Eliass Kaneti

Vadonis, vara, vārds

A.�uvajeva.Kaneti ekspresīva antropoloģija

�jeb Apstulbuma formas������������� 9

Vadonis un vara����������������� 35

Karls Krauss, preto�anās skola���������. 69

Konfūcijs savās "Sarunās"�����������.. 83

Vārdu paroksismi����������������.. 91

Dzejnieka aicinājums��������������. 97

Komentāri�������������������.. 111

Pastāv atziņas, kas kaut ko nozīmē tikai citā valodā. Tās gaida tulkotāju kā kaut kādu vecmāti.

Eliass Kaneti

Frīdberts A�petsbergers un D�eralds Stīgs, krāju�ma "Apstulbums kā dzīves forma" sastādītāji, raksta: "Kaneti veikums nāca vēlu, toties ar milzīgu intensi�tāti."1 Kas tad ir Eliass Kaneti un viņa veikums? Viņ� ir uzrakstījis tikai vienu romānu. Bet tiek uzskatīts, ka tas ir nozīmīgākais 20.gadsimta romāns, ierindojot to vienā virknē ar Marsela Prusta, Andreja Belija, Fran��a Kafkas un Roberta Mūzila darbiem. Darbu pie ro�māna Keneti pabeidz 1931.gadā, ta�u izdevēju �im ne�parastajam darbam izdodas atrast tikai 1935.gadā. Tas neizraisa ne lasītāju atsaucību, ne kritiķu ievērību un atzinību gūst tikai da�u literatūras pazinēju (H.Broha, R.Mūzila, T.Manna, D�.D�oisa u.c.) acīs. Trīsdesmi�tajos gados top arī Kaneti drāmas "Kāzas" un "Iedo�mības komēdija", kas publicētas un uzvestas piecdes�mitajos, se�desmitajos gados. Pla�u ievērību Kaneti romāns gūst tikai pēc tre�ā izdevuma (1963.g.), bet tad jau trīs gadus kā publicēts arī traktāts "Masa un vara". Drīz vien abi darbi parādās arī citās valodās, turklāt da�ādos tulkojumos. Romāna nosaukumu "Die

Blendung" parasti atveido kā "Autodafē" vai "Bābe�les tornis", kaut gan romānā ietvertās jēgas daudznozīmību laikam vislabāk izsaka "Apstulbums". Septiņ�desmitajos un astoņdesmitajos gados Kaneti publicē savas piezīmes, esejas un biogrāfizētās atmiņas "Auss liecinieks", "Izglābtā mēle", "Lāpa ausī", "Acu spē�le". Par oficiālo atzinību var uzskatīt 1981.gadā auto�ram pie�ķirto Nobela prēmiju literatūrā un visda�ādā�kās literārās godalgas un apbalvojumus. Vai tas ir viss, kas sakāms par Eliasu Kaneti? Pats viņ� ir citās do�mās: "Es ienīstu mū�īgo gatavību uz patiesību, uz pa�tiesību aiz ieraduma, uz patiesību aiz pienākuma. Pa�tiesība drīzāk jau ir negaiss, kas, attīrījis gaisu, dodas tālāk. Patiesībai ir jāķer kā zibenim, citādi tai nav ne�kādas iedarbības. Kam tā zināma, tam no tās jābaidās. Patiesība nedrīkst kļūt par cilvēku suni, ak vai tam, kas sadomājis tai uzsvilpt. To neved pie pavadiņas, to nedaudzina. To neuzbaro, to nemēra, tai ļauj briest tās baisajā mierā. Pat Dievs pārāk familiāri apgājās ar pa�tiesību un tāpēc arī noslāpa."2 Kas tad ir Kaneti patie�sība? Vai to maz ir iespējams izteikt?

Visi Eliasa Kaneti teksti ir distancēti un vienlaikus intīmi autobigrāfiski, variējas tikai spriedze starp distancētību un intimitāti un aizklātības atklātība. Kaneti ir daudzveidīgs, daudz�ķautņains, un arī viņa darbi ir daudzdimensionāli3 . Viņam piemīt "kompleksa patī�bas struktūra", kas ir "da�ādos laikos notiku�o trans�formāciju rezultāts"4 . Viņ� arī pats sevi saprot kā trans�formāciju, pārvērtību sargu un iemiesotāju: "Es vien�kār�i gribu palikt stāvam, lai nesajauktu daudzās figū�ras, no kurām sastāvu."5 Līdz ar to itin viegli iedomā�ties, ka Kaneti tikai reģistrē, apraksta visda�ādākās vi�zuālās un akustiskās figūras. Tomēr 1971.gadā viņ� atzīstas: "Mani neinteresē precīzi izprast cilvēku, ku�ru pazīstu. Mani tikai interesē viņu precīzi pārspīlēt."6 Kaneti transformē un pārspīlē gan citus, gan arī sevi pa�u. Viņa autobiogrāfiskie apcerējumi ir ne tik daudz atmiņu apkopojums, cik dzīves rekonstrukcija, konstituējoties �ajā rekonstruē�anas un konstruē�anas dar�bā pa�am par sevi. Atminē�anās ir ietver�anās pa�am sevī (er-innern), veidojot sevis daudzvedību, lai izglāb�tos no nāves un paglābtos no sastinguma. Kaneti sa�stāsta sevi un stāstīdams nodro�ina jaunas transformā�cijas iespējamību. Bet varbūt transformāciju virknē iz�pau�as bailes pa�am no sevis, no savas patības konstituējo�ajiem elementiem? Piezīmēs Kaneti fiksē: "Vieg�li teikt: atrast pa�am sevi! Kāds izbīlis, ja patie�ām tā notiek!"7 Kaneti darbi ir liecība par sevis pa�a atra�a�nu un nosargā�anu, par pārdzīvojumiem (masa, nāve, pavēle), ko ietver un notur sevī. Tā ir atgrie�anās pa�gātnē, lai citu un sevis citādības atspulgā konstituētu sevi un nodro�inātu sev transformē�anās un sarunā�a�nās, sadzirdēsanas iespēju.

"Izglābtajā mēlē" Kaneti raksta: "Viss, ko vēlāk esmu piedzīvojis, reiz jau ir noticis Ru��ukā."8 Viņ� piedzimst nelielā Kakānijas, t.i, Austroungārijas im�pērijas, pilsētiņā Ru��ukā (tagad � Ruse, Bulgārija), kas ir īsts Bābeles tornis � dienā dzirdamas septiņas, astoņas valodas, un sastopami visda�ādākās izcelsmes cilvēki. Kaneti pirmās bērnības atmiņas ir saistītas ar bailēm zaudēt mēli: "Manas visagrākās atmiņas ir ie�krāsotas sarkanā krāsā. Uz kādas meitenes rokām es izeju pa durvīm, grīda manā priek�ā ir sarkana, pa kreisi ir lejupvedo�as kāpnes, kas tāpat ir sarkanā krāsā. Ie�pretim mums, tajā pa�ā augstumā, atveras durvis, un pa tām iznāk smejo�s vīrietis, kas draudzīgi pienāk man klāt. Viņ� pienāk pavisam tuvu, apstājas un saka: "Pa�rādi mēli!" Es izbā�u mēli, viņ� iebā� roku kabatā un izvelk kabatas nazi, atver to un pietuvina asmeni ma�nai mēlei. Viņ� saka: "Tagad nogriezīsim viņam mē�li." Es neuzdro�inos atvilkt mēli, viņ� tuvojas aizvien vairāk, drīz jau viņ� skar mani ar asmeni. Pēdējā brīdī viņ� atvelk asmeni un saka: "�odien vēl nē, rīt." Viņ� aizvā� nazi un iebā� kabatā. Katru rītu mēs izejam pa durvīm sarkanajās kāpnēs, atveras durvis, un parādās smejo�ais vīrs. Es zinu, ko viņ� teiks un gaidu viņa pavēli parādīt mēli. Es zinu, ka viņ� man to nogriezīs, un katru reizi baidos aizvien vairāk. Tā sākas diena, un tas atkārtojas daudzas reizes." Tomēr zēns izglābj mēli, valodu, lai izbaudītu un atainotu �īspasaules daudzveidīgās formas, krāsas un gar�u.

Mēles glāb�ana nav tikai traumatiska bērnības fan�tāzija, Kaneti visu mū�u glābj valodu. 1969.gadā, la�sot uzrunu Bavārijas daiļo mākslu akadēmijā "Vārdu paroksismi", viņ� uzsver: "Vācu valodā es esmu tikai viesis, es to iemācījos tikai astoņu gadu vecumā."9 1911.gadā Kaneti ar ģimeni dodas uz Man�esteru, un par viņa valodu kļūst angļu valoda, vienīgi atgrie�o�ties kontinentālajā Eiropā viņ� sāk ievingrināties mā�tes un tēva mīlas valodā, proti, vācu valodā. Trīsdes�mitajos gados, emigrējot uz Angliju, viņam nākas vēl�reiz nosargāt savu vācu valodu, viņ� kļūst par savas vācu valodas sargsuņi. Vācu valoda nav Kaneti dzimtā vai pat otrā valoda, viņ� to apgūst tikai pēc ielauzīsanās angļu valodā. Bērnības atmiņās Kaneti raksta: "Visi �o pirmo gadu notikumi norisinājās spāņu vai bulgāru valodā. Vēlāk tie lielākoties pārtulkojās vācu valodā. Vienīgi īpa�i dramatiskas norises, piemēram, slepka�vība un nogalinā�ana, un visļaunākās bailes ir sagla�bāju�ās savā spāniskajā skanējumā, bet saglabāju�ās ļoti precīzi un nesatricināmi. Visu pārējo, proti, vairu�mu, un it īpa�i visu bulgārisko, piemēram, pasakas, es nesu savā galvā vāciski."10 Eliasa Kaneti dzimtā valo�da ir no Spānijas izceļoju�o ebreju senspāņu valoda.

Kaneti ir lepns par savu izcelsmi: "Naivā pārāku�mā noskatījās uz pārējiem ebrejiem, vārds, kas vien�mēr bija uzlādēts ar nicinājumu, skanēja 'Todesco', tas apzīmēja vācu vai a�kenāzu ebrejus."11 Kaneti ir vāciski raksto�s sefardie�u rakstnieks, kas īpa�i neslēpj savu sefardisko pa�pārliecināto savvaļību un savpatību. Ta�u tas nenozīmē, ka viņ� aizmirst savu atturīgo piederību ebreju saimei, kas iezīmē viņa rakstības sav�dabību. 1944.gadā Kaneti atzīmē: "Manas dzīves lie�lais garīgais vilinājums, vienīgais vilinājums, pret ku�ru bija ļoti grūti cīnīties, ir �āds: būt viscaur ebrejam. Mani satriec Vecā Derība, lai kur arī to at�ķirtu. Jeb�kurā vietā atrodu kaut ko tādu, kas man piemērots. Es labprāt sauktos par Noasu vai Ābramu, ta�u arī manis pa�a vārds mani pilda ar lepnumu."12 Eliass jeb Elijs, Ēlijāhu � Izraēlas pravietis, monoteisma apliecinā�tājs13 . Profetiskais skanējums manāms arī Kaneti dar�bos, "ja kāds patiesi ir lasījis Kaneti darbus, zina, ka viņam ir darī�ana ar Bībeles domātāju"14 . Eliass Ka�neti ir tagadības izvērtētājs, ietverot sevī visus laikus: "Ebreju vēsture ir nevis pagātne, bet gan tagadne."15 Arī viņ� pats atzīst: "Da�reiz es domāju, ka atziņas, ko citi izteiku�i trīstūksto� gadus pirms manas eksis�tences, ir teiktas man. Ja ieklausos tajās precīzāk, kļūstu aizvien vecāks."16 Kaneti sadzīvo sevi, pa�transformācijās vēr�as pret nāvi, lai nepierastu pie tās17 un kļūtu ilgdzīvojo�s vai pat mū�īgs.

Dzīve Ru��ukā izvēr�as kā Kaneti cīņa par valodu. Viņ� pat ir gatavs nogalināt �etrus gadus vecāko māsīcu, jo tā at�ķirībā no viņa pārvalda rakstu valodu. Mazais Eliass tiek iesaistīts cīņā arī pret pavēlniecisko vectē�vu, kas nolād savu dēlu. Vectēva pavēle-nolādējums aizdzen Kaneti ģimeni uz Man�esteru, kur viņa tēvs pēk�ņi nomirst. Pavēle, runas akts pārtop nāves piesauksanas un piepildī�anās aktā, izraisot Kaneti ver�bālo cīņu, mū�garos uzbrukumus varai, pavēlei, nā�vei. Vienlaikus �ie fenomeni viņu arī fascinē, fascinē arī vectēvs, ko viņ� gan noklusē. Reiz jautāts, par ko viņ� vēlas kļūt, Kaneti nedomājot atbild: "Ārsts!" Ār�sta vara un pavēles (receptes, ieteikumi, padomi) viņu saista, to pastiprina arī ģimenes locekļu ceļojumi pie Vīnes ārstiem un to piesauk�ana. Tēva atbilde uz zēna lēmumu kalpo kā aizsargformula un uz mū�u iespie��as Eliasa atmiņā: '"Tu kļūsi par to, par ko pats gribē�si', viņ� teica ar maigumu, kas bija tik liels, ka abi palikām stāvam."18 Ta�u tēva nāve pārtrauc zēna iden�tifikāciju un maigo pieķer�anos tēvam. Tēvs kļūst par varas upuri � par vectēva un Napoleona upuri, jo bērna apziņā vectēva draudi sajūdzas ar tēva dāvāto grāma�tu par vareno Francijas valdnieku. �is pārdzīvojums savijas ar tēva nosodīto Melnkalnes kara pieteikumu Turcijai, pārvēr�ot karu par Kaneti privātu lietu, jo tas saistās ar sāpīgo tēva zaudējumu. Tēva vietā stājas mā�te, kura sākumā jāsargā no pa�nāvības, bet vēlāk upu�rē sevi bērniem, palikdama mū�am uzticīga miru�a�jam. �ajā laikā Kaneti ievingrinās arī vācu valodā, ko vecāki izmantoju�i, lai radītu savu pasauli un nepak�ļautos naidīgajai Ru��ukas sefardu pasaulei. Vācu va�loda kļūst par Kaneti mātes valodu: "Viņa spieda ma�ni visīsākajā laikā apgūt to, kas bija pāri ikviena bērna spēkiem, un, tā kā viņai tas izdevās, tas noteica manas vācu valodas dziļāko iedabu, tā bija vēlīna un patiesi sāpīgi iedēstīta mātes valoda."19 Teroru un sāpes drīz vien nomaina atvieglojums un laime � māte iesavina Eliasā vācu valodu, viņ� ir ne tikai vecāku mīlas valo�das līdzdalībnieks, bet, pārceļoties 1913.gadā uz Vīni, arī viņu mīļpilsētas iemītnieks.

Kaneti piesavinās ne tikai mātes vācu valodu, bet ievingrinās arī vīnie�u valodā un konfrontācijā ar māti izstrādā pats savu valodu. �ī procesa neatņemama sa�stāvdaļa ir iepazī�anās ar Kārlu Krau�u un viņa cienī�tāju, vēlāk � sievu, Vēzu Tauberi-Kalderoni. Krauss ir desmito un divdesmito gadu Vīnes intelektuālais valdonis � lielisks orators un �au�alu meistars, kas atver ausis Eliasam Kaneti. Krauss vairākus gadus viens pats izdod un nereti arī pieraksta �urnālu "Die Fackel" ("Lā�pa"), �austīdams (gan vārdos, gan rīcībā) dzīves bez�jēdzības. �ā laika pieredzi Kaneti ataino savā sastāsta "Lāpa ausī". Krauss liek �ausmināties par apkārtējo dzīvi, skaidri saredzēt un sadzirdēt pasaules balsis. Ka�neti pārņem �o vizuāli plastisko un akustisko pasaules atveidi, kaut arī da�kārt sniedz citādāku akustiskā ci�tāta izcelsmes leģendu: "Tas bija japāņu kabuki teāt�ris, kas vienu nedēļu sniedza izrādes Vīnes Tautas ope�rā. Katru vakaru viņi spēlēja vienu un to pa�u. Es, pro�tams, nesapratu ne vārda japāniski, ta�u mani milzīgi iespaidoja �īs strikti iezīmētās figūras un it īpa�i to in�tonācija. Es nezinu, vai var runāt par akustisku mas�ku, ta�u skanējuma ziņā tā es to izpratu. Es nemitīgi apmeklēju izrādes, katru vakaru, un da�kārt uzjautri�nājos � aizvēru acis, tomēr ļoti precīzi zināju, kura figūra patlaban runā."20 Kaneti kļūst par vizuālo figū�ru un pasaules balsu mednieku, pasakainu cilvēkēdāju: "Platiem gurniem, mazs un plecīgs, ūsas virs sa�springtākajām lūpām, kādasjelkad esmu cilvēkam re�dzējusi, un asas acis aiz lielām brillēm, ar savu lielo apaļo galvu viņ� man �ķita gandrīz vai fiziski nokļu�vis pie noslēpumiem, kuri atrodas cilvēka bezapziņā un par kuriem domājām, ka Freidsjau tos atklājis sa�vā psihoanalīzē, bet Alfrēds Ādlers � individuālpsiholoģijā. Viņ� bija cilvēkēdājs, bija grūti netapt viņa norītam. Lielpilsēta bija viņa medību lauks."21 Arī Al�frēds Hrdli�ka, tiekoties ar Kaneti 1968.gadā Londo�nā, atzīmē: "Viņam ir tādas acis kā cilvēkēdājam."22 Ta�u Kaneti raksturo ne tikai dzirdes hipertrofija un re�dzes, acu mitoloģija, bet arī o�as, sao�anas akcentācija.

"Mīts ir arī acis," uzsver Kaneti un kļūst par sava veida redzes spiegu23 . Arī viņa pirmā tik�anās ar Her�mani Brohu ir acu tik�anās � dialogs ārpus un bez vārdiem. Viņu ietekmē ne tik daudz Broha darbi, cik "elpa-atmiņa"24 . 1936.gadā, uzstājoties sakarā ar Bro�ha piecdesmito dzim�anas dienu, Kaneti uzsver, kaists rakstnieks, dzejnieks "ir sava laika suns"25 , kas visu izosta, izo�ņā un neko neatstāj apslēptu. Runādams par Brohu, Kaneti lielā mērā runā pats par sevi � viņ� pats ir suns. Itāliski cane ir suns, un Kaneti sen�i reiz pieņēmu�i kā savu uzvārdu �ā vārda daudzskaitļa deminuitīvu canetti (sunī�i). Kaneti uzsver, ka ir svarī�gi, lai būtu "pasaule, ko pats esi iz-ostījis, no-lūkojis, iz-klausījis, iz-jutis un iz-domājis"26 . Suņa simboliku izmantojau Rainers Maria Rilke, 1907.gadā rakstīdams par Sezanna pa�portretu: "Un to, cik liels un nepieku�kuļojams bija �ī viņa skatiena lieti�ķums, gandrīz vai aizkustino�i apstiprina tas, ka pats sev <..> atkārtoja ar tik pazemīgu objektivitāti, ar tāda lieti�ķi ieintere�sēta suņa ticību, kur� lūkojas spugulī un domā: tur ir vēl viens suns."27 Bet Kaneti mīļākais rakstnieks un savā ziņā arī viņa dubultnieks Francs Kafka pat uz�raksta eseju "Kāda suņa pētījumi", neaizmir�ot pie�bilst, ka suņi prot arī klusēt. Un Kaneti kļūst par 20.gad�simta savvaļas litaratūras suni, kas izo�ņā visnoslēptākos pasaules nostūrus, dara to zināmu citiem, ja vien neuzskata, ka tas ir klusē�anas vērts.

1945.gadā Kaneti atzīmē: "Cilvēkam nevar noda�rīt neko ļaunāku, kā tad, ja nodarbojas tikai ar viņu."28 Lai nenodarītu pāri Kaneti kā cilvēkam, nākas pievēr�sties viņa suniskajiem priek�te�iem, uz kuriem viņ� pats nemaz neatsaucas. Tie ir kiniķi � antīkās pasau�les suniskie filosofi. Kaneti lāga pat nezina, kā filosofus sunīt: "Tas, kas mani visvairāk filosofos atgrū�, ir viņu domā�anas iztuk�o�anās-izkārnī�anās process. Jo bie�āk un veiklāk viņi izmanto savus pamatvārdus, jo mazāk paliek no pasaules viņiem visapkārt. Viņi ir kā barbari augstā, pla�ā mājā, kas pilna ar brīnumainām lietām. Viņi stāv uzrotīju�i rokas un metodiski un ne��aubīgi met visu ārā pa logu: krēslus, gleznas, �ķīvjus, bērnus, līdz pāri palikusi tikai tuk�a telpa. Da�kārt pa�kaļ izlido arī durvis un logi. Pāri paliek kaila māja. Viņi iedomājas, ka �āda iztuk�o�ana tai nāk par la�bu."29 Tiesa, Kaneti iemanās nepamanīt, ka, baidīda�mies laikam no "saskaitī�anas" un "izstāstī�anas"30 , arī pats nodarbojas ar iztuk�o�anu.

Kaneti gan min sVarīgu argumentu: "Nepietiek vie�nīgi domāt, vajag arī elpot. Bīstami ir tie domātāji, kas nav pietiekami elpoju�i."31 Ta�u kiniķi ir dzīvas elpas filosofi, kas publiski ievingrinās brīvībā, izlūko dzīvi, lai nodro�inātu izvēles un līdz ar to arī transformāci�jas iespējamību. Arī viņi vēr�as pret iztuk�oto (etablēto vai modīgo) filosofiju, kļūdami par filosofiskajiem ķeceriem, heretiķiem, proti, hairesis, izvēles iemieso�tājiem. Viņi izvēlas citu, no visiem at�ķirīgu dzīvi � dzīvo uz ielas, klejo no vienas vietas uz otru. Tādējādi viņi līdzinās suņiem, kuri klimst visapkārt, kurus ik�viens var spārdīt kājām. Kiniķiem pārmet bezkaunī�bu, jo viņi, piemēram, atļaujas publiski ēst. Pret vi�ņiem arī izturas kā pret suņiem � pamet tirgus lauku�mā kaulus ē�anai, ta�u kinisms ļauj īstenot pienācīgu atbildi, promejot pacelt kāju un apslacīt pamestos kau�lus. Kiniķi ir gudri suņi (VI, 33)32 , viņiem piemīt mod�rība (phrūretikori), proti, o�a, lai spētu diagnosticēt, at�ķirt un kritizēt. Viņi ir izlūki, spiegi (kataskopos), kas apgaismo, "izo�ņā" dzīves stulbuma izpausmes un, praktizējotpafr/zēsz'fl � tie�u, atklātu valodu (VI, 69), pasaka patiesību tie�i acīs. Tāpēc Diogens pasaka Ma�ķedonijas Aleksandram skaidri un gai�i, lai tas novāc savu ēnu (aposkotēson mū\ VI, 38), jo nevēlas dzīvot cita ēnā un varā, nevēlas dzīvot kā alā. Tādējādi suniskie filosofi kļūst par antīkās pasaules varas ekspertiem, vienkār�as, brīvas un laimīgas dzīves mākslas prakti�ķiem. Kiniķi vēr�as pret liekvārdību un pļāpā�anu, ie�stājas par trāpīgu vārdu eustochotatos ) izmanto�anu (VI, 74). Viņi izstrādā aforistisku izteiksmes stilu un smieklu mākslu, ta�u �ie smiekli ir skaudrs patiesības atgādinājums. Kaneti daudzina par mūsdienu pasau�les varas ekspertu, ta�u �o dzīves mākslas pieredzi viņ� it kā nepamana. Viņam tā ir pat nepieņemama: "Grie�ķu filosofiskajās idejās manijoprojām biedē tas, ka aiz�vien vēl esam tajās samulsusi. Viss, ko mēs vēlamies, �ķiet grieķisks. Viss, ķo mēs attaisnojam, skan grie�ķiski."33 Kaneti pārstāv jūdaiski kristietiskās kultūras dzirdes tradīciju34 , ta�u, uzsverot balss, elpas, vārdos ietērptas elpas nozīmi, sabalsojas ar antīko tradīciju. 1976.gadā Kaneti atzīmē: "Tas, ka neiemācījos grie�ķu valodu, bija mana skolas laika vislielākā vil�anās. Es to izjutu kā garīgu vainas apziņu, ka vairs nepierā�dīju savu stūrgalvību un ļāvu sev noslēgt grieķu ceļu."35 Kaneti apzināti noslēdz sev ceļus: "Visa mana dzīve nav nekas cits kā izmisīgs mēģinājums atcelt darba dalī�anu un pārdomāt visu pa�am, lai tas atrastos vie�nā galvā un atkal kļūtu par vienu."36 Viņ� dodas sava veida pirmvalodas meklējumos: "Atrast vācu valodā vārdus, kas skan kā pirmvalodā."37 Tā ir utopiska ie�cere, ta�u tie�i �ajos meklējumos Kaneti saskata dzej�nieka aicinājumu un profesiju. �ie meklējumi, viņa�prāt, ļauj apturēt cilvēku apstulbināsanās procesu, at�svabināties no izskaistināto, �alīgi melīgo vārdu tirā�dēm un atgriezties pie patstāvīgas, svaigas domā�anas un runā�anās. Savulaik jau Andreju Beliju ir biedējusi apstulbu�ā dzīve: "Mēs dzīvīgas domas nezinām; pa�rastās domas nav domas: tās � instrumenti, ar kuriem urbjamies smagajos slāņos, lai sastaptu pazemes avo�tu, kurā, sa�ķeļot jēdzienus, strūklo artēziskais ūdens. Parastā loģika � no�ēlojams zemes gabaliņ�, kurā mēs, privātīpa�nieki, stādām tikai aizspriedumu "dār�zeņus"."38 Savā ziņā Belijs ir Kaneti priek�tecis pa�saules akustisko un vizuālo masku izmanto�anā, ta�u Kaneti par savas ekspresijas pasauli izvēlas vācu va�lodu. 1944.gadā viņ� uzsver: "Mana gara valoda pa�liks vācu valoda, tie�i tāpēc, ka es esmu ebrejs. To, kas no �ādā veidā izpostītās zemes paliek pāri, es gri�bu nosargāt kā ebrejs. Arī tās liktenis ir mans liktenis; ta�u es vēl snieg�u arī vispārcilvēcisku mantojumu."39 Kaneti sastāsta valodu: "Manas dzīves elpa ir vārds."40 Ta�u tie nav tikai viņa pa�i vārdi, tie ir arī apstulbu�ās pasaules vārdu masīvi, akustiskas maskas, sadzirdē�anai neparedzētā tuk�vārdība. 1933.gada 23.janvārī, Leopold�tates tautskolā iepazīstinot lasītājus ar jauno rakstnieku Kaneti, Hermans Brohs saka: "Pagaidām viņa dzejas land�afts ir tīrs, gandrīz vai abstrakts dvē�seles land�afts."41 Un Kaneti patie�ām par savu mērķi izvirza apstulbu�o, redzēt un dzirdēt nespējīgo dvēseļu pasaules land�afta ataino�anu-sadrīvē�anu (Dichtung).

1973.gada reminiscencē "Pirmā grāmata: Apstul�bums" Kaneti stāsta par 1928.gada iepazī�anos ar Georgu Grosu, kur� viņam uzdāvina tolaik aizliegto zīmējumu mapi "Ecce Homo". Zīmējumu fantastikā groteska, intelektuāli asprātīgās karikatūras, sociālpo�litiskā anga�ētība nostiprina Kaneti pasaules saredzē��anas un saklausī�anas veidu. �ādā aspektā viņ� traktē arī Eptonu Sinkleru, kura darbus tulko vācu valodā. Kaneti vēro Berlīnes burlesko dzīvi, ta�u ne mazāk fascinējo�a ir Vīnes jautrās apokalipses pasaule. Viņ� iecer astoņsējumu darbu "Ārprātīgo cilvēciskā komē�dija", un līdz 1930.gadam visi darbi ir jau ieskicēti. Tomēr Kaneti sāncensis ir ne tik daudz Balzaks ar sa�vu "Cilvēcisko komēdiju", cik Rastinjaks ar savu viens pret vienu nostā�anos pret pasauli: "Viņ� uzmeta dū�co�ajam bi�u stropam skatienu, kas, likās, jau priek�laikus izsūcam tam medu, un teica �os lieliskos vārdus: Tagad redzēsim, kur� kuru!"42 Arī Kaneti prak�tizē "kur� kuru" politiku.

Berlīnes laiku Kaneti atceras �ādi: "Viss bija ie�spējams, viss notika, Freida Vīne, kurā tik daudz kas tika runāts, salīdzinājumā �ķita nevainīgi pļāpīga. Man nekad nebija bijusi izjūta, ka stāvu pasaulei tik tuvu ikvienā tās nostūrī, un �ī pasaule <..> man �ķita ārprā�tīgo pasaule."43 Bet Vīnē Kaneti noīrē istabu pie �teinhofas psihiatriskā cietok�ņa, nocietinātās pilsētas, ku�rā mitinās aptuveni 6000 ārprātīgo un kuru viņ� izjūt kā dzeloni miesā: "Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka bez �īs istabas nekad nebūtu uzrakstījis "Apstulbumu"."44 Ta�u vēl fascinējo�āks ir 1927.gada 15Jūlija notikums, Tieslietu ministrijas nodeg�ana un strādnieku ap�au��ana. Kaneti raksta: "Es kļuvu par masas daļu, es tajā pilnīgi iz�ķīdu, es nejutu ne mazāko pretestību pret to, ko tā pasāka."45 Kaneti jau iepriek� ir pārdzīvojis ma�sas un nāves savī�anos � pasaules beigas ievēsto�ā komēta Ru��ukā, Valtera Rātenava nogalinā�ana un inflācijas izraisīta nāve Frankfurtē. Sākotnēji Kaneti romāna "Apstulbums" varonis saucas Brand (uguns�grēks), norādot �ajā vārdā viņa galu � ugunsgrēku, pa�a bibliotēkas aizdedzinā�anu un abstrakto attiek�smi pret pasauli, jo viņ� ir grāmatu cilvēks, grāmatu tārps (Būchermensch, Būchenvurm). Arī romānam sā�kotnēji ir cits nosaukums, proti, "Kants aizdedz ugu�ni", ta�u Broha ietekmē Kants pārtop par Ķīnu.

Tomēr 1927.gada notikumā Kaneti fascinē arī cits aspekts � Kārla Krausa vārdos izteiktā drosme, vār�da loma apstulbu�ajā pasaulē. Pēc ugunīgi asiņaina�jiem Vīnes notikumiem nākamajā dienā pilsētā ir izlī�mēts plakāts: "Vīnes policijas prezidentam Johanam �oberam. Es aicinu Jūs atkāpties, Karls Krauss, �ur�nāla "Die FackeF izdevējs."46 Krauss atgādina vārda nozīmi un met izaicinājumu pasaulei, arī Kaneti met izaicinājumu pasaulei, mātes valodai un pats sev. Tur�klāt masu Kaneti skata kā pa�uzrodo�os fenomenu, pa�apstulbinā�anās rezultātu. Ārprātīgo ārsts Georgs Kīns, grāmatu tārpa, sinologa Pētera Ķīna brālis, romānā "Apstulbums" saka: "Neskaitāmi ļaudis sajūk prātā, jo masa viņos ir pārāk spēcīga un nerod apmierināju�mu. Vien �ādi viņ� izskaidroja pats sevi un savu dar�bību. Iepriek� viņ� dzīvoja savām nosliecēm, godkā�rei un sievietēm, bet tagad vajadzēja vienīgi nemitīgi sevi zaudēt. �ajā darbībā viņ� tuvojās masas vēlmēm un domā�anai.1,47 Arī Kaneti pakļauj sevi askēzei, lai izprastu masu, varu un nāvi, askētika raksturo Kaneti uzdevuma risinājumu. Var pat rasties iespaids, ka as�kēze viņam ir svarīgāka par visu pārējo: "Kad dzirdu vārdus 'mū�a darbs', es domāju par necilvēcisku as�kēzi."48 Romāns "Apstulbums" ir Kaneti askēsis, ie�vingrinā�anās apstulbuma atainojumā.

