālismam ir raksturīga papla�inātā atra�o�ana � nepārtraukta sabiedriskā kopprodukta aug�ana, pastāvīga darbinieku kultūras un tehnisko zinā�anu līmeņa paaugstinā�anās, sociālistisko ra�o�anas attiecību attīstība un pilnveido�anās.

Sociālistiskā atra�o�ana principiāli at�ķiras no atra�o�anas kapitālistiskajā sabiedrībā. Tā notiek apstākļos, kad likvidēta pretruna starp ra�o�anas sabiedrisko raksturu un priyāto piesavinā�anās formu, tiek īstenota visas sabiedrības interesēs un atkarībā no ra�o�anas apjoma pieauguma nodro�ina sistemātisku tautas labklājības līmeņa uzlabo�anos; to plānveida regulē sabiedrība, ievērojot ekonomisko likumu prasības.

Sociālismā arī uzkrā�anai ir principiāli cits raksturs. At�ķirībā no kapitāla uzkrā�anas tā izslēdz cilvēka ekspluatāciju no cilvēka. Kā viss sabiedriskais produkts, tā arī tā uzkrājuma daļa pieder pa�iem darbaļaudīm. Katrreiz no ra�o�anas procesa darbaļaudis iznāk kā palielinātās sabiedriskā produkta masas, lielākas sabiedriskās bagātības kopīpa�nieki. Līdz ar sabiedrības bagātības aug�anu aizvien pilnīgāk tiek apmierinātas tās locekļu vajadzības. Vienlaikus nepārtraukti un ātri aug ari ra�o�anas fondi.

Tādējādi sociālismā uzkrā�ana nav pa�mērķis, bet ir tautas labklājības pieauguma līdzeklis, materiālais priek�noteikums. Sociālistiskā uzkrā�ana izslēdz privātīpa�uma ra�anos, nostiprina kolektīvisma, biedriskās sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības

visas sabiedrības intereses, rada materiālo bāzi būtisko at�ķirību izzu�anai starp pilsētu un laukiem, starp garigo un fizisko darbu.

Uzkrā�ana notiek plānveidā. Tās plānveidīguma nodro�inā�anas svarīgs līdzeklis ir sabiedrības izmantotās pre�u-naudas attiecības. Bet, tā kā ra�o�anas līdzekļi un produkti pieder visai sabiedrībai, tad sociālisma apstākļos pre�u ra�o�anas likumi nevar pārvērsties privātās piesavinā�anās likumos.

Bur�uāziskie ekonomisti �ķir uzkrā�anas procesu no ra�o�anas attiecībām, apgalvo, ka sociālistiskās sabiedrības locekļu labklājības pieaugums neizbēgami novedot pie privātīpa�uma attīstības. īstenībā sociālistiskās uzkrā�anas raksturs izslēdz privātīpa�uma ra�anos un attīstību. Tāpat nepamatoti ir bur�uāzisko zinātnieku apgalvojumi par to, ka sociālistiskās uzkrā�anas loma tiekot reducēta tikai uz valsts aizsardzības varenības palielinā�anu. īstenībā uzkrā�anu sociālismā nosaka ra�o�anas aug�anas un tautas labklājības aizvien pilnīgākas nodro�inā�anas prasības. Bur�uāziskie zinātnieki un labējie revizionisti cen�as diskreditēt arī sociālistiskās sabiedrības veikto plānveidīgo uzkrā�anas regulē�anu.

Sociālistiskās uzkrā�anas avoti. At�ķirībā no kapitālisma, kur kapitālistu interesē tikai tā sara�otā produkta daļa, kura dod iespēju palielināt virsvērtību, sociālistisko sabiedrību interesē viss ra�otais produkts. No iegūtā kopprodukta sabiedrība kompensē darba līdzekļu nolietojumu un ra�o�anas procesā izlietotos darba priek�metus. Pārējā kopprodukta daja ir sabiedrības tīrais produkts (vērtības izteiksmē � nacionālais ienākums), kur� sastāv no nepiecie�amā produkta un virsprodukta. Nepiecie�amais produkts tiek izlietots darbaspēka atra�o�anai un tā vispusīgai attīstībai, darbaļau�u dzīves līmeņa paaugstinā�anai.

Uzkrā�ana notiek no virsprodukta. Viena daļa virsprodukta tiek izlietota papildu ra�o�anas līdzekļu izgatavo�anai, kuri tiek izlietoti ra�o�anas papla�inā�anai. Otru daļu izlieto papildu darbinieku iesaistī�anai, tātad dzīvei nepiecie�amo līdzekļu izgatavo�anai virs tā daudzuma, kāds nepiecie�ams ra�o�anas uzturē�anai jau sasniegtajā līmenī.

Ievērojama virsprodukta daļa kopā ar nepiecie�amo produktu tiek novirzīta tādu sabiedrības vajadzību apmierinā�anai kā izglītība, kultūra, veselības aizsardzība. Tas tiek izlietots arī dzīvokļu celtniecībai, zinātnes attīstībai, pārvaldes aparāta uzturē�anai, aizsardzībai, tīro apgrozības izmaksu seg�anai. Augstie sociālistiskās ra�o�anas pieauguma tempi dod iespēju palielināt gan uzkrā�anai izlietojamo virsprodukta daļu, gan arī to daļu, kuru izlieto citām sabiedrības vajadzībām.

Sociālistiskajām zemēm salīdzinājumā ar kapitālistiskajām zemēm ir ievērojami papildu uzkrā�anas resursi. Tas pirmām kārtām ir saistīts ar ekspluatatorisko �ķiru un tātad parazītiskā patēriņa likvidāciju, kuram kapitālismā tiek izlietota prāva daļa nacionālā ienākuma. Atkarībā no sabiedriskās ra�o�anas aug�anas papla�inās

sociālistiskās uzkrā�anas iespējas. Par uzkrā�anas apjoma pieaugumu līdz ar sociālisma attīstību priek�statu dod kapitālieguldījumu apjoms.

Laikposmā no 1918. gada līdz 1941. gada jūlijam kapitālieguldījumu apjoms (miljardos rubļu: salīdzināmās cenās) PSRS tautas saimniecībā sasniedza 53,3, no 1941. gada 1. jūlija līdz 1946. gada 1. janvārim � 20,5, ceturtajā piecgadē � 47,4, piektajā � 89,8, sestajā � 168, septītajā � 243,5, astotaja � 347,9, devītajā � 493, desmitajā � 634.

Sociālismā celtniecības un attīstītas sociālistiskās sabiedrības radī�anas posmā (1918�1960) kapitālieguldījumi tautas saimniecībā, ieskaitot izdevumus postījumu likvidācijai, kurus nodarīja pilsoņu kar� un ārzemju militārā intervence, kā arī Lielā Tēvijas kara gados, sasniedza 379 mljrd. rubļu. Turpmākajā, samērā īsākā laikposmā (1961�1981) kapitālieguldījumi tautas saimniecībā palielinājās gandrīz 5 reizes salīdzinājumā ar visiem iepriek�ējiem padomju varas gadiem.

Kapitālieguldījumu apjoma palielinā�anās liecina, ka kļuvu�i komplicētāki uzdevumi, kurus sabiedrība risina sakarā ar tuvo�anos komunismam.

Darba tehniskās apgādātības pieaugums. Samērs starp ra�o�anas procesā izmantoto ra�o�anas lidzekļu masu un darbinieku skaitu raksturo ra�o�anas tehnisko struktūru. Tā atspoguļo darbinieku ap-gādātību ar ra�o�anas līdzekļiem un ir viens no svarīgākajiem sabiedrības ra�otājspēku līmeņa rādītājiem. Tā kā ra�o�anas līdzekļiem ir da�āda naturāli lietiskā forma un da�ādi izmērī�anas rādītāji, tehniskā struktūra bie�i vien tiek izteikta ar viena darbinieka vidējo fondapgādātību, energoapgādātību, mehānisko apgādātību un materiālapgādātību. Tehniskās struktūras līmenis ir atkarīgs no ra�o�anas līdzekļu un darbaspēka attīstības.

Zinātniski tehniskais progress noved pie ra�o�anas līdzekļu masas pieauguma salīdzinājumā ar darbinieku skaitu. Ma�inizētās ra�o�anas apstākļos, rakstīja K. Markss, tas ir �likums, pēc kura sabiedriskā darba ra�īguma progresa rezultātā iespējams darbināt arvien pieaugo�u ra�o�anas līdzekļu masu, izlietojot arvien mazāk un mazāk cilvēka spēka

Sociālisma stadijā ra�o�anas līdzekļos materializētajam darbam ir vērtības izteiksme. Tas dod iespēju salīdzināt ra�o�anas līdzekļu masas dinamiku vērtības izteiksmē ar strādājo�o skaita dinamiku un, pamatojoties uz to, kvantitatīvi noteikt ra�o�anas tehnisko struktūru atsevi�ķos uzņēmumos, nozarēs un visas valsts mērogā. Da�kārt, lai analizētu ra�o�anas tehnisko struktūru, ra�o�anas līdzekļu vērtība tiek salīdzināta ar dzīvā darba izmaksām, kuras izpau�as materiālās ra�o�anas darbinieku darba samaksas fondā. Tā kā darba samaksas fonds ir tikai dzīvā darba izlietojuma daļa un tā pārmaiņas nav stingri atkarīgas no darba tehniskās apgādātības pārmaiņām, tādai salīdzinā�anai ir nosacīts raksturs.

Līdz ar sociālistiskās sabiedrības attīstību darba tehniskā apgā-dātība strauji pieaug.

Da�ādās ra�o�anas nozarēs tās tehniskā struktūra ir nevienāda. PSRS lauksaimniecībā tā ir zemāka nekā rūpniecībā. PSKP izstrādātie pasākumi lauksaimniecības attīstī�anai, tālākai tās specializācijai un koncentrācijai noved pie lauksaimnieciskās ra�o�anas tehniskās struktūras ievērojamas aug�anas.

Sociālistiskās ra�o�anas koncentrācija. Sociālistiskā uzkra�ana tehniskā progresa apstākļos ir ra�o�anas koncentrācijas ekonomiskais pamats. Pēdējā savukārt veicina sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes pieaugumu un tātad uzkrā�anas palielinā�anos.

Sociālismā ra�o�anas koncentrācija principiāli at�ķiras no attiecīgiem procesiem kapitālismā. Tā tiek veikta, lai apmierinātu sociālistiskās sabiedrības locekļu nemitīgi pieaugo�ās vajadzības, tai ir plānveida raksturs, un tā aptver visu tautas saimniecību.

Zinātniski tehniskās revolūcijas ietekmē notiek pāreja uz kompleksi mehanizēto un automatizēto ra�o�anu, tiek pilnveidoti automatizācijas līdzekļi, aug elektroenerģijas ra�o�ana, tiek radīta un ieviesta jauna tehnoloģija. Tas viss papla�ina ra�o�anas mērogus, noved pie ra�o�anas aparāta jaudas pieauguma, uzņēmumu apmēru palielinā�anās.

Koncentrāciju raksturo strādājo�o skaits uzņēmumā. Ta�u ra�o�anas tehniskā līmeņa aug�anas apstākļos aizvien lielāku nozīmi ra�o�anas koncentrācijas raksturo�anai gūst ra�otās produkcijas apjoma rādītājs. Atsevi�ķos uzņēmumos par ra�o�anas koncentrācijas rādītājiem tiek izmantoti izlaistās produkcijas apjoms vērtības vai naturālā izteiksmē, rūpnieciskās ra�o�anas pamatfondu apjoms, nodarbināto darbinieku skaits. Nozarē vispārīgākais rādītājs ir lielo uzņēmumu īpatsvars visā nozares ra�otajā produkcijā un ra�o�anas fondos.

Pa�laik PSRS rūpniecībā ra�o�anas un zinātnes un ra�o�anas apvienību īpatsvars realizētās produkcijas apjomā ir 47,9%, bet rūpnieciskās ra�o�anas personālā kopskaitā � 50,3%. Kolhozu skaits PSRS samazinājās no 236,9 tūkst. 1940. gadā līdz 25,9 tūkst. 1981. gada. Vidēji uz vienu kolhozu 1981. gadā bija 489 kolhoznieku sētas, 6,5 tūkst, hektāru lauksaimnieciski izmantojamās zemes, 3,6 tūkst, hektāru tīrumu. 1850 liellopu, 4,6 milj. rubļu visu pamatfondu, to skaitā -lauksaimnieciskās ra�o�anas pamatfondu � 3,9 milj. rubļu. Vēl augstāka ra�o�anas koncentrācija ir padomju saimniecībās. Vidēji uz vienu padomju saimniecību 1981. gadā bija 16,9 tūkst, hektāru lauksaimnieciski izmantojamās zemes, 5,3 tūkst, hektāru tīrumu, 1885 liellopi.

Daudzkārt palielinājās iekārtas vienības jauda. Tā, piemēram, pirmskara piecgadēs lika izlaistas tvaika turbīnas ar jaudu līdz 100 tūkst, kilovatu. Desmitajā piecgadē ekspluatācijā laisto tvaika turbīnu maksimālā vienības jauda bija 1200 tūkst, kilovatu, bet hidroturbīnu � 640 tūkst, kilovatu. Tiek turpināti darbi ātro neitronu reaktoru apgū�anai atomelektrostacijās.

Melnaja metalurģijā tiek būvētas dūmeņu krāsnis ar ietilpibu 5 tūkst, kubikmetru un lieli konverteri ar ietilpību 3£0�400 tonnu. Kalnrūpniecībā tiek papla�ināts pa�izgazeju automobiļu un pa�izgazeju autovilcienu parks ar kravietilpību 75 tonnas un 120 tonnas. Strauji palielinās iekārtas vienības jauda arī citās tautas saimniecības nozarēs.

Viens no svarīgākajiem rūpnieciskās ra�o�anas koncentrācijas virzieniem ir tās kombinē�ana. Tā dod pla�as iespējas kompleksi izmantot izejvielas, materiālus un enerģiju, ļauj samazināt līdz minimumam ra�o�anas atkritumus, veicina izejvielu, materiālu, kurināma un enerģijas zudumu likvidāciju.

Uzskatāma ra�o�anas koncentrācijas pastiprinā�anās izpausme ir ra�o�anas apvienību radī�ana rūpniecībā. Tās ir vienoti lieli ra�o�anas un saimnieciskie kompleksi, kuros ra�o�ana organiski tiek savienota ar zinātni, pla�i attīstīta specializācija un kooperē�ana. Rūpniecībā ra�o�anas apvienību radī�ana tiek pabeigta. Celtniecībā veidojas lielas specializētās celtniecības un montā�as apvienības. Lauksaimniecībā pla�i izplatīta ir starpsaimniecību kooperē�ana un agrorūpnieciskā integrācija un uz �īs bāzes lielu specializētu uzņēmumu un apvienību radī�ana. Ar lopkopības un putnkopības pāror-ganizē�anu uz rūpnieciskiem pamatiem tie�i ir saistīta valsts, kolhozu un starpsaimniecību lopkopības kompleksu, mehanizēto fermu un putnu fabriku radī�ana. Vairākos mūsu zemes rajonos veidojas teritoriālie ra�o�anas kompleksi (TRK).

Līdz ar ra�o�anas līdzekļu un darbaspēka koncentrācijas paaugstinā�anos papla�inās iespējas izmantot zinātnes un tehnikas sasniegumus, mūsdienu ra�o�anas un darba organizācijas metodes, tās specializāciju, radīt masveida plūsmas ra�o�anu, palielināt tās apjomus, labāk izmantot ra�o�anas fondus un rezultātā � ievērojami ietaupīt dzīvo un materializēto darbu, paaugstināt ra�o�anas efektivitāti.

Tajā pa�ā laikā atziņu par lielra�o�anas priek�rocībām nedrīkst saprast vienkār�oti. Attiecīgos apstākļos atsevi�ķas uzņēmumos ra�o�anas koncentrācija, kā arī centralizācija attaisnojas tikai līdz noteiktai robe�ai, aiz kuras tās kļūst ekonomiski neizdevīgas.

Patēriņa un uzkrājuma fondi. Uzkrā�anas norma. Papla�inātās atra�o�anas apstākļos nacionālais ienākums iedalās patēriņa fondā un uzkrājuma fondā.

Patēriņa fonds tiek izlietots gan ra�o�anas sfērā nodarbināto darbaļau�u materiālo un kultūras vajadzību apmierinā�anai (nepiecie�amais produkts), gan nemateriālās ra�o�anas sfērā, ieskaitot pārvaldi un aizsardzību, nodarbināto vajadzību apmierinā�anai (daļa nepiecie�amā produkta un daļa virsprodukta). Tātad patēriņa fonds tiek veidots kā no nepiecie�amā produkta, tā arī no virsprodukta daļas, kuru izlieto nera�īgām vajadzībām. Tas ietver sevi visu iedzīvotāju personisko patēriņu, iedzīvotājus apkalpojo�o iestā�u materiālās izmaksas, kā arī zinātnisko iestā�u un pārvaldes materiālās izmaksas.

Uzkrājuma fonds ir galvenokārt tā virsprodukta daļa, kas tiek novirzīta ra�o�anas papla�inā�anai un rezervju palielinā�anai. Tajā tiek ietverti ari tie resursi, kurus izlieto patēriņa rakstura fondu papla�inā�anai, dzīvok|u celtniecībai un sadzīves uzlabo�anai. Tādējādi uzkrājuma fonds tiek izlietots ra�o�anas un patēriņa rakstura fondu un rezervju palielinā�anai.

Patēriņa fonds un uzkrājuma fonds atspogu|o sociālistiskās ra�o�anas attiecības. Uzkra�ana nav pretrunā patēriņam, tā ir pa-kjauta tautas labklājības paaugstinā�anai. Patēriņa ievirze uz cilvēka vispusīgu attīstību savukārt veicina sabiedriskā darba ra�īguma paaugstinā�anos un tatad uzkrā�anas pieaugumu. Uzkrājuma fonda un patēriņa fonda pareizs savstarpējais samērs nacionālajā ienākumā nodro�ina vienlaikus gan ra�o�anas attīstību un pilnveido�anos, gan tautas dzīves līmeņa paaugstinā�anos.

Uzkrā�anas apmēri ir tie�i atkarīgi no uzkrā�anas normas, t. i., no uzkrājuma fonda attiecības pret visu nacionālo ienākumu, kas izteikta procentos:

kur� uzkrā�anas norma;

� uzkrājumā fonds;

� nacionālais ienākums.

Uzkrā�anas noma savukārt ir atkarīga kā no virsprodukta apjoma, tā arī no konkrētiem uzdevumiem, kurus sabiedrība risina attiecīgajā laikposmā. Attīstītā sociālisma apstākļos uzkrā�ana nodro�ina ra�o�anas papla�inā�anos, tās tehniskā līmeņa paaugstinā�anos, pamatojoties uz zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumu izmanto�anu.

Pa�laik izveidojies uzkrājuma fonda un patēriņa fonda savstarpējais samērs dod iespēju sociālistiskajai sabiedrībai nodro�ināt stabilus, straujus atra�o�anas tempus, paaugstināt darbaļau�u dzīves līmeni.

Uzkrā�anas apmēru noteicēji faktori. Uzkrājuma fonds sastāda nacionālā ienākuma daļu un tāpēc ir atkarīgs no faktoriem, kuri nosaka nacionālā ienākuma apjoma pieaugumu, t. i., no ieguldīta -darba daudzuma un tā ra�īguma.

Darba ra�īguma pieaugums ir saistīts kā ar ra�o�anas fondu tehnisko līmeni, tā arī ar �o fondu lielumu.

Svarīgs nacionālā ienākumā palielinā�anas faktors ir uzkrātie ra�o�anas līdzekļi. Katrā ra�o�anas procesā darba līdzekļi tiek patērēti daļēji, bet lietoti visi. Jo lielāks ir izmantoto ra�o�anas līdzekļu daudzums uz vienu darbinieku, jo augstāks ir darba ra�īgums un lielāks ra�o�anas apjoms. Ra�o�anas fondu lielums nosaka amortizācijas fonda lielumu. Tā kā nolietoto pamatfondu atjauno�ana

notiek pēc to pilnīgas nolieto�anas, daļu amortizācijas fonda var novirzīt ra�o�anas papla�ina�anai.

1981. gada amortizācijas atskaitījumi PSRS lautas saimniecībā sastadīja 78,4 mljrd. rubļu, t. i., bija par 59,6 mljrd. rubļu lielāki nekā 1965. gadā.

Aizstājot nolietotos ra�o�anas fondus, atjaunotie ra�o�anas fondi tehniskā progresa apstākļos ir efektīvāki salīdzinājumā ar tiem, kuri izgāju�i no ierindas; tas rada iespēju iegūt vairāk produkcijas un tātad arī vairāk nacionālā ienākuma ar tādu pa�u darba izlietojumu.

Uzkrā�anas apmēri ir atkarīgi arī no racionāla, taupīga izejvielu, materiālu, enerģijas izlietojuma ra�o�anā. To patēriņa samazina�ana uz produkcijas vienību dod iespēju ra�ot lielāku produkcijas apjomu ar to pa�u ra�o�anas līdzekļu daudzumu.

Optimālais samērs starp uzkrā�anu un patērē�anu. Kapitālismam piemīto�ais antagonistiskais uzkrā�anas raksturs sociālismā ir likvidēts. Pastāvo�ās neantagonistiskās pretrunas starp uzkrā�anu un patērē�anu tiek risinātas, pamatojoties uz to optimālu saskaņo�anu, kā arī ar to, ka atbilsto�i eso�ajam iespējām tiek noteikta to vai citu sabiedrības locekļu vajadzību apmierinā�anas secība.

No nacionālā ienākuma uz ilgu laiku novirzāmo līdzekļu lielums ir atkarīgs arī no ra�o�anas struktūras un tās kopējā apjoma. Jo lielāks ir ra�o�anas kopējais apjoms, jo vieglāk ir iedalīt resursus iedzīvotāju kārtējā patēriņa palielinā�anai un tādu patēriņa priek�metu ra�o�anas papla�inā�anai, kas ir paredzēti vajadzību apmierinā�anai perspektīvā. Ra�īgā uzkrājuma palielinā�ana katrā attiecīgajā momentā kaut kādā mērā ierobe�o sabiedrības locekļu jaunu personisko vajadzību apmierinā�anas iespējas. Ta�u galarezultātā tā noved pie tautas labklājības paaugstinā�anās.

Uzkrā�anas un patērē�anas optimālais samērs nozīmē eso�o resursu tādu izmanto�anu, kura garantē stabilus, straujus ra�o�anas pieauguma tempus un darbaļau�u labklājības paaugstinā�anos, nodro�inot visstraujāko patēriņa un nera�o�anas uzkrājuma palielinā�anos.

Uzkrājuma minimumu nosaka nepiecie�amība nodro�ināt vispārēju iedzīvotāju nodarbinātību. Ar to saistītā uzkrā�anas absolūto apmēru palielinā�ana ir atkarīga no ra�o�anas tehniskās struktūras. Atbilsto�i ra�o�anā iesaistīto darbinieku skaitam palielinās ieguldījumi ari nemateriālās ra�o�anas sfērā.

Ta�u sociālistiskā sabiedrība nevar orientēties uz minimālu uzkrā�anas normu. Tehniskais progress prasa kapitālieguldījumus, lai paaugstinātu visu strādājo�o apgādātību ar ra�o�anas līdzekļiem, turpretī minimālā uzkrā�anas norma nodro�ina tehnisko progresu tikai tajos iecirkņos, kur strādā ra�o�anā no jauna iesaistītie darbinieki. Bez tam, nosakot uzkrā�anas apmērus, tiek ievērotas tālākā laikposma vajadzības. Katru gadu tiek izdarīti kapitālieguldījumi, kuri nodro�inās sabiedrību ar ra�o�anas līdzekļiem tikai pēc vairākiem gadiem un radīs iespēju palielināt patēriņu turpmāk. Maksimālo uzkrājuma robe�u nosaka nepiecie�amība nodro�ināt lielāku tautas patēriņa apjomu, pastāvot attiecīgajam uzkrājuma pieauguma tempam.

Samērs starp uzkrā�anu un patērē�anu ir jo izdevīgāks, jo augstāka ir kapitālieguldījumu atdeve. Bet ta prasa saīsināt celtniecības laiku un paātrināt jauno un rekonstruēto uzņēmumu nodo�anu ekspluatācijā, samazināt nepabeigto celtniecību. PSKP XXVI kongress norādīja uz nepiecie�amību paaugstināt kapitālccltniecības efektivitāti, konsekventi realizēt tās industrializāciju, nodro�ināt pamatfondu kvalitatīvu pilnveido�anu, ra�o�anas jaudu atraku nodo�anu ekspluatācijā un apgū�anu, paātrināt funkcionējo�o uzņēmumu rekonstrukciju.

Kapitālceltniecībai novirzāmo līdzekļu efektīva izmanto�ana ir sevi�ķi svarīgs uzdevums.

Pastāv tie�s savstarpējs sakars starp ra�o�anas pieauguma tempiem un uzkrā�anas apmēriem. Jo atrak aug sabiedriskā ra�o�ana un jo tā ir efektīvāka, jo lielāki ir uzkrājuma avoti. Līdz ar sociālistiskās ra�o�anas pieaugumu nemitīgi palielinās ari patēriņa apmēri.

Padomju ekonomikas attīstības mūsdienu posmu raksturo uzkrājuma fonda un patēriņa fonda pieauguma tempu izlīdzinā�anās. Patēriņa fonda īpatsvaru nacionālajā ienākumā paredzēts paaugstināt no 75,3% 1980. gadā līdz 78% 1985. gadā.

Bur�uāziskie ekonomisti apgalvo, ka padomju ekonomikai likumsakarīga esot uzkrājuma daļas palielinā�ana nacionālajā ienākumā uz iedzīvotāju patēriņa samazinā�anas rēķina. Ta�u augsta uzkrā�anas norma ir sociālistiskās saimniecības sistēmas priek�rocību spilgta izpausme; �eit ekonomika ir atbrīvota no pārprodukcijas krīzēm un pastāv stabili uzkrājuma avoti.

Ar uzkrā�anas un patērē�anas optimālo samēru ir saistīta virs-produkta norma. Sociālistiskajā sabiedrībā līdz ar ra�o�anas attīstību virsprodukta norma paaugstinās. To izraisa, pirmkārt, ra�o�anas tehniskās struktūras aug�ana, tātad relatīva izmaksu palielinā�anas ra�o�anas līdzekļu ra�o�anai, kuri nodro�ina stabilus sabiedriskas ra�o�anas attīstības tempus un atbilsto�i pastāvīgu tautas patēriņa cel�anos; otrkārt, sabiedrisko patēriņa fondu, kuru ievērojama daļa tiek izveidota no virsprodukta, straujāka palielinā�anās salīdzinājumā ar sadales pēc padarītā darba fonda pieaugumu. Virsprodukta pieaugums nodro�ina stabilus papla�inātās atra�o�anas tempus, nemitīgu tautas labklājības paaugstinā�anos.

Labējie revizionisti uzstājas pret sabiedrības veikto uzkrā�anas plānveida regulē�anu, bet �kreisie� revizionisti vadās no tā, ka valsts varot patvaļīgi noteikt uzkrā�anas apjomu un normu, nerēķinoties ar materiālajiem resursiem. Sie uzskati ir pretrunā ar uzkrā�anas regulē�anu, pamatojoties uz ekonomiskajiem likumiem; tā nodro�ina straujus ra�o�anas pieauguma tempus un nemitīgu tautas labklājības paaugstinā�anos.

Sociālistiskās uzkrā�anas likums un visu sabiedrības locekļu labklājības pieaugums. Sociālistiskajā sabiedrībā pastāv tie�s sakars starp uzkrā�anas, ra�o�anas apjoma, sabiedrības bagātības pieaugumu un darbaļau�u dzīves līmeņa cel�anos. Jo lielāka ir sabiedriskā bagātība, tas apmēri un palielinā�anās pakāpe, jo pilnīgāk tiek apmierinātas sabiedrības locekļu vajadzības, nodro�ināta viņu vispusīga attistiba, augstāks darbajau�u dzives līmenis. Tāds ir sociālistiskās uzkrā�anas likuma saturs.

Dzives līmenis ir darbinieku dzīves un darba apstākļu kopums, kuri atbilst sasniegtajai sabiedriskās ra�o�anas pakāpei. K. Markss rakstīja, ka dzīves līmenis �ietver ne tikai fizisko vajadzību apmierinā�anu, bet ari ziViamu vajadzību apmierinā�anu, kas izriet no sabiedriskajiem apstākļiem, kuros cilvēki dzīvo un tiek audzināti�¹³⁸.

Darbaļau�u dzīves līmeņa cel�anās sociālistiskajās zemēs izpau�as sistemātiskā darba apstākļu uzlabo�anā, ta rado�ā rakstura pastiprinā�anā, darbadienas saīsinā�anā un smagā roku darba izspie�anā, pamatojoties uz ra�o�anas komplekso mehanizāciju un automatizāciju, ikgadējo samaksāto atvaļinājumu pie�ķir�anā.

PSRS padomju varas gados salīdzinājuma ar 1913. gadu rūpniecības strādniekiem darba nedējas ilgums tika samazināts par 18 stundām. 1960. gada beigās bija pabeigta visu strādnieku un kalpotāju pāreja uz septiņu un se�u stundu darbadienu. Tādējādi tika papla�inatas iespējas, lai tālāk paaugstinātu darbinieku kvalifikāciju un kultūras līmeni.

Līdz ar ra�o�anas attīstību palielinās strādnieku un kalpotāju darba alga, pieaug kolhoznieku ienākumi no sabiedriskās saimniecības. Palielinās sabiedriskie patēriņa fondi.

PSRS 1981. gadā iedzīvotāju reālie ienākumi salīdzinājumā ar 1940. gadu pieaugu�i vairak nekā 6 reizes. Salīdzinājumā ar visu iedzīvotāju ienākumiem straujākā tempa palielinājās ienākumi mazāk nodro�inātajās ģimenēs. 1965. gadā ienākums, lielāks par 100 rubļiem mēnesī, uz ģinjenes locekli bija 4% iedzīvotāju, 1970. gadā � 18%, 1981. gada � vairāk nekā pusei iedzīvotāju. Strādnieku un kalpotāju reālie ienākumi vidēji uz vienu strādājo�o salidzinājumā ar 1940. gadu palielināju�ies 4,1 reizi, kolhoznieku reālie ienākumi � 7,2 reizes.

Sociālistiskā iekārta nodro�ina darbaļau�u* dzīvokļu apstākļu radikālu uzlabo�anos.

1981. gadā salīdzinājumā ar 1940. gadu pilsētas dzīvokļu fonds bija pieaudzis 5,4 reizes, bet salīdzinājumā ar 1965. gadu � 1,9 reizes.

Sociālistiskajās zemēs darbojas un attīstās valsts veselības aizsardzības, sociālās nodro�inā�anas, sadzīves pakalpojumu, sabiedriskas ēdinā�anas un komunālās saimniecības sistēmas. Darbaļaudis ir nodro�ināti ar vienotu izglītības sistēmu, kura kalpo jaunatnes komunistiskajai audzinā�anai, garīgajai un fiziskajai attīstībai, tās sagatavo�anai darbam un sabiedriskajai darbībai. PSRS augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs mācās apmēram 10 milj. cilvēku, tiek ieviesta jaunatnes vispārējā vidējā izglītība.

Vispārino�s dzīves līmeņa rādītājs ir cilvēka mū�a ilgums. Vidējais iedzīvotāju mū�a ilgums PSRS salīdzinājumā ar pirmsrevolūcijas Krieviju ir palielinājies vairāk nekā divas reizes.

Mūsu zemes ekonomiskās varenības pieaugums deva iespēju PSKP XXVI kongresam izvirzīt jaunu pla�u sociālās attīstības un tautas dzīves līmeņa paaugstinā�anas programmu.

Vienpadsmitās piecgades laikā strādnieku un kalpotāju miine�a vidēja darba alga palielināsies par 14,5%, kolhoznieku ienākumi no sabiedriskās saimniecības � vidēji par 20%, izmaksājumi un atvieglojumi no sabiedriskajiem patēriņa fondiem � par 23%. Paredzēta vislabvēlīgāko apstākļu radī�ana augstra�īgam darbam. darba rado�ā rakstura pastiprinā�anai, roku, inazkvalilicētā un smaga fiziskā darba maksimāla samazinā�ana, darba aizsardzības un dro�ības tehnikas uzlabo�ana, kontroles par darba mēru un patēriņa mēru pastiprinā�ana, materiālo labumu un pakalpojumu līmeņa paaugstinā�ana un struktūras pilnveido�ana, to kvalitātes uzlabo�ana un sortimenta papla�ina�ana, iedzīvotāju, it sevi�ķi lauku iedzīvotāju dzīvokļu un sadzīves apstākļu uzlabo�ana, darba atvieglo�ana mājsaimniecība, visu veidu apkalpo�anas kultūras paaugstinā�ana, apstākļu radī�ana ģimenes nostiprinā�anai, priek�rocību un atvieglojumu papla�inā�ana ģimenēm, kurām ir bērni, un strādājo�am mātēm, iedzīvotāju izglītības un kultūras līmeņa aug�ana, padomju cilvēku medicīniskās apkalpo�anas un atpūtas uzlabo�ana, labvēlīgāku apstākļu radi�ana cilvēka aktīvai ra�otājdarblbai.

PSRS pilsoņu pla�ās sociālekonomiskās un politiskās tiesības un brīvības, �o tiesibu īsteno�anas konkrētās garantijas ir fiksētas PSRS Konstitūcijā. Padomju valsts izvirza par savu mērķi visas tautas, itin visu tās �ķiru un grupu nepārtrauktu labklājības un kultūras pieaugumu un aktīvi darbojas, lai �o mērķi sasniegtu.

Līdz ar attistifb sociālisma uzcel�anu tiek nostiprināts jauns, sociālistiskais dzīvesveids. Sociālistiskā dzīvesveida saturu nosaka no sociālisma ekonomiskā pamatlikuma izrieto�ais sociālistiskās ra�o�anas mērķis � visu sabiedrības locekļu aizvien pilnīgāka vajadzību apmierinā�ana, brīva un vispusīga attīstība. Sociālistiskā dzīvesveida galvenās pazīmes, ja ievēro pirmām kārtām tā ekonomisko aspektu, ir �ādas:

darbaļau�u kā ra�o�anas kopsaimnieku aktīva piedalī�anās sociālistiskā īpa�uma nostiprinā�anā un aizsardzībā, ekonomikas vadī�anā un visā sabiedriskajā dzīvē;

brīvs, rado�s darbs sev un savai sabiedrībai, ekspluatācijas nepastāvē�ana;

katra darbaspējīga pilsoņa attieksme pret darbu kā pret pienā-- kurnu un goda lietu, apzinīga disciplīna un atbildības sajūta par uzticēto uzdevumu;

biedriska savstarpējā palīdzība un sadarbība, sociālistiskā sacensība, kolektīvisms attiecībās starp cilvēkiem;

sabiedrības locekļu vispilnīgākā materiālo un garīgo vajadzību apmierinā�ana;

rūpes par dabas bagātību aizsardzību.

Sociālistiskais dzīvesveids principiāli at�ķiras no bur�uāziskā dzīvesveida. Jāatzlmē nesaraujamais materiālās labklājības pieau-

gurna sakars ar cilvēku idejiski tikumiskā un kultūras līmeņa cel�anos. PSKP cīnās pret sīkpilsoniskās, sīkbur�uāziskās psiholoģijas recidīviem � pret parazītismu un mietpilsoniskumu, mantrausību, vienaldzību pret tautas rūpēm un lietām, �ūpo�anu un citām antisa-biedriskām parādībām, kuras ir pretrunā ar pa�u sociālistiskā dzīvesveida būtību.

Bur�uāziskais dzīvesveids balstās uz kapitālistisko īpa�umu, un to raksturo darba cilvēka, kuram nav ra�o�anas līdzekļu, atkarīgais stāvoklis, sabiedrības locekju vairākuma ne�ēlīga ekspluatācija, �ķiru antagonisms, konkurence un iedzīvo�anās kāre, bezdarbs un ar to saistītā eksistences nedro�ība, demokrātisko brīvību nepastāvē�ana ekspluatējamiem, mazākumtautību diskriminācija.

Sociālistiskais apdzīvotības likums. Pastāvīga iedzīvotāju labklājības uzlabo�anās izpau�as sociālistiskajā apdzīvotības likumā. Sociālisms nodro�ina katru sabiedrības darbaspējīgo locekli ar darbu atbilsto�i vir,ia aicinājumam, izglītības un profesionālās sagatavotības līmenim, ievērojot sabiedrības vajadzības. Darba ieguldī�anas sfēra papla�inās pirmām kārtām nepārtraukta ra�o�anas pieauguma rezultātā. Daudz darba prasa nemateriālās ra�o�anas sfēras attīstība. Tāpēc, neskatoties uz milzīga skaita darbinieku atbrīvo�anos ra�o�anas kompleksās mehanizācijas un automatizācijas rezultātā, kopējais nodarbināto iedzīvotāju skaits pieaug, nepastāvot mūsu zeme bezdarbam.

PSRS 1981. gada strādnieku un kalpotāju skaits salīdzinājumā ar 1940. gadu bija pieaudzis 3,4 reizes.

Sociālistiskais apdzīvotības likums ir saistīts ar ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu, ar ra�o�anas pakļau�anu visas sabiedrības un katra tās locekļa interesēm; sabiedriskās bagālibas palielinā�anas sociālismā izraisa visu sabiedrības locekļu labklapbas nemitīgu pieaugumu, papla�ina iespējas iedzīvotāju iesaistī�anai sabiedriski derīgā darbā, ļauj ejeklivak to izmantot.

PSKP izstrādāja un īsteno efektīvu demogrāfisko politiku, kas veicina ģimenes kā sociālistiskās sabiedrības svarīgākās �ūniņas nostiprinā�anos, labāku apstākļu radī�anu, lai mātes un bērna aizsardzību savienotu ar aktīvu sievietes piedalī�anos ra�o�anā un sabiedriskajā darbībā, veic pasākumus, lai uzlabotu bērnu un darbancspē-jīgo uzturē�anu uz sabiedrības rēķina, īsteno pasākumu sistēmu cilvēku mū�a un darba aktivitātes ilguma palielinā�anai, viņu veselības nostiprinā�anai.

Sociālistiskās uzkrā�anas vēsturiskā tendence. Sociālistiskās uzkrā�anas rezultāts ir sabiedriskā kopprodukta un sociālistisko ra�o�anas attiecību papla�inātā atra�o�ana, to pilnveido�ana un pakāpeniska pāraug�ana komunistiskajās ra�o�anas attiecībās.

Uzkrā�anas procesā paaugstinās ra�o�anas zinātniski tehniskais līmenis, pieaug tās koncentrācija un centralizācija, padziļinās sabiedriskā darba dalī�ana, specializācija un kooperē�ana. Vienotajā tautas saimniecībā papla�inās uzņēmumu, nozaru, ekonomisko

rajonu savstarpējie sakari. Rezultātā aug ra�o�anas sabiedriskais raksturs.

Minētās parmaiņas ra�o�anā izraisa ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma attīstību. Notiek visas tautas un kolhozu-koopcra-tīvu īpa�uma formu tuvinā�anās un to pāraug�ana komunistiskajā īpa�umā. Tā uzskatāms apstiprinājums pēdējos gados ir partijas līnija uz lauksaimnieciskās ra�o�anas specializācijas un koncentrācijas padziļinā�anu uz starpsaimniecibu kooperē�anās un agrorūpnieciskās integrācijas bāzes, kura attīsta mūsdienu apstākļos ļeņi-niskā kooperatīvā plāna idejas.

Pieaug sociālais sabiedrības viendabīgums, zūd būtiskās at�ķirības starp pilsētu un laukiem, starp garīgo un fizisko darbu, nostiprinās kolektīvisma attiecības, veidojas komunistiska attieksme pret darbu.

Pamatojoties uz ra�o�anas pieaugumu un ra�o�anas attiecību attīstību, palielinās sabiedriskais kopprodukts un nacionālais ienākums, aug sabiedriskā bagātība. Paaugstinās darbinieku kultūras un tehnisko zinā�anu līmenis, viņu profesionālā kvalifikācija, vispusīgi attīstās cilvēka personība.

Tas viss rada, ka ra�o�anas attīstī�ana visu sabiedrības locekļu vajadzību apmierinā�anas interesēs ir materiālo un garīgo priek�noteikumu pakāpeniska radī�ana pārejai uz komunismu. Sociālisma kā komunistiskā ra�o�anas veida pirmās fāzes vēsturiskā misija ir tā, ka tas atbrīvo ra�otājspēku attīstību no ierobe�ojumiem, kurus uzliek kapitālistiskais īpa�ums, rada nepiecie�amos apstākļus ra�o�anas attiecību pilnveido�anai, nodro�ina patēriņa priek�metu pārpilnību, kas nepiecie�ama pārejai uz produktu sadali pēc cilvēku vajadzībām. Attīstība no sociālisma uz komunismu tiek īstenota, sociālistiskajai valstij pilnīgi un vispusīgi izmantojot objektīvos ekonomiskos likumus, veicot savu daudzveidīgo darbību ar devīzi: �Visu cilvēka labā, visu cilvēka labklājībai.�

Attīstīta sociālisma uzcel�ana radīja iespēju sākt praktiski risināt pla�us uzdevumus, kuri saistīti ar komunisma materiāltehniskās bāzes izveidi, visu sabiedrības locekļu butisku materiālās labklājības pieaugumu, ar visu sabiedrisko attiecību attīstību ceļā uz komunismu. Augstākais Padomju valsts mērķis � bez�ķiru komunistiskās sabiedrības uzcel�ana.

Bur�uāziskās �konverģences� teorijas nepamatotība ir tajā faktā, ka tās autori dabas un tehnisko kopību ra�otajspēku lietisko elementu attīstībā, kura rodas zinātniski tehniskās revolūcijas apstākļos, pārnes uz sabiedriskajām attiecībām. īstenībā kapitālistiskās un sociālistiskās saimniecības sistēmu attīstībai ir pretēja virzība. Darī�ana ir nevis ar kapitālistiskās un sociālistiskās sistēmas tuvinā�anos un saplū�anu, bet ar tie�i pretējiem rezultātiem � savu laiku pārdzīvoju�ā kapitālistiskā ra�o�anas veida bojāeju un pilnīgu komunisma triumfu.

Iepriek�ējā iedaļā tika apskatīti sociālisma ekonomiskie likumi vispārīgākā veidā, dots sociālistiskā ra�o�anas veida kā vienota veselā politekonomiskais raksturojums. Sociālisma ekonomikas tālākā studē�ana prasa konkrētāku pieeju sociālistiskās sabiedrības ra�o�anas un ekonomisko sakaru analīzei.

Sājā iedaļa ra�o�anas attiecības tiek apskatītas tādā formā, kādā tās izpau�as starp sabiedrību kopumā un atsevi�ķiem uzņēmumiem (ra�o�anas apvienībām), ka arī starp pa�iem uzņēmumiem. Normālā �o attiecību forma ir saimnieciskais aprēķins, kas nodro�ina sabiedrības un darba kolektīvu ekonomisko intere�u plānveida saskaņo�anu, strādājo�o kolektīvu un sabiedrisko organizāciju piedalī�anos uzņēmumu vadī�anā. Tāpēc �eit tiek parādīta saimnieciskā aprēķina atkarība no ekonomiskajiem likumiem.

Saimnieciskā aprēķina sistēma nozīmē sabiedriskā kopprodukta un ra�o�anas fondu kustību specifiskās formās. Pa�izmaksas, peļņas, rentabilitātes, vairumcenas, kredīta un da�u citu kategoriju izmanto�ana dod iespēju pakļaut ra�o�anas kolektīvu darbību vienotam valsts plānam, noskaidrot uzņēmumu saimnieciskās darbības rezultātus, nodro�ināt to ienākumu sadali, darbinieku materiālo stimulē�anu un ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anu.

Saimnieciskajā aprēķinā galvenais ir tas, lai kopā savienotu darbinieka intereses ar uzņēmuma interesēm, uzņēmuma intereses ar valsts interesēm.

Saimnieciskā aprēķina attiecības tiek veidotas, savienojot centralizētu plānvadību ar uzņēmumu un apvienību zināmu patstāvību un iniciatīvu, aktīvi izmantojot saimniecisko aprēķinu.

Lauksaimniecībā saimnieciskā aprēķina attiecības at�ķiras ar da�ām īpatnībām, kuras nosaka it īpa�i diferenciālās rentes pastāvē�ana. Sīs īpatnības tiek apskatītas atsevi�ķā nodaļā.

Ra�o�anas materiāli lietisko elementu kustības studē�anas metodoloģiska bāze sociālistiskajos uzņēmumos ir atra�o�anas problēmu analizē, kuras izklāstītas K. Marksa �Kapitālā�, it īpa�i 2. sējumā, ka ari ra�o�anas izmaksu analīze � 3. sējumā. Saimnieciskā aprēķina teorētiskos pamatus, balstoties uz PSRS pieredzi, izstrādāja V. I. Ļeņins darba �Padomju varas kārtējie uzdevumi� un vairākos citos apcerējumos. Saimnieciskā aprēķina nostiprinā�anas problēmas ir dziļi izstrādātas PSKP dokumentos. Tās attīstīta sociālismā apstākļos tiek apskatītas PSKP XXIII un nākamo kongresu materiālos.

Ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�ums pārvēr� uzņēmumus (ra�o�anas apvienības) savstarpēji saistītās vienota, plānveidā organizēta saimnieciska organisma �ūniņas. Uzņēmumu un sabiedrības kopējo intere�u vienotība izpau�as tajā faktā, ka izej punkts nepārtrauktajā sociālistiskas ra�o�anas attistibā ir ne atsevi�ķi uzņēmumi, bet plānveida organizētā sabiedriskā ra�o�ana.

Sājā nodaļā tiek apskatīta uzņēmumu kā sabiedriskās ra�o�anas pirmposmu saimnieciskā aprēķina būtība un organizācija.

Sabiedriskās ra�o�anas saimnieciskā aprēķina pamatposms. Plānveida organizētā sociālistiskā ra�o�ana sastāv no da�ādiem strukturāliem posmiem, kurus kopā saista darba kooperācija sabiedrības mērogā un kuri veic noteiktas ra�o�anas funkcijas. Strukturālais pirmposms ir ra�o�anas uzņēmums. Tas ir ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību funkcionē�anas pirm�uniņa jeb, citādi sakot, sociālistiskās sabiedrības saimnieciskā �ūniņa. Tas ir sabiedriskas ra�o�anas saimnieciska aprēķina pamatposms.

Saimnieciskā aprēķina pamatposma mērogi un forma ir atkarīgi no ra�otājspēku un ra�o�anas attiecibu attīstības līmeņa. Ra�o�anas �specializācijas padziļinā�anās un koncentrācijas pieaugums, tās sabiedriska rakstura pastiprinā�anas noveda pie tā, ka mūsdienas par sabiedriskās ra�o�anas saimnieciskā aprēķina pamatposmu kļūst ra�o�anas apvienība. Tā nodro�ina zinātniski tehniskā progresa prasībām atbilsto�u ra�o�anas sabiedrisko�anas un nepiecie�amo materiālo un finansiālo resursu centralizācijas līmeni.

Bur�uāziskie ekonomisti apskata sociālistisko uzņēmumu ka vienkār�u mehānisko darbarīku un darbaspēka kopumu ārpus saistības ar ra�o�anas attiecībām, noliedz ra�o�anas formu un meto�u atkarību no ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā īpa�uma un �ajā sakarā sagroza attiecību raksturu starp atsevi�ķiem saimnieciskiem posmiem un sabiedrību kopumā. īstenībā sociālistiskajā sabiedrībā pastāv principiāli jauna tipa divu veidu ra�o�anas uzņēmumi � valsts un kooperatīvie uzņēmumi.

Sociālistiskais valsts ra�o�anas uzņēmums dibinās uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu un apvieno no ekspluatācijas brīvus darbiniekus darba kolektīva, kas plānveidā ra�o materiālos labumus visas sabiedrības interesēs. Starp uzņēmuma darbiniekiem un starp viņiem un visiem sociālistiskas sabiedrības locekļiem ir ekonomiskās vienlīdzības, biedriskās sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības.

Sociālistiskais kooperatīvais ra�o�anas uzņēmums (kolhozs) dibinās uz attiecīgā kooperatīva (kolhoza) locekļu kolektīvo īpa�umu, pastāvot visas tautas īpa�uma vado�ajai lomai. Pēc attiecību rakstura tas ir tada pa�a tipa kā valsts uzņēmums. Komunistiskās celtniecības gaitā kolhozu-kooperatīvu īpa�ums un kolhozu uzņēmumi tuvinās visas tautas īpa�umam un valsts uzņēmumiem. Viena no tadam tuvinā�anās formām mūsdienu apstākļos ir starpsaimniecību apvienības un kooperatīvo un valsts saimniecību radītie kopējie uzņēmumi.

Būtiskās at�ķirības starp divu veidu sociālistiskajiem ra�o�anas uzņēmumiem ir saistītas ar sociālismā valdo�o ra�o�anas līdzekļu īpa�uma formu īpatnībām. Valsts uzņēmumi ir visas tautas saimniecības sektora �ūniņas. Valsts uzņēmumu fondi, to ra�otā produkcija ir visas tautas īpa�ums. Kooperatīvie uzņēmumi balstās uz ra�o�anas līdzekļu kolhozu-kooperatīvu īpa�umu un ra�oto produkciju. Visas tautas uzņēmumu produkcijas un ienākumu sadali tie�i regulē valsts. Kolhozu-kooperatīvu uzņēmumos valsts tie�i regulē produkcijas un tās ienākuma daļas sadali, ko izlieto visas sabiedrības vajadzībām. Visas tautas uzņēmumu vadītājus ieceļ valsts orgāni, kolhozu-kooperatīvu vadītājus ievēl kooperatīva biedri. Valsts da�ādas formās sniedz kolhoziem palīdzību. 7

Valsts orgāni, ievērojot kopējos ra�o�anas attīstības uzdevumus un divu ra�o�anas līdzekļu īpa�uma formu īpatnības, risina jautājumus par jaunu uzņēmumu radī�anu un funkcionējo�o uzņēmumu papla�inā�anu, nodro�ina tos ar nepiecie�amajiem ra�o�anas fondiem, nosaka galvenos ra�ojamās produkcijas veidus, regulē ra�o�anas sakarus starp uzņēmumiem.

Valsts uzņēmumiem ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�uma un vienota tautsaimnieciskā plāna ietvaros ir noteikta zināma patstāvība saimnieciski operatīvā ziņā. Kolhozu-kooperatīvu uzņēmumi darbojas, izmantojot tiem piedero�o mantu kā kolektīvo īpa�umu. To materiālo ieinteresētību darba galarezultātos un patstāvību ra�o�anas un finansiālajā darbībā nosaka kolhozu-kooperatīvu īpa�uma formas īpatnības.

Ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�ums ļauj savienot uzņēmumu relatīvo patstāvību saimnieciski operatīvajā ziņā ar valsts vado�o iedarbību uz to darbu. Valsts un kolhozu-kooperatīvu uzņēmumi darbojas ne kā ekonomiski no�ķirti ra�otāji, kā to uzskata labējie revizionisti, bet zināmā mērā patstāvīgi ka vienotās plānveida regulētās sociālistiskās ra�o�anas pirm�ūniņas. Papla�inātā atra�o�ana katrā strukturālajā tautas saimniecības posma notiek nesaraujamā vienotībā ar plānveida sabiedrisko atra�o�anu kopumā, kas ir nepārtraukti aug�upejo�ās sociālistiskās ekonomikas attīstības izej punkts.

Kopēja ra�o�ana sociālistiskajos uzņēmumos ir darba kolektīvu ekonomiskais pamats. Uzņēmumi ir ra�o�anas dalībnieku fizisko un intelektuālo spēju galvenā izpausmes arēna un noteico�ais attīstības līdzeklis. Tāpēc darba kolektīvā atspoguļojas visa sabiedrības dzīve, pirmām kārtam visa ekonomiska dzīve.

Darba kolektīviem ir liela nozīme ra�o�anas vadī�anā un plāno�anā, kadru sagatavo�anas, darbinieku darba un sadzīves apstākļu uzlabo�anas jautājumu risinā�anā, disciplīnas nostiprinā�anā un komunistiskas attieksmes pret darbu ieaudzinā�anā. Darba kolektīvos tiek risināti sociālistiskas sacensības organizācijas, materiālās stimulē�anas fondu sadales, kadru profesionālās kvalifikācijas paaugstinā�anas un izvieto�anas jautājumi, jautājumi par darbaļau�u atpūtu, sadzīvi, par viņu garīgo vajadzību apmierinā�anu, medicīniskās apkalpo�anas kvalitātes paaugstinā�anu, dzīvokļu fonda izmanto�anu un vairāki citi jautājumi.

Sociālistiskajā darba kolektīvā radu�os jauno darba ra�īgo spēku palielina intere�u kopība, savstarpējais biedriskais atbalsts, ra�o�ana pēc vienota tautsaimnieciska plāna. Tāpēc sociālistiskajiem ra�o�anas uzņēmumiem, pastāvot līdzīgiem tehniskajiem un dabas apstākļiem, ir lielākas iek�ējās iespējas paaugstināt ra�o�anas efektivitāti nekā kapitāJistiskajieni uzņēmumiem.

Sociālistisko uzņēmumu tie�i sabiedriskais produkts, kā jau minēts iepriek�ējās nodaļās, izpau�as preces forma. Rezultāta saimnieciskie sakari starp ra�o�anas uzņēmumiem, ka ari starp tiem un realizācijas un apgādes, tirdzniecības un sagādes organizācijām īstenojas sabiedrības mēroga plānveida organizētās pre�u maiņas formā.

Saimnieciskais aprēķins kā sociālisma ekonomiskā kategorija. Visas ekonomikas un atsevi�ķo saimniecisko �ūniņu centralizētā vadība objektīvi prasa uzņēmumu materiālo intere�u, to relatīvās saimnieciski operatīvās patstāvības ievēro�anu. Uzņēmumu attiecības ar sabiedrību veidojas sakarā ar uzņēmumiem uzticētajiem visas tautas ra�o�anas līdzekļiem, sabiedriski nepiecie�amajām izmaksām, produktu lieto�anas vērtību un vērtību, produktu izmanto�anu stimulē�anas un atra�o�anas merķiem. Tas viss izpau�as saimnieciskajā aprēķina.

Saimnieciskais aprēķins ka sociālismā ekonomiskā kategorija ir attiecību sistēma starp sabiedrību kopumā un tās saimnieciskajiem posmiem. Sajās attiecībās izpau�as darba kolektīvu un sabiedrības intere�u vienotība, tiek nodro�ināta lautas saimniecības plānveida organizācija ar pre�u-naudas attiecību izmanto�anu, radita uzņēmumu materiālā ieinteresētība valsts plānu izpildē, stimulēta ra�o�anas attīstība ar vismazāko darba izlietojumu un sociālistiskā uzkrā�ana.

Runājot par saimnieciskā aprēķina nozīmi, V. I. Ļeņins uzsvēra, ka pievest pie komunisma miljonus cilvēku var �ne tie�i uz entuziasma pamata, bet ar lielas revolūcijas radīta entuziasma palīdzību uz personīgo intere�u, uz personīgās ieinteresētības, uz saimnieciska aprēķina pamata...�'.

Saimnieciskā aprēķina attiecības izpau�as sabiedrības regulētajā uzņēmumu pa�ai maksā�anās procesā, tiem pildot ra�o�anas un produkcijas realizācijas plānus. Ar ieņēmumiem no radītās produkcijas realizācijas uzņēmumi sedz izmaksas, kas saistītas ar izejvielu un materiālu iegādi, ra�o�anas pamatfondu patērētas daļas kompensē�anu, darba algas izmaksu strādniekiem un kalpotājiem un citas izmaksas. Ieņēmumu pārpalikums virs izmaksām ir peļņa.

Ieņēmumu veida saņemtie līdzekļi sastāda realizēto� produktu cenu summu un ir to vērtības izteiksme naudā. Tāpēc maiņa notiek saskaņā ar vērtības likumu. Apgrozības sfērā funkcionējo�ie uzņēmumi ienākuma veida saņem daļu vērtības, kas radīta materiālajā ra�o�anā un procesos, kuri ir ra�o�anas turpinājums apgrozības sfērā. Kopumā ienākumā apjoms ir organiski saistīts ar faktiski ra�otās un realizētas produkcijas vērtību. Tas nozīmē, ka maiņas pamatā ir sabiedriski nepiecie�amais darba izlietojums.

Liela daļa virsprodukta tiek koncentrēta centralizētajos sabiedriskajos fondos, sakarā ar to saimnieciskā aprēķina uzņēmumi saņem visu ra�otās produkcijas vērtību, atskaitot to daļu, kura nonāk tie�ā valsts rīcībā. Tāpēc uzņēmumu pa�atmaksā�anās notiek tie�ā atkarībā starp ra�otās un realizētās produkcijas vērtību un to rīcībā saņemto līdzekļu summu.

Līdzekļu ienāk�ana atkarībā no realizētās produkcijas vērtības uzņēmumiem dod iespēju kompensēt izmaksas saskaņā ar sabiedriski nepiecie�amajam izejvielu, materiālu un darba laika izlietojuma normām un tādējādi orientē tos uz sabiedriskajām izmaksu normām. Atkarībā no pēdējo pazeminā�anas tiek radīti priek�noteikumi plānveidīgai cenu pazeminā�anai. Produkcijas realizācija pēc vērtības stimulē uzņēmumus pazemināt izmaksas, taupīt dzīvo un materializēto darbu, paaugstināt ra�o�anas efektivitāti, ieviest jaunu tehniku un jaunas darba organizācijas formas, apkarot da�āda veida zudumus ra�o�anas un apgrozības procesā. Tādējādi saimnieciskais aprēķins ir stingra taupības re�īma īsteno�anas svira. Pa�atmaksā-�anas ļauj īstenot specifiskas uzņēmumu kolektīvu intereses vienotībā ar visas tautas interesēm. Tātad pre�u attiecībām �eit nav formāla nozīme, ka uzskata �kreisie� revizionisti.

Darba kolektīvu un sabiedrības intere�u vienotība svarīgākajā, galvenajā neizslēdz zināmas neanlagonistiskas pretrunas saimnieciskā aprēķina sistēmā. V. I. I.eņins atzīmēja, ka valsts uzņēmumu parorganizē�ana uz saimniecisko aprēķinu �sakarā ar to, ka neatlaidīgi nepiecie�ams pacelt darba ra�īgumu, panakt katra valsts uzņēmuma strādā�anu bez zaudējumiem un ar pelņu, sakarā ar resoru neizbēgamo ieinteresētību un resoru cītības pārspīlē�anu nenovēr�ami rada ... zināmu intere�u pretstatu ..

Sabiedrisko, kolektīvo un personisko intere�u saskaņo�anas objektīvās nepiecie�amības neievēro�ana, nodro�inot sabiedrības intere�u prioritāti, noved pie minēto pretrunu saasinā�anās. Tas, piemēram, izpau�as atsevi�ķu uzņēmumu produkcijas sortimenta uzdevumu neizpildē vienu izstrādājumu �izdevīguma� un citu �neizdevīguma� deļ, tehniskā progresa aizkavē�anā atsevi�ķos ra�o�anas posmos, neracionāla materiālu izlieto�ana u. tml.

Bur�uāziskie ekonomisti parada saimniecisko aprēķinu kā ekonomisku formu, kura it ka piemītot gan kapitālistiskajai, gan arī sociālistiskajai ekonomikai. īstenībā saimnieciskais aprēķins principiāli at�ķiras no kapitālistiskā aprēķina. �ī at�ķirība ir taja faktā, ka saimnieciskais aprēķins atspoguļo attiecības, kas rodas sociālistiskās atra�o�anas procesā, kura galvena īpatnība ir ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums. Та mērķis ir nodro�ināt sabiedrības kopprodukta ra�o�anas nepārtrauktu pieaugumu un uz �ā pamata darbaļau�u augo�o materiālo un kultūras vajadzību vispusīgu apmierinā�anu. Pamatojoties uz kapitālistisko aprēķinu, saimnieko�ana notiek, lai kapitālisti iegūtu vislielāko peļņu, pastāvot minimālam kapitāla izlietojumam.

