Silva Omarova

Cilvēks runa ar cilvēku

Priek�vārds.da�i vārdi par �o grāmatu���������������������. 7

I.Saskarsmes loma sabiedrībā

♦saskarsmes jēdziens ♦ Saskarsmes ārējā un iek�ējā izpausme ♦ Sa

skarsmes veidi ♦ Saskarsmes funkcijas 4- Saskarsmes struktūra����.. 9

II.Sociālā percepcija

♦sociālās percepcijas jēdziens ♦ Cilvēku savstarpējās uztveres un sa

pratnes mehānismi: identifikācija, refleksija, empātija, stereotipizācija�. 16

III.Pirmais iespaids par cilvēku

♦pirmā iespaida veido�anās shēmas un faktori ♦ Oreola efekts ♦ Efek

tīva pa�padeve������������������������������. 21

� IV. Psiholoģiskās barjeras otra cilvēka uztverē

♦�� Identifikācija 4 Oreola efekts 4- Implicītā personības teorija

♦�� Stereotipizācija ♦ Tieksme pēc nepretrunīguma 4- Inerces efekts

� 4 Secības efekts 4 Idealizācija 4 Patības stereotips������������ 25

� V.Komunikācija. Prasme sniegt informāciju

4komunikācijas definīcija 4 Komunikācijas struktūra 4 Komunikā

cijas funkcijas 4 Prasme sniegt informāciju 4 Komunikācijas psiholo

ģiskās barjeras 4 Komunikatīvo barjeru pārvarē�ana 4 Komunikācijas

"sabotieri"��������������������������������.. 28

VI.Prasme klausīties. Prasme uzdot jautājumus

4sliktas klausī�anās iemesli 4 Nerefleksīvā un refleksīvā klausī�anās

4 Aktīvās klausī�anās paņēmieni 4 Atgriezeniskā saite sarunā 4 Prasme

uzdot jautājumus�����������������������������. 41

VII.Neverbālā komunikācija

4

neverbālās komunikācijas jēdziens 4 Neverbālās komunikācijas

zīmju sistēmas 4 Neverbālo izteiksmes līdzekļu funkcijas saskarsmē

4 �esti 4 Pozas 4 Mīmika 4 Intonācija 4 Vizuālais kontakts 4 Saskar

smes distance������������������������������.. 54

VIII.Interakcija � cilvēku mijiedarbība saskarsmē

♦lomas un pozīcijas saskarsmē ♦ E. Berna "Trīs ego stāvokļu" koncep

cija ♦ Transakcij as saskarsmē ♦ Dzīves pozīcij as un saskarsme����� 68

IX.Partnera ietekmē�anas veidi saskarsmē

♦piespie�ana ♦ Emocionālā iespaido�ana ♦ Ieinteresē�ana (pārlieci

nā�ana) ♦ Uzslava un kritika kā ietekmē�anas līdzekļi����������. 78

/ X.Konfliktregulējo�ā saskarsme

♦konfliktu veidi un konfliktu atrisinā�anas vērtība 4- Uzvedības tak

tikas konfliktu situācijās ♦ Starppersonu konfliktu atrisinā�anas "�etru

soļu" metode 4- Dialoga specifika konfliktrisino�ajā komunikācijā 4 Ne

kaitīga emociju "izlādē�ana" konfliktu gadījumos ������������. 86

XI.Partneru tipi un komunikācijas īpatnības ar tiem����������..100

Nobeigums.cilvēka vajadzības un saskarsme������������������. 113

Testu rezultātu interpretācijas���������������������������. 116

Literatūras saraksts��������������������������������. 120

Da�i vārdi par �o grāmatu

Latvie�u valodā ir izdots ļoti maz grāmatu par saskarsmespsiholoģiju. Pla�am lasītāju lokam pieejamas gandrīz vai vienīgi D.Kārnegī interesantās grāmatas. Nenoliedzot �o grāmatu vērtību, tomērjāatzīst, ka sociālā psiholoģija kop� D. Kārnegī laikiem ir uzkrājusijaunas atziņas par komplicēto saskarsmes sfēru. �īs atziņas kuplināju�idaudzu valstu zinātnieki, arī Latvijas speciālisti.

Grāmatas tap�anu ietekmēja lielais Latvijas valsts ierēdņuapmācības pasākums. Radās vēlē�anās sagatavot �iem "cilvēks- � cilvēks " tipa profesijas pārstāvjiem palīgmateriālu, kas varbūt izrādītosnoderīgs gan gatavojoties eksāmeniem, gan reālās saskarsmessituācijās.

Bija doma, ka grāmatu par saskarsmes psiholoģiju ar interesi izlasīsarī sabiedrisko zinātņu un humanitāro specialitā�u studenti, kā arī jaunie biznesmeņi.

Grāmatas pamatā ir lekciju kurss kontaktoloģijā, kuru autorevairākus gadus lasa L Upsiholoģijas specialitātes studentiem. Grāmatāizmantotas arī docenta V. Reņģes lekcijas sociālās psiholoģijaspasniedzējiem, kā arī da�u ASV psihologu lekcijas, kuras autoreklausījās Rīgā un Maskavā.

�ī grāmata bija iecerēta pla�am lasītāju lokam ar visai at�ķirīgu

psiholoģijas priek�zinā�anu līmeni, tāpēc autore centās rakstīt zinātniskipopulārā stilā, tomēr neatkāpjoties no sociālās psiholoģijas teorētiskajām atziņām.

Grāmatai, kā jau mācību līdzeklim, ir sintētisks, pat eklektisksraksturs. Liela uzmanība pievērsta praktiskajām rekomendācijām, kuruizmanto�ana varētu sekmēt saskarsmes efektivitāti. �īs rekomendācijasbūtu vēlams izmantot rado�i, ņemot vērā saskarsmes situācijas unpartnera personības īpatnības'. Nav atslēgu, kas slēgtu visas durvis,tāpat nav arī rekomendāciju,, kuras būtu derīgas jebkuros dzīvesgadījumos. Saskarsmē bez teorētiskām zinā�anām tikpat nozīmīgas irmūsu novēro�anas un līdzdomā�anas spējas, mūsu intuīcija un aktuālādzīves pieredze. Da�i grāmatā ievietotie populārie psiholoģiskie testi un vingrinājumi, iespējams, .sekmēs lasītāju pa�izziņu vai vismaz izklaidēs.

Saskarsmes prasmju un ieimaņu pilnveido�anai robe�u nav. �ajāsfērā mācīties nekad nav par vēlu, jo līdz pēdējai dienai katrs no mums ir iesaistīts cilvēcisko kontaktu, tīklā un sniedz prieku vai nodara sāpesapkārtējiem.

Autore būs pateicīga lasītājiem par kritiskām atsauksmēm.

SILVA OMĀROVA,

L U Pedagoģijas fakultātes

psiholoģijas katedras docente

I. SASKARSMES LOMA SABIEDRĪBA

♦ SASKARSMES JĒDZIENS ♦ SASKARSMES ĀRĒJĀUN IEK�ĒJĀ IZPAUSME ♦ SASKARSMES FUNKCIJAS♦ SASKARSMES VEIDI ♦ SASKARSMES STRUKTŪRA

Saskarsme � galvenā cilvēka esamības forma. Saskarsme � neatņemams cilvēka raksturojums. Saskarsmes kultūra � neatņemama cilvēces un katras tautas garīgās kultūras sastāvdaļa. Visi cilvēka darbo�anās veidi notiek saskarsmes kontekstā. Saskarsme ir reālā, aktuālā garīgās dzīves pastāvē�anas forma. Kompetenta, labvēlīga saskarsme patiesi ir vienīgā, īstenā cilvēku dzīves greznība, teicis A. de Sent-Ekziperi. Lielākā daļa zinātnieku domā, ka cilvēkam ir iedzimta, instinktīva tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi. A. Diprē to sauc par "simpātiju jūtām", E. Fromms par "vajadzību pēc cilvēciskiem sakariem", E. Bērns par "vajadzību pēc glāstiem". [18]1 Cilvēks ir izaudzis no pirmatnējā bara, tāpēc cilvēks jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīviska būtne, kam ir nepiecie�ami kontakti ar sev līdzīgiem. Izolē�anās, mizantropija � tā ir slimīga anomālija cilvēku kopībā. Tas ir tāpēc, ka galvenās savas sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt, tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. Vācu izcelsmes amerikāņu filozofs un psihologs E. Fromms speciāli akcentē, ka normālam cilvēkam izolācija no citiem ir nepanesama, vientulības izjūta ir viena no visvairāk psihi traumējo�ajām cilvēka izjūtām. Fromms uzsver, ka katram cilvēkam ir vismaz piecas sociālās vajadzības un,

1

Cipars kvadrātiekavas norāda grāmatu, kas literatūras sarakstā apzīmēta ar attiecīgo kārtas numuru.

tikai visas tās apmierinot, cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot. Katram cilvēkam ir:

�� vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, vajadzība būt elementam

kādā lielākā "Mēs". Tā ir cilvēkam aktuālā piederības vajadzība;

�� vajadzība pēc pieķer�anās, simpātijām. Cilvēks grib just siltas

jūtas pret kādu un vēlas, lai arī viņam citi dāvātu simpātijas. Ja tā nav,

sāk rasties apātija un dzīves apnikums;

�� vajadzība pēc pa�apziņas � cilvēkam nepiecie�ams apzināt sevi

kā neatkārtojamu personību, tādu, kādas nekad nav bijis, nav un arī

nebūs. Cilvēks dzīvo pēc principa "Ar citiem, lūdzu, mani nejaukt". Ja

�ī vajadzība netiek apmierināta, cilvēks sāk justies kā skrūvīte, smil�u

graudiņ�, mehānisks robotiņ�;

�� vajadzība pēc pa�apliecinā�anās. Psiholoģiskam komfortam

cilvēkam nepiecie�ams just savu nozīmīgumu citiem, kaut vai

nedaudziem, savai ģimenei;

�� vajadzība pēc informācijas un vērtību orientāciju sistēmas.

Cilvēkam nepiecie�ams sevi apzināties saistībā ar kādu noteiktu kultūru,

etnosu, reliģiju. Cilvēkam kaut kam jātic, kaut kas jāatzīst par svētu un

aizstāvamu, kaut kas cits � jāatgrū� un jānicina. Ja tā nav, cilvēks

apjūk, pazaudē dzīves orientierus, pārvēr�as marginālī (cilvēkā bez

noteiktas kultūras piederības).

Visas �īs vajadzības cilvēks var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem, cita ceļa nav. Savukārt saskarsmes kvalitāte un attiecības, kas veidojas saskarsmes procesā, būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, pa�sajūtu un darba spējas. Konflikti, deformēta saskarsme traumē cilvēku psihi, izraisa spēcīgas negatīvas emocijas, aizvaino, cērt grūti dzīsto�as brūces cilvēku dvēselēs. Un tomēr cilvēks ir iekārtots tā, ka pat nelabvēlīga saskarsme viņam ir veļamāka par pilnīgu izolētību. Emocionālo sai�u trūkums draud cilvēkam ar fatālu iznākumu, uzsver E. Bērns.

Saskarsme tātad ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija. Ir divas pieejas saskarsmes interpretācijā: socioloģiskāun sociāl-

10

psiholoģiskā.pla�āka � socioloģiskā � pieeja traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām darbības formām ar specifiskiem mērķiem un uzdevumiem līdztekus darbam, izziņai un vērtē�anai kā to obligāto komponentu. Saskarsmes process ir reālais, aktuālais konteksts, kurā notiek cilvēku mijiedarbība un nodibinās cilvēciskie sakari.

Sociālpsiholoģiskajā pieejā (ari �ajā grāmatā) saskarsme tiek definēta �aurāk. Saskarsme ir tie�s vai netie�s kontaktē�anās process, kura mērķis ir ietekmāt partnera (partneru) uzvedību, emocijas, dispozīcijas (nostādnes un attieksmes), aktivitātes pakāpi un darbību.

Saskarsmei ir divas izpausmes: ārējāun iek�ējā.saskarsmes ārējā izpausme ir partneru reālā komunikatīvā uzvedība, kuru var redzēt un dzirdēt un kura izpau�as kā vārdiska vai nevārdiska vēr�anās pie partnera.

Saskarsmes iek�ējo izpausmi mēs neredzam, bet varam spriest par to, balstoties uz novērojumiem.

Saskarsmes iek�ējā izpausme ietver:

1)���� partneru saskarsmes situācijas subjektīvās uztveres īpatnības.

Vienu un to pa�u situāciju (piemēram, satik�anos uz ielas vēlā nakts

stundā) da�s cilvēks uztvers kā neitrālu, cits � kā apdraudo�u un

attiecīgi uzvedīsies;

2)� emocionālos pārdzīvojumus, kas ir saistīti ar reālajiem vai gaidā

majiem kontaktiem;

3)���� kontaktu motīvus un mērķus;

4)� saskarsmes psiholoģisko efektu jeb rezultātu�partneru motīvu,

nostādņu, attiecību, emocionālo stāvokļu, uzvedības izmaiņas vai

saglabā�anu eso�ajā līmenī.

Galvenā, globālā saskarsmes funkcija ir cilvēku sociālo vajadzību apmierinā�ana. �ī maģistrālā funkcija realizējas ar virkni �aurāku funkciju starpniecību. Regulatīvā funkcija� saskarsmes procesā realizējas partneru savstarpējā iedarbība, ietekme. Izziņas funkcija� sistemātisku kontaktu ietekme cilvēki iegūst zinā�anas pa�i par sevi, viens par otru, kopīgo uzdevumu risinā�anas ceļiem. Ekspresīvāfunkcija� saskarsme ļauj mums izpaust savas emocijas un pārdzīvojumus, izteikt savu attieksmi pret notieko�o, faktiem, partneri. Gadās, ka emocionālo reaģē�anas veidu nesakritība noved pie partneru atsve�inā�anās, slēptiem konfliktiem un attiecību izjuk�anas. Sociālāskontroles funkcija� saskarsme nereti realizējas kā pozitīvu (uzslava, cildinājums) vai negatīvu (nopēlums, kritika) sankciju komplekss attiecībā pret partneri, lai koriģētu viņa uzvedību. Arī nekontaktē�anos (saskarsmes boikotu) var uzskatīt par nopietnu sankciju. Socializācijasfunkcija� tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem mēs kļūstam par personībām, iegūstam kontaktē�anās pieredzi, zinā�anas, prasmi ātri orientēties saskarsmes partneri un situācijā, iemācāmies klausīties un runāt, uzvesties un darboties.

SASKARSMES VEIDI

Vienotas klasifikācijas nav. Pēc mērķiemvar izdalīt sociāli rituālokomunikāciju,kuras nolūks ir uzturēt partneru attiecības, parādīt uzmanību, apliecināt cieņu. Izzinās komunikācijāmūsu galvenais mērķis ir jaunas informācijas iegū�ana. Ekspresīvajā komunikācijāgalvenais ir emociju un jūtu izpausmes. Pamudino�ās komunikācijasnolūks ir kaut ko panākt no partnera, piemēram, izpildīt mūsu lūgumu, mainīt viņa attieksmi, uzvedību. Pārliecino�ās komunikācijasmērķis parasti ir mainīt partnera viedokli, novirzīt viņa domas uz mūsējām. Konfliktregulējo�ajā komunikācijā,kā rāda nosaukums, svarīgākais ir konfliktu atrisinā�ana un partneru attiecību noregulē�ana.

Pēc normativitātes pakāpessaskarsmi var iedalīt oficiālajā un neoficiālajā. Oficiālajājeb lieti�ķajāsaskarsmē cilvēki kontaktējas, rēķinoties ar iepriek�noteiktām normām, kā lomu un statusu pārstāvji. Neoficiālāsaskarsme ir brīvāka, to regulē vispārcilvēciskās normas. Mēs kontaktējamies kā personības un pārstāvam pa�i sevi.

Komunikāciju var iedalīt vertikālajāun horizontālajāatkarībā no tā, kādu statusu cilvēki sarunājas � da�ādu vai vienādu.

Pec kontaktu vēlamības � nevēlamībaspakāpes tos var iedalīt: nepiecie�amajosjeb obligātajos,bez kuriem jebkura kopīga darbība kļūst praktiski neiespējama; vēlamajos�tādos personīgajos kontaktos, kuri veicina kopīgo darbību, sekmē darbības rezultātus; neitrālajos� personīgos kontaktos, kuri ne sekmē, ne kavē kopīgo darbību; beidzot, nevēlamoskontaktos � tādos, kuri traucē kopīgās darbības mērķu sasnieg�anu.

Katram saskarsmes veidam ir sava specifika un psiholoģiskās īpatnības, ta�u var izdalīt arī tādas, kuras raksturo jebkurus cilvēku kontaktus. Tie�i pēdējo aplūko�anai veltīta �ī grāmata.

SASKARSMES STRUKTŪRA

Jebkurā cilvēku saskarsmē vienmēr var iz�ķirt trīs sastāvdaļas: sociālo percepciju� cilvēku savstarpējo uztveri, komunikāciju�

apmaiņu ar informāciju un interakciju� partneru mijiedarbību un ietekmē�anos. �ie trīs saskarsmes komponenti veido veselumu, reālo kontaktu sistēmu, tie determinē cits citu, mij ietekmējas un nav atdalāmi cits no cita. Vienīgi teorētiskās analīzes nolūkos tālāk mēs runāsim par katru no tiem atsevi�ķi.

Ievadnodaļas nobeigumā piedāvājam jums Rjahovska testu "Vai jūs esat komunikabls?". �ī testa pamatā ir ideja par to, ka katram cilvēkam ir sava � augstāka vai zemāka � saskarsmes vajadzība un individuāls kontaktē�anās stils.

Nodarbo�anās un profesijas, kas ir saistītas ar bie�iem un ilgsto�iem kontaktiem ar cilvēkiem (ārsts, skolotājs, ierēdnis u. c), labāk ir izvēlēties cilvēkiem ar augstu vajadzību pēc saskarsmes. Cilvēkiem ar izteiktu vajadzību pēc kontaktiem raksturīga: [20]

� tieksme uzturēt un atjaunot labas attiecības ar cilvēkiem;

; �jūtīgs pārdzīvojums par labu attiecību pārtrauk�anu vai sair�anu;

� spēja piedot labu attiecību saglabā�anas dēļ;

�- �cen�anās izpalīdzēt citiem;

� spēja atteikties no personīgām ērtībām citu cilvēku dēļ;

i � augsta iejūtības pakāpe;

��� vēlme nodibināt labas attiecības ar daudziem cilvēkiem un

papla�ināt kontaktu sfēru;

��� centieni aktīvi piedalīties kopīgos pasākumos, kuru mērķis ir

labs garastāvoklis un siltu attiecību izveido�ana.

Kā ir ar jums? Vai varat sacīt, ka esat pareizi izvēlēju�ies profesiju?

TESTS VAI JŪS ESAT KOMUNIKABLS?

Uz piedāvātajiem 16 jautājumiem atbildiet ar "jā", "reizēm", "nē", vadoties pēc tā, kā jūs parasti rīkojaties, kā ar jums parasti notiek.

1.���� Jums paredzēta ordināra lieti�ķa tik�anās. Vai tās gaidī�ana var

jūs "izsist no sliedēm"?

2.���� Vai jūs atliekat vizīti pie ārsta līdz tam laikam, kad tālāk ciest

vairs nav spēka?

3.���� Vai jūsos izraisa nervozitāti un nepatīkamas izjūtas uzdevums

uzstāties ar priek�lasījumu, paziņojumu, informāciju kādā apspriedē,

sapulcē vai tamlīdzīgā pasākumā?

4.���� Jums piedāvā braukt komandējumā uz pilsētu, kurā nekad agrāk

neesat bijis. Vai jūs pieliksiet maksimumu pūļu, lai komandējumā

nevajadzētu braukt?

5.���� Vai jūs labprāt dalāties savos pārdzīvojumos ar citiem cilvēkiem?

6.���� Vai jūs kaitināja nepazīstams cilvēks uz ielas vēr�as pie jums ar

lūgumu (parādīt ceļu, pateikt laiku, atbildēt vēl uz kādu jautājumu)?

7.���� Vai jūs ticat, ka eksistē "tēvu un dēlu" problēma un ka da�ādu

paaud�u cilvēkiem grūti saprast vienam otru?

8.���� Vai jums būs neērti atgādināt paziņam, ka viņ� ir aizmirsis atdot

jums 10 latus, kurus aizņēmās pirms pāris mēne�iem?

9.���� Restorānā vai ēdnīcā jums ir pasniegts slikti pagatavots ēdiens.

Vai to noklusēsiet, tikai dusmīgi atbīdot �ķīvi?

10.��� Vai ir tā, ka, palicis viens ar nepazīstamu cilvēku, jūs nesāksiet

ar viņu sarunu un jums būs nepatīkami, ja pirmais ierunāsies viņ�?

11.��� Jūsos izraisa �ausmas jebkura gara rinda (veikalā, bibliotēkā,

14

kinoteātra kase). Vai labāk atteiksieties no sava nodoma, nekā stāsieties rindas galā un mocīsieties gaidot?

12.� Vai baidāties piedalīties kādā komisijā, kura izskata konflikta

situācijas?

13.� Vai ir tā, ka jums ir savi individuālie kritēriji mākslas, literatūras,

kultūras darbu novērtē�anai un nekādi sve�i viedokli �ajā ziņā jums

nav pieņemami?

14.� Vai, izdzirdis kaur kur "kuluāros" pilnīgi kļūdainu viedokli par

jums labi zināmu jautājumu, labāk klusēsiet un neiejauksieties sarunā?

15.� Vai jūsos izraisa nepatiku lūgums palīdzēt izprast kādu darba

jautājumu vai mācību tematu?

16.� Vai labprātāk izsakāt savu viedokli (domu, vērtējumu) rakstiskā

veidā nekā mutiski?

Un tagad novērtējiet ballēs savas atbildes: par katru atbildi "jā" � 2 balles, "reizēm" � 1 balle, "nē" � 0. Saskaitiet kopējo ballu summu. Rezultātu interpretācijas atradīsiet grāmatas beigās (118. lpp.).

15

II. SOCIĀLĀ PERCEPCIJA L

♦ SOCIĀLĀS PERCEPCIJAS JĒDZIENS"t

♦ CILVĒKU SAVSTARPĒJĀS UZTVERES

UN SAPRATNES MEHĀNISMI:IDENTIFIKĀCIJA, REFLEKSIJA, EMPATIJA,STEREOTIPIZĀCIJA

Saskarsme sākas ar partneru savstarpēju uztveri. Kontaktu norisi determinē tas priek�stats par partneri, kur� veidojas uztverē � sociālās percepcijas procesā. �is priek�stats ir lielā mērā atkarīgs no uztvero�ā cilvēka dzīves pieredzes, personības īpatnībām, motivācijas. Vēl uz priek�statu par otru cilvēku atstāj iespaidu partnera pa�padeve � viņa ārējais izskats, apģērbs, runas maniere, kā ari reālā situācija, kurā notiek saskarsme. Uztveres aktā vienmēr tiek iekļauta uztvertā interpretācija gan jūtu, gan domā�anas līmenī.

G. Andrejeva uzskata, ka uztvert otru cilvēku nozīmē uztvert viņa ārējās pazīmes, salīdzināt tās ar indivīda personības īpa�ībām un uz tā pamata interpretēt viņa uzvedību. [9]

Sociālā percepcija�cilvēku savstarpējās uztveres un sapratnes processrealizējas visā kontaktu laikā. Uztveres rezultāti var mainīties, ja mainās partneru uzvedība vai saskarsmes situācija. Uztveres procesā ir iesaistīta visa personība. Galvenie sociālpsiholoģiskie mehānismi, kurus cilvēks izmanto priek�stata par partneri veido�anā, ir identifikācija, refleksija, empātija un stereotipizācija.

Identifikācija� cita cilvēka izpratne, viņu apzināti vai neapzināti pielīdzinot sev. Identifikācija ir visai pla�i izplatīts mehānisms � pēc

16

sevis cilvēks sprie� par citiem. Ja partnera vērtību orientācijas, mērķi un normas ir līdzīgi mūsējiem, tad uztverē lielu kļūdu nebūs, ta�u tomēr ar identifikāciju ir jābūt uzmanīgam � cilvēki stipri at�ķiras cits no cita.

Empātijair percepcijas mehānisms, kuru parasti izmantojam, kontaktējoties ar mums pazīstamiem, tuviem cilvēkiem, ta�u, ja gribam, mēs varam kļūt empātiski pret jebkuru cilvēku. Empātija balstās uz cilvēku prasmi, ko aktualizē vajadzība vai vēlē�anās nostādīt sevi otra cilvēka vietā, izjust viņa stāvokli, pozīciju, paskatīties uz notieko�o ar partnera acīm.

Empātija ir intuitīvs izpratnes veids bez apdomā�anas, kademocionālā ieju�anās otrā cilvēkā uzreiz izraisa attiecīgu savurīcību.empātija mums visiem piemīt jau no bērnības. Bērni ir lieliski psihologi. Kļūstot vecāki, mēs arvien retāk iedarbinām �o percepcijas mehānismu. Mums nav laika un vēlē�anās, ari iespēju empātiski saprast katru, ar ko mēs kontaktējamies, mums ir daudz savu problēmu. Tādējādi mēs zaudējam savu unikālo jūtīgumu. Cilvēki var būt empātiski da�ādā līmenī. N. Obozovs [30] iedala kognitīvās, emocionālās un darbīgās empātijas līmeņus. Kognitīvā empātija� vienkār�ākā empātijas forma. Cilvēks saprot partnera situāciju un emocionālo stāvokli, bet nemaina savējo, viņa dvēselē nesaviļņojas neviena stīga. Emocionālaiempātijai raksturīgs tas, ka ar partneri notieko�ais ne tikai tiek saprasts, bet izraisa mūsos ari emocionālu atbalsi. Pastāv divas emocionālās empātijas formas: egoistiskā � līdzpārdzīvojums un altruistiskā � līdzjūtība. Līdzpārdzīvojumsir vienkār�ākā emocionālās empātijas forma. Tās pamatā � egoistiska vajadzība pēc savas labklājības: "�ēl tevis, bet labi, ka ar mani tas nav noticis." Līdzjūtībair augstākā emocionālās empātijas forma. Tās pamatā ir altruistiskas rūpes par otra cilvēka labklājību. Līdzjūtība jau ir pārejas forma uz darbīgo empātiju: "�ēl tevis, varbūt varu kaut kā palīdzēt?"

Darbīgā empātijair augstākā empātijas forma, kas ietver kognitīvo, emocionālo un uzvedības komponentu. �ī empātija realizējas pēc shēmas: "Es saprotu, kas ar tevi notiek, es jūtu tev līdzi un es darī�u

kaut ko tavā labā."

Empatija uzlabo cilvēku attiecības, sekmē sadarbību, jo balstās uz dziļu partnera izpratni.

Identifikācija un empatija prasa vēl viena jautājuma iztirzā�anu: kā mans partneris sapratīs mani, jo no tā būs atkarīga mūsu mijiedarbība saskarsmē. Tas ir jautājums par refleksiju.

Refleksijanozīmē, ka katrs no partneriem apzinās, kādu iespaidu atstāj uz citiem, kā viņi tiek uztverti, saprasti un novērtēti. Refleksijā var saskaitīt vismaz astoņas pozīcijas, kuras raksturo sare�ģīto cilvēku savstarpējās atspoguļo�anās un uztveres procesu: pats subjekts, kāds viņ� ir īstenībā, subjekts, kādu viņ� redz pats sevi; subjekts, kādu viņu redz partneris; subjekta priek�stats par to, kādu viņu redz partneris, un tās pa�as �etras pozīcijas no partnera puses. Reālajā saskarsmē cilvēks, vadoties pēc sava priek�stata par sevi, runā ar partneri, balstoties uz savu priek�statu par viņu, ņemot vērā savu priek�statu par to, kādu viņu redz partneris. Refleksija kā partneru savstarpējā atspoguļo�anās realizējas kā process ar atgriezenisko saiti � adresāts, saņemot informāciju par to, kādu iespaidu viņ� ir atstājis uz partneri, izvēlas un koriģē savu turpmāko saskarsmes stratēģiju.

Stereotipizācija[32] � vēl viens no cilvēku savstarpējās uztveres mehānismiem. Parasti to izmanto, kontaktējoties ar nepazīstamiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem. Stereotipizācijas būtība ir partnera uzvedības formu klasifikācija un to cēloņu interpretācija, salīdzinot tos ar zināmām parādībām, kategorijām un sociālajiem stereotipiem. Stereotipizācijas gadījumā cilvēks netiek uztverts kā individualitāte, bet gan kā kādas noteiktas grupas (tautas, dzimuma, profesijas, reliģiskās konfesijas, politiskās partijas u. c.) pārstāvis un uz �o cilvēku tiek attiecināts mūsu dzīves laikā par konkrēto grupu izveidojies priek�stats. Visiem dotās grupas locekļiem mēs pie�ķiram vienas un tās pa�as īpa�ības bez pietiekamas iespējamo at�ķirību apzinā�anās. Stereotipizācijas rezultāts ir tādi spriedumi kā: "Visas sievietes ir vienādas!", "Viņ� ta�u ir kri�naīts!" vai "Ko gan citu var gaidīt no izbiju�a komunista!"

Sociālie stereotipiir vecāku un sabiedrības iemācītas uztveres shēmas, relatīvi stabili un parasti vienkār�oti priek�stati par sociālajiem objektiem � cilvēkiem, grupām, notikumiem. Cilvēks ķeras pie

sociālajiem stereotipiem informācijas deficīta apstākļos, kad ir noguris, kad viņam nepiecie�ams apliecināt savu uzticību kādai grupai vai ari izskaidrot savas negatīvās nostādnes.

Stereotipos ir akumulēta zināma dzīves pieredze, tāpēc tie, lai arī attiecībā uz konkrēto indivīdu vai notikumu var izrādīties neprecīzi, tomēr aktīvi tiek izmantoti gan sabiedrības izziņā, gan cilvēku saskarsmē. Stereotipi kā gatavas kli�ejas ļauj samazināt laiku partnera izziņā, nodro�ina elastīgāku reakciju uz situācijas maiņām, samazina indivīda trauksmi, jo, atestējis partneri kā kādas konkrētas grupas pārstāvi, cilvēks aktualizē savus priek�status par attiecīgo grupu un, kaut arī aptuveni, tomēr zina, kā rīkoties un uzvesties.

Tālāk da�i vingrinājumi jūsu empātisko spēju pa�izziņai. [27] Jums tiek piedāvātas piecas situācijas no prakses. Pacentieties tās izprast un dodiet atbildes uz jautājumiem, izvēloties "A" vai "B" variantu. Padomājiet, kāpēc jūs izdarījāt attiecīgo izvēli. Vai jūs mainītu savu izvēli, ja pārdomātu situāciju vēlreiz? Kādus gadījumus no savas pieredzes jūs atcerējāties, kad atbildējāt uz jautājumiem? Ja neviens no atbil�u variantiem jūs neapmierina, kādu jūs dotu savu atbildi?

Situācija Nr. 1.

Ja pirmajā tik�anās reizē pret cilvēku ir radu�ās antipātijas, kas būs nākamajās tik�anās reizēs?

A. Attiecības uzlabosies.

B. Nekas nemainīsies.

Situācija Nr. 2.

Divas cilvēku grupas klausījās lekciju. Vienā grupā pasniedzēju pieteica kā profesoru, otrā � kā vienkār�u lektoru. Kura no grupām labāk apguva lekcijas materiālu?

A. Grupā, kur pasniedzēju pieteica kā profesoru.

B. Grupā, kur pasniedzēju pieteica kā lektoru.

Situācija Nr. 3.

Vienā brigādē ilgsto�i tika realizēts autoritārais vadības stils. Strādnieki bez iebildumiem izpildīja brigadiera gribu. Citā brigādē bija

19

demokrātiskais vadības stils: pirms lēmuma pieņem�anas brigadieris vienmēr apspriedās ar padotajiem. Abās brigādēs tika iekļauti jauni darbinieki. Kurā no brigādēm strādnieki ar lielāku nevēlē�anos sagaidīja jaunos darbiniekus?

A. Brigādē ar autoritāro vadības stilu.

B. Brigādē ar demokrātisko vadības stilu.

Situācija Nr. 4.

Vienu bērnu grupu ieveda istabā, kurā bija ļoti daudz rotaļlietu, un tūlīt pat atļāva ar tām spēlēties. Otru bērnu grupu vispirms pieveda pie stikla durvīm uz istabu un ļāva kādu laiku aplūkot rotaļlietas caur stiklu. Pēc tam bērnus ielaida istabā un atļāva spēlēties.

Kuras grupas bērni salauza vairāk rotaļlietu?

A. Pirmās grupas bērni.

B. Otrās grupas bērni.

Situācija Nr. 5.

Vienā cilvēku grupā parādīja īsfilmu par bokseru sacensībām. Otrā � īsfilmu par dabu. Abās grupās pēc filmas noskatī�anās dalībniekus intervēja, lai noteiktu agresivitātes līmeni.

Kurā grupā bija augstāks agresivitātes līmenis?

A. Pirmajā grupā.

B. Otrajā grupā.

20

III. PIRMklS IESPAIDS PAR CILVĒKU

♦ PIRMĀ IESPAIDA VEIDO�ANĀS SHĒMAS

UN FAKTORI ♦ OREOLA EFEKTS ♦ EFEKTĪVA

PA�PADEVE

Pirmais iespaids par cilvēku, kā noskaidroju�i psihologi, veidojas kontaktu pirmajās 90 sekundēs. Pēc kādiem likumiem un uztveres shēmām veidojas �is priek�stats? [25]

Izrādās, ka visbie�āk tiek izmantota uztveres shēma,kuru cilvēks iedarbina partneru nevienlīdzības gadījumā.�ī nevienlīdzība var būt visda�ādākā, tā var būt sociālajā sfērā � da�ādi sociālie statusi, intelektuālajā sfērā, ekonomiskajā utt. �ī shēma nesāk darboties jebkurā situācijā, bet tikai tad, kad viens no partneriem ir pārāks par otru kādā otrajam nozīmīgā parametrā. Raksturīgi, ka cilvēki sistemātiski pārvērtē daudzas partnera personības iezīmes, ja tas ir pārāks kādā vienā ļoti nozīmīgā parametrā. Piemēram, slims un vāj� cilvēks, kur� vairāk par visu pasaulē gribētu būt vesels un stiprs, satiekot �varcenegera vai Stallones tipa partneri, visdrīzāk to pārvērtēs. Ideāls būs ne tikai spēcīgs un stiprs, bet arī labs, gudrs un skaists. Ta�u, ja miesās vājajam cilvēkam pats galvenais ir erudīcija, tad satik�anās gadījumā ar stipro un veselo nekas nenotiks, bet intelektuāļa gadījumā viņ� dro�i vien to pārvērtēs.

