Mihaels Kents

Stāsts par zeltkali Fabianu

Ļoti cienījamās lasītājas, ļoti cienījamie lasītāji, �eit Jums tiek piedāvāts stāsts par naudas un banku sistēmas vēsturi, kas, starp citu, satur vairākus labi glabātos noslēpumus.

Mēs sirsnīgi aicinām Jūs izplatīt �o tekstu starp saviem draugiem, paziņām un kolēģiem. Pēc iespējas vairākiem cilvēkiem būtu jāiepazīstas ar �o rakstu. �īs akcijas mērķis ir rosināt Zemes iedzīvotājos apziņas pamo�anos, kas ļaus ne tikai saprast mūsu pa�reizējo nodevās balstīto saimniecības sistēmu kā nedaudzu �izredzēto" kontroles instrumentu pār pārējiem cilvēkiem, bet arī iezīmēt ceļus pie cilvēciskas, taisnīgas naudas sistēmas.

Tā kā lielākā daļa cilvēku vienkār�i akceptē mūsu pa�reizējo sistēmu un labākā gadījumā mēģina pa�i tikt pie iespējami lielākas peļņas, tad arī �ajā jomā ir steidzīgi nepiecie�ams mainīt domā�anas veidu.

Mūsu skatījumā nodevu saimniecības saknes ir jāmeklē nevis sistēmā, bet gan cilvēciskā mantkārībā, kas piemīt ne tikai �īs pasaules top-baņķieriem, bet diem�ēl arī pla�ām iedzīvotāju kārtām. Tādēļ katram atsevi�ķam cilvēkam neizbēgami jāpiestrādā pie �īs saknes sevī.

Arvien bie�āk tiek ieviestas reģionālās valūtas kā alternatīva globālai naudas sistēmai. Turklāt būs nepiecie�ams daudzu atsevi�ķu cilvēku cilvēciskums, drosme un anga�ements, lai paveiktu pavērsienu pie ekoloģiskas saimnieko�anas un eso�ās sistēmas atveseļo�anās. Mēs esam pārliecināti, ka arī Jūs varat ne vienā vien vietā pielikt savu vērtīgu roku pie �ī darba.

Vēlot Jums patīkamu lasī�anu un svarīgus atklājumus Michael Kent

Fabians jutās iek�ēji uzbudināts. Viņ� izmēģināja savu runu, kuru nākamajā dienā taisījās noturēt liela cilvēku pūla priek�ā. Viņ� jau vienmēr ir tiecies pēc varas un prestī�a. Nu, viņa sapnis drīz varēs īstenoties.

Fabians bija amatnieks, kur� strādāja ar zeltu un sudrabu izgatavodams da�ādas rotaslietas, bet viņam nepatika pelnīt savu dieni�ķo maizi ar darbu. Viņ� arvien ilgojās pēc kaut kā neparasta, meklēja izaicinājumu un, lūk, viņa lielais plāns bija tuvu īsteno�anai.

Kop� paaud�u paaudzēm tie�a pre�u maiņa bija parasts tirgo�anas veids. Ģimenes iztika no tā, ka specializējās uz noteiktas preces izgatavo�anu un pārpalikumu apmainīja uz citu amatnieku ra�otajiem produktiem.

Tirgus laukums bija skaļ� sabiedriskas dzīves centrs. Tautai patika �ī raibā drūzma, jo tur vienmēr varēja uzzināt daudz interesantu jaunumu. Katrā ziņā pēdējā laikā �ur un tur arvien bie�āk sacēlās ķildas un strīdi �ķita, ka nu ir vajadzīga kāda labāka sistēma, lai arī cilvēki arvien vēl bija jautri un baudīja sava darba augļus.

Valdības forma bija ārkārtīgi vienkār�a: katrā draudzē tika ievēlēta pilsoņu padome, kuras uzdevums bija nodro�ināt atsevi�ķa pilsoņa brīvību un tiesības. Neviens nedrīkstēja tikt piespiests kaut ko darīt pret pa�a gribu. Tas bija vienīgais valdības uzdevums. Ta�u ar da�ām situācijām birģermeistars ne vienmēr varēja tikt galā, it sevi�ķi, kad runa bija par domstarpībām tirgus laukumā: vai, piemēram, viens nazis ir apmaināms uz vienu vai uz diviem kukurūzas groziem, vai arī: kam ir lielāka vērtība: vienai govij vai vieniem ratiem. Un tagad Fabians paziņoja, ka viņam esot zināms �o problēmu risinājums.

Nākamajā dienā Fabians izklāstīja lielam cilvēku pūlim savu jauno sistēmu, kuru viņ� nosauca par "naudu". Tā kā �ī lieta likās visai daudzsolo�a, cilvēki nepacietīgi jautāja, kā ar to varētu sākt. "Zelts, no kura es gatavoju rotaslietas, ir pirmklasīgs un vērtīgs metāls, kas nerūsē un var ilgi uzglabāties. Tātad, es izgatavo�u zelta monētas un nosauk�u tās par zelta dālderiem", viņ� teica un paskaidroja tālāk, ka katram dālderim bū�ot noteikta vērtība un, ka "nauda" kā apmaiņas līdzeklis esot daudz praktiskāka nekā tie�ā pre�u apmaiņa. Kāds draudzes loceklis izteica domu, ka neesot jau pārāk grūti pa�am sarakt zeltu un taisīt no tā dālderus. "Tas būtu negodīgi, tādēļ tas būtu stingri jāaizliedz" iebilda Fabians. "Tiks atļauts lietot tikai pilsoņu padomes atļautās monētas. Dro�ības pēc tām tiks uzspiests zīmogs." ikviens draudzes loceklis vispirms drīkstēja saņemt vienādu jauno monētu skaitu.