Saimnieciskais aprēķins dibinās uz sabiedrības plānveida regulēto uzņēmumu darbību. Sociālistiskā valsts un tās ekonomiskie orgāni tie�i centralizētā kārtībā risina uzņēmumu darbības galvenās problēmas, regulē pre�u attiecības starp uzņēmumiem, pakļaujot tas visas sabiedrības interesēm. Raksturīga saimnieko�anas īpatnība kapitālistiskajos uzņēmumos ir ta, ka saimnieko�ana notiek stihisko ekonomisko procesu apstākļos, kuri nepakļaujas apzinātai regulē�anai visas sabiedrības mērogā.

Saimnieciskā aprēķina uzņēmumu darbības rezultātu uzlabo�ana tiek panākta, paaugstinot darba ra�īgumu, pamatojoties uz tehnisko progresu, racionālu ra�o�anas organizāciju, sabiedriskās darba dalī�anas pilnveido�anu u. tml. Kapitālistisko uzņēmumu peļņas paaugstinā�ana tiek panākta, pastiprinot strādnieku �ķiras ekspluatāciju, it īpa�i intensificējot darbu, iesaldējot darba algu utt., t. i., ar tiem paņēmieniem, kuri paaugstina virsvērtības normu.

Tā kā saimnieciskais aprēķins ir pakļauts visas sabiedrības interesēm, sociālistisko uzņēmumu darbinieki ir objektīvi ieinteresēti tā pilnveido�anā. Kapitālistiskajos uzņēmumos strādnieki nav ieinteresēti uzņēmumu darbības rezultātu uzlabo�anā, saimnieko�anas meto�u pilnveido�anā.

Attīstita sociālisma posmā saimnieciskā aprēķina nozīme palielinās. Zinātniski tehniskās revolūcijas izvēr�anās prasa saimniecības centralizētās vadī�anas pilnveido�anu un līdz ar to darbaļau�u tālāku rado�ās aktivitātes palielinā�anu, valsts plāno�anas zinātniskā līmeņa paaugstinā�anu un darba materiālās stimulē�anas uzlabo�anu. PSI\P XXVI kongresa materiālos ir atzīmēta nepiecie�amība nostiprināt un attīstīt tālāk saimniecisko aprēķinu.

Sociālistiska valsts organizē saimniecisko aprēķinu, noformējot saimnieciskā aprēķina attiecības juridiskos un administratīvos aktos, izmantojot tos plānveidīgā uzņēmumu un tautas saimniecības nozaru vadī�anā. Tatad saimnieciskais aprēķins ir plānveida sociālistiskās saimnieko�anas metode. Tam jānodro�ina tādi ekonomiskie un organizatoriskie apstākļi, kuri stimulētu ra�īgu darbu, iniciatīvu un uzņemīgumu.

Uzņēmumu plāno�ana un saimnieciski operatīvā patstāvība. Sociālistiskie uzņēmumi darbojas, pamatojoties uz gada un perspektīvajiem plāniem, kuri ir vienotā ekonomiskās un sociālās attīstības valsts plana organiska sastāvdaļa. Valsts plāna uzdevumi un ilglaicīgi stabilie normatīvi ir saimnieciskā aprēķina nostiprinā�anas un attīstības pamatā. Mūsdienu apstākļos īpa�a nozīme ir piecgadu plāniem. Tas viss nodro�ina saimniecisko savstarpējo sakaru stabilitāti un ieinteresē uzņēmumus ra�o�anas iek�ējo rezervju atklā�anā.

Gada plānu un visas uzņēmumu saimnieciskās darbības organizācijas pamatā ir piecgadu plāna uzdevumi. Piecgadu plānu projektus izstrādā pa�i uzņēmumi, pamatojoties uz centrālo plāno�anas orgānu kontrolskaitļiem. Uzdevumu un normatīvu sasprindzinātība orientē uzņēmumus uz visracionālāko to rīcība eso�o resursu izmanto�anu. To nodro�ina ar ekonomiskajiem un in�eniertehniskajiem aprēķiniem. Netiek pieļauta plāna uzdevumu noteik�ana tikai pēc izveidoju�ās attiecīgo radītāju dinamikas.

Saimnieciskā aprēķina attiecības ir saistītas ar uzņēmumu darbības rādilaiu sistēmu. Ar to starpniecību atsevi�ķi ra�o�anas kolektīvi tiek iekļauti plānveida organizētajā sabiedriskajā kopdarbā, tiek novērtēta uzņēmumu darbība, pirmām kārtām darba efektivitāte un kvalitāte. Turklāt īpa�a nozīme ir galarāditājiem: produkcijas piegādes plānu izpildei saskaņā ar līgumiem, gatavo objektu nodo�anai ekspluatācija, materiālo, darbaspēka un finansiālo resursu izmanto�anas uzlabo�anai, produkcijas kvalitātes paaugstinā�anai, pelņas palielinā�anai, pa�izmaksas pazeminā�anai. Uzņēmumiem ir pla�as iespējas pilnveidot tehniku un tehnoloģiju, stimulēt kolektīvu un tā locekļus. Pamatojoties uz centralizētā kārtībā noteiktiem normatīviem, tie organize darbu un darba samaksu, risina materiāltehniskās apgādes un realizācijas jautājumus, vada finansu saimniecību, stājas finansiālās attiecībās ar finansu orgāniem un bankām.

Talaka uzņēmumu patstāvības papla�inā�ana prasa vienlaikus to atbildības palielinā�anu pret sabiedrību, stingru visas tautas intere�u ievēro�anu.

Uzņēmumu materiālā ieinteresētība un materiālā atbildība. Uzņē-mumu materiālā ieinteresētība to saimnieciskās darbības rezultātos rodas pa�atmaksā�anās procesā, pamatojoties uz izmaksu kompensē�anu ar saviem ieņēmumiem. Jo vairāk un labākas kvalitātes produkciju dod uzņēmums sabiedrībai, jo vairāk naudas līdzekļu nonāk ta rīcībā. Produkcijas realizācijas ieņēmumi ir izmaksu kompensē�anas, ari darba algas fonda avots, peļņas veido�anās un ekonomiskas stimulē�anas fondu izveido�anas avots.

Rūpniecības uzņēmumu ekonomiskā stimulē�ana ir atkarīga no ra�o�anas un tehniskās nozīmes produkcijas un tautas patēriņa priek�metu piegādes plānu izpildes pēc nomenklatūras un termiņos saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem (pasūtījumiem), no darba ra�īguma paaugstinā�anas, produkcijas kvalitātes uzlabo�anas, peļņas palielinā�anas � pazeminot pa�izmaksu, materiālo izmaksu līmeni uz rubli produkcijas. �ajā nolūkā tiek izveidoti �ādi fondi: materiālās stimulē�anas fonds, sociālo, kultūras un dzivokļu celtniecības pasākumu fonds, ra�o�anas attīstības fonds. Piecgadu plāna uzdevumi un ilglaicīgie ekonomiskie normatīvi garantē to resursu palielinā�anu, kurus atstāj uzņēmumu rīcībā atbilsto�i to darba uzlabo�anai.

1981. gadā PSRS uzņēmumi un saimnieciskās organizācijas izmantoja ekonomiskās stimulē�anas fondu līdzekļus 30,3 inljrd. rub]u apmērā, to skaitā rūpniecības uzņēmumi � 18 mljrd. rubļu, no kuriem materiālās stimulē�anas fonds sastādīja 7,0 mljrd. rubļu, sociālo, kultūras un dzīvokļu celtniecības pasākumu tonds � 2,4 mljrd. rubļu, ra�o�anas attīstības fonds � 7,1 mljrd. rubļu.

Darba kolektīvn ieinteresētības paaugstinā�ana darba ra�īguma kāpinā�anā un kadru mainības samazinā�ana tiek panākta, lietojot ilglaicīgus darba algas normatīvus uz rubli produkcijas. Tas palielina darba algas atkarību no darba ra�īguma paaugstinā�anas un darba galarezultātu uzlabo�anas. Tiek attīstīta kolektīvu stimulē�ana par plana uzdevumu izpildi un pārsnieg�anu ar mazāku strādnieku un kalpotāju skaitu.

Finansiālā kontrole. Pre�u-naudas attiecību pastāvē�ana nosaka īpa�u formu sabiedrības kontrolei pār saimnieciskā aprēķina uzņēmumu darbību � finansiālo kontroli. PSRS tā ir kontrole ar rubli. Nosakot atkarību starp izmaksām un ieņēmumiem, sabiedrība tātad kontrolē darba un ra�o�anas līdzekļu izlietojumu, plāna izpildi pēc realizētas produkcijas apjoma, sortimenta un rentabilitātes, samēru -starp ra�otās produkcijas sabiedrisko vērtību un naudas līdzekļiem, kuri nonāk uzņēmuma rīcība, materiālā un finansiālā stāvokļa atbilstību plāna izpildes gaitai.

Savstarpējā finansiālā kontrole tiek īstenota ar saimniecisko līgumu starpniecību, kuri regulē attiecības starp uzņēmumiem uz tautsaimniecisko plānu pamata. Gadījumā, ja produkcija neatbilst līguma prasībām (pēc kvalitātes, sortimenta vai cenas), par to netiek samaksāts. Vēl vairāk, uzņēmumi, kas slikti pilda līgumsaistības, sedz zaudējumus, kurus tā dēļ cie� pircējuzņēmumi.

Finansiālās kontroles īsteno�anā īpa�a vieta ir finansu sistēmai. Saimnieciskā aprēķina uzņēmumi maksā bud�etā noteiktos maksājumus un saņem no tā lidzekļus lielu kapitālizinaksu seg�anai. Veicot �is operācijas, finansu sistēmas orgāni kontrolē uzņēmumu nodro�inātību ar līdzekļiem un to izlieto�anas pareizību.

Finansiālo kontroli veic arī kredītsistēmas iestādes. Diferencētais kreditē�anas re�īms nodro�ina labi strādājo�iem uzņēmumiem vairaku atvieglojumu gū�anu, bet attiecība uz slikti strādājo�iem uzņēmumiem sankciju lieto�anu.

Saimnieciskā aprēķina formas. Līdz ar uzņēmumu saimniecisko aprēķinu tautas saimniecības vadī�anā liela nozīme ir iek�ējam saimnieciskajam aprēķinam un augstāku (attiecība pret uzņēmumiem) saimniecisko posmu saimnieciskajam aprēķinam.

Iek�ējais saimnieciskais aprēķins, kā arī uzņēmumu saimnieciskais aprēķins ir pakļauts visefektīvākās saimnieko�anas uzdevumiem. Uzņēmuma apak�vienību ekonomiskā stāvokļa specifika nosaka iek�ējā saimnieciskā aprēķina īpa�u raksturu. Tas izpau�as attiecīgā darba apjoma izmaksu salīdzinā�anā ar plānotām normām un darbinieku materiālajā stimulē�ana par gūto ietaupījumu.

Iek�ējā saimnieciskā aprēķina organizācija paredz strukturālo apak�vienību darba plāno�anu pēc noteikta rādītāju loka, darba uzskaiti pēc plānā paredzētiem rādītājiem, tādu stimulē�anas fondu veido�anu un darba samaksas sistēmu lieto�anu, kuras rada iespēju materiāli icinlerescl apak�vienības kolektīvu savas darbības uzlabo�ana, materiālo sankciju lieto�anu savstarpējās attiecībās uzņēmumu iek�ienē. Parorganizejot apak�vienības uz saimniecisko aprēķinu. īpa�a uzmanība tiek pievērsta normatīvu un iekārtās izmanto�anas, materiālu, instrumentu, kurināmā. elektroenerģijas uti. izlieto�anas uzskaites nokārto�anai, noliktavu saimniecības organizācijas uzlabo�anai.

Brigades darba organizācijas formas attīstība, kas sevi�ķi pla�i izplatīta celtniecība, palielina ra�o�anas brigā�u saimnieciskā aprēķina nozīmi.

Ra�o�anas apvienību veido�anas pieredze, it sevi�ķi to, kur uzņēmumi parorganizēti par cehiem un filiālēm, liecina par iek�ējā saimnieciska aprēķina efektivitāti. Veidojas arī jaunas tā organizācijas formas, kuras paredz saimnieciska aprēķina tiesību un stimulē�anas iespēju papla�inā�anu.

PSRS tautas saimniecības nozarēs uz saimnieciskā aprēķina pamata darbojas Vissavienības (republikāniskās) rūpniecības apvienības, kuras ir saimnieciska aprēķina orgāni un materiāli un finansiāli atbildīgas par savu darbību, plānu un līgumu izpildi. Tas iedarbojas uz pakļauto uzņēmumu darbu ne tikai ar administratīviem, bet ari ar ekonomiskiem līdzekļiem, rīkojoties ar nepiecie�amajiem materiālajiem un finansiālajiem līdzekļiem.

Saimnieciska aprēķina metodes tiek ieviestas arī nozaru ministriju darbībā. Tās veicina ministriju ieinteresētības palielinā�anos to vadīto ra�o�anas uzņēmumu un Vissavienības (republikānisko) apvienību darbības efektivitātes paaugstinā�anā, materiālās atbil-

dības palielinā�anos par ra�o�anas un tehnisko problēmu risinā�anu nozares attīstībā.

Galvenais kritērijs, pēc kura tām jāvērtē savs darbs, ir pakāpe, kādā nozare apmierina nemitīgi augo�ās vajadzības.

Vissavienības (republikānisko) apvienību pārorganizē�ana uz saimniecisko aprēķinu un saimnieciskā aprēķina ievie�ana nozaru ministriju darbībā nesamazina ra�o�anas uzņēmumu (apvienību) saimnieciskā aprēķina nozīmi. Katra strukturālā posma saimnieciskā aprēķina funkciju norobe�o�ana, materiālo līdzekļu uzticē�ana katram no tiem un materiālā atbildība rada apstākļus, lai nodro�inātu ministriju, apvienību, uzņēmumu un visas sabiedrības ekonomisko intere�u vienotību; tas dod iespēju sekmīgi risināt svarīgākos tautas saimniecības attīstības jautājumus.

Saimnieciskā aprēķina attiecību materiālais pamats ir ra�o�anas fondi, kuri atrodas uzņēmumu rīcībā. Sājā nodaļa tiek apskatīta ra�o�anas fondu būtība, to plānveida riņķojums un aprite, stadijas un funkcionālas formas, to atra�o�anas būtība uzņēmumos. No ra�o�anas fondu struktūras un racionālas izmanto�anas lielā mērā ir atkarīgi uzņēmumu darbības ekonomiskie rezultāti, sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes līmenis. Sājā sakarā sevi�ķa uzmanība tiek pievērsta pamatfondu un apgrozāmo fondu kustības īpatnībām, to veido�anās likumsakarībām, efektīvai izmanto�anai un atra�o�anas mehānismam.

Ar saimnieciskā aprēķina uzņēmumu fondu apriti ir saistīta kredīta pastāvē�ana. Tāpēc �ajā nodaļā tiek apskatīta arī kredīta būtība un tā nozīme fondu apritē.

Uzņēmumu ra�o�anas fondi. Uzņēmumu ricibā eso�ie materiālie un naudas līdzekli, kuri plānveidā apkalpo ra�o�anas un apgrozības procesu, veido ra�o�anas fondus. Uzņēmumu fondi ir sabiedriskā īpa�uma objekts, tie plānveidā tiek izmantoti darbaļau�u interesēs, un kā tādi ir sociālisma ekonomiskā kategorija. Tie atspoguļo attiecības starp asociēto ra�otāju sabiedrību un darba kolektīviem, no ekspluatācijas brīvu cilvēku biedrisku sadarbību un savstarpēju palīdzību. Tāpēc ra�o�anas fondi ir specifiska sociālisma ekonomiskā kategorija, pretēja kapitāla kategorijai, kura atspoguļo cilvēka ekspluatācijas attiecības.

Valsts uzņēmumu fondi at�ķiras ar augstāku sabiedrisko�anas līmeni, tiek veidoti no visas tautas resursiem un ir visas sabiedrības īpa�ums. Kolhozu-kooperatīvu uzņēmumu fondi tiek veidoti no iek�ējiem avotiem ar sociālistiskās valsts palīdzību; tie pieder kolhoziem.

Trīs ra�o�anas fondu riņķojuma stadijas. Pirms ra�o�anas sāk�anas uzņēmumi iegādājas nepiecie�amo daudzumu darba līdzekļu un darba priek�metu, kuri ra�o�anas procesā tiek ra�īgi izlietoti. Vienlaikus ar produktā radī�anu notiek vērtības veido�anās. Pēc tam apgrozības sfērā produkts tiek realizēts, bet vērtība no jauna izpau�as naudas formā. Tādējādi ra�o�anas fondu vērtība atrodas pastāvīgā kustībā un secīgi iziet trīs stadijas � apgrozības, ra�o�anas, apgrozības stadiju.

Attiecīgi fondi izpau�as naudas, ra�īgajā un pre�u formā un katrā no tam veic noteiktu funkciju. Ra�o�anas fondu funkcija to naudas formā ir tās pārvēr�anās ra�īgo fondu elementos. Ar ra�īgo fondu palīdzību darbinieki izgatavo produktu, kuram ir lieto�anas vērtība un vērtība. Pre�u fondu funkcija izpau�as gatavās produkcijas realizācijā, fondu pre�u formas pārvēr�anā naudas formā.

Kā redzams, ra�o�anus fondi savā kustībā iziet trīs savstarpēji saistītas stadijas, katrā stadijā izpau�as attiecīgā funkcionālā formā, atgrie�oties noslēguma studijā sava sākotnējā formā, t. i., veic riņķojumu.

Ja fondu elementi riņķojuma sākumā un noslēgumā izpau�as naudas formā, tad uzņēmumiem attiecīgais process ir fondu naudas formas riņķojums. To shematiski var attēlot �ādi:

kur� naudas līdzekļi;

� pirkto ra�o�anas līdzekļu vērtība;

�darbaspēks;

� ra�o�ana, kuras rezultātā patērēto ra�o�anas līdzekļu vērtībatiek pārnesta uz izga

tavoto produktu un radīta jauna vērtība;

� realizācijai paredzētā gatavā produkcija;

..� no produkcijas realizācijas saņemtie naudas līdzekļi, kuri

atbilst patērēto ra�o�anas līdzekļu vērtībai un jaunradītajai vērtībai.

Sociālistisko uzņēmumu fondu riņķojuma saturs ir principiāli cits nekā rūpnieciskā kapitāla riņķojuma saturs.

Katra attiecīgā kapitāla riņķojums ir pakļauts kapitālistu bagātības vairo�anas mērķiem uz algotā darba ekspluatācijas rēķina. Privātīpa�ums to no�ķir no citu kapitālu riņķojuma, tas noris stihiskos tirgus konkurences apstākļos, slēpj sevī ra�o�anas un apgrozības vienotības izjauk�anas iespēju un neizbēgamību.

Sociālistiskā uzņēmuma fondu riņķojums ir pakļauts visas sabiedrības interesēm un noris plānveida, saskaņoti ar to saistīto citu uzņēmumu fondu riņķojumu. Sociālistiskā sabiedrība plānveidā regulē fondu riņķojuma procesā radu�os ra�o�anas sakarus un nodro�ina to atbilstību sabiedriskajām vajadzībām.

Apskatīsim fondu riņķojuma stadiju saturu.

Pirmajā stadijā:� tiek iegādāti ra�o�anas lī

dzekļi. Kā zināms, sociālismā darbaspēks nav pirk�anas un pārdo�anas objekts. Naudas fondi tiek izlietoti tādējādi, lai, tos pārvēr�ot ra�īgajos fondos, tiktu noteikts zināms kvantitatīvs samērs starp darbaspēku un ra�o�anas līdzekļiem.

Ra�o�anas ritmiskums ir atkarīgs no ra�o�anas līdzekļu savlaicīgas nonāk�anas uzņēmumā. Uz to ir virzīta materiāltehniskās apgādes organizācija un plāno�ana. Ra�o�anas līdzekļu vairumtirdzniecība, noteiktie ilglaicīgie tie�ie saimnieciskie sakari starp piegādātājiem un patērētājiem palielina saimnieciskā aprēķina stimulu nozīmi ra�o�anas līdzekļu apgrozības organizācijā.

Fondu riņķojuma otrā stadija:

Sī stadija raksturo sabiedriskā produkta ra�o�anas procesu, tāpēc tā ir noteico�ā stadija. No sociālistiskās ra�o�anas rakstura un mērķa izriet, ka uaņēmumiem jāra�o lieto�anas vērtības, kuras apmierina sabiedrības vajadzības. Vienlaikus notiek vērtības veido�anās. Sabiedrība kopumā un atsevi�ķi ra�o�anas kolektīvi ir ieinteresēti produkcijas ra�o�anas izmaksu pazeminā�anā un tās kvalitātes paaugstinā�anā.

Riņķojuma tre�ā stadija:Realizācijas akts nozīmē

fondu pre�u formas pārvēr�anu naudas formā. Patērētājs, samaksājot preces vērtību, papildus plānam atzīst, ka prece pēc vērtības, kvalitātes un piegādes termiņiem atbilst sabiedriskajām vajadzībām. Realizācijā saņemtie līdzekļi ir avots, no kura tiek segtas uzņēmumu izmaksas, ieskaitot darba algu, un izveidojas peļņa.

Sociālismā nav antagonisma starp ra�o�anas un patēriņa pieaugumu. Praksē eso�ie fakti par plānotā sortimenta neievēro�anu, kas apgrūtina produkcijas realizāciju, tiek likvidēti, pamatojoties uz plāno�anas, cenu veido�anas un tādas produkcijas izlaides stimulē�anas pilnveido�anu, kura atbilst patērētāju prasībām. Tas tiek sasniegts, it īpa�i palielinot stimulē�anas fondu apmēru atkarību no piegādes plāna izpildes atbilsto�i līgumiem un pasūtījumiem.

Trīs fondu riņķojuma funkcionālās formas. Fondu naudas formas riņķojums pastāv reizē ar divām citām tā funkcionālajām formām � ra�īgo un pre�u formu. Par �o faktu nav grūti pārliecināties, ja apskata riņķojumu kā nepārtrauktu, pastāvīgi atjaunojo�os procesu:

23*

355

Minētajā shēmā redzams, ka katrai funkcionālajai ra�o�anas fondu formai ir savs riņķojums. Pilnīgs riņķojuma raksturojums prasa visu triju tā formu, no kurām katra papildina citas, īpatnību ievēro�anu.

Naudas formas riņķojums atspoguļo sociālistisko uzņēmumu līdzekļu organizāciju saimnieciskā aprēķina apstākļos. Tas tiek izmantots, veidojot pa�u naudas līdzekļus, stimulējot plānoto uzdevumu izpildi.

Ra�īgās formas riņķojums atklāj ra�o�anas prioritātes lomu attiecībā pret apgrozību. Tajā atspoguļojas sociālistiskās ra�o�anas kā brīva, rado�a darba procesa raksturs, lai apmierinātu darbaļau�u vajadzības un attīstītu viņu personību.

Pre�u formas riņķojums ir apgrozības process. Apgrozības nepārtrauktība rada apstākļus, kas nodro�ina ra�o�anas nepārtrauktību. Pre�u forma atspoguļo atra�o�anās saistību atsevi�ķā uzņēmumā ar sabiedrisko atra�o�anu, parāda resursu palielinā�anos, kuri tiek novirzīti visas sabiedrības un katra tās locekļa vajadzību apmierinā�anai.

Ra�o�anas fondu riņķojums ir to vērtības 'kustība, un kā tāds tas tie�i neatspoguļo sociālistiskās ra�o�anas mērķi. Tas attiecas arī uz visām trijām fondu riņķojuma formām. Ta�u sociālismā tās visas galarezultātā ir pakļautas materiālo labumu ra�o�anas palielinā�anai, lai pilnīgāk apmierinātu sabiedrības un tās locekļu vajadzības.

Fondu riņķojums kopumā. Fondu riņķojums prasa noteiktu samēru starp tā stadijām un formām. Naudas, ra�īgo un pre�u fondu struktūra atbilst uzņēmuma ra�o�anas, materiāltehniskās apgādes, produkcijas realizācijas un finansu plāniem. Precīza �o plānu izpilde nodro�ina riņķojuma stadiju ritmiskumu un saskaņotību.

Svarīgākais fondu kustības nepārtrauktības nosacījums ir to vienlaicīga funkcionē�ana visās riņķojuma stadijās un visās formās. Tā, kamēr viena dala fondu, kas funkcionē pre�u formā, pārvēr�as naudas formā, otra dala iziet no ra�o�anas procesa un nonāk apgrozībā pre�u formā, bet tre�ā pārvēr�as no naudas formas ra�īgajā formā. Lai pastāvīgi uzturētu fondu kustības nepārtrauktību, nepie

cie�ama saskaņota visu ra�o�anas kolektīva apak�vienību darbība. Fondu riņķojuma nepārtrauktību nodro�ina tautas saimniecības līdzsvarotība, pamatojoties uz valsts plānu.

Ra�o�anas fondu kustība notiek nepārtraukti. Fondu riņķojumu, kas skatīts nevis kā atsevi�ķs akts, bet kā process, kur� periodiski atkārtojas un kura rezultātā avansētā vērtība pilnīgi atgrie�as savā sākotnējā formā, sauc par fondu apriti.

Ra�o�anas fondu sastāvs. Ra�o�anas fondi, kas apkalpo ra�o�anas un apgrozības procesu, sastāv no ra�īgajiem fondiem un apgrozības fondiem. Pie ra�īgajiem fondiem pieskaita ra�o�anas līdzekļus. Apgrozības fondu sastāvā ietilpst ra�otā, bet vēl nerealizētā produkcija, kā arī naudas līdzekļi.

Ra�o�anas līdzekļi sastāv no darba līdzekļiem un no darba priek�metiem. Kā vieni, tā otri piedalās darba produkta radī�anā, bet pre�u-naudas attiecību apstākļos � lieto�anas vērtības un vērtības veido�anā. Ta�u darba līdzekļi un darba priek�meti at�ķiras ar vairākām īpatnībām, kuras nosaka ra�īgo fondu iedalījumu pamatfondos un apgrozāmos fondos.

Darba līdzekļi preces lieto�anas vērtības radī�anā piedalās pilnā apjomā, bet vieliski neietilpst produktā un saglabā savu naturālo formu vairāku riņķojumu laikā. Darba priek�meti, piedaloties preces lieto�anas vērtības radī�anā, pilnīgi tiek patērēti katrā riņķojumā un parasti vieliski ietilpst jaunajā produktā, mainot savu naturālo formu.

Katrā riņķojumā patērēto darba līdzekļu vērtība tiek pārnesta uz jauno produktu daļēji � atkarībā no nolieto�anās, bet patērēto darba priek�metu vērtība � pilnīgi.

Darba līdzekļu vērtība aprites procesā iedalās divās daļās: pārnestā vērtības daļa veic apgrozību reizē ar darba produktu un riņķojuma procesā pāriet no pre�u formas naudas formā, pakāpeniski uzkrājoties atjauno�anas fondā; nepārnestā vērtības daļa paliek iemiesota ra�o�anas sfērā funkcionējo�os darba līdzekļos. Patērēto darba priek�metu vērtība aprit pilnīgi � jauno produktu vērtības sastāvā. Darba līdzekļi savas aprites laikā piedalās virknē secīgu riņķojumu, kamēr darba priek�metu aprites laiks atbilst viena riņķojuma periodam.

liz gatavo produktu pārnestās darba līdzekļu vērtības pārvēr�ana no naudas formas jaunā, naturālā formā notiek, tiem izstājoties no ra�o�anas nolieto�anās dēļ pēc noteikta laikposma, kas ietver vairākus riņķojumus. Darba priek�meti tiek atjaunoti naturālā formā pēc katra riņķojuma.

Minēto īpatnību dēļ darba līdzekļi gūst pamatfondu, bet darba priek�meti � apgrozāmo fondu ekonomisko formu.

Pamatfondi ir daļa ra�īgo fondu, kuru vērtība tiek pārnesta uz izgatavojamo produktu pakāpeniski, vairāku riņķojumu laikā, un atgrie�as uzņēmumā naudas forma pa dafām. Tāpēc pamatfondos avansētā vērtība pilnīgi atgrie�as pēc vairākiem riņķojumiem, kuri veido to apriti.

Apgrozāmie fondi ir daļa ra�īgo fondu, kura parasti viena riņķojuma laikā pilnīgi tiek patērēta darba procesa, attiecīgi pilnīgi pārnes savu vērtību uz izgatavojamo produktu un atgrie�as uzņēmumā naudas forma pēc katra riņķojuma.

Apgrozības foņdi nedalās pamatfondos un apgrozāmos fondos. Tā ka apgrozības sfēra zināmā mērā turpinās ra�o�anas process, �eit līdz ar apgrozības fondiem pastāv papildu ra�īgie fondi.

Līdz ar ra�o�anas fondiem uzņēmumiem ir ari nera�o�anas fondi, kuri netie�i ietekmē atra�o�anas procesu. Pie tiem pieskaita dzīvojamās mājas, ārstniecības celtnes un iekārtu, bērnu un sporta iestādes u. c.

Fondu aprites laiks un ātrums. Ra�o�anas fondi savā kustībā iziet ra�o�anas un apgrozības stadiju, tāpēc fondu aprites laiks sastāv no ra�o�anas laika un apgrozības laika.

Ra�o�anas laiks ietver darba līdzekļu un darba priek�metu visu atra�anas laiku ra�o�anas sfērā, sākot no to ienāk�anas un beidzot ar gatavo produktu izlaidi realizācijai. Tas iedalās trīs daļās: 1) tie�ā darba laikā jeb darba periodā; 2) darba procesa pārtraukumu laikā; 3) laikā, kad ra�o�anas līdzekļi atrodas ra�o�anas krājumos.

Darba periods ir ra�o�anas laika galvenā sastāvdaļa. Tas ir laiks, kurā produkts ir pakļauts tie�ai darbaspēka iedarbībai. Darba perioda ilgums ir atkarīgs no ra�ojamā produkta rakstura, vienlaikus lietotās darba masas un tā ra�īguma līmeņa.

Pārtraukumu laiku nosaka divi cēloņi: nepiecie�amība dabiskiem procesiem iedarboties uz darba priek�metu un pārtraukumi organizatorisku cēloņu dēļ. Pirmajā gadījumā darba priek�meti ir pakļauti vairāk vai mazāk ilgsto�u fizikālo, ķīmisko, bioloģisko procesu iedarbībai, kuras rezultāta tiek iegūts noteikts derīgais efekts vai izmainīta lieto�anas vērtības forma (kūdras kaltē�ana, lējumu atdzi�ana u. c.). Turklāt darba process liek pilnīgi vai daļēji apturēts, bet ra�o�anas process turpinās. Pārtraukumu laiku organizatorisku cēloņu deļ nosaka uzņēmuma darba re�īms (atpūtas dienu skaits, brīvo maiņu skaits u. c.), kā arī ra�o�anas organizācijas īpatnības.

Laiks, kad darba priek�meti un darba līdzekli atrodas ra�o�anas krājumos, ir tas periods, kura tie atrodas uz ra�o�anas procesa sliek�ņa, nodro�inot tā nepārirauktību.

Apgrozības laiks sastav no laika ra�o�anas līdzekļu iegādei un laika gatavas produkcijas realizācijai. Pirmais ietver arī laiku iegādāto ra�o�anas līdzekļu transportē�anai līdz izmanto�anas vietai un laiku norēķiniem ar piegādātajiem. Otrs sākas no produkcijas nodo�anas momenta gatavo izstrādājumu noliktavā un beidzas ar naudas ienāk�anu no produkcijas realizācijās uzņēmumu kontā bankā. Sājā laikā tiek veiktas da�ādas operācijas, to skaitā produktu transportē�ana patērētajiem, ar dokumentu apgrozību saistītas operācijas (kravas nosūtī�ana un norēķinu dokumentu noformē�ana, to iesnieg�ana bankā un naudas saņem�ana).

Ra�o�anas fondu apgrozības laika plānveida saīsinā�anas iespējas ir saistītas pirmām kārtām ar zinātniski tehniskā progresa paātrinā�anu. Zinātniski tehniska-

jam progresam ir liela ieiekmc uz ra�o�anas cikla ilguma saīsinā�anu. Apgrozības laiks tiek saīsināts galvenokārt produktu transportē�anas paātrinā�anas rezultātā.

Ra�o�anas fondu aprites ātrumu ir pieņemts noteikt ar noteiktā laika (7_a) veikto apritu skaitu (n) vai ar vienas aprites ilgumu (/_a). Atkarība starp �iem diviem rādītājiem tiek atspoguļota ar formulu

Ja fondu aprites ilgums ir trīs mene�i (90 dienas), tad

.

Ra�īgo fondu kustībā noteico�ā loma ir pamatfondiem, kas veido sociālistiskās sabiedrības ra�o�anas aparatu. �ī aparāta kvantitatīva palielinā�ana un nepārtraukta pilnveido�ana atbilsto�i zinātniski tehniskā progresa prasībām nodro�ina augstu ra�o�anas tehnisko limeni, kas ir tās efektivitātes aug�anas pamats.

1981. gada beigās PSRS tautas saimniecības ra�o�anas pamatfondu vērtība sasniedza 1229 mljrd. rubļu. Desmitajā piecgade darba fondapgadātība palidinājās rūpniecībā 1,4 reizes, lauksaimniecībā � 1,5 reizes.

Sabiedriskās ra�o�anas ekonomiskās efektivitātes pieaugums ievērojamā mērā ir atkarīgs no pamatfondu atdeves lieluma, t. i., no produkcijas apjoma, kas iznāk uz katru rubli funkcionējo�o pamatfondu. Fondu atdeves līmenis veidojas da�ādu faktoru ietekme, starp kuriem liela nozīme ir pamatfondu struktūrai.

Rēc piedalī�anas ra�o�anā da�ādiem pamatfondu veidiem ir nevienāda loma. Ēkas noder galvenokārt kā materiālie darba apstākļi un nodro�ina normālu ra�o�anas norisi. Tās netie�i, samērā pasīvi ietekmē pamatfondu izmanto�anas efektivitāti. Darbarīkiem (darba ma�īnām, iekārtai, agregātiem, aparātiem u. c.) ra�o�anā ir aktīva loma, un tie tie�i ietekmē ra�o�anas efektivitāti.

Tautas saimniecības pamatfondu struktūra mainās zinātniski tehniskā progresa ietekmē, kur� veicina aktīvās pamatfondu daļas palielinā�anos.

Fiziskā un morālā nolieto�anās. Pamatfondu ekonomiskais atra�o�anas mehānisms balstās uz iek�ējiem savstarpēji saistītiem procesiem: pamatfondu nolieto�anos, amortizāciju un amortizācijas fonda izlieto�anu darba līdzekļu atjauno�anai naturālā formā.

Ra�o�anas procesā funkcionējo�ie darba līdzekļi ir pakļauti fiziskai nolieto�anai, t. i., tie pakāpeniski zaudē savas tehniskās un ra�o�anas īpa�ības un tātad ari lieto�anas vērtību. Vienlaikus samazinās darba līdzekļu vērtība, kura samērā ar to patērē�anu tiek pārnesta uz produktu. Fiziskā nolieto�anās pilnīgi tiek atlīdzināta ar vērtību, kas pārnesta uz radīto produktu, pastāvot sabiedriski normāliem darba līdzekļu funkcionē�anas apstākļiem. Ja �ie apstākļi ir

sliktāki (zema izmanto�anas intensitāte, dīkstāve u. tml.), nolietojums neliek atlīdzināts un nozīmē zaudējumus.

Līdz ar darba līdzekļu fizisko nolieto�anos notiek to morālā nolieto�anas. �ajā gadījumā to vērtības daļa zud neatkarīgi no tehnisko un ra�o�anas īpa�ību zu�anas pakāpes. Ir divas morālās nolieto�anās formas.

Pirmā morālās nolieto�anās forma izpau�as darba līdzekļu vērtības zaudē�anā darba ra�īguma paaugstinā�anās dēļ nozarēs, kuras tos izgatavo. Si forma nerada nepiecie�amību nomainīt funkcionējo�o iekārtu ar jaunu, jo eso�ās un jaunās iekārtas tehniskais līmenis ir vienāds. Ta�u pla�a tādu darba līdzekļu lieto�ana, kuriem ir zemāka vērtība, noved pie ta, ka agrāk iegādātie darba līdzekļi zaudē daļu vērtības un sabiedrībai nes zaudējumu to nepietiekami intensīvas izmanto�anas dēļ.

Otru morālās nolieto�anās formu nosaka pilnīgāku un ra�īgāku ma�īnu un mehānismu izplatī�anās. Tas noved pie agrāk noteikto mazāk ekonomisko darba līdzekļu vērtības zaudē�anas. Tehniski novecoju�u darbarīku lieto�ana kavē darba ra�īguma un ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos. Morāli novecoju�u ma�īnu aizstā�ana ar jaunām sociālisma apstākļos notiek planveidā.

Galvenais morālās nolieto�anās radīto zaudējumu novēr�anas līdzeklis ir intensīvāka iekārtas izmanto�ana, tās darba maiņu skaita palielinā�ana.

Amortizācija. Saimnieciskais aprēķins paredz uzņēmuma izmaksu atlīdzinā�anu pamatfondu atra�o�anai no produkcijas realizācijas ieņēmumiem. To panāk ar amortizācijas starpniecību.

Amortizācija ir process, kad atkarībā no nolieto�anās darba lidzekļu vērtība liek pakāpeniski pārnesta uz ra�ojamo produkciju, tās pārvēr�ana naudas formā un naudas resursu uzkrā�ana, lai turpmāk atra�otu pamatfondus.

Amortizācijas atskaitījumi ir ra�o�anas procesā funkcionējo�o pamatfondu vērtības pārne�ana uz darba produktu naudas forma. Tie tiek ietverti produkcijas pa�izmaksā. Pēc produkcijas realizācijas daļa ieņēmumu, kas vienlīdzīga amortizācijas atskaitījumiem, tiek uzkrāta naudas rezerves veidā uzņēmumu kontos, veidojot amortizācijas fondu.

Amortizācijas norma ir gada amortizācijas atskaitījumu summas attiecība pret pamatfondu gada vidējo vērtību, izteiktu procentos. Atbilsto�i pamatfondu atra�o�anas specifikai tā sastāv no divām daļām. Viena paredzēta pamatfondu pilnīgai kompensācijai (rēno-vācija), otra � daļējai to kompensācijai (kapitālremonts un modernizācija ).

Amortizācijas normai jāatspoguļo darba līdzekļu patiesais fiziskās un morālas nolieto�anās lielums. Paaugstinātas normas izraisa mākslīgu produkcijas pa�izmaksas paaugstinā�anos, bet pazeminātas normas aizkavē fondu nolieto�anās atlīdzinā�anu un tātad bremzē tehnisko progresu.

PSRS pastāvo�ās amortizācijas normas ir diferencētas pa pamatfondu veidiem. 1980. gadā amortizācijas atskaitījumi rūpniecībā kopumā bija 7,3% no rūpnieciskus ra�o�anas pamatfondu gada vidējās vērtības (to skaitā kapitālremontam � 3,0%). Amortizācijas atskaitījumu sistēma uzņēmumos balstās uz uzņēmumu darba līdzekļu atjauno�anas vērtības atlīdzinā�anu, kura precīzāk atspoguļo sabiedriskās atra�o�anas izmaksas.

Amortizācijas fonds un tā izlieto�ana. Amortizācijas fonds nemitīgi mainās. Tas gan pēc katra fondu riņķojuma pakāpeniski tiek papildināts ar naudas līdzekļiem amortizācijas atskaitījumu formā, gan samazinās, jo ir pamatfondu atra�o�anas avots.

Pēc ekonomiskās nozīmes amortizācijas fonds ir vienkār�ās atra�o�anas avots. Ta�u zinātniski tehniskais progress rada labvēlīgus apstākļus, lai to izmantotu papla�inātajai atra�o�anai. Tas ir saistīts ar to, ka no darba līdzekļu atlīdzinā�anas sākuma vērtības izteiksmē līdz to atjauno�anai naturālā formā paiet zināms laiks. Rezultātā vairāku gadu laikā uzkrātie amortizācijas atskaitījumi pagaidām izstājās no fondu riņķojuma un var tikt izlietoti jaunu darba līdzekļu iegādei vēl pirms funkcionējo�o pamatfondu pilnīgas nolieto�anas. Turklāt darba ra�īguma pieaugums nozarēs, kuras izlai� �o fondu elementus, noved pie to atra�o�anas vērtības pazeminā�anas; starpība ir papla�inātās atra�o�anas papildu avots.

Atjaunojot pamatfondus naturālā formā, to agrākā vērtība materiāli tiek iemiesota parasti pilnīgākā tehnikā, kura nodro�ina augstāku darba ra�īgumu.

Pa�laik PSRS 16% amortizācijas atskaitījumu, kuri paredzēti renovācijai, tiek nodoti uzņēmumu rīcībā� un ietilpst ra�o�anas attīstības fonda sastāvā.

Uzņēmumu finansiālo resursu palielinā�ana ra�o�anas pilnveido�anai ievērojami paaugstina to lomu tehniskā progresa paātrinā�anā. Ta�u jāievēro, ka tehniskais progress prasa resursu plānveida pārdali kā starp atsevi�ķiem uzņēmumiem, tā ari starp atsevi�ķām tautas saimniecības nozarēm; tas ir iespējams, resursus centralizējot valsts rokās.

Pamatfondu izmanto�anas efektivitātes paaugstinā�ana. Pamatfondu izmanto�anas uzlabo�ana izpau�as pirmām kārtām produkcijas ra�o�anas palielinā�anā bez papildu kapitālizmaksām. Tautas saimniecības mērogā funkcionējo�o ra�o�anas pamatfondu izmanto�anas efektivitātes vispārino�s rādītājs ir sabiedriskā kopprodukta vai nacionālā ienākuma pieauguma tempu attiecība pret pamatfondu pieauguma tempiem.

Ir divi galvenie pamatfondu izmanto�anas uzlabo�anas celi: ekstensīvais un intensīvais ceļ�. Pirmais pamatojas uz eso�o darba līdzekļu funkcionē�anas laika palielinā�anu iekārtas dīkstāvju samazinā�anas, maiņu koeficienta paaugstinā�anas rezultātā, kā arī uz darba līdzekļu masas papla�inā�anu, pastāvot tam pa�am tehniskajam līmenim. Otrs ceļ� ir saistīts ar ra�o�anas tehniskā līmeņa paaugstinā�anu un darba līdzekļu izmanto�anas uzlabo�anu laika vienībā. Darba līdzekļu intensīvākas izmanto�anas iespējas papla�inās līdz ar zinātniski tehnisko progresu. Attīstīta sociālisma ekonomikā noteico�ais ir intensīvais ceļ�.

Pamatfondu izmanto�anas intensitātes paaugstinā�ana nosaka darba ra�īguma pieaugumu straujākiem tempiem salīdzinājumā artā fondapgādātības pieaugumu. Fondu atdeve paaugstinās, ja darba ra�īgums pieaug straujāk nekā fondapgādātiba. Jauno ma�īnu apsteidzo�s efektivitātes pieaugums salīdzinājumā ar to vērtības pieaugumu nosaka produkcijas fondietilpīguma pazeminā�anās un fondu atdeves paaugstinā�anās tendenci. Tas veicina ra�o�anas pieauguma tempu paātrinā�anu, pastāvot tai pa�ai vai mazākai uzkrā�anas normai.

Pamatfondu intensīvās izmanto�anas noteico�ā nozīme neizslēdz ekstensīvo ceļu. Pamatfondu izmanto�anas efektivitātes aug�ana parasti ir abu ceļu savstarpējās iedarbības rezultāts. Sociālistiskajiem uzņēmumiem ir lielas iespējas iekārtas darba laika fonda palielinā�anai.

Svarīga nozīme ir tādu ekonomisko apstākļu radī�anai, kuri stimulē pamatfondu efektīvu izmanto�anu. To veicina maksa par fondiem, kuras normatīvi parasti tiek noteikti 6% apmērā no to vērtības.

Pamatfondu aprite ir cie�i saistīta ar apgrozāmo fondu un apgrozības fondu kustību. Apgrozības fondi veic apriti paralēli ra�īgo fondu apritei un nodro�ina tās nepārtrauktību.

Apgrozāmie līdzekļi. Pēc piedalī�anās rakstura riņķojumā apgrozības fondiem un apgrozāmiem fondiem ir da�as kopējas pazīmes. Tāpat kā apgrozāmie fondi, apgrozības fondi tiek atjaunoti pēc katra riņķojuma. Starp apgrozības fondu un apgrozāmo fondu elementiem riņķojuma procesā pastāv cie�a savstarpēja atkarība. Tāpēc apgrozāmos fondos un apgrozības ļondis ieguldītie naudas līdzekli apvienojas apgrozāmajos lulzekjos.

PSRS tautas saimniecības mēroga sociālistisko uzņēmumu apgrozāmie līdzekli saslada ievērojamu daļu nacionālās bagātības. 1981. gada beigās apgrozāmo līdzekļu apjoms, kurus izmantoja tautas saimniecības nozarēs (bez kolhozu apgrozāmiem līdzekļiem), sasniedza 455,8 mljrd. rubļu, to skaitā rfipniccībā � 150,3 mljrd. rubļu. Attiecība starp apgrozāmiem līdzekļiem un rūpnieciskās ra�o�anas pamatfondiem ir 1:4.

Atra�o�anas procesā atsevi�ķas apgrozāmo līdzekļu sastāvdaļas vienlaikus atrodas da�ādās fondu riņķojuma stadijās un da�ādās formās. Jo lielāks ir tie�i ra�o�anas procesā iesaistīto apgrozāmo fondu īpatsvars, jo efektīvāk tiek izmantoti apgrozāmie līdzekļi. Sociālistiskās ra�o�anas attiecības rada apstākļus, kas dod iespēju koncentrēt galveno apgrozāmo līdzekļu masu ra�o�anas sfēra, turpretī kapitālismā lielākā daļa apgrozāmo aktīvu atrodas apgrozības sfērā.

Pēc veido�anās avotiem apgrozāmie lidzekļi tiek iedalīti pa�u un aizņemtus apgrozāmajos līdzekļos. At�ķirībā no pa�u līdzekļiem, kuri pastāvīgi atrodas uzņēmuma rīcībā un paredzēti normālu materiālo krājumu izveido�anai un produkcijas ra�o�anas un realizācijas plānu izpildei, aizņemtie līdzekļi tiek izlietoti uzņēmuma pagaidu vajadzībām un ir jāatrnaksā.

Aizņemtos apgrozāmos līdzekļus veido no bankas kredīta līdzekļiem. PSRS 1980. gada beigās tautas saimniecības apgrozāmajos līdzekļos pa�u apgrozāmie līdzekļi bija 24%, bankas kredīti � 46%, parādi kreditoriem un citi avoti � 30%.

Praksē apgrozāmo līdzekļu izmanto�anas efektivitāti mērī ar aprites koeficientu. To nosaka kā gadā sara�otās pre�u produkcijas pa�izmaksas attiecību pret apgrozāmo līdzekļu atlikumu gada beigās. Sis rādītājs raksturo gan apritu skaitu, gan apgrozāmo līdzekļu atdevi, t. i., pre�u produkcijas pa�izmaksas summu, kāda iznāk uz vienu rubli apgrozāmo līdzekļu gada beigās.

Apgrozāmo līdzekļu aprites paātrinā�ana veicina līdzekļu atbrīvo�anu papildu produkcijas izlaidei, pozitīvi ietekmē uzņēmumu rentabilitāti.

Ra�o�anas fondu kopējā aprite. Aprēķinot fondu kopējo apriti, jāat�ķir avansētā un apritējusī vērtība. Pieņemsim, ka uzņēmuma fondi sastāda 107 milj. rubļu, no kuriem 80 milj. rubļu ir pamatfondi, bet 27 milj. rubļu -� apgrozāmie fondi un apgrozības fondi (apgrozāmie līdzekļi). Fondu aprites aprēķinu vērtības izteiksmē varētu parādīt �ādi:

No piemēra redzams, ka gada laikā apritējusī vērtība ir lielāka nekā avansētā vērtība par 7680 tūkst, rubļu (114 680�107 000), bet kopējais apritu skaits vienlīdzīgs 1,07

Pastāvot pamatfondu gada apritei to vērtībasapjomā, kopējā aprite ir lielāka par 1, jo apgrozāmie fondi un apgrozības fondi gada laikā veica �etras aprites.

Uzņēmuma kopējās fondu aprites rādītājs (vērtības izteiksmē) atspoguļo ra�o�anas savstarpējos sakarus riņķojuma procesā. Vispusīga �o savstarpējo sakaru analīze tiek lietota plānveida ra�o�anas regulē�ana. Sevi�ķa uzmanība pievēr�ama savstarpējā samēra pārmaiņām starp pamatfondiem un apgrozāmiem fondiem tehniskā progresa ietekmē. �ī faktora ietekme uz kopējo apriti ir divējāda: pamatfondu īpatsvara paaugstinā�anās, pastāvot citiem līdzīgiem apstākļiem, palēnina fondu kopējo apriti; ta�u jauni, pilnīgāki darbarīki rada apstākļus progresīvu tehnoloģisko procesu ievie�anai, kas veicina darba perioda saīsinā�anos un tātad kopējās līdzekļu aprites paātrinā�anos.

Fondu aprites paātrinā�anās, būdama ekonomiskās attīstības intensīvā ceļa izpausme, veicina uzņēmumu rentabilitātes un sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos.

Kredīta nepiecie�amība un būtība sociālisma apstākļos. Ra�o�anas fondu riņķojumā un apritē vienos saimnieciskajos posmos rodas uz laiku vajadzība pēc naudas līdzekļiem, bet citos � naudas līdzekļi uz laiku atbrīvojas. Tā, piemēram, amortizācijas fonds tiek radīts pakāpeniski vairāku gadu laikā, bet izlietots uzreiz, atjaunojot nolietotos pamatfondus naturālā formā. Izejvielu, kurināmā, materiālu pirk�ana un gatavās produkcijas pārdo�ana notiek da�ādā laikā. Darba samaksai paredzēto naudas līdzekļu ienāk�anas termiņi nesakrīt ar to izlieto�anas termiņiem. Peļņa un no tās veidotie uzņēmuma fondi noteiktam uzdevumam tiek izlietoti ne uzreiz. Tas noved pie pagaidām brīvu naudas līdzekļu veido�anās uzņēmumos. Lielas naudas līdzekļu summas, kas paredzētas darba samaksai, kārtējām ra�o�anas izmaksām un kapitālieguldījumiem, tiek uzkrātas pēc kolhozu produkcijas realizācijas. _г

Uz laiku brīvi naudas līdzekļi rodas arī nacionālā ienākuma sadalē ar valsts bud�eta starpniecību. Pie tiem pieskaita valsts naudas rezervi, kura iegūta, bud�eta ieņēmumiem pārsniedzot tā izdevumus, kārtējos bud�eta resursus, kuri veidojas tāpēc, ka bud�eta izpildes gaitā līdzekļu ienāk�ana bud�etā un to izlieto�ana nenotiek vienā laikā.

Daļa uzņēmumu tīrā ienākuma un iedzīvotāju naudas līdzekļu tiek novirzīta sociālās apdro�inā�anas, mantas un personas apdro�inā�anas fondu veido�anai, kuri tiek izlietoti pakāpeniski. Uz laiku brīvu naudas līdzekļu avots ir arī iedzīvotāju darba ietaupījumi, kas koncentrēti darba krājkasēs.

Pagaidu vajadzība pēc papildu naudas līdzekļiem rodas pamatfondu apritē līdz attiecīgu summu uzkrā�anai (amortizācijas fonda un peļņas) kapitālremonta vajadzībām, funkcionējo�o uzņēmumu rekonstrukcijai un papla�inā�anai, iekārtas modernizācijai, jaunās tehnikas ievie�anai un ra�o�anas tehnoloģijas uzlabo�anai.

Vajadzība pēc papildu līdzekļiem pastāv arī apgrozāmo fondu un apgrozības fondu izmanto�anas procesā � daļas ra�o�anas krājumu veido�anai apmēros, kurus nesedz pa�u apgrozāmie līdzekļi, darba algas izmaksai līdz naudas ienāk�anai no realizētās produkcijas, sezonālo ra�o�anas krājumu veido�anai atsevi�ķās rūpniecības nozarēs (vieglajā, pārtikas, me�u, kūdras u. c.), papildu sezo-nālām izmaksām lauksaimniecībā un rūpniecības nozarēs, kurās ra�o�ana ir sezonāla, utt.

Racionāla resursu izmanto�ana tautas saimniecībā prasa uz laiku brīvo naudas līdzekļu plānveida pārdali, pamatojoties uz at-maksājamlbu. Tā notiek ar bankas kredīta starpniecību, kura avots ir aizdevumu fonds, kas tiek veidots uzņēmumu, valsts bud�eta un iedzīvotāju uz laiku brīvo naudas līdzekļu akumulācijas rezultātā.

Kredīts sociālismā apstākļos ir plānveida ekonomisko attiecību sistēma, ar kuru starpniecību sociālistiskā sabiedrība mobilizē tautas saimniecībā uz laiku brīvos naudas līdzekļus un izlieto tos papla�inātās atra�o�anas nodro�inā�anai uz atmaksāļamibas, terminē-tibas un procenta samaksas noteikumiem. Tas ir plānveidīgas aizdevumu fonda kustības forma.

Tā kā kredīta kustība ir saistīta ar uzņēmumu ra�o�anas fondu riņķojumu un apriti, kredīta attiecības ir svarīgs saimnieciskā aprēķina attiecību sastāvelemcnts sociālistiskajā sabiedrībā.

Ar kredīta starpniecību tiek risinātas pretrunas starp naudas rezervju pastāvīgu veido�anos uzņēmumos, nozarēs un to pilnīgas un racionālas izlieto�anas nepiecie�amību, lai nodro�inātu sabiedriskās ra�o�anas nepārtrauktību un tās pieaugumu. Pa�u un aizņemto apgrozāmo līdzekļu avotu saskaņo�ana dod iespēju laikus un pilnīgi apmierināt u�ņēmumu vajadzības pēc naudas līdzekļiem da�ādos laikposmos, samazināt plānotajam ra�o�anas apjomam nepiecie�amo pie�ķirto līdzekļu summu un tātad efektīvi izmantot naudas resursus tautas saimniecībā.

Ar kredīta palīdzību tiek paātrināta fondu ra�īgās un pre�u formas pārvēr�anās naudas formā, tādējādi saīsinot ra�o�anas un apgrozības laiku un paātrinot līdzekļu apriti. Vienlaikus kredīts ir liels naudas līdzekļu avots ra�o�anas papla�inā�anai.

Uz laiku brīvo naudas līdzekļu plānveida pārdales ar kredīta starpniecību specifiskās īpatnības � atmaksājamība, terminētība un samaksa par aizņemto līdzekļu izmanto�anas tiesībām � padara to par svarīgu līdzekli, lai kontrolētu produkcijas ra�o�anas un apgrozības plāna kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju izpildes gaitu, uzņēmumu fondu izmanto�anas efektivitāti.

Ar kredīta starpniecību naudas zīmes tiek aizstātas ar kredītoperācijām, kas stipri ietaupa skaidro naudu apgrozībā, paātrina naudas apriti, nostiprina naudas apgrozību, pazemina apgrozības izmaksas.

Tautas saimniecības vadī�anas pilnveido�ana mūsdienu apstākļos ir saistīta ar tālāku kredīta lomas un efektivitātes paaugstinā�anu racionālā ra�o�anas resursu izmanto�anā, kredītattiecību papla�inā�anu, daudzos gadījumos (arī daļai kapitālieguldījumu) neatmaksājamo finansē�anu nomainot ar atmaksājamās un terminētās kreditē�anas sistēmu.

Vieni bur�uāziskie ekonomisti noliedz kredita lielo nozīmi sociālismā, citi � to identificē ar kapitālistisko kredītu. īstenībā kredītam sociālismā ir svarīga loma un tas radikāli at�ķiras no kredīta kapitālismā. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums nosaka kredīta izmanto�anu nemitīga ra�o�anas pieauguma un visas tautas labklājības paaugstinā�anas interesēs. Sociālistiskajam kredītam ir plānveida raksturs, -tas ir tie�i saistīts ar atra�o�anas procesu. Visi sociālistiskās saimniecības kredīta resursi tiek novirzīti reālu saimniecisko ra�o�anas un apgrozības procesu apkalpo�anai un nevar būt izmantoti da�āda veida spekulatīvām operācijām, kādas raksturīgas kapitālistiskajam kredītam. Sociālistiskajā saimniecībā nav kredita krī�u. Kredīta stabilitāti nodro�ina plānveida aug�upejo�a ekonomikas attīstība, plānoto cenu un naudas apgrozības stabilitāte, bezdeficīta valsts bud�ets un principiāli cits tā sociālekonomiskais raksturs nekā kapitālisma.

Plānveidā organizētās kredītattiecības un iestādes, kas tās apkalpo, veido sociālistiskās sabiedrības kredītsistēmu.

Sociālistiskās bankas. Kredīts tam raksturīgās funkcijas veic ar banku starpniecību, kuras mobilizē un sadala kredīta resursus. Sociālistiskajā sabiedrībā bankas ir valsts iestādes, kuras plānveidā organizē naudas apgrozību un kredītattiecības un realizē ar kredita, norēķinu un kases operācijām uzskaiti un kontroli par uzņēmumu saimniecisko darbību.

Labējie revizionisti uzstājas par banku sistēmas �neatkarību�, prasa sociālistiskās valsts saimnieciski organizatorisko funkciju nodot bankām; �kreisie� revizionisti pienācīgi nenovērtē kredītiestā�u lomu saimniecības vadī�anā. Saimniecības vadī�anas teorija un prakse apstiprināja objektīvo nepiecie�amību plānveidā izmantot bankas sociālistiskās ra�o�anas attīstības interesēs.

Bankas kā kredīta centri pārvēr� uz laiku brīvos naudas līdzekļus funkcionējo�os līdzekļos, kreditē tautas saipiniecību, kā ari izsniedz aizdevumus iedzīvotajiem patēriņa vajadzībām. No valsts bud�eta un speciāliem fondiem bankas veic neatmaksājamu kapitāl-celtniecības finansē�anu. Ar to starpniecību valsts pie�ķir kredītu citām, pirmām kārtām sociālistiskajām un jaunattīstības zemēm.

Uz laiku brīvos naudas līdzekļus ar kredīta starpniecību bankas pārdala, pamatojoties uz �ādiem principiem: tie�umu un mērķtiecī-gumu, nodro�inātību, terminētību, plānveidīgumu, uzņēmumu dife-rencētību, kreditējot atkarībā no to saimnieko�anas līmeņa.

Aizdevumi tie�ā bankas kredita formā tiek izsniegti tiem valsts un kooperatīviem uzņēmumiem, kuriem patiesi ir vajadzība pēc aizņemtiem līdzekļiem. Uzņēmumu savstarpējā komerciālā kreditē�ana netiek lietota, jo tā ir saistīta ar neplānotu un bezkontroles naudas līdzekļu pārvieto�anos un varētu novest pie bankas kontroles vājinā�anās.

Bankas aizdevumus pie�ķir noteiktiem mērķiem saskaņā ar uzņēmuma ra�o�anas un finansu plāniem. Kredīta mērķtiecīguma ievēro�anu sekmē arī aizdevuma izsnieg�ana pret materiālo nodro�inājumu. Kredīta atmaksas termiņi tiek saskaņoti ar termiņiem, kuros materiālās vērtības un naudas līdzckji iziet da�ādas fondu riņķojuma un aprites stadijas.

