NO AUTORA

Pirmā nodaļa PAZĪSTAMĀ sve�iniece

Cilvēkam nav nekā interesantāka par cilvēkiem.

V. Humbolts

Ko pētī psiholoģija? Visas zinātnes nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Pie pirmās grupas pieder eksaktās zinātnes, piemēram, matemātika, fizika, ķīmija, pie otrās � humanitārās: valodniecība, vēsture, literatūras zinātne u. c. Humanitārās zinātnes ir zinātnes par cilvēku. To nosaukums cēlies no latīņu vārda humānus, kas saistīts ar jēdzienu Homo sapiens, kur� apzīmē mūsdienu tipa cilvēku.

Protams, �is iedalījums ir nosacīts, jo eksaktās un humanitārās zinātnes papildina cita citu, �palīdz� cita citai. Tomēr at�ķirība pastāv. Jau senie grieķi ļoti trāpīgi formulēju�i humanitāro zinātņu kopīgo uzdevumu, uz kāda no saviem tempļiem uzrakstot: �Izzini pats sevi!� Un cilvēks cen�as izzināt. Viņ� iepazīst vēsturi, valodas būtību, cilvēka izcel�anos, tikumus un para�as, bioloģisko dabu. Ar daudzu paaud�u filozofu, vēsturnieku, lingvistu, antropologu un etnogrāfu darbiem cilvēce it kā rada savu kolektīvo pa�portretu, kas nepārtraukti tiek papildināts un bagātināts. �is pa�portrets būtu ne tikai nepilnīgs, bet pat sagrozīts, ja noteiktas iezīmes tam nepie�ķirtu viena no vishumanitārākajām zinātnēm � psiholoģija.

Vai jūs zināt, kas ir psiholoģija? Pirmajā mirklī jautājums var likties dīvains: līdz �im tāda mācību priek�meta stundu sarakstos nav bijis. Ta�u nesteidzieties ar atbildi! Labākais psiholoģijas skolotājs ir pati dzīve, kuras mācību stundas labi apgūst ikviens pat pirms tam, kad izlasa pirmo grāmatu, kas stāsta par psiholoģiju. Tā ir pazīstamā sve�iniece. Lietas būtību sare�ģī vēl tas, ka vārdu �psiholoģija� lietojam vairākās at�ķirīgās nozīmēs. Vēl neiepazinu�i �o zinātni, mēs jau bērnībā sakām: �es gribu�, �es negribu�, �es domāju�, �es jūtu�, �es iedomājos�. Mēs sprie�am par savas atmiņas plusiem un mīnusiem, par savu gribasspēku, spējām un raksturu, temperamentu un prātu.

Vēl nav lietots neviens nepazīstams vārds, bet esam jau uzskaitīju�i daudzus psiholoģijas zinātnes jēdzienus. Jau krietnu laiku

pirms psiholoģijas sistemātiskas izpētes cilvēks iepazīstas ar �o zinātni. Tā ir psiholoģijas zinātnes raksturīga īpatnība. Daudzi psiholoģijas likumi tiek apgūti sabiedrībā, cilvēku dzīvajā saskarsmē. Tāpēc zināmā mērā katrs cilvēks ir psihologs. Patie�ām � katrs! Jo bez psiholoģijas zinā�anām un pieredzes nav iespējams dzīvot cilvēku Vidū. Tā, piemēram, ikviens no mums jau kop� bērnības prot pēc ārējām pazīmēm � mīmikas, �estiem, balss, uzvedības īpatnībām, pat pēc elpo�anas ritma un sejas krāsas � noteikt otra cilvēka emocionālo stāvokli. Un ne tikai. Mēs arī protam izmantot �ī stāvokļa nianses savu mērķu sasnieg�anai. Bērns, piemēram, ļoti agri sāk saprast, kurā brīdī .var izteikt lūgumu un kad to labāķ, atlikt... uz vēlāku laiku. Katrs no mums prot orientēties citu cilvēku rakstura īpatnībās, novērtēt viņu garastāvokli.

�o ikdieni�ķo psiholoģiju, kurā atspoguļojas psiholoģijas zinā�anas, kas uzkrātas ilgi pirms speciālās zinātnes nozares ra�anās, mēs apgūstam, ne tikai pateicoties savai personiskajai pieredzei. Mēs to apgūstam arī no citiem avotiem: no daiļliteratūras, sakāmvārdiem, teikām, tautasdziesmām un skaitāmajiem pantiņiem. �ajos avotos rodama sākotne visām psiholoģijas teorijām un nozarēm. Uz mācī�anās psiholoģiju, piemēram, attiecas izteiciens �Atkārto�ana ir zinā�anu māte�. Ar raksturzinātni ir saistīta paruna �Klusi ūdeņi ir dziļi� � tajā izteikts brīdinājums tiem, kam piemīt nosliece spriest par raksturu pēc cilvēka ārējā veidola. Interesanti atzīmēt, ka tāda veida psiholoģiskas �aksiomas� ir internacionālas. �ādus analoģiskus izteicienus var atrast gandrīz visām tautām. Minētajai parunai, piemēram, līdzinās fran�u izteiciens, ko burtiski varētu tulkot tā: �Rāmā strautā nemērc roku, pat pirkstu ne.�

Tiesa, ikdieni�ķās psiholoģijas zinā�anas ir ļoti aptuvenas, izplūdu�as un da�kārt arī nepareizas. Tā drīzāk ir zinā�anu ilūzija, kas diem�ēl bie�i vien aizstāj īstu izpratni. Par ikdieni�ķās psiholoģijas jēdzienu nepilnību ir viegli pārliecināties. Pamēģiniet atbildēt uz da�iem �vienkār�iem� jautājumiem! Kaut vai uz �iem: �Ar ko at�ķiras sajūtas no jūtām?�; �Kas ir temperaments?�; �Kas ir domā�ana?� u. c. Uzdodiet �os jautājumus saviem paziņām! Rezultātus viegli paredzēt. Sākumā jūsu paziņas uzņems �os jautājumus ļoti mierīgi un mundri sāks atbildēt. Bet tad atklāsies, ka neko daudz pateikt viņi nevarēs... Visdrīzāk ir iespējams, ka jūs dzirdēsiet klasisko formulējumu �Saprotu, bet aprakstīt nevaru�. Ja �o formulējumu lieto skolēns, viņam saka: �Tātad � nesaproti!� Un tālāk seko ne mazāk klasiska piebilde: �Būs jāatbild nākamreiz.�

Tiem, kas tikko sāk nodarboties ar psiholoģijas zinātni, �īs priek�zinā�anas tomēr ir noderīgas. Uzkrātie novērojumi pakāpeniski iekļaujas zinātnisko jēdzienu sistēmā, un �is teorētisko zinā�anu un praktisko slēdzienu sakausējums var kļūt par stingru pamatu īstai izglītotībai psiholoģijas jomā. No �ī viedokļa katrs pats sev ir īsta psiholoģijas laboratorija. Tie�i tādēļ, bērni, psiholoģijas apguve ļoti at�ķiras no citu zinātņu nozaru apguves. Drīz jūs par to pārliecināsieties. Arī lozungs �Izzini pats sevi!� ar savu tie�o nozīmi vēr�as pie katra atsevi�ķa cilvēka. Tajā ietverts aicinājums izzināt sevi. Tāpēc, apgūstot psiholoģijas zinātni, cilvēks visu it kā �pielaiko� sev � cen�as noteikt, vai viņā viss saskan ar �teoriju� vai ir kaut kā savādāk. Tāpēc iesācēji psihologi labprāt novēro savus draugus un paziņas, izmantojot zinā�anas praksē.

Kas ir psiholoģijas zinātne? Tā ir zinātne par'dvēseli (grieķu valodā pstjchē nozīmē dvēseli, logos � mācību). Līdzīgi vārdu savienojumi tiek lietoti arī citu zinātņu nozaru apzīmē�anai: ģeoloģija � zinātne par Zemi, zooloģija � zinātne par dzīvniekiem, mineraloģija � zinātne par minerāliem u. c. �o zinātņu izpētes objekti ir vairāk vai mazāk skaidri un noteikti, ta�u atbildēt uz jautājumu �Kas ir dvēsele?� nav nemaz tik vienkār�i. Da�ādos vēstures posmos zinātnieki vārdā �dvēsele� ietvēru�i citu saturu. Tādi gadījumi nav retums arī citās zinātņu nozarēs.

Jūs, protams, zināt, ka ar vārdu �atoms� sengrieķu filozofi apzīmēja matērijas vissīkāko nedalāmo daļiņu. Zinātnei attīstoties, atklājās, ka atoms ir vesela elementāro daļiņu sistēma. Darbojas atomelektrostacijas, okeānos atomledlau�i �ķeļ ledus laukus, un tas viss ir atoma dalī�anās rezultāts. Bet vārds ir palicis. Tas ir kā trauks, kurā iepildīts cits, jauns saturs. Vecie, sen lietotie nosaukumi, vārdi tagad apzīmē pavisam citus, jaunus jēdzienus. Pajautājiet savam biedram, piemēram, par vārda �pavadonis� nozīmi! Tādas pa�as pārvērtības psiholoģijas zinātnes nosaukumā notiku�as ar vārdu �dvēsele�.

Saskaņā ar reliģijas mācībām dvēsele ir netverama, bezmiesīga, tā ir garīga sākotne, ko dievs ar savu dva�u iepūtis pirmajā dieva radītajā cilvēka ķermenī. Turklāt dvēsele tiek dota cilvēkam, tā teikt, �pagaidu� lieto�anā. Kad ķermeņa eksistence uz �īs zemes beidzas, dvēsele aizlido, dodas �citā saulē�.

Mēs, materiālisti, vārdu �dvēsele� lietojam ar pavisam citu nozīmi. Tas tiek izmantots par vārda �psihe� sinonīmu, lai apzīmētu augstāk organizētas matērijas � galvas smadzeņu � īpa�ību. Psihe, apziņa � tas ir objektīvās pasaules subjektīvs atspoguļojums. Psihe � tās ir mūsu sajūtas un uztvere, atmiņa un priek�stati, domā�ana un fantāzija, jūtas un griba. Visi �ie psihiskās darbības procesi ir raksturīgi konkrētam cilvēkam, subjektam, kuram ir savs īpa�s raksturs, spējas, temperaments. Viņ� izzina, darbojas saskarsmē ar apkārtējo pasauli, ir sava laika un savas sabiedrības pārstāvis, personība. Dvēsele, psihe � tā ir personības iek�ējā pasaule, kas rodas cilvēka un apkārtējās vides savstarpējā mijiedarbībā, �īs vides aktīvas atspoguļo�anas procesā.

Tiesa, ikdienas dzīvē vārds �dvēsele� tiek lietots arī ar citu nokrāsu, ar �aurāku nozīmi. Da�kārt, piemēram, saka, ka �dvēsele sāp�, �dvēsele priecājas�. Raksturojot cilvēkus, mēdz teikt: �Viņam nav dvēseles� vai �Tas ir dvēseles cilvēks�. �ajos gadījumos ar jēdzienu �dvēsele� apzīmē tikai cilvēka spēju just līdzi, pārdzīvot, iedziļināties citu cilvēku bēdās, cie�anās un priekos, priecāties un ciest kopā ar citiem.

Da�ādās nozīmēs tiek lietoti arī vārdi �subjektīvs� un �subjektīvi�. Kad psiholoģijas zinātnē runā par psihi kā par objektīvās pasaules subjektīvu atspoguļojumu, ar to saprot konkrētajam cilvēkam, subjektam, piedero�o iek�ējo pasaules ainu, kas eksistē viņa smadzenēs. Ta�u nereti nākas dzirdēt: �Tas ir jūsu subjektīvais viedoklis� � vai: �Jūs sprie�at subjektīvi� u. c. Tādā veidā mēģina uzsvērt cilvēka neobjektivitāti, viņa spriedumu un vērtējumu atkarību no garastāvokļa, pagātnes pieredzes vai citām personības īpatnībām.

Par psiholoģiju sauc ne tikai zinātni, kas pētī personas psihiskos procesus un personības īpa�ības, bet arī parādību kopumu, kuru tā pētī. Runājam par pusaud�u psiholoģiju, personības psiholoģiju u. c. Da�kārt nākas dzirdēt: �Katram sava psiholoģija!� Sājos gadījumos ir runa par kāda noteikta cilvēka vai cilvēku grupas psihes īpatnībām.

Līdz ar to mēs esam nosauku�i jau daudzas �psiholoģijas�, bet priek�ā vēl gar� saraksts. Jo psiholoģijas zinātne, tāpat kā citas zinātnes, dalās atsevi�ķās nozarēs. Iedomājieties varenu koka stumbru,� no kura uz visām pusēm aug zari! Stumbrs � tā ir vispārīgā psiholoģija, kas pētī cilvēku psihes vispārīgos likumus. Zari � atsevi�ķas zinātnes jomas. Tajās tiek pētīti cilvēka darbības visda�ādākie aspekti, jo katram darbības veidam atbilst sava psiholoģija.

Ir darba psiholoģija, in�enierpsiholoģija (pētī psiholoģiskās sistēmas �cilvēks�ma�īna� da�ādās puses). Mūsdienu ra�o�anas apstākļos nav iespējams konstruēt nevienu jaunu ma�īnu vai aparātu un ierīci, neņemot vērā psiholoģisko faktoru.

Dzīvē un da�ādos darba procesos starp cilvēkiem veidojas noteiktas vispārējās attiecības, viņi apvienojas grupās, kolektīvos, realizējot sistēmu �cilvēks�cilvēks�. Tas ir pētījumu objekts vēl vienai psiholoģijas nozarei � sociālpsiholoģijai.

In�enierpsiholoģija un sociālpsiholoģija ir radīju�as pa�u jaunāko nozari � kosmisko psiholoģiju. Tā pētī cilvēka psihiskās darbības īpatnības kosmisko lidojumu apstākļos. Sājā psiholoģijas jomā aizraujo�as grāmatas uzrakstīju�i pa�i kosmonauti � J. Gagarins un A. Ļeonovs sadarbībā ar ārstu V. Ļebedevu.¹

Pastāv mākslas psiholoģija, medicīnas psiholoģija un zoopsiholoģija, kas pētī dzīvnieku psihiskos procesus, ir militārā psiholoģija u. c. Psiholoģijas zinātnē pla�i tiek pētīta cilvēka psihes veido�anās un attīstība no dzim�anas brī�a līdz pat vecumam. �os jautājumus risina bērnu psiholoģija, pedagoģiskā psiholoģija un vecumposmu psiholoģija.

Sī grāmata, kuru jūs lasāt, pamatvilcienos veltīta vispārīgajai psiholoģijai, ta�u tajā būs arī materiāli no citām psiholoģijas jomām.

Smadzenes un psihe. Psihe ir cilvēka iek�ējā, subjektīvā pasaule. Tās izveide ir saistīta ar aktīvu ārējās, objektīvās pasaules atspoguļo�anu tēlu, domu, jūtu un rīcības veidā. Kur tad atrodas �is dzīvais spogulis ar sare�ģīto atspoguļo�anas spēju? Tagad to zina katrs skolēns. Bet kādreiz izcilais sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis uzskatīja, ka smadzenes ir tikai �ķermeņa atdzesē�anas orgāns�. Pat �ekspīrs, kas dzīvoja un radīja savus darbus XVI gs. beigās un XVII gs_; sākumā, ļoti piesardzīgi rakstīja par smadzenēm kā par vietu, �kas, pēc da�u uzskatiem, ir dvēseles mājoklis�. Un galvenā smadzeņu sāncense bija sirds: �Saki man, kur sapņi sākas? Smadzenes vai sirds tos dzīvei rada?� vaicā �ekspīra varoņi. Arī mēs bie�i savu garīgo dzīvi saistām ar sirdi, piedēvējot tai atbildību par mīlestību un naidu, kaislībām un uztraukumiem. Tāpēc mums dziļi saprotamas ir dzejnieka sacerētās vārsmas �O! Sirds atmiņa! Tu stiprāka par prāta skumjo atmiņu!�. Ta�u mēs ļoti labi zinām, ka jau daudzus gadus dzīvo cilvēki, kuru krūtīs pukst sve�a, ar ķirurga profesionālo roku pārstādīta sirds. Sirds viņiem cita � jauna, bet dvēsele, psihe, iek�ējā pasaule?

J. Nagibins ir uzrakstījis brīni�ķīgu, skumju, mūsdienīgu pasaku �Sve�ā sirds�. Tās varonis Kostrovs, kam izdarīta sirds pārstādī�anas operācija, pārdzīvo dīvainas un moko�as izjūtas. �Viņ� redzēja savu veco, nomiru�o sirdi, savu cie�anu un moku avotu, viņam tā likās līdzīga sapuvu�ai, tārpainai sēnei. Ta�u �ī sirds iemiesoja sevī viņam tik vajadzīgās, smalkās atmiņas par viņu pa�u, atmiņas, kuras tagad vajadzēs krāt no jauna, lai pilnībā atdzimtu.� Viņam nāksies radīt �dvēselīti dzīvībiņu, lai atgūtu spēju mīlēt un ciest�. Varonim ienāk prātā drausmīga doma: �Ja viņ� atzīst savas biju�ās sirds spēju atcerēties, tad arī pa�laik viņa krūtīs puksto�ajai sirdij ir sava no viņa neatkarīga, suverēna atmiņa.� Tālāk ne-pārstāstī�u �o brīni�ķīgo darbu.

Mūsu zinātnē ir daudz poēzijas. Un tas nav nekas neparasts. Jo organisma centrālā �pārvaldes pults�, mūsu psihiskās darbības materiālais aparāts � cilvēka smadzenes � ir pats pilnīgākais un sare�ģītākais dabas veidojums. Ne velti, runājot par smadzenēm, stingrie zinātnieki pārvēr�as par dzejniekiem. Turklāt viņi vispirms pasvītro pārsteidzo�o neatbilstību starp smadzeņu ārēji necilo izskatu (pelēka masa, kas atgādina valrieksta kodolu) un smadzeņu neticami sare�ģīto darbību.

�Cik viendabīgas un necilas izskatās smadzenes,� rakstīja padomju psihologs A. Lurija, ��is augstākais evolūcijas produkts, kas saņem, pārstrādā un glabā informāciju, orgāns, kas rada darbības programmas un regulē to izpildi.� Var dro�i apgalvot, ka iespaids, kas rodas, pirmo reizi apskatot �o neizteiksmīgo, viendabīgo, pelēko masu, nemaz neatbilst tai ārkārtējai, neticamajai sare�ģītībai, kāda īstenībā piemīt �im orgānam.

�Paskatieties apkārt,� aicina padomju psihologs /. Boiko, �tas, kas ir ap mums un parasti tiek uzskatīts par cilvēka roku darbu, īstenībā ir smadzeņu darbības produkts, jo rokas ir tikai paklausīgas smadzeņu vadītās darbības izpildītājas. Visi zinātnes atklājumi un tehnikas sasniegumi, visi izcilie mākslas darbi arī ir cilvēka smadzeņu darba produkts, tāpat kā mūsu mazie darbi, neveiksmes, kļūdas, rakstura vājības, paradumi. No smadzenēm ir atkarīga gan ģenialitāte, gan prāta aptumsums, gudrība un muļķība, mīlestība un draudzība, ticība, cie�anas, laime, spējas, talants un apdāvinātība.�

Dro�i vien, sekojot J. Nagibinam, rakstnieki drīz vien radīs divus mākslinieciskus variantus. Pirmais � pavisam reāls cilvēks ar divām sirdīm (nenogurdināmais profesors Bernards jau izdarījis arī �ādu operāciju), otrais fantastiskais variants � cilvēks ar pārstādītām galvas smadzenēm. Protams, cilvēks ar �ādām smadzenēm neizbēgami pārvērstos par citu personību ar pavisam citām zinā�anām, domām, jūtām, ar jaunu biogrāfiju. Tas ir skaidrs arī bez fantastikas. Tiesa, romānu rakstniekam paliek aizraujo�ā iespēja attēlot tās dramatiskās situācijas, kad cilvēks pēk�ņi atklāj, ka viņam ir pavisam cits ķermenis, cita āriene. Cilvēka ķermenis, viņa augums, figūra, sejas panti, acu un matu krāsa, balss � tas nav tikai smadzeņu ietvars un to ārējais noformējums. M. Ļermontovs �Mūslaiku varonī� atzīmējis, ka vienmēr ir kaut kāda dīvaina sakarība starp cilvēka ārieni un viņa dvēseli.

Mūsu ārējais veidols, kas nosaka citu cilvēku attieksmi pret mums, ļoti ietekmē mūsu pa�vērtējumu, raksturu, vispār mūsu personību. Par to mēs vēlāk runāsim detalizētāk, bet jau no teiktā ir pilnīgi skaidrs: cilvēkam ar jaunām smadzenēm būs jāizstrādā jauna attieksme pa�am pret sevi. Jā, un... jaunajām smadzenēm jaunā �dzīvesvieta� var iepatikties, bet var būt arī glu�i otrādi. Vēl vienu, ne mazāk spraigu si�eta līniju varētu veidot �ī gandrīz no jauna radītā cilvēka un apkārtējo cilvēku, sabiedrības savstarpējo attiecību pārveido�anās ...

Tas jau ir no fantastikas jomas. Ta�u dzīves īstenība salīdzinājumā ar vistēlaināko rakstnieka izdomu veic daudz sare�ģītākus un traģiskākus eksperimentus ar cilvēku. Saviļņojo�u, patiesu stāstījumu par cilvēku ar ievainotām, pārmaiņu skartām smadzenēm

uzrakstījis A. Luriļa. Viņa grāmata �Zaudētā un atgūtā pasaule� ir viens no humānākajiem darbiem mūsu zinātnē. Faktiski �ai grāmatai ir divi autori un divi varoņi. Darba līdzautors ir jaunākais leitnants Ļevs Zaseckis, kas 1943. gada 2. martā tika ievainots. kreisajā galvaskausa pusē deniņu-pa-kau�a rajonā. Grāmatā ir stāstīts par to, kā lode, ielauzusi galvaskausu un ietriekusies smadzenēs, sa�ķaidīja viņa iek�ējo pasauli tūksto� sīkās daļiņās, kuras viņ� tā arī nespēja savākt kopā. Vēl viens Lielā Tēvijas

kara upuris. Viņ� bija gandrīz nogalināts. Un mēs neko neuzzinātu par viņa traģisko cīņu par savu personību, dvēseli, par savām smadzenēm, ja nebūtu otra �īs grāmatas varoņa, tās autora psihologa A. Lurijas, kas ne tikai pa�aizliedzīgi ārstēja un pētīja Zasecka psihi, bet ari sakopoja viņa piezīmes, radīdams satrieco�u dzīves varoņdarba aprakstu.

Ievainojumus smadzenēs rūpīgi pēta un apraksta zinātnieki. Sie traģiskie gadījumi palīdz saprast mūsu galvenā psihes orgāna sare�ģīto darbības mehānismu. Pats pārsteidzo�ākais ir tas, ka ievainojumi galvā ne vienmēr beidzas katastrofāli.

Zinātnes vēsturē minēts neparasts gadījums ar dzelzceļa meistaru Fineasu Geid�u, kas 1848. gada septembrī ieguva caurdurtu galvas brūci. Dzelzs nūja, kas bija garāka par metru un resnāka par 3 cm, caururba Geid�a galvas smadzenes, ieduroties kreisajā vaigā un izejot ārā pakau�a rajonā. F. Geid�s bija apdullināts veselu stundu. Pēc tam viņ� spēja kopā ar cilvēkiem, kas viņu pavadīja, pats doties pie ķirurga. Pa ceļam Geid�s, saglabājot nesatricināmu mieru, sprieda par �caurumu� savā galvā. Pēc divpadsmit gadiem, kad viņ� nomira Sanfrancisko, līķa sekcijā tika konstatēts, ka smagā ievainojuma rezultātā cietusi ne tikai smadzeņu kreisā pieres daiva, bet ievainojums skāris arī labo pieres daivu.

Tas, ka Geid�s palika dzīvs, protams, ir pārsteidzo�i. Bet vēl lielāku izbrīnu izraisa fakts, ka viņa psihi tikpat kā nebija skāru�as pārmaiņas: viņam neiestājās atmiņas zudums, gandrīz nemaz nemazinājās arī garīgās spējas. Toties mainīju�ās bija viņa personības īpa�ības, viņa attieksme pret sevi un apkārtējo vidi. Līdz nelaimes gadījumam Geid�s bija taktisks un līdzsvarots cilvēks, labs darbinieks, bet pēc notiku�ā kļuva nenosvērts un stūrgalvīgs, svārstīgs un neizlēmīgs, ar necieņu izturējās pret apkārtējiem. Tā vietā, lai nodarbotos ar kaut ko derīgu, viņ� sāka klaiņot pa pasauli un pelnīja iztiku ar sevis un savas traumas izrādī�anu.

Zaseckim viss bija otrādi: saglabājās personība, bet pazuda intelekts, uztvere, atmiņa, spēja spriest.

Moko�s darbs sevis atgū�anā daudzu gadu garumā. Un, lūk, viņ� raksta: �Es atkal esmu ierindā ...� Nav iespējams pārstāstīt visu grāmatu. Mums tagad svarīgi tikt skaidrībā, kā strādā smadzenes. Kāpēc milzīgais Geid�a ievainojums gandrīz neko nemainīja, bet Zasecka smadzenēs lode radīja tik posto�as sekas. Viss slēpjas tai apstāklī, ka smadzenēs pastāv savdabīga specializācija. A. Lurija norāda uz trim svarīgākajiem smadzeņu blokiem.

Pirmais � �enerģētiskais tonusa bloks� � novietots smadzeņu dziļumā, tās stumbra aug�ējās daļās. Pie tā pieder arī pelēkās vielas veidojumi, kas ir smadzeņu dzīvesspējas pamats. �eit notiek vielu ķīmiskās apmaiņas procesu regulācija.

Sī bloka citā daļā � retikulārajā (latīņu v. reiiculum � tīkliņ�) formācijā � rodas kairinājuma impulsi, kas ar savu enerģiju baro smadzeņu garozu. Pārtraucot �o enerģijas plūsmu, smadzeņu garozas tonuss pazeminās, cilvēks nokļūst pusmiega un miega stāvoklī.

�is bloks, kā atzīmēja A. Lurija, bija saglabājies viņa slimniekam. Ta�u bija izpostīta daļa no otrā pamatbloka (novietots lielo smadzeņu puslo�u mugurējā daļā), kas atbild par ārējās pasaules informācijas uztver�anu, pārstrādi un glabā�anu. Tā, piemēram, sektorā, kas tiek dēvēts par smadzeņu garozas primāro redzes zonu, ārējās pasaules redzes tēli it kā sadalās miljonos pazīmju un sastāvdaļu. Sekundārajā redzes zonā notiek to apvieno�ana veselās, sare�ģītās struktūrās. Cilvēks, kuram �ī zona ir ievainota, tāpat kā agrāk labi redz atsevi�ķas daļas, bet nav spējīgs apvienot tās veselos tēlos. A. Lurija min �ādu piemēru: attēlā, kuru rāda slimniekam, redzamas brilles. Kas tas ir? Aplis ... vēl aplis ... �ķērskoks, kaut kāda nūja ... un vēl... Laikam velosipēds!?

�im slimajam ir traucējumi, kurus sauc par optisko agnoziju.

Speciālas garozas daļas atbild arī par atsevi�ķu priek�metu un parādību apvieno�anu vienotās situācijās. Atcerēsimies, ka tie�i �īs daļas Zaseckim ievainojuma rezultātā bija cietu�as.

Deniņu-pakau�a smadzeņu garozas apvidus ir tie�i saistīts ar svarīgāko psihisko darbību � valodu, bez kuras nav iespējama ne atmiņa, ne domā�ana, ne cilvēka apziņa. Cilvēks, kuram �is smadzeņu apvidus ir bojāts, sāk dzīvot saskaldītā iek�ējā pasaulē: viss, ko viņ� iemācījies, apguvis, sadalās sīkos, atsevi�ķos, savstarpēji nesaistītos fragmentos.

Un tomēr galvenais � cilvēka personība � saglabājas, ja nav skarts tre�ais smadzeņu pamatbloks, kas novietots smadzeņu pieres daivās. Zaseckim laimējās � pieres daivas bija veselas. Tie�i �eit atrodas spēcīgs aparāts, kas nodro�ina nodomu un ieceru formulē�anu, saglabā�anu, izstrādā darbības programmas, regulē to īsteno�anas procesus, kontrolē izpildi.

Un, lūk, savā saskaldītajā pasaulē Ļevs Zaseckis cīnās: �Vēl es varu pierādīt cilvēcei, ka neesmu galīgi pazudis, norakstīts, es vēl joprojām ceru atgriezties ierindā. Un gribu ticēt, ka bū�u vēl noderīgs savai tautai.�

Viņ� ar savu varonību nostājās līdzās Nikolajam Ostrovskim un Aleksejam Meresjevam: uzvara pār savu slimību, cīņa par savu personību � tas vienmēr būs gara stipruma un lieluma iedvesmojo�s piemērs.

Jau 19. gs. beigās V. I. Ļeņins, pretnostatot metafizikai zinātnisku pieeju psihes izpētē, savā darbā �Kas tie tādi �tautas draugi�, un kā viņi karo pret sociāldemokrātiem?� rakstīja: �Metafiziķis psihologs prātoja par to, kas ir dvēsele. Jau pats paņēmiens te bija aplams. Nevar prātot par dvēseli, iekāms nav konkrēti izskaidroti psihiskie procesi: progresam te jāizpau�as tie�i tā, ka tiek atmestas vispārīgās teorijas un filozofiskās konstrukcijas par to, kas ir dvēsele, un zinātniski pamatoti tiek petiti fakti, kuri raksturo tos vai citus psihiskos procesus.�¹

V. I. Ļeņina simpātijas pilnībā pieder psihologam zinātniekam: �Viņ�, �is zinātnieks psihologs, atmetis filozofiskās teorijas par dvēseli un sācis pētīt tie�i psihisko parādību materiālo substrātu � nervu procesus.�²^³

Tādi psihologi bija izcilie krievu zinātnieki I. Se�enovs un I. Pavlovs. Jūs dro�i vien zināt, ka I. Se�enovs un da�i viņa draugi ir N. �erni�evska romāna �Ko darīt?� prototipi. Viņi izveidoja stingru zinātnisku pamatu mācībai par smadzeņu darbības reflektoris-kajiem principiem.

Ar I. Pavlova mācības galvenajiem atzinumiem par augstākās nervu sistēmas darbību jūs labi iepazināties, mācoties cilvēka anatomiju un fizioloģiju. Mēs pie tiem vēl atgriezīsimies, kad apskatīsim daudzas svarīgas psiholoģiskas problēmas. Bet tagad iegaumēsim galveno: psihe � tā ir smadzeņu spēja atspoguļot realitāti.

* * *

Vai jums patīk atbildēt uz jautājumiem?

Bet ja tie skar jūs pa�us? Vai varat atbildēt sev un par sevi?

Gan tie, kas raksta grāmatas, gan tie, kas lasa, dara kopīgu darbu, kura būtību labi izteikusi padomju rakstniece M. Saginjana: �Kaut kas no jums plūst uz grāmatu un kaut kas no grāmatas � uz jums.� No grāmatas jūs gūstat jaunas zinā�anas un jaunus priek�status par jums jau agrāk zināmo, savukārt uz grāmatu orientēti ir jūsu centieni uzzināt vairāk par sevi pa�u, lai kaut ko mainītu sevī. Lai palīdzētu jums, izveidoti trīs �P� �ai lappusītē. Sie trīs �P�, kas apzīmē pa�kontroli, pa�izziņu, pa�audzinā�anu, būs ievietoti aiz katras nodaļas. Nodibināsim neklātienes klubu �Trīs P�! Un ne tikai neklātienes. Da�kārt tā vietā, lai spēlētu �jūras kauju�, mēģiniet sacensties atbil�u precizitātē! Varbūt jums būs turnīri un olimpiādes (�psiholoģiādes�), par kuru emblēmu kļūs mūsu trīs �P�.

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Pirmā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Kur� no minētajiem apgalvojumiem pau� materiālistisko uzskatu par psihi un kur� � ideālistisko? Pierādiet biedriem sava viedokļa pareizību!

A. Psihes darbība nav atkarīga no ārējiem faktoriem.

B. Psihes darbība ir smadzeņu īpa�ība.

C. Psihe ir objektīvās īstenības atspoguļojums.

2. Par kādām psihiskās darbības funkcijām atbild galvas smadzeņu pirmais, otrais un tre�ais bloks?

3. Raksturojiet psiholoģijas zinā�anu nozīmi ārsta, in�eniera, skolotāja, zootehniķa un kosmonauta darbā! Pamēģiniet nosaukt cilvēka darbības jomu, kurā var iztikt bez psiholoģijas zinā�anām!

Konkurss

Kur� pateiks vairāk sakāmvārdu un parunu, kas saistītos ar psiholoģijas tematiem?

Diskusijas temats

�Ja ir iespējama ķermeņa higiēna, tad ir iespējama arī prāta un rakstura higiēna� (D. Pisarevs).

Otra nodaļa PSIHOLOĢIJAS METODES

Putna spārns, izveidots līdz pilnībai, tomēr nekad nespētu putnu pacelt augstumos, ja tas neatspiestos pret gaisu. Fakti � zinātnieka gaiss, bez tiem nav iespējama pacel�anās augstumā.

I. P a v l о v s

Katrā zinātnē ļoti svarīga nozīme ir izziņas ceļiem un līdzekļiem, metodēm, ar kuru palīdzību tiek iegūti zinātniskie fakti. It sevi�ķi tas attiecas uz psiholoģijas zinātni. Padomāsim, kā vispār tiek veikts zinātniskās pētniecības darbs citās zinātņu jomās: fizikā, ķīmijā, dabaszinātnēs. Jūs dro�i vien esat izdarīju�i mēģinājumus dzīvās dabas stūrītī vai skolas izmēģinājumu lauciņā, kā arī mācību kabinetos. Te vienmēr iespējams skaidri saskatīt gan cilvēku, kas veic izmēģinājumu Vai novērojumu, tātad izziņas subjektu, gan to, ko viņ� pēta, novēro, t. i., izziņas objektu � augu, dzīvnieku, ķīmisku elementu u. c. Tagad iedomājieties, ka jūs esat psihologs, kuram jāizpēta kāda cita cilvēka psihiskās īpatnības! Vai saskatāt at�ķirību?

Jā, psihologam viss ir savādāk: objekts jeb pētāmais, kā to pieņemts saukt, psiholoģijā vienlaikus ir arī subjekts. Subjektīvais objekts! Tas nav lingvistisks paradokss, bet nenoliedzama psiholoģijas zinātnes realitāte. Cilvēka prāta visspēcība �eit virzīta uz �ī pa�a objekta � prāta, intelekta, gribas, jūtu, psihes � izpēti un izziņu.

Saka, ka daba ar cilvēka starpniecību iepazīstot pati sevi. Ja tas ir tā, tad ar psiholoģijas palīdzību cilvēce iepazīst pati savu dabu. Izpētes objekts un subjekts sakrīt. Ta�u �āda filozofiska sakritība nebūt nenozīmē, ka nav iespējama (tādos uzskatos bija psihologi ideālisti) to atdalī�ana konkrētos psiholoģiskās izpētes apstākļos.

Pa�novēro�ana. Psihologi ideālisti uzskatīja, ka dvēsele ir sevī noslēgta pasaule un ka tās izzinā�ana ir iespējama tikai viņai pa�ai. �Tikai es pats varu spriest, kas notiek manā iek�ējā pasaulē�, un �sve�iem nepieejama stāv kalnā pils�. Tādā gadījumā psihologam it kā paliek tikai viena vienīga metode � pa�novēro-jums. Tā ir introspektīvā metode (vārds �introspekcija� burtiskā

tulkojumā nozīmē � �skatīties iek�ā�). Līdz eksperimentālās psiholoģijas ra�anās brīdim psiholoģiskie traktāti balstījās vai nu uz zinātnieku personisko izjūtu un pārdzīvojumu aprakstiem, vai uz citu cilvēku domu un jūtu izklāstu.

Varbūt patiesi ar to pietiek, varbūt par sevi vienīgi mēs pa�i zinām �visu patiesību, tikai patiesību�?

Izcilais fran�u rakstnieks 2. 2. Ruso, radīdams autobiogrāfisko darbu �Atzī�anās�, sapņoja pacelt psiholoģiskās pa�analīzes mākslu līdz pa�u precīzāko tā laika zinātņu līmenim. Viņ� rakstīja: �Zināmā mērā es pats ar sevi izdarī�u tos izmēģinājumus, kādus veic, piemēram, fiziķi ar gaisu, lai ik dienas uzzinātu pārmaiņas tā sastāvā. Es pielik�u savai dvēselei barometru, un �ie veiksmīgi organizētie mēģinājumi, ilgākā laika posmā daudzkārt atkārtoti, dos man ne mazāk precīzus un ticamus rezultātus kā viņiem.� Kop� tā laika pagāju�i jau 200 gadi, barometru � psiho-metru � pat fantastisko darbu rakstnieki nav izdomāju�i. Bet problēma palikusi. Pētniecības meto�u problēma ir viena no vissare�ģītākajām psiholoģijas zinātnē. Kāpēc pa�novērtē�ana nevar būt ne galvenā, ne vienīgā metode mūsu zinātnē?

Lai novērotu un pēc tam aprakstītu savas psihes darbības izpausmes, cilvēkam ir it kā jāsadalās divās �es� personās. Viens-�es� aktīvi darbojas, domā, priecājas, cie�, kamēr otrs �es� tajā pa�ā laikā novērtē, analizē, kontrolē, citiem vārdiem sakot, uzmana pirmo �es�. Līdz zināmai pakāpei �āda sadalī�anās divos �es� arī notiek ar katru no mums, sākot gandrīz jau no trīs gadu vecuma. Ta�u mēs nespējam novērot visus mūsu psiholoģiskos procesus. Pajautājiet, piemēram, komponistam, kā viņa apziņā radusies melodija, zinātniekam �, kā viņ� atradis kādas problēmas atrisinājumu, konstruktoram �, kā viņ� izdomājis jaunu ma�īnu! Psihologi, kas pētī rado�o darbību, nemitīgi uzdod �os jautājumus un saņem ... ne sevi�ķi jēdzīgas atbildes, jo parasti mūsu uzmanību saista tas, ko mēs darām, nevis tas, kā darām. Daudz da�ādu psihes izpausmes veidu, piemēram, atmiņas un domā�anas mehānismus, iztēli, mēs apzināmies tikai daļēji, tāpēc tos nav iespējams pilnībā aptvert.

Bez tam cilvēka psihē ir diezgan pla�a joma, kurā notieko�os procesus apzīmē ar vārdiem �neapzinātie�, �zemapziņas�. Mēs da�kārt nemaz nenojau�am savas jūtas, tieksmes, uzvedības motīvus. Tāpēc bie�i gadās, ka cilvēks neprot pareizi novērtēt savas rīcības cēloņus. Uzskatāmi to raksturo tāda cilvēka rīcība pēchipnozes stāvoklī, kuram ir iedvests izdarīt kādu darbību noteiktā laika sprīdī pēc hipnozes seansa beigām. Kāds ārsts psihoterapeits pastāstīja par pacienti, kurai viņ� bija iedvesis domu, ka desmit minūtes pēc hipnozes seansa beigām paciente uzģērbs viņa �aketi (tā atradas turpat, uz krēsla atzveltnes). Kā parasti, pēc seansa notika saruna

par pacientes pa�sajūtu, nākotnes plāniem. Kaut arī istabā bija ļoti silts, paciente pēk�ņi salīgi nodrebinājās.

� Kļūst auksti, jūtos nosalusi... Varbūt jūs atļausiet uz mirklīti uzvilkt jūsu �aketi?

� Protams, lūdzu.

Ja mēs �ajā brīdī pajautātu pārbaudāmajai par viņas rīcības iemesliem, tad_ saņemtu, �ķiet, pilnīgi ticamu un pamatotu atbildi, kurai gan nebutu nekā kopīga ar patiesajiem rīcības iemesliem, kas zināmi mums un palika nezināmi pacientei.

Neapzināti var būt arī citi mūsu psihes elementi. Tā, piemēram, mūsu atmiņa var glabāt sevī faktus, notikumus, par kuriem mēs līdz kadam noteiktarn brīdim it kā nekā nezinām. Protams, cilvēka dzivē nevajadzētu pārspīlēt �o neapzināto momentu lomu, kā to darīja slavenais austrie�u psihiatrs Z. Freids, ta�u nerēķināties ar tiem arī nedrīkst. Ta�u �im viedoklim ir arī pretinieki. Piemēram, dzejniece N. Matvejeva dzejolī �Pazeme� ļoti gleznaini apraksta cilvēka psihes hipotētisko zemapziņas stāvokli un ironiski atzīmē:

No zemapziņas apak�zemes dzīlēm Jau atkal atslēgas man jostu velk,

Es �odien tāds, kur� maldījies un vīlies,

Tur nokāp�u ar lukturi, kas kvēpst.

Kā velvēs kauc �ai anfilādē baisā!

Bet beigās noskaidrojas, citastarp,

Ka mūsu pagrabi ir estrādgaismā Un visus noslēpumus sejā nojaust var.

Mums arī zemapziņa ir uz āru (Līdz iek�ējai jau izaudzis ir rets).

Viss vienkār�i: mums lai ir labi, j,ums � ne pārāk.

Grib kaķis gaļu. Suns pēc nūjas rej.

Bet, lai �īs patiesības noskaidrotu,

Nav ta�u vajadzības ellē doties.¹

Jā! Ja viss būtu tik vienkār�i! Ja visas apslēptās (da�kārt mūsu pa�u nenojaustās) psihes izpausmes būtu �uz estrādes�, bet rīcības motīvi būtu izskaidrojami tikai ar nepiecie�amību apmierināt mūsu dzīves vajadzības, ja vēlamais un eso�ais būtu viens un tas pats, tad nekādas zinātnes nevajadzētu un pati no sevis izzustu nepiecie�amība pēc dzejas. Pazīstamajam lietuvie�u dzejniekam E. Mie-�elaitim ir taisnība, kad viņ� raksta: �Kāpēc mēs atsakāmies no psiholoģijas dziļumu un zemapziņas dzīļu novērtē�anas, atstājam to sīku analīzi kādam citam? Mums arī jāiemācās izprast tik tikko uztveramo cilvēka dvēseles �ifru, un tad cilvēks kļūs mums saprotamāks. Ja mēs nekad nemēģināsim ielauzties �ai jomā, tad tā uz visiem laikiem paliks pilna nezināmu briesmu, tum�a, biedējo�a.�

Balstīties vienīgi uz pa�novēro�anu nevar tāpēc, ka cilvēks nezina visu par sevi, kā arī tāpēc, ka ir grūti aprakstīt, pastāstīt savus pārdzīvojumus. Pirmkārt, grūti ir transformēt, kodēt, ietilpināt jutās vārdos. Ne velti izcili vārda mākslas meistari � dzejnieki un rakstnieki � izjūt �vārda mokas�, atstāj �daļu no sevis tintes pudele� (Ļ. Tolstojs), �pārkausē tūksto� tonnu vārdu rūdas viena 'vienīga vārda dēļ� (V. Majakovskis). �īm neizbēgamajām objektīvajām grūtībām pievienojas arī subjektīvās � mūsu �psiholoģiskā vārdnīca� ir tik nabadzīga, ka brī�iem mums �nav jēdzienu, lai �domātu�, nav apzīmējumu mūsu pa�u iek�ējai pasaulei un � vēl jo vairāk � �trūkst vārdu�, lai to aprakstītu.

Protams, atskaitoties sev, psihologam jābūt absolūti patiesam, bet tas nav viegli. Pat tādos ārkārtīgi patiesos cilvēcisko izpausmju dokumentos kā vēstules, dienasgrāmatas, autobiogrāfijas gandrīz vienmēr var konstatēt, ka rakstītājs negribot sagrozījis īstenību � cilvēka uztvere ir subjektīva. Mēs skatāmies pasaulē caur savas pieredzes, domu un jūtu prizmu, sprie�am, kā mēdz teikt, �pēc sevis�. Pat Z. 1. Ruso, kas solīja pielikt savai dvēselei objektīvu analīzes barometru, neizdevās būt tik bezkaislīgam, kā viņ� pats to vēlējās un kā da�brīd likās. Viņa �Atzī�anās� ir ģeniāls mākslas darbs, ta�u tas nav precīzs cilvēka psihes darbības un dzīves protokols.

Poļu psihologs J. Parandovskis rakstījis:

�Ne reizi vien, rakstāmspalvai apstājoties lappuses vidū, mēs raugāmies uz melu neaptum�otajiem, skaidrajiem vārdiem un jūtam kādu biedējo�u tā nezināmā cilvēka ēnu, kas kādreiz nākotnē nolieksies pār �īm lappusēm... Un pietiek ar tāda mirkļa apjautu, lai iek�ējās balss skaidrība tiktu saduļķota. Tik ļoti mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem, tik cie�i viņi mūs vēro un noklausās pat tad, kad esam pilnīgā vientulībā, ka jūtam to ikreiz, kad ķeramies pie rakstāmspalvas. Gan ķermenī, gan dvēselē ir sfēras, par kurām cilvēks nekad un nevienam neuzdro�inās pavēstīt.�

Iedomāsimies uz mirkli, ka tāda pa�cenzūra neeksistē, ka cilvēks ir gatavs teikt �patiesību, visu patiesību, tikai patiesību� par savas personības īpa�ībām, par savām domām un pārdzīvojumiem. Būs jākonstatē, ka daudzi to nespēj izdarīt kaut vai aptuveni. Pareizāk sakot, tikai da�iem tas ir pa spēkam. Iemesls tas pats � vārdu un zinā�anu trūkums par psihi, neprasme to analizēt.

Iedomājieties, ka cilvēkam, kuram nav nekāda priek�stata par tehniku, liek priek�ā pastāstīt par kāda dzinēja uzbūvi un, lai .atvieglotu �o uzdevumu, iedod arī �ī dzinēja precīzu rasējumu. �is stāstījums būtu diezgan nesaprotams un juceklīgs. Apmēram tā: ��is ritentiņ� ir savienots ar to lielāko, kas ir ar zobiņiem, un �eit vēl tāds daikts ar siksnu ...� Kāda �iguļa īpa�nieka māte, gribēdama nosaukt kādu ma�īnas detaļu, lietoja universālu apzīmējumu � �verķis�. �o vārdu viņa attiecināja gan uz skrūvi, gan uz bultskrūvi, gan arī uz �ļūteni � uz visu, kam vien bija sakars ar sve�o, neizprotamo, nepazīstamo im tie�i tāpēc viņai neko neizteico�o tehnikas pasauli.

Spēja spriest par savu un citu cilvēku iek�ējo pasauli arī nereti ir ļoti zemā līmenī. Tas nebūt nav pārsteidzo�i, jo skolā aprobe�ojas galvenokārt ar cilvēka anatomijas un fizioloģijas mācī�anu. Lūk, rezultāts � uzdodam cilvēkam, �ķiet, vienkār�u uzdevumu: pastāstīt par sevi, atbildēt uz sev uzdotu jautājumu �Kas es esmu?� ar divdesmit vārdiem. Divdesmit vārdu savas neatkārtojamās personības raksturo�anai. Pamaz? Ļoti daudzos gadījumos cilvēki iztiek pat ar desmit.

Un vēl viena pa�novērtē�anas sare�ģītība: �es-darītājs� un �es-novērotājs� nespēj neatkarīgi un mierīgi līdzās pastāvēt. �Es-darītājs� pastāvīgi pārņem savā varā �es-novērotāju�, līdz nav vairs pa�analīze, bet ir cilvēciska kaislība.

Bet kā tad ar savu jūtu un pārdzīvojumu aprakstiem? Izrādās. . . Pilnīgi pareizi. �ie apraksti izdarīti jau pēc atmiņas. Psiholoģiskā rekonstrukcija � tā nav tik daudz introspekcija, cik retrospekcija (ieskats pagātnē).

Psihologi diezgan ātri apjauta pa�novēro�anas kā vienīgās psiholoģijas metodes nepilnību. Lai iegūtu pēc iespējas detalizētākas ziņas par psihi, zinātniekiem vajadzēja iemācīt pētāmajiem pa�-novērojuma �tehniku� un izdarīt savdabīgu atlasi to vidū. Ta�u arī tas nebija atrisinājums. Radās jautājums par �ādu smalki sagatavotu cilvēku pa�novērojuma rezultātu vispārējo nozīmīgumu. Gadsimta sākumā pazīstamais amerikāņu psihologs V. D�eimss atzīmēja, ka viņa mēģinājumu koncentrēties uz savu �es� ietekmē da�ādi gadījuma faktori, kas saistīti ar o�as, dzirdes un citām sajūtām. Līdz ar to mēģinājumi atklāt īpa�u �es� substanci tie�a pa�novērojuma rezultātā nevainagojās ar panākumiem.

Jā, pa�novērojumam kā zinātniskās pētniecības metodei ir daudz trūkumu. To kritizēt nav grūti. Bet vēl grūtāk ir iztikt bez tās psiholoģijas pētījumos. �ī metode ir izmantota un vienmēr tiks izmantota pētījumos, ta�u tā nav pamatmetode. Da�kārt pa�novēro�ana psihologam dod ierosmi eksperimentālam pētījumam.

Aplūkosim piemēru par to, kā cilvēks uzzina, no kurienes nāk skaņa. Pirmajā mirklī viss liekas glu�i skaidrs: skan mūzika � mēs pagrie�am galvu uz skaņas avota pusi, dzirdam cilvēka runu � pagrie�amies pret runātāju. Bet kā tad ar kino? Skaņa nāk no aparatūras, kas atrodas ekrāna sānu malās, bet skatītājiem un klausītājiem liekas, ka skaņa plūst no ikviena uz ekrāna redzamā personā�a: lūk, ierunājās viens, pēc tam apklusa, tad cits � skaņa pārvietojas. Ekrāna labajā stūrī ierējās suns � no turienes nāk skaņa. Tā cilvēkam liekas. Tāpēc ka ... Bet līdz zināmam laikam neviens par to ne domāja, ne galvu lauzīja. Ta�u padomju psihologs S. Ru-bin�teins ievēroja. Lūk, kā tas notika.

�Sanāksme,� raksta S. Rubin�teins savā grāmatā �Vispārīgās psiholoģijas pamati�, �notika ļoti lielā radioficētā zālē. Runātāju uzstā�anos pastiprināja skaļruņi, kas bija novietoti gan pie zāles labās, gan kreisās sienas.

Es sēdēju diezgan patālu un savas tuvredzības dēļ neievēroju, kā runātājs nokļuva uz tribīnes. Arī viņ� pats man nebija skaidri saskatāms, tāpēc sākumā man likās, ka tas ir priek�sēdētājs. Runātāja balsi (man labi pazīstamu!) es skaidri sadzirdēju no kreisās puses, no tuvumā novietotā skaļruņa. Pēc kāda laika es pēk�ņi saskatīju referentu, pareizāk sakot, ievēroju, kā viņ� izdarīja vienu pēc otra vairākus enerģiskus �estus ar roku (tie sakrita ar uzsvariem balss intonācijā), un piepe�i skaņa negaidot pārvietojās � tā nāca taisni no .priek�as, no tās vietas, kur stāvēja referents.�

Tā uz pa�novēro�anas pamata zinātniekam radās jautājums par skaņas dīvainās �izturē�anās� iemesliem. Viņ� sāka novērot (cita izziņas metode) klausītāju uzvedību.

Pievērsīsim uzmanību interesantajai un neizbēgamajai cita cilvēka psiholoģiskā stāvokļa sapratnes īpatnībai: tā veidojas, pamatojoties uz pa�novērojumu: �Viņam acīmredzot... tāpat kā man.�

Kādā vecā psiholoģijas mācību- grāmatā tas paskaidrots ar �ādu piemēru: �Manā klātbūtnē kāds raud. Es domāju, ka viņ� izjūt cie�anas. Bet vai es varu teikt, ka �uztveru� viņa cie�anas? Nē. Es uztveru tikai veselu virkni fizisku pārmaiņu... Es redzu �ķidruma pilienus, kas tek no viņa acīm, es redzu sejas vaibstu izmaiņas, dzirdu saraustītas elsas, kuras sauc par raudā�anu. Neko citu �es tie�i neuztveru. Kā gan es varu zināt par �ī cilvēka cie�anām? Kad es agrāk pats cietu, tad man tāpat no acīm lija asaras, es pats izdvesu saraustītas �elsas...�

Bet ka bez pa�novēro�anas izzināt, saprast, izpētīt kosmonautu pārdzīvojumus kosmiskā lidojuma apstākļos? Un ko mēs zinātu par aklo, kurlmēmo psihisko dzīvi bez O. Skorohodovas grāmatas �Kā es uztveru, iedomājos un saprotu apkārtējo pasauli�, kas pilnībā pamatojas uz pa�novē-ro�anu?

Jā, pa�novērojums ir sens, pārbaudīts, kaut arī ne visos gadījumos uzticams psihologa ierocis. Toties katram cilvēkam tas ir nepiecie�ams pa�izziņai un pa�audzinā�anai. Pārveidot sevi var tikai pēc savas iek�ējās pasaules sīkas izpētī�anas. Jau �is process liek cilvēkam kļūt citādākam.

�Kamēr es atveidoju sevi,� rakstīja fran�u filozofs M. Montēņs, �man vajadzēja ne reizi vien sevi izmērīt un aptaustīt, lai atrastu pareizās proporcijas. Visa tā rezultātā arī pats oriģināls (es pats) ieguva lielāku precizitāti, noteiktību, pat zināmā mērā pilnveidojās.�

Palīdzēt jums, jaunie lasītāji, novērot pa�iem savu iek�ējo dzīvi ir viens no �īs grāmatas uzdevumiem. Pamēģiniet, sākot jau no �odienas (bet ne vēlāk kā rīt!), izmantot, piemēram, tādu pārbaudītu pa�analīzes un pa�izziņas līdzekli kā dienasgrāmata. Paraugam var minēt daudzas brīni�ķīgas dienasgrāmatas, kuras rakstīju�i nevis izcili zinātnes un kultūras darbinieki, bet gan jūsu vienaud�i, vecāko kla�u audzēkņi.⁴ Protams, viņiem ne prātā ne-

nāca, ka pēc laika dienasgrāmatām uzticētās domas tiks publicētas. So dienasgrāmatu autori tie�i no skolas sola nokļuva Lielā Tēvijas kara ugunīs un krita, aizstāvot Dzimteni. Bet viņu dienasgrāmatas kļuva par grāmatām, turpina dzīvot arvien jaunās lasītāju paaudzēs.

Objektīvā novēro�ana. Izzināt sevi un otra cilvēka psihi var tikai darbā, darbībā. �Kā iepazīt pa�am sevi?� jautāja izcilais vācu dzejnieks un domātājs J. V. Gēte un pats atbildēja: �Tikai ar darbības palīdzību, nevis pasīva vērojuma ceļā. Pacenties izpildīt savu pienākumu, un tu uzzināsi, kas slēpjas tevī.�

Psihe izpau�as un veidojas darbībā, tā pati ari nav nekas cits kā īpa�a psihiska darbība, kuras gaitā cilvēks iepazīst apkārtējo pasauli, veido tās subjektīvo atspoguļojumu, modeli. Tātad pēc ārējām uzvedības izpausmēm var spriest par cilvēka iek�ējo pasauli un līdz ar to psiholoģijā var izmantot novērojumu � mūsdienu dabaszinātņu visvareno metodi. Ik dienu, ik stundu katrs no mums, pamatojoties uz novērojumu, sprie� par kāda cita cilvēka domām, jūtām, par viņa spējām un raksturu, par attieksmi pret citiem cilvēkiem. Un par mums tie�i tāpat sprie� pēc mūsu darbiem � ko un kā mēs darām, ko un kā runājam, kas mūsos izraisa nepatiku, kas � smaidu.

Zinātniskā psiholoģiskā novēro�ana ir ļoti grūta un sare�ģīta lieta. Sāksim kaut vai ar tādu delikātu jautājumu, vai cilvēkiem patīk, ka tos novēro, speciāli pētī. Pietiek atcerēties, ka jau mazi bērni uzvedas at�ķirīgi vecāku un sve�u cilvēku sabiedrībā.

�Skat, kā mūsējais uzstājas!� saka samulsu�ie vecāki. Ta�u viņi nepamana, ka arī pa�i citu cilvēku klātbūtnē uzvedas neierasti. Psiholoģiskā aspektā viņi bie�i vien atdarina viesmīlīgus saimniekus: sejas vaibstos parādās svinīgi svētdienīga izteiksme, mainās runas maniere u. c. Kosmonauts A. Ļeonovs un ārsts V. Ļebedevs jau norādītajā grāmatā atzīst, ka �publiskums�, nepiecie�amība visu laiku atrasties cilvēka uzmanības lokā, novērojuma centrā ir viena ' no nopietnākajām grūtībām eksperimentālajā izolācijā, kuru izmanto, lai izpētītu vientulības iedarbību uz cilvēka psihi.

Grāmatā norādīts, ka tad, ja cilvēks zina, ka tiek novērots, viņ� pastāvīgi cen�as tēlot kaut kādu lomu un noslēpt no citiem to, kas dotajā mirklī viņu satrauc. Ne velti izolācijas izmēģinājumos da�i cilvēki īpa�i smagi pārdzīvo nevis vientulības un izolētības stāvokli, bet gan to, ka tiek nepārtraukti novēroti. Kāda sieviete, kas pati ir piedalījusies �ajos izmēģinājumos, atzina, ka �ī doma ne uz mirkli nav pametusi viņu, visu laiku rosījusies viņā. Tāpēc sieviete, baidīdamās, ka viņas uzvedība varētu izskatīties nepiedienīga, visu laiku uzmanījusies, �sekojusi� savām darbībām. Izmēģinājuma beigās viņai pat sācis likties, ka novērotāji no aparāta telpas spēj �lasīt� viņas domas no acīm, sejas vaibstiem, mīmikas un no jebkuras nenozīmīgas kustības, ka viņa ir redzama �kā uz delnas�. Doma, ka pētnieki par viņu zina vairāk, nekā viņa to vēlētos, nerimās.

Protams, parastos apstākļos �ādas izjūtas nav tik asas, ta�u otra cilvēka klātbūtnē mūsu uzvedība mainās, sevi�ķi, ja zinām, ka

viņ� mūs pēti. Ne velti psihologi sapņo par burvju cepuri, kas padarītu viņus neredzamus. Mūsdienu tehnika daļēji rada tādas iespējas: nolieciet mikrofonus, novietojiet slēptās televīzijas kameras un vērojiet! Ta�u pastāv arī citi paņēmieni, kā psihologs novērotājs var kļūt neredzams. Sociālpsiholoģijā pazīstama �āda metode: zinātnieks iekļaujas cilvēku grupā, kuru grib pētīt, kļūst tajā par �savu� cilvēku. Pētāmie pierod pie viņa un izturas dabiski.

�Klātbūtnes efekts� nav vienīgais novērojuma trūkums. Vēl grūtāk ir izvairīties no kādas citas negatīvas iezīmes � no subjektivitātes. Novērotājam jāfiksē tikai tas, kas īstenībā notiek, un nevis tas, kas viņam liekas un ko gribētos redzēt. Stāsta, ka angļu fiziķis E. Rezerfords pat fizikālo parādību novēro�anai pieaicinājis vairākus novērotājus, kuri iepriek� nav zināju�i, kāds būs gaidāmais rezultāts.

Cilvēkam, kas veic pētījumu, jābūt objektīvam. Speciāli tika pētītas pa�u novērotāju īpatnības: kvalificētu psihologu grupa vēroja viena un tā pa�a bērna izturē�anos � saskanēja tikai divdesmit procenti slēdzienu. Kam ticēt? Mūsdienu kinematogrāfs izmanto �o subjektivitāti kā speciālu māksliniecisko paņēmienu, piemēram,, viens un tas pats notikums tiek uzņemts vairākkārt no da�ādu varoņu redzes viedokļa. Japāņu re�isora Akiras Kurosavas filmā �Rasjomons� dots vienas un tās pa�as epizodes �redzējums� vairāku filmas personā�u acīm. Un katru reizi � patiesība. Mākslas-patiesība ... Jo katrs novērotājs �redz� gan to, kas viņam tiek parādīts, gan to, kas viņam izlicies.

Lai pētījuma rezultāti būtu objektīvi, lai varētu tos statistiski apstrādāt, lai. iegūtu psiholoģiskos faktus bez �maskas�, tiek izmantota stenografē�ana, fotografē�ana, filmē�ana un da�ādas ierakstu metodes. Ta�u galvenā nozīme ir labai programmai, kurā tas, kas-jānovēro, ir sadalīts vairākos vienkār�os posmos. Tā, piemēram, lai novērotu mazu bērnu savstarpējās attiecības, padomju zinātnieks A. Zalu�nijs, kas strādāja divdesmitajos gados, izveidoja shēmu, kurā bija ietverti visi � gan redzamie, gan dzirdamie � izpausmju elementi. Lūk, pēc kādām �ajā programmā ietvertajām pazīmēm noteica mazuļa �asociālo� uzvedību: darbība � nicīgi novēr�as, aizbēg, aizsargājas; valoda (precīzāk būtu teikt � skaņas) �

�inkst, raud, kliedz pēc palīdzības. Par �antisociālo� uzvedību liecināja citas pazīmes: darbība � lau�, atņem, dzenas pakaļ, sit; valoda � draud, pieprasa, ķircina, lamājas. Savukārt par labvēlīgas uzvedības raksturojumu tika izmantota darbība � apmīļo, parāda, palīdz, izlabo, pau� iniciatīvu; valoda � informē, dod padomu, kritizē, aicina sadarboties utt.

Ta�u jāatzīmē, ka, izmantojot pat vislabāko programmu, mēs-neko neuzzinām par cēloņiem, par to, kāpēc vienu vairāk sit, bet otru � apmīļo. Mēs neuzzinām, kas izraisa mūsu pētāmajā naidu, kas � maigumu. Novērojumā parasti tiek saņemta atbilde uz jautājumu �Kas?�, nevis uz jautājumu �Kāpēc?�. Turklāt psihologam parasti ir ilgi jāgaida, lai izraisītu parādību, kas viņu interesē.

Eksperimentālā metode. Reiz psiholoģijas fakultātes studentiem: tika uzdots novērot, kā pirmsskolas vecuma bērniem izpau�as da�ādas jūtas. Uzdevums bija �āds: pirmajai studentei vajadzēja novērot prieku, otrajai � skumjas, tre�ajai � bailes.

� Ne vienu reizi vien esmu bijusi bērnudārzā un vērojusi bērnus, bet bailes neesmu redzējusi... � studente �ēlojās pasniedzējām.

� Bet tu nobaidi viņus un � lieta darīta! � kāds deva padomu.

�is padoms, lai arī radikāls, ir pilnīgi nepieņemams psiholoģijā. Psiholoģļjā, tāpat kā medicīnā, ir spēkā humānais princips �Nekaitē!�. īsteni zinātnieki jebkurā psiholoģiskā pētījumā vispirms ņem vērā pētāmo intereses. Jebkura eksperimentētāja un pētāmā kopīga sadarbība ir virzīta tā, lai, atklājot psihes noslēpumus, ieguvums būtu ne vien zinātnei, bet arī eksperimenta dalībniekiem.

Eksperiments no novērojuma at�ķiras ar to, ka zinātnieks pats izraisa pētāmo parādību. Tā ir mūsdienu psiholoģijas galvenā metode. �ī metode, kā teicis fran�u psihologs P. Fress, necie� steigu, metodes neērtības kompensē pārliecība, kas tās rezultātā tiek iegūta.

Interesanti atzīmēt, ka pirmie psiholoģiskie pētījumi laboratorijas apstākļos, precīzāk sakot, aprēķini, bija saistīti ar astronomu vajadzībām.

Psiholoģijas vēsturē minēta epizode, kas saistīta ar Kinbruka atlai�anu no �darba. Kinbruks 18. gs. beigās strādāja Grini�as observatorijā. Viņa pienākumos ietilpa zvaigznes atra�anās vietas noteik�ana ar Bredlija metodi. Tas tika darīts �ādā veidā: teleskopā ir orientējo�ais koordinātu tīkliņ�, kas sastāv no vertikālām līnijām. Vidējā no �īm līnijām sakrīt ar astronomisko meridiānu. Kinbrukam, novērojot zvaigznes kustību, vajadzēja ar precizitāti līdz 0,1 sekundei fiksēt to momentu, kad zvaigzne �ķērso meridiānu. Ta�u Kinbruks zvaigznes kustību fiksēja gandrīz ar veselas sekundes novēlo�anos. Observatorijas direktors nosprieda, ka Kinbruks neapzinīgi izturas pret darbu, un atlaida viņu. 1816. gadā, kad ievērojamais astronoms Beselis izlasīja par �o gadījumu, viņ� nosprieda, ka �cēlonis tam varbūt ir nevis nevī�ība, bet gan kaut kas pavisam cits. Salīdzinājis da�ādu novērotāju datus, Beselis secināja, ka novirzes aprēķinos var būt pat līdz veselai sekundei. Katrs kļūdās citādi, jo uz attiecīgu kairinātāju reaģē ar da�ādu ātrumu. Izpētot �īs netī�ām pieļautās kļūdas, var noteikt standarta

novirzi � �personisko izlīdzino�o lielumu�, kas būtu jāņem vērā, izdarot aprēķinus.

Līdz ar to pirmo reizi psiholoģijā sāka �mērīt� cilvēka īpa�ību, kuru varētu saukt par reakcijas ātrumu.

Ar vienkār�a mēģinājuma palīdzību jūs varat to noteikt arī pa�i sev. Paņemiet garu, gludu nūju ar sadalījumu centimetros! Novietojiet to plaukstā vertikāli un ievērojiet, uz kādas atzīmes būs jūsu pirksti! Pēc tam palaidiet to vaļā un atkal pēc iespējas ātrāk satveriet! Jo ātrāk jūs veiksiet �īs manipulācijas, jo mazāks būs attālums, kuru krītot veiks nūja. Salīdziniet savus un savu biedru rezultātus!

Ja vajadzētu uz kāda klasiska piemēra pamata filmā parādīt visus psiholoģiskā eksperimenta tipus, būtu jāizvēlas atmiņas pētījumi. Pirmie kadri būtu jāveltī H. Ebinghausam, kas aptuveni pirms simts gadiem izgudroja... bezjēdzīgas zilbes. Pētījamais cilvēks sē� ērtā krēslā un atkārto līdzi eksperimentētājam kaut ko dīvainu: dag, vib � num � djug � rec... Vai arī izrunā zilbes pa pāriem: ļoc � deb, njac � di�, mo� � cut... Pēc tam eksperimentētājs saka priek�ā pirmo zilbi (no attiecīgā zilbju pāra), bet mēģinājuma dalībnieks atbild viņam ar otro. Ja atceras... Cik atceras? Un vai uz ilgu laiku? Cik paliks atmiņā pēc stundas? Pēc divām? Cik pēc diennakts? Citiem vārdiem sakot, tiek noteikts, kāds ir aizmir�anas temps.

Tā visa rezultātā radās Ebinghausa slavenā līkne, liktenīga līkne, kas līdzīga stāvam nobraucienam no kalna: sākumā strauji drāzies, pat krīti lejā, jo pirmajā stundā aizmirstas gandrīz �etrdesmit procenti zilbju, pēc tam notiek vienmērīgs brauciens gandrīz vai pa līdzenumu � kaut kas paliek atmiņā uz visiem laikiem. Ļoti �ēl, ka atmiņā saglabājas pavisam nedaudz. Kāds ir teicis, ka kultūra ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad viss jau aizmirsts. Tas, protams, neattiecas uz �īm bezjēdzīgajām zilbēm. Kāpēc Ebinghau-sam bija vajadzīgas viņa 2300 zilbes? Viņ� cerēja izpētīt atmiņu tīrā veidā, nesaistot to ar ... jēdzienisko aspektu. Dzīvē ne vienmēr visu iegaumē atbilsto�i Ebinghausa līknei, ta�u tie bija pirmie psiholoģiskie eksperimenti.

Lūk, nākamais kadrs: fizioloģija. Mūsdienas. Monreāla. Izcilais kanādie�u neiroķirurgs V. Penfīlds eksperimentē, izdarot smadzeņu da�ādu apvidu elektrostimulāciju. Tiek raidīts elektriskais impulss,, un slimnieka atmiņā uzplaiksni pārsteidzo�i spilgtas pagātnes ainas. Pēc V. Penfilda domām, tad, kad neiroķirurga elektrods nejau�i, aktivizē pagātnes �ierakstus�, pagātne atainojas secīgi soli pa solim. Tas mazliet atgādina tādas kinolentes demonstrē�anu vai tāda magnetofona ieraksta atskaņo�anu, kurā ietverts viss, ko cilvēks agrāk jutis, apzinājies, kam pievērsis uzmanību.

Psiholoģiskie eksperimenti laboratorijā it kā pārkāpj tos principus, uz kuriem pamatojas psiholoģiskais novērojums: pētījamais cilvēks tiek atrauts no savas ikdienas dzīves, viņ� zina, ka viņu pētī... Pētījumu precizitātes dēļ kaut ko nākas upurēt.

Dabiskais eksperiments. Bet kā būtu, ja apvienotu eksperimentu ar novērojumu, paņemtu no eksperimenta tam piemīto�o precizitāti un atkārto�anas iespēju, bet no novērojuma � dzīves situācijas dabiskumu. Tā veidojas dabiskā eksperimenta metode, kuru mūsu gadsimta sākumā radīja krievu psihologs A. Lazurskis. Ar bērniem spēlējas, viņus māca, bet patiesībā... Kad cilvēks pirmo reizi, izvirza sev uzdevumu kaut ko iegaumēt? Kā �is uzdevums ietekmē atmiņas spējas? Kādā gadījumā bērni labāk iegaumē � situācijā, kad tiek izvirzīts �āds uzdevums, vai apstākļos, kad intelektuālais, darbs, kas saistīts ar iegaumē�anu, iekļauts kādā citā darbībā?

Pētot bērnus, labākais psihologa sabiedrotais ir rotaļa. Tā palīdzēja arī �oreiz. Veicot atmiņas pētījumus, padomju zinātniece Z. Istomina uzdeva bērniem iegaumēt vārdus divās da�ādās situācijās, sērijās. Eksperimentētāja rotaļā iedalīja sev bērnudārza vadītājas lomu, bet savam palīgam � veikala vadītāja lomu. Pirmsskolas vecuma bērns � pētījuma dalībnieks � saņēma svarīgu uzdevumu: aiziet uz veikalu un nopirkt. .. Tad tika uzskaitīti vairāki iepirkuma priek�meti (vārdi iegaumē�anai): konfektes, grūbas, bumba, krāsas, kāposti, piens u. c. Mazajam pircējam tika iedots groziņ� un �nauda�. Viņ� devās uz veikalu. Tur �veikala vadītājs� viņam jautāja: �Ko tev lika nopirkt?� � un atzīmēja vārdus, kurus pētāmais bija atcerējies. Jāpiebilst, ka bērns nejutās kā pētījuma dalībnieks, viņ� vienkār�i spēlējās.

Otrajā pētījumu sērijā bērnu aicināja �uz nodarbībām�. Eksperimentētāja lūdza viņu uzmanīgi noklausīties vārdus, lai pēc iespējas vairāk varētu iegaumēt. Grūtuma pakāpe vārdiem bija tie�i tāda pati kā pirmajā pētījumu sērijā. Rezultātus pēc tam matemātiski apkopoja � saskaitīja visus vārdus, kurus bērni iegaumēja pirmajā sērijā, izdalīja ar dalībnieku skaitu un iegūto vidējo lielumu salīdzināja ar otrās sērijas vidējo skaitli. Kāds bija rezultāts? Rotaļā, kur iegaumēt vajadzēja lietas labad, bērni atcerējās vairāk vārdu nekā nodarbībās.

Ar skolēniem eksperimentus bie�i vien veic mācību nodarbībās. Ļeņingradas psihologs M. �ardakovs nolēma pārbaudīt, kā iegaumē�anas noturību, produktivitāti ietekmē pati jautājuma nostādne. Citiem vārdiem sakot, viņ� gribēja noskaidrot, kad fakti ilgāk sagla-bajas atmiņa � vai tad, kad tos apgūst, lai atbildētu nākamajā dienā, vai tad, kad gatavojas atbildēt pēc ilgāka laika. Trijām vecuma un spēju līmeņa ziņā vienādām skolēnu grupām katrai atsevi�ķi mācīja vienu un to pa�u dzejoli, kuru atkārtoja vienādu rei�u skaitu. At�ķirība bija tikai viena: pirmo grupu brīdināja, ka dzejoli atprasīs nākamajā stundā, otrajai grupai teica, ka tas jāatbild pēc nedēļas, bet tre�ajai grupai norādīja, ka viņiem taujās tikai pēc mēne�a. Bet atprasīja visiem vienādi � pēc trim nedēļām. Rezultāti? Protams, izdevīgāk ir mācīties �uz mēnesi� � fakti saglabājas atmiņā ilgāk.

Dabiskais eksperiments ieņēmis vietu arī sociālpsiholoģijā. Kad vieglāk atsaukt atmiņā mums zināmo? Vai tad, ja pūlamies to izdarīt vienatnē vai draugu pulkā? So asprātīgo B. Lomova veikto pētījumu ir viegli atkārtot. Sākumā katram eksperimenta dalībniekam lika atcerēties poēmas �Jevgeņijs Oņe-gins� pirmās nodaļas sākumdaļu. Tos, kuri precīzi atcerējās, no pētījuma dalībniekiem nodalīja, bet tos, kuri atcerējās tikai fragmentus no �īm dzejas rindām, sadalīja pa pāriem. Lūk, kā eksperimenta dalībnieki (katrs atsevi�ķi) atsauca atmiņā attiecīgās rindas <ar burtiem A un В apzīmēti dalībnieki):

A. : Pēc tam ir teikts, ka Oņegins lasīja Homēru, Teokritu ... vai kādu citu� no grieķiem... lasīja Ādamu Smitu... mēs arī par viņu mācījāmies... Lasīja Ādamu Smitu un kaut kādus pārspriedumus par politekonomiju ...

B. : Viņ� studēja Ādamu Smitu... un kaut ko teica par to, kā valsts pie bagātības tiek un kas tajā notiek, kāpēc zelta nevajag, kad... viņam kaut kas pieder... bet tēvs to nesaprot un zemi ieķīlā.

Tā noritēja kolektīvais atcerē�anās process:

A. : Toties lasīja Ādamu Smitu un bija politekonoms ...

B. : Manuprāt, citādāk, tur nav vārda �politekonoms�, tāds vārds Pu�kinam nemaz nevarēja būt.

A. : Es arī jūtu, ka kaut kas nav tā ...

B. : Tiesa, kaut kāds ekonoms... Un bija... kaut kāds...

.4.: Un bija mācīts tautsaimnieks.

B.: Liekas, �īstens�.

A.: Pareizi! Un bija īstens tautsaimnieks, tāds, kuram spriest...

Abi (vienlaikus):

Tāds, kuram spriest un klāstīt prieks,

Kā valsts tiek saimniecībā tālu,

Pie lielas bagātības tiek Un kāpēc zelts tai glu�i lieks.. 4

A. : Kaut kāds produkts... kā tur naturālā saimniecībā... kāds produkts?

B. : Varbūt �tie�ais�, vai?... Neatceros...

A. : Naturālais?

B. : Tā gan.

Pēc tam abi atsauc atmiņā arī �īs rindas.

Bet tagad jums atliek vienīgi izdarīt secinājumus par kolektīvās �sacerē�anas� īpatnībām un priek�rocībām.

Testu metode. Ar testu metodi (angļu v. tests � pārbaude, pētī�ana) psiholoģijā saistās lielas cerības un arī lielas vil�anās. Gandrīz simts gadu pagājis kop� tā laika, kad slavenais angļu zinātnieks, meteorologs, ģenētiķis, kriminālists un psihologs, C. Darvina tuvs radinieks F. Galtons izvirzīja ideju par cilvēka rakstura un garīgo spēju precīzu �izmērī�anu�. Pa �o laiku radīti aptuveni 10 000 da�āda veida testu, ar kuru palīdzību, kā uzskatīja to autori, iespējams noteikt it visu � sākot no cilvēka piemērotības profesijai līdz nākamo laulāto psiholoģiskajai saderībai. Tomēr diskusijas par testu iespējām nebeidzas. Radīt testus psihologus spie� pati dzīve. Kad jāizlemj, kādas ir cilvēka garīgās spējas, vai viņ� ir spējīgs risināt noteiktus, viņam izvirzītus uzdevumus, vai viņ� pēc sava rakstura īpatnībām atbilst noteiktai darbībai, vajadzīgi nelieli, bet īsti pārbaudes paņēmieni, testi.

Pirmos testus radīja fran�u psihologi A. Binē un T. Simons, lai noteiktu bērnu garīgo attīstību. Katrai bērnu vecuma grupai dota noteikta jautājumu un uzdevumu sērija, un atbildes vērtētas ar ⁵ attiecīgu ballu skaitu. Iepriek� ir noteikts, ka, piemēram, divpadsmit gadu vecam bērnam vidēji jāsavāc simt divdesmit balles. Ja viņ� saņem vairāk, tad pēc prāta spējām tuvinās �etrpadsmitgadniekam, ja mazāk, � pēc savas attīstības atbilst desmit gadus veca bērna līmenim. Garīgo spēju �vecums� var nesakrist ar faktisko vecumu.

Visiem piemīt viena kopīga iezīme � patika sevi salīdzināt ar citiem. Patiesībā at�ķirība visbie�āk izpau�as nevis pēc principa �labāk � sliktāk�, bet gan pēc principa �savādāk�. �o kvalitatīvo �citādību� testi nereģistrē.

Visi zina, kādas ir �arādes, nelieli uzdevumi, mīklas. Pēdējos gados mūsu �urnālos un avīzēs ir publicēti daudzi da�āda veida testi, kas nosaukti gan par �psiholoģiskajām etīdēm�, gan par �psiholoģiskajiem praktikumiem�, par �jautājumu un atbil�u spēlēm�. Ir izdota arī angļu psihologa G. Ai-zenka grāmata �Pārbaudiet savas spējas�. Tas ir testu krājums intelekta noteik�anai, precīzāk sakot, testu krājums atjautības, apķērības pārbaudei. Te ievietotas, piemēram, grafiskā tipa �arādes:

1) jāizvēlas vajadzīgā figūra no �etrām numurētajām;

2) jāveic vārdiski uzdevumi: jāievieto vārds, kas būtu pirmā vārda nobeigums un otrā vārda sākums;

3) skaitļu rindā jāieliek izlaistais skaitlis; 196 (25) 324, 325

( ) 137 utt.

Protams, minēto uzdevumu izpildī�anas, atrisinā�anas ātrums liecina par kaut ko. Bet par ko īsti? To pagaidām neviens pateikt nevar. Daudzi ļoti spējīgi savas nozares speciālisti � konstruktori, matemātiķi, kibernētiķi un citi � atzīstas, ka neprot risināt �āda veida uzdevumus. Vai tāpēc secinājums būtu satrauco�s? Nekā tamlīdzīga. Jāpatrenējas. Tas nozīmē, ka testi ne tik daudz nosaka cilvēka spējas, cik viņa sagatavotības pakāpi, vispārējo attīstības un izglītības līmeni.

Vēl sare�ģītāk ir ar tiem testiem, kuru uzdevums ir noteikt, �izmērīt� personības īpa�ības.

�o testu galvenā nelaime ir tā, ka tiem nav nopietna zinātniska pamata. Ta�u, kā saka, kritizēt ir viegli. Slikti ir tas, ka, pamatojoties uz �ādiem patvaļīgiem vērtējumiem, tiek izlemts jautājums pieņemt vai nepieņemt darbā, ieskaitīt labākā vai sliktākā skolā utt. Lūk, kā �āda veida pārbaudījumus attēlojusi itālie�u rakstniece O. Fala�i savā humoreskā.

�Psihologs pār�ķīra lappusi. Nākamajā lappusē zem virsraksta �Analoģija� bija vesela rinda jautājumu. Atbildot uz tiem, man vajadzēja ātri, bez apdomā�anās pateikt kopīgo, kas piemīt nosauktajiem jēdzieniem vai priek�metiem. Es biju dzirdējusi, ka �im testam ir iz�ķiro�a nozīme amerikāņu astronautu � nākamo citplanētu apceļotāju � eksaminācijā.

Sakās jautājumi:

� Apelsīni, banāni? ...

� Augļi.

� Labi! Mētelis, kleita?

� Apģērbs.

� Labi ... suns, lauva?

� Dzīvnieki.

� Labi. Ūdens, gaiss?

� Zemes elementi.

� Kļūda.

� Kāpēc?

� Tāpēc!... Koks, spirts?

� Abi deg.

� Slikti...

� Kāpēc?

� Tāpēc. Stiebriņ�, taurenis?

� Dzīvi organismi.

� Slikti... Jūs nepareizi atbildējāt uz pa�iem svarīgākajiem jautājumiem. Nav nekā kopīga ūdenim un gaisam, kokam un spirtam, stiebram un tauriņam! ...

Pēc tam psiholoģijas zinātņu doktors pār�ķīra vēl vienu lappusi, un mēs pārgājām pie jautājumiem, kas skar sabiedriskās attiecības. Eksaminators brīdināja, lai es atbildu uz tiem maksimāli ātri. [..]

Ar to arī mans eksāmens beidzās. Doktors aizvēra grāmatu un ledainā tonī man paziņoja, ka esmu atbildējusi ļoti slikti. Mana nosliece uz izsmieklu un jociņiem esot tik izteikta, ka man piemītot antisociālas iezīmes. Tas viss pierādot manu ārkārtīgi zemo intelekta līmeni. Viņ� varot ielikt atzīmi 30, lai gan uzska^ tot, ka arī tas esot man pārāk augsts novērtējums.

� Lai jūs zinātu, � viņ� vēl piebilda, � mūsu astronautu vidējais intelekta koeficients ir aptuveni 130. Vairākumam ir atzīmes 135 un 140. Tikai divi saņēmu�i 123, kas, starp citu, ir mūsu lidotāju vidējais rādītājs.�

Lūk, tā!

�eit minētais nebūt nenozīmē, ka nopietnu testu nav, ka tie visi ir gandrīz vai kaitīgi un ka pētījumi, kuros izmanto testus, neko nedod. Gan mūsu valstī, gan ārzemēs ir izstrādāti tādi testi un aptaujas, kas palīdz psihologiem un psihoterapeitiem atrisināt sare�ģītas problēmas, kuras da�kārt līdz galam neapjau� pat pa�i pētāmie. Sevi�ķi interesanti ir projektivie testi.

Vai ir kāds, kas kaut reizi nebūtu fantazējis, lūkodamies ātri skrejo�o mākoņu dīvainajos apveidos? Da�s tajos saskatījis kamieli vai lāci, citam ir licies, ka mākonis atgādina sejas profilu, vēl cits... Bet ja nu pieņemam, ka cilvēks �ajās nenoteiktajās mākoņu formās it kā projicē to, kas viņu satrauc? Balstoties uz �o pieņēmumu, veidots arī G. Ror�aha tests. Tas ietver veselu rindu nenoteiktas formas tintes traipu, par kuriem cilvēkam ir jāpasaka, ko tie viņam atgādina (pēc kā izskatās?). Pēc tam atbildes tiek apstrādā-

tas, pamatojoties uz speciāliem noteikumiem. Traipu vietā var izmantot ari nenoteiktus izplūdu�us zīmējumus: �Paraugieties un nosakiet, kā veidojusies �ī situācija, kas tagad notiek un kā viss beigsies!�

Un vēl cits piemērs. Lai noskaidrotu, kā bērni izturas pret bērnudārzu un audzinātāju, var izmantot �ādu paņēmienu. Pirmsskolas vecuma bērniem rāda zīmējumus � vienā viņa vienaudzis iet uz bērnudārzu un otrā � nāk mājās. Zīmējumos bērnam nav sejas. Eksperimenta dalībnieku aicina uzzīmēt seju � jautru vai skumju. Varbūt vienkār�āk būtu pajautāt? Vienkār�āk gan. Bet tad var mazāk paļauties uz atbildes patiesīgumu. Jau mazi bērni saprot, kādas viņu atbildes pieaugu�ajiem patiktu, un atbild tie�i tā. Tie�i tādēļ psiholoģijas zinātnē nevis ar tie�ajiem, bet gan ar netie�ajiem jautājumiem iespējams ātrāk tuvoties mērķim.

Eksperimentālā psiholoģija ir jauna zinātnes nozare. Notiek meklējumi... Bet, lai cik pamatīgi būtu izstrādātas un apgūtas psiholoģiskās izpētes metodes, cilvēks cilvēkam arvien būs mīkla. Bet. atminējums? ... Da�kārt tas prasa visu dzīvi...

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Otrā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Kāda darbība � apzināta vai neapzināta � izpau�as minētajos piemēros?

A. Slimniekam alkohola delīrija stāvoklī rodas da�ādas halucinācijas, kas nomāc reālo dzīves uztveri.

Viņam rādās velni, kas mēdās, baras, draud. Viņ� redz, ka viņam uzbrūk dzīvnieki, lien virsū kukaiņi, ko�, viņ� �dzird� balsis, kas draud viņu nogalināt. Glābjoties no �vajātājiem�, viņ� da�kārt gūst. smagas traumas, ievainojumus.

B. Hipnozes seansa laikā cilvēkam, kas bija hipnozes stāvoklī, tika iedvests �nozagt� biedra kabatas

portfeli. Hipnotizētais nevarēja izpildīt �o hipnotizētāja pavēli. Ta�u citas pavēles � nomazgāties, paņemt grāmatu u. c. � viņ� izpildīja.

C. Skolnieks ātri un pareizi reizina daudzciparu skaitļus, ta�u neatceras reizinā�anas likumus.

D. 6. klases skolnieks, klases biedru ķircinā�anas sakaitināts, saplēsa mācību grāmatas un burtnīcas, iesita vienam no biedriem.

E. Savu vēlē�anos iestāties pedagoģiskajā institūtā abiturients pamatoja ar to, ka viņ� mīl bērnus un ka viņam patīk saprotami izklāstīt matemātiskos pierādījumus.

2. Atrodiet galveno psiholoģiskās pētī�anas meto�u � objektīvās novēro�anas un eksperimenta � pazīmes!

A. Pētījums tiek veikts, dalībniekam atrodoties dabiskos apstākļos.

B. Psihologs aktīvi cen�as izraisīt pētāmo parādību.

C. Eksperimenta dalībnieki nezina, ka viņi kļuvu�i par psiholoģiskās izpētes objektiem.

D. Pētījumi tiek izdarīti speciālā laboratorijā ar da�ādiem mēraparātiem.

E. Psihiskā procesa norise tiek fiksēta ar speciālu mēraparātu palīdzību.

G. Psihologs neiejaucas psihiskā procesa norisē.

Eksperiments

Pamēģiniet atcerēties un uzrakstīt dzejoli, kuru jūs mācījāties pirms da�iem gadiem! Palūdziet, lai jūsu draugs vai draudzene izdara to pa�u! Salīdziniet pierakstus! Tad pacentieties abi kopīgi atcerēties! Izdariet slēdzienu par kolektīvās reproducē�anas priek�rocībām!

Tre�ā nodaļa PSIHES EVOLUCIONĀRĀ ATTĪSTĪBA

Bez �is priek�vēstures cilvēka domājo�o smadzeņu eksistence paliek brīnums.⁶

F. E n g eIs s

Cilvēks � kaut viņ� trejkārt ģēnijs spo�s,. Ir un paliek augs � tāds domājo�s.

Viņam rados zāle, koks.

Nav ko kaunēties par radniecību �o.

Jau pirms dzim�anas dots jums Auga sīkstums, izturība, dzivigums.

S. M ar � a k s

Psihes reflektoriskais raksturs. Mazi bērni attēlo cilvēku ļoti savdabīgi: milzīga galva ar acīm un tad kājas. Trīsgadīgā mākslinieka uztverē � nevienas liekas detaļas. �Viņam ir acis, lai redzētu, un kājas, lai pastaigātos!� Mēs zinām, ka psihe ir apkārtējās pasaules atspoguļojums cilvēka smadzenēs. Bet kāpēc evolūcijai bija vajadzīga �āda �dubultā� pasaule, kāpēc ir vajadzīga psihe? Lai atbildētu uz �o dīvaino jautājumu, atcerēsimies, ka galvenais ikviena dzīva organisma eksistences nosacījums ir apkārtējās vides un organisma līdzsvarotība. �āda līdzsvarotība tiek sasniegta tāpēc,, ka uz jebkurām dzīvībai svarīgām pārmaiņām, kas notiek apkārtējā vidē, organisms spēj atbildēt ar mērķtiecīgu pielāgo�anās reakciju. No tā var secināt, ka psihe ir speciāls �aparāts�, ar kura palīdzību tiek atspoguļota realitāte un notiek organisma regulē�ana atbilsto�i atspoguļotajām apkārtējās vides īpa�ībām. �Atspulgu� latīņu cilmes sve�vārdā sauc par �refleksu�. Tādēļ arī atziņas par psihi dēvē par refleksu teoriju.

Izcilais fran�u zinātnieks R. Dekarts jau 18. gadsimtā pirmais izteica minējumu par �ādām apkārtējās vides un organisma attiecībām. Ne velti /. Pavlovs lika uzcelt Dekartam pieminekli sava institūta teritorijā Koltu�os, netālu no Ļeņingradas. Saskaņā ar Dekarta tēzi visas kustības organismā vada nervi, �kas, līdzīgi smalkiem pavedieniem, saista smadzenes ar visām pārējām ķermeņa daļām, turklāt �ī saistība ir tāda, ka nav iespējams pieskarties nevienai

ķermeņa daļai, lai tajā pa�ā brīdī nervu gali nemobilizētos un kustība netiktu ar �ī nerva palīdzību pārraidīta līdz pa�ām smadzenēm�.

Interesanti atzīmēt, ka jau Dekartam bija nojauta par nosacījuma refleksa mehānismu. Vienā no vēstulēm viņ� rakstīja: �Manuprāt, tas ir pilnīgi neap�aubāmi, ka tad, ja jūs piecas vai se�as reizes nopērsiet suni tie�i tajā brīdī, kad kāds uzsāks vijoļspeli, dzīvnieks turpmāk sāks gaudot un metīsies bēgt pie pa�ām pirmajām �īs mūzikas skaņām.� Mēs pievēr�am uzmanību Dekarta izteikumiem un saprotam tos tikai tāpēc, ka mums pazīstama stingri veidotā I. Pavlova mācība par nosacījuma un beznosacījuma refleksiem. �ie refleksi ir organisma likumsakarīga atbildes reakcija uz apkārtējās vides iedarbību, un tā notiek ar nervu sistēmas starpniecību.

