J.Staļins

Sociālisma ekonomiskas problēmas PSR savienība

�EKONOMISKAJOS JAUTĀJUMOS, KAS� SAISTĪTI AR 1951. GADA NOVEMBRA DISKUSIJU Es saņēmu visus dokumentus par ekonomisko disku�siju, kas notika sakarā ar politiskās ekonomijas mācī�bas grāmatas projekta novērtē�anu. Tai skaitā saņēmu �Priek�likumus par politiskās ekonomijas mācības grā�matas projekta uzlabo�anu�, �Priek�likumus par kļūdu un neprecizitā�u novēr�anu� projektā, �Izziņu par strīda jautājumiem�. Par visiem �iem materiāliem, kā arī par mācīHas grāmatas projektu, uzskatu par vajadzīgu izteikt �ādas piezīmes,

1.jautĀjums par ekonomisko likumu raksturu SOCIĀLISMA APSTĀKĻOS

Da�i biedri noliedz zinātnes likumu, sevi�ķi politis�kās ekonomijas likumu objektīvo raksturu sociālisma apstākļos, Viņi noliedz, ka politiskās ekonomijas likumi atspoguļo neatkarīgi no cilvēku gribas notieko�u pro�cesu likumsakarības. Viņi uzskata, ka sakarā ar īpa�o lomu, ko vēsture pie�ķīrusi Padomju valstij, Padomju valsts, tās vadītāji varot atcelt pastāvo�os politiskās ekonomijas likumus, varot �izveidot� jaunus likumus, �radīt� jaunus likumus;

�ie biedri dziļi maldās. Viņi, kā redzams, sajauc zinātnes likumus, kas atspoguļo neatkarīgi no cilvēku gribas notieko�us objektīvus procesus dabā vai sabied�rībā, ar tiem, likumiem, kurus izdod valdības, kuri tiek radīti pēc cilvēku gribas un kuriem ir tikai juridisks spēks. Bet tos sajaukt nekādi nedrīkst.

Marksisms saprot zinātnes likumus � vienalga, vai runa ir par dabas zinātņu likumiem vai par politiskās ekonomijas likumiem, � kā neatkarīgi no cilvēku gribas notieko�u objektīvu procesu atspoguļojumu. Cilvēki var atklāt �os likumus, izzināt tos, izpētīt tos, ievērot tos savā darbībā, izmantot tos sabiedrības interesēs, bet viņi nevar tos grozīt vai atcelt. Vēl jo vairāk viņi nevar izveidot vai radīt jaunus zinātnes likumus.

Vai tas nozīmē, ka, piemēram, dabas likumu darbī�bas rezultāti, dabas spēku darbības rezultāti vispār nav novēr�ami, ka dabas spēku graujo�ā darbība visur un vienmēr notiek ar stichisku, nepielūdzamu spēku, kas nepadodas cilvēku iedarbībai? Nē, nenozīmē. Ja izslē�dzam astronomiskos, ģeoloģiskos un da�us citus analo�ģiskus procesus, kur cilvēki, ja viņi pat izzināju�i to attīstības likumus, tie�ām ir bezspēcīgi iedarboties uz tiem, tad daudzos citos gadījumos cilvēki nebūt nav bezspēcīgi savās iespējās iedarboties uz dabas proce�siem. Visos tādos gadījumos cilvēki, izzināju�i, dabas likumus, ievērojot tos un balstoties uz tiem, prasmīgi pielietojot un izmantojot tos, var ierobe�ot to darbības sfēru, dot graujo�ajiem dabas spēkiem citu virzienu, vērst graujo�os dabas spēkus par labu sabiedrībai.

Ņemsim vienu no daudzajiem piemēriem,. Vissenā�kajā laikmetā lielu upju pārplū�anu, plūdus un sakarā ar to mājokļu un sējumu iznīcinā�anu uzskatīja par nenovēr�amu postu, pret kuru cilvēki bija bezspēcīgi. Tomēr ar laiku, attīstoties cilvēku zinā�anām, kad cil�

vēki iemācījās celt dambjus un hidrostacijas, kļuva iespējams novērst no sabiedrības plūdu postu, kas agrāk likās nenovēr�ams. Vēl vairāk, cilvēki iemācījās saval�dīt graujo�os dabas spēkus, kā saka, iegro�ot tos, vērst ūdens spēku par labu sabiedrībai un izmantot to lauku apūdeņo�anai, enerģijas iegū�anai.

Vai tas nozīmē, ka cilvēki līdz ar to bija atcēlu�i dabas likumus, zinātnes likumus, radīju�i jaunus dabas likumus, jaunus zinātnes likumus? Nē, nenozīmē. Lieta tā, ka visa �ī procedūra � ūdens graujo�o spēku dar�bības novēr�ana un to izmanto�ana sabiedrības intere�sēs�notiek bez jebkādas zinātnes likumu pārkāp�anas, grozī�anas vai iznīcinā�anas, bez jaunu zinātnes likumu radī�anas. Glu�i otrādi, visa �ī procedūra tiek realizēta, stingri pamatojoties uz dabas likumiem, uz zinātnes likumiem, jo dabas likumu kaut kāda pārkāp�ana, vis�mazākā to pārkāp�ana novestu tikai pie lietas dezorganizacijas, pie procedūras izjuk�anas.

Tas pats jāsaka par ekonomiskās attīstības likumiem, par politiskās ekonomijas likumiem, � vienalga, vai runa ir par kapitālisma periodu vai par sociālisma periodu. �eit, tāpat kā dabas zinātnēs, ekonomiskās attīstības likumi ir objektīvi likumi, kas atspoguļo neatkarīgi no cilvēku gribas notieko�us ekonomiskās attīstības procesus. Cilvēki var atklāt �os likumus, izzināt tos un, balstoties uz tiem, izmantot tos sabied�rības interesēs, dot citu virzienu da�u likumu graujo��ajai darbībai, ierobe�ot to darbības sfēru, dot iespēju izvērsties citiem likumiem, kas lau� sev ceļu, bet viņi nevar iznīcināt tos vai radīt jaunus ekonomiskos likumus.

Viena no politiskās ekonomijas īpatnībām ir tā, ka tās likumi at�ķirībā no dabas zinātņu likumiem nav ilgsto�i, ka tie, vismaz to lielākā daļa, darbojas noteiktā

vēstures periodā, pēc kam tie dod vietu jauniem liku�miem. Ta�u tie, �ie likumi, netiek iznīcināti, bet zaudē spēku, tāpēc ka ir jauni ekonomiskie apstākļi, un noiet no skatuves, lai dotu vietu jauniem likumiem, kurus nerada cilvēku griba, bet kuri rodas uz jauno ekono�misko apstākļu bāzes.

Atsaucas uz Engelsa �Anti-Diringu�, uz viņa for�mulu par to, ka ar kapitālisma likvidāciju un ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko�anu cilvēki iegūs varu pār saviem ra�o�anas līdzekļiem, ka viņi iegūs brīvību no sabied�riski ekonomisko attiecību jūga, kļūs par savas sabied�riskās dzīves �kungiem�. Engelss nosauc �o brīvību par �izzinātu nepiecie�amību�. Bet ko var nozīmēt �izzināta nepiecie�amība�? Tā nozīmē, ka cilvēki, izzi�nāju�i objektīvos likumus (�nepiecie�amību�), tos pil�nīgi apzinīgi pielietos sabiedrības interesēs. Tie�i tāpēc Engelss turpat saka, ka:

�Savas pa�u sabiedriskās darbības likumus, kas līdz �im nostājās pret cilvēkiem kā sve�i, pār viņiem val�do�i dabas likumi, cilvēki pielietos pilnīgi lietpratīgi un tātad valdīs pār tiem.�

Kā redzams, Engelsa formula nebūt neliecina par labu tiem, kas domā, ka var iznīcināt sociālisma apstāk�ļos pastāvo�os ekonomiskos likumus un radīt jaunus. Glu�i otrādi, tā prasa nevis iznīcināt, bet gan izzināt ekonomiskos likumus un prasmīgi tos pielietot,

Saka, ka ekonomiskajiem likumiem esot stichisks raksturs, ka �o likumu darbība esot nenovēr�ama, ka sabiedrība esot bezspēcīga to priek�ā. Tas ir nepareizi. Tā ir likumu feti�izacija, sevis nodo�ana likumu ver�dzībā. Ir pierādīts, ka sabiedrība nav bezspēcīga likumu priek�ā, ka sabiedrība, izzinājusi ekonomiskos likumus un balstīdamās uz tiem, var ierobe�ot to darbības sfēru, izmantot tos sabiedrības interesēs un �iegro�ot� tos, kā

tas notiek attiecībā uz dabas spēkiem un to likumiem, kā tas notiek iepriek� minētajā piemērā par lielu upju pārplū�anu.

Atsaucas uz to, ka Padomju varai ir sociālisma uz�cel�anā īpa�a loma, kas it kā dodot tai iespēju iznīcināt pastāvo�os ekonomiskās attīstības likumus un �izveidot� jaunus. Tas arī ir nepareizi.

Padomju varas īpa�ā loma izskaidrojama ar diviem apstākļiem: pirmkārt, ar to, ka Padomju varai vaja�dzēja nevis atvietot vienu ekspluatācijas formu ar citu formu, kā tas bija vecajās revolūcijās, bet gan likvidēt katru ekspluatāciju; otrkārt, ar to, ka tai bija jārada jaunas, sociālistiskas saimniecības formas, tā sakot, �tuk�ā vietā�, jo mūsu zemē nebija nekādu gatavu sociālistiskās saimniecības dīgļu.

�is uzdevums, bez �aubām, ir grūts un sare�ģīts, un tam nav precedentu. Tomēr Padomju vara �o uzdevumu godam veica. Bet viņa to veica ne tāpēc, ka it kā būtu iznīcinājusi pastāvo�os ekonomiskos likumus un �izvei�dojusi� jaunus, bet vienīgi tikai tāpēc, ka tā balstījās uz ekonomisko likumu par ra�o�anas attiecību obligātu atbilstību ra�o�anas spēku raksturam. Mūsu zemes ra�o�anas spēkiem, sevi�ķi rūpniecībā, bija sabiedrisks raksturs, bet īpa�uma forma bija privāta, kapitālis�tiska. Balstīdamās uz ekonomisko likumu par ra�o�anas attiecību obligātu atbilstību ra�o�anas spēku rakstu�ram�, Padomju vara sabiedrisko ja ra�o�anas līdzekļus, padarīja tos par visas tautas īpa�umu un ar to iznīcināja ekspluatācijas sistēmu, radīja sociālistiskas saimnie�cības formas. Ja �ā likuma nebūtu un Padomju vara nebalstītos uz to, tad tā nebūtu varējusi veikt savu uzdevumu.

Ekonomiskais likums par ra�o�anas attiecību obli�gātu atbilstību ra�o�anas spēku raksturam jau sen lau�

sev ceļu kapitālistiskajās zemēs. Ja tas vēl nav izlauzis sev ceļu un nav izvērties, tad tas ir tāpēc, ka tam ļoti stipri pretojas savu laiku nodzīvoju�ie sabiedrības spēki. Te mēs sadūrāmies ar ekonomisko likumu otro īpatnību. At�ķirībā no dabas zinātņu likumiem, kur jauna likuma atklā�ana un pielieto�ana norisinās vai�rāk vai mazāk gludi, ekonomiskajā laukā, atklājot un pielietojot jaunu likumu, kas skar savu laiku nodzīvo�ju�o sabiedrības spēku intereses, rodas visstiprākā �o spēku pretestība. Tātad vajadzīgs spēks, sabiedrisks spēks, kas spēj pārvarēt �o pretestību. �āds spēks bija mūsu zemē � tā bija strādnieku �ķiras un zemniecības savienība, kuras pārstāv sabiedrības lielum lielo vai�rākumu. �āda spēka vēl nav citās, kapitālistiskās zemēs. Te ir cēlonis tam, ka Padomju varai izdevās satriekt sabiedrības vecos spēkus un ekonomiskais likums par ra�o�anas attiecību obligātu atbilstību ra�o�anas spēku raksturam: pie mums ir pilnīgi izvērties.

Saka, ka nepiecie�amība plānveidīgi (proporcionāli) attīstīt mūsu zemes tautas saimniecību dodot iespēju Padomju varai iznīcināt pastāvo�os un radīt jaunus ekonomiskos likumus. Tas ir pavisam nepareizi. Nedrīkst sajaukt mūsu gada un piecgadu plānus ar tautas saimniecības plānveidīgas, proporcionālas attīstības objektivo ekonomisko likumu. Tautas saimniecības plānveidīgās attīstības likums radās kā pretsvars kon�kurences un ra�o�anas anarchijas likumam kapitālisma apstākļos. Tas radās uz ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko�anas bāzes pēc tam, kad konkurences un ra�o�anas anarchijas likums bija zaudējis spēku. Tas sāka darbo�ties tāpēc, ka sociālistisko tautas saimniecību var vadīt, tikai pamatojoties uz tautas saimniecības plānveidīgās attīstības ekonomisko likumu. Tas nozīmē, ka tautas saimniecības plānveidīgās attīstības likums dod iespēju

mūsu plāno�anas orgāniem pareizi plānot sabiedrisko ra�o�anu, Bet iespēju nedrīkst sajaukt ar īstenību. Tās ir divas da�ādas lietas. Lai �o iespēju pārvērstu par īstenību, vajag izpētīt �o ekonomisko likumu, vajag to apgūt, vajag iemācīties to pilnīgi lietpratīgi pielietot, vajag sastādīt tādus plānus, kas pilnīgi atspoguļo �ā likuma prasības. Nevar teikt, ka mūsu gada un piec�gadu plāni pilnīgi atspoguļotu �ā ekonomiskā likuma prasības.

Saka, ka da�i ekonomiskie likumi, tai skaitā arī vēr�tības likums, kuri darbojas pie mums sociālisma apstāk�ļos, esot uz plānsaimniecības pamata �pārveidoti� vai pat �radikālā veidā pārveidoti� likumi. Arī tas% ir nepa�reizi. Nevar �pārveidot� likumus, turklāt vēl �radikālā veidā�. Ja tos var pārveidot, tad var arī iznīcināt, atvie�tojot ar citiem likumiem. Tēze par likumu �pārveido��anu� ir palieka no nepareizās formulas par likumu �iznīcinā�anu� un �izveido�anu�. Kaut gan formula par ekonomisko likumu pārveido�anu jau sen pie mums kļuvusi visai parasta, precizitātes interesēs no tās būs jāatsakās. Var ierobe�ot to vai citu ekonomisko likumu darbības sfēru, var novērst �o likumu graujo�o dar�bību � protams, ja tāda ir, � bet nevar tos �pārvei�dot� vai �iznīcināt�.

Tātad, kad runā par dabas spēku vai ekonomisko spēku �pakļau�anu�, par �valdī�anu� pār tiem utt, tad ar to nebūt negrib teikt, ka cilvēki var �iznīcināt� zinātnes likumus vai �izveidot� tos. Glu�i otrādi, ar to grib teikt tikai to, ka cilvēki; var atklāt likumus, izzināt tos, apgūt tos, iemācīties tos pilnīgi lietpratīgi pielie�tot, izmantot tos sabiedrības interesēs un tādējādi pakļaut tos, gūt varu pār tiem.

Tātad politiskās ekonomijas likumi sociālisma apstāk�ļos ir objektīvi likumi, kas atspoguļo neatkarīgi no

mūsu gribas notieko�u ekonomiskās dzīves procesu likumsakarību. Cilvēki, kas noliedz �o atzinumu, pēc būtības noliedz zinātni, bet, noliegdami zinātni, līdz ar to noliedz katru iespēju paredzēt, � tātad noliedz iespēju vadīt ekonomisko dzīvi.

Var iebilst, ka viss �eit teiktais ir pareizs un vispār zināms, bet tajā nav nekā jauna un ka tātad nav vērts tērēt laiku vispār zināmu patiesību atkārto�anai. Protams, te tie�ām nav nekā jauna, bet būtu nepa�reizi domāt, ka nav vērts tērēt laiku da�u mums zināmu patiesību atkārto�anai. Lieta tā, ka pie mums kā pie vado�ā kodola katru gadu nāk klāt tūksto��iem jaunu kadru, viņi dedzīgi vēlas palīdzēt mums, dedzīgi vēlas parādīt sevi, bet viņiem nav pietiekamas marksistiskas audzinā�anas, viņi nezina daudzas mums lafei zināmas patiesības un spiesti maldīties tumsā. Viņus pārsteidz Padomju varas kolosālie sasniegumi, viņiem reibst galva no padomju iekārtas neparastajiem panākumiem, un viņi sāk iedomāties, ka Padomju vara �spēj visu�, ka tai �viss tīrais nieks�, ka tā var iznīci�nāt zinātnes likumus, izveidot jaunus likumus. Ko mums darīt ar �iem biedriem? Kā viņus izaudzināt marksisma-ļeņinisma garā? Es domāju, ka sistemātiska tā saucamo �vispār zināmo� patiesību atkārto�ana, to pacietīga izskaidro�ana ir viens no labākajiem �o biedru marksistiskās audzinā�anas līdzekļiem.

2.� JAUTĀJUMS PAR PRE�U RA�O�ANU SOCIĀLISMA APSTĀKĻOS

Da�i biedri apgalvo, ka partija rīkojusies nepareizi, saglabādama pre�u ra�o�anu pēc tam, kad tā bija sa�ņēmusi varu un nacionalizējusi ra�o�anas līdzekļus mūsu zemē. Viņi uzskata, ka partijai jau toreiz vaja-

dzejis likvidēt pre�u ra�o�anu. Viņi pie tam atsaucas uz Engelsu, kas saka:

�Kad sabiedrība pārņems ra�o�anas līdzekļus savā īpa�umā, tad būs likvidēta pre�u ra�o�ana un līdz ar to produktu vara pār ra�otājiem� (sk. �Anti-Diringu�).

�ie biedri dziļi maldās.

Analizēsim Engelsa formulu. Engelsa formulu nevar uzskatīt par pilnīgi skaidru un precīzu, jo tajā nav norādījuma, vai ruma ir par visu ra�o�anas līdzekļu vai tikai par ra�o�anas līdzekļu daļas pārņem�anu sabied�rības īpa�umā, t. i., vai visi ra�o�anas līdzekļi nodoti visas tautas īpa�umā vai tikai ra�o�anas līdzekļu daļa. Tātad �o Engelsa formulu var saprast gan �ā, gan tā.

�Anti-Diriinga� citā vietā Engelss runā par �visu ra�o�anas līdzekļu� pārņem�anu, par �visa ra�o�anas līdzekļu kopuma� pārņem�anu. Tātad Engelss savā for�mulā runā nevis par ra�o�anas līdzekļu daļas, bet gan par visu ra�o�anas līdzekļu nacionalizāciju, t. i., par ra�o�anas līdzekļu nodo�anu visas tautas īpa�umā ne tikai rūpniecībā, bet arī lauksaimniecībā,

No tā izriet, ka Engelss runā par tādām zemēm, kur kapitālisms un ra�o�anas koncentrācija pietiekami attīstīti ne tikai rūpniecībā, bet arī lauksaimniecībā, lai ekspropriētu visus �ādas zemes ra�o�anas līdzekļus un nodotu tos visas tautas īpa�umā. Tātad Engelss uzskata, ka �ādās zemēs vajadzētu līdz ar visu ra�o�a�nas līdzekļu sabiedrisko�anu likvidēt pre�u ra�o�anu. Un tas, protams, ir pareizi.

Tāda zeme pagāju�ā gadsimta beigās, laikā, kad nāca klajā �Anti-Dirings�, bija tikai viena zeme � Anglija, kur kapitālisma attīstība un ra�o�anas koncentrācija kā rūpniecībā, tā arī lauksaimniecībā bija novestas līdz tādam punktam, ka bija iespējams gadījumā, ja prole-

tariats saņemtu varu, nodot visus ra�o�anas līdzekļus valstī visas tautas īpa�umā un likvidēt pre�u ra�o�anu.

Es �ai gadījumā neņemu vērā jautājumu par to, kāda nozīme Anglijā ir ārējai tirdzniecībai ar tās milzīgo īpatnējo svaru Anglijas tautas saimniecībā. Es domāju, ka tikai pēc �ā jautājuma izpētī�anas varētu galīgi atri�sināt jautājumu par pre�u ra�o�anas likteni Anglijā pēc varas saņem�anas proletariāta rokās un visu ra�o��anas līdzekļu nacionalizācijas.

Tomēr ne tikai pagāju�ā gadsimta beigās, bet arī pa�laik neviena zeme vēl nav sasniegusi tādu kapitā�lisma attīstības un ra�o�anas koncentrācijas pakāpi lauksaimniecībā, kādu novērojam Anglijā. Kas attiecas uz pārējām zemēm, tad tur, kaut gan kapitālisms uz laukiem ir attīstīts, pastāv vēl pietiekami pla�a sīko un vidējo īpa�nieku-ra�otāju �ķira uz laukiem, kuru lik�tenis būtu jānosaka gadījumā, ja proletariāts saņemtu varu.

Bet rodas jautājums: kā rīkoties proletariātam un viņa partijai, ja tajā vai citā zemē, tai skaitā mūsu zemē, ir labvēlīgi apstākļi, lai proletariāts saņemtu varu un gāztu kapitālismu, kur kapitālisms rūpniecībā tādā mērā koncentrējis ra�o�anas līdzekļus, ka tos var ekspropriēt un nodot sabiedrības īpa�umā, bet kur lauksaimniecība, neraugoties uz kapitālisma pieaug�anu, vēl tik stipri sadrumstalota starp daudzajiem sīkajiem un vidējiem īpa�niekiem-ra�otājiem, ka nav iespējams izvirzīt jau�tājumu par �o ra�otāju ekspropriāciju?

Uz �o jautājumu Engelsa formula nedod atbildi. Bet tai arī nav jāatbild uz �o jautājumu, jo tā radusies, pamatojoties uz citu jautājumu, proti, uz jautājumu, kādam jābūt pre�u ra�o�anas liktenim pēc tam,, kad sabiedriskoti visi ra�o�anas līdzekļi.

Tātad kā rīkoties, ja sabiedriskoti ne visi ra�o�anas

līdzekļi, bet tikai daļa ra�o�anas līdzekļu un pastāv lab�vēlīgi apstākļi, lai proletariāts saņemtu varu, � vai proletariātam tad jāsaņem vara, un vai vajag tūdaļ pēc tam iznīcināt pre�u ra�o�anu?

Nevar, protams, saukt par atbildi da�u no�ēlojamu marksistu domas, kuri uzskata, ka tādos apstākļos vaja�dzētu atteikties no varas saņem�anas un gaidīt, kamēr kapitālisms pagūs izputināt miljonus sīko un vidējo ra�otāju, pārvēr�ot tos par kalpiem, un koncentrēt ra�o�anas līdzekļus lauksaimniecībā, ka tikai pēc tam varētu izvirzīt jautājumu par varas saņem�anu prole�tariāta rokās un visu ra�o�anas līdzekļu sabiedrisko�anu. Saprotams, ka tāda �izeja� marksistiem nav pie�ņemama, ja viņi negrib sevi galīgi apkaunot.

Tāpat nevar atzīt par atbildi citu no�ēlojamu mark�sistu domas, kuri domā, ka varbūt vajadzētu gan ņemt varu un ekspropriēt sīkos un vidējos ra�otājus uz lau�kiem un sabiedriskot viņu ra�o�anas līdzekļus. Arī �o bezjēdzīgo un noziedzīgo ceļu nevar iet marksisti, jo �āds ceļ� izjauktu katru proletāriskās revolūcijas uzva�ras iespēju, atsviestu zemniecību uz ilgu laiku prole�tariāta ienaidnieku nometnē.

Atbildi uz �o jautājumu ir devis Ļeņins savos darbos par �pārtikas nodokli� un savā slavenajā �kooperatī�vajā plānā�.

Ļeņina atbilde īsumā ir �āda:

a)�� nepalaist garām varas saņem�anai labvēlīgus ap�stākļus, proletariātam ņemt varu, negaidot līdz tam laikam, kad kapitālisms būs paspējis izputināt daudzus miljonus sīko un vidējo individuālo ra�otāju;

b)��� ekspropriēt ra�o�anas līdzekļus rūpniecībā un nodot tos visas tautas īpa�umā;

c)� kas attiecas uz sīkajiem un vidējiem individuā�lajiem ra�otājiem, tos pakāpeniski apvienot ra�o�anas

kooperatīvos, t. i., lielos lauksaimniecības uzņēmumos, kolchozos;

d)�� cik vien iespējams, attīstīt industriju un dot kolchoziem moderno technisko lielra�o�anas bāzi, pie tam nevis ekspropriēt tos, bet, glu�i otrādi, pastiprināti apgādāt tos ar pirm�ķirīgiem traktoriem un citām ma�inām;

e)�� bet, lai radītu ekonomisku saikni starp pilsētu un laukiem, rūpniecību un lauksaimniecību, saglabāt uz zināmu laiku pre�u ra�o�anu (apmaiņu pirk�anas un pārdo�anas ceļā) kā zemniekiem vienīgo pieņemamo formu ekonomiskiem sakariem ar pilsētu un pilnīgi izvērst padomju tirdzniecību, valsts, kooperatīvo un kolchozu tirdzniecību, izstumjot no pre�u apgrozības visus un visādus kapitālistus.