Atkarībā no aizdevuma izsnieg�anas termiņiem banku kredīts iedalās īstermiņa un ilgtermiņa kredītā. īstermiņa kredīts tiek pie�ķirts apgrozāmo līdzekļu veido�anai, kā arī pamatfondu atjauno�anai un papla�inā�anai, pastāvot noteikumam par ieguldījumu ātru atmaksā�anos (kapitālremontam, jaunās tehnikas ievie�anai, ra�o�anas racionalizācijai, tautas patēriņa pre�u ra�o�anas organizācijai). Ilgtermiņa kredīts tiek izsniegts galvenokārt pamatfondu papla�inā�anai vai to atjauno�anai. Pamatfondiem kredīta ilgsto�āku termiņu nosaka tas, ka to atjauno�anas, papla�inā�anas un rekonstrukcijas izmaksu atlīdzinā�anas avoti (amortizācijas fonds, peļņas uzkrājumi) tiek radīti vairāku gadu laikā. Lai stimulētu tehnisko progresu, jaunās tehnikas ievie�anai un citiem ra�o�anas pilnveido�anas pasākumiem pie�ķirtā kredīta dzē�anas termiņi tiek noteikti, ievērojot kreditējamo pasākumu atmaksā�anās laiku.

Aizdevumi tiek izsniegti uzņēmumiem, kuri saimnieko normāli: darbība bez zaudējumiem, pie�ķirto apgrozāmo līdzekļu saglabā�ana, līgumsaistību izpilde produkcijas piegādē pircējiem. Labi strādājo�iem uzņēmumiem tiek pie�ķirti kredīta atvieglojumi. Tātad kredīts stimulē ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos.

Par pie�ķirto kredītu bankas iekasē aizdevuma procentu, kas ir maksa par aizņemto līdzekļu izmanto�anu. Aizdevuma procenta lielumu nosaka valsts. Tā avots ir sabiedrības tīrais ienākums, kuru realizē atsevi�ķie saimnieciskie posmi. No aizdevuma procenta tiek atlīdzinātas izmaksas kredītiestā�u aparāta uzturē�anai un izveidota to peļņa. Par laika neatdotu aizdevumu un par kredītu virsplāna materiālajiem krājamiem tiek iekasētas paaugstinātas procenta likmes. Turklāt pēdējās liek diferencētas pa kredīta veidiem un termiņiem, Tādējādi tiek stimulēta uzņēmumu saņemto aizdevumu racionāla izmanto�ana un savlaicīga atmaksā�ana.

Kā sociālistiskās saimniecības norēķinu centri bankas organizē un veic bezskaidras naudas norēķinus starp uzņēmumiem par materiālajām vērtībām un pakalpojumiem, uzņēmumu norēķinus ar finansu un banku sistēmu, ar ārējās tirdzniecības un citām ekonomiskajām attiecībām saistītos norēķinus ar ārvalstīm.

Kā emisijas un kases centri bankas veic emisiju un tautas saimniecības un iedzīvotāju kases apkalpo�anas funkcijas, plānveidā regulē operatīvo naudas apgrozību, koncentrē un izlieto valūtas fondus.

. Mūsdienu PSRS banku sistēma sastāv no PSRS Valsts bankas, PSRS Celtniecības bankas (Kapitālieguldījumu finansē�anas banka) un Arējās tirdzniecības bankas. PSRS Valsts banka ir mūsu valsts vienots emisijas, kredīta, norēķinu un kases centrs. Valsts bankas kredītieguldījumi tautas saimniecībā 1981. gadā bija 314,9 mljrd. rubļu, t. i., gandrīz 80% no PSRS banku sistēmas kopējās kredīt-ieguldījumu summas.

Visām sociālistiskajām zemēm ir kopēji banku darbības organizācijas principi: banku darbības valsts monopols un visā zemē vienota valsts kredīta politika, demokrātiskais centrālisms banku

vadī�anā, valsts naudas apgrozības koncentrē�ana visas valsts centrālajā bankā ar pla�u bezskaidras naudas norēķinu attīstību. Ta�u banku struktūrai, kreditē�anas metodēm, norēķiniem un emisijai, kases operācijām tautas saimniecībā, kredīta un kases operāciju plāno�anai, bankas kontrolei pār uzņēmumu darbību da�adās sociālistiskajās zemēs ir ari specifiskas pazīmes.

Banku sistēma sociālismā, pēc V. I. Ļeņina formulējuma, ir sabiedriskās rēķinvedības centrs. Bankās koncentrētais naudas apgrozījums apkalpo savstarpējās darbības apmaiņu starp uzņēmumiem, nozarēm un ekonomiskajiem rajoniem, t. i., visu sabiedriskā kopprodukta kustību. Kārtojot visu saimniecisko organizāciju rēķinus, veicot norēķinus, izsniedzot aizdevumus, banku iestādes koncentrē nepiecie�amo informāciju par atra�o�anu katrā atsevi�ķā uzņēmumā un visa tautas saimniecībā. Tas dod iespēju banku sistēmas iestādēm kontrolēt sabiedriskā kopprodukta ra�o�anu, sadali, apgrozību un izlieto�anu.

Ra�o�anas fondu apritē notiek to līdzekļu plānveida sadale, kurus uzņēmumi saņem no produkcijas realizācijas. No tiem tiek segts patērēto ra�o�anas līdzekļu izlietojums un darbinieku darba samaksas izlietojums. Sis izlietojums gūst uzņēmumu izmaksu formu. Ieņēmumu pārpalikums virs izmaksām veido peļņu. Izmaksu, cenu un peļņas līmenis raksturo ra�o�anas un apgrozības racionālas organizācijas pakapi.

Uzņēmumu ieņēmumi veido sabiedrības finansu pamatu, sakarā ar ko �ajā nodaļā tiek dots vispārējs sociālistiskās saimniecības finansu sistēmas raksturojums. ¹³⁹

produkta vērtībai (lV_n.d). Tātad pa�izmaksa ir sociālismam atbilsto�a ra�o�anas sabiedrisko izmaksu forma, kas galvenokārt noder vienkār�ās atra�o�anas nodro�inā�anai.

Svarīga pa�izmaksas īpatnība ir tā, ka produkcijas ra�o�anas izmaksas taja izpau�as ne tie�i darba laikā, bet naudas formā. Tātad pa�izmaksa ir ra�o�anas izmaksu izteiksme naudā un var novirzīties no attiecīgās vērtības daļas.

Pa�izmaksa veidojas tie�i uzņēmumos. Praksē tā ietver sevī da�us elementus, kuri pēc rakstura ir virsprodukts, bet ietilpst uzņēmumu izmaksās un, otrādi, neietver da�us sabiedrisko izdevumu elementus. Tā, piemēram, tāpēc, ka sabiedrība lielā mērā uzņemas segt darbaspēka atra�o�anas izmaksas no sabiedriskajiem patēriņa fondiem, no darbinieku nepiecie�amā produkta produkcijas pa�izmaksā ietilpst tikai daļa, kas atbilst strādnieku un kalpotāju darba algai un kolhoznieku darba samaksai. Sabiedriskie patēriņa fondi produkcijas pa�izmaksas veido�anā arī piedalās tikai daļēji, kaut arī veido vienu no sabiedrisko ra�o�anas izmaksu elementiem.

Aptuvena attiecība starp vērtību un pa�izmaksu PSRS tautas saimniecībā parādīta tabulā¹⁴⁰.Aptuvena attiecība starp vērtību un pa�izmaksu PSRS tautas saimniecībā(%)

Ka redzams, produkta pa�izmaksa vidēji PSRS tautas saimniecībā sastāda 3/4 no tā vērtības naudas formā.

Visas tautas un kooperatīvo tirdzniecības uzņēmumu un apvienību apgrozības izmaksu materiālo substanci veido sabiedriskā darba izlietojums produkcijas nogādā�anai līdz patērētājiem. Produkta pil-. nīga gatavība prasa tā pārvadā�anu, glabā�anu, �ķiro�anu, iesaiņo�anu un vairākas citas operācijas, kas sagatavo to patērē�anai, �o operāciju izmaksas veido ra�o�anas papildu izmaksas, kuras nosaka ra�o�anas procesa turpinā�ana apgrozības sfērā. Apgrozība tikai maskē to ra�īgo raksturu. Tāpēc �īs materiālo izmaksu daļas atlīdzinā�anas avots ir uz produktu pārnestā vērtība, bet darbinieku darba samaksas avots �� nepiecie�amā darba jaunradītā vērtība.

Pre�u-naudas attiecības rada noteiktas izmaksas tādu operāciju veik�anai, kas saistītas ar vērtības formas maiņu. Sīs izmaksas sastāda apgrozības tīrās izmaksas. To atlīdzinā�anas avots ir materiālajā ra�o�anā radītā virsprodukta vērtība. Tīrās izmaksas iedalās ar produkta pirk�anu un pārdo�anu, kā ari ar uzskaites kārto�anu saistītajās izmgksās. Pēdējās at�ķirībā no pirmajām ir saistītas tikai ar vērtības formu maiņu, ko nosaka ra�o�anas sabiedriskais raksturs. Apgrozības izmaksas izpau�as naudas formā un, tāpat kā produkcijas pa�izmaksa, var novirzīties no attiecīgā sabiedriski nepiecie�ama līmeņa.

Sociālistiskā valsts plānveida regulē izmaksas ne tikai valsts, bet ari kooperatīvajos ra�o�anas un tirdzniecības uzņēmumos. At�ķirībā no valsts uzņēmumiem, kur darba izmaksas tiek ietvertas pa�izmaksā pēc stingrām valsts normām, aprēķinātās darba algas formā, kolhozu produkcijas pa�izmaksā darba samaksa ietilpst apmēros, ko regulē pa�i kolhozi.

PSRS ir atzīts par nepiecie�amu apstiprināt piecgadu un gada plānos rūpniecības ministrijām, apvienībām, uzņēmumiem un organizācijām produkcijas (darbu) pa�izmaksas uzdevumus, bet �o uzdevumu sastāvā � materiālo izmaksu limitu (maksimālo līmeni) naudas izteiksmē uz rubli produkcijas (darbu). Tiek pastiprināta pa�izmaksas pazeminā�anas rādītāja nozīme uzņēmumu darbības vērtē�anā.

Bur�uāziskie ekonomisti neredz at�ķirību starp izmaksām sociālistiskajos un kapitālistiskajos uzņēmumos. īstenībā kapitālistisko uzņēmumu izmaksas ir kapitāla izlietojums. Tas izsaka ekspluatācijas attiecības. Sociālistisko uzņēmumu izmaksas izsaka sociālistiskās ra�o�anas attiecības starp atsevi�ķiem saimnieciskajiem posmiem un sabiedrību kopumā, ir saistītas ar produktu izgatavo�anu un realizāciju, apmierinot darbaļau�u vajadzības. Tas, ka nepastāv antagoniskas pretrunas starp sabiedrību un atsevi�ķiem uzņēmumiem, nozīmē, ka patiesās ra�o�anas izmaksas sociālistiskajā sabiedrībā liek mērītas ar visa sabiedriskā darba sabiedriski nepiecie�amo izlietojumu, t. i., ar produkta vērtību.

Ra�o�anas un apgrozības izmaksu pazeminā�ana kapitālismā noved pie darbaļau�u stāvokļa pasliktinā�anās. Sociālistisko uzņēmumu izmaksu pazeminā�ana nozīmē visai sabiedrībai piedero�ā tīrā ienākuma palielinā�anu un tātad nacionālās bagātības aug�anu un uz �ā pamata � tautas labklājības paaugstinā�anos. Sociālismā darbaļaudis ir ieinteresēti ra�o�anas un apgrozības izmaksu pazeminā�anā.

Kapitālistiskās ra�o�anas un apgrozības izmaksas veidojas stihiski, ne�ēlīgā konkurencē starp kapitālistiem, sīko un vidējo uzņēmēju izputē�anas rezultātā. Sociālistisko uzņēmumu izmaksas veidojas plānveidā, mērķtiecīgi iedarbojoties sociālistiskajai valstij.

Sociālistisko uzņēmumu izmaksu pazeminā�ana. Uzņēmumu izmaksu pazeminā�anās tautsaimnieciskā nozīme ir tā, ka tā izsaka

naudas formā sabiedriskā darba izlietojuma samazinā�anos produkta ra�o�ana un apgrozībā. Izmaksu ietaupījums produkcijas ra�o�anā un realizācijā, pastāvot attiecīgajam cenu līmenim, atbilsto�i palielina peļņu, kuru sabiedrība izlieto ra�o�anas papla�inā�anai un darbaļau�u materiālo un kultūras vajadzību pilnīgākai apmierinā�anai. Tāds pats rezultāts galaiznākumā tiek sasniegts, pazeminot cenas atbilsto�i izmaksu pazeminā�anai.

Plānveida iedarbojoties uz pa�izmaksas un apgrozības izmaksu līmeni, sociālistiskā valsts ievēro to struktūru � samēru starp da�ādām ra�o�anas līdzekļu izmaksām un darba samaksu. Da�ādu nozaru produkcijas pa�izmaksas struktūra atspoguļojas darba tehniskās apgādatibas līmenis un ra�o�anas specifiskās īpatnības.

1981. gadā PSRS rūpniecībā uzņēmumu materiālas izmaksas bija 80,3%, darba samaksa � 14,8%, pārējās, pa elementiem nesadalītās izmaksas � 4,9%. Lauksaimniecībā salīdzinājumā ar rfipniecību darba samaksas īpatsvars pa�izmaksā ir relatīvi augstāks. 1981. gadā PSRS mazumtirdzniecības apgrozības izmaksās darba alga bija 45,7%, transportizmaksas � 15,6%, pre�u ra�o�anas pabeig�anas un uzglabā�anas izmaksas � 2,7%.

Līdz ar darba ra�īguma aug�anu, samazinot uz produkta vienību kopējo darba izlietojumu, pazeminās dzīvā darba un paaugstinās materializētā darba īpatsvars. Rezultātā materiālo izmaksu īpatsvars pa�izmaksā pieaug, bet darba samaksas īpatsvars pazeminās.

No 1932. lidz 1981. gadam PSRS rūpniecības produkcijas pa�izmaksa materiālo izmaksu īpatsvars, ieskaitot amortizāciju, palielinājās no 57 līdz 80,3%, bet darba algas īpatsvars attiecīgi pazeminājās no 35,6% līdz 14,8%.

Uzņēmumu izmaksu līmenis ir viens no galvenajiem sintētiskajiem darbības rādītajiem. Pa�izmaksā atspoguļojas saimnieciskās darbības vadī�anas kvalitāte, darbinieku kvalifikācija, zinātniski tehniskā progresa sasniegumu izmanto�anas pakāpe, darba organizācijas stāvoklis. Izmaksu pazeminā�anās ir kvantitatīvo un kvalitatīvo darbības rādītāju uzlabo�anas rezultāts, apkarojot visāda veida zudumus, nera�īgu darba laika, materiālo un naudas līdzekļu izlieto�anu.

Jānorobe�o naudas līdzekļu ietaupījums, ko gūst dzīvā un pagāju�ā darba izmaksu pazeminā�anas rezultātā, un ietaupījums, kas nav saistīts ar ra�otājdarbības uzlabo�anu. Pēdējais var būt kā izlaistās produkcijas kvalitātes pazeminā�anās, plānā noteiktā sortimenta neievēro�anas, iedzīvotāju apkalpo�anas pasliktinā�anās sekas. Tautas saimniecībā reāla nozīme ir tādai izmaksu pazeminā�anai, kura atspoguļo īstenu darba ietaupījumu, ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos.

Ra�o�anas izmaksu pazeminā�anās noteico�ais faktors tie�i uzņēmumos ir darba ra�īguma pieaugums. Ta�u tas notiek, pastāvot noteikumam, ka strādnieku izstrāde palielinās straujākā tempā nekā viņu darba alga. Gadījumā, kad izmaksas darba samaksai pieaug tādā pa�ā tempā kā strādnieku izstrāde, produkcijas pa�izmaksa paliek iepriek�ējā līmenī. Straujāku darba ra�īguma pieauguma

tempu salīdzinājumā ar darba algas pieauguma tempu, kā jau noskaidrots, prasa nepiecie�amība^- atlīdzināt uz dzīvā darba ietaupījuma rēķina izmaksas jaunās tehnikas radī�anai un ra�o�anas organizācijas uzlabo�anai, kas nodro�ina darba ra�īguma cel�anos, un koncentrēt noteiktu daļu �ī ietaupījuma sabiedrības ricibā, lai papla�inātu ra�o�anu, veidolu un attīstītu sabiedriskos patēriņa fondus.

Līdz ar lietojamo ra�o�anas līdzekļu masas palielinā�anos to taupīgas izmanto�anas nozīme aug. Produkcijas izlaides materiālajās izmaksās īpa�a, vieta ir pamatfondu amortizācijai. Intensīva iekārtas izmanto�ana, tās darba laika palielinā�ana pazemina amortizācijas atskaitījumu apmērus, rēķinot uz produkcijas vienību.

Darba ra�īguma pieauguma un materiālo izmaksu ietaupījuma nosacījums ir jaunās tehnikas un augsti kvalitatīvu darba priek�metu ievie�ana. Ra�īgāka iekārta rada iespēju pazemināt pa�izmaksu uz fondu atdeves paaugstinā�anas, remontizmaksu samazinā�anas un amortizācijas atskaitījumu pazeminā�anas rēķina. Augsti kvalitatīvu izejvielu un materiālu izmanto�ana veicina izlai�amo izstrādājumu lieto�anas īpa�ibu uzlabo�anos un ipatā darba izlietojuma pazeminā�anos. Turklāt visu ra�o�anas lidzekļu kvalitātes uzlabo�ana ir svarīgs uzņēmuma iek�ējā brāķa likvidācijas priek�noteikums.

Sociālisma priek�rocību izmanto�ana prasa arī visāda veida zudumu � dīkstāves, tehnoloģiskās disciplīnas neievēro�anas un nesaimnieciskuma faktu apkaro�anu.

Izmaksu pazeminā�anos aktīvi ietekmē saimnieciskais aprēķins. Saimnieciskā aprēķina attiecības stimulē produkcijas izlaidi, tās kvalitātes uzlabo�anu, ra�o�anas un apgrozības pilnveido�anu, visa sabiedriskā darba taupī�anu. Savukārt ra�o�anas un apgrozības izmaksu pazeminā�ana ir svarīgs rādītājs tam, cik sekmīgi tiek pildīts galvenais uzdevums, kura risinā�anai ir pakļauta saimnieciskā aprēķina sistēma, � produkcijas izlaide ar vismazāko sabiedriskā darba izlietojumu.

Sociālismā pre�u produkcija tiek realizēta pēc plānotām cenām. Tās atspoguļo saimniecisko sakaru sare�ģītu kompleksu sakarā ar sabiedrībai nepiecie�amās produkcijas radī�anu un sabiedriski nepiecie�amo izmaksu lielumu, kā ari tirā ienākuma sadali starp tautas saimniecības nozarēm.

PSRS vēsturiski ir izveidojusies vienota plānoto cenu un tarifu sistēma, kura ievēro da�ādas pakāpes produkta kustībā no ra�o�anas līdz patērētājam.

PSRS rūpniecībā pastāv divu veidu vairumcenas: uzņēmuma vairumcenas, pēc kurām notiek norēķini ar ra�otājuzņēmumiem, un rūpniecības vairumcenas, pēc kurām gatavie izstrādājumi tiek realizēti apgādes un realizācijas organizācijām un tirdzniecības uzņēmumiem. Uzņēmuma vairumcena atlīdzina normāli strādājo�ā uzņēmuma izmaksas un nodro�ina tam nepiecie�amo peļņu. Rūpniecības vairumccna ietver bez tam apgades un realizācijas organizāciju izmaksas un peļņu, bet daudziem produkcijas veidiem � arī apgrozījuma nodokli. Da�ās rūpniecības nozarēs (ma�īnbūvē, ķīmiskajā u. c.) pa�laik pastāv tikai uzņēmuma vairumcena. Padomju saimniecību un kolhozu produkcijai, kuru realizē valsts sagādē, tiek noteiktas iepirkuma cenas.

Visi cenu veidi ir savstarpēji saistīti un savstarpēji atkarīgi. Tā, piemēram, pārtikas rūpniecības produkcijas cena ir atkarīga gan no lauksaimniecības produktu iepirkuma cenām, gan no darba līdzekļu cenām. Lauksaimniecības produktu cenas savukārt ir atkarīgas no rūpniecība radīto un lauksaimniecībai pārdoto ra�o�anas līdzekļu cenām. Mazumcenu līmeni nosaka vairumcenu un iepirkuma cenu līmenis.

Skaidrojot cenu veido�anās jautājumus sociālismā, bur�uāziskajai politekonomijai ir raksturīga cen�anās parādīt īstenību tādā veidā, it kā plānveida cenu veido�ana esot �pasīvs un mazefektivs administratīvās vadības instruments�. Bur�uāziskie ekonomisti, galējā derīguma piekritēji, marksistiskās teorijas principu � cena ir vērtības izteiksme naudā � pretstata apgalvojumam, ka preces cenas pamatā esot tās derīgums; tas tiek saistīts ar atsevi�ķu indivīdu vajadzību subjektīvu vērtē�anu, vēlē�anos un �piesātināmību�. Cita virziena pārstāvji � mar�inālisti � apskata cenu kā ieguldītā kapitāla, zemes un darba atlīdzinā�anas formu, t. i., vadās no �ra�o�anas trīs faktoru� teorijas, kuru kritizēja jau K. Markss.

Vairumcena � galvenais cenu sistēmas posms. Galvenais plā-notb cenu sistēmas posms ir vairumcenas, pēc kurām PSRS tiek realizēta vairāk nekā puse visa sabiedriskā produkta.

Visi galvenie kvalitatīvie un kvantitatīvie valsts plāna rādītāji ir saistīti ar vairumcenām. No to līmeņa ir atkarīgi produkcijas ra�o�anas apjoma, peļņas, rentabilitātes un pa�izmaksas rādītāji. Vairumcenas ir orientieris, nosakot visefektīvākos plāna, projektu un operatīvo saimniecisko risinājumu variantus.

Tā kā vairumcenu līmenis ietekmē ra�otājuzņēmuma galarādītā-jus un tātad arī materiālās stimulē�anas fondu lielumu, praksē da�i uzņēmumi pretēji visas sabiedrības interesēm var panākt izdevīgākus savas produkcijas pārdo�anas nosacījumus. Minētās pretrunas tiek risinātas ar cenu plāno�anu, pamatojoties uz sabiedriski nepiecie�amajām izmaksām.

Vairumcenas pamatojas uz izmaksām, kuras veidojas, izgatavojot attiecīgās kvalitātes produkcijas galveno masu. Katrs normāli strādājo�s uzņēmums atlīdzina no produkcijas realizācijas ieņēmumiem ra�o�anas izmaksas un gūst peļņu. Sabiedrība dara zināmu ra�o�anas kolektīvam izmaksu normatīvu, kas ir atļauts attiecīgajos vidējos ra�o�anas apstākļos.

Galvenā plānotās cenu veido�anas tendence ir cenu tuvinā�anās sabiedriski nepiecie�amajām izmaksām. Ir zināms, ka vērtība izsaka ekonomiskās attiecības pre�u ra�o�anas procesā. Ta�u katrs ra�o�anas process ir darba laika izlieto�anas process. Tāpēc darba izlietojums ir maiņas attiecību mērs. Vēl vairāk � sociālisma apstākļos darba izlietojuma kā cenu pamata loma un nozīme palielinās, jo materiālo un kultūras labumu sadale �eit notiek atkarībā no darba daudzuma un kvalitātes un sabiedrība ir ieinteresēta tā racionāla izlieto�anā.

Vairumcenas, kas veidotas uz sabiedriski nepiecie�amā darba izlietojuma pamata, ir līdzeklis, ar kuru tiek salīdzinātas individuālās izmaksas ar sabiedrisko izmaksu normatīvu.

PSR.S praksē par cenu veido�anās sākotnējo bāzi, pamatojoties uz preces sabiedrisko vērtību, tiek izmantota produkcijas nozares vidējā pa�izmaksa, kura atspoguļo patērēto ra�o�anas līdzekju pārnestās vērtības un darba samaksas izlietojuma lielumu vidēji nozarē. Sīs izmaksas pa�reiz pārsniedz vairāk nekā 80% no

rūpniecības pre�u vairumcenas.

Virsprodukfa vērtība cena tiek ietverta proporcionāli nozares ra�o�anas fondu vērtībai. Produkcijas fondietilpīguma ievēro�ana cenās stimulē ra�o�anas fondu un kapitālieguldījumu efektīvu izmanto�anu.

Plānotā vairumcenu veido�anā tiek ievērotas at�ķirības starp produkta sabiedrisko un individuālo vērtību, kuras nosaka dabas faktori. Vienolas cenas, kas noteiktas uz nozares vidējo izmaksu bāzes, nenodro�ina dajai uzņēmumu pietiekamas pelņas gū�anu, lai norēķinātos ar valsti un radītu stimulē�anas fondus. Tāpēc, ja pa�izmaksa krasi at�ķiras zonas, rajona, baseina iek�ienē, tad rentabilitāte tiek panākta ar zonālo cenu palīdzību. Tās tiek veidotas, ievērojot produkcijas ra�o�anas pa�izmaksu samērā sliktos attiecīgās zonas dabas apstākļos, ievie�ot vienā vai otra formā fiksētos maksājumus bud�etā. Ar �o pa�u mērķi tiek lietotas norēķinu cenas atsevi�ķu grupu uzņēmumos.

Bur�uāziskie zinātnieki ignorē plānotā cenu veido�anā ievēroto faktoru sociālistisko saturu, tādu kā savstarpēji aizstājamo produkcijas veidu lieto�anas īpa�ību samērs, maksa par ra�o�anas fondiem, rentes maksājumi par labāku dabas resursu izmanto�anu.

Vairumcenas izmanto�ana saimniecības vadī�anā. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskā sociālistiskā īpa�uma valdī�ana prasa cenu plānveida regulē�anu, kas jāveic valsts orgāniem.,Vairumcenai apzināti tiek pie�ķirti tādi parametri (līmenis, struktūra, attiecība ar citu produktu cenām), kuri dod iespēju materiāli stimulēt uzņēmumu kolektīvus tautsaimnieciskā plāna izpildē ar vismazākajām izmaksām. Cenu veido�anas pilnveido�ana tautas saimniecības nozarēs ir svarīgs plānotās vadī�anas instruments. Sājā nolūkā tiek palielināta vairumcenu stimulējo�ā ietekme izstrādājumu kvalitātes uzlabo�anā, jaunas, augsti efektīvas tehnikas apgū�anas un novecoju�ās tehnikas aizstā�anas paātrinā�anā, racionālākā ra�o�anas resursu izmanto�anā un produkcijas pa�izmaksas pazeminā�anā; tiek nostiprināta valsts cenu disciplīna.

Starp citu, nosakot vairumcenas jauniem izstrādājumiem, it īpa�i ma�īnām un iekārtai, tiek paredzēta to līmeņa pazeminā�ana uz vienību derīgā efekta. Tiek lietotas limitcenas, uzcenojumi un atlaides atkarībā no produkcijas kvalitātes.

Cenas stimulējo�ā nozīme ir atkarīga no tā, kādā pakāpē tā atbilst sabiedriski nepiecie�amo izmaksu līmenim un ievēro citus

cenu veidotājus faktorus. Ekonomiski pamatota cenu pazeminā�ana rada uzņēmumiem apstākļus, kas rosina tos saimniekot taupīgāk, pastāvīgi pilnveidot ra�o�anu, ieviest modernu tehniku.

Ar plānotās cenu veido�anas mehānismā starpniecību sabiedrība ietekmē samēru starp pre�u pieprasījumu un piedāvājumu. Tas attiecas pirmām kārtām uz savstarpēji aizstājamiem produkcijas veidiem, deficītiem vai, glu�i otrādi, tādiem, kuru ir pārpalikums. Ta�u pieprasījums un piedāvājums nav galvenais cenu noteicējs faktors, lai gan to samērs tiek ievērots, nosakot cenas.

Vairumcenas kā tehniska progresa stimula izmanto�ana prasa noteikt tas zemāko un augstāko robe�u. Jauna vai uzlabota izstrādājumā cenas zemākā robe�a nodro�ina to normāli strādājo�o ra�o�anas kolektīvu intereses, kuri izlai� galveno attiecīgā produkcijas veida masu. Kaut arī ar ra�o�anu saistītās jaunu produkcijas veidu pētniecības, projektē�anas un apgū�anas izmaksas tiek segtas no speciāla fonda, uzņēmumu teko�ās izmaksas, bie�i vien ari ra�o�anas fondietilpigums jauno izstrādājumu izlaides pirmajos gados pieaug. Tāpēc cena jaunam izstrādājumam tiek noteikta augstākā līmenī; tas nodro�ina papildizmaksu atlīdzinā�anu un papildu peļņas gū�anu. Cenas augstākā robe�a ir svarīgs orientieris, stimulējot jaunās tehnikas ievie�anu tautas saimniecībā. Plāno�anas orgāni, ievērojot jaunā vai uzlabotā izstrādājuma ekonomisko efektivitāti salīdzinājuma ar agrāk apgūtajiem, nosaka maksimāli pieļaujamo vairumcenas līmeni, kāds patērētājam dod iespēju izdevīgi izmantot izstrādājumu. Ar tādas cenas starpniecību tiek noteikta produkcijas lieto�anas vērtības un vērtības atbilstība. Ja cenā netiek ievērotas izlai�amās produkcijas lieto�anas īpa�ības, �ī atbilstība tiek traucēta, uzņēmumiem zūd ieinteresētība uzlabot tās kvalitāti.

Vairumcena jaunam izstrādājumam tiek noteikta starp augstāko un zemāko robe�u tādējādi, lai stimulētu progresīvu produkcijas veidu ra�o�anu un ievie�anu tautas saimniecībā. Tiek ievērota ne vienkār�i produkcijas tehniski ekonomisko parametru uzlabo�anās, bet iegūtais efekts, attiecīgo produkciju patērējot da�ādās tautas saimniecības nozarēs. Tas izpau�as cenas samazinā�anā uz jaunās produkcijas derīgā efekta vienību. Atkarībā no jaunās produkcijas apgū�anas, darba ra�īguma paaugstinā�anās un attiecīgi no apgūlās produkcijas vērtības pazeminā�anās tās cena tiek pazemināta.

Līdz ar vairumcenas noteik�anu ir saistīta tīras produkcijas normatīvu (atsevi�ķās nozarēs � apstrādes vērtības normatīvu) noteik�ana attiecīgam izstrādājumam, kuri ir viens no plāno�anas un materiālās stimulē�anas galvenajiem rādītājiem.

Lai noteiktu jauno izstrādājumu derīgo efektu, tiek lietotas da�adas metodes, to skaitā matemātiskās metodes. Pie pēdējām, starp citu, pieskaita da�ādas kvalitātes savstarpēji aizstājamo izstrādājumu visracionālākās izmanto�anas uzdevumu kompleksa risinā�anas metodes.

Tāda tipa lineārais uzdevums vispārējā veidā ir tads, lai no liela skaita iespējamo risinājumu (plānu) X= (Л^Хг,..., AT_U) izraudzītos tādu variantu, kas nodro�ina visaugstāko resursu izmanto�anas efektivitāti. To raksta �ādā veidā:

pastāvot nosacījumam

Tāda pieraksta ekonomiskā jēga ir �āda: pastāvot eso�iem resursiem vai ciliem ierobe�ojumiem, kuri fiksēti b vektorā, un zināmos īpatajos teholoģisko izmaksu normatīvos, kas veido matricu A, kuras elementi ац, nepiecie�ams iegūt vislabāko saimniecisko rezultātu cx (mērķa funkciju): nacionālā ienākuma, peļņas, tīrās (normatīvās) produkcijas maksimizāciju utt.

Лг optimālās programmē�anas tie�o uzdevumu ir saistīts uzdevums, kuru literatūrā sauc par divpusējo uzdevumu. Tā risinā�anas gaitā katrs materiālais faktors, kas fiksēts tie�ajā uzdevumā, gūst noteiktu novērtējumu, kur� raksturo tā ietekmi uz galarezultātiem (mērķa funkciju) optimālā plāna sistēmā.

Lai noteiktu minētos novērtējumus, nepiecie�ams aprēķināt vektoru, kas lineārai funkcijai pie�ķir ekstremālu nozīmi:

pastāvot nosacījumam

Pēc ekonomiskā satura resursu novērtējumi, kurus gūst ^divpusējā uzdevuma risinā�anas rezultātā, ir efekts no labāko savstarpēji aizstājamo resursu izmanto�anas apstākļos, kurus paredz tie�ais uzdevums. Tāds efekts, kā jau atzīmēts, daļēji tiek ietverts cenā.

Jāievēro principiālās at�ķiribas cenas un divpusējo novērtējumu ekonomiskajā saturā, kuri kļūst zināmi optimizācijas uzdevuma risinā�anas rezultātā. Novērtējumi raksturo ra�o�anas resursu izmanto�anas, t. i., patērē�anas relatīvo efektivitāti, ir saistīti ar lieto�anas vērtību un tikai ar tās starpniecību � ar vērtību. Tāpēc tie nevar aizstāt plānoto cenu sistēmu, kuras veidotas, pamatojoties uz sabiedriski nepiecie�amo darba izlietojumu.

Pamatojoties uz produkcijas ra�o�anas un sadales apstākļu analīzi, valsts orgāni nosaka stingras cenrā�u cenas svarīgākajiem izejvielu un ra�o�anas nozīmes gatavo izstrādājumu veidiem, kā arī galvenajām pārtikas un pla�a patēriņa rūpniecības precēm. Sīs cenas nosaka ra�o�anas izmaksas apstrādes rūpniecībā, kapitālceltnie-cības tāmes vērtību un iedzīvotāju reālos ienākumus.

Sākot ar vienpadsmito piecgadi, saimnieko�anas praksē tika ieviests jauns nemainīgās (salīdzināmās) cenas veids � tirās produkcijas normatīvs. Tā ir daļa uzņēmuma vairumcenas un ietver darba algu, atskaitījumus sociālajai apdro�inā�anai un pejņu. Tāds raditājs dod iespēju precīzāk aprēķināt ra�otajdarbības galarezultātu pieaugumu: izlai�amās produkcijas fiziskā apjoma palielinā�anos, darba ra�īguma paaugstinā�anos un citus parametrus, kas raksturo ra�o�anas dinamiku.

Mazumcenas. Apkalpo�anas un tautas patēriņa pre�u tirdzniecības sfēra funkcionē valsts mazumcenas un sadzīves un komunālo pakalpojumu tarifi. Mazumcena ietver rūpniecības vairumcenu un tirdzniecības atlaidi (uzcenojumu), kuru izmanto apgrozības izmaksu seg�anai un tirdzniecības organizāciju peļņas izveido�anai.

Tirdzniecības atlaides tiek diferencētas pa precēm, to realizācijas vietām un tirdzniecības sistēmām. Vienādām precēm, kuras izlai� da�adi uzņēmumi, parasti liek noteiktas vienotas vairumcenas un vienotas vai joslu mazumcenas, kuras pastav visā mu�u zemes teritorijā (Vissavienības cenas) vai atsevi�ķu savienoto republiku, lielo ekonomisko rajonu un ģeogrāfisko joslu ietvaros.

Pēc mazumcenām tiek pārdotas tautas patēriņa preces iedzīvotajiem un daļēji organizācijām un iestādēm. Galvenā patēriņa pre�u masa tiek realizēta pēc valsts cenrā�u cenām.

Pēc ekonomiskā satura mazumcena izsaka attiecības starp sociālistisko sabiedrību un atsevi�ķiem tās locekļiem ra�o�anas, sadales un maiņas procesos. No tās līmeņa un no darba algas apmēra ir atkarīgi iedzīvotāju reālie ienākumi. Mazumcenas ir svarīgs sociālistiskās valsts politikas instruments, rūpējoties par nemitīgu tautas labklājības paaugstinā�anos.

Mazumcenu, kā arī visas cenu sistēmas at�ķirīga pazīme ir to plānvcidīgums. Sociālistiskā valsts vada to kustību, ņemot vērā ekonomiskās un sociālās politikas uzdevumus tajā vai citā laikposmā, nodro�ina naudas un iedzīvotāju naudas ietaupījumu pirktspējas stabilitāti.

Mazumcenas ietekmē iedzīvotāju vajadzību veido�anos un veicina pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarotību. Cenu pazeminā�ana noved pie pre�u pieprasījuma palielinā�anās. Cenu pazeminā�anas objektīvais pamats ir ra�o�anas efektivitātes aug�ana, pa�izmaksas pazeminā�anās un noteiktu pre�u krājumu pastāvē�ana. Sociālistiskā valsts ietur līniju uz stabilu valsts mazumcenu nodro�inā�anu galvenajām pārtikās un nepārtikas precēm, cenu pazeminā�anu atsevi�ķiem pre�u veidiem atkarībā no nepiecie�amo apstākļu radī�anas un pre�u resursu uzkrā�anās¹.

Uzņēmumu tīrais ienākums un centralizētais tīrais ienākums. Sabiedrības tīro ienākumu rada virsdarbs un daļēji � nepiecie�amais darbs. Praksē tas veidojas kā starpība starp cenu summu, pēc

¹ Saskaņā ar pa�laik noteikto kārtību tautas patēriņa pre�u vairumcenām, kuras ir augstākas nekā mazumcenas, �o cenu starpību atlīdzina no valsts bud�eta.

kurām tiek realizēta produkcija, un ra�o�anas un realizācijas izmaksām. Sociālistiskās sabiedrības' tīrais ienākums ir ra�otāju no ekspluatācijas briva darba rezultāts un atspoguļo ka ra�o�anas, tā arī sadales attiecības.

PSRS sabiedrības tīrais ienākums izpau�as divās galvenajās formās � uzņēmumu peļņas un apgrozījuma nodokļa formā. Sīm abām formām ir vienots sociālekonomiskais raksturs. At�ķirība starp tām ir veido�anas un izlieto�anas mehānismā.

Pastāvot nemainīgai uzņēmuma vairutnccnai, peļņa ir atkarīga no pa�izmaksas un tāpēc ir mainīgs lielums. Apgrozījuma nodoklis tiek fiksēts kā valsts stingri noteikta rūpniecības vairumccnas daļa un, pastāvot attiecīgajam produkcijas realizācijas apjomam, ir pastāvīgs lielums. Peļņa tiek iegūta katrā normāli strādājo�ā saimnieciskā aprēķina posmā, turpretī apgrozījuma nodoklis tiek iekasēts no atsevi�ķu grupu precēm. Pec produkcijas realizācijas uzņēmuma peļņa tiek sadalīta saskaņa ar plānu un normatīviem pa attiecīgiem kanāliem. Apgrozījuma nodoklis nonāk tie�i valsts bud�etā.

Divu tīrā ienākuma formu pastāvē�ana atbilst sociālistiskās ekonomikas plānveida attīstības vajadzībām. Lai nodro�inātu sociālistiskās valsts saimnieciski organizatorisko darbību ar naudas līdzekļiem, nepiecie�ams, lai tās rokas būtu koncentrēts stabils naudas fonds. Sī fonda avots pirmām kārtām ir apgrozījuma nodoklis. Vienlaikus saimnieciskā aprēķina attiecību sistēma prasa uzņēmumu noteiktu operatīvi saimniecisko patstāvību, kuras finansiālā bāze līdz ar pamatlīdzekļiem un apgrozāmajiem līdzekļiem ir peļņa.

PSRS, skatot ilgākā laika posmā, pelņas masa aug straujāk nekā apgrozījuma nodoklis. Tas izskaidrojams ar to. ka saimnieciska aprēķina nostiprinā�ana un visu saimniecības nozaru rentabilitātes aug�ana samazināja pārdales procesus, kurus realizēja ar apgrozījuma nodokļa palīdzību. 1940. gadā tautas saimniecībā iegūtās peļņas apjoms bija 3,3 tnljrd. rubļu, bet apgrozījuma nodokļa � 10,6 mljrd. rubļu, turpretī 1981. gadā peļņa bija 119,2 mijrd. rubļu, bet apgrozījuma nodoklis � 100,4 mljrd. rubļu.

Apgrozījuma nodokļa specifiskais veido�anās mehānisms (samaksas obligātums, stingra maksājumu termiņu un apmēru noteiktība) pie�ķir tam līdzekļu akumulācijas nodokļu metodes ārējās pazīmes; to bie�i vien savos nolūkos izmanto bur�uāziskie ideologi. Ta�u pēc sava satura tas nav nodoklis un principiāli at�ķiras no netie�ajiem nodokļiem, kuru iekasē�ana pla�i izplatīta kapitālistiskajās zemēs.

Apgrozījuma nodoklis nav atvilkums no darba algas. Tas akumulē sevī to virsprodukta vērtības daļu, kura netiek realizēta rūpniecības uzņēmumu vairumccnās. Valsts nosaka tīrā ienākuma daļu un to pre�u sarakstu, ar kuru cenu starpniecību tīrais ienākums apgrozījuma nodokļa formā nonāk bud�etā.

Sociālistiskās sabiedrības tīrais ienākums sadalās divās daļās � valsis centralizētajā (irajā ienākumā un uzņēmumu tīrajā ienākumā. Centralizētais tīrais ienākums veidojas no apgrozījuma nodokļa, no

valsts saimniecību pelņas maksājumiem, kā arī no kolhozu un citu kooperatīvo uzņēmumu ienākuma nodokļa.

Peļņa. Peļņa, tapat kā tīrais ienākums kopumā, tiek radita materiālas ra�o�anas sfēra. Ta�u savu specifisko formu tā gūst apgrozības stadija, produkcijas realizācijas procesā un izpau�as kā starpība starp realizētas produkcijas vairuincenu (bez apgrozījuma nodokļa) un tās pa�izmaksu.

Peļņas, tāpat kā apgrozījuma nodokļa, avots ir virsprodukts un daļēji nepiecie�amais produkts. Ta�u at�ķirībā no apgrozījuma nodokļa peļņa ir mainīgs lielums � pastāvot vienai un tai pa�ai cenai, ta ir atkarīga no pa�izmaksas līmeņa.

Peļņa nesakrīt ar attiecīgajā uzņēmumā radītā virsprodukta vērtības lielumu. Tas izskaidrojams ar to, ka virsprodukts tiek pārdalīts. Turklāt saimnieciskajā praksē daļa tā vērtības tiek ietverta produkcijas pa�izmaksā, kas attiecīgi samazina peļņas lielumu. Peļņā tiek ietverta ari zināmā daļa nepiecie�amā produkta vērtības, piemēram, materiālās stimulē�anas fondu veido�anai.

Uzņēmums saņem peļņu, ja par tā pre�u produkciju pircējs ir samaksājis. Samaksa nozīmē apstiprinājumu tam, ka produkcija pēc savas kvalitātes un sortimenta apmierina sabiedrības vienas vai otras vajadzības. Ja uzņēmums palielina ra�o�anas apjomu, bet tā produkcija nepietiekami augstas kvalitātes vai sortimenta neievēro�anas dēļ ir kaut daļēji nerealizēta, tad līdzekļu riņķojums paliek nepabeigts un peļņa neveidojas. Peļņas gū�ana ir saistīta ar radīto lieto�anas vērtību sabiedrisku atzī�anu maiņas rezultātā.

Praksē da�reiz ir atsevi�ķu uzņēmumu mēģinājumi palielināt peļņu uz cenu nepamatotas paaugstinā�anas rēķina; tas nenovēr�ami pazemina palerētājuzņēmumu rentabilitāti. Būtībā tas nozīmē nacionālā ienākuma sadales sabiedrisko proporciju parinaiņas atsevi�ķa uzņēmuma interesēs un tātad ir pretrunā ar sabiedrības interesēm.

Apgrozības sfēras uzņēmumiem ar attiecīgas atlaides (uzcenojuma) starpniecību tiek nodota daļa ra�o�anas sfērā radītā virsprodukta vērtības. Tā kā bez darbības, kura saistīta ar vērtības formas maiņu, �ie uzņēmumi veic arī vairākas papildra�o�anas funkcijas, tie rada virsproduktu un nepiecie�amo produktu; tas arī ir viens no peļņas avotiem.

Peļņas un citu virsprodukta naudas formu pieaugums pilnīgi tiek tie�i vai netie�i izlietots darbaļau�u vajadzībām un neierobe�o nepiecie�amā produkta palielinā�anos, ka tas ir kapitālismā. Regulējot peļņu, valsts vadas no sabiedrisko izmaksu normatīviem.

Galvenais peļņas pieauguma faktors ir darba ra�īguma paaugstinā�anas, kas nodro�ina produkcijas ra�o�anas apjoma un tātad ari uzņēmuma naudas ieņēmumu palielinā�anos un darba izlietojuma samazinā�anos uz produkcijas vienību, tas pa�izmaksas pazeminā�anos. Liela nozīme ir produkcijas ra�o�anas materiālo izmaksu taupī�anai, ra�o�anas pamatfondu un apgrozāmo fondu izmanto�anas efektivitātes aug�anai, dabas apstākļiem ra�o�anā, kuri arī

ietekmē pa�izmaksu. Peļņas lieluma ir atkarīgs no produkcijas kvalitātes un sortimenta, cenas līmeņa.

Uzņēmumos peļņa ir viens no apkopojo�iem, vispārino�iem ra�o�anas efektivitātes rādītājiem. Plāno�anas un vadī�anas pilnveido�ana PSRS un vairākās citās sociālistiskajās zemēs palielināja peļņas nozīmi saimnieciskā aprēķina organizācijā. Ta�u būtu kļūdaini skatīt to kā vienīgo un universālo uzņēmumu darbības rādītāju.

Bur�uāziskie ideologi un revizionisti identificē sociālistisko uzņēmumu peļņu ar peļņu kapitālismā. Labējie revizionisti uzskata peļņu par galveno ekonomikas regulē�anas sviru, par vienīgo kritēriju, nosakot tautsaimnieciskās un starpnozaru proporcijas. �Kreisie� revizionisti, glu�i otrādi, noliedz nepiecie�amību izmantot peļņu kā vienu no saimniecības planvadības instrumentiem, uzskata to par kapitālisma �palieku�. Ta�u, kā jau minēts, �o kategoriju sociālekonomiskais raksturs sociālismā ir principiāli at�ķirīgs. Sociālistisko uzņēmumu peļņas pamats ir no ekspluatācijas brīvu darbaļau�u radītais produkts; tīrais ienākums tiek izmantots visas sabiedrības interesēs. Tāpēc peļņas veido�anai, sadalei un izlieto�anai �eit nav antagonistiska rakstura. Peļņas gū�ana nav sociālistiskās ra�o�anas mērķis, bet noder par svarīgu avotu ra�o�anas papla�inā�anai, rezerves un sabiedrisko patēriņa fondu veido�anai, nera�o�anas sfēras uzturē�anai un attīstībai tautas labklājības paaugstinā�anas interesēs. Sociālistiskajā saimniecībā peļņas veido�anās ir plānveidīga.

Peļņas sadale. Sociālistisko uzņēmumu peļņas sadale ir pakļauta sabiedrības, darba kolektīvu un atsevi�ķu darbinieku intere�u vienotības nodro�inā�anai. Sākot ar vienpadsmito piecgadi, tiek ieviesta jauna, normatīvā peļņas sadales, metode. Piecgadu plānā iepriek� tiek noteikts, kāda tas daļa, kas fiksēta absolūtā summā, nonāk bud�etā un kāda daļa paliek ministrijas, apvienības (uzņēmuma) rīcībā. Pārsniedzot uzdevumus, daļa virsplāna peļņas arī paliek uzņēmumā.

Valsts bud�etā iemaksā maksu par ra�o�anas fondiem, fiksētos (rentes) maksājumus, kā arī atskaitījumus no peļņas kā starpību starp kopējo apstiprināto maksājumu summu bud�eta un plānoto iemaksu par fondiem un fiksēto (rentes) maksājumu summu.

Maksa par ra�o�anas fondiem stimulē labāk izmantot funkcionējo�o ra�o�anas aparātu un ierobe�o neracionālus kapitālieguldījumus.

Fiksētie maksājumi ir papildu tīrais ienākums, kādu gūst atsevi�ķi uzņēmumi samērā labāku dabas vai citu produkciju ra�o�anas un realizācijas apstākļu rezultātā. No peļņas, kas paliek minis-trij as, apvienības (uzņēmuma) rīcība, tiek finansēti valsts kapitālieguldījumi (tā daļa, kuru nesedz citi avoti), dzēsts bankas kredīts un samaksats procents par to, izveidoti materiālās stimulē�anas, sociālo, kultūras un dzīvokļu celtniecības pasākumu, ra�o�anas attīstības fondi un vienotais zinātnes un tehnikas attīstības fonds (veido ministrija), tiek segts pa�u apgrozāmo līdzekļu pieaugums, plānotie

zaudējumi no dzīvokļu un komunālās saimniecības ekspluatācijas, kā ari da�i citi plānotie izdevumi.

1980. gadā no kopējās peļņas summas, ko guva valsis ra�o�anas uzņēmumi un organizācijas, 58% nonāca valsts bud�etā centralizēto fondu veido�anai, 42% tika atstāti uzņēmumu un organizāciju rīcībā, no kuriem 17% atskaitīti stimulē�anas fondos, 8% novirzīti kapitālieguldījumu finansē�anai, pa�u apgrozāmo līdzekļu palielinā�anai, 17% � citiem mērķiem.

Vairumcenu un peļņas sadales mehānisma pilnveido�ana veicina da�ādu uzņēmumu saimnieko�anas apstākļu un rentabilitātes izlīdzinā�anos, peļņas brīvā atlikuma samazinā�anos.

Desmitās piecgades laikā no uzņēmumu un apvienību peļņas un citiem avotiem ekonomiskās stimulē�anas fondu veido�anai tika novirzīti 155,6 mljrd. rubļu, kuri izmantoti ra�o�anas attīstī�anai un tehniskajai modernizē�anai, prēmijām un apbalvojumiem, darbaļau�u sociālo un sadzīves apstākļu uzlabo�anai. Vienpadsmitajā piecgadē �o fondu apjoms pieauga vēl vairāk. Ir izvirzīts uzdevums � paaugstināt to izlieto�anas efektivitāti, noteikt to apmēra tie�u atkarību no ra�o�anas efektivitātes un darba ra�īguma aug�anas, produkcijas kvalitātes uzlabo�anas, zinātniski tehniska progresa paātrinā�anas.

Pejņas norma un rentabilitātes norma. Procesa, kad virspro-dukts pārvēr�as peļņā, virsprodukta norma, kas ir viens no darba ra�īguma rādītājiem, pārvēr�as peļņas normā vai rentabilitātes normā.

Peļņas norma izsaka ra�o�anas izmaksu efektivitāti, un to var attēlot �ādi:

�

kur� peļņas norma;

� peļņas masa;

� produkcijas pa�izmaksa.

Rentabilitātes norma izsaka ra�o�anas fondu izmanto�anas efektivitāti, un tā ir peļņas attiecība pret ra�o�anas fondu apjomu:

kur� rentabilitātes norma;

� pamatfondi;

� normējamie apgrozāmie līdzekļi.

Ja vidējos apstākļos strādājo�a uzņēmuma rentabilitātes līmenis atbilst nozares normatīvam, tad tā individuālās izmaksas vairāk vai mazāk tuvinās sabiedriski nepiecie�amajām izmaksām. Augstāka rentabilitātes līmeņa sasnieg�ana nozīmē, ka ra�o�anas kolektīvs strādā efektīvāk nekā eiti. Un otrādi � attiecīgi zemāka rentabilitāte ir radītājs tam, ka uzņēmuma nepietiekami tiek ieviesta jaunākā tehnika, atpaliek darba organizācija, neracionāli izmantoti ra�o�anas resursi.

Sociālistisko uzņēmumu rentabilitātes paaugstinā�anos, kā arī sabiedriskā darba ra�īguma cel�anos vispār galarezultātā nodro�ina zinātniski tehniskā progresa sasniegumu plānveidīga ievie�ana, racionāla ra�o�anas fondu, darbaspēka un dabas resursu izmanto�ana. Rentabilitātes līmeni tie�i ietekmē produkcijas ra�o�anas apjoma palielinā�ana, uzņēmuma izmaksu pazeminā�ana, intensīvāka darba līdzekļu izmanto�ana, uzņēmuma fondu aprites laika saīsinā�ana.

Rentabilitātes radītāja izmanto�ana ra�o�anas efektivitātes stimulē�anā balstās uz tautas saimniecības proporcijām, kuras nosaka ne tie�i to vai citu ra�otņu peļņa un rentabilitāte, bet sabiedrības objektīvās vajadzības. Tāpēc plānveidīga ra�o�anas regulē�anā �iem rādītājiem ir palīgnozīme.

Rentabilitāti nedrikst identificēt ar visas sabiedriskās ra�o�anas efektivitāti. Pirmā izsaka dzīvā un materializētā darba izlietojuma rezultativumu atsevi�ķos uzņēmumos, otrā � galarezultātus visas sabiedrības mēroga. Saimnieciskā aprēķina darbības augstākais kritērijs ir sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes paaugstina�ana kopumā.

Finansu būtība un nozīme. Atra�o�anas procesā uzņēmumos, tautas saimniecības nozares un sabiedrībā kopumā tiek veidoti da�ādi naudas fondi. Ekonomiskās attiecības, kuras rodas �o naudas fondu veido�anas, sadales un izlieto�anas procesā, ir finansu attiecības.

Finanses kā ekonomiska kategorija ir naudas attiecību sistēma, ar kuras starpniecību tiek veikla naudas līdzekļu plānveida veido�ana, sadale un izlieto�ana papla�inātās atra�o�anas vajadzībām un citu sabiedrisko vajadzību apmierinā�anai.

Atkarība no finansu attiecību rakstura un sfēras un naudas līdzekļu funkcionālā uzdevuma, sakarā ar ko �īs attiecības veidojas, pastāv uzņēmumu, tautas saimniecības nozaru un visas valsts finanses. Tā ka uzņēmumu un tautas saimniecības nozaru finanses aptver naudas attiecības, kuras saistītas ar materiālas ra�o�anas un tīrā ienākumā veido�anas procesu, tas ir visas valsts finansu bāze.

Pēc sociālekonomiskās būtības, funkcijām un uzdevuma finanses sociālismā radikāli at�ķiras no kapitālistisko valstu finansēm. Tās balstās uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu un tiek izmantotas papla�inātās atra�o�anas vajadzībām, kā ari citu sabiedrisko vajadzību apmierinā�anai, lai paaugstinātu darbaļau�u labklājību. Nepārtraukta un plānveida ra�o�anas attīstība pie�ķir tām nesatri-cinamibu un stabilitāti. Finansu attiecības sociālismā neietver sevī antagonistiskas pretrunas. Kas attiecas uz atsevi�ķu uzņēmumu cen�anos atstāt sev vairāk naudas līdzekļu, nekā nepiecie�ams, tad �īs pretrunas pārvar valsts.

Finansēm ir svarīga vieta materiālās ra�o�anas sfērā radītās vērtības sadalē, kura izpau�as no produkcijas realizācijas gūto naudas ieņēmumu veidā, it īpa�i tās daļas sadalē, kas ir tīrais ienākums. Konkrētās formas tīrā ienākuma sadalē un pārdalē ar finansu starpniecību ir atkarīgas no ekonomiskās attīstības līmeņa un tautas saimniecības vadī�anas prasībām.

Valsts ar finansu starpniecību sadala nacionālo ienākumu, novirzot ievērojamu tā daļu sociālām un kultūras vajadzībām � dzīvokļu celtniecībai, medicīniskajai apkalpo�anai, izglītībai, pensijām, stipendijām, pabalstiem utt. Vienlaikus noteikta samērā neliela iedzīvotāju, galvenokārt labi atalgoto strādnieku un kalpotāju naudas ienākumu daļa, kā arī daļa kolhoznieku ienākumu no personiskās paligsaimniecības nodokļu veidā tiek iekasēta bud�etā.

Atsevi�ķu atra�o�anas stadiju finansiālā apkalpo�ana uzņēmumā un tautas saimniecības mērogā rada iespēju izmantot finanses kā līdzekli kontrolei naudas izteiksmē pār produkta ra�o�anu un sadali un kā sabiedriskās ra�o�anas intensifikācijas un efektivitātes paaugstinā�anas stimulē�anas līdzekli.

Bur�uāziskie ekonomisti nepareizi identificē finanses sociālismā ar kapitālistiskajām finansēm. Viņi cen�as pierādīt, it kā finansu sistēma sociālismā, tāpat kā kapitālisma apstākļos, balstoties uz nodokļiem no darbaļaudīm. Sājā nolūkā apgrozījuma nodokli, kas īstenībā ir tīrā ienākuma forma, viņi nepamatoti deklarē par netie�o nodokli, t. i., par atvilkumu no darbaļau�u darba algas. Labējam revizionismam ir raksturīga cen�anās pie�ķirt valsts bud�etam galvenokārt patērētājraksturu un reducēt līdz minimumam tautas saimniecības finansē�aņu no tā līdzekļiem. Ta�u tas atņemtu sociālistiskajai valstij iespēju centralizēti un plānveidā pārdalīt nacionālo ienākumu, lai paātrinātu zinātniski tehnisko progresu, attīstītu ekonomikas noteico�ās nozares, racionāli izvietotu ra�otājspēkus mūsu zemē. �Kreisajam� revizionismam raksturīgā saimnieciskā aprēķina un materiālās ieinteresētības principa izmanto�anas pienācīga nenovērtē�ana izpau�as arī finansu sistēmas, arī uzņēmumu finansu, nozīmes mazinā�anā. Teorētiskā analīze un sociālistisko valstu pieredze atklāj minēto uzskatu nepamatotību.

Finansu sistēma un tās galvenais posms � valsts bud�ets. Plānveidā organizētās finansu attiecības un tās apkalpojo�ās speciālās iestādes veido sociālistiskās valsts finansu sistēmu. Sociālistiskās valsts finansu sistēmā ietilpst uzņēmumu, tautas saimniecī-.bas nozaru un visas valsts finanses.

Finansu sistēmas galvenais posms ir valsts bud�ets � sociālistiskās valsts naudas līdzekļu galvenais centralizētais fonds. Valsts bud�ets nodro�ina ar finansu resursiem tautas saimniecības plānveida attīstības, zinātnes un kultūras vajadzības, darbaļau�u labklājības paaugstinā�anu, valsts pārvaldes orgānu uzturē�anu, valsts aizsardzības finansē�anu. Ar bud�eta starpniecību valsts koncentrē ievērojamu daļu uzņēmumos radītā tīrā ienākuma, lai to centralizēti plānveidā sadalītu.

PSRS valsts bud�eta ieņem.umu un izdevumu daļas struktūru raksturo 1981. gada rādītāji.

PSRS valsts bud�ets 1981. gadā (miljardos rubļu)

Pēc ekonomiskā rakstura bud�eta ieņēmumi iedalās divās galvenās grupās � ieņēmumi no tautas saimniecības un iedzīvotāju maksājumi. Sociālistiskajās zemēs valsts bud�eta avots ir galvenokārt ieņēmumi no tautas saimniecības.

Tā, piemēram, PSRS ieņēmumi no sabiedriskotās saimniecības tīrā ienākuma bud�eta kopējā ieņēmumu summā bija 91,6%.

Valsts bud�eta izdevumos galvenā vieta ir tautas saimniecības finansē�anai.

PSRS bud�eta asignējumu īpatsvars tautas saimniecībai bija puse no kopējās izdevumu summas. Sociālistisko valstu bud�etu raksturīga īpatnība ir arī sociālajiem un kultūras pasākumiem paredzēto izdevumu augstais īpatsvars. Pēdējos gados PSRS lie biju�i lielāki par tre�daļu no kopējās izdevumu summas.

Finansu nesatricināmība un stabilitāte izpau�as valsts bud�eta bezdeficituma. Tautas saimniecības nepārtraukta ieņēmumu pieauguma un līdzekļu racionālas izlieto�anas rezultātā sociālisma zemju valsts bud�eti parasti tiek sastādīti un izpildīti ar ieņēmumu pārsniegumu pār izdevumiem.

Bud�eta sistēmu vada no vienota centra, realizējot visā zemē vienotu finansu politiku. Centralizēta bud�eta sistēmas vadība tiek saskaņota ar pla�u bud�eta tiesību pie�ķir�anu savienotajām republikām un vietējiem valsts orgāniem, ar darbaļau�u iesaistī�anu ak-tivā līdzdalībā finansiālajā darbībā.

Visas valsts finansu sistēmas svarīgs posms ir valsts sociālā apdro�inā�ana un sociālā nodro�inā�ana.