Tas izklausījās taisnīgi, un tomēr sve�u meistars pārtrauca Fabianu: "Man ir tiesības uz vislielāko dālderu skaitu, jo ikviens lieto manas sveces!". "Kā tad tā?!" iesaucās viens no zemniekiem. "Bez maniem dārzeņiem mēs visi nomirtu badā! Man pienākas visvairāk dālderu!" Fabians ļāva viņiem kādu brīdi strīdēties un tad izvirzīja sekojo�u priek�likumu: "Tā kā jūs nevarat vienoties, es lieku priek�ā aizdot katram tik daudz dālderu, cik viņ� grib, ar noteikumu, ka tie ir jāatdod atpakaļ. Tā kā es izgatavoju naudu un nododu to jūsu rīcībā, man ir tiesības uz atalgojumu: par 100 dālderiem es saņem�u gada beigās 105 atpakaļ.

�os 5 dālderus es nosauk�u par procentiem, un tie būs mana peļņa. �Tas skanēja pieļaujami, galu galā 5% nebija nez kas liels.

Fabians nezaudēja laiku un pavadīja dienas un naktis izgatavodams monētas. Nākamnedēļ ļaudis stāvēja pie viņa darbnīcas rindā, un pēc tam, kad pilsoņu padome bija pārbaudījusi monētas un devusi savu atļauju laist tas apgrozībā, pirmie pilsoņi aizņēmās savas pirmās monētas; sākumā tikai nedaudz, lai izmēģinātu neparasto sistēmu, tad arvien vairāk.

Jauna koncepcija �nauda" funkcionēja brīni�ķīgi, un drīz vien viss tika novērtēts zelta monētās, t.i. dālderos. Pie precēm pieliktā vērtība tika nosaukta par "cenu", un tā tika noteikta pēc preces izgatavo�anai nepiecie�amo izdevumu un ieguldītā darba daudzuma.

Vienā no tās zemes pilsētām dzīvoja Albans vienīgais pulksteņu meistars. Viņa klientūra bija gatava maksāt par viņa pulksteņiem lielu cenu. Tad vēl viens pulksteņu meistars atvēra savu veikalu, un Albans, lai nepazaudētu visus savus klientus, bija spiests nolaist cenas.

�ī brīvā, sākotnējā ziņā veselīgā konkurence drīz vien aptvēra visas nozares. Tā kā visi gribēja saņemt iespējami vairāk naudas, tika daudz strādāts un producēts, dzīves līmenis kāpa uz aug�u un beidzot visi brīnījās, kā viņi agrāk vispār dzīvoja bez naudas.

Gada beigās Fabians uzmeklēja visus tos, kuri bija no viņa aizņēmu�ies naudu. Da�iem tagad bija vairāk, nekā viņi bija paņēmu�i, kas reizē nozīmēja, ka citiem neizbēgami palika mazāk, tādēļ, ka apritē ta�u bija noteikts naudas daudzums.

Tie, kuriem piederēja lielāka summa, atmaksāja simts dālderus plus piecus dālderus par procentiem, ta�u viņiem bie�i bija atkal jāaizņemas nauda, lai varētu turpināt savus darījumus. Savukārt citi pirmo reizi ievēroja, ka viņiem ir parāds. Fabians atļāva viņiem atmaksāt to pa daļām un piesavinājās dalu no viņu īpa�uma par ķīlu. Visi sāka meklēt trūksto�os dālderus, ta�u tos atrast bija loti grūti.

Neviens nepamanīja, ka visa nācija nekad vairs nevarēja tikt vaļā no parādiem tādēļ, ka pat ja katrs atsevi�ķais sākumā producētais dālderis gada beigās tiktu atmaksāts atpakaļ, tad uz katriem aizdotajiem 100 dālderiem arvien vēl pietrūktu tie pieci procentu dālderi. Tikai Fabians zināja, ka nekad nebija iespējams saņemt visus procentus reizē, t.i., ka visi rēķini nekad nevarēja tikt apmaksāti tādēļ, ka �is papildus zelts īstenībā nekad nebija pastāvējis, nekad netika laists apgrozībā, un neviens cits nedrīkstēja taisīt papildus monētas. Nevar tikt atmaksātas 105.000 monētu, ja kopā tiku�as producētas tikai 100.000. Katriem �pieciem dālderiem", kas gada beigās tika atmaksāti Fabianam, vajadzēja pietrūkt kādam citam ciema iedzīvotājam.

Fabiana darbnīcā bija liels seifs. Da�i klienti uzskatīja, ka būtu praktiski un ērti par nelielu samaksu uzticēt viņam uzglabāt savas monētas. Par to viņi saņēma no Fabiana kvīti.

Kad nācās veikt lielākus pirkumus, bija diezgan smagi staipīt līdzi daudz monētu, un tā ar laiku monētu vietā cilvēki arvien vairāk sāka makstāt ar vienu vai vairākām Fabiana kvītīm, kas atbilda pērkamās preces cenai. Veikalu īpa�nieki akceptēja kvītis kā īsto maksā�anas līdzekli tādēļ, ka viņi ta�u jebkurā laikā varēja atnest tās Fabianam un atkal saņemt par tām zelta monētas. Kvītis ātri ceļoja no rokas rokā, bet pats zelts palika nekustīgs. Tā drīz vien Fabiana kvītis tika uzskatītas par tikpat �īstām" un vērtīgām kā pa�as zelta monētas.

