Guna Svence

Attīstības psiholoģija

Mācību līdzeklī var iepazīties ar personības attīstības psiholoģiju. Personības psihiskās attīstības īpatnības raksturotas 8 nodaļās.

Tā kā psiholoģijā par personības attīstības pamatu uzskata pirmos piecus bērnības gadus, tad pla�āks materiāls par personības psihiskās attīstības īpatnībām dots pirmajās nodaļās. Par pieaugu�o attīstības periodu dziļāku priek�statu sniedz ģimenes psiholoģija, personības psiholoģija, vadības psiholoģija, grupu psiholoģija, vispārīgā psiholoģija un citas psiholoģijas apak�nozares. Attīstības psiholoģija veido priek�statu par personības attīstības pamatiem.

Personības attīstība un cilvēka psihiskā attīstība da�ādos literatūras avotos ir skatīta kā atsevi�ķi jautājumi. Ar personības attīstību saista gan socializāciju, gan pa�vērtējuma jeb ES koncepcijas attīstību, gan kognitīvo (izziņas) un emocionālo attīstību. Autori da�ādi liek uzsvarus uz kādu no nosauktajām kvalitātēm. Cilvēka psihes jomas nav atdalāmas cita no citas, tās visas ir savstarpēji saistītas. Personības attīstība virzās no atkarības uz patstāvīgu ES apziņu un izvēles spējām - atkarībā no personības patības.

Tā kā katrā vecumposmā personības attīstībā ir savs īpa�s "jaunveidojums" (pēc Ļ. Vigotska), tad katrā nodaļā akcents likts uz kaut ko citu, piemēram, zīdaiņa un agrīnās bērnības vecumposmā galvenokārt tiek apskatīta emocionālā un kognitīvā attīstība, bet pusaud�u vecumā priek�plānā izvirzās ES koncepcija jeb pa�vērtējums, identitātes, savas sociālas lomas meklējumi.

Pirmajā nodaļā dots vispārīgs personības psihiskās attīstības raksturojums da�ādu autoru koncepcijās. Par teorētisko pamatu izmantoti Ļ. Vigotska, I. Kona, �. Pia�ē, E. Ēriksona, B. �ālmersas, A. Ādlera, F. Dolto, G. Breslava, I. Plotnieka, A. Vecgrāves un citu autoru darbi.

Katrā nodaļā ir koncentrēts būtiskākais par konkrētā vecumposmā personības psihiskās attīstības īpatnībām, tāpēc tekstu var uzskatīt par kompaktu personības attīstības teorijas kopsavilkumu. Labākai uztverei pievienotas skaidrojo�ās vārdnīcas, kurās vēlreiz sīkāk izskaidroti konkrētās nodaļas jēdzieni. Skaidrojumi vārdnīcās veidoti, izmantojot tie�us tulkojumus no minēto autoru tekstiem un arī no psiholoģiskās vārdnīcas krievu valodā, kas izdota Maskavā 1997. gadā izdevniecībā "Pedagogikapress". Psiholoģijas terminu vārdnīcas latvie�u valodā �obrīd ( 1998. g .) vēl nav.

Labākai un pamatīgākai teorijas apguvei jāiepazīstas arī ar papildu literatūru. No piedāvātās literatūras klāsta vajadzētu atrast vismaz vienu hrestomātisku attīstības psiholoģijas darbu vai nu sve�valodā, vai latvie�u valodā. Ja ir piedāvātas vairākas hrestomātijas, tad jāizvēlas vismaz divās valstīs izdotas, lai salīdzinātu da�ādās pieejas vienam un tam pa�am jautājumam.

Personība

Tāpat kā ir da�ādi uzskati par personību psiholoģijā, ir arī da�ādi viedokļi par psihes attīstības virzītājspēkiem. Lai izpētītu da�ādos attīstības virzītājspēkus, jāpievēr�as psiholoģijas teorijai, tam, ko par to saka da�ādi autori. Vispirms jāatkārto da�ādās pieejas personības traktējumam.

Psihologi atzīst, ka psiholoģijā pastāv personības traktējuma problēma. Tiek uzdoti jautājumi: vai katrs cilvēks ir personība, piemēram, tikko dzimis bērns, vai līdz ar nāvi pazūd personība, ar ko tā sākas? Bija laiks, kad uzskatīja, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un ka vide, audzinā�ana �o lapu pieraksta, tas ir, cilvēks kļūst tāds, kāda ir vide, kurā viņ� aug. Tad pastāvēja uzskats, ka personību nosaka iedzimtība, personība ir īpa�ību kopums, ko veido temperaments, atmiņa, domā�anas īpatnības, sajūtas, griba u. tml. Zināmu apvērsumu izdarīja Z. Freids, kur� personības attīstību saistīja ar konfrontāciju starp bērna iedzimto, dabisko pasauli un ārējo pasauli, sabiedrību. �ī ārējā pasaule ietekmē (traumē) bērna iek�ējo dabisko pasauli un liek izstumt iedzimtās tieksmes un ievirzes zemapziņā.

Z. Freida skolnieks, individualpsiholoģijas skolas nodibinātājs A. Ādlers 20.�30. gados personību traktēja citādi: personībai piemīt savs sākotnējais pirmatnējais kodols, būtība, kas nosaka personību kā tādu, personība ir neatkārtojama, unikāla vienība. Pats kodols dzīves laikā nemainās, tikai apaug ar dzīves pieredzi.

�is uzskats sasaucas ar 20. gs. humānistiskās psiholoģijas skolas uzskatiem (A. Maslovs, K. Rod�ers, G. Olports, R. Bernss u. c): personība ir pa�regulācijā eso�a sistēma, kas pati sevi nosaka, tātad cilvēks nav tabula rasa, viņā jau piedzimstot ir sava kodola struktūra, minimums (temperaments, bioķīmiskais balanss u. c), savs ES, spēja ieklausīties sava iek�ējā impulsa balsī - cilvēkā atrodas t. s. augstākā tiesa, kas vērtē apkārt notieko�o, ļauj izdarīt izvēli. Bet izvēli cilvēks spēj izdarīt tad, ja viņ� noteicis savu ES un spēj to determinēt, identificēt, pazīt, attiecināt katrā savas dzīves mirklī. Personība ir indivīda iek�ēja dinamiska organizācija, kas iekļauj motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras, piemērojoties videi, nosaka personības unikalitāti. �īs sistēmas sakārtojas un attīstās nepārtrauktā indivīda saskarsmē ar vidi. Jaunie motīvi izaug no vecajiem, bet savās funkcijās ir neatkarīgi. Motivācijas sfēra attīstās neatkarīgi, ārpus sociālās sfēras.

Bērna attīstība sākas ar ieņem�anas brīdi. Psihologi apgalvo, ka pat ātrāk � ar gatavo�anos vecāku lomai. Nākamajiem vecākiem vajadzētu plānot ģimeni jau pirms bērna ieņem�anas. Bērna psihisko attīstību ietekmē arī tas, vai bērns ir gribēts. Sievietei ir svarīgi pārliecināties, vai pirms ieņem�anas viņa ir vesela, lai augļa attīstībai nodro�inātu tik labu vidi, cik iespējams; sevi�ķi svarīgi tas ir grūtniecības pirmajās nedēļās. Psihologi dod padomus, kā sagatavoties bērna ieņem�anai. Vispirms psiholoģiski sevi ir jānoskaņo, ka tie�ām bērnu vēlamies, tad jāatbild uz jautājumiem � ko darīsim pēc bērna piedzim�anas, vai mēs esam psiholoģiski un materiāli gatavi mainīt savu dzīvesveidu, kas rūpēsies par bērnu utt. Bērna piedzim�ana rada ievērojamas izmaiņas laulāto dzīvesveidā - pāri visbie�āk �ķiras tie�i pēc bērna piedzim�anas, kas nozīmē, ka pāris nav bijis dro�s par savām attiecībām pirms bērna ieņem�anas un bērns ir bijis tikai "līdzeklis" attiecību potenciālai uzlabo�anai. Bērns neder par ielāpu irsto�ai laulībai. Pēc bērna piedzim�anas jābūt gataviem uzņemties papildu grūtības. Tāpēc psihologi iesaka: ja nevēlaties bērnu, labāk neriskējiet! Ja bērns nav gaidīts, sievietes zemapziņā un tālāk bērna zemapziņā var veidoties ievirze ar "liekā" sindromu. Psihoanalītiķe F. Dolto stāsta: "Jā, viņa māte domāja, ka saslimusi ar fibromu, viņa aizgāja pie ārsta, bet īstenībā bija stāvoklī! Iedomājies vien, viņai bija pieaugu�i bērni, bet abortam jau par vēlu." Tādiem � nevēlamiem bērniem � vēlāk var rasties saskarsmes grūtības, viņiem var būt tieksme atsacīties no jebkurām attiecībām, viņi vēlas, kaut neviens nepievērstu uzmanību. Ir brī�i, kad �ie cilvēki vēlas izgaist, paslēpties.

Psiholoģijā un dzemdniecībā ir aprakstīti piemēri arī par vecāku un viņu vecuma nozīmi. Piemēram, ir dati, kas liecina, ka lielāks dauņu skaits dzimst tie�i tiem vecākiem, kuriem ir pāri 40 vai 50 gadiem.

Bērna psihisko attīstību ietekmē ne tikai mātes domas pirms grūtniecības, bet arī mātes psihiskais un fiziskais stāvoklis grūtniecības laikā. Psihologi vairāk pievēr�as mātes psihiskajam stāvoklim grūtniecības laikā.

Sievietes attieksme pret iestāju�os grūtniecību var būt da�āda. Pat tad, ja grūtniecība ir gaidīta, sieviete var justies satriekta, vīlusies vai pārdzīvot abas �īs izjūtas. Da�ām sievietēm �ajā brīdī var būt vēlē�anās, kaut viss beigtos pats no sevis. Reizēm sievietes nēsā sevī tādu kā vainas apziņu - vai bū�u laba māte, vai bērns man piedos, ka gribēju izdarīt abortu. Psihologi apgalvo, ka no �ādām domām bērns necietīs pirmajās nedēļās, ņemot vērā bērna nervu sistēmas attīstības pakāpi.

Vēlākajā grūtniecības periodā mātes domas un psihiskie stāvokļi bērna attīstību var ietekmēt nozīmīgāk, jo no 4 mēne�u vecuma auglis jau spēj dzirdēt. Psihoanalītiķe F. Dolto min piemērus, kā grūtniecības laiks ietekmē vēlākā pusaud�a vai pieaugu�ā psihiskās izpausmes. Piemēram, �igāniem ir sena tradīcija, kā sagatavot vietnieku talantīgam vijolniekam: pēdējos divus grūtniecības mēne�us vecais vijolnieks regulāri topo�ās māmiņas klātbūtnē spēlēja vijoli un turpināja to darīt arī 2 mēne�us pēc bērna piedzim�anas. Tā radās nākamais talants. Vai kāds cits piemērs par ģimeni, kura zaudēja pirmdzimto meitu. Gaidot tre�o bērnu, matē sevi nesāja bēdas un domas par miru�o meitu. Zēns, kur� piedzima, uz visiem laikiem tika "apzīmogots". �ie bērni, kuri piedzimu�i it kā kāda vietā, nedzīvo, bet paliek it kā "pusdzīvi", jo identificēju�ies ar mātes domām viņas pēdējos grūtniecības mēne�os. Māte gaidīja kādu, kas aizstās to, par kuru viņa sēro. Tādas domas un izjūtas jaundzimu�o ietekmē sevi�ķi dziļi, un daudzi bērni, kurus dēvējam par psihotiskiem, ir līdzīgu notikumu "apzīmogoti". Psihoanalītiķi uzskata, ka bērnu psihiskās saslim�anas iespējams ārstēt, ja seansos "aizrokas" līdz problēmas pirmsākumiem. Ja psihotiskums ir radies prenetālajā periodā, tikai psihoanalīze to var ārstēt, jo ievirzes, kas gūtas augļa attīstības periodā, ir visdziļākās un palieko�ākās, praktiski neizārstējamas.

Grūtniecības laikā māte pārcie� arī bailes. Visbie�āk tās ir bailes no spontāna aborta, no iedzimtiem defektiem, no dzemdībām, no nāves. �īs bailes pārcie� lielākā daļa sievie�u, un da�as mātes ir ievēroju�as, ka ar katru grūtniecību �īs bailes pastiprinās. Psihologi iesaka no �īm bailēm atbrīvoties, izsakot tās vārdos, kaut arī valda uzskats, ka par to runāt nav vēlams. Bailes var būt saistītas arī ar domām par to, vai mēs nenodarīsim bērnam pāri dzimumakta laikā. Psihologi iesaka apskatīties bērna attīstības stadijas zīmējumos, kas ļauj pārliecināties, ka normāls dzimumakts grūtniecības laikā nevar traumēt bērnu.

Grūtniecības laikā sievietēm bie�i mainās emocionālie stāvokļi, viņas pārdzīvo arī garīgas pārmaiņas. Sievietes var kļūt nīgras, ātri aizkaitināmas, satraucas par jebkuru sīkumu, citas it kā noslēdzas sevī. Zūd interese par apkārt notieko�o, visu uzmanību viņas koncentrē uz sevi. Iespējams, ka daba tādā veidā gādā par nedzimu�ā bērna dro�ību. Māte, kas tiecas sargāt sevi un bērnu, tik viegli neiekļūs situācijās, kas var apdraudēt jauno dzīvību.

Sievieti pavada arī ba�as par gaidāmajām dzemdībām. Bailes par dzemdību norisi samazina īstos pārdzīvojumus pa�ās dzemdībās. Bailes parasti pavada da�ādi sapņi, kas liecina par sievie�u īpa�o jūtīgumu. Sapņi par gaidāmo bērnu ir izplatīta parādība grūtniecības laika. Sapņos mēs iztēlojamies, un tas palīdz atbrīvoties no sasprindzinājuma vai risināt savas problēmas.

Vislielāko emocionālo ietekmi uz sievieti atstāj pirmie 3 mēne�i, kurus pavada slikta dū�a, nervozitāte, bet Māte daba �ajos mēne�os auglim vēl nav devusi dzirdi, tāpēc bērns vēl daudz ko mums "piedod". Tālākajos attīstības mēne�os sieviete iegūst brīni�ķīgu mieru, it kā staro, jo nelabums ir pazudis, nogurums ir jūtami mazāks, bērns attīstās īpa�i nozīmīgās jomās � nervu sistēma, smadzenes, sajūtu orgāni un dzimumorgāni utt. Mātēm jāsāk sarunāties ar savu bērniņu, jālasa priek�ā, piemēram, dzeja vai pasakas. Ir pierādīts, ka vēlāk bērni to netie�ā veidā atceras.

Ar pirmajām kustībām bērns sevi piesaka, pau� savas attieksmes. Pirmās bērna kustības ir īpa�i pacilājo�s un nozīmīgs notikums. Bērna kustības rada pārliecību, ka bērns attīstās normāli. Kamēr bērns kustas, �ķiet, ka grūtniecība noris labi. Kustoties bērns apliecina sevi, kaut bērna identitāte ir sākusies jau pirms tam. Bērna attīstību var pārbaudīt ar ultraskaņu. Ultraskaņas pārbaude dod vecākiem iespēju it kā "sasveicināties" ar gaidāmo bērnu. Ekrānā redzamais bērns vecāku apziņā �ķiet reālāks, tas rada apstākļus, lai pastiprinātu saikni starp māti, tēvu un bērnu. Tā veicina lēno tuvinā�anās procesu, mīlestības uzplaukumu starp vecākiem un jaundzimu�o.

Bērns attīstās ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Kāds embrijs izskatās, kā attīstās pa mēne�iem?

Pirmā mēne�a beigās embrijs līdzinās rīsu graudiņam. Nākamajās divās nedēļās sāk veidoties galvas un mugurkaula smadzenes, kā arī sirds, gremo�anas, sajūtu orgāni, rokas un kājas. Embrija garums ir 0,75 cm .

Otrajā mēnesī embrijs vairāk sāk izskatīties kā cilvēks, sver apmēram 10 g . Embrija garums ir 2,75 cm . Sirds pukst. Roku un kāju pirkstos kauli aizvieto skrim�ļus.

Tre�ajā mēnesī embrijs sver apmēram 15 g . Garums ir 7,25 cm . Veidojas orgāni. Darbojas cirkulācijas un urīna sistēmas. Aknas ra�o �ulti. Dzimumorgāni ir grūti iz�ķirami.

Ceturtajā mēnesi bērns barojas no placentas. Bernām attīstās refleksi, piemēram, zī�ana un rī�ana. Attīstās ķermenis, zobu iedīgļi, roku un kāju pirksti ir pilnīgi izveidoju�ies. Tomēr ārpus dzemdes bērns vēl nav spējīgs dzīvot. Bērna garums ir 17,5 cm .

Piektā mēne�a beigās māte jau jūt kustības. Bērna ķermeni klāj smalki matiņi. Mati sāk augt arī uz galvas, izveidojas uzacis un skropstas. Bērna ķermeni klāj vernex - bālgana biezpienveida kārtiņa. Bērna garums ir 30,5 cm .

Sestajā mēnesi bērns sver apmēram 800 g . Bērna garums ir no 28 līdz 35,5 cm . Āda ir plāna un spīdīga, bez zemādas taukiem. Acu plakstiņi sāk atvērties. Ar ļoti speciālu kop�anu mazais var dzīvot ārpus dzemdes.

Septītajā mēnesī bērnam sāk rasties tauki zem ādas. Bērns var zīst īk�ķīti, var raudāt un �agoties, var sagar�ot rūgtu un saldu, just sāpes, redzēt gaismu un dzirdēt skaņu. Placentas darbo�anās mazinās. Bērnam ir liela iespēja izdzīvot, ja viņam jāpiedzimst �ajā laikā. Bērna garums ir no 35,5 līdz 43 cm .

Astotajā mēnesī bērns sver apmēram 2 kg . Bērna garums ir no 40,5 līdz 45,75 cm . �ajā periodā visvairāk attīstās smadzenes. Mātei svarīgi �ajā laikā uzņemt kaļķi, olbaltumvielas un dzelzi. Bērnam visas sistēmas ir izveidoju�ās, izņemot plau�as, kuras turpina attīstīties. Bērns var viegli pārdzīvot dzemdību procesu un turpināt dzīvot ārpus dzemdes.

Devītajā mēnesī plau�as ir attīstīju�ās, bērns sver apmēram 3,5 kg , garums � 58 cm . Bērns ir gatavs piedzimt.

Jaundzimu�ā vecumposmā raksturojums

Savu pasaulē nāk�anas laiku bērni nemaz tik precīzi neievēro. Paredzamo dienu aprēķina aptuveni, un tas nav absolūts lielums. Normāla grūtniecība parasti ilgst 38 līdz 42 nedēļas. Pat mūsdienās ārsti nevar pateikt, kāpēc dzemdības sākas tie�i tad un ne citreiz. Visi bērni nebūt nepiedzimst vienādi. Berna nāk�anai pasaulē var izmantot da�ādas metodes, kas ir atkarīgas no da�ādiem apstākļiem, � var būt nepiecie�amas ķeizargrieziens, "aktīvās dzemdības", kad pati sieviete vada savas dzemdības uz ceļiem, sēdus vai stāvus, un parastās dzemdības. Par to, vai bērnu ietekmē dzemdē�anas veids, ir da�ādi uzskati. Viens no uzskatiem - bērna vēlāko psihisko attīstību ietekmē dzemdē�anas veids, piemēram sievietes pa�as spējas dzemdēt bez anestēzijas un palīglīdzekļiem labvēlīgi ietekmē bērna personības attīstību, ir izteikti pat viedokļi, ka tas ietekmē arī raksturu. Dzemdību brīdī bērns fiziski atdalās no mātes. Viens no labākajiem dzemdību veidiem ir tāds, ka tūlīt pēc piedzim�anas ļauj bērnam uzslīdēt uz mātes vēdera. �is paņēmiens ļauj bērnam visu laiku palikt mātei ļoti tuvu, un tas, pēc mūsdienu zinātnieku viedokļa, labvēlīgi ietekmē bērna attīstību. Pirmais pieskāriens rada neaizmirstamu sajūtu. Māte jūt slapju, slidenu, siltu kamoliņu, kas itin kā pielipis viņai pie vēdera. Bērnu pēc piedzim�anas klāj augļūdens, tāpēc viņ� ir slapj�. Bērni bie�i atver acis ļoti drīz pēc dzim�anas, un tas ir īpa�s pārdzīvojums, kad māte ar bērnu pirmo reizi saskatās. �ādas dzemdības dod mātei īpa�u gandarījumu. Bērns ir pa�as iznēsāts un saņemts. Da�reiz tēvs bērnu izvelk un noliek to uz mātes vēdera. Vēl vairāk, ja tēvs vēlas, viņam var ļaut pārgriezt nabas saiti. Bet tas var nebūt pa prātam visiem tēviem. Pēc piedzim�anas ārsts apskata bērnu, nosien un pārgrie� nabas saiti. Da�reiz mātes skubina likt bērnu pie krūts tūlīt pēc piedzim�anas, lai labāk atdalās placenta un lai labāk savelkas dzemdes muskulatūra, ta�u �o paņēmienu ap�auba mātes psiholoģiskā stāvokļa dēļ. Lielākajai daļai sievie�u tas tomēr ir vēlams.

Reizēm bērna sākotnējais izskats māti satriec vai vismaz pārsteidz. Visbie�āk jaundzimu�ais izskatās saspiests un krunkains. Viņa acis nereti ir paslēptas ādas krokās, ādas krāsa pirmajā mirklī var būt zilgana, mazliet vēlāk pārāk sarkana, ķermeni var klāt plankumi vai zilumi, galva nereti �ķiet dīvainas formas: tā var būt pavisam bez matiem vai arī mati �ķiet biezi un izspūru�i. Bērna kustības ir tādas kā saraustītas. Viņ� nesmaida. Interesanti ir noverot arī jaundzimu�a sejas izteiksmi, jo zīdaiņi spēj veidot neiedomājamas grimases: bolīt acis, sa�ķiebt muti un da�neda�ādi vaikstīties. Pēc da�ām dienām �īs grimases pazudīs.

Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts tam, ko dēvē par garīgās saites izveido�anu. Ikdieni�ķākā valodā tas nozīmē siltu jūtu nodibinā�anos starp vecākiem un jaundzimu�o. Kaut gan �obrīd vēl nav pamatīgi izpētīts, pastāv da�ādas hipotēzes par faktoriem, kas veicina �o saikņu veido�anos un kas to kavē. Par vienu no faktoriem, kas veicina tuvības ra�anos starp bērnu un vecākiem, ir tēva piedalī�anās dzemdībās un tūlītēja bērna uzlik�ana uz mātes vēdera. Mazuļi tūlīt pēc piedzim�anas pārdzīvo visai kritisku pirmo sajūtu periodu, kura laikā tie pieķeras mātei, izveido garīgu saikni. Tas ietekmē arī turpmākās bērna un mātes attiecības. Bet pastāv arī cits viedoklis, ka mātei un tēvam ir nepiecie�ams ilgāks laiks, lai pierastu pie bērna un to iemīlētu. Daudzas mātes apliecina, ka, pirmo reizi, ieraugot bērnu, nekādu lielo mīlestību nav izjutu�as, drīzāk atvieglojuma sajūtu. Ļoti iespējams, ka pozitīvs dzemdību pārdzīvojums, lai kā tas izpaustos katrai mātei individuāli, veicina saiknes izveido�anos starp viņu un bērnu. Jaundzimu�o mātes bie�i jautā, vai viņa nodarīs palieko�u ļaunumu savam bērnam, ja kādreiz nespēs uzreiz saprast, ko bērns īsti vēlas, lai justos labi. Psihologi apgalvo, ka mātēm nav jābūt vainīgām par �īm pirmajām izjūtām, jo zīdaiņi un mazi bērni esot psiholoģiski apbrīnojami elastīgi un piedotspējīgi. Viņi nemēdz ilgi turēt ļaunu prātu par pagāju�ām dienām, bet uzņem katru jaunu dienu tādu, kāda tā ir.

Jaundzimu�ie pirmajās stundās pēc piedzim�anas ir īpa�i modri. Pēc �ī sākotnējā perioda viņi kļūst miegaini un �ādu nomoda un modrības stāvokli atgūst tikai pēc krietna laika. Tūlīt pēc piedzim�anas viņi, �ķiet, lūkojas apkārt un "uzņem" sevī apkārtējo pasauli. Lai gan jaundzimu�o uzvedība un spējas vēl nav īsti izpētītas un saprastas, tagad uzskata, ka bērniem piedzim�anas brīdī ir daudz vairāk spēju un prasmju, nekā bija pieņemts uzskatīt agrāk. Zīdaiņiem jau no dzim�anas darbojas visi maņu orgāni, turklāt da�i no tiem, piemēram, dzirde, darbojas jau pirms dzim�anas. Jaundzimu�ie spēj redzēt, dzirdēt, sajust gar�u, smar�u un citus fiziskus iespaidus jau no dzim�anas vai ļoti drīz pēc tās, ta�u jāpiebilst, ka ne tik labi kā vēlāk. Pirmo nedēļu laikā bērni izrāda interesi par kaut ko jaunu, spēj imitēt da�as pieaugu�o darbības un ir nodro�ināti ar refleksiem, kuri gādā par organisma norisēm fizioloģiski un psiholoģiski. Emocionāli bērns paliek saistīts ar māti līdz 2�3 gadu vecumam, līdz brīdim, kad viņ� saka: "Es pats!" Galvenajās dzīvības pamatfunkcijās bērns vēl ilgi paliek saistīts ar māti (vai cilvēku, kur� viņu kopj). Pirmajās nedēļās zīdaiņi, �ķiet, reaģē labāk uz sievietes balsi un augstām skaņām vispār. Zīdaiņi labāk reaģē arī uz cilvēku sejām, nevis uz priek�metiem. Tas ļauj izvirzīt hipotēzi, ka zīdaiņi jau piedzimst ar vajadzību, tieksmi pēc saskarsmes, jo vieni pa�i nespēj izdzīvot un attīstīties. Bērna attīstībai nozīmīga ir arī zīdī�ana. Mātes piens satur vērtīgas antivielas. Tās saņemot, bērns iegūst imunitāti pret tām slimībām, pret kurām imūna ir māte. Tātad ar mātes pienu tiek nostiprināta un veicināta bērna veselība. Mātes piens ideāli atbilst bērna baro�anas vajadzībām pirmajās dienās. Tas ir sterils, viegli pieejams un vajadzīgajā temperatūrā, nerada alerģijas.

Jūtas pret bērnu, zinā�anas un prasmes bērna kop�anā, dzīvesveids, sociālā, emocionālā un intelektuālā vide, kādā bērns ievests un audzināts, � tas viss kopā veido atbildi uz jautājumu, ko nozīmē optimāli priek�noteikumi veiksmīgai bērna attīstībai.