1981. gadā PSRS izdevumi valsts sociālajai apdro�inā�anai un sociālajai nodro�inā�anai bija 48,1% no visiem bud�eta izdevumiem sociālajiem un kultūras pasākumiem.

Viens no visas valsts finansu sistēmas posmiem ir valsts mantu un personu apdro�inā�ana. Visu apdro�inā�anas lietu koncentrē�ana valsts rokās rada iespēju veikt apdro�inā�anu ar mazākām izmaksām, pie�ķirt atvieglojumus atsevi�ķām saimniecību kategorijām, nodro�ināt apdro�inā�anas operāciju finansiālo rezultātu stabilitāti, garantēt apdro�inātajiem zaudējumu atlīdzinā�anu.

Uzņēmumu un bud�eta attiecību formas tiek veidotas, ievērojot saimnieciskā aprēķina nostiprinā�anas nepiecie�amību. Sājā nolīikā ir ieviesta kārtība noteikt piecgadu plānos (sadalījumā pa gadiem) absolūto summu atskaitījumiem no peļņas valsts bud�etā un vajadzības gadījumā � bud�eta asignējumu summu. Nepildot jebkurā piecgades gadā peļņas maksājumus bud�eta, kādi paredzēti plānā �im gadam, tie tomēr tiek iekasēti pilnā summā, attiecīgi samazinot peļņu, kuru atstāj ministrijas rīcībā. Piecgadu plana uzdevumu precizē�anas gadījumā attiecīgajā gadā vienlaikus var koriģēt kopējo normatīvu atskaitījumiem no peļņas, kas nonāk ministrijas rīcībā, un atskaitījumiem no peļņas valsts bud�etā.

Milzīgu naudas resursu akumulācija valsts rīcībā rada stabilu ekonomisko bāzi, lai izpildītu plānus, īstenotu lielus pasākumus komunisma materiāltehniskas bāzes radī�anā un darbaļau�u labklājības paaugstinā�anā.

Kredītam un finansēm ir svarīga vieta tautas saimniecības vadī�anas pilnveido�anā. Ir jāpaaugstina finansu un kredīta meto�u loma ra�o�anas intensifikācijā, saimnieciskā aprēķina nostiprinā�anā, taupības re�īma pastiprinā�anā; tās aktīvāk jāizmanto, risinot uzdevumus sakarā ar jaunas, augsti efektīvas tehnikas radī�anu un ievie�anu, kā arī novecoju�ās tehnikas izņem�anu no ra�o�anas, tautas patēriņa pre�u izlaides palielinā�anu un pakalpojumu snieg�anu iedzīvotājiem, iek�ējo saimniecisko rezervju mobilizē�anu, nera�īgo izdevumu un zudumu likvidē�anu.

Saimnieciskā aprēķina īpatnības lauksaimniecībā ir saistītas ar ekonomiskajam attiecībām zemes kā galvenā lauksaimnieciskās ra�o�anas līdzekļa izmanto�anā, ar dabas un bioloģisko procesu lielo nozīmi ra�o�anā. Lauksaimniecība ir vienotā agrorūpnieciskā kompleksa (ARK) centrālais posms. PSKP ilglaicīgais kurss uz Pārtikas programmas īsteno�anu paredz ARK nozaru un sfēru līdzsvarotu attīstību, stabilu ekonomisko apstākļu izveido�anu visu sistēmas posmu saimnieciskā aprēķina darbībai. Tie�i regulējot sabiedrisko ra�o�anu padomju saimniecībās un kolhozos, starpsaimniecību uzņēmumos un apvienībās, valsts ņem vērā lauksaimniecības fondu veido�anas un funkcionē�anas, produkcijas un ienākumu ieguves, papildu tīrā ienākuma veido�anās specifiku, kā arī dabas apstākļus.

Ra�o�anas fondu riņķojuma īpatnības. Kolhozu ra�o�anas fondi no padomju saimniecību fondiem at�ķiras ar sabiedrisko�anas pakāpi. Padomju saimniecībās tie ir visas tautas īpa�uma objekti,

turpretī kolhozos � lielā mērā kooperatīvā īpa�uma objekti. Kolhozu ra�o�anas fondu sastāvā funkcionē gan visas tautas ra�o�anas līdzekli (zeme un tās dziļu bagātības, ūdens resursi, valstij piedero�ās apūdeņo�anas un nosusinā�anas sistēmas, elektrotīkli un citas būves), gan kooperatīvie ra�o�anas līdzekļi, kurus veido pa�i kolhozi ar visas sabiedrības līdzdalību.

Valsts kapitālieguldījumi zemes uzlabo�anā rada apstākļus stabilam lauksaimniecības produkcijas pieaugumam, efektīvai ra�o�anas fondu izmanto�anai.

PSRS lauksaimnieciskas ra�o�anas pamatfondos paaugstinās industriālo ra�o�anas līdzekļu � ma�īnu, iekārtas, pārvadu ierī�u un transporta līdzekļu, būvju utt. � īpatsvars.

Padomju saimniecību un kolhozu ra�o�anas fondu struktūra un veido�anās atspoguļo lauksaimnieciskās ra�o�anas dabiskos apstākļus. Galvenais ra�o�anas līdzeklis te ir zeme. Lauksaimnieciskās ra�o�anas pamatfondos ietilpst arī tādi specifiski fondi kā produktīvie lopi, kokaudzes, augļu un ogu kultūraugi, bet apgrozāmajos fondos līdzās iegādātiem rūpniecības izstrādājumiem ir sēkla, lopbarība, nobarojamie jaunlopi u. c.

Lielu daļu lauksaimniecības uzņēmumos patērēto ra�o�anas līdzekļu rada pa�u saimniecībā; tie iesaistās ra�o�anas apritē, apejot pre�u apgrozības sfēru (piemēram, sēkla, lopbarība). Līdz ar specializācijas un darba dalī�anas padziļinā�anos �o ra�o�anas fondu daļa samazinās.

Sakarā ar ra�o�anas lielo atkarību no dabas un dabiski bioloģiskajiem faktoriem pastāv prāvas at�ķirības pamatfondu un apgrozāmo fondu apritē. Mehāniskos darbarikus lauksaimniecība izmanto samērā īsā periodā. Ta�u ļoti intensīvai ra�o�anai ir nepiecie�ams pilns ma�īnu komplekss, lai visas tehnoloģiskās operācijas varētu veikt laikus un augstā kvalitātē. Kopumā lauksaimniecības uzņēmumu līdzekļi aprit lēnāk nekā citās tautas, saimniecības nozarēs, bet lauksaimnieciskās ra�o�anas fondietilpība^- ir relatīvi augslaka.

Lauksaimnieciskās ra�o�anas efektivitāte ir būtiski atkarīga no uzņēmumu darba ekonomiskajiem apstākļiem.

Ra�o�anas plāno�ana. Lauksaimniecības produktu valsts iepirkums. Lauksaimniecības uzņēmumi darbojas plānveida saskaņa ar vienoto tautsaimniecisko plānu. Visas tautas īpa�umā eso�ajos lauksaimniecības uzņēmumos ra�o�ana pamatvilcienos tiek plānota tāpat ka rūpniecībā: vienlaikus ar vienoto lauksaimniecības produktu valsts iepirkuma plānu un �ā plāna izpildei nepiecie�amo materiāltehnisko līdzekļu apjomu tiem centralizēti nosaka arī vairākus citus ra�o�anas rādītājus (realizācijas un iegādes cenas, darba algas fondu, peļņas plānu, maksājumus valsts bud�etā un valsts bud�eta asignējumus utt.).

PSRS kolhoziem centralizētā veidā nosaka vienotu plāna uzdevumu par produkcijas pārdo�anu valstij natūrā, cenas un da�us citus nosacījumus. Plānojot produktu iepirkuma apjomu un struk-

tūru, valsts ietver kolhozu ra�o�anu sabiedrības vajadzību apmierinā�anas sistēmā. Tādējādi valsts nosaka saimniecības attīstības pamatvirzienus, ra�o�anas izvietojumu un specializāciju atbilsto�i konkrētiem agrosaimnieciskajiem apstākļiem, nodro�ina zemes, materiālo, finansiālo un darbaspēka resursu efektīvu izmanto�anu. Rezultātā sabiedrība saņem vajadzīgo produkciju, bet kolhoziem tiek garantēta produkcijas pārdo�ana par stabilām cenām un atbilsto�u ieņēmumu ieguve.

Valsts iepirkums sastāda lielāko kopējās lauksaimniecības pre�u produkcijas daļu. Atliku�o produkcijas daļu pēc valsts iepirkuma uzdevuma izpildes kolhoznieki realizē kooperatīvajām organizācijām, kā arī kolhozu tirgū.

Komunistiskā partija nosoda nepamatotu iejauk�anos kolhozu un padomju saimniecību saimnieciskajā darbibā. Republikām, novadiem un apgabaliem, rajoniem, kolhoziem un padomju saimniecībām nosaka vienotu piecu gadu plānu attiecībā uz lauksaimniecības produkcijas pārdo�anu valstij natūrā sadalījumā pa gadiem. Vienlaikus tiek ieviesta ekonomiskas stimulē�anas sistēma, lai veicinātu produkcijas pārdo�anas pieaugumu valstij salīdzinājumā ar to gada vidējo līmeni, kāds sasniegts iepriek�ējos piecos gados, un sekmētu ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos. Tādējādi pastiprinās lauksaimniecības darbinieku materiālā ieinteresētība sasniegt augstus galarezultātus, it īpa�i augstus kvalitatīvos rādītājus.

Ņemot vērā valsts iepirkuma plānu, kolhozi plāno saimniecisko un ra�o�anas darbību, izstrādā un apstiprina perspektīvos un gada plānus, nosaka ra�o�anā ieguldāmo līdzekļu apjomu un struktūru, tās intensifikācijas un efektivitātes paaugstinā�anu. Tā tiek apmierinātas sabiedrības vajadzības pēc lauksaimniecības produkcijas, nodro�inātā kolhozu ra�o�anas aug�upeja un kolhoznieku dzīves līmeņa paaugstinā�anās.

Sagādes formas mūsdienās tiek pilnveidotas, bāzējoties uz kolhozu un padomju saimniecību tie�ajiem sakariem ar pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem, uz lauksaimniecības produkcijas pārvadājumu un glabā�anas uzlabo�anu, uz produkcijas pieņem�anas papla�inā�anu tie�i ra�o�anas vietās.

Produkcijas apmaiņa starp visas tautas un kooperatīvajiem uzņēmumiem noris pre�u maiņas forma. Tās plānveidibu nodro�ina ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�uma valdī�ana, lauksaimniecības produktu iepirkuma un saimniecībām vajadzīgo rūpniecības izstrādājumu piegādes apjoma centralizēta plāno�ana, kā ari regulē�ana ar cenām, finansējumiem un kredītiem. No realizācijas ieņēmumiem kolhozi sedz ra�o�anas līdzekļu izlietojumu un darba samaksas izmaksas un veic papla�ināto atra�o�anu. Daļa līdzekļu ar ienākuma nodokļa un maksājumu mehānismā palīdzību nonāk valsts centralizētajā fondā. Vienlaikus sociālistiskā valsts iegulda nepiecie�amos līdzekļus kolhozu�kooperatīvu ra�o�anas attīstī�anai.

Augsnes ekonomiskā auglība. Ra�o�anas efektivitāte lauksaimniecība ir atkarīga pirmām kārtām no zemes racionālas izmanto�anas un auglības paaugstinā�anas.. Ir zemes dabiskās un ekonomiskās auglības jēdzieni. Dabiskā augliba ir augsnes fizikālo, ķīmisko un bioloģisko īpa�ību kopums, ko noteikusi daba. Ekonomiskā auglība ir līdz ar sabiedriskās ra�o�anas attīstību mākslīgi veikta augsnes sastāva un zemkopības meto�u uzlabo�ana, lietojot mehāniskus ra�o�anas lidzekļus, mēslojot un ievie�ot augsekas.

Augsnes ekonomiskās auglības paaugstinā�ana ir atkarīga no valdo�ās ra�o�anas iekārtas. K. Markss norādija, ka �auglība nemaz nav tik ļoti dabiska augsnes īpa�ība, kā to varētu iedomāties: tā ir cie�i saistīta ar katrreizējām sabiedriskajām attiecībām�¹⁴¹.

Visas tautas zemes īpa�ums rada objektīvus apstākļus zinātniski pamatotai zemes izmanto�anai visas tautas saimniecības mērogā, stabilam lauksaimnieciskās ra�o�anas pieaugumam. Sociālistiskā saimniecības sistēma nodro�ina lauksaimnieciskās ra�o�anas racionālu izvietojumu un specializāciju, augstu koncentrācijas līmeni, paver pla�as iespējas jaunākās tehnikas un tehnoloģijas, kā arī pilnīgāku zemkopības sistēmu ievie�anai.

Saimniecību darbības plāno�anas un uzskaites, uzņēmumu celtniecības tehniski ekonomiskās pamato�anas un tās variantu ekonomiskās salīdzinā�anas praksē lieto zemes ekonomisko novērtējumu.

Racionāla augsnes izmanto�ana sekmē tās nemitīgu uzlabo�anos. Savukārt lauksaimnieciski izmantojamās zemes kvalitāte un izmanto�anas efektivitāte liela mēra nosaka produkcijas ra�o�anas pieaugumu. Zemes lietotāju pienākums ir efektīvi izmantot zemi, saudzīgi izturēties pret to, paaugstināt tās auglību.

Augsnes ekonomiskās auglības kritērijs ir ra�ības un lauksaimnieciskās ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anās.

Lauksaimniecības sociālistisko pārveidojumu rezultātā zeme ir izslēgta no pre�u apgrozības un nomas attiecību sfēras. Līdz ar to tiek likvidēta absolūtā rente un tās radītie �ķēr�ļi lauksaimniecības attīstībai.

Da�ās sociālistiskajās valstīs, organizējot lauksaimniecības kooperatīvus, tiek saglabāts zemes privātīpa�ums, bet ienākumu sadale pēc padarītā darba kā pamatforma zināmu laiku tiek savienota ar sadali atkarībā no zemes pajas lieluma un kvalitātes. Sis ienākumu veids ir nevis absolūta rente, bet forma, kādā zemniekiem tiek atlīdzināti viņu ieguldījumi zemes ieguvei un uzlabo�anai pirms iestā�anās kooperatīvā.

�obrīd vairākumā sociālistisko valstu kooperatīvi pārgāju�i uz ienākumu sadali tikai pēc padarītā darba daudzuma un labuma.

Lauksaimniecības uzņēmumu papildu virsprodukts. Lauksaimnieciska ra�o�ana saistīta ar tādiem dabiskajiem nosacījumiem kā zemes kopplatības ierobe�otība, kvalitātes ziņā relatīvi labāku zemes gabalu nepietiekamība, zemes gabalu at�ķirība pēc atra�anās vietas attāluma no patēriņa vietām, dabas un klimata apstakļu da�ādība.

Vajadzība apstrādāt samērā sliktus zemes gabalus nosaka to, ka produktu ra�o�anas izmaksas �ajos zemes gabalos ir jāatzīst par sabiedriski nepiecie�amajām izmaksām. Tāpēc lauksaimniecības produktu sabiedrisko vērtību nosaka to saimniecību izmaksas, kuras ra�o sabiedrībai vajadzīgo produkciju relatīvi sliktākos zemes gabalos sabiedriski normālos saimnieko�anas apstākļos.

Saimniecībās, kas izmanto labākas un vidējas kvalitātes zemi, ieguldītais darbs ir ra�īgāks. Tāpēc �eit, vienādā laikā ieguldot vienādu darba daudzumu, tiek sara�ots vairāk lieto�anas vērtības, bet produkta individuālā vērtība ir zemāka par tā sabiedrisko vērtību. Tā, piemēram, da�ādās mūsu valsts zonās graudu ra�ība no katra hektāra apmēram ar tādu pa�u darba izlietojumu svārstās kā 1:5, kartupeļu ra�iba � 1:4 utt. Rezultātā saimniecības ar relatīvi labākiem agroklimatiskajiem apstākļiem līdzās parastajam ievā-kumarn iegūst papildu virsproduktu. Lauksaimnieciskās ra�o�anas īpatnības te papildu virsproduktu padara stabilu. Tā samērā pastāvīgais raksturs izriet no zemes gabalu dabiskajām at�ķirībām auglības un atra�anās vietas ziņā, pastāvot ierobe�otai zemes platībai.¹⁴²

Sabiedriski nepiecie�amais darba izlietojums, ko nosaka ra�o�anas izmaksas relatīvi sliktākos zemes gabalos, ir jāat�ķir no neapmierino�i strādājo�u saimniecību augstajām izmaksām. Lauksaimniecības produktu sabiedrisko vērtību nosaka darba izlietojums relatīvi sliktākos zemes gabalos normālos saimnieko�anas apstākļos, pastāvot vidējam ra�o�anas līdzekļu apgādātības līmenim un darbinieku vidējam kvalifikācijas līmenim. Sis izlietojums atspoguļojas tā vai cita produkta vidējās ra�o�anas izmaksās tādas zonas saimniecībās, kura pieņemta par regulējo�o.

Divi papildu virsprodukta veidi. Diferenciālās rentes veido�anās. Lauksaimniecībā pastāv divu veidu papildu virsprodukts: papildu virsprodukts kā da�āda ra�īguma vienāda darba izlietojuma rezultāts vienādos, ta�u auglības un atra�anās vietas ziņā at�ķirīgos zemes gabalos un papildu virsprodukts kā da�āda ra�īguma secīgi ieguldīta darba rezultāts vienā un tajā pa�ā zemes gabalā.

Atspoguļojot lauksaimnieciskās ra�o�anas īpatnības, tās atkarību no agroklimatiskajiem apstākļiem, it īpa�i no augsnes auglības, abu veidu papildu virsproduktam ir kopējs avots � ra�īgāks

darbinieku darbs, kas kvantitatīvi izpau�as kā starpība starp preces sabiedrisko un individuālo vērtību. Vienlaikus starp abiem papildu virsprodukta veidiem ir būtiskas at�ķirības. Pirmais veids ir saistīts ar tām darba ra�īguma at�ķirībām, ko nosaka augsnes dabiskā auglība, un tas atspoguļo lauksaimnieciskās ra�o�anas ekstensīvo attīstību. Otrs veids ir saistīts ar tām darba ra�īguma at�ķirībām, ko nosaka ieguldījumu efektivitāte, un tas atspoguļo lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikāciju. Otra veida papildu virsproduktu var iegūt ari relatīvi sliktākajos zemes gabalos, piemēram, efektīvi izmantojot minerālmēslus vai apūdeņo�anu. Sis papildu virsprodukta veids ir mazāk stabils nekā pirmais.

Starp sabiedrību un lauksaimniecības uzņēmumiem papildu virsprodukta ra�o�anas, sadales un izlieto�anas jomā rodas divējādas attiecības.

Pirmkārt, tās ir attiecības starp valsti un padomju saimniecībām. Padomju un citu valsts saimniecību ra�otā produkcija ir visas tautas īpa�ums, tāpēc arī papildu virsprodukts pieder sabiedrībai valsts personā. Otrkārt, tās ir attiecības starp valsti un kolhoziem. Tās nosaka kolhozu-kooperatīvu īpa�uma formas īpatnības. Zeme sociālismā pieder visai tautai, bet saimnieko uz tās kolhozi, kuru papildu virsprodukta pamats ir ienākums, kas rodas sakarā ar augsnes dabisko auglību un saimniecības atra�anās vietu neatkarīgi no konkrētā kolektīva darba rezultātiem.

Tāpēc starp sabiedrību un kolhoziem sakarā ar papildu virsproduktu veidojas rentes attiecības, kādās stājas tie kolhozi, kas saimnieko labākajos un vidēji labos zemes gabalos. Pirmā veida papildu virsprodukts ir diferenciālās rentes / materiālais saturs, bet otrā veida papildu virsprodukts ir diferenciālās rentes II materiālais saturs.

Lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikācija un efektivitātes paaugstinā�ana. Lauksaimnieciskās ra�o�anas intensīvās attīstības nodro�inā�anai jāparedz tādi papildu ieguldījumi,, kādi garantē no tās pa�as zemes platības pieaugo�a produkcijas daudzuma ieguvi, pazeminot izmaksas uz produkcijas vienību.

Intensīvas attīstības apstākļos lauksaimniecības produkcijas ra�o�anas pieaugumu pirmām kārtām sasniedz ar stabilu augsnes auglības paaugstinā�anu, zemkopības meto�u uzlabo�anu, daudz labak izmantojot visus eso�os un papildu ieguldāmos resursus. Intensīvo faktoru darbība galu galā izpau�as sabiedriskā darba kopējā izlietojuma ietaupījumā produkcijas ra�o�anā, kā arī ra�ojamās produkcijas apjoma pieaugumā un tās kvalitātes paaugstinājumā. V. I. Ļeņins norādīja, ka lauksaimniecības intensifikācija nozīmē �tehniskas pārmaiņas zemkopībā..., pāreju uz augstākām laukkopības sistēmām, mākslīgo mēslu pastiprinātu lieto�anu, darbarīku un ma�īnu uzlabo�anu, to lieto�anas pieaugumu�¹⁴³.

Pa�reizējam lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikācijas periodam PSRS ir raksturīga pāreja uz industriālām metodēm zemkopībā

un lopkopībā. Vienlaikus tiek risinātas lielas sociālās lauku problēmas. Jaunākā tehnika izvirza augstas prasības lauku darba cilvēka vispārējās izglītības, kultūras un tehnisko zinā�anu līmenim, viņa kvalifikācijai, sekmē lauksaimnieciskā darba pārvēr�anos par industriālā darba paveidu, tālāku ra�o�anas sabiedrisko�anos.

Lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikācija pirmām kārtām ir saistīta ar ra�o�anas tehniskās apgādatības paaugstinā�anu, ar darbaspēka fondapgādātības un energoapgadātibas pieaugumu, darba operāciju komplekso mehanizāciju zemkopībā un lopkopība, ar industriālās tehnoloģijas ievie�anu un ra�o�anas pārkārto�anu uz rūpnieciskiem pamatiem.

Intensīva ra�o�ana nozīmē vispusīgu lauksaimniecības ķimizā-ciju, minerālmēslu un organisko mēslu pla�u un racionālu izmanto�anu savienojumā ar zinātniski pamatotu zemkopības sistēmu, efektīvus pasākumus kaitēkļu un slimību apkaro�anā. Ar intensifikāciju saistīta selekcijas un ciltslietu līmeņa paaugstina�ana. kultūraugu progresīvāku �ķirņu un hibrīdu, kā ari augsti produktīvu un konkrētajiem agroklimatiskajiem apstākļiem piemērotāku dzīvnieku �ķirņu ievie�ana.

Liela nozīme zemkopības intensifikācijā ir arī sējumu plahbu struktūras pārmaiņām, mazāk ra�igu kultūraugu aizstā�anai ar ra�īgākiem kultūraugiem, specializētu ra�o�anas zonu izveido�anai.

Viens no augsnes kvalitātes un lidz ar to ra�o�anas intensifikācijas paaugstinā�anas līdzekļiem ir meliorācija. Kapitālieguldījumu palielinā�ana zemes apūdeņo�anā un nosusinā�anā racionālas saimnieko�anas apstākļos rada stabilu bāzi augstu un noturīgu ra�u ieguvei. Lai apkarotu sausumu un sauspūtes, vēja un ūdens eroziju, izveido lauku aizsargjoslas.

Liela nozīme lauksaimnieciskās ra�o�anas, arī zemkopības, intensifikācijā ir pareizam tās izvietojumam un koncentrācijai uz starp-saimniecibu kooperācijas un agrorūpnieciskās integrācijas bāzes. Ra�otājspēku tālākā attīstība mūsdienu apstākļos objektīvi prasa principiāli jaunu pieeju lauksaimnieciskās ra�o�anas organizācijai, tās dziļāku specializāciju, saimniecību spēku apvieno�anu, lai pla�āk izmantotu zinātniski tehniskā progresa sasniegumus.

Lauksaimnieciskas ra�o�anas intensifikācija un efektivitātes paaugstinā�ana kļuvusi par vienu no galvenajiem PSKP agrārās politikas virzieniem. Vēl nekad mūsu valsts vēsturē lauksaimniecības aug�upejas labad nav darīts tik daudz, cik tiek veikts pēdējos gados.

1981.�1990. gadā paredzēts lauksaimniecībai piegādāt 3740�3780 tūkst, traktoru, 1170 tūkst, labības kombainu un daudz citas tehnikas.

PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam norādīts: �Mēs arī turpmāk atvēlēsim laukiem lielus finansiālos un materiālos resursus, turpināsim plānveidīgu �īs nozares pārkārto�anu uz industriāliem pamatiem. Ta�u smaguma centrs tagad � un tā ir astoņ-

desmito gadu agrārās politikas raksturīga īpatnība � pārvietojas uz kapitālieguldījumu atdevi, uz lauksaimniecības produktivitātes pieaugumu, tās sakaru padziļinā�anu un pilnveido�anu ar visām agrorūpnieciskā kompleksa nozarēm.�¹⁴⁴

Lauksaimnieciskās ra�o�anas atkarība no dabas un klimata apstākļiem rada nepiecie�amību padomju saimniecības izveidot dro�ības fondu, kura ieskaita 20% sadalāmās peļņas summas. Ņemot vērā lauksaimnieciskās ra�o�anas specifiku, padomju saimniecībām nosaka normatīvus maksai par fondiem, darba algas normatīvu, atskaitījumus saimniecības iek�ējo fondu izveido�anai, kā arī kārtību to savstarpējos norēķinos ar valsts bud�etu un kredītsistēmu.

Kolhozi pēc saistību izpildes valstij (produkcijas pārdevumi, naudas maksājumi valsts bud�etam) atbilsto�i statūtiem veido saimnieciskos fondus, pirmām kārtām tādus kā darba samaksas fonds, sabiedriskā patēriņa fonds, uzkrājuma fonds.

Kolhoza bruto produkcija, bruto ienākums, tīrais ienākums. Gadā ra�oto materiālo labumu masa naudas izteiksmē veido kolhoza bruto produkciju. To rada materiālās ra�o�anas sfērā nodarbināto kolhoznieku darbs, tā ir kolhoza īpa�ums un apmierina konkrētā kooperatīva, kā arī sabiedrības kopumā ra�o�anas un nera�o�anas vajadzības.

Pēc vērtības bruto produkcija iedalāma izlietoto ra�o�anas līdzekļu pamestajā vērtībā un jaunradītajā vērtībā. Atbilsto�i izlietoto ra�o�anas līdzekļu vērtībai tiek veidots atjauno�anas (kompensācijās) fonds. Ra�o�anas līdzekļi, kas paredzēti agrak izmantoto līdzekļu atjauno�anai, sastāv no kolhoza produkcijas un industriālajiem ra�o�anas līdzekļiem, kas iepirkti no valsts.

Bruto produkcijas daļa, kas paliek pāri pēo atjauno�anas fonda izveido�anas, sastāda kolhoza bruto ienākumu. Tas, tāpat kā visas tautas uzņēmumos, ir radīts ar dzīvo darbu un ietver sevi nepiecie�amo produktu un virsproduktu. Tas ir viens no svarīgākajiem kolhoza ra�o�anas attīstības rāditājiem, tā aug�anas un kolhoznieku dzīves līmeņa paaugstinā�anās avots.

No bruto ienākuma veidojas darba samaksas fonds, kas ir nepiecie�amā produkta pamatforma. Kolhoznieku darba samaksas apmērs ir atkarīgs no katra kolhoznieka darba ieguldījuma kolektīvajā ra�o�anā un no bruto ienākuma apjoma.

Bruto ienākuma daļa, kas atlikusi pēc darba samaksas fonda izveido�anās, sastāda tīro ienākumu, kas kolhozu-kooperatīvu sektorā izpau�as kā viena no virsprodukta formām. Tiem kolhoziem, tāpat kā attiecīgajām padomju saimniecībām, kas apsaimnieko sliktākos zemes gabalus, tīrais ienākums ir parasts tīrais ienākums. Tie uzņē-

nnimi, kas saimnieko labāka un vidēji laba zemē, iegūst parasto un papildu tīro ienākumu. Pēdējā sadali ietekmē rentes attiecības.

Tīro ienākumu, kas paliek saimniecībā, izlieto pamatfondu un apgrozāmo fondu palielinā�anai, kultūras un sadzīves fonda, kolhoznieku materiālās palīdzības fonda izveido�anai, kolhoznieku un speciālistu materiālajai stimulē�anai, rezerves fonda izveido�anai un papildinā�anai, ka arī citiem mērķiem.

Daļu nepiecie�amā produkta un virsprodukta patērē saimniecībā tie�i naturālā veida. Tā ir sēkla, lopbarība, kas paredzēta ra�o�anas fondu papildinā�anai, produkti, kurus izsniedz kolhozniekiem natūrā ka darba samaksu, produkti, kurus izlieto sabiedriskajā ēdinā�ana, bērnu iestā�u uzturē�anai, palīdzot pensionāriem, invalīdiem, kā arī tiem kolhozniekiem, kam nepiecie�ams atbalsts.

Uzkrājuma fonds un patēriņa fonds. Galarezultātā kolhozā paliku�ais bruto ienākums tiek sadalīts uzkrājuma fonda un patēriņa fonda. Uzkrājumā fondu izlieto ra�o�anas fondu palielinā�anai un pilnveido�anai, nera�o�anas pamatfondu pieaugumam un dro�ības un rezerves fondu izveido�anai. Ra�o�anas fondu palielinā�ana un pilnveido�ana nodro�ina kolhozu ra�o�anas attīstību. Kultūras un sadzīves objektu (skolas, slimnīcas, klubi, ēdnīcas utt.) kapitāl-celtnieciba rada apstākļus darbaspēka normālai atra�o�anai, paaugstina kolhoznieku labklājības līmeni. Samēru starp ieguldījumiem ra�o�anas un nera�o�anas fondu palielinā�anai nosaka pēc tā, kādi līdzekļi ir nepiecie�ami ra�o�anas talākai papla�inā�anai un kooperatīva biedru kultūras un sadzīves vajadzību apmierinā�anai.

Patēriņa fonds .tiek iedalīts personiskā un sabiedriskā patēriņa fondos. Patēriņa fonda svarīga sastāvdaļa ir atskaitījumi centralizētajos kolhoznieku sociālās nodro�inā�anas un sociālās apdro�inā�anas fondos.

Vissavienības centralizēto kolhoznieku sociālās nodro�inā�anas fondu veido kolhozu naudas atskaitījumi 5% apmēra no bruto ienākuma summas, un to izmanto pensiju un pabalstu izmaksā�anai kolhozniekiem. Sociālās apdro�inā�anas fondu veido 2.4% apmērā no darba samaksas fonda.

Kolhozi ir ieinteresēti vienlaikus palielināt gan uzkrājuma, gan arī patēriņa fondu, jo to līmenis nosaka ra�o�anas apjomu un kolektīva locekļu patēriņa apmēru. Visumā uzkrājuma fonda pieauguma tempi parasti apsteidz patēriņa fonda palielinā�anās tempus; tas rada priek�noteikumus lauksaimnieciskās ra�o�anas papla�inā�anai.

Kolhozu produkts, kas nonāk visas tautas vajadzību apmierinā�anai. Katrs kolhozs ka sociālistisks uzņēmums izmanto visas sabiedrības sasniegumus zinātnes un tehnikas, kā ari pārvaldes jomās, kultūras, veselības aizsardzības un izglītības iestā�u pakalpojumus, saņem no sabiedrības vajadzīgo palīdzību ra�o�anas attīstī�anai. Tāpēc kolhozi palīdz segt visās tautas vajadzību apmierinā�anai nepiecie�amos izdevumus, nododot daļu produkta, ari zināmu daļu diferenciālās rentes sabiedrības rīcībā.

Augsnes auglības kā visas tautas ieguvuma izmanto�ana visas sabiedrības rīcībā nosaka to, ka sabiedrības rīcībā nonāk diferenciālās rentes I (pirmā veida papildu tīrā ienākuma) galvenā daļa. Otra tās daļa, lai stimulētu zemes efektīvāku izmanto�anu un lauksaimniecības produkcijas ra�o�anas palielinā�anu, paliek kolhozos. Diferenciālā rente II (otrā veida papildu tīrais ienākums) ir darba ra�īguma paaugstinā�anas rezultāts, ko panāk, ieguldot valsts un kolhozu līdzekļus ra�o�anas tehnikas un tehnoloģijas pilnveido�anā. Sis rentes lielākā daļa paliek kolhozos un materiāli stimulē kolhozu ra�o�anas intensifikāciju.

Rente sabiedrības rīcībā galvenokārt nonāk ar valstij pārdodamās produkcijas cenu starpniecību. Diferenciālā rente no produkcijas, ko kolhozi pārdod kolhozu tirgū, pamatvilcienos nonāk saimniecības rīcībā, un tikai neliela tās daļa tiek nodota valstij ar ienākumā nodokļa starpniecību, ko nosaka atkarībā no uzņēmuma rentabilitātes.

Pamats diferenciālās rentes sadalei starp valsti un kolhoziem ir visas tautas, kolektīva un darbaļau�u personisko intere�u saskaņo�ana. Rentes attiecības nodro�ina kolhozu ra�o�anas papla�inā�anos un pilnveido�anos, darbinieku personiskā ienākuma pieaugumu no sabiedriskās saimniecības, sabiedrības augo�o vajadzību apmierinā�anu attiecībā uz lauksaimniecības produkciju.

Diferenciālā rente veidojas arī kolhoznieku personiskajā palīg-saimniecībā. Tā galvenokārt paliek pa�iem kolhozniekiem. Nelielu tās daļu izņem valsts ar lauksaimniecības nodokļa palīdzību, kas tiek diferencēts atkarībā no ra�o�anas agroklimatiskajiem apstākļiem.

Cenas tiek izmantotas ka viens no galvenajiem līdzekļiem saimnieciskā aprēķina nostiprinā�anai padomju saimniecībās un kolhozos. PSRS patlaban lauksaimniecības produkcijai ir vienotas iepirkuma cenas. Padomju valsts regulē iepirkuma cenu un lauksaimniecībai piegādājamās rūpniecības produkcijas vairumcenu samēru tā, lai nodro�inātu ekvivalentas maiņas principu attiecībās starp rūpniecību un lauksaimniecību, valsti un kolhoziem, ievērojot nepiecie�amību pēc saimniecību zināmas līdzdalības sabiedribas centralizēto fondu veido�anā. No �ā principa izriet PSK.P CK 1982. gada maija plēnuma lēmums par iepirkuma cenu paaugstinā�anu.

Padomju saimniecību un kolhozu produkcija, ko piegādā tie�i veikaliem un sabiedriskās ēdinā�anas uzņēmumiem, tiek realizēta par mazumcenām, atskaitot tirdzniecības atlaidi. Produkciju, kas nonāk kolhozu tirgū, pārdod par tirgus cenām. Kolhoza iek�ējās tirdznie-

�ības produkcijai cenas nosaka pati saimniecība. Pastāv komisijas cenas lauksaimniecības produkcijai, par kādām kooperatīvās tirdzniecības organizācijas iepērk to no kolhoziem, lai pārdotu mazumtirdzniecībā. Starpsaimniecību maiņā pastāv līgumcenas.

Lauksaimniecības produkcijas cenu veido�anās īpatnības. Plānojot iepirkuma cenas, valsts ievēro nepiecie�amību kompensēt normāli strādājo�ām saimniecībām ra�o�anas izmaksas, nodro�ināt tās ar līdzekļiem papla�inātai atra�o�anai, nodokļu samaksai, atskaitījumiem un maksājumiem bud�etā, da�ādo fondu veido�anai.

Nepiecie�amība ievērot lauksaimniecības uzņēmumu da�ādos ra�o�anas apstākļus un to ienākuma lielumu nosaka cenu diferenciāciju pa zonām¹⁴⁵. Zonālās cenas nosaka, ņemot vērā zonālo vērtību, kas ir lauksaimniecības produktu sabiedriskās vērtības konkrētā forma, atbilsto�a to ra�o�anas agroekonomiskajām īpatnībām. Tas lielumu nosaka vidējie ra�o�anas apstākli, kas raksturīgi attiecīgās zonas saimniecībām, kuras iegūst lielāko daļu produkcijas.

Augstāko cenu nosaka tajos rajonos, kur attiecīgo produkcijas veidu ra�o relatīvi sliktākos zemes gabalos. Zemāko cenu nosaka rajonos, kur produkcijas ra�o�ana izmaksā lētāk, t. i., tur, kur tās ra�o�anas izmaksas ir zemākās.

PSRS teritorijā pastāv vairak nekā 100 cenu zonas kvie�iem, 73 cenu zonas pienam, 62 � liellopiem. Cenu rajonē�ana nemitīgi pilnveidojas. Ar cenu diferenciāciju zināma daļa kolhozu diferenciālās rentes tiek koncentrēta valsts bud�etā.

Iepērkot zemkopības produkciju par diferencētām cenām, valsts to pārdod par vienotam vai joslu mazumcenām. Mazumcena ietilpsto�ais pirmā veida papildu virsprodukts galvenokārt nonāk valsts rīcībā. Līdzās cenai par papildu tīrā ienākuma pārdales līdzekli tiek izmantota arī lauksaimniecības produkcijas iepirkuma apjoma un struktūras Oiferencē�ana pa zonām un rajoniem.

Vairaku lopkopības produktu iepirkuma cenas kopā ar �o produktu pārstrādes izmaksām ir augstākas nekā mazumcenas, tāpēc attiecīgas rūpniecības nozares saņem no valsts bud�eta dotāciju.

Lauksaimniecības uzņēmumu produkcijas pa�izmaksa un rentabilitāte. Lauksaimniecībā ir individuālā un zonālā pa�izmaksa. Individuālā pa�izmaksa sastāv no katra konkrētā uzņēmuma produkcijas vienības ra�o�anas izmaksām, bet zonālā pa�izmaksa � no konkrētajā agroklimatiskajā zonā eso�o uzņēmumu vidējām produkcijas vienības ra�o�anas izmaksām.

Padomju saimniecību un kolhozu produkcijas pa�izmaksas ekonomiskā satura at�ķirības izpau�as ar darba samaksas izmaksām.

At�ķirībā no padomju saimniecībām, kur darba samaksu regulē visas sabiedrības mērogā vienotas normas, produkcijas pa�izmaksa kolhozos veidojas, pastāvot faktiski at�ķirīgām darba samaksas normām katra saimniecībā.

Pa�izmaksas plāno�ana un uzskaite dod iespēju salīdzināt ra�o�anas izmaksas padomju saimniecībās un kolhozos, ekonomiski pamatoti noteikt un diferencēt iepirkuma cenas pa zonām, aprēķināt atskaitījumu apmēru visas valsts vajadzībām, risināt lauksaimniecības izvietojuma �un specializācijas jautājumus pa mūsu valsts da�ādajām zonām.

Lauksaimniecības produkcijas pa�izmaksas galvenās pazeminā�anas iespējas ir lauksaimniecības pāreja uz modernu industriālu bāzi, kultūraugu ra�ības un lopkopības produktivitātes paaugstinā�ana, darba racionāla organizācija, tā ra�īguma cel�ana, taupīga sēklas, lopbarības un citu resursu izlieto�ana.

Padomju saimniecību peļņa un kolhozu tīrais ienākums ir virs-produkta un daļas nepiecie�amā produkta izpausmes forma, kas pirmajā gadījumā tikusi sara�ota visas tautas uzņēmumā, bet otrajā � kooperatīvā uzņēmumā.

Visas tautas intereses ar uzņēmumu kolektīvu interesēm tiek saskaņotas, regulējot peļņas un tīrā ienākuma apmēru. Tic ir mazāki par attiecīgo virsprodukta un nepiecie�amā produkta apjomu, jo daļa no pēdējā neatspoguļojas iepirkuma cenās un izpau�as kā apgrozījuma nodoklis no tās rūpniecības produkcijas, ko izgatavo no lauksaimnieciskajām izejvielām¹⁴⁶. Toties lauksaimniecība saņem prāvus līdzekļus no visas valsts fondiem.

Viens no kanāliem, pa kuru tīrais ienākums nonāk sabiedrības centralizētajos fondos, ir ienākumā nodoklis.

Ar ienākumā nodokļa diierencēto likmju starpniecību (no 12% līdz 25% � atkarībā no rentabilitātes līmeņa) no kolhoziem izņem dalu diferenciālās rentes (pirmām kārtām diferenciālo renti II), kuru nav varēju�as atspoguļot zonālās cenas, jo dabiskie apstākļi ir ļoti da�ādi un daļu produkcijas kolhozi pārdod kolhozu tirgū. No ienākumā nodokļa tiek atbrīvoti kolhozi, kuros rentabilitāte zemaka par 25%. Ar ienākuma nodokli nav apliekami arī maksājumi centralizētajos kolhoznieku sociālas nodro�inā�anas un sociālās apdro�inā�anas fondos. �āda kārtība dod iespēju saimniecībām ar samērā neaugstu rentabilitātes līmeni palielināt līdzekļus ra�o�anas attīstī�anai un kolhoznieku darba samaksai.

Rentabilitātes (peļņas) normu kolhozos un padomju saimniecībās aprēķina kā tīra ienākuma (peļņas) attiecību pret ra�o�anas fondu gada vidējo vērtību. Та raksturo pamatfondu un apgrozāmo fondu atmaksa�anās pakāpi. Tā kā vieni un tie pa�i ra�o�anas fondi funkcionē daudzu produkcijas veidu ra�o�anas procesā, tad grūti noteikt to līdzdalības apmēru katrā atsevi�ķā ra�otnē. Tāpēc

minēto rentabilitātes aprēķinā�anas paņēmienu lieto galvenokārt saimniecībai kopumā, kā arī atsevi�ķi augkopībai un lopkopībai.

Tā kā pastāv liela saimniecību diferenciācijā pēc apgadātības ar industriālajiem ra�o�anas līdzekļiem, dabas apstākļiem un līdz ar to arī pēc teko�ajām izmaksām gan saimniecībā kopumā, gan arī atsevi�ķiem produktiem, tad lieto arī tādu svarīgu rādītāju kā tīra ienākuma (peļņas) attiecība pret pilno realizētās produkcijas pa�izmaksu. Sis rādītājs raksturo teko�o izmaksu izmanto�anas efektivitātes pakāpi.

PSKP pa�reizējās agrārās politikas svarīgs virziens ir padomju saimniecību un kolhozu saimnieko�anas ekonomisko apstākļu pilnveido�ana, vienādu iespēju radī�ana ra�o�anas efektivitātes un rentabilitātes paaugstinā�anai. Kop� PSKP CK 1965. gada marta plēnuma partija konsekventi veic darbu �ajā virziena.

Vienādu ekonomisko apstākļu radī�ana saimnieko�anai lauksaimniecības uzņēmumos. Zemes gabalu kvalitāte un to atra�anās attālums no realizācijas vietām, da�ādais tehniskas apgādatibas līmenis da�ādajās zonas, kā arī to iek�ienē objektīvi rada at�ķirību lauksaimniecības uzņēmumu ra�o�anas apstākļos. Tas nosaka problēmu, kā izveidot vienādas zemes izmanto�anas iespējas attiecība uz ienākumu ieguvi ar konkrēto darba izlietojumu.

Galvenais �ī uzdevuma risinā�anas ceļ� ir konsekventa lauksaimniecības intensifikācija. PSKP CK 1982. gada maija plēnuma dokumentos par PSRS Pārtikās programmas sekmīgas īsteno�anas svarīgāko priek�noteikumu izvirzīts uzdevums paātrināt zinātniski tehnisko progresu, augsti efektīvi izmantot ra�o�anas potenciālu un nostiprināt lauksaimniecības un visu agrorūpnieciskā kompleksa nozaru materiāltehnisko bāzi, pamatojoties uz ra�o�anas mehanizācijas un ķimizācijas, kā ari pla�as meliorācijas tālāku attīstību.

Lai pārietu uz augsti intensīvu ra�o�anu, aizvien nozīmīgāka kļūst specializācijas un koncentrācijas padziļinā�ana uz starpsaim-niecibu kooperācijas un agrorūpnieciskas integrācijas bāzes. Apvienojot līdzekļus, materiāltehniskos un darbaspēka resursus, kolhozi un padomju saimniecības rada lielus specializētus uzņēmumus un rūpnieciska tipa apvienības, lai ra�otu un pārstrādātu lauksaimniecības produkciju, nodro�inātu agroķīmisko apkalpo�anu, kopīgi izmantotu tehniku, transportu, veiktu celtniecības un melioratīvos darbus. Tādejādi saimniecību spēki koncentrējas uz konkrētajos apstākļos visperspektīvāko ra�o�anas nozaru attīstī�anu, kas sekmē nozimigu ra�o�anas efektivitātes cel�anos.

Ta�u lauksaimniecības intensifikācija pilnībā nelikvidē tās ra�o�anas apstākļu at�ķirības, kuras izraisīju�i da�ādie agroklimatiskie apstākļi un atra�anās vieta. Sis uzdevums tiek atrisināts, uzlabojot ra�o�anas zonālo izvietojumu un optimizējot tas struktūru, pilnveidojot iepirkuma cenas, diferencējot lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkumu, kā ari ienākuma nodokļa likmes.

PSKP CK 1982. gada maija plēnuma lēmumi nozīmē lielu soli lauksaimniecības uzņēmumu saimnieko�anas ekonomisko apstākļu

pilnīgo�ana, saimnieciskā aprēķina principu nostiprinā�anā visās agrorūpnieciskā kompleksa nozarēs. Izstrādātie pasākumi sekmē kolhozu un padomju saimniecību ekonomikas nostiprinā�anos, to materiālās ieinteresētības pieaugumu ra�o�anas palielinā�anā un produkcijas kvalitātes paaugstina�ana. Tika paaugstinātas iepirkuma cenas galvenajiem lauksaimniecības produktu veidiem, noteiktas piemaksas tas produkcijas iepirkuma cenām, ko valstij realize zemas rentabilitātes saimniecības.

Pārtikas programmā sevi�ķa uzmanība pievērsta atpalieko�u koihozu un padomju saimniecību saimnieciskās darbības uzlabo�anai, to rentabilitātes paaugstinā�anai. Tas ir svarīgākais posms lauksaimnieciskās ra�o�anas efektivitātes pieauguma nodro�inā�anā.

PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmumos, kurus apstiprināja PSKP CK 1982. gada maija plēnums, paredzēti vairāki konkrēti pasākumi �ajā joma. Uz tādiem kolhoziem, kuri nav pietiekami apgādāti ar pamatfondiem un kuriem nav savu līdzekļu papla�inātai atra�o�anai, attiecināta jauna kārtība vairāku plānoto izdevumu finansē�anai no valsts bud�eta līdzekļiem. Lai uzlabotu zemas rentabilitātes un nerentablu kolhozu un padomju saimniecību finansiālo stāvokli, tiem norakstīta prāva bankas aizdevumu parādu summa.

Katrā nerentablā un mazrentablā kolhozā un padomju saimniecībā tiek veikti konkrēti pasākumi, lai paaugstinātu ra�o�anas līmeni zemkopībā un lopkopībā, pirmām kārtām apgādājot tās ar augstra�īgu tehniku. Kolhoziem un padomju saimniecībām, kas vāji nodro�inātas ar darbaspēku, pie�ķir nepiecie�amos līdzekļus dzīvokļu un citu kultūras un sadzīves objektu celtniecībai.

Patlaban zināmi panākumi da�ādo zonu saimniecību ekonomisko apstākļu izlīdzinā�anā sasniegti tādos svarīgos rādītājos kā darba samaksā un darba cilvēka daudzu sociālo vajadzību apmierinā�anā.

�aja iedaļā papla�inātā sociālistiskā atra�o�ana apskatīta tās struktūras, objektīvu savstarpējo sakaru, kādi pastāv starp da�ādajām vienotā tautsaimnieciska kompleksa sfērām, aspekta, paradīts mehānisms, kā sabiedrība plānveidā rada un pilnīgo ra�o�anas proporcijas un kāda ir to ietekme uz ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos.

Te noskaidrota arī pre�u apgrozības, finansu un kredīta nozimc sabiedriskajā atra�o�anā.

Papla�inātās sociālistiskās atra�o�anas procesā notiek pakāpeniska sociālismā ekonomikas pāraug�ana komunisma ekonomikā. Minētās problēmas iepriek� apskatītas, iztirzājot da�ādas sociālisma ra�o�anas attiecību puses. Sājā nodaļā pakāpeniskās pārejas uz komunismu likumsakarības apskatītas to kopumā, dots vispārējs komunisma ekonomikas raksturojums.

Sīs nodaļas apgū�anā liela nozīme ir K. Marksa �Kapitāla� 2. sējuma, kā arī to V. I. Ļeņina darbu izmanto�anai, kas veltīti sabiedriskā produkta realizācijai. Pilnīga komunisma raksturojumu devis K. Markss �Gotas programmas kritikā�, V. I. Ļeņins darbos �Valsts un revolūcija� (V nodaļa), �Lielā ierosme� un citos. PSKP dokumenti sniedz sabiedriskās atra�o�anas satura raksturojumu atkarībā no komunisma celtniecības konkrētajiem uzdevumiem da�ādos sabiedrības attīstības posmos. Attiecībā uz attīstīta sociālisma periodu tie ir dziļi izstrādāti PSKP Programmā, PSKP kongresu materiālos, PSRS Konstitūcijā un citos dokumentos.

Produktu maiņa starp sabiedriskās ra�o�anas nodalījumiem, rūpniecību un lauksaimniecību, starp tautas saimniecības nozarēm un apak�nozarēm, uzņēmumiem un apvienībām notiek ar pre�u pirk�anas un pārdo�anas starpniecību. Tāpēc atra�o�anas procesā maiņa gūst pre�u apgrozības formu, kas uzstājas kā �starpmoments starp ra�o�anu un tās noteikto sadali, no vienas puses, un patēriņu, no otras puses�¹⁵⁰.

�ajā nodaļā tiek apskatīta pre�u apgrozības ietekme uz papla�inātas sociālistiskās atra�o�anas tempu un proporcijām, uz sabiedriskā kopprodukta palielinā�anu un tautas labklājības līmeņa paaugstinā�anu.

Pre�u apgrozības būtība un funkcijas sociālismā. Pre�u apgrozība sociālismā ir pre�u plānveida maiņa, kas notiek ar naudas starpniecību, lai apmierinātu ra�o�anas un personiskās vajadzības. Tā principiāli at�ķiras no pre�u apgrozības kapitālismā, kas pakļauta vērtības un virsvērtības realizācijai.

Pre�u masa, kas funkcionē apgrozības sfērā, pārsvarā (PSRS � vairak nekā 98%) ir sabiedriskotas sociālistiskās ra�o�anas produkts. Tāpēc sociālistiskajā sabiedrībā nav ekonomiskās bāzes privāto tirdzniecisko starpnieku eksistencei. Pre�u fondi, to izvietojums, cenas un citi realizācijas faktori tiek noteikti plānveidā. Līdz ar ra�o�anas līdzekļu un darba produktu privātīpa�uma likvidāciju tiek likvidēta konkurence un realizācijas krīzes, ka arī iznīcināta spekulācijas ekonomiskā bāze.

Pre�u apgrozībai sociālismā ir raksturīgs pre�u apgrozījuma nemitigs pieaugums strauja tempā.

Tā, piemēram, PSRS 1940,-1981. gadā valsts un kooperatīvās tirdzniecības (ieskaitot sabiedrisko ēdinā�anu) pre�u apgrozījums palielinājās 11,06 reizes. Tas ir ra�o�anas nemitīgas palielinā�anās un tirgus ietilpības papla�inā�anās rezultāts.

Sociālistiskās ra�o�anas visu nozaru nepārtraukta attīstība ir pamats tam, ka nemitīgi aug pieprasījums pēc ra�o�anas līdzekļiem. Turklāt zinātniski tehniskā revolūcija ir novedusi pie pieprasījuma pieauguma pēc ra�o�anas līdzekļiem, kurus izlai� tās rūpniecības nozares, kas nosaka tehnisko progresu (elektroenerģiju, ķīmiskās rūpniecības produkciju, automatizācijas aparatūru un līdzekļus, elektronisko skaitļo�anas tehniku u. c.).

Vienlaikus ar ra�o�anas attīstību palielinās darbaļau�u naudas ienākumi un līdz ar tiem � pieprasījums pēc patēriņa priek�metiem. Sociālistiskajā ekonomikā nav kapitālismam piemīto�o realizācijas grūtību, kas saistītas ar antagonistisko pretrunu starp ra�o�anu un patēriņu. Valsts plānveidā nodro�ina nepiecie�amo proporcionalitāti starp pre�u masu un iedzīvotāju maksātspējīgo pieprasījumu, radot apstākļus netraucētai produktu maiņai pirk�anas un pārdo�anas formā. t

Galvenā pre�u apgrozības funkcija sociālistiskajā sabiedrībā ir nodro�ināt ar vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības palīdzību kopprodukta plānveida sadali un atbilsto�i apmierināt valsts un kooperatīvo uzņēmumu maksātspējīgo pieprasījumu pēc ra�o�anas līdzekļiem, bet iedzīvotāju � pēc patēriņa priek�metiem. Uzņēmumi iegādājās vajadzīgās ra�o�anas nozīmes preces apmaiņā pret saviem naudas ieņēmumiem, kas gūti no gatavās produkcijas un pakalpojumu realizācijas, kā arī no valsts pie�ķirtajiem asignējumiem un kredītiem, bet iedzīvotāji iegādājas personiskā patēriņa priek�metus apmaiņā pret saviem naudas ienākumiem. Tādējādi pre�u apgrozība nodro�ina materiālo labumu savlaicīgu saņem�anu izlietoto ra�o�anas līdzekļu kompensē�anai, ra�o�anas papla�inā�anai, darbaspēka atra�o�anai un visam tautas patēriņam. Tāpēc pre�u apgrozības augstam organizācijas līmenim, uzmanībai pret patērētāju un viņa pieprasījumu ir svarīga nozīme tautas labklājības līmeņa paaugstinā�anā.

Otra pre�u apgrozības funkcija sociālismā ir ra�oto un tirgū piegādāto pre�u vērtības kompensācija naudā. Produkcijas pārdo�anas rezultātā tiek atlīdzinātas uzņēmuma izmaksas; tas nodro�ina ra�o�anas atjauno�anas (turpinā�anas) iespēju. Tiek realizēts ari radītais virsprodukts � ra�o�anas papla�inā�anas un nemateriālās ra�o�anas sfēras uzturē�anas avots. Katrā pre�u pirk�anas un pārdo�anas aktā notiek tiklab maksātspējīgā pieprasijuma apmierinā�ana, kā arī vērtības kompensācija.

Starp �īm pre�u apgrozības funkcijām ir gan iek�ēja vienotība, gan neantagonistiska pretruna: viena no funkcijām ir saistīta ar preces kā lieto�anas vērtības realizāciju, otra � ar vērtības realizāciju. Pirmā funkcija pau� patērētāju intereses, otra � ra�otāju intereses. Minētās pretrunas konkrētas izpausmes piemērs ir da�kārt pastāvo�ā atsevi�ķu uzņēmumu cen�anās saņemt lielāku vērtību, pārkāpjot izstrādājumu nomenklatūras plānu, palielinot dārgāku pre�u ra�o�anu, kas noved pie tā, ka atsevi�ķu pre�u veidu trūkst, bet citu � ir par daudz. Minētā pretruna tiek pārvarēta, pilnveidojot plāno�anas un pre�u apgrozības procesu, paaugstinot produkcijas kvalitāti, pazeminot tās pa�izmaksu.

Pre�u apgrozība un ra�o�ana. Pastāvot pre�u-naudas attiecībām, ra�o�anas process atjaunojas ar nosacījumu, ka tiek atlīdzināta izlietoto ra�o�anas līdzekļu vērtība un izveidots darba samaksas fonds. Turklāt pēc ra�o�anas procesa pabeig�anas ra�o�anas līdzekļu vērtība un nepiecie�amais produkts ir iemiesoti ra�o�anas un personiskā patēriņa precēs. Lai atjaunotu ra�o�anas procesu, ir nepiecie�ams preci pārvērst naudā. Pre�u apgrozības sfēra, kur notiek vērtības pre�u fornļas pārvēr�anās naudas formā un naudas pārvēr�anās pre�u formā, sastāda sabiedriskās atra�o�anas nepiecie�amu fāzi. Ja pre�u fondi aizkavējas apgrozības sfērā un nepārvēr�as naudā, atra�o�anas process var tikt pārtraukts.

Pre�u apgrozība veic nozīmīgu lomu, radot apstākļus ra�o�anas pieaugumam un tās pilnveido�anai. Pastāvot papla�inātajai atra�o�anai, pie sākotnējās avansētās vērtības tiek pievienota uzkrājamā virsprodukta vērtība. Sājā nolūkā zināma daļa ra�o�anas un patēriņa nozīmes pre�u pārvēr�as naudas formā. Ja virsprodukta vērtības realizācijas process aizkavējas, tad sociālistisko uzkrājumu veido�anās naudas formā kļūst gausāka; tas negatīvi ietekmē ra�o�anas aug�anas tempu. Un otrādi � pre�u apgrozības un līdz ar to uzkrā�anai paredzētās virsprodukta vērtības realizācijas paātrinā�anās sekmē papla�inātās sociālistiskās atra�o�anas tempa paaugstinā�anos.

Lai nodro�inātu sabiedriskā kopprodukta atra�o�anas nepārtrauktību, ir nepiecie�ams sabiedrības pre�u fondus realizēt galīgajam patērētājam. Naudas līdzekļu kustība no ra�o�anas uzņēmumiem uz tirdzniecības organizācijām sabiedriskā kopprodukta realizācijas aspektā nozīmē tikai pre�u fondu nonāk�anu no ra�o�anas sfēras pre�u apgrozības sfērā. Tā kā sabiedrības pre�u produkcijas realizācija notiek vēlāk, tad pre�u aizkavē�anās noved pie naudas fondu riņķojuma palēninā�anās un var radīt pārtraukumu sabiedriskā produkta atra�o�anas procesā.

Pre�u apgrozība ietekmē papla�inātās atra�o�anas proporciju pilnveido�anos. Uzturot saikni starp pilsētu un laukiem, apgrozība, starp citu, ir aktivs ekonomiskais līdzeklis optimālu proporciju sasnieg�anai starp rūpniecību un lauksaimniecību. Valsts un kooperatīva tirdzniecība nodro�ina padomju saimniecības un kolhozus ar rūpniecības produkciju � ar ra�o�anas līdzekļiem (lauksaimniecības ma�īnas, minerālmēsli, būvmateriāli u. c.), sekmējot ra�otājspēku attīstību lauksaimniecība.

Pre�u apgrozība jūtami ietekmē starpnozaru un teritoriālo proporciju pilnveido�anos.

Pre�u apgrozība un patēriņ�. Pre�u apgrozība, nodro�inot saikni starp ra�o�anu un patēriņu, līdz ar to sekmē plānveida proporciju veido�anos starp atsevi�ķām sabiedriskā kopprodukta sastāvdaļām gan vērtības, gan arī naturāli lietiskā formā.

Ar pre�u apgrozības starpniecību ra�o�anas līdzekļu un personiskā patēriņa priek�metu patērētāji rosina uzņēmumus mobilizēt iek�ējās rezerves un palielināt izlai�amās produkcijas apjomu, uzlabot tās sortimentu un kvalitāti, pazemināt tās ra�o�anas izmaksas. Savukārt jaunu produkcijas veidu ra�o�ana un patēriņ� nosaka efektīvākas patēriņa struktūras radī�anu.

No pre�u apgrozības sfēras uzņēmumos nonāk galvenā tajos izlietojamo ra�o�anas līdzekļu daļa. Uzņēmumu vajadzību netraucēta nodro�inā�ana lielā mērā ir atkarīga no materiāltehniskās apgādes sistēmas pareizas funkcionē�anas.

PSRS �o sistēmu vada PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja. 1981. gadā �īs sistēmas organizācijas realizēja apmēram pusi visas realizētas ra�o�anas un tehniskās nozīmes produkcijas.