Bet kāda ir to dzīvo būtņu psihe, kurām nav nervu sistēmas? Kā vispār notiek psihes attīstība? Vispirms atzīmēsim, ka^ pastāv divas psihes attīstības vēstures � vēsturiskā attīstība (filoģenēze), kas aptver miljoniem evolūcijas gadu, un konkrētās dzīvās būtnes individuālā attīstība no dzim�anas līdz mir�anas brīdim (ontoģenēze).

Sākumā apskatīsim psihes vēsturiskās attīstības pakapes.

Ievērojamais fran�u paleontologs Z. Kivjē pārsteidza savus laikabiedrus ar to, ka spēja restaurēt sen izmiru�as dzīvnieku sugas pārstāvja skeletu un zīmējumā attēlot dzīvnieka izskatu, ja bija atrasts viens vienīgs �ī dzīvnieka kauls. Padomju skulptors M. Ge-rasimovs spēja tikai pēc galvaskausa vien izveidot skulpturālu portretu cilvēkam, kas miris vairāk nekā pirms simts gadiem. Psihologi prot pēc nervu sistēmas uzbūves noteikt un paredzēt attiecīgā dzīvnieka uzvedības formas. Un otrādi � uzvedības analīze dod pamatu secinājumiem par nervu sistēmas uzbūvi. Visi �ie paredzējumi ir parasts zinātnes brīnums, kas, atklājot likumsakarības starp apkārtējās vides objektiem un parādībām, paver iespējas izdarīt visdrosmīgākos secinājumus un salīdzinājumus. Pētot atkarību starp nervu sistēmas uzbūvi un dzīvnieka uzvedību, zinātnieki ir pievērsu�i uzmanību tam, ka starp �iem diviem faktoriern pastāv arī tre�ais, kur� visvairāk interesē psihologus, t. i., apkārtējās vides atspoguļo�anas raksturs. Citiem vārdiem sakot, psihes īpatnības.

Elementārā sensoriskā psihe. Padomju psihologs A. Ļeontjevs (viņa darbs �Psihes attīstības problēmas� novērtēts ar Ļeņina prēmiju) parādījis, ka pirmais psihes attīstības posms ir elementārās sensoriskās psihes stadija. Dzīvnieki, kuriem piemīt �ī psihe, apkārtējo pasauli neatspoguļo priek�metu un to savstarpējo attiecību veidā, kā tas raksturīgs augstākajiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem (arī cilvēkiem!). �o dzīvnieku elementārā sensoriskā psihe atspoguļo tikai tos atsevi�ķos elementus un īpa�ības, kam svarīga nozīme viņu eksistencē.

Tādam atspoguļo�anas līmenim zemākajā evolūcijas attīstības pakāpē atbilst difūzā (piemēram, zarndobumaiņiem) nervu sistēma, bet nākamajā pakāpē � mezglveida jeb gangliju tipa (kukaiņiem) nervu sistēma. Kā tipisku piemēru, kas atklāj nedaudzu, toties dzīvībai svarīgu procesu un parādību atspoguļo�anu minētajā līmenī, A. Ļeontjevs min zirnekļa izturē�anos. Tiklīdz kāds kukainis nokļūst zirnekļa tīklā, zirneklis nekavējoties dodas pie upura un sāk to aptīt ar sava tīkla pavedieniem. Kas izraisa �ādu zirnekļa darbību? Ar vairāku eksperimentu palīdzību izdevās konstatēt, ka zirneklim ir svarīga tikai viena pazīme � vibrācija, kura nonāk līdz zirneklim, kad kukainis kustina spārnus. Tiklīdz vibrācija izbeidzas, zirneklis pie upura vairs nesteidzas. Zirneklim, kā mēdz teikt, viss vienalga, ka tikai ir vibrācija!

Lai gūtu pilnīgu pārliecību par to, izdariet �o mēģinājumu atkārtoti! Pieskarieties pie zirnekļa tīkla ar skano�u kamertoni! Zirneklis nekavējoties dosies uz kamertoņa pusi, uzrāpsies uz tā, aptīs ap to savus tīmekļa pavedienus un sāks dauzīt �upuri� ar ekstremitātēm. Slēdziens: zirnekļa uztverē viss, kas vibrē, ir barība. �ī zirnekļa izturē�anās, kas dabiskos apstākļos liekas tik saprātīga (viltīgi uzglūn upurim, speciāli au� tīklu), ir pilnīgi bezjēdzīga citā situācijā.

Jautājumu par to, ka tie�i tādā veidā izpau�as instinktīvās uzvedības galvenā īpatnība, kas raksturīga dzīvajām būtnēm, kurām piemīt elementārā sensoriskā psihe, mēs vēl apskatīsim.

Perceptīvā psihe. Nākamo psihes evolucionārās attīstības posmu A. Ļeontjevs nosaucis par perceptivās (uztvero�ās) psihes stadiju. Dzīvnieki, kas atrodas �ajā stadijā, vairs neatspoguļo apkārtējo vidi atsevi�ķu elementāru sajūtu veidā. Tie atspoguļo īstenības priek�metus un to savstarpējās attiecības vienotā veselumā. �im psihes attīstības stāvoklim vajadzīga jauna nervu sistēmas attīstības stadija � centrālā nervu sistēma.

�o dzīvnieku uzvedībā blakus instinktam galveno nozīmi iegūst iemaņas, kas tiek apgūtas katras konkrētās būtnes dzīves gaitā. �īs uzvedības augstākajās izpausmēs dzīvniekiem piemīt jau tādas psihes īpa�ības, kas liecina par vienkār�o jeb primitīvo intelektu un rosina domāt par pazīstamo, bet joprojām neatrisināto problēmu � vai dzīvnieki domā.

Aplūkosim galvenos dzīvnieku mērķtiecīgās uzvedības tipus: instinktus, iemaņas un primitīvo intelektu.

Svarīgs brīdinājums! Jūs dro�i vien esat lasīju�i senās Hcllādas nemirstīgā dzejnieka Homēra slaveno eposu par attapīgā Odiseja klejojumiem. Kad Odisejs ar kuģi atgriezās mājās no Trojas uz Itaku, viņam ceļā gadījās visneticamākie piedzīvojumi, bija jāiztur �da�ādi pārbaudījumi. Ta�u pats bīstamākais pārbaudījums viņu gaidīja Mesīnas jūras �aurumā, kuru sargāja divi briesmoņi � daudzgalvainā Skilla un briesmīgā Haribda.

Pla�i pazīstams kļuvis izteiciens �Starp Skillu un Haribdu�. Tas nozīmē, ka cilvēkam briesmas uzglūn no abām pusēm. Tie�i tādā

.3 � 611

stāvokli atrodas zoopsihologs, kad viņ� cen�as aprakstīt un izskaidrot dzīvnieka uzvedību, salīdzinot to ar cilvēka rīcību. (Arī mēs* ar jums, lasītāj, pa�laik nodarbojamies ar zoopsiholoģiju.) Pirmās briesmas ir antropomorfisms � dzīvnieka pielīdzinā�ana cilvēkam (grieķu v. antropos � cilvēks): �Viņiem, t. i., dzīvniekiem, viss ir tāpat kā cilvēkam.� Otrās briesmas � vulgarizē�ana (pārmērīga vienkār�o�ana), kad dzīvnieki tiek pielīdzināti kaut kam mehāniskam.

Pla�i pazīstamais izdevuma �Dzīvnieku valsts� autors vācu naturālists A. Brēms, protams, ir antropomorfists � viņa dzīvniekiem piemīt visas cilvēku īpa�ības. Pēc viņa domām, dzīvnieki ir drosmīgi vai bailīgi, izmanīgi vai gļēvi, apņēmīgi vai nedro�i, godīgi vai blēdīgi, atklāti vai noslēgti, taisnprātīgi vai viltīgi, lepni vai pieticīgi, lētticīgi vai aizdomīgi, paklausīgi vai augstprātīgi, miermīlīgi vai bravūrīgi, jautri vai skumji, mundri vai apātiski, sabiedriski vai me�onīgi, draudzīgi noskaņoti cits pret citu vai tādi, kas ienīst visu pasauli. A. Brēms katram dzīvniekam atrada cilvēciskās īpa�ības.

Bet kā jūsu paziņa stāsta par sava suņa nedarbiem? Manāma tendence spriest it kā pa�am par sevi. No tādiem stāstījumiem zinātne neko neiegūst (jautājums par dzīvnieku psihes īpatnībām faktiski netiek skarts), ta�u lasīt un klausīties, protams, ir interesanti. Ne velti /. Pavlovs saviem līdzstrādniekiem aizliedza raksturot dzīvnieku uzvedību un pārdzīvojumus ar psiholoģijas terminiem, pat sodīja par tādiem izteikumiem kā �suns atcerējās� vai �suns nolēma�. Zinātniskums zūd arī tad, ja dzīvnieks tiek pielīdzināts ma�īnai un viņa uzvedība tiek skaidrota ar mehānikas likumu palīdzību.

Un tā, paturot prātā gan vienu, gan otru, aplūkosim briesmu iespējamību.

Instinkti. Instinkti, instinktīva uzvedība ... �ie vārdi bie�i tiek lietoti ne vien zinātnieku vidē, bet arī parastās dzīves situācijās. Pavaicājiet paziņām, kas ir instinkts! Jūs saņemsiet visda�ādākās atbildes, kurās vienmēr būs uzsvērts, ka tā ir tāda dzīvas būtnes uzvedība, kuras apguvei nav vajadzīga mācī�anās. Dzīvnieks zina, ko un kā darīt jau no dzim�anas. Tā ir it kā ar pa�as dabas ziņu psihē ieprogrammētā reakcija uz apkārtējās vides iedarbību. Par cilvēka instinktīvu rīcību parasti runā tad, kad cilvēka darbības ir it kā automātiskas, kad viņ� izdara kustības bez domā�anas, piemēram, instinktīvi atrauj roku no ugunskura liesmas. Jāatzīst, ka tie�i tāpat, t. i., automātiski, cilvēks izpilda arī labi apgūtās darbības, un tās, protams, jāat�ķir no iedzirrttajām.

Cilvēku vienmēr ir interesēju�i instinkti. Pārsteidzo�ā skudru un bi�u uzvedības sare�ģītība, gājputnu pārlidojumi, bebru aizsprostu �būvniecība� � tas viss radīja domu par dzīvnieku saprātu, par �visaugstā radītāja� brīnumaino �labvēlību� pret dzīvnieku pasauli. Ne velti jau senatnē cilvēki centās atminēt instinktu noslēpumu. Ir zināms, ka senās Spartas leģendārais likumdevējs Likurgs (par viņa likumiem jums bija jāmācās, apgūstot seno laiku vēsturi) izdarīja �ādu eksperimentu. Divus kucēnus (no viena metiena) viņ� ievietoja bedrē, bet otrus divus uzaudzināja brīvā va|ā kopa ar citiem suņiem. Kad kucēni paaugās, Liķurgs daudzu sapulcēju�os lau�u priek�ā palaida va|ā zaķi. Kucēns, kas bija audzis brīvība, metās pakaļ zaķim, noķēra un nokoda to. Turpretī otrs kucēns, kas bija uzaudzis pilnīgā izolācijā, gļēvi metās bēgt projām no zaķa.

Ar �o eksperimentu Likurgs pierādīja saviem līdzpilsoņiem, kada loma rakstura veido�anā ir audzinā�anai. Viņ� pārliecināja tos par tādas karavīru audzinā�anas sistēmas nepiecie�amību, kura vēlāk tika nosaukta par spartie�u sistēmu. Ta�u mēs no visa tikko aprakstītā varam secināt arī kaut ko citu, ļoti svarīgu. Līdzīgi mēģinājumi (pēc tam daudzkārt atkārtoti) pierādīja, ka instinkts nav vienīgais dzīvnieku uzvedības noteicējs, arī pats instinkts pilnveidojas dzīves gaitā. Runājot par instinktiem, jāatzīmē, ka da�ādu sugu dzīvnieku uzvedībā instinktiem ir visai at�ķirīga loma. Savdabīgi

��empioni� instinktīvajā uzvedības regulē�anā ir kukaiņi. Novērojot kukaiņu dzīvi, izdarot pētījumus entomoloģijā (entomoloģija � zinātne par kukaiņiem), izcilais fran�u dabas pētnieks A. Fabrs radīja savu klasisko desmit sējumu darbu �Entomoloģis-kās atmiņas�, kurā doti daudzi instinktīvās uzvedības apraksti. Visa A. Fabra dzīve ir saviļņojo�s dabas un sava darba mīlestības paraugs. Pētniekam piemita ārkārtīga pacietība un lielas novēro�anas spējas. Viņ� stundām ilgi varēja gulēt uz zemes kādas vaboles alas priek�ā. Visos zinātniskajos darbos ir iekļauti viņa novērojumi, piemēram, par kādas lapseņu sugas indivīda centieniem sagūstīt sev laupījumu. Tajos atklājas visa instinktīvās uzvedības sare�ģītība, tās stiprās... un arī vājās iezīmes. Lapsene piespie�as pie pretinieka vēdera, pagrie�oties ar galvu pret viņa ķermeņa apak�daļu.

Nenogurdināmais pētnieks ar sajūsmu norāda, ka pat visbagātākajā iztēlē nespētu rasties cits, labāks uzbrukuma paņēmiens. Lapsene vairākas reizes iedur dzeloni pretinieka ķermenī. Sākumā lejpus kakla, pēc tam virs krūtīm un, beidzot, pavēderē. �ie trīs �dun�a� dūrieni tad arī ir instinkta nemaldīguma un lieliskuma apliecinājums. Lapsene būtībā nenogalina upuri, bet tikai paralizē to ar dūrieniem noteiktos nervu mezglos. Pēc tam lapsene nekustīgo pretinieku iestiepj alā (�dzīvie� konservi ir viņas kāpuru barība). Izcils nemaldīgums, nekļūdīgums? Jā, ta�u tikai nemainīgās stan-dartveida situācijās. Ja apgriezīsim pretinieka ūsas, aiz kurām lapsenei jāvelk upuris alā, �saprātīgā� medniece sāks uzvesties pavisam bezjēdzīgi. Lapsene atstās �o upuri un dosies pie nākamā. Kāpēc gan lapsene �ajā gadījumā nevarētu ķerties pie vienas no sava laupījuma kājām? Tāpēc, ka instinkts ir_ negrozāms, stingra programma, kas īstenojas tikai tajā gadījumā, ja visi ārējie apstākļi ir nemainīgi un situācijas posmi secīgi un noteiktā kārtībā seko cits citam. Tie�i �eit arī parādās elementārās sensoriskās psU hes īpatnības � dzīvnieki reaģē nevis uz priek�metiem un situāciju kopumā, bet gan uz atsevi�ķiem tās elementiem. Lai cik sare�ģīts un noteiktos apstākļos mērķtiecīgs liktos instinkts, tas vienmēr ir saistīts ar stereotipisku, �ablonisku, automātisku uzvedību. Ne velti saka: akls instinkts.

Iemaņas. Apkārtējā vide nepārtraukti izvirza dzīvniekiem negaidītus, ne�abloniskus uzdevumus. Lai tos varētu atrisināt (neatrisināsi � bojāeja!), evolūcijas procesā līdztekus psihē ieprogrammētajiem modeļiem ir radies daudz pilnīgāks pielāgo�anās veids � uz dzīves pieredzi balstīta, apgūta, katrai dzīvnieku sugai individuāla uzvedības programma. Runa ir par iemaņām. Jūs jau uzminējāt: instinkti pamatojas uz iedzimtiem beznosacījuma refleksiem, bet iemaņas � uz iegūtiem nosacījuma refleksiem.

Ta�u arī no pielāgo�anās aspekta iemaņām ir vairākas negatīvas iezīmes. Pirmkārt, iemaņas dzīvniekiem izveidojas ļoti ilgsto�ā kļūdu un mēģinājumu procesā. Bet iespējas apgūt �ādu sistemātisku apmācību kursu daba sagādā visai reti. Un vēl � katrreiz jāsāk mācīties visu no sākuma, tiklīdz parādīju�ās kaut vismazākās, pārmaiņas. Nepaspēt � nozīmē iet bojā.

Dzīvnieku saprātīgā uzvedība. Noteiktā dzīvnieku attīstības stadijā parādās zināmi augstāka līmeņa uzvedības iedīgļi � intelekts. To, kā �ī uzvedība izpau�as pērtiķiem, labi aprakstījis vācu zinātnieks V. Ķellers. (Pēc tam �ie izmēģinājumi tika atkārtoti, precizēti, pilnveidoti. Varbūt jums ir bijusi iespēja skatīties filmu �Pērtiķu sala�, kas stāsta par atjautīgiem un interesantiem padomju zinātnieku pētījumiem?)

Pie būra griestiem piekārts banāns, būrī atrodas �impanze Sultāns. �impanze drīz pārtrauc mēģinājumus lēcienā aizsniegt un noraut banānu, sāk nemierīgi staigāt pa būri. Pēk�ņi viņ� apstājas kastes priek�ā, satver un steidzīgi pārvieto to tie�i zem mērķa. Kad Sultāns uzkāpj uz kastes, viņ� atrodas vēl apmēram pusmetru (horizontālā virzienā) no banāna. Acumirklīgi palēcies no visa spēka, viņ� norauj banānu. No banāna piestiprinā�anas momenta līdz brīdim, kad pērtiķis apstājās kastes priek�ā, pagāja aptuveni piecas-minūtes, toties no kastes satver�anas līdz pirmajam kodienam auglī aizritēja tikai da�as sekundes, veidojot vienotu, nesaraujamu pro~ cesu.

Citā mēģinājumā banānu novietoja būra priek�ā, tik lielā attālumā, lai to nevarētu aizsniegt, izbā�ot roku starp būra re�ģiem.

Būrī uz grīdas mētājās da�āda garuma nūjas. Pēc neliela apjukuma pērtiķis paķēra vienu no nūjām, izbāza caur būra re�ģiem, pievilka kāroto augli tuvāk un satvēra to ar roku.

Visos gadījumos, kas līdzīgi minētajiem (eksistē ļoti daudz aprakstu), uzmanību saista dzīvnieku saprātīgās uzvedības īpatnības. Vispirms, �eit nav daudzkārtēju mēģinājumu un kļūdu, pareizā rīcība parādās it kā pēk�ņi, uzreiz; tālāk visa operācija norit kā vesels, nesaraujams akts. Ļoti svarīgi ir atzīmēt, ka vienreiz atrastais pareizais risinājums pēc tam vienmēr tiek izmantots analo-

ģiskās situācijās. Sevi�ķa nozīme ir tam, ka pērtiķis sava mērķa sasnieg�anai izmanto citus priek�metus: kastes, nujas_ u. c. Viņa darbība, kā to norāda A. Ļeonijevs, veido divas fāzes: pirmā

fāze � sagatavo�anās (saliek piramīdu no kastēm vai no divām īsām bambusa nūjām izveido vienu garu nūju); otrā fāze � mērķa sasnieg�ana (ar nūju pievelk sev klāt augu). Lai izpildītu otras fāzes darbību, nepiecie�ama otra apkārtējās pasaules atspoguļo�anas pakāpe, jāredz priek�metu savstarpējā saistība, sakarība starp tiem, jāparedz savas darbības rezultāti.

Darba rīku izmanto�ana dzīvnieku darbībās. Varbūt dzīvnieki tā izturas tikai mākslīgos, cilvēku radītos apstākļos? Vai pērtiķi izmanto rīkus dabiskos apstākļos? Ticamības ziņā lieliskus pierādījumus �ajā jautājumā_ ieguva angliete D. Lavika-Gudola, kura pētīja �impan�u dzīvi Āfrikā. Viegli pateikt: pētīja. Sākumā viņai nekādi neizdevās tuvoties pērtiķiem. Ta�u, iemācījusies izmantot zvēru takas, drosmīgā meitene reiz atklāja kalnu augstieni, kurai apkārt pletās klajumi, kas vietām bija aizaugu�i ar zāli un nelieliem koku puduriem. Dienas un naktis viņa pavadīja �ajā augstienē, vērojot �impan�u dzīvi. Ar laiku D. Lavika-Gudola pat sāka at�ķirt dzīvniekus pēc �sejām� un katru dzīvnieku nosauca kādā vārdā. Pēc pusgada pērtiķi pārvarēja savas bailes no drosmīgās pētnieces. Viņas grāmatu �Cilvēka ēnā� nav iespējams lasīt bez saviļņojuma. Lūk, nedaudz epizo�u, kas saistās ar mūsu aplūkojamo tematu.

�Rīts man bija sagādājis lielu vil�anos � soļojot aug�up un lejup pa trim nogāzēm, es nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi nevienu �impanzi. [..] Pēk�ņi es apstājos, jo kādus se�desmit jardus priek�ā ieraudzīju vieglu garās zāles sakustē�anos. [. .1 Ātri noregulējusi tālskati, es ieraudzīju, ka tur bija viens pats �impanze. [..] Es pazinu Dāvidu Sirmbārdi. [..] Dāvids sēdēja blakus sarkanas zemes pauguriņam � termītu mītnei, un es vēroju, kā viņ� rūpīgi iebīdīja garu zāles stiebru mītnes caurumā. Pēc brī�a viņ� izvilka to laukā un ar lūpām kaut ko uzlasīja no stiebra gala. [..] Pārliecinājusies, ka viņ� ir projām, es piegāju pārbaudīt mītni. Atra.du da�us sa�ķaidītus kukaiņus, un vesels spiets darba ter-, mītu blīvēja ciet mītnes ejas. Es paņēmu kādu no viņa aizmestajiem darba rīkiem un pati rūpīgi iebāzu vienā no caurumiem. Tiklīdz pie stiebra pieķērās vairāki termīti, es tūlīt to jutu, un, kad stiebru izvilku laukā, tajā ar �okļiem bija iekodu�ies darba termīti un vairāki karotājtermīti ar lielām sarkanām galvām.�⁷

D. Lavikas-Gudolas tālākie novērojumi parādīja, ka �impanzes izmanto da�ādus priek�metus gan spēļu, gan kautiņu laikā un pat... cīņā par varu, par vietu barā. Tā �impanze Maiks ieņēma vado�ās pozīcijas barā, pateicoties... tuk�ai petrolejas kannai. Kādreiz to nejau�i atradis, pērtiķis sāka staipīt to sev līdzi. Lēkājo�a kqjma radīja lielu troksni un rībienus. Pārbiedētie �impanzes spiedās malās, atbrīvoja viņam ceļu. Ta�u Maiks ar to vien neapmierinājās un iemācījās

Tīkoties ar trim petrolejas kannām vienlaikus. Viņ� tās turēja sev priek�ā un, it kā draudēdams, dauzīja vienu pret otru. Kad Maiks beidzot pārtrauca savu. �mūziku�, pat milzīgais Goliāts steidzās viņam izrādīt savu padevību: nervozi Taustīdamies un noliekdamies līdz pa�ai zemei, Goliāts bu�oja, glaudīja un ieskāja �izgudrotāja� spalvu, tādā veidā apliecinot Maika vado�o stāvokli...

Bez �aubām, dzīvnieku darbo�anos ar da�ādiem priek�metiem, lai sasniegtu kādu mērķi, nevar salīdzināt pat ar pirmatnējā cilvēka darbu, ar darba rīku lieto�anu. At�ķirības ir ļoti būtiskas. Vispirms jāņem vērā, ka dzīvnieki izmanto visu, kas nejau�i gadās pa tvērienam, bet darba rīkus cilvēks gatavo speciāli. Cilvēks paredz, kādam nolūkam tie tiks lietoti. Pērtiķi, protams, neplāno, viņu attīstības līmenī tas nav iespējams, tā sakot, neatbilst viņu spēju robe�ai. Tie�i tāpēc pat vissaprātīgākā pērtiķa uztverē priek�mets, kuru viņ� tikko izmantojis par darba rīku, tūlīt pēc tam zaudē jebkādu nozīmi. Pērtiķi tas vairs neinteresē, viņ� priek�metu nesaglabā, pamet to. Iespējams, ka pati galvenā at�ķirība ir tā, ka neviena pērtiķa roka, kā norādījis F. Engelss, nekad nav izgatavojusi pat visprimitīvāko akmens nazi.

Dzīvnieku �zinātkāre�. Viens no dzinuļiem, kas pērtiķim liek sagrābt rokā nūju vai kādu citu priek�metu, ir ziņkāre, reflekss. �Kas tas ir?� Tā �o refleksu nosaucis /. Pavlovs. Zinātnieki ir konstatēju�i, ka dzīvnieki izjūt īstu vajadzību pēc kaut kā jauna. Raksturīgs ir eksperiments ar �urku labirintā. Virzoties pa labirintu uz kreiso pusi, viņa var atrast barību un ūdeni, bet, ja tā dodas pa labi, atklājas tuk�ums, toties ir interesanti: nepārtraukti mainās apgaismojums, grīdas krāsa, sienu nokrāsa utt. Ko izvēlēties � maizi vai �īs nezināmās ainas? Dzīvnieku uzvedību nenosaka tikai ārējie signāli vien. Svarīga nozīme darbības izraisī�anā ir arī iek�ējām prasībām un vajadzībām. Izrādās, ka tieksme pēc jaunā nav vājāks stimuls par barību. Tikai ļoti izbadējies vai stipru slāpju mocīts dzīvnieks dod priek�roku ceļam, kas labirintā ved pa kreisi (maize un ūdens), visos citos gadījumos tas dodas pa labi (tuk�s, bet interesanti).

Tieksme pēc jaunā un nezināmā sevi�ķi attīstīta ir primātiem � cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Novērojis, kā pērtiķis stundām ilgi, nezaudējot interesi, ir spējīgs noņemties ar kasti, kurā nav �nekādu apelsīnu, nekādu ābolu�, /. Pavlovs apgalvoja, ka tā ir dzīvnieku zinātkāres izpausme. Pēc I. Pavlova uzskata, nepareizs ir apgalvojums, ka dzīvniekiem nav zinātkāres, ka viņiem nav pat iedīgļa no tā, kas ir mums un kas gala rezultātā radīja zinātni.

Dzīvnieku sabiedriskā uzvedība. Jūs dro�i vien jau ievērojāt, ka dzīvnieku psihē var atrast daudz būtisku priek�nosacījumu, uz kuriem pamatojoties īpa�os apstākļos ir veidojusies cilvēka apziņa. Viens no �iem priek�nosacījumiem, protams, ir dzīvnieku eksistences sabiedriskais raksturs, viņu savstarpējā saskarsme.

Pilnīgi saprotams ir F. Engelsa uzskats, ka cilvēks, �is vissabiedriskākais no visiem dzīvniekiem, nevar būt cēlies no kāda nesabiedriska tuvāka sen�a.

Pat daudz primitīvāki dzīvnieki nekā tuvākie cilvēka priek�te�i bija spiesti apvienoties, lai sasniegtu galveno mērķi � izdzīvotu. Svarīgi ir apzināties, ka evolūcijas gaitā notiek ne tikai atsevi�ķa dzīva organisma individuālā pilnveido�anās, bet arī rodas �sadarbība� starp dzīvajām būtnēm ģimenes, bara, saimes vai ganāmpulka ietvaros. Sī �sadarbība� galvenokārt ir saistīta ar pēcnācēju radī�anu un saglabā�anu, ar cīņu pret ienaidniekiem, ar barības iegū�anu u. tml.

Ja novērojam tādu dzīvnieku dzīvi, kuri atrodas da�ādās evolūcijas attīstības pakāpēs, nonākam pie psiholoģijas aspektā interesanta secinājuma. Jo augstāka ir dzīvnieka organizācijas pakāpe, jo neatkarīgāks un brīvāks tas ir saskarsmē ar saviem ciltsbrāļiem. Jo tuvāks cilvēkam attīstības ziņā ir dzīvnieks, jo vairāk �arī viens ir karotājs�. Acīmredzot uz �robinsonismu�, uz ilgsto�u, izolētu eksistenci ir spējīgs vienīgi cilvēks, kas sevī it kā koncentrē visu iepriek�ējo paaud�u attīstības vēsturi. Pretējā polā atrodas būtnes, kurām, kā mēdz teikt, vispār nav individuālas biogrāfijas. Tikai kopā ar tūksto�iem citu sev līdzīgu būtņu tās iegūst iespēju eksistēt. Tie�i tādu skaidrojumu sare�ģītajai bi�u dzīvei devis fran�u zinātnieks R. Sovēns.

Bi�u saime, kurā ir desmitiem tūksto�u bi�u, no �ī viedok|a ir jauna tipa organisms, pareizāk sakot, augstāks organisms. Atsevi�ķa bite tajā, kā norāda zinātnieks, ir tikai veselā kopuma neliela daļa, kura nav spējīga eksistēt individuāli un kurai pa�ai par sevi nav būtiskas nozīmes. Sī samērā asprātīgā hipotēze ļauj saprast kukaiņu sare�ģīto uzvedību, kas pārsteidzo�ā kārtā nemaz neatbilst katra atsevi�ķa pārstāvja nelielajam nervu �ūnu skaitam. Varbūt �īs �ūnas summējas vienā kopējā nervu sistēmā?

Lai pastāvētu tādu dzīvnieku kopa, kuri atrodas uz augstākas attīstības pakāpes, tajā jābūt noteiktai kārtībai. Izrādās, ka jau putnu kūtī pastāv diezgan stingra hierarhija (savstarpējā atkarība), kundzības un pakļautības sistēma, putnu bara struktūra. �ī struktūra tiek izveidota vistu kūts iemītnieku nepārtraukto turnīru rezultātā. Kāds no �sacensību� dalībniekiem izrādās veiklāks nekā pārējie. Uzvarētājs saņem titulu �alfa�. �Alfa� nesodīta var knābt visiem, kas gadās ceļā, bet viņu neknābj neviens.

Kas nodro�ina �alfai� viņas privileģēto stāvokli? Pazīstamais austrie�u etologs (etoloģija � zinātne par dzīvnieku izturē�anos) K. Lorencs uzskata, ka �knāb�anas kārtības� saglabā�anā iz�ķiro�a nozīme ir ne vien fiziskajam spēkam, bet arī drosmei, enerģisku-mam un pat da�u indivīdu pa�pārliecinātībai.

K. Lorencam ir ļoti interesanti kovārņu bara dzīves novērojumi. Izrādās, ka kovārņu cīņa par vietu uz �hierarhijas kāpnēm� būtiski at�ķiras no domstarpībām putnu kūtī, kur nelaimīgās pelnru�ķītes �omegas� ir nolemtas no�ēlojamai eksistencei. Kovārņu barā ir cita aina: indivīdi, kas ieņem augstu stāvokli, sevi�ķi pats �despots� (tā zinātnieks apzīmē �alfu�), neizturas agresīvi pret putniem, kas atrodas daudz 'zemākā stāvoklī. Toties viņi pau� pastāvīgu neapmierinātību ar iespējamajiem sāncen�iem, kas stāv blakus uz �goda pjedestāla� augstākajiem pakāpieniem. Tāda kārtība barā pastāv ilgsto�i. Ta�u notiek arī �galma apvērsumi�.

Interesanti ir tas, ka �alfas� laulātā draudzene kovārņu kolonijā, kā norāda K. Lorencs, automātiski paceļas pa hierarhijas kāpnēm līdz vīra sabiedriskajam stāvoklim. Pats neparastākais ir nevis paaugstinā�ana, bet pārsteidzo�ais ātrums, ar kādu izplatās ziņa, ka mazā pelnru�ķīte, kas līdz �im bijusi visu nicināta, ir �ieguvusi princi�, kļuvusi par �alfas� putna laulāto draudzeni numur viens. Vēl pārsteidzo�āks ir tas fakts, ka putns pats zina par savu izvirzī�anos.

Lasot �os novērojumus, ar lielām grūtībām izdodas atturēties no analoģijām un vispārinājumiem. Var saprast R. �ovēnu, kad viņ� cen�as salīdzināt putnu kūts kārtību ar mūsu � cilvēku problēmām. Dzīvnieku �socioloģijā�, kā atzīst R. Sovēns, vēl ir pārāk maz datu, lai stingri varētu noteikt analoģiju un at�ķirības. Tomēr reizēm gribot negribot jāsalīdzina ar cilvēku ... R. Sovēns apgalvo, ka jebkurā bērnu grupā nodibinās kundzības un pakļautības attiecības � starp skolēniem vienmēr var saskatīt �alfu� un �omegu�. �īs attiecības ir jāprot saredzēt kaut vai tāpēc, lai aizsargātu �omegu� no citiem, bet �alfu� varbūt pa�u no sevis.

Sevi�ķi interesantas ir savstarpējās attiecības pērtiķu barā. Vispirms svarīgi ir izprast, kas nosaka pērtiķu (tāpat arī citu augstāk organizēto dzīvnieku) tieksmi pēc sabiedrības. Pastāv uzskats, ka dzīvnieki ir utilitāristi par visiem simts procentiem, ka viņiem piemīt tikai bioloģiskās vajadzības un ka vienīgi tās viņos rada kaut kādas emocijas. Izrādās, ka īstenībā ir mazliet savādāk, varbūt pat pavisam citādi.

Pēc profesora P. Simonova novērojumiem, jau dzīvniekiem (viņ�, protams, norādīja, ka nebūt neliek vienlīdzības zīmi starp cilvēku un dzīvnieku) ir vesela vajadzību klase, kas var radīt pozitīvas emocijas bez jebkāda utilitāra rezultāta.

īpa�u interesi var radīt mūsu tuvāko �radinieku� � pērtiķu ne-utilitāro vajadzību pētījumi. Pazīstamā padomju zoopsiholoģijas speciāliste N. Tiha norāda, ka cilvēku vajadzības ar to dziļajām bioloģiskajām saknēm iesniedzas tālos primātu evolūcijas procesos. Viņa uzskata, ka dzīvniekiem ir vajadzības (arī emocijas), kas atrodas ārpus bioloģiskās nepiecie�amības robe�ām. Pērtiķiem, piemēram, ē�ana jau saistās ar zināmu baudu. (Tad, lūk, cik sena izcelsme ir mūsu tieksmei pēc gardumiem!) Barības meklē�ana vienlaikus kļuvusi arī par zinātkāres apmierinā�anas veidu, kuru aplūkojām jau iepriek�. Ta�u, lai izprastu pērtiķu savstarpējās attiecības, vissvarīgākais, pēc N. Tihas domām, ir apzināties, ka pa�saglabā�anās instinkta diktētā nepiecie�amība apvienoties baros radīja pastāvīgu vajadzību dzīvot sev līdzīgu vidū, kontaktēties ar viņiem. Ierastās �sociālās vides� zaudē�ana augsti organizētajiem pērtiķiem atsevi�ķos gadījumos nozīmēja pat bojāeju.

Interesanti ir tas, ka pērtiķi mēdz būt izvēlīgi attiecībā uz sabiedrību. Dzīvnieki, kā apgalvo K. Lorencs, pazīst cits citu �personiski�. Notiek izvēle starp bara locekļiem. Sevi�ķi rūpīga �ī izvēle ir tad, kad tiek dibināta ģimene. Stāstot par dzīvnieku mīlestības un ģimenes saitēm, K. Lorencs ir paredzējis to lasītāju reakciju, kuri maz zina psiholoģiju, ir pieradu�i uzskatīt, ka dzīvniekiem �īs attiecības pamatojas uz daudz rupjākiem fizioloģiskiem instinktiem nekā cilvēkiem. Zinātnieks norāda, ka pilnīgi nepareizi un netaisni to attiecināt uz dzīvniekiem, kuru dzīvē mīlestībai un ģimenei ir liela nozīme. Protams, maigi izsakoties, Lorencs nedaudz pārspīlē (atcerieties antropomorfismu!). Ta�u visiem ir skaidrs, ka pat zooloģiskajā dārzā bez dzīvnieku savstarpējām simpātijām nav iespējama viņu �laulāto pāru� veido�anās.

Ta�u rūpīga izvēle bie�i vien notiek, ne tikai izraugoties dzīves draugu. Pētnieki atklāju�i, ka daudzos gadījumos pērtiķu savstarpējās attiecības ļoti atgādina draudzību. Ievērojamais padomju zoo-psihologs N. Voitonis, pētot pērtiķu dzīvi Suhumi audzētavā, secinājis, ka konkrēti indivīdi tiecas viens pēc otra sabiedrības. Tāpēc barā veidojas pāri, kas labprāt pavada kopā laiku. Kopā spēlējas, �ķirsta viens otra spalvu, kopā aizstāvas pret agresīvu uzbrukumu.

Protams, būtu nepareizi pērtiķu bara savstarpējās attiecības redzēt tikai ro�ainā gaismā. So dzīvnieku grupu struktūrā pastāv bargi kundzības un pakļautības likumi. Ta�u tie ir nepiecie�ami. Pērtiķu bara vadonis nodro�ina aizsardzību gan pret ārējiem ienaidniekiem, gan pret citām iespējamām briesmām. Viņ� apvieno padotos vienā kopumā, uztur mierīgas līdzāspastāvē�anas attiecības starp bara locekļiem. Padomju zoopsihologi N. Ladigina-Kotsa un N. Tika uzskata, ka vadonis ne tikai rūpējas par kundzības un pakļautības likumu ievēro�anu, bet arī realizē gan visa bara, gan atsevi�ķu tā locekļu saglabā�anas funkciju, kurai ir liela nozīme sugas izdzīvo�anā.

Asiņainās divkaujas cīņā par varu visvairāk atzīmēju�i tie zinātnieki, kas vēroju�i pērtiķu izturē�anos nevis dabiskos apstākļos, bet gan nebrīvē. Un diez vai pareizi būtu viņu secinājumus attiecināt uz visu sugu. Par to liecina arī ļoti interesantā amerikāņu zinātnieka D. Sallera grāmata �Gorillas gads�. Drosmīgais pētnieks kopā ar sievu gandrīz divus gadus pavadīja Austrumu un Centrālās Āfrikas kalnos. Dienu no dienas viņi vēroja gorillu dzīvi un izturē�anos.

Sallers ievēroja � ja barā ir vairāki tēviņi ar sudrabotu muguras spalvu (brieduma pazīme), tad vienmēr ir skaidri izteikta �rangu tabula�. Varas pazīme, piemēram, izpau�as prasībā dot ceļu uz �auras taciņas vai zemāka ranga dzīvnieka padzī�anā no viņa ierastās vietas. Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim hierarhija nerada barā ķildas un �ķel�anos, bet � tie�i otrādi � nodro�ina mierīgu līdzāspastāvē�anu, jo katrs dzīvnieks zina, kādu stāvokli viņ� ieņem attiecībā pret jebkuru citu grupas locekli. Pār visiem grupas locekļiem valda tēviņi ar sudraboto muguras spalvu, jo fiziskais spēks un dzīvnieka augums acīmredzot nosaka vietu kārtību hierarhijā. Tāpat mātītes ieņem valdo�o stāvokli attiecībā pret pusaugu gorillām, bet tie savukārt attiecībā pret bērniem, kas jau no�ķīru�ies no mātēm.

�Diktators� terorizē padotos, parasti nesastopot nekādu pretestību no viņiem. Viņ� ir kautiņu iniciators un vienmēr iznāk no kaujas lauka kā uzvarētājs. Ta�u �alfa� divreiz bie�āk nekā jebkur� cits ir arī spēļu iniciators, viņ� nekad nebēg un nezemojas citu priek�ā. Ta�u �īs likumsakarības, kas novērotas atsevi�ķiem pērtiķu pāriem, nevar attiecināt uz lielām grupām. Tajās viss ir daudz sare�ģītāk.

Mēs pabeigsim mūsu ceļojumu dzīvnieku pasaulē ar amerikāņu zinātnieka H. Delgado pētījumiem eksperimentālajā dzīvnieku �kolektīvajā psiholoģijā�.

Kad Delgado sāka izmantot savu metodi � ievadīt elektrodus da�ādās dzīvnieku smadzeņu daļās, viņam pavērās iespējas ar elektrodu palīdzību dzīvniekus īpa�i stimulēt. Ta�u radās arī sare�ģīta problēma � kā uzzināt, kāda emocionāla reakcija ir izraisīta. At�ķirīgus iek�ējos stāvokļus, piemēram, bailes vai naidu var ta�u raksturot vienādas ārējas pazīmes: pla�i ieplestas acis, atņirgti zobi u. c. Pareizi uztvert emocionālos stāvokļus acīmredzot spēj vienīgi tās pa�as sugas pārstāvis, kas reaģēs atbilsto�i emociju iek�ējam saturam.

Sevi�ķi veiksmīga �ī metode izrādījās eksperimentos ar pērtiķiem. Rēzus pērtiķu saimē pastāv mums zināma iek�ējā kārtība. Visi pakļaujas vadonim � pa�am stiprākajam un niknākajam. Viņ� ir ģimenes galva. Neviens neuzdrīkstas tuvoties barotavai, kamēr viņ� nav remdējis savu izsalkumu ... Tikai pa�i mazākie bērneļi drīkst atļauties pakampt nedaudz barības vadoņa deguna priek�ā, bet reizi pa reizei viņ� pamet kādu gabalu arī savai mīļotajai sievai.

Viss mainās, tiklīdz pērtiķu smadzenēm tiek pieslēgti pa radio vadāmi elektrodi. Pēc eksperimentētāja signāla cīņā drosmīgi metas pats gļēvākais un ne vienu reizi vien piekautais jaunais tēviņ�. Cits signāls: vadonis kļūst gurdens un pasīvs. Viņ� bez cīņas atdod vietu pie barotavas. Beidzot pērtiķi iemācās pa�i vadīt cits citu. Protams, tas notiek ar eksperimentētāja palīdzību. Eksperimentētājs pieslēdz elektrodus tai �alfas� pērtiķa smadzeņu daļai, kas bremzē agresivitāti, bet radiosignālu vadības sviru novieto turpat būrī. Glābjoties no vadoņa dusmām, pērtiķi nemierīgi �audās pa būri un laiku pa laikam nejau�i uzspie� svirai. Tad pēk�ņi (kāds brīnums!) pavēlnieka niknums negaidīti noplok... Sajutu�i �o �Ahilleja papēdi�, pērtiķi iegūst pārbaudītu aizsardzības līdzekli. Tiklīdz draud vadoņa uzbrukums, agresijas upuris metas pie sviras un nekavējoties nomierina saniknoju�os �despotu�.

Apziņas ra�anās. K. Markss rakstīja, ka cilvēka anatomija ir izziņas atslēga pērtiķa anatomijai. Protams, cilvēku sabiedrība neizaug no dzīvnieku bara. Tās ra�anās ir gigantisks revolucionārs lēciens.

Mēs aplūkojām īstenības atspoguļo�anas evolucionārās attīstības posmus, lai beidzot nonāktu līdz galvenajam jautājumam �Kā radās augstākā īstenības atspoguļo�anas forma � cilvēka apziņa?�.

No vispārīgā bioloģijas kursa jums labi zināma ir �. Darvina mācība par cilvēka izcel�anos. �eit mēs kavēsimies tikai pie da�ām psiholoģiskām īpatnībām.

Pirms daudziem tūksto�iem gadu kaut kur Āzijas dienvidu daļā bija augsti organizētas, cilvēkveidīgas būtnes. Sākumā tās, tāpat kā mūsdienās pērtiķi, dzīvoja kokos un pārtika no augļiem. Ta�u pienāca laiks, kad viņu dzīves apstākļi krasi mainījās: sākās aukstuma periods, d�ungļi un me�i apdzīvotajās vietās iznīka. Cilvēkveidīgajām būtnēm vajadzēja nokāpt zemē un sākt smagu cīņu par savu eksistenci. Viņiem nebija asu zobu kā tīģeriem, viņi nespēja paskriet tik ātri kā antilopes. Tiem nebija arī liela fiziskā spēka kā mamutiem. Ne�ēlīgajā cīņā par izdzīvo�anu viņi bija spiesti lietot pavisam citus, iedarbīgākus un daudz smalkākus pa�aizsardzības paņēmienus.

Lai pārredzētu pla�āku apkārtni, viņiem nācās iztaisnoties, t. i.,. ieņemt vertikālu stāju. Tas savukārt deva iespēju atbrīvot priek�ējās ekstremitātes no pārvieto�anās funkcijas izpildes un ļāva tās izmantot citiem mērķiem. Tie�i tāpēc F. Engelss norādīja, ka līdz ar nostā�anos vertikāli bija sperts iz�ķiro�s solis pārejā no pērtiķa uz cilvēku.

Ar brīvo roku �ī būtne, sauksim to par pirmcilvēku, varēja satvert akmeni vai nūju, lai aizsargātos pret saviem neskaitāmajiem ienaidniekiem. Ar roku varēja izpildīt arī da�ādas primitīvas darba operācijas.

Pagāja vēl daudzi tūksto�i gadu, kamēr roka ieguva tās pa�reizējo izskatu, kļuva lokana, paklausīga, ieguva spēju izpildīt visda�ādākās kustības un darbības. Tai pa�ā laikā rokas fiziskās iespējas bija ierobe�otas: ar to nevarēja nogāzt koku, izrakt dziļāku alu vai izdarīt pietiekami spēcīgu sitienu ienaidniekam. Citiem vārdiem sakot, roku vajadzēja padarīt stiprāku, apbruņot, papildināt. �ie būtiskie papildinājumi bija darba rīki. Mēs jau iepriek� aplūkojām, kā ar palīglīdzekļiem (kastes, nūjas u. c.) darbojas pērtiķi, ta�u viņi tos saņem gatavā veidā. Par raksturīgāko cilvēka darbības iezīmi kļuva darba riku izgatavo�ana. Tos pirmatnējos cilvēkus,, kuri pirmie izgatavoja primitīvos akmens cirvjus, zinātnieki nosauca par pilekantropiem. Pa�i to nenojau�ot, viņi pār�ķīra pirmo lappusi cilvēces attīstības vēsturē. Zinātnieki lē�, ka tas varēja notikt aptuveni pirms viena miljona līdz astoņsimts tūksto�iem gadu.

Kādas izmaiņas un sekas cilvēka psihē radīja darbs?

Pirmatnējā cilvēka dzive un darbs bija kolektīvs: vienatnē nebija pa spēkam izrakt pietiekami dziļu alu, uzveikt milzīgo, vareno mamutu, nevarēja izgatavot lamatas lielajiem zvēriem utt. Bet kolektīvā darbība nav iespējama bez saskarsmes. �ajā procesā pirmatnējie cilvēki saskaņoja savas darbības, sadalīja pienākumus, brīdināja par draudo�ajām briesmām, pavēlēja.

Lietojot F. Engelsa izteikumu, radās nepiecie�amība pēc savstarpējas sazinā�anās. Tā radās cilvēku sazinā�anās līdzekļi: runa, valoda.

Arī bara dzīvniekiem ir savi sazinā�anās līdzekļi. Tā, piemēram, vadonis ar kliedzienu pamudina putnu baru izpildīt noteiktas darbības: pulcēties kopā, doties ceļā, nolaisties, lai atpūstos, bēgt no ienaidnieka. Ta�u visi �ie putnu, pērtiķu un citu dzīvnieku signāli neapzīmē pa�us priek�metus un parādības, bet gan atspoguļo dzīvnieku tie�u, instinktīvu reakciju uz pārmaiņām apkārtējā vidē vai viņu organisma stāvoklī.

Cilvēku valoda, kas radusies darba procesā, vispirms neizmērojami bagātina cilvēku izziņas iespējas. Valodas vārdi nevis apzīmē atsevi�ķas parādības, piemēram, ūdeni mucā, ūdeni dīķī, okeānā, bet gan ūdeni vispār, t. i., apzīmē veselu jēdzienu, konkrētajā piemērā � jēdzienu �ūdens�.

Protams, dzīvniekiem jēdzieni neeksistē. Par to liecina daudzi pētījumi. Kādā eksperimentā �impanzēm, lai tas tiktu pie barības, ceļā bija jāpārvar uguns. Pērtiķis Rafaēls, cenzdamies iegūt apelsīnu, apdedzinājās, kamēr neiemācījās dzēst uguni ar ūdeni, kuru viņ� smēla no netālu stāvo�ās tvertnes. Pēc tam eksperimentu izdarīja sare�ģītākos apstākļos. Tvertni novietoja uz plosta, kas atradās dīķa vidū. Apelsīnu nolika uz cita plosta. Uguns joprojām traucēja Rafaēlu paņemt apelsīnu. Kā rīkojās pērtiķis? Lai nodzēstu uguni, viņ� tāpat kā iepriek� izmantoja ūdeni no tās pa�as tvertnes. Viņu nemulsināja tas, ka tvertne atradās tālu, ka nokļūt pie tās varēja tikai pa tievu kārti, kas ieliecās tā, ka pērtiķis saslapināja kājas. Bet Rafaēlam tā arī neienāca prātā doma, ka uzdevumu varētu atrisināt daudz vienkār�āk, pasmeļot ūdeni no dīķa. Ja pērtiķa apziņa būtu spējīga vispārināt, viņ� aptvertu, ka uguns dzē�anai var lietot ūdeni neatkarīgi no tā, kur �is ūdens ņemts. Rafaēls tie�i tādēļ neizmantoja zem kājām eso�o ūdeni, ka dzīvnieka apziņā nebija attiecīgā jēdziena. Valoda dod iespēju arī abstrahēties no tie�ajiem priek�statiem, izmantot iegūtās zinā�anas, apkopot, salīdzināt. Tā veidojas augstākā atspoguļo�anas forma � domā�ana. Valoda dod iespēju nodot zinā�anas no vienas paaudzes uz otru.

Darbs rada arī citus pārveidojumus cilvēka psihē. Padomju filozofs Л. Spirkins asprātīgi norādījis, ka, darinot savu akmens cirvi, pirmatnējais cilvēks vienlaikus asināja arī savu domu.

Lai darbs nestu augļus, vispirms vajadzēja izvēlēties mērķi un paredzēt darba galarezultātu. Par at�ķirībām starp cilvēka darbu un dzīvnieku darbībām K. Markss darbā �Kapitāls� rakstīja: �Zirneklis veic operācijas, kas atgādina audēja operācijas, un bite, būvēdama savas vaska �ūnas, apkauno da�us cilvēkus � arhitektus. Bet pat vissliktākais arhitekts jau no pa�a sākuma at�ķiras no vislabākās bites ar to, ka, pirms viņ� būvē �ūnu no vaska, viņ� jau to ir uzbūvējis galvā.�⁸ Tā darbs radīja domā�anu un iztēli.

Darbā veidojās arī cilvēka griba. Nav iespējams iedomāties pat visprimitīvāko darbu, kaut vai tā pa�a akmens cirvja gatavo�anu, bez prasmes koncentrēties, bez pacietības un neatlaidības. Svarīgs nosacījums, bez kura nav iespējama pilnveido�anās un virzība uz priek�u, ir tas, lai veiksmīgi atrastie darba paņēmieni neaizmirstos. Tātad darbs veicināja atmiņas attīstību.

Pats darba process samērā ilgu laiku piesaista cilvēka uzmanību tam, ko viņ� dara, dod iespēju labāk uztvert to priek�metu īpatnī-

bas, kurus cilvēks darina. Un vēl � darbs slīpē, koordinē cilvēka kustības.

Tādā veidā darba procesā attīstījās visas cilvēka psihes īpa�ības. Tās (uzmanība, atmiņa, griba, domā�ana) nevis vienkār�i pilnveidojās, bet, tēlaini izsakoties, pacēlās jaunā pakāpē, kļuva apzinātas un ar nodomu vadāmas. Rezultātā cilvēks ne vien ieguva spējas rīkoties ar materiālās pasaules priek�metiem, bet arī kļuva par savu psihisko procesu noteicēju.

Tātad darbs �i vārda vistie�ākajā nozīmē rādijā cilvēku, izveidoja to par būtni, kas pacēlās virs dzīvnieku valsts.

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Tre�ā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Atrodiet instinktīvās uzvedības pazīmes, kas pamatojas uz iemācīto un apgūto! Atrodiet saprātīgās uzvedības pazīmes!

A. Iedzimtība, neapzinātība, relatīvs pastāvīgums un darbību secīgums, objektīva darbību lietderība apstākļos, kas tipiski attiecīgās sugas dzīvniekiem, darbību pielāgotība noteiktiem apkārtējās vides apstākļiem.

B. Darbību mērķtiecība, ātra pielāgo�anās apkārtējās vides pārmaiņām, darbību atkarība no dzīvnieka individuālās pieredzes apjoma.

C. Ar beznosacījuma refleksiem saistītas darbības, to agrīna izpausme dzīvnieku uzvedībā, mērķtiecība un ātra pielāgo�anās jaunajiem vides apstākļiem.

D. Dzīves laikā apgūtās darbības, to daļēja stabilitāte daudzkārtējas atkārto�anās rezultātā, darbību pielāgotība noteiktiem apkārtējās vides apstākļiem.

2. Kāda uzvedības forma aprakstīta minētajos piemēros? Kāpēc jūs tā domājat?

A. Kairas (Arktikas putni) dēj olas atklātos klin�u laukumos un perē tās turpat uz zemes. Pēc tam kad putnus aizdzina un olas, viņiem redzot, pārvietoja divdesmit līdz trīsdesmit centimetrus tālāk, putni atkal sēdās vecajās vietās un sildīja zemi, nereaģējot uz to, ka olas atrodas turpat blakus un iet bojā no lietus un aukstuma.

B. Singapūrā ir audzētava, kur pērtiķus apmāca �botāniskam� darbam. Dzīvnieki samērā viegli iegaumē apmēram divdesmit piecus vārdus, kurus lieto cilvēki, dodot rīkojumus saviem �etrkājainajiem palīgiem. Pērtiķi spēj nokļūt visaugstāko koku galotnēs, noraut tur lapas un ziedus, kas cilvēkiem nepiecie�ami herbārijiem un ko ar citiem paņēmieniem iegūt nav iespējams.

C. Eksperimentos ar �impanzi Rafaēlu, barība tika novietota uz plaukta kastes iek�ienē. Kastes priek�ā aizdedzināja spirta lampiņu tā, lai platā un augstā liesma aizsegtu barību. Virs uguns atradās ūdens tvertne ar krānu. Rafaēls no sākuma centās nodzēst uguni ar da�ādiem viņam jau pazīstamiem un apgūtiem paņēmieniem, ta�u tas viņam neizdevās. Nejau�i ievērojis krānu, viņ� to pagrieza, un ūdens strūkla nodzēsa uguni.

Kad ūdens tvertni novietoja sāņus, Rafaēls pēc da�iem mēģinājumiem tika galā arī ar �o uzdevumu. Viņ� ūdeni ieņēma mutē, tad iz�ļāca to ugunī, lai nokļūtu līdz barībai.

Diskusijas temats

Cilvēki vai dzīvnieki?

Fran�u rakstnieks �. Verkors grāmatā �Cilvēki vai dzīvnieki� ir aprakstījis �ādu fantastisku situāciju.

Kāda arheologu ekspedīcija atklāja alu, kurā dzīvoja cilvēkveidīgas būtnes. Tās pārtika no gaļas, kas tika cepta uz uguns visprimitīvākā veidā. Cilvēkveidīgajām būtnēm bija kustīgas rokas ar gariem, labi attīstītiem pirkstiem. Viņi ieguva uguni, ber�ot divus noslīpētus krama gabalus vienu pret otru. Ekspedīcijas dalībniekiem izdevās iemācīt �īm būtnēm da�us vārdus, ta�u sakarīgu teikumu veido�ana netika novērota. Tropi (tā viņus nosaucis rakstnieks) veidoja un izrunāja atsevi�ķu skaņu savirknējumus sāpju, prieka vai draudo�o briesmu gadījumos. Viņi iemācījās pazīt burtu �h�, ko ekspedīcijas dalībnieki viņiem parādīja uz gaļas konservu kārbām. Tropi pat iemācījās rakstīt �o burtu ar zīmuli.

Viņi spēja arī apstrādāt akmens virsmu, atskaldot nost lielus, pēc tam arvien sīkākus gabaliņus, darīja to ar lielu spēku un precizitāti. Sīm būtnēm parādīja, kā �ajā procesā lietot āmuru un kaltu, ta�u viņi neiemācījās lietot kaltu, bet āmura dēļ gan ķīvējās.

Kas ir �ie tropi � cilvēki vai dzīvnieki?

Pēc kādām pazīmēm to var noteikt?

Ceturtā nodaļa BĒRNA PSIHES ATTĪSTĪBA

Visi pieaugu�ie reiz ir biju�i bērni.

Ant uāns de Sent-Ekziperī.

Zinātne par bērnības perioda psiholoģiju. �ķiet, pasaulē nav nekā pārsteidzo�āka par bērna psihes attīstību. Ātri aizsteidzas bērnība, ta�u �ajā īsajā laikā bērna psihē notiek grandiozas pārvērtības. No visbezpalīdzīgākās būtnes pasaulē, kura nav spējīga apmierināt pat savas viselementārākās vajadzības, kas nepiecie�amas dzīvības saglabā�anai, bērns pārvēr�as apzinīgā personībā, kura izprot dabas un sabiedrības attīstības likumsakarības, kļūst par aktīvu apkārtējās pasaules pārveidotāju.

Personības attīstības ceļu var salīdzināt ar kosmiskā kuģa lidojumu orbītā, kuru nosaka viņa laikmets, tautas intereses un augsti ideāli. Dabiskais starta laukums �im lidojumam ir ģimene, no tās ir atkarīga gan ievirze, gan visa lidojuma panākumi. Ja starta brīdī pieļauta kaut vismazākā kļūda, kosmiskā kuģa kurss, trajektorija var novirzīties par simtiem tūksto�iem kilometru. Ja turpināsim vilkt �īs salīdzino�ās paralēles, mēs atklāsim arī vienu būtisku at�ķirību: kosmiskā kuģa startu nodro�ina mācīti zinātnieki un speciālisti, bet vecākiem (�o goda pilno nosaukumu iegūs katrs no jums, kas tagad vēl sē� skolas solā) parasti nav zinātnisku grādu un īpa�as kvalifikācijas. Valda arī tāds uzskats, ka pietiek ar dzīves pieredzi, veselo saprātu, intuīciju un to, ko vecāki atceras pa�i no savas bērnības.

Bet ko gan mēs teiktu, ja ārsts sāktu mūs ārstēt ar sava vectētiņa laika metodēm: bez laboratorijas datiem un analīzēm, bez rentgena un antibiotikām, bez visa tā, ko viņam dod mūslaiku zinātne? Mēs dro�i vien nepiedotu tādu ārstē�anas analfabētismu un grieztos pie cita ārsta. No �ī viedokļa bērns atrodas daudz sare�ģītākos apstākļos, viņ� nevar pamest savus nezino�os, mazizglītotos vecākus un �pāriet� pie citiem, labāk sagatavotajiem. Te ir tikai viena iespēja � sagatavot nākamos tēvus un mātes sare�ģītajam un cēlajam audzinā�anas pienākumam. Lai vadītu kādu procesu (audzinā�ana arī nav nekas cits kā psihiskās attīstības procesa vadī�ana), nepiecie�ams pārzināt procesa iek�ējās likumsakarības un struktūru. Zinātne, kas pētī �os iek�ējos likumus, ir bērna psiholoģija.

Speciāla zinātne par augo�a bērna psihes attīstības īpatnībām radās, pamatojoties uz vienu Joti būtisku un reizē vienkār�u atklājumu: bērns nav mazs pieaugu�ais cilvēks, nav mehāniski samazināta viņa kopija. Bija jāmaina uzskati par bērnu, par bērnību. �ai uzskatu maiņai var izsekot ne tikai zinātnē, bet arī mākslā.

Aplūkojot pagāju�o laiku mākslinieku darbus (pat ne sevi�ķi vecas gleznas), redzam, ka izcilie gleznotāji bērnus tajos attēloju�i ļoti īpatnēji, citiem vārdiem sakot, ne sevi�ķi prasmīgi. Nē, tas neattiecas uz tehniskajiem glezno�anas paņēmieniem, anatomiju vai fizioloģiju. No �ī viedokļa viss ir lieliski: mazie prin�i, princeses, infanti ir uzgleznoti nevainojami. Maigie bērnu ādas toņi, vingrās, apaļīgās locekļu formas, mīkstās matu cirtas kā dzīvas... Ta�u no psiholoģijas viedokļa gau�i neinteresanti: bērni izskatās kā pieaugu�o samazināti attēli, to kopijas, bez sava personības veidola. Ta�u viduslaikos, kā apgalvo speciālisti, arī pieaugu�ie tika attēloti savdabīgi. Nebija portreta. Mākslinieki, protams, saskatīja cilvēku individuālās īpatnības un bija spējīgi tās atveidot, bet nebija pieņemts to darīt. Nevis gleznotāja prasme, bet gan tā laika gars, uzdevumi, kas tika izvirzīti mākslai, noteica �ādu pieeju personībai. Attiecībā uz bērniem tāda antiindividuāla attieksme mākslā saglabājās ilgi. Bērnos nesaskatīja un negribēja saskatīt neko īpa�u, neatkārtojamu. Protams, var minēt arī daudzus izņēmumus, ta�u vispārējā tendence bija tie�i tāda.

Jūs zināt, ka gandrīz visi ievērojamie rakstnieki ir attēloju�i bērnību. Ta�u ir vērts atcerēties, kurā laikā ir sācies �is process. Jā, patie�ām, kad tika radītas gandrīz visas interesantās grāmatas par bērnību? Ne agrāk kā XIX gadsimtā! Bet tā pa�a gadsimta otrajā pusē radās pirmie pētījumi bērna psiholoģijā. Arī mākslinieki �ajā laikā iemācījās atveidot bērnus. Nejau�a sakritība? Diezin vai. Vai tas drīzāk neliecina par vispārēju parādību, par to, ka mainīju�ies uzskati, priek�stati par bērnību? Bērnus vairs neuzskatīja par neizaugu�iem pieaugu�ajiem, atmeta tādus spriedelē�anas principus kā �vairāk � mazāk�, �labāk � sliktāk�, t. i., pieaugu�ie redz pasauli pareizi, bērni � nepareizi, pieaugu�ie visu saprot labāk, bērni � sliktāk utt.

Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka bērniem ir kvalitatīvi pavisam cita, savdabīga iek�ējā pasaule. Bērnību lieliski attēlojis Ļ. Tolstojs, raksturodams to kā laimīgu laiku, kas neatgrie�as un ir piepildīts ar tik spilgtiem iespaidiem, aizraujo�iem mērķiem un tieksmēm, ka ietekmē cilvēku uz visu mū�u. Ir zināms, ka da�i rakstnieki pat sāka pārspīlēt �o bērnības pārdzīvojumu nozīmi turpmākajā personības veido�anās procesā. Ta�u svarīgi bija tas, ka pieaugu�ie it kā no jauna atklāja agrāk nepazīto, neapjausto zemi � Bērnību.

Par �īs zemes kolumbiem kļuva rakstnieki un mākslinieki. Bet pa pirmatklājēju pēdām devās zinātnieki, bērnības vēsturnieki � psihologi, kas visu sayu dzīvi veltīja pētījumiem �ajā zinātnes laukā. Parasti tā arī saka � bērnu psihologi. Un �is apzīmējums �bērnu psihologs� ir ne mazāk godpilns kā �kosmosa psihologs� u. c.

Ievērojamākais bērnu psihologs, mūsdienu �veicie�u zinātnieks 1. Pia�ē kādā no savām lekcijām XVIII Starptautiskajā psihologu kongresā, kas notika Maskavā 1966. gadā, stāstīja, kā viņ� ticies ar ģeniālo fiziķi A. Ein�teinu. 1928. gadā nelielā simpozijā viņi sastapu�ies pirmo reizi. Pēc tam viņi redzēju�ies katru dienu un varēju�i visu pārspriest. Neilgi pirms Ein�teina nāves viņi tiku�ies vēlreiz Prinstonas institūtā, kur Pia�ē pavadījis trīs mēne�us. Ein�teinu interesējis viss, tāpēc viņ� Prinstonā lūdzis psihologu stāstīt par eksperimentiem, kas pierāda, ka bērniem nav izveidojies vielas un masas nezūdamības un mainīgo lielumu jēdziens. Ein�teins ar apbrīnu noklausījies stāstījumu par to, ka bērniem nezūdamības jēdziens veidojas ar novēlo�anos (vecumā no septiņiem līdz vienpadsmit gadiem) un ka �is process ir ļoti sare�ģīts (�os eksperimentus mēs vēl aplūkosim). �Cik tas ir grūti,� viņ� bie�i izsaucies, �psiholoģija ir sare�ģītāka nekā fizika!�

Tajā vakarā simtiem cilvēku klausījās Pia�ē ar pateicību, līdzjūtību un sapratni. Klausītāji bija zinātnieki � psihologi, kas zināja, cik grūti ir izpildīt novēlējumu, kuru jau senie grieķi bija iekalu�i Delfu tempļa sienā: �Izzini pats sevi!�

Pia�ē spēja iekļūt bērnu iek�ējā pasaulē. Viņa pētījumi bērnu psiholoģijas jomā, kā atzīmē pazīstamie padomju psihologi P. Gaļ-perins un D. Eļkoņins, ir ļoti nozīmīgi, ja ne pa�i izcilākie mūsdienu psiholoģijā.

Tomēr Pia�ē pētījumu apraksti pirmajā mirklī jums var likties pārāk vienkār�i un parasti: �eit nav ne mūsdienu tehnikas brīnumu, ne arī galvu reibino�o matemātikas formulu. Psihologs �vienkār�i� sarunājas ar bērnu par apkārtējo pasauli, izplatījumu un laiku, kustību un daudzumu, par cilvēku rīcību un darbiem vai arī rāda viņam da�as vienkār�as lietas, lūdz tās salīdzināt...

Vai bērns ir spējīgs izdarīt secinājumu, kas būtu pretrunā ar acīmredzamo īstenību? Kaut vai �ķietamu, līdzīgu tam, kas cilvēkiem lika miljoniem gadu uzskatīt, ka Saule �riņķo apkārt Zemei� ... Ta�u �oreiz runa būs par Mēnesi.

Pia�ē pastāstīja, ka Zenēvā daudziem bērniem, kas vēl nebija sasniegu�i septiņu gadu vecumu, esot uzdots jautājums par Mēnesi. Bērni uzskatot, ka Mēness vakaros viņiem sekojot. Pia�ē redzējis, ka da�i no bērniem izdarīju�i, kā mēdz teikt, pārbaudi: viņi iegāju�i veikalā, bet, iznāku�i ārā, raudzīju�ies, vai Mēness viņus gaida. Citi noskrēju�i veselu kvartālu, kamēr Mēness atradies māju aizsegā, lai pārliecinātos, ka Mēness būs redzams, līdzko viņi iegriezīsies �ķērsielā. Aptaujātie bērni biju�i ļoti pārsteigti, kad Pia�ē jautājis, vai Mēness sekojot arī viņam. Atbilde: �Bez �aubām!� Uz jautājumu, ko Mēness darīs tādā gadījumā, ja viņ�, Pia�ē, ie�ot no punkta A uz В, bet bērns no В uz A, skanējusi atbilde: �Mēness dro�i vien sākumā dosies līdzi jums, bet pēc tam noteikti panāks arī mani.� �āds priek�stats zūdot, sasniedzot septiņu astoņu gadu vecumu. Zinātnieks esot sastapis bērnus, kuri spēju�i atcerēties un pamatot, kā tas notiek, un kuri esot atradu�i tam piemērotu izskaidrojumu. �Man skolā bija draugi,� stāstījis septiņgadīgs zēns, �un es sapratu, ka Mēness nevar iet līdzi mums visiem reizē; tā nav patiesība, ka viņ� sekotu.�

Daudz rūpīgu novērojumu un vienkār�u, bet pārliecino�u eksperimentu deva zinātniekam Pia�ē iespēju atklāt svarīgus likumus cilvēka domā�anas procesa attīstībā. Un svarīgākais no tiem skan: �Iesākumā bija darbo�anās!� Mūsu prāta un domā�anas slēdzieni mums nav doti gatavā veidā. Tie veidojas praktiskajās bērna darbības ar da�ādiem priek�metiem.

Un, lūk, eksperimentu apraksti, kas, pēc padomju psihologu priek�likuma, nosaukti par �Pia�ē fenomeniem�. Sie pētījumi rāda, ka pirmsskolas vecuma bērniem nav izveidojies jēdziens par vielas masas nezūdamību. Bērniem uzdod pavisam vienkār�us uzdevumus (tagad tos sauc par Pia�ē uzdevumiem). Tā, piemēram, viņiem liek izņemt no groza tik daudz olu, cik olu trauciņu uz galda. Katram trauciņam pretī bērni novieto vienu olu. Izveidojas divas paralēlas rindas ar astoņiem trauciņiem un astoņām olām. �aja gadījumā bērni bez īpa�as piepūles nosaka, ka abās rindās ir vienāds priek�metu skaits. Tagad izjauksim �o uzskatāmo atbilstību: novietosim trauciņus vienā kompaktā grupā vai arī saliksim kopā

olas. Pirmajā gadījumā bērni atbildēs, ka vairāk ir olu, otrajā �_rka lielāks ir trauciņu skaits. Izrādās, ka bērniem daudzuma jēdziens vēl ir nesaraujami saistīts ar aizņemto vietu.

Nav grūti izmēģināt arī citus Pia�ē uzdevumus. Paņemiet divus traukus: vienu � �auru un augstu, otru � zemu un platu! Ielejiet platajā traukā ūdeni, pēc tam palūdziet kādu no pirmsskolas vecuma bērniem pārliet �o ūdeni augstajā, �aurajā traukā! Pārsteidzo�i � lai gan jūsu pētāmais pats būs pārlējis to pa�u ūdens daudzumu, viņ� apgalvos, ka �aurajā traukā tagad ir vairāk ūdens, nekā bija platajā, zemajā traukā. Bērnam trūkst izpratnes (jēdziena) par vielas daudzuma saglabā�anos.

Pia�ē uzskata, ka �ie fakti liecina par nemainīgām stadijām bērnu domā�anas attīstībā. Vai tie�ām tām ir negrozāms, nemainīgs raksturs? Padomju psihologi ir pierādīju�i, ka speciālu mācību rezultātā bērni spēj dot pareizas atbildes.

Viens no pirmajiem padomju bērnu psihologiem L. Vigotskis ir tēlaini teicis, ka zinā�anu apguvei seko attīstība, nevis zinā�anas velkas tās astē.

Pla�u popularitāti pasaulē iemantoju�as arī Pia�ē �klīniskās� sarunas, kurās zinātnieks centās noskaidrot, kā bērni sprie� par da�ādiem sare�ģītiem, grūtiem tematiem. Lūk, kā piecgadīgā Barba sprie� par sapņiem:

� Vai tu kādreiz redzi sapņus?

� Jā, es sapnī redzēju, ka man ir caurums rokā.

� Vai sapņi notiek īstenībā?

� Nē, tās ir ainas (tēli), ko mēs redzam...

� Vai sapni tu redzi ar atvērtām vai aizvērtām acīm?

� Ar aizvērtām.

� Bet vai es varētu redzēt tavu sapni?

� Nē, jūs bijāt pārāk tālu.

� Bet tava mamma?

� Jā, bet viņa iededz gaismu.

� Kur atrodas tavs sapnis � istabā vai tevī pa�ā?

� Nē, sapnis nav manī, tad jau es to nevarētu redzēt!

� Bet tava mamma varētu to ieraudzīt?

� Nē, jo viņa neatrodas manā istabā, tikai mana mazā māsa guj turpat.

Cik bie�i mums nākas dzirdēt tamlīdzīgus bērnu izteikumus ...

Te varētu piebilst, ka miljoniem cilvēku arī pirms Arhimēda redzēja, ka ūdens līmenis vannā ceļas, ja tajā iegremdē kādu priek�metu; pirms Ņūtona ievēroja, ka āboli krīt no ābelēm zemē;

pirms Pavlova pamanīja, ka suņiem, ieraugot gaļu, sāk tecēt siekalas... Un cik vēl daudz brīni�ķīgu atklājumu gaida mūs uz kaira soļa! Vajag tikai prast saskatīt...

Bērna psihes attīstības posmi. Bērnības vēsturei arī ir pa�ai srvi likumi, laikmeti, periodi, stadijas, krīzes un pat savas vecum-osmu �revolūcijas�.

L. Vigodskis uzskatīja, ka psihes attīstības pakāpes var salīdzināt ar cilvēces vēstures posmiem, ar evolūcijas pakāpēm organiskās pasaules attīstībā vai ģeoloģiskajiem laikmetiem uz Zemes. Arī bērna attīstība ir nepārtraukta pāreja no vienas vecuma pakāpes otrā, tā saistās ar pārmaiņām viņa personības struktūrā. Tādējādi, pēc Vigodska domām, mums atklājas pilnīgi likumsakarīga, skaidra aina, kurai ir dziļa jēga. Tajā kritiskie vecumposmi mijas ar stabilajiem. Kritiskie posmi ir lūzuma punkti, kas vēlreiz pierāda, ka bērna attīstība ir dialektisks process, kurā pāreja no vienas pakāpes otrā notiek revolūcijas, nevis evolūcijas procesā.

Klasiskais iedalījums trijos posmos � bērnībā, pusaud�a vecumā un jaunībā � zinātnē ieguvis detalizētāku periodizāciju. No dzim�anas brī�a līdz 1�2 mēne�iem � jaundzimu�ā vecums; pirmais dzīves gads � zīdaiņa vecums; otrais un tre�ais dzīves gads � mazbērna vecums; no trim līdz se�iem gadiem � pirmsskolas vecums; no se�iem līdz desmit vienpadsmit gadiem � jaunākais skolas vecums; no vienpadsmit divpadsmit līdz �etrpadsmit piecpadsmit gadiem � pusaud�a vecums; līdz septiņpadsmit gadiem � agrīnā jaunība.

Kā izpau�as krīzes pārejā no viena vecuma posma otrā? Bērns, kas pirms tam ir bijis savaldīgs un pakļāvīgs, �pēk�ņi� sāk dumpoties. Ko viņ� vēlas? Da�ādos posmos � kaut ko citu. Ta�u at�ķirība ir visai relatīva, visas �īs �revolūcijas� ir līdzīgas cita citai.

Pirmo reizi bērni sāk �parādīt raksturu� (vecāku apzīmējums) pārejā no zīdaiņa vecuma uz mazbērna vecumu, tad, kad �demonstrants� nosvinējis savu divpadsmit mēne�u dzīves jubileju.

Padomju psiholoģe N. Men�inska, kas speciāli rakstīja sīku sava dēla attīstības dienasgrāmatu, sniedz informāciju �no notikuma vietas�. Viens gads un pieci mēne�i: �Atbildot uz aizliegumu (�nedrīkst!�), izrāda nepiekāpību un neatlaidīgi cen�as atkārtot kādu no palaidnībām. Tikai saistot viņa uzmanību ar kaut ko citu, iespējams pārtraukt stūrgalvīgās iegribas. Da�kārt, atbildot uz aizliegumu, sāk kaprīzi raudāt, metas zemē uz grīdas, mētā kājas un rokas, ta�u tādas histērijas lēkmes neuznāk pārāk bie�i. Viņa uzmanību saistīt nav grūti, un to var izdarīt ātri, tādā veidā novēr�ot no palaidnībām.�

So pirmo un arī visu nākamo krī�u cēlonis ir pretruna starp bērna jaunajām vajadzībām un vecajiem to apmierinā�anas līdzekļiem.

Aptuveni gada vecumā bērns jau iegūst zināmu patstāvību � sāk staigat, iepazīst sare�ģīto priek�metu pasauli, veido attiecības .ar pieaugu�ajiem. Sājā periodā sevi�ķi pieaug tieksme pēc savstarpējiem sakariem ar līdzcilvēkiem. Bet līdzekļu, lai to realizētu, nepietiek � veido�anās stadijā vēl ir valoda. Rodas iespaids, ka bērnam ir daudz vairāk ko teikt, nekā viņ� spēj pasacīt. Un arī to, ko viņ� saka, pieaugu�ie ne vienmēr saprot. Da�kārt ir vajadzīgs �tulks�. Bet runā�ana da�ādās valodās, kā zināms, bie�i rada konfliktus. So pretrunu ietekmē psihē briest patiesi grandiozas pārmaiņas: bērns apgūst valodu, iemācās runāt. Pretruna atrisinās. Ta�u līdz zināmam laikam, konkrēti � līdz pirmajai nopietnajai �revolūcijai�, kura nobriest tre�ā dzīves gada beigās. Cilvēks nodzīvojis trīs gadus. Vai tas ir daudz vai maz?

Lai to izpētītu, angļu psihologs F. Guditiafs izdomāja ļoti vienkār�u, ta�u izteiksmīgu un viegli atkārtojamu eksperimentu. Pārbaudāmajiem (par tādiem bez grūtībām iespējams kļūt gan lasītājiem, gan viņu zinātkārajiem paziņām, kas pa�i reiz gribētu kļūt par pētniekiem) tiek dota vienkār�a instrukcija. Tā varētu būt �āda: �Pēc iespējas skaidrāk pamēģiniet iztēloties jaundzimu�o ..., ko viņ� prot un ko neprot darīt! Pēc tam iedomājieties pieaugu�u cilvēku! Izanalizējiet sīki, ko viņ� spēj veikt, sevi�ķi pievērsiet uzmanību intelekta pazīmēm ... Tad atgriezieties izejas punktā � pie jaundzimu�ā! Lēnām virzieties pa gadu skalu un, sasniegu�i katru nākamo pakāpi, pajautājiet sev, vai �ajā posmā bērns pēc savām spējām vairāk līdzinās jaundzimu�ajam vai pieaugu�ajam! Turpiniet �o nodarbību tikmēr, kamēr atradīsiet vecumu, kurā, pēc jūsu domām, līdzība un at�ķirība ir līdzsvara stāvoklī!

Pārsteidzo�ākais rezultāts, kas visbie�āk tiek uzrādīts, � trīs gadi. Pirmie trīs gadi, bet pēc tam visa dzīve! Protams, var pieņemt, ka �eit ir zināmi pārspīlējumi, ta�u tie ir izskaidrojami ar cilvēka personības attīstības parabolisko trajektoriju pirmajos trijos dzīves gados. Tā tas ir: mazais cilvēks jau saka par sevi �es� un vispār viņ� runā! Runā daudz, labprāt un pareizi... Viņa kustības ir nevainojamas, viņ� jau daudz ko prot darīt, ir kļuvis neatkarīgs no pieaugu�ā. Fran�u psihologs R. Zazo ir teicis, ka bērns ne tikai ir iemācījies mīlēt un bīties, bet arī ar vājām būtnēm raksturīgo spēku, kaprīzēm, dusmām viņ� demonstrē, uz ko ir spējīgs, neatlaidīgi un pastāvīgi apliecina savu personību.

Lai pārliecinātos, ka bērns sasniedzis �o vecumposmu, nav nepiecie�ams skatīties dzim�anas apliecībā (vēl jo vairāk tāpēc, ka psihiskās attīstības tempi ne vienmēr atbilst gadu skaitam). �im vecumam ir sava parole, savs mīļākais izteiciens: �Es pats!� Un ne mazāk tradicionāla ir pieaugu�o atbilde: �Nedrīkst!�

Kā mēdz teikt, kauliņi ir mesti � cīņa sākusies. Abas puses iesaistās nevienlīdzīgā cīņā, kurā pieaugu�o uzvara pār bērna tieksmi iegūt patstāvību līdzinās pedagoģiskajai sakāvei: var veidoties vai nu bezgribas mīkstpēdiņ�, vai spītīgs un ne�ēlīgs stūrgalvis ...

Protams, nedrīkst audzinā�anas procesu iztēloties tikai kā kaujas lauku. Pieaugu�ie parasti atrod pareizos paņēmienus, un patstāvības tieksmes tiek apmierinātas bez dumpjiem un satricinājumiem. �Revolūcija� var notikt arī mierīgā ceļā ... ja pieaugu�ie ir labi stratēģi. Bez �bruņotās cīņas� tad var izkļūt arī no nākamā krīzes posma, kad sākas pāreja uz pusaud�a vecumu. Ne velti �o periodu dēvē par pārejas vecumu. Zēni un meitenes ne tikai pāriet uz vidusskolu, bet arī notiek pāreja no bērnības uz pieaugu�o cilvēku pasauli. Pusaud�a gados dominējo�ā dziņa ir būt pieaugu�am un tikt uzskatītam par tādu. Zinātnieki to nosauku�i par īpa�u pieaugu�a cilvēka izjūtu.

Vecumposmu periodizācijas vēsturiskais raksturs. Cilvēku dzīves dalī�ana laika posmos, periodos liekas tik dabiska un mū�īga, ka grūti pat iedomāties kādu citu variantu. Pierastais trio � bērnība, pusaud�a gadi, jaunība � �ķiet tikpat nemainīgs un nesatricināms kā pavasaris, vasara, rudens, ziema ... Bet īstenībā viss ir daudz sare�ģītāk.

Kādēļ vajadzīga bērnība? �āds jautājums pirmajā mirklī var likties nevajadzīgs un aplams. Bet vai mūsu trauksmainajā gadsimtā, kad hroniski trūkst laika, lai apgūtu lavīnveidā pieaugu�o informācijas plūsmu (nemaz nerunājot par tās praktisku izmanto�anu), nav pārāk liela �greznība� desmit pirmos dzīves gadus �tērēt� rotaļām, dakterim Aikāsāp, spēlēm?

Ar speciāliem pētījumiem un salīdzinājumiem ir pierādīts, ka bērnība ir īpa�s, kvalitatīvs periods dzīvo būtņu eksistencē, tas ir evolūcijas radīts posms. Bet cilvēkiem tas ir arī sabiedrības vēsturiskās attīstības rezultāts. Izrādās � jo augstākā evolūcijas pakāpē atrodas attiecīgā suga, jo garāks ir bērnības posms. Zemākajiem dzīvniekiem �ī perioda vispār nav � viņu primitīvās eksistences dēļ nav nepiecie�ams speciāls katras dzīvās būtnes sagatavo�anas periods. Viņu vajadzības tiek apmierinātas ar �iedzimto, mantoto fondu� � instinktiem, pielāgo�anās reakcijām.

Salīdzinājumā ar citiem mazuļiem cilvēkbērns ierodas pasaulē kā visbezpalīdzīgākā būtne tie�i tāpēc, ka viņam jāapgūst tās milzīgās kultūras bagātības, kuras ir uzkrātas iepriek�ējās paaudzēs. Viņam nav instinktīvās un sholastiskās uzvedības programmas. Katra paaudze ir gatava apgūt jebkuru jaunu programmu un sniegt savu ieguldījumu tās izveidei. Cilvēkbērna �nabadzība� pirmajos dzīves etapos ir priek�noteikums viņa bagātajām iespējām un �o iespēju realizācijai, kas gaida viņu nākotnē.

�is cilvēkiem raksturīgais bērnības periods ir ne tikai evolūcijas, bet arī cilvēces vēsturiskās attīstības nosacīts. To labi parādījis padomju psihologs D. Eļkoņins. Pa�as cilvēces bērnībā, pirmatnējā sabiedrībā, nebija iespējams katra indivīda bērnības posms. Tajā tālajā vēstures laikmetā bērni neveidoja īpa�u, relatīvi izolētu grupu, kuras dzīve ritētu saskaņā ar saviem likumiem, kā tas ir mūsdienās. Sabiedriskās ra�o�anas primitīvisms deva iespēju bērniem iesaistīties �ajos procesos kā līdztiesīgiem dalībniekiem. Sabiedrībās, kas atrodas zemā attīstības pakāpē, bērni ātri kļūst patstāvīgi. Korjaku dzīves pētnieks S. Stebņickis, balstoties uz saviem novērojumiem mūsu gadsimta divdesmitajos gados, atzīmēja, ka viņiem nav stingra iedalījuma pieaugu�ajos un bērnos. Bērni ir vienlīdzīgi un vienlīdz cienījami sabiedrības locekļi. Kopīgā apspriedē-viņi tiek uzklausīti tikpat uzmanīgi kā pieaugu�ie. Pie reizes atcerēsimies N. Ņekrasova varoni:

Ved zirgu aiz pavadas zemnieciņ� mazs..

�..Cik gadu tev?� � �Pāri jau sestais gads..�¹

Diez vai viņa vienaudzis mūsu laikā ar tādu pa�cieņu spētu paziņot:

Ir ģimene liela, bet vīrie�u gaitas

Tik diviem mums veicamas � tēvam un man.}

�o zemnieku bērniem vēl nesenajā pagātnē raksturīgo pieaugu�o cilvēku līmenī var izskaidrot ar A. �ehova vārdiem, ka viņiem bērnībā nebija bērnības, viņi pārāk agri pārkāpa to slieksni, kur valda nevis rotaļas, bet darbs.

Tātad cilvēka galvenais darbības veids nosaka attīstības posmu. Mākslīgi radīts aizkavējums ir tikpat kaitīgs un nevēlams kā lēciens pāri kādam posmam.

Sensitīvie attīstības posmi. Kāpēc nevar kļūt par labu daiļslidotāju, ja mācības �ajā jomā netiek uzsāktas jau pirmsskolas vecumā? Kāpēc divgadīgs bērns viegli apgūst jebkuru valodu, bet pieaugu�ie pat pēc vairāku gadu studijām nespēj brīvi pārvaldīt sve�valodas?

Izskaidrojums nav tālu jāmeklē: psiholoģiskā attīstība nenotiek vienmērīgi. Ir zināmi posmi cilvēka dzīvē, kad viņ� ir sevi�ķi uzņēmīgs pret kādu iedarbību vai, kā saka psihologi, sensitivs. Tā, piemēram, otrajā un tre�ajā dzīves gadā bērns ārkārtīgi ātri apgūst valodas tie�i tāpēc, ka �ajā periodā viņ� ir sensitīvs attiecībā uz lingvistiskiem vingrinājumiem. Kādus gan panākumus nevarētu gūt, ja zinātnieki atklātu galvenos sensitīvos periodus cilvēka dzīve, ja vecāki un pedagogi skaidri zinātu, kad un ko vajag mācīt! Pagaidām tas vēl ir nākotnes ziņā. Pa�laik mēs �zelta laikus� palai�am vējā, un rado�ās iespējas netiek realizētas. Notiek tas, ko zinātnieki nosauku�i par nerealizēto spēju apdzi�anas, apsīkuma procesu. Zēl, bet �zelta laiki� spēju attīstī�anai nav atgrie�ami. Process ir briesmīgs sava neatgriezeniskuma dēļ.

Ir pieļaujama doma, ka jau tuvākajā nākotnē radīsies jauna zinātnes nozare � embrionālā pedagoģija, kas pētīs (varbūt ar ⁹^¹⁰ mātes organisma un psihes starpniecību) tie�o un netie�o iedarbību uz psihes veido�anās procesiem cilvēka embrionālās attīstības periodā.

Iespējams, ka attiecībā uz cilvēkiem un dzīvniekiem darbojas vieni un tie pa�i bioloģiskie mehānismi. Tie ir pamatā gan cilvēku neparastajam zinā�anu apguves ātrumam un �o zinā�anu noturībai, fantastiskajiem attīstības tempiem kritiskajos, sensitīvajos periodos, tāpat arī dzīvnieku pārsteidzo�ajai spējai iegaumēt, apgūt zinā�anas vienā mirklī (�is process nosaukts par imprintingu). Sājā jomā atklājumi pieder vācu biologam D. Heinrotam, kas novēroja inkubatora apstāk|os tikko iz�ķīlu�os zosulēnus. D. Heinrots tos nolika pie pieaugu�as zoss, gaidot, ka tie sekos viņai zosu gājienā. Cik gan pārsteigts bija zinātnieks, kad zosulēni, cenzdamies neatpalikt,, sekoja nevis zosij, bet gan viņam. Un, protams, tie gāja aiz viņa rindā, īstā zosu gājienā.

Vēlākajā laikā daudzi zinātnieki atkārtoja un pārbaudīja �os faktus. Sevi�ķi iespaidīgi tas izdevās K. Lorencam. Ir fotouzņēmums: priek�galā soļo zinātnieks, bet aiz viņa � paklausīgā zosu-lēnu saime; K. Lorencs dodas ūdenī, sāk peldēt, �aud�ubērni� dara to pa�u.

Izrādās, ka pirmajās dzīvības minūtēs dzīvnieka atmiņā neizdzē�ami iespie�as pirmais ieraudzītais kustīgais priek�mets, jaundzimu�ais tam sekos visur. Nav svarīgi, kas tas ir � cilvēks vai zoss, bumba, spilvens vai kaste. Galvenais, lai objekts (zinātnē nosaukts par imprintinga objektu) kustētos. Un �o pirmo, atmiņā iespiedu�os attēlu nav iespējams izdzēst. Tas paliek uz visu mū�u! Vai �eit nav meklējams arī pirmo zinā�anu īpa�ā spēka atminējums?

Protams, attiecināt dzīvnieku pasaules pētījumos iegūtās atziņas uz cilvēku ir ārkārtīgi bīstami. Ta�u atturēties nav viegli. Pazīstamais padomju ģenētiķis akadēmiķis B. Astaurovs uzskata, ka da�as cilvēka psihes īpa�ības, kas raksturīgas imprintingam, parādās dzīves pirmajās dienās, pirmajos mēne�os un gados, pēc tam paliek uz visu mū�u. Viņ� uzskata, ka tie�i �is bioloģiskais mehānisms �darbojas� tajos periodos, kad cilvēks ir sensitīvs uz mīlestību. Pienāk laiks, kad (vienīgās vai vienīgā) ideālais tēls iespie�as apziņā un pilnībā pārņem to (mīlestība no pirmā acu uzmetiena un uz visu dzīvi).

Tā tiek atrisinātas mū�senās mīklas. Pat A. Pu�kina varones Tatjanas uzvedībā viss kļūst skaidrs: ir iestājies sensitīvais mirklis:

Nu viņ� ir klāt! ... Tatjana teica Sev pa�ai: viņ� ir sagaidīts!¹¹

Kas bija viņ�? Pirmais redzeslokā nokļuvu�ais �imprintinga objekts�? Tas izrādījās Jevgeņijs Oņegins.

Tas nebija sapnis, nē! Jo tad.

Kad ieradies, � sirds nodrebēja Un jūtu apmulsumā spējā Sev domās teicu: viņ� ir klāt!¹²

Klasiski precīzs imprintinga apraksts!

Ak, vai, ja būtu izgudrots SENSITOMETRS! Cilvēki precīzi zinātu, kad un tie�i ko vajag mācīt. Varētu arī prognozēt tos bīstamos brī�us, kad no mājas laukā labāk neiet, kad pievērsties vienīgi ievērības cienīgajiem imprintinga objektiem � pirmās mīlestības objektiem. Varbūt tomēr labāk iztikt bez tādas ieprogrammē-tības?

Iedzimtības, vides un audzinā�anas nozīme bērna psihes attīstībā. �Pret dabu neko nevar iespēt. Kāds putns perēts, tāds �ķīlies ... Ābols nekrīt tālu no ābeles ...�. �Tās visas ir blēņas. Viss atkarīgs no skolotājiem.� � �Bet es domāju � no kompānijas: ar kādu draudzējies, par tādu kļūsi!�

Dro�i vien visi ir dzirdēju�i tamlīdzīgus pārspriedumus. Tie�ām, kāpēc cilvēki, nākot pasaulē, tik ļoti līdzinās viens otram, bet laika gaitā kļūst arvien at�ķirīgāki? Kā risinās cīņa par nākamo cilvēku starp trim slavenajām valzivīm: iedzimtību, vidi un audzinā�anu?

Sāksim ar iedzimtību. Mēs zinām, ka cilvēks vienlaikus ir gan bioloģiska, gan sociāla būtne. Bet kā �ie divi pirmsākumi sadzīvo kopā konkrētā personībā? �is jautājums ir ļoti sare�ģīts. Ne velti kāds zinātnieks sūdzējās, ka, tiklīdz viņ� sastop apzīmējumu �bio-sociāla būtne�, viņa iztēle uzbur fantastisku briesmoni, kaut ko līdzīgu kentauram: cilvēka galva, kas novietota uz lauvas vai zirga rumpja kā sfinksai. Jau simtiem gadu ar �īs dabas mīklas divdabīgo raksturu noņemas veseli zinātnieku pulki.

Vispirms jāatzīmē, ka padomju psiholoģija un pedagoģija noliedz to iedzimtības teoriju, saskaņā ar kuru visas cilvēka personības iezīmes, viņa morālo stāju un spējas nosaka gēni, kas iegūti no priek�te�iem.

Vai cilvēks būs labs vai ļauns, dro�s vai gļēvs, strādīgs vai sliņķis, � visu to �ī teorija saista tikai ar iedzimtības iepriek�ēju ieprogrammētību. Tā ir ļoti kaitīga teorija. Pirmām kārtām, tā ir izdevīga tiem, kas negrib vai neprot audzināt sevi un citus, � visi trūkumi tiek piedēvēti sliktajai iedzimtībai. Pret iedzimtību cilvēks esot bezspēcīgs. Da�kārt pat bērni, pieaugu�ajiem nemanot, ir piesavināju�ies �o �iedzimtības teoriju�.

� Marija Ivanovna, � saka piektās klases skolniece skolotājai, � jūs varat necensties man mācīt matemātiku: mana mamma matemātiku nesaprata, vecākai māsai divnieki vien bija. Mums nav spēju matemātikā!

Iedzimtības teorija ir kaitīga arī kādā citā aspektā: tā pau� �dabisko� spēju nevienādību da�ādu rasu un tautību cilvēkiem.

Rasisti, piemēram, uzskata, ka baltajiem cilvēkiem ir laba iedzimtība, bet melnādainajiem � slikta. Tāpēc baltajiem cilvēkiem esot jāvalda pār melnādainajiem.

Gan dzīve, gan pedagoģiskā pieredze un zinātne pārliecino�i atspēko �os izdomājumus. Neatkarīgi no rases vai tautības ikviens, bērns atbilsto�os apstākļos var sasniegt ļoti augstu savu spēju attīstības līmeni.

Psiholoģiskajā literatūrā pārliecino�i ir aprakstīts viens no �ādiem gadījumiem.

Fran�u zinātnieka 1. Veljāra ekspedīcija Centrālās Amerikas biezokņos atrada likteņa ziņā atstātu, pamestu meitenīti, kuru vēlāk nosauca par Mariju Ivonnu. Sī meitene bija no gvajakiliem, no vis-atpaliku�ākās cilts, kāda ir uz zemeslodes. Meitenīti aizveda uz Parīzi, ievietoja skolā, viņa izauga un kļuva par inteliģentu, kulturālu sievieti.

Ta�u tas viss nebūt nenozīmē, ka mēs noliedzam iedzimtību, t. i., dzīvo būtņu spēju nodot nākamajām paaudzēm savas pamatiezīmes.

Nenoliedzamā, ārkārtīgi lielā iedzimtības nozīme izpau�as jau tādējādi, ka mēs mantojumā saņemam cilvēka nervu sistēmu un organismu, cilvēka smadzenes un sajūtu orgānus.

Ja nu kādai dzīvai būtnei ar attīstītām, augstas organizācijas pakāpes smadzenēm ir cilvēciski dzīves apstākļi, prasmīgi un pa�aizliedzīgi audzinātāji, varbūt tai ir iespējams kļūt par cilvēku, kaut tā ir piedzimusi par �impanzi? Daudzi zinātnieki ir mēģināju�i atbildēt uz �o jautājumu. N. Ladigina-Kotsa mazo �impanzi Joni audzināja savā ģimenē no pusotra līdz �etru gadu vecumam. Mazulim tika dota pilnīga brīvība. Viņa rīcībā bija visda�ādākās mantas un rotaļlietas � tā pati vide, kurā aug un dzīvo cilvēkbērns. Viņa aud�umāte centās mazajam �impanzēm iemācīt cilvēka darbības un it sevi�ķi � runu. Zinātniece savos ierakstos dienasgrāmatā fiksēja visas mazā audzēkņa uzvedības īpatnības. Bet desmit gadus vēlāk Ladigina-Kotsa tie�i tādus pa�us novērojumus izdarīja, audzinot savu dēlu. Tā radās grāmata ��impanzes mazuļa

un cilvēkbērna instinkti, emocijas, rotaļas,, paradumi un izteiksmīgās kustības�. Abu mazuļu attīstībā tika konstatēts daudz kopīga, vispirms jau spēlēs un emocionālajās izpausmēs. Ta�u at�ķirību bija nesalīdzināmi vairāk. Joni tā arī neapguva darba iemaņas, vertikālu stāju un artikulētas skaņas. Arī citu zinātnieku pētījumu rezultāti ir tādi pa�i.

J. Dembovskis atzīmējis, ka agri vai vēlu jebkur� �impanze, kuru audzina, savu dzīvi beidz būrī aiz dro�as atslēgas.

Par cilvēku jāpiedzimst!

Lai kļūtu par cilvēku, ar bioloģiskajiem nosacījumiem vien ir par maz, vajadzīgi arī sociālie � jādzīvo cilvēku vidū, bērniem

jābūt saskares iespējai ar pieaugu�ajiem. Tas ir tik dabiski, ka to pat īpa�i nepamana.

Noteico�ais faktors personības attīstībā ir audzinā�ana, t. i., mērķtiecīga bērnu darbību un saskarsmes vadī�ana. Tie�i pieaugu�ie ir tie, kas veido bērna sakarus ar apkārtējo vidi, ar citiem cilvēkiem un cilvēces kultūras sasniegumiem. Sevi�ķa, ne ar ko nesalīdzināma nozīme bērna attīstībā ir vecākiem, ģimenei.

Kad sākas �īs bērna un vecāku savstarpējās attiecības? Daudzi atbildēs: �Protams, pēc bērna piedzim�anas!� Ta�u nesteigsimies ar atbildi. Gaidāmais bērns � tas ir vesels apvērsums gan mātes, gan visas ģimenes dzīvē. Jāņem vērā, ka nākamajai mātei jau līdz laulībām izveidojas noteikta attieksme pret bērnu, kas tai piedzims. Personiskās dzīves pieredze vecāku ģimenē daudzējādā ziņā nosaka �o attieksmi. Jaunietes da�kārt uzskata, ka viņu vecāku ģimenē ne viss ir tā, kā tam vajadzētu būt, un nolemj, ka, izveidojot patstāvīgu ģimeni, viņas savus bērnus audzinās citādi. Vai arī cits viedoklis � jauniete domā, ka ģimenes kuģis jāvada tie�i tā, kā to dara viņas māte.

Kad nodibinās jauna ģimene, arī tajā rodas sava attieksme pret ' nākamo bērnu. Vispirms pievērsīsimies bērna gaidī�anai. Vai tiek gaidīta meita vai dēls? Kas to gaida? Turklāt liela nozīme �īs attieksmes veido�anās procesā ir daudziem citiem apstākļiem: vai bērns ir pirmais vai pēdējais, vai viņ� ir vēlams vai ne sevi�ķi gaidīts attiecīgajā laika posmā no viena vai abu vecāku viedokļa. Ārkārtīgi liela nozīme ir arī laulāto savstarpējām attiecībām ...

Lūk, tā: bērns vēl nav nācis pasaulē, bet attieksme jau izveidojusies. Protams, pēc tam �ī attieksme var mainīties, ta�u diezin vai tā pazudīs pilnīgi, neatstājot nekādu iespaidu. Cilvēka psihē gandrīz viss atstāj savas neizdzē�amas pēdas, it sevi�ķi tādi dziļi pārdzīvojumi. Zinātnieki vēl maz tos pētīju�i, ta�u daiļliteratūrā �ie pārdzīvojumi attēloti ļoti meistarīgi. Atcerieties, cik da�ādas izjūtas pret nākamo bērnu ir divām Ļ. Tolstoja romāna �Anna Kareņina� varonēm � Kitijai, kas atrodas vīra, kā arī visu pārējo mājinieku mīlestības un uzmanības centrā, un Dollijai, kam ģimenes un finansu lietas ir sabrukuma stāvoklī, vīrs vieglprātīgi izturas pret dzīvi, bet daudzie bērni nepārtraukti slimo un parāda riebīgas tieksmes.

Jauns posms attieksmē pret bērnu rodas tad, kad nākamā māte vēl nes bērnu zem savas sirds. Pievērsīsimies atkal L- Tolstoja romānam. Attēlojot Kitijas izjūtas pirmsdzemdību laikā, Ļ. Tolstojs rakstīja, ka gan ārsts, gan vecmāte, gan arī Dollija un māte, bet it sevi�ķi Levins, nevarēja bez �ausmām domāt par tuvojo�os brīdi, visus bija pārņēmis satraukums un nemiers; vienīgi Kitija jutās mierīga un laimīga.

Viņa jau_ skaidri apzinājās tās jaunās, mosto�ās mīlestības jūtas pret savu nākamo, tikpat kā jau eso�o bērnu. Kitija ar prieku ļāvās �īm jūtām. Nākamais bērns vairs nebija tikai daļa no viņas pa�as, viņ� reizēm jau dzīvoja savu, no viņas neatkarīgu dzīvi. Tas bie�i

radīja sāpes, bet tajā pa�ā laikā gribējās smieties aiz prieka un jaunās laimes izjūtas.

Protams, jebkurai mātei nav sve�as �īs izjūtas, viņa zina par tām vēl labāk un daudz vairāk nekā lielais psihologs Ļevs Tolstojs. Ta�u te jāpievēr� uzmanība vēl vienam būtiskam apstāklim. Lai to ilustrētu, pievērsīsimies Ļeva Tolstoja romānam �Aug�āmcel�anās�, kur parādīts, cik tie�i ir saistīta mātes attieksme pret nākamo bērnu ar viņas attiecībām ar bērna tēvu. Ir vērts pārlasīt saviļņojo�ās-romāna rindas, kas vēsta par Katju�as Maslovas pārdzīvojumiem: �Līdz tai naktij, kamēr viņa vēl cerēja, ka viņ� iegriezīsies, bērns, ko viņa nesa zem sirds, ne tikvien nebija viņai par slogu, bet bie�i vien viņa ar izbrīna pilnu aizkustinājumu vēroja sevī tā vieglās un brī�am trauksmainās kustības. Bet, sākot ar �o nakti, viss pārgrozījās. Un gaidāmais bērns kļuva tikai par traucēkli.�¹³

Ta�u nav uzveicama dzimsto�ā mātes mīlestība pret savu nākamo bērnu. Tie�i �ajā apstāklī slēpjas spēks, kas tajā briesmīgajā naktī, kad Ņeh|udovs aizbrauc garām, attur Katju�u no Annas Kareņinas traģiskā fināla (zem vilciena � un visam beigas!) atkārto�anas.

Tātad bērns vēl nav nācis pasaulē, bet jau k|uvis par spilgtu un nozīmīgu pārdzīvojumu cēloni, attieksme pret bērnu jau izveidojusies.

Jā, attieksme radusies, bet saskarsmes, t. i., abpusēja jūtu izpausmes, iespaidu un informācijas apmaiņas procesa vēl nav. �is-process aizsāksies tikai pēc bērna piedzim�anas un arī ne uzreiz. Gandrīz no pa�ām pirmajām dzīvības dienām mazais cilvēciņ� sāks izjust nepiecie�amību ne vien pēc barības, gaisa un kustībām. Viņa smadzenēs arī sarosīsies spēcīga vajadzība pēc jauniem iespaidiem un informācijas. Ir speciāli pētījumi, kas apstiprina, ka tad, ja bērnam trūkst jaunu iespaidu, viņa smadzeņu attīstība pasliktinās* viņ� var pat saslimt. Jaundzimu�ajam ir nepiecie�amība gan skatīties, gan klausīties un dzirdēt kaut ko, gan pieskarties kaut kam � visus �os pirmos iespaidus par apkārtējo pasauli viņ� gūst, pateicoties pieaugu�ajiem, vispirms, protams, mātei.

Novērot māti tajā brīdī, kad viņa nodarbojas ar jaundzimu�o, ir |oti interesanti. Viņa visu laiku bērnam kaut ko runā, dzied, pat deklamē iemīļotas dzejas rindas, bet pati �īm savām darbībām nepievēr� nekādu uzmanību, neievēro tās. Toties mazulis nomierinās, paliek kluss un it kā ieklausās. Tā vēl nav saskarsme, bet ir sagatavo�anās tai. Pirmā dzīves mēne�a beigās iestājas nozīmīgs notikums � bērns pirmo reizi atbild uz pieaugu�ā laipno smaidu, izturē�anos, un �ī atbilde ir ... smaids. Smaids � tā ir pirmā emocionālā izpausme, sākuma moments savstarpējās sazinā�anās procesam.

Pēdējos gados bērnu psiholoģija ir pievērsusies krietni jaunākiem bērniem. Vēl pavisam nesen valdīja uzskats � �psiholoģija� sākas tad, kad bērns jau spēj runāt, bet līdz tam ir viena vienīga �medicīna�. Turklāt jāpiezīmē, ka pa�u mazāko bērnu audzinā�anas iestādes atradās medicīnas resoru pakļautībā. Pa�reiz pat bērnu pirmsskolas iestādes � mazbērnu novietnes � atrodas tautas izglītības nodaļu pārziņā, jo pa�us mazākos ne tikai vajag barot un kopt, bet arī audzināt. Kur ir audzinā�ana, tur ir arī psiholoģija. Ne velti izcilais krievu pedagogs K. U�itiskis teicis, ka katrs pedagogs ir arī psihologs. Tas nav jāsaprot apgalvojuma, bet gan vēlējuma, prasības formā. Un pirmie bērna audzinātāji, pirmie psihologi (vismaz viņiem par tādiem jākļūst!) ir bērna vecāki. Cerēsim, ka tuvākajā nākotnē pirms svinīgās laulību ceremonijas nākamie vecāki � līgavainis un līgava � būs apguvu�i pedagoģijas un psiholoģijas mācību kursu. Ta�u pagaidām tādas skolas nav. Tāpēc visiem svarīga ir pirmā smaida problēma. Lūk, ko par �o problēmu domā padomju psiholoģe M. Ļisina, kas ilgus gadus pētījusi vismazākos bērnus. Viņa uzskata, ka pirmais smaids noteiktos apstākļos ir aicinājums uz savstarpēju sazinā�anos, mēģinājums nodibināt kontaktu ar pieaugu�ajiem.

�ajā posmā jau ne tikai pastāv pieaugu�ā cilvēka attieksme pret bērnu, bet arī bērns pau� savu attieksmi pret pieaugu�o � rodas savstarpējās attiecības. Pēc tam smaidam pievienojas lalinā�ana, �ļupsti. Bērns vairs nesmaida klusējot, viņ� izdve� nesaprotamas, bet priecīgas skaņas. Zinātnieki apgalvo, ka �ajā bērna lalinā�anā varot saklausīt visu uz zemeslodes dzīvojo�o tautu valodu fonētiskās skaņas. �ajos brī�os bērns jautri stiepj pretī rociņas, kustina kājas un it kā ar visu ķermeni tiecas pie pieaugu�ā. �īs dabiskās un pierastās mazuļa darbības zinātnē tiek apzīmētas ar speciālu terminu � rosiguma komplekss. Mazais cilvēks ar visiem viņam pieejamiem līdzekļiem cen�as nodibināt saskarsmi ar mums, pieaugu�ajiem. Tā rodas katra cilvēka attīstības vēsturē pirmā saskarsmes grupa, kas zinātnē nosaukta par mazo grupu. Tās sastāvā, no vienas puses, ietilpst pieaugu�ie � pa�i tuvākie bērna radinieki un, no otras puses, � pats bērns. Tie�i �ī grupa ir tas starta laukums, par kuru mēs runājām jau iepriek�. No tās arī iesākas katra cilvēka sare�ģītā dzīves trajektorija.

Da�kārt izbrīnu izraisa tas, kāpēc vienā un tai pa�ā vidē, piemēram, vienā ģimenē, tās locekļi nemaz nelīdzinās cits citam, ir ieguvu�i tik at�ķirīgu morāli psiholoģisko veidolu, attīstīju�ies par tik da�ādām personībām. Lai to noteiktu, jānoskaidro jēdziens �vide�. Patie�ām, kas tad ir personības �būvniecības materiāls�? Vai tā ir visa apkārtējā vide vai tikai atsevi�ķi tās elementi? Ļoti pārliecino�a atbilde uz �o jautājumu izriet no zinātnieku pētījumiem par vienas ol�ūnas izcelsmes dvīņu attīstību. �ie dati ir sevi�ķi nozīmīgi arī tāpēc, ka dvīņu iedzimtība ir pilnīgi analoģiska. Visas at�ķirības, kas attīstās un izpau�as viņu dzīves laikā, ir tikai vides un audzinā�anas rezultāts. Izrādās, ka vienos un tajos pa�os apstākļos, vienā ģimenē dvīņi uzaug līdzīgi viens otram pēc izskata, bet pilnīgi at�ķirīgi no psiholoģisko īpa�ību viedokļa. Tas notiek tāpēc, ka vienas un tās pa�as ārējās vides apstākļos, piemēram, ģimenes ietvaros, katrs bērns it kā rada sev apkārt savu �personisko� mikrovidi. To veido sare�ģītas attiecības ar citiem bērniem, brāļiem, māsām un pieaugu�ajiem ģimenes locekļiem. Turklāt pat �ķietami neliela at�ķirība vecāku attieksmē pret vienu vai otru bērnu var radīt būtiskas izmaiņas bērna personības attīstībā.

Padomju psihologu A. Kovaļova un V. Mjasi��eva grāmatā �Cilvēka psiholoģiskās īpatnības� aprakstīts rakstura veido�anās process, stāstīts par divām dvīņu māsām, kuru raksturi radikāli at�ķīrās, jo katrai māsai bija ģimenē pavisam cita loma. Vienu no dvīņu māsām jau agrīnā bērnībā sāka dēvēt par vecāko māsu. Viņai uzticēja �pieskatīt jaunāko�, atbildēt par māsas uzvedību, kā arī pirmajai uzņemties da�ādu uzdevumu un darbu izpildi. Autori uzskata, ka vecāku nevienādā attieksme ir cēlonis bērnu rakstura īpa�ību at�ķirībām. Tās veidojas pat tad, ja bērni aug vienā un tajā pa�ā vidē, ir saņēmu�i mantojumā vienu un to pa�u iedzimtības potenciālu, kā tas ir vienas ol�ūnas izcelsmes dvīņiem.

Protams, viss teiktais tāpat un pat vēl daudz vairak attiecas uz brāļiem un māsām, kas nav dvīņi. Ar speciāliem pētījumiem ir pierādīts, cik liela nozīme augo�as personības attīstībā, tās īpa�ību izveidē ir bērnu un vecāku savstarpējām attiecībām. Sevi�ķi asa situācijas izjūta, dziļi konfliktsituāciju pārdzīvojumi ir bērniem pusaud�a vecumā.

Audzinā�ana un pa�audzinā�ana. Tas, ka galvenā nozīme personības un rakstura veido�anā ir audzinā�anai, nebūt nenozīmē, ka augo�ais cilvēkbērns ir pasīvs ārējās iedarbības objekts bez savas gribas un iedzimtības potenciāla. Tie�i otrādi, viens no galvenajiem audzinā�anas uzdevumiem ir ieaudzināt bērnā vajadzību pilnveidot sevi, nodarboties ar pa�audzinā�anu. Jau pirmsskolas vecumā bērni sprie� par to, �kas ir labi un kas ir slikti�, un pieņem ievērības cienīgu, vēsturisku lēmumu: �Rīko�os labi, nevis slikti.� �Sevis radī�anas� uzdevums ir sevi�ķi aktuāls mūsdienās, kad bērnu attīstība, akcelerācijas process noris tik strauji, ka nereti tiek uzskatīts par vienu no XX gadsimta mīklām.

Pats termins radies no latiņu vārda acceleratio, kas apzīmē paātrinājumu. Sākot ar mūsu gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, zinātnieki ievēroja, ka ar katru desmitgadi bērnu garuma vidējais rādītājs pieaug, bet dzimumbrieduma robe�a pārvietojas uz aizvien agrīnāku vecumu. Turklāt bērnu garuma rādītāja pieaugums tika konstatēts jau embrija attīstības stadijā. Vidējais jaundzimu�o garums pēdējos simts gados pieaudzis aptuveni par pieciem se�iem centimetriem. Pēdējos �etrdesmit līdz �etrdesmit piecos gados pusaud�u un bērnu aug�anas tempi strauji palielināju�ies. Ne velti tagad mūsu �etrpadsmitgadīgie izskatās tādi kā astoņpadsmit gadus sasniegu�i jaunie�i. Akcelerācija aptvērusi visas zemeslodes teritorijas, visda�ādākās klimatiskās zonas, visu tautību un sociālo

grupu iedzīvotājus, lai gan apstākļi, kuros aug un attīstās bērni, ir visai at�ķirīgi. Viskrasāk akcelerācija izpau�as lielās pilsētās. Mazākā mērā tā skārusi mazpilsētas un vidēja lieluma pilsētas, vēl mazāk � lauku apdzīvotos apvidus. Pēdējos 30�35 gados pusaud�u vidējais garums Maskavā palielinājies par septiņiem līdz vienpadsmit centimetriem, Jaroslavļā � par pieciem līdz desmit centimetriem, Maskavas apgabalā � par �etriem līdz septiņiem centimetriem.

Akcelerācijas cēloņu izskaidro�anai izvirzīts ne mazums hipotē�u: uzskata, ka bērni tagad bie�āk uzturas saulē, lieto labāku pārtiku un vairāk vitamīnu, aizvien vairāk nonāk satrauco�i straujā mūsdienu dzīves tempa ietekmē, bie�āk skatās kino, televīzijas pārraides, klausās radio. Tiek minēti arī citi akcelerācijas iemesli: medicīniskās apkalpo�anas uzlabo�anās, Zemes radiācijas fona paaugstinā�anās u. c. Lai arī kādi būtu cēloņi, �ī parādība pastāv un rada nopietnas problēmas. Vispirms rodas jautājums, vai psihiskās un garīgās attīstības ātrums arī pieaug. Bērni kļūst garāki, lielāki, bet vai viņi kļūst arī gudrāki, labāki, godīgāki?

Ir pamats uzskatīt, ka bērnu intelektuālās attīstības tempi arī kļuvu�i nedaudz straujāki, ta�u proporcionāli tie nesasniedz fiziskās attīstības tempu pieaugumu. Bērniem tagad ir daudz vairāk zinā�anu, nekā bija viņu vecākiem tajā pa�ā vecumā. Tas nav nekas pārsteidzo�s. Visa mūsu sabiedrība savā attīstībā ir sasniegusi augstāku līmeni, ģimene kļuvusi daudz kulturālāka. Bērni burtiski slīkst arvien jaunas un jaunas informācijas viļņos, kuru viņi saņem ne vien no skolotājiem un citiem pieaugu�ajiem, bet arī no televizoru ekrāniem, no radiopārraidēm, grāmatām, �urnāliem, avīzēm. �ajā laikā daudzkārt palielināju�ās bērniem domāto izdevumu tirā�as. Tiesa, jāņem vērā, ka pats par sevi bērna zinā�anu apjoms jeb kvalitāte nenosaka viņa garīgās attīstības līmeni.

Vēl sare�ģītāks ir jautājums par akcelerācijas ietekmi uz bērnu tikumisko attīstību. Nereti pēc izskata pavisam pieaugu�iem jaunie�iem ir zems ētiski tikumiskās attīstības līmenis. Kā mēdz teikt, vienlīdz labestīgi, godīgi un strādīgi var būt gan �dumjie�, gan �gudrie�. Bet viņi var būt arī vienlīdz cietsirdīgi, slinki un melīgi. To nosaka ne tikai morāles normu izpratne, bet arī tas, cik lielā mērā �īs normas ir kļuvu�as par cilvēka iek�ējo vajadzību, par viņa dzīves paradumu. Savukārt tāda vajadzība veidojas gan audzinā�anas, gan personiskās tikumiskās pieredzes ceļā.

Spējas pa�audzinā�anā, kā arī tieksme sevi audzināt sevi�ķi pastiprinās agrīnās jaunības posmā. Tie�i �ajā brīni�ķīgajā dzīves posmā tik daudz kas notiek pirmo reizi. Un jaunais cilvēks sāk nopietni domāt par subjektīvo jeb, dzejnieka J. Jevtu�enko vārdiem sakot, �slepeno personības pasauli�, par savu vietu sabiedrībā. Tie�i tagad, cienījamie vecāko kla�u skolēni, ar jums notiek liela, lai gan ārēji ne sevi�ķi pamanāma pārmaiņa � jūs, biju�ie audzinā�anas objekti, pārvēr�aties par pa�audzinā�anas subjektiem. Tas izpau�as ikdienas dzīves situācijās, kuras ir katram labi zināmas un saprotamas.

Izdarīsim �ādu eksperimentu: padomājiet, kādas pārmaiņas notiku�as katrā no jums triju gadu laikā! Arējās pārmaiņas var pamanīt, kā mēdz teikt, ar neapbruņotu aci: cilvēks izaudzis � saprotams ta�u � akce-lerācija! Par jaunieti saka: �Kļuvis vīri�ķīgāks!�, par meiteni: �Kļuvusi sievi�ķīgāka!� Izmainījies balss tembrs, palielinājies apģērba un apavu izmērs. Pārvērties arī pats apģērbs... Ta�u svarīgākās ir iek�ējās pārmaiņas: atmiņā uzkrāju�ās jaunas zinā�anas par dabu un sabiedrību, apgūta spēja spriest, analizēt, vispārināt, saskatīt cēloņus. Bet arī tas vēl nav viss. Galvenais � jauni pārdzīvojumi, jūtas, izveidoju�ies ideāli, pārliecība, materiālistiskais pasaulsuzskats, jauna attieksme pret apkārtējo pasauli un pa�am pret sevi. Arī attiecības ar pieaugu�ajiem tagad dibinās uz jauniem pamatiem. Agrāk tās tika veidotas pēc principa: �Es runāju, tu uzklausi un izpildi!� Tagad �ī formula rada iek�ēju (da�kārt ne tikai iek�ēju) protestu. Cilvēks ir pieaudzis. Tas nozīmē, ka viņ� pats sācis sevi veidot pēc izraudzītā parauga, ideāla. Lai arī cik daudz gadu būtu cilvēkam, ta�u, kamēr pa�audzinā�anas process nav sācies, viņu nevar uzskatīt par pieaugu�u, par personību. Da�kārt ir tā, ka cilvēkam ir gan pase, gan darbā viņ� jau iestājies, ģimeni nodibinājis, ta�u īsti par pieaugu�u nav uzskatāms, jo, kā saka dramaturgs V. Rozovs, vēl �nav ienācies�.

Tiklīdz jaunais cilvēks apzinās savas psiholoģiskās īpatnības, viņam rodas īpa�as rūpes par personības veido�anu, pa�audzinā�anu, nepiecie�amība darboties pozitīvo pārmaiņu labad. Jo ātrāk tas notiek, jo labāk.

Par �īs darbības motīvu, iek�ējo stimulu var kļūt cen�anās sasniegt izvirzīto mērķi, neatpalikt no citiem, tā var būt arī vēlē�anās līdzināties savam biedram, draugam vai iemīļotajam literārajam varonim. Pa�audzinā�anas nolūkā jebkurā gadījumā vajadzīgas konkrētas zinā�anas pa�am par sevi, par savu psihi, iek�ējo pasauli, par �ī ārkārtīgi sare�ģītā �mehānisma� uzbūvi un darbības likumiem, kurus gribam pilnveidot.

Pa�izziņa ir pirmais solis uz pa�audzinā�anu. Ne velti jaunie�u publicētās un arī nepublicētās dienasgrāmatās atrodam tik daudz pārdomu par savu raksturu. Visbie�āk �īm pārdomām cauri au�as neapmierinātība ar sevi. Cilvēks uzmanīgi paskatījies uz sevi no malas vai, pareizāk sakot, ieskatījies sevī, un tas, ko viņ� ieraudzījis, viņu neapmierina. Pēc tam tiek sastādīta sevis uzlabo�anas programma, rodas atskaite pa�am sev par tās izpildi un pa�pār-baude. Vēlāk � slēdzieni par panākumiem un neveiksmēm ... Un tā visu dzīvi ...

Pa�ķirstīsim da�u dienasgrāmatu lappuses. �Tagad,� raksta Ļ. Tolstojs, �kad nodarbojos ar savu spēju attīstī�anu, es ar dienasgrāmatas palīdzību varē�u spriest par �īs attīstības gaitu.� Analizējot savas psiholoģiskās īpatnības, autors ir spiests atzīties: �Es esmu nejauks, neveikls... garlaicīgs citiem cilvēkiem, netaktisks, neiecietīgs (intolerant) un reizē kautrīgs kā bērns. � Es esmu gandrīz pilnīgs nejēga. Zinā�anas esmu apguvis bez sistēmas, kaut kā, tāpēc tām nav dziļākas jēgas un savstarpēja sakara, turklāt zinā�anu ir maz. Esmu nesavaldīgs, nenoteikts, nepastāvīgs, muļķīgi godkārīgs un karstgalvīgs kā visi bezrakstura cilvēki. Es neesmu drosmīgs. Esmu neakurāts un tik slinks, ka dīkdienība ir kļuvusi par nepārvaramu manas dzīves ieradumu. � Es esmu gudrs, ta�u manas prāta spējas nav pamatīgi pārbaudītas. Man nepiemīt ne praktiskais prāts, ne arī augstāko aprindu vai lieti�ķu cilvēku prāts. Es esmu godīgs, t. i., mīlu visu, kas ir labs, esmu izkopis �o paradumu mīlēt labo, vienmēr ar prieku atgrie�os pie tā, jo atkāp�anās manī izraisa neapmierinātību. Bet ir kaut kas, ko es mīlu vēl vairāk, � tā ir slava.�

Tie bija divi �P� � pa�pārbaude un pa�analīze. Bet tagad tre�ais �P� � pa�audzinā�anas programma, t. i., noteikumi, kuru ievēro�anu Ļ. Tolstojs uzskatīja par nepiecie�amu: �1) to, ko esi nodomājis izpildīt, � izpildi, lai vai kas; 2) visu izpildi labi; 3) ja esi kaut ko aizmirsis, nemeklē tūlīt grāmatā, centies atcerēties pats; 4) pastāvīgi nodarbini savu prātu, cik vien tas iespējams...�. �Man dzīvē pats svarīgākais ir atbrīvoties no trim galvenajiem netikumiem, pārvarēt savu ātro aizkaitināmību, slinkumu un gļēvumu.�

Lūk, noteikumi, kurus sev jaunībā formulējis K. U�inskis:

1. Pilnīga savaldība un miers, vismaz ārēji.

2. Tie�ums vārdos un rīcībā.

3. Pārdomāta rīcība.

4. Noteiktība.

5. Bez vajadzības nerunāt par sevi ne vārda.

6. Nevis neapzināti ļauties laika plūsmai, nevis darīt to, kas gadās, bet gan to, ko esi nolēmis.

7. Ziedot sevi tam, kas nepiecie�ams, vajadzīgs vai patīkams, nevis kaislībām.

8. Par savu rīcību katru vakaru dot sev godīgu atskaiti.

9. Nekad nelielīties ar to, kas bijis, ir vai būs.

10. Nevienam nerādīt �o �urnālu.

Fakti liecina, ka da�kārt visai sekmīgi ar pa�audzinā�anu nodarbojas arī tie, kas neizdara sistemātiskus ierakstus dienasgrāmatā. Ikviens var izveidot sev at�ķirīgas pa�analīzes, pa�izziņas un pa�audzinā�anas metodes. �o meto�u izstrādā�anā jūtami var ,palīdzēt psiholoģijas grāmatas, gan tā, kuru jūs pa�laik lasāt, gan tās, kuras esat-izlasīju�i pirms tam. Sākumā mēs iesakām iepazīties ar V. Levi grāmatām �Atrast sevi� un �Atrast sevī Citu�, V. Petrovska darbu �Populāras pārrunas par psiholoģiju� un citu

autoru izdevumiem. (Платонов К. К. Занимательная психология. � М., 1964; Алякринский Б. С. О таланте и способностях: Очерки о самовоспитании. � М., 1971.)

Da�kārt jautā, vai mums ir daudz grāmatu psiholoģijas jomā. Atbildēt nav tik viegli, kā sākumā liekas. Vispār grāmatu psiholoģijā ir ne mazums. Saraksts iznāktu pat ļoti gar�. Ta�u izdarīsim eksperimentu: pamēģiniet kādu no sarakstā minētajām grāmatām dabūt bibliotēkā... Tagad skaidrs?... Pieprasījums, kā mēdz teikt, daudzkārt pārsniedz piedāvājumu. Un tā daudzas svarīgas īpa�ības � neatlaidību, pacietību, atjautību � jūs varat sākt veidot jau �ajā ... grāmatu meklē�anas procesā.

Vēlu jums sekmes!

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Ceturtā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Pēc kādām pazīmēm, neielūkojoties bērna dzim�anas apliecībā, var noteikt viņa vecumu?

2. Kādas pusaud�u uzvedības īpatnības liecina par pieaugu�a cilvēka attīstības līmeņa sasnieg�anu? (Atbildot analizējiet jums pazīstamu pusaud�u izturē�anos!)

3. Nosauciet tos māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus, kas savā daiļradē pievērsu�ies bērnības tematam!

4. Pārbaudiet jaunākos brāļus un māsas ar �Pia�ē uzdevumiem�!

5. Kādu zinā�anu pietrūka pazīstamās A. Pu�-kina pasakas varonim caram Saltanam, kas noticēja audējai un virējiņai, arī ve�ai Vecatiņai:

Carei naktī dzima bērns,_

Neredzēts un briesmīgs ērms;

Nevar saprast, dēls vai meita, �

Radījums nav cilvēkveida.¹⁴

6. Atcerieties tos daiļliteratūras darbus, kuros aprakstīti gadījumi, kad cilvēkbērnus uzaudzina dzīvnieki. Vērtējiet �os darbus ar zinātnisku pieeju!

Diskusijas temats

Jūs dro�i vien atceraties Zila Verna romāna �Kapteiņa Granta bērni� kuģa bocmani, kuru sodīja par izdarītajām ļaundarībām, atstājot neapdzīvotā salā. �D�ons Mengls jau iepriek� bija licis aizvest uz salu vairākas kastes ar konserviem, darba rīkus, iero�us, kā arī �aujampulveri un skrotis. Tādējādi bocmanim bija dota iespēja strādāt un darbā pārtapt. Viņam nekā netrūka, pat grāmatu .. .�^{1 ¹⁵}

Notika brīnums, un pēc daudziem gadiem jau cita Z. Verna romāna �Noslēpumu sala� varoņi atrada Airtonu. Kāpēc viņ� bija pazaudējis savu cilvēcisko būtību un pārvērties par �balto pērtiķi�? Kāpēc nebija attaisnoju�ās autora humāno varoņu cerības, ka Airtons �darbā pārtaps�?

Kāpēc Robinsonam Kruzo, kas nokļuva daudz smagākos apstākļos, izdevās saglabāt intelektu un cilvēka pa�cieņu?

Disputa temats

�Vai mums ir tiesības uzskatīt sevi par pieaugu�ajiem?�

personības izziņas darbība

cilvēka psihiskās dzīves viengabalainums

UN VIENOTĪBA

Mēs jau zinām, kas ir psihe, ar kādām metodēm tā tiek pētīta. Zinām, kā psihe attīstās. Tagad mums priek�ā pats svarīgākais uzdevums � iepazīties ar galvenajiem cilvēka iek�ējās pasaules izveides pamatiem. Mēs noskaidrojām, ka psihe ir sare�ģīta smadzeņu darbība apkārtējās vides atspoguļo�anā. Ta�u apkārtējā pasaule var tikt atspoguļota ļoti at�ķirīgi, da�ādi. Tā, piemēram, paskatoties uz priek�metu vai to pataustot, mēs uzzinām par priek�meta formu, bet, lai izzinātu atoma struktūru, jāveic ilgsto�i pētījumi un jāizveido sare�ģīta slēdzienu sistēma. Pirmajā gadījumā būs runa par vispārināto atspoguļojumu, otrajā � par pastarpināto. Pirmajā piemērā atspoguļo�anas rezultāts būs uzskatāma tēla veidā, otrajā � jēdziens, prāta slēdziens.

V. I. Ļeņins ir norādījis: �No dzīvā vērojuma uz abstrakto domā�anu un no tās uz praksi � tāds ir patiesības izziņas, objektīvās realitātes izziņas dialektiskais ceļ�.�¹⁶

Apkārtējā pasaule var atspoguļoties mūsu psihē pārdzīvojumu, emociju, kā arī vēlmju vai tieksmju veidā. Mūsu rīcība, darbības arī atspoguļo īstenību. Visbeidzot, cilvēka individuālās īpatnības, viņa personības iezīmes, rakstura īpa�ības � tas nav nekas cits kā savdabīgs viņa dzīves un darbības atspoguļojums.

Zināmi daudzi mēģinājumi, kuru mērķis ir klasificēt psihiskās parādības. Jau sen ir pieņemts �āds psihisko parādību iedalījums: izziņa, jūtas un griba.

Izziņas darbībā savukārt iz�ķir sajūtas, uztveri, atmiņu, domā�anu un iztēli. Bez �īs �saskaldī�anas� nav iespējams konkrēti pētīt cilvēka psihiskās darbības. Lai pētītu kādu parādību jebkurā zinātnes jomā, to it kā apstādina un sadala sastāvdaļās. Tomēr �ī operācija slēpj sevī arī briesmas, jo ātri un viegli var aizmirst, ka reālajā īstenībā �ādu sastāvdaļu nav, ka dzīvē pastāv vesela, vienota parādība, kas tikai domās tiek dalīta.

Psiholoģijā �is moments ir sevi�ķi bīstams. Dzīvē tā nemēdz būt, ka cilvēks vispirms sajūt, tad uztver un iegaumē, bet pēc tam sāk pārdomāt un fantazēt. Nevar atdalīt citu no cita emocijas, lēmumu pieņem�anu, gribas izpausmes, temperamentu, raksturu u. c.

Visi �ie komponenti saplūst vienotā straumē, kur it viss ir savstarpējā saskarsmē un atkarībā. Tā ir ļoti sare�ģīta straume, kuras ātrumu, virzienu, spēku un citas raksturīgās īpatnības � konkrētā cilvēka psihes īpa�ības � nosaka indivīda personība, viņa darbības mērķi un motīvi, vieta, kādu viņ� ieņem sabiedrībā, un citi faktori. Pirmajā mirklī pat �ķietami visvienkār�ākās psihes izpausmes ir atkarīgas no visa personības īpa�ību kopuma. Par to mēs vēl turpmāk runāsim, bet tagad � piemērs no bērnu psiholoģijas.

Pirmklasniekiem pārbaudīja redzi ar Landolta apļiem. Tie ir apļi ar da�āda lieluma diametriem un atvērumu vienā pusē. Kad pārbauda redzi, pārbaudāmajiem jāpasaka, kurā pusē ir atvērums � labajā vai kreisajā, aug�ā vai apak�ā. Sākumā noteica un izmērīja attālumu, no kura bērni spēja saredzēt ap|a atvērumu. To izdarīja parastajos eksperimenta apstākļos: bērnus lūdza uzmanīgi skatīties un pateikt, kurā apļa pusē ir atvērums. Pēc tam viņus uzaicināja spēlēt medības. Eksperimenta dalībniekiem pēc kārtas piedāvāja izlūka lomu, vienojoties, ka izlūks dosies izzināt, kur atrodas medījamie dzīvnieki. To noskaidrot varēja pavisam vienkār�i, vajadzēja tikai nosaukt pareizo apļa atvēruma pusi, jo tie�i tur �slēpās� iedomātie zvēri. Medījamie dzīvnieki bija ļoti tramīgi: lai tos neaizbai-dītu, vajadzēja no iespējami lielāka attāluma ieraudzīt apļa atvērumu. Mazo mednieku pārliecināja, ka viņ� uzdevumu izpildīs iespējami labi un nepievils. Labākajiem medniekiem apsolīja balvas.

Ar ko at�ķiras �īs divas eksperimentu sērijas? Landolta apļi bija tie pa�i, pārbaudāmie arī, apstākļi, apgaismojums � nekas nebija mainījies. Vienīgā at�ķirība � motivācijā, mazā cilvēka attieksmē pret uzdevumu. Rezultāti parādīja, ka personiskie psiholoģiskie faktori gandrīz visiem bērniem ļoti būtiski ietekmē redzes asumu. Sevi�ķi jūtama �ī starpība bija tiem pārbaudāmajiem, kas ātri un aktīvi iejutās mednieka lomā. Tā, piemēram, Vadims, kas parastos apstākļos atvērumu varēja ieraudzīt tikai 350 centimetru attālumā, mednieka lomā atvērumu saskatīja no 475 centimetru liela attāluma. Attālums palielinājās par 125 centimetriem! Vidēji redzes asums visiem piecgadīgajiem, se�gadīgajiem un septiņgadīgajiem bērniem spēles apstākļos pieauga gandrīz par 30 procentiem.

Ar līdzīgām personiskā faktora ietekmes izpausmēm mēs turpmāk sastapsimies ik uz soļa, un tas nav nekāds brīnums. Laiku pa laikam par to būs jāatgādina. Tikai centīsimies, lai mūsu atgādinājumi nelīdzinātos neatlaidīgajiem iespraudumiem, kas doti R. Kiplinga pasakā �Kāpēc valim �aura rīkle�. Sev pa�am- par nelaimi, Valis nolēma apēst Jūrnieku, kur� pēc kuģa_bojāejas sēdēja uz plosta jūras vidū. Par Jūrnieku teikts: �...kājās viņam būs zilas brezenta bikses ar bik�turiem (tikai nevajag aizmirst bik�turus, mans prieks un acuraugs!), kabatā nazis, un tas arī būs viss.�¹⁷ Autors ne mirkli neatstāj bez uzmanības �os bik�turus. Rakstnieks ar visda�ādākajiem paņēmieniem atgādina (un vienmer iekavās!): �It-sevi�ķi iegaumē bik�turus, mans prieks un acu-

raugs!�; �Tos tu nedrīksti aizmirst!�. Par Jūrnieku jāsaka, ka viņ� Vaļa vēderā veltīgi laiku netērēja: �..strādāja ar nazi, iztaisīja no plosta smalku, smalku re�ģi, sastiprināja to ar bik�turiem (nu tu zini, kāpēc nedrīkstēja aizmirst bik�turus!) un iespīlēja �o savu galdniekdarbu Vaļa rīklē.�¹⁸

Tas, ka mēs ik pa brīdim atgādināsim par cilvēka psihes vienoto veselumu, par psihisko procesu personisko raksturu, vēlāk noderēs, lai no atsevi�ķām psihiskām parādībām izveidotu cilvēka personības jēdzienu. Pretējā gadījumā var nokļūt tā neveiksmīgā pulksteņmeistara lomā, kur�, izjaucis pulksteni, rūpīgi raksturoja visas skrūvītes, zobratiņus un atsperītes, bet netika skaidrībā, kā darbojas viss mehānisms kopumā, un nespēja to salikt.

Atkārtosim vēlreiz: personības psihiskā dzīve ir tikpat vienota un nedalāma savā veselumā kā varena ūdens straume... Ta�u tas nenozīmē, ka nebūtu iespējams pētīt �īs straumes fizikālās īpa�ības, ūdens ķīmisko sastāvu, temperatūru un kustības ātrumu... Tā arī mēs centīsimies izpētīt atsevi�ķas psihes īpa�ības, neaizmirstot, cik nosacīts ir �āds dalījums.

Piektā nodaļa SAJŪTAS UN UZTVERE

Aizvien smalkākas sajūtas rodas,

Ne piecas vairs, se�as tās jau,

Bet cilvēks uzreiz tālāk dodas Pēc tā, kā vēl nav.

Zināt tos iemeslus, kuri slēpti,

Noslēpumtakas izdibināt �

Sajūtai �ai � sēstai � pa pēdām,

Sajūta septītā, nāc!

L. Martinovs

Sajūtu un uztveres jēdziens. Daudzas apkārtējo priek�metu, parādību pazīmes un īpa�ības (temperatūru, krāsas, skaņas, smar�as, gar�as, virsmas gludumu, nelīdzenumu u. c.) mēs uztveram, pateicoties sevi�ķam psihes procesam � sajūtām. Raksturīga sajūtu īpatnība � to acumirklīgums, tie�ums. Sajūtas atspoguļo to atsevi�ķo priek�metu un parādību pazīmes, īpa�ības, kas dotajā bridi iedarbojas uz mūsu sajūtu orgāniem. �im psihes procesam piemīt vēl viena īpa�a iezīme: ar sajūtu starpniecību mēs uzzinām par atsevi�ķām priek�metu, parādību īpa�ībām un pazīmēm. Protams, reālajā dzīvē ir grūti izdalīt sajūtas, kā mēdz teikt, tīrā veidā. Tās vienmēr saistās ar visa priek�meta vai parādības uztveri: sarkans karogs, vēss vēj�, smar�īga roze, salds medus u. c.

Sajūtas ir daudz sare�ģītāka psiholoģiskā procesa � uztveres � sastāvdaļas. Uztvere ir priek�metu un parādību atspoguļojums to pazīmju kopumā, veselumā. Tā rodas, priek�metiem un parādībām tie�i iedarbojoties uz sajūtu orgāniem. Sajūtas un uztvere ir nesaraujami saistītas.

No anatomijas un fizioloģijas kursa jums ir zināms, ka sajūtu fizioloģiskais aparāts sastāv no analizatoriem. Analizatoros ietilpst receptori (acis, ausis, gar�as kārpiņas, kas atrodas uz mēles virsmas), nervu �ķiedras un noteikti smadzeņu apvidi. Lai rastos sajūta, pirmkārt, nepiecie�ams, lai reāli pastāvētu priek�mets, parādība. Otrkārt, priek�metam vai parādībai ar savu pazīmi vai īpa�ību � krāsu, temperatūru, gar�u, smar�u vai virsmu � jāiedarbojas uz receptoriem. Iedarbībai var būt kontakta (jūs pieskaraties priek�metam ar pirkstiem, liekat to uz mēles) vai distances raksturs (jūs redzat tālas zvaigznes, dzirdat biedra balsi, sajūtat jūras smar�u). Ta�u �ai iedarbībai obligāti jāsaistās ar receptora �ūnu kairinājumu. Tas ir fizisks process, kura rezultātā nervu �ūnās rodas ierosa � fizioloģisks process. Ierosa pa aferentajām nervu �ķiedrām tiek aizvadīta līdz atbilsto�iem galvas smadzeņu apvidiem. Tikai tur �is fizioloģiskais process pārvēr�as par psihisku procesu, un cilvēks sajūt attiecīgu priek�meta vai parādības īpa�ību.

Jutīgums un tā sliek�ņi. Sajūtas rodas, ja kairinājumam ir zināms spēks, noteikta iedarbības pakāpe. Par to pārliecināties nav

sevi�ķi grūti. Ieberiet pusglāzē ūdens nedaudz cukura! Pagar�ojiet! Nav salds? Cukura iebērts par maz. Pamazām beriet klāt cukuru un gar�ojiet! Beidzot jūs sajutīsiet, ka ūdens kļuvis saldāks.

Vienkār�i aprēķini liecina � lai rastos pirmās sajūtas pazīmes, uz simts gramiem ūdens vajadzīgs noteikts cukura daudzums. Tas ir kairinājuma minimālais lielums, kas sāk izraisīt sajūtu. To sauc par absolūto apak�ējo jutīguma slieksni.

Ja mēģinājumā vienlaikus piedalās vairāki cilvēki, var gadīties, ka viens no viņiem jau paziņojis: �Salds�, bet citam nepiecie�ams, lai tiktu piebērti vēl da�i grami cukura. Tas nozīmē, ka pirmā dalībnieka gar�as analizatoriem ir augstāka jutīguma pakāpe. Starp absolūto jutīgumu un tā slieksni pastāv pretēja proporcionāla attiecība: jo zemāks slieksnis, jo augstāks jutīgums.

Pastāv arī aug�ējais jutīguma slieksnis � kairinājuma iedarbības robe�a, par kuru augstāk sajūtas intensitāte vairs neaug. Kad tas sasniegts, acis ap�ilbst.

Glāze ar saldu ūdeni noder arī tādas likumsakarības noteik�anai, ko sauc par iz�ķirības jeb starpības slieksni. Ieberiet glāzē vēl nedaudz cukura! Jūtat at�ķirību? Vēl mazliet, vēl... Ūdens kļuvis

nedaudz saldāks? Ja no kairinājuma beigu lieluma atņem sākotnējo, var noteikt, par cik jāpalielina kairinātāja intensitāte, lai pamanītu at�ķirību sajūtā. 3o minimālo at�ķirību starp diviem kairinājumiem, kuras ietekmē rodas tikko jau�ama at�ķirība sajūtā, tad ari sauc par iz�ķirības jeb starpības slieksni. Katram sajūtu veidam �ie lielumi ir vairāk vai mazāk pastāvīgi. Tā, piemēram, lai sajustu starpību svara ziņā, sākotnējam svaram ir jāpieliek vai jāatņem 1/30 no �ī svara; dzirdes sajūtām slieksnis ir 1/10, bet redzes sajūtām � 1/100 no sākotnējā lieluma.

Jutīguma sliek�ņa raksturojo�ie lielumi var būt visda�ādākie. Sevi�ķu ietekmi uz jutīguma pakāpi atstāj cilvēka darbības rak-

sturs, viņa intereses, rīcības motīvi (atcerieties, kā mainījās bērnu redzes asums atkarībā no uzdevuma noteikumiem!). Zināma nozīme ir arī profesijai, trenētībai u. c. Audējas, kas strādā tekstilrūpniecībā, spēj, piemēram, at�ķirt aptuveni �etrdesmit da�ādas melnā toņa nokrāsas, bet mēs � divas vai trīs. Ir grūti sacensties mūzikas skaņu uztver�anā, piemēram, ar vijolnieku, bet gar�as un smar�as noteik�anā � ar degustatoru. Ta�u augsta jutīguma pakāpe un tās attīstī�ana nebūt nav saistīta tikai ar profesionālo darbību. Tā, piemēram, K. �ukovskis atceras, ka rakstniekam A. Kuprinam bijusi ļoti smalka o�a.

Reiz Kuprins sarīkoja savdabīgu eksāmenu. Tika pasniegtas vairākas nelielas melones. Kuprinam tikai pēc smar�as un gar�as vien (meloņu miza netika parādīta) vajadzēja noteikt, pie kādas �ķirnes pieder katra melone. Kā īsts degustators viņ� paostīja, pagar�oja, un ... atbildes bija nekļūdīgas.

Sajūtu un uztveres nozīme izziņas procesā. Mūsu �es� ir �pieslēgts� apkārtējai pasaulei ar sajūtu orgānu starpniecību. V. I. Ļeņins ar atzinību citēja fran�u rakstnieka � filozofa Didro vārdus: �Mūsu jutekļi ir taustiņi, uz kuriem piesitienus izdara mums apkārtējā daba.�¹

Bet varbūt mūsu sajūtas, uztvere ir tikai iztēles rotaļa, kurai nav nekāda sakara ar īstenību?

Tie�i tā domāja angļu bīskaps Bērklijs: �Esse is percipi�, t. i., eksistēt nozīmē tapt uztvertam. �Kad es saku, ka galds, uz kā es rakstu, pastāv, tad tas nozīmē, ka es to redzu un sajūtu,�¹⁹^²⁰ � tāds bija viņa skaidrojums.

Bērklija laikabiedri pievērsa uzmanību tam, ka ar �āda veida spriedumu līdzdalību var nonākt līdz citu cilvēku eksistences ap�aubī�anai, nolieg�anai. Materiālistisko uzskatu par sajūtu nozīmi izziņā formulējis V. I. Ļeņins darbā �Materiālisms un empiriokriti-cisms�. Viņ� rakstīja: �Citādi kā ar sajūtu palīdzību mēs ne par kādām vielas formām un ne par kādām kustības formām nekā nevaram uzzināt.�²¹

Bet vai perceptlvie attēli (percepcija � objektīvās īstenības tie�a uztver�ana ar sajūtu orgānu starpniecību) saista mūs ar apkārtējo pasauli, vai tie līdzinās tam, kas tos rada? Bet varbūt tās ir tikai nosacītas zīmes, īstenības hieroglifi? Varbūt sajūtas mūs �ķir no apkārtējās vides un mēs kā vāveres ritenī grie�amies pa�i savu ilūziju karuselī?

Pagāju�ajā gadsimtā vācu fiziologs I. Millers �ķietami pārliecino�i pierādīja, ka mēs uztveram tikai savu sajūtu orgānu darbības īpatnības un neko vairāk. Viņa mēģinājumus nav grūti atkārtot. Zināms, ka ar acīm mēs uztveram gaismu, ar ausīm � skaņas, ar

mēli � gar�u utt. Bet kas notiek, ja iesit pa acs ābolu (protams, ne sevi�ķi stipri!)? Pilnīgi pareizi! Acu priek�ā lēkā dzirksteles. Gaismas sajūta. Bet, ja iedarbojas uz acs tīkleni ar vāju elektrisko strāvu? Atkal � dzirksteļo�ana! Kāds tad ir izskaidrojums? Tātad vienmēr, vienalga, ar ko iedarbojamies uz aci, atbildes reakcija ir gaismas sajūta?!

Bet auss? Pilnīgi pareizi: viegls sitiens � ausī zvana; vāja strāva � atkal zvana. Liekas, pat pilnīgi paklausīgā un reālistiskā īstenības atspoguļotāja mēle (kas netic, kamēr �nenoprovē�) mūs da�kārt māna: kabatas lukturī�a bateriju spailes... skābas!

Ta�u minētie fakti veido izņēmumu, nevis likumsakarību. Tie tikai apliecina, ka mūsu sajūtu orgāni ir pielāgoju�ies uztvert noteikta veida enerģiju, bet pa�i to, protams, nerada.

Galvenā un vienīgā garantija tam, ka cilvēks pareizi uztver apkārtējo pasauli, ir viņa praktiskā darbība apkārtējās vides apgū�anā un pārveido�anā.

Sensoriskā deprivācija. Jebkuram organismam, lai tas spētu izdzīvot, ir nepiecie�ams būt līdzsvarā ar apkārtējo vidi. Tas nozīmē � apgūt derīgo un aizvadīt no organisma visu, kas tam ir kaitīgs. Tā veidojas tiek�anās pēc pozitīvās iedarbības un... izvairī�anās no negatīvās. Ja cilvēka organisms izjūt barības vielu trūkumu, psiholoģiskā līmenī rodas emocijas, kas izpau�as kā bada sajūta, ja nepietiek ūdens, � jūtamas slāpes. Ta�u cik daudz �ādu �slāpju� var būt cilvēkam?

Izrādās, ka viena no cilvēka visskaudrākajām dzīves vajadzībām ir vajadzība pēc normālas sajūtu plūsmas, kas baro (vārda tie�ajā nozīmē!) cilvēka smadzenes ar dzīvino�iem, nepiecie�amiem iespaidiem.

Visiem zināmi ir pieci sajūtu orgāni (patiesībā to ir nesalīdzināmi vairāk), kas uztver un pārraida organismam informāciju no apkārtējās vides gaismas, skaņu, krāsu, smar�u, gar�u, temperatūras un pieskārienu veidā. Iek�ējie orgāni signalizē par sirds un asinsvadu, muskuļu, nieru, aknu stāvokli. Visi �ie daudzveidīgie sensoriskie (no latīņu v. sensus � sajūta) kanāli saplūst vienā varenā upē, kas apskalo un baro mūsu smadzenes nevis ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem, vitamīniem un ūdeni, bet ar ... informāciju.

Bet apstākļi, kuros jūtama informācijas nepietiekamība, izraisa sava veida slāpes, badu, vēlē�anos... /. Se�enovs uzskatīja, ka jebkura vēlme gan no psiholoģiskā, gan no fizioloģiskā viedokļa līdzinās bada sajūtai. At�ķirībā no vispārējām mokpilnajām izjūtām, kas pavada visas vēlē�anās, katra konkrētā vēlme vēl saistās ar noteiktiem dzirdes, redzes un citiem priek�statiem un tēliem.

Jau ilgi pirms tam, kad sasniegumus guva kosmiskā psiholoģija, kad notika eksperimenti surdokamerās, ģeniālais zinātnieks saprata,

ka cilvēkam, lai viņ� justos vesels un mundrs un lai viņa psihes darbība būtu normāla, ir nepiecie�ama bagātīga sajūtu plūsma. Bet ja tās nav? Tad rodas bīstamas parādības � sensoriskā deprivācija, sensoriskais bads, kas tagad aprakstīts visos kosmiskās medicīnas, bioloģijas un psiholoģijas mācību līdzekļos.

Nepiecie�amā sajūtu plūsma normālos dzīves apstākļos tiek sasniegta it kā automātiski. Ar normāliem dzīves apstākļiem �eit saprotam nosacījumu grupas. Pirmajā ietilpst fizioloģiskie �instrumenti� (acis, ausis, deguns u. c.), kas spēj vākt informāciju, otrajā � da�ādi priek�meti un parādības, ārējie kairinājumi, kurus redzam, dzirdam, sajūtam, sao�am u. c.

Akadēmiķis /. Pavlovs novēroja slimnieku, kuram no ārējām uztvero�ajām virsmām (savainota nervu sistēma) bija paliku�as tikai divas acis un auss. Un, tiklīdz �ie divi uz ārpasauli vērstie logi tiku�i aizdarīti, slimnieks tūdaļ grimis miegā. Tas pilnīgi apliecina faktu � lai lielās galvas smadzeņu puslodes atrastos mundrā, darbīgā stāvoklī, ir nepiecie�ama noteikta, minimāla ārējo kairinājumu plūsma. Cits slimnieks, kad viņam bija atvērta veselā acs un auss, pilnībā saprata apkārtējos, spēja lasīt un rakstīt. Ta�u, tiklīdz viņ� nevarēja izmantot vienu vai otru (aci vai ausi), iestājās atmiņas zudums. Kas �ajā laika sprīdī ar slimnieku notika, viņ� nespēja atcerēties.

Par kosmonautiem izvētās absolūti veselus cilvēkus. Kosmosa biedējo�ais, nepielūdzamais klusums ir bīstams sensoriskā bada izraisītājs. Kabīnē viss ir pierasts, nekas nepriecē acis, un pamazām iestājas tas stāvoklis, ko tautā sauc par garlaicību. Zinātnieki �o parādību dēvē par sensorisko deprivāciju. Pa�i pirmie to aprakstīju�i dziļo pazemes alu atklājēji un polārpētnieki, raksturodami melno un balto klusumu.

Mūsu dienās garlaicību, precīzāk sakot, sensorisko deprivāciju, sensorisko badu zinātnieki rada mākslīgi un pētī speciālos apstākļos. Tā, piemēram, pārbaudāmo īpa�ā tērpā iegremdē ūdenī, lai viņ� nesaņemtu redzes, dzirdes, smar�as un citus ārējās vides kairinājumus. Kas tad norisinās cilvēka iek�ējā pasaulē? Nori�u ir daudz: maldino�as sajūtas, savas �es� izjūtas zudums, traucējumi emocionālajā un jūtu sfērā, kā arī citas nepatīkamas sajūtas. Ne velti tas ir viens no pa�iem smagākajiem topo�o kosmonautu pārbaudījumiem. Ir nopietns iemesls kopā ar vienu no viņiem. � S. Lēma stāstu cikla varoni Pirk�u � �iegremdēties� speciālā baseinā, kuru kursanti asprātīgi bija iesauku�i par �pirti�. Tajā var izjust visus stindzino�ās sensoriskās deprivācijas �jaukumus�. Vēl jo vairāk tāpēc, ka S. Lems aprakstījis (speciāli pārbaudīts!) psihiskās parādības ar pilnīgu zinātnisku precizitāti un atbilstību. Iejusties ikkatras darbojo�ās skrūves vai detaļas vietā, lai �sajustu to, kas jāiztur tai�, � tas tagad �nācis modē� arī in�enieriem. Lieki piebilst, ka iesācējam psihologam noteikti jāiemācās sajust un izprast cita cilvēka pārdzīvojumus.

Tātad pacentīsimies izjust to, ko jūt iegremdētais Pirkss, cik iespējams, nenovēr�ot uzmanību:

��is tuk�ums sāka kļūt satrauco�s. Vispirms viņ� vairs nejuta sava ķermeņa, roku un kāju stāvokli. Viņ� vēl atcerējās, kādā pozā gu|, tie�i atcerējās, nevis juta. [..] Viņ� atklāja, ka viņam nav ne rumpja, ne galvas � itin nekā. It kā viņa vispār nebūtu. [..] Pirkss it kā pamazām iz�ķīda ūdenī, kuru tāpat vairs pilnīgi nejuta. ..

Nebija ko kustināt � rokas bija pazudu�as. [..] Pēc tam kļuva arvien ļaunāk.

Sākumā tumsa, kurā viņ� atradās, vai, precīzāk, tumsa, kura bija viņ� pats, piepildījās ar blāvi mirgojo�iem apļiem, kas peldēja kaut kur redzesloka robe�ās; �ie apļi pat nespīdēja, tikai neskaidri balsnīja. [..]

Ta�u redzes un dzirdes fenomeni, �ī mirgo�ana, zibsnī�ana, trok�ņi un dunoņa, bija tikai nekaitīgs prologs, rotaļa salīdzinājumā ar to, kas sākās pēc tam.

Pirkss saira. [..]

Pirkss bija mazliet �eit, mazliet tur, un viss izplūda. Aug�a, apak�a, malas � nekas nebija palicis. [..]

Nē, viņ� ir iemiesojies kādā citā. Un �is cits uzpūtās. Piepampa. Kļuva neizmērojams.

Pirkss griezās. Riņķoja. [..]

Acu orbītas bez sejas, apaļas, izvalbītas, izplūsto�as, ja mēģinātu tām pretoties, spiedās, līda viņam virsū, spīlēja viņu no iek�puses, it kā viņ� būtu no plānas plēves pagatavots rezervuārs, kas tūlīt, tūlīt pārsprāgs.

Un viņ� pārsprāga ..

Nu jau gana. Tagad ir skaidrs, ko nozīmē sensoriskā deprivā-cija. Tikai vēlreiz jāatgādina: Lems neko nereālu nav izdomājis. Zinātnisku eksperimentu protokolos atzīmētas vēl iespaidīgākas psihisko parādību pārmaiņas, kuru cēlonis ir nepietiekamā impulsu plūsma. No �ī viedokļa interesants materiāls ietverts arī iepriek� minētajā kosmonauta A. Ļeonova un psihologa V. Ļebedeva grāmatā, kur ir nodaļas ar nosaukumu �Sensoriskais bads�, �Psihiskie stāvokļi sensoriskās deprivācijas apstākļos�.

Tātad � nost ar sensorisko deprivāciju! Bet kāpēc arvien bie�āk izskan tie�i pretējas prasības? Būtībā ir tā, ka parastos apstākļos mūs nogurdina nevis ārējo iespaidu nepietiekamība, bet glu�i otrādi � to pārbagātība ... Tāpēc tik svarīgi ir ievērot pa�us elementārākos psihohigiēnas noteikumus: pieklusināt savus televizorus, magnetofonus, atskaņotājus. Tas liecinās arī par cieņu pret apkārtējiem � pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem.

Kompensācija sajūtu un uztveres jomā. Dzejniekiem patīk paradoksi. Dzejolī �Jaunās sajūtas� B. Sluckis saka:

Novājinās pamazām galvenās piecas,

Piecas viszināmās klasiskās,

Ievērojamākās,

Apniku�ās, noguru�ās, pierastās, novalkātās.

Kas tad man redze, tauste un dzirde ir?

Ja man dubļos gadītos paklupt,

Lai es akls Un kurls pavisam �

Es manu un izjūtu visu ne sliktāk. ²²

īstenībā cilvēki traģiski pārdzīvo jebkura ar ārējo vidi saistīta sakaru kanāla zaudē�anu. Ja vairs nedarbojas kāds no sajūtu orgāniem, samazinās ne vien pārdzīvojumu spektrs, bet mainās arī attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, notiek pārmaiņas pa�ā cilvēka personībā.

Nav iespējams bez dziļa saviļņojuma lasīt Bēthovena atzī�anos, ko viņ� rakstījis, jau kurls būdams. Lūk, fragments no viņa �Hei-ligen�tates testamenta�:

�Ak, Jūs cilvēki, kas mani uzskatāt un saucat par nedraudzīgu, stūrgalvīgu, mizantropu, cik Jūs esat netaisni pret manil Jūs nezināt slepeno iemeslu tam, kādēļ es tāds Jums izliekos. [..] Jau no bērnības būdams ar ugunīgu, strauju temperamentu, iemīļojis sabiedrību un izpriecas, es biju spiests jau agri no�ķirties un dzīvot vientulīgi. Ja laiku pa laikam es visu to centos neievērot, ak, cik ne�ēlīgi un ar kādu divkār�u spēku rūgto īstenību man atgādināja mana bojātā dzirde! Un tomēr man trūka dū�as cilvēkiem pateikt: runājiet stiprāk, kliedziet, es esmu kurls. [..] Tādēļ piedodiet, ja Jums liekas, ka es no Jums novēr�os, kaut gan patiesībā gribētu Jums tuvoties. Mana liksta ir divkārt moko�a tāpēc, ka man tā jāslēpj. Man cilvēku sabiedrība nedod atpūtu, man nevar būt intīmu sarunu, savstarpējas dziļāko jūtu izpausmes vārdos. Es esmu gandrīz glu�i vientuļ� un varu parādīties sabiedrībā tikai nepiecie�amības gadījumā. Man jādzīvo kā trimdā. Kad esmu sabiedrībā, man karsts metas no bailēm, ka kāds varētu pamanīt manu stāvokli.�²²

Ta�u jāatzīmē, ka pat tik traģiskus gadījumus kā kurlumu cilvēki uztver un pārdzīvo da�ādi. Te liela nozīme ir pa�a cilvēka personībai. Iespējams, ka M. �aginjana ironizē, varbūt ar nodomu cen�as mazināt uzbrūko�ās nelaimes nozīmi, ta�u viņa dzirdes pavājinā�anos vērtē pavisam citādi. �Mans kurlums,� lasām viņas neparastajā grāmatā �Cilvēks un laiks�, �kļuva manāms, es jau sāku pagriezt galvu un pastiepties uz to cilvēku pusi, kas sarunājās ar mani. Tantes, sevi�ķi krustmāte, kas uzskatīja, ka viņa ir atbildīga par manu un manas māsas likteni, pievērsa �im apstāklim uzmanību.

� Varbūt izjaukt precības? Kam gan patīkami apprecēties ar kurlu? Bet, ja neizies pie vīra, kā viņa sev nopelnīs iztiku?

Atklāti runājot, man pa�ai kurlums nekad nav traucējis, tas mani pat ir �sildījis�, ar gadiem esmu �ietinusies tajā� arvien siltāk un ērtāk.�

Mēs jau noskaidrojām, ka psihe ir vienota sistēma. Atsevi�ķu sajūtu orgānu zaudējuma gadījumos �ī vienotība izpau�as kompensācijas parādībā: pārējie sajūtu orgāni daļēji uzņemas ari zaudēto orgānu funkcijas. Tā, piemēram, akliem cilvēkiem pastiprinās dzirde, jutīgums attiecībā uz smar�ām, tauste. Bet, ja pazaudēta redze, cilvēks ir kurls un viņam nav arī runas spēju? Ārkārtīgi grūti iedomāties tāda cilvēka iek�ējo pasauli, kur� ir ne tikai kurlmēms, bet arī* akls. Vai viņa iek�ējā pasaule vispār pastāv?

Mūsu zemē dzīvoja brīni�ķīga sieviete, viņas dzīves varoņdarbu var salīdzināt ar N. Ostrovska varoņdarbu, Tā ir aklā un kurlmēmā O. Skorohodova. Bērnībā viņa saslima un zaudēja redzi, vēlāk arī dzirdi. Desmit gadu vecumā meitene nokļuva skolā-klīnikā, kuru organizēja padomju zinātnieks I. Sokoļanskis. Tā bija viņas veiksme. Ar īpa�ām metodēm, izmantojot speciālu alfabētu un reljefa �riftu (Braila), pa�aizliedzīgie pedagogi izrāva Oļu no melnā klusuma bezdibeņa. Viņa kļuva par izglītotu cilvēku, rakstīja dzeju> radīja unikālu grāmatu �Kā es uztveru, iedomājos un saprotu apkārtējo pasauli�, kura ir pārtulkota daudzās pasaules valodās. Ikvienā �īs grāmatas lappusē mēs varam atrast interesantus datus par to, kā saglabāju�ies sajūtu orgāni zināmā mērā kompensē dzirdi un redzi. Ta�u galvenais, ko iegūstam no �īs grāmatas, nav izpratne par vispārējām psihofizioloģiskās kompensācijas likumsakarībām. Kompensācijai �eit pirmām kārtām ir ļoti personisks raksturs. Tie�i par to M. Gorkijs vienā no vēstulēm O. Skorohodo-vai raksta: �...atceros jūs kā simbolu tai enerģijai, kas nespēj neizpausties pat tad, kad tā ir fiziski ierobe�ota.

Uz grandiozo mūsdienu notikumu fona Jūsu personība man, literātam un mazliet arī fantastam, iegūst īpa�u nozīmi � tā kļūst par cilvēka saprāta uzvaro�ās enerģijas simbolu. Tā ir vērtīgākā no enerģijām, ko radījusi daba � it kā ar nolūku izzināt pa�ai sevi.�

Sajūtu savstarpējā iedarbība un emocionālais tonis. Apgalvot, ka sirds neuzklausa prāta balsi, � vai otrādi, ir nepareizi. Tas nozīmē aizmirst, ka jebkur� izziņas process sākas ar... jūtām, emocijām, sirds līdzdalību. Pirmajā mirklī ne visai precīzs �ķiet arī apzīmējums �jutekļi� vai �sajūtu orgāni�. Ta�u minētie apzīmējumi ir saglabāju�ies un �neatdod� savu vietu. Sākot jau ar impulsu saņem�anas mirkli, sajūtu orgāni informē organismu ar vienkār�as, bet dro�as sistēmas palīdzību: �jā � nē�, �patīkams � nepatīkams�. Vēl nav sācies sare�ģītais izvērtē�anas process, bet uz cilvēku emocionāli iedarbojas gan krāsas un skaņas, gan smar�as un gar�as, pieskārieni un temperatūra. Tikai pēc tam sākas analīze un tiek pieņemts lēmums prāta �tiesas procesā�: �patīkams, bet kaitīgs�, �skaists, ta�u bīstams�, �pievilcīgs, tomēr netikumīgs� u. c.

Visas sajūtas ir vai nu patīkamas, vai nepatīkamas, visām ir savs emocionālais tonis, sava emocionālā nokrāsa. Flautas maigās skaņas iedarbojas pavisam citādāk nekā brem�u kaucieni uz �osejas.

Liela emocionāla iedarbība ir smar�ām. It kā sacen�oties ar savām visspēcīgajām sāncensēm krāsām, tās pūlas noturēt savu emocionālo ietekmes sfēru.

Smar�as_nav klasificētas. Pretstatā varam minēt krāsas (sarkanā, oran�ā, dzeltenā, violetā utt.) un gar�as sajūtas (skābs, sāļ�, salds, rūgts) detalizēto iedalījumu. Bet smar�as? Bie�i tās tiek saistītas ar to pa�u priek�metu, kas smar�as izdala � augļu smar�a, puķu smar�a utt.

Nav arī teorijas par smar�u iedarbību uz organismu. Lielas grūtības sagādā smar�u apraksti. Dzejniekam U. Sejvinskim ir �ādas rindas:

Smar�a... Es ieelpoju neviļus �o liesmu, tik auksto ...

Tā atmiņu apskalo Kā mūzikas viļņi.

Lai attēlotu smar�as emocionālo iedarbību (dzejoļa nosaukums: �Me�rozīte�), dzejniekam bija jāapraksta gandrīz visu mūsu sajūtu gamma. Tas ļauj saskatīt arī vienu vispārēju likumsakarību: mūsu sajūtās un uztverē viss ir savstarpēji saistīts. Un tāpēc mēs sakām: �siltas skaņas�, �auksti toņi�, �saldi lakstīgalu treļļi� un �rūgtas atmiņas�. Ne velti galvas smadzeņu lielo puslo�u garozā receptoru zonām nav izteiktu robe�u, pāreja no vienas zonas otrā ir nemanāma.

Mūsu jūtas saistībā ar veselu gar�as paleti savā dzejolī brīni�ķīgi ir notēlojis dzejnieks V. Solouhins:

Vai mūsu jūtām piemīt gar�a,

Kad ilgas negantas un skumjas māc?

Kauss cie�anu �vai rūgts tik tie�ām?

Vai mīlestība tie�ām medus salda?

Mazs rūgtumiņ� � kā ūdens krūzē �

To skumjās skaidri sajust var.

Un dzīva sāls uz svaigas brūces �

Kad pārestība sūra skar.

Starp kaislībām un cīņām karstām Es at�ķirt apņemos tūlīt To nicīguma �ķērmo gar�u Un skāņumu, kur garlaicība slīkst.

Ir novakars kā salda bauda,

Bet gaismas strēlē gandrīz melns No lapkri�a un lietus kausa Līst novadējies skumju vīns.

Bet veidos �ajos � murgi, iznīcība,

Un mute nesajūt neko,

Kad simtgradiga greizsirdība Ar glāzi spirta apskalo.

Tā ir. Un lai. Lai rūgtums arī.

Ir medus tīkams. Pieņemama sāls.

No viena gan, ak, dievs, jel sargi,

Aiz savas �ēlsirdības glāb:

Kad nav ne puteņu, ne tveices,

Kad dienas, naktis izzūd jau,

Kad visas gar�as, krāsas beidzas,

Kad nav vairs ledus, arī uguns nav.

Adaptācija. Nav grūti pamanīt, ka pēdējās dzejas rindās autors lūdz viņu pasargāt no... sensoriskās deprivācijas. Lai cik neparasti tas liktos, tomēr deprivācija var rasties ne tikai surdokamerā, bet arī parastos apstākļos, pateicoties... mūsu sajūtu orgānu īpa�ībām, kas nodro�ina pielāgo�anos attiecīgajam kairinājumam. �o pielāgo�anos sauc par adaptāciju. Lai pamatīgi ar to iepazītos, nav nepiecie�am/ ne mēraparāti, ne laboratorijas apstākļi.

Kas notiek, kad no spilgti apgaismotas istabas cilvēks nokļūst tum�ā gaitenī? ... Pilnīgi pareizi! Pirmajā mirklī viņ� nespēj neko saskatīt, pēc tam pamazām sāk at�ķirt apkārtējos priek�metus. Tie�i tas pats ir vērojams pretējā gadījumā � no krēslainas telpas nokļūstot spilgta apgaismojumā. Sākumā gaisma ap�ilbina, pēc tam acis pakāpeniski aprod, t. i., samazinās to gaismas jutīgums, un cilvēks sāk normāli uztvert un saredzēt visu, kas apkārt. Pirmajā gadījuma notiek pielāgo�anās tumsai, otrajā � pielāgo�anās gaismai.

Mēs nejūtam savu pierasto apģērbu � ādas receptori ir adaptēju�ies. Tā pa�a iemesla dēļ ūdeni, kas sākumā liekas pārāk karsts vai auksts, mēs jau pēc da�ām minūtēm vispār nejūtam. Un adaptāciju var vainot arī tad, kad vecmāmiņa meklē brilles, kas atrodas viņai uz pieres... Adaptācijas rezultātā mēs ātri pierodam pie pa�ām visizsmalcinātākajām smar�ām un tās vairs nejūtam. Tas pats attiecas arī uz nepatīkamām smar�ām.

Adaptācija ir noteikta psihofizioloģiska parādība, kurai līdzīgas parādības varam atrast arī citās psihiskās dzīves sfērās.

Bīstama ir adaptācija emocionālajā sfērā. Tas, kas vēl vakar satrauca, saviļņoja, priecēja, lika sajūsmināties, �odien jau vairs neielīksmo, atstāj vienaldzīgu. Lai lauztu �o vienaldzības ledu, lai atkal sajustu saviļņojumu, ir nepiecie�ami arvien jauni un daudz stiprāki impulsi. Brīdinot vecākus, savā laikā progresīvais krievu pedagogs P. Leshafts teicis: �Sākumā konfekte, pēc tam konfekte ar rumu, tad � rums ar konfektēm, beidzot � tikai rums.�

Kāpēc notiek tā, ka jaunie�iem ātri zūd interese vienam par otru. Bie�i vien iemesls ir �galveno iero�u� izmanto�ana jau pa�ā pazī�anās sākumā. Jūtu sfērā nepaliek vairs rezervju, nekas netiek pataupīts ... Pavisam citu, pakāpenisku tuvinā�anās procesu ataino dzejas klasiķi � smalkākie garīgās dzīves dialektikas pazinēji. Atcerieties M. Ļermontova rindas:

Es biju gatavs nāvei, mokām,

Pret visu pasauli viens cīņā iet,

Lai tavu jaunavīgo roku �

Ak bezprātis! � vēl lieku reizi spiest.

Pēdējā laikā esam sāku�i runāt par sociālpsiholoģisko adaptāciju. Cilvēkam jaunā kolektīvā ir jāiejūtas, jāiedzīvojas. No piemēra par cilvēka acs pielāgo�anos tumsai un gaismai secinājām, ka �is process notiek automātiski. Daudz sare�ģītāks ir jautājums par sociālpsiholoģisko adaptāciju. Ir viena ļoti būtiska at�ķirība. Sajūtu orgāns,_ kas ierosas ietekmē pārkārto savu darbību, neko neizmaina apkārtējā vidē. Cilvēka klātbūtne vien pati par sevi nepadarīja ūdeni ezerā siltāku vai tum�o istabu gai�āku. Arī smar�u molekulu skaits nesamazinās tāpēc vien, ka cilvēks pierod pie tām. Mainās tikai sajūtas. Pavisam savādāk noris sociālpsiholoģiskā adaptācija. Jaunais kolektīva loceklis arī pats aktīvi iedarbojas uz citiem. No_ viņa vārdiem, mīmikas, �estiem ir atkarīga gan saskarsmes situācijas �temperatūra�, gan tās �apgaismojums�. Un visai

bie�i mēs pa�i esam vainojami neveiksmēs, kas rodas, ieejot jaunā kolektīvā vai grupā.

Uztveres veidi. Vai cilvēkam pietiek ar dabas izveidotajiem informācijas ieguves līdzekļiem � sajūtu orgāniem, lai izzinātu visu apkārtējās pasaules daudzveidību? Gandrīz deviņdesmit procentu no visa informācijas daudzuma mums sniedz mūsu �gaismas orgāns� � acs. Patie�ām, ļoti pareizi pateicis E. Mie�elaitis:

Acis � kā vārti pla�i.

Visa pasaule iziet caur tiem.

Iet visi � bez atļaujas, atskaitēm � pa�i,

Viskrāsu labais un ļaunais iet.

Visu, kas apkārt,

ārpus mums,

Acis ietver un uzsūc.

Bet vai visu? No �ī viedokļa ir interesanti ielūkoties angļu psihologa R. Gregorija grāmatā �Acis un smadzenes�. R. Gregorijs pētījis cilvēka redzes spējas. Viņa grāmatā ievietota ļoti iespaidīga shēma. Uz vertikālās skalas noteiktā mērogā atzīmēts viss elektromagnētiskais gaismas spektrs līdz pat gamma stariem. Bet izrādās, ka mūsu redzesloks, mūsu redzes uztvertspēja ir ierobe�ota ar �auru �īs skalas joslu.

� Paskatieties uz �o zīmējumu, � izsaucas Gregorijs, � mēs ta�u esam gandrīz akli!

Pieņemsim, ka tā. Bet no kurienes mēs zinām par visa spektra esamību? Par mikrobiem un vīrusiem, par mīklaino mikropasauli un Mēness neredzamo pusi?

Cilvēks raugās pasaule ne tikai ar abam acīm vien. Viņ� skatās caur sava prāta vareno prizmu, tādā veidā kompensējot sava organisma uzbūves fizioloģiskās nepilnības. Ne velti otrai savai grāmatai R. Gregorijs deva nosaukumu �Saprāta acs�. Prāts mums ir devis spārnus izplatījuma un laika pakļau�anai.

Un tā mēs apgūstam izplatījumu un laiku. Attiecībā uz izplatījumu termins �apgūt� ir vairāk vai mazāk saprotams. Ir pat skaidri redzami izplatījuma apgū�anas un izzinā�anas līdzekļi. Sare�ģītas kustību un redzes sajūtu mijiedarbības rezultātā cilvēks uztver priek�metu izmērus un formu, priek�metu novietojumu un attālumu starp tiem. Speciāli pētījumi liecina, ka speciālas perceptīvās darbības rezultātā smadzenes atspoguļo apkārtējās vides priek�metus, veido to modeļus.

Bet kā tiek modelēts laiks, kā tas tiek uztverts un atspoguļots? ²³

R._# 1969. � 8. lpp.

Mūsu organisma darbības fizioloģisko likumu pētījumi liecina, ka pats organisms pakļaujas noteiktam laika ritmam. Runājot par laika uztveri, I. Pavlovs_atzīmējis, ka mēs laiku uztveram ar ciklisku paradibu (saules lēkts, saules riets, pulksteņrādītāju kustība pa ciparnīcu utt.) starpniecību. Arī cilvēka organisma darbība ir cikliska. Та, piemēram,_ galvas smadzenes dienas laikā saņem impulsu plūsmu no sajūtu orgāniem, rodas ierosas procesi, smadzenes^ nogurst, bet pēc nakts atpūtas darba spējas atkal atjaunojas. Tapat cikliski organismā mijas barības uzņem�anas un tās pārstrādes periodi utt. Katra orgāna stāvoklis tiek fiksēts lielajās galvas smadzeņu puslodēs. Tas arī dod iespēju at�ķirt vienu laika periodu no otra.

Cilvēka �iek�ējā pulksteņa� atkarību no viņa psihes vispārējā stāvokļa apliecina daudzi fakti. Arī tas apstāklis, ka �iek�ējā pulksteņa salū�anas� gadījumos ar �labo�anu� ir jānoņemas psihiatriem. Patiesā laika izjūta zūd slimniekiem depresijas stāvokļos. Laiks viņiem velkas moko�i lēni. Ta�u paaugstinātas uzbudināmī-bas maniakālajos stāvokļos tiem pa�iem slimniekiem laika izjūta ir pavisam citāda.

Laika relativitātes psiholoģiskā izjūta saistās ar cilvēka darbību, ar viņa uztveres bagātību, domām, jūtām, personības ievirzi un individuālās attīstības vēsturi. Te jāatzīmē, ka sensoriskās depri-■vācijas apstākļos, kad iespaidu plūsma strauji samazinās un pierastā orientē�anās laikā nav iespējama, �sabojājas� arī �iek�ējais pulkstenis�.

Fran�u speleologs M. �ifrs bez pulksteņa un citiem iespējamiem laika noteik�anas līdzekļiem gandrīz se�desmit trīs dienas pavadīja ■simts trīsdesmit piecus metrus dziļas pazemes alas tumsā. Savā grāmatā �Ārpus laika viens zemes dzīlēs� viņ� aprakstījis, kā �ie apstākļi ietekmē iek�ējā bioloģiskā pulksteņa darbību. Pēc tūksto� stundām (vairāk nekā �etrdesmit diennaktīm) viņam likās, ka pagāju�as ne vairāk par divdesmit piecām diennaktīm. Kad labprātīgā pazemes �ieslodzījuma� laiks beidzās un draugi ieradās pie �ifra, viņ� teica: �Ja es būtu zinājis, ka laiks tik ātri pagājis, es būtu sen jau apēdis vēl paliku�os augļus un tomātus.�

Subjektīvo laika rituma izjūtu atzīmēju�i arī citi alu pētnieki. �ī parādība pati par sevi ir paradokss, jo neatbilst laika relativitātes psiholoģiskās uztveres galvenajam likumam. Saskaņā ar �o likumu � ar interesantu, saturīgu darbu piepildīts, emocionāli piesātināts laiks aizrit ātri, turpretī garlaiko�anās un gaidu atmosfērā laiks velkas bezgala gausi. �o likumu ļoti labi savā dzejolī formulējis dzejnieks S. Mar�aks:

Mēs zinām: laika jēdziens Ir atkarīgs no tā,

Kāds saturs iek�ā slēpies,

Ar ko to piepildām.

Mēdz būt �im laikam dīkstāves Un da�reiz tas pa tuk�o lai�,

Kad dienu ritmam jēgas nav Un veltīgs stundu skaits.

Kaut vienmērīgas laika taktis,

Kas dala mūsu diennaktis,

Bet, ja uz svariem liekam tās,

Tad redzam �, minūtes cik garas,

Un stundas � gau�ām īsiņas.

Mēs esam liecinieki mūsdienu lielākajai �psiholoģiskajai revolūcijai� laika uztveres jomā. Mēs fiziski izjūtam laika nepielūdzamo, trauksmaino skrējienu. Laiks nav atgūstams, tā ir īpa�a, ne ar ko nesalīdzināma vērtība. Bur�uāziskajā sabiedrībā pastav �āds augstākais laika novērtējums: �Laiks ir nauda.� Mums laika vērtība saistās ar jaunām zinā�anām, jauniem iespaidiem, jaunām domām un jaunu rīcību. Savu personību mēs veidojam, pamatojoties uz laiku. Ja pazūd laiku saikne, sairst arī personība. �Es� vienmēr ir vakardienas, �odienas un rītdienas �es� sintēze.

Laika relativitātes psiholoģiskā izjūta ir atkarīga ne tikai no personiskā vērtējuma, no mūsu jūtu un darbību satura. Tai ir arī divi vēsturiski aspekti. Pirmais aspekts saistās ar at�ķirīgo laika uztveri da�ādos laikmetos, otrais � ar laika uztveri katra cilvēka dzīvē no dzim�anas līdz nāves brīdim.

Padomju vēsturnieks A. Gurevi�s atzīst, ka cilvēks nepiedzimst ar laika izjūtu. Viņa izpratne par laiku un izplatījumu veidojas sava laikmeta kultūras ietekmē.

Pirmatnējais cilvēks zināja tikai daļu no nesenās pagātnes un spēja ielūkoties ne visai tālā nākotnē. Laiks un telpa viņam bija noslēpumaini, vareni spēki, kas var būt gan labi, gan ļauni. Pagāja daudzi gadsimti, iekams cilvēki nonāca līdz atziņai, ka laiks nav atgrie�ams, jo bija izveidojies uzskats, ka viss, kas eksistē un iet bojā �odien, atdzimst rīt: �Nav nekā jauna zem saules.� Ir saglabājies Amerikā dzīvojo�o indiāņu teiciens: �Rītdiena ir tikai cits �odienas apzīmējums.� Izteiksmīgs seno indiāņu laika izpratnes simbols ir ritenis. Kosmiskās kustības mū�īgā atjaunotne, nepārtrauktais ritums � dzim�anas un nāves laika rats ... Ļoti lēni laiks vilkās tiem, kas dzīvoja viduslaiku Eiropā. Tikai baznīcas zvanu skaņas vēstīja par aizgāju�ām diennakts stundām.

Tā kā dzīves temps un ļau�u pamatnodarbo�anās noritēja saskaņā ar dabas ritmiem, tad, pēc A. Gurevi�a atzinuma, cilvēkiem nebija nepiecie�amības ik brīdi zināt atbilsto�o diennakts stundu. Laikam nebija īpa�as nozīmes cilvēku apziņā. Pilnīgi pietika ar parasto dienas dalījumu daļās. Nebija izpratnes par minūti ka par integrālu stundas daļiņu. Vēl ilgi pēc mehāniskā pulksteņa izgudro�anas, kad pulksteņus jau diezgan pla�i izmantoja Eiropā, tiem nebija minū�u rādītāju.

Viduslaikos uzskatāms laika simbols bija virve, ko novilka austrumu�rietumu virzienā un ik dienas atritināja un saritināja, tāpēc tā bija nodilusi. Vienīgi dzejnieki jau toreiz izjuta un mēģināja izteikt psiholoģisko laika relativitāti. Degot nepacietībā ātrāk apvienoties vienā dzīvē ar līgavu, kāds no skandināvu eposa �Edas� varoņiem izsaucas:

Nakts gara,

divas naktis vēl garākas, � kā gan izturēt trīs?

Bie�i vien liekas man � pat mēnesis īsāks par pirinskāzu naktīm.

Tā varētu izsaukties arī Romeo. Bet D�uljeta domā: �Minūtē ir tik daudz dienu, ka par simts gadiem vecāka es kļū�u, līdz atkal ar manu Romeo es redzē�os.�

Ta�u_ viss minētais attiecas uz konkrētā laika posma izjūtu. Attiecība uz pagāju�o laiku darbojas glu�i pretēja likumsakarība: tuk�i, bezsaturīgi pavadītie laika brīzi, kas vilku�ies moko�i ilgi, vēlāk �ķiet ātri pazibēju�i un pagaisu�i, toties mirkļi, kas biju�i emocionāli piesātināti, aizņemti ar interesantu, lietderīgu darbību, vēlāk �ķiet gari un nozīmīgi laika sprī�i.

Noskaidrots, ka laika uztvere ir grūts un sare�ģīts uzdevums bērniem. Un ne jau velti. Laikam nav uzskatāmas formas. To nevar pasmar�ot, pagar�ot, pataustīt, ieraudzīt. Laiku var tikai nodzīvot. Un cik lielu jucekli rada vārdiskie apzīmējumi: ��odiena� � tā ir vakardienas �rītdiena� un rītdienas �vakardiena�? Un ko nozīmē �drīz�, kad jāiet uz teātri vai kino, un tas pats �drīz�, kad negribas iet pie ārsta?