Mūsu sociālistiskās celtniecības vēsture rāda, ka �is attīstības ceļ�, ko nospraudis Ļeņins, ir pilnīgi attais�nojies.

Nevar būt �aubu, ka visām kapitālistiskām zemēm, kur ir vairāk vai mazāk pla�a sīko un vidējo ra�otāju �ķira, �is attīstības ceļ� ir vienīgais iespējamais un liet�derīgais sociālisma uzvarai.

Saka, ka pre�u ra�o�anai visos apstākļos tomēr jānovedot un tā katrā ziņā novedī�ot pie kapitālisma. Tas ir nepareizi. Ne vienmēr un ne jebkuros apstākļos! Nedrīkst identificēt pre�u ra�o�anu ar kapitālistisko ra�o�anu. Tās ir divas da�ādas lietas. Kapitālistiskā ra�o�ana ir pre�u ra�o�anas augstākā forma. Pre�u ra�o��ana noved pie kapitālisma tikai tajā gadījumā, ja pastāv ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums, ja darbaspēks parādās tirgū kā prece, kuru kapitālists var pirkt un ekspluatēt ra�o�anas procesā, ja valstī tātad pastāv sistēma, kur kapitālisti ekspluatē algotus strādniekus. Kapitālistiskā ra�o�ana sākas tur, kur ra�o�anas līdzekļi

koncentrēti privātās rokās, bet strādnieki, kam nav ra�o�anas līdzekļu, spiesti pārdot savu darbaspēku kā preci. Bez tā nav kapitālistiskās ra�o�anas.

Nu, bet, ja nav �o apstākļu, kas pārvēr� pre�u ra�o��anu par kapitālistisko ra�o�anu, ja ra�o�anas līdzekļi jau vairs nav privāts, bet gan sociālistisks īpa�ums, ja algotā darba sistēma nepastāv un darbaspēks vairs nav prece, ja ekspluatācijas sistēma jau sen likvidēta, � ko darīt tad: vai var atzīt, ka pre�u ra�o�ana tomēr novedīs pie kapitālisma? Nē, nevar atzīt. Un mūsu sabiedrība ta�u ir tie�i tāda sabiedrība, kur ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums, algotā darba sistēma, ekspluatācijas sistēma jau sen vairs nepastāv.

Nevar uzskatīt pre�u ra�o�anu par kaut ko sevī noslēgtu, neatkarīgu no apkārtējiem ekonomiskajiem apstākļiem. Pre�u ra�o�ana ir vecāka nekā kapitālis�tiskā ra�o�ana. Tā pastāvēja verdzības iekārtā un kal�poja tai, tomēr nenoveda pie kapitālisma. Tā pastāvēja feodālisma iekārtā un kalpoja tai, tomēr, kaut gan tā sagatavoja da�us nosacījumus kapitālistiskai ra�o�anai, tā nenoveda pie kapitālisma. Jājautā, kāpēc pre�u ra�o��ana nevar tāpat zināmu periodu kalpot mūsu sociālis�tiskajai sabiedrībai, nenovedot pie kapitālisma, ja ņem vērā, ka pre�u ra�o�ana pie mums nav tik neierobe�oti un visaptvero�i izplatīta kā kapitālisma apstākļos, ka tā pie mums iekļauta stingros ietvaros, tāpēc ka pastāv tādi iz�ķiro�i ekonomiski apstākļi kā ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums, algotā darba sistēmas likvidā�cija, ekspluatācijas sistēmas likvidācija?

Saka, ka pēc tam, kad mūsu zemē sācis valdīt ra�o��anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums un algotā darba un ekspluatācijas sistēma ir likvidēta, pre�u ra�o�anas pastāvē�ana esot zaudējusi jēgu, ka tāpēc vajadzētu lik�vidēt pre�u ra�o�anu.

Tas arī ir nepareizi. Pa�laik pie mums pastāv sociā�listiskās ra�o�anas divas pamatformas: valsts � visas tautas ra�o�ana, un kolchozu ra�o�ana, ko nevar saukt par visas tautas ra�o�anu. Valsts uzņēmumos ra�o�a�nas līdzekļi un ra�o�anas produkcija ir visas tautas īpa�ums. Turpretim kolchozu uzņēmumos, kaut gan ra�o�anas līdzekļi (zeme, ma�inas) pieder valstij, tomēr ra�o�anas produkcija ir atsevi�ķu kolchozu īpa�ums, jo darbs kolchozos, tāpat kā sēkla, ir savs un ar zemi, kas nodota kolchoziem mū�īgā lieto�anā, kolchozi faktiski rīkojas kā ar savu īpa�umu, kaut gan viņi nevar to pārdot, pirkt, iznomāt vai ieķīlāt.

�is apstāklis noved pie tā, ka valsts var rīkoties tikai ar valsts uzņēmumu produkciju, kamēr ar kol�chozu produkciju kā ar savu īpa�umu rīkojas tikai kolchozi. Bet kolchozi negrib atsavināt savus produk�tus citādi kā pre�u veidā, apmaiņā pret kurām viņi grib saņemt viņiem vajadzīgās preces. Nekādus citus ekonomiskus sakarus ar pilsētu kā vien pre�u sakarus, kā vien apmaiņu pirk�anas un pārdo�anas ceļā pa�laik kolchozi nepieņem. Tāpēc pre�u ra�o�ana un pre�u apgrozība pa�laik mums ir tikpat nepiecie�amas, kādas tās bija, teiksim, pirms gadiem, trīsdesmit, kad Ļeņins proklamēja nepiecie�amību, cik vien iespējams, izvērst pre�u apgrozību.

Protams, kad divu galveno � valsts un kolchozu � ra�o�anas sektoru vietā radīsies viens visu aptvero�s ra�o�anas sektors, kam būs tiesība rīkoties ar visu mūsu zemes patērē�anas produkciju, pre�u apgrozība ar savu �naudas saimniecību� izzudīs kā nevajadzīgs tautas saimniecības elements. Bet, kamēr tas tā nav, kamēr paliek divi galvenie ra�o�anas sektori, pre�u ra�o�anai un pre�u apgrozībai jāpaliek spēkā kā nepie�cie�amam un visai derīgam elementam mūsu tautas

saimniecības sistēmā. Kādā veidā tiks radīts viens apvienots sektors, vai nu valsts sektoram vienkār�i iekļaujot sevī kolchozu sektoru, kas maz ticams (jo to saprastu kā kolchozu ekspropriāciju), vai organizējot vienotu visas tautas saimniecisku orgānu (ar pārstāv�jiem no valsts rūpniecības un kolchoziem) ar tiesību sākumā izdarīt visas zemes patērē�anas produkcijas uzskaiti, bet ar laiku � arī sadalīt produkciju, teiksim, produktu apmaiņas kārtībā, � tas ir īpa�s jautājums, kas jāapsprie� atsevi�ķi.

Tātad mūsu pre�u ra�o�ana nav vis parastā pre�u ra�o�ana, bet īpa�a veida pre�u ra�o�ana, pre�u ra�o��ana bez kapitālistiem, kurai darī�ana galvenokārt ar apvienotu sociālistisku ra�otāju (valsts, kolchozi, koope�rācija) precēm, kuras darbības sfēra ierobe�ota ar per�sonīgas patērē�anas priek�metiem, kura acīm redzot nekādi nevar attīstīties par kapitālistisku ra�o�anu un kurai kopā ar savu �naudas saimniecību� lemts kalpot sociālistiskās ra�o�anas attīstībai un nostiprinā�anai.

Tāpēc nepavisam nav taisnība tiem biedriem, kas apgalvo, ka, ciktāl sociālistiskā sabiedrība nelikvidē ra�o�anas pre�u formas, mums it kā esot jāatjauno visas kapitālismam piemīto�ās ekonomiskās kategorijas: darbaspēks kā prece, virsvērtība, kapitāls, kapitāla peļņa, vidējā peļņas norma u. tml. �ie biedri sajauc pre�u ra�o�anu ar kapitālistisko ra�o�anu un domā, ka, ja ir pre�u ra�o�ana, tad jābūt arī kapitālistis�kai ra�o�anai. Viņi nesaprot, ka mūsu pre�u ra�o��ana radikāli at�ķiras no pre�u ra�o�anas kapitālisma apstākļos.

Vēl vairāk, es domāju, ka jāatmet arī da�i citi jēdzieni, kuri ņemti no Marksa �Kapitāla�, kur Markss nodarbojas ar kapitālisma analīzi, un kurus mākslīgi piesaista mūsu sociālistiskajām attiecībām. Starp citu,

es domāju tādus jēdzienus kā �nepiecie�amais� darbs un �virsdarbs�, �nepiecie�amais� produkts un �virsprodukts�, �nepiecie�amais� laiks un �virslaiks�. Markss analizēja kapitālismu tādēļ, lai noskaidrotu strādnieku �ķiras ekspluatācijas avotu, virsvērtību, un dotu Strādnieku �ķirai, kurai nav ra�o�anas līdzekļu, garīgo ieroci kapitālisma gā�anai. Saprotams, ka Markss pie tam lieto jēdzienus (kategorijas), kas pilnīgi atbilst kapitālistiskajām attiecībām. Bet vairāk nekā dīvaini ir lietot �os jēdzienus tagad, kad strādnieku �ķira ne tikai nav atstumta no varas un ra�o�anas līdzekļiem, bet kad tā, glu�i otrādi, tur savās rokās varu un tai pieder ra�o�anas līdzekļi. Diezgan absurdi tagad, mūsu iekārtā, skan vārdi par darbaspēku kā preci un par strādnieku �algo�anu�: it kā strādnieku �ķira, kam pie�der ra�o�anas līdzekļi, pati sevi algotu un pati sev pār�dotu savu darbaspēku. Tikpat dīvaini tagad ir runāt par �nepiecie�amo� darbu un �virsdarbu�: it kā mūsu apstākļos strādnieku darbs, kas atdots sabiedrībai ra�o��anas papla�inā�anai, izglītības, veselības aizsardzības attīstībai, aizsardzības organizē�anai utt., nebūtu tikpat nepiecie�ams strādnieku �ķirai, kas tagad ir pie varas, kā darbs, kur� patērēts strādnieka un viņa ģimenes personīgo vajadzību apmierinā�anai.

Jāatzlmē, ka Markss savā darbā �Gotas programas kritika�, kur viņ� pēti nevis vairs kapitālismu, bet gan komunistiskās sabiedrības pirmo fāzi, atzīst darbu, kas atdots sabiedrībai ra�o�anas papla�inā�anai, izglītībai, veselības aizsardzībai, pārvaldes izdevumiem, rezervju radī�anai utt., par tikpat nepiecie�amu kā darbu, kas izlietots strādnieku �ķiras patērē�anas vajadzību apmie�rinā�anai.

Es domāju, ka mūsu ekonomistiem! jāizbeidz �ī ne�atbilstība starp veciem jēdzieniem un jauno stāvokli

mūsu sociālistiskajā zemē, atvietojot vecos jēdzienus ar jauniem, kas atbilst jaunajam stāvoklim.

Mēs varējām paciest �o neatbilstību līdz zināmam laikam, bet tagad pienācis laiks, kad mums �ī neat�bilstība beidzot jālikvidē.

3.� JAUTĀJUMS PAR VĒRTĪBAS LIKUMU SOCIĀLISMA APSTĀKĻOS

Da�reiz jautā: vai pie mums, mūsu sociālistiskajā iekārtā, pastāv un darbojas vērtības likums?

Jā, pastāv un darbojas. Kur ir preces un pre�u ra�o�ana, tur nevar nebūt ari vērtības likuma.

Vērtības likuma darbības sfēra pie mums ^vispirms aptver pre�u apgrozību, pre�u apmaiņu pirk�anas un pārdo�anas ceļā, galvenokārt personīgās patērē�anas pre�u apmaiņu. Te, �ajā laukā, vērtības likums patur � protams, zināmās robe�ās � regulatora lomu.

Bet vērtības likuma darbība neaprobe�ojas ar pre�u apgrozības sfēru vien. Tā aptver ari ra�o�anu. Tiesa, vērtības likumam nav regulējo�as nozīmes mūsu sociā�listiskajā ra�o�anā, bet tas tomēr iedarbojas uz ra�o��anu, un to nevar neievērot, vadot ra�o�anu. Lieta tā, ka patērē�anas produktus, kas nepiecie�ami, lai segtu darbaspēka patēriņu ra�o�anas procesā, pie mums ra�o un realizē kā preces, kas pakļautas vērtības likuma darbībai. Tie�i te ari atklājas vērtības likuma iedar�bība uz ra�o�anu. Sakarā ar to mūsu uzņēmumos aktuāla nozīme ir tādiem jautājumiem kā jautājumam par saimniecisko aprēķinu un rentabilitāti, jautājumam par pa�izmaksu, jautājumam par cenām u. tml. Tāpēc mūsu uzņēmumi nevar iztikt un nedrīkst iztikt bez vērtības likuma ievēro�anas.

Vai tas ir labi? Nav slikti. Mūsu pa�reizējos apstāk�ļos tas tie�ām nav slikti, jo �is apstāklis audzina mūsu

saimnieciskos darbiniekus tā, lai tie racionāli vadītu ra�o�anu, un disciplinē viņus. Nav slikti, jo tas māca mūsu saimnieciskos darbiniekus skaitīt ra�o�anas lielu�mus, skaitīt tos precīzi un izdarīt tikpat precīzu uzskaiti par reālām lietām ra�o�anā, bet nevis nodarboties ar pļāpā�anu par �orientējo�iem datiem�, kas ņemti no zila gaisa. Nav slikti, jo tas māca mūsu saimnieciskos darbiniekus meklēt, atrast un izmantot neatklātas rezer�ves, kas slēpjas ra�o�anas dzīlēs, bet nevis mīdīt tās kājām. Nav slikti, jo tas māca mūsu saimnieciskos darbiniekus sistemātiski uzlabot ra�o�anas metodes, pazemināt ra�o�anas pa�izmaksu, realizēt saimniecisko aprēķinu un panākt uzņēmumu rentabilitāti. Tā ir laba praktiska skola, kas paātrina mūsu saimniecisko kadru aug�anu un viņu pārvēr�anos par īstiem sociālistiskās ra�o�anas vadītājiem pa�reizējā attīstības posmā.

Nelaime nav tā, ka vērtības likums pie mums iedar�bojas uz ra�o�anu. Nelaime ir tā, ka mūsu saimnieciskie darbinieki un plānotāji ar nedaudziem izņēmumiem slikti pārzina vērtības likuma darbību, nepēti to un neprot to ņemt vērā savos aprēķinos. Ar to patiesībā arī izskaidrojams tas juceklis, kas arvien vēl valda pie mums jautājumā par cenu politiku. Lūk, viens no dau�dzajiem piemēriem. Pirms kāda laika tika nolemts kokvilnas audzē�anas interesēs noregulēt kokvilnas un labības cenu samēru, precizēt kokvilnas audzētājiem pārdodamās labības cenas un pacelt valstij nododamās kokvilnas cenas. Sakarā ar to mūsu saimnieciskie dar�binieki un plānotāji iesniedza priek�likumu, kas neva�rēja neradīt izbrīnu CK locekļos, jo �ajā priek�likumā cena par tonnu labības bija paredzēta gandrīz tāda pati kā cena par tonnu kokvilnas, pie tam cena par tonnu labības bija pielīdzināta cenai par tonnu ceptas maizes. Uz CK locekļu piezīmēm, ka cenai par tonnu ceptas

maizes jābūt augstākai nekā cenai par tonnu labības, jo mal�ana un cep�ana prasa papildu izdevumus, ka kok�vilna vispār ir daudz dārgāka par labību, ko liecina arī kokvilnas un labības cenas pasaules tirgū, priek��likuma autori neko skaidru nevarēja pateikt. Tāpēc CK vajadzēja ņemt �o lietu savās rokās, pazemināt labības cenas un paaugstināt kokvilnas cenas. Kas notiktu, ja �o biedru priek�likums būtu ieguvis likumīgu spēku? Mēs izputinātu kokvilnas audzētājus un paliktu bez kokvilnas.

Vai tas viss tomēr nozīmē, ka vērtības likums pie mums var tikpat pla�i izvērsties kā kapitālisma apstāk�ļos, ka vērtības likums pie mums ir ra�o�anas regulators? Nē, nenozīmē. Patiesībā vērtības likuma darbības sfēra mūsu ekonomiskajā iekārtā ir stingri ierobe�ota un iekļauta ietvaros. Jau bija teikts, ka pre�u ra�o�anas darbības sfēra mūsu iekārtā ierobe�ota un iekļauta ietvaros. Tas pats jāsaka par vērtības likuma darbības sfēru. Bez �aubām, tas apstāklis, ka nav ra�o�anas līdzekļu privātīpa�uma un ra�o�anas līdzekļi ir sabied�riskoti kā pilsētā, tā arī uz laukiem, nevar neierobe�ot vērtības likuma darbības sfēru un to, kādā mērā tas iedarbojas uz ra�o�anu.

Tai pa�ā virzienā darbojas tautas saimniecības plān�veidīgās (proporcionālās) attīstības likums, kas atvieto�jis konkurences un ra�o�anas anarchijas likumu.

Tai pa�ā virzienā darbojas mūsu gada un piecgadu plāni un vispār visa mūsu saimnieciskā politika, kas balstās uz tautas saimniecības plānveidīgās attīstības likuma prasībām.

Viss tas kopā noved pie tā, ka vērtības likuma dar�bības sfēra pie mums stingri ierobe�ota un vērtības likumam mūsu iekārtā nevar būt ra�o�anas regula�tora loma.

Ar to patiesībā ari izskaidrojams tas �pārsteidzo�ais� fakts, ka vērtības likums mūsu apstākļos nenoved pie pārprodukcijas krīzēm, kaut gan mūsu sociālistiskā ra�o�ana nepārtraukti un strauji aug, kamēr tas pats vērtības likums, kuram! ir pla�a darbības sfēra kapitarlisma apstākļos, noved kapitālistiskajās zemēs pie perio�diskām pārprodukcijas krīzēm, kaut gan ra�o�anas pie�auguma tempi tur ir lēni.

Saka, ka vērtības likums esot pastāvīgs likums, kas obligāts visiem vēsturiskās attīstības periodiem, ka vēr�tības likums, ja tas ari zaudē�ot spēku kā maiņas attie�cību regulators komunistiskās sabiedrības otrās fāzes periodā, tad tas saglabā�ot �ajā attīstības fazē savu spēku kā da�ādo ra�o�anas nozaru savstarpējo attiecību regulators, kā regulators darba sadalī�anā starp ra�o��anas nozarēm.

Tas ir pavisam nepareizi. Vērtība, tāpat kā vērtības likums, ir vēsturiska kategorija, kas saistīta ar pre�u ra�o�anas pastāvē�anu. Izzūdot pre�u ra�o�anai, izzu�dis ari vērtība ar savām formām un vērtības likums.

Komunistiskās sabiedrības otrajā fāzē produktu ra�o�anai patērēto darba daudzumu mēris nevis aplinku ceļā, nevis ar vērtības un tās formu starpniecību, kā tas ir pre�u ra�o�anā, bet gan tie�i un bez: starpnie�cības � ar laika daudzumu, ar stundu daudzumu, kas patērēts produktu ra�o�anai. Bet, kas attiecas uz darba sadalī�anu, tad darba sadalī�anu starp ra�o�anas noza�rēm regulēs nevis vērtības likums, kas līdz tam laikam būs zaudējis spēku, bet gan sabiedrības augo�ās vaja�dzības pēc produktiem. Tā būs sabiedrība, kur ra�o��anu regulēs sabiedrības vajadzības un sabiedrības vaja�dzību uzskaite kļūs sevi�ķi svarīga plāno�anas orgāniem.

Pavisam nepareizs ir ari apgalvojums, ka mūsu pa��reizējā ekonomiskajā iekārtā, komunistiskās sabiedrības

attīstības pirmajā fazē, vērtības likums it kā regulējot �proporcijas� darba sadalī�anā starp da�ādām ra�o�a�nas nozarēm.

Ja tas būtu pareizi, tad nav saprotams, kāpēc pie mums, cik vien iespējams, neattīsta vieglo rūpniecību kā visrentablāko, nedod tai priek�roku pret smago rūpniecību, kas bie�i vien ir mazāk rentabla un da��kārt pat nemaz nav rentabla?

Ja tas būtu pareizi, tad nav saprotams, kāpēc pie mums neslēdz vairākus pagaidām vēl nerentablus sma�gās rūpniecības uzņēmumus, kur strādnieku darbs nedod �pienācīgu efektu�, un neatver jaunus neap�au�bāmi rentablās vieglās rūpniecības uzņēmumus, kur strādnieku darbs varētu dot �lielāku efektu�?

Ja tas būtu pareizi, tad nav saprotams, kāpēc pie mums nepārceļ strādniekus no mazrentabliem uzņē�mumiem, kas tautas saimniecībai gan ļoti vajadzīgi, uz rentablākiem uzņēmumiem saskaņā ar vērtības likumu, kur� it kā regulējot �proporcijas� darba sadalī�anā starp ra�o�anas nozarēm?

Acīm redzams, ka, ejot �o biedru pēdās, mums vaja�dzētu atteikties no ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas primāta par labu patērē�anas līdzekļu ra�o�anai. Bet ko nozīmē atteikties no ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas primāta? Tas nozīmē iznicināt mūsu tautas saimniecības nepārtrauk�tas aug�anas iespēju, jo nav iespējams realizēt nepār�trauktu tautas saimniecības aug�anu, reizē ar to nereali�zējot ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas primātu.

�ie biedri aizmirst, ka vērtības likums var būt par ra�o�anas regulatoru tikai kapitālisma apstākļos, kur pastāv ra�o�anas līdzekļu privātīpa�ums, kur pastāv konkurence, ra�o�anas anarchija, pārprodukcijas krīzes. Viņi aizmirst, ka vērtības likuma darbības sfēru pie mums ierobe�o ra�o�anas līdzekļu sabiedriskais īpa�ums,

tautas saimniecības plānveidīgās attīstības likuma darbība, � tātad ierobe�o ari mūsu gada un piecga�u plāni, kas aptuveni atspoguļo �ā likuma prasības.

Da�i biedri no tā secina, ka tautas saimniecības plān�veidīgās attīstības likums un tautas saimniecības plāno��ana iznicinot ra�o�anas rentabilitātes principu. Tas ir pavisam nepareizi. Lieta ir tie�i otrāda. Ja ņemam rentabilitāti nevis no atsevi�ķu uzņēmumu vai ra�o��anas nozaru viedokļa un nevis viena gada skatījumā, bet no visas tautas saimniecības viedokļa, teiksim, 10 � 15 gadu skatījumā, kas būtu vienīgā pareizā pieeja jautājumam, tad atsevi�ķu uzņēmumu vai ra�o�anas nozaru pārejo�ā un nestabilā rentabilitāte nekādā ziņā nav salīdzināma ar to stabilās un pastāvīgās rentabili�tātes augstāko formu, kuru mums dod tautas saimnie�cības plānveidīgās attīstības likuma darbība un tautas saimniecības plāno�ana, atbrīvojot mūs no periodiskām ekonomiskām krīzēm, kas sagrauj tautas saimniecību un nodara sabiedrībai kolosālus materiālus zaudējumus, un nodro�inot mums nepārtrauktu tautas saimniecības aug�anu ar tās straujajiem tempiem.

īsāk: nevar būt �aubu, ka mūsu pa�reizējos sociā�listiskajos ra�o�anas apstākļos vērtības likums nevar būt par �proporciju regulatoru� darba sadalī�anā starp da�ādām ra�o�anas nozarēm.

4.� JAUTĀJUMS PAR PRETSTATA IZNĪCINĀ�ANU STARP PILSĒTU UN LAUKIEM, STARP GARĪGO UN FIZISKO DARBU, KĀ ARI JAUTĀJUMS PAR AT�ĶIRĪBU LIKVIDĒ�ANU STARP TIEM

�is virsraksts skar vairākas problēmas, kas būtiski at�ķiras viena no otras, tomēr es tās apvienoju vienā nodaļā ne tādēļ, lai tās sajauktu vienu ar otru, bet vie�nīgi īsāka iztirzājuma labad.