Pēdējā laikā PSRS izplatās ra�o�anas līdzekļu daļas plānveida sadale ar vairumtirdzniecības starpniecību, kad uzņēmumi iegādājas ra�o�anas līdzekļus pēc pasūtījuma, saglabājoties to centralizētai sadalei pa nozarēm un rajoniem saskaņā ar izlietojuma normatīviem. Ra�o�anas līdzekļu vairumtirdzniecība notiek, pārdodot patērētājiem instrumentus, materiālus un citus ra�o�anas līdzekļus no valsts apgādes sistēmas teritoriālo pārval�u veikaliem un noliktavām, kā arī pamatojoties uz tie�iem sakariem starp ra�otājuzņēmumiem un patērētājuzņēmumiem.

Pre�u apgrozības sfērā notiek darbaļau�u naudas ienākumu apmaiņa pret patēriņa priek�metiem. Ja iedzīvotāji nespēj iegādāties nepiecie�amos patēriņa priek�metus vai iegādājas tos nepietiekamā daudzumā un zemā kvalitātē, tad tas negatīvi ietekmē sadali pēc padarītā darba. Pre�u apgrozības sfērā tiek realizēti arī tās iedzīvotāju daļas naudas ienākumi, ko uztur uz sabiedrības rēķina (pensijas, stipendijas).

Tautas patēriņa priek�metu tirdzniecības attīstības mērogiem un līmenim ir liela nozīme darbaļau�u labklājības līmeņa paaugstinā�anā.

PSRS ar tirdzniecības starpniecību realizē vairāk nekā 80% materiālo labumu fonda, kas nonāk personiskajā patērii.iā. Dcsmilās piecgades gados mazumtirdzniecības pre�u apgrozījums pieauga par.24%. Vienpadsmitajā piecgade mazumtirdzniecības pre�u apgrozījumam būtu jāpieaug par 23%. Daudz pla�āk izplatīsies progresīvās tirdzniecības formas: pre�u pardo�ana pēc pa�apkalpo�anās metodes, pēc iepriek�ējiem pasūtījumiem, sūtijumu tirdzniecības veidā ult.

Pre�u apgrozības formas un to nozīme sabiedriskajā atra�o�anā.

Da�adas ra�o�anas līdzekļu un līdz ar to arī gatavās produkcijas sociālistiskā īpa�uma formas, kā arī darbaļau�u patēriņa priek�metu personiskais īpa�ums nosaka da�ādas pre�u apgrozības formas.

Pre�u apgrozība tautas saimniecības valsts sektorā aptver ra�o�anas līdzekļu apgrozību starp valsts ra�o�anas uzņēmumiem. Vienlaikus pastāv patēriņa priek�metu apgrozība starp valsts ra�o�anas un tirdzniecības organizācijām, kā ari starp valsts ra�o�anas uzņēmumiem un tirdzniecības organizācijām, no vienas puses, un nemateriālās ra�o�anas sfēras valsts iestādēm un organizācijām (veselības aizsardzības, tautas izglītības, kultūras, valsts pārvaldes, valsts aizsardzības) �- no otras puses. Sājā gadījumā pre�u īpa�nieks, tās pārdodot un pērkot, joprojām ir valsts (sabiedrība). Pre�u kustība notiek pēc valsts plāna saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem un pēc valsts apstiprinātām cenām tādā daudzumā un sortimentā, kāds noteikts plānā.

Valsts sektorā realizē galvenokārt to sabiedriskā kopprodukta dalu, kas veido ra�o�anas līdzekļu atjauno�anas fondu un uzkrājuma fondu. Turklāt te notiek arī personiskā patēriņa pre�u realizācijas pirmā stadija. Tā, piemēram, ja tekstilfabrika pārdod audumu vairumbāzeC bet tā savukārt veikalam, tad audums pāriet tikai no viena valsts uzņēmuma uz otru. Auduma galīgā realizācija un vērtības kompensācija notiek otrajā stadijā � to pārdodot iedzīvotājiem.

Pre�u apgrozībā starp valsts un kolhozu-kooperativu uzņēmumiem ietilpst rūpniecisko ra�o�anas līdzekļu pārdo�ana kolhoziem un lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkums no kolhoziem. Tā aptver ari patēriņa priek�metu un da�u ra�o�anas līdzekļu apgrozibu starp valsts uzņēmumiem un organizācijām, no vienas puses, un patērētāju kooperāciju � no otras puses. �eit pre�u plānveida kustība notiek starp diviem sociālistiskās saimniecības sektoriem. Pre�u realizācija notiek pēc to rūpniecības uzņēmumu valsts plāniem, kuri izlai� ra�o�anas līdzekļus lauksaimniecībai, un pēc lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkuma plāniem. Tiklab rūpniecības, kā arī lauksaimniecības produkciju realizē pēc plāna cenām. Ar �o pre�u apgrozības formu ir saistīta valsts un kolhozu-kooperativu uzņēmumu izmaksu kompensācija.

Pre�u apgrozība starp kolhoziem, kā arī starp kolhoziem un patērētāju kooperāciju apkalpo kolhozu-kooperativu sektoru. Tās īpatnība ir īpa�nieku maiņa kolhozu-kooperativu saimniecības sektorā. So apgrozības sfēru regulē valsts plāns (attiecībā uz patērētāju kooperācijai iepērkamo lauksaimniecības produkciju), kā ari kolhozu

un paterctaju kooperācijas plāni.- Pre�u apgrozība notiek pēc plāna vai vieno�anās cenām.

Pre�u apgrozībā starp sabiedriskoto saimniecību un sociālistiskās sabiedrības locekfiem ietilpst personiskā patēriņa priek�metu pārdo�ana iedzīvotajiem un valsts un kooperatīvo tirdzniecības, kā arī sabiedriskās ēdinā�anas uzņēmumu sniegtie pakalpojumi viņiem. Aг �īs apgrozības formas starpniecību notiek darbaļau�u naudas ienākumu apmaiņa pret patēriņa priek�metiem. Prece �ajā gadījumā pariet no sabiedriskā īpa�uma sabiedrības locekļu personiskajā īpa�umā. Tautas patēriņa pre�u vērtība tiek realizēta galīgi, tiek kompensētas to ra�o�anas un apgrozības izmaksas.

PSRS 1981. gada valsts tirdzniecības īpatsvars visa mazumtirdzniecības apgrozījumā bija 71,3%, bet kooperatīvās tirdzniecības � 27,5%.

Valsts tirdzniecibā pre�u fondus un cenas plāno valsts. Kooperatīvā tirdzniecība bāzējas galvenokārt uz kolhozu-kooperatīvu sociālistiskā īpa�uma formu un apkalpo lielākoties lauku iedzīvotājus. Patērētāju kooperācijas darbības galvenos rādītājus (mazumtirdzniecības pre�u apgrozījuma apjoms, lauksaimniecības produktu sagāde, tirdzniecības tikla attīstība) plāno valsts. Pre�u vairākumu pārdod par cenām, kuras apstiprinājusi valsts.

Pre�u apgrozība starp kolhoziem un kolhozniekiem, no vienas puses, un iedzīvotājiem � no otras puses, ir tā dēvētā kolhozu tirdzniecība. Tās pastāvē�anu nosaka kolhozu-kooperatīvu īpa�uma forma un kolhoznieku personiskā palīgsaimniecība. Par preci �ajā sfērā kļūst ierobe�ots kolhozu un kolhoznieku personiskās palīg-saimniecības produktu klāsts (kartupeļi, dārzeņi, augļi, gaļa, piens u. c.).

Kolhozu tirdzniecība ir papildlīdzcklis pilsētas iedzīvotāju apgādē ar pārtiku. PSRS kolhozu tirdzniecības īpatsvars kopējā mazumtirdzniecības pre�u apgrozījumā J981. gadā bija 1,2%.

At�ķirībā no iepriek� apskatītajām formām, ka*s veido organizēto tirgu, �ī pre�u apgrozības forma guvusi neorganizētā tirgus nosaukumu. Pārdevuma apjomu, realizācijas momentu un cenas te nosaka atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma. Ta�u kolhozu tirdzniecība ir organizētā tirgus ietekmē, jo pēdējais ieņem dominējo�o un noteico�o vietu tirdzniecībā ar patēriņa priek�metiem.

Arējās tirdzniecības nozīme sabiedriskajā atra�o�anā. Sociālistisko zemju pre�u apgrozībā ietilpst arī to ārējā tirdzniecība savā starpā, ar industriāli attīstītajām kapitālistiskajām valstīm un ar jaunattīstības valstīm.

Arējā tirdzniecībā preces pārdevējs un pircējs ir sociālistiskā valsts. Ārējā tirdzniecība tiek organizēta plānveidā. Ta�u kā plānots process tā pastāv galvenokārt pasaules sociālistiskajā tirgū. Tirdzniecībā ar kapitālistiskajām privātfirmām un valstīm sociālistisko valstu plānveida tirdzniecības darbība saskaras ar stihiskiem procesiem, kas raksturīgi pasaules kapitālistiskajam tirgum.

Sociālistisko valstu ārējā tirdzniecība balstas uz valsts monopolu, kas nozīme to, ka ārējās tirdzniecības operācijas notiek valsts vadība un pēc tās rīkojuma ar speciāli pilnvarotu organizāciju starpniecību. Valsts monopols sekmē sociālistiskās ra�o�anas attīstību un pasargā iek�ējo tirgu no ārzemju kapitāla ielau�anās un pasaules kapitālistiska tirgus stihijas ietekmes.

Arējas tirdzniecības ekonomiska bāze ir starptautiskā darba dalī�ana un ar to saistīta da�ādo zemju specializācija atsevi�ķu pre�u veidu ra�o�anā saskaņā ar katras zemes tehniski ekonomiskās attīstības līmeni un tas dabas un klimata apstākļiem. Tas nosaka pre�u ra�o�anas struktūras un izmaksu at�ķirības. Kļūst izdevīga vienu pre�u, kuras ra�o apjomā, kas pārsniedz attiecīgās zemes iek�ējas vajadzības, apmaiņa pret citām precēm, kuras konkrētajā zemē vai nu nemaz nera�o, vai ari izlai� nepietiekamā apjomā un kuram ir augstas ra�o�anas izmaksas. Tādējādi ārējā tirdzniecība sekmē ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anos.

Eksporta ekonomisko lietderību nosaka tas, ka tā vai cita sociālistiskā valsts parasti izved produkciju, kuras nacionālās izmaksas ir zemākās par pasaules limeni. Savukārt imports rada iespēju iegādāties vairākus izstrādājumus ar zemākām izmaksām, nekā ir attiecīgā produkcijas veida ra�o�anas izmaksas pa�u zemē.

Vispasaules tirgū pre�u cenu pamats ir pre�u cenas, kuras nosaka vidējie ra�o�anas apstākļi tajās zemēs, kas izved galveno konkrētās produkcijas pre�u masu. Ieguvuma apmērs no ārējās tirdzniecības operācijām ir atkarīgs no eksportējamo un importējamo pre�u nacionālo un internacionālo vērtību samēra. Pēdējo savukārt nosaka darba ra�īguma līmeņu at�ķirības atsevi�ķās zemēs, kā ari zemēs, kuras piedalās starptautiskajā attiecīgās preces apritē kopumā.

Arējās tirdzniecības efektivitātes paaugstinā�anas galvenās iespējas veido sabiedrisko ra�o�anas un apgrozības izmaksu pazeminā�ana, pamatojoties uz darba ra�īguma cel�anos, ārējā tirgū realizējamās produkcijas kvalitātes paaugstinā�ana, ārējās tirdzniecības pakalpojumu uzlabo�ana.

Tirgus īpatnības sociālistiskajā saimniecībā. Plānveidā funkcionējo�ā apgrozības sfēra veido sociālistiskās sabiedrības pre�u tirgu, t. i., pre�u pārdēvēju (ra�otāju) un pircēju (patērētāju) ekonomisko attiecību kopumu.

Tirgus sociālismā būtiski at�ķiras no tirgus kapitālistiskajā sabiedrībā. Sabiedrības intere�u vienotība, kas izriet no visas tautas īpa�uma uz ra�o�anas līdzekļiem un ra�oto produkciju, no �i īpa�uma valdī�anas, nosaka tirgus sociālekonomisko viendabību un to antagonistisko pretrunu trūkumu, kuras rada realizācijas krizes..

Tirgus sfēru sociālismā ierobe�o ra�o�anas līdzekļu un patēriņa priek�metu realizācija. Te nav valūtas un vērtspapīru tirgus, jo nav fiktīvā kapitāla un vispār kapitāla, nav arī darbaspēka tirgus.

Sociālismā tirgus nav materiālo labumu sabiedriskās ra�o�anas, sadales un patēriņa stihisks regulators. Tas pats tiek plānveidā regulēts visas zemes mērogā un uzstājās ka viens no ekonomikas-plānveida attīstības līdzekļiem. Tā plānveida organizācijas pamatā ir sociālistiski sabiedriskotā ra�o�ana, kas dod iespēju iepriek� ņemt vērā pieprasījumu pēc precēm, kā arī iespējamo tā apmierinā�anas pakapi. Ra�o�anas līdzekļu tirgus plānveida regulē�anā liela nozīme ir uzņēmumu tie�iem, ilgsto�iem saimnieciskajiem sakariem, kas fiksēti līgumos, to savstarpējās materiālās atbildības nostiprinā�anai attiecībā uz plāna uzdevumu un produkcijas piegādes un pārvadājumu saistību savlaicīgu un kvalitatīvu izpildi saskaņā ar patērētāju pasūtījumiem un ilgtermiņa līgumiem.

Bur�uāziskās un labēji revizionistiskās �tirgus sociālisma� koncepcijas piekritēji sagroza un pārspīlē pre�u tirgus nozīmi sociālisma, ierādot plānam tikai pasīva teko�o procesu reģistratora lomu. Tāda ra�o�anas pielāgo�ana tirgum novestu pie ekonomikas plānveida attīstības traucējumiem. Turpretī �kreisie� revizionisti pietiekami nenovērtē pre�u tirgus nozīmi sociālistiskajā ekonomikā.

Pieprasījuma un piedāvājuma plānveida regulē�ana sociālismā. Pre�u pieprasījuma un piedāvājuma attiecības ir pre�u ra�otāju un patērētāju ekonomisko sakaru forma; tos plānveidā regulē sabiedrības mērogā.

Pieprasījums nav sabiedrības visas vajadzības, bet tikai tās, kas ir apmierināmas, ar naudas līdzekļiem nodro�inātas vajadzības pēc ra�o�anas līdzekļiem un patēriņa priek�metiem. Pieprasījumam pretim stāv tās produkcijas piedāvājums, kura ir tirgū vai var tikt tur piegādāta saskaņā ar tautas saimniecības plānu. Piedāvājums, tāpat kā pieprasījums, neatspoguļo visu ra�o�anas apjomu valstī. Tā, piemēram, tas neietver rezervi un to produktu ra�o�anas apjomu, kuri nonāk ra�o�anas un personiskā patēriņā, apejot pre�u apgrozības sfēru.

Atbilstība starp piedāvājumu un pieprasījumu rada nepiecie�amos priek�noteikumus sabiedriskā kopprodukta realizācijai, kā ari sekmē ra�o�anas piemēro�anos nemitīgi mainīgajām sabiedrības vajadzībām. Pre�u apgrozības plānveida organizācija virzīta uz to, lai nodro�inātu atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu pēc pre�u un pakalpojumu apjoma un struktūras. Jau pirmajos sociālisma celtniecības gados V. I. Ļeņina izvirzītajam uzdevumam izpētīt un regulēt iek�ējo tirgu sevi�ķi liela nozīme ir apstākļos, kad pastāv milzīga mēroga ra�o�ana un strauj� tautas labklājības pieauguma temps, kas sasniegts sociālisma mūsdienu posma.

Atbilstība starp tautas patēriņa pre�u pieprasījumu un piedāvājumu ir atkarīga no samēra starp patēriņa fondu un patēriņa priek�metu ra�o�anas apjomu. Tā kā patēriņa fondu izmanto galvenokārt iedzīvotāju personiskā patēriņa vajadzībām, kā arī materiālo izdevumu seg�anai iestādēs, kas apkalpo iedzīvotājus, zinātniskajās.

iestādēs un pārvaldē, tad tā apjomam ir jāatbilst patēriņa priek�metu (ieskaitot pakalpojumus) ra�o�anas un piedāvājuma apjomam. Relatīva atpalicība ra�o�anas pieaugumā noved pie piedāvājuma atpalik�anas no pieprasījuma.

Svarigs faktors pre�u piedāvājuma palielinā�anai un normāla samēra radī�anai starp pieprasījumu un piedāvājumu ir uzkrājuma fonda racionāla izmanto�ana un ra�o�anas fondu efektivitātes paaugstinā�ana. Kapitālieguldījumi ir saistīti ar lielu līdzekļu izņem�anu no tautsaimnieciskās pre�u apgrozības. Strādnieki un kalpotāji, kas nodarbināti jauno objektu celtniecībā, saņem darba algu, tāpēc palielinās pieprasījuma apjoms. Ta�u piedāvājuma apjoms visā celtniecības laikā nepieaug. Līdz ar to celtniecības termiņi un jaunu ra�o�anas jaudu nodo�ana ekspluatācijā būtiski ietekmē pre�u pieprasījuma un piedāvājuma samēru.

Pieprasījuma un piedāvājuma samēru ietekmē sabiedriskās ra�o�anas I un II nodalījuma palielinā�anās tempi. Ja I nodalījuma pieauguma temps pārāk apsteidz II nodalījuma pieauguma tempu, tas noved pie ta, ka pareizs samērs starp jaunradīto vērtību I un II nodalījumā un visas II nodalījuma produkcijas vērtību tiek traucēts un izvirzītais pieprasījums pēc II nodalījuma produkcijas, pastāvot eso�ajām cenām, nevar tikt apmierināts pilnīgi.

Pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars ir atkarīgs arī no darbaļau�u naudas ienākumu palielinā�anās tempa un darba ra�īguma paaugstinā�anas tempa samēra. Ir zināms, ka sociālistiskās sabiedrības interesēm atbilst darba ra�īguma straujāka paaugstinā�anās salīdzinājuma ar darba algas pieaugumu.

Ja darba ra�īgums pieaug gausāk nekā darba alga, attiecīgi samazinās pre�u masas pieplūdums tirgū, rodas pre�u trūkums.

Planvcidā regulējot samēru starp pieprasījumu un piedāvājumu, liela nozīme ir cenai. Ja atsevi�ķu pre�u piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, valsts pazemina mazumcenas, līdz ar to palielinās tirgus ietilpība un paātrinās pre�u realizācija. Ja piedāvājums atpaliek no pieprasījuma, sociālistiskā valsts veic pasākumus (pirmām kārtām patēriņa priek�metu ra�o�anas palielinā�anai) un tikai retos, gadījumos, kad atsevi�ķu pre�u ra�o�anu jūtami papla�ināt nav iespējams, paaugstina cenas, lai �īm precēm nodro�inātu samēru starp pieprasījumu un piedāvājumu. Ta�u arī �ādos gadījumos mazumcenu paaugstinā�anu vienām precēm parasti kompensē ar cenu pazeminā�anu citām precēm.

Starp iek�ējā tirgus plānveida regulē�anas līdzekļiem liela no--zīme ir finansu un kredīta sistēmai, kā ari ārējās tirdzniecības valsts monopolam. Finansu un kredīta sistēma ietekmē naudas daudzumu, kāds atrodas pie iedzīvotājiem un kas ir tirgus pieprasījuma pamats. Arējās tirdzniecības monopols nodro�ina iek�ējā tirgus stabilitāti, rada iespēju izmantot pre�u, to skaitā arī zelta, eksportu un importu, lai segtu pre�u iztrūkumu iek�ējā tirgū vai izvestu produkcijas pārpalikumu.

Tautas patēriņa priek�metu tirgus līdzsvara izveido�anas un uzturē�anas nepiecie�ams priek�noteikums ir iedzīvotāju pieprasījuma

sistemātiska pētī�ana un ievēro�ana. Sājā gadījumā galvenais ir noteikt pieprasījuma pre�u struktūru un tās pārmaiņu tendences. Tā kā pieprasījums pau� zināmu vajadzību daju, tad tā struktūra pirmām kārtām ir atkarīga no vajadzību struktūras, no to pārmaiņu likumsakarībām. Tāpēc, nosakot pārmaiņas, kādas noris pieprasījuma, pēti vajadzību veido�anās likumsakarības, nosaka zinātniski pamatotas pārtikās produktu un rūpniecības pre�u patēriņa normas.

Pre�u piedāvājumā neatbilstība to pieprasījumam var radīt tautas saimniecībai lielus zaudējumus. Ja pārāk palielinās atsevi�ķu pre�u veidu krājumi, tad palēninās to apgrozība, pieaug �ādu lieko krājumu glabā�anas izmaksas, palielinās zudumi. Nepilnīga pre�u pieprasījuma apmierinā�ana apgrūtina likuma par sadali pēc padarītā darba normālu funkcionē�anu un kavē tautas labklājības līmeņa paaugstinā�anos. Ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana, produkcijas kvalitātes uzlabo�ana, konsekventa sociālistisko saimnieko�anas meto�u lieto�ana, ņemot vērā sabiedrības vajadzības, � tādi ir galvenie pre�u piedāvājuma papla�inā�anas lidzekļi atbilsto�i iedzīvotāju pieprasījumam.

�Daudzveidīgie un komplicētie sabiedriskās atra�o�anas savstarpējie sakari tiek pastarpināti ar naudu. Sabiedriskā kopprodukta radī�anā, sadalē un izlieto�anā nauda no�ķiras no pre�u apgrozības un veic samērā patstāvīgu kustību, veidojot, pirmkārt, naudas apgrozību un, otrkārt, saimniekojo�o posmu, iedzīvotāju un valsts naudas līdzekļu fondus. Atkarībā no veido�anās avotiem un funkcionē�anas rakstura, izlieto�anas uzdevuma un metodēm naudas fondiem ir finansu forma un kredīta forma.

Finanses un sabiedriskā kopprodukta sadale. Finanses apkalpo sabiedriskā kopprodukta sadales un pārdales procesu. Ar finansu starpniecību notiek tā vērtības sadale da�ādos fondos.

Atjauno�anas fonds tiek izveidots no uzņēmuma gatavās produkcijas realizācijā gūtajiem naudas ieņēmumiem mērķtiecīgu naudas fondu � amortizācijas fonda un apgrozāmo līdzekļu fonda veidā. Tā īpatsvars ra�otajā produktā ir lielāks par 55%, bet rūpniecībā lielāks par 60%. Sabiedriskās ra�o�anas nepārtraukta attīstība nosaka materiālo izmaksu nemitīgu pieaugumu. Sociālistiskā sabiedrība ir ieinteresēta, lai augtu nacionālā ienākuma īpatsvars

sabiedriskajā kopproduktā, maksimāli taupot materiālās izmaksas. Finansēm ir liela nozīme amortizācijas fonda un apgrozāmo līdzekļu fonda racionālas un taupīgas izlieto�anas stimulē�anā.

Ar finansu starpniecību notiek nacionālā ienākuma sadale un pārdale. Primārās sadales stadijā daļa nacionālā ienākuma, kuru rada visas tautas ra�o�anas sektorā, veido materiālās ra�o�anas sfēras darbinieku darba samaksas fondu � darbinieku dzīvei nepiecie�amo līdzekļu fonda galveno naudas avotu. Otra tā daļa ir pieskaitījumi darba algai sociālās apdro�inā�anas fondā, kas nonāk arodbiedrību rīcībā pabalstu izmaksai darbiniekiem pagaidu darba-nespējas gadījumā un darbaļaudīm da�ādām sociālām un kultūras vajadzībām. Tre�ā daļa ir apgrozījuma nodoklis, kuru pārskaita bud�etā. Beidzot, ceturtā daļa nacionālā ienākuma veido uzņēmumu peļņu.

Kolhozu-kooperatīvu sektorā atbilsto�a nacionālā ienākuma daļa tiek sadalīta kolhoznieku darba samaksas fondā un kolhozu sabiedriskajos fondos. Primāriem ienākumiem pieskaita arī kolhoznieku ienākumus no personiskās palīgsaiinniccibas.

Sociālistiskas sabiedrības nacionālā ienākuma ievērojama daļa tiek koncentrēta visas valsts finansu sistēmas vado�ajā posmā � valsts bud�etā. Materiālās ra�o�anas sfēras uzņēmumi izdara maksājumus valsts bud�etā, bet no bud�eta tiek finansēta sabiedrības ra�o�anas sfēra un nemateriālās ra�o�anas sfēra.

Valsts uzņēmumu tīrā ienākuma pārdale ar bud�eta starpniecību notiek peļņas maksājumu veidā.

PSRS 1981. gadā valsts uzņēmumu un organizāciju peļņas maksājumi valsts bud�eta bija 28,8% no visiem bud�eta ieņēmumiem.

Kolhozu-kooperatīvu uzņēmumi nodod valsts bud�etā daļu tīrā ienākuma nodokļa formā. Otra tā daļa tiek pārdalīta ar iepirkuma cenu mehānismu. Pārsvarā eso�o daļu tīrā ienākuma sociālistiskā valsts atstāj kolhozu rīcībā ra�o�anas intensifikācijai un kolhoznieku labklājības paaugstinā�anai.

PSRS 1981. gadā no tautas saimniecības kopējās naudas uzkrājumu summas, kas līdzinājās 249.7 mljrd. rubļu, apgrozījuma nodoklis un peļņas maksājumi bija 219,6 mljrd. rubļu, t. i., 45,5% no mūsu zemē ra�otā nacionālā ienākuma.

Izmantojot diferencētu ienākuma nodokli, ar valsts bud�eta starpniecību tiek pārdalīta noteikta, samērā neliela daļa iedzīvotāju ienākumu.

PSRS 1981. gadā nodokļi no iedzīvotājiem bija 25,5 mljrd. rubļu, t. i., 8% no valsts bud�eta kopējās ieņēmumu summas.

Ar valsts bud�eta palīdzību nacionālais ienākums tiek pārdalīts starp sociālistiskās ra�o�anas valsts un kolhozu-kooperatīvu sektoru, starp sabiedriskās ra�o�anas I un II nodalījumu, rūpniecību un lauksaimniecību, starp nozarēm, uzņēmumiem un mūsu zemes rajoniem. Tādējādi valsts bud�ets nodro�ina ar finansu resursiem tautas saimniecības, zinātnes un kultūras plānveida attīstības vajadzības, darbaļau�u labklājības paaugstinā�anos, pārvaldes orgānu uzturē�anu un valsts aizsardzības vajadzības.

Finanses kā papla�inātās atra�o�anas naudas avots. Naudas uzkrājumu pārdale starp uzņēmumiem un tautas saimniecības nozarēm un ekonomiskajiem rajoniem ar valsts bud�eta starpniecību nodro�ina kapitālieguldījumu koncentrāciju tautas saimniecības iz�ķiro�ajos iecirkņos.

Pārejās periodā no kapitālisma uz sociālismu, kad sociālistiskās industrializācijas procesā tiek radītas jaunas nozares un ma�inizētās lielra�o�anas materiāltehniskā bāze visās ekonomikas nozarēs, ieskaitot lauksaimniecību, papla�inātās sabiedriskās atra�o�anas-finansē�ana tiek veikta gandrīz pilnigi no bud�eta līdzekļiem. Turpmāk atkaribā no valsts tehniski ekonomiskā līmeņa paaugstinā�anas un uzkrājumā fonda apjoma pieauguma palielinās kapitālizmaksu. finansē�ana no uzņēmumu resursiem.

PSRS no uzņēmumu finansēm tiek nodro�ināts ra�o�anas apgrozāmo fond linu darba algas fonda pieaugums papildu darbinieku iesaistī�anai ra�o�anā, (iek realizēti kapitālieguldījumi funkcionējo�o uzņēmumu papla�inā�anai, to rekonstrukcijai un tehniskajai modernizācijai, tiek celti jauni uzņēmumi, kuru izmaksas atmaksājas laikposmā līdz pieciem, bet atsevi�ķos gadījumos � arī līdz astoņiem gadiem. Jaunu uzņēmumu celtniecība ar atmaksā�anās laiku, ilgāku par pieciem-gadiem (da�reiz arī ilgāku par astoņiem gadiem), notiek no valsts bud�eta līdzekļiem. Atsevi�ķās nozarēs tiek praktizēta uzņēmumu celtniecība, izmantojot bankas kredītu, kuru pie�ķir darbuzņēmēju organizācijām objektu pilnas tames vērtības apmērā, nododot pasūtītājam pilnīgi gatavus uzņēmumus �ar atslēgu�.

Uzkrājuma fonda daļas plānveida pārdale notiek saskaņā ar valsts tautsaimniecisko plānu, arī ievērojot uzņēmumu ekonomisko ieinteresētību iek�ējo resursu maksimālā mobilizācijā un to efektīvā izmanto�anā.

Sociālistiskajā sabiedrībā visas valsts finansēm ir īpa�a nozīme darbaspēka papla�inātajā atra�o�anā. No valsts bud�eta tiek realizēti izdevumi veselības aizsardzībai, tautas izglītībai, kvalificētu-strādnieku un speciālistu kadru sagatavo�anai, dzīvokļu un komunālajai celtniecībai, darbaļau�u atpūtas organizē�anai, sociālajai nodro�inā�anai, ievērojamā mērā arī izdevumi bērnu audzinā�anai u. c.

1981. gadā no valsts bud�eta kadru sagatavo�anai augstāko un vidējo speciālo mācību iestā�u tīklā, ieskaitot profesionāli tehnisko izglītību, izlietoti apmēram 9% no visiem bud�eta asignējumiem sociālajiem un kultūras pasākumiem un zinātnei. Kadru sagatavo�ana un kvalifikācijas cel�ana daļēji notiek, izmantojot uzņēmumu un tautas saimniecības nozaru finansu resursus.

Finansu nozīme zinātniski tehniskā progresa nodro�inā�anā.

Finanses nodro�ina nepiecie�amos naudas resursus zinātnes attīstībai, jaunako zinātniski tehnisko sasniegumu ievie�anai ra�o�anā,, tās specializācijas un kooperē�anās padziļinā�anai. Zinātnes un tehnikas attīstībai iedalīto līdzekļu efektīvas izlieto�anas nosacījumi ir to koncentrācija zinātniski tehniskā progresa galvenajos virzienos,.

saimnieciskā aprēķina principu pastiprinā�ana zinātnisko pētījumu finansē�anā, nosakot noteiktu atkarību starp efektu no zinātnes un tehnikas sasniegumu izmanto�anas ra�o�anā un izmaksām to īsteno�anai, nosakot da�ādu finansē�anas avotu un meto�u lieto�anu, lai radītu uzņēmumu ieinteresētību zinātniski tehniskā progresa paātrinā�ana un vislielākās atdeves iegū�anā no ieguldītajiem līdzekļiem.

PSRS un citās sociālistiskajās zemēs zinātniski tehnisko progresu finansē no bud�eta asignējumiem un nozaru un uzņēmumu resursiem. Ministrijās un resoros minētajiem mērķiem radīts vienots zinātnes un tehnikas attīstības fonds. Visas valsts un starpnozaru nozīmes pētījumus finansē no valsts bud�eta.

Finansējumi no bud�eta veido stabilu ekonomisko bāzi nemitīgai zinātnes un tehnikas attīstībai, veicina vienotas tehniskās politikas ievēro�anu visas zemes mēroga, kā arī ekonomikas nozaru un teritoriālo rajonu zinātniski tehniskas attīstības plānveida izlīdzinā�anos. Zinātniski tehniskā progresa finansē�ana no uzņēmumu un tautas saimniecības nozaru līdzekļiem rada to materiālo ieinteresētību realizējamo pasākumu efektivitātes paaugstinā�anā ra�o�anas tehniskās pilnveido�anas, jaunas tehnikas ievie�anas termiņu saīsinā�anas jomā.

Finansu nozīme sabiedriskās ra�o�anas proporciju pilnveido�anā.

Finanses ir svarīgs ekonomisks līdzeklis papla�inātās sociālistiskās atra�o�anas proporciju, pirmām kārtam proporciju starp patēriņa fondu un uzkrājuma fondu nacionālajā ienākumā optimizācijai. Sociālistiskā valsts ar bud�eta palīdzību sadala nacionālo ienākumu patēriņa fondā ui\ uzkrājuma fondā tādā attiecībā, lai visaugstākā pakāpē (sasniegtā nacionālā ienākuma apjoma ietvaros) apmierinātu iedzīvotāju vajadzības un nodro�inātu nepiecie�amo uzkrājuma apjomu.

Uzkrājuma fonda ietvaros ar bud�eta palīdzību tiek pilnveidotas proporcijas starp ra�o�anas un patēriņa rakstura uzkrā�anu un rezervēm. Attīstītā sociālistiskā sabiedrībā rodas materiālie priek�noteikumi, lai nodro�inātu kā ra�o�anas, ta patēriņa rakstura uzkrā�anas augstu līmeni. Atkarība no nacionālā ienākuma pieauguma aizvien pieaugo�a patēriņa fonda daļa tiek novirzīta kopīgai darbaļau�u vajadzību apmierinā�anai no sabiedriskajiem patēriņa fondiem, darba nespējīgo sabiedrības locekļu sociālajai nodro�inā�anai.

Valsts bud�ets un uzņēmumu un nozaru finanses tiek izmantotas, lai sasniegtu sabiedriskās ra�o�anas I un II nodalījuma attīstības tempu nepiecie�amo attiecību. Tā, piemēram, valsts bud�ets un uzņēmumu finanses aktīvi optimizē proporciju starp �A� un �B� grupu rūpniecībā, veicina tautas patēriņa priek�metu rūpnieciskās ra�o�anas pieauguma tempu paātrinā�anos. �B� grupas papla�inātā atra�o�ana rūpniecībā tiek panākta pirmām kārtām ar ra�o�anas rekonstrukciju, tehnisko modernizāciju un tādu jaunu uzņēmumu celtniecību, kuri ātri atmaksājas. Tāpēc tautas patēriņa priek�metu ra�o�anas attīstības forsē�ana ir būtiski atkariga no uzņēmumu finansēm.

Veicot funkciju sakarā ar līdzekļu pārdali starp tautas saimniecības nozarēm, finanses veicinh visprogresīvāko ra�o�anas nozuru paātrinātu attīstību. Noteico�ajam tautas saimniecības nozarēm, kuras nodro�ina zinātniski tehnisko progresu, ne vienmēr ir iek�ējie uzkrājumi tādos apmēros, kādus prasa augstie atra�o�anas tempi. Tīrā ienākuma starpnozaru pardale ar bud�eta starpniecību rada iespēju veidot nepiecie�amos finansiālos avotus �o nozaru attīstībai un starpnozaru proporciju pilnveido�anai.

Finansēm ir liela nozīme, optimizējot proporciju starp rūpniecību un lauksaimniecību, paaugstinot lauksaimnieciskās ra�o�anas tehnisko apgādātību, paātrinot tās intensifikāciju. No valsts bud�eta līdzekļiem tiek nodro�ināta lielo elektrostaciju celtniecība, melioratīvie darbi, jauno zemju apgū�ana. Lieli asignējumi tiek pie�ķirti valsts pasākumiem augsnes auglības un zemkopības kultūras paaugstinā�anā, dzīvokļu, sociālajai un kultūras celtniecībai. Ta�u, lai intensificētu lauksaimniecību, paātrinātu tās attīstības tempus, liela nozīme ir ari lauksaimniecības uzņēmumu finansēm.

Tīrā ienākuma daļas pārdale ar bud�eta starpniecību rada iespēju attīstīt ari saimniecību ekonomiskajos rajonos, kuri ir bagāti ar izejvielām un enerģētiskajiem resursiem, bet kuriem vēl nav pietiekamu pa�u uzkrājumu. Tas ļoti ietekmē sabiedriskās atra�o�anas teritoriālo proporciju optimizāciju, lai racionālāk izlietotu dabas resursus. PSRS liela daļa visas valsts finansu tiek novirzīta aus-trumu rajonu attīstībai.

Bur�uāziskie un labējie revizionistiskie �tirgus sociālisma� koncepcijas piekritēji sagroza un apstrīd valsts bud�eta vado�o vietu sociālistiskās sabiedrības finansu sistēmā un bud�eta kā papla�inātās atra�o�anas, zinātniski tehniskā progresa un tautsaimniecisko proporciju optimizācijas naudas līdzekļu avota svarīgo nozīmi. Viņi pie�ķir valsts bud�etam galvenokārt patērētājfunkcijas. Ta�u tāds bud�ets atņemtu sociālistiskajai valstij iespēju centralizēti un plānveida pārdalīt nacionālo ienākumu, lai attīstītu noteico�ās ekonomikas nozares, racionāli izvietotu ra�otājspēkus un pilnveidotu tautsaimnieciskās proporcijas. Tas negatīvi atsauktos uz zinātniski tehniskā progresa un papla�inātās sabiedriskās atra�o�anas tempiem, tautas dzīves līmeņa paaugstinā�anos.

Kredīta nozīme sabiedriskās atra�o�anas un tās proporciju pilnveido�anas nodro�inā�anā ar naudas līdzekļiem. Kredīts apkalpo sabiedrisko atra�o�anu, nodro�inot ar nepiecie�amajiem naudas resursiem pagaidu vajadzību pēc līdzekļiem, kāda rodas uzņēmumiem un tautas saimniecības nozarēm.

Sabiedriskās atra�o�anas nepārtrauktība tiek panākta it sevi�ķi ar tādu bankas aizdevumu palīdzību kā kredīts kapitālremontam (tiek izsniegts uzņēmumiem uz laiku līdz nepiecie�amo amortizācijas fonda summu izveido�anai), kredīts sezonas pre�u un materiālu krājumu izveido�anai, kā arī ra�o�anas sezonālo izmaksu seg�anai vairākās tautas saimniecības nozarēs (lauksaimniecībā, me�saimniecībā, kūdras rūpniecībā, pārtikas un vieglās rūpniecības ra�otnēs), tā saucamais kredīts pēc apgrozījuma, kuru pie�ķir uz-

ņēmumiem, bankai kļūstot par līdzdalībnieci to apgrozāmajos iidzek-ļos (tiek izsniegts materiālo vērtību � izejvielu, pamatmateriālu un palīgmateriālu samaksai no to ienāk�anas momenta uzņēmumā līdz gatavās produkcijas realizācijai, kā ari darba algas izmaksai).

Atra�o�anas procesa nepārtrauktības nodro�inā�anā tautas saimniecības mērogā liela nozīme ir bankas kredītam, kas apkalpo maksājumu apgrozību, kura rodas, realizējot sabiedrisko produktu. Uzņēmumu pagaidu vajadzība pēc līdzekļiem laikposmā starp gatavās produkcijas nosūtī�anu un maksājumu saņem�anu par to pilnīgi tiek segta ar bankas kredītu.

�ī kredīta forma sastada vairak nekā 20% no visiem padomju banku sistēmas kredītieguldijumiem.

Svarīgs atra�o�anas nepārtrauktības nosacījums ir uzņēmumu materiāltehniskās apgādes netraucētlba un nepiecie�amo materiālo krājumu pastāvē�ana. Kreditam raksturīgais elastīgums un bankas rīcībā eso�ie kredīta iedarbības līdzekļi (procenta likmju diferenciācija, kredīta sankcijas) rada iespēju izmantot to kā aktīvu ekonomisko sviru materiālo krājumu plānveida regulē�anai saimniecībā.

Veicinot sabiedriskās atra�o�anas nepārtrauktību, banku kredīts vienlaikus ir liels avots papla�inātās atra�o�anas nodro�inā�anai ar naudas līdzekļiem, aktīva un iedarbīga kapitālieguldījumu efektivitātes paaugstinā�anas svira. Nepiecie�amība atmaksāt bankai aizdevumu noteiktā laikā un samaksāt procentu par kredītu stimulē celtniecības un funkcionējo�o uzņēmumu rekonstrukcijas pabeig�anu plānotos termiņos, rosina laikus apgūt projektētās jaudas, palielināt produkcijas ra�o�anu un peļņas apmēru; tas ir kapitālieguldījumu atmaksā�anās laika saīsinā�anas un to efektivitātes paaugstinā�anas svarīgs faktors.

Uz kredīta rēķina sedz lielu daļu funkcionējo�o uzņēmumu rekonstrukcijas un papla�inā�anas, iekārtas modernizācijas izmaksu, kā arī izmaksas, kas saistītas ar jaunās tehnikas ievie�anu un ra�o�anas tehnoloģijas uzlabo�anu. Kredīta metode nodro�inā�anā ar līdzekļiem vairākās nozarēs tiek izplatīta arī jaunu uzņēmumu (būvju) celtniecībā.

PSPS ilgtermiņa kreditu apjoms palielinājās no 7,3 mljrd. rubļu 1965. gada beigās līdz 86,18 mljrd. rubļu 1981. gada beigās, t. i., gandrīz 14 reizes. Tiek paredzēta talaka kredītattiecību attīstība kapitālceltniccības sfērā.

Banku kredītam ir liela nozime kolhozu-kooperativu sektora pamatfondu atra�o�anā. Kolhoziem aizdevumi tiek pie�ķirti ra�o�anas objektu celtniecībai un sabiedriskās nozīmes kultūras un sadzīves iestā�u (skolas, bērnudārzi, klubi utt.) celtniecībai, ma�īnu iegādei, lopu pirk�anai, iekārtās kapitālremontam un citām vajadzībām.

PSRS sakarā ar lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikācijas un kolhozu finansiālā stāvokļa nostiprinā�anas pasākumiem ilgtermiņa kredīti kolhoziem laikā no 1966. līdz 1981. gadam pieauga 9,8 reizes un 1980. gada beigās sasniedza 38,3 mljrd. rubļu.

Bankas īstermiņa kredīts ir ra�o�anas apgrozāmo fondu un apgrozības fondu galvenais naudas avots, lai papla�inātu ra�o�anu. Vairākumā sociālistisko zemju apmēram puse apgrozāmo līdzekļu, kuri apkalpo sabiedrisko atra�o�anu, tiek izveidota, izmantojot bankas kredītu.

PSRS 1981. gada beigās banku īstermiņa kredītieguldījumi tautas saimniecībā sasniedza 327,3 mljrd. nibļu.

Kredīta ietekme sabiedriskās atra�o�anas proporciju pilnveido�anā izpau�as galvenokārt progresīvo nozaru un to nozaru kreditē�ana, kuru ra�o�anas apjoms attiecīgajā periodā kaut kādu apstākļu deļ nenodro�ina sabiedrisko vajadzību apmierinā�anu. Palielinās kredīti, kurus pie�ķir smagās rūpniecības uzņēmumu celtniecībai, tehniskajai rekonstrukcijai un attīstībai, tādu II nodalījuma uzņēmumu celtniecībai, kuri samērā ātri atmaksājas. Pastāv speciāls kredīts tautas patēriņa pre�u ra�o�anas papla�inā�anai no vietējām izejvielām un pamatra�o�anas atkritumiem.

Banku kredītu pla�i lieto lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikācijai un tehniskai pārkārto�anai.

PSRS ilgtermiņa kredītieguldījumi lauksaimniecībā palielinājās no 11,7 mljrd. rubļu 1971. gada 1. janvārī līdz 49,2 inijrd. rubļu 1981. gada 1. janvārī.

Kredīts kā ierocis atmaksājamo līdzekļu pārdalei starp nozarēm un mūsu zemes ekonomiskajiem rajoniem un to iek�ienē veicina sabiedriskās atra�o�anas teritoriālo proporciju optimizāciju, ra�otāj-spēku racionālāku izvieto�anu visā mūsu zemē un atsevi�ķu rajonu attīstības izlīdzinā�anu.

Nav zinātniski pamatotas labējo revi�ionistu teorijas, kuras aizstāj sociālistiskās tautas saimniecības valsts veikto direktīvo plāno�anu ar tās netie�u regulē�anu, izmantojot bankas kredītu. Viņi ignorē to apstākli, ka sociālistiskajai sabiedrībai ir objektīvas iespējas, lai tie�i regulētu papla�ināto atra�o�anu un plānveidā noteiktu tās apjomu un proporcijas. Bankas ar kredīta un aizdevu procenta starpniecību tikai veicina saimniecisko plānu īsteno�anu. Nav pamatoti arī �kreiso� uzskati, kuri pienācīgi nenovērtē kredītsistēmas un banku nozīmi.

Nauda sabiedriskās atra�o�anas procesā. Nauda vērtības mēra funkcijā ir plānveidīgās cenu veido�anas un līdz ar to sabiedriskā kopprodukta ra�o�anas apjoma plāno�anas un uzskaites, tā sadales un izlieto�anas līdzeklis, kā arī viens no sabiedriskās atra�o�anas proporciju plāno�anas instrumentiem. Tā kā sociālistiskā sabiedrība naudu izmanto kontrolei pār darba un patēriņa mēru, nauda apkalpo arī darbaspēka papla�inātās atra�o�anas procesu.

Nauda kā apgrozības līdzeklis apkalpo tās sabiedriskā kopprodukta daļas realizāciju, kura ar pre�u apgrozības sfēras starpniecību tiek novirzita sociālistiskās sabiedrības locekļu personiskajam patēriņam.

Sabiedriskajā atra�o�anā liela nozīme ir naudai kā maksā�anas līdzeklim. Tā ir lidzeklis, lai kārtotu uzņēmumu un iedzīvotāju saistības ar valsts bud�etu un kredītsistēmu, tādējādi apkalpojot maiņu starp uzņēmumiem, nozarēm, ekonomiskajiem rajoniem. Ar banku sistēmas starpniecību norēķini par precēm un pakalpojumiem sabiedriskotās saimniecības ietvaros notiek bezskaidras naudas norēķinu forma.

Nauda ka uzkrā�anas lidzeklis apkalpo naudas līdzekļu fondu veido�anos uzņēmumu kontos bankā; �ie līdzekļi nepiecie�ami patērēto ra�o�anas līdzekļu kompensē�anai, ra�o�anas papla�inā�anai un rezervju radī�anai. Ar �īs funkcijas starpniecību tiek radīti visas valsts naudas fondi � valsts bud�ets un valsts aizdevumu fonds, kuriem, ka jau minēts, ir liela nozīme sabiedriskajā atra�o�anā. Nauda apkalpo ari iedzīvotāju naudas līdzekļu uzkrā�anas procesu un �o līdzekļu akumulāciju kredītsistēmā, izmantojot tos kā vienu no kredītieguldījumu būtiskiem resursiem papla�inātajā atra�o�ana.

Pasaules naudas funkcija izpau�as valūtas un norēķinu apkalpo�ana sociālistisko valstu ārējā tirdzniecībā un citās ekonomiskās sadarbības un savstarpējās palīdzības formās, kā arī ekonomisko sakaru nostiprinā�anā ar jaunattīstības zemēm un attīstītajam kapitālistiskajām zemēm.

Valsts zelta un valūtas rezerves dod iespēju papildināt pre�u resursus nepiecie�amajos gadījumos, līdzsvarot tā vai cita materiālo labumu veida ra�cT�anu un patēriņu ar ārējā tirgus starpniecību. Sociālistiskās ekonomiskās integrācijas attīstība palielina naudas' kā starptautisko norēķinu līdzekļa nozīmi sociālisma zemju papla�inātajā sabiedriskajā atra�o�anā.

Sabiedriskā kopprodukta ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa apkalpo�anas procesā nauda veic samērā patstāvīgu kustību, kura veido naudas apgrozību.

Naudas apgrozība un tās nozīme atra�o�anas procesā. Naudas apgrozība notiek, izmantojot skaidru naudu (naudas zīmes) un bezskaidras naudas norēķinus. Saimnieciskajā apgrozībā starp valsts, kooperatīvajiem uzņēmumiem un iestādēm tiek lietoti galvenokārt bezskaidras naudas norēķini, kurus veic ar ierakstī�anu kontos bankā (vai krājkasē) vai ar savstarpējo prasību un saistību ieskaitī�anu. Bezskaidras naudas maksājumus lieto arī uzņēmumu un iestā�u norēķinos ar iedzīvotājiem, kā arī starp atsevi�ķām personām.

Bezskaidras naudas norēķini veicina naudas apgrozības racionalizāciju, paātrina naudas apriti, samazina apgrozības izmaksas, veicina tās plānveida regulē�anu. Samazinoties uzņēmumu vajadzībai pēc skaidras naudas kasē, palielinās resursi tautas saimniecības kreditē�anai. Pie tā pa�a noved iedzīvotāju naudas līdzekļu iesaistī�ana bankās un krājkasēs. Vajadzības samazinā�anās pēc skaidras naudas nozīmē izmaksu samazinā�anu sakarā ar naudas zīmju iespie�anu, pārvadā�anu, glabā�anu un skaitī�anu.

Skaidrās naudas masa, kura atrodas apgrozībā, sastāv no zelta pārstāvjiem � galvenokārt no bankas biļetēm un metāla monētām. PSRS un da�ās citās zemēs apgrozās ari valsts kases zīmes. Visu naudas zīmju (bankno�u, valsts kases zīmju, maiņas monētu) ekonomiskā rakstura vienotība dod iespeju sociālistiskās zemes valsts emisijas bankai būt par vienīgo emisijas orgānu tās teritorijā. Naudas emisija vai tās izņem�ana no apgrozības notiek valsts plāna ietvaros.

Naudas apgrozības plānveida regulē�ana nodro�ina naudas apgrozījuma un naudas masas apjoma aug�anu, kas nepiecie�ams papla�inātās atra�o�anas nepārtrauktai gaitai, uzņēmumu pre�u ra�o�anas un realizācijas plānu izpildei. Та ietver sevī emisijas bankas naudas apgrozījuma plāno�anu jeb tā saucamo kases plāno�anu, iedzīvotāju naudas ienākumu un izdevumu plāna bilances. Pēc kases plāna tiek noteikta no apgrozības izņemamās naudas summa vai maksimālā apgrozībā lai�amās naudas summa plānotajā laikposmā. Naudas apgrozības plāno�ana pamatojas uz produkcijas ra�o�anas un apgrozības, darba algas un pre�u apgrozījuma plāniem.

Viena no sociālistisko zemju naudas sistēmu svarīgām priek�rocībām ir valsts valūtas monopols, t. i., sociālistiskās valsts sevi�ķās tiesības veikt darījumus ar ārzemju valūtu un citām valūtas vērtībām, visu valūtas rezervju koncentrē�ana tās ricibā. Sociālismā nepastāv privātais valūtas tirgus. Tātad ir likvidēti apstākļi, lai funkcionētu divi valūtas kursi � oficiālais un �brīvais�, t. i., tirgus kurss. Rezultātā sociālistisko valstu naudas apgrozība nav atkarīga no kapitālistiskā valūtas tirgus stihijas.

Tā kā nauda apkalpo visas sociālistiskās sabiedriskās atra�o�anas puses, attiecība starp pre�u un naudas masu ir atra�o�anas proporciju vispārino�a izteiksme. V. I. Ļeņins sakarā ar to uzsvēra, ka �naudas apgrozība, tā ir tāda lieta, kas ļoti labi pārbauda, cik apmierino�a ir apgrozība zemē...�¹⁵¹.

Naudas apgrozības stabilitāte. Sociālistiskā saimniecības sistēma rada nepiecie�amos priek�noteikumus stabilai naudas apgrozībai. Apgrozibā eso�ās naudas daudzuma atbilstība pre�u apgrozības prasībām tiek panākta ar to, ka galvenā pre�u masa ir koncentrēta valsts rokās un nonāk apgrozībā ar noteiktām plānotām cenām. Pārprodukcijas krī�u nepastāvē�ana nozīmē, ka �eit nevar rasties arī naudas krīzes, kuras izraisa pre�u realizācijas grūtības un apstā�anās. Sociālistiskās valsts bud�ets ir bezdeficīta bud�ets, un tam ne tikai nav nepiecie�ama naudas emisija kā izdevumu seg�anas avots, bet tas pats noder par vienu no valsts aizdevumu fonda avotiem. Turklāt liela nozīme ir arī valsts valūtas monopolam.

Stabilas naudas apgrozības objektīvo apstākļu pastāvē�ana tomēr neizslēdz to, ka noteiktu cēloņu dēļ atsevi�ķos laikposmos naudas

daudzums apgrozībā var pārsniegt saimnieciskās aprites vajadzību pēc tās. Rezultātā var rasties naudas pirktspējas pazeminā�anās draudi, pirmām kārtām kolhozu tirgū, kas, starp citu, ir sekas darba ra�īguma pieauguma atpalik�anai no iedzīvotāju naudas ienākumu pieauguma tempiem. Sociālistiskā valsts veic pasākumus tautas saimniecības efektivitātes paaugstinā�anai, sabiedriskās ra�o�anas 1 un II nodalījuma savstarpējā samēra optimizācijai, lai tādējādi palielinātu tautas patēriņa pre�u ra�o�anu un pakalpojumus, kā arī pasākumus pre�u apgrozības, skaidrās naudas aprites un bezskaid-ras naudas norēķinu paātrinā�anai, pre�u apgrozījuma un naudas apgrozības plāno�anas pilnveido�anai.

PSRS lielāka naudas emisija, nekā bija vajadzība pēc naudas apgrozībā, un ievērojama cenu paaugstinā�anās kolhozu tirgū bija vērojama Lielā Tēvijas kara gados. Ta�u Padomju valsts arī �ajos apstākļos normētajā tirdzniecībā saglabāja ra�o�anas Iīdzekļu, patēriņa priek�metu cenu stabilu līmeni un komunālo un transporta pakalpojumu stabilus tarifus. 1947. gadā veiktās naudas reformas rezultātā tika atjaunots stingrs rublis, nostiprināta naudas apgrozība. Darbaļau�u zaudējumi, apmainot pirms reformas apgrozībā funkcionējo�o naudu pret jaunizlaisto naudu, bija īslaicīgi un niecīgi. Tos pilnīgi kompensēja materiālie labumi, kādus iedzīvotāji guva no kartī�u sistēmas atcel�anas un cenu pazeminā�anas.

Finansu bilances. Finansu, kredīta un naudas apgrozības aktīvā ietekme uz papla�inātās sociālistiskās atra�o�anas gaitu nosaka finansu, kredīta un naudas apgrozības plānu lielo nozīmi tautsaimniecisko plānu sistēmā. Finansu plāno�ana vadās no tautsaimnieciskajos plānos ietvertajiem pieauguma tempiem, sabiedriskā kopprodukta ra�o�anas un sadales, sociālistiskās sabiedrības materiālo un darbaspēka resifrsu sadales proporcijām.

Sākotnējās finansu bilances ir valsts un kolhozu-kooperatīvu finansu plāni. Tie tiek izstrādāti naudas ienākumu un izdevumu bilan�u formā un nosaka finansu resursus, to izlieto�anas virzienu, uzņēmumu attiecības ar bud�etu (maksājumi bud�etā un asignējumi no bud�eta) un banku sistēmu (kredītu saņem�ana, procentu samaksa par aizdevumiem, kredītu atmaksā�ana). Nozaru un apak�nozaru ienākumu un izdevumu bilancēs tiek atspoguļota līdzekļu pārdale starp attiecīgo ministriju pakļautajiem uzņēmumiem. Sociālistiskās valsts galvenais finansu plāns, kā jau norādīts, ir valsts bud�ets.

Tautas saimniecības plāno�anas pilnveido�ana prasīja finansu bilan�u izstrādā�anas darba uzlabo�anu.

Pa�laik ir noteikts, ka PSRS Valsts plāna komiteja izstrādā un iesniedz PSRS Ministru Padomei mūsu zemes ekonomiskās un sociālās attīstības valsts piecgadu plāna projekta sastāvā finansu kopbilanci ar ieņēmumu un izdevumu sadali pa gadiem, bet gada plāna sastāvā � gada finansu kopbilanci, kuras paredz visu valsts plānos noteikto pasākumu nodro�inā�anu ar finansu resursiem, kā arī nepiecie�amo finansu rezervju izveido�anu.

Saimniecības kredītattiecības ar banku sistēmu tiek plānotas banku kredīta plānu formā, kurus izstrādā pēc kreditē�anas resursiem (valsts bud�eta, valsts un kooperatīvo uzņēmumu, bud�eta un sabiedrisko organizāciju līdzekli, iedzīvotāju noguldījumi u. c.) un pēc resursu virziena (pa aizdevumu veidiem un nozaru un resoru iedalījuma). Та kā īstermiņa un ilgtermiņa kredītieguldījumu resursu avoti, termiņi un mērķtiecīgais uzdevums ir da�āds, īstermiņa un ilgtermiņa kreditē�anas plāni tiek sastādīti atsevi�ķi.

Naudas apgrozība tiek plānota, izstrādājot kases plānu � Valsts bankas kases naudas ieņēmumu un izmaksājurnu bilanci. Kases plāna ieņēmumu daļa ietver tirdzniecības ieņēmumu iemaksas, transporta, sakaru iestā�u, rado�o uzņēmumu ieņēmumu iemaksas, nodokļu un nodevu iemaksas u. с. Та izdevumu daļa ietver naudas izmaksu darba algai, kolhoznieku lauksaimniecības produkcijas iepirk�anai, pensiju, pabalstu, apdro�inājuma kompensāciju izmaksai utt.

Liela nozīme kases plāno�anā ir iedzīvotāju naudas ienākumu un izdevumu bilancei. Sīs bilances ienākumu daļa ietver visus naudas ienākumus, kurus iedzīvotāji skaidras naudas vai bezskaidras naudas formā saņem no valsts un kooperatīvajām iestādēm un uzņēmumiem (darba samaksa, pensijas, stipendijas, pabalsti), ieņēmumus no lauksaimniecības produkcijas pārdo�anas kolhozu tirgū utt. Izdevumu daļā tiek ievēroti iedzīvotāju izdevumi valsts un kooperatīvajos uzņēmumos un organizācijās, kā arī lauksaimniecības produktu pirk�anai kolhozu tirgū. Ienākumu pārsniegums pār izdevumiem nozīmē, ka attiecīgajā laikposmā neizlietotais naudas atlikums iedzīvotāju rokās ir palielinājies, bet, ja attiecība ir pretēja, � tad samazinājies. Tādējādi parādās naudas plūsmu kustība starp sabiedriskoto saimniecību un iedzīvotajiem, tiek noteikta iedzīvotāju pirktspēja un pakāpe, kādā tā tiek segta ar attiecīgajiem pre�u fondiem. Sastādot bilanci, tiek meklēti avoti un līdzekļi, lai likvidētu iezīmēju�ās daļējās disproporcijas apgrozības sfērā. Iedzīvotāju naudas ienākumu un izdevumu bilance tiek ievērota, plānojot mazumtirdzniecības pre�u apgrozījumu, maksas pakalpojumu apjomu iedzīvotājiem, darbaļau�u noguldījumus, darba �valgas pieaugumu un citus iedzīvotāju naudas ienākumu veidus, kā arī mazumcenu pazeminā�anu.

Sastādot tautas saimniecības finansu kopbilanci, kā arī visus citus finansu plānus, tiek nodro�ināta tautsaimnieciskā plāna saskaņo�ana ar naudas resursiem un noteikti �o resursu avoti, tautsaimnieciskā plāna materiālo un darbaspēka resursu saskaņo�ana ar finansu resursiem.

Plana un pārskata finansu bilances palīdz sociālistiskajai valstij veidot papla�inātās atra�o�anas optimālās proporcijas. Izstrādājot finansu plānus, tiek noteikta sabiedriskā kopprodukta vērtība, kopprodukta sadale pēc funkcionālā uzdevuma pa tā sastāvdaļām (atjauno�anas fonds, patēriņa fonds, uzkrājuma fonds), pa īpa�uma formām, materiālās un nemateriālās ra�o�anas sfērām, pa saimniecības nozarēm un zemes ekonomiskajiem rajoniem; tiek noteikts naudas resursu apjoms un avoti, kādi nepiecie�ami tautsaimnieciskajos plānos pieņemto tempu un proporciju nodro�inā�anai. Finansu plāno�anai jāsaskaņo proporcijas vērtības izteiksmē ar proporcijām naturālā izteiksmē, jāveicina zinātniski tehniskā progresa paātrinā�ana un sabiedriskās ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana.