Iedzimtības un apkārtējās vides mijiedarbība norisinās tūlīt pēc piedzim�anas. Bērna dzīvi ietekmē ēdiens, gaiss, fiziskā labsajūta, fons, glāsti utt. Sensorā informācija caur o�u, gar�u, pieskārieniem paliek atmiņā un ietekmē smadzeņu attīstību. Ārējās ietekmes veido atgriezeniskās saiknes, atbildes reakcijas da�ādos nervu centros un dziedzeros. Emocionālās ietekmes atstāj iespaidu arī uz fizisko attīstību. Ir pierādīts, ka bērnunamu bērni fiziski attīstās lēnāk, jo emocionālais kontakts ar viņiem ir mazāks nekā tad, ja viņus audzinātu ģimenē. Ja bērnu audzina vienaldzīgs cilvēks, bērns var būt slimīgs un lēnāk

attīstās, jo zema emocionāli pozitīvo jutu pakāpe samazina to dziedzeru darbību, kuri izstrādā aug�anas hormonus. Tāpēc, ja bērns piedzimis ar potenciāli normāliem gēniem aug�anai, bet attīstās vienaldzīgā atmosfērā, attīstība var palēnināties un aizkavēties.

Bērna pozitīvai attīstībai ir vairāki priek�nosacījumi:

1)����� iedzimtība,

2)����� ietekmes embrionālajā un augļa attīstības posmā,

3)����� dzemdību norise,

4)����� emocionālais kontakts,

5)����� saskarsme,

6)����� ēdiena kvalitāte un apmierinājuma gū�ana,

7)����� fiziskā aprūpe.

Psihologi par agrīno bērnību sauc bērna attīstību no 1 līdz 3 gadu vecumam. �im periodam ir jāveltī vislielākā uzmanība, jo �ajā laikā sāk attīstīties bērna personības galvenās kvalitātes, tādas kā ES koncepcija, pa�vērtējums, saskarsmes prasmes un iemaņas, sociālās lomas uz atdarinā�anas un empātijas pamata, kā arī priek�metu funkcionālā apguve atbilsto�i sociālajām semiotiskajām nozīmēm, priek�metu nosaukumu apguve, egocentriskās runas apguve.

3 gadu vecumā bērna atmiņa, uztvere, uzmanība, domā�ana iegūst vairāk pieaugu�iem cilvēkiem raksturīgu īpatnību, nekā tas bija līdz �im, bērns iemācās izziņas procesus izmantot aktīvi � pats savu "iek�ējo shēmu" kontekstā, ko pau� runā un saskarsmē. Runas attīstība ir saistīta ar visu kognitīvo procesu attīstību, ES apziņa � ar personības attīstības jaunu fāzi.

Viens no pirmsskolas perioda psihiskās attīstības priek�nosacījumiem ir lomu un si�eta rotaļu spēlē�ana (bērni sevi sāk identificēt ar noteiktām lomām, sāk ievērot rotaļu noteikumus, seko tiem līdzi, tādējādi attīstot pa�kontroli un normu izpratni, apgūst sociālās uzvedības normas). �ī perioda psihiskā attīstība ir pamatā pārējo attīstības periodu rezultātiem. Tātad bērna attīstība līdz 7 gadiem ir personības attīstības nozīmīgākais posms. �o viedokli īpa�i aizstāv individuālpsiholoģijas un psihoanalīzes skolas pārstāvji.

Fiziskais raksturojums

�ajā periodā raksturīga liela kustību aktivitāte, aug�ana, koordinācijas spēju pilnveido�anās. Bērni spēj veikt sare�ģītas kustības: lēkāt uz vienas kājas, lēkt lieliem lēcieniem uz priek�u, balansēt uz vienas kājas, izdarīt da�ādus palēcienus un rāpties pa stieņiem. Tāpēc pirmsskolas vecuma bērnus iesaista da�ādās sporta nodarbības, tomēr komandu spēles, sacensības �ī vecuma bērniem nav piemērotas. Iesaka bērniem dot iespēju skriet, rāpties un lēkt, ta�u vienlaikus ierobe�ojot un kontrolējot bērnu neaprēķināmās kustības, jo bie�i ir traumas. Bērnu dabisko aktivitāti iesaka kontrolēt, organizējot da�ādas kustību rotaļas. Bērniem �ajā vecumā ir novērojama arī t. s. "plosī�anās": ja bērnu grupa iekarst, grūti ir �o plosī�anos pārtraukt. Audzinātājiem iesaka pieradināt bērnus pie īpa�ām signālu sistēmām, uz kurām bērni reaģētu un kuras būtu zīme, ka jāpārtrauc. Tas palīdzētu attīstīt pa�kontroli, kas ir viens no galvenajiem �ī perioda audzinā�anas uzdevumiem. Jāmāca saskaņot 2 principus � "Es gribu!" un "Man vajag!".

Bērnu muskuļi �ajā periodā ir labāk attīstīti nekā bērnu spēja tos kontrolēt. Sīkā pirkstu muskulatūra vēl tikai attīstās, tāpēc 4-5 gadu vecumā bērniem var būt grūtības griezt ar �ķērēm, līmēt papīra aplikācijas, precīzi nokrāsot malu, nepārkrāsojot pāri, uzvērt krelles, satvert zīmuli ar īk�ķa un divu pirkstu palīdzību. �īs darbības ir jāattīsta.

Vēl �ajā vecumā pilnveidojas bērnu prasmes un iemaņas koncentrēt skatienu uz sīkām lietām un vienlaikus uz vairākām, jo acu un roku koordinācija pilnveidojas, acu attīstī�anās vēl nav beigusies. At�ķiras �o procesu līmenis 4�5 gadu vecumā un 6-7 gadu vecumā. Zēniem �ajā periodā ir labāk attīstīti lielie muskuļi un viņi ir izturīgāki, savukārt meitenēm ir labāk attīstīta sīkā pirkstu muskulatūra un viņas ir mierīgākas un precīzākas.

90% bērnu ir labās rokas bērni. Ir lieki mēģināt ar varu pārvērst kreiļus par labās rokas bērniem. Būt labrocim ir ērti, ta�u parasti ne tas ir galvenais. Piespiedu mainī�ana var izraisīt bērnā nervozitāti, vainas un �aubu izjūtu.

Kognitlvas attīstības raksturojums

Vispirms tas saistās ar izziņas procesu un runas attīstību. Par kognitīvas attīstības faktoriem psihologi uzskata manipulācijas ar priek�metiem un saskarsmi ar pieaugu�ajiem un vienaud�iem, ka ari smadzeņu �ūnu nobrie�anu, CNS izmaiņas. �. Pia�ē kognitīvo attīstību saista ar intelektu, domā�anu, kas 4-7 gadu vecumā norisinās kā pāreja no atdarinā�anas un refleksijas uz loģisko spriestspēju. �ajā periodā zinā�anas turpina veidoties kopējā sistēmā - vienotos uztveres tēlos, iek�ējās kognitīvas shēmās. Kognitīvos psihes procesus �. Pia�ē saista ar �ādiem psihes mehānismiem: operācijas, asimilācija, akomodācija, līdzsvars.

Operācijas nozīmē, ka bērniem attīstās spējas domā�anas procesā atgriezties atpakaļ pie iepriek� izdomātā un paredzēt turpmāko darbību.

Asimilācija nozīmē, ka bērns, uztverot kaut ko jaunu, atmiņā un uztverē nebiju�u, salīdzina to ar atmiņā jau eso�u, līdzīgu, pielīdzina jauno līdzīgajam vecajam un tad tikai pieņem � asimilē. Piemēram, 5 gadus vecs bērns pirmo reizi redz lidma�īnu, viņ� zina, kādi ir putni un ka tie lido. Bērns asimilē jauno informāciju par lidma�īnu, salīdzinot to ar putna tēlu.

Akomodācija nozīmē, ka jaunā informācija kādos rādītājos nesaskan ar vecajiem priek�statiem, ir pretrunā ar vecajām shēmām, neatbilst iepriek� zināmajam. Tad notiek akomodācija. Piemēram, salīdzinot lidma�īnu ar putnu, kaut kādas pazīmes nesaskan, tas liecina, ka tas nav putns. Bērns jautā vecākiem, kas tas ir. Uzzinot jaunu jēdzienu, notiek jaunu zinā�anu ienāk�ana, veco priek�statu nomaiņa ar jauniem � akomodācija. Kad bērns ir pieņēmis urt izpratis jauno, tad iestājas līdzsvars.

�. Pia�ē ir saskatījis 4 kognitīvas attīstības stadijas:

1) Sensomotorā - no dzim�anas līdz 1,5 gadiem;

2)�� pirmsoperacionālā - no 1,5 gadiem līdz 7 gadiem;

3)� konkrēto operāciju stadija � no 7 līdz 12 gadiem;

4)� formālo operāciju stadija � no 12 gadiem.

Pirmsskolas vecuma bērnu kognitīvā attīstība atbilst otrajai stadijai. Z.Pia�ē to raksturo tā: galvenā pamatpazīme ir simbolu izmanto�ana, arī vārdu kā simbolu apguve. Vispirms bērns simbolus apgūst atdarinā�anas procesā, reproducē darbības, kuras iepazinis pagātne, pieredze, ka ari apgūst simbolus priek�metu un lomu rotaļās. Viens no simbolu apguves paņēmieniem ir apgūt spēju paskatīties uz kādu lietu vienlaikus no vairākiem redzesleņķiem. Tika veikts �āds eksperiments: novietoja krustveida �ķēr�ļus tā, lai izveidotos 4 nodalījumi; katrā ievietoja lelli. Bērns vienlaikus redz visas lelles. Tad viņam lika iztēloties, ko redz viena lelle, ko redz cita lelle. Tātad lika iztēloties katras lelles redzesleņķi. Jaunākie �ī vecuma bērni spēja veikt �o uzdevumu, bet sliktāk nekā vecākie - 6-7 gadus vecie. Līdzīgi ir pētījumi ar tilpuma un formu maiņu. Bērna acu priek�ā nolika divus vienādus traukus un ielēja tajos vienādu daudzumu �ķidruma. Bērnam jautāja, kurā ir vairāk �ķidruma, bērns atbildēja, ka abos ir vienādi. Tad bērna acu priek�ā no viena trauka pārlēja to pa�u daudzumu citā traukā, �oreiz tikai garākā un �aurākā. Tad atkal jautāja, kurā traukā ir vairāk �ķidruma. Bērns parasti atbild, ka vairāk �ķidruma ir �aurākajā un garākajā traukā. �. Pia�ē secināja, ka pirmsskolas vecumā bērni spēj izdalīt tikai vienu galveno pazīmi no vairākām.

Uztvere

�ajā periodā turpina veidoties "iek�ējās uztveres shēmas", kad sensorā informācija tiek interpretēta subjektīvi asimilācijas un akomodācijas procesā. Bērns uztveres tēlā redz tie�i to, kas viņam ir būtisks. Bērni mācās veidot lietu kopsakarības -pazīt lietas un situācijas pēc to būtiskajām pazīmēm. Jo vecāks bērns, jo labāk viņ� spēj izdalīt uztveramā priek�meta informatīvās pazīmes un abstrahēt tās no nebūtiskajām.

Redzes uztvere �ajā periodā jāattīsta īpa�i. Vispirms jāturpina pilnveidot krāsu uztveri. 4 gadu vecumā bērnam jāprot nosaukt pamatkrāsas, 5 gadu vecumā �jāat�ķir vienas krāsas nianses.

Priek�meta formu uztvere. Bērns mācās salīdzināt viena priek�meta īpa�ības ar citu priek�metu īpa�ībām. Vispirms salīdzina pēc dotajiem paraugiem, kuri sākumā ir ikdienā sastopami priek�meti (bumba, jumts u. c). Grūtības �ajā periodā sagādā tas, ka bērniem saplūst kopa priek�meta saturs un forma, viņi nevar atcerēties, ka tas ir, piemēram, trīsstūris, tādēļ saka - jumtiņ�. Se�u gadu vecumā bērni jau iz�ķir formas, piemēram, aplis - līdzīgs ritenim, cilindrs - līdzīgs glāzei. Telpas uztvere. Sākumā telpas uztveres attīstībā liela nozīme ir sensoriem priek�statiem - iespējām aptaustīt un redzēt. Vēlāk - vārdiskajam apzīmējumam (tur, te, tuvu, tālu), priek�metu tuvuma un tāluma izpratnei, lieluma un virziena izpratnei (guļus, stāvus), telpisko attiecību izpratnei (pa labi, pa kreisi, vidū, aizmugurē). Uztveres attīstībā palīdz ilustrāciju skatī�anās un apguve. Ilustrācijas izmanto arī bērna intelektuālās attīstības diagnosticē�anai. Ir konstatēti trīs attēla uztveres līmeņi:

1)����� uzskaite (kas tur ir) - 2 līdz 5 gadi;

2)����� aprakstī�ana (kāds kur� ir) - 6 līdz 9 gadi;

3)� interpretē�ana (kas ar ko un kāpēc) � no 9 gadiem.

Ar gadiem pieaug arī ilustrāciju apskates ilgums. Mazie bērni (3 gadi) ilustrāciju apskata apmēram 5-6 sekundes, vecākie -19 sekundes.

Laika uztvere. Pirmsskolas vecumā attīstās arī laika uztvere, parādību ilguma, ātruma un secības atspoguļojums. Laiks un tā apzīmējo�ie jēdzieni ir abstrakti un tādēļ neizprotami tikmēr, kamēr bērns nesavieno vārda abstrakto nozīmi ar uztveres tēlu par kādu noteiktu laika izpausmi. Tā, piemēram, bērns var �ajā vecumā jautāt, kāda �odien ir pirmdiena � sestdiena vai svētdiena. Pamazām bērni iemācās saistīt abstraktos laika apzīmējumus ar reālo izpratni � ko nozīmē "sākumā", "vēlāk", "agrāk", "pēc tam", "ilgi" u. tml.

Atmiņa

Atmiņa attīstās no netī�ās uz tī�o iegaumē�anu, saglabā�anu un tī�o reproducē�anu. Bērniem �ajā periodā ir izteiktāka pazī�ana, nevis reproducē�ana.

Sakuma bērni labāk iegaumē nevis saturu, bet ritmu, tāpēc var skandināt tekstus, neizprotot vārdu nozīmes. Iegaumē�anas metodika jābalsta uz rotaļu, spēles elementiem. Tā kā bērniem vēl nav izteikta tī�ā iegaumē�ana, viņi labāk iegaumēs to, kas saistīts ar emocijām, interesi. Tikai vēlākajā periodā, 6-7 gados notiek pāreja no netī�ās iegaumē�anas uz tī�o, kad bērni spēj sev izvirzīt mērķi un ar gribasspēku piespiest sevi iegaumēt vai reproducēt, bet ne ilgsto�i. Tī�ās iegaumē�anas stratēģijas ir �ādas:

1)�� atkārto�ana,

2)�� asociāciju veido�ana,

3)�� klasifikācija (grupē pēc noteiktām pazīmēm),

4)�� grupē�anas pazīmju meklē�ana (pēc lieluma, pēc krāsām).

Protams, ka pirmsskolas vecuma bērni vēl nespēj izmantot

visus minētos iegaumē�anas paņēmienus. Viņi izmanto galvenokārt atkārto�anu, spēj atrast līdzīgo un at�ķirīgo.

Ja informāciju neatkārto, tā ir īslaicīgajā atmiņā ne ilgāk par 30 sekundēm, izņemot gadījumus, kad informācijas iegaumē�anas pamatā ir spēcīgs pārdzīvojums. Bērniem iesaka salīdzināt ar jau zināmo informāciju, veidot asociācijas un izmantot emocijas, mīmiku.

3 gadus vecs bērns atmiņā operē tikai ar 1 informācijas vienību, 5 gadus vecs �jau ar 7 vienībām (sk. Millera likumu no vispārīgās psiholoģijas).

Pirmsskolas periodā bērniem notiek arī atmiņas veidu attīstība - tēlainās, kustību vai verbālās atmiņas attīstība (dzirdes, redzes, kustību).

Tēlaino atmiņu var attīstīt, saistot jauno informāciju ar kādiem redzes tēliem, priek�statiem. To var diagnosticēt, piemēram, zīmējumos. Tēlus var saglabāt un izpaust da�ādos līmeņos:

1)����� pazī�anas līmenī,

2)� pasīvās atveido�anas līmenī (ārēja stimula nepiecie�amība),

3)� tī�as atveido�anas līmeni,

4)� rado�ā atveido�anā (pats veido jaunas kombinācijas).

Pirmsskolas vecumā liela nozīme ir arī kustību atmiņas attīstībai � staigā�anai pa līdzsvara baļķi, brauk�anai ar riteni, slido�anai un pa�apkalpo�anās kustībām, mazgā�anās, matu sukā�anai, darbībām ar karoti un dak�iņu, pogu aizpogā�anai, kurpju aizsie�anai, kā arī darbībām, kas saistītas ar sīko pirkstu muskulatūru, - līmē�anai, grie�anai, rakstī�anai. �o kustību attīstī�ana ir svarīga bērna sagatavo�anai skolai.

Verbālo atmiņu raksturo jaunu jēdzienu apguve. Jēdzienu sistēmas izmaiņas galvenokārt notiek 3 virzienos:

1)��� jēdziena saturs sāk līdzināties tam, ko ar vārdu ir domāju�i

pieaugu�ie;

2)��� pieaug jēdzienu sasaiste ar loģiku, prātu;

3) sāk raksturot vienus jēdzienus, izmantojot citus

Domā�ana

Bērna domā�anas attīstība ir saistīta ar cēloņu un seku sakarību atklā�anu starp lietām un to norisēm. Jau 4 gadu vecumā bērni atklāj, ka parādību cēloņi var slēpties lietu īpa�ībās, piemēram, "galdiņ� apgāzās, jo tam bija tikai 2 kājas".

Par to, ka bērni �ajā vecumā intensīvi meklē cēloņsakarības, liecina viņu daudzie jautājumi, sākas "kāpēcī�u" vecums. Bērni var jautāt:

"Kāpēc koki �alc?"

"Kāpēc pilieni uz stikla no�uva, kur tie palika?"

"Kāpēc vēj� pū�?"

"Kāpēc ūdens nestāv uz vietas?"

"Kas ir saule, kāpēc tā spīd?"

"Kas ir stiprāks � zilonis vai lauva?"

"No kurienes es rados?"

"No kurienes radās pirmā māmiņa?"

"Kur vasarā dzīvo sniegs?" u. tml.

Attīstās vairāki domā�anas veidi: uzskatami konkrēta, uzskatāmi tēlainā, verbāli loģiskā domā�ana. Jebkura uzdevuma risinā�ana �ajā vecumā bērnam vispirms saistās ar atmiņā sensori uzkrāto informāciju. Ja bērnam uzdos jautājumu: "Kura meitene ir lielāka, ja Dace ir lielāka par Zani, bet Inta ir mazāka par Zani?" � bērns nespēs atbildēt, līdz viņ� neuzzīmēs visas trīs meitenes. Bērns labāk saprot to, ko redz, nevis to, ko dzird.

Loģiskā domā�ana attīstās pamazām, pieredzes, kļūdu un mēģinājumu rezultātā. Piemēram, meitenīte 4 gadu vecumā paņem noplē�amo kalendāru un rauj lapu pēc lapas: "Gribu ātrāk Ziemassvētkus. Tad mēs rotāsim eglīti." Vai cits piemērs: māte saka, ka atgriezīsies mājās tad, kad pulksteņa rādītāji būs tur un tur. Nevarēdams sagaidīt māti, bērns pagrie� pulksteņa rādītājus un ir pārliecināts, ka māte tūlīt parādīsies.

Tātad pirmsskolas vecuma bērniem ir raksturīga uzskatāmi konkrētā, kā arī tēlainā domā�ana, jo iztēle bērnībā ir vislabāk attīstītais izziņas process.

Iztēle darbojas ar tēlu un priek�statu, asociāciju ķēdēm. Tai ir nozīme abstraktās domā�anas sagatavo�anā. Ar iztēli un tēlaino domā�anu saistās arī fantazē�ana, kas ir raksturīga bērniem. Fantazē�ana var būt arī kā aizsargmehānisms, kad traumējo�u informāciju bērns spēj pārveidot fantāzijā un tādējādi samazināt tās iedarbību uz psihi. Jo mazāks bērns, jo vairāk viņ� domā�anā vadās pēc iztēles un fantāzijām. Bērni reizēm pat var neat�ķirt fantāzijas no realitātes, un pieaugu�ajiem var likties, ka bērns melo.

Ar iztēli saistās arī zīmējumi. Kad �vīkājumos parādās punkti, tas nozīmē, ka bērns sāk saprast, ka pastāv cie�a saikne starp realitāti un zīmuļa iespējām to atveidot. Tas ir acu un rokas koordinācijas sākums, kas rodas 3-4 gadu vecumā. Tad arī notiek pāreja uz zīmējumu kā simbolu. Interesanti, ka sākumā bērns zīmē nevis to, ko redz, bet to, ko zina, ko domā asociatīvi, piemēram, ja pirms vāveres zīmē�anas iedod aptaustīt mīksto, pūkaino rotaļlietu, bērns zīmēs izjūtu, nevis vāveri.

3-4 gadu vecuma tiek zīmēti cilvēki - galvkāji. Pakāpeniski tiem pieaug mati, rokas, ķermenis, pogas apģērbā. Ap 6�7 gadu vecumu cilvēka attēlojumā vajadzētu būt jau galvai, kaklam, sejai, rokām, kājām, apaviem, drēbēm. Bet visvairāk bērni zīmē 4�5 gadu vecumā, apmēram 2000 zīmējumu gadā. Bērns var sākt zīmēt arī pēc iemācītiem etaloniem, piemēram, kas kādā krāsā ir dabā. Ta�u bez pieaugu�o iejauk�anās bērni lietas zīmē tajās krāsās, kuras atbilst viņu emocionālajam noskaņojumam, attieksmēm. Visu labo, skaisto, mīļo bērni parasti zīmē gai�ās, spilgtās krāsās, savukārt pretējo - tum�os toņos.

Ar bērnu emocionālo pa�izjūtu saista arī līniju zīmē�anas nianses: sīka līnija � skumjas, papīru plē�o�a līnija � dusmas, agresivitāte. Nepatīkamos personā�us bērni zīmē tālāk no sevis un it kā negribīgi, pavir�i.

Zīmējumu krāsu izvēle saistās arī ar temperamenta tipu. Holēriķi parasti izvēlas sarkano krāsu, flegmatiķu krāsa ir zaļā, zīmējumi viņiem ir sīki, detalizēti izstrādāti. Sangviniķiem patīk dzeltenā krāsa, zīmējumi ir vidēja lieluma. Melanholiķiem patīk zilā krāsa, viņiem zīmējumi ir maza izmēra, līnija smalka.

Piecu gadu vecumā zīmējumos parādās princeses un spēkavīri. Tie bie�i ir saistīti ar dzimumidentifikāciju. Zēni un meitenes izsaka savus ideālus simbolu veidā.

Ta�u visi spriedumi par zīmējumiem un to atbilstību kādām bērna psihiskajām īpatnībām ir nosacīti.

Runa

Bērna runas attīstība pirmsskolas vecumā pāriet jaunā kvalitātē. Strauji pieaug vārdu krājums - no 300 līdz 4000 vārdiem. Tiek intensīvi apgūtas runas gramatiskās formas un jauni, abstrakti jēdzieni.

Runa attīstās no egocentriskās uz dialoga, konteksta runu: bērns mācās izprast cita cilvēka domas un runas iek�ējo loģiku.

Attīstās arī iek�ēja runa. Tās attīstība norit vairākos posmos:

1) sākumā bērns sāk koncentrēt uzmanību uz runas priek�metu, fiksē runā darbības pazīmes vai rezultātu ("Es izdzēru pienu!");

2)����� pēc tam pāriet uz plāno�anu, plāno, ko darīs un kā darīs;

3)����� vēlāk egocentrisko runu aizvieto iek�ējā runa.

�. Pia�ē par to, ko vēl nespēj 3-6 gadus vecie bērni:

1) decentralizēt savu pozīciju � vērtēt lietas no cita cilvēka

redzesleņķa, iejusties dialogā;

2)����� pragmatiski vērtēt situāciju;

3)����� runā apgūst gramatiskās un leksiskās nozīmes, bet bez

dziļākām vārda nozīmju abstrakcijām (piemēram, vārda rūgts

11 nozīmes);

4)����� viltīgi (ar aprēķinu) koriģēt sarunas biedra uzvedību.

Ar runas attīstību saistīta arī rakstības apguve. Rakstības apguve sākas ar brīdi, kad bērns iepazīst zīmuli, spēj atdarināt grafiskus simbolus. Zīmējumos, kuri būtībā ir savdabīgas piktogrammas, bērns izsaka savas idejas un izjūtas.

Uzmanība

Tās nozīme saistīta ar uztveres attīstību. Raksturīgi, ka bērnu uzmanību izraisa tikai pievilcīgie objekti, kurus pavada emocionāls pārdzīvojums. Bērns uz uztveres objektu koncentrēsies tik ilgi, kamēr būs interese. Uzmanību �ajā vecumā reti kad izraisa iek�ējie nosacījumi, tāpēc var apgalvot, ka uzmanība pirmsskolas vecumā ir pārsvarā netī�a. Ta�u veidojas pāreja no netī�ās uzmanības uz tī�o, kas nepiecie�ama, sākot mācības skolā. 4-5 gadus veci bērni uzmanību spēj koncentrēt apmēram 6-8 sekundes, 6-7 gadus veci - 12-20 sekundes. Ta�u uzmanība ir individuāli nosacīta: tā ir atkarīga no CNS darbības īpatnībām, no fiziskā un emocionāla stāvokļa. Uzmanība ir saistīta ar gribas kvalitāti, ar pa�kontroles prasmēm un iemaņām socializācijas procesā.

Saskarsme rotaļas

Intelektuālo, kognitīvo psihes procesu attīstība ir saistīta ar galveno darbības veidu �ajā vecumā - ar rotaļu darbibu. Psihologi atzīst, ka tie�i rotaļas un spēles ir viens no galvenajiem attīstības virzītājiem. Lielāko daļu laika bērni 3-7 gadu vecumā pavada rotaļās. Tās attīstās no manipulācijām ar priek�metiem (rotaļlietām) līdz lomu un si�eta rotaļām. Par augstāku pakāpi rotaļu apguvē uzskata bērnu spējas ievērot, pa�am kontrolēt rotaļu norises noteikumus, jo tas nozīmē, ka bērns jau spēj ar gribu kontrolēt savu uzvedību. Rotaļās un spēlēs apgūst pa�kontroles iemaņas. Vēlāk tās pāriet arī uz ikdienas situācijām.

Lomu un si�eta rotaļās bērni sākumā tikai atdarina pieaugu�o vai kādu filmu un grāmatu varoņu darbību. Vēlāk bērni sāk sevi identificēt tikai ar kādām noteiktām lomām, tad iesaistās grupā un jau spēj sekot līdzi citu un savai uzvedībai, ievērojot spēles noteikumus. Psihologi apgalvo, ka pēc tā, vai bērni spēj sekot līdzi spēles noteikumiem, tos izpildīt, pa�i regulējot savu uzvedību, var noteikt, vai bērns varēs adaptēties skolā, adaptēties dzīvei sabiedrībā. Tos bērnus, kuri neiesaistās rotaļās un nespēj sekot līdzi spēles noteikumiem, psihologi iedala 2 grupās:

1)����� bērni, kurus var nosaukt par kautrīgajiem, un tāpēc viņiem

ir saskarsmes problēmas;

2)����� bērni, kurus var nosaukt par agresīvajiem, egocentriskajiem

bērniem.