Apstulbuma atainojumā Kaneti inspirē māksla, it īpa�i Breigela gleznas "Nāves triumfs", "Se�i aklie" un Rembranta "Simsona acu izdur�ana". Kaneti pat uzsver: "Ceļ� uz īstenību iet caur tēliem. Nedomāju, ka pastāv kāds labāks ceļ�."49 Ta�u viņu interesē pār�spīlēti akustiskie un vizuālie tēli. "Apstulbuma" tap��ana ir cie�i saistīta ar Franci Kafku, "vienīgo savā iedabā ķīnisko Rietumu rakstnieku"50 . Kaneti visu mū��u saista senās Ķīnas doma un transformācijas māksla, likdams �īs kultūras interferencēm atveidoties arī ro�mānā. Tomēr, strādājot pie romāna, svarīgāks viņam �ķiet cits Kafka. 1968.gadā Kaneti atzīmē: "Līdz ar Kafku pasaulē ir ienācis kaut kas jauns, precīza izjūta par tās nedro�ību, kas sapārota nevis ar naidu, bet ar godbijību pret dzīvi."51 Kaneti godbijība pret dzīvi un dzīvo sniedzas pat tik tālu, ka viņ� ir gatavs izskaust nāvi, kas kļūst par viņa dzīves galveno pretinieci. Ro�māna rakstī�anu pavada Stendāla darba "Sarkanais un melnais" lasī�ana. Stendāls ir Kaneti bībele: "Stendālam esmu pateicīgs par pārliecību, ka ikviens cilvēks, ja viņam izdotos sevi pilnīgi aprakstīt, būtu satrauco�s, izbrīna vērts un arī neaizstājams."52 Savā ziņā Kaneti viņā redz pats sevi, jo uzsver Stendāla itālisko spāniskumu: "Spāniskais Stendāla, viņa itāliskā dzīve 18.gad�simta fran�u valodā. Vairāk nav ko vēlēties."53 Kane�ti sefardiskā izcelsme ļauj viņam kļūt par savrupu rakst�nieku, kura daiļradē dominē runas dramatizācija: "Te ir visas Vīnes skaņas savā bagātībā, it kā tās būtu viņā iegāju�asi tikai pirms kādas stundas."54 Arī "Apstulbums" ir sadzirdēto runu un noklausītās valodas romāns.

Kaneti drāmu varoņi ir akustisko masku figūras, ikvienam varonim ir ap 500 vārdiem, kuru izrunā�anā veidojas to valodiskā (un arī ne-cilvēciskā) fizionomija. Kaneti drāmās "Kāzas" un "Iedomības komēdi�ja" darbojas un runā a-sociālas figūras, kuru valodā izpau�as vārdos kondensētā vardarbība. Un Kaneti meistarīgi ataino �o ikdienas psihopatoloģiju, sociālo būtņu asocietālo sociālumu. Drāmā "Kāzas" runa ir par nemitīgajiem pūliņiem kaut ko iegūt, īpa�ot, par ārprātīgo māniju padarīt visu par savu īpa�umu. Kāzu figūras to vien dara, kā domā par mājām, bet vienī�gais, kas �o vārdu pasaka, ir naktsmieru traucējo�ais papagailis. Arī "Iedomības komēdijā" runa ir par �o īpa�o�anas māniju, ta�u tagad tās objekts ir pats cil�vēks. Sabiedrībā ir iznīcināti visi spoguļi un fotogrāfi�jas, lai nepieļautu cilvēku iedomību, vienīgi bordeļos par bargu naudu cilvēki var palūkoties spoguļos. La�bo nodomu iecere izvēr�as par pa�apstulbināsanos � neredzot savu pa�tēlu un neizjūtot pa�i sevi, cilvēki nesaredz un neizjūt arī citus. Viena no drāmas figū�rām saka: "Tagad es esmu nekārtībā! Desmit gadus es esmu nekārtībā! Vīrieti, kas mani tā tver, es negribu! It kā tikai Jūs zinātu! Vīrietis, kas mani tā tver, iederas mēslu �upā! Tagad es esmu nekārtībā! Man vajadzīgs mans spogulis! Jūs nokļūstat mēslu �upā, ja zināt ti�kai, ka sieviete nekārtībā! Man ir vajadzīgs pavisam kas cits: Spogulis! Spogulis! Spogulis!" Bet, saņēmu�si spoguli, tā var tikai dusmās izsaukties: "Ē, ko tur, tas ir fal�s! Fal�s!"55 Pa� mīlestību var apmierināt vie�nīgi bordelī, kurā tā kļūst par patoloģisku pa�apmieri�nā�anos. Abās drāmās Kaneti ataino pa� tap�anas un pa�uzturē�anas pervertētās formas, pa�apstulbuma da��ādās manifestācijas. Drāmā "Terminētie" aprakstīti cilvēki, kuriem jau piedzimstot ir zināma viņu nāves stunda. Ta�u viens no varoņiem saceļas un noskaidro, ka nekāds termiņ� nav fiksēts. Tomēr viņa atklājums nespēj mainīt vispārējo apstulbumu, cilvēku pa�ied�vesma ir spēcīgāka56 . Nāves pārvarē�ana ir ideja, kas nodarbina Kaneti visu mū�u.

Kaneti nespēj pierast pie nāves un pieņemt to, viņ� ienīst nāvi. Kaneti tiecas izstrādāt jaunu attieksmi pret nāvi: "Es domāju, ka tā varētu kļūt par jaunas vērtību mācības centru."57 1 9 4 3.gada piezīmēs viņ� fiksē: "Visi mirstīgie ir nākotnes pasaules reliģijas martīri."58 Ka�neti izmanto grieķu vārdu martyros, kas sākotnēji no�zīmē "liecinieks" un tikai vēlāk kļūst par mocekļa ap�zīmējumu. Kaneti irjaunās attieksmes iztrādā�anas lie�cinieks, bet pats kļūst par �ī procesa mocekli. Viņ� at�raida nāvi, ta�u pats no tās nespēj izvairīties, viņa nā�ve it kā apliecina izstrādājamās attieksmes aplamību. Ta�u vienā no viņam veltītajiem nekrologiem atklāta Kaneti nāves jēga: "Viņa nāve atstāj pasauli izmainī�tu. Te nebeidzas vienkār�i viena no auglīgākajām gad�simta gara dzīvēm. Eliass Kaneti ar savu romānu "Ap�stulbums" kļuva par �ā gadsimta pamatgrāmatas auto�ru. Viņ� bija pēdējais tās literatūras pārstāvis, kuras mākslas pretenzija bija izziņa, cilvēku izziņa un vien�laikus tā nedziedināmā laikmeta izpratne, kurā tiem jārodas."59 Kaneti nāve ir izmainījusi pasauli pat tajā gadījumā, ja neviens nebūtu lasījis viņa darbus. Bet pa�am Kaneti nāve ir afektētības simbolisks apzīmē�jums, risinot jautājumu par masu un varu, jo nāve ir viens no svarīgākajiem varas instrumentiem. Patiesī�bā nāve ir kaut kas pa�pietiekams, ta�u vara parasti ie�manās iedvest, ka nāve ir tās īpa�umā, ka tā var spriest un piespriest nāvi. Pa�apstulbinā�anās neļauj mirt sa�vu nāvi un nomirt savā nāvē. Nāves atvairī�ana var tikai radīt komplikācijas, un tie�i tā arī rodas varas pa�toloģiskā forma "kundzība", ko Kaneti apzīmē ar daudznozīmīgo vārdu "vara". Kaneti itin labi saprot, ka "no indivīda centieniem novērst no sevis nāvi ir radusies varas baismā struktūra"60 . Viņ� nepavisam nav bezspēcības vai nevarības apoloģēts61 , Kaneti arī pats praktizē varu � viņa darbu masīvs ir varas izpausme, bet vārdi ir vardarbības rezultāts. Izprast vārdu var�darbību viņam palīdz izskaidro�anās ar Kārlu Krau�u, atsvabinā�anās no viņa ietekmes. Krauss meistarīgi spēj ar vārdiem aizraut publiku, turklāt elitāru publi�ku, kas pārvēr�as par vienu no masas paveidiem. Tā�pēc trīsdesmitajos gados viņa "skolotājs" ir nevis Krauss, bet gan klusējo�ais Ābrahams Zonne, Krausa vizuālais līdzinieks un akustiskais pretmets Ābrahams ben Jichaks62 . Arī Kaneti aizsāk vārdu askēzi: "Vaja�dzētu pateikt pavisam nedaudzos teikumos, tāpat kā to darīja Laodzi vai Hērakleits, kamēr to nevar, nav nekas patiesi sakāms."63 Kaneti stils kļūst aizvien aforistiskāks, lapidārāks, viņa elpa atbrīvojas, ta�u vien�laikus palielinās arī klusē�anas un noklusē�ana.

Jau 1925.gadā Kaneti rodas iecere darbam par ma�su, kur� kļūst par viņa mū�a darbu un kura publikācija 1960.gadā ļauj teikt, ka "izdevies paņemt �o gadsimtu pie rīkles"64 . Viņa tvēriens līdzinās buldoga tvērienam, ieķēries gadsimta rīklē, viņ� neatlai�as un domā, ka tas ir vienīgais pareizais tvēriens. Kaut arī traktātu var uzlūkot par filosofisku publicistiku, tā stils ir apbrīno�jami mierīgs. Kaneti it kā nevēlas apelēt pie lasītāja jūtām, lai pārvērstu tos par uzbudinātu masu, tomēr traktāts sevī glabā milzīgu suģestijas potenciālu. Iz�mantojot ārkārtīgi pla�u faktu klāstu, kas iztirzāts savpatā manierē, viņ� tiecas parādīt, kā veidojas masa, kā funkcionē vara, kāda loma �ajās norisēs ir nāvei. Savā ekspresīvajā antropoloģijā Kaneti atsedz to, ko Hanna Arenta grāmatā "Eihmans Jeruzalemē" nosaukusi par ļaunuma banalitāti. Kaneti ne tik daudz vērtē un noso�da, cik atsedz masas un varas fenomenoloģisko struk�tūru. Ne velti viņ� raksta: "Domātāji, kuri ir pret varu, ļoti maz ir ietieku�ies varas būtībā. Viņu riebums pret to ir tik liels, ka nevēlas ar to nodarboties, viņi bīstas notraipīties, viņu nostājā ir kaut kas reliģisks."65 Ka�neti nav pret varu, ta�u ne vienmēr viņ� praktiski ap�liecina savu nostāju. At�ķirībā no cita mūsdienu varas eksperta, proti, Mi�ela Fuko, viņ� vairās no iesaistī�a�nās varas batālijās66 un drīzāk jau ieņem savrupa no�vērotāja pozīcijas. �ī savrupība izpau�as arī masas un varas teorētiskajā traktējumā � Kaneti ataino savu ska�tījumu, nerūpējoties par atsauk�anos uz citiem pētnie�kiem vai sabalso�anos ar viņu atziņām. Tas, protams, nenozīmē, ka Kaneti nebūtu pazīstams ar sava laika izstrādnēm. Angļu historiogrāfe Veronika Ved�vuda viņam sniedz pla�u informāciju par 17.gadsimta masu kustībām Anglijā. Vērtīgas atziņas sniedz arī sociālantropologi Mērija Duglasa un Francs Bērmans-�teiners, kā arī Austrumu kultūru pazinējs Arturs Velijs. Tomēr tas nemazina Kaneti savrupību.

Da�as Kaneti idejas sabalsojas ar spāņu domātāja Hosē Ortegas i Gaseta 1931.gada darbu "Masu sacel��anās" (La rebeliцn de las masas) un fran�u antropo�loga Gustava Lebona 1895. gada apcerējumu "Pūļa psiholoģija" (Psychologie des faules). Tomēr Kaneti iet savu ceļu. Viņ� nepieņem arī Broha ideju par poli�tiskās psiholoģijas un masu neprāta izpētes institūta dibinā�anas nepiecie�amību, kaut arī tas uzsver, ka "masa nav nekāda mistiska vienība, kurai būtu sava dvēsele, sava griba vai kas līdzīgs"67 . Kaneti ir savas pieredzes un atziņu pārņemts, ko izstrādā, izmantojot Zigmunda Freida 1921.gada darbu "Masu psiholoģija un Es analīze". Freids kļūst par Kaneti pretspēlētāju, Kaneti nepieņem viņa idejas, ta�u pretspēle nereti iz�vēr�as kā saspēle, katrā ziņā, spēlējot pret kaut ko, tas visai negaidīti atspēlējas68 . Konfrontācija un izskaid�ro�anās ar Freida darbu iezīmē Kaneti pa�tap�anu, patstāvīgumu un neatkarību. �ī neatkarība ir vērojama arī traktāta terminoloģijā, Kaneti gan to pamato ar pētīju�mu īpatumu: "Es apzināti mēģināju turēties pie savas terminoloģijas, kas �ajos pētījumos radās pati."69 Lai kā arī būtu radusies terminoloģija, tā neļauj tie�i salī�dzināt Kaneti atziņas ar citām izstrādnēm un liek ļau�ties viņa varai. Salīdzināt jau, protams, var, ta�u tas vienmēr būs neveiksmīgs mēģinājums � Kaneti vien�mēr it kā izslīd un pastāv uz savu. Tas apgrūtina arī Kaneti vārdos ietērptās elpas atveidi, var tikai pievie�noties viņa atziņai, ka "tulko�ana ir tikai tik daudz in�teresanta, cik zūd, lai to atrastu, da�kārt vajadzētu tul�kot".70 Kaneti visiem spēkiem cen�as nosargāt savu elpu un it kā nemana, ka arī citiem ir sava elpa.

Kaneti traktātā "Masa un vara" runa ir nevis par masu un varu, bet gan par masu un varu, kas funkcio�nē ar nāves starpniecību. Nāve ir varas barība, spēka un dinamisma avots. Nāves atvairī�ana, izdzīvo�ana, pa�izdzīvo�anas nostiprinā�ana rada visda�ādākās va�ras struktūras. Vara parazitē uz nāves rēķina. Bet bai�les no saskarsmes ar citādo, bailes no saskarsmes ar citiem tiek pārvarētas masā. Masa ir pa�atteik�anās re�zultāts, pa�aizmirstība tiek kompensēta masā, kurā vi�si ir vienlīdzīgi un vienādi. Tāpēc cīņa pret varu vien�laikus ir cīņa pret nāvi, bet sevis nosargā�ana � ma�sas ierobe�o�ana un izskau�ana. Precīzāk izsakoties, Kaneti ataino nonāvē�anu, nogalinā�anu un varas pa�toloģisko formu kudzību. Nāve vienmēr ir notikums, kas ļauj, bet da�kārt vienkār�i liek mainīt dzīves re�ī�mu, attieksmi pret pasauli, citiem un sevi. Nāve inten�sificē cilvēka dzīvi, nāve individualizē cilvēku un liek ieņemt savu vietu pasaulē un darīt to, ko neviens cits viņa vietā nevar izdarīt. Nāve dāva dzīves krāsainību un gar�u. Ta�u kundzības apstākļos nāve tiek aizgainīta, to piesprie� vienīgi citiem, iluzori ļaujoties pa�a nemirstībai. No varas cilvēks nevar atbrīvoties leģitī�mi, cilvēks dzīvo varas tīklojumā, kas izpau�as ikvie�nā viņa darbībā. Bet varas kondensācija, tās lietisko�ana un īpa�o�ana saārda �o tīklojumu un nogalina cil�vēku. Tādējādi rodas kundzības stāvoklis, kurā tiecas nepieļaut, lai katram cilvēkam būtu vara, lai viņ� prastu praktizēt savu varu un īstenotu savu politiku. Kaneti ataino visda�ādākās cilvēka pa� apstulbinās anās for�mas, patoloģisko eksistenci, izvairoties no darba pa��am ar sevi, no sevis pa�a izstrādā�anas. Tomēr Kane�ti nealojas, rakstīdams par varu un nāvi. Viņ� cen�as atrast �o fenomenu pirmsvārdu avotus: "Pavēle ir se�nāka par valodu, citādi suns to nevarētu saprast."71 Ka�neti meklē pirmsvalodas ekspresijas, kas ļauj īsteno�ties pa� apstulbinās anās procesam.

Pavēle ir atlikta nāve, atgādinājums par nonāvē�a�nas iespējamību, un �āda pavēle var būt arī �ests, acu skatiens. Tāpēc Kaneti uzsver: "Tam, kas vēlas tuvo�ties varai, jāspēj bez bailēm uzmanīgi ieskatīties pa�vēlē un atrast līdzekļus, lai laupītu pavēlei tās dzelo�ni."72 Kaneti piedāvā izstrādāt imunitāti, un arī pats piedāvā jaunās imunoloģijas līdzekļus. Vara aizsākas izdzīvo�anā, izdzīvoju�ais ir pārāks par visiem. Sava pārākuma uzturē�anai viņam ir vajadzīga gan miru�o masa, gan dzīvie, kurus var pievienot miru�ajiem. Nā�ves draudi ir varas galvenais instruments un masas pār�valdī�anas līdzeklis. Masa rodas, ja tiek atceltas starp cilvēkiem pastāvo�ās distances un pārvarētas bailes no saskares ar citiem. Masā cilvēks atbrīvojas pats no se�vis un dzīvo masas dzīvi, visiem kopīgo, vienlīdzīgo dzīvi. �ādi viņ� atbrīvojas arī no nāves, ja vien masa turpina pastāvēt. Nozīme var būt tikai masas nāvei, cilvēks ir nevis atsevi�ķa būtne, bet gan masas sastāv�daļa, un masas cilvēka nāve nav masas nāve. �ī nāve ir kaut kas dabisks un nemanāms, tā ir vecās, atmiru��ās ādas nolobī�anās no veselīgās masas miesas. Ma�sā nemaz nav iespējams nomirt, cilvēks mū�am sagla�bājas masā (vismaz tā piemiņa). Masa un vara ļauj at�brīvoties pa�am no sevis, tās ļauj būt nemirstīgam, pro�ti, spriest nāvi citiem. Kaneti parāda varas-kundzības un paranojas cie�o sajūgtību, principā tie ir viendabīgi fenomeni ar vienādu iek�ējo struktūru. At�ķirīga ir ti�kai attieksme pret ārpasauli, paranoiķis ietveras sevī, valdonis (varas īpa�nieks) vēr�as pret apkārtējo, ietve�rot to savā varas miesā. Kaneti raksta: "Izjūta, ka esi ie�naidnieka bara apņemts, kas tiecas tikai pēc viena, ir paranojas pamatizjūta."73 Gan paranoiķim, ganvaldonim ir nepiecie�ami ienaidnieki. Turklāt ienaidnieki ir vaja�dzīgi arī tāpēc, lai pārliecinātu par savu neievainojamību un nevainību, jo pie visa vienmēr vainīgi ienaidnieki un nelabvēļi. Varas paranoiķi ne pie kā nav vainīgi.

Kaneti ataino vēl vienu apstulbuma formu. Vienī�gi apstulbu�ais varas kondensē�anos, masas pastāvē��anu var attiecināt uz apkārtējo pasauli, neiekļaujot tajā pats sevi. Tāpēc viņ� parāda, ka pat gremo�ana ir ma�sas un varas process. Paranoidālo pasauli rada pats cil�vēks. Kaneti atzīmē, ka ar traktātu "Masa un vara" sa�tvēris gadsimtu pie rīkles, jo �ī darba jēga ir "fa�isma sakņu izpēte"74 . Tomēr traktātā viņ� ne ar vārdu ne�piemin fa�ismu, viņ� nemin arī cita varas paranoiķa � Staļina vārdu. Tam ir būtiska nozīme, �o vārdu pie�sauks ana drīzāk liecina par nevēlē�anos saprast un at�rast pa�am sevī �o varas perversiju saknes. �īs paranoidālās sistēmas nemaz netiek uzspiestas, apstulbu��ie cilvēki pa�i tās rada. Kaneti gan nenocie�as no sprie�duma izvirzī�anas Hitleram. 1945.gadā viņ� piezīmē: "Hitleram tagad vajadzētu dzīvot kā ebrejam."75 To�mēr kopumā Kaneti izvairās no tiesas sprie�anas, kas ļauj plaukt varas patoloģijai. Tāpēc viņ� arī nemin vis�da�ādāko "ismu" piemērus: fa�ismu, staļinismu, so�ciālismu, nacionālsociālismu, nacionālismu utt. Ikviens "isms" ir paranojas piemineklis. Un vēsture lielāko�ties ir �ādu pieminekļu, varas (visda�ādāko varu) īpa��nieku, izdzīvoju�o slepkavu vēsture. Turklāt �ie pie�minekļi ari fascinē visvairāk, cilvēki ļaujas to burvī�bai jeb, citiem vārdiem izsakoties, spējai apstulbināt. Apstulbumu pat kultivē, nosaucot to par kultūru. Kul�turāls stulbums ta�u ir ikdieni�ķa parādība. Kaneti darbi ļauj saredzēt apstulbuma formas, sniegt sev par to no�rēķinu un strādāt pa�am ar sevi, lai iespētu būt pats. Tiesa, var jau arī apstulbināties.

I�� Aspetsberger F., Stieg G. (Hg.) Elisas Canetti. Blendung als Lebensform. Kцnigstein/Ts., 1985. S. 7.

J Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 22 23.

3 Magris C. Ein Schriftsteller, der aus vielen Personen bes�teht // Hьter der Verwandlung. Beitrдge zum Werk von Elias Canetti. Mьnchen, 1985. S. 260 ff. Par E.Kaneti multidimensionālo domā�anu sk.: Pattillo-Hess J. Die Aufgabe des Gegenwдrtigen Denkens // Pattillo-Hess J. (Hg.) Canettis Mas�se und Macht oder Die Aufgabe des gegenwдrtigen Denkens. Wien, 1988. S. 8.

4 BarnouwD. Elias Canetti. Stuttgart, 1979. S. 1 ff.

5 Canetti E. Op. cit. S. 54.

' Ibid. S. 285.

7 Ibid. S. 86.

* Canetti E. Die gerettete Zunge. Frankfurt/M., 1993. S. 9.

5 Canetti E. Das Gewissen der Worte. Frankfurt/M., 1992. S. 170.

10 CanettiE. Die gerettete Zunge. Frankfurt/M., 1993. S. 15.

II�� Ibid. S. 9.

" CanettiE. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 61.

13�� Sk.: Bollacher M. Mundus Liber. Zum Verhдltnis von Sprache und Judentum bei Elias Canetti // Kaszynski S.H. (Hg.) Die Lesbarkeit der Welt. Poznan, 1984. S. 46 67. Sah: "Pat ja Kaneti nemin ebreju mistiku, ņemot vērā viņa daudzlasītību, var pieņemt, ka viņ� ir labi pazīstams ar tradīcijas pamatiezīmēm." (Altvater Ch. Die moralische Quadratur des Zirkels. Frankfurt/ M., 1990. S. 219)

14� Stieg G. "Masse und Macht" � das Werk eines "verwil�derten Gelehrten"? //Pattillo-Hess J. Canettis Masse und Macht. Wien, 1988. S. 99. Sal. ar Manfrēda Durzaka priek�vārda no�saukumu "Piezīmes par vācu tagadnes literatūras tēva figūru" (DurzakM. (Hg.) Zu Elias Canetti. Stuttgart, 1983.

15 Avnery U. Jьdische versus israelische Massensymbole // Pattillo-Hess J. (Hg.) Tod und Verwandlung in Canettis Masse und Macht. Wien, 1990. S. 23.

16 CanettiE. Op. cit. S. 12.

17�� "Vislielākā dzīves piepūle ir nepierast pie nāves." (Ca�netti E. Op. cit. S. 258)

18 CanettiE. Die gerettete Zunge. Frankfurt/M., 1993. S. 51.

19 CanettiE. Op. cit. S. 86.

20�� Canetti E., Durzak M. Akustische Maske und Mas�kensprung//Durzak M. (Hg.) Zu Elias Canetti. Stuttgart, 1983. S. 19.

21 Mayenburg R. von. Blaues Blut und rote Fahnen. Wien, 1969. S. 109-110.

22�� Hrdlicka A. Ein physiognomisches Portrдt // Hьter der Verwandlung. Beitrдge zum Werk von Elias Canetti. Mьnchen, 1985. S.43.

CanettiE. Das Augenspiel. Frankfurt/M., 1992. S. 73. Par redzes spiegu sk.: Ortheil H.-J. Der Stimmfanger // Deutsche Allgemeine Sonntagsblatt. 1994. 26. VIII.

24� Canetti E. Rede zur Verleihung des Nobelpreises // Mo�derna sprāk. 1982. Vol. LXXVI. Nr. 1. S. 49.

25 CanettiE. Das Gewissen der Worte. Frankfurt/M., 1992.S. 13.

26� Ibid. S. 52.

J7 Rilke RM. Briefe. Wiesbaden, 1950. Bd. 1. S. 220.

28 CanettiE. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 67.

^ CanettiE. Op. cit. S. 141.

30 Sal.: "Bailes no savu ideju aristotelizacijas; bailes no ie�dalī�anas, definīcijām un tamlīdzīgas tuk�as spēlē�anās." (Ca�netti E. Op. cit. S. 172.)

31� Canetti E. Op. cit. S. 213.

32 Sk.: Diogenes Laertius. Lives of Eminent Philosophers. Ed. by R.D.Hicks. London, 1958. Vol. 2.

33� Canetti E. Op. cit. S. 83-84.

34 Pla�āk par to sk.: Аверинцев С.С. Греческая "литература" и ближневосточная "словесность" // Еииология и взаимосвязи литератур древнего мира. Москва, 1971. С. 206 266.

5 CanettiЕ. Das Geheimherz der Uhr. Frankfurt/M., 1990. S. 45. Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M.,

1994. S.42.

37����

Canetti E. Das Geheimherz der Uhr. Frankfurt/M., 1990.

S. 205.

38����

Белый А. На перевале. Петербург, 1920. С. 16. CanettiЕ. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994.

S.62-63.

40�����

Ibid. S. 173.

41�����

Broch H. Kommentierte Werkausgabe. Frankfurt/M., 1975. Bd. 9/1. S. 59.

42�����

Balzaks O. Kopoti raksti. Riga, 1979. l.sēj. 476.1pp. Gorio tēvs, E.Stērstes tulk.

43 Canetti E. Das Gewissen der Worte. Frankfurt/M., 1992. S. 248.

44� Op. cit. S. 243.

45 Op. cit. S. 244. Sal. ar vēlāko Kaneti literārā sāncen�a Manesa Sperbera atziņu: "Mani vēl saglabājies kaut kas tāds, kas ti�kai �ķietami ir nevainīgs: negatīvs izbrīns par notikumu un tiem, kas tika iesaistīti kā darītāji, upuri un liecinnieki, un par mani pa�u." (Sperber M. All das Vergangene� Wien, 1983. S. 406)

46� Schick P. Karl Kraus. Reinbek, 1965. S. 116.

,7 Canetti E. Die Blendung. Frankfurt/M., 1988. S. 447.

48����� Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S.201.

49� Canetti E. Die Fackel im Ohr. Frankfurt/M., 1993. S. 109.

50 Canetti E. Das Gewissen der Worte. Frankfurt/M., 1992. S. 149.

51����� Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 265.

52 Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 293. Sal. interviju ar E.Kaneti: Stendhal war meine Bibel // Welt am Sonntag. 08.11.1963.

" Canetti E. Das Geheimherz der Uhr. Frankfurt/M., 1990. S. 141.

54 FriedE. Einleitung//Canetti E. Welt im Kopf. Graz, 1962. S. 15.

55� Canetti E. Dramen. Mьnchen, 1971. S. 134 und 137.

56� Jau 20.gadsimta sākumā tiek izvirzīta ideja par nomir�a�nu kā pa�iedvesmas rezultātu. Sk.: Beck F.W. Die Weltьbel des Todes und der Geburt. Frankfurt/M., 1912. S. 93.

17 Suchy V. Exil im Permanenz: E.Canetti und der unbedin�gte Primat des Lebens // Durzak M. (Hg.) Die deutsche Exillite�ratur 1933 1945. Stuttgart, 1973. S. 287.

5S Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S.49.

19 Seibt G. Das verworfene Paradies // Frankfurter Allge�meine Zeitung. 18.08.1994. Nr. 191. S. 23.

60� CanettiE. Op. cit. S. 304.

61 Altvater Ch. Die moralische Quadratur des Zirkels. Fran�kfurt/M., 1990. S. 198.

62� Sk.: Buber M. Briefwechsel aus sieben Jahrzehnten. Hei�delberg, 1972. Bd. LS. 506.

63 CanettiE. Der Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S.215.

64� Ibid. S. 204.

65� Canetti E. Das Gewissen der Worte. Frankfurt/M., 1992. S. 206.

66�� Acīmredzot var minēt tikai vienu pretēju piemēru, iestā�joties par Ā.Mihņika atbrīvo�anu, sk.: Schriftsteller-Appel an Jaruzelski // Sьddeutsche Zeitung. 28.12.1981.

67 Broch H. Kommentierte Werkausgabe. Frankfurt/M., 1979. Bd. 12. S.45.

68�� Par to skjau.: Sontag S. Mind and Passion // The New York Review ofBooks 27. 1980. Nr. 14. P. 47 52.

69� Canetti E. Die gespaltene Zukunft. Mьnchen, 1972. S. 118.

70 Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 114.

71� Canetti E. Masse und Macht. Frankfurt/M., 1994. S. 335.

72� Ibid. S. 529.

73� CanettiE. Masse und Macht. Frankfurt/M., 1994. S. 514.

74�� Canetti Ј., Bienek H. Die Wirklichkeit wie mit Schein�werfen von aussen her ableuchten // Durzak M. (Hg.) Zu Elias Canetti. Stuttgart, 1983. S. 12.

75 Canetti E. Die Provinz des Menschen. Frankfurt/M., 1994. S. 79.

And�ela Suvajeva

Vadonis un vara

Iespējams, ka Spēra grāmatā atveidotie Hitlera celt�niecības plāni ir tās pārsteidzo�ākā daļa. Tā kā tie ir attēloti ilustrācijās, tad visvairāk uzmanību piesaista tas, ka tie ir acīm redzamā pretstatā visam, uz ko tie�cās modernā arhitektūra. Tie ir neaizmirstami ikvie�nam, kur� tiem uzmet pat pavir�u skatienu.

Tomēr apmierināties ar �ādu banālu konstatāciju nevar. Nevar paļauties uz to, ka �ādi fenomeni ir vien�reizīgi. Tos nepiecie�ams aplūkot precīzāk un noteikt, no kā tie sastāv, kas tie īsti ir.

Pirmais, ko nevar nepamanīt � to ir uzsvēris arī pats Spers � celtniecības un grau�anas vienlaicīgums. Jaunās Berlīnes plāni radās miera laikā. Pabeigt tos bija plānots 1950. gadā. Pat Speram � brīnumdarim, kur� ar savu celtniecības ātrumu bija guvis Hitlera uz�manību, nebūtu viegli iekļauties �ajā termiņā. Kaisle, ar kādu Hitlers realizēja plānus, neļauj �aubīties par ieceres nopietnību. Ta�u vienlaicīgi tika attīstīts arī pa�saules pakļau�anas plāns. Soli pa solim, no panākuma uz panākumu atklājās arī �ī nodoma apmērs un no�pietnība. Nebija domājams, ka to izdotos realizēt bez kara, tādējādi kar� tika ierēķināts jau pa�ā sākumā. Lai cik stipras būtu pozīcijas, kuras varētu sasniegt bez kara, beigu beigās karam bija jānotiek. Impērija, kurai, "izceļot" vācie�us un varbūt arī visus "ģermāņus", vaja�dzēja novest pie pārējās pasaules paverdzinā�anas, va�rēja operēt tikai ar bailēm; asinīm bija lītinjālīst. Tā Hitlers secīgi "iesaistījās" karā. Celtniecības plānu ter�miņu sakritība ar "iesaistī�anos" karā dod pamatu aiz�domām, ka ar tiem Hitlers gribēja slēpt savus militā�ros nodomus. Tā ir iespējamība, kuru apsver arī �pērs, ta�u viņu �is pieņēmums nevar apmierināt. Spērām ir taisnība, kad viņ�, pieņemot abas Hitlera iedabas pu�ses, tās vienu otrai nepakļauj. Gan cel�anas prieks, gan grau�ana Hitlerā izpau�as vielīdz asi un iespaidīgi.

Tas arī nosaka spēcīgo ietekmi, ko mūsdienu ska�tītājā atstāj celtniecības projekti. Skatoties �os plānus, apzinies vācu pilsētu drausmīgo sagrāvi. Beigas ir zi�nāmas, un tagad pēk�ņi visā pilnībā tiek parādīts, ar ko tas ir sācies. �ajā vienlaicīgumā slēpjas konfrontā�cijas izraisītais satricinājums. Pati konfrontācija �ķiet mīklaina un neizskaidrojama. Ta�u tajā koncentrējas tas, kas mūs dara nemierīgus viņpus Hitlera personas. Tā būtībā ir visas līdz�inējās "vēstures" vienīgais re�zultāts, kas pastāvīgi atkārtojas un ir neapstrīdams.

Konfrontācija liek vispusīgi izpētīt �o pēk�ņo vēstu�res saasinājumu, par kādu var uzskatīt Hitlera parādī�a�nos. Nedrīkst riebumā un pretīgumā novērsties, kaut arī tas it kā būtu dabīgi. Tāpat nedrīkst arī apmierināties ar vēsturisko pētījumu parastajiem līdzekļiem. �o lī�dzekļu nepietiekamība ir acīm redzama. Kur ir vēstur�nieks, kur� spētu prognozēt Hitleru! Pat ja kādai īpa�i "apzinīgai" vēsturei �odien izdotos reiz par visām rei�zēm izdzīt no savas asinsrites inherento varas apbrīnu, tad, labākajā gadījumā, tā varētu brīdināt parjauna Hit�lera iespējamību. Ta�u, tā kā viņ� parādītos citā vietā un arī izskatītos citādāk, brīdinājums būtu veltīgs.