Protams, jau tajā brīdī, kad jaundzimu�ais nāk pasaulē, pieaugu�ie noregulē re�īma pulksteņus, tāpēc bērns regulāri, vienā un tajā pa�ā laikā grib gulēt, ēst, pastaigāties (protams, ja pieaugu�ajiem pa�iem �ie re�īma pulksteņi ir kārtībā). Ta�u tās ir divas da�ādas lietas: viena � dzīvot noteiktā re�īmā, saskaņā ar pulksteni un � pavisam cita � apzināties laika ritumu. Un tā � bērna dzīvē viss sākas no sākuma: dabas ritmi, dienas un nakts mija. Veidojas pirmais bērna �iek�ējais kalendārs�.

Mazā Sana (divi gadi se�i mēne�i) pirms gulētie�anas mazgājas un saka: �Tūlīt es teik�u: �Labrīti�� Māte: �Nē, tas jāsaka no rīta, bet tagad ir vakars.� Sana: �Kāda starpība?� Māte: �No rīta ir gai�s, cilvēki sāk darbu, bet vakaros ir tum�s, cilvēki dodas gulēt. Tāpēc vakaros ir jāsaka: �Ar labu nakti!�� Sana: �Nē, tas jāsaka tad, kad velk mugurā naktskreklu, bet tagad es vēl mazgājos, tāpēc jāsaka: �Labrīt!��

Bērns meklē un ar savu bērna dzīves pieredzi arī atrod noteiktu laika koordinā�u sistēmu. Tiesa, �īs koordinātas mazais, augo�ais cilvēkbērns vēl cen�as pārkārtot, kad gaidāms kāds priecīgs notikums.

� Māmiņ, � jautā �etrgadīgais Mi�a, � kad beidzot būs mana dzim�anas diena?

� Parīt.

� Cik rei�u man vēl jāliekas gulēt līdz parītdienai?

� Divas.

Mi�a nekavējoties liekas gultiņā, divas reizes iekrācas, pēc tam saka:

� Jau pagulēju! Dzim�anas diena jau klāt!

Jā, bērniem laika uztvere nesaistās ar matemātiskiem skaitļiem.

Apercepcija un nostādne. Klasiskajā ļeņiniskajā formulā, kas nosaka, ka sajūta ir objektīvās pasaules subjektīvs atspoguļojums, ietvertas atbildes uz daudzām cilvēka psiholoģijas mīklām. Katrs vārds te ir vesela filozofijas problēma.

Tātad, pateicoties cilvēku sajūtu orgānu saskaņotai darbībai un izzinā�anas tieksmei, smadzenēs atspoguļojas objektīvās pasaules modelis. Pirmkārt, tas nozīmē, ka �ī pasaule eksistē ārpus mums un neatkarīgi no mums. Otrkārt, atspoguļotais modelis nav kaut kādu nosacītu zīmju vai hieroglifu mozaīka, bet gan noteikta modeļu sistēma. Pēc savām būtiskajām īpa�ībām �ie attēli ir oriģinālu līdzinieki.

Ta�u katra cilvēka iek�ējās pasaules aina ir nevis vienkār�s ārējās vides attēls, bet gan subjektīvs veidols. Tas nozīmē, ka individuāla pasaules atspoguļojuma aina var pastāvēt tikai konkrēta cilvēka apziņā. Katram tā ir sava. Kāds salīdzinājis rakstnieku ar cilvēku, kas iet pa ceļu ar spoguli rokās un visu redzēto ataino savos darbos. Sis salīdzinājums varbūt izsaka mākslas reālisma un patiesīguma ideju, ta�u tas neatspoguļo cilvēka pasaules uztveres aktivitāti un selektivitāti. Gan tas, ko cilvēks saskata, gan tas, kā saskata un saprot, gandrīz pilnībā ir atkarīgs no viņa personības satura, pieredzes, zinā�anām, interesēm, vajadzībām, no visas viņa individualitātes attīstības vēstures.

Cilvēks skatās pasaulē caur savas personības jūtu, intere�u un pieredzes prizmu. Mēs sakām: �Skatās�, � vēlreiz apliecinot

redzes iespaidu visspēcību. Sājā gadījumā pareizāk gan būtu lietot visus mūsu sajūtu apzīmējumus: klausās, osta, nogar�o, aptausta utt. Vispārinot ar vienu vārdu varētu pateikt � uztver. So uztveres atkarību no cilvēka personības sauc par apercepciju.

Mūsu zemē rūpīgi pētī uztveres un visas psihiskās darbības atkarību no cilvēka apziņas, no viņa pārdzīvojumiem, vēlmēm, jūtām, no iek�ējās garīgās pasaules. Sevi�ķi panākumi �ajā jomā

ir gruzīnu psihologa D. Uznadzes darba turpinātājiem. Klasiska eksperimenta nozīmi ieguvis mēģinājums, kas parāda, kā veidojas pa�as vienkār�ākās psiholoģiskās ievirzes. Jāpaskaidro, ka ar terminu �ievirze� tiek apzīmēts cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, gatavība noteikta veida aktivitātei .konkrētā situācijā. Sis stāvoklis raksturo cilvēka darbību izziņas procesā, attiecību, kas pastāv starp viņu un izziņas objektu. Sos klasiskos eksperimentus nav grūti atkārtot. �im nolūkam nepiecie�amas, piemēram, trīs bumbas vai baloni un cilvēks, kas vēlas piedalīties eksperimentā. Eksperimenta dalībnieku atsēdina krēslā un dod viņam aptaustīt balonus (labajā rokā liek lielāko, bet kreisajā � mazāko balonu � un otrādi). Eksperimenta dalībnieka uzdevums ir ar taustes palīdzību noteikt, kur� no baloniem ir lielāks. Pēc desmit līdz piecpa-

dsmit �ādām reizēm eksperimenta dalībniekam iedod pilnīgi vienāda lieluma balonus. Parasti atklājas, ka eksperimenta dalībnieks nepamana �o balonu vienādību, glu�i otrādi, viņam liekas, ka viens no baloniem ir daudz lielāks par otru. Un vairumā gadījumu kļūda ir kontrasta virzienā. Tas nozīmē, ka viņam lielāks liekas balons, kas ielikts rokā, kur iepriek�ējās mēģinājuma reizēs bie�āk atradās mazākais balons.

Tādas nostādnes var izveidot arī citās uztveres jomās. Visi, kas lasīju�i A. �ehovu, dro�i vien atcerēsies arī viņa varoni, kas tik cītīgi mācījās latīņu valodu, ka pat krievu valodā uzrakstīto vārdu �чепуха� izlasīja tā, it kā tas būtu rakstīts latīņu burtiem, � �reniksa�. Arī te �darbojas� nostādne. Ļoti iespējams, ka gruzīnu

psihologam Z. Hod�avam asprātīgos eksperimentus ar �neitrālā �rifta� metodi �priek�ā pateica� ... rakstnieks A. Cehovs. Sākumā eksperimenta dalībniekam, kas prot lasīt vācu vai fran�u valodā, liek izlasīt uz speciāla ekrāna latīņu �riftā uzrakstītus zilbju savirknējumus, kuriem nav jēdzieniskas nozīmes un kuri laiku pa laikam atkārtojas, piemēram, gidei, hilud, dulsa, dalu] u. c. Pēc tam kad eksperimenta dalībnieks nolasījis divdesmit piecus �ādus pseidovārdus, viņam tajā pa�ā tempā uzdod lasīt vārdus, kas rokrakstā uzrakstīti viņa dzimtajā valodā ar burtiem, kuri konfigurācijas ziņā neat�ķiras no burtiem, kas veido pseidovārdus. Izrādījās, ka sākumā eksperimenta dalībnieks dzimtajā valodā uzrakstītos vārdus lasa kā sve�valodā rakstītos. (Arī man, �o rindiņu autoram, jāatzīstas, ka es, lai gan labi zināju �ī mēģinājuma �noslēpumu�, pēc zināma skaita pseidovārdu izlasī�anas un psiholoģiskās nostādnes izveido�anās ar grūtībām spēju nesajaukt �riftus.)

Interesanta ir �ādas nostādnes noturība un �agresivitāte�. Pēc piecpadsmit nodiktētajiem vācu valodas vārdiem, kurus eksperimenta dalībnieks uzraksta ar latīņu burtiem, viņu uzaicina rakstīt ar kāju pirkstiem (mēģinājumi acīmredzot notiku�i smil�ainā vietā). Eksperimentētājs pasaka krievu valodas vārdus, ta�u izveidoju�ās psiholoģiskās nostādnes iespaidā kāju pirksti cītīgi velk � baran (баран), udar (удар) u. c. �Nekas nemainītos arī tad, ja varētu rakstīt ar degunu, ausīm vai mēli,� temperamentīgi rezumē Z. Ho-d�ava.

Kognitīvā disonanse. Katra cilvēka dzīvē ievirzēm ir milzīga nozīme. Tās rodas pavisam nemanāmi � kā paradumi, para�as, pievieno�anās vispārējam uzskatam. Da�reiz tās izpau�as iepriek�ēju pieņēmumu, aizspriedumu veidā. Nav grūti pamanīt, ka vārdiņ� �iepriek�� liecina par noteiktu tendenci apkārtējās vides uztverē, par jau gatavu, izveidotu nostādni. Parasti nostādnes izveidojas jau pirms pa�as saskarsmes ar izziņas objektu. Da�kārt �ādas nostādnes neļauj cilvēkam ieraudzīt reālos, patiesos faktus.

Amerikāņu etnogrāfs В. Maļinovskis minējis spilgtu piemēru, kas parāda, kā para�as ietekmē cilvēka uztveri. Viņ� pētījis kādas cilts dzīvi, kura atrodas vēl pirmatnējās kopienas līmeni. Zinātnieks pievērsa cilts locekļu uzmanību tam, ka cilts vadoņa pieci dēli izskata ziņā līdzinās vadonim � savam tēvam. �ī atziņa tika uzņemta ar labvēlību. Ta�u, kad etnogrāfs �o daudzo iezemie�u klātbūtnē apgalvoja, ka dēli ir ļoti līdzīgi arī cits citam, tas radīja lielu sa�utumu. Pat vairāk. Iezemie�i brīnījās, ka �āds absurds apgalvojums vispār ir iespējams. Tāda dīvaina reakcija savukārt izraisīja izbrīnu zinātniekā, kuram nebija pamata neticēt savām acīm, turklāt viņ� skaidri saskatīja brāļu līdzību. Beigu beigās etnogrāfam izdevās noskaidrot, ka �ajā ciltī kop� seniem laikiem pastāv tabu, kas aizliedz iezemie�iem ievērot tāda veida līdzību. Tādēļ �ie cilvēki neuztvēra un neredzēja to, ko viņi nedrīkstēja saskatīt.

Bērnībā izveidotās nostādnes var ne tikai noteikt, ko un kā vajag saskatīt, bet arī daudzējādā ziņā ietekmē visas uztveres jomas, veido individuālu, savdabīgu pasaules uztveres ainu. Sājā ainā viegli iekļaujas tikai tas, kas atbilst izstrādātajam modelim un zināmiem likumiem. Viss neatbilsto�ais tiek pakļauts deformācijai vai arī to vispār nepieņem.

Kad cilvēks saņem informāciju, kas nesaskan ar viņa iek�ējo pārliecību, rodas nepatīkams pārdzīvojums � kognitivā disonanse. No �ī satrauco�ā stāvokļa katrs apzināti vai neapzināti cen�as izkļūt. Var minēt pat vairākus variantus. Jaunā informācija tiek noraidīta saskaņā ar principu: �Tā nevar būt tāpēc, ka tā nekad nevar būt!� Otrs variants � informāciju noniecina, uzskata par nevērtīgu. Tre�ais variants � informāciju cen�as neievērot, mēģina izvairīties no tās, ieņemot �strausa pozīciju�. Protams, dzīvē nākas uztvert pat to, kas sākumā �ķiet nepieņemams, nevajadzīgs, pat bezjēdzīgs. Vēlāk �ī jaunā informācija var izrādīties ne vien pareiza un noderīga, bet pat ļoti vajadzīga, un beigu beigās tā arī tiek pieņemta. Mums jāatceras, ka pastāv mūsu iek�ējās pozīcijas izveidotā barjera. �īs izveidoju�ās nostādnes var kļūt par savdabīgu instrumentu � palielināmo stiklu vai greizajiem spoguļiem. Tās var radīt �ķietamus iespaidus, mānīgas jūtas, halucinācijas.

Padomju vēsturnieks un psihologs B. Por�ņevs uzskatīja, ka informācija, ko viens cilvēks saņem no otra, iziet cauri uzticē�anās un neuzticē�anās filtriem. Informācija var būt absolūti patiesa un derīga, ta�u filtri var to aizturēt. Citā gadījumā nepatiesa, pat kaitīga informācija brīvi ieplūst pa atvērtajām uzticības slū�ām.

Apkopojot iepriek� minēto, var atzīmēt, ka cilvēka iek�ējās pasaules pētī�anas projektīvās metodes tie�i balstās uz visiem uztveres individuālajiem faktoriem. Tas, ko pārbaudāmais ieraudzīs vai glu�i otrādi � neieraudzīs Ror�aha dīvaino formu traipos, liecinās (seno romānu vārdiem izsakoties) par to, kas �im cilvēkam uz sirds.

Pla�i izplatītajā psihologu tematiskajā apercepcijas testā pārbaudāmajam parāda fotogrāfijas, kurās attēli ir neskaidri, speciāli sapludināti vai pusizdzisu�i. Eksperimenta dalībniekam, pamatojoties uz �īm fotogrāfijām, jāsacer neliels stāsts, kurā jāatklā] fotoattēlos redzamo cilvēku pagātne, tagadne un nākotne. Veidojot stāstu, pārbaudāmais tā personā�am neapzināti piedēvē savas jūtas, domas u. tml.

Tātad � pasaki, ko un kā tu uztver, un es pateik�u, kas tu esi!

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Piektā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Kas līdzīgs un kas at�ķirīgs ir diviem psihiskajiem procesiem � sajūtām un uztverei?

2. Kāpēc cilvēks nesajūt putekļus, kas krīt uz viņa sejas?

3. Zāli apgaismo lustras, kuru kopējais apgaismojums sasniedza divus tūksto�us luksu. Vai klāteso�ie pamanīs, ja apgaismojumu samazinās par divdesmit pieciem luksiem?

4. Cehā strādā se�desmit vienāda tipa darbagaldu. Cik darbagaldu nepiecie�ams apstādināt, lai meistars tikai pēc dzirdes uztvertu �o pārmaiņu?

5. Jauneklis nes saini, kurā ir desmit grāmatas, katra no tām sver trīssimt gramus. Vai viņ� pamanīs

starpību svara ziņā, ja �ajā sainī ieliks vēl vienu bro�ūru, kas sver astoņdesmit gramu? Kāpēc?

6. Kāpēc lidma�īnas, kas nokļuvu�as spēcīgā pro�ektoru gaismā, bie�i vien novirzās no paredzētā kursa?

7. E. Voini�as romānā �Dundurs� ir epizode, kurā Artūra brāļa sieva D�ūlija bar savu radinieku. �Viņas smalkā, asā balss,� raksta autore, �nepatīkami griezās Artūram ausīs.�²⁴ Vai �ī rakstnieces piezīme ir psiholoģiskā ziņā pareiza?

Kustību nozīme taustes sajūtas

Ar skolēnu grupu, kas mācās vienā klasē, izdariet vienkār�u, bet interesantu mēģinājumu, kura rezultātā var pārliecināties, ka sajūtu orgāna un izziņas objekta savstarpējās iedarbības procesā tiek atspoguļots �ī objekta perceptīvais modelis!

Izgatavojiet no kartona da�as nelielas ģeometriskas figūras � kvadrātu, trīsstūri, apli, zvaigznīti, piramīdu! Varat sākt eksperimentu.

Aizsieniet pārbaudāmajam acis! Tad uzmanīgi novietojiet figūras vienu pēc otras sākumā uz eksperimenta dalībnieka apak�delma, tad tuvāk delnai un, beidzot, uz delnas. Jautājums: �Ko jūs sajūtat?�

Tad, kad figūra atrodas uz apak�delma, parasti atbilde ir �āda: �Jūtu, ka kaut kas tur atrodas, ta�u kas � nezinu.� Kad figūra atrodas uz plaukstas, eksperimentētājam jābūt ļoti vērīgam, jo tie�i �ajā brīdī pārbaudāmais neviļus mēģinās izdarīt kustības (tas ir ļoti svarīgs novērojums!). Atbildes kļūs arvien noteiktākas un precīzākas, lai gan vēl būs nepareizas: �Kaut kas līdzīgs aplim (patiesībā � kvadrāts utt.) ...�

Beidzot eksperimentētājs atļauj aptaustīt figūriņas. Ieinteresētas, pat alkatīgas pirkstu kustības. Tās it kā uzzīmē figūras kontūras un atveido tās modeli. Rezultātā � pareizā atbilde. Tikpat nekļūdīga figūriņas noteik�ana iespējama tad, ja to bīda pa delnu, nogā� uz sāniem.

Diskusijas temats

Salīdziniet �ajā nodaļā citētos L. Martinova un B. Slucka dzejoļu fragmentus ar O. Skorohodovas dzejoli �Domā citi�:

Da�i sprie� tā � tie, kas sadzird skaņas,

Tie, kas redz, kā saule, mēness, zvaigznes viz:

� Kā bez redzes skaisto zīmēs viņa?

Kā bez dzirdes pavasari sapratīs?

Sajūtu es smar�as, rasas auksto dvesmu,

Lapu �alkoņu es varu pirkstiem tvert.

Krēslai biezējot, es ie�u dārzā vēsā Sapņot gatava, teikt: mīlu es.

Kaut es neredzē�u viņa acu zibu,

Nedzirdē�u, dzīva, maiga balss kā skan,

Neizteikto vārdu kluso trīsu Sadzirdēt un notvert nebūs grūti man.

Gan par prātu, gan par sirdi mīlēt varu,

Tā kā maiga zieda smar�u mīl;

Tā kā draudzībā mīl dārgo vārdu,

Tā kā cie�i spiesta roka trīs.

Redzē�u ar prātu, sadzirdē�u jūtām, Līdz ar sapni aplido�u zemi es... Vai katrs redzīgais tā skaisto jutīs, Uzsmaidīt vai skaidram staram spēs?

Nav man dzirdes, nav man arī redzes,

Toties vairāk dots man � jūtu pla�ums tāds: Spārnotu un klausīgu sev iedvesmu �e dedzot, Noausts krāsains man ir dzīves raksts.

Ja jūs skaistums, skaņas apbur, silda, Nelepojieties ar savu laimi man!

Labāk sniedziet drauga roku siltu,

Lai ar jums es kopa, ne aiz sienas tās...

Sestā nodaļa ATMIŅA

Atmiņa ir klātneesamibas uzveik�ana.

P. Zanē

Atmiņas jēdziens. Atmiņas nozīme cilvēka dzīvē. Atmiņa ir iegūtās pieredzes iegaumē�ana, saglabā�ana un reproducē�ana. Tā ir viena no vispopulārākajām cilvēka psihes īpatnībām. Ta�u uzreiz arī jāpiebilst, ka atmiņa to ir pelnījusi. Ne velti jau senie grieķi uzskatīja, ka atmiņas dieviete Mnēmosine ir māte deviņām mūzām, kuru aizgādībā bija visas tolaik zināmās mākslas un zinātnes nozares.

Jāatzīmē, ka �ās dievietes vārds devis nosaukumu atmiņai. Mūsdienu zinātniskajos darbos mēs lasām: �Mnemiskā virzība�, �mnemiskais uzdevums�, �mnemiskie darbības akti�, �mnemiskā darbība�. Tas viss attiecas uz atmiņu. Senie grieķi cilvēka atmiņas izcelsmi saistīja ar vārdu, kas dots vienam no visbrīni�ķīgākajiem cilvēka fantāzijas radītajiem varoņiem, � ar Prometeju. Izrādās, ka �is pa�aizliedzīgais jauneklis ir dāvājis cilvēcei ne tikai uguni vien. Lūk, kādus vārdus liek savam varonim teikt izcilais sengrieķu dzejnieks Eshils:

Jel uzklausiet, ko mirstīgajiem veicu es:

Tiem ciparus es izgudroju Un iemācīju burtus savienot �

Tiem devu atmiņu � �o mūzu māti � visa aizsākumu.

Kā zināms, visas �īs trīs veltes ir nesaraujami saistītas: A. Lurijas pacients Zaseckis, kuram bija ievainojums galvā, aizmirsa alfabētu:

�Pēk�ņi es, būdams pieaudzis, atkal aizmirsu visus burtus un nevaru tos atcerēties. Skatījos uz jauno skolotāju un visu laiku muļķīgi smaidīju. Nevarēju noticēt pats sev, ka pēk�ņi esmu kļuvis analfabēts, ka esmu aizmirsis visus burtus...

Es vairs neprotu rīkoties ar zīmuli: grozu to �urp un turp un nekādi nevaru sākt rakstīt. .�>

Lielais atklājums, ko pats sev veica Zaseckis un kas palīdzēja viņam atgriezties ierindā, kārtējo reizi ir saistīts ar atmiņu. Ar

atmiņu un vērtīgo psihologa minējumu: lai ari redzes atmiņa ir bojāta, roka saglabā rakstī�anas iemaņas, kas apgūtas bērnībā. Pieaugu�ie ta�u automātiski raksta veselu vārdu, nevis atminas to pa burtam. Talkā nāca motoriskā atmiņa.

� Ar rakstī�anu, � stāstīja Zaseckis, � sākumā gāja tie�i tāpat kā ar lasī�anu, proti, es ilgsto�i nevarēju atcerēties burtus, lai gan likās, ka tos jau zinu alfabēta kārtībā. Te pēk�ņi nodarbības laikā pie manis pienāca profesors, kuru es pazinu pēc vienkār�as izturē�anās pret mani un citiem slimniekiem, un teica, lai es rakstot nevis pa burtiem, bet uzreiz, neatraujot zīmuli no papīra. Es vairākkārt atkārtoju (protams, pāris rei�u pārjautājot) vārdu �asins� un beidzot ņēmu zīmuli un ātri rakstīju. Uzrakstīju vārdu �asins�, kaut arī pats neatcerējos, ko esmu uzrakstījis, tāpēc ka nevarēju izlasīt.

Gan ārsta, gan pacienta uzvaras prieks ir labi saprotams. �Viņ�. sāka rakstīt!� iesaucās A. Lurija, kur� parasti bija visai atturīgs. �Viņ� glu�i vienkār�i rakstīja, rakstīja uzreiz, nedomājot. Rakstīja!!�

Jā, tie�i atmiņa ir tā, kas cilvēkam Jauj būt tam, kas viņ� ir. Tā dod iespēju darboties apkārtējā pasaulē, apzināties savu �es�, mācīties, mīlēt... Vajag ta�u vismaz zināt to, ko mīli. Ne velti saka �aizmirsis� tā vietā, lai teiktu �vairs nemīl�... Nāk prātā vārdi no kādas karalaika dziesmas: �Un, ja nebūs vēstules, tātad aizmirsusi, tas man pa�am jāsaprot � nav tā mīlējusi.�

Par to, kas notiek ar mīlestību amnēzijas (tā sauc atmiņas zudumu) gadījumā, stāstīts fran�u psihologa T. Ribo grāmatā �Atmiņa tās normālajā un slimības stāvoklī�.

Jauna sieviete, kura kaismīgi mīlēja savu vīru, dzemdību laikā atradās ilgsto�ā bezsamaņas stāvoklī un pēc tā pilnībā zaudēja atmiņas par savu laulības dzīvi. Visu dzīves posmu līdz laulībām viņa atcerējās lieliski. Tūlīt pēc bezsamaņas sieviete �ausmās grūda prom no sevis vīru un bērnu. Viņa vairs nekad nespēja atcerēties savu laulības dzīvi un visu, kas ar viņu �ai laikā bija noticis. Vecākiem un draugiem ar grūtībām nācās sievieti pārliecināt par to, ka viņai ir vīrs un dēls. Viņa noticēja tikai tāpēc, ka pa�ai bija vieglāk uzskatīt, ka neatceras veselu gadu savā dzīvē, nevis atzīt, ka visi tuvinieki viņu māna. Ta�u nedz pārliecībai, nedz apziņai noticē�anā nebija nekādas nozīmes. Viņa raudzījās uz vīru un bērnu, pilnīgi nemaz nesaprotot, kādā brīnumainā kārtā viņa ieguvusi vīru un �o bērnu.

Pasaule bez atmiņas. Diezin vai pati nevaldāmākā iztēle spējīga uzburt kaut cik ticamu �ādas pasaules ainu. Kolumbie�u rakstnieks G. G. Markess gan mēģinājis to darīt savā ievērojamā romānā �Simt vientulības gadi�.

Sākumā Makondo (pilsētas, kur notiek darbība) iedzīvotāji sasirgst ar bezmiegu. Ta�u pats briesmīgākais nav tas, ka zudusi spēja gulēt, � no bezmiega

ķermenis neizjūt nekādu nogurumu, � bet gan tas, ka neizbēgami draud iestāties slimības otrā stadija � atmiņas zudums. Kad sirdzējs ir pieradis pie nomoda, viņa atmiņā sāk izzust vispirms bērnības atmiņas, tad priek�metu nosaukumi un to lietojums, pēc tam viņ� vairs nepazīst cilvēkus un pat zaudē spēju apzināties savu personību un, zaudējis visas saiknes ar pagātni, nonāk stāvoklī, kas līdzīgs idiotismam.

Interesanti atzīmēt, ka G. G. Markess amnēzijas gaitu aprakstījis ļoti precīzi, tikai... no otra gala. Saskaņā ar likumu, kuru T. Ribo nosaucis par regresijas jeb atmiņas atpakaļejo�ās attīstības likumu (Ribo likums), vispirms tiek aizmirsts tas, kas apgūts nesen, tad aizmir�ana aptver to, kas apgūts agrāk. Pa�ās beigās zūd bērnības atmiņas... Jā, mākslai jau ir tiesības uz �ādām inversijām.

Makondo iedzīvotāji tomēr nenonāk līdz pēdējai stadijai, ta�u priek�metu nosaukumus un to lietojumu viņi jau sāku�i aizmirst. Tad viens no romāna varoņiem izdomā līdzekli, kas drīz vien, kā jau bija sagaidāms, izrādās neefektīvs. Kad Aureljāno (tā sauc �o varoni) ievēro, ka ar piepūli var atcerēties gandrīz visu lietu nosaukumus, viņ� pielīmē pie tiem atbilsto�as etiķetes un nu, izlasot uzrakstu, var noteikt, ar ko ir darī�ana. Kāds cits personā�s �o paņēmienu izmanto vispirms savā ģimenē, bet pēc tam pilsētā. Ar tintē iemērktu bārdas slotiņu viņ� apzīmē it visus priek�metus savā mājā: �galds�, �krēsls�, �pulkstenis�, �durvis�, �siena�, �gulta�, �kastrolis�. Tad viņ� dodas uz lopu kūti un lauku, kur apzīmē dzīvniekus, putnus un augus: �govs�, �āzis�, �cūka�,

�vista�... Mazpamazām, iepazīstot aizmir�anas bezgalīgo daudzveidību, cilvēki saprot, ka var pienākt diena, kad viņi, atpazinu�i priek�metu pēc uzraksta, nespēs atcerēties, kam �is priek�mets paredzēts. Tad arī sākas sare�ģījumi. Uzskatāms piemērs tam, kā Makondo iedzīvotāji centās cīnīties pret aizmir�anu, ir paziņojums, kas uzkārts kaklā govij: �Tā ir govs, kas katru rītu jāizslauc, lai iegūtu pienu, bet piens jāuzvāra, lai to varētu samaisīt ar kafiju.�

Tā, lūk, viņi dzīvoja, īstenībai pastāvīgi slīdot projām. Ar vārda palīdzību viņiem izdevās to uz īsu mirkli aizturēt, ta�u tai vajadzēja neizbēgami un neglābjami izzust, tiklīdz aizmirsīsies burtu nozīme.

Turpināt pierādījumus par atmiņas nozīmi cilvēka dzīvē laikam gan ir lieki. Da�kārt gribas akcentēt ko citu: nedrīkst tomēr visas cilvēka veiksmes un neveiksmes, uzvaras un sakāves, atklājumus un maldus piedēvēt vienīgi atmiņai. Ta�u �āda tendence ir vērojama. Ne velti fran�u domātājs F. Laro�fuko asprātīgi atzīmējis: �Parasti sūdzas par sliktu atmiņu, bet neviens vēl nav �ēlojies, ka viņam trūktu veselīga saprāta.� Patiesi, uz katra soļa to vien var dzirdēt: �Ak, es atkal esmu aizmirsis!�, �Nolādētā skleroze!�, �Galīgi vairs nav atmiņas!� ... Un gandrīz nekad nedzird sakām: �Esmu mazliet muļķis�; �Neprotu spriest�; �Es visai maz saprotu�. Laikam tas ir tāpēc, ka atmiņu neviļus saistām ar īpa�u velti, kas tie�i nav atkarīga no personības, nav tas pats, kas �es�, kā tas ir, piemēram, ar augumu, fizisko spēku, acu vai matu krāsu... Mil

�īga psiholoģiskā at�ķirība ir starp izteicieniem �Man ir slikta atmiņa� un �Esmu muļķis�. Apmēram tāda kā starp atzinumiem: �Esmu tuvredzīgs� un �Man nav sirdsapziņas�.

Atmiņas īpa�ības. Vispirms nepiecie�ams vienoties par to, kas tad ir �laba� un kas � �slikta� atmiņa. Sis jautājums nebūt nav tik vienkār�s, kā pirmajā mirklī �ķiet. Pati atmiņa ta�u arī sastāv no vairākiem procesiem, turklāt katram no tiem ir daudz vairāk vai mazāk patstāvīgas īpa�ības.

Atmiņu nereti salīdzina ar kādu tās tehnisku modeli, piemēram, ar magnetofonu. Ar ko sākas tā darbība? Protams, ar ierakstu. Atmiņa savukārt sākas ar to, ka mūsu sajūtu orgāni uztver informāciju, ko sniedz apkārtējā īstenība, bet smadzenes to pieraksta �ūnas sastāva bioķīmisku pārmaiņu veidā kā elektriskos impulsus, kas cirkulē pa nervu ķēdēm, kā ... Vispār � viss, ko �odien var pateikt par atmiņu, ir daudzu specialitā�u zinātnieku milzīga pētniecības darba rezultāts. Un tomēr tās visas ir tikai hipotēzes. Iespējams, ka psihologam ir tiesības pagaidām iztikt bez �īm hipotēzēm � komponists vai dziedonis lieliski var izmantot magnetofonu, nepavisam neiedziļinoties tā darbības tehniskajos principos.

Tātad atmiņa sākas ar iegaumē�anu � lentē tiek ierakstīta informācija. Tēli, vārdi, vispār priek�stati ir jānotur, jāiekonservē, jāatstāj: atmiņas psiholoģijā �o procesu arī sauc par saglabā�anu. Mēs ieliekam kaseti, nospie�am taustiņu, un kādreiz ierakstīta mūzika sāk skanēt. Notiek reproducē�ana (atspoguļo�ana). Tie�i tā saucas atbilsto�ais atmiņas process.

Vai var uzskatīt, ka aparāts ir kārtībā, ja no lentes neizdzēsīsies tie ieraksti, kas savu laiku nokalpoju�i? Atmiņai ir �āds attīro�s, bet varbūt arī graujo�s process � aizmir�ana. Da�kārt liekas, ka tā ir glu�i vienkār�i antiatmiņa, no kuras vajadzētu atbrīvoties. Ta�u drīz vien kļūst skaidrs, ka pretruna �eit ir dialektiska.

Tātad ieejas signāls ir iegaumē�ana, izejas signāls � reproducē�ana. Turklāt bie�i tikai pēc �ā reproducē�anas procesa sprie� par visa atmiņas aparāta darbību. Arī par citu atmiņas procesu īpa�ībām secina pēc priek�statiem par to, kādai jābūt reproducē�anai. Vēlams, lai tā būtu precīza un savlaicīga, proti, lai aparāts sniegtu vajadzīgo informāciju tad, kad radusies nepiecie�amība pēc tās. Par to atbildīga ir speciāla īpa�ība � atmiņas gatavība. Tā teikt, labs ir tas, kas laikā nāk! Ko gan vairs vērta ir neveiksminieka skolēna �ēlo�anās, kad viņ� apgalvo, ka pēc eksāmena visu atcerējies.

No priek�statiem par rezultātu izriet arī īpa�ības, ko mēdz attiecināt uz citiem atmiņas procesiem. Iegaumēt var ātri un lēni, daudz un maz. Labāka, protams, skaitās tā cilvēka atmiņa, kur� iegaumē daudz un ātri. Kā jau nojau�ams, attiecībā uz atmiņas saglabā�anu izvirza tādas pa�as prasības kā attiecībā uz jebkuru glabā�anu vai arhīvu � jāglabā dro�i, ilgi un bez zudumiem. Savas īpa�ības ir arī aizmir�anai, bet par tām turpmāk.

Kādi tad ir �labas� atmiņas kritēriji? Ātri un daudz iegaumēt, ilgi saglabāt, precīzi un laikus atspoguļot. Bet, ja nu cilvēks ātri

iegaumē, ta�u tikpat ātri arī aizmirst? Varbūt labāk tomēr ir lēni iegaumēt, toties ilgāk saglabāt? Bet kāda jēga saglabāt, ja pēc tam nevar precīzi atspoguļot?

Atmiņas veidi. To nav daudz. Tajos ietverts tikai tas, kā tiek iegaumēts, saglabāts un atspoguļots. Vēl ir jautājums � kas? Kad saka: �Laba atmiņa�, � vajadzētu precizēt, par ko tad īsti ir runa � par verbālo atmiņu? Bet ja cilvēks labi iegaumē kustības (piemēram, vingrotājs)? Tad ir runa par motorisko atmiņu... Jaunais Mocarts gandrīz bez kļūdām pierakstīja Siksta kapelā atskaņoto visai sare�ģīto skaņdarbu, turklāt pēc pirmās noklausī�anās tā ir muzikālā atmiņa. Aktrisei sāk ritēt asaras, kad viņa atceras kādu skumīgu notikumu savā dzīvē, � tā ir �sirds atmiņa� jeb emocionālā atmiņa, kas mēdz būt spēcīgāka par saprātu.

Dro�i vien katram apkārtējās īstenības uztveres veidam atbilst sava atmiņa. Kāda tad galu galā ir �laba� atmiņa? Varbūt tāda, kurā apvienoti itin visi tās veidi un tipi. Cilvēks ar �ādu absolūto atmiņu ir dzīvojis. Vai viņ� bijis laimīgs?

Tas notika mūsu zemē divdesmitajos gados.

S. strādāja par kāda laikraksta reportieri. Redaktors bija ievērojis, ka rīta apsprie�u laikā, kad ikvienam līdzstrādniekam bija nolasīts garu garais pienākumu un adre�u saraksts, S. neko nepierakstīja. Nevērība? Nē, kaut kas daudz neparastāks: reportieris viegli un nekļūdīgi atkārtoja visu dienas programmu. Paldies redaktoram, jo tie�i viņ� nosūtīja savu dīvaino darbinieku uz izmeklē�anu psiholoģijas laboratorijā. Tā mūsu gadsimta divdesmitajos-

gados �. satikās ar tolaik jauno psihologu

A. Luriju, kur� vēlāk aprakstīja savu neparasto pacientu �Mazajā grāmatā par lielo atmiņu�.

Lurija sāka $. izmeklē�anu ar psihologam parasto zinātkāri, bet bez lielām cerībām, ka izmēģinājumi sniegs kaut ko ievērības cienīgu. Tomēr jau pirmie mēģinājumi lika mainīt attieksmi, izraisīja mulsumu un apjukumu, tikai �oreiz nevis pētījuma objektam, bet gan eksperimentētājam.

Psihologu var saprast: viņa pētāmais... neko neaizmirsa. Kad palielināja iegaumējamo elementu skaitu � trīsdesmit, piecdesmit vārdu vai skaitļu, S. it kā nejuta nekādas grūtības un atkārtoja visu bez īpa�as mācī�anās. Pēc daudziem jo daudziem izmēģinājumiem nācās atzīt, ka viņa atmiņai nav skaidri noteiktu robe�u. Praktiski neierobe�ota izrādījās arī atmiņas noturība: 5. nekļūdīgi reproducēja garas vārdu virknes piecpadsmit se�padsmit gadus pēc to noklausī�anās. �ādos gadījumos, kā atceras A. Lurija, �. apsēdās, pievēra acis un, brīdi klusējis, teica: �Jā, jā... tas bija tur, jūsu dzīvoklī, jūs sēdējāt pie galda, bet es �ūpuļkrēslā... jums mugurā bija pelēks uzvalks, un jūs skatījāties uz mani tā... nu, lūk, es redzu, ko jūs man teicāt...� Tālāk sekoja nekļūdīgs izlasītās vārdu virknes atkārtojums.

�Es redzu� � tas ir visai raksturīgs atzinums: skaņas, tabulas, kas viņam bija parādītas pirms vairākiem gadiem, �. patiesi �redzēja� tik skaidri, it kā tās tobrīd būtu viņa acu priek�ā.

Izmantojot �. piemēru, rodas laba izdevība parunāt par kādu interesantu parādību, kas saistās ar uztveri un atmiņu. Pirmām kārtām � par vairāku izjūtu saplū�anu vienā veselumā � par sinestēziju. Ikkatra skaņa �ādam cilvēkam tie�i saistās ar gaismas un krāsas izjūtu. Jāpiebilst, ka pie �ādiem cilvēkiem piederējis arī komponists A. Skrjabins, kur� savas simfoniskās poēmas �Prometejs� partitūrā iekļāvis �luksa� gaismas partiju. Te meklējama arī gaismas mūzikas sākotne.

īpa�u pētījumu gaitā atklājās, ka noteikti muzikālie toņi �. izraisa konkrētas redzes izjūtas. Viens tonis rada �ādu redzes tēlu: �Senatnīga sudrabkrāsas strēle, kas pārvēr�as kaut kādā priek�metā, kur� mirdz kā tērauds.� Augstāks tonis: �Brūna josla uz tum�a fona, sarkanas ugunsmēles, pēc gar�as �ī skaņa atgādina saldskābu bor��u...� Vēl augstāks tonis: �Plata josla, kas vidusdaļā ir oran�a, bet gar malām � sārta.� Turklāt �īm krāsu izjūtām pievienojas ne tikai gar�as, bet arī taktilās izjūtas: �Kaut kas līdzīgs uguņo�anai sārtos

toņos... durstīga, nepatīkama josliņa... nejauka gar�a, tāda kā gar�vielu sālījumam ... var savainot roku.�

Lūk, kā �. uztvēra cilvēku balsis! �Kāda jums dzeltena un irdena balss,� viņ� teica Ļ. Vigotskim sarunas laikā. �is vērojums, kas saistīts ar ievērojamo padomju psihologu, pats par sevi liekas visai interesants.

� Ir tādi cilvēki, � �. teica, kuri runā kaut kā daudzbalsīgi, viņu balsī saklausāma vesela kompozīcija, skaņu buķete... tāda balss bija nelaiķim S. Ei-zen�teinam. Kad viņ� runāja, ap mani savilkās tādas kā liesmas ar savādu dzīslojumu.

Ikviena skaņa, ko �. dzirdēja izrunājam, saistījās ar spilgtu redzes tēlu, tai bija sava krāsa un gar�a. Kā atzīmēja A. Lurija, viņa pētāmajam nebija tās noteiktās robe�as, kas ikvienam no mums atdala redzi no dzirdes, dzirdi no taustes vai gar�as.

Tātad �. lieliski iegaumēja inormāciju, bezgalīgi ilgi saglabāja to atmiņā un precīzi reproducēja. Ta�u atmiņa, kā mums zināms, nav tikai �o �pozitīvo� procesu kopums vien. Tajā organiski iekļaujas arī aizmir�ana. Un te atklājas kāda apbrīnojama �. īpatnība � atmiņas vājums: viņ� neprata aizmirst. Nācās izstrādāt īpa�u aizmir�anas tehniku, lai atbrīvotu atmiņu no tā, kas nav vajadzīgs, kas traucē. īpa�i svarīgi tas bija tāpēc, ka �. kļuva par profesionālu mnemonistu � uzstājās cirkā, demonstrēdams savu atmiņu. Viņam nācās iegaumēt milzumdaudz nevajadzīga materiāla. Turklāt vārdi, burti un cipari da�ādos seansos it kā �klājās� uz vienas un tās pa�as tāfeles, un tur viegli varēja �saskatīt� arī iepriek�ējā seansa uzdevumus. Mācīties aizmirst...

� Lai iegaumētu, cilvēki izdara pierakstus, � brīnījās �. � Man tas likās smieklīgi, un es nolēmu rīkoties citādi: ja jau reiz cilvēks kaut ko pierakstījis,

viņam vairs nav nepiecie�ams to atcerēties, bet, ja nu viņam nebūtu pie rokas zīmuļa un viņ� nevarētu pierakstīt, tad vajadzētu iegaumēt. Tātad, ja es pierakstī�u, zinā�u, ka iegaumēt nav nepiecie�ams... Sāku to izmantot mazāk nozīmīgās lietās: attiecībā uz telefona numuriem, uzvārdiem, �ādiem tādiem pienākumiem. Ta�u man nekas neizdevās, domās redzēju savus pierakstus...

S. meta projām pierakstus, dedzināja tos, ta�u pēdas palika uz pārogļotajām papīra plēksnēm. Talkā nāca pa�iedvesma: negribu redzēt tāfeli ar uzrakstiem...

Atmiņa un personība. Tāda, lūk, bija �ā cilvēka apbrīnojamā atmiņa. Ta�u psihē (ceru, ka jūs to neesat piemirsu�i), cilvēka iek�ējā pasaulē viss ir savstarpēji saistīts, visas psihiskās īpa�ības un īpatnības veido viengabalainu struktūru, savu īpa�u rakstu.

Kādas pārmaiņas notika ar S. personību viņa neparastās atmiņas ietekmē? A. Lurija, būdams zinātkārs un vērīgs ceļabiedrs, uzmanīgi, soli pa solim ievada mūs �ā mnemonista apbrīnas pilnajā iek�ējā pasaulē. �is cilvēks daudzējādā ziņā bija at�ķirīgs no citiem. Nelaupī�u lasītājiem prieku iepazīties ar �Mazo grāmatu par lielo atmiņu�. Svarīgi ir atbildēt tikai uz galveno jautājumu � kā �. rīkojās ar savu atmiņu, vai tā nesusi laimi viņam pa�am un bijusi noderīga apkārtējiem cilvēkiem?

� Viņ�, � kā stāsta A. Lurija, � alla� kaut ko gaidīja, vairāk sapņoja un �redzēja� nekā rīkojās. Viņu nekad neatstāja izjūta, ka jānotiek kaut kam labam, kas atrisinās visus jautājumus, ka viņa dzīve pēk�ņi kļūs tāda vienkār�a un skaidra ... Viņ� to �redzēja� un gaidīja... Un viss, ko �. darīja, tika veikts �pagaidām�, līdz vēlamais atnāks pats par sevi... Tā arī �. aizvadīja nenokārtotu dzīvi, viņ� nomainīja desmitiem profesiju, un visas tās bija �pagaidu�.

Tātad būtiski ir tas, kādā personībā mājo atmiņa, kā ar to rīkojas cilvēks, kuram tā �nolemta�. Turklāt rīkoties var visai da�ādi. ²⁵

Androņikovs kādā no saviem stāstījumiem atceras I. Sollertinski � ievērojamu cilvēku, kuram bijusi glu�i neaptverama atmiņa. Viņa priek�ā atvēra grāmatu, kuru �is cilvēks nebija nedz lasījis, nedz arī varējis redzēt, un Sollertin-skis, uzmetis skatienu lappusēm, ātri tās pār�ķirstījis, atdeva grāmatu atpakaļ, teikdams: �Pārbaudi!� Jebkuru nosaukto lappusi viņ� nolasījis no galvas.

� Saki, lūdzu, saki, ja tas tevi neapgrūtina, kas rakstīts N. Gogoļa Kopoto rakstu pēdējā izdevuma 2. sējuma 212. lappusē?

� Tu joko, Ivan Ivanovi�? � viņam atbildēja. � Vai tad kāds var ar tevi cīkstēties? Ta�u �aubos, vai tu pats vari atcerēties no galvas visas Goģoļa sējumu lappņses. Divsimt divpadsmito no otrā sējuma tu varbūt atceries, ta�u tre�ā sējuma divsimt divpadsmito � diezin vai.

� Atvaino, � Ivans Ivanovi�s iedegās, � vienu mirklīti... Tie�i tā!.. Jā, jā! Nu, lūk, precīzi: �Lai slavēts, jūs, māksliniek, vivat, Andrej Petrovi� � redzams, recenzents bijis fami...�

� Atvaino, Ivan Ivanovi�, ko nozīmē �fami�?

� �Fami,� � viņ�. atbildēja nevērīgi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, � �fami� ir vārda �familiārs� � sākumdaļa, �liārs� ir pārnests uz divsimt trīspadsmito lappusi.

Viņ� varēja ... Stop! Draud briesmas apjukt, uzskaitot �os mne-moniskos varoņdarbus, kas nereti tikai atvēsina prātu. �Kur nu es,� teiks da�s labs nevī�a skolēns. Mēs ta�u tikko kā pārliecinājāmies � ne jau atmiņa viena pati ko nozīmē, svarīgi ir, ko cilvēks iesāk ar savu atmiņu, kā viņ� ar to rīkojas.

� �īs pla�ās zinā�anas, � turpina Androņikovs, � ko nemitīgi palielināja viņa fenomenālā atmiņa un apbrīnojamās darbaspējas, neapgrūtināja Sollertinski, neapspieda viņa rado�o iniciatīvu ... Glu�i otrādi! Tas viss asināja viņa straujo, oriģinālo un drosmīgo domu.�

Tā, lūk, esam iepazinu�i �izcili talantīgu muzikologu, teātra zinātnieku, literatūrzinātnieku, vēsturnieku un baletmākslas teorētiķi, lingvistu, kur� brīvi runā divdesmit valodās, cilvēku ar pla�u erudīciju tēlotājmākslas jomā, sabiedriskajās zinātnēs, vēsturē, filozofijā, estētikā, lielisku oratoru un publicistu, spo�u polemiķi un sarunbiedru�.

Jāpiebilst, ka sasniegt jebkādus zinātnes, kultūras un mākslas augstumus pilnīgi iespējams arī tad, ja jums ir glu�i parasta atmiņa, tāda, kāda piemīt visiem. Galu galā ne jau cilvēks kalpo atmiņai, bet gan atmiņa cilvēkam, un viņa uzdevums ir likt tai kalpot pēc iespējas labāk.

Netī�ā iegaumē�ana. Nereti nākas dzirdēt �ādu dialogu:

� Man gan ir dīvaina atmiņa: gadās, ka negribu atcerēties, bet atceros. Citreiz mācos, mācos, bet rezultātu nekādu ...

� Tāpēc, ka negribi iemācīties.

� Kā tad tā: mācos un negribu iemācīties?

Tikai tāpēc, lai sīkāk aplūkotu katru izziņas procesu, psihologi ir spiesti atsevi�ķi izklāstīt sākumā par apkārtējās īstenības uztveri, tad par atmiņu un domā�anu utt. Būtībā visi �ie izziņas procesi ir vienoti. Nav iespējams pilnvērtīgi uztvert, ja neatceras to, kas uztverts iepriek�, ja neapjēdz redzēto un dzirdēto. Ta�u ar to vien ir par maz. Uztvere jau neuztver, atmiņa neatceras, domā�ana nedomā, un iztēle nefantazē. �ajos procesos piedalās visa daudzveidīgā un sare�ģītā psihiskā darbība � dzīvā, konkrētā cilvēka iek�ējā pasaule, personības iek�ējā dzīve. Viss, ko cilvēks izzina un kā viņ� izzina, daudzējādā ziņā ir atkarīgs no jūtām, vēlmēm, centieniem, no dzīves mērķiem un uzdevumiem.

Ne velti visi izziņas procesi ir iedalāmi divās lielās apak�grupās � ti�ie (patvaļīgie) un netī�ie (nepatvaļigie).

Patie�ām, cilvēks pats var izvirzīt sev mērķi kaut ko ieraudzīt, izdzirdēt, iegaumēt, iztēloties, apdomāt... Da�kārt sakām: nejau�i pievērsu uzmanību, palika prātā, likās, ka ... Detalizēta analīze, protams, pierādīs, ka arī �īs nejau�ības nebūt nav nejau�as: pēc filmas noskatī�anās meitene �diezin kāpēc� iegaumējusi tērpu modeļus, bet jauneklis � automobiļu markas. Ne viens, ne otrs ta�u nebija īpa�i izvirzījis sev mērķi kaut ko iegaumēt. Tā bez īpa�a nodoma cilvēks iegaumē milzum daudz ziņu, uzzina, tā teikt, visu ko.

Domādams par �o nenovērtējamo pamatu, kas veidojas pirmajos cilvēka dzīves gados, Ļ. Tolstojs rakstīja: �Vai tad es nedzīvoju tolaik, kad mācījos skatīties, klausīties, saprast, runāt, kad gulēju, zīdu mātes krūti un skūpstīju to, kad smējos un priecēju savu māti? Dzīvoju, svētlaimē dzīvoju. Vai gan tolaik es neapguvu visu to, no kā vēl �obaltdien dzivoju, turklāt apguvu tik daudz un tik ātri, ka pārējā dzives laikā pat simto daļu no visa tā neiespēju (izcēlums mans. � /. /(.)? No piecus gadus veca bērna līdz manim ir tikai viens solis. No jaunpiedzimu�ā līdz piecgadīgam � milzīgs attālums. No iedīgļa līdz jaunpiedzimu�ajam � bezdibenis. Bet no nebūtības līdz iedīglim � pat ne bezdibenis, bet neaptveramība.�

Netī�ā iegaumē�ana, �is neizsīksto�ais avots, nokļuva psihologu uzmanības lokā jau pagāju�ā gadsimta beigās. Vispirms noskaidrojās, ka cilvēks netī�i iegaumē nevis visu pēc kārtas, bet gan to, kas cie�i saistīts ar viņa personību un darbību. Sevi�ķi spilgti tas atklāts padomju psihologu Л. Smirnova un P. Zin�enko pētījumos.

Ko pastāstīja profesora Л. Smirnova pētījuma dalībnieki, atbildot uz lūgumu atcerēties visu, kas ar viņiem noticis ceļā uz darbu? Viņi, protams, iepriek� neko nezināja par �o jautājumu, un viss, kas palicis prātā, ir netī�ās iegaumē�anas rezultāts.

Aplūkosim vienu no �iem monologiem.

Pētījuma dalībnieks T. pastāstīja, ka, iznākot no mājas, viņam bijis skaidrs, ka jābrauc ar metro, jo bijis jau vēls. T. nekavējoties pagriezies un pa �ķērsielu devies uz metro. Par ko domājis? Neatceras. Nekas atmiņā nav palicis. Ta�u ir saglabājies �ārīta redzes tēls. Gājis nesteidzīgi. Cilvēkus neatceras. Nodomājis: vai tas nekas, ka lēni eju? Pie ielas pārejas nācies pagaidīt, garām pabraukusi ma�īna. Nostājies jau�u grupiņas vidū, lai dotos pāri ielai, apkārt neskatījies, jo bijusi pacelta apkakle. Ielas vidū atkal palaidis garām ma�īnas. Pie metro stacijas stāvējusi gara rinda pēc avīzēm, vajadzējis iziet tai cauri. Metro kāpnēs bijis stiprs caurvēj�, tas smieklīgi pacēlis mēteļa malas. Nodomājis, ka arī viņ� laikam tāds pats smieklīgs izskatās. Biļetes nepircis, bijis vēl viens taloniņ�. Nostājies, kā tas bijis vajadzīgs, kāpņu labajā pusē. Uz kāpnēm bijis daudz cilvēku. Kāpnes lejup slīdēju�as lēnām. Pamanījis, ka vilciens stāv, bet, ak vai, durvis aizvēru�ās. Labi redzējis vagona posmu ar aizvērtām durvīm. Devies uz priek�u pa tuk�o platformu. Bez viņa biju�i vēl divi cilvēki. Aizgājis, kā parasti, līdz galam. Nonācis vietā, no kuras labi saredzams pulkstenis. Bijis bez piecpadsmit minūtēm desmit. Vēl tagad labi redz laikrā�a bultu stāvokli. Uzradies kāds gara auguma vīrs ar avīzi. Nodomājis: laikam vakardienas. Nē, �īsdienas. Atcerējies rindu pie metro. Pamanījis, ka �tāba ziņojums aizņem daudz vietas (pētījumi norisināju�ies Lielā Tēvijas kara laikā. � /. K.). Saticis G., kuram arī radusies interese par ziņojumu. G. piegājis pie vīra ar avīzi. Tas lasījis pēdējo lappusi. Parādījis G. pirmo lappusi un tūlīt sācis lasīt pēdējo. G. mēģinājis palūkoties no apak�as. Pienācis vilciens. Iekāpu�i vagonā. Kā ienācis G., neatceras, jo palaidis pa priek�u vairākas sievietes ar somām rokās. Nostājies pie durvīm. Cie�i līdzās nostāju�ās divas sievietes. Viena ar pārtikas iepirkumu somu, bez cimdiem... Nodomājis: kāpēc bez cimdiem? Rokās viņai bijusi avīze. Tūlīt atkal atcerēsies G. Sarunas par ziņojumu. Kas bijis pirms tam, neatceras. Vagonā atcerējies G. kā sarunbiedru, respektīvi, sarunu ar viņu, pa�u G. neatceras. (Tālāk atstāsta abu sarunas saturu, kas saistās ar frontes notikumiem. � /. K.)

Kā gājis caur staciju, neatceras. Atmiņā palikusi pāreja. Ilgi gaidījis, kamēr pabrauc garām ma�īnas. Ielas vidū atkal nācies apstāties. Atceras, ka paskatījies pulkstenī, ta�u, cik tas rādījis, neatceras. Tad to uztvēris kā laiku, kas neliek steigties. Par ko runāju�i līdz universitātei, � neatceras. Pie universitātes vārtiem ieraudzījis B. Atceras sniega kupenas universitātes pagalmā un sarunu ar G. par sniegu togad.

Sī ārkārtīgi prozaiskā, protokoliskā saruna sniedz spilgtu sniegotās Maskavas ainu kara gados. Rindas pēc avīzēm, alkainā ziņkāre par Informācijas biroja ziņojumiem, sieviete bez cimdiem, bet

ar avīzi rokās .. . Kas viņa ir, par kāda cilvēka � vīra, dēla vai brāļa � likteni viņa cer izlasīt skopajās rindās? Ta�u mēs esam nedaudz novirzīju�ies � runa ir par psiholoģisko eksperimentu, kuru, jāpiebilst, bie�i atkārto psiholoģijas semināros. To viegli var veikt arī ar saviem paziņām, lai izdarītu zinātniskus secinājumus par to, kas paliek cilvēka prātā pats no sevis. Tas nekas, ka A. Smirnovs jau izdarījis �ādus secinājumus. Mēs ta�u vairākkārt atkārtojam izmēģinājumus fizikā un ķīmijā. Un te ta�u nevajag ne mēģenes, ne degļus. Tikai labu gribu un zinātkāri.

Tātad, pamatojoties uz daudziem �ādiem stāstījumiem, kļuva skaidrs, ka atmiņas pirmām kārtām attiecas nevis uz to, ko pētījuma dalībnieki domāju�i (parasti viņi atrunājās: �Domāju, ta�u neatceros, par ko�), bet gan uz to, ko viņi darīju�i. Tas, kā atzīmē A. Smirnovs, saistās ar cilvēka orientāciju uz galveno darbību, bet tās mērķis bija ātrāk nonākt darbavietā. Pētījuma dalībnieki �ai gadījumā nevis domāja un gāja, bet gan gāja un domāja. Jāpiebilst, ka varētu būt arī otrādi. Cilvēks iegaumē to, kas kaut kādā veidā saistīts ar darbības mērķi, ar to, kas palīdz vai, glu�i otrādi, traucē to sasniegt. Tie�i tāpēc skolā valodas stundās liek �norakstīt un ievietot trūksto�os burtus�, �pasvītrot�, �izdomāt teikumu ar saikli�, bet matemātikas stundās � risināt uzdevumus. Konkrētā darbībā likumi un teorēmas paliek prātā it kā pa�as par sevi. Lai gan neesi speciāli mācījies, ta�u iegaumē tā, kā nereti savus garos monologus un daudzās replikas iegaumē aktieri.

A. Smirnovs īpa�i pārrunāja ar vairākiem aktieriem par to, kā viņi mācās lomas. Nopelniem bagātā skatuves māksliniece J. ir pārliecināta, ka lomu nevar iemācīties. Iekal�ana rada �tampus. Jāiegaumē rado�i, iek�ēji pārdzīvojot tekstu, iesaistot visu savu iek�ējo dzīvi. Ja psiholoģisko pavērsienu virziens ir skaidrs, tad viss paliek prātā pats no sevis. Ikreiz �ī aktrise izvirza sev jautājumu: �Ko es te daru?� Sī darbība viņai kļūst par iegaumē�anas pamatu.

Varbūt patiesi darbība, darbības akti, nevis atkārto�ana ir zinību māte? Ļoti interesantu saikni starp darbību un netī�o atmiņu 1927. gadā atklājusi В. Zeigarņika. Tagad viņa ir pazīstama psiholoģe, Maskavas Valsts universitātes profesore, ta�u atklājumu, kas pazīstams zinātnē kā �Zeigarņikas efekts�, viņa veica, būdama vēl jauna pētniece un strādādama izcilā vācu psihologa K. Levina vadībā, kur� uzskatāms par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta psihologiem. Kādas darbības labāk paliek prātā: tās, kas sekmīgi iesāktas un pabeigtas, vai tās, kas pārtrūku�as �uz augstas nots�? Zeigarņikas pētījumā eksperimenta dalībniekiem vajadzēja �pēc iespējas ātrāk un precīzāk� izpildīt apmēram divdesmit da�āda rakstura uzdevumus � atrisināt nelielus matemātikas uzdevumus, atminēt mīklas, izveidot figūriņas no māla, gatavot kartona kārbiņas utt. Kad izpildītāji bija, tā teikt, iekarsu�i, darbu pārtrauca. Tad eksperimentētāja uzaicināja nosaukt visus veiktos uzdevumus.

Attiecība* *^е£?^аип1^� pārtraukto uzdevumu skaits iegaumēto pabeigto uzdevumu skaits

da�ādās grupās bija vidēji 1,9; 2,1; 2... Viegli saprast, ka pārtrauktos uzdevumus iegaumēja divreiz labāk nekā pabeigtos. Kāpēc? Psihologi uzskata, ka tas saistīts ar psihisko spriedzi, kas rodas pieņemtā lēmuma ietekmē. Ja uzdevums tiek veikts, spriedze samazinās, un viss, kam ar to bijis kāds sakars, aizmirstas. Kad lēmuma izpilde tiek pārtraukta, spriedze neizzūd un darāmais nostiprinās atmiņā.

Interesanti būtu izpētīt, vai �Zeigarņikas efekts� var rasties arī sare�ģītākos darbības veidos, piemēram, cilvēku saskarsmē. Padomājiet, ko mēs labāk atceramies, � tos cilvēkus, ar kuriem mūsu attiecības aptvēru�as visas stadijas � no iepazī�anās līdz kulminācijai un atsve�inātībai, vai arī tos, ar kuriem attiecības nav nonāku�as līdz �ādam finālam. Acīmredzot ikvienam nāksies izmantot pa�novērojumus ...

Tī�ā iegaumē�ana. Kāds no jums varbūt iesauksies:

� Ir gan labi � mācīties nevajag: ko atceries, to atceriesl

� Bet vēl labāk būtu � ieņem tableti, un visu zini: vēsturei � gai�zila, matemātikai � dzeltena tabletīte.

�Man palicis prātā�, �es atminējos� � bezpersoniski teicieni. Netī�ajos izziņas procesos cilvēks tomēr ir pasīvs. Ta�u cilvēka apzinātai darbībai raksturīga aktivitāte un mērķtiecīgums, tā alla� pamatojas uz gribu. Netī�ā atmiņa piemīt arī dzīvniekiem. Savukārt tī�ā atmiņa ir milzīgs evolūcijas sasniegums, cilvēka vēsturisks ieguvums. Dzīvnieks, kā teicis K. U�inskis, var paturēt prata, ta�u viņ� nespēj apzināti atcerēties. Toties cilvēkam skaidri var iz�ķirt abas �īs atmiņas parādības.

Dzīve mums izvirza noteiktus uzdevumus, un, lai tos īstenotu, mēs izvirzām sev uzdevumus: atcerēties ne vien to, kas pats iespie�as atmiņā, bet arī to, kas nepiecie�ams. Un tā ir sare�ģīta, mērķtiecīga mnemiskā darbība, kurai ir savi motīvi, savi līdzekļi, objekti un rezultāti.

Pirmām kārtām ir jāizvirza mērķis, mnemiskais uzdevums.

Psiholoģijas vēsturē pazīstams ir tāds gadījums. Serbu psihologs Radoslavļevi�s reiz izdarīja eksperimentus ar ārzemniekiem, kuri slikti saprot valodu. Pētījumus viņ� veica pēc H. Ebinghausa metodes, proti, pētāmajiem deva astoņu zilbju virkni. Pētījuma dalībnieks izlasīja to divdesmit, trīsdesmit, �etrdesmit, �etrdesmit se�as reizes, ta�u neteica, ka iemācījies to no galvas, kā to prasīja instrukcija (kuru viņ� nesaprata).

Eksperimentētājs jau gandrīz sāka �aubīties par labvēlīgiem rezultātiem, pēc �etrdesmit se�iem atkārtojumiem apturēja mehānismu (acīmredzot tika izmantots kāds īpa�s mnemometrs, ar kura palīdzību iespējams vienmērīgi sniegt pētījuma dalībniekiem iegaumējamo materiālu) un pajautāja pētāmajam, vai viņ� var atkārtot �o zilbju virkni no galvas.

� Kā? Vai tad man vajadzēja visas zilbes iemācīties no galvas? � pētāmais bija izbrīnā. Tad viņ� vēl se�as reizes virkni atkārtoja un bez pūlēm sasniedza mērķi.

Atcerēties nevarēja, jo nezināja, ka tas nepiecie�ams, un līdz ar to arī negribēja atcerēties... Līdzīgus faktus varam vērot ik uz soļa. Psiholoģijas pasniedzējam ik gadu nākas veikt iegaumē�anas pētījumus ar studentiem. Tā, piemēram, nolasa desmit vārdu pārus:

Studentus iepazīstina ar instrukciju: �Noklausieties un centieties iegaumēt! Pēc tam es lasī�u katra pāra pirmo vārdu, bet jums vajadzēs uzrakstīt otro.�

Studenti iegaumē un raksta, cits vairāk, cits � mazāk, bet pasniedzējs, kas veic eksperimentu, pa visiem garajiem darba gadiem nav iemācījies nevienu vārdu. Viņam tas nav vajadzīgs, jo �ie vārdi ir uzrakstīti uz lapiņas.

Bet ja apmainītos vietām? Patiesību sakot, pēc �ādas shēmas interesantu pētījumu veica amerikāņu psihologs D. D�enkinss. Pētījumā piedalījās divdesmit �etri studentu pāri. (Esiet slavēti, jūs, mūsu uzticamie un pacietīgie palīgi! Ir pienācis laiks celt pieminekļus Nezināmajam studentam un studentei un novietot tos psiholoģijas institūtu un pētniecības laboratoriju priek�ā.) Katrā pārī viens no studentiem bija eksperimentētāja, otrs � pētāmā lomā. Ar īpa�a aparāta palīdzību eksperimentētājam secīgi un pastāvīgā tempā sniedza divdesmit nesakarīgas zilbes, kuras viņam tikai bija jānolasa pētāmajam. Tam savukārt lika tās atcerēties. Pēc tam kad pētāmais bija pirmo reizi �o zilbju virkni nekļūdīgi atcerējies, viņu, tāpat kā eksperimentētāju, aicināja atnākt nākamajā dienā, lai pabeigtu pētījumu. Kā vienam, tā otram vajadzēja atcerēties zilbes, kuras viņi bija iegaumēju�i. Eksperimentētāji pareizi atcerējās vidēji 10,8 zilbes (netī�ās iegaumē�anas rezultāts), bet pētāmie � 15,9 zilbes. Tī�ās iegaumē�anas pārākums ir neapstrīdams.

ties ...

Runājot par to, kā uzdevuma izpildi ietekmē tā izvirzī�anas veids, kā arī iek�ējā attieksme pret �o uzdevumu, nāk prātā epizode no V. Ko�evņikova romāna �Vairogs un zobens�, kas lieliski atveidota tāda pa�a nosaukuma kinofilmā. Padomju izlūks Belovs (Vaiss) tikai vienu reizi izlasa slepenu dokumentu ar bezgala daudziem cipariem un pēc tam precīzi to atsauc atmiņā. Belovs zināja, ka no tā, vai viņ� atcerēsies, ir atkarīga tūksto�iem hitleriskajās nāves nometnēs ieslodzīto dzīvība. Viņam nebija tiesību neatcerē-

Apzinātā un mehāniskā iegaumē�ana. Iepriek� minētos vārdu pārus nereti izmanto, lai pierādītu vēl vienu iegaumē�anas likumību � apzinātās iegaumē�anas pārākumu salīdzinājumā ar mehānisko. �is eksperiments ir viegli atkārtojams. Vispirms veic eksperimentu ar zināmajiem vārdu pāriem un pieraksta rezultātu. Pētījuma dalībnieki iegaumē vidēji trīs �etrus vārdus.

Tad sniedz �ādus vārdu pārus:

pasts � vēstule

burts � vārds

kase � nauda

debess � zvaigzne

tase � kafija

teātris � drāma

ragavas � ziema

ligzda � p_;utns

zivs � ūdens

traktors � lauks

Rādītāji sasniegs gandrīz simt procentus � pētījuma dalībnieki reproducēs visus desmit vārdus. Kāpēc? Pilnīgi pareizi: pirmie

pāri bija nesakarīgi, vārdi salikti kopā bez sakarības, ta�u otrajā variantā tos vieno zināma jēga. Tomēr arī pirmā varianta vārdu pāros jēgu var atrast. Ja, piemēram, lasa pāri �grāmata � logs�, pētāmais sprie�: �Grāmata nolikta uz loga.� �Kaķis � svece�? �Kaķis apdedzinājās ar sveci!� Rezultāts var sasniegt pat simt procentus.

Viss, ko cilvēks ir apjēdzis, par ko viņ� ir domājis, paliek prātā daudz labāk nekā nesaprastais un neapjēgtais. Jau H. Ebinghauss, viens no pirmajiem atmiņas pētniekiem, veikdams eksperimentus pats ar sevi, atklāja, ka trīsdesmit se�u bezjēdzīgu zilbju iegaumē�anai viņam bija nepiecie�ami vidēji piecdesmit pieci atkārtojumi. Tai pa�ā laikā trīsdesmit se�us līdz �etrdesmit vārdus no �illera tulkotajām �Eneīdām� viņ� atcerējās jau pēc se�iem septiņiem atkārtojumiem. Tātad deviņas reizes ātrāk.

Eksperiments ar vārdu pāriem atklāj vēl vienu iegaumē�anas likumību � �malas efektu�. Gandrīz vai visi pētījuma dalībnieki labāk iegaumē pirmos un pēdējos vārdus. Varbūt tāpēc ikviens strīdnieks grib, lai viņam paliktu pēdējais vārds? Jāpiebilst, ka �o efektu veiksmīgi izmantoja mūsu izlūks �tirlics �Septiņpadsmit pavasara mirkļos�: vispirms iesāka ar gestapovieti sarunu par iemātu, kas viņu interesēja, pēc tam palūdza tableti pret galvassāpēm. Kāpēc �tirlics bija ieradies? Lai palūgtu tableti. Prātā paliek pēdējais.

Mācīties nesaprotot ir neizdevīgi. Tie�i tāpat kā neizdevīgi ir mācīties �uz rītdienu�, �uz eksāmenu�, �uz kontroldarbu�... Tas, kur� iegaumējot uzliek rādītāju uz �mū�īgi�, alla� ir ieguvējs. Ja, protams, iegaumējamais ir to vērts.

Tam, ko cilvēks vēlas iegaumēt, ir nepiecie�ama īpa�a intelektuālā apstrāde, kurai, tāpat kā ikkatrai sare�ģītai darbībai, ir vairākas operācijas. Var sākt ar operāciju, ko profesors A. Smirnovs nosaucis par jēdzisko grupē�anu, � iegaumējamo materiālu sadala nelielās devās, mikrotematos. Da�kārt �ī operācija noris it kā pati no sevis, ta�u bie�i vien �o paņēmienu nepiecie�ams izmantot apzināti.

Ar jēdzisko grupē�anu cie�i saistīta cita iegaumē�anai visai noderīga intelektuālā operācija � to balstjēdzienu izdalī�ana, uz kuriem pēc tam pamatojas viss materiāls. Pēc formas �ie balst-jēdzieni atgādina tēzes vai izvērstu plānu. A. Smirnova pētījuma dalībnieki �o balstu meklējumus apraksta �ādi:

� Tekstu nespēju uzreiz saprast. Lai to labāk apjēgtu, centos īsu tē�u veidā formulēt galvenās domas. Tas joti palīdzēja iegaumēt. Būtībā nācās iegaumēt tikai �īs tēzes. Viss pārējais tajās bija iekļauts, to jau es zināju. Tekstu viegli atsaukt atmiņā, ja atceries �ādu frāzi.

� Tas, ko es lasu, ir saprotams, ta�u, kas īsti ar to pateikts, nav skaidrs, to jācen�as izdibināt. Izlasu kādu daļu, jūtu, tur runāts par kaut ko citu, atgrie�os pie izlasītā, cen�os iedziļināties. Saprotu, nostiprinu domu nelielas frāzes veidā, izveidoju tādu kā īsu tēzi, lasu tālāk. Da�kārt jādomā ilgi, toties, kad esmu sapratis un formulējis būtību, jūtu, ka esmu atradis labu atbalstu iegaumē�anai. Tā pa tēzēm arī iegaumēju. Tās bija kā labas vadugunis.

�īs iegaumē�anas vadugunis iedegas jēdziskās grupē�anas laikā, kad cilvēks savdabīgi sadala tekstu nelielos gabaliņos un pēc tam veido no tiem apjēgtu mozaīku. Bie�i vien skolēniem un arī vecākiem cilvēkiem rodas zināmas grūtības tāpēc, ka viņi nav pieradu�i, neprot apkopot zinā�anas, kas iegūtas no da�ādiem avotiem. Skolēns vēstures stundā fragmentāri un sausi pārstāsta atsevi�ķus faktus par Stepana Razina vadīto sacel�anos.

� Tu ta�u vēl vakar saviem biedriem tik interesanti stāstīji, ko esi izlasījis grāmatā par viņu, � brīnās tēvs.

� Nu, tas ta�u bija grāmatā, bet te � vēsture!

Slikti, ka zinā�anas par vienu un to pa�u tematu ir it kā saliktas da�ādos apziņas plauktiņos, ka starp tām nav savstarpējas saiknes.

Kāds ir teicis, ka domā�ana sākas tur, kur beidzas atmiņa. Tas nav glu�i pareizi: doma�ana nereti ir nesaraujami saistīta ar atmiņu. Tas, kur� labi doma, arī labi iegaumē.

īslaicīgā un noturīgā iegaumē�ana. Atmiņa apkalpo cilvēka darbību. Par to liecina iegaumē�anas īpatnības. Ja kāda informācija ir nepiecie�ama neilgam laikam, ieslēdzas īslaicīga jeb operatīvā atmiņa. Tā, piemēram, risinot aritmētikas uzdevumu, starpposmu rezultātus iegaumējam tikai uz da�ām sekundēm (�divi rakstām, trīs prātā� u. tml.). �ī ir, ja tā var teikt, iegaumē�ana ar taktisku mērķi. Noturīgajā atmiņā ieplūst tā informācija, kurai ir stratēģiska nozīme. Tā apkalpo būtiski svarīgus cilvēka darbības veidus.

Reproducē�ana. "Iegaumē�ana kalpo vienam mērķim � lai cilvēks varētu reproducēt, atcerēties. Vāj� mierinājums ir da�u zinātnieku pieņēmums, ka cilvēks vispār neko neaizmirstot, viņ� tikai neesot spējīgs atcerēties. Tātad atmiņa ir bagātību krātuve, kuras atslēga pazaudēta? Patiesi, netaustīsimies ta�u ar elektrodu pa smadzeņu lielo puslo�u garozu, meklējot to, ko vajag atcerēties, kā slavenajos Penjīlda pētījumos, par kuriem runājām iepriek�.

Nereti iegaumētais reproducējas it kā pats no sevis, netī�i. īpa�i tas attiecas uz atpazī�anu. Būtībā bez atpazī�anas nav iespējama apzināta uztvere: atpazīt nozīmē iekļaut uztverto mūsu zinā�anu un pieredzes sistēmā, attiecināt to uz kādu noteiktu kategoriju utt. Interesanti atzīmēt, ka atpazī�ana alla� ir saistīta ar īpa�u emocionālu pārdzīvojumu � pazīstamības izjūtu: �esmu redzējis, dzirdējis, baudījis...� Nereti �īs izjūtas pieviļ skolēnus un studentus. Mājās, pārlapojot grāmatu, skolēns atpazīst to vielu, par ko runāts stundā, un viņam liekas, ka zina to. Bie�i vien tas beidzas dramatiski � �atkal divnieks�. Pazīstamības izjūta ir vainojama arī citos maldos. Tā, piemēram, esi izsaukts pie tāfeles, pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem atcerēties uzdoto ar kaunu jāsē�as atpakaļ solā ... Tad klases priek�ā stājas jauns upuris? Izrādes, ka nav vis upuris � atbild bra�i, bez aizķer�anās. Taisni dusmas uznāk � es ta�u arī to visu zināju, gan �o piemēru, gan secinājumus... Zināji? Pareizāk būtu � �uzzināji�. Vai gan �ā pa�a iemesla dēļ neliekas, ka �laimīgās� biļetes parasti izvelk biedri, nevis tu pats? Un vai tāpēc mums reizēm ne�ķiet, ka �esam labi stratēģi, vērojot kauju no malas�?

Atpazīt alla� ir vieglāk nekā reproducēt bez oriģināla. Ta�u gadās arī kļūdīties. Dro�i vien katram no mums ir pazīstamas tādas dīvainas izjūtas: tu ierodies pilsētā, kurā neap�aubāmi agrāk neesi bijis, vai arī nonāc jaunā situācijā, un tev liekas, ka tas viss jau ir bijis. Tā ir �ķietamā atpazī�ana, ko apzīmē ar īpa�u terminu � �dejā vu�, kas tulkojumā no fran�u valodas nozīme �ir jau redzēts�. �ai gadījumā mūs maldina asociācijas � kaut kas ir līdzīgs, bet liekas, ka atkārtojas itin viss.

Asociācijas. Asociācijām, saiknēm starp uztvertās informācijas atsevi�ķiem posmiem ir ļoti liela nozīme atminoties, tātad ari iegaumējot. To, ko cilvēks vienkopus uztver, to viņ� arī vienkopus iegaumē � saiknes, kas paliku�as atmiņā, atspoguļo saiknes, kas vērojamas dzīvē.

Atmiņas pētījumu klasiķis H. Ebinghauss darbā �Psiholoģijas pamati� atzīmēja, ka iegaumē�anas elementi ne vien ar visda�ādākajām saiknēm asociatīvi saistās savā starpā, bet arī ar nejau�iem, zināmā mērā pat ar pilnīgi nevajadzīgiem, nenozīmīgiem elementiem. Atsevi�ķi vārdu virknes locekļi asociatīvi saistās ar vietu, kādu tie nejau�ības pēc ieņem uz papīra, ar galdu, uz kura nejau�i tiku�i demonstrēti, ar ķermeņa stāvokli, kādā tolaik atradies uztveres subjekts.

Sai gadījumā runājam par pieskares asociācijām. Bie�i sastopamas ir arī līdzības asociācijas. Uz tām būtībā pamatojas gandrīz visas dzejas metaforas un salīdzinājumi. Tās var būt relatīvi vienkār�as un skaidras kā, piemēram, �ajā N. Matvejevas dzejolī:

Upe tecēja kā lietus,

Kas apgūlies uz sāna,

Bet lietutiņ� kā upīte � pa vertikāli,

Kā pludiņ� �ūpojās tilts plānais.

Kad straumes skalojās tam pāri.

Asociācijas var būt arī simboliskas un sare�ģītas pretstatu ziņā. Tā, piemēram, karstā dienvidū apziņā var uzaust sniegota lauka tēls ...

Mūsu atmiņa ir asociācijām pārbagāta. Tās iztapīgi piegādā atmiņu, salīdzinājumu un pat domu kli�ejas. Ne velti I. Ilfs un J. Petrovs atmeta visas tās domas, kas bija ienāku�as viņiem abiem prātā.

Cilvēks paliek atmiņā saistībā ar citiem cilvēkiem vai arī ar to, ko viņ� radījis. Zilonis un Mopsis, Tarapuņka un �tcpselis, Princis un Ubaga zēns, Cuks un Geks . .. B. Sluckis, dzejnieks, kur� uzrakstījis lielisku dzejoli par zirgiem okeānā (un vēl daudz citu labu dzejoļu), �ēlojas:

Ja piemin mani, tad atceras zirgus,

Kas rudzu rudumā viļņos nirst.

Ir aizmirsts it viss � gan dzeja, gan domas,

Tik prātā ir zirgi, kas dzelmē grimst.

Varbūt asociācijas ir kā marmors domās celtiem pieminekļiem? Palūdziet saviem paziņām ātri nosaukt sejas daļu, augli, putnu, gadalaiku!

� Deguns, ābols ...

Visi nosauc gandrīz vienu un to pa�u. Ta�u tas drīzāk ir izņēmums, nevis likums. Likums ir tāds, ka vieni un tie pa�i rosinātāj-vārdi rada asociācijas, kas saistītas ar cilvēka pieredzi, viņa galveno nodarbo�anos, domām un jūtām. �Sakne� botāniķim saistās ar auga daļu, filologam � ar vārda sastāvdaļu, zobārstam � ar zoba sakni, filozofam � ar �ļaunuma sakni�, matemātiķim � ar kvadrātsakni utt. Kad valodniece A. Ivanova ar asociatīvā eksperimenta metodi centās noskaidrot, kādi vārdi uzplaiksni jurista un ar juridisko darbu nesaistīta cilvēka apziņā kā atbildes reakcija uz vieniem un tiem pa�iem rosinātājvārdiem, atklājās, ka vērojamas visai būtiskas at�ķirības. Tā, piemēram, vārds �sastāvs� juristiem visbie�āk saistās ar �nozieguma sastāvu�, bet cilvēkiem, kas nav speciālisti tieslietās, � ar �vilciena sastāvu�.

Varbūt �ādā veidā var uzzināt no cilvēka to, ko viņ� negrib vai nevar pateikt? Tie�i uz �o ideju balstās tā sauktais asociatīvais eksperiments. Pētāmajam nosauc rosinātājvārdus un uzaicina viņu nekavējoties atbildēt ar vārdu, kas pirmais ienāk prātā. Aprēķins te skaidrs: katrs runā par to, kas viņam smeldz. Bet ja nu nerunā? Tātad ir pauze... Tātad negrib par to runāt, slēpj ... Psihologi un psihiatri izmanto asociatīvo eksperimentu par personības izpētes metodi. Kriminālistikā ar to saistījās citas cerības. Liekas, vislabāk �os mēģinājumus parodējis K. �apeks stāstā �Profesora Rousa eksperiments�.

Profesors paziņoja Suhānekam, kas tika turēts aizdomās par slepkavību:

� Es jūs nepratinā�u. Tikai nosauk�u vārdus, uz kuriem jums vajadzēs atbildēt ar vārdiem, kuri pirmie ie�ausies prātā. Skaidrs? Tātad uzmanībul Glāze...

� Glāze, � atkārtoja profesors Rouss.

� Alus, � norūca Suhāneks.

� Tā jau ir cita lieta, � teica slavenība. � Nu ir lieliski!

Suhāneks aizdomīgi pa�ķielēja uz viņu. Vai tikai te nav lamatas?

� Iela, � turpināja profesors.

� Rati, � negribīgi atsaucās Suhāneks.

� Ātrāk! Mājiņa.

� Lauks.

� Virpa.

� Misiņ�.

� Ļoti labi.

Suhānekam acīmredzot nebija iebildumu pret �o spēli.

Sasauk�anās uzņēma ātrumu. Suhānekam tas likās amizanti. Glu�i kā kār�u spēle! Un kas tikai neatausa atmiņāl

� Ceļ�, � C. D Rouss trauksmaini izmeta.

� �oseja.

� Prāga.

� Berouna.

� Noslēpt.

� Ierakt.

� Tīrīt.

� Traips.

� Lupata.

� Maiss.

� Lāpsta.

� Dārzs.

� Bedre.

� Sēta.

� Līķis!

Klusums.

� Līķis! � uzstājīgi atkārtoja profesors. � Jūs to ierakāt sētmalē, vai ne?

� Neko tamlīdzīgu neesmu teicis! � iesaucās Suhāneks.

� Jūs to ierakāt sētmalē, savā dārzā, � apņēmīgi atkārtoja Rouss. � Jūs nogalinājāt Sepelku pa ceļam uz Berounu un asinis ma�īnā notīrījāt ar maisu. Kur likāt maisu?

Noziedznieks bija atklāts.

Bet kas iznāks, ja asociatīvo eksperimentu �samontēsim� kopā ar tādu metodiku, kas objektīvi reģistrē cilvēka emocionālos stāvokļus? Glu�i pareizi: tas, ko da�kārt dēvē par �melu detektoru�. Jāatzīst, ka pirmais kaut ko tamlīdzīgu jau divdesmitajos gados radīja A. Lurija. Viņa pētījumos pirmām kārtām tika noskaidrots, ar kādām netī�ām reakcijām saistās noteikta vārda uztvere. Tika izmantota, piemēram, at�ķirība starp plaukstas iek�puses un ārpuses elektropotenciāliem, ādas galvaniskā reakcija, kas, kā zināms, jutīgi atsaucas uz pārmaiņām cilvēka emocionālajos stāvokļos. Noskaidrojās, ka jēgas ziņā tuvi vārdi sniedz līdzīgu objektīvo ainu. Tā, piemēram, reakcijai uz vārdu �vijole� vislīdzīgākās bija reakcijas uz vārdiem �lociņ��, �vijolnieks�, �stīga�, mazāk līdzīgas � reakcijas uz vārdiem �flauta�, �klavieres�, �sonāte�.

Asociācijas nodro�ina automātisku, netī�u reproducē�anu. Ar asociāciju palīdzību materiāls tiek atsaukts atmiņā.

Tomēr ar �ādu automatizētu atminē�anos vien cilvēkam nebūt nepietiek. �Nāk prātā� � tas skan bezpersoniski. Nemitīgi ta�u nākas atcerēties, aktīvi meklēt atmiņas labirintos to informāciju, kas �obrīd ir nepiecie�ama. �ie meklējumi bie�i vien kļūst par īpa�u intelektuālo darbību � atcerē�anos. Atsaukt atmiņā nav grūti. Daudz grūtāk ir atcerēties. K. U�inskis rakstīja: �Neatlaidīga atcerē�anās ir darbs un da�kārt ne visai viegls darbs, pie kura bērns jāpieradina pakāpeniski, jo aizmār�ības cēlonis bie�i vien ir slinkums atcerēties aizmirsto, bet no tā izveidojas slikts paradums nevī�īgi apieties ar mūsu atmiņu pēdām.�

Interesanti, ka ieradums aizmirst ir raksturīgs da�iem tādu profesiju pārstāvjiem, kuriem nākas �pārstrādāt� daudz da�āda veida informācijas. E. Hemingvejs rakstīja, ka viņam sagādā grūtības darbs ar laikrakstu, jo ik dienu jāaizmirst tas, kas noticis iepriek�. Tādējādi pastiprināti sāk bojāties atmiņa. Par atmiņas pasliktinā�anos, kas saistīta ar ieradumu aizmirst, sūdzas arī pieredzēju�i radiodiktori.

Aizmir�ana. Pagātnes takas aizaug ar aizmirstības zāli. Dzīves ceļā daudz kas izzūd no atmiņas. Tomēr kaut kāda iemesla dēj viena daļa lietu paliek atmiņā ilgus gadus, bet citas izgaist jau nākamajā dienā.

Sensenis ir konstatēta aizmir�anas saistība ar cilvēka jūtām un pārdzīvojumiem. Par atmiņas saikni ar emocijām, ar cilvēka attieksmi pret to, kas jāpatur apziņā, izteicies ari Ķ. U�inskis: ja tas, ko bērns iemācās, nerosina viņā nekādas jūtas, vēlmes un centienus, tad apgūtajam nav tie�as ietekmes uz viņa tikumību, ta�u, ja izlasītais un iemācītais, tā teikt, aizkustina sirdi, tad arī atmiņā paliek pēdas, ko veido priek�stati un jūtas, vēlmes un centieni, kurus rosinājusi lasī�ana un mācī�anās, un �āds sare�ģīts tēls, �ādas pēdas, rodoties apziņā, rosina tajā ne tikai priek�status, bet ari vēlmes, centienus un jūtas.

Da�ādi notikumi, fakti, informācija var �aizkustināt sirdi�. Tie var priecēt un sarūgtināt, radīt gandarījumu vai cie�anas. Austrie�u psihiatrs Z. Freids vairākus aizmir�anas faktus skaidro ar izstum-�anas ietekmi. No apziņas tiek izstumts tas, kas mums ir netīkams, kas aizskar mūsu patmīlību vai ir saistīts ar smagiem pārdzīvojumiem. Kāds Freida pacients nekādi nevarēja nosūtīt uzrakstīto vēstuli: reiz, dodoties uz pastu, aizmirsis to mājās, citā reizē paņēmis gan, bet piemirsis uzrakstīt uz aploksnes adresi, tre�oreiz izrādījies, ka nav uzlīmēta marka. Galu galā viņ� atskārtis, ka negrib �o vēstuli sūtīt.

Kāds itin labas atmiņas īpa�nieks pastāvīgi aizmirst poliklīnikas telefona numuru ... Derētu noskaidrot, kas tad pastāvīgi aizmirstas, � darbu nodo�anas un solījumu izpildes termiņi, adreses, vārdi... Ne velti jau Montēņs sūkstījās, ka pēc tā, cik spēcīga ir viņa pieķer�anās, sprie� par viņa atmiņu; no dabas mantots trūkums tā pārvēr�as tikumiskā jēdzienā. �Viņ� aizmirsis izpildīt �o manu lūgumu vai �o savu solījumu,� tā mēdz teikt �ādos gadījumos. �Viņ� aizmirst savus draugus. Viņam nav ienācis prātā, ka, mani mīlot, vajadzētu darīt to un runāt �o vai, glu�i otrādi, kaut ko noklusēt.�

Vai tad mēs aizmirstam tāpēc, ka pa�i to vēlamies? Gribam aizmirst, bet pa�i sev par to neatzīstamies? Mēdz būt arī tā. Bet vai tad nepatīkamais vienmēr aizmirstas? Padomju psihologs P. Blon-skis veica īpa�us pētījumus atmiņas un jūtu jomā. Viņ� uzaicināja studentus auditorijā uzrakstīt, kādi �ā gada notikumi viņiem pirmie ataust atmiņā. Kad viņi bija to uzrakstīju�i, P. Blonskis lūdza vēlreiz veikt tādu pa�u uzdevumu, tikai par dzīves posmu līdz mācībām institūtā. Tādējādi tika apkopotas divsimt divdesmit �etras atmiņu epizodes. Kas tad bija iespiedies atmiņā? Pirmām kārtām tas, kas saistīts ar emocionāli satrauco�iem notikumiem. �ādu atmiņu bija 81%. Turklāt neliels procents atmiņu bija par to, kas nav patīkams.

Cita pētījuma gaitā P. Blonskis savāca bērnības pirmās atmiņas. Atkal tāds pats secinājums: visilgāk atmiņā saglabājas emocionāli satrauco�i notikumi, bet pārsteidz nelielais skaits atmiņu par patīkamo: tikai se�i procenti. Turklāt atmiņām parasti pievienojas melanholiskas jūtas, un tās var nosaukt par skumjām atmiņām par zaudēto bērnības laimi. Visilgāk cilvēks atceras nepatīkamo.

Aizmirst nenozīmē tikai neprast atcerēties. Tas nozīmē arī atcerēties, bet ne to, ko vajag, atcerēties neprecīzi, sagrozītā veidā. Vispār ir aplam iedomāties, ka informācija mūsu atmiņā saglabājas nemainīgi, kā dokumenti arhīvā. Jāteic, ka līdzība ir tikai viena: no ilgas glabā�anas kā te, tā tur izbalē krāsas un izzūd pēdas. Ta�u tās ir kvantitatīvas pārmaiņas. Atmiņā materiāls pārmainās arī kvalitatīvi, tas rekonstruējas. Sī rekonstrukcija ir viegli pārbaudāma: uzaicinām biedrus atcerēties un atstāstīt kāda zināma teksta saturu. Kādas at�ķirības starp reproducējumu un oriģinālu atklāsies pirmām kārtām? To var būt visai daudz: vērojams tā materiāla vispārinājums jeb koncentrējums, kur� oriģinālā sniegts izvērstā, detalizētā formā. Iespējama arī glu�i pretēja parādība: tas, par_ ko oriģinālā stāstīts īsi, pētījuma dalībnieku pārstāstā tiek izvērsts un papla�ināts. Bie�i vien nākas konstatēt ne tikai atsevi�ķu vārdu, bet arī veselu situāciju aizstā�anu ar līdzīgām; izrādās, ka reproducējumā vietām mainītas oriģināla daļas, ka atstāstītājs ieviesis saturā kaut ko jaunu, kaut ko arī sagrozījis.

Ar �ā pa�a pētījuma palīdzību iespējams konstatēt vēl vienu interesantu atmiņas īpatnību. Mēs esam pieradu�i pie �ādas sakarības � jo ilgāks laiks pagājis no uztver�anas līdz reproducē�anai, jo vairāk no atmiņas pagaisis. Tā mēdz būt bie�i, bet ne vienmēr. Gadās, ka vēlīna reproducē�ana ir pilnīgāka un precīzāka par tūlītēju. �ai parādībai ir savs nosaukums � reminiscence. īpa�i raksturīga tā ir bērniem.

Padomju psiholoģe A. Ļubjinska ir veikusi daudzus interesantus pētījumus ar bērniem Ļeņingradas blokādes apstākļos. Viņa atstāsta �ādu gadījumu.

Internāta audzēkņiem, kuri blokādes laikā dzīvoja pilnīgi vienādos apstākļos, 1943. gada vasarā tika dota iespēja izbraukt uz vasarnīou. To iespaidu bagātība, kurus bērni guva pārbraucienā ar autobusu uz staciju, vilcienā, milzumdaudz jaunu, nekad līdz �im neredzētu objektu � dzīva vista, kaza, ko bērni redzēja pa vilciena logu, garām slīdo�ie me�i, stacijas, lauki, upes � viņus ietekmēja ļoti spēcīgi. Tomēr nedz nākamajā, nedz arī aiznākamajā dienā pēc pārbrauciena neviens no bērniem neko nestāstīja par �o ceļojumu. Tas nefigurēja arī viņu rotaļās, neatspoguļojās zīmējumos. Pagāja mēnesis. Bērni atgriezās pilsētā... Tikai pēc divām nedēļām viņu dzīvē pēk�ņi uzplaiksnīja temats �Pārbrauciens�. Bērni sēdināja transportlīdzekļos lelles, pārvadāja mēbeles, traukus, celtniecības materiālus. Mazākie labprāt iejutās pasa�ieru lomā, vecākie vadīja lokomotīves, de�urēja stacijās, ielaida un izlaida braucējus... �Pārbrauciens� atspoguļojās zīmējumos, stāstījumos, strīdos. Atmiņā atausa aizvien jaunas un jaunas detaļas, it kā, laikam ritot, no iespaidu gūzmas, no vienā veselumā sakausētā tēlu, jūtu un domu kopuma bērnu atmiņā pamazām atdalītos te vieni, te atkal citi �ā sare�ģītā veseluma elementi.

�is piemērs_ ir ne vien spilgts, bet arī pamāco�s, proti, apgūtajam ir �janostavas� atmiņā. �Ak, ja man tagad pajautātu, tad gan

es visu pastāstītu!� tā skolēni gau�as da�as dienas pēc eksāmena. Ta�u izeja no situācijas ir ļoti vienkār�a: gatavoties eksāmenam ir jābeidz nevis uz eksaminācijas telpas sliek�ņa, nevis minūti pirms liktenīgā bri�a, bet gan divas tris dienas agrāk.

Profesore A. Ļubļinska sniedz iespaidīgus faktus par citārņ bērnu atmiņas īpatnībām, kas zināmā mērā raksturīgas arī pieaugu�ajiem. Viņi ta�u arī da�kārt nevi|us atceras nevis to, kas īstenībā bijis, bet gan to, kas varbūt arī nosapņots. Bērnus par tādiem stāstiem nereti pat soda un apvaino melos. To nu gan nevajag darīt!

Mapes un folianti arhīvu plauktos savstarpēji nesazinās, neielau�as sve�os informācijas fondos, necen�as izdzēst vai norakstīt cits no cita. Atmiņā ir glu�i otrādi. Jaunapgūtais pastāvīgi mijiedarbojas ar to, kas apgūts iepriek�, kā ari ar to, kas apziņas apcirkņos nonāk pēc tam. Sī mijdarbība nereti nebūt nav miermīlīga.

Kā atzīmējis kāds psihologs, aizmir�anai ir tik daudz iemeslu, ka glu�i jābrīnās, kā mēs �o to tomēr atceramies. Citādi, citiem vārdiem, citā secībā, tomēr atceramies. Varbūt patie�ām ir taisnība, ka �inteliģence ir tas, kas paliek pāri no zinā�anām, ko cilvēks aizmirst�.

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Sestā nodarbība Jautājumi un uzdevumi

1. Pavērojiet sevi un uzrakstiet nelielu sacerējumu �Manas atmiņas īpatnības�!

2. Uzrakstiet savas pa�as pirmās atmiņas! Kāpēc tie�i tās paliku�as prātā?

3. Uzaiciniet draugu, kur� vēl nav lasījis �o grāmatu, atcerēties visu, kas ar viņu noticis ceļā no mājām uz skolu! Salīdziniet iegūtos rezultātus ar A. Smirnova pētījumiem, par kuriem stāstīts 99. lpp.l

4. Kopā ar biedriem izdariet iegaumē�anas pētījumus, kuri aprakstīti 102.�103. lpp.!

5. Apspriediet Z. Istominas un M. Sardakova pētījumu rezultātus, par ko stāstīts 25.�26. lpp.l

Kāpēc rotaļājoties bērni iegaumēja vairāk vārdu nekā ārpus rotaļu darbības? Kāpēc ieguvēji bija tie skolēni, kuri mācījās �uz mēnesi�?

Konkurss

Kur� no jums piecu vai desmit minū�u laikā atcerēsies dzejas rindas, kurās ietvertas asociācijas, un precīzi noteiks asociāciju veidus (pieskares, līdzības, kontrasta vai jēdziskās)?

Ņem vērā un pastāsti biedriem!

1. Iegaumē ar vēlē�anos zināt un atcerēties!

2. Izvirzi mērķi pēc iespējas ilgāk atcerēties!

3. Izmanto balstjēdzienus, jēdziskās sakarības un grupējumus! Ja labi izprasta jēga, ir viegli iegaumēt un apgūtais ilgi saglabājas atmiņā.

4. Sāc atkārtot, kamēr materiāls vēl nav sācis aizmirsties! Atceries K. U�in-ska domu: �... kur� izprot atmiņas dabu, pastāvīgi izmantos atkārto�anu nevis tāpēc, lai izlabotu sabruku�u ēku, bet gan tāpēc, lai ēku nostiprinātu un piebūvētu tai jaunu stāvu.�

5. Iemācies un atkārto nelieliem gabaliņiem!

6. Labāk mācīties septiņas dienas pa stundai nekā septiņas stundas dienā.

7. Izmācījies matemātiku, mācies vēsturi, pēc fizikas � literatūru! Atmiņa mīl da�ādību.

8. Mācoties pieraksti, veido shēmas, diagrammas, rasē grafikus, zīmē karikatūras, salīdzini ar iepriek� apgūto! Vārdu sakot, darbojies!

9. Dzejoļus nemācies pa pantiņiem! īsos iemācies uzreiz, garākos � pa daļām!

10. Pēc iespējas ātrāk centies reproducēt materiālu, aizverot grāmatu un negaidot, kad viss pilnībā paliks prātā! Paturi prātā Ļ. Tolstoja vārdus: �Ja esi kaut ko piemirsis, neķeries uzreiz pie grāmatas, bet centies atcerēties pats!�

11. Ja otrdienā esi saņēmis uzdevumu, kas jāatbild piektdienā, nenovilcini līdz ceturtdienas vakaram: iemācies uzreiz, bet iepriek�ējā vakarā atkārto!

12. Paretam der izmantot mnemotehniku � mākslīgos paņēmienus labākai iegaumē�anai.

Diskusijas temats

�Cik lielā mērā cilvēka atmiņas īpatnības nosaka viņa panākumus jeb kāpēc tomēr cilvēki tik labprāt gau�as par savu atmiņu?�

Septītā nodaļa IZTĒLE UN DOMĀ�ANA

Naktij � tumst,

Lapām � �alkt,

Vējam � svilpt,

Lāsēm � bungot,

Bet cilvēkam � prāts izzino�s Un sīksta māka dzivot.

L. Martino v s

Iztēles un domā�anas jēdziens. Apkārtējās īstenības izziņa, kā norādījis V. I. Ļeņins, virzās no dzīvās vēro�anas uz abstrakto domā�anu. No psiholoģiskā aspekta �dzīvo vēro�anu� nodro�ina sajūtas un uztvere, kas �piegādā� smadzenēm konkrētus īstenības tēlus. �ie tēli iegulst cilvēka atmiņā. Ta�u, lai nokļūtu dabas noslēpumu dzīlēs, lai pārveidotu apkārtējo pasauli, nepiecie�ams �o sajūtu orgānu sniegto informāciju apstrādāt, pārveidot, pārvērst.

Sajūtu un uztveres galvenais uzdevums ir uzkrāt konkrētus iespaidus par apkārtējo pasauli, atmiņas uzdevums � precīzi saglabāt to, kas ir sajūtu un uztveres uzkrāts, bet iztēles_ un doma�anas galvenais uzdevums pirmajā mirklī �ķiet cits � pārveidot to, kas iegūts atmiņas īpa�umā. �is domā�anas un fantāzijas (tā arī var saukt iztēli) rado�ais raksturs vedina tās uzskatīt par vienotu garīgo darbību.

Vienlaikus tās ir arī at�ķirīgas, proti, iztēle ir jaunu tēlu veido�ana, pamatojoties uz iepriek� uztvertajiem, bet domā�ana ��_ process, kurā vispārināti un pastarpināti tiek atspoguļota apkārtējā isteniba. Iztēles rezultāts ir tēls, bet domā�anas rezultāts � spriedumi un jēdzieni, kas izteikti vārdos. �ī at�ķirība tomēr ir visai nosacīta: jebkur�, pat visfantastiskākais tēls, kā turpmāk redzēsim, atspoguļo reālo īstenību, bet domā�anas galaproduktos alla� ir daļiņa fantāzijas, atkāp�anās no redzamās, tie�ās īstenības.

Savās augstākajās izpausmēs tēls un doma alla� ir nedalāmi. Tā, piemēram, Annas Kareņinas un Grigorija Meļehova tēlus ir radīju�i mākslinieki domātāji. Glu�i tāpat vienotas, rado�as garīgas darbības rezultātā veikti izcili atklājumi un izgudrojumi. Uzsverot fantāzijas lomu tajās jomās, kas alla� uzskatītas tikai par garīgas darbības lauku, V. I. Ļeņins rakstīja: �Veltīgi doma, ka tas

(fantāzijas spējas. � Red.) vajadzīgas tikai dzejniekam. Tas ir muļķīgs aizspriedums. Pat matemātikā tās vajadzīgas, pat diferenciālo un integrālo rēķinu atklā�ana nebūtu bijusi iespējama bez fantāzijas.�¹

Kā domā�ana, tā fantāzija radu�ās cilvēka darbības rezultātā. Bez rado�ā, pārveidojo�ā garīgā darba nebūtu iespējams plānot darbības procesus, radīt darbarīkus, izvirzīt jaunus mērķus. To ļoti labi pateicis K. Markss, salīdzinot dzīvnieka uzvedību un cilvēka darbu: �Zirneklis veic operācijas, kas atgādina audēja operācijas, un bite, būvēdama savas vaska �ūnas, apkauno da�us cilvēkus � arhitektus. Bet pat vissliktākais arhitekts jau no pa�a sākuma at�ķiras no vislabākās bites ar to, ka, pirms viņ� būvē �ūnu no vaska, viņ� jau to ir uzbūvējis savā galvā. Darba procesa beigās rodas rezultāts, kas jau �ā procesa sākumā pastāvējis cilvēka priek�statā, t. i., ideāli.�²⁶^²⁷

Pateicoties rado�ajai garīgai darbībai, cilvēks spēj atspoguļot un izzināt tādas apkārtējās īstenības īpa�ības, kas nav pieejamas tie�ajai uztverei. Tā, piemēram, par iekaisuma procesu slimnieka organismā ārsts uzzina, izmērot viņa ķermeņa temperatūru ar termometru. Skolotājs, kas nav redzējis, kā jūs mājās mācāties uzdoto, pamatojoties uz atbildi, gandrīz nekļūdīgi nosaka jūsu uzcītības līmeni. Sājos piemēros gan dzīvsudraba stabiņa augstums termometrā, gan zinā�anu kvalitāte, kas atklājas jūsu atbildē, ļauj izdarīt zināmus secinājumus. Ar �ādiem pastarpinātas izziņas piemēriem sastopamies ik uz soļa kā mūsu ikdienas dzīvē, tā mācību kabinetos un zinātnieku laboratorijās.

Tie�i uztvert var tikai konkrētas priek�metu un parādību pazīmes, atsevi�ķus attiecīgos objektus: �ī grāmata, �is galds, �is logs, �is koks. Domāt var par grāmatām, galdiem, kokiem vispār. Mūsu domas atbrīvo mūs no tie�ās, konkrētās esamības gūsta un ļauj saskatīt līdzību at�ķirīgajā un at�ķirības līdzīgajā, ļauj atklāt likumsakarības starp parādībām un notikumiem. Kas notiks, ja papīra lapu iemetīsim ugunī? Tā sadegs. Bet iepriek� ta�u mēs nekad neesam redzēju�i, kā �is konkrētais priek�mets sadeg. Neesam redzēju�i, bet zinām, ka papīrs ugunī vienmēr deg. Domā�ana tātad palīdz noteikt sakaru starp uguni un papīru. Tāds vispārināts atspoguļojums tad arī ļauj paredzēt, kas notiks nākotnē, priek�statu to tādos tēlos, kādu īstenībā vēl nemaz nav.

Tēls un doma alla� ir ne�ķirami. No �ā viedokļa alla� interesanti ir uzklausīt, no vienas puses, rakstniekus un māksliniekus, no otras puses, zinātniekus, tā teikt � �fiziķus� un �liriķus�.

Izcilais spāņu gleznotājs F. Goija teicis, ka fantāzija, kas zaudējusi saprātu, rada briesmoņus; savienojumā ar saprātu tā ir mākslas māte, mākslas brīnumu avots.

� Teorētiķis tic loģikai, � ironiski atzīmējis fran�u rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī. � Viņ� ir pārliecināts, ka ignorē sapņus, intuīciju, poēziju. Viņ� nemaz nemana, ka �īs trīs fejas tērpu�ās maskās, lai savaldzinātu viņu kā piecpadsmitgadīgu mīlētāju. Viņ� nemaz nenojau�, ka tie�i �īm fejām ir parādā pateicību par saviem labākajiem atklājumiem. Tās ieradu�ās pie viņa �darba hipotēzes�, �patvajīgu apstākļu�, �analoģijas� izskatā. Kā gan viņ�, teorētiķis, varēja apjaust, ka, ieklausoties tajās, viņ� pievīlis drūmo loģiku un ar baudu klausījies mūzu balsīs!

Un te, lūk, izcilā fiziķa E. Rezerforda vārdi: �Eksperimentam bez fantāzijas vai fantāzijai, kas nepamatojas uz eksperimentu, nebūs lielu panākumu. Patiesa progresa priek�noteikums ir abu �o spēku amalgācija (apvienojums).� Patie�ām, vai gan izcils zinātnieks varētu radīt atoma uzbūves planetāro modeli, ja viņam nebūtu varenas fantāzijas!

Turklāt, lai izprastu domā�anas un iztēles nesaraujamo vienotību, der pavērot pa�a domu gaitu uzdevuma risinā�anas laikā. Lūk, kā vienkār�u aritmētikas uzdevumu risināja labi zināmais N. No-sova stāsta �Vitja Maļejevs skolā un mājās� varonis.

Vitjas māsiņa, tre�ās klases skolniece, palūdza viņam, ceturtās klases skolniekam, atrisināt �ādu uzdevumu: zēns un meitene riekstoja. Viņiem abiem kopā bija 120 riekstu. Meitene bija salasījusi divreiz mazāk nekā zēns. Cik riekstu bija zēnam, cik � meitenei?

Vitja metās uzbrukumā ar viņam tik raksturīgo optimismu. Bet rieksts, kā izrādījās, bija ciets. Vecākā brāļa autoritāte sa�ķobījās. � Izmisumā es uzzīmēju burtnīcā lazdu ar visiem simtdivdesmit riekstiem, � stāsta Vitja Maļejevs, � bet zem tās � zēnu un meiteni. Es zīmēju �os riekstus, bet pats domāju, domāju... Sākumā es domāju, kāpēc gan zēns salasījis divreiz vairāk riekstu, bet pēc tam aptvēru, ka viņ� ta�u dro�i vien uzkāpis kokā, bet meitene lasījusi no apak�as, tāpēc arī viņai sanācis mazāk.

...Tad es prātoju tālāk, ka viņi �os riekstus liku�i kabatās. Zēnam mugurā bijusi jaka � es uzzīmēju katrā sānā pa kabatai, bet meitenei � priek�autiņ�, uz kura uzzīmēju vienu kabatu... Visi simtdivdesmit rieksti nu bija salikti trijās kabatās. Te pēk�ņi man kā zibens prātā ie�āvās doma (�ie manis izceltie vārdi mums vēl noderēs. � /. /(.): �Visi simtdivdesmit rieksti jāsadala trijās daļās! Meitene paņems vienu daļu, bet divas paliks zēnam, tā arī viņam sanāk divreiz vairāk!�

Pamēģiniet nu te novilkt robe�u starp iztēli un domā�anu!

Priek�stati un to veidi. Garīgās darbības pamatmateriāls ir atmiņas saglabātie priek�metu un parādību tēli, kurus sauc par priek�statiem. Uzskatāmības un konkrētuma ziņā priek�statu tēli ir līdzīgi uztveres tēliem. Ikviens no mums bez īpa�as piepūles var priek�statīt klātneeso�a drauga seju, pilsētas vai lauku ainavu, iemīļoto melodiju. Da�iem cilvēkiem priek�stati ir tik spilgti un noturīgi, ka tie stipri līdzinās uztverei. Fran�u rakstnieks E. Zolā akcentējis tie�i �o savu īpatnību: �Man ir ļoti spilgta un ārkārtīgi asa redzes uztvere. Kad es atsaucu atmiņā priek�metus, ko kādreiz esmu redzējis, tie atklājas man tie�i tādi, kādi tie ir īstenībā pēc savas formas, krāsas, smar�as un skaņas. Tā ir nesaudzīga

materializācija; saule, kas tos apspīdēja, ap�ilbina mani; elpa aizraujas no smar�as ...�

Visspilgtākie priek�stati ir ar īpa�u talantu apveltītiem cilvēkiem, kuriem tie turklāt saistīti ar viņu nodarbo�anos: dzirdes priek�stati � komponistiem, redzes priek�stati � māksliniekiem utt.

Tā, piemēram, Mocarts, pēc viņa pa�a atzinuma, pat ļoti sare�ģītu skaņdarbu domās aptvēra ar vienu vien skatienu, glu�i kā brīni�ķīgu gleznu vai skaistu cilvēku. Pateicoties spilgtiem dzirdes priek�statiem, iek�ējai dzirdei, Bēthovens, jau pilnībā zaudējis dzirdi, radīja savu vareno Devīto simfoniju. Fran�u mākslinieks K. Lorēns nezīmēja etīdes dabā. Ilgāku laiku vērojis kādu dabasskatu, viņ� atgriezās savā darbnīcā un pēc atmiņas gleznoja burvīgas ainavas.

Līdzīgu piemēru ir daudz, tomēr tie nav uzskatāmi par likumībām, drīzāk gan par izņēmumiem. Spilgtuma, noturības un pilnīguma ziņā priek�stati parasti atpaliek no uztveres.

Nav viegli priek�statīt kādu parādību vai priek�metu uzreiz kopumā. Apziņā ataust oriģināla fragmenti, daļiņas. Vēlaties radīt kāda cilvēka tēlu � lūk, vispirms iznirst viņa acis, tad smaids, matu sakārtojums ... Bet viss kopumā izplūst.

�Kad es cen�os atcerēties māmiņu tādu, kāda viņa tolaik bija, man prātā nāk tikai viņas brūnās acis, kas alla� izstaroja kā labsirdību, tā mīlu; dzimumzīmīte uz kakla, mazliet zemāk par to vietu, kur cirtojās sīkie matiņi, baltā, izrakstītā apkaklīte, maigā, kalsnā roka, kas mani tik bie�i glāstīja un kuru es tik bie�i skūpstīju; bet kopējais izskats man pagaist,�¹ lasām Ļ. Tolstoja romānā �Bērnība�. �o priek�statu īpatnību sauc par fragmentārumu.

Mūsu apziņā mīt ne tikai priek�metu un parādību tēli, kurus esam uztvēru�i vai uztveram īstenībā. Lasām M. Svetlova �Gre-nādu�:

Debesīs tur klusi Lēnām aizslīd tā �

Saulesrieta samtā Lietus asara.

Un mūsu apziņā uzplaiksnī traģiska un brīnumskaista aina, ko iztēlojies dzejnieks. Cik tuk�a, bezkrāsaina un drūma būtu mūsu iek�ējā pasaule, ja nebūtu �o tēlu, ko radījusi iztēle rakstītā vārda ietekmē! Tie ir reproducējo�ās iztēles augļi. Rakstniekiem un dzejniekiem, kuri pirmie radīju�i �os tēlus, palīdzējusi rado�ā iztēle. Jāpiebilst, ka, stingri ņemot, nerado�as iztēles jau nemaz nav. Ikvienam no mums ir sava Tatjana Larina un Anna Kareņina, savs Capajevs un savs Hamlets. Ne velti, noskatīju�ies kārtējo ekranizējumu, mēdzam teikt: �Neatbilst!� Kam? Tam tēlam, ko esam radīju�i kopā ar autoru � pirmatklājēju.

¹ Tolstojs Ļ. Kopoti raksti. � R., 1959. � I sej. � 14. Ipp.

ANALĪTISKI SINTĒTISKIE DOMĀ�ANAS PROCESI

Analīze un sintēze. Jaunas domas un tēli rodas, pamatojoties uz to, kas jau iegūlis apziņā ar intelektuālo operāciju � analīzes un sintēzes � starpniecību. Galu galā visi iztēles un domā�anas procesi sastāv no sākotnējo domu un priek�statu sadalī�anas atsevi�ķās daļās (analizēs) un to apvieno�anas jaunos savienojumos (sintēzes). Sis satura ziņā pretējās domā�anas operācijas ir nesaraujami saistītas, �..domā�ana,� rakstīja F. Engelss �Anti-Dīringā�, ir tikpat daudz apziņas priek�metu sadalī�ana to elementos, cik savstarpēji saistītu elementu apvieno�ana zināmā vienībā. Bez analīzes nav sintēzes.�²⁸

No �ā viedokļa aplūkosim, kā radu�ies visiem labi zināmie pasaku tēli � nāra, kentaurs, sfinksa, mājiņa uz vistas kājas u. c. Tie ir it kā salīmēti, salipināti kopā no reālu, īstenībā eso�u objektu daļām. �o paņēmienu sauc par aglutināciju. Lai veiktu �o sintēzes operāciju, vajadzēja domās sadalīt priek�status par reālām būtnēm un priek�metiem. Izcilais Renesanses laika mākslinieks Leo-nardo da Vin�i sniedzis �ādu konkrētu padomu māksliniekiem: �Ja gribi, lai izdomātais dzīvnieks, piemēram, �ūska, izskatās dabisks, izvēlies tam aitu suņa vai putnu suņa galvu, piezīmē kaķa acis, ūpja ausis, kurta degunu, lauvas uzacis, veca gaiļa deniņus un ūdens bruņurupu�a kaklu.� (Sk. pēclapu.)

Tie�i �āda domu gaita palīdzējusi konstruktoriem radīt trolejbusu, aerokamanas un hidroplānu.

Par analītisku procesu uzskatāms arī cits pasaku tēlu veido�anas paņēmiens � akcentē�ana, kad tiek izdalīts kāds priek�meta fragments, cilvēka vai dzīvnieka ķermeņa daļa un pārveidots tā lielums. Pēc �āda principa tiek zīmēti �ar�i un karikatūras._ Tie palīdz izcelt pa�u būtiskāko un svarīgāko katrā konkrētajā tēlā � pļāpu zīmē ar garu mēli, rīmu � ar resnu vēderu utt.

Analīze un sintēze kā domā�anas operācijas radu�ās praktiskas darbības gaitā, reāli sadalot priek�metus sastāvdaļās un pēc tam tās atkal apvienojot. �o ilgo ceļu, kurā ārējā operācija vēsturiski pārtapusi par iek�ējo, saīsinātā veidā varam novērot, pētot bērnu domā�anas attīstību. Kad bērns noņem no piramīdas vienu gredzenu pēc otra, viņ�, pats to neapzinādamies, jau īsteno analīzi un sintēzi. Ne velti domā�anas attīstības pirmajai stadijai dots nosaukums uzskatāmi darbīgā domā�ana. Vēlāk to nomaina konkrēti tēlainā domā�ana, kad bērns operē ne tikai ar priek�metiem, bet arī ar tēliem. Beigās rodas �pieaugu�o� domā�ana, t. i., verbāli loģiskā domā�ana. Ta�u arī uzskatāmi darbīgā un konkrēti tēlainā domā�ana iekļaujas �ajā �pieaugu�o� domā�anā, attīstītajā verbāli loģiskajā intelektuālajā darbībā, ieau�as tajā.

Iz�ķir divus galvenos analīzes un sintēzes operāciju veidus: pirmkārt, domās var sadalīt sastāvdaļās (arī salikt kopā) pa�u priek�metu vai parādību, otrkārt, domās var izdalīt kādas to pazīmes, īpatnības vai īpa�ības. Tā pa daļām iztirzājam daiļdarbu, aplūkojam auga sakni, stiebru un lapas. Tie�i tāpat analizējam ķīmiskās vielas un kausējumus. Tā ir pirmā veida analīze. Cita veida analīzi izmantojam, pētot daiļdarba stilu un kompozīciju.

Analīze un sintēze kā galvenie domā�anas procesi piemīt ikvienam cilvēkam, ta�u at�ķirīga ir cilvēku nosliece sadrumstalot vai apvienot apkārtējās īstenības parādības. Da�iem jau uztveres līmenī ievērojama �ī nosliece pamanīt atsevi�ķas detaļas un sīkumus, da�kārt pat nespējot aptvert visu veselumā. Par �ādiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi aiz kokiem neredz me�u. Citi, glu�i otrādi, ātri aptver veselo, viņiem rodas vispārīgs priek�stats par priek�metu, turklāt tas bie�i vien ir virspusīgs � viņi aiz me�a neredz kokus. Jūsu paziņu lokā dro�i vien ir sastopami gan vieni, gan otri: kā analītiskā, tā sintētiskā domā�anas tipa pārstāvji, kaut gan vairākums cilvēku, protams, ir jauktā, analītiski sintētiskā domā�anas tipa pārstāvji. Lai noteiktu, pie kāda tipa cilvēks pieder, pietiek uzklausīt viņa stāstījumu par kādu notikumu. Da�s labs sāk stāstīt, piemēram, par jaunu filmu no tā brī�a, kad viņam radusies ideja aiziet uz kino. Viņ� pastāsta, kāds todien bijis laiks, ar kādu transportlīdzekli braucis uz kinoteātri, nozīmīga vieta �ai stāstījumā ir arī cilvēkiem, ar kuriem kopā viņ� stāvējis rindā pēc biļetēm, � kā kur� bijis apģērbies, ko kur� teicis, kā publika reaģējusi uz �ūsaini�, kas centies ie�maukt bez rindas utt. Diezin vai jums izdosies piespiest sevi noklausīties līdz galam. Cits uzreiz sāk ar būtisko, ta�u izsaka to pārāk vispārīgi:

� �Hamletu�? Jā, skatījos. Viņi tur visi cits citu nogalināja.

Ievērojamais padomju psihologs B. Tep-lovs savā grāmatā �Karavadoņa prāts� aplūkojis izcilu karavadoņu domā�anas īpatnības un atzīmējis, ka īsts ģēnijs alla� ir gan* �ģēnijs veselumā�, gan �ģēnijs detaļās�. Tie�i �āds bijis Napoleona ģēnijs. Vēsturnieki uzsver, ka Napoleons, iecerēdams un īstenodams pa�as grandiozākās un grūtākās operācijas, spējis vērīgi sekot ik sīkumam, turklāt nemaz nepinies tajos un neapjucis � vienlaikus redzējis gan me�u, gan kokus, gandrīz vai ik zaru katrā kokā. �āda pati īpatnība bijusi raksturīga arī lielajiem krievu karavadoņiem Pēterim Pirmajam un Suvorovam.

Līdzsvars starp analīzi un sintēzi ir ļoti nozīmīgs ikvienā sare�ģītā cilvēka darbībā, un ir svarīgi, lai katrs cilvēks to sev izveidotu.

Salīdzinā�ana. Analīze un sintēze ir pamatā tādai nozīmīgai domā�anas operācijai kā salīdzinā�ana. Ne velti mēdz teikt: �Izziņa sākas ar salīdzinā�anu.� Ja gribas raksturot kaut ko apbrīnojamu^ ļoti neparastu, tad saka: �Nesalīdzināmi!� K. U�inskis rakstījis: �Salīdzinā�ana ir sapratnes un domā�anas pamats.

Par visu pasaulē uzzinām vienīgi ar salīdzinā�anu, un, ja mums nāktos sastapties ar kādu jaunu priek�metu, ko nevarētu nedz kaut kam citam pielīdzināt, nedz no kaut kā cita at�ķirt..tad mums par �o priek�metu nerastos neviena doma un mēs nevarētu pateikt par to nevienu vārdu.� I. Se�enovs spēju salīdzināt uzskatīja par pa�u vērtīgāko cilvēka prāta dārgumu.

Salīdzinot priek�metus un parādības, vispirms analizējam, pēc tam sintezējam. Tā, piemēram, mums ir uzdevums salīdzināt Tatjanu Larinu ar Olgu Larinu. Pirmām kārtām noskaidrosim tās iezīmes, īpa�ības un īpatnības, kas abām ir at�ķirīgas: āriene, raksturs (tas pats par sevi sadalīsies atsevi�ķās pazīmēs, par kurām runāsim turpmāk), attiecības ar citiem romāna varoņiem utt.

Citiem vārdiem sakot, tiek veikta sadalī�ana sastāvdaļās, analīze. Nākamajā posmā domās it kā pielīdzinām (citos gadījumos �ī operācija tiek veikta praktiski) vienas īpa�ības citām, apvienojam tās, sintezējam. Te nepiecie�ams ievērot kādu svarīgu likumību � ir jābūt vienotam salīdzinā�anas pamatojumam. Nevar, piemēram, salīdzinot abas Pu�kina varones, teikt: �Tatjana mīlēja Krievijas ziemas, bet Olgai bija apaļa, sārta seja...� (�ai sakarībā pievērsiet uzmanību tam, kā cilvēki diskutē: gandrīz ik uz soļa nākas novērot, ka da�ādu salīdzinā�anas pamatojumu dēļ viņi pamazām �aizmirst� strīda objektu.)

Salīdzinot priek�metus un parādības, noskaidrojam līdzīgo un� at�ķirīgo.

Domā�anas izsmalcinātība un iztēles bagātība izpau�as prasmē saskatīt at�ķirības parādībās, kas pirmajā mirklī �ķiet līdzīgas, un līdzību parādībās, kas varētu likties visai tālas. Sīs īpa�ības īpa�i spilgti atklājas izcilu vārda mākslas meistaru domā�anā un fantāzijā. Kā zināms, salīdzinājums literatūrā ir īpa�s mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.

Tai pa�ā laikā salīdzinā�ana palīdz mums ne tikai gūt spilgtu priek�statu par to īstenības aspektu, ko autors atklāj, bet arī dziļāk izprast to. Kā alla�, doma un tēls ir nesaraujami saistīti. Atcerēsimies Vladimira Ļenska un Jevgeņija Oņegina salīdzinājumu:

Vien ar Jevgeņiju viņ� tikās,

Kaut jāteic: vilnim akmens ciets Vai skarbai prozai dzeja liega,

Vai uguns sasalu�am sniegam Daudz līdzīgāki izliekas.²⁹

Salīdzinājums �eit kalpo at�ķirību noteik�anai. Bet izcilā padomju dzejnieka N. Zabolocka vārsmās daiļas sievietes sejas burvība izteikta, izmantojot negaidītus pretstatus (dzejnieks tēlaini apraksta krievu mākslinieka F. Rokotova gleznoto Struiskas portretu) :

Kā divi mākoņi ir viņas acis,

Pusatsmaidā, pusskumjās tās,

Tur kaut kas maldino�s un nepasacīts,

Ko pievilk�anās migla klāj.

Un �ajos noslēpumos divos Pussajūsma, pusizmisums,

Tur maigumuzplūds neprātīgais Un nāves moku atskārtums.

Jūs dro�i vien atcerējāties, ka par dzeju jau runājām. Pilnīgi pareizi, tas bija nodaļā par atmiņu, stāstot par asociācijām. Un jums, protams, jau ir skaidrs, ka salīdzinā�ana ir cie�i saistīta ar asociācijām. (Vai neesat jau aizmirsu�i, ka cilvēka psihē it viss ir savstarpēji saistīts?)

Nozīmes ziņā tuvu jēdzienu salīdzinā�ana ir ļoti labs domā�anas attīstī�anas paņēmiens. Klubā �Trīs P� dosim attiecīgus uzdevumus, piemēram, �Salīdziniet ziņkārību ar zinātkāri!�.

Tagad aizveriet grāmatu un padomājiet? Uzdodiet �o intelektuālo uzdevumu saviem paziņām! Daudzi no viņiem dro�i vien atzīmēs kādu kopīgu iezīmi: kā ziņkārība, tā zinātkāre ir personības intelektuālās īpa�ības, kas izpau�as tieksmē uzzināt kaut ko jaunu. At�ķirība meklējama izziņas motīvos, tās dziļumā. Zinātkāre � tās ir nesavtīgas alkas pēc zinā�anām, vēlē�anās iedziļināties parādību būtībā. To labi pateicis Boriss Pasternaks:

Man visā gribas aizrakties Līdz saknei īsti,

Un darbā, meklējumos iet Sirds nemierīgām trīsām.

Es visām dienām biju�ām,

To pamatiem, kas katrai �,

Un pa�ai serdei tiekot klāt,

Nu gribu jēgu atrast.

Savukārt ziņkārība izpau�as bezmērķīgā tieksmē krāt atsevi�ķus faktus, �no visa pa druskai�, virspusīgi, neiedziļinoties parādību būtībā. Zinātkāre ir dziļa prāta pazīme, toties ziņkārība veido virs-pusīgu, vieglprātīgu personību. Kā norādījis K. U�inskis, �ziņkārība var pārtapt par zinātkāri, un tā var arī palikt tikai ziņkārība ... Sākumā cilvēks ir vienīgi ziņkārīgs; ta�u, kad viņa dvēseli pārņēmis patstāvīgs darbs un līdz ar to arī patstāvīgas intereses, tad viņ� vairs nav ziņkārīgs par visu pēc kārtas, bet gan tikai par to, kas varbūt kaut kādā veidā ir saistīts ar viņa dvēseliskajām interesēm.� Citiem vārdiem sakot, ziņkārība pāraug zinātkārē.

Salīdzinā�ana, protams, uzreiz nevar būt pietiekami pilnīga un precīza, ta�u grūtības ir pakāpeniski pārvaramas. It īpa�i tad, ja cilvēks ir ... zinātkārs.

Abstrahē�ana, vispārinā�ana un jēdzieni. Pie analīzes un sintēzes procesiem pieskaitāmas arī tādas sare�ģītas domā�anas operācijas kā abstrahē�ana un vispārinā�ana. Tām ir īpa�a nozīme domā�anā. Ne velti �o izziņas procesu dēvē par īstenības vispārīgo atspoguļo�anu, akcentējot tā abstrakto raksturu. Lai labāk izprastu �o procesu būtību, ielūkosimies ... mūzikas instrumentu veikalā. Kā tikai te nav: mirdz milzu vara taure, cienīgi piepūtu�ās lielas bungas, kautrīgi plauktos paslēpu�ās mazītiņas flautas, bet te, lūk, rindās stāv stīgu instrumenti � vijoles, �elli, kontrabasi. Ģitāras, mandolīnas, balalaika ... Ne ar ko nesalīdzināmās svinīgās arfas. Stop! Ne ar ko nesalīdzināmās? Kāpēc tad tās atrodas �ajā veikalā? Tātad visiem �iem priek�metiem tomēr ir kaut kas līdzīgs, un dro�i vien �ī līdzība ir visai būtiska. Pēc kopīgas pazīmes � spējas radīt mūzikas skaņas � visus �os instrumentus (lielos un mazos, vara, plastmasas un koka, melnos, brūnos, sarkanos un dzeltenos, apaļos, garenos un daudzstūrainos, senatnīgos un modernos, elektroniskos utt.) attiecinām uz vienu jēdzienu: �mūzikas instrumenti�.

Kā veidojas jēdzieni? Te atkal jāsāk ar analīzi. Konkrētus objektus, priek�metus domās sadalām sastāvdaļās pēc to pazīmēm un īpa�ībām. Tad izdalām kādu noteiktu, būtisku pazīmi (�ajā gadījumā � spēju radīt mūzikas skaņas) un abstrahējam: novēr�oties no visām pārējām pazīmēm, it kā uz brīdi azmirstot tās, aplūkojam dotos priek�metus vai parādības tikai no tā viedokļa, kas mūs interesē.

Tagad salīdzināsim �os priek�metus, kuriem, kā pirmajā mirklī liekas, nav nekādas līdzības, un atklāsies, ka tos ne velti sauc vienā vārdā: visus �os priek�metus var apvienot kopīgā grupā. Tādējādi pēc analītiskās operācijas � abstrahē�anas � seko sintētiskā operācija � priek�metu un parādību vispārinā�ana, kas tiek fiksēta ar jēdzienu. Jēdzienā (tas vienmēr ir ietverts vārdā) atspoguļojas priek�metu un parādību vispārējās un būtiskās pazīmes. Ikvienā zinātnē ir noteikta jēdzienu sistēma. Ar to palīdzību cilvēks dziļāk izzina apkārtējo pasauli, raksturīgākos sakarus un attiecības tajā.

Abstrahē�anai un vispārinā�anai ir svarīga nozīme ne tikai zinātniskajā domā�anā, bet arī mākslinieciskajā jaunradē. �Jo arī visvienkār�ākajā vispārinājumā,� rakstīja V. I. Ļeņins, �viselementārākajā vispārīgajā idejā (�galds� vispār) ir zināms gabaliņ� fantāzijas.�³⁰

Nozīmīgas, būtiskas pazīmes un vispārinājumi rakstnieka, dzejnieka vai mākslinieka domā�anā palīdz radīt tēlus, kuros iemiesotas veselas paaudzes vai ļau�u grupas raksturīgākās iezīmes. Tie�i par to izteicies Maksims Gorkijs kādā sarunā ar lasītājiem: �Kā top literārie tipi? Tie, protams, netiek veidoti portretiski, ņemot par pamatu vienu noteiktu cilvēku, bet gan trīsdesmit�piecdesmit vienas ievirzes, vienas kopas, viena noskaņojuma cilvēku, un no tiem rada Oblomovu, Oņeginu, Faustu, Hamletu, Otello utt. Tie visi ir vispārināti tipi.� Un vēl: �..ja esat nolēmis attēlot veikalnieku, tad jādara tā, lai ar vienu bodnieku būtu attēloti trīsdesmit, ar vienu popu � trīsdesmit popi, lai tie, kas jūsu darbu lasa Hersonā, saskatītu Hersonas popu, bet Arzamasā � turienes popu ...

Visi izcilie daiļdarbi ietver vispārinājumu. �Dons Kihots�, �Fausts�, �Hamlets� � tie visi ir vispārinājumi.�

Mākslinieciskie vispārinājumi, par kuriem runāja M. Gorkijs, at�ķirībā no abstraktajiem jēdzieniem nekad nezaudē individuālo savdabību un vienreizīgumu. 19. gs. krievu literatūrā, kā zināms, ir radies īpa�s mākslinieciskais tips � �liekā cilvēka� tēls (par da�ām �ā tipa cilvēku īpatnībām runāsim, aplūkojot gribas un rakstura jautājumus). Visi �ie �liekie cilvēki� kaut kādā ziņā ir līdzīgi cits citam, tomēr ikviens no viņiem ir dzīvs cilvēks ar savu neatkārtojamo seju.

Jēdzieni, it īpa�i abstraktie jēdzieni, jau it kā ir zaudēju�i saikni ar uzskatāmajiem tēliem, kaut gan arī te ir iespējama zināma sakarība ar konkrētiem priek�statiem. Pajautājiet kādam, kāds priek�stats viņam rodas, dzirdot vārdos �progress�, �patiesība�, �brīvība� un citos ietvertos jēdzienus. Vieni atbildēs: �Nekāds priek�stats nerodas, progress � tā ir virzība uz priek�u, progresīvā attīstība.� Citi: �Raķete, kas traucas tālēs.�

Pateicoties abstrahē�anas spējai, cilvēka domā�ana aptver parādības, par kurām uzskatāma priek�stata nav: gaismas ātrumu, bezgalīgi mazus un bezgalīgi lielus lielumus, telpas un laika relativitāti utt. �ādus jēdzienus zinātne izstrādājusi visā cilvēces vēstures gaitā. Tajos izkristalizējusies gan tās praktiskā pieredze, gan arī teorētiskā doma. Ikkatra nākamā paaudze saņem �īs jēdzienu sistēmas, apgūst tās un pievieno to saturam kaut ko jaunu. Būtībā, jau skolā mācoties kādu noteiktu mācību priek�metu, jūs apgūstat attiecīgās zinātnes nozares jēdzienu sistēmu. Arī tagad, kad lasāt �o nodaļu, jūs apgūstat jēdzienus �domā�ana�, �fantāzija�, �analīze�, �sintēze�, kā arī jēdziena jēdzienu.

Jēdzienu apguves process ir aktīva, rado�a domā�anas darbība. Lūk, kā, piemēram, jaunāko kla�u skolēniem veidojas jēdziens �auglis�.

Uz skolotāja galdiņa uzlikti vairāki bērniem labi zināmi priek�meti: tomāts, gurķis u. c.

� Tomāts ir sarkans un apaļ�.

� Gurķis ir zaļ� un iegarens.

� Arī pēc gar�as tie ir da�ādi.

� Tātad, � saka skolotājs, � �ie priek�meti nemaz nav līdzīgi cits citam?

� Ir gan līdzīgi! � bērni nepiekrīt.

� Kas tad viņiem ir kopīgs?

� Tos var ēst, viņi ir gar�īgi!

� Konfektes ta�u arī ir gar�īgas ...

� Nē, tie visi ir izaudzēti. Tās ir augu daļas.

� Pareizi, � skolotājs pievienojās bērnu teiktajam, � gan tomāts, gan gurķis ir augu daļas. Bet lapas ta�u ari ir auga daļa... Kas vēl ir kopīgs �iem priek�metiem?

Bērniem ir grūti atbildēt, ta�u atbilde uz jautājumu jārod, domas darbojas. Tām vajadzīgs jauns stimuls. Skolotājs paņem nazi un bērnu acu priek�ā pārgrie� gurķi un tomātu.

� Man ir skaidrs, � iesaucas pats attapīgākais. (Viņ� varbūt ir pats drosmīgākais un a�ākais?) � Tiem visiem ir sēkliņas!

� Sēkliņas!

� Pareizi. Kā tad to visu var apzīmēt?

� Auga daļas, kurās ir sēkliņas.

� Atcerieties, bērni � auga daļu, kurā ir sēkliņas, sauc par augli.

Tad skolotājs demonstrē skolēniem da�ādus augļus _ un citas augu daļas, ko viegli sajaukt ar augļiem, piemēram, burkānu. Jaunapgūtais jēdziens tiek praktiski nostiprināts.

Vai �is process neatgādina to objektīvās realitātes izziņas vispārīgo ceļu, kas ietverts V. I. Ļeņina labi pazīstamajā formulā? Patiesi, piemērā ta�u ir visi galvenie tā posmi: �dzīvais vēro

jums� � bērni vērīgi pētīja da�ādu augu ārējo izskatu; �abstraktā domā�ana� � bija visas galvenās domā�anas operācijas: analīze, sintēze, salīdzinā�ana, abstrahē�ana; tika izdalīta galvenā kopīgā pazīme (�auga daļa, kurā ir sēkliņas�); vispārinājums, kas izteikts ar jēdzienu �auglis�, un, visbeidzot, prakse � skolēni vingrinājās ar jauniem priek�metiem: noteica citu augu augļus.

Sis ir tradicionālais jaunu zinā�anu apguves ceļ� � no atsevi�ķā uz vispārīgo. Padomju psihologi D. Eļkoņins un V. Davidovs ir pierādīju�i, ka jau pirmās klases audzēkņi spēj apgūt jaunus jēdzienus, ejot citu ceļu � no vispārīgā uz atsevi�ķo. Neparastas ir mācību stundas 1. klasē, kur bērni mācās pēc eksperimentālajām programmām. V. Davidovs stāsta, ka saskaņā ar īpa�i izstrādātu mācību kursu 1. klases skolēni pirmajā pusgadā vispār �nesastopas� ar skaitļiem. Visu �o laiku viņi diezgan sīki apgūst ziņas par lielumiem: nosaka tos fiziskajos objektos, iepazīstas ar lielumu īpa�ībām. Darbojoties ar reāliem priek�metiem, bērni nosaka to apjomu, laukumu, garumu utt., konstatē �o pazīmju vienādību vai nevienādību un attiecības attēlo ar zīmēm, bet pēc tam ar burtiem formulas veidā, piemēram, a=b, a>b, a<b. Ir noskaidrots, ka jau tre�ajā mācību mēnesī pirmās klases skolēni prot sastādīt un pierakstīt �āda tipa vienādības: �Ja a<b, tad a-\-x=b jeb a = b�x�, bet pēc tam noteikt x kā citu formulas elementu funkciju. Uz �ādiem pa�iem principiem pamatojas arī valodas mācības programmas.

D. Elkoņina un V. Davidova pētījumos ir pierādīts, ka jaunāko kla�u skolēniem ir daudz lielākas iespējas domā�anas attīstībā, nekā to apliecina tradicionālie mācību veidi. Un vēl viens secinājums: pat tādā pilnīgi izveidotā cilvēka darbības jomā kā mazu bērnu apmācība, iespējami atklājumi un izgudrojumi, kuru rezultātiem var būt milzīga ietekme uz visu zinātnes, kultūras un ra�o�anas attīstību.

Pacentieties pa�i pavērot jēdzienu apguves gaitu vecāko kla�u līmenī! Pievērsiet uzmanību tam, kāda loma izziņas procesā ir jūsu pa�u rado�ajai aktivitātei! Ne velti aizvien bie�āk nāk prātā senais izteikums: ^Skolēns nav vis trauks, ko vajag piepildīt, bet gan lāpa, kas jāaizdedzina.�

Rado�ā dzirksts iedegas tikai skolotāja un skolēnu kopīgu pūliņu rezultātā.

Morāles jēdziens. Zinātnisko zinā�anu pamatjēdzieni, kā jau iepriek� norādīts, tiek izveidoti rūpīga pētnieciskā darba procesā, bet tos apgūst speciālas apmācības gaitā. Glu�i citādi tiek veidoti un apgūti tie īpa�ās grupas jēdzieni, ko saucam par morāles jeb ētikas jēdzieniem. Tādos jēdzienos kā �lepnums�, �gods�, �labestība�, �neatlaidība�, �pienākums� un daudzos citos ir vispārināta cilvēku savstarpējo attiecību pieredze, tajos ir koncentrēti priek�stati par galvenajiem tikumiskās rīcības principiem, par cilvēka pienākumiem attieksmē pret sevi, pret sabiedrību un darbu. Morāles jēdzieni visbie�āk tiek apgūti ikdienas dzīvē, saskarsmē ar citiem cilvēkiem, pa�am savas un citu rīcības analīzes gaitā, daiļliteratūras lasī�anas procesā utt.

Padomju psihologs V. Kruteckis, kur� speciāli pētījis, kā skolēni apgūst morāles jēdzienus, atstāsta kāda devītās klases skolēna visai interesantos spriedumus par to, kā viņam veidoju�ies �ie jēdzieni.

Da�i no tiem, stāsta jauneklis, �man radās glu�i nemanot, pakāpeniski, dro�i vien visas manas apzinīgās dzīves laikā. Nekādus orientierus �ai ceļā nemanīju... Jūs sakāt, ka es labi un pareizi saprotu, kas ir neatlaidība un apņēmība,

ta�u es nevaru paskaidrot, kur un kā to esmu uzzinājis... Tā ir ar gandrīz visiem jēdzieniem... Bet to, kad radās jēdziens par pienākuma jūtām, es labi atceros. Pareizāk sakot, to es zināju jau agrāk, ta�u galīgi aplam. Es to sapratu apmēram tā: cilvēka prasme pakļauties nepatīkamai pavēlei, darīt kaut ko ļoti

nepatīkamu, tāpēc ka vecāks cilvēks to liek, � negribas, bet dari, citādi dabūsi

sukas, kaut gan pats nezini, kam tas viss vajadzīgs... Atceros, kā vācu valodas skolotāja alla� uzdeva lielus mājas darbus, turklāt apnicīgi runādama par pienākuma jūtām. Jau �ie vārdi manī radīja kaut kādu nepatiku... Tad es izlasīju grāmatu �Jaunā gvarde� un uzreiz sapratu, kas ir pienākuma jūtas: Krasnodonas zēni un meitenes glu�i vienkār�i nevarēja nesākt cīniņu ar fa�istiem, neviens to nelika darīt, viņus vadīja pienākuma jūtas, un tas sagādāja viņiem milzīgu prieku un gandarījumu.�

Dro�i vien ikviens no mums var teikt to pa�u: katram ir savi morāles jēdzieni, bet � vai tie ir pareizi? Nereti tie�i aplama, sagrozīta izpratne par pienākumu, uzvedības normām un principiem noved pie nosodāmas rīcības.

Jau izcilais krievu domātājs N. Dobrolubovs rakstīja, ka daudzu audzinātāju centieni atstāt ietekmi bērna dvēselē, neiemācot viņam veselīgu izpratni, ir glu�i veltīgi... Var ne�aubīgi apgalvot, ka tikai tāda labestība un jūtu cildenība, kas pamatojas uz stingru pārliecību, uz labi apsvērtu domu, ir pilnīgi dro�a un patiesi noderīga.

Te akcentēta domā�anas saikne ar personības tikumisko veidolu (vai jums, draugi, ne�ķiet, ka sen neesam runāju�i par psihes viengabalainību?). Tie�i morāles jēdzieni ir apzinīgas rīcības, personības pārliecības pamatā. Morāles normu un precīzu apzīmējumu izpratne vien, protams, nenodro�ina patiesu audzinātību. Vēl nepiecie�ama vēlē�anās, tieksme rīkoties saskaņā ar �iem jēdzieniem, prasme un paradums izturēties atbilsto�i tiem. Sai sakarā nāk prātā kāds notikums. Trolejbusa sēdeklī iekārtojies, sēdēja zēns, blakus viņam nostājās veca māmiņa.

� Ko tad tu, draudziņ, nepiedāvā vietu vecam cilvēkam? � pārmeta kāds no pasa�ieriem. � Vai tad jums skolā to nemaz nemāca?

� Bet mums tagad ir brīvlaiks! � vienā mierā atbildēja skolēns.

Viņ�, bez �aubām, zināja, kā uzvesties, ta�u zēnam nebija izstrādājies paradums un vēlē�anās atbilsto�i rīkoties. Uz katra soļa gadās vērot, ka cilvēks rīkojas tie�ā saskaņā ar saviem morāles jēdzieniem, ta�u ir apguvis tos slikti, da�kārt pat glu�i aplam. Ja kāds skolēns, pēc V. Ķrutecka uzskata, ir patiesi pārliecināts, ka spītība ir �principiāla neatlaidība�, ka smalkjūtība ir �vājo un bezgribas cilvēku īpa�ība�, bet pieticība � �nedro�o un bailīgo pazīme�, ka būt apņēmīgam nozīmē �darīt nedomājot un gari ne-spriedelējot�, acīm redzama kļūst viņa iespējamā rīcības virzība.

Morāles jēdzieni at�ķiras no citiem jēdzieniem arī ar to, ka tie mainās atkarībā no vēstures perioda. Tā, piemēram, Arhimēda likums, ko atklāja verdzības laikmetā, nav mainījis savu saturu līdz pat mūsdienām, un diezin vai jebkad mainīs, toties labā un ļaunā, laimes un taisnīguma izpratne ir ieguvusi glu�i jaunu jēgu.

INTELEKTUĀLO UZDEVUMU RISINĀ�ANA UN PERSONĪBAS RADO�Ā DARBĪBA

Problēmsituācija un uzdevums. Domā�ana radās cilvēka evolūcijas gaitā kā līdzeklis to grūtību pārvarē�anai, ar kurām nācās

sastapties, cīnoties ar dabu. Arī mūsdienās ikvienam pastāvīgi gadās nonākt tādās sare�ģītās situācijās, kad ar ierastajiem darbības veidiem vairs panākumus nevar gūt. �ādas situācijas, kuras liek meklēt jaunus risinājumus praktisku vai teorētisku mērķu sasnieg�anai, sauc par problēmsituācijām. Cilvēks tās uztver un apzinās kā uzdevumu, kas jāatrisina, lai rastu atbildi uz noteiktu jautājumu. Jautājuma apzinā�anās ir kā signāls domā�anai � jāsāk aktīva intelektuāla

darbība. Ne velti bērni kļūst par �kāpēcl�iem�, kad viņiem sākas domā�anas aktīvas attīstības process. Jums varbūt nāk prātā gan da�i B. Zitkova stāsti, gan arī K. �ukovska grāmata �No divi līdz pieci�. Viena no �ās brīni�ķīgās grāmatas nodaļām tā arī saucas � �Simttūksto� kāpēc�. Jāpiebilst, ka bez �īs grāmatas neiztikt nevienam psihologam, pedagogam, valodniekam, rakstniekam, nevienam zinātkārām cilvēkam.

�ukovskis, piemēram, ir pierakstījis jautājumus, ko divarpus minū�u laikā vienā elpas vilcienā savam tēvam uzdevis �etrgadīgs zēns:

� Kur lido dūmi?

� Vai lā�i nēsā piespraudītes?

� Kas �ūpo kokus?

� Vai kaut kur ir tik liela avīze, kurā var ietīt ziloni?

� Vai astoņkājis iz�ķiļas no ikriem, un vai viņ� zī� mātes pienu?

� Vai vistas staigā bez galo�ām?

Radu�ies jautājumi, tātad sākusi darboties domā�ana. Pilnīga taisnība tomēr bijusi citam �etrgadīgajam puisēnam, kur� nepiecie�amību veltīt pienācīgu uzmanību viņa jautājumiem savai mātei pierādījis �ādi:

� Ja tu man neatbildēsi, es palik�u muļķis, bet, ja tu neatteiksies man paskaidrot, tad es, māmiņ, kļū�u aizvien gudrāks...

Angļu psihologs D. Sellijs ir rakstījis, ka viņ� bērnu tipiskā tā dvēseles stāvoklī attēlotu �ādi: viņ� dro�i vien uzzīmētu mazu izslēju�os zēnu, kur� plati ieplestām acīm raugās uz kādu jaunu brīnumu vai klausās, kā māte stāsta atkal kaut ko jaunu par apkārtējo pasauli.

Tā vien �ķiet, ka par zinātniekiem, izgudrotājiem, racionalizato-riem, vispār par rado�iem cilvēkiem visās dzīves nozarēs kļūst pieaugu�ie, kuri pratu�i saglabāt vērīgumu, zinātkāri, tieksmi pēc jaunā. Drūmu iespaidu atstāj cilvēks, kuram... nav jautājumu. Man nācies novērot pieaugu�u vīrieti, kuram smagas slimības rezultātā krasi pazemināju�ās smadzeņu intelektuālās iespējas; viņ� savulaik nav varējis iet masu skolā, tik tikko iemācījies lasīt, rakstīt un veikt �etras aritmētiskās darbības. Raksturīgi, ka viņa iemīļotais teiciens bija: �Skaidrs, skaidrs, saprotu, saprotu!�

Tātad jautājuma apzinā�anās ir pirmais posms uzdevuma atrisinā�anā. Ne velti mēdz teikt: �Labi uzdots jautājums ir puse atbildes.�

Otrajā posmā tiek noskaidroti uzdevuma nosacījumi, konstatēts, kas jau ir zināms, lai to varētu atrisināt. Ievērojamais aviokon-struktors A. Tupoļevs sarunā ar padomju psihologu P. Jakobsonu savas jaunrades sākumposmus raksturoja tā:

� Kad sāku pārdomāt jautājumu, meklēt, tad kritiski pārlūkoju visu to, ko esmu veicis. Apzinos, jūtu, ka tas neder, liekas nepatīkams, da�kārt pat fizioloģiski pretīgs. Tiecos atteikties no tiem risinājumiem, kas biju�i, gribas meklēt pieeju no kāda jauna, neparasta aspekta, paraudzīties no cita viedokļa.

Turpmāk redzēsim, ka vārdi, kas Tupo|eva izteikumā izcelti, ir loti svarīgi, lai izprastu jaunrades būtību. Patiesi, vai tad katru intelektuālo darbību var dēvēt par rado�u? Par rado�u uzskatāma tāda darbība, kas dod jaunus sociāli nozīmīgus rezultātus. �ī novitāte var būt objektīva: piemēram, konstruktors radījis jaunu ma�īnu, zinātnieks atklājis agrāk nezināmu dabas likumu, komponists sacerējis jaunu simfoniju utt. Ta�u cilvēks intelektuālās darbības rezultātā var atrast arī to, kas jau atklāts pirms viņa, tikai viņ� nav zinājis. �is, tā teikt, subjektīvais jaunatklājums, jaunatklājums sev pa�am arī ir rado�s process. No �ā viedokja mācī�anās, kā jau iepriek� teikts, var būt rado�a intelektuālā darbība, bet tās pamatlikumi ir kopīgi gan piektās klases skolēnam, kas ar aizrautību risina sev jaunu uzdevumu, gan zinātniekam, kur� pirmo reizi �o uzdevumu izdomājis.

Kad jautājums noformulēts, nosacījumi noskaidroti, sākas bie�i vien moko�ais apdomā�anas posms jeb, kā da�kārt mēdz teikt, idejas �inkubācija�. Iespējamais risinājums sākumā vēl ir izplūdis, neskaidrs. �ai posmā ļoti svarīga nozīme ir hipotēzei, pieņēmumam.

Lai izpētītu rado�ās domā�anas iek�ējās likumsakarības, psihologi uzdod pētāmajiem kādu uzdevumu, ievada viņus problēmsituā-cijā un uzaicina �skaļi domāt�. Viens no �ādiem uzdevumiem jums ir labi zināms no slavenās M. Tvena grāmatas �Haklberija Fina piedzīvojumi�. Atcerieties, Haklberijs Fins po�as doties izlūkos un pārģērbjas sievie�u drānās: �Uzliku galvā sievie�u salmu cepuri un sasēju to zem zoda. Ja kāds cilvēks tagad gribētu saskatīt manu seju, tas būtu tikpat grūti, kā ieskatīties saliektā krāsns dūmvadā. D�ims sacīja, pat gai�ā dienas laikā neviens mani nepazītu.�³¹

Ta�u viss nebūt nevedās tik gludi. Sieviete, pie kuras Haklberijs nokļuva, izrādījās itin vērīga un attapīga un ... Vispār jūs labāk

gan rīkojieties citādi! Raudzīsim atkārtot slavenā domā�anas pētnieka K. Dunkera eksperimentu. Atrodiet kādu, kur� nebūtu lasījis Marka Tvena grāmatu (�is uzdevums gan nav no vieglajiem!), un izklāstiet viņam �o problēmu: reiz Haklberijs Fins devās prom no salas, lai uzzinātu, kā klājas viņa dzimtajā ciemā. Viņ� apģērba meitenes kleitu. Haklberijs iegāja pirmajā būdiņā, kas gadījās pa ceļam, un tās saimniecei radās aizdomas, ka atnācējs ir pārģērbies zēns. Iedomājieties sevi �īs sievietes vietā! Viņa, protams, vēlas uzzināt, kas tas ir � zēns vai meitene. Kā viņai vajadzētu rīkoties?

Da�i K. Dunkera eksperimenta dalībnieki sprieda tā.

� Jāpalai� pele, tad �meitene� spalgi iekliegsies.

� Jāliek viņai darboties ātri, bez apdomā�anās.

� Jāizdara kaut kas tāds, no kā zēns nosarktu.

� Jāliek mazgāt traukus!

Kā redzams, tās visas ir hipotēzes, varianti, lai nonāktu līdz risinājumam. Sieviete,_ kā jūs atceraties, rīkojās tā, it kā viņai to butu pateiku�i priek�a Dunkera pētāmie. Viņa pievērsa uzmanību tam, kā Haklberijs ievelk adatā diegu, pēc �tam lika ar metamo trapīt �urkai, ta�u pats precīzākais un asprātīgākais pārbaudījums bija tāds, ka viņa pasvieda svina gabalu, ko Haklberijam vajadzēja saķert. Velak �ī sieviete Haklberijam teica, lai viņ� uz visiem laikiem atceras, ka tad, kad meitene grib kaut ko satvert klēpī, viņa atple� ceļgalus, nevis saspie� tos kopā, kā to darīja viņ�, kad ķēra svina gabalu.

Ne velti �o sievieti nosauca par detektīvu: tagad, lasot stāstus par izmeklētājiem,. izlūkiem, pievērsiet uzmanību galveno varoņu domu gaitai!

Domā�anas procesā tiek pārbaudītas da�ādas versijas � hipotēzēs, līdz viena no tām beidzot izrādās pareizā. Pēc savas pieredzes jūs zināL ka �āds pārdomu periods var būt ilgs un grūts. Pareizi atrisināt uzdevumu nereti neļauj ierastība, aizspriedumainas domas, kas kā barjera traucē piekļūt pareizajam risinājumam. Lai �ādas barjeras pārvarētu, tad, A. Tupoļeva vārdiem runājot, vajag paraudzīties citam acīm, meklēt jaunu pieeju, izrauties no

vienkār�ā, ierastā loka.

Uzdodiet saviem biedriem �ādu atjautības uzdevumu: no se�iem sērkociņiem salikt �etrus vienādmalu trīsstūrus, kuru malas būtu sērkociņa garumā! Vispirms, protams, aizveriet grāmatu un pamēģiniet to izdarīt pats! Grūti? Daudzi teiks, ka tas vispār nav iespējams, sērkociņu nepietiek. Kas tad ir par lietu? Traucē barjera, kas aiz�ķērso ceļu jūsu domām un neļauj tām virzīties uz priek�u. Kas tad tā ir par barjeru? Par to nedaudz vēlāk.

Bet tagad vēl viens uzdevums. Doti �etri punkti. Atrisiniet pats �o uzdevumu un uzdodiet biedriem � caur punktiem (kvadrāta stūriem) novilkt trīs taisnas līnijas, neatraujot zīmuli no papīra, tā, lai zīmulis atgrieztos sākuma punktā! Papīrs un zīmulis ir? Sākam! Jūs neesat vienīgais neveiksminieks: reiz kādā eksperi-

ar �estiem.

mentā, kurā piedalījās se�simt dalībnieku, neviens neprata patstāvīgi atrisināt �o uzdevumu. Un atkal vainīga barjera. �ai uzdevumā barjera ir tāda, ka risinātājs pats sev uzstiepj papildnosacījumu: līnijām jāatrodas ar punktiem apzīmētā kvadrāta iek�ienē. Ta�u pietiek izrauties no �ī pieņēmuma � un atrisinājums rokā! Dotos kvadrāta punktus iekļaujiet trīsstūri, lūk, tā! (Sk. zim. 128. Ipp.!)

Varbūt kāds jau ir atskārtis, kā atrisināt uzdevumu ar sērkociņiem? �oreiz jāizraujas no plaknes trīsdimensiju telpā: izveidojiet

no sērkociņiem trīs�ķautņu piramīdu, un jūs iegūsiet �etrus vienādmalu trīsstūrus.

Barjeras uzglūn mums uz katra soļa, tās rodas vienā acumirklī. Uzaiciniet kādu atrisināt �ādu uzdevumu:

� Mēmais iegājis saimniecības pre�u veikalā. Kā viņ� var paskaidrot pārdevējam, ka vēlas nopirkt āmuru?

Jūsu respondents izteiksmīgi paklaudzina ar dūri �pa leti�.

� Pareizi.

� Bet kā lai aklais paprasa �ķēres?

Acumirklī seko mēma atbilde: raksturīgā grie�anas kustība ar

vidējo pirkstu un rādītājpirkstu.

� Bet viņ� ta�u var glu�i vienkār�i pateikt!

Lūk, kā! Viens vienīgs uzdevums, un jau barjera: visu skaidro

Pavisam vienkār�as �lamatas� ir uzdevumā �Kā sauca Veras Pavlovnas tēvu �erni�evska romānā �Ko darīt?�?� Katrs nebūt neatbildēs: �Pāvels, protams!� No kurienes tad �eit radusies barjera? Laikam no pārliecības, ka tik vieglus jautājumus neviens neuzdod un, ja jau jautā, jāpadomā.

Heiristiskā domā�ana. Risinot uzdevumus ikviena cilvēka darbības jomā, tiek veikti rūpīgi vienīgā pareizā ce|a meklējumi. D. Mendeļejevs apgalvojis, ka meklēt kaut ko, piemēram, sēnes me�ā vai kādu sakarību, nevar citādi, kā vien raugoties un mēģinot. Ta�u domā�ana jau nav tikai visu iespējamo variantu pārlūko�ana, lai atrastu pa�u veiksmīgāko. Kad uzkrājies pietiekami liels zinā�anu pūrs, nereti notiek kaut kas satrauco�s: it kā zibens pēk�ņi iz�autos caur pētnieka iek�ējo pasauli: �Atradu! Heirēka!� Stāsta, ka pirmoreiz ar uzvaras saucienu �Heirēka!� uz lūpām varenais Arhimēds esot izlēcis no vannas un traucies pa dzimto Sirakūzu ielām, vēstot pilsoņiem par jaunatklājumu, ko tagad sauc par Arhi-mēda likumu. Kop� tā laika domā�anu, kas saistīta ar pēk�ņu problēmas risinājumu, sauc par heiristisko domā�anu.

Pazīstamais padomju filozofs B. Kedrovs zinātnieka psiholoģisko stāvokli pirms noteico�ā vai, pareizāk sakot, noslēdzo�ā brī�a raksturo �ādi.

Zinātnieks, tēlaini izsakoties, stāv it kā mēmas sienas priek�ā, ko, iespējams, centu�ies pārvarēt citi zinātnieki, ta�u viņiem tas nav izdevies. Zinātnieks neskaidri, instinktīvi jūt, ka izlauzties tai

cauri nevarēs, ka �o sienu jeb barjeru vajag apiet, ta�u, kā to izdarīt, viņ� vēl nezina. Pēk�ņi (�is �pēk�ņi� parasti arī paliek zinātnes vēsturē) viņam rodas jauna doma, kas līdz �im nekad nav ienākusi prātā. Glu�i kā kāda iek�ēja balss būtu pateikusi priek�ā risinājumu (vai tā principu), it kā būtu nākusi pēk�ņa apskaidrība, un viņ� ieraudzījis to, ko neredz citi, ko arī viņ� pats nav līdz �im pamanījis. Ja ņem vērā, ka zinātnieks turklāt bijis ārkārtīgi pacilāts un uzbudināts, pārdzīvojis iedvesmas brī�us, izjutis garīgo spēku visaugstāko spriegumu, var viegli saprast, ka �is apskaidrības brīdis viņam da�kārt liekas kā �balss no aug�as�, �dievi�ķā atklāsme� utt.

Tā, piemēram, XVII gs. fran�u matemātiķis B. Paskāls moko�i ilgi strādājis pie plaknes līknes teorijas. Beidzot pētījumi sekmīgi beigu�ies � ticis atklāts �Paskāla gliemezis� (funkcijas grafiks). Ta�u pirms atklājuma publicē�anas viņ� ilgi mocījies �aubās, tad lūdzis padomu garīdzniekam. Vēstulē zinātnieks stāstījis, ka tonakt� kad izdevies �is jaunatklājums, viņu mocīju�i nelabie, kārdinājis velns, un tā, lūk, viņ� atklājis slaveno �gliemezi�. Tālāk Paskāls jautā, vai atklājumu var uzskatīt par patiesu, ja jau tas ir velni�ķīgas apmātības rezultāts.

Mūsdienu zinātnieki netic �velni�ķīgajai apmātībai�, ta�u intuīcija un iedvesma kā alla� izraisa izbrīnu un dziļu interesi visiem� kas iepazīstas ar jaunrades psiholoģiju.

Vairāku pētnieku veiktā jaunrades procesa analīze liecina, ka intuitīvais risinājums, t. i., stāvoklis, ko var raksturot ar vārdiem �zinu, bet nesaprotu, kā es to zinu�, vienmēr rodas uz ilgsto�a iepriek�ējā sagatavo�anas darba pamata. Tāpēc var teikt, ka intuīcija ir uzdevuma neapzināts risinājums, kas sakņojas ilgsto�ā rado�ā pieredzē un mākslinieka, zinātnieka, izgudrotāja dzijā kultūrā.

Da�kārt risinājums rodas... sapnī. Lūk, kā vācu zinātnieks F. Kekulē, pēc viņa pa�a vārdiem, esot atklājis benzola struktūr-formulu, ko mēs it labi zinām no ķīmijas kursa. Tolaik (1865. gadā) viņ� dzīvoja Gentē un rakstīja ķīmijas mācību grāmatu. Darbs nevedās. Pagriezies pret kamīnu, Kekulē iesnaudās. Acīs sāka ņirbēt atomi, Daltona atomi. Viņa intelektuālā redze, kas bija smalki attīstīta, tagad skaidri saskatīja mainīgo formu lielākos veidojumus. Garas ķēdes, nemitīgi kustēdamās, tuvojās cita citai un locījās kā �ūskas! Paskat, paskat! Kas tad tas? Viena no �ūskām bija satvērusi pati savu asti, un �ī figūra zobgalīgi sāka ņirbēt zinātniekam gar acīm. Kā zibens³² uzliesmojuma pamodināts, viņ� visu atliku�o nakti toreiz veltīja jaunās hipotēzes sīkākai izstrādei.Pievērsiet uzmanību: atkal zibens! Vai tad katrs no mums kaut ko tādu nav piedzīvojis? Tikai redzēt sapņus, kuros ir jaunatklājumi, diezin kāpēc laimējas tikai nedaudziem!

Tātad �laimīgais� sapnis un �zibens� plaiksne bijusi apbalvojums par ilgsto�o un nerimtīgo domā�anu, da�kārt pat par moko�o intelektuālo darbu, bet �īm apskaidrības minūtēm atkal seko gari pārbaudes gadi, atkal nenogursto�s prāta darbs.

Apbalvojums par katordznieka darbu, pēc I. Repina atzinuma, ir kāds cits savdabīgs un daudzējādā ziņā noslēpumains stāvoklis, kas rodas daiļrades procesā, t. i., iedvesma. P. �aikovskis teicis, ka iedvesma rodas tikai no darba un tikai darbā. Tas ir cilvēka spēju un rado�o spēku ipa�s pacēlums un spriegums, kura rezultātā rodas vai pilnībā nobriest zinātnes, tehnikas vai mākslas darba iecere un ideja.

Spilgtu izcilā fran�u skulptora O. Rodēna rado�ā darba aprakstu sniedzis rakstnieks S. Cveigs.

Darbība notiek Medonā, Rodēna darbnīcā, kur bijis uzaicināts S. Cveigs. Vecais skulptors rāda viesim savus darbus.

�Visbeidzot meistars pieveda mani pie postamenta, uz kura ar miklu dvieli apklāts stāvēja viņa pēdējais darbs � sievietes portrets. Ar raupjām, sastrādātām zemnieka rokām viņ� norāva audeklu un atkāpās atpakaļ. �Satrieco�i!� man neviļus paspruka, un tai pa�ā mirkli man kļuva kauns par savu banalitāti. Ta�u viņ�, aplūkojot savu radīto darbu bezkaislīgā mierā, un te nevarēja saskatīt ne mazāko godkāri, tikai apmierināti norūca: �Jūs tā domājat?� Neizlēmīgi vēl pakavējās. �Tikai te, pie pleca... Vienu mirklīti!� Tad nometa vējjaku, uzvilka baltu virsvalku, paņēma sliepni un pārliecības pilnām kustībām pielīdzināja mīksto, elpojo�o, glu�i kā dzīvo sievietes miesu pleca rajonā. Tad atkal pakāpās atpakaļ. �Un vēl te,� viņ� murmināja. Atkal kāds nenotverams uzlabojums.

Vairāk viņ� nesarunājās. Cie�i piegāja figūrai klāt un atkāpās nost, tad aplūkoja to spogulī, kaut ko nesaprotamu murmināja, pārtaisīja, pielaboja. Viņa acis, kas bija tik laipnas, tik izklaidīgas, kad viņ� sēdēja pie galda, tagad bija piemiegtas, viņ� likās lielāks, jaunāks. Viņ� strādāja, strādāja, strādāja ar visu savu kaismi, ar visu sava varenā, smagnējā ķermeņa spēku; grīda �īkstēja ikreiz, kad viņ� strauji tuvojās vai atkāpās atpakaļ. Ta�u viņ� jau to nedzirdēja. Viņ� pat nepamanīja, ka aiz muguras, klusēdams, elpu aizturēdams, stāv jauneklis, apjucis no laimes, ka viņam lemts redzēt, kā strādā nepārspēts meistars. Viņ� bija pilnīgi aizmirsis par mani. Es viņam vairs neeksistēju. Realitāte bija vien skulptūra, vien tās radī�ana un vēl absolūtās pilnības tālais, neskaidrais tēls.

�ai brīdī es ieraudzīju mū�īgo varenās mākslas un, jāteic, arī tā piepildījuma noslēpumu: visu spēku, visu jūtu koncentrē�anos, pa�atsve�inā�anos un atsve�inā�anos no visas pasaules. Es uzzināju to visai savai dzīvei.�

Kolektīvā jaunrade. Kad cilvēki apmainās iespaidiem par to, kādos apstākļos viņiem vislabāk darbojas domas, sokas darbs, var izdzirdēt visda�ādākos spriedumus.

� Neprotu strādāt, ja blakus kāds atrodas, � paziņo viens.

� Jā, jaunradei vajadzīga vienatne, � piebalso otrs.

� Man gan vienalga: lai tikai būtu atbilsto�a sabiedrība, � iebilst tre�ais.

Jāteic, ka �ī problēma jau sen ieinteresējusi arī zinātniekus. Pa�ā vispārīgākajā veidā atbilde uz �o jautājumu atrodama Marksa �Kapitālā�: �..vairākumā ra�īgo darbu jau pats sabiedriskais kontakts izraisa sacensību un īpatnējo dzīvības enerģijas rosmi (animal spiritis), kas ceļ atsevi�ķu personu individuālo darbības spēju.�³³

Mūsu gadsimta divdesmitajos gados veikti pirmie psiholoģiskie pētījumi �ai jomā. V. Behterevs Krievijā, V. Mēde Vācijā un G. 01-ports ASV speciāli uzdeva cilvēkiem da�āda veida uzdevumus, kurus vajadzēja izpildīt gan vienatnē, gan grupās, un tādējādi noteica grupālā darba efektu. Izrādījās, ka vispārīgi atbildēt uz jautājumu, kā labāk strādāt � vienatnē vai grupā, ir visai grūti. Sava nozīme te bija gan cilvēku individuālajām īpa�ībām, gan viņu spējām, gan savstarpējām attiecībām utt. Tā, piemēram, Mēde konstatēja, ka kolektīvais darbs ir izdevīgāks vājākajiem grupas locekļiem, toties spēcīgākie paliek zaudētājos. G. Olports arī nonāca līdz visumā drūmiem secinājumiem par to, ka domāt un spriest citu cilvēku klātbūtnē nozīmē pakļaut sevi viņu ietekmei.

Tolaik diem�ēl vienīgi V. Behterevs pierādīja, ka viss nebūt nav tik vienkār�i. Studentu auditorijai viņ� divdesmit sekundes ļāva aplūkot gobelēnu, kurā bija attēlota ainava. Pēc tam ikvienam no klāteso�ajiem bija jāuzraksta savi iespaidi uz īpa�i sagatavotām lapām. Tas bija jāveic desmit minūtēs. Tad vienu no darbiem, kas tika atzīts par labāko, nolasīja priek�ā, un sākās diskusija. Katrs varēja labot, papildināt, izteikt savas domas utt. Pēc tam atkal izdalīja lapas, un eksperimenta dalībnieki varēja papildināt un izlabot savus sākotnējos pierakstus. Izrādījās, ka vairumam no viņiem kolektīvais darbs bija nācis par labu. Tikai divpadsmit procenti izrādījās zaudētāji: pēc domu apmaiņas viņi pieļāva vairākas kļūdas.

Apsteidzot jaunākos pētījumus, V. Behterevs teica, ka kolektīvs (neatkarīgi no tā sastāva) nevis bremzē, bet, glu�i otrādi, rosina personības izpausmi, it īpa�i tad, ja tās centieni saskan ar grupas kopnoskaņojumu. Vēl visai neskaidrs ir jautājums, vai iespējams stimulēt personību, kad tās intereses ir pretrunā ar kolektīvu.

Ideja par grupālo darbību kā jaunrades paātrinātāju (katalizatoru) mūsdienās īstenota īpa�ā kolektīvās domā�anas metodē, kas nosaukta par breinstormingu � �domu triecienuzbrukumu�. Kolektīvs, kuram jāatrisina kāda problēma, sadalās divās nevienādās daļās: lielākā � �ideju ģenerācijas grupa� � un mazākā � �vērtē�anas grupa�. �Domu triecienuzbrukumā� dodas �ģenerācijas grupa�. Vadītājs, kur� ir �ī �kolektīvā prāta� diriģents, ļoti īsi izklāsta problēmas būtību un breinstorminga noteikumus. Tie ir loti vienkār�i: pirmām kārtām stingri aizliegta jebkāda izteikto viedokļu un priek�likumu kritizē�ana. Tie�i bailes kļūt smieklīgam, pateikt kaut ko aplamu ta�u visvairāk sasaista cilvēka rado�o domu. Vēlams, lai visi �ģenerācijas grupas� locekļi būtu vienādā stāvoklī: pieaugu�o klātbūtne arī da�kārt kavē fantāzijas brīvu lidojumu ... Nav jābaidās izteikt visnegaidītākos un visfantastiskākos priek�likumus � tas ir viens no breinstorminga galvenajiem noteikumiem. Pēc iespējas vairāk priek�likumu! Tiem jāplūst kā lavīnai, bez mitas. Ja rodas aizķer�anās, diriģentam pa�am jāizsaka kāds priek�likums, kaut ari tas ir glu�i neticams vai pat muļķīgs. Visu ideju straumi stenografē vai ieraksta magnetofona lentē. Pēc tam �vērtē�anas grupa�, kurā ietilpst pieredzēju�i eksperti un speciālisti, atlasīs jauno un derīgo ideju zelta graudus. Un to nav mazums. Turklāt tās bie�i vien ir pilnīgi negaidītas. Tā, piemēram, kādā uzņēmumā ilgi nevarēja atrisināt uzdevumu, kā ātri, vienkār�i, bet dro�i savienot divas stieples. Viens no breinstorminga izgudrotājiem amerikāņu psihologs A. Osborns, kuru uzaicināja palīgā, sasauca speciālistu sapulci par �o jautājumu. Priek�likumi bira kā no pilnības raga. �Jāsaspie� stieples gali ar zobiem � un viss kārtībā!� � kāds pa jokam iesaucās. Tie�i �is nenopietnais priek�likums deva pamatideju izgudrojumam, kas ļauj stieples savienot ar aukstās metinā�anas paņēmienu ...

Breinstormingam radniecisks ir kāds cits kolektīvās jaunrades veids, ko sauc par sinektiku. Tā īpatnība ir tāda, ka problēmas apsprie�anai sapulcējas da�ādu nozaru speciālisti ar da�ādu dzīves pieredzi. Visnegaidītāko viedokļu, neiespējamu analoģiju sadursmes gaitā rodas jaunas idejas, kas sākumā liekas neprātīgas, ta�u vēlāk ... īstenojas.

Breinstorminga ideja var noderēt ne vien kolektīvajā jaunradē, bet arī individuālajā darbā. Vajag tikai uz laiku izslēgt iek�ējo kritiķi, kas mīt ikvienā no mums, un censties domāt brīvi, nepiespiesti.

Domā�ana un runa. Mēs jau iepriek� noskaidrojām, ka domā�ana ir apkārtējās īstenības vispārināts un pastarpināts atspoguļojums. Gan izziņas vispārinājums, gan arī pastarpinātība tiek panākta ar valodas, runas palīdzību. Domā�ana un valoda, domā�ana un runa ir savstarpēji nesaraujami saistītas. Ikvienam no personiskās pieredzes ir zināms, ka doma veidojas vārdiskā ietērpā: cen�oties kaut ko formulēt vārdos, vienlaikus noskaidrojam saturu, izdomājam līdz galam to, kas sākumā bija tikai aptuveni ieskicēts. Ne velti daudzus atklājumus zinātnieki ir veiku�i tad, kad viņi mēģināju�i savas domas izklāstīt citiem, saviem audzēkņiem, lasītājiem. Stāsta, ka kāds neveiksmīgs baznīcas draudzes skolas skolotājs sūkstījies par saviem neapķērīgajiem skolēniem: �Vienreiz izskaidroju � nesaprot! Otrreiz skaidroju � atkal nekā! Tre�oreiz � pats sapratu, bet viņiem vēl nekas nav skaidrs.� Pamēģiniet likt lietā �o metodi � ja pats nesaproti, centies izskaidrot citam.

Tai pa�ā laikā domā�ana un runa ir at�ķirīgas psiholoģiskās parādības; tās ir vienotas, bet ne identiskas. Lai par to pārliecinātos, pietiek atcerēties, ka vienu un to pa�u domu var izteikt da�ādiem vārdiem un da�ādās valodās. Zināms, domā�anas likumības ir vienādas visiem zemeslodes iedzīvotājiem, lai gan tie runā un domā simtiem valodās.

Kā jau iepriek� noskaidrojām, domā�anā cilvēks izmanto ne vien vārdus, bet arī tēlus, pareizāk sakot, �domu tēlus�. Analizējot savas rado�ās domas gaitu, viens no izcilākajiem 20. gs. zinātniekiem A. Ein�teins rakstīja, ka vārdiem, rakstītiem vai izrunātiem, nav nekādas nozīmes viņa domā�anas mehānismā. Psihiskās reālijas, kas kalpo par domā�anas elementiem, � tās ir da�as zīmes, vairāk vai mazāk skaidri tēli, kurus �pēc vēlē�anās� var reproducēt un kombinēt. Pastāv, protams, zināma saikne starp �iem elementiem un atbilsto�ajiem loģiskajiem jēdzieniem. Parastie, vispārpieņemtie vārdi tiek ar grūtībām atrasti tikai nākamajā stadijā.

Un tomēr sensenais likums �Kas pareizi domā, tas skaidri izsakās� arvien vēl ir spēkā.

Domā�ana un personība. Domā�ana ir mūsu personības jaunrades izpausme. Te ir pat grūti runāt par vienotību. Pa�apziņa, savas vietas apzinā�anās pasaulē un sabiedrībā, tas, kas izteikts ar personu vietniekvārdu �es�, ta�u ir personības kodols, būtība. L. Vigotskis apgalvoja, ka doma nebūt nav pēdējā instance. Pati doma rodas ne jau no citas domas, bet gan no mūsu apziņas motivējo�ās sfēras, kas aptver mūsu vajadzības un pamudinājumus, intereses un ierosmes, afektus un emocijas. Domu balsta afekta un gribas tendence. Tikai tā var sniegt atbildi uz pēdējiem �kāpēc?� domā�anas analīzē.

�o domā�anas nesaraujamo saikni ar raksturu, gribu un jūtām labi raksturojis B. Teplovs jums jau zināmajā darbā �Karavadoņa prāts�. Viņ� izklāsta Napoleona viedokli par to, ka īsta karavadoņa talantu var salīdzināt ar kvadrātu, kura pamatu veido griba, bet augstumu � prāts. Kvadrāts veidojas tikai tad, ja pamats ir vienāds ar augstumu. Par izcilu karavadoni var kļūt tikai tāds cilvēks, kuram prāts un griba ir vienlīdzīgi lielumi. Ja griba ievērojami pārsniedz prātu, karavadonis rīkosies enerģiski un vīri�ķīgi, ta�u nepietiekami saprātīgi; pretējā gadījumā viņam būs labas idejas un plāni, ta�u par maz vīri�ķības un noteiktības, lai tos īstenotu. īsts �karavadoņa prāts�, kā atzīmējis B. Teplovs, nevar būt gļēvam, bailīgam un neuzņēmīgam cilvēkam.

Drosme, enerģiskums un neatlaidība, protams, vajadzīga ne tikai karavadonim, bet arī ikvienam rado�am cilvēkam. Lai radītu kaut ko jaunu mākslā, uzveiktu iesīkstēju�us zinātnes uzskatus (atcerēsimies Kopernika, Galileja, D�ordāno Bruno, Ein�teina un citu varoņdarbus), ieteiktu jaunu lidma�īnas vai kosmosa kuģa konstrukciju, veiktu izcilu darbu, vajadzīgs ne tikai prāts un talants, bet arī kaismīgums, pārliecība, drosme un uzņēmība. Vārdu sakot, rado�s cilvēks jebkurā dzīves jomā ir personība.

Personības īpatnības sevi�ķi spilgti izpau�as cilvēka sapņos, kuros izpau�as tieksme, orientācija uz nākotni. Sapņi ir vēlamās nākotnes tēli, domas par vēlamo nākotni.

Tas, kas �odien ir realitāte, vakar bija sapnis. Sapņi atspoguļo cilvēka vajadzības un ietver viņa darbības mērķus, rosina rado�o aktivitāti. Tā ir sapņu lielākā vērtība. Ļeņins, kuru angļu rakstnieks un fantasts H. Velss nosaucis par �Kremļa sapņotāju�, savā darbā �Ko darīt?� ar atzinību citēja D. Pisareva vārdus par sapņiem: �Ja cilvēks nemaz nebūtu spējīgs tādā veidā sapņot, ja viņ� nevarētu paretam aizsteigties uz priek�u un savā iztēlē vērot saskanīgā un nobeigtā gleznā to pa�u darinājumu, ko viņa rokas tikko sāku�as veidot, � un tad es nepavisam nevaru iedomāties, kāds uzmudino�s cēlonis spiestu cilvēku uzņemties un novest līdz galam pla�us un nogurdino�us darbus mākslas, zinātnes un praktiskās dzīves laukā .. .�*

Sapņos glu�i kā spogulī atklājas ne tikai cilvēka personība, bet arī laiks, kurā viņ� dzīvo, viņa tautas darbi un ilgas.

V. Katajevs ir sarakstījis pazīstamo pasaku �Septiņlapu ziediņ��. Atliek tikai noraut vienu no �ī burvju ziediņa septiņām ziedlapiņām, un jebkura vēlē�anās (sapnis!) piepildīsies. Reiz kāds psihologs radioraidījumā uzdeva jautājumu vecāko kla�u skolēniem: �Kā jūs rīkotos ar �īm septiņām visvarenajām ziedlapiņām?� Ielūkosimies tikai vienā no daudzajām vēstulēm! �Ja man būtu burvju ziediņ�,� raksta devītās klases skolniece no Brestas, �es nedomājot izteiktu �ādas vēlē�anās: pirmkārt, lai izbeigtos visi kari uz mūsu planētas! Noraujot otro ziedlapiņu, es sadraudzētu visus pasaules cilvēkus. Tre�ā vēlē�anās � lai visi zēni un meitenes k]ūtu draugi. Ceturtā � lai cilvēki mīlētu dabu un iemācītos saudzēt to. Piekto ziedlapiņu es lūgtu izdarīt tā, lai neviens nekad neaptraipītu vārdus �mīlestība� un �draudzība�.

Vēl paliku�as divas ziedlapiņas. �Lai vienmēr būtu māte!� -tādi vārdi ir pazīstamajā dziesmā... Un vēl es gribu (pēdējā ziedlapiņa), lai pasaulē nebūtu egoistu, cilvēku, kuri dzīvo tikai pa�i sev. Tas, lūk, arī viss. Norautas visas ziedlapiņas. Savāk�u visas �ī zieda sēkliņas un iesē�u zemē, lai nākamajā pavasarī uzdīgst. Es sapņoju, lai tie, kuri noplūks septiņlapu ziediņu, piepildītu savas vēlē�anās. Ceru, ka tās būs līdzīgas manējām.� Cilvēka sapņi un vēlmes nav nejau�u cerību un tieksmju kopums. Tā ir vienota sistēma, kurā viss ir savstarpēji saistīts, � nevar iedomāties se�as cildenas vēlē�anās un vienu zemisku.

Cēli un reālistiski sapņi cilvēku dara cildenu, stiprina viņa aktīvo dzīves pozīciju. Pavisam kaut kas cits ir sapņaina �anta�ē�ana, kuru izmanto vāji cilvēki, lai pasargātu sevi no reālās dzīves, lai paslēptos tajā kā �aulā. Ne velti mēs vīpsnājam par Maņilova fantazē�anu ...

Tātad � pasaki, par ko tu sapņo, un es pateik�u, kas tu esi... ³⁴

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Septītā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. No dotajiem formulējumiem izvēlieties tos, kuri raksturo cilvēku domā�anu un iztēli! Kādi vēl atspoguļo�anas procesi �eit raksturoti?

A. Materiālās pasaules priek�metu un parādību atsevi�ķu īpatnību atspoguļojums.

B. Pagātnes pieredzes atspoguļojums jūtu, domu un iepriek� uztverto priek�metu un parādību tēlu veidā.

C. Priek�metu un parādību atspoguļojums to daļu un īpa�ību kopumā.

D. Iepriek� uztvertā pārveidots atspoguļojums.

E. Priek�metu un parādību kopīgo un būtisko pazīmju atspoguļojums.

F. Priek�metu un parādību atspoguļojums, tiem tie�i iedarbojoties uz sajūtu orgāniem.

G. īstenības pastarpināts atspoguļojums, obligāti izmantojot runu.

2. Kā jūs izprotat S. Rubin�teina vārdus: �Iztēloties nozīmē pārveidot�? Apstipriniet to ar piemēriem!

3. Kā domā�ana un fantāzija saistās ar cilvēka darbību? Nosauciet piemērus!

4. Kādas domā�anai kā izziņas procesam raksturīgas īpatnības izpau�as �ajās situācijās?

A. Mamma iztrūkusies Joti:

� Saki, lūdzams, kas tev notiek,

Varbūt slimība ir tā �

Neesi kāvies brīvdienā?

(A. Bārto)

B. A. Konana Doila stāsta �Bāskervilu suns� varoņi Serloks Holmss un doktors Vatsons pēta nūju, ko nejau�i atstājis kāds apmeklētājs, un strīdas par tās īpa�nieku: �Tādā kārtā, mans dārgais Vatson, jūsu solīdais pusmū�a mājas ārsts izgaist, un tā vietā parādās jauns cilvēks ap trīsdesmit gadiem, simpātisks, bez godkāres, izklaidīgs un no sirds pieķēries savam sunim, kur�, kā es aptuveni vērtēju, ir lielāks par terjeru, bet mazāks par mastifu.�¹

Kad Serloka Holmsa galvenie secinājumi ir apstiprināju�ies, slavenais detektīvs saka savam draugam: �Manuprāt, mani minējumi pilnīgi attaisnoju�ies. Kas attiecas uz īpa�ības vārdiem, tad, ja nemaldos, es lietoju �ādus: simpātisks, bez godkāres, izklaidīgs. No savas pieredzes zinu, ka tikai simpātiski cilvēki saņem dāvanas atvadoties, tikai cilvēks bez godkāres maina praksi Londonā pret praksi uz laukiem un tikai izklaidīgs cilvēks spējīgs atstāt vizītkartes vietā savu nūju, nogaidījis vairāk par stundu sve�ā viesistabā.

� Bet suns?

� Suns iemācīts nēsāt saimnieka nūju. Tā ir krietni smaga, suns to turējis cie�i ap vidu, un viņa zobu pēdas vēl tagad skaidri redzamas. Suņa �okļi, kā norāda sprauga starp zobu zīmēm, ir pārāk plati terjeram, bet pārāk �auri mastifam.�³⁵^³⁶

5. Nosakiet, cik izteiksmīgi un spilgti ir jūsu un arī to jūsu biedru priek�stati, kuri piekritīs jūsu eksperimentam: nolasiet skaļi katru kairinātājvārdu un centieties pēc iespējas skaidrāk priek�statīt atbilsto�o tēlul Priek�statu izteiksmīgumu pārbaudiet pēc �ādas skalas:

0 � priek�stata nav;

1 � ļoti vāj� priek�stats;

2 � vāj� priek�stats;

3 � diezgan izteiksmīgs priek�stats;

4 � izteiksmīgs priek�stats;

5 � ļoti izteiksmīgs priek�stats.

Par katru priek�statu veidu aprēķiniet vidējo aritmētisko un izdariet secinājumus! Sākam!

Redzes priek�stati. Mātes seja. Sārta neļķe. Lokomotīve. Automa�īna �Volga�. Rudzupuķu pu�ķis. Pu�kina portrets. Melns kaķis. Veļas mazgājamā ma�īna. Apelsīns. Ziedo�a ābele.

Dzirdes priek�stati. Tēva balss. Dīzeļlokomotīves svilpiens. Uz grīdas krīto�as grāmatas troksnis. Pērkona dārds. �āviens no iero�a. Rakstāmma�īnas klaboņa. Flautas skaņas. Zvanu skaņas. Suņa rejas. Oda dīk�ana.

Taustes priek�stati. Adatas dūriens. Pieskāriens samtam. Pieskāriens sniegam. Mu�a uz sejas. Mitras rokas spiediens. Pieskar�anās siltai krāsnij. Mata izrau�ana. Pirksta savainojums ar �ileti. Knipis. Elektriskās strāvas sitiens.

O�as priek�stati. Sīpola, vijolītes, ceriņu, benzīna, karbola, rozes, smar�īgu ziepju, svaigi pļautas zāles, sadedzinātas gumijas, sausa siena smar�a (smaka).

Gar�as priek�stati. Sāls, citrona, etiķa, kafijas, piena, medus, bumbiera, gāzēta ūdens, rozīņu, me�a zemeņu gar�a.

Kustību priek�stati. �ūpo�anās �ūpolēs. Grie�anās uz vietas. Tvists. Peldē�ana. Lēciens uz aug�u. Kritiens uz priek�u. Dūres savilk�ana. Vārda �piecpadsmit� izteik�ana. Atslēgas pagrie�ana slēdzenē. Atvadu mājiens ar roku.

Pārbaudes konkursi �etrās minūtēs

Dotos vārdus sadaliet trīspadsmit grupās pa trim vārdiem katrā, turklāt ikvienā grupā (triādē) jābūt kaut kam vienojo�am, piemēram: vārdus �dīķis�, �ezers�, �jūra� var iekļaut vienā triādē, tāpat arī, piemēram, vārdus �līksmība�, �atpūta�, �svētdiena�.

Vārdus nevajag pārrakstīt, jo visam darbam paredzētas tikai �etras minūtes, uzrakstiet tikai vārdu kārtas numurus triādēs, piemēram: 1�7�22.

Sameklē likumsakarības!

Kura no astoņām zemāk dotajām figūrām ievietojama aug�ēja zīmējuma tre�ajā rindā?

Rūpnīcas strādnieki Virpa, Atslēga, Kalvis un Ēvele pēc profesijas ir virpotājs, atslēdznieks, kalējs un galdnieks. Ta�u nevienam no viņiem profesija neatbilst uzvārdam.

Es gribēju uzzināt, kāda profesija ir katram no viņiem, un man rūpnīcā pateica: Virpa strādā par galdnieku, Atslēga ir virpotājs, Kalvis nav galdnieks, bet Ēvele nav kalējs. �ī informācija man nelikās visai precīza, jo Kalvis pēc specialitātes nav kalējs. Aprunājies ar pa�iem strādniekiem, es noskaidroju, ka trīs no �etrām ziņām neatbilst īstenībai. Kāds ir atslēdznieka uzvārds?

Deviņi punkti

Caur deviņiem punktiem novelciet �etrus taisnus nogrie�ņus, neatraujot roku un nevelkot divreiz pa vienu un to pa�u līniju.

Ja to izdarīt ir grūti, pateiksim priek�ā: izlasiet 130. lpp.l Un vēl � pamēģiniet domāt ārpus tās plaknes ietvariem, ko apzīmē �ie punkti!

Izlasiet pareizi!

Dotas frāzes, kurās ir sajaukta vārdu kārtība. Cik ātri jūs varat izlasīt visus teikumus?

1. Sver, par trim, �Elektronika�, ne, televizors, vairāk, kilogramiem.

2. Apgriezti, periodam, procesa, proporcionāla, frekvence, periodiskā, ir.

3. Dro�i vien, nav, formām, kur�, cilvēka, apbrīnojami, nejūsmotu, sniegpārslu, tāda, par, skaistajām.

4. Divi, cipari, un, viens, skaitī�anas, ir, tikai, nulle, binārajā, sistēmā.

5. Piesārņo�ana, augu, un, upju, un, jūru, padara, zivju, dzīvei, tās, nepiemērotas.

Izlasiet A. Pu�kina dzejoļa �Rudens� (1833) fragmentu un izdaliet tajā autora attēlotā jaunrades procesa posmus un īpatnības!

Kā atrisināt uzdevumu?

(Izlasi sakāmvārdos un parunas dotos padomus!)

\. Lai atrisinātu uzdevumu, pirmām kārtām nepiecie�ams ... to saprast. Kas labi domā, tas gudri dara.

Bez cirvja ne paegli nenocirtīsi, bez apdoma ne pirti neizkurināsi.

Acs redz tālu, prāts vēl tālāk.

2. Lai atrisinātu uzdevumu, ir vajadzīga ... liela vēlē�anās to izdarīt.

Ja ceļu sāc, tad skaties uz priek�u, ne atpakaļ.

3. Risinot uzdevumu, galvenais ir sastādīt plānu, ieskicēt pareizo risinājuma gaitu.

Kā jūgsi, tā brauksi.

Kā tiek vērpts, tāds būs audekls.

Kas cen�as, tas sasniedz.

4. Plāna īsteno�ana jāsāk īstajā laikā: tikai tad, kad tas nobriedis, ne ātrāk. Neiesāc neko bez laika.

Upes brasla dziļumu neizmēģina ar abām kājām reizē.

Labāk divreiz ceļu prasīt nekā vienreiz apmaldīties.

5. Atgriezies vēlreiz pie kādreiz jau atrisinātā uzdevuma!

Koks nekrīt no pirmā cirtiena.

6. Tātad: neatlaidība, cerība, panākumi!

Pa�i atrodiet sakāmvārdus un parunas par �o tematu!

Disputs

Salīdziniet morāles jēdzienus!

Neatlaidība un spītība; biklums un kautrība; lepnums un godkāre; pa�cieņa un patmīlība.

Nosakiet tos spriedumu analīzes un sintēzes elementus, kurus jūs izmantosiet apsprie�anas gaitā!

Astotā nodaļa UZMANĪBA

Uzmanība ir vārti, caur kuriem ārējās pasaules iespaidi iekļūst cilvēka dvēsele.

Ķ. U � i n s k i s

Uzmanības jēdziens. Personības psihi nereti salīdzina ar plūsmu, ko veido uztverto priek�metu un parādību tēli, domas un jūtas, kā arī to atstātie iespaidi, atmiņas par to, kas bijis, un nākotnes priek�stati. �ī plūsma nemitīgi bagātinās ar jauniem un jauniem strautiņiem, ko radījusi mūsu darbo�anās apkārtējā vidē, saskarsme ar citiem cilvēkiem, pārmaiņas māsu psihiskajā un fiziskajā stāvoklī utt. Bet ļļkāpēc tomēr mūsu psihiskā darbība neaizskrien kā palu ūdeņi, bet gan plūst noteiktā gultnē, saglabājot kādu noteiktu virzienu? Tāpēc ka to regulē tāda psihes īpa�ība, ko sauc par uzmanību.

Uzmanība ir cilvēka psihiskas darbības virzība, tās koncentrē-tlba uz objektiem, kuri ir personībai nozīmīgi.

Uzmanība at�ķirībā no uztveres, atmiņas un domā�anas parasti netiek uzskatīta par īpa�u psihisko procesu. Ta�u uzmanība it kā �uzupurējas� to labā un nodro�ina sekmīgu un precīzu mūsu apziņas darbību. Cilvēks nevar būt uzmanīgs vispārīgā veidā. Uzmanība alla� izpau�as noteiktos, konkrētos psihiskajos procesos: mēs ieskatāmies, ieklausāmies, pasmar�ojam, apdomājam uzdevumu vai arī, aizmirsu�i visu uz pasaules, rakstām sacerējumu. Uzmanība var būt vērsta gan uz apkārtējās pasaules objektiem, gan arī uz savu personisko iek�ējo dzīvi.

Uzmanība ne vien rada vislabākos apstākļus psihiskajai darbībai, bet arī veic aizsardzības funkciju, palīdzot cilvēkam laikus reaģēt uz da�ādām pārmaiņām gan apkārtējā vidē, gan arī savā organismā.

Uzmanības fizioloģiskie pamati. No anatomijas un fizioloģijas kursa jūs zināt, ka kairinātāji, signāli, kas nonāk smadzenēs, izraisa orientējo�i pētniecisku reakciju, �Kas tas ir?� refleksu. Organisms ir sagatavojies reaģēt uz negaidītiem jauniem apstākļiem, izmantojot kādu* noteiktu uzvedības formu. Dzīvnieks vai cilvēks kļūst uzmanīgi pret to, no kā var sagaidīt �pārsteigumus�. Notikuma svarīgums tiks novērtēts pēc tam, tad arī kļūs skaidrs, vai

bija vērts pārtraukt iesākto darbību, ta�u patlaban ir nepiecie�ams uz mirkli apturēt visu, ieskatīties, ieklausīties, saausīties. Ir iededzies trauksmes signāls mūsu smadzenēs... Tālāk atkarībā no novērtējuma vai nu �ī signāllampiņa nodzisīs, vai arī ieslēgsies spēcīgākas sistēmas, vienas slū�as aizvērsies, citas atvērsies, un psihisko procesu straume aiztrauksies pa jaunu gultni.

Psihiskās darbības koncentrē�anās noteiktā virzienā un vienlaicīga atslēg�anās no visa pārējā ir iespējama, pateicoties divu nervu procesu � ierosas un aiztures � savstarpējās indukcijas likumam. (Par ierosas un aiztures procesiem galvas smadzeņu lielo puslo�u garozā jūs esat mācīju�ies anatomijā un fizioloģijā.) Ierosas centrs smadzeņu lielo puslo�u garozā, kas radies ārēja signāla ietekmē, izraisa aizturi citos garozas iecirkņos. Tādējādi tiek nodro�ināti optimālie, t. i., vislabākie, apstākļi tā uztverei un apdomā�anai, uz ko ir vērsta uzmanība. /. Pavlovs savā darbā �Divdesmit gadu pieredze dzīvnieku augstākās nervu darbības (uzvedības) izpētē� ļoti tēlaini aprakstījis �o procesu: �Ja varētu redzēt cauri galvaskausam un ja lielo puslo�u vieta ar optimālo ierosu būtu izgaismota, tad mēs saskatītu, kā pa domājo�a, ar apziņu apgādāta cilvēka lielajām puslodēm pārvietojas gai�s plankums ar dīvaini aplamām kontūrām, kura forma un lielums pastāvīgi mainās un kuram visapkārt pa visu puslo�u telpu ple�as vairāk vai mazāk ievērojama ēna.�

Ar �iem I. Pavlova priek�statiem par uzmanības fizioloģisko mehānismu saistās dominantes princips, ko izvirzījis krievu fiziologs A. Uhtomskis. Uz ārēju vai iek�ēju ietekmju pamata nervu sistēmā rodas ierosas centrs, kur� zināmu laiku pakļauj pārējos iecirkņus, dominē, valda pār tiem, regulē uzvedību. �Kamēr dominante� ir dzīva un spilgta,� rakstīja A. Uhtomskis, �tā tur savā varā garīgās dzīves jomu.�

Jūs dro�i vien pamanījāt, ka �ajos A. Uhtomska vārdos ietverts lielisks personības psihiskās dzīves dialektikas apraksts, te var atrast arī aizrau�anās, �vienas, bet dedzīgas kaislības�, iedvesmas, intuīcijas, pa�am negaidītu jaunatklājumu �atslēgu�. Visa �ī bagātība ir saistīta ar uzmanību. (Vai jūs, cienījamie lasītāji, neesat piemirsu�i par psihes viengabalainību, par to, ka tajā viss ir savstarpēji saistīts un savstarpēji atkarīgs?)

f Lai cilvēka psihisko dzīvi ievirzītu noteiktā gultnē un noturētu to vajadzīgajā virzienā, nepiecie�ami ne vien iek�ējie, bet arī ārējie psihofizioloģiskie nosacījumi. Pieredzējis skolotājs, tāpat arī jebkur� vairāk vai mazāk vērīgs cilvēks (vērīgums ir tie�i atkarīgs no uzmanības īpatnībām; par to runāsim mazliet vēlāk), alla� pēc ārējā izskata konstatēs, vai subjekts ir vai nav uzmanīgs attiecībā pret to, ko viņam stāsta vai rāda, kā arī pret to, ar ko viņ� dotajā brīdī ir aizņemts. Ja cilvēks iedziļinās, viņ� it kā viss ir uztveres objekta varā, acis pla�i ieplestas, pārējās kustības pierimu�as. Ja cilvēks ir par kaut ko izbrīnīts, arī tas precīzi atspoguļojas uzmanībai raksturīgā mīmikā. Sājā gadījumā par uzmanību, kā atzīmējis C. Darvins, liecina �viegli paceltas uzacis. Kad uzmanību nomaina pārsteigums, uzacis uzraujas enerģiskāk, acis un mute spēji ieple�as... un abu �o orgānu izmaiņas atbilst pārsteiguma izjūtas intensitātei.�

Sai sakarā jums dro�i vien ienāca prātā pazīstamais teiciens: �Klausās, muti ieplētis.�

Glu�i citādi izpau�as uzmanība, ja tā vērsta uz personiskajām domām un pārdzīvojumiem: uzacis mazliet sarauktas, plaksti nolaisti � cilvēks it kā ielūkojas pats sevī.

Cilvēks, kur� saspringti domā, uzmanīgi klausās vai pēta kaut ko, neizdara liekas kustības, viss ir pakļauts galvenajam. Ne velti skolotājam nākas laiku pa laikam atgādināt: �Ivanov, negrozies!� _к Liekas, haotiskas kustības liecina par to, ka uzmanība tiek novērsta

no galvenā uz blakuslietām. Tai pa�ā laikā darbīgs cilvēks ir patiesi uzmanīgs.

Kamēr cilvēks ir aizņemts ar svarīgām lietām, viņam nav jāatgādina par uzmanību. Izcilais re�isors K. Staņislavskis grāmatā �Aktiera darbs� veselu nodaļu veltījis uzmanībai. Viņ� apgalvo, ka uzmanība pret objektu izraisa dabisku vēlē�anos kaut ko izdarīt ar to. Savukārt darbība vēl vairāk saasina uzmanību attiecībā uz objektu. Tādējādi uzmanība, .saplūstot ar darbību un savijoties ar to, rada cie�u saikni ar objektu.

Uzmanības veidi. Patiesi, ir grūti piespiest sevi būt uzmanīgam pret kaut ko tādu, ar ko nav iespējams neko darīt, kas nerosina nedz mūsu iek�ējo, nedz ārējo aktivitāti. Turpretī ir tādi priek�meti un parādības, kas piesaista uzmanību, da�kārt pat tad, ja to nemaz nevēlamies. Tātad vienā gadījumā vajag piespiest sevi būt uzmanīgiem, bet citkārt priek�mets �pats� pievēr� sev uzmanību, liek skatīties, klausīties utt. Faktiski te jārunā par diviem uzmanības veidiem � par ti�o un netī�o uzmanību.

Par �ādu cilvēka psihes iedalījumu jau runājām, aplūkojot atmiņas procesus: ir lietas, kas pa�as �iespie�as atmiņā�, ir arī tādas, ko �vajag atcerēties un iemācīties�, ir arī tādas, kas pa�as �ienāk prātā�, citām nepiecie�ama aktīva atcerē�anās, atsauk�ana atmiņā. Sai sakarā norādījām uz atmiņas saikni ar uzmanību. Tagad precizēsim: �pats� atmiņā paliek tas, uz ko vērsta netī�ā uzmanība; savukārt tam, ko vajag atcerēties, nepiecie�ama tī�ā uzmanība.

Netī�ajai uzmanībai raksturīgs ir tas, ka cilvēka psihes plūsma, psihiskā darbība tiecas kādā noteiktā virzienā it kā pati no sevis, bez personības apzinātas gribas piepūles, bez iepriek�ēja nodoma. Ne velti �o uzmanības veidu mēdz dēvēt par patvaļīgo jeb pasīvo uzmanību. Netī�o uzmanību rada divējādi faktori: ārējie � priek�metu un parādību īpatnības � un iek�ējie � personības attieksme pret faktiem, parādībām, priek�metiem, notikumiem (�ī attieksme padara tos pievilcīgus).

Netī�ās uzmanības ārējo iemeslu vidū liela nozīme ir kairinātāja spēkam, intensitātei. Spēcīga skaņa, spilgta krāsa, ass aromāts � tas viss netī�ām piespie� pievērst uzmanību priek�metam, kam piemīt attiecīgās īpa�ības. Turklāt jāņem vērā ne vien kairinātāja absolūtā, bet arī relatīvā iedarbība un it īpa�i to kontrasts. Dienas laikā jūs diezin vai pievērsīsiet uzmanību soļiem, kas atskan jums aizmugurē, toties nakts klusumā �ie soļi būs visai spēcīgs kairinātājs.

Uzmanību piesaista viss neparastais, pulsējo�ais, kustīgais. Uz �īm netī�ās uzmanības likumsakarībām ir orientēta reklāma un uzskatāmās aģitācijas līdzekļi.

Bet kāpēc tad tuva cilvēka klusā balss saista uzmanību daudz spēcīgāk nekā ievērojama dziedoņa varenais bass, kāpēc Zinātkārais no Krilova fabulas retumu muzejā pētīja mazmazītiņus kukainī�us, knislī�us un prusaciņus, bet ziloni �nepamanīja�?.. Kāpēc?... Jūs, protams, nopratāt, ka tagad pārejam pie citas grupas faktoriem, kas nosaka netī�o uzmanību, pie tiem, kas atkarīgi no pa�a subjekta, tā interesēm, jūtām, vajadzībām, profesijas utt. Uzmanību saista tas, kas personībai ir pastāvīgi vai īslaicīgi nozīmīgs. Fran�u psihologs T. Ribo rakstīja, ka netī�ās uzmanības raksturs sakņojas mūsu esamības visdziļākajos slāņos. Katra cilvēka netī�ās uzmanības virzība atklāj viņa tieksmes. Pamatojoties uz �o pazīmi, varam secināt, vai attiecīgais cilvēks ir vieglprātīgs, banāls un aprobe�ots vai arī sirdsskaidra un dziļa personība. Skaists saulriets saista mākslinieka uzmanību, iedarbojoties uz viņa estētiskajām jūtām, ta�u zemnieks �ai saulrietā saskata vienīgi nakts tuvo�anos; parasti akmeņi rosina ģeologa zinātkāri, ta�u profānam tie ir vienkār�i akmens gabali un nekas vairāk.

Citiem vārdiem sakot, pasaki, kas saista tavu uzmanību, un es pateik�u, kas tu esi...

Laikam gan ar vēl lielāku pamatojumu var teikt: pasaki, kam tu pievērs savu uzmanību, un es pateik�u, kas tu esi. Te jārunā par citu uzmanības veidu � tī�o, nepatvaļīgo, aktīvo uzmanību. Netī�ā uzmanība piemīt arī dzīvniekiem, toties tī�ā uzmanība ir tikai cilvēkam, un tā radusies apzinātas darbības rezultātā. Lai sasniegtu noteiktu mērķi, cilvēkam jānodarbojas ne tikai ar to, kas ir interesants, tīkams un aizraujo�s, jādara ne tikai tas, ko gribas, bet arī viss, kas ir nepiecie�ams. �Visu darba laiku ir nepiecie�ama ne tikai to orgānu sasprindzinātība, ar kuriem veic darbu,� rakstīja K. Markss, �bet nepiecie�ama arī mērķtiecīga griba, kas izpau�as uzmanībā, un turklāt tā ir jo nepiecie�amāka, jo mazāk darbs aizrauj strādnieku ar savu saturu un izpildī�anas veidu, tātad jo mazāk strādnieks bauda darbu kā savu fizisko un intelektuālo spēku spēli.�³⁷

Tī�ā, patvaļīgā uzmanība ir saistīta ar apzināti izvirzītu mērķi, ar gribas piepūli. �ādas uzmanības attīstības līmenis raksturo ne tikai cilvēka intere�u virzību, bet arī viņa personības, gribas īpa-�lbas: netī�o uzmanību, tā teikt, komandē, izrīko ārējie objekti, toties tī�o uzmanību nosaka pati personība. Formula ir pavisam vienkār�a: �Man jābūt uzmanīgam, un es piespiedī�u sevi būt uzmanīgam., neraugoties ne uz ko.�

Ārējie apstākļi ietekmē arī tī�o uzmanību. Grūtāk ir piespiest sevi būt uzmanīgam neierastos apstākļos, kad rodas daudz papildu kairinātāju. Tāpēc vislabāk strādāt ir tad, ja ir nodro�ināts stingrs re�īms, labs darba ritms, ja darba vieta (lai tas būtu darbgalds vai sols) ir speciāli sagatavota (nekā lieka), ja novērsti spēcīgi blakuskairinātāji.

Diezin vai iespējams koncentrēties, ja uz pilnu jaudu ieslēgts magnetofons, ja biedri turpat blakus apsprie� kādu visai aktuālu, ta�u ar jūsu darbu nemaz nesaistītu problēmu. Tai pa�ā laikā nevajag pieprasīt absolūtu, �sterilu� klusumu vai arī terorizēt apkārtējos, histēriski klaigājot: �Klusāk! Jūs mani traucējat!� Tomēr gadās sastapt cilvēkus ar �ādu pārsmalcinātu uzmanību. Da�kārt tieksme novērst blakuskairinātājus kļūst glu�i slimīga. Fran�u rakstnieks M. Prusts pavēlēja izklāt sava kabineta sienas ar korķi,

bet pat tik rūpīgā izolācijā viņ� nespēja strādāt dienas laikā, jo baidījās no trok�ņa.

\Tai pa�ā laikā var nosaukt ne mazums piemēru, kas liecina, ka pat sare�ģīts jaunrades process iespējams �ķietami nepiemērotos apstākļos. Jaunrades psiholoģijas pētnieks poļu rakstnieks /. Parandovskis savā ļoti interesantajā grāmatā �Vārda alķīmija� stāsta par rakstniekiem un dzejniekiem, kam piemitusi spēja abstrahēties jebkurā vidē. Viņi pamanās rakstīt troksnī, kņadā � kazarmās, kancelejās, stacijā, redakcijā. Pie �ādiem rakstniekiem piederējis Henriks Senkevi�s, kur� Zakopanes konditorejas veikaliņā uzrakstījis Kmicicas piedzīvojumus.³⁸

Daudz kas ir atkarīgs arī no veselības stāvokļa, no ierastā darba stila. Ļoti svarīgi ir atrast savu, tie�i sev vispiemērotāko re�īmu, ritmu, ārējos darba apstākļus. Visbie�āk atbilsto�ais stils izveidojas it kā pats no sevis. Ta�u citkārt to nākas meklēt ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Kāds mans paziņa � jauns talantīgs zinātnieks � pārsteidz apkārtējos, piemēram, ar �ādiem spējiem pavērsieniem: bija tāds periods, kad viņ� cie�i aizlīmēja istabas logus un strādāja tikai pie mākslīgā apgaismojuma. Nākarnajā posmā mans paziņa strādāja, sēdēdams pie galdiņa ļau�u pilnā kafejnīcā kādā no Maskavas centra ielām. Jādomā, ka beigu beigās virsroku tomēr ņems parastais rakstāmgalds pa�a dzīvoklī...

Papildu kairinātāji da�kārt ne tikai netraucē strādāt, bet_ pat palīdz koncentrēt uzmanību. Ar ko tas izskaidrojams? Ja centrālajā nervu sistēmā ir dominējo�ā ierosa, blakuskairinātāji (ne pārāk spēcīgi, protams!) rada papildu subdominantes centrus, kas it kā tiecas uz galveno centru, atdod tam savu enerģiju, padara spēcīgāku, nostiprina dominanti. Tie�i tāpēc klusa mūzika, darba �ala, normāls ielas troksnis bie�i vien pat palīdz koncentrēties. Jāpiebilst, ka_ �o likumsakarību izmanto in�enierpsihologi, izstrādājot funkcionālās mūzikas programmas, kuras translē ra�o�anas uzņēmumu cehos. Atkarībā no darba rakstura mūzikai, protams, jābūt da�ādai �anra un skaņas stipruma ziņā.

Uzmanības galvenie veidi � tī�ā un netī�ā uzmanība � ir savstarpēji cie�i saistīti un da�kārt pāriet viens otrā. Dro�i vien �īs pārejas katrs ir pats izjutis. Televīzijā rāda iemīļoto programmu �Ceļotāju klubs�, bet uz rītdienu jāpabeidz mājas sacerējums. Jūs piespie�at sevi izslēgt televizoru, negribīgi atverat burtnīcu, saspringti izlasāt nule uzrakstītās rindas ... �Nē, tā nekur neder ... Ja nu tā ... Patiesi � �ie �liekie cilvēki� ta�u atgādina da�u labu mūsu laikabiedru � skaisti runā, bet no pa�iem jēgas nekādas ...� Un viss apkārtējais atkāpjas, jūs esat aizrāvies ar savu darāmo, un vairs nemaz nav vajadzīgs piepūlēties, lai nezustu uzmanība. Kā gan nosaukt �o jauno stāvokli? Pēc izcelsmes un apzinātā mērķa, kas vēl saglabājies, tas atgādina tī�o uzmanību, bet, sprie�ot pēc darbības rakstura, spilgtuma, kā arī pēc tā, ka tas cilvēku nenogurdina, � netī�ā uzmanība. Padomju psihologs N. Dobriņins �o uzmanības veidu nosaucis par pēcti�o.

Jebkurā apzinīgā darbībā pastāvīgi savijas visi uzmanības veidi, un ikvienam no tiem ir savas vērtīgas īpa�ības. Uzrunājot skolotājus, K. U�inskis ieteica viņiem izmantot kā tī�o, tā netī�o atmiņu. Viņa padomi, kā varam pārliecināties, ir noderīgi ikvienam: �Protams, padarot savu stundu aizraujo�u, jūs varat nebaidīties par to, ka bērniem būs garlaicīgi, ta�u atcerēsimies, ka ne jau viss mācībās var būt aizraujo�s, katrā ziņā mēdz būt arī garlaicīgas lietas, un tām ir arī jābūt. Pieradiniet bērnu darīt ne tikai to, kas ir interesants, bet ari to, kas nav pievilcīgs, � pieradiniet darīt, lai rastos gandarījums par sava pienākuma izpildi!� (Izcēlums mans. � J. K.)

Vārdus �pieradiniet bērnu� (tie noderēs vēlāk, jūsu dzīves nākamajā posmā) aizstājiet ar vārdiem �pieradiniet pa�i sevi�, un jūs iegūsiet lielisku uzmanības pa�audzinā�anas programmu!}

Uzmanības pamatīpa�ības. Uzmanība ir atbildīga ne tikai par to, kurp virzās cilvēka psihiskās dzīves plūsma, bet arī par daudzām citām tās īpatnībām. Patiesi, �ī plūsma var virzīties gan pa pla�u, gan arī pa �auru gultni. No tā, kā zināms, ir atkarīga tās enerģija; zināms virziens var saglabāties ilgāku vai īsāku laiku, turklāt pārslēg�anās no vienas gultnes otrā da�ādos apstākļos var noritēt ar da�ādu ātrumu un at�ķirīgu piepūli; �ī psihiskās dzīves plūsma da�kārt spēj arī it kā sadalīties un traukties pa paralēliem vai arī ne glu�i paralēliem papildkanāliem; visbeidzot, �ī plūsma nebūt nav vienmērīga un mierīga, tā it kā pulsē savos krastos. Cilvēka psihes sare�ģītā dinamika izpau�as galvenajās uzmanības īpa�ībās.

Lai sasniegtu panākumus jebkurā darbības jomā, īpa�a nozīme ir uzmanības koncentrē�anai un noturībai, kas raksturo cilvēka psihiskās darbības dziļumu, ilgumu un intensitāti. Tie�i koncentrē�anās spēja un uzmanības noturīgums piemīt cilvēkiem, kuri ir kaismīgi aizrāvu�ies ar darbu, kuri galvenā labad spēj atslēgties no daudziem blakuskairinātājiem.

Pārlasiet iedvesmas pilnas jaunrades aprakstus gramatas iepriek�ējā nodaļā, un jūs pārliecināsieties, cik pareizi biju�i austrie�u rakstnieka S. Cveiga vārdi par �nedalītas koncentrē�anās� lielo noslēpumu, �kas rada mākslinieku un zinātnieku, neap�aubāmi lielu gudrinieku un īstu neprāti...�!

Pat tad, ja uzmanība ir ļoti noturīga un koncentrēta, alla� var novērot tās intensitātes un spraiguma īslaicīgas, netī�as izmaiņas. Tās ir uzmanības svārstības.

Pielieciet pie auss pulksteni, un jūs ievērosiet, ka tā tik�ķi brī�iem pastiprinās, brī�iem paliek klusāki, tad pēk�ņi uz brīdi vispār izzūd. Uzmanības svārstības viegli var novērot redzes uztveres procesos, izmantojot duālistisku attēlu palīdzību. Ko jūs redzat zīmējumā � vāzi uz melna fona vai divus profilus uz balta fona? Tiklīdz cilvēks pamana abus atveidus, sāk darboties uzmanības svārstības: abi atveidi it kā pulsē � jūs saskatāt te vāzi, te profilus.

Duālistisks ir arī no�ķeltas piramīdas atveids. Та izskatās gan izvirzīta � ar �aurāko galu pagriezta pret skatītāju, gan vērsta dziļumā. Un atkal jārunā par uzmanības svārstībām: mazākais �etrstūris brī�iem it kā tuvojas skatītājam, brī�iem it kā attālinās no tā. Ta�u �īs svārstības var likvidēt, ja, figūru aplūkojot, izvirza sev jaunu, sare�ģītāku uzdevumu. Iedomāsimies, ka mūsu priek�ā ir istabas atveids un to vajag iekārtot: pa labi novietosim galdu un krēslus, pa kreisi pie sienas derētu piekārt gleznu, uz grīdas izklāt paklāju, bet pie griestiem pielikt lustru utt. Kamēr jūs �iekārtojat� istabu, uzmanības svārstību nebūs. .. Pēc �īs pieredzes var izdarīt secinājumus, kas attiecas uz uzmanības noturības saglabā�anu: ir nepiecie�ama personības ārējā un iek�ējā aktivitāte, jāizvirza arvien jauni uzdevumi.

Kā piespiest sevi, piemēram, vairākkārt izlasīt vienu un to pa�u tekstu � rakstu vai mācību grāmatas paragrāfu, lai pilnībā to apgūtu? To var panākt, ja pirms katras atkārtotās lasī�anas izvirzām aizvien jaunus uzdevumus, pasakot sev: �Pirmoreiz lasīju, lai iepazītos ar tekstu, tagad lasī�u, lai apgūtu autora minēto pierādījumu loģiku, turpmākajā darba gaitā svarīgi ir saprast, kā �is materiāls saistās ar iepriek�ējo.� Citiem vārdiem sakot, vajag iemācīties pat uz zināmām lietām palūkoties no jauna viedokļa.

�ai gadījumā uzmanības noturīgums saistās ar kādu citu tikpat svarīgu tās īpa�ību � spēju pārslēgties. Spēja pārslēgt uzmanību izpau�as straujā pārejā no viena darbības veida uz citu, spējā �pārnest� uzmanību no viena objekta uz otru. Tā, piemēram, autobusa vai trolejbusa vadītājam pastāvīgi nākas pārslēgt uzmanību no ierīcēm uz luksoforiem, pretimbrauco�o transportu, ceļazīmēm.

Da�as operācijas vadītājs veic vienlaikus. Te izpau�as tāda uzmanības īpa�ība kā spēja sadalīt uzmanību � spēja vienlaikus izpildīt vairākus darbības veidus. Skolēns, kur� raksta diktātu, vienlaicīgi klausās, ko saka skolotājs, pieraksta tekstu, atceras likumus un, ko tur liegties, da�kārt aprunājas ar biedru vai glu�i vienkār�i ielūkojas sve�ā burtnīcā.

Spēja sadalīt uzmanību ir ļoti svarīga īpa�ība. Ne velti vēsturnieki ir konstatēju�i �o spēju Napoleona un citu valstsvīru raksturos. Kāds pagāju�ā gadsimta fran�u psihologs pārsteidzis apkārtējos ar to, ka skandējis vienu dzejoli, bet tai pa�ā laikā pierakstījis citu. Skandējot dzejoli, viņ� vienlaikus pratis arī veikt sare�ģītas aritmētiskās darbības. Pamēģiniet, varbūt arī jums tas izdodas!

To darbības veidu analīze, kurus cilvēks veic vienlaikus, atklāj, ka faktiski visa uzmanība ir jāpievēr� tikai vienam no tiem. Citi īstenojas it kā automātiski. Mēs spējam vienlaikus gan rakstīt, gan klausīties tikai tādēļ, ka rakstī�anas process ir automatizējies un

to vada daļēji bremzētie nervu centri, bet klausī�anos un sapratni vada tas �gai�ais plankums� galvas smadzeņu lielo puslo�u garozā, par ko rakstīja I. Pavlovs. Lieciet uzrakstīt diktātu pirmās klases skolēnam, kas tikko iemācījies rakstīt! Viņam tas nebūs pa spēkam, jo pats rakstī�anas process aizņem visu viņa uzmanību.

Svarīga uzmanības īpa�ība ir arī tās apjoms. To nosaka pēc objektu daudzuma, kurus cilvēks spēj uztvert pēc to īslaicīgas demonstrē�anas. Psiholoģijas laboratorijās uzmanības apjomu nosaka ar īpa�as ierīces � tahistoskopa palīdzību. (Nosaukums radies no grieķu vārdiem tachus � ātrs un scopeo � skatos.) Uz ekrāna ļoti īsu brīdi eksponē burtus, ciparus, zīmējumus, bet pēc tam saskaita uztvertos elementus. Parasti cilvēks uztver 3�6 atsevi�ķus objektus.

Dzīvē ir grūti pateikt, kura uzmanības īpa�ība nosaka panākumus darbībā � liels tās apjoms vai spēja ātri pārslēgties. Glu�i tāpat tas, kas �ķiet iegūts veiksmīgas pārslēg�anās rezultātā, īstenībā varbūt ir atkarīgs no uzmanības prasmīgas sadalī�anas utt. Tāpēc, nosaukdami kādu cilvēku par uzmanīgu, domājam par visu viņa uzmanības īpa�ību kopumu, nevis par atsevi�ķu īpa�ību raksturojumiem.

Uzmanīgums un vērīgums kā personības iezīmes. Pajautājiet saviem paziņām, kuru cilvēku viņi nosauktu par uzmanīgu! Daudzi noteikti pārjautās: �Attiecībā uz ko?�

Kā jau noskaidrojām, uzmanība ir cie�i saistīta ar visu cilvēka personību, tās interesēm, slieksmēm, aicinājumu. Aicinājums, kā teicis T. Ribo, nav nekas cits kā vien uzmanība, kas orientēta zināmā veidā visas dzīves gaitā. Da�s labs bildīs, ka par uzmanīgu sauc cilvēku, kur� alla� pamana, kad viņa biedrs iekļuvis nelaimē, un steidzas tam palīgā. Te ar uzmanību saprot tādu personības tikumisko īpa�ību, kas cie�i saistīta ar iejūtību un atsaucību. No uzmanības īpatnībām atkarīga arī tāda vērtīga personības īpa�ība kā vērīgums � spēja saskatīt priek�metos un parādībās mazāk pamanāmas, ta�u būtiskas pazīmes. Sprie�ot par vērīgumu, parasti piemin ārsta, skolotāja, ģeologa un izmeklētāja īpa�ības.

��erloks Holmss teica savam draugam doktoram Vatsonam:

� Jūs skatāties, bet neievērojat, un te ir liela starpība. Nu, piemēram, vai jūs bie�i esat redzējis pakāpienus, kas ved no priek�telpas uz �o istabu?

� Jā, bie�i.

� Cik bie�i?

� Nu, pārsimt rei�u.

� Lieliski, cik tur ir pakāpienu?

� Cik? Neesmu pievērsis uzmanību.

� Nu, lūk, neesat pievērsis uzmanību. Ta�u redzējis esat! Te jau ir visa

jēga. Bet es zinu, ka tur ir septiņpadsmit pakāpienu, jo es ne vien redzēju, bet arī ievēroju.�

Ikviens no mums var pārbaudīt savu biedru vērīgumu un �ās īpa�ības attīstību tāpat, kā to darījis viens no vecākajiem padomju kriminologiem I. Jakimovs. Viņa skolnieks, jurists un rakstnieks A. Vaksbergs atceras:

�Viņ� lika mums pēc atmiņas aprakstīt universitātes gaiteni, auditoriju, vestibilu � telpas, ko ikviens no mums redzējis simtiem, tūksto�iem rei�u.

Visbeidzot viņ� uzaicināja mūs sīki, maksimāli detalizēti raksturot to istabu, kurā mēs sēdējām, respektīvi, aprakstīt visu, kas atradās mūsu acu priek�ā. Kad mēs nolikām uz profesora galda lapiņas, uz kurām bija uzrakstītas pāris rindiņas, izrādījās, �ka mēs esam �ausmīgi, noziedzīgi nevērīgi... Pēc tam es bie�i vien pieķēru sevi domājam par to, ka daudzi cilvēki ir pārsteidzo�i akli, un, netrenējot savu vērīgumu, viņi nespēj pamanīt milzum daudz interesanta �

ceļojumos, saskarsmē ar cilvēkiem, glu�i vienkār�i ikdienas dzīvē... Tiem, kuri prot... pamanīt, salīdzināt, secināt, pasaule kļūst pla�āka, pilnīgāka, krā�ņāka, viņiem cilvēki vairs neliekas kā nejau�i garāmgājēji vai ceļabiedri � atklājas to dvēseles.�

Aprakstīta pieredze var noderet, lai ar vispārinājumiem attīstītu vērīgumu. To der pamēģināt.

Uzmanīgumam pretēja īpa�ība ir izklaidība. Kāds cilvēks uzskatāms par izklaidīgu? Kop� bērnības atceros S. Mar�aka attēloto Izklaidīgo Aizmār�iņu, kur� �cepures vietā uzlika galvā pannu, kurpju vietā apāva cimdus�. Ta�u aiz �īm izklaidības ārējām pazīmēm da�kārt slēpjas glu�i pretēji iek�ējie cēloņi. īsta izklaidība izpau�as kā �lidinā�anās gaisā�, vāja intensitāte un koncentrē�anās spēja. �āda cilvēka uzmanība it kā lēkā no objekta uz objektu, nepakavējoties nedz pie viena, nedz otra. �āda uzmanība raksturīga maziem bērniem, ta�u tādiem kā mēs tā var būt sliktas veselības, pārguruma, uzbudinājuma vai arī... sliktas audzinā�anas, slikta ieraduma rezultāts. Nevērības ieradums nereti ir saistīts ar nopietnu intere�u trūkumu, vieglprātību un virspusīgu, pavir�u attieksmi pret dzīvi. Atcerieties Hļestakovu, kuram bija raksturīgs �neparasts domu vieglums�!

�ķietamo izklaidību nereti dēvē par �profesorisku� iezīmi. Tās iek�ējie iemesli ir pārmērīga koncentrē�anās, vāja pārslēg�anās spēja un uzmanības sadalī�ana. Klasisks piemērs ir �. Verna romāna �Kapteiņa Granta bērni� ievērojamais varonis Zaks Paganels, kur� spāņu valodas vietā iemācījies portugāļu valodu ... Tie�i �ī iemesla dēļ der pārlasīt romānu.

Fakts par divu pēc būtības pretēju izklaidības veidu esamību ir visai pamāco�s: tas pierāda, ka ārēji līdzīgu cilvēka uzvedības izpausmju pamatā var būt pilnīgi at�ķirīgi psiholoģiskie nosacījumi.

Turklāt psihologi ir noskaidroju�i, ka laba uzmanības sadalī�anas spēja reti kad saistās ar labu tās koncentrē�anas spēju. �īs uzmanības īpa�ības lielā mērā ir pretējas.

Cik cilvēku, tik raksturu.

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Astotā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Ļ. Tolstojs romānā �Kar� un miers� aprakstījis Pjēra Bezuhova izjūtas, kad viņ� soļo aiz ģenerāļa un saspringti domā: �Viss, ko Pjērs tagad redzēja, neatstāja uz viņu gandrīz nekādu iespaidu, � it kā viņa dvēsele, gatavodamās grūtai cīņai, būtu atteikusies uzņemt iespaidus, kas varētu to vājināt. [. .1 Pjērs neredzēja cilvēkus katru par sevi, bet redzēja tos kustamies.�³⁹

Kā izskaidrot to, ka Pjērs Bezuhovs neuztvēra apkārtējos spēcīgos kairinātājus?

Vai Pjēru Bezuhovu var nosaukt par izklaidīgu cilvēku?

2. Norādiet, kādi nosacījumi nepiecie�ami, lai izraisītu tī�o uzmanību, kādi � lai izraisītu netī�o uzmanību!

A. Jautājumu izvirzī�ana un nelielu uzdevumu risinā�ana noteiktā laika posmā.

B. Kairinātāju īpatnības: novitāte, absolūtais un relatīvais spēks, kontrasti, pārmaiņas kairinātājos.

C. Darbības kārtējo rezultātu apzinā�anās iek�ējas vārdiskās pa�atskaites formā.

D. Labi izstrādāts darbības re�īms, ierastie darba apstākļi.

E. To intere�u un vajadzību izmantojums, ar kuru apmierinā�anu saistās uztveramais materiāls.

F. Būtiski svarīgu darbības mērķu un uzdevumu izvirzī�ana.

3. Pēc 145. lpp. sniegtajiem aprakstiem norādiet, kā uzmanības īpa�ības saistās ar jaunradi!

4. Pamatojoties uz A. Smirnova (sk. 99. lpp.) pētījumu rezultātiem, nosakiet faktorus, kas izraisa netī�o uzmanību eksperimenta dalībniekiem!

5. Izlasiet skolotāja O. Rutkovska stāstiņu �Nozagtā uzmanība�! Izdariet secinājumus par piektās klases skolēnu uzmanības dinamiku!

�Reiz es 5. klasē skaidroju jcjno vielu. Bija tāds klusums, ka, aizverot acis, likās � klasē neviena nav.

Apmierināts ar bērnu uzmanību, turpināju stāstījumu, staigādams no skolotāja galda līdz tāfelei. Te pēk�ņi, pagriezies, lai dotos atpakaļ pie galda, izdzirdu �ukstus no pirmā sola: �Viens, divi, trīs, �etri, pieci. Pieraksti!� � �Ko gan viņi tur skaita?� es nodomāju. Bet, kad devos pie kartes, atkal izdzirdēju skaitī�anu: �Viens, divi, trīs, �etri, pieci, se�i...�

Cie�āk palūkojies uz saviem audzēkņiem, pamanīju, ka daudzi no viņiem aizrāvu�ies ar kaut kādiem rēķiniem.

� Ko tad jūs tā skaitāt? � pajautāju vienam no zēniem.

� Mēs saderējām, cik soļus jūs veiksiet stundas gaitā no galda līdz kartei un atpakaļ.

Es apjuku, ta�u mēģināju jokot:

� Velti tērējat laiku, vienalga skaits sajuks līdz stundas beigām.

� Nesajuks vis. Jūsu soļus ir viegli saskaitīt � jūsu zābaki �īkst. Kā no�īkst, tā solis, kā no�īkst, tā solis.

Izrādās, ka mani zābaki man nozagu�i bērnu uzmanību...�

Konkurss

Pārbaudi un vingrini savu uzmanību!

1. Se�os kvadrātos izvietoti balti un melni aplī�i. Minūtes laikā mēģiniet iegaumēt aplī�u izvietojumu katrā kvadrātā! Tad grāmatu aizveriet un pacentieties pēc atmiņas uzzīmēt kvadrātus ar aplī�iem tajos!

Par katru pareizi novietoto aplīti jūs saņemat vienu punktu. Ja jums izdodas savākt 35 punktus, jūs, kā izrādās, esat ļoti uzmanīgs. Ja punktu ir mazāk par 25, nebēdājieties, bet padomājiet par to, kā vingrināt atmiņu un uzmanību � �īs dzīvē tik nepiecie�amās īpa�ības!

2. Kā jāizvieto attēli, lai tajos attēlotie notikumi būtu pareizā secībā?

3. No cik daudzām mazam zivtiņām sastav �ī liela zivs? Pasakiet uzreiz, neskaitot, bet pēc tam pārbaudiet sevi!

4. Izmantojot �o zīmējumu, sistemātiski var vingrināt uzmanību.

Domās (bez zīmuļa vai sērkociņa palīdzības) pēc iespējas ātrāk saskaitiet, cik taurenī�u, spaiņu, tējkannu, mu�u, putnu, lietussargu, zivju, grābekļu, zābaku, lejkannu, patvāru ir attēlots zīmējumā (vingrinājuma izpildes ātrumu var kontrolēt, uzņemot laiku).

Skaitīt var pa divām trim radniecīgu priek�metu grupām, piemēram, �odien skaitu tauriņus un putnus, rīt � spaiņus, patvārus, tējkannas utt.

Vingrinājumu grūtuma pakāpi palielina pamazām. Sākumā skaita visus priek�metus pēc kārtas � visus spaiņus, visus zābakus utt., tad � vienas krāsas zīmējumus (melnos lietussardziņus, baltos patvārus). Pēc tam skaita priek�metus, kas apvienoti radniecīgās grupās kaut vai uz visai attālu pazīmju pamata: grābekļi un lejkannas (dārza inventārs), patvāri, spaiņi, tējkannas (trauki). Visbeidzot skaita at�ķirīgu priek�metu grupas: zivis un grābekļus, tauriņus un tējkannas. Kad priek�meti �atklājas� pa�i, t. i., kad tos varat saskaitīt bez īpa�as piepūles, tas nozīmē, ka jūs esat iegaumējis priek�metu novietojumu un jāņem cits zīmējums.

5. �ī vienkār�ā tabula domāta uzmanības sadalī�anas vingrinājumiem.

Saskaitiet, cik zīmju ir tabulā! Jāskaita �ādi: viens krustiņ�, viens aplītis, divi krustiņi, viens kvadrāts, trīs krustiņi, divi apļi utt. Katrā nākamajā nodarbībā tabula jāpagrie� par 90�. Pēc �etrām nodarbībām atkal var sākt no sākuma, jo iegaumēt zīmju novietojuma secību ir ļoti grūti. ⁴⁰

7. Marina veikalā ilgi domāja, kuru vāzi nopirkt. Visbeidzot izvēlējās. Pārdevēja ielika pirkumu kārbā. Ko Marina nopirka? Cik vā�u pārdevēja nolika atpakaj tajos pa�os plauktos, kur tās stāvēja?

9. Vai jūs varat minūtes laikā noteikt, kurā kvadrātiņā ir visas �īs brīni�ķīgās rozes ziedlapiņas?

10. Vēj� norāvis galvassegas literārajiem teļiem, kuri uzzīmēti uz grāmatas priek�lapas. Kādi tēli te attēloti, un kuras cepures katram no tiem pienākas?

11. Kura degviela tiek piedāvāta autovadītājam? (Mēģiniet noteikt bez pildspalvas palīdzības!)

Psiholoģisks uzdevums

Reiz iedegās strīds par to, kuru var nosaukt par visuzmanīgāko. Viens no strīdniekiem teica: �Ivans Ivanovi�s ir ārkārtīgi uzmanīgs. Kad viņ� lasa grāmatu vai klausās, ko viņam saka, nekas nespēj novērst viņa uzmanību: ne kāda cilvēka ienāk�ana istabā, ne kaimiņu sarunas, ne radio skanē�ana. Visa viņa uzmanība ir pievērsta tam, ko viņ� dara.� �Pēc manām domām,� atbildēja cits, �Pāvels Petrovi�s ir uzmanīgāks. Lai cik aizrautīgi viņ� stāstītu (liekas, viņ� ir pilnīgi stāstījuma varā), neviena skolēnu uzvedības nianse nepaliek ārpus viņa uzmanības. Viņ� redz un dzird visu, kas notiek visapkārt.� �Nu, nē, visuzmanīgākais tomēr ir Boriss Vasiļjevi�s,� bilda tre�ais. �Reiz mēs dziļā tumsā gājām pa ceļu, un pēk�ņi, glu�i negaidot, iedegās un uzreiz nodzisa elektriskā kabatas lukturī�a gaisma. Mēs tik tikko paguvām ievērot vīrie�a stāvu, bet Boriss Vasiļjevi�s �ai īsajā brīdī saskatīja gan vīrieti, gan automātu viņa rokās, gan arī suni viņam līdzās un pat sarkano zvaigznīti pie cepures. Izrādījās, ka viņ� visu redzējis glu�i pareizi. Mēs bijām sastapu�i robe�sargu.�

Nākamajiem psihologiem

1. Uzrakstiet sacerējumu �Manas uzmanības īpatnības� un apspriediet to kopā ar biedriem!

2. Pamatojoties uz �ās nodaļas materiāliem, izveidojiet atgādni �Kā iemācīties būt uzmanīgiem�!

PERSONĪBA UN TĀS INDIVIDUĀLĀS ĪPATNĪBAS

�.

Devītā nodaļa PERSONĪBA UN TĀS IZPAUSMES

Personība... ir viss, ko cilvēks dara, sevi apliecinot. Viņ� sevi apliecina gan ikdienas darbā un saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem atdod daļiņu no sevis, gan ari ciņās.. par dzimteni, da�kārt apzināti atdodot tai savu fizisko dzivibu.

A. Ļeontjevs

Personības un tās struktūras jēdziens. Jūs dro�i vien būsiet pamanīju�i, ka faktiski ikvienā �īs grāmatas lappusē runājam par personību. Par personību runājām arī tad, kad, riskējot garlaikot lasītāju, visda�ādākajos pavērsienos atkārtojām domu par cilvēka psihes viengabalainību un faktisko nedalāmību, stāstījām par to, kā personība izjūt un uztver apkārtējo pasauli, kā atceras, domā, fantazē... Visi izziņas procesi, ar kuriem esam iepazinu�ies, ir personības psihiskās dzīves konkrētās izpausmes, bet bērna psihes attīstības gaita ir personības tap�anas un veido�anās ceļ�.

Ir pienācis laiks pāriet no atsevi�ķu parādību aplūko�anas pie personības analīzes kopumā.

Pats apzīmējums �personība�, tāpat kā daudzi citi psiholoģijas jēdzieni, pla�i tiek izmantots ikdienas saskarsmē. Ja vēlamies raksturot kādu cilvēku, bie�i vien runājam par viņu gan kā par personību, gan kā par indivīdu, gan arī kā par individualitāti. Psiholoģijā �ie termini tiek �ķirti. Indivīds, individualitāte ir konkrēts cilvēks visā viņa fizisko un fizioloģisko, psiholoģisko un sociālo īpa�ību un īpatnību kopumā. Ta�u, vispārīgi runājot, individualitāte piemīt ne tikai cilvēkiem vien. Ikvienam no mums ir zināms, cik at�ķirīgi ir mājdzīvnieki � suņi, kaķi, govis: katram no tiem ir sava āriene un arī savi �tikumi�. Tai pa�ā laikā neviens nekad nav bildis nedz par zirga personību, nedz arī par pa�a gudrākā aitu suņa personību.

Nav nekādu �aubu par to, ka visi jaunpiedzimu�ie ir līdzīgi cits citam tikai pec pirmā acu uzmetiena. īstenībā ikviens no viņiem jau ir individualitāte... Ta�u ne personība! Cilvēks nepiedzimst par personību, viņ� par tādu kļūst. Bet vai visi kļūst par personī-

bām? Vai tikai da�i? Ne velti par vienu dzird sakām: �Is r-sonība!�, bet par citu: �Nē, tā nav nekāda personība � n sis, ne tas.�

Interesanti, ka vārds �personība� vēstures gaitā bijis apbruņojamu piedzīvojumu līdzdalībnieks, turklāt �ie piedzīvojurm �ķiet, vēl nemaz nav beigu�ies. Sākumā latīņu vārds persona a zīmēja masku. Antīkajā teātrī aktieris uzlika to masku, kura raksturoja atveidojamā tēla galveno saturu. Pēc tam maska it kā �saauga� ar darbojo�os personu un apzīmēja tās iek�ējo būtību. �Persona� nokāpa no teātra skatuves un iesoļoja dzīvē. Senajā Romā �persona� jau apzīmēja brīvu cilvēku. Vergs, kura ķermenis un darbs piederēja kungam, netika atzīts par personu, viņ� netika atzīts par personību.

Krievu valodā vārdam �personība� ilgi bija nievājo�a nokrāsa.

Paralēli tam veidojās arī cita �ā vārda nozīme: �Vai tu maz zini, no kā atkarīga tava savdabība, tava personība, ka tu esi tu?� vaicāja A. Radi��evs.

Tā būtu varējis uzrakstīt arī kāds mūsdienu filozofs vai psihologs.

Personības jēdzienā parasti tika ietverta individualitāte tās sociālajās attieksmēs un attiecībās.

Psiholoģijā jēdzienam �personība� ir divas galvenās nozīmes. Pirmkārt, par personību dēvē jebkuru cilvēku, kuram ir apziņa; pēc K. Platonova domām, �tas ir konkrēts cilvēks vai subjekts pa--saules pārveido�anas procesā, kas pamatojas uz tās izzinā�anu, izju�anu un noteiktu attieksmi pret to�. Citi padomju psihologi apgalvo, ka par personību dēvējams cilvēks, kur� sasniedzis zināmu psihiskās attīstības līmeni. �o līmeni, kā norāda pazīstamā padomju psiholoģe L. Bozovi�a, raksturo tas, ka pa�izziņas procesā cilvēks sāk uztvert un izjust sevi kā vienotu veselumu, kas at�ķiras no citiem cilvēkiem un izpau�as jēdzienā �es�. �ādu psihiskās attīstības līmeni raksturo arī cilvēka personiskie uzskati un attiecības, morālās prasības un vērtējumi, kas padara viņu relatīvi pastāvīgu un neatkarīgu attieksmē pret tām ārējās vides iedarbībām, kas neatbilst viņa pa�a pārliecībai. Personības nozīmīgs raksturojums ir tās aktivitāte. �ai attīstības līmenī cilvēks ir spējīgs apzināti iedarboties uz apkārtējo īstenību, pārveidot to atbilsto�i saviem mērķiem, tāpat pārveidot arī pats sevi. Citiem vārdiem sakot, cilvēkam, kur� ir personība, pēc L. Bozovicas un arī mūsu domām, raksturīgs tāds psihiskās attīstības līmenis, ka viņ� spēj vadīt savu rīcību, darbību un zināmā mērā arī savu psihisko attīstību.

Jā, te nu ikvienam no mums der padomāt � vai es esmu personība vai vēl tomēr neesmu? Kritēriji ir skaidri: iegūsti savu personisko pārliecību, neattaisnojies ar to, ka tevi kāds aplam ietekmējis vai novedis no ceļa. Pats iespaido sevi un citus, pats pārveido sevi, tiecies pēc sava ideāla! Ja, protams, tev tāds ir, ja tu esi... personība. *

Bet kā tad ir ar bērniem un pusaud�iem? Mēdz ta�u runāt par �cieņu pret bērna personību�. Vai te ir pretruna? Tā liekas tikai pirmajā acumirklī. A. Ļeontjevs uzskatīja, ka personība patiesām piedzimst divreiz. Pirmo reizi, jādomā, tad, kad �vecumposma revolūcijas� laikā trīsgadīgais �revolucionārs� izvirza slaveno lozungu �Es pats!�. Otro reizi �, kad, pēc A. Ļeontjeva izteikuma, rodas apzinīga personība. Gribas ticēt, ka tā rodas visiem. Vismaz pēc tā vajadzētu tiekties.

Personības noturīgums un mainīgums. Cilvēks bez savas personības? Liekas, visspilgtāk tas parādīts marsie�a tēlā amerikāņu fantasta R. Bredberija pazīstamajā darbā �Marsie�u hronikas�. Tajā lasāma brīnumaina novele �Marsietis� � stāsts par būtni, kurai nav savas personības, noteiktības un patstāvības. Sis marsietis pastāvīgi mainās atkarībā no tā cilvēka vēlmēm, kura ietekmes sfērā viņ� ir nokļuvis.

Ta�u, lai noskaidrotu, kā uzvedas �cilvēks bez personības�, nemaz nav jādodas uz Marsu. �ādu cilvēku diem�ēl nav nemaz tik maz uz mūsu pa�u planētas, mūsu pilsētā, varbūt pat mūsu klasē.

Rakstniekam V. Gusevam ir stāsts �Ekskursija�, kuru varētu nosaukt arī par stāstu �Kā pārvērtās ekskursiju vadītājs un marsietis Sa�a�.

Tātad pirmā pārvērtība. Sa�am paredzēta saruna ar grāmatvedi Zinu � arodbiedrības �bosu�, kura, kā viņ� nopratis, uzskata Sa�u par �tūļu un mīkst-pēdiņu�, par �nelaimīgo inteliģentu� un nemaz neatzīst par īstu vīrieti, tomēr nenoliedzot, ka viņam raksturīgs piesardzīgums, apdomīgums un zināma dzīves gudrība. �Viņ� nekad nepār�aus pār strīpu� ...

�... Satvēris vara rokturi, atvēris durvis un pārkāpis pār slieksni, Sa�a ierodas grāmatvedībā tie�i tāds, kāds viņ� ir Zinās iztēlē...�

Otrā pārvērtība. Sa�a direktora kabinetā. Sa�a gandrīz vai fiziski jūt, kā, pārkāpis slieksni, viņ� tai pa�ā brīdī kļūst piekasīgs un spurains (ak, �ī jaunatne!), vārdos alla� gatavs nervozēt, iesvilties, ta�u darbos � darbaspējīgs, apķērīgs un arī miermīlīgs cilvēks, tie�i tāds, kāds viņ� liekas Rostislavam Ipoļi-tovi�am... Sa�a glu�i nevil�us jūt, ka direktoram patīk gan viņa neatkarība, gan apslēptā cieņa, taktiskā distance attieksmē pret priek�niecību, un gandrīz nevil�us, par pārsteigumu pats sev, aizvien vairāk iedzīvojas �ai lomā, aizvien vairāk atklājot to savā pozā, manierēs, lai gan stāvēja, kā likās, nekustīgi...

Zālē, kur ekskursanti pulcējas pirms ekspozīcijas apskates, Sa�a, turot rokā rādāmo kociņu, ierodas kā pārāks par visiem tiem, kas dīki pulcējas visapkārt. Tas raksturīgs gandrīz visiem gidiem: viņ� dara, viņ� zina, toties viņu pienākums ir klausīties. Tā ir Sa�as tre�ā pārvērtība, kuras gaitā viņam izdodas apslēpt savu glezniecības neizpratni, kaut vai uz mirkli patiesi noticēt tam, ko saka, utt.

�āda uzvedība, saprotams, raksturo ne sevi�ķi simpātisku personību.

Tas ir konformists, kuram nav nedz tikumiska noturīguma, nedz cie�as pārliecības. Tomēr mēs pieļautu lielu kļūdu, uzskatot, ka personība ir kaut kāds akmens tēls, pār kuru nav varas ne gadiem,

ne apstākļiem. Jaskatās, kas tie�i cilvēka maiņas un kas paliek nemainīgs.

N. Zabolockis rakstīja:

Kā mainās pasaule un es � cik veidos daudzos!

Lai gan es tikai vienā vārdā saucos, �

Bet tas, ko dēvēt, saukt par mani drīkst,

Nav vienīgais. Ir mūsu daudz. Es � dzīvs.

Ar vārdu vien, protams, nepietiek, lai saglabātu to, ko saucam par personības noteiktību, ta�u arī tam ir sava nozīme.

Ja cilvēks ir personība, tad pat nopietnas dzīves vētras nespēj mainīt viņā galveno, viņa dziļāko pārliecību un orientāciju. J. Tri-fonovs savā psiholoģiskajā romānā �Cita dzīve� atklājis tie�i �o galvenā varoņa īpa�ību.

�Neveiksmes no gada gadā nomāca viņu, atņēma spēku, viņ� saguma, novājēja, ta�u kāds iek�ējais kodols palika neskarts � kā tieva tērauda stieplīte tas liecās spirālē, tomēr nelūza. Tā bija nelaime. Viņ� negribēja mainīt savu būtību, un, lai gan mocījās, cieta neveiksmes, zaudēja ticību sev, aizrāvās ar visnejēdzīgākajām neprātībām, kas lika domāt par to, ka viņ� jūk prātā, nonāca izmisumā un ar visu to plosīja savu nabaga sirdi, �is cilvēks tomēr negribēja lauzt to, kas bija dziļi slēpts viņā, � tēraudciets un nevienam neredzams.�

Tas, kas vienos apstākļos var kļūt par nelaimi un dzīves drāmu, citos pārvēr�as par iedvesmojo�as izturības un varonības paraugu. Un tā visa pamatā ir galvenais mērķis, kura vārdā cilvēks veido savu personību un izraugās savu dzīves ceļu.

A. Ļeontļeva grāmatā �Darbība. Apziņa. Personība� ir �ādas brīni�ķīgas rindas par personību � ��o augstāko vienotību, kas piemīt cilvēkam, kur� ir mainīgs kā pati dzīve un reizē arī spējīgs palikt pastāvīgs... Neatkarīgi no cilvēka uzkrātās dzīves pieredzes, no notikumiem, kas maina viņa dzīves stāvokli, un, visbeidzot, neatkarīgi no viņā notieko�ajām fiziskajām pārmaiņām, cilvēks kā personība paliek nemainīgs citu cilvēku un arī pats savās acīs.�

Personība un sabiedrība. Sociālās lomas. Personība alla� ir sabiedrības loceklis. Tā aplūkojama kā noteiktu sabiedrisko funkciju jeb, kā vēl mēdz teikt, sociālo lomu īstenotāja.

Jūs dro�i vien jau būsiet pamanīju�i, ka psihologi ir iemīļoju�i analoģijas ar teātri. Tas nav nekas neparasts � teātris ta�u ir dzīves modelis, kurā psiholoģiskās situācijas ir saasinātas un brīvas no mazsvarīgām detaļām. Ikkatra izrāde ir kā savdabīgs psiholoģiskais eksperiments. Teātra ļaudis nepaliek parādā. Viņiem arī īstenība da�kārt �ķiet kā savdabīga izrāde, bet, piemēram, V. �ekspīrs apgalvo, ka

Viss pasaulē ir teātris,

Kur sievietes un vīri � visi aktieri.

Ir viņiem savi uznācieni, noi'e�anas,

Un katrs spēlē ne jau vienu lomu vien ...

Persona, kā redzams, jau labi sen ir nokāpusi no teātra skatuves. Vai nav pienācis laiks nokāpt arī lomai? Katrā gadījumā personības psiholoģijā, kā arī sociālajā psiholoģijā �is jēdziens jau ir ieņēmis visai cienījamu vietu. Sociālajā psiholoģijā jēdziens �loma�, kā izrādās, ir itin ērts, lai raksturotu personības rīcību, uzvedību tās daudzveidīgajās sociālajās funkcijās. Sociālā loma ir sabiedrības izstrādāta cilvēka ricibas programma noteiktos apstākļos.

�ai ziņā sociālā loma patiesi zināmā mērā sasaucas ar teātra lomu. Pirmām kārtām tādējādi, ka, uzņemoties noteiktu funkciju, cilvēks sāk darboties pēc dotās programmas saskaņā ar principu �ja reiz esi ķēries pie arkla, neskaties atpakaļ!� jeb �ja reiz esi iejūdzies, � velc!�. �ī �nolemtība� var būt vairāk vai mazāk barga atkarībā no darbības rakstura, tā var būt fiksēta oficiālos dokumentos vai arī tikai paradumu un tradīciju noteikta, cilvēka apzināta vai neapzināta, ta�u tā alla� eksistē. Turklāt apkārtējie stingri kontrolē �īs programmas izpildes precizitāti.

Patiesību sakot, loma var būt pilnvērtīga tikai tad, ja ir kam un kā labad to izpildīt. Nav iespējams būt par vīru, ja nav sievas, būt par dēlu, ja nav mātes, būt par krustdēlu, ja nav krusttēva. Tie ir ģimenes dzīves ainu dueti. Tie�i tāpat nevar būt par priek�nieku, ja nav padoto, par skolotāju, ja nav audzēkņu, par vadoni, ja nav, ko vadīt, par aktieri, ja nav skatītāju.

Kad Robinsons Kruzo pēc ilgas vientulības beidzot sastapa cilvēku, viņ� uzreiz ķērās pie uzņēmīgajam anglim ierastās sociālo funkciju sadales: �Vispirms viņam paskaidroju, ka viņa vārds būs Piektdienis, jo �ai dienā izglābu viņa dzīvību, � nosaucu viņu tā �īs dienas piemiņai. Tad liku viņam izrunāt vārdu �kungs� un liku saprast, ka tas ir mans vārds .. .��

Sociālā loma � tas vienmēr ir �es� un tomēr ne glu�i �es�_tpareizāk sakot, nepavisam ne viss �es�. Cilvēks nebūt nav jāuztver kā viens vienīgs sociālo lomu kopums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņ� ir spējīgs arī pretoties �īm lomām, tās ir pretrunā ar viņa priek�statiem pa�am par sevi. Sociālā loma var palīdzēt cilvēkam atrast savu vietu dzīvē, un tā var būt arī �ķērslis viņa ceļā uz pa�izteik-�anos.

Pazīstamais dramatiskā teātra aktieris V. Papazjans �ēlojās, ka aktierim nākas spēlēt un pārdzīvot tik daudz sve�u dzīvju, ka nepa- ⁴¹ liek nedz fizisko, nedz garīgo spēku �atrast savu vietu dzīvē�. Radīt sevi? Radīt savu tēlu pēc pa�a izveidota scenārija � vai gan tas nav viens no pa�audzinā�anas galvenajiem uzdevumiem? Varbūt pat vienīgais. Cilvēki patie�ām veido pa�i savu tēlu. Kad tas izdodas, sakām: �Viņ� ir atradis savu vietu�, kad ne: �Nezin ko no sevis iedomājas.�

Ir svarīgi, lai �ajā pa�izveides procesā tēls, uz kuru cilvēks tiecas, būtu piepildīts ar noteiktu tikumisko saturu. Pa�pilnveide nevar būt pa�mērķis, tā ir līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks, topot labāks, kļūst vairāk vajadzīgs citiem cilvēkiem un sabiedrībai.

Ja �āda tikumiskā satura nav, cilvēks labākajā gadījumā �pa�-audzinās�, cen�oties gūt labumu sev (tā ir sava veida pa�tiksmi-nā�anās) vai pat kaitējot citiem cilvēkiem un sabiedrībai (ja par orientieri izvēlēts antisociāls tēls). Personības patiesa pārveide, tās pāraudzinā�ana jauna sociālā stāvokļa ietekmē ir ilgsto�s un sare�ģīts process. Būtībā tie�i �o metodi audzinā�anā izmantojis A. Alakarenko un viņa sekotāji (piemēram, disciplīnas grāvējam uztic pienākumu atbildēt par tās ievēro�anu).

Personības pārveides process jaunas sociālās lomas ietekmē ar lielu mākslinieciskās pārliecības spēku atklāts pazīstamajā itālie�u filmā �Ģenerālis Della Rovere�.

Drūmais fa�isma terora laiks. Gestapovie�u rokās nokļuvis spēlmanis un blēdis Bertoni (viņa lomu tēloja Vitorio de �ika), kur� iedzīvojās uz nelaimīgo tautie�u rēķina: viņ� izspieda naudu no arestantu piederīgajiem, apsolot panākt soda mīkstinā�anu, atbrīvo�anu, vēstuļu un paciņu nosūtī�anu it kā ar to savu draugu un līdzzinātāju līdzdalību, kuri viņam ir hitlerie�u zaldātu un virsnieku vidū. Līdz karam Bertoni astoņas reizes bijis sodīts par krāp�anu, mānī�anu, tirdzniecību ar narkotiskajām vielām un pat par divsievību.

Esesie�u pulkvedis Millers sola viltīgajam Bertoni dzīvību un miljonu zeltā par to, lai viņ� cietumā notēlotu Preto�anās kustības izcilo darbinieku ģenerāli Della Roveri, kas tika nogalināts laikā, kad karaspēks ienāca Itālijas teritorijā. Pulkvedis tādējādi cer turpmākajā gaitā izmantot �o viltus ģenerāli par pievili-nātāju, lai atklātu Preto�anās kustības vadītāju, kur� nokļuvis cietumā, bet kuru neviens pēc izskata nepazīst.

Bertoni ātri aptver lomas ārējo veidolu. Pa cietuma kamerām izplatās ziņa par ģenerāļa iera�anos. Gan politieslodzītie, gan arī uzraugi izturas pret Bertoni kā pret ģenerāli, vīri�ķīgu brīvības cīnītāju. Viņa klātbūtnē varonīgi iet bojā viens no ieslodzītajiem. Bertoni aizvien dziļāk iejūtas patriota loma, viņa personība pakāpeniski atdzimst no jauna. Biju�ais blēdis un vieglas peļņas tīkotājs jau vairs ne tikai uzvedas tā, kā, pēc apkārtējo domām, klājas uzvesties itālie�u ģenerālim, kas dziļi nīst fa�istus, bet arī mirst kā varonis, nenododot Preto�anās kustības vadītāju, kur� viņam jau tapis zināms...

Maska bija kļuvusi par personības iek�ējo saturu.

Sociālo gaidu pārveidojo�o spēku cilvēks izjūt ne vien tie�ajā saskarsmē ar citiem, kad �is gaidas saistās ar konkrētiem cilvēkiem, tā teikt, personificējas. �īs gaidas cilvēks izjūt kā priek�statu par to, ko apkārtējie, gan tuvākie, gan tālākie, cer no viņa sagaidīt, kā cerības, kas saistās ar viņa darbību. Nereti tie�i tieksme �attaisnot cerības�, �nepievilt ilgas� kļūst par spēcīgu iek�ējo motīvu, kas palīdz pārvarēt grūtības un sasniegt mērķi.

Sociālās lomas pārveidojo�o un aktivizējo�o ietekmi savdabīgi savos eksperimentos, kas saistīti ar jaunrades stimulē�anu hipnozes stāvoklī, izmantojis hipnologs V. Raikovs.

Jaunam māksliniekam iedve�, ka viņ� ir, piemēram, Repins vai Rafaēls, mūziķim liek iejusties V. Rahmaņinova vai F. Kreislera tēlā, jaunai aktrisei liek kļūt par Komisar�evsku utt. Jauneklis vai jauniete, protams, nesasniedz tās virsotnes, ko spēja sasniegt �oriģināli� � izcilie mākslinieki, mūziķi vai aktrise, tomēr jaunie cilvēki kļūst iek�ēji atraisītāki un darbojas maksimāli augstā iespēju līmenī: zīmē, spēlē, runā dzeju ievērojami labāk nekā parasti.

Un vēl � par eksperimentiem, kuros aktivizē �ahistu rado�o domu. Uz laboratoriju uzaicināja �aha lielmeistaru M. Tālu, kur� izspēlēja se�as partijas ar vienu no eksperimenta dalībniekiem. Trīs partijas �is eksperimenta dalībnieks spēlēja hipnozē � viņam bija iedvests agrāko gadu izcilā �ahista P. Morfija tēls, bet trīs partijas viņ� spēlēja normālā stāvoklī. Tāls uzvarēja. Pēc seansa viņ� eksperimenta dalībnieka spēli raksturoja �ādi: �Līdz hipnozei es spēlēju ar cilvēku, kur� tik tikko pārbīdīja figūras. Hipnozes stāvoklī manā priek�ā sēdēja glu�i cits cilvēks � ekspansīvs, enerģisks, drosmīgs, turklāt viņ� spēlēja par divām sporta klasēm labāk.�

Tā, protams, ir eksotika, kas vēlreiz apliecina cilvēka milzīgās apslēptās rezerves. Gribot negribot jāizdara vēl viens secinājums: sava personība, savs tēls ir jāveido pēc �labākajiem pasaules standartiem�.

Personība un saskarsme. Pagāju�ā gadsimta beigās krievu valodā iznāca fran�u autora E. Ljebo grāmata ar visai daudzsolo�u nosaukumu �Kā iepazīt cilvēka raksturu�.

Starp citiem padomiem �ai grāmatā atrodams arī tāds, kas prasa nopietnu apsprie�anu. Atsaucoties uz vācu filozofa Sopenhauera autoritāti, E. Ljebo ieteic cilvēku novērot, tā teikt, pa atslēgas caurumu, turklāt tad, kad viņ� istabā ir viens. Tikai tad, kad cilvēks paliek vienatnē ar savām domām, viņam parādās tie�i tā izteiksme, kas atbilst viņa būtībai un likumsakarīgi atklāj viņa patieso dvēseles stāvokli; tikai tad, kad cilvēks ir atsvabinājies no visa, viņa sejas vaibsti ir redzami visā to tie�umā. Tiklīdz cilvēks sāk ar kādu sarunāties vai arī zina, ka uz viņu skatās, viņam raksturīgā sejas izteiksme pagaist, vaibsti savelkas, skatiens kļūst laipnāks, labvēlīgāks un vispār viņa seju pārņem attiecīgajam brīdim atbilsto�a izteiksme. Ja cilvēku izdodas novērot, kad viņ� ir vienatnē ar sevi, vērtējums bie�i vien ir visai tuvs patiesībai.

Autoru nevar vainot par to, ka viņ� nezina sociālpsiholoģijas galvenās likumības, jo �ī zinātnes nozare strauji attīstījās tikai nākamajā gadsimtā. Sociālpsiholoģija pēti, pirmkārt, tie�i tās pārmaiņas, kas norisinās cilvēka psihē saskarsmes ietekmē, otrkārt, to vidi, kurā notiek tie�ā vai netie�ā saskarsme: lielās un mazās grupas, kolektīvus utt. Saskarsmes situācijā cilvēkam, protams, daudz kas mainās � sākot no sejas izteiksmes un beidzot ar viņa uzskatiem par apkārtējo īstenību. Galu galā pats cilvēka �es�, personības iek�ējais saturs rodas un veidojas tikai saskarsmes procesā. Jau pa�ās agrīnajās dzīves stadijās �ī veido�anās ir saistīta ar to stāvokli, kādā nonāk bērns, ar cilvēkiem, kas ir ap viņu, ar viņa vietu tajā grupā, kas veido viņa attīstības mikrovidi.

Katrā nākamajā dzīves posmā personība nonāk jaunā sociālajā situācijā, jaunā mikrovidē, jaunā grupā. Sākumā, kā redzams, tā ir ģimene, tad bērnudārza grupiņa, skolas klase, arodskolas grupa, studentu grupa, ra�o�anas brigāde un visbeidzot... pensionāru pulciņ�. Tā ir, ja tā var teikt, cilvēka dzīves ceļa horizontālā līnija. Bet tagad aplūkosim vertikālo līniju, apskatīsim, kādās apvienībās nonāk personība, arī ikviens no jums, noteiktos dzīves posmos.

Sāksim, kā alla�, ar ģimeni, kuras loceklis jūs esat, tālāk � jūs esat noteiktas skolas, noteiktas klases audzēknis, sabiedriskas organizācijas biedrs, noteikta pulciņa, bet varbūt pat vairāku pulciņu dalībnieks, daudzi no jums nodarbojas sporta sekcijās un komandās, un dro�i vien ikviens no jums ir �mūsu sētas bērnu� draudzīgās kompānijas aktīvs loceklis. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēka dzīve ir viens vienīgs ceļ� ... pa grupām. �īm grupām, neraugoties uz visai būtiskām at�ķirībām, par kurām mēs vēl runāsim, ir arī daudz kopīga. Pirmām kārtām visās �ajās nelielajās apvienībās (no 2 līdz 30�40 cilvēkiem) iespējama tie�a saskarsme biedru starpā, tie�i kontakts. Pēc �īs pazīmes grupas mēdz dēvēt par mazajām grupām jeb kontaktgrupām.

Kontaktgrupa nebūt nav atsevi�ķu personību aritmētiska summa. �āda grupa ir sare�ģīts, vienots veidojums ar savu iek�ējo struktūru. To raksturo pirmām kārtām darbība, kuras īsteno�anai cilvēki apvienoju�ies, noteikti mērķi, uzdevumi, organizācijas veidi utt. Salīdzināsim, piemēram, kādu draugu kompāniju, no vienas puses, un kosmosa kuģa apkalpi, ra�o�anas brigādi un skolas klasi, no otras puses. �īs grupas ir at�ķirīgas jau pēc ra�anās. Draugu kompānijas (tādas grupas dēvē par neoficiālām, neorganizētām) rodas it kā pa�as no sevis. Neviens tās speciāli nerada, neviens to sastāvu nefiksē, tajās nav nekādu reglamentējo�u likumu un iek�ējās kārtības noteikumu. �ādās grupās cilvēki apvienojas brīvprātīgi uz kopīgu intere�u, slieksmju, simpātiju pamata. Te nav iecelta vadītāja, komandiera vai priek�nieka.

Vēl sare�ģītākas savstarpējās attiecības saista cilvēkus oficiālajās organizētajās grupās, kuras sabiedrība īpa�i izveido, lai tās veiktu noteiktu darbību � mācību, ra�o�anas, pētniecības utt. �ajās grupās valda lieti�ķas attiecības, un cilvēka stāvokli tajās pirmām kārtām nosaka viņa ieguldījums kopīgajā darbībā.

Kopīgās darbības gaitā cilvēki nonāk savstarpējās personiskās attiecībās. Nedrīkst aizmirst, ka abas attiecību sistēmas (lieti�ķās un personiskās) pastāv vienā un tai pa�ā grupā, ka tās ir attiecības starp vieniem un tiem pa�iem cilvēkiem, tāpēc �ādas attiecības

Nereti mūsu cejā sastopami smil�u klaji. Uzpū� stiprāks vējiņ� � un smiltis aiznes uz visām pusēm. Ir tādas bērnu grupas, kas ļoti līdzinās �ādiem smil�u klajiem. Visi it kā būtu vienoti, bet, palūkojoties cie�āk, k|ūst redzams, ka katrs dzīvo pats par sevi.

ir nesaraujami saistītas un tās savstarpēji mijiedarbojas. Visi mēs ar satraukumu sekojam mūsu kosmonautu darbam kosmosa kuģa kabīnē vai atklātā kosmosā. Un alla� mūs sajūsmina ne tikai viņu darbības precīzais ritms, saskaņotība un meistarība, bet arī siltās, draudzīgās attiecības. Te harmoniski savijas lieti�ķās un personiskās attiecības.

Grupas, kurās sasniegts augsts attiecību attīstības līmenis, sauc par kolektīviem. Var teikt, ka ikviens kolektīvs ir grupa, bet ne katra grupa ir kolektīvs.

Lai kļūtu par kolektīvu, grupai nepiecie�amas vairākas īpa�ības, kuras tā iegūst pakāpeniski. Aplūkosim, kā �o procesu aprakstījis psihologs A. Luto�kins savā grāmatā �Prasme vadīt citus�.

Nākamā pakāpe � �mīkstais māls�. Grupā, kura ir �ai attīstības līmenī, jau rodas iek�ējie sakari starp bērniem. Ta�u pa�iem bērniem vēl ir grūti darboties bez padoma.

Bet tad grupā izveidojas aktīvs, darbības mērķi kļūst vispārīgāki, un vairākos gadījumos tā darbojas kā īsts kolektīvs. �ī pakāpe saucas �mirgojo�ā bāka�, kas vēl nedeg pastāvīgi, bet laiku pa laikam izmet gaismas kūļus, it kā sakot: �Es esmu te, esmu gatavs doties palīgā!� Kolektīvs, kas vēl tikai veidojas, ir norūpējies par to, kā noturēt pareizu kursu. Te pārsvarā ir vēlē�anās darboties kopā, savstarpēji palīdzēt, būt kopā. Ta�u ar vēlē�anos vien vēl nepietiek. īstam kopīgajam darbam nepiecie�ama pastāvīga kvēlo�ana, nevis atsevi�ķi, kaut arī spilgti uzplaiksnījumi. Ir jau arī uz kā balstīties � ir autoritatīvie bākas �uzraudzītāji�, tie, kas uztur tās kvēlo�anu, � organizatori, aktīvs. Tomēr bērniem vēl ne vienmēr pietiek spēka koncentrēt savu gribu, būt neatlaidīgiem, lai sasniegtu kopīgo mērķi, lai prastu pakļauties kolektīvajām prasībām. Aktivitāte izpau�as epizodiski.

Jauns kolektīva izveides posms ir �sārtā bura�. Tas ir simbols gaitai uz priek�u, draugu uzticībai, nemiera garam. Tādā kolektīvā (grupu, kas ir �ādā attīstības pakāpē, jau var uzskatīt par kolektīvu) dzīvo un darbojas saskaņā ar principu �viens par visiem, visi par vienu�. Biedriskas savstarpējās attiecības un patiesa ieinteresētība citam par citu un visu kolektīvu saistās ar principialitāti un savstarpēju prasīgumu. Kolektīva intereses neaprobe�ojas tikai ar pa�a dzīvi vien, tā locekļi interesējas par notikumiem citos kolektīvos. Tiesa gan, vēl nevar apgalvot, ka te visi ir gatavi ikbrīd doties palīgā citiem kolektīviem, kuriem nepiecie�ama palīdzība. Gadās, ka vētras un neveiksmes var uz kādu laiku izsist kolektīva darbu no ritma, ta�u cīņā norūdās raksturs.

Visbeidzot � �kvēlojo�ā lāpa�. īsts kolektīvs ir tāds, kur� neapmierinās ar saviem sasniegumiem un, negaidot lūgumus un aicinājumus, steidzas palīgā, kur� nesavtīgi cen�as būt noderīgs cilvēkiem, sabiedrībai, augstu pacēlis lāpu, kas apgaismo ceļu citiem.

Kolektīva attīstība ir ļoti sare�ģīts process, kur� nekad nenorit stihiski, bez tā vadītāju un locekļu apzinātas, mērķtiecīgas darbības. Jāpiebilst, ka iepriek� sniegtie kolektīva attīstības posmp īsie raksturojumi var jums praktiski noderēt.

Mēs jau runājām par to, ka personības pa�audzinā�ana ir iespējama tikai saistībā ar pa�izziņu. Tie�i tāpat kolektīvs virzās uz priek�u, apzinoties savus trūkumus un savu spēku, apsprie�ot savas darbības plānus un perspektīvas, kolektīva locekļu savstarpējās attiecības utt. �ādas kolektīvās analīzes rezultātā, kā liecina prakse, bērni var objektīvi noteikt sava pulciņa, klases vai brigādes kolektīva attīstības pakāpi un izvirzīt orientierus ceļā no �smil�u klaja� līdz �kvēlojo�ajai lāpai�.

Alla� jāatceras, ka oficiālajās, organizētajās grupās un kolektīvos ir it kā dubulta funkciju sadale: saskaņā ar �tatiem � vertikālā (priek�nieks, vietnieks) un horizontālā, kas veidojas stihiski (�kolektīva dvēsele�, �asprātis�, �ņurdētājs�, �grēkāzis�, �individuālists � ne mana cūka, ne mana druva� utt.). �ādas neviena nenoteiktas lomas gandrīz vienmēr veidojas katrā patstāvīgākā vai mazāk patstāvīgā grupā, un cilvēki, kuriem �īs lomas lemtas, pilda tās, kamēr vien pastāv grupa. Apkārtējie jau gaida un it kā pieprasa no viņiem zināmu rīcību.

Bet, ja tā vieta, kuru cilvēks ieņem savā grupā, viņu neapmierina, ja tā vairs neatbilst viņa jaunajiem uzskatiem un tieksmēm? Tad cilvēkam paveras viens no trim klasiskajiem ceļiem. Ejot pirmo ceļu, viņ� zaudē savu ierasto grupu, toties atrod jaunu vietu. Ejot otro ceļu, iekaro jaunu vietu savā grupā, bet, ejot tre�o ceļu, var zaudēt kā grupu, tā savu stāvokli tajā. Jāpiebilst gan, ka dzīvē ir vairāk iespēju nekā pasakā. Cilvēks vienlaikus ir vairāku pagaidu vai pastāvīgo grupu un kolektīvu loceklis, un viņa stāvoklis katrā no �īm �ūniņām var būt da�āds vai pat pavisam at�ķirīgs. Ir atzīts � jo augstāks ir pusaud�a statuss klasē, jo zemāks tas ir viņa pagalma kompānijā, un otrādi... Tā cilvēka priek�ā, kur� ir �grēkāzis� savā darbabiedru kolektīvā, bailes izjūt viņa mājinieki... Bie�i vien cilvēks maina grupu, bet da�kārt pat darbavietu tie�i tāpēc, ka viņu neapmierina statuss tajā: �Es tur nejūtos kā cilvēks!�

Daudzos gadījumos �āda �ceļo�ana no grupas uz grupu� ir saistīta ar tādas grupas meklējumiem, kurā cilvēks varētu justies �kā savā ādā�. Sociālajā psiholoģijā �ādas grupas sauc par referenta-jām grupām.

Vislabāk ir tad, ja grupa, kurai cilvēks reāli pieder, kurā tiek īstenota viņa galvenā darbība, ir arī viņa referentā grupa. Ta�u gadās, ka personība dzīvo un darbojas grupā, kuru viņ� neuzskata par savējo, un tiecas pēc citas, iespējams, nesasniedzamas. �āda situācija var būt par pamatu nopietniem iek�ējiem konfliktiem. Kas �ādu situāciju -izraisa? Nereti par iemeslu var būt personības un citu grupas locekļu dzīves vērtību, virzības nesakritība.

Kas tad ir virzība? Par to � nākamajā nodaļā.

Desmita nodaļa PERSONĪBAS VIRZĪBA UN SPĒJAS

Esam noskaidroju�i, kas ir personība, kādas ir tās attiecības ar sabiedrību, uzzināju�i par cilvēku saskarsmi grupās un kolektīvos. Tagad pievērsīsimies personības iek�ējās psiholoģiskās struktūras analīzei.

�Personības psihiskā veidola izpēte,� rakstīja S. Rubin�leins, �ietver trīs galvenos jautājumus. Pirmais jautājums, uz kuru cen�amies rast atbildi, ja gribam uzzināt, kas tad �is īsti ir par cilvēku, skan tā: �Ko grib cilvēks, kas viņam �ķiet interesanti, pēc kā viņ� tiecas?� Tas ir jautājums par viņa virzību, uzskatiem un tendencēm, vajadzībām, interesēm un ideāliem. Kad noskaidrots, ko cilvēks grib, dabiski rodas otrs jautājums: �Bet ko viņ� var?� Tas ir jautājums par cilvēka spējām un dotumiem, par viņa apdāvinātību. Ta�u spējas pirmām kārtām raksturo tikai iespējas; lai uzzinātu, kā viņ� tās īsteno un izmanto, mums jāzina, kas viņ� ir, kuras īpa�ības viņa raksturā nostiprināju�ās un kļuvu�as par noteico�ajām. Tas ir jautājums par cilvēka raksturu.�

�ie trīs jautājumi ne tikai veido personības zinātniskās izpētes programmu, tie ir arī pa�iepazī�anas un otra cilvēka iepazī�anas orientieri. Iedziļinoties savas iek�ējās pasaules īpatnībās, mēs tī�i vai netī�i tiecamies apzināties savas vajadzības un vēlmes, spējas un raksturu. Ielūkojoties citā cilvēkā, cen�oties saprast viņu, it kā jautājam: �Ko tu gribi?�, �Ko tu vari?�, �Kas tu esi?�.

Jautājums par personības virzību, par tās vajadzībām, motīviem un interesēm ne velti ir pats pirmais. Arī mēs ne reizi vien to pieminējām gandrīz visās grāmatas nodaļās. Analizēt vajadzību pēc jauniem iespaidiem un saskarsmes bija nepiecie�ams, kad aplūkojām bērna psihes attīstības vēsturi; ar personības vajadzībām un interesēm saistījām jautājumu par apkārtējās pasaules uztveres selek-tivitāti; esam arī noskaidroju�i, ka mūsu atmiņa ir atkarīga no personības virzības: tas, ko atceramies, kā un uz cik ilgu laiku paturam prātā, ta�u arī ir saistīts ar spējām, interesēm, ar to, kādas

ir attiecības starp iegaumē�anas subjektu, darbības mērķiem: un uzdevumiem. Bez virzības neiztikām, arī analizējot intelektuālo darbību un uzmanību.

Vajadzības. Personības virzības pamatā ir vajadzības � cilvēka aktivitātes galvenais avots. Lai dzīvotu un darbotos apkārtējā viuē, cilvēkam ir nepiecie�ama pārtika, ūdens, gaiss, kustības, ari materiālās un garīgās kultūras priek�meti, citi cilvēki. Vajadzības ir cilvēka apzināta un pārdzīvota nepiecie�amība pēc tā, kas uz ar viņa dzīvību un veicina viņa personības attīstību.

Psiholoģijā iz�ķir objektīvās vajadzības un subjektīvās vajadzības. Objektīvās vajadzības ir tādas, kuras cilvēks pats var neizjust un neapzināties. Tā, piemēram, jaunpiedzimu�ajam ir objektīva vajadzība pēc pieaugu�a cilvēka (bez tā viņ� var aiziet bojā), ta�u subjektīvi viņ� to ne tikai neapzinās, bet arī neizjūt, nepārdzīvo. Tikai tre�ajā dzīves mēnesī �ī objektīvā vajadzība pēc pieaugu�a cilvēka pārvēr�as subjektīvā psihiskajā stāvoklī � prasībā pēc saskarsmes: redzot māti, bērns priecājas, stiepj viņai pretim rociņas un kājiņas, smaida, izdod da�ādas skaņas, rodas rosmes komplekss, par ko jau iepriek� runājām. Vēlāk �āda prasība rodas arī attiecībā uz citiem cilvēkiem, pārtop mīlestībā pret tuvākajiem, draudzībā utt. Augo�ais bērns sāk apzināties savas attieksmes ar citiem cilvēkiem � saskarsmes vajadzība atspoguļojas ne tikai pārdzīvojumos, bet arī domās.

Lai at�ķirtu objektīvās vajadzības no subjektīvajām, jāaplūko da�i pavisam vienkār�i ikdienas dzīves fakti. Cilvēka organismam pastāvīgi nepiecie�ams skābeklis, kas nokļūst asinīs ar elpo�anas palīdzību. �ī vitālā nepiecie�amība kļūst par vajadzību, ja rodas skābekļa deficīts, ko izraisa elpo�anas orgānu saslim�ana vai skābekļa satura samazinā�anās atmosfērā. �ādos gadījumos cilvēks cie� no skābekļa trūkuma, cen�as kaut ko darīt, lai to novērstu, un priecājas, kad var dziļi ievilkt elpu. Objektīvā vitālā vajadzība �ai gadījumā pārvērtusies citā psiholoģiskajā stāvokli � kļuvusi par subjektīvu vajadzību.

Radu�ās vajadzības rosina personību aktīvi meklēt to apmierinā�anas ceļus, kļūst par darbības iek�ējiem rosinātājiem � mo-tiviem.

Vajadzības, kas atspoguļo mūsu organisma vitālās nepiecie�amības, sauc par organiskajām vajadzībām; savukārt tās vajadzības, kas saistītas ar personības attīstību, � par garīgajām jeb sociogē-najām (sabiedrības radītajām) vajadzībām. Organiskās vajadzības (pēc barības, skābekļa, ūdens, dzimtas turpinā�anas, pa�aizsardzības) piemīt kā cilvēkam, tā arī dzīvniekiem. Ta�u pat �īs cilvēka vajadzības vēstures gaitā ir būtiski mainīju�ās, pārveidoju�ās, tā teikt, cilvēciskoju�ās. Vajadzību vēsturiskā attīstība �ai gadījumā izpau�as tādējādi, ka ir mainīju�ies to apmierinā�anas priek�meti un veidi. At�ķirībā no dzīvniekiem cilvēks pats ra�o produktus, lai apmierinātu savas vajadzības. Par �īm at�ķirībām ļoti precīzi un tēlaini rakstījis K. Markss: �Izsalkums ir izsalkums, tomēr izsal-kūms, ko apmierina ar vārītu gaļu, ēdot to ar nazi un dak�iņu, ir citāds izsalkums nekā tas, kas liek rīt jēlu gaļu ar roku, nagu un zobu palīdzību.�⁴²

Cilvēka vajadzību raksturīga īpatnība ir to faktiskā neremdinā-miba. Nevienu vajadzību nevar apmierināt reizi par visām reizēm. Kad vajadzību apmierina, tā rodas no jauna, attīstās, rosina cilvēku radīt aizvien jaunus materiālās un garīgās kultūras priek�metus.

Personības attīstībā īpa�a nozīme ir garīgajām vajadzībām: tieksmei pēc zinā�anām, mākslas darbu uztveres. Cilvēka dzīve sabiedrībā, kolektīvā radījusi tādas iespaidīgas vajadzības kā saskarsmes vajadzība, vajadzība gūt citu cilvēku atzinību, vajadzība ieņemt pienācīgu vietu kolektīvā.

�īs un daudzas citas vajadzības zināmā mērā piemīt visiem cilvēkiem, ta�u to attīstības līmenis un savstarpējais samērs ir at�ķirīgs. Ikvienam cilvēkam ir raksturīgs savs neatkārtojams vajadzību kopums.

Personības sociālo nozīmīgumu daudzējādā ziņā nosaka tas, kādas vajadzības ir pārsvarā. At�ķirīgi ir vērtējami cilvēki, kuri tiecas tikai pēc personiskās bagātības, cilvēki, kuriem noteico�ais dzīvē ir moderns apģērbs un izmeklēti ēdieni, un cilvēki, kuru galvenā vajadzība ir rado�s darbs tautas labā.

Intereses. Vajadzības ir intere�u pamats. Mēs interesējamies par tiem priek�metiem un par tām parādībām, kas spēj apmierināt kādu vajadzību. �ie priek�meti un parādības saista uzmanību, mēs par tiem domājam, tiecamies pēc tiem.

Interese nereti liek mums darboties noteiktā virzienā, kļūst par darbības motīvu. Turklāt viena un tā pati darbība da�ādiem cilvēkiem var būt at�ķirīgu intere�u izraisīta un var apmierināt da�ādas vajadzības. Tā, piemēram, viens skolēns labi mācās tāpēc, ka viņam ir augsti attīstītas izziņas intereses, zinā�anu alkas, cits cen�as gūt labas sekmes mācībās, lai iemantotu apkārtējo cilvēku cieņu, tre�ais nevēlas sarūgtināt vecākus, ceturtais gatavojas iestāties augstskolā un pelna atestātu ar augstu vidējo atzīmi, piektajam patīk tāda intelektuālā darbība, kas nepiecie�ama, lai sasniegtu augstus rezultātus, utt.

Tātad mācī�anās, tāpat kā visi citi sare�ģīti darbības veidi, ir daudzu vajadzību un intere�u motivēti.

Iz�ķir tie�as un pastarpinātas intereses. Tie�ās intereses ir tie�i saistītas ar kādu vajadzību. Tā, piemēram, jauneklis, kur� aizrāvies ar matemātiku, labprāt risina uzdevumus, lasa izcilu matemātiķu biogrāfijas, apmeklē atbilsto�as fakultatīvās nodarbības. Viņa nodarbības matemātikā rosinājusi tie�ā interese par �o zinību jomu. Var būt, ka literatūra kā mācību priek�mets, īpa�i tāds darbības veids kā klases un mājas sacerējumi, viņam nepatīk, ne�ķiet interesanta. Tai pa�ā laikā zēns zina, ka izlaiduma eksāmenos skolā, kā arī iestājeksāmenos augstskolā, kur viņ� tiecas iekļūt, būs jāraksta sacerējums. Izpratne par tā nozīmīgumu dzīvē liek vecāko kla�u skolēniem cītīgi gatavoties sacerējumam, strādāt arī �ai jomā. Tādā gadījumā interese par literatūru ir pastarpināta.

Ļoti svarīgi ir iemācīties radīt �ādu interesi gan sev, gan citiem. 1. 1. Ruso romānā �Emīls jeb Par audzinā�anu� stāsta, kā audzinātājs bez mudinā�anas, lūg�anās un piespie�anas rosina zēnam interesi par lasī�anu. Viņ� cen�as panākt, lai tā no zēnam garlaicīgas nodarbes k|ūtu par viņa vajadzību apmierinā�anas līdzekli.

Emīls bie�i saņēma vēstules no tēva, no mātes un draugiem, saņēma ielūgumus uz pusdienām, ekskursiju, izbraucieniem ar laivām, sarīkojumiem. �īs vēstules bija uzrakstītas īsi, skaidri un precīzi. Ta�u Emīls neprata lasīt, un viņam alla� bija jāmeklē kāds, kas varētu tās nolasīt priek�ā. �is kāds vienmēr vai nu nokavēja, vai arī viņam nebija nekādas vēlē�anās lasīt. Tā viss tika palaists garām. Zēns ar nokavē�anos uzzināja par gaidāmajām izpriecām. Cik labi būtu, ja viņ� prastu lasīt! Tā radās vēlē�anās mācīties...

Mācī�anās, kuras objektīvā nozīmība Emīlam vēl nebija skaidra, viņa apziņā ieguva subjektīvu, personisku jēgu.

�o darbības psiholoģiskās struktūras atkarību no tās attiecībām ar cilvēka vajadzībām, ar viņa interesēm lieliski parādījis M. Tvens savā ievērojamā romānā �Toma Sojera piedzīvojumi�. Atgādināsim jums dro�i vien labi zināmo situāciju. Toms ir nogrēkojies, un krustmāte Pollija liek viņam par sodu sestdienas dienā balsināt milzīgu sētu. (Atzīmēsim: �is �pedagoģiskais� paņēmiens pierāda, ka krustmāte Pollija bijusi slikts pedagogs, jo darba pārvēr�ana par sodu ir visdro�ākais veids, lai radītu riebumu pret to. A. Maka-renko rīkojās glu�i pretēji: viņa vadītajās audzinā�anas iestādēs sodīja tie�i tādējādi, ka liedza strādāt... Ta�u Toms, pateicoties krustmātes pedagoģiskajai kļūdai, veica psiholoģisku atklājumu... Nu, bet visu pēc kārtas.)

Toms ķērās pie darba bez jebkāda entuziasma. �Dzīve �ķita tuk�a, un viņa esamība � smaga nasta. Nopūzdamies zēns iemērca otu krāsā un pārvilka ar to pār aug�ējo dēli; atkārtoja �o kustību divas reizes, salīdzināja nenozīmīgo nobal-sināto svītru ar sētas nepārskatāmo nekrāsoto pla�umu un bezcerīgi atsēdās uz koka kastes.� Tomam bija radusies problēmsituācija, turklāt pirmajā mirklī tā �ķita pilnīgi neatrisināma, � veikt uzdevumu, nepieskaroties biedējo�ajai sētai. Uzdevuma risinājums noritēja precīzi saskaņā ar mums jau zināmajiem intelektuālās darbības likumiem: sākumā da�i neauglīgi mēģinājumi, bet pēc tam jau labi pazīstamais: ��ai tum�ajā un bezcerīgajā mirklī viņu pēk�ņi apstaroja iedvesma! Patiesi � liela, brīni�ķīga iedvesma!�

Pirmais ģeniālā jaunatklājuma upuris bija Bcns Rod�ers, �tie�i tas zēns, no kura izsmiekla viņ� visvairāk baidījās�. Toms notēloja viņam aizrautīga darba ainu. Ar visu savu būtību viņ� demonstrēja, ka balsināt sētu ir viena vienīga bauda, ka �ī patīkamā nodarbo�anās turklāt vēl ir arī ļoti neparasta: �Katru dienu jau zēniem nav tādas izdevības balsināt sētu!�

Un, lūk, Bens jau lūg�us lūdzas Tomam atļauju mazliet pabalsināt un par �o godu atdod viņam gandrīz veselu ābolu. Kop� �ā brī�a visi zēni, kas gāja garām, pirka no Toma tiesības uz darbu, ko citā psiholoģiskajā situācijā viņi ne par ko nebūtu darīju�i. Kas tad te ir par lietu? �Pats to nemaz nezinādams, viņ� bija atklājis svarīgu cilvēku rīcības likumu � proti, lai liktu kādam vīram vai zēnam kādu lietu ļoti iekārot, nepiecie�ams, lai tā būtu grūti sasniedzama.

Ja Toms būtu bijis tik liels un gudrs filozofs kā �is grāmatas sacerētājs, viņ� saprastu, ka darbs ir tas, ko liek darīt pienākums, bet rotaļa � tas, ko darīt neliek pienākums.�

Psiholoģiskās situācijas, kurās atklājas pastarpināto intere�u ra�anās gaita (objekts pats par sevi nav interesants, ta�u tas ir kādas personības vajadzības apmierinā�anas līdzeklis un tāpēc saista uzmanību), ir pamāco�as ne tikai no audzinā�anas stratēģijas un taktikas viedokļa. �īs likumsakarības sekmīgi var izmantot arī pa�audzinā�anā. Tas, kas pirmajā acu uzmetienā neliekas interesants un pat neliekas vajadzīgs, dziļāk izanalizējot, var izrādīties pilnīgi nepiecie�ams kārotā mērķa sasnieg�anai.

Interese rodas arī tai gadījumā, kad personība saista savu darbību un rīcību ar kolektīva, sabiedrības interesēm. Kolektīvists interesējas ne tikai par to, kas apmierina viņa personiskās vajadzības, bet arī par to, kas ir vitāli svarīgs citiem � tuviniekiem un ne tik tuviem cilvēkiem.

Uzsverot dzīves perspektīvas nozīmi personības audzinā�anā un pa�audzinā�anā, A. Makarenko rakstīja: �Cilvēks, kura rīcību nosaka vistuvākā perspektīva, ir visvājākais cilvēks. Ja viņ� apmierinās tikai ar savu perspektīvu vien, kaut arī ar tālāku perspektīvu, viņ� var likties esam stiprs, ta�u neradīs mums izjūtu par skaistu personību un tās patieso vērtību. Jo pla�āks kolektīvs, kura perspektīvas ir kļuvu�as par cilvēka personiskajām perspektīvām, jo skaistāks un cēlāks ir cilvēks.�

Slieksmes. Intereses pau� vajadzību pēc noteiktām zinā�anām, �zinā�anu alkas�, ta�u otra virzības puse ir slieksmes. Slieksmes ir tieksme veikt noteiktu darbību, darbības alkas. Interesēm un slieksmēm, protams, ir daudz kopīgu iezīmju, ta�u ir arī at�ķirības. Es, piemēram, varu interesēties par kino: labprāt apmeklē�u kinoteātri, lasī�u gramatas par kinomākslu, izcilu aktieru un re�isoru biogrāfijas, kolekcionē�u viņu fotogrāfijas utt. Tai pa�ā laikā es pilnīgi nemaz netiecos darboties kinojomā: netaisos kļūt ne par re�isoru vai operatoru, ne arī par scenāristu vai kinoaktieri. Mums ir zināmi daudzi sporta �karsēji�, kas dodas uz stadioniem, dzīvo līdzi savām iemīļotajām komandām vai sportistiem, lasa sporta laikrakstus un �urnālus, bet pa�i... nenodarbojas pat ar rīta rosmi. Interese ir, bet slieksmes nav.

īstas slieksmes parasti apvieno noturīgu interesi par kādām īstenības parādībām un stabilu tieksmi pa�am darboties dotajā virzienā. Nereti slieksmes, it īpa�i tad, ja tās parādās jau bērnībā, liecina par tādu personības īpa�ību kā spējas.

Spējas. Intereses un slieksmes raksturo personību tās noslie�u aspektā, nosaka darbību, ko tā vislabprātāk veic, �atbild� par to, ko dara cilvēks, savukārt no spējām ir atkarīga darbības kvalitāte, sekmīgums un sasniegumu līmenis, tas, kā darbība tiek veikta.

B. Teplovs ir izdalījis trīs galvenās spēju jēdziena pazīmes.

�Pirmkārt, ar spējām saprot tās individuālpsiholoģiskās īpatnības, kas at�ķir vienu cilvēku no otra; neviens ta�u nesauks par spējām īpa�ības, kuru jomā visi cilvēki ir vienādi.

Otrkārt, par spējām sauc nevis da�ādas vispārindividuālas īpa�ības, bet tikai tādas, kurām ir sakars ar vienas darbības vai vairāku darbību sekmīgu izpildi.

Tre�kārt, jēdziens �spējas� nav reducējams līdz tam zinā�anām, prasmēm vai iemaņām, kuras attiecīgajam cilvēkam jau ir izveidoju�ās.�

Tādējādi var teikt, ka spējas ir personības individuāli psiholoģiskās īpatnības, kuras veido priek�noteikumus sekmīgai kādas darbības īsteno�anai, kā arī zinā�anu, prasmju un iemaņu apguves dinamikai.

Starp spējām, no vienas puses, un zinā�anām, prasmēm un iemaņām, no otras puses, pastāv sare�ģītas savstarpējās atkarības attiecības. Tā, piemēram, skolotājs var būt neapmierināts ar skolēna A. atbildi literatūras stundā, bet skolēnu B. par tādu pa�u atbildi var uzslavēt. Interesanti atzīmēt, ka klases biedros �āda �netaisnība� parasti nerada nekādu izbrīnu: viņi saprot, ka A., kuram ir spējas literatūrā, ir atbildējis zemāk par savu spēju līmeni, toties B. ir sasniedzis augstus rezultātus jomā, kur viņam īpa�u spēju nav. Skolas atzīme parasti ne tik daudz raksturo spējas, cik zinā�anu, prasmju un iemaņu līmeni.

Pateicoties spējām kādā noteiktā jomā, skolēns var ātri un samērā viegli apgūt nepiecie�amās zinā�anas.

Protams, ja skolēns, kur� ir spējīgs matemātikā, nav uzmanīgi klausījies skolotāja stāstījumu stundā un mājās nav ieskatījies mācību grāmatā, viņ� pilnīgi pelnīti saņems divnieku ar atbilsto�u komentāru: �Jūs acīmredzot paļāvāties uz savām spējām.�

Padomju psihologs Л. Petrovskis spējas tēlaini salīdzina ar graudu, kam vēl jāuzdīgst: līdzīgi tam kā grauds, kas iemests augsnē, ir tikai iespējamība attiecībā pret vārpu, kas var izaugt no �ā grauda, ja augsnes mitrums un struktūra, laika apstākļi un citi apstākļi izrādīsies tam labvēlīgi, arī cilvēka spējas ir tikai zinā�anu un prasmju apguves iespējamība.

�īs iespējas kļūst par īstenību cītīga darba rezultātā. Jāpiebilst, ka precīzāk būtu teikt, ka darba mīlestība, nosliece uz darbu, kas saistīts ar to jomu, kurā cilvēkam ir spējas, ietilpst spēju struktūrā un saturā. Padomju psihologs N. Leitess, kur� īpa�i pētījis bērnus ar augstām intelektuālajām spējām, atzīmējis, ka visi viņi pirmām kārtām ir darbarūķi. Pēc viņa domām, tas fakts, ka spējīgam skolēnam daudz kas padodas vieglāk un ātrāk, nemazina viņa slieksmes uz darbu. Nepietiekama darbo�anās dziņa ir apdāvinātības trūkums � ja intelektuālie rādītāji ir tādi pa�i, ta�u, ja vajadzība rīkoties būtu noturīgāka un spēcīgāka, viņa spējas acīmredzot attīstītos daudz pilnīgāk un viņam būtu pa spēkam daudz augstāki sasniegumi.

Tagad kļūst saprotama to visai izplatīto teicienu psiholoģiskā neprecizitāte, ar kuriem vecāki apveltī bērnus un da�kārt arī pa�i sevi: �Spējīgs, bet slinks!�; �Ja vien es gribētu, es jūs visus maisā iebāztu!�; �Viņam tikai trūkst cītības ...� utt.

� Nē, cienījamie, � tā var atbildēt �neveiksminiekiem�, � ja jau jums negribējās nodarboties, ja jūs neaizrāvāties, neiekvēlojā-ties, tad arī pilnvērtīgu spēju jums nebūs bijis.

Te atkal atklājas personības viengabalainība un veselums, par ko jau runājām: nekādas izolētas psihes īpa�ības nenodro�ina īstus, sociāli nozīmīgus panākumus. �ai sakarā atcerēsimies, cik da�ādi personības struktūrā iekļāvās divu iepriek� aprakstīto cilvēku �. un Sollertinska fenomenālā atmiņa. Tādu spēju, kas būtu atrautas no cilvēka darba, no personības darbības, glu�i vienkār�i nav. Spējas, tāpat kā citas personības īpa�ības, ne tikai izpau�as darbībā, bet ari veidojas tajā.

Kāpēc tad cilvēki, patērējot vienādi daudz pūliņu vienā un tai pa�ā jomā, tomēr sasniedz da�ādus rezultātus? Citiem vārdiem sakot, � kāds ir spēju nevienlīdzības iemesls? Nodaļā �Bērna psihes attīstība� mēs īpa�i aplūkojām iedzimtības, vides un audzinā�anas lomu cilvēka personības attīstībā. Atcerēsimies, ka at�ķirības spējās nevar skaidrot ar to, ka noteiktas īpa�ības tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē, no tēva dēlam, no dēla mazdēlam � glu�i

kā stafetes kociņ�. Tiesa gan, da�i fakti it kā liecina par labu spēju iedzimtībai. īpa�i iespaidīgs ir vācu mūziķu Bahu ģimenes dzīves stāsts. Pirmoreiz izcilas muzikālās spējas tajā novērotas 1550. gadā. Ģimenes ciltstēvs bijis maiznieks V. Bahs, kur�, kā atzīmējis T. Ribo savā grāmatā �Dvēseles īpa�ību iedzimtība�, pēc darba atvieglojis sirdi ar mūziku un dziesmām. Viņ� izaudzinājis divus dēlus, kuri arī biju�i pirmie nepārtrauktajā Bahu ģimenes mūziķu virknē, kas divus gadsimtus bijusi pazīstama visā Vācijā. Bahu ģimenē bijis ap se�desmit mūziķu, no tiem vairāk nekā divdesmit � izcili. Vispasaules slavu �ai ģimenei sagādāja ģeniālais komponists Johans Sebastiāns Bahs.

Mocarta ģimenē biju�i pieci ievērojami mūziķi, Haidna � divi, brīni�ķo Vīnes val�u autora Johana Strausa tēvs arī bijis pazīstams komponists.

Ir zināmas aktieru, mākslinieku, jūrnieku, ārstu un pedagogu dinastijas... Vai gan visos �ajos gadījumos spējas ir pārmantotas tāpat ķā acu krāsa vai deguna forma? Protams, ne. Turklāt var minēt arī simtiem citu gadījumu, kad tēvu un dēlu spējas nesakrīt. Visticamāk, ka �eit jārunā nevis par bioloģisko, bet gan par sociālo iedzimtību. Ārsta dēls kļūst par ārstu un skolotājas meita iestājas

pedagoģiskajā institūtā nevis iedzimtas nosacītības rezultātā, bet gan tāpēc, ka viņi jau kop� bērnības ir iepazinu�i un iemīļoju�i savu vecāku profesijas.

Bērns piedzimst nevis ar gatavām spējām, bet gan ar dotumiem. t. i._y ar tādām smadzeņu, sajūtu orgānu un kustību aparāta struktūras īpatnībām, kas veido priek�noteikumus dabisko spēju attīstībai. Dotumi ir visai daudznozīmīgi. Tas nozīmē, ka uz vienu un to pa�u dotumu pamata var rasties da�ādas spējas atkarībā no atbilsto�ās darbības prasībām. Tā, piemēram, ass vērīgums un laba redzes atmiņa ietilpst mākslinieka, izmeklētāja vai ģeologa spēju struktūrā. �īs īpa�ības var būt noderīgas arī desmitiem citu nozaru darbinieku.

Tas, vai dotumi kļūs par spējām, ir atkarīgs ne tikai no personības individuālajām īpatnībām, bet arī no vēsturiskajiem apstākļiem un no sabiedrības prasībām. Kādas noteiktas spējas attīstās tad, ja rodas sociālā nepiecie�amība pēc tām. �ai sakarā darbā �Vācu ideoloģija� K. Markss un F. Engelss, domājot par izcilo Renesanses laika itālie�u mākslinieku Rafaēlu, rakstīja: �Vai tādam indivīdam kā Rafaēlam izdodas attīstīt savu talantu, tas ir pilnīgi atkarīgs no pieprasījuma, kas savukārt atkarīgs no darba dalī�anas un no tās radītiem cilvēku izglīto�anas apstākļiem.�⁴³

No �ā viedokļa aplūkosim �ādu iedomātu situāciju. Kaut kur tālā Klusā okeāna salā piedzimis zēns ar izciliem muzikālajiem dotumiem. Par ko viņ� var kļūt, ja ņem vērā, ka viņa cilts nepazīst citu mūziku kā vien vienbalsīgu dziedā�anu, ka tā nezina nekādu citu mūzikas instrumentu kā vienīgi bungas? Labākajā gadījumā zēns paliks pazīstams salas vēsturē kā pats ievērojamākais bundzinieks. Citiem vārdiem sakot, viņ� sasniegs tādu sava muzikālā talanta attīstības līmeni, kāds iespējams attiecīgajos sociālajos apstākļos. Pavisam citādi veidotos �ā zēna liktenis, ja viņ� nonāktu zemē ar augsti attīstītu mūzikas kultūru un ar viņu strādātu labi pedagogi.

Spējas un profesijas izvēle. Bet ja tā nav? Tad pasaule varbūt zaudējusi vēl vienu Mocartu, bet neizdevies Mocarts, iespējams, kļuvis par viduvēju ārstu vai in�enieri. Ta�u, lai visā pilnībā izprastu dotumu atklā�anas un spēju attīstības problēmas nozīmīgumu, tāda dzīves ceļa izvēles problēmu, kas atbilst personības iespējām, nebūt nav jāņem tik eksotiskas situācijas. Profesionālās pa�noteik�anās problēma �obrīd ir aktuāla ikvienam vecāko kla�u skolēnam. Turklāt � ne tikai mūsdienās. 1835. gadā septiņpadsmitgadīgais ģimnāzijas absolvents Kārlis Markss uzrakstīja sacerējumu par tematu �Jauna cilvēka pārdomas par profesijas izvēli�. ��āda iespēja izvēlēties,� rakstīja K. Markss, �ir cilvēka milzīgā priek�rocība salīdzinājumā ar citām pasaules radībām, ta�u �ī izvēle ir arī tāda darbība, kas var iznīcināt visu cilvēka dzīvi, sagraut visus viņa plānus un padarīt viņu nelaimīgu. Nopietni apsvērt savu izvēli � tātad tāds ir pirmais pienākums jauneklim, kur� sāk savu dzīves ce|u un nevēlas jaut nejau�ībai iz�ķirt to, kas viņam ir pats svarīgākais.�

Tālāk ārkārtīgi precīzi formulēti galvenie profesijas pareizas izvēles nosacījumi: �.. galvenais motīvs, kuram jāvada mūs profesijas izvēles ceļā, ir cilvēces labklājība, mūsu pa�pilnveido�a-nās ...

Ja esam izvēlēju�ies profesiju, kurā visvairāk varam darīt cilvēces labā, tad mūs nesalieks nekādas nastas, jo tas ir tikai upuris visu vārdā, tad izjutīsim nevis no�ēlojamu, aprobe�otu, egoistisku prieku, bet mūsu laime piederēs miljoniem ...�

Tātad, lai atrastu savu īsto vietu dzīvē, nepiecie�ams atbildēt uz galvenajiem jautājumiem: kas visvairāk vajadzīgs manai zemei, ko tā gaida no manis, uz ko esmu spējīgs, kurā jomā es varu sevi atklāt vispilnīgāk. Sie jautājumi ir cie�i saistīti � vislielāko labumu sabiedrībai tu nesīsi tad, ja spēsi precīzi atdot savus sapņus, sliek-smes un spējas tam darbam, kuram tu gatavojies veltīt savu dzīvi, un ja �is darbs harmoniski saistīsies ar tavām interesēm un personiskajām vajadzībām.

Bet kā gan var �atrast savu īsto vietu�, ja profesiju ir tūksto�iem, bet tu esi viens pasaulē? �ī jautājuma risinā�anā noteiktus orientierus mums piedāvā padomju psihologs J. Kļimovs. Grāmatā �Ce|� uz profesiju� viņ� sniedz piecus galvenos profesiju tipus, pamatojoties uz cilvēka attieksmi pret da�ādiem apkārtējās pasaules objektiem.

Pie pirmā tipa � �cilvēks un daba� � pieder laukkopja, lopkopja, bi�kopja, me�ziņa, agronoma, veterināra un citas profesijas.

Otrajā profesiju tipā � �cilvēks un tehnika� � ietilpst atslēdznieki, �uvējas, �oferi, in�enieri...

Tie, kuri nodarbojas ar da�ādām nosacītām zīmēm, �ifriem, kodiem, formulām, valodām, pieder pie tre�ā profesiju tipa � �cilvēks un zīmju sistēma�.

Krāsotāji, kopētāji, mākslinieki noformētāji, gleznotāji ir ceturtā profesiju tipa � �cilvēks un mākslas tēls� � pārstāvji.

Un, visbeidzot, piektais profesiju tips � �cilvēks un cilvēks� � aptver pārdevējas, medmāsas, audzinātājas, skolotājus.

J. KJimovs ir izstrādājis īpa�u testu tabulu, kas palīdz orientēties pa�am savās interesēs un slieksmēs, padarīt saturīgāku un konkrētāku sarunu pa�am ar sevi par tematu �Par ko kļūt?�. Sniedzam �o tabulu.

Tabula vispiemērotākās nākamās profesijas orientējo�ai noteik�anai, pamatojoties uz pa�analīzi

12 - 611

Tabula izmantojama �ādi. Lasiet visus punktus tabulā pēc kārtas un atbildiet apstiprino�i vai noliedzo�i!

Ja jūs apstiprināt ar �jā�, tad pirms skaitļa 1 vai 2 attiecīgajā vertikālajā slejā ar zīmuli ielieciet �+�. Noliedzo�ai atbildei �nē� var būt divējāda nozīme � tā vai nu nav apliecinājums, vai arī ir aktīvs noliegums. Otrajā gadījumā pirms atbilsto�ā skaitļa lieciet ��, bet pirmajā gadījumā nerakstiet neko! Kad atzīmēti visi (31) punkti, algebriski saskaitiet visus skaitļus katrā no stabiņiem (ciparus, kuri nav atzīmēti, skaitīt nevajag).

Vislielākā pozitīvā summa būs tajos stabiņos, kas atbilst jums vispiemērotākajam profesijas tipam, vismazākā pozitīvā summa un vēl jo vairāk negatīvā summa norādīs jums visnepiemērotāko profesijas tipu.

Pēc savām slieksmēm un spējām cilvēks var būt piemērots ne tikai vienai profesijai vien, bet pat vairākām, un tad viņam jāizvēlas viena no tām. Daudz grūtāk ir pieņemt lēmumu tad, ja jums nav tādu spēju, kas ļautu izvēlēties profesiju, kas jums ļoti patīk. Sai gadījumā jāizvēlas viens no diviem: vai nu jāpārslēdzas uz kaut ko citu, tuvāku, vai arī... Te, draugi, der atcerēties kādu brīni�ķīgu mūsu psihes īpa�ību, proti, kompensāciju. Par to runājām nodaļā, kur aplūkotas sajūtas un uztvere.

Atzīmēsim, ka cilvēks var uzveikt pat nepietiekamu spēju attīstību, ja vien viņam ir liela vēlē�anās un gribasspēks... Secinājumi, tā teikt, rodas pa�i par sevi.

Tātad esam atbildēju�i uz diviem galvenajiem jautājumiem, kas attiecas uz personību, � uz jautājumu �Ko personība grib?� un �Ko tā var?�. Jūs dro�i vien pamanījāt dziļo iek�ējo saikni starp tiem � itin bie�i mēs varam tad, kad gribam, un gribam, kad varam. �ī vienotība atklājas atbildē uz tre�o jautājumu par personību � �Kas tā tāda ir?�, t. i., uz jautājumu par raksturu, gribu un temperamentu. Par to runāsim vēlāk, pēc tam, kad pastāstīsim par cilvēka emocijām un jūtām.

Vienpadsmitā nodaļa PERSONĪBAS EMOCIONĀLĀ DZĪVE

Ne vārdi, ne domas, pat ne mūsu rīcība � nekas neizteic mūs tik skaidri un patiesi kā jūtas; tajās atklājas viss mūsu dvēseles saturs, nevis tikai atsevi�ķas domas vai atsevi�ķa lēmuma raksturs.

K. U � i n s k i s

Ak, ja varētu es spēt,

Nu kaut vai mazu daļu, �

Vēl astoņrindi sacerēt Par kaisles vaļu.

Es celtu gaismā, kas tā ir,

Kāds likums tai un ceļi,

Un atkārtotu viņas Iniciāļus.

B. Pasternaks

Emociju un jūtu jēdziens. Sarunu par emocijām un jūtām sāksim ar jautājumu, kas pirmajā brīdī var likties dīvains un negaidīts, t. i., ar jautājumu, kāpēc ir vajadzīgas jūtas, kam vajadzīgas emocijas. Patiesi, mēs ta�u jau zinām, ka ar izziņas procesu palīdzību iespējams atspoguļot īstenību. Turklāt katrs no aplūkotajiem procesiem dod savu ieguldījumu: sajūtas sniedz informāciju par atsevi�ķām priek�metu un parādību īpa�ībām un pazīmēm, uztvere veido to viengabalainus tēlus, atmiņa glabā uztverto, domā�ana un fantāzija pārstrādā �o materiālu jaunās domās un jaunos tēlos. Pateicoties gribai un aktīvai darbībai, cilvēks īsteno savus plānus utt. Varbūt vieglāk ir iztikt bez priekiem un cie�anām, gandarījuma un dusmām, īgnuma, arī bez mīlestības un naida?

Tai pa�ā laikā no savas pieredzes zinām, ka visa mūsu izziņas un priek�metiskā darbība, vispār visa mūsu dzīve nav iedomājama bez emocijām un jūtām. Lai par to pārliecinātos, mēģināsim iedomāties cilvēku, kuram nav emocionālās dzīves... V. Solouhins, pamatojoties uz* �o fantastisko pieņēmumu, izstrādājis oriģinālu testu A. Tjūringa uzdevuma atrisinā�anai, lai at�ķirtu kibernētisku ierīci no cilvēka.

Iedomāsimies, ka divi sarunājas, neredzot viens otru. Ja cilvēks savā sarun-biedrā nevar atpazīt robotu, tad viņam būtībā nav nekādu priek�rocību salīdzinājumā ar kompjūteru.

� Varbūt, � atzīmējis V. Solouhins, � dzīvu sarunbiedru patie�ām nevar at�ķirt no kibernētiskā mehānisma, ja tiek apspriestas matemātikas likumsakarības vai literārs sacerējums, kam ir tikai informatīva funkcija.

Lai atklātu nomaskēto robotu, noslēpumainajam sarunbiedram jāuzdod �ādi jautājumi: �Kad jūs pēdējo reizi raudājāt vai smējāties? Kāda iemesla dēļ? Vai jums ir �ēl Gru�ņicka un Kareņinas? Vai Raskoļņikovs jums ir simpātisks? Kāda ideāla vārdā jūs esat gatavs ziedot sevi? Ko jūs esat spējīgs veikt mīlestības vārdā, mātes dēļ? Vai jums sāp sirds?�

� Man liekas, � autors pamatoti atzīmē, � ka pēc �ādas sarunas atmaskot mehānisko sarunbiedru nemaz nav tik grūti.

Ne velti jau kop� seniem laikiem pastāv priek�stats par psihiskās dzīves trejādo struktūru (prāts, griba un jūtas), par sirds un prāta nesamierināmību (�sirds ar prātu nekad nesatiek�). Turklāt, kā atzīmēju�i psiholoģijas vēstures pētnieki, vislielākā uzmanība alla� tikusi pievērsta izziņas un gribas procesu izpētei, emocionālās dzīves problēmas atstājot mūziķiem un dzejniekiem. Ta�u mūsdienās ar �īm problēmām nodarbojas daudzi zinātnieki un pat veseli zinātnieku kolektīvi. Viens no galvenajiem alla� ir jautājums, ar kuru mēs sākām sarunu, t. i., jautājums, kāpēc vajadzīgas jūtas vai, citiem vārdiem sakot, kādas ir to funkcijas, kāda ir to nozīme cilvēka psihiskajā dzīvē.

Izrādās, ka viennozīmīgi atbildēt uz �o jautājumu nevar, jo emocijas un jūtas veic nevis vienu noteiktu funkciju, bet gan da�ādas funkcijas. Tās, tāpat kā citi psihiskie procesi, nav nekas cits kā reālās īstenības atspoguļojums, tikai pārdzīvojuma formā. Bez tam jēdzieni �emocijas� un �jūtas�, ko līdz �im esam izmantoju�i kā līdzvērtīgus jēdzienus, īstenībā apzīmē at�ķirīgas psihiskās parādības, kas, protams, ir savstarpēji cie�i saistītas. Kā emocijās, tā jūtās atspoguļojas cilvēka vajadzības, pareizāk sakot, tas, kā �is vajadzības tiek apmierinātas.

Emocionālajos pārdzīvojumos atklājas to parādību un situāciju vitālais nozīmīgums, kuras iedarbojas uz cilvēku. Citiem vārdiem

sakot, emocijas ir parādību un situāciju reālās jēgas atspoguļojums subjektīva pārdzīvojuma formā. Var teikt, ka viss, kas veicina vai atvieglo vajadzību apmierinā�anu, rada pozitīvu emocionālo pārdzīvojumu, un viss, kas to kavē, rada negatīvu pārdzīvojumu. Savā grāmatā �Darbība. Apziņa. Personība� ievērojamais padomju psihologs A. Ļeontjevs ir atzīmējis: �Emocijām ir tāda īpatnība, ka tās atspoguļo attiecības, kas pastāv starp motīviem (vajadzībām) un panākumiem vai subjekta iespējām sekmīgi

īstenot motīviem atbilsto�u darbību.� Te der atcerēties trīs galvenos jautājumus, uz kuriem, pēc S. Rubin�teina domām, mēs vēlamies rast atbildi, kad gribam izzināt attiecīgu cilvēku, t. i., jautājumus �Ko �is cilvēks grib?�, �Ko viņ� var?�, �Kas viņ� ir?�. Uz diviem pirmajiem jautājumiem jau esam saņēmu�i atbildi, kad runājām par personības virzību un slieksmēm. Liekas, tie�i emocijās un jūtās atklājas sakarība starp to, �ko grib� cilvēks, un to, �ko viņ� var�. Bet rezultātā daudzējādā ziņā parādās tas, �kas viņ� ir� .. .

Svarīga pazīme, kas at�ķir jūtas no emocijām, ir tā, ka jūtām piemīt relatīva noturība un pastāvība, bet emocijas rodas kā atbilde uz konkrētu situāciju. Dziļā saikne starp emocijām un jūtām izpau�as tādējādi, ka jūtas tiek pārdzīvotas un atklājas tie�i konkrētās emocijās. Tā, piemēram, atkarībā no situācijas mīlestību pret tuvu cilvēku var raksturot prieks par viņu, gandarījums, kas rodas no saskarsmes ar viņu, satraukums, ja viņam kaut kas draud, skumjas, ja viņ� pievīlis cerības, lepnums par viņa panākumiem, kauns, ja viņ� izdarījis kaut ko necienīgu, utt. Jūtu struktūrā ietilpst ne tikai emocijas, tie�ais pārdzīvojums, bet arī vispārināta attieksme, kas saistīta ar zinā�anām, izpratni un jēgu. Tā, piemēram, mīlestība uz Dzimteni ietver ne tikai tie�o gandarījumu, kas saistīts ar dzimtās dabas uztveri, saskarsmi ar tautie�iem, bet arī lepnuma jūtas, kas pamatojas uz zinā�anām par Dzimtenes vēsturi, uz tās vēsturiskās gaitas dziļu izpratni utt.

Viena no galvenajām emociju funkcijām ir palīdzēt orientēties apkārtējā īstenībā, novērtēt priek�metus un parādības atkarībā no tā, cik tie ir vēlami vai nevēlami, derīgi vai kaitīgi. Par �o emociju informatīvo (varētu pat teikt � pirmsinformatīvo) lomu faktiski jau runājām iepriek�, kad analizējām sajūtu emocionālo aspektu.

Pēc padomju psihofiziologa P. Simonova domām, emocijas rodas tad, kad parādās nesaskaņotība starp to, ko nepiecie�ams zināt, lai apmierinātu vajadzību (nepiecie�amā informācija), un to, kas patiesībā jau ir zināms. Pamatojoties uz to, ir izveidota savdabīga emociju formula: E=V(N�Z), kur E � emocijas, V � vajadzība (formulā tā ir ar mīnuszīmi), N � informācija, kas nepiecie�ama, lai apmierinātu radu�os vajadzību, Z � informācija, kuru jau var izmantot, zināmais.

No �īs formulas izriet: 1) ja V=0, t. i., ja vajadzības nav, tad arī E ir vienāds ar 0; 2) E = 0, t. i., emocijas nerodas arī tad, ja N = Z. �is ir tas gadījums, kad cilvēkam, kur� izjūt vajadzību, ir arī visas iespējas to īstenot; 3) E ir maksimāls, ja Z = 0. Tas nozīmē, ka vislielāko spēku emocijas sasniedz tad, ja vajadzība ir, bet nav nekādas informācijas par to, kā �o vajadzību apmierināt. Te emocijas it kā kompensē informācijas deficītu. Ne velti mēdz teikt, ka biedē nevis notikumi pa�i, bet gan neziņa; 4) ja Z>N, tad saskaņā ar formulu vajadzētu rasties pozitīvām emocijām.

P. Simonovs savā grāmatā �Kas ir emocijas?� apraksta �ādu situāciju: �Slāpju nomocīts ceļinieks iet pa svelo�ām smiltīm. Viņ� zina, ka tikai pēc trim dienām nonāks pie avota. Vai viņ� spēs veikt savu ceļu? Vai strauts nebūs smil�u aizbērts? Te pēk�ņi, nogriezies aiz kādas klints, viņ� ierauga aku, kas nav atzīmēta kartē. Vētrains prieks pārņem noguru�o ceļinieku. Tai brīdī, kad viņa priek�ā atviz akas spogulis, ceļinieks iegūst informāciju par iespēju remdēt slāpes. Turklāt tas notiek tādā situācijā, kad prognoze labākajā gadījumā paredzēja trīs moko�a klejojuma dienas.�

Ar �emociju formulu� derētu pastrādāt patstāvīgi. Ņemot par pamatu da�ādas sadzīves situācijas, jūs varēsiet izskaidrot gan prieku par negaidītu dāvanu (vai te nav meklējams da�ādu priecīgu pārsteigumu psiholoģiskais atminējums?), gan satrauktību un bailes pirms stundas (izsauks vai neizsauks?) vai eksāmena (kādu biļeti izvilk�u?), gan daudz ko citu. Tai pa�ā laikā atklāsies, ka daudzas emocionālās dzīves parādības nav ietilpināmās �ajā formulā. Tur nav nekā pārsteidzo�a � dzīve, it sevi�ķi emocionālā dzīve, alla� ir bagātāka par formulām.

Emocijām ir liela nozīme uzvedības regulē�anā tajos gadījumos, kad nepiecie�ama visu organisma spēku un iespēju momentāna mobilizācijā. Vai gan te nav meklējams atminējums apbrīnojamai paradibai � tam, ka cilvēks spēcīgas emocijas ietekmē veic neiespējamo? Turklāt �ādos brī�os mēdz teikt: rīkojies stresa stāvoklī. Kas ta ir par parādību?

Stress un frustrācija. Jūs dro�i vien esat dzirdēju�i �o īso un pat pēc sava skanējuma satrauco�o vārdu � �stress�. Tas, tāpat kā daudzi citi psiholoģijas un fizioloģijas zinātnes jēdzieni, jau sen no speciālo izdevumu lappusēm un speciālistu diskusijām ir pārgājis ikdienas valoda. Tiesa gan, �ie jēdzieni, kas agrāk attiecās uz zinātni, tiek lietoti ne visai korekti. Kā jau iepriek� minēts, psiholoģijā �ādu jēdzienu ir sevi�ķi daudz. Tagad es varu atklāt jums kādu slepenu domu, kas manī rosījās, kad rakstīju �o grāmatu, � es vēlējos �atdot�_ zinātnisko jēgu tiem psiholoģijas jēdzieniem, kuri jau dzīvo cilvēku apziņā.

Daudziem liekas, ka zināt vārdu nozīmē izprast arī tā jēdziena saturu, kur� �ai vārdā ietverts. Tie�i par to rakstījis izcilais Kanadas zinātnieks, stresa teorijas pamatlicējs H. Selje

savā grāmatā �Stress bez distresa�, kura krieviski iznākusi 1979. gadā: �Ikviens cilvēks to ir izjutis, visi par to runā, ta�u neviens neņemas izskaidrot, kas tad ir stress. Daudzi vārdi kļūst moderni, kad zinātnisko pētījumu rezultātā rodas kāds jauns jēdziens, kas ietekmē mūsu ikdienas uzvedību vai arī mūsu domas par galvenajiem dzīves jautājumiem.�

Tulkojumā no angļu valodas vārds �stress� nozīmē spiedienu, spriedzi, bet �di-stress� � bēdas, nelaimi, nespēju, trūkumu.

Kā teicis H. Selje, stress ir nespeciļiska (t. i_M viena un tāda pati neatkarīgi no iedarbības) organisma atbilde uz jebkurām tam izvirzītajām prasībām, kura palīdz organismam pielāgoties, tikt pāri grūtībām, kuras radu�ās. Ikviens negaidīts pārsteigums, kas izjauc ierasto dzīves ritmu, var būt par stresa iemeslu. Turklāt, kā atzīmē H. Selje, nav nekādas nozīmes, vai tā situācija, kas radusies, ir patīkama vai nepatīkama. Nozīme ir tikai tam, cik intensīva ir vajadzība pārkārtoties vai adaptēties. Piemēra pēc zinātnieks apraksta �ādu satrauco�u situāciju: māte, kurai paziņots, ka viņas vienīgais dēls kritis kaujā, pārdzīvo briesmīgu dvēseles drāmu. Ja pēc kādiem gadiem izrādīsies, ka paziņojums ir bijis aplams, un dēls negaidīti ienāks istabā dzīvs un vesels, viņa izjutīs neizmērojamu prieku.

�o divu notikumu specifiskie rezultāti (bēdas un prieks) ir pilnīgi at�ķirīgi, pat pretēji, bet to izraisītā stresa iedarbība � nespe-cifiskā prasība pielāgoties jaunajai situācijai � var būt vienāda. Arī �da�ādi sadzīves priek�meti � sildītājs, ledusskapis, zvans un lampa, kas sniedz atbilsto�i siltumu, aukstumu, skaņu un

gaismu, � ir atkarīgi no kopīgā faktora � elektroenerģijas. Pirmatnējam cilvēkam, kur� nekad neko nav dzirdējis par elektrību, būtu grūti noticēt, ka �īm tik at�ķirīgajām parādībām nepiecie�ams viens enerģijas avots,� rakstīja H. Selje.

Darbība, kas saistīta ar stresu, var būt patīkama vai nepatīkama. Ikkatrs notikums, fakts vai paziņojums var izraisīt stresu, t. i., kļūt par stresoru. Turklāt, runājot tīri sadzīviskā aspektā, tas, vai attiecīgā situācija saviļņos cilvēku vai atstās vienaldzīgu, citiem vārdiem sakot, vai tā kļūs vai nekļūs par stresa cēloni, ir atkarīgs ne tikai no situācijas pa�as, bet arī no personības, no tās pieredzes, ilgām, pa�pārliecības utt. īpa�i liela nozīme, protams, ir konkrētajā situācijā ietverto briesmu novērtējumam un bīstamo seku gaidām.

�ī ietekme ir pārbaudīta īpa�os eksperimentos. Pētījuma dalībniekiem demonstrēja vienu un to pa�u kinofilmu, kurā bija parādīti nelaimes gadījumi kokzāģētavā. Pirmajā pētījuma variantā skatītājiem pateica tikai to, ka filmā būs atainoti nelaimes gadījumi kokzāģētava, bet otrajā variantā, � ka notikumi nav reāli. Visbeidzot, tre�ajā variantā eksperimentētāji centās novērst pētījuma dalībnieku uzmanību no smagajām epizodēm: skatītājus uzaicināja bezkaislīgi pavērot, piemēram, cik skaidri un pārliecino�i meistars iepazīstina strādniekus ar dro�ības tehnikas noteikumiem.

Pamatojoties uz iegūtajiem datiem, secinājām, ka pirmajā gadījumā vairākumam skatītāju bija vērojamas spilgti izteiktas stresa reakcijas. Atcerēsimies, ka stress var rasties ne tikai tad, kad briesmas draud pa�am, bet ari tad, ja redzi, ka citam klājas slikti. Otraja variantā, kad skatītāji notikumus neuztvēra kā bīstamus, stresa nebija. Attiecībā uz tre�o variantu jāteic, ka stresa stāvoklis radās tajos brī�os, kad skatītāji � eksperimenta dalībnieki � tomēr uztvēra situācijas bīstamību.

Vienas un tās pa�as situācijas var da�ādi iedarboties uz cilvēku atkarībā no viņa psiholoģiskajām īpatnībām. To var ilustrēt ar kāda visai cietsirdīga amerikāņu psihologu eksperimenta rezultātiem.

Pētījums tika veikts ar jauniesauktajiem kareivjiem. Tika imitēta lidma�īnas avārija un piespiedu nosē�anās. Pirms pacel�anās katram eksperimenta dalībniekam uz desmit minūtēm iedeva bro�ūru ar instrukciju, kā rīkoties iespējamās katastrofas gadījumā. Visi lidojuma dalībnieki kuģa komandiera vadībā uzlika glāb�anas jostu un izpletni. Negaidīti notikumi sāka risināties apmēram piectūksto� pēdu augstumā: lidma�īna, uzņemot augstumu, sāka svērties uz sāniem. Eksperimenta dalībnieki ieraudzīja, ka viens propelleris vairs negrie�as, un ar radioaustiņām noklausījās arī par citiem lidma�īnas bojājumiem. Pēc tam viņiem paziņoja, ka ir iestājusies kritiska situācija. Turklāt visa notieko�ā ticamību pastiprināja tas, ka viņi it kā nejau�i varēja noklausīties pilota satraukto sarunu ar novēro�anas dienestu. Tā kā lidojums notika netālu no lidlauka, pētījuma dalībnieki varēja redzēt arī to, kā uz skrejceļa pulcējās smagās ma�īnas un sanitārais transports, respektīvi, ka uz zemes nepārprotami uzskata lidma�īnas avāriju par pieļaujamu un gatavojas sniegt palīdzību. Nekādu �aubu par reāli draudo�ajām briesmām it kā vairs nebija. Pēc da�ām minūtēm atskanēja pavēle sagatavoties, lai varētu nosēsties atklātā okeānā, jo nedarbojas nosē�anās ierīces... Pēc neilga laika lidma�īna laimīgi nosēdās lidlaukā. Kā pētījuma dalībnieki reaģēja juz katastrofālo situāciju? Daudziem radās spēcīgs emocionālais pārdzīvojums, ko izraisīja bailes no nāves vai sakropļo�anas, citi �kļuva mēmi no �ausmām�. Bet to, tā teikt, jau varēja sagaidīt. Izbrīnu radīja kas cits: daudziem pētījuma dalībniekiem �īs parādības netika novērotas � vienai daļai no viņiem bija liela pieredze lidotāja darbā, un viņi noprata, ka notieko�ais ir inscenēts, citi savukārt bija pārliecināti, ka paliks dzīvi.

Tātad stresa ra�anās un tā norise ir atkarīga ne tik daudz no objektīviem, cik no subjektīviem faktoriem, no pa�a cilvēka īpatnībām: no tā, kā viņ� novērtē situāciju, kā viņ� prot samērot savus spēkus un iespējas ar to, ko no viņa prasa, utt.

Stresa jēdzienam un stāvoklim tuvs ir frustrācijas jēdziens. Sis termins tulkojumā no latīņu valodas nozīmē � maldi, veltīgas cerības. Frustrāciju raksturo spriedze, satraukums, vil�anās, naids� kas pārņem cilvēku, kad viņ� ceļā uz mērķi sastop negaidītus �ķēr�ļus, kas traucē viņam apmierināt vajadzības. Par to, cik da�ādi cilvēki reaģē uz traucēkļiem, var spriest pēc �ķietami vienkār�a eksperimenta. To mēs varam tūlīt arī īstenot.

Iedomājieties �ādu situāciju: jums garām pa ielu aizbrauc ma�īna, kas no�ķie� jūsu drēbes. �oferis izkāpj no ma�īnas un saka: �Man ļoti �ēl, ka mēs no�ķiedām jūsu drēbes, lai gan centāmies apbraukt peļķi...� Ko jūs viņam atbildētu? Un ko �ādā situācijā teiktu da�s labs jūsu paziņa?

Izrādās, ka visas daudzveidīgās reakcijas var nosacīti sadalīt vairākos tipos. Dro�i vien atradīsies arī tādi, kas metīsies uzbrukumā �oferim, sakot apmēram �ādus vārdus: �Kam gan man jūsu atvaino�anās. Ja nemākat braukt, nav ko sēsties pie stūres! Samaksājiet par ķīmisko tīrī�anu!� Citi reaģēs apmēram tā: �Nu, ko tad vairs darīt... Ceļ� slidens, vienās peļķēs. Gadās.� Tre�ie bildīs: �Es jau pats esmu vainīgs � gāju pārāk tuvu brauktuvei.� Bet da�s pateiks arī tā: �Ziniet ko, tie�i labi, ka jūs nosmērējāt manu uzvalku. Es jau sen po�os nodot to ķīmiskajā tīrītavā, bet nekādi nesanāk. Nu gan būs katrā ziņā jānes tīrīt.�

Ja saskaņā ar savu raksturu cilvēks vienmēr vai gandrīz vienmēr uz �ķēr�ļiem reaģē vienādi, tad var teikt, ka viņ� pieder pie noteikta tipa. Viena daļa aktīvi apvaino citus cilvēkus, draud, ir sa�utu�i utt. Vai starp jūsu paziņām nav tādu cilvēku, kas savās kļūmēs un nebū�anās cen�as vainot apkārtējos? Vai jums ne�ķiet, ka viņos atklājas �ā tipa iezīmes? Otriem ir nosliece savas nepatik�anas skaidrot ar apstākļu neveiksmīgu sagadī�anos: �Neviens nav vainīgs. Tā sanāca.� Tre�ie visu vainu uzņemas uz sevi, uzskata, ka pa�i ir vainīgi savās neveiksmēs un kļūmēs. Bet ceturtie pat mēģina saskatīt kaut ko pozitīvu neapstrīdami nepatīkamā situācijā � par spīti sarūgtinājumam rāda priecīgu seju.

Emociju vērtība. Kad runājam par cilvēku tipoloģiskajām at�ķirībām, neizbēgami rodas jautājums par to, kas ir labāk. Ja mēs mēģinātu kaut kā novērtēt �etru iepriek� aplūkoto cilvēku rīcību frustrācijas situācijā, mums nāktos ņemt vērā ļoti daudz da�ādu apstākļu. Pirmām kārtām būtu jānoskaidro, kam tad ir labāk � apkārtējiem vai pa�am. Tālāk nāksies izanalizēt, kāda vajadzība nav tikusi apmierināta attiecīgā �ķēr�ļa dēļ, � tikumiski attaisnotā vai tīri egoistiskā. Utt.

Tātad, atbildot uz jautājumu, kāpēc vajadzīgas emocijas, mēs norādījām uz to vairākām svarīgām funkcijām psihiskajā dzīvē: informatīvo, regulējo�o utt. Ta�u, ja mēs ar to vien būtu aprobe�oju�ies, varētu rasties uzskats, ka emocijas tikai pievienojas citām psihiskajām parādībām, ka tās ir savdabīgs fons vai pavadījums, īstenībā emocijām un jūtām ir patstāvīga nozīme personības dzīvē,

tās cilvēkam ir svarīgas pa�as par sevi. Ne velti padomju psihologs B. Dodonovs savai grāmatai devis nosaukumu �Emociju vērtība�. Izrādās, ka mums ir patstāvīga vajadzība pēc emocionāliem pārdzīvojumiem, pēc emocionālās piesātinātības. �o jautājumu mēs daļēji skārām, runājot par sensorisko deprivāciju, kura vienlaikus alla� ir arī emocionālā deprivācija.

Te jāpasvītro kāds svarīgs nosacījums: lai būtu emocionālā piesātinātība, nepiecie�amas ne tikai pozitīvās emocijas, bet arī emocijas, kas sa�istītas ar cie�anām, neapmierinātību. �im pirmajā brīdī �ķietami dīvainajam apgalvojumam var atrast ne vienu vien apliecinājumu daiļliteratūrā.

Ak, dievs, dod cie�anas � tās nav nekas,

Pat dvēsles stingumu. (Tas prom lai tvan!)

F. Tjul�evs

Sūti man vētru ar uguns zibām,

Moko�as dienas lai nak kā lāsts,

Tik no noziedzīgas bezkaislības Un no aprimuma glāb!

J. Aksakovs

Tai pa�ā laikā mūsos ir tāds kā �emocionālais svārsts�: neizjutis rūgtumu, nesajutīsi arī saldumu. Gadās, ka vienā pārdzīvojumā^ saplūst kopā gan patīkamās, gan nepatīkamās emocijas, pozitīvās un negatīvas (tādus pārdzīvojumus sauc par ambivalenta-jiern). Piemēra pēc atcerieties kaut vai savas attiecības ar biedriem, vecākiem un skolotājiem! Mēdz ta�u būt tā, ka jūsu mīļotais draugs vai draudzene rada jūsos naidu, dusmas, kaunu, ta�u tas nav parasts naids, bet gan pārdzīvojums, kas ir cie�i saistīts ar mīlestību. Vēl vairāk � tie�i ar mīlestību, kas nosaka tieksmi lepoties ar mīļoto cilvēku, var izskaidrot tās dvēseles sāpes, kas rodas, ja mīļotais cilvēks ir pievīlis cerības. Ja �ādi izturējies cilvēks, pret kuru jums �ādu jūtu nav, tad tas rada glu�i citus pārdzīvojumus vai arī atstāj jūs vienaldzīgu.

Emociju fizioloģiskais pamats. Diem�ēl nekur tik spilgti neatklājas fizioloģisko un psihisko parādību, miesas un gara savstarpējā saistība kā emociju psiholoģijā. Emocionālais pārdzīvojums alla� izraisa dziļas pārmaiņas nervu sistēmas darbībā, kā arī sirdsdarbībā, elpo�anā, iek�ējās sekrēcijas dziedzeru un muskuļu sistēmas darbībā utt. Emociju ietekmē mainās balss, acu izteiksme, ādas krāsa. Emocijas spēj pakļaut savai iedarbībai visu cilvēka organismu, dezorganizēt to vai, glu�i otrādi, uzlabot tā darbību.

Kā savstarpēji ir saistīti psihoemocionālie stāvokļi un atbilsto�ās fizioloģiskās pārmaiņas? Kas no tā ir atkarīgs? Pirmajā brīdī viss �ķiet skaidrs � cilvēkam kādas ārējās iedarbības ietekmē rodas noteiktas emocijas, kuras nosaka atbilsto�u fizioloģisko pārmaiņu ra�anos. Tomēr viss nemaz nav tik vienkār�i. 19. gs. beigās amerikāņu psihologs V. D�eimss un neatkarīgi no viņa holandie�u fiziologs K. Lange izveidoja emociju teoriju, kuru nosauca par Dzeimsa�Langes teoriju. �... ir pieņemts uzskatīt,� rakstīja V. D�eimss, �ka da�a fakta uztvere izraisa dvēseles satraukumu, ko dēvē par emocijām, un ka psihiskais stāvoklis rada pārmaiņas organismā. Mana tēze, glu�i pretēji, ir tāda, ka pārmaiņas ķermeni notiek tie�i pēc satrauco�ā fakta uztver�anas un ka tas, kā mēs pārdzīvojam �o pārmaiņu norisi, tad arī ir emocijas.� Tātad, pēc V. D�eimsa domām, emocionālā pārdzīvojuma iemesls ir nevis kāds satrauco�s notikums, bet gan to fizioloģisko pārmaiņu sistēma, kuras tiek uztvertas, pārdzīvotas un apzinātas kā emocijas. V. D�eimss norādīja: �Mēs esam sarūgtināti tāpēc, ka raudam, saniknoti tāpēc, ka sitam, nobiju�ies tāpēc, ka drebam.� Tradicionālais vērtējums �Es ieraudzīju lāci, nobijos un aizbēgu�, pēc

V. D�eimsa domām, aplam atklāj notikumu secību. Pamēģiniet pārveidot �o formulu atbilsto�i D�eimsa teorijai ... Iznāks: �Es ieraudzīju lāci, aizbēgu un nobijos.�

Daudzi zinātnieki ir centu�ies eksperimentāli pārbaudīt D�eimsa� Langes teoriju. So eksperimentu pamatā bie�i vien ir �āds pieņēmums. Ir zināms, ka emocionāla uzbudinājuma brī�os cilvēka asinīs izdalās adrenalīns, kura ietekmē notiek da�ādas pārmaiņas ķermenī: parādās drebuļi, mainās sirdsdarbības ritms utt. Bet ja �ādas ārējās emociju izpausmes radītu mākslīgi un tad noskaidrotu, vai cilvēks izjūt atbilsto�u psiholoģisko stāvokli? Ja izjūt, tad D�eim-sam bijusi taisnība, un tie�i �ie stāvokļi tiek pārdzīvoti kā emocijas. Ja neizjūt, tad ... Tomēr labāk atturēsimies no galīgiem slēdzieniem, bet kopā ar eksperimentētāju pavērosim pētījuma dalībnieku uzvedību vienā no �ādiem pētījumiem.

Pētījuma dalībniekiem paziņoja, ka izmēģinājumā paredzēts pētīt kāda vitamīnu �ķīduma ietekmi uz redzi. Pēc injekcijas �iem dalībniekiem vajadzēja piecpadsmit divdesmit minūtes pagaidīt, kamēr vitamīns uzsūksies. Kopā ar īstajiem eksperimenta dalībniekiem telpā �gaidīja� arī īpa�i sagatavots eksperimentētāja palīgs. Turklāt vienai daļai dalībnieku �is palīgs demonstrēja aizvien pieaugo�u niknumu, bet otrai � aizvien pieaugo�u eiforiju � neapvaldītu jautrību un nepamatotu prieku. Eksperimentētājs nemanāmi vēroja eksperimenta dalībnieku uzvedību, turklāt vēlāk viņiem vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par savu emocionālo stāvokli. Redzi, protams, tā arī nepārbaudīja.

īstenībā eksperimenta dalībniekiem injicēja nevis vitamīnu �ķīdumu, bet gan divus pilnīgi at�ķirīgus �ķīdumus. Divas no trim grupām saņēma adrenalīnu, kas uzbudina veģetatīvās nervu sistēmas simpātisko daļu, bet tre�ajai grupai injicēja pilnīgi neitrālu �ķīdumu. Neilgi pēc adrenalīna injicē�anas attiecīgie eksperimenta dalībnieki sāka izjust specifiskas pārmaiņas organismā: viņiem paātrinājās sirdsdarbība, sāka drebēt rokas utt. Tie, kuriem injicēja neitrālu �ķīdumu, protams, nekādus simptomus neizjuta. Pusei no tiem, kuriem ievadīja adrenalīnu, pateica, ka pēc injekcijas viņiem radīsies atbilsto�a reakcija. Otrai pusei nepateica neko. Tādējādi izveidojās se�as eksperimenta dalībnieku grupas, kuras at�ķīrās, pirmkārt, pēc injekcijas rakstura (adrenalīns vai neitrālais �ķīdums), otrkārt, pēc saņemtās informācijas (viena daļa zināja, kā uz viņiem iedarbosies adrenalīns, bet citiem nebija �ādas informācijas), tre�kārt, pēc emocionālās iedarbības rakstura (�niknā� vai �jautrā� kaimiņa).

Ko tad galu galā noskaidroja? Izrādījās, ka tiem pētījuma dalībniekiem, kuriem injicēja neitrālo �ķīdumu, kā arī tiem, kuri zināja, kā iedarbosies adrenalīns, emocionālais uzbudinājums, kuru centās panākt �niknais� un �jautrais� kaimiņ�, tā arī neradās, lai gan tiem, kuriem injicēja adrenalīnu, skaidri izpaudās visas fizioloģiskās pazīmes. Emocionālais stāvoklis radās tikai tiem pētījuma dalībniekiem, kuriem injicēja adrenalīnu, bet kuri nezināja, kas izraisījis pārmaiņas viņu organismā. Turklāt tiem, kuri atradās �niknā� kaimiņa-sabiedrībā, radās niknums, bet tiem, kuru kaimiņ� bija �jautrs�, � eiforija. Tādējādi D�eimsa�Langes teorija neattaisnojās. So pētījumu autors S. Sehters secināja, ka emocionālo stāvokli nosaka izziņas un fizioloģisko faktoru savstarpējā iedarbība: izziņas emocijaxorganisma uzbudinājums. Galvenā nozīme te ir ārējās un iek�ējās (sava iek�ējā stāvokļa novērtējums) informācijas intelektuālajai interpretācijai. Atcerēsimies, ka mēs jau runājām par situācijas novērtējuma nozīmi emociju ra�anās procesā, kad apspriedām stresa reakciju ra�anās apstākļus.

Liela nozīme fizioloģisko parādību izpratnē bija emociju nervu centru atklā�anai smadzeņu dzīlēs. Kad zinātnieki ievadīja mikro-elektrodus dzīvnieku smadzeņu zemgarozas slāņos, viņi konstatēja, ka, uzbudinot vienu no iecirkņiem, var radīt apmierinājuma izjūtu, bet, uzbudinot citu, � cie�anas (�prieka centri� un �cie�anu centri�). Kādā no eksperimentiem �urka varēja pati raidīt elektro-signālu uz noteiktiem smadzeņu punktiem, nospie�ot attiecīgu pedāli. Kad elektrostimulācijai tika pakļauts �prieka centrs�, �urka spēja nospiest pedāli astoņtūksto� reizes stundā, atsacījās no barības, ūdens utt. Ir atklāti centri, kurus uzbudinot rodas niknums, bailes, draudzīgums utt. Ir dati, kas liecina, ka arī cilvēka smadzenes ir tādi centri, kuri nosaka noteiktas emocijas.

Emociju ārējās izpausmes. Emocijas ir saistītas ne tikai ar iek�ējo orgānu darbību. Tās izpau�as arī ārēji � izteiksmīgākās jeb ekspresīvās kustībās. Uz to, ka kustība pau� un atklāj emocijas,

ir norādījis izcilais krievu fiziologs I. Se�e-tiovs savā brīni�ķīgajā grāmatā �Galvas smadzeņu refleksi�. Viņ� rakstīja: �Kad bērns smejas, ieraugot rotaļlietu, kad Gari-baldijs smaida, lai gan viņu vajā par pārmērīgu dzimtenes mīlestību, kad meitene notrīc, pirmo reizi apjau�ot mīlestību, kad Ņūtons rada vispasaules likumus un pieraksta tos, � it visos �ajos gadījumos noslēdzo�ais faktors ir muskuļu kustība.�

Kāpēc ir vajadzīgas �īs izteiksmīgās emocionālās kustības? Pēc �. Darvina domām, tās ir kādreizējo mērķtiecīgo darbību paliekas. Muskuļu spriedze, dūru savilk�ana, zobu grie�ana dusmu uzplūdā (�dusmas ir aizturēts kautiņ��) � tas ir mantojums no mūsu tālajiem sen�iem, kuri visus strīdus risināja ar dūru un �okļu palīdzību. �Piemēra pēc,� rakstījis Darvins, �pietiek atcerēties tādu kustību kā uza�u sarauk�ana, ja cilvēks jūtas apbēdināts vai satraukts ... Arī tāda kustība kā mutes kaktiņu tik tikko pamanāma nolai�ana jāuzskata par pēdējām paliekām, kas saglabāju�ās no asākām kustībām, kurām pagātnē bijusi sava noteikta jēga.�

�īs izteiksmīgās kustības pavada emocijas arī mūsdienās, mūsdienās tām ir milzīga komunikatīvā nozīme, tās palīdz saskarsmē, nodro�ina emocionālo kontaktu starp cilvēkiem. Pateicoties tie�i mīmikai (izteiksmīgas sejas muskuļu kustības), pantomīmai (izteiksmīgas visa ķermeņa kustības), runas emocionālajiem komponentiem, mēs uzzinām par citu cilvēku pārdzīvojumiem, iejūtamies tajos un atbilsto�i veidojam savas attiecības ar apkārtējiem. Emociju valodas izpratne palīdz mums atrast pareizo toni saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem. Vispilnīgāk un visspilgtāk emocijas izpau�as cilvēka sejā. Ne velti vācu rakstnieks G. Lihtenbergs atzīmēja, ka �pa�i aizraujo�ākie raksti uz zemes lasāmi cilvēka sejā�. Tie�i otra cilvēka sejā saredzam prieku un bēdas, domīgumu un dusmas, mīlestību un naidu. Tāpat visu jūtu un emociju daudzkrāsainība saskatāma arī mūsu sejā.

No kādiem elementiem veidojas emociju valoda, kā cilvēks to apgūst? �iem jautājumiem veltīti daudzi pētījumi. Tajos noskaidrots, ka vislielākā nozīme emociju izpausmē ir acīm un mutei. Ne velti Ļ. Tolstoja darbos aprakstītas astoņdesmit piecas acu izteiksmes un deviņdesmit septiņas smaida nianses.

Kādā pētījumā tika noskaidrots, kurai sejas daļai � acīm vai mutei � ir noteico�ā nozīme sejas izteiksmē. Eksperimentētājs pārgrieza pa horizontāli uz pusēm divas viena un tā pa�a pētījuma dalībnieka fotogrāfijas, kas iegūtas laboratorijas apstākļos, radot tādas situācijas, uz kurām reaģē ar smiekliem, izbrīnu, cie�anām utt. Tad viņ� salīmēja aug�ējās un apak�ējās daļas, kas atbilda da�ādām situācijām. Tad emociju noteik�anai fotogrāfijas demonstrēja. Izrādījās, ka emociju izpausmi galvenokārt nosaka mute. Ja mute pau� izbrīnu, cie�anas, riebumu vai prieku, tad liekas, ka visai sejai ir atbilsto�ā izteiksme.

Ta�u parasti, �lasot� sejā emocijas, mēs ņemam vērā visu situāciju, kas nosaka emocionālā pārdzīvojuma raksturu. Tā, piemēram, kādā eksperimentā tā dalībniekiem lūdza nosaukt vārdos jūtas, ko pārdzīvo fotogrāfijā redzamais cilvēks. Pētījuma dalībnieki parasti sāka stāstīt kādu notikumu, atgadījumu, kas izraisījis attiecīgās emocijas. Prieku parasti saistīja ar panākumiem, ar cerību piepildījumu. Da�kārt tika norādīts arī uz līdzpārdzīvojumu: �Tā cilvēks priecājas līdzi savu tuvinieku panākumiem. Tā māte priecājas par sava bērna panākumiem.� Raugoties uz cie�anu izteiksmi sejā, pieminēja fiziskās sāpes vai dvēseles mokas. Dusmīgu seju raksturoja �ādi: �Te redzams cilvēks, kur� cie� no netaisnības... Viņ� ir apmānīts, varbūt pat piekrāpts.� Interesanti, ka �ajā eksperimentā labāk tika noteiktas patīkamās emocijas: prieku un līksmi atminēja ātrāk nekā bailes un cie�anas.

Tāpat noskaidroja, ka precizitāti emociju noteik�ana pec ārējām pazīmēm ietekmē arī tā cilvēka stāvoklis, kur� ir vērtētājs. Atklājās, ka cilvēkiem ir tieksme piedēvēt citiem tos pārdzīvojumus, kas pārņēmu�i viņus pa�us.

Svarīgi atzīmēt, ka cilvēki at�ķiras pēc viņu spējas noteikt emocijas. Tie, kuri, aplūkojot fotogrāfiju, prata emocijas atklāt īpa�i smalki, parasti tajā redzamā cilvēka sejas izteiksmi pielīdzināja savai mīmikai. Viņi it kā centās iejusties otra cilvēka lomā, izjust to pa�u, ko izjūt cits. Es domāju, ka �o paņēmienu var izmantot fizionomiskā vērīguma attīstī�anai. �Fizisko darbību� principu, t. i., embcijas atveido�anu atbilsto�i tās arējai izpausmei, ieteica K. Staņislavskis, lai nodro�inātu personā�a emocionālās dzīves patiesu atveidojumu uz skatuves. Te, protams, domātā ne tikai mīmika, bet arī citi emociju ārējās izteik�anas paņēmieni: �esti, kustības, pozas utt. Viens no emociju un jūtu izteik�anas visspēcīgākajiem paņēmieniem ir runa. Intonācija, skaņas stiprums un ritms, no vienas puses, alla� ir atkarīgs no mūsu emocionālā stāvokļa, bet, no otras puses, ir līdzeklis tā izteik�anai.

Emociju valoda ir universālu, visiem cilvēkiem līdzīgu ekspresīvu zīmju kopums, kas izteic vienus un tos pa�us emocionālos stāvokļus. Principā mēs varam pareizi saprast citu kultūru un citu tautību cilvēku emocijas. Ta�u �is universālums nav absolūts. Ir noteiktas nacionālās at�ķirības, ko nosaka tradīcijas un paradumi. Tā, piemēram, da�ās Āfrikas zemēs smiekli pau� izbrīnu un pat apjukumu un nebūt nav vienmēr uztverami kā prieka pazīme. Da�ās Āfrikas valstīs kā apliecinājums tam, ka viesis ir pilnīgi apmierināts, gaida, vai viņ� atraugāsies. �āds pats �ests, kā atzīmējis amerikāņu psihologs Sibutani, amerikāņu sabiedrībā diezin vai būs par pamatu atkārtotam uzaicinājumam ciemos.

Emociju izpausmes formas ir atkarīgas no pieņemtajiem pieklājības noteikumiem. Mums, piemēram, nav pieņemts sabiedriskās vietās skaļi smieties, vispār pievērst sev apkārtējo uzmanību, pau�ot savas emocijas. Emociju izpausmei ir arī individuālas īpatnības, kuras ir atkarīgas no cilvēka temperamenta, audzinā�anas un ieradumiem. Da�kārt cilvēkam ierastas emocijas atstāj savdabīgas pēdas viņa sejas izteiksmē. Ne velti mēdz runāt par to, ka ir noraizēju�ās, jautras, izbrīnītas sejas. Ta�u �āda ārienes �psiholoģizā-cija� var būt rezultāts, kas rodas, ne visai korekti tulkojot sejas dabiskās īpatnības. Interesantus vērojumus apraksta V. Tendrja-kovs savā romānā �Aptumsums�: �Es drīz vien sapratu, ka traģiskais lūpu savilkums un nedziesto�ais satraukums viņa ieplestajās acīs nebūt nav viņa dvēseles pārdzīvojumu atspulgs. Glu�i vienkār�i � tā veidota ir viņa seja. Tāpat kā no dabas stingrais apak��oklis bie�i vien rada spēcīga rakstura iespaidu, kā bedrītes vaigos liecina par maigumu un nebēdnību, tā arī Maijas (romāna varone. � /. K.) seja bez viņas pa�as ziņas, neatkarīgi no viņas vēlē�anās lūdzās man palīdzību, un man nebija spēka atturēties.�

Galvenās emociju klasifikācijas. Starp jautājumiem par emocijām, kurus ir vieglāk uzdot nekā uz tiem atbildēt, ir arī �ķietami visdabiskākais un it kā pats vienkār�ākais jautājums � �Kādas mēdz būt emocijas, un kādas mēdz būt jūtas?�. Grūtības rodas pirmām kārtām sakarā ar emocionālo parādību daudzveidību. Sīs parādības var klasificēt da�ādi: pēc pārdzīvojuma �zīmes� (plus vai mīnus) � patīkamās vai nepatīkamās; pēc vajadzības rakstura, kura ir pārdzīvojuma pamatā, � bioloģiskās vai garīgās; pēc apkārtējās vides priek�meta vai pēc tās parādības, kas izraisījusi emocijas vai jūtas; pēc emociju un jūtu ietekmes uz cilvēka darbību � aktivizējo�ās vai bremzējo�ās; pēc izpausmes pakāpes � no �patik�anas� līdz kaismīgai mīlestībai utt. Ta�u ir vēl kādas grūtības, kas saistītas ar nepiecie�amību kādu emocionālo stāvokli izteikt vārdos. Par to mēs jau runājām, kad aplūkojām pa�novēro�anas jautājumus. Ne velti ievērojamais liriķis F. Tjut�evs rakstīja:

Kā sevi atklāt spēsi tu?

Kā cits lai tevi saprastu?

Kas vārda tverts, par meliem kļūst,

Top duļķains strauts, ja trauksmīgs plūst, �

Dzer veldzi, kas tev dārga �ķiet,

Dzer to viens pats � un klusu ciet!⁴⁴

Vai gan ir viegli ietērpt vārdos to, ko tu pārdzīvo, jūti?

Ne velti ir izveidots tik daudz da�ādu shēmu emocionālo parādību apzīmē�anai. Tā, piemēram, psiholoģijas zinātnes pamatlicējs (da�kārt viņu dēvē par �psiholoģijas tēvu�) V. Vunts ieteicis emocijas raksturot atbilsto�i trim virzieniem: 1) apmierinātība � neapmierinātība, 2) spriedze � atslābums, 3) ierosa � aizture. Mūsdienu amerikāņu zinātnieks, emociju pētnieks K. Izards (viņa grāmata �Cilvēka emocijas� iznākusi krievu valodā) vairākas emocijas uzskata par fundamentālām, bet visas pārējās � par atvasinātām. Pie fundamentālajām emocijām pieder 1) interese � satraukums; 2) prieks; 3) izbrīns; 4) bailes � cie�anas; 5) dusmas; 6) riebums; 7) nicinājums; 8) bailes; 9) kauns; 10) vainas apziņa. Apvienojoties fundamentālajām emocijām, rodas, piemēram, tādi kompleksie emocionālie stāvokļi kā trauksmainiba, kas ietver gan bailes, gan dusmas, gan vainas apziņu, gan arī interesi un uzbudinājumu. Pie kompleksajiem (saliktajiem) emocionālajiem pārdzīvojumiem pieskaitāma arī mīlestība un naids.

Lai kādus emociju sarakstus mēs aplūkotu, vienmēr atklāsies kāda interesanta īpatnība: katrai pozitīvajai emocijai, kas izraisa patīkamas izjūtas, atbilst pretēja emocija, un tas veido emociju un jūtu polaritāti. Par to mēs katrs pats varam viegli pārliecināties. Mūsu priek�ā ir divas emociju grupas. Katrai emocijai no pirmās grupas atrodiet pretēju emociju no otrās grupas!

Pozitīvie emocionālie pārdzīvojumi: apmierinā

jums, prieks, svētlaime, sajūsma, līksme, lepnums, pa�apmierinātība, gandarījums pa�am par sevi, pār-liecinātība, uzticība, cieņa, simpātijas, maigums, mīlestība, aizkustinājums, pateicība, mierīga sirdsapziņa, atvieglojums, dro�ības izjūta, uzvaras prieks, jauns prieks, piepildītas atriebības jūtas. Negatīvie pārdzīvojumi: neapmierinātība, bēdas (sēras), ilgas, skumjas (grūtsirdība), nomāktība, garlaicība, izmisums, sarūgtinājums, trauksmainība, baijo�anās, izbīlis, bailes, �ausmas, no�ēla, līdzjūtība, vil�anās, skumjas, aizvainojums, dusmas, niknums, nicinājums, sa�utums, nepatika, skaudība, naidīgums, naids, greizsirdība, nepārliecinātība (�aubas), neuzticība, apmulsums, �kauns, no�ēla, sirdsapziņas pārmetumi, nepacietība, rūgtums, riebums, pretīgums.

Ja vien būtu vēlē�anās, laiks un vieta, abus �os sarakstus acīmredzot varētu divkār�ot un pat trīskār�ot. Jāpiebilst, ka ir tāda itin laba psiholingvistiskā nodarbo�anās: ņemt vārdnīcu un sākumā izrakstīt vārdus, ar kuriem apzīmē emocijas un jūtas, bet pēc tam sadalīt tos polārajās grupās. Jābrīdina gan, ka uzdevums sadalīt emocionālos pārdzīvojumus kaut vai tikai patīkamajos un nepatīkamajos, pozitīvajos un negatīvajos vien pirmajā brīdī �ķiet vienkār�s. Itin drīz jūs pārliecināsieties par pretējo. Galvenos sare�ģījumus rada tas, ka subjektīvais pārdzīvojums un tā objektīvais vērtējums var arī nesakrist. Tā, piemēram, �ļaunu prieku� ietvērām pozitīvo pārdzīvojumu daļā. Bet vai gan to var uzskatīt par labām un uzteicamām jūtām? Vai cilvēku, kur� jūtas apmierināts, kad cits cie�, varam uzskatīt par labu? Utt. Vai, piemēram, pa�apmierinātība. Var būt, ka tā arī izraisa patīkamas izjūtas, ta�u �pa�apmierināts cilvēks�, tāds cilvēks, kuram �āds stāvoklis ļoti raksturīgs, pastāvīgs, diezin vai iemantos citu simpātijas. Tie�i tāpat ir arī ar tiem stāvokļiem, kas ietverti otrajā grupā un apzīmē negatīvas izjūtas, � arī tos var vērtēt no tāda viedokļa, kāda ir to sabiedriskā vērtība un kāda ir to nozīme personības attīstībā. Piemēra pēc aplūkosim divus tādus emocionālos stāvokļus kā lidzpārdzivo-jums un no�ēla. Par patīkamiem tos, protams, nevarētu nosaukt. Ta�u ko jūs teiktu par cilvēku, kas nav spējīgs tos pārdzīvot? Te es nevaru atturēties no kādas psiholingvistiskas atkāpes, kura īsti nemaz nav atkāpe. Aplūkosim vārdus, kas sākas ar priedēkli sa-. Lielum-lielais vairākums no tiem apzīmē kādu kopīgu stāvokli, kopīgu darbību. Tas ir īsts sociālpsiholoģiskais, komunikatīvais priedēklis: sa-darbība, sa-skarsme, sa-skaņa, sa-draudzība ... So vārdu virkni varētu turpināt. Emocionālās dzīves sfērā ir tāds kopīgs priedēklis kā līdz-: līdzjūtība. Ir arī interesants vārds �līdzprieks�. Tā ir reta, bet ļoti cildena emocija. Atcerieties, N. Zabolocka dzejolī �Neglītā meitene� ir �ādas rindas:

Un citu prieks kā savējais tāpat Liek sirdij tvīkt, par varēm arā lau�as;

Smej meitene un līksmo, au�ojas,

No esamības laimes pārņemta.

Ne greizsirdības atēnas, ne domas ļaunas Vēl nepazīst �ī būtne jaunā ...

Sis pats dzejolis beidzas ar tik populāro jautājumu:

... kas skaistums � sakiet man �

Un kāpēc ļaudis dievina to tā,

Vai tas ir trauks, kam iek�ā tuk�ums skan Vai tajā uguns vizuļainā rotā?

Es domāju, ka līdzjūtība un līdzprieks at�ķiras pēc izcelsmes un varbūt arī pēc to �vecuma� cilvēka psihē. Dro�i vien kaut ko līdzīgu līdzjūtībai izjūt arī dzīvnieki, un tai ir bioloģiska nozīme, tā nosaka pielāgo�anos. Satraukti kliedzieni un citas kāda dzīvnieka cie�anu pazīmes reflektoriski izraisa viņa ciltsbrāļos trauksmes, baiļu izjūtu un �ieslēdz� aizsargā�anās vai arī bēg�anas mehānismus... Ta�u priecāties par otra nelaimi spēj tikai cilvēks.

Lieliskajam krievu māksliniekam un domātājam N. Rēriham ir �āds stāstiņ�: vecais vikings Grimrs, līksmojot dzīrēs draugu pulkā, pēk�ņi teicis, ka viņam visā garajā dzīvē neesot bijis neviena uzticīga drauga. No visām pusēm atskanēju�i iebildumi. Viens teicis: �Atceries, kur� pirmais tev sniedza palīdzīgu roku, kad tu biji sve�umā! Tas biju es!� Cits bildis: �Kad ienaidnieks nodedzināja tavu māju, � kas kopā ar tevi cēla jaunu? Tas biju es.� Tre�ais teicis: �Kas kaujā aizsedza tevi ar savu augumu? Atceries draugu!� Grimrs atbildējis: �Es atceros visu, ko jūs man esat labu darīju�i, es mīlu jūs, bet jūs esat biju�i draugi manās nelaimēs, un es esmu jums pateicīgs par to. Bet teik�u taisnību: laimē man nav bijis draugu. Un laimīgs es esmu bijis loti reti. Tas bija toreiz, kad medībās izglābu karali, un viņ� visu klātbūtnē mani noskūpstīja, nosauca par visbra�āko vīru. Visi teica man patīkamus vārdus, bet draugu sirdis klusēja. Tas bija arī toreiz, kad mana vienība uzvarēja dāņus. Mani uzskatīja par tautas glābēju, bet draugu sirdis klusēja. Kad es viskrietnāko meitu ievedu savā mājā un nosaucu viņu par savu sievu, mūs salaulāja, bet draugu vārdi nenāca no sirds. Laimē cilvēks ir it kā kalna virsotnē, bet ļau�u sirdis ir atvērtas tiem, kas atrodas lejā. Laimē nekad nav draugu.�

Dro�i vien vecais vikings pārspīlē, ta�u dala psiholoģiskās patiesības te tomēr ir. Svarīgi piebilst, ka cilvēki visai būtiski at�ķiras cits no cita ne tikai pēc emociju rakstura un spēka, bet arī pēc spējas līdzjust, līdzpriecāties. �ī spēja ir nosaukta par empātiju. Pēc amerikāņu psihologa K. Rod�ersa domām, �izjust empātiju nozīmē uztvert cita cilvēka iek�ējo pasauli precīzi, saglabājot emocionālās un jēdziskās nianses. Tas nozīmē it kā kļūt par �o citu cilvēku, ta�u nezaudējot �o �it kā� izjūtu. Tu izjūti otra cilvēka prieku un sāpes tā, kā to izjūt viņ�, uztver to cēloņus tā kā viņ� ... Būt empātiskam ir grūti. Tas nozīmē būt atbildīgam, aktīvam, stipram un tai pa�ā laikā arī jutīgam un smalkam.�

Emocionālās dzīves individuālās at�ķirības. Raksturojot cilvēku, mēs katrā ziņā pieminēsim arī tādu viņa personības īpa�u iezīmi kā emocionalitāti. Pirmām kārtām cilvēki at�ķiras pēc emocionālā jūtīguma: vieni un tie pa�i notikumi da�us cilvēkus atstāj vienaldzīgus, citus � mazliet saviļņo, bet vēl citiem rada spēcīgu pārdzīvojumu. Tas var būt saistīts ar cilvēka temperamentu. Par to būs īpa�a saruna, ta�u uzreiz jāteic, ka flegmātiķi un melanholiķi, holēriķi un sangviniķi daudzējādā ziņā at�ķiras pēc emocionalitātes. Cilvēki at�ķiras arī pēc emocionālā noturīguma, pēc da�ādu emocionālo situāciju ietekmes uz viņiem. At�ķirību diapazons te ir visai pla�s � no ļoti jūtīgiem un viegli iespaidojamiem cilvēkiem, kuru uzvedība pilnīgi mainās emociju ietekmē, līdz savaldīgajiem, kurus da�kārt dēvē par cilvēkiem ar akmens sirdi. Jāpiebilst, ka savaldī�anās ir �ķirama no emocionālas neattīstības, emocionāla truluma, no savdabīga emocionālā kurluma. Vai gan рат tādiem ar dziļu sāpi nerunā F. Tjut�evs:

Tie nedzird, nesaredz nenieka

Un kā pa miglu apkārt klīst,

Tiem vilnis jūrā nedzīvs liekas

Un tālās saules debesīs.

Ne gaismasstars tiem krūtīs niris,

Ne sirdī pavasaris plaukst.

Ap viņiem klusē me�s kā miris,

Nakts zvaig�ņu mirdzums mēms un auksts.

Un mēlē sve�ādā, bet dzīvā,

Kad satraukts �alko me�s un lauks,

Nekad ar viņiem auka spīvā Nav sarunājusies kā draugs.

Dūc ērģeles, tu dziesmu dzirdi �

Vai kurlmēmais to dzirdēt spēs?

Nē � atbalsoties viņa sirdī Pat mātes balss vairs nevarēs.⁴⁵

Emocionālās noturības diagnosticē�anai izmanto gan objektīvās metodes (ar aparātiem nosaka to fizioloģisko reakciju spēku, kas saistītas ar emocionālajiem pārdzīvojumiem), gan arī subjektīvās metodes (aptaujas). Pētāmajiem uzdod, piemēram, �ādus jautājumus: �Vai jūs bie�i izjūtat satraukumu un spriedzi niecīga iemesla dē|?� (Atbilde �nē� atbilst noturīgumam.), �Vai jūs sarunas gaitā pievēr�aties kādam noteiktam sarunas tematam, un vai jums ir grūti sekot citu cilvēku domām, ja viņi pārlec no viena temata uz otru?� (Atbilde �jā� atbilst noturīgumam.), �Vai jūs spēcīgi ietekmē situācijas, kas saistītas ar emocionāliem pārdzīvojumiem, un vai jūs cen�aties izvairīties no tām?� (Atbilde �nē� atbilst noturīgumam.).

Uz neizbēgamo jautājumu �Kas ir labāk?� mēs jau esam iemācīju�ies atbildēt: viss ir atkarīgs no apstākļiem, no emociju rakstura, no to sabiedriskā novērtējuma. Svarīgi ir arī tas, ka cilvēks var un ka da�kārt viņam nepiecie�ams būt (!) emocionāli noturīgam, neraugoties uz savām dabas dotajām iezīmēm. Atcerēsimies cilvēku varonīgās pa�aizliedzības un nesatricināmās izturības piemērus bargajos kara gados. Arī mierīga darba procesā mums nereti ir glu�i vienkār�i jābūt izturīgiem, pacietīgiem, ir nepiecie�amas tādas īpa�ības, kas pamatojas uz emocionalitātes un pienākuma jūtu sakausējumu. Ne velti runā par personības emocionālo briedumu. Psihologi iz�ķir arī emotivitāti � emocionālo reakciju spēku, kas raksturīgs cilvēkam.

Interesantu emociju klasifikāciju un to identificē�anas veidus ir ieteicis padomju psihologs B. Dodonous, kura grāmatu �Emociju vērtība� mēs minējām jau iepriek�. B. Dodonovs iz�ķir 1) altruistiskās emocijas, kas rodas, pamatojoties uz vajadzību sadarboties, palīdzēt citiem cilvēkiem, aizstāvēt tos. Pēc to jaunie�u domām, kuri piedalījās pētījumā, �ādas emocijas izpau�as tad, kad ir vēlē�anās �sagādāt citiem laimi un prieku�, �nemiers par kāda likteni, rūpes�, �līdzdzīvo�ana citu veiksmēm un priekiem� (atcerieties par līdzpriecā�anos!), �maigas un mīļas jūtas�, �uzticība�, �līdzdalība, �ēluma jūtas�; 2) komunikatīvās emocijas, kas rodas, pamatojoties uz saskarsmes vajadzību. Sīs emocijas tiek raksturotas kā �vēlē�anās būt kopā ar kādu, dalīties domās un pārdzīvojumos�, �simpātijas�, �cieņa�, �atzinības, pateicības jūtas�; 3) glo-riskās emocijas (no latīņu vārda gloria � slava) ir saistītas ar pa�apliecinā�anās, ar slavas vajadzību. Cilvēki, kuriem �īs emocijas ir raksturīgas, vispatīkamāk jūtas tad, kad kļūst par vispārējas uzmanības un sajūsmas objektu. Gloriskās emocijas izpau�as tieksmē iegūt atzinību, cieņu, �aizskartās patmīlības jūtās un vēlmē revan�ēties�, �patmīlības tīkamā kņudē�anā�, �pārākuma izjūtā�; 4) praktiskās emocijas, ko izraisa darbība, kuru veic cilvēks, sekmes vai neveiksmes tajā. �īm emocijām raksturīgi tādi pārdzīvojumi kā �vēlē�anās gūt sasniegumus darbā�, �spriedze�, �aizgrābtība, aizrautība ar darbu�, �tīksminā�anās ar sava darba rezultātiem, tā produktu�, �tīkams nogurums�, �patīkams gandarījums par padarītu darbu, par to, ka diena nav pavadīta veltīgi�; 5) pugniskās emocijas (no latīņu vārda pugria � cīņa), kuru pamatā ir vajadzība pārvarēt grūtības, interese par cīņu. Lūk, kā savus pārdzīvojumus pirms lēciena ar izpletni apraksta kosmonauts Aleksejs Ļeo-novs: �Pirms sestā lēciena dvēselē tik un tā uzplaiksnī tādas kā moko�i līksmas ilgas un reizē arī aizgrābjo�a briesmu, augstuma, sava spēka izjūta.� �īs emocijas izpau�as kā �asu pārdzīvojumu alkas�, �briesmu, riska izjūta�, �izlēmīgums�, �sportisks niknums� utt.; 6) romantiskās emocijas, kuru pamatā ir tiek�anās pēc visa neparastā. Tās gandrīz vienmēr ietver arī gaidas: tūlīt, tūlīt kaut kas notiks. �īs emocijas tiek izjustas kā �tieksme pēc neparastā, neiepazītā�, �ilgas pēc kaut kā nebiju�a un laba, gai�a un brīnuma gaidas�, �tāluma aicinājums�; 7) gnostiskās emocijas (no grieķu vārda gnosis � zinā�anas), kas ir saistītas ar personības izziņas darbību. Tās ir savdabīgas intelektuālās emocijas: �tieksme izprast, iedziļināties parādību būtībā�, �izbrīns un neizpratne�, �jūtas, kas saistītas ar tuvo�anos atrisinājumam, atminējumam�; 8) estētiskās emocijas, ko rada mākslas darbi un dabas vēro�ana. Tās ietver �alkas pēc skaistuma�, �skaistuma izjūtu�, �gai�as skumjas un pārdomas�, �liriski apcerīgu stāvokli� u. c.; 9) hedoniskās emocijas, kuru pamatā ir to vajadzību apmierinā�ana, kas saistītas ar fizisko un garīgo labsajūtu. Tā ir �bauda, kas gūta, fiziski izjūtot gar�īgu ēdienu, sauli, siltumu utt.�, �medains laiskums�, �līksme�; 10) akvizitlvās emocijas (no angļu vārda acquisition � iegū�ana), kas saistītas ar lietu krā�anu, �kolekcionē�anu�, tieksme, kura pārsniedz praktisko vajadzību. �ādu emociju pazīme var būt �tieksme kaut ko vairumā iegādāties, krāt, kolekcionēt�, �prieks par to, ka palielināju�ies uzkrājumi�. Te ir vietā atcerēties Pļu�kinu vai Skopo bruņinieku. Ta�u tas ir negatīvais pols. Pozitīvajā polā ir nesavtīgie kolekcionāri un krājēji.

Vispār ikvienai no minētajām emocijām var būt daudz toņu un izpausmju, katrā no tām var izdalīt �polāros pārus�. Ikviens cilvēks ir spējīgs zināmā mērā izjust visas emocijas. Tai pa�ā laikā ir vērojamas ļoti būtiskas individuālās īpatnības. Katram cilvēkam, kā atzīmē B. Dodonovs, ir sava garīgā, emocionālā melodija vispārējā emocionālā virzība, ko raksturo tas, kādas emocijas ir viņam vistuvākās, visvēlamākās un vispastāvīgākās. Pēc K. Cukov-ska vārdiem, izcilais krievu rakstnieks Ļ. Tolstojs �pirmais saprata, ka bez visām citām īpa�ībām cilvēka personībai ir it kā sava dvē-. seles melodija, kura vienmēr skan ikvienā no mums, un, ja mēs esam sadomāju�i atdarināt cilvēku un attēlojam viņa īpa�ības, bet �o dvēseles melodiju atstājam bez ievērības, � attēls iznāks melīgs un nepatiess�.

Dro�i vien tie�i �ī emocionālā melodija, kas skan ikvienā no mums, arī ir tas, kam tik grūti atrast zinātnisku skaidrojumu, bet ko tik viegli var izjust, pārdzīvot, ar ko izskaidrojama noslēpumainā neobjektivitāte un izvēlīgums mūsu attieksmē pret dabu un mākslu, pret dzīves situācijām un, galvenais, pret citiem cilvēkiem. Tie�i dvēseles melodiju saskaņa, harmonija ir pamatā attieksmei pret citu cilvēku � no viegla �patīk� līdz kaislīgai mīlestībai, no simpātijām līdz dziļai draudzībai uz visu mū�u. Dvēseles melodiju saskaņa ir pamatā radniecīguma jūtām, otra cilvēka atklā�anai, tādām jūtām, ko nevar izteikt vārdos, bet kas aizvien liek iesaukties:-�Jūs esat tā, ko es meklēju visu savu apzinīgo dzīvi. Vienīgā, neatkārtojamā ... Otras tādas nav un nevar būt! Satikt �o vienīgo var tikai reizi dzīvē, otrreiz tas nevar notikt. Nepalaidiet garām �o gadījumu! Apstājieties, nepaejiet garām tam laimīgajam brīnumam, kas dāvāts jums un man.�⁴⁶ Bet kā noteikt, kā izdzirdēt �o dvēseles melodiju? Mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki izlīdzas ar mākslas tēliem, bet zinātniekiem jāveic izmēģinājumi, jāskaitļo, �algebriski jāpārbauda harmonija�, arī cilvēka jūtu un attiecību harmonija. Tādējādi viņi it kā pārkāpj to aizliegumu, ko vārdos izteicis izcilais liriķis S. Jeseņins:

Par mīlu nemēdz vārdos teikt,

Par mīlu tikai sapņo slēpu,

Un acis, tās kā jahonts deg.

Par mīlestību mēs te runājam visai maz, ta�u, ja labi padomā, viss, kas �eit teikts, ir teikts par mīlestību.

Pēc �īs, vārda tie�ajā nozīmē, liriskās atkāpes jāteic da�i vārdi par savas un citu cilvēku vispārējās emocionālās virzības izpēti. Sāksim ar uzdevumu, ko sava eksperimenta dalībniekiem uzdeva

B. Dodonovs. Viņ� aicināja apvienot pāros �ādus vārdus: skūpsts, tarakāns, lakstīgala, klepus. �o vienkār�o uzdevumu viņi veica visai da�ādi. Viens bija izveidojis �ādus pārus: 1) skūpsts, klepus; 2) lakstīgala, tarakāns. Citi grupēja glu�i citādi: 1) lakstīgala, skūpsts; 2) tarakāns, klepus. Turklāt, izrādās, nemaz nav grūti pierādīt, ka var abējādi. Pirmajā gadījumā apvienoti dzīvu radību nosaukumi un darbību nosaukumi, otrajā � vārdi apvienoti pēc emocionālā iespaida: patīkamas parādības un tas, kas rada nepatīkamas emocijas. Ta�u kaut kas ir licis pētījuma dalībniekiem izvēlēties vienu no divām pilnīgi at�ķirīgām pozīcijām. �Fiziķi� un �liriķi�? Tā sākās emocionālās virzības tipu izpēte, par kuras rezultātiem jau runājām. Es domāju, ka anketveida testu, ko izstrādājis zinātnieks, var izmantot gan pa�vērtējumam, gan citu cilvēku emocionālās virzības dominējo�ā tipa, to �emocionālās melodijas� orientējo�ai noteik�anai.

Ko es vislabprātāk pārdzīvoju

Anketas mērķis. Sls anketas mērķis ir noteikt tādas at�ķirības, kuras nav iespējams apzīmēt ar �labāk�sliktāk�. Tāpēc ikviena atbilde Jūs raksturos vienlīdz labi, ja atbildēsiet nopietni un patiesi. Jūsu pienākums ir pacensties precīzi ievērot i n-s t r u к c i j u.

Instrukcija. Izpildiet, lūdzu, norādītajā secībā �ādus uzdevumus:

1) uzmanīgi izlasiet patīkamo pārdzīvojumu sarakstu un pierakstiet tā pārdzīvojuma numuru, kuru jūs vislabprātāk izjūtat. Ja esat pilnīgi pārliecināts par savas atbildes pareizību, pasvītrojiet �o numuru;

2) pārējos numurus rakstiet rindiņā pa labi tādā secībā, kāda atbilsto�i ir tām emocijām, kurām jūs dodat priek�roku;

3) ar vertikālu līniju atdaliet tās emocijas, kurām jūs ne�aubīgi dodat priek�roku!

Piemērs: 9, 8, 4, 6/5, 7, 2, 1, 10.

Pārdzīvojumu uzskaitījums.

1. Neparastuma, noslēpumainības, neziņas izjūta sve�ā vietā vai neierastos apstākļos.

2. Priecīgs saviļņojums, nepacietība, iegādājoties jaunas lietas, kolekcionējamos priek�metus, gandarījums, ko sniedz apziņa, ka to kļūst aizvien vairāk.

3. Priecīgs satraukums, pacilātība, aizrautība, ja darbs rit labi, ja redzi, ka gūsti panākumus.

4. Gandarījums, lepnums, garīgs pacēlums, ja izdodas apliecināt savas personības vērtību vai pārākumu pār sāncen�iem, ja par tevi patiesi ir sajūsmā.

5. Jautrība, bezrūpība, laba fiziskā pa�sajūta, bauda, ko sniedz gar�īgs ēdiens, atpūta, nepiespiesta gaisotne, dro�ības izjūta un miers.

6. Prieks un gandarījums, ja izdevies izdarīt kaut ko labu sev dārgiem cilvēkiem.

7. Kaismīga interese, bauda, izzinot kaut ko jaunu, iepazīstoties ar zinātniskiem faktiem. Prieks un dziļ� gandarījums, ja esi nonācis līdz parādību būtībai, minējumu un hipotē�u apstiprinājumam.

8. Kareivīgs uzbudinājums, riska izjūta, azarts, asas izjūtas cīņas laikā, briesmu izjūta.

9. Prieks, labs garastāvoklis, simpātijas, pateicība, ko izjūti, kontaktējoties ar cilvēkiem, kurus tu cieni un mīli, un konstatējot draudzību un savstarpēju sapratni, saņemot palīdzību un atzinību no citiem cilvēkiem.

10. Savdabīgas, saldkaislas un skaistas jūtas, kas pārņem, vērojot dabu, klausoties mūziku, dzeju vai uztverot citus daiļdarbus.

Pēc darbo�anās ar �o anketu jums k|ūs saprotamāka personiskā emocionālā pasaule, bet, ja savas atbildes turklāt salīdzināsiet ar draugu atbildēm, varbūt labāk sapratīsiet gan to, kas jūs saista, gan arī to, kas varbūt reizēm �ķir. Tikai gribu brīdināt: patiesa, dziļa draudzība var saistīt gan cilvēkus ar līdzīgiem �emocionālajiem profiliem�, gan arī cilvēkus, kuriem tie ir at�ķirīgi, pēc savstarpējas papildinā�anās principa. Būtu interesanti un pamāco�i salīdzināt �ās anketas rezultātus ar tiem datiem, kas iegūti pēc darbo�anās ar tabulu, kura dota 177. lpp. Tādējādi varēsim uzzināt, kādām profesijām dod priek�roku noteikta emocionālās virzības tipa cilvēki.

Emocionālo stāvokļu veidi. Personības emocionālie pārdzīvojumi at�ķiras ne tikai pēc iemesliem, kas tos izraisa, bet arī pēc to spēka un noturīguma. Arī te mums paveras pla�s spektrs, sākot ar tikko pamanāmu vieglu pārdzīvojumu un beidzot ar vētrainiem emociju uzliesmojumiem. �Es jums novēlu labu garastāvokli�; �Kāds jums garastāvoklis?�; �Man ir slikts garastāvoklis�; �Garastāvoklis uzlabojās� � �ādus izteicienus dzirdam un pa�i lietojam gandrīz uz katra soļa. Un tā nebūt nav nejau�ība. Garastāvoklis ir tāds emocionāls stāvoklis, kas noteiktā laika posmā ietonē visu cilvēka psihisko dzīvi. Tas ir visas viņa dzīves un darbības emocionālais fons, emocionālais vadmotīvs. Aktīvs cilvēks aizvien ir kādu emociju iespaidā: vai nu tās ir vieglas skumjas, vai kluss prieks, darbo�anās alkas vai miera izjūta, ilgas pēc kaut kā patīkama vai arī nemiers utt.

No kā atkarīgs ir garastāvoklis? Da�kārt pa�am cilvēkam viņa garastāvoklis liekas neizskaidrojams. �Es pats nevaru saprast, kāpēc man pēk�ņi sabojājās garastāvoklis�; ��odien glu�i vai dziedāt gribas � nezinu, kas par iemeslu�. Ta�u īstenībā garastāvokli alla� kaut kas nosaka, tam alla� ir kādi iek�ēji vai ārēji cēloņi.

Tā, piemēram, kaut vai cilvēka fiziskais stāvoklis. Tie�i tas rada to vispārīgo noskaņojumu, ko sauc par pa�sajūtu. Da�kārt slikta pa�sajūta jeb, kā vēl mēdz teikt, zems dzīves tonuss, signalizē par kaut kādiem traucējumiem organismā, par slimības sākumu. Tāpēc pret savu pa�sajūtu ir jāizturas ļoti uzmanīgi. Tiesa gan, da�kārt �ī uzmanība var būt pārspīlēta un pāriet aizdomīgumā, kad cilvēks nemitīgi cen�as atklāt sev kādu slimību pazīmes.

Garastāvokli nosaka da�ādi nozīmīgi un nenozīmīgi dzīves fakti. Da�kārt tie�i �ie nenozīmīgie fakti, kuriem, kā �ķiet, nav vērts pievērst nekādu uzmanību, tomēr var sabojāt garastāvokli: aizmirsies paņemt līdzi vajadzīgo grāmatu, nepaspēji uz autobusu, aizķērās kāja un gandrīz pakriti. �Nelaime pēc nelaimes,� skumīgi nodomā cilvēks, �man �odien nepavisam neveicas!�

Ta�u pats izplatītākais un būtiskākais garastāvokļa, arī pa�u spēcīgāko emocionālo stāvokļu avots ir mūsu darbība. Panākumi, pozitīvs vērtējums uzlabo garastāvokli. Neveiksme, zems vai negatīvs vērtējums bojā to. Te ir arī atgriezeniska ietekme: labā, jautrā garastāvoklī darbi �ķiras. Jāpiebilst, ka to jau sen ir pamanīju�i psihologi, kas strādā rūpniecības uzņēmumos. Arī dzīves vērojumi un speciālie pētījumi ir parādīju�i, ka labs garastāvoklis ir varens darba ra�īguma paaugstinā�anas faktors. Tāpat ir noskaidrots, ka garastāvokli ietekmē gan telpu krāsojums, gan darba ritms, ta�u pats galvenais laikam gan ir cilvēka savstarpējās attiecības darba kolektīvā.

Citi cilvēki vispār ir varens mūsu garastāvokļa avots. Vai jums nav bijis brīni�ķīgs garastāvoklis visu dienu no tā, ka esat saticis simpātisku cilvēku, dzirdējis labu vārdu, licis labvēlīgi uzsmaidīt savam biedram. Mēdz būt arī otrādi. Taisnība bijusi angļu domātājam D. Lokam, kad viņ� pirms simt gadiem rakstīja: �Neviens ... nevar dzīvot sabiedrībā, ja viņu nomāc tuvinieku un apkārtējo cilvēku nelabvēlība un sliktas domas. Tāds slogs ir pārāk smags cilvēka pacietībai, un nesamierināmās pretrunās dzīvo tas, kur� rod apmierinājumu sabiedrībā un tomēr paliek nejūtīgs pret savu biedru nicinājumu un nelabvēlību.�

Tātad citi cilvēki, viņu attieksme pret mums, uzmanība un rūpes, vārdi un rīcība, pat skatieni un smaids veido mūsu garastāvokli. Citi cilvēki... Ta�u katrs no mums ir �cits� attiecībā pret saviem tuviniekiem, paziņām un sve�iem cilvēkiem. Varbūt, pirms vainosim viņus par savu sabojāto garastāvokli, pavērosim pa�i savu uzvedību, vai mēs nebojājam (tīri nevil�us!) garastāvokli citiem! Un pretī saņemam... arī sliktu garastāvokli. Ta�u tagad jau savējo.

Kā to pamanījis kādas grāmatas varonis, �labu garastāvokli neviens uz paplātes klāt nepienesīs, par to jārūpējas katram pa�am�. Garastāvoklis, protams, ir atkarīgs no cilvēka dzīves stila, un receptes katram gadījumam atrast ir grūti. Ta�u da�us padomus var dot. Lai uzlabotu savu omu, var rīkoties, piemēram, �ādi. Iedomājies, ka tev ir lielisks, mo�s, dzīvespriecīgs garastāvoklis. Te palīdzēs arī ārējās izteiksmes līdzekļi: parūpējies, lai tavai sejai un augumam būtu tāds izskats, kāds tiem parasti ir tad, kad tev ir labs garastāvoklis, � iztaisnojies, dziļi ieelpo, uzsmaidi... Nu? Vēl izmanto da�us autogēnā treniņa paņēmienus. Lūk, piemēram, ar �ādu formulu palīdzību jūs varat stiprināt ticību saviem spēkiem pirms eksāmena: �Es esmu mierīgs... Es esmu pilnīgi mierīgs ... Es esmu gatavs �ai dienai... Es esmu gatavs eksāmenam ... Visus galvenos tematus es esmu labi apguvis ... Es spēju koncentrēties par jebkuru jautājumu ... Es ticu saviem spēkiem ... Es ticu savām spējām... Viss ir kārtībā... Es esmu mierīgs.� No rīta to papildini vēl ar �ādu formulu: �Svaigums un mo�ums pārņem manu organismu. Es jūtu pieplūstam mo�umu un spēku. Enerģija ir kā uzvilkta atspere. Es uzsmaidu visiem.�

Afekts un kaislības. Garastāvoklim pretējs psihiskais process ir afekts � vētrains, īslaicīgs emocionālais uzliesmojums, kas pārņem visu cilvēka personību. Da�kārt afekta, dusmu, baiļu vai prieka stāvoklī cilvēks it kā zaudē pa�kontroli, nevalda pār sevi, nonāk pilnīgā pārdzīvojuma varā. Daiļliteratūrā var atrast daudz spilgtu afekta stāvokļa aprakstu. Piemēram, atcerieties M. Ļermontova poēmas varoņa Mciri pārdzīvojumus, kad viņ�, bēgot no klostera uz dzimteni, ir apmaldījies me�ā:

Tad nokritis, kur paugurs vēss,

Kā ārprātīgais kaucu es Un ņēmos zemes krūti grauzt,

Līdz sāka asras ceļu lauzt �

Ar karstu straumi dziļumos ...

Vai afekta stāvoklis ir regulējams, vai tas ir pārvarams? Pirmām kārtām nepiecie�ams ieaudzināt izturību un pa�savaldību. Da�kārt cilvēki nonāk afekta varā savdabīgas bezatbildības un visatļautības dēļ. Var teikt, ka viņi ļaujas afekta varai un izmanto to apzināti kā līdzekli citu pakļau�anai. �āda stāvokļa regulācijai var noderēt pārslēg�anās uz kādu fizisko darbu vai ierastu nodarbo�anos. Citiem palīdz skaitī�ana pie sevis: aizskaita līdz desmit, un viss pāriet.

Laikam gan pats spēcīgākais un spilgtākais cilvēka emocionālais stāvoklis ir kaislība. At�ķirībā no afekta kaislība ir noturīgas, visaptvero�as jūtas, turklāt, lai tās apmierinātu, cilvēks izjūt tieksmi aktīvi darboties. Ne velti mēdz teikt, ka lielas kaislības rada lielu enerģiju. Vēstulē jaunie�iem I. Pavlovs rakstīja: �Zinātne

prasa no cilvēka lielu sasprindzinājumu un milzīgu kaismi. Esiet kaislīgi meklētāji!� Lielu kaismi no cilvēka prasa arī citi darbības veidi: darbs, sports, māksla. Tai pa�ā laikā cilvēks nedrīkst kļūt par savu egoistisko kaislību � skopuma, skaudības, mantkārības � vergu.

Personības emocionālā pasaule... Tas nav tikai skaists tēls. Vēlreiz jāatgādina, ka mūsu psihe ir vienots veselums. To caurvij emocionālie pārdzīvojumi. Var būt, ka emocijas nodro�ina personības harmoniju un vienotību, no vienas puses, un tās disharmoniju, pretrunīgumu, iek�ējos konfliktus, no otras puses.

Divpadsmitā nodaļa PERSONĪBAS RAKSTURS UN TEMPERAMENTS

Katram cilvēkam ir trīs raksturi: tas, kuru viņam piedēvē citi; tas, kuru viņ� pats sev piedēvē; un, visbeidzot, tas, kur� viņam ir īstenībā.

V. Igo

Rakstura jēdziens. Tās īpa�ības un iezīmes, ko mēs jau esam iepazinu�i, katra cilvēka personībā ir apvienotas at�ķirīgi. Personības psiholoģisko īpa�ību neatkārtojamais, individuālais apvienojums veido cilvēka raksturu. Par to parunāsim sīkāk.

�Raksturs� � �ā vārda sakne ir arī vārdiem �rakstīt�, �raksti�. Patiesi, raksturā ta�u ir it kā ierakstīta tā darbība un audzinā�ana* kas veido cilvēka personību. Dzīve atstāj savas pēdas cilvēka raksturā. Bet kop� noteikta brī�a cilvēks sāk pats rakstīt savas dzīves lappuses. Te arī, patiesību sakot, meklējama pa�audzinā�anas būtība.

�iem vārdiem ir vēl kāda visai būtiska nozīme. Raksturam ir zināma ietekme uz cilvēka rīcību, domām un jūtām. Pēc �īm izpausmēm mēs sprie�am par konkrētās personības raksturu. Par cilvēka rakstura iezīmēm jāuzskata nevis visas cilvēka īpatnības, bet gan tikai pa�as būtiskākās un noturīgākās. Ja, piemēram, pusaudzis kādam rupji atbildējis vai iekaisis dusmās, tas vēl nebūt nenozīmē, ka rupjība un ātras dusmas ir viņa rakstura īpa�ības. Da�kārt pat loti drosmīgi cilvēki var izjust bailes, ta�u par gļēvuļiem viņus tāpēc nenosauksim. Zinot cilvēka raksturu, respektīvi, viņa svarīgākās un stabilākās īpa�ības, varam paredzēt, kā viņ� rīkosies konkrētā situācijā, ko darīs un ko teiks.

Jūs ta�u pa�i varat paredzēt, kā jūsu draugs vai draudzene uztvers noteiktu problēmu, un arī viņi var pateikt, kāda būs jūsu uzvedība. Jūs lieliski zināt, kā katrs skolotājs reaģēs uz noteiktu skolas dzīves epizodi, ko �ai gadījumā teiks māte, ko � tēvs. �āda prognozē�ana ir iespējama, pirmkārt, tāpēc, ka katrs cilvēks izturas atbilsto�i savam raksturam, un, otrkārt, tāpēc, ka jūs jau esat izzināju�i viņa raksturu. Saskarsme ar sve�u cilvēku ir grūta vispirms jau tāpēc; ka nezini, ko var sagaidīt no viņa un ko viņ� gaida no tevis. Tikai pēc raksturu iepazī�anas cilvēku saskarsme noris vairāk vai mazāk gludi. �Vairāk vai mazāk� es piebildu tāpēc, ka cilvēka personība, viņa raksturs ir ļoti sare�ģīta un ari ārkārtīgi mobila, dinamiska parādība. Raksturam ir savi likumi, ta�u_ tie ir nevis absolūti likumi, ko var viegli izteikt vienkār�ās matemātiskās formulās, bet gan nosacīti likumi. Arī tos psihologi kādreiz dro�i vien ietvers formulās, ta�u �īs formulas būs ņemtas no augstākās matemātikas, relativitātes teorijas un matemātiskās statistikas. Ta�u praksē saskarsme ir nebeidzama savstarpējā izzinā�ana, paredzē�ana un kļūdī�anās. īpa�i daudz �ādu kļūdu ir cilvēkiem, kuri nav pietiekami vērīgi, jūtīgi un izglītoti psiholoģijas jomā.

Rakstura iezīmju (jeb īpa�ību) ir ļoti daudz. S. O�egova diezgan nelielajā skaidrojo�ajā �Krievu valodas vārdnīcā� ir vairāk nekā pusotra tūksto�a vārdu to apzīmē�anai. Visas �īs iezīmes jeb, kā vēl tās mēdz saukt, personības īpa�ības dalās vairākos lielos blokos, grupās, kas, savstarpēji cie�i saistītas, ietekmē cita citu un atspoguļo cilvēka attieksmi pret da�ādām dzīves^pusēm. Pirmām kārtām atzīmēsim tās īpa�ības, kurās izpau�as personības vissvarīgākās iezīmes, tās pārliecība un ideāli, virzība. Sīs iezīmes rada noteiktu nokrāsu citām rakstura īpa�ībām, pie�ķir tām sociālu jēgu.

Te ietilpst tās īpa�ības, kurās izpau�as cilvēka attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, pret sabiedrību kopumā, � patriotisms, kolektīvisms, sabiedriskums, smalkjūtība, uzticība, labestība, godīgums, taisnīgums, patiesums u. c. Tās ir �īs grupas pozitīvās īpa�ības. Ta�u ir sastopamas arī negatīvās � egoisms, nejūtīgums, melīgums, liekulība u. c.

Nākamajā personības īpa�ību grupā ietilpst tās rakstura īpa�ības, kurās izpau�as cilvēka attieksme pa�am pret sevi. Patiesi, cilvēks ta�u nevis vienkār�i kontaktējas ar citiem cilvēkiem, mācās, strādā, citiem vārdiem sakot, darbojas apkārtējā pasaulē. Mēs vēl domājam arī par to, ko darām, salīdzinām sevi ar citiem, savus darbus un panākumus ar citu cilvēku darbiem un panākumiem. Tādu pa�u salīdzinājumu, pa�novērtējumu izdarām attiecībā uz savām īpa�ībām: ārieni, spējām... Citiem vārdiem sakot, jau kop� bērnības mācāmies novērtēt pa�i sevi. Tā rodas tas, ko apzīmējam ar vietniekvārdu �es�. Izveidojas mums jau labi pazīstama, interesanta situācija: cilvēks it kā sadalās divās daļās � viena daļa darbojas, sarunājas, risina uzdevumus, gatavo lidmodeļus, spēlē futbolu, lasa grāmatas, bet otra � visu laiku vērtē, salīdzina, kontrolē. Tādējādi personība ir vai nu apmierināta ar sevi, vai sevi nopeļ, ir saskaņā ar sevi vai arī visu laiku iek�ēji cīnās.

Personības pa�novērtējums var būt pareizs, bet da�kārt cilvēks var arī dot sev paaugstinātu vērtējumu, kļūdīties, pārāk augstu novērtēt savus nopelnus, sasniegumus un zinā�anas. Tā rodas paaugstināts pa�novērtējums. Kad �āds jauneklis vai jauniete atklāj, ka apkārtējie cilvēki � vecāki, biedri, skolotāji � ir citās, īstenībai vairāk atbilsto�ās, pareizākās, bet tai pa�ā laikā arī pieticīgākās domās, nereti rodas konflikti: cilvēki apvainojas, uzskata, ka pret viņiem izturas netaisnīgi, ka viņus nenovērtē, nesaprot. īpa�i grūta dzīve ir tiem, kuriem, kā mēdz teikt, ir slimīga pa�apziņa. Sie cilvēki parasti mēdz ātri iekaist, viegli apvainojas vai arī, glu�i otrādi, ir noslēgti, drūmi, aizdomīgi. Te, lūk, ari izpau�as kautrības nozīme. Kautrīgs cilvēks sevi novērtē pareizi, neizceļ savus patiesos vai �ķietamos nopelnus. Mēdz būt arī citādi � cilvēks ir pārāk stingrs attiecībā pret sevi, nenovērtē pats sevi. Tas rada neticību saviem spēkiem, pa�noniecinā�anu, biklumu.

Mēs runājām par tām rakstura iezīmēm, kurās izpau�as cilvēka attieksme pa�am pret sevi. Tagad aplūkosim citu īpa�ību grupu � tās ļoti svarīgās īpa�ības, kurās izpau�as cilvēka attieksme pret darbu, saviem pienākumiem, darba rezultātiem. Par �ās grupas pozitīvajām īpa�ībām uzskatāms strādīgums, iniciativitāte, neatlaidība, kārtīgums, par negatīvām � bezatbildība, slinkums, ko pelnīti sauc par visu netikumu māti, beziniciativitāte, formālisms darbā, bailes no grūtībām utt.

Gribas īpa�ības. īpa�a vieta cilvēka raksturā ir gribas ipa�ibām, gribai. Gribu dēvē par rakstura pamatu, par tā mugurkaulu. Visi jūs dro�i vien esat dzirdēju�i un pa�i ne reizi vien lietoju�i �ādus izteicienus: �cilvēks ar raksturu�; �viņam ir spēcīgs raksturs� vai arī � glu�i otrādi � �bezrakstura cilvēks�; �muļļa�; �ne �is, ne tas�. Tajos pirmām kārtām tiek akcentēta cilvēka gribas īpa�ību izpausme. Ne velti zinātnieki un rakstnieki, kuri pētī cilvēka raksturu, alla� izceļ gribas nozīmi. Izcilais sengrieķu filozofs Aristotelis, kas savos darbos apkopojis visus sava laikmeta zinātnes sasniegumus, raksturu un gribu ir salīdzinājis �ādi: �.. raksturā izpau�as gribas virzība; tāpēc raksturs neatspoguļojas tajās runās, kurās nav skaidrs, kam kāds cilvēks dod priek�roku un no kā izvairās..�

Cilvēks bez gribas ir kā automobilis bez motora: viss it kā izskatās iespaidīgi, bet labuma nekāda. Kas tad īsti ir griba? Tā pirmām kārtām ir cilvēka spēja veikt apzinātas darbības, kas prasa pārvarēt ārējās vai iek�ējās grūtības. Ikvienai gribas izpausmei ir sare�ģīta iek�ējā struktūra. Gribas darbība sākas tad, kad cilvēkam rodas kāda vajadzība, kas virza viņa aktivitāti, kad rodas darbības motīvs. Jau �ai pirmajā posmā ir iespējama iek�ējā cīņa, motīvu cīņa. Tā rodas tad, kad personībai ir vairāki mērķi, kas atbilst da�ādām vajadzībām. Jau �ai posmā cilvēkam jāparāda savs briedums, izpratne par sociālajām interesēm, prasme apvienot personisko ar sabiedrisko, jāapzinās, kas konkrētajā brīdī ir vissvarīgākais. Piemēru te ir, cik tik uziet. Pietiek, ja paanalizējam savu darbību kaut vai vienas dienas laikā, un atklāsies, ka bijis daudz tādu gadījumu, kad nācies izlemt, ko darīt. Sie lēmumi biju�i jāpieņem gan pavisam vienkār�os gadījumos (piemēram, bija jāizlemj, kur doties vakarā � uz kino vai uz koncertu), gan arī sare�ģītās dzīves situācijās (bijis jāiz�ķir, kur doties pēc skolas beig�anas).

Tātad mērķi esam izvēlēju�ies, lēmums ir pieņemts. Tālāk nepiecie�ams izvēlēties līdzekļus to īsteno�anai. Arī �ai posmā ne vienmēr viss rit gludi. Mērķi ta�u var sasniegt, ejot da�ādus ceļus. Ir viegls, bet ne visai godīgs ceļ�, ir arī grūts, bet cilvēka cienīgs, cildens ceļ�. Tātad cilvēku raksturo ne tikai mērķis, uz kuru viņ� tiecas, bet arī līdzekļi, kurus viņ� izvēlas tā sasnieg�anai. Aplūkosim

kādu ļoti vienkār�u piemēru: skolēns vēlas saņemt teicamu

atzīmi mājas sacerējumā. Vai tas ir labs mērķis? Protams! Ta�u to var sasniegt ar da�ādiem līdzekļiem � var izlasīt daudz papild-literatūras, izmēģināt vairākus variantus, vairākkārt labot uzrakstīto, sare�ģītākos gadījumos ielūkoties vārdnīcā, konsultēties ar skolotāju utt. Ta�u cits skolēns dodas uz mērķi pa vieglāko ceļu: ne�ēlodams spēkus, sameklē gatavu darbu un noraksta to.

Jezuītiem, par kuru reakcionāro darbību jūs zināt no viduslaiku vēstures, bija �āda devīze: �Mērķis attaisno līdzekļus.� Vispārcilvēciskā morāle noraida �o ne�ēlīgo principu. Līdzekļiem, kas tiek izmantoti mērķa sasnieg�anai, jābūt godīgiem, humāniem, cildeniem.

Pēc tā, kā cilvēks pieņem lēmumu, var spriest par tādu gribas īpa�ību kā izlēmīgums. Izlēmīgi cilvēki lēmumus pieņem ātri, ne�aubīdamies. Izlēmīgums ir īpa�i vajadzīgs tajos gadījumos, kad no lēmuma pieņem�anas savlaicīguma ir atkarīgi darba panākumi. Dzīvē ta�u mēdz būt tādas situācijas, kad glu�i vienkār�i nedrīkst kavēties. Tādi gadījumi ir aprakstīti grāmatās par kara gadiem, un arī mierlaika apstākļos izlēmīgums ir viena no cilvēka vērtīgākajām īpa�ībām. Ta�u izlēmīgumu nevajag jaukt ar steigu. Ne velti saka: �Septiņreiz nomērī, vienreiz nogriez.� Jāpiebilst gan, ka ir cilvēki, kas �nomērī� nevis septiņas reizes, bet daudz vairāk rei�u vai pat visu laiku to vien dara kā mērī, bet, lai �nogrieztu�, izdarītu, viņiem trūkst izlēmības.

Tātad jūsu mērķis ir skaidrs, līdzekļus esat izvēlēju�ies. Tad sākas galvenais gribas darbības posms � pieņemto lēmumu īsteno�ana. Bez tā vispār nav iedomājama gribas darbība un visi iepriek�ējie pūliņi un visas pārdomas izrādās veltīgas. Da�kārt gadās, ka jauneklis vai jauniete pieņem brīni�ķīgus lēmumus, izvēlas labus, dro�us ceļus to sasnieg�anai, ta�u līdz galam tos nenoiet. Viņiem trūkst neatlaidības, gribasspēka. 19. gs. krievu literatūrā ir radies īpa�s literārā varoņa tips � �liekais cilvēks�, kur� pieņem labus lēmumus, ta�u nav spējīgs īstenot savas ieceres.

Griba izpau�as ne tikai aktīvā darbībā un rīcībā. Tā izpau�as prasmē savaldīt sevi, apturēt nevēlamās darbības. Tad runā par savaldību, pacietību, pa�savaldī�anos.

Raksturs un temperaments. To personības individuālo īpatnību vidū, kas spilgti raksturo cilvēka uzvedību, viņa darbību un saskarsmi ar citiem cilvēkiem, īpa�a vieta ir temperamentam.

Temperaments pieder pie tiem psiholoģiskajiem jēdzieniem, kurus �visi zina�. Raksturojot savus paziņas, mēs vienā laidā izmantojam da�ādu temperamentu nosaukumus � par vienu apgalvojam, ka viņ� ir tipisks holēriķis, citu dēvējam par sangviniķi, tre�o � par flegmātiķi, ceturto � par melanholiķi.

Runājot par temperamen⁴�¹, es izmantoju �ādu pavisam vienkār�a eksperimentu. Pirms temperamenta zinātniskā izklāsta lūdzu paccK rokas tiem, kuri sevi uzskata par holēriķiem, sangviniķiem utt. Izrādās, ka cilvēki sevi visbie�āk uzskata par holēriķiem vai sangviniķiem. Flegmātiķi sastopami retāk, bet pavisam reti kur� piekrīt, ka ir melanholiķis, it kā būtu kauns atzīties par to. Tikai vēlāk sarunas gaitā klausītāji uzzina, ka nemēdz būt �labu� vai �sliktu� temperamentu, ka uz ikviena temperamenta pamata var izveidot sevī visda�ādākās personības iezīmes un ka izcilu cilvēku vidū sastopami visu �etru temperamenta tipu pārstāvji: I. Krilovs un M. Ku-tuzovs biju�i flegmātiķi, A. Pu�kins un A. Su-vorovs � holēriķi, M. Ļermontovs un Napoleons � sangviniķi, bet N. Gogolis un P. �aikovskis � melanholiķi. Cilvēki ne�aubīdamies pieskaita pie attiecīgiem klasiskā temperamenta tipiem savus senos paziņas � trīs musketierus no A. Dimā-tēva romāna � un pārliecinās, cik grūti ir noteikt pa�iem savu temperamentu, jo �tīrā veidā� kāds no tipiem ir visai reti sastopams un vairākumam cilvēku ir da�ādu temperamentu pazīmes ...

Daudzmaz detalizēti temperamentus pirmo reizi raksturojis izcilais sengrieķu ārsts Ilipokrāts. Viņ� uzskatīja, ka at�ķirības cilvēkos ir izskaidrojamas ar da�ādu �ķidrumu attiecībām ķermenī. Pēc Hipokrāta domām, cilvēka organismā ir �etru veidu �ķidrumi: asinis, divējāda �ults � dzeltenā un melnā, kā arī gļotas (jeb limfa). Hipokrāts uzskatīja, ka sangviniķiem pārsvarā ir asinis (latīņu valodā � sanguis), holēriķiem � dzeltenā �ults (latīņu valodā � cholē), flegmātiķiem � gļotas jeb limfa (grieķu valodā � phlegma), bet melanholiķiem � melnā �ults (grieķu valodā � melanos cholē).

Interesantu psiholoģisko raksturojumu temperamentiem devis ievērojamais 18. gs. vācu filozofs I. Kants. Viņ� teicis, ka sangviniķiem piemīt galvenokārt tieksme pēc baudas apvienojumā ar vieglu, neilgu uzbudinājumu. Sangviniķis aizraujas ar visu, kas viņam ir tīkams. Viņa slieksmes ir nepastāvīgas, un ar tām nevar sevi�ķi rēķināties. Viņ� ir lētticīgs un panaivs, savā prātā rada visādus projektus, ko drīz vien pamet.

Melanholiķim noteico�ā ir slieksme uz grūtsirdību. Viņu aizvaino sīkumi, melanholiķim visu laiku liekas, ka pret viņu nevērīgi izturas. Viņa vēlmēm ir drūma noskaņa, pa�a cie�anas viņam liekas neizturamas un neremdināmas.

Holeriskā temperamenta pārstāvjiem vērojama milzīga darbo�anās, enerģija un neatlaidība, ja vien viņi ir ar kaut ko aizrāvu�ies. Holēriķa dedzība ātri uzliesmo, ja ceļā gadās kaut mazākie �ķēr�ļi, toties viņa lepnums, atriebīgums, godkāre un jūtu spēks nezina robe�u, ja dveseli ir pārņēmusi kaisle. Holēriķis maz prāto un strauji darbojas,. jo tāda ir viņa griba.

Flegmātiķis, pēc I. Kanta domām, tik strauji nenonāk jūtu varā. Viņam nav sevi�ķi jānopūlas, lai saglabātu aukstasinību. Viņam ir �vieglāk nekā citiem atturēties no pārsteidzo�a lēmuma, viņ� iepriek�

apdomā. Flegmātiķi ir grūti aizkaitināt, viņ� reti kad sūdzas, savas cie�anas pārvar pacietīgi un maz uztraucas par citu cie�anām.

No kā tad ir atkarīgas at�ķirības cilvēku temperamentos?

Saistīt temperamentus ar cilvēka organisma īpatnībām vislabāk ir izdevies 1. Pavlovam. Savās laboratorijās, kur I. Pavlovs veica eksperimentus ar suņiem, lai izpētītu nosacījuma refleksus, viņ� atklāja, ka da�ādiem dzīvniekiem nosacījuma refleksi veidojas at�ķirīgi: vieniem tie rodas ātri un ilgi saglabājas, bet citiem veidojas lēni un ātri apdziest; ir dzīvnieki, kas var pārvarēt lielas slodzes, ja ir spēcīgs kairinātājs, bet ir arī tādi, kuri nonāk aiztures stāvoklī �āda pa�a spēcīga kairinātāja ietekmē; vieniem dinamiskais stereotips mainās strauji, citiem tas ir visai inerts. I. Pavlovs izvirzīja pieņēmumu, ka tas ir atkarīgs no dzīvnieku augstākās nervu darbības īpatnībām. Viņ� atklāja un aprakstīja �īs īpatnības. Tās bija trīs.

Pirmkārt, nervu sistēmas spēks, ar kuru saprot gan nervu �ūnu darbaspējas, gan arī nervu sistēmas spēju izturēt lielas slodzes. Tā, piemēram, laboratorijas apstākļos nervu sistēmas spējas noteica ar ļoti spēcīgu kairinātāju palīdzību, piemēram, ar neizturami skaļu sirēnu vai sprak�ķiem, un vēroja, vai organisms ir spējīgs �ādos apstākļos veidot nosacītos sakarus.

Otrkārt, ierosas un aiztures procesu līdzsvarotība. No �ā viedokļa minētie nervu procesi var būt vai nu līdzsvaroti, respektīvi, apmēram vienādi stipri, vai ari kāds no tiem var būt pārsvarā, dominēt.

Visbeidzot, nervu sistēmas tre�ā īpatnība � kustīgums. Ar to saprot nervu procesu spēju ātri nomainīt citam citu.

I. Pavlovs secināja, ka ikviena temperamenta tipa pamatā ir noteikta galveno īpa�ību attiecība, kas tika nosaukta par augstākās nervu darbības tipu.

Temperaments ir cie�i saistīts ar citām personības īpatnībām. Tas ir kā dabas veidots audekls, uz kura dzīve atstāj savus rakstus.

Temperamenta īpa�ības pirmām kārtām nosaka cilvēka psihiskās dzīves dinamiku. Raksturojot temperamenta lomu, padomju psihologs V. Merlins izteicis ļoti tēlainu salīdzinājumu. �Iedomājieties,� viņ� raksta, �divas upes � vienu mierīgu, kas plūst pa līdzenumu, bet otru � strauju kalnu upi. Pirmās tecējums ir tikko pamanāms, tā plūst mierīgi, tai nav strauju ūdenskritumu ar �ilbino�ām �ļakatām. Otrās upes plūdums ir pilnīgi pretējs. Upe strauji skrien, ūdens gā�as, �alc un virpuļo, sizdamies pret akmeņiem un veidodams putu virpuļus ...�

Kaut kas līdzīgs ir novērojams da�ādu cilvēku psihiskās dzīves dinamikā (tecējuma īpatnībās).

Par cilvēka temperamentu var spriest pēc da�ām tā pamatpazī-mēm. Tā kā ikvienam ir svarīgi iemācīties noteikt pa�am savu un savu tuvinieku temperamentu, sniegsim �o pazīmju raksturojumu.

Sensitivitāte jeb jūtīgums. Par to sprie� pēc tā, kāds vismazākais ārējās iedarbības spēks ir vajadzīgs, lai cilvēkam rastos noteikta psihiskā reakcija, ar kādu ātrumu �ī reakcija rodas. Citiem

dārdiem sakot, kādam ir jābūt iedarbības spēkam, lai cilvēkam, tā teikt, �pielektu�.

Reaktivitāte. So īpa�ību raksturo tas, ar kādu spēku un enerģiju cilvēks reaģē uz zināmu iedarbību. Ne velti par kādu cilvēku mēdz teikt, ka �viņ� ātri iekaist�; �ātri aptver�, bet par citu: �Nevar spriest, vai viņ� priecājas vai bēdājas ...�

Aktivitāte. Par �o īpa�ību sprie� pēc tā, ar kādu enerģiju cilvēks pats iedarbojas uz apkārtējo vidi, pēc viņa neatlaidības un uzmanības koncentrē�anas utt.

īpa�a nozīme ir tādai īpa�ībai kā reaktivitātes un aktivitātes attiecībai. Ir cilvēki, kas darbojas galvenokārt nejau�u ārēju vai iek�ēju iemeslu (sagribējās!) iespaidā; citi pa�i apzināti nosaka savas rīcības līniju.

Emocionālā ierosināmiba. Par to sprie� pēc tā, kāds spēks nepiecie�ams, lai rastos emocionāla reakcija.

Psihisko reakciju temps.

Plastiskums un tai pretēja īpa�ība � rigiditāte. �īs īpa�ības izpau�as spējā vai nespējā viegli un ātri pielāgoties ārējām ietekmēm. Plastiskais tips momentāni pārkārto savu darbību, ja apstākļi mainās. Savukārt rigidais tips ar lielām grūtībām maina savus paradumus un spriedumus.

Temperaments cie�i saistās ar cilvēka saskarsmes īpatnībām, tik cie�i, ka daudzi psihologi iesaka tie�i pēc �īm īpatnībām noteikt temperamentu.

18. Starptautiskajā psihologu kongresā, kas notika 1966. gadā Maskavā, turku profesors A. Vekslears ieteica par temperamenta noteik�anas pamatu izvirzīt cilvēka spēju būt aktīvam vai pasīvam attieksmē pret apkārtni (�autoplastiju� un �aloplastiju�). No �āda viedokļa holēriķis ir aktīvs �aloplastiķis�. Viņ� nepielāgojas videi, bet mēģina to pielāgot sev. Viņam raksturīga ir tieksme izcelties citu cilvēku vidū, �dabūt viņus sev. zem tupeles�. Sangviniķis arī ir aktīvs �aloplastiķis�. Viņ� viegli pielāgojas gandrīz ikvienai videi, jebkurām pārmaiņām. Optimists. Viegli kontaktējas ar cilvēkiem. Viņā alla� dzīvo cerība uz labāku nākotni.

Melanholiķi un flegmātiķi ir pasīvie �aloplastiķi�. Viņi veiksmīgi pielāgojas tikai �aurā lokā (ģimenē, draugu pulciņā), un viņiem gandrīz nemaz nav vajadzīga pla�āka saskarsme.

Lai gan A. Vekslears tiecas sajaukt īpa�ības, kas patiesi ir atkarīgas no temperamenta, un iezīmes, kuras attiecas uz raksturu, viņa spriedumos ir racionāls kodols. Mūsu psihologi jau sen ir atklāju�i, ka, piemēram, sangviniķi un flegmātiķi at�ķiras saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem. Sangviniķi ātri izveido sociālo kontaktu. Sangviniķis gandrīz vienmēr ir saskarsmes iniciators, uzreiz atsaucas uz līdzīgām izpausmēm no citu cilvēku puses, ta�u viņa attieksme var būt mainīga un nepastāvīga. Lielā sve�u cilvēku sabiedrībā viņ� jūtas kā zivs ūdenī, un jauni neparasti apstākļi sangviniķi tikai uzbudina..

Flegmātiķis nav tāds. Sociālos kontaktus viņ� veido lēni, savas jūtas sevi�ķi neatklāj un ilgu laiku nemaz nemana, ka kāds meklē

ieganstu, lai iepazītos ar viņu. Toties viņ� ir nelokāms un pastāvīgs attieksmē pret citiem cilvēkiem. Flegmātiķis labprāt uzturas �aurā senu draugu pulkā, ierastos apstāk|os.

19. gs. beigu un 20. gs. sākuma �veicie�u psihologs K. Jutīgs pamanīja, ka vienai daļai cilvēku vislielāko nozīmi iegūst ārējie notikumi un priek�meti, ja tie ir vērsti, tā teikt, uz āru, toties citi ir tā iegrimu�i savā iek�ējā dzīvē, ka viņus ne tik daudz interesē ārējie notikumi, cik personīgie pārdzīvojumi un sava personība. K. Jutīgs norādīja, ka, aplūkojot cilvēka dzīves gaitu, var redzēt, ka viena likteni nosaka galvenokārt viņa intere�u objekti, bet cita ' cilvēka likteni � pirmām kārtām viņa pa�a iek�ējā dzīve, viņa subjekts. Pirmos viņ� nosaucis par ekstravertiem, bet otros � par introvertiem. Ekstraverti un introverti. Citu psihologu pētījumi ir parādīju�i, ka introversija un ekstraversija ļoti spilgti izpau�as tie�i saskarsmes procesā � ekstraverti atgādina sangviniķus, bet introverti � flegmātiķus.

Sabiedriskums pats par sevi, protams, vēl nenodro�ina labvēlīgu stāvokli kolektīvā. Tam pozitīva iedarbība parasti ir tikai sākumā, kad cilvēks tikko ienācis jaunā grupā. Bet pēc tam katrā ziņā sāk �darboties� citas, svarīgākas cilvēka īpa�ības. Nereti pārlieku komunikabls cilvēks var pat radīt īgnumu un nepatiku, jo saskarsmes vajadzība, kas varbūt raksturīga otram cilvēkam, nepavisam neliek viņam nemitīgi būt tie�ā kontaktā ar citiem cilvēkiem. Glu�i otrādi, cilvēkam nepiecie�ama arī zināma vientulība. Pat ļoti sabiedriskam cilvēkam kādreiz ir nepiecie�ams pabūt vienam. Glu�i vienkār�i tāpat, bez redzama iemesla. Arī nopietns rado�ais darbs nav domājams bez brīvprātīgas vientulības.

V. Mer[ins ir izveidojis tabulu, kurā vispārināts viss, kas ir zināms par temperamenta psiholoģiskajām izpausmēm. Pēc tās ērti var veikt �ās svarīgās cilvēka īpa�ības diagnostiku un pa�dia-gnostiku.

Temperamenta tipu psiholoģiskais raksturojums

Nervu sistēmas tips

Spēcīgs, līdzsvarots, mobils

Psiholoģiskais raksturojums

Sangvinikis

Paaugstināta reaktivitāte. Ska]i smejas par niecīgu iemeslu. Nebūtisks fakts var spēcīgi saniknot. Dzīvi un visai satraukti atsaucas uz visu, kas saista viņa uzmanību. Dzīva mīmika un izteiksmīgas kustības. Pēc sejas ir viegli uzminēt, kāds ir viņa garastāvoklis, attieksme pret attiecīgo priek�metu un cilvēku. Ātri koncentrē uzmanību.

Pazemināta sensitivitāte. Augsts jutīguma slieksnis. Neievēro Joti vājus skaņas un gaismas kairinātājus.

Paaugstināta aktivitāte. Ļoti enerģisks un darbaspējīgs, bie�i ceļ roku stundās, var ilgi un nenogursto�i strādāt, enerģiski ķeras pie jauniem pasākumiem.

Psiholoģiskais raksturojums	Nervu sistēmas tips
Aktivitāte un reaktivitāte ir līdzsvarota. Viņ� ir viegli disciplinējams. Labi valda pār savām jūtām un netī�ajām reakcijām. Straujas kustības, ātra runa, viegli iekļaujas jaunā darbā. Atjautīgs.Augsts plastiskums. Jūtas, garastāvokļi, intereses un tieksmes ļoti mainīgas. Viegli atrod kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem. Viegli pierod pie jaunām prasībām un jauniem apstākļiem. Ātri pārslēdzas no viena darba uz otru. Ātri apgūst un pārkārto iemaņas. Elastīgs prāts.Ekstraverts. Vairāk atsaucas uz ārējiem iespaidiem nekā uz tēliem un priek�statiem par pagātni un nākotni.
Holēriķis
Viņam, tāpat kā sangviniķim, ir zema sensitivitāte, augsta reaktivitāte un aktivitāte. Reaktivitāte ir pārsvarā pār aktivitāti. Tāpēc viņ� ir neapvaldīts, nesavaldīgs, nepacietīgs, viegli iekaist. Nav tāda plastiskuma kā sangviniķim, bet ir lielāka rigiditāte. Ar to var izskaidrot tieksmju un intere�u lielāku pastāvību, neatlaidību, grūtības, kas saistītas ar uzmanības pārslēg�anu. Strauj� psihiskais temps.	Spēcīgs, nelīdzsvarots, inerts
Flegmātiķis
Zema sensitivitāte. Mazemocionāls. Grūti sasmīdināms, saniknojams un sarūgtināms. Kad klasē visi skaļi smejas kāda iemesla dēļ, viņ� paliek nesatricināmi mierīgs. Ja gadās lielas nepatik�anas, prot saglabāt mieru. Nabadzīga mīmika. Kustības neizteiksmīgas. Enerģisks, darba spējīgs. Augstā aktivitāte ir pārsvarā pār zemo reaktivitāti. Ir pacietīgs; izturēts, pa�savaldīgs. Lēnas kustības un runa, neattapīgs. Lēni koncentrē uzmanību. Viņam raksturīga ir rigiditāte. Ar grūtībām pārslēdz uzmanību, vāji pielāgojas jauniem apstākļiem un pārorientē savas prasmes un ieradumus. Introverts. Nav viegli kontaktēties ar sve�iem cilvēkiem, ar grūtībām reaģē uz jauniem iespaidiem.	Spēcīgs, līdzsvarots, inerts
Melanholiķis
Augsta sensitivitāte. Paaugstināts jutīgums (sajūtu sliek�ņi nav augstj). Nenozīmīga iemesla dēļ sarie-�as acīs asaras. Ārkārtīgi viegli aizvainojams. Slimīgi jūtīgs. Zema reaktivitāte. Neizteiksmīga mīmika un kustības. Klusa balss. Trūcīgas kustības. Klusi raud. Reti kad smej pilnā balsī. Pazemināta aktivitāte. Ļoti reti ceļ roku stundās, nav pa�pārliecības, ir bikls, vismazāko grūtību priek�ā nolai� rokas, trūkst enerģiskuma, neuzņēmīgs, ātri nogurst, zemas darbaspējas. Viegli � novēr�ama un nenoturīga uzmanība. Lēns psihiskās darbības temps. Viņam raksturīga ir rigiditāte. Introverts.	Vāj�
14 � 611209

Domājot par savu un citu cilvēku temperamentu, jāņem vērā <livi svarīgi nosacījumi. Pirmkārt, kā mēs jau runājām, temperamenti �tīrā veidā� ir sastopami diezgan reti. Visbie�āk ir apvienotas da�ādu tipu īpa�ības, ta�u viens no tipiem ir pārsvarā. Otrkārt, nedrīkst jaukt temperamenta īpa�ības un rakstura iezīmes. Jebkura temperamenta tipa cilvēks var būt godīgs, labestīgs, pieklājīgs, disciplinēts, drosmīgs vai, glu�i otrādi, melīgs, ļauns, rupj�, gļēvs. Tiesa, da�ādu temperamentu cilvēkiem �īs īpa�ības izpau�as da�ādi. Turklāt uz noteiktu temperamentu pamata vienas īpa�ības veidojas vieglāk, citas � grūtāk. Noskaidrojis savu temperamentu, cilvēks var balstīties uz tā labākajām īpa�ībām un pārvarēt negatīvās.

Pa�pārbaude

Pa�izziņa

Pa�audzinā�ana

Devītā nodarbība

Jautājumi un uzdevumi

1. Salīdziniet jēdzienus �individualitāte� un �personība�!

2. Pamēģiniet 20 vārdos atbildēt uz jautājumu �Kas es esmu?�! Tie var būt gan lietvārdi, gan īpa�ības vārdi, kas, pēc jūsu domām, jūs vislabāk raksturo.

Palūdziet savus draugus vai pieaugu�os atbildēt uz �o pa�u jautājumu jūsu vietā! Iegūtos rezultātus salīdziniet un izdariet secinājumus par jūsu pa�novērtējuma sakritību ar apkārtējo cilvēku izteikto vērtējumu!

Izrakstiet tos apzīmējumus, kas raksturo sociālās lomas un rakstura iezīmes!

3. No minētajiem formulējumiem izvēlieties tos, kas visprecīzāk atklāj jēdzienu �raksturs�, un pamatojiet savu izvēli!

A. Rakstura īpa�ības atklājas jebkuros apstākļos.

B. Rakstura īpa�ības atklājas tikai atbilsto�os jeb tipiskos apstākļos.

C. Rakstura īpa�ības nav nekas cits kā personības attieksme pret noteiktām darbības pusēm.

D. Rakstura īpa�ības nav nekas cits kā noteikti darbības veidi.

E. Raksturā izpau�as gan personības attieksmes, gan darbības veidi, ar kuru palīdzību �īs attiecības īstenojas.

F. Raksturs ir individuāli savdabīgs.

G. Rakstura īpa�ības ir sociāli tipiskas un individuāli savdabīgas.

H. Raksturs ir sabiedrisko attiecību atspoguļojums.

Eksperiments

Mans pa�novērtējums

Uzmanīgi izlasiet vārdus, kas raksturo personības atsevi�ķas īpa�ības (rakstura iezīmes): aizdomīgums, aizrautīgums, aizvainojamība, apņēmīgums, atraisītība, atriebība, atsaucība, atturīgums, bezbēdība, centība, domīgums, dzejiskums, dzīvesprieks, entuziasms, gādība, gļēvulība, izlēmīgums, izsmalcinātība, jūtīgums, kaprīzums, kārtīgums, kaunīgums, kautrība, kustīgums, laipnība, lēnīgums, lepnums, lētticība, līdzcietība, ļaunatminīgums, maigums, neatlaidība, neizlēmīgums, nepiespiestība, nervozums, nesavaldība, neuzticīgums, nicīgums, pacietība, pa�aizliedzība, patiesums, pedantiskums, piekāpība, piesardzī-gums, pievilcība, rupjība, sapņainība, spītīgums, savaldība, skaudībai

Izveidojiet divas vārdu rindas pa 10�20 vārdiem katrāl Pirmajā stabiņā, kuram dosim virsrakstu �Mans ideāls�, rakstiet vārdus, kuri raksturo jūsu ideālu! Otrajā stabiņā, kuram būs virsraksts �Antiideāls�, atzīmējiet vārdus, kas apzīmē tās īpa�ības, kuras nedrīkst būt ideālam!

No pirmā (�pozitīvā�) un otrā (�negatīvā�) stabiņa izrakstiet tās īpa�ības, kuras, jūsuprāt, piemīt jums! Turklāt izvēlei jābūt pēc sistēmas �jā � nē�: vai attiecīgā īpa�ība ir vai tās nav (neatkarīgi no īpa�ības spilgtuma).

Rezultātu apstrāde un secinājumi

To pozitīvo īpa�ību skaitu, kuras jūs sev piedēvējāt, izdaliet ar to vārdu skaitu, kas ietverti stabiņā �Mans ideāls�! Ja rezultāts ir tuvs vieniniekam, jūs, visticamāk, vērtējat sevi par daudz augstu; rezultāts, kas tuvs nullei, liecina par nepietiekamu vērtējumu un paaugstinātu pa�kritiku; ja rezultāts ir tuvs 0,5, � tas nozīmē, ka pa�novērtējums ir normāls, vidējs, un jūs sevi novērtējat pietiekami kritiski.

Tādā pa�ā veidā izdara secinājumus, salīdzinot negatīvās īpa�ības stabiņa �Antiideāls�. Rezultāts, kas tuvs nullei, liecina par paaugstināju pa�novērtējumu, rezultāts, kas tuvs vieniniekam, � par pazeminātu pa�novērtējumu, bet rezultāb.. kas tuvs 0,5, � par normālu.

No turpmāk uzskaitītajām īpa�ībām izrakstiet tās, kuras raksturo sangviniki, flegmātiķi, holēriķi un melanholiķi!

Paaugstināta aktivitāte, ilgsto�as darbaspējas, enerģiskums, savaldība, ātr-sirdība, nepacietība, pacietība, lēnas kustības un runa, gausa jūtu un garastāvokļa maiņa, vāja emocionālā ierosināmība, ātra zinā�anu apguve un iemaņu pārkārto�ana, afektivitāte, trūcīgas kustības, zema aktivitāte, gausums, mīmikas un pantomīmikas izteiksmīgums, noslēgtums, hipersensitivitāte (paaugstināta sen-sitivitāte).

Mo�s, pacilāts garastāvoklis, ātra pielāgo�anās jauniem apstākļiem, lēna zinā�anu apguve un iemaņu pārkārto�ana, pa�pārliecības trūkums, paaugstināta emocionālā ierosināmība, savaldīgums, vienveidīga mīmika, enerģiskums, nospiestība un apjukums neveiksmju brī�os, jūtu un emocionālo stāvokļu ātra ra�anās un maiņa, zema aktivitāte, pacietīgums, neizteiksmīga runa, mierīgs, līdzsvarots garastāvoklis, uzbudināmība, uzmanības koncentrē�ana.

Pamatojoties uz sniegtajiem raksturojumiem, nosakiet temperamenta tipu!

A. Viktors G., 3. klase. Lēnīgs. Nesteidzīga, gāzelīga gaita. Runā lēni, bet argumentēti, secīgi. Stundās sē� ar diezgan vienaldzīgu seju, pats roku neceļ, ta�u uz skolotāja jautājumiem atbild pareizi. Ja skolotājs jautā, kāpēc viņ� neceļ roku, strupi atbild: �Tāpat...� Viņu grūti sasmīdināt vai sadusmot. Pats parasti neapvaino biedrus, pret citu strīdiem vienaldzīgs. Nav nenovīdīgs, bet ir par slinku, lai kaut ko izdarītu biedru labā. Sarunās iesaistās reti, parasti klusē. Mācību vielu nespēj uzreiz izprast, tā viņam vairākkārt jāatkārto, ta�u uzdevumus izpilda pareizi un kārtīgi. Mīl kārtību. Ieradies klasē no citas skolas, ar grūtībām sadraudzējās ar bērniem. Māte stāsta, ka viņ� bie�i atceroties veco skolotāju. Acīmredzot ir piekļāvīgs zēns.

B. Boriss R., 3. klase. Neierobe�oti aizrautīgs. Bie�i vien uzņemas darbus pāri saviem spēkiem. Ārkārtīgi kustīgs, ik mirkli ir gatavs �atrauties no zemes� un �lidot� jebkurā virzienā. Rokas nekad nav mierā. Bie�i un strauji groza galvu uz visām pusēm. Ļoti ātri iekaist. Mācību vielu izprot ātri un pareizi, ta�u steigas dēļ atbildes bie�i vien ir juceklīgas. Visu laiku nākas viņam atgādināt: �Nesteidzies atbildēt, vispirms apdomā!� Smieklus spēji nomaina dusmas, un otrādi. Dievina karaspēles. Iniciatīvas bagāts. Skolotājus burtiski apber ar jautājumiem. Atsaucīgs gan attieksmē pret labo, gan ļauno (uz to gan tagad mazāk atsaucīgs, jo ar zēnu tiek veikts liels pedagoģiskais darbs). Kad sadusmojas, neprot sevi savaldīt, lai gan cen�as to darīt. Ļoti patīk saņemt labas atzīmes, mēdz sacīt: �Smaragda piecnieciņ��. Vai simt rei�u var aizskriet, kur viņu sūta, bet pa ceļam bie�i vien aizmirst savu uzdevumu, jo, gribēdams ātrāk izpildīt, nenoklausās līdz galam.

C. Sa�a D., 2. klase. Ļoti viegli iespaidojams. Vissīkākās nepatik�anas izsit viņu no līdzsvara, raud par katru nieku. Reiz Sa�a sāka raudāt tāpēc vien, ka uzreiz nevarēja atrast portfelī mācību grāmatu. Ļoti viegli aizvainojams. Ilgi atceras aizvainojumus un slimīgi tos pārdzīvo. Sapņains. Nereti, iegrimis domās, skatās laukā pa logu, kad citi biedri spēlējas. Pakļāvīgi izpilda visus noteikumus. Bērnu kolektīvā pasīvs. Bie�i vien zūd ticība saviem spēkiem. Ja darbā gadās sastapties ar grūtībām, nolai� rokas, apjūk un neizdara līdz galam. Ta�u. ja viņu piespie� izdarīt darbu līdz galam, vairākumā gadījumu neveic to sliktāk par citiem.

Psihologiem iesācējiem

Uzrakstiet sacerējumu �Manas personības īpatnības: raksturs, griba, temperaments�! Apspriediet to pulciņa vai fakultatīva nodarbībās!

Diskusiju temati

1. Kādā attīstības līmenī ir jūsu klases kolektīvs � �smil�u klajs�, �mīkstais māls�, �mirgojo�ā bāka�, �sārtā bura�, �kvēlojo�ā lāpa�? ⁴

2. D. Biļenkina zinātniski fantastiskajā stāstā �Marsie�u bangas� ir raksturotas kāda jaunekļa spējas. �is jauneklis sapņo kļūt par dzejnieku ar īpa�as elektroniskās skaitļo�anas ma�īnas palīdzību.

�Asistents baltā virsvalkā� � laipns glu�i parasta zemes cilvēka līdzinieks � ātri un rūpīgi nostiprināja kontaktus uz Jugova (jaunekli sauca Sergejs Jugovs. � /. K.) plaukstām, kakla un pakau�a. Jauneklis nodrebēja � varbūt no aukstā metāla, bet varbūt arī no satraukuma. Kaut kur sienas dziļumā atskanēja dūkoņa. Ma�īnas elektroniskajās dzīlēs tika pārstrādāta informācija, kas plūda pa kontaktiem no cilvēka �es� dziļumiem... Iedegās kontrollampiņa, ciklops aiz sienas piemiedza savu sarkano aci: atskanēja melodiskas zvanu skaņas. Re�etovs (ārsts, kur� vadīja izpēti. � /. K ) nepagriezdamies pastiepa roku, un viņa plaukstā ieslīdēja vēsa, spīdīga lapiņa ...

� Te, lūk, jūsu kartīte, ņemiet! Jūsu spējas tajā izceltas ar sarkanu krāsu, � Re�etovs sacīja un nolika Sergejam uz ceļiem spīdīgo plastmasas lapiņu. Jauneklim pretī lūkojās zīmju raksts � melnas un sarkanas zīmes. Trasējo�as, punktētas koda līnijas. Lo�metēja kārta no nākotnes ...

� Dzejnieks diem�ēl no jums neiznāks.

� Nē, nē! � iesaucās Sergejs, pielēkdams no krēsla. � Jūs esat kļūdījies! Sakiet, ka jūs esat kļūdījies...

� Nomierinies, manu zēn... Neviens nevar būt talantīgs visās jomās, to diem�ēl noteikusi pati daba. Ta�u ikvienam cilvēkam, es atkārtoju � ikvienam! � katrā ziņā ir divas trīs rado�ās spējas, kas pārspēj vidējās. Katrs ir savā ziņā talantīgs. Tu saproti?

� Kādēļ tā? � klusiņām noteica jauneklis.

� Tādēļ, ka tas viss jau sen bija zināms. Ta�u to, kāds talants ir katram cilvēkam, dro�i vien nevarēja pateikt neviens. Bet jaunība uz labu laimi meklēja savu aicinājumu. Skolotāji palīdzēja, bet arī viņi to darīja uz labu laimi. Da�kārt cilvēks atrada, ko meklēja, bet citkārt neatrada pat vislabvēlīgākajos apstākļos. Un kļuva par neveiksminieku... Jā, tu vari kļūt par dzejnieku. Neiedomājama darba un pa�audzinā�anas rezultātā ... par viduvēju dzejnieku. Par labu -nekad! Vismaz tik ilgi, kamēr mēs neiemācīsimies pārveidot iedzimtības aparātu atbilsto�i katra sapņiem un vēlmēm. Ta�u tas nebūs tik drīz.

Jauneklis paņēma savu kartīti. Pagrozīja to rokās, saburzīja un izmeta pa logu...

� Es tomēr bū�u labs dzejnieks! � iesaucās jauneklis un pazuda aiz dili vīm.�

Kāda ir jūsu attieksme pret �ādiem ckspe; eniienU Kā jūs rīkotos Sergeja Jugova vietā?

ATBILDES UN ATRISINĀJUMI

Pirmā nodarbība

No dotajiem apgalvojumiem �A� variants ir ideālistisks, bet pārējie � materiālistiski.

Otrā nodarbība

1. �А�, �B� un �D� piemēros aprakstīta neapzināta darbība, pārējos � apzināta.

2. �А�, �C� un �F� spriedumos ir aprakstītas novērojumu metodes pazīmes, bet pārējos � eksperimenta pazīmes.

Piektā nodarbība

1. Salīdzini un izanalizē �o jēdzienu raksturojumus, kas doti tekstā!

2. Kairinājums nesasniedz jutīguma slieksni.

3. Jā, pamanīs: apgaismojums palielinās par tādu lielumu, kas pārsniedz iz�ķirības slieksni.

4. Lai skaņas stipruma at�ķirība sasniegtu jutīguma slieksni, jāapstādina ne mazāk kā se�i darbagaldi.

5. Jā, pamanīs, jo grāmatu svars pārsniegs iz�ķirības slieksni.

6. Lidotāju ap�ilbina pārāk stipra gaisma.

7. Jā. Te aprakstīta sinestēzijas parādība.

Septītā nodarbība

1. �A�, �C� un �F> raksturo jūtas un uztveri, �B� � atmiņu, �D� � iztēli, bet �E� un �F� � domā�anu.

Kur� ir atslēdznieks?

Pieņemsim, ka pirmais spriedums ir pareizs. Tādā gadījumā ir divi galdnieki � Virpa un Kalējs, bet tas neatbilst uzdevuma nosacījumiem.

Ja pareizs ir otrs spriedums, tad Atslēga ir virpotājs, Kalvis � galdnieks, Ēvele � kalējs, bet Virpa � atslēdznieks.

Pieņemsim, ka pareizs ir tre�ais spriedums. Tad Ēvele ir kalējs, Virpa nav ne virpotājs, ne kalējs, ne galdnieks. Tātad iznāk, ka viņ� ir atslēdznieks.

Ja pareizs ir ceturtais spriedums, tad Kalvis ir galdnieks. Atslēga nav ne galdnieks, ne virpotājs, ne atslēdznieks. Tātad viņ� ir kalējs, bet Virpa � atslēdznieks.

Mēs nevaram ar pārliecību nosaukt visu �etru strādnieku arodus, bet tagad zinām, ka Virpa ir atslēdznieks.

Izlasiet pareizi!

1. Televizors �Elektronika� sver ne vairāk par trim kilogramiem.

2. Periodiskā procesa frekvence ir apgriezti proporcionāla periodam.

3. Dro�i vien nav tāda cilvēka, kur� nejūsmotu par apbrīnojami skaistajām sniegpārslu formām.

4. Binārajā skaitī�anas sistēmā ir tikai divi cipari � nulle un viens.

5. Upju un jūru piesārņo�ana padara tās nepiemērotas zivju un augu dzīvei.

Astotā nodarbība

2. Nosacījumi �B� un �E� ir vajadzīgi, lai saglabātu netī�o uzmanību, pārējie �, lai saglabātu tī�o uzmanību.

5. Vērīgums, kas saistīts ar labu uzmanības sadalī�anu.

Psiholoģiskajā uzdevumā ir runāts par da�ādām uzmanības īpa�ībām: pirmajam cilvēkam ir laba uzmanības koncentrē�anas spēja, otrajam � sadalī�anas spēja, bet tre�ajam ir ievērojams uzmanības apjoms.

Devītā nodarbība

3. Visprecīzāk rakstura jēdzienu atklāj �E�, �G� un �H� formulējumi.

SATURS

No autora

IEVADS PSIHOLOĢIJĀ

Pirmā nodaļa. Pazīstamā sve�iniece........

Ko pētī psiholoģija? Smadzenes un psihe. Klubs �Trīs �P��

Otrā nodaļa. Psiholoģijas metodes........

Pa�novēro�ana. Objektīvā novēro�ana. Eksperimentālā metode. Dabiskais eksperiments. Testu metode. Klubs �Trīs �P��

Tre�ā nodaļa. Psihes evolucionārā attīstība......

Psihes reflektoriskais raksturs. Elementārā sensoriskā psihe. Perceptīvā psihe. Instinkti. Iemaņas. Dzīvnieku saprātīgā uzvedība. Darba rīku izmanto�ana dzīvnieku darbībās. Dzīvnieku �zinātkāre�. Dzīvnieku sabiedriskā uzvedība. Apziņas ra�anās. Klubs �Trīs �P��

Ceturtā nodaļa. Bērna psihes attīstība.......

Zinātne par bērnības perioda psiholoģiju. Bērna psihes attīstības posmi. Vecumposmu periodizācijas vēsturiskais raksturs. Sensitīvie attīstības posmi. Iedzimtības, vides un audzinā�anas nozīme bērna psihes attīstībā. Audzinā�ana un pa�audzinā�ana. Klubs �Trīs �P��

PERSONĪBAS IZZIŅAS DARBĪBA

Cilvēka psihiskās dzīves viengabalainums un vienotība

Piektā nodaļa. Sajūtas un uztvere........

Sajūtu un uztveres jēdziens. Jutīgums un tā sliek�ņi. Sajūtu un uztveres nozīme izziņas procesā. Sensoriskā depri-

Vācija. Kompensācija sajūtu un uztveres jomā. Sajūtu savstarpējā iedarbība un emocionālais tonis. Adaptācija. Uztveres veidi. Apercepcija un nostādne. Kognitīvā disonanse. Klubs �Trīs �P��

Sestā nodaļa. Atmiņa............

Atmiņas jēdziens. Atmiņas nozīme cilvēka dzīvē. Atmiņas īpa�ības. Atmiņas veidi. Atmiņa un personība. Netī�ā iegaumē�ana. Tī�ā iegaumē�ana. Apzinātā un mehāniskā iegaumē�ana. īslaicīgā un noturīgā iegaumē�ana. Reproducē�ana. Asociācijas. Aizmir�ana. Klubs �Trīs �P�

Septītā nodaļa. Iztēle un domā�ana........

Iztēles un domā�anas jēdziens. Priek�stati un to veidi Analītiski sintētiskie domā�anas procesi. Analīze un sintēze. Salīdzinā�ana. Abstrahē�ana, vispārinā�ana un jēdzieni. Morāles jēdzieni

Intelektuālo uzdevumu risinā�ana un personības rado�ā darbība. Problēmsituācija un uzdevums. Heiristiskā domā�ana. Kolektīvā jaunrade. Domā�ana un runa. Domā�ana un personība. Klubs �Trīs �P�

Astotā nodaļa. Uzmanība...........

Uzmanības jēdziens. Uzmanības fizioloģiskie pamati. Uzmanības veidi. Uzmanības pamatīpa�ības. Uzmanīgums un vērīgums kā personības iezīmes. Klubs �Trīs �P�

III

PERSONĪBA UN TAS INDIVIDUĀLĀS ĪPATNĪBAS

Devītā nodaļa. Personība un tās izpausmes......

Personības un tās struktūras jēdziens. Personības noturīgums un mainīgums. Personība un sabiedrība. Sociālās lomas. Personība un saskarsme

Desmitā nodaļa. Personības virzība un spējas.....

Vajadzības. Intereses. Slieksmes. Spējas. Spējas un profesijas izvēle

Vienpadsmitā nodaļa. Personības emocionālā dzīve .... Emociju un jūtu jēdziens. Stress un frustrācija. Emociju vērtība. Emociju fizioloģiskais pamats. Emociju ārējās izpausmes. Galvenās emociju klasifikācijas. Emocionālās dzīves individuālās at�ķirības. Emocionālo stāvokju veidi. Afekts un kaislības

Divpadsmitā nodaļa. Personības raksturs un temperaments

Raksturā jēdziens. Gribas īpa�ības. Raksturs un temperaments. Klubs �Trīs �P�

214

Atbildes un atrisinājumi

Cienījamie jaunie�i!

1990. gadā izdevniecība �Zvaigzne� publicējusi S. Ķovaļova grāmatu �Ģimenes attiecību psiholoģija�. Tā gan izdota vecākiem paredzētajā sērijā, ta�u noderēs arī Jums, jaunie cilvēki, kas drīzumā pārkāpsit pieaugu�o cilvēku dzīves slieksni. Jūs sapņojat par savu dzīves draugu, tiecaties mīlēt un būt mīlēti. Bet kas ir mīlestība, kā saglabāt to ģimenē savas un savu bērnu laimes vārdā? Atbildi uz �iem un daudziem citiem jautājumiem palīdzēs Jums iegūt minētā grāmata. Turklāt �is izdevums, risinot sarunu par ģimenes locekļu savstarpējo attiecību veido�anu, padziļinās Jūsu izpratni par psiholoģijas likumsakarībām.

Ieskatam neliels fragments no grāmatas.

Laulāto mīlestība ir pa�as spilgtākās jūtas, kas tiek veltītas vienam vienīgajam cilvēkam: tās apvieno vīrieti un sievieti vienotā veselumā un rada pilnvērtīgu ģimeni � vienu no vislielākajām laimēm, kas dāvāta cilvēkiem. Ta�u ar mīlestības uzplaiksnījumu vien ir par maz � lai cik spēcīga būtu �ī liesma, tā jāsargā no vēja pūsmas. Mīlestība dzimst pati, ta�u tā ir mirstīga. Nāves cēloņi visbie�āk nav dabiski, tās pamatā ir mūsu nevērība, neprasme un nevēlē�anās, jo to, kas mums sniegts kā vislielākā dāvana, t. i., otra cilvēka mīlestību un savu mīlestību uz otru cilvēku, mēs tiecamies uzskatīt par pa�saprotamu un tādu, kam nav pievēr�ama īpa�a uzmanība. Ta�u, lai saglabātu mīlestību, pirmkārt, nedrīkst to pamest novārtā ģimenes dzīves ikdienā, nepiecie�ams sargāt un kopt gan savas, gan otra cilvēka jūtas kā brīni�ķīgu, dārgu un neatkārtojamu ziedu. Otrkārt, svarīgi ir izprast mīlestības būtību un galvenos likumus, kuriem tā pakļaujas. Tre�kārt, nepiecie�ams zināt zemūdens akmeņus, kas sākumā iedragā �ģimenes laivu�, bet pēc tam pilnībā sa�ķaida to. Par visu to arī parunāsim.

Sāksim ar mīlestības būtību. Diem�ēl, neraugoties uz gadsimtiem ilgajiem mēģinājumiem izsmeļo�i definēt mīlestību (bet varbūt tie�i pateicoties tiem), līdz pat mūsdienām nav izveidots tās pilnīgs raksturojums. Turklāt �īs definīcijas ir ļoti da�ādas, tāpēc nevar nepiekrist amerikāņu sociologa K- Kirkpatrika ironiskajam izteicienam, ka romantiski noskaņotam cilvēkam mīlestība ir kaut kas romantisks un neprātīgs bez jebkādas naturālistiskas ievirzes, bet zinātniekam tās skaidrojums pamatojas uz atziņu par endokrīnās sistēmas darbību.

Vācu sociologs R. Kēnigs uzskata, ka mīlestība ir augstākā, da�iem domātājiem un dzejniekiem pat visaugstākā cilvēciskās tuvības izpausmes forma. Pēc amerikāņu psihologa V. Vuda domām, mīlestība ir jaunekļa spēcīgas simpātijas pret meiteni vai arī pieaugu�a vīrie�a un sievietes simpātijas vienam pret otru, ja viņiem turklāt ir arī kaut vai minimāla iekāre vai dzimumdziņa. Kāds humorists par mīlestību uzskata labu attieksmi pret kaut kādu priek�metu. Liekas, viens no vislabāk �izmantojamiem� mīlestības definējumiem ir tas, kas izlasāms kādā senindie�u traktātā par mīlestību. Tā būtība ir �āda. Cilvēka dziņu pamatā ir trīs avoti: dvēsele, prāts un miesa. Prāta dziņas rada cieņu. Dvēseles dziņas rada draudzību. Miesas dziņas rada vēlē�anos. Triju dziņu apvienojums rada mīlestību.

Pievērsiet uzmanību tam, ka ir vajadzīgs visu triju dziņu apvienojums, lai rastos mīlestība! Mīlestība prasa absolūtu harmoniju, un, lai nosargātu �īs jūtas, tās nepiecie�ams kopt bez izņēmuma visās laulības dzīves jomās. Ja atstāj novārtā kaut vienu no tām, mīlestība var izzust.

Ir glu�i labi saprotams, ka mīlestības jūtas izpau�as atbilsto�ās mīlestības attiecībās. Kur izpau�as to būtība? Rīcībā un uzvedībā. Kā pareizi atzīmējis padomju psihologs J. Orlovs, pa�ā vispārīgākajā nozīmē mīlestības attiecības ir tāda rīcība, kas orientēta uz otru cilvēku un izraisa prieku un gandarījumu par to, ka viņam tiek sagādāts prieks vai arī tiek samazinātas cie�anas. Mīlestības un mīlestības attiecību mērķis nav egoistisks pa�apmierinājums, bet gan prieks par otra cilvēka prieku, bauda, kas gūta, sagādājot baudu otram. Tātad mīlestības formula ir itin vienkār�a: ja man ir labi tāpēc, ka tev ir labi, ja es gribu, lai tev būtu vēl labāk, tad es attiecīgi rīkojos, es tevi mīlu. Ja otrs cilvēks pret mani izturas saskaņā ar �o formulu, tad viņ� mīl mani.

Vai pievērsāt uzmanību darbības momentam, kas ietverts �ai formulējumā? Tas nav nejau�i, jo mīlestības pamatā ir aktīva orientācija uz tās objektu, jūtu un darbības cie�a savstarpēja saistība. Mīlestība, kas neizpau�as rīcībā, mīt tikai mūsos �pati par sevi�, nevar nedz darīt otru laimīgu, nedz � vēl jo vairāk � rosināt jaunas jūtas un atbalstīt jau eso�ās. Plaisa starp jūtām un darbību, savu jūtu neapstiprinā�ana ar reālu rīcību neizbēgami rada disharmoniju ģimenes attiecībās. Ja mīlestība dzīvo tikai pa�a apziņas noslēgtajā pasaulītē un neizpau�as rīcībā, mīļotais cilvēks neuztvers to un izjutīs cie�anas.

Mīlestības mākslas būtību raksturo prasme dāvāt prieku. Un tas nebūt nav nejau�i. Uz mīlestību attiecas arī jau minētais pamatojuma likums, saskaņā ar kuru tās darbības, kurām nav pozitīva emocionālā pamatojuma, tiek izslēgtas no rīcības. Tātad mīlestību nevar saglabāt bez rīcības, kurā tā izpaustos (protams, tādā veida, lai mīlestību jaustu arī otrs), turklāt teiktais attiecas uz visām ģimenes dzīves, jomām. Bez tam ir svarīgi, lai visas �īs darbība , laikus pamanītu cilvēks, uz kuru tās ir vērstas, un lai viņ� tās po/.i tīvi novērtētu.

Saskaņā ar pirmo domu jūtas iespējams saglabāt tikai tajās ģimenēs, kur valda aktīva tieksme dāvāt prieku, atbalstīt un palīdzēt. Vīra, kur� tīksminās ar savu sievu un pat teic viņai mīlas vārdus brīdī, kad viņa nogurusi izgrie� veļu pēc tās mazgā�anas, kurā viņ� nemaz nav piedalījies, nevis pau� aktīvu mīlestību, bet ņirgājas par to � nevaldāmās jūtas būtu daudz lietderīgāk paust, palīdzot savai mīļotajai.

Toties ikviena darbība, kas kaut kādā mērā ir saistīta ar mīlestību vai pamatojas uz to, ir jāatalgo, dāvājot otram prieku. Tas jāievēro vienmēr, lai arī cik neveikla jums liktos �ī cilvēka rīcība. (..)

Bet tagad parunāsim par vissvarīgākajām mīlestības likumsakarībām, kuras ir jāzina, lai �īs jūtas saglabātu. Pirmā no tām pēc būtības dod atbildi uz jautājumu, kas jums dro�i vien radās, � �Vai var nosargāt mīlestību?�

Cilvēku prātos kaut kā neviļus ir iesakņojies kaitīgs un nepareizs priek�stats par to, ka laiks neizbēgami apdzē� pat viskarstākās jūtas. Kaitīgs tas ir tāpēc, ka atsalums laulāto attiecībās tiek uztverts kā kaut kas glu�i dabisks. Nepareizs tāpēc, ka tā nenotiek vienmēr, bet, ja arī notiek, tad visbie�āk to kļūdu dēļ, kuras laulātie pa�i pieļāvu�i. Kādas socioloģiskās aptaujas rezultāti liecina, ka ģimenes dzīves laikā vairāk nekā 50% laulāto jūtas nevis atsalu�as, bet gan kļuvu�as spēcīgākas.

Protams, �ie dati, kas pilnībā atbilst anekdotēm par pesimistu un optimistu (atcerieties � pesimists, recenzējot izrādi, uzrakstīja, ka zāle bija pustuk�a, toties optimists atzina, ka zāle bija pa pusei pilna), ir da�ādi interpretējami. Bet vai gan tas ir maz, ja vairāk nekā pusei laulāto ģimenes dzīvē jūtas kļuvu�as spēcīgākas? Nē, drīzāk tas ir negaidīti daudz, ņemot vērā, cik nesagatavoti laulībai da�kārt mēdz būt vīrs un sieva un cik steidzīgi da�brīd tiek noslēgta laulība. Ta�u piebildīsim, ka apmēram 11% laulāto (saskaņā ar tiem pa�iem datiem), kuriem ģimenes dzīvē jūtas ir kļuvu�as vājākas vai izzudu�as pavisam, arī nav maz.

Tomēr atļau�os uzdot kādu varbūt savā ziņā pārāk polemisku jautājumu � �Vai patiesi viņiem jūtas kļuvu�as vājākas vai izzudu�as pavisam?�. Ir ta�u pilnīgi iespējams, ka atbildi, kas sniegta uz sociologa jautājumu, izraisījis rfevis mīlestības daļējs vai pilnīgs izzudums, bet gan kāda fundamentāla likumsakarība, kas saistīta ar psihes funkcionē�anu un pilnā mērā var izpausties arī jūtu jomā, t. i., tā sauktā interiorizācija � psihes iek�ējo struktūru veido�anās.

Būtībā mīlestība ar gadiem neizzūd, ja jūs to, protams, neesat iz�ķiedu�i sīkos strīdos, ķildās, nesaskaņās. Laika gaitā visbie�āk zūd iespaidu novitāte, cilvēks pierod pie jūtām. Gadās, ka mēs tās glu�i vienkār�i neievērojam. Parasti visvairāk uzmanības mīlestībai mēs pievēr�am pirmslaulības posmā, kad savas jūtas pret otru cilvēku uzskatām par vienu no viskrā�ņākajiem ziediem savu pozitīvo īpa�ību buķetē, ar kuru gribam pārsteigt otru, piesaistīt viņa mīlestību uzmanību, izraisīt mīlestību. Vēl kādu laiku pēc kāzām mēs tīksmināmies ar mīlestību, tad ar lielāku vai mazāku ziņkāri vērojam tās izpausmes, pēc tam jau tik tikko fiksējam kaut kādu jūtu esamību, līdz visbeidzot pieraduma dēļ mīlestību vairs nepamanām,, un tā mūs atstāj. Ta�u nebūt ne visus un nebūt ne vienmēr.

Visbie�āk mīlestība iegrimst mūsu apziņas dzīlēs, aiziet tās perifērijā un tur vai nu pamazām dziest (reti), vai (itin bie�i) klusi jo klusi gaida savu laiku. Un, kad �is laiks pienāk, mīlestība atdzimst no jauna. Psihologi apgalvo, ka ģimenēs ar ievērojamu kopdzīves stā�u, kurās, kā varētu likties, mīlestība ir jau bezcerīgi �izzudusi, brīdī, kad tiek zaudēts laulātais draugs viņa aizie�anas vai nāves dēļ, tā uzplaiksni ar jaunu un triumfējo�u, bet diem�ēl jau dvēseli moko�u liesmu ...

Ir pilnīgi iespējams, ka �āda dziļa jūtu interiorizācija ir notikusi tiem 11% laulāto, kuri apgalvo, ka ģimenes dzīves laikā viņiem mīlestība ir apdzisu�i vai pavisam izzudusi. Ta�u atcerieties, ka mīlestība neizzūd! Mīlestības kokam ir saknes, stumbrs un zaru vainags. Un pat tad, kad vainags, kas kādreiz bija tik kupls un kam jūs pievērsāt visvairāk uzmanības, sāk palikt arvien retāks, saknes ieaug arvien dziļāk dvēselē. Un, kad pienāk rūgtais �ķir�anās brīdis, izrādās, ka �o sakņu ir tik daudz un ka tās ir tik stipras, ka nocirst koku ir ārkārtīgi sāpīgi. Sāpīgi abiem, jo �īs saknes ir saaugu�as vienotā veselumā ...

Издание для детей и юношества Коломинский Яков Львович ЧЕЛОВЕК:ПСИХОЛОГИЯ Книга для учащихся старших классов

Перевели с русского языка Л. Ковтуна и В. 3 а л и т е

Художник Д. Пуриныи Рига, издательство �Звайгзне*

На латышском языке

Bērnu un jaunatnes izdevums Kolominskis Jakovs Ļeva d.

CILVĒKS: PSIHOLOĢIJA

Redaktore S. Gehtmane. Māksi, redaktors A. Krēsliņ�. Tehn. redaktore Dz. Skvarnavi�a. Korektore Z. Seņkova. Vāku zīm. D. Pūriņ�.

ИБ № 3302

Nodota salik�anai 25.05.89. Parakstīta iespie�anai 31.05.90. Formāts 60X90/16. Tipogr. papīrs Nr. 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 14 uzsk. iespiedi., 14,82 uzsk. krāsu novilk., 16,95 i i-devn. 1. Metiens 20 000 eks. Pasūt. Nr. 611-1. Cena 1 rbl. 40 кар. Izdevniecība �Zvaigzne�, 226013, Rīgā, K. Valdemāra ielā 105. Izdevn. Nr. 7597/P-232. Iespiesta tipogrāfijā �Rota�, 226011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.