Dorotija Rouva
Depresija. Izlau�anās no iek�ējā cietuma
Grāmata, kas guvusi pla�u atzinību visā pasaulē, ir neaizvietojams palīgs cilvēkiem, kuri cie� no depresijas, viņu ģimenes locekļiem un draugiem, kā arī visiem profesionāļiem un neprofesionāļiem, kuri ikdienā strādā ar depresijas māktiem cilvēkiem. Grāmata dāvā iespēju izprast depresiju, tās cēloņus un mainīt dzīvi, uzņemoties vadību pār to.
No angļu valodas tulkojusi Maija Brīvere
Jāņa Rozes apgāds
Literārā konsultante Cilda Redliha
Māksliniece Sana �ulce
� Maija Brīvere, tulkojums latvie�u valodā, 2009
� Sana �ulce, mākslinieciskais noformējums, 2009
� SIA "Jāņa Rozes apgāds", 2010
ISBN 978-9984-23-328-4
Dorotija Rouva
Depresija. Izlau�anās no iek�ējā cietuma
Depresija ir veca kā cilvēce, un reti kuram nekad nav gadījies ar to saskarties. Da�kārt mūs negaidot, �ķietami bez jebkāda iemesla pārņem neaptveramas skumjas. Pasaule iekrāsojas pelēkos toņos, bet mutē rie�as rūgta gar�a. Dzirdam zvana, kas sludina aizie�anu, atbalsi un alkstam pēc mierino�as rokas pieskāriena, ta�u attopamies vienatnē. Da�iem tas ir vien īss mirklis - skumjas viegli aizgaiņā prāta apsvērumi un praktiska rīcība. Citus depresija vajā kā uzmācīgs rēgs, kura nepielūdzamā klātbūtne aptum�o prieku vai vēl ļaunāk - ieslēdz cietumā aiz necaurejamām, kaut neredzamām sienām.
�ajā gadsimtā (divdesmitajā) depresija pieskaitīta slimībām un to ārstē ar tabletēm un elektrokonvulsīvo terapiju (EKT). Da�iem �āda ārstē�ana izrādījusies ļoti efektīva. Depresija pagaist uz neatgrie�anos. Tomēr ir arī cilvēki, kuriem tabletes un EKT sniedz vienīgi īslaicīgu atvieglojumu vai nepalīdz nemaz. Viņiem vajadzīgs kas vairāk, un par to nevajadzētu brīnīties, jo būt depresijas varā ir kas vairāk nekā būt slimam.
Saslimstot ar masalām vai salau�ot kāju, cilvēks var justies no�ēlojami vai nedro�i, bet, ja vien slimība neapdraud dzīvību, mēs parasti neapgrūtinām sevi ar pārliecīgām raizēm par saviem grēkiem vai eksistences veltīgumu. Savukārt depresija nav iedomājama bez tamlīdzīgiem moko�iem prātojumiem. Katrs savā veidā kavējamies grūtās pārdomās par dzīvības un nāves Jautājumiem - kāds ir dzīves mērķis, kādai ticībai pievērsties, ko esam paveiku�i un vai dzīve noslēdzas ar nāvi vai arī tai paredzams turpinājums. Mēs apceram kaunu un vainas apziņu, bailes un drosmi, piedo�anu un atriebību, dusmas, greizsirdību, naidu un mīlestību. Daļai moko�ais nemiera periods tiek atlīdzināts ar mieru un dzīves gudrību; citi turpina maldīties neziņas miglā.
Depresija tik bie�i sastopama vēstures gaitā un visās kultūrās, ka kļūst skaidrs - tur slēpjas kas vairāk par vienkār�i apgrūtino�u slimību. Tā �ķiet universāla pieredze: grūtsirdības un atsve�inātības laiks, netīkams ziemas miegs, kas liecina, ka dzīve iegriezusies nepareizajās sliedēs un nepiecie�ams kaut ko mainīt. Kāpēc da�i nonāk līdz atklājumam, kas jāvēr� par labu, kamēr citi turpina no�ēlojamu eksistenci moko�ā neziņā?
Pēdējos divpadsmit gadus esmu aizvadījusi garās sarunās ar cilvēkiem, kuri nespēj atbrīvoties no depresijas par spīti ārstē�anai ar labākajām zālēm. Tāpat esmu daudz runājusi ar ļaudīm, kuriem jāsaskaras ar ne mazumu problēmu, tomēr viņi spēju�i rast izeju un tikt galā. Tie, kuri iztur pārbaudījumus, un tie, kuri cie� no depresijas, uzlūko dzīvības un nāves jautājumus no at�ķirīgiem skatu punktiem.
Da�i no maniem sarunu biedriem atradu�i ceļu ārā no depresijas gūsta. Citus laiku pa laikam pārņem nomāktība, ta�u tagad viņi vismaz zina, kāpēc tā notiek. Depresija ir pa�u radīts cietums. Tātad mūsu spēkos ir atdarīt durvis un dāvāt sev brīvību.
Dorotija Rouva
Īgla, Linkoln�īra, 1983
Priek�vārds 2. izdevumam
Priek�vārds 3. izdevumam
Pateicības
Kā at�ķirt nelaimīgu cilvēku no cilvēka, kur� nonācis depresijas gūstā? At�ķirība pastāv, un, piedzīvojot abus stāvokļus, to iespējams noteikt.
Ja esi nelaimīgs, pat pēc smagākā trieciena tu tomēr spēj rast mierinājumu un ļaujies tam, lai remdētu sāpes. Tu tiecies pēc citu cilvēku līdzjūtības un mīlo�ajām rūpēm; vari būt mīļ� pret sevi un izpatikt sev. Depresijā nelīdzēs citu līdzjūtība, mierinājums vai sevis lutinā�ana. Cilvēki tev apkārt var visiem spēkiem censties izrādīt savu mīlestību, līdzjūtību un rūpes, kas iepriecinātu jebkuru, ta�u līdzjūtības apliecinājumi nespēj izlauzties cauri sienai. Biezajai sienai, kas �ķir tevi no apkārtējiem. Atrodoties aiz neizpratnes sienas, tu ne tikai atsakies atvieglot cie�anas un mierināt sevi, bet turpini sodīt sevi ar vārdiem un darbiem. Depresija ir cietums, un tu vienlaikus esi tā nelaimīgais gūsteknis un ne�ēlīgais sargs.
Tie�i neparastā no�ķirtība no ārpasaules at�ķir depresiju no ikdieni�ķām nelaimēm.
Kā iespējams atainot �īs izjūtas un atklāt to nozīmi citiem? Apgalvojumus, ka jūties nomākts, esi skumj� un tev viss apnicis, cits cilvēks var uztvert kā ikdieni�ķu garastāvokļa kritumu pirmdienas rītā vai ko tādu, no kā iespējams atbrīvoties, ja papūlēsies. Tu gan zini, ka tās nav tikai pārejo�as garastāvokļa svārstības. Tu zini, ka nomāco�ās izjūtas negaisīs, lai kā tu censtos vērst visu par labu. Nemiers ir tik visaptvero�s, ka grūti piemeklēt vārdus, lai to aprakstītu. Tādēļ labāk neteikt neko.
Tomēr pastāv kāds veids, kā paust savas iek�ējās izjūtas. Ja tu būtu mākslinieks vai kinore�isors, tu spētu izteikt savas izjūtas vismaz ar attēlu palīdzību. �ī iemesla dēļ saviem klientiem pirmajā tik�anās reizē uzdodu noteiktu jautājumu:
Da�i cilvēki atbild bez liekas vilcinā�anās un sare�ģītā izteik�anās manierē apraksta domās radu�os tēlu. Citi bikli uzsāk sarunu, ar grūtībām atrod īstos vārdus un vienkār�oti raksturo savu iedomu gleznu. Lai kuram es jautātu, tas, ko dzirdu, daudz neat�ķiras no turpmākajā tekstā minētajiem piemēriem.
Viens no bie�ākajiem tēliem �ajās iedomu gleznās ir miglas dūmakā ietīts vientuļa cilvēka stāvs. Migla var būt pelēka, melna vai arī violeto toņu sajaukums. Tā virmo vai arī ir rāma un bieza kā vate. Reizēm cilvēks cen�as atrast ceļu ārā no dūmakas, bet citreiz viņ� stāv sastindzis bailēs un bezcerībā.
Nereti tiek aprakstītas iedomu gleznas, kurās attēlota tuk�a ainava, izkaltis tuksnesis vai mū�īgais sasalums, kā arī bezgalīgs okeāna pla�ums. Cilvēks redz sevi vienatnē klīstam pretim tuk�am apvārsnim, ierautu spēcīgā vētrā vai bezpalīdzīgu un nekustīgu sē�am uz dego�as klints vai kūsto�a ledus gabala ūdens klajā.
Da�reiz depresijas mākts cilvēks redz sevi vienu noslēgtā telpā, cie�i ietītu kādā materiālā vai nospiestu pie zemes ar smagu svaru. Viņ� var būt ietīts līķautā, ievīstīts biezā, melnā audumā vai ģērbts bruņu tērpā. Slogs, kas nospie� cilvēku, ir prāva kaste, sirdij uzgūlies akmens vai smagai, melnai pūcei līdzīgs putns, uztupies uz pleca. Endrjū Solomons iztēlojās savu depresiju kā spēcīgu vīteņaugu, kas apvijies ap ozolu un izsūc tā dzīvības enerģiju. "Rijīgais radījums aptinās ap mani pretīgs un daudz dzīvēlīgāks par mani pa�u."
Detaļām bagātas ir iedomu gleznas, kurās cilvēks redz sevi sagūstītu. Viņ� virzās pa bezgalīgu, tum�u tuneli, izmisīgi cen�as noturēties bezdibenīgas aizas malā vai rāpus lien uz vēdera pa vulkāna krāteri lavas izvirduma laikā. Gūsteknis var būt ieslēgts saltā pazemes cietumā, ieslodzīts metāla lodē vai melnā balonā. Būriem ir da�ādas formas un apveidi. Da�reiz cilvēks iedomu ainās redz sevi batiskafā dziļi Ziemeļjūras ūdeņos vai attopas pamests tuk�ā atrakciju parkā augstu virs zemes velna ratā. Reizēm viņ� sakņupis �aurā būrī, kas iekārts nodriskātā virvē virs neiedomājami dziļa bezdibeņa.
Visas iedomu gleznas uzdzen �ermuļus. Da�ās cerība parādās kā niecīgs gaismas stariņ� tumsā. Iespējams, tev izdosies atrast izeju no virmojo�ās, pelēkās miglas vai novelt slogu no saviem pleciem. Palīdzība var nākt no ārpasaules - tuvumā varētu gadīties draudzīgs eskimoss vai uzrasties kāds ar velna rata atslēgu rokā un izglābt tevi. Varbūt tev izdotos saņemties un tikt galā pa�a spēkiem - izrāpties no bezdibeņa vai atsvabināties no smagajām drēbēm. Tomēr visām iedomu gleznām ir kas kopīgs. To galvenais varonis ir �au�alīgi, bezcerīgi vientuļ�.
Tu esi glu�i viens savā iek�ējā cietumā.
"Kad no rīta pamostos," Roza stāstīja, "esmu pārāk nobijusies, lai izlīstu no gultas. Esmu nodzīvojusi tajā mājā divdesmit gadus un tikpat ilgi gulējusi tajā gultā, tomēr esmu tik ļoti pārbijusies, ka nevaru izkāpt no tās, pāriet pāri istabai un atvērt guļamistabas durvis. Tādēļ palieku gultā un man prātā nāk briesmīgas, neticami baismīgas domas. Es vēlos piecelties un rosīties pa māju, lai atbrīvotos no posto�ajām domām, bet esmu pārāk nobijusies, lai izkāptu no gultas. Tādēļ palieku guļot, un baiļu sajūta arvien pieaug."
No rīta D�ons pieceļas un dodas uz darbu. Savā nelielajā birojā viņ� jūtas dro�ībā, bet, kad ierodas priek�nieks, sāk kritizēt viņa darbu un paziņo, ka nākamajā dienā jāapmeklē sanāksme rūpnīcā, D�ona ķermenis acumirklī pārklājas sviedriem un viņu sāk mocīt nelaba dū�a. Pusdienas pārtraukumā viņ� dodas mājās, ielien gultā un pārvelk segu pāri galvai. Sieva atrod viņu tādā stāvoklī, ta�u ne līdzjūtības apliecinājumi, ne pārmetumi nespēj izkustināt viņu no vietas. "Tu esi nelabojams egoists," viņa izkliedz, ejot ārā no istabas, un skaļi aizcērt durvis.
"Egoists" ir pareizais vārds. Ieslodzīts depresijas cietumā, tu uzvedies kā egoists. Vai tad mēs visi neesam egoisti, kad baidāmies par savu dzīvību? Jūtot nāves �ausmas, mēs cen�amies sevi glābt. Vērotājam no malas varētu �ķist, ka depresijas nomāktam cilvēkam nedraud nāves briesmas, ta�u iek�ējā cietuma �ņaugos tevi vajā nepārvaramas bailes no nāves. Ja tu visā nopietnībā atklātu citiem, cik dziļas ir tavas bailes, viņi nospriestu, ka esi zaudējis prātu. Varbūt tas tie�ām ir noticis. Tamlīdzīgas domas raisa vēl pamatīgākas bailes. Tās ir tik dziļas, ka nāve salīdzinājumā ar tām līdzinās miera izlīgumam, kas pieliktu punktu visām ba�ām. Bet ja nu pēc nāves būs kas briesmīgāks par dzīvi uz zemes? Nāve nestu mū�īgu mieru, ta�u pati mir�ana �ķiet tik moko�a. Ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc esi tik nobijies. Varbūt tu mirsti? Tās sāpes krūtīs - varbūt tā ir sirdslēkme vai vēzis?
Ar vārdiem "nāve", "neprāts", "sirdslēkme" un "vēzis" nepietiek, lai izpaustu bailes, kas tevi pārņem, kad apdraudēta tava eksistence. Kristietis uzskatītu to par lāstu.
�ī drausmīgā, pretīgā bezgala slīk�ana, slīk�ana
cauri lēniem, posto�iem līmeņiem, kas sadala arvien vairāk,
kad "es" izkritis Dievam no rokām
un slīkst, slīkst mutuļojo�s un sabojāts,
un slīkst arvien dziļāk un dziļāk sadalītajā apziņā,
slīkst bezgala bojāejā, drausmīgā sabrukuma bezdibenī!
Ja sacīsi saviem draugiem, ka esi nolādēts, viņi steigsies to noliegt. Viņi teiks, ka domas par lāstu ir muļķīgas, ka nevajag tā domāt par Dievu un ka tu patiesi esi labs cilvēks. Ja stāstīsi draugiem, ka tevi māc bailes, jo nespēj pienācīgi darīt savu darbu, ka neesi laba māte vai ka �ī pasaule ir drausmīga vieta un viss pamazām iet uz slikto pusi, viņi teiks, lai nerunā muļķības, mēģinās tevi pārliecināt, ka priek�nieks tevi nudien augstu vērtē un ka esi brīni�ķīga māte savam bērnam. Tev tiks ieteikts neuzlūkot visu tikai no melnās puses, jo mēdz būt arī ļaunāk. Viņi nespēj aptvert, cik moko�as tev mēdz būt agrās rīta stundas.
Mēdz būt kas ļaunāks par izgā�anos sabiedriskā vietā,
mēdz būt kas ļaunāks par sīkām nodevībām �
pastrādātām, pieļautām vai nojaustām; mēdz būt kas
ļaunāks
par brī�iem, kad nespēj iemigt un prāto par to. Ir pieci no
rīta. Ļaunums pielavās
un stindzino�i ieskauj gultu, nemitīgi pieņemdamies
spēkā.
Bailes ielau�as tavā dzīvē, graujot pa�apziņu, līdz niecīgākais lēmums - kādu kaklasaiti izvēlēties vai ko ēst pusdienās -pārtop neizpildāmā uzdevumā. Da�reiz bailes ir primitīvas un ne�ēlīgas, kā jau bailes; citreiz tās pārņem cilvēku savā varā, maskējoties par vainas apziņu.
Ar laiku tu kļūsti par īstu vainas ekspertu. Jebkuru rīcību vai atturē�anos no rīcības vari uzskatīt par iemeslu sirdsapziņas pārmetumiem. Tu esi pievīlis sevi un citus. Tev nav izdevies īstenot citu cerības, un tu nespēj apkārtējos darīt laimīgus. Atskatoties uz visām muļķīgajām kļūmēm un neveiksmēm savā dzīvē, tu sodi sevi par zināmiem un nezināmiem nodarījumiem, kamēr dziļi dvēselē alksti pēc miera.
Mana sirds, ļauj man būt līdzjūtīgākam;
Ļauj man dzīvot savai skumjajai nākamībai
�ēlsirdīgi; nedzīvot ar �o izmocīto prātu,
Ar izmocīto prātu, kas tirda arvien.
Tu jūti vainu par savu nomāktību un zini, ka esi pelnījis depresiju kā sodu - patiesībā esi pelnījis pat vēl ko ļaunāku.
Depresija ir kā tum�a, bieza migla, kas slēpjas istabas stūros, alla� tur tup, gatava virmojot izlīst no slēpņa un, arvien pieaugot, ielenkt tevi. Tā ir melnums, tā ir tuk�ums, bezjēdzība un galēja bezcerība. Citi var domāt, ka esi laimīgs, ta�u tu zini, ka tā ir krāp�ana, ka reiz tuk�ais balons sasprāgs gabalos, atmaskojot tevi un tavu noziegumu. Kādu noziegumu? To tu nezini; tu zini tikai to, ka esi vainīgs; un tu dzirdi, kā viņi pa gaiteni nāk tev pakaļ. Sods, protams, ir Nāve, turklāt tu vari kļūt pats par savu bendi.
Tu ilgojies pēc nāves, kas dāvātu mū�īgu mieru, un tomēr baidies, jo to varētu nomainīt kas ļaunāks par dzīvi uz zemes. Nāve dotu mieru, ta�u atņemtu cerību, ka baismīgās skumjas reiz tiks atalgotas un tava sirds sajutīs atvieglojumu. Par savām skumjām tu nevienam nestāsti, jo prātīgs cilvēks sacītu � "būtu laiks tikt tam pāri" vai "cik muļķīgi pārdzīvot ko tādu".
Skumjas varētu būt sekas bērnības bēdām, kad kāds no vecākiem nomira vai aizgāja no ģimenes � pameta tevi. Kā gan iespējams aprakstīt, ko tas tev nozīmēja vai joprojām nozīmē? Cik mazs un vāj� tu biji, un cik milzīga, drūma un baisa tev �ķita pasaule. Neviens tevi nesaprata un nespēja mierināt. "Bērni ātri tiek tam pāri," tu pastāvīgi dzirdēji no pieaugu�ajiem. Tu beidzi raudāt, ta�u nepārstāji skumt. Da�reiz pat tagad, atceroties to drausmīgo dienu, tu jautā, vai tā bija tava vaina.
Iespējams, vainojams nesens zaudējums. Cilvēks, uz kuru varēji paļauties, vai bērns, kuru tev būtu vajadzējis pasargāt, nomira, varbūt mīlētais un nīstais tēvs vai māte aizgāja no �īs pasaules, neizlīdzis ar tevi. Kā lai izrāda, cik vainīgs jūties par savu neveiksmi un kā dusmojies par savu vientulību? Tu jūties nelaimīgs, jo esi pamests viens un tavi zaudējumi nekad netiks atlīdzināti, tu nekad nesalabsi ar citiem, nekad netiksi atzinīgi novērtēts un nesaņemsi neierobe�otu bezierunu mīlestību.
Varbūt mīļotais cilvēks nav miris, bet tikai aizgājis, jo mīl citu. "Sameklē kādu citu," draugi tev ieteic. Kā gan to paveikt, ja mīļotā aizie�ana skaidri pierāda, ka esi nemīlams? Kā gan viņi var zināt, cik daudz tev nozīmēja tavs neuzticīgais mīļotais?
Tev labi saprotamas rindas, iegravētas kapakmenī kādam ierindniekam, kritu�am kaujā pie El Alameinas:
Pasaulei viņ� bija tikai karavīrs, man viņ� bija vesela pasaule.
Kā gan turpināt dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis, ja tavai pasaulei pienācis gals, bet citu pasaules �ķiet pārāk gausas un blāvas?
Iespējams, tu pārdzīvo ko vairāk par viena cilvēka zaudējumu. Varbūt tu sēro par zaudēto bērnību un baidies kļūt pieaudzis? Citkārt skumju iemesls ir zaudētā jaunība, skaistums vai vīri�ķība, kādēļ jūties nevienam nevajadzīgs, tuvojoties �ausmino�ajām vecumdienām. Varbūt tu atceries laikus, kad biji vajadzīgs bērniem vai biji atbildīgais, labākais speciālists savā nozarē, kamēr tagad nevienam neesi vajadzīgs, tevi neviens neapbrīno un neciena. Tu baidies kļūt atkarīgs no citiem un nevēlies, lai tevi �ēlo. Varbūt tu sēro par sapni, par to, kas reiz bija gai�s un skaists, bet tagad �ķiet neiespējams �ajā ne�ēlīgajā un zemiskajā pasaulē? Nav vērts gaidīt apsolīto zemi vai laimīgas beigas. �ādus zaudējumus ir grūti nosaukt vārdā un vēl grūtāk apraudāt.
Skumjas izraisa bezcerību. Nekas nemainīsies, un, ja arī mainīsies, tad tikai uz slikto pusi. Vai ir kāda jēga cerēt un censties? Reiz tevi vadīja godkāre; tagad tu esi samierinājies ar savu �ausmīgo likteni un nespēj tam pretoties. Tevi māc pelēka un smaga vienaldzība, pat pret cilvēkiem, kuri reiz tev bija nozīmīgi. Mīlestība aizbēgusi no tevis, palikusi tikai nojausma par tās neesamību. Reiz tu raizējies par citiem cilvēkiem un centies izlīdzināt viņiem nodarīto netaisnību. Tagad citu nelaimes tev nerūp. Tās tikai nostiprina tavu pārliecību - pasaule tev apkārt pamazām grūst.
Mīlestības vietā tu jūti rūgtumu un greizsirdību. Tu esi vīlies, ka dzīve nav izdevusies kā cerēts, un greizsirdīgs par to, ka citiem glu�i nepelnīti aiztaupītas cie�anas un smaidījusi veiksme. Galu galā cilvēks sāk ienīst sevi par posto�o greizsirdību un nespēju mīlēt. Viņu sagrābj dusmas uz sevi un visu pasauli. Kāpēc pasaule nav tāda, kādai tai vajadzētu būt? Tu centies pasauli, savu dzīvi un citus cilvēkus mainīt pēc saviem ieskatiem, ta�u ciet neveiksmi. Tev �ķiet, ka esi niecība. Tu esi vīlies un bezgala nikns.
Mani tuvinieki, sieva Selija un bērni, piekrīt, ka neesmu vairs tik nepacietīgs kā agrāk. Tas nav mazsvarīgi. Neiecietība darīja mani pārlieku prasīgu. Es vēlējos, lai citi rīkotos pēc mana prāta. Kaut patiesībā nemaz nedomāju, ka visai automa�īnu rindai sastrēgumā nekavējoties vajadzētu pavirzīties sānis un dot mums ceļu, izteicos un uzvedos tā, it kā tā domātu. Neremdināmā nepacietība lika man justies kā nelabā apsēstam. Es biju nikns un gatavs uzsprāgt no dusmām.
Nevaru apgalvot, ka nu esmu kļuvis par īstu kristīgās pacietības paraugu; tā noteikti nav. Jāatzīst, �aubos, vai esmu tam kaut cik pietuvojies. Ta�u tagad, iekļūstot sastrēgumā, paņemu ro�ukroņi, atkārtoju glābjo�o lūg�anu � "Dieva miers" � un gandrīz vienmēr spēju noturēt mēli aiz zobiem tā vietā, lai izgāztu dusmas uz nabaga Seliju. (Tomēr grūtos brī�os varu rupji izrīkoties ar ro�ukroņi un vārdos neizteiktā lūg�ana drīzāk kļūst par lāstu, nevis svētību.)
Juzdamies aizkaitināts un nelaimīgs, tu atgrūd cilvēkus, ta�u drīz sāc baiļoties, ka viņi aizies un atstās tevi glu�i vienu. Tādēļ tu izliecies, ka viss ir kārtībā. Kaut centies smaidīt un izturēties kā parasti, izlik�anās prasa daudz spēka, un dziļi dvēselē tev jākliedz no bezspēcības.
"Kad eju pa ielu kopā ar draugu," stāstīja D�ekija, "mani pārņem �ķitums, ka mūs �ķir stikla siena. Jūtos pavisam viena.
Man uznāk vēlē�anās kliegt un sasaukties ar viņu. Kad cen�os sasist stiklu, tas ir kā no plastmasas. Tas lokās, bet neplīst." Kādu dienu, zaudējusi cerību, ka apkārtējie cilvēki sapratīs, kas ar viņu notiek, D�ekija aprakstīja savas izjūtas un atdeva ārstam savu vēstījumu. Viņ� savukārt nodeva to man.
Pirms �etriem gadiem janvārī es laidu pasaulē dēlu. Tas bija ļoti laimīgs laiks manā mū�ā. Iepriek� tika teikts, ka mums nekad nevarēs būt bērnu, tāpēc jūs noteikti varat iztēloties, cik laimīga un pacilāta es jutos. Kaut arī esmu vecākā meita septiņu bērnu ģimenē un uzskatīju, ka par bērniem zinu ļoti daudz, ik dienu gadījās kāds sīkums, kas atspēkoja manu pārliecību. Tomēr tas nelika man pagurt - priekam manā dzīvē nebija ne gala, ne malas. Kad Nīlam apritēja trīs mēne�i, mēs pārcēlāmies uz Holtbiju, un kop� tā laika manā dzīvē viss �ķiet mainījies (galvenokārt es pati). Man bija ļoti vientuļi bez draugiem, un tuvumā nebija neviena, ar kuru es varētu izrunāties. Galu galā sāku izgāzt negatīvās izjūtas uz savu vīru Ronu. Nīls nebija no mierīgajiem gulētājiem un naktīs sagādāja daudz rūpju. Pāris nākamo mēne�u laikā es kļuvu ļoti nervoza un nomākta, daudz ķildojos ar Ronu. Atceros, ka jutos ļoti nelāgi un, kaut arī apmeklēju ārstus, nespēju ar viņiem par to runāt. Nespēju to apspriest ar Ronu, draugiem un savu māti, jo viņa noteikti teiktu: "Man ir septiņi bērni, un es neko tamlīdzīgu neesmu izjutusi, tātad tie ir nieki." Sāku domāt, ka ar mani nekas nav kārtībā. Kad man sāka sāpēt labā krūts, biju nobijusies līdz nāvei. Aiz bailēm pārstāju mīlēties, jo nespēju paciest vīra pieskārienus. Ar katru mirkli jutos arvien sliktāk. Beidzot devos pie ārsta, bet bija nepiecie�ami vairāki mēne�i, lai es noticētu, ka tā ir tikai muskuļu vaina.
Tolaik biju tik nomākta, ka, izlasot avīzē par kādu slimību, vairākas nedēļas dzīvoju pārliecībā, ka tā piemetusies arī man. Lai kā es censtos, mana pa�sajūta arvien pasliktinājās. Pēc kāda laika ārsts aizsūtīja mani pie psihiatra, kur� ārstēja mani ar antidepresantiem, ta�u es nespēju ar viņu atklāti runāt. Es nelietoju izrakstītās zāles, jo nepārtraukti dzirdēju galvā mātes balsi, kas teica, ka tas nav pa īstam, ka tas tā nevar būt. Baidoties no nosodījuma, nevienam neko nestāstīju. Mūsu laulība bija uz sabrukuma sliek�ņa. No rītiem sāku baidīties kāpt ārā no gultas.
Es vēlreiz devos pie ārsta, un sarunas laikā viņ� ierosināja veikt asins analīzes. Tolaik man zem acīm sāka parādīties mazi plankumiņi, kas varēja būt saistīti ar paaugstinātu tauku līmeni. Gaidīju analī�u rezultātus, pārakmeņojusies no bailēm. Kad rezultāti pienāca un ārsts paziņoja, ka man tie�ām ir paaugstināts tauku līmenis asinīs un man būs jāievēro īpa�a diēta, es mēģināju izrunāties ar māti par savām izjūtām. Viņa sacīja, ka tās ir muļķības. Tā bija pēdējā reize, kad mēģināju ar kādu runāt. Ārsti ieteica pārlieku neraizēties par paaugstināto tauku līmeni, jo ar pareizu diētu es spē�u to kontrolēt un pat samazināt.
Tobrīd �ķita, ka mans tēvs ir ļoti slims, viņam bie�i reiba galva un viņ� izskatījās bāls. Tēvam tika izrakstītas tabletes pret paaugstinātu asinsspiedienu, un es ievēroju, ka viņam zem acīm ir līdzīgi plankumiņi. Mans prāts izdarīja secinājumus, un drīz sākās nopietnas nepatik�anas. Es pārstāju gulēt un ēst un augu dienu jutos kā murgā, no kura gribētu pamosties. Biju tik ļoti iedziļinājusies savā noslēgtajā pasaulītē, ka vairs neredzēju izeju. Rons bija ļoti pacietīgs, ta�u ar laiku sāka dusmoties un zaudēja savaldību, jo es atteicos runāt par savām jūtām. Es atkal kļuvu grūta un uzzināju, ka gaidu dvīņus. Kādu laiku nekas cits mani neinteresēja, kaut jāatzīst, dziļi sirdī joprojām netiku vaļā no nelāgajām domām. Es biju stingri apņēmusies parūpēties par sevi, lai mazuļiem viss būtu kārtībā, tāpēc da�us mēne�us jutos citādi, bet tūlīt pēc viņu piedzim�anas viss sākās no jauna, un es vairs nespēju tikt galā. Nepārtraukti jutos nogurusi. Ziemassvētkos mēs braucām ciemos uz manām mājām. Otrajā Ziemassvētku dienā ap tējas laiku manam tēvam notika insults, un mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Pavadījis nedēļu slimnīcā, viņ� atgriezās mājās. Es biju pārliecināta, ka ar mani notiks tas pats. Pēc divām nedēļām viņ� nomira. Mani pārņēma dziļas sēras, it kā es būtu zaudējusi kādu sava ķermeņa daļu. Garastāvoklis arvien pasliktinājās, un es joprojām nespēju par to runāt, līdz kādu dienu man �ķita, ka uzsprāg�u. Toreiz biju pilnīgi pārliecināta, ka zaudēju prātu. Es piezvanīju Beitsas kundzei, savai patronā�as māsai, un tiku uzņemta psihiatriskajā slimnīcā.
Tagad �ķiet, ka mana dzīve man nolaupīta. Katru dienu sastopos ar jaunām bailēm. Nespēju aizmigt un visu dienu baidos no nakts, jo zinu, ka naktī mani pārņems nemiers un spriedze. Es nespē�u paelpot, nespē�u to izturēt un jutī�os stinga un pārakmeņojusies. Mani nemitīgi vajā izjūtas, ka tam jāpieliek punkts. Patiesībā manā galvā notiek daudz vairāk, nekā esmu izlikusi uz papīra. Nepārstāju domāt, ka noteikti pastāv kāda izeja no �ī sare�ģīto izjūtu labirinta, un ilgojos, kaut kāds spētu man palīdzēt. Man ir divdesmit septiņi gadi, trīs burvīgi bērni un lielisks vīrs, tomēr nespēju iztēloties, ka izturē�u vēl vienu dienu, kas līdzinātos �etrām pēdējām manas dzīves dienām. Rakstot jutu lielu nemieru un mani kratīja drebuļi, ta�u tagad esmu nedaudz nomierinājusies. Lūdzu, palīdziet man atbrīvoties no �īm domām.
Depresija nav ģenētikas kļūda vai noslēpumaina kaite, kas negaidot sagrābj mūs savā varā. Mēs esam tās radītāji, tātad spējam to iznīcināt.
Apsprie�ot savu stāvokli ar vispārējās prakses ārstu vai psihiatru, iespējams, esi dzirdējis, ka depresija rodas pēc izjaukta ķīmisko vielu līdzsvara tavās smadzenēs. Tādā gadījumā noteikti esi dzirdējis arī to, ka tev izrakstītie antidepresanti atjaunos ķīmisko vielu līdzsvaru tavās smadzenēs. Iespējams, sarunā ar ārstu pieminēti tādi vārdu savienojumi kā "zems serotonīna līmenis" un "5-hidroksitriptamīna receptoru neirotransmisija", kas izklausās pēc nopietniem medicīniskiem terminiem, lai gan tev varbūt neizdevās izprast to nozīmi. Tolaik tu nevarēji zināt, ka klausījies to, ko Deivids Hīlijs dēvē par "biopļāpām".
Deivids Hīlijs ir psihiatrs, starptautiski atzīts psihiatrijā lietoto zāļu pētnieks. Rakstā par jaunāko antidepresantu grupu -selektīvajiem serotonīna atpakaļuzsūksanās inhibitoriem (SSAI), viņ� norādījis: "Nepastāv dro�a saikne starp �o zāļu efektivitāti serotonīna atpakaļuzsūksanās mazinā�anā un depresijas ārstē�anas efektivitāti vai ilgumu. Iespējams, �o ārstē�anas līdzekļu intensīvā ra�o�ana vairāk skaidrojama ar tirgus noietu un pirmtiesībām, nevis zinātni."
Deivids Hīlijs nebūt nav vienīgais psihiatrs, kur� kritizē izplatīto pieņēmumu, ka depresiju var skaidrot kā izjauktu ķīmisko vielu līdzsvaru.
Mēs joprojām nezinām, kāpēc da�iem cilvēkiem �īs pārmaiņas ir saistītas ar depresīvo traucējumu ra�anos, bet citiem tas tā nav. Problēmas pamatā ir nepiecie�amība izprast individuālas at�ķirības reakcijā uz stresu un dzīves likstām. Tikai apvienojot bioloģiskos, personīgos un sociālos faktorus, mēs varētu cerēt uz pienācīgu skaidrojumu.
Tātad lai saprastu, kāpēc da�iem cilvēkiem sākas vai nesākas depresija, mums vispirms nepiecie�ams izprast, cik at�ķirīgi cilvēki reaģē uz stresu un nelabvēlīgām dzīves situācijām. Turklāt jāatrod saikne ne tikai ar fizioloģiskiem procesiem, kas varētu būt �īs problēmas pamatā, bet arī ar katra atsevi�ķa cilvēka dzīvi un pasauli, kurā viņ� dzīvo.
Daudziem cilvēkiem lāgā nepatīk gremdēties pārdomās par savu dzīvi un apkārtējo pasauli. Viņi izvēlas skaidrot depresiju tikai kā bioķīmisku procesu sekas galvas smadzenēs. Endrjū Solomons sniedz raksturīgu �āda uzvedības modeļa piemēru, sakot vārdus: "Man ir depresija, bet tā ir tikai ķīmiska reakcija." Tas ir tas pats kā teikt: "Es esmu slepkava, bet tā ir tikai ķīmiska reakcija." �ādi domājot, iespējams rast attaisnojumu teju visam.
Depresijas izpratne ir sare�ģīts un grūts uzdevums. Patiesībā mans galvenais mērķis, rakstot �o grāmatu, ir maksimāla pietuvo�anās depresijas izpratnei. Cen�os rakstīt ļoti vienkār�ā valodā, tomēr lasītājam nepiecie�ams domāt, lai izsekotu līdzi grāmatas jēgai. Ļoti iespējams, domā�ana ir grūtākais darbs pasaulē. Nav brīnums, ka daudzi ārsti izvēlas nenoteiktus skaidrojumus par izjauktu ķīmisko vielu līdzsvaru. Viņi paļaujas uz to, ka depresijas slimnieki parasti ir labi audzināti cilvēki, kuri vismaz publiski atturēsies no piņķerīgiem jautājumiem, piemēram: "Kādas analīzes liecina, ka man ir izjaukts ķīmisko vielu līdzsvars smadzenēs?" Saprotams, tādu analī�u nav, jo nav nevienas pārbaudes, kas palīdzētu izvērtēt depresiju un citus stāvokļus, kurus psihiatri savā terminoloģijā dēvē par garīgiem traucējumiem.
Saprotams, depresija izsauc noteiktas fizikālas pārmaiņas cilvēka organismā. Jebkuru emociju, vai tā būtu patīkama vai nepatīkama, pavada fizikālas pārmaiņas, kas pastiprinās, ja cilvēks ilgsto�i atrodas emocijas varā. Depresija saistīta ar dziļu emocionālu pieredzi, kas, bez �aubām, ietekmē ķermeņa funkcijas. Cilvēki, kuri cie� no depresijas, bie�āk saaukstējas un slimo ar gripu. Da�iem ar laiku pat attīstās vēzis vai kāda sirds saslim�ana. Laime dara mūs veselus.
Da�i cilvēki ievēroju�i, ka kļūst nomākti pēc gripas uzliesmojuma, un ir sievietes, kurām nomāktība rodas vai saasinās pirms mēne�rei�u sākuma. Tas nenozīmē, ka gripa vai premenstruālā spriedze izraisa depresiju. Ne vienmēr cilvēki kļūst nomākti pēc pārslimotas gripas, un ne visas sievietes ik mēnesi cie� no depresijas. Kad esam fiziski neveseli, mēs jūtamies no�ēlojami un neviļus pakļaujamies sērīgām domām. Ja �ādas domas rosina depresiju, var uzskatīt, ka gripa vai premenstruālā spriedze darbojas kā veicino�s faktors.
Ik reizi, kad uzzinām par kādām pārmaiņām savā ķermenī, mums tās kaut kā jāizskaidro, glu�i tāpat kā mums jāizskaidro un jāatrod nozīme visam, kas ar mums notiek. (Kad mēs sakām, ka uzskatām kaut ko par bezjēdzīgu vai nesaprotam, tas arī ir sava veida izskaidrojums.) Iztēlosimies, ka paklupām uz paklāja, nokrītam pa kāpnēm un salau�am kāju. Kā mēs iztulkosim to, kas notika? Mēs zinām traumas fiziskos iemeslus - paklāju, aizķer�anos un neveiksmīgo kritienu. Tomēr pastāv arī citi cēloņi. Da�i no mums tūlīt vainos sevi - es rīkojos muļķīgi, būtu jāskatās, kur likt kāju, un vairāk jāuzmanās. Savukārt da�i meklēs vainu citos cilvēkos � kāds nesakārtoja paklāju, izslēdza gaismu vai lika kāpt man lejup pa kāpnēm. Bez �aubām, atrastos cilvēki, kuri meklētu kādu dziļāku iemeslu - tas bija Dieva sods, mācība; mani vajā sātans vai ļaunais liktenis; �is ir jau otrais negadījums nedēļā - drīz gaidāms tre�ais. Arī lauztās kājas ārstē�anu iespējams tulkot ļoti da�ādos veidos: mēs varam paļauties uz brīni�ķīgajiem ārstiem un medmāsām vai uzskatīt visus par nepra�ām, it sevi�ķi ārzemniekus. Mēs varam priecāties, ka liekam lietā visu to naudu, kas tērējama veselības aprūpei, bet varam arī dzīvot vienos uztraukumos par to, cik tas viss maksās, ņemot vērā papildu izmaksas par darba kavējumiem un mājas izpalīga algu. Mēs varam izbaudīt atpūtu slimnīcā vai arī nemitīgi raizēties par to, kas notiek mājās un darbā mūsu prombūtnē. Varam būt pārliecināti - kauls sadzīs labi un kāja drīz būs vesela, vai arī nepārtraukti turēt ārstu aizdomās, ka viņ� nestāsta visu patiesību un mūs gaida sakropļojums uz visu atliku�o mū�u. (Pārliecināti un pieredzēju�i pesimisti spēj iztēloties daudzkārt �au�alīgākas varbūtības!)
�ķietami tik vienkār�s atgadījums, tomēr pasaulē nav divu cilvēku, kuri to iztulkotu pilnīgi vienādi. Pasaulē nav atrodami divi cilvēki, kuri jebkuru notikumu savā dzīvē izskaidrotu absolūti identiski. Mēs visi to zinām, tāpat kā to, ka laika gaitā mums da�u jautājumu redzējums mainās. Katram ir savi uzskati, un tie var mainīties.