Nepagāja ilgs laiks, kad Fabianam kļuva skaidrs, ka diez vai kaut vai viens no viņa klientiem pēk�ņi pieprasīs visas savas monētas atpakaļ. Tādēļ viņ� nodomāja: �Kādēļ ra�ot vairāk monētu, ja reiz tās nemaz netiek lietotas?" un viņ� sāka aizdot seifā jau eso�ās, pie viņa deponētās monētas vispirms loti piesardzīgi, bet pamazām arvien dro�āk, it kā tā būtu pa�saprotama lieta.

Viņ� sev teica: �īstenība tas gan nav mans īpa�ums, bet tikai man uzticētais klientu zelts, ta�u galu galā tas atrodas pie manis un ar to viss ir pateikts."

Kādu dienu Fabians saņēma pieprasījumu par lielu kredītu. Viņ� izteica klientam priek�likumu: �Kādēļ mums neatvērt depozītu uz jūsu vārda tā vietā, lai transportētu pie jums monētas? Es vienkār�i izsnieg�u jums kvītis atbilsto�ā daudzumā!" Klients bija ar mieru un aizgāja ar kvī�u kaudzi. Viņ� bija saņēmis pamatīgu aizdevumu un tomēr viss zelts palika Fabiana seifā. Kad klients bija prom, Fabians nevarēja noturēt gavilējo�u smaidu, jo viņam bija izdevies gan paturēt kūku, gan to apēst. Tātad viņ� varēja aizdot zeltu, un tas tomēr palika viņa īpa�umā.

Draugiem, paziņām un pat sve�iem cilvēkiem bija vajadzīga nauda darījumiem un, kamēr viņi varēja uzrādīt garantijas, naudas aizdevumi nebija nekādi ierobe�oti. Fabians varēja vairākkārt aizdot seifā uzglabāto naudu, kas nebija viņa īpa�ums. Viņ� glu�i vienkār�i izsniedza kvītis, un viss gāja kā pa sviestu, kamēr īstie īpa�nieki nepieprasīja savu naudu atpakaļ, cilvēku uzticība palika spēkā un viņ� visu precīzi iegrāmatoja! Naudas aizdo�ana bija visai izdevīga lieta.

Fabiana sociālais statuss cēlās tikpat strauji kā viņa labklājība. Viņa vārds un viņa uzskati par finansu lietām sasniedza gandrīz vai pravietisku mērogu. Zeltkali no citām zemes vietām ieinteresējās par viņa panākumiem, un reiz Fabians uzaicināja visus zeltkaļus uz tik�anos. Tai bija jānotiek slepeni. Galu galā blēdība nedrīkstēja nokļūt sabiedrības apziņā, citādi �ī lieta nevarētu funkcionēt tālāk. Pēc da�ām pārdomām tika nodibināta slepena brālība, un tās locekļiem bija jānodod absolūtās klusē�anas zvērests.

Viņi nosauca sevi par �apgaismotiem" un jaunie �apgaismotie" zeltkali sāku�i visur aizdot naudu pēc Fabiana receptes.

Pa to laiku Fabiana kvītis tika akceptētas tikpat labi kā viņa zelta dālderi un tie�i tāpat turēti viņa seifā zem atslēgas. Kad kāds tirgotājs gribēja samaksāt citam noteiktu summu, viņ� vienkār�i uzrakstīja īsu zīmīti Fabianam, un tas pārnesa skaitļus no viena tirgotāja konta cita tirgotāja kontā. Arī �ī jaunā sistēma kļuva loti populāra. Pateicoties �iem �pārvedumiem" vai ��ekiem" nemanāmi radās pavisam jauna naudas forma, proti, nauda, kas eksistēja tikai Fabiana grāmatās. Tādējādi viņa grāmatas pārstāvēja pirmos �iro-jeb teko�os kontus .

Nākamās slepenās tik�anās ietvaros Fabians līdz vēlai naktij klāstīja zeltkaļiem savu jauno plānu, kas drīz pēc tam tika nolikts priek�ā birģermeistaram un valdības locekļiem: Fabians sacēla labi nospēlētu trauksmi par to, ka esot uzradu�ies daudzi viltoti �eki. Satriektie ierēdņi lūdza viņam padomu. �Es lieku priek�ā, lai turpmāk valdība drukātu tādus �ekus, kurus būtu grūti viltot un kuri tiktu nosaukti par �banknotēm". Mēs, zeltkali labprāt uzņemsimies segt drukas izdevumus, jo galu galā tas ietaupīs mums laiku, ko mēs tērējam kvī�u aizpildī�anai."

Tas �ķita saprotams, un ierēdņi bez iebildumiem piekrita, jo viņi saskatīja savu uzdevumu pilsoņu aizsardzībā no krāpniekiem. �Turklāt", teica Fabians, �da�s labs slepeni izgatavo no zelta dālderus, tādēļ pār tiem, kuri rok zeltu, būtu jānostiprina kontrole un jāuzliek viņiem par pienākumu nodot to ierēdņiem, protams, par atbilsto�u monētu vai banknotu skaitu. Arī �is priek�likums tika pieņemts, un valdība nodrukāja jaunas bankas kvītis. Uz katras banknotes bija uzspiesta noteikta vērtība: 1 dālderis, 2 dālderi, 5 dālderi, 10 dālderi. Kā jau teikts, zeltkali uzņēmās drukas izdevumus. Tā kā �īs naudas zīmes bija vieglāk transportējamas, iedzīvotāji visai ātri tās pieņēma. Neskatoties uz savu parocību, banknotes tika izmantotas tikai 10% no visām transakcijām. Fabiana piezīmes rādīja, ka 90% no visām transakcijām tika nokārtotas caur pārvedumiem un �ekiem. Tā pienāca laiks, realizēt nākamo Fabiana plāna pakāpi.