Problēma par pretstata iznicinā�anu starp pilsētu un laukiem, starp rūpniecību un lauksaimniecību ir pazīs�tama problēmā, ko sen jau izvirzīju�i Markss un Engelss. �ā pretstata ekonomiskais pamats ir tas, ka kapitālisma apstākļos pilsēta ekspluatē laukus, visā rūpniecības, tirdzniecības, kredita sistēmas attīstības gaitā tiek ekspropriēta zemniecība un izputināts lauku iedzīvotāju vairākums. Tāpēc pretstats starp pilsētu un laukiem kapitālisma apstākļos jāuzskata par intere�u pretstatu. Uz �ā pamata radusies lauku naidīgā izturē��anās pret pilsētu un vispār pret �pilsētas ļaudīm�.

Nav �aubu, ka līdz ar kapitālisma un ekspluatācijas sistēmas iznicinā�anu, līdz ar sociālistiskāsm iekārtas nostiprinā�anos mūsu zemē bija jāizzūd ari intere�u pretstatam starp pilsētu un laukiem, starp rūpniecību un lauksaimniecību. Tā tas ari notika. Milzīgā palī�dzība, ko sociālistiskā pilsēta, mūsu strādnieku �ķira sniedza mūsu zemniecībai mui�nieku un kulaku likvi�dē�anā, nostiprināja pamatu strādnieku �ķiras un zemniecības savienībai, bet zemniecības un tās kolchozu sistemātiskā apgādā�ana ar pirm�ķirīgiem traktoriem un citām ma�inām pārvērta strādnieku �ķiras un zem�niecības savienību par draudzību starp tām. Protams, strādnieki un kolchozu zemniecība tomēr ir divas �ķiras,, kas pēc sava stāvokļa at�ķiras viena no otras. Bet �ī at�ķirība nekādā ziņā nevājina viņu draudzību. Glu�i otrādi, viņu intereses saista viena kopēja līnija, sociā�listiskās iekārtas nostiprinā�anas un komunisma uzva�ras līnija. Tāpēc nav brīnums, ka no lauku kādreizē�jās neuzticības un jo vairāk no naida pret pilsētu nav palicis ne vēsts.

Viss tas nozīmē, ka pamatu pretstatam starp pil�sētu un laukiem, starp rūpniecību un lauksaimniecību jau likvidējusi mūsu tagadējā sociālistiskā iekārta.

Tas, protams, nenozīmē, ka pretstata iznicinā�anai starp pilsētu un laukiem jānoved pie �lielo pilsētu bojā ejas� (sk. Engelsa �Anti-Diringu�). Lielās pilsētas ne tikai neies bojā, bet radīsies vēl jaunas lielas pilsētas kā kultūras vislielākās aug�upejas centri, ne tikai kā lielas industrijas centri, bet ari kā lauksaimniecības produktu pārstrādā�anas un visu pārtikas rūpniecības nozaru spēcīgas attīstības centri. �is apstāklis atvieglos mūsu zemes kultūras uzplaukumu un novedis pie sa�dzīves apstākļu izlīdzinā�anās pilsētā un uz laukiem.

Analoģisks stāvoklis mums ir ar problēmu par pret�stata iznicinā�anu starp garīgo un fizisko darbu. Ari �ī problēma ir pazīstama problēma, ko sen izvirzīju�i Markss un Engelss. Ekonomiskais pamats pretstatam starp garīgo un fizisko darbu ir tas, ka garīgā darba pārstāvji ekspluatē fiziskā darba cilvēkus. Visiem zināma tā plaisa, kas kapitālisma apstākļos pastāvēja starp uzņēmumu fiziskā darba cilvēkiem un vado�o personālu. Ir zināms, ka uz �ās plaisas pamata attīstī�jās strādnieku naidīgā izturē�anās pret direktoru, pret meistaru, pret in�enieri un citiem, techniskā personāla pārstāvjiem kā pret saviem ienaidniekiem. Saprotams, ka līdz ar kapitālisma un ekspluatācijas sistēmas izni�cinā�anu bija jāizzūd ari intere�u pretstatam) starp fizisko un garīgo darbu. Un tas tie�ām ir izzudis mūsu tagadējā sociālistiskajā iekārtā, Tagad fiziskā darba cil�vēki un vado�ais personāls nav vis ienaidnieki, bet gan biedri un draugi, vienota ra�o�anas kolektīva locekļi, kas dziļi ieinteresēti sekmēt un uzlabot ra�o�anu. No agrākā naida starp viņiem nav palicis ne vēsts.

Pavisam, cits raksturs ir problēmai par at�ķirību izzu�anu starp pilsētu (rūpniecību) un laukiem (lauk�saimniecību), starp fizisko un garīgo darbu. �o pro�blēmu marksisma klasiķi nav izvirzīju�i. Tā ir jauna

problēma, ko izvirzījusi musu sociālistiskās celtniecības prakse.

Vai �ī problēma nav sadomāta, vai tai ir priek� mums kaut kāda praktiska vai teorētiska nozīme? Nē, �o problēmu nevar uzskatīt par sadomātu. Glu�i otrādi, tā mums ir augstākā mērā nopietna problēma.

Ja ņemam, piemēram, at�ķirību starp lauksaimnie�cību un rūpniecību, tad �ī at�ķirība pie mums ir ne tikai tāda, ka darba apstākļi lauksaimniecībā at�ķiras no darba apstākļiem, rūpniecībā, bet vispirms un gal�venokārt tāda, ka rūpniecībā mums ra�o�anas līdzekļi un ra�o�anas1 produkcija ir visas tautas īpa�ums, kamēr lauksaimniecībā pastāv nevis visas tautas, bet grupu, kolchozu īpa�ums. Jau bija teikts, ka �is apstāk�lis saglabā pre�u apgrozību, ka, tikai izzūdot �ai at�ķi�rībai starp rūpniecību un lauksaimniecību, var izzust pre�u ra�o�ana ar visām no tā izrieto�ajām sekām. Tātad nevar noliegt, ka �ās būtiskās at�ķirības izzu�ana starp lauksaimniecību un rūpniecību mums: jāatzlst par sevi�ķi svarīgu.

Tas pats jāsaka attiecībā uz problēmu par būtiskās at�ķirības iznicinā�anu starp garīgo darbu un fizisko darbu. �ī problēma mums tāpat ir sevi�ķi svarīga, Iekams sāka izvērsties masveida sociālistiskā sacensība, rūpniecība pie mums auga ar grūtībām, un daudzi biedri izvirzīja pat jautājumu par rūpniecības attīstības tempu palēninā�anu. Tas galvenokārt izskaidrojams ar to, ka strādnieku techniskās kultūras līmenis bija pārāk zems un tālu atpalika no techniskā personāla līmeņa, Stā�voklis tomēr radikāli mainījās pēc tam, kad sociālistiskā sacensība pie mums ieguva masveida raksturu. Tie�i pēc tam rūpniecība sāka iet uz priek�u paātrinātā tempā, Kāpēc sociālistiskā sacensība ieguva masveida raksturu? Tāpēc, ka strādnieku vidū radās veselas

grupas biedru, kuri ne tikai apguva technisko minimumu, bet gāja tālāk, sasniedza techniskā personāla līmeni, sāka izdarīt labojumus techniķu un in�enieru darbā, lauzt pastāvo�ās normas kā novecoju�as, ieviest jaunas, progresīvākas normas u. tml. Kas notiktu, ja nevis atsevi�ķas strādnieku grupas, bet strādnieku vairākums būtu pacēlis savu techniskās kultūras līmeni līdz in�eniertechniskā personāla līmenim? Mūsu rūpniecība būtu pacelta citu zemju rūpniecībai nesasniedzamā augstumā. Tātad nevar noliegt, ka būtiskās at�ķirības iznīcinā�ana starp garīgo un fizisko darbu, ceļot strādnieku techniskās kultūras līmeni līdz techniskā personāla līmenim, nevar nebūt mums sevi�ķi svarīga.

Da�i biedri apgalvo, ka ar laiku izaudī�ot ne tikai būtiskā at�ķirība starp rūpniecību un lauksaimniecību, starp fizisko un garīgo darbu, bet izzudī�ot arī jebkura at�ķirība starp tiem. Tas ir nepareizi. Būtiskās at�ķirī�bas iznīcinā�ana starp rūpniecību un lauksaimniecību nevar novest pie jebkuras at�ķirības iznīcinā�anas starp tām. Kaut kāda at�ķirība, kaut arī nebūtiska, katrā ziņā paliks, jo darba apstākļi rūpniecībā un lauksaim�niecībā ir da�ādi. Pat rūpniecībā, ja ņemam vērā tās da�ādās nozares, darba apstākļi nav visur vienādi: ogļ�ra�u darba apstākļi, piemēram, at�ķiras no mechanizētas apavu fabrikas strādnieku darba apstākļiem, kaln�ra�u darba apstākļi at�ķiras no ma�inbūves strādnieku darba apstākļiem. Ja tas ir pareizi, tad jo vairāk jāsa�glabājas zināmai at�ķirībai starp rūpniecību un lauk�saimniecību.

Tas pats jāsaka par at�ķirību starp garīgo darbu un fizisko darbu. Būtiskā at�ķirība starp tiem, kura izpau��as nevienādajā techniskās kultūras līmenī, katrā ziņā izzudīs. Bet kaut kāda at�ķirība, kaut arī nebūtiska, tomēr saglabāsies, kaut vai tāpēc, ka uzņēmumu vado�ā

sastāva darba apstākļi nav vienādi ar strādnieku darba apstākļiem.

Biedri, kas apgalvo pretējo, laikam gan balstās uz pazīstamo formulējumu da�os manos rakstos, kur tiek runāts par at�ķirības iznīcinā�anu starp rūpniecību un lauksaimniecību, starp garīgo un fizisko darbu, nemi�not, ka runa ir par būtiskās un nevis jebkuras at�ķirī�bas iznīcinā�anu. Biedri tie�i tā arī ir sapratu�i manu formulējumu, pieņemdami, ka tas nozīmē jebkuras at�ķirības iznīcinā�anu. Bet tas nozīmē, ka formulē�jums bijis neprecīzs, neapmierino�s. Tas jāatmet un jāatvieto ar citu formulējumu, kur runa ir par būtisko at�ķirību iznīcinā�anu un nebūtisko at�ķirību, saglabā��anu starp rūpniecību un lauksaimniecību, starp garīgo un fizisko darbu.

5.�� JAUTĀJUMS PAR VIENOTA PASAULES TIRGUS SAIR�ANU UN PASAULES KAPITĀLISTISKĀS SISTĒMAS KRĪZES PADZIĻINĀ�ANOS

Par otrā pasaules kara un tā saimniecisko seku sva�rīgāko ekonomisko rezultātu jāuzskata vienotā, visu aptvero�ā pasaules tirgus sair�ana. �is apstāklis notei�cis "pasaules kapitālistiskās sistēmas vispārējās krīzes tālāko padziļinā�anos.

Otrais pasaules kar� pats bija �ās krīzes radīts. Katra no abām kapitālistiskajām koalīcijām, kas kara laikā bija uzklupu�as viena otrai, cerēja sakaut pre�tinieku un iegūt pasaules kundzību. Te tās meklēja izeju no krīzes. Amerikas Savienotās Valstis cerēja izsist no ierindas savas bīstamākās konkurentes � Vāciju un Japānu, sagrābt ārzemju tirgus, pasaules izejvielu resursus un iegūt pasaules kundzību.

Ta�u kar� neattaisnoja �īs cerības. Tiesa, Vācija un Japāna tika izsistas no ierindas kā triju galveno kapi-

talistisko valstu: ASV, Anglijas un Francijas konku�rentes. Bet līdz ar to no kapitālistiskās sistēmas atkrita Ķīna un citas tautas demokrātijas valstis Eiropā, kopīgi ar Padomju Savienību izveidodamas vienotu un spēcīgu sociālistisko nometni, kas nostājusies pretim kapitā�lisma nometnei. Divu pretēju nometņu pastāvē�anas ekonomiskais rezultāts bija tas, ka vienotais, visu aptve�ro�ais pasaules tirgus saira, un tā rezultātā mums tagad ir divi paralēli pasaules tirgi, kas arī nostāju�ies viens otram pretim.

Jāatzīmē, ka ASV un Anglija ar Franciju, � pro�tams, pa�as to negribēdamas, � sekmēja jauna para�lēla pasaules tirgus izveido�anos un nostiprinā�anos. Tās pakļāva ekonomiskai blokādei PSRS, Ķīnu un Eiropas tautas demokrātijas valstis, kas nebija iekļā�vu�ās �Mar�ala plāna� sistēmā, un cerēja tādējādi tās no�ņaugt. Patiesībā tomēr iznāca nevis jaunā pasaules tirgus no�ņaug�ana, bet gan tā nostiprinā�anās.

Tomēr galvenais �ai lietā, protams, nav vis ekono�miskā blokāde, bet gan tas, ka pēckara periodā �īs zemes ekonomiski sakļāvās un nodibināja ekonomisku sadarbību un savstarpēju palīdzību. �ās sadarbības pieredze rāda, ka neviena kapitālistiskā zeme nebūtu varējusi tautas demokrātijas valstīm sniegt tādu reālu un techniski kvalificētu palīdzību, kādu tām sniedz Padomju Savienība. Lieta ne tikai tāda, ka �ī palīdzība ir maksimāli lēta un techniski pirm�ķirīga. Lieta vis�pirms tāda, ka �ās sadarbības pamatā ir patiesa vēlē��anās sniegt savstarpēju palīdzību un panākt kopēju ekonomisku aug�upeju. Rezultātā �ajās zemēs mums ir strauji rūpniecības attīstības tempi. Varam dro�i teikt, ka, pastāvot �ādiem rūpniecības attīstības tempiem, drīz vien radīsies tāds stāvoklis, ka �īm zemēm ne tikai nebūs vajadzīgs ievest preces no kapitālistiskajām

zemēm, bet tās pa�as sajutīs nepiecie�amību pārdot citiem pārpaliku�ās pa�u ra�otās preces.

Bet no tā izriet, ka sfēra, kurā galvenās kapitālis�tiskās zemes (ASV, Anglija un Francija) izmanto pa�saules resursus, nevis papla�ināsies, bet sa�aurināsies, ka pasaules pre�u pārdo�anas tirgus apstākļi �īm zemēm pasliktināsies, bet uzņēmumu nepilnā slodze �ajās zemēs kļūs vēl nepilnāka. Te patiesībā arī izpau�as pasaules kapitālistiskās sistēmas vispārējās krīzes pa�dziļinā�anās sakarā ar pasaules tirgus sair�anu.

To sajūt pa�i kapitālisti, jo grūti nesajust tādu tirgu zaudē�anu kā PSRS un Ķīna. Viņi cen�as pārvarēt �īs grūtības ar �Mar�ala plānu�, ar karu Korejā, ar drud�ainu bruņo�anos, rūpniecības militarizaciju. Bet tas ļoti atgādina to, ka slīcēji ķeras pie salmiņa.

Sakarā ar �ādu stāvokli ekonomistiem izvirzīju�ies divi jautājumi:

a)�� Vai var apgalvot, ka Staļina pazīstamā tēze par tirgu relatīvo stabilitāti kapitālisma vispārējās krīzes periodā, kas izteikta pirms otrā pasaules kara, � aiz�vien vēl paliek spēkā?

b)�� Vai var apgalvot, ka Ļeņina pazīstamā tēze, kuru viņ� izteica 1916. gada pavasarī, par to, ka, nerau�goties uz kapitālisma trūdē�anu, �visumā kapitālisms aug neizmērojami straujāk nekā agrāk�, � aizvien vēl paliek spēkā?

Es domāju, ka to nevar apgalvot. Ņemot vērā jau�nos apstākļus, kādi izveidoju�ies sakarā ar otro pasaules, karu, jāuzskata, ka abas tēzes zaudēju�as spēku.

6.� JAUTĀJUMS PAR TO, VAI KARI STARP KAPITĀLISTISKAJĀM ZEMĒM IR NEIZBĒGAMI

Da�i biedri apgalvo, ka sakarā ar to, ka pēc otrā pasaules kara attīstīju�ies jauni starptautiski apstākli,.

kari starp kapitālistiskajām zemēm vairs neesot neiz�bēgami. Viņi uzskata, ka pretrunas starp sociālisma nometni un kapitālisma nometni esot stiprākas nekā pretrunas starp kapitālistiskajām zemēm, ka Amerikas Savienotās Valstis pietiekami pakļāvu�as sev citas kapi�tālistiskās zemes, lai neļautu tām karot savā starpā un novājināt vienai otru, ka izcilākie kapitālisma ļaudis guvu�i pietiekamu mācību no pieredzes divos pasaules karos, kuri nodarīja nopietnus zaudējumus visai kapi�tālistiskajai pasaulei, lai atļautos sev no jauna ieraut kapitālistiskās zemes savstarpējā karā, � ka sakarā ar visu to kari starp kapitālistiskajām zemēm vairs neesot neizbēgami.

�ie biedri maldās. Viņi redz ārējās parādības, kas pavīd virspusē, bet neredz tos dziļuma spēkus, kuri pagaidām gan darbojas nemanāmi, bet tomēr noteiks notikumu gaitu.

Ārēji viss liekas �labākā kārtībā�: Amerikas Savie�notās Valstis uzspiedu�as Rietumeiropai, Japānai un citām kapitālistiskajām, zemēm normētu dzīvi; Vācija (Rietumvācija), Anglija, Francija, Itālija, Japāna, kas nokļuvu�as ASV nagos, paklausīgi pilda ASV pavēles. Bet būtu nepareizi domāt, ka �ī �labākā kārtība� var saglabāties �uz mū�u mū�iem�, ka �īs zemes bez gala cietīs Amerikas Savienoto Valstu kundzību un spaidus, ka tās nemēģinās izrauties no amerikāņu verdzības un nostāties uz patstāvīgas attīstības ceļa.

Ņemsim vispirms Angliju un Franciju. Nav �aubu, ka tās ir imperiālistiskas zemes. Nav �aubu, ka lētas izejvielas un nodro�ināti pre�u pārdo�anas tirgi tām ir sevi�ķi svarīgi. Vai var domāt, ka tās bez gala cietīs pa�reizējo stāvokli, kad amerikāņi, slēpdamies aiz �palīdzības� pēc �Mar�ala plāna�, iespie�as Anglijas un Francijas ekonomikā, cenzdamies, pārvērst to par

Amerikas Savienoto Valstu ekonomikas piedēkli, kad amerikāņu kapitāls sagrābj izejvielas un pre�u pārdo��anas tirgus angļu un fran�u kolonijās un tādējādi gatavo katastrofu angļu un fran�u kapitālistu augsta�jai peļņai? Vai nebūs pareizāk teikt, ka kapitālistiskā Anglija un pēc tās arī kapitālistiskā Francija galu galā būs spiestas izrauties no ASV apkampieniem un uzsākt konfliktu ar tām, lai nodro�inātu sev patstāvīgu stā�vokli un, protams, augstu peļņu?

Pāriesim pie galvenajām uzvarētām zemēm, pie Vācijas (Rietumvācijas) un Japānas. �īs zemes tagad tikko velk dzīvību zem amerikāņu imperiālisma zābaka. To rūpniecība un lauksaimniecība, to tirdzniecība, to ārējā un iek�ējā politika, visa to dzīve ir iekalta ame�rikāņu okupācijas �re�īma� va�ās. Bet �īs zemes ta�u vēl vakar bija varenas imperiālistiskas lielvalstis, kas satricināja Anglijas, ASV un Francijas kundzības pamatus Eiropā, Āzijā. Domāt, ka �īs zemes nemēģinās no jauna celties kājās, salauzt ASV �re�īmu� un izrau�ties uz patstāvīgas attīstības ceļa � nozīmē ticēt brīnumiem.

Saka, ka pretrunas starp kapitālismu un sociālismu esot stiprākas nekā pretrunas starp kapitālistiskajām zemēm. Teorētiski tas, protams, ir pareizi. Tas pareizi ne tikai tagad, pa�laik, � tas bija pareizi arī pirms otrā pasaules kara. Un to vairāk vai mazāk saprata kapitālistisko zemju vadītāji. Un tomēr otrais pasaules kar� sākās nevis ar karu pret PSRS, bet ar karu starp kapitālistiskajām zemēm. Kāpēc? Tāpēc, pirmkārt, ka kar� pret PSRS kā pret sociālisma zemi kapitālismam ir bīstamāks nekā kar� starp kapitālistiskajām zemēm, jo, ja kar� starp kapitālistiskajām zemēm izvirza jau�tājumu tikai par zināmu kapitālistisko zemju pārsvaru pār citām kapitālistiskajām zemēm, tad karam pret

PSRS obligāti jāizvirza jautājums par pa�a kapitālisma pastāvē�anu. Tāpēc, otrkārt, ka kapitālisti �propa�gandas� nolūkos gan trok�ņo par Padomju Savienības agresivitāti, bet pa�i netic tās agresivitātei, jo viņi ņem vērā Padomju Savienības miera politiku un zina, ka Padomju Savienība pati neuzbruks kapitālistiskajām zemēm.

Pēc pirmā pasaules kara arī uzskatīja, ka Vācija galīgi izsista no ierindas, tāpat kā tagad da�i biedri domā, ka Japāna un Vācija galīgi izsistas no ierindas. Toreiz tāpat runāja un trok�ņoja presē par to, ka Amerikas Savienotās Valstis uzspiedu�as Eiropai nor�mētu dzīvi, ka Vācija vairs nevarē�ot nostāties uz kājām, ka turpmāk kara starp kapitālistiskajām zemēm nebū�ot. Tomēr, neraugoties uz to, pagāja tikai kādi 15 � 20 gadi pēc Vācijas sakāves un Vācija piecēlās un nostājās uz kājām kā spēcīga lielvalsts, izrāvusi es no nebrīvības un nostājusies uz patstāvīgas attīstības ceļa. Pie tam raksturīgi, ka neviens cits kā Anglija un Amerikas Savienotās Valstis palīdzēja Vācijai piecel�ties ekonomiski un celt tās militāri ekonomisko poten�ciālu. Protams, ASV un Anglijai, palīdzot Vācijai piecelties ekonomiski, pie tam bija nodoms virzīt piecē�lu�os Vāciju pret Padomju Savienību, izmantot to pret sociālisma zemi. Tomēr Vācija virzīja savus spēkus vispirms pret angļu-fran�u-amerikaņu bloku. Un, kad hitleriskā Vācija pieteica karu Padomju Savienībai, tad angļu-fran�u-amerikaņu bloks ne tikai nepievieno�jās hitleriskajai Vācijai, bet, glu�i otrādi, bija spiests stāties koalīcijā ar PSRS pret hitlerisko Vāciju.

Tātad izrādījās, ka kapitālistisko zemju cīņa par tirgiem un vēlē�anās noslīcināt savus konkurentus bija praktiski stiprāka nekā pretrunas starp kapitālisma nometni un sociālisma nometni.

Jājautā, kāda ir garantija, ka Vācija un Japāna no jauna necelsies kājās, ka tās nemēģinās izrauties no amerikāņu verdzības un uzsākt savu patstāvīgu dzīvi? Es domāju, ka tādu garantiju nav.

Bet no tā izriet, ka kari starp kapitālistiskajām zemēm joprojām paliek neizbēgami.

Saka, ka Ļeņina tēze par to, ka imperiālisms neiz�bēgami rada karus, jāuzskatot par novecoju�u, ciktāl patlaban izaugu�i vareni tautas spēki, kas aizstāv mieru un uzstājas pret jaunu pasaules karu. Tas ir nepareizi,

Mūsdienu miera aizstāvē�anas kustības mērķis ir celt tautas masas cīņai par miera saglabā�anu, par jauna pasaules kara novēr�anu. Tātad tās mērķis nav gāzt kapitālismu un nodibināt sociālismu, � tā apro�be�ojas ar demokrātiskiem mērķiem cīņā par miera saglabā�anu. �ai ziņā mūsdienu kustība par miera sa�glabā�anu at�ķiras no kustības pirmā pasaules kara periodā par imperiālistiskā kara pārvēr�anu pilsoņu karā, jo �ī pēdējā kustība gāja tālāk un tai bija sociā�listiski mērķi.

Iespējams, ka zināmos apstākļos no cīņas par mieru vietām attīstīsies cīņa par sociālismu, bet tā vairs nebūs mūsdienu kustība par mieru, bet gan kustība par kapi�tālisma gā�anu.