Tomēr, kaut arī to apzināmies, mēs joprojām var ticēt, ka pasaule
Diem�ēl, ja cilvēks uzaug ar pārliecību, ka pasaule
Ja esi stingri apņēmies ticēt, ka pasaule
�āda domā�ana liek cilvēkiem noticēt, ka viņu viedoklis ir Vienīgā un īstā patiesība par pasauli, un ikviens, kur� uzdro�inās to ap�aubīt, ir ļauns vai zaudējis prātu. Ticot tam, mēs lielā mērā sare�ģījam dzīvi sev un cilvēkiem sev apkārt. Mēs dusmojamies (un baidāmies), jo dzīve ne vienmēr atbilst mūsu uzskatiem par patiesību un citi cilvēki nemana savus maldus un nepieņem mūsu patiesību kā savu. Mūsu dzīve un apkārtējo cilvēku dzīve var izvērsties ļoti nelaimīga, ja ignorēsim viedā sengrieķu filosofa Epiktēta atziņu. Viņ� sacījis:
Ne lietas uztrauc cilvēkus, bet gan ieskati par �īm lietām.
�ī grāmata ir par ieskatiem un to, kā varam tos mainīt.
Dzīvē nav nekā tik vienkār�a, kam iespējams atrast vienu vienīgu cēloni. Katra notikuma pamatā ir vesels sakarību tīkls, un, lai saprastu, kāpēc kaut kas notiek, mums jāpatur prātā ļoti daudz un da�ādi fakti.
Lai nonāktu depresijā, tev gadu gaitā jāsakrāj milzum daudz savstarpēji saistītu, sare�ģītu uzskatu par noteiktiem notikumiem tavā dzīvā Kad divi cilvēki sastopas psihoterapijas seansā, var būt nepiecie�ams ļoti ilgs laiks, lai at�ķetinātu �os uzskatus un izlemtu, vai tie jāmaina. Pat ja diviem cilvēkiem ir līdzīgi uzskati, katrs izteiks tos at�ķirīgi. Kāds var teikt "mana laulība man ir ļoti svarīga", kamēr cits teiks "es redzu sevi tikai pārī". Da�iem cilvēkiem ir savi uzskati par visu, bet citi ignorē lielāko daļu no tā, kas notiek pasaulē, un interesējas tikai par da�ām lietām. Saprotams, katrs dzīvē sastopas ar ko tādu, ko nav iespējams ignorēt un par ko katram jābūt kādam viedoklim. Tie�i mūsu uzskati par �iem dzīves aspektiem nosaka to, vai attīstīsies depresija.
Tātad, ja vēlies ieslēgties depresijas cietumā, te būs pāris norādījumu, kas tev jādara.
Tev jāievēro se�i turpmāk minētie viedokļi kā vienīgā, īstā un mū�īgā patiesība.
1. Lai cik labs un patīkams cilvēks es liktos citiem, patiesībā esmu ļauns, nevērtīgs un nepieņemams sev un citiem.
2. Man jābaidās no citiem cilvēkiem, tie jāienīst un jāapskau�, jo viņi ir to pelnīju�i.
3. Dzīve ir briesmīga, un nāve ir vēl ļaunāka.
4. Pagātnē ar mani noticis tikai sliktais, un nākotnē gaidāms tas pats.
5. Dusmoties ir nepareizi.
6. Es nedrīkstu nevienam piedot, vismazāk jau sev.
Tagad paraudzīsimies, kā mainās mūsu dzīve, ja pieņemam �ādus uzskatus.
1. Lai cik labs un patīkams cilvēks es liktos citiem, patiesībā esmu ļauns, nevērtīgs un nepieņemams sev un citiem
"Nekad neesmu bijusi labās domās par sevi," stāstīja D�ekija.
Helēna teica: "Es neesmu mīlestības vērta."
Mērija teica: "Ja kāds dusmojas uz mani, tai jābūt manai vainai."
D�ons: "Vienatnē es pārstāju eksistēt."
Pīters: "Ja es varētu izveidot sava ķermeņa modeli, tā iek�pusē būtu kaut kas līdzīgs spainim, piepildītam ar stikla lauskām un neganti kratītam, kaisot bīstamas stikla lauskas uz visām pusēm."
Zigfrīds uzskatīja, ka bērns nāk pasaulē kā "pilnīgs me�onis� jau agrā vecumā es manīju �o ļaunumu (sevī), nepatīkamās īpa�ības, nejauko raksturu un nejau�ības pēc vai par laimi iemācījos to ienīst. Grūti mainīties pēc piecdesmit vai se�desmit gadiem, vai ne?"
Korola uzrakstīja dzejoli, kas izteica viņas viedokli par sevi.
Kas ir �is es, mans es?
Kāpēc sevi vēlos mainīt?
Kāpēc nevaru sevi pieņemt?
Es ta�u nepatīku sev, - kāpēc?
Citi �ķiet mierā ar sevi.
Kāpēc ne es? Vai tik citāda es?
Jautājumi ir, bet kur atbildes?
Kāpēc no dzīves viļņa visaugstākā
Tik smagi krītu lejup padibenēs?
Kāpēc liegts man pareizais vidusceļ�?
Viļņa virsotnē es dzirdu:
"Tā ir labi - tavs vecais, labais es!"
Bail. Negribu būt vecais, labais es.
īsti nezin neviens, ko ietver �is vecais es.
Bēdas, jukas, ba�as un nemiers,
Rūgtums, paslēpts aiz ārējās maskas.
Kuru uzlieku vēl joprojām,
Kad pasaulē veros.
Izjūta, ka tevī slēpjas ļaunums, var izpausties daudz da�ādos veidos. Da�i cilvēki, piemēram, Pīters, tic, ka ir iek�ēji samaitāti, ļauni un bīstami citiem. Da�i, to skaitā arī Zigfrīds, vairāk lepojas ar to, ka spēju�i atklāt ļaunumu sevī, nevis baidās, ka �is ļaunums samaitās vai kaitēs citiem cilvēkiem. Ir cilvēki kā Helēna, kuri nesaskata sevī milzīgu ļaunumu, tomēr uzskata sevi par ārkārtīgi nepatīkamiem. Viņi nicina sevi un sagaida, ka to darīs arī citi. Glu�i tāpat kā Mērija, viņi alla� uzņemas vainu par citu dusmām. Da�i cilvēki nedomā, ka ir pārlieku ļauni vai nepatīkami, ta�u uzskata sevi par nepilnvērtīgiem, tādiem, kuri neko nespēj izdarīt pareizi. Reizēm nepilnvērtības izjūta ir ļoti spēcīga, un tādi cilvēki kā D�ons sāk domāt, ka patiesībā nemaz neeksistā Tikai citu cilvēku klātbūtnē viņi spēj noticēt savai eksistencei.
Daudziem no mums nav sve�a pieredze, ka esam uzskatīju�i sevi par pamatā labiem cilvēkiem, ta�u pēc kāda briesmīga notikuma radu�ās aizdomas, ka, iespējams, nemaz neesam tik labi un pareizi. Negadījumi vai slimības var vedināt mūs uz domām, ka Dievs soda mūs par kādiem grēkiem, par kuriem iepriek� nenojautām; pēc tam, kad mūs nodevis vai cietsirdīgi izmantojis kāds, kuram uzticējāmies, mēs neviļus sākam uzskatīt sevi par netīriem, nemīlamiem un pretīgiem. Laikam ritot, mēs varētu noticēt draugiem vai savam veselajam saprātam Un pārliecināt sevi, ka, lai kas būtu noticis, mēs esam labi un mīlami. Tomēr, ja esi stingri pārliecināts par savu ļaunumu, tu spītīgi izliksies nemanām visus pierādījumus, kas varētu liecināt par pretējo. Katrs, kas cen�as tevi pārliecināt, ka esi labs vai mīlams, ir pārāk dumj�, lai saredzētu tavu patieso būtību, vai arī melo, vēlēdamies tevi piekrāpt. Varbūt viņ� tevi glu�i vienkār�i �ēlo (tu neciet �o domu) vai vēlas tevi izmantot un lipināt. Kad tādi profesionāļi kā ārsti, medmāsas vai psihiatri apgalvo, ka tu viņiem patīc, tu zini, ka patiesībā viņi tā nemaz nedomā. Viņi saņem algu par �ādiem vārdiem.
Apzinoties, ka esi ļauns, tu esi spiests nepārtraukti nopūlēties, lai izliktos labs un rādītu pasaulei pieņemamu seju. Tāpat kā Kerolai, tev vajadzīga "maska, lai stātos pretī pasaulei". Tu nekad nevari būt tu pats, jo tad ļaudis tevi atraidīs. Varbūt tu valkā masku vai spēlē noteiktu lomu tik sen, ka, pat ja vēlētos, tu vairs nevarētu būt tāds, kāds esi patiesībā. Tu vairs nezini, kāds esi un kas tev patiesībā patīk, un neuzdro�inies to noskaidrot. Lai zinātu, kā uzvesties, tev jāpaļaujas uz citu cilvēku uzskatiem, tāpēc tu dzīvo pasaulē, kurā noteicēji ir viņi. Ko par to domās viņi? �ī doma pavada katru tavu soli un nonu ka katru lēmumu.
Kad es vēl strādāju Linkoln�īrā, starp maniem klientiem biju daudz nomāktu mā�u un mājsaimnie�u. Bie�i vien mūsu saruna pievērsās spriedzei un rūpēm, ko izraisa mājas darbi. Tas lika man domāt, ka jābūt kādai mājsaimniecības likumu grāmatai, ko Mozus saņēma kopā ar desmit bau�ļiem. Ja pēc desmit bau�ļu pārkāp�anas vēl var cerēt uz Dieva piedo�anu, debe�ķīgās mājsaimnie�u likumu grāmatas priek�rakstu pārkāp�ana ir nepiedodama kā �ajā dzīvē, tā aizsaulē. Debe�ķīgā mājsaimnie�u likumu grāmata satur daudz da�ādu likumu un priek�rakstu, bet pastāv arī viens universālais likums - MĀJAI VIENMĒR JĀBŪT IDEĀLI TĪRAI UN KĀRTĪGAI.
Tā nu tev jādzīvo saskaņā ar �o likumu un jāraugās, lai arī tava ģimene to stingri ievēro. Dievs sūta uzraugus tavas mātes (dzīvas vai miru�as) un kaimiņienes personā. Tavas kaimiņienes māja alla� ir nevainojami tīra, un viņas bērni nemēdz izmētāt savas mantas. Viņa ir skaista un viegli tiek galā ar pilna laika darbdienu un lielu ģimeni. Pat ja �iem uzraugiem kaut kas paslīd garām, Dievs zina, ka aizritēju�as vairāk nekā divas nedēļas, kop� tu iztīrīji veļas skapi vai uzkopi brīvo istabu.
Kaut bie�i pasmejos par �āda veida "smalko stilu", es zinu, ko nozīmē no galvas iekalti likumi no debe�ķīgās mājsaimnie�u likumu grāmatas. Zinu, kāds izmisums tevi pārņem, kad uzturēt māju kārtībā vairs nav tavos spēkos. Kad tavā dzīvē viss iet uz slikto pusi, tu kā apmāta tīri un uzkop māju, jo tas ir vienīgais, ko tu vēl spēj kontrolēt un turēt gro�os. Mūsdienu jaunās sievietes varētu nievājo�i saviebties, iedomājoties par debe�ķīgo mājsaimnie�u likumu grāmatu, ta�u viņām ir savi Negrozāmie un Vienīgie likumi, kas valda pār viņu dzīvi. Proti, tev jābūt veiksmīgai karjerai un vairākiem ģeniāliem, godkārīgiem, skaistiem un uzvedīgiem bērniem, turklāt katram jābūt neatkārtojamai personībai. Tev jābūt teicamai pavārei un namamātei. Obligāts nosacījums ir arī valdzino�a personība, tev vienmēr jāsmaida un jābūt laimīgai, noteikti jābūt slaidai un jāģērbjas saskaņā ar pēdējām modes tendencēm. Savā ziņā tev ir izvēle. Tu vari būt laimīgi precējusies ar garu, izskatīgu un veiksmīgu vīrieti vai vari būt pārliecināta vecmeita ar izsmalcinātu dzīvesveidu, bet, lai ko tu izvēlētos, tev noteikti jābūt izcilai mīļākajai, kuru neviens nekad neatraida un arvien ielenc atzīstamu pielūdzēju bars. Ja neizdodas ievērot VISUS �os noteikumus, tu kļūsti par nelabojamu neveiksminieci. Tomēr, pat ja tev izdodas ievērot visus likumus, tu nekad nedrīksti to atzīt. Tev jāturpina neatlaidīgi apgalvot, ka vēl neesi sasniegusi pilnību.
Sievietes uztiepj �os nosodāmos uzskatus ne tikai sev, bet arī visām pārējām un tādējādi veicina to, ko �urnāliste D�ūlija Bēr�ila nodēvējusi par "verdziskas zemo�anās kultūru".
Gada sākumā aktrise Zoja Vonameikere nāca klajā ar neparastu paziņojumu. Komentējot savu ekscentrisko izskatu, viņa sacīja: "Es nepazīstu nevienu sievieti, kura ir apmierināta ar savu ārējo izskatu. Noteikti negribētu būt draugos ar kādu, kura būtu pilnīgi apmierināta ar savu izskatu." Toreiz nodomāju, ka pēdējais teikums ir jocīgākais, ko esmu lasījusi kop� neatminamiem laikiem, un gaidīju, kad tas parādīsies kā galvenais jaunums tuk�ās muldē�anas un pikanto ziņu sadaļās, kas atrodamas vairumā lielformāta laikrakstu. Ta�u pagāja vairākas nedēļas un avīzēs nebija ne miņas no �īs jocīgās pļāpā�anas. Beidzot sapratu, ka no laika gara esmu atpalikusi es, nevis Vonameikeres jaunkundze. Es sapratu, ka esmu rets izņēmums starp mūsdienu veiksmīgajām sievietēm un atrodos ārpus "verdziskās zemo�anās kultūras" kluba.
Dzīvojot saskaņā ar "verdziskās zemo�anās kultūras" principiem, sieviete vai nu melo, jo patiesībā spēj sevi novērtēt un tikai izliekas, vai arī saka patiesību un ļauj vēl vairāk nospiest lavu niecīgo pa�apziņu.
Vīrie�i cie� no līdzīgas muļķīgas apsēstības. Lai atbrīvotos no nepilnvērtības izjūtas, viņiem jāiesaistās savstarpējā sacensībā katru reizi, kad pavīd tāda iespēja. Kad rakstīju grāmatu "Draugi un ienaidnieki", salīdzināju savus pierakstus par vīrie�u un sievie�u at�ķirīgo draudzības izpratni ar sava drauga, romānu rakstnieka Tima Lota daiļradi. Tima pirmajā romānā "Vaitsitijas skumjas"
Tikai nedaudziem vīrie�iem izdodas sevi izprast tik labi. Da�i vīrie�i, ticamāk, kaitēs savam darba devējam, nevērīgi izturēsies un atraidīs sievu un ģimeni vai iedragās savu veselību, lai tikai nevajadzētu izrādīt savu vājumu un nepilnvērtības izjūtu, zaudējot sacensību vai apdraudot kādas sabiedrības grupas pieņēmumus par sevi. Ne vienmēr �ādi vīrie�i tiecas pēc bagātības un varas. Da�i vēlas tikai to, lai netiktu noslaucīti no zemes virsas tādu vīrie�u rokām, kurus uzskata par stipriem. Viņi baidās no katra, kam pieder vara, un ir spiesti vareni nopūlēties, lai izvairītos no kritikas. �ādi vīrie�i nedrīkst riskēt un izlikties slinkāki, negribīgāki vai mazāk sagatavoti. Glu�i tāpat kā sievietes, kuras cen�as būt ideālas visās jomās, viņi baidās tikt atmaskoti.
Daudzi vīrie�i pievēr�as alkoholam, lai slēptu no citiem to, ko uzskata par savu nicināmo vājumu. Viņi cen�as izbēgt no bailēm un izmisuma. �etrdesmit gadus amerikāņu rakstnieks
Viljams Stairons pārmērīgi lietoja alkoholu. Viņ� uzskatīja alkoholu par "burvju tuneli, kas ved uz fantāzijām un eiforiju un veicina iztēli".
Sievietes var aizrauties ar alkoholu �o pa�u iemeslu dēļ. Kādā savas dzīves posmā Gvineta Lūisa lietoja alkoholu, lai aizmirstos un paslēptos no sevis pa�as. Viņa rakstīja: "Visvairāk es baidījos no tā, ka nespē�u rakstīt skaidrā prātā, jo bū�u pārāk aprobe�ota un garlaicīga. Es pieļāvu pla�i izplatītu rakstnieku kļūdu - noturēju haosu par rado�umu. Protams, var gadīties, ka krīzes laikā uzraksti labu, neparastu darbu - tā ir necerēta laime -, ta�u tas drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Patiesībā daudz vieglāk ir dzīvot krāsainu, "poētisku" dzīvi, nevis rakstīt dzejoļus. Pirmais gadījums prasa labas aknas un �aubīgus draugus, bet otrajā gadījumā nepiecie�ama valsts ierēdņa cienīga disciplīna."
Kad melojam sev par patiesajām izjūtām, mēs nevaram būt mēs pa�i. Mēs piespie�am sevi tēlot noteiktu lomu, patiesībā pat vairākas lomas. Visas �īs lomas lieti noder, lai noslēptu patiesību par to, kas mēs esam.
Tēlojot lomu, tev ļoti jāpiesargās no tā, kā izskaties no malas, Ja savu iek�ējo ļaunumu uztver kā kaut ko netīru, tev jācen�as attīrīties. Jāziedo daudz laika un pūļu sava ķermeņa sakop�anai. Iztēlojoties iek�ējo ļaunumu kā bīstamu spēku, ko nepiecie�ams savaldīt, cilvēks var veltīt daudz pūļu, lai viņa mati būtu kārtīgi un apģērbs būtu nevainojams un tīrs kā formastērps, turklāt viņ� centīsies kontrolēt savas izjūtas. Tu varētu tērēt daudz laika, lai Uzkrāsotu seju, ko rādīt pasaulei, vai iegādāties ekstravagantas, acīs krīto�as drānas, kas novērsīs vērotāja uzmanību no viltojuma, kas patiesībā esi. Savukārt, ģērbjoties necilās drēbes, tu centies nekrist acīs apkārtējiem, jo neesi pelnījis viņu uzmanību. Da�i cilvēki mēģina izlikties labāki, apmierinot tikai pa�as vienkār�ākās vajadzības, kamēr citi pūlas atbrīvoties no vājuma un nepilnvērtīguma, iegādājoties mantas.
Ja uzskati sevi par ļaunu cilvēku, tev varētu likties, ka neesi pelnījis dzīvot, staigāt pa �o planētu un elpot to pa�u gaisu, ko pārējie. Tātad tev jāpazūd vai arī kaut kas jāizdara, lai attaisnotu savu eksistenci. Ko tu vari darīt? Viena no iespējām ir rūpes par citiem. Tu varētu kļūt noderīgs. Ja �ķiet, ka partneris un bērni tevi atraidītu, iepazīstot tavu patieso dabu, tu varētu dāsni apveltīt (un kontrolēt) viņus ar tik nesavtīgu, mīlo�u padevību, ka tikai vēl ļaunāki cilvēki par tevi uzdro�inātos tevi atraidīt. Ja kādam �ķiet, ka bērnībā viņ� nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības, viņ� varētu censties labot �o trūkumu, rūpējoties par citiem (tādiem pa�iem upuriem) tā, kā būtu gribējis, lai kāds aprūpē viņu. Tā tu vari veltīt sevi ģimenei un dot tuviniekiem vairāk uzmanības, nekā viņi spētu vēlēties vai tas viņiem būtu vajadzīgs. Reizumis, pievēr�oties labajiem darbiem, tu vari atgādināt savai ģimenei un draugiem, cik viņi ir savtīgi un pa�apmierināti ļautiņi. Par laimi mūsu pasaulē labi darbi alla� ir pieprasīti, tāpēc, paturot to prātā, tu vari atrast piemērotu nodarbi, kas ļaus tev uzturēt spēkā savus aizspriedumus, kaitināt ienaidniekus, kļūt cildenākam citu acīs un pienācīgi sodīt sevi. Tie�i vēlē�anās sevi sodīt izceļ tevi starp citiem. Tu neapmierinies ar lepnumu un prieku par to, ka spēj turēt kārtībā savu māju, labi dari savu darbu, izbaudi spēles, sportu un draudzīgu ķircinā�anos un ģērbies pēc sirds patikas. Tev nepietiek ar prieku par jaukām mantām, kas tev pieder, un gandarījumu par palīdzību citiem. Viss, ko tu uzsāc, tiek darīts ar nolūku noslēpt ļaunumu un sodīt sevi par to.
Ideja par sodu palīdz saprast, kāpēc iek�ēji jūtamies ļauni un nevērtīgi. Varam respektēt Bībeles mācību, ka jaundzimu�am bērnam uzlikta iedzimtā grēka nasta, ta�u mazuļi nenojau�, vai viņi ir labi vai ļauni, tāpat kā nenojau�, vai ir zēni vai meitenes. �īs zinā�anas bērni apgūst no pieaugu�ajiem. Ja tavi vecāki, tantes un onkuļi, vecvecāki, vecākie brāļi un māsas nemitīgi atkārtos, cik tu esi labs ("Kur� ir skaistākais mazulis pasaulē?" vai "Tā ir tēta mazā, burvīgā meitiņa.", vai "Vai viņ� nav apķērīgākais zēns, kādu esat redzēju�i?", vai "Tas nebija prātīgi darīts, mīļais. Tu ta�u tā vairs nedarīsi, vai ne?"), visai iespējams, ka noticēsi viņu vārdiem tāpat, kā tu tici, kad viņi saka, cik tev gadu un kā tevi sauc. Savukārt, ja vecāki, tantes un onkuļi, vecvecāki, vecākie brāļi un māsas nekavēsies katrā Izdevīgā brīdī norādīs tavus trūkumus ("�ēl, ka viņa ir tikai vēl viena meitene." vai "Māmiņai nepatīk slikti zēni.", vai "Tu esi tik dumj�.", vai "Tu pretīgā, ļaunā meitene."), nebūs nekāds brīnums, ka ticēsi viņiem, it sevi�ķi, ja bērnībā bie�āk sastapsies ar nosodījumu, sarūgtinājumu un vientulību, nevis atzinību, dro�ības apziņu un mīlestību.
Da�i vecāki no sirds tic, ka bērna audzinā�ana sagatavo viņu dzīvei skarbajā pieaugu�o pasaulē, tāpēc bērnu nedrīkst "sabojāt" ar izdabā�anu viņa vēlmēm. Citi vēlas celt savu vērtību uz bērnu rēķina, un, kaut arī vecāki viņus mīl, bērni par to nenojau�, jo vecāki alla� cen�as viņus pārveidot pēc saviem ieskatiem. Ir vecāki, kuri patiesi mīl bērnus, bet ir tik pārņemti ar savām raizēm un vajadzībām, ka bērniem iet garām vecāku mīlestības siltums. Da�i cilvēki nemīl savus bērnus. Vairums vecāku ir labi nodomi, ta�u viņi pieļauj kļūdas. Katrs bērns agri vai vēlu sastopas ar cie�anām, lai kāds būtu to iemesls, un tad viņam jācen�as rast izskaidrojumu, kāpēc tā noticis. Vai tā ir bērna vai viņa vecāku vaina? Ja tā ir vecāku vaina, tas nozīmē, ka tie divi cilvēki, no kuriem atkarīga viņa dro�ība, nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem. �ī atziņa bērnu �ausmina, jo viņ� nespēj pats par sevi parūpēties. Vienīgā izeja no �īs sare�ģītās dilemmas ir savu spriedumu pārskatī�ana. Bērns nolemj, ka viņ� ir ļauns un labie vecāki soda viņu pēc taisnības. Amerikāņu karikatūrists D�ūlss Feifers atspoguļojis �os apsvērumus karikatūrā, attēlojot mazu meiteni, kas sarunājas ar sevi. Viņa saka: "Es domāju, ka esmu laba meitene, līdz pazaudēju savu lelli un vēlāk atklāju, ka patiesībā tā nav pazudusi. Lelli nozaga mana lielā māsa. Mamma teica, ka mēs iesim uz zoodārzu, ta�u tas nebija zoodārzs, bet gan skola. Mans tētis teica, ka mēs iesim uz cirku, ta�u mēs gājām pie zobārsta. Tā es uzzināju, ka neesmu laba. Ja es būtu laba, kāpēc gan viņiem visiem vajadzētu mani sodīt?"
Tātad, lai glābtu vecāku labo slavu, tev jāupurē sava labestība, un �is pirmais upuris nes līdzi miljoniem citu. Vēl �odien tu neuzdrīksties pieļaut iespēju, ka taviem vecākiem bija trūkumi un viņi nodarīja tev pāri. Jau �ī doma vien norāda, cik ļauns cilvēks tu esi. Mēģinot aizmirst bērnībā pārciestās sāpes, cilvēki mēdz izstumt no savas apziņas bērnības notikumus. Da�reiz viņiem tas izdodas tik veiksmīgi, ka dzīve �ķietami sākas tikai no se�padsmit, septiņpadsmit gadu vecuma. Tomēr �o to ir grūti aizmirst, piemēram, fizisku vardarbību no tēva vai skolotāja rokas. Fiziskas sāpes nevar aizmirst, ta�u tu vari mēģināt tikt galā ar sāpīgo apziņu, ka tevi pievīlis kāds, kuram vajadzētu tevi mīlēt un aprūpēt. Tu vari pasargāt sevi no atmiņām par �īm �au�alīgajām sāpēm, pieņemot lēmumu, ka toreiz saņēmi pēc nopelniem. Tu biji pelnījis sodu sava nejaukā rakstura dēļ, un cilvēks, kur� tevi sodīja, darīja labu darbu.
Nereti gadās, ka skarbo sodu lieto bie�i un bērnam ir grūti nosargāt ticību sodītāja labestībai. Tad viņ� cen�as sev iegalvot, ka sodītājs ir labs, sakot: "Es esmu slikts un esmu pelnījis sodu. Kad izaug�u, es sodī�u sliktus cilvēkus tāpat, kā tiku sodīts pats." Tā cietsirdība tiek nodota no vienas paaudzes nākamajai.
Bērni, kuri saņēmu�i sitienus un pieradu�i domāt, ka tas bijis pelnīti, pieaugu�a cilvēka vecumā mēdz teikt: "Mani bērnībā sita, un man tas nav nodarījis nekādu kaitējumu." Viņi nesaprot, ka lielākais kaitējums ir neziņa par to, kas viņiem nodarīts. Beigu beigās �ādi cilvēki nespēj just līdzjūtību pret sevi. Viņi nejūt �ēlumu pret bērnu, kas reiz bija. Ja mēs nespējam �ēlot sevi, nejūtam �ēlumu arī pret citiem. Līdzjūtība ir iztēles prasme, kas ļauj mums uzcelt tiltu starp sevi un apkārtējiem. Līdzjūtība sasaista mūs kopā. Tā pārvar cilvēka vienatnību. Mēs piedzimstam ar �o prasmi, bet bērnības skarbā pieredze liek to zaudēt.
Cilvēkiem, kuri ieslīgst nomāktībā un ilgsto�i saglabā �o stāvokli, raksturīga viena uzkrīto�a iezīme - mīlestības un līdzjūtības trūkums pret bērnu, kas viņi reiz bija. Ļoti bie�i, uzklausot klientu stāstus par bērnību, mana seja atklāj, cik satriekta un sāpināta es jūtos par cie�anām, pazemojumu un ne�ēlību, kas viņiem bijis jāpārcie�. Tādos gadījumos klienti parasti reaģē apmēram tā: "Es biju slikts bērns, un sods bija pelnīts. Tikai nesaprotiet mani nepareizi, Dorotij. Mani vecāki bija brīni�ķīgi cilvēki." �ādi cilvēki var izrādīt milzīgas rūpes par mazajiem bēgļiem un bērniem, kuri miru�i traģiskā nāvē, bet nejaudā apraudāt savu bērnību.
Diem�ēl, nespēdami apraudāt savu bērnību, viņi neizvairās no nomāktības. īstenībā nomāktība nozīmē atteik�anos sērot par bērnu, kas reiz biji, un neatgūstamajiem zaudējumiem. Lai ļautos sērām, nepiecie�ams atskatīties uz saviem vecākiem un bērnības notikumiem pieaugu�a cilvēka acīm. Pieaugu�ie mēdz izteikt kritiku, bet tu neuzdrīksties kritizēt savus vecākus. Iespējams, tu neatceries precīzu piektā bau�ļa formulējumu, tomēr tik un tā baidies to pārkāpt. Piektajā bauslī teikts:
"Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod." Tātad, ja negodināsi vecākus, tevi gaida nāve.
Ieklausoties ikdieni�ķās sarunās, nereti var pārliecināties, kā cilvēki dedzīgi sargā savus vecākus pret jebkuru mājienu, ka viņiem bijusi nelaimīga bērnība. Intervējot aktieri Mārtinu Klūnsu, BBC televīzijas �urnālists Maikls Parkinsons izteica pieņēmumu, ka Mārtiņ� Klūnss bērnībā bijis nelaimīgs, kad pēc tēva nāves aizsūtīts uz privātskolu. Iesākumā Mārtiņ� Klūnss cēla iebildumus, jo esot samierinājies ar situāciju, kā jau bērni mēdz to darīt, bet pēc brī�a aptvēra, ka nevar turēties pie sava stāsta ar tīru sirdsapziņu. Izvairoties nosodīt savu ģimeni, viņ� izlīdzējās ar bērnu vispārējo uzskatu par pieaugu�ajiem. "Bērnībā," viņ� sacīja, "pieaugu�ie var �ķist briesmīgi."
Daudzi cilvēki apgalvos, ka viņiem bijusi laimīga bērnība, jo tā viņi to atceras. Tomēr ir divu veidu laimīgas bērnības.
Pirmkārt, bērnība ir laimīga, ja vecāki mīl savu bērnu jau par viņa esamību vien. Tā ir bezierunu mīlestība, kas samierinās ar visu. Vecāki nekritizē, nerāj un nepakļauj bērnu stingrai disciplīnai, bet gan cen�as viņu uzklausīt, iedro�ināt un uzslavēt. Tajā pa�ā laikā viņi liek bērnam noprast, ka jebkurai rīcībai ir sekas un ar to jārēķinās, pieņemot lēmumus. Ja vien ģimeni nesatriec smaga nelaime, nesot grūtības un zaudējumus, bērns, visticamāk, jutīsies laimīgs �ādā ģimenē ar spēcīgu pa�apziņu un pa�cieņu.
Otram laimīgas bērnības veidam raksturīgs, ka bērns ļoti ātri noskaidro, kas patīk viņa vecākiem, un meistarīgi izmanto �īs zinā�anas. Tādā gadījumā vecāki pastāvīgi atalgo bērna labo uzvedību. (Da�i bērni iemācās to, ko viņu vecāki dēvē par labu uzvedību, un regulāri to izmanto, bet vecāki izsaka atzinību tikai laiku pa laikam, un bērnu kļūmes tiek bargi sodītas. �ie bērni nebauda laimīgu bērnību.)
Zinot, kas iepriecina vecākus, bērni parasti uzmin, kā iepatikties skolotājiem, un nesastop pārlieku daudz pieaugu�o, kas Viņiem varētu �ķist briesmīgi. Tomēr labā uzvedībā balstīta laime nav tik dro�a kā gribētos. Bērnībā ir diezgan viegli izpatikt vecākiem un skolotājiem ar priek�zīmīgu uzvedību, bet pieaugu�am cilvēkam ir neiespējami patikt visiem - ģimenei, draugiem, kolēģiem, sabiedrībai un Dievam. Katra diena pārvēr�as par smagu cīņu, lai pierādītu visiem, ka esi pietiekami labs. Agri vai vēlu cilvēkam uzklūp nelaime un viņ� gūst skarbu mācību, ka nelaime nav novēr�ama, lai cik labs viņ� būtu. Tikai labi cilvēki ieslīgst depresijā un nespēj no tās atbrīvoties, jo nepieņem domu, ka jākļūst mazāk prasīgam pret sevi. Nepieņemot �o domu, viņi nespēj sev iestāstīt, ka ir pieliekami labi.
Endrjū Solomons aprakstījis savu bērnību kā "mēreni laimīgu".
Viņ� ļoti centās, un māte, bez �aubām, manīja �īs pūles un mīlēja viņu par tām. Māte atklāja dēlam, kas darītu viņu laimīgu, un viņ� mēģināja izpildīt viņas vēlmes. Kādu dienu viņa paziņoja dēlam, ka jutīsies laimīga, ja dēls palīdzēs viņai nomirt.
Endrjū bija iedzīts slazdā. Lai ko viņ� iesāktu, tas nopietni apdraudētu viņa personības individualitāti. Viņa priek�status par savu personību veidoja apziņa, ka viņ� ir labs, jo spēj iepriecināt savu māti. Noraidot mātes vēlmi, nebūtu �aubu, ka Endrjū ir slikts dēls. Tomēr - vai labs dēls varētu nogalināt savu māti? Turklāt viņa dzīvē nebija augstākas prioritātes par attiecībām, un attiecības ar māti lielā mērā veidoja viņa personību. "Mēs mēdzām sēdēt virtuvē un runāties no tā laika, kad man bija pieci gadi, līdz pat viņas nāves brīdim, kad biju divdesmit septiņus gadus vecs."
Viņa māte slimoja ar vēzi pēdējā stadijā un nespēja ilgāk izturēt cie�anas. �ī sieviete izlēma beigt dzīvi pa�nāvībā, un viņas lēmumā bija iesaistīti arī citi cilvēki - viņas vīrs un jaunākais dēls. Vīrs un dēli piekrita izpildīt viņas lūgumu, un sieviete nomira ar klusu cieņu.
Pēc viņas nāves Endrjū Solomons jutās izpostīts, kā viņ� pats izteicās. Viņ� vainoja sevi, ka pievīlis mātes cerības viņas dzīves laikā, publicējis romānu, kas mātei varētu nepatikt, un pārtraucis romantiskas attiecības, kurās "bija ieguldījis savu ticību un cerības".
Depresija atkārtojās vairākkārt, un tas nebija nekāds brīnums, jo viņ� joprojām izmisīgi centās būt labs. "Būt labam," viņ� raksta, "ir nebeidzama cīņa."
Bailes liek tev noticēt, ka esi ļauns un nevēlams. �o ticību veicina lepnums, kas tevi pārņem, apzinoties, cik esi ļauns un nevēlams. Tam ir daudz priek�rocību.
Kad apvaicājos D�ekijai, kādas priek�rocības viņai dod mazvērtības izjūta, viņa �ķita ļoti pārsteigta par manu jautājumu un atbildēja, ka nespēj iztēloties nevienu priek�rocību.
Es mēģināju aprakstīt da�as priek�rocības. Ja uzskati sevi par vāju cilvēku, kur� alla� ilgojas pēc aizbildniecības, tev nav jāuzņemas atbildība par sevi. Kad tavā dzīvē kaut kas noiet greizi, tu vari par to vainot citus. Būdams pietiekami nesaprātīgs, lai apzinātos savas patiesās spējas, tu esi spiests likt tās lietā, censties pēc panākumiem un riskēt ar neizdo�anos. No �ī bīstamā stāvokļa var veiksmīgi izvairīties, lolojot uzskatu, ka tev nav nekādu spēju. Pūloties saglabāt kaut mazumiņu pa�lepnuma, tu sev iegalvo, ka varētu būt labākais, ta�u esi nolemts neveiksmēm un citu cilvēku skaudībai un dusmām.
Neviena no �īm priek�rocībām ne�ķita piemērota manai klientei D�ekijai. Tāpēc mēs turpinājām runāt par to, kas lika D�ekijai justies nepilnvērtīgai mājsaimnieces lomā, kaut viņa mīlēja savu vīru un bērnus. Viņa zināja, ka tas nav pareizi, un jutās ļoti vainīga, ja kāds norādīja, kā viņai laimējies ar tik labu vīru un burvīgiem bērniem. Citas sievietes bija apmierinātas ar savu dzīvi. Kāpēc tad viņa nejutās apmierināta? Jau no bērnības dienām D�ekija gaidīja brīdi, kad apprecēsies un viņai būs ģimene.
"Tika sagaidīts, ka mēs ar māsu atstāsim skolu, tiklīdz būsim pietiekami vecas, lai dabūtu kādu darbu - jebkuru darbu -, un vēlāk apprecēsimies," viņa stāstīja. D�ekijas vecāki vēlējās, lai viņa atstāj skolu. Viņai nebija citas izvēles. Tad es izteicu pieņēmumu, ka sieviete ar tik neap�aubāmu talantu (manuprāt) varētu just vil�anos, apmierinoties ar tik nogurdino�u un laikietilpīgu nodarbi kā mājas pienākumi un trīs mazu bērnu aprūpe. Es izteicu līdzjūtību, ka māte nav ļāvusi D�ekijai palikt skolā un vēlāk turpināt mācības mākslas koled�ā.
"Ak, to es nebūtu spējusi," D�ekija iebilda, it kā es nupat būtu mudinājusi viņu kļūt par Pasaules Bankas prezidenti.
"Būtu gan," es atbildēju.
"Nē, un es nevaru vainot māti par to, ka viņa neļāva man mācīties. Es jūtos vainīga, ja iedomājos ko tādu. Labāk domā�u, ka nebūtu to spējusi."
"Tā," es triumfējo�i sacīju, "mēs beidzot esam atradu�as priek�rocību."
Dzīve nereti nozīmē centienus pēc iespējas labāk darīt sliktu darbu. Ja agrā bērnībā esi iemācījies uzskatīt sevi par ļaunu, nevērtīgu un nepieņemamu sev un citiem, nav grūti aptvert, kāpēc jācen�as meklēt priek�rocības. Tomēr, ja �īs priek�rocības kļūst pārāk nozīmīgas, iespējams, tu nekad nespēsi pārskatīt savus uzskatus. Tu zaudēsi iespēju atklāt, ka tas ir tikai uzskats, nevis mū�īga patiesība. Tu nespēsi neko mainīt. Uzskatot sevi par ļaunu cilvēku un turoties pie �ī uzskata priek�rocībām, cilvēks nesaprot kādu svarīgu dzīves patiesību. Pa�vērtējums ir pamatā mūsu priek�statiem par pasauli, kurā dzīvojam, tas nosaka mūsu lēmumus. Ja cilvēks savas pasaules pamatos liek uzskatu, ka viņ� ir ļauns un nevērtīgs, cena var izrādīties pārlieku augsta.
2. Man jābaidās no citiem cilvēkiem, tie jāienīst un jāapskau�, jo viņi ir to pelnīju�i
Viss jaukais, skaistais un vērtīgais ir tā vai citādi saistīts ar mīlestību. Kad sajūsmināmies par viļņiem, kas sitas pret klintīm, vai tum�iem koka zariem uz blāvo vakara debesu fona, piedzīvojam mīlestību, īpa�u emocionālu saikni ar Visumu. Priecājoties par mūziku, gleznu, dzejoli, stāstu vai izcilu aktiermākslas un sporta talantu, jūtam mīlestību, kas saista mūs ar apkārtējiem. Katru reizi, kad cilvēks rada kaut ko labu, piemēram, simfoniju vai kaudzi cepumu, viņ� atrodas mīlestībai līdzīgu jūtu varā, kas patiesībā ir radī�anas prieks. Kad pieglau�amies vecākiem, sadodamies rokās ar mīļoto, �ūpojam klēpī savu mazuli vai kopā ar draugu smejamies par labu joku, piedzīvojam izjūtas, kas vienlaikus ir gan ikdieni�ķas, gan noslēpumainas. Ikdieni�ķas, jo mīlestības pilnas attiecības starp cilvēkiem nav nekas pārsteidzo�s un negaidīts. Noslēpumainas, jo cilvēks piedzimst ar �īm izjūtām, un tās ir neatņemama viņa būtības sastāvdaļa. Nemīlot citus un �o brīnumaino pasauli, mēs novīstam un lēnām mirstam. Lai izdzīvotu, cilvēkiem nepiecie�ams gaiss, ūdens, ēdiens, patvērums un iespēja mīlēt un būt mīlētam.
Kā gan iespējams mīlēt un būt mīlētam, ja esi pārliecināts, ka zem ārējās virskārtas slēpjas ļauna, nevērtīga būtne, nīstama tev un citiem? Tu vari mīlēt, bet, saņemot pretmīlestību, zini, ka neesi to pelnījis, agri vai vēlu maska tiks norauta un tevi gaidīs atraidījums. Da�reiz gaidī�anas spriedze ir tik neizturama, ka nelaimīgais cilvēks pats pasteidzas atraidīt savus mīļos vai tī�uprāt uzvedas izaicino�i, lai izpelnītos atraidījumu. Labāk ciest sāpes, nevis mocīties gaidās.