Papla�inātās sabiedriskās atra�o�anas visa proporciju kompleksa pilnveido�anu atbilsto�i sociālistiskās sabiedrības prasībām pēc materiālajiem labumiem, kuri nepiecie�ami ra�īgā un personiskā patēriņa vajadzībām, veicina tautas saimniecības bilance; tā ir sociālistiskas sabiedriskās kopāt ra�o�anas kvantitatīvs modelis. Tādas bilances nepiecie�amība izriet no ra�o�anas līdzckļu un darba sabiedrisko�anas tautas saimniecības mērogā, no ra�o�anas plān-veidīguma, sabiedriskā kopprodukta sadales un izlieto�anas.

Sociālistiskās sabiedriskās atra�o�anas daudzveidīgajiem savstarpējiem sakariem ir noteikta kvantitatīva izteiksme. Tā, piemēram, likumam par ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas straujāku pieaugumu ir kvantitatīva izteiksme I un II nodalījuma attīstības tempu noteiktā samērā. Līdzīgi tam noteiktos lielumos tiek izteikts samērs starp uzkrā�anu un patēriņu nacionālajā ienākumā, starp rūpniecību un lauksaimniecību. Tautas saimniecības bilance atspoguļo papla�inātās sabiedriskās atra�o�anas visas galvenās kvantitatīvās attiecības, atklaj sabiedriskā kopprodukta sastāvdaļu kompensē�anas procesu vērtības un naturāli lietiskajā formā, raksturo sociālistiskās atra�o�anas fāzes. Tas dod iespēju saskaņot sabiedrības resursus ar tās vajadzībām un sabiedriskās izmaksas ar ra�o�anas rezultātiem. Tādejādi tautas saimniecības bilance veicina progresīvu tautsaimniecisko proporciju veido�anu un sabiedrībā pastāvo�o sociālo uzdevumu risinā�anu.

Tautas saimniecības bilances zinātniskais metodoloģiskais pamats ir marksistiski ļeņiniskā sociālistiskās sabiedriskās atra�o�anas teorija. Tautas saimniecības bilances shēmas tiek veidotas pēc atra�o�anas teorijas tēzēm par sabiedriskās ra�o�anas dalījumu divos nodalījumos, pirmā nodalījuma straujāku pieaugumu zinātniski tehniskā progresa apstākļos, par sabiedriskā kopprodukta struktūru pēc elementiem vērtības izteiksmē, par sabiedriskā patēriņa fondu veido�anu un paredzēto uzdevumu.

Tautas saimniecības bilaņee sastāv no savstarpēji saistītu ekonomisko iedaļu (tabulu) sistēmas, no kurām katrā parādīts noteikts -atra�o�anas aspekts. Tādu iedaļu kopums dod papla�inātās sabiedriskās kopatra�o�anas vispārinātu raksturojumu. Galvenās iedaļas ir �ādas: sabiedriskā kopprodukta bilance (materiālā bilance), nacionālā ienākuma bilance, finansu bilances, darbaspēka kopbilance, nacionālās bagātības bilance.

Tautas saimniecības bilances struktūru var attēlot shēmas veidā (sk. 440. 1 pp.).

Tautas saimniecības plāna un pārskata bilances dod iespēju noteikt sabiedriskā kopprodukta ra�o�anas struktūru pa diviem

-sabiedriskās ra�o�anas nodalījumiem un tautas saimniecības nozarēm un tādējādi veicina progresīvu pārmaiņu pamato�anu, kuras notiek kopprodukta naturāli lietiskajā sastāvā. Tās parāda sabiedriskā produkta sadali pa galvenajiem kanāliem, kura ir pamats tā realizācijas plāno�anai un analīzei, nacionālā ienākuma izlieto�anai uzkrā�anas un patēriņa mērķiem. Bilan�u dati palīdz saskaņot materiālo resursu apjomu ar sabiedriskajām vajadzībām pēc ra�o�anas līdzekļiem un patēriņa priek�metiem.

Tautas saimniecības bilance dod iespēju noteikt darbaspēka resursu apjomu, lai nodro�inātu uzdotos sabiedriskā produkta pieauguma tempus, noteikt darbaspēka resursu avotus un to sadali pa galvenajām sabiedrības darbības sfērām, bet materiālās ra�o�anas sfēras un nemateriālās ra�o�anas sfēras iek�ienē � pa nozarēm. Bilance tiek izmantota, lai plānotu rezervju un nacionālās bagātības pieaugumu pa galvenajiem elementiem � ra�o�anas pamatfondiem un patēriņa rakstura pamatfondiem, apgrozāmiem fondiem un apgrozības fondiem.

Tautas saimniecības bilances nozīmi sabiedriskās atra�o�anas proporciju plāno�anā un pilnveido�ana var parādīt ar pamatfondu bilances piemēru. Pēdējā dod iespēju noteikt, kādā mērā pieaug tautas saimniecības vajadzība pēc pamatfondiem un tātad arī pēc kapitālieguldījumiem katrā nozarē, pastāvot attiecīgajam tas produkcijas apjoma pieaugumam, tā dod arī iespēju analizēt pārskata periodā izveidoju�os pamatfondu nozaru struktūru, aprēķināt fondietilpīguma koeficientus un izdarīt virkni citu aprēķinu, kas veicina ekonomisko pētījumu un kapitālieguldījumu plāno�anas zinātniskās pamatotības līmeņa paaugstinā�anos. Bilances dati ļauj pētīt darba līdzekļu sastāvu un struktūru katra nozarē, atklāt trūkumus to izmanto�anā un pieņemt visefektīvākos kapitālieguldījumu un pamatfondu atra�o�anas plāna variantus.

Līdz ar sociālisma pāraug�anu komunismā aizvien lielāka nozīme sociālekonomisko uzdevumu risinā�anā ir komunistiskās sa-.biedrības ra�o�anas attiecību izpētei. �.. Uzsākot sociālistiskus pārveidojumus,� teica V. I. Ļeņins, �mums vajag skaidri nospraust sev mērķi, uz kuru �ie pārveidojumi galu galā tiek virzīti, proti, mērķi radīt komunistisko sabiedrību.�¹⁵²

Pamatojoties uz briedumu sasniegu�a sociālisma ra�otājspēku un ra�o�anas attiecību attīstības tenden�u analīzi, �ajā nodaļā dots pilnīga komunisma pamatiezīmju raksturojums.

Sociālisma un komunisma ekonomikas kopējās iezīmes un īpatnības. Marksisma-ļeņinisma klasiķi parādīja, ka komunistiskais ra�o�anas veids savā attīstībā iziet divas fāzes: zemāko (socialisms) un augstāko (pilnīgs komunisms), deva komunisma augstākās fāzes vispārīgo raksturojumu. Vispārinot marksisma-jeņinisma klasiķu izvirzītās tēzes, jaunas sabiedrības celtniecības pieredzi Padomju Savienībā un citās�zemēs, PSK.P Programma komunismu definē �ādi:

�Komunisms ir bez�kiru sabiedriska iekārta ar vienotu visas tautas ra�o�anas līdzekļu īpa�umu, ar visu sabiedrības locekļu pilnīgu sociālu vienlīdzību, kur līdz ar cilvēku vispusīgo attīstību izaugs ari ra�o�anas spēki, pamatojoties uz zinātni un tehniku, kas pastāvīgi attīstās, kur visi sabiedriskās bagātības avoti plūdīs varenā straumē un kur realizēsies di�ais princips: �No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām.� Komunisms ir augsti organizēta brīvu un apzinīgu darba cilvēku sabiedrība, kurā nodibināsies sabiedriska pa�pārvalde, kur darbs sabiedrības labā visiem kļūs par pirmo dzīves vajadzību un apzinātu nepiecie�amību un ikviena spējas tiks izlietotas tā, lai tauta gūtu vislielāko labumu.�¹⁵³

Par galvenajiem kritērijiem, kas nosaka abu komunisma fā�u saturu, tiek izmantots ra�otājspēku līmenis, uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu bāzēto ra�o�anas attiecību briedums, sabiedrības locekļu komunistiskā apzinīguma pakāpe.

Sociālismam un komunismam kā vienotas sabiedriski ekonomiskas formācijas fāzēm ir vairākas kopējas iezīmes.

Sabiedriska īpa�uma nedalīta valdī�ana, kas piemīt jau pirmajai komunisma fāzei. Ciktāl galvenie ra�o�anas līdzekļi kļūst par visas sabiedrības locekļu kopēju īpa�umu, �tiktai,� rakstīja V. I. Ļeņins, �vārds �komunisms� arī te ir lietojams, ja neaizmirst, ka tas nav pilnīgs komunisms�¹⁵⁴.

Komunistiskās formācijas abās pakāpēs tie�ie ra�otāji strādā sev un savai sabiedrībai, darbs ir brīvs no ekspluatācijas. Ra�o�ana ir pakļauta katra sabiedrības locekļa pilnīgas labklājības un personības vispusīgas brīvas attīstības nodro�inā�anai.

Sociālisms un komunisms pasludina un īsteno darba vispārējibas principu. Attiecības starp cilvēkiem veidojas, pamatojoties uz sabiedrības līdztiesīgo un brīvo locekļu kolektīvismu, biedrisku sadarbību un savstarpēju palīdzību.

Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais sociālistiskais īpa�ums nodro�ina ra�o�anai tie�i sabiedrisku raksturu. Sociālismā un komunismā ra�o�ana attīstās plānveidā, uz zinātniskas prognozē�anas pamatiem.

Līdzās kopējām iezīmēm sociālismam un komunismam ir vairākas būtiskas at�ķirības, kas raksturo ekonomisko attiecību da�ādo brieduma pakapi.

Sociālisms rada apstākļus milzīgam ra�o�anas pieaugumam. Ta�u tas vēl nenodro�ina tādu patēriņa priek�metu pārpilnību, kas dotu iespēju apmierināt sabiedrības vispusīgi attīstīto locekļu da-.�ādās vajadzības. Patēriņa priek�metu pārpilnība pastāvēs pilnīgā komunismā.

Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums sociālismā ilgsto�ā periodā izpau�as visas tautas (valsts) un kolhozu-kooperatīvu īpa�uma formās. Komunismā nodibināsies vienots visas tautas komunistiskais ra�o�anas līdzekļu īpa�ums.

Ar pāreju uz komunistiskās sabiedrības augstāko fāzi tiks pilnībā pārvarētas �ķiriskās at�ķirības, kādas pastāv sociālismā.

Sociālismā ir likvidēts pilsētas un lauku, garīgā un fiziskā darba pretstats. Ta�u starp tiem vēl saglabājas būtiskas sociālekonomiskas at�ķirības. Komunismā �īs at�ķirības tiek pārvarētas. Lauki ra�otājspēku līmeņa, darba rakstura, kultūras un sadzīves apstākļu ziņā nonāks līdz pilsētas līmenim. Turklāt arī pilsēta mainīs savu veidolu. Līdz ar komunisma uzcel�anu notiks cilvēka garīgā un fiziskā darba organiska savieno�anās ra�otājdarbībā.

Sociālistiskā ra�o�ana attīstās plānveidā. Visas tautas komunistiskais īpa�ums nosaka augstāku ra�o�anas plānveida organizācijas formu, kas balstās uz tie�i sabiedriska darba augstāko attīstības pakāpi. Pre�u-naudas attiecības, kurām ir būtiska vieta sociālismā, attīstītā komunistiskajā sabiedrībā atstās vēstures arēnu.

Sociālismā darbs sabiedrības labā visiem cilvēkiem vēl nav kļuvis par pirmo dzfves vajadzību. Komunismā visiem sabiedrības locekļiem attīstīsies iek�ēja vajadzība darboties visas tautas labā. Darbs sabiedrības labā pārvērtīsies par pirmo dzīves vajadzību.

Pirmajā komunisma fāzē sabiedrība sara�otās bagātības sadala atbilsto�i tā darba daudzumam un labumam, ko darbinieki ieguldīju�i sabiedriskajā ra�o�anā. Otrajā komunisma fāzē notiks pāreja uz komunistisko principu �no katra � pēc spējām, katram � pēc vajadzībām�. Pilnīgi izzudīs sabiedrības locekļu sociālekonomisko at�ķiribu elementi, uz sabiedrisko, kolektīvo un personisko intere�u pamata izveidosies harmoniskas attiecības starp personību un sabiedrību.

Sociālistiskajām ra�o�anas attiecībām pāraugot komunistiskajās attiecībās, notiks ievērojamas pārmaiņas sabiedrības virsbūves jomā � politisko, juridisko un citu iestā�u darbībā. Sociālistiskā valstiskuma attīstība pakāpeniski novedīs pie valsts pārveido�anās par sabiedrības komunistisko pa�pārvaldi.

At�ķirības starp sociālismu un komunismu ir būtiskas. Ta�u tās nevar būt par pamatu uzskatiem, ka sociālisms un komunisms ir sevi�ķas, patstāvīgas vai relatīvi patstāvīgas sabiedriski ekonomiskās formācijas. Pāreja no sociālisma uz komunismu noris, sociālistiskajām ra�o�anas attiecībām pakāpeniski pāraugot komunistiskajās attiecībās.

К. Marksa darba �Gotas programmas kritika� nozīme. Minētais darbs sarakstīts 1875. gadā, un tajā kritiski apskatīts Vācijas sociālistiskās strādnieku partijas programmas projekts (�ajā programmā atspoguļoti lasalisma uzskati).

Lietojot materiālistisko dialektiku, K- Markss nākotnes sabiedrības attīstībā saskata divas stadijas. �Komunistiskās sabiedrības augstākajā fāzē,� raksta viņ�, �pēc tam, kad būs izzudusi cilvēka verdziskā pakļautība darba dalī�anai, kad līdz ar to būs izzudis garīgā un fiziskā* darba pretstats, kad darbs vairs nebūs tikai līdzeklis dzīvei, lai dzīvotu, bet pats būs kļuvis par pirmo dzīves vajadzibu; kad līdz ar indivīdu vispusīgu attīstību izaugs arī ra�o-tājspēki un visi sabiedriskās bagātības avoti plūdis pilnām straumēm, � tikai tad varēs pilnīgi tikt pāri bur�uāzisko tiesību �aurajam apvārsnim un sabiedrība varēs rakstīt uz sava karoga: Katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām!�¹⁵⁵

V. I. Ļeņins vairākos darbos attīstīja K. Marksa izvirzītās tēzes. Sājā ziņā sevi�ķi svarīga nozīme ir darbam �Valsts un revolūcija� (V nodaļa). Mācība par augstāko komunisma fāzi tālāk attīstīta komunistisko un strādnieku partiju dokumentos. PSRS ieaug�ana attīstīta sociālisma posmā prasīja izstrādāt jaunu partijas ekonomisko stratēģiju, tālāk konkretizēt iespējas sociālismam pāraugt komunismā.

Marksistiski ļeņiniskā mācība par komunistisko formāciju, tās tālāka attīstī�ana, ko veic partija, noder par dro�u balstu cīņā pret bur�uāziskiem uzskatiem, pamato komunisma kā sabiedrības augstākās formas nenovēr�amību.

Sociālisma pāraug�ana komunismā. Attīstītas sociālistiskās sabiedrības veido�anas procesā, kā parādījām jau iepriek�ējās nodaļās, tiek radīts ļoti spēcīgs tautsaimniecisks komplekss, līdz �im neredzētā apjomā pastiprinās zinātnes nozīme, augstu līmeni sasniedz sabiedrības locekļu vispārējās kultūras un zinātniski tehniskās attīstības līmenis. Attīstās un nostiprinās sociālisma ra�o�anas attiecības, kas pamatojas uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko īpa�umu. Sabiedrības materiālais un kultūras progress noved pie darba un dzīves apstākļu ievērojamas tuvinā�anās pilsētā un laukos, fiziskā un garīgā darba sfērā. Pilnveidojas tautas saimniecības kā vienota kopuma plānveida funkcionē�anas sistēma. Nostiprinās sociālistiskie produktu sadales principi. Paātrinās kapitālistisko palieku pārvarē�ana cilvēka apziņā un komunistiskas attieksmes pret darbu veido�anās. Padomju valsts, radusies kā proletariāta diktatūra, pāraug visas tautas valstī. Sociālisms pārvēr�as par pasaules sistēmu.

Ieie�ana attīstīta sociālisma posmā nozīmē, ka tiek raditi objektīvie priek�noteikumi izvērstai komunisma celtniecībai. Komunistiskās celtniecības aktuālos uzdevumus tiklab materiālās, kā garīgās darbības sfērā sabiedrība risina, ievērojot objektīvos priek�noteikumus, pakāpeniski un plānveidā.

Pilnīga komunisma uzcel�ana ir Komunistiskās partijas vadītās-padomju tautas apzinīgas darbības sekas. Ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē veikto sociālo pasākumu rezultātā uzkrājas elementi, kuru nostiprinā�anās un attīstība turpmāk novedis pie pilnīga komunisma uzvaras. Sakarā ar to, ka sociālekonomiskie pārveidojumi ir milzīgi un ļoti sare�ģīti, briedumu sasniegu�a sociālisma pāraug�ana komunismā notiks samērā ilgsto�ā periodā.

Bur�uāzijas ideologi, ignorējot sabiedrības attīstības objektīvās likumsakarības, noliedz komunisma uzcel�anas iespējas. Viņi paziņo, ka attīstīta sociālistiskā sabiedrība it kā virzoties nevis uz komunismu, bet gan uz kaut kādu �postindustriālo sabiedrību�, kurā sociālistiskā un kapitālistiskā sociālekonomiskā sistēma saplūdī�ot vienotā �hibrīdsistēmā�.

Prakse rāda, ka attīstītais sociālisms īstenībā rada visus nepiecie�amos priek�noteikumus pilnīgam komunismam.

PSRS Konstitūcijā rakstīts: �Padomju valsts augstākais mērķis ir uzcelt bez�ķiru komunistisko sabiedrību, kurā attīstīsies sabiedriskā komunistiskā pa�pārvalde. Sociālistiskās visas tautas valsts galvenie uzdevumi ir komunisma materiāli tehniskās bāzes radī�ana, sociālistisko sabiedrisko attiecību pilnveido�ana un to pārveido�ana komunistiskās attiecībās, komunistiskās sabiedrības cilvēka audzinā�ana, darbaļau�u materiālās labklājības un kultūras līmeņa paaugstinā�ana, valsts dro�ības nodro�inā�ana, miera nostiprinā�anas, un starptautiskās sadarbības attīstības veicinā�ana.�

Zinātniski tehniskā revolūcija un pārmaiņas ra�o�anas tehniskajā apgādātībā. Attīstītā sociālisma pāraug�ana pilnīgā komunismā nosaka objektīvu nepiecie�amību pēc sabiedrības materiāltehniskās bāzes tādām kvalitatīvajām pārmaiņām, kas nodro�ina materiālo un garīgo labumu pārpilnību, cilvēka rado�o iespēju pilnīgu atklā�anos, ra�o�anas attiecību un uz to pamata arī visu sabiedrisko attiecību komunistisku pārveido�anos. Tādas pārmaiņas paredz ra�o�anas tehniskās apgāaātības pārmaiņas un ir tie�i saistītas ar kompleksi automatizētas ra�o�anas izveido�anu zinātniski tehniskās revolūcijas gaitā.

Atraujot ra�otājspēku attīstību no ra�o�anas attiecību rakstura, bur�uāzijas teorētiķi pūlas pierādīt, ka tehniskās pārmaiņas arī . kapitālismā vedot uz sociālās iekārtas maiņu, ka tehnikas, it īpa�i elektronisko (kibernētisko) ierī�u attīstība pati par sevi izraisī�ot dziļas sociālās pārmaiņas. īstenībā uz mūsdienu zinātniski tehniskās revolūcijas bāzes sociālistiskajā sabiedrībā veidojas komunisma materiāltehniskā bāze, turpretī kapitālismā ra�o�anas attīstība sakarā ar privātīpa�uma kundzību ir ierobe�ota un nozīmē nebrīvā darbaspēka jūga pastiprinā�anos.

�obrīd darbojas automatizētas elektrostacijas, atsevi�ķas naftas pārstrādes un ķīmiskās rūpnīcas, kuras tie�i vada elektroniskās skaitļojamās ma�īnas; ir izveidotas arī daudzas automatizētās līnijas, iecirkņi un cehi apstrādes rūpniecībā. Ta�u kopumā ra�o�anas automatizācija rūpniecībā un citās tautas saimniecības nozarēs pagaidām ir samērā ierobe�ota.

Tehniskais progress attīstās pa ra�o�anas procesu kompleksās mehanizācijas pabeig�anas, pa to procesu automatizācijas līniju, kuri tehniskajā un ekonomiskajā ziņā ir tam sagatavoti, un rada priek�noteikumus pārejai uz komplekso automatizāciju. Notiek konsekventa pāreja no* atsevi�ķu ma�īnu un tehnoloģisko procesu radī�anas un ievie�anas uz tādu augsti efektīvu ma�īnu, iekārtas, aparatūras un tehnoloģisko procesu sistēmu izstrādā�anu, ra�o�anu un masveida izmanto�anu, kuras nodro�ina visu ra�o�anas procesu, it īpa�i paligopcrāciju, transportdarba un noliktavu operāciju mehanizāciju un automatizāciju, stipri papla�inot miniatūro elektronisko vadītājma�mu kā tehnoloģiskās pamatiekārtas sastāvdaļas, aparātu, da�ādu vadibas un kontroles sistēmu un līdzekļu ra�o�anu, automātisko manipulatoru (rūpniecības robotu) izlaidi.

�obrīd visizplatītākās automātiskās ma�īnas ir �auri specializēti automātdarb-galdi un automātiskas līnijas, kuru lieto�ana jūtami papla�ina masveida (plūsmas) ra�o�anas iespējas un nodro�ina darba ra�īguma cel�anos. Aizvien vairāk papla�inās tādu darbgaldu skaits, kuriem ir programmvadibas ierīce, kas ar programmas perforatīvo vai magnētisko ierakstu nodro�ina to ātru pārkārto�anu jaunas produkcijas izlaidei. Perspektīvā, ka uzskata speciālisti, notiks darbgaldu ar ciparu prograntmvadības ierīcēm un elektronisko skaitļojamo ma�īnu apvieno�ana vienotā sistēmā. �āda veida automātiskās programmsistēmas spēs apkalpot tehnoloģiskos procesus ra�o�anas iecirkņu, cehu un pat uzņēmumu mērogā.

Nākotnē automatizācija aptvers visas ra�o�anas nozares. Tiks izveidota vienota ra�o�anas automātiskās vadības sistēma, kas balstīsies uz ekonomiski matemātisko meto�u un elektroniskās skaitļojamas tehnikas pla�u lieto�anu. Pirmais solis uz tādu sistēmu ir automātiskās vadības sistēmas uzņēmumos, nozarēs, PSRS Valsts plāna komitejas plāna aprēķinu automātiskās sjstēmas un vairāku citu centrālo resoru AVS.

Kompleksi automatizētas ra�o�anas veido�anās līdz ar pāreju uz jauniem darbarīkiem paredz elektriskās enerģijas ra�o�anas milzīgu pieaugumu. Zinātniski tehniskās revolūcijas gaitā nav radīti jauni enerģijas veidi, kas lieto�anā būtu piemērotāki par elektroenerģiju, kura joprojām ir automātiskās ra�o�anas enerģētiskā bāze. Enerģētiskā problēma tiek risināta, papla�inot eso�os avotus un izmantojot kodolenerģiju. PSRS ir daudz darījusi atomenerģijas attīstībā. Veidojas PSRS vienotā energosistēma, kas jau aptver teritoriju, ko apdzīvo vairāk nekā 220 milj. cilvēku, izveidota vienota valsts gāzes apgādes sistēma.

Mūsdienu ra�o�anai vajadzīga aizvien lielāka masa izejvielu un materiālu. Zinātniski tehniskais progress radījis divus principiāli jaunus darba priek�metu pārmaiņu virzienus: ra�o�anas attīstību atbrīvojis no dabisko materiālu ierobe�otības un radījis jaunus dabā neeso�us materiālus, kas ar savu kvalitāti atbilst jaunās tehnikas funkcionē�anas apstākļiem. Pla�i attīstījusies plastmasu un sintētisko sveķu ra�o�ana, kas sekmīgi aizstāj un bie�i vien ar savām ķīmiskajam īpa�ībām pārspēj dabas dotās izejvielas un materiālus. Kļuvis iespējams izgatavot daudz jaunu augsti izturīgu, termoiztu-rigu, elektroizolējo�u, korozijizturīgu un citu materiālu.

Automātisko līniju un jauno materiālu lieto�ana nosaka progresīvas pārmaiņas ra�o�anas tehnoloģijā. Veidojas ra�o�anas procesu automātiskā optimizācijas sistēma da�ādas ra�o�anas nozarēs, it īpa�i tādās kā metalurģija un ķīmiskā rūpniecība. Papla�inās, ķīmiska iedarbība uz iormas veido�anās procesiem, ra�o�anas intensifikāciju, izstrādājuma izturīguma un dro�uma paaugstinā�anos. Pla�i ievie�as elektroniskā tehnoloģija. Lauksaimniecībā attīstās dabisko, bioloģisko procesu mākslīgā paātrina�ana.

Jaunā ra�o�anas tehnika un tehnoloģija prasa darbaspēka kvalitātes paaugstinā�anu, cilvēka spēju vispusīgu attīstību, jo cilvēks ir sabiedrības galvenais ra�īgais spēks. Cilvēka speciālās zinā�anas, augsta profesionālā sagatavotība un vispārēja kultūra pārvēr�as par ra�o�anas sekmīgas attīstības obligātu noteikumu. Līdz ar komunisma materiāltehniskās bāzes izveidi cilvēku lielumlielā vairākuma darbība koncentrējas kvalifikācijas līmeņa ziņā sare�ģītā darba jomā � vispirms automātu darbspējas uzturē�ana, noregulē�anā un iestatī�ana, bet pēc tam pa�regulējo�u automātu darbibas uzraudzī�ana un kontrolē.

Kvalitatīvās pārmaiņas tehnikā un darbaspēkā prasa atbilsto�u ra�o�anas organizācijas attīstību. Automātu lieto�ana kopā ar kibernētiskajām vaditājma�īnārn perspektīvā plūsmas ra�o�anai nodro�inās spēju ātri pārkārtoties. Viens no priek�noteikumiem plūsmas ra�o�anas organizācijas pla�ai izplatībai ir specializācijas padziļinā�ana un līdz ar to ari tālāka uzņēmumu kooperē�anās attīstība. Tendence uz izejvielu resursu aizvien dziļāku, kompleksu pārstrādi noved pie kombinē�anas pla�as attīstības. Paaugstinās ra�o�anas koncentrācijas pakāpe.

Vērojama sabiedriskās ra�o�anas proporciju tālākā mainība. Arī automatizētā ra�o�anā tautas saimniecības industriālā bāze joprojām būs smagā rūpniecība. Saglabāsies arī ma�īnbūves, it īpa�i aparātbūves vado�ā vieta, kuras nodro�inās visas nozares ar modernu tehniku. Pēc eso�ām zinātniskām prognozēm, plastmasu pieaugo�ajai lieto�anai tuvākajā perspektīvā sekos metālu ra�o�anas palielinā�anās. Ra�o�anas kopajomā jūtami pieaugs ķīmiskās rūpniecības īpatsvars. Ievērojami augs elektroenerģijas un elektrisko ma�īnu ra�o�ana. Vēl pla�āk attīstīsies elektrotehnika un radiotehnika. Tiks sasniegts rūpniecības un lauksaimniecības optimāls samērs. Ekonomisko rajonu kompleksā attīstība un to saimniecību specializācija novedīs pie tā, ka tiks likvidēta iedzīvotāju pārmērīgā koncentrācija lielpilsētās.

Komunisma materiāltehniskās bāzes radī�ana paredz zinātnes kā sabiedrības ra�otājspēka attīstību un līdz ar to zinātnes un ra�o�anas sakaru nostiprinā�anu. Zinātnei ir jādod loti liels ieguldījums vissvarīgāko komunisma celtniecības uzdevumu risinā�anā. To skaitā �obrīd sevi�ķi svarīga nozīme ir �ādiem uzdevumiem: atklāt jaunus enerģijas avotus un daudzu dabisko resursu veidu aizstājējus, tehniski pārkārtot tautas saimniecību, kas novestu līdz minimumam roku darbu un pirmām kārtām smago fizisko darbu, sekmēt lauksaimniecības aug�upeju, apkarot slimības un pagarināt cilvēka mā�u. Paātrināta zinātnes attīstība komunistiskās ra�o�anas tehniskajai bāzei nodro�inās sevi�ķu dinamiskumu.

Komunisma materiāltehniskās bāzes līmeņa koncentrēta izpausme ir ra�o�anas sabiedriskā rakstura paaugstinā�anas, pamatojoties uz varenu darba līdzekļu lieto�anu, augstu ra�o�anas koncentrāciju, uzņēmumu specializācijas un kooperē�anas attīstību. Savukārt ra�o�anas sabiedriskā rakstura paaugstinā�anās tiks izmantota kā pamats ra�o�anas līdzekju da�ādo sociālistiskā īpa�uma formu pārvēr�anai vienota komunistiskajā īpa�umā.

Komunistiskā ra�o�ana būs visas tautas plānveida organizēta kompleksi automatizētā ra�o�ana tiklab pilsētā, kā laukos.

Komunisma materiāltehnisko bāzi sabiedrība veido plānoti. Ņemot vērā zinātniski tehniskās revolūcijas tendences, sabiedrība izstrādā tehniskā progresa virzienus, nodro�ina progresīvo nozaru paātrinātu attīstību, regulē sabiedriskās ra�o�anas struktūru. Jauns nozīmīgs solis komunisma materiāltehniskās bāzes radī�anā PSRS ir vienpadsmitā piecgade, kuras laikā tiek veikti lieli pasākumi, paātrinot zinātniski tehnisko progresu, pārveidojot ra�o�anas metodes, radot principiāli jaunus darbarīkus un progresīvus materiālus, attīstot jaunas nozares, kas nosaka zinātniski tehnisko progresu tautas saimniecībā.

Komunisma materiāltehniskās bāzes radī�ana � galvenais ekonomiskais uzdevums. Komunisma materiāltehniskās bāzes izveido�ana dos iespēju atrisināt komunisma celtniecības pamatjautājumu � sasniegt daudz augstāku nekā visattīstītākajās kapitālistiskajās zemēs sabiedriskā darba ra�īgumu. �Komunisms,� rakstīja V. I. Ļeņins, �ir brīvprātīgu, apzinīgu, apvienotu, progresīvo tehniku izmantojo�u strādnieku augstāks darba ra�īgums, salīdzinot ar kapitālistisko.�¹

Augsts ra�o�anas efektivitātes līmenis rada apstākļus straujai visas sabiedriskās ra�o�anas aug�anai un dod iespēju apmierināt nemitīgi augo�ās vispusīgi attīstīto sabiedrības locekļu teko�ās vajadzības, kā arī nodro�ināt tādu ievērojamu produkcijas rezervju izveido�anu, kādas nepiecie�amas ātrai ra�o�anas pārkārto�anai .sakarā ar tehniskā progresa ietekmē tapu�ajām vajadzību pārmaiņām.

Komunisma materiāltehniskās bāzes izveides gaitā rodas materiāli priek�noteikumi sociālistisko ra�o�anas attiecību pāraug�anai komunistiskajās attiecībās. Sabiedriskā rakstura pastiprinā�anās un ra�o�anas sabiedrisko�anās pakāpes paaugstinā�anās noved pie darba kolektīvu savstarpējo sakaru nostiprinā�anās, pie biedriskas sadarbības un savstarpējas palīdzības attiecību attīstības, pie darbinieku intere�u kopīguma tālākas nostiprinā�anas. Visas tautas sektora lomas palielinā�anas ekonomikā nozīmē visas tautas vado�as lomas pastiprinā�anos, turklāt �is īpa�ums aizvien vairāk gūst komunistiskā īpa�uma iezīmes.

Saimniecības visas tautas sektora ietekmē ceļā uz komunismu attīstās ari kolhozu-kooperativu īpa�ums. Valsts rūpniecība aizvien lielākā mērā nodro�ina kolhozu vajadzības pēc tehnikas, sekmē augsti produktīvas lauksaimniecības izveido�anu. Varens ra�otāj-spēku pieaugums lauksaimniecībā noved pie tā, ka lauksaimnieciskā ra�o�ana pēc darbaspēka tehniskās apgādātības līmeņa un darbinieku kvalifikācijas tuvinās rūpnieciskajai ra�o�anai. Vienlaikus vērojama lauku dzīves apstākļu tuvinā�anās pilsētas apstākļiem.

Attīstītā sociālistiskajā sabiedrībā zinātniski tehniskās revolūcijas ietekmē veidojas jauna tipa darbinieks. Rado�ais darbs stimulē darbinieku iniciatīvu, viņu tehniskās izglītības un vispārējā kultūras līmeņa cel�anos. Augstais ra�o�anas līmenis rada materiālos priek�noteikumus sabiedribas locekļu darba laika saīsinā�anai un viņu brīva laika pagarinā�anai. Pieaug iespēja papla�ināt nemateriālās ra�o�anas sfēru, attīstīt zinātni un kultūru.

Darba satura, darbinieku kultūras un tehnisko zinā�anu līmeņa pārmaiņu rezultātā notiek garīgā un fiziskā darba būtisko at�ķirību pakāpeniska izzu�ana, jauna tipa strādnieku veido�anās; viņi pēc kultūras un izglītības līmeņa ir tuvu in�eniertehniskajiem darbiniekiem.

Materiāltehniskās bāzes celtniecība PSRS pierāda labējo revizio-nistu uzskatu nepamatotību, jo tie zinātnisko komunismu aizstāj ar da�ādiem �tirgus sociālisma� modeļiem, kā arī �kreiso� revizionistu uzskatu maldigunyj, jo viņi ap�auba ekonomikas noteico�o vietu sabiedrības (attīstībā.

Ra�o�anas līdzekļu komunistiskais īpa�ums. Komunistiskās ra�o�anas attiecības attīstās kopā ar ra�otājspēkiem un to ietekmē. Savukārt tās atklāj pla�u arēnu ra�otājspēkiem, nodro�inot tiem vēsturē neredzētu izaugsmi.

Komunistisko ra�o�anas attiecību pamats ir vienots visas tautas komunistiskais īpa�ums, kas aptver visus sabiedribas ra�o�anas līdzekļus. Salīdzinājumā ar sociālistisko īpa�umu tas ir augstāka sabiedriskā īpa�uma pakāpe. Tā materiālais pamats ir ra�otājspēki, kas iemiesoju�i zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumus un nodro�ina tādu ra�o�anas efektivitātes pieaugumu, kāds nepiecie�ams komunisma principu īsteno�anai.

Ceļ� uz komunistisko īpa�umu virzās caur eso�o sociālistiskā īpa�uma formu attīstību. Turklāt iz�ķiro�ā nozīme sabiedrisko ra�o�anas attiecību sistēmas pakāpeniskā komunistiskajā pārveido�anā ir talākai visas tautas īpa�uma kā vado�ās un vairāk nobriedu�ās sociālistiskā īpa�uma formas pilnveido�anai, jo visas tautas īpa�ums balstas uz daudz augstāku ra�o�anas sabiedriskā rakstura līmeni,, visas tautas licluzņēmumiem, kas vienotā saimniecībā organiski saistīti ar plānveida sabiedrisko darba dalī�anu.

Ra�o�anas līdzekļu komunistiskā īpa�uma attiecības izpau�as ar augstākās kolektīvisma pakāpes izveido�anos sabiedrībā. Patiesais kolektīvisms veidojas un nozīmīgi attīstās sociālistiskajā sabiedrībā,, kur tiek iznīcināta cilvēka ekspluatācija no cilvēka, nodibinās biedriskas sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības starp cilvēkiem. Ta�u sociālismā vēl pastāv kapitālisma paliekas attieksmē pret darbu un sabiedrisko īpa�umu. Komunistiskajā sabiedrībā kolektīvisms sasniedz tādu līmeni, kad biedriskas sadarbības un savstarpējās palīdzības attiecības gūst vispusīgu attīstību, cilvēki atbrīvojas no privātīpa�nieciskām paliekām un egoisma, katrs sabiedrības loceklis saņem līdzekļus savu spēju vispusīgai pilnveido�anai. Tādējādi cilvēks kļūst brīvs ne tikai no ekspluatācijas, bet arī no pa�a personības attīstības ierobe�ojumiem ar materiālajiem eksistences apstākļiem. Uz personisko, kolektīvo un visas tautas intere�u vienotības bāzes veidojas harmoniskas attiecības starp personību, darbaļau�u kolektīviem un sabiedrību. Sabiedriskās dzīves princips �viens par visiem, visi par vienu� ienāk visu un katra cilvēka apziņā un ikdienā, kļūst par paradumu.

Par ra�o�anas pamatposmu kļūst vienota komunistiskā tipa uzņēmumi, kas bāzējas uz kompleksi automatizētu ra�o�anas un pārvaldes tehniku, uz ra�o�anas cie�u saistību ar zinātni, uz vispusīgi attīstītu strādātāju darbu, uz sabiedrības locekļu vispārēju līdzdalību pārvaldī�anā, uz komunistiskajām darba formām.

Uz komunistiskā īpa�uma pamata izzudis sociālekonomisko at�ķirību paliekas sabiedrībā. Komunistiskās .sabiedrības locekļi ieņems vienādu stāvokli ra�o�anas sistēmā kā visas tautas ra�o�anas līdzekļu apvienotie īpa�nieki, kas viņiem piedero�o sabiedrisko produktu sadalīs atbilsto�i savām vajadzībām. Starp pilsētu un laukiem, rūpniecību un lauksaimniecību saglabāsies tikai dabisko darba apstākļu noteiktās at�ķirības.

Jaunas īpa�ības gūs pilsoņu personiskais īpa�ums. Personiskās piesavinā�anas komunistiskais raksturs nodro�inās katram sabiedrības loceklim reālu iespēju saņemt tik daudz produktu, cik nepiecie�ams viņa vispusīgai attīstībai. Zudīs nepiecie�amība sabiedrībai regulēt personisko piesavinā�anos, kāda vēl pastāv sociāiismā.

Ra�o�anas līdzekļu komunistiskā īpa�uma valdī�ana nosaka komunistiskajai formācijai piemīto�o ra�o�anas stimulu pilnīgu izvēr�anu. Augstākajā komunisma stadijā ra�o�ana tāpat būs pakļauta cilvēku vajadzību apmierinā�anai. Ta�u sabiedrības vajadzības pēc satura un apjoma noteiks vispusīgi attīstītā cilvēka vajadzības pēc materiālajiem un garīgajiem labumiem.

Ra�o�anas līdzekļu komunistiskā īpa�uma nodibinā�anās nosaka cilvēku �ķirisko at�ķirību likvidē�anu. PSK.P XXVI kongresā tika minēts principiāli svarīgs secinājums, ka sabiedrības bez�ķiru struk-turas veido�anās galvenajos metos notiks briedumu sasniegu�ā sociālismā vēsturiskajos ietvaros.¹⁵⁶

Plānveida ra�o�anas organizācijas attīstība. Komunistiskajā sabiedrībā plānveida ra�o�anas organizācija sasniegs visaugstāko pakāpi, bet plāno�ana pārveidosies vēl precīzāka, dro�āka sabiedriskās ra�o�anas vadi�anas mehānismā.

Sā procesa objektīvais pamats ir ra�o�anas sabiedriskā rakstura paaugstinā�anās. Sabiedriskās ra�o�anas visas nozares sasniegs augstu industriālo līmeni. Ra�o�anas posmu apvieno�anās vienota saimnieciskā organismā uz specializācijas un kooperē�anās bāzes -attistisies tādā mērogā, ka sabiedrība kļus par �vienu kantori, vienu fabriku�. Komunistiskā plānveida kooperācija bāzēsies uz ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�umu, kas sasniedzis komunistisko briedumu, un cilvēku komunistisku attieksmi pret darbu.

Tie�ā sabiedriskā ra�o�anas regulē�ana sasniegs pilnīgu briedumu. Pre�u attiecību kā attiecību ekonomiskās formas komunistiskajā sabiedrībā nebūs. Cilvēku da�ādo vajadzibu uzskaites sistēma ievērojami pārspēs labi organizēto mazumtirdzniecību un nodro�inās iespeju ātri pārkārtot ra�o�anas aparātu saskaņā ar vajadzību pārmaiņām.

Pakāpeniski zudīs objektīvais pamats uzskaitīt sabiedriskā darba izlietojumu ar naudas kā vērtības mēra starpniecību. Sabiedrība pilnīgi pāries uz dabisko darba mēru � tie�i darba laikā. Attiecībā uz sabiedriskā darba izmaksu uzskaiti produktu ra�o�anā jānorāda, ka tad tas nozīme pieaugs. Kā paredzēja K. Markss, �darba laiks pat tad, kad maiņas vērtība būs likvidēta, joprojām paliks par substanci, kas rada bagātību, un par tās ra�o�anai vajadzīgo izmaksu mēru�¹⁵⁷.

Attīstoties attiecībām starp komunistiski apvienotu ra�otāju kolektīviem, mainīsies saimnieko�anas metodes. Sociālistiskā saimnieko�anas metode bāzējas uz ra�o�anas pakļau�anu visas sabiedrības vajadzību apmierinā�anai, uz plānveidību, sabiedriskā darba taupī�anu, masu rado�ās aktivitātes izvēr�anu. �īs iezimes attīstīsies vēl vairāk, nodro�inot nesalīdzināmi augstāku pārvaldes efektivitāti. Demokrātiskais ccntrālisms pārvaldī�anā sasniegs pilnīgu uzplaukumu. Zudīs nepiecie�amība pēc uzņēmumu kolektīvu un strādātāju materiālās stimulē�anas atkarībā no sabiedrībai veltītā darba daudzuma un labuma.

Sabiedrībai veltītā darba pārvēr�anās cilvēka pirmajā dzīves vajadzībā. �Komunistiskais darbs,� rakstīja V. I. Ļeņins, ��ā vārda �aurākā un noteiktākā nozīmē ir bezmaksas darbs sabiedrības labā, darbs, kuru veic, nevis lai izpildītu noteiktu klausību, nevis lai iegūtu tiesību uz zināmiem produktiem, nevis pēc iepriek� noteiktām un ar likumu apstiprinātām normām, bet labprātīgs darbs, darbs ārpus normām, darbs, ko dara bez aprēķina � saņemt atalgojumu, bez noteikuma par atalgojumu,. darbs aiz paraduma strādāt vispārības labā... darbs kā veselīga organisma prasība.�¹⁵⁸

Ar komunistiskā darba nodibinā�anos ir tie�i saistīta vispusīgi' attīstīta darbinieka veido�anās, viņa iespēja izraudzīties nodarbo�anās veidu atbilsto�i savām spējām un dotumiem. Jau �obrīd automatizētās tehnikas lieto�ana uzlabo un atvieglo darba apstākļus, nodro�ina pla�as iespējas augstra�īgam un rado�am darbam, palīdz, likvidēt garīgā un fiziskā darba būtiskās at�ķirības, pārvērst agrāro, darbu par industriālā darba paveidu.

Produktu ra�o�anas procesa sadalī�ana aizvien jaunās operācijās noved pie darbinieku ra�o�anas profila papla�inā�anās, jo �auri specializētās operācijas tiek uzticētas ma�īnautomātiem un darbinieki, apkalpojot automātus, veic aizvien sare�ģītākas kompleksās, operācijas. Turklāt pieaug da�ādu profesiju zinātniski tehnisko pamatu kopīgums; tas prasa no darbiniekiem ra�o�anas politehnisko pamatu apgū�anu, attiecīgās zinātnes un tehnikas nozares dziļu iepazī�anu, augstu kultūras līmeni.

Ra�o�anas efektivitātes līmenis komunismā dos iespēju regulēt darbadienas un darba nedējas garumu atbilsto�i vispusīgi attīstītā, cilvēka dabiskajām vajadzībām pēc darba. Līdz ar to pieaugs sabiedrības locekļu brīvais laiks viņu harmoniskai garīgajai dzīvei.

Svarīgi uzsvērt, ka darbinieku profila papla�inā�ana nenozīmē specializācijas un profesiju likvidē�anu. Komunistiskās sabiedrības, darbinieki līdz pilnībai pārzinās savu amatu, bet tas nav iespējams bez noteiktas specializācijas. �Sabiedriskajām ra�o�anas nozarēm no�ķiroties...,� rakstīja K. Markss, �cilvēku da�ādās tieksmes un talanti gūst iespēju izvēlēties sev atbilsto�u darbības sfēru, bet bez darbības sfēras ierobe�o�anas nevienā novadā nav iespējams veikt kaut ko ievērojamu. Tādējādi tiklab produkts, kā arī tā ra�otājs uzlabojas darba dalī�anas rezultātā.�¹⁵⁹

Vispusīgi attīstītā cilvēka vissvarīgākā iezīme ir komunistiskais apzinīgums. Nākotnē cilvēku apziņā pilnīgi izzudīs no kapitālisma pārmantotās sīkīpa�nieciskās paliekas, uzskati par darbu kā tikai produktu saņem�anas līdzekli. Komunistiskais apzinīgums veidojas cilvēku aktīvas rado�ās darbības procesā izglītības un audzinā�anas sistēmas ietekmē. Liela nozīme ir marksistiski ļeņiniskajai teorijai, kas atklāj sabiedriskās attīstības objektīvos likumus un tādējādi palīdz cilvēkam izprast savu vietu sabiedrisko attiecību sistēmā.

Komunistiskajā sabiedrībā uzplauks darba rado�ās potences, pla�i īstenosies jau sociālismā pla�i izplatītās darba kā apzinatas cilvēka jaunrades izpausmes, kā augstākā no cilvēkiem zināmajiem apmierinājuma un prieka avotiem, īpatnības. Ta�u tas, kā uzsvēra K. Markss, �nekādā ziņā nenozīmē, ka �is darbs būs tikai izprieca, tikai laika kavēklis, kā to visai naivi, pilnīgi grizetu garā saprot

Furjē. Patiesi brīvs darbs, piemēram, komponista darbs, vienlaikus ir velni�ķi nopietna lieta, visintensīvākais sasprindzinājums.�¹

Ra�o�ana, pastāvot automatizētajai lielra�o�anai, daudzu cilvēku kopīga darbība nav domājama bez augstas organizētības un disciplīnas. Organizētas darbības piemērs mūsdienās ir komunistiskā darba trieciennieku, racionalizatoru un izgudrotāju lielā pulka darbs.

Sociālistiska sacensība pāraugs darbinieku komunistiskajā sacensībā. Cilvēkam piemīto�ā tieksme paaugstināt darba efektivitāti, kas pastāv jau sociālismā, palielināsies, bet cilvēka vispusīga attīstība un tehniskais progress radīs apstākļus, kādos �ī tieksme konkrēti izpaudīsies nemitīgā rado�ās darba aktivitātes pieaugumā, nepārtrauktā pirmrindas piemēru ra�anās un izplatī�anās procesā.

Ieaudzināt komunistisku attieksmi pret darbu � tas ir viens no galvenajiem komunisma celtniecības uzdevumiem. No tā risinā�anas būs aizvien vairāk atkarīga mūsu zemes ekonomiskā un sociālpolitiskā attīstība.

Dzīves labumu sadale pēc vispusīgi attīstītu cilvēku vajadzībām.

Komunistiskajā sabiedrībā dzīves labumus sadalīs saskaņā ar principu �no katra � pēc spējām, katram � pēc vajadzībām�. Sis princips nozīmē nevienlīdzības novēr�anu patēriņā, kas saistīta ar darba sociālajām at�ķirībām, sadali atbilsto�i cilvēku vajadzībām un komunistiskās ra�o�anas interesēm.

�Kreiso� revizionistu ideāls ir visu eso�o bagātību nivelējo�a sadale starp sabiedrības locekļiem: �āds ideāls nozīmē tikai nabadzības vienlīdzību, kas galu galā kavē ekonomikas attīstību. Zinātniskais komunisms uzskata, ka vispusīgi attīstītai personībai atbilst augsts vajadzību līmenis.

Attīstītam komunismam raksturīgs vajadzību strauj� pieaugums un to mērķtiecīga veido�anās. Fizioloģiskās vajadzības kopumā atbildis cilvēka racionālām prasībām pēc uztura un apģērba. Garīgo vajadzību līmenis atbildīs tā laika zinātnes un kultūras līmenim.

Dziļi maldīgs ir mietpilsoniskais priek�stats par komunismu kā sabiedrību, kur katrs it kā varē�ot ņemt jebkādu produktu daudzumu priek�dienām, bezjēdzīgi bojāt tos u. tml. V. I. Ļeņins 1917. gadā �rakstīja, ka komunisms neparedz �tagadējo mietpilsoni, kas spējīgs �bez jebkāda iemesla�, � tāpat kā Pomjalovska bursaki, � bojāt sabiedrisko bagātību noliktavas un prasīt neiespējamo�².

Patēriņa līmenis vairs nebūs cilvēka stāvokļa rādītājs sabiedrībā. Cilvēks vērtēs lietas pēc to spējas atvieglot un rotāt cilvēka dzīvi. Ļietas neuzstāsies par godkāres līdzekļiem, kā tas reizēm vēl ir �obrīd. Komunismā saglabāsies dabas noteiktās cilvēku fizioloģiskās at�ķirības, kas atspoguļo katra organisma īpatnības, individuālās prasības un gaumi, cilvēka spēju un ra�o�anas, kā arī sabiedriskās darbības apstākļu at�ķirības. Rezultātā saglabāsies arī vajadzību un patēriņa at�ķirības. Tādējādi sadale pēc vajadzībām nenozīmē

sabiedrības locekļu dzīves labumu patēriņa nolīdzinā�anu, nivelc-�anu, kā to apgalvo teorijas, kasr naidīgas marksisinam-ļeņinismam.

Pāreja uz komunistisko sadales principu paredz vairākus sociālekonomiskos priek�noteikumus.

Galvenais priek�noteikums sadalei pēc vajadzībām ir patēriņa priek�metu pārpilnības radī�ana. Jau attīstītā sociālismā sasniegtais ra�o�anas līmenis dod iespēju ievērojami paaugstināt cilvēka racionālo vajadzību apmierinā�anas pakāpi. Komunistiskajā sabiedrībā cilvēka vajadzību loks daudzkārt papla�ināsies, bet vajadzīgo produktu ra�o�ana nemitīgi palielināsies.

Pāreja uz sadali pēc vajadzībām iespējama vienīgi uz ra�o�anas līdzekļu komunistiska īpa�uma bāzes, kad būs izzudu�as pilsētas un lauku, gariga un fiziskā darba būtiskās at�ķirības. Komunistiskā, sadale paredz komunistisku attieksmi pret darbu un ir nesaraujami saistīta ar darbu sabiedrības labā pēc spējām. Darbs visu labā tiks veikts bez kontroles pār katra cilvēka darba un patēriņa mēru.

Komunismā patēriņa produktus sadalīs galvenokārt ar sabiedrisko patēriņa ļondu starpniecību. Da�as nākamo komunistisko fondu iezīmes piemīt sociālismā eso�ajiem sabiedriskajiem patēriņa fondiem, to skaitā svarīgu dzīves labumu nodro�inā�ana visiem sabiedrības locekļiem.

�obrīd grūti visās detaļas iedomāties, kāds kļūs patēriņa uzskaites mehānisms, ta�u galvenais ir skaidrs: sabiedrības locekļi nesaņems produktus pirk�anas un pārdo�anas veida.

Sociālistiskās valsts ekonomisko funkciju attīstība. Līdz ar padomju sabiedrības virzī�anos uz komunismu aizvien nozīmīgāka, kļūst sociālistiskās valsts tālākā nostiprinā�ana un attīstība. PSRS attīstības iek�ējo apstākļu aspekta valsts nepiecie�ama visā sabiedrības attīstības periodā, līdz pat pilnīgai komunisma uzvarai. V. I. Ļeņins noradīja: �Valsts varēs pilnīgi atmirt tad, kad sabiedrība būs realizējusi noteikumu: �katrs pēc savāņi spējām, katram, pēc viņa vajadzibām�, t. i., kad cilvēki tiktāl būs pieradu�i ievērot sadzīves pamatnoteikumus un kad viņu darbs būs tiktai ra�īgs, ka. viņi labprātīgi strādās pēc spējām.�¹

Līdz ar valsts atmir�anu nezudīs nepiecie�amība pēc ra�o�anas, sadales, maiņas un patēriņa plānveida organizācijas visas sabiedrības mērogā un atsevi�ķās tās sfērās. Glu�i otrādi � komunistiskajā sabiedrībā nepiecie�amība pēc sabiedriskās ra�o�anas plānveida vadī�anas pastiprināsies, ta�u tai vairs nebūs valsts politiskās darbības rakstura, kas saistīta ar attiecību regulē�anu starp iedzīvotāju �ķirām un sociālajām grupām.

Zudīs tās vadī�anas metodes, kas saistītas ar personiskās un kolektīvas materiālās stimulē�anas līdzekļu izmanto�anu. N'o ekonomisko likumu prasībām izrieto�o pārvaldes orgānu pieņemto

lēmumu izpilde kļūs par visu sabiedrības locekļu uzvedības dabisku normu. Pārvaldes sfērā pla�i ieviesīsies jauna tehnika. Tas viss nodro�inās augstu ra�o�anas efektivitāti, komunistiskās formācijas priek�rocību un iespēju pilnīgu atklā�anos.

Pilnīgota centralizētā plānvadība nodro�inās katra sabiedrības locekļa līdzdalību saimniecības pārvaldī�anā.

Jau �obrīd mūsu zemē vairākas svarīgas pārvaldes funkcijas veic sabiedriskās organizācijas. Tā, piemēram, arodbiedrības rūpējas par darba aizsardzību, sociālo apdro�inā�anu, darbaļau�u sūtī�anu uz sanatorijām un kūrortiem. Ir izveidota un darbojas pla�a pastāvīgo ra�o�anas apsprie�u, da�ādu ra�o�anas komisiju sistēma, ar kuru starpniecību strādnieki, in�eniertehniskie darbinieki un kalpotāji piedalās saimnieciskās pārvaldī�anas jautājumu risinā�anā. Miljoniem cilvēku piedalās Tautas deputātu padomju pastāvīgo komisiju darbā. Darbojas arī brīvprātīgo kārtības sargu vienības un ibiedru tiesas, kas vēr�as pret sabiedriskās kārtības pārkāpējiem.

Kapitālisma ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērības likums imperiālisma stadijā nosaka sociālistiskās revolūcijas uzvaru atsevi�ķās zemēs da�ādā laikā līdz ar imperiālistisko pretrunu koncentrāciju un saasinā�anos. No tā izriet vairākās zemēs uzvarēju�ā sociālisma un citās zemēs joprojām valdo�ā kapitālisma ilgsto�as līdzāspastāvē�anas nenovēr�amība.

Vēsture likusi līdzās divas pretējas .sabiedriskās iekārtas � progresīvo, sociālistisko iekārtu un savu laiku nodzīvoju�o kapitālistisko iekārtu. No kapitālistiskās sistēmas izstāju�ās zemes apvienojas ne tikai politiskā, bet arī saimnieciskā ziņā. Veidojas jauns, sociālistiskais starptautiskās darba dalī�anas urv pasaules saimniecības tips ar tam raksturīgo tirgu, kas dod iespēju nozīmīgi paaugstināt katras atsevi�ķas zemes ra�o�anas efektivitāti. Turklāt papla�inātās sociālistiskās atra�o�anas process zināmā mērā ir saistīts ar vispasaules darba dalī�anu un vispasaules tirgu, kas atstāj zināmu ietekmi uz sociālistisko zemju ra�o�anas pieaugumu.

Politekonomija pētī tos ekonomiskos procesus, kas noris pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēmā. Tā apskata arī divu sabiedriski ekonomisko sistēmu � sociālisma un kapitālisma mijiedarbību, tās raksturu un perspektīvas.

Galvenie pirmavoti minēto problēmu studē�anā ir PSKP un brālīgo zemju partiju dokumenti, kas attiecas uz starptautisko sociālistisko darba dalī�anu un ekonomisko sadarbību, �SEPP dalībvalstu kompleksā sociālistiskās ekonomiskās integrācijas tālākas padziļinā�anas un sadarbības pilnveido�anas un attīstības programma�, ko pieņēmu�as �īs valstis, sociālistisko zemju komunistisko un strādnieku partiju starptautisko apsprie�u dokumenti.

5ajā nodaļā noskaidrotas ekonomisko likumu darbības īpatnības attiecībās starp sociālistiskajām zemēm. PSRS kā pasaules sociālistiskās sistēmas, sociālistiskās sadraudzības sastāvdaļa attīsta un nostiprina biedrisku savstarpējo palīdzību, draudzību un sadarbību ar sociālisma zemēm uz sociālistiskā internacionālisma principa pamata un aktīvi piedalās starptautiskajā sociālistiskajā darba dalī�anā un ekonomiskajā integrācijā. Tas ir padomju ārpolitikas stūrakmens.

Starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana. Pasaules sociālistiskā saimniecības sistēma pamatojas uz starptautisko sociālistisko darba dalī�anu un no tās izrieto�o sociālisma zemju kooperāciju un ekonomisko sadarbību, uz �o zemju sociālekonomiskās iekārtas kopību.

Kapitālistisko starptautiskās darba dalī�anas tipu nosaka ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma kundzība, un tam raksturīga ekonomiskajā ziņā nepietiekami attīstīto zemju pakļau�ana stiprākām kapitālistiskajām lielvalstīm, kuras iegūst savu vājāko partneru nacionālā ienākuma daļu. So cēloņu dēļ tam piemīt antagonistiskas pretrunas: zemju saimnieciskās apvieno�anās tendencei pretim stāv imperiālistisko zemju aizvien asākā cīņa par noieta tirgiem, izejvielu avotiem, kaprtāla ieguldī�anas sfērām, apspiesto tautu nacionālās atbrīvo�anās kustība. Tāpēc darba dalī�ana pasaules kapitālistiskajā saimniecības sistēmā negūst tādu attīstību, kāda atbilstu pa�reizējo ra�otājspēku prasībām.

Darba dalī�anu starp sociālisma zemēm bur�uāziskie zinātnieki attēlo kā neekonomisku, māksligu, kas it kā esot izveidota, balstoties uz atsevi�ķu augsti attīstītu sociālistisko zemju politisko kundzību un varmācīgi piesaistot pēdējām citas, mazāk attīstītas zemes. Viņi izvirza da�ādas antizinātniskas koncepcijas, kas vērstas uz sociālistisko valstu �ķir�anu, atsevi�ķu zemju ekonomikas atrau�anu no sociālistiskās pasaules saimniecības sistēmas, lai vājinātu sociālisma pozīcijas kopumā. īstenībā sabiedriskā sociālistiskā īpa�uma valdī�ana izraisa sociālisma zemju spēku saliedē�anos un apvieno�anos, iznīcina sociālos �ķēr�ļus starptautiskās darba dalī�anas attīstības ceļā un kļūst par spēcīgu saimnieciskās dzīves internacionalizācijas paātrinātāju.

Starptautiskās darba dalī�anas jaunā sociālā daba izpau�as gan tā, ka �eit nav iespēju vienām zemēm ekspluatēt citas zemes, nav apstākļu konkurences cīņai un ekonomiskajai ekspansijai, gan arī tā, ka ekonomiski spēcīgākās valstis nevar uzspiest vājākajiem partneriem kroplīgu, vienpusīgu ra�o�anas struktūru. Par darba dalī�anas organizatoriem uzstājas sociālistiskās valstis.

Starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana attīstās plānveida saskaņā ar pilnīgas līdztiesības, brālīgas draudzības un savstarpējas palīdzības principiem. Tā sekmē ekonomiskā ziņā mazāk attīstīto zemju pavirzī�anu līdz labāko līmenim. Katra zeme savu ekonomiku attīsta kompleksi, galveno uzmanību pievēr�ot tām ra�o�anas nozarēm, kuram ir vislabvēlīgākie apstākļi. Katras sociālistiskās zemes tautsaimnieciskais komplekss gūst specifiskas īpatnības, tam raksturīgu ra�o�anas struktūru.