�ā fenomena patiesai izpratnei ir nepiecie�ami jauni līdzekļi. Tie ir jāierauga, jāatrod un jālieto, lai kur tie atrastos. �āda pētījuma metode vēl nevar būt gatava. Zinātnisko disciplīnu stingrība �ajā gadījumā līdzinās māņticībai. Tām iet secen tie�i tas, kas ir svarīgs. Gal�venais priek�nosacījums ir pa�a fenomena nedalīts vē�rojums. Katra jēdziena pa�pārliecināta izmanto�ana, lai kur tas arī būtu pierādījies, ir kaitīga.

Hitlera celtnes ir paredzētas, lai tās saistītu un sa�turētu kopā lielās masas. Radot �ādas masas, viņam ir izdevies nokļūt pie varas, ta�u viņ� zina, cik viegli lie�lās masas sliecas uz izir�anu. Bez kara ir tikai divi lī�dzekļi, ar kuriem masām var neļaut sairt. Viens no tiem ir augsme, bet otrs � tās regulāra atkārto�ana. Ar re�tam doto masas empīriķa atziņu viņ� zina gan masas formas, gan tās saglabā�anas līdzekļus.

Milzīgajos laukumos, tik lielos, ka tos ir grūti aiz�pildīt, masai ir dota iespēja augt, masa paliek atvērta. Tās spriedze, ar ko viņam it īpa�i ir darī�ana, palieli�nās līdz ar tās pieaug�anu. Viss, kas vēl nepiecie�ams �ādu masu izveidei � karogi, mūzika, mar�ējo�as vie�nības, kas darbojas kā masu kristalizācijas aizmetņi, bet it īpa�i ilgā gaidī�ana, līdz parādīsies galvenā per�sona, tas viņam un viņa palīgiem ir labi zināms. �eit detalizēti tas nav aprakstāms. Ievērojot �āda veida celt�niecības plānus, svarīgi ir norādīt uz atziņu par masas atvērtību, tās iespēju augt.

Regulārai atkārto�anai kalpo kultveidīgas celtnes. To paraugs ir katedrāles. Berlīnē plānotā "Kuppelberga" tilpumam 17 reizes ir jāpārsniedz sv. Pētera ka�tedrāle. �ādas celtnes galu galā kalpo slēgtām masām. Lai arī cik lielas tās izskatītos, tiklīdz tās vienreiz ir "piepildītas", masa vairs nevar augt, tā saduras ar ro�be�u. �eit runa ir nevis par masas tālāku augsmi, bet gan par to, lai tie iemesli, kas ļautu tai veidoties aizvien nojauna, kļūtu regulāri. Masai, kura, pametot �ādu tel�pu, sairst, ne�aubīgi ir jāredz sevis izveides nākamā iespēja.

Sporta pasākumos masa atrodas vienkopus noslēgtā (vai arī pa pusei noslēgtā) lokā; neskaitāms daudzums sē� cits citam iepretim, masa redz, sevi, sekojot notiku�miem, kuri norisinās tās vidū. Līdzko veidojas divas partijas, rodas divu masu sistēma, kuru uzkurina iz�vērstās cīņas. Paraugi �ai formai rodami antīkajā Romā.

Cita masas forma, kuru es esmu apzīmējis kā ilg�sto�o formu, veidojas procesijās, mar�os un parādēs. Es nevēlos atkārtot to, ko par �o formu esmu teicis grā�matā "Masa un vara". Bet tās svarīgumu Hitlers ļoti labi apzinājās. Viņa plānos tai kalpo īpa�s 120 metrus pla�s prospekts, kas garumā sasniedz 5 kilometrus.

�īs celtnes un būves, kurām jau uz papīra to gigantiskuma dēļ piemīt kaut kas auksts un atbaido�s, sava radītāja apziņā ir piepildītas ar masu, kas izturas da�ā�di atkarībā no aizpildāmās arhitektoniskās tilpnes un ierobe�ojuma veida. Lai dotu precīzu priek�statu par procesiem, kuri �eit būtu sagaidāmi, vajadzētu aprak�stīt no sākuma līdz beigām kāda masu pasākuma nori�si katrā �ajā celtnē. �eit tas nevar būt mūsu uzdevums, jāsamierinās, visai vispārīgi izceļot �o celtņu un būvju atdzīvinā�anas veidu.

Tā ir atdzīvinā�ana, kura turpināsies pēc radītāja nāves. "Jūsu vīrs," viņ� svinīgi saka �pēra sievai viņu iepazī�anās pirmajā vakarā, "uzcels man celtnes, kā�das nav celtas jau �etrus gadu tūksto�us." Turklāt viņ� domā par Ēģipti, it īpa�i par piramīdām � to lieluma dēļ, un arī tādēļ, ka �o �etru tūksto�u gadu gaitā tās joprojām atrodas savā vietā. Tās nav nekādi noslēpja�mas un nomaskējamas, tās it kā daudzos gadu tūksto��os ir uzkrāju�as sevī ilgmi. To atvērtība un ilgme vi�ņu iespaidoja uz ilgu laiku; viņ� varbūt skaidri neapzi�nājās, ka savas izcelsmes dēļ tās kalpo arī par masas simboliem, ta�u viņam � ar viņa instinktu just visu, kas saistās ar masu � tas bija jājūt. Jo �īs būves, kuras tika sastieptas un uzslietas, pateicoties neskaitāmu cil�vēku pūliņiem, ir simbols masai, kura vairs nesairst.

Ta�u viņa celtnes nebija piramīdas, no tām vaja�dzēja pārņemt tikai lielumu un ilgmi. Viņa celtnēm bija telpa, kura no jauna bija jāaizpilda katras nāka�mās paaudzes dzīvajām masām. Tās ir uzceļamas no visstiprākā akmens � pirmkārt jau ilgmes vārdā, un arī tādēļ, lai saistītos ar viņa dienu tradīcijām.

�o tenden�u izpratne, raugoties no radītāja � Hit�lera viedokļa, nesagādā nekādas grūtības. Protams, ilgme vispār ir nedro�a lieta un laikam vēl būtu labi jāapsver no tās iedabas un vērtības viedokļa. Ta�u, ja cilvēks ir pārpilns ar slieksmi uz ilgmi, bet �is priek��nosacījums visādā ziņā aizliedz jebkuru tās jēgas vai bezjēdzības izpēti, tad, pats par sevi saprotams, ie�spējams pierādīt, ka �ajos plānos viņ� pilnībā izpau� pats sevi.

Pateicoties masu uzbudinājumam, viņam izdodas nokļūt pie varas, arī tad, kad viņa nebūs, masas vien�mēr ir jāvar uzbudināt no jauna. Tā kā viņa pēcte�i nevarēs to, ko var viņ�, jo viņ� ir vienreizējs, viņ� at�stās labākos palīglīdzekļus �ā mērķa sasnieg�anai � būves, kas kalpos tam, lai masas uzbudinātu. Tas, ka tās ir viņa būves, pie�ķir tām viņa īpa�o auru; viņ� cer dzīvot pietiekami ilgi, lai tās svinīgi atklātu un da�u gadu laikā tās arī piepildītu ar sevi. Atmiņām par viņa dzimtsmasām, pa�a uzbudinātajām masām, �ajās bū�vēs irjāizpalīdz vājākajiem pēcte�iem. Iespējams, vis�ticamāk pat, ka viņi �o mantojumu nav pelnīju�i, bet �ādi tomēr saglabājas vara, kuru viņ� ir guvis, patei�coties savām masām.

Jo runa galu galā ir par �o varu. Turklāt "masas ievietnēm" raksturīgs tas, ko varētu nosaukt par galmiskumu, tuvību varas rezidencei: viņa reihstāgs � viņa pils, un netālu no tās � ministrijas, kas varu sa�ņem no viņa. īpa�i labā omā viņ� domā par vecās reihstāga ēkas saglabā�anu. Realizēt �ādu nodomu vedi�nāja tie�i mērogu da�ādība � cik mazs izrādīsies ve�cais reihstāgs līdzās jaunajiem kolosiem!

Viņa Veimāras laika nicinājums, kura vienīgā jē�ga bija palīdzēt viņam nokļūt pie varas, kļūs skaidrs visiem, kas milzu monumentu ēnā pamanīs niecīgo reihstāgu. Cik mazi mēs bijām, un cik lieli mēs esam kļuvu�i � pateicoties Viņam! Ta�i �eitjaucas klāt arī pietāte pret pa�a vēsturi. �ajā reihstāgā norisināju�ās daudzas viņam svarīgas lietas, un tādēļ tas ir iekļau�jams viņa kulta vietu skaitā.

Viņa pa�a attieksmi pret savu aug�upeju raksturo māņticīga pielūgsme. Viņam nepietiek ar to, ka katra aug�upejas fāze tiek oficiāli atzīmēta, ko viņ� kā pa�u par sevi saprotamu gaida no verdziski padevīgās vēs�tures (viņ� arī pats par to runā pla�ākā vai �aurākā sava galma lokā). Par to viņ� klāsta stundām ilgi un aizvien no jauna. Nostāsti par viņa grūtībām � viņa laimes pavērsieniem � viņa klausītājiem ir tik labi zināmi, ka citi varētu turpināt stāstījumu, ja viņ� apklustu. Da��kārt viņ� tie�ām apklust un turklāt vēl iemieg.

īpa�u simpātiju viņ� izjuta pret savu jaunības pil�sētu Lin�u. Viņ� neko nevar aizmirst, viņ� atminas arī to, ar kādu nicinājumu pret Lin�u bija izturējusies Vī�nes valdība. Pret Vīni viņ� vēl aizvien izjūt dziļi ap�slēptu naidu, tur viņam bija klājies ļoti slikti. Arī trium�fālā iesoļo�ana 1938. gada martā nesamierina viņu ar

Vīni, un, tāpat kā agrāk, �ajā pilsētā viņu interesē tikai Rings ar tā krā�ņajām celtnēm. Pat to, ka, uzceļot Vī�ni, Donava palikusi kreisajā pusē, viņ� uzskata par ne�piedodamu. Turpretī Lin�ai ir jākļūst par otru Budape�tu ar lieliskām celtnēm abos Donavas krastos. Tai ir jākļūst par viņa rezidenci vecumdienās, un �eit viņ� grib ierīkot savas kapenes. Beidzot Lin�a kļūs svarī�gāka par Vīni, un tās jaunās impozantās celtnes būs viņa agrāko laiku pazemojumu atriebe. Tas ir viņa mī�ļākais priek�stats � lai Lin�a pārspētu Vīni!

Tā kā �is vārds ir piesaukts, pienācis laiks pateikt, ko Hitleram nozīmē pārspē�ana. Tā varbūt ir labākā izdevība tuvoties viņa gara mehānismu izpratnei. Kat�ru viņa pasākumu, visas viņa dziļākās vēlmes diktē tieksme pārspēt; viņu varētu dēvēt pat par pārspē�a�nas vergu. Ta�u �ajā verdzībā viņ� nekādā ziņā nav vientuļ�. Ja kādam būtu nepiecie�ams ar vienu vienī�gu iezīmi raksturot mūsu sabiedrības būtību, tad varē�tu norādīt tikai uz �o tieksmi pārspēt. Hitlerā �ī tiek�sme sasniedz tādus apmērus, ka ar to ir jāsastopas ne�mitīgi. Iespējams, ka �ī tieksme, kurai savas grāmatas beigās Spers rod ievērības cienīgus vārdus, kaut kādā veidā izskaidros viņa iek�ējo tuk�umu.

Viss sacen�as un viss samērojas cīņā, un tas, kur� pārspēj, ir nemitīgs uzvarētājs. Priek�stats par cīņas nepiecie�amību un uzvaru kā visu veidu pretenziju at�risinā�anas pamatotību Hitlerā ir iesakņojies tik dziļi, ka viņ� pat nepieļauj savas sakāves iespējamību, bet gadījumā, ja tai tomēr vajadzētu notikt, viņ� piekrīt arī sevis pa�a iznīcinā�anai un bojāejai. Stiprākais ir labākais, stiprākais ir pelnījis uzvaru. Kamēr var, ap�mānot pretiniekus, viņ� izcīna uzvaras bez asinīm. Viņ� tās skaidro kā stiprinā�anos iz�ķiro�ajam lēmumam, kuram jābūt asiņainam, kur� bez asiņu izlie�anas nav nekam īsti derīgs. Par tik ātri lauztajiem Rībentropa lepni noslēgtajiem līgumiem viņ� smejas līdz asarām. Līgumus viņ� nevar uztvert nopietnijau tāpēc vien, ka tie nemaksā nekādas asinis, un pretinieku politiķus, kuri paļaujas uz līgumiem, viņ� uzskata par dekaden�tiem, jo tie baidās no kara.

Ta�u sacel�anās un pārspē�anas prieku viņ� pierā�da ne tikai karos. Ar to viņ� ir glu�i vai saindēts, pār�spē�ana tiek praktizēta nemitīgi un jebkurā veidā, tā tiek pielietota visam kā universāls ārstē�anas līdzek�lis. Viņ� uzskata, ka nepiecie�ams vienu un to pa�u uzdevumu uzticēt diviem da�ādiem cilvēkiem, lai tie mēģinātu viens otru pārspēt.

Pasaulē nav nekā tāda, kas, būdams ievērojams, neradītu Hitlerā vēlē�anos pārspēt. Napoleons bez �au�bām ir figūra, kas visstiprāk izraisa viņa sāncensību. Elizejas lauki, kas ved uz Triumfa arku, ir 2 kilomet�rus gari; viņa parādes prospekts būs ne tikai platāks, tas būs arī 5 kilometrus gar�. Triumfa arka ir 50 met�rus augsta, viņa Triumfa vārti būs 120 metrus augsti. Napoleona mērķis bija Eiropas apvieno�ana: viņam to izdosies sasniegt uz mū�īgiem laikiem. Ierosmi kara�gājienam uz Krieviju viņam ir devis Napoleons. Ener�ģija, kuru viņ� izrādīja �ajā pasākumā, tāpat kā tas, ka, neievērojot nevienu padomu un par spīti jebkādam ve�selam saprātam, viņ� stūrgalvīgi turējās pie Krievijā iekarotajām pozīcijām tad, kad tās vairs nebija notu�ramas, arī izskaidrojams ar tieksmi pārtrumpot Napo�leonu. Kaukāzu Hitlers grib paturēt kā bāzi uzbruku�mam Persijai, �eit viņa mērķi sasūcas ar Napoleona Indijas plāniem. Tas, ka uz �o pasākumu atkal skubi�nāja Aleksandra Lielā slava, apliecina vienīgo � �ķiet, neiznīdējamo vēstures tradīciju �jaunu un jaunu cen�soņu iznir�anu, kuri vienmēr tiecas pārspēt.

Ir triviāli sasniegumi, kuri viņu satrauc. Nirnbergas tribīni goda viesiem vainagos figūra, kura par 14 metriem pārsniegs Ņujorkas Brīvības statuju. Nirnbergas "Lielais stadions" uzņems divas līdz trīs reizes vai�rāk cilvēku nekā Romas Circus Mcocimus. Hamburgai Todts ir uzprojektējis pārkaru tiltu, kuram vajadzēja pārspēt Zelta Vārtu tiltu pie Sanfrancisko. Berlīnes Centrālajai dzelzceļa stacijai bija jāgūst virsroka pār Ņujorkas Grand Central Station. Milzīgajā Kupolceltnes sapul�u hallē vairākkārt ievietotos Va�ingtonas Kapitolijs, Romas sv.Pētera katedrāle un daudz kas cits. Pats Spērs nekādā ziņā nenoklusē savu lomu �ajā "pārtrumpo�anā". Viņu, kā pats saka, bija apreibinājis priek�stats radīt vēstures akmens lieciniekus. "Bet es iejūsmināju arī Hitleru, kad varēju pierādīt, ka vēstu�riski izcilās celtnes mēs pārspētu vismaz lieluma zi�ņā." Skaidrs, ka Spēru bija inficējusi lielummānija, un viņ� nespēja turēties pretī augo�ajai uzticībai, kādu vi�ņam dāvāja Hitlers. Tomēr jau tajā laikā viņ� izdara atklājumu, kura svarīgums viņam varbūt tikai vēlāk kļuva skaidrs: "Viņa kaisle uz mū�ības celtnēm ļāva pilnīgi neinteresēties par satiksmes ceļu struktūrām, dzīvojamiem rajoniem un apzaļumo�anu: sociālā di�mensija viņam bija vienaldzīga."

Maniakālā pārspē�anas dziņa, kā to esmu parādījis grāmatā "Masa un vara", saistās ar tālākaugsmes ilū�ziju. Ta�u �ī tālākaugsme tiek izjusta kā sava veida garantija turpmākajai dzīvei. Tātad īstenībā �ie, uz dau�dziem gadiem paredzētie plāni ir uzlūkojami arī kā vi�ņa dzīves pagarinā�anas līdzeklis. �ajos gados viņ� bie��i izsaka �aubas par sava mū�a ilgumu. "Es vairs ilgi nedzīvo�u. Es vienmēr domāju � kaut man pietiktu laika realizēt savus plānus. Man tie irjārealizē pa�am!" �īs īpatnēji ietonētās bailes ir raksturīgas paranoiķiem.

�ķietamajā vai patiesajā ķermeņa kritiskajā stāvoklī izpau�as arī citas briesmas, kuras saistās ar nepārva�ramo lielummāniju. �rēbera slimības gadījumā, kurā paranoja bija attīstījusies vēl tālāk, �ī saistība ir pierā�dāma ļoti pārliecino�i. �āda veida bailes nepavisam nenozīmē, ka tās kaut visniecīgākajā mērā samazinātu lielummāniju. Tie�i otrādi, norisinās "derīga" mijie�darbība starp bailēm un māniju. Tā kā par plānu realizā�ciju baidās, jo laiks, kas atvēlēts, �ķiet par īsu, tie sagla�bā savu lielumu vai aug, lai piespiedu kārtā pagarinātu dzīvi. Līdz 1950. gadam, kadjaunās Berlīnes plāni būs kļuvu�i realitāte, un vēl da�us gadus pēc tam viņam jādzīvo, lai savu vājo pēcte�u labā �īs celtnes uzlādētu ar sevi, tādējādi padarot tās mū�īgas to funkcijām.

Starp citu � tas ir pārsteidzo�i, ka �ādi � ar mil�zīgu intensitāti realizējami un pārdzīvojami � mērķi ar laiku iedarbojas uz mazāk godkārīgiem cilvēkiem. Var pieļaut � ja nebūtu sācies kar�, kas Hitlera likte�nī iezīmēja pagriezienu uz katastrofu, tad viņ�, nerau�goties uz visām bailēm un likteņa triecieniem, būtu piedzīvojis savu 1950. gada jauno Berlīni.

Var gadīties, ka no visām celtnēm, kuras Hitlers plānoja Berlīnei, vistuvāk viņa sirdij, līdzās milzīga�jai Kupolu hallei, ir Triumfa vārti. Jau 1925. gadā viņ� bija uzmetis to plānu; pēc �īs skices veidotais gandrīz 4 metrus augstais modelis kļūst par Spēra dāvanu Hit�lera piecdesmitajā dzim�anas dienā 1939. gada aprīlī. Pirms pāris nedēļām Hitlera karaspēks bija iemar�ējis Prāgā. Laiks �ķiet īpa�i piemērots, lai pievērstos Trium�fa vārtiem. Hitleru �ī dāvana dziļi aizkustina. Aizvien no jauna viņ� pievēr�as modelim, ilgi to aplūko, de�monstrē saviem viesiem; fotogrāfija, kas pierāda viņa sajūsmu, ir publicēta Spēra "Atmiņās". Diezin vai kā�da cita dāvana tik ļoti skartu Hitlera sirdi.

Pirms tam starp Hitleru un Spēru bie�i bija risinā�ju�ās sarunas par Triumfa vārtiem. Tiem bijajābūt 120 metrus augstiem, līdz ar to tiem bijajābūt vairāk nekā divas reizes augstākiem par Napoleona Triumfa arku Parīzē. "Tas vismaz būs cienīgs piemineklis mūsu vā�cie�iem, kuri krita pasaules karā. Katrs mūsu 1,8 mil�jonu kritu�o vārds tiks iecirsts granītā!" Tie ir Hitlera vārdi Spēra atstāstījumā. Nekur citur Hitlera būtība ne�izpau�as tik kodolīgi kā �ajos vārdos. Sakāve pirmajā pasaules karā netiek atzīta un tiek pārvērsta par uzva�ru. To atzīmē ar Triumfa vārtiem, divreiz lielākiem par Triumfa arku, kas tika veltīta Napoleonam par vi�sām viņa uzvarām. Līdz ar to skaidri ir pavēstīts no�doms pārspēt viņa uzvaras. Tā kā vārtiem ir paredzēts stāvēt mū�īgi, tad tiem irjābūt no cieta akmens. Ta�u īstenībā tos veido kaut kas daudz vērtīgāks, tos veido 1, 8 miljoni cietu�o. Katrs kritu�ā vārds tiks izcirsts granītā. Tādējādi viņi tiks godināti, turklāt �ādā veidā miru�ie ir cie�i kopā, daudz cie�āk nekā tas būtu iespē�jams jebkurā masā. Ar �o milzīgo skaitu viņi konstituēs Hitlera Triumfa vārtus. Tie ir nevis viņa jaunajā karā kritu�ie, kuru viņ� tikai vēl plāno un vēlas, bet gan pirmajā karā kritu�ie, kurā, līdzīgi citiem, piedalī�jās Hitlers pats. Viņ� to ir pārdzīvojis, ta�u viņ� tam ir palicis uzticīgs un nekad to nenoliegs. �o kritu�o ap�ziņā viņ� gūst spēku neatzīt kara rezultātus. Tie bija viņa masa jau tad, kad viņam vēl nebija citas masas, viņ� jūt, ka kritu�ie ir tie, kas viņam ir palīdzēju�i no�kļūt pie varas; ja nebūtu pirmajā pasaules karā kritu��o, viņ� nekad neeksistētu. Viņa nodoms � savācot tos vienkopus savos triumfa vārtos � atzīt �o patiesī�bu, atzīt viņu priek�ā savu parādu. Ta�u tie ir viņa

Triumfa vārti, un tiem būs viņa vārds. Diez vai kāds izlasīs daudzus no pārējiem vārdiem; pat ja patie�ām izdotos iegravēt 1, 8 miljonus vārdus, to milzīgais dau�dzums nekad netiks ievērots. Atmiņā paliks tikai to skaits, un �is briesmīgais skaitlis piederēs viņam, tam būs viņa vārds. Miru�o masas izjūta Hitlerā ir noteico��ā. Tā ir viņa patiesā masa. Bez �īs izjūtas viņ� vispār nav saprotams, nav saprotama ne viņa sākotne, ne vi�ņa vara, ne tas, ko viņ� ar �o varu uzsāk un pie kā tā noved. Viņa apsēstība, kas izpau�as baisā dzīvīgumā, ir �ie miru�ie.

Uzvaras! Uzvaras! Ja Hitlerā ir fatālisms, kas pa�kļāvis visu pārējo, tad tā ir viņa ticība uzvarām. Vā�cie�i, līdzko viņi vairs neuzvar, nav viņa tauta. Bez liekām ceremonijām viņ� atņem tiem tiesības dzīvot. Viņi izrādās vājāki, tos nav ko �ēlot, viņ� vēlas to bo�jāeju, jo viņi to ir pelnīju�i. Ja tie turpinātu uzvarēt, kā tas viņam ierasts, tad viņa acīs tā būtu pavisam cita tauta. Uzvarētāji, kaut arī viņi ir tie pa�i vācie�i, ir pa�visam citi cilvēki. Tas, ka tik daudzi viņam vēl tic, kaut gan to pilsētas ir pārvērstas drupās un praktiski nekas viņus nepasargā no ienaidnieka gaisa uzbruku�miem, Hitleru nemaz neietekmē. Gēringa neveiksmes pēc tik daudziem tuk�iem solījumiem (par kuriem Hit�lers ir ticis skaidrībā, jo par tiem viņ� Gēringu lamā) galu galā ta�u tiek piedēvētas vācie�u masai, jo tie vairs nav spējīgi uzvarēt.

Faktiski ir tā, ka viņ� neieredz armiju par katru tai atkaroto zemes gabalu. Cik vien ilgi var, viņ� pretojas tam, lai kaut ko atdotu � vienalga, ko tas arī maksātu. Jo visu, kas tika iekarots, viņ� izjūt kā savas miesas sastāvdaļu. Viņa miesiskais sabrukums pēdējās nedē�ļās Berlīnē, ko �pērs attēlo ļoti pārliecino�i, sabrukums, kas, neraugoties uz to, cik ļoti viņ� tam mēģina preto�ties, izraisot Spēra līdzcietību, nav nekas cits kā viņa varas sabruk�ana. Paranoiķa miesa ir viņa vara, kopā ar to viņ� zeļ vai sarūk. Līdz pa�ām beigām viņ� ir nodarbināts arto, lai pasargātu �o miesu no ienaidnie�ka apsmiekla. Viņ� gan dod pavēli pēdējai kaujai par Berlīni, lai cīnoties ietu bojā � viena no vēsturisko graba�u kli�ejām, ar kurām viņa gars ir pārpildīts. Ta��u � "es pats", viņ� saka Spērām, "necīnī�os, pārāk lielas ir briesmas, ka mani var tikai ievainot un krievu rokās varu krist dzīvs. Es arī negribētu, ka mani ie�naidnieki ņirgātos par manu ķermeni. Es pavēlēju, lai es tiktu sadedzināts." Laikā, kad citi cīnās, viņ� mirs bez cīņas un vienaldzīgs par to, kas notiek ar tiem, kuri cīnās par viņu � viņ� rūpējas, lai nekas nenotiek ar viņa miru�o miesu, jo �ī miesa ir identiska ar viņa varu. Tā ietver to sevī.

Ta�u Gebelsam, kur� mirst viņa tie�ā tuvumā, iz�dodas Hitleru vēl pārspēt pat nāvē. Gebelss piespie� savu sievu un bērnus mirt līdz ar viņu. "Mana sieva un bērni nedrīkst mani pārdzīvot. Amerikāņi viņus tikai apmācīs propagandai pret mani." Tie ir viņa vārdi, kā to atstāsta �pērs. �pēram netiek atļauts vienatnē atva�dīties no Gebelsa sievas, ar kuru viņ� draudzējās. "Ge�belss neatslābsto�ā uzticībā palika pie manis� Tikai pirms pa�ām beigām viņa ieminējās par to, kas viņai ļoti daudz nozīmēja: "Cik laimīga es esmu, ka vismaz Haralds (viņas dēls no pirmās laulības) ir dzīvs."" Ge�belsa varas pēdējais akts ir tas, ka viņ� neļauj saviem bērniem sevi pārdzīvot. Viņ� baidās, ka viņus varētu apmācīt viņa pa�a amatam � propagandai, tikai �o�reiz pret viņu. To, ka pirms nāves viņ� vēl sagādā sev �ādu gandarījumu pārdzīvot citus, nedrīkst pārprast kā vainas izpirkumu par viņa darbību: tā ir �īs darbības kulminācija.

No Spēra atstāsta kļūst redzams, ka vēsturē nav precedenta Hitlera vienaldzībai pret savas tautas lik�teni, kuras di�umu un plauksmi viņ� uzdeva par savas dzīves vienīgo jēgu, mērķi un saturu. Tas ir Spērs, kur� tagad pēk�ņi pārņem Hitleram agrāk paredzēto lomu: viņ� mēģina glābt to, kas vācie�iem vēl ir glābjams. Vajag respektēt viņa neatlaidīgo cīņu ar Hitleru, kur� no �ī brī�a ir nolēmis, ka vācie�iem ir jāiet bojā pil�nīgi, un kuram vēl ir pietiekami daudz varas, lai pie�spiestu izpildīt viņa pavēles. Hitlers nemaz neslēpj sa�vus nodomus. "Ja kar� tiek zaudēts," viņ� saka Spē�rām, "arī tautai ir jāiet bojā. Nav nepiecie�ams rēķinā�ties ar to, kas vajadzīgs vācu tautai, lai tā turpinātu primitīvu dzīvi. Tie�i otrādi, labāk pa�am iznīcināt. Jo tauta ir izrādījusies vājāka, un vienīgi stiprākajai austrumtautai pieder nākotne. Pēc �ī kara ir paliku�i tikai nepilnvērtīgie, jo labākie ir kritu�i!"

�eit uzvara viennozīmīgi tiek pasludināta par aug�stāko instanci. Tā kā tauta, kuru viņ� pats ir iesaistījis karā, izrādās vājāka, tad pat tie, kuri izdzīvoju�i, ne�drīkst vairs dzīvot. �ādas nostājas dziļākais motīvs ir nevēlē�anās, lai kāds viņu pārdzīvotu. Ienaidnie�kiem � uzvarētājiem viņ� nevar neko padarīt, lai tie vi�ņu nepārdzīvotu. Ta�u viņ� gan vēl var iznīcināt pats savas tautas paliekas. Saskaņā ar pārbaudīto metodi viņ� pasludinātās par nepilnvērtīgām, "jo labākie ir kri�tu�i". Tie, kas vēl ir paliku�i, viņa acīs labākajā gadīju�mā var kļūt par parazītiem. Ta�u realizēt līdz galam vērtības nolieg�anas procesu nav pat nepiecie�ams, vi�ņam pietiek ar to, ka tos, tāpat kā agrāk visus garīgi slimos, pasludina par nepilnvērtīgiem. Viss, ko viņ� iznīcinājis, viņā ir nomodā. Noslepkavoto masa sauc pēc tās palielinā�anas!

Iznīcināto neparasti lielo skaitu viņ� ļoti labi apzi�nās: tas, ka pats iznīcinā�anas fakts un veids tika tu�rēts slepenībā un bija zināms tikai tiem, kuri pa�i pie�dalījās iznīcinā�anā, nostiprina viņā pārliecību par tās iedarbīgumu. Miru�ie ir kļuvu�i par milzīgu masu, kas ir viņa rīcībā, un tie ir viņa noslēpums. Kā jebkura masa tā tiecas palielināties. Tā kā viņ� nevar tai pie�vienot savus ienaidniekus, jo tie guvu�i virsroku, tad viņā mostas vēlē�anās palielināt �o masu ar pa�a ļau�dīm. Cik vien iespējams lielākam ļau�u skaitam � gan pirms, gan pēc viņa � ir jāmirst. Tā kā �o procesu iek�ējā saistība daļēji Spērām bija apslēpta, viņam nā�cās izjust visdziļāko riebumu pret izteikumiem, kuros tas viss izpaudās. Ko nozīmēja Hitlera pavēles par iz�nīcinā�anu, bija skaidrāks par skaidru. Ta�u to pama�tojums, ja tām mēģināja pretoties, lika Spērām vēlē�ties Hitlera nāvi. Patlaban grūti aptvert, ka ne katrs vācietis, uzzinot par �īm pavēlēm, uztvēra tās un rea�ģēja uz tām �ādā pa�ā veidā.

Ta�u mēs visi, kā vācie�i, tā nevācie�i, uzzināju�i �o patiesību, esam kļuvu�i neuzticīgi pret pavēlēm. Mēs zinām vairāk, �is briesmīgais piemērs mums vēl ir pie�tiekami tuvu, un pat tie, kuri vēl spēj ticēt pavēlēm, divreiz tās apdomātu, pirms tām paklausītu. Toreiz tie�i Hitlers bija ieaudzinājis saredzēt augstāko tikumu kat�ras viņa pavēles aklā izpildē. Nebija vairs vērtību, kas stāvētu tam pāri, baisā ātrumā norisinājās visu to vēr�tību devalvācija, kuras ļoti ilgajā vēstures gaitā bija atzītas par cilvēces kopējo guvumu. Var gan teikt, ka �o vērtību apziņa bija spēks, kas cilvēci vienoja pār�steidzo�ā koalīcijā pret Hitleru. Nonievājot �īs vērtī�bas, pietiekami nenovērtējot to nozīmi pat visat�ķirī�gāko cilvēku dzīvē, Hitlers pierādīja aklību, kurai nav nekā līdzīga. Pat ja viņ� būtu uzvarējis, kas ir neiedo�mājami, viņa vara ļoti ātri sabruktu jau �ī iemesla dēļ vien. Visos viņa reiha stūros un nostūros uzliesmotu sacel�anās, un beidzot tām pievienotos viņa pa�a pie�kritēji. Viņ�, kur� savu pārliecību guva Napoleona uz�varās, nebija spējīgs mācīties no viņa sakāvēm. Viņa dziļākā dziņa bija pārspēt Napoleona uzvaras. Kājau tika atzīmēts � nav ticams, ka Hitlers būtu pastāvējis uz Krievijas iekaro�anu, ja Napoleons tur nebūtu pie�dzīvojis neveiksmi. Hitlera gars nebija spējīgs preto�ties nevienai vēsturē pazīstamai uzvarai. Bet, lai pār�spētu savus priek�gājējus, viņam bija jāpārvēr� uzva�rās arī to sakāves.