Visticamāk, ka mūsdienu kustība par mieru kā kus�tība par miera saglabā�anu, ja tai būs panākumi, no�vedīs pie �ā kara novēr�anas, pie tā atlik�anas uz laiku, pie �ā miera saglabā�anas uz laiku, pie karot kārās val�dības atkāp�anās un tās atvieto�anas ar citu valdību, kas gatava uz laiku saglabāt mieru. Tas, protams, ir labi. Pat ļoti labi. Bet ar to tomēr nepietiek, lai vispār varētu novērst neizbēgamos karus starp kapitālistiska�jām zemēm. Nepietiek, jo, neraugoties uz visiem �iem miera aizstāvē�anas kustības panākumiem, imperiā�

lisms tomēr saglabājas, paliek spēkā, � tātad paliek spēkā ari karu neizbēgamlba.

Lai novērstu karu neizbēgamlbu, jāiznlcina impe�riālisms.

7.��� JAUTĀJUMS PAR MŪSDIENU KAPITĀLISMA UN SOCIĀLISMA EKONOMISKAJIEM PAMATLIKUMIEM

Kā zināms, jautājums par kapitālisma un sociālisma ekonomiskajiem; pamatlikumiem vairākkārt tika izvir�zīts diskusijā. Par to tika izteikti da�ādi un pat visfan�tastiskākie uzskati. Tiesa, diskusijas dalībnieku vairā�kums vāji reaģēja uz �o lietu, un nekāds lēmums �ajā jautājumā netika izvirzīts. Tomēr neviens no diskusijas dalībniekiem nenoliedza, ka �ādi likumi pastāv.

Vai pastāv kapitālisma ekonomiskais pamatlikums? Jā, pastāv. Kas tas par likumu, kādas ir tā raksturīgās iezīmes? Kapitālisma ekonomiskais pamatlikums ir tāds likums, kas nosaka nevis kādu atsevi�ķu kapitā�listiskās ra�o�anas attīstības pusi vai kādus atsevi�ķus sēs attīstības procesus, bet gan �ās attīstības visas galvenās puses un visus galvenos procesus, � tātad nosaka kapitālistiskās ra�o�anas būtību, tās dabu.

Vai vērtības likums nav kapitālisma ekonomiskais pamatlikums? Nē. Vērtības likums vispirms ir pre�u ra�o�anas likums. Tas pastāvēja pirms kapitālisma un turpina pastāvēt, tāpat kā pre�u ra�o�ana, pēc kapitā�lisma gā�anas, piemēram, mūsu zemē, tiesa, ar ierobe��otu darbības sfēru. Protams, vērtības likumam, kuram ir pla�a darbības sfēra kapitālisma apstākļos, ir liela loma kapitālistiskās ra�o�anas attīstībā, ta�u tas ne tikai nenosaka kapitālistiskās ra�o�anas būtību un kapitā�listiskās peļņas pamatus, bet pat neizvirza �ādas problē�mas. Tāpēc tas nevar būt par mūsdienu kapitālisma ekonomisko pamatlikumu.

Aiz �iem pa�iem apsvērumiem par kapitālisma eko�nomisko pamatlikumu nevar būt konkurences un ra�o��anas anarchijas likums vai likums par kapitālisma nevienmērīgo attīstību da�ādās zemēs.

Saka, ka vidējās peļņas normas likums esot mūs�dienu kapitālisma ekonomiskais pamatlikums. Tas ir nepareizi. Mūsdienu kapitālisms, monopolistiskais kapi�tālisms, nevar apmierināties ar vidējo peļņu, kurai turklāt ir tendence pazemināties sakarā ar kapitāla organiskā sastāva cel�anos. Mūsdienu monopolistiskais kapitālisms prasa nevis vidējo peļņu, bet gan peļņas maksimumu, kas nepiecie�ams, lai vairāk vai mazāk regulāri realizētu papla�ināto atra�o�anu.

Kapitālisma ekonomiskā pamatlikuma jēdzienam vistuvāk ir virsvērtības likums, kapitālistiskās peļņas ra�anās un pieaug�anas likums. Tas tie�ām nosaka kapitālistiskās ra�o�anas pamatiezīmes. Bet virsvērtības likums ir pārāk vispārīgs likums, kas neskar problēmu par augstāko peļņas normu, kuras nodro�inā�ana ir monopolistiskā kapitālisma attīstības nosacījums. Lai aizpildītu �o robu, virsvērtības likums jākonkretizē un jāattlsta tālāk atbilsto�i monopolistiskā kapitālisma apstākļiem, pie tam ievērojot, ka monopolistiskais kapi�tālisms prasa nevis jebkuru peļņu, bet tie�i maksimālo peļņu. Tas tad ari būs mūsdienu kapitālisma ekonomis�kais pamatlikums.

Mūsdienu kapitālisma ekonomiskā pamatlikuma gal�venās iezīmes un prasības varētu formulēt apmēram �ādi: nodro�ināt maksimālu kapitālistisku peļņu, eks�pluatējot, izputinot un iedzenot nabadzībā attiecīgās zemes iedzīvotāju vairākumu, nospie�ot verdzībā un sistemātiski aplaupot citu zemju, it īpa�i atpaliku�o zemju tautas, beidzot, vedot karus un militarizējot tautas saimniecību un tā nodro�inot visaugstāko peļņu.

Saka, ka vidējo peļņu tomēr varētu uzskatīt par pilnīgi pietiekamu kapitālistiskai attīstībai mūsdienu apstākļos. Tas ir nepareizi. Vidējā peļņa ir rentabilitātes zemākā robe�a, par kuru zemāk kapitālistiskā ra�o�ana kļūst neiespējama. Bet būtu smieklīgi domāt, ka mūs�dienu monopolistiskā kapitālisma di�vīri, sagrābdams kolonijas, nospiezdami verdzībā tautas un uzsākdami karus, cen�as nodro�ināt sev tikai vidējo peļņu. Nē, ne vidējā peļņa un ari ne virspeļņa, kas parasti tikai nedaudz pārsniedz vidējo peļņu, bet tie�i maksimālā peļņa ir monopolistiskā kapitālisma dzinējspēks'. Tie�a nepiecie�amība iegūt maksimālo peļņu mudina mono�polistisko kapitālismu ķerties pie tādiem riskantiem pa�sākumiem kā koloniju un citu atpaliku�o zemju nospie��ana verdzībā un sistemātiska aplaupī�ana, vairāku neatkarīgu zemju pārvēr�ana par atkarīgām zemēm, jaunu karu organizē�ana, kuri mūsdienu kapitālisma di�vīriem ir labākais �bizness� maksimālās peļņas iegū��anai, un, beidzot, mēģinājumi iekarot pasaules ekono�misko kundzību.

Kapitālisma ekonomiskā pamatlikuma nozīme, starp citu, ir tā, ka tas, nosakot visas svarīgākās parādības kapitālistiskā ra�o�anas veida attīstībā, tā kāpinājumus un krīzes, tā uzvaras un sakāves, tā priek�rocības un trūkumus � visu tā pretrunīgās attīstības procesu, � dod iespēju tos izprast un izskaidrot.

Lūk, viens no daudzajiem �pārsteidzo�iem� pie�mēriem.

No kapitālisma vēstures un prakses visiem ir zināmu fakti, kas demonstrē technikas straujo attīstību kapi�tālisma apstākļos, kad kapitālisti uzstājas kā modernās technikas karognesēji, kā revolucionāri ra�o�anas tech�nikas attīstībā. Bet ir zināmi ari citāda veida fakti, kas demonstrē technikas attīstības apturē�anu kapitālisma

apstākļos, kad kapitālisti uzstājas kā reakcionāri jau�nās technikas attīstībā un nereti pāriet uz roku darbu.

Ar ko izskaidrot �o kliedzo�o pretrunu? To var izskaidrot tikai ar mūsdienu kapitālisma ekonomisko pamatlikumu, tas ir, ar nepiecie�amību iegūt maksimālu peļņu. Kapitālisms ir par jauno techniku, kad tā viņam sola vislielāko peļņu. Kapitālisms ir pret jauno tech�niku un par pāreju uz roku darbu, kad jaunā technika vairs nesola vislielāko peļņu.

Tā tas ir ar mūsdienu kapitālisma ekonomisko pa�matlikumu.

Vai pastāv sociālisma ekonomiskais pamatlikums? Jā, pastāv. Kādas ir �ā likuma būtiskās iezīmes un prasības? Sociālisma ekonomiskā pamatlikuma būtis�kās iezīmes un prasības varētu formulēt apmēram �ādi; nodro�ināt visas sabiedrības pastāvīgi pieaugo�o mate�riālo un kultūras vajadzību maksimālu apmierinā�anu, nepārtraukti palielinot un uzlabojot sociālistisko ra�o��anu uz augstākās technikas bāzes.

Tātad: nevis maksimālās peļņas nodro�inā�ana � bet gan sabiedrības materiālo un 'kultūras vajadzību maksi�mālās apmierinā�anas nodro�inā�ana; nevis ra�o�anas attīstība ar pārtraukumiem no kāpinājuma uz krīzi un no krīzes uz kāpinājumu � bet gan nepārtraukta ra�o��anas aug�ana; nevis periodiski pārtraukumi technikas attīstībā, kuriem seko sabiedrības ra�o�anas spēku izni�cinā�ana, � bet gan nepārtraukta ra�o�anas uzlabo��ana uz augstākās technikas bāzes.

Saka, ka sociālisma ekonomiskais pamatlikums esot tautas saimniecības plānveidīgās, proporcionālās attīstī�bas likums. Tas ir nepareizi. Tautas saimniecības plān�veidīgā attīstība un tātad ari tautas saimniecības plāno��ana, kas ir vairāk vai mazāk pareizs �ā likuma atspo�guļojums, pa�as par sevi neko nevar dot, ja nav zināms.

kāda uzdevuma sasnieg�anai tiek realizēta tautas saimniecības plānveidīgā attīstība, vai ari ja iedevums nav skaidrs. Tautas saimniecības plānveidīgā attīstības likums var dot vajadzīgo efektu tikai tajā gadījumā, ja ir uzdevums, kura sasnieg�anai tiek realizēta tautas saimniecības plānveidīgā attīstība. �o uzdevumu nevar dot pats tautas saimniecības plānveidīgās attīstības likums. Vēl jo mazāk to var dot tautas saimniecības plāno�ana. �is uzdevums ietverts sociālisma ekonomis�kajā pamatlikumā iepriek� minēto �ā likuma prasību veidā. Tāpēc tautas saimniecības plānveidīgās attīstības likuma darbība var pilnīgi izvērsties tikai tad, ja tā balstās uz sociālisma ekonomisko pamatlikumu.

Kas attiecas uz tautas saimniecības plāno�anu, tad tā var panākt pozitīvus rezultātus, tikai ievērojot divus nosacījumus: a) ja tā pareizi atspoguļo tautas saimnie�cības plānveidīgās attīstības likuma prasības, b) ja tā viscaur pieskaņojas sociālisma ekonomiskā pamatlikuma prasībām.

8.� CITI JAUTĀJUMI

1)� Jautājums par ārpusekonomisko piespie�anu feo�dālisma apstākļos.

Protams, ārpus ekonomiskai piespie�anai bija sava loma mui�nieku-dzimtkungu ekonomiskās varas nostip�rinā�anā, tomēr feodālisma pamats nebija vis �ī piespie��ana, bet gan feodālais zemes īpa�ums.

2)� Jautājums par kolchoznieku sētas personīgo īpa��umu.

Būtu nepareizi mācības grāmatas projektā sacīt, ka �katrai kolchoznieku sētai personīgā lieto�anā ir govs, sīklopi un putni�. Patiesībā, kā zināms, govs, sīklopi, putni utt. ir nevis kolchoznieku sētas personīgā lieto��anā, bet gan personīgā īpa�umā. Izteiciens �personīgā

lieto�ana� acīm redzot ņemts no Lauksaimniecības arteļa paraugstatūtiem. Bet Lauksaimniecības arteļa paraugstatūtos pielaista kļūda. PSRS Konstitūcijā, kas tika izstrādāta rūpīgāk, teikts cits, un proti:

�Katrai kolchoza sētai � ir . . . personīgā īpa�umā pallgsaimnieclba uz piemājas zemes, dzīvojamā māja, produktīvie lopi, putni un sīkais lauksaimniecības inventārs.�

Tas, protams, ir paredzi.

Turklāt vajadzētu sīkāk pateikt, ka katram kolchozniekam personīgā īpa�umā ir no vienas līdz tik un tik daudz govīm atkarībā no vietējiem apstākļiem, tik un tik daudz aitu, kazu, cūku (ari no � līdz; atkarībā no vietējiem apstākļiem) un neierobe�otā skaitā māj�putni (piles, zosis, vistas, tītari).

�ie sīkie norādījumi ir ļoti svarīgi mūsu biedriem ārzemēs, kuri grib precīzi zināt, kas tad īsti palicis kolchoznieku sētai personīgā īpa�umā pēc tam, kad pie mums izdarīta lauksaimniecības kolektivizācija.

3)�� Jautājums par nomas maksas vērtību, kādu zemnieki maksāja mui�niekiem, kā ari par zemes pirk��anas izdevumu vērtību.

Mācības grāmatas projektā teikts, ka zemes nacio�nalizācijas rezultātā �zemniecība atbrīvojās no nomas maksas mui�niekiem par sumu ap 500 miljoniem rubļu gadā� (jāsaka �zeltā�). �o skaitli vajadzētu precizēt, jo tajā, kā man liekas, nav ieskaitīta nomas maksa visā Krievijā, bet tikai Krievijas guberņu vairākumā. Pie tam jāņem vērā, ka daudzās Krievijas malienēs nomu maksāja natūrā, ko mācības grāmatas projekta autori acīm redzot nav ievēroju�i. Turklāt jāņem vērā, ka zemniecība atbrīvojās ne tikai no nomas maksas, bet ari no gadskārtējiem zemes pirk�anas izdevumiem. Vai

tas ir ievērots mācības grāmatas projektā? Man �ķiet, ka nav ievērots, bet to vajadzētu ievērot.

4)�� Jautājums par monopolu saaug�anu ar valsts aparātu.

Izteiciens �saaug�ana� nav piemērots. �is izteiciena pavir�i un apraksto�i atzīmē monopolu un valsts tuvi�nā�anos, bet neatklāj �ās tuvinā�anās ekonomisko jēgu Lieta tā, ka �ās tuvinā�anās procesā nenotiek vis vien�kār�i valsts aparāta saaug�ana ar monopoliem, bet gan pakļau�ana tiem. Tāpēc vajadzētu izmest vārdu �saaug��ana� un to atvietot ar vārdiem �valsts aparāta pakļau��ana monopoliem�.

5)� Jautājums par ma�inu lieto�anu PSR Savienībā.

Mācības grāmatas projektā teikts, ka �PSR Savie�nībā ma�inas lieto visos gadījumos, kad tās ietaupa sabiedrībai darbu�. Tas nemaz nav tas, ko vajadzētu teikt. Pirmkārt, PSR Savienībā ma�inas vienmēr ietaupa sabiedrībai darbu, tāpēc mēs nezinām gadīju�mus, kad tās PSRS apstākļos neietaupltu sabiedrībai darbu. Otrkārt, ma�inas ne tikai ietaupa darbu, bet līdz ar to atvieglo strādnieku darbu, tāpēc mūsu apstākļos at�ķirībā no kapitālisma apstākļiem strādnieki ļoti labprāt izmanto ma�inas darba procesā.

Tāpēc vajadzētu teikt, ka nekur tik labprāt netiek lietotas ma�inas kā PSR Savienībā, jo ma�inas ietaupa darbu sabiedrībai un atvieglo strādnieku darbu un, tā kā PSR Savienībā nav bezdarba, strādnieki ļoti lab�prāt izmanto ma�inas tautas saimniecībā.

6)� Jautājums par strādnieku �ķiras materiālo stā�vokli kapitālistiskajās zemēs.

Kad runā par strādnieku �ķiras materiālo stāvokli, tad parasti saprot ra�o�anā nodarbinātos strādniekus un neņem vērā tā saucamās bezdarbnieku rezerves armijas materiālo stāvokli. Vai �āda pieeja jautāju�

mam par strādnieku �ķiras materiālo stāvokli ir pa�reiza? Es domāju, ka nav pareiza. Ja pastāv bez�darbnieku rezerves armija, kuras locekļiem nav iespē�jams pārtikt citādi, kā tikai pārdodot savu darbaspēku, tad bezdarbnieki nevar neietilpt strādnieku �ķiras sa�stāvā, bet, ja viņi ietilpst strādnieku �ķiras sastāvā, viņu nabadzīgais stāvoklis nevar neietekmēt ra�o�anā nodarbināto strādnieku materiālo stāvokli. Tāpēc es domāju, ka, raksturojot strādnieku �ķiras materiālo stāvokli kapitālistiskajās zemēs, vajadzētu ņemt vērā ari strādnieku-bezdarbnieku rezerves armijas stāvokli.

7)� Jautājums par nacionālo ienākumu.

Es domāju, ka mācības grāmatas projektā katrā zjņā vajadzētu ietilpināt jaunu nodaļu par nacionālo ienākumu.

8)� Jautājums par speciālu nodaļu mācības grāmatā par Ļeņinu un Staļinu kā par sociālisma politiskās ekonomijas radītājiem.

Es domāju, ka nodaļa �Marksistiskā mācība par sociālismu. V. I. Ļeņins un J. V. Staļins � sociālisma politiskās ekonomijas radītāji� jāizņem no mācības grāmatas. Tā mācības grāmatā nemaz nav vajadzīga, jo nekā jauna nedod un tikai bāli atkārto to, kas sīkāk pateikts mācības grāmatas iepriek�ējās nodaļās.

Kas attiecas uz pārējiem jautājumiem, man nav nekādu piezīmju par biedru Ostrovitjanova, Ļeontjeva, Sepilova, Gatovska un citu �priek�likumiem�.

9.�� POLITISKĀS EKONOMIJAS MARKSISTISKĀS MĀCĪBAS GRĀMATAS STARPTAUTISKĀ NOZĪME

Es domāju, ka biedri neņem vērā visu politiskās ekonomijas marksistiskās mācības grāmatas nozīmi. Mācības grāmata vajadzīga ne tikai mūsu padomju jaunatnei. Tā sevi�ķi vajadzīga visu zemiju komunis�

tiem un cilvēkiem, kas ir komunistu līdzjutēji. Mūsu biedri ārzemēs grib zināt, kā mēs izlauzāmies no kapi�tālistiskās nebrīvības, kā mēs pārveidojām valsts eko�nomiku sociālisma garā, kā mēs panācām draudzību ar zemniecību, kā mēs panācām to, ka mūsu nesen vēl nabadzīgā un vājā zeme ir kļuvusi par bagātu, varenu zemi, kas īsti ir kolchozi, kāpēc mēs, kaut gan ra�o��anas līdzekļi ir sabiedriskoti, neiznīcinām pre�u ra�o��anu, naudu, tirdzniecību utt. Visu to un daudz ko citu viņi grib zināt nevis aiz vienkār�as ziņkāres, bet gan tādēļ, lai mācītos no mums un mūsu pieredzi izmantotu savā zemē. Tāpēc labas marksistiskas politiskās ekono�mijas mācības grāmatas iznāk�anai ir ne tikai iek�po�litiska, bet ari liela starptautiska nozīme.

Tātad vajadzīga mācības grāmata, kas varētu būt rokasgrāmata revolucionārai jaunatnei ne tikai iek��zemē, bet ari ārzemēs. Tai nav jābūt pārāk pla�ai, jo pārāk pla�a mācības grāmata nevar būt rokasgrāmata un to būs grūti apgūt � izstudēt. Bet tajā jābūt visam galvenajam, kas attiecas tiklab uz mūsu zemes ekono�miku, kā ari uz kapitālisma un koloniālās sistēmas ekonomiku.

Diskusijas laikā da�i biedri ieteica uzņemt mācības grāmatā vairākas jaunas nodaļas: vēsturnieki � par vēsturi, politiķi � par politiku, filozofi � par filozo�fiju, ekonomisti � par ekonomiku. Bet tas novestu pie tā, ka mācības grāmata piebriestu līdz neaptveramiem apmēriem. To, protams, nevar pieļaut. Mācības grā�mata izmanto vēsturisko metodi politiskās ekonomijas problēmu ilustrē�anai, bet tas vēl nenozīmē, ka poli�tiskās ekonomijas mācības grāmata mums jāpārvēr� par ekonomisko attiecību vēsturi.

Mums vajadzīga mācības grāmata ar 500, lielākais, ar 600 lappusēm � ne vairāk. Tā būs rokasgrāmata

marksistiskā politiskā ekonomijā � laba dāvana visu zemju jaunajiem komunistiem.

Bet, ņemot vērā ārzemju kompartiju vairākuma nepietiekamo marksistiskās attīstības līmeni, �āda mācī�bas grāmata varētu būt ļoti noderīga ari �o zemju vecākiem kadru komunistiem.

10.� KĀUZLABOT POLITISKĀS EKONOMIJAS MĀCĪBAS GRĀMATAS PROJEKTU

Da�i biedri diskusijas laikā pārāk cītīgi �nopēla� mācības grāmatas projektu, bāra tās autorus par kļū�dām un nepilnībām, apgalvoja, ka projekts neesot izde�vies. Tas nav taisnīgi. Protams, kļūdas un nepilnības mācības grāmatā ir, � lielā darbā tās gandrīz vienmēr mēdz būt. Bet, lai kā ari būtu, diskusijas dalībnieku lielais vairākums tomēr atzina, ka mācības grāmatas projekts var noderēt par pamatu nākamajai mācības grāmatai un tajā jāizdara tikai da�i labojumi un pa�pildinājumi. Tie�ām, ja vien salīdzina mācības grāma�tas projektu ar apgrozībā eso�ajām politiskās ekono�mijas mācības grāmatām, tad jāsecina, ka mācības grāmatas projekts veselu galvas tiesu pārāks par eso��ajām mācības grāmatām. Tas ir mācības grāmatas projekta autoru liels nopelns.

Es domāju, ka mācības grāmatas projekta uzlabo��anai vajadzētu iecelt nelielu komisiju, uzņemot tajā ne tikai mācības grāmatas autorus un ne tikai diskusi�jas dalībnieku vairākuma piekritējus, bet ari vairā�kuma pretiniekus, niknos mācības grāmatas projekta kritiķus.

Būtu labi uzņemt komisijā ari pieredzēju�u statis�tiķi, lai pārbaudītu skaitļus un ietilpinātu projektā jaunus statistiskus materiālus, kā ari pieredzēju�u juristu, lai pārbaudītu formulējumu precizitāti.

Komisijas locekļus vajadzētu uz laiku atbrīvot no jebkura cita darba, pilnīgi nodro�inot viņus materiālā ziņā, lai viņi varētu pilnīgi nodoties mācības grāma�tas sagatavo�anas darbam.

Bez tam vajadzētu iecelt redakcijas komisiju, teik�sim, triju cilvēku sastāvā mācības grāmatas galīgai rediģē�anai. Tas nepiecie�ams arī tādēļ, lai panāktu stila vienādību, kuras mācības grāmatas projektā, diem��ēl, nav.

Gatavā mācības grāmata jāiesniedz Centrālajai Komitejai 1 gada laikā.

1952. g. 1. februāri

J. STAĻINS

ATBILDE BIEDRAM NOTRINAM, ALEKSANDRAM IĻJi�AM

Biedri Notkin!

Es nesteidzos ar atbildi, tāpēc ka Jūsu uzstādītos jautājumus neuzskatu par steidzamiem. Jo vairāk tāpēc, ka ir citi steidzama rakstura jautājumi, kas, Habiski, novirza uzmanību no Jūsu vēstules.

Atbildu pa punktiem.

Par pirmo punktu

�Piezīmēs� ir pazīstamā tēze par to, ka sabiedrība nav bezspēcīga zinātnes likumu priek�ā, ka cilvēki, izzināju�i ekonomiskos likumus, var izmantot tos sabiedrības interesēs. Jūs apgalvojat, ka �o tēzi neva�rot attiecināt uz citām sabiedrības formācijām, ka tā varot būt spēkā tikai sociālisma un komunisma apstāk�ļos, ka ekonomisko procesu stichiskais raksturs, pie�mēram, kapitālisma apstākļos nedodot sabiedrībai iespēju izmantot ekonomiskos likumus sabiedrības interesēs.

Tas ir nepareizi. Bur�uāziskās revolūcijas laikmetā, piemēram, Francijā bur�uāzija izmantoja pret feodā�lismu pazīstamo likumu par ra�o�anas attiecību obli�gātu atbilstību ra�o�anas spēku raksturam, gāza feo�dālās ra�o�anas attiecības, radīja jaunas, bur�uāziskas ra�o�anas attiecības un izveidoja �īs ra�o�anas attiecī�bas atbilsto�i feodālās iekārtas dzīlēs izaugu�o ra�o�a�

nas spēku raksturam. Bur�uāzija to izdarīja ne tāpēc, ka tai bija savas īpa�as spējas, bet tāpēc, ka tā bija dziļi ieinteresēta �ajā lietā. Feodāļi pretojās �ai lietai nevis aiz sava stulbuma, bet tāpēc, ka viņi bija dziļi ieinteresēti izjaukt �ā likuma realizē�anu.