Starptautiskās sociālistiskās darba dalī�anas pamatprincipi ir �ādi:

atsevi�ķo zemju un visas pasaules sociālistiskās sistēmas ekonomiskas attīstības objektīvi nepiecie�amo proporciju ievēro�ana, kas sekmē ekonomikas līdzsvaro�anu;

starptautiskas darba dalī�anas augstas ekonomiskās efektivitātes nodro�inā�ana, kas izpau�as straujos ra�o�anas aug�anas tempos un katras zemes iedzīvotāju vajadzību maksimāli pilnīga apmierinā�anā;

starptautiskās ra�o�anas specializācijas un atsevi�ķo zemju ekonomikas kompleksās attīstības savieno�ana, lai daudz lietderīgāk izmantotu visu zemju dabiskos un ekonomiskos ra�o�anas faktorus, ieskaitot darbaspēka resursus;

vēsturiski veidoju�os ekonomikas līmeņu at�ķirību pakāpeniska pārvarē�ana, maksimāli izmantojot katras zemes iek�ējās iespējas un pasaules sociālistiskās sistēmas priek�rocības.

Starptautiskajai darba dalī�anai sevi�ķi liela nozīme ir ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anā; �ajā nolūkā nepiecie�ama intensīva zinātniski tehniskā un ra�o�anas kooperē�anās starp sociālistiskajam zemēm.

Pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas būtība. Starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana un no tās izrieto�ā atsevi�ķo zemju ekonomiku savstarpējā saistība rada zināmu saimnieciskās dzīves kopību, kurai raksturīgas visām zemēm kopīgas^ ekonomiskās proporcijas. Tādējādi veidojas pasaules sociālistiskā saimniecības sistēma kā vēsturiski jauns ra�o�anas un maiņas starptautiskās organizācijas tips, kas pamatojas uz sociālistisko solidaritāti, uz savstarpējo sakaru brīvprātīgu plānveida koordināciju, ko veic visas dalībvalstis.

Sociālistiskā integrācija raksturo vienu no galvenajiem �īs sistēmas attīstības un nostiprinā�anas virzieniem.

SEPP dalībvalstu ekonomiskās un zinātniski tehniskās sadarbības padziļinā�ana un pilnveido�ana, kā arī �o valstu sociālistiskās ekonomiskās integrācijas attīstība nozīmē to, ka minēto zemju komunistiskās un strādnieku partijas, kā arī valdības apzināti un plānveida regulē starptautiskās sociālistiskās darba dalī�anas, to ekonomiku tuvinā�anās un modernas, augsti efektīvas nacionālo saimniecību struktūras veido�anās, ekonomiskās attīstības līmeņu pakāpeniskas tuvinā�anās un izlīdzinā�anās, dziļu un stabilu sakaru veido�anās galvenajās ekonomikas, zinātnes un tehnikas nozarēs,

�o zemju starptautiskā tirgus papla�inā�anās un nostiprinā�anās, pre�u-naudas attiecību pilnveido�anās procesu.

Pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas izveido�anos objektīvi nosaka lielra�o�anas sabiedriskais raksturs un ra�otajspēku faktiskais līmenis, kas prasa darba kooperē�anos, pamatojoties uz tā racionālu starptautisko dalī�anu.

V. I. Ļeņins norādīja, ka tendence �radīt vienotu, visu nāciju proletariāta pēc kopēja plāna regulējamu pasaules saimniecību ka veselu vienību... pilnīgi skaidri izpaudusies jau kapitālisma laikā un... bez vārda runas tālāk attīstama un pilnīgi izveidojama sociālisma laikā�¹⁶⁰.

Starptautiskās sociālistiskās ra�o�anas attiecības veidojas darba dalī�anas, ra�o�anas specializācijas un kooperācijas, saimniecisko objektu kopīgas būves un ekspluatācijas, pre�u un zinātniski tehnisko pētījumu rezultātu apmaiņas, valūtas norēķinu, starptautisko pārvadājumu utt. procesā. �o attiecību jauno sociālo saturu nosaka tas, ka �eit piedalās valstis, kurās valda sabiedriskais sociālistiskais ra�o�anas līdzekļu īpa�ums, bet valsts vara pieder darbaļaudīm ar strādnieku �ķiru priek�gala. No tā izriet nacionālo saimniecisko sistēmu mijiedarbības sociālistiskais raksturs, ekspluatācijas un konkurences nepastāvē�ana, sadarbības un palīdzības attiecības. Sociālistisko valstu sadraudzība balstās uz suverenu, līdztiesīgu valstu draudzību un sadarbību, kuras saliedēju�i kopēji mērķi un intereses, biedriskas solidaritātes un savstarpējas palīdzības saiknes.

K. Markss rakstīja: �Lai tautas varētu patie�ām apvienoties, tām jābūt kopējam interesēm. Lai to intereses varētu būt kopējas, ir jāiznīcina pastāvo�ās īpa�uma attiecības, jo pastāvo�ās īpa�uma attiecības nosaka to, ka vienas tautas ekspluatē citas tautas... Proletariāta uzvara pār bur�uāziju vienlaikus nozīmē visu to nacionālo un rūpniecisko konfliktu pārvarē�anu, kuri �obrīd izraisa naidu starp tautām.�¹⁶¹

Sociālistisko valstu attiecību jaunais raksturs visuzskatāmāk izpau�as sociālistiskajā internacionālismā. Tas nozīmē katras zemes intere�u saistī�anu ar visas sociālistiskās sadraudzības interesem, ligas savstarpējās atbalstī�anas attīstību.

Sociālistisko zemju attiecības veidojas pēc savstarpējās palīdzības un savstarpējā izdevīguma, suverenitātes un neatkarības, pec neiejauk�anās citu zemju iek�ējās lielās principiem. Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes XXX sesijas komunikē atzīmēts, ka pa�laik izveidotā SEPP dalībvalstu ārējās tirdzniecības, ka arī valutas un finansu attiecību sistēma atbilst plānveida ekonomiskas sadarbibas interesēm, nodro�ina norēķinu ekvivalentumu, vienādas tiesības visiem dalībniekiem.

Sociālisma zemēs valdo�ās ra�o�anas attiecības nosaka arī to politiskās sadarbības raksturu, kura aktīvi ietekmē ekonomiskos

sakarus. Komunistisko un strādnieku partiju zinātniskā politika dod iespēju pareizi novērtēt un izmantot kopējo pasākumu priek�rocības ra�o�anas jomā, saskatīt tajos ne tikai �odienas, bet arī ilglaicīgās intereses.

Pasaules sociālistiskā saimniecības sistēma ir pasaules sociālistiskās sistēmas neatņemams elements, tās politiskās vienotības un saliedētības ekonomiskais fundaments.

Sociālisma ekonomisko likumu darbība pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēmā. Ra�o�anas attiecībām starp �īm zemēm ir sociālistisks raksturs. Tāpēc pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēma darbojas sociālisma ekonomiskie likumi.

�ādas attiecības un tās izteico�ās kategorijas � starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana, starptautiskais sociālistiskais īpa�ums, savstarpējā tirdzniecība un valūtas norēķini � ir raksturīgas tikai pasaules saimniecības sfērai un pakļaujas specifisko sociālistiskā tipa pasaules saimniecības likumu darbībai. Savukārt �ī sfēra atrodas arī to sociālisma ekonomisko likumu ietekmē, kas darbojas atsevi�ķo nacionālo saimniecību ietvaros. Tā kā pasaules saimniecības dalībnieki ir suverēnas, neatkarīgas valstis, tad ekonomisko likumu izmanto�ana pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēmā notiek, ieinteresētajām valstīm brīvprātīgi vienojoties.

Pasaules kapitālistiskās saimniecības apstākļos virzo�ais spēks ir peļņa. Pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēmā ir cits attīstības pamatmotīvs � aizvien pilnīgāka darbaļau�u vajadzību apmierinā�ana. Sociālistiskās valstis ir objektīvi ieinteresētas ekonomiskajā sadarbībā, jo tā paātrina saimniecisko attīstību, dod iespēju pilnīgāk un ar mazākām izmaksām apmierināt sabiedrības vajadzības.

To valstu ekonomiskā tuvinā�anās, kurās valda sabiedriskais, pirmām kārtām visas tautas, ra�o�anas līdzekļu īpa�ums, pārvēr� par objektīvu nepiecie�amību sasniegt to saimnieciskās attīstības pastāvīgu saskaņotību. Plānveidīgas, proporcionālas attīstības likums sāk darboties starptautiskā mērogā, kad' pietiekami nostiprināju�ies plānvadibas principi atsevi�ķo zemju tautas saimniecībā, kad jau izveidoju�ās zināmas proporcijas darba dalī�anā, attīstīju�ies-un nostiprināju�ies savstarpējie saimnieciskie sakari.

Plānveidības nodro�inā�ana prasa no sociālistiskajām valstīm vado�o tautas saimniecības nozaru, it īpa�i tādu nozaru, kas nodro�ina zinātniski tehnisko progresu, saskaņotu attīstību, proporciju ievēro�anu nozarēs, kur izveidojusies starptautiskā darba dalī�ana.

Bur�uāziskie zinātnieki cen�as pierādīt, ka sociālistisko valstu saimnieciskā apvieno�anās nevarot būt sekmīga, jo tai it kā neesot �veselīga� pamata � tirgus ar cenu brīvo spēli un valūtu apmai-nāmību. īstenībā pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas plānveida regulē�ana paredz pre�u-naudas attiecību izmanto�anu ar jaunu, tām sociālismā piemīto�o saturu. Pre�u maiņa �eit notiek plānveidā un ir ekvivalenta.

Sociālisma zemju ekonomiskās attīstības līmeņu izlīdzinā�anās. Līdz ar pasaules sociālistiskās sistēmas izveido�anos �ajā sistēmā ietilpsto�o zemju sociālekonomisko līmeņu izlīdzinā�anās tendence kjūst par neatņemamu iezīmi ceļa uz komunismu starptautiskā mērogā. Stājas spēkā sociālisma zemju ekonomiskās attīstības litneņu izlīdzinā�anās likums. Katras sociālistiskās sadraudzības zemes uzplaukums ir nesaraujami saistīts ar to idejiski politiskās vienotības nostiprinā�anu, augo�u politiskās, ekonomiskās, sociālās dzīves kopību, sekmīgas, līdztiesīgas sadarbības attīstību visās jomās. �obrīd nav iespējams iedomāties tās vai citas sociālistiskās zemes attīstību, to, kā �āda valsts sekmīgi risinātu, piemēram, apgādi ar energoresursiem un izejvielām, kā tā bez sakariem ar citām brālīgajam zemēm ieviestu jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus. Ta�u tas viss neiznīcina sociālisma zemju nacionālo specifiku un vēsturiskās īpatnības. To sabiedriskās dzīves, ekonomikas organizācijas formu daudzveidībā izpau�as sociālistiska dzīvesveida nodibinā�anās ceļu un meto�u bagātība.

Balstoties uz jaunās sabiedriskās iekārtas un pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas priek�rocībām, brālīgu sadarbību un savstarpējo palīdzību, sociālistiskās valstis gan nodro�ina iek�ējo resursu maksimālu mobilizāciju (vajadzīgais ra�o�anas krājumu līmenis, tautas saimniecības tehniskās apgadatības nemitīga paaugstinā�ana, vispārēja nodarbinātība, darbinieku kvalifikācijas pieaugums), gan arī padziļina starptautisko ra�o�anas specializāciju un kooperē�anos, kas ievērojami paaugstina to pūļu efektivitāti, kādas tiek virzītas ātrai nacionālās ekonomikas aug�upejai un vēsturiski izveidoju�ās atpalicības pārvarē�anai.

Samērā īsā laikā vairākums sociālistisko zemju, kurām pagātnē bija relatīvi zems ekonomiskais līmenis, ir pārvērtu�ās par augsti attīstītām valstīm, ievērojami paaugstinājies darbaļau�u materiālās labklājības, zinātnes un kultūras līmenis. Pretēji bur�uāziskās propagandas melīgajiem apgalvojumiem daudzu gadu prakse rāda, ka industriālā ziņā attīstītās zemes, pirmām kārtām Padomju Savienība aktīvi palīdz paaugstināt brālīgo zemju saimnieciskās attīstības līmeni, sniedzot tām lielu materiālo un zinātniski tehnisko palīdzību, nodro�inot noieta tirgu �ajās zemēs jaunradīto rūpniecības nozaru produkcijas realizācijai.

Padomju Savienība saņem no brālīgajām zemēm daudzu veidu ma�īnas un iekārtu, transporta līdzekļus, tautas patēriņa preces, da�ādas izejvielas. Savukārt PSRS piegādā sociālistiskajā tirgū naftu, gāzi, rūdu, kokvilnu, kokmateriālus un, protams, da�āda veida industriālo produkciju. Desmitajā piecgadē PSRS no SCPP valstīm saņēma preces par 90 mljrd. rubļu, bet eksportēja par 98 mljrd. rubļu.

2. �. PASAULES SOCIĀLISTISKĀS SAIMNIECĪBAS SISTĒMAS ATTĪSTĪBA

Sociālistiskās ekonomiskās integrācijas būtība. Pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas attīstība ir atkarīga no ra�otājspēku līmeņa, no da�ādu zemju savstarpējo ekonomisko sakaru stāvokļa un no sociālistisko ra�o�anas attiecību brieduma. Tās pa�reizējai

pakāpei atbilst ekonomiskā integrācija, ko izraisījusi vajadziba paātrināt zinātniski tehnisko progresu, paaugstināt ra�o�anas efektivitāti, veidot gan nacionālo saimniecību, gan ari pasaules saimniecības sistēmas augsti efektīvas struktūras.

Ekonomiskajai integrācijai ir raksturīga dziju un stabilu kooperatīvo sakaru veido�anās starp sociālistiskajām zemem vado�ajos ra�o�anas nozares, pla�a kopīga plānveida darbība, starptautisko saimniecisko organizāciju veido�ana, attīstīts starptautiskais tirgus, ekonomiskās sadarbības jormu un meto�u da�ādība, kas aptver ra�o�anas, zinātniski tehnisko un tirdzniecisko realizācijas darbību.

Attīstot savstarpējos ekonomiskos sakarus, integrācija pacel sadarbību augstākā pakāpē, dod tai jaunas īpa�ības.

Pirmkārt, integrācijas process ved pie saskaņotam pārmaiņām, ra�otājspēku struktūra, sekmējot resursu koncentrāciju efektīvākās, tehniski progresīvākas ra�otnēs; rezultātā veidojas pamati internacionālam atra�o�anas kompleksam, kas sastāv no cita citu papildino�ām nacionālām saimniecībām.

Otrkārt, pieaug da�āda veida resursu internacionālā apvieno�ana kopīgai saimnieko�anai (tehniskās attīstības paātrinā�anai,, kurināmā un izejvielu problēmas efektīvai risinā�anai, starptautiskās transporta sistēmas papla�inā�anai).

Tre�kārt, pieaug sakaru nozīme ra�o�anas plāno�anas, zinātniski tehnisko un eksperimentālo konstruē�anas darbu, kapitālcellniecibas sfēra, kas nosaka pre�u un pakalpojumu maiņas apjomu, strukturu un pieauguma tempus.

Ceturtkārt, pastiprinās savstarpējie sakari starp atsevi�ķam sadarbības sfērām, par nepiecie�amību kļūst sadarbības zinātniski tehnisko, ra�o�anas, tirdzniecības, finansu problēmu sistēmiska kompleksa risinā�ana.

Piektkārt, integrācija ir saistīta ar pa�as sadarbības procesa daudz pilnīgāku plānveida vadī�anas formu lieto�anu; pieaug kopīgas plāno�anas un starptautisko saimniecisko organizāciju nozīme; pagarinas laika periodi, kurus aptvēru�as vieno�anas par sadarbību; rodas nepiecie�amība pēc kompleksas starptautiskās programmas,, kas noteiktu galamērķus un starpmērķus, posmus un konkrēto integrēta pasākuma īsteno�anas mehānismu.

Starp valstīm iespējamas domstarpības attiecībā uz atsevi�ķiem pasaules saimniecības attīstības jautājumiem, kas rodas no to sociālekonomiskās attīstības līmeņa at�ķirībām, starptautiskā stāvokļa, nacionālajām īpatnībām. Ta�u �īs domstarpības nav antagonistiskas, � tās novēr�amas, pilnveidojot nacionāli valstisko un internacionālo intere�u saskaņo�anas formas un metodes. PSKP CK pārskata referātā partijas XXVI kongresam uzsvērts: �Mums nostiprinājusies principiāla uzskatu vienotība pieejā visām svarīgajām sociāli ekonomiskās attīstības un starptautiskās politikas problēmām,. Tas ir brālīgo komunistisko partiju pastāvīgās sadarbības rezultāts,, kopīgs mu�u sasniegums.�¹⁶²

At�ķirībā no integrācijas kapitālistiskajā pasaulē, ko pavada konflikti un ciņa starp atsevi�ķo zemju valsts monopolistisko kapitālu, darbaļau�u ekspluatācijas pastiprinā�anās un ekonomiski vājo zemju nomāk�ana, starptautiskā sociālistiskā integrācija atbilst visas pasaules sociālistiskās sistēmas vitālajām vajadzībām. Objektīvā ekonomiskās integrācijas nepiecie�amība nozīmē, ka galu galā visas sociālistiskas zemes nenovēr�ami iesaistīsies �ajā procesā.

Labējie revizionisti noliedz sociālistisko valstu vado�o vietu ekonomiskās integrācijas attīstībā un līdz ar to cen�as graut tās pamatu. Lielas briesmas draud ari no neatkarīgu nacionālo saimniecību izveido�anas koncepcijas, saskaņā ar kuru ekonomiskajiem sakariem ar citām valstīm esot jāierobe�ojas tikai ar ārējo tirdzniecību, bet katrai sociālistiskajai zemei esot jāpaļaujas vienīgi uz saviem spēkiem. Tā ir līnija uz sociālistisko zemju savstarpēju pret-stati�anu.

Sociālistiskās ekonomiskās integrācijas ra�anās un attīstība.

Sociālistisko zemju ekonomiskās sadarbības mērogus un efektivitāti nosaka dziļās strukturālās parmaiņas, kādas notiek pasaules saimniecība tehniskā un sociālā progresa ietekmē, tautas saimniecības attīstība un sabiedrisko attiecību pilnveido�anās katrā atsevi�ķā zeme.

I.:dz otrajam pasaules karam Eiropas zemes, kas vēlāk nostājās uz sociālismā celtniecības ceļa, ekonomiskajā ziņā bija savstarpēji vāji saistītas. 1938. gadā uz Rietumeiropas kapitālistiskajam valstīm pienācās 86% Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas un Cchoslovakijas arējas tirdzniecības apgrozījuma.

Līdz ar tautas saimniecības atjauno�anas pabeig�anos pēc kara un pāreju uz rūpniecības celtniecību ji�c ilglaicīgiem saimnieciskajiem plāniem liek likti pamati stabiliem starptautiskiem saimnieciskajiem sakariem. Uz �o periodu attiecas pirmo divpusējo ilgtermiņa Ilgumu noslēg�ana par pre�u apgrozību un maksājumiem.

Savstarpējo sakaru pastiprinā�anās saimnieciskajā attīstībā radīja nepiecie�amību izveidot speciālu starptautisko orgānu, kura mērķis būtu sekmēt ekonomisko sadarbību. 1949. gadā tika nodibināta Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome, kuras darbībā praktiski īstenojas jaunā tipa starptautiskās ekonomiskās attiecības, kas pamatojas uz sociālistiskā internacionālisma, valsts suverenitātes, neatkarības un nacionālo intere�u respektē�anas, neiejauk�anās citu valstu iek�ējās lietās, pilnīgas līdztiesības, savstarpējā izdevīguma un biedriskas savstarpējās palīdzības principiem.

Pirmā pieredze perspektīvo tautsaimniecisko plānu daudzpusējā koordinācijā SEPP ietvaros un ra�o�anas starptautiskās specializācijas un kooperē�anas rekomendāciju izstrādā�anā ir saistīta ar nacionālo piecgadu plānu sastādī�anu 1956.� I960, gadam. Taja laikā sociālistisko zemju ra�o�anas potenciāls jau bija ievērojami palielinājies. Veidojās objektīvi priek�noteikumi regulēt, pamatojoties uz kopīgu plāndarbibu, ne tikai savstarpējas pre�u piegādes, bet arī ekonomikas struktūras, jauno ra�o�anas jaudu izveido�anu, zinātnes un tehnikas attīstību. SEPP dalībvalstu vadītāji 1962. gadā apstiprināja �Starptautiskās sociālistiskas darba dalī�anas pamatprincipus�.

Se�desmito gadu beigās starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana pārvēr�as par svarīgu papla�inātās atra�o�anas faktoru katrā sociālistiskajā zemē � SEPP dalībvalsti. Sevi�ķi liela nozime SEPP dalībvalstu ekonomiskās sadarbības attīstībā, tās formu un meto�u uzlabo�ana bija SEPP XXIII sesijai, kura notika 1969. gada aprīlī Maskava un kurā piedalījās komunistisko un strādnieku partiju vadītāji un valdību galvas. Si sesija noteica pāreju uz kvalitatīvi augstāku sadarbības pakāpi: izstrādāja Kompleksās sociālistiskās ekonomiskās integrācijas programmas pamatvirzienus ilglaicīgai perspektīvai � līdz 1985.�1990. gadam.

Kompleksā programma atspoguļoja integrācijas vispārējos uzdevumus, to risinā�anas posmus un konkrēto mehānismu, noteica kopīgus pasākumus tautas saimniecības pamatnozarēs, zinātniski tehniskās sadarbības intensifikācijā un lielu zinātniski tehnisku problēmu risinā�ana. Vienlaikus tika izstrādātās sadarbības padziļinā�anas, nacionālo saimniecību tuvinā�anās procesa vadī�anas efektīvu meto�u un veidu nodro�inā�anas formas.

Pēdējo gadu laika SEPP dalībvalstis veica tautsaimniecisko plānu koordinē�anu, daudzpusēju integrācijas pasākumu saskaņota plāna sastādī�anu, kā arī ra�o�anas specializācijas un kooperē�anās ilglaicīgo programmu izstrādā�anu 1981.�1990. gadam.

PSRS ekonomiskā sadarbība ar citām zemēm � SEPP dalībvalstīm � koncentrēta uz tādu svarīgāko problēmu risinā�anu kā enerģētikas attīstība, apgāde ar kurināmo un izejvielu resursiem un racionāla to izmanto�ana; ma�īnbūves produkcijas tehniskā līmeņa un kvalitātes paaugstinā�ana, kooperē�anās pastiprinā�ana modernu ma�īnu un iekārtas ra�o�anā; patēriņa pre�u sortimenta papla�inā�ana un kvalitātes uzlabo�ana. Uz to ir virzītas SEPP dalībvalstu kopīgi izstrādātās ilglaicīgās sadarbības mērķprogrammas.

Paātrinot integrācijās procesu SEPP ietvaros, tās dalībnieces tiecas uzturēt un attīstīt pla�us savstarpēji izdevīgus ekonomiskos sakarus ar visām valstīm neatkarīgi no to sociālās iekārtās.

3. �. SOCIĀLISTISKO VALSTU EKONOMISKAS SADARBĪBAS MEHĀNISMS UN FORMAS

Sociālistiskās ekonomiskās integrācijas tālākā attīstība prasa tās ekonomiskā mehānisma, sociālistisko zemju visu sadarbības formu un meto�u pilnveido�anu.

Plānu saskaņo�ana. Vado�ā vieta pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas plānveida organizācijā ir sadarbībai plāno�anas jomā, pirmām kārtām tautsaimniecisko pienu koordinācijai, saskaņotai plāno�anai un prognozē�anai.

Sadarbība plāno�anā dod �īm zemēm skaidru perspektīvu, rada iespēju katrai no tām efektīvāk izmantot savus resursus, kā ari izdevīgo ra�o�anas sociālistisko starptautisko specializāciju un kooperāciju, vājinot to krīzes parādību ietekmi uz sociālistisko ekonomiku, kādas periodiski paralizē pasaules kapitālistisko saimniecību.

Pla�i tiek praktizēta ra�o�anas programmu saskaņo�ana uz divpusējiem un daudzpusējiem pamatiem. Aktīvu daudzpusīgu sadarbību plāno�anas jomā sekmē liela mēroga projektu īsteno�ana. Svarīga nozīme �ajā ziņā ir ilglaicīgo mērķprogrammu izstrādā�anai un izpildei.

Kā tika atzīmēts PSKP XXVI kongresā, dzive izvirza uzdevumu papildināt plānu koordināciju ar ekonomiskās politikas saskaņo�anu kopuma; tiek izvirzīti ari tādi jautājumi kā saimniecisko mehānismu struktūru tuvinā�ana, tālāka tie�o sakaru attīstī�ana starp ministrijām, apvienibam un uzņēmumiem, kopēju firmu nodibinā�ana.

Kopīgas plāno�anas pastiprinā�ana paredz nacionālo plānu augstu zinātnisko līmeni un to izpildes precizitāti, plāno�anas un statistiskās uzskaites pamatmeto�u vienotibu, tautsaimniecisko plānu galveno radītāju salīdzināmību, datu par svarīgāko produkcijas veidu ra�o�anu un patēriņu kopīgu izstrādā�anu visās sociālistiskajās zemēs vai ieinteresēto zemju grupā, atsevi�ķu ekonomisko problēmu ekonomisko kopaprēķinu un risinājuma variantu sastādī�anu. Palielinās tautsaimniecisko rezervju nozīme.

Ra�o�anas starptautiskā specializācija un kooperē�ana. Ra�o�anas specializācija un kooperē�ana kā progresīvas starptautiskās sociālistiskās darba dalī�anas formas, pirmkārt, dod iespēju nodro�ināt augstu viendabīgas produkcijas izlaides koncentrācijas pakāpi viena vai vairākās zemēs, lai apmierinātu visu pārējo zemju vajadzības; otrkārt, ir virzītas uz produkcijas kvalitātes, tehniskā līmeņa labako pasaules rādītāju sasnieg�anu. Tās ir zemju saiknes, kas ir visintensīvākās un visdziļāk iespie�as vairāku zemju ekonomikas iek�ējā struktūrā, kā arī daudzkārt palielina sadarbības ekonomisko efektu, paātrina tehnisko progresu un sociālistisko zemju ekonomisko integrāciju.

PSKP un citas brālīgās partijas ietur kursu uz to, lai pārvērstu nākamās divas piecgades par sociālisma zemju intensīvas ra�o�anas un zinātniski tehniskās kooperē�anās periodu.

Specializācija attīstījusies gandrīz visās ekonomikas, zinātnes un tehnikas nozares.

Vienpadsmitajā piecgadē ir noslēgtas vieno�anās par specializāciju un kooperē�anos atomelektrostaciju iekārtas, smago un unikālo darbgaldu, apstrādes centru un darbgaldu ar elektronisko programmēto vadību, traktoru, lauksaimniecības ma�īnu, kalnrūpniecības un citas iekārtas ra�o�anā.

Svarīga specializācijas un kooperē�anās attīstības forma ir tie�ie -sakari starp tajā iesaistītajām ministrijām, apvienībām un uzņēmumiem. Tiek veidotas arī kopējas firmas.

Ra�o�anas starptautiskās specializācijas un kooperē�anās ekonomiska efektivitāte izpau�as teko�o un kapitālo izmaksu pazeminā�anās rādītājos. Lai gan aprēķinu metodes atsevi�ķās zemēs ir at�ķirīgas, to pamatprincipi ir kopēji. Tiek risināts uzdevums, par kādu summu vai kādā proporcijā palielināsies nacionālais ienākums sakarā ar to, ka eksportējamās produkcijas ra�o�ana izmaksās lētāk nekā iespējamā importējamo izstrādājumu ra�o�ana pa�u zemē.

Līdzās tie�ajam, kvantitatīvi nosakāmajam efektam ra�o�anas starptautiskā specializācija un kooperē�anās dod arī tādu efektu, kas izpau�as ra�o�anas nozaru struktūras uzlabo�anā un tās tehniskā līmeņa pieaugumā, iedzīvotāju nodarbinātības palielinā�anā utt.

Ta�u te nav runa tikai par ekonomisko efektu. PSKP XXVI kongresa materiālos norādīts: �.. Labums, ko dod saimniecisko iespēju savstarpēja papildinā�ana, protams, ir ne tikai tīri komerciāls. Sā uzdevuma risinā�ana prasa saimniecisko darbinieku un partijas darbinieku atbildīgu pTeeju, nesaraujamās brālīgo valstu intere�u kopības dziju izpratni.�¹⁶³

Zinātniski tehniskā sadarbība. Ra�o�anas specializācija un kooperē�anās aizvien cie�āk savijas ar zinātniski tehnisko sadarbību. Tas pirmām kārtām izskaidrojams ar pa�as zinātniski tehniskās sadarbības satura pārmaiņām. Sākotnēji tā ierobe�ojās galvenokārt ar savstarpēju tehniskās pieredzes un tādas dokumentācijas nodo�anu, kas attiecās uz jau apgūtiem tehnikas veidiem. Līdz ar ekonomiskās integrācijas attīstību sadarbība koncentrējas uz jaunu zinātniski tehniskā progresa problēmu kopīgu risinā�anu, piedaloties da�ādām zemēm.

Pētniecības, kā ari projektē�anas un konstruē�anas darbu specializācijas un kooperē�anās nepiecie�amība izskaidrojama ar �ādu darbu apjoma palielinā�anos un to īsteno�anas ierobe�otajām iespējām vairākās atsevi�ķās zemēs.

SEPP dalībvalstu daudzpusīgā zinātniski tehniskā sadarbība tiek veikta, pamatojoties uz 120 nolīgumiem par 290 problēmām; to pildī�anā piedalās apmēram trīs tūksto�i SEPP dalībvalstu un Dienvidslāvijas zinātniskās pētniecības, projektē�anas un konstruē�anas organizāciju.

Zinātnisko pētījumu kooperē�ana kļū.st par svarīgu ra�o�anas starptautiskās kooperē�anas faktoru.

Starptautiskā tirdzniecība un norēķini. Pla�a ra�o�anas specializācija un kooperē�anās vado�ajās ekonomikas nozarēs noder par pamatu straujam savstarpējās tirdzniecības apgrozījuma pieaugumam. Kā atzīmēts Savstarpējās ekonomiskās palīdzibas padomes trīsdesmitajai gadskārtai veltītās SEPP XXXIII sesijas Paziņojumā, �ir nodibinātas un nemitīgi pilnveidojas savstarpējās ārējās tirdzniecības, valūtas finansiālās un kredīta attiecības, kas stimulē SEPP dalībvalstu ekonomiskās un zinātniski tehniskās sadarbības plānveida padziļinā�anu un attīstību un sekmē �o zemju centienus mazināt pasaules kapitālistiskās saimniecības krīzes parādību ietekmi uz to ekonomiku�.

Pagāju�ajā desmitgadē SEPP dalībvalstu savstarpējais pre�u apgrozījums pieauga 3,7 reizes un sasniedza 134 mljrd. rubļu. Savstarpējās piegādes apmierina lielāko daļu to iinporlvajadzību pēc svarīgākajiem kurināmā, izejvielu, materiālu, kā arī ma�īnu un iekārtās veidiem.

Sociālistiskās sadraudzības ietvaros izveidojās sevi�ķa starptautiskās pre�u maiņas sfēra � pasaules sociālistiskais tirgus, kas

pastāv līdzās pasaules kapitālistiskajam tirgum un ir vispasaules tirgus sastāvdaļa. Samēra ar savu attīstību tas aizvien vairak ietekme pasaules kapitālistisko un vispasaules tirgu.

Arēja tirdzniecība starp sociālistiskās sadraudzības zemēm ir virzīta uz katras zemes vajadzību apmierinā�anu ar precēm, kas ra�otas citas zemēs, pamatojoties uz starptautisko darba dalī�anu, un ir svarīgs ekonomikas aug�upejas un iedzīvotāju labklājības pieauguma faktors. Tai ir plānveida raksturs, tā brīva no kapitālistiskas ekonomikas, konjunktūras un pasaules kapitālistiskā tirgus spekulatīvo svārstību stihiskās ietekmes, nepazīst posto�ās realizācijas krīzes, tirdzniecības karus, diskriminējo�us ierobe�ojumus. Tirdzniecība notiek pēc ilglaicīgiem tirdzniecības nolīgumiem, kas saistīti ar tautas saimniecības perspektīvajiem plāniem. Maiņa ir ekvivalenta un nodro�ina dalībniekiem savstarpēju izdevīgumu. Sociālistiskās zemes savstarpējos ārējas tirdzniecības sakarus uztur, pamatojoties uz arējas tirdzniecības valsts monopolu.

Pasaules sociālistiskajā tirgū preces tiek realizētas par cenām, kas bāzējās uz vispasaules tirgus cenām, kuras atbrīvotas no spekulatīviem uzcenojumiem. Tas ņem vēra arī ra�o�anas izmaksas un vairaku pre�u realizācijas īpatnības pasaules sociālistiskajā sistēma.

Tirdznieciskā maiņa starp sociālismā zemēm notiek ar valutas finansiālo un kredīta attiecību starpniecību. Valūtas un kredīta sistēmas līdzekļus izmanto, lai nostiprinātu sadarbības plānveidibas principus un stimulētu visprogresīvākos tās virzienus.

Kop� 1964. gada 1. janvāra SEPP dalībvalstis ieviesu�as daudzpusēju norēķinu sistēmu ar Starptautiskās Ekonomiskās sadarbības bankas (SESB) starpniecību īpa�ā valūtā � pārvedumā rubli, kas ir jauna tipa starptautiska sociālistiskā valūta un pēc ekonomiskās būtības at�ķiras no jebkuras SEPP dalībvalsts nacionālās valūtas, ari no padomju rubļa. Tās īpatnība ir ta, ka ikviena valsts � SESB dalībniece var izmantot naudas ieņēmumus neatkarīgi no tā, kur tie gūti, lai samaksātu par precēm vai pakalpojumiem jebkurai zemei � SESB dalībniecei. Tādējādi zūd nepiecie�amība līdzsvarot norēķinus ar katru partneri atsevi�ķi. Svarīgi ir tikai nodro�ināt naudas ieņēmumu un maksājumu vienlīdzību kopumā ar visām zemēm, lai parāds attiecībā pret vieniem tiktu segts ar kredītu attiecībā pret citiem. Līdz ar to tiek nodro�ināta pasaules sociālistiskā tirgus naudas apgrozības neatkarība no kapitālistiskās valūtas , sistēmas krizes parādībām.

Starp sociālistiskajām valstīm pla�i attīstās kredītattiecības, kas saistītas ar uzkrājuma fonda daļas pagaidu pārdali no vienas zemes uz citu zemi. Kredītus pie�ķir uz vislabvēlīgākajiem noteikumiem, bet atsevi�ķos gadījumos ari bez procentiem. Valstis, kuras saņēmu�as aizdevumus, tos parasti dzē� ar tādu pre�u sortimentu, kāds raksturīgs �o valstu eksportam. Atsevi�ķos gadījumos, lai atvieglotu aizņēmējvalstu saimniecisko attīstību, kreditori tās atbrīvo no parāda atmaksā�anas. Starptautiskais sociālistiskais kredīts nav

verdzino�s un nav saistīts ar aizņēmējvalstu ekonomiskās un politiskās patstāvības zaudē�anu.

Kredītattiecības aizvien vairāk kļūst par sociālistisko valstu līdzekļu apvieno�anas formu, lai īstenotu kopējus saimnieciskos projektus. Sājā nolūkā SEPP dalībvalstis 1970. gadā izveidoja Starptautisko investīciju banku, kuras kapitāls sastāv no bankas dalībnieku iemaksām brīva valūtā un pārveduma rubļos. Ilgtermiņa un vidējtermina kredītus banka pirmām kārtām pie�ķir tādu rūpniecības objektu celtniecībai un papla�inā�anai, kuru produkcijā ir ieinteresētas bankas dalībvalstis.

Rūpniecības objektu kopīga celtniecība. Rūpniecības objektu kopīgā celtniecībā sociālistiskās zemes, kurām nav pietiekamu derigo izrakteņu krājumu, saskata ceļu uz savas rūpniecības stabilu nodro�inā�anu ar nepiecie�amajām izejvielām un kurināmo. Tiek panākta arī kapitālizmaksu vienmērīga sadale fondietilpīgajās ieguves vai apstrādes nozarēs. Vieno�anās par kopīgu būvē�anu ved pie ra�o�anas stabilas specializācijas un kooperē�anās.

Kopīgās darbības rezultāts ir tādi visai lieli objekti kā gazesvads �Sojuz� gandrīz 3 tūkst, km garumā, energosistēma �Mir�, kas papildinājusies ar jaunām elektropārvades līnijām, Ustjiļimskas celulozes rūpnīca, rūdu bagātinā�anas kombināts �Erdenet� Mongolijā, niķeļa rūpnīcas Kubā un daudzas citas jaunceltnes.

Minēto vieno�anos ietvaros pie�ķirto kredītu raksturīga īpatnība ir tā, ka tos dzē� ar tā rūpniecības objekta vai rūpniecības nozares produkciju, kura celtniecībai un papla�inā�anai pie�ķirts �is aizdevums. Turklāt aizņēmējvalsts uzņemas saistības pēc kredīta atmaksā�anas zināmu periodu eksportēt tādu pa�u produkciju saskaņā ar parastās tirdzniecības noteikumiem.

Starptautiskās ekonomiskās organizācijas. Sociālistisko zemju starptautiskās ekonomiskās organizācijas kopīgi izstrādā metodoloģiskos jautājumus par sadarbību, tautsaimniecisko plānu koordināciju, ra�o�anas specializāciju un kooperē�anos, saimniecisko objektu kopīgu ekspluatāciju, regulāras informācijas apmaiņas nodro�inā�anu, no atsevi�ķam zemēm ienāku�o ekonomikas nozīmes materiālu vispārinā�anu.

Līdzās SEPP, kas ir vislielākā starptautiska organizācija un sekmējusi vislabvēlīgāko politisko, ekonomisko un organizatorisko sociālistisko zemju saimnieciskās sadarbības priek�noteikumu radī�anu, nodibinātās organizācijas ar �aurākiem praktiskajiem mērķiem. SEPP dalībvalstis izveidoju�as vairākas starptautiskas nozaru organizācijas, līdzīgas �Intermctal�, �Sadarbības organizācija lodī�u gultņu rūpniecības jomā�. Ir izveidotas arī starptautiskas saimnieciskās un zinātniskās ra�o�anas apvienības, kas darbojas pēc saimnieciskā aprēķina.

Sociālistisko zemju sadarbības sistēmā svarīgas funkcijas veic divpusējas starpvaldību ekonomiskās un zinātniski tehniskās sadarbības komisijas (komitejas). So komisiju galvenais uzdevums ir vispilnīgāk atklāt un izmantot starptautiskās sociālistiskās darba dalī�anas iespējas.

Sociālistiskās ekonomiskās integrācijas īsteno�anas formas un mehānisms nemitīgi bagātinās un pilnveidojas līdz ar pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas tālāku attīstību un nostiprinā�anos.

Sājā politekonomijas kursa noslēguma nodaļā tiek dots sociālisma un kapitalisina ekonomiskās attīstības likumsakarību analīzes galarezultāts, atklāta divu saimniecības sistēmu ekonomiskās sacensības būtība un komunisma uzvaras objektīva nenovēr�armba vispasaules mērogā.

Mierīgas līdzāspastāvē�anas principu īsteno�anās rada labvēlīgākus apstākļus sociālistisko zemju ekonomiskās, sociālās un politiskas attīstības programmu realizē�anai, sociālisma radīto iespēju daudz pilnīgākai izmanto�anai.

Divu sistēmu līdzāspastāvē�anas un sacensības nenovēr�amība un būtība. Pasaules sociālistiskā saimniecības sistēma pastāv līdzās pasaules kapitālistiskajai saimniecības sistēmai, un tās saista tirdznieciski ekonomiskās attiecības. So attiecību pamatā ir vispasaules darba dalī�ana, ra�o�anas un maiņas internacionalizācija. Pasaules sociālistiskā un kapitālistiskā saimniecības sistēma kopā veido vispasaules saimniecību, kurā pastāv pretēju sociālu tipu starptautiskās ekonomiskās attiecības. Sakari starp �īm sistēmām lau� sev ceļu par spīti kapitālistisko zemju zināmu reakcionāro aprindu pretestībai. �Ir lielāks spēks,� teica V. I. Ļeņins, �nekā jebkuras naidīgas valdības vai �ķiras vēlē�anās, griba un lēmums, �is spēks ir vispasaules kopīgās ekonomiskās attiecības, kuras spie� viņas stāties uz �ā ceļa, kas noved pie sakariem ar mums.�¹⁶⁴

Sociālisma un kapitālisma zemju kā pretēju sociālekonomisko sistēmu attiecības pēc satura ir �ķiru cīņas attiecības. Ta�u nebūt nav obligāti, lai �ī cīņa izpaustos bruņotu sadursmju un karu, spēka lieto�anas vai spēka lieto�anas draudu formā.

PSKP CK 1982. gada novembra plēnumā tika uzsvērts: �Kop� padomju varas pirmajām dienām mūsu valsts pastāvīgi apliecina gatavību atklāti, godīgi sadarboties ar visām zemēm, kas atbild ar to pa�u. At�ķirības sabiedriskajās sistēmās te nedrīkst but �ķērslis � un uav �ķērslis tur, kur abām pusēm ir laba griba.�¹

Stabila miera nodro�inā�ana, tautu neatkaribas un sociālā progresa tiesību aizsargā�ana � tie ir nemainīgi sociālistisko zemju ārpolitikās mērķi.

PSRS un citu sociālistiskas sadraudzības zemju piekoptā ļeņi-niskā mierīgas līdzāspastāvē�anas un savstarpēji izdevīgas sadar-bibas politika attiecība uz kapitālistiskajām valstīm, stingrā pretspara politika attiecība pret imperiālisma agresīvajiem tikojumiem aizvien noteico�ak ietekmē starptautiskās attiecības. Vairāku kapitālistisko valstu ārpolitikā nostiprinājās atziņa, ka jāatzīst da�ādas sabiedriskās iekārtas valstu mierīga līdzāspastāvē�ana. Rezultātā notika pavērsiens uz saspīlējuma atslābumu starptautiskajās attiecības, bet mierīgas līdzāspastāvē�anas principi diezgan stabili nostiprinājās starptautisko jautājumu risinā�anā kā vienīgie reālistiskie un saprātīgie principi. Ta�u septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākuma stāvoklis pasaulē imperiālistisko un citu reakcionāro aprindu vainas dēļ jūtami mainījās uz slikto pusi. Kurss uz saspīlējuma mazinā�anu sastop imperiālismā reakcionāro spēku sīvu pretestību.

Mierīga līdzāspastāvē�ana prasa atteikties no kara kā valstu savstarpējo strīdu jautājumu iz�ķir�anas līdzekļa, panākt līdztiesību starp valstīm, neiejaukties to iek�ējās lietās, atzīt katras tautas tiesības patstāvīgi izlemt savas zemes sabiedriski politiskās dzīves jautājumus, stingri respektēt visu zemju suverenitāti un teritoriālo integritāti, attīstīt ekonomisko un kultūras sadarbību uz pilnīgas vienlīdzības un savstarpēja izdevīguma pamata.

Ekonomisko attiecību jomā divu sistēmu �ķiru cīņa izpau�as pirmām kārtām ekonomiskā sacensība. Bur�uāziskie ideologi sagroza divu sistēmu ekonomiskās sacensības būtību un perspektīvu. Vieni no viņiem, priek�statot sociālismu ka Krievijas �nenobrieduma�, �īpa�o apstākju� produktu, raksturo sacensību "Kā procesu, kurā pasaules arēnā tiek atjaunota kapitālisma nedalāma kundzība. Citi apgalvo, ka PSRS ar sacensības palīdzību it ka tiecoties uz �pasaules kundzību�. Bie�i vien sistēmu sacensības būtība tiek reducēta tikai uz ideoloģisko un politisko cīņu. Kreisā novirziena pārstāvji apgalvo, ka mierīga līdzāspastāvē�ana it kā nozīmējot gandrīz vai �palīdzību kapitālismam�, �sociālekonomiskā status quo iesaldē�anu�. Minētām un tām līdzīgam �teorijām� nav nekā kopīga ar reālo sabiedrības attīstības procesu virzībā uz progresīvāku sabiedrisko iekārtu.

Visi bur�uāziskās iekārtās ideologu mēģinājumi diskreditēt sociālismā priek�rocības un noslēpt kapitālisma trūkumus lemti neveiksmei. Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras, reala sociālismā pieredzes pasaulvēsturiskā nozīme ir tā, ka tās devu�as piemēru,

* PSKP Centrālās Kornitcļjas 1982. gada novembra plēnuma materiāli. � R., 1982, 16,�17. Ipp.

kā radīt visprogresīvāko un taisnīgāko sabiedrības organizāciju darbaļau�u interesēs.

Materiālās ra�o�anas attīstība � galvenā ekonomiskās sacensības sfēra. Iz�ķiro�ā ekonomiskās sacensības sfēra ir materiālā ra�o�ana, kas galu gala nosaka visu sabiedriskās dzīves pu�u attīstību.

Sākotnējais vēsturiskais stāvoklis divu sistēmu sacensībā nebija sociālismam labvēlīgs.

Sociālisms sākumā uzvarēja nc jau pa�ā attīstītākajā pasaules zemē. Cariskās Krievijas īpatsvars pasaules rūpnieciskajā ra�o�anā 1913. gadā sasniedza nedaudz vairak par 4%. 1913. gada Krievija uz vienu iedzīvotāju ra�oja 12,8 kW.h elektroenerģijas, 26 kg ēuguna un II kg cementa, turpretī ASV � 293 kW.li elektroenerģijas, 324 kg ēuguna un 163 kg cementa. Pirmsrevolūcijas Krievija bija pārtikas pre�u un izejvielu piegādātājā (apmēram 80% no visas eksporta vērtības). Ma�īnu un iekārtas īpatsvars sasniedza tikai 0,3% no eksporta vērtības.

Lielākajā daļā to zemju, kuras uz sociālismā ceļa nostājās pēc otrā pasaules kara, arī nebija pietiekami augsts ekonomiskas attīstības līmenis. Pirmajos pasaules sociālistiskās sistēmas pastāvē�anas gados ra�o�anas attīstību negatīvi ietekmēja no kapitālisma saglabāju�ās disproporcijas. Turklāt visu sociālistisko zemju tautas saimniecībai imperiālisma izraisīto iekaro�anas karu rezultātā bija nodarīti milzīgi zaudējumi.

Tas viss sare�ģīja divu sistēmu ekonomiskās sacensības izvēr�anu, it īpa�i PSRS kā pasaulē pirmās sociālisma zemes sacensību ar ASV � visvarenāko kapitālistiskās pasaules zemi. Tas ir galvenais cēlonis, kāpēc sociālistiskās zemes vel nav sasniegu�as ASV ra�o�anas pamatrādītāju līmeni.

Sociālistiskā sistēma ekonomiskajā sacensībā ar kapitālismu balstās uz savām priek�rocībām, kas izriet no ra�o�anas līdzekļu visas tautas īpa�uma valdī�anas, no tautas saimniecības kā vienota veselā plānveida attīstibas, no strādātāju jaunās attieksmes pret darbu. Rezultāta, lai gan no vecās iekārtas bija mantota atpalikusi ekonomiska bāze, kā arī pastāvēja nelabvēlīgi ārējie apstākļi, sociālistiskajam zemēm samēra īsā vēstures perioda izdevās veikt industrializāciju, radīt lielra�o�anu lauksaimniecībā, nodro�ināt augstus ekonomiskās attīstības pieauguma tempus. Sevi�ķi uzskatāmi to rāda PSRS un ASV kā vislielāko sociālistiskās un kapitālistiskās sistēmas valstu ra�o�anas attīstības datu salīdzinājums.

Jau 1937. gadā PSRS pēc rūpnieciskās ra�o�anas absolūtā apjoma pārspēja Vāciju, Lielbritāniju un Franciju un k]uva par otro rūpniecisko lielvalsti pasaulē. Tagad PSRS ra�o vairāk rūpniecības produkcijas, nekā visā pasaulē ra�oja � 1950. gadā. PSRS un ASV ekonomiskās attīstības pamatrādītāju samērs pakāpeniski mainās mūsu zemes labā. Tā, piemēram, PSRS nacionālā ienākumā kopapjoms salīdzinājumā ar ASV nacionālo ienākumu pieaudzis no 31% 1950. gadā lidz 67% 1981. gadā; kapitālieguldījumi attiecīgi � no 30% līdz apmēram 100';% rūpniecības produkcija � no mazāk par 30% lidz vairāk nekā 80%; lauksaimniecības produkcija � no vairāk par 70% (vidēji 1956.�1900. gadā) lidz apmēram 85% (vidēji 1976.�1980. gadā); visu veidu transporta kravu apgrozījums � no 31% lidz 127%; darba ra�īgums rūpniecībā � no mazāk par 30% līdz vairāk nekā 55%.

Ekonomiskā sacensība darba ra�īguma un zinātniski tehniskā progresa jomā. Sociālisma uzvara ekonomiskajā sacensībā ar kapitālismu nozīmē daudz augstāka, nekā ir kapitālismā, darba ra�īguma sasnieg�anu. Sākotnējais darba ra�īguma līmenis sociālisma zemēs bija samērā zems.

Pirmsrevolūcijas Krievijā 1913. gadā darba ra�īgums rūpniecībā bija 9 reizes zemāks nekā ASV, 4,9 reizes zemāks nekā Anglijā, 4,7 reizes zemāks nekā Vācijā, 3,5 reizes zemāks nekā Prancijā. Krievija siipri atpalika no attīstītajām kapitālisma zemēm arī pēc darba ra�īguma lauksaimniecība. Zems darba ra�īguma līmenis līdz revolūcijai bija raksturīgs arī lielākajai daļai citu zemju, kas nostājas uz sociālismā ceļa.

Sociālismam piemīto�o priek�rocību ietekmē darba ra�īguma pieauguma tempi sociālistiskajās zemēs salīdzinājumā ar kapitālistiskajām zemēm ir augstāki; tas ved uz eso�ās at�ķirības samazinā�anos. ,

1951,�1981. gadā darba ra�īgums uz vienu strādātāju PSRS rūpniecībā pieauga 5,4 reizes, turpreti ASV � 2,5, Anglijā � 2,5, Francijā � 3,6 reizes. Mūsu zeme jau ir uzņēmumi, kas pēc �ī rādītāja pārspēj labakos ASV uzņēmumus.

Iz�ķiro�ā nozīme darba ra�īguma cel�anā un sociālisma pozīciju nostiprinā�anā ekonomiskajā sacensībā ar kapitālismu ir zinātnes un tehnikas attīstībai. �..Virsroku ņem tas,� rakstīja V. I. Ļeņins, �kam ir lielāka tehnika, organizētība, disciplīna un labākas ma�īnas.�¹⁶⁵

Jau līdz Lielajam Tēvijas karam PSRS pārvarēja no cariskās Krievijas mantoto atpalicību ra�o�anas tehniskajā līmenī. Turpmākajos gados zinātne un tehnika attīstījās vēl straujāka tempā, un patlaban mūsu zeme ir ieņēmusi priek�ējās, pozīcijas pasaulē vairākos iz�ķiro�os zinātniski tehniskā progresa virzienos. Uz modernās tehniskas bāzes ir rekonstruēts ra�o�anas aparats, vispusīgi attīstīta ma�īnbūve, kas masveidā nodro�ina tautas saimniecību ar pilnīgām ma�īnam. Zinātnes un tehnikas attīstība ir novedusi pie elektroenerģijas ra�o�anas, ķīmiskās un naftas ķīmiskās rūpniecības, ma�īnbūves, it īpa�i radioelektronikas un aparātbūves, ļoti straujas palielinā�anās. Sagatavoti visai daudzi kadri: kvalificēti strādnieki, speciālisti, zinātnieki un saimnieciskie vadītāji. PSRS tagad ir viss nepiecie�amais, lai sekmīgi risinātu problēmas, kādas izvirza zinātniski tehniskā revolūcija.

Bur�uāziskie ideologi ir radīju�i mītu par kapitālisma pārākumu zinātnē un tehnikā. Dzīve atspēkojusi �ādus izdomājumus. Mūsdienu zinātnes un tehnikas līmenis ir nesamierināmā pretrunā ar kapitālistiskajām ra�o�anas attiecībām, kas ir pārāk �auras zinātniski tehniskajai revolūcijai. īstenot �o revolūciju un izmantot tās devumu sabiedrības labā spēj tikai sociālisms.

Sociālisma priek�rocības ra�o�anas attīstības tempu ziņā. Viens no vispārino�iem kādas zemes sociālekonomiskās iekārtas progresi-vitātcs un ekonomiskās varenības pieauguma rāditājiem ir ra�o�anas attīstības tempi. Stabili un augsti tempi sociālistiskajam zemēm dod iespēju vēsturiski visai īsā perioda pārspēt ra�o�anas līmeņa ziņā visattīstītākās kapitālistiskās zemes. Tas ir sevi�ķi skaidri redzams, salīdzinot tempus relatīvi ilgsto�ā periodā, kas raksturo nevis īslaicīgu, kapitālistiskajās zemēs bie�i vien konjunktūras izraisītu aug�upeju, bet sociālistiskās ekonomikas iek�ēju likumsakarību, tās spēju sasniegt aizvien augstākus rezultātus.

Gada vidējais rūpniecības produkcijas pieauguma temps 1971,�1981. gada visa pasaulē sasniedza 4.5%, sociālisma zemes � 6.87a. bet pārejās zemēs -3,3%, to skaitā attīstītās kapitālistiskajās zemēs � 3.0%. .Minētājā desmitgadē kapitālistiskajās zemēs trīs reizes bija ekonomiskā lejupslīde.

Ekonomiskās attīstības apsteidzo�o tempu rezultātā nemitīgi paaugstinās sociālistisko zemju, pirmām kārtām SEPP dalībvalstu īpatsvars pasaules rūpnieciskajā ra�o�anā.

Patlaban sociālisma zemju rūpniecības produkcijas apjoms pārsniedz 3/4 no ekonomiski attīstīto kapitālistisko zemju rūpniecības produkcijas apjoma.

Septiņdesmitajos gados SEPP dalībvalstīs ekonomiskas aug�anas tempi bija divkārt augstāki nekā attīstītajās kapitāla zemēs.

Ra�o�ana, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Dzīves līmeņa nemitīga paaugstinā�anās sociālisma zemēs. Salīdzinot produkcijas ra�o�anu uz vienu iedzīvotāju, ņem vērā ra�o�anas nozaru struktūras īpatnības, kas raksturīgas attiecīgajai sabiedriskajai iekārtai. Kapitālistiskajā pasaulē produkcijas sastāvā ietilpst milzīga masa lieto�anas vērtību, ko rada ekonomikas militarizācija, nevajadzīgu vajadzību kultivē�ana, tā efevēto presti�a pre�u reklamē�ana, ekspluatatoru �ķiru pieprasījums pēc greznumlietām utt. Sociālistiskās zemes izveido savu ra�o�anas struktūru. Tāpēc sociālisma zemes pēc ra�o�anas uz vienu iedzīvotāju neorientējas uz tā saucamajiem rekord-rāditājicm, kādi sasniegti da�ās zemēs.

Sacen�oties ar kapitālismu, sociālistiskās zemes orientējas uz zinātniski pamatotām patēriņa normām, kādas nodro�ina personības vispusīgu attīstību. Sīs normas attiecas uz pla�u produktu gammu: tēraudu, �ugunu, naftu, sintētiskajām �ķiedrām un daudziem citiem ra�o�anas līdzekļiem; no patēriņa priek�metiem � uz apaviem, audumiem, apģērbu, uzturlīdzekļiem, ilglietojamiem priek�metiem. Zinātniski pamatotās normas bāzējas uz zinātnes un tehnikas datiem, ņem vērā nacionālās īpatnības, vēsturiskās tradīcijas un klimatu, pārmaiņas iedzīvotāju dzīves apstākļos, kā ari samēru starp ienākumiem un izdevumiem (pie tam ienākumus veido darba samaksa un izmaksas, un atvieglojumi no sabiedriskajiem patēriņa fondiem).

Zinātniski tehniskā progresa ietekmē ra�ojamās produkcijas sortiments mainās un pilnveidojas. Mūsdienās kādas valsts ekonomiskās attīstības līmeņa raksturo�anā sevi�ķa nozīme ir elektroenerģijas ra�o�anas, automātiskās iekārtas un aparatūras, elektronisko skaitļojamo ma�īnu, ķīmiskās rūpniecības produkcijas un citu ar zinātniski tehnisko revolūciju saistīto nozaru ra�o�anas rādītāju salīdzinājumam attiecībā uz vienu iedzīvotāju.

Padomju Savienība izvirzījusies pirmajā vietā pasaulē daudzu svarīgu produkcijas veidu ra�o�ana, � to skaitā ari nafta un tērauds, cements un minerālmēsli, kvie�i un kokvilna, maģistrālās elektrolokomotīves un dīzeļlokomotīves; tai ir pasaule lielākais darbgaldu skaits.

Jāņem vērā, ka radītājus, kas atspoguļo ra�o�anu uz vienu iedzīvotāju, nav idents ar iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītāju. Vidējie skaitļi kapitālistiskajās zemēs slēpj milzīgas at�ķirības dzīves līmeņa ziņa starp da�adām sociālajām grupām, miljonu darbaļau�u nabadzību.

Sociālisms ir atbrīvotā darba, patiesas demokrātijas, īstenās personības brīvības sabiedrība.

Sociālistisko zemju tautas netiek ekspluatētas. �eit viss ra�otais produkts pieder pa�iem darbaļaudīm un tiek sadalīts visas sabiedrības interesēs. Atbilsto�i ra�o�anas attīstībai un tās efektivitātes pieaugumam notiek nemitīga visu sabiedrības locckļu dzīves līmeņa paaugstinā�anās.

Kapitālistiskā sabiedrība pamatojas uz cilvēka ekspluatāciju no cilvēka, uz nebrīvu darbu. Ra�o�anas pakļau�ana vislielākās kapitālista pelņas ieguves mērķiem ierobe�o darbaļau�u patēriņu ar darbaspēka vērtību. Līdz ar kapitālisma attīstību pieaug darba intensitāte, bet darba cilvēka ekspluatācijas metodes kļūst aizvien izsmalcinātākas.

Sociālisms nodro�ina tiesības uz darbu, darbaļau�u pilnīgu nodarbinātību. �eit cilvēkiem nav pazīstamas pazemojo�ās baiļu jūtas par rītdienu, bailes palikt bez darba. Kapitālisma nenovēr�ams pavadonis ir bezdarbs, kas darbaļaudīs izraisa pastāvīgas raizes par savu nākotni un miljonus cilvēku lēmis no�ēlojamai eksistencei.

Sociālistiskajās zemēs attiecībā uz darbu nav rasu un jebkādas-citas diskriminācijas. Kapitālistiskajām zemēm ir raksturīga diskriminācija darba saņem�anā un darba samaksā 'ātkarībā no cilvēku nacionālās piederības, dzimuma, vecuma, bet reizēm arī no politiskajiem motīviem.

Sociālistiskās zemes ir pārākas par attīstītām kapitālistiskajām zemēm pēc darbaļau�u sociālās nodro�inātības līmeņa � pēc bezmaksas medicīniskās apkalpo�anas, bezmaksas izglītības, sociālās nodro�inā�anas, atpūtas, sporta organizācijas utt. �eit radīti apstākļi bērnu laimīgai nākotnei un nodro�inātām vecumdienām. Kapitālisma zemēs sociālās nodro�inā�anas sistēma parasti tiek veidota uz pa�u darbaļau�u iemaksu pamata, tā attiecas tikai uz daļu strādātāju vai ir ar labdarības nokrāsu. Medicīniskā apkalpo�ana ir par maksu un daudziem nav pieejama.

Darbaļau�u dzīves līmeņa aug�upeja sociālismā nozīmē viņu garīgo attīstību, personības vispusīgu uzplaukumu, aktīvu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē. Kapitālisms izraisa cilvēka garīgo degradāciju, patērētājattieksmi pret dzīvi, sociālpolitisko jūgu, sabiedrības dziļu morālo krīzi.