Pirmajiem saskarsmes grūtības saistās ar to, ka viņi baidās no citiem bērniem, neiesaistās rotaļās. Otrajiem - ar to, ka viņi ir agresīvi, visu darbību centrē tikai uz sevi, nerēķinās ar citiem, spēles noteikumus veļas izmainīt pēc saviem uzskatiem. Piemēram, kādā bērnudārza grupā lika spēlēt si�etu par Pelnru�ķīti. Kāda meitene, izvēloties galveno lomu � Pelnru�ķītes lomu, � sāka komandēt pārējos spēles dalībniekus � īstās meitas un pamāti. Kad viņai iebilda, ka Pelnru�ķīte nav tāda, viņa atbildēja, ka Pelnru�ķīte ir pati labākā un viņa pati zina, kas ir labs un kas jādara. Pēc tam meitene apvainojās un izstājās no spēles, jo viņai neļāva spēlēt pēc viņas pa�as noteikumiem. Rotaļās ar egocentriķiem parasti rodas konflikti, tāpēc bērni viņus nelabprāt iesaista savās spēlēs. Rotaļām var būt da�āda tematika: ģimene, audzinā�ana, profesijas, pasakas.

Pirmsskolas vecumā sāk izpausties arī subordinācijas procesi, kad izvirzās līderi un padotie. Jo vecāki bērni, jo izteiktāki kļūst subordinācijas procesi bērnu grupās un grupējumi pa�as grupas ietvaros. Psihologi iesaka audzinātājiem sekot �iem procesiem līdzi, lai visi bērni izmēģinātu līdera un padotā lomas, lai vadoņi nekļūtu vieni un tie pa�i visās rotaļās. Citādi bērna psihē var izveidoties ievirze padotais, izpildītājs.

Ar rotaļām saistās arī panākumu sasnieg�anas motivācijas veido�anās. Tā ir ļoti nozīmīga pa�vērtējuma izveidē un mācī�anās motivācijai skolā.

Motivācija

Tā rodas no mazo bērnu vajadzības pēc iespaidiem, protams, pēc tam, kad ir apmierinātas bērna vitālās vajadzības, no izziņas vajadzības, kas ir raksturīga pirmsskolas vecumā un ir viens no priek�nosacījumiem mācī�anās motivācijas attīstībai skolā. Motivācijas pamatā pirmsskolas vecumā ir arī saskarsmes vajadzība, vajadzība sazināties, koncentrēties, gūt sava nozīmīguma apstiprinājumu. Atzinība, uzslavas, bērna darbības novērtējums stimulējo�i ietekmē bērna sasniegumu motivācijas attīstību. Pirmsskolas vecumā bērni ir jūtīgāki pret kritiku un aizrādījumiem, nekā tas bija iepriek�ējā periodā. �ajā vecumā pieaug arī vienaud�u dotā vērtējuma nozīme, kas arvien pieaugs un kļūs visnozīmīgākais pusaud�a vecuma. Pirmsskolas vecumā vienaud�u vidū var novērot lielī�anos, kad bērni it kā akcentē nozīmīgumu savās un vienaud�u acīs, lielās, bie�i vien pārspīlējot kādus sasniegumus vai lietas, piemēram, kāds bērns stāsta, ka vecāki nopirku�i viņam lielu bumbu, kāda meitenīte pēc tam saka, ka vecāki viņai nopirku�i veselu kalnu ar bumbām.

Ir pamats apgalvot, ka pirmsskolas vecumā par galveno saskarsmes motivācijas pamatu kļūst bērnu vajadzība gūt vērtējumu un vajadzība apstiprināt savu nozīmīgumu pieaugu�o un � vecākajā periodā � vienaud�u acīs. Ir pētījumi par bērniem, kuri visu pirmsskolas periodu nav kontaktēju�ies ar vienaud�iem. Kad viņi nonāk skolā, bērns pēk�ņi sastopas ar pilnīgi at�ķirīgu vienaud�u vērtējumu, nekā deva vecāki un vecvecāki. Ja starp �iem vērtējumiem ir liela at�ķirība, bērns var gūt emocionālu traumu, var būt traucējumi adaptācijā.

Emocionāla attīstība

Bērna mācī�anas un audzinā�anas procesa attīstība ir atkarīga arī no bērna emocijām un jūtām. Svarīgi, kā bērns izturas pret sevi, pret pieaugu�ajiem un vienaud�iem, kā bērns pārdzīvo savas veiksmes un neveiksmes. Pirmsskolas vecumā bērniem ir emocionāli neapvaldītāks raksturs nekā periodā pirms un pēc tā. Pirmsskolas vecuma bērniem ir raksturīgas ambivalentas jūtu izpausmes - vienlaikus bērni var dusmoties un būt līdzjūtīgi, zaudēt pa�kontroli un palīdzēt kādam. Bērns var izjust vainas apziņu un meklēt sev attaisnojumu. �ajā vecumā bie�i veidojas konflikts starp "Es gribu!" un "Tā vajag!". �o konfliktu saista ar emocionālo decentralizāciju, kad arvien pieaugo�ā bērna socializācijas pakāpe spie� atteikties no dabiskā egoisma un bie�āk rēķināties ar citiem, ar "sociālo pasūtījumu". Tāpēc psiholoģijā runā arī par problemātisku uzvedību, kas saistīta ar "grūti audzināmo bērnu" tēmu, agresijas tēmu vai "atkāpēm no normas emocionālajā attīstībā".

Da�i kritēriji par bērnu vajadzībām, kuru neievēro�ana varētu novest pie emocionālās attīstības problēmām.

1. Mīlestība, audzinā�ana un gādība.

Katram bērnam ir nepiecie�ams vismaz viens cilvēks, kur� viņu mīl un priecājas ar viņu par kopā pavadīto laiku.

2.������ Ēdiens, siltums, apģērbs, pajumte, aizstāvība.

3.������ Iespēju piedāvā�ana un nodro�inā�ana, lai bērna iek�ējās

potences, dotības varētu attīstīties.

Apmierināt bērna ziņkārību, dot iespējas skraidīt, lēkāt, darboties ar priek�metiem, būvēt, konstruēt, spēlēties, fantazēt, zīmēt utt.

4. Pieradinā�ana pie sistēmas, noteikumiem, tradīcijām,

rituāliem, ierobe�ojumiem.

Bērna pirmsskolas periodā viens no pieaugu�o uzdevumiem būtu radināt bērnu pie vienaud�u saskarsmes īpatnībām, pie dzīves grupā (bērnudārzs).

Tas var mazināt nemieru un sekmēt pakāpenisku adaptāciju dzīvei sabiedrībā.

5. Sociālās iemaņas un rūpes par citiem.

Prasmes kontaktēties ar citiem, draudzēties, uzņemties atbildību, piemēroties.

Problemātiska uzvedība

Tā var izpausties da�ādi.

1. Agresivitāte - si�ana, ko�ana, grūstī�anās u. tml.

Vispirms ir jānodala nosacīti veselu bērnu agresīvās reakcijas no tādu bērnu agresivitātes, kuriem ir minimāla cerebrāla disfunkcija, attīstības traucējumi ar to radītajām sekām: galvassāpēm, uzbudinātu garastāvokli, bailēm, paaugstinātu jūtīgumu, kontaktē�anas grūtībām, "brem�u" trūkumu. Agresiju var radīt agrās bērnības emocionālā pieredze, cie�anas, sāpes, bailes, nedro�ība, stress, bezspēcība, uzvedības parauga atdarinā�ana vai arī kāda apbalvojums par agresīvu uzvedību. Agresīvas uzvedības cēloņi var būt arī izlutinātība, kad bērni pieradu�i darīt visu, ko grib, vai ari autoritatīvas audzinā�anas rezultāts, kad bērnam neļauj būt pa�am, neļauj pa�am izteikties, neiedziļinās viņa problēmās, kāds viņa vietā vienmēr zina labāk, kas jādara. Vai arī greizsirdības rezultāts - vairāki bērni ģimenē, jaunāko greizsirdība pret vecāko vai vecākā bērna greizsirdība pret jaunākā lutinā�anu. Agresivitātes iemesls var būt arī aizsardzība ("agresivitāte ir labākais aizstāvē�anās veids"), lai samazinātu sasprindzinājumu. Ja bērns ir sasprindzis, labāk ļaut viņam samazināt sasprindzinājumu kustībās, psihodrāmu izspēlē�anā. Agresivitāte var izpausties arī bērna vispārējā tieksmē nodarīt kādam pāri, atriebties par pārinodarījumiem. Da�reiz agresija ir vairāk verbāla nekā fiziska.

2. Bailes un nemiers.

Pirmsskolas vecumā var pieaugt bērnu bailes un nemiers. Viņi var baidīties no briesmoņiem, sve�iniekiem, kukaiņiem, dzīvniekiem un "bubuļiem". Bērni var slikti gulēt un baidīties iet ārā. Visbie�āk bailes un nedro�ību uzjūt kautrīgi, rāmi un pakļāvīgi bērni, īpa�i, ja viņi ir atstāti vieni vai dzirdēju�i draudus. Da�reiz bērni var izrādīt dusmas pret vecākiem, un, ja �īs dusmas tiku�as vardarbīgi apspiestas, tās var izpausties baiļu formā.

3. Brāļu un māsu sāncensība.

Bērniem augot lielākiem, saasinās cīņa par savu vietu ģimenē. Vecākie bērni grib būt līderi, gudrākie un stiprākie. Par mazāko bērnu agresivitātes cēloni var būt vēlme uzvarēt vecāko tīri emocionāli. Trīs bērnu ģimenē visgrūtāk parasti ir vidējam bērnam, jo viņ� nekad nav bijis vienīgais un "nogāzts no troņa", piedzimstot tre�ajam. Par pirmā, otrā un tre�ā bērna problēmām rakstījis A. Ādlers: kad piedzimst otrs bērns, pirmais jūtas pazemots, un tāda pārmaiņa viņam nemaz nepatīk. īstenībā tā viņa dzīvē ir traģēdija, jo viņam ir piederējusi vara un nu tās vairs nav. Otrā bērna stāvoklis ģimenē arī ir īpatnējs. Viņ� jau sev priek�ā atrod ceļa rādītāju. Parasti otrais bērns savu ceļa rādītāju panāk un pārspēj, jo, no vienas puses, viņam priek�ā ir paraugs, no otras puses, viņā mostas spītība un stūrgalvība panākt pirmo un izcelties ar kaut ko. Ja neizdodas izcelties ar kaut ko īpa�u, tad atliek spītīga pretdarbība, bērns dara visu, kas ir pretējs pirmajam bērnam. Psihologi iesaka-nesalīdziniet bērnus nekad ne tie�i, ne netie�i, tas veicina konkurenci un agresivitāti.

4. Nervozi paradumi.

Nagu grau�ana, īk�ķa sūkā�ana, matu virpinā�ana, masturbācija, �ūpo�anās u. c. �ie paradumi parasti aizsākas kā reakcija uz stresa situāciju, kad kāda darbība radījusi apmierinājuma izjūtu un radusies vēlē�anās to atkārtot.

Bērnu sliktajai uzvedībai vienmēr ir apzināti un neapzināti mērķi, tie var būt �ādi:

1)���� apkārtējo uzmanības piesaistī�ana (jūtas nozīmīgs tikai tad, ja ir uzmanības centrā);

2)���� sava spēka demonstrācija vai varas iegū�ana (jūtas nozīmīgs, ja izjūt varu pār citiem);

3)���� atriebība;

4)���� neticība sev.

Pirmsskolas vecumā attīstās ne tikai agresivitāte, bet arī augstākās jūtas, vērtību orientācija un tikumi, izpratne par morāles likumiem un normām. Kas attīstās vairāk - agresivitāte vai tikumiskās jūtas, tas ir atkarīgs gan no audzinā�anas, gan no vides, kurā bērns aug, un lielā mērā arī no bērna personības attīstības īpatnībām.

Par augstākajām jūtām psiholoģijā sauc tikumiskās, estētiskās un intelektuālās jūtas. Klausoties pasakas, stāstus, bērni nosoda vai atbalsta varoņu rīcību, dod padomus, skumst, dzīvo līdzi. Piemēram, kāda meitenīte sāka raudāt, klausoties H. K. Andersena pasaku "Mārpuķīte", - viņai kļuva �ēl putniņa, kuram cilvēki bija aizmirsu�i iedot ēst. īpa�i nozīmīgi kļūst cilvēku savstarpējo attiecību paraugi � kā bērna tikumisko jūtu attīstības avoti. Ar to saistās bērnu līdzpārdzīvojuma, naida, �ēlsirdības, nicinājuma jūtu attīstība. Emocionāla labizjūta veicina normālu bērna personības attīstību, labvēlīgu attieksmi pret citiem un arī sevi.

Personības individuālo īpatnību un īpa�ību attīstība

Personības galvenās pamatkvalitātes, fundamentālās iezīmes, dominējo�ie motīvi un vajadzības attīstās un nostiprinās bērnībā. To, kāpēc tie�i bērnībā veidoju�os ietekmju loma ir tik svarīga bērna personības attīstībā, var skaidrot da�ādi, katra psiholoģijas skola saskata kādu citu niansi. Viens no skaidrojumiem saistās ar smadzeņu attīstību - smadzeņu �ūnas bērnībā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā, tās ir uzņēmīgākas pret ietekmēm, saņemtie kairinājumi netiek diferencēti, visi tiek uzņemti.

Bērnībā nostabilizējas tādas personības kvalitātes kā ekstraversija un introversija, trauksmainība un nemiers, uzticē�anās vai neuzticē�anās, emocionalitāte, sabiedriskums. �īs kvalitātes nostiprinās daudzu faktoru - genotipa, vides, apziņas un zemapziņas, atdarinā�anas un pa�regulācijas � ietekmē.

Pa�vērtējums

Pa�vērtējums un citu dotā vērtējuma izpratne sāk izpausties 3 līdz 4 gadu vecumā, kad attīstās spējas sevi salīdzināt ar citiem. Jauns pa�vertejuma līmenis sākas 7 gadu vecumā, tie�i pirms skolas, kad pa�vērtējums ir cie�ā saistībā ar gribas attīstību, pa�regulāciju un pa�kontroli. Tie�i pirms skolas, 6-7 gadu vecumā bērnam ir izveidojusies t. s. iek�ējā pozīcija � noturīga attieksmju sistēma pret sevi, pret citiem un pasauli kopumā. �īs attieksmju sistēmas izveide kļūst par visa ontoģenēzes procesa lūzuma punktu un par turpmākās attīstības avotu, cilvēka patstāvības, mērķtiecības, neatlaidības un neatkarības izveides avotu, par dzīves stila (pēc A. Ādlera) bāzi. A. Ādlers dzīves stila izveido�anos saista ar ideāltēla, superioritātes vai mazvērtības kompleksa izveidi bērnībā. Sakarā ar individuālo apercepciju (subjektīvas pieredzes rezultāta gūtie priek�stati) bērns (tālāk pusaudzis vai pieaugu�ais) da�ādu lietu norises un cilvēkus vērtēs nevis adekvāti, bet pēc individuālā apercepcijas plāna. Piemēram, bērns, kuram ir gremo�anas orgānu traucējumi, ārkārtīgi interesējas par ē�anu. Tie, kam ir vāja redze, ļoti interesējas par visiem redzamajiem priek�metiem. Bērniem, kas piedzimu�i ar defektīviem orgāniem, psiholoģiskā situācija ir visgrūtākā. Tādi bērni arvien izrāda pārspīlētas inferioritātes jeb mazvērtības izjūtu pazīmes. Arī izlutināti un neieredzēti bērni atrodas līdzīgos apstākļos. Viņi parasti izaug vidē, kurā neiemācās būt patstāvīgi, tādēļ viņi pastāvīgi baidās no straujiem ārējiem iespaidiem. Var parādīties izteikta agresivitāte vai pārspīlēta pa�noniecinā�anās, lai kompensētu �o kompleksu radītās izjūtas.

Līdz 6 gadiem bērns sevi galvenokārt raksturo pēc ārējām pazīmēm, bet no 7 gadiem jau sāk sevī meklēt vispārīgas sakarības, parādās pa�analīzes pazīmes.

Pirmsskolas vecumā turpina attīstīties arī bērna raksturs. Tā izveidi ietekmē gan iedzimtība, gan audzinā�ana, gan vide kopumā. Turpmākai dzīvei noformējas (nenoformējas) nozīmīgas rakstura īpa�ības - iniciatīva, mērķtiecība, neatkarība, savaldība u. c.

Saskarsme

Personības kvalitāti raksturo arī tās prasme kontaktēties ar citiem. Pirmsskolas vecumā bērni turpina apgūt saskarsmes prasmes un iemaņas ar pieaugu�ajiem un vienaud�iem, apgūst saskarsmes normas un etalonus. Pieaug bērnu vēlē�anās būt patstāvīgiem un neatkarīgiem. Vispirms bērni savas patstāvības vajadzības apmierina rotaļās. Ir izpētīts, ka pirms 100 gadiem bērni mazāk rotaļājās. To skaidro ar tālaika vispārīgo tendenci � bērni ātrāk kļuva pieaugu�i, tātad varēja apmierināt neatkarības un patstāvības vajadzības ātrāk. Arī mūsdienu rotaļlietas būtībā atdarina pieaugu�o dzīves reālijas, un tādejādi bērni jau bērnībā pierod dzīvot pieaugu�o dzīvi vismaz rotaļās.

Kā patstāvības, emancipācijas tieksmes �ajā vecumā parādās spītība, nepaklausība, pieaugu�o prasību ignorē�ana. Bērna spītība un nepaklausība var signalizēt, ka vecās attiecības ar �o cilvēku ir pretrunā ar jauno bērna attīstības līmeni. Tad jāmaina attiecību stils vai attieksmes kopumā, rēķinoties ar to, ka noticis jauns lēciens attīstībā. Ne velti psiholoģijā ir apgalvojums -ja bērns neklausa, tas nozīmē, ka nevis bērns ir nepareizs, bet mūsu attieksme ir novecojusi.

Tomēr bērnam pirmsskolas periodā pieaugu�ie ir galvenās autoritātes. Pieaugu�ais ir paraugs, ko atdarināt, no kura gūt izpratni par lietu norisēm, par morāles normām, par sevi. Bērni parasti cen�as izpildīt pieaugu�o norādījumus, ko pieaugu�ie pasniedz kā vispārinājumu: "Vajag tā!" Morālie motīvi ir jauna veida motīvi pirmsskolas vecumā, kuri nosaka uzvedību.

Psiholoģiska gatavība skolai

Ir svarīgi konstatēt, vai, sasniedzis 6�7 gadu vecumu, bērns ir spējīgs uzsākt skolas gaitas. Nepiecie�ams noteikt kritērijus. Lai tos noteiktu, ir jāpārbauda katrs bērns individuāli. Ja bērnam ir CNS organiska disfunkcija, tā var izpausties kā pazemināts intelekts, kā grūtības lasī�anā, rakstī�anā, pazeminātas darbaspējas, neraugoties uz bērna kustīgumu un aktivitāti.

Bērnu psiholoģiskā un "pases gatavība" skolai var at�ķirties. Viens var būt gatavs jau 5 gadu vecumā, cits - tikai 8 gadu vecumā.

Tradicionāli izvirza 3 kritērijus:

1)����� izziņas process jeb kognitīvā gatavība,

2)����� personības īpa�ību attīstības līmenis (patstāvība, gribasspēks, emocionālās īpatnības, neirotisms u. c),

3)� saskarsmes jeb sociālā gatavība skolai.

1. Kognitīvo procesu gatavība

Vispirms tā ir izziņas procesu gatavība, uztveres, domā�anas, atmiņas, uzmanības, iztēles, runas attīstības līmenis.

Uztverē - prasme izvēlēties no vairākiem variantiem, uztvert kopveselumā, pie�ķirt priek�metiem jēdzienus.

Uzmanība - noturīgums, pārslēg�anās bie�ums. Uzmanība saistīta ar īpa�i svarīgu psihes procesu � gribas kvalitātēm, tas ir, vai bērns spēj ilgāk par 1 minūti koncentrēties, lai iegaumētu un vēlāk reproducētu. Gribas kvalitātes izziņas procesos saista ar jēdzieniem tī�s vai netī�s. Tī�o procesu attīstības līmenis saistīts ar spēju būt uzmanīgam, izpildīt uzdevumus līdz galam, pārvarēt grūtības u. c.

Domā�ana - kur� domā�anas veids attīstījies, kā attīstīju�ās iemaņas salīdzināt, pretstatīt, grupēt pēc noteiktas pazīmes, loģiskā secībā risināt si�etu.

Atmiņa � iegaumē�anas, saglabā�anas un reproducē�anas prasmes un iemaņas.

Iztēle - vislabāk attīstītais psihes process �ajā vecumā.

Runa - prasme lietot vārdu tā adekvātajā nozīmē, izprast vārdisku instrukciju un izpildīt darbību pēc tās, kontrolēt runu, saskarsmē savu uzvedību, rakstī�anas iemaņas.

2. Motivācija un citas personības kvalitātes

No tām ir atkarīga bērna vēlē�anās mācīties un mācī�anās sasniegumi. Vispirms tās ir intereses. Interese par skolu, mācībām. �ī interese ir jāattīsta un jāuztur. Pēc intereses seko izziņas vajadzību apmierinā�ana. Tā visbie�āk ir mācī�anās motivācijas pamatā. Izziņas apmierinā�ana sākas jau 4-5 gadu vecumā, kad vai nu tika, vai netika apmierinātas izziņas vajadzības kāpēcī�u vecumā; �eit darbojas tāds likums � jo vairāk tika apmierinātas izziņas vajadzības kāpēcī�u vecumā, jo lielākas tās ir sākumskolā, tātad - vajadzību apmierinā�ana rada jaunas vajadzības. Motivācijas pamatā ir arī vajadzība gūt panākumus - tādus, kuri atbilst pa�vērtējumam un pretenziju līmenim. Vajadzībai gūt panākumus jābūt lielākai nekā bailēm no neveiksmes un neizdo�anās.

Sakot skolas gaitas, radītājs ir ari pa�kontroles un pa�disciplīnas prasmju un iemaņu līmenis, tātad gribas attīstība (neatlaidība, mērķtiecība, patstāvība, savaldība, pacietība).

Nozīme ir arī bērna dotību un spēju līmenim. Jābūt iemaņām, lai varētu attīstīties spējas - kustību spējas, koordinācijas spējas grie�ot, līmējot, krāsojot, rakstot u. tml., darba spējas � sākt kaut ko vajadzīgu skolas mācībām, turpināt, pabeigt.

3. Socializācijas līmenis

To raksturo sabiedriskums, spējas kontaktēties ar vienaud�iem un pieaugu�ajiem, piemēroties, sadzīvot ar citiem, prast sevi aizstāvēt, zināt "elementāro uzvedības ābeci".

Kopsavilkums

1. Fiziskā attīstība:

������ ekstremitā�u attīstība,

������ koordinācijas un līdzsvara attīstība,

������ vājāk attīstīta sīkā pirkstu muskulatūra,

������ zēniem labāk attīstīta motorika, meitenēm - sīkā pirkstu muskulatūra.

2. Kognitīvā attīstība:

������ intelekta attīstība saistās ar asimilāciju un akomodāciju,

������ pirmsskolas vecumposms atbilst pirmsoperacionālās attīstības periodam (pēc �. Pia�ē),

������ galvenā �ī perioda iezīme - simbolu un jēdzienu apguve,

citāda redzesleņķa attīstība,

������ uztveres procesos apgūst tēla kopsakarības un prasmi

izdalīt būtiskākās pazīmes no kopuma,

������ apgūst krāsu, priek�metu formu, telpas izplatījuma

nosaukumus un izpratni,

������ ilustrāciju uztvere, izmantojot uzskati un aprakstu,

������ laika uztveres apguve, izpratne par pulksteni, par dienu,

nedēļu, par ātri un par ilgi u. tml.,

������ tī�ās atmiņas attīstība,

���� labāk attīstīta pazī�ana nekā reproducē�ana,

������ tekstu labāk iegaumē pēc ritma un emocionālas ekspresijas nekā pēc satura,

������ iegaumē�anas galvenā stratēģija ir atkārto�ana,

������ 5 gadus vecs bērns spēj vienlaikus operēt ar 7 informācijas vienībām,

������ runas attīstībā � attīstās cēloņu un seku izpratne domā�anā, uzdodot jautājumu kāpēc,

������ attīstās verbāli loģiskā domā�ana un runa,

������ iztēle - vislabāk attīstītais process pirmsskolas vecumā,

������ zīmējumu nozīme - vislielākā,

������ uzmanība � pārsvarā vēl netī�ā, to uztur emocionāli ekspresīvais; 4-5 gadus veciem bērniem uzmanība ilgst 6-8 sek.,6-7 gadus veciem 12-20 sek.,

������ rotaļām liela nozīme kognitīvo procesu un saskarsmes procesu attīstībā,

������ lomu un si�eta rotaļu nozīme socializācijā.

3. Emocionālā attīstība:

������ emocionāla ambivalence, nestabilitāte,

������ konflikts starp gribu un vajag,

������ emocionālas problēmas uzvedībā - agresivitāte, greizsirdība, nemiers un bailes,

������ augstāko jūtu attīstība.

4. Personības attīstība:

������ kad nostiprināju�ās saiknes starp smadzeņu �ūnām, līdz

7 gadu vecumam nostiprinās personības pamatkvalitātes,

������ nostiprinās introversija un ekstraversija, trauksmainība

vai stabilitāte, uzticē�anās vai neuzticē�anās, pa�kontrole vai

spontanitāte, sabiedriskums vai neiesaistī�anās,

������ pa�vērtējuma attīstība saistās ar pieaugu�o doto vērtē

jumu, un arvien nozīmīgāks kļūst vienaud�u dotais vērtējums,

������ attīstās tendence salīdzināt sevi ar citiem,

������ iek�ējās pozīcijas jeb attieksmju sistēmas izveide 7 gadu

vecumā,

������ saskarsmes prasmju un iemaņu attīstība, pieaug emancipācijas, neatkarības tieksmes, kas saistīts ar pieaugo�o ES

apziņu,

������� kā uzvedības etalons un autoritātes dominē pieaugu�ie.

5. Psiholoģiskā gatavība skolai:

������� psiholoģiskā un "pases gatavība" skolai var at�ķirties,

������ kognitīvās attīstības kritēriji - uzmanības tī�uma pakāpe,

domā�anas operāciju - salīdzinā�anas, analīzes un sintēzes,

loģikas attīstības pakāpe, iegaumē�anas un reproducē�anas

prasmju un iemaņu attīstības līmenis, runas gatavība,

������ personības īpa�ību attīstībā � gribas attīstības līmenis

pa�kontroles un pa�vadības procesos, vajadzību pēc sasniegumiem vai izvairī�anās no neveiksmēm dominē�ana, vispārīgo

dotību, prasmju un iemaņu līmenis,

������ saskarsmes prasmes un iemaņas dzīvei sabiedrībā un

saskarsmei ar sve�iem pieaugu�ajiem un vienaud�iem.