Tas pats jāsaka par sociālistisko revolūciju mūsu zemē. Strādnieku �ķira izmantoja likumu par ra�o�anas attiecību obligātu atbilstību ra�o�anas spēku raksturam, gāza bur�uāziskās ra�o�anas attiecības, radīja jaunas, sociālistiskas ra�o�anas attiecības un izveidoja tās atbil�sto�i ra�o�anas spēku raksturam. Viņa varēja to izdarīt nevis tāpēc, ka viņai bija savas īpa�as spējas, bet gan tāpēc, ka viņa bija dziļi ieinteresēta �ajā lietā. Bur�uā�zija, kas no progresīva spēka bur�uāziskās revolūcijas rītausmā jau bija paguvusi pārvērsties par kontrrevolucionāru spēku, visādi pretojās �ā likuma realizē�a�nai, � pretojās nevis aiz savas neorganizētības un ne tāpēc, ka ekonomisko procesu stichiskais raksturs mudi�nāja viņu uz preto�anos, bet galvenokārt tāpēc, ka viņa bija dziļi ieinteresēta, lai �is likums netiktu realizēts

Tātad:

1.�� Ekonomisko procesu, ekonomisko likumu izman�to�ana sabiedrības interesēs tādā vai citādā mērā no�tiek ne tikai sociālisma un komunisma apstākļos, bet arī citās formācijās;

2.�� Ekonomisko" likumu izmanto�anai �ķiru sabied�rībā vienmēr un visur ir �ķirisks pamats, pie kam eko�nomisko likumu izmanto�anā sabiedrības interesēs karognesēja vienmēr un visur ir progresīvā �ķira, kamēr savu laiku nodzīvoju�ās �ķiras �ai lietai pre�tojas.

Starpība �ajā lietā starp proletariātu, no vienas puses, un citām �ķirām, kas kādreiz vēstures gaitā izda�rīju�as apvērsumus ra�o�anas attiecībās, no otras puses,

ir tāda, ka proletariāta �ķiras intereses saplūst ar sa�biedrības lielum lielā vairākuma interesēm, jo prole�tariāta revolūcija nozīmē nevis tās vai citas eks�pluatācijas formas iznīcinā�anu, bet gan jebkuras ekspluatācijas iznīcinā�anu, kamēr citu �ķiru revolū�cijas, iznīcinādamas tikai to vai citu ekspluatācijas formu, aprobe�ojas ar savu �auri �ķirisko intere�u ietvariem, kuras ir pretrunā ar sabiedrības vairākuma interesēm.

�Piezīmēs� ir runa par to, ka ekonomisko! likumu izmanto�anai sabiedrības interesēs ir �ķirisks pamats. Tur teikts, ka �at�ķirībā no dabas zinātņu likumiem, kur jauna likuma atklā�ana un pielieto�ana norisinās vairāk vai mazāk gludi, ekonomiskajā laukā, atklājot un pielietojot jaunu likumu, kas skar savu laiku nodzī�voju�o sabiedrības spēku intereses, rodas visstiprākā �o spēku pretestība�. Tomēr Jūs tam neesat pievērsis uzmanību.

Par otro punktu

Jūs apgalvojat, ka ra�o�anas attiecību pilnīgu atbil�stību ra�o�anas spēku raksturam varot sasniegt tikai sociālisma un komunisma apstākļos, bet citās formā�cijās varot realizēt tikai nepilnīgu atbilstību.

Tas ir nepareizi, Laikmetā pēc bur�uāziskās revo�lūcijas, kad bur�uāzija sagrāva feodālās ra�o�anas attie�cības un nodibināja bur�uāziskās ra�o�anas attiecības, neap�aubāmi bija periodi, kad bur�uāziskās ra�o�anas attiecības pilnīgi atbilda ra�o�anas spēku raksturam. Pretējā gadījumā kapitālisms nebūtu varējis attīstīties tādā ātrumā, kādā tas attīstījās pēc bur�uāziskās revo�lūcijas.

Tālāk, vārdus �pilnīga atbilstība� nevajag saprast absolūtā nozīmē. Tos nevajag saprast tā, it kā socia-

lisma apstākļos ra�o�anas attiecības nemaz neatpaliktu no ra�o�anas spēku aug�anas. Ra�o�anas spēki ir vis�kustīgākie un visrevolucionārākie spēki ra�o�anā. Tie neap�aubāmi iet pa priek�u ra�o�anas attiecībām ari sociālisma apstākļos. Ra�o�anas attiecības tikai pēc zināma laika pārveidojas atbilsto�i ra�o�anas spēku raksturam.

Kā tad tādā gadījumā jāsaprot vārdi �pilnīga atbil�stība�? Tie jāsaprot tā, ka sociālisma apstākļos lieta parasti nenonāk līdz konfliktam starp ra�o�anas attie�cībām un ra�o�anas spēkiem, ka sabiedrībai ir iespē�jams savlaicīgi izveidot atpalieko�ās ra�o�anas attiecī�bas atbilsto�i ra�o�anas spēku raksturam. Sociālistiskai sabiedrībai ir iespējams to izdarīt, tāpēc ka tās sastāvā nav savu laiku nodzīvoju�o �ķiru, kas varētu organizēt preto�anos. Protams, ari sociālisma apstākļos būs atpa�lieko�i inerti spēki, kas nesaprot, ka ra�o�anas attiecī�bās nepiecie�amas pārmaiņas, bet tos, protams, nebūs grūti pārvarēt, nenoejot līdz konfliktam.

Par tre�o punktu

No Jūsu prātojumiem izriet, ka ra�o�anas līdzekļus un vispirms ra�o�anas rīkus, ko ra�o mūsu nacionali�zētie uzņēmumi, Jūs uzlūkojat par preci.

Vai ra�o�anas līdzekļus mūsu sociālistiskajā iekārtā var uzlūkot par preci? Pēc manām domām, nekādā ziņā nevar.

Prece ir tāds ra�o�anas produkts, kuru pārdod jeb�kuram pircējam, pie kam, preci pārdodot, preces īpa��nieks zaudē īpa�uma tiesības uz to, bet pircējs kļūst par preces īpa�nieku, kas preci var pārdot tālāk, var to ieķīlāt, sapūdēt. Vai ra�o�anas līdzekļi atbilst �ādai definīcijai? Skaidrs, ka neatbilst. Pirmkārt, ra�o�anas līdzekļi tiek �pārdoti� ne jau katram pircējam, tie

netiek �pārdoti� pat kolchoziem, valsts tos tikai sadala starp saviem uzņēmumiem. Otrkārt, ra�o�anas līdzekļu īpa�niece � valsts, nododot tos tam vai citam uzņē�mumam, ne mazākā mērā nezaudē īpa�uma tiesības uz ra�o�anas līdzekļiem, bet, glu�i otrādi, pilnīgi tās sa�glabā. Tre�kārt, uzņēmumu direktori, kas no valsts saņēmu�i ra�o�anas līdzekļus, ne tikai nekļūst par to īpa�niekiem, bet, glu�i otrādi, tiek apstiprināti kā Padomju valsts pilnvarotie ra�o�anas līdzekļu izman�to�anā saskaņā ar plāniem, ko nosaka valsts.

Kā redzams, ra�o�anas līdzekļus mūsu iekārtā nekādi nevar ieskaitīt pre�u kategorijā.

Kāpēc tad tādā gadījumā runā par ra�o�anas līdzekļu vērtību, par to pa�izmaksu, par to cenu u. tml.?

Aiz diviem iemesliem.

Pirmkārt, tas nepiecie�ams kalkulācijai, norēķiniem, uzņēmumu ienesīguma un zaudējumu noteik�anai, uz�ņēmumu pārbaudei un kontrolei. Bet tā ir tikai lietas formālā puse.

Otrkārt,, tas nepiecie�ams tādēļ, lai ārējās tirdznie�cības interesēs realizētu ra�o�anas līdzekļu pārdo�anu ārvalstīm. Te, ārējās tirdzniecības laukā, bet tikai �ajā laukā, mūsu ra�o�anas līdzekļi tie�ām ir preces un tie tie�ām tiek pārdoti (bez pēdiņām).

Tādējādi iznāk, ka ārējās tirdzniecības apgrozības laukā mūsu uzņēmumu ra�otie ra�o�anas līdzekļi patur pre�u īpa�ības tiklab būtībā, kā ari formāli, kamēr iek�zemes ekonomiskās apgrozības laukā ra�o�anas līdzekļi zaudē pre�u īpa�ības, tie vairs nav preces, tie iziet no vērtības likuma darbības sfēras, saglabājot tikai pre�u ārējo �aulu (kalkulācija u. c).

Kā izskaidrot �o īpatnību?

Lieta tāda, ka mūsu sociālistiskajos apstākļos eko�nomiskā attīstība norit nevis apvērsumu ceļā, bet

pakāpenisku pārmaiņu ceļā, kad vecais nevis vienkār�i tiek pilnīgi atcelts, bet maina savu dabu atbilsto�i jaunajam, paturat tikai savu formu, un jaunais nevis vienkār�i iznīcina veco, bet iekļaujas vecajā, maina tā dabu, tā funkcijas, nesalau�ot tā formu, bet izmanto�jot to jaunā attīstībai. Tā tas ir ne tikai ar precēm, bet arī ar naudu mūsu ekonomiskajā apgrozībā, tāpat kā ar bankām, kas, zaudējot savas vecās funkcijas un iegūstot jaunas, patur veco formu, kuru izmanto sociā�listiskā iekārta,

Ja jautājumu aplūkojam no formālā viedokļa, no parādību virspusē notieko�o procesu viedokļa, tad varam nonākt pie nepareiza secinājuma, ka kapitālisma kategorijas it kā paliktu spēkā mūsu ekonomikā. Bet, ja jautājumu aplūkojam ar marksistisku analīzi, kas stingri at�ķir ekonomiskā procesa saturu no tā formas, attīstības dziļuma procesus no virspuses parādībām, � tad varam nonākt pie vienīgā pareizā secinājuma, ka no vecajām kapitālisma kategorijām pie mums saglabā�jusies galvenokārt forma, ārējais izskats, bet būtībā tās pie mums radikāli pārmainīju�ās atbilsto�i sociālis�tiskās tautas saimniecības attīstības vajadzībām.

Par ceturto punktu

Jūs apgalvojat, ka vērtības likums regulējo�i ietek�mējot to �ra�o�anas līdzekļu� cenas, kurus izgatavo lauksaimniecībā un nodod valstij par sagādes cenām. Jūs pie tam domājat tādus �ra�o�anas līdzekļus� kā izejvielas, piemēram, kokvilnu. Jūs varētu vēl pieskaitīt te arī linus, vilnu un citas lauksaimnieciskās izejvielas.

Vispirms jāatzīmē, ka �ajā gadījumā lauksaimnie�cība ra�o nevis �ra�o�anas līdzekļus�, bet gan vienu no ra�o�anas līdzekļiem � izejvielas. Nedrīkst spēlēties ar vārdiem �ra�o�anas līdzekli�. Kad marksisti runā par

ra�o�anas līdzekļu ra�o�anu, viņi domā vispirms ra�o��anas rīku ra�o�anu � to, ko Markss sauc par �mechaniskiem darba līdzekļiem, kuru kopumu var nosaukt par ra�o�anas kaulu un muskuļu sistēmu�, kas veido �noteikta sabiedriskās ra�o�anas laikmeta raksturīgās at�ķirīgās pazīmes�. Nostādīt vienā plāksnē ra�o�anas līdzekļu daļu (izejvielas) un ra�o�anas līdzekļus, tai skaitā ra�o�anas rīkus, � nozīmē grēkot pret mark�sismu, jo marksisms pamatojas uz ra�o�anas rīku no�teico�o lomu, salīdzinot ar visiem citiem ra�o�anas līdzekļiem. Katram zināms, ka izejvielas pa�as par sevi nevar ra�ot ra�o�anas rīkus, kaut gan da�i izejvielu veidi nepiecie�ami kā materiāls ra�o�anas rīku ra�o��anai, kamēr nekādas izejvielas nav iespējams'ra�ot bez ra�o�anas rīkiem.

Tālāk. Vai vērtības likuma iedarbība uz lauksaimnie�cībā ra�oto izejvielu cenām ir regulējo�a iedarbība, kā to apgalvojat Jūs, biedri Notkin? Tā būtu regulējo�a iedarbība, ja pie mums pastāvētu lauksaimniecisko izejvielu cenu �brīva� spēle, ja pie mums darbotos konkurences un ra�o�anas anarchijas likums, ja pie mums nebūtu plānveidīgas saimniecības, ja izejvielu ra�o�anu neregulētu plāns. Bet, tā kā visu �o �ja� mūsu tautas saimniecības sistēmā nav, tad vērtības likuma iedarbība uz lauksaimniecisko izejvielu cenām nekādi nevar būt regulējo�a. Pirmkārt, lauksaimniecisko izej�vielu cenas pie mums ir cietas, plāna noteiktas un nevis �brīvas�. Otrkārt, lauksaimniecisko izejvielu ra�o�anas apmērus nosaka nevis stichija un nevis kaut kādi ne�jau�i elementi, bet plāns. Tre�kārt, ra�o�anas rīki, kas nepiecie�ami lauksaimniecisko izejvielu ra�o�anai, kon�centrēti nevis atsevi�ķu personu vai personu grupu rokās, bet valsts rokās. Kas pēc visa tā paliek pāri no vērtības likuma regulējo�ās lomas? Iznāk, ka pa�u

vērtības likumu regule iepriek� minetie fakti, kas pie�mīt sociālistiskajai ra�o�anai.

Tātad nevar noliegt, ka vērtības likums iedarbojas uz lauksaimniecisko izejvielu cenu veido�anos, ka tas ir viens no �ās lietas faktoriem. Bet jo vairāk nevar noliegt arī to, ka �ī iedarbība nav un nevar būti regu�lējo�a.

Par piekto punktu

Runādams par sociālistiskās tautas saimniecības rentabilitāti, es savās �Piezīmēs� izteicu iebildumus da�iem biedriem, kas apgalvo, ka, ciktāl mūsu plān�veidīgā tautas saimniecība nedod lielu priek�roku ren�tabliem uzņēmumiem, un līdzās �iem uzņēmumiem pie�ļauj arī nerentablu uzņēmumu pastāvē�anu, � tā it kā iznīcinot pa�u rentabilitātes principu saimniecībā. �Piezīmēs� teikts, ka rentabilitāte no atsevi�ķu uzņē�mumu un ra�o�anas nozaru viedokļa nekādi nav salīdzi�nāma ar to augstāko rentabilitāti, kādu mums dod sociālistiskā ra�o�ana, atbrīvodama mūs no pārproduk�cijas krīzēm un nodro�inādama mums nemitīgu ra�o��anas aug�anu.

Bet būtu nepareizi no tā secināt, ka atsevi�ķu uzņē�mumu un ra�o�anas nozaru rentabilitātei nav sevi�ķas vērtības un ka tā nepelna, lai tai pievērstu nopietnu uzmanību. Tas, protams, ir nepareizi. Atsevi�ķu uzņē�mumu un ra�o�anas nozaru rentabilitātei ir milzīga nozīme no mūsu ra�o�anas attīstības viedokļa. Tā jā�ievēro, tiklab plānojot celtniecību, kā arī plānojot ra�o�anu. Tā ir mūsu saimnieciskās darbības ābece pa�reizējā attīstības posmā.

Par sesto punktu

Nav skaidrs, kā jāsaprot Jūsu vārdi, kas attiecas uz kapitālismu: �papla�ināta ra�o�ana stipri deformētā

veidā�. Jāsaka, ka �ādas ra�o�anas, turklāt vēl papla��inātas, pasaulē nav.

Acīm redzams, ka pēc tam, kad pasaules tirgus sa��ķēlies un sfēra, kurā galvenās kapitālistiskās zemes (ASV, Anglija, Francija) izmanto pasaules resursus, sākusi sa�aurināties, kapitālisma attīstības cikliskajam raksturam � ra�o�anai pieaugot; un sa�aurinoties � tomēr jāsaglabājas. Bet ra�o�anas aug�ana �ajās zemēs notiks uz sa�aurinātas bāzes, jo ra�o�anas apjoms �ajās zemēs samazināsies.

Par septīto punktu

Pasaules kapitālistiskās sistēmas vispārējā krīze sākās pirmā pasaules kara periodā, sevi�ķi sakarā ar Padomju Savienības atkri�anu no kapitālistiskās sistē�mas. Tas bija vispārējās krīzes pirmais posms. Otrā pasaules kara periodā izvērsās vispārējās krīzes otrais posms, sevi�ķi pēc tam, kad no kapitālistiskās sistēmas bija atkritu�as tautas demokrātijas valstis Eiropā un Āzijā, Pirmā krīze pirmā pasaules kara periodā un otrā krīze otrā pasaules kara periodā jāuzskata nevis kā atsevi�ķas, viena no otras atrautas, patstāvīgas krīzes, bet kā pasaules kapitālistiskās sistēmas vispārējās krīzes attīstības posmi.

Vai pasaules kapitālisma vispārējā krīze ir tikai politiska vai tikai ekonomiska krīze? Ne viens, ne otrs. Tā ir pasaules kapitālisma sistēmas vispārēja, t. i., vis�pusīga krīze, kas aptver kā ekonomiku, tā arī politiku. Pie tam saprotams, ka tās pamatā ir kapitālisma pasau�les ekonomiskās sistēmas arvien stiprāka sair�ana, no vienas puses, un no kapitālisma atkritu�o zemju � PSRS, Ķīnas un citu tautas demokrātijas valstu augo��ais ekonomiskais spēks, no otras puses.

J. STAĻINS

1952. g. 21. aprill.

PAR BIEDRA L. D. JARO�ENKO KĻŪDĀM

Nesen biedrs Jaro�enko �piesūtījis VK(b)P CK Polit�biroja locekļiem �ā gada 20. martā rakstītu vēstuli par vairākiem ekonomiskiem jautājumiem, kas apspriesti pazīstamajā novembra diskusijā. Vēstulē tās autors sūdzas, ka galvenajos vispārino�os dokumentos par dis�kusiju, tāpat arī biedra Staļina �Piezīmēs�, �nemaz nav atspoguļots� b. Jaro�enko �viedoklis�. Vēstulē bez tam ir b. Jaro�enko priek�likums, lai atļaujot viņam viena vai pusotra gada laikā sastādīt �Sociālisma poli�tisko ekonomiju�, dodot viņam �ai nolūkā divus palīgus.

Es domāju, ka vajadzēs izskatīt pēc būtības tiklab b. Jaro�enko sūdzību, kā arī viņa priek�likumu.

Sāksim ar sūdzību.

Tātad kāds ir b. Jaro�enko �viedoklis�, kas nemaz neesot atspoguļots iepriek� minētajos dokumentos.

I BIEDRA JARO�ENKO GALVENĀ KĻŪDA

Ja pāris vārdos raksturojam b. Jaro�enko viedokli, tad jāsaka, ka tas ir nemarksistisks, � tātad dziļi maldīgs.

Biedra Jaro�enko galvenā kļūda ir tā, ka viņ� atkāp�jas no marksisma jautājumā par ra�o�anas spēku un ra�o�anas attiecību lomu sabiedrības attīstībā, pārmē�rīgi pārspīlē ra�o�anas spēku lomu, tikpat pārmērīgi

samazina ra�o�anas attiecību lomu un beidz ar to, ka pasludina ra�o�anas attiecības sociālisma apstākļos par ra�o�anas spēku daļu.

Biedrs Jaro�enko ir ar mieru atzīt ra�o�anas attie�cībām zināmu lomu �antagonistisku �ķiru pretrunu� apstākļos, ciktāl tur ra�o�anas attiecības �ir pretrunā ar ra�o�anas spēku attīstību�. Bet �o lomu viņ� iero�be�o ar negatīvu lomu, tāda faktora lomu, kas bremzē ra�o�anas spēku attīstību, uzliek va�as to attīstībai. Citas funkcijas � kaut kādas pozitīvas ra�o�anas attie�cību funkcijas b. Jaro�enko neredz.

Kas attiecas uz sociālistisko iekārtu, kur �antago�nistisku �ķiru pretrunu� vairs nav un kur ra�o�anas attiecības �vairs nav pretrunā ar ra�o�anas spēku attīs�tību�, � tad b. Jaro�enko uzskata, ka te jebkura pat�stāvīga ra�o�anas attiecību loma izzūdot, ra�o�anas attiecības vairs neesot nopietns attīstības faktors un ra�o�anas spēki tās iekļaujot sevī kā veselais daļu. Sociālisma apstākļos �cilvēku ra�o�anas attiecības, � saka b. Jaro�enko, � ietilpst ra�o�anas spēku organi�zācijā kā līdzeklis, kā �ās organizācijas moments� (sk. b. Jaro�enko vēstuli CK Politbirojam).

Kāds tad tādā gadījumā ir Sociālisma politiskās ekonomijas galvenais uzdevums? Biedrs Jaro�enko atbild: �Tāpēc Sociālisma politiskās ekonomijas galvenā problēma nav vis tā, lai pētītu cilvēku ra�o�anas attie�cības sociālistiskajā sabiedrībā, bet gan tā, lai izstrādātu un attīstītu zinātnisku teoriju par ra�o�anas spēku organizāciju sabiedriskajā ra�o�anā, tautas saimniecības attīstības plāno�anas teoriju� (sk. b. Jaro�enko runu diskusijas Plēnumā).

Ar to patiesībā arī izskaidrojams, ka b. Jaro�enko neinteresējas par tādiem sociālistiskās iekārtas ekono�miskiem jautājumiem kā da�ādu īpa�uma formu pastā-

ve�ana mūsu ekonomikā, pre�u apgrozība, vērtības likums u, c, uzskatīdams tos par mazāk nozīmīgiem jautājumiem, kas rada tikai scholastikus strīdus. Viņ� tie�i pasaka, ka viņa Sociālisma politiskajā ekonomijā �strīdi par sociālisma politiskās ekonomijas tās vai citas kategorijas � vērtības, preces, naudas, kredita u. c. � lomu, strīdi, kas pie mums bie�i vien iegūst scholastisku raksturu, atvietoti ar veselīgiem prātojumiem par ra�o�anas spēku racionālu organizāciju sabiedriskajā ra�o�anā, par �ādas organizācijas zinātnisku pamato�jumu� (sk. b. Jaro�enko runu diskusijas Plēnuma Sekcijā).

Tātad politiskā ekonomija bez ekonomiskām pro�blēmām.

Biedrs Jaro�enko domā, ka pietiek nokārtot �ra�o��anas spēku racionālu organizāciju�, lai pāreja no sociā�lisma uz komunismu notiktu bez sevi�ķām grūtībām. Viņ� uzskata, ka ar to pilnīgi pietiekot pārejai uz komu�nismu. Viņ� tie�i pasaka, ka �sociālisma apstākļos gal�venā cīņa par komunistiskās sabiedrības uzcel�anu ir cīņa par ra�o�anas spēku pareizu organizāciju un to racionālu izlieto�anu sabiedriskajā ra�o�anā� (sk. runu diskusijas Plēnumā). Biedrs Jaro�enko svinīgi deklarē, ka �Komunisms ir augstākā zinātniskā ra�o�anas spēku organizācija sabiedriskajā ra�o�anā�.

Tātad izrādās, ka komunistiskās iekārtas būtība neietver sevī neko vairāk kā tikai �ra�o�anas spēku racionālu organizāciju�.

No visa tā b. Jaro�enko secina, ka nevarot būt vie�notas Politiskās ekonomijas visām sabiedriskajām for�mācijām, ka esot vajadzīgas divas politiskās ekonomijas: viena � pirmssocialisma sabiedriskām formācijām, kuras priek�mets esot cilvēku ra�o�anas attiecību pētī��ana, otra � sociālistiskajai iekārtai, kuras priek��

metam esot jābūt nevis ra�o�anas, t. i., ekonomisko attiecību pētī�anai, bet gan ra�o�anas spēku racionālas organizācijas jautājumu pētī�anai.

Tāds ir b. Jaro�enko viedoklis.

Ko var teikt par �o viedokli?