Sākumā par naudas glabā�anu savā seifā un pārvaldī�anu Fabians pieprasīja nelielu atalgojumu. Nākamais solis �apgaismotā vīra" plānā pastāvēja tajā, lai iemānītu apritē eso�ās banknotes savā seifā kā noguldījumus.

Tādēļ viņ� pārstrādāja savu prasību un piedāvāja no savas puses 3% par �krājnoguldījumiem". Klienti protams bija loti priecīgi, ka nodevas vietā saņēma pat vēl bonusu, tādēļ viņi akceptēja arī to, ka Fabians drīkst aizdot viņu naudu tālāk, pieprasot savus parastos 5%. Izskatījās, ka galu galā viņa peļņa tagad ir tikai 2%.

Fabiana pārvaldītais īpa�ums dabiskā kārtā pieauga arvien vairāk, un atkal viņ� aizdeva krietni lielākas summas, nekā reāli pastāvēja viņa seifā banknotu formā. Drīz vien viņ� varēja par katriem 100 dālderiem savā seifā aizdot 200, 300, 400, 800 vai pat 900 dālderus, vienkār�i izrakstot �eku. Viņ� gan rūpīgi sekoja tam, lai nepārkāptu attiecības 9 : 1, jo vidēji katrs desmitais klients tomēr gribēja izņemt savu naudu zelta monētās vai banknotēs (kas atbilst attiecībām maksājumu apritē, kur piedalās 10% skaidrās naudas un 90% pārskaitījumu.) Ja Fabiana seifā nebūtu pietiekami līdzekļu, cilvēki, protams, kļūtu aizdomīgi un zaudētu viņam uzticību.

Ideja par krājgrāmatiņu negaidīti izrādījās visai izdevīga tādēļ, ka Fabians varēja no 100 reāli noguldītajiem dālderiem radīt līdz pat 900 fiktīvo dālderu, kas parādījās tikai uz papīra; līdz ar to viņa nopelnītie" 45 dālderi (= 5% no 900 dālderiem) bija daudz, daudz vairāk nekā tie 2%, kurus viņ� iekasēja pēc vispārējā viedokļa. Arī citi zeltkali ar lielāko prieku izmantoja �o metodi. Viņi radīja naudu vienkār�i ne no kā, tikai ar pildspalvas vēzienu un par to vēl pieprasīja procentus.

Zeltkali vairs nera�oja naudu pa�i, bet gan ļāva valdībai drukāt banknotes un �tancēt monētas, kuras pēc tam viņi izsniedza cilvēkiem. Fabians uzņēmās tikai drukas izdevumus. Un tomēr viņi radīja naudu ne no kā un pieprasīja par to vēl procentus. Lielākā dala cilvēku domāja, ka iedzīvotāju apgādā�ana ar naudu ir valdības lieta un ka Fabians aizdodot tikai to naudu, ko citi deponēju�i viņa seifā kā krājnoguldījumus. Ja visi noguldītāji reizē pieprasītu savu naudu, blēdība tūlīt nāktu gaismā.

Kad nācās izmaksāt daudz aizdevumu banknotēs vai monētās, tas neradīja Fabianam nekādas problēmas. Viņ� vienkār�i paskaidroja valdībai, ka augo�s iedzīvotāju skaits un vispārējs produkcijas pieaugums pieprasot papildus naudas līdzekļus, kurus viņ� arī saņēma, samaksājot tikai nelielu summu par naudas drukā�anu.

Pienāca diena, kad kāds komersants un labs domātājs, precīzi izpētījis �o sistēmu, nolika Fabianam priek�ā sekojo�us argumentus: �Par 100 dālderiem tiek pieprasīti 105 dālderi atpakaļ, ta�u, tā kā �ie 5 trūksto�ie dālderi nemaz neeksistē, tad īstenībā �is parāds nekad nevar tikt dzēsts.

Zemnieki ra�o pārtikas produktus, strādnieki ra�o preces, bet tu esi vienīgais, kur� producē naudu. Pieņemsim, ka visā zemē būtu viens vienīgs komersants, kur� kontrolētu visu saimniecību. Viņ� izmaksātu 90% visas apgrozībā eso�ās naudas izdevumu un atalgojumu formā un atliku�os 10% uzskatītu par savu peļņu. Tad �im komersantam no 100% sākotnējā kapitāla tik un tā pietrūktu procentu dala, ko tu no viņa pieprasi. Viņ� to varētu izmaksāt tikai aizņemoties jaunu naudu. Tādēļ sistēma var funkcionēt tikai tādā gadījumā, ja tu izsniedz 105 dālderus, proti, 100 saņēmējam un 5 sev pa�am un tos tad ari ieguldi saimniecības aprite. Tikai tā visi parādi vispār varētu tikt dzēsti."

Fabians uzmanīgi noklausījās, un tad atturīgā tonī iebilda: �Ekonomika un finanses ir daudz sare�ģītāka lieta, nekā �ķiet. Tās nevar aplūkot un izklāstīt tik vienkār�oti. Lai �is lietas saprastu, ir nepiecie�amas dziļas un pamatīgas speciālas zinā�anas. Tomēr es esmu loti pateicīgs par izteiktajām aizdomām, apsolu ņemt tās vērā un parūpēties par kārtību finansu jomā, bet tu rūpējies par kārtību savā jomā. Tev ir jākapina sava uzņēmuma efektivitāte, jāpalielina produkcijas apmērs, ar racionalizācijas palīdzību jāpazemina izdevumi un jākļūst par labāku komersantu. Protams, par atbilsto�u honorāru es vienmēr esmu tavā rīcībā kā specialists un padomdevējs."