Viņ� sāka ar Versaļu un sakāvi pirmajā pasaules karā. Cīņā pret Versaļu viņ� ieguva savas pirmās ma�sas un galu galā arī iekaroja varu Vācijā. Soli pa solim viņam izdevās mazināt Versaļas iespaidu. No tā mirkļa, kad viņ� uzvarēja Franciju, kas nozīmēja Versaļas pār�vēr�anu tās pretstatā, viņ� bija zaudējis. Jo tagad viņ� bija pārliecināts, ka katru sakāvi, arī Napoleona sakā�vi Krievijā, var pārvērst uzvarā.

Viņ� ir gatavs uz visu un nebaidās no grūtībām, ja to dara viņ�, irjāizdodas arī grūtākajam. Runa turklāt ir par iz�ķirīgiem lēmumiem, pārsteigumiem, slepenī�bu, prasībām, draudiem, svinīgiem solījumiem, līgu�mu lau�anu, īslaicīgu neuzbruk�anu, visbeidzot par ka�riem, ta�u runa ir arī par sava veida viszinību, it īpa�i speciālajās jomās.

Viņa skaitļu atmiņa ir kaut kas īpa�s. Salīdzināju�mā ar pārējiem cilvēkiem viņa dzīvē skaitļiem ir citas funkcijas. Tajos ir kaut kas no masas, kas strauji pa�lielinās. �ī stiprā kaisle attiecas uz vācie�u skaitu, kuri apzīvo viņa reihu. Kaislā pieķer�anās strauji pieaugo��iem skaitļiem, saldkaisle viņa runās ir uzkrīto�a. La�bākais līdzeklis, lai uzbudinātu masu, ir radīt mānīgu priek�statu par tās pieaugsmi. Jo lielāks ir skaitlis, kas tai sasniedzams, jo dziļāk tas iespaido masu. Turklāt tai jāliek arī asi izjust to, kā �o skaitli sasniegt. Jo vai�rāk, jo lielāks uzbudinājums. 60, 65, 68, 100 miljoni vācie�u! Bez miljoniem nevar iztikt, �ī skaitļa iedarbīgumu viņ� ir pieredzējis pats. Viņam izdosies tos vi�sus savākt vienkopus. Masa, skaitļu pārsteigta, pār�dzīvo to kā acumirklīgu pieaugumu. �ādā veidā tās intensitāte sasniedz augstāko iedomājamo pakāpi. Ne�viens, kur� ir bijis tās varā, iek�ēji no tās vairs neatbrī�vosies. Tā kļūst par nepārvaramu tieksmi arī ārēji at�griezties �ajā stāvoklī.

Citi līdzekļi, kuri �ādos gadījumos tiek likti lietā, ir zināmi. Pa�laik ne par tiem būs runa. Tomēr ievērī�bas cienīgs ir tas, cik labu instinktu savas karjeras sā�kumā pierādīja �pērs, plānojot milzīgus karogus un to īpa�o izvietojumu.

Ta�u, kas attiecas uz Hitlera lielo skaitļu māniju, tad tā no cilvēkiem tika pārnesta arī uz daudz ko citu. Ar lielu prieku viņ� raudzījās uz savu Berlīnes celtņu pārmērīgajiem izdevumiem. Viņ� grib, lai tie būtu tik lieli, cik vien tas iespējams. Bavārijas Ludviga II pie�mērs viņu nebiedē, tie�i otrādi, tas viņu valdzina. Viņ� iedomājas, ka kādreiz amerikāņu tūristi varēs brīnīties par miljardu, ko ir izmaksājis viņa Berlīnes Kuppelbergs, viņu ielīksmo doma, ka, lai tiem izpatiktu, sum�mu varētu palielināt līdz pusotram miljardam. Skait�ļus, ar kuriem kaut kas tiek pārspēts, viņ� iegaumē īpa�i labprāt, tie ir viņa mīļskaitļi.

Līdzko karā iezīmējas lūzums, viņam jāsaskaras ar citiem skaitļiem. Tā kā no viņa neko nedrīkst slēpt � viņ� patur monopoltiesības uz katru pārskatu, tāpat kā uz katru lēmumu � par viņa ministru pienākumu kļūst iepazīstināt viņu ar pretinieku produkcijas skaitļiem. To lēcienveidīgā pieaugumā ir fatāla līdzība ar viņa pa�a skaitļiem, kurus agrāk viņ� mēdza izmantot sa�viem mērķiem. Tie viņu baida, un viņ� atsakās ar tiem iepazīties. Ātri augo�o skaitļu dzīvīgums viņam ir ļoti labi pazīstams. Tā kā tagad tie vēr�as pret viņu, tad viņ� izjūt to naidīgumu un cen�as izvairīties no inficē�jo�ās saskares, neliekoties par tiem ne zinis.

Kad lielās vācu pilsētas cita pēc citas nogrima dru�pās, Spērs nebija vienīgais, kur� uzskatīja par ieteica�mu, pat nepiecie�amu, lai Hitlers apmeklētu �īs pilsē�tas. Cēr�ila piemērs bija visu acu priek�ā. Cēr�ils ne�mitīgi ieradās pie kara upuriem, kuri nebija tie�i pie�dalīju�ies cīņās. Viņ� pierādīja tiem ne tikai savu bez�bailību, viņ� pierādīja savu līdzdalību. Neraugoties uz daudzo uzdevumu radīto pārslodzi, Cēr�ils atrada lai�ku, lai ar savu klātbūtni parādītu, cik ļoti ar viņiem rēķinās, cik daudz no viņiem ir atkarīgs. Viņ� prasīja no civilajiem iedzīvotājiem daudz vairāk, bet tādēļ viņ� arī izturējās pret tiem nopietni. Iespējams, ka laikā, kad angļi vieni pasi stāvēja pret ienaidnieku, kur� bija stiprāks un visur uzvarēja, bez �īs Cēr�ila izturē�anās angļu morāle būtu cietusi milzīgus zaudējumus.

Hitlers turpretī stūrgalvīgi liedzās ļaut sevi redzēt sabombardētās pilsētās. Grūti iedomāties, ka viņam � vismaz �o notikumu pirmajā stadijā � būtu pietrūcis fiziskas drosmes �ādam lēmumam. Viņa karaspēks bija okupējis Eiropas lielāko daļu un viņam nemaz neienā�ca prātā atzīt sevi par uzvarētu. Ta�u viņ�, neskaitot cilvēkus, kuri no viņa gaidīja tie�as pavēles, un tos nedaudzos, kas veidoja viņa �auro galmu, bija piera�dis rādīties tikai masām, un tās bija pavisam noteikta veida masas.

Viņ� prata rīkoties ar apsūdzībām. Viņa aug�upe�jas gados apsūdzības bija viņa īstenie līdzekļi, lai no cilvēkiem radītu masu. Kad masa bija palīdzējusi no�kļūt pie varas, da�us gadus viņ� darīja visu iespējamo, lai piepildītu �īs masas cerības un nodro�inātu sev tās priekpilnās simpātijas. Tas bija viņa triumfālo brau�cienu laiks pa Vāciju, spontānas līksmes laiks, kuras gaisotne nebija vairs tikai mākslīgi radīta. �īs gaisot�nes iedarbību uz viņu pa�u ir attēlojis �pērs: viņ� uz�skatīja sevi par tautas visiemīļotāko cilvēku visā vācu vēsturē. Kop� Lutera nav bijis neviena, pie kā no visu�rienes spontāni plūstu zemnieki. Gan �ajā faktā, gan savos organizatoriskajos priek�darbos Hitlers smēla spēku, lai sāktu uzbrukumus. Sākās vieglu uzvaru virk�ne, kuras tika uztvertas jo vairāk kā brīnums tāpēc, ka tās tika izcīnītas bez asins upuriem. Viņu uzskatīja par triumfatoru, pirms bija atskanējis pirmais �āviens, un viņ� palika tāds, kad skanēja pirmie �āvieni. Viņam likās dabīgi pie�ķirt sev ovācijas kā uzvarētājam. Ovācijas turpināja tie�i to masas veidu un noskaņoju�mu, pie kā viņ� bija pieradis jau no pa�a sākuma. Ma�sa, kas pateicas savam vadonim, bija kļuvusi stiprāka, ta�u tas bija tie�i tas pats masas veids, kuru viņ� bija radījis, ar kuru viņ� vienmēr bija operējis.

Tas noteica viņa priek�statu par sevi, un nebija vi�ņa spēkos stādīties priek�ā cita veida masai. Viņ� ne�vēlējās, viņ� uzskatīja par kaitīgu, lai tēls, kas par viņu pastāvēja sabiedriskajā domā, kaut reizi mainītos vai papla�inātos. Līdzīgi tam, kā viņ� uzmanīja, kādas viņa fotogrāfijas tika izplatītas, kā turēja slepenībā Evas Braunas eksistenci, lai nezaudētu vācu sievie�u simpā�tijas pret sevi kā vientuļu vīrieti, tāpat viņ� nevēlējās būt saistīts ar sagrautajām vācu pilsētām. Mū�īgā uz�varētāja tēls tostarp būtu cietis, būtu zudusi ticība viņa spējai panākt galīgu uzvaru. Ne ar vienu nekontaktējoties, viņ� atzina par pareizu saglabāt savu iepriek�ē�jo tēlu, neļaujot to skart postījumiem viņa reihā.

Nav viegli spriest, vai viņam raugoties no viņa pa��a ierobe�otā viedokļa, nav bijusi taisnība. Ticība brīnumiero�iem, kuru viņ� saglabāja līdz beigām, arī sais�tījās ar neskartu viņa � mū�īgā uzvarētāja, tēlu. Ka�mēr viņ� neatzina Vācijas sagrāvi, kamēr viņ� tai it kā neļāva tuvoties savai personai, tikmēr �ķita, ka Vāci�ja, kura atbilsto�i viņa apmātībai bija iemiesojusies viņa personā, ir neuzvarama.

Ta�u jāsaka arī tas, ka viņ� nebija spējīgs apmek�lēt cilvēkus, kuriem bija patiess pamats bēdām un vai�manām. Ar kādiem vārdiem viņ� varētu vērsties pie tiem? Viņam nebija līdzjūtība ne pret vienu, izņemot � pēdējā stadijā � sevi. Kam viņ� varētu ticami pierādīt savu līdzdalību nelaimē? Viņ� nebija ne reizi spējīgs nospēlēt "vājās" jūtas, kuras viņ� nicināja, nemaz jau nerunājot par to, lai tās izjustu. Trūkstot visam, kas patie�ām veido cilvēku, trūkstot vēlmei un spējai bez mērķa un bez aprēķina, bez domām par panākumiem un ietekmi tuvoties citam, arī nepazīstamam cilvē�kam, � �im patiesajam trūkumam, �im drausmīgajam tuk�umam vajadzētu viņā izraisīt bezpalīdzību un bez�spēcību. Viņ� nekādā gadījumā nepieļauj domu kaut mirkli atrasties �ādā situācijā.

Hitlera tuvākā sabiedrība Aug�zalcbergā � tikai da�i cilvēki, kuru vidū viņ� pavada lielāko daļu sava laika � ir pārsteidzo�i �aura. To veido sen pārbaudīts fotogrāfs, �oferis, sekretārs, draudzene, divas sekretā�res, diētpavāre un, visbeidzot, viens pavisam cita vei�da cilvēks � viņa leibarhitekts. Visi, izņemot �o vie�nu, ir izmeklēti pēc visprimitīvākās noderības princi�pa. Tie ne tikai ir pilnīgi atkarīgi no viņa, bet nekādā ziņā nav spējīgi spriest par viņu. Starp tiem viņ� vienmērjūtas dro�s par savu neizmērojamo pārākumu. Tie neko nezina par to, kas patiesībā viņu piepilda, par plāniem un lēmumiem. Viņ� var dzīvot tikai savam noslēpumam, kura garantija viņam ir augstākā eksis�tences nepiecie�amība. Tas ir lielās valsts noslēpums, par kuru vienīgi viņ� ir noteicējs, un pats sev viņ� var ļoti viegli attaisnot absolūtas noslēpumainības nepie�cie�amību. Viņ� diezgan bie�i piebilst, ka neuzticas nevienam, sievietēm jau nu nekādā gadījumā. Tā kā domājo�ām sievietēm viņ� neļāva sev tuvoties, viņam bija pavisam viegli turēties pie sievie�u nicinātāja ie�skatiem. �ajā vidē, kur neviens viņam netuvojas, viņ� jutās labi, �eit viņ� netraucēti dzīvo kā Vienīgais, par kādu viņ� sevi uzskata. Tā kā nevienam nav tiesības uz viņu, viņ� jūtas pasargāts no ap�ēlo�anas lūgumiem, kas varētu viņu sasniegt. Savu veselumu viņ� redz sa�vā stingrībā. No saviem priek�statiem par varu viņ� neatkāpjas, viņ� ir uzsūcis sevī visu savu vēsturisko prototipu varu, un tās konsekventā saglabā�anā viņ� redz savu panākumu pamatu.

Ta�u viņam ir skaidrs, ka varu nevar realizēt bez to nedaudzo palīdzības, kuri bija piedalīju�ies viņa aug�upejā, kuri ir attaisnoju�i cerības. Kamēr tie kal�po viņam un katru viņa lēmumu pieņem bez iebildu�miem, viņ� atļauj daudz. Savu padoto da�ādās vājī�bas, kas sniedzas līdz korupcijai, viņ� vērīgi patur prātā. Kamēr viņ� tās zina, kamēr nekas no tām viņam nav apslēpts, viņ� tās pacie�, viszinība arī par tām pieder pie viņa kardinālajām prasībām. Viņ� rūpējas par to, lai saglabātu �o viszinību, kamēr citu tiesības uz varu viņ� stingri sadala. Viņam, un nevienam citam, ir jā�būt informētam par visu. Katram palīgam pie�ķiramo uzdevumu sadalē viņ� sevi uzskata par meistaru. Viņ� gadā par to, lai tie ilgsto�i neatrastos viņa tuvumā, jo citādi viņi varētu uzzināt vairāk, nekā viņ� tiem atzi�nis par labu zināt. �ādi Hitlers demonstrē savā ziņā pareizu instinktu, jo vienīgais, kur� vienmēr ir viņa tuvumā � Bormans, būdams sekretāra postenī, zina daudz un reizē ar to patie�ām arī iegūst varu.

Rodas iespaids, ka Hitleram tie�i vajag, lai tiem, kuriem viņ� pie�ķīris daļēju varu, piemistu vājības. Tā viņ� tos ne tikai labāk tur savās rokās, bet nav arī ilgi jāmeklē iemesls, ja viņ� tos vēlas atstādināt no amata. To vidū viņ� izjūt morālu pārākumu. Viņam ir nepie�cie�amība sev teikt, ka no ikdieni�ķām vājībām � mantrausības, alkatības, iedomības, no visa, kas pie�der parastajai "mazai" dzīvei, viņ� ir brīvs. To, ka viņ� kontrolē jau savu sabiedrībai demonstrējamo ārējo iz�skatu, viņ� var pamatot politiski. Viņu māc ba�as, ka viņ� varētu pieņemties svarā, ta�u tam nav nekāda sa�kara ar iedomību: vadonis nevar būt ar vēderu. Viņa milzīgajām celtnēm jāietekmē un jāpadara piekāpīgā�kas citas iespaidīgas personas. Ta�u lielākoties, kā viņ� saka, tās ir domātas mū�ībai: celtnēm jāstiprina viņa tautas pa�apziņa, kad viņa vairs nebūs pasaulē. Viss, ko viņ� uzsāka, arī vispārmērīgākais, kalpoja viņa uz�devumam, un viņ� neatrod sevī neko tādu, ko nevarē�tu pārliecino�i attaisnot kā citu, tā savās acīs, jo, bū�dams paranoiķis, viņ� ir bagātīgi apveltīts ar spējām rast pamatojumus.

Nekaitīgajā �aurajā lokā viņ� var brīvi izsacīties par saviem rokaspui�iem, to viņ� dara, vārdus neiz�meklējot, un lasīt �pēra grāmatā �os izteikumus ir ami�zanti, ta�u tie atsedz arī būtību. Gēringu viņ� izsmej par tā medību kaislību: cik tas ir viegli � iztālēm no��aut dzīvniekus. Nogalināt dzīvniekus ir miesnieka uz�devums. Par cilvēku nogalinā�anu viņ� neizsakās. Vai tā patie�ām uzskatāma par bīstamāku? Rozenberga "filosofija" viņam �ķiet nesaprotama. Viņ� nav augstās domās par to, ta�u rodas iespaids, ka viņam skau� Ro�zenberga grāmatas milzīgā tirā�a un izplatība. Viņa pa�a grāmatas tirā�a ir daudzkārt lielāka, ta�u viņam nepatika viss, kas kaut kādā jomā viņam tuvojas un kaut vai attāli skar viņa vienīgumu. Himlera ģermanofilisms viņam krita uz nerviem. Vai pasaulei ir jāat�gādina, ka ģermāņi kā Romas impērijas laikabiedri mi�tinājās māla būdās? Viņ�, �ķiet, kaunējās par �iem se�najiem ģermāņiem, kuri dzīvoja bez mākslas un kul�tūras. Viņ�, kuram ir nojēga par Grīcneru un Vīnes Ringu, jūtas daudz pārāks par tiem. Diezgan asi viņ� izsakās par Himleru, kad tas Kārli Lielo nosauc par sak�u slepkavu. Viņ� piekrīt sak�u apslepkavo�anai, jo kultūrai Vācijā ir jānāk no franku zemes. Tas, ka viņ� piekrīt ģermāņu-sak�u slaktiņam, it kā ievesta vi�ņa vēlāko vienaldzību pret vācie�u likteni. Bet pārmest Kārlim Lielajam Hitlers neļauj jau tāpēc vien, ka viņ� to traktē kā savu priek�gājēju. Ģermāņus pārsvarā viņ� respektē tikai sākot ar Svēto Romas impēriju, uz viņu, kur� gatavojas izveidot savu pasaules impēriju, neat�vairāmi iedarbojas impēriju pievilcība.

Viņa attiecības ar Spēru būtiski at�ķiras no visām pārējām attiecībām. Spērā, kā viņ� pats ir atzinis, Hit�lers redz pats savu jaunību. Saskarsmē ar Spēru viņa jaunības cel�anas godkāre radīs ne tikai pilnīgu pie�pildījumu. Saskarsmē ar Spēru viņ� atkal gūst kaut ko no tās jūsmas, kas toreiz vientulībā viņu pārpildīja. Ie�spējams, ka viņ� atjaus arī kaut ko no �o agrīno gadu relatīvās tīrības, no uzcītīgi bezcerīgo ski�u laika, ku�rā izpaudās apbrīns par citu, jau eso�o. Domājams, ka viņ� neko tik ļoti neapbrīno kā "grandiozo arhitektū�ru". Ta�u viņ� nebūtu spējīgs atzīt to, ka, realizējot �īs skices, viņ� iznīcina sava apbrīna vienīgo vērtību � tajā ietvertos sapņus un pielūgsmi. "Realizācija" ta�gad ir ieguvusi pār viņu negantu varu, un viņ� pakļauj tai katru sevī saglabāto dzīves dziņu.

Paranoiķiem raksturīgā divdabīgā tieksme uz ilgmi un grau�anu detalizēti ir apskatīta "Srēbera gadījumā". Pret asi izjusto un nepārtraukto pa�a personas apdrau�dētību tiek izvērsta divējāda pretdarbība: izple�oties pār ļoti lielām telpām, kas, tā sakot, tiek "iekļautas" pa�a personā, un � iegūstot "mū�īgo" ilgmi. Pilnīgi attīstītas paranojas gadījumā formula "tūksto�gadīga valstība" nav uzskatāma par pretenciozu. Viss, kas nav pats, tiek izskausts vai pakļauts, turklāt pakļau�ana tiek uzskatīta par pagaidu risinājumu, kas viegli pārvēr�as pilnīgā izskau�anā. Jebkura sacel�anās viņa varas teri�torijā tiek izjusta kā nepanesama: sacel�anās, saka Spers, varēja aizkaitināt Hitleru līdz baltkvēlei. Tikai tur, kur viņ� vēl nav sasniedzis absolūtu varu, viņ� vēl ir spējīgs pielāgoties, jo �eit vēl ir runa par proceseim, kas attiecas uz varas iegū�anu. Reihs savā izplatībā ir viņa pa�a vairs neapdraudamā persona, un tāpēc, ka�mēr tā neizplatīsies pār visu zemi, viņ� patiesi nevar būt mierīgs. �eit kā pa�i par sevi saprotami iederas arī nolūki ilgmes jomā. Liecību gan par vienu, gan par otru �pēra "Atmiņās" netrūkst.

Hitlera Berlīnes Kuppelberga pa�ā aug�ā, 290 met�ru augstumā, ir jāatrodas ērglim. 1939. gada vasaras sākumā �pēram viņ� par to izsakās �ādi: "Ērglim �eit vairs nav jāstāv tikai virs kā�krusta, �eit tam jāpakļauj zemeslode! �īs pasaules vislielākās celtnes kronim ir jābūt ērglim, kas izpleties virs zemeslodes!"

Jau divus gadus agrāk, 1937. gadā, apsprie�ot Lie�lā Stadiona projektu, viņ� it kā starp citu saka: "1940. gada Olimpiskās spēles vēl notiks Tokijā. Bet pēc tam tās uz visiem laikiem radīs mājvietu Vācijā."

Grāmatas, kurām viņ� pievēr�as vislabprātāk, ir par karu vai par arhitektūru. Tās � viņa mīļākā lasāmvie�la. �ajās jomās ar savām precīzajām zinā�anām viņ� pārsteidz pat speciālistus. Ņemot vērā fenomenālo at�miņu, viņam nenākas grūti �āda rakstura sarunās tos sakaut. Viņa arhitektūra ir saprotama, tikai ņemot vē�rā viņa nolūkus "mū�īgās" ilgmesjomā, viņ� ienīst to, kas nav akmens, un stiklu, aiz kura nevar paslēpties, un turklāt trausls, � �āds materiāls lielajām būvēm izraisa viņā visdziļāko riebumu.

Sākumā savu grau�anas tieksmi viņ� slēpj labāk, tāpēc jo briesmīgāk tā iedarbojas, kad sāk izpausties. Ap 1940. gada jūnija beigām, trīs dienas pēc pamiera iestā�anās Francijā, viņ� kopā ar �pēru un da�iem ci�tiem apmeklē Parīzi, kur viņ� vēl nekad nebija bijis. Trīs stundās viņ� apskata Lielo Operu, izrādoties par pamatīgu tās pazinēju ("Redziet, cik labi es �eit orie�ntējos!"), Madlēnas baznīcu, Elizejas laukus, Triumfa arku, Eifeļa torni, Invalīdu Namu, kur viņ� parāda sa�vu godbijību Napoleonam, Panteonu, Luvru, Rue de Rivoli un visbeidzot � Sacre Coeur Monmartrā. Pēc �īm trim stundām viņ� saka: "Tas bija mans dzīves sapnis, redzēt Parīzi. Es nevaru izteikt, cik laimīgs es esmu, ka sapnis ir piepildījies!"

Tajā pa�ā vakarā, atceļā uz galveno mītni, kādas zemniekmājas mazā istabiņā, viņ� uzdod �pēram at�sākt celtniecības darbus Berlīnē un piemetina: "Vai

Parīze nebija skaista? Ta�u Berlīnei ir jākļūst daudz skaistākai! Agrāk es bie�i apsvēru, vai Parīze nebūtu sagraujama; ta�u, kad Berlīne būs pabeigta, Parīze būs vienīgi ēna. Kāpēc mums tā būtu jāiznīcina?" Spers ir apjucis, ka Hitlers tik lielā mierā, "it kā runa būtu par pasaules pa�saprotamāko lietu", runā par Parīzes sa�grau�anu. �eit parādās pārspē�anas un grau�anas tu�vums. Pārspē�ana nozīmē uzvaru, un, kad tā izdodas ātri, iznīcinā�ana tiek atlikta. Vieglā uzvara pār Fran�ciju uz laiku izglābj Parīzi. Parīzei vēl ir jāpaliek, lai kalpotu par ēnu jaunajai Berlīnei.

Drīz pēc tam, tajā pa�ā 1940. gadā, �pērs piedzī�vo, kā, vakariņojot Reihkancelejā, Hitlers aizrunājas līdz pat "pieaugo�am grau�anas reibumam"! "Vai jūs esat kaut reizi redzēju�i Londonas karti? Tā ir tik cie�i apbūvēta, ka pietiektu ar vienu pa�u ugunsgrēku, lai iznīcinātu visu pilsētu, kā jau tas vienreiz bija vairāk nekā pirms 200 gadiem. Gērings grib ar bezgaldaudzām pavisam jaunas iedarbības degbumbām ra�dīt ugunsgrēkus da�ādās Londonas daļās. Tūksto�iem ugunsgrēku. Tad tie apvienosies vienā milzīgā uguns�grēkā. �ajā ziņā Gēringam ir vienīgā pareizā ideja: sprāgsto�ās bumbas neder, bet ar degbumbām var to iz�darīt � totāli iznīcināt Londonu! Ko gan viņi paveiks ar saviem ugunsdzēsējiem, kad tas veinreiz ies vaļā?"

�eit darbojas nekaunīgs 8 miljonu pilsētas grau�a�nas prieks, un tie�i �o cilvēku skaits varbūt sekmēja �ī prieka kāpinājumu. Tūksto�iem ugunsgrēku apvieno��anās vienā milzīgā ugunsgrēkā izpau�as kā masas vei�do�anas paveids. Uguns bie�i kalpo kā masas sim�bols � graujo�as masas simbols. Hitlers neapmieri�nās tikai ar simbolu, viņ� atkal to pārvēr� īstenībā, ku�ru tas simbolizē, un izmanto kā masu Londonas iznī�cinā�anai.

�is "grau�anas reibums", kur� vispirms radās Hit�lera galvā, uz Vāciju iedarbojas divos da�ādos veidos. Tas, ko viņ� bija plānojis sakarā ar Londonu un kas tur neizdevās, vācu pilsētās ir kļuvis par īstenību. Iz�nāk tā, it kā Hitlers un Gērings būtu pavedināju�i un pierunāju�i savus ienaidniekus lietot ieroci, kuru pa�i izdomāja. Bet otrais, un ne mazāk �ausmīgais, bija tas, ka Hitlers bija tik ļoti pieradis pie totālas grau�anas idejām, ka tās vairs nevarēja viņu pietiekami dziļi ie�tekmēt. Vis�au�alīgākais viņam vairs nebija pārstei�gums, viņ� pats bija to izdomājis un izlolojis. Veselu pilsētu iznīcinā�anas sākās viņa galvā un bijajau kļu�vu�as par jaunu kara tradīciju, kad tās nopietni vērsās pret Vāciju. Tagad tās, tāpat kā viss cits, bija "jāiz�tur". Viņ� liedzās personīgi pārliecināties par to, kas notiek, un ne Hamburgas, ne Berlīnes sagrau�ana ne�būtu varēju�as viņu pārliecināt atdot kaut pēdu no Krie�vijā iekarotās zemes.

Tā radās situācija, kas patlaban �ķiet briesmīga � laikā, kamēr viņa reihs aptvēra vēl krietnu daļu Eiro�pas, Vācijas lielākās pilsētas cita pēc citas gruva drupās. Viņa personas neievainojamība �aurākā nozīmē bija nodro�ināta. Lielā persona pastāvēja savos apmēros.

Par grau�anu, kas notiek paranoiķa galvā, nevar izveidot pietiekamu priek�statu. Viņa pretdarbība, kas kalpo viņa apmēru un mū�ības palielinā�anai, vēr�as liesi pret �o infekciju ar grau�anu. Ta�u tā ir viņā, jo tā ir viņa sastāvdaļa, un, ja tā pēk�ņi izpau�as ārējā pa�saulē, vienalga kurā pusē, tad tā nekādi nevar viņu pār�steigt vai radīt izbrīnu. Notikumu straujums viņā pa�ā ir tas, ko viņ� uzspie� pasaulei kā vīziju. Viņa gars var būt tik nenozīmīgs kā Hitlera gars, viņ�, tā teikt, nevar parādīt glu�i neko, kam bezpartijiskas instances priek�ā būtu kāda vērtība � viņa iek�ējo grau�anas nori�u in�tensitāte liek viņam uzstāties kā misionāram vai pra�vietim, kā atbrīvotājam vai vadonim.

Kara laikā Hitlera prieks par atra�anos uzbudinā�tas masas vidū strauji mazinās. Viņ� ir pieradis ar ra�dio palīdzību vērsties pie vislielākās viņam iespēja�mās masas, parasti � pie visiem vācie�iem. Viņam arī vairs nerodas izdevība runāt par mierīgu vācie�u skaita pieaugumu. Viņ� ir nodarbināts ar karu, kuru, līdzās arhitektūrai, uzskata par savu tie�o nodarbi. Ta�gad viņ� operē ar divīzijām. Tās ir noformētas, un viņ� tām var pavēlēt, ar tām viņ� var rīkoties un izrīkoties kā vien pats vēlas. Viņa galvenais mērķis tagad ir ne�izlaist no savām rokām ģenerāļus. Tagad tie ir kara speciālisti, kuri viņam ir jāpārliecina. Sākotnēji viņam izdodas tos padarīt padevīgus ar pārsteidzo�ām un vieg�lām uzvarām. Uzvaras, uz kurām viņ� agrāk ir aicinā�jis masas, un sakarā ar uzvaru solījumu viņam patiesi izdevās izveidot masas, tagad kļūst par īstenību � nā�kamo stadiju.

Nekas viņam nav tik svarīgi kā tas, lai, neraugo�ties uz speciālistu �aubām, viņam būtu taisnība. Katrs piepildījies paredzējums kļūst par viņa pa�apziņas inherentu sastāvdaļu. Paranoja, kurai ir divas sejas, at�met vienu, pagaidu, � vajā�anas � seju un tagad sa�stāv vienīgi no lieluma.

Viņa galva nekad nav brīva no masām, ta�u to sa�stāvs un funkcija ir mainījusies. Savus vācie�us viņ� ir pakļāvis, tagad viņ� iekaro vergus. Tie ir noderīgi, un to būs vairāk nekā vācie�u. Bet, līdzko karo�ana sa�stopas ar grūtībām, tātad � Krievijā, un līdzko viņa pa�a pilsētas apdraud bombardē�ana, viņā kļūst akūta cita masas � iznīdējamie ebreji. Viņ� ir tos savācis, tagad viņ� var iznīcināt. Viņ� jau agrāk ir pietiekami skaidri pateicis, ko nodomājis ar tiem darīt, bet, kad viņ� nopietni ķeras pie iznīdē�anas, tad rūpējas par to, lai tas paliktu slepenībā.

Varēja atrasties tik tuvu varas avotam kā Spers un tie�i nekonfrontēties ar �o iznīcinā�anu. �eit Spēra lie�cība man �ķiet īpa�i nozīmīga. Par verdzības, piespie�du darba stadiju viņ� ne tikai zināja, bet arī iekļāva to pats savājomā. Viņa plāni daļēji bija uz to balstīti. Par iznīdē�anu pirmo reizi apzināti viņ� uzzina daudz vē�lāk � laikā, kad kar� jau �ķiet zaudēts. Ar pilnu patie�sību par nometnēm viņ� sastapās pa�ās beigās, kad �pērs bija iesaistījies cīņā pret Hitleru, bet vispilnīgāk ar to sekām � pirmo reizi Nirnbergā. Tas ir ticami jau tāpēc vien, ka tas �pēru rosina postulēt vadības kolek�tīvo vainu. Viņa noteiktā izturē�anās grūtos apstāk�ļos � viņ� uzstājas pret tiem, kas apsūdzēti līdz ar vi�ņu un kuri viņu uzskata par nodevēju, viņa izteikumu atklātība, viņ� neko neizskaistina, viņa galvenais pa�sākums � gadiem ilgā savu atmiņu rakstī�ana cietu�mā, kas tika mērķēta, lai darītu neiespējamu leģendas izveidi par Hitleru, � tas viss ir vēlā atmasko�anas �oka priek�noteikums.

Tātad Hitleram caurmērā izdevās apslēpt no lielā�kās vācie�u daļas savu briesmīgo pasākumu � iznīci�nā�anu gāzes kamerās. Bet viņa apziņā tas tāpēc bija vēl jo iedarbīgāks. Līdz ar to jebkur� atceļ� viņam bija slēgts. Viņam vairs nebija iespējams noslēgt mieru. Atlika viena vienīga izeja � uzvara, un, jo neiespēja�māka tā �ķita, jo vairāk tā kļuva par vienīgo izeju.

Hitlera dzīvē apmātību ir grūti atdalīt no īstenības, tās nemitīgi pāriet viena otrā. Ta�u �ajā ziņā viņ� die�zin vai at�ķiras no citiem. At�ķirība ir apmātības spē�kā, kas pretēji citu cilvēku lielākajai daļai nav mierā ar maziem gandarījumiem. Hitlera apmātība viņa no�slēgtībā ir primārais, un viņ� nespēj upurēt nenieka no �īs apmātības. Viss, kas ir īstenībā, attiecas uz apmātī�bu kā veselumu. Tās būtība ir �āda: tā ir barojama ti�kai ar vienu � ar panākumiem. Neveiksme Hitleru nevar skart tie�i; tai ir viena vienīga funkcija, tā sku�bina uzjaunām panākuma receptēm. Savas apmātības neap�aubāmību viņ� izjūt kā savu stingrību. Viss, ko viņ� vienreiz ir uzsācis, paliek tāds un nekas nesairst. Nevienai būvei, ko viņ� ir nodomājis uzcelt, nav tik stingri pamati kā viņa apmātībai.