Nav pareizi, pirmkārt, ka ra�o�anas attiecību loma sabiedrības vēsturē ierobe�ota ar bremzes lomu, kas uzliek va�as ra�o�anas spēku attīstībai. Kad marksisti runā par ra�o�anas attiecību bremzējo�o lomu, tad viņi domā nevis jebkuras ra�o�anas attiecības, bet tikai vecās ra�o�anas attiecības, kas vairs neatbilst ra�o�a�nas spēku aug�anai un tātad bremzē to attīstību. Bet bez vecajām ra�o�anas attiecībām, kā zināms, pastāv jaunās ra�o�anas attiecības, kas stājas veco vietā. Vai var teikt, ka jauno ra�o�anas attiecību loma pielīdzi�nāma ra�o�anas spēku bremzes lomai? Nē, nevar. Glu�i otrādi, jaunās ra�o�anas attiecības ir tas galvenais un iz�ķiro�ais spēks, kas patiesībā arī nosaka ra�o�anas spēku tālāko, turklāt spēcīgo attīstību, un bez tām ra�o��anas spēkiem! lemts nīkuļot, kā tas pa�laik notiek kapi�tālistiskajās zemēs.

Neviens nevar noliegt mūsu padomju rūpniecības ra�o�anas spēku kolosālo attīstību piecgadu laikā. Bet �ās attīstības nebūtu bijis, ja mēs 1917. gada oktobrī vecās, kapitālistiskās ra�o�anas attiecības nebūtu at�vietoju�i ar jaunām, sociālistiskām ra�o�anas attie�cībām. Bez �ā apvērsuma mūsu zemes ra�o�anas, eko�nomiskajās attiecībās ra�o�anas spēki pie mums nīkuļotu, tāpat kā tie tagad nīkuļo' kapitālistiskajās zemēs.

Neviens nevar noliegt mūsu lauksaimniecības ra�o��anas spēku kolosālo attīstību pēdējos 20 � 25 gados. Bet �ās attīstības nebūtu bijis, ja mēs trīsdesmitajos gados vecās, kapitālistiskās ra�o�anas attiecības uz

laukiem nebūtu atvietoju�i ar jaunām, kolektivistiskām ra�o�anas attiecībām. Bez �ā apvērsuma ra�o�anā mūsu lauksaimniecības ra�o�anas spēki nīkuļotu, tāpat kā tie tagad nīkuļo kapitālistiskajās zemēs.

Protams, jaunās ra�o�anas attiecības nevar palikt un nepaliek mū�īgi jaunas, tās sāk novecoties un no�nākt pretrunā ar ra�o�anas spēku tālāko attīstību, tās sāk zaudēt ra�o�anas spēku galvenā dzinējspēka lomu un pārvēr�as par to bremzi. Tad �ādu ra�o�anas attie�cību vietā, kuras jau kļuvu�as vecas, rodas jaunas ra�o�anas attiecības, kuru loma ir būt par ra�o�anas spēku tālākas attīstības galveno dzinējspēku.

�ī īpatnējā ra�o�anas attiecību attīstība no ra�o�a�nas spēku bremzes lomas uz to galvenā dzinējspēka lomu un no ra�o�anas spēku galvenā dzinējspēka lomas uz bremzes lomu � ir viens no galvenajiem marksis�tiskās materiālistiskās dialektikas elementiem. To tagad zina visi marksisma ābecnieki. Bet izrādās, ka to nezina b. Jaro�enko.

Nav pareizi, otrkārt, ka ra�o�anas, t. i., ekonomisko attiecību patstāvīgā loma sociālisma apstākļos izzūdot, ka ra�o�anas spēki iekļaujot sevī ra�o�anas attiecības, ka sociālisma apstākļos sabiedriskā ra�o�ana nozīmējot tikai ra�o�anas spēku organizāciju. Marksisms uzlūko sabiedrisko ra�o�anu par veselumu, kuram ir divas ne�ķiramas puses: sabiedrības ra�o�anas spēki (sabied�rības attiecības pret dabas spēkiem, ar kuriem cīnoties tā iegūst nepiecie�amos materiālos labumus) un ra�o��anas attiecības (cilvēku savstarpējās attiecības ra�o�a�nas procesā). Tās ir sabiedriskās ra�o�anas divas da�ādas puses, kaut gan tās ne�ķirami saistītas viena ar otru. Un tie�i tāpēc, ka tās ir sabiedriskās ra�o�anas da�ā�das puses, tās var iedarboties viena uz otru. Apgalvot, ka vienu no �īm pusēm var iekļaut sevī otra un

pārvērst to par savu sastāvdaļu, � nozīmē ļoti nopietni nogrēkoties pret marksismu.

Markss saka:

�Ra�o�anā cilvēki iedarbojas ne vien uz dabu, bet arī viens uz otru. Viņi nevar ra�ot, nesavienojoties zināmā veidā kopīgai darbībai un savas; darbības sav�starpējai apmaiņai. Lai ra�otu, cilvēki stājas noteiktos sakaros un attiecībās, un tikai ar �o sabiedrisko sakaru un attiecību starpniecību pastāv viņu attiecība pret dabu, notiek ra�o�ana� (sk. �К. Маркс и Ф. Энгельс�, том V, стр. 429).

Tātad sabiedriskā ra�o�ana sastāv no divām pusēm, kuras, lai gan tās ne�ķirami saistītas viena ar otru, tomēr atspoguļo divas da�ādu attiecību rindas: cilvēku attiecības pret dabu (ra�o�anas spēki) un cilvēku sav�starpējās attiecības ra�o�anas procesā (ra�o�anas attie�cības). Tikai pastāvot abām ra�o�anas pusēm, rodas sabiedriskā ra�o�ana, vienalga, vali, ir runa par sociālis�tisko iekārtu vai par citām sabiedriskām formācijām.

Acīm redzot b. Jaro�enko nav pilnīgi vienās domās ar Marksu. Viņ� uzskata, ka �ī Marksa tēze neesot attiecināma uz sociālistisko iekārtu. Tie�i tāpēc viņ� ierobe�o Sociālisma politiskās ekonomijas problēmu ar uzdevumu racionāli organizēt ra�o�anas spēkus, aiz�mēzdams projām ra�o�anas, ekonomiskās attiecības un atraudams no tām ra�o�anas spēkus.

Tātad biedram Jaro�enko iznāk nevis marksistiska Politiskā ekonomija, bet kaut kas līdzīgs Bogdanova �Vispārīgai organizācijas zinātnei�.

Tādējādi, paņēmis pareizo domu par to, ka ra�o��anas spēki ir viskustīgākie un visrevolucionārākie spēki ra�o�anā, b. Jaro�enko noved �o domu līdz absurdam, līdz ra�o�anas, ekonomisko attiecību lomas nolieg�anai sociālisma apstākļos, pie kam pilnskanīgas sabiedriskās

ra�o�anas vietā viņam iznāk vienpusīga un �aura ra�o��anas technoloģija, � kaut kas līdzīgs Bucharina �sa�biedriski organizatoriskai technikai�.

Markss saka:

�Savas dzīves sabiedriskā ra�o�anā (tas ir, cil�vēku dzīvei nepiecie�amo materiālo labumu ra�o��anā. � J. St.) cilvēki stājas noteiktās, nepiecie�amās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās � ra�o�anas attie�cībās, kas atbilst viņu materiālo ra�o�anas spēku no�teiktai attīstības pakāpei, �o ra�o�anas attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bāzi, uz kuras paceļas juridiskā un politiskā virsbūve un kurai atbilst noteiktas sabiedriskās apziņas formas� (sk. priek��vārdu grāmatai �Par politiskās ekonomijas kritiku�).

Tas nozīmē, ka katrai sabiedriskai, formācijai, tai skaitā arī sociālistiskai sabiedrībai, ir sava ekonomiskā bāze, kas sastāv no cilvēku ra�o�anas attiecību kopuma. Rodas jautājums, ko b. Jaro�enko domā par sociālistis�kās iekārtas ekonomisko bāzi? Kā zināms, b. Jaro�enko jau ir likvidējis sociālisma apstākļos ra�o�anas attiecī�bas kā vairāk vai mazāk patstāvīgu sfēru, ietilpinā�dams to mazumiņu, kas no tām ir palicis pāri, ra�o��anas spēku organizācijas sastāvā. Jājautā, vai sociālis�tiskai iekārtai ir pa�ai sava ekonomiskā bāze? Acīm redzams, ka, ciktāl sociālisma apstākļos ra�o�anas attie�cības kā vairāk vai mazāk patstāvīgs spēks ir izzudu��as, sociālistiskā iekārta paliek bez savas ekonomiskās bāzes.

Tātad sociālistiskā iekārta bez savas ekonomiskās bāzes. Iznāk diezgan jautrs gadījums �

Vai maz iespējama sabiedriskā iekārta bez savas ekonomiskās bāzes? Biedrs Jaro�enko acīm redzot uz�skata, ka iespējama. Nu, bet marksisms uzskata, ka �ādu sabiedrisku iekārtu pasaulē nav.

Nav pareizi, beidzot, ka komunisms esot ra�o�anas spēku racionāla organizācija, ka ra�o�anas spēku racio�nāla organizācija izsakot visu komunistiskās iekārtas būtību, ka vajagot tikai racionāli organizēt ra�o�anas spēkus, lai bez sevi�ķām grūtībām pārietu uz komu�nismu. Mūsu literatūrā ir cits komunisma definējums, cita formula, un proti, Ļeņina formula: �Komunisms ir padomju vara plus visas zemes elektrifikacija�. Biedram Jaro�enko Ļeņina formula acīm redzot nepa�tīk, un viņ� to atvieto ar savu pa�darināto formulu: �Komunisms ir augstākā zinātniskā ra�o�anas spēku organizācija sabiedriskajā ra�o�anā�.

Pirmkārt, nevienam nav zināms, kas ir �ī b. Jaro��enko reklamētā �augstākā zinātniskā� vai �racionālā� ra�o�anas spēku organizācija, kāds ir tās konkrētais saturs? Biedrs Jaro�enko desmitiem rei�u atkārto �o mītisko formulu savās runās Plēnumā, diskusijas sek�cijās, savā vēstulē Politbiroja locekļiem, bet nekur viņ� ne ar vienu vārdu nemēģina izskaidrot, kā īsti jāsaprot ra�o�anas spēku �racionālā organizācija�, kas it kā izsakot visu komunistiskās iekārtas būtību,

Otrkārt, ja jau jāizvēlas starp divām formulām, tad jāatmet nevis Ļeņina formula, kas ir vienīgā pareizā, bet gan b. Jaro�enko tā saucamā formula, kas ir acīm redzami sadomāta un nemarksistiska, ņemta no Bogda�nova arsenāla � �Vispārīgās organizācijas zinātnes�.

Biedrs Jaro�enko domā, ka pietiek panākt ra�o�anas spēku racionālu organizāciju, lai iegūtu produktu pār�pilnību un pārietu uz komunismu, no formulas: �kat�ram pēc darba� pārietu uz formulu: �katram pēc vaja�dzībām�. Tas ir ļoti maldīgs uzskats, kas liecina par sociālisma ekonomiskās attīstības likumu pilnīgu neiz�pra�anu. Biedrs Jaro�enko pārāk vienkār�i, bērni�ķīgi vienkār�i iedomājas nosacījumus pārejai no sociālisma

uz komunismu. Biedrs Jaro�enko nesaprot, ka nevar panākt ne produktu pārpilnību, kas varētu apmierināt visas sabiedrības vajadzības, ne pāriet uz formulu �katram pēc vajadzībām�, ja atstāj spēkā tādus ekono�miskus faktus kā kolchozu-grupu īpa�umu, pre�u apgrozību u. tml. Biedrs Jaro�enko nesaprot, ka, iekams pārejam uz formulu �katram pēc vajadzībām�, jāiziet vairāki sabiedrības ekonomiskās un kulturālās pār�audzinā�anas posmi, kuru gaitā darbs no līdzekļa, kas kalpo vienīgi dzīvības uzturē�anai, sabiedrības acis tiks pārvērsts par pirmo dzīves vajadzību, bet sabiedriskais īpa�ums � par nesatricināmu un neaizskaramu sabied�rības pastāvē�anas pamatu.

Lai sagatavotu īstenu un nevis deklarativu pāreju uz komunismu, jārealizē vismaz trīs galvenie priek��noteikumi.

1.� Nepiecie�ams, pirmkārt, stingri nodro�ināt nevis ra�o�anas spēku mitisko �racionālo organizāciju�, bet gan visas sabiedriskās ra�o�anas nepārtrauktu aug��anu, panākot ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas ātrāku aug�anu. Ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas ātrāka aug�ana nepiecie�ama ne tikai tāpēc, ka tai jāapgādā ar iekārtu tiklab savi uzņēmumi, kā ari visu pārējo tautas saim�niecības nozaru uzņēmumi, bet ari tāpēc, ka bez tās vispār nav iespējams realizēt papla�ināto atra�o�anu

2.� Nepiecie�ams, otrkārt, pakāpenisku pāreju ceļā, kuru realizācija būtu izdevīga kolchoziem un tātad visai sabiedrībai, pacelt kolchozu īpa�umu līdz visas tautas īpa�uma līmenim un pre�u apgrozību ari pakāpenisku pāreju ceļā atvietot ar produktu apmaiņas sistēmu, lai centrālā vara vai kāds cits sabiedriski ekonomisks centrs sabiedrības interesēs varētu aptvert visu sabied�riskās ra�o�anas produkciju.

Biedrs Jaro�enko kļūdās, apgalvodams, ka sociālisma

apstākļos neesot nekādas pretrunas starp sabiedrības ra�o�anas attiecībām un ra�o�anas spēkiem. Protams, mūsu pa�reizējās ra�o�anas attiecības pārdzīvo to periodu, kad tās, pilnīgi atbilzdamas ra�o�anas spēku aug�anai, virza tos uz priek�u septiņjūd�u soļiem. Bet būtu nepareizi apmierināties ar to un domāt, ka nav nekādu pretrunu starp mūsu ra�o�anas spēkiem un ra�o�anas attiecībām. Pretrunas, bez �aubām, ir un būs, ciktāl ra�o�anas attiecību attīstība atpaliek un atpaliks no ra�o�anas spēku attīstības. Ja vado�o orgānu poli�tika ir pareiza, tad �is pretrunas nevar pārvērsties par pretstatu, un lieta te nevar nonākt līdz konfliktam starp sabiedrības ra�o�anas attiecībām un ra�o�anas spēkiem. Cita lieta, ja mēs realizēsim nepareizu poli�tiku, piemēram, tādu, kādu ieteic b. Jaro�enko. �ai gadījumā konflikts būs neizbēgams, un mūsu ra�o�anas attiecības var pārvērsties par ļoti nopietnu bremzi ra�o��anas spēku tālākai attīstībai.

Tāpēc vado�o orgānu uzdevums ir laikā pamanīt augo�ās pretrunas un laikā rūpēties par to pārvarē�anu, pielāgojot ra�o�anas attiecības ra�o�anas spēku aug�a�nai. Tas attiecas vispirms uz tādām ekonomiskām parādībām kā grupu-kolchozu īpa�ums, pre�u apgrozība. Protams, patlaban mēs �is parādības sekmīgi izmanto�jam sociālistiskās saimniecības attīstībai un tās neap��aubāmi dod labumu mūsu sabiedrībai. Nav �aubu, ka tās dos labumu ari tuvākajā nākotnē. Bet nepiedodams aklums būtu neredzēt, ka reizē ar to �is parādības jau tagad sāk bremzēt mūsu ra�o�anas spēku spēcīgo attīs�tību, ciktāl tās rada �ķēr�ļus, kuri traucē valsts plāno��anai pilnīgi aptvert visu tautas saimniecību, it sevi�ķi lauksaimniecību. Nevar būt �aubu, ka �is parādības, jo tālāk, jo vairāk bremzēs mūsu zemes ra�o�anas spēku tālāku aug�anu. Tātad uzdevums ir likvidēt �is pret�

runas, pakāpeniski pārvēr�ot kolchozu īpa�umu par visas tautas īpa�umu un ievedot � arī pakāpenības kārtībā � produktu apmaiņu pre�u apgrozības vietā.

3.�� Nepiecie�ams, tre�kārt, panākt tādu sabiedrības kultūras aug�anu, kas visiem sabiedrības locekļiem nodro�inātu viņu fizisko un garīgo spēju vispusīgu attīstību, lai sabiedrības locekļiem būtu iespēja iegūt izglītību, kas būtu pietiekama, lai viņi kļūtu par aktī�viem sabiedriskās attīstības darbiniekiem, lai viņiem būtu iespēja brīvi izvēlēties profesiju un viņi nebūtu pastāvo�ās darba dalī�anas rezultātā uz visu mū�u pie�kalti kādai vienai profesijai.

Kas vajadzīgs, lai to panāktu?

Būtu nepareizi domāt, ka �āda nopietna sabiedrības locekļu kultūras aug�ana ir panākama bez nopietnām pārmaiņām pa�reizējā darba stāvoklī. �ai nolūkā vajag vispirms saīsināt darba dienu vismaz līdz 6, bet pēc tam arī līdz 5 stundām. Tas nepiecie�ams, lai sabiedrī�bas locekļi iegūtu pietiekami daudz brīva laika, kas nepiecie�ams vispusīgas izglītības iegū�anai. Tālāk, �ai nolūkā vajag ievest vispār obligātu politechnisku ap�mācību, kas nepiecie�ama, lai sabiedrības locekļiem būtu iespēja brīvi izvēlēties profesiju un viņi nebūtu uz visu mū�u piekalti kādai vienai profesijai. Tālāk, �ai nolūkā vajag radikāli uzlabot dzīvokļu apstākļus un pacelt strādnieku un kalpotāju reālo darba algu vis�maz divkārtīgi, ja ne vairāk, tiklab tie�i paaugstinot darba algu naudā, kā arī jo sevi�ķi � turpmāk siste�mātiski pazeminot masu patērē�anas priek�metu cenas.

Tādi ir galvenie nosacījumi, lai sagatavotu pāreju uz komunismu.

Tikai pēc tam, kad būs izpildīti visi �ie priek�no�teikumi, kopā ņemti, varēs cerēt, ka darbs sabiedrības locekļu acīs tiks pārvērsts no grūta pienākuma �par

pirmo dzīves vajadzību� (Markss), ka �darbs no smagas nastas pārvērtīsies par baudu� (Engelss), ka sabiedrisko īpa�umu visi sabiedrības locekļi vērtēs kā nesatrici�nāmu un neaizskaramu sabiedrības pastāvē�anas pamatu.

Tikai: pēc tam, kad būs izpildīti visi �ie priek�notei�kumi, kopā ņemti, varēs pāriet no sociālistiskās formu�las � �no katra pēc spējām, katram pēc darba� � uz komunistisko formulu � �no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām�.

Tā būs radikāla pāreja no vienas ekonomikas, no sociālisma ekonomikas � uz otru, augstāku ekonomiku, uz komunisma ekonomiku.

Kā redzams, pāreja no sociālisma uz komunismu nemaz nav tik vienkār�a, kā to iedomājas b. Jaro�enko.

Mēģināt visu �o sare�ģīto un daudzveidīgo lietu, kas prasa ļoti. nopietnas ekonomiskas pārmaiņas, reducēt uz �ra�o�anas spēku racionālu organizāciju�, kā to dara b. Jaro�enko, � nozīmē atvietot marksismu ar bogdanovismu.

II CITAS BIEDRA JARO�ENKO KĻŪDAS

1.��� No sava nepareizā viedokļa b. Jaro�enko taisa nepareizus secinājumus par politiskās ekonomijas rak�sturu un priek�metu.

Biedrs Jaro�enko noliedz, ka nepiecie�ama vienota politiskā ekonomija visām sabiedriskām formācijām, pamatodamies uz to, ka katrai sabiedriskai formācijai ir savi specifiski ekonomiskie likumi. Bet viņam nepa�visam nav taisnība, un te viņ� ir citādās domās nekā tādi marksisti kā Engelss un Ļeņins.

Engelss saka, ka politiskā ekonomija ir �zinātne par nosacījumiem un formām, kādos da�ādās cilvēku

sabiedrībās notiek ra�o�ana un maiņa un kādos tam atbilsto�i ikreiz, notiek produktu sadalī�ana� (�AntiDirings�). Tātad politiskā ekonomija pētī nevis kaut kādas vienas sabiedriskās formācijas, bet gan da�ādu sabiedrisko formāciju ekonomiskās attīstības likumus.

Tam, kā zināms, pilnīgi piekrīt Ļeņins, kas savās kritiskajās piezīmēs sakarā ar Bucharina grāmateli �Pārejas perioda ekonomika� sacīja, ka Bucharinam nav taisnība, kad viņ� ierobe�o politiskās ekonomijas darbības sfēru ar pre�u ra�o�anu un vispirms ar kapi�tālistisko ra�o�anu, pie kam viņ� piezīmēja, ka Bucharins te iet �soli atpakaļ, salīdzinot ar Engelsu�.

Ar to pilnīgi saskan politiskās ekonomijas definē�jums, kas dots politiskās ekonomijas mācības grāmatas projektā, kur sacīts, ka politiskā ekonomija ir zinātne, kas pētī �materiālo labumu sabiedriskās ra�o�anas un sadalī�anas likumus cilvēku sabiedrības attīstības da�ādās pakāpēs�.

Tas arī saprotams. Da�ādas sabiedriskās formācijas savā ekonomiskajā attīstībā pakļaujas ne tikai saviem specifiskiem ekonomiskiem likumiem, bet arī tiem ekonomiskiem likumiem,, kas ir kopīgi visām formā�cijām, piemēram, tādiem likumiem kā likums par ra�o��anas spēku un ra�o�anas attiecību vienotību vienotā sabiedriskā ra�o�anā, likums par attiecībām starp ra�o�anas spēkiem un ra�o�anas attiecībām visu sabied�risko formāciju attīstības procesā. Tātad sabiedriskās formācijas ne, tikai �ķir vienu no otras savi specifiski likumi, bet tās vienu ar otru arī saista visām formā�cijām kopīgi ekonomiskie likumi.

Engelsam bija pilnīga taisnība, kad viņ� teica:

�Lai vispusīgi veiktu �o bur�uāziskās politiskās eko�nomijas kritiku, nepietika iepazīties ar ra�o�anas, mai�ņas un sadalī�anas kapitālistisko formu. Vajadzēja arī

izpētīt un salīdzināt kaut vai galvenajos vilcienos formas, kas bija pastāvēju�as pirms tam vai kas blakus kapitālistiskai formai vēl pastāv mazāk attīstītās zemēs� (� Anti-Dirings�).

Acīm redzams, ka te, �ajā jautājumā, b. Jaro�enko sasaucas ar Bucharinu.

Tālāk. Biedrs Jaro�enko apgalvo, ka viņa �Sociā�lisma politiskajā ekonomijā� �politiskās ekonomijas kategorijas � vērtība, prece, nauda, kredīts u. c. � atvietotas ar veselīgiem prātojumiem par ra�o�anas spēku racionālu organizāciju sabiedriskajā ra�o�anā�, ka �ās politiskās ekonomijas priek�mets tātad esot nevis sociālisma ra�o�anas attiecības, bet gan �ra�o�anas spēku organizācijas zinātniskas teorijas, tautas saim�niecības plāno�anas teorijas u. tml. izstrādā�ana un attīstī�ana�, ka sociālisma apstākļos ra�o�anas attiecības zaudējot savu patstāvīgo nozīmi un ra�o�anas spēki tās iekļaujot sevī kā savu sastāvdaļu.

Jāsaka, ka ar �ādu nejēdzīgu penterējumu pie mums vēl nav nācis klajā neviens prātā jucis �marksists�. Ko gan nozīmē sociālisma politiskā ekonomija bez ekono�miskām, ra�o�anas problēmām? Vai tad pasaulē ir �āda politiskā ekonomija? Ko nozīmē sociālisma politiskajā ekonomijā atvietot ekonomiskās problēmas ar ra�o�a�nas spēku organizācijas problēmām? Tas nozīmē lik�vidēt sociālisma politisko ekonomiju. Biedrs Jaro�enko tie�i tā arī rīkojas, � viņ� likvidē sociālisma politisko ekonomiju. Te viņ� pilnīgi pievienojas Bucharinam. Bueharins teica, ka ar kapitālisma iznīcinā�anu jāiznīkstot arī politiskajai ekonomijai. Biedrs Jaro�enko to nesaka, bet viņ� to dara, likvidējot sociālisma politisko ekonomiju. Tiesa, pie tam viņ� izliekas ne visās lietās esam vienis pratis ar Bucharinu, bet tā ir viltība, tur�klāt lēta viltība. Īstenībā viņ� dara to, ko sludināja

Bueharins un pret ko uzstājās Ļeņins. Biedrs Jaro�enko velkas Bucharina pēdās.