Fabians skaitījās visā zemē lielākais eksperts finansu jautājumos, un visi iebildumi bija bezjēd�igi, jo galu galā izskatījās, ka saimniecība plaukst un dzīves līmenis kāpj vien uz aug�u.

Lai varētu katru reizi samaksāt trūksto�os 5 dālderus, tirgotāji samērā īsā laikā jutās spiesti pacelt cenas uz savām precēm. Rezultātā algas saņēmējiem drīz vien radās sajūta, ka viņi mazāk nopelna. Savukārt darba devēji izvairījās no algu palielinā�anas, jo līdz ar to viņiem draudētu reāls bankrots. Zemnieki varēja uzlikt savai produkcijai tikai loti neapmirino�as cenas, savukārt mājsaimnieces sūdzējās par to, ka dzīvei patie�ām visnepiecie�mākās lietas kļūst arvien dārgākas.

Sekas tam bija tādas, ka dala iedzīvotāju iekrita arvien lielākā nabadzībā tā, ka loti bie�i pat draugi un radinieki vairs nevarēja viens otram palīdzēt.

Beidzot sākās streiki, kas bija līdz �im nepazīstams fenomens. Sākotnējā dabas bagātība un cilvēku pārticība bija aizmirsta: auglīgā augsne, vecie me�i, minerālu izrakteņi, milzīgie ganāmpulki. Viss griezās vairs tikai ap naudu, visi domāja tikai par naudu, bet, no otras puses, tās kaut kā �ķita arvien mazāk esam. Neviens neap�aubīja sistēmu kā tādu, jo visi ta�u ticēja, ka to pārvalda gudrākie tautas pārstāvji!

Tikai da�i nedaudzie spēja sakrāt savus pārpalikumus un nodibināt brīvus aizdevumu un finansu institūtus, kuri piedāvāja saviem klientiem 6% par kredītiem, kas pamatīgi pārsniedza Fabiana 3%. Katrā ziņā �īs brīvās firmas varēja aizdot tikai to naudu, kas patie�ām bija viņu īpa�umā, pretēji Fabiana metodei iegūt naudu ar pildspalvas vicinā�anu. �īe brīvie finansu institūti maldināja Fabianu un viņa kompanjonus, tādēļ viņi ilgi nekavējoties nodibinaja savējos. Lielākā dala konkurējo�o banku tika īsā laikā uzpirkta, proti, pirms tās vispār paguva uzplaukt, vai tikt �pakļautas kontrolei".

Vispārējs saimniecisks stāvoklis pasliktinājās tālāk. Strādnieki uzskatīja, ka viņu �efi pelna pārāk daudz, savukārt darba devēji uzskatīja savus darba spēkus par pārāk slinkiem un neefektīviem. Visi sāka velt vainu cits citam. Arī pilsoņu padome nezināja atbildi un nodarbojās pārsvarā ar visaktuālāko problēmu, gudrojot, kā palīdzēt nabagiem.

Tika ieviestas sociālās programmas, un ar likumu ikvienam iedzīvotājam bija uzlikts pienākums maksāt nodevas. Pilsoņus tas sadusmoja, jo viņi vēl turējās pie �vecmodīga priek�stata", ka kaimiņiem brīvprātīgi jāpalīdz cits citam. ��īs nodevas nav nekas cits kā legalizēta zādzība", skanēja no tautas vidus. �Nodevas pret cilvēka gribu, neņemot vērā viņā pa�a motivāciju, ir pielīdzināmas zādzībai".

Ta�u katrs atsevi�ķais pilsonis viens pats jutās bezspēcīgs un baidījās no cietuma, kas draudēja visiem, kuri negribēja vai nevarēja nomaksāt prasīto. Sociālās programmas �ur tur palīdzēja, bet tikai īslaicīgi, tai pat laikā vēl saasinot radu�ās problēmas, jo arī �īs programmas aprija arvien vairāk naudas, kuras tik un tā jau visur pietrūka. Un tā sociālās nodevas kāpa arvien augstāk un līdz ar tām arī pārvaldes aparāta birokrātija.

Lielākā dala valdības locekļu bija kārtīgi cilvēki ar labiem nodomiem. Viņi negribēja uzkraut pilsoņiem jaunas nodevas, un galu galā viņi nesaskatīja vairs nekādas citas iespējas, kā aizņemties trūksto�o naudu no Fabiana un viņa kompanjoniem, lai arī viņiem nebija ne jausmas par to, kā �ie aizņēmumi kādreiz varēs tikt atdoti.

Vecāki vairs nebija spējīgi apmaksāt skolotājus saviem bērniem, tikpat maz arī ģimenes ārstu. Soli pa solim valdība bija spiesta pārņemt �īs funkcijas un tās pārvaldīt. Skolotāji, ārsti un daudzu citu profesiju ļaudis kļuva par ierēdņiem. Tikai nedaudzi bija apmierināti ar savu jauno darbu. Lai arī viņi saņēma kārtīgas algas, ta�u par to zaudēja savu patstāvību un identitāti. Ikviens kļuva par skrūvīti milzu ma�inērijā. Nepalika vietas nekādai personīgai iniciatīvai, profesionālie panākumi tika ignorēti, ienākumi tika izlīdzināti un tikt uz priek�u dzīvē varēja tikai tad, kad kāds priek�nieks aizgāja pensijā vai nomira.