Skaidrojo�a vārdnīca

Akomodācija � psihes mehānisms, kad, uztverot jaunu informāciju, bērns jauno vairs nespēj asimilēt, jo vecajos priek�statos atmiņā tādu vēl nav, tāpēc atmiņā ienes jauno tēlu, pieņem to zinā�anai (�. Pia�ē termins).

Asimilācija � psihes mehānisms, kad, uztverot jaunu informāciju, bērns to pielīdzina jau zināmajam.

Ambivalentas jūtas � vienlaicīgi pretstati emocionālajās izpausmēs, piemēram, vienlaicīgi prieks un bēdas.

Cerebrālā disfunkcija - smadzeņu darbības traucējumi.

Emocionālais autisms � psihes aizsargmehānisms, kad cilvēks it kā neredz un nedzird psihi traumējo�o informāciju.

Identificē � pielīdzina sev un atpazīst.

Iek�ējā pozīcija - noturīga attieksmju sistēma - par sevi, par citiem un pasauli kopumā.

Piktogramma - grafisks zīmējums, kurā simboliski ietverta kāda doma, ideja, ko varētu izteikt garākā teikumā vai tekstā.

Pretenziju līmenis - to raksturo

1) grūtību līmenis, kura pārvarē�ana nākotnē ļautu sasniegt kādu ideālo mērķi;

2)����� tagadnes mērķa izvelē, kas atkarīga no veiksmes vai

neveiksmes pagātnē;

3)����� pa�vērtējums - vēlamais vai eso�ais ES koncepcijas līme

nis.

Kad cilvēks cen�as paaugstināt pa�vērtējumu, viņ� izvēlas grūtākas pakāpes mērķus, tas noved pie pretenziju līmeņa paaugstinā�anas. Ja seko neveiksme, cilvēks neatkāpjas vai arī pazemina pretenziju līmeni, lai saglabātu pa�vērtējuma līmeni.

Psihes aizsargmehānismi � psihē no dabas iekodētas darbības pa�saglabā�anās instinkta ietvaros, kad psihe sevi aizsargā no sabruk�anas emocionālu traumu gadījumos.

Refleksija � 1) subjekta pa�izziņas process, kad subjekts izzina pats savu psihisko procesu norises un stāvokļus, ir galvenokārt pieaugu�ajiem, kad cilvēks iegūst prasmes un iemaņas iedziļināties sevī ar gribas palīdzību,

2) kā saskarsmes mehānisms � kad subjekts apzinās, kādā veidā un kāpēc viņ� radīja to vai citu iespaidu uz partneri.

Reproducēt - atveidot pēc parauga.

Sensorie priek�stati - tēli, kuri iegāju�i atmiņā ar redzes, dzirdes, o�as, gar�as, kinētiskajām un bie�i arī ar kompleksajām sajūtām.

Sākumskolas bērnu psihiskās attīstības robe�as nosaka bērna individuālās attīstības līmenis un īpatnības. Iestājoties skolā, bērni un skolotāji var sastapties ar vairākām problēmām: bērniem ir at�ķirīgas gatavības pakāpes skolai, nesagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai, at�ķirīga motivācija iet skolā, da�āds prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis. Vieniem mācīties ir viegli, citiem - grūti, vieniem ir garlaicīgi, citiem - interesanti. Mācību darbības aizvieto rotaļas un spēles, saskarsmē par galveno autoritāti kļūst skolotāji, �ī perioda beigās - vienaud�i. Sākumskolā bērnam izveidojas pa�vērtējums.

Fiziskais raksturojums

Izteikti paaugstināta kustību aktivitāte, kas vēl raksturīga pirmsskolas periodam. Tāpēc bērniem ir lielas grūtības ilgu laiku nosēdēt mierīgi solā, ir grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei. Pirmajā klasē piespiedu sēdē�ana ilgu laiku var novest pie neirozes, kas var izpausties kompensācijas reakcijās � nagu, zīmuļa grau�anā, pirkstu lauzī�anā, matu virpinā�anā, piedurkņu staipī�anā vai atsākas slapinā�ana gultā naktīs. Jo sliktāk bērns adaptējas skolā, jo spēcīgāk var izpausties neirozes pazīmes.

Lielie muskuļi �ajā periodā ir labāk attīstīti nekā sīkā muskulatūra, tāpēc bērni var ātri nogurt, ja ilgi jāraksta vai jāpiepūlē rokas pirksti precīzās kustībās. Ja mācību darbības, piemēram, rakstī�ana, ir par ilgu, tad var veidoties nepatika un � �ajā gadījumā � neglīts rokraksts. Acu fizioloģiskā attīstība jeb redzes sajūtas fizioloģiskās sistēmas attīstība pilnībā beidzas apmēram 8 gadu vecumā, tāpēc �ajā vecumā ilgsto�a lasī�ana, ilga televīzijas skatī�anās var būt kaitīga bērna acīm. Iesaka dot bērniem lasīt tekstus tikai ar lieliem burtiem. Acu noguruma pazīmes ir acu bie�a mirk�ķinā�ana vai berzē�ana.

�ajā vecumā bērni bie�āk slimo, īpa�i "mājas bērni", jo, atnākot uz skolu, tie bērni, kuri nav izslimoju�i bērnu slimības, tagad tās izslimo.

Lielo aktivitā�u un nemierīguma dēļ sākumskolas bērniem ir daudz traumu, jo bērni pārāk paļaujas uz savām prasmēm un ir spontāni un neaprēķināmi, vēl nepilnīgi ir attīstīta pa�kontrole. Tomēr �ajā vecumā pamazām bērna kustību koordinācija sasniedz pieaugu�a cilvēka līmeni. Ja ir vēlē�anās un iespējas, bērni var iesaistīties gandrīz visos sporta veidos un nodarbībās, piemēram, karatē, dejo�anā, vingro�anā.

Līdz 10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram vienādā ātrumā. Meitenēm ir neliela tendence būt smagnējākām. Zēni mēdz būt muskuļotāki, meitenēm ir vairāk tauku.

Iesaka ļaut bērniem pēc iespējas vairāk kustēties, attīstīt fiziskās dotības, ta�u kontrolējot bērnu. Darboties tā, lai aktivitātes mītos ar atpūtas un relaksācijas brī�iem, mainot vienas nodarbības veidus ar citiem ik pēc 10 minūtēm, neliekot pārāk ilgi, piemēram, sēdēt vai skriet.

Kognitīvā attīstība

Ar iestā�anos skolā sakas bērna izziņas procesu pārkārto�anās. Jauni rādītāji saistās ar visu izziņas procesu pārkārto�anos no netī�ajiem uz tī�ajiem procesiem. Perioda beigās visiem bērniem vajadzētu spēt pa�iem kontrolēt savu uzmanību, iegaumē�anu, reproducē�anu utt.

Skolas uzdevumi ir �ādi:

1)����� ātrāk adaptēt bērnus skolai,

2)����� iemācīt bērnus mācīties,

3)� vingrināt gribasspēka noturīgumu, pa�kontroles spējas,

4)����� veidot pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem,

5)� rosināt jaunrades spēju attīstību.

Mācību programmām jābūt sastādītām tā, lai noturētu bērnu interesi, dabiskās izziņas vajadzības, ar kurām bērns iestājies skolā.

Pirmajā skolas gadā lielākā skolotāju problēma ir bērnu da�ādā sagatavotība, tādēļ atsevi�ķiem bērniem jādod iespēja vienā gadā pabeigt divas klases, bet da�iem � palikt uz otru gadu vienā klasē. Sekmīgai prasību apguvei ir nepiecie�ams noteikts prasmju un iemaņu līmenis, neatlaidība, emocionālā līdzsvarotība, savaldība, spēja koncentrēties, noturēt uzmanību.

Da�iem bērniem var novērot vispārīgu psihiskā tonusa vājumu, kas izpau�as pārmērīgā kustīgumā, vājā spējā koncentrēt uzmanību. �ādus bērnus pievelk viss jaunais, krāsainais un spilgtais, bet tas apnīk un uzmanība ātri "pārlec" uz citu objektu. Pieaugu�ie veltī lielas pūles, lai �os bērnus iemācītu iekļauties re�īmā, turēt lietas kārtībā, pabeigt uzdevumu līdz galam utt. Tie nav niķi. �āds bērns ir enerģētiski vāj�, kontakts ar citiem cilvēkiem prasa no viņa milzīgu enerģijas patēriņu, piepūli, tāpēc koncentrēties viņam ir grūti, parasti viņ� to spēj 2-3 minūtes. �os bērnus sauc par hiperaktīvajiem bērniem. Ir izpētīts, ka no tā vairāk cie� zēni, jo zēniem nervu �ķiedru nobrie�ana rit lēnāk un nenobriedu�i nervu sistēma ir krietni vien jutīgāka un uzņēmīgāka pret nelabvēlīgam ietekmēm, piemēram, stresu.

Skolotāji, nezinot hiperaktīvo bērnu uzvedības cēloņus, ar sodiem un kritizē�anu �os uzvedības cēloņus neizmaina. Cēloņi var būt agrīni CNS bojājumi, iedzimtība, problēmas grūtniecības laikā, traumas, slimības vai noteiktu fermentu nepareiza funkcionē�ana, nervu sistēmai raksturīga ātra ierosa un vāja bremzē�ana. �iem bērniem uzmanība ātri pārslēdzas no viena objekta uz citu, viņiem ir grūti koncentrēties, vāji attīstīta motorika.

Lielākai daļai bērnu �ajā vecumā ir grūti apgūt uzvedības pa�regulāciju, sevi�ķi, ja nav prasmju un iemaņu no iepriek�ējiem attīstības posmiem. īpa�i pirmklasniekiem nepietiek gribasspēka koncentrēties, pastāvīgi un patstāvīgi noturēt uzmanību. Stundās skolotājs nemitīgi pieprasa uzmanību koncentrēties, lasīt, rakstīt u. tml., mājās arī vecāki nemitīgi liek koncentrēties jauno pienākumu izpildei. Sasprindzinājums bērnus nomāc, nogurdina, viņi nereti ar grūtībām spēj sevi fiziski regulēt. Sākotnēji ir jāadaptējas grūtībās, jo nav pierasts pie jaunajām prasībām, ko nemitīgi izvirza pieaugu�ie.

Ta�u kopumā �ī vecuma bērniem ir visaugstākā mācī�anās motivācija salīdzinājumā ar vēlākiem skolas gadiem.

Izziņas attīstība

Nostiprinās uztveres, uzmanības, atmiņas, iztēles, domā�anas un runas procesi. No dabiskās spontanitātes izziņas procesi pamazām piemērojas sociālajām ievirzēm, normām, tradīcijām un etaloniem. To panāk ar galvenajiem darbības veidiem �ajā vecumā - mācību darbībām, spēlēm un rotaļām, saskarsmi, sporta nodarbībām un darbu.

No izziņas procesiem dominē iztēle. Vairāk bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, kad lielākā daļa bērnu vadās pēc iemācītiem etaloniem, pēc pieredzes. Iztēlē izpau�as arī rado�s raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievietot vecos priek�status un tēlus.

Uzmanība. Pamazam tā kļūst tī�a. 1. klase tā vairāk ir netī�a � jāiedarbojas ar īpa�iem līdzekļiem, lai piesaistītu un uzturētu bērna uzmanību. Tikai ap 10 gadiem parādās uzmanības noturīgums, pārslēg�anās un atkal koncentrē�anās, kad tā sāk līdzināties pieaugu�o uzmanībai. �ajā vecumā ir vislielākais uzmanības pārslēg�anās koeficients.

Atmina. No 6 līdz 14 gadiem galvenokārt attīstās mehāniskā atmiņa - vislabāk iegaumē, ja vairākas reizes atkārto iegaumējamo informāciju. Iegaumējot informāciju, lielākā daļa bērnu �ajā vecumā nevis meklē kopsakarības starp atsevi�ķām informācijas vienībām (loģiskā), bet iegaumē mehāniski vai uz emocionālā pārdzīvojuma pamata. Mazliet �ajā vecumā atpaliek loģiskā iegaumē�ana. Ar īpa�iem vingrinājumiem var veicināt loģiskās atmiņas ātrāku izmanto�anu.

No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir tie�i atmiņa, jo uz atmiņas procesiem balstās domā�anas attīstība. Sākumskolas bērniem ir raksturīgi: kas nav atmiņā, tas nav arī domā�anā. Bērniem būtu jāmāca iegaumēt arvien vairāk, izmantojot loģiku vai asociācijas. Citādi arī vēlākajās klasēs bērni turpinās mehāniski iekalt un pēc tam domāt.

Domā�ana. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domā�ana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Būtiski ir iemācīt bērnam meklēt loģiskās kopsakarības starp informācijas vienībām, salīdzinot, atrodot līdzīgās un at�ķirīgās pazīmes, nosaukt jēdzienus, kas attiecināmi uz lietām. Svarīgi ir iemācīt plānot savu darbību, iemācīt mācīties, loģiski spriest. Skaitļu un skaita abstrakciju izpratne ļauj saprast lietu secību, klasificēt tās pēc noteiktām pazīmēm, gradēt. Attīstās spēja sakārtot objektus pēc pazīmēm � ne vairs pēc vienas, bet pēc da�ādām pazīmēm. �. Pia�ē to nosaucis par decentralizāciju � spēju uztvert kādu lietu no da�ādām pusēm. Tas veicina abstraktās domā�anas attīstību. Sākumskolā bērniem, lai izprastu lietu būtību, ir vajadzīga uzskate, uzskate un vēlreiz uzskate (aptaustīt, redzēt, sadzirdēt utt.), bet vēlāk, pateicoties abstraktās domā�anas attīstībai, skolēns jau spēs abstrakti izprast lietu norises prātā.

Būtiska skolā ir rado�as domā�anas attīstī�ana. Tās pamatā ir iztēle, asociāciju veido�anās, uztveres subjektivitātes, fantāziju un sapņu mijsakarības. Mūsu skolas tradicionāli pievēr�as loģiskās domā�anas attīstī�anai, kā pamatā izmanto mehānisko iegaumē�anu un domā�anas operāciju apguvi (salīdzināt, konkretizēt, abstrahēt, analizēt un sintezēt). Ta�u tie�i iztēle ir viscie�āk saistīta gan ar personības subjektīvajām psihiskajām mijsakarībām, gan arī ar domā�anas attīstību kopumā, ko pavada noteiktu emocionālu attieksmju veido�anās. Tīra loģikas attīstī�ana nerada bērnā mācību satura izpratni kopumā, neveido pozitīvu attieksmju sistēmu pret sevi un skolu kopumā. Piedāvājot mācīties tikai pēc etaloniem, noteiktiem skolotāja izvirzītiem standartiem, bērnā neattīstās mācību satura sasaiste ar dziļākajām personiskajām sistēmām, kuras (nevis mācību saturs pats par sevi) determinē pasaules uztveri, attieksmes vispirms jāmeklē iztēlē, tāpēc arī iztēle, rado�ā domā�ana ir tik nozīmīga skolā. Kā piemēru pretējam darbam minē�u Helēnas E. Baklejas dzejoļa "Puisēns" fragmentu:

Kādu rītu,

Kad puisēns jau kādu laiku bija apmeklējis skolu,

Skolotāja teica:

"�odien mēs zīmēsim attēlu."

"Labi!" domāja puisēns (..)

Viņ� mīlēja zīmēt puķes,

Un viņ� sāka zīmēt skaistas puķes

Ar rozā un oran�iem, un ziliem kātiņiem.

Bet skolotāja teica:

"Pagaidiet! Es jums parādī�u, kā zīmēt."

Un viņa uzzīmēja puķi uz tāfeles.

Tā bija sarkana ar zaļu kātu.

"Lūk," teica skolotāja.

"Tagad jūs varat sākt."

Skolotāja katru stundu rādīja, kā vajag, tik ilgi, līdz puisēns pierada gaidīt komandas un iemācījās tikai atkārtot darbības pēc parauga.

Iztēle, rado�a domā�ana būtiska ir arī turpmākajā abstraktās domā�anas attīstībā, kā arī empātiskajos procesos saskarsmē.

Runa. Intelekta pazīme ir arī runa. �ī vecuma bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Skolotājiem un vecākiem nav problēmu izraisīt sarunas ar bērnu, ilgu laiku bērni un pieaugu�ie pavada sarunās, ko nevarēs vairs tik lielā mērā izmantot pusaud�a vecumā, kad bērns būs vairāk vērsts uz sevi. Tāpēc pieaugu�ajiem būtu maksimāli daudz jāsarunājas ar bērnu, jo bērns �ajā vecumā ir ļoti atvērts, empātisks, sensitīvs pret morāli, pret ētiskiem jautājumiem. Pieaugu�ajiem ir liela iespēja ietekmēt, veidot, attīstīt bērna uzskatu sistēmu, kas var būt jau par vēlu pusaud�a periodā, kad pieaugu�ie varēs "plūkt savas audzinā�anas augļus".

�ajā periodā bērni strauji apgūst jaunus vārdus, jēdzienus, viņiem patīk eksperimentēt ar nedzirdētiem vārdiem, arī ar rupjo, necenzējamo leksiku.

Runa arvien vairāk kļūst par pa�regulācijas līdzekli. Piemēram, lai mācītu bērnu koncentrēties uz to, kas viņam jādara, var likt viņam to atkārtot vairākas reizes, arī risinot kādu uzdevumu, var likt runāt līdzi, tādējādi izsekojot bērna domu gaitai.

1. klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, bet 3.-4. klasē - arī pēc mutiska apraksta.

Runa, pārrunas, abstraktu jēdzienu apguve palīdz arī ētikas, morāles normu izpratnē un apguvē, tātad runa palīdz arī socializēties. �. Pia�ē nosaucis sākumskolas perioda bērnus par "morālajiem reālistiem". Tas nozīmē, ka bērni kā paraugus pārņem morāles normas, kuras iemācīju�i pieaugu�ie, un tās arī bez pretrunām cen�as pildīt. Bērni �ajā vecumā nediskutē par vienas "medaļas divām pusēm", jo viņi no morāles viedokļa lietu norises izprot tikai no iemācītās puses. Tāpēc bērni �ajā vecumā visu, ko viņiem saka pieaugu�ais (bie�āk skolotājs), pieņem kā patiesību pēdējā instancē, pa�i seko līdzi �īm patiesībām, skatās, vai citi tās izpilda.

Ta�u �ī vecumposmā beigas bērni jau sāk izprast, ka "medaļai nav tikai viena puse", sāk izprast arī citus redzesleņķus. �. Pia�ē to nosaucis par pāreju no egocentriskas runas uz socializeto runu un domā�anu.

Sociāla attīstība

Sociālā attīstība saistās ar saskarsmi. �ajā periodā saskarsmes "nozīmīgais cits" ir skolotājs, kur� kļūst par galveno autoritāti, bet sākumskolas perioda beigās pieaug vienaud�u nozīme. �ajā periodā jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt jauna tipa saskarsmi - lieti�ķo saskarsmi.

Sākumskolā bērni sāk veidot psihiskās sistēmas "draugs � nedraugs", sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot grupiņu vai iekļauties pa�am kādā grupiņā un atrast tajā savu vietu.

Kā bērni raksturo savus vienaud�us, kam viņi pievēr� uzmanību vispirms? Sākumā bērni lielāko uzmanību pievēr� ārējam izskatam, ārējām pazīmēm (fiziskie dotumi, lietas un mantas). Pēc 8 gadu vecuma vienaud�u raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni, tādi kā labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs.

Par draugiem 7 gadus vecie bērni sauc tos, ar kuriem viņi ir visbie�āk kopā. Draudzības saites �ajā vecumā ir nestabilas un nepastāvīgas � draudzība viegli sākas un viegli beidzas. 8-12 gadus vecie bērni par draugiem uzskata tos, kuri palīdz, dalās, atsaucas uz jautājumiem un kuriem ir līdzīgas intereses. Draudzībai ir nepiecie�amas tādas rakstura īpa�ības kā labsirdība un spēja ieklausīties otrā.

Vienaud�u attiecībās sākumskolā var novērot grupējumu veido�anos. Sāk parādīties atstumto un līderu problēmas, zēnu un meiteņu "kari". Būtībā lielu daļu �o procesu izraisī�anos nosaka bērna vajadzība meklēt savu vietu grupā � savas identitātes meklē�ana. Bērni sākumskolā apgūst sociālās lomas vienaud�u vidū. Mājās bērni var būt vienā lomā, bet klasē - citā. Sākumskolā vienaud�u vidū sāk izpausties arī sacensību gars, vispārēja lielī�anas, kas jau parādījās pirmsskolas periodā. Sacensība un lielī�anās bie�i kļūst par da�ādu darbību motivācijas pamatu. To reizēm izmanto skolotāji, pastiprinot sacensību garu klasē, tādējādi it kā motivējot skolēnus mācībām. Tā neiesaka darīt, jo izvirzās līderi un sliktie, kuri nespēj izpildīt darbības tik perfekti, pieaug iek�ējs pārdzīvojums, bērns var sākt sevi ierindot slikto kategorijā, veidojas pazemināts pa�vērtējums vai agresivitāte pret "teicamniekiem". Vecākiem un skolotājiem iesaka nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk veicināt bērna sacensību pa�am ar sevi.

Attiecībās ar pieaugu�ajiem nozīmīgu vietu ieņem bērna attiecības ar skolotāju -jauno autoritāti. Kā bērni izprot autoritātes stadijas?

1.����� stadija - izprot autoritātes nozīmi (piemēram, ko nozīmē

kādam pakļauties).

2.����� stadija � iziet cauri pakļau�anās stadijai.

3.����� stadija � "morālā reālista" stadija: ko saka pieaugu�ais,

tā ir patiesība pēdējā instancē.

4.����� stadija - veco autoritā�u nolieg�ana un brīvprātīga savas

autoritātes izvēle.

8 gadu vecumā bērniem lielākoties ir jau izveidojusies t. s. "iek�ējā pozīcija" � noteiktas attieksmes pret sevi, pret citiem un pasauli kopumā. Bērna apziņā veidojas morāles un tikumisko normu sistēmas, kuras bērns cen�as izpildīt. Bērns - "morālais reālists" morālo dilemmu atrisina par labu bezierunu paklausībai. Bērni neizprot kādas rīcības nejau�ības, sagadī�anos, atkāpes, ja tās ir pretrunā ar normu, ko viņ� pieņēmis kā "iek�ējo pozīciju". L. Kolbergs, kur� par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām (zina, kas par to būs) tālāk � normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk - iemācās novērtēt cilvēku rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un sekas.

Attiecībās ar pieaugu�ajiem bērni ļoti nopietni uzņem pieaugu�o dotos vērtējumus, jo pieaugu�ais ta�u. ir "nozīmīgais cits" -autoritāte. īpa�i nozīmīgs ir skolotāja dotais vērtējums bērna pa�vērtējuma un motivācijas attīstībā. Tāpēc skolotājiem iesaka nekāda gadījuma nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalīgas intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska vērtējuma. Skolotāja dotajiem vērtējumiem ir liela nozīme bērna pa�vērtējuma izveidē.

ES koncepcijas attīstība

Ir uzskats, ka cilvēki uztver citus tā, kā viņi pa�i redz sevi.

ES koncepcija, kas sāka attīstīties no 2 līdz 3 gadu vecumam, sākumskolas periodā iegūst jaunas kvalitātes � iegūst sociālu nozīmi. Bērniem veidojas izpratne par savu vietu sabiedrībā, grupā. Sākumskolā pa�vērtējums izveidojas pamatos. Pa�vērtējums nozīmē to cilvēka rakstura, īpatnību izpratni, kuras cilvēks atzīst par savējām. Sākumskolā bērnu pa�vērtējumos vairs nedominē tikai ārējās kvalitātes, bērni sāk izmantot arī psiholoģiskus terminus, lai raksturotu sevi, diferencē fizisko raksturojumu no garīgā, iemācās raksturot savas rīcības motivāciju (kāpēc es tā darīju). Bērni iemācās at�ķirt sevi no citiem, uztvert sevi kā pilnīgi at�ķirīgu un unikālu, kaut arī dominē tendence nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.

Beidzot sākumskolu, vienkār�otie uzskati ir kļuvu�i sare�ģītāki, patstāvīgāki. Bērns identificē sevi ar noteiktu dzimumu, piederību noteiktai grupai (ģimenei), izprot da�ādas sociālās lomas, bērniem ir pa�kontroles iemaņas, viņi spēj distancēties no sava "es", spēj būt empātiski un izprast citu domas un jūtas.

Psiholoģijā �ķir jēdzienus "ES koncepcija" un "pa�vērtējums". ES koncepciju veido vairāk apraksto�i priek�stati, bet pa�vērtējumu veido attieksmju sistēmas. Ir izpētīts, ka daļai bērnu sākumskolas vecumā ir paaugstināts pa�vērtējums, ka bērni sev piedēvē tādas īpa�ības, kuras citi bērni un pieaugu�ie viņiem nepiedēvē, ka pa�vērtējums at�ķiras no citu dotā vērtējuma. īpa�i paaugstināts pa�vērtējums ir raksturīgs t. s. afektivajiem bērniem. Bērni piedēvē sev tādas īpa�ības, kuras atbilst viņu nerealizētajām vajadzībām un pretenzijām. Nerealizētas pretenzijas vai citu neapstiprinātais pa�vērtējums var novest pie agresivitātes vienaud�u grupā, strīdiem un rupjībām vai pie izvairī�anās no saskarsmes.

Psiholoģijā pa�vērtējumu saista arī ar emocionālo attīstību. Vispirms tas izpau�as skolotāja emocionālajā uztverē - visu skolotāja (autoritātes) teikto bērns uztver emocionāli. Mazliet at�ķiras 1. un 4. klases skolotāja emocionālā tonalitāte - 4. un 5. klasē bērni vairs neuztver skolotāja teikto tik lielā mērā kā "patiesību pēdējā instancē", skolēni sāk diferencēt skolotāja teikto par sevi, nepieņem tos vērtējumus, kuri neatbilst viņa pa�vērtējumam. Ja skolotāja dotais vērtējums ir traumējo�s, bērns it kā aizsargā savu pa�vērtējumu no skolotāja dotā, to paaugstinot.

Pa�vērtējums saistās arī ar pa�kontroles prasmju un iemaņu izveido�anos sākumskolā. Bērns sākumskolas periodā iemācās pieņemt lēmumus, perioda beigās vairs nav tik impulsīvs, kļūst patstāvīgāks.

Patstāvības vajadzību, tendenci izlemt un rīkoties pa�am psihologi saista ar sociālās kompetences izveidi �ajā vecumā, ar gribas procesu attīstību. Tie�i pa�kontroles attīstību uzskata par galveno sākumskolas perioda psihiskās attīstības jaunveidojumu.

Bērna psihiskā attīstība ģimenē

Bērna attīstība nenorit tikai skolā. Ģimenes nozīme vislielākā ir tie�i līdz pusaud�a vecumam. Kādas kļūdas bija pieļautas līdz tam, tādas visspēcīgāk izpaudīsies pēc tam.