Tātad mīlestība tev nozīmē nevis laimi, bet gan bēdas, bailes un vainas apziņu. Nav brīnums, ka jūti bailes no cilvēkiem, kuri modina sāpes, tāpat kā baidies no tiem, kuri, kā esi pārliecināts, vēl tev ļaunu, nosoda, nicina un vēlas tevi pārspēt jebkurā sacensībā. Bailes ne tikai no atsevi�ķiem cilvēkiem, bet arī noteiktām ļau�u grupām. Tevi var biedēt pusmū�a sievietes (kā tava māte) vai pusmū�a vīrie�i (kā tavs tēvs). Vīrietim var iedvest bailes visas sievietes, kuras viņ� uzskata par valdonīgām un posto�ām būtnēm, bet sieviete var saskatīt vīrie�os tikai bezjūtību un cietsirdību. Tu vari baidīties no visiem cilvēkiem, kuriem piemīt kāda vara. Policists vai ārsta sekretāre var iedvest tev klusas �ausmas. Varbūt tu baidies no visiem katoļiem, visiem musulmaņiem, jebkura cilvēka ar citu ādas krāsu, bagātajiem, kuri liek justies pazemotam, vai trūcīgajiem, kuri perina neģēlīgus plānus atņemt visu, kas tev pieder? Bailes var būt tik nepārvaramas, ka neuzdro�inies spert soli pāri sava mājokļa slieksnim. Baiļu mākts, cilvēks izvairās aicināt sve�iniekus pie sevis un nereti atkārto, ka dod priek�roku vienatnei. Pat ja viņ� vēlētos bie�āk iziet no mājas un iesākt ko citu, viņu aptur bailes un iznīcino�a mazvērtības apziņa. Viņam nav nepiecie�amās pārliecības, lai pienācīgi iejustos sabiedrībā. Vieglāk nolēkt no kraujas nekā ieiet istabā, kas pilna cilvēkiem.
Saprotams, ir ļoti grūti just patiku pret cilvēkiem, kuriem mēs nepatīkam, un vēl grūtāk mīlēt cilvēkus, kuri mūs nemīl. Ja vēlamies, varam palikt vienaldzīgi pret tiem, kuriem nepatīkam, bet, jūtot bailes, drīz piedzīvojam tik necie�amas mokas, ka sākam nīst cilvēkus, kas, mūsuprāt, ir tām par iemeslu. Mēs varam mēģināt noliegt savas bailes un ieguldīt visus spēkus naidā pret saviem ienaidniekiem. Tad būtu jāatceras D�ord�a Bernarda �ova vārdi: "Naids - gļēvuļa atriebība par pārciestām bailēm."
Tu vari būt pārliecināts, ka nepatīc citiem, jo esi tik ļauns, tomēr skaidri nezini, vai apkārtējie savā dziļākajā būtībā ir labi vai slikti. Abas iespējas vienādā mērā nesniedz mierinājumu.
ļa citi cilvēki ir labi, viņi jutīs nicinājumu, atklājot tavu patieso leju. Jau viņu klātbūtne vien izsauc dziļu pazemojumu. Ja citi līdzinās tev un slēpj ļaunumu zem labā maskas, jābaidās vēl vairāk, jo, lāgā neizprotot viņu vārdus un darbības, tu tomēr skaidri nojaut draudus. Da�i cilvēki ir pa�pārliecināti un �ķietami apzinās savu vērtību, raisot skaudību, kas ar laiku pārtop naidā. Nākamais solis ir bailes, ka, netī�i atklājot savu skaudību un naida jūtas, gaidāms pretuzbrukums.
Turklāt tu, tāpat kā Zigfrīds, vari just pārākumu pret �iem pa�pārliecinātajiem ļautiņiem, jo viņi vēl nav apzināju�ies savu ļauno būtību. Lepnums gan nepārmāc aizvainojumu, ka viņi ir laimīgi, bet tu ne. Tu atklāj, ka apskaud viņus tikpat ļoti kā ienīsti un baidies. Sirds dziļumos tu zini, ka, lai gan citiem �ķietami ir nepatik�anas, tas nav nekas, salīdzinot ar tavām rūpēm. Radi, kaimiņi un kolēģi tīri labi tiek galā ar savām raizēm un izbauda dzīvi. Varbūt tu ienīsti sevi par moko�o greizsirdību, ta�u tas neko nemaina.
Bailes, naids un skaudība atņem pēdējās pa�apziņas paliekas, bet pa�pārliecinātības trūkums dara tevi atkarīgu no cilvēkiem, kuriem diez ko neuzticies. Lai cik dedzīgi tavi mīļie censtos apliecināt savu mū�īgo uzticību, tevi māc aizdomas, ka slepenībā viņi vēlas tevi pamest. Iespējams, vēl pirms piepildīsies tavas ba�as, viņus piemeklēs nenovēr�ama nelaime, atstājot tevi glu�i vienu �ajā bīstamajā pasaulē. Baiļu mākts cilvēks uzstāj, lai vecāki nekad viņu neatstāj; pieprasa, lai vīrs dodas mājās taisnā ceļā no darba un pavada visu brīvo laiku kopā ar viņu; atsakās no paaugstinājuma amatā, jo tad vajadzēs pavadīt naktis ārpus mājām un atgrie�oties baidīties, ka ģimene būs devusies prom. Tu skaidri apzinies, ka uzticības trūkums neļauj tev pilnveidoties, grauj laulību un posta karjeru, tomēr pār tevi valda bezspēcība. Varbūt tu stājies laulībā, nelolodams sevi�ķas cerības, un patiesībā nedaudz nicini savu partneri.
Jaunības gados tu sapņoji par kādu brīni�ķīgu cilvēku (patiesībā sapņo vēl aizvien), bet, tā kā neturēji sevi augstā vērtē, apprecēji kādu, kur� neatbilda tavām prasībām, ta�u bija tie�i tik labs, cik biji pelnījis. Lai kā tu censtos noliegt patiesību, tava laulība ir vil�anās. Ienīstot sevi nicino�ās nevērības dēļ pret to, kur� par tevi rūpējas, tu tomēr nespēj atturēties no īgnuma, pel�anas un nepateicības.
Kad ienīstam sevi, bet baidāmies no citiem vai nicinām tos, ir neiespējami izturēties pret apkārtējiem atklāti, nepiespiesti, laipni un mīlo�i. Neiespējami cerēt uz laimīgu dzīvi, īstenojot zelta likumu "Izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi." Ja baidies, ienīsti un apskaud citus, tava dzīve kļūst par kārtējo pierādījumu teicienam, ko mans tēvs mēdza atkārtot pie katras izdevības: dots devējam atdodas. Dodot mīlestību un laipnību, pretī saņem mīlestību un laipnību (lai arī ne vienmēr tādā veidā, kā esi vēlējies). Pau�ot bailes, naidu, skaudību, aizvainojumu, nevērību un neuzticību, kaut mēģini �īs jūtas noslēpt aiz mīlestības un laipnības maskas, viss ar uzviju nāk atpakaļ ne tikai no attāliem paziņām, bet arī no tiem, kurus mīli un no kuriem esi atkarīgs.
Baidoties no citiem, tu neapzinies, cik ļoti viņi baidās no tevis. Cilvēks var celt savu pa�lepnumu ar augstiem standartiem, kurus nosaka sev un citiem, bet tad, kā sacījis Gēte, "viņ� ir cilvēks, kuram nevar izpatikt, jo viņ� nekad nav pilnībā apmierināts ar sevi". Apzinoties savus trūkumus, tu pieprasi no sevis to labāko, bet piedzīvo neveiksmi. Tad sāc pieprasīt to labāko no savas ģimenes, un, kad viņi, būdami tikai cilvēki, pieļauj kļūdu, tevi pārņem negantas dusmas. Tu dusmojies uz visu pasauli par savām caurkritu�ajām cerībām. Ģimene ir iemācījusies baidīties no tavām dusmām. Viņi zina, ka niecīgākais sīkums - pogas iztrūkums, nesaklāta gulta, skaļ� troksnis � var izsaukt nevaldāmu niknumu, kas nav samērojams ar nodarījumu. Vienkār�ākā rīcība, nepiesardzīga piezīme spēj izsaukt nosodo�u klusumu, kas ilgs dienām, nedēļām un pat gadiem ilgi. Uz tavu humora izjūtu nedrīkst paļauties, jo garastāvokļa maiņas ir biedējo�i pēk�ņas un neparedzamas. Lai kā viņi tevi mīlētu, bailes liek novērsties no tevis. Iespējams, tavā ģimenē valda likums, ka nedrīkst darīt vai teikt neko tādu, kas varētu tevi sarūgtināt. �is likums dara tevi varenu un bezgala vientuļu. Ģimene aizvada savu dzīvi citur un nedalās ar tevi tajā, kas viņiem svarīgs. Tu ap�aubi viņu mīlestību un nolūkus.
Mēs baidāmies no citiem cilvēkiem, jo saredzam viņos draudus. Da�reiz nelāgie nolūki ir nepārprotami - noteikti jābaidās, ja kāds tuvojas ar nazi, ieroci vai paceltu dūri. Ta�u, kad dusmas un agresija netiek tik klaji izrādītas, varam pieļaut kļūdas. Runājot pa telefonu, draudzenes atbilde var izklausīties pārlieku strupa, sējot aizdomas, ka viņai nepatīkam, kaut patiesībā viņa ir slima, nogurusi vai nomākta ar raizēm, kas nekādi nav saistītas ar mums. Mums jāsaprot otrs cilvēks, lai Iztulkotu viņa vēlmes, vajadzības, rūpes, dusmas, mīlestību un bailes noteiktajā mirklī. Baidoties no citiem, nav viegli viņus izprast. Ja vēlamies kādu izprast, jāsamazina attālums līdz viņam. Nav iespējams saprast kādu, no kura alla� esam baidīju�ies, un, ja vienmēr esam baidīju�ies, nespējam attīstīt līdzjūtību pret otru cilvēku un apjaust, kā viņ� izturas pret sevi un visu pasauli. Patiesību sakot, mūsu izpratne par citiem var būt tik ierobe�ota, ka nemaz neapzināmies, cik maz viņus saprotam, un varam maldīgi apsveikt sevi ar lieliskajām rakstura tulkotāja spējām. Izpratne attīstās no dzim�anas
Iesākumā mēs nesaprotam, ka citiem cilvēkiem ir sava uztvere, jūtas, vajadzības un vēlmes. Viņi ir tikai fona figūras mūsu ainavā. Kad apkārtējie cilvēki sāk mums izvirzīt prasības, gaidot noteiktu rīcību, atlīdzina, ja paklausām, un soda par kļūdām, ar laiku sākam uzlūkot viņus saistībā ar savām savtīgajām interesēm. (Uz vecmāmiņas labvēlību vienmēr var paļauties, bet no tēva dusmām jābīstas kā no uguns.) Pieaugot un uzsākot skolas gaitas, mēs sākam saistīt cilvēkus ar noteiktām lomām: māte, skolotāja, policists, skolas draugs. �o domā�anas veidu varam pārņemt arī pieaugu�a cilvēka dzīvē un spriest par citiem saskaņā ar noteiktām kategorijām, kurās viņus ierindojam ("Visi skoti ir sīkstuļi." vai "Saprotams, uz viņu nevar paļauties, viņ� ta�u ir īrs.", vai "Resni cilvēki alla� ir jautri un dzīvespriecīgi.", vai "Zaglis vienmēr paliks zaglis.", vai "D�eka ģimenē visi ir vienādi.", vai "Nevēlē�anās kļūt par sievu un māti ir nedabiska.", vai "Visi vīrie�i sirds dziļumos ir izvarotāji.", vai "Nezinu, kas notiek ar mūsdienu jaunatni; manos laikos mēs cienījām vecākus.").
Mūsu izpratne nav pietiekami nobriedusi, ja redzam citus cilvēkus tikai saistībā ar sevi. īstenībā varam pat uzlūkot Visumu tikai saistībā ar savām vēlmēm. Saule spīd, lai mūs sasildītu, bet ļaunprātīgais vēj� pū� tikai tāpēc, lai uzdzītu mums drebuļus. Mēs nespējam rāmi izbaudīt ainavas skaistumu un uztveram to tikai kā fonu drāmai, kurā spēlējam galveno lomu. Vide, kas neder par dekorācijām mūsu personīgajai drāmai, mūs necik neinteresē, un cilvēki, kuru eksistence neietekmē mūsējo, �ķiet garlaicīgi un nepelna ievērību. Mums nav iebildumu pret dabas ne�ēlību un bīstamiem cilvēkiem, kamēr vien tiekam ievēroti. Netīkami domāt, ka pasaulē risinās notikumi, kas mūs neskar.
Saprotams, ir kas tāds, ko mēs nevaram novērst. Daba nerēķinās ar visu cilvēci, nemaz nerunājot par atsevi�ķiem
indivīdiem. Viens cilvēks var būt svarīgs tikai niecīgai daļai no miljoniem ļau�u, kas mitinās �ajā pasaulā Lai saprastu, ko domā un kā jūtas citi cilvēki, mums jāprot raudzīties uz pasauli viņu acīm, ne savējām. Mums jāprot skatīties uz sevi bez liekas iedomības. Jāsamierinās, ka citiem ir savi uzskati, attieksme un jūtas, kas at�ķiras no mūsu izpratnes, ta�u pelna pastāvēt �ajā pasaulē. Lai saprastu cilvēkus, mums jāspēj pievērsties da�ādiem skatpunktiem un jāpieņem, ka mūsu priek�stats par pasauli nav vienīgā, īstā un mū�īgā patiesība.
Mēs bie�i izliekamies nemanām, cik nevērīgi esam attiecībās ar citiem. Varam skaidri apzināties, ka neko nezinām par kodolfiziku vai �aha spēli, un vienlaikus nenojaust, ko domā un kā jūtas cilvēks, kas dala ar mums gultu vai dāvājis mums dzīvību. Viens no psihoterapijas virzieniem ir pakāpeniska atklāsme par to, cik maz klients zina par sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Lai veicinātu atveseļo�anos, var izmantot "apraksta" metodi. Es to lietoju, lai palīdzētu kādai sievietei, kura juta nepārvaramas bailes no citiem cilvēkiem un pastāvīgi jutās nomākta un vientuļa. Viņa patvērās savā mājā, nespēdama vienatnē spert soli pāri durvju slieksnim. Vīrs nogādāja viņu pie manis, bet, kad tas nebija iespējams, kliente sazinājās ar mani pa telefonu. Runājot ar mani, �ī sieviete nemitīgi sūdzējās par vīru - par viņa vienaldzību, prasīgumu un aizkaitinājumu pret viņu un bērniem. Viņ� nenovērtējot sievas cie�anas, vakaros atstājot viņu vienu, lai dotos iedzert, esot zem savas mātes tupeles un tā joprojām. Man nebija �aubu, ka �is vīrietis nelīdzinās eņģelim, bet, sprie�ot pēc gadījuma informācijas par viņa bērnību, ģimeni un darbu, varēja domāt, ka viņam nemitīgi jāsadzīvo ar spriedzi. Mēģinājumi panākt, lai kliente kaut uz mirkli iejustos sava vīra ādā, piedzīvoja neveiksmi. Viņa mainīja sarunas tēmu, cenzdamās koncentrēt uzmanību uz sevi, vai arī pārmeta man nostā�anos vīra pusē. Tā kā �ai sievietei patika rakstīt un viņa iepriek� bija nodevusi man savu apjomīgo autobiogrāfiju, es ierosināju, lai viņa atnes aprakstu par sava vīra dzīvi. Rakstu darbam bija jābūt autobiogrāfijas formā, it kā viņas vīrs pats vēstītu savu dzīvesstāstu, aprakstītu savas domas un izjūtas. Kliente sākotnēji uztvēra �o ierosinājumu ar lielu entuziasmu, tomēr nākamajā tik�anās reizē atzinās, ka apraksts nav izdevies. Ķeroties pie rakstī�anas, viņa aptvērusi, ka, lai gan pārzina galvenos notikumus vīra dzīvē, tomēr neko nezina par vīra domām un izjūtām. Viņa nezināja, kā vīrs uztvēris savas mātes slimību un atlai�anu no pirmās darbavietas, nespēja aprakstīt pat vīra attieksmi pret viņu. �ī sieviete bija tik pārņemta ar savām rūpēm, ka viņai neatlika laika mēģinājumiem izprast dzīvesbiedru. Kad kliente beidzot gribēja to darīt, viņa nezināja, no kā lai sāk.
Citu sapratne ir prasme, kas mums jāapgūst, ja vēlamies sadzīvot ar cilvēkiem mums apkārt. Ja to nemākam, alla� pieļaujam kļūdas saskarsmē. Arvien pasakām vai izdarām ko tādu, kas apbēdina citu cilvēku, un mokāmies minējumos, kāpēc tā notiek. Mēs rīkojamies ar vislabākajiem nolūkiem, un, raugi, otrs dusmojas vai atsakās ar mums runāt. ("Es tikai pavaicāju D�imijam, ko viņ� vēlas brokastīs, bet viņ� izgāja no mājas, aizcērtot durvis, un nekad vairs nerunāja ar mani." vai "Mana sieva nerimstas atgādināt, ka jāpabeidz krāsot virtuves skapī�i. Es ķer�os tiem klāt, kad man būs brīvs laiks, bet viņa tark�ķ par to vienā laidā.", vai "Es nekad neiepērkos lielos veikalos. Tur pārdevēji ir pārlieku augstprātīgi.") Ja nebaidāmies no citiem cilvēkiem, tamlīdzīgas kļūdas mūs neuztrauc. Savukārt, ja kādu māc bailes, īpa�i tad, ja viņ� ir pārliecināts, ka otrs cilvēks ir dusmīgs, atmiņas par notiku�o vajā viņu vēl gadiem ilgi. Tu mēģini sadzīvot ar citiem, izturoties patīkami un izpalīdzot pie katras izdevības, ta�u drīz vien atklāj sakarību, ko Tacits novērojis ļoti senā pagātnē: "Bie�i mēs pieļaujam vairāk kļūdu, cen�oties izpatikt, nevis izrādot nepatiku." Tu gribi izrādīt savu mīlestību, ta�u, kad mēģini to darīt, mīļotais cilvēks neatbild tā, kā tu to vēlētos. Sāpināts un vīlies tu dodies prom.
Baiļu, naida un skaudības trūkumi ir tik ievērojami, ka grūti iztēloties kādu vērā ņemamu priek�rocību. Tomēr priek�rocības pastāv, un tev, iespējams, ir grūti no tām atteikties. Patiesi, rakstot "Draugus un ienaidniekus", es izveidoju to priek�rocību sarakstu, kādas ir cilvēkam, ja viņam ir ienaidnieks. Beigu beigās manā sarakstā ierindojās aptuveni divdesmit piecas priek�rocības.
Naids pret citiem palīdz nostiprināt pa�apziņu. Vēl vairāk, naids var kļūt par mērauklu, ar ko sevi vērtējam. Varam uzskatīt, ka mūsu eksistences pamatā ir preto�anās katoļiem, musulmaņiem, baltajiem, vīrie�iem vai mūsdienu jaunatnei. Atsakoties no naida pret kādu noteiktu sabiedrības grupu, varam justies aplaupīti. Naids aizpilda krietnu daļu mūsu brīvā laika un dāvā daudz iemeslu kurnē�anai. Apzinoties savu lietpratības trūkumu, vari izbaudīt iespēju pasūdzēties un pa�ēloties bez nepiecie�amības ietekmēt savas neapmierinātības cēloni. (Ja mēģināsi labot pasaules netaisnības, jārēķinās ar nepatīkamu atklājumu, ka pasaule, iespējams, neatbilst taviem priek�statiem par to, un tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai neko tamlīdzīgu neuzsāktu. Tu atklāsi, ka cilvēkiem jātiek galā ar ļoti sare�ģītām problēmām un sastopami at�ķirīgi viedokļi.)
Vēl viena priek�rocība, lai baidītos, ienīstu un apskaustu citus, ir iespēja uzlūkot viņus par savu cie�anu cēloni. Tavu būtību nosaka tava bērnība, ģimene vai sabiedrība, un nav tavos spēkos to mainīt. Tā var izvairīties no atbildības un nepiecie�amības kaut ko mainīt savā dzīvē. Tu gan labprāt to vēlētos, ta�u viņi ir sazvērēju�ies pret tevi.
Naids ir samērā vienkār�as jūtas. Mīlestība, īsta mīlestība, ir daudz sare�ģītāka. Galvenais mīlestības slazds slēpjas apstāklī, ka tā nenovēr�ami saistīta ar brīvību. Mīlestība ir spontāna. Mēs nespējam mīlēt pēc pieprasījuma. Nespējam pavēlēt kādam mūs mīlēt. Psihoanalītiķi varētu sacīt, ka mīlam noteiktu cilvēku, jo viņ� vai viņa mums atgādina par māti, savukārt biheivioristi varētu piebilst, ka mīlam kādu, jo da�ādu apstākļu dēļ viņ� mūsu apziņā saistās ar pozitīvām emocijām. Abām pusēm ir sava taisnība, bet mēs visi zinām, ka mīlestības noslēpums un brīnums slēpjas vienā faktā - to nav iespējams pakļaut un var iegūt tikai no brīva prāta. Es nespēju mīlēt kādu tikai tāpēc, ka tā vajadzētu, vai tāpēc, ka viņ� tā vēlas. Maigums pret cilvēkiem, kuri cen�as izpatikt cerībā, ka varbūt mēs atbildēsim ar mīlestību, tiek dēvēts par "aprēķina mīlestību", un mēs zinām, ka tās nav patiesas jūtas. Mēs nemīlam kādu cilvēku tikai tāpēc, ka viņ� ir dāsns un daudz dara mūsu labā.
Varbūt mums patīk domāt, ka visi bērni mīl savus vecākus un visi vecāki mīl savus bērnus, tomēr nav �aubu, ka tas tā nav. Da�as mātes mīl savu bērnu jau no brī�a, kad tas pirmo reizi sakustas dzemdē, kamēr citas visas dzīves garumā izjūt pret savu atvasi ne vairāk kā vieglu labvēlīgu interesi. Ir tēvi, kuri atdotu dzīvību par saviem bērniem, kamēr citi spēj mierīgu sirdi atstāt ģimenes ligzdu, ne reizi neatskatoties atpakaļ. Da�i bērni nespēj iedomāties par vecākiem bez sirds siltuma, bet citi izmanto vecākus tikai kā līdzekli savu vajadzību apmierinā�anai un nekavējas no viņiem atbrīvoties, kad pie rokas gadās izdevīgāks variants. Da�i pieaugu�ie uzskata, ka mīl savus vecākus, bet patiesībā viņu mīlestību iznīdēju�as bailes. Viņi jūt vainas apziņu un izmisīgas alkas pēc mīlo�iem, saproto�iem vecākiem, kādu viņiem nekad nav bijis. Kaislība, ko jūtam pret cilvēku, kur� apmierina mūsu dziļākās vajadzības un sola slēptāko fantāziju piepildījumu, bie�i var tikt nodēvēta par mīlestību, romantisku pieķer�anos, tomēr �ādai kaislībai vairāk kopīga ar īpa�nieka jūtām, nevis mīlestību. Ja kaislības objektu neizdodas iemīlēt, brīdī, kad viņ� vai viņa vairs nespēj apmierināt mūsu vajadzības un prasības, kas, laikam ritot, ir neizbēgami, mēs paliekam vienatnē ar sve�inieku, kur� labākajā gadījumā mūs garlaiko vai vēl ļaunāk - izraisa riebumu. Tas ir pagrieziena punkts, kas sagrauj laulību un pārvēr� pāri tikai par paziņām, kas vēsā rutīnas atmosfērā dala vienu mitekli.
Mīlestībā jārēķinās ar lielu risku. Tā prasa iepazīt otru cilvēku. Prasa mīlēt tādu, kāds viņ� ir, nevis tādu, kādu mēs vēlētos viņu redzēt Tas vien, ka mīlam kādu, vēl nenozīmē pretmīlestību. Savukārt pretmīlestība negarantē mums tīkamu uzvedību. Da�i maldīgi domā, ka spēj kontrolēt mīļu cilvēku, draudot ieslēgt un izslēgt savu mīlestību kā gaismu istabā ("Tētis tevi nemīl, kad tu tā dari." vai "Nesaprotu, kā tu vari gaidīt, ka mīlē�u tevi, ja izvēlies pavadīt visus vakarus bārā, nevis mājās kopā ar mani."), bet tamlīdzīga rīcība reti iedvesmo uz nevīsto�u mīlestību un, visticamāk, liek justies nemīlētam, izmantotam un nelāgi ietekmētam. Atrodas cilvēki, kuri tic, ka, izrādot savu pieķer�anos, riskē "izlutināt" mīļoto un netie�i pamudina izmantot savu "vājumu" savtīgos nolūkos. �ie cilvēki sagaida, ka bargums tiks uztverts par mīlestības pierādījumu, bet parasti tas citiem saistās vienīgi ar mīlestības trūkumu. Viena no bie�ākajām ģimeņu traģēdijām - bērni uzaug ar apziņu, ka vecāki viņus nemīl, kaut patiesībā tas tā nav. Vecākiem jādara kas vairāk, nekā tikai jāmīl savi bērni. Nepietiek ar nevērīgi izmestu piezīmi "mīlu tevi, dārgais". Vecākiem jāizrāda sava mīlestība, jāapliecina darbos.
Īstu mīlestību nevar izmantot kā ieroci, lai valdītu par citiem. To pie�ķir no brīva prāta, un, kā jau dāvana, mīlestība var tikt atraidīta. Mīlestība nudien paģērē milzīgu uzdrīkstē�anos.
Mēs riskējam ar atraidījumu, bet, ja no tā izdodas izbēgt, jārēķinās ar nākamo pārbaudījumu - jāatklāj otram cilvēkam sava dziļākā būtība. Tas �ķiet pietiekami biedējo�i pat cilvēkam ar neskartu pa�apziņu, bet, ja baidies un neuzticies savai dziļākajai būtībai, �is pārbaudījums var �ķist pārlieku bīstams. Labāk palikt aiz baiļu sienas, kaut savā veidā saproti: lai arī par baiļu pretmetu uzskata drosmi, tikpat labi pretī bailēm var stāties arī mīlestība.
3. Dzīve ir briesmīga, un nāve ir vēl ļaunāka
Nāk manas ba�as pulciņiem-
Ir bail, kad sausā zāle �aukst;
Ja mākoņēnas pļavā skrien,
Man ātri uznāk drudzis auksts;
Daudz lietu sajauc manu prātu,
Bet tādas nav, kas mierinātu,
Un saltā dzīve nedod sātu.30
Dzīvojot ar tādām domām par sevi un citiem, neatliek nekas cits, kā uzskatīt dzīvi par kaut ko briesmīgu. Doma par nāvi nesniedz mierinājumu, lai gan da�reiz tu sapņo par mierpilnu aizmirstību un prāto, glu�i kā to darīja Hamlets.
Jo kādi gan mums nāves
miegā sapņi.
(no angļu valodas atdzejojis K. Egle)
Daudzkārt stiprākas par bailēm no nāves var būt bailes no mir�anas, bailes no sāpēm un cie�anām, kas saistītas ar mir�anu. Tu pārspīlēti reaģē uz katru neparastu izjūtu savā ķermenī ik reizi, kad kaut kas iesmeldzas vai iesāpas, un esi pārliecināts, ka �ie simptomi liecina par nāvējo�u slimību - sirds mazspēju vai vēzi. Drīz tu atsauc atmiņā visus miru�os radiniekus un viņu ligas un ne�aubies, ka esi pārmantojis kādu liktenīgu kaiti. Iespējams, tu paturi �īs raizes pie sevis vai arī steidzies pie ārsta. Kad viņ� cen�as iegalvot, ka esi pilnīgi vesels un vari bez ba�ām nodzīvot vēl daudzus gadu desmitus, tu jūties kā muļķis, uztver ilga mū�a prognozi gandrīz vai kā lāstu, nevis svētību, un mokies aizdomās, ka ārsts noklusējis patiesību.
Da�i cilvēki apgalvo, ka nekad nedomā par nāvi. To var izskaidrot tā, ka viņiem ir ļoti patīkama, piesātināta dzīve un neatliek daudz laika nākotnes apcerei vai arī nāve iedve� tādas �ausmas, ka viņi neuzdrīkstas par to domāt. Ta�u, ja pārdomājam, ko nāve mums nozīmē, katrs var izteikties, ko no tās sagaida - runa nav par konkrētiem nāves apstākļiem (lai gan mēdzam par to fantazēt), bet gan par to, kas notiks pēc tam. Ir tikai divas iespējas. Nāve dara galu identitātei vai arī paver durvis citai dzīvei. Da�i cilvēki saka, ka vienlīdz labi var iztēloties abas alternatīvas, bet, lūgti dot priek�roku vienai, bez �aubu ēnas izvēlas variantu, par kuru būtu gatavi iestāties. Mēs visi zinām, ka nāves brīdī vai nu �ķirsimies no savas identitātes, vai arī tā uzsāks jaunu dzīvi citā formā, jo tie�i �ī izvēle nosaka mūsu mērķi �ajā dzīvē uz zemes. Uzskatot nāvi par savas identitātes galu, mūsu uzdevums ir padarīt �o vienīgo dzīvi maksimāli patīkamu; ja uzskatām nāvi par durvīm uz citu dzīvi, mums jāpavada mū�s saskaņā ar likumiem, kas nosaka pāreju nākamajā dzīvā "Patīkamai" dzīvei un "likumiem" iespējamas daudz un da�ādas definīcijas, bet, lai kuru definīciju izvēlētos, mēs skaidri apzināmies, ja neatbilstam tās standartiem. Dzīvojot ar apziņu, ka dzīve ir briesmīga un nāve ir vēl ļaunāka, un uzskatot nāvi par beigām, viss mū�s �ķiet viena liela neveiksme un nāve nesola mierinājumu. Uzskatot nāvi par citas dzīves sākumu, tu apzinies, ka neesi dzīvojis saskaņā ar nepiecie�amajiem standartiem. Tu tici, ka pēc nāves tiksi aizmirsts, ka nokļūsi ellē, �ķīstītavā, ka tava nākamā dzīve būs vēl ļaunāka par tagadējo vai tu mū�am klīdīsi pa pasauli kā vientuļ� rēgs. Nav �aubu, ka esi nolādēts un cerības nav.
Kad sāku sarunāties ar depresijas māktiem cilvēkiem, lai noskaidrotu, kā viņi redz sevi un apkārtējo pasauli, mēs mēdzām apspriest tuvāko realitāti - attiecības, darbu un jūtu samezglojumus. Jo labāk sāku saprast, ko man stāsta, jo ātrāk sākām runāt par nāvi. Ne tikai klienta personiskajiem zaudējumiem ("Mana māte nomira, kad es vēl biju bērns. Zinu, tas ir muļķīgi, tomēr vēl aizvien jūtu, ka tā ir mana vaina." vai "Mans dēls nomira pirms �etriem gadiem. Cilvēki saka, ka man jau būtu vajadzējis tikt tam pāri, un es jūtos vainīga, jo tas nav noticis.", vai "Mans tēvs nomira pagāju�ajā gadā. Mēs nekad nesatikām labi. Es nezināju, ka viņ� mirst. Ģimene turēja to noslēpumā, jo nevēlējās mani sarūgtināt."), bet arī par viņa attieksmi pret savu nāvi. Tas bie�i vien noveda līdz diskusijai par klienta reliģiskajiem uzskatiem. Un te nu sākās nopietni sare�ģījumi.
Briti nav �akli baznīcēni, salīdzinot ar citu valstu iedzīvotājiem, bet reliģisko uzskatu aptaujās liels britu īpatsvars arvien atbild, ka tic Dievam un dzīvei pēc nāves.
Jungam, iespējams, ir taisnība, uzskatot, ka neirotiski pacienti palīdzības meklējumos taustās pēc kādas reliģiskas ticības sistēmas, kas kalpos par spēka avotu un pie�ķirs nozīmi viņu dzīvei. Starp palīdzības meklētājiem ir tie, kuru problēmas senākos laikos risināja priesteris, biktstēvs vai ģimenes galva; svārstīgi, vainas apziņas mocīti, pārlieku bikli cilvēki, kuriem trūkst skaidras pārliecības, lai stātos pretī dzīves izaicinājumiem.
Tātad, ja atzīsies psihiatram, ka cie�anas vairāk saistītas ar at�ķirtību no Dieva un tu baidies no dzīves un nāves, jo zini, ka esi nolādēts, viņ�, visticamāk, līdzjūtīgi pamās ar galvu un konstatēs kārtējo depresīvas slimības simptomu. �is paziņojums būs tikpat nozīmīgs kā sarkani plankumi masalu diagnosticē�anai.
Tomēr tas ir kas vairāk par slimības simptomu, un tevi pārņem dusmas un aizvainojums par �ādu pieņēmumu. Reiz, rakstot vēstuli D�eraldam Prīstlendam, toreizējam BBC korespondentam reliģijas jautājumos, es atļāvos vieglprātīgu piezīmi par cilvēka reliģisko uzskatu izvēli. Viņ� nekavējās sniegt asu atbildi: "Mū�īga pazudinā�ana var �ķist tikpat neatvairāma kā pestī�ana. Jums pa�ai līdz tam jānonāk, bet, kamēr to nesapratīsiet, jūsu darbs ar depresijas māktiem cilvēkiem būs veltīgs."
Neviens nevar aizvadīt mū�u, stingri ievērojot tikai un vienīgi racionālas patiesības. Pat cilvēkam ar zinātnisku prātu jāsastopas ar ticību, kas nav reliģiska, bet balstās vienīgi uz paļau�anos, nevis taustāmiem pierādījumiem. Ticība, ka dzīve beidzas ar nāvi, ir tikpat metafiziska kā ticība jaunas dzīves sākumam pēc nāves, jo ne vienā, ne otrā gadījumā nav neapgā�amu pierādījumu. Nav dro�as pārliecības, kāda tā ir gadījumā, kad veļas pulveris X ir iedarbīgāks par veļas pulveri Y un visi par to pārliecinās pa�i savām acīm. Filosofi nav kavēju�ies izteikties par racionālas un metafiziskas ticības at�ķirībām, viņi ir pateiku�i vairāk, nekā vēlos �eit pieminēt. Tomēr gribu uzsvērt vienu at�ķirību - metafiziskas ticības jautājumos pierādījumi zaudē nozīmi. Ja tici dzīves galam līdz ar nāves brīdi, stāsti par pestī�anas un mū�īgas dzīves priekiem nemainīs tavu pārliecību. Ja tici, ka Jēzus bija Dieva dēls, kur� nomira un vēlāk aug�āmcēlās, nekādi argumenti, pamatojoties uz labākajiem vēsturiskajiem pētījumiem, nepārliecinās tevi, ka Jēzus bijis tikai parasts cilvēks, ja Viņ� vispār eksistējis. Saprotams, da�reiz cilvēki visai radikāli maina savu reliģisko pārliecību, pievēr�oties citai ticībai vai zaudējot to pavisam, bet �ādas pārmaiņas parasti nenotiek vēsu, pamatotu argumentu iespaidā. Par iemeslu kalpo dziļas emocijas pēc kādas krīzes cilvēka dzīvē. Pārmaiņas parasti sola risinājumu samilzu�ajām problēmām.
Pāris pēdējo gadu laikā esmu daudz runājusi ar cilvēkiem рar metafizisku ticību. Da�i no maniem sarunu biedriem bija klienti, kuri dzīvoja smagās cie�anās; to vidū bija arī draugi, paziņas un kolēģi, kuri par spīti daudzām problēmām ne vien tiek galā ar savu dzīvi, bet pat izbauda to. Starp �iem cilvēkiem bija ateisti, pārliecināti kristie�i, humānisti ar noslieci uz kristietību, ebreji, ļaudis, kuri ar vai bez hinduisma un budisma ideju piejaukuma tic reinkarnācijai, un da�i misticisma un maģijas piekritēji. Mani pārsteidza reliģisko uzskatu daudzveidība. Tomēr, lai kāda būtu reliģiskā pārliecība, tā nemainīgi ietilpa vienā no divām kategorijām. Tā pie�ķīra cilvēkam drosmi un optimismu vai arī nolēma viņu bailēm un pesimismam. Vērtējot pirmo kategoriju, reliģisko uzskatu paudēji prata tikt galā ar savu dzīvi; savukārt mani klienti pēc pārliecības bija pieskaitāmi otrai kategorijai.
Kāpēc neviens līdz �im vēl nav pieminējis reliģijas lomu, stiprinot izturību sievietēm, kuras cietu�as fizisku vardarbību no vīra rokas?
Faktam, ka man nebija naudas un patvēruma, kurp aizvest savus mazos bērnus, bija liela nozīme manā lēmumā palikt pie vardarbīgā vīra. Tomēr galvenokārt darīju to tāpēc, ka biju izaugusi namā, kur reliģija tika vērtēta ļoti augstu, un ticēju laulības zvēresta svētumam. Es ticēju, ka "gan laimē, gan nelaimē" jāsaprot tā, kā uzrakstīts.
Patiesi, jo dziļāk slīgu postā, jo vairāk ticēju, ka Dievs uzlicis man pārbaudījumu. Man vajadzēja desmit gadus - to laikā veltīgi meklēju palīdzību pie savas draudzes mācītāja, ārsta, advokāta un policijas (starp citu, viņi visi bija vīrie�i) �, līdz izdevās tikt vaļā no audzinā�anas reliģiskajiem valgiem un ierosināt �ķir�anos.
Par spīti reliģisko uzskatu pārbagātībai nav vienas noteiktas ticības, kas, rūpīgi ievērota, nodro�inātu pilnīgu laimi un dro�ību. Katrai ticībai ir savas labās un sliktās puses. Populārākā metafiziskā ticība vēsta, ka mēs dzīvojam taisnīgā pasaulē, kur labestība tiek atalgota, bet ļaunums sodīts. To māca visas reliģijas, kaut labestības un ļaunuma, kā arī atalgojuma un soda jēdzieni at�ķiras. Daudzi neatzīst piederību kādai noteiktai reliģijai, tomēr apgalvo, ka tic - tā vai citādi beigu beigās labie cilvēki tiks atalgoti, bet ļaunie saņems sodu. Katrā reliģijā atrodami vairāki viedokļi par taisnīgas tiesas likumiem taisnīgā pasaulē. Ir ticīgie, kuri mierino�i un visai neskaidri sludina nepiecie�amību uzticēties Dieva gudrībai, kas mūsu prātiem neaptverama, un Dieva nebeidzamajai piedo�anas spējai. Citi daudz vienkār�āk izklāsta taisnīgas pasaules principus. Rabīns �auls Rozenblats rakstīja London Jewish News: "Jūdaismā pastāv uzskats, ka nekas nenotiek nejau�i. Ja cilvēka dzīvē gadās kas nelāgs, tam ir savs iemesls. Kaut kas tiek darīts nepareizi. Iemeslu iespējams noskaidrot, izlabot un tādējādi atbrīvoties no problēmas."
Ja patiesi dzīvojam taisnīgā pasaulē, nekas nenotiek tāpat vien. Pamatlikums ir vienkār�s. Ja esi labs, vari cerēt uz atlīdzību. Ja esi slikts, tevi gaida sods. Ticība taisnīgai pasaules kārtībai dāvā divas galvenās priek�rocības. Labs cilvēks var domāt, ka ar viņu nenotiks nekas slikts. Var cerēt, ka viņ� un viņa mīļie atrodas dro�ībā. Ticība pasargā arī no līdzjūtības sāpēm. Redzot citu cie�anas, tu zini, ka viņi tās ir pelnīju�i. ("Ja viņa nebūtu tā ģērbusies, izvaro�ana nebūtu notikusi." vai "Ja viņi neatbalstītu Talibana re�īmu, viņiem nevajadzētu doties bēgļu gaitās.")
Tomēr, ja tici taisnīgai pasaulei un piedzīvo lielu nelaimi, tās skaidrojumam nepietiek ar vienkār�u teicienu: "Tas notika nejau�i". Ja nelaime gadās labam cilvēkam, tas nozīmē, ka taisnīga tiesa cietusi neveiksmi vai arī viņ� saņēmis pēc nopelniem. Nelaimes putns var sacelties pret Dievu, justies nodots, vīlies dievi�ķajā tiesā vai arī vainot pats sevi. Kāds mans draugs, jauns vīrietis, atņēma sev dzīvību. Pēc pāris nedēļām es apciemoju drauga vecākus, lai lūgtu par piemiņu kādu viņa mantu. Viņa tēvs sacīja: "Mums alla� �ķita, ka mūsu bērniem skolā un universitātē klājas labāk nekā paziņu bērniem. Mēs tik ļoti lepojāmies ar viņu sasniegumiem. Dēla nāve ir sods par mūsu pārliecīgo lepnumu."