Lai tiktu laukā no �ī strupceļa, valdība nolēma atkal griezties pēc padoma pie Fabiana, tādēļ, ka tas brīni�ķīgi prata radīt iespaidu, ka var būt pareizais padomdevējs finansu jautājumos. Viņ� noklausījās stāstu par viņu problēmām un atbildēja: �Daudzi cilvērki nevar pa�i tikt galā ar savām problēmām. �iem cilvēkiem esat vajadzīgi jūs, lai atrisinātu tās viņu vietā. Jūs noteikti piekrītat, ka lielākai daļai cilvēku būtu jābūt tiesībām apmierināt savas pamatvajadzības, t.i. saņemt pārtiku, jumtu virs galvas, laimīgu dzīvi utt.. Jums ta�u ir pazīstams gudrais teiciens par to, ka visi cilvēki esot vienlīdzīgi, vai ne? Tātad vienīgā iespēja izlīdzināt �īs lietas ir: no pārliekas bagāto labklājības atņemt un nodot to nabago rīcībā. Tātad, ieviesiet nodokļu sistēmu. Jo vairāk kādam ir, jo vairāk viņam jamaksā. Ņemiet nodokļus no katra pēc viņa spējām un dodiet katram pēc viņa vajadzībām. Skolām un slimnīcām finansiāli vājākiem jābūt pieejamām bez maksas."

Noturējis viņiem �o sprediķi par augstiem cilvēciskuma ideāliem, viņ� noslēdza to ar piezīmi: �Starp citu, neaizmirstiet, ka jūs esat man parādā naudu, kuru jūs esat no manis aizņēmu�ies jau krietnu laiku atpakaļ. Es varu panākt jums pretī nodzē�ot parādus, bet jūs man turpināsit maksāt vismaz procentus." Tas noveda pie tā, ka parādu summas tika iesaldētas un tika nomaksāti tikai procenti.

Neviens neap�aubīja Fabiana filosofiju, un tā tika ieviesta kāpjo�a ienākumu nodokļu sistēma. Jo vairāk kāds nopelnīja, jo vairāk viņam bija jāmaksā. Nevienam nepatika ienākumu nodoklis, ta�u likums noteica: �Maksā nodokļus, vai dodies cietumā!"

Tirgotāji bija kārtējo reizi spiesti pacelt cenas, savukārt strādnieki atkal pieprasīja lielākas algas, un daudzi darba devēji bija spiesti vienu dalu no saviem strādniekiem aizvietot ar ma�īnām vai arī izsludināt bankrotu.

Pieauga bezdarbs un līdz ar to iestājās vispārējs vērtību sabrukums. Valdība jutās spiesta izgudrot jaunas sociālās programmas. Tika ieviesti tarificētie līgumi, valsts pabalsti un citi aizsargpasākumi, lai pasargātu arvien lielākas industrijas nozares no sabrukuma un tādējādi saglabātu darba vietas.

Un tomēr maksātnespējīgo skaits pieuga ik mēnesi. Da�s labs sāka uzdot sev jautājumu, vai rūpniecības jēga pastāv pre�u ra�o�anā, vai vienīgi darba vietu saglabā�anā.

Situācija pasliktinājās arvien straujāk. Tika izmēģināti visda�ādākie pasākumi, lai saglabātu kontroli pār nemitīgi augo�ām cenām. Bija jāievie� papildus nodokļu formas, un drīz vien pastāvēja jau ap 50 da�ādu nodokļu par vienu maizes klaipu, sākot ar zemnieku pamatnodokli, visiem tirdzniecības nodokļiem līdz pat virsvērtības nodoklim, kas tika atvilkts no mājsaimnieces par viņas iepirkumiem.

Tika sasauktas �ekspertu komisijas", lai valdības uzdevumā atrisinātu situāciju, kas beidzās vienīgi ar to, ka tika radītas arvien jaunas struktūras, veiktas arvien jaunas reformas un ieviestas arvien jaunas nodokļu formas. Tā kā Fabians stingri pieprasīja regulāri nomaksāt procentus, pastāvīgi pieaugo�a nodokļu dala bija jāizlieto �im nolūkam. Da�reiz bija pat jāaizņemas jaunas summas, tikai lai nomaksātu procentus par veciem kredītiem!

Līdz ar to radās pavisam jauna politikas forma, proti, partiju politika cilvēki strīdējās savā starpā par to, kura partija var veiksmīgāk atrisināt visas problēmas. Pēk�ņi sāka runāt par da�ādām pesonībām un ideoloģijām par visu iespējamo, tikai ne par īsto problēmu.

Galu galā notika tā, ka vienā no pilsētām nomaksājamo procentu summa kļuva lielāka nekā visu no saimniecības iegūto ienākumu summa. Tad arī visā valstī pieauga nenomaksāto procentu summas. Kā atbilde uz �o postu tika ieviests procentu maksājums par nenomaksātajiem procentiem. �ādā veidā visa valsts bagātība, derīgie izrakteņi, kā arī sabiedriskais īpa�ums pakāpeniski nokļuva zem Fabiana un viņa kompanjonu kontroles. Ta�u kontrole arvien vēl neaptvēra visu, un tie�i tas bija tas, pēc kā viņi tiecās. Tikai izplatot savu kontroli itin pār visu, viņi justos pilnīgi dro�i.