Tālāk. Biedrs Jaro�enko sociālisma politiskās ekono�mijas problēmas reducē uz ra�o�anas spēku racionālas organizācijas problēmām, tautas saimniecības plāno�a�nas problēmām u. tml. Bet viņ� dziļi maldās. Ra�o��anas spēku racionālas organizācijas, tautas saimniecī�bas plāno�anas u. tml. problēmas nav vis politiskās ekonomijas priek�mets, bet gan vado�o orgānu saimnie�ciskās politikas priek�mets. Tās ir divas da�ādas sfēras, ko nedrīkst sajaukt. Biedrs Jaro�enko sajaucis �īs divas da�ādās lietas un nonācis kļūmīgā stāvoklī. Politiskā ekonomija pētī cilvēku ra�o�anas attiecību attīstības likumus. Saimnieciskā politika taisa no tā praktiskus secinājumus, konkretizē tos un pamato uzi tiem savu ikdienas darbu. Apkraut politisko ekonomiju ar saim�nieciskās politikas jautājumiem nozīmē pazudināt to kā zinātni.

Politiskās ekonomijas priek�mets ir cilvēku ra�o��anas, ekonomiskās attiecības. Te ietilpst: a) ra�o�anas līdzekļu īpa�uma formas; b) no tā izrieto�ais da�ādu sociālo grupu stāvoklis ra�o�anā un to savstarpējā attie�cība jeb, kā saka Markss: �savas darbības savstarpēja apmaiņa�; c) pilnīgi no tām atkarīgās produktu sadalī��anas formas. Viss tas kopā izveido politiskās ekono�mijas priek�metu.

�ajā definējumā nav vārda �maiņa�, kas figurē Engelsa definējumā. �ā vārda nav tāpēc, ka �maiņu� daudzi parasti saprot kā pre�u maiņu, kas nepiemīt visām, bet tikai da�ām sabiedriskām formācijām, un tas da�kārt rada pārpratumu, lai gan Engelss ar vārdu �maiņa� saprata ne tikai pre�u maiņu vien. Ta�u, kā redzams, tas, ko Engelss saprata ar vārdu �maiņa�, minētajā definējumā ietverts kā tā sastāvdaļa. Tātad

pēc sava satura �is politiskās ekonomijas priek�meta definējums pilnīgi saskan ar Engelsa definējumu.

2.��� Kad runā par tās vai citas sabiedriskās formācijas ekonomisko pamatlikumu, parasti pamatojas uz to, ka tai nevar būt vairāki ekonomiskie pamatlikumi, ka tai var būt tikai kaut kāds viens ekonomiskais pamat�likums, tie�i kā pamatlikums. Pretējā gadījumā mums būtu vairāki ekonomiskie pamatlikumi katrai sabied�riskai formācijai, kas ir pretrunā ar pa�u pamatlikuma jēdzienu. Ta�u b. Jaro�enko tam nepiekrīt. Viņ� uz�skata, ka var būt nevis viens, bet vairāki sociālisma ekonomiskie pamatlikumi. Tas ir neticami, bet tas ir fakts. Savā runā diskusijas Plēnumā viņ� saka:

�Sabiedriskās ra�o�anas un atra�o�anas materiālo fondu lielumus un samēru nosaka sabiedriskajā ra�o��anā iesaistāmā darbaspēka esamība un aug�anas per�spektīva. Tas ir sociālistiskās sabiedrības ekonomiskais pamatlikums, kas nosaka sociālistiskās sabiedriskās ra�o�anas un atra�o�anas struktūru.�

Tas ir pirmais sociālisma ekonomiskais pamat�likums.

Tajā pa�ā runā b. Jaro�enko saka:

�Samēru starp I un II nodalījumu sociālistiskajā sabiedrībā nosaka vajadzība ra�ot ra�o�anas līdzekļus tādos apmēros, kādi nepiecie�ami visu darba spējīgo iedzīvotāju iesaistī�anai sabiedriskajā ra�o�anā. Tas ir sociālisma ekonomiskais pamatlikums, un tajā pa�ā laikā tā ir mūsu Konstitūcijas prasība, kas izriet no padomju cilvēku tiesības uz darbu.�

Tas, tā sakot, ir otrais sociālisma ekonomiskais pamatlikums.

Beidzot, savā vēstulē Politbiroja locekļiem b. Jaro��enko saka:

�Pamatojoties uz to, sociālisma ekonomiskā pamat�

likuma būtiskās pazīmes un prasības, man �ķiet, var formulēt apmēram �ādi: sabiedrības dzīves materiālo un kultūras nosacījumu ra�o�ana, kas nepārtraukti aug un uzlabojas.�

Tas jau ir tre�ais sociālisma ekonomiskais pamat�likums .

Vai visi �ie likumi ir sociālisma ekonomiskie pamat�likumi vai tikai viens no tiem un, ja tikai viens no tiem, tad tie�i kur�, � uz �iem jautājumiem b. Jaro�enko nedod atbildi savā pēdējā vēstulē Politbiroja locekļiem. Formulēdams savā vēstulē Politbiroja locekļiem sociā�lisma ekonomisko pamatlikumu, viņ�, jādomā, �aiz�mirsis�, ka savā runā diskusijas Plēnumā pirms trim mēne�iem jau formulējis divus citus sociālisma ekono�miskos pamatlikumus, acīm redzot domādams, ka �ai vairāk nekā ap�aubāmajai kombinācijai nepievērsis uzmanību. Bet, kā redzams, viņa aprēķini nav attais�noju�ies.

Pieņemsim, ka divu pirmo biedra Jaro�enko for�mulēto sociālisma ekonomisko pamatlikumu vairs nav, ka par sociālisma ekonomisko pamatlikumu b. Jaro��enko tagad uzskata savu tre�o formulē jumtu, kas izteikts vēstulē Politbiroja locekļiem. Pievērsīsimies b. Jaro�enko vēstulei.

�ajā vēstulē b. Jaro�enko saka, ka viņ� nepiekrītot sociālisma ekonomiskā pamatlikuma definējumam, kas dots biedra Staļina �Piezīmēs�. Viņ� saka:

�Galvenais �ajā definējumā ir �nodro�ināt visas sabiedrības vajadzību . .. maksimālu apmierinā�anu�. Ra�o�ana te parādīta kā līdzeklis, lai sasniegtu �o gal�veno mērķi � vajadzību apmierinā�anu. �āds definē�jums dod pamatu domāt, ka Jūsu formulētais sociā�lisma ekonomiskais pamatlikums balstās nevis uz ra�o�anas primātu, bet uz patērē�anas primātu.�

Acīm redzams, ka b. Jaro�enko it nemaz nav sapra�tis problēmas būtību un neredz, ka spriedelējumi par patērē�anas vai ra�o�anas primātu nemaz neattiecas uz lietu. Ja runā par to vai citu sabiedrisko procesu primātu attiecībā pret citiem procesiem, tad parasti pamatojas uz to, ka abi �ie procesi ir vairāk vai mazāk viendabīgi. Var un vajag runāt par ra�o�anas līdzekļu ra�o�anas primātu attiecībā pret patērē�anas priek��metu ra�o�anu, jo tiklab vienā, kā ari otrā gadījumā mums ir darī�ana ar ra�o�anu, tātad tie ir vairāk vai mazāk viendabīgi. Bet nevar runāt, nepareizi, būtu runāt par patērē�anas primātu attiecībā pret ra�o�anu vai ra�o�anas primātu attiecībā pret patērē�anu, jo ra�o�ana un patērē�ana ir divas glu�i da�ādas sfēras, kas gan saistītas viena ar otru, bet tomēr ir da�ādas sfēras. Biedrs Jaro�enko acīm redzot nesaprot, ka te ir runa nevis par patērē�anas vai ra�o�anas primātu, bet gan par to, kādu mērķi sabiedrība izvirza sabied�riskai ra�o�anai, kādam uzdevumam tā pakļauj sa�biedrisko ra�o�anu, teiksim, sociālisma apstākļos. Tāpēc nemaz neattiecas uz lietu ari b. Jaro�enko spriedelē�jumi par to, ka �sociālistiskās sabiedrības, tāpat kā jebkuras citas sabiedrības dzīves pamats ir ra�o�ana�. Biedrs Jaro�enko aizmirst, ka cilvēki nera�o tādēļ, lai ra�otu, bet lai apmierinātu savas vajadzības. Viņ� aiz�mirst, ka ra�o�ana, kas atrauta no sabiedrības vajadzību apmierinā�anas, nīkuļo un iet bojā.

Vai vispār var runāt par kapitālistiskās vai sociā�listiskās ra�o�anas mērķi, par uzdevumiem, kuriem pakļauta kapitālistiskā vai sociālistiskā ra�o�ana? Es domāju, ka var un vajag.

Markss saka:

�Kapitālistiskās ra�o�anas tie�ais mērķis, ir ra�ot nevis preces, bet gan virsvērtību resp. peļņu tās attlstl-

tajā formā; nevis produktu, bet gan virsproduktu. No �ā viedokļa pats darbs ir ra�īgs vienīgi tiktāl, ciktāl tas rada peļņu resp. virsproduktu kapitālam. Ciktāl strādnieks to nerada, viņa darbs ir nera�īgs. Tātad izlietotā ra�īgā darba masa interesē kapitālu vienīgi tiktāl, ciktāl, pateicoties tai � vai atbilsto�i tai, � pieaug virsdarba daudzums; tikai, tiktāl nepiecie�ams tas, ko mēs nosaucām par nepiecie�amo darba laiku. Ciktāl darbs nedod �o rezultātu, tas ir lieks un ir jāizbeidz.

Kapitālistiskās ra�o�anas mērķis vienmēr ir radīt virsvērtības maksimumu resp. virsprodukta maksi�mumu ar avansētā kapitāla minimumu; ciktāl �is rezul�tāts netiek sasniegts ar strādnieku pārmērīgu darbu, rodas kapitāla tendence, kas izpau�as tieksmē ra�ot doto produktu ar iespējami mazākiem izdevumiem, � tieksmē ietaupīt darbaspēku un izdevumus�

�ādā izpratnē pa�i strādnieki parādās tādi, kādi viņi kapitālistiskajā ra�o�anā patiesībā ir, � tikai kā ra�o��anas līdzekļi un nevis kā pa�mērķis un arī ne kā ra�o��anas mērķis� (sk. �Теории прибавочной стоимости�, том II, часть 2).

�ie Marksa vārdi zīmīgi ne tikai tai ziņa, ka tie īsi un precīzi formulē kapitalistisikās ra�o�anas mērķi, bet arī tai ziņā, ka tie nosprau� to galveno mērķi, to galveno uzdevumu, kāds jāizvirza sociālistiskai ra�o�anai.

Tātad kapitālistiskās ra�o�anas mērķis ir iegūt peļņu. Kas attiecas uz patērē�anu, tā kapitālismam vaja�dzīga tikai tiktāl, ciktāl tā nodro�ina peļņas iegū�anas uzdevumu. Ārpus tā patērē�anas jautājums kapitālis�mam zaudē savu jēgu. Cilvēks ar savām vajadzībām izzūd no redzes loka.

Kāds tad ir sociālistiskās ra�o�anas mērķis, kāds ir

tas galvenais uzdevums, kura veik�anai jāpakļauj sa�biedriskā ra�o�ana sociālisma apstākļos?

Sociālistiskās ra�o�anas mērķis nav vis peļņa, bet gan cilvēks ar savām vajadzībām, tas ir, viņa mate�riālo un kultūras vajadzību apmierinā�ana. Sociālistis�kās ra�o�anas mērķis, kā teikts biedra Staļina �Piezī�mēs�, ir: �nodro�ināt visas sabiedrības pastāvīgi pie�augo�o materiālo un kultūras vajadzību maksimālu apmierinā�anu�.

Biedrs Jaro�enko domā, ka viņam te esot darī�ana ar patērē�anas �primātu� pret ra�o�anu. Tā, protams, ir muļķība. Patiesībā mums te ir darī�ana nevis ar patērē�anas primātu, bet gan ar sociālistiskās ra�o�a�nas pakļau�anu tās galvenajam mērķim � nodro�ināt visas sabiedrības pastāvīgi pieaugo�o materiālo un kul�tūras vajadzību maksimālu apmierinā�anu.

Tātad nodro�ināt visas sabiedrības pastāvīgi pie�augo�o materiālo un kultūras vajadzību maksimālu apmierinā�anu � tas ir sociālistiskās ra�o�anas mērķis; sociālistiskās ra�o�anas nepārtraukta aug�ana un uz�labo�anās uz augstākās technikas bāzes � tas ir līdzeklis mērķa sasnieg�anai.

Tāds ir sociālisma ekonomiskais pamatlikums.

Gribēdams saglabāt tā saucamo ra�o�anas �primātu� pret patērē�anu, b. Jaro�enko apgalvo, ka �sociālisma ekonomiskais pamatlikums� esot �sabiedrības mate�riālo un kultūras nosacījumu ra�o�anas nepārtraukta aug�ana un uzlabo�anās�. Tas ir pavisam nepareizi. Biedrs Jaro�enko rupji sagroza un sabojā biedra Staļina �Piezīmēs� izteikto formulu. Viņam ra�o�ana no līdzekļa pārvēr�as par mērķi, bet sabiedrības pastāvīgi pieaugo�o materiālo un kultūras vajadzību maksimālās apmierinā�anas nodro�inā�ana tiek izslēgta. Iznāk ra�o��anas aug�ana ra�o�anas aug�anas dēļ, ra�o�ana kā

pa�mērķis, bet cilvēks ar savam vajadzibam izzūd no b. Jaro�enko redzes loka.

Tāpēc nav brīnums, ka, izzūdot cilvēkam kā sociā�listiskās ra�o�anas mērķim, b. Jaro�enko .�koncepcijā� izzūd pēdējās marksisma paliekas.

Tādējādi biedram Jaro�enko iznācis nevis ra�o�anas �primāts� pret patērē�anu, bet kaut kas līdzīgs bur��uāziskās ideoloģijas �primātam� pret marksistisko ideoloģiju.

3.��� īpa�a vieta ir jautājumam par Marksa atra�o��anas teoriju. Biedrs Jaro�enko apgalvo, ka Marksa atra�o�anas teorija esot vienīgi kapitālistiskās atra�o��anas teorija, ka tajā neesot nekā tāda, kas varētu būt spēkā citās sabiedriskās formācijās, tai skaitā sociālis�tiskajā sabiedriskajā formācijā. Viņ� saka:

�Ja Marksa atra�o�anas schemu, ko viņ� izstrādājis kapitālistiskai saimniecībai, attiecina uz sociālistisko sabiedrisko ra�o�anu, tad �āda rīcība ir Marksa mācī�bas dogmatiskas izpratnes produkts un ir pretrunā ar viņa mācības būtību� (sk. b. Jaro�enko runu diskusijas Plēnumā).

Tālāk viņ� apgalvo, ka �Marksa atra�o�anas schema neatbilst sociālistiskās sabiedrības ekonomiskajiem likumiem un nevar būt par pamatu sociālistiskās atra��o�anas pētī�anai� (sk. turpat).

Runādams par Marksa vienkār�ās atra�o�anas teo�riju, kur tiek konstatēts noteikts samērs starp ra�o�a�nas līdzekļu ra�o�anu (I nodalījums) un patērē�anas līdzekļu ra�o�anu (II nodalījums), b. Jaro�enko saka:

�Samēru starp pirmo un otro nodalījumu sociā�listiskajā sabiedrībā nenosaka Marksa formula pirmā nodalījumā V+M un otrā nodalījumā C. Sociālisma apstākļos minētajai savstarpējai sakarībai attīstībā

starp pirmo uin otro nodalījumu nav jāpastāv� (sk. turpat).

Viņ� apgalvo, ka �Marksa izstrādātā teorija par I un II nodalījuma samēru nav pieņemama mūsu sociā�listiskajos apstākļos, jo Marksa teorijas pamatā ir kapi�tālistiskā saimniecība un tās likumi� (sk. b. Jaro�enko vēstuli Politbiroja locekļiem).

Tā b. Jaro�enko grauj Marksa atra�o�anas teoriju.

Protams, Marksa atra�o�anas teorija, kas izstrādāta kapitālistiskās ra�o�anas likumu pētī�anas rezultātā, atspoguļo kapitālistiskās ra�o�anas specifiku un, dabiski, ir ietērpta pre�u saimniecības un kapitālistisko vēr�tības attiecību formā. Citādi ari nevarēja būt. Bet saskatīt Marksa atra�o�anas teorijā tikai �o formu un neievērot tās pamatu, neievērot; tās pamatsaturu, kas ir spēkā ne tikai kapitālistiskā sabiedriskā formācijā, � nozīmē neko nesaprast �ajā teorijā. Ja b. Jaro�enko kaut ko saprastu �ajā lietā, viņ� saprastu ari to acīm redzamo patiesību, ka Marksa atra�o�anas schemas nebūt neaprobe�ojas ar kapitālistiskās ra�o�anas spe�cifikas atspoguļo�anu, ka tajās līdz ar to ir vesela rinda atra�o�anas pamattē�u, kuras ir spēkā visās sa�biedriskās formācijās, tai skaitā un jo sevi�ķi sociālistiskā sabiedriskā formācijā. Tādas Marksa atra�o�anas teori�jas pamattēzes kā tēze par sabiedriskās ra�o�anas sada�lī�anos ra�o�anas līdzekļu ra�o�anā un patērē�anas līdzekļu ra�o�anā; tēze par ra�o�anas līdzekļu ra�o�a�nas ātrāku pieaug�anu papla�inātā atra�o�anā; tēze par samēru starp I un II nodalījumu; tēze par virsproduktu kā vienīgo uzkrā�anas avotu; tēze par sabiedrisko fondu izveido�anu un uzdevumu; tēze par uzkrā�anu kā vienīgo papla�inātās atra�o�anas avotu � visas �is Marksa atra�o�anas teorijas pamattēzes ir tās pa�as tēzes, kuras ir spēkā ne tikai kapitālistiskajā formācijā

1 ī n bez kuru lieto�anas nevar iztikt neviena sociālis�tiskā sabiedrība, plānojot tautas saimniecību. Rakstu�rīgi, ka pats b. Jaro�enko, kas tik augstprātīgi sprauslā par Marksa �atra�o�anas schemām�, bie�i vien spiests ņemt palīgā �īs �schēmas�, apsprie�ot sociālistiskās atra�o�anas jautājumus.

Bet kādas bija Ļeņina un Marksa domas �ajā lietā?

Visiem zināmais Ļeņina kritiskās piezīmes par Bucharina grāmatu �Pārejas perioda ekonomika�. Sajās piezīmēs Ļeņins, kā zināms, atzina, ka Marksa izstrā�dātā I un II nodalījuma samēra formula, pret kuru saceļas b. Jaro�enko, paliek spēkā tiklab sociālisma apstākļos, kā arī �tīrā komunisma� apstākļos, t. i., komunisma otrajā fāzē.

Kas attiecas uz Marksu, tad viņ�, kā zināms, ne�mēdza novirzīties sāņus no kapitālistiskās ra�o�anas likumu pētī�anas un savā �Kapitālā� nenodarbojās ar jautā jumu par to, vai viņa atra�o�anas schēmas attie�cināmas! uz sociālismu. Tomēr �Kapitāla� II sējuma 20. nodaļā, ailē �I nodalījuma pastāvīgais kapitāls�, kur viņ� runā par I nodalījuma produktu apmaiņu pa�ā �ajā nodalījumā, Markss it kā garām ejot piezīmē, ka sociālisma apstākļos produktu apmaiņa �ajā nodalījuma noritētu, tikpat pastāvīgi kā kapitālistiskajā ra�o�anā. Markss saka:

�Ja ra�o�ana būtu sabiedriska, bet nevis kapitālis�tiska, tad Skaidrs, ka �ie I nodalījuma produkti atra��o�anas nolūkos ne mazāk pastāvīgi sadalītos atkal kā ra�o�anas līdzekļi starp �ā nodalījuma ra�o�anas noza�rēm: viena daļa tie�i paliktu tajā ra�o�anas sfērā, no kuras tā nākusi kā produkts, turpretī otra pārietu uz citām ra�o�anas vietām, un tādējādi starp da�ādām �ā nodalījuma ra�o�anas vietām nodibinātos pastāvīga

kustība pretejos virzienos� (sk. Маркс. �Капитал�, том II, изд. 8-е, стр. 307).

Tātad Markss nebūt neuzskatīja, ka viņa atra�o�a�nas teorija ir spēkā vienīgi tikai kapitālistiskajā ra�o��anā, kaut gan viņ� pētīja kapitālistiskās ra�o�anas likumus. Glu�i otrādi, viņ�, kā redzams, pamatojās uz to, ka viņa atra�o�anas teorija var būt spēkā arī sociā�listiskajā ra�o�anā.

Jāatzīmē, ka Markss �Gotas programas kritikā�, analizēdams ekonomiku sociālisma apstākļos un pārejas periodā uz komunismu, pamatojas uz savas atra�o�anas teorijas pamattēzēm, acīm redzot uzskatīdams tās par obligātām komunistiskai iekārtai. �

Tāpat jāatzīmē, ka Engelss savā �Anti-Diringā�, kritizēdams Diringa �socialitaro sistēmu� un raksturo�dams sociālistiskās iekārtas ekonomiku, arī pamatojas uz Marksa atra�o�anas teorijas pamattēzēm; uzskatī�dams tās par obligātām komunistiskai iekārtai.

Tādi ir fakti.

Iznāk, ka arī te, jautājumā par atra�o�anu, b. Jaro�enko, neraugoties uz nekautrīgo toni, kādā viņ� runā par Marksa �schemām�, atkal nokļuvis uz sēkļa.

4.��� Savu vēstuli Politbiroja locekļiem b. Jaro�enko nobeidz ar priek�likumu � uzdot viņam sastādīt �Sociā�lisma politisko ekonomiju�. Viņ� raksta:

�Pamatodamies uz sociālisma politiskās ekonomijas zinātnes priek�meta definējumu, kādu esmu formulējis plenārsēdē, sekcijā un �ajā vēstulē, izmantodams mark�sistisko dialektisko metodi, es varu viena gada un ne ilgāk kā pusotra gada laikā ar divu cilvēku palīdzību izstrādāt sociālisma politiskās ekonomijas pamatjautā�jumu teorētiskos atrisinājumus; iztirzāt marksistisko, ļeņiniski staļinisko sociālisma politiskās ekonomijas

teoriju, kas �o zinātni pārvērtīs par iedarbīgu ieroci tautas cīņā par komunismu.�

Nevar neatzīt, ka b. Jaro�enko nesirgst ar kautrību. Vēl vairāk, lietojot da�u literātu stilu, var sacīt: �pat glu�i otrādi�.

Iepriek� jau teikts, ka b. Jaro�enko sajauc sociā�lisma politisko ekonomiju ar vado�o orgānu saimnie�cisko politiku. Tas, ko viņ� uzskata par sociālisma poli�tiskās ekonomijas priek�metu, � ra�o�anas spēku racionāla organizācija, tautas saimniecības plāno�ana, sabiedrisko fondu izveido�ana utt. � ir nevis sociā�lisma politiskās ekonomijas priek�mets, bet gan vado�o orgānu saimnieciskās politikas priek�mets.

Es nemaz nerunāju par to, ka b. Jaro�enkonopiet�nās kļūdas un viņa nemarksistiskais �viedoklis� nemo�dina vēlē�anos dot b. Jaro�enko �ādu uzdevumu.

*

Secinājumi:

1)�� Biedra Jaro�enko sūdzība par diskusijas vadītā�jiem ir nepamatota, jo diskusijas vadītāji, būdami marksisti, nevarēja savos vispārino�os dokumentos at�spoguļot b. Jaro�enko nemarksistisko �viedokli�;

2)� biedra Jaro�enko lūgumu uzdot viņam sarakstīt Sociālisma politisko ekonomiju � nevar uzskatīt par nopietnu kaut vai tāpēc, ka �is lūgums stipri o� pēc chļestakovisma.

J. STAĻINS

1952. g. 22. maijā.

ATBILDE BIEDRIEM A. V. SAŅINAI UN V. G. VEN�ERAM

Es saņēmu jūsu vēstules. Kā redzams, �o vēstuļu autori dziļi un nopietni pētī mūsu zemes ekonomikas problēmas. Vēstulēs ir ne mazums pareizu formulē�jumu un interesantu apsvērumu. Bet līdz ar to tur ir arī da�as nopietnas teorētiskas kļūdas. �ajā atbildē es domāju pakavēties tie�i pie �īm kļūdām.

1.� JAUTĀJUMS PAR SOCIĀLISMA EKONOMISKO LIKUMU RAKSTURU

Biedre Saņina un biedrs Ven�ers apgalvo, ka �sociā�lisma ekonomiskie likumi rodas, tikai pateicoties mate�riālajā ra�o�anā nodarbināto padomju cilvēku apzinī�gai darbībai�. �ī tēze ir pavisam, nepareiza.