Nevienlīdzībaskļūda parādās tāpēc, ka mēs, satiku�i cilvēku, kur� ir pārāks par mums kādā mums svarīgā parametrā, parasti pārvērtējam �o cilvēku, attiecinot �o pārākumu arī uz citām viņa iezīmēm. Toties, ja konstatējam savu pārākumu mums nozīmīgajā parametrā, tad parasti

21

partneri pienācīgi nenovērtējam ari citos. Uztveres kļūdas būtība ir tāda � kļūda rodas no tā, ka pārākums tiek konstatēts tikai vienā parametrā, bet pārvērtējums vai nenovērtējums � daudzos.

Otrā tipiskā shēma � cilvēka ārējais estētiskais pievilcīgums.

Bie�i vien uztveres kļūdas rodas no tā, vai mums ārēji patīk vai nepatīk saskarsmes partneris. Kļūda rodas tāpēc, ka partneri, kur� mums ir estētiski pievilcīgs, mēs pārvērtējam daudzos parametros. Ārēji pievilcīgs cilvēks mums �ķiet arī labāks, gudrāks, interesantāks par ārēji nepievilcīgo.

Tre�ā pirmā iespaidapar cilvēku veido�anās shēma ir attieksmepret mums.�ī shēma noteikti ir pazīstama lielākajai daļai cilvēku. Dro�i vien visi piekritīs, ka tie cilvēki, kuri mūs mīl, labi pret mums izturas, mums liekas labāki par tiem, kuri pret mums izturas slikti vai pat ienīst.

"Attieksmes pret mums" faktors maina cilvēka īpa�ību novērtējumu atkarībā no tā, kā pret mums izturas, � pozitīvi vai negatīvi. Pozitīva attieksme pret mums izraisa stipru tendenci piedēvēt partnerim labās īpa�ības un neievērot (piedot) viņa sliktās īpa�ības. Un otrādi � izteikta negatīva attieksme pret mums izraisa stabilu tendenci neievērot partnera pozitīvās īpa�ības un pārvērtēt negatīvās.

Psiholoģijā �īs trīs veidu kļūdas parasti sauc par oreola efektu. Oreola efekts parādās tajā apstāklī, ka pirmā iespaida veido�anās procesā vispārējais pozitīvais iespaids noved pie partnera pārvērtē�anas, negatīvais iespaids � pie nepazīstama cilvēka nenovērtē�anas.

Ja saskarsmē darbojas kaut vai viens no �iem faktoriem�pārākums, pievilcīgums, attieksme pret mums (grūti iedomāties situāciju, kurā kaut vai viens no �iem faktoriem nedarbotos), cilvēks izmantos vienu no trim tipiskajām uztveres shēmām un, iespējams, kļūdīsies. Bet vai kļūda ir neizbēgama? Vai pirmais iespaids par cilvēku vienmēr ir maldīgs? Nebūt ne. Neitrālās situācijās gandrīz katrs pieaudzis cilvēks, kam ir zināma saskarsmes pieredze, diezgan precīzi nosaka partnera sociālpsiholoģiskās īpa�ības, vecumu, dzimumu, sociālo statusu utt. Diem�ēl dzīvē reālās saskarsmes situācijas reti kad ir neitrālas, tāpēc kļūdu iespēja pastāv. Jo mazāk emocionāli neitrāla ir situācija, jo lielāka kļūdu iespēja. Ekstraordinārās situācijās mēs reizēm uzticamies

22

cilvēkiem, kuriem ar skaidru galvu nekad neticētu. Piemēram, vē�a slimnieks vēr�as pie pū�ļotājiem un ekstrasensiem, kaut ari, kamēr bija vesels, ar skepsi un nepatiku izturējās pret �iem cilvēkiem.

Pirmais iespaids saskarsmē nekad nav pa�mērķis. Priek�stats par partneri ir tālāko attiecību, komunikatīvās uzvedības regulators. Pirmais iespaids ir vajadzīgs, lai izvēlētos optimālo saskarsmes taktiku kontaktiem ar konkrēto partneri. Ar bērnu mēs kontaktējamies savādāk nekā ar vecu cilvēku, ar studentu savādāk nekā ar pasniedzēju. Kontaktu tehnikas izvēle ir atkarīga no cilvēka statusa parametriem � vienam var uzkliegt, otru tikai pazemīgi lūgt. Tāpēc ir svarīgi atestēt partneri kā piedero�u kaut kādai kategorijai. Tāpēc saskarsmes situācijā fokusāparasti ir tās partnera īpa�ības, kuras mums ļauj pieskaitīt cilvēku kaut kādai grupai. Pārējās partnera īpa�ības, kuras nav fokusā, mēs "pie-ceram" klāt, izmantojot kādu no iepriek� aprakstītajām shēmām. �ajā "nefokusālajā" klātpiecerē�anā tad ari slēpjas uztveres kļūdas iespēja.

Reālā uztvere vienlaikus ir gan pareiza, gan nepareiza. Uztvere ir precīzāka tajos momentos, kuri mums �ķiet nozīmīgākie dotajā situācijā, un neprecīzāka pārējos.

Lai saprastu, kā veidojas priek�stats par otru cilvēku, svarīgi ir apzināties ne tikai uztveres shēmas, bet arī tās zīmes otrā cilvēkā, kuras iedarbina attiecīgo shēmu, aiz kurām "aizķeras" mūsu uztvere.

Par augstāku sociālo statusu, pārākumu var liecināt divi apstākļi: cilvēka ārējais "noformējums" (apģērbs, tā modernums, kvalitāte, rotaslietas un viss tas, ko cilvēks var saukt par savu, � ma�īna, kabinets, komforts, kuru partneris var atļauties) un viņa uzvedība (kā sē�, kā runā, kā staigā). Ārējais estētiskais pievilcīgums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēka āriene atbilst tam, ko sabiedrībā dotajā brīdī uzskata par skaistu, augsti vērtē un atzīst. Estētisko pievilcīgumu rada kārtība un mērenība matu sakārtojumā, kosmētikas izmanto�anā, apģērba izvēlē, krāsu gammā. Pozitīva attieksme pret mums visbie�āk izpau�as tādos faktos, kā mums veltīts smaids, silts acu skatiens, mūsu uzklausī�ana, mūsu viedokļa un domu akceptē�ana. Parasti, jo tuvāks partnera viedoklis mūsējam, jo augstāk mēs novērtējam savu viedokli izsako�o cilvēku, un otrādi.

Pirmais iespaids par cilvēku lielā mērā ir atkarīgs no partnera

23,

pa�padeves. Ņemot vērā uztverei raksturīgo refleksiju, nepiecie�ams saskarsmē domāt arī par savu pa�padevi. Sarunā ar otru cilvēku svarīgi ir: [2]

�� teikt "jā", piekrist visam, kam vien iespējams;

�� smaidīt un skatīties uz partneri;

�� būt uzmanīgam, ieinteresētam klausītājam;

�� būt labam novērotājam;

�� neskopoties ar uzslavām un komplimentiem;

�� pacensties radīt labu iespaidu par sevi ar gaumīgu un sakārtotu

ārieni;

�� censties runāt kompetenti un pārliecino�i, ne vairāk un ne mazāk,

kā nepiecie�ams;

�� uzsvērt kopīgo jūtās, domās, interesēs.

24

IV. PSIHOLOĢISKAS BARJERAS OTRA CILVĒKA UZTVERE

♦ IDENTIFIKĀCIJA ♦ OREOLA EFEKTS ♦ IMPLICITĪVĀ

PERSONĪBAS TEORIJA ♦ STEREOTIPIZACIJA

4 TIEKSME PĒC NEPRETRUNĪGUMA�INERCES

EFEKTS ♦ SECĪBAS EFEKTS ♦ IDEALIZĀCIJA

♦ PATĪBAS STEREOTIPS

Sociālajā percepcijā darbojas īpa�i mehānismi un uztveres shēmas, kuru klātbūtni saskarsmē cilvēki lielākoties neapzinās. Iepriek�ējās nodaļās svarīgākos no tiem mēs jau aplūkojām. �īs nodaļas uzdevums ir iepazīstināt jūs ar �o mehānismu pretrunīgo dabu, to lieto�ana var ne tikai sekmēt otra cilvēka uztveri, bet arī traucēt to, iedarboties kā uztveres psiholoģiskās barjeras. Ir pazīstama vesela virkne sociālpsiholoģisku faktu, kuri var deformēt otra cilvēka uztveri. [25, 32]

1.����� Spriedumi par otru cilvēku pēc analoģijas ar sevi.loti bie�i

tajos mēs neapzināti projicējam uz otru cilvēku pa�i savas personības

iezīmes, attieksmes, vērtības, pārdzīvojumus. Nereti projekcija ir mūsu

pa�u negatīvo iezīmju piedēvē�ana citam cilvēkam. Neaizmirsīsim, ka

visneiecietīgāki mēs esam pret tiem trūkumiem otrā cilvēkā, kuri piemīt

mums pa�iem.

2.����� Oreola efekts� vispārējā, kopējā iespaida par cilvēku attieci

nā�ana uz viņa personības atsevi�ķajām izpausmēm un konkrētajām

iezīmēm. Bie�i vien, ja cilvēks ir guvis panākumus kādā vienā nozarē,

mēs gaidām no viņa panākumus arī citās. Ja cilvēkam ir "paslīdējusi

kāja" kādā vienā jomā, mēs nekā laba negaidām arī citur.

25

3.������Implicītā personības teorija� otra cilvēka uztvere caur mums

iek�ēji piemīto�u priek�statu prizmu par to, kas vispār ir personība, kā

savstarpēji korelē da�ādas personības īpa�ības; kas ir cilvēks un kādi ir

viņa motīvi, mērķi un vieta �ajā pasaulē. Cilvēku implicītie priek�stati

par to, kas un kāds vispār ir cilvēks, ir visai at�ķirīgi. Tie ir atkarīgi no

cilvēka audzinā�anas un individuālās dzīves pieredzes, personības

īpatnībām. Rasuls Hamzatovs vienā no saviem dzejoļiem attēlo divus

at�ķirīgus cilvēkus, kuri, izjautāti par to, kādu iespaidu uz viņiem atstāj

kāds tre�ais, atbild: "neko sliktu es par �o cilvēku nevaru teikt, es viņu

maz pazīstu" � pirmais, un "ko es labuvaru teikt par �o cilvēku, es

ta�u viņu nepazīstu" � otrais.

4.������Stereotipizācija� kā jau runājām II nodaļā, stereotipi atvieglo

un paātrina partnera uztveri, ta�u ļoti bie�i tie var izrādīties melīgi un

nepiemērojami konkrētajam partnerim, ja pēdējais stipri at�ķiras no

mūsu uzskatiem par to sociālo grupu, tās locekļu vērtību orientācijam

un uzvedību, pie kuras pieder partneris. Stereotipi bie�i ir konservatīvi,

reizēm tiem var būt reakcionāra un deformējo�a loma cilvēku attiecībās.

Jautājums par stereotipu patiesīgumu vai melīgumu vienmēr jārisina,

analizējot konkrēto situāciju un partneri.

5.������ Tieksme pēc nepretrunīguma� tā ir mūsu apziņas tieksme

pēc skaidra uztveramā cilvēka tēla, "laba" priek�stata. Mūsu apziņa

cen�as izstumt vai ignorēt tās uztveramā cilvēka īpa�ības, kuras ir

pretrunā ar izveidoju�os priek�statu par cilvēku. Piemēram, ja mums ir

izveidojies priek�stats par kādu cilvēku kā visīstāko sīkstuli, mūsu

uztvere ignorēs jebkuras �ī cilvēka altruistiskās izpausmes.

6.������ Inerces efekts� mūsu apziņai ir raksturīgs konservatīvisms,

tendence saglabāt reiz izveidoju�os priek�statu par cilvēku. �ī priek�

stata izveidei mēs esam patērēju�i laiku un enerģiju, tāpēc tik viegli to

nemainām. Pārmaiņām cilvēka uzvedībā jābūt nopietnām un ilgsto�ām,

lai mēs mainītu savu viedokli par viņu. Pirmā mūsu reakcija, kad mēs

uzzinām ko jaunu par cilvēku, par kuru jau sen ir izveidojusies "koncep

cija", parasti ir: "Tas nevar būt!" �iem "jaunumiem" partnera uzvedībā

ir jākļūst stabiliem, tikai tad mēs būsim gatavi mainīt iepriek�ējo

viedokli.

7.������ Secības efekts� otra cilvēka uztveres tēlu bie�i ietekmē tā

26

informācija, kuru mes par viņu esam saņēmu�i pirms saskarsmes. "Laba slava" noskaņo mūs labvēlīgi partnerim un "slikta slava" dara mūs noraido�us, aizdomīgus un mēs esam gatavi vairāk akcentēt partnera sliktās īpa�ības. Attiecībā uz nepazīstamiem cilvēkiem mūs visvairāk iespaido pirmā informācija, attiecībā uz pazīstamiem � pēdējā.

8.����� Idealizācija� uz priek�statu par cilvēku ievērojamu iespaidu

atstāj arī mūsu jūtas. Bie�i cilvēks mums patīk tāpēc, ka mēs viņu

izjūtam kā "labu", un nepatīk tāpēc, ka viņ� mums liekas "slikts". "Labs"

un "slikts" ir subjektīvi jēdzieni, kas raksturo to faktu, ka cilvēka uztveri

ietekmē ne tikai racionāli apsvērumi, bet ari emocijas un pārdzīvojumi,

kurus mūsos izraisa partnera pa�padeve. Uz jūtām balstītie priek�stati

bie�i ir kļūdaini, un "ideāla" tālākā uzvedība izraisa mūsos vil�anās

izjūtu.

9.����� Patības stereotips� uz perceptīvo tēlu, kur� mums veidojas

par otru cilvēku, atstāj iespaidu mūsu pa�u personības īpatnības: mūsu

dzīves pieredze, kompetence, intelektuālās un jūtu attīstības līmenis,

mūsu pa�vērtējums, komunikabilitāte, noskaņojums un pat fiziskā

pa�sajūta. Katrs zina, ka sliktā garastāvoklī mēs bie�i esam pārāk kritiski

pret partneri, labā omā � nereti vieglprātīgi un superoptimistiski.

Saskarsmes psiholoģisko barjeru pastāvē�ana izskaidro daudzas neveiksmes kontaktos. Ja neesam sapratu�i partneri un komunikācija bijusi neveiksmīga, vienmēr ir vērts atcerēties par uztveres psiholoģiskajām barjerām, izanalizēt, kur� tad no minētajiem uztveres "rifiem" saskarsmei ir bijis "liktenīgs". Mierīga, pārdomāta analīze ļauj mums precizēt uztveres tēlu, pareizāk saprast partneri, fiksēt viņa uzvedības dinamiku, patiesās vajadzības un intereses.

27

V. KOMUNIKĀCIJA. PRASME SNIEGT INFORMĀCIJU

♦ KOMUNIKĀCIJAS DEFINĪCIJA ♦ KOMUNIKĀCIJASSTRUKTŪRA ♦ KOMUNIKĀCIJAS FUNKCIJAS ♦ PRASME

SNIEGT INFORMĀCIJU ♦ KOMUNIKĀCIJAS

PSIHOLOĢISKAS BARJERAS ♦ KOMUNIKATĪVO

BARJERU PĀRVARĒ�ANA ♦ KOMUNIKĀCIJAS

"SABOTIERI"

Komunikācija ir informācijas apmaiņas process starp partneriem.[9] saskarsmē cilvēki apmainās ar idejām, faktiem, uzskatiem, jūtām, noskaņojumiem. Komunikācijas laikā informācija tiek ne tikai nodota, bet arī radīta, precizēta, attīstīta. Informācijas apmaiņa notiek subjektu attiecību sistēmā, balstoties uz partnera un saskarsmes situācijas uztveri. Komunikācijas procesā partneri cen�as realizēt savus mērķus, vajadzības un intereses, savstarpēji ietekmējot viens otru. Komunikācija ir iespējama, ja partneriem ir vienāda vai līdzīga informācijas kodiftkācijasun dekodifikācijassistēma. lai darītu savas domas zināmas partnerim, cilvēki tās kodē � ietērpj materiālu zīmju sistēmā: vārdos, rakstu zīmēs. Partneris savukārt veic dekodifikāciju � "izloba" no �īm zīmēm ideālo domu saturu. Informācijas apmaiņa ir iespējama tikai tajā gadījumā, ja pastāv zīmju intersubjektivitāte,ja zīmes un to nozīmes ir pazīstamas visiem komunikācijas dalībniekiem. Ja ar mums sarunājas sve�valodā, kuru mēs nepārvaldām, mēs gan uztveram skaņu kopumus, bet neko nesaprotam, jo nepazīstam �īs valodas zīmju sistēmu un nevaram veikt dekodifikācijas operāciju.

28

Komunikatīvie procesi var būt aksiāli,kad informācija ir virzīta uz atsevi�ķiem adresātiem, unretiāli, kad informācija ir domāta daudziem iespējamajiem saņēmējiem (radio, televīzija).

Informācija komunikatīvajā procesā var būt konstatējo�a,kad mēs, piemēram, stāstām partnerim par to, kas ir noticis vai padarīts, un pamudino�a.pamudino�ās informācijas funkcijas ir aktivācija,kad mēs partneri cen�amies aktivizēt uz kaut kādu darbību, piemēram, piedalīties konkursā, mainīt darba vietu; interdikcija,kad mēs aizliedzam partnerim kaut ko darīt, piemēram, peldēties neatļautās vietās vai staigāt pa zālājiem; destabilizācija,kad ar informācijas palīdzību mēs cen�amies izjaukt kādu partnera autonomu darbību, lūdzam, piemēram, nesmēķēt vai runāt, izvēloties vārdus.

Cilvēku komunikācija sastāv no atsevi�ķiem aktiem. Komunikatīvā akta struktūrā R. Jakobsons izdala se�us komponentus. [18]

1.��� Adresants (tas, kas nodod informāciju).

2.��� Adresāts (tas, kas sariem informāciju).

3.��� Kontakts (informācijas nodo�anas veids � runa, vēstule, morzes

signāli).

4.��� Paziņojums (informācijas saturs).

5.��� Kods (valodas likumi, ar kuru palīdzību tiek nodota informā

cija).

6.��� Konteksts (reālā saskarsmes situācija, kurā paziņojums iegūst

pilnu jēgu).

Dialoģiskajā saskarsmē adresants un adresāts sarunas gaitā mainās vietām. Konteksta loma saskarsmē ir nozīmīga, attiecīgais konteksts papildina informāciju. Frāze "lūdzu, izsitiet!" bez konteksta ir neskaidra, ta�u, ja ar �o frāzi pie jums vēr�as autobusa pasa�ieris, jūs ātri vien sapratīsiet, ka runa ir par brauk�anas talona kompostrē�anu. Komunikācija iedalās verbālajā(vārdiskajā) un neverbālajā(nevārdiskajā) komunikācijā.

Verbālās komunikācijas zīmju sistēma ir cilvēku valoda, fonētisko zīmju sistēma, kas ietver divus principus: leksisko un sintaktisko. Runa, Ja partneru vidū pastāv valodas zīmju intersubjektivitāte, ir visuniversālākais komunikācijas līdzeklis. Nododot informāciju ar runas palīdzību, vismazāk zūd informācijas jēga. Sarunā informāciju var

29

precizēt, papildināt, pilnveidot. Prasme sarunāties ir prasme sniegt informāciju pa�am un iegūt informāciju no partnera, uzmanīgi klausoties un uzdodot jautājumus.

PRASME SNIEGT INFORMĀCIJU

Jebkurai sarunai jāsākas ar tā saucamo "jūs pieeju" partnerim. [29] �ī pieeja ieteic iedomāties sevi tā cilvēka vietā, ar kuru sarunājamies (apmeklētāja vietā, padotā vietā �ja esam priek�nieki). Kā mēs gribētu, lai mūs uzņemtu, kā lai ar mums sasveicinās, uzrunā. "Jūs pieeja" prasa cieņas izrādī�anu pret cilvēku, lai kas viņ� ari būtu. Cilvēku vajag pieņemt tādu, kāds viņ� ir. Nedrīkst aizskart viņa pa�lepnumu, pa�cieņu, viņa "es". Nedrīkst par cilvēku domāt: tu esi muļķis! Jādomā: jūs, kam es neprotu labi ieskaidrot. Un tā ir taisnība, visbie�āk partnera nesapratne ir mūsu neprasmes sniegt informāciju rezultāts. Bie�i cilvēks maldās, domādams, ka tad, ja kāda lieta ir skaidra viņam, pastāstīta, tā kļūst skaidra arī partnerim. Napoleons savulaik ir sacījis, tiesa, attiecībā uz militārām pavēlēm, ka viss, kas var tikt pārprasts, noteikti tiks pārprasts. �o pārpratumu cēlonis ļoti bie�i ir da�ādas komunikatīvās barjeras, kuras deformē informāciju un traucē tās uztveri un sapratni. Informāciju partnerim ir jāprot pasniegt tā, lai neļautu komunikatīvajām barjerām nolaisties un apgrūtināt saskarsmi.

KOMUNIKĀCIJAS PSIHOLOĢISKASBARJERAS

Katrs no mums zina, ka ne vienmēr saskarsme ar partneri ir veiksmīga. Katrs dro�i vien ir bijis situācijā, kad partneris nesaprot vai negrib saprast, pārprot jūs, nepareizi interpretēju�u vārdus vai vispār nevēlas jūs uzklausīt. Cilvēks it kā aizsargājas no mums un mūsu vārdiem. Ja padomā, katram cilvēkam ir ko aizsargāt. Mēs jau zinām, ka komunikācija ir ietekme. Efektīvas komunikācijas gadījumā jānotiek kaut kādām pārmaiņām partnera uzskatos par sevi, situāciju, citiem

30

cilvēkiem. Ne jau katrs cilvēks, kuram adresēta informācija, veļas �īs pārmaiņas. Mūsu informācija var traumēt partneri, izjaukt viņa priek�statu par sevi un pasauli, ietekmēt viņa domas, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, iztraucēt viņa dvēseles mieru. No tādas informācijas cilvēks aizsargājas un dara to stingri un noteikti. Katrs runājo�ais iedarbojas U z partneri, viņa vārdiem ir suģestējo�s spēks.

Ja partneris mums uzticas, ja mēs protam izteikties tā, lai neaizskartu otra cilvēka pa�cieņu, tad klausītājs pozitīvi uzņem mūsu informāciju, mūsu vārdi, emocijas, vērtējumi rod atbalsi klausītājā. Ta�u, ja uzticības runātājam nav, tad ieslēdzas kontrsuģestijas mehānismi un cilvēks dāvā savu uzticību partnerim mazām porcijām un tikai tad, ja partneris prot viņu pārliecināt par informācijas noderīgumu. Kontrsuģestijas (pretiedve�anas) mehānismi ir pamatā komunikatīvajām barjerām ar tiem pa�iem nosaukumiem. Krievu vēsturnieks un psihologs B. Por�-ņevs izdala trīs komunikatīvās barjeras: izvairī�anās, nesapratneun autoritāte.[25]

Izvairī�anās barjera.ja cilvēks partneri ir novērtējis kā bīstamu, nelabvēli, ienaidnieku, pats kardinālākais aizsargā�anās līdzeklis ir izvairī�anās no kontaktiem. �ajā gadījumā nekāda saskarsme vairs nav iespējama. Uz mēģinājumiem iesākt sarunu cilvēks atbild pēc �ablona: "Liec tu mani mierā, kā es tevi lieku mierā!" vai vēl agresīvāk. Studenti pārstāj nākt uz lekcijām pie "ļauna" vai garlaicīga pasniedzēja, padotie cen�as netrāpīties acīs priek�niekam diktatoram. Ja fiziski izvairīties no kontaktiem nav iespējams (dzīvojam vienā dzīvoklī, strādājam vienā kolektīvā), cilvēks dara visu iespējamo, lai izvairītos vismaz no informācijas un tās ietekmes. No malas to ļoti labi var redzēt: cilvēks ir neuzmanīgs, neklausās, neskatās uz partneri, dod priek�roku "mu�u skaitī�anai griestos", izmanto jebkuru iespēju, lai ātrāk tiktu no partnera vaļā un izbeigtu sarunu. �ajā variantā izvairī�anās izpau�as kā neuzmanība.

Autoritāte kā komunikatīvā barjera.saskarsmē cilvēks partnerus iedala sev autoritatīvos un tādos, kuri nav viņam autoritātes. Cilvēks uzticas pirmajiem un ne sevi�ķi ieklausās otrajos. Uzticē�anās vai neuzticē�anās ir atkarīga nevis no pa�as informācijas, bet gan no tās avota, no tā, kas runā. Katram cilvēkam ir savas autoritātes, da�ādām

31

dzīves sfērām savas. Bie�i mes cilvēkam "autoritātes indeksu" pie�ķiram uz parasto perceptīvo shēmu pamata: pārākums kādā mums dotajā brīdī svarīgā parametrā, ārējā pievilcība, laba attieksme pret mums. Tikai saprotot, kas un kāds cilvēks konkrētajam partnerim ir autoritāte, mēs varam cerēt uz komunikācijas efektivitāti.

Nesapratne � vēl viena komunikatīvā barjera.pēc satura nesapratne nozīmē to pa�u, ko "ne dzirdu, ne redzu". Dzīvē bie�i gadās, ka ne uzreiz mēs varam novērtēt partneri kā nelabvēlīgu, naidīgu vai neautoritatīvu un tādā veidā izsargāties no viņa ietekmes komunikācijā. Nereti potenciāli bīstama vai nepatīkama informācija var nākt arī no cilvēkiem, kuriem mēs kopumā uzticamies, "savējiem" un pietiekami autoritatīviem. �ajā gadījumā aizsardzības mehānisms ir nesapratne. Nesapratnei vai nesapra�anai var būt, pēc B. Por�ņeva domām, �etri varianti: fonētiskā, semantiskā, stilistiskāun loģiskānesapratne.

Fonētiskānesapratne parādās situācijās, kad ar mums runā sve�valodās. Nepilnīga sapratne būs ari tad, ja partneris runā ar stipru akcentu, dialektā, pārāk ātri, "norijot galotnes", neizrunājot noteiktas skaņas.

Semantiskānesapratne. aizsardzība iedarbojas arī tad, kad partneris fonētiski ir "savējais", bet pēc informācijas satura, jēgas � "sve�ais".

�īs barjeras pastāvē�ana ir izskaidrojama ar polisēmiju, t. i., ar to,

ka vārdiem ir vairākas nozīmes. Daudz kas sapratnē ir atkarīgs arī no

konteksta, kurā vārds tiek lietots. Piemēram, vārds "zāle" var nozīmēt

viesistabu kādā namā, greznu telpu kādā pilī, zaļumus apstādījumos

un pat "drapes". Vārdu nozīmes da�ādiem cilvēkiem var nesaskanēt.

Spilgts piemērs ir �argons, slengs, argo, visādas slepenās valodas. Visi

zina, ka pastāv zagļu �argons, studentu �argons, profesionālie �argoni. J |

Semantiskā barjera ne tikai aiztur nesaprotamo, bet var partnera pateiktajā ielikt pavisam citu jēgu. Pieņemsim, ka viens puisis saka otram: "Vajadzēs gaiļiem uz strīpas pie�ķirt kādu kāpostiņu"� Ko jūs sapratāt? Un kāpēc labi nesapratāt?

Semantiskā barjera ir cēlonis tam, ka tā saucamā "intelektuālā" kino demonstrē�anas reizēs zāles ir krietni tuk�as. Liela daļa cilvēku nesaprot elitārā kino valodu. Tas pats ir ar abstrakto mākslu, speciālo literatūru.

32

Lai informācija tiktu uztverta adekvāti, nepiecie�ams, lai saskanētu adresanta un adresāta tezauri(tulkojumā no sengrieķu valodas "dārglietu krātuve"). tezaurs ir visa tā informācija, kura pieder katram cilvēkam, visas viņa zinā�anas par apkārtējo pasauli, visa viņa profesionālā un dzīves pieredze. Ja komunikācijas partneru tezauri ir ļoti at�ķirīgi, efektīva savstarpējā sapra�anās ir neiespējama.

Piemēram, pat ļoti saturīgu rakstu par augstākās matemātikas problēmām nesapratīs filologs.

Lielāka tezauru sakritība izskaidro faktu, ka vienas paaudzes cilvēki labāk saprot cits citu nekā da�ādu paaud�u cilvēki. Vienas kultūras cilvēki saprot cits citu labāk nekā da�ādu kultūru pārstāvji. Vienas profesijas cilvēki vieglāk atrod kopīgu valodu nekā da�ādu profesiju speciālisti.

Stilistiskā barjera.stils ir veids, kādā mēs panākam informācijas satura un formas atbilstību. Piemēram, grūti ir saprast runu, ja cilvēks neievēro gramatikas likumus. Tā nereti izsakās cilvēki, kuri tikko sāk mācīties sve�valodas. Pie nesapra�anas noved stila pārsare�ģī�ana da�viet zinātniskajā literatūrā, kad dzimtā valoda liekas kā sve�valoda. Mēs atsakāmies saprast, ja cilvēks par vienkār�ām lietām runā pārāk "augstā" stilā kā Pietūka Krustiņ� "Mērnieku laikos". Un arī pretējā gadījumā mums ir nesaprotami, ja partneris par cēlām un nopietnām lietām izsakās pārāk "piezemēti" un ņirdzīgi.

Loģiskā barjera.loģiskā barjera iedarbojas tad, ja viens no partneriem nepieņem otra loģiku un argumentus. Ja cilvēks dara kaut ko tādu, kas, pēc mūsu domām, runā pretī veselajam saprātam, mēs atsakāmies viņu saprast un emocionāli uztveram partneri visai negatīvi. Cilvēkam liekas, ka pastāv tikai viena pareizā loģika un tā ir viņējā. No otras puses, nevienam nav noslēpums, ka pastāv tā saucamā sievie�u loģika, bērnu loģika, pirmatnējo tautu loģika. Atteiku�ies saprast partnera loģiku, mēs nolai�am starp mums nesapratnes barjeru.

Komunikatīvās barjeras veido �ķēr�ļus efektīvai saskarsmei, iedarbīgai komunikācijai. �ī aizsardzības sistēma strādā automātiskā re�īmā, ļoti bie�i pilnīgi neapzināti. Nevajag domāt, ka saskarsmes sākumā cilvēks zināmu laiku domā par partneri: kas tad ir viņa Priek�ā � savējais vai sve�ais, labvēlis vai nelabvēlis, autoritāte vai

33

neautoritate un, tikai to visu izspriedis, nolemj, ka vajag izvairīties no �ī partnera un ieslēgt neuzmanības barjeru. Nav arī tā, ka izdzirdis kādu sare�ģītu un grūti aptveramu frāzi, cilvēks nolemj, ka tā ir "bīstama", nepieņemama, un tāpēc "nolai�" nesapratnes barjeru. Reālajā dzīvē un saskarsmē �īs barjeras darbojas kā aizsardzības mehānismi, kuri mūsu psihē ir iebūvēti un kuru īstenā daba un pat pastāvē�ana lielākajai daļai cilvēku nemaz nav zināma. �īs barjeras strādā automātiskā re�īmā. Piemēram, mēs varam neklausīties partneri ne tāpēc, ka viņ� ir nelabvēlīgs vai nepievilcīgs, bet vienkār�i tāpēc, ka esam aizņemti pa�i ar savām domām un problēmām. �ajā gadījumā automātiski iedarbojas izvairī�anās barjera, un mēs kļūstam neuzmanīgi. Sanktpēterburgas psihologi J. Kri�anskaja un V. Tretjakovs salīdzina komunikatīvās barjeras ar automatizētu sardzes sistēmu ar signalizāciju. Tikko signalizācija iedarbojas, barjeras nolai�as, cilvēks noslēdzas un nav vairs suģestējams, ietekmējams.

Dzīvē bie�i signalizācija iedarbojas savlaicīgi un cilvēks patie�ām izvairās no viņam bīstamas, nepieņemamas, traumējo�as iedarbības. Bet var būt arī citi varianti. Kaut kādu iemeslu dēļ iedarbojoties barjerām, cilvēks zaudē viņam aktuālu, svarīgu, nozīmīgu informāciju. Barjeras ir iedarboju�ās automātiski, bet �oreiz ne par labu cilvēkam. Piemēram, students neizlasa viņam vajadzīgu, bet pārāk sare�ģītā valodā uzrakstītu rakstu. Da�s labs izgudrotājs visu dzīvi staigā no kabineta uz kabinetu, bet tā arī netiek uzklausīts, jo viņam nav autoritātes zinātniskajās aprindās. Apmeklētājs aiziet neapmierināts no ierēdņa kabineta pēdējā birokrātiskā un sausā izteik�anās veida dēļ.

KOMUNIKATĪVO BARJERU PĀRVARĒ�ANA

Komunikatīvās barjeras nav fatālas, tās ir iespējams pārvarēt, ta�u vēl labāk ir vispār nepieļaut to nolai�anos. Sarunas gaitā abiem partneriem vajadzētu rūpēties par komunikatīvo barjeru pārvarē�anu, par to, lai neieslēgtos "signalizācija" un neiedarbotos kontrsuģestijas mehānismi.

34

Prasme sniegt informāciju ir saistīta ne tikai ar psiholoģiskā komforta radī�anu partnerim, bet arī ar rūpēm par to, lai neiedarbotos komunikatīvās barjeras. Poļu psihologs J. Melibruda [28] apgalvo, ka saskarsmē pirm�ķirīga nozīme ir trim faktoriem: runātājs atstāj uzticama cilvēka iespaidu, viņ� izsakās saprotami partnerim un vienmēr ņem vērā atgriezenisko saiti par to, cik pareizi viņ� ir saprasts. L�i pārvarētu autoritātes barjeru,informācijas sniedzējam ir jārada uzticama cilvēka iespaids. Poļu psihologs uzskata, ka uzticama cilvēka iespaidu partnerim mums palīdz radīt tādas mūsu komunikatīvās prasmes kā atklāta savu nodomu demonstrācija partnerim, siltas un labvēlīgas attieksmes pau�ana, savas kompetences demonstrācija apsprie�amajā jautājumā, prasme pārliecino�i izteikt savu viedokli. Mūsu autoritātes labā "strādā" mūsu takta izjūta, labas manieres, prasme turēt "sevi rokās" un nezaudēt pa�cieņu nekādos apstākļos, tas, ko sauc par pa�kontroli saskarsmē.

Prasme sniegt informāciju atkarīga no mūsu iepriek�ējās sagatavo�anās. Vienmēr, ja gaidāmā saruna ir nozīmīga, vēlams tai sagatavoties: atzīmēt galvenos faktus un idejas, ko gribam pastāstīt partnerim, sameklēt ilustratīvo materiālu, pārdomāt sarunas gaitu, izklāsta loģiku.

Izvairī�anās � neuzmanības barjeras pārvarē�anaiizmantojam paņēmienus partnera uzmanības piesaistī�anai un uzturē�anai. Pacen�amies izolēties no ārējiem sarunas traucēkļiem, izslēdzam telefonu, televizoru, skaļu mūziku. Izceļam mūsu informācijas aktualitāti, nozīmīgumu partneriem, akcentējam svarīgākās informācijas daļas ar intonācijas un speciālu ievadvārdu palīdzību: "lūdzu, pievērsiet uzmanību�", "ņemiet vērā, ka�", "svarīgi atzīmēt�", "pats galvenais �eit ir�" un citiem līdzīgiem.

Neuzmanības barjeras pārvarē�anai un informē�anas procesaefektivitātes cel�anai lietderīgivar izrādīties arī d. Kārnegī "pārliecino�a izklāsta noteikumi". [3]

1. Izceliet (ar intonāciju, balss spēku utt.) svarīgākos vārdus frāzē,

pakārtojiet tiem mazāk svarīgos. Akcentējiet "atslēgas" vārdus un

frāzes.

2.�� Balss skaņām ir jāsvārstās līdzīgi maza bērna balsij, neesiet mono

toni, monotonitāte aizmidzina, modulējiet savu balsi.

35

3.���� Mainiet savu balss tempu, ātrāk pasakiet vārdus, kuriem nav

sevi�ķi lielas nozīmes, un tērējiet vairāk laika tam, ko jūs gribat īpa�i

izcelt, kas jums ir svarīgs.

4.���� Pauzējiet (ieturiet pauzes) pirms un pēc savu galveno domu

izteik�anas, ļaujiet partnerim pārdomāt jūsu teikto.

5.���� Runājot izmantojiet tikai dabiskus �estus.

6. Nelietojiet apniku�us vārdus un salīdzinājumus.

Nesapratnes barjeru pārvarētir visvienkār�āk, galvenais �

vienmēr atcerēties, ka tāda pastāv.

Fonētisko barjeru mēs nepieļausim,ja runāsim skaidri, mērenā tempā, pietiekami skaļi, skaidri saliekot akcentus un "nenorijot" vārdu galotnes. Jo sliktāk partneris prot valodu, kurā sarunājas, jo lēnākam jābūt runas tempam. Jo sliktāk sarunu biedrs pārzina sarunu priek�metu, jo lēnākam jābūt sarunas tempam. Jo mazāk izglītots un vecāks ir mūsu partneris, jo lēnākam jābūt mūsu runas tempam. Visos trīs aprakstītajos gadījumos mums jābruņojas ar pacietību un jābūt gataviem atkārtot mūsu galvenās domas.

Semantiskās barjeras pārvarē�ana.�īs barjeras cēlonis ir partneru tezauru nesakritība. Pilnīgi vienādi tezauri vispār nepastāv, jo katra cilvēka dzīves pieredze, domu verbalizācijas spējas ir unikālas. Lai sarunā nerastos semantiskā barjera, vēlams nelietot sve�vārdus un speciālus terminus tur, kur bez tiem var iztikt. Visus svarīgākos jēdzienus nepiecie�ams paskaidrot partnerim, lai abi sarunu biedri tos saprastu viennozīmīgi. Nereti ir gadījumi, kad partneri ar vienu jēdzienu apzīmē pavisam da�ādas lietas un tāpēc pārprot viens otru un nevar vienoties.

Stilistiskās barjeras pārvarē�ana.�ī komunikatīvā barjera neradīsies, ja mēs pratīsim pārdomāti strukturēt partnerim sniedzamo informāciju un izmantosim saturam atbilsto�us ekspresijas līdzekļus. Nevajadzētu lietot pārāk garus teikumus. Izteikumus, kuros ietilpst vairāk par 13 vārdiem, lielākā daļa cilvēku aptver ar grūtībām. Tāpat vēlams, lai teikumā būtu ne vairāk kā viens palīgteikums. Labākai informācijas uztverei ieteicami "rāmja" un "ķēdes" likumi, kuri palīdz strukturēt informāciju. "Rāmi" veido sarunas sākums un beigas. Sarunas sākumā ieteicams nosaukt sarunas mērķi, sarunas priek�metu, gaidāmos

36

rezultātus. Sarunas beigas noteikti vajadzētu izdarīt secinājumus, fiksēt konkrētas norunas, vieno�anās, pieņemtos lēmumus. "Rāmja" trūkums bie�i noved pie informatora neveiksmes. Partneris atceras, ka saruna tie�ām notika, ilga un sare�ģīta, bet neatceras precīzi, ar ko tā beidzās, kas tika norunāts, kādi lēmumi pieņemti. "Rāmis" palīdz ārēji strukturēt informāciju, pasniegt to tā, lai tā vislielākā mērā atbilstu partnera vajadzībām un interesēm, personības īpatnībām.

"Ķēdes" likuma izmanto�ana ļauj mums iek�ēji strukturēt informāciju, pie�ķir izklāstam loģiku, plānu. Informācijas ķēdi varam konstruēt da�ādi: ar mehānisku uzskaitī�anu � pirmkārt, otrkārt, tre�kārt�; izmantojot galvenā un mazāk svarīgā ran�ē�anu � sākumā par svarīgāko, vēlāk par mazāk nozīmīgo. "Ķēde" var būt arī loģiska � ja�, tad� "Ja jūs piekrītat �im apgalvojumam, tad patiess ir ari tas." "Ķēdes" izmanto�ana atvieglo partnerim informācijas iegaumē�anu, kā arī palīdz informatoram strukturēt informāciju atbilsto�i partnera īpatnībām.

Loģiskās barjeras pārvarē�ana ir atkarīga no mūsu argumentācijas prasmes.

Centieni pārvarēt komunikatīvās barjeras saskarsmē vienmēr sekmē informācijas nodo�anu un uztveri.

Gan privātā sarunā, gan publiski uzstājoties, runātājam var palīdzēt arī �ādas D. Kārnegī rekomendācijas, kas aptver da�ādus informācijas snieg�anas aspektus. [3]

I. Iek�ējā sagatavo�anās.

�� Noskaņojiet sevi nevis monologam, bet dialogam.

�� Pieņemiet klausītājus tādus, kādi viņi ir.

�� Uzziniet un rēķinieties ar to, kādi ir jūsu klausītāji.

�� Novērtējiet auditorijas emocionālo stāvokli.

�� Izvēlieties piemērotu stilu.

�� Koncentrējieties.

II Uzvedība.

� Neslēpiet savu pa�paļāvību, parādiet to skatienā, balsī, kustībā,

pozās.

37

� Veidojiet emocionālu saskari ar klausītājiem:

izvēloties visiem komfortablu distanci, ar ieinteresētu sejas izteiksmi, ar balss modulāciju.

III. Runas veids.

�� Iepazīstiniet ar sevi sve�u auditoriju.

�� Nedomājiet par to, kā noslēpt savu nedro�ību, esiet dabisks un

atklāts.

�� Precīzi formulējiet tēmu, par kuru runājat.

�� Radiet klausītājos interesi:

apelējot pie vispārīgām zinā�anām, pienācīgi novērtējot klausītājus, viņus pārsteidzot.

�� Runājiet klausītājiem saprotamā valodā.

�� Saturu izklāstiet loģiski.

�� Neaizrauj ieties ar improvizāciju un neiedziļinieties blakus tēmās.

�� Loģiski nobeidziet uzstā�anos.

KOMUNIKĀCIJAS "SABOTIERI"

Lai komunikācija būtu veiksmīga, runātājam ir jāievēro vairāki priek�noteikumi. Pēc iespējas vairāk jāizvairās no saskarsmes ar "sabotieriem", kuri iedarbina partneru aizsargmehānismus un "nolai�" komunikatīvās barjeras. Austrālijas psiholoģes H. Korneliusa un �. Feira [23] atzīmē �ādus galvenos komunikācijas traucēkļus jeb "sabotierus", kuru lieto�ana komunikācijā "dzen" partneri aizsardzībā un bie�i noved pie konfliktiem.

1.��� Draudi.(katrs cilvēks grib justies nozīmīgs un nepieļauj sevis

pazemo�anu un pa�cieņas aizskar�anu.)

2.��� Pavēles.(pavēles uzsver partneru atkarību no runātāja un tādējādi

pazemo.)

3.��� "Pienākumdo�ana".("tavs pienākums ir godīgi strādāt!",

"Centīgi mācīties!" Katrs normāls cilvēks pats apzinās savus pienā-

38

kūmus, ja ari kādu iemeslu deļ tos nepilda. Jānoskaidro un jālikvidē iemesli, nevis jāatgādina par pienākumiem.)

4.��� Svarīgas informācijas noslēp�ana.(lai nerastos konflikti,

runātājam jāoperē ar visu viņa rīcībā eso�o informāciju, pret partneri

jābūt godīgam un atklātam.)

5.��� Apsaukā�ana.(pazemo un aizvaino, izraisa atbildes agresiju.)

6.��� Negatīva kritika.(negatīva kritika vienmēr izraisa stresu. Liela

stresa apstākļos normāli var funkcionēt ne vairāk kā 3% cilvēku.

Negatīva kritika pazemo, sevi�ķi, ja tā ir publiska.)

7.��� Pārliecinā�ana ar loģiku.(katram cilvēkam ir sava loģika, un

tāpēc nevajag teikt: "Nebrīnies, ka tā notika, tas ir loģiski!" Tas, kas

�ķiet dabisks un loģisks mums, tāds nebūt var nelikties partnerim.)

8.��� Nomierinā�ana ar noliegumu.("nebēdā, viņ� nav tevis vērts!"

Patiesībā tas nozīmē partnera jūtu nepieņem�anu un mūsu neiejūtību.)

9.��� Nelūgti padomi.(bie�i vien cilvēkam padoms nemaz nav

vajadzīgs, viņ� grib tikai izrunāties, izpaust savas negatīvās emocijas.)

10.�� Sacensība.("es pagāju�onedēļ slimoju ar gripu." � "Nieki!

Man pirms gada bija meningīts." Sacensība ir mūsu egoisma un

nevērības pret partneri demonstrācija.)

11.�� Temata maina.(Ļoti bie�i mūsu psiholoģiskā diskomforta vai

egoisma izpausme.)

12.�� Atteik�anās apspriest kādu jautājumu.("jūsu projekts nav

apsprie�anas vērts!", "Tā ir jūsu problēma!" Nevērības pret partneri

izpausme, distancē�anās no partnera, sava egoisma demonstrācija.)

13.�� Uzslava "ar āķi".("jāni, tu esi tik atsaucīgs, pade�urē, lūdzu,

arī �odien manā vietā!" Manipulācija ar partneri, negodīga rīcība, kas

izraisa pret mums nepatiku un neuzticē�anos.)

Komunikāciju nesekmēarī pārmērīgi vispārinājumi:"tu nekad�", "tu vienmēr�", "visas sievietes�", "mūsdienu jaunatne" utt. Pārmērīgie vispārinājumi ir nepatiesi, aizskar cilvēka taisnīguma izjūtu un izraisa pamatotus protestus. Pretestību un konfliktus izraisaMotīvu (sevi�ķi negatīvu) piedēvē�ana partnerim:"tu vienmēr esi domājis tikai par sevi!", "Jūsu pozīcija liecina par vienaldzību pret kolektīvu." Saprotama ir mūsu vēlē�anās apjēgt partnera rīcību, ta�u stenos cilvēka motīvus ir ļoti grūti uzminēt, bie�i vien tie ir neskaidri

39

ari viņam pa�am. Cilvēka tieksme saglabāt pa�cieņu neļauj viņam piekrist mūsu negatīvajam spriedumam, pat ja tas ir patiess, un cilvēks aizsargājas.

Nodaļas beigās tests par komunikatīvo kontroli � "Vai jūs protatsevikontrolēt komunikācijā?"zināms, ka uz komunikācijas sekmību milzīgu iespaidu atstāj nespēja sevi kontrolēt sarunā. Visvairāk tas ir raksturīgs cilvēkiem, kuru dzīves kredo ir vaļsirdība un tie�ums. Kā ir ar jums? Novērtējiet testa 10 apgalvojumus ar "jā" vai "nē", ilgi nedomājot, jo psiholoģijā at�ķirībā no matemātikas nav pareizu vai nepareizu atbil�u, ir tā, kā ir. Un tas, "kā ir", vai nu palīdz, vai nepalīdz mums dzīvot un kontaktēties.

1.��� Man ir viegli atdarināt citus cilvēkus.

2.��� Es laikam varētu ari pamā�oties, lai pievērstu sev uzmanību un

izklaidētu apkārtējos.

3.��� No manis varētu iznākt tīri labs aktieris.

4. Citiem cilvēkiem liekas, ka es pārdzīvoju daudz dziļāk, nekā tas

patiesībā ir.

5.��� Kompānijās es reti kad esmu uzmanības centrā.

6.��� Da�ādās situācijās un kontaktējoties ar da�ādiem cilvēkim, es

uzvedos at�ķirīgi.

7.��� Es varu aizstāvēt tikai to, par ko esmu patiesi pārliecināts.

8.��� Lai gūtu panākumus darbā un saskarsmē ar cilvēkiem, es cen�os

uzvesties atbilsto�i tam, kādu uzvedību no manis gaida.

9.��� Es varu draudzīgi izturēties arī pret tiem, kurus īstenībā es ciest

nevaru.

10. Es vienmēr esmu tāds, kāds esmu.

Ieskaitiet sev vienu balli par katru atbildi "nē" uz jautājumiem Nr. 1., 5., 7. un par katru atbildi "jā" � uz visiem pārējiem jautājumiem. Saskaitiet iegūto ballu summu. Interpretācijas skatieties grāmatas beigās (119. lpp.).

40

VI. PRASME KLAUSĪTIES. PRASME UZDOT JAUTĀJUMUS

♦ SLIKTAS KLAUSĪ�ANĀS IEMESLI♦ NEREFLEKSĪVA UN REFLEKSĪVA KLAUSĪ�ANĀS

♦ AKTĪVĀS KLAUSĪ�ANAS PAŅĒMIENI

♦ ATGRIEZENISKA SAITE SARUNA ♦ PRASME

UZDOT JAUTĀJUMUS

Prasme klausīties pieder pie vissvarīgākajām cilvēka komunikatīvajām iemaņām; dro�i vien tā ir pat svarīgāka par prasmi runāt. Kāpēc? Tāpēc, ka ar prasmīgu klausī�anos mēs radām par sevi labu iespaidu partnerim; tāpēc, ka, uzmanīgi klausoties, mēs labāk izzinām partneri, viņa vajadzības un intereses; beidzot tāpēc, ka, aktīvi klausoties, mēs saņemam daudz jaunas informācijas, kura var izrādīties ļoti nozīmīga nākotnē. Amerikāņu statistiķi ir saskaitīju�i [27], ka no tā laika, ko mēs veltām kontaktiem ar citiem cilvēkiem darbā un mājās, mēs 9% laika rakstām, 16% laika lasām, 30% � runājam, 45% � klausāmies (precīzāk izsakoties, �o laiku mums vajadzētu klausīties). Diem�ēl lielākā daļa cilvēku klausīties neprot. Cilvēki, kuri nav iemācīju�ies klausīties, izmanto augstākais 30% no savām komunikatīvajām iespējām. Ne veltiASV jau no 30. gadiem darbojas komunikācijas kursi, kuros cilvēkus (pirmām kārtām da�āda ranga vadītājus) apmāca klausīties, risināt lieti�ķas sarunas, publiski uzstāties. Galvenā uzmanība �ajos kursos tiek veltīta tie�i aktīvās klausī�anās iemaņu apgū�anai. Viens no autoritatīvākajiem amerikāņu speciālistiem "lieti�ķo attiecību sfērā" V. Jomanss apgalvo, ka "tre�ā daļa mūsu darba dienas paiet

41

situācijās, kad mums ir jāklausās, bet ir noskaidrots, ka mēs nedzirdam pat ceturto daļu no tā, kas mums bija jādzird". Kāpēc? Lūk, da�i no iemesliem, kurus min V. Jomanss:

�� mēs domājam daudz ātrāk nekā runājam, mēs varam jau iepriek�

prognozēt to, kas tūlīt tiks pateikts, no tā mums kļūst garlaicīgi un mēs

"atslēdzamies";

�� kad mums kaut ko saka, mēs tā vietā, lai klausītos, pārcilājam

savā prātā, kādu mums vajadzēs dot atbildi;

�� mums stāsta par kaut kādām jaunām idejām, kuras mūs jau no

pirmā mirkļa nez kāpēc neapmierina, un mēs, nenoklausīju�ies visu

uzmanīgi līdz galam, jau sākam pārdomāt, kā �īs idejas noraidīt, kā

pierādīt, ka tās nederēs;

�� mums vienkār�i nepatīk runātājs, un tāpēc mēs esam neuzmanīgi;

�� mēs nesaprotam, par ko ir runa, vai nu tāpēc, ka mums slikti

paskaidro, vai ari tāpēc, ka materiāls ir ļoti sare�ģīts. Mums tomēr

negribas izskatīties kā muļķiem, un mēs izliekamies, ka mums viss ir

skaidrs, mēs mājam ar galvu, it kā piekrītot, bet pa�i �ajā laikā domājam

pavisam par kaut ko citu.

Mūsu problēma, uzsver amerikāņu speciālists, ir tā, ka mēs neesam apmācīti klausīties. Skolā māca lasī�anu, rakstī�anu un pat oratora mākslu, bet reti kad māca klausīties. Prasme klausīties ir zinātne, viena no lieti�ķo attiecību un lieti�ķo panākumu galvenajām atslēgām.

Nevar noliegt, ka uz klausī�anās efektivitāti atstāj iespaidu arī mūsu fiziskā un psiholoģiskā pa�sajūta. Fiziska vai psiholoģiska diskomforta situācijās cilvēkam parasti ir grūti koncentrēt uzmanību un viņ� ir slikts klausītājs.

REFLEKSĪVĀ UN NEREFLEKSĪVĀ KLAUSĪ�ANĀS

Klausī�anās ir informācijas uztveres process, kura laikāinformācija tiek saņemta, dekodēta, apjēgta un interpretēta.iz�ķir nerefleksīvo un refleksīvo klausī�anos. Nereflekslvā klausī�anās

faktiski ir gandrīz vai tikai signalizācija partnerim par to, ka informācijas "pārraides" kanāls funkcionē, ka viņu klausās. Klausī�anās līdzekļi �eit

42

ir mūsu "uzmanības poza" (ķermenis pavirzīts uz partnera pusi, galva pie�ķiebta), galvas mājieni, plecu raustī�ana, uzmanīgs, ieinteresēts skatiens uz partneri, mīmiskā ekspresija. Nerefleksīvās klausī�anās gadījumā verbālie signāli ir īsi un minimālā daudzumā. Parasti tiek izmantotas tādas reakcijas kā: "hm"; "jā?"; "kā?"; "ko?"; "stāsti, stāsti!"; "turpini!"; "ko tu saki?!" u. tml.

Nerefleksīvo klausī�anos ir lietderīgi izmantot tad, kad mūsu partneris ir emocionāli pāruzbudināts, kad galvenā viņa �ī momenta vajadzība ir atbrīvoties no spriedzes, izteikt savas bēdas, aizvainojumu vai sa�utumu. Garākas tirādes un prāta argumenti �ajās situācijās neiedarbojas, uzbudinātais cilvēks nedzird mūs, jo faktiski klausās tikai pats sevi. Tikai nomierinājies viņ� kļūst spējīgs uzmanīgi ieklausīties mūsu vārdos.

Refleksīvā klausī�anāsir klausī�anās ar akcentētu verbālu atsauksmi uz dzirdēto. Nerefleksīvās klausī�anās gadījumā galvenais akcents tiek likts uz nevārdisko komunikāciju, kuras mērķis ir rosināt partneri izteikties un atreaģēt savas (parasti negatīvās) emocijas, bet refleksīvās klausī�anās gadījumā uzsvars likts uz verbālo komunikāciju; klausītājs lielākā mērā verbāli nekā neverbāli dara zināmu runātājam, kā un cik lielā mērā saprot un pieņem sniegto informāciju.

Refleksīvās klausī�anās gadījumos varam sastapties ar visda�ādāko klausītāju uzvedību: partnera viedokļa ignorē�anu("tam, ko jūs stāstāt, nav nekādas nozīmes!"); partnera uzskatu, intere�u tī�uizkropļo�anu("jūsu priek�likums ir tikai karjerisma izpausme un nevis interese par firmas nākotni!"); patiesu interesi pret partneri un viņasniegto informāciju("kas vēl, pēc jūsu domām, varētu sekmēt darba organizācijas uzlabo�anu?"). Komunikācija ir efektīva tikai pēdējā gadījumā.

AKTĪVAS KLAUSĪ�ANĀS PAŅĒMIENI

'■ Ja mums ir interese iegūt saturīgu un pilnvērtīgu informāciju no partnera, svarīgi ir iemācīties klausīties. Krievu zinātnieki I. Ladanovs un J. �arikovs uzskata, ka lielākajai daļai cilvēku būt labiem

43

klausītājiem traucē neuzmanīgums, pasivitāte un agresivitāte. Viņi ir izstrādāju�i rekomendācijas klausītājiem, kuras sauc "Sistēma 15" (pēc ieteikumu skaita) un ir virzītas uz minēto trūkumu izskau�anu. [27]

"Sistēma 15"

A. Kā kļūt uzmanīgam?

1.����� Esiet iejūtīgs pret runātāju. Cieniet pa�u faktu, ka viņ� grib jums

pateikt kaut ko jaunu. Atcerieties, ka cilvēki, pirms sāk runāt, gatavojas

sarunai. Lielākā daļa cilvēku, sākot sarunu, izvirza sev konkrētus

mērķus.

2.����� Pa�ā sarunas sākumā pacentieties iegūt kontaktu ar partneri,

panākt savstarpēju sapra�anos. Lai panāktu tādu kontaktu, vajag pa�am

sevi noskaņot uz to, ka sirsnīgi un patiesi reaģēsiet uz sarunu biedra

vārdiem.

3.����� Skatieties uz sarunu biedru. Ja iespējams, var skatīties tie�i acīs,

bet tāda uzvedība ne visiem ir pa prātam; kautrīgi cilvēki (tādu ir apmē

ram 40%) neiztur cie�u skatienu. Dienvidaustramazijas (Japāna, Ķīna)

izcelsmes cilvēki vispār cen�as neskatīties citu cilvēku acīs.

4.����� Centieties nepārtraukt. Vajag būt uzcītīgam klausītājam un

noklausīties sarunu biedru līdz galam. Pacietīga klausī�anās palīdz

atrisināt daudzus partnera ietekmē�anas uzdevumus, tai skaitā atbruņot

agresīvus sarunu biedrus. Iecietīga klausī�anās nenozīmē pasivitāti.

Pacietība ir aktīvas iedarbības līdzeklis. Pat visrunīgākie cilvēki

galu galā padodas pacietīga klausītāja priek�ā. Viņu "runas plūdi"

izsīkst.

5.����� Neizdariet iepriek� nekādus secinājumus. Cilvēku uzvedības

īpatnība ir tā, ka viņi darbojas uz dispozīcijas pamata, t. i., iepriek�ējā

pieredzē uzkrāto stereotipu ietekmē. Da�i cilvēki ļoti stipri turas pie

�iem stereotipiem un tāpēc kļūst agresīvi.

B. Kā atbrīvoties no agresivitātes?

1. Nedominējiet sarunas laikā. Dominēt var da�ādi: ar vārdiem, pozu, toni. Tas, kur� dominē, maz dzird, t. i., maz saprot no tā, ko viņam saka, bet tas, pret kuru ir vērsta dominē�ana, apjūk un pāriet psiholoģiskajā aizsardzībā.

44

2.����� Nedodiet vaļu emocijām. Kad uzvar emocijas, prāts notrulinās.

Cilvēks ar trulu prātu slikti saprot to, ko viņam saka, turklāt viņ� piespie�

partneri mānīties un pat melot. Kad jūs jūtat, ka situāciju sāk pārvaldīt

emocijas, padomājiet par savu partneri.

3.����� Nesteidzieties iebilst. Dodiet iespēju partnerim pateikt visu, ko

viņ� ir gribējis teikt. Visu apsveriet un tikai tad izvirziet iebildumus.

Kad runātāju pārtraucam, lai iebilstu, rīkojamies nepārdomāti. Pirmkārt,

pārtrauku�i cilvēku, kur� nav paspējis izteikties, mēs izraisām viņā

pāridarījuma izjūtu. Tie�i tā neļauj cilvēkam piekrist mūsu iebildumiem.

Pavisam cita lieta ir izvirzīt iebildumus pēc tam, kad partneris savu

domu ir pateicis. "Izlādējies" cilvēks ir gatavs uzklausīt mūsu argumen

tāciju. Otrkārt, ja uzmanīgi klausīsimies, varbūt ari iebilst nevajadzēs:

uzmanīga un pacietīga klausītāja ietekmē oponenta entuziasms apdziest.

4.����� Neieņemiet "aizsardzības pozu". Kad klausītājs sakrusto rokas

uz krūtīm, savelk muskuļus, saspringst, viņ� "aiziet aizsardzībā".

Patie�ām, da�ādu ķermeņa daļu sasprindzinā�ana liecina par nepiekri

�anu. Runātājs bez pūlēm to redz un saprot, un tāpēc izmanto savus

aizsardzības līdzekļus � noslēdzas.

5. Atcerieties, ka sarunā vienmēr vajag atrast laiku pauzēm. Pirmkārt,

pauze ir vajadzīga, lai partneris varētu iesaistīties sarunā, otrkārt, lai

apslāpētu savas pa�a emocijas.

C. Kā atbrīvoties no pasivitātes?

1.��� Neesiet klusētāji. Klusē�ana pavisam vēl nenozīmē klausī�anos,

kaut ari daudzi tā domā. Pauze sarunā ir klausī�anās paņēmiens. Ta�u,

ja pauze ilgst vairāk par 5�6 sekundēm, tā tiek uztverta kā klusē�ana.

Klusē�ana slāpē runātāja aktivitāti.

2.��� Iecietībai jābūt samērīgai. Pacietība un apvaldītība ir ietekmē�anas

paņēmieni. Ta�u, ja to ir par daudz, tie pārvēr�as savā pretstatā. Bezga

līga apvaldītība var izraisīt partneri atbildes reakciju psiholoģiskās aiz

sardzības veidā. Kritērijs �eit ir mūsu mēra izjūta.

3.��� Nevajag tēlot "pārgudro". Ja atsauksmes vietā par pateikto

partneris izdzird kaut ko samākslotu un pārsare�ģītu, viņu bie�i pārņem

garlaicība. Viņ� nevar nedomāt par mūsu vienaldzīgo attieksmi.

4.��� Pamaniet savu atslābumu. Nesasprindzinātība stimulē runājo�o.

45

Ta�u, atstata bez kontroles, tā var pariet pilnīgā relaksācijā, kura "pielīp" arī partnerim. Relaksācijas stāvoklī kontaktu aktivitāte apdziest.

5. Ja esat noguru�i, atvainojieties. Kontrolējiet savu pa�sajūtu. Kad jūtat sastingumu locītavās vai vēlē�anos izstaipīties, nedariet to. Tas momentā tiek ievērots. Labāk ir atrast kaut kādu iemeslu, protams, pieklājīgu, pārtraukumam.

Ladanova un �arikova "Sistēmā 15" klausī�anās procesā tiek uzsvērta klausītāja aktivitāte un iespējas ietekmēt partneri, angļu psihologa I. Atvatera "Efektīvas klausī�anās tehniskajos paņēmienos"akcentēta klausītāja atbildība par partnera sapra�anu un saturīgas informācijas iegū�anu. Abās klausī�anās sistēmās mēs atradīsim arī identiskus ieteikumus. I. Atvatera ieteikumi. [10]

1.�� Noskaidrojiet savus klausī�anās paradumus, to stiprās un vājās

puses, pieļaujamo kļūdu raksturu. Savu paradumu apzinā�anās �

pirmais solis uz to pilnveido�anu.

2.�� Neizvairieties no atbildības par kontaktiem. Tā ir abpusēja, jo

saskarsmē piedalās divi, kuri katrs pa brīdim ir klausītāja lomā. Protiet

parādīt partnerim, ka jūs tie�ām viņu klausāties un saprotat. To var

izdarīt ar precizējo�iem jautājumiem un aktīvām emocijām. Kā gan

sarunu biedrs var uzzināt, ka ir saprasts, ja viņam to nepateiksit?

3.�� Esiet uzmanīgi. Protiet uzturēt ar partneri vizuālo kontaktu, bet

bez uzmācības un pārāk cie�a skatiena (ko reizēm uztver kā naidīgumu).

Sekojiet, lai jūsu pozas un �esti liecinātu, ka jūs klausāties. Atcerieties,

partneris grib kontaktēties ar uzmanīgu, dzīvu cilvēku.

4.�� Protiet koncentrēt uzmanību uz to, ko saka dialoga partneris. Tas

prasa apzinātu piepūli, jo pati no sevis koncentrēta uzmanība neturas

ilgi (mazāk par vienu minūti). Samaziniet līdz minimumam situatīvos

traucēkļus (televizors, telefons). Nepieļaujiet domu "blandī�anos".

5.�� Centieties saprast ne tikai partnera vārdu jēgu, bet ari jūtas.

Atcerieties, ka cilvēki izsaka savas domas un jūtas "kodētā" veidā

atbilsto�i sabiedrībā pieņemtajām normām.

6.�� Esiet vērīgi. Sekojiet runātāja nevārdiskajiem signāliem (emocijas

izsaka paziņojuma lielāko daļu) un sejas izteiksmēm: kā viņ� skatās uz

jums, kā uztur kontaktu, kā sē� vai stāv, kā uzvedas sarunas laikā.

Vērojiet, vai partnera neverbālie signāli atbilst viņa vārdiem.

46

7.�� Paudiet atzinīgu reakciju pret savas domas izsako�o partneri. Jūsu

atzinība palīdz partnerim tās izteikt precīzāk. Jebkura jūsu negatīva

reakcija izraisīs cilvēkā, ar kuru jūs kontaktējaties, aizsargreakciju,

nepārliecinātības izjūtu un sasprindzinājumu.

8.�� Ieklausieties sevī. Ja esat norūpējies un emocionāli uzbudināts,

tas jums traucē klausīties. Ja partnera vārdi un uzvedība aizskar jūsu

jūtas, pacentieties tās izteikt: tas noskaidros situāciju un likvidēs

traucēkļus dialogā.

9.�� Atcerieties, ka ļoti bie�i runātāja nolūks ir panākt no jums kaut

ko reālu vai mainīt jūsu viedokli, vai mudināt jūs kaut ko izdarīt. �ajā

gadījumā rīcība ir labākā atbilde partnerim.

ATGRIEZENISKAS SAITES SIGNĀLI

Aktīvā klausī�anāsnozīmē, ka mēs klausītāja pozīcijā pastāvīgi kontrolējam informācijas nodo�anas un saņem�anas precīzumu, nodro�inot partneri ar atgriezenisko saiti par to, kā un cik labi mēs viņu saprotam. Aktīvo klausī�anos mēs izmantojam, lai iegūtu no partnera visu iespējamo mūs interesējo�o informāciju. Aktīvi klausoties un prasmīgi uzdodot jautājumus, mēs varam padarīt partneri ne tikai par izsmeļo�u informācijas avotu, bet ari par mūsu līdzdomātāju, aktīvu informācijas pilnveidotāju un radītāju. [10, 14, 27, 28]

Aktīvās klausī�anās procesā mums noteikti jāizmanto �ādi atgriezeniskās saites signāli:

1)�� partneri atbalsto�ie signāli;

2) noskaidrojo�ie jeb precizējo�ie signāli;

3)�� pārstāsto�ie signāli jeb parafrāzes;

4)�� apkopojo�ie jeb rezumējo�ie signāli;

5)�� jūtas atspoguļojo�ie signāli;

6)�� zemtekstu atspoguļojo�ie signāli;

7)�� sarunas gaitu atspoguļojo�ie signāli.

Atbalsto�iesignāli virzīti uz partnera runas aktivitātes stimulē�anu. Pie atbalsto�ajiem signāliem pieder visi tie mūsu uzvedības komponenti,

47

kuri pau� mūsu ieinteresētību un velē�anos klausīties partneri, � "uzmanības poza", galvas mājieni, "Jā, jā" u. tml.

Noskaidrojo�ie vai precizējo�iesignāli virzīti uz to, lai iegūtu papildu informāciju no sarunu biedra, kā arī lai informētu, ka viņ� izsakās ne visai saprotami. Realizējot �os signālus, mēs parasti izmantojam tādas frāzes: "Vai jūs to nevarētu paskaidrot sīkāk (ar piemēru)?", "Ko jūs ar to saprotat (domājat)?", "Diem�ēl es ne visu saprotu. Vai jūs nevarētu atkārtot?" u. c.

Pārstāsto�ie signāli jeb parafrāzes.�os signālus mēs izmantojam, lai informētu partneri par to, cik pareizi vai nepareizi mēs esam viņu sapratu�i. Lai partneris varētu novērtēt viņa domu sapratnes pakāpi, mēs atstāstām sacīto saviem vārdiem (parafrāze). Nav nozīmes mehāniski citēt partneri, jo laba atmiņa nav vēl labas sapratnes rādītājs. Jāpiebilst, ka precīza parafrāze ir ari aktuāls atbalsta signāls. Klausītāja sapratne mudina runātāju stāstīt tālāk ar vēl lielāku entuziasmu. Parafrāzes ievadot, mēs parasti izmantojam ievadfrāzes: "Tātad ar to jūs domājat�", "Cik es varēju jūs saprast�", "Jūsu viedoklis acīmredzot ir�", "Citiem vārdiem sakot, jūs uzskatāt�" u. tml.

Rezumējo�ie jeb apkopojo�ie signālipalīdz atsevi�ķās partnera runas daļas apvienot vienā semantiskā veselumā. Ar �o signālu palīdzību mēs ziņojam partnerim, ka esam sapratu�i visu viņa teikto kopumā. Bez tādas pārbaudes var izrādīties, ka atsevi�ķas nianses mēs esam sapratu�i, bet pusi sacītā, būtību � palaidu�i garām. Ievadfrāzes apkopojo�iem signāliem nereti ir: "Rezumējot jūsu domas, var izdarīt secinājumu�", "Ņemot to visu kopumā�", "No visa jūsu sacītā izriet, ka�" u. tml.

Jūtas atspoguļojo�ie signālivar ietvert iepriek�ējos, tomēr galvenais �ajos signālos ir informācija par to, kādas emocijas mūsos izraisa runājo�ā tonis. Ar �o signālu palīdzību mēs cen�amies atspoguļot partnera jūtas, mūsu apjēgu par to, kādus pārdzīvojumus sarunu biedrā izraisa apsprie�amais temats. Reakcija uz partnera jūtām un pārdzīvojumiem ir ļoti nozīmīga: bie�i vien cilvēkam viņa subjektībā reakcija, viņa attieksme pret faktu ir svarīgāka nekā pats fakts. Negatīvu emociju gadījumā ļoti cilvēciski ir izrādīt partnerim līdzjūtību, pozitīvu � priecāties kopā ar viņu. Saprātīgi ir, ievadot jūtas atspoguļojo�o

48

signālu, vienkār�i nosaukt tās emocijas, kuras, ka mums liekas, izjūt partneris: "Izskatās, ka jūs jūtaties aizskarts (apbēdināts, sarūgtināts)�", "Iztēlojos, cik jums patlaban ir grūti�", "Jūs �odien smaidāt kā�" u. tml.

Jūtas atspoguļojo�ie signāli sniedz partnerim emocionālu atbalstu un labvēlīgi ietekmē komunikāciju. Parasti cilvēki ir pateicīgi par tik iejūtīgu attieksmi pret viņu personību, "atmaigst", "atkūst", nomierinās, dalās ar mums savos pārdzīvojumos.

Zemtekstu atspoguļojo�ie signāli� vēl viens atgriezeniskās saites veids, kura izmanto�ana bie�i "lau� ledu" starp komunikantiem, nodibina patiesu sapra�anos. �ie signāli balstās uz augstākajiem empātijas līmeņiem. Iedziļinoties partnera emocionālajā stāvoklī, mēs varam precizēt un papla�ināt viņa pateiktā jēgu, kā arī atskārst to, kas tie�i netika pateikts, bet acīmredzot bija zemtekstā. Zemteksts bie�i vien ir realitāte, jo daudzi cilvēki atļaujas pateikt tikai to, kas, pēc viņu domām, atbilst sabiedrībā pieņemtajām normām vai klausītāja espektācijām (tam, ko gaida klausītājs). Reizēm cilvēki da�ādu iemeslu dēļ speciāli runā "caur puķēm" vai ar mājienu palīdzību, lai vajadzības gadījumā varētu atteikties no saviem skaļi pateiktajiem vārdiem, paskaidrojot, ka ir nepareizi saprasti. Da�reiz patie�ām ir vērts klausītājam pa�am ietērpt vārdos to, ko runātājs kautrējās, baidījās vai nespēja pasacīt. Tikai jābūt ļoti uzmanīgam un delikātam, lai neievainotu partneri un "neiedzītu" viņu psiholoģiskajā aizsardzībā.

Sarunas gaitu atspoguļojo�ie signāli.�ie signāli kalpo informācijas apmaiņai starp partneriem par kontaktu norisi. Ar �o signālu palīdzību partneri dara viens otram zināmu savu apmierinātību vai, otrādi, neapmierinātību ar to, kā noris saruna, izsaka savas vēlmes vai prasības attiecībā uz kontaktē�anās stilu, apsprie�amo jautājumu kārtību un saturu.

Aktīvā klausī�anās, ja mēs to aktīvi mācīsimies (atcerēsimies, ka V. Jomanss to nosauca pat par zinātni) un izmantosim praksē, atnesīs mums daudz labuma. Mēs sāksim dziļāk un pareizāk saprast cilvēkus, viņu nodomus, mērķus, vajadzības, iegūsim daudz jaunas un noderīgas informācijas. Cilvēki savukārt labprāt ar mums kontaktēsies, jo par labāko sarunu biedru izsenis tiek uzskatīts izcils klausītājs.

49

PRASME UZDOT JAUTĀJUMUS

Jautājumi ir aktīvās klausī�anās un informācijas iegū�anas līdzekļi. Iz�ķir slēgtos un atklātosjautājumus. [29] par slēgtajiem sauc jautājumus, uz kuriem tiek gaidīta atbilde "jā" vai "nē". Ar slēgto jautājumu palīdzību mēs spie�am partneri iz�ķirties pieņemt viennozīmīgu lēmumu. Slēgtie jautājumi nereti rada sarunā saspringtu atmosfēru, sevi�ķi sarunas sākumā, jo ļoti sa�aurina partnera manevra iespējas, steidzina viņu. Lai arī ar slēgto jautājumu palīdzību mēs "bīdām" partneri mums vēlamā virzienā, tomēr tie ir maz informatīvi, jo neļauj mums pilnībā noskaidrot partnera pozīciju, vajadzības un intereses. Slēgtie jautājumi, sevi�ķi, ja to sarunā ir pārāk daudz, var izraisīt partnerī asociācijas ar nopratinā�anu un tāpēc � negatīvu attieksmi pret mums. Jāņem vērā arī tas, ka stingru "nē" pateiku�ām partnerim pēc tam psiholoģiski grūti ir mainīt savu pozīciju. Slēgtos jautājumus sarunās, kuru mērķis ir iegūt informāciju, vajadzētu izmantot apdomīgi.

Atklātiejautājumi ir mūsu labākie palīgi sarunā. �ie jautājumi sākas ar vārdiem: "kas", "ko", "kā", "cik", "kādēļ", "ar kādu nolūku". Atklātie jautājumi aktivizē partneri, pau� interesi par viņa viedokli, rosina sarunu biedru apdomāt savas atbildes un sniegt mums informāciju. Ar atklāto jautājumu palīdzību mēs pārejam no monologa uz dialogu. Atklātie jautājumi papla�ina partnera manevra iespējas sarunā, cilvēks jūtas brīvāks un mazāk saspringts, jo viņ� pats var izvēlēties, kādus faktus, idejas un cita veida informāciju mums sniegt. Atklātie jautājumi palīdz pārvarēt kontaktu barjeras, izved partneri no noslēgtības vai atturības stāvokļa. Ar atklāto jautājumu palīdzību mēs varam panākt, ka partneris kļūst mums par priek�likumu un ideju avotu, kuri var noderēt tālākai sadarbībai. Tomēr arī atklāto jautājumu uzdo�anā mums jāsaglabā mēra un takta izjūta. Pārāk daudz atklāto jautājumu var izraisīt partnerī nepatīkamo nopratinā�anas izjūtu. Jautājumu "krusa" izraisa trauksmi un negatīvas emocijas, vēlē�anos izbeigt sarunu, lai atbrīvotos no mūsu uzmācības. Precizējo�o jautājumu sarunā nedrīkst būt pārāk daudz. Ja mēs lūgsim partneri paskaidrot gandrīz vai katru viņa vārdu, viņ� to var uztvert kā "piekasī�anos", tātad agresiju no mūsu puses. Bez tam varam atstāt viņam sliktu iespaidu par mūsu prāta spējām.

50

Jautājumus mēs varam uzdot tie�iun netie�i.tie�os jautājumus parasti uzdodam tad, kad mums ar sarunu biedru ir labs kontakts, kad runājam ar pa�pārliecinātu partneri. "Kā tu domā?", "Kāpēc jums to vajadzētu darīt?" Ja nav izdevies panākt īstu uzticē�anās atmosfēru, ja partneris ir bikls vai aizdomīgs, sa�utis vai agresīvs, reizēm lietderīgi ir uzdot jautājumus netie�ā formā. Netie�ie jautājumi var palīdzēt noskaidrot partnera viedokli tajās situācijās, kad sarunas priek�mets ir "kutelīgs", nepatīkams partnerim. Piemēram, cilvēka viedokli par profesijas maiņu varam uzzināt, uzdodot viņam �ādu netie�u jautājumu: "Da�i cilvēki domā, ka pusmū�ā nav iespējams mainīt profesiju, citi � ka mācīties nekad nav par vēlu. Kuriem, pēc jūsu domām, ir taisnība?"

Pēc funkcijas sarunājautājumus var iedalīt precizējo�ajos,par kuriem jau runājām; jautājumos apdomā�anai,ar kuru palīdzību stimulējam partneri precizēt savu viedokli, koriģēt savu pozīciju, izstrādāt jaunu viedokli, pārdomāt mūsu idejas un argumentus; "lūzuma" jautājumos,kurus parasti uzdodam, kad jūtam partnera pretestību mūsu idejām vai ari kad izvirzām apsprie�anai jaunu problēmu loku. "Un kādu jūs iztēlojaties �īs problēmas atrisinājumu?" "Kā, pēc tavām domām, mums būtu labāk rīkoties?" Ja partneris saturīgi atbild uz mūsu jautājumiem, mums paveras iespēja ieraudzīt viņa pozīcijas stiprās un vājās puses. Uzmanīgi klausoties runātāja viedokļa izklāstu, mēs varam pastiprināt savu argumentāciju un "izlauzties".

Nodaļas nobeigumā piedāvājam testu jūsu klausī�anās prasmes noskaidro�anai. Testa atbildes atradīsiet grāmatas beigās (118. lpp.).

TESTSVAI JŪS PROTAT KLAUSĪTIES?

Atzīmējiet ar krustiņu situācijas, kuras izraisa jūsos neapmierinātību, kaitina, aizvaino sarunās ar citiem cilvēkiem, vai tas būtu jūsu draugs, kolēģis, priek�nieks vai nejau�s sarunu biedrs.

51

SITUĀCIJU VARIANTI

"^ 1. Sarunu biedrs nedod man iespēju izteikties. Man ir ko teikt, bet viņ� man neļauj pat vārdu bilst.

\/2. Sarunu biedrs visu laiku mani pārtrauc sarunas laikā.

y� 3. Sarunu biedrs nekad neskatās man sejā sarunas laikā, un es neesmu pārliecināts, ka mani klausās.

4. Sarunu biedrs ir tik daudzvārdlgs, ka saruna liekas tuk�a laika �ķie�ana.

^/5. Sarunu biedrs visu laiku ir nemierīgs, zīmulis un papīrs viņu nodarbina vairāk nekā mani vārdi.

y 6. Sarunu biedrs nekad nesmaida. Un man rodas neērtības un trauksmes izjūta.

u 7. Sarunu biedrs pastāvīgi traucē mani ar saviem jautājumiem un komentāriem.

*/8. Lai ko es arī teiktu, sarunu biedrs vienmēr slāpē manu entuziasmu.

vj 9. Sarunu biedrs vienmēr cen�as atspēkot manus argumentus.

^JIO. Sarunu biedrs izmaina manu vārdu jēgu un ieliek tajos pavisam citu saturu.

>/ 11. Kad es uzdodu kādu jautājumu, sarunu biedrs liek man aizstāvēties.

\A2. Sarunu biedrs man daudz ko pārjautā, izliekoties, it kā nebūtu sadzirdējis manis teikto.

13. Sarunu biedrs, nenoklausījies līdz galam, pārtrauc mani tikai tādēļ, lai piekristu. \i 14. Sarunu biedrs sarunas laikā koncentrēti nodar-bojas ar citām lietām: spēlējas ar cigareti, slauka briļļu stiklus, un man liekas, ka viņ� ir neuzmanīgs pret mani.

Situācijas,

kuras izraisa

neapmierinātību

un kaitina

52

15.�� Sarunu biedrs izdara secinājumus mana vietā.

16.�� Sarunu biedrs visu laiku cen�as iespraust kādu

savu vārdu manā stāstījumā.

17.�� Sarunu biedrs skatās uz mani ļoti uzmanīgi,

nemirk�ķinot.

^/ 18. Sarunu biedrs skatās uz mani, it kā novērtēdams. Tas uztrauc.

19. Kad es piedāvāju kaut ko jaunu, sarunu biedrs saka, ka domā tāpat.

v20. Sarunu biedrs pārspīlē, rādot, ka ir ieinteresēts sarunā, pārāk bie�i māj ar galvu un visur piekrīt man.

v^-21. Kad es runāju par kaut ko nopietnu, sarunu biedrs mēģina iespraust manā stāstījumā smieklīgus gadījumus, jociņus un anekdotes.

, 22. Sarunu biedrs bie�i skatās pulkstenī sarunas laikā.

23. Kad es ieeju kabinetā, sarunu biedrs met pie malas visus savus darbus un visu uzmanību pievēr� man.

v/24. Sarunu biedrs uzvedas tā, it kā es viņam traucētu darīt kaut ko ļoti svarīgu.

y25. Sarunu biedrs prasa, lai visi viņam piekristu. Katru savu izteikumu viņ� nobeidz ar jautājumu: "Jūs ari tā domājat?" vai "Jūs ta�u piekrītat?"

Tagad saskaitiet krustiņus.

53

VII. NEVERBĀLĀ KOMUNIKĀCIJA

♦ NEVERBĀLĀS KOMUNIKĀCIJAS DEFINĪCIJA

♦��� NEVERBĀLĀS KOMUNIKĀCIJAS ZĪMJU SISTĒMAS

♦��� NEVERBĀLO IZTEIKSMES LĪDZEKĻU FUNKCIJAS

SASKARSMĒ ♦ �ESTI ♦ POZAS ♦ MĪMIKA

♦ INTONĀCIJA ♦ VIZUĀLAIS KONTAKTS

♦ SASKARSMES DISTANCE

Saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu, kas viņam ir: ar savu personību (domām, vēlmēm, jūtām) un ar savu ķermeni, balss aparātu. Cilvēks kontaktējas ar partneri ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Izmantojot M. Knapa definīciju, varam sacīt, ka "neverbālā komunikācija apzīmē visas tās cilvēka reakcijas, kuras nevar tikt aprakstītas kā atklātas vārdiskas (mutiskas vai rakstiskas) manifestācijas".komunikācijas procesā var izdalīt divas komunikācijas sistēmas � verbālo un neverbālo. Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka informācijas daļa (līdz 60�80%) tiek noraidīta ar visda�ādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību. Verbālo komunikāciju gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, kas ir cilvēka psihes mazākā daļa. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, un tāpēc tā ir patiesāka, atklātāka. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu. Ja mēs gribam pilnībā saprast partneri, viņa patiesos nolūkus un emocijas � ja pa�i vēlamies būt pareizi saprasti, mums jāseko neverbālās kumunikācijas izpausmēm un tās saistībai ar vārdiski pateikto. Kongruence (sakritība) liecina par sarunu biedra patiesumu,

54

nekongruence � izraisa �aubas. Verbālas un neverbālas informācijas nesakritības gadījumā vairāk uzmanības būtu jāveltī pēdējai, jo neverbālā komunikācija pirmām kārtām pau� sarunu biedra attieksmi pret mums, saskarsmes situāciju un apsprie�amo priek�metu. Neverbālā komunikācija sniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu.

Neverbālajā komunikācijā var izdalīt �etras zīmju sistēmas: [9]

�� optiski kinētiskā zīmju sistēma(�esti, mīmika, pantomīmika,

da�ādu ķermeņa daļu motorika, kas atspoguļo emocijas);

�� paralingvistiskā(balss vokalizācijas sistēma � tonalitāte,

diapazons) un ekstralingvistiskā (pauzes, klepus, smiekli, asaras, runas

temps) zīmju sistēma;

�� proksēmiskā zīmju sistēma(saskarsmes organizācijas telpā un

laikā parametri);

�■ vizuālais kontakts� acu skatienu valoda.

Katrai no �īm neverbālās komunikācijas sistēmām ir sava valoda: arī neverbālā informācija partnerim tiek sniegta kodētā veidā. �ie kodi ir jāmācās at�ifrēt, jo tie pie�ķir papildu jēgu paziņojumam, kas pateikts verbāli. Visas �etras neverbālās komunikācijas zīmju sistēmas ļoti bie�i darbojas vienlaicīgi, un tāpēc precīzai neverbālās komunikācijas izpratnei nepietiek ar viena koda at�ifrē�anu, bet jāņem vērā visda�ādāko kodu kombinācija konkrētajā saskarsmes brīdī. Tikai �o kodu kombinācija dod mums pilnīgu informāciju, tikai tās kontekstā precīzāk izprotama katra atsevi�ķa koda nozīme.

M. Argails uzskata, ka saskarsmē neverbālajai komunikācijai ir

�ādas funkcijas:>

1)�������� emociju izteik�ana;

2)�������� starppersonu attieksmes izteik�ana;

3)�������� savas personības prezentācija;

4)��� runas pavadī�ana.

J. Passovs un Frīzens uzskata, ka sarunā neverbālās komunikācijas līdzekļi:

1)�������� akcentē kādu verbālās informācijas daļu;

2)�������� apsteidz to ziņu, kas tiks pateikta vārdiski;

3)�������� izteic nozīmi, kas pretēja tam, kas pateikts ar vārdiem;

55

4)�� aizpilda vai izskaidro pauzes, norāda uz vēlē�anos turpināt

sarunu, vārda meklējumiem utt;

5)������� saglabā kontaktu starp partneriem un regulē runas plūsmu;

6)������� aizstāj atsevi�ķu vārdu vai frāzi;

7)������� ar nokavē�anos dublē vārdiskā izteikuma saturu;

8)������� papildina vārdiski pateikto.

�ESTI

�esti ir apzinātas vai neapzinātas roku, kāju, galvas kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi. Apziņa parastos apstākļos visai maz kontrolē cilvēku �estikulāciju (cita lieta ir apzināti trenēti aktieru vai politiķu �esti). [16,26, 31]

Ekmans un Frīzens �estus iedala �etrās kategorijās � ilustratori,regulatori, adaptori, afektoriun emblēmas.

�esti ilustratori akcentē verbālo informāciju. To vidū var nosaukt "rādītājus" (norādo�ais pirksts vai plauksta) un "piktogrāfus" (mēģinājumi ar roku palīdzību parādīt kāda ķermeņa izmērus, formu, konfigurāciju). Gandrīz katrs runātājs izmanto arī "bītus" � lielākus vai mazākus roku vēzienus, ar kuru palīdzību uzsver savus nolūkus (sitiens ar dūri vai plaukstu pa galdu) vai akcentē runas ritmu ("taktis"). Samērā bie�i novērojami arī "ideogrāfi" � roku kustības, ar kuru palīdzību orators it kā apvieno da�ādus priek�metus, domas kopā. �esti ilustratori ir ļoti uzskatāmi un parasti neizraisa klausītāju nepatiku. Tikai tad, ja �o �estu ir pārāk daudz (parasti tas liecina par runātāja satraukumu) un tie ir pārāk pla�i, sagaidāma klausītāju ironiska attieksme. Tad mēs sakām, ka cilvēks "izgājis no rāmjiem". Norādo�ie pirksti un dūres belzieni pa galdu, sevi�ķi, ja tie atkārtojas, arī var izraisīt klausītāju negatīvu attieksmi, jo tie asociējas ar autoritārām un pat diktatoriskām personības iezīmēm.

�esti regulatori � galvas mājieni, matu saglaudī�ana, kaklasaites kārto�ana, �aketes aizpogā�ana un citas mērķtiecīgas roku kustības liecina par runātāja attieksmi pret klausītājiem, to nolūks � regulēt saskarsmi, paust runātāja cieņu, labvēlību. Ar �estu regulatoru palīdzību

56

runātājs signalizē, ka ir (nav) pabeidzis izteikties, lūdz pagaidīt, aicina runāt partneri, "bremzē" partnera aktivitāti, uzbudinājumu. Mierīgā sarunā �estu regulatoru nav daudz. Partneru neapmierinātību var izraisīt viņa runas aktivitāti bremzējo�u �estu pārāk liels kvantums.

�esti adaptori � tie ir �esti "nezāles". �ie �esti parasti nav apzināti un nav domāti sve�ai acij. Ar �o �estu palīdzību cilvēks cen�as pielāgoties viņu satrauco�ai situācijai, atbrīvoties no iek�ējās spriedzes. Ja cilvēks pamana savus adaptīvos �estus, viņ� cen�as tos pārtraukt. Pie �estiem adaptoriem pieder kasī�anās, neeso�u puteklī�u nolasī�ana no apģērba, papīru pār�ķirsti�ana, papīra burzī�ana, spēlē�anās ar blakus lietām (atslēgām, zīmuli), zīmuļa, pildspalvas, briļļu rāmju bā�ana mutē un ko�ļā�ana, pirkstu, roku lauzī�ana, nagu grau�ana, pakau�a kasī�ana, ceļgala glaudī�ana u. c. Ir adaptīvie �esti, kas vērsti uz partneri, � pleca glaudī�ana, "pūciņu noņem�ana" no apģērba, turē�ana aiz pogas (kaklasaites).

�estus adapterus klausītāji parasti pamana: ja to ir pārāk daudz, tie rada nervozitāti vai ironiski negatīvu attieksmi.

Vajadzētu ņemt vērā, ka �esti adaptori, kurus tikpat kā nekontrolē apziņa, vispatiesāk izsaka partnera attieksmi gan pret mums, gan saskarsmes situāciju, gan apsprie�amo jautājumu. Par noraido�o attieksmi un negatīvām partnera emocijām liecina viņa roku kustības sejas centra virzienā (sevi�ķi pieskar�anās degunam un padegunes nobraucī�ana ar pirkstu), kā arī "puteklī�u nolasī�ana". Ja uz galda, pie kura sē�am, atrodas da�ādi priek�meti un sarunu biedrs tos atbīda tālāk no sevis, arī tad varam domāt par viņa negatīvo attieksmi.

Par pozitīvu partnera attieksmi liecina kāju pabīdī�ana uz priek�u, noapaļotu lūpu pastiep�ana, pacelta īk�ķa rādī�ana, mēles gala iz�au�ana, da�ādu priek�metu piebīdī�ana sev tuvāk, ceļgala glaudī�ana, roku berzē�ana.

�esti adaptori diezgan atklāti demonstrē partnera psiholoģisko diskomfortu (pirkstu, roku lauzī�ana, papīra burzī�ana, pirksta, pildspalvas ko�ļā�ana u. c). Ievērojot �os signālus, būtu vēlams noskaidrot diskomforta cēloņus, emocionāli viņu atbalstīt, empātiski uzklausīt, jo �ādos apstākļos nevar cerēt uz apsprie�amo problēmu konstruktīvu risinā�anu.

57

Emblēmas un afektori ir �esti, kuri aizstāj vārdus vai veselas frāzes. Afektori izsaka emocijas (visi zina, piemēram, ka plaukstas novilk�ana gar pazodi nozīmē apnikumu, pau� negatīvas emocijas). Emblēmas un afektori sakņojas konkrētā kultūrā, parasti nacionāli un pat vietvārdīgi, tāpēc ar �o �estu lieto�anu ir jābūt uzmanīgam. Citādi varam nokļūt muļķīgās situācijās. Viens un tas pats �ests da�ādās pasaules malās nozīmē at�ķirīgas lietas. Piemēram, tradicionālais "okei" � aplītī savienotie īk�ķis un rādītājpirksts � gandrīz visur nozīmē: "Viss kārtībā!" Ta�u Japānā �is pats �ests nozīmē naudu, bet Vidusjūras baseina zemēs ar to apzīmē homoseksuālu vīrieti. Nepārdomāti lietojot �estus emblēmas, "kutelīgās" situācijās reizēm nokļūst pat prominentas personas. Avīzēs rakstīja, ka Melburnas iedzīvotāji bija visai apjuku�i, kad apsveica ielās biju�o ASV prezidentu H. Bu�u. Braucot atvērtā ma�īnā, draudzīgi smaido�ais prezidents rādīja austrālie�iem �estu "V" � Viktorija. Jābrīnās, ka valstsvīra padomnieki bija palaidu�i garām to faktu, ka Austrālijā ar �ādu �estu apzīmē� muļķi.

�esti emblēmas un �esti afektori grezno sarunu; pareizi tos lietojot, mēs varam uzsvērt, ka esam "savējie", radīt psiholoģisku kopības izjūtu. Neprecīzi lietota emblēma vai afektors atmaskos mūs kā "sve�os" un var nostādīt neveiklā situācijā.

POZAS

Cilvēka poza saskarsmē ir tikpat daiļrunīga kā �esti. Poza ari liecina par attieksmi pret partneri un pa�a komunikanta emocionāli psiholoģisko stāvokli.

V. D�eimss nosauc �etras pozu kategorijas.

1.�������� Tuvo�anās� uzmanības poza, uz priek�u noliekts ķermenis,

pie�ķiebta galva.

2.�������� Attālinā�anās� negatīva, noraido�a, atgrūdo�a poza ar atpakaļ

atliektu vai prom aizvirzītu ķermeni.

3.�������� Izple�anāsjebekspansija� lepna, augstprātīga, iedomīga vai

nievājo�a poza.

4.�������� Sa�aurinā�anās� nospiesta, depresīva, nomākta poza. Ķer-

58

menis noliekts uz priek�u, galva nodurta, pleci no�ļuku�i, krū�u kurvis iekritis.

Psiholoģijā pozas pieņemts iedalīt ari atvērtajāsun slēgtajās.

Atvērtās pozas stāvot raksturo tas, ka kājas ir brīvas, nesasprin-dzinātas, zināmā attālumā viena no otras, rokas brīvas, ar plaukstām pret partneri. Sē�ot; kājas izstieptas uz priek�u, rokas virs galda, plaukstas uz aug�u, ķermenis saliekts uz priek�u. �īs pozas parasti tiek interpretētas kā uzticības, piekri�anas, labvēlības, psiholoģiskā komforta pozas.

Slēgtās pozas raksturīgas ar to, ka cilvēks kaut kā cen�as aizsegt ķermeņa aug�daļu un savus svarīgākos orgānus (sirdi, plau�as, krūtis), mēģina ieņemt pēc iespējas mazāk vietas telpā. �ādā pozā rokas parasti ir sakrustotas uz krūtīm, nereti sakrustotas ir ari kājas. Par noslēg�anos liecina arī sakrampēti pirksti klēpī vai aiz muguras, ķermeņa atliek�ana atpakaļ. Slēgtās pozas saskarsmē parasti tiek uztvertas kā nepiekri�ana, neuzticība, noraidījums, opozīcija, preto�anās, kritika vai pat baiļu un nedro�ības izpausme. Slēgtā poza tiek interpretēta kā psiholoģiskā diskomforta poza.

No �iem lakoniskajiem pozu aprakstiem izriet praktiska rekomendācija: ja mūsu nolūks ir veidot labvēlīgas attiecības ar partneri un veicināt saskarsmi, nepiecie�ams kontrolēt savu pozu, izvēlēties atvērtās un tuvo�anās pozas.

Vajadzētu pievērst uzmanību arī pozu sinhronizācijas faktam. Lai saprastu partnera iek�ējās izjūtas, kādreiz ir noderīgi ieņemt ar partneri sinhronu pozu. Labvēlīgā, abpusēji ieinteresētā saskarsmē pozu sinhronizācija notiek pati no sevis, neapzināti. Slēgtajā pozā atrodo�os partneri vajadzētu pamēģināt "atvērt". Iedot viņam kaut ko paturēt (glāzi, tasi kafijas), apskatīt (dokumentus, grāmatu), lai atbrīvotu rokas. Brīvāka poza ar laiku iedarbojas ari uz partnera iek�ējo psihisko stāvokli, cilvēks nomierinās, samazinās spriedze.

MĪMIKA

Visizteiksmīgākā, kaut arī apziņas kontrolei visvairāk pakļautā, ir cilvēka seja. Cilvēka sejā pirmām kārtām atspoguļojas cilvēka emo-

59

cijas. Mīmiskas ekspresijas uzdevums ir paust cilvēka emocionāli psiholoģisko stāvokli, viņa pārdzīvojumus, emocijas un jūtas, ko izraisa partneris un sarunas priek�mets. Lielākā daļa psihologu uzskata, ka emociju neirofizioloģiskais pamats visiem cilvēkiem ir vienāds un tas ir iedzimts. Galvenās emocijas, ko atspoguļo cilvēka seja, ir laime, izbrīns, bailes, cie�anas, dusmas, riebums vai nicinājums un interese. Raksturīgi, ka visi cilvēki neatkarīgi no nacionalitātes un kultūras, kurā viņi ir izaugu�i, diezgan precīzi un saskaņoti interpretē partneru mīmiskas konfigurācijas. Emociju izpausmēs galvenā loma ir uzacīm un sejas rajonam ap muti (sevi�ķi lūpu kaktiņiem). Seko�ana partnera emocionālajām ekspresijām atvieglo mums viņa izpratni, tāpēc, ja gribam panākt efektīvu saskarsmi, vērīgi jāskatās uz partneri, jāseko viņa sejas izteiksmēm. Sievie�u emocionālā ekspresija parasti ir spilgtāka nekā vīrie�u, ta�u jāņem vērā, ka sievietes arī ir labākas aktrises. Visgrūtāk kontaktēties ir ar cilvēkiem, kuri izvairās no emocionālās ekspresijas vai nav uz to spējīgi, kuriem ir mazkustīgi vaibsti un "akmeņaina" sejas izteiksme. Parasti tie ir cilvēki "ar problēmām" un grūtībām saskarsmē. �ajā gadījumā mums lielāka uzmanība jāpievēr� citām neverbālās komunikācijas zīmju sistēmām: pozai, intonācijai, �estiem.

INTONĀCIJA

Da�i psihologi uzskata, ka intonācija nodod apmēram 40 procentus no visas neverbālās informācijas. Ir trīs galvenie intonācijas veidi, kurus cilvēki izmanto saskarsmē:

�� bikla, nedro�a, lūdzo�a, nepārliecināta,

�� lieti�ķi uzstājīga, noteikta, pārliecināta,

�� agresīva, nosodo�a, apsūdzo�a, uzbrūko�a.

Runas intonācija izsaka cilvēka pa�izjūtu saskarsmē un viņa attieksmi pret partneri. Biklā, nedro�ā intonācija var liecināt par sarunu biedra zemu pa�vērtējumu, nepārliecinātību par saviem spēkiem, vainas un baiļu izjūtu. Agresīvā, apsūdzo�ā intonācija pau� varas apziņu, uzsver augstāku statusu, bet var būt arī naida un izmisuma izpausme.

60

Lieti�ķi noteiktā intonācija norada uz pa�cieņu un cieņu pret partneri, kuru mēs uzskatām par līdzvērtīgu, saprātīgu un mūsu kontaktu vērtu. Reālajās saskarsmes situācijās cilvēki izmanto visas nosauktās intonācijas, un katra no tām var izrādīties produktīva noteiktos apstākļos, viss atkarīgs no konkrētā partnera un situācijas. Tikai jāņem vērā, ka mūsu biklo intonāciju nedelikāts partneris var interpretēt kā mūsu bezspēka izpausmi un censties iegūt psiholoģiskas vai citas "dividendes" uz mūsu rēķina. Agresīvā intonācija var aizvainot cilvēku un radīt atbildes agresiju un saskarsmes neveiksmi. Jebkurā situācijā vismazāk riskanta ir lieti�ķā intonācija, kura sevi�ķi ieteicama, kārtojot da�ādus darījumus.

VIZUĀLAIS KONTAKTS

Katrs cilvēks zina, cik grūti un nepatīkami ir runāt ar cilvēku, kur� nekad neskatās mums acīs, visu laiku novēr� skatienu. No otras puses � nepatīkami ir arī tad, ja partneris visu laiku cie�i skatās mums sejā. Patie�ām, vizuālajam kontaktam ir milzīga nozīme saskarsmē. Acīmredzot tam ir bioloģisks pamats. Zoopsihologi apgalvo, ka dzīvniekiem paturēt vienam otru redzes lokā jau nozīmē kontaktēties.

Angļu psihologs M. Argails ir izpētījis, ka vidēji 30�60 procentus saskarsmes laika mēs skatāmies viens otram acīs. Vidējais skatiena ilgums 1�7 sekundes. Acīs skatīties ir svarīgi, jo sejas aug�daļa pau� vairāk informācijas nekā lejasdaļa. Vispār jebkura saskarsme sākas ar paskatī�anos vienam uz otru. Un jebkura saskarsme beidzas ar vizuālā kontakta pārtrauk�anu. Augstāka statusa cilvēki (vadītāji, priek�nieki), dominantas personības, agresīvi noskaņoti indivīdi skatās uz partneri ilgāk un cie�āk nekā visi pārējie. Ekslains un Vinters se�desmitajos gados pierādīja, ka cilvēka skatiena virziens ir saistīts ar domas, izteikuma formulē�anu. Kamēr izteikums "dzimst", cilvēks parasti skatās kaut kur telpā, sānis, kad doma noformulēta � skatiens pievēr�as partnerim. Pēc skatiena virziena mēs varam izdarīt da�us secinājumus par partneri. "Loģiskie" cilvēki, tie, kuriem dominē kreisā smadzeņu puslode, parasti skatās pa labi, "mākslinieciskie" cilvēki ar labās

61

smadzeņu puslodes dominanti � pa kreisi. Cilvēki, kuriem dominē vizuālais informācijas kanāls (lielāko daļu informācijas iegūst ar redzi), domājot pavēr� zīlītes uz aug�u; tie, kuriem dominē audiālais kanāls (galveno informācijas daļu iegūst ar dzirdi), skatienu vēr� horizontāli; uz leju skatās tie, kuriem nozīmīgākie ir viņu sajūtu tēli un intuīcija. �ī informācija var izrādīties ļoti aktuāla sarunas argumentācijas fāzē, kad gribēsim par kaut ko pārliecināt partneri. "Loģisko" cilvēku vairāk ietekmē skaitļi un shēmas, fakti un teorijas, "māksliniecisko" � tēlaini salīdzinājumi, aforismi un gleznainas nākotnes ainas.

Katrā ziņā, ja vēlamies panākt labvēlīgu un efektīvu saskarsmi, uz partneri ir jāskatās, mūsu skatienam jābūt laipnam un ieinteresētam. Pusaud�u spēlītes "kur� pirmais nolaidīs acis?" saskarsmi neveicina. Pārāk ilgsto�s un cie�s skatiens var tikt uztverts kā agresija, partneris var satraukties un pāriet psiholoģiskajā aizsardzībā, noslēgties vai mānīties. Ņemsim vērā arī to, ka nepatīkamas sarunas laikā cilvēki maz skatās viens uz otru. Arī tad, ja cilvēks tī�i melo, viņ� parasti neskatās partnerī. Sarunu biedrs izvairās skatīties acīs, ja viņ� kontrargumentē, apstrīd, noraida mūs vai to, ko mēs darām, sakām. Ja partneris mūs burtiski "ēd" ar acīm, tad � vai nu tas ir izaicinājums, vai arī tie�ām viņ� pret mums ļoti labi izturas. Starp citu, pastāv vēl viens variants � cilvēks simulē dievinā�anu. Mūsu komunikatīvajai kompetencei vajadzētu būt pietiekami labai, lai at�ķirtu �os variantus.

Saskarsmes efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no cilvēku izvietojuma telpā, no saskarsmes distances starp partneriem. Sociālie psihologi [8, 31] nosauc vairākus saskarsmes attālumus, ko nosaka partneru "personīgā telpa", attiecību tips un saskarsmes situācija. Par personīgo telpu sauc telpu, kas apņem cilvēka ķermeni apmēram izstieptas rokas attālumā. Cilvēkam pārvietojoties, viņam "līdzi dodas" arī viņa personīgā telpa.

Personīgās telpas konkrētie izmēri ir sociāli un nacionāli determinēti. Pilsētniekiem un pārapdzīvotu zemju iedzīvotājiem, piemēram, japā-

62

ņiem, tā ir mazāka, lauciniekiem � parasti lielāka. Jāņem vēra, ka cilvēki ne sevi�ķi mīl sve�inieku ielau�anos savā personīgajā telpā. Da�i cilvēki ir ļoti jūtīgi pret savas personīgās telpas robe�u pārkāp�anu, citi, sevi�ķi sabiedriskā transporta lietotāji � iecietīgāki. Saskarsmē var izdalīt �ādus attālumus.

1.���� Intīmais j eb higiēniskais attālums � 0,15 līdz 0,5 m. �ajā distancē

kontakti noris starp cilvēkiem, kurus vieno cie�as emocionālās saites.

Tādā attālumā kontaktējas vecāki un bērni, laulātie, ļoti tuvi draugi. Ja

mēs nepiederam �ai kategorijai, vēlams nepārkāpt pusmetra robe�u,

lai neizraisītu cilvēkā negatīvas emocijas pret mums. �o attālumu

(0,5 m) reizēm sauc arī par higiēnisko, jo tas pasargā partnerus no

nepatīkamām smakām (sviedri, dūmu smārds), kuru iedarbība reizēm

padara saskarsmi neiespējamu.

2.���� Personiskais attālums (0,5�1,2 (1,5) m). �ajā attālumā parasti

kontaktējas darba kolēģi, radi, paziņas. Dienvidnieki izvēlas tuvāku

distanci, ziemeļnieki � tālāku. Novērots, ka amerikāņu biznesmeņi,

piemēram, kontaktējas apmēram 0,75 m distancē.

3.���� Sociālais attālums (1,2 (1,5)�3,5 m). �ajā attālumā cilvēki

kontaktējas kā noteiktu sociālo grupu pārstāvji, piemēram, priek�nieks

un padotais, ierēdnis un klients, namīpa�nieks un īrnieks. �ajos

kontaktos galvenais nav cilvēku personības individualitāte, bet gan

funkcijas, kuras cilvēks izpilda, lomas, kuras spēlē.

4.���� Publiskais attālums (lielāks par 3,5 m). �o distanci var novērot

publiskās vietās: koncertos, teātrī, lekcijās un priek�lasījumos.

Aktieris, dziedātājs vai lektors nostājas publikas priek�ā vismaz 3,5 m vai vēl lielākā attālumā. Publiskais attālums ir raksturīgs retiālajai komunikācijai, kad informācija ir domāta nevis konkrētam indivīdam, bet visai auditorijai.

Nepareizi izvēlēts saskarsmes attālums var novest pie neveiksmēm kontaktos. Jāņem vērā arī tas, ka katram cilvēkam ir sava optimālā kontaktu distance, kurā viņ� jūtas psiholoģiski komfortabli. Parasti mēs to intuitīvi jūtam, ta�u jābūt vērīgiem: partnera solis atpakaļ liecina, ka esam piegāju�i par tuvu. Nebūtu lieki saskarsmē ņemt vērā arī partnera augumu. Ar gariem vīrie�iem un mazām sievietēm �ajā ziņā problēmu nav. Ta�u maza auguma vīrie�i jūt diskomfortu, tuvu

63

kontaktējoties ar gara auguma vīrie�iem un vēl jo vairāk � ar gara auguma sievietēm. Gara auguma sievietes jūtas neērti, tuvā distancē kontaktējoties ar maza auguma vīrie�iem un sievietēm. Cilvēki apzinās, ka no malas �āds pāris izskatās visai amizanti, ka partnera augums izceļ viņu pa�u auguma neatbilstību sabiedrībā izplatītajam ideālam, un tāpēc īsa auguma vīrie�i un slaidi noaugu�as sievietes dod priek�roku lielākai personīgajai distancei.

Uz kontaktu norisi nozīmīgu iespaidu atstāj ari cilvēku izvietojumstelpā. Piemēram, nebūtu prātīgi bez īpa�as nepiecie�amības jaukties sarunā, ja divi citi indivīdi kontaktējas nulles leņķī viens pret otru, ta�u, ja partneru starpā ir lielāks leņķis, visticamāk, viņiem nebūs iebildumu pret mūsu iesaistī�anos sarunā. Ja vēlamies, lai visi kādas grupas dalībnieki būtu iesaistīti diskusijā, labākais viņu izkārtojums ir aplis vai sasēdinā�ana ap apaļu galdu, kad katrs redz katru (vizuālais kontakts!). Ja apspriedes dalībnieki pulcēju�ies ap taisnstūrveida galdu,

1. zīm.

O

Nr. 1

Nr.3

O

O

O

O

Nr.2

Nr.4

O

OO

64

TESTS VAI VARAT PATEIKT, KĀDAS EMOCIJAS PAU� �ĪS SEJAS?

2. zīm.

Nr.l

Nr.2

Nr.3

Nr.4

Nr.5

65

VAI VARAT PATEIKT, PAR KO VESTA �O CILVĒKU POZAS?

3. zīm.

66

dominējo�o pozīciju visdrīzāk ieņems tas, kas se� galda galā ar skatu uz durvīm. Analizējot cilvēku attiecības un saskarsmes raksturu atkarībā no partneru izvietojuma, M. Argails izdala �etras pozīcijas (1. zīm.).

Pozīcija Nr 1 raksturo konkurences attiecības, pozīcija Nr. 2 � neitrālas, neatkarīgas attiecības bez savstarpējas ieinteresētības, pozīcija Nr. 3 � draudzīgu, ieinteresētu sarunu, pozīcija Nr. 4 � savstarpēji ieinteresētas kooperācijas un sadarbības attiecības.

Nodaļas nobeigumā da�i vingrinājumi lasītājiem. Pārbaudiet savu prasmi neverbālās komunikācijas kodu izpratnē (2. un 3. zīm.).

67

♦ LOMAS UN POZĪCIJAS SASKARSMĒ ♦ E. BERNA

"TRĪS EGO STĀVOKĻU" KONCEPCIJA

♦ TRANSAKCIJAS SASKARSMĒ ♦ DZĪVES POZĪCIJAS

UN SASKARSME

Saskarsme vienmēr ir partneru mijiedarbība un mij ietekmē�anās. Saskarsmes procesā cilvēki spēlē da�ādas lomas: sociālās, starppersonu un individuālās. Konkrētā loma ir atkarīga no partneru statusa, attiecību vēstures un saskarsmes situācijas. Sociālā loma[18] ir tā uzvedība, kuru no mums gaida apkārtējie, ņemot vērā mūsu statusu un izpildāmās funkcijas konkrētā vietā un apstākļos. No ierēdņa tiek gaidīts, ka viņ� kompetenti un ieinteresēti risinās klienta problēmas, no ārsta � ka viņ� bez iebildumiem celsies aug�ā trijos naktī un steigsies pie slimnieka. Ja mēs neapmierinām ar mūsu sociālo lomu saistītās gaidas, var izcelties konflikts. Katram cilvēkam ir daudzas sociālās lomas, jo mums vienmēr ir vairāki statusi. Cilvēks vienlaikus var būt in�enieris, vīrs, tēvs, brālis, dēls, arodbiedrības līderis, politiskas partijas piekritējs, futbola fans utt. Katra no �īm lomām ietver noteiktu uzvedības programmu, ar kuru saistītas apkārtējo gaidas. Ja mūsu uzvedība sociālajā lomā neatbilst apkārtējo priek�statiem par lomu, var izcelties konflikts.

Starppersonu lomasizriet no mūsu attiecību vēstures ar konkrētiem cilvēkiem. Katram no mums ir savs draugu, radu, paziņu, kolēģu loks, ar kuriem mūsu kontakti ir mazāk vai vairāk regulāri. �o kontaktu

68

procesa mums veidojas attiecības, attieksmes, jutas vienam pret otru. Starppersonu loma [18] ir tā uzvedība, kuru no mums gaida otrs cilvēks, balstoties uz mūsu attiecību priek�vēsturi. Ja mēs neņemam vērā partnera gaidas, mūsu starppersonu lomas mainās: no drauga un padomdevēja mēs varam pārtapt par vienaldzīgo vai pat nelabvēli.

Katram no mums vēl ir sava individuālā loma � tā uzvedība, kuru mēs gaidām pa�i no sevis, balstoties uz savu priek�statu par sevi ("es" tēlu). Ja, piemēram, man ir priek�stats par sevi kā par "dzelzs lēdiju", tad acīmredzot man neklājas apmeklēt melodrāmas un lasīt sentimentālus romānus. Saskarsmē es centī�os valdīt emocijas un apelē�u pie racionāliem argumentiem.

Katram cilvēkam ir savs lomu repertuārs, pieredze rāda, ka, jo vairāk lomu mēs protam "spēlēt", jo efektīvāka ir partneru saskarsme.

Ta�u jāņem vērā arī tas, ka daudzas un da�ādas lomas, kuras mums dzīvē nākas spēlēt, var novest pie lomu konflikta. Lomu konfliktam raksturīgas nesavienojamas vai grūti savienojamas prasības personībai. Ir ļoti problemātiski būt augsti profesionālai darbiniecei, ideālai sievai un labai mātei. Cilvēka resursi ir ierobe�oti, tāpēc nespēja vienlīdz labi pildīt da�ādo lomu prasības "dzen" indivīdu stresā, ceļ trauksmes līmeni. Tas viss var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku saskarsmi. Par aktuālo

sauc to cilvēka lomu, kuru viņ� spēlē dotajā saskarsmes momentā. Svarīgi ir izvēlēties no bagātā lomu repertuāra saskarsmes partnerim un situācijai vislabāk atbilsto�o lomu un tādējādi veicināt saskarsmes rezultativitāti. Protams, saskarsmes gaitā lomas var mainīties, svarīgi, lai �ī maiņa būtu pamatota.

Reālajā kontaktā partneri var atrasties �ādās psiholoģiskajās pozīcijās. [18]

1. Pozīcija "no aug�as" � tā ir psiholoģiskās dominē�anas pozīcija.

A

Dominantais partneris cen�as uzspiest savu viedokli sarunu biedram, lai iegūtu kaut kādu reālu (materiālu u. c.) labumu vai vismaz psiholoģiskas dividendes, apmierinot savas egoistiskās vajadzības.

69

/""N /*"*N 2. Pozīcija "blakus" � tā ir otra cilvēka

V_/ \f\ respektē�anas, cieņas izrādī�anas pozīcija.

J I I I I �ajā psiholoģiskajā izkārtojumā partneri

/ \ ZZZZ ' I ^ kontaktējas kā līdzvērtīgas personības,

A

I ņem vērā viens otra intereses, emocijas, J I cen�as atrast abas puses apmierino�u pro-' ^ blēmas atrisinājumu.

3. Pozīcija "no apak�as" � tā ir viena partnera atkarības pozīcija. Viens no sarunu

/*-*\ biedriem "pakārtoj as" otram, no kura atka-

V^ rīga viņa problēmu atrisinā�ana, uzsverot

J "1 pirmā augstāku statusu, pieredzi, varu. �ā-

/ \ da uzvedība apmierina pirmā partnera pres-

A

|k, >*->^ ti�a vaj adzības un bie�i pozitīvi sekmē "lū-�\ C) dzeja" vajadzību apmierinā�anu. Ta�u, ja ^ r&i pirmajai personai nav raksturīgs takts un delikātums, viņai var rasties neētiska vēlme vēl vairāk pa�apliecināties uz otra cilvēka rēķina.

Reālajā saskarsmē izmantojamas visas trīs pozīcijas, ta�u pieredze rāda, ka optimālā, sevi�ķi lieti�ķajos kontaktos, ir pozīcija "blakus". Pirmā no pozīcijām var aizskart cilvēkus ar augstu pa�cieņu, tre�ā � radīt neapmierinātību ar sevi un pazemojuma izjūtu.

E. Bērns un T. A. Hariss [11,38] apgalvo, ka cilvēkam ir raksturīgi trīs ego (es) stāvokļi, kuri parādās saskarsmē un izpau�as kā iek�ējās nostādnes un ārēja izturē�anās. Saskarsmē iespējamās ego pozīcijas ir "vecāku", "bērna" un "pieaugu�ā" pozīcija. Saskarsmē cilvēks var atrasties katrā no �īm pozīcijām, reālajai saskarsmei ir raksturīga dinamika, �o pozīciju maiņa. Katrai no �īm pozīcijām ir savas stiprās un vājās puses. Pie "bērna" pozīcijas stiprajām pusēm var pieskaitīt nesasprindzinātību, atraisītību, rado�us impulsus, dzīvesprieku, fantāziju, ziņkārību un zinātkāri. Vājās puses � bailīgums, nedro�ība, bezpalīdzība, pārāk liela uzticē�anās cilvēkiem, nelīdzsvarotība, naivums. "Bērna" pozīcija mūsos veidojas bērnībā un paliek līdz mū�a

70

galam. Verbāli partneri, kur� runa no "bērna" pozīcijas, raksturo ļoti emocionāla izteik�anās maniere, hiperbolizācija. Raksturīgie izteikumi: "Es gribu!", "Es negribu!", "Man patīk!", "Es to nevaru ciest!", "Kolosāli!", "Fantastiski!", "Riebīgi!", "�ausmīgi!" u. c. Neverbāli "bērna" pazīciju saskarsmē raksturo asaras, balss modulācijas, "pārgrieztas" acis, deguna knibina�ana, ķiķinā�ana, gorī�anās, staipī�anās, apjukums, nomāktība.

" Vecāku"pozīcija mūsos izveidojas ap piecu gadu vecumu, pateicoties tam, ka bēras iegaumē vecāku pamācības, pārņem vecāku vai citu savu audzinātāju dzīves normas, priek�status. "Vecāku" pozīcijas stiprās puses ir pārliecība par nepiecie�amību ievērot morālās normas, spēja dominēt, autoritatīvs tonis, spējas aizsargāt vājāko, izrādīt pretimnāk�anu, labvēlību. Vājās puses � dogmatisms, neiecietība pret iebildumiem, sava pārākuma izjūta un apziņa, ka viņam ir tiesības sodīt. Verbāli partneri, kur� runā no "vecāku" pozīcijas, raksturo tādi izteikumi kā: "Tam vienreiz jādara gals!", "Cik rei�u es tev neesmu teicis!", "Tavā vietā es darītu�", "Visi zina, kā �ajā situācijā jārīkojas", "Nabadziņ�!", "Tikai tu varēji iekulties tādā ķezā". Neverbāli "vecāku" pozīciju pau� sarauktas uzacis, sakniebtas lūpas, sakrustotas rokas, norādītājs pirksts, roku lauzī�ana, nopū�anās, norūpējies skatiens.

"Pieaugu�ā "pozīciju mēs iegūstam, izaugot lieli un uzkrājot dzīves pieredzi. �īs pozīcijas stiprās puses ir rīcības iepriek�ēja plāno�ana, apdomīgums un loģiskā domā�ana, nopietnība un nosvērtība vērtējumos, dogmu relativitātes izpratne. Vājās puses � pārāk liels skepticisms, pārmērīga apvaldītība, savaldība, spontanitātes trūkums, fantāzijas nabadzība, emociju lomas dzīvē nenovērtē�ana. Partneri, kas runā no "pieaugu�ā" pozīcijas, verbāli raksturo tādi izteikumi kā: "Man liekas�", "Es domāju�", "Vai nevarētu būt, ka�", "Pieļauju, ka�", "Kas?", "Kad?", "Kur?", "Ar kādu mērķi?", "Kādā veidā?", "Cik daudz salīdzinājumā ar ko?" u. c.

Neverbāli cilvēku "pieaugu�ā" pozīcijā raksturo dzīva, uzmanīga sejas izteiksme, spēja koncentrēties uz partneri, vizuālais kontakts, apvaldīta �estikulācija, aktīva klausī�anās. E. Berna nosauktās ego pozīcijas parasti saskan ar kontaktē�anās stiliem: "no aug�as" � "vecāku" pozīcija, "blakus" � "pieaugu�ā" pozīcija, "no apak�as" � "bērna" pozīcija.

71

Da�iem cilvēkiem raksturīga "iestrēg�ana" kādā no ego pozīcijām. "Mū�īgais bērns" parasti pakārtojas saskarsmē, izvairās uzņemties atbildību, bie�i cie� no mazvērtības kompleksiem, alkst partnera uzslavas, uzmundrinājuma, ta�u kā pa�u par sevi saprotamu uzņem arī nosodījumu un pat uzkundzē�anos, krīt izmisumā vai reaģē ļoti impulsīvi, neaprēķināmi. Pastāvīgi "vecāku" pozīcijā atrodo�ais partneris parasti ir strādīgs, autoritatīvs, ar milzīgu pienākuma apziņu, tiecas pēc varas un posteņiem. Ļoti bie�i �āds partneris ir augstsirdīgs diktators, ar pārspīlētu gādību cen�as pakļaut sev apkārtējos. �is cilvēks saskarsmē cen�as ieņemt pozīciju "no aug�as", kura daudziem pieaugu�ajiem cilvēkiem �ķiet aizskaro�a.

"Vienmēr pieaugu�ais" nereti ir emocionāli bezjūtīgs, neempātisks, bezkaislīgs, sausi racionāls un sare�ģīts kontaktos. �is partneris cen�as ieņemt "blakus" psiholoģisko pozīciju, ta�u sarunu biedram var rasties iespaids, ka viņ� kontaktējas ar robotu vai kompjūteru, nevis dzīvu cilvēku.

Ja cilvēkam kādas no ego pozīcijām trūkst vai arī viņ� ir "iestrēg-sto�s", tad tāda partnera komunikatīvā uzvedība kļūst neadaptīva. Tā ir vai nu pārāk viennozīmīga, vai ari neskaidra un haotiska.

Vācu zinātnieki V. Zīgerts un L. Langa [21] interpretē E. Berna izdalītās saskarsmes pozīcijas no cilvēka enerģētiskā aspekta, salīdzinot tās ar kompjūteriem (informācijas uzkrājējiem).

"Bērna" pozīcijai atbilsto�ais "kompjūters" vada mūsu emocionālās un spontānās reakcijas. �ajā "kompjūterā" ir "pierakstītas" mūsu emocijas un jūtas: mīlestība un naids, bailes un uzticība, optimisms un pesimisms, smiekli un asaras, mīmika un �esti, prieki un bēdas, bads un slāpes, nogurums, apetīte un labsajūta. �is "kompjūters" reaģē uz visu no ārpuses ienāko�o informāciju. Pirmā cilvēka reakcija ir tie�i emocionālā. Zibeņātrumā �is "kompjūters" iz�ķir � vai jaunā informācija aizskar vai neaizskar mūsu pa�lepnumu. �ajā "kompjūterā" ir milzīga enerģija. Lielā satraukumā, niknumā, stresa situācijā �is "kompjūters" visu cilvēka enerģiju pārslēdz uz sevi un var visu enerģiju iztērēt, tā ka informācija uz augstākstāvo�iem "kompjūteriem" nemaz netiek.

"Kompjūterā", kas atbilst "vecāku" pozīcijai, glabājas mūsu normas,

72

dispozīcijas, vērtību orientācijas, ideāli. �is "kompjūters" arī analizē visu ienāko�o infomāciju, vērtē to no normatīvā viedokļa: ir vai nav mums pieņemama ienāko�ā jaunā informācija. Enerģijas �ajā "kom-pjūterā" ir mazāk nekā "bērna" pozīcijai atbilsto�ajā informācijas uzkrājējā. "Pieaugu�ā" pozīcijai atbilsto�ais "kompjūters" satur mūsu zinā�anas, zinātnisko pētījumu rezultātus, mūsu pieredzi, loģisko domā�anu. Enerģijas �ajā "kompjūterā" ir pavisam maz. Ja aktīvi ir "nostrādāju�i" pirmie divi "kompjūteri", cilvēks līdz racionāliem apsvērumiem un prāta argumentiem var vispār nenonākt. Vācu autori, ņemot vērā minēto, iesaka:

1)��� neaizskart "bērna" zonu cilvēkā pārāk ilgi. Būt uzmanīgam vārdu

izvēlē;

2) cienīt otra cilvēka normas, vērtības un� aizspriedumus. Neizvir

zīt sevi par visu vērtību mēru. Neuzbrukt otra cilvēka aizspriedumiem,

ja tikai tie nopietni netraucē darbam;

3)��� censties runāt tajā valodā un līmenī, kas saprotami partnerim,

meklēt sapra�anās zonas.

TRANSAKCIJAS SASKARSME

Reālajā cilvēku saskarsmē piedalās se�as ego pozīcijas, pa trim no katra partnera puses. Transakcijas sastāv no viena cilvēka stimula un otra cilvēka reakcijas, kura savukārt kļūst par stimulu pirmajai personai. Transakcijas sasaista partneru konkrētus ego stāvokļus. Transakcijas var būt verbālas un neverbālas, tās ir ārēji novērojamas un vienmēr izpau�as kā realizēta partneru attieksme vienam pret otru. Transakciju analīze ļauj mums saprast, kāpēc da�os gadījumos kontakti starp cilvēkiem ir konstruktīvi, citos � ne. E. Bērns [11] iz�ķir trīs transakciju veidus.

1. Komplementārās jeb papildino�ās transakcijas (4.zīm. � a,b).

�īs transakcijas ir adresētas kādai pozīcijai, atbilde seko no adreses pozīcijas uz izejas pozīciju. Komplementārās transakcijas vienmēr sasaista tikai divas ego pozīcijas (pa vienai katrā partnerī). �īs

73

transakcijas var but viena (A) vai da�ādu rangu (B). Grāmatvede:

� Vai aiziesim uz kafejnīcu,

kamēr priek�nieces nav?

Reakcija

stimuls >J/"~ ~"\ Kasiere:

� Skaidrs, ka ejam!

Priek�nieks:

� Atkal jūsu mēne�a atskaite

nekam neder!

Padotais:

B

� Es centos, bet ko es varu darīt,

ja man nesanāk?!

Komplementārās transakcijas var turpināties neierobe�oti ilgi, partneru starpā valda saskaņa un sapra�anās. 2. Krustojo�ās transakcijas(4. zīm. � c). �īs transakcijas sasaista vairāk nekā divas ego pozīcijas un ir cēlonis kontaktu aprāvu-mam vai konfliktiem. Sieva:

� Vai neesi redzējis manas atslēgas?

Vīrs:

4 zīm �Turi māju kārtībā, tad nebūs jā-

meklē savas lietas!

3. Slēptās transakcijas(5. zīm. �a, b). �ajās transakcijās ir divi līmeņi � ārējais sociālais, verbāli izteiktais un slēptais, psiholoģiskais, ko parasti izsaka ar neverbāliem līdzekļiem: intonāciju, mīmiku, �estiem. Slēptās transakcijas var būt komplementāras, savstarpēji papildino�as (A) un krustojo�as (B).

In�enieris kolēģim apnicīgā sanāksmē: � Atcerējos, ka �etros pie mums atnāks pasūtītāji.

(Slēptais: � Traka garlaicība. Varbūt izdosies aizmukt?)

74

Vec

X

Pieaug.

X

Bērns

Vec.

M

Kolēģis: � Tādā gadījumā mums tūlīt jāiet. (Slēptais: � Nu, lauva, labi izdomāji!)

Pieaug.

/^*y>_Stimuls_

Bērns

, Reakcija

Meistars: � Jūs pabeidzāt darbu? t (Slēptais: � Cik gan ilgi var piņķerē-ties?!)

Virpotājs: �Tūlīt pabeig�u. (Slēptais: � Atstāj vienreiz mani mierā. Mū�īgi tu mani steidzini!)

Attiecībā uz transakcijām piedāvāju R. �mita rezumējumus. [37]

5. zīm.

1.�� Nav labu vai sliktu transakciju

formu. Katrai no tām ir savi pozitīvie '

un negatīvie aspekti.

2.�� Pareizi izvēlēta transakcija ļauj

mums kritiskās situācijās reaģēt un rī

koties elastīgāk.

3.�� Ja jūs mainīsiet savu pozīciju

saskarsmē, mainīsies arī partnera reakcija.

4.�� Centieties izvairīties no slēptajām transakcijām, kuras parāda

kritiku un neapmierinātību. Kritiskās piezīmes izsakiet tie�i un atklāti,

ta�u vienmēr pieņemamā formā. Tas palīdzēs veidot atklātas attiecības.

5.�� Izmantojiet slēptās transakcijas, kuru psiholoģiskais līmenis satur

attieksmi: "es jums simpatizēju", "man ir patīkami runāt un strādāt ar

jums" utt. Tas ir konstruktīvi.

6.�� Daudzos gadījumos liela jēga ir komplementārajām transakcijām.

Derīgas var izrādīties ari krustojo�ās transakcijas, ja tās tiek izmantotas

apzināti un atbilsto�i apstākļiem, t. i., konstruktīvi.

Amerikāņu psihologs T. A. Hariss [38] uzskata, ka uz saskarsmi

iespaidu var atstāt arī partneru dzīves pozīcija (scenārijs). Transaktīvā

analīze iz�ķir �etras dzīves pozīcijas.

1. "Ar mani kaut kas nav kārtībā, bet ar tevi ir."

Tā ir depresīva pamatpozīcija, cilvēks mokās ar mazvērtības

kompleksu, netic saviem spēkiem, meklē sev apkārt stiprākus cilvēkus.

Baidās pieņemt patstāvīgus lēmumus, riskēt, uzņemties atbildību.

75

Saskarsme cen�as ieņemt pozīciju "no apak�as". Cits variants � nespēja kontaktēties, pa�izolācija, ierau�anās sevī, distancē�anās no citiem cilvēkiem.

2. "Es esmu slikts, tu ari esi slikts."

Tā ir izmisuma pozīcija. Cilvēks netic ne sev, ne citiem, ir aizdomīgs un neuzticīgs, parasti slīgst depresijā, prevalē drūms noskaņojums. Ar �iem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties, jo viņi bie�i mūs pārprot, meklē negatīvu zemtekstu tur, kur tā nav. �iem cilvēkiem nepiecie�ama iedro�inā�ana un emocionāls atbalsts.

3. "Ar mani viss kārtibi, bet ar tevi nav."

Tā ir augstprātības pozīcija. Cilvēki ar �ādu dzīves pozīciju ir pa�taisni, nereti agresīvi. Viņiem trūkst pa�kritikas un objektīvas attieksmes pret sevi. Vainu un trūkumus vienmēr meklē citos. Saskarsmē bie�i cen�as ieņemt psiholoģiskās dominē�anas pozīciju "no aug�as".

�īs trīs dzīves pozīcijas parasti veidojas agrā bērnībā un ir neapzinātas. Visbie�āk sastopama pirmā pozīcija. Visas trīs ir neoptimālas un neefektīvas. Vienīgā konstruktīvā dzīves pozīcija ir ceturtā.

4. "Ar mani viss ir kārtībā un ar tevi viss ir kārtībā."

�ī pozīcija parasti ir apzināta, tās izveidē cilvēks aktīvi līdzdarbojas. Pozitīvi izturoties pret sevi, cilvēks ar ceturto dzīves pozīciju tāpat uztver ari partneri. Viņ� apzinās, ka partneris var būt savādāks, bet prot saskatīt viņā pozitīvas iezīmes. Pat kritizējot, �is cilvēks nekad nepazemos otra pa�cieņu, tāpēc kontakti ar ceturtās pozīcijas pārstāvi ir labvēlīgi un konstruktīvi.

Apzināti cen�oties ievērot konstruktīvo dzīves pozīciju "ar mani viss ir kārtībā, ar tevi viss ir kārtībā", mēs iegūstam psiholoģisku kapitālu � objektīvāk novērtējam pa�i sevi un saskarsmes partneri, tātad izvairāmies no uztveres psiholoģiskajām barjerām.

Nobeigumā da�i psiholoģiski vingrinājumi.

Vai varat pateikt, kādas partneru ego pozīcijas ir sasaistītas saskarsmē un kāda veida transakcijas realizējas dotajās situācijās?

1. Vecākais brālis jaunākajam: "Paņem somu un aizej pēc kartupeļiem!"

Jaunākais brālis vecākajam: "Tikpat labi tu pats to vari izdarīt!"

76

2.Meistars stādniekam: "Cik reizes var atkārtot vienu un to pa�u �

uz darbu jānāk laikā!"

Strādnieks meistaram: "Es nokavēju pēdējo reizi, vairāk tas- neatkārtosies."

3.���� In�enieris kolēģim: "Cik ilgā laikā mēs pabeigsim �o projektu?"

Kolēģis: "Domāju, ka mēne�os divos trīs."

4.���� Pircēja pārdevējai: "Vai �is kostīms man piestāv?"

Pārdevēja: "Jā, ļoti. Tikai ņemiet vērā, ka tas ir ļoti dārgs!"

Pircēja: "Kas par to! Es to pirk�u!"

5.���� Direktors sekretārei: "Vai beidzot mana runa ir nodrukāta?"

Sekretāre: "Uz tik sliktas ma�īnas pusstundā nevar nodrukāt desmit

lapas!"

.6. Kaimiņ� kaimiņam: "Mūsu laikos dzīve bija jautrāka�"

Otrs kaimiņ� pirmajam: "�un koki augstāki un meitenes glītākas, vai ne?"

7. Ekonomists in�enierim: "Es �aubos par projekta finansē�anas iespējām. Tas ir pārlieku grandiozs�"

In�enieris: "īstai zinātnei jums nekad nav naudas!"

Ekonomists: "Nu neuztraucieties! Varbūt arī atradīsim līdzekļus, ja tas ir perspektīvs projekts."

In�enieris: "Jums jau neviens projekts neliekas pietiekami perspektīvs!"

Ekonomists: "Beidziet strīdēties! Projektam nepiecie�ams ekonomiskais pamatojums."

77

♦ PIESPIE�ANA* EMOCIONĀLĀ IESPAIDO�ANA

♦ IEINTERESĒ�ANA (PĀRLIECINĀ�ANA) ♦ UZSLAVA

UN KRITIKA KĀ IETEKMĒ�ANAS LĪDZEKĻI

Cilvēku mijiedarbībai saskarsmē vienmēr ir kāds konkrēts mērķis � mēs cen�amies kaut ko panākt no partnera, mainīt viņa uztveri, viedokli, pozīciju, iespaidot viņu mums vēlamā virzienā. Ietekmē�anas veids, kuru izvēlamies, ir atkarīgs no partnera statusa, personības īpatnībām, saskarsmes situācijas un mūsu pa�u resursiem, pie kuriem pieder mūsu psiholoģiskās potences (raksturs, enerģija, komunikatīvās prasmes un mākas), laiks, materiālie resursi, tai skaitā kompjūteru un sakaru tehnika, kā ari nauda, mūsu statuss un tam atbilsto�ā vara, mūsu "aizmugure" � ietekmīgas personas, uz kurām varam atsaukties un ar kuru atbalstu rēķināties, mūsu ieinteresētības pakāpe saglabāt attiecības ar konkrēto partneri un labu reputāciju.

Galvenie ietekmē�anas veidi ir piespie�ana,partnera emocionālāiespaido�ana (suģestija)un ieinteresē�ana (pārliecinā�ana).

Piespie�ana (rīkstes, pātagas metode) ir visai iedarbīgs partnera ietekmē�anas veids. �ī metode iedarbojas uz līmeni, kur� ir tuvs partnera instinktīvajam pa�saglabā�anās vajadzību līmenim. Piespie�anas psiholoģiskais mehānisms ir bailes no soda, no zaudējumiem, no nopietnām nepatik�anām, kas var apdraudēt cilvēka dro�ību. Piespie�ana ir iedarbīga tad, ja cilvēks reāli baidās no soda un ir pārliecināts, ka mēs patie�ām varam viņu sodīt (sagādāt viņam nepatik�anas, zaudējumu). Pat ja mūsu rokās ir pietiekami resursi un vara, piespie�anas metodi

78

vajadzētu izmantot uzmanīgi, jo ļoti bie�i tai ir neprognozējamas sekas. Mēs nevaram, piemēram, precīzi pateikt, kā cilvēks rīkosies pēc soda saņem�anas � mainīs savu rīcību un labosies vai nākamreiz centīsies izbēgt no soda un darīs to pa�u, tikai piesardzīgāk. Jāņem vērā, ka piespie�anu partneris uztver kā varmācību pret sevi, jūt pazemojumu, reizēm lolo atriebības jūtas un kaļ atriebības plānus. Bez tam jārēķinās ar to, ka ir lietas, ko nevar panākt ar piespie�anu. Katrs zina, ka nevar piespiest mīlēt, just draudzību. Arī rado�u pieeju darbā nevar no cilvēka panākt piespiedu kārtā. Piespie�anu vajadzētu uzskatīt par pēdējo ietekmē�anas līdzekli, kad visi citi nav devu�i pozitīvu rezultātu.

EMOCIONĀLĀ IESPAIDO�ANA

�ī ietekmē�anas metode balstās uz emocionālās sfēras nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Daudzi psihologi uzskata cilvēku vairāk par emocionālu un iracionālu nekā racionālu būtni. Loģikas nozīmi cilvēka uzvedībā nevajadzētu pārspīlēt. Emocionālā iespaido�ana balstās uz partnera suģestiju (iedve�anu, aizrau�anu) galvenokārt ar neverbālās komunikācijas līdzekļu palīdzību. Milzīga nozīme ir intonācijām, balss vokali-zācijai, �estiem, pauzēm, acu kontaktam, mīmikai un pantomīmikai. Daudzi vīrie�i, piemēram, ir pilnīgi nevarīgi pret sievietes asarām. Emocionālo iespaido�anu pla�i izmanto politiķi, talantīgi vadītāji, reliģiozie līderi. Emocionāli iespaidojot partneri, kompetenti izmantojot verbālās un neverbālās komunikācijas līdzekļus, mēs varam pie�ķirt saviem vārdiem īpa�u nozīmīgumu, panākt vajadzīgo uzvedību.

IEINTERESĒ�ANA (PĀRLIECINĀ�ANA)

Ieinteresē�ana ir cilvēka ietekmē�anas metode, kas balstās uz partnera intereses izraisī�anu. Lai radītu interesi, maksimāli jārealizē "jūs pieeja" sarunā. [29] Jānoskaņo sevi uz partneri, jāveido dialoģiska saskarsme. Jāpieņem cilvēks tāds, kāds viņ� ir, un jāprot pieskaņoties partnerim. Jāprot ne tikai pārliecino�i un emocionāli runāt, bet arī

79

uzmanīgi un aktīvi klausīties. Saruna uzmanīgi jāvēro partneris, jāakcentē kopības momenti interesēs un viedokļos. Lai cilvēks sāktu rīkoties, viņam ir jāsaprot, kādēļ kaut kas ir jādara un vai viņ� prasīto vispār ir spējīgs izdarīt. Neviens nesāks rīkoties, ja uzskatīs, ka nav vērts rīkoties vai arī ir neiespējami rīkoties. Psihologs T. Toma�evskis �o likumsakarību izsaka ar formulu: D = f (vp), kur D � darbība, v � mērķa vērtība subjektam, f � funkcija, p � mērķa realizācijas varbūtība. Starp v un p pastāv pseidokomutatīvā attiecība. Ja v��0 vai p->0, tad D�>0 neatkarīgi no tā, ka v�>oo vai p�>l. Ja kāds no elementiem tiecas uz nulli, reizinājums arī tiecas uz nulli neatkarīgi no otrā elementa lieluma. Tātad, ja gribam pamudināt cilvēku uz darbību, jāpierāda viņam mērķa nozīmīgums un tā sasnieg�anas iespējamība, jo cilvēks nedarīs neko, ja mērķis viņam personīgi nebūs nozīmīgs (partneris nav ieinteresēts) vai arī domās, ka mērķis nav sasniedzams (pat ja subjektīvi tas ir nozīmīgs).

Cen�oties ieinteresēt (pārliecināt) cilvēku par mūsu viedokli, nepiecie�ams ne tikai uzmanīgi vērot sarunu biedru, bet arī izvirzīt ^�ņēmumus par viņa galvenajām interesēm un personības īpatnībām. Turklāt jābūt gataviem �os pieņēmumus grozīt, ja tie ir biju�i aplami. Partnera informē�anai ir jābūt dzīvam, tēlainam lietas būtības izklāstam, stāstījumam par problēmu. Savu informāciju varam pasniegt divējādi: induktīvi un deduktīvi. Pirmajā gadījumā sākam ar faktiem un, tos apkopojot, nonākam pie vispārino�iem secinājumiem. Otrajā�sākumā formulējam vispārīgo tēzi un no tās pārejam pie faktiem. Ja mūsu klausītājs ir holēriķis, tad pareizākais ir deduktīvais ceļ�. Holēriķim ir ātrs psihiskās darbības temps, viņ� ātri tver lietas būtību, ir nepacietīgs, un tāpēc labāk sākt ar vispārinātām tēzēm. Runājot ar flegmatiķi, veļamākais ir induktīvais ceļ�. Flegmatiķim ir lēnāks psihiskās darbības temps, viņ� vieglāk uztver atsevi�ķus faktus un, izpratis tos, izdara vispārinājumus. �ī korelācija nav vispārīga, bet diezgan augsta. [29] Ja nezinām partnera temperamentu, tad pieskaitām viņu pie vidējā tipa, uzskatām viņu par domājo�u cilvēku un darām tā, kā mums vieglāk, vērojot partnera reakciju un būdami gatavi mainīt taktiku.

Pastāv trīs mūsu viedokļa izskaidro�anas veidi partnerim: instruk-tīvais, vēsto�ais un prātojo�ais.

80

Instruktīvā izskaidro�ana apelē pie atmiņas. Lietojam tajā gadījumā, kad partnerim jāapgūst kaut kādas rīcības algoritms. Piemēram, priek�nieks instruē savu vietnieku par to, kas darāms viņa atvaļinājuma laikā. Instinktīvās izskaidro�anas gadījumā partnera domā�anu mēs nenoslogojam, "pielādējam" atmiņu un suģestējam partneri, ka viņ� noteikti ir spējīgs tikt galā ar darbību, kuru mēs nupat shematiski "salikām pa plauktiņiem".

Jāņem vērā, ka instruē�ana nepatīk rado�ām personām, cilvēkiem ar mākslinieciskām tieksmēm, indivīdiem ar augstu pa�vērtējumu. Mazizglītoti cilvēki, vidusmēra izpildītāji, kas nav radu�i patstāvīgi domāt, armijas, policijas darbinieki instruē�anu parasti uzņem bez pretestības.

Vēsto�ā izskaidro�ana ir mazāk riskanta un psiholoģiski veļamāka partnerim. �ajā gadījumā mēs dzīvi un loģiski izklāstām faktus, uzdodam retoriskus jautājumus, interesējamies par to, kā un cik labi partneris mūs saprot, stimulējam piekri�anu un cen�amies panākt, lai partneris pats izdarītu mums vēlamos secinājumus.

Prātojo�o izskaidro�anu lietojam tad, kad runājam ar rado�iem, izglītotiem, iniciatīvas bagātiem partneriem, par kuriem zinām, ka viņiem ir savs viedoklis par daudziem jautājumiem, un kuri ir pieradu�i pie polemikas. �ie cilvēki ieinteresējas un pārliecinās tikai tajā gadījumā, j a pa�i aktīvi piedalās j autajumu apsprie�anā, uzdod mums savus un atbild uz mūsu jautājumiem. Tikai aktivizējot rado�o partneru domā�anas procesu, varam pamudināt viņus uzmanīgi uzklausīt mūsu domas un konkrētos secinājumus. Prātojo�ajā izskaidro�anā lēmumus pieņemam kopā ar partneri, kolektīvi domājot un risinot problēmu.

Partneri ieinteresēt, pārliecināt vieglāk, ja mēs:

�� personīgi vēr�amais pie viņa, nosaucot viņa vārdu, uzvārdu,

amatu;

�� apelējam pie kopīgas pagātnes, pieredzes, kopīgām vērtībām;

�� atsaucamies uz precedentiem pagātnē;

�� apelējam pie personības stiprajām pusēm;

■� argumentus vēr�am uz partnera svarīgākajām dzīves vērtībām;

� savu vēlē�anos pasakām skaidri un gai�i, īsi un konkrēti;

81

�� neizsakām visus argumentus uzreiz, svarīgākos pietaupām

sarunas beigām;

�� dodam cilvēkam laiku apdomāties un pa�am pieņemt lēmumu;

�� akceptējam un cienām viņa lēmumu.

Lai ari cik veikli mēs būtu sarunu risinā�anā un argumentē�anas prasmē, tomēr ir cilvēki, kurus pārliecināt ir neiespējami. Pēc I. Ladanova domām [27], pārliecinā�anai nepakļaujas:

1)���� cilvēki ar ierobe�otu fantāziju, kuriem nav spilgtas iztēles, kuri

nav spējīgi uz spilgtu emocionālo tēlu uztveri;

2)� egoistiskas, iek�ēji vērstas personības, kurām personīgie pārdzī

vojumi ir svarīgāki par grupas, kolektīva un pat cilvēku masu interesēm

un pārdzīvojumiem;

3)���� sociāli nekontaktējo�ie cilvēki, atsve�inātie ar minimālu emocio

nālu pieķer�anos citiem cilvēkiem; vienpatņi, kuriem ir ļoti vājas saites

ar formālajām un neformālajām grupām;

4)� personas ar spilgti izteiktu agresivitāti un vajadzību dominēt,

valdīt pār citiem;

5)���� cilvēki, kas izjūt atklātu naidu pret savas mikrovides locekļiem,

turklāt konflikts ir kļuvis iracionāls, destruktīvs;

6)���� cilvēki ar paranojas tendencēm (vajā�anas murgu idejām) vai ari

kriminālie psihopāti (cilvēki ar spilgti izteiktu antisociālu uzvedību).

UZSLAVA UN KRITIKA KA IETEKMĒ�ANAS LĪDZEKĻI

Uzslavai ir pozitīva ietekmējo�a loma saskarsmē. Uzslava apmierina cilvēka vajadzības pēc vērtējuma un atzinības, ceļ indivīda pa�apziņu, apliecina darbības pareizumu un efektivitāti. Uzslava var būt vārdiska atzinības pau�ana, darbības veicinā�ana ar prēmiju palīdzību (papildu samaksa, dāvana, atvaļinājums, ceļojums utt), stimulē�ana ar atbildības papla�inā�anu (jaunu pilnvaru pie�ķir�ana, iecel�ana augstākā amatā u. c). Uzslavas pamatā ir pozitīvas attieksmes pau�ana pret partneri un viņa paveikto. �o attieksmi vislabāk izsaka vārdi: "es lepojos ar jums". Uzslava var tikt izteikta personīgi un publiski. Abos gadījumos tas ir efektīvs ietekmē�anas līdzeklis. Tomēr par nelieliem panākumiem

82

li

cilvēku labāk paslavēt vienatne. Diez vai būs pareizi un patīkami pa�am cilvēkam, ja mēs viņu slavēsim publiski par to, ko ari citi dara tikpat labi, pat tad, ja slavējamajam cilvēkam nācies nopietni piestrādāt, lai sasniegtu panākumus. Ja uzslavēsim viņu vienatnē, cilvēkam būs patīkami, ka mēs augstu vērtējam viņa pūles neatpalikt no citiem. Uzslavai vienmēr jābūt pamatotai. Tikai infantili cilvēki uztver nepelnītu atzinību pozitīvi. Normālam cilvēkam nepelnīta uzslava �ķiet nievājo�a un izsmejo�a.

No otras puses, ja ir par ko, ar uzslavām nevajadzētu skopoties. Mūsu sabiedrībā cilvēki cie� no pozitīvas attieksmes trūkuma. Vēlams cilvēku slavēt pat par nelieliem panākumiem, jo mazu sasniegumu uzteik�ana bruģē ceļu lielākiem panākumiem. Slavēt varam ne tikai par reāliem darba sasniegumiem, bet ari par trāpīgi pateiktu frāzi, izvirzītu oriģinālu ideju: "Cik skaisti jūs to pateicāt!", "Kā man pa�am tas neienāca prātā?!" Uzslavas "lielumam "jābūt samērīgam ar paveiktālielumu. Sevi�ķi tas jāievēro, publiski uzteicot cilvēku. Rietumu mened�eri iesaka publisku uzslavu papildināt ar kādu materiālu atzinības izpausmi � dāvanu, prēmiju u. c, turklāt pietiekami vērtīgu, lai tā neradītu ironisku attieksmi klāteso�ajos. Ja �ādas uzslavas papildinā�anai iespēju nav, labāk to izteikt vienatnē vai �aurā lokā.

Uzslavu nedrīkst pārspīlēt. Slavējot vajadzētu izvairīties no īpa�vārdu pārākajām pakāpēm. Cilvēkam vienmēr ir jāatstāj doma, ka viņ� ir spējīgs vēl uz kaut ko vairāk un mēs to pratīsim novērtēt. Uzslavai irjābūt savlaicīgai. Novēlota uzslava vairs nedod nepiecie�amo efektu. Cilvēks var būt jau aizmirsis vai savādāk novērtējis padarīto. Sasteigta uzslava var radīt pa�apmierinātību un pasivitāti. Uzslavu vienamcilvēkam nedrīkst izmantot kā stimulu otram, jo citādi varam izraisīt negatīvu attieksmi pret slavējamo no apkārtējo puses. Lai citi pa�i ierauga, kā tiek vērtēts labs darbs un idejas, lai tiecas pēc slavējamiem panākumiem. Uzslavās nevajadzētu dot daudz padomu tālākam darbam, jo varam nobremzēt cilvēka iniciatīvu un spontanitāti.

Pareizi izteikta uzslava stimulē cilvēka aktivitāti, uzlabo attiecības, veicina kontaktu efektivitāti.

Efektīvs cilvēka ietekmē�anas un pārliecinā�anas līdzeklis ir kritika.

Kritika, ja mēs to izsakām psiholoģiski pareizi, var būt ļoti pamudino�a

83

un stimulējo�a. Kritizēt ir jāprot, jo, tikai prasmīgi kritizējot, mēs varam panākt vēlamo rezultātu un nesabojāt attiecības ar partneri. Liela daļa cilvēku vispār nevar kritizēt, jo viņiem ir grūti ieņemt "vecāku" pozīciju, vēl lielāka daļa cilvēku kritiku uztver kā iespēju izpaust savu agresiju un negatīvās emocijas. �ie cilvēki kritiku izmanto kā sodu partnerim. �eit galvenais ir pazemot otru cilvēku, aizskart viņa pa�cieņu, sevi�ķi efektīvi tas iespējams sve�u un mazpazīstamu cilvēku klātbūtnē un izmantojot saskarsmes "sabotierus" � aizskaro�us epitetus, pārspīlētus vispārinājumus, negatīvu motīvu piedēvē�anu partnera uzvedībai u. c. "Kritikakā sods" vienmēr ir nekonstruktīva.nekonstruktīvas kritikas galvenā pazīme ir cilvēka aizvainojums, sa�utums, psiholoģiskā aizsardzība pat tad, ja mēs norādām uz konkrētām kļūdām. Neveiksmīgas kritikas galveniecēloņi ir �ādi.

1.��� Personības aizskar�ana. Kritizēt drīkst tikai cilvēka rīcību un nevis

personību. ("Nepra�a", "Egoists!")

2.��� Saskarsmes "sabotieru" izmanto�ana.

3.��� Totāla cilvēka nosodī�ana. Kritizēt drīkst tikai par konkrētiem

pārkāpumiem. ("Jūs vienmēr esat absolūti vienaldzīgi!")

4.��� Kritikas barguma nesamērība ar pārkāpuma lielumu. ("Ar liel

gabalu uz zvirbuļiem.")

5.��� Fatalitāte. Cilvēka kritizē�ana par to, ko veikt nav viņa spēkos.

("�im darbam jūs jau esat par vecu!")

6.��� Mentorisms (pamācī�ana, moralizē�ana). ("Vairāk vajag uzklausīt

padomus!", "Nevajag izlekt ar savu muļķīgo iniciatīvu!")

7.��� Pārmērīga emocionalitāte, partnera vaino�ana savu negatīvo emo

ciju izcelsmē. ("Jūs mani traku padarāt ar savu �aurpieribu!")

ASV psihologi uzskata, ka katram kritizējamajam ir piecas tiesības, kuras mums vajadzētu ievērot.

1.���� Tiesības tikt kritizētam vienatnē.

2.���� Tiesības tikt īpa�i neizdalītam citu līdzvainīgo vidū.

3.���� Tiesības uz konkrētu kritiku (par konkrētiem pārkāpumiem,

kļūdām).

4.� Tiesības sarunas sākumā uzrādīt "vainu mīkstino�us apstākļus".

5.���� Tiesības uz nejau�u kļūdu (bez tālāksekojo�as "galvas mazgā-

sanas ).

84

Konstruktīva kritikapatiesībā ir atbalsts partnerim.tās mērķis ir sekmēt cilvēka darbību, panākt tās uzlabo�anos. Konstruktīva kritika bāzējas uz pozitīvu attieksmi pret partneri, patiesu ieinteresētību viņa darī�anās. �āda kritika ir emocionāla, ņemta vērā partnera satraukuma pakāpe (jo cilvēks satrauktaks, jo sliktāk viņ� uzņem kritiku). Efektīva kritika vienmēr ir personīga un konkrēta. Mēs runājam pa�i savā vārdā ("Man liekas�", "Mani neapmierina�"), neatsaucoties uz kaut kādām augstākām instancēm. Konkrēti norādām cilvēkam uz viņa kļūdām un pasakām skaidri un gai�i, kā mēs vēlamies, lai viņ� izmainītu savu uzvedību, darbību. Neuzbā�amies cilvēkam ar nelūgtiem padomiem, atstājam viņam iniciatīvu savas rīcības pārveidē.

Ja nepiecie�ams, atbildam uz partnera jautājumiem, ta�u nepieņemam lēmumus viņa vietā. Par konstruktīvu kritiku nav jākaunas, un tāpēc mums nav jājūtas neveikli. Nav nepiecie�ams, izsakot kritiku, vienlaicīgi mierināt partneri. Ta�u vēlama pozitīvas vispārējās attieksmes demonstrācija un partnera suģestija, ka viņa spēkos ir kļūdas izlabot un turpmāk nepieļaut.

Ja iesākam sarunu ar pozitīvas vispārējās attieksmes izteik�anu, uzslavu, atzinību, partneris vieglāk un ar mazāku psiholoģisko pretestību uzņems mūsu kritiskos izteikumus. Piemēram, varam teikt: "Līdz �im visi jūsu lēmumi ir biju�i ļoti pārdomāti, ta�u vakardienas lēmumu es uzskatu par pārsteidzīgu�"

Konstruktīvai kritikai ir jābūt savlaicīgai, ta�u ne pārsteidzīgai. Jāļauj norimt mūsu emocijām. Iekavēta kritika toties var negatīvi ietekmēt darbu, attiecības, jo mūsos uzkrājas neapmierinātība un samilst negatīvās emocijas. Partneris tostarp var nospriest, ka viņa rīcība netiek kontrolēta vai arī tā mums ir vienaldzīga.

Kritizējo�ai saskarsmei raksturīgi savi neverbālās komunikācijas � kodi � palielināta distance, sausāka, oficiālāka intonācija, noteiktība, lieti�ķums balsī. Konstruktīvā kritikā ir jārespektē partnera personība, tajā nedrīkst būt neviena cēloņa, kas padarītu to par neefektīvu. Konstruktīva kritika nav launatminīga. Kritizējot partneri par pēdējo pārkāpumu, nevajadzētu pieminēt iepriek�ējos, protams, ja tie neatkārtojas. Un vēl � kritikas nedrīkst būt pārāk daudz, labāk kritizēt retāk, bet efektīvāk.

85

♦ KONFLIKTU VEIDI UN KONFLIKTU ATRISINĀ�ANASVĒRTĪBA ♦ UZVEDĪBAS TAKTIKAS KONFLIKTU

SITUĀCIJAS ♦ STARPPERSONU KONFLIKTU

ATRISINĀ�ANAS "�ETRU SOĻU" METODE ♦ DIALOGA

SPECIFIKA KONFLIKTRISINO�AJĀ KOMUNIKĀCIJĀ

♦ NEKAITĪGA EMOCIJU "IZLĀDĒ�ANA" KONFLIKTU

GADĪJUMOS

KONFLIKTU VEIDI

Konflikti ir neatņemama un tāpēc normāla dzīves sastāvdaļa. Pla�ā nozīmē par konfliktu sauc jebkurus savstarpēji antagonistiskusimpulsus, intereses, viedokļus, darbības.Konflikts var būt iek�ējs � pa�ā cilvēkā � kā pretēju vēlmju, impulsu sadursme, kura ietekmē cilvēka uzvedību un ceļu uz mērķi, kā arī ārējs � starppersonu (starp-grupu) konflikts, kurā viena puse traucē otrai kādas darbības veik�anā un mērķu sasnieg�anā, jo katrai ir savas intereses. Iek�ējo konfliktu tipoloģiju vispla�āk ir izstrādājis amerikāņu psihologs K. Levins. Viņ� nosauc �etrus �ādus iek�ējo konfliktu veidus.

1. Aproach � aproach(tuvo�anās � tuvo�anās). Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz labi un vienlīdz vēlami mērķi. Klasisks piemērs �eit ir Buridana ēzelis, kas, stāvot starp divām siena kaudzēm, esot tomēr nomiris badā. Cilvēks lielākoties nav ēzelis un tāpēc atrisina �o konfliktu darbībā, parasti izvēloties to mērķi, kur� ir tuvāk.

86

2.���Aproach� avoidance(tuvo�anās � novēr�anas). Konflikts

rodas tad, ja viens un tas pats mērķis cilvēkam ir gan vēlams un patī

kams, gan nevēlams un nepatīkams. Pie �ī veida konfliktiem pieder

visi "saldie" grēki � smēķē�ana, alkohols, gadījuma dzimumsakari.

Cilvēks �o konfliktu atrisina, akcentējot vēlamo un patīkamo mērķa

aspektu un izliekoties neredzam otru aspektu.

3.��� Avoidance� avoidance(novēr�anās � novēr�anās). Konflikts

rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz "nepatīkami mērķi un viņam nākas

izvēlēties starp diviem ļaunumiem mazāko". �o konfliktu cilvēks parasti

pārdzīvo, apstākļu spiests. Piemēram, viņam nākas iz�ķirties � iet uz

obligātu apspriedi un "nīkt" garlaicībā vai neiet uz apspriedi, bet rīt

saņemt no priek�nieka brāzienu. Konflikts tiek atrisināts, izvērtējot abus

ļaunumus.

4.���DouMe aproach� avoidance(dubulta tuvo�anās � novēr�anās).

Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi mērķi, kuri abi ir gan vēlami un

patīkami, gan nevēlami un nepatīkami. Klasisks piemērs, ko sniedz

pats K. Levins, ir resna cilvēka izvēle starp kūku, kas ir gar�īga, bet

trekna, un burkānu, kas nav trekns, bet nav arī gar�īgs. Konflikts parasti

tiek atrisināts spontāni.

Starppersonu konflikti ir emocionāli tonētas viena cilvēka (cilvēku grupas) pretenzijas pret otru cilvēku (grupu), kas attiecas uz kaut kādām vērtībām (priek�mets, attiecības, lepnums, pa�cieņa, gods, pienākumi, vara utt.). Konflikts tāpēc kļūst par konfliktu, ka apsūdzētā puse nepiekrīt konflikta iniciatora slēdzieniem, viņa piedāvātajai izejai no konflikta situācijas. Sadursme konfliktā rodas no tā, ka partneris nevēlas viegli atteikties no savām pozīcijām un interesēm.

Jebkura konflikta pamatā ir noteiktas vērtības, par kurām rit cīņa. Vērtība ir kaut kāds objekts, kuram subjekta vajadzību un intere�u struktūrā ir milzīga nozīme. Konflikti rodas tie�i �īs vērtības nozīmīguma dēļ. Ja tas tā nebūtu, cilvēki viegli atteiktos no vērtībām vai atrastu kompromisus un "nebojātu sev dzīvi".

Zināms ta�u, ka viena minūte aktīvas konfliktē�anās prasa 10�20 minūtes nomierinā�anās laika, viena stunda konfliktējo�as saskarsmes vēl 3 stundas 20 minūtes tur mūs emocionālā sasprindzinājumā.

Iz�ķir da�us starppersonu konfliktu tipus.

87

1.����� Racionāli apzinātais konflikts. �is konfliktu veids raksturīgs ar

to, ka abas konfliktējo�ās puses apzinās savu pretrunīgo intere�u būtību,

zina, ka konfliktam ir iemesls. Abas puses zina, par kādām vērtībām

noris cīņa, saprot savus un pretinieka nolūkus, apzinās, ka savas

pretenzijas nāksies pierādīt. �is konflikts raksturīgs ar pietiekami

racionālu, civilizētu uzvedību konflikta situācijā, gatavību atrisināt

konfliktu.

2.����� Pseidokonflikts. Vienam no oponentiem liekas, ka abu pu�u

intereses ir nesamierināmas, nekādu kompromisu nevar būt. Vērtības

nozīme tiek mākslīgi paaugstināta. �im konfliktam ir vienpusīgs

raksturs � viena puse cīnās, otra parasti novēro. Karojo�ā puse

nerēķinās ar pretinieka resursiem (bie�i � ļoti lieliem), pārvērtē un

neapdomīgi tērē savējos, nodarot sev milzīgus zaudējumus (izput,

sabeidz veselību, sajūk prātā). Devīze � "Cīņa līdz uzvarai!". Zaudē

juma cena oponentam ir bezgala augsta. Cilvēka statuss pazeminās ne

tikai ar konfliktu saistītajā pozīcijā, bet arī visās citās. Neracionāla

uzvedības stratēģija un taktika pseidokonfliktā noved pie neiespēja

mības uzvarēt. Rezultāts ir zaudēti resursi un vil�anās. �is konflikta

veids atgādina cīņu ar vējdzirnavām.

3.��� Iracionālais konflikts. Abas konfliktējo�ās puses ir pārliecinātas,

ka tās �ķir pretrunu bezdibenis. Vērtība, par ko noris cīņa, �ķiet neda

lāma. Uzvarai ir jāmobilizē visi spēki un resursi. Pretinieks ir jāiznīcina.

�is ir pats destruktīvākais konfliktu veids.

4.��� Latentais (slēptais) konflikts. Konfliktam ir iemesls, bet partneri

īsto iemeslu vārdā nesauc vai arī labi neapzinās. Viņu starpā notiek

strīdi, ka�ķē�anās par sīkumiem. Piemēram, ģimenē ir seksuālas nesa

skaņas, bet laulātie strīdas par to, ko gatavot vakariņās un kam jāmazgā

trauki.

5.��� Nobīdītais konflikts � strīdē�anās par sīkumiem. �is konfliktu

veids rodas no daudzu savlaicīgi neatrisinātu konfliktu uzslāņo�anās.

It kā dotajam konfliktam nav iemesla, bet tas rodas uz uzkrāto aizvai

nojumu un negatīvo emociju bāzes. Mazākā neveiksme vai partnera

asāks vārds provocē konflikta uzliesmo�anu.

6.��� Gadījuma konflikts � uzplaiksnījums. �is konflikts ir ļoti pārejo�s,

ātri sākas un beidzas. Tam nav dziļāku sakņu. Vienkār�i tā gadās, ja

88

kādam ir saspringti nervi, slikts noskaņojums, zema uzvedības kultūra, viegli "eksplodējo�s" raksturs. Kā piemērs varētu būt bļaustī�anās trolejbusā, sadursme veikalā.

KONFLIKTU ATRISINĀ�ANAS VĒRTĪBA

Amerikāņu konfliktologi uzskata, ka konfliktiem kā sociālām parādībām ir ne tikai negatīva, bet arī pozitīva nozīme. Pozitīvā nozīme slēpjas tajā apstāklī, ka konfliktējo�ās puses, satiku�ās sare�ģītā savu intere�u noregulē�anas situācijā, ir spiestas meklēt jaunas idejas, oriģinālas pieejas, labāk izzina un izprot viena otru. Konflikta atrisinā�ana ir rado�s process, kurā abas puses izmaina, pārveido viena otru un priek�statu par konflikta situāciju. Piedalī�anās konflikta atrisinā�anā bagātina abas puses ar informāciju.

Amerikāņi uzskata, ka visi konflikti principā ir atrisināmi, ja tos izdodas novest līdz racionālu sarunu stadijai. Mierīga konflikta atrisinā�ana ir sociāla vērtība tad, ja abas puses labprātīgi (bez tre�ās puses piespie�anas) cen�as atrisināt konfliktu. Tad cilvēki apzinās atrisinājuma vērtību un uzņemas atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Kolosāla loma konflikta atrisinā�anā ir ētikai. Amerikāņu kultūrā tiek uzturēts labprātīgs un godīgs konfliktu atrisinā�anas gars. Jo pietiek vienreiz "pie�maukt" partneri, lai viņam izveidotos aizdomīguma motīvs: vai uz tevi var paļauties, vai tu spēlē godīgi? Savlaicīgi neatrisināti konflikti noved pie konfliktu uzslāņo�anās, kas pasliktina situāciju, uzkrāj spriedzi, negatīvas emocijas, atsve�ina partnerus, kropļo attiecības vai noved pie to pārrāvuma. Savlaicīgi neatrisināts starppersonu konflikts var izraisīt infertu � ārējā konflikta pārcel�anu uz iek�u, kad cilvēks konfliktu sāk pārdzīvot kā iek�ēju un slēpjamu, kļūst depresīvs vai agresīvs. Infertētu konfliktu ir bezgala grūti psiholoģiski koriģēt, tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties patiesos konflikta iemeslus un savlaicīgi atrisināt radu�os konfliktus.

Konflikta dinamikā var izdalīt 3 etapus.

1. Konflikta situācijas ra�anās � tiek apzināts konflikta iemesls � vērtība, par ko norisinās cīņa, konkurējo�ās intereses.

89

2.��� Konfliktējo�ā darbība � oponentu intere�u sadursme.

3.��� Konflikta atrisinā�ana (neatrisinā�ana) � intere�u noregulē�ana

(nenoregulē�ana).

Konflikta situācijās cilvēki uzvedas un rīkojas da�ādi. Iespējamas da�ādas taktikas. Viss atkarīgs no konflikta tipa, oponentu resursiem. Taktikas izvēli lielā mērā nosaka vara un perspektīva. Vara ir faktors, kas nosaka partneru at�ķirīgās pozīcijas saskarsmē. Ir da�ādas varas: fiziskā spēka vara, statusa vara, materiālo resursu un informācijas vara, pieredzes vara, psiholoģiskā vara � oponents zina mūsu vājās vietas un prot ar mums manipulēt. Perspektīvu nosaka oponentu vēlē�anās vai nepiecie�amība saglabāt attiecības. Ir labāk piekāpties partnerim, ja būsim ilgi no viņa atkarīgi. Var uzvarēt dotajā konfliktā, bet nākotnē zaudēt daudz vairāk. Ari partnera reālās varas nenovērtē�ana var mums dārgi maksāt. Ir cilvēki, kuri konfliktus visu mū�u risina ar vienu taktiku, piemēram, vienmēr piekāpjoties vai cīnoties "līdz pēdējai asins lāsei", bet parasti taktikas tiek mainītas atkarībā no partnera un konflikta iemesla. Tas laikam ari ir visprātīgākais.

Visbie�āk sastopamās taktikas konflikta situācijās. [36] 1. Izvairī�anās no konflikta. Apsūdzētā puse cen�as mainīt tēmu, atsaucas uz laika trūkumu radu�ās problēmas apsprie�anai. Vai ari saka: �eit nav tā vieta, kur noskaidrot attiecības, parunāsim vēlāk. Galvenais � atstāj "kaujas lauku". �ī taktika neatrisina konfliktu, atliek to. Viena puse bēg no atklātas sadursmes, ļauj partnerim "atdzist", pārdomāt savas pretenzijas. Cerība ir tāda, ka atliktā konflikta situācija kaut kā atrisināsies pati no sevis vai vismaz "piebremzēsies", zaudēs savu asumu. Cilvēks cen�as nivelēt konfliktu, nomierināt partneri, piekrītot viņa pretenzijām kaut vai tikai konkrētajā bridi un tīri ārēji. Reizēm �āda taktika iedarbojas, sevi�ķi, ja konflikta cēlonis nav nopietns un ir tikai nebūtisks "uzplaiksnījums" attiecībās. Bie�i tomēr izvairī�anās no konflikta tikai attālina atrisinājumu, jo neapmierinātības priek�mets

90

netiek likvidēts, konfliktējo�as puses ir tikai "atliku�as partiju". Ilga konflikta atlik�ana nereti rada lavīnas efektu, savstarpējie aizvainojumi, neskaidrības attiecībās uzkrājas, negatīvā emocionālā spriedze pieaug. Bēg�anu no konflikta vienmēr nevajadzētu uzskatīt par gļēvulības izpausmi. �o taktiku cilvēks var izvēlēties apstākļu spiests ■� apzinoties, ka viņam nav varas, svarīga ir perspektīva, uz pozitīvu dotā konflikta atrisinājumu cerību nav. Izvairī�anās no konflikta reizēm var demonstrēt ari vienaldzību pret partneri un viņa interesēm.

2.����Konkurence ir konflikta eskalācijas taktika. Neviens no oponen

tiem nerēķinās ar otra interesēm un viedokli, aktīvi aizstāv savu pozīciju,

argumentē un kontrargumentē. Konkurences bīstamība slēpjas tajā

apstāklī, ka puses var pāriet uz personiskiem apvainojumiem un cieņas

aizskar�anu, kad visi racionālie argumenti ir izsmelti. Konkurence nereti

noved pie situācijas, kad liekas, ka visi līdzekļi ir labi mērķa sasnieg

�anai. Konkurence prasa daudz nervu. Konkurences taktiku parasti

izvēlas ļoti spēcīgas, dominantas personības ar apņēmību un stingrību

lēmumos. Vai arī cilvēki, kuri ir apstākļu spiesti un izmisuma dzīti,

lielā stresā un ar augstu konflikta atrisinā�anas motivāciju. Bie�i konku

rences veidā konflikts uz�ķiļas, kad viena puse ir uzkrājusi veselu kaudzi

sīkāku un lielāku aizvainojumu, saņēmusi spēkus, nobriedusi un izvirza

spēcīgus argumentus, kurus otrai pusei ir grūti noraidīt. Vienīgā konku

rences pozitīvā iezīme ir tā, ka ekstremālā situācija ļauj konfliktantiem

ieraudzīt vienam otra stiprās un vājās puses, apzināt patiesās vajadzības,

vēlmes un intereses. Divu pu�u konkurencē parasti uzvar tas, kam ir

lielāka vara, resursi un mazāka perspektīvas � attiecību saglabā�a

nas � vajadzība.

3.���� Pielāgo�anās taktika ir tāda konflikta risinājuma izstrāde, kura

apmierina vienas konfliktējo�ās puses intereses. Parasti �o taktiku

izmanto cilvēki ar mazāku varu un lielāku perspektīvas vajadzību nekā

partnerim. Reizēm ari visu statusu tālredzīgi cilvēki, kas, piekāpjoties

dotajā konfliktā, viņiem ne pārāk nozīmīgā, stimulē partnera piekāp�a

nos kādā citā intere�u sadursmes situācijā, kurā viņi būs patiesi ieinte

resēti. �o taktiku reizēm sauc par "gudro sievu" taktiku. �ī taktika bie�i

ir piemērotākā draugu un laulāto attiecībās. Ta�u jāņem vērā, ka mū�īga

piekāp�anās stimulē negatīvās enerģijas uzkrā�anos, rada frustrāciju

91

un vil�anos, aizvainojuma izjūtu. Pastāvīgi piekāpīgais cilvēks pēk�ņi var "eksplodēt" pavisam negaidītā situācijā.

4.��� Sadarbība � dro�i vien optimālais uzvedības veids konflikta

situācijā. Raksturīgs ar to, ka oponenti aktīvi meklē ceļus, lai varētu

abpusēji piemēroties, respektē un izzina viens otra intereses, vajadzības

un cen�as atrast sadarbības iespējas uz kopīga lēmuma pamata, lai abu

pu�u vajadzības tiktu apmierinātas un intereses realizētas. Sadarboties

gatavi cilvēki ne tikai atrisina konfliktu, bet, noregulēju�i attiecības,

veido nākotnes kooperācijas iespējas.

5.��� Kompromiss � konflikta risinā�anas taktika, kurā abas puses

upurē daļu savu intere�u otras labā; savstarpēji piekāpjas, apzinoties,

ka abas ne tikai zaudēs, bet arī iegūs, ja tiks panākts abus oponentus

vairāk vai mazāk apmierino�s lēmums, kas "atbrīvos rokas" un pavērs

tālākas konstruktīvas darbības iespējas. Kompromisa taktika ir pla�i

izplatīta biznesa sfērā, draugu, laulāto vidū.

6.��� Konfliktē�ana konfliktē�anaspēc. Dīvaina taktika, kuru izmanto

cilvēki, kuri izjūt baudu ka�ķējoties un strīdoties. Viņus iepriecina

iespēja izkliegties un situācijas, kad uz viņiem kliedz. �o taktiku vis

bie�āk izmanto psihopāti un sociopāli, kuri ar tās palīdzību samazina

iek�ējo emocionālo spriedzi.

Par �o metodi Rīgā referēja ASV psihologs Daniels Dana. Ļoti tuva tai ir K. Saslaka konfliktu risinā�anas metode.