Visur pietrūka naudas, bija daudz bezdarbnieku un nabago, socialās sistēmas nevarēja rūpēties par visiem, tādēļ tautā pamazām sāka augt neapmierinātība. Fabians pārliecināja valdības pārstāvjus ar vienu sitenu nosist divas mu�as: 1. Kar� esot labākais līdzeklis atkal apvienot cilvēkus cīņā pret kopīgo ārējo ienaidnieku, kā arī 2. lai apmaksātu valdības parādus, proti, izmantojot �im nolūkam iekaroto zemju bagātības. Lai iedarbinātu kara ma�īnēriju, Fabians lika būvēt fabrikas un finansēja iero�u ra�otājus, aizdeva naudu armijai un visbeidzot piedāvāja kara upuriem lielus kredītus (par lieliem procentiem) kara posta novēr�anai. Pēc tam tika doti vēl lielāki kredīti zem �iltes �saimniecības veicinā�anai". �ī sistēma ir bijusi tik veiksmīga, ka rezultātā daudzām pasaules zemēm pēk�ņi uzradās ne tikai ārzemju (t.i. pie Fabiana) parādi, bet turklāt tās bija iesaistītas kaut kādos kara konfliktos un bija spiestas tajos piedalīties.

Fabians rūpējās par to, lai vienmēr saglabātos noteikts �spēku līdzsvars", lai jebkura valsts varētu tikt piespiesta vest karu ar jebkuru citu valsti. Tas Fabianam likās esam vietā gadījumos, kad kāda valsts ignorēja viņa �priek�likumus", nemaksāja viņam parādus vai gribēja ieviest jaunu, neatkarīgu, naudas sistēmu. Fabians vienmēr finasēja arī to valsti, kurai tika uzbrukts, lai kar� turpinātos pēc iespējas ilgāk (un lai uz atjauno�anas rēķina varētu nopelnīt pēc iespējas vairāk) und tad ļāva atmaksāt �savus kredītus" izlaupot iekaroto zemju bagātības.

Pilsoņi, kuri bija spējīgi patstāvīgi domāt un kritizēt sistēmu, varēja tikt apklusināti vai nu ar finansiālu spiedienu (piekukuļojot vai atņemot darbu), vai arī ja tas nelīdzēja atklāti apmelojot un izsmejot viņus sabiedrības priek�ā un noliedzot viņu idejas kā nerealistiskas. �im nolūkam Fabians un viņa kompanjoni pamazām uzpirka arvien vairāk izdevniecību, kā arī televīzijas un radiostacijas, kuru vado�ie spēki tika izvēlēti pēc stingriem noteikumiem. Daudzi �urnālisti izsekoja godīgus mērķus un pat gribēja uzlabot pasauli, ta�u viņi pat nepamanīja, ka pa�i tika iesaistīti netīrajā spēlē un izmantoti Fabiana kompānijas mērķu sasnieg�anai.

Pastāvēja daudz da�ādu avī�u un �urnālu vieni kreisajam politiskam spārnam, citi labajam, tre�ie viduvējam, vieni laikraksti uzrunāja strādniekus, citi viņu �efus utt.. Bija pilnīgi vienalga, kuru no tiem cilvēks lasīja, ja vien viņ� nedomāja par īsto problēmu un neap�aubīja sistēmu kā tādu.

Lielais Fabiana plāns tuvojās īsteno�anai. Nu, visa pasaule bija viņa parādniece. Caur izglītības sistēmu un masu medijiem viņ� kontrolēja ne tikai cilvēku domas, bet burtiski arī viņu prātus. Cilvēki domāja par to, par ko Fabians gribēja, lai viņi domātu, un ticēja tam, kam viņ� gribēja, lai viņi ticētu!

Kad atsevi�ķam cilvēkam pieder vairāk nekā ir nepiecie�ams, lai apmierinātu visas viņa privātās vajadzības, dziņas un kaislības, kad viņ� ir izbaudījis visus iespējamos materiālos labumus, kas tad vēl paliek tāds, kas varētu viņu fascinēt?

Atbilde ir �vara", neierobe�ota vara pār citiem. Idealistus Fabians ievietoja medijos un politikā, ta�u patiesos Kungus un Kontrolierus, kādus viņ� meklēja, viņ� atrada tajos, kuriem "jau no dabas" piemita elitāra, kungu klases apziņa. Tie bija visbagātākie no kādreizējiem zeltkaļiem, kuriem piemita ārkārtīgi aroganta apziņa. Viņu bezmērīga labklājība viņus vairs neapmierināja. Viņi meklēja jaunus kairinājumus neierobe�ota vara pār masām bija viņu ultimatīvas spēles mērķis! �ādas pretenzijas uz absolūto kundzību �ī pa�apgaismotā klase piedēvēja sev kā "di�ciltīgas dzim�anas" tiesības.

Tika nodibinātas lielas internacionālas bankas un, lai arī tās �ķietami konkurēja savā starpā, īstenībā tās visas strādāja cie�i kopā. Ar oficiālo svētību tika nodibināta viena Centrālā banka, un tās noguldījumi bija aizdevumi, kas bija segti ar reālo naudu, kas atradās atsevi�ķās bankās un krājkasēs. Tā bija �ķietami valdības institīcija, lai arī nekad neviens tautas pārstāvis nav varējis tikt kontrolējo�ajās komisijās. Vēl vairāk, �āda veida nacionālā banka atradās ārpus valsts konstitūcijas ietekmes sfēras un līdz ar to virs prezidenta. Tādēļ tās īpa�nieki varēja darīt vai nedarīt visu, ko vien vēlējās. Cik viegli jebkur� pilsonis varētu to konstatēt, jo �ī nodevība bija atpazīstama pat pēc oficiāli pieejamiem dokumentiem!