Vai ekonomiskās attīstības likumsakarības pastāv objektīvi, ārpus mums, neatkarīgi no cilvēku gribas un apziņas? Marksisms uz �o jautājumu atbild pozitīvi. Marksisms uzskata, ka sociālisma politiskās ekonomijas likumi ir ārpus mums pastāvo�u objektīvu likumsaka�rību atspoguļojums cilvēku galvās. Bet biedres Saņinas un biedra Ven�era formula uz �o jautājumu atbild negatīvi. Tas nozīmē, ka �ie biedri nostājas uz nepa�reizas teorijas viedokļa, kura apgalvo, ka ekonomiskās attīstības likumus sociālisma apstākļos �rada�, �pār�veido� vado�ie sabiedrības orgāni. Citiem vārdiem sakot, viņi atmet marksismu un nostājas uz subjektīvā ideālisma ceļa.

Protams, cilvēki �īs objektīvās 'likumsakarības var atklāt, izzināt tās un, balstoties uz tāmi, izmantot tās sabiedrības interesēs. Bet viņi nevar tās ne �radīt�, ne �pārveidot�.

Pieņemsiimi, ka uz brīdi esam nostāju�ies uz nepa�reizas teorijas viedokļa, kura noliedz, ka sociālisma apstākļos ekonomiskajā dzīvē pastāv objektīvas .likum�sakarības, un pasludina, ka ekonomiskos likumus iespē�jams �radīt�, ka ekonomiskos likumus iespējams �pār�veidot�. Pie kā tas novestu? Tas novestu pie tā, ka mēs nokļūtu chaosia un nejau�ību valstībā, mēs nonāktu verdziskā atkarībā no �īm nejau�ībām, mēs atņemtu sev iespēju ne vien saprast, beitl pat vienkār�i orientē�ties �ajā nejau�ību ehaosā.

Tas novestu pie tā, ka mēs likvidētu politisko eko�nomiju kā zinātni, jo zinātne nevar dzīvot un attīstī�ties, neatzīstot objektīvās likumsakarības, nepētījot �īs likumsakarības. Bet, likvidēju�i zinātni, mēs atņemtu sev iespēju paredzēt notikumu gaitu mūsu zemes eko�nomiskajā dzīvē, tas ir, mēs atņemtu; sev iespēju no�organizēt kaut vai viselementārāko ekonomisko vadību.

Gala rezultātā mēs nokļūtu �ekonomisku� dēkaiņu patvaļas varā, kuri gatavi �iznīcināt� ekonomiskās attīs�tības likumus un �radīt� jaunus likumus, neizprotot un neņemot vērā objektīvās likumsakarības.

Visiem zināms marksistiskās pozīcijas klasiskais formulējums �ajā jautājumā, kādu devis Engelss savā � Anti-Diringā�:

"Sabiedriskie spēki", glu�i tāpat kā dabas spēki, darbojas akli, varmācīgi, posto�i, kamēr mēs tos neesam izzināju�i un ar tiem nerēķināmies. Bet, ja esam tos izzināju�i, esam izpētīju�i to darbību, virzienu un ietekmi, tad tikai no mums pa�iem: ir atkarīgs tos arvien vairāk un vairāk pakļaut mūsu gribai un ar to palī�

dzību sasniegt mūsu mērķus. Tas it sevi�ķi attiecas uz tagadējiem varenajiem ra�o�anas spēkiem. Kamēr mēs stūrgalvīgi liedzamies izprast to dabu un raksturu � un �ai izpratnei pretojas kapitālistiskais ra�o�anas veids un tā aizstāvji, � tikmēr ra�o�anas spēki darbojas ne�atkarīgi no mums, pret mums, tikmēr tie valda pār mums, kā tas sīki parādīts iepriek�. Bet, tiklīdz izprasta to daba, tie asociēto ra�otāju rokās no dēmoniskiem pavēlniekiem var pārvērsties par padevīgiem kalpiem. Te ir tā pati at�ķirība, kāda pastāv starp elektrības posto�o spēku negaisa zibeņos un savaldīto elektrību telegrāfa aparātā vai loka lampā, tā pati at�ķirība, kas ir starp ugunsgrēku un uguni cilvēka kalpībā. Kad ar tagadējiem ra�o�anas spēkiem sāks rīkoties atbilsto�i to dabai, kas beidzot būs izzināta, tad sabiedrisko anarchiju ra�o�anā aizstās ra�o�anas sabiedriski plān�veidīga regulē�ana, lai apmierinātu tiklab visas sabied�rības, kā arī katra atsevi�ķa sabiedrības locekļa vaja�dzības. Tad kapitālistiskais piesavinā�anās veids, kur produkts vispirms verdzina ra�otāju, bet vēlāk arī pie�savinātāju, tiks aizstāts ar jaunu produktu piesavinā��anās veidu, kas sakņojas pa�ā tagadējo ra�o�anas līdzekļu dabā: no vienas puses, ar produktu kā ra�o�anas uzturē�anas un papla�inā�anas līdzekļu tie�u sabiedrisku piesavinā�anos un, no otras puses, ar produktu kā dzīves un baudas līdzekļu tie�u individuālu piesavinā��anos.�

2.�� JAUTĀJUMS PAR PASĀKUMIEM KOLCHOZU ĪPA�UMA PACEL�ANAI LĪDZ VISAS TAUTAS ĪPA�UMA LĪMENIM

Kādi pasākumi nepiecie�ami, lai paceltu kolchozu īpa�umu, kas, protams, nav visas tautas īpa�ums, līdz visas tautas (�nacionālā�) īpa�uma līmenim?

Da�i biedri domā, ka kolchozu īpa�ums vienkār�i

jānacionalizē, pasludinot to par visas tautas īpa�umu pēc tā parauga, kā tas savā laikā tika darīts ar kapitā�listisko īpa�umu. �is priek�likums ir pavisam nepareizs un nekādā ziņā nav pieņemams. Kolchozu īpa�ums ir sociālistisks īpa�ums, un mēs ar to nekādā ziņā neva�ram rīkoties kā ar kapitālistisko īpa�umu. No tā, ka kolchozu īpa�ums nav visas tautas īpa�ums, nekādā gadījumā neizriet, ka kolchozu īpa�ums nav sociālistisks īpa�ums.

�ie biedri domā, ka atsevi�ķu personu un grupu īpa��uma nodo�ana valsts īpa�umā ir vienīgā vai katrā ziņā labākā nacionalizācijas forma. Tas ir nepareizi. Patie�sībā nodo�ana valsts īpa�umā nav vienīgā un pat ne labākā nacionalizācijas forma, bet gan sākotnējā nacio�nalizācijas forma, kā par to pareizi saka Engelss �AntiDiringā�. Bez �aubām, kamēr pastāv valsts, nodo�ana valsts īpa�umā ir vissaprotamākā sākotnējā nacionali�zācijas forma. Bet valsts nepastāvēs mū�u mū�os. Sociālisma darbības sfērai papla�inoties lielākajā daļā pasaules zemju, valsts atmirs, un sakarā ar to, protams, atkritis jautājums par atsevi�ķu personu un grupu īpa��uma nodo�anu valsts īpa�umā. Valsts atmirs, bet sa�biedrība paliks. Tātad visas tautas īpa�uma mantiniece nebūs vairs valsts, kas atmirs, bet pati sabiedrība tās centrālā, vado�ā ekonomiskā orgāna personā.

Kas tad tādā gadījumā jādara, lai kolchozu īpa�umu paceltu līdz visas tautas īpa�uma līmenim?

Kā galveno pasākumu �ādai kolchozu īpa�uma pacel��anai biedre Saņina un biedrs Ven�ers ieteic: pārdot kolchoziem īpa�umā galvenos ra�o�anas rīkus, kas kon�centrēti ma�inu un traktoru stacijās, tādējādi atslogot valsti no kapitālieguldījumiem lauksaimniecībā un pa�nākt, lai kolchozi pa�i būtu atbildīgi par ma�inu un traktoru staciju uzturē�anu un attīstību. Viņi saka:

�Būtu nepareizi domāt, ka kolchozu ieguldījumi galvenokārt būs jāizlieto kolchozu sād�as kultūras vajadzībām, bet lielākā daļa ieguldījumu lauksaimnie�ciskās ra�o�anas vajadzībām joprojām būs jāizdara val�stij. Vai nebūtu pareizāk atbrīvot valsti no �ā sloga, jo kolchozi: pilnīgi spēj uzņemties visu �o slogu. Valstij būs ne mazums pasākumu, kur ieguldīt savus līdzekļus, lai radītu mūsu zemē patērē�anas priek�metu pārpil�nību.�

Lai pamatotu �o ierosinājumu, tā autori izvirza vai�rākus argumentus.

Pirmkārt. Atsaukdamies uz Staļina vārdiem, ka ra�o�anas līdzekļi netiek pārdoti pat kolchoziem, iero�sina juma autori, ap�auba �o Staļina tēzi, teikdami, ka valsts tomēr pārdodot kolchoziem ra�o�anas līdzekļus, tādus ra�o�anas līdzekļus kā sīko inventāru, piemē�ram, izkaptis un sirpjus, mazus motorus utt. Viņi domā, ja valsts pārdod kolchoziem �os ra�o�anas līdzekļus, tad tā varētu tiem pārdot ari visus citus ra�o�anas līdzekļus, kā, piemēram, MTS ma�īnas.

�is arguments ir nedibināts. Valsts, protams, pār�dod klchoziem sīko inventāru, kā tas paredzēts Lauk�saimniecības arteļa statūtos un Konstitūcijā. Bet vai var pielīdzināt vienu otram sīko inventāru un tādus galvenos ra�o�anas līdzekļus lauksaimniecībā kā MTS ma�īnas vai, teiksim, zemi, kas ta�u ari ir viens no galvenajiem ra�o�anas līdzekļiem lauksaimniecībā� Skaidrs, ka nevar. Nevar, jo sīkais inventārs nepavi�sam neiz�ķir ra�o�anas likteni kolchozos, kamēr tādi ra�o�anas līdzekļi kā MTS ma�inas un zeme pilnīgi iz�ķir lauksaimniecības likteni mūsu pa�reizējos apstākļos.

Nav grūti saprast, ka Staļins, kad viņ� sacīja, ka ra�o�anas līdzekļi netiek pārdoti kolchoziem, nedomāja

vis sīko inventāru, bet galvenos lauksaimnieciskās ra�o�anas līdzekļus: MTS ma�īnas, zemi. Autori spēlē�jas ar vārdiem �ra�o�anas līdzekļi� un sajauc divas da�ādas lietas, nemanīdami, ka viņi nonāk kļūmīgā stāvoklī.

Otrkārt. Biedre Saņina un biedrs Ven�ers tālāk atsaucas uz to, ka kolchozu masveida kustības sākuma periodā � 1929. gada beigās un 1930. gada sākumā VK(b)P CK pati bijusi par to, lai kolchoziem īpa�umā nodotu ma�inu un traktoru stacijas, prasot, lai kolchozi atlīdzinātu ma�inu un traktoru staciju vērtību triju gadu laikā. Viņi domā, ka tagad, kad kolchozi kļuvu�i bagāti, varētu atgriezties pie �ās politikas � MTS pār�do�anas kolchoziem, kaut gan toreiz �is pasākums izgā�zās kolchozu �nabadzības dēļ�.

�is arguments ari ir nedibināts. VK(b)P Centrā�lajā Komitejā tie�ām 1930. gada sākumā tika pieņemts lēmums par MTS pārdo�anu kolchoziem. �is lēmums tika pieņemts uz kolchoznieku-trieciennieku grupas ierosinājumu kā eksperiments, mēģinājums, lai tuvā�kajā laikā pie �ā jautājuma atgrieztos un to aplūkotu no jauna. Tomēr jau pirmā pārbaude parādīja �ā lēmuma nelietderību, un pēc da�iem mēne�iem, proti, 1930. gada beigās, lēmums tika atcelts.

Kolchozu kustības tālākais pieaugums un kolchozu celtniecības attīstība galīgi pārliecināja tiklab kolchozniekus, kā ari vado�os darbiniekus, ka lauksaim�nieciskās ra�o�anas galveno rīku koncentrācija valsts rokās, ma�inu un traktoru staciju rokās, ir vienīgais līdzeklis, kā nodro�ināt kolchozu ra�o�anā straujus aug�anas tempus.

Mēs visi priecājamies par mūsu zemes lauksaimnie�ciskās ra�o�anas kolosālo aug�anu, par to, ka aug labī�bas, kokvilnas, linu, bie�u u. c. produkcija. Kur ir �ās

aug�anas avots? �ās aug�anas avots ir modernā technika, daudzās modernās ma�inas, kas apkalpo visas �is ra�o�anas nozares. Galvenais te nav tikai technika vis�pār, bet gan tas, ka technika nevar stāvēt uz vietas, tai visu. laiku jāuzlabojas, ka vecā technika jāizved no ierindas un jāatvieto ar jaunu, bet jaunā � ar vis�jaunāko. Citādi nav domājama mūsu sociālistiskās zemkopības virzī�anās uz priek�u, nav domājamas ne lielas ra�as, ne lauksaimniecības produktu pārpilnība. Bet ko nozīmē izvest no ierindas simtiem tūksto�u riteņu traktoru un atvietot tos ar kāpurķē�u traktoriem, atvie�tot desmitiem tūksto�u novecoju�u kombainu ar jau�niem, radīt jaunas ma�inas, teiksim,, technisķajām kul�tūrām? Tas nozīmē izdot miljardus, kas var atmaksāties tikai pēc 6 � 8 gadiem. Vai �os izdevumus var segt mūsu kolchozi, pat ja tie ir miljonāri? Nē, nevar, jo tie nespēj uzņemties miljardiem lielus izdevumus, kas var atmaksāties tikai pēc 6 � 8 gadiem. �os izdevumus var uzņemties tikai valsts, jo tā un tikai tā spēj uzņem�ties zaudējumus, kādi rodas, izvedot no ierindas vecās ma�inas un atvietojot tās ar jaunām, jo tā un tikai tā spēj ciest �os zaudējumus 6 � 8 gadus ilgi, lai pēc �ā termiņa notecē�anas kompensētu izdarītos izdevumus.

Ko pēc visa tā nozīmē prasīt, lai kolchoziem pārdod īpa�umā MTS? Tas nozīmē sagādāt kolchoziem lielus zaudējumus un izputināt koilchozus, iedragāt lauksaim�niecības mechanizaciju, pazemināt kolchozos ra�o�anas tempus.

No tā jāsecina: ieteikdami pārdot MTS kolchoziem īpa�umā, biedre Saņina un biedrs Ven�ers iet soli atpa�kaļ uz atpalicības pusi un mēģina pagriezt vēstures ratu atpakaļ.

Iedomāsimies uz bridi, ka esam pieņēmu�i biedres Saņinas un biedra Ven�era ierosinājumu un sāku�i

pārdot kolehoziem īpa�uma galvenos ra�o�anas rīkus, masinu un traktoru stacijas. Kas no tā iznāktu?

No tā iznāktu, pirmkārt, ka kolchozi kļūtu par galveno ra�o�anas riku īpa�niekiem, t. i., tie nonāktu izņēmuma stāvokli, kāda mūsu zemē nav nevienam uzņēmumam, jo, kā zināms, pat nacionalizētie uzņē�mumi pie mums nav ra�o�anas riku īpa�nieki. Ar ko var pamatot �o kolchozu izņēmuma stāvokli, ar kādiem apsvērumiem par progresu, par virzī�anos uz priek�u? Vai var teikt, ka �āds stāvoklis veicinātu kolchozu īpa��uma pacel�anu līdz visas tautas īpa�uma līmenim, ka tas paātrinātu mūsu sabiedrības pāreju no sociālisma uz komunismu? Vai nebūs pareizāk teikt, ka �āds stā�voklis varētu tikai attālināt kolchozu īpa�umu no visas tautas īpa�uma un novestu nevis pie tuvinā�anās komunismam, bet, glu�i, otrādi, pie attālinā�anās no tā?

No tā iznāktu, otrkārt, ka precu apgrozības darbības sfēra papla�inātos, jo kolosāls lauksaimnieciskās ra�o��anas riku daudzums nokļūtu pre�u apgrozības lokā. Kā domā biedre Saņina un biedrs Ven�ers, vai pre�u apgrozības sfēras papla�inā�anās var veicināt mūsu virzī�anos uz komunismu? Vai nebūs pareizāk teikt, ka �ī papla�inā�anās var tikai bremzēt mūsu virzī�anos uz komunismu?

Biedres Saņinas un biedra Ven�era galvenā kļūda ir tā, ka viņi nesaprot pre�u apgrozības lomu un no�zīmi sociālisma apstākļos, nesaprot, ka pre�u apgrozība nav savienojama ar perspektīvu pāriet no sociālisma uz komunismu. Viņi, redzams, domā, ka, ari pre�u apgrozībai pastāvot, iespējams pāriet no sociālisma uz komunismu, ka pre�u apgrozība nevar būt traucējums �ajā lietā. Tā ir dziļa maldī�anās, kas radusies mark�sisma neizpratnes rezultāta.

Kritizēdams Diringa �saimniecisko komūnu�, kas darbojas pre�u apgrozības apstākļos, Engelss savā �Anti-Diringā� pārliecino�i pierādīja, ka pre�u apgro�zības pastāvē�anai nenovēr�ami jānoved Diringa tā saucamās �saimnieciskās komūnas� pie kapitālisma atjauno�anas. Biedre Saņina un biedrs Ven�ers acīm redzot tam nepiekrīt. Jo sliktāk viņiem. Nu, bet mēs, marksisti, pamatojamies uz pazīstamo marksistisko tēzi, ka pāreja no sociālisma uz komunismu un komunistis�kais princips par produktu sadalī�anu pēc vajadzībām izslēdz jebkuru pre�u maiņu, tātad ari produktu pār�vēr�anos par precēm un līdz ar to ari produktu pārvēr�anos par vērtību.

Tā tas ir ar biedres Saņinas un biedra Vejn�era iero�sinājumu un argumentiem.

Kas tad galu galā jādara, lai paceltu kolchozu īpa��umu līdz visas tautas īpa�uma līmenim?

Kolchozs ir neparasts uzņēmums. Kolchozs strādā uz zemes un apstrādā zemi, kas jau sen vairs nav kolchoza, bet gan visas tautas īpa�ums. Tātad kolchozs nav pa�a apstrādājamās zemes īpa�nieks.

Tālāk. Kolchozs strādā ar galvenajiem ra�o�anas rīkiem, kas nav vis kolchoza, bet gan visas tautas īpa��ums. Tātad kolchozs nav galveno ra�o�anas riku īpa�nieks.

Tālāk. Kolchozs ir kooperatīvs uzņēmums, tas izlieto savu biedru darbu un sadala ienākumus biedriem pēc izstrādes dienām, pie kam kolchozam ir sava sēkla, kas katru gadu tiek atjaunota un izlietota ra�o�anā.

Jājautā: kas tad īsti pieder kolchozam, kur ir tas kolchoza īpa�ums, ar ko viņ� var rīkoties pilnīgi brīvi, pēc pa�a ieskatiem? �āds īpa�ums ir kolchoza produk�cija, kolchoza ra�o�anas produkcija: labība, gaļa, sviests, dārzeņi, kokvilna, bietes, lini utt., neskaitot ēkas un kolchoznieku personīgo piemājas saimniecību. Lieta tā,

ka ievērojama �ās produkcijas daļa, kolchozu produk�cijas pārpalikums, nokļūst tirgū un tādējādi tiek iesais�tīts pre�u apgrozības sistēmā, Tie�i �is apstāklis ari neļauj patlaban pacelt kolchozu īpa�umu līdz visās tautas īpa�uma līmenim!. Tāpēc tie�i no �ā gala ari jāizvēr� darbs, lai paceltu kolchozu īpa�umu līdz visas tautas īpa�uma līmenim.

Lai paceltu kolchozu īpa�umu līdz visas tautas īpa�uma līmenim, kolchozu produkcijas pārpalikums jāizslēdz no pre�u apgrozības sistēmas un jāiesaista valsts rūpniecības un kolchozu savstarpējās produktu apmaiņas sistēmā. Tas ir galvenais.

Mums vēl nav attīstītas produktu apmaiņas sistēmas, bet ir produktu apmaiņas dīgļi kā lauksaimniecības produktu �apmaiņa pret precēm�. Kā zināms, kok�vilnas, linu, bie�u audzē�anas un citu kolchozu produk�ciju jau sen �apmaina pret precēm�, tiesa, �apmaina pret precēm� nepilnīgi, daļēji, bet tomēr �apmaina pret precēm�. Piebildīsim garām ejot, ka izteiciens �apmaiņa pret precēm� ir neizdevies izteiciens, to vajadzētu atvietot ar produktu apmaiņu. Uzdevums ir organizēt �os produktu apmaiņas dīgļus visās lauksaimniecības nozarēs un attīstīt tos par pla�u produktu apmaiņas sistēmu, lai kolchozi par savu produkciju saņemtu ne tikai -naudu, bet galvenokārt nepiecie�amos izstrādāju�mus. �āda sistēma prasīs, lai milzīgos apmēros tiktu papla�ināta produkcija, ko pilsēta nodod laukiem, tāpēc �o sistēmu vajadzēs ieviest bez sevi�ķas steigas, līdz ar pilsētas izstrādājumu uzkrā�anos. Bet ieviest to vajag nelokāmi, bez svārstībām, soli pa solim sa�aurinot pre�u apgrozības darbības sfēru un papla�inot produktu ap�maiņas darbības sfēru.

�āda sistēma, sa�aurinot pre�u apgrozības darbības sfēru, atvieglos pāreju no sociālisma uz komunismu.

Turklāt tā dos iespēju iesaistīt kolchozu galveno īpa��umu, kolchozu ra�oto produkciju, visas tautas plāno��anas kopējā sistēmā.

Mūsu pa�reizējos apstākļos tas ari būs reālais un iz�ķiro�ais līdzeklis kolchozu īpa�uma pacel�anai līdz visas tautas īpa�uma līmenim.

Vai �āda sistēma ir izdevīga kolchozu zemniecībai? Katrā ziņā izdevīga. Izdevīga, jo kolchozu zemniecība saņems noi valsts daudz vairāk produkcijas un par lētā�kām cenām, nekā pastāvot pre�u apgrozībai. Visiem zināms, ka kolchozi, kuriem ar valdību ir līgumi par produktu apmaiņu (�apmaiņu pret precēm�), saņem nesalīdzināmi vairāk labumu nekā kolchoizi, kuriem �ādu līgumu nav. Ja produktu apmaiņas sistēmu at�tiecināsim uz visiem kolchoziem mūsu zemē, tad �os labumus gūs visa mūsu kolchozu zemniecība.

J. STAĻINS

1952. g. 28. septembrī.

PIEZĪMES ekonomiskajos jautājumos, kas

SAISTĪTI AR 1951. GADA NOVEMBRA DISKUSIJU 3

1.� Jautājums par ekonomisko likumu raksturu sociā�lisma apstākļos������������������������� �

2.� Jautājums par pre�u ra�o�anu sociālisma apstākļos 10

3.� Jautājums par vērtības likumu sociālisma apstākļos 19

4.� Jautājums pair pretstata iznicinā�anu starp pilsētu un laukiem, starp garīgo un fizisko darbu, kā ari

jautājums par at�ķirību likvidē�anu starp tiem . . 24

5. Jautājums par vienotā pasaules tirgus sair�anu un pasaules kapitālistiskās sistēmas krīzes padziļi�nā�anos�����������������.. 29

6. Jautājums par to, vai kari starp kapitālistiskajām zemēm ir neizbēgami����������������� 31

7. Jautājums par mūsdienu kapitālisma un sociālisma ekonomiskajiem pamatlikumiem��������. 36

8.� Citi jautājumi��������������� 40

9. Politiskās ekonomijas marksistiskās mācības grā�matas starptautiskā nozīme�������������.. 43

10. Kā uzlabot politiskās ekonomijas mācības grāmatas projektu�������������������. 45

ATBILDE BIEDRAM NOTKINAM, ALEKSANDRAM

11.������������������������������������������������������������������������������������������� JI( AM���������������������. 47

PAR BIEDRA L. D. JARO�ENKO KĻŪDĀM � 56

I. Biedra Jaro�enko galvenā kļūda�������. �

11. Citas biedra Jaro�enko kļūdas. 67

ATBILDE BIEDRIEM A. V. SAŅINAI UN V. G. VEN2ERAM 81

1. Jautājums par sociālisma ekonomisko likumu raksturu �

2. Jautājums par pasākumiem kolchozu īpa�uma pa�

cel�anai līdz visas tautas īpa�uma līmenim � 83

Parakstīta iespie�anai 1953. g. 7. janvārī. Metiens 30000 eks. JT 01105. Formāts 52X82 1/16. 2,875 pap. 1., 4,72 iesp. 1., 4,1 izdevn. 1. Izdevn. Nr. 5616-P234. Pasūt. Nr. 2540. Iespiesta LPRRT 1. tipogrāfijā �Cīņa�, Rīga, Blaumaņa ielā 38/40. Maksā 1 rbl.