D. Dana atzīmē, ka jau cilvēces priek�vēsturē (vēl dzīvnieku barā) cilvēkiem ir izveidoju�ās divas reakcijas uz draudiem un pretenzijām � cīņa vai bēg�ana. �īs instinktīvās reakcijas saglabājas arī mūsdienu cilvēkā un ļauj konflikta situācijās pieņemt lēmumus ļoti ātri. Mūsdienu organizācijās bēg�ana ir izvairī�anās no kontaktiem, nerunā�ana, neatbildē�ana uz jautājumiem. Cīņas reakcijas mūsdienu variants ir varas demonstrē�ana: draudi, sūdzību rakstī�ana, �ēlo�anās vadībai, vairāku cilvēku apvieno�anās pret vienu, aizsteig�anās priek�ā (pirma-

92

jam nosūdzēt), tenko�ana, aprunā�ana. Diem�ēl �o instinktīvo reakciju lieto�ana var radīt smagas sekas. Abas �īs reakcijas ir neefektīvas, jo eskalē konfliktu un bojā attiecības. �īs reakcijas var tikt nosauktas par "sliktajiem refleksiem". "Slikto refleksu" pamatā ir trīs sociālās percepcijas neprecizitātes konflikta situācijās.

1.����� Zaudētāja �� uzvarētāja ilūzija. Priek�stats par to, ka konfliktā

tikai viens var būt ieguvējs, otram noteikti ir jāzaudē. Lielākā daļa

cilvēku ir pārliecināti, ka tas tā ir, bet parasti tā nav. Faktiski abas puses

var būt ieguvējas.

2.������Sliktā cilvēka� ilūzija. Mēs saskatām konflikta cēloņus otra

cilvēka trūkumos, viņa sliktajās īpa�ībās. Konflikta gadījumā mēs

uzskatām par nepiecie�amu likvidēt �īs cilvēka sliktās īpa�ības, jo tikai

tā mēs varam konfliktu atrisināt. Parasti �ī ilūzija ir abpusēja.

3.����� Strupceļa ilūzija. Konflikta situācija �ķiet bezcerīga, tā nav

atrisināma, un cilvēkam ar to ir jāsamierinās. �īs ilūzijas, pēc D. Dana

domām, ir ģenētiski ieprogrammētas un kopīgas visiem cilvēkiem

pasaulē. D. Dana uzskata, ka nav bezcerīgu konflikta situāciju, ja tie ir

racionāli apzināti. Konfliktā nav obligāti vienam jāzaudē un otram

jāuzvar. Nav obligāti jāmaina otrs cilvēks (pieaugu�u cilvēku mainīt ir

tikpat kā neiespējami, ja tikai viņ� pats negribēs mainīties). Var pat

saglabāt savas perceptīvās ilūzijas un tomēr konfliktu atrisināt. Ir trīs

racionālā konflikta līmeņi: krīze, sadursme un uzplaiksnījums. Ar pēdējā

risinā�anu nav vērts nodarboties, tam nevajadzētu pievērst uzmanību

kā jau gadījuma konfliktam. Krīzes gadījumā, kad konflikts draud ar

pilnīgu attiecību sarau�anu, nepiecie�ams starpnieks, kur� palīdzētu

krīzi novērst, tre�ā puse, miertiesnesis � konfliktologs, psihologs. Kad

krīzes situācijā ir, piemēram, pāris, kas nolēmis �ķirties, divas firmas,

kas gatavas tiesāties.

��etru solu� metode ir domāta vidējam konflikta līmenim � sadursmei. �eit var būt klāt tre�ā persona, bet var arī nebūt. Viens no oponentiem pats var uzņemties iek�ējā starpnieka lomu.

Pirmais solis � vajag atrast laiku un iespēju aprunāties ar oponentu. Ja cilvēku starpā nav komunikācijas, nebūs ari konflikta risinājuma. Ir jārada apstākļi komunikācijai. Pastāv divi pamatlikumi, kuriem jau iepriek� jāpiekrīt abiem konfliktantiem. �ie divi pamatlikumi it kā

93

nepieļauj "slikto refleksu" lieto�anu. Pirmais likums: mes neatkāpsimies no sarunu iespējas, mēs neizvairīsimies no komunikācijas. Otraislikums: mēs neizmantosim draudus un varu, lai uzvarētu. Mēs esam dabas būtnes, akcentē amerikāņu psihologs, mēs nevaram pārveidot savas uztveres un emocijas, kas ir ģenētiski ieprogrammētas, ta�u mēs varam mainīt savu izturē�anos. Cilvēki ar normālu psihi ir spējīgi izvēlēties savu izturē�anās veidu. Pat tad, ja otrs cilvēks man nepatīk, es jūtu stipras antipātijas, tomēr es varu atrast iespēju ar viņu runāt. Pat tad, ja man ir konflikts ar vadītāju, viņ� var atrast izturē�anās veidu, lai nepiespiestu mani, lai nedominētu sarunā. Vēl jo vairāk, ja es pats esmu vadītājs un man ir iespēja izvēlēties.

Otrais solis. Vajag atrast laiku un vietu, kur �ī saruna varētu notikt. �eit ir divi nosacījumi. Pirmais �jāatrod pietiekami daudz laika (vidēji nopietna konflikta gadījumā � ne mazāk par stundu). Otrais � jāizvēlas tāda vieta, kur neviens netraucēs (telefons, televizors, bērni, radi, apmeklētāji u. c).

Tre�ais solis � pati saruna. Sarunā tās iniciatoram ir jāpilda divi uzdevumi. Pirmais �jāseko, lai netiktu pārkāpti divi pirmā soļa likumi. Otrais �jāatbalsta samierinā�anās reakcijas. Nekādā gadījumā nedrīkst palaist tās garām. Ja sarunā piedalās tre�ā puse, tad tam seko starpnieks.

Pirmie trīs sarunas soļi ir pa�samierinā�anās process. Ja abas konfliktējo�ās puses ievēro likumus un nosacījumus, aug to psihiskie spēki, parādās "izrāviena iespējas", lai mainītu attieksmi vienam pret otru. No pretiniekiem konfliktanti kļūst par partneriem, cilvēkiem, kuri kopā meklē aktuālās problēmas atrisinājumu, sadarbojas. Ja netiek panākts �is lūzums, konfliktu nevar atrisināt, tas "iestrēgst" vai pat padziļinās. Jāņem vērā, ka katra cilvēka zemapziņā ir spēki, kas tiecas uz harmoniju, vajag tikai tos prast izmantot. Ta�u jāapzinās, ka lūzuma punkti, "izrāviens" ir tikai ievirzes mūsu attieksmē, tās vēl nav izmaiņas mūsu uzvedībā, mūsu rīcības veidā. Tāpēc nepiecie�ams ceturtais solis.

Ceturtais solis � vieno�anās panāk�ana. To sagatavo tre�ais solis. Laba vieno�anās paredz trīs nosacījumus.

1.�� Vieno�anās ir sabalansēta: neviens nav ne uzvarētājs, ne zaudētājs

uz cita rēķina. Abas puses ir ieguvu�as vismaz kaut ko.

2.�� Abi cilvēki vienojas par tālāko uzvedību, par to, kā viņi tālāk

94

izturēsies viens pret otru. Vieno�anas ir virzīta uz nākotni, un tāpēc �eit nevajag pieminēt to, kura dēļ izcēlās konflikts.

3. Labas vieno�anās raksturojums ir ari tas, ka tā tiek fiksēta: uzrakstīta uz papīra, ierakstīta, piemēram, magnetofona lentē, lai vajadzības gadījumā to precīzi varētu atsaukt atmiņā. Ja sarunā piedalās starpnieks, tad viņ� fiksē vieno�anos un rūpējas par tās sabalansētību. Lai "�etru soļu" metode varētu darboties, nepiecie�ami da�i priek�noteikumi:

1)���� konflikts ir starp divām personām,

2)� cilvēku attiecībām ir un var būt vēsture (attiecības turpinās pro

cesā),

3)���� abas puses piedalās sarunā fiziski (piemēram, tās nepārstāv

advokāti),

4)� abi konfliktanti ir līdzvērtīgā situācijā (pozīcija "blakus"). Lai �ī

metode varētu darboties, partnerim ar augstāku varas potenciālu ir

"jānolai�as" no sava statusa augstumiem,

5)���� abām personām ir jābūt psihiski normālām, tās nedrīkst būt

alkohola vai narkotiku reibumā.

Pats grūtākais un svarīgākais "�etru soļu" metodē, protams, ir tre�ais solis � pati saruna. Tāpēc aplūkosim to pamatīgāk.

Ja mēs esam dialoga iniciatori, sarunas plānu vajadzētu iepriek� pārdomāt. Ievadā būtu vēlams izteikt atzinību cilvēkam par to, ka viņ� ir devis piekri�anu sarunai ar mums. Tālāk nepiecie�ams izrādīt optimistisku noskaņu, ka rezultāts tiks sasniegts un mēs atradīsim izeju no sare�ģītās situācijas. �ī suģestē�ana, emocionālā iespaido�ana ir īpa�i nozīmīga, ja partneris �aubās, ir skeptiski noskaņots. Lietderīgi ir taktiski atgādināt par pamatnoteikumiem sarunā. Tālāk nepiecie�ams pa�am objektīvi un konkrēti definēt sarunu priek�metu. Pieņemsim, ka pasniedzējs runā ar studentu, kur� auditorijā ir uzvedies agresīvi, izaicino�i. �ajā gadījumā sarunas priek�mets būs par to, kā studenta uzvedība ietekmē pasniedzēja iespējas vadīt nodarbību.

95

Pēc sarunas priek�meta definīcijas vajadzētu uzaicināt partneri aprakstīt radu�os problēmu no viņa viedokļa, lai noskaidrotu, kā otra puse uztver konflikta priek�metu. �is uzaicinājums ievada dialogu. Pati galvenā iemaņa, kas vajadzīga dialogā, ir aktīvās klausī�anās realizācija, prasme sadzirdēt partneri. Mums jābūt gataviem izdzirdēt par sevi ļoti nepatīkamas lietas. Jācen�as reaģēt ne pārāk emocionāli un nepārtraukt partneri. Jādod iespēja cilvēkam izteikt savas negatīvās jūtas, kas nospie� un nomāc, stimulē konfliktējo�o uzvedību. Otrā noderīgā iemaņa ir pozitīvas attieksmes demonstrācija pret savas jūtas un domas izsako�o partneri kā pretstats agresivitātei. K. Saslaka īpa�i uzsver neverbālās komunikācijas nozīmi dialogā. Klausoties jācen�as emocionāli atbalstīt partneri, ieņemt "atvērtās" pozas, neslēpt plaukstas, uzturēt vizuālo kontaktu. Dialoga uzdevums ir noskaidrot konfliktantu patiesās vajadzības un mērķus. Dialogā ari mums ir jāatklāj partnerim savas patiesās intereses un jūtas, nedrīkst izvairīties par tām runāt, ja vēlamies panākt efektīvu konflikta atrisinājumu. Ta�u, ja esam konflikta atrisinā�anas iniciatori, mūsu izteikumiem vajadzētu būt emocionāli līdzsvarotiem, savaldīgiem un konkrētiem. Nevajag baidīties būt vaļsirdīgam ar partneri. Cilvēks, kas atklāti runā par savām vēlmēm un jūtām, kļūst saprotams sarunu biedram, stimulē partnera empātiju.

Dialoga uzdevums ir veicināt konflikta atrisinā�anu. K. Saslaka akcentē "smadzeņu vētru" (brainstorming) kā vienu no optimāla risinājuma atra�anas līdzekļiem. "Smadzeņu vētru" � ideju producē�anu mēs varam panākt ar atvērtajiem jautājumiem partnerim: "Kā, pēc jūsu domām, mēs varētu apmierināt savas intereses?", "Kādu jūs saskatāt izeju no dotās situācijas?", "Ko mēs abi varētu darīt lietas labā?" u. c. Ideju ģenerē�anā, protams, varam piedalīties ari mēs pa�i. Prasmīgi lietotas partnera ieinteresē�anas un pārliecinā�anas metodes var sekmēt konflikta atrisinā�anu.

Jārēķinās, protams, ari ar to, ka "smadzeņu vētra" var novest mūs pie secinājuma, ka pagaidām optimālu konflikta atrisinājumu mēs nesaskatām un viss ir jāsāk no gala. Un tomēr pat tāds it kā neveiksmīgs lēmums ir labāks par infertu � konflikta nēsā�anu un pārdzīvo�anu sevī, kas draud mums ar infarktu vai kuņģa �ūlu.

D. Dana uzskata, ka dialogā ir divas stadijas � konfrontācijas

96

stadija, kura oponenti pretstata savas velmēs un intereses, un samierinā�anās stadija, kad cilvēki meklē konflikta atrisinā�anas iespējas. Pirmā fāze pāriet otrajā spontāni. Ir �etri spēki, uzsver konfliktologs, kuri atbalsta saskaņu un sekmē konflikta atrisinā�anu.

1.��� Nogurums no tā, ka mums ir konflikts ar oponentu.

2.��� Vēlē�anās sasniegt harmoniskas attiecības, vajadzība pēc miera.

�ī vēlē�anās mums ir, lai gan ir arī cita � mums gribas, lai konflikta

atrisinājums būtu mums izdevīgs.

3.��� Katarse � atbrīvo�anās no sasprindzinājuma, kas seko izteik�anās

periodam, emocionāla "izlādē�anās".

4.��� "Kavē�anas" reflekss. Dzīvniekiem plēsoņām tas ir iedzimts, bet

parādās ari cilvēkam. Ja mums ir no�ēla par konfliktu ar partneri un

viņ� to apzinās, tad visdrīzāk ari oponentam radīsies vēlē�anās konfliktu

mazināt un nevis izrādīt klaju agresivitāti.

Konfliktrisino�ajā saskarsmē svarīgi ir ļaut �iem spēkiem darboties, jūtīgi reaģēt uz visiem samierinā�anās signāliem.

M. Argails apgalvo, ka visas negatīvās emocijas un konflikti rodas no tā, ka cilvēki netiek pietiekami mīlēti. Konfliktrisino�ajā dialogā pats galvenais ir nodibināt draudzīgas attiecības. Vēlams sākt ar maigu komplimentu partnerim. Ir trīs sfēras � izskats, īpa�ums, raksturs, � kurās mēs vienmēr varam atrast kaut ko tādu, kas runā par labu oponentam (kaut vai tikai vienā). Ar uzslavu mēs pārsteidzam cilvēku, kas tradicionāli gatavojas konfrontācijai, un iegūstam kontroli pār situāciju, laiku un arī konflikta atrisinājumu. Konflikta situācijā, akcentē angļu psihologs, galvenais nav viedokļi un fakti, bet gan sarunu biedru jūtas. Jāpalīdz partnerim atbrīvoties no emocionālās spriedzes ar laipnību, ieinteresētību viņā pa�ā un viņa problēmās, aktīvo klausī�anos, maksimāli jāizmanto kompromisa taktika.

Neviens cilvēks nenodzīvo savu mū�u pilnīgi bez konfliktiem. Ar konfliktiem parasti ir saistītas sevi�ķi spēcīgas emocijas, jo konflikti

97

tomēr ir ekstremālas saskarsmes situācijas. Kamēr esam paruzbudināti un negatīvu emociju pārņemti, grūti cerēt uz veiksmīgu konflikta atrisinā�anu. Tam nepiecie�ama "vēsa" galva. Jāprot atbrīvoties no liekās spriedzes, nekaitējot sev un lietai, neprovocējot partnera atbildes agresiju, kuru varētu izraisīt mūsu negatīvo emociju noreaģē�ana uz oponentu. Vienmēr jāatceras, ka saskarsmē darbojas "emociju atgriezeniskais likums", kura būtību labi izsaka latvie�u sakāmvārds "Kā me�ā sauc, tā atskan".

Pastāv divi nekaitīgi emociju "izlādē�anas" veidi � vizualizācija un muskulārā reaģē�ana (objekta aizstā�ana).

Ja partneris mums ir radījis dusmas, saniknojis, nokaitinājis, izturējies pret mums nicino�i un pazemojo�i, un sevi�ķi tad, ja viņ� ir mūsu priek�nieks vai nozīmīgs radinieks, no kura gaidām mantojumu, varam izmantot vizualizāciju, lai "izlādētu" savu agresiju. Ar iztēles, fantāzijas palīdzību varam iedomāties visu, ko mēs gribētu ar viņu izdarīt: pakārt aiz ļaunās mēles, sadedzināt sārtā, piekaut līdz zilumiem. Varam iedomāties nepatīkamo cilvēku galīgi muļķīgā un neveiklā situācijā: "tusnītis spēlē tenisu", "augstais ierēdnis kā vabole rāpo pie bargās laulenes kājām". Galvenais, ka neietērpjam savas negatīvās emocijas vārdos, bet mūsu neverbālos kodus nejūtīgais partneris diez vai sapratīs, toties mēs atgūstām pa�apziņu un varam aukstasinīgi turpināt dialogu.

Laba metode ir arī negatīvo emociju muskulārā noreaģē�ana. Pēc saskarsmes ar augstprātīgu, agresīvu partneri varam pacensties tīri fiziski atbrīvoties no spriedzes � noiet 10 kilometrus kājām, ar rokām izmazgāt pāris nedēļas krāju�os veļu, sarīkot skrie�anās sacensības ar savu dogu. Varam aizstāt dominanto "iedomu vāceli" ar spilvenu un kārtīgi to samīcīt, saplēst pāris apniku�us �ķīvjus vai da�as vecas avīzes līdz mikroskopiskiem gabaliņiem. Galvenais, ka nedarām to "bīstamā" subjekta klātbūtnē. �ajās darbībās mēs glu�i fiziski "attīrām" savu organismu no negatīvās spriedzes un nepieļaujam konfliktu uzslāņo-�anos. Nākamreiz satiekot nepatīkamo personu, mēs jau uztversim viņu samērā vienaldzīgi, divreiz īsti dusmoties par vienu un to pa�u nevar � emocijas jau ir "izlādētas".

Nobeigumā neliels tests, kur� palīdzēs jums noteikt savas uzvedības taktikas konfliktu situācijās [36], apzināt, kurām jūs dodat priek�roku,

98

kuras tikpat ka neizmantojat. Atbildot necentieties atcerēties savu reakciju uz pēdējo vai pa�u lielāko konfliktu savā dzīvē. Labāk iztēlojieties savu parasto uzvedību konflikta situācijās pēdējos 3�5 gados. Dodiet pirmo atbildi, kura jums ienāk prātā, jo tā parasti ir vispatiesākā. Necentieties ari pārdomāt, kuru taktiku būtu vispareizāk izmantot. Nav viennozīmīgi pareizu vai nepareizu taktiku, viss ir atkarīgs no konkrētās konflikta situācijas.

Aizpildiet tabulas rūtiņas, izmantojot ciparus no 1 (visbie�āk izmantojamā taktika) līdz 5 (visretāk izmantojamā taktika). Ja divas taktikas izmantojat vienlīdz bie�i (reti), lieciet tām vienādus ciparus.

TAKTIKA

Izmantoju visbie�āk

Izmantoju diezgan bie�i

Izmantoju visai reti

Tikpat kā neizmantoju

Konkurence. Es aktīvi aizstāvu savas intereses

Izvairī�anās. Es cen�os izvairīties no konfliktiem vai nivelēt tos

Pielāgo�anās. Es cen�os piekāpties partnerim

Sadarbība. Es cen�os panākt vieno�anos, kas apmierina abas puses

Kompromiss. Es cen�os panākt lēmumu, kas balstās uz abu pu�u piekāp�anos

Pārdomājiet testa tabulas rezultātus! Vai jūsu uzvedības taktika konflikta situācijās ir pietiekami elastīga? Cik komfortabli jūs jūtaties, izmantojot kādu taktiku? Vai ir nepiecie�ams kaut ko mainīt jūsu uzvedībā konflikta situācijās? Ja nepiecie�ams � mainiet!

99

XI. PARTNERIU TIPI UN KOMUNIKĀCIJAS ĪPATNĪBAS AR TIEM

Saskarsmē mums nākas iepazīt ļoti daudzus cilvēkus. Katrs no viņiem ir personība un at�ķirīgs no citiem, un tomēr cilvēkos var saskatīt arī kopīgas iezīmes. Apvienojot �īs iezīmes, var izdalīt partneru sociālpsiholoģiskos tipus. Saskarsme būs efektīvāka, ja mēs pārzināsim ne tikai kontaktu vispārējās likumsakarības, kuras jāievēro, sarunājoties ar ikvienu cilvēku, bet ņemsim vērā arī partnera tipoloģiskās īpatnības, kas nosaka komunikācijas specifiku. Pēc dominējo�ās pazīmes komunikatīvajā uzvedībāA. Dabrovi�s [19] izdala �ādus partneru tipus: dominantais partneris un nedominantais partneris, mobilais un rigidais partneris, partneris ekstraverts un partneris intraverts.

Komunikācijas īpatnības ar dominanto partneri

Par dominantu sauc cilvēku, kur� saskarsmē noteikti cen�as ieņemt psiholoģisko pozīciju "no aug�as". Viss viņa uzvedībā � poza, �esti, tonis, izteik�anās vieds � demonstrē vēlē�anos ietekmēt mūs, uzspiest mums savu viedokli. Dominantais partneris ir pa�pārliecināts, nereti agresīvs, viegli pārtrauc mūs sarunā, ta�u neļauj pārtraukt sevi, paaugstina balsi un piespie� sevi noklausīties līdz galam. Ja �ī tipa partneris mums kaut ko skaidro, tad cen�as savu informāciju burtiski "iedzīt" mūsu galvās, noteikti interesējas par to, cik labi mēs esam viņu sapratu�i. Ja viņ� uzklausa mūsu paskaidrojumus, tad vai nu uzdos simts un vienu

100

precizējo�u jautājumu, vai ari visādi demonstrēs, ka sen jau visu sapratis un tālāk skaidrot kaut ko nav vajadzības.

Ja dominantajam partnerim ir domstarpības ar mums, viņ� cen�as "iedzelt", ironizēt, ir ass un pat rupj� vai ari augstprātīgi noslēgts. Viņ� bez problēmām var pārtraukt sarunu pusvārdā. Dominantais partneris var būt arī rafinēti pieklājīgs, ta�u mēs tik un tā sajutīsim, ka saruna ir beigusies.

Ja arī mēs pa�i esam dominantas personības, sarunā ar dominantu partneri mums jābūt īpa�i meistarīgiem, jo domstarpības viegli var provocēt konfliktu, un tādējādi var sabojāties attiecības un rasties naidīgums.

Vajadzētu zināt, ka dominanti partneri patiesībā ciena tos cilvēkus, kuri prot būt izturīgi un nepadodas viņu spiedienam. Sarunā ar dominantu partneri tāpēc vajadzētu saglabāt "vēsu prātu", neatbildēt ar agresiju uz viņa dominances izpausmēm, neapkarot un neizzobot tās. Kontaktu laikā mierīgi izsakām savu viedokli, argumentējam un kontrargumentējam, cen�amies nepievērst īpa�u uzmanību partnera "spēka paņēmienu" demonstrācijām, koncentrējam uzmanību uz pa�u sarunas saturu. Ne vienmēr tas ir viegli, jo "pieaugu�o" mūsos aizskar dominantā partnera uzvedība, tomēr pūles atmaksājas. Redzot mūsu neatkarīgo un absolūti pieklājīgi izteikto pozīciju, dominantais partneris galu galā sāk rēķināties ar to, kļūst pieejamāks, pāriet no psiholoģiskās dominē�anas pozīcijas uz pozīciju "blakus", kura atļauj risināt sarunu konstruktīvi.

Komunikācijas īpatnības ar nedominantu partneri

Nedominantais partneris ir pretstats dominantajam. Viņ� ir delikāts, taktisks, kautrīgs, sarunā cen�as ieņemt psiholoģisko pozīciju "no apak�as". Nedominantajam partnerim krietni jāsadū�ojas, lai uzsāktu sarunu. �is partnera tips ir ļoti jūtīgs pret jebkurām mūsu spēka izpausmēm, viegli piekāpjas, apjūk, zaudē drosmi. Sarunas laikā viņ� neuzdro�inās mūs pārtraukt, pacietīgi klausās, neprotestē, kad mēs viņu pārtraucam. Bie�i vien nedominantajam partnerim zinā�anu ir vairāk nekā mums, ta�u sava bikluma un neizlēmīguma dēļ viņ� viegli zaudē

101

domas pavedienu, ar grūtībām atrod argumentus sava viedokļa aizstāvē�anai. �is partneris baidās mūs aizvainot, izvairās no strīda.

Tikai labvēlīgas un mierīgas sarunas gadījumā nedominantais cilvēks paliek dro�āks, atļaujas mūs pārtraukt, iebilst un aizstāvēt savas domas. Nedominanto partneri sarunā vajadzētu uzmundrināt, stimulēt, psiholoģiski atbalstīt. Labāk ar neverbālās komunikācijas palīdzību � smaidu, ieinteresētu skatienu, uzmanības pozu. Nedominantajam partnerim jāpalīdz "atvērties", jo pretējā gadījumā varam zaudēt nozīmīgu informāciju. Nedominanto partneri iedro�ina uzslava, tikai tai jābūt patiesai. Jebkuru divkosību, tuk�us glaimus �is visai smalkas dvēseles cilvēks nepieņem, tie var izraisīt pilnīgu neuzticē�anos. Nedominantajam cilvēkam bie�i ir grūti pieņemt lēmumus, vislabprātāk viņ� to uztic citiem. Kad sarunā jūtam, ka nedro�ais partneris atbildību par kādas savas problēmas risinājumu grib uzvelt uz mūsu pleciem, nevajadzētu tomēr izlemt viņa vietā. Vēlams palīdzēt apjuku�ajam cilvēkam izanalizēt viņa problēmu, apspriest risinājuma variantus, mēģināt pārliecināt cilvēku par to, ka viņa pa�a spēkos ir pieņemt saprātīgu lēmumu. Sarunā ar nedominantu cilvēku mums jābūt īpa�i saudzīgiem, taktiskiem, jo �ie cilvēki ir viegli ievainojami, ļoti jūtīgi.

Dominantais un nedominantais partneris, protams, ir galējie varianti. Dzīvē reālais saskarsmes partneris ne vienmēr būs izteikti dominants vai nedominants, bet tomēr kādas no �īm iezīmēm prevalēs, tad arī lietderīgas būs minētās rekomendācijas.

Komunikācijas īpatnības ar mobilo partneri

Mobilais partneris ir dzimis komunikants. Pietiek ar vienu mirkli, lai viņ� iekļautos sarunā. Ta�u tikpat ātri, kā viņa uzmanība jums pievēr�as, tā var arī novērsties, un jūs ievērojat, ka partnera skatiens kļūst "tuk�s", viņa domas lido citur. Ta�u pēc pirmā jūsu vārda mobilais cilvēks atkal pievēr�as jums. Viņa runa ir ātra, pat steidzīga, mīmika ļoti dzīva, �estikulācija ekspresīva. Kaut ko pateicis, pajautājis, partneris nepatvaļīgi steidzina jūs ar atbildi. To rāda viņa seja, nepacietīgais skatiens, �esti. Ja jūsu replika kavējas vai ari tā ir pārāk gara, partnerim

102

kļūst garlaicīgi. Viņ� steidzas iespraust kādu savu vārdu jūsu sacītajā, pateikt priek�ā atbildi, nobeigt frāzi jūsu vietā. Pats mobilais partneris izsakās visai nevērīgi, izlai� vārdus, nepievēr� daudz uzmanības sīkumiem un detaļām. Viņam �ķiet, ka jūs viņu ari tāpat sapratīsiet. Galvenais ir būtība; detaļas un to vārdiskais "ietērps" mobilajam partnerim liekas mazsvarīgi. Ilga vienas tēmas apsprie�ana nogurdina, mobilais partneris pārorientējas uz blakus tēmām, cen�as pastāstīt kādus interesantus gadījumus vai notikumus, atcerēties kādu tēmai pieskaņotu anekdoti, lai izpu�ķotu sarunu, lai pie�ķirtu sarunai daudzkrāsainību. Sarunā mobilais partneris viegli pāriet no viena temata uz citu. Kad jūs kopā apsprie�at kādu jautājumu, risināt problēmu, mobilais partneris izvirza vienu ideju pēc otras, priek�likumi birst kā no pilnības raga, neviena no tiem viņam nav pa īstam �ēl, viņ� atkal izvirza citus. Izbeigt sarunu ar mobilo partneri ir tikpat viegli kā uzsākt; viņ� nav sevi�ķi prasīgs kontaktu formas, rituālu un ceremoniju ziņā.

Ja kontaktu partneris ir izteikti mobils, vajadzētu rīkoties tā � sarunas sākumā pieskaņoties viņa ātrajam tempam, lai arī tas samazina komunikācijas saturīgumu. Pēc tam pamazām ierobe�ot savu repliku bie�umu un ātrumu, stimulējot partneri ieklausīties jūsos, koncentrēt uzmanību. Izraisīju�i mobilā partnera interesi, "nobremzēju�i" viņu, varat atgriezties pie sarunas sākuma un precizēt to, kas palika neskaidrs, kam pārskrējāt pāri. Iniciatīva sarunā ar mobilo partneri ir jāuzņemas jums. Ja jūs �ādu iniciatīvu neizrādīsiet, saruna var neizdoties, un jūs �ķirsieties apbēdināti un vīlu�ies viens otra intelektuālajās spējās un cilvēciskajās īpa�ībās. Mobilais partneris ir "jābremzē", taktiski jāatgrie� atpakaļ pie apsprie�amajiem jautājumiem, ja partneris novirzās no tēmas. Kontaktu saturīgumu paaugstināt palīdz precizējo�ie jautājumi partnerim, kuri sekmē viņa viedokļa noskaidro�anu. Jautājumiem un replikām, ņemot vērā mobilā partnera īpatnības, vajadzētu būt īsiem, bet saturīgiem.

Komunikācijas īpatnības ar rigido partneri

Rigidais partneris ir lēns un inerts. Viņam nepiecie�ams laiks, lai iekļautos sarunā. Ja rigidais partneris, pirms jūs viņu uzrunājāt, bija ar

103

kaut ko aizņemts, viņ� sākuma pabeigs iesākto un tikai pēc tam pievērsīsies jums. Pirms sarunas sāk�anas viņ� ilgi jūs pētīs, novērtēs, gatavosies kontaktam. Kā smags svārsts, inertais cilvēks iekustas lēnām, bet, sācis kustēties, dara to pamatīgi. Viņ� ir "fundamentāls" sarunā: klausās uzmanīgi, runā lēni un pārdomāti. Savas domas izsaka precīzi, pievēr�ot uzmanību detaļām un pat sīkumiem. Jums var likties, ka �ie sīkumi ir maznozīmīgi, bet rigidais partneris domā citādi. Katru savu frāzi �is sarunu biedrs cen�as pateikt pēc iespējas precīzāk, tā, lai katrs vārds būtu savā vietā. Viņ� ilgi meklē visprecīzāko vārdu, stiepj "ēēēēēē", "mmmmmmm", sarunā "mīdās uz vietas". Laimīgi atradis meklēto vārdu, izteicienu, rigidais partneris to noteikti ne vienreiz vien atkārtos, "izgar�os".

Viņ� nemīl, ka viņu pārtrauc sarunā. Tas viņam liekas netaisnīgi, jo viņ� ta�u jūs nepārtrauca, klausījās pacietīgi.

Ja jūs pārāk steidzaties sarunā, gribat apspriest uzreiz vairākas problēmas, pārejat uz blakus tēmām, rigidajam partnerim tas nepatīk, viņ� viebjas: jūs atstājat viņam nenopietna cilvēka iespaidu. Ja, risinot kādu uzdevumu, jūs izvirzāt vienu versiju pēc otras un tūlīt pat atsakāties no tām kā nepietiekami pārdomātām, rigidais partneris var noturēt jūs par slikti audzinātu pļāpu. Kad jums liekas, ka saruna ir galā, viss apspriests un pārrunāts, rigidais partneris bie�i vēl un vēl turpina iedziļināties detaļās. Reizēm tam ir jēga, jo gadās, ka viena nepārdomāta detaļa vai sīkums padara kopīgi pieņemto lēmumu par nederīgu un problēmas apsprie�ana jāsāk no jauna.

Rigido partneri izvest no pacietības ir diezgan grūti, viņ� valda pār sevi. Ta�u, ja jums tomēr ir izdevies aizkaitināt rigido sarunu biedru, tad sargieties! Strīdā viņ� ir tikpat pamatīgs cik jebkurā citā savā nodarbē. Nebūs viegli viņu "pārstrīdēt". Der atcerēties arī to, ka rigidie cilvēki samērā bie�i mēdz būt ļaunatminīgi.

Ja jūs pats esat mobilā tipa cilvēks, saskarsme ar rigido partneri var jūs nokausēt. Pat izbeigt sarunu ar viņu nav viegli. �im sarunu biedram nozīmīgas ir atvadu ceremonijas un rituāli. Gadās, ka vēl gaitenī, pavadot jūs līdz durvīm, rigidais partneris turpina iesākto sarunu, vēlreiz un vēlreiz saliek visus punktiņus uz "i", atgādina par no pieņemtajiem lēmumiem izrieto�ām sekām, saistībām un pienākumiem. Pēc jūsu

104

aizie�anas rigidais partneris vel ilgi pārdomās un analizēs notiku�o sarunu.

Ja jūsu sarunu biedrs pieder pie rigidā tipa, ar to ir jārēķinās un jāapbruņojas ar pacietību. Steidzināt viņu, izrādīt nepacietību nozīmē tikai bojāt attiecības un neko nepanakt. Jāpieņem partneris tāds, kāds viņ� ir, un jāpiemērojas viņam. Tāds viņ� ir no dabas, un jūs viņu nepārveidosit. Sarunā rigido partneri nevajadzētu pārtraukt, teikt viņam priek�ā meklējamos vārdus, nobeigt frāzes viņa vietā, jo tas cilvēku var aizvainot. Sevi "jātur gro�os", jāizsakās īsi, skaidri un pārdomāti. Nav jābaidās no pauzēm sarunā, rigidais partneris ir pacietīgs. Viņa iecietība ļauj jums sakopot domas, veikt saturīgu argumentāciju. Sarunā ar rigido partneri vēlams nenovirzīties no tēmas, nepazaudēt sarunas pavedienu, uzmanīgi klausīties, viennozīmīgi izteikties.