Tagad valdībai no savas puses vairs nebija jāaizņemas nauda tie�i no Fabiana. Tā varēja vērsties Centrālajā bankā, kur par kredītu galvojumu derēja nākamie nodokļu ieņēmumi. Tas saskanēja ar Fabiana plānu novērst aizdomas no savas personas un no īstiem problēmu cēloņiem un novelt tās uz valdību, kamēr viņ� pa�saprotamā kārtā neredzami turēja visus diedziņus savās rokās.

Fabiana netie�ā kontrole pār valsts darījumiem bija tik perfekta, ka tas viņu reiz pavedināja atklāti palielīties: �Ja reiz es kontrolēju visas nācijas naudu, mani vairs neinteresē, kur� izdod likumus!" Tādēļ viņa devīze skanēja �ādi: �Kamēr es tieku aicināts kā padomdevējs finansu jautājumos, es palieku ārpus jebkādas likumdo�anas darbības sfēras." Līdz ar to bija pilnīgi vienalga, kura partija valdīja, tādēļ, ka Fabians pilnībā kontrolēja visu tautas dzīvības plūsmu, tās dzīvības asinis, proti, naudu.

Ik pa laikam parādījās cilvēki, kuri jautāja: �Nauda ta�u ir cilvēku izdomātā sistēma, kādēļ tad tā nekalpo cilvēkiem, bet gan izkalpina cilvēkus?" Ta�u �ādi cilvēki parādījās arvien retāk un retāk un viņu balsis pazuda vājprātīgā dziņā pēc neeksistējo�iem procentiem pēc arvien tālāk un tālāk "trūksto�iem �5 dālderiem".

Valdības un ar tām da�ādu nokrāsu partijas nāca un gāja melnas, sarkanas, dzeltenas, zaļas ta�u pamatprincipi palika tie pa�i. Lai kāda valdība bija pie varas, tā veicināja Fabiana tuvo�anos viņa ultimatīvā mērķa īsteno�anai. Likumiem nebija nekādas nozīmes, kamēr cilvēki bija aplikti ar nodokļiem līdz pat kaklam. Nu, bija pienācis laiks Fabiana pēdējam lielam �aha gājienam!

10% no visas naudas arvien vēl bija apgrozībā monētu un papīra naudas formā, kas arvien vēl atstāja atsevi�ķiem indivīdiem zināmu brīvību un ļāva vairāk vai mazāk kontrolēt pa�u dzīvi. Tas bija jāizbeidz, turklāt tā, lai neuzmodinātu nekādas aizdomas. Tātad, kā pasākumu pret naudas falsifikāciju, zag�anu un pazaudē�anu Fabians lika priek�ā izsniegt visiem mazas plastmasas kartiņas ar īpa�nieka vārdu, fotogrāfiju un identifikācijas numuru.

Ar �ādu karti normāls pilsonis varēja loti ērti veikt savus pirkumus, katrā ziņā nenojau�ot, ka tādējādi ne tikai viņa īpa�uma un parādu summa var tikt pieprasīta no centrālā kompjūtera, bet, ka caur �o mazo karti par viņu varēja uzzināt arī daudz ko citu, proti, viņa iepirkumu veidu, kad un kur viņ� atradās, kādas grāmatas viņ� lasa un vispār, kādas viņam dzīvē ir prioritātes. Klientiem karte tika padarīta vēl pievilcīgāka ar to, ka mēne�a beigās atmaksājot kredītu no viņa netika pieprasīti nekādi procenti. Turpretī komersantiem bija daudz lielāki izdevumi, kuri savukārt ietekmēja gala produktu cenas un tādējādi tika pārvelti uz klientiem.

Fabians un viņa kompanjoni baudīja arvien spo�āku slavu un priecājās par savu arvien augstāk kāpjo�o rangu sabiedrībā. Viņi tika uzskatīti taisni par atbildības un godīguma balstiem. Politiķi un saimniecības eksperti akceptēja viņu viedokli finansu un saimnieciskos jautājumos, it kā tie būtu kāda reliģioza apliecinājuma principi.

Drīz vien zem arvien jaunu nodokļu nastas viens pēc otra bankrotēja un pazuda "mazi, nevienam nevajadzīgie uzņēmumi". No atliku�ām firmām tika pieprasītas licences un patenti, kas pamatīgi apgrūtināja to tālāku eksistenci. Fabiana kompanjoni jau sen kontrolēja visus lielos uzņēmumus un līdz ar to arī to piegādātājus, jo viņu pēc apgrozījuma orientētajam spiedienam galu galā bija jāpakļaujas arī pēdējam neatkarīgam mazuzņēmējam: atslēdzniekam, elektriķim un maizniekam.

Tagad Fabians lika priek�ā vispār atcelt monētas un papīra naudu, lai pilnībā atbrīvotu ceļu savai plastmasas kartei. Bez banknotēm darboties spējīgas būs tikai tās firmas, kuras akceptē maksājumus ar karti. Līdz ar to Fabians viens pats varētu noteikt, kur� drīkst darboties saimniecībā un kur� nē.

Lai kredītkarti nevarētu pazaudēt tāds bija Fabiana plāna nākamais solis -, katram pilsonim jāietetovē uz rokas viņa identifikācijas numurs, kas ar speciālo gaismu varēs tikt nolasīts un aizvadīts tālāk kompjūterā, kas savukārt būtu savienots ar centrālo kompjūteru, kurā tiktu uzglabāti un caur atra�anās vietu noteico�iem satelītiem varētu tikt izsaukti visi ikviena bez izņēmumiem indivīda dati. Tādējādi Fabians zinātu visu par visiem.

Tikko tas tiktu sasniegts, viņam būtu ultimatīva, totālās kontroles iespēja pār visiem zemes cilvēkiem.