Mīlo�i vecāki pēc bērna pa�nāvības nemitīgi �austa sevi par to, ko ir un ko nav izdarīju�i viņa labā. Apgalvojums, ka bērna nāve jāuztver kā sods, ne vien vairo cie�anas, bet arī noniecina bērnu, padarot viņu vienīgi par Dieva taisnās tiesas ieroci. Pārliecība, ka bērna nāve ir pelnīts sods, pasargā vecākus no moko�as neziņas, ko bērns domājis un jutis, kas novedis viņu līdz pa�nāvībai. Mans draugs nekad nebija licis manīt, ka apzinās vecāku lepnumu par viņa sasniegumiem. Viņ� bija pārliecināts, ka nav attaisnojis vecāku lielās cerības.
Daudziem no mums bērnībā mācīts taisnīgums, ta�u, pieaugot un savām acīm novērojot, cik nejau�i dzīve izdāļā atlīdzības un sodus, mēs aizmirstam mācību par taisnīgas pasaules likumiem - vismaz mums tā �ķiet. Saskaroties ar nelaimi, nereti uzdodam jautājumus: "Kāpēc es? Ko esmu izdarījis, lai to izpelnītos?" Mēs pat varam mēģināt noslēgt darījumu ar dievi�ķo taisno tiesu. Kad Ketija Komerforda atklāja uztūkumu krūtī, viņai bija jāgaida divdesmit piecas dienas, lai noteiktu, vai �is veidojums ir ļaundabīgs. Vienpadsmitajā dienā viņa rakstīja: "Esmu pievērsusies vecajai labajai bērnu dienu metodei - mēģinu noslēgt darījumu ar Dievu. Ja viss būs labi, es nekad vairs neuztrauk�os par darbu vai attiecībām. Bū�u tik pateicīga par savu veselību, ka neļau�u kam citam novērst manu uzmanību. Esmu cie�i apņēmusies izpildīt savu solījumu." Viņa neaprakstīja, vai turējusi Dievam doto vārdu, kad veidojums krūtī izrādījās labdabīgs.
Pirms sāku izjautāt cilvēkus par viņu reliģiskajiem uzskatiem, pieņēmu, ka bērnībā ticam Dievam, kuru iztēlojamies par vecu vīru ar garu bārdu labvēlīgi sekojam līdzi pasaules notikumiem, bet pieaugot saprotam, ka tas bijis tikai mīts, glu�i tāpat kā Ziemassvētku vecītis, jo Dieva labsirdība nevarētu pieļaut visas tās �ausmas, ar kurām sastopamies ikdienā. Uzklausījusi savus klientus, jutos satriekta. Da�iem, kā Elizabetei
Es atklāju, ka da�i cilvēki neatsakās no savas ticības Dievam, saskaroties ar moko�ām cie�anām. Viņi vairs netic Dieva labsirdībai, tas arī viss. Ticība Dievam paliek, ta�u tagad Viņ� �ķiet ļoti bargs. Zigfrīds man sacīja: "Ja Dievs eksistē, Viņ� ir neģēlis� Nevar būt, ka Viņ� tī�uprāt pieļauj tik daudz �ausmu pasaulē, ja varētu tās novērst. Kā gan Viņ� pacie� netaisnības, kurus cilvēki nodara cits citam? Kādām gan mērķim var kalpot Au�vica, ĪRA un no�ēlojamās ziņas, par kurām �orīt lasījām? Tad jau es varētu labāk."
Kad Klaiva Steiplza Lūisa sieva nomira no vē�a, viņ� dziļākajā sēru periodā sāka rakstīt dienasgrāmatu un vēlāk anonīmi publicēja savas pārdomas. Viņ� bija atklājis, ka
nekad nevar zināt, cik ļoti kaut kam tici, iekams patiesība vai maldi kļūst par dzīvības un nāves jautājumu� Nav jau tā, ka sa�ķobījusies mana ticība Dievam (man vismaz tā �ķiet). Īstie draudi saistīti ar biedējo�ām domām, kas man nāk prātā. Es nebaidos no secinājuma "tātad Dieva nav", bet gan no domas: "Tad tāda ir Dieva īstā būtība. Nav jēgas sevi mānīt."
Draugi mēģināja Lūisu mierināt un pārliecināt, ka viņa sieva nu atrodas Dieva rokās Tomēr viņ� prātoja -
ja tā, tad viņa visu laiku atradusies Dieva rokās, un es zinu, ko tas viņai nodarījis. Vai Dieva rokas kļūst saudzējo�ākas, kad atstājam fizisko ķermeni? Kas tam par iemeslu? Ja Dieva labestība ir nepastāvīga, atliek secināt, ka Dievs nav labs vai arī nemaz neeksistē, jo vienīgajā dzīvē, ko pazīstam, Viņ� sāpina mūs vairāk, nekā spējam iztēloties ļaunākajā murgā. Ja pastāvīgi jāsamierinās ar cie�anām, varam domāt, ka tās turpināsies arī pēc nāves tikpat nepanesami kā dzīves laikā.
Pūles atbrīvoties no priek�stata par Dieva ļaunumu un nenovīdību izraisa nesamērīgu konfliktu un cie�anas. Tu varētu uzsākt strīdu ar Dievu, glu�i kā to darīja D�erārds Menlijs Hopkinss, jezuītu priesteris, kura depresijas pieredze radījusi rūgtuma pilnus dzejoļus:
Jel esi �ēlīgs, Kungs, ja neesmu vienisprātis Ar Tevi, bet raugi, nu pēc taisnības es lūdzu. Kālab zeļ grēka ceļ�? Un kādēļ tikai vātis
Un vil�anos par pūlēm es sev gūstu?
Vai Tu man ienaidnieks, vai esi draugs,
Kā vari ļaunāks būt, es brīnos, nekā esi, un Sakaut, kavēt mani?�
[..]
� putni ceļ � es neceļu; nē, springstu vienā vietā,
Un laiks ir einuhs, nerosina modino�am darbam. Mans dzīves Kungs, jel sūti manām saknēm lietu.
Mēs varam iet cauri dzīvei, neraizējoties par citu cilvēku sāpēm un postu, bet, tiklīdz ļaujam cie�anām caururbt savu labsajūtas kūniņu, nostājamies aci pret aci ar ļaunumu. (Kad rakstīju to piecas dienas pirms 1981. gada Ziemassvētkiem, se�padsmit cilvēki bija noslīku�i, nogrimstot kuģim un glāb�anas laivai pie Kornvolas krastiem
Kā iztulkot ļaunumu? Ja neticam Dievam, varam meklēt ļaunumu neparedzamos dabas untumos (plūdi, ugunsgrēki, zemestrīces, sniega vētras, viesuļvētras, nāvējo�s vīruss, vē�a �ūnu vairo�anās, trombs) un cilvēku ne�ēlībā un muļķībā. Ļaudis, kuri sekmīgi tiek galā ar dzīves raizēm un netic Dievam, aukstasinīgi pieņem dabas neparedzamību, atzinīgi un aizrautīgi vērtē zinātni, bet citu cilvēku ne�ēlību un muļķību uzlūko kā nepietiekamas izglītības sekas, nevis iedzimtas īpa�ības. Ticība cilvēka spējai mācīties no savām kļūdām rada cerību pilnveidoties.
Ticot Dievam, neizbēgami jājautā, kāpēc Viņ� pieļauj ļaunumu. Ticot, ka Dievs izraisa cie�anas, lai sodītu par nodarījumiem un norādītu uz kļūdām, smagu likteņa triecienu var uztvert kā pierādījumu savai ļaunajai būtībai. No�ēlojamu pa�sajūtu un depresiju iespējams iztulkot kā sodu par to, ka esi bijis slikts. Ja cilvēks tic taisnīgam sodam, viņ� varbūt pat nevēlēsies atbrīvoties no depresijas, baidoties no vēl bargāka soda, kas drīzumā varētu sekot. Ja tu nebūtu tik slikts cilvēks, tava māte nebūtu mirusi, tavs bērns nebūtu piedzimis ar attīstības traucējumiem un vīra sirds nebūtu pārstājusi pukstēt pirms laika. Pat samierinoties ar sava ļaunuma apliecinājumiem, tev jājautā: "Kādēļ jācie� nevainīgajiem? Kādēļ viņiem jāmaksā par citu grēkiem?" Ne visus ļaudis piemeklē cie�anas. Ļaunums zeļ un plaukst kā zaļoksns lauru koks. 2002. gadā multinacionālās kompānijas Enron negodīgie vadītāji sarausa bagātību daudzu miljonu vērtībā un aizbēga no bēdu ielejas, kamēr labie ļaudis, kuri vaiga sviedros strādāju�i Enron labā, zaudēja visus iekrājumus.
Dieva ceļi nudien ir neizdibināmi. Ja Viņ� ir visvarens, ne�ķiet, ka Viņa labestība būtu visaptvero�a un neizmērojama; un pretēji - ja Viņa labestība būtu visaptvero�a un neizmērojama, Viņ� nespētu būt visvarens. Jāatzīst, ka Viņa metodes nav efektīvas, un tas vēl ir maigi sacīts. Mēģinot apspriest �īs problēmas ar savas draudzes locekļiem, tiksi mudināts pilnībā uzticēties Dievam. Tomēr tev tas �ķiet neiespējami. Tu labi zini, ka nevari uzticēties citiem cilvēkiem. �āds risks alla� beidzas ar vil�anos. Viņi arvien pieviļ, pat vistuvākie un mīļākie, kuru izturē�anos parasti iespējams paredzēt. Kā gan iespējams paļauties uz Dievu, no kura nezini, ko gaidīt?
Uzticē�anās prasa samierinā�anos ar neziņu, un tu neesi tam gatavs. Viena no iespējām, kā neatstāt vietu �aubām un neziņai, ir pieņēmums, ka Dievs ir bargs un nesaudzīgs, pat ļaunprātīgs, un bie�āk izraisa cie�anas, turklāt laimi nemainīgi nomaina sāpes. Cita iespēja ir ticēt Dieva labestībai un pieņemt, ka Viņ� nav visvarens. Viņ� spēkojas ar sātanu, ļaunuma avotu.
Daudzi tic, ka sātanam piemīt ievērojama vara zemes virsū.
Ticam Dievam vai nē, jebkuram ir grūti samierināties ar domu, ka nāve nozīmē pilnīgas un absolūtas beigas. Ikviens piekritīs, ka bailes no nāves ietver ba�as par necie�amām sāpēm, bet, ja kāds vaicās, kas ir visļaunākais pārejas stāvoklī no dzīves uz nāvi, visi pirmkārt minēs sava mū�a lielākās bailes. Cilvēkus var iedalīt divās grupās. Pirmie, kurus dēvēju par ekstravertiem, vairāk par visu baidās palikt vieni. Dzīves laikā viņi sev apkārt pulcē cilvēkus, bet, pat ja pie nāves gultas stāv draugi un ģimene, nāve jāsagaida pilnīgā vienatnē. Otra grupa, tā dēvētie introverti, ārkārtīgi baidās zaudēt kontroli pār dzīvi un ieslīgt haosā. Viņi plāno un organizē savu dzīvi, cen�oties visu kontrolēt, bet nāve neļauj to darīt, tā nāk ar neziņu un neparedzamību un atrodas ārpus mūsu varas. Visvairāk mēs baidāmies zaudēt savas personības apjausmu.
Personības apjausma ir tas, ko saucam "es", "man" un "pats". Viegli iztēloties, ka personības apjausma negaist arī pēc nāves. Grūtības rodas mirklī, kad jāizlemj, kāda būs pēcnāves eksistence. Vai tā visiem būs vienāda? Pieņemot, ka viens no �īs pasaules lielākajiem trūkumiem ir tāds, ka labie darbi ne vienmēr tiek atlīdzināti un netikums ne vienmēr tiek sodīts, pēcnāves dzīvi varam uzlūkot kā taisnu tiesu �īs pasaules norisēm. Varam ticēt, ka labi cilvēki (ieskaitot tos, kuri saņēmu�i grēku ap�ēlo�anu) nonāk debesu valstībā, bet nelabojami grēcinieki dodas uz elli, vai dzīvot ar pārliecību, ka godprātīgie pārdzimst labākai dzīvei, bet ļaundariem tiek gatavotas cie�anas. �āda ticība apmierina mūsu vajadzību pēc taisnas tiesas uzvaras un vienlaikus rosina nerimsto�u trauksmi par iespējamu neveiksmi, kas liegtu nokļūt debesīs vai baudīt labāku dzīvi. Ja saskatām sevī labu cilvēku ar da�iem ne sevi�ķi nozīmīgiem trūkumiem un nosakām sev standartus, kurus iespējams sasniegt bez lielas piepūles, trauksme mūs pārlieku nenomoka. Tomēr, ja kāds saredz vienīgi ļaunumu un atsevi�ķus, nesvarīgus tikumus un nosaka nesamērīgi augstus, nesasniedzamus standartus, viņam jāsadzīvo ar milzīgu trauksmi. Debesu valstība un labāka dzīve var aiziet secen.
Tikpat lielā mērā bezcerība un nolemtības izjūta var aptum�ot dzīvi arī tiem, kuri netic pēcnāves eksistencei. Ja jūties ļauns savā dziļākajā būtībā un centies sasniegt nesamērīgi tālus ideālus, nekad nekļūsi par to, par ko tev vajadzētu kļūt, nekad nesasniegsi to, ko tev vajadzētu sasniegt. Tev nekad neizdosies kļūt par ideālu bērnu ideāliem vecākiem, ideālu mājsaimnieci, māti un karjeras sievieti, ideālu un izcili veiksmīgu vīrieti, vīru, dēlu, mīļāko un tēvu. Tu esi iz�ķiedis vējā savas pirmdzimtības tiesības, nelāgi izmantojis, iz�ķērdējis savu talantu un izdevības, pievīlis tos, kuri tevi mīl, izturējies slikti, savtīgi un muļķīgi. Vari būt pārliecināts, ka tava veiksme ir izsmelta
Neatkarīgi no tā, vai ticam identitātes zūdībai nāves brīdī vai ceram pieredzēt citu eksistences formu, mums gribas domāt, ka atstāsim kādas pēdas, kas liecinās par mūsu zemes dzīvi. Miru�a cilvēka piemiņa varētu saglabāties viņa darbos vai bērnu un draugu atmiņās. Da�i cilvēki godkārīgi cer ne tikai iegūt ievērojamu daļu no �īs pasaules labumiem, bet arī vēlas atstāt sev kādu neaizmirstamu pieminekli zemes virsū. Viņi iesaistās politikā ne tikai tāpēc, lai padarītu savu valsti par labāku vietu, bet sapņo nokļūt vēstures grāmatu lappusēs. Sastopami ļaudis, kuri rada bērnus ar mērķi nodro�ināt sev nemirstību vairākās paaudzēs. Da�i izturas laipni pret citiem ne tikai cilvēkmīlestības dēļ, bet cerībā raisīt labas atmiņas un uzslavas. Nepiepildot savu ieceri, �ie cilvēki ne tikai zaudē bagātību, negūst atzinību kā mākslinieki, nesaņem vajadzīgo atbalstu vēlē�anās, nerada bērnus, neatrod draugus un neietekmē citus, bet ir spiesti atteikties no sapņa par mū�īgo dzīvi, atteikties no sapņa, kas vienlīdzīgs debesu valstības apsolījumam.
Domājot par savu nāvi, cilvēks iztēlojas ainu, kurā vienlaikus ir galvenais varonis un novērotājs. Mēs atrodamies tur un redzam, kā mirstam. Es dodu priek�roku nāves gultas ainām no �etrdesmito gadu Holivudas filmām, kurās �ķir�anās no dzīves notiek skaisti un eleganti, izvairoties no sāpēm vai neērtībām. Pirms nāves nomurminu vēl da�us neaizmirstamus atvadu vārdus, atrodoties mīļu cilvēku ielenkumā, kuri sēro par manu aizie�anu, tomēr bēdu nasta nav pārlieku smaga, jo esmu sasniegusi di�u vecumu un man bijis labs mū�s. Man nepatīk nāves, kas pieminētas bēru paziņojumā ar vārdiem "aizgājis pēc drosmīgas cīņas ar ilgu slimību", un ceru, ka neviens nav tik ļoti atkarīgs no manis, lai mana nāve laupītu visas cerības. Ne visi lolo ticību Holivudas filmu cienīgiem nobeigumiem. Ja esi izvēlējies scenāriju, kas ietver milzumu sāpju un cie�anu, kā arī �au�alīgas nāves brī�a detaļas, iztēlotā aina var pārtapt savādā realitātē un vajāt tevi gan sapņos, gan nomodā.
Domājot par savu nāvi, mēs apceram ne tikai tās apstākļus, bet arī to, kādas bēres mēs vēlētos. Esmu atklājusi, ka cilvēki, kuri netic pēcnāves dzīvei, nereti izturas pret bērēm ar satrieco�u nopietnību un vienkār�s jautājums - "Vēlies tikt apglabāts vai kremēts?" � var izraisīt kvēlus strīdus.
D�ons nonāca pie manis, jo bija ieslīdzis depresijā kop� labākā drauga nāves no vē�a, un viņu mocīja smagas panikas lēkmes. Es rakstīju par viņu:
D�onu nemitīgi mocīja murgi par Pola kremāciju. "Tas sākas brīdī, kad zārks tuvojas krāsnij. Tālākie notikumi veļas kā lavīna. Troksnis arvien pieaug. Fonā skano�ie kliedzieni ar laiku kļūst neizturami. Izklausās, ka panikas lēkmē kāds kliegtu, ta�u man izdodas iz�ķirt vārdus - Pola māte bez mitas atkārto: "Apglabā viņu, apglabā viņu." Balss top aizvien skaļāka, un piepe�i es uztrūkstos no miega." [..] Es lūdzu D�onu iztēloties, kas varētu notikt tālāk, ja viņ� tobrīd nebūtu pamodies.
Viņ� visai negribīgi izpildīja manu lūgumu. "Domāju, es redzētu, kā viņ� sadeg, - bet vienīgais, ko es spēju iztēloties, ka viņ� vēl ir dzīvs." Tad es lūdzu iztēloties, ka D�ons atrodas zārkā Pola vietā. Viņ� atbildēja, ka censtos izkļūt ārā, bet viņam tas neizdotos, jo būtu par vēlu� D�ons iebilda pret kremāciju, "jo tur nekas nepaliek. Nepaliek nekā, kam izrādīt cieņu. Pie kapa iespējams atgriezties atkal un atkal. Vari mīlēt un cienīt aizgājēju kā agrāk. Ta�u kremācija nozīmē beigas. Nekā vairs nav".
Roza paniski baidījās tikt apglabāta. Viņu �ausmināja doma, ka viņa varētu nosmakt, nonākt ieslodzījumā.
Fantazē�ana par nāvi nosaka, vai cilvēks, kur� cie� no depresijas, iz�ķiras par pēdējo soli - pa�nāvību. Iespējams, domas par nāvi tevi pamatīgi nodarbina. Nāve reizē valdzina un iedve� lausmas. Tā varētu �ķist pievilcīga, jo izbeigs tavu no�ēlojamo eksistenci, bet, ja doma par tev dārgu cilvēku cie�anām �ķiet neizturama vai baidies, ka pēcnāves dzīve izrādīsies �au�alīgāka par tagadni, pa�nāvība zaudē savu valdzinājumu. Gadījumā, ja aizie�ana no dzīves nozīmē beigas, pilnīgu pazu�anu no zemes virsas un galu visām sāpēm, ja esi vienaldzīgs pret palicēju jūtām vai uztver nāvi kā triumfa pilnu vainagojumu savai dzīvei, līdzekli atdzim�anai, otrai iespējai vai kā izdevību padarīt pasauli par labāku vietu un atriebties ienaidniekiem, pa�nāvība var �ķist tik kārdino�a, ka grūti izrādīt pretestību.
Kādā Cosmopolitan rakstā D�ekija Gilota vēstīja lasītājiem par savu gadiem ilgo depresiju. Viņa rakstīja:
No depresijas cie� cilvēki, kuri neredz iemeslu just patiku pret sevi. Depresija nozīmē nerimsto�u naidu pret sevi. Tas ir �ausmino�i � apzināties, ka esi nesaraujamām saitēm saistīts ar kādu, no kura bīsties, kuru neieredzi un nicini. Depresija neizbēgami izraisa vajā�anas māniju; jūtot riebumu pret sevi, tu sagaidi, ka tāpat domās arī visa pārējā pasaule. Vēl vairāk, tev sāk �ķist, ka nedrīksti saindēt citu dzīvi ar savu netīkamo klātbūtni� Pieķērusies neprātīgajai idejai, ka esmu "lipīga" un varu veicināt naidu pret sevi, izplatot sērgu, jūtu histēriskas bailes no cilvēkiem. Es ignorēju telefonu un paslēpjos, dzirdot klauvējienu pie durvīm. Ja man jādodas uz banku vai veikaliem, izvēlos jūdzēm garus aplinku ceļus, lai izvairītos no paziņām, vai braucu uz citu pilsētu, kur mani neviens nepazīs� Domāju, ka daudzi depresijas upuri izdara pa�nāvību kā pēdējo altruisma aktu� Esmu pārliecināta, ka lielu daļu kārtīgo, kluso un negaidīto pa�nāvību izdara depresijas vajāti cilvēki, kuri glu�i vienkār�i vairs nevēlas būt kādam par traucēkli� Itin viegli varu iztēloties, ka dziļā depresijā atradī�u loģisku pamatojumu savai pazu�anai no zemes virsas. Pirmkārt, tā es izdarītu lielu pakalpojumu savai ģimenei. Neskaitāmas stundas iz�ķiestas prātojumos, kur� būtu vispiemērotākais brīdis, lai iebāztu galvu gāzes plītī. Saprotams, �is brīdis nekad nepienāk, jo gadu gaitā esmu iemācījusies pieblīvēt savu grafiku ar neatliekamiem darbiem� Es alla� iemanos iestigt parādos, jo man �ķiet apkaunojo�i, ka citiem cilvēkiem pēc manas nāves vajadzētu maksāt manus rēķinus.
Par no�ēlu mums, palicējiem, 1980. gadā D�ekija nokārtoja visus savus parādus un atrada piemērotu brīdi, lai ieņemtu letālu table�u devu.
Table�u pārdozē�ana ir populāra pa�nāvības vai pa�nāvības mēģinājuma metode, jo �ķietami piepilda ilgas pēc miera un dara galu cīņai, kas laiku pa laikam plosa dziļi nomāktus cilvēkus. Vela izpauda savas izjūtas dzejolī, kur� tapis smagas depresijas periodā. Viņa iztēlojās lēcienu no klints jūras viļņos.
Veļos no viļņa uz vilni,
Grimstot bezdibeņa lejā.
Laiks dara savu.
Dzestrums gausi nonāvē mani,
Līdz glābties nav vērts.
Nu es gaidu, kad rimsies vētra.
Ilgojos grimt arvien dziļāk,
Alkstu pēc vēso viļņu maiguma,
Pēc to solītā miera.
Tāda ir vēlme. Īstenība ir citāda. Vai cilvēks klusībā ieņem pārmērīgu zāļu devu vai dramatiski metas lejup no klints virsotnes, abos gadījumos tas ir vardarbīgs pa�iznīcinā�anās solis. Pa�nāvība ir vardarbība pret to personības daļu, kas alkst pēc dzīves turpinājuma. Ja mēs ar visu būtību - ķermeni un dvēseli - vēlamies mirt vai arī esam ne�aubīgi pārliecināti, ka nāve ir nenovēr�ama, mēs aizejam no dzīves bez vajadzības pēc pa�u ierosinātas vardarbības. Austrālijas aborigēns, izraidīts no savas cilts, izlaidīs garu pēc vairākām dienām, lai cik spēcīgs un veselīgs viņ� būtu, tāpat kā Āfrikas azande cilts iedzimtais nomirs, ja noturēs sevi par melnās maģijas upuri. Daudzi veci ļaudis nomirst tāpēc, ka ir padevu�ies. Traudla Junge bija Hitlera sekretāre laikposmā no 1942. līdz 1945. gadam un bija blakus arī viņa nāves brīdī. Pēc kara Junge dzīvoja no�ķirtībā, līdz astoņdesmit viena gada vecumā uzrakstīja memuārus un piedalījās dokumentālā filmā par savu dzīvi. Viņas grāmata tika izdota un dokumentālā filma vienlaikus tika izrādīta Berlīnes filmu festivālā 2002. gadā. Pēc pāris dienām Traudla Junge nomira. Otmārs �mīderers, dokumentālās filmas producents, bijā viens no pēdējiem, kur� redzēja viņu dzīvu. Sieviete viņam sacījusi: "Tagad, kad esmu pavēstījusi savu stāstu, varu vairs neturēties pie dzīvības."
Ja cilvēks ir spiests ķerties pie vardarbības pret sevi, lai �ķirtos no dzīves, tas nozīmē, ka viņā vēl patvērusies cerība un alkas pēc turpinājuma. Liela tavas būtības daļa vēlas dzīvot. Tev vajadzētu paturēt to prātā.
Pa�nāvību nevar vienkār�oti izskaidrot kā nāvi pado�anās dēļ. Iz�ķiroties par pa�nāvību, cilvēks izlemj saglabāt savas personības apjausmu, iznīcinot ķermeni. Dzīvot nozīmē saglabāties gan kā ķermenim, proti, fiziski, gan kā personai. Sava ķermeņa izdzīvo�anu mēs nodro�inām, sargājoties no ievainojumiem, bet personas apziņu iespējams glābt, stājoties pretī tiem, kuri mēģina mūs pazemot, noniecināt vai neliekas ne zinis par mums, kad iebilstam, ja mūs cen�as iztēlot par tiem, kas mēs neesam. Uzskatot sevi par godīgu un patiesu cilvēku, tu protestēsi, ja kāds nodēvēs tevi par negodīgu un melīgu. Ja uzskati sevi par dāsnu un laipnu, tu iebildīsi, ja kāds tevi nosauks par ļaunu un skopu.
Lielākoties nav grūti saskaņot personas un ķermeņa izdzīvo�anu. Tomēr katrs var nokļūt situācijā, kad, lai saglabātu ķermeni, jā�ķiras no patīkamiem priek�statiem par savu personību. Iespējams, tu gribētu domāt par sevi kā par lietpratīgu un līdzjūtīgu cilvēku, kur� rūpējas par vājākajiem. Kādu dienu kaimiņa mājā izceļas ugunsgrēks. Tu redzi divas sīkas sejiņas, piespiestas aug�stāva loga stiklam. Ne mirkli neraizējoties par savu dro�ību, tu dodies iek�ā namā, lai izglābtu bērnus. Citi mēģina tevi apturēt, bet tu nepadodies, kaut tavai dzīvībai draud briesmas. Vēlāk, kad citi cildina tavu drosmi, tu saki: "Ja es nebūtu mēģinājis izglābt tos bērnus, es nekad vairs nespētu sadzīvot ar savu sirdsapziņu." Tātad tev jābūt tādam, par kādu vēlies sevi uzskatīt, pat ja tev draud nāves briesmas.
�āds domā�anas veids liek jauniem vīrie�iem un sievietēm piestiprināt spridzekli savam ķermenim, ielavīties starp ienaidniekiem un iedarbināt nāvējo�u bumbu. Naidnieki nomelnoju�i un pazemoju�i viņus. �ie jaunie vīrie�i un sievietes uzskata, ka pazemojums liedz viņiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Labāk varoņa nāve, nekā suņa cienīga dzīve.
Līdzīgi domā tie, kuri iz�ķiras aiziet no dzīves, izdarot pa�nāvību. Apstākļi neļauj viņiem būt tādiem, kādi viņi gribētu būt, un nāve ir vienīgais veids, kā tikt galā ar �o situāciju.
Kad Tims Lots centās izprast savas depresijas un pa�nāvniecisko noslie�u, kā arī mātes pa�nāvības iemeslus, viņ� iesākumā pieņēma ārstu versiju par izjauktu bioķīmisko vielu līdzsvaru. Tomēr, rūpīgi pārdomājot savu un savas mātes D�īnas dzīvi, Tims pārliecinājās, ka depresija nav tikai bioķīmijas novirze. Tas ir, viņ� rakstīja: "Izmisīgs pa�aizsardzības solis pret bailēm zaudēt savu iedomāto "es": to, par ko sevi uzskati, un savus priek�status par �īs pasaules norisēm. Bailēm no iznīcības, �aubām un niecīguma."
Tims pētīja, ko māte domājusi par sevi, viņas attiecības ar vīru D�eku un dēliem D�efu, Timu un D�eimsu un viņas redzējumu par savu vietu �ajā pasaulē. Viņ� rakstīja:
Kad mana māte nolēma sevi nonāvēt, viņa bija vienlaikus traka un absolūti saprātīga, reizē smagi slima un vesela. Māte pakārās, jo viņas stāsts, priek�stats par sevi kā par lielisku sievu un māti � vienīgais viņai zināmais vērtību mērs zaudēja noturību viņas izmocītajā prātā. Kad D�eimss atstāja mājas, mātei tika liegtas ierastās funkcijas. Viņai neizdevās pasargāt mani no pa�nāvības tieksmes, lai no kurienes tā būtu cēlusies - tika cerēts uz zālēm. Vecākais dēls bija �ķīries, tad apprecējies otrreiz, neaicinot viņu uz kāzām. Mātes dzīvesstāsts bija cietis neveiksmi, bet viņa nebija gatava noskatīties, kā viss sabrūk. Tas iedvesa viņai lielākas �ausmas nekā pa�nāvnieka cilpa.
Mātes likteni noteica arī varenāki spēki. Kad Sauthola pārvērtās līdz nepazī�anai, tika zaudēts vēl viens identitātes mazumiņ�, viņas paaudzei tik nozīmīgais lepnums par to, ka esi anglis. Vienlaikus �ī slimība, depresija, atņēma viņai spēju just, at�ķīra no D�eka.
Zem �ausmino�ās lupas, par ko pārvēr�as dziļa depresija, visi �ie notikumi tapa par īstām katastrofām, un tā bija viņas vaina, jo mātes pasaules uzskats prasīja meklēt vaininieku. Viņas filosofijā neietilpa ticība nejau�ībai vai vainas novel�ana uz kādu citu. Tāpēc viņa nebija pelnījusi dzīvot. Māte zināja, ka izlik�anās, it kā nekas nebūtu noticis, iznīcinās viņas līdz�inējo pārliecību par savas personības būtību. Viņa nogalināja sevi, lai izglābtos, lai izvairītos no pārmaiņām un niecīguma apziņas. Tā kā depresija sagrāva mātes ticību, viņa zaudēja cerību labākai nākotnei.
Pa�nāvību nevar vienkār�oti izskaidrot kā nāvi pado�anās dēļ. Izdarot pa�nāvību, cilvēks reizē izglābj un soda sevi, soda citus. Kāda jauna, veiksmīga un burvīga sieviete, kuru reiz pazinu, sodīja sevi ar pa�nāvību, jo nebija spējusi sasniegt pa�as nospraustos augstos mērķus. Iepriek� viņa nekad nebija pieredzējusi neveiksmi, pat ne sīku misēkli, bet nu viņai neizdevās kļūt par ideālu māti. Diem�ēl mātes sūtība ir uzdevums, kas sola neveiksmi jebkurai sievietei, kura to uzņemsies. Vecāku rūpes aptum�o neizdo�anās nojausma, un viņiem jāiemācās sadzīvot ar �o nastu, cik labi vien iespējams. Tomēr mana draudzene, kurai perfekcionisms bija vienīgais pieņemamais standarts, nespēja samierināties un izvēlējās sodīt sevi par neveiksmi. Nezinu, vai �ī sieviete apzinājās, ka viņas nāve sodīs arī viņas ģimeni.
Jebkuru pa�nāvību var iztulkot kā vēsti palicējiem. Pat ja pirmsnāves vēstulē cilvēks izsaka pārliecību, ka visiem bez viņa klāsies labāk, mīļi vārdi nespēj noslēpt faktu, ka viņ� atraidījis savu ģimeni, draugus un visu pasauli. Varbūt pasaule paliks vienaldzīga pret atraidījumu, bet draugi un ģimene saņems �ādu ziņu: "Jūs man pietiekami nerūpat, lai mēģinātu turpināt �o dzīvi." Aizgājēja bērni gūst mācību, ka jāpadodas dzīves grūtību priek�ā. Nereti pa�nāvnieku bērni seko vecāku piemēram.
Nesen kādā konferencē pie manis pienāca jauns vīrietis un pateicās par grāmatu "Depresija. Izlau�anās no iek�ējā cietuma". Viņ� sacīja: "Es biju nolēmis izdarīt pa�nāvību, ta�u atteicos no sava lēmuma, izlasījis jūsu rakstīto. Tagad bezgala priecājos, ka to neizdarīju." Vīrietis izskatījās ļoti laimīgs.
�is jaunais cilvēks bija atklājis, ka dzīvot ir vērts. Dzīve ir dzīvo�anas vērta, un nāve - ikdieni�ķa, neparedzama un nekontrolējama - alla� ierodas par ātru.
Protams, man ir viegli tā runāt, jo es patiesi esmu pārliecināta, ka dzīve ir dzīvo�anas vērta. Tev tā ne�ķiet. Neatkarīgi no tā, vai uzskati nāvi par galu vai durvīm uz citu dzīvi, vai tici Dievam, sātanam, labā un ļaunā spēkiem, vai arī tev nav nekādu reliģisku priek�statu, domas par nāvi un dzīves mērķi raisa vairāk baiļu nekā cerību. Tās modina cie�anas, tomēr tām pavisam noteikti ir savas priek�rocības.
Jebkurai pārliecībai, glu�i kā visam �ajā pasaulē, atrodamas priek�rocības un trūkumi. Atmaksas Dievs satrieks tavus ienaidniekus tikpat nesaudzīgi, kā izrīkojas ar tevi, un grēka piegar�a pie�ķir pikantumu dzīves ritējumam. Da�as nodarbes, kas citkārt �ķistu garlaicīgas, var kļūt aizraujo�as tikai tāpēc, ka ir grēcīgas un aizliegtas. Cilvēku pārņem apmierinājums, domājot par universālu sistēmu, kas ir taisnīga un ideāla, kaut taisnā tiesa paredz sodu arī viņam un tiek�anās pēc ideāliem izgaismo katru kļūmi. Pārliecība nereti iedve� bailes, bet, ja tu ne�aubies par to kā par vienīgo, īsto un mū�īgo patiesību, tā dāvā dro�ību. Tu izvēlies justies dro�s par savu nākotni, pat ja tā sola traģisku iznākumu. Traģiska personība ļoti at�ķiras no rāmas viduvējības. Lai kā mēs bītos no nāves, tie�i mirstīguma apziņa pie�ķir mūsu dzīvei jēgu un mērķi un mēs alkstam justies nozīmīgi savā, ja ne citu priek�ā.
Saprotams, mēs nedrīkstam aizmirst par nāvi, tas nepiecie�ams, lai izdzīvotu. Mēs mācāmies uzmanīgi �ķērsot ielu, ēst pareizu pārtiku, izvairīties no tum�ām, �aurām ieliņām, silti saģērbties aukstā laikā un atturēties no smēķē�anas. Pau�ot nāvei piesardzīgu cieņu, iespējams nodro�ināt ilgu mū�u ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Cieņu, nevis bailes, jo, kā teicis Epiktēts,
Vai tad tu nezini, ka visu nelaimju, nedro�ības un �ausmu avots ir nevis pati nāve, bet gan bailes no nāves?
Nāve ir nākotnē, tātad, baidoties no nāves, mēs patiesībā baidāmies no nākotnes.
4. Pagātnē ar mani noticis tikai sliktais, un nākotnē gaidāms tas pats
"Es jūtu, ka mana pagātne vēr�as pla�umā, nākotne sarūk arvien mazāka, bet tagadnei vairs neatliek laika," teicis Bobs, viens no BBC seriāla Whatever Happened to Likely Lads? varoņiem.
(Bobs un Terijs, reiz pievilcīgi zēni, tuvojas trīsdesmit gadu vecumam un atskatās uz bērnību un pusaud�u gadiem kā savu zelta laikmetu. Seriāla caurviju dziesma beidzas ar vārdiem pagātne ir viss, ko varam gaidīt".) Boba replika, izteikta viņa ierasti sērīgajā, trauksmainajā izteiksmē, lika mums smieties, Tā smejas cilvēki, nonākot aci pret aci ar skumjo patiesību. Iztēlojoties cilvēka mū�u kā māju, tagadnei vajadzētu būt pla�ai, saules pielietai istabai, kur varam ienākt un iziet pēc sirds patikas, nokļūstot pagātnē, mazā, omulīgā un gai�ā istabā, vai nākotnē, atvērtās durvīs, aiz kurām paveras burvīga ainava. Ta�u, ja tavs mū�s būtu nams, pagātne izskatītos pēc milzīgas, tum�as un draudīgas telpas, tagadne būtu necils skrejceliņ�, kas prasa strauju, nebeidzamu skrējienu, lai noturētos uz vietas, bet nākotne liktos kā piķa melns tunelis, kas atduras pret sienu. Bija laiks, kad tev �ķita, ka, uzgrie�ot muguru pagātnei un skrienot cik spēka, pavērsies ro�aina, daudzsolo�a nākotne. Ieslodzīts depresijas cietumā, tu zini, ka nemitīgais skrējiens pa skrejceliņu ir bezjēdzīgs, nākotnē nav uz ko cerēt un atliek vien pagātne, piepildīta ar bailēm, dusmām, skaudību, kaunu, vainas apziņu, no�ēlu, skumjām un zaudējumiem.
Slavenais fran�u psihiatrs Anrī Ejs uzskatīja, ka svarīgākā depresijas iezīme ir veids, kādā mainās personas laika uztvere, nevis tikai gausais laika ritums, kad divdesmit �etras stundas �ķiet kā nedēļa. Mainās pagātnes un nākotnes nozīmīgums, un cilvēka domas pārsvarā kavējas pagātnē. �o tendenci nevar salīdzināt ar interesi par pagātni, kas rodas veciem cilvēkiem, kad viņi daudz laika pavada, apcerot pagātnes notikumus un daloties savos stāstos ar katru klausītāju, kur� gadās pa rokai, pat ja viņ� to lāgā nevēlas. Parasti stāsta zemteksts, neņemot vērā atmiņā atsauktās cie�anas un grūtības, ir: "tie bija labāki laiki". Stāstītājs cen�as pierādīt, ka viņ� nav sakauts un iznīcināts, bet spējis tikt galā ar visiem dzīves sare�ģījumiem, pat izbaudījis tos, un mūsdienu pasaule nav salīdzināma ar jaunības dienu spo�umu, tāpēc nav vērts tiekties uz mū�īgu dzīvi. �ādi veci cilvēki samierinās ar savu dzīvi un arī nāvi. Viņi atceras pagātni, lai pie�ķirtu tai gai�u noskaņu.
Tava kavē�anās pagātnē ir citāda. Atceroties kaut ko labu un priecīgu, tevi patikas vietā pārņem sāpīga no�ēla. Kaut kas vai kāds ir zudis uz neatgrie�anos. Ja zaudējumā vaino vieglprātību vai ļaunprātību, nevis parastu nejau�ību, atmiņas saistās ar rūgtumu, dusmām un aizvainojumu. Tev biju�i daudzi zaudējumi, atraidījumi, skumdino�as pārmaiņas, to skaitā arī "gadījumi", kas saskaņā ar sociologu veiktajiem pētījumiem ievērojami bie�āk veicina depresiju
Neviens no mums līdz pieaugu�a cilvēka vecumam nav spējis izvairīties no kāda "gadījuma" ar necilvēcības devu. Kā tikt galā ar pagātnes nelaimēm, lai tās neaptum�otu tagadni? Vairums cilvēku meklē samierinā�anos, aprunājoties ar kādu. Labs draugs ieklausās, jūt līdzi un palīdz vēsu prātu palūkoties uz situāciju. Bet ja nu tavā dzīvē nav neviena, kur� būtu pietiekami ieinteresēts, lai spētu ieklausīties? Vai varbūt tu neuzdro�inies uzsākt sarunu, jo baidies no apkārtējo dusmām, nicinājuma vai nosodījuma? Varbūt tevi attur iesakņojies uzskats, ka tamlīdzīgas lietas nedrīkst apspriest ārpus ģimenes loka, bet nav neviena, ar kuru tu varētu par to runāt, jo baidies kādu sāpināt? Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi no klientiem stāstus (es tos mēdzu dēvēt par ģimenes ikdieni�ķo rūpju stāstiem), kas beidzas ar vārdiem: "�ī ir pirmā reize, kad par to runāju ar kādu." Nav brīnums, ka pagātne pastāvīgi velkas līdzi kā smaga neslava.