Viņa apmātība nav tāda, kas ļautu atkāpties sevī un dzīvot līdzās pasaulei: Hitlers ir veidots tā, ka vi�ņam �ī apmātība ir jāuzspie� savai apkārtnei. Piemē�ram, izgudrotāju vai īpa�i apsēstu cilvēku ceļ�, kuru tie iet, protams, tikai �ķietami radniecīgos gadījumos, atsevi�ķu cilvēku pārliecinā�anas vai darbu radī�anas ceļ�, kuram viņi, tā teikt, uztic pārliecības realizāciju, nav viņa ceļ�. �is ceļ� būtu ne tikai daudz par garu, tas arī neatbilst viņa apmātības saturam. Kop� pirmā pa�saules kara beigām viņa apziņa ir pārpildīta ar kritu�o vācu karavīru masu, kuri, viņaprāt, nav varēju�i krist veltīgi un tāpēc kaut kādā veidā, kas piemīt tikai vi�ņam, paliek dzīvi. Viņ� vēlas tos pārvērst tajā iepriek��ējā masā, kura pastāvēja pirms kara izcel�anās. �ī ma�sa ir tas, kas konstituē viņa spēku, ar kuras palīdzību, nemitīgi uz to atsaucoties, viņ� spēja radītjaunas ma�sas un savukārt tās � ap sevi. Viņ� ātri apzinās �ī spē�ka iedarbību, un, nerimtīgi vingrinoties un pilnveido�joties, attīsta sevi par masu meistaru. Ciktāl runa ir par �ī spēka iedarbību, viņ� pārliecinās, ka ir pilnīgi iespējams pārvērst savu apmātību īstenībā. Viņ�, tā teikt, atklāj īstenības vājo punktu, tās daļu, kura ir vis�plūsto�ākā, kas atbaida lielāko daļu no tiem, kas bīs�tas no masas.

Viņa respekts pret citu � statisko īstenību tāpēc nekļūst lielāks. Vara, kas pārtiek no masām, vara tās jēlstāvoklī ilgu laiku ir vienīgais, pār ko viņ� ir notei�cējs, un, kaut gan masas aug ātri, tās nekādā ziņā nav tas, ko viņ� patiesi vēlas � viņa apmātība pieprasa absolūtu politisko varu valstī. Līdzko viņ� to ir sasnie�dzis, viņ� var nopietni ķerties klāt īstenībai. To viņ� ļoti labi spēja at�ķirt no savas apmātības. Viņa realitā�tes izjūta, kuru viņ� ļoti ņem vērā, pastāv varas reali�zācijā. Turklāt vara tiek izlietota savas apmātības sa�tura pakāpeniskai uzspie�anai apkārtnei, saviem varas izpildītājiem. Kamēr viss izdodas, viņi nespēj, un arī nav vēlams, lai viņi saskatītu tās struktūras himerisko raksturu, kurā tie ir iesaistīti un darbojas. Tikai līdz ar neveiksmēm uzkrīto�i skaidri kļūst redzams negrozā�mais sastingums, proti � viņa pasākumu maniakalitāte. Bezdibenis starp apmātību un īstenību papla�i�nās, un Hitlera ticības sev nostiprinā�anās viņa laimes laikā tagad kļūst par Vācijas nelaimi, tāpat kā sākot�nēji tā bija visas pārējās pasaules nelaime.

Viņ� arī turpmāk pastāv uz savām tiesībām pare�ģot. Vienīgi viņ� un neviens cits drīkst pareģot, kas notiks. Viņa pareģojumu pareizība ir pierādījusies pie�tiekami bie�i. Nākotnes īstenība pieder viņam, viņ� to ir iesaistījis savas varas sfērā. Brīdinājumus viņ� izjūt kā traucējumu savai nākotnei. Tie viņu sanikno, pat ja tos izsaka viņa uzticamākie palīgi. Viņ� tos noraida visā bardzībā kā vienu no subordinācijas pārkāpumu veidiem. Viņa pareģojumi viņa pa�a acīs tagad ir ie�guvu�i pavēļu raksturu. Ar pareģojumiem viņ� dod pa�vēles nākotnei.

Gai�redzība, kas vienlīdz raksturīga kā paranoiķiem, tā varasvīriem, sāk izrādīt savu maniakālo ieda�bu. Gai�redzība bija vajadzīga ienaidnieka novērtē�a�nai. To nodomus viņ� spēja saskatīt jau tad, kad tie vēl bija pilnīgi apslēpti. Ar to un ar viņa pareizajiem pare�ģojumiem saistās viņa "sestais prāts". Tagad, kad viņ� ir spaidīgos apstākļos, atklājas, cik aplama var būt vi�ņa gai�redzība. Desantu Normandijā viņ� ilgu laiku uzskatīja par viltus manevru, patiesajam desantam jānotiekot Kalē apvidū. Pasākumus, kurus viņ� uzsāk pret ienaidnieku, noteic �ī aplamā gai�redzība, no ku�ras neviens nespēj viņu atrunāt, pie kuras viņ� nesatri�cināmi turas tik ilgi, līdz ir jau par vēlu.

20. jūlija neveiksmīgā atentāta sekas ir pēdējais ie�darbīgais viņa varas izjūtas kāpinājums. Viņ� kā par brīnumu ir izdzīvojis. Tas tie�ām ir brīnums. Par viņa paraugu �oreiz kļūst Staļins. Viņ� atzīst to, ka Staļins iznīdē krievu ģenerāļus, un, kaut gan viņam faktiski nekas nav zināms par to nodevību, viņ� pieņem, ka tiem jābūt vainīgiem, jo viņ� nīst pats savus ģenerā�ļus. Viņ� dod rīkojumus to visne�ēlīgākajai vajā�anai un liek tos sodīt ar nāvi vispazemojo�ākā veidā. To sodī�anā ar nāvi viņ� gūst visprimitīvāko varas veida izpausmi � ienaidnieka pārdzīvo�anu. Filmas par �īm eksekūcijām izraisa viņā baudu, un viņ� liek tās de�monstrēt savā intīmajā lokā. Ta�u viņ� pataupa upu�rus arī vēlākam laikam un laiku pa laikam, atkarībā no situācijas un savām vajadzībām, izdod pavēles par jau�nu upuru sodī�anu ar nāvi.

1945. gada 12. aprīlī, 18 dienas pirms viņa nāves, Spērs tiek steidzīgi izsaukts pie Hitlera. "Viņ� ierau�dzīja mani un ar viņam retu dzīvīgumu kā apsēsts me�tās man klāt, turot rokās avī�u ziņojumu: "�eit, lasiet! �eit! Jūs negribējāt ticēt! �eit!" Viņ� runāja aizgūt�nēm: "�eit ir tas lielais brīnums, ko es vienmēr tiku paredzējis. Kam nu ir taisnība? Kar� nav zaudēts. La�siet! Rūzvelts ir miris!" Viņ� nepavisam nevarēja no�mierināties."

Kara paildzinā�ana līdz �im brīdim �ķita pamato�ta. Septiņgadu kara beigu notikums, kad Fridrihu no vislielākajām briesmām paglāba viņa ļaunākās naidnieces nāve, �ķita atkārtojamies. Nekas tik stipri ne�sekmēja pilnīgi bezjēdzīgo kara paildzinā�anu kā ide�ja par �ādu vēsturiskā likteņa pagriezienu. Fridrihs Lie�lais bija viens no palieko�ajiem Hitlera paraugiem � beigu beigās viņ� bija vienīgais paraugs.

Savā bunkurā, kuru Spers salīdzina ar cietumu, gru�ve�iem sev visapkārt, ar krieviem pie Berlīnes, no ku�ras maz kas ir palicis, Hitlers spēj cerēt uz to, ka viņa personīgā naidnieka nāve ir pagrieziens karā. Līdz pat beigām pasaules īstie notikumi, viņaprāt, norisinās starp da�iem, pavisam nedaudziem varasvīriem un ir atkarīgi tikai no tā, kur� no viņiem kuru pārdzīvos. Nekas skaidrāk nerāda viņa gara postījumus, kurus pa�nāk priek�stats par varu un viņa atkarība no �ī priek�stata. No tā pa�a Rūzvelta, kuru viņ� ir izsmējis un nievājis kā "paralītiķi", izzu�anas tagad ir atkarīga viņa pēdējā cerība.

Bet, kas attiecas uz vēsturisko paraugu ietekmi, to joprojām vēl neaptveramo briesmīgumu, tad būtu ietei�cams �o Spēra vārdiem atveidoto scēnu bunkurā ievie�tot visās pasaules mācību grāmatās. Pagaidām mums nav dots nekas vairāk kā iespēja veidot pilnīgi patiesus tēlus pret fatālu paraugu nevājināto ietekmi. Kauns par �ādu situāciju, atziņa par tās negodu, aplamo vīziju būtība � viss �eit savienots nesagraujamā iespaidā.

Karls Krauss, preto�anas skola

Pēdējo gadu nepiesātināmību un arī brāzmainību raksturo tas, ka viens fenomens, viens pārdzīvojums, viens paraugs padzen otru. Cilvēki ir dedzīgi un eks�pansīvi, ķeras pie tā un �itā, rada elkus, pakļaujas un pieķeras tiem tik kaislīgi, ka izslēdz visu pārējo. Tik�līdz kādā viļas, tā notriec elku no tā augstumiem un bez kādām pārdomām sadragā; negrib būt taisnīgi, kā�dam tas nozīmējis pārāk daudz. Vecā elka gruve�os novieto jaunu elku. Cilvēku maz norūpina, ka �eit tas jūtas neomulīgi. Pret saviem elkiem tas izturas gra�īgi un patvaļīgi, pēc viņu izjūtām netiek taujāts, tie ir do�māti cildinā�anai un satriek�anai, tie seko cits citam izbrīnās vērtā skaitā, da�ādi un tik pretēji, ka no tā bū�tu jānobīstas, ja kāds iedomātos aplūkot tos visus ko�pā. Kādu no tiem padara pat par dievu, tas pastāv, to saudzē, tam neķeras klāt. Nepatik�anas tam sagādā ne�vis viņa pa�a ļaunā griba, bet vienīgi laiks. �āds elks var sadēdēt un pakāpeniski iegrimt zemē, kas ir ļoti padevīga, tomēr kopumā viņ� paliek neskarts, tas ne�zaudē savu veidolu.

Var iedomāties �ā tempļa postījumus, ko cilvēks nēsā sevī, ja dzīvojis kādu laika sprīdi. Neviens ar�heologs nevarētu izveidot saprātīgu priek�statu par �o iekārtojumu. Neskartie, atpazīstamie dievu tēlijau pa�i par sevi veido neizprotamu panteonu. Ta�u viņ� atra�dīs vēl arī gruve�us pie gruve�iem, aizvien dīvainā�kus, aizvien fantastiskākus gruve�us. Kā lai viņ� sa�prot, kāpēc �iem gruve�iem seko tie�i tie gruve�i? Vie�nīgais, kas tiem kopīgs, ir to sagrāves veids, un tādē�jādi viņ� varētu secināt, ka �eit ārdīju�ies vieni un tie pa�i barbari.

Visgudrākjau būtu �īm drupām un templim vispār nepieskarties. Tomēr �oreiz esmu nolēmis rīkoties ne�gudri un runāt par vienu no saviem elkiem, kur� bija dievs un tomēr, kaut arī laikam gadus piecus valdīja viens pats, tika izstumts un pēc da�iem gadiem pilnīgi satriekts. Pagājis ļoti ilgs laiks, tāpēc daļēji es to varu pārskatīt. Patlaban es zinu, kāpēc toreiz Karls Krauss man bija kā saukts, kāpēc pakļāvos viņam un kāpēc galu galā man vajadzēja viņam pretoties.

1924. gada pavasarī � es biju atgriezies Vīnē ti�kai pirms da�ām nedēļām � draugi pirmo reizi mani paņēma līdzi uz Kārla Krausa priek�lasījumu.

Lielā koncertzāle bija pilna kā piebāzta. Es sēdēju tālu aizmugurē un maz ko varēju redzēt, redzēju ma�zu; drīzāk pat sīku vīru, nedaudz salīku�u cilvēku, ku�ra seja lejas daļā saasinājās, viņa ārkārtīgo kustīgumu es neizpratu, viņā bija kaut kas no nezināma radījuma, jaunatklāta dzīvnieka, bet nevarēju pateikt � no kā�da. Balss bija asa, uzbudināta un pēk�ņos, visai bie�os kāpinājumos it viegli pakļāva zāli.

Bet tas, ko varēju novērot ļoti labi, bija cilvēki ap mani. Zālē bija noskaņojums, ko ļoti labi pazinu no lielām politiskām sapulcēm: bija tā, it kā runātāja teik�tais būtu visiem zināms un tikai to arī gaidītu. Atbrau�cējam, kur� astoņus gadus, varbūt svarīgākos mū�a ga�dus � no vienpadsmitā līdz deviņpadsmitajam dzīves gadam �, nebija bijis Vīnē, viss notieko�ais, ikviena detaļa bija kas jauns un dīvains, jo tas, par ko ļoti kais�mīgi runāja kā par kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu, attiecās uz neskaitāmām publiskās un privātās dzīves detaļām. Iesākumā jūties satraukts, ka vienā pilsētā notiek tik daudz kas pieminē�anas vērts un kaut kādā ziņā skar visus. Kar� un tā atsāpes, netikumi, slepkavības, ie�dzīvo�anās kāre, liekulība, ta�u ar �o pa�u nevaldāmo spēku no konteksta tika izrautas drukas kļūdas, no�sauktas un pienaglotas pie kauna staba, sava veida ne�prātā iemestas cilvēku tūksto�os, kas katru vārdu sa�prata, nopēla, piekrita, izsmēja un sajūsminājās.

Vai man jāatzīstas, ka pirmām kārtām mani izbrī�nīja masveidīgās reakcijas pēk�ņums? Kā gan tas ie�spējams, ka visi precīzi zina, par ko tiek runāts, var to jau novērtēt un nopelt, bet �eit nu alkt pēc tā nolādē�a�nas? Apsūdzība tika pausta dīvaini sacementētā valo�dā, tajā bija kaut kas no tiesas paragrāfiem, ne ko pie�likt, ne atņemt, valoda skanēja tā, it kā �ādi būtu runātsjau pirms daudziem gadiem un glu�i tāpat arī tur�pinās runāt turpmāk. Tuvums tiesas sfērai jautās arī tajā, ka viss paredzēja strikti noteiktu, absolūti dro�u un neaizskaramu likumu. Bija skaidrs, kas ir labs un kas � slikts. Viss bija stingrs un dabisks kā granīts, kuru neviens nav spējis saskrāpēt vai apzīmēt.

Ta�u tas bija īpa�a veida likums, un tādējādi jau pirmajā reizē, nepavisam nepazīstot nosodāmos pār�kāpējus, varēja just, ka sāku tam pakļauties. Jo netve�ramais un neaizmirstamais � neaizmirstams ikvienam, kur� to piedzīvojis, kaut arī viņ� kļūtu trīssimt gadus vecs � bija tas, ka �is likums kvēloja: tas zaigoja, svi�lināja un iznīcināja. No �iem sajūgtajiem teikumiem, kas līdzinājās kiklopiskiem nocietinājumiem, kas vien�mēr precīzi iederējās cits citā, pēk�ņi iz�āvās zibeņi, nevis nevainīgi un izgaismojo�i zibeņi, ne arī teātra zibeņi, bet gan nāvējo�i zibeņi; un �im iznīcino�ajam sodam, kas notika pavisam publiski, atskanēja visu au�sīs, piemita kaut kas tik �au�alīgs un varens, ka ne�viens no tā nevarēja izvairīties.

Ikviens spriedums tūdaļ pat tika izpildīts. Reiz iz�teikts, tas vairs nebija atsaucams. Mēs visi piedzīvo�jām nāvessoda izpildi. Smeldzīgās gaidas izraisīja ne tik daudz pats spriedums, cik tā tūlītējā izpilde. Starp lielākoties necienīgiem upuriem bija arī tādi, kas aiz�sargājās un sodu neakceptēja. Daudzi vairījās no at�klātas cīņas, bet da�i tomēr tajā iesaistījās, un tūdaļ pat sākās ne�ēlīga vajā�ana � izrāde, kuru klausītāji visvairāk arī baudīja. Tas turpinājās gadu desmitus, līdz sapratu, ka Karlam Krausam bija izdevies izvei�dot no intelektuāļiem rīdī�anas masu, kas sapulcējās ikvienā viņa priek�lasījumā un bija aktuāla tikām, ikām upuris nebija nomedīts. Tiklīdz upuris apklusa, �īs me�dības beidzās. Tad varēja sākties nākamās.

Likumu pasaule, kurus Karls Krauss sargāja "kris�tāliskā balsī" kā "dusmīgs mags" � tie ir Trākla vār�di �, apvienoja divas sfēras, kas ne vienmēr manifes�tēja tik cie�u saistību, tā apvienoja morāles un litera�tūras sfēru. Iespējams, ka intelektuālajā haosā, kas se�koja pirmajam pasaules karam, nebija nekā svarīgāka par �o savienojumu.

Kādi līdzekļi bija Krausa ziņā, lai sasniegtu �ādu efektu? �oreiz gribu minēt tikai divus galvenos līdzek�ļus, proti, burtiskumu un �au�alas.

Vārdiskums, ja sāk ar to, izpaudās viņa suverēnajā citātu izmanto�anā. Citāts, kāto izmantoja viņ�, iztei�cās pret citēto, bie�i vien tā bija kulminācija, noslē�gums tam, ko komentētājs varēja pret kādu vērst. Kar�lam Krausam piemita spēja nosodīt cilvēkus, tā teikt, no viņu pa�u mutes. Bet �īs meistarības � es gan ne�zinu, vai �ī sakarība tika skaidri saredzēta � izcelsme ir saistīta ar to, ko gribētu dēvēt par akustisko citātu.

Krau�u vajāja balsis, tas nemaz nav tik reti sasto�pams parādība, kā iedomājas, ta�u Krausa gadījumā bija viena at�ķirība: balsis, kas viņu vajāja, pastāvēja, pastāvēja Vīnes īstenībā. Tie bija atrisu�i teikumi, vār�di, izsaucieni, kurus varēja dzirdēt it visur, uz ielām, laukumiem, lokālos. Vairums rakstnieku tolaik bija cil�vēki, kas to prata palaist gar ausīm. Viņi bija gatavi ņemties ar sev līdzīgajiem, da�kārt tos uzklausīt, bet bie�āk � iebilst. Tas ir intelektuāļu mantotais neti�kums, ka viņiem pasaule sastāv vienīgi no intelektuā�ļiem. Arī Krauss bija intelektuālis, citādi viņ� nespētu vadīt savas dienas, lasot avīzes, turklāt vēl da�ādas avī�zes, kurās �ķietami bija viens un tas pats. Ta�u, tā kā viņa ausis vienmēr bija atvērtas � viņ� tās nekad ne�aizvēra, tās vienmēr ausījās, tās vienmēr klausījās �, tad arī avīzes viņam bija jālasa tā, kā viņ� tās dzirdēja. Melnie, drukātie, miru�ie vārdi viņam bija skano�i vār�di. Kad viņ� tos citēja, �ķita, ka viņ� liktu runāt bal�sīm: akustiskiem citātiem.

Ta�u viņ� citēja visu bez kādas iz�ķirības, nepalai�da garām nevienu balsi, tās pastāvēja cita citai līdzās sava veida kuriozā vienlīdzībā, neraugoties uz to ran�gu, nozīmi un vērtību, tāpēc Karls Krauss bija pats dzīvākais, ko tolaik varēja piedāvāt Vīne.

Tas bija visdīvainākais paradokss: �is vīrs, kas tik daudz ko nicināja, visnelokāmākais pasaules literatū�ras nicinātājs kop� spāņa Kevēdo un Svifta, sava vei�da vainīgo cilvēku dievi�ķais �austītājs, ļāva tikt pie vārda visiem. Viņ� nespēja upurēt pat ne vismazāko, visniecīgāko un vistuk�āko balsi. Krausa di�ums bija las, ka viņ� viens pats, burtiski � viens pats, konfrontējās ar pasauli, ko pazina, ar pasauli kopumā, ar vi�siem tās pārstāvjiem � un to bija daudz �, ieklausī�jās tajā, izklau�ināja, uzbruka tai un �austīja. Tādējādi viņ� bija visu to rakstnieku, un tādu ir vairums, pratstats, kas cilvēkiem smērē medusmaizes, lai tiktu mī�lēti un daudzināti. Par to, ka nepiecie�amas tie�i tādas figūras kā viņ�, jo to ārkārtīgi trūkst, protams, būtu lieki ko bilst.

�ajā izklāstā galveno akcentu es lieku uz dzīvo Krau�u, proti, uz Krau�u, kāds viņ� bija, kad vienlai�kus uzrunāja daudzus. Nevar vien beigt atkārtot: īstais, uzpurino�ais, �austo�ais, satrieco�ais Karls Krauss, tas Krauss, kas pārgāja miesā un asinīs, kas sagrāba un sa�tricināja tā, ka bija nepiecie�ami gadi, lai savāktu spē�kus un noturētos iepretim viņam, bija runātājs. �ādu oratoru savā dzīvē nekad vairs neesmu sastapis, nezinu tādu nevienā no man pazīstamajām Eiropas valodām.

Visi viņa afekti � un tādu bija pārpārēm � runā�jot pārgāja uz viņa klausītājiem un kļuva par viņu afek�tiem. Būtu vajadzīga grāmata, lai nopietni aplūkotu �os afektus, atainotu viņa dusmas, izsmieklu, sarūgti�nājumu, nicinājumu un pielūgsmi, ja runa bija par mī�lestību un sievietēm, kurā vienmēr izpaudās kaut kas no bruņinieciskās pateicības pret �o dzimumu kā tādu, lai atainotu viņa �ēlastību un maigumu pret pilnīgi bez�spēcīgajiem, �au�alīgo drosmi, ar kādu medīja vare�najos, viņa saldkaisli par spēju redzēt cauri, ja no viņu sejām izdevās noraut austriskās plānprātības masku, viņa augstprātību, ar kuru radīja ap sevi distanci, viņa vienmēr aktīvo pa�a dievu suminā�anu, lai gan tie bija pavisam at�ķirīgi � �ekspīrs, Klaudiuss, Gēte, Nestrojs, Ofenbahs.

Patlaban es �os afektus varu tikai nosaukt, kaut arī, tos uzskaitot, tā vien gribas minēt to visu konkrēti, pat vairāk, atdarināt viņu tik precīzi, it kā tikko būtu atstā�jis viņa priek�lasījumu. Ta�u viens afekts, ko iepriek� tiku minējis, man tomēr ir jāizceļ. Es to nosauktu par patiesi bībelisko viņā, proti, viņa �au�alas. Ja būtu jāap�robe�ojas ar vienu īpa�ību, kas viņu at�ķīra no visām tā laika publiskajām figūrām, tad tā būtu �āda: Karls Krauss bija �au�alu meistars.

Par to joprojām it viegli var pārliecināties ikviens, kas at�ķir darbu "Cilvēces pēdējās dienas". Acīs du�ras tas, ka viņ� vienmēr citu citam līdzās redz pretsta�tus, to, ko kar� pazemojis, un to, ko kar� padarījis uz�pūtīgu: kara kropli līdzās tam, kas karā iedzīvojies, aklu karavīru līdzās virsniekam, kur� prasa tam atdot godu, pakārtā cēlo seju līdzās bendes taukajam pur�nam � viņam tās nav lietas, pie kurām mūs pieradi�nāju�as filmas ar saviem lētajiem kontrastiem, tās vēl ir uzlādētas ar nekad nerimsto�ajām �au�alām.

Kad viņ� par to runāja, tūksto�iem cilvēku bija kā nolēmēti, viņa �au�alas pārņēma ikvienu, sākotnējās vīzijas spēks atjaunojās vienmēr, lai cik bie�i arī viņ� �os fragmentus lasītu. �ādi viņam ir izdevies radīt savos klausītājos vismaz vienu vienotu un nemainīgu noska�ņojumu � absolūtu naidu pret karu. Bijajānāk vēl ot�ram pasaules karam un � pēc veselo, elpojo�o pilsētu sagrāves � tās vistie�ākajam produktam � atombum�bai, lai �is noskaņojums kļūtu vispārējs un gandrīz vai pa�saprotams. �ajā ziņā Karls Krauss bija kaut kas lī�dzīgs atombumbas priek�tecim, viņa vārdos jau atska�nēja tās izraisītās �au�alas. No viņa noskaņojuma tagad radusies atziņa, kas beidzot jāsaprot arī pa�iem valdoniem: kari ir bezjēdzīgi gan uzvarētājiem, gan uzvarē�tajiem, tāpēc tie ir neiespējami, un to neatsaucamā pas�ludinā�ana ārpus likuma ir tikai laika jautājums.

Ko � neskatoties uz iepriek� teikto � es esmu iemācījies no Kārla Krausa? Kas no viņa tik ļoti iegā�jis manī, ka vairs nespēju no�ķirt no savas personas?

Pirmām kārtām � absolūtas atbildības izjūta. Tā man stādījās priek�ā tādā formā, kas robe�ojas ar ap�sēstību, un nekas, kas bija mazāks, man ne�ķita dzīves vērts. �is paraugs joprojām ir tik spēcīgs, ka visiem turpmākajiem �īs prasības formulējumiem jā�ķiet ne�pietiekamiem. Pastāv no�ēlojams vārds "anga�ētība", banāls kop� dzim�anas un patlaban sazēlis kā nezāle. Tas skan tā, it kā atrastos kalpotāja attiecībās ar vis�svarīgākajām lietām. Patiesa atbildība ir simtkārt sma�gāka, jo tā ir suverēna un nosaka sevi pati.

Otrām kārtām � Karls Krauss man atvēra ausis, un �ādi to nebūtu varējis izdarīt neviens cits. Kop� iz�dzirdēju viņu, es vairs nevaru neklausīties pats. Tas sākās ar pilsētas skaņām ap mani pa�u, izsaucieniem, kliedzieniem, nejau�i sadzirdētām valodas nepareizībām, jo īpa�i ar to, kas bija neīsti un nepiedienīgi. Tas viss bija vienlaikus komiski un briesmīgi, un �o divu sfēru saistība kop� tā laika man bija kaut kas pilnīgi dabisks. Pateicoties tam, sāku saprast, ka atsevi�ķam cilvēkam piemīt valodisks veidols, kas to at�ķir no vi�siem citiem. Es sapratu, ka reizēm cilvēki sarunājas, ta�u cits citu nesaprot, ka viņu vārdi atlec no citu vār�diem, ka nav lielākas ilūzijas par viedokli, it kā valoda būtu cilvēku komunikācijas līdzeklis. Kādam ko saka, bet saka tā, ka tas neko nesaprot. Turpina runāt, bet viņ� saprot aizvien mazāk. Kliedz uz otru, viņ� kliedz pretim, ejakulācija, kas velk no�ēlojamu dzīvi grama�tikā, pārņem valodu savā varā. Izsaucieni līdzīgi bum�bām lec �urpu turpu, dod triecienu un nokrīt zemē. Reti kad kaut kas nokļūst otrā, un, ja arī nokļūst, tad � kā kaut kas apvērsts.

Ta�u �ie pa�i vārdi, kas nav saprotami, kas darbo�jas izolējo�i, kas rada sava veida akustisko veidolu, nav nekas rets unjauns, tie nav vārdi, ko �ie radījumi izdomāju�i, lai savrupinātos: tie ir visbie�āk lietotie vārdi, frāzes, pats vispārīgākais, tūksto�iem rei�u teik�tais, un to, tie�i to, viņi izmanto, lai pavēstītu savu ie�tiepību. Skaisti, riebīgi, cēli, vispārēji, svēti, profāni vārdi � tie visi nokļūst �ajā juceklīgajā rezervuārā, un ikviens izzvejo to, kas atbilst viņa kūtrumam; tas tiek atkārtots, līdz vairs nav atpazīstams, līdz kļuvis par pavisam ko citu, par pretējo tam, ko reiz nozīmējis.

Valodas ievirze izraisa da�ādo figūru jucekli. Karls Krauss, kuram piemita vissmalkākā izjūta pret valo�das ļaunprātīgo izmanto�anu, prata uztvert �īs ļaun�prātīgās izmanto�anas produktus in statu nascendi un nekad vairs to nezaudēt. Tādējādi tiem, kas klausījās viņu, tika atklāta jauna valodas dimensija, kas nav iz�smejama un kas iepriek� tika izmantota tikai sporādis�ki un bez īstas konsekvences. Liels izņēmums no �ī likuma ir Nestrojs, no kura Karls Krauss mācījies tik daudz, cik es no viņa, ta�u patlaban es to gribu piemi�nēt tika en passant.

Jo tagad es gribētu runāt par to, kas ir pilnīgi pre�tējs viņa auss spontanitātei, par viņa prozas formu. Jeb�kuru garāku Krausa prozas gabalu var sagriezt divās, �etrās, astoņās, se�padsmit daļās, neradot tam nekādu zaudējumu. Līdzvērtīgas lappuses seko cita citai. Tās var būt labāk izdevu�ās vai ne tik labi � savdabīgā sajūgtībā, bet tai ir glu�i ārējs raksturs, tās tikai seko cita citai, it kā nepiecie�amās beigas nebūtu paredza�mas. Ikviens gabals, ko apzīmē kāds nosaukums, va�rētu būt divreiz garāks vai divreiz īsāks. Vienkār�s la�sītājs nespēj pateikt, kāpēc tas nav beidzies jau agrāk, vai kāpēc joprojām vēl nebeidzas. Valda turpinā�anās patvaļa, kurai nepiemīt nekāds izskaidrojams notei�kums. Kamēr vien viņam kaut kas nāk prātā, viss tur�pinās, un lielākoties tas turpinās ļoti ilgi. Nekad nav redzams kāds pakārtojo�s struktūrprincips.

Ta�u struktūra, kuras trūkst veselajam, pastāv ik�vienā atsevi�ķā teikumā, tā pat ir uzkrīto�a. Visa bū�vē�anas kāre, kurai, ja esi rakstnieks, jābūt visnotaļ pamatīgai, Karlam Krausam tiek izsmelta atsevi�ķā tei�kumā. Viņa rūpes ir veltītas �im teikumam; tas ir ne�aizskarams, neviena cauruma, nevienas plaisas, nevie�na nepareiza komata � teikums pēc teikuma, gabals pēc gabala veido Ķīnas mūri. Mūris ir visur vienādi labi salaists, tā raksturs ir visnotaļ skaidrs, bet tas, ko mūris aptver, nav zināms nevienam. Aiz �ī mūra nav nekādas valstības, pats mūris ir valstība, visas valstī�bas iespējamās sulas ir pārgāju�as tā uzbūvē. Vairs nav pasakāms, kas bija iek�pusē un kas � ārpusē, valstība bija abās pusēs, tas ir mūris gan uz iek�u, gan uz āru. Viss ir mūris, kiklopisks pa�mērķis, kas �ķērso pasau�li, kalnup, lejup, cauri ielejām un līdzenumiem un ļoti daudziem tuksne�iem. Iespējams, ka mūrim, jo viņ� ir dzīvs, �ķiet � viss ārpus tā ir sagrauts. No karaspēka, kas to apdzīvoja un apsargāja, ir palicis tikai viens vienīgs, vientuļ� sargs. �is vientuļais sargs vienlaikus ir arī vientuļ� celtnieks. Lai kurp viņ� arī neparaudzītos viņ� redz nepiecie�amību turpināt būvi. Viņa rīcī�bā ir visda�ādākie materiāli, un viņ� spēj tos visus pār�veidot jaunos kvadros. Gadiem var pastaigāties pa �o mūri, bet tas nekad nebeigsies.

Es domāju, ka īgnums pret �ī mūra iedabu un bez�cerīgais paskats uz tuksnesi abpus mūra bija tas, kas mani pakāpeniski atsvabināja no Krausa. Jo kvadri, no kā viņ� būvēja, bija spriedumi, un tajos bija iegājis viss, kas visapkārt bija dzīvojis. Sargu bija pārņēmusi kaisle pēc spriedumiem; viņa kvadru un mūra izvei�dei, kas nekad nebeidzās, bija nepiecie�ami aizvienjauni spriedumi, un viņ� tos radīja uz pa�a valstības rēķi�na. To, kas viņam bijajānosargā, viņ� izsūca, protams, savu augsto mērķu vārdā, ta�u visapkārt kļuva aizvien tuk�āks un tuk�āks, un beigās cilvēku tie�ām var pār�ņemt bailes, ka �ī nesagraujamā spriedumu mūra ie�karo�ana ir kļuvusi par dzīves galīgo mērķi.

Lietas būtība bija tāda, ka viņ� pats piesavinājās visus spriedumus, neatstājot tos nevienam, kam viņ� bija paraugs. �ī spaida sekas ļoti ātri varēja pamanīt ikviens viņa piekritējs.

Pirmais, kas notika pēc desmit vai divpadsmit Kārla Krausa priek�lasījumu noklausī�anās, pēc gada vai di�vu �urnāla "Fackel" lasī�anas, bija tas, ka sarāvās gri�ba spriest pa�am. Norisinājās spēcīgu, nepielūdzamu lēmumu invāzija, par tiem neradās ne vismazākās �au�bas. Tas, kas bija nolemts tur, augstākajā instancē, bi�ja reiz par visām reizēm nolemts, pārbaudīt pa�am � tas liktos pārdro�i, un tādējādi Krausa nolādēto autoru darbus neviens nemaz neņēma rokās. Ta�u pietika arī ar nelielām, nievājo�ām piezīmītēm, kas līdzīgi zālei auga starp viņa teikumu nocietinājumu kvadriem, lai no to priek�meta izvairītos uz visiem laikiem. Iestājās sava veida redukcija: ja iepriek�ējos astoņos gados, ko pavadīju nevis Vīnē, bet gan Cīrihē un Frankfurtē, interesējos par visu literatūru, biju rijīgs lasī�anas vilks, tad tagad iestājās ierobe�o�anās, askētiskas atturības periods. Tam bija tā priek�rocība, ka intensīvāk pie�vērsos tam, ko Krauss atzina: proti, �ekspīram un Gētem, arī Klaudiusam, Nestrojam, ko viņ� atkal atdzī�vināja � viņa glu�i personiskais un ievērojamākais sasniegums �, agrīnajam Hauptmanim aptuveni līdz viņa "Pipai", kuras pirmo cēlienu parasti lasīja priek��ā, Strindbergam un Vēdekindam, kuriem agrāk bija tas gods parādīties �urnālā "FackeV\ bet no moderna�jiem autoriem � Trāklam un Laskerei-�īlerei. Re�dzams, ka tie nekādā ziņā nav tie sliktākie, kas palika pēc viņa redukcijas. Viņ� man nebija vajadzīgs Aristofanam, kuru pārstrādāja, un viņ� arī nespētu to pa�dzīt, glu�i kā Gilgame�u un Odiseju, jo visi trīs jau sen bija kļuvu�i par mana gara iek�ējo sastāvdaļu. Ro�mānistiem, stāstniekiem viņ� vispār nepievērsa uzma�nību, es domāju, ka tie viņu interesēja visai maz, un tā bija tīrā laime. Tāpēc, neraugoties uz viņa cietsirdīgo diktatūru, es, viņa neskarts, varēju lasīt Dostojevski, Po, Gogoli, Stendālu un uztvert tos tā, it kā tāds Karls Krauss nekad nebūtu bijis. Es to nosauktu par savu slepeno �ā laika pagrīdes eksistenci. No viņiem, kā arī no gleznotāja Grīnevalda un Breigela, līdz kuriem vi�ņa vārds nesniedzās, es, pats vēl to nenojau�ot, smēlos spēkus vēlākajam dumpim.

Jo tolaik es patiesi piedzīvoju to, ko nozīmē dzīvot diktatūras apstākļos. Es biju brīvprātīgs, padevīgs, kais�līgs un sajūsmināts tās piekritējs. Kārla Krausa ieniaidnieks man bija nosodāma, amorāla būtne; un, ja neņe�mos iznīcināt iedomāto parazītu, kā tas kļuva ierasts nākamajās dikatūrās, tad arī es, man ar kaunu jāatzīs�tas, jā, nevaru to pateikt citādāk � arī man bija savi "�īdi", cilvēki, no kuriem novēr�os, ja satiku tos lokā�los vai uz ielas, kurus nepagodināju ar skatienu, kuru liktenis mani nekādi neskāra, kurus nicināju un kas man bija izstumtie, kuru pieskar�anās mani aptraipīja, kurus es visā nopietnībā vairs nepieskaitīju pie cilvē�ces: tie bija Kārla Krausa upuri un ienaidnieki.

Tomēr tā nebija diktatūra bez kādiem rezultātiem, un, tā kā pats tai biju pakļāvies un galu galā spēju arī no tās atbrīvoties, man nav nekādu tiesību to apsūdzēt. Pateicoties tie�i savai pieredzei, visnotaļ nepatīkams man ir arī citu piekoptais apsūdzē�anas netikums.

Svarīgi, lai būtu paraugs, kuram ir bagātīga, turbulenta un ne ar ko nesajaucama pasaule, pasaule, ko pats esi iz-ostījis, no-lūkojis, iz-klausījis, iz-jutis un iz-domājis. Viņa pasaules autentiskums arī ir tas, kas sniedz kādam paraugu, ar ko spēj dziļi ietekmēt. �ai pasaulei ļauj pārklāties pār sevi un pievārēt sevi, un es nemaz nevaru iedomāties kādu rakstnieku, kuru reiz nebūtu pārvaldījis un nolēmējis sve�s autentiskums. Savas varmācīgās apspiestības pazemojumā, ja viņ� jūt, ka viņam nav nekā sava, ka nav pats, ja nezina, kas ir pats, sāk mosties viņa apslēptie spēki. Viņa per�sona artikulējas, tā rodas no preto�anās, it visur, kur viņ� atbrīvojas, ir bijis kaut kas tāds, kas viņu atbrīvojis.

Ta�u, jo bagātāka pasaule bija tam, kas viņu turēja pakļautībā, jo bagātīgākai jātop pa�a pasaulei, kas no tās atsvabinās. Tātad visnotaļ labi � vēlēties sev spēcīgu paraugu. Labi ļauties �ādam paraugam, kamēr tikai slepus, sava veida verdziskā tumsībā, nododas domām par pa�a patību, no kuras tie�ām kaunas, jo tā vēl nav redzama.

Kļūmi ir tie paraugi, kas iesniedzas �ajā tumsībā un laupa elpu pat �ajā pēdējā, trūcīgajā pagrīdē. Ta�u bīstami ir arī pavisam cita veida paraugi, kas piekopj kukuļo�anu un ļoti ātri kļūst derīgi sīkumos, kas iegal�vo, ka tevījau ir kaut kas savs, jo tu klanies un paze�mojies to priek�ā. Beigu beigās tu dzīvo kā labi dre�sēts zvērs no viņu �ēlastības un priecājies par gardu�miem no to rokām.

Jo neviens, kas sāk, nevar zināt, ko atradīs sevī. Kā lai viņ� to nojau�, ja rodamais vēl nepastāv. Ar aizlienētiem darbarīkiem viņ� ietiecas augsnē, bet arī tā ir aizlienēta un sve�a, proti, cita augsne. Pirmo reizi pēk�ņi ieraugot kaut ko tādu, ko nepazīst, kas viņam nācis no nezkurienes, viņ� pārbīstas un sagrīļojas, jo tas ir viņ� pats.

Tas var būt kas niecīgs � zemesrieksts, sakne, ne�liels akmentiņ�, indīgs kodiens, jauna smar�a, neiz�skaidrojama skaņa vai arī drūma, dziļa ādere. Ja vi�ņam ir drosme un piemīt spēja apdomāties, savākties pēc pirmās �ausmino�ās sagrīļo�anās, iepazīt un no�saukt to, sākas viņa īstenā, pa�a dzīve.

Konfucijs savas "Sarunas"

Konfūcija antipātija pret daiļrunību: no svara ir ti�kai izmeklēti vārdi. Viņ� bīstas, ka viegla un gluda izmanto�ana tos var vājināt. Vilcinā�anās, pārdomas, laiks pirms vārda � tas ir viss, ta�u svarīgs ir arī laiks pēc tā. Atsevi�ķo jautājumu un atbil�u ritmā ir kaut kas tāds, kas palielina to vērtību. Viņ� neieredz sofistu stedzīgo vārdu, dedzīgo vārdapmaiņas spēli. Runa ir nevis par ātras atbildes radīto belzienu, bet gan par atbildību meklējo�a vārda lēnu iegremdēsanos.

Viņam tīk pieturēties pie kaut kā pastāvo�a un skaidrot to. Konfūcija garākās runas nav saglabāju��ās, tās �ķistu pretdabiskas.

Konfūcija skolnieki, pretstatā viņam, valdo�ajiem kļuva vajadzīgi ne tik daudz savu zinā�anu, cik daiļru�nības dēļ. Starp viņiem ir tādi, kuri izvirzās ar runām, ta�u tie nav skolnieki, kas tuvi viņa sirdij.

Ļoti iespaido tas, ka Konfūcijam nav nekādu pa�nākumu, jo īpa�i tajā laikā, kad viņ� ceļo no pilsētas uz pilsētu. Diez vai viņu varētu uztvert nopietni, ja viņ� patie�ām kaut kur būtu kļuvis par ministru un pa�licis tāds. No varas, kāda tā patie�ām ir, viņ� atsakās, viņu interesē tikai varas iespējas. Tā viņam ir nevis pa�mērķis, bet gan uzdevums, atbildība par kopumu. Tādējādi viņ� kļūst par nē-teik�anas meistaru un prot saglabāt sevi pa�u. Ta�u viņ� nav askēts, viņ� piedalās visos �īs dzīves aspektos un nekad no tās neizvairās. Vienīgi periodos, kad sēro par miru�ajiem, viņ� atzīst kaut ko tādu kā askēze, tā kalpo tam, lai miru�o piemi�ņu uzglabātu dzīvu.

Viņa laime, kas nekad nebeidzas, ir mācī�anās. Vi�ņa interese par senatni vienmēr saistās ar cilvēcisko un kalpo dzīves sakārto�anai. Tieksme pēc kārtības vi�ņā ir ļoti tālejo�a. Galu galā tās rituālā iedaba kļūst par organisku viņa sastāvdaļu. "Uz pinuma, kas bija no�vietots nepareizi, viņ� nesēdās." Viņam ir o�a uz in�tervāliem, un viņ� pie�ķir tiem jēgu.

Konfucijs nevienam cilvēkam neļauj būt par darba rīku. Ar to ir saistīta viņa antipātija pret specializāciju, ļoti svarīga iezīme, svarīga, jo tā figurē arī mūsdienu Ķīnā. Svarīgi ir nevis tas, ka tu vari veikt to vai ko citu, bet gan tas, kajebkurā atsevi�ķā varē�anā tu esi cilvēks.

Ta�u ļoti liels uzsvars tiek likts arī uz to, lai cil�vēks nerīkotos pēc aprēķina; un tas, ja aplūko kārtīgi, arī nozīmē to, ka cilvēku nedrīkst izmantot kā darba rīku. Lai ko arī domātu par �ā uzskata sabiedrisko iz�celsmi, kas sevī ietver komerciālās darbības nonievā��anu, � faktam, ka tas skaidri izteikts un, pateicoties Konfūcija "Sarunu" izpētei, kļuvis ja arī ne iz�ķiro�s, tad tomēr pietiekami iedarbīgs, ir ārkārtīgi liela nozī�me, lai saprastu to, ko var nosaukt par Ķīnas kultūras mantojumu kopumā.

Ideāls cilvēks ir tas, kas nerīkojas pēc aprēķina.

Konfucijs ir pacietīgs savos pūliņos, lai liktu ie�klausīties tiem, kam ir vara, lai liktu ieklausīties val�do�ajiem. Nevar teikt, ka viņ� tiem glaimo, ja viņ� at�zīst to autoritāti, tad tikai tāpēc, ka daudz no viņiem prasa �īs autoritātes izmanto�anā.

Par varas iedabu, par to, kas vara ir savā iek�ējā būtībā, viņ� vispār nesniedz nekādas ziņas. �īs ziņas sniedz viņa vēlākie ienaidnieki � legisti. Ļoti zīmīgi, ka visi domātāji cilvēces vēsturē, kas kaut ko saprot no faktiskās varas, apstiprināto. Domātāji, kas ir pret va�ru, ļoti maz ir ietieku�ies varas būtībā. Viņu riebums pret to ir tik liels, ka nevēlas ar to nodarboties, viņi bīs�tas notraipīties ar to, viņu nostājā ir kaut kas reliģisks.

Zinātni par varu ir izstrādāju�i vienīgi tie domātā�ji, kas piekrīt tai un apmierinās ar padomdevēja lomu. Kā to iegūt un labāk saglabāt? Kam pievērst uzmanī�bu, lai to saglabātu? Kādas �aubas jāatmet, lai netrau�cētu tās īsteno�anu?

Visinteresantākais no �iem varas pazinējiem, kas to apjēdza pozitīvi, ir Hans Feidzi (viņ� dzīvoja 250 gadus pēc Konfūcija). Viņa pētījums ir nepiecie�ams tie�i pārliecinātam varas pretiniekam.

Konfūcija "Sarunas" ir senākais cilvēka pilnīgais garīgais portrets. �o darbu uztver kā mūsdienīgu grā�matu; svarīgs ir ne tikai tas, kas tajā ir, bet arī tas, kā trūkst.

Tas, ko mēs �ajā grāmatā iepazīstam, ir ļoti pilnīgs cilvēks, ta�u viņ� nav kaut kāds cilvēks. Tas ir cil�vēks, kas ir norūpējies par savu priek�zīmīgumu un ar to vēlas ietekmēt citus. Ikvienai atsevi�ķai iezīmei, un to �eit atzīmēts ļoti daudz, ir savajēga. Neraugoties uz haotisko izklāstu, kas nav veidots pēc kaut kāda sa�skatāma principa, kopumā parādās būtne, kas rīkojas ticami, domājo�a, elpojo�a, runājo�a, apklusto�a būt�ne, kas pirmām kārtām ir paraugs.

īpa�i skaidri Konfucijs ļauj iepazīt to, kā veidojas un iedibinās paraugs. �ajā ziņā pirmām kārtām nepie�cie�ams, lai pa�u cilvēku pārņem paraugs, pie kura turasjebkuros apstākļos, par kuru ne�aubās, no kura ne�kad neatsakās, ko grib sasniegt, nedrīkst atzīt, ka tas sasniegts. Jo sasniegtais paraugs zaudē savu spēku. Viņ� baro vienīgi to, kas tajā raugās no zināmas dis�tances. Mēģinājumu pārvarēt �o distanci, mēģināju�mu, tā teikt, pilnīgi pietuvoties paraugam nepiecie�ams aizvien no jauna atjaunot, ta�u tas nekad nedrīkst iz�doties. Kamēr tas neizdodas, kamēr tiek uzturēta dis�tance, tikmēr aizvien no jauna var veikt lēcienu tā vir�zienā. Visa būtība ir �ajos �ķietami veltīgajos mēģinā�jumos, �ķietami veltīgajos, jo tajos citu pēc cita gūst pieredzi, spēju, īpa�ību.

Savu paraugu Konfucijs novieto tālu, starp viņiem ir ļoti liela distance, tas ir D�ou valdnieks, kas dzīvo�jis 500 gadus pirms viņa un kuram tiek piedēvēta liela daļa no toreiz jaunās dinastijas institūciju ierīko�anas. Lai saprastu viņu, Konfucijs nodarbojas ar visu to, kas tolaik un kop� tā laika noticis, ar vēsturiskiem doku�mentiem, dziesmām, ritiem. Viņ� pārbauda �os nostās�tus, izskata un sakārto; vēlāk sāk uzskatīt, ka viss, ko par to zināja, ir viņa iedibināts. Paraugs viņam parā�dās sapnī, vēlākajos gados viņ� kļūst nemierīgs, ja tas kādu laika strēķīti neparādās. To, ka paraugs neparā�dās, Konfucijs uztver kā nopēluma zīmi, pārāk daudz no tā, kas izdevies valdniekam, viņam nav izdevies.

Ta�u tas nav viņa vienīgais paraugs. Var teikt, ka visu Ķīnas vēsturi, ciktāl viņ� domā to zinām, Konfu�cijs grupē ap paraugiem; visu trīs zināmo dinastiju sā�kumā, un ar\ pirms pirmās dinastijas, viņ� novieto vienu vai divas figūras, kas sava priek�zīmīguma dēļ notei�ku�as ilgu laiku pēc sevis. Viņ� apzinās ne tikai pa�raugu milzīgo nozīmi, viņ� zina arī to, ka paraugi nodeldējas, un rūpējas par to atjauno�anu. Zinā�anas par to iedarbību viņ� gūst pats no sevis un saviem skolnie�kiem. No valdniekiem, kuriem mēģina dot padomus un kas negrib klausīties, viņ� gūst zinā�anas pār antiparaugiem. Lai cik tie viņam būtu nepatīkami, viņ� tos nenoklusē. Viņ� ievie� tos vēsturē, dodot priek�roku dinastiju beigām. Ta�u viņ� nemitīgi rūpējas arī par to, lai vēsturē tos uzvarētu un atceltu paraugi.

�ādi nodarbodamies ar saviem paraugiem, viņ� pats ir kļuvis par paraugu, un zīmīgi � kļuvis daudz lielā�kā mērā par paraugu un daudz lielākā laika distancē, nekā tie.

"Pretjaunu cilvēku," saka Konfucijs, "jāizturas ļoti uzmanīgi. Kā tu zini, vai kādu dienu viņ� nekļūst tik�pat vērtīgs, kā tu pa�laik. Tas, kur� nodzīvojis 40 vai 50 gadus, ne ar ko neizceļoties, nav uzmanības vērts."

�o izteikumu Konfucijs īstenoja ilgajā saskarsmē ar saviem skolniekiem. Kā viņ� tos vēro! Cik uzmanī�gi vērtē! Viņ� piesargās, lai neieskādētu viņiem ar pā�ragru slavinājumu. Viņ� tos liek mierā un ir laimīgs, ja tie gūst milzīgus slavinājumus. Viņ� nepeļ, iepriek� neatņemot nopēlumam tā kaitējo�o dzeloni. Viņ� ļauj skolniekiem sevi kritizēt un atbild tiem. No visiem prin�cipiem, pēc kuriem viņ� vadās, � rakstura vērtē�anas princips ir empīrisks. Ja kopā ir divi skolnieki, viņ� jautā pēc to iek�ējām vēlmēm un tad pau� savējo. Tur�klāt nopēlums gandrīz nemaz nav jūtams, drīzāk jau da�ādu natūru konfrontācija.

Tomēr viņ� neslēpj arī savu dziļo mīlestību pret Janu Hui, tīro un pasaulē neko nesasniegu�o Hui; kad 32 gadu vecumā mirst �is viņa mīļākais skolnieks, Kon�fucijs neslēpj savu izmisumu.

Es nezinu nevienu gudro, kas nāvi uztver tik no�pietni kā Konfucijs. Uz jautājumiem par nāvi viņ� at�sakās atbildēt. "Ja vēl nezini dzīvi, kā lai zina nāvi?" Teikumu, kas �ajā sakarībā būtu vēl piemērotāks, ne�viens nekad nav pateicis. Viņ� lieliski zina, ka �āda veida jautājumi der laikam pēc nāves. Jebkura atbilde pārlec nāvei pāri, un tādējādi tā, tāpat kā tās neaptve�ramība, pagaist. Ja kaut kas ir pēc tam, tāpat kā kaut kas bijis pirms tam, nāve zaudē savu svaru. Konfucijs neiesaistās �ajā stiķī, kas ir visnecienīgākais no visiem trikiem. Viņ� nesaka, ka pēc tam nekā nav, viņ� nevar to zināt. Tomēr rodas iespaids, ka viņam nepavisam nav svarīgi to noskaidrot, pat ja tas būtu iespējams. Tādējādi visa vērtība tiek pie�ķirta pa�ai dzīvei, tai at�dod nopietnību un spo�umu, ko atņēma, pārvietojot dzīves spēka labāko, bet varbūt � vislabāko daļu aiz, nāves. Tādējādi dzīve paliek tā, kas tā ir, un arī nāve paliek neskarta, tās nav savstarpēji aizstājamas, salī�dzināmas, tās nesajaucas, tās paliek da�ādas.

�ā uzskata tīrība un cilvēciskais lepnums visnotaļ sabalsojas ar to emfātiski kāpināto miru�o godinā�a�nu, kas rodama Ķīnas rituālu grāmatā "Lidzi". �ajā grāmatā par rituāliem rodams visticamākais no tā, ko jelkad esmu lasījis par tuvo�anos miru�ajiem, par vi�ņu klātbūtnes izjūtu tajās dienās, kas veltītas to piemi�ņai. Tas ir pilnīgi Konfūcija garā, un, kaut gan �ādā formā tas pierakstīts tikai vēlāk, tas ir tie�i tas, ko vien�mēr izjūt, lasot viņa "Sarunas". Izmantojot maiguma un sīkstuma saistību, kādu grūti rast kur citur, viņ� cen��as pastiprināt godbijības izjūtu pret da�iem miru�a�jiem. Pārāk maz uzmanības ir vērsts uz to, ka �ādi viņ� mēģina mazināt dzīves alkas, � tas ir viens no visāķī�gākajiem jautājumiem, kas nekādā ziņā nav atrisināts līdz pat mūsu dienām.

Tas, kur� trīs gadus sēro par savu tēvu, tik ilgi un pilnīgi pārtrauc savu ierasto darbību, nejūt nekādu prie�ku par to, ka izdzīvojis, nejūt nekādu apmierinājumu, pat ja tas vēl būtu iespējams, sēru pienākumu izpilde to galīgi izskaustu. Jo �ajā laikā viņam arījāparāda, ka ir tēva cienīgs. Tēva dzīve tiek pārņemta visos sīku�mos, dēls kļūst par viņu, pateicoties nemitīgai godinā��anai. Tēvu ne tikai neizstumj no atmiņas, ilgojas pēc viņa atgrie�anās un noteiktos rituālos arī sasniedz �o izjūtu. Viņ� turpina pastāvēt kā figūra un paraugs. Iz�sargājas nodarīt viņam ko netaisnu, viņ� ir jāattaisno.

"Pēc trim dienām atkal sāk ēst, pēc trim mēne�iem atkal sāk mazgāties, pēc gada zem sēru drēbēm atkal sāk valkāt jēlzīdu. Sevis mocī�ana nedrīkst kļūt par būtnes iznīcinā�anu, lai tādējādi nāve nekaitētu dzī�vei. Sēras nepārsniedz trīs gadus."

"Upuri nedrīkst būt pārāk bie�i, citādi tie kļūs apgrū�tino�i un zaudēs savu svinīgumu. Ta�u tie nedrīkst būt arī pārāk reti, citādi kļūs kūtri un aizmirsīs miru�os."

"Upurē�anas dienā dēls domāja par saviem vecākiem, viņ� atsauca atmiņā viņu mitekli, smieklus, balss ska�nējumu, uzskatus; viņ� domāja par to, par ko viņi prie�cājās, ko labprāt ēda. Kad viņ� trīs dienas bija �ādi ga�vējis un meditējis, viņ� ieraudzīja tos, kuru dēļ gavēja."

"Upurē�anas dienā, ieejot sen�u telpā, viņ� sa�springti gaidīja, ka atkal ieraudzīs tos goda vietā; pas�taigājoties pa istabu, ieejot un izejot no tās, viņ� bija nopietns, it kā patie�ām cerētu izdzirdēt, ka tie kustas vai runā; iziedams pa durvīm, aizturējis elpu, viņ� saausījās, it kā dzirdētu viņus nopū�amies."

Cik zinu, tas ir vienīgais nopietnais mēģinājums, ko veikusi kāda civilizācija, lai mazinātu izdzīvo�a�nas alkaino kāri. �āds, bez aizspriedumiem, konfūcisms arī jāatzīst savā sākotnē, neraugoties � vismaz �ajā ziņā � uz visām turpmākajām deformācijām.

Neskatoties uz visu cieņu, ko izrādām Konfūcijam, nevar noliegt, ka viņam svarīgāks bija cits mērķis. Viņ� rūpējās par to, lai piemiņu par miru�ajiem pārvērstu par tradīcijas pamatu. �o līdzekli viņ� vērtēja augstāk par sankcijām, likumiem un sodiem. Pārmantojamība no tēva uz dēlu viņam �ķita iedarbīgāka, bet tikai tādā ziņā, ka tēvs dēla acu priek�ā bija kā pilnīga persona, nekad nedrūpo�s paraugs. Trīs sēru gadi viņam �ķita nepiecie�ami, lai dēls pilnīgi kļūtu par to, kas bijis tēvs.

Viņ� ļoti uzticas tam, kas bija tēvs. Viņ� vēlējās novērst pasliktinā�anos, kas vērojama pārejā no tēva uz dēlu. Un tomēr vienmēr nepiecie�ams padomāt, vai �ādi netiek apgrūtināta arī uzlabo�anās.

Vardu paroksismi

Uzruna Bavārijas daiļo mākslu akadēmijā

Stāstīt jums, par ko esmu pateicīgs valodai, � no manas puses tas būtu iedomīgi un zināmā mērā ari lieki. Vācu valodā es esmu tikai viesis, es to iemācījos tikai astoņu gadu vecumā, un, ja �odien mani apsveicat, man tas nozīmē vairāk, nekā, ja būtu tajā piedzimis. Es pat nevaru uzskatīt par savu nopelnu to, ka esmu pie tās turējies, pirms trīsdesmit gadiem pārceļoties uz An�gliju un nolemjot tur palikt. Jo tas, ka Anglijā turpinā�ju rakstīt vāciski, man bija tikpat pa�saprotami kā el�po�ana un ie�ana. Es nevarēju citādāk, cita iespēja ne�kad ari netika apsvērta. Starp citu, es biju labprātīgs ieslodzītais starp da�iem tūksto�iem grāmatu, kuras man bija tā laime atvest sev līdzi, un es ne brīdi ne�au�bījos, ka tās mani padzītu no savas vides kā atkritēju, ja kaut nedaudz izmainītu pret tām savu attieksmi.

Ta�u varbūt es varu jums nedaudz pastāstīt par to, kas �ādos apstākļos notiek ar valodu. Kā tā aizstāvas pret jaunās apkārtnes neatlaidīgo spiedienu? Vai kaut kas mazinās tās agregātstāvoklī, tās specifiskajā sva�rā? Tā kļūst varaskārāka, agresīvāka? Vai ieraujas se�vī un slēpjas? Tā kļūst intīmāka? Varēja ta�u notikt tā, ka tā kļūst par slepeno valodu, ko izmanto vienīgi pa��a vajadzībām.

Pirmais, kas notika, bija tas, ka valodu sāka uz�tvert ar cita veida ziņkāri. To vairāk salīdzināja, it īpa��i visikdieni�ķākajos izteicienos, kur at�ķirība bija uz�krīto�a un tverama. No literārām konfrontācijām ra�dās pavisam konkrētas ikdienas konfrontācijas. Ie�priek�ējā valoda, jeb galvenā valoda kļuva aizvien dī�vaināka, it īpa�i sīkumos. Viss tajā kļuva uzkrīto�s, bet iepriek� � tikai �is tas.

Vienlaikus bijajūtama pa�apmierinātības mazinā��anās. Jo acu priek�ā bija gadījumi, kad raksto�ie cil�vēki tika sakauti un praktisku iemeslu dēļ pārgāja uz jaunās zemes valodu. Viņi tagad dzīvoja, tā teikt, vie�nīgi savu jauno centienu iedomībā, bet tiem bija jēga vienīgi tad, ja tie piepildījās. Cik bie�i man nācās dzir�dēt, ka apdāvināti un neapdāvināti ļaudis gandrīz vai muļķīgā lepnumā saka: "Tagad es rakstu angliski!" Bet tam, kur� bez jebkādām cerībām sasniegt ārēju mērķi palika pie iepriek�ējās rakstu valodas, bijajā�ķiet, ka viņ� sarāvis attiecības ar ārējo pasauli. Viņ� atradās grūtā stāvoklī, tas �ķita bezcerīgs, starp saviem liktensbiedriem viņ� tika uzskatīts par neprāti, bet vieszemes cilvēki, starp kuriem nu viņam bija jādzīvo, ilgu laiku viņu uzskatīja par Nevienu.

�ādos apstākļos sagaidāms, ka daudz kas kļūst pri�vātāks un intīmāks. Kaut ko saka tikai pa�am sev, bet iepriek� neko tādu neatļautos. Pārliecība, ka ar to ne�kas nenotiks, ka tam jāpaliek kaut kam privātam � lasītājs ta�u nav iedomājams �, rada īpatnēju brīvī�bas izjūtu. Starp visiem �iem cilvēkiem, kas par sa�vām ikdienas lietām runā angliski, tev ir slepena valo�da, kas vairs nekalpo nekādiem ārējiem mērķiem, tu izmanto to gandrīz tikai viens pats, tu turies pie tās ar pieaugo�u neatlaidību, glu�i kā cilvēks, kas grib turē�ties pie ticības, kas pla�ākā apkārtnē tiek nopelta.

Ta�u tas ir virspusējs aspekts, pastāv vēl arī cits aspekts, kas tikai pakāpeniski kļūst skaidrāks. Kā cil�vēks ar literārām interesēm tu sliecies domāt, ka valo�du priek�stata rakstnieku darbi. Tā, protams, arī ir, un galu galā no tiem tu arī pārtiec, ta�u viens no atklāju�miem, ko izdari, dzīvojot citas valodas telpā, ir pavi�sam īpa�s, proti, pa�i vārdi ir tie, kas tevi nelai� vaļā, atsevi�ķi vārdi pa�i par sevi, viņpus jebkādām lielā�kām garīgām sakarībām. Visspēcīgāk vārdu savpato spēku un enerģiju jūt tad, ja to vietā bie�i esi spiests likt citus vārdus. Centīgā skolnieka vārdnīca, kur� grib ielauzīties citā valodā, pēk�ņi apvēr�as: viss atkal grib saukties, kā tas saucās iepriek�, otrā valoda, kas jau tā vienmēr dzirdama, kļūst par kaut ko pa�saprotamu un banālu, bet pirmā, kura aizstāvas, parādās īpa�ā gaismā.

Atceros, ka kara laikā Anglijā pierakstīju lapu pēc lapas ar vācu vārdiem. Tiem nebija nekāda sakara ar to, pie kā es strādāju. Tie nekādā ziņā arī nesavērpās teikumos, tie, protams, nefigurē arī to gadu pierakstos. Tie bija izolēti vārdi, tie neveidoja neko jēgsaturīgu. Mani pēk�ņi pārņēma �ausmas, un es zibenīgi noklāju da�as lapas ar vārdiem. Ļoti bie�i tie bija lietvārdi, ta�u bija arī darbības vārdi un īpa�ības vārdi. Es kau�nējos par �īm lēkmēm un slēpu lapas no sievas. Ar viņu es runāju vāciski, mēs bijām ieradu�ies no Vīnes. Citādi man no viņas maz kas bija slēpjams.

�os vārdu paroksismus es uzskatīju par kaut ko pa�toloģisku un nevēlējos viņu satraukt, līdzīgi citiem cil�vēkiem �ajos gados, mums bija pietiekami daudz par ko uztraukties un ko nevarēja noslēpt. Varbūt jāpie�min arī tas, ka man ļoti nepatīk lauzt vārdus vai kā citādi tos deformēt, man to veidols ir neaizskarams, es atstāju tos neskartus. Tāpēc grūti iedomāties seklāku nodarbo�anos par �o neskarto vārdu virknē�anu. Jajutu, ka tuvojas �āda vārdu lēkme, ieslēdzos istabā it kā darbam. Lūdzu, piedodiet, ka pieminu �ādas privātas au�ības, tomēr jāpiebilst, ka �ādas nodarbo�anās laikā jutos īpa�i laimīgs. No tā laika man nav nekādu �aubu par to, ka vārdi ir uzlādēti ar īpa�a veida kaisli. Tie ir kā cilvēki, tie neļauj sevi atstāt novārtā vai aizmirst. Lai kā tie tiktu uzglabāti, vārdi saglabā dzīvību, pēk�ņi izlec priek�ā un izspie� savas tiesības.

�āda veida paroksismi, protams, ir zīme, ka spie�diens uz valodu ir kļuvis ļoti liels, ka � �ajā gadīju�mā � angļu valodu ne tikai labi zina, bet tā arī aizvien vairāk tiek uzspiesta. Vārdu dinamikā ir norisinājusies pārgrupē�anās. Dzirdētā bie�ums izraisa ne tikai to, ka to pamana, bet arījaunus iemeslus, impulsus, kus�tības un pretkustības. Kāds vecs, ierasts vārds, cīksto�ties ar savu pretspēlētāju, sastingst. Citi paceļas pāri jebkādām sakarībām un zaigo savā nepārtulkojamībā.

Runa � tas jāuzsver � nav par sve�as valodas apguvi savās mājās, istabā, ar skolotāju, kad aizmu�guri sedz tie, kas tavā pa�ā pilsētā visu laiku runā tā, kā tas izsenis pierasts; runa ir par to, ka esi izdots sve��ai valodai tās iecirknī, kur visi ir tās pusē un, �ķieta�mi ar visām tiesībām, visi kopā bezrūpīgi, ne�aubīgi un nemitīgi sit tevi ar saviem vārdiem. Runa ir arī par to, ka zini � tu paliksi �eit, vairs nedosies atpakaļ, ne pēc da�ām nedēļām, ne mēne�iem, ne arī gadiem. Tā�pēc viss, kas dzirdams, ir jāsaprot, bet tas, kā ikviens zina, iesākumā ir pats grūtākais. Tad atdarina tik ilgi, līdz beidzot ir saprotams. Tomēr notiek arī kaut kas tāds, kas saistās ar iepriek�ējo valodu: jārūpējas, lai tā nepaspruktu nelaikā.. Tādējādi tā pakāpeniski tiek at�stumta; to ie�ogo, apklusina, tur pavadā, un, lai arī to slepus noglāsta un apmīļo, atklātībā tājūtas atstāta no�vārtā un noliegta. Nav brīnums, ka reizēm tā atriebjas un uzlai� tādu vārdu gūzmu, kas paliek izolēti, nav sajūdzami nekādājēgā un kuru uzbrukums citiem �ķis�tu tik smieklīgs, ka tas liek būt vēl slēpnīgākam.

Var likties pavisam nepiemēroti, ka par �ādām valodiskām privātsituācijām tiek sacelta tāda brēka. Lai�kā, kad viss kļūst aizvien noslēpumaināks, kad uz spē�les ir likta ne tikai atsevi�ķu grupu, bet tie�ām visas cilvēces eksistence, kad neviens lēmums nav atrisinā�jums, jo pastāv pārāk daudz pretrunīgu iespēju, un ne�viens tās lielākoties nespēj pat nojaust, notiek pārāk daudz kas, � to piedzīvo, bet, pirms tiek saprasts, nāk jauns piedzīvojums �, laikā, kas ir ātrs, draudīgs un piesātināts un �ā draudīguma dēļ kļūst vēl piesātinātāks, �ajā laikā no cilvēka, kas aizvien vēl uzdro�inās domāt, gaida ko citu, nevis stāstu par vārdu agonu, kas norisinās neatkarīgi no to jēgas.

Ja tomēr kaut ko esmu par to teicis, man tas jāpas�kaidro. Man �ķiet, ka patlaban cilvēks, vispārējā fas�cinēts, aizvien vairāk uzdod, meklē privātu sfēru, kas nebūtu viņa necienīga, skaidri at�ķirtos no vispārējā, bet kurā tas pilnīgi un precīzi atspoguļotos. Runa ir par sava veida tulkojumu no viena otrā, ne tulkojums, ko izmeklē kā gara brīvu spēli, bet tulkojums, kas ir vienlīdz nebeidzams un nepiecie�ams, to uzspie� ārē�jās dzīves konstelācijas, un tomēr tas ir kas vairāk par spaidu. Jau daudzus gadus esmu iegrimis �ajā tulko��anā, privātā sfēra, kurā nekādā ziņā neesmu iekārto�jies ērti, kurai jātuvojas apzinīgi un atbildīgi, ir vācu valoda. Nevaru pateikt, vai �ādi to izdodas apmieri�nāt. Bet godinā�anu, ko �odien man izrādāt un par ku�ru pateicos, es uztveru kā labu zīmi, ka tas varētu arī izdoties.

Dzejnieka aicinajums

1976. gada janvāra Minhenes runa

Pie vārdiem, kas zināmu laiku degradēti atradās bezpalīdzīgā pagurumā, no kuriem izvairījās un kurus slēpa, kuru izmanto�anu pārvērta izsmieklā, kurus plicināja tik ilgi, līdz saruku�i un nejauki tie kļuva par brīdinājumu, pie �iem vārdiem pieder arī vārds "dzej�nieks". Bet tas, kur� tomēr joprojām vēl ielaidās uz �o darbību, par sevi teica tā: "Kāds, kur� raksta."

Varētu domāt, ka runa ir par mēģinājumu atteik�ties no nepatiesajām pretenzijām, gūtjaunus mērogus, kļūt stingrākam, pret sevi, bet it īpa�i � izvairīties no visa tā, kas rada necienīgus panākumus. īstenībā noti�ka kaut kas pretējs, tie�i tie, kas ne�ēlīgi pātagoja vār�du "dzejnieks", apzināti attīstīja un vairoja metodes, ar kurām varētu radīt sensāciju. Maziskais viedoklis, ka visa literatūra esot mirusi, tika proklamēts poētis�kos vārdos, iespiests uz dārga papīra un diskutēts tik nopietni un svinīgi, it kā runa būtu par kompleksu, grū�tu domas veidojumu. �is īpa�ais piegājiens, protams, noslīka pats savā smieklīgumā. Citi, kas nebija tik ste�rili, lai sevi izsmeltu vienā proklamācijā, kas rakstīja rūgtas un ļoti talantīgas grāmatas, drīz vien kļuva ie�vērojami kā tie, "kas tikai raksta", un nu darīja to, ko iepriek� darīja dzejnieki: tā vietā, lai apklustu, aizvien no jauna rakstīja vienu un to pa�u grāmatu. Lai kā arī viņiem likās, ka cilvēce nespēj laboties un ir tikai nā�ves cienīga, viena funkcija tai tika atstāta: applaudēt viņiem. Tas, kur� par to neizjūta nekādu prieku, ku�ram �ādi vārdu birumi bija līdz kaklam apniku�i, bija divkārt nolādēts: pirmkārt, kā cilvēks, kas gan bija vi�sai ierasti, otrkārt, kā tāds, kas vairījās atzīt raksto�ā bezgalīgo nāves kāri kā vienīgo, kam vispār vēl ir kaut kāda vērtība.

�ķiet, saprotams, ka, pastāvot �ādam fenomenam, pret tiem, kas tikai raksta, es izjūtu tādu pa�u neuzticī�bu kā pret tiem, kas joprojām sevi pa�apmierināti dē�vē par dzejniekiem. Es nesaskatu viņos nekādu at�ķi�rību, viņi līdzinās viens otram kā divas ūdens lāses, reiz sasniegta nozīmība viņiem �ķiet dokumentāli ap�stiprinātas tiesības.

īstenībā gan ir tā, ka patlaban neviens nav dzej�nieks, kas nopietni ne�aubās par savām tiesībām būt dzejniekam. Ja neredz pasaules stāvokli, kurā mēs dzī�vojam, tad grūti par to arī kaut ko pateikt. Tās apdrau�dētība, kas iepriek� galvenokārt bija reliģijas pārziņā, no viņpasaules pārvietojusies �aisaulē. Tie, kas nav dzejnieki, vēsi patur prātā pasaules bojāeju, kas reiz jau izmēģināta, pastāv arī tādi, kas no tā visa izrēķina savas izredzes, izveido no tā sev profesiju un kļūst aizvien taukāki un taukāki. Kop� paredzē�anu esam uzticēju�i ma�īnām, pravietojumi zaudēju�i jebkādu vērtību. Jo vairāk no sevis at�ķeļam, jo vairāk uztica�mies nedzīvām instancēm, jo mazāk noteicam notie�ko�o. No mūsu pieaugo�ās varas pār visu to, kas ir dzīvs un nedzīvs, bet it īpa�i pār sev līdzīgiem, ir iz�veidojusies pretvara, kuru tikai �ķietami kontrolējam. Par to varētu runāt un runāt, ta�u tas viss ir zināms, tas ir visdīvainākais, tas viss detalizēti tiek minēts avī�rakstos un kļuvis par neģēlīgu banalitāti. Nedomāju, ka gaidāt, lai es to visu atkārtoju, man �odien ir citi, daudz pieticīgāki nodomi.

Varbūt vērts pārdomāt, vai �ajā pasaules stāvoklī nav kaut kas tāds, kur dzejnieks vai tas, kas līdz �im par tādu uzskatīts, varētu būt noderīgs. Un tomēr, ne�raugoties uz visiem liktens triecieniem, ko vārdam nā�cies paciest, no tā pretenzijām kaut kas ir saglabājies. Lai kāda arī būtu literatūra, tā nav mirusi, glu�i kā cil�vēce, kas pie tās turas. Kādai gan jābūt to dzīvei, kas patlaban pārstāv literatūru, kas viņiem būtu jāpiedāvā?

Nesen es nejau�i uzdūros kāda anonīma autora pie�rakstam, viņa vārdu nevaru minēt jau tāpēc vien, ka tas nevienam nav zināms. Pieraksts ir datēts � 1939. gada 23. augusts, tas bija nedēļu pirms otrā pasaules kara sāk�anās. Un pieraksts skan �ādi:

"Bet viss ir beidzies. Ja es tie�ām būtu dzejnieks, man būtu jāspēj novērst karu."

Kāda nejēdzība, tagad teiktu, jo zināms, kas pa �o laiku noticis, kāda pa�pārliecinātība! Ko gan viens cil�vēks varētu novērst, un kāpēc tie�i dzejnieks? Kas at��ķir �o frāzi no to pārspīlētā patosa, kas ar savām frā�zēm apzināti izraisīju�i karu?

Satraukts es to lasīju un pieaugo�ā satraukumā iz�rakstīju. �eit, es domāju, beidzot esmu atradis to, kas man �ķiet vispretīgākais �ajā vārdā "dzejnieks", pre�tenzijas, kas ir viskrasākajā pretrunā ar to, ko dzej�nieks vispār iespēj vislabākajā gadījumā, balamutības piemērs, kas �o vārdu ir diskreditējis un izraisa neuz�ticību, tiklīdz kāds no dzejojo�o ģildes sāk sist sev pa krūtīm un klāstīt savus kolosālos nodomus.

Ta�u nākamajās dienās, sev par izbrīnu, jutu, ka �ī frāze mani neatstāj, ka tā aizvien no jauna uzpeld at�miņā, kad no jauna ķēros tai klāt, sadalu, atmetu un vēlreiz pieķēros, it kā vienīgi manā ziņā būtu atrast tās jēgu. Dīvains jau bija tās sākums � "Bet viss ir beidzies" �, pilnīgas un bezcerīgas sakāves atziņa tajā laikā, kad bijajāsākas uzvarām. Visi nododas uzvarām, bet viņ� jau pau� beigu izmisumu, turklāt tā, it kā beigas būtu nenovēr�amas. Bet atziņa � "Ja es tie�ām būtu dzejnieks, man būtu jāspēj novērst karu" �, ielūkojo�ties vērīgāk, ir balamutības pretmets, proti, pilnīgas ne�spējas atzī�ana. Ta�u vēl vairāk �ī atzī�anās pau� atbil�dību, turklāt tur � un tas ir pats dīvainākais �, kur vārda ierastajā nozīmē par atbildību varētu runāt vismazāk.

Te kāds, kas skaidri un gai�i domā to, ko saka, jo saka to klusībā, vēr�as pats pret sevi. Viņ� nepamato savas pretenzijas, viņ� atsakās. Savā izmisumā par to, kam jānāk, viņ� apsūdz sevi, nevis tos vaininiekus, ku�rus itin labi zina, jo, ja nezinātu, viņ� domātu citādāk par nākamību. Tātad sākumā izjustā satraukuma avots var būt tikai tas, ka priek�stats, kas viņam bija par to, kādam jābūt dzejniekam, un par kādu uzskatīja arī se�vi, mirklī, kad sākās kar�, sabruka.

Tie�i �īs iracionālās pretenzijas uz atbildību mani dara domīgu un valdzina. Būtu jāpiebilst, ka ar vār�diem, apzinātiem un nemitīgi ļaunprātīgi izmantotiem vārdiem arī nokļuva tajā situācijā, kad kar� kļuva neno�vēr�ams. Jajau ar vārdiem var panākt tik daudz, kāpēc tad ar tiem arī nevarētu ko novērst? Nav ko brīnīties, ja kāds, kuram vairāk par citiem ir darī�ana ar vārdiem, arī gaida no to iedarbības kaut ko vairāk par citiem.

Tātad dzejnieks, varbūt esam to pārāk ātri atklāju��i, būtu tas, kas vārdiem pie�ķir īpa�i lielu nozīmi, kas labprāt uzturas starp tiem, varbūt vēl labprātāk nekā starp cilvēkiem, atdodas abiem, tomēr vairāk uzticas vārdiem, izrauj tos no iesēdētajām vietām, lai ar vēl lielāku aplombu novietotu atpakaļ, iztaujā tos un ap�tausta, glāsta, skrāpē, ēvelē, iekrāso un pēc visām �īm intīmajām vaļībām vēl spēj to priek�ā godbijībā atkāp�ties. Pat ja viņ�, kā visai bie�i notiek, �ķiet pāridarī�tājs, viņ� dara pāri vārdiem aiz mīlestības.

Aiz visām �īm nodarbēm slēpjas kaut kas tāds, ko viņ� pats ne vienmēr apzinās, lielākoties tas ir kaut kas visai vāj�, tomēr reizēm kaut kas tik varens, ka viņu saplosa, proti, griba iestāties par visu, kas tve�rams vārdos, un atbildēt, ja tie ko atsaka.

Kāda gan citiem jēga no �īs fiktīvās atbildības uz�ņem�anās? Vai nereālā rakstura dēļ tai nav liegta jeb�kura ietekme? Es domāju, ka to, ko cilvēks uzliek sev pats, visi, arī aprobe�otākie, uztver nopietnāk nekā to, kas tam uzspiests. Nav jau nekā tuvāka notikumiem, dziļāku attiecību ar tiem, kājusties to dēļ vainīgam. Ja daudziem vārds "dzejnieks" �ķita sadēdējis, tad tāpēc, ka viņi to saistīja ar priek�statu par kaut ko �ķietamu un nenopietnu, to, kas vairījās kļūt grūts. Augstā alūra saistība ar visa veida estētiskumu tie�i pirms cilvēces vēstures drūmākā perioda, kuru tie nespēja atpazīt, kad tas jau gūlās pār viņiem, neveicināja respektu; viņu aplamā uzticē�anās, īstenības pārpra�ana, mēģinot tai piekļūt vienīgi caur nievā�anu, noliedzot jebkuras sais�tības ar to, viņu iek�ējā attālinā�anās no visa, kas fak�tiski notika �jo valodā, kuru viņi izmantoja, tas ne�bija nolasāms �, ļauj saprast, ka acis, kas redzēja skadrāk un asāk, �ausmās novērsās no �āda apstulbuma.

Tomēr neaizmirsīsim, ka atrodas arī tādi izteiku�mi, kurus minēju sava izklāsta sākumā. Kamēr vien tādi pastāv, un tādu, protams, nav mazums, kamēr pas�tāv tādi, kas uzņemas atbildību par vārdiem un, iepa�zīstot pilnīgu sabrukumu, smagi to pārdzīvo, tikmēr mums ir tiesības turēties pie vārda, kas vienmēr iz�mantots, lai apzīmētu to, kas radījis cilvēces būtiskā�kos darbus, darbus, bez kuriem mums nebūtu ne vis�mazākās apziņas par to, kas gan īsti ir �ī cilvēce. Konfrontējoties ar �iem darbiem, kas, lai arī citādi, vaja�dzīgi ne mazāk par mūsu dieni�ķo maizi, to barotiem un nestiem, pat ja mums nekas cits nebūtu atlicis, pat ja nezinātu, cik lielā mērā tie mūs nes, un velti meklē�tu savā laikā ko tādu, kas tiem varētu līdzināties, mēs varam teikt tikai vienu: ja esam ļoti stingri pret laiku un it īpa�i pa�i pret sevi, mēs varam secināt, ka patla�ban nav neviena dzejnieka, ta�u mums kaisli jāvēlas, lai tādi būtu.

Tas skan ļoti vispārīgi, un tam nav nekādas vērtības, ja nemēģināsim tikt skaidrībā, kādam patlaban dzej�niekam būtu jābūt, lai tas atbilstu dzejnieka prasībām.

Kā pirmo un svarīgāko es minētu to, ka dzejnieks ir pārvērtību glabātājs, turklāt divējādu pārvērtību no�zīmē. Pirmām kārtām viņ� apgūst cilvēces literāro man�tojumu, kas pilns ar pārvērtībām. Cik tas bagāts pār�vērtībām, to mēs zinām tikai tagad, kad at�ifrēti gan�drīz vai visu iepriek�ējo kultūru raksti. Līdz pat bei�dzamajiem gadsimtiem ikviens, kam bija darī�ana ar �o cilvēka pa�u savpatāko un noslēpumaināko aspek�tu, proti, spēju pārvērsties, turējās pie divām antīkās pasaules pamatgrāmatām: pie vēlīnākās Ovidija "Me�tamorfozes", kurā gandrīz vai sistemātiski aplūkotas visas pazīstamās, mītiskās, "augstās" pārvērtības, un pie agrīnāka darba, proti, "Odiseja", kurā it īpa�i tiek runāts par viena cilvēka, tas ir, Odiseja dēkainajām pārvērtībām. Tās vainagojas ar viņa atgrie�anos uba�ga paskatā, viņ� atgrie�as kā visniecīgākais cilvēks, ko vien iespējams iedomāties, ta�u tam seko tik piln�īga izlik�anās, ko nav iespējis vai pārspējis neviens nākamais dzejnieks. Tas būtu smieklīgi, ja sāktu klās�tīt par �o abu grāmatu ietekmi uz jaunākajām Eiropas kultūrām, sākot ar renesansi unjo īpa�i pēc tās. Ariosto, �ekspīra un daudzu citu darbos uzrodas Ovidija metamorfozes; gau�i alotos, ja domātu, ka mūsdienās �ī ietekme būtu izsīkusi. Ar Odiseju mēs joprojām vēl sastopamies: pirmā pasaules literatūras figūra, kas kļu�vusi par tās centrālo sastāvdaļu, būtu grūti nosaukt vai�rāk par piecām vai se�ām figūrām, kurām piemistu tāds pats starojums.

Jā, viņ� gan vienmēr mums ir bijis pirmais, ta�u ne senākais, jo atrasts vēl senāks. Nav pagāju�i pat simts gadi, kop� tika atklāts un savā nozīmībā atzīts Mezopotāmijas Gilgame�s. �is eposs sākas ar to, ka starp me�onīgajiem zvēriem dzīvojo�ais dabas cilvēks Enkidu pārvēr�as par pilsētas un kultūras cilvēku, tā ir tēma, kas patlaban, kad kļūst zināmi konkrēti un ļoti precīzi fakti par bērniem, kas dzīvoju�i kopā ar vil�kiem, mums patie�ām ir pavisam tuva. Stāstījums par to, kā Enkidu zaudē savu draugu Gilgame�u, izvēr�as varenā konfrontācijā ar nāvi, tā ir vienīgā konfrontā�cija, kas mūsdienu cilvēkam neatstāj rūgteno pa�ap�māna piegar�u. Un �eit es gribētu piedāvāt sevi kā gan�drīz vai neticama procesa liecinieku: neviens, tie�ām � neviens, literārs darbs mani nav tik pamatīgi ietekmē�jis kā �is eposs, kuram ir �etri gadu tūksto�i un kas vēl pirms simts gadiem nevienam nebija pazīstams. Es ar to sastapos septiņpadsmit gadu vecumā, un kop� tā lai�ka tas mani nav atstājis, aizvien esmu atgriezies pie tā kā pie sava veida bībeles, un, neraugoties uz savu spe�cifisko iezīmi, tas mani ir pildījis ar vēl nezināmā gai�dām. Pārmantotu lietu korpusu, kas mums kalpo par pārtiku, es nespēju traktēt kā kaut ko noslēgtu, pat ja būtu tā, ka nesekotu rakstiski fiksēti �āda mēroga dar�bi, saglabājas tas milzīgais rezervuārs, ko mums mu�tiski atstāju�as dabas tautas.

Jo �ajos darbos, un par to mēs runājam, pārvērtī�bām nav gala. Savu dzīvi varētu veltīt tam, lai tās ap�kopotu un piepildītu, un tā nebūtu slikti nodzīvota dzī�ve. Ciltis, kurās reizēm ir da�i simti cilvēku, mums ir atstāju�as bagātības, ko noteikti neesam pelnīju�i, jo mūsu vainas dēļ tās ir izmiru�as vai arī izmirst mūsu acu priek�ā, bet mēs to pat nepamanām. Savu mītisko pieredzi tās ir saglabāju�as līdz pa�ām beigām, un vis�dīvainākais � diez vai pastāv kaut kas tāds, kas mums būtu vēl noderīgāks, diez vai kaut kas mūs tik ļoti pil�da ar cerībām kā tie�i �ie agrīnie, nesalīdzināmie cil�vēku poētiskie darbi, to cilvēku darbi, kas, mūsu vajā�ti, apkrāpti un aplaupīti, nabadzībā un sarūgtinājumā ir gāju�i bojā. Viņi, kas � savas pieticīgās materiālās kultūras dēļ mūsu iznīcināti � tiku�i akli un ne�ēlīgi iznīcināti, mums ir atstāju�i neizsmeļamu garīgo man�tojumu. Pateicība par to, ko zinātne dara to glāb�anai, nekad nebūs pietiekama; tā patiesā saglabā�ana, atdzī�vinā�ana mūsu dzīvei ir dzejnieku uzdevums.

Esmu viņus nosaucis par pārvērtību glabātājiem, ta�u viņi ir tādi arī citā nozīmē. Pasaulē, kas vērsta uz sasniegumiem un specializāciju, kas redz vienīgi vir�sotnes, pēc kurām tiecas sava veida lineārā aprobe�o�tībā, pasaulē, kas visus spēkus velta virsotņu aukstajai vientulībai, bet neievēro un notu�ē visu līdzāseso�o, daudzveidīgo un savpato, kas nepiedāvājas par izpalī�gu virsotnēm, pasaulē, kurā aizvien vairāk tiek aiz�liegtas pārvērtības, jo tās vērstas pret universālo pro�ducē�anas mērķi, kurā neapdomīgi tiek vairoti pa�iz�nīcinā�anās līdzekļi un vienlaikus tiek nosmacētas jop�rojām vēl saglabāju�ās cilvēciskās īpa�ības, kas varē�tu pret to vērsties, �ādā pasaulē, kuru varētu dēvēt par pa�u apstulbu�āko pasauli, laikam kardināla nozīme ir tam, ka ir tādi, kam, neraugoties ne uz ko, piemīt pārvēr�anās spējas.

Es domāju, ka tas ir dzejnieku īstenais uzdevums. Pateicoties �ai spējai, kas reiz piemita visiem, bet ta�gad nolemta atrofijai, viņiem tā visiem līdzekļiem jā�saglabā, jānodro�ina atklāta piekļū�ana cilvēkiem. Vi�ņiem jāspēj kļūt par ikvienu, arī par pa�u niecīgāko, naivāko un bezspēcīgāko. Viņu praktizēto citu iepzī�anu no iek�puses nekad nedrīkst noteikt mērķi, kas valda mūsu normālajā, tā teikt, oficiālajā dzīvē, viņiem jābūt pilnīgi brīviem no kādas tiek�anās pēc panāku�miem un atzinības, vienīgi pa�pietiekama kaisle, pār�vērtību kaisle. Tas paredz vienmēr turēt vaļā ausis, to�mēr ar to vien par maz, jo vairums cilvēku patlaban nemaz nespēj runāt, viņi izsakās ar avī�u un publisko mediju frāzēm un, īstenībā nebūdami vienādi, izsakās glu�i vienādi. Tikai pārvērtībās, vārda ekstrēmajā no�zīmē, kā tas �eit tiek izmantots, būtu iespējams izjust, kas cilvēks ir aiz saviem vārdiem, citādi nekādi nav aptverams patiesi dzīvīgais eso�ajā dzīvajā būtnē. Tas ir noslēpums, savā iedabā gandrīz vai neizpētīts pro�cess, un tomēr tā ir vienīgā patiesā iespēja piekļūt cil�vēkam. �o procesu ir mēģināju�i nodēvēt da�ādi, tiek runāts, piemēram, par ieju�anos vai empātiju, bet es, neizklāstot patlaban cēloņus, dodu priek�roku prasī�gākam vārdam � "pārvērtības". Lai kā arī to dēvētu, diez vai kāds uzdro�ināsies ap�aubīt to, ka runa ir par kaut ko patiesu un ļoti dārgu. Nemitīgajos vingrināju�mos, spiedīgajā pieredzē par jebkura veida cilvēkiem, bet it īpa�i pieredzē par tiem, kas vismazāk izpelnās ievērību, vingrinājumos, kurus nav sagandējusi vai nolēmējusi nekāda sistēma, es sliecos redzēt dzejnieka patieso profesiju. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka dzej�nieka darbā ieies tikai daļiņa no �īs pieredzes. Kā tas tiek vērtēts � bet tas jau atkal attiecas uz sasniegumu un virsotņu pasauli, �odien tas mūs var neinteresēt, mēs mēģinām aptvert nevis to, ko dzejnieks atstājis, bet gan to, kas dzejnieks būtu, ja tie�ām tāds būtu.

Ja es pilnīgi nepieskaros tam, ko uzskata par panā�kumiem, ja pat neuzticos tiem, tas saistīts ar briesmām, ko ikviens zina pats no savas pieredzes. Tiek�anās pēc panākumiem un pa�iem panākumiem piemīt sa�auri�no�a iedarbība. Savā ceļā mērķapzinīgais vairumu no tā, kas nekalpo mērķa sasnieg�anai, izjūt kā balastu. Lai būtu vieglāk, viņ� to atmet, viņu nenorūpina, ka aizmestais viņam varētu būt pats labākais, viņam sva�rīgs ir vienīgi sasniedzamais punkts, viņ� raujas augs�tāk no punkta uz punktu un rēķina metros. Pozīcija � tas ir viss, tā ir noteikta no ārpuses, nejau viņ� to no�saka, viņam tās radī�anā nav nekādas daļas. Viņ� to redz un tiecas pēc tās, lai cik vajadzīgi un nepiecie�a�mi �ādi pūliņi arī būtu daudzās dzīves jomās, dzejnie�kam, kā mēs gribētu domāt, tas ir graujo�i.

Jo pirmām kārtām viņamjārada sevī aizvien lielāka telpa. Telpa zinā�anām, kuras gūst bez jebkādiem re�dzamiem mērķiem, telpa cilvēkiem, ko iepazīst un uz�ņem caur pārvērtībām. Ja jau runa ir par zinā�anām, viņ� tās var gūt vienīgi godīgos un tīros procesos, kas nosaka ikvienas zinā�anu nozares iek�ējo uzbūvi. Ta�u �o, tālu citu no citas eso�o, da�ādo zinā�anu izvēli no�saka nevis kāds apzināts noteikums, bet gan neizskaid�rojams izsalkums. Tā kā viņ� vienlaikus arī atklājas visda�ādākajiem cilvēkiem un izprot tos vissenākajā, pirmszinātniskajā veidā, proti, caur pārvērtībām, tā kā tādējādi viņ� vienmēr ir iek�ējā kustībā, kuru viņ� nenovājina, kurai viņ� nevar darīt galu � jo viņ�' nevāc cilvēkus, neatliek kārtīgi sāņus, viņ� tikai tos sastop un dzīvi uztver �, tā kā viņ� saņem no tiem kārtīgus triecienus, ļoti iespējams, ka pēk�ņo pievēr�anos jau�nai zinā�anu nozarei arī nosaka �āda sastap�anās.

Es apzinos �īs prasības savādību, tā var izraisīt vie�nīgi protestu. Izklausās, it kā viss būtu vērsts uz pretē�ju un nesaskanīgu saturu haosa radī�anu. �ādai iebil�dei, un tā ir ļoti būtiska, sākumā es visai maz ko varē�ju likt pretim. Viņ� ir vistuvāk pasaulei, ja nes sevī haosu, ta�u viņ�, ar to mēs sākām, jūt atbildību par �o haosu, viņ� neatzīst to, viņ� nejūtas labi, viņ� ne�ķiet sev lielisks tāpēc vien, ka viņā ir vietas �īm preti�ķī�bām, viņ� ienīst haosu, viņ� neatmet cerības, ka citu un arī sevis dēļ to pārvarēs.

Lai pateiktu ko jēdzīgu un vērtīgu par �o pasauli, viņ� nevar izvairīties no tās, viņ� to nevar atmest. Tā kā pasaule ir haoss, vairāk nekā jelkad agrāk, nerau�goties uz visiem mērķiem un plāniem, jo tā aizvien ātrāk virzās uz pa�iznīcinā�anos, tad viņam haoss ir jānes sevī, nevis nogludināts un izskaistināts jārāda ad usum Delphini, proti, lasītājam. Ta�u viņ� nedrīkst ļauties haosa varai, viņam, tie�i savas haosa pieredzes dēļ, jārunā tam pretī unjānostāda pretim savas cerības trauksmainība.

Kādas gan var būt �īs cerības, kāpēc tām ir vērtība tikai tad, ja tās pārtiek no pārvērtībām, no iepriek�ē�jām pārvērtībām, ko gūst satrauco�ā lasījumā, un ta�gadējām pārvērtībām, kuras apgūst sabiedrībā sakarā ar aktuālajiem notikumiem?

Te arī ir to figūru vara, kas viņu reiz savaņģoju�as, kas negrib atstāt telpu, ko reiz viņā ieņēmu�as. Tās reaģē iz viņa, it kā viņ� no tām sastāvētu. Tās ir viņa vairums, artikulēts un apzināts, tās ir viņa preto�anās nāvei, jo tās dzīvo viņā. Jau mutiski tradētajiem mītiem piemīt tā īpa�ība, ka tos no jauna jāatkārto. To dzīvī�gums līdzinās to noteiktībai, tie spēj nemainīties. Vie�nīgi katrā atsevi�ķā gadījumā var noteikt, kas nosaka to vitalitāti, varbūt pārlieku maza vērība veltīta tam, kāpēc tos jāturpina pārstāstīt. Nebūtu nemaz tik grūti aprakstīt, kas notiek ar kādu, kas ar mītiem sastopas pirmo reizi. �odien jūs negaidāt no manis �ādu piln�īgu aprakstu, bet citam aprakstam nav nekādas jēgas. Es gribu pieminēt tikai vienu � dro�ības un neapstrīdamības izjūtu: tikai tā arī bija, vienīgi tā arī varēja būt. Lai kas arī tas būtu, ko uzzina no mīta, lai cik neticams tas arī �ķistu citā sakarībā, �eit tas ir brīvs no �aubām, �eit tas ir vienīgais, nepārprotamais veidols.

�ī neap�aubāmības krātuve, no kuras daudz kas no�kļuvis arī līdz mums, ir tikusi izmantota nevietā visdī�vainākajiem patapinājumiem. Ļoti labi mums ir zinā�ma to ļaunprātīgā politiskā izmanto�ana, pat izkrop�ļots, at�ķaidīts un izķēmots mazvērtīgais patapinājums ir noturējies da�us gadus, līdz beidzot sabrucis. Pavi�sam cita veida aizņēmumi ir zinātnes patapinājumi, minē�u tikai spilgtāko piemēru: lai ko arī domātu par psihoanalīzes patiesīgumu, lielu daļu no sava spēka tā guvusi vārdā "Oidips", un psihoanalīzes nopietnā kri�tika to cen�as sastapt tie�i �ajā vārdā.

Novēr�anās no mītiem, kas raksturo mūsu laiku, ir izskaidrojama ar visāda veida ļaunestībām, kas veik�tas ar mītu palīdzību. Tos uztver kā melus, jo pazīst tikai patapinājumus no mītiem, un tos atmet kopā ar patapinājumiem. Bet piedāvātās pārvērtības �ķiet vien�kār�i neticamas. No to brīnumiem pazīst vienīgi tos, kas īstenoti izgudrojumos, un nepadomā, ka ikviens no tiem radies, pateicoties savam pirmtēlam mītā.

Tas, kas līdzās visām specifiskajām detaļām veido mītu īstenumu, ir mītā praktizētās pārvērtības. Tās arī ir tas, ar kurām cilvēks radījis sevi. Caur tām viņ� ir iedzīvojies pasaulē, caur tām kļuvis par līdzdalībnie�ku pasaulē; to, ka, pateicoties pārvērtībām, viņ� guvis savu varu, mēs redzam itin labi, ta�u viņ� ir pateicīgs tām arī par ko labāku, proti, par savu �ēlastību.

Es nebaidos lietot �o vārdu, kas gara praktiķiem �ķiet neesam pienācīgs: to, un tas arī pieder pie spe�cializācijas, izstumj reliģiju jomā, tur to drīkst saukt vārdā un izmantot. No mūsu ikdienas dzīves, kuru aizvien vairāk un vairāk noteic tehnika, un lieti�ķa�jiem lēmumiem to tur pa gabalu.

Es teicu, ka dzejnieks var būt vienīgi tas, kas jūt atbildību, lai gan varbūt mazāk par citiem to pierāda atsevi�ķās akcijās. Tā ir atbildība par dzīvību, kas sa�grauj sevi, un nevajag kaunēties sacīt, ka �o atbildību uztur �ēlastība. Nav nekādas jēgas, ja to proklamē kā kaut kādas nenoteiktas vispārīgas jūtas. Tā prasa pār�vēr�anos ikvienā atsevi�ķā cilvēkā, kas dzīvo un pas�tāv tepatās. Viņ� iemācās pārvērtības no mīta, manto�tās literatūras un vingrinās pārvērtībās. Viņ� ir nekas, ja to nemitīgi nepiemēro savai apkārtnei. Tūksto�iem ielo�u pārpilnā dzīve, kas ieplūst viņā, saglabājas ju�tekliski �ķirta visās savās izpausmes formās, tā nesa�plūst viņā kaut kādā kailā jēdzienā, tā dod spēkus tu�rēties pretim nāvei, kļūstot par kaut ko vispārēju.

Atdot cilvēci nāvei � tas nav domāts dzejniekam. Satriekts, pret visiem atklāts, viņ� iepazīst daudzvei�dīgajā nāves pieaugo�o varu. Pat ja visiem viņa uz�drīkstē�anās �ķiet velta, viņ� uzpurina un nekad neka�pitulē. Viņa lepnums � pretoties nebūtības sūtņiem, kas aizvien vairāk savairojas literatūrā, un cīnīties pret tiem nevis ar viņu pa�u, bet citiem līdzekļiem. Viņ� dzīvo pēc likuma, kas ir viņa pa�a, bet ne viņam pie�griezta likuma. Un tas ir �āds:

Nebūtībā nepadzen nevienu, kas labprāt tur nokļū�tu. Nebūtību uzmeklē vienīgi tāpēc, lai no tās atrastu atceļu un visiem �o ceļu iezīmētu. Sēras un izmisumu iztur, lai iemācītos, kā no tā atpestīt citus. Iztur nejau nicinot laimi, kas pienākas ikvienam radījumam, kaut arī tie cits citu kropļo un saplosa.

Komentāri

�o komentāru nolūks nav atspēkot E. Kaneti uzskatus un atziņas vai polemizēt ar viņu. To mērķis � precizēt, ja nepiecie�ams, E. Kaneti paustās atziņas un sniegt pla�āku informāciju, kas varētu atvieglināt teksta un viņa poētiskās pasaules izpratni.

Valdonis un vara

Lai izpratsu �o 1971. gada rakstu "Vadonis un vara" (Hitler, nach Speer), jāņem vērā vērā traktātā "Masa un vara" paustās atziņas, uz ko norāda ari pats autors. 1972. gadā, izvēr�ot savu uzskatu izklāstu, E. Kaneti publicē ari bro�ūru "Vara un pārdzīvos ana".

35. lpp. Ilgme. Ilgme (Dauer) � apjomīgs un semantiski bagāts nojēguma apzīmējums vācu valodā. Dauer � ne tikai tas, kas ilgst telpā un laikā, ne tikai pats ilgstamlbas process, bet ari esamības iezīme, cilvēka priek�stats par to un ilgas pēc tā. Vienlaikus ilgme ir kaut kas aicino�s un valdzino�s, tā raksturo ne tikai mū�īgo, bet ari aizmū�lgo.

35. lpp. Spēra grāmata. Alberts Spērs (1905 �1981) � arhitekts, kas Hitlera "galma" karjeru sāk, pārbūvējot impērijas kanceleju un ceļot tribīnes nacionālsociālistu saietiem Nirnbergā. Speciāli viņam tiek izveidots "reiha galvaspilsētas ģenerālinspektora" amats. Otrā pasaules kara laikā Spērs vada militāro uzņēmumu celtniecību, no 1942. gada � miltārās rūpniecības un bruņo�anās ministrs; viens no iniciatoriem Vācijas pārejai uz "totālo karu". Pēc starptautiskā Nirnbergas kara tribunāla sprieduma A. Spers 20 gadus pavada cietumā. E. Kaneti izmanto grāmatu: Speer A. Erinnerungen. Berlin, 1968. Sk. ari citas A.Spēra grāmatas: Tagebьcher. Mьnchen, 1975; Der Sklavenstaat. Stuttgart, 1981. Par A. Spēru sk.: SchmidtM. Albert Speer. Das Ende eines Mythos. Bern, 1982.

36.���� lpp. Inherentais varas apbrīns. 1985. gadā E. Kaneti raksta: "Varaskārais, kas nekad nevar būt varens, � tāpēc viņ� ir vēsturnieks." (Canetti E. Das Geheimherz� S. 197). 1943. gada piezīmēs E. Kaneti fiksē: "Es ienīstu vēsturnieku respektu pret itin visu ko, jo tas vienkār�i noticis, es ienīstu viņu fal�os, vēlākos mērogus, viņu bezspēcību, kas liek gulties uz vēdera jebkuras varas formas priek�ā." (Canetti E. Die Provinz� S. 32)

37.��� lpp. Kuppelbergs. Kupolu hallē, pēc Hitlera un Spēra ieceres, bija jāietilpst 150 tūksto� cilvēkiem, un tai bija jābūt 290 metrus augstai. Karam sākoties, Hitlers pieprasīja, lai plānotā būve kļūtu vēl grandiozāka. Sv. Pētera katedrāle � galvenais katoļu baznīcas templis (Roma, XVI gs.), tās augstums � 130 metri. Salīdzinājumam var izmantot projektu, ko bija pardzēts realizēt Maskavā nojauktā Kristus Pestītāja tempļa vietā. �ajā vietā bija paredzēts uzbūvēt Padomju pili, kuru rotātu 75 metrus augsta Ļeņina statuja. Pili bija paredzēts iekārtot divas zāles ar 20 un 8 tūksto� vietām (kopējā platība� 110 000 kvadrātmetri).

40.���� lpp. Triumfālā iesoļo�ana. Vācijas bruņotie pāriet Austrijas robe�u 1938. gada 12. martā, bet dienu vēlāk tiek izdots likums par Austrijas atkalapvieno�anu ar Vāciju.

41.�� lpp. Rings. 1857. gadā Austroungārijas ķeizars Francis Jozefs nolemj nojaukt pilsētas mūrus un izveidot Ringstrasse (pabeigts 1865. gadā, saīsināti tiek dēvēts par Ringu).

41. lpp. Kapenes. E. Kaneti min Spēra versiju. Pastāv norāde, ka savas kapenes Hitlers ir iecerējis uzbūvēt "kustības galvaspilsētā" Minhenē. Minhenes izbūvē izpau�as Hitlera gigantomānija: �eit iecerēts uzcelt pieminekli nacionālsociālistu kustībai (212 metrus augstu) un staciju (128 metrus augstu). Salīdzinājumam: Va�ingtona obelisks � 170 metri, Heopsa piramīda � 146, 6 m, Vandomas kolonna � 50, 2 m, Panteons � 45 , 6 m. Gigantomānija raksturo ari Hitlera pretspē�lētāju Staļinu un sociālismu, kurā dzīve tendēta kļūt par vēstures dekorāciju, sk.: Symbols of Power. The Esthetics of Political Legimitation in the Soviet Union and Eastern Europe. Stock�holm, 1987.

42. lpp. Rībentropa līgumi. Par Hitlera un Rlbentropa attieksmi pret līgumiem pla�āk sk.: Jдcker E. Hitlers Herrschaft. Vollzug einer Weltanschauung. Stuttgart, 1986.

Joahims fon Rlbentrops (1893 � 1946) � nacionālsociālis�tiskās Vācijas ārlietu ministrs.

43.����� lpp. Todts. Frics Todts (1891-1942) nacionāl�sociālisma politiķis, arhitekts un in�enieris, izveido pusmilitāru celtniecības organizāciju (būvējis ari "Vilku midzeni").

44. lpp. Srēbera gadījums. E. Kaneti atsaucas uz savu izklāstu traktātā "Masa un vara". Daniels Pauls Srēbers (1842 � 1911) � Saksijas senāta prezidents, kas 1903. gadā izdod grāmatu par saviem pārdzīvojumiem un vīzijām.

1911. gadā tiek publicēts Z. Freida raksts par �o gadī�jumu (Psychoanalytische Bemerkungen ьber einen auto�biographisch beschriebenen Fall von Paranoia). Srēbera grāmata un tās interpretācijas ir kļuvu�as par klasisku psihoanalīzes tekstu (Deleuze G., Guattari F. L'Anti-Oedipe. Paris, 1972. P. 18�26). Pla�āk par Srēbera teksta izdevumiem un interpretācijām sk.: Freids Z. Psihoanalīzes nozīme un vēsture. Lielvārde, 1994.

44.��� lpp. Godkārīgie cilvēki. Par mākslu tre�ajā reihā un tās ietekmi sk.: Die bildende Kunst im Dritten Reich. Hamburg, 1966; Literatur und Dichtung im Dritten Reich. Hamburg, 1966; Hдrtung G. Literatur und дsthetik des deutschen Faschismus. Berlin, 1983; Friedlдnder S. Kitsch und Tod. Der Wiederschein des Nazismus. Mьnchen, 1984, u.c.

48.������ lpp. Mēģina glābt. �pērs apstrīd un sabotē Hitlera pavēles par Vācijas rūpniecības iznīcinā�anu, sk.: Мельников Д., Черная JI. Империя смерти. Москва, 1987. С. 196 b 1. Sk. arī: Neumann F. L. Behemoth. Struktur und Praxis des Nationalsozialismus. Kцln, 1977.

49.�� lpp. Hitlera pavēles. Par valodu un pavēļu lomu tre�ajā reihā sk.: Winckler L. Studien zur gesellschaftlichen Funktion faschistischer Sprache. Frankfurt / M., 1970; Mosse G. L. Der nationalsozialistische Alltag. Kцnigstein, 1979; Buchheim G. Befehl und Gehorsam // Anatomie des SS-Staates. Mьnchen, 1984. Bd. 1. S. 215 � 320; Scholtz H. Erziehung und Unterricht unterm Hakenkreuz. Gцttingen, 1985; Klemperer V. LTI. Leip�zig, 1986.

51. lpp. Bavārijas Ludvigs. Bavārijas karalis Ludvigs II (1864�1886) nokļuva finansiālās grūtībās sakarā ar savu celtniecības kaisli, viņa parādus vēlāk dzēsa Bismarks.

53.�� lpp. Fotogrāfijas. Vācijā tiek izplatīti �etri Hitleram veltīti fotoalbumi: "Hitlers, kādu viņu neviens nepazīst", "Hitlers ārpus ikdienas", "Hitlers savos kalnos", "Jaunatne un Hitlers". Pārņemot varu, Hitlers centralizē propagandu, � 1933. gada 13. martā tiek izveidota Tautas izglītības un propagandas ministrija, ko vada Gebelss.

54.� lpp. Aug�zalcberga. Kalns Bavārijā, Hitlera mītnes vieta.

57. lpp. Rotenbergs. Domāta A. Rozenberga grāmata "XX gadsimta mīts" (Der Mythos des 20. Jahrhunderts, 1930). Alfreds Rozenbergs � baltvācu izcelsmes nacionālsociālisma ideologs, Austrumu apgabalu ministrs (no 1941. g.). Ap 1943. gadu Hitlera "Mein Kampf" tirā�a sasniedz 9 480 000 eksemplāru, bet Rozenberga grāmata � 713 000 eksemplāri. Sk.: Kammer H., Bartsch E. (Hg.) Nationalsozialsimus. Reinbek, 1992. S. 44,126.

57. lpp. Gricners. Eduards fon Grīcners (Grūtzner, 1846 � 1925) � Vīnes mākslinieks.

57. lpp. Kārlis Lielais. Kārlis Lielais (742 � 814) � franku karalis, kur�, karojot ar sak�iem, liek nogalināt 4500 gūstekņu.

63. lpp. Lai tas paliktu slepenībā. Neziņa par koncentrācijas nometnēm ir viens no noturīgākajiem pēckara mītiem, kas neatbilst patiesībai, sk.: Sperber M. All das Vergangene � Wien,

1983.�� Sk. arī: Antoni E. KZ von Dachau bis Auschwitz. Frank�furt / M., 1979; Broszat M. Nationalsozialistische Konzentra�tionslager 1933 � 1945 //Anatomie des SS-Staates. Mьnchen,

1984.�� Bd. 2. S. 11-133.

66. lpp. Desants Normandijā. Domāts angļu un amerikāņu karaspēka desants Francijā, otrās frontes atklā�ana 1944. gada 6. jūnijā.

66.�� lpp. Neveiksmīgais atentāts. Runa ir par 1944. gada 20. jūlija atentātu Hitlera mītnē pie Rastenburgas (Austrumprūsija). Sk.: Liii R., Oberreuter H. (Hg.) 20. Juli. Portraits des Widerstands. Dьsseldorf, 1984.

67.� lpp. Naidnieces nāve. Septiņgadu kara laikā ar Krieviju Prūsija atradās uz katastrofas robe�as. Ta�u 1711. gada 25. decembrī ķeizariene Elizebete nomira un tronī kāpa Pēteris III, kur� nekavējoties noslēdza mieru ar Prūsiju un atlīdzināja zaudējumus.

Karls krauss, preto�anas skola

1965. gada eseja "Karls Krauss, preto�anās skola" ir sava veida E. Kaneti norēķins ar Vīnes publicistu un literātu Kārlu Krau�u (1874�1936). 1974. gadā Berlīnes Mākslas akadēmijā E. Kaneti notur runu "Jaunais Karls Krauss", kas saistīta ar publicētajām Krausa mīlestības vēstulēm (Kraus K. Briefe an Sidonie Nadherny von Borutin. Hg. v. H. Fischer, M. Lazarus. Mьnchen, 1974. Bd. 1�2). E. Kaneti iepzī�anās ar Krau�u vienlaikus ir iepazī�anās ar nākamo sievu Vēzu, kas pieder pie Krausa loka. Ta�u autobiogrāfiskajā apcerējumā "Acu spēle" E. Kaneti raksta: "Vil�anās viņā pēc 1934. gada februāra notikumiem bija milzīga. Viņ� pieslējās Dolfusam, viņ� pieņēma pilsoņkaru Vīnes ielās un atzina briesmu darbus. Visi, patie�ām visi, no viņa atkrita. [..] Ziņa par viņa nāvi � viņ� nomira 1936. gada jūnijā � mani nekādi neaizkustināja. Es pat neiegaumēju datumu, un tagad pat mēnesi nācās pārbaudīt." (Canetti E. Das Augenspiel. Frankfurt/M., 1992. S. 269)

70. lpp. Krausa priek�lasījums. Runa ir par 1924. gada 17. aprīļa Krausa 300. priek�lasījumu. Atmiņās E. Kaneti raksta: "Drīz vien es secināju, ka cilvēki ir atnāku�i uz dzīrēm, nevis sumināt Kārlu Krau�u." (Canetti E. Die Fackel.. S. 71)

72. lpp. Trākla vārdi. E. Kaneti citē austrie�u dzejnieka Georga Trākla (1887�1914) dzejoli, kas veltīts Krausam. Kari Kraus: weiser Hohepriester der Wahrheit, Kristallne Stimme, in der Gottes eisiger Odem wohnt,

Zьrnen der Magier,

Dem unter schwarzem

Mantel der blaue Panzer des Krieger klirrt.

�is dzejolis publicēts izdevumā "Rundfrage ьber Karl Kraus" (Innsbruck, 1917. S. 17), bet pirms tam � �urnālā "Bren�ner" (1913. Nr. 18/20).

73. lpp. Akustiskais citāts. E. Kaneti praktizēts pasaules atveido�anas paņēmiens. 1942. gadā viņ� fiksē: "Cilvēku balsis ir dieva maize." (Canetti E. Die Provinz � S. 19). 1947. gadā E. Kaneti raksta: "Kā dzejnieks es dzīvoju laikā pirms rakstības, es dzīvoju balss (Ruf) laikā." (Op. cit. S. 104)

Pats E. Kaneti sniedz at�ķirīgus akustiskā izcelsmes skaidrojumus, bet viens no tiem ir saistīts ar kabuki teātri: "Tas bija japāņu kabuki teātris, kas vienu nedēļu sniedza izrādes Vīnes Tautas operā. Katru vakaru viņi spēlēja vienu un to pa�u. Es, protams, nesapratu ne vārda japāniski, ta�u mani milzīgi iespaidoja �īs strikti iezīmētās figūras un it īpa�i to intonācija. Es nezinu, vai var runāt par akustisku masku, ta�u skanējuma zinātā es to izpratu. Es nemitīgi apmeklēju izrādes, katru vakaru, un da�kārt uzjautrinājos � aizvēru acis, tomēr vienmēr ļoti precīzi zināju, kura figūra patlaban runā." (Canetti E., Durzak M. Akustische Maske und Maskensprung//Durzak M. (Hg.) Zu Elias Canetti. Stuttgart, 1983. S. 19.

73. lpp. Viņa ausis. Var teikt, ka E.Kaneti poētisko pasauli raksturo auss, dzirdes hipertrofija (sk. viņa grāmatas "Lāpa ausī", "Marake�as balsis"). E.Kaneti pretstata jūdaisko (dzirdes) kultūru sengrieķu kultūrai � redzes, uztveres (aistētikas) pasaulei. Vienlaikus �ajā pretstatījumā iezīmējas tā sauktās valodas kritikas tradīcija (F.Mautners, E. Mahs, L. Vitgen�teins u.c). E.Kaneti pa�izpratnē būtiska nozīme ir arī elpo�anai un izo�ņā�anai (suņa simbolika), ko izklāsta 1936. gada Hermanim Broham veltītajā runā.

73. lpp. Kevēdo, Svifts. Fransisko Kevēdo (1580�1645) � spāņu dzejnieks un rakstnieks. D�onatans Svifts (16 67 � 1745) � angļu rakstnieks, satīriķis.

74.���� lpp. Nestrojs, Ofenbahs, Klaudiuss. Austrie�u drama�turgam Johanam Nestrojam (1801 � 1862) un fran�u komponistam Zanam Ofenbaham (1819�1880) ir veltīti divi programatiski Krausa darbi: "Nestrojs un nākamā paaudze" (Nestroy und die Nachwelt, 1912. � Kraus K. Schriften. Frank�furt/M., 1989. Bd. 4. S. 220-240) un "Ofenbaha renesanse" (Offenbach-Renaissance, 1927. � Schriften. Frankfurt/M., 1992. Bd. 17. S. 220-229).

Matiass Klaudiuss (Matthias Claudius, 1740 � 1815) � vācu liriķis un publicists, avīzes "Der Wandsbecker Bote" izdevējs (1771 � 1775). Krauss visai bie�i citē Klaudiusu un viņa dzejoli "Mēness ir uzlēcis" (Der Mond ist aufgegangen) uzskata par vienu no labākajiem vācu dzejoļiem.

75.�� lpp. "Cilvēcespēdējās dienas". Runa ir par Krausa drāmu piecos cēlienos un epilogu (1915 �1917). 1919. gadā drāma tiek pārveidota un publicēta kā grāmata.

75. lpp. Naids pret karu. 1914. gada 19. novembri Krauss ironizēdams uzsāk savu priek�lasījumu ar vārdiem "�ajā di�ajā laikā� " (Kraus K. Schriften. Frankfurt/M., 1988. Bd. 5. S. 9) un uz laiku pārtrauc publisko darbību, tādējādi protestēdams pret karu. Ta�u vēl spēcīgāk E. Kaneti ietekmē Krausa prasība Vīnes policijas prezidentam pēc 1927. gada iedzīvotāju ap�au�anas. Prasību Krauss izvirza viens pats, bet plakāti ar �o prasību tiek izlīmēti visā Vīnē:

An den Polizeiprдsidenten von Wien

Johann Schober

Ich fordere Sie auf abzutreten

Karl Kraus

herausgeher der "Fackel"

(Cit. pēc: Schick P. Karl Kraus. Reinbek, 1965. S. 116)

78.���� lpp. Ķīnas mūris. Iespējams, ka E. Kaneti apspēlē 1909. gada Krausa eseju "Ķīnas mūris", kas vēlāk dod nosaukumu eseju krājumam (Kraus K. Schriften. Frankfurt / M., 1987. Bd. 2)

79.��� lpp. Fackel. "Die Fackel" (Lāpa) � 1899. gada aprīli K. Krausa nodibināts �urnāls. No 1911. gada līdz 1936. gadam viņ� ir tā vienīgais izdevējs un nereti ari autors.

79. lpp. Hauptmanis, Strindbergs, Vedekinds.

Gerharts Hauptmanis (1862 � 1946) � vācu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts (1912). Runa ir par Hauptmaņa 1906. gada drāmu "Bet Pipa dejo".

Augusts Strindbergs (1849�1912) � zviedru rakstnieks; Franks Vēdekinds (1864�1918) � vācu dramaturgs. Abi literāti līdz 1911. gadam sadarbojas ar Krau�u �urnālā "Die Fackel". 1905. gadā Krauss Vīnē uzved Vēdekinda lugu "Pandoras kaste" (1895).

79. lpp. Laskere-�īlere. Elza Laskere-�Ilere (Lasker-Schūler, 1869� 1945) � ebreju izcelsmes vācu dzejniece, ekspresioniste. Ekspresijas ziņā paradigmatisks ir dzejolis "Vecais Tibetas paklājs'* i /7/7 alter Tibettepich), kas veltīts K. Krausam.

79.� lpp. Aristofans. K. Krauss aran�ē Aristofana (446. �385. g.p.m.ē.) komēdiju "Putni".

80.�� lpp. Dostojevskis, Gogolis, Stendāls.

1982. gada pierakstos E. Kaneti atzīmē: "Rakstnieks, kura māksla pastāv viņa nedistancētlbā, ir Dostojevskis." (Canetti E. Das Geheimherz� S. 160)

Atstāstot sarunu ar I.Bābelu, E.Kaneti raksta: "Viņ� uzskatīja, ka Mopasāns ir labāks par Cehovu, bet, kad es nosaucu Gogoli (viņ� man patika visvairāk), priecīgi mani izbrīnot, viņ� teica: "Francū�iem tāda nav, francū�iem trūkst Gogoļa." Tad nedaudz padomāja un, lai izlīdzinātu to, kas varētu �ķist lielī�anās, piebilda: "Bet vai tad krieviem ir Stendāls?" (Canetti E. Die Fackel� S. 273)

Stendāls ir viens no mīļākajiem E.Kaneti rakstniekiem, 1971. gadā viņ� raksta: "Stendālam esmu pateicīgs par pārliecību, ka ikviens cilvēks, ja viņam izdotos sevi pilnīgi aprakstīt, būtu satrauco�s, izbrīna vērts un ari neaizstājams. Tas, ko mīlu viņā pa�ā, ir domu un jūtu spontanitāte, viņa iedabas atvērtība un laimīgs satraukums, ātrums, kas tomēr neko neaizmirst, nemitī�gais kustīgums, kas sevi nekad nepazaudē, di�ciltība, kas nekad nav balamutīga, pateicība, kas precīzi apzinās to, par ko tā ir pateicīga, neizskaistinātlba (ja vien runa nav par gleznām), piepildīts bezdibenlgums, kurā tomēr vienmēr ir gai�s. Viņam visur ir gaisma, pati viņa domā�ana ir gaisma, ta�u tā nav nekāda reliģiska vai mistiska gaisma, kas viņam vienmēr �ķita aizdomīga, tā ir pa�u dzīves procesu gaisma, kuri sevi apjēdz ikvienā konkrētā detaļā." (Canetti E. Die Provinz � S. 293 � 294). Sal. ar interviju: Stendahl war meine Bibel // Welt am Sonntag. 8.11.1963.

Ta�u Stendālā E. Kaneti saista ari viņa itāliskais spāni skums: "Spāniskums Stendālā, viņa itāliskā dzīve 18. gadsimta fran�u valodā. Vairāk nav ko vēlēties." Canetti E. Das Geheimherz � S. 141)

80. lpp. Grinevalds, Breigels. Mati ass Grlnevalds (1470/ 1475� 1528) � vācu gleznotājs; Piters Breigels Vecākais (1525/ 1530 � 1569) � nlderlandie�u gleznotājs. Abi gleznotāji ietekmē E. Kaneti romāna "Apstulbums" ra�anos. �ajā sakarībā E. Kaneti raksta: "Ceļ� uz īstenību iet caur tēliem. Nedomāju, ka pastāv kāds labāks ceļ�." (Canetti E. Die Fackel� S. 109)

Konfūcijs savas "Sarunas"

1971. gada E. Kaneti eseja par Konfūciju uzskatāmi apliecina viņa interesi par Tālo Austrumu kultūru. 1968. gada pierakstos E. Kaneti atzīmē: "Nekad negribētu atbrīvoties no ķinie�u "skolotājiem". Vienīgi pirmssokratiķi mani nodarbina tikpat ilgi, cik viņi, proti, visu dzīvi." (Canetti E. Die Provinz� S. 269) Ķlniskumu E. Kaneti saskata ari F. Kafkā, austrie�u rakstniekā, kas līdzās K. Krausam, R. Mūzilam un H. Broham viņu visvairāk ietekmējis. Austrumu kultūrā E. Kaneti saista pārmaiņu, transformāciju fenomens. Autobiogrāfiskajā apcerējumā "Lāpa ausi" viņ� raksta: "Ķinie�u un drīz vien ari japāņu vārdi man kļuva pavisam pazīstami, sāku brīvi kustēties starp tiem, glu�i tāpat, kā skolas laikā starp grieķiem. Starp ķinie�u klasiķu tulkojumiem uzdūros D�uandzi, kur� kļuva man par vislabāk pazīstamo filosofu, viņa iespaidā tolaik sāku rakstīt sacerējumu par Dao. Lai attaisnotos sev, ka tik ļoti novirzos no savas pamattēmas, mēģināju sevi pārliecināt, ka nekad nesapratī�u masu, ja nepieredzē�u to, kas ir ekstrēma izolācija. Ta�u patiesais cēlonis manai fascinācijai par �o oriģinālo Ķīnas filosofijas virzienu, kaut ari toreiz to skaidri neapzinājos, bija tas, kāda nozīme tajā bija pārmaiņām." (Canetti E. Die Fackel� S. 238 � 239) Bet 1945. gada pierakstos E. Kaneti atzīmē: "Konfūcija "Sarunas" ir cilvēka visagrīnākais, pilnīgākais garīgais portrets; apbrīnojami, cik daudz var sniegt 500 skicēs, cik pilnīgs un apaļ� tas kļūst, cik aptverami un cik neaptverami, it kā izlaidumi būtu tikai apzinātas tērpa ieloces." (Canetti E. Die Provinz� S. 73)

83. lpp. Konfūcijs. Konfūcijs (551�479) � senās Ķīnas domātāja latinizēts vārds. "Pārrunas un spriedumi" (Luņ jui) �

Konfūcija skolnieku apkopotas sarunas. Sk. Linarta Mella lietpratīgo tulkojumu un komentārus: Konfutsius. Vesteid ja vestlusi. Tallinn, 1988.

84.��� lpp. Oļa. Pēc E. Kaneti uzskata, o�a ir viena no īsta dzejnieka, rakstnieka īpa�ībām, kas izkopjama un attīstāma.

85.���� lpp. Legisti. Legistu ("likumnieku", faczja) skola Ķīnā parādās D�ou dinastijas laikā (4. gs. p. m. ē.).

85. lpp. Kas kaut ko saprot no faktiskās varas. E. Kaneti uzskata, ka �ādi faktiskās varas pazinēji, kas vienlaikus ir viņa lielākie ienaidnieki, ir Hobss, De Mestrs un Nī�e (Canetti E. Die Provinz� S. 172).

Tomass Hobss (1588 � 1679) � angļu filosofs un valsts izveides teorētiķis ("Leviatāns", 1651).

Zozefs Marī de Mestrs (1753�1821) � fran�u valstsvīrs un domātājs, izstrādā katoliski konservatīvu mācību par valsti, modernā ultramontānisma pamatlicējs.

Frīdrihs Nī�e (1844�1900) � viens no 19. gadsimta filosofiem, kas visvairāk rosina mūsdienu idejiskos meklējumus.

1949. gadāE. Kaneti raksta: "Kop� pastāv Hobss nodarbībām ar Makjaveli ir tikai vēsturiska nozīme." (Op. cit. S. 130) Par varas pazinēju E. Kaneti atzīst ari Frensisu Bekonu (1561 � 1626): "Viņ� ir sistemātisks varas cienītājs (Liebhaber ), viņ� neatstāj neizpētītu nevienu tās slēptuvi." (Op. cit. 46)

1985. gadā E. Kaneti savos pierakstos fiksē: "Varu alksto�ais, kur� nevar iegūt varu, kļūst par vēsturnieku." (Canetti E. Das Geheimherz. S. 197) Jau 1950. gadā viņ� atzīmē, ka, piemēram, vēsturnieks Ranke ir "varas politeists" (Canetti E. Die Provinz� S. 138).

Leopolds fon Ranke (1795 � 1886) � vācu vēsturnieks.

85. lpp. Hans Feidzi. Hans Feidzi (288 � 233) � viens no ievērojamākajiem legistu skolas pārstāvjiem.

87.��� lpp. Jans Hui. Jans Hui (vai Juans, 521 � 490) � Konfūcija mīļākais skolnieks.

88.�� lpp. Pēc trim dienām. �o un nākamās atziņas E. Kaneti citē no rituālu grāmatas "Lidzi".

Vardu paroksismi

E. Kaneti 1969. gadā notur savu uzrunu "Vārdu paroksismi" Bavārijas daiļo mākslu akadēmijā sakarā ar �īs institūcijas pie�ķirto literatūras prēmiju.

91. lpp. Esmu tikai viesis. Atmiņās par bērnību un jaunību E. Kaneti raksta: "Visi �o pirmo gadu notikumi norisinājās spāņu vai bulgāru valodā. Vēlāk tie lielākoties pārtulkojās vācu valodā. Vienīgi īpa�i dramatiskas norises, piemēram, slepkavība un nogalinā�ana, un visļaunākās bailes ir saglabāju�ās savā spāniskajā skanējumā, bet saglabāju�ās ļoti precīzi un nesatricināmi. Visu pārējo, proti, vairumu, un it īpa�i visu bulgārisko, piemēram, pasakas, es nesu savā galvā vāciski." (Canetti E. Die gerettete Zunge. Frankfurt/M., 1993. S. 15)

91. lpp. Elpo�ana. 1960. gadā E. Kaneti fiksē: "Nepietiek tikai ar domā�anu, nepiecie�ams arī elpot. Domātāji, kas nav pietiekami elpoju�i, ir bīstami." (Canetti E. Die Provinz� S. 213)

93. lpp. Slēpu no sievas. E. Kaneti pirmā sieva ir Vēza Taubere-Kalderone (1897�1963). V. Kaneti ir publicējusi vairākas grāmatas: Der Orger (Mьnchen, 1991), Geduld bringt Rosen (Mьnchen, 1992, F.a.M., 1994), Die Gelbe Strasse (Mьnchen, 1990, Hameln, 1993). Sk. arī: Meyer C. La Langue sauree de Veza Canetti//Austriaca. 1990. Nr. 31. P. 177� 179.

95. lpp. Sava veida tulkojums. 1947. gadā E. Kaneti atzīmē: "Tulkojumā interesants ir tikai tas, kas tiek zaudēts, lai to atrastu, da�reiz vajadzētu tulkot." (Canetti E. Die Provinz� S. 114)

Dzejnieka aicinajums

E. Kaneti 1976. gada runā "Dzejnieka aicinājums" � Der Beruf des Dichters � būtu vēlams ievērot vācu valodas īpatnības. Vārda "Dichter" nozīme ir gan 'dzejnieks', gan 'rakstnieks', ta�u E. Kaneti dod priek�roku vārdam "dzejnieks". Bet vārds Beruf ir gan 'aicinājums', gan 'profesija'. Vārds "aicinājums" ietver ari tādas nozīmes kā "uzdevums", "misija" un saistās ar kristietisko reliģiju, piem.: "Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu" (Mt. 20, 16). Konceptu Beruf īpa�i analizē M. Vēbers darbā "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars". 1919. gadā M. Vēbers nolasa divus referātus "Zinātne kā profesija un aicinājums" un "Politika kā profesija un aicinājums".

102. lpp. Pret laiku. 1936. gada runā "Hermans Brohs" E. Kaneti izvirza trīs galvenās dzejnieka pazīmes vai prasības pret dzejnieku. īsts dzejnieks, viņaprāt, ir sava laika kalps, "sava laika suns", kamjāizo�ņā visi pasaules nostūri un kakti.. Otra pazīme ir dziņa pēc universalitātes, bet tre�ā � nostā�anās pret savu laiku. Sk.: Canetti E. Das Gewissen .. S. 10�24.

102.� lpp. Ovidijs. Pūblijs Ovidijs Nāsons (43. g. p. m. ē.� m. ē. 17. g.)� romie�u dzejnieks. Darbā "Metamorfozes" ir aprakstīti gandrīz 290 miti par grieķu dievu un varoņu pārvērtībām.

103.�� lpp. Ariosto. Ludoviko Ariosto (1474�1533) � renesanses laikmeta dzejnieks.

104.�� lpp. Pārvērtības. 1912. gadā Karls Gustavs Jungs publicē darbu "Libido metamorfozes un simboli", kur� diez vai nav zināms E. Kaneti, vēl jo vairāk tāpēc, ka Volfgangs Pauli, "labprāt gribēja mani uzvedināt uz Junga ceļa" (Canetti E. Das Augenspiel� S. 170).

107. lpp. Ad usum Delphini (lat. vai.) � burt.: dofina lieto�anai. �ādi tiek dēvēti Luija XIV laikā sastādīti darbi, kas domāti troņmantiniekam (dofinam). �ajos darbos visi iespējamie nosodāmie fragmenti tiek ievietoti pielikumā. Turpmāk ad usum Delphini apzīmē izdevumus, kuri cenzūras nolūkos tiek rediģēti.