Bur�uāziskā propaganda kapitālisma apoloģētikai izmanto sociālistiskajās zemēs vēl vērojamo atsevi�ķu produktu patēriņa līmeņa atpalik�anu. Ta�u �ī paradība ir pagaidu un tiek sekmīgi pārvarēta līdz ar ra�o�anas attīstību.

Padomju cilvēka uzturs pēc kopējā kaloriju līmeņa atbilst fizioloģiskajam normām. 1966.�1980. gadā vidējais patēriņ� uz vienu iedzīvotāju palielinājās �ādi: gaļa un gaļas produkti � par 41%; piens un piena produkti � par 25%; olas � gandrīz 2 reizes; dārzeņi � par 35%; augu eļļa � par 24%; cukurs � par 30%. Tagad partija ir izvirzījusi uzdevumu � izmantojot mūsu zemes pieaugo�o ekonomisko potenciālu, iespējami īsā laika nodro�ināt iedzīvotāju stabilu apgādi ar visiem pārtikās veidiem, būtiski uzlabot .padomju cilvēka uztura struktūru ar vērtīgākajiem produktiem.

Gadu no gada paaugstinās iedzīvotāju apgādatība ar ilglietojamiem patēriņa priek�metiem un labiekārtotiem dzīvokļiem.

Ekonomiskie sakari ar attīstītām kapitālistiskajām zemēm. Sociālistiskas valstis cen�as racionāli izmantot sabiedriskas ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anai starptautiskas darba dalī�anas priek�rocības un ārējo ekonomisko sakaru iespējas.

Ilgu laiku ekonomisko savstarpējo sakaru attīstība starp da�ādu sociālo sistēmu zemēm saskārās ar imperiālistisko lielvalstu sikstu pretestību. Labi zināmi ASV un citu industriāli attīstītu kapitālistisko zemju monopolistiskās bur�uāzijas mēģinājumi organizēt pasaulē pirmās sociālistiskas valsts ekonomisko blokādi, ieviest da�āda veida aizliegumus un ierobe�ojumus tirdzniecība ar SEPP dalībvalstīm.

Arī patlaban sociālisma zemju ārējas tirdzniecības īpatsvars pasaules ārējas tirdzniecības apgrozījumā sasniedz apmēram 10%, turpretī to daļa pasaules rūpnieciskajā ra�o�ana pārsniedz 40%.

Padomju valsts politika, kas virzīta uz ekonomiskās sadarbības attīstī�anu ar kapitālisma zemēm, PSKP XXVI kongresā tika formulēta �ādi: �Pamatojoties uz da�ādas sociālās sistēmas valstu mierīgas līdzāspastāvē�anas principiem un nepiecie�amību nostiprināt starptautiskā saspīlējuma atslābumu, realizēt stabilus savstarpēji izdevīgus tirdznieciskos, ekonomiskos, zinātniskos un tehniskos sakarus ar kapitālistiskajām zemēm, kas parāda ieinteresētību sadarbībā ar Padomju Savienību.�¹⁶⁶

Starptautisko attiecību uzlabo�anās noteica kapitālistisko zemju un SEPP dalībvalstu ekonomisko sakaru atdzīvinā�anās tendenci.

SEPP dalībvalstu ārējās tirdzniecības apgrozījums ar vado�ajām kapitālistiskajam zemēm pēdējos gados pieauga. Papla�inājās

ilgtermiņa kredītu pie�ķir�ana iekārtas iepirkuma un montā�as samaksā�anai, kā arī kooperē�anās sakari un zinātniski tehniskā sadarbība.

Stabila miera nodro�inā�ana arī perspektīvā dos iespēju ievērojami papla�ināt sociālistisko un kapitālistisko zemju sadarbību. Radīsies priek�noteikumi, lai saprātīgi kolektīvi risinātu tādas cilvēcei vitālas problēmas kā jaunu enerģijas avotu atklā�ana un izmanto�ana, planētas pieaugo�ā iedzīvotāju skaita nodro�inā�ana ar uzturu, Zemes dabas 'saglabā�ana visā tās krā�ņumā, kosmosa tāļu un Pasaules okeāna dzīļu apgū�ana.

Svarīgs uzdevums ir ārējo ekonomisko sakaru efektivitātes tālāka paaugstinā�ana, it īpa�i sociālistisko zemju arējās tirdzniecības struktūras un bilances uzlabo�ana, pre�u konkurencspējas paaugstinā�ana pasaules tirgū.

Ekonomiskie sakari ar jaunattīstības zemēm. Ekonomiskajā sadarbībā ar jaunattīstības zemēm sociālisma valstis uzstājas kā progresa nesējas. Tās palīdz �īm zemēm likvidēt koloniālās atkarības paliekas, pārveidot sabiedriskās attiecības uz nekapitālistiskiem pamatiem, sekmē taisnigu starptautisko ekonomisko attiecību nodibinā�anu.

Sociālistisko valstu palīdzība jaunattīstības zemēm nacionālās ekonomikas izveidē nav raksturojama tikai ar tās apmēriem. Jāņem. vērā �ādas palīdzības mērķis. To izmanto, lai radītu tādus pamat-uzņēmumus un nozares, kas pārveido nacionālās ekonomikas struktūru un liek pamatus tās neatkarībai no imperiālisma. Lielākā resursu daļa nonāk valsts sektora rīcībā. Jāatzīmē arī ļoti izdevīgie noteikumi, uz kādiem tos piegādā: ilgsto�i termiņi un samērā zemais procents, kāds noteikts nolīgumos par kredītu. Uzņēmumi, kas uzcelti ar sociālistisko zemju palīdzību, pilnīgi pariet nacionālās valsts īpa�umā.

Solidaritāte ar valstīm, kuras atbrīvoju�ās no koloniālā jūga, ar tautām, kas aizstāv savu neatkarību, bija un ir viens no padomju ārpolitikās pamatprincipiem. Visnotaļ atbalstot �īs valstis, PSRS līdz ar to sekmē to cīņu par pilnīgu atbrīvo�anos no imperiālistiskās ekspluatācijas, par tiesībām pa�ām izlemt savu likteni.

Divu pasaules sistēmu ekonomiskās sacensības attīstība. Sociālisma un kapitālisma ekonomisko sacensību ievadīja Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvara Krievijā.

V. I. Ļeņins izstrādāja zinātniski pamatotu sociālisma celtniecības programmu, kas ietvēra arī no cariskās Krievijas mantotās tehniski ekonomiskās un kultūras atpalicības likvidē�anu. Sājā nolūkā bija nepiecie�ams veikt sociālistisko industrializāciju, atrisināt pēc varas pārņem�anas grūtāko proletāriskās revolūcijas uzdevumu � kolektivizēt lauksaimniecību, īstenot kultūras revolūciju, izdarīt

sociālistiskos pārveidojumus arī citās sabiedrības dzīves sfērās. Tas bija vienīgais ceļ�, kā nodro�ināt valsts ekonomisko patstāvību, pārvērst to no agrāras par industriālu valsti, kas spējīga pa�as spēkiem ra�ot modernu tehniku un nodro�ināt savas aizsardzības spējas. Jau pirmo piecgadu laikā padomju tautas pa�aizliedzīgais darbs pārveidoja mūsu Dzimteni un izvirzīja to pasaules lielāko industriālo valstu skaitā.

Sociālisma un kapitālisma ekonomiskās sacensības vissvarīgākā īpatnība pa�reizējā periodā ir tā, ka pasaules kapitālistiskajai sistēmai pretim stāv pasaules sociālistiskā sistēma. Sociālisma panākumus sacensībā ar kapitālismu nosaka visu sociālistiskās sadraudzības zemju kopējas pūles.

Sociālistiskajās zemēs ir apmēram ²/з pasaules ģeoloģisko ogļu krājumu, vairāk лека V2 dzelzsrūdas krājumu un boksītu, apmēram 90% mangāna rūdas krājumu, apmēram 70% kālijsāls krājumu u. tml. 1981. gadā tajās bija 1480 milj. cilvēku, t. i., 32,9% pasaules iedzīvotāju.

Pasaules sociālistiskajā sistēmā sevi�ķi liela nozīme ir SEPP dalībvalstīm. Tajas dzīvo tikai 10% zemeslodes iedzīvotāju, ta�u tās dod apmēram 7a pasaules rūpniecības produkcijas. Tās ra�o vairāk nekā 33% pasaules ma�īnbūves produkcijas, vairāk nekā 20% pasaules elektroenerģijas, 31% dabasgāzes, 34% ogļu (pārrēķinot nosacītajā kurināmā), 28,1% �uguna, 29% tērauda, 31% minerālmēslu (pārrēķinot tīrvielā), 22% cementa, vairāk nekā 25% kvie�u, apmēram 75% rudzu, 43% kartupeļu.

Augstie un straujākie ra�o�anas un zinātniski tehniskā progresa attīstības tempi pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēmā nosaka sociālisma spēku.pārsvaru ekonomiskajā sacensībā ar kapitālismu.

Sociālisma ietekmes pastiprinā�anās uz visas pasaules sociālekonomiskās attīstības gaitu. Pasaules sociālistiskā sistēma gūs uzvaru pār kapitālismu sakarā ar savu vēsturisko pārākumu.

Jau ar savas pastāvē�anas faktu, ar savu piemēru sociālisms pozitīvi ietekmē kapitālistisko zemju iek�ējo dzīvi, palīdz progresīvo spēku taisnīgajā cīņā.

Ekonomikas, zinātnes, tehnikas un kultūras attīstība, darbaļau�u labklājības pieaugums, sociālisma ekonomiskā un politiskā nostiprinā�anās sekmē proletariāta politiskā brieduma un organizētības paaugstinā�anos, noder par iedvesmojo�u piemēru kapitālistisko zemju darbaļau�u cīņā par sava dzīves līmeņa cel�anos, pret monopolu visvarenību. Jo augstāki ir sociālisma sasniegumi, jo stabilākas ir pasaules revolucionārās kustības pozīcijas, kā arī visu marksistiski ļeņinisko partiju pozīcijas, tām vadot cīņu pret imperiālismu, par mieru, demokrātiju un sociālo progresu. Kapitālistiskajai sabied-ribai ar tās asajām sociālajām pretrunām, bezdarbu un inflāciju, krīzēm un lejupslīdēm sociālisms pretstata sabiedrības sociālpolitisko un idejisko vienotību, rūpes par darba cilvēku, sociālistiskās saimnieko�anas sistēmas priek�rocības, plānveida ekonomiku.

Sociālisma celtniecības panākumi Padomju Savienībā un citās sociālisma zemēs dziļi ietekmē nacionālās atbrīvo�anās kustības sociālekonomisko virzību. Biju�o koloniju tautas aizvien vairāk pārliecinās, ka sociālistiskās attīstības ceļ� tām nodro�ina politisko un ekonomisko neatkarību, savas zemes strauju industrializāciju un atpalicības likvidāciju, dod iespēju paaugstināt masu labklājību un kulturu, iznīcināt nabadzību un bezdarbu.

Liela nozīme pasaules revolucionārā procesa attīstībā ir panākumiem cīņā par mieru. Kā rāda pieredze, sociālistiskās zemes un pārējie progresīvie pasaules spēki ir spējīgi aiz�ķērsot imperiālistiem ceju uz jauna pasaules kara izraisī�anu, novērst kodolkatastrofas draudus. Tāpēc sociālisma ietekme uz da�ādiem visu pasaules zemju iedzīvotāju slāņiem vēl vairāk pieaug.

Marksisms-ļeņinisins māca, ka jebkuras sabiedriskās iekārtas spēku un vitalitāti nosaka tas spēja attīstīt ekonomiku, nemitīgi pilnveidot ra�o�anas tehniku un tehnoloģiju, paaugstināt sabiedriskā darba ra�īguma līmeni, pastāvīgi celt tautas labklājību. Katrā no �iem virzieniem Padomju Savienība un citas sociālisma zemes pārliecino�i nostiprina savas pozīcijas. Vienlaikus imperiālistiskās kundzības sfēra pasaulē ir sa�aurinājusies. Kapitālisms aizvien vairāk parāda sevi kā sabiedrību, kurai nav nākotnes. Mūsdienu sabiedrības attīstības zinātniskā teorija un prakse rāda, ka cilvēces nākotne ir komunisms.

I nodaļa

Materiālistiskās dialektikas metodes lieto�ana politekonomijā (II) Zinātniskās abstrakcijas (11) Analīze un sintēze (12) Kvalitatīvā un kvantitatīvā �analīze (12) Loģiskās metodes un vēsturiskas metodes vienotība (13) Sabiedriska prakse un tās nozīme (13)

Periods, kad notiek galvenokārt gatavu dabas produktu piesavinā�anas (19) Atra�ojo�ās saimniecības periods (21) Pirmatnējās kopienas ra�o�anas veida sair�anas un bojāejas cēloņi (22) Pirmatnējās kopienas attiecību paliekas mūsdienu pasaule (24)

2. �. Verdzības ra�o�anas veids............24

Verdzības ra�o�anas veida ra�anās (24) Vergturības sabiedrības ra�o-tājspeki (25) Vergturības sabiedrības ra�o�anas attiecības (26) Verdzības iekārtas pretrunas (27) Tirdznieciskā kapitāla un augļotāju kapitāla nozīme (28) Verdzības iekārtas sair�ana un bojāeja (29)

3. �. Feodālais ra�o�anas veids............29

Feodālisma ra�olājspēki (30) Feodālais zemes īpa�ums un zemnieku zemes lietojums (30) Darba cilvēku īpa�ums un ārpusekonomiskā piespie�ana (31) Saimniecības naturālais raksturs (31) Feodālās ekspluatācijas būtība un formas (32) Amatniecība un tirdzniecība (33) Feodālisma ra�otājspēku tālākā attīstība (34) Feodālisma sair�ana (35)

Tā saucama kapitāla sākotnējā uzkrā�ana (37) Feodālisma paliekas mūsdienu apstākļos (38)

P i r m ā d a ļ a

KAPITĀLISTISKAIS RA�O�ANAS VEIDS

I icda|a

KAPITĀLISTISKA RA�O�ANAS VEIDA VISPĀRĒJIE PAMATI

III noda|a

Naudas būtiba un nozīme (45) Naudas funkcijas. Nauda kā vērtības mērs (47) Nauda kā apgrozības līdzeklis (47) Nauda ka bagātību uzkrā�anas līdzeklis. Nauda kā maksā�anas līdzeklis (48) Pasaules nauda (49) Apgrozībā nepiecie�amais naudas daudzums (49) Papira nauda (50)

Kapitāls kā sabiedriska attiecība (59) Pastāvīgais un mainīgais kapitāls (60) Virsvērtības norma un masa (61)

5. �. Divi strādnieku �ķiras ekspluatācijas pakapes paaugstinā�anas veidi 62

Absolūtā virsvērtība (62) Darbadienas robe�as. Strādnieku �ķiras cīņa par darbadienas saīsinā�anu (63) Relatīvā virsvērtība (63) Uzvijas virsvērtība (64)

Kapitālisma ekonomiskā pamatpretruna (70) Kapitālisma ekonomiskais pamatlikums (70) Virsvērtības teorijas vieta K. Marksa ekonomiskajā mācība (71)

V n о d a | а

Darba alga kapitālisma apstākļos............71

I. �. Darba algas būtība un formas kapitālistiskajā sabiedrībā ... 72

Darba alga kā darbaspēka vērtības un cenas pārvērstā forma (72)

Darba algas pamatformas (73)

Rūpniecības darbaspēka rezerves armijas būtība un avoti (82) Kapitālistiskais apdzīvotības likums (83) Relativās pārapdzīvotības formas (83)

4. �. Kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējais likums. Strādnieku �ķiras stā

vokļa relatīvā un absolūtā pasliktinā�anās........85

Kapitālistiskās uzkrā�anas vispārējais likums (85) Proletariāta stāvokļa relatīvā pasliktinā�anās (86) Strādnieku �ķiras stāvokļa absolūta pasliktinā�anās (86)

5. �. Darbaļau�u proletarizācija un pārmaiņas strādnieku �ķiras struktūrā

Kapitala aprite (93) Pamatkapitāls un apgrozāmais kapitāls (94) Pamatkapitāla fiziskais un morālais nolietojums (95) Amortizācijā (95) Kapitala aprites laiks un tā sastāvdaļas (96) Kapitāla kopējā un reālā aprite (97)

3. �. Mainīga kapitāla aprite un tās ietekme uz virsvērtības gada masu

Nozaru iek�ējā konkurence un tirgus jeb sabiedriskās vērtības izveido�anas (103) Starpnozaru konkurence un vidējas (vispārējās) peļņas

normas izveido�anās (103) Ra�o�anas cena kā vērtības pārvērstā tonna (104) Vidējās peļņas un ra�o�anas cenas teorijas nozīme proletariāta �ķiru cīņā (106)

4. �. Peļņas normas pazeminā�anās tendences likums......10ft

Peļņas normas pazeminā�anas cēloņi (106) Faktori, kas darbojas pret peļņas normas pazeminā�anas tendenci (106) Peļņas normas pazeminā�anās tendences likums un kapitālisma pretrunu attīstība (107)

IX nodaļa

Tirdznieciskais kapitāls un tirdznieciskā peļņa. Aizdevu kapitāls un aizdevu

7. �. Naudas apgrozība kapitālistiskajā sabiedrība ......lift

Metālnaudas un bankno�u apgrozība (116) Inflācija un tās sociālekonomiskās sekas (116)

X nodaļa

Atra�o�anas analīzes zinātniskās abstrakcijas (128) Sabiedriskā kopprodukta realizācija vienkār�ās atra�o�anas apstākļos (128) Sabiedriska kopprodukta realizācija un sabiedriskās ra�o�anas proporcijas papla�inātās atra�o�anas apstākļos (129)

3. �. Marksistiskās sabiedriskā kapitāla atra�o�anas teorijas attīstība

V. 1. Ļeņina darbos..............132'

Likums par ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas straujāku pieaugumu (132) d. �. Kapitālistiskas sabiedrības nacionālais ienākums. Та ra�o�ana un

Cikls un tā fazes (137) Agrārus krīzes un to īpatnības (139) Ekonomiskas krīzes un kapitālisma pretrunu saasinā�anās (140)

II iedaļa

IMPERIALISMS � MONOPOLISTISKAIS KAPITĀLISMS A. MONOPOLISTISKA KAPITĀLISMA LIKUMSAKARĪBAS

XII nodaļa

Imperiālisma pamatpazīmes..............143

1. �. Ra�o�anas koncentrācija un monopoli.........143

Ra�o�anas koncentrācijā � monopolu kundzības ra�anās materiālais pamats (143) Monopolu būtība un formas ra�o�anā (144) Ra�o�anas un kapitāla koncentrācijas īpatnības mūsdienu apstākļos (145) Monopols ur konkurence (147)

2. �. Finansu kapitāls un finansu oligarhija.........148

Banku monopolu veido�anās un to galvenās formas (148) Rūpniecības monopolu un banku monopolu saaug�ana (149) Finansu kapitāla būtība (149) Finansu oligarhija un tās kundzības mehānisms (150) Finansu oligarhijas iedzīvo�anās metodes (151) Mūsdienu kapitala inagnati (152) Parinaiņas kapitālisma kredītsistēmā finansu kapitāla kundzības apstākļos (152)

Pasaules teriloriālās sadalī�anas pabeig�ana (160) Cīņa par pasaules pārdalī�anu un imperiālistiskie kari (161)

6. �. Pasaules kapitālistiskā saimniecības sistēma.......ĪGI

Pasaules kapitālistiskās saimniecības izveido�anās un būtība (161) Imperiālismā starptautiskās ekonomiskās attiecības (162) Monopolistiskā kapitālisma koloniālā sistēma (163) Pasaules kapitālistiskās saimniecības attīstības likumsakarības (165)

XIII nodaļa

Zinātniski tehniska progresa divas tendences imperiālisma (168)

Rantj� slāņa pieaugums. Rantjē valstis. Kapitāla eksporta parazī-tiskutns (169) Strādnieku �ķiras virsslāņa uzpirk�ana (170) Politiskā reakcija (171)

4 �. Imperialisms � mirsto�ais kapitālisms, sociālistiskās revolūcijas

priek�vakars................17 К

5. �. Kapitālisma ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērības likums (173)

B. PASAULES KAPITĀLISMA KRĪZE

XIV nodala

Kapitālisma vispārējās krīzes būtība. Pasaules sa�ķel�anās divās sabiedriski

ekonomiskajās sistēmās un to savstarpējā ciņa.......176-

1. �. Vispasaules vēstures mūsdienu laikmets un kapitālisma vispārējā krīze 176

Kapitālisma vispārējās krīzes posmi (178)

2. �. Sociālisma pārvēr�anās par cilvēces attīstības iz�ķiro�o faktoru. Divu

sistēmu mierīga līdzāspastāvē�ana � mūsdienu objektīva nepiecie�amība ..................17&

Pasaules sociālisma sistēmas pārvēr�anās par cilvēces attīstības iz�ķiro�o faktoru (179) Kapitālisma vispārējās krīzes tālāka padziļinā�anās (181) Mierigas līdzāspastāvē�anas objektīvā nepiecie�amība (183)

XV noda|a

Valsts monopolistiskais īpa�ums (187) Ekonomikas valsts monopolistiskā regulē�ana (189) Valsts veiktā nacionālā ienākuma pardalc (191) Ekonomikas militarizācija (192) Valsts monopolistiskā kapitālisma citas formas (192)

3. �. Monopolpeļņa un monopolistiskā kapitāla jūga pastiprinā�ana attie

cība uz visiem darbaļau�u slāņiem..........193

Monopolpe|ņa un tās avoti (193) Monopolcenas un to nozīme mono-polpeļņas izveido�anā (194) Valsts un monopolcenas (195)

4. �. Valsts monopolistiskais kapitālisms un sociālisma priek�noteikumu

radī�ana.................196

Sociālisma materiālo priek�noteikumu sagatavo�ana (196) Pretrunas starp darbu un kapitālu saasinā�anās (198)

XVI nodaja

Imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukums. Brīvību atguvu�o zemju

Ārzemju monopolu kundzības likvidē�anas problēma (205) Valsts sektora nozīme brīvību atguvu�o zemju ekonomikā (206) Industrializācija (206) Agrārreformas (207) Valsts ekonomiskā nozīme brīvību atguvu�ajās zemēs (208) Sociālisma sistēmas valstu un brivību atguvu�o zemju sadarbība (209)

XVII noda|a

Agrārās attiecības un zemniecības stāvoklis kapitāla zemēs mūsdienās . 211

I. �. Agrārās attiecības un darba cilvēka stāvoklis imperiālistisko zemju

lauksaimniecībā...............211

Agrārās attiecības imperiālistiskajās zemēs (211) Darba zemnieku ekspluatācijas metodes monopolistiskajā kapitālisma (212) Valsts monopolistiskā lauksaimniecības regulē�ana (213)

Zinātniski tehniskā revolūcija un strukturālas pārmaiņas kapitālistiskajā ekonomika (217) Zinātniski tehniskā revolūcija un kapitālistiskās atra�o�anas pretrunu padziļinā�anās (218) Kapitālisma pamatpretrunas saasinā�anas (219)

Kapitālisma attīstības nevienmērības īpatnības mūsdienu apstākļos (225) Imperiālistisko lielvalstu ekonomiskā sāncensībā (226) Jaunas formas cīņā par pasaules ekonomisko pārdalī�anu. Imperiālistiska integrācija (227)

Otrā d a | а

SOCIALISMS - KOMUNISTISKA RA�O�ANAS VEIDA PIRMĀ FĀZE

III ieda|a

SOCIĀLISTISKAS SABIEDRĪBAS EKONOMIKAS .IZVEIDO�ANAS UN ATTĪSTĪBA

XIX noda|a

Sociālisma izveido�anās ekonomiskās likumsakarības un attīstības posmi 232

1. �. Pārejas perioda no kapitālisma uz sociālismu nepiecie�amība un bū

tība ..................232

Sociālistiskās revolūcijas objektīvie priek�noteikumi un būtība (232;

Pārejas perioda no kapitālisma uz sociālismu nepiecie�amība (234)

Pārejās perioda vispārējās likumsakarības (235) V. I. Ļeņina darba �Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā� nozīme (236)

2. �. Galvenās ekonomiskās formas pārejas periodā no kapitālisma uz

Sociālisma materiāltehniskas bāzes attīstība (251) Sociālisma ra�o�anas attiecību attīstība (252) Attīstītais socialisms un zinātniski tehniskā revolūcija (253) Attīstītā sociālisma vēsturiskā vieta (251)

IV i e d а ļ а

SOCIĀLISTISKAIS RA�O�ANAS PROCESS

XX n о d а]а

Ra�o�anas lidzek|u sabiedriskais īpa�ums. Sociālisma ekonomiskais pamatlikums ..................256

1. �. Ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais sociālistiskais īpa�ums .... 257

Ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais īpa�ums ka ekonomiska kategorija (257) Sociālistiskās valsts ekonomiskā loma (258) Sabiedriskais īpa�ums un sociālistiskās ra�o�anas vadī�ana (259) Divas sabiedriskā īpa�uma formas un'divi sociālistisko uzņēmumu veidi (261) V. I. Ļeņina darba �Par kooperāciju� nozīme (2C2) Personiskais īpa�ums sociālisma (263) Sociālistiskā īpa�uma formu attīstība (263)

2. �. Darba raksturs un ekonomiskās intereses sociālismā.....264

Brīvs darbs sev un sabiedrībai (264) Tie�i sabiedriskais darbs (265)

Darba vispārejums (265) Ekonomiskas intereses sociālismā (266)

3. �. Sociālisma ekonomiskais pamatlikums.........267

Sociālistiskās sabiedrības vajadzības (267) Sociālismā ekonomiskā pamatlikuma saturs (268) Ra�o�anas efektivitāte ka ekonomiska kategorija (269) Ekonomiskais pamatlikums kā komunistiskā ra�o�anas veida attīstības likums (270)

XXI nodala

Sociālistiskās ekonomikas plānveidīgā attīstība........271

1. �. Tautas saimniecības plānveidīgās attīstības objektīvie pamati un būtība 27t

Ra�o�anas plānveidīgās attīstības objektīvā nepiecie�amība (271) Tautas saimniecības attīstības plānveidīgums ka ekonomiska kategorija (274)

2. �. Tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likums , . 276

Tautas saimniecības plānveidīgas, proporcionālās attīstības likuma saturs (276) Plānveidigā ra�o�anas regulē�ana (278) V. I. Ļeņina darba �Padomju varas kārtējie uzdevumi� nozīme (279)

3. �. Optimālā tautas saimniecības proporcionalitāte.......280

Sabiedrības vajadzību mainī�anās un ra�o�anas struktūra (280) Sabiedriskais produkta derīgums (281) Tautas saimniecības proporciju optimizācijā (281)

XXII n о d а 1 а

Pre�u-naudas attiecības sociālismā...........282

1. �. Pre�u attiecību nepiecie�amība un būtība sociālismā.....283

Pre�u attiecību pastāvē�anas cēloņi sociālismā (283) Pre�u-naudas attiecību radikālā at�ķirība sociālismā salīdzinājumā ar kapitālistiskas sabiedrības pre�u-naudas attiecībām (283) Prece un tās īpa�ības sociālismā (284)

Tautas saimniecības plāno�anas nepiecie�amība un būtība (296) Plāno�anas galvenie principi (298)

2. �. Plāno�anas organizācija un metodes..........300

Plānu sistēma (300) Zinātniskā prognozē�ana (301) Kompleksā jeb sistēmpieeja plāno�anā (301) Plāno�anas meto�u pilnveido�ana (302)

XXIV n о d а ļ а

Sociālistiskās ra�o�anas faktori. Sabiedriskā darba ra�īguma nemitīgas

aug�anas likums...............303

1. �. Ra�o�anas faktoru savieno�anas raksturs........304

Ra�o�anas fondi (304) Racionāla dabas bagātību izmanto�ana (304) Sabiedriskais darbaspēks (305) Darbaspēka un ra�o�anas līdzekļu sociālistiskais savieno�anas veids (305) Darba kooperācija sociālismā (300) Jauns sabiedriskās darba organizācijas tips (308)

2. �. Kopdarbs sociālismā..............309

Ra�īgais darbs (309) Nepiecie�amais darbs un virsdarbs (309) Plānveidīgais lieto�anas vērtības radī�anas un vērtibas veido�anas process (310) Darbadiena (311)

3. �. Ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�ana � galvenais sabiedrības kop

produkta pieauguma avots............311

Sabiedriska darba ra�īguma nemitīgas aug�anas likums (311)

V. 1. Ļeņina darba �Lielā ierosme� nozīme (314) Ra�o�anas efektivitātes paaugstinā�anas celi (314)

-4. �. Tehniska progresa priek�rocības sociālismā........316

.Ma�īnu lieto�anas ekonomiskā lietderīguma kritēriji sociālismā (316) Tehnikas attīstības sociālās sekas sociālismā (320) Jaunās tehnikas plānveida ievie�ana (321)

XXV nodaļa

Sociālistiskās uzkrā�anas būtība (332) Sociālistiskās uzkrā�anas � avoti (333)

2. �. Uzkrā�ana un sociālistiskās ra�o�anas tehniskā līmeņa paaugstinā�ana 334

Darba tehniskās apgadātības pieaugums (334) Sociālistiskās ra�o�anas koncentrācija (335)

3. �. Uzkrā�anas un patērē�anas savstarpējais samērs . . . . . 336

Patēriņa un uzkrājuma fondi. Uzkrā�anas norma (336) Uzkrā�anas apmēru noteicēji faktori (337) Optimālais samērs starp uzkrā�anu un patērē�anu (338) Sociālistiskās uzkrā�anas likums un visu sabiedrības locekļu labklājības pieaugums (339) Sociālistiskais apdzīvotibas likums (342) Sociālistiskās uzkrā�anas vēsturiskā tendence (342)

V iedaļa

SAIMNIECISKA APRĒĶINA ATTIECĪBU SISTĒMA SOCIĀLISTISKAJĀ EKONOMIKA

XXVII nodaļa

Uzņēmumu plāno�ana un saimnieciski operatīva patstāvība (350) Uzņēmumu materiala ieinteresētība un maieriala atbildība (351) Finansiāla kontrole (351) Saimnieciskā aprēķina formas (352)

XXVIII nodaļa

Ra�o�anas fondu riņķojums un aprite. Kredīts sociālistiskajā saimniecībā 353

Lauksaimniecības uzņēmumu papildu virsprodukts (389) Divi papildu virsprodukta veidi. Diferenciālās rentes veido�anās (389) Lauksaimnieciskās ra�o�anas intensifikācijā un efektivitātes paaugstinā�ana (390)

3. �. Lauksaimniecības uzņēmumu ienākumu sadale.......392

Kolhoza bruto produkcija, bruto ienākums, tīrais ienākums (392) Uzkrājumā fonds un patēriņa fonds (393) Kolhozu produkts, kas nonāk visas tautas vajadzību apmierinā�anai (393)

�1. �. Lauksaimniecības produkcijas cenu veido�anās.......394

Lauksaimniecības produkcijas cenu veido�anās īpatnības (395) Lauksaimniecības uzņēmumu produkcijas pa�izmaksa un rentabilitāte (395) Vienādu ekonomisko apstākļu rādī�ana saimnieko�anai lauksaimniecības uzņēmumos (397)

VI i e d a ļ а

SOCIĀLISTISKA SABIEDRISKA ATRA�O�ANA.

SOCIĀLISMA PARAUGSANA KOMUNISMA

XXXI noda|a

Sabiedtiskā kopprodukta struktūra. Tā sastāvdaļu atjauno�anas problēma (405) Sabiedriskā kopprodukta realizācija papla�inātās atra�o�anas apstak|os (406) Ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas apsteidzo�a pieauguma likums sociālismā (408)

3. �. Sociālistiskās sabiedriskās atra�o�anas temps un proporcijas . 410

Papla�inātas sociālistiskās atra�o�anas temps un intensifikācija (410) Intensīvais papla�inātās atra�o�anas ceļ� (411) Papla�inātās atra�o�anas mazfondietilpigā forma (412) Sabiedriskas atra�o�anas efektivitātes kritērijs (413) I un II nodalījuma samēra pārmaiņas (414) Proporciju pilnveido�ana starp rūpniecību un lauksaimniecību (415) Sabiedriskā produkta ra�o�anas un sadales starpnozaru bilance (416) Sabiedriskās atra�o�anas teritoriālas proporcijas (416) Uzkrājuma fonds un kapitālieguldījumu efektivitātes problēma (417)

XXXII nodaļa

Pre�u apgrozība sociālistiskajā sabiedriskajā atra�o�anā.....419

1. �. Pre�u apgrozības nozīme papla�inātajā sociālistiskajā atra�o�anā . . 419

Pre�u apgrozības būtība un funkcijas sociālismā (419) Pre�u apgrozība un ra�o�ana (421) Pre�u apgrozība un patēriņ� (422) Pre�u apgrozības formas un to nozīme sabiedriskajā atra�o�anā (423) Arējās tirdzniecības nozīme sabiedriskajā atra�o�anā (424)

2. �. Tirgus sociālismā un pieprasījuma un piedāvājuma plānveida orga

nizācija .................425

Tirgus īpatnības sociālistiskajā saimniecībā (425) Pieprasījuma un piedāvājuma plānveida regulē�ana sociālismā (426)

XXXIII nodaļa

Finanses, kredīts un naudas apgrozība sociālistiskajā sabiedriskajā atra-

* �o�anā..................428

]. �. Finansu un kredīta nozīme sociālistiskajā atra�o�anā.....428

Finanses un sabiedriskā kopprodukta sadale (428) Finanses ka papla�inātās atra�o�anas naudas avots (430) Finansu nozime zinātniski tehniskā progresa nodro�inā�anā (430) Finansu nozīme sabiedriskās ra�o�anas proporciju pilnveido�anā (431) Kredīta nozīme sabiedriskās atra�o�anas un tās proporciju pilnveido�anas nodro�inā�anā ar naudas līdzekļiem (432)

2. �. Plānveidīgā naudas apgrozība un tas nozīme sociālistiskajā atra�o�ana 434 Nauda sabiedriskās atra�o�anas procesā (434) Naudas apgrozība un

tas nozīme atra�o�anas procesā (435) Naudas apgrozības stabilitāte (436) Finansu bilances (437)

Zinātniski tehniskā revolūcija un pārmaiņas ra�o�anas tehniskajā apgādatibā (445) Komunisma materiāltehniskās bāzes radī�ana � galvenais ekonomiskais uzdevums (448)

3. �. Sociālistisko ra�o�anas attiecību pāraug�ana komunistiskajās attiecī

bās ...................449

Ra�o�anas līdzekļu komunistiskais īpa�ums (449) Plānveida ra�o�anas organizācijas attīstiba (451) Sabiedrībai veltītā darba pārvēr�anās cilvēka pirmajā dzīves vajadzība (451) Dzīves labumu sadale pec vispusīgi attīstītu cilvēku vajadzībām (453) Sociālistiskās valsts ekonomisko funkciju attīstība (454)

VII iedaļa

DIVAS PASAULES SAIMNIECĪBAS SISTĒMAS "N XXXV nodaļa

Pasaules sociālistiskā saimniecības sistēma.........457

1. �. Jauns pasaules saimniecības tips...........457

Starptautiskā sociālistiskā darba dalī�ana (457) Pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas būtība (458) Sociālisma ekonomisko likumu darbība pasaules sociālistiskajā saimniecības sistēma (460) Sociālismā zemju ekonomiskās attistibas līmeņa izlīdzinā�anās (460)

2. �. Pasaules sociālistiskās saimniecības sistēmas attīstiba.....461

Sociālistiskās ekonomiskās integrācijās būtība (461) Sociālistiskās ekonomiskās integrācijas ra�anās un attīstība (463)

3. �. Sociālistisko valstu ekonomiskās sadarbības mehānisms un formas . 464

Plānu saskaņo�ana (464) Ra�o�anas starptautiskā specializācija un kooperē�ana (465) Zinātniski tehniskā sadarbiba (466) Starptautiska tirdzniecība un norēķini (466) Rūpniecības objektu kopīga celtniecība (468) Starptautiskās ekonomiskās organizācijas (468)

Divu sistēmu līdzāspastāvē�anas un sacensības nenovēr�amība un būtība (469) Materiālās ra�o�anas attīstība � galvenā ekonomiskās sacensības sfēra (471) Ekonomiskā sacensība darba ra�īguma un zinātniski tehniskā progresa jomā (472) Sociālismā priek�rocības ra�o�anas attīstības tempu ziņā (472) Ra�o�ana, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Dzīves līmeņa nemitīga paaugstinā�anās sociālisma zemēs (473)

2. �. Sociālistisko zemju ekonomiskie sakari ar nesociālistiskajām zemēm . 475

Ekonomiskie sakari ar attīstītām kapitālistiskajām zemēm (475) Ekonomiskie sakari ar jaunattīstības zemēm (476)

3. �. Komunisma uzvaras nenovēr�amība vispasaules mērogā .... 476

Divu pasaules sistēmu ekonomiskās sacensības attīstība (476) Sociālisma ietekmes pastiprinā�anās uz visas pasaules sociālekonomiskās attīstības gaitu (477)

Алексей Румянцев, Генрих Коллов, Михаил Волков и др. Политическая экономия

Допущено Министерством высшего н среднего специального образования СССР в качестне учебника для неэкономических высших учебных заведении

Издание третье, дополненное Рига �Звайгэне�, 1985 Па латышском языке

Перевод с русского: Нормундс Антоне, Аусма Брисде,

В игл у тс Гулбис, Дзннгра Калныня

Aleksejs Rumjancevs, Henrihs Kozlovs, Mihails Volkovs u, с.

POLITEKONOMIJA

Vāku zim. O. Bērziņ�. Redaktori V. Gulbis. N. Antēns. Māksi, redaktore A. Lubgāne. Tehn. redaktore A. Bardinska. Korektore Z. Seņkova.

ИБ № 2530

Nodota salik�anai 07.08.84. Parakstīta iespie�anai 29.07.85. Formāts 60X90/16. Tipogr. papīrs Nr. 1. Literatūras garnitūra, Augstspiedums. 30,75 uzsk. iespiedi.. 31 uzsk. krāsu novilk.. 38.86 izdevn. I. Metiens 10 000 eks. Pasūt. Nr. 1169-1. Cena 1 rbl. 60 кар. Izdevniecība �Zvaigzne�. 226013, Rīgā. Gorkija ielā 105. Izdevn. Nr. 6505/SP-268. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Ciņa�. 226011. Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40

Markss /<., Engelss F. Darbu izlase Iris sējumos. � R., 1981, 3. sej., 68. Ipp.

K. Marksa �Kapitala�, kā arī V. I. Ļeņina Rakstu 4. izdevuma tulkojuma lietots termins ra�o�anas spēki. Sājā mācību grāmatā lietosim precizēto �ā jēdziena tulkojumu (Tulk. piezīme.).

Маркс К., Энгельс Ф. Соч., т. 12, с. 713.

^s Markss К., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos. � R., 1979, 1. sēj., 554. lpp.

Sk.: Markss K., Engelss F. Vēstuļu izlase. � R� 1952, 134,�135. lpp.

Ļeņins V. /. Raksti, 3. sēj., 40. lpp.

Mnrkss K., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos, 1. sēj., 560. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 38. sēj., 153. lpp.

Turpat, 164. lpp.

It

Ļeņins V. /. Raksti, 20. sēj., 175. Ipp.

Mcrf'ss K. Kapitāls, 3. sēj. � R.. 1973, I. sej., 23. Ipp.

Markss K. Kapitāls, 1. sēj., 295. Ipp.

Markss К., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos, 3. sēj., 347.�348. Ipp.

Маркс К., Энгельс Ф. Соч., т. 19, с. 418.

^г Там же, с. 419.

iingelss Anti-Dirings, 163. Ipp.

Markss K., Enge'.ss F. Darbu izlase Iris sējumos, 3. sej., 363. lpp.

Ļeņins V. /. Raksti, 3. sēj., 158.�159. lpp.

Маркс К-. Энгельс Ф. Соч., т. 21, с. -108.

Markss K., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos. � R., 1980, 2. sēj., 158. lpp.

�Kapitāla� 1. sējums pirmo reizi izdots vācu valodā 1867. gadā, 2. un 3. sējumu sagatavoja publicē�anai F. Engelss, un tie izdoti pēc K. Marksa nāves attiecīgi 1885. un 1894. gadā. Krievu valodā tulkots �Kapitala� 1. sējums pirmo reizi izdots 1872. gada. �Kapitāla� 4. sējuma materiāla zinātniska publicē�ana pirmo reizi notiek PSRS 1954,�1961. gadā.

Ļeņins V. /. Raksli, 2. sej., 478. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, i. sēj,, 75. lpp.

Markss К Kapilnb, 3 sej., 710. Ipp.

Ļeņins V. I. Raksti, 21. sēj., 44. Ipp.

Markss K. Kapitāls, 1. sēj., 473. lpp.

Turpat, 475. lpp.

�. TEHNISKAIS PROGRESS UN KAPITĀLA UZKRĀ�ANA

Kapitāla organiskā struktūra. Kapitālam ir lietiskā un vērtības forma. Tāpēc ta struktūra jāapskat3 divos aspektos. Naturāli lietiskā formā kapitāls sastav no noteiktas ra�o�anas līdzekļu masas (ēkām, ma�īnām, iekārtas, izejvielām, kurināmā u. tml.) un noteikta nodarbināto strādnieku skaita. Samērs starp ra�o�anas līdzekļu masu un nodarbināto strādnieku skaitu ir atkarīgs no teh-

Markss K. Kapitāls, 1. sēj., 519. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 2. sēj., 154. lpp.

Markss К. Kapitāls, I. sēj., 516. lpp.

Маркс К., Энгельс Ф. Соч., т. 26, ч. III, с. 346.

Ļeņins V. I. Raksti, 18. sēj., 394. lpp.

⁸ Turpat, 4. sēj., 176. lpp.

PSKP XXV kongresa materiāli. � R., 1976, 32. lpp.

Pamatkapitāla sastāvā ietilpst aktīvie un pasīvie elementi. Aktīvie elementi iedarbojas uz darba priek�metu. Tiem pieskaita ma�īnas, iekārtu, mērī�anas un regulē�anas aparātus, ierīces utt. Pamatkapitāla pasīvie elementi apkalpo ra�o�anas procesu. To sastāvā ir ēkas, būves, pārvadu ierīces, transporta līdzekļi ii. tml.

Amortizācijas atskaitījumu daļa kapitālieguldījumos pakāpeniski pieaug. Tas saistīts ar pamatkapitāla aprites paātrinā�anos. Ra�o�anas jaudu papla�inā�ana, izmantojot jauno celtniecību, aizvien vairāk notiek uz amortizācijas atskaitījumu rēķina.

Formula <rc+y�, kā jau minēts, ietver ne tikai avansēto kapitālu, bet arī

teko�ās ra�o�anas izmaksas. Ta�u �os jēdzienus nedrīkst identificēt. Avansētais kapitāls ietver visu pastāvīgā un mainīgā kapitāla summu. Kas attiecas uz ra�o�anas izmaksām, tad tajās ietilpst tikai daļa avansētā kapitāla, kas iztērēta gada laikā darba algai un ra�o�anā izlietotajiem ra�o�anas līdzek|iem. K. Marksa mācība par pamatkapitālu un apgrozāmo kapitālu dod teorētisko bāzi, lai izprastu at�ķirību starp avansēto kapitālu un ra�o�anas izmaksām.

Markss K. Kapitāls, 3. sēj., 238. lpp.

Markss K. Kapilals, 3. sej., 169. lpp.

Jā ņem vēra, ka ne jebkur� cenu pieaugums un naudas vērtības kri�anās ir inflācijas izpausme. Cenu pieaugums ra�o�anas cikliskajā uzplaukuma fāzē un zelta vērtības pazeminā�anas rezultātā nav inflācija.

PSKP XXVI kongresa materiāli. � R., 1981, 28.-29. Ipp.

Hipotēka (no grieķu vārda hijpothēkē � ķīla, ieķīlājums) � aizdevums, ko izsniedz pret nekustamas mantas ieķīlājumu. Hipotēku bankas kapitālistiskajās valstīs izsniedz aizdevumus pret zemes vai ēku ieķīlājumu, ar augstiem procentiem Izputinot sīkos un vidējos fermerus. Parādnieka tiesības rīkoties ar zemi, kas ieķīlāta pret �ādu aizdevumu, ir ierobe�otas. Sīko un vidējo zemnieku ieķīlātā лете pakāpeniski pāriet pilnīgā kreditoru īpa�umā.

Markss K., Engelss F. Vēstuļu izlase. � R., 1952, 116. Ipp.

Markss K. Kapitāls, 3. sēj., 591. lpp.

Ļeņins V. /. Raksti, 5. sēj., 89. lpp.

Маркс К-, Энгельс Ф. Соч., т. 26, ч. II, с. 39.

Ļeņins V. f. Raksti, 22. sēj., 58. lpp.

Ļeņins V. 1. Raksti, 3. sēj., 30.�31. lpp.

Markss K. Kapitāls, 3. suj., 237. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 4. sēj., 137. lpp.

Markss K- Kapitāls, 3. sēj., 236. lpp.

⁵ Ļeņins V. I. Raksti, 2. sēj., 142. lpp.

Markss K., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos. 1. sēj.. 543. lpp.

Markss K. Kapitāls, 1. sēj., 617. lpp.

V. I. Ļeņins, gatavodams manuskriptu darbam par imperiālismu, izlasīja* un izkonspektēja 148 grāmatas un 232 rakstus krievu, angļu, fran�u un vācu valodā. Sie konspekti ir izdoti un veido apjomīgās �Burtnīcas par imperiālismu� (39. sēj.), kam arī mūsdienās ir liela vērtība, pētot imperiālismu un ļeņiniske-tā izziņas loģiku.

Ļeņins V. /. Raksti, 22. sēj., 245.-246. lpp.

�. RA�O�ANAS KONCENTRĀCIJA UN MONOPOLI

Ra�o�anas koncentrācija � monopolu kundzības ra�anās materiālais pamats. XIX gadsimta pēdējā tre�daļa tika gūti vairāki lieli zinātniskie atklājumi un tehniskie sasniegumi metalurģijā, ma�īnbūvē, ķīmiskajā un elektrotehniskajā rūpniecībā. Sājā periodā sāka ieviesties jauni ma�īnu veidi, norisa radikālas pārmaiņas enerģētikā un ra�o�anas tehnoloģijā, radās un attīstījās jaunas rūpniecības nozares, bija vērojamas pārmaiņas rūpniecības struktūrā. �ādos apstākļos aizvien vairāk pastiprinājās ra�o�anas koncentrācija.

Ļeņins V'. /. Raksti, 22. sej., 210. Ipp.

Turpat, 214. Ipp.

¹ Ļeņins V. /. Raksti, 22. sēj., 233. Ipp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 8. Ipp.

Ļeņins V. I. Raksti, 22. sēj., 247. lpp.

�. IMPERIĀLISMS � MONOPOLISTISKAIS KAPITĀLISMS

Imperiālisma vēsturisko vietu pirmām kārtām nosaka tas, ka imperiālisms ir monopolistiskais kapitālisms.

¹ Ļeņins V. I. Raksti, 22. soj., 246. Ipp.

² Turpat, 24. sēj., 416. Ipp.

³ Turpat, 23. sēj., 92. Ipp.

Ļeņins V. I. Raksti, 22. sēj., 279,�280. Ipp.

Turpat, 277. ipp.

Ļeņins V. I. Raksti, 22. sēj., 255. Ipp.

Turpat, 254. Ipp.

Ļeņins V. I. Raksti, 22. sēj., 277. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 23. sēj., 31. Ipp.

Turpat, 22. sēj., 95. Ipp.

Komunistisko un strādnieku partiju starptautiskā apspriede. Dokumenti un materiāli. Maskava. 1969. gada 5,�17. jūnijā. � R.. 1969, 266. lpp.

Ļeņins V. /. Raksti, 28. sēj., 98. Ipp.

Ļeņins V. /. Raksti, 32. sēj., 400. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 13. lpp.

PSKP Centrālās Komitejas 1982. gada novembra plēnuma materiāli. � R., 1982, 18. Ipp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 8. Ipp.

Par mieru, dro�ību, sadarbību un sociālo progresu Eiropa. Eiropas komunistisko un strādnieku partiju konferences rezultāti. Berlīnē, 1976. gada 29.�30. jūnija. � R.. 1976, 25. lpp.

Komunistisko un strādnieku partiju starptautiska apspriede, 256. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 33. Sēj., 125. Ipp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 10. Ipp.

Ļeņins V. /. Raksti, 25. sēj., 329. lpp.

Turpat, 406. lpp.

Turpat. 328.�329. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 31. sēj., 134,�135. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 10. sej., 387. !pp.

Komunistisko un strādnieku partiju starptautiskā apspriede, 273. Ipp.

Ļeņins V. /. Raksti. 19. sēj., 14. lpp.

Turpat, 13. lpp.

Sk.: Par mieru, dro�ību, sadarbību un sociālo progresu Eiropā, 28. lpp.

Tagad �Kopējā tirgū� iek)avu�ās arī Lielbritānija, Dānijā, Īrija, Grieķija.

Ļeņins V. /. Raksti, 21. sēj., 301. Ipp.

Ļeņins V. I. Raksti, 23. sej., 57. Ipp.

Turpat, 30. sēj., 88. Ipp.

�. sociālismā uzvara

Pārejas periods beidzas ar komunistiskās formācijas pirmās fazes � sociālisma uzcel�anu. Sociālisma uzvara nozīmē sociālisma materiāltehniskas bāzes radī�anu zemē, daudzformu ekonomikas pārvarē�anu, sociālistisko ra�o�anas attiecību nedalītu valdi�anu pilsētā un laukos, ekspluatatoru �ķiru likvidāciju. Tātad tiek radīta reālā sociālisma sabiedrība.

Sociālisma materiāltehniskā bāze. Sociālistiskās industrializācijas un lauksaimniecības sociālistiskās pārveido�anas rezultātā visās tautas saimniecības nozarēs nostiprinājās ma�inizētā lielra�o�ana. Sociālismā materiāltehniskā bāze ir visas zemes mērogā plānveidā organizēta sabiedriskotā ma�inizētā lielra�o�ana visās lautas saimniecības nozarēs, kura pamatojas uz elektrifikāciju un pla�u jaunāko zinātniski tehnisko sasniegumu izmanto�anu, lai vispilnīgāk apmierinātu darbaļau�u materiālās un kultūras vajadzības.

V. I. Ļeņins norādīja: �Sociālisma vienīgais materiālais pamats var būt ma�inizētā lielrūpniecība, kas spēj reorganizēt arī zemkopību. Bet ar �o vispārējo tēzi nevar aprobe�oties. To nepiecie�ams

�. SOCIĀLISMA EKONOMISKĀ BRIEDUMA POSMI

Pārejas perioda beigās nostiprinājusies sabiedrība ir komunisma pirmās fāzes � sociālisma sākums, tās pamats. Tālākā sabiedrības attīstība notiek pa ceļu uz nobriedu�u sociālismu, kas savukārt pakāpeniski pāraug pilnīgā komunismā.

PSRS 50. gadu beigās�60. gadu sākumā tika radīta, bet vairākās eitās sociālistiskās sadraudzības zemēs pa�laik tiek sekmīgi radīta attīstīta, briedumu sasniegusi sociālistiskā sabiedrība. Sociālisms savā brieduma posmā attīstījās jau pats uz sava pamata, aizvien

PSKP XXVI kongresa materiāli, G7. lpp.

PSKP Centrālās Komitejas 1982. gada novembra plēnuma materiāli. � R._ 1982, 18. lpp.

Engelss F. Anti-Dīrings, 280. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 27. sēj., 175.� 17G. lpp.

Ленин В. И. Поли. собр. соч., т. 36, с. 481.

Engelss F. Anti-Dīriugs, 304. lpp.

¹ Ļeņins V. 1. Raksti, 30. sēj., 121. lpp.

Turpat, 27. sēj., 365. Ipp.

Ļeņins V. I. Raksli, 27. sēj., 464. Ipp.

Turpat, 6. sēj., 36. Ipp.

* Маркс К., Энгельс Ф. Соч., т. 46, ч. I, с. 117.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 198. 1pp.

См.: Маркс К- Энгельс Ф. Соч., т. 1. с. 562.

⁵ Markss К.. Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos, 2. sēj.. 453. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 3. sēj., 483. !pp.

Ļeņins V. I. Raksti, 27. sēj.. 207. lpp.

Markss K. Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos, 2. sēj., 454. Ipp.

�. TAUTAS SAIMNIECĪBAS PLĀNVEIDĪGĀS,

PROPORCIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS LIKUMS

7

Tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma saturs. Planvcidīguma attiecībām piemīto�ās cēloņsakarības izpau�as tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstības likuma: ra�o�anas līdzekļu sociālistiskā īpa�uma un pirmām kārtām visas taulas īpa�uma valdī�ana nosaka visas tautas saimniecības kā vienotā veselā saskaņotu attīstī�anu, pamatojoties uz sabiedriskajām vajadzībām atbilsto�as proporcionalitātes apzinātu uzturē�anu starp sabiedriskā kopprodukta ra�o�anu un patēriņu, starp da�ādām ra�o�anas formām.

Ra�o�anas sociālistiskā sabiedrisko�ana rada sabiedrībai nepiecie�amību un iespējamību pastāvīgi un apzināti uzturēt tautas saimniecības proporcionalitāti. Tā pirmām kārtām ir kopējā darbaspēka, ra�o�anas līdzekļu un ra�ojamā sabiedriskā produkta struktūras atbilstība sabiedrības vajadzību struktūrai. Katrā attiecīgajā laikposma sociālistiskā sabiedrība nosaka savas ra�o�anas un personiskās vajadzības, ar pa�reizējiem ra�o�anas resursiem iespējamo to apmieri-

Markss K. Kapitāls, 1. sej., 82. lpp.

Ļeņins V. 1. Raksti, 3. scj., 553. lpp.

Engelss F. Dabas dialektika, 18. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 32. sēj., 351. Ipp.

Sabiedriski nepiecie�amo izmaksu veido�anas īpatnības sakara ar da�ādiem dabas apstākļiem ra�o�ana tiek apskatitas cilā nodaļā.

Ļeņins V. I. Raksti, 33. sēj., 430.�431. Ipp.

Ļeņins V. /. Raksti, 31. sēj., 454. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 66. lpp.

Markss K. Kapitāls, 1. sēj., 82. lpp.

Turpat, 431. lpp.

Markss Ķ. Kapitāls, 3. sēj., 239. lpp.

Praksē ir izplatīta sabiedriskās ra�o�anas ekonomiskās efektivitātes vērtē�ana, pamatojoties uz vienoto tautsaimniecisko kritēriju � nacionālā ienākuma (tīrās produkcijas) maksimizāciju attiecībā pret ra�o�anas izmaksām un ra�o�anā izmantotajiem resursiem.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 54. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli. 56. Ipp.

Jaunās tehnikas ietekme uz pagāju�ā darba izlietojuma lielumu un produkcijas kvalitāti, nosakot ma�īnu lieto�anas ekonomisko efektivitāti, tiek noteikta ar saņemtā rezultāta palielinājumu uz izejvielu un materiālu ietaupījuma lielumu un uz saņemta ietaupījuma lielumu, kādu gūst, lietojot augstākas kvalitātes produkciju.

Markss K. Kapitāls, 1. sej., 326. lpp.

Aprēķinot darba izlietojuma ietaupījumu produktu ra�o�anai, ko iegūst jaunās tehnikas lieto�anas rezultātā, mūsu piemērā nelika ievērota at�ķirība starp vienreizējām izmaksām ma�īnas iegādei un kārtējām izmaksām produktu ra�o�anas procesā. Nemainot principiālo pieeju ma�īnu ekonomiskajai efektivitātei, minēto izmaksu rakstura ievēro�ana ietekme to kvantitatīvo izteiksmi. Tāpēc praksē ir izplatīta kapilālizmaksu reducē�ana uz apjomu gada ar normatīva efektivitātes koeficienta palīdzību.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 200. lpp.

Markss K. Kapitāls, 1. sej., 100. lpp.

Engelss F. Anti-Dirings, 200. !pp.

Ļeņins V. /. Raksti, 32. si?j.. 411. Ipp.

Turpat, 25. sēj., 427. Ipp.

Atarfess К-, Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos, 2. sēj., 76. lpp.

$. SOCIĀLISTISKO UZŅĒMUMU IZMAKSAS

Attīstītas sabiedriskās darba dalī�anas apstākļos ra�o�anas un apgrozības funkcijas no�ķiras viena no otras. Pirmo veic galvenokārt ra�o�anas, otro � tirdzniecības uzņēmumi. Atbilsto�i tam izmaksas, kas nodro�ina pre�u ra�o�anu un apgrozību, tiek sadalītas starp ra�o�anas un tirdzniecības uzņēmumiem. Sociālistisko ra�o�anas uzņēmumu izmaksas sauc par produkcijas pa�izmaksu, bet tirdzniecības uzņēmumu izmaksas � par apgrozības izmaksām.

Uzņēmumu izmaksu ekonomiskais saturs. Sabiedrības kopējie izdevumi produkta ra�o�anai ir produkta vērtība. Pa�izmaksā ietilpst vērtības daļa, kura atbilst uz attiecīgo produktu pārnestajai patērēto ra�o�anas līdzekļu vērtībai (lF_r.i) un nepiecie�amā darba radītā

Tabula sastādīta, pamatojoties uz PSRS tautas saimniecības 1972. gada starpnozaru bilances datiem. �eit nepiecie�amā produkta vērtībā nav ietverti sabiedriskie patēriņa fondi.

Markss K. Filozofijas nabadzība. � R., 1968, 140. īpp.

Ar sliktākajām zemēm jāsaprot tādi auglības vai atra�anās vietas ziņā relatīvi slikti zemes gabali, kuru apstrādā�ana noteiktā ra�otājspēku attīstības līmenī ir nepiecie�ama, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības pēc attiecīgā produkta veida.

Ļeņins V. /. Raksti, 22. sēj., 47. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 61.�62. lpp.

PSRS iepirkuma cenas vairākumam lauksaimniecības produktu tiek diferencētas pa savienotajām republikām, bet vairākās republikās � arī pa zonām. Daudzās zonas cenas ir diferencētas pa apgabaliem un rajoniem. Cenu diferenciācija vairākiem produktiem atspoguļo to kvalitāti: kokvilnai, liniem, vilnai (rupja, pus-rupja, smalka, pussmalka) utt. Pastāv piemaksas par graudu kvalitāti, lopu barojumu. Dārzeņiem, kartupeļiem, ķirbjaugiem un da�iem citiem produktiem cenas tiek diferencētas pa gada periodiem � agrīnajai produkcijai un produkcijai, ko realizē vasaras�rudens un ziemas periodā.

Tādejādi lauksaimniecības bruto produkcijas vērtība, izteikta iepirkuma cenās, ir zemāka nekā tās sabiedriska vērtība.

Ļeņins V. 1. Raksti, 2. sēj., 138. lpp.

Ļeņins F. I. Raksti, 1. sēj., 70. Ipp.

Ļeņins V. 1. Raksti, 27. sēj., 280. lpp.

Маркс К-, Энгельс Ф. Соч., т. 12, с. 725.

419

Ļeņins V. I. Raksti, 32. sēj., 192. Ipp.

43(5

Ļeņins V. /. Raksti, 27. sej., 99.�100. Ipp.

Padomju Savienības Komunistiskās partijas Programma. Pieņēmis PSKP XXII kongress. � R., 1977, 80. lpp.

Ļeņins V. I. Raksti, 25. sēj., 432. lpp.

Markss К., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos, 3. sej., 17. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 71. lpp.

Маркс К.. Энгельс Ф. Соч., т. 26, ч. III, с. 265.

Ļeņins V. I. Raksti, 30. sēj., 473. Ipp.

Markss K. Kapitāls, 1. sēj., 306. Ipp.

Ļeņins V. 1. Raksti, 31. sēj., 121. Ipp.

- Маркс К-, Энгельс Ф. Соч., т. 4, с. 371.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 10,�11. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 15. lpp.

Ļeņins V. 1. Raksti, 33. sēj., 125. Ipp.

Ļeņins V. /. Raksti, 27. sēj., 162. lpp.

PSKP XXVI kongresa materiāli, 266. lpp.