Papildus tam, ka nav izdevies no jauna izvērtēt, iztulkot, pārvaldīt un aizmirst pagātnes notikumus, kas joprojām neliek mieru, tu nespēj arī skaidri iezīmēt savu lomu �ajos notikumos. Tālā pagātnē nospriedi, ka esi slikts cilvēks, un turpmākie sāpīgie notikumi tikai nostiprināja �o pieņēmumu. Īstenībā tu par sevi atceries tikai slikto, un, ja kāds piemin tavus panākumus jebkurā jomā, tu tūlīt steidzies atmaskot savu patieso dabu, sakot: "Es neizdarīju visu, kas bija manos spēkos." Interesanti, ka izpratni par mūsu "es" veido galvenokārt atmiņas, tāpēc savas personības apjausma prasa nemitīgu gremdē�anos pagātnē. Ja man vaicātu, kas es esmu par cilvēku, mana atbilde daudzējādā ziņā attiektos uz pagātni. Aprakstot tikai pa�reizējo brīdi, ka atrodos gultā vēsā ziemas rītā, rakstu, malkoju kafiju, klepoju un jūtu vieglas, kņudo�as sāpes iegurnī, rastos priek�stats, ka esmu atklājusi par sevi ļoti maz, bet, ja es atsauktos uz pagātni (esmu dzimusi Austrālijā 1930. gadā, apprecējos 1956. gadā, pēc gada man piedzima dēls, 1968. gadā pārcēlos uz dzīvi Anglijā, astoņpadsmit gadu strādāju par psihologu Valsts veselības dienestā, mani aizrauj darbs, draugu sabiedrība, grāmatas, rakstī�ana un ceļo�ana), varētu �ķist, ka esmu izstāstījusi par sevi ļoti daudz. Pagātne, �ķiet, atklāj par mani vairāk nekā tagadne. Tas raisa ziņkāri, glu�i kā Alans Votss apraksta savā lieliskajā grāmatā "Dzenbudisma ceļ�":
Mēs ļoti rūpīgi mācāmies [..] identificēties ar [..] vispārpieņemto viedokli par savu "es". Vispārpieņemto "es" vai "indivīds" veido lielākoties izmeklētas atmiņu druskas, un par tā ra�anās brīdi pieņem dzim�anu. Kā ierasts, es neesmu tikai tas, ko daru pa�laik, bet arī tas, ko kādreiz esmu darījis. Nepiecie�ams panākt, lai tradicionāli uzlabotā versija par manu pagātni izskatītos gandrīz vai īstāka par manu pa�reizējo "es". �ī brī�a patība �ķiet gaisto�a un netverama, salīdzinot ar negrozāmo un galīgo pagātni, kas kļūst par stingru pamatu nākotnes paredzējumiem. Tā nu iznāk, ka galvenokārt identificēju sevi ar to, kā vairs nav, nevis tagadni!
Tātad mēs paredzam nākotni, ņemot vērā pagātni. Ja to pagātnes daļu, kas veido mūsu "es", uztveram kā "sliktu", nākotnē varam gaidīt tie�i to pa�u. Saprotams, jaunībā tu noteikti sapņoji par nākotni, kas atlīdzinās visas bērnības netaisnības. Visus bērnus piemeklē tamlīdzīgi sapņi, ta�u drīz vien tev piezogas
Atklāsme, ka dzīve risinās kā
Spo�s, romantisks mūzikls,
Kurā atkal jau re�isors
Gājis tev garām.
Pat atmetot romantiskos sapņus, tu nebeidz par tiem sērot, kaut esi iemācījies reālistiskāk skatīties uz Visuma norisēm:
Redzi, dzīvi virza lielās nejau�ības dators,
Kas ir nelādzīgi ieprogrammēts �
Kāds tajā ievadījis vairāk sliktu datu nekā labu,
Un uzdevumos sitas ārā trakas nesakarības un ņirgas.
Tomēr cinisms neglābj no dziļa pesimisma, kas par katru cenu lūko tev uzkundzēties. Zini, Robertam Louelam bija taisnība, sakot, ka vienmēr,
ja redzam gaismu tuneļa galā,
tas ir pretimbrauco�ais vilciens.
Pat ja cilvēks ir pārliecināts, ka nākotne nesola neko labu, viņ� atrodas mū�īgā steigā, cenzdamies visu paspēt, līdz pa�a uzceltā, iek�ējā cietuma no�ķirtība beidzot liek apstāties. Viņ� nekad nepievēr� uzmanību savai pa�reizējai nodarbei, jo alla� ir aizņemts, gudrojot nākamo gājienu, pēc tam nākamo un tā tālāk un tā joprojām. Ja elli uzskatām par nerimsto�u rosību, tad tas ir īstais apzīmējums. Tikai turpinot skrējienu uz vielas, iespējams izvairīties no kritiena bezdibenī, kas paveras zem kājām. Kāds muļķis vēl uzdro�inās ieteikt pārlieku nesaspringt! Kā gan to izdarīt, ja tev tik smagi jāstrādā, lai nomāktu savu ļauno būtību, lai izpatiktu citiem, nopelnītu tiesības uz eksistenci, neatlaistu vaļā dzīvi, kas kuru katru mirkli var tikt laupīta, un atrastu kaut ko, kas varētu aizpildīt �au�alīgo tuk�umu tevī.
Filips Toinbijs, kur� pēdējos dzīves gados apņēmās meklēt savas depresijas mērķus, nevis iemeslus, rakstīja:
Man �ķiet, ka ikviens no mums ir pakļauts uzmācīgam grēkam, kura izskaitļo�anai nepiecie�amas nopietnas pārdomas un liela rūpība. Bie�i vien galvenais grēks nav tas, kas �ķiet acīmredzamākais; nereti tas ieslēpts citā āri�ķīgā apveidā. Manā gadījumā varētu rasties iespaids, ka iekāre (kaisles uzplaukuma laikos!) un nesātība (dzer�anas ziņā) biju�i mani galvenie grēki; bet tagad esmu pārliecināts, ka aiz tiem un vairuma manām kļūdām slēpjas tāds kā tī�s vielmaiņas neprāts; pastāvīga urdo�a vēlme iespējami ātrāk �ķirties no pa�reizējā mirkļa, traukties uz priek�u. �ī sieviete man vajadzīga tūlīt; nekavējoties! Dzērieniem jāķeras klāt bez kavē�anās, lai viss vakars būtu manā rīcībā.
Viņ� aprakstīja savu steigu it visā - ēdot, ģērbjoties, strādājot dārzā, remontējot māju, cen�oties ātrāk nobeigt jebkuru darbu, lai kāds tas būtu.
Cik mierpilni un rūpīgi S. strādā pie saviem logiem, centīgi skrāpē nost vecās krāsas paliekas un drupina tepi! Kamēr es nepacietīgi klupu pie sienām, vicinot otu kā ieroci!
Toinbijs aptvēra, ka
līdz ar mū�seno un acīmredzamo kļūdu, proti, pārmērīgu kāri uzkundzēties jāmin arī kāda mazāk pamanāma kļūda. Vēlme izlikties labākam. "Es vēlos, kaut būtu lasījis �o grāmatu; tāpēc man tā jāiegūst�" "Vēlos, kaut būtu iekopis �o dārzu; es vēlētos būt �īs grāmatas autors�" Patiesībā tā arī ir vēlme uzkundzēties, tikai slēptā formā; varam iecirst vēl vienu robiņu spieķī par kārtējo beigto indiāni� Alkatīga vēlme nodro�ināt sev nākotni.
Lai ko tu būtu izdarījis vai sasniedzis, nekas nespēj apklusināt tavu vainas apziņu. Filips Toinbijs rakstīja: "Vainas apziņa ir bezjēdzīga, jo tās dēļ esam spiesti smakt zem pagātnes sloga, mūsu domas atrodas pagātnes gūstā."
Tā nu tu dzīvo �au�alīgajā pagātnē un bezcerīgajā, biedējo�ajā nākotnē, bet tikai ne tagadnē. Savādi, jo pagātne un nākotne reāli eksistē vien mūsu prātā. Tagadne ir viss, kas mums dots. Tie�i tagadnē varam atcerēties (pārdomāt) pagātni un iztēloties (pārdomāt) nākotni, un mūsu domas eksistē tagadnē. Saprotams, cilvēks var dziļi ieslīgt savās pārdomās, pilnīgi aizmirstot par tagadni, turklāt, iespējams, domas padara tagadni necie�amu. Te būtu vietā atsaukt atmiņā Alana Votsa vārdus: "Nekad nav nekā cita kā vien tagadne, un, ja kāds nespēj tajā dzīvot, tam dzīves nebūs nekur."
Iespējams atrast vairākas priek�rocības, kāpēc būtu izdevīgi uzlūkot pagātni un nākotni vissliktākajā gaismā. Mēs alla� varam mēģināt izvairīties no atbildības par savu rīcību, vainojot pagātni - vecākus, izglītību, sociālos apstākļus un ģenētisko mantojumu. "Es nevaru būt citāds" ir brīni�ķīgs aizbildinājums nepieņemamai uzvedībai. Nav grūti pārvērst cēloni attaisnojumā, apgalvot, ka nelabvēlīga pagātne automātiski nozīmē tikpat nelabvēlīgu tagadni un nākotni un nav vērts ko mainīt.
Reizēm gremdē�anās pagātnē notiek ar mērķi izbēgt no tagadnes un nākotnes izaicinājumiem, bet ne meklējot attaisnojumus savai rīcībai. Varbūt tik ļoti baidāmies no pieaugu�a cilvēka dzīves, ka izvēlamies mū�am palikt par bērniem, redzam savu māti tikai bērna acīm un neievērojam viņas vajadzības tagad, kad viņa kļuvusi par vecu sievieti, vai arī esam iestigu�i nostalģijā par savu pēcnācēju bērnības gadiem un nemanām problēmas, ar kurām cen�as tikt galā mūsu nu jau pieaugu�ie bērni. Labāk pievērsties pagātnes problēmu �ķetinā�anai, jo tur mēs alla� esam eksperti. Tagadnes rūpes nemitīgi mainās, tās ir tik da�ādas un prasa pielāgo�anos un rado�us risinājumus. Labāk turēties pie zināmā.
Vērtējot nākotnes izredzes, dro�āk paredzēt nelaimi, nevis panākumus tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka sagraut ir vieglāk nekā kaut ko radīt. Alla� paturot prātā neveiksmes iespēju, cilvēks nejutīsies laimīgs, bet vismaz atbrīvosies no �aubām.
Bērnībā pagāja ilgs laiks, līdz es iemācījos braukt ar divriteni, un, tikai būdama pieaugusi, es spēju iet pa kāpnēm, nejūtot urdo�u nemieru. Man nebija nekādu fizisku nepilnību, ta�u mana māte mazotnē manus nedro�os soļus pavadīja ar nemitīgiem izsaucieniem: "Tu nokritīsi, tu nokritīsi!" Galu galā es to izdarīju, lai viņai izpatiktu. Pēc tam viņa mēdza sacīt: "Es ta�u teicu, ka tu nokritīsi." Par laimi mans tēvs saglabāja optimismu, nekavējās mani iedro�ināt un es nebaidījos apgūt ko ļaunu un nebiju�u. Runājot ar Kerolu, es nereti atcerējos savu māti.
Kerola bie�i stāstīja man anekdotes par savas ģimenes dzīvi, da�ādus atgadījumus, kad viņa bija gaidījusi ļaunāko un nevīlās. Stāsts par vieso�anos pie kaimiņa: "Es biju pārliecināta, ka Pīters saplēsīs to ķīnie�u lampu. Nepārtraukti domāju, ka viņ� to noteikti izdarīs, noteikti izdarīs. Galu galā Pīters apgāza da�us plastmasas rotājumus � es zināju, ka viņ� to izdarīs."
Kad pavaicāju Kerolai, kāpēc viņa bijusi par to tik pārliecināta, viņa atbildēja: "Priek�nojautas. Kad es par kaut ko iedomājos, tas bie�i vien piepildās." - "Vai tas tevi uztrauc?" - "Nē. Manuprāt, tā ir pat priek�rocība. Nojauta ir kas īpa�s. Ne vienmēr iespējams dro�i paredzēt, kas notiks. Piepe�i mani pārņem sajūta, ka varētu atgadīties kas nelāgs. Tas mani neuztrauc. Patiesībā man �ķiet, ka �īs spējas dod pārākumu." - "Tās ļauj laicīgi sākt uztraukties par to, kas notiks?" - "Varbūt. Kad ma�īna neizturēja tehnisko pārbaudi, es nemaz nebiju pārsteigta. Es nespēju izmest no prāta negadījumu, kurā cieta mans radinieks. �ķiet, kāds man iebelzis pa galvu, un no tā visas �īs priek�nojautas! Es vēlētos, kaut mani labāk piemeklētu jaukas priek�nojautas - lai viss būtu kārtībā - un man nevajadzētu sevi aizsargāt."
Pastāvīga sargā�anās no nākotnes ārkārtīgi nogurdina, ta�u labā ziņa ir tāda, ka tā novēr� uzmanību no tagadnes. Tā kā pagātne un nākotne pastāv mūsu prātā, varam būt pārliecināti par sava redzējuma nemaldīgumu. Tagadne rada sare�ģījumus, jo nereti jāsamierinās ar aizdomām, ka varbūt mums tomēr nav taisnība. Kā gan iespējams uzturēt pārliecību, ka visi mani ienīst, ja pirms mirkļa man dāvāta mīlestība? Kā gan lai turpinu uzskatīt katoļus par sātana sabiedrotajiem, ja ticu mūķenes nesavtībai, kopjot mani slimnīcā? Kā nezaudēt pārliecību par to, ka man lemtas tikai neveiksmes, ja nelaimes �odien gāju�as secen? Turklāt, ja mani priek�stati nav tik nemaldīgi, kā iepriek� licies, kā īsti vajadzētu izturēties turpmāk? Kad cilvēkam liegta iespēja sekot stingriem uzvedības likumiem, viņ� ir spiests rīkoties spontāni. Da�iem no mums spontāna rīcība sagādā prieku, bet tikai ne tev. �ādās situācijās tevi pārņem dusmas, un tu lieliski zini, ka dusmas ir ļaunas un bīstamas.
5. Dusmoties ir nepareizi
Divus pēdējos dzīves gadus Filips Toinbijs savā dienasgrāmatā samērā īsi, bet ar rūgtumu pieminēja savu bērnību. Viņ� rakstīja:
Manas agrīnās bērnības periods ir piepildīts un pārsātināts ar mātes mīlestību. Es viņu redzēju kā lielu, gudru, stipru un maigu sievieti, kura turēja manu roku pastaigā vai �ūpoja mani augstu sev virs galvas; gara figūra durvju ailē vai izslējusies pār manu gultu. Tolaik un varbūt arī daudzus gadus vēlāk es nespēju iztēloties, ka viņa kādreiz varētu kaut ko izdarīt vai pateikt nepareizi, un man nenāca ne prātā, ka māte varētu nomirt. (Tikai teju pēc piecdesmit gadiem, redzot viņu miru�u, es aptvēru, cik viņa bijusi maza un smalka sieviete.)
Māte �ķita kā karaliene, izkāpusi no pasakas, un reizē ļoti tuva un taustāma man un Tonijam. Viņa izstaroja siltumu, alla� saldi smar�oja un bie�i dziedāja. Kaut māte mēdza mūs bārt par sliktu uzvedību un da�reiz sodīja, viņa nekad nebija nikna. Zaudējot savaldību, zustu arī viņas nevainojamais miers, kas bija neatņemama mātes īpa�ība, tāpat kā viņas skaistie mati un seja. [..] Tonijs bija daudz biklāks un atturīgāks par mani. Viņ� bezgala baidījās no publiska izsmiekla, kamēr es no dabas biju klauns un alku pēc apkārtējo uzmanības. Tāpat es vieglāk iekarsu dusmās, un māte izlīdzējās ar vienu un to pa�u paņēmienu, lai aizgaiņātu Tonija īgnumu un manas trok�ņainās dusmu lēkmes. Viņa pacēla īk�ķus pie deniņiem, notēmēja tos lejup kā ragus, saknieba lūpas tēlotās bailēs un sāka kustināt pirkstus pret mūsu dusmīgajām sejām. Mēs sapratām, ka nedrīkstam vairs īgņoties vai skaisties: �is �ests glu�i kā pavēle lika pasmieties par sevi.
Kaut gan mēs ar Toniju bie�i vien ķildojāmies, tagad zinu, kā vienmēr esmu zinājis, ka bijām ļoti pieķēru�ies viens otram, neņemot vērā tra�us un negantos strīdus� Mūsu ķīviņi arvien raisīja neapmierinātību mātē, un vairumā gadījumu viņa pareizi izlēma, kuram no mums abiem vajadzētu uzņemties vainu. Parasti mēs kritām ne�ēlastībā katrs atsevi�ķi, un tas vēl vairāk iedzina ķīli mūsu attiecībās. Varbūt tie�i tāpēc es tik skaidri atceros pēcpusdienu, kad tikām atzīti par vienādi vainīgiem kādā bērnistabas nedarbā. Mana māte skatījās uz mums ar tādu pārsteigumu un riebumu, ka tas bija ļaunākais sods, kādu jebkad bijām saņēmu�i; pat mūsu tēvs tika izsaukts uz bērnistabu, lai pie�ķirtu mums savu neveikla nosodījuma devu. Mans tēvs bija mīklaina personība, bet da�reiz mēs ar Toniju drīkstējām ienākt vecāku guļamistabā no rīta; redzot viņus sē�am cie�i blakus milzīgajā gultā, man nebija �aubu par abu nesaraujamajām saitēm. Visticamāk, man nekad pat neienāca prātā to ap�aubīt. Mēs mēdzām ierausties gultas kājgalī un pārvilkt kājām dūnu segu; kad visi �etri bijām kopā, es iztēlojos, ka gulta ir laiva, kas pa upi aiznesīs mūs uz jūru.
Nav �aubu, ka �is saliedētas ģimenes tēls bija dziļi iesēdies manā prātā un tēvs bija neatņemama tā sastāvdaļa, tāpat kā mana māte vai brālis. Es nekad neatzinos sev, ka mīlu viņu mazāk nekā abus pārējos ģimenes locekļus, jo, cik vien sevi atceros, skaidri apzinājos, ka �āda nevienlīdzība mīlestībā ir nepieļaujama un bīstama.
Filipu vajāja baismīgs sapnis:
Sapnī mēs �ķērsojām Alberta tiltu, dodoties pēcpusdienas pastaigā pa Betersijas parku, kad sāka pūst stiprs vēj�. Es iekrampējos tilta gludajā virsmā, kamēr vēja brāzmas nesa mani arvien tuvāk tilta malai, kur piepe�i vairs nebija margu. Ta�u māte vienmēr izglāba mani, pirms es iekritu viļņainajā ūdenī. Es skaidri atceros skatu, kā mana vecmāmiņa lēkājo�ā gaitā �ķērso Jeitskomas nama priek�namu, vēcinādama virs galvas kādu papīru un dziedo�ā balsī skandēdama: "Bērniņ�! Mazs brālītis Tonijam un Filipam!" Domāju, mēs iepriek� tikām brīdināti, ta�u spēju atsaukt atmiņā vien vieglu neizpratni un pārsteigumu. Pavisam noteikti nebija ne miņas no apzinātas greizsirdības lēkmes un ne mazākās nojausmas par to, ko mums nesīs �ī bērna piedzim�ana. [..] Vislabāk atceros brīdi, kad iegāju guļamistabā un ieraudzīju mazuli mātei pie krūts; tomēr pat �ajā iz�ķiro�ajā mirklī, �ķiet, nejutu neko īpa�u. Toreiz es teicu, ka bērns izskatās vārgs, un apvaicājos mātei, vai viņ� nomirs. Tagad mana jautājuma "patiesā" būtība �ķiet nepārprotama, tomēr toreiz mani nudien māca neviltotas ba�as par trauslo un krunkaino radībiņu, kas bez mitas siekalojās. Domāju, �īs ba�as bija vismaz tikpat īstas kā varbūtējie slepkavīgie impulsi manā negatavajā prātā.
Kā gan varēja gadīties, ka gadu pēc �ī bērna piedzim�anas es nonācu privātskolā, pusjūdzes attālumā no mūsu mājas Sentd�onsvudā? Netiku mājās pat nedēļas nogalēs, kaut mana māte, visticamāk, �ad un tad apciemoja mani skolā mācību semestra laikā.
Parasti bērni bez jautājumiem pieņem to, kas ar viņiem notiek, un �aubos, vai man maz �ķita savādi, ka mitinājos skolas internātā, kamēr Tonijs katru dienu atgriezās mājās, bet pārējo internāta audzēkņu vecāki �ķita dzīvojam Āfrikā vai Indijā. Pēc daudziem gadiem, kad �ī kārtība un citi vēlākie notikumi sāka manī raisīt izbrīnu, māte paskaidroja, ka drīz pēc brāļa Lorensa piedzim�anas es esot kļuvis necie�ams un mana klātbūtne mājās neesot bijusi pieļaujama. Patiesi, viņa alla� bija baidījusies no brīvdienām, kad trimdā izsūtītais briesmonis sarīkos elli mājā, kas viņa prombūtnē bijusi īsta miera osta.
Atceros, ka tolaik bie�i iekļuvu nepatik�anās un drīz iemācījos sadzīvot ar apziņu par savu ārkārtējo samaitātību. Kopējā guļamistabā es izceļos ar neķītrākajiem nostāstiem. Bie�i saņēmu belzienus no skarbā, bet pievilcīgā Kempbela kunga, kuram visi vēlējās izpatikt. Es noklīdu no pārējiem ik reizi, kad mēs devāmies skolas braucienā uz Hempstedhītu.
Vairums atmiņu par mājām no �iem gadiem pagaisu�as, tomēr es atceros, ka mana māte, kura �elsijā alla� �ķita esam lieliskā garastāvoklī, Sentd�onsvudā bie�i izrādīja pret mani vērstu niknumu. Tomēr man joprojām neienāca prātā, ka taisnība varētu nebūt viņas pusē, ka māte varētu kaut ko izdarīt vai pateikt nepareizi. (Tagad man �ķiet neparasti, ka bērnībā mums centās iepotēt ticību pieaugu�o labestībai. Mums bija jātic, ka vecāki ir absolūti nevainojami.) Reiz, kad mācījos devītajā klasē un ritēja mans otrais gads Ārnoldhausā, direktore izvadāja vecāku grupu pa dārzu un pieķēra Toinbiju ģimenes atvasi �urājam puķu podā. Saprotams, tas kļuva par manu briesmīgāko nodarījumu, par pēdējo pilienu, kas piepildīja direktores pacietības kausu un ļāva pieņemt lēmumu, ka mana klātbūtne viņas skolā ilgāk vairs nav pacie�ama, galu galā pat manis pa�a māte necieta mani savā tuvumā. Pirmā izraidī�ana no skolas noteikti ievērojami nostiprināja manu grēka apziņu, jo mātes apsūdzības nu bija apstiprinājusi cita spēcīga autoritāte.
Pēc �ī starpgadījuma es bez liekas kavē�anās tiku nosūtīts uz Oksfordas presti�o "Pūķu skolas" internātu. �ī iestāde lepojās ar spēju vest pie prāta pat vissamaitātākos zēnus.
Lai kādus pārmācības pasākumus skola īstenotu attiecībā uz Filipu, tā nemainīja viņa pārliecību par savu iek�ējo ļaunumu un neiemācīja apvaldīt karstasinību un niknumu.
Filips Toinbijs uzskatāmi aprakstījis procesu, kā bērns nonāk līdz pārliecībai par savu ļaunumu, samaitātību un nevēlamību. Agrā bērnībā pār viņa dzīvi valdīja stiprā, labā un mīlo�ā māte, kura sargāja viņu no jebkādiem nezināmiem draudiem. Māte bija skaidri izrādījusi nepatiku pret dēla dusmu lēkmēm, ta�u viņa uzvedība kļuva par nozīmīgu problēmu tikai pēc jaunākā brāļa piedzim�anas. Filips nespēja atsaukt atmiņā gadu pēc brāļa piedzim�anas un pirms viņa izsūtī�anas no ģimenes mājām, tomēr �ajā laikā noteikti bija risināju�ies ļoti svarīgi notikumi. Viņ� rakstīja:
Ģimenes draugs skaidri manīja manas mātes neslēpto un nevienlīdzīgo mīlestības sadalījumu starp Toniju, mani un tre�o dēlu. Viņ� arī novēroja, ka Toniju, �ķiet, tas necik neietekmēja - iespējams, viņ� jau bija iztērējis savas greizsirdības rezerves pret mani -, bet es drīz vien satraucos par acīmredzamo, kaut visai mīklaino mātes atturību. Tā nu atkārtojās mū�senais stāsts: es nonācu posto�u emociju gūstā, un tās mani nelaida vaļā vēl �etrdesmit gadu.
Filips Toinbijs sāka stāstu par savu bērnību ar maza zēna pasaules redzējumu, ko veidoja noteikti spriedumi, tātad noteikti priek�stati. Mazi bērni � un vairums pieaugu�o - uztver savas personības un apkārtējās pasaules redzējumu kā precīzu realitātes atspulgu, nevis noteiktu priek�statu kopumu. Piedzīvojot svarīgas pārmaiņas, viņi nespēj vienkār�i sacīt: "Nu man būs jāmaina savi priek�stati." Viņus pārņem neaptverama nedro�ība un milzīgas bailes.
Mazajam Filipam justies dro�ībā savā pasaulē galvenokārt ļāva mātes nesatricināmais tēls. Pēc mazuļa piedzim�anas viņa novērsās no vecākajiem dēliem. Filipa pasaule sa�ķīda drumslās.
"Pasaule sa�ķīda drumslās" nav tikai tuk�a kli�eja. Tas pats sakāms par teicienu "pamats pazuda man zem kājām". �ie salīdzinājumi precīzi raksturo mūsu izjūtas brīdī, kad atklājam nesamierināmas pretrunas starp mūsu priek�statiem par pasauli un tās patieso būtību. Mūsu iedomātā pasaule sa�ķīst drumslās, un, kas vēl ļaunāk, tas pats �ķietami notiek arī ar mums. Filips jutās mātes pieņemts un mīlēts un uztvēra sevi kā neatņemamu ģimenes daļu. Piepe�i viņ� atklāja, ka nav ne vēlams, ne mīlēts. Kad sabrūk mūsu priek�stati par sevi, mums �ķiet, ka pa�i sabrūkam, saplīstam druskās, sairstam, izgaistam. Personība tiek iznīcināta, un tas ir bezgala biedējo�i.
Cerībā novērst iznīcību mēs izmisīgi cen�amies atrast izskaidrojumu. Pārliecinot sevi, ka tā bija nejau�ība, mēs vairojam bailes, jo jūtamies bezspēcīgi nākotnes nelaimju priek�ā. Ja saredzam notiku�ajā cita cilvēka pavir�ību vai naidīgumu, bailes tikai pieaug, jo nākotnē varam gaidīt to ļaunāko. Tā nu visbie�āk mēs izvēlamies vainot sevi. Mums maldīgi �ķiet, ka, uzņemoties atbildību par nelaimi, mēs savā ziņā iegūstam varu pār to. Turklāt mēs ticam, ka tas ir tikai taisnīgi. Mēs it kā sakām sev: "Ja es būtu bijis labs, tāda nelaime nekad nebūtu notikusi."
Tā rīkojās arī mazais Filips. Viņ� nosprieda, ka māte pārstājusi viņu mīlēt, jo viņ� nav bijis pietiekami labs. Māte bija spiesta novērsties no Filipa, jo viņ� bija slikts.
Filips iestrēga priek�statos, kas ieslodzīja viņu depresijas cietumā, un pa�a radītā cietuma sienas nelaida viņu vaļā visu atliku�o mū�u. Lai iekristu depresijas izliktajos tīklos, nepiecie�ams vien uzņemties vainu par sev uzklupu�o nelaimi.
Kad depresija skar mazus bērnus, viņi neuzvedas tāpat kā pieaugu�ie līdzīgās situācijās. Viņi nekļūst letarģiski un skumju nomākti. �ādos gadījumos vecāki parasti mēdz sacīt, ka viņu bērni piepe�i kļuvu�i nerātni. Ja bērni saņem sodu par nerātno uzvedību, nevis vajadzīgo sapratni un palīdzību, viņu iek�ējā pārliecība par savu nelabojamo ļaunumu tikai nostiprinās. Tā notika ar Filipu.
Sen pirms jaunākā brālī�a nāk�anas pasaulē Filips bija ielāgojis, ka dusmoties ir slikti. Pēc brāļa piedzim�anas Filips apguva skaudru mācību, ka neapvaldītas dusmas pelna bargāko sodu - viņu atgrūda mīļākie un svarīgākie cilvēki. Diem�ēl vecāki nebija iemācīju�i zēnam, kā tikt galā ar niknumu, un viņ� nejaudāja apspiest savu dziļo neapmierinātību. Visu atliku�o mū�u viņ� cieta no posto�as nepacietības, dusmām un rūgtas no�ēlas.
Bez �aubām, Filips Toinbijs nebija vienīgais bērns, kura dzīvi apgrieza kājām gaisā jaunākā brāļa vai māsas piedzim�ana. D�ekija mūsu iepazī�anās sākumā neuzdrīkstējās pateikt kaut vienu kritisku vārdu par savu māti un dzīvoja nemitīgās ballēs no mātes nosodījuma. Būdama tre�ā pēc kārtas astoņu bērnu ģimenē, viņa sarunā ar mani nevil�us pieminēja, ka mazotnē nespējusi iemigt, raizējoties, vai mazie brālī�i un māsiņas vēl elpo. Viņa izkāpusi no gultas, lai to noskaidrotu. Kad vecāki izdzirdēju�i D�ekiju pārvietojamies aug�stāvā, viņa tika nopērta un aizsūtīta atpakaļ uz gultu. D�ekija nesaistīja �o notikumu ar �au�alīgajām bailēm, kas sāka viņu vajāt pēc pa�as bērnu piedzim�anas. Kura māte gan nav uz pirkstgaliem lavījusies pie sava aizmigu�ā mazuļa, lai pārliecinātos, ka viņ� nav pārstājis elpot? Ja nu viņai ar fizisku izrēķinā�anos iegalvots, ka tas ir slikti?
Daudziem bērniem apjausma par savu iek�ējo ļaunumu nav saistīta ar citu bērnu piedzim�anu. Posto�a var izrādīties jebkura situācija, kad bērna vēlmes nonāk konfliktā ar pieaugu�o vēlmēm. Nereti sadursme izceļas, cen�oties pieradināt bērnu pie podiņa, kad bērns vecāku pausto nepatiku pret viņa ķermeņa dabiskajiem izdalījumiem attiecina uz sevi. Vecāki, kuri bez �aubī�anās pieņēmu�i mācību, ka dusmas nav pieļaujamas, uzskata par izskau�amu jebkuru neapmierinātības pazīmi savā bērnā. Tā vietā, lai iemācītu bērnam tikt galā ar vil�anos un gūtu no dusmām labumu, viņi liek apspiest reakciju, kas katram cilvēkam ir tikpat dabiska kā elpo�ana. Reizēm bērna bailēs no dusmām vainojamas pa�u pieaugu�o nekontrolētās dusmas un savstarpējās �ultainās nesaskaņas, nevis aizliegums izpaust nepatīkamas emocijas. Bērni no ģimenēm, kurās visi vienmēr ir dusmīgi vai arī neviens nekad nedusmojas, uzaug pārliecībā, ka dusmoties ir slikti. Rezultātā viņi nespēj sadzīvot ar dusmām, savām vai jebkura cita.
Lai kāds tam būtu iemesls, tu kop� bērnības zini, ka dusmoties ir nepareizi. Kā iespējams dzīvot ar �ādu pārliecību?
Liela daļa cilvēku izlīdzas ar pilnīgu dusmu noliegumu. Tu nekad nesaniknojies, lai cik nepanesami vai izaicino�i citi izturētos, pat ja sabradātas tavas vēlmes. Tu vienmēr smaidi un esi mierīgs. Saprotams, izņemot reizes, kad tevi piemeklē tās baismīgās migrēnas lēkmes, parasti pēc mātes apciemojuma vai sāk sāpēt kuņģa �ūla, bie�i vien ikmēne�a darba sanāksmes rītā, vai arī kad atrodies satiksmes sastrēgumā un piepe�i tevi pārņem tik neganti drebuļi, ka tikai ar pūlēm vari atsākt braukt. Ta�u tev nepatīk sūroties par to mājās vai darbā, jo nevēlies sarūgtināt ģimeni un rosināt darbā aizdomas, ka netiec galā ar saviem pienākumiem. Tu zini, cik maz da�iem vajadzīgs, lai sāktu kritizēt, un nekas tevi tā nebiedē kā kritika.
Kad �akijs D�ailss, vietējās skolas direktora vietnieks, atnāca pie manis cerībā saprast, kāpēc viņ� vairs netiek galā ar savu darbu, es izstāstīju viņam par se�iem likumiem, kas jāievēro katram, kur� nodomājis ieslīgt depresijā. Skumji pasmējies, viņ� piekrita, ka ievērojis tos visus bez izņēmuma. �akija depresijas iedomu glezna bija dziļ� grāvis, kāds stiepjas gar vairumu Linkoln�īras ceļu un taku. Mūsu pirmās sarunas noslēgumā es uzdevu viņam mājasdarbu, proti, sacerēt aprakstu par sevi, it kā tā autors būtu kāds viņa labs draugs. �akijs iebilda, ka �is uzdevums bū�ot pārlieku grūts, jo, kaut viņ� bez grūtībām varot uzskaitīt savas kļūdas un kritizēt sevi, esot teju neiespējami sevi uzslavēt un paust simpātijas. Es neatstājos. Nākamajā nedēļā �akijs atnesa aprakstu.
Es pazīstu �akiju desmit gadu, kop� viņ� apprecēja Rei�elu un pārcēlās uz dzīvi Haksbijā. Viņ� �ķita laimīgs, itin dzīvespriecīgs un līksms cilvēks. No viņa alla� varēja sagaidīt kādu jautru, pacilājo�u piezīmi. �akijs likās visnotaļ pa�pārliecināts, vadot tenisa klubu un organizējot kluba rīcības komitejas sēdes, un izpelnījās simpātijas un cieņu no visiem, kurus satika. Tomēr pāris pēdējos gadus nereti esmu redzējis viņu nomāktu, kad viņ� �ķiet pavisam cits cilvēks, it kā būtu notikusi personības dalī�anās. Ierastā humora un joku dzī�anas vietā sākusies gau�anās par nepatik�anām un drūmas nākotnes pareģojumi. Skatoties no malas, es netieku skaidrībā, kāpēc �akijam būtu jājūtas nomāktam, jo viņam, �ķiet, nekā netrūkst ērtai dzīvei, turklāt viņam ir laba sieva un skaista meita. Viņ� ir fiziski vesels un, kad necie� no depresijas, �ķiet izstarojam enerģiju. Es zinu, tagad viņ� gandrīz visu laiku dzīvo kā uz na�a asmens. Ja vien �akijs beidzot noticētu sev un saprastu, ka viņ� spēj labi darīt savu darbu, viss mainītos. Viņ� cen�as visiem izpatikt un nosaka sev pārāk augstus mērķus. �akijs nav apmierināts ar saviem sasniegumiem un pārmērīgi raizējas par nākotni un to, ko varētu pateikt vai izdarīt citi cilvēki. Kaut viņ� nekad neizjūt patiesu entuziasmu, viņ� arvien pūlas izskatīties laimīgs, apmierināts un vislabākajā formā. Viņ� nemēģina aizvainot citus vai izrādīt savu nepatiku, bet alla� piesakās par samierinātāju.
�akijs raizējas par citiem un labprāt izpalīdz, ja kādam ir nepatik�anas, bet pats, �ķiet, nevēlas pieņemt palīdzību, lai tiktu galā ar depresiju. Darbā viņ� ir izdarīgs, un gandrīz visi viņa tagadējie un biju�ie skolnieki ciematā izsakās par viņu atzinīgi.
Krītot tik zemu un pakļaujoties depresijai, viņ� rīkojas ļoti muļķīgi, jo viegli var zaudēt darbu un ģimeni. �ķiet, depresija visbie�āk piemeklē viņu gada sākumā, kad laiks ir slikts un viņ� ieslīgst bezdarbībā, atgriezies mājās no darba.
Grūtības sākās tad, kad �akiju paaugstināja amatā no parasta skolotāja par direktora vietnieku. Tāpat kā daudzi citi, vairāk par visu �akijs vēlējās patikt. Viņ� nesaprata, ka, mēdzot "alla� visiem izpatikt" un cen�oties "neaizvainot citus un neizrādīt savu nepatiku", bet vienmēr vēloties "būt par samierinātāju", nekad nevarēs kļūt par autoritāti un pieņemt iz�ķiro�us lēmumus. Jebkura autoritāte neatkarīgi no pārstāvētās lomas ir spiesta kādu aizvainot un neizvairīsies no nepatīkamas kritikas. Lai nevajadzētu sarūgtināt citus cilvēkus un uzklausīt pārmetumus, da�i no mums izvēlas atteikties no atbildības ("Es vienmēr piekrītu vīra viedoklim." vai "Dari tā, kā tev �ķiet labāk, dārgā. Neliec man izlemt."), ta�u �is lēmums ir asā pretrunā ar vajadzību attaisnot savu eksistenci, tiecoties uz sasniegumiem un perfektu iznākumu it visā. Pretrunu plosīts, cilvēks attopas ļoti sare�ģītā situācijā, cen�oties gūt uzvaru un tajā pa�ā laikā lai�ot visus sāncen�us sev pa priek�u.
Pūloties nevienu neaizvainot, jārēķinās ar kādu nopietnu problēmu - nemitīgi jādara tas, ko tu patiesībā nemaz nevēlies. Mērija stāstīja: "Es vienmēr tieku izmantota. Cilvēki nosprie�, ka "gan jau Mērija to izdarīs". Tikmēr es nepārtraukti mainu darbavietas, lai spētu tikt galā ar visiem pienākumiem un kā par brīnumu visur tieku apkrauta ar da�ādām lietām [..] man nepatīk teikt "nē" [..] Es dabūju veselu lērumu mantu, kuras neviens cits negrib. Cilvēki atdod man savas drēbes, kas viņiem kļuvu�as par mazām. Es nespēju atteikties, kaut nemaz tās negribu. Jūtos briesmīgi, ja viņi uzzina, ka tās nevalkāju. Ja tevi nemitīgi izmanto, pamazām krājas aizvainojums. Tā kā neuzdrīksties runāt atklāti un aizstāvēt sevi, nemaz nerunājot par sūdzē�anos, briesto�ās dusmas iznīcina jebkādu prieku vai gandarījumu, ko gūsti, palīdzot citiem.
Viens no veidiem, kā tikt galā ar aizkaitinājumu un vil�anos dzīvē un darbā, ir humors. Cilvēki izmanto humoru dusmu izkliedē�anai. Jebkurai cilvēku grupai, kas var lepoties ar labām savstarpējām attiecībām, ir savi īpa�ie joki un zobgalības, turklāt vairums no tiem ir interesanti un nereti pat kaitino�i komentāri par �īs grupas locekļiem. Prasmi jokot un sadzīvot ar jokiem par sevi, kā arī prasmi ķircināt un tikt ķircinātam mēs parasti apgūstam bērnībā, ģimenes lokā. Augot ģimenē, kur nedzird jokus un viss tiek uztverts pilnīgi nopietni, vēlāk rodas grūtības saprast, vai sarunu biedrs joko vai arī runā nopietni. Tad kad viscietsirdīgākie un agresīvākie vārdi tiek teikti pa jokam un katrā jokā ir kāds patiesības grauds, cilvēks viegli var apjukt un justies aizvainots, nespējot at�ķirt zobgalību no nopietnības. Protams, ja uztver jokus, ta�u uzskatot joko�anu par vēl vienu veidu, kā izteikt nepatiku, tu jebkurā jokā saskatīsi apvainojumu.