Diem�ēl lielākā daļa vecāku nav sagatavoti bērnu audzinā�anai. Vecākiem pa�iem ir emocionālas dabas problēmas, kādas psihiskas traumas bērnībā vai stress tagadnē, tāpēc viņi savas psihiskās problēmas projicē uz bērniem. 2 miljoni bērnu pasaulē katru gadu tiek pakļauti vardarbībai. Agresivitāte tiek pārņemta -ja bērni to novēroja tēva un mātes attiecībās, tad viņi to izmantos ari attiecībās ar saviem bērniem, pret savu brāli vai māsu, bērnībā - pret lellēm un rotaļlietām.

Katrā ģimenē veidojas sava audzinā�anas sistēma, kas nosaka vecāku un bērnu attiecības, kā arī brāļu un māsu attiecības. Vispārīgie modeļi ir �ādi:

������ uz vecāku autoritāti balstīta audzinā�ana,

������ varas audzinā�ana,

������ pieļāvīga audzinā�ana,

������ vienaldzīga audzinā�ana,

������ nonkonformistiska audzinā�ana.

Ir 2 taktikas audzinā�anā � varas izmanto�ana (vardarbība, pavēle, kontrole) vai induktīvā taktika (apsprie�anās, uzslavas, izskaidro�ana).

1.����� modelis - autoritāte. Vecāki pret saviem bērniem izturas mīļi,

ar izpratni, pavada daudz laika kopā ar bērniem, bet bērnus kontrolē, prasa ievērot noteiktas normas, noteikumus, tradīcijas. Kaut vecāki ieklausās bērnos, ciena viņu neatkarību, viņi izvirza bērniem savus noteikumus, izskaidro to nepiecie�amību - tātad izmanto induktīvo taktiku: pieļauj bērnu patstāvību, bet noteiktu norunu robe�ās.

2.����� modelis � vara. Vecāki balstās tikai uz varu, stingrību un sodiem, pret bērniem parasti neizturas mīļi, maz ir kopā ar bērniem, stingri, pat ne�ēlīgi kontrolē viņus, neļauj tiem izteikt savas domas.

3.����� modelis -pieļāvība. Vecāki ir mazprasīgi, neorganizēti. Bērnus nevērtē, neapbalvo, reti un neizteiksmīgi aizrāda, nerūpē jas par bērnu neatkarību un pa�kontroles attīstību.

4.����� modelis � vienaldzība. Absolūta bērna dzīves un attīstības ignorē�ana, viss iet pa�plūsmā.

5.����� modelis � nonkonformisti. Vecāki vispār neatzīst tradicionālās audzinā�anas metodes, audzina pēc intuīcijas, pēc netradicionāliem audzinā�anas paņēmieniem un taktikas, kā pamatā parasti ir ideja par bērnu pa�attīstī�anos, brīvību utt.

Kā vēlamo psihologi atzīst 1. modeli, jo tad bērni būs vislabāk sagatavoti dzīvei. Bērnu attīstība ģimenē ir saistīta arī ar apbalvojumiem un sodiem. Vecāki bērniem ir paraugs un pamācītāji (skolotāji) reize. Ar apbalvojumiem un sodiem vecāki un skolotāji mēdz manipulēt ar bērna uzvedību. Vissliktāk ir, ja bērni pierod reaģēt tikai uz sodiem vai apbalvojumiem, piemēram, "ja darīsi, kā es teicu, tad es tev kaut ko nopirk�u, iedo�u, ja ne - saņemsi sodu". Tā bērni neiemācās patstāvīgi domāt un rīkoties, bet tikai reaģē.

Apbalvojumi

Tie var būt sociāli - uzslava, rīkojumi - vai nesociāli - materiāli apbalvojumi, balvas, īpa�as privilēģijas. Psihologi neiesaka izmantot tikai apbalvojumus. Ja bērni klausa vecākiem tikai tad, ja ir balvas, tad viņi var neklausīt, ja to vairs nebūs. Piemēram, ja par mācī�anos un labām sekmēm dod naudu, tad var neizveidoties izpratne par pa�a mācī�anās procesa nozīmīgumu. Vai arī, ja bērnu tikai slavē, arī par visiem sīkumiem, tad uzslava kā tāda zaudē iedarbības spēku.

Sods

Soda mērķis parasti ir piespiest bērnu mainīt uzvedību. Ir vairāki ieteikumi par soda lieto�anu:

������ sodam jāseko uzreiz pēc pārkāpuma;

������ tam jābūt pietiekami stingram, piemēram, tūlīt pēc

pārkāpuma likt iet savā istabā nevis uz 15 minūtēm, bet

uz 1 stundu;

������ sods un tā pamatojums ir jāizskaidro;

������ vecākiem ir jābūt nosvērtiem.

Iesaka izmantot t. s. "time out" sodu, kad bērnu uz kādu laiku izslēdz no kopējām nodarbībām vai rotaļām un pierastajām darbībām un bērnu it kā neviens neievēro. Skolā bērns sē� kādā atsevi�ķā vietā vai telpā prom no pārējiem, mājās - savā istabā (senākos laikos tā bija "stāvē�ana kaktā").

Sodiem ir ari slikta iedarbība. Ja pārak bie�i bērnu soda, ja uz viņu kliedz, bērnā attīstās agresivitāte, vēlāk viņ� tāpat sodīs citus. Bērns var sākt vairīties no cilvēka, kur� viņu pārāk stingri un bie�i soda. Bērns var aiziet no mājām, īpa�i pusaud�a vecumā.

Saskarsme ģimenē var būt pozitīva un negatīva. Pozitīvas saskarsmes pazīmes ir smaids, uzslava, emocionāls kontakts. Negatīvas saskarsmes pazīmes ir kritizē�ana, sarkasms, neatbalstīsana, naids, bērni tādā gadījumā pret vecākiem ir agresīvi, nepaklausīgi vai ierāvu�ies sevī.

Māsas un brāļi

Bērnu personības attīstībā liela nozīme ir ne tikai vecākiem, bet arī māsām un brāļiem. Tā kā palielinās nepilno ģimeņu skaits, pieaug arī māsu vai brāļu, vai tuvinieku nozīme bērnu audzinā�anā. īpa�i liela �ī ietekme ir vecumā no 2 līdz 10 gadiem.

Bērna psihiskā attīstība ģimenē ir atkarīga arī no tā, kur� bērns pēc kārtas viņ� ir: pirmais vai otrais, vai tre�ais, tātad � viņ� ir vecākais vai vidējais, vai jaunākais. Nozīme ir arī tam, cik liela ir vecuma at�ķirība starp brāļiem un māsām, kā arī tam, kāda ir kura vecāka attieksme pret bērnu.

Novērots, ka vecāki at�ķirīgi izturas pret pirmdzimtajiem, pret vidējiem un jaunākajiem bērniem. Vecāki vairāk nodarbojas ar pirmdzimto � vairāk uzmanības, vairāk sarunājas, apbalvo, kā arī ir prasīgāki. Pirmdzimtais pārējiem bērniem ir paraugs, ko atdarināt. Pirmdzimtajam ir izteikta vēlme tiekties pēc panākumiem, viņ� ir godkārīgāks, tai pa�ā laikā uzņēmīgāks un atbildīgāks nekā vidējais vai jaunākais bērns.

Ar otrā bērna piedzim�anu vecākā bērna privilēģijas tiek ierobe�otas. Vecākajam tagad bie�i vien ir īpa�i jācen�as, lai iekarotu vecāku uzmanību, uzslavas, aizstāvētu savas pirmtiesības. Ir uzskati, ka pirmdzimtajiem bērniem attīstās divkosība, viņiem ir raksturīgas pretrunīgas attieksmes � vienlaikus var izpausties nepatika pret savu brāli vai masu un tajā pa�a laika arī rūpes, atbalsts un greizsirdība.

Kā vecāki izturas pret kādu no bērniem, tādas arī veidojas attiecības bērnu savstarpējā saskarsmē. īpa�i nozīmīgas ir pirmo dienu, nedēļu gūtās ievirzes pret jaunāko brāli vai māsu. Kādas attieksmes rodas �ajā laikā, tādas tās pamatos paliek arī vēlākajā laikā. Labvēlīgas savstarpējās attieksmes neveidojas tad, ja vecāki (māte) it kā atstumj vecāko bērnu no jaunākā aprūpes, neapsprie�as ar vecāko bērnu, kā un ko darīt. Var veidoties greizsirdība bērnu vidū.

Par savstarpējām attiecībām ģimenē un to ietekmi uz bērnu psihisko attīstību liecina arī ģimenes struktūra jeb cik vecāku audzina bērnu.

Psiholoģijā pēta arī mātes, kuras vienas audzina bērnus. Vislielākās problēmas sākas ar pa�ām mātēm, kuras, paliku�as vienas, vai nu veltī bērnam pārāk lielu un uzmācīgu mīlestību vai dodas "otras pusītes" meklējumos un atstāj bērnu ilgsto�i vienu. Pirmajā variantā māte dzīvo tikai bērnam un bērna dēļ, sakot: "Man neviena cita vairs nav, dzīvo�u tikai bērnam." Rezultātā var rasties emocionālas dabas problēmas: vai nu bērni kļūst pārāk emocionāli atkarīgi no citiem, vai - glu�i otrādi � emocionāli "auksti"; zēni, piemēram, var izaugt par infantiliem, "sievi�ķīgiem" vīrie�iem, kuri turpmākajā dzīvē parasti meklēs kādu atbalstu vai gaidīs tādu pa�u mīlestību un uzmanību no citiem, kā tas ir bijis attiecībās ar māti; meitenes savukārt var izveidoties par emancipētām feministēm. Vientuļās mātes, vienas izaudzināju�as bērnus, var nesagaidīt tādu bērna atbildes reakciju, kādu gribētu. Tad seko pārmetumi, tādi kā: "Es tev visu ziedoju, es tev atdevu visu (naudu, laiku, jaunību u. tml.), bet tu�!" Protams, var būt arī citi varianti.

Īpa�a trauma bērniem ir vecāku �ķir�anās. Smagāk to pārdzīvo zēni. Ja �ķir�anās notiek tad, kad tuvojas pusaud�a gadi, tad psihiskā trauma bērnam var būt smagāka, īpa�i zēnam. Trauma var ilgt pat 2 gadus. Zēni kļūst agresīvi, neprognozējami, zūd pa�kontrole, viņi ir nepastāvīgi runās un darbos, uzvedība mājās un skolā var likties infantila. Ja zēni pēc vecāku �ķir�anas paliek pie tēva, novērots, ka viņu adaptācija noris labāk nekā tad, ja viņi paliek pie mātes, bet tas attiecas uz gadījumiem, ja �ķiras normāli cilvēki (nav dzērāji, sadisti u. tml.).

Par �ķir�anās tēmu runājot, var uzdot jautājumu: kas ir labāk - vai palikt kopā ar vīru (sievu) bērnu dēļ vai �ķirties? Uz �o jautājumu ir jāatbild katram pa�am, jo katrā atsevi�ķajā gadījumā nianses ir citas. Es domāju, ka, ja bērni var iegūt neirozi bie�o strīdu (kautiņu) dēļ, labāk �ķirties. Jāņem vērā, ka trauma būs �ā vai tā, tikai jāiz�ķir, kurā gadījumā tā būs mazāka.

Ja saspīlēta atmosfēra ir bijusi ilgu laiku pirms �ķir�anās, tad bērni �ķir�anās laikā ir emocionāli nestabilāki, jo viss, kas krājies, tagad var vērsties uz āru.

Ja vecāki apprecas otro reizi, bērni to labāk uzņem agrīnajā bērnībā nekā vēlāk, vissliktāk bērni to uzņem 9-13 gadu vecumā, īpa�i bērni pārdzīvo, ja ģimenē ieved pusmāsas un pusbrāļus. Var sekot bērna demonstratīva uzvedība, protesti, neirozes.

Problemātiska uzvedība sākumskolas bērniem

�ajā vecumā bērni bie�i vēlas būt tie�i tādi, kādi ir viņu vecāki, kaut arī palielinās citas autoritātes (skolotāja) nozīme. Kā var izpausties slikta uzvedība? Grūtības var izpausties da�ādi:

1) kārtīgais bērns:

������ pārāk liels "morālais reālists", pārāk lielu nozīmi pie�ķir noteikumiem un normām,

������ pārāk satraucas, ja nespēj izpildīt kādu uzdevumu vai noteikumus,

���� uztraucas, ka uzdro�inājies slikti domāt par kaut ko,

������ raizējas par dzim�anu, nāvi, laulībām,

������ raizējas par savu ķermeni, par katru mazāko skrambiņu,

������ var izpausties kādu muskuļu raustī�anās, t. s. "nervu tiki";

2) grūtības koncentrēties:

������ lielas grūtības sekot līdzi noteikumu ievēro�anai, ir nemierīgs, grozās, dzird un redz visu, izņemot to, ko saka skolotājs,

������ nepabeidz iesāktos darbus. Iemesls var būt tas, ka nav gribas regulatīvās darbības kādu attīstības traucējumu dēļ;

3) slapinā�ana gultā:

������ stress, nespēja tikt galā ar jaunajiem pienākumiem, atbildību,

������ slimība;

4) melo�ana, zag�ana:

������ gadījuma rakstura,

������ emocionālas, stresa problēmas ģimenē - bērns pārdzīvo

vecāku �ķir�anos, strīdus, naidīgu atmosfēru,

������ vēlas pievērst sev uzmanību,

������ zems pa�vērtējums, aizsargājas u. c;

5) pārmērīga noslēg�anās sevī:

������ grūti kontaktēties ar līdzaud�iem,

������ noslēdzas savā fantāziju pasaulē,

������ iedomāta drauga tēls, ko patur un par ko fantazē pat līdz

10 gadu vecumam.

Tā kā bērni ārkārtīgi mainās no 5 līdz 10 gadiem, pareiza pedagoģiskā pieeja vēl var palīdzēt tikt galā ar problēmām uzvedībā. Da�i padomi:

������ izvirzīt; noteikumus, kurus nemainīt pārāk bie�i, lai nebūtu

nekonsekvence, kas rada bērnos nedro�ību;

������ ar bērnu pārrunāt noteikumus un ierobe�ojumus;

������ paturēt vadību savās rokās, būt autoritātei;

���� ļaut būt bērniem kopā ar vienaud�iem.

Kopsavilkums

1.������� Fiziskā aktivitāte: kustību spontanitāte nonāk pretrunā

ar jauno sociālo lomu un normām - sēdēt rātni un klausīties;

tas var radīt neirozes, ja iepriek�ējos periodos nav veidota pa�kontrole un pa�regulācija. Labāk attīstīti lielie muskuļi nekā sīkie, ir jāvingrina sīkā pirkstu muskulatūra.

2.�� Kognitīvā attīstība: psihisko procesu tī�uma (ar gribas kontroli saistīto) pieaugums un nostiprinā�anās - tī�ā uzmanība, tī�ā iegaumē�ana, tī�ā reproducē�ana, bet liela nozīme ir emocionālajai ekspresijai, intereses piesaistī�anai, vēl dominē liela uzmanības pārslēg�anās; mehāniskās iegaumē�anas dominē �ana; dominē konkrēti uzskatāmā un tēlainā domā�ana, bet veidojas abstrakti loģiskās domā�anas iemaņas; runā bērns apgūst abstraktos jēdzienus, un runa kļūst par pa�regulācijas līdzekli.

3.������� Sociālā attīstība: skolotājs kā etalons; līdzaud�u nozīmes pieaugums saskarsmē, grupējumu veido�anās, iek�ējās pozīcijas izveido�anās, pieaugu�o dotā vērtējuma nozīme pa�vērtējuma un darbības motivācijas izveidē.

4.�� ES koncepcijas attīstība: pamatos ES koncepcija izveidojas tie�i sākumskolā; pa�vērtējums attīstās no ārēja līdz psiholoģiskajam; dzimuma identitātes izveido�anās; jo afektīvaks bērns, jo ir iespējams augstāks pa�vērtējums, tātad pa�vērtējums var būt arī pa�aizsardzības līdzeklis; pa�vērtējumu ietekmē skolotāja dotais vērtējums, īpa�i 1. un 2. klasē.

5.������� Psihiskā attīstība ģimenē: audzinā�anas modeļu vispārinātie varianti ir autoritārais, varas, pieļāvības; audzinā�anas taktikas ir varas izmanto�ana vai induktīvā taktika; apbalvojumi un sodi kā audzinā�anas līdzekļi, negatīvais � pārmērības; māsu un brāļu attiecībās liela nozīme ir tam, kur� pēc kārtas ir piedzimis, kāda ir vecāku attieksme; nepilno ģimeņu mīnusi - mīlestības pārdozē�ana vai bērna

ilgsto�a atstā�ana; vislielākā trauma bērnam ir iespējama

9-13 gadu vecumā, ja vecāki ieved ģimenē jaunu "tēti" vai

"mammu".

6.�� Problemātiska uzvedība: var izpausties, ja bērns melo, zog, slapina gultā, bērnam ir grūtības koncentrēties vai arī viņ� ir pārāk noslēgts.

Skaidrojo�ā vārdnīca

Afektīvie bērni - nervozie bērni, kuru CNS ir raksturīga ātra ierosa un vāja bremzē�ana, emocijas valda pār prātu.

Hiperaktivie bērni - piemīt psihiskā tonusa vājums, vāji norit nervu �ķiedru mielizācija � nobrie�ana, ir jūtīga nervu sistēma, piemīt impulsivitāte.

Identificēt � atpazīt, pielīdzināt sev.

Mehāniskā atmina - iegaumējot informāciju, bērns to vairākkārt atkārto, nesaistot informācijas vienības pēc loģikas.

Morālā dilemma � "vai nu, vai" � vai nu izdarīt pārkāpumu, vai nedarīt.

Morālie reālisti � bērni sākumskolas periodā, apgūstot likumus, morāles uzvedības normas, pieņem tās kā "patiesības pēdējā instancē" (�. Pia�ē termins).

Nonkonformisti - nepiemērojas vairākumam, rīkojas pretrunā ar vispārpieņemtām normām vai rada pa�i savus "spēles noteikumus", kuriem nav līdzīgu alternatīvu.

Refleksija - darbība, kas saistīta ar spēju atdarināt, atkārtot pēc parauga, atspoguļot.

Pa�vērtējums � vērtējo�u attieksmju sistēma pret sevi.

Psihiskā tonusa vājums � kustību nemiers, pārmērīgs kustīgums, bet vāja uzmanības koncentrē�anās spēja, ātri nogurst saskarsmē un mācībās.

Socializētā runa � saistīta ar uztveres decentralizāciju.

Uztveres decentralizācija - uztver kādu vienu lietu no vairākiem redzesleņķiem, katru reizi izvirzot kādu citu kritēriju.

Pusaud�u periods veido pāreju no bērnības uz jaunie�u periodu. Pusaud�u periods ir no 11 līdz 15 gadiem. �ī perioda īpa�ā nozīme ir saistāma ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, kā arī ar identitātes vai pa�vērtējuma nostiprinā�anos (meklē�anu). �ajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, kā arī atklājas visos iepriek�ējos periodos izveidoju�ās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā sfērā. Jo lielākas kļūdas ir biju�as pieļautas iepriek�ējos attīstības periodos, jo tās stiprāk izpau�as pusaud�u periodā, jo "grūtāks" pusaudzis ir �ajā periodā. Lielākā vai mazākā mērā pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļau�anās u. tml. Pusaud�u perioda beigās cilvēkam būtu beidzot jāatrod sava patiesā identitāte un sociālā loma, bet tas ir ideālajā variantā. Ja pusaud�u periodā cilvēks vēl neatrod savu patieso identitāti, viņam ir lomu sajukums", viņ� turpina to meklēt pieaugu�o periodā, ja tā nav, - var izpausties neirozes pazīmes, depresija vai agresivitāte, infantilisms vai frustrācija.

Jāpiemin, ka pusaud�u periodu no 12 līdz 15 gadiem ārzemju psiholoģijas grāmatās (ASV) nesauc par pusaud�u periodu, bet par agrīnās jaunības periodu (adolescence). Tas jāņem vērā, tulkojot no angļu valodas.

Būtiskākas pusaud�u perioda psihiskās attīstības pazīmes

�o periodu raksturo hormonu vētras, autoritā�u maina, konformisms, morālais relativisms, emancipācija, opozīcija, kritika,pa�apliecinā�anās, sensitivitāte, pa�cieņa, pretenziju līmeņapaaugstinā�anās, infantilisms, emocionālās kompensācijas reakcijas, rakstura akcentuācija.

Pusaud�u periodu vispirms iezīmē apziņas maiņa par sevi, kas sakrīt ar fizioloģiskajām izmaiņām pusaud�a ķermenī. �īm fizioloģiskajām izmaiņām bie�i ir cēloņa nozīme pusaud�a uzvedībā - apmatojuma parādī�anās, menstruāciju, pollūciju sāk�anās, pūtī�u parādī�anās, kā arī dzimumhormonu pastiprināta ieplū�ana asinīs var izraisīt da�ādas reakcijas � no garastāvokļa maiņām līdz histērijai vai depresijai. Pusaud�iem var novērot smieklu lēkmes un asaru "plūdus", infantilismu un pieaugu�ajiem raksturīgu nopietnību un spēju spriest. Lai samazinātu iespējas hormonu vētras izpaust veselībai un sabiedrībai kaitīgos veidos, iesaka veicināt da�ādas pusaud�u fiziskās nodarbības, lai samazinātu nemieru un trauksmainības līmeni psihē. Ko nozīmē hormonu vētras? Tas nozīmē, ka tie�i pusaud�u vecumā pieaug un svārstās hormonu daudzums asinīs un attiecīgs centrs smadzenēs liek hipofīzes centram ra�ot dzimum�ūnas olnīcās un sēkliniekos. Tad, kad asinis ir pārpildītas ar dzimumsūnām, pusaud�a uzvedībā var novērot nemieru, uzbudinātu stāvokli, pusaudzis reizēm nezina, kur kompensēt savas izjūtas, nemieru. Viņ� �o nemieru neapzināti dodas kaut kur samazināt - vai nu uz diskozālēm, vai uz riskantiem pasākumiem, vai uz sporta zālēm, vai strādā fizisku darbu. Tiklīdz hormonu daudzums asinīs samazinās, pusaud�a uzvedībā var novērot pretējas reakcijas � apātiskumu, nospiestu garastāvokli, pusaudzis var stundām sēdēt un skatīties vienā punktā vai klausīties "sirdi ploso�u" mūziku, nesarunāties u. tml.

Pusaud�iem raksturīga nevienmērīga da�ādu organisma sistēmu attīstība. Pusaud�u attīstības sākumā var nereti novērot koordinācijas traucējumus, zūd kustību plastiskums un harmonija, viss krīt ārā no rokām. Pusaudzim ir pastiprināta prasība pēc skābekļa un barības (daudz ēd), bet tajā pa�ā laikā var konstatēt traucējumus sirdsdarbībā un asinsspiediena nevienmērīgumu. Tas ir saistīts ar to, ka pusaudzim nevienmērīgi attīstās da�ādas organisma sistēmas - viena lēnāk, cita ātrāk, piemēram, sirds bie�i vien netiek līdzi pārējo organisma sistēmu aug�anai.

Tā kā pusaudzim būtiski mainās fizioloģija, fizioloģiskie procesi, viņ� sāk koncentrēties uz savu ķermeni, uz ārējo izskatu. Ārējais izskats kļūst par da�ādu pārdzīvojumu cēloni un pa�vērtējuma ietekmētāju.

Sākumā pusaudzis ir apjucis, kaunīgs, nedro�s par sevi, vēlāk arvien vairāk izjūt sevi kā pieaugu�u, ko var apzīmēt ar atslēgvārdu emancipācija. Emancipācijas tieksmes ir būtiskākā pusaud�u psihiskā īpatnība. Pusaud�i it kā deklarē pieaugu�ajiem: "Neuzmaniet mani! Nekontrolējiet katru manu soli! Netīstiet mani neuzticē�anās un uzraudzības autiņos! Es negribu, ka mani vadā pie rokas!" Emancipācija nozīmē, ka pusaudzis vēlas būt pieaudzis, vēlas pats izlemt un darīt, vēlas būt līdzvērtīgs pieaugu�ajiem, lai viņu vairs neuztver kā bērnu. Emancipācija ir saistīta arī ar negatīvismu, opozīcijas tendenci, t. i., pusaudzis grib nostāties pretī tiem pieaugu�ajiem, kuri neatļauj būt pieaugu�am, ierobe�o, kritizē, "lasa morāli" utt. Emancipācijas tieksmes nereti var izpausties arī ārējā izskatā, ģērb�anās manierē, frizūrā, kosmētikas pārspīlētā lieto�anā u. c.

Emancipācijas tieksme ir saistīta arī ar autoritā�u mainu. Pusaud�u vecumā mainās autoritātes � no pieaugu�ā kā etalona, kā autoritātes līdz vienaud�iem kā etalonam un autoritātēm. Lielākai daļai pusaud�u vienaud�i kļūst par "nozīmīgajiem citiem", par uzvedības, morāles, ētikas etaloniem, kurus atdarināt un ar kuriem rēķināties vispirms. Par autoritāti var kļūt arī kāds pieaugu�ais, kāds grāmatu varonis u. tml. Jo mazāka autoritāte pusaudzim ir vecāki un skolotāji, jo lielāka ir iespēja, ka par autoritāti kļūs vienaud�i. Tāpēc pusaud�us dēvē ari par konformistiem. Tas nozīmē, ka pusaud�i saskarsme var vadīties nevis pēc tā, ko saka veselais saprāts (pieaugu�ais), ko saka kādas morāles normas vai vispārējās pieklājības noteikumi, bet pēc tā, ko saka vienaud�u grupa. Tāpēc nebrīnīsimies, ka mūsu Jānītis vai Ilzīte ar mums runā un izturas citādi, nekā atrodoties grupā. Konformisti ārēji vai patiesi (iek�ēji) atsakās no sava viedokļa un pau� grupas viedokli, piemērojas vairākuma uzvedības stilam un manierēm. Tāpēc ir svarīgi neuzkrīto�i regulēt, kur un ar ko kopā mūsu bērns pavada sava laika lielāko daļu. Tā kā vienaud�i kļūst par noteico�ajām autoritātēm, mainās arī attieksme pret skolu un mācībām. Skola kļūst galvenokārt par iespēju satikties ar draugiem un domubiedriem, mācības � par iespēju pa�apliecināties.

Pa�apliecinā�anās ir vēl viens nozīmīgs pusaud�u psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Tas ir saistīts arī ar nozīmīgo identificē�anās procesu. Identificē�anās un pa�apliecinā�anās ir saistītas ar ES koncepciju, kas ieņem nozīmīgāko vietu pusaud�u periodā psihiskās attīstības sistēmās pēc daudzu psihologu atzinumiem (E. Ēriksons, D. Elkoņins, I. Kons, Ļ. Vigot-skis u. c). Pusaud�u periodā pieaug sava nozīmīguma apziņa. Pusaud�i aktīvi meklē savu ES un savu sociālo lomu, viņi uzdod jautājumus, kas es esmu un kāpēc es esmu, par ko kļūt nākotnē, kur mācīties tālāk, kādu profesiju izvēlēties. Neskaidrība par sevi un savu vietu dzīvē vēl vairāk pastiprina nemieru, tāpēc vecākiem un skolotājiem neuzbāzīgi būtu jāvirza bērni uz kādu iespēju pa�apliecināties. Lai bērni apmeklē intere�u pulciņus, mūzikas skolas, sporta zāles, krāj vai kolekcionē kaut ko u. tml. Nereti var novērot, ka pusaud�i maina pulciņus un vaļaspriekus pārāk bie�i, tomēr tas ir labāk nekā nedarīt neko. Ja pusaudzi pavada nemiers, trauksmainība, neskaidrība par savu vietu dzīvē un starp cilvēkiem sabiedrībā, viņ� var meklēt, ar ko identificēties. Identificēsanos psihologi saista ar kompensācijas reakciju, kad cilvēks savu nemieru un nedro�ības izjūtu samazina, atrodot objektu, ar ko iztēlē identificēties, saplūst. Var "saplūst" ar kādu draugu, ar kādu elku (mūzikas "fani"), ar kādu grāmatas varoni, grupu. Tādejādi samazinās nemiers un trauksmes izjūta, pusaudzis jūtas dro�āks. Identificē�anās saistīta arī ar izteikto pusaud�u vajadzību pa�apliecināties. Jo mazāk bērns ir guvis no apkārtējiem sava nozīmīguma apstiprinājumu iepriek�, jo izteiktāk un uzkrīto�āk viņ� var prasīt sava nozīmīguma apstiprinājumu pusaud�u vecumā. �ajā vecumā sakāpinātā pa�apziņa var radīt konfliktus ar apkārtējiem, ar skolotājiem un vecākiem, sevi�ķi, ja pieaugu�ie izmanto galvenokārt autoritāras audzinā�anas formas. Visas jomas pusaud�a dzīvē kļūst par pa�apliecinā�anos.

Pusaud�iem ir novērots paaugstināts pa�vērtējums, ko var uzskatīt par kompensācijas reakciju un arī par zināma veida infantilismu, jo bērns (pusaudzis tomēr vēl ir bērns) tālāk par konkrēto momentu neredz vai negrib redzēt to, kas ir traumējo�i psihiskajai labsajūtai. Kad pusaudzim ilgsto�i neveicas kādā mācību priek�metā, draudzībā, sportā, viņ� neapzināti tieksies atrast kādu citu jomu, kur viņam ir iespējas pa�apliecināties. Lai sekmīgi strādātu un izdzīvotu, cilvēkam ir nepiecie�ams pozitīvs emocionālais stāvoklis ja ne visu laiku, tad vismaz reizēm. Ja cilvēkam nekad nav iespēju pa�apliecināties, izjust savu nozīmīgumu, neveidojas motivācija darboties tālāk, rodas vajadzība meklēt kādu citu jomu, kur pa�apliecināties � kompensēt neveiksmes.

Pusaudzis vispirms pārdzīvo neveiksmes mācībās. Labākajā gadījumā pusaudzis cen�as sekmes uzlabot vai kompensē neveiksmes mācībās ar sasniegumiem sportā, mūzikā, mākslā. Sliktākajā gadījumā � neapmeklē tās mācību stundas, kur viņ� negūst sekmes, tad sāk neapmeklēt skolu vispār. Sodi un rājieni vēl vairāk pastiprina pusaud�u negatīvismu, ta�u ir gadījumi, kad pieaugu�o stingrība palīdz pusaudzim tikt galā ar nesekmību un neattaisnotiem skolas kavējumiem. To pusaudzis novērtē tikai vēlāk un pasaka paldies.

Daudz kritizētie, kauninātie un rātie pusaud�i izceļas ar izaicino�u uzvedību, ko arī var uzskatīt par kompensācijas reakcijām. Ja tas notiek klasē, pusaud�a mērķis ir pievērst klasesbiedru vai skolotāja uzmanību, tādējādi kompensējot savas niecīgas iespējas apliecināties citur. Ja skolotāji uz pusaud�u uzmanības aplecinājumiem sāk pārāk eksplozīvi reaģēt, konflikts tikai padziļinās, nevis atrisinās. Pusaudzis saņem tie�i to, ko vēlējās, un nākamajā reizē izmantos tās pa�as metodes, lai pievērstu pārējo uzmanību un pa�apliecinātos, vai arī sāks izvairīties no tādiem pieaugu�ajiem, kas viņu nemitīgi kritizē.

Pusaud�i, no vienas puses, ir pieaugu�i, bet, no otras puses, viņi vēl ir bērni, tikai to nevēlas atzīt, noliedz. Kas liecina, ka pusaud�i daudzos gadījumos ir vēl bērni�ķīgi - infantili? Tas parādās pusaud�u nespējā tikt galā ar atbildību, ar pienākumiem, uzņemties atbildību par citiem un sevi. Pusaud�i saka, ka pa�i tiks galā, lai neuztraucas, bet, tiklīdz kas nesanāk (nav bijusi pieredze, ir pārāk liela uzticē�anās cilvēkiem, draugiem), tā zaudē savaldī�anos un krīt panikā, negribīgi atzīstot (vai neatzīstot), ka kļūdīju�ies. 14�16 gadīgo pusaud�u ķermenis un intelekts līdzinās pieaugu�ajiem, bet pusaud�i vēl nav nobriedu�i sociāli. Raksturīgi, ka bērni dzīvo �odienai, �im mirklim, neredz, kas varētu būt rīt, kādas būs viņu rīcības sekas ("tad jau redzēs"). Paradoksāli, bet fakts, ka pusaud�i, ārēji noliedzot kontroli, tomēr bez kontroles un ierobe�ojumiem nevar dzīvot. Vēlāk bērni mūsu pieļāvību, visatļautību var pārmest kā vienaldzību. Pusaud�iem ir vajadzīgi noteikumi, "spēles noteikumi", lai arī kā viņi pretotos. Ta�u psihologi iesaka: lai saskarsme nepārvērstos nemitīgos konfliktos, ierobe�ojo�ie noteikumi un to nepiecie�amība ir jāpārrunā kopā ar pusaud�iem, tātad jāiesaista pa�i bērni to jautājumu apsprie�anā, kuri viņus skar. Ja pusaudzis ģimenē nejūt nekādus ierobe�ojumus, var iet, kur grib un kad grib, viņam var mazināties dro�ības izjūta un viņ� var to meklēt citur - agrīnos dzimumsakaros, iesaistoties kādos grupējumos, izdomāta elka kopē�anā, "fano�anā" par mūziku u. tml.

�. Pia�ē pusaud�us nosaucis par "morālajiem relatīvistiem". Sākumskolā bērni bija "morālie reālisti", kuri pieaugu�o dotās normas uzskatīja par "patiesībām pēdējā instancē", bet pusaud�u periodā vecās patiesības sāk �ķist butaforiskas, relatīvas. Jo vairāk pusaudzis viļas pieaugu�ajos, jo lielāks morālais relatīvists viņ� var kļūt. Pusaud�a kļū�ana par morālo relatīvistu veicina arī pārmaiņas intelektuālajā jomā � pusaud�i sāk izprast da�ādus viedokļus un redzesleņķus. Pusaudzis nepieņems kādas patiesības un likumus tikai tāpēc, ka "tā vajag". Lai pusaudzis brīvprātīgi pakļautos kādām normām, jābūt motivācijai, kāpēc viņ� pakļaujas. Pusaud�u vecumā turpina formēties cilvēka personisko vērtību sistēmas, cilvēks meklē un atrod vai arī neatrod savu identitāti, apzināti vai neapzināti sevi salīdzina ar citiem, ar da�ādām sociālajām lomām.

Pusaudzis skolā

1. Kognitīvā attīstība

Galvenais jaunveidojums izziņas procesu attīstībā ir prasmes un iemaņas veidot pa�am savas hipotēzes, jaunu, abstraktu jēdzienu apguve, to lieto�ana uzdevumu risinā�anā, teorētiskās domā�anas izveide. Pieaug pa�izziņas, pa�kontroles nozīme, spējas izvēlēties no vairākiem variantiem vienu pēc noteiktām pazīmēm, spējas pa�am improvizēt, nevis atkārtot pēc �ablona, spējas plānot darbību, eksperimentēt.

Atmiņa

Atmiņas procesos arvien lielāka nozīme ir loģikai un gribai - tī�ās iegaumē�anas un tī�ās reproducē�anas pastiprinā�anās. Iegaumējot informāciju, meklē loģiskās kopsakarības starp informācijas elementiem. Ta�u pusaud�iem vēl dominē mehāniskā atmiņa - iekal�ana pēc vairākkārtējiem atkārtojumiem. Tā kā tie�i pusaud�u periodā pieaug informācijas apjoms, pusaud�i var sākt sūdzēties par atmiņu, bet tas nav saistīts ar atmiņas pasliktinā�anos, bet ar to, ka pusaud�i ir spiesti iegaumēt arvien lielāku informācijas apjomu.

Atmiņa turpina būt par pamatu intelektuālajiem procesiem -neizprot to, kas nav iegaumēts, bet pusaud�u vecumā pieaug intelektuālo domā�anas operāciju nozīme.

Domā�ana

Tā ir viscie�āk saistīta ar atmiņu. Sākumskolas periodā bērni spēj domāt par to, ko atcerējās, bet pusaud�u periodā nespēj iegaumēt, ja neizmanto loģiskās domā�anas operācijas - salīdzināt, analizēt, sintezēt, abstrahēt u. c. Iegaumēt un atcerēties nozīmē domāt.

Īpa�o spēju veido�anās

Jaunveidojumi:

1)����� attīstās vispārīgās intelektuālās spējas;

2)����� tendence eksperimentēt, nepieņemt gatavas hipotēzes kā

"patiesības pēdējā instancē", bet meklēt savas un pārbaudīt

pa�iem vecās;

3)����� vēlme skaļi apliecināt savus sasniegumus, gūt novērtējumu

par katru cenu, grib uzņemties vairāk nekā spēj izpildīt,

labāk izvēlas presti�ākos uzdevumus;

4)����� var spriest par sare�ģītām, abstraktām idejām, salīdzināt

alternatīvas;

5)����� patstāvīgi meklē jauno, neparasto - pa�izglītojas;

6)����� tendence vispārināt.

2. Skolēnu savstarpējās attiecības

Vienaud�u grupas kļūst par uzvedības, vispārīgo noteikumu etalonu un avotu. Parādās nesaskaņas starp pieaugu�o un vienaud�u kodeksiem. Pusaudzis vairāk pakļaujas vienaud�u grupas "kodeksiem", tas ir saistīts ar savas neatkarības apliecinā�anu. Tāpēc skolotājiem noteikumi būtu jāizstrādā kopā ar pusaud�u grupu, nevis atsevi�ķi no tiem, uz kuriem �ie noteikumi attiecas. Pusaud�i labi jūtas "bara", viņi meklē kopības izjūtu, vēlas izjust sevi kā daļu no "kliķes", no kāda grupējuma, kopas. Pusaud�iem patīk apliecināt savu piederību kādai kopai ar apģērbu, ar izturē�anos.

Pusaud�us ļoti interesē, ko par viņiem domā citi. �ajā vecumā bērni intensīvāk meklē draugus, domubiedrus, pieaug labāko draugu kā uzticības personu loma. Vecāku nozīme samazinās. Skolās parādās t. s. "anketu klades", kurās pusaud�i pēc kārtas atbild uz da�ādiem jautājumiem, ko katrs par katru domā.

Meitenes salīdzinājumā ar zēniem ir atvērtākas draudzībai, tuvām attiecībām, aktīvi meklē kontaktus ar zēniem, īpa�i -gados vecākiem.

Pusaud�i savās attiecībās ar vienaud�iem ir konformisti, t. i., saskarsmē parasti rīkojas saskaņā ar grupas viedokli, uzvedību un citām ārējām izpausmēm (izskatu, uzvedības stilu, runas veidu).

Skolotājus un vecākus bie�i var tracināt kādu pusaud�u uzvedība klasē vai draugu grupā � likās, tik jauks zēns vai meitene, prātīgs, bet, tiklīdz klāt ir kāds no grupas, tā absolūti mainās: kļūst vai nu cinisks, vai distancēts, vai nevērīgs u. tml. Atsevi�ķā sarunā ar pusaudzi mums viņ� liekas citāds nekā tad, ja saruna norisinās klasē vai vienaud�u grupā. Ja mēs jautājam �im pusaudzim, kāpēc viņ� tā at�ķiras no tā "tēla", ko viņ� spēlē klasē, no tā, kāds viņ� ir mājās, pusaudzis var atbildēt: "Bet es ta�u gribu izdzīvot!" Vai arī par citām ārējām izpausmēm � matu sakārtojumā, apģērbā, rotaslietu izmanto�anā, gaitā, runas veidā � runājot, mēs bie�i esam neizpratnē. Viens no konformisma pamatojumiem varētu būt pusaud�a akūtā vajadzība identificēties ar kādu. Identifikācijas vajadzība ir saistīta ar savas patiesās identitātes un dro�ības meklējumiem. Identificējoties pusaudzis izjūt dro�ību. Ja viņ� aktīvi sāk imitēt kādas grupas apģērba stilu vai gaitu, vai runas veidu, pusaudzis vairs nejūtas viens - viņ� ir "kā visi". "Būt kā visiem" ir svarīgi lielākajai daļai pusaud�u. Saskarsme ar vienaud�iem ir nemitīga savas vietas, savas lomas meklē�ana, nemitīga sava nozīmīguma apstiprinājuma gaidī�ana. Pusaudzis vienaud�u vidū it ka nemitīgi atkārto: "Lūk, es esmu te! Skatieties, klausieties, sarunājieties ar mani! Es gribu, lai jūs mani pamanāt un pieņemat!"

3. Attiecības ar skolotājiem

Pusaud�i vēlas, lai skolotāji izturētos pret viņiem "ka līdzīgs pret līdzīgu". Skolotājiem, kuriem tas izdodas, kuriem vēl piemīt humora izjūta, pacietība, autoritāte, stingrība un taisnīguma izjūta, parasti nav problēmu saskarsmē ar pusaud�iem, ja tās arī parādās, tad viņi prot konfliktu nevis padziļināt, bet samazināt.

Psiholoģijā vairāk runā par gadījumiem, kad skolotājiem ir problēmas ar pusaud�iem. Psihologi norāda:

1) kā iegūt skolēnu nepatiku pret sevi un sabojāt attiecības:

������ uz klasi raugies īgni un nesmaidi,

������ izvairies skatīties acīs,

������ sēdi kā sastindzis pie sava galdiņa,

������ runā monotoni, bez emocijām,

������ runā tikai par to, kas tev ir svarīgi,

������ pārtrauc, jo tev nav laika uzklausīt,

������ uzbrūc, kritizē, apvaino, aizrādi,

������ runā skarbā tonī,

������ nekad neatzīsti savas kļūdas, neatvainojies,

������ nemēģini saprast skolēnus;

2) izrāda skolēnam attieksmi, ka viņ� netiek ņemts par pilnu,

piemēram, skolēnam ir grūtības izpildīt kādu uzdevumu, viņ�

to pasaka vai izrāda skolotājam, skolotājs atbild:

������ pavēlo�i: "Labāk beidz sūdzēties un sāc strādāt!";

������ brīdino�i, draudo�i: "Ja tu tā gribi iegūt labu atzīmi, tad

sāc labāk strādāt!";

������ moralizējo�i: "Kāpēc tā nedarīji, tev vajadzēja� Tavs

pienākums ir mācīties!";

������ pamāco�i: "Atceries, ka vēl tikai 34 dienas līdz skolas

beig�anai!";

������ vainas meklē�ana: "Tu vienkār�i esi slinks!";

������ apsaukā�ana: "Tu vienkār�i esi "neizdevusies", bez mate

mātikas tu dzīvē nekur netiksi!";

������ publiska simpatizē�ana: "Tu, Jānīt, esi vienīgais, kas

sapratīs labāk; paskatieties, kā viņ� ir izpildījis uzdevumu,

ne tā kā jūs!";

������ izvairī�anās no problēmas apsprie�anas.

Lielākās problēmas skolotājiem rodas ar tiem pusaud�iem, kuriem ir zems pa�vērtējums, kuri guvu�i emocionālu traumu. Pusaud�iem rodas stress, ja:

1)�� vecāki grib, lai es būtu priek�zīmīgs;

2) vecāki grib, lai mani draugi būtu priek�zīmīgi;

3)�� vecāki grib, lai man būtu labas atzīmes;

4) vecāki grib, lai es izceļos citu vidū;

5)�� citi par mani smejas;

6) mani cen�as pierunāt darīt sliktu;

7)�� zaudēju draugu;

8) vecāki savā starpā ķildojas;

9)�� esmu pārāk noslogots;

10) skolotāji domā, ka esmu (neesmu) spējīgāks nekā īstenībā.

Tātad lielākās grūtības ir ar tiem pusaud�iem, kuriem ir vai nu paaugstināts, vai pazemināts pa�vērtējums. Visagresīvākie vai depresīvākie skolēni ir tad, ja viņiem ir maldīgi priek�stati par sevi:

������ "es esmu neveiksminieks";

������ "dzīvē mani nekas labs negaida";

������ "nav jēgas ko uzsākt".

Pieaugu�o kompetencē ir mēģināt izmainīt pusaud�a domas par sevi. �ajā gadījumā var dot vairākus padomus:

1) akūtos gadījumos jāpārliecina - "dzīvo �odien!" (kaut vienu dienu bez alkohola!). Tā kā "dzīvot �odien" ir pusaud�iem raksturīgs domā�anas veids, tad daudzos gadījumos tas būs efektīvāk nekā moralizēt par "tālo nākotni", - kas būs, ja tu nemācīsies, kas būs, ja nebeigsi skolu, kur tu liksies utt.Labāk veicināt darbības, kas ir reāli izdarāmas tulit un �odien;

2) jārada pārliecība, ka viss būs labi, nevis slikti (nenoliksi, izkritīsi utt.). Iesaka pusaud�u pārliecinā�anā izmantot vien aud�u grupu, jo pusaudzis grupā izturas citādi nekā bez tās;

3) jāpalīdz atgūt ticību sev, vispirms panākot, ka pusaudzis no�ķir reālo situāciju no iedomātā tās vērtējuma. Piemēram, skolēns par kādu skolotāju saka: "Viņ� mani neieredz, tāpēc tā izdarīja, viņ� ir uzēdies." Jūs lūdzat skolēnam pastāstīt, kā viss notika. Klausoties piefiksējat, ka skolēna stāstītajā, iespējams, nav pa�kritikas. Būtu jāpanāk, lai skolēns pats saredz �ī pa�a notikuma citu rakursu un tad novērtē sevi. Skolotāju kļūdas.

1.������ Liberālisms - skolotājs pieļauj brīvību bez jebkādas kārtības, tādējādi zaudējot cieņu skolēnu acīs. Viņ� skolēniem liekas nevarīgs, nav spējīgs dot padomu, un skolotājam nav vērts līdzināties. �āds skolotājs nereaģē uz nosebojumiem, izliekas nemanām nepieklājīgus izteicienus, mājās aizmirsto materiālu vietā izsniedz citus, necen�as kontrolēt disciplīnu

klasē.

2.������ Autoritārisms � otra galējība: liedz skolēniem jebkādas izvēles tiesības; �āds skolotājs domā, ka viņa pedagoģiskā varē�ana tiek vērtēta tikai pēc kontroles spējām un ka viņam ir tiesības uzspiest skolēniem savas vērtības un uzskatus. Pusaud�u atbildes reakcija � apātija vai rupja izturē�anās, nepaklausība. �āds skolotājs pieprasa, lai tiktu izpildīti visi mājas darbi, neakceptē citus uzskatus, izmanto sodus un kritiku,

veicina sacensību garu.

Pusaudzis ģimenē

Pēc psiholoģijas atziņām, lielākajai daļai pusaud�u �ķiet, ka ģimenei ir mazāka nozīme nekā draugiem. Vienaud�i, nevis vecāki kļūst par pusaud�u uzticības personām.

Jo mazāk kļūdu vecāki ir pieļāvu�i bērnība, jo lielāka ir iespējamība, ka attiecībās ar vecākiem būs mazāk problēmu. Lai varētu izvairīties no iespējamām kļūdām, vecākiem būtu jāzina, kuras tās ir. Psihologi kā nozīmīgākās min �ādas kļūdas:

1)��� vecāki pietiekami nenovērtē ģimenes nozīmi, audzinā�anas tradīcijas un noteikumus pusaud�a dzīvē;

2)��� vecākiem piemīt dubulta morāle;

3)��� vecāki tikai formāli rūpējas par bērna audzinā�anu;

4)��� ir pārāk sīkumaina kontrole un uzraudzība;

5)��� lutinā�ana;

6)��� pārspīlē bērna slimības;

7)��� nav emocionāli siltu savstarpējo attiecību;

8)��� audzina pārspīlētas morālās atbildības garā;

9)��� ģimenē valda rupjas un brutālas attiecības;

10)���� starp vecākiem ir nesaskaņota rīcība;

11)���� bērns aug ārpus ģimenes u. c.

Svarīgi, lai ģimenē veidojas savi rituāli un tradīcijas, kopīgi pasākumi un svētku svinē�ana, kuros bērns iesaistās. Par to parasti atbild māte. Ģimenē jāpārrunā galvenie jautājumi, jāuztic katram kādi pienākumi, jāatbild par padarīto. Vislielākā atbildība vecākiem ir par savu vārdu un darbu saskaņu, lai neveidotos dubultās morāles princips, kad mājās vecāki runā vienu, bet cilvēkos - citu. Neīstumu attiecībās veicina arī tādi vecāki, kuri audzina bērnu tikai formāli, bez sirdssiltuma un patiesas ieinteresētības. Vecāki to dara tāpēc, ka "tā vajag!", "tā pieņemts!", "ko teiks citi!?". �ādas mātes parasti ir centrētas vairāk uz sevi (vai vīru) vai arī ir tik nervozas, ka nespēj iedziļināties bērna problēmās, jo nav tiku�as galā ar savējām. Attiecībās ar tādiem vecākiem pusaud�i kļūst noslēgti, izvairās apspriest savas problēmas, atsve�inās.

Nevēlama ir arī pārāk liela aizbildniecība, sīkumaina kontrole. Rezultātā pusaudzī neveidojas atbildības jūtas par sevi un citiem, jo viņ� ir pieradis, ka par visu kāds vienmēr atbild viņa vietā. Pārāk liela aizbildniecība saistās arī ar lutinā�anu, kad vecāki, sevi�ķi vecvecāki, visu izdara bērna vieta, cen�as pasargāt no grūtībām. Vēl iespējama bērna pārlieku apjūsmo�ana, slavinā�ana par katru sīkumu. Bērns kļūst par pielūgsmes objektu, visas rīcības tiek attaisnotas, piemēram, ļoti populārs teiciens attiecībā pret skolu: "Ko tie skolotāji iedomājas, par zemu novērtē manu bērnu un tik daudz uzdod!" Rezultātā bērns pierod, ka viņ� ir tik unikāls, talantīgs, pierod atrasties uzmanības centrā, valdīt, komandēt un bez īpa�as piepūles apmierināt savas iegribas. Tas veido paaugstinātu pa�vērtējumu, nekritisku attieksmi pret sevi, paaugstinātu pretenziju līmeni pret citiem. �ādiem pusaud�iem neveidojas rūpīga darba iemaņas � visu dara pavir�i.

Lutinā�anai līdzīgs ir slimības kults � pārspīlēti saudzējo�s re�īms, izmeklēta ēdinā�ana, bērna slimības izvirzī�ana uzmanības centrā. Tas veicina sociālā infantilisma (nespēja uzņemties atbildību par sevi un citiem), egoistiskas ievirzes izveido�anos, gribas vājumu. �ie pusaud�i parasti aizbildinās: "Es esmu slims, es nevaru, palīdziet, es nedrīkstu pārpūlēties!" Savus pārkāpumus pusaudzis iemācās attaisnot ar slimību, veidojas konflikti, ja kāds viņu nesaprot.

Pusaud�u labvēlīgu attīstību traucē arī emocionālo kontaktu trūkums ģimenē. Vecāki pa�i ir emocionāli "auksti", vai arī viņiem ir emocionālas dabas problēmas. Psihologi apgalvo, ka viena no pazīmēm, kā noteikt, vai ģimenē ir emocionāli siltas attiecības, ir mīļvārdiņu lieto�ana vai nelieto�ana. Emocionāli aukstā ģimenē pusaud�a personība var veidoties da�ādi. Stiprā līdzsvarotā tipa pārstāvji agri kļūst patstāvīgi, emancipēti un neatkarīgi. Stiprā nelīdzsvarotā tipa pārstāvji kļūst par izteiktiem opozicionāriem, izvēlas da�ādus "izlēcienus", lai pievērstu vecāku uzmanību. Savukārt vājās nervu sistēmas tipa pārstāvji centīsies meklēt emocionālo siltumu citur - pie vecvecākiem, draugiem vai citur, varbūt arī savu sapņu un fantāziju pasaulē.

Ģimenēs, kur bērnus audzina paaugstinātas morālās atbildības garā, vecāki no bērniem prasa vairāk, nekā pa�i spēj dot. Vecāki uz bērniem neapzināti projicē savas nerealizētās velmēs: lai viņ� kļūst vai nu par dejotāju, vai par muziķi, vai par mākslinieku utt. Vecāki piespie� bērnu paralēli mācībām skolā apmeklēt kādas citas nodarbības, cerot, ka būs rezultāti. Ja īpa�u panākumu nav, pusaud�i jūt, ka vecāki no viņiem gaida vairāk, nekā viņi spēj izpildīt, un tas rada emocionālu spriedzi.

īpa�i nelabvēlīgi pusaud�u psihisko attīstību ietekmē ģimenes, kurās valda despotisms un brutālas attiecības, kur ikviens domā tikai par sevi, ignorē citu intereses, kur valda savstarpējs izsmiekls un ņirgā�anās par to, kas citiem ir svēts un neaizskarams. Pusaudzis tādā ģimenē pats kļūst cietsirdīgs, ne�ēlīgs pret tiem, kas vājāki par viņu. Ja viņ� jūt pārspēku, tad ir li�ķīgs un gļēvs. �āds pusaudzis cen�as noslēpt no vecākiem savas neveiksmes, melo.

Tātad pusaud�u vecumā parādās iepriek�ējos periodos iegūtās ievirzes, emocionālās ietekmes, pa�vērtējums, audzinā�anas sekas. Pusaud�a vecumā audzinā�anas grūtības ietekmē gan personības individuālās īpatnības, gan temperaments, gan pa�apliecinā�anās iespējas, gan ģimenes tradīcijas un cieņa pret vecākiem. Tie�i pusaud�u vecumā patiesā personības identitāte jeb patība piesaka sevi. Pusaudzis arvien bie�āk sāk izdarīt izvēli. Izvēle situācijās, saskarsmē ar da�ādiem cilvēkiem arvien bie�āk ir saistīta ar subjektīvajām personības attieksmju sistēmām, kuras veidoju�ās iepriek�ējos personības attīstības periodos bērnībā.

Kopsavilkums

1. Būtiskākās pusaud�u psihiskās attīstības īpatnības ir fizioloģiskās izmaiņas, kuras ietekmē arī psihiskās izpausmes � dzimumhormonu daudzums asinīs, seksuālās nobrie�anas pazīmes, ārējā izskata izmaiņas. Izmaiņas uzvedībā - emancipācijas tieksmes, opozīcija pieaugu�ajiem, negatīvisms, "morālais relatīvisms", autoritā�u maiņa no pieaugu�ajiem uz vienaud�iem, pa�apliecinā�anās vajadzības, pretenziju līmeņa paaugstinā�anas, infantilisms un emocionālas kompensācijas reakcijas.

2.������������ Fizioloģiskajā attīstībā raksturīgi, ka organisma da�ādas

funkcionālās sistēmas attīstās nevienmērīgi, fizioloģiskā attīstība apsteidz sociālā brieduma attīstību.

3.����� Pusaud�a darbību skolā raksturo mācības un saskarsme ar vienaud�iem un skolotājiem.

4.������������ Jaunveidojumi kognitīvajā attīstībā - abstraktās domā�anas izveido�anās, loģisko domā�anas operāciju nozīmes pieaugums iegaumē�anā un reproducē�anā, pa�vērtējuma kā darbības motivācijas nozīmes pieaugums, vairāk patīk izvirzīt savas hipotēzes nekā atkārtot etalonus.

5.������������ Vienaud�u grupa kļūst par pusaud�a personības attīstības, mācību darba, pa�vērtējuma korekcijas galveno avotu.

6.������������ Pusaud�u problemātiskas uzvedības iemesls ir zems pa�vērtējums, ko pusaud�i kompensē ar izaicino�u, uzmanību piesaisto�u uzvedību. Domas par sevi nosaka pusaud�a saskarsmes stilu.

7.������������ Pieaugu�o tradicionālās kļūdas attiecībās ar pusaud�iem ir nepareizas taktikas izvēle � vai nu galējs autoritārisms, vai liberālisms (pieļāvīgums).

8.������������ Pusaud�a attiecības ar pieaugu�ajiem saasinātas tajos

gadījumos, kad pieļautas kādas kļūdas attiecībās ar bērnu

iepriek�ējos attīstības periodos - vai nu pārāk sīkumaina aizbildniecība un kontrole, vai vienaldzība un brutalitāte.

9.������������ Pusaud�a vecumā izpau�as cilvēka identitāte vai tās meklējumi, sociālās lomas meklējumi un tās atra�ana vai neatra�ana.

Skaidrojo�a vārdnīca

Emancipācija - atbrīvo�anās no kāda aizbildniecības, uzraudzības, cīņa par vienlīdzību attiecībās.

Hormonu vētras - liela daudzuma dzimum�ūnu pieplūdums asinīs, kas izraisa nemieru, uzbudinātību, trauksmainību.

Infantilisms � berni�ķīgums.

Kompensācijas reakcija - aizvietojo�ās reakcijas, kad, nespējot realizēt kādas savas vēlmes, cilvēks realizē tās, kuras atļauj paaugstināt savu pa�vērtējumu.

Konformisms - nekritiska pielāgo�anās vairākumam, grupas spiedienam vai nu ārēji, vai patiesi.

Pubertāte - dzimumnobrie�ana.

Rakstura akcentuacijas - kādu rakstura īpa�ību dominē�ana pār citām, psihiatrijā to vairāk saista ar novirzēm no normas. Sīkāk rakstura akcentuacijas pētīju�i krievu psihiatri V. Ļi�ko un K. Leongards, kuri, ilgus gadus pētot pusaud�us, izstrādāju�i 11 pusaud�u rakstura akcentuacijas tipus.

Par jaunie�u vecumposmu psiholoģijā var atrast vismaz divus uzskatus: ASV un Eiropas psihologu darbos arī pusaud�us dēvē par jaunie�iem ("adolescence"), saka � "agrīnās jaunības periods". Krievu psiholoģijā "agrīno jaunību" dēvē par pusaud�u periodu, par jaunie�u periodu sauc laiku no 15 līdz 18 gadiem, ko pārsvarā saista ar skolu. �ajā grāmatā jaunie�u perioda robe�as pieņemtas no 15 līdz 18 gadiem.

�ajā periodā būtiskākais ir ES identitātes atra�ana vai arī intensīva (vēl intensīvāka nekā pusaud�u vecumā) tās meklē�ana, profesijas izvēles saskaņo�ana ar pa�novērtējumu un pretenziju līmeni, visu kognitīvo procesu intelektualizācija, seksuālo attiecību nozīmes pieaugums.

Jaunības periodā salīdzinājumā ar pusaud�u periodu notiek personības izpausmju harmonizācija - stabilizē�anās, līdzsvara iestā�anās. Jaunietis salīdzinājumā ar pusaudzi vairāk atbilst pieaugu�am nekā bērnam. �ajā vecumā jaunie�a personība vairāk individualizējas, nekā ir konformistiska. Personība saskarsmē kļūst līdzsvarotāka, novērots mazāk konfliktu ar pieaugu�ajiem un vienaud�iem, samazinās negatīvisms, palielinās pa�kontrole.

Tā ka �o periodu psihologi (krievu) sauc par agrīno jaunību, tad teorijā var novērot agrīnai jaunībai (15�18 gadi) autentiskas pazīmes � kaut arī notiek stabilizācija, agrīnās jaunības periodā personība vēl nav pavisam izveidojusies, tāpēc tās psihisko un personības attīstību pavada da�ādas emocionālas "dziņas un vētras".

Ne velti �o periodu (jaunību) sauc par "vērtas un dziņu" laikmetu cilvēka dzīvē, kad cilvēks meklē savu īsto ES (patību), uzdodot jautājumus: kas viņ� ir; kāda ir dzīves jēga; kas gaida nākotnē? Jaunie�us interesē globālas problēmas: Dievs, Cilvēks, Pasaule, Kosmoss, Morāle u. tml. Jaunie�us uztrauc vientulība, viņi tiecas pēc mīlestības, pēc tuvības, tajā pa�ā laikā mēģinot izprast sevi, tāpēc arī saka, ka viņiem ir paaugstināta tieksme uz pa�analīzi, uz introversiju, savas iek�ējās pasaules izpēti.

ES attīstība jaunie�iem

Jaunie�u attīstības periodā būtiskākais psihes process ir patības jeb identitātes meklē�ana vai atra�ana.

Jaunībā cilvēks tiecas atrast atbildi uz jautājumu: "Kas es esmu?"

Tā kā palielinās individualizācija, jaunie�i arvien vairāk apzinās savu at�ķirību no citiem. Pieaug vēlme sevi uztvert kā vienotu veselumu � tiekties pēc "nesaskaldītības" izjūtas, lai saskanētu iek�ējās vajadzības, rīcības motivācija ar ārējo uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēkam iek�ējā pārliecība, vajadzības ilgsto�i nesaskan ar to, kas viņam jādara ārēji, var veidoties neiroze, zems pa�vērtējums u. tml.

Lai veidotos personības izpausmju veseluma izjūta, jaunietim ir jājūt

1)���� savas attīstības pēctecība, pakāpeniskums,

2)���� sava "ES - ideālais", "ES - tagadējais" un "ES - nākotnē" vienība,

3) ka viņa domas par sevi saskan ar citu domām par viņu.

Psiholoģe T. Sņegirova veikusi pētījumu par jaunie�u ES attīstību, par trīs "ES" izjūtu koordinē�anos un secinājusi, ka var novērot se�us to izpausmju variantus:

1)����� visi trīs ES ir saskaņoti, pēctecīgi, un "ES - ideālais" ir saskaņā ar tagadnē eso�o ES un nākotnē iedomāto ES; tas ir ideālais variants;

2)����� "ES - nākotnē" izvirza par galveno, tas ir saskaņā ar "ES -

ideālais", ta�u pagātnes ES tiek uzskatīts par nevēlamu;

3)����� visi trīs ES katrs ir citāds, tie savā starpā nesaistās, bet ir

tendence uzskatīt, ka pilnveidosies "ES - nākotnē";

4)� "ideālais ES" nav nozīmīgs, jo iedomās pastāv, bet jaunietis

to neuzskata par stimulu savai attīstībai;

5)����� "pagātnes ES" un "tagadnes ES" ir līdzīgi - kāds agrāk bija

pa�vērtējums un ES koncepcija, tādi tie ir tagad; neredz veidus, kā izmainīties nākotnē, kā izmantot ideālo ES, lai nākotnē būtu progress;

6)����� "ES tagadnē" nav vispār.

Pētījums liecina, ka pēc nozīmīguma un bie�uma jaunie�u atbildēs lielākā nozīme ir 2. variantam, otrajā vietā ir 1. variants, tre�ajā vietā ir 3. variants.

Tas nozīmē, ka vispārējā tendence ir kritiski izturēties pret to, kāds es biju pagātnē, un censties mainīties nākotnē.

E. Ēriksons jaunie�u stadiju (viņa dalījumā 5. stadiju) saista ar pretrunu starp identitātes izjūtu un savas lomas nenoteiktības (noteiktības) izjūtu. �ī perioda uzdevums � atrisināt �o pretrunu. Arī E. Ēriksons runā par jaunie�u vēlmi izveidot vienotu personības veselumu un izvēlēties tai atbilsto�u profesiju. Ja izvēle ir kļūdaina, jaunietis var nepareizi izvēlēties savu vietu dzīvē vai arī var notikt "personības difūzija" (nenoteiktība, kas es esmu). E. Ēriksons vēl runā par "negatīvās identitātes" iegū�anas variantu. Tā izveidojas tad, ja jaunietim ir ambiciozi, autoritāri vecāki, kuri ar varu grib piespiest jaunieti izvēlēties tādu profesiju, darbības veidus, identitāti, kura atbilst viņiem vai viņu uzskatiem par to, kas ir "pareizs". Tas ir gadījumos, kad vecāki izvirza jaunietim (bērnam) pārak augstus morāles kritērijus, projicē savas nerealizētās vēlmes bērnā. Jaunietis izvēlas negatīvo identitāti kā protesta formu.

Jaunie�u vecums vēl ir saistīts ar dzimuma identitātes izvēli. Ilgus gadus psiholoģijā valdīja uzskats, ka dzimuma identitātes izjūta ir jāieaudzina, piemēram, jau agrā bērnībā liekot zēniem spēlēties ar ma�īnām, lietot (ļaut to darīt) spēka vingrinājumus, bet meitenēm likt spēlēties ar lellēm, "spēlēties mājās" -tātad virzīt uz nākamo mājsaimnieces, sievas lomu. Vēl ir uzskats, ka dzimuma identitātes izvēli ietekmē arī audzinā�ana atbilsto�ā ģimenes struktūrā. Piemēram, zēnu audzina tikai māte. Cits ģimenes struktūras variants: viena meitene aug starp vairākiem brāļiem vai bez mātes, veidojas ievirzes atdarinā�anas procesos. Sociālie psihologi varētu atrast ārējās ietekmes, kas veicina dzimuma identitātes izjūtas izveidi, individuāl-psihologi � personības kodola nozīmi, kas ir jau piedzimstot, psihoanalītiķi - seksuālās vardarbības, pieredzes nozīmi bērnībā, fiziologi � iedzimtību u. tml.

Pie pa�vērtējuma, identitātes atra�anas pieskaitāma ari profesijas izvēle.

Ir da�ādi uzskati da�ādās valstīs par to, kas nosaka profesijas izvēli. Piemēram, ASV ir pētījumi, kas apgalvo, ka profesijas izvēli ietekmē jaunie�a piederība pie noteikta sociālā slāņa - augstākā, vidējā vai zemākā. Dzīvojot �ajā sociālajā vidē, jaunietim jau no bērnības veidojas noteikti priek�stati, kas ir laba un piemērota profesija - vai nu no vecāku (tēva) parauga, vai no vērtību hierarhijas izpratnes, finansiālajām iespējām. Nozīme ir vecāku iespaidam. Psihologi apgalvo, ka var būt pretruna starp to, ko vēlas jaunietis (saistībā ar savu ES izjūtu), un to, ko liek izvēlēties vecāki (dzīve). Tas var būt cēlonis vēlākajām psihiskajām problēmām. Psihe pretojas sa�ķeltībai, cilvēks cīnās par veselumu, harmoniju. Lai izturētu psihisko "sa�ķeltību", jāpatērē lieli enerģijas krājumi, jādzīvo stresā, kas var novest pie frustrācijas pieaugu�o perioda vidū.

Ir ieteikums (pārbaudīts ASV), ka jaunietim no 16 gadiem paralēli mācībām būtu jāstrādā, kaut vai apkalpojo�ā sfērā.Rezultāti liecina, ka jaunie�i, kuri strādā, retāk kavē mācības un izdara disciplīnas pārkāpumus, viņiem ir lielāka mācī�anās motivācija, jo viņi ir iepazinu�i darba tirgu un iespējas realitātē, tas palīdz saprast naudas vērtību, veicina patstāvības nostiprinā�anos.

Latvijā jaunie�u izvēli nenosaka sociālā slāņa piederība, bet materiālās iespējas, vecāku ietekme (padoms, paraugs) un profesijas presti�s, nopelnī�anas iespējas nākotnē. Pēdējos 10 gados (tāpat arī ASV 80. gados) Latvijā ir mainījies profesiju presti�s no humanitārās ievirzes uz ekonomiskas ievirzes profesijām (ekonomika, datori, bizness, mened�ments), ta�u joprojām populāra ir psihologa profesija, kas varētu liecināt par jaunie�u nespēju tikt galā ar savām iek�ējām un sabiedrības psihiskajām, emocionālajām, morālajām problēmām, ar vecāku un skolotāju "psiholoģisko neizglītotību". Jaunie�i visā pasaulē ar katru desmitgadi kļūst arvien patstāvīgāki, emancipētāki, vēlas pa�i risināt savas iek�ējās problēmas. Tāpat katrā nākamajā desmitgadē var mainīties da�ādu profesiju un nodarbību formu presti�s.

Psihologi atzīst, ka jaunie�u attīstības periodā arvien lielākas individualizācijas ietekmē izpau�as, formējas arī noteikti tipi, formējas rakstura akcentuācijas , bet vispārinot var izdalīt 2 tipus:

1)����� tie, kuri attīstās bez īpa�ām, ārēji novērojamām krīzēm, t. i., vienmērīgāk;

2)����� tie, kuru attīstībā ir "vētras un dziņas", konflikti ar apkārtējiem, krīzes.

1. tips ir vairāk konformistisks. Jaunie�i vairāk balstās uz to, ko par viņiem teiks citi, uz autoritātēm, tiecas būt līdzīgi citiem, ir mazāk neatkarīgi un patstāvīgi. Viņi vairāk interesējas par tradicionālām vērtībām, retāk domā patstāvīgi, nav domā�anas mobilitātes, stresainās situācijās retāk spēj pieņemt patstāvīgu lēmumu. Ar vecākiem �iem jaunie�iem ir labas attiecības, īpa�i starp tēviem un dēliem, viņi pieņem vecāku morāles vērtējumus � būt kā citiem.

2.tips jaunība ilgi meklē savu ceļu. Reizēm tas ari neizdodas - "neatrod sevi" un vietu dzīvē adekvāti iek�ējām vēlmēm. �ādiem jaunie�iem ir mazvērtības komplekss, viņu morālie vērtējumi ir nestabili. Tāpat viņi nespēj pilnībā atbildēt par savu rīcību, ir impulsīvi, neprognozējami, mēdz lietot alkoholu u. tml. Attiecības ar citiem viņiem ir haotiskas un virspusējas, viņi nemēdz kādam ilgi pieķerties, neko neuzskata par obligātu. �im tipam ir raksturīgi noliegt vecāku dzīvesveidu, neko vietā nepiedāvājot. Ja jaunietis iziet cauri �ādām "mocībām", atrod savu vietu, � novērots, ka salīdzinājumā ar 1. tipu �ādi jaunie�i ir patstāvīgāki, rado�āki. Viņiem ir pilnvērtīgāka domā�ana, augstāks pa�vērtējums, neatkarība no ģimenes.

Jaunie�u kognitīvās attīstības raksturojums

Jaunie�u vecums � būtisks posms intelektuālo spēju attīstībā. Psihologu pētījumi liecina, ka jaunie�iem īpa�i aktīva ir ne tikai seksualitāte, bet arī domā�ana, tā kļūst arvien intelektuālāka, abstraktāka un patstāvīgāka. Jaunie�iem ir vēlme izdarīt vispārinājumus, meklējot kādus kopīgus principus un likumības, kuras "slēpjas" aiz atsevi�ķām detaļām.

Jaunie�iem nereti var novērot arī tendenci pārspīlēt savas zinā�anas, savu iespēju līmeni. Viņi var ieslīgt kādās nereālās fantāzijās par labāku pasauli, tādējādi domā�anas, intelektu-alizācijas procesu virzot kādu savu intere�u apmierinā�anas virzienā. �ādi jaunie�i skolā var tikt novērtēti kā vienaldzīgi, pastāvīgi skumsto�i skolēni, kuriem mācības �ķiet pārāk prozaiska lieta, salīdzinot ar to - citu pasauli.

Jaunības periodā cilvēks jau ir apguvis spējas veikt loģiskās operācijas, kuras vēl tikai apguva sākumskolā un pamatskolā (analizēt, sintezēt, abstrahēt, vispārināt un klasificēt), prot izvirzīt hipotēzes, improvizēt par da�āda satura informāciju, spēj atrast nestandarta risinājumus, ietvert savas problēmas vispārīgu problēmu konteksta. Ta�u jaunie�i problēmu risinā�anā ir individuāli izvēlīgi, viņi galvenokārt pievēr�as tām darbībām, kuras pa�i novērtē kā svarīgas. Tas saistīts ar jaunie�iem aktuālo rado�o pieeju, jaunradi, t. i., vajadzību apliecināt sevi, savu individualitāti ar oriģinalitāti domā�anā un darbībā. Jaunie�iem attīstās spējas vienai problēmai atrast vairākas risinā�anas alternatīvas, kad jaunietis orientējas nevis uz vienu pamata, standarta variantu (patiesību), bet uz vairākām. Jaunietis orientējas ne tik daudz uz situācijas doto nepiecie�amību, nosacītību, cik uz vispārīgu konkrētās parādības, norises vērtējumu (bērns, vērtējot kādu lietu, orientējas tikai uz tagadnes situāciju).

Jaunie�os arvien vairāk var novērot spējas pa�aktualizēties, mainīties, pieņemt lēmumu pa�iem. Jaunie�i ar attīstītām jaunrades spējām ir izteikti individuāli savos lēmumos, spontāni reakcijās, emocionāli, pa�pārliecināti, neatlaidīgi. Protams, ka jaunrades attīstībā liela nozīme ir sociālajai videi, fonam, uz kura norisinās jaunie�a pa�aktualize�anas. Ja vide nepiedāvā iespējas savas rado�ās potences attīstīt un realizēt, varam novērot neirozes izpausmes, nemieru, trauksmainību, pat "a�gārno identifikāciju" (pēc E. Ēriksona), kad jaunietis sāk spēlēt pretēju lomu tai, ko no viņa gaida citi. Jaunrades spēju izpausmes var sajaukt arī ar t. s. "zīmē�anos", kad oriģinalitāte oriģinalitātes pēc var kļūt par līdzekli, lai pa�apliecinātos un demonstrētu savu negatīvismu, cinismu vai augstprātību un patmīlību. Jaunrade un oriģinalitāte jaunībā viscie�āk ir saistīta ar personības identitāti, kura sāk noteikt cilvēka dzīves stilu, ietekmē profesijas izvēli, saskarsmi ar līdzcilvēkiem, vaļaspriekus, koptēlu vispār.

Jaunie�u emocijas un jūtas

Jaunie�u periodā (tāpat kā cilvēka dzīvē vispār) emocijas ir saistītas ar visiem izziņas un saskarsmes procesiem kopumā. Cilvēks pēc savas psihiskās būtības vairāk ir emocionāls nekā racionāls. Ta�u līdz ar vecumposmu attīstības gaitu emocionālā nelīdzsvarotība samazinās. Salīdzinājumā ar pusaud�iem jaunie�i ir līdzsvarotaki. Tas ir saistīts arī ar pubertātes perioda pārie�anu pēcpubertātes periodā. Bet par emocionāli sensitīvāko periodu jaunie�iem psihologi uzskata 15 gadu vecumu (lielākajai daļai jaunie�u). Skolā tā ir 10. klase. Pēc daudzu skolotāju atzinuma - �is laiks sagādā vislielākās emocionālās, savas identitātes pa�realizācijas un adaptācijas problēmas. Tie�i no 10. klasēm skolēni visvairāk aiziet vai tiek izslēgti no skolas. Mācoties vidusskolā, lielākā daļa skolēnu kardināli var izmainīties 3 gadu laikā - salīdzinājumā ar 10. klasi 12. klasē tas pats skolēns kļūst līdzsvarotāks, viņam piemīt lielākas pa�kontroles spējas, viņ� ir mērķtiecīgāks. Ta�u, ja nāk vēl klāt pusaud�a gados neatrisinātās problēmas, arī 15 gadu vecumā sociālais fons ir nelabvēlīgs, jaunietis nespēj pa�realizēties, trauksmainība vai neiroze var turpināties visu jaunības periodu. A. Ļi�ko, pusaud�u, jaunie�u psihiatrs, secinājis, ka tie�i laika periods no 14 līdz 18 gadiem ir pats kritiskākais periods psihopātijām, novirzēm no normas uzvedībā. Jaunietis var būt neprognozējams draugu izvēlē, piedzīvojumu meklējumos, iesaistoties da�ādās ap�aubāmās avantūrās. Rakstura akcentuācijas var izpausties arī pa�izolētībā, pa�noniecinā�anās tendencēs vai egocentrismā. Līdz ar jaunie�u periodu papla�inās emocionālo izpausmju veidi, paildzinās emocionālo reakciju laiks, kad viens it kā nenozīmīgs iemesls var radīt ilgsto�u emocionālu sasprindzinājumu. Salīdzinājumā ar pieaugu�o jaunietī vēl nav tik efektīvi attīstīju�ies iek�ējie bremzē�anas un pa�kontroles mehānismi, kā arī spējas reaģēt selektīvi uz da�ādiem ārējiem kairinātājiem. Ta�u salīdzinājumā ar pusaud�iem jaunie�iem ir izveidojusies labāka komunikatīvā pa�kontrole un emocionālā pa�izjūta. Uzlabojas prasmes un iemaņas kontaktos ar citiem, jaunie�i ir atvērtāki un brīvāki saskarsmē.

Saskarsmē jaunie�i arvien aktīvāk pau� vajadzību pēc augstākajām jūtām, t. i., pieaug vajadzības būt emocionāli saistītam ar savu draugu, draudzeni, uzticības personu, tāpat kā būt ētiski un estētiski saistītam ar kāda lielāka kopuma idejām. Attīstās patriotisma, solidaritātes jūtas, jaunie�i arvien vairāk sāk interesēties par filozofijas, politikas, ekonomikas jautājumiem. Jūtu attīstība arvien bie�āk ir saistīta ne tikai ar sevi, bet arī ar sabiedrību kopumā, par ko bērnībā cilvēkbērns varbūt par neaizdomājas.

Jūtu un emociju izpausmes visbie�āk novērojamas saskarsmē.

Jaunie�u saskarsmes raksturojums

Saskarsmē vado�o nozīmi psihologi pie�ķir pa�vērtējumam, ES meklējumiem, iek�ējai motivācijai. Vado�ā darbība ir vai nu mācības, vai nu darbs, vai tuvu intīmu attiecību veido�ana.

Saskarsmi var raksturot no divām pozīcijām: attiecības ar vienaud�iem un attiecības ar pieaugu�ajiem.

Attiecības ar vienaud�iem ir līdzīgas kā pusaud�u vecumā, izņemot konformismu � jaunie�i vairs tik lielu nozīmi nepie�ķir grupai, viņi saskarsmē vairāk individualizejas, ieklausās savā iek�ējā balsī. 15 gadus vecie jaunie�i vēl ir konformisti ("kā citi, tā es arī"), bet 17 un 18 gadus vecie jau vairāk uzticas sev un tuvam cilvēkam nekā vienaud�iem, meitene meklē vecāka drauga (draudzenes) uzticību.

Jaunais �ajā vecumā ir tas, ka vienaud�u attiecībās lielāka kļūst seksualitātes nozīme. Zēniem no 16 līdz 17 gadiem esot spēcīgākais seksuālais uzbudinājums, 2/3 domu aizņem domas par seksu (tā apgalvo psihologi). Jaunie�iem raksturīga ir onanē�ana un masturbācija, ir neiro�u vai pa�nāvības gadījumi, bet lielākā daļa mūsdienu jaunie�u ir informēti, varbūt pat pārsātināti ar seksuāla veida informāciju.

Jūtu ziņā jaunība ir visemocionālākais periods. Tā kā jaunie�i pārdzīvo vientulību, viņi aktīvi meklē iepazī�anos, tuvību, bie�i iemīlas vai arī nodibina pastāvīgas attiecības, pārdzīvo pirmo lielo mīlestību. Meitenēm raksturīgi, ka viņas nodibina draudzeņu - uzticības personu grupu un ir aktīvākas attiecību nodibinā�anā nekā pui�i.

Saskarsmē ar pieaugu�ajiem var novērot vai nu mērenas, vai vētrainas attiecības � turpinās pusaud�u perioda opozīcija, emancipācijas tieksmes. Tas ir atkarīgs gan no personības ievirzēm un tipa, gan no pieaugu�o attieksmes, audzinā�anas un saskarsmes stila, par ko sīkāk rakstīts iepriek�ējās nodaļās.

Ar vecākiem jaunie�iem var būt divējādas attieksmes; no vienas puses, jaunie�i apzinās, ka viņi ir atkarīgi (finansiāli, ekonomiski, materiāli), no otras puses, - tiecas būt neatkarīgi.

Attiecībās ar skolotājiem jaunie�i pieprasa ne tikai, lai "izturas kā līdzīgs ar līdzīgu", bet vēlas, lai skolotājs "mani izprot" un "lai ir savā priek�metā labs speciālists". Jaunie�i attiecībās kļūst pragmatiskāki, mērķtiecīgāki. Skola kļūst par nākotnes mērķu piepildī�anas līdzekli, nevis pienākumu. Mācās ne vairs visu, tāpēc ka "tā vajag", bet to, kas būs vajadzīgs nākotnē (lai stātos augstskolā).

Mācību procesā jaunie�i aizraujas ar filozofiju, psiholoģiju, literatūru, ja gūst atbildes uz aktualitāti "kas es esmu?", "kāda jēga ir pasaulei?" u. tml. (īpa�i 10. klasē (15-16 gados)). 12. klasē mācī�anās motivācijas pamatā ir orientācija uz profesiju. Ta�u, pēc novērojumiem, tikai viena tre�daļa 12. klasē zina, ko darīs, kur mēģinās stāties pēc vidusskolas. Puse klases zina orientierus, jo apzināju�ies savas spējas, bet tre�daļa nezina vispār, ko darīs pēc skolas beig�anas. Mācību procesā jaunie�u iecienītākās mācību metodes ir diskusijas, debates, eksperimenti, projekta darbi un grupu darbs.

Kopsavilkums

1. Jaunie�u vecumā būtiskais psihes, personības attīstības procesos ir ES attīstība, identitātes meklē�ana, sociālās lomas, profesionālās piemērotības meklē�ana, visu intelektuālo procesu lielāka intelektualizacija, teorētiskas, abstraktas domā�anas nostiprinā�anās, intimitātes pieaugums attiecībās ar vienaud�iem, bet lielāka individualizācija, pragmatisms attiecībās ar pieaugu�ajiem.

2.��� Emocionālā stabilitāte lielāka nekā pusaud�u vecumā.

3.��� Divu tipu jaunie�u emocionālās izpausmes individualitātēm

var būt vispārināts salīdzinājums jaunības periodā: emocionāli

līdzsvarotais tips un nelīdzsvarotais tips, kuram attīstība nes

līdzi krīzes, moko�u identitātes meklē�anu, daudzu lomu

izmēģinā�anu, konfliktē�anu ar pieaugu�ajiem.

4.��� ES attīstība - galvenā personības kvalitāte jaunībā.

5.��� "ES - ideālais", "ES - tagadējais", "ES - pagātnē", "ES - nākotnē" proporcionālā saskaņo�anās - pa�vērtējuma, ES koncepcijas attīstības raksturotāja.

6.��� E. Ēriksons jaunības periodu saista ar pretrunu starp identitātes atra�anu un lomu sajukumu risinā�anu un atrisinā�anu vai neatrisinā�anu. Identitātes neatra�anas rezultātā var sekot personības difūzija � neizpratne, kas es esmu un kam es dzīvē esmu piemērots.

7. Jaunie�u vecumā nostiprinās arī dzimumidentitātes apziņa.

8.���� Jaunie�u vecumā notiek profesijas izvēle � savas sociālās "pielietojamības" izvēle.

9.� Saskarsmē jaunie�i kļūst introverti, vērsti uz sevi, pasaules norises uztver "caur sevi".

10.��� Saskarsmē ar vienaud�iem vairs nav tik lieli konformisti,

izņemot vēl 15 gadus vecos.

11.��� Saskarsme ar pieaugu�ajiem ir atkarīga no tā, vai pieaugu�ie sniedz to, ko jaunietis uzskata par vajadzīgu (pragmatisms), kā arī no pieaugu�ā attieksmes pret jaunieti, no jaunie�a rakstura un personības ievirzēm.

12. Skolotājā jaunie�i meklē "labu sava priek�meta pasniedzēju" un "padomdevēju".

Ar vecākiem veidojas divpusējas attiecības - zināmas

materiālās atkarības izjūta, ģimenes tradīciju piesaiste (ja tādas

ir) un patstāvības, neatkarības vajadzības.

Skaidrojo�a vārdnīca

"ES - ideālais" - iztēlotie priek�stati par sevi, kādu es vēlētos sevi redzēt, kādas īpa�ības es gribētu.

"ES - nākotnē" � priek�statu kopums, kāds es bū�u pēc zināma laika nākotnē.

"ES -pagātnē" - kādas īpa�ības man bija raksturīgas agrāk.

"ES - tagadnē" � aktuālais, reālais ES, ko es domāju par sevi tagad.

Identitāte - personības būtība, patība. Ir da�ādi uzskati, piemēram, individuālpsihologi uzskata, ka tā attīstās laikā no embrionālā perioda līdz piecu gadu vecumam, to ietekmē pieredze, kas gūta no 1. līdz 5. dzīves gadam, pieredze kā miljoniem iespaidu ietekmē zemapziņu, un tā rodas "dzīves stils"; personālisti: ar patību piedzimst (dvēsele), piedzimst ar to kā potenciālu iespēju kopumu, kas attīstās saskaņā ar vai pretēji ārējām ietekmēm; kodolu (patību) audzinā�ana nevar izmainīt.

Negatīvā identitāte - pretēja sociālajam pasūtījumam, ko pieprasa vecāki vai apkārtējā vide, veidojas kā opozīcija.

Personības difūzija � apjukums, ja neatrod identitāti.

�ī nodaļa būs visīsākā, jo

1)���� attīstības psiholoģija tradicionāli apskata bērnību, tādēļ personības attīstības nozīmīgākais posms ir pirmie pieci - septiņi dzīves gadi un personība savu identitāti pamatos atrod jaunie�u vecumā, tālāk cilvēks atkārto, pilnveido to, kas izveidojies psihē iepriek�ējos attīstības periodos;

2)���� būtībā visa vispārīgā, ģimenes, sociālā psiholoģija ir par pieaugu�ajiem;

3) būtiskais pieaugu�o psihes attīstībā ir sociālo lomu izpilde

ģimenē, profesionālajā jomā, pretenziju un reālo sasniegumu proporcionalitātes ietekme uz emocionālo stabilitāti.

Uzdevums �ajā nodaļā � sniegt vispārīgu priek�statu par agrīno pieaugu�o periodu, brieduma perioda psihiskās attīstības īpatnībām un nedaudz ieskicēt vecumdienu psihiskās īpatnības. Pieaugu�o psihiskās attīstības īpatnības psiholoģijā apskata no

1)����� fiziskās attīstības,

2)����� sociālās attīstības,

3)� personības attīstības viedokļa.

Pieaugu�o periodā personība sevi piepilda ne vairs nejau�i, bet atbilsto�i savai "patībai" vai ievirzēm, meklē savām vajadzībām, iek�ējai un ārējai motivācijai atbilsto�as apmierinā�anas iespējas.

Vispopulārākais ir E. Ēriksona dotais modelis par cilvēka personības attīstību, kurā pieaugu�ajiem ir veltītas pakāpes no 6. līdz 8. (sk. 1. nodaļā). Vecumdienu jeb vecu cilvēku psihiskās attīstības procesus apskata gerontoloģija, jo 25 gadus veco cilvēku psihes īpatnību izpausmes ir ļoti at�ķirīgas no, piemēram, 70 gadus vecu cilvēku psihes izpausmēm.

Pieaugu�o periods - vecums, kad indivīds jūt un uzņemas atbildību par savu dzīvi.

Vēl pirms divām desmitgadēm attīstības psiholoģija bija vairāk ieinteresēta pētīt attīstību bērnības un jaunības gados, nevis brieduma gados. Rietumu kultūrās briedums iestājas, kad jaunie�i kļūst neatkarīgi no vecākiem un izjūt atbildību par savu dzīvi. Protams, nav noteikta vecuma, pēc kura cilvēku var uzskatīt par pieaugu�u. Pat da�ādās valstīs noteiktais vecums, pēc kura iegūst balsstiesības un tiesības precēties, lietot alkoholu vai iegūt cita veida pieaugu�o tiesības, ir at�ķirīgs, kas liecina, ka attīstība turpinās visas dzīves garumā un arī pieaugu�ajiem saistās ar psiholoģiskām, kognitīvām un psihosociālām izmaiņām.

Fiziska attīstība

Pieaugu�ie savu fizisko pilnību sasniedz apmēram 30 gadu vecumā. Tad sākas fizisko spēku samazinā�anās, kas nav pārāk strauja. Brieduma gados palielinās tendence pieņemties svarā, tādēļ īpa�i liela uzmanība jāpievēr� pareizam uzturam un fiziskajiem vingrinājumiem.

Vīrie�iem, kļūstot vecākiem, tiek sara�ots arvien mazāk un mazāk spermatozoīdu, tomēr viņi var radīt bērnus, kaut arī var rasties grūtības ar erekcijas sasnieg�anu.

Sievietes 40 gadu vecuma var pārdzīvot menopauzi � menstruālā cikla pārtrauk�anos. Sievietes pārdzīvo estrogēnās sekrēcijas samazinā�anos, ovulacijas apstā�anos, tātad nevar vairs kļūt grūtas. Estrogēnu samazinā�anās var izraisīt svī�anu, karstuma viļņus, kauli kļūst trauslāki, atrofējas vagīna, dzemde un krū�u dziedzeri. Sievietes menopauzi uztver gan pozitīvi, gan negatīvi. No negatīvās puses � sievieti var sāpināt tas, ka viņa vairs nevar dzemdēt, bet, no otras puses, - vairs nebūs ikmēne�a cikla sagādāto neērtību un nebūs jāizsargājas no grūtniecības.

Vecākiem cilvēkiem pasliktinās sirdsdarbība, plau�u ietilpība, reakcijas ātrums, muskuļu spēks un motoriskā koordinācija (Maranto, 1984). Vecākiem cilvēkiem pavājinās dzirde, redze. Cilvēka vecuma robe�a ir ap 120 gadiem, bet tikai da�i nodzīvo līdz tam. Katrs simtgadnieks pasaulē ir unikāls gadījums. Kādēļ nāve ir neizbēgama? Nāve ir ģenētiski ieprogrammēta cilvēka �ūnās, jo mūsu �ūnas spēj atjaunoties tikai 50 reizes, tas ir limits, kas sasniegts, iestājoties vecumam. Bet arī vecumdienās pareiza diēta un vingrinājumi var palīdzēt uzturēt fizisko labsajūtu.

Kognitīvā attīstība

Pieaugu�o periodā informācijas uzņem�anas ātrums samazinās. Kāpēc vecāks cilvēks sliktāk spēj uztvert un saglabāt informāciju? Viens no atbil�u variantiem: tāpēc, ka vecāki cilvēki ilgi nav apmeklēju�i skolu. �is apgalvojums ir radies pēc kāda pētījuma ASV. Tika pētīti 22 gadus un 69 gadus veci cilvēki, kuri mācījās un kuri nemācījās koled�ā. Izrādījās, ka 22 gadus un 69 gadus veco cilvēku, kuri mācījās koled�ā, atmiņas spējas īpa�i neat�ķiras. Tā, piemēram, 22 gadus veco kognitīvās spējas, kuri �nemācījās koled�ā, bija sliktākas nekā tiem 69 gadus vecajiem cilvēkiem, kuri mācījās koled�ā. Pie tam vecu cilvēku lielākā pieredze var kompensēt kognitīvo procesu pavājinā�anos, tas nozīmē, ka bie�i tie�i pieredze ļauj iziet no situācijas, kad varētu traucē kognitīvo spēju samazinā�anas. Tā, piemēram, �aha spēle vecākie spēlētāji saglabā savu spēles pieredzi, lai daudz efektīvāk atrastu pareizos gājienus nekā jaunākie spēlētāji. Kognitīvo spēju samazinā�anās tiek saistīta arī ar smadzeņu �ūnu zudumu. Veciem cilvēkiem tiek novērota Alcheimera slimība (AloizsAlzhaimers) - tā sākas ar atmiņas zudumu, pacients aizmirst pēdējos notikumus, labāk atceras senākos notikumus. Slimība progresē tik tālu, ka slimnieks neatceras savus ģimenes locekļus, savu vārdu, nespēj veikt elementāras matemātiskās darbības, vērojams personības (identitātes) sabrukums. Iespējamo iemeslu vidū ir minēta iedzimtība, infekcijas un toksīni.

Psihosociala attīstība

Sociālā attīstība turpinās arī agrīnajos, vidējos un vēlīnajos brieduma gados. Agrīnie brieduma gadi ilgst no 20 līdz apmēram 40 gadiem, vidējie - no 40 līdz apmēram 60 gadiem un tālāk. �is iedalījums ir pamatots ar cilvēka dzīves periodiem, kas saistās ar darbu, laulībām, bērnu audzinā�anu un aizie�anu pensijā. Protams, arī katra cilvēka personiskā dzīve ir nozīmīgs kritērijs psihosociālajā attīstībā. Par nozīmīgām uzskata arī nejau�ību ietekmes, piemēram, nejau�ības, kas veicināju�as skolas, dzīvesbiedra, darbavietas izvēli.

Agrīnie brieduma gadi. Jaunības periodam bija raksturīgi galvenokārt identitātes, autonomijas, vērtību meklējumi, bet agrīnajam pieaugu�o periodam (no 22 līdz 28 gadiem) raksturīga sevis piepildī�ana sociālajā vidē: karjerā, laulības dzīvē vai ģimenē. Periodā starp 22 un 28 gadiem cilvēki parasti ir aizņemti ar saistību izpildi vai uzsāk�anu, pienākumu uzņem�anos, izveido�anu, sasniegumiem. Tātad �ie cilvēka dzīves gadi ir aktivitātes, darbīguma (orientēta uz sociālajām attiecībām) periods.

�is periods sevi�ķi svarīgs ir sievietēm. Mūsdienu sievietēm ir lielākas izvēles iespējas nekā viņu vecmāmiņām un mātēm -pieaug sievie�u emancipētības vajadzība un pa�apziņa, mainās tradicionālo lomu izpratne. Tradicionāli sievietes laikā no 20 līdz 30 gadiem par galveno mērķi uzskata laulāta drauga izvēli un mātes pienākumu pildī�anu. Ta�u pēdējos gados pieaug to sievie�u skaits, kuras pirmajā vietā izvirza karjeru un izglītību, nevis laulību vai mātes pienākumu uzņem�anos. Sievietes arvien bie�āk precas vēlāk nekā viņu vecmāmiņas un mātes. Katra otrā sieviete strādā, ja arī ir gadu vecs bērns (kā liecina pētījumi ASV). Tātad starp 20 un 30 gadu vecumu sieviete galvenokārt "balansē" starp karjeru un ģimeni.

Izmaiņas sākas apmēram ap 30 gadiem. Periodu starp 28 un 34 gadiem sauc par krīzes periodu. �ajā laikā sieviete sāk uzdot sev jautājumus par līdz�inējo dzīvi - vai līdz�inējās vērtības, vērtību izpratne, nodibinātie sakari, uzņemtās saistības, dzīves sasniegumi, darbs, profesija ir tas, ko viņa vēlējusies?

�ajā laikā sieviete var sākt analizēt un pārskatīt attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem (vīru, ģimeni), karjeru, darbavietu, kolēģiem, var mainīt darbavietu, ārējo izskatu, dzīves stilu, iegūt izglītību. 30 gadu sākumu pavada īpa�a izjūta � tūlīt kaut kas jāmaina, citādi būs par vēlu!

Periodu starp 35 un 40 gadiem uzskata par pa�u produktīvāko sievietes dzīvē, sieviete var sasniegt maksimumu savā profesionālajā nozīmīgumā, karjerā, attiecībās, �ajā periodā cilvēks rada bāzi savai turpmākajai dzīvei - gan profesionālo, gan materiālo.

Lai gan Z. Freids nepievērsa īpa�u uzmanību brieduma gadiem, viņ� tomēr atzīmējis, ka brieduma gadiem raksturīga spēja mīlēt un strādāt. E. Ēriksons piekrita, ka spēja mīlēt ir nozīmīgs aspekts jaunākajā pieaugu�o periodā. Viens no pirmajiem �ī perioda uzdevumiem ir radīt tuvību un intimitāti. Cilvēka psihē �ajā periodā jābūt tādām psihiskajām kvalitātēm kā spēcīgai emocionālās piesaistes izjūtai un personiskas uzticē�anās izjūtai. Tiem pieaugu�ajiem, kuriem ir spējas veidot ar citiem tuvas uzticē�anās izjūtas, pozitīvi atrisinājusies arī identitātes atra�anas problēma. �o autoru pētījumā ir pierādīts, ka sievietes, kuras bija spējīgākas uz emocionāli tuvām, intīmām attiecībām, jūtas daudz dro�ākas un pa�pārliecinātākas un izjuta mazāku stresu �ķir�anās gadījumā.

Z. Freids apgalvojis, ka nākamas sievas vīrie�i grib redzēt līdzīgas savām mātēm, bet sievietes dod priek�roku vīrie�iem, kuri ir līdzīgi viņu tēviem.

Pieaugu�o periodā sociālās attiecības galvenokārt pētītas sakarībā ar ģimeni. Ģimenes psiholoģija apskata arī pieaugu�o attiecības. Kas, piemēram, nosaka, vai ģimene būs laimīga? Kā liecina pētījumi - laimīgākas būs ģimenes, kurās neviens no partneriem nedominē pār otru. Ģimenes, kurās dominē sieva, ir nelaimīgākas nekā ģimenes, kurās dominē vīrs; iespējams, tāpēc, ka tas saistīts ar tradicionālo sievietes un vīrie�a lomu. Diem�ēl ģimenes laime ir iluzora. Kā liecina pētījumi � apmēram puse ģimeņu tiek �ķirtas.

Lielākā daļa pieaugu�o agrīnajos pieaugu�o perioda gados kļūst par vecākiem. Vairāk ir veikti pētījumi par sievietēm, piemēram, par to, kāpēc sievietēm mēdz būt pēcdzemdību depresija. To saista ar hormonālajām izmaiņām, kā arī ar sievietes pieaugo�o vajadzību iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Bērnu audzinā�ana var kļūt par vienu no lielākajiem priekiem pieaugu�o periodā, bet arī par vienu no lielākajiem stresa iemesliem. Ir pētīts, ka sievietes, kuras saņem lielāku emocionālu atbalstu no saviem vīriem bērnu audzinā�anā, izrāda mazāku nemieru par saviem bērniem (Levitt, Weber, Clark, 1986).

Vidējie brieduma gadi. Mūsdienās uzlabotie sadzīves apstākļi ir paildzināju�i, dubultoju�i vidējo dzīves ilgumu salīdzinājumā ar 19. gs. Pēc E. Ēriksona - �ī perioda galvenā problēma ir atrisināt konfliktu starp 2 iespējamībām � starp "spēju radīt" un "stagnāciju". Tie, kuri sasniedz spēju radīt, ir mazāk vērsti uz sevi, vairāk - uz citiem. No 30 līdz 40 gadiem cilvēki sasniedz savu rado�o spēju, karjeras iespēju virsotnes (vairāk sievietes). �ie gadi ir produktīvākie.

Sievietēm sākas jauna emocionāla krīze, kas ir saistīta vai nu ar to, ka bērni aiziet no mājām (apprecas, sāk strādāt, dzīvo patstāvīgu dzīvi), vai ar klimaksu. Precētās sievietes, to kompensējot, cen�as atrast iepriecinājumu citur � ārpus mājas, meklē citus pa�apliecinā�anās variantus. Sievietes var mainīt nodarbo�anos, īpa�i tās, kuras no 20 līdz 30 gadiem sēdēju�as mājas un audzināju�as bērnus. Kad bērni it ka pēk�ņi aiziet no mājām, sievietes � mātes sākumā jūtas it kā apjuku�as, tad spēji var sākt sevi mainīt, sāk tiekties pēc pa�apliecinā�anās citā jomā � visu līdz �im atdevu�as vīram, ģimenei, pēk�ņi it kā attopas, ka nav piepildīju�as sevi kā personības. �īm sievietēm (jo ne visām krīze izpau�as tie�i tā) vairs nepietiek ar mātes un sievas lomu kā dzīves jēgu, viņas grib justies arī kā "personības, kā sievietes, cilvēki".

Vīrie�iem ap 40 gadiem ir līdzīga krīze kā sievietēm ap 30 gadiem. Vīrie�us arī sāk mocīt jautājumi: ko es esmu paveicis; ko ieguvis; kas man vēl būs jāsasniedz? Tas sasaucas ar E. Ēriksona teoriju par sociālo un personīgo sasniegumu pret-statī�anu un koncentrē�anos uz nākotnes veido�anu � "ligzdiņas vī�anu". E. Ēriksons to nosauc par "mērķa veido�anu". Personības, kuras mērķi nesasniedz, cie� neveiksmi, sarūgtinājumu, raizes par dzīvi, par sevi kopumā.

Pēc krīzes (apmēram 45 gadi vīrie�iem un sievietēm) lielākajai daļai iestājas stabilitātes periods, stabilitāte, kādas nav bijis vēl nevienā attīstības periodā. �ajā laikā cilvēki apzinās savas prasmes, dotības, talantus, viņu radītais sasniedz maksimumu, cilvēki bauda dzīvi, "guļ uz lauriem", protams, ja ir par ko priecāties un ir uz kā "gulēt". Ja pusmū�ā nav nekas piepildīts, tad iestājas vispārēja neapmierinātība, negatīvisms, depresija, frustrācija (izdeg�ana), kas var pāraugt agresivitātē vai nu pret sevi (alkoholisms), vai pret citiem (ģimenes skandāli).

Vecums, vēlīnie brieduma gadi

Tā kā arvien vairāk cilvēku dzīvo pāri 70 gadiem, attīstības psiholoģija pievēr�as gerontoloģijai. 1900. gadā tikai 1 no 30 bija vecāks par 65 gadiem, bet 1970. gadā jau viens no deviņiem bija vecāks par 65 gadiem. 2200! gadā viens no pieciem cilvēkiem sasniegs vairāk kā 65 gadu vecumu. Tātad pieaug veco cilvēku skaits pasaule, tāpēc pieaug rūpes par viņu fiziskajam un psihosociālajām vajadzībām.

Pēc 55 gadiem cilvēki sāk citādi izjust laika ritējumu un vērtības, sāk apsvērt prioritātes, kas ir svarīgākais - vai nu viņ� pats, vai dzīvesbiedrs, bērni, mazbērni, draugi. Vecumdienās arī cilvēks gūst atpakaļ to, ko izveidojis iepriek�.

Pēc E. Ēriksona - dzīves beigu daļai labākajā gadījumā var būt dzīves pilnīguma izjūta, veseluma izjūta � mērķi sasniegti, dzīve labi nodzīvota. Sliktākajā gadījumā - vecumdienas paiet ar bailēm par tuvojo�os nāvi un no�ēlu, dzīves bezjēdzības izjūtu. Veciem cilvēkiem novērota tāda pati psihiskā īpatnība kā bērniem - infantilisms un emocionālais autisms: ja vecais cilvēks nodzīvojis ne pārāk piepildītu dzīvi, nokļuvis, piemēram, veco ļau�u pansionātā vai palicis viens, psihes aizsargmehānismu darbības rezultātā dzīvo it kā tikai �odienai, �im mirklim, runā, "iecentrējas" uz kādu vienu nenozīmīgu lietu, notikumu, jo par pagātni nav ko runāt, bet nākotni nav vērts vai bail pieminēt.

Vecums var būt vairāk nekā tikai atmiņas par nodzīvoto dzīvi. Izmaiņas likumdo�anā rada iespējas ilgāk strādāt, tādējādi paildzinot sava nozīmīguma apziņu.

Fiziski un garīgi veseliem cilvēkiem vēlīnie brieduma gadi tiek saukti par "atvasaru". Jaunākie pētījumi liecina, ka personības izaugsme var turpināties arī pēc 60. Mēs visi esam satiku�i dzīvespriecīgus un aktīvus vecus cilvēkus.

Psiholoģija vecumdienas saista arī ar tēmu par dzīvesbiedru zaudē�anu, ar nāvi, ar vientulību.

1969. gadā psiholoģe K. Rosa ASV pētījusi mirsto�a cilvēka psiholoģiskās izjūtas. Viņa norāda uz 5 mirsto�o izjūtām: nolieg�ana, dusmas, lūg�anās, depresija, akceptē�ana. No sākuma slimie pacienti noliedz savu slimību, tad dusmojas uz savu likteni, tad lūdz Dievu atļaut viņiem dzīvot, cie� no depresijas, domājot par nāvi, un beigu beigās to akceptē.

Mums visiem būs jāpiedzīvo divas lietas - mūsu tuvo cilvēku nāve un mūsu pa�u nāve.

Kopsavilkums

1.����� Pieaugu�o periodā personība pilnveido sevi.

2.����� Pieaugu�o periodu sīkāk apskata:

agrīnais posms � no 22 līdz 28 gadiem,

krīze - no 28 līdz 34 gadiem sievietēm,

brieduma gadi jeb pusmū�s � no 40 līdz 50 gadiem,

krīze - 40 gadi, gan vīrie�iem, gan sievietēm,

stabilitātes izjūta - no 40 līdz 45 gadiem,

pieaugu�o perioda kulminācija � no 45 līdz 60 gadiem,

65 līdz 70� vecumdienas.

3.����� Pieaugu�o periodā sīkāk apskatītās krīzes:

sievietēm 28-34 gados,

vīrie�iem un sievietēm 40 gados.

4.��� Pieaugu�o periodam raksturīgs tas, ka personība savu identitāti piepilda sociāli - ārēji: karjerā, profesijā, ģimenē.

Vecumdienās cilvēks iegūst vai nu dzīves pilnīguma izjūtu,

vai bailes no nākotnes un dzīves bezjēdzības izjūtu.

1.��������� Ādlers A. Psiholoģija un dzīve. - R., 1992.

2.��������� Balsons M. Kā izprast klases uzvedību. - R., 1995.

3.��������� Bērnu attīstības diagnostika un korekcija // V. Avotiņa red. - R., 1987.

4.��������� Bērnu izziņas darbība un tās pilnveide // V. Avotiņa red. - R., 1989.

5.��������� Bērna kop�anas mazā enciklopēdija. - R., 1995.

5.aBo�ovi�a L. Personība un tās veido�anās skolas gados. � R., 1975.

6.��������� Cukermane G. Saskarsmes veidi apmācībā. - R., 1994.

7.��������� Ōālmersa B. Rīt mums piedzims. - R., 1994.

8.��������� Dolto F. Viss ir valoda. - R., 1997.

9.��� Dzintere D. Rotaļa un darbs bērnudārzā. - R., 1984.

10.����� Ģimenē aug bērns. Agrīnā vecuma un pirmsskolas vecuma bērnu ietei

camā audzinā�anas programma ģimenei. � R., 1983.

11.����� Ģimenē aug bērns. Mazbērns un pirmsskolas vecums. � R., 1985.

12.����� Ģimenē aug bērns. Zīdainis. - R., 1984.

13.����� Hibnere V. Bērnu tēlotājdarbības psiholoģija. - R., 1977.

14.����� Ja ģimenē ir pusaudzis. - R., 1987.

15.����� Kempbels R. Kā patiesi mīlēt savu bērnu. - R., 1995.

16.����� Kons I. "ES" atklā�ana. - R., 1982.

17.����� Kons I. Vecāko kla�u skolēnu psiholoģija. - R., 1985.

18.����� Krūmiņa I. Galvenie skolēnu psihiskās attīstības posmi. � R., 1973.

19.����� Lieģeniece D. ASV un Lielbritānijas zinātnieku pētījumi par cilvēka

aktivitātes problēmām. � Liepāja, 1995.

20.����� Lieģeniece D. Bērns pasaulē un pasaule bērnā. - R., 1992.

21.����� Liepiņa S. Jaunāko kla�u skolēnu uzmanība un tās izkop�ana. � R., 1975.

22.����� Ļubinska A. Bērnu psiholoģija. - R., 1979.

23.� Meik�āne D�. Skolēns ģimenē. - R., 1980.

24.������ Ņikitins B., Ņikitina Ļ. Pirmā diena, pirmais gads. � R., 1980.

25.a Omarova S. Cilvēks runā ar cilvēku. � R., 1994.

Pakāpieni bērna attīstībā. - R., 1992.