Komunikācijas īpatnības ar partneri ekstravertu

Par ekstravertu�veices psihologs K. G. Jungs nosauca cilvēku, kura uzmanība pievērsta galvenokārt ārējās pasaules objektiem, citiem cilvēkiem. Ekstraverti ir impulsīvi, iniciatīvas bagāti, darbīgi, sociāli adaptēti, viņiem raksturīga elastīga uzvedība un augsta sabiedriskuma pakāpe. Kontaktu sfēra ir ekstraverta dzimtā stihija. Ja nav neviena, ar ko parunāt, ekstraverts skumst, garlaikojas. Viņam gandrīz vienmēr ir nepiecie�ams partneris � gan tad, kad ir priecīgi ap sirdi, gan tad, kad ir skumji. �im partnerim �ķiet, ka viņ� ir spējīgs saprast katru, un citi cilvēki noteikti sapratīs viņu. Ekstraverts imponē cilvēkiem ar savu gatavību uzklausīt, saprast, izrādīt līdzjūtību, palīdzēt. Diem�ēl ekstraverta draudzīgums un izpratne reizēm mēdz būt virspusīgi. Vienas un tās pa�as sejas ekstravertu nogurdina, viņam nepiecie�ama daudzveidība �- jauni partneri un jauni kontakti. Ekstraverts ir ziņkārīgs, viņu piesaista citu cilvēku personīgās dzīves noslēpumi un sabiedrisko notikumu aizkulises. Viņam patīk "paspīdēt" citu cilvēku vidū ar savu erudīciju, pamēļot un ari patenkot. Tāpēc gadās, ka ekstraverts izpļāpā viņam uzticētos noslēpumus. Ne aiz ļauna prāta, bet tikai, lai iegūtu citu cilvēku uzmanību. Ekstraverts vēlas, lai apkārtējie par viņu runātu,

105

lai viņ� būtu uzmanības centra, tāpēc bie�i vien atļaujas ekstravagantus gājienus, ekscentriskus izteicienus, neparastu apģērbu. Iesākt un pabeigt sarunu ar ekstravertu nav grūti. Viņam patīk labvēlīga kontaktu gaisotne, tāpēc viņ� mēdz sacīt partnerim patīkamas lietas. Arī pret sevi ekstra-verts gaida labu attieksmi. Strīdus ekstravertais partneris cen�as pēc iespējas ātrāk izbeigt, viņ� prot piedot un izlūgties piedo�anu, lai atjaunotu draudzīgas attiecības.

Kontaktos ar ekstraverto cilvēku svarīgi ir saglabāt savstarpējo simpātiju atmosfēru. Viņa pārmērības, ziņkārību, vēlmi būt uzmanības centrā var ierobe�ot ar vieglas ironijas palīdzību. �is partnera tips ir visi jūtīgs pret ironisku toni, viņ� baidās kļūt smieklīgs, jo tas varētu kaitēt viņa pa�cieņai. Ekstravertais partneris parasti ir ļoti emocionāls. Nopietnā sarunā vajadzētu vairāk vērsties pie viņa saprāta, loģikas, neļaut emocijām ņemt virsroku.

Komunikācijas īpatnības ar partneri intravertu

Intraverts,pēc �veices psihologa k. g. junga domām, ir cilvēks, kura intereses pievērstas galvenokārt viņa pa�a iek�ējai pasaulei. Intraverti ir nesabiedriski, noslēgti, pasīvi, aizņemti ar savām problēmām un pa�analīzi. Viņiem ir samērā grūti pāriet no slēptā dialoga ar sevi uz dialogu ar citu cilvēku. Intraverts dzīvo savā pasaulē, un viņam nav vajadzības pēc pla�as sabiedrības. Viņ� labprātāk kontaktējas ar grāmatām, tehniskām iekārtām, zinātniskiem simboliem, filozofiskām kategorijām nekā ar apkārtējiem cilvēkiem. Viņa garīgā pasaule un uzvedība daudziem, sevi�ķi izteiktiem ekstravertiem, �ķiet visai dīvaina un nesaprotama. Intravertu vidū ir daudz talantīgu dzejnieku, mākslinieku, filozofu.

Saskarsmei intraverts izvēlas tikai da�us cilvēkus, parasti līdzīgus sev. Viņ� ir klusētājs, bet, ja izsakās, tad bie�i vien neskaidri un nesaprotami klausītājiem. Nereti viņa viedoklis at�ķiras no sabiedrībā pieņemtā. Intraverts grūti kontaktējas ar cilvēkiem, neuzticas tiem un tāpēc piesardzīgi uzņem pat citu cilvēku simpātiju izpausmes pret sevi. Ta�u, noticējis jums, pieķēries, intraverts savu pozitīvo attieksmi saglabā ilgus

106

gadus. Viņ� ir uzticams un pa�aizliedzīgs draugs. Kā sarunu biedrs intraverts ir viegli aizvainojams, ļoti jūtīgs, bie�i nesaprot jokus. No cilvēka, kas viņu ir aizskāris, apvainojis, izsmējis, intraverts izvairās mēne�iem un gadiem ilgi.

Intravertu apgrūtina ikdieni�ķas tik�anās un sarunas par personīgām tēmām, viņu maz interesē citu cilvēku noslēpumi un darī�anas. Intraverts dod priek�roku politisku un zinātnisku, mākslas un literatūras tēmu apsprie�anai. Sarunā ar intravertu bie�i iestājas pauzes, partneris aizdomājas. Pārāk ilgas sarunas intravertu nomoka: partneris vēlas pabūt viens. Ar ekstravertu mēs bez problēmām varam pavadīt kopā veselu dienu, viņu iepriecē iespēja būt kontaktā ik minūti. Intravertam �āda situācija sagādās cie�anas.

Izteiktu ekstravertu un spilgtu intravertu reālajā dzīvē nav pārāk daudz, lielākā daļā cilvēku ir gan ekstraverta, gan intraverta iezīmes, kuras aktualizē konkrētā dzīves situācija. Ar sev tuviem cilvēkiem priecīgā dzīves brīdī arī intraverts var kontaktēties kā ekstraverts.

Mēs izdalījām abstraktus partneru tipus pēc dominējo�ās komunikatīvās uzvedības pazīmes. Dzīvē �īs iezīmes var arī kombinēties. Ne vienmēr viegli ir atrast kopēju valodu, piemēram, ar dominantu mobilu ekstravertu vai nedominantu rigidu intravertu. Iespējamas arī citas kombinācijas, kuru savdabību vēl papildina da�ādas partneru personības iezīmes. Neatlaidīgi jāmeklē optimāla pieeja katram reālajam saskarsmes partnerim. Vienmēr tomēr atceroties amerikāņu lieti�ķo attiecību speciālistu D�. van Eikena un K. Prenslera atgādinājumu, ka "cilvēki nepretojas mūsu neatlaidībai tik ilgi, kamēr mūsu pieklājība ir lielāka nekā neatlaidība".

P. Mici�s [29], analizējot lieti�ķās sarunas, veido savu "abstraktu partneru tipu" klasifikāciju. �ajos tipos, kas ir izdomāti psiholoģiski modeļi, ir apvienotas zināmas īpa�ības, kuras var ietekmēt lieti�ķo sarunu sagatavo�anas procesu un sarunu gaitu. Reālajiem oficiālās saskarsmes partneriem �īs īpa�ības var piemist lielākā vai mazākā mērā vai pat kombinēties. Cilvēks var arī mainīt savu "klasifikācijas tipu" atkarībā no sarunu gaitas, lieti�ķo partneru pozīcijām, ieinteresētības sarunu priek�metā.

P. Mici�s savas klasifikācijas pamatā liek �ādus kritērijus: sarunu

107

biedra kompetences līmeni, atklātumu un patiesīgumu, komunikatīvas prasmes, ieinteresētību sarunu priek�metā un iznākumā. Autors nosauc deviņus lieti�ķo sarunu partneru "abstraktos tipus" un raksturo komunikācijas īpatnības ar tiem.

1. Ķildīgais cilvēks, nihilists

�is partneris nereti pārkāpj sarunas profesionālo etiķeti. Viņ� ir nepacietīgs, nelīdzsvarots, uzbudināts. Viņa pozīcija un pieeja sarunas priek�metam nereti samulsina lieti�ķos partnerus, rada nesapratni. Viņ� ir ķildīgs un provocē strīdus par jebkuru neskaidru niansi sarunā.

Ja zināms, ka lieti�ķo sarunu partneris pieder pie ķildīgā tipa, P. Mici�s iesaka rīkoties tā:

�� vēl pirms sarunu sākuma apspriest ar viņu un pamatot visus

strīdīgos jautājumus, ja tādi ir zināmi;

�� sarunu laikā vienmēr palikt aukstasinīgam un kompetentam;

�� sekot, lai lēmumi pēc iespējas tiktu formulēti viņa vārdiem;

�� ļaut citiem sarunas biedriem atspēkot viņa apgalvojumus un pēc

tam noraidīt tos;

�� pacensties dabūt viņu savā pusē, padarīt par "pozitīvo" cilvēku;

�� runāt ar viņu zem �etrām acīm sarunu pauzēs un pārtraukumos,

lai noskaidrotu viņa negatīvās pozīcijas patiesos cēloņus;

�� ekstremālos gadījumos pārtraukt lieti�ķo sarunu un turpināt to

tikai tad, kad prāti būs atdzisu�i;

�� pie sarunu galda nosēdināt viņu "klusajā" stūri.

2. "Pozitīvais" cilvēks

�is noteikti ir vispatīkamākais partnera tips sarunā. Viņ� ir labsirdīgs, saprātīgs, strādīgs, kompetents. Ar �o partneri var mierīgi un argumentēti diskutēt, vienoties un pieņemt kopīgus lēmumus. Ja mūsu sarunu biedrs ir "pozitīvais" cilvēks, tad vajag:

� kopā ar viņu pabeigt visu atsevi�ķo jautājumu izskatī�anu;

108

�� censties panākt, lai ari citi sarunas dalībnieki piekristu �ai

pozitīvajai pieejai konkrētajā oficiālajā sarunā;

�� grūtos un strīdīgos jautājumos, sare�ģītās situācijās vērsties pēc

palīdzības un atbalsta pie "pozitīvā" cilvēka;

�� ielāgot, ka sarunu biedru grupā �ī tipa partneri drīkst apsēdināt

jebkurā brīvā vietā.

3. Viszinis

�ī tipa partnerim liekas, ka viņ� ir viszino�s. Nav tāda jautājuma, par kuru viņam nebūtu savs viedoklis. Viņ� vienmēr lūdz vārdu, gatavs runāt viens pats un ilgi. Ar �ī tipa partneri vajadzētu apieties tā:

�� apsēdināt viņu blakus sarunu vadītājam;

�� laiku pa laikam atgādināt viņam, ka citi arī grib izteikties;

�� palūgt viņu atļaut ari citiem sarunas dalībniekiem piedalīties

lēmuma pieņem�anā;

�� dot viņam iespēju rezumēt atsevi�ķus sarunas etapus un izdarīt

no tiem izrieto�os secinājumus;

�� uzaicināt pārējos sarunas partnerus izvērtēt visziņa riskantos

priek�likumus;

�� reizēm uzdot viņam sare�ģītus speciālus jautājumus, uz kuriem

nepiecie�amības gadījumā var atbildēt sarunas vadītājs.

4. Pļāpa

Runātīgs partneris. Bie�i visai netaktiski un bez jabkādas vajadzības traucē sarunu gaitu, pārtrauc runātājus, novirzās no tēmas. Runā gari un pla�i, nerēķinās ar laiku, ko tērē savām replikām. Ja mūsu partneris pieder pie pļāpu tipa, vēlams:

� tāpat kā viszini apsēdināt viņu tuvāk sarunas vadītājam vai kādai

citai autoritatīvai personai;

� taktiski apstādināt, kad viņ� savās runās sāk novirzīties no tēmas;

�ja pļāpa nerunā par lietu, pajautāt, kur viņ� saskata savā teiktajā

saistību ar apsprie�amo jautājumu;

109

� noskaidrot ikviena sarunu dalībnieka viedokli;

�� nepiecie�amības gadījumā ierobe�ot uzstā�anās un visas sarunas

laiku;

�� sekot, lai pļāpa neapgrieztu problēmu "ar kājām gaisā" tikai tāpēc

vien, lai paskatītos uz to no cita aspekta.

5. Bailulis

�is sarunu biedra tips �aubās par savu publiskas uzstā�anās prasmi, tāpēc sarunā dod priek�roku klusē�anai. Viņ� baidās pateikt kaut ko tādu, ko citi varētu uztvert kā muļķīgu vai smieklīgu. Viņam trūkst veiklības savu domu precīzā formulē�anā. Ar �ādu partneri jābūt īpa�i delikātiem un saudzīgiem:

� viņam jāuzdod viegli informatīva tipa jautājumi;

� jāpalīdz formulēt domas;

� jācen�as uzmundrināt, lai partneris tomēr atklātu savu viedokli;

�jāizmanto stimulējo�i izteikumi, piemēram, "Mēs gribētu dzirdēt

arī jūsu viedokli", "Mūs ļoti interesē arī jūsu domas";

�� jābūt pateicīgiem par jebkuru nedro�ā partnera ieguldījumu

sarunā, piezīmi, repliku;

�� ar noteiktību jāvēr�as pret jebkurām zobgalībām, kas varētu būt

adresētas �im partnerim.

6. Nepieejamais partneris

Noslēgts cilvēks, kuru, �ķiet, neinteresē ne konkrētās sarunas tēma, ne pati diskusija. Viņ� "stāv pāri" apsprie�amajiem jautājumiem, kuri viņam liekas pārāk nenozīmīgi, lai tiem pievērstu uzmanību un ar tiem nopūlētos. Ko darīt �ajā gadījumā? P. Mici�s iesaka:

�� pacensties ieinteresēt partneri pieredzes apmaiņā;

�� pajautāt viņam: "Liekas, jūs ne visai piekrītat sacītajam. Mums

visiem, protams, būtu interesanti uzzināt, kāpēc?";

�� sarunas pauzēs un pārtraukumos mēģināt noskaidrot partnera

noraido�ās uzvedības cēloņus;

�� atzīt viņa pieredzi un respektēt zinā�anas.

110

7. Neieinteresētais partneris

�o partneri sarunas tēma patie�ām neinteresē. Vislabprātāk viņ� visu sarunu vienkār�i "nosnaustu". Tāpēc nepiecie�ams:

�� uzdot partnerim informatīva rakstura jautājumus;

�� pie�ķirt sarunai interesantu, aizraujo�u formu;

�� uzdot partnerim stimulējo�us jautājumus. Piemēram, izvaicāt

par viņa darbu;

�� noskaidrot, kas interesē tie�i �o partneri. Sarunā izmantot pie

mērus no viņa intere�u sfēras.

8. "Svarīgs putns"

�is partneris ir augstprātīgs, jūtas un uzvedas tā, it kā būtu pārāks par citiem sarunas dalībniekiem. Necie� kritiku, ne tie�u, ne "caur puķēm". Sarunā cen�as ieņemt pozīciju "no aug�as" un dominēt. Kontaktējoties ar tāda tipa partneri, ir svarīgi:

�� neatļaut viņam spēlēt "viesa lomu" lieti�ķajā sarunā;

�� neuzkrīto�i piedāvāt viņam ieņemt vienlīdzīgu psiholoģisko

pozīciju ar citiem sarunas biedriem;

�� izvairīties sarunā no kritikas, kas adresēta vadītājiem, klāteso

�ajiem vai citām personām;

�� dialogā ar �ādu partneri ļoti noderīga ir metode "Jā, bet�";

�� vienmēr atcerēties, ka runa ir tikai par vienu lieti�ķu sarunu, �o

to var pieciest, ja atminamies, kas ir sarunas iniciators.

9. "Kāpēcītis"

�im partnerim raksturīga pastiprināta vēlē�anās iztaujāt visus un par visu. Jautājumi no viņa puses birst kā krusa. Reizēm tiem ir pamats, ta�u bie�i vien tie ir pilnīgi lieki, neattiecas uz lietu, traucē sarunas gaitu. Ar "kāpēcīti" varētu tikt galā �ādi:

� visus jautājumus, kas attiecas uz sarunas priek�metu, pār-

111

adresēt citiem sarunas dalībniekiem, bet ja viņ� ir viens, tad viņam pa�am;

�� uz informatīva rakstura jautājumiem vajag atbildēt konkrēti un

uzreiz;

�� vienmēr jāatzīst viņa taisnība tajos gadījumos, kad uz āķīgu

jautājumu nevaram atbildēt saturīgi.

112

Starp daudzajām cilvēka vajadzību klasifikācijām pasaulē vispazīstamākā irASV psihologa A. Maslou 1943. gadā izstrādātā cilvēka vajadzību hierarhijas teorija. Gan vīrie�iem, gan sievietēm, saskaņā ar �o teoriju, ir vienas un tās pa�as fundamentālās vajadzības, kuras neapmierinot cilvēki nespēj pilnvērtīgi dzīvot. Pie cilvēku bāziskajāmvajadzībām pieder fizioloģiskās (ēst, dzert, apģērbties, fiziski attīstīties, relaksēties) vajadzības un dro�ības (dzīvības, veselības, fizioloģisko vajadzību apmierinā�anas garantiju) vajadzības. �o vajadzību apmierinā�ana nodro�ina cilvēka kā bioloģiskas būtnes eksistenci. Hierarhijā augstākas ir cilvēka sociālās vajadzības � vajadzības pēc draudzības, mīlestības un stāvokļa sabiedrībā; vēl augstākas � vērtējuma vajadzības � vajadzības pēc pa�cieņas, goda, atzinības, presti�a; vēl augstākas � izziņas vajadzības � vajadzības pēc informācijas par sevi, dabu, citiem cilvēkiem un sabiedrību; vēl augstākas � estētiskās vajadzības � vajadzības pēc skaistuma un sakārtotības dabā un sabiedrībā. Pa�as augstākās hierarhijā irpa�realizācijas vajadzības � vajadzības pēc pa�izpausmes, savas personības pozitīvā potenciāla realizācijas, jaunrades.

Visas �īs vajadzības parādās cilvēku saskarsmē un atstāj iespaidu uz kontaktu norisi. Neapmierinātās vajadzības ir spēcīgākais cilvēku uzvedības motīvs. Starp visiem citiem cilvēka uzvedības veidiem neapmierinātās vajadzības iespaido arī cilvēku komunikatīvo uzvedību, tiecas apmierināties ar cilvēcisko kontaktu palīdzību. Daudzmaz

113

apmierināta zemāka hierarhijas līmeņa vajadzība pārstāj būt par motīvu un paver ceļu augstāka līmeņa vajadzību kā cilvēka rīcības motīvu izpausmēm. Apmierinot augstākā līmeņa vajadzības, cilvēks pilnveidojas kā personība, realizē savas pozitīvās potences, dzīvo sociāli un garīgi, radot palieko�as vērtības. No mums kā saskarsmes potenciālajiem un reālajiem partneriem lielā mērā ir atkarīga apkārtējo cilvēku psiholoģiskā labsajūta, personības attīstība un izaugsme. Tas mums uzliek milzīgu atbildību par saskarsmes saturu un kvalitāti, kontaktē�anās stilu. No mūsu pa�u personības attīstības pakāpes, kultūras un takta ir atkarīgs tas attieksmju līmenis, kuru mēs realizēsim pret otru cilvēku. Amerikāņu zinātnieki Hekinss un Bernards izdala piecus saskarsmes līmeņus, kuri at�ķiras cits no cita pēc satura, subjektīvā nozīmīguma un emociju iekļautības.

Pirmais līmenis� attieksme pret partneri kā pret nedzīvu priek�metu.

Otrais līmenis� attieksme pret partneri kā pret iedarbības objektu.

Tre�ais līmenis� pirmais, kurā parādās reālas jūtas. Attieksme pret partneri kā pret subjektu, ar kuru varam dalīties informācijā par ārējo pasauli.

Ceturtais līmenis� attieksme pret partneri kā tādas uzticības cienīgu subjektu, kuram uzdrīkstamies ļaut ieskatīties savā iek�ējā pasaulē.

Piektais līmenis� attieksme pret partneri kā savu otro "es", pilnīgas uzticē�anās un garīgas intimitātes vērtu.

Sacītais nebūt nenozīmē aicinājumu uzticēties visiem cilvēkiem pēc kārtas. Un tomēr laikam ir vērts atcerēties, ka cilvēciskas saskarsmes līmenis sākas ar tre�o.

Un pa�ā nobeigumā vēl pēdējais tests, kas ļaus jums pārliecināties, cik lielā mērā jūs jau tagad esat gatavi realizēt vismaz tre�o attieksmes līmeni pret partneri. Protams, arī �ī testa rezultātus neuztveriet, tāpat kā visus pārējos, par klīnisku slēdzienu un patiesību "pēdējā instancē". Tomēr tie var būt materiāls pārdomām.

114

Lūk, piecas situācijas, paņemtas no reālās dzīves. Izlasiet katru situāciju un izlemiet, kura frāze no stabiņa labajā pusē vislabāk atklāj izteikumu slēpto jēgu. Pareizi izvēlētais variants dos iespēju turpināt atklātu, sirsnīgu sarunu ar partneri.

Situācija(izteikumi)

1.���� Darbu vadītājs paskaidro ga

dos jaunam darbiniekam, ka vi

ņam jāievēro pieņemtie noteiku

mi, ka viņ� nedrīkst rīkoties tā, kā

viņam gribas, kā viņ� iedomājas.

Darbinieks aizkaitināts atbild: "Jūs

aicināt uz rado�u darbu, bet pats

apslāpējat jebkuru iniciatīvu."

2.���� Sarunā ar vadītāju jauna dar

biniece �ēlojas par nepatik�anām

kolektīvā. Sarunas beigās viņa

saka: "Izrādījās, ka daudzi no tiem,

kurus es uzskatīju par saviem

draugiem, tādi nemaz nav." Pēc

tam padomājusi piebilda: "Varbūt

es pārāk daudz gaidu no cilvēkiem,

ar kuriem kopā strādāju?"

3.���� �etrdesmitpiecgadīgs vī

rietis saka: "Es esmu strādājis dau

dzos uzņēmumos. Beigu beigās es

sapratu, ka labāku par �o darba

vietu es pat nevarētu vēlēties."

Frā�u varianti sarunasturpinā�anai

A. Kāpēc jūs nekonsultējaties

ar mani, pirms kaut ko uzsākat?

B. Jūs esat neapmierināts ar to,

ka es jums izteicu aizrādījumu?

C. Acīmredzot man vajadzēja

jūs labāk apmācīt.

D. Jūs uzskatāt, ka rutīnais

darbs jādara kādam citam?

A. Jūs domājat, ka vajadzētu

aiziet no kolektīva?

B. Kad iepazīsti cilvēkus tuvāk,

interese par viņiem zūd.

C. Jums liekas, ka nevajag gai

dīt no cilvēkiem pārāk daudz.

D. Jūs domājat, ka tad, ja jūs

aiziesiet, visas jūsu problēmas tiks

atrisinātas?

A. Jūs daudz gaidāt no �ī uzņē

muma.

B. Jums acīmredzot nepatika

citas darba vietas.

C. Svarīgi, ar ko salīdzina.

D. Jūs laikam nevienā vietā ilgi

neesat strādājis.

115

4. Trīsdesmitgadīgs vīrietis

saka savam priek�niekam: "Es no

darba nebaidos. Kaut gan ne katrs

darbs man patīk. Darbs, ar kuru

tiek galā kur� katrs, man nav pa

prātam."

5. Direktora sekretāre, sieviete

vidējos gados, kad direktors viņai

atgādināja, ka jau otro reizi vaicā

pēc vajadzīgā dokumenta: "Es

ta�u gribu izdarīt, kā labāk. Jūs

ta�u zināt, ka es nevaru strādāt pa

roku galam. Ja es jūs vairs neap

mierinu, pasakiet man to."

A. Jūs domājat, ka esat spējīgs

uz kaut ko vairāk.

B. Jūs domājat, ka esat spējī

gāks par citiem.

C. Jūs gribat izvirzīties.

D. Jūs domājat, ka jūs

pietiekami nenovērtē.

A. Jūs nervozējat.

B. Jūs jūtat, ka pret jums ir mai

nījusies priek�nieka attieksme.

C. Jūs uzskatāt, ka jums kļūst

grūti �eit strādāt.

D. Kāpēc jūs tā domājat?

Testa "Vai jūs esat komunikabli?"rezultātu interpretācijas

30�32 balles.jūs esat absolūti nekomunikabls, un tā ir jūsu nelaime, jo visvairāk no tā cie�at jūs pats. Bet arī jums tuviem cilvēkiem nav viegli! Uz jums grūti paļauties darbā, kur� prasa kolektīvas rūpes. Centieties kļūt komunikablāks, kontrolējiet sevi.

25�29 balles.jūs esat noslēgts, nerunīgs, dodat priek�roku vienatnei, un tāpēc jums acīmredzot ir maz draugu. Jauns darbs un jaunu kontaktu nepiecie�amība, ja arī neizraisa jūsos paniku, tomēr uz diezgan ilgu laiku "izsit" no līdzsvara. Jūs zināt �o savu rakstura īpa�ību un reizēm esat neapmierināti ar sevi. Neierobe�ojiet sevi tikai ar �o neapmierinātību �jūsu spēkos ir izmainīt �o rakstura īpa�ību. Vai tad tā nemēdz būt, ka, stipri ar kaut ko aizrāvies, jūs pēk�ņi kļūstat ļoti komunikabls? Vajag tikai pacensties.

19�24 balles.jūs esat samērā sabiedrisks un sve�ā vidē jūtaties dro�i. Jaunas problēmas jūs nebaida. Un tomēr ar sve�iem cilvēkiem

116

saejaties apdomīgi, strīdos un disputos piedalāties nelabprāt. Jūsu izteikumos reizēm ir pārāk daudz nepamatota sarkasma. �ie trūkumi ir labojami.

14�18 balles.jums ir normāla komunikabilitāte. jūs esat zinātkārs, labprāt uzklausāt interesantu sarunu biedru, esat iecietīgs, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, aizstāvat savu viedokli bez "eksplozijas". Uz tik�anos ar jauniem cilvēkiem ejat bez nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Tajā pa�ā laikā jūs nemīlat skaļas kompānijas, ekstravagantus "gājienus", daudzvārdība jūs kaitina.

9�13 baHes.jūs esat sabiedrisks (reizēm pat pārāk), ziņkārīgs, runātīgs, mīlat izteikties par visda�ādākajiem jautājumiem, tas reizēm kaitina apkārtējos. Labprāt iepazīstaties ar jauniem cilvēkiem. Mīlat būt uzmanības centrā, nevienu lūgumu nenoraidāt, kaut arī ne vienmēr varat solīto izpildīt. Reizēm "aizsvilstaties", bet ātri dusmas pāriet. Jums trūkst pacietības, cītības un drosmes, kad sastopaties ar nopietnām problēmām.

4�8 balles.jūs acīmredzot esat "savs puika". sabiedriskums jūsos "mutuļo", jūs esat par visu informēts. Jūs mīlat piedalīties visās diskusijās, kaut gan nopietnas tēmas var radīt galvassāpes un garlaicību. Jūs labprāt runājat par jebkuru jautājumu, pat tad, kad par to ir visai miglains priek�stats. Visur jūs jūtaties kā mājās. Jūs labprāt ķeraties pie jebkuras lietas, kaut arī ne vienmēr varat to sekmīgi novest līdz galam. �ī pa�a iemesla dēļ priek�niecība un kolēģi izturas pret jums ar zināmām ba�ām un �aubām. Padomājiet par �iem faktiem!

3 un mazāk baHes.jūsu sabiedriskumam ir slimīgs raksturs. Jūs esat runātīgs, daudzvārdīgs, jaucaties lietās, kuras uz jums nekādā ziņā neattiecas. Jūs ņematies spriest par problēmām, kurās esat absolūti nekompetents. Gribot vai negribot, jūs bie�i esat da�ādu konfliktu iemesls jūsu apkārtnē. Jūs viegli "aizsvilstat", apvainojaties, bie�i esat neobjektīvs. Nopietns darbs nav domāts jums. Cilvēkiem � gan darbā, gan mājās, un vispār visur � ir grūti ar jums. Jums vajadzētu pastrādāt pie sevis un sava rakstura! Vispirms ieaudziniet sevī pacietību un izturību, izturieties pret cilvēkiem ar lielāku cieņu, beidzot padomājiet arī par savu veselību � tāds dzīves stils nepaiet bez sekām.

TESTAVAIjŪs protat sevi KONTROLĒT OMUNIKĀCIJĀ?

rezultātu interpretācijas

0�3 balles

Jums ir zema komunikatīvā kontrole. Jūsu uzvedība ir stabila, jūs neuzskatāt par vajadzīgu to mainīt atkarībā no situācijas. Jūs spējat būt vaļsirdīgs sarunā. Da�i uzskata jūs par "neērtu" sarunu biedru jūsu tie�uma dēļ.

4�6 balles

Jums ir vidēji komunikatīvā kontrole. Jūs esat vaļsirdīgs, bet apvaldīts savās emocionālajās izpausmēs. Jums vajadzētu vairāk rēķināties savā uzvedībā ar tiem, ar kuriem kontaktējaties.

7�10 balles

Jums ir augsta komunikatīvā kontrole. Viegli iejūtaties jebkurā lomā, elastīgi reaģējat uz situācijas un partnera maiņām. Jums pat piemīt spēja paredzēt to iespaidu, kādu atstājat uz apkārtējiem cilvēkiem.

TESTAvai jŪs protat KLAUSĪTES?

rezultātu interpretācijas

Ja situāciju skaits, kuras jūs neapmierina un kaitina, ir 18�25, jūs esat slikts sarunu biedrs. Jums jāstrādā ar sevi un jāmācās klausīties.

10�17 situācijas. Jums piemīt da�i trūkumi. Jūs kritiski izturaties pret sarunu biedra izteikumiem, jums vēl trūkst da�u laba klausītāja īpa�ību. Nesteidzieties ar secinājumiem. Nekoncentrejiet uzmanību uz sarunu biedra manieri izteikties. Neizliecieties, esiet patiess sarunā. Meklējiet teiktā slēpto jēgu, nemonopolizējiet sarunu, ļaujiet izteikties partnerim.

3�9 situācijas. Jūs kopumā esat labs sarunu biedrs un protat klausīties, bet reizēm jūs neveltāt partnerim visu savu uzmanību. Atkārtojiet pieklājīgā veidā viņa izteikumus, ļaujiet partnerim atklāt

118

savas domas pilnība, izteikties līdz galam. Piemērojiet savu domā�anas tempu sarunas biedra runas tempam. Un tad jūs varat būt pārliecināts, ka sarunāties ar jums būs vēl patīkamāk.

0�2 situācijas. Jūs esat lielisks sarunu biedrs. Jūs protat klausīties. Jūsu kontaktē�anās stils var būt piemērs, etalons citiem cilvēkiem.

TESTS VAI JŪS VARAT PATEIKT, KĀDAS EMOCIJAS PAU� �fe SEJAS?

1.���� Neitrāla sejas izteiksme ("nulles maska").

2.���� Prieks, laime.

3.���� Dusmas.

4.���� Cie�anas da�ādā pakāpē.

5.���� Ļauns prieks, cietsirdība.

TESTS

VAI PROTAT SAKLAUSĪT TEIKTĀ SLĒPTO JĒGU?pareizās atbildes 1b, 2C, 3A, 4A, 5D.

Ja jūs esat pareizi atbildēju�i uz visiem testa jautājumiem � jūs esat iejūtīgs un uzmanīgs sarunu biedrs, dziļdomīgs klausītājs.

Ja jūs esat pareizi atbildēju�i uz �etriem jautājumiem, jūs samērā labi protat izlobīt slēpto vārdu jēgu, "lasīt" starp vārdiem.

Ja jūs pareizi atbildējāt uz trim testa jautājumiem, jūs esat vidusmēra sarunu biedrs, jūs bie�i varat kļūdīties izteikumu izpratnē.

Ja jums ir tikai divas pareizas atbildes, jūs neesat pietiekami uzmanīgs pret savu sarunu biedru, jūs steidzaties ar secinājumiem, reizēm esat agresīvs.

Viena pareiza atbilde liecina par to, ka jūs esat pārāk aizņemts ar savām problēmām, pārāk koncentrēts uz sevi. Ar tādu aizņemtību grūti gaidīt panākumus komunikācijā.

Nav nevienas pareizas atbildes � jums steidzīgi jāsāk apmācība klausī�anās mākslā, jūs esat nevērīgs un virspusīgs sarunā, jūs neprotat atbalstīt partneri, jums trūkst iejūtības (empātijas).

119

1.���� Budovskis M. Personības un sociālās vides rezonanse. R., 1986.

2.� Kārnegī D. Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem. R., 1990.

3.���� Kārnegī D. Kā attīstīt pa�apziņu un ietekmēt cilvēkus publiskās runās. R.,

1992.

4.� Karpova Ā., Plotnieks I. Personība un saskarsme. R., 1984.

5.���� Kundziņ� P. Saskarsmes kultūra. R., 1993.

6.���� Lati�evs V. Lieti�ķās sarunas un lieti�ķie kontakti. R., 1994.

7.���� Levi V. Saruna vēstulēs (Es un mēs). R., 1984.

8.���� Veics V. Uzvedības kultūra. R., 1992.

9.���� Андреева Г. М. Социальная психология. М., 1980.

10.������ Атватер И. Я вас слушаю� М., 1984.

11.������ Берн Э. Игры, в которые играют люди. (Психология человеческих

взаимоотношений). М., 1988.

12.������ Бодалев А. А. Восприятие и понимание человека человеком. М., 1982.

13.������ Бородкин Ф. М., Коряк Н. М. Внимание: конфликт! Новосибирск,

1989.

14.������ Войскунский А. Е. Я говорю, мы говорим� (Очерки о человеческом

общении). М, 1982.

15.������ Гозман А. Я. Психология эмоциональных отношений. М., 1987.

16.������ Горелов И. Н. Невербальные компоненты коммуникации. Л., 1980.

17.������ Грановская Р. М. Элементы практической психологии. Л., 1988.

18.������ Добрович А. Б. Общение: наука и искусство. М., 1980.

19.������ Добрович А. Б. Воспитателю о психологии и психогигиене общения.

М., 1987.

20.� Емельянов Ю. Н. Активное социально-психологическое обучение. Л.,

1985.

21.� Зигерт В., Ланг Л. Руководить без конфликтов. М., 1990.

22.� Каган М. С. Мир общения. М., 1988.

23.� Корнелиус X., Фейр Ш. Выиграть может каждый. (Как разрешать

конфликты). М., 1992.

24.� Король Л. М., Михайлова Е. Л. Человек-оркестр. (Микроструктура

общения). М., 1993.

120

25.� Крижанская Ю. С, Третьяков В. П. Грамматика общения. Л., 1990.

26.� Лабунская В. А. Невербальное поведение. Ростов-на-Дону, 1986.

27.� Ладанов И. Д. Мастерство делового взаимодействия. М., 1989.

28.� Мелибруда Е. Я-ты-мы. (Психологические возможности улучшения

щения). М., 1988.

29.� Мицич П. Как проводить деловые беседы. М., 1987.

30.� Обозов Н. Н. Межличностные отношения. Л., 1979.

31.� Пиз А. Язык телодвижений. (Как читать мысли других людей по их

). Нижний Новгород, 1992.

32.� Петровская Л. А. Компетентность в общении. М., 1989.

33.� Психология межличностного познания. М., 1981.

34.� Робер М.-А., Тильман Ф. Психология индивида и группы. М., 1988.

35.� Сементовская В. К., Власов Л. В. Деловое общение. Л., 1980.

36.� Скотт Дж. Г. Способы разрешения конфликтов. Киев, 1991.

37.� Шмидт Р. Искусство общения. М., 1992.

38. Харрис Т. А. Я хороший, ты хороший. (Практическая психология). М.,

1993.

121