Mērija bija precējusies ar ļoti asprātīgu vīrieti, kur� ar humora palīdzību risināja visda�ādākos sare�ģījumus savā dzīvē. Tomēr Mērija uztvēra ļoti nopietni visu, ko viņ� teica, un bie�i �aubījās, vai nav sadusmojusi vīru. Kādu dienu es pavaicāju Mērijai, kas, viņasprāt, notiks, ja viņa sarūgtinās citus cilvēkus, Mērija atbildēja: "Viņi mani nemīlēs un novērsies no manis. Es ļoti baidos no dusmām. Da�reiz es uztraucos par to, ko esmu pateikusi, kaut neliekas, ka tas būtu kādu aizvainojis. Lai gan viņi ne�ķiet sarūgtināti, man nemitīgi jāraizējas, jo varbūt esmu pateikusi to, ko patiesībā nemaz nedomāju. Varbūt esmu kādu aizvainojusi, kaut no malas tā neizskatās. Tā kā nepārtraukti domāju par to, bie�i esmu nomākta. Man �ķiet, ka visi ir tādi kā es. Lai mani apbēdinātu, pat nav nepiecie�ams pacelt balsi. Es alla� visu pārprotu. Man �ķiet, ka visi ir tādi pa�i kā es."
Tomēr ne visi ir tādi kā Mērija. Da�i cilvēki nespētu noliegt savas dusmas, jo tās lau�as uz āru kā verdo�a, neapturama lavas straume, kas brā�as uz priek�u un sagrauj visu un visus savā ceļā. Kad dusmu izvirdums ir garām, tā vietā nāk bailes no nākamās reizes, kad virspusē izlauzīsies posto�ais spēks, nepakļaujams un nekontrolējams. Reizēm cilvēki dusmās kaitē savam īpa�umam, nodara pāri saviem mīļajiem vai pat nejau�am garāmgājējam. Citiem vienīgais ierocis ir asa mēle, ta�u, pazīstot savas iznīcino�ās fantāzijas, viņi zina, uz ko būtu spējīgi pie labas izdevības, un �ādas izdevības saskata ik uz soļa. Da�reiz fantāzijai piemīt milzīga vara un spēks. Cilvēks vairs neat�ķir domas no reālas rīcības un sāk uzskatīt (glu�i kā mazi bērni), ka nāves vēlē�ana kādam no tiesas var izsaukt nāvi. Daļa ļau�u tic, ka par domām un rīcību jājūtas vienādi vainīgiem (it kā domā�ana par virtuves grīdas ber�anu būtu līdzvērtīga �im procesam vai doma par naudas sūtī�anu palīdzības organizācijai
Kaut D�īna bija ļoti kautrīga, reizēm viņu piemeklēja nevaldāma niknuma lēkmes. Viņa man rakstīja: "Da�reiz saskatu varmācību it visur, kur vien paraugos. Es baidos no krāsns kruķa, cirvja un virtuves na�a - no �o priek�metu spēka �, kaut patiesībā man iedve� bailes pa�as spēks. Man ir bezgala grūti samierināties ar varmācību, kas slēpjas manī. Pirmdien mēs apmeklējām mākslas galeriju Aberdīnā, un es nespēju vien nobrīnīties par vardarbības tēmu daudzos darbos. Marmora kāpnes �ķita ne�ēlīgi saltas un cietas. Nesot mazo Emīliju lejup pa kāpnēm, skaidri jutu pakāpienu izstarotos draudus. Es zinu, ka vārdi uz sienas plakāta jūsu kabinetā ir patiesi - pasaule ir tāda, kāds esi pats, nevis tāda, kā �ķiet -, lai gan nevaru atsaukt atmiņā precīzu tekstu. (Mēs neredzam lietu būtību. Spējam saskatīt vien savu būtību.) Domāju, manā "ideālajā" pasaulē nav ne�ēlības un varmācības, tāpat arī skarbu vārdu, vainas apziņas un tml."
Da�i cilvēki jūtas vainīgi par savu smago raksturu, ta�u tā viņi aizstāvas pret apkārtējās pasaules ne�ēlību. Kerola stāstīja: "Man jāsāpina citi, vai arī tik�u sāpināta. Tiklīdz es atslābinos gandrīz vienmēr kaut kas notiek un es tieku sāpināta. Varbūt es pati uz to tiecos - es nezinu. Nudien nezinu, kā sadzīvot ar �īm izjūtām."
Pīters cieta no negantām niknuma lēkmēm, ta�u saņēma par tām arī nelielu gandarījuma devu. Viņ� man stāstīja: "Pēc ķildas lielākais cietējs esmu es pats - tikai nepārprotiet, zinu, ka arī citiem cilvēkiem ir jūtas. Es tieku saraustīts gabalos. Mēne�iem ilgi nespēju to izmest no galvas. Domāju, es sevi savā veidā sodu par notiku�o. Iespējams, da�reiz es tī�uprāt veicinu dusmu izvirdumus, lai vēlāk saņemtu sodu. Reizēm man �ķiet, ka viss notiek tie�i tā, kā tam jābūt, un es esmu pelnījis sodu. Laiku pa laikam es tī�uprāt liedzu sev to, ko vēlos. Sevis nolieg�ana. Domāju, man tas nāk par labu. Es it kā saku sev: "Ja es to nedarī�u, Dievs mani nesodīs.""
Nenoliedzami, ir viena ievērojama priek�rocība, kāpēc būtu izdevīgi uzlūkot dusmas kā kaut ko ļaunu un kaitīgu. Ja uztveram dusmas kā nepiecie�amu dzinuli, lai spētu izdzīvot un radīt, dzinuli, kas ļāvis vārgajiem cilvēkiem pārvarēt savā ceļā milzīgus �ķēr�ļus, savaldot dusmas un virzot tās pareizajā virzienā (piemēram, nav prāta darbs iekaustīt mehāniķi, kura nemākulība sabojājusi tavu ma�īnu; labāk uzraksti bargu vēstuli rīkotājdirektoram, pieprasot atlīdzību un piedāvājot risinājumus, kā varētu uzlabot darbu), vairojas cilvēku gudrība, savukārt, ja saskati dusmās draudus, pierādījumu savai ļaunajai būtībai, tu par katru cenu mēģināsi savaldīt niknumu, cenzdamies rīkoties pareizi. Cik burvīgi gan ir centieni vienmēr rīkoties pareizi! Īstenībā tu veltī tik daudz laika dusmām un to raisītajai vainas apziņai, kā arī tīksmei par savām �ķietami pareizajām izjūtām, ka nemaz nevari paspēt būt citāds vai darīt ko citu. "Dusmas ārkārtīgi nogurdina," teica D�ūlija, "bet, atsakoties no dusmām, paliek vien tuk�ums."
Tātad da�iem cilvēkiem ir bīstamāk atteikties no dusmām, nevis tām pakļauties. Pīters no�ēloja savu smago raksturu, bet, kad mēģinājām kopīgi atrast veidu, kā iegro�ot vai iznīcināt dusmas, viņ� sacīja: "Es spēju identificēties ar dusmām. Varu apliecināt sev, ka esmu dusmīgs, un apzināties iemeslu, kāpēc tā noticis. Tāpat varu kādreiz atzīties sev, ka par to nu gan nebūtu vērts raizēties un esmu rīkojies nesaprātīgi, dusmodamies par tādiem niekiem. Saku sev, ka to var attiecināt teju uz katru dzīves situāciju, turklāt dzīve ir ļoti īsa. Tās ir tikai manas mazsvarīgās izjūtas, kas noteikti neattaisno dusmas. Tad man kļūst bail, jo, ja man ir taisnība, es nekad nedrīkstu par to aizmirst. Ja es stingri ievēro�u �o principu savos uzskatos, attieksmē pret citiem un uzvedībā, varbūt beigu beigās neko vairs nejutī�u. Es negribu, lai tā notiek. Gribu just patiku un arī dusmas, jo, manuprāt, bez jūtām zūd motivācija. Nedomāju, ka varētu pārvērsties par dārzeni, tomēr es kļū�u pārlieku rāms un zaudē�u savu personību. Es zinu, ka tas nav labs arguments, bet tie�i tāpēc man nemitīgi jākaro ar savām jūtām. Man gribētos būt mierīgam un gudram, spējīgam tikt galā ar visiem �ķēr�ļiem. Tas noteikti nāktu par labu manai pa�pārliecinātībai. Es domāju ar galvu, tā es sev saku. Tomēr instinkts man liek darīt ko citu. Instinkts saka, ka nedrīkstu atteikties no savām jūtām, jo tad es vairs nebū�u es."
Tā nu cilvēks labāk izvēlas savu ļauno es, baidoties pazaudēt to pavisam.
Man bie�i vaicā, vai nepārtraukta saskarsme ar depresiju nav pārlieku nomāco�a. Es vienmēr atbildu noliedzo�i, bet, patiesību sakot, reizēm atra�anās blakus grūtsirdīgam cilvēkam var sagādāt raizes un atņemt daudz laika. Kad esmu kopā ar saviem klientiem, man par to nav jāuztraucas, jo mūsu tik�anās notiek iepriek� norunātā laikā un vietā. Nekas nevar mūs iztraucēt un nogurdināt, tāpēc es varu atslābināties un veltīt visu uzmanību otram cilvēkam. Kaut es vairs nepraktizēju kā psihoterapeite, vecās problēmas atgrie�as, apmeklējot depresijas pacientu pa�palīdzības grupas. Da�reiz mans apmeklējums iegadās darbdienas beigās vai pēc tam, kad esmu braukusi tālu ceļu. �ādās reizēs ne vienmēr izstaroju dzirksto�u prieku un mīļumu. Es varu būt nogurusi, izklaidīga, izmocīta, sasirgusi vai īgna � da�reiz viss kopā - un pieļaut kļūdas. Mani aizkaitina triviāli sīkumi, piemēram, taksometra kavē�anās vai atcelts vilciena reiss, atgrie�oties mājās, bet lai sasper mani zibens, ja lik�u manīt savas izjūtas kādam pa�palīdzības grupā. Jo iespējams, ka sieviete man blakus acumirklī nospriedīs, ka tas viss ir viņas dēļ, ka tā ir tikai un vienīgi viņas vaina, ka viņa man nepatīk, nekad nav patikusi un nekad nepatiks. Sekos ļaunu vēsto�s klusums (viņa ar mani nerunās, jo būs pārliecināta, ka jūtu pret viņu nepatiku, bet, kad es beidzot aptver�u, ka �ī sieviete ar mani nerunā, man sāks �ķist, ka bū�u viņu kaut kādā veidā aizvainojusi, bet nezinu, kādā) vai ieilgsto�as atvaino�anās, kad abas centīsimies uzņemties vainu par �o starpgadījumu. Lai nekas tāds nenotiktu, man jāielāgo neizrādīt dusmas vai aizkaitinājumu, kad esmu kopā ar nomāktu cilvēku. Esmu spiesta izlikties, bet to man ļoti nepatīk darīt - esmu pārāk slinka, lai meistarīgi melotu. Turklāt, ja manus melus atmaskos, tas tikai nostiprinās klāteso�o pārliecību, ka nevienam nedrīkst uzticēties. Es prātoju pie sevis: "Ja vien �ī sieviete saprastu - tas, ka viņas klātbūtnē kāds dusmojas vai pat dusmojas uz viņu, nebūt vēl nenozīmē nepatiku." Tad aptveru, ka esmu ieklausījusies tikai savā personiskajā redzējumā. �ī sieviete lieliski zina: ja kāds dusmojas, tātad viņ� jūt nepatiku un nekad nepiedos to, ko viņa izdarījusi. Kāpēc?
Tāpēc, ka pastāv sestais likums, kas dara cietuma mūrus tik augstus un necaurejamus. Ja kāds niknojas uz tevi, tu zini, ka nepatīc viņam un viņ� tev nekad nepiedos. Tu par to ne�aubies, jo, ja kāds sāpina un sadusmo tevi, pāridarījums mū�am paliek ierakstīts tavā atmiņā.
6. Es nedrīkstu nevienam piedot, vismazāk jau sev
Bērnībā mēs katrs pavadījām milzum daudz laika prātojumos un sapņos par savu dzīvi. Mēs cerējām izaugt līdzīgi pieaugu�ajiem, kurus apbrīnojām, un baidījāmies pārtapt nicināmos cilvēkos. Kritām izmisumā, cen�oties sasniegt noteiktus standartus, un citkārt mūs pārņēma dusmas un bailes, jo ģimene un skolotāji gribēja, lai rīkojamies pretēji saviem sapņiem. (Es sapņoju aizbēgt no skolas un ģimenes, lai nodotos aizrautīgai ceļo�anai un rakstī�anai. Mana varone bija Dorotija Tompsone, amerikāņu �urnāliste, kuras kara laika ceļojumu stāsti tolaik bija publicēti avīzēs. Tomēr man teica: "Meitenes nemēdz tā rīkoties. Ja tu būtu zēns, tad gan būtu citādi. Tev jāizmācās par skolotāju. Tā ir laba, dro�a profesija.") Bērnības sapņu likteni precīzi raksturojis Bernards �ovs, sakot, ka dzīvē ir tikai divas traģēdijas. Pirmā, ja neiegūsti ilgoto, un otrā, ja tavi sapņi piepildās. Ja mūsu bērnības ilgas piedzīvo neveiksmi, mēs par tām sērojam; ja sapņi piepildās, mūs gaida atklājums, ka tie nav sniegu�i cerēto laimi. Daiļais princis var pārtapt netīkamā vīrā, un ko gan iesākt, kad esi kļuvis bagāts un slavens? Dzīve alla� at�ķiras no sapņiem.
Tomēr tas neattur no centieniem īstenot sapņus, sevi�ķi tad, ja sapņi ir mūsu vienīgā aizsardzība pret skarbo un ne�ēlīgo pasauli. Kad mazotnē iztēlojāmies savu dzīvesstāstu, tikai daļa mūsu priek�statu izrietēja no pārliecības, ka dzīve ir brīni�ķīga un nākotnē mūs gaida visādi labumi. Mēs tikai daļēji iedvesmojāmies no dzīvesprieka. Pārējās emocijas, da�iem no mums lielākā daļa, bija bailes, pieredzētā cietsirdība un netaisnība. Mazi bērni ir vāji un absolūti atkarīgi no citiem. Ja apkārtējie cilvēki izmanto savu varu, lai viņus sodītu, apkaunotu un izsmietu, bērni rīkojas kā jebkura kusla būtne draudu priek�ā. Viņi zvēr atriebties. Apņemas nekad nepiedot.
Reizēm mūsu sapņi sakņojas vēlmē "parādīt viņiem". Mēs gribam kļūt lieliski un slaveni, lai bezgala pārsteigtu savu ģimeni un skolotājus, samulsinātu viņus un atstātu bez valodas savas izcilības priek�ā. Da�i nudien gūst ievērojamus panākumus, sekojot savam sapnim, bet reti gadās piedzīvot cerēto triumfu, atgrie�oties mājās. Kādreizējie skolotāji ir miru�i vai aizmirsu�i par tavu eksistenci, savukārt radi nav sevi�ķi ieinteresēti tavos sasniegumos vai arī glu�i pretēji - nekaunīgi gozējas tavas slavas saulītē. Var gadīties, ka spo�ie panākumi sāk �ķist pliekani, nesvarīgi un neizdevīgi. Ja esi zvērējis dzīt kaunā savus ienaidniekus, iekarojot vispasaules slavu, un cerētais neizdodas, tev būs grūti samierināties ar to, ko vairums cilvēku pieņēmu�i kā neatspēkojamu dzīves patiesību. Proti, pasaules slava vai universāla , visaptvero�a apbrīna lemta niecīgai cilvēku saujiņai. Vari justies bezgala no�ēlojami, noniecinot savus panākumus un neuzskatot tos par pietiekami ievērojamiem. Ar taviem sasniegumiem nepietiek, lai satriektu ienaidniekus.
Sapņi var sakņoties spītīgā vēlmē "likt viņiem no�ēlot". Toms Sojers panāca perfektu sava sapņa piepildījumu, kad kopā ar draugiem noslēpās baznīcā, lai noklausītos savu bēru dievkalpojumu. Cik jauki būtu dzirdēt radiniekus sakām, ka viņi ļoti no�ēlo savu nesaudzīgo un netaisno izturē�anos, un pārliecināties, ka esam biju�i labi un apbrīnojami cilvēki! Par nelaimi tā notiek ārkārtīgi reti, un da�i cilvēki, kurus esmu sastapusi savās darba gaitās, nespētu paust no�ēlu, pat ja no tā būtu atkarīga viņu dzīvība. Tomēr tas neatturēs tevi no mēģinā�anas. Daudzi nomākti cilvēki ir gatavi nobadināt sevi līdz nāvei cerībā, ka ģimenes locekļi nometīsies ceļos pie viņu nāves gultas un izmisīgi lūgs piedo�anu. Citi ir gatavi nonākt iesprostojumā psihiatriskajā slimnīcā, lai tikai varētu indīgi sacīt saviem radiniekiem: "Paraugieties, ko jūs esat ar mani izdarīju�i!" Diem�ēl cilvēki, kuri spēj kādu novest līdz tādām galējībām, nemēdz lūgt piedo�anu un, visticamāk, nekad neuzņemsies atbildību par citu cie�anām. Tavs sapnis sabrūk, bet tu tikmēr jau esi nokļuvis psihiatru uzmanības lokā. Nonākot tik tālu, bie�i vien atpakaļceļa vairs nav.
Par laimi tikai daļa cilvēku izvēr� savu atriebību līdz galējībām. Slēpjoties aiz patīkama, piekāpīga un laipna cilvēka maskas, arvien piekrītot, nekad nesakot (vai sakot ļoti reti) nejaukumus par citiem, tu tomēr glabā atmiņā visus pāridarījumus un nejaudā piedot. Da�i nespēj paust savas jūtas, jo neuzdrīkstas kritizēt cilvēkus, no kuriem ir atkarīgi. Daļai manu klientu joprojām vairāk vai mazāk ir dzīva bērnu dienu ticība, ka māte vienmēr zina, ko viņi domā un dara. Kā esmu noskaidrojusi, da�i klienti jūtas spiesti ziņot savām mātēm un partneriem par psihoterapijas seansu norisi. Kāda sieviete no mana kabineta devās taisnā ceļā uz savas mātes māju, bet cita skaidri zināja, ka, tiklīdz atgriezīsies mājās, viņas māte zvanīs no otras Anglijas malas, lai izprasītu, ko es esmu teikusi, un pārliecinātos, ka nevainoju viņu meitas nedienās. Cita kliente nevēlējās pieminēt sava vīra trūkumus (nekā briesmīga � parasti mīlo�a, nedaudz nesaprātīga un neapdomīga vīrie�a trūkumi), jo viņ� vēlāk izjautāja viņu par runāto. Es ierosināju izlikties, ka viņa ir aizmirsusi. Tie nebūtu pilnīgi meli, jo viņa bija sasniegusi to depresijas stadiju, kad grūti saglabāt skaidru galvu. (Slikta atmiņa ir burvīgs alibi, to nevajadzētu novērtēt par zemu.) Ja cilvēks nespēj runāt par savu aizvainojumu, viņam liegtas emocijas, bez kurām savukārt nav iedomājama piedo�ana un izlīgums. Pau�ot dusmas atklāti un patiesi (proti, neslēpjot jūtas, nevis klusībā glabājot sevī rūgtumu), pārrunājot nedienas ar līdzjūtīgu draugu, brīvi analizējot savas emocijas un attiecības, neierobe�ojot sevi ar likumiem "es nedrīkstu kritizēt savu māti/tēvu/vīru/sievu", iespējams atstāt aiz muguras sāpīgo pieredzi un cie�anas. Mēs uzveicam savu slikto pieredzi, mācāmies no tās un ļaujam tai aiziet, atbrīvojoties no pagātnes iespaidiem, lai beidzot pilnvērtīgi pievērstos tagadnei.
Tomēr, lai tas notiktu, mums jāgrib piedot. Daudzi neizprot piedo�anas vērtību.
Neizprotot piedo�anas vērtību, cilvēki atsakās piedot pa�i sev. Viņi mēģina kļūt labāki un tiecas atzīt savus grēkus sev, nevis priesterim, kur� dāvātu piedo�anu. Grēki �ķiet tik briesmīgi, ka piedo�ana nav iespējama. Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka jācen�as no visiem noslēpt savu iek�ējo ļaunumu. �ī iemesla dēļ viņi baidās kādu pielaist sev pārāk tuvu un atklāt savu patieso būtību. Bie�i vien tie, kuri �ķietami nespēj uzņemties ilgsto�as saistības, patiesībā vēlas to darīt, ta�u bīstas no atmaskojuma. Iespējams, viņi cen�as sev iegalvot, ka ilgtermiņa partneris neienesīs neko jaunu viņu dzīvē un viņiem itin nekā netrūkst, kamēr slēptākajos sirds dziļumos jūtas vientuļi. Tā izpau�as nevarē�ana sev piedot.
Nepiedodot sev, mēs liedzam iespēju skatīt savus �ķietami ļaunos darbus patiesā gaismā, ņemot vērā visus apstākļus. Nereti slikto rīcību nenosaka vis nelāgi nolūki, bet gan tā brī�a ierobe�otās zinā�anas. Bērnam saprotamu iemeslu dēļ trūkst zinā�anu par apkārtējo pasauli, un līdzīgā situācijā atrodas cilvēki, kuri nespēj novērtēt savus vecākus ar kritisku pieaugu�a cilvēka skatījumu. Bie�i mēs iz�ķiramies par nepareizu rīcību, jo kādā dzīves posmā sablīvēti tik daudzi notikumi, ka nejaudājam saskatīt patiesību un dzīvojam it kā zem smaga sloga. Vēlāk, kad zinām vairāk vai arī dzīve ieritējusi rāmākās sliedēs, mēs varam atsaukt atmiņā notiku�o. Varam just kaunu, ilgoties, kaut nebūtu pieļāvu�i �ādu kļūdu, un mācīties no savas pieredzes. Tomēr, ja pieņemam par vienīgo patiesību, ka pagātnes nodarījumu nedrīkst piedot, mēs ne tikai negūstam vērtīgu mācību, bet arī pārtopam vienlaikus par mocekli un mocītāju, nolemjot sevi cie�anām mū�a garumā. Vēl vairāk, pret citiem mēs esam tikpat ne�ēlīgi kā pa�i pret sevi. Mēs atsakāmies saprast viņu rīcības iemeslus. Mēs atsakāmies piedot.
Da�reiz �āda domā�anas veida iespaidā cilvēki, kuri cie� no depresijas, nebūt neizliekas par patīkamiem un piekāpīgiem un neizvairās runāt ļaunu par citiem. Varbūt ārpus mājas sienām viņi izturas citādi, bet savā teritorijā neslēpj savu neapmierinātību un īgnumu, kad viņiem kāds uzkāpj uz var�acīm � turklāt viņi nedara to klusi un neuzbāzīgi, bet, visticamāk, uzvedas valdonīgi un pavēlnieciski. (Niknuma lēkme zaudē jēgu, ja tai nav skatītāju.) Da�i līdz mākslas līmenim izkopu�i spēju "nerunāt". Viņi dodas ikdienas gaitās pilnīgā klusumā, nesakot nevienam ne vārda, lai ko arī teiktu citi. (Pieļaujamas smagas nopūtas ar zemtekstu "jau atkal es ziedojos savas nepateicīgās ģimenes labā", tāpat arī aizkaitināti izsaucieni virtuvē pēc maziem negadījumiem, kamēr pārējā ģimene viesistabā skatās televizoru. Aizkaitinājuma pilnie izsaucieni ir sevi�ķi efektīvi, ja negadījumā vainojams kāda ģimenes locekļa laiskums vai nolaidība.) Da�i izvēlas dziļā sa�utumā patverties vientulībā savā guļamistabā. �ajā gadījumā nenāk par ļaunu, ja ģimene iepriek� saņēmusi vajadzīgo treniņu. Aizvainotajai personai jājūtas pārliecinātai, ka ģimenes locekļi mīņāsies aiz durvīm, gatavi piepildīt katru untumu. Iecere zaudēs jēgu, ja pārējie tevi izsmies vai aiztrauksies kur nu kurais savās darī�anās, atstājot tevi nomirt badā vai iznīkt alkās pēc tases tējas. Drūmās klusē�anas un aizvainotās vientulības rotaļas var dot lielu gandarījumu (ja atriebība nebūtu salda, mēs ar to tik ļoti nenoņemtos), bet tām ir kāds trūkums, proti, nav skaidrs, kā atsākt sarunas un atstāt guļamistabu, lai nejustos muļķīgi. Ja izdevies piedabūt ģimeni atvainoties sev vēlamajā veidā, var vis�ēlīgi piekrist �oreiz pievērt acis uz viņu kļūdām un atgriezties ģimenes dzīvē, tomēr bie�i vien tuvie cilvēki ne tikai atsakās atzīt savus maldus, bet arī neizprot nepiecie�amību mainīties.
Kaut tagad spēju pasmieties par �ādu uzvedību, es augu kopā ar māti, kura mēdza ieslēgties savā guļamistabā un nerunāt, kad ģimene �ķietami bija viņu aizvainojusi. Kamēr mācījos skolā, mātes no�ķirtības periods divas reizes ilga se�us mēne�us. Lai kāds laiks būtu pagājis, par savu gatavību atgriezties ģimenes dzīvē viņa mēdza pavēstīt ar kādu banālu, sadzīvisku piezīmi. Tēvs un es neuzdrīkstējāmies kaut ko teikt, nemaz nerunājot par joko�anu, baidoties, ka māte varētu no jauna pazust guļamistabā un mājā atjaunotos drūmā gaisotne, kāda tur alla� valdīja viņas nosacītajā prombūtnē. Lai kā mēs pūlētos viņai izpatikt, alla� piedzīvojām neveiksmi, jo mūsu nepiedodamās kļūdas nebija labojamas. Māte nespēja piedot un samierināties, ka mans tēvs bija viņas vīrs un es biju viņas meita. Pēc tēva nāves māte beidzot piedeva viņam. Domāju, mū�a nogalē viņa piedeva arī man, jo pārstāja mani nemitīgi kritizēt, tomēr par to grūti spriest, jo viņa izvairījās par to runāt. Vārds "�ēl" neietilpa mātes vārdu krājumā, un �is apstāklis liedza viņai kļūt patiesi laimīgai.
Bērnībā mana māte saņēma reliģisku audzinā�anu un dro�i vien bie�i dzirdēja �os Jēzus teiktos vārdus:
Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.
�ie vārdi trāpīgi raksturo manu māti. Jēzus sludināja, ka, tiesājot citus, jārēķinās ar iespēju, ka arī pa�iem vajadzēs stāties tiesas priek�ā. Tātad, nespējot piedot citiem, tu necerēsi, ka tev kāds varētu piedot, ja būsi viņu sāpinājis vai nodarījis pāri. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tevi tā biedē. Pat ja viņi izturas labi, tevi māc �aubas, vai tur neslēpjas kādi zemūdens akmeņi. Savukārt, ja esi pārliecināts, ka esi kādu aizvainojis, bailes ir tik spēcīgas, ka neuzdrīksties vēlreiz tuvoties �im cilvēkam. Tu mēģini izvairīties no visām vietām, kur varētu satikt cilvēkus, kurus reiz aizvainoji, un arvien retāk izej no mājas. Tev neienāk prātā, ka �ie cilvēki nemaz nav apvainoju�ies vai, ja piedo�ana patiesi bija vajadzīga, viņi tev to ir dāvāju�i. Tu gaidi tiesu, jo pats esi bargi tiesājis citus.
Bez �aubām, �o likumu tu nevilcinoties attiecini uz sevi. Cilvēks, kur� nemū�am nav pelnījis piedo�anu, esi tu pats. Tu nemēģini izdzēst kļūdas no atmiņas, sakot sev: "Man nepalaimējās." vai "Par to nav vērts uztraukties." Nerimsto�i izgudrojot sev arvien jaunus sodus, tu tomēr nespēj sev piedot.
Ja tici Dievam, kur� sprie� tiesu pār mums visiem, tu zini, ka Viņ� tev nepiedos. Jēzus daudz runāja par piedo�anu. Viņ� sacīja Pēterim, ka viņam būtu jāpiedod savam brālim nevis septiņkārt, bet gan "septiņdesmit reiz septiņas" reizes.
Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.
Viņ� vēstīja līdzību par kalpu, kuram saimnieks atlaida desmit tūksto�u talentu parādu, bet viņ� pats nespēja piedot citam kalpam nieka simt denāriju lielu parādu.
Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Viņ� skaidroja:
Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.
Tātad, ja nevari piedot sev un citiem, tu apzinies savu nolemtību.
Jēzus daudz runāja par piedo�anu, ta�u tie�i �o mācībai daļu vairums sekotāju atstāju�i novārtā. Ja cilvēki būtu to pieņēmu�i un ievēroju�i piedo�anas principu, pasaules vēsture būtu citāda - bez slaktiņiem, bez reliģiskām vajā�anām starp da�ādām kristie�u sektām, bez kariem vai atriebības aktiem. Ziemeļīrija būtu īsta miera osta, un nekad nebūtu radusies vajadzība izgudrot kodoliero�us. Fantastiska aina. Labāk attaisnot agresiju, atsaucot atmiņā Jēzus vārdus: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu."
Kaut Jēzus norādīja, ka nepiecie�ams piedot cits citam, lai izpelnītos Dieva piedo�anu, Viņ� teicis arī ne tik viegli tulkojamos vārdus par nepiedodamo grēku, iebilstot pret Svēto Garu.
Domāju, tas nozīmē apzinātu muguras pagrie�anu, tī�u Dieva gribas noliegumu. Ir daudz grēku, un daudz no tā, ko mēs darām, var nosaukt par grēka darbiem, ta�u grēks pret Svēto Garu vairāk apzīmē to, kas mēs izvēlamies būt, nevis konkrētu rīcību. Mēs apzināti izvēlamies nostāties pret Dievu, kā nu to saprotam. Manuprāt, grēku pret Svēto Garu var uzskatīt par mēģinājumu pie�ķirt apzīmējumu stāvoklim, kad mūsu izvēle apdraud Dieva gribas īsteno�anos.
Tātad Saimons un visu ticību reliģiskie domātāji savā veidā centu�ies pateikt, ka, ja esam bez vajadzības pēc jebkādiem pierādījumiem atklāju�i dziļu un bijību iedveso�u savas eksistences aspektu gan kā individuālas personības, gan Visuma sastāvdaļa, tomēr spītīgi noliedzam patiesību, mēs nodarām sev milzīgu kaitējumu. Jāatzīst, to secināju�i ne tikai reliģiskie domātāji. Freids noraidīja reliģiskos priek�status par to, kā mēs kaitējam sev, atsakoties no zināmas patiesības, ta�u visu dzīvi meklēja pierādījumus savai teorijai - līdzīgi noliegumi rada tā dēvēto psihes �ķel�anos. To viņ� uzskatīja par neirozes būtību. Noliegums ir nekas cits kā melo�ana sev. Mēs kaut ko zinām, ta�u stūrgalvīgi izliekamies to nemanām. Da�iem cilvēkiem, baidoties no dusmām, izdodas sev iegalvot, ka viņi nekad nedusmojas. Niknums pārtop bailēs, un cilvēku pamazām pārņem spriedze. Dusmojoties uz vecākiem, viņi ietiepīgi tic, ka viņiem ir pasaulē labākie vecāki, īsti eņģeļi. Pirmajiem meliem neizbēgami seko nākamie, citādi iedomu kār�u namiņ� draud sabrukt. Melojot sev, mēs it kā sa�ķeļamies divās daļās - viena daļa zina taisnību, bet ir spiesta klusēt, toties otra turpina melot. Tā var pasargāt sevi no nepiecie�amības apzināties savas personības veselumu.
Freids uzskatīja psihoanalīzi par līdzekli sa�ķeltās psihes sadziedā�anai un tās veseluma atjauno�anai. Sartrs apskatīja �o problēmu no eksistenciālisma viedokļa un runāja par "ļaunticību", kad mēs izliekamies par to, kas patiesībā neesam. Izlik�anās mākslai ir nopietns trūkums, proti, ja tai nododas ļoti ilgu laiku, drīz vien cilvēks sāk aizmirst savu patieso būtību un viņu pārņem bailes, ka atmasko�ana nozīmēs viņa galu. Pēdējo �etrdesmit gadu laikā attīstīju�ies holistiskās terapijas virzieni, mērķēti cilvēka patiesās būtības atklā�anai un personības veseluma atjauno�anai. Ja agrā bērnībā esi nolēmis uzskatīt sevi par ļaunuma iemiesojumu, bet pieaugu�os, no kuriem biji pilnībā atkarīgs, iztēlē esi uzcēlis uz pjedestāla (kaut zini, ka viņi nevar būt nevainojami, jo mēs visi esam tikai cilvēki, nevis eņģeļi), tu esi izstūmis no apziņas kādu svarīgu atklājumu, kas atnāca pie tevis briesmu brīdī. Proti, mēs visi esam daļa no bezveidīga, mū�am mainīga un kustīga visa un nekā, un, ja pieaugu�a cilvēka dzīvē tev nav izdevies pieņemt savas eksistences nenoteiktību, samierinoties ar atbildības nastu, nav izdevies aizmirst un dāvāt piedo�anu, tu pats esi izvēlējies savu esību. Tu nostājies pret patiesību - noliedz acīmredzamo - un apzināti grūd sevi postā, bet visiem zināms, ka tas ir nepiedodami ja ne Dieva, tad mūsu pa�u acīs. Katrs ir atbildīgs par sevi, par savu labklājību.
Da�ādās pasaules reliģijās ir sastopamas dziedinā�anas, attīrī�anas, piedo�anas un atdzim�anas ceremonijas. Vairāki psihoterapijas virzieni izmanto nereliģiskus rituālus un solījumus, kas līdzīgi reliģijai palīdz atgūt personības veselumu un mieru - cilvēks saņem ilgoto piedo�anu ja ne no Dieva, tad vismaz no savas sirdsapziņas. (Varbūt kāds iebildīs, ka vārdi "Dievs" un "sirdsapziņa" apzīmē vienu un to pa�u un būt mierā ar sevi patiesībā nozīmē Dieva miera nesto svētību un otrādi. Tomēr ne jau tas ir galvenais. Svarīgi pa�am atrast pareizos vārdus savai pieredzei un zināt to nozīmi.)
Tādi nu būtu argumenti par labu piedo�anai. Tomēr tu vari atrast ne mazums iemeslu, kāpēc nevajadzētu piedot. Varbūt tev pagalam nepatīk atvainoties un atzīt savas kļūdas. Daudzi no mums izsaka no�ēlu, lai gan patiesībā to nemaz nejūt. Kaut esam pārliecināti par savu taisnību un otra maldiem, mēs izmantojam atvaino�anās vārdus kā sava veida "smēreļļu", lai izvairītos no nevajadzīgas attiecību berzes. Visbie�āk tā notiek tad, ja runa ir par kaut ko salīdzino�i nesvarīgu. Ja lieta ir nopietna, nav viegli atkāpties un atvainoties, tādējādi atzīstot savu priek�statu nepareizību, atzīstot, ka esam maldīju�ies savos uzskatos par pasauli. Kā izrādās, pastāv nozīmīga pretruna starp mūsu idejām un pasaules patieso seju, un tā ir ārkārtīgi biedējo�a doma. Neuzdrīkstoties riskēt, mēs izvēlamies klusēt, nevis paust no�ēlu.
Reizumis atvaino�anās �ķietami nāk ļoti viegli un tu pārliecini sevi, ka esi piedevis cilvēkam, kur� tevi tik ļoti sāpinājis, tomēr aizvainojums joprojām gruzd kaut kur iek�ienē un nelai� tevi vaļā. Dāvājot piedo�anu, cilvēks atsvabinās no pārestības izjūtas un arī no tās cēloņa, ta�u, iespējams, tu vēl neesi tam gatavs, glu�i kā tas bija ar Kerolu. Viņa atzinās: "Domāju, es varu piedot, bet nezinu, vai man izdosies aizmirst. Tas man sagādā vislielākās raizes. Es nekad neko neaizmirstu. Kad starp mani un vīru rodas kādas nesaskaņas, mēs arvien atdzīvinām pagātnes rēgus. Man jāpaglabā kāds trumpis, ko likt pretī Boba pārmetumiem. Es jūtos pateicīga, ka Bobs vēlas izlīgt. Tomēr manai pateicībai ir savas robe�as. Drīz daudz kas sāk likties pa�saprotami. Pēc trīspadsmit laulībā pavadītiem gadiem saprotu, ka nekad neesmu spējusi vaļsirdīgi izteikt savu no�ēlu. Tas bijis par iemeslu lielai daļai mūsu nesaskaņu. Es visu paturu sevī un ļauju krāties aizvainojumam."
Protams, ja kāds tevi sāpinājis un vēlāk saņēmis tavu piedo�anu, pastāv iespēja, ka viņ� nevilcināsies tevi vēlreiz sāpināt. Kad vaicāju D�ounai, ko viņa darītu, ja veikala pārdevējs izturētos rupji pret viņu, saņēmu �ādu atbildi: "Es justos aizvainota un vairs neapmeklētu �o veikalu� Ja cilvēks, kur� man licies jauks, sāk izturēties nepatīkami, es nevēlos viņu vairs pazīt."
Mana kliente Keja aprakstīja cita veida risku. Viņa bie�i strīdējās ar vīru, un, kad viņ� izdarīja vai pateica ko aizskaro�u, Keja glu�i vienkār�i pārstāja sarunāties ar viņu. "�ādos brī�os es viņu ienīdu. Pēc vienas vai divām dienām sāku ilgoties pēc mūsu sarunām. Viņ� dēvēja mani par dumiķīti un mudināja atsākt runāt. Galu galā mana klusē�ana ta�u nevarot ilgt mū�īgi. Man tas patika. Tomēr prieks neturpinājās ilgi. Esmu klusējusi ilgāk par nedēļu, tomēr jau pēc divām dienām vēlējos, kaut viss atkal būtu pa vecam. Es nudien gribēju, lai dzīve atgrie�as vecajās sliedēs. Jau pēc pāris dienām es jutos nelāgi un nespēju neko ieēst� Kad biju sākusi �ādi uzvesties, vīrs reiz sacīja, ka man neesot ne jausmas, cik ļoti esmu viņu sāpinājusi. Tomēr viņ� to nekad nav izrādījis. Ja vien viņ� būtu izrādījis aizvainojumu, es dro�i vien justu gandarījumu, ka man izdevies viņu aizskart, tomēr mūsu attiecības vienalga nebūtu tik sliktas. Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņ� patiesi jūtas sāpināts. Gribēju, lai viņ� jūt to pa�u, ko es. Reizēm, kad vīrs mani dziļi aizvainojis, es zaudēju savaldību un sāku raudāt, ta�u viņ� varētu bez tā iztikt. Es tikai vēlējos būt pārliecināta, ka man izdevies viņu sarūgtināt. Tomēr viņ� nekad to neizrādīja� Reizēm es gribēju atvainoties viņam, bet nespēju saņemties, lai to izdarītu."
Keja stāstīja, kā reiz pēc ķīviņa atteikusies doties uz svinīgām vakariņām un balli vīra darbavietā, kaut patiesībā ļoti vēlējusies apmeklēt �o pasākumu.
"Es gulēju uz dīvāna un jutos no�ēlojami. Man gribējās iet, bet es nespēju viņam pateikt patiesību."
"Kādu rīcību tu no viņa gaidīji, kad paziņoji savu lēmumu?"
"Guļot uz dīvāna, es ilgojos, kaut viņ� pienāktu un teiktu: "Lūdzu, lūdzu, nāc, mīļā."" Tomēr viņ� neko tamlīdzīgu nedarīja, un es jutos satriekta. Tas notika pirms trim gadiem, un, atskatoties pagātnē, man �ķiet, ka tie�i toreiz sākās depresija. Man vajadzēja klusēt un doties viņam līdzi. Tad viss būtu bijis kārtībā.
Es vaicāju viņai: "Kā tev �ķiet, kas ar tevi notiktu, ja tu nekad nebūtu mēģinājusi iebilst D�ekam?"
"Domāju, man būtu izdevies sasniegt ko vairāk. Es varētu likt viņam justies pazemotam. Varbūt man vajadzēja kļūt par viņa mazo kalponīti."
Tu būvē mūri apkārt tuk�umam, ko jūti sevī, un zvēri mū�am nepiedot. Solījums panākt atriebību un nekad nepiedot var kļūt par tavas identitātes kodolu. Pāris pēdējās desmitgades bērniem Ziemeļīrijā, Tuvajos Austrumos, Balkānu reģionā, Indijā un Pakistānā tiek mācīts, ka viņu eksistences galvenā sūtība ir atriebība par ienaidnieku neģēlībām. Diem�ēl �ie bērni bez ierunām pieņēmu�i naida mācību un pat nedomā par konfliktu risinā�anu starp protestantiem un katoļiem, arābiem un ebrejiem, serbiem, horvātiem un musulmaņiem, un indie�iem un musulmaņiem, jo attiecību nokārto�ana atņems jēgu viņu dzīvei, zudīs eksistences pamati.
Da�reiz, runājot par nepiedo�anu, mēs to dēvējam par "neiecietību" vai "taisnīgām dusmām" un par attaisnojumu minam nepiecie�amību cīnīties ar �īs pasaules ļaunumu. Tonijs nicināja "iecietību", uzskatīdams to par aizsegu liekulībai. Viņa niknā neiecietība nodarīja lielas sāpes apkārtējiem un arī viņam pa�am. Cie�anas mitējās vien tad, kad viņu piemeklēja, pēc pa�a vārdiem, dziļa atklāsme, proti, ka neiecietībai var likt pretī ne vien mazdū�īgu piekāpību, bet arī pārliecinātu atturību, kas ir dzenbudisma mācības pamatā.
Ikvienam būtu jātiecas pēc atturības un objektivitātes, it sevi�ķi tūlīt pēc smaga, nelabojama trieciena vai cīnoties ar kāda sena ievainojuma sekām. Ja kāds zaudējis savu mīļo bērnu cita cilvēka muļķības vai ļaunprātības dēļ, �ķiet neiespējami piedot �im cilvēkam. Līdzīgi ir, ja, kā manā gadījumā, katru dienu jācīnās ar hronisku slimību, kas ir bērnu dienu pieskatītāja nolaidības sekas. Mums ir izvēle, vai nodoties dziļām sērām, rūgtumam un skumjām par zaudējumu un pagātnes nodarījumu vai arī atbīdīt �īs domas malā, pievēr�oties kam citam. Iespējams glabāt atmiņas par sava bērna dzīvi pirms nelaimes un izvairīties no domām par viņa nāves apstākļiem, neļaujot vaļu dusmām un izmisumam. Ja mū�īgajā ikdienas cīņā par veselību pieķeru sevi domājam, ka ģimene būtu varējusi aiztaupīt man �o pārbaudījumu, saku sev: "Tā, kas man �odien jāizdara?" Laika gaitā esmu atklājusi, kas varētu pamudināt mani uz skumjām domām par bērnības dienām (piemēram, māsas vēstule , elektroniskais pasts vai telefona zvans), un cen�os par katru cenu izvairīties no �īm bīstamajām situācijām. Protams, tas nav viegli, kā zināms katram, kur� mēģinājis ko līdzīgu, tomēr, tā kā vērtēju sevi augstu, cen�os darīt visu iespējamo sevis labā. Nemēģinu sev melot, ka esmu piedevusi, jo tā tas nav, un pavisam noteikti nenosodu sevi. Glu�i vienkār�i es mēģinu no�ķirties no �īs bērnības pieredzes, atstāt to pagātnē.
Piedo�ana, izvēloties no�ķirtību un atturību, liecina par spēku, nevis vājumu. Tā ir daļa no Budas mācības, ka dukkha jeb cie�anas ir rezultāts mūsu centieniem uzspiest pasaulei savas vēlmes un spītīgi turēties pie pagātnes notikumiem. Alkas pēc atriebības ļauj izbēgt no vainas apziņas, kad �ķiet, ka esam rīkoju�ies nepareizi, un bezpalīdzības jūtām, ja nekas nebija līdzams, lai novērstu nelaimi. Patiesībā atriebības alkas nenozīmē neko citu kā cie�anas. Ja nevēlies ciest, atsakies no vēlmes atriebties. Iespējams, liedzot piedo�anu, mēs cen�amies dzīvot pagātnē. Varam mākslīgi turēt pie dzīvības savus aizgājējus, liedzot piedo�anu un vairojot pārmetumus sev ("Man būtu vajadzējis labāk pieskatīt savu māti.") vai miru�ajiem ("Kāpēc tu neteici, ka mīli mani?"), bet viss, ko iegūsim no centieniem mainīt realitāti, ir dukkha jeb cie�anas.
Varbūt tev no tiesas izdevies mainīt daļu savas realitātes. Kamēr tu mēģini pasargāt citus cilvēkus, uzņemoties vainu uz sevi, jūties vainīgs par saviem pārkāpumiem un trūkumiem un baidies no soda, bailes arvien pieaug spēkā. Vairojas tavas dusmas pret cilvēkiem, kuri liek tev tā justies, vairojas arī vainas apziņa pret tiem, kurus tev vajadzētu aizsargāt, un līdz ar to pieaug arī rūgti sirdsapziņas pārmetumi, arvien vairāk baiļu un dusmu mū�īgajā apburtajā lokā. �ķiet, no tā nav izejas. Patiesi, izejas nav, jo cilvēks �ādā situācijā noslēpis no sevis atslēgu, kas varētu atdarīt aizslēgtās durvis. Viņam nebūs miera, līdz viņ� neatklās, kā piedot sev un citiem, un neatļaus citiem dāvāt sev piedo�anu. Tikai tad viņ� atbrīvosies no pagātnes valgiem un spēs pilnvērtīgi dzīvot tagadnē, raugoties nākotnē ar cerībām. Tomēr nekas no tā nav iespējams, ja neesi gatavs piedot.
Se�us viedokļus, uzskatītus par vienīgajām, īstajām un mū�īgajām patiesībām, var izpaust un uztvert daudz da�ādos veidos. Katrs, kur� cie� no depresijas, dara to īpa�ā, sev vien raksturīgā veidā. Protams, uzskati nav vien idejas mūsu galvās. Tās ir jūtas, emocijas un darbības. Uzskati nosaka mūsu lēmumus, un nereti tas notiek neapzināti. Tu atsakies no tīkamām kurpēm, jo zemapziņā zini, ka tās nav pelnītas.
Lai saprastu, kā �ie se�i uzskati papildina cits citu, veidojot savādo atsve�inātības sajūtu, kas ir neatņemama depresijas sastāvdaļa, mums vēlreiz tie jāpārskata, respektējot kādu būtisku pamatnostādni. Tā ir tik svarīga mūsu eksistencei, ka nav iespējams atrast vienu vienīgu vārdu tās apzīmē�anai. Tātad apzīmējumu ir daudz un to pamata un papildu skaidrojumi ir ļoti da�ādi. Da�i vārdi, kas apzīmē �o tik svarīgo dzīves izjūtu:
Gars, dvēsele, sirds, psihe, kvintesence, dzīvības spēks, enerģija, spars, spēks, intensitāte, potenciāls, virzītājspēks, kvēle, dedzība, aizrautība, dzīvīgums, mundrums, sabiedriskums, īpa�s starojums, dzīvotspēja, dzīvotgriba, ēlan vital (dzīves dziņa), dzīvības dzirksts, joie de vivre (dzīvesprieks), kaisle.
Atrodoties �īs izjūtas varā, mēs domājam pie sevis: "�ī diena ir tik burvīga. Es ar nepacietību gaidu, ko tā man atnesīs. Dzīve nudien ir brīni�ķīga. Man ir tik jauki draugi un kolēģi. Kā es mīlu savu ģimeni! Tas man lieliski izdevās. Man patīk satikties ar cilvēkiem. Mēs tik labi kopā pasmejamies par vecajiem laikiem." Brīnumaino dzīves izjūtu mēs izstarojam uz āru, daloties tajā ar apkārtējiem. "Mēs jūtam gara lidojumu, dzīvības spēka klātbūtni, esam brīvi un atrodamies kustībā. Prieks ir tik da�āds - no miermīlīgas, rāmas vitalitātes līdz neaptveramai, brīni�ķīgai līksmei un pacilātībai. �āda pieredze raisa pa�apziņu, rado�o garu, optimismu, drosmi un labvēlību."
Reizēm mūs piemeklē drūmas domas: "Kas par �ausmīgu dienu. Man bail no tā, ko �ī diena man atnesīs. Dzīve ir briesmīga. �ajā pasaulē man nav neviena pa�a drauga. Ģimene sagādājusi man tikai vil�anos. Es neko nevaru izdarīt pareizi. Man bail no citiem cilvēkiem. Es nekad neaizmirsī�u visu briesmīgo, kas ar mani noticis." Dzīves izjūta neizplatās uz āru, bet gan �ķietami saraujas, patveras iek�ienā Nenovēr�ami mūs pārņem baismīga nojausma, ka "mēs tikai eksistējam, esam pazemoti, ierobe�oti, izolēti, nospiesti, nevarīgi, nomākti, sāpju pilni, iztuk�oti, sagrauti, baiļpilni, pesimistiski un rūgtas no�ēlas skarti".
Tātad, ievērojot se�as minētās patiesības un liekot tās par pamatu katram lēmumam vai darbībai, mēs notiesājam sevi moko�am vientulības gūstam.
Daudzi cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka, iespējams, viņi nav nelabojami ļauni, toties pavisam noteikti nav pietiekami labi. Viņi izmisīgi cen�as novērst savus trūkumus, bet, tā kā jūtas nepieņemami citiem, nespēj atraisīties citu cilvēku klātbūtnē. �ādi ļaudis zaudē cīņā ar dusmām, tomēr augstu vērtē piedo�anas spēju un tādēļ pārlieku nenokaujas ar domām par pagātni. Viņi raugās nākotnē ar zināmām cerībām, jo balstīju�i savu dzīvi filosofijā, kas pieļauj optimismu. �ie cilvēki nesauks sevi par depresijas upuriem, bet reizēm viņus pārņem sajūta, ka pleciem uzgūlu�ies smaga nasta un pasaule zaudējusi krāsas. Sirdi nospie� akmens. �īs sajūtas var ievirzīt dzīvi pareizās sliedēs, ta�u, ja palaimējas, liels prieks, panākumi, kurus �ie cilvēki spēj pieņemt, aizvāc smago akmeni uz visiem laikiem un viņi no jauna ierauga krāsas, jūtas brīvi un viegli kā spalviņas. Tomēr, ja nelaime seko nelaimei un zūd ticība, ka labi darbi dāvā dro�ību, vai arī kādu dienu piemeklē skaudra atklāsme, ka jaunība aizgājusi uz neatgrie�anos, sapņotā dzīve ir neaizsniedzama un tik vajadzīgā mīlestība ir pagaisu�i, �ie cilvēki ieslīgst sērās un izmisumā un vairs nespēj piedot. Smagums uz sirds liek pamatus depresijas cietumam. Par laimi vairumam depresija līdzinās vien pastaigai pa tum�u aleju līdz brīdim, kad izdosies tikt galā ar visām nedienām. Ja cilvēks vēl pieļauj piedo�anas iespēju, viņ� spēs nepiecie�amības gadījumā samierināties ar pārmaiņām. Neaizverot sirdi mīlestībai, viņ� neuzgrie� sev muguru pilnībā, spēj būt laipns un saudzīgs pret sevi un ļauj to darīt arī citiem. Mīlestība un piedo�ana (iespējams, kā depresijas zāļu uzmundrino�ais efekts) izved �os cilvēkus no tum�ās bēdu ielejas.
Sūzana aprakstīja savu depresiju kā peldi vētrainos un bīstamos ūdeņos un izmisīgus mēģinājumus aizķerties klin�ainajā krastā. Pirmajā depresijas reizē viņa savā iztēlē redzēja cilvēku apveidus krasta slīpajā nogāzē. Viņi sniedzās Sūzanai pretī, lai palīdzētu izrāpties no ūdens. Sūzanai izdevās atrast sevī spēkus, lai nokļūtu dro�ībā. Pēc psihiatra domām, Sūzanas depresiju labvēlīgi ietekmēja ārstē�ana ar zālēm. Tomēr katrā nākamajā depresijas reizē draudīgie ūdeņi kļuva arvien dziļāki un bīstamāki, palīgu bija arvien mazāk, to apveidi saruka, un Sūzanai tik tikko pietika spēka, lai nostātos uz cieta pamata. Pat nokļuvusi uz sauszemes, viņa vēl nejutās dro�ībā. Krauja pavērās nieka soļa attālumā. Kad Sūzana atkal nokļuva slimnīcā, viņa vairs "nereaģēja uz zālēm un elektrokonvulsīvo terapiju". Akmeņainajā krastā nemanīja glābējus, un viņa nekādi nespēja sev palīdzēt. Turklāt Sūzana nebūt negaidīja palīdzību. Viņa ticēja Dieva �ēlsirdībai, tomēr tikpat augstu vērtēja Viņa taisnīgumu. Sūzana uzskatīja sevi par samaitātu un slinku un jutās vainīga, ka nav palīdzējusi ģimenei, kā to būtu vajadzējis darīt. Tātad viņa saņēma taisnīgu sodu par savu ļaunumu. Depresija bija sods, un Sūzana ar to samierinājās bez ierunām.
Dodoties tumsas ielejā bez mīlestības un piedo�anas, tev neizdosies atrast ceļu ārā no turienes. Cilvēki, kuri ieslīgst depresijā uz visiem laikiem vai arī krīt no vienas depresijas bedres nākamajā, arī starplaikā jau�ot depresijas draudo�o klātbūtni, ir pilnīgi un galīgi pārliecināti par savu ļaunumu. Viņi zina, ka vajag ļoti censties, lai labotu savus trūkumus, un ka citi cilvēki ir bīstami un no viņiem jābaidās. �ie cilvēki ir pārliecināti, ka patiesība slēpjas vien tajās reliģijas un filosofijas idejās, kas vairo bailes un izmisumu, ka pagātne nav samierināma ar lagadni, bet nākotne ir bezcerīga, savukārt no dusmām jābaidās un piedot nav pareizi. Ja esi viens no �iem cilvēkiem, tu zini: kādu laiku pirms depresijas tev pietika spēka un enerģijas, lai censtos laboties. Tev bija izdevies atrast pietiekami dro�u veidu, kā sadzīvot ar citiem, turklāt tavā dzīvē bija viens vai divi cilvēki, kuriem uzdrīkstējies dāvāt mīlestību un uzticību. Toreiz tu neraizējies par nāvi un, domājot par nelaimēm, kas noteikti gaidāmas nākotnē, sacīji sev: "Vēl ne." Izvairījies no dusmām, cik vien tas bija iespējams, un, kaut loloji savas nelaimes tāpat, kā sīkstulis skaita zelta naudas gabalus, neveltīji �ai nodarbei pārlieku daudz laika, jo nākotne vēl solīja kādu cerību stariņu. Tad kaut kas notika. Varbūt kārtējā nelaime iznīcināja tavas cerības, varbūt pēdējais piliens sāpju kausā bija mīļa cilvēka aizie�ana vai nāve, bet varbūt vainīga apjauta, ka nespēsi vairs ilgāk izlikties labāks nekā esi. Tu esi ļauns, un �ī nelaime, lai ko tā nozīmētu, ir pelnīts sods. Zem kājām pavēries baismīgs bezdibenis. Skatu aizver melns mākonis, durvis aizcērtas. Tu esi ieslodzīts depresijas cietumā.
Visiem patīk stāsti � patīk stāstīt un klausīties. Kad skatāmies filmu, apmeklējam izrādi vai lasām romānu, mēs, vēl nezinot atrisinājumu, tomēr nojau�am stāsta kopējo si�etu vai lēmu. Kaut ir daudz un da�ādu stāstu, si�etu ir salīdzino�i maz. Divi bie�ākie si�eti ir mīlestības stāsts un labā uzvara pār ļauno. Mīlestības stāsta si�ets paredz divu cilvēku satik�anos un iemīlē�anos, kam seko kāds nelāgs pārpratums vai arī mīlniekus piemeklē nepatīkama liksta. Beigu beigās viņiem traģiski jā�ķiras vai arī abi dzīvo kopā laimīgi mū�u mū�os. Mīlestības stāsts var būt daļa no vispopulārākā si�eta - labā triumfa pār ļauno. īstajā dzīvē ļaunais bie�i vien svin uzvaru pār labo, tomēr stāstus ar �ādu si�etu reti atspoguļo filmās, lugās un romānos. Mums visiem patīk, ja stāstam ir labas beigas, bet, ja tas nav iespējams, mums vismaz vajag pārliecību, ka tā vai citādi labais tomēr reiz svinēs uzvaru.
Ne visi stāsti pārtop filmās, lugās vai romānos. Katram ir savs stāsts, savs mū�a gājums ar visai vienkār�u si�etu � mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam. Tomēr pastāv arī vairākas si�eta blakuslīnijas, un vēlos pavēstīt jums vienu no tām, ko pati dēvēju par "Depresijas stāstu".
Katrs depresijas upuris var pavēstīt savu stāstu, tomēr si�ets tiem visiem ir kopīgs. Iepriek�ējā nodaļā esmu izklāstījusi �ī si�eta pamatelementus, bet nu mēģinā�u tos izkārtot noteiktā secībā.
Vispirms man jānorāda, kas jāzina katram, kur� vēlas izprast "Depresijas stāstu". Lai saprastu mīlestības stāsta si�etu, jāpazīst iemīlē�anās jūtas, bet iedziļinā�anās stāstā par labā triumfu prasa zinā�anas par labo un ļauno. Vēloties saprast stāstu par depresiju, nepiecie�ams zināt, kā cilvēki funkcionē da�ādos savas dzīves brī�os.
Kā mēs funkcionējam kā dzīvas būtnes
Pārlai�ot skatienu apkārtnei, tev �ķitīs, ka redzi kādu pasaules daļu, varbūt istabu, dārzu vai ielu. Tomēr tas, ko redzi, nav pasaules daļa, kāda tā ir pati par sevi. Tu redzi tikai noteiktas pasaules daļas attēlu. Tas veidojies tavās smadzenēs, atrodas tavā galvā. Smadzenes tevi maldina. Tām izdodas pārliecināt tevi, ka attēls atrodas visapkārt, nevis tikai tavā galvā.
Visus attēlus smadzenes veido no atmiņām, kas tajās glabājas. Savukārt atmiņas rada pagātnes pieredze. Tu redzi sev apkārt istabu, jo smadzenes radīju�as istabas attēlu saistībā ar tavas pagātnes pieredzi, un dēvē �o attēlu par "istabu", jo kādreiz iemācījies tā darīt. Cita cilvēka "attēls" �ajā pa�ā telpā at�ķirsies, jo viņa pieredze nelīdzinās tavai, kaut jūs abi runājat vienā valodā un saucat redzēto par "istabu".
Nav divu cilvēku ar pilnīgi vienādu pieredzi, tātad nav divu cilvēku, kuri kaut ko redz pilnīgi vienādi.
Reizēm at�ķirīgu pasaules redzējumu nosaka nevienlīdzīgas fiziskās iespējas. Iedomāsimies, ka tu kopā ar draugu stāvi ielas malā un gaidi izdevīgu mirkli, lai �ķērsotu dzīvas satiksmes ielu. Jūs abi palūkojaties pa labi un redzat tuvojamies automa�īnu. Tavas acs tīklenē ir pilns vālī�u jeb gaismas jūtīgo �ūnu komplekts, kas pie�ķir krāsu visiem attēliem. Tas nozīmē, ka tu dzīvo krāsainā pasaulē un tātad redzi tuvojamies sarkanu ma�īnu, ta�u tavs draugs to neredz, jo viņa tīklenē trūkst krāsainai redzei nepiecie�amo vālī�u. Viņaprāt, ma�īna ir pelēka.
Turklāt at�ķiras arī jūsu vispārējais skatījums uz ma�īnām. Varbūt tu alla� aizrautīgi interesējies par ma�īnām un tāpēc tavas zinā�anas ir ļoti pla�as, kamēr draugs uztver ma�īnu vien kā objektu, kas nogādā viņu no punkta A līdz punktam B. Brīdī, kad abi vēr�at skatienu pa labi, tavs draugs redz vien pelēku ma�īnu, kas jāpalai� garām, lai �ķērsotu ielu, kamēr tu redzi glu�i jaunu Golf GTI, kas liek tavai sirdij krūtīs salēkties un iesveļ skaudību pret ma�īnas laimīgo īpa�nieku.
Ārkārtīgi ikdieni�ķa aina, divi cilvēki gaida, lai �ķērsotu ielu, tomēr tu un tavs draugs katrs iztulkojat �o ainu da�ādi.
Mūsu uzvedību nosaka nevis tas, kas ar mums notiek, bet gan mūsu uztvere.
Ar uztveres palīdzību mēs radām priek�status. Tā ir mūsu galvenā, nemainīgā funkcija. Mēs sākam radīt priek�status jau mātes vēderā, kad smadzenes sasniegu�as noteiktu brieduma stadiju, un turpinām to darīt visu dzīvi, katru mirkli, līdz smadzenes pārstāj funkcionēt. Tikai nelielu savu priek�statu daļu mēs pārvēr�am vārdos. Emocijas ir mūsu radītie priek�stati tāpat kā attēli mūsu prātā vai ķermeņa izjūtas. Arī guļot gultā varam bez mitas radīt da�ādus priek�status, saucot tos par sapņiem, un tajā pa�ā laikā neapzināti pakļauties priek�statam, kas vēsta, ka kāju sarāvu�i krampji un nepiecie�ams pagriezties uz otra sāna.
Nav tā, ka ik priek�statu aizvieto nākamais, iznīcinot visus vecos pieņēmumus. Visi priek�stati, kas veidoju�ies smadzenēs, tur arī paliek, ieslēpti neskaitāmu neironu tīklojumā. Jauna pieredze maina smalko neironu tīklojumu mūsu smadzenēs un arī priek�status, kurus tur glabājam, tomēr priek�statu struktūra paliek kā vienots veselums un nosaka cilvēka personības būtību.
Tu esi tava priek�statu struktūra: tava priek�statu struktūra esi tu.
Visi tevis radītie priek�stati ir minējumi vai teorijas par to, kas notiek tev apkārt. Kad kopā ar draugu grasies �ķērsot ielu, jums katram ir sava teorija par tuvojo�ās ma�īnas ātrumu. Neviens no jums skaidri nezina, kāds ir ma�īnas ātrums, tomēr jūs varat spriest, ka tā brauc ar ātrumu se�desmit jūd�u stundā un, tiklīdz ma�īna būs aiztraukusies garām, jums pietiks laika �ķērsot ielu, iekams garām brauks nākamā ma�īna. Minējumam jābūt samērā precīzam, jo neveiksmes gadījumā draud nopietnas nepatik�anas.
Priek�statu struktūra, kas veido tavas personības būtību, patiesībā ir da�ādu minējumu kopums par sevi, savu dzīvi un pasauli. Kad minējumi kaut aptuveni sakrīt ar dzīves īstenību, it viss �ķiet reāls un paredzams un tu jūties dro�ībā, jo tavi minējumi izrādīju�ies pareizi. Tomēr, tiklīdz uzzini, ka ir nelabojami izgāzies kāds minējums, tevi pārņem bailes un �aubas - �aubas, jo tava priek�statu struktūra zaudējusi satvaru, un bailes, jo apdraudēta personības būtība.
Tātad, ja stāvi tur kopā ar draugu un saki viņam, ka jums tuvojas jauns GolfGTI, bet drīz vien pamani, ka tas tomēr ir Audi, tevi pārņem vil�anās. Varbūt tavam draugam ir vienalga, kas tā par ma�īnu, tomēr tu jūties vīlies, jo, kā izrādās, nemaz neesi tik zino�s, un �is nepatīkamais atklājums izsauc �aubas un bailes.
Kad vien cilvēks atklāj nopietnas nesaskaņas starp īstenību un saviem priek�statiem par sevi, savu dzīvi un apkārtējo pasauli, viņa būvētā priek�statu struktūra saņem triecienu, kas draud to sagraut. Tev �ķiet, ka tiec sagrauts, izpostīts un iznīcināts kā personība. Tevi sagrābj vārdā nenosaucamas �ausmas, kas arvien pieaug, līdz pārņem tevi savā varā. �ādā brīdī steidzami nepiecie�ams kaut ko darīt, lai nezaudētu pamatu zem kājām. Tev jāatrod veids, kā sevi pasargāt.
Pastāv daudz aizsardzības veidu. Viens no tiem ir depresijas cietums.
Pamati depresijas cietumam
Cilvēks ierodas �ajā pasaulē, starodams neapzinātā pa�pārliecinātībā. Gulēdams �ūpulī, viņ� nemēģina melot, raizējoties par citu uzskatiem un to, vai ir pietiekami glīts un gudrs, lai piepildītu vecāku vēlmes. Tu biji tu pats un nejūties pārsteigts, redzot pretī smaido�u seju. Ar laiku tu pieķēries vienai no �īm smaido�ajām sejām, ta�u kādu dienu smaids pazuda kā nebijis. Seja �ķita nikna, nelaipna un neglīta, un tevi pārņēma bailes.
�ai pieredzei sekoja cita, un tu aptvēri, ka neesi pieņemams tāds, kāds esi. Atklājums laupīja neapzināto pa�pārliecinātību. Tas lika pamatakmeni depresijas cietumam un iedvesa pārliecību:
Es neesmu pieņemams citiem tāds, kāds esmu. Man smagi jāstrādā, lai labotos.
Tā tu kļuvi par labu cilvēku. Labi cilvēki ta�u vienmēr tic, ka vēl nav pietiekami labi un viņiem smagi jāstrādā, lai novērstu savus trūkumus. Cilvēki at�ķirīgi definē "labā" jēdzienu, bet, lai kā viņi to definētu, labi cilvēki arvien cen�as kļūt labāki. Tikai labi cilvēki izmanto depresiju aizsardzības nolūkos.
Pārliecība, ka neesi pietiekami labs, noved līdz pieciem citiem uzskatiem, proti, tev jābaidās, jāienīst un jāapskau� citi cilvēki, dzīve ir briesmīga un nāve ir vēl ļaunāka, pagātnē noticis tikai sliktais un nākotne nesola neko labu, dusmoties ir nepareizi un nevienam nedrīkst piedot, vismazāk jau sev pa�am. Kamēr dzīves ritējums ir rāms, tu spēj sadzīvot ar domu, ka kādam esi nepieņemams, un pārējie pieci uzskati ir atstumti kaut kur zemapziņā, bet, tiklīdz sākas grūtības, tu arvien vairāk kritizē sevi un atrodies piecu uzskatu varā.
Cik no�ēlojama un sūra eksistence � būt pārliecinātam, ka esi nepieņemams, un alla� censties laboties. Nav brīnums, ka bērni, nolemti �ādai dzīvei, tic, ka tie kādu dienu saņems atlīdzību par savām pūlēm. Savos nomoda sapņos par pieaugu�a cilvēka dzīvi tu nepacietīgi gaidīji dienu, kad labestība tiks atalgota un tu saņemsi pelnīto mīlestību un apbrīnu, bet pāridarītāji atzīs savu kļūdu un lūgs piedo�anu. Tu gribēji ticēt, ka �ī diena pilnībā mainīs tavu dzīvi, un uzskatīji �o pasauli par taisnīgu vietu, kur labais triumfē pār ļauno. Iespējams, tava ticība taisnīgai pasaules kārtībai sakņojas reliģiskā pārliecībā vai varbūt tu vienmēr bez ierunām un ne�aubīgi esi uzskatījis, ka labie darbi tiks atalgoti, bet ļaunums saņems sodu. Skatoties filmu vai lasot grāmatu, tu cerēji uz labā uzvaru. Ja tā nenotika, filma vai romāns lika tev vilties.
Tā tu kļuvi par labu cilvēku taisnīgā pasaulē. Tā tika likti pamati depresijas cietumam. Vēl tikai vajadzēja kādu nelaimi, kas nostiprinātu cietuma mūrus.
Sastap�anās ar nelaimi
Tev uzglūn trīs veidu nelaimes.
Pirmkārt, var notikt kas tāds, ko jebkur� uzskatītu par lielu nelaimi. Tuvinieka nāve, nelāgs negadījums vai smaga slimība, posto�s ugunsgrēks, kas iznīcinājis tavu mājokli un īpa�umu, neveiksme darījumos vai darba zaudējums.
Otrkārt, tu vari kļūt par liecinieku �au�alīgai nelaimei, kāda nekad iepriek� nav pieredzēta. Briesmīga vilciena avārija, pa�nāvnieka spridzeklis, katastrofa futbola stadionā, vai varbūt esi pieredzējis, kā traģiskā nāvē mirst sve�inieks, kas daudzējādi līdzinās tev.
Tre�kārt, tevi var piemeklēt nelaime, par kuru zināsi tikai tu. Varbūt atklāji partnera neuzticību, bet bērnu labā paturēji �o atklājumu pie sevis, visu mū�u cerēji sagaidīt atzinību un mīļus vārdus no sava tēva, bet viņa nāve iznīcinājusi tavas cerības, varbūt aizgājusi vai mirusi tava slepenā mīlestība, varbūt kādreiz devi sev solījumu turpināt mācības, kad bērni būs pieaugu�i, bet ģimene tevi no tā atrunāja, un, iespējams, tu kādu dienu ieskatījies spogulī un ar �ausmām atklāji, ka labākās dienas jau ir aiz muguras un tavi sapņi nekad nepiepildīsies. Iespējams, tu neatzini nelaimi uzreiz, jo neapzinājies savas patiesās domas un jūtas.
Nav izslēgts, ka tre�ā veida nelaimes ir visposto�ākās, jo, tā kā neviens nezina patiesību, neviens nevar palīdzēt tavās bēdās. Vērotājam no malas var �ķist, ka tas ir nenozīmīgs atgadījums, tikai sīkums. Tomēr tavā dzīvē piepe�i it viss ir nostājies savās vietās un acīmredzami nenozīmīgs notikums ieguvis īpa�u nozīmi. Tas var satriekt tevi pī�ļos. Tā notika ar Gvinetu Lūisu. Viņa devās apciemot draugus fermā Velsas rietumu daļā un piedāvājās palīdzēt viņiem apkopt aitas to ziemas mītnē.
Kūts bija ierīkota tā, ka aitas, kurām bija gaidāmi trīs jēri, atradās vienā aizgaldā, aitas, kurām gaidāmi divi jēri, mitinājās citā aizgaldā un tā tālāk. Mums vajadzēja no�ķirt no pārējām aitām tās, kuras nebija grūsnas, un mēs to darījām ar margām un �ķērskokiem. Raiens paskaidroja, ka tas jādara, lai zinātu, kurām aitām pienākas papildu barības deva. "Tuk�ās" aitas netiks barotas.
Kad to izdzirdēju, �ķita, ka esmu saņēmusi triecienu vēderā. Ar prātu apzinājos - Raiena vārdi nozīmē vien to, ka grūsnās aitas saņems papildu barību, tomēr emocionāli dzirdēju ko citu. Domāju par to, ka sievietes bez bērniem nevienam nav vajadzīgas un nav pelnīju�as ne barības kumosu. Pēc tam es sāku badoties.
Saprotamu iemeslu dēļ Gvineta Lūisa un viņas vīrs Leitons pieņēma lēmumu, ka viņiem nebūs bērnu. Viņa uzskatīja, ka abiem un arī laulībai tā būs labāk, tomēr joprojām pakļāvās sabiedrībā izplatītajam uzskatam, ka "sievietes vērtību nosaka mātes sūtība" un "sievietes bez bērniem ir savtīgas, nelietīgas aprēķinātājas". Beigu beigās "es jutos kā netikumīga, ļauna un nīstama būtne".
Dienā, pirms apstājos, es pamodos ar domu, ka man ir lielas nepatik�anas. Kaut biju novārgusi, pie vainas nebija tikai nogurums - vienkār�i nekas vairs ne�ķita pareizi. Es sapratu, ka man nepietiek spēka, lai bēgtu no savām rūpēm. Likās, no �ī brī�a depresija pati man rādīs ceļu, izeju no �īs sare�ģītās situācijas. Man bija jāsēro par dzīvi, kādas man nekad nebūs, jo man nav bērnu. Laika gaitā neiztikt bez nozīmīgiem labojumiem skatījumā uz sevi un nākotnes cerībās. Esmu pārliecināta, ka depresijas mērķis vismaz daļēji bija pieradinā�ana jaunai realitātei.
Pirmā un otrā veida nelaimes vēsta cilvēkam par ievērojamu pretrunu starp viņa priek�statiem un pasaules patieso seju. Ja viņ� uzkrāvis sev vainas nastu, depresijas uzdevums ir, kā to aprakstījusi Gvineta Lūisa, pamudināt viņu pielāgot savas cerības un gaidas sev pa�am.
Otrā veida nelaimes var tapt neizturamas, ja apkārtējie cilvēki apgalvo, ka tu rīkojies muļķīgi un histēriski un tev būtu jāsaņem sevi rokās. Vēl grūtāk, ja pēc pieredzētās nelaimes visi atgādina, ka vainīgs posttraumatiskā stresa sindroms. Cilvēki runā ar tevi tikai par notiku�o traģēdiju, nevis to, ko �ī traģēdija nozīmējusi tev. Viņi nedod iespēju izstāstīt, ko tev nozīmēja atklājums, ka nāve ir īsta, reiz tā atnāks arī pēc tevis un pat labi darbi nepasargā no katastrofas.
Nereti pirmā veida nelaimes rada pat vairāk grūtību, jo apkārtējie cilvēki nepagursto�i cen�as tevi mierināt, bet ne jau �āds mierinājums tev ir vajadzīgs. Varbūt pēc vecās un slimās mātes nāves draugi cen�as tevi mierināt, sakot, ka nāve nākusi kā svētība, kamēr tev uz lūpām sastindzis kliedziens: "Viņa man ir vajadzīga. Es nevaru iztikt bez savas mātes! Es viņu pievīlu. Es neattaisnoju viņas cerības."
Lai kāda nelaime cilvēkam būtu uzklupusi, tās iespaidā viņu piemeklē atskārsme par nesamierināmām pretrunām starp viņa uzskatiem par pasauli un tās patieso seju. Tas ir nopietns trieciens viņa priek�statu struktūrai. Viņa personība sāk zaudēt veselumu, brūk un irst. �ķiet, drīz tā pazudīs no zemes virsas, proti, tiks iznīcināta. Viljams Stairons dēvēja �o stāvokli par "trauksmes, uzbudinājuma un haosa �ausmām".
Attopoties neapskau�amā situācijā, tu neviļus vaicā sev: "Kāpēc tas notika ar mani?" Tā kā tici taisnīgai pasaulei, kur nekas nenotiek nejau�i, tu nespēj noticēt, ka notiku�ais bija tikai nelāga sagadī�anās. Tev paliek divas iespējas: "vainīgs kāds cits" un "tā bija mana vaina".
Tu esi labs cilvēks. Labi cilvēki vaino sevi. Tātad tu pieņem lēmumu, ka notiku�ais bija tava vaina.
Nu viss nostājas savās vietās, jo nav palicis nekādu neskaidrību. Ja tu būtu bijis pietiekami labs, nelaime nebūtu notikusi.
Tagad tu zini, ka maldījies, uzskatot sevi tikai par nepieņemamu citiem. Tevī slēpjas liels ļaunums, kas bija nelaimes īstais cēlonis, jo tev bija jāsaņem sods.
Tagad viss ir skaidrs, un tu esi pie�ķīris notiku�ajam jēgu. Tu esi dro�ībā - dro�ībā depresijas cietumā. Tevi ieskauj cietuma mūri, un nu tu esi pasargāts no haosa, kas draudēja sagrābt tevi savā varā.
Tomēr tu esi pilnīgi viens. Tu redzi un dzirdi citus cilvēkus, ta�u viņi atrodas otrpus cietuma sienai. Nav iespējams aizsniegties līdz viņiem, un patiesībā tu to nemaz nevēlies.
Kā veidojās tava no�ķirtība? No kurienes cēlu�ās cietuma sienas?
Cietuma cel�ana
Lai saprastu, kā uzcelti cietuma mūri, vispirms jāizprot sava rīcība attiecībā uz citiem un jāatklāj, kāpēc saikne ar citiem cilvēkiem mums ir tik svarīga.
Katram no mums ir noteikta priek�statu struktūra - kā mēs redzam sevi, savu dzīvi, apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka ikviens dzīvojam savā pasaulā
Tomēr, ja iedomājamies savu pasauli kā balonu un sevi lidināmies apkārt milzīgā balonu mākonī, nesaistītus kopā, izdzīvo�ana �ķiet neiespējama. Mēs neizdzīvosim fiziski, jo ir ļoti sare�ģīti uzturēt sevi ideālā stāvoklī tikai ar pa�a pūlēm. Neizdzīvosim kā indivīdi, jo cilvēki, kuri mēģina izdzīvot, paļaujoties tikai uz pa�a spēkiem, pamazām zaudē apjausmu par apkārt notieko�o. Viņi nejaudā at�ķirt apkārtējās pasaules notikumus no savas iek�ējās pasaules norisēm, proti, nespēj nodalīt iespaidus no savām domām un izjūtām. Spīdzinātāji un cietumsargi alla� ir zināju�i, ka cilvēka sabrukumu visātrāk var panākt, ieslogot viņu vieninieka cellē uz nenoteiktu laiku. Tāpēc depresija, iespējams, ir moko�ākā aizsardzības taktika, kādu varam izvēlēties.
Tātad mums jāveido saikne ar citiem cilvēkiem. Mūs vieno neredzamas saites, kas �ķiet daudz īstākas un stiprākas par jebkuru reālās pasaules ceļu vai tiltu.
Esot kopā ar kādu, kuram esam pieķēru�ies un dāvājam savu uzticību, mūs vieno kopīgas saites. Tās nezaudē savu spēku arī tad, ja �is cilvēks neatrodas blakus. Jūtamies saistīti ar cilvēkiem, kuri ir ļoti tālu, ar tiem, kurus kādreiz pazinām un kuri nu jau miru�i, jūtam saikni arī ar cilvēkiem, par kuriem esam tikai lasīju�i vai redzēju�i televīzijā. Saikne iespējama arī ar cilvēkiem, kuri pat vēl nav ieradu�ies �ajā pasaulē - bērniem un mazbērniem. Varbūt jūtamies vienoti ar kādu radinieku, kuru nekad neesam satiku�i, vai arī ar cilvēku, kas raugās uz pasauli tāpat kā mēs. Iespējama saikne arī ar izdomātiem filmu vai grāmatu tēliem. Varam izturēties pret saviem mājdzīvniekiem vai mantām glu�i kā pret cilvēkiem, jūtot nesaraujamas saites.
Tie�i tāpat jūtam saikni ar sevi � "es", kas rīkojas, un "es", kas vēro no malas. Abi darbojas kopā kā viens vesels. Sajūtam saikni ar pagātni, kas nosaka identitāti, sniedz mierinājumu un vajadzības gadījumā arī brīdina. Pastāv saikne arī ar nākotni, kuru uzlūkojam ar cerībām un līksmām gaidām.
Saikne var veidoties ar jebko. Ejot pa dzīvu, trok�ņainu ielu, varam justies kā daļa no pūļa, sabiedrības daļa. Pastaigājoties lauku apkārtnē, jūtam vienotību ar tīrumiem, kokiem, vēju un debesīm.
Esam tā vai citādi saistīti ar it visu zemes virsū. Kaut esam spiesti dzīvot savu priek�statu pasaulē, neredzamas saites vieno mūs ar apkārtējo vidi.
Ta�u tikai tad, ja spējam sevi pieņemt un novērtēt.
Novērsies no sevis, iededzies naidā pret sevi, un saites izkūpēs kā nebiju�as.
Uzkraujot sev smago vainas nastu par nelaimi, tu novērsies no sevis un kurini naidu.
�ādā brīdī cilvēks it kā sa�ķeļas divās daļās � pirmais "es" rīkojas, kamēr otrais "es" nemitīgi kritizē un noniecina viņu. Kritiskais "es" vienmēr ir nosodo�s, ne�ēlīgs un noraido�s, bet rīcības "es" jūtas sodīts, nevērtīgs, viegli aizvainojams un pārbijies.
Sējot naidu pret sevi, tu no�ķir sevi no citiem cilvēkiem, jo baidies no viņiem. Ja viņi atmaskos tavu ļaunumu, viņi vēlēsies tevi sodīt un atraidīt. Varbūt viņi pat mēģinās iznīcināt tevi. Turklāt tu jūti atbildību citu priek�ā. Tev �ķiet, ka nepiecie�ams viņus pasargāt no sava ļaunuma, kas varētu viņus aptraipīt vai pat nogalināt. Tāpēc �ķiet necie�ama doma, ka tev kāds varētu pieskarties vai citādi tuvoties.
Tu noslēdz ceļu uz pagātni, jo nav vērts tur meklēt mierinājumu vai aizsardzību. Pagātnē atrodami vien nebeidzami pierādījumi tavam ļaunumam, tam, cik esi nevērtīgs un nepieņemams.
Tāpat tu atsakies no nākotnes, jo vairs nelolo cerības. Tu zini, ka nākotne sola vien sodu par tavu nekrietnību.
Tu sarauj saites ar apkārtējo pasauli. Tā tu kļūsti par izstumto, nekas vairs nesaista tevi ar dabu un sabiedrību, un tas �ķiet pareizi. Tu esi pārāk ļauns, lai kaut kur iederētos.
Ticot, ka esi caurcaurēm samaitāts, tu nosaki sev aizliegumus ikkatrā dzīves jomā. Bailes sagrābu�as tevi savā varā, un tev nepiecie�ama barjera, lai justos dro�i. Sarautās saites un barjeras kļūst par depresijas cietuma sienām.
Viss process no brī�a, kad pirmo reizi neizpratnē vaicā sev, kāpēc �ī nelaime uzklupusi tie�i tev, līdz depresijas gūstam būtībā notiek nepazināti, jo tavas domas, tavi priek�stati kļuvu�i par ieradumu. Tas notiek ļoti ātri, burtiski acumirklī. Briesmās jebkur� var kustēties pārsteidzo�ā ātrumā. Ja, juzdamies pilnīgā dro�ībā, grasies �ķērsot ielu un nez no kurienes parādās pilnā gaitā brauco�s motocikls, tu trauksies uz ietvi olimpiskā medaļnieka cienīgā ātrumā. Līdzīgi, kad apdraudēta cilvēka būtība, viņ� acumirklī izdomās, kā sevi pasargāt.
Tiklīdz likti pamati depresijas cietumam, celtne var tapt nieka sekundē.
Tomēr vai tev tur jāpaliek uz mū�īgiem laikiem? Vai iespējams atrast izeju no depresijas cietuma?
Depresijas cietuma atslēga
Depresijas cietuma atslēga atrodas vien rokas stiepiena atstatumā. Lai to sasniegtu, nepiecie�ams mainīt skatījumu uz sevi un apkārtējo pasauli.
Jāatmet vecie priek�stati par sevi kā par nekrietnu un nepieņemamu cilvēku, kuram sūri un smagi jāstrādā, lai novērstu savus trūkumus un nopelnītu tiesības uz eksistenci. Nē, tev piemīt vērtība, tu esi pieņemams citiem un, ja arī pievērsies labiem darbiem, tā ir tikai tava izvēle. Tu negaidi, ka pasaule vai kāds cits tevi atalgos.
Kad pārvarētas bailes no cilvēkiem, vari pārstāt viņus apskaust un nīst. Tu atsauc atmiņā patīkamo pagātnes pieredzi, samierinoties ar sāpēm un visu slikto. Tā kā vairs nebaidies no dusmām, tu spēj tikt ar tām galā, spēj tikt galā arī ar citu cilvēku niknumu. Tagad vari piedot sev un citiem vai vismaz ievērot atturību pret tiem, kuri nodarīju�i tev pāri.
Lai cilvēks justos svarīgs un vēlams citiem, nepiecie�ams pārstāt sevi nemitīgi kritizēt. Jāaizmirst smieklīgās prasības, kuras esi sev noteicis, un ne mazāk smieklīgos standartus, kuriem centies sekot. Lai vietā nāk saprātīgas prasības un sasniedzami, pamatoti mērķi.
Spēja novērtēt un pieņemt sevi nenozīmē tikai atbrīvo�anos no depresijas cietuma. Piepe�i tu apzinies pasauli sev apkārt un jūties brīvs kā putns. Pazudis tavs ne�ēlīgais uzraugs, "es", kas bez mitas novēroja, nomāca un biedēja tevi. Tu esi tikai tu pats, brīvs un viens vesels.
Atklājot brīvību, nav nepiecie�amības uzskatīt, ka dzīvo ne�aubīgi taisnīgā pasaulē, kur nepielūdzams valdnieks izdala apbalvojumus un sodus parastiem mirstīgajiem nesaprotamā veidā. Tu redzi, ka dzīvē sastopamas nejau�ības, da�i notikumi ir citu cilvēku vai arī tavas rīcības sekas, bet lielākoties lietu kārtību nosaka trīs apstākļi reizē. Kaut spēj kontrolēt vien niecīgu daļu no tā, kas notiek pasaulē, tu apzinies, ka tavā varā ir notikumu interpretācija. Cilvēka reakcija var ieslēgt viņu smacējo�ā cietumā vai arī darīt viņu laimīgu un brīvu.
Varbūt �ķiet sare�ģīti mainīt skatījumu uz sevi un apkārtējo pasauli, tomēr tas ir iespējams. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri to ir izdarīju�i, bet vēl lielāks skaits cilvēku ir runāju�i ar mani vai rakstīju�i, lai pavēstītu par jaunām vēsmām, kas mainīju�as viņu dzīvi uz labo pusi.
�īs ir depresijas stāsta beigas, turklāt laimīgas beigas. Tomēr katrā stāstā par mīlestību un labā un ļaunā cīņu atrodams kāds nelietis, kur� visiem spēkiem cen�as iejaukties, iz�ķirt mīlētājus vai nostāties ļaunuma pusē, un depresijas stāsts nav nekāds izņēmums. �oreiz �is neģēlis ir lepnums.
Īsa atbilde uz �o jautājumu ir �āda: "Es labāk izvēlos būt labs, nevis laimīgs."
1. Man ir augsti standarti
2. Es esmu jūtīgs cilvēks
3. Es neriskē�u saņemt atraidījumu
4. Labāk gaidī�u ļaunāko, nekā riskē�u piedzīvot vil�anos
5. Nevienam nav tik nopietnu problēmu kā man
jeb
Kam nav jāsastopas ar manām problēmām, tam tādu nemaz nav
6. Esmu tā pieradis pie cie�anām, ka dzīve bez tām �ķistu savāda
7. Cietumā ir dro�i
8. Nāvīgākais grēks
Dzīve kopā ar depresijas māktu cilvēku ir ļoti sare�ģīta. Tā prasa ievērojami lielāku piepūli nekā fiziski slima cilvēka aprūpe.
1. Izvairies no "jā, bet�" spēles
Depresijas periodā un varbūt pat ilgāk tu spēlēji to ļoti meistarīgi. Tas notiek �ādi. Tu saki draugam: "Es nezinu, kas man kai�. Vienmēr jūtos noguris, pat no rīta, tūlīt pēc pamo�anās. Ar lielām pūlēm sagaidu dienas beigas. Es jūtos iztuk�ots."
Draugs iesaka: "Vai nav pienācis laiks paņemt brīvdienas? Atelpa no darba palīdzēs tev justies daudz labāk. Dodies prom, baudi sauli un kādu brīdi nedari pilnīgi neko."
Tad tu atbildi: "Jā, tev taisnība, brīvdienas man nudien nepiecie�amas, bet es nevaru tagad braukt. Jaunais mened�eris pievienojies mums tikai pirms pāris nedēļām un vēl īsti nav iejuties. Viņ� alla� nāk pie manis vaicāt, kā mēs rīkojamies da�ādās situācijās. Turklāt sekretāre ir slimības atvaļinājumā - kā vienmēr dabūjusi zīmi no ārsta. Dievs vien zina, kad viņa būs atpakaļ. Manam vecākajam dēlam tuvojas skolas beigu eksāmeni. Viņ� gan nav mājās, tomēr zvana mums katru nedēļu, un viņam patīk zināt, ka mēs tur esam, kaut vai katram gadījumam. Tādi nu ir tie bērni, tu jau zini, kā tas ir."
Reizēm tu spēlē "jā, bet�" spēli klusībā. Tu saki ārstam: "Es jūtos nomākts jau kop� mātes nāves. Zinu, ka pagājis vesels gads un man jau būtu vajadzējis tikt tam pāri. Es cen�os saņemties, ta�u tas ir tik grūti. Mani baida mo�anās no rītiem un moka bezmiegs. Liekoties gultā, viss ir kārtībā, patiesībā es nevairu vien sagaidīt gulētie�anas laiku, ta�u pēc tam man rādās �au�alīgi sapņi un es stundām ilgi guļu nomodā."
Ārsts saka: "Nu, pēdējos pāris gadus jums biju�i da�ādi uztraukumi, vai ne? Turklāt vajadzīgs ilgs laiks, lai samierinātos ar mīļa cilvēka zaudējumu. Es izrakstī�u zāles, kas ievērojami palīdzēs uzlabot pa�sajūtu. To iedarbība sāk izpausties aptuveni pēc nedēļas vai desmit dienām, bet drīz jūs jutīsieties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Izrakstī�u jums arī zāles pret miega traucējumiem."
Tad tu saki: "Pateicos."
Klusībā gan tu saki sev ko citu: "Iepriek�ējā reizē, kad viņ� man kaut ko iedeva, lai es justos labāk, man bija briesmīgi izsitumi. Viņ� teica, ka izsitumi nav saistīti ar �īm zālēm, bet es viņam lāgā neticu. Turklāt miega zāļu tabletes tikai dara mani miegainu nākamajā rītā."
Da�kārt, sākot "jā, bet�" spēli, "bet�" daļa iestājas neapzināti, jo tā ir viena no mū�īgajām patiesībām tavas dzīves pamatā. Tu saki vīram: "Tu tikai paskaties uz bērnu sacelto nekārtību. Visur drēbes un netīri trauki. Viņi domā, ka man nekā cita nav ko darīt, kā tikai novākt nekārtību aiz viņiem." Vīrs tev atbild: "Lai paliek. Viņi ir pietiekami veci, lai pa�i uzkoptu savas istabas. Ja nē, lai samierinās ar dzīvi nekārtībā. Tu viņus pārlieku aptekalē, klāj gultas, mazgā un gludini veļu. Tu vergo bērnu labā, un viņi neprotas to novērtēt. Tagad viņi ir gandrīz pieaugu�i. Pienācis laiks iemācīties sevi aprūpēt."
Tu saki: "Tu neesi diez ko labāks par viņiem. Tāpēc jau viņiem piemeties �is niķis. Tu nomet drēbes turpat, kur esi tās noģērbis�" Tā tas turpinās, uzsākot ierastu ģimenes strīdu. Gudrs manevrs no tavas puses, lai nevajadzētu lietot "bet�" vai pat domāt par to. Skaļi neizteiktais "bet�" slēpj mū�īgo patiesību - "ja nevienam nebū�u vajadzīga, mana eksistence ir apdraudēta. Man jādarbojas ģimenes labā, lai viņi arī turpmāk justu vajadzību pēc manis. Ja es lik�u bērniem uzkopt istabas, viņi dosies prom un es mū�am palik�u vientuļa". Tas tev nemaz nav jāsaka skaļi. Tu to vienkār�i zini.
Mēs ķeramies pie "jā, bet�" spēles, ja kāds mēģina mums "iesmērēt" nevēlamu padomu. Da�reiz minam iemeslus, kas liedz to pieņemt, citkārt cen�amies atbildēt pieklājīgi, bet klusībā pau�am neuzticību un noraido�u attieksmi, bet ir reizes, kad glu�i vienkār�i nomainām sarunas tēmu bez apzinātas apjautas, ka �is padoms nesaskan ar mūsu mū�īgajām patiesībām. Mēs to darām ikdieni�ķās, nesvarīgās sarunās un tik regulāri, ka pa�i to vairs nemanām. Tomēr es lūdzu, uzsākot ceļu ārā no depresijas cietuma, pievērst īpa�u uzmanību tām reizēm, kad atkal ķeries pie "jā, bet�" spēles. (Populārs �īs spēles veids: "Jā, man ir depresija, ta�u neviens nedrīkst to zināt." Kamēr tas tiks turēts noslēpumā no sevis un pārējās pasaules, glāb�anas ceļu no depresijas cietuma nav ko meklēt.)
Pirms da�iem gadiem iepazinos ar Ri�ardu, datoru speciālistu, kur� nu jau vairākus gadus bija bezdarbnieks. Kaut arī tikāmies tikai pla�ākā sabiedrībā, es drīz pamanīju, ka Ri�ards aizrāvies ar "jā, bet�" spēli. Draugi ik pa laikam ieteica viņam pieteikties da�ādās darba vietās. Sākotnēji Ri�ards piekrita, ta�u drīz "bet" sāka birt kā no pārpilnības raga. Vienai firmai esot nelāga reputācija, savukārt citā esot slikts priek�nieks. Viņ� ir pārāk kvalificēts �im darbam, tas ir viņa necienīgi, alga nav pietiekami laba, un, ja viņ� to uzņemtos, tad zaudētu savu dzīvesvietas pabalstu. Padzirdējis par labi apmaksātu darbu Saūda Arābijā, Ri�ards paziņoja, ka nevar atstāt bērnus, kuri dzīvoja kopā ar viņa biju�o sievu, turklāt viņ� necie�ot karstumu. Viņ� nespēja pievērsties citai nozarei, jo bija īsts datoru vīrs. Kad viņ� pieminēja savu depresiju, draugs ieteica manas grāmatas, ta�u Ri�ards nemēdza lasīt grāmatas. Dzirdot ieteikumus apmeklēt psihoterapijas seansus, viņ� piesauca savu biju�o sievu, kura slavinot to labumus, lai gan viņ� neesot manījis viņā nekādas pozitīvas pārmaiņas. Turklāt viņas terapijas seansi aprobe�oju�ies ar to, ka divas sievietes sanāku�as kopā un aprunāju�as viņu. Ri�ards uzskatīja psihoterapiju par lielu krāp�anu un negrasījās velti �ķiest savu laiku.
Sarūgtināti par necaurejamo iebildumu sienu, draugi viņam vairs neko neieteica un drīz sāka garlaikoties, uzklausot Ri�arda nemitīgās sūdzības par viņa no�ēlojamo stāvokli un bezdarbnieka likteni. Viņa sabiedriskā dzīve ievērojami saruka, tomēr viņ� nemēģināja izprast situāciju un to labot. Ikviens, kur� mudināja Ri�ardu bie�āk iziet no mājas, pretī saņēma vēl vienu "jā, bet�" - draugi esot aizņemti, jo viņiem ta�u ir darbs, Ri�ardam nepietiekot naudas, lai apmaksātu transportu, viņam neesot nekā, ko cilvēkiem sacīt, un tā tālāk.
Skaidrojot savus iemeslus, Ri�ards runāja laipni un pieklājīgi, tomēr viņa vārdos jautās apslēptas dusmas. Katru reizi viņ� jutās vīlies, un vil�anās raisa dusmas. Saprotams, situācija ar darbu nebija no tām labākajām, tomēr neapmierinātība lielākoties bija saistīta ar viņu pa�u, nevis apstākļiem. Ri�ards dusmojās uz sevi, bet nespēja to atzīt. Viņam �ķita, ka dusmas vērstas pret valdonīgo tēvu un autoritatīvajiem priek�niekiem, kuri maitāju�i viņa karjeru. Dusmas baidīja viņu, un, tā kā Ri�ards nemēdza analizēt savas izjūtas, viņ� nejaudāja at�ķirt dusmas no bailēm. Viņ� bija ekstraverts jeb cilvēkmīlis un baidījās palikt viens. Nevēlēdamies atzīt, ka baiļu avots slēpjas viņā pa�ā, priek�statos par sevi un apkārtējo pasauli, Ri�ards saskatīja to citos cilvēkos un vietās. Drīz bailes liedza viņam attālināties no mājām vairāk par jūdzi vai divām. Pat Berlīnes mūris, uzcelts apkārt viņa namam, nebūtu tik efektīvs kā Ri�arda "jā, bet�" spēle.
Kārtējo reizi pieķerot sevi "jā, bet�" spēlē, pavaicā sev, kāpēc tu to dari. Vai noraidi padomu no bezjēdzīgās "saņemies beidzot" sērijas, vai arī �īs idejas apdraud mūri, ko tik rūpīgi būvēji ap sevi? Vai tik meistarīgi iemanījies spēlēt "jā, bet�" spēli, ka dari to pats ar sevi un nespēj uzņemties neko jaunu? Kad izmēģini ko jaunu, piemēram, jogu vai īpa�us vitamīnus, un
Mēs piedalāmies "jā, bet�" spēlē, jo tā pasargā no nepiecie�amības atzīt un pārdomāt jaunas idejas. Tās arvien sagādā raizes. Jaunas idejas liecina, ka mēs varētu būt maldīju�ies. Tās padara pasauli par mū�am mainīgu, nenoteiktu vietu un liek ap�aubīt mū�īgās patiesības, pie kurām iepriek� esam tā turēju�ies. Jaunas idejas ir bīstamas. Tāpēc jaunu ideju virzītājus bie�i apklusina, iesloga cietumā vai noslepkavo, bet laikrakstus likvidē un grāmatas dedzina. "Jā, bet�" spēle labi noder cenzūrai, un tu izmanto to visiem dzīves gadījumiem, īpa�i cen�oties atbrīvoties no moko�ām sāpēm.
"Lūdzu," jūs katrs savā veidā sakāt, "novērsiet �īs sāpes. Iedodiet man brīnumtableti, paviciniet burvju nūjiņu vai pasakiet maģisko formulu, maģisko skaidrojumu, kas aizvāks sāpes, tikai nelieciet man mainīties."
Da�i profesionāļi uzklausa �o prasību un cen�as to izpildīt. Viņi iedod zāles, kas notrulina sāpes, vai arī piedāvā skaidrojumu, ko vari izmantot par aizbildinājumu savai depresijai. ("Manās smadzenēs izjaukts ķīmisko vielu līdzsvars." Vai arī: "Depresija ir mūsu ģimenes joma. Tā tiek ģenētiski pārmantota.") Profesionālis paziņo, ka visas problēmas saistītas ar tavu grūto bērnību, ta�u piemirst paskaidrot - nozīme ir tam, kā mēs skaidrojam vecāku rīcību, nevis tam, ko viņi darīju�i. Tu vaino vecākus par savu no�ēlojamo stāvokli un atsakies atzīt, ka, lai gan vecāku izturē�anās lika tev justies sliktam un nepieņemamam, tev ir dota brīva izvēle mainīt vērtējumu par sevi. Lai cik dedzīgi tu pieņemtu tabletes vai aizbildinājumu, tu drīz atklāsi: var notrulināt sāpes un sākt pārvietoties brīvāk, tomēr depresija joprojām uzglūn kādā tum�ā kaktā, slēpjot draudus kā snaudo�s tīģeris. Lai kā tu pūlētos rast attaisnojumu savai nelāgajai uzvedībai, bērnības atmiņas sagādā vairāk sāpju nekā iepriek�.
Nav burvju varas, kas novērsīs sāpes un ļaus dzīvot
Tā vai nedaudz citiem vārdiem es mēdzu to sacīt saviem klientiem pirmajā tik�anās reizā Da�i cilvēki aiziet uz neatgrie�anos, bet citi paliek, sakot: "Labi, es saprotu, ka man ir jāmainās. Tomēr jums man jāapsola, ka, tiklīdz bū�u mainījies, mari vairs nebūs nekādu problēmu un es bū�u laimīgs."
�is lūgums balstās uz diviem pieņēmumiem:
1. Kam nav jāsastopas ar manām problēmām, tam tādu nemaz nav (tāpēc, tiklīdz manas tagadējās problēmas pazudīs, es tap�u pilnīgi brīvs).
2. Laime nozīmē pilnīgu skaidrību (tātad es varu būt laimīgs tikai tad, ja dro�i zinā�u, kas ar mani notiks.)
Abi pieņēmumi ir nepareizi. Visiem cilvēkiem, bagātiem un nabagiem, jauniem un veciem, gudriem un muļķiem ir problēmas un da�ādi sare�ģījumi. Lai kā mēs ilgotos pēc dro�ības un spējas ieplānot nākotni un pieredzēt savu plānu īsteno�anos, tas nav iespējams, jo esam vispasaules sabiedrības daļa un atrodamies nekontrolējamu spēku ietekmē. 1980. gadā Linkoln�īrā slēdza Anglijas karalisko gaisa kara spēku bāzes, un
Tāpēc, kad klients saka: "Es esmu gatavs pārmaiņām, ja jūs man iepriek� pateiksiet, kas pēc tam notiks", man atliek vien atbildēt, ka esmu tikai cilvēks un neprotu paredzēt nākotni. Pārmaiņas rada iespējas, savukārt katra iespēja paver arvien jaunas. Pārmaiņas līdzinās ceļojumam neizpētītā teritorijā. Manos spēkos nav norādīt vienīgo pareizo ceļu. Es varu iet blakus, un �is ceļ� man pa�ai būs da�ādiem atklājumiem bagāts.
Da�i klienti bija gatavi uzņemties risku bez jebkādām garantijām. Domāju, ja tikāt tik tālu �ajā grāmatā, jūs esat gatavi riskēt. Tāpēc dosimies uz priek�u.
Kad esi pieņēmis lēmumu atteikties no "jā, bet�" spēles, nepiecie�ams pārdomāt savu ierasto rīcību briesmu gadījumā. Draudu situācijā pastāv divas iespējas. Mēs varam palikt un cīnīties vai arī bēgt. Reizēm rīkojamies pārsteidzīgi, bet reizēm paliekam uz vietas un cen�amies izvērtēt, ko darīt tālāk.
Ja aizdegas māja, vai palikt un cīnīties ar uguni vai arī steigties ārā? Kad priek�nieks kritizē tavu darbu, uzsākt strīdu vai klusēt? Vairums cilvēku spēj rīkoties elastīgi. Viņi gan cīnās, gan bēg. Citi turpretī rīkojas pēc viena parauga. Sastopami cilvēki, kuri nekad ne par ko nesūdzas. Tiklīdz draud konfrontācija, viņi atmet visam ar roku. Pārmaiņu procesā, meklējot ceļu ārā no depresijas cietuma, tu sastapsies ar daudzām jaunām idejām un jaunu pieredzi. Kā tu parasti reaģē, sastopoties ar kaut ko jaunu, iespējams, bīstamu? Vai cilpo prom kā pārbiedēts zaķis uz kādu dro�u vietu vai arī nostiprinies ierakumos un meties cīņā no turienes?
Nepiecie�ams noskaidrot savu ierasto reakciju uz �ķietami bīstamām pārmaiņām, lai vēlāk, uzņemoties risku, izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem. Varbūt piepe�i atklāsi, ka grasies bēgt, proti, atgriezties pie saviem vecajiem, dro�ajiem paradumiem, vai arī tavi vecie aizspriedumi liegs pieņemt jaunas idejas. Ja parasti dod priek�roku bēg�anai, tad, iespējams, pa�izpēte tev �ķiet bīstama un tu mēdz atkārtot: "Domāju, es pārlieku cen�os sevi pētīt." Cilvēks, kur� paradis cīnīties no ierakumiem, tā neteiks, jo viņ� pēta sevi visai bie�i. Par nelaimi tu alla� redzi vienu un to pa�u. Tu saki: "Es zinu, kāds es esmu. Man patīk kontrole un kārtība � es nevaru mainīties." Nepiecie�ams eksperiments ar jaunu domā�anas veidu.
Jaunas idejas un pieredze nav bīstama. Tas ir
Laodzi
Bet apskaidrotais katrā darbā saredz grūto,
Tādēļ viņ� spējīgs visu viegli veikt.
Ceļ� ārā no depresijas cietuma ir ceļ� uz gudru un harmonisku dzīvi. Tas nekad nav bijis noslēpums, ta�u ikvienam tas jāatklāj arvien no jauna. �ajā grāmatā neesmu uzrakstījusi neko tādu, kas iepriek� nav bijis zināms, tikai �oreiz mani vārdi izskan kā
Pamatā ir apņem�anās ievērot piesardzīgu un atturīgu dzīvesveidu, ņemot vērā zinā�anas par individuālām un konstitucionālām vājībām. Koncentrē�anās maksimāli efektīvai bioloģiskai funkcionē�anai, vēr�ot sevi�ķu uzmanību uzturam, miegam un fiziskiem vingrinājumiem. Tī�a izvairī�anās no zināmiem fizioloģiskiem un psiholoģiskiem kairinātājiem, pieslie�anās kādam sociālā atbalsta tīklam, kā arī sistemātisks treniņ�, gatavojoties nepatīkamiem notikumiem. Visbeidzot personīgās atbildības jēdziens un iniciatīva izdarīt izvēli - dzīvot piesardzīgi.
Atklājums, kā �īs idejas attiecas uz tevi un kā tās izmantot, ir meklētais ceļ� ārā no cietuma. Nav ko meklēt burvju atslēgu, kas atdarīs aizslēgtās durvis. Durvis alla� ir atvērtas, ja vien spēj to saskatīt. Lai ieraudzītu durvis, vispirms jāiz�ķiras par ceļojumu. Tas nebūs viegls. Da�kārt vajadzēs doties uz skarbām vietām, un reizēm tevi pārņems izmisums, nespējot atrast īsto virzienu. Ja spēsi saglabāt neatlaidību, tev izdosies sasniegt ceļamērķi un sazīmēt to, tiklīdz tur nonāksi. Varbūt baidies sākt nezināma ilguma ceļojumu uz nezināmu vietu, ta�u saņem drosmi un neatlaidies. Kā sacījis Laodzi:
Ar pirmo soli sākas tūksto�jūd�u ceļojums.
2. Esi saudzīgs pret sevi
Tas ir visgrūtāk. Ja izdodas īstenot �īs pārmaiņas, pārējais notiek viegli.
Saudzīga attieksme nozīmē rūpes par sevi. Tomēr tam tu neesi gatavs. Ja tevi mocītu fiziska slimība, nevis depresija, tu ne�aubīgi rūpētos par sevi. Tu pārbaudītu, vai esi visu izdarījis pareizi, lai veicinātu atlab�anu. Tomēr tagad, kad tavs ķermenis pakļauts neiedomājami sāpīgai pieredzei, tu nedari neko, lai tam palīdzētu. Vēl ļaunāk, tu rīkojies pretēji. Atpūtas vietā tu arvien traucies rīkoties. Atelpas brīdī atguļoties, tu vis nedomā par patīkamām lietām un nebaudi burvīgas fantāzijas, bet gan nododies drausmīgu notikumu apcerei un iztēlojies to ļaunāko. Tev vajadzētu sarūpēt sev barojo�u un gardu uzturu, kaut izsalkums tevi nemoka, ta�u tu to nedari. Tu badojies vai arī pilnīgi pretēji - piestūķē sevi ar kūkām un saldumiem un nebaudi gar�u un sāta izjūtu, bet mokies vainas apziņā un naidā par savu alkatību un savaldības trūkumu. Ja tu neciestu no depresijas, bet būtu tikai noguris un pārstrādājies, tu noteikti pacenstos atpūsties, pievērsties patīkamām un izklaidējo�ām nodarbēm, paņemt brīvdienu. Ta�u tagad tu neļauj sev atslābināties, brīdi atpūsties un darīt ko patīkamu. Turklāt, ja nu tu tomēr uzsāc ko patīkamu un mierino�u, tu dari visu iespējamo, lai liegtu sev to izbaudīt. Ja nebūtu depresijas un tu būtu tikai noguris, slims un pārstrādājies vai ikdieni�ķo dzīves likstu nomocīts, tu censtos parūpēties par sevi. Vai varbūt tomēr ne?
Varbūt, nebūdams depresijas varā, mēdzi sevi da�kārt palutināt, ta�u vairums depresīvo cilvēku, kurus esmu pazinusi, nekad nav izcēlu�ies ar pienācīgām rūpēm par sevi un saudzīgumu. Viņiem �ķiet, ka pieļaujams tikai grūtākais ceļ� un katra sev pasniegtā dāvana un atļautā izprieca jāatlīdzina ar papildu darbu, grēku no�ēlu vai kādu upuri. Būdami nopietni saaukstēju�ies, viņi raujas uz darbu, nevis paliek gultā. Viņi ignorē visus ķermeņa brīdinājuma signālus, līdz kādu dienu sabrūk -kuņģa �ūlas plīsums vai dzemdes asiņo�ana. Daudzas depresijas māktas sievietes ilgi cietu�as no menstruāciju traucējumiem, nemeklējot palīdzību, kaut ikviena sieviete zina, cik nogurdino�as un moko�as var būt menstruālās sāpes. (Jā, es zinu, ka daudzi ārsti vīrie�i neizprot un noniecina �o problēmu vai arī atsakās to ārstēt. Ja tā ir, izglītojiet viņu vai arī izvēlieties ārstu � sievieti.)
Depresija nav iedomājama bez dziļas emocionālas pieredzes. Jebkuru emocionālu pieredzi, patīkamu vai nepatīkamu, laimīgu vai nelaimīgu, pavada noteiktas fizioloģiskas pārmaiņas. Dziļa emocionāla pieredze prasa ilgāku miera un atveseļo�anās periodu. Kad cilvēks smejas, viņ� jūt pārmaiņas savā ķermenī. Lai cik tās būtu patīkamas, viņam reiz jāpārstāj smieties un jāļauj elpo�anas un sirdsdarbības rādītājiem atgriezties normas robe�ās. Dusmas un bailes veicina izteiktas fizioloģiskas pārmaiņas cilvēka ķermenī. Ja emocijas turpinās ilgi, kā tas ir depresijas gadījumā, fizioloģiskās pārmaiņas padziļinās un sāk izpausties ar trīci, galvassāpēm, vēdersāpēm, aizcietējumiem un da�ādām savādām, nepatīkamām sajūtām, kuras atbilsto�ā noskaņojumā var noturēt par smadzeņu audzēja, sirdslēkmes vai vē�a simptomiem. Spriedzes pazīmju pesimistiskais skaidrojums arvien vairo spriedzi, kas savukārt izsauc jaunus simptomus. Ievērojama un ilgsto�a spriedze padara cilvēka orga- nismu neaizsargātu pret da�ādiem vīrusiem, tāpēc nav jābrīnās, ka depresijas mākti cilvēki bie�āk slimo ar gripu, saaukstē�anos un citām tamlīdzīgām saslim�anām. Depresijas periodā organismam uzlikti nopietni pārbaudījumi, tāpēc, lai glābtos no depresijas cietuma, jāmīl savs ķermenis un jāizturas pret to saudzīgi.
Kad depresija vēl nebija sagrābusi tevi savā varā, iespējams, tev bija da�i hobiji vai sportiskas intereses, kas sagādāja prieku, bet tagad esi apņēmies nedarīt itin neko, kas varētu raisīt patiku. Tā kā tevi nekas neinteresē un nekas ne�ķiet pietiekami svarīgs, nav vajadzības gūt prieku. Tāpēc, ja kāds aicina izbaudīt burvīgo dienu un doties pastaigā, tu atbildi: "Jā, bet es zinu, ka nevarē�u to izbaudīt. Turklāt staigājot man atkal varētu parādīties tās sāpes krūtīs. Ja kaimiņi redzēs mani pastaigājamies, viņi teiks: "Viņam ta�u nekas nekai�. Kāpēc viņ� neatgrie�as daгbā?"" Tā nu tu labāk paliec mājās un tuk�i veries sienā. Nav izmantota izdevība pieredzēt skaistumu, kas pacilātu sirdi un pie�ķirtu drosmi, izpaliek svētīgais nogurums pēc fiziskas piepūles un iespēja izjust cita cilvēka gudrību un mīlestību. Tas tikai tāpēc, ka tu neļauj sev priecāties un ļauties jaunas pieredzes dāvātajām iespējām.
Marks izstāstīja man par kādu nejau�u, bet laimīgu tik�anos. Pirmo reizi satiku Marku slimnīcā, kur viņ� veseļojās pēc zāļu pārdozē�anas. Viņ� bija nesen ieradies Linkoln�īrā un pazina �eit vien pāris cilvēku, tāpēc es aicināju viņu apmeklēt sociālā dienesta vadīto dienas centru. Marks nemēģināja atvairīt ierosinājumu, minot kādu, viņaprāt, svarīgu iemeslu, piemēram: "Jā, izklausās pēc labas domas, bet uzturē�anās kopā ar tiem ļaudīm saasinās manas galvassāpes / es pārāk baidos braukt ar autobusu, bet sieva nevar nemitīgi atprasīties no darba, lai vestu mani uz turieni / es satik�u tur citus cilvēkus ar depresiju, un tas liks man justies vēl sliktāk un tā tālāk, un tā joprojām." Viņ� rīkojās, pēc pa�a vārdiem, kā paklausīgs skolnieks, kur� apgūst netīkamu mācību vielu, lai nokārtotu obligāto eksāmenu. Tomēr garlaicīgā, kaitino�ā mācību stunda sagādāja viņam pārsteigumu. Dienas centrā Marks iepazinās ar brīvprātīgo darbinieku D�onu, kur� gatavojās kļūt par anglikāņu baznīcas garīdznieku. Marks spēja apspriest ar D�onu savus dzīves jēgas meklējumus, kā arī bailes no nāves. Turklāt D�ons iesaistīja Marku savā draudzē, kur Marks jutās kā mājās. Kad Marks apciemoja mani, lai to pavēstītu, depresija nekur nebija pazudusi � ar viņu nebija notiku�as pēk�ņas, krasas pārmaiņas. Viņ� joprojām bija jauns, norūpējies vīrietis, kuru pastāvīgi mocīja galvassāpes un vēdergraizes. Tomēr Marks bija iemantojis cerību, kas ļāva viņam sacīt: "Es zinu, ka reiz jutī�os labāk - varbūt tas notiks pēc vairākiem mēne�iem vai gadiem, varbūt atlab�ana nekad nebūs pilnīga, ta�u ar mani viss būs kārtībā."
Iespējams, nesaudzība pret sevi sakņojas bērnības pieredzē, kad vecāki rīkojās pēc pārliecības, ka pārliekas uzmanības veltī�ana un izdabā�ana bērna vēlmēm viņu izlutinās. Bērnībā es bie�i dzirdēju par "lutinā�anu", jo pieaugu�ie, sevi�ķi māte, mēdza brīdināt manu tēvu, ka viņ� mani pārmērīgi izlutina. Tā kā nezināju, ko tas nozīmē, man tas bija jānoskaidro. Iesākumā �ķita - viņi domā, ka tētis man pārāk bie�i nes dāvanas. Protams, tēvs bija devīgs, tomēr viņ� nepelnīja tik daudz, lai apbērtu mani ar dāvanām. Ar savu laiku un uzmanību viņ� gan neskopojās. Tēvs man daudz stāstīja un skaidroja, lasīja priek�ā grāmatas un centās ierādīt, cik skaistā un interesantā pasaulē mēs dzīvojam. Viņ� uzklausīja to, kas man bija sakāms, un uztvēra mani nopietni, kā līdzvērtīgu personību. Savukārt tie, kuri bija pārliecināti, ka tēvs mani lutina, izturējās pret mani kā pret niecību vai, vēl ļaunāk, kā traucēkli, traipu tīkamā ainavā. Mans tēvs ļāva man raudzīties dzīvē ar drosmi un optimismu, būt man pa�ai un runāt to, ko vēlos un kam ticu. Cilvēki, kuri baidījās mani "izlutināt", teica: "Ej prom. Paliec klusu. Nevienu neinteresē, kas tu esi un ko tu gribi sacīt. Tu neesi svarīga. Tu neesi nekas." Tikai būdama pieaugusi, es sapratu, ko nozīmē "lutināt bērnu". Lai pasargātu bērnu no lutinā�anas, nepiecie�ams salauzt viņa garu.
Tavs gars noteikti ir locīts, ja ne salauzts, tāpēc nu pienācis laiks to izdziedēt. Iesākumam jācen�as sevi saudzēt un jāļauj to darīt arī citiem.
Saprotams, tev �ķiet, ka neesi pelnījis citu cilvēku rūpes un laipnību. Klienti bie�i atvainoju�ies par mana dārgā laika tērē�anu, sakot, ka man vajadzētu pievērsties citam klientam, kur� to būtu vairāk pelnījis. (Es skaidri zināju, ka citkārt �ie pa�i klienti noliegs manu laipnību un rūpes, sakot: "Viņai maksā par tādiem vārdiem.") Dzirdot atrunas, ka klienti nav pelnīju�i manu dārgo laiku, es atbildēju vienkār�i: "Nemuļķojieties." Bija laiks, kad mēdzu ieslīgt pla�os skaidrojumos par to, ka ikviens ir pelnījis palīdzību un ka no manas puses nav pareizi vērtēt, vai viens cilvēks ir labāks par otru, un ka es nevaru spriest tikai par savām iespējām viņam palīdzēt. Izbeidzu skaidrojumus, kolīdz sapratu, ka klientam varētu nepatikt arguments - visi cilvēki, kuri meklē palīdzību, ir pelnīju�i to vienādā mērā. Viņam varētu �ķist, ka es nemitīgi vērtēju, kritizēju un tiesāju citus, jo viņ� pats ir paradis to darīt - tāpat kā tu.
Nerimsto�ajā vērtē�anas procesā, nespējot cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, tu rūpīgi izskaitļo savus ieņēmumus un izdevumus. Ja kāds tev kaut ko iedāvā - mīlestību vai dāvanu -, tev �ķiet, ka jāatbild ar to pa�u ja ne lielākā, tad vismaz līdzīgā apjomā. Reizēm cilvēks dāvanu vai tās ekvivalentu tūlīt atdod atpakaļ ar aizbildinājumu, ka nevēlas būt kādam parādā. Kad kāds tev piedāvā mīlestību jebkurā no tās daudzveidīgajām formām, tev �ķiet, ka esi nokļuvis nopietnās nepatik�anās. Tu uztver attiecības kā nemitīgi mainīgu bilanci un baidies no parādiem, kurus nekad nespēsi atmaksāt. Tomēr, ja patiesi vēlies atstāt depresijas cietumu, tev jāiemācās, ka mīlo�ām attiecībām nav nekā kopīga ar grāmatvedības rēķiniem. Mīlo�ās attiecībās nav iedomājams sacīt: "Ja tu mīlēsi mani, es mīlē�u tevi." vai "Ja būsi labs pret mani, es bū�u labs pret tevi.", vai "Vai tie�ām tu domā, ka mīlē�u tevi, ja tu visu laiku rīkojies pretēji manai gribai?", vai "Ja tu to nedarīsi, es tevi vairs nemīlē�u." Tamlīdzīgas piezīmes vairāk noder tirdzniecībai vai �antā�ai.
Depresijas māktam cilvēkam �ķiet, ka mīlestība un laipnība zudu�as bez pēdām. Ja kāds piedāvā viņam kaut niecīgu mazumiņu mīlestības un laipnības, viņ� nevar to pieņemt, jo nejūtas spējīgs atbildēt ar to pa�u, dot līdzvērtīgu dāvanu. Ta�u lagad pienācis laiks treniņam. Iesākumam pietiks, ja, saņemot kaut ko, apmierināsies ar "paldies", atmetot ierasto "tas nebija vajadzīgs" vai "bez tā varēja iztikt". Nevēlamās piezīmes rada iespaidu, ka dāvana tev nesagādā prieku. Pat ja tā nav īsti attaisnojusi gaidas, uzslavē to kā burvīgu velti. Visparastākais priek�mets �ķiet īpa�s, ja to pasniedz kā dāvanu. Cilvēkiem patīk dāvināt. Ļauj viņiem to prieku. Cilvēkiem patīk būt laipniem un izpalīdzīgiem. Ļauj viņiem tādiem būt - laipniem un izpalīdzīgiem.
Vajadzīgs treniņ� arī komplimentu uzklausī�anai. Centies atteikties no piezīmēm, kas izklausās pēc taisno�anās, piemēram: "Tā vecā kleita, tā man ir jau gadiem." vai "Kas attiecas uz skaitļiem, esmu īsta nepra�a. Bez D�ima palīdzības man nekas nebūtu izdevies." Patiesībā ieteicams �ad un tad pa�am veltīt sev komplimentus. Zinu, cik tas ir grūti. Labi atceros kādu vakaru pirms daudziem gadiem, kad Linkolnas Depresijas pacientu pa�palīdzības grupā viesojās psihologs, kur� vēlējās kļūt par vienu no �īs grupas padomdevējiem. Sākotnēji viņ� runāja ar grupu par iespējamo amatu, bet pēc tam deva viņiem da�us uzdevumus. Viss ritēja labi, līdz psihologs citam pēc cita lūdza pateikt ko labu par sevi. �is lūgums izsauca neveiklu klusumu starp klāteso�ajiem, un pēc brī�a grupas vadītāja izplūda asarās. Visi tūdaļ steidzās viņu mierināt, un psihologa virzienā atskanēja neapmierināta murminā�ana. Viņ� aizgāja, un daudzus mēne�us neviens vairs neieminējās, ka vajadzētu pieaicināt vēl vienu padomdevēju. Tad kādu vakaru, kad visa grupa atkal bija sapulcējusies, jutās vienotāka un spēcīgāka nekā jebkad un klāt nebija neviena profesionāļa, viņi nolēma vēlreiz izmēģināt �o uzdevumu. Katram vajadzēja sastādīt savu labo īpa�ību sarakstu. Vēlāk viens no grupas locekļiem man pastāstīja, ka pa astoņiem cilvēkiem viņiem izdevās savākt vien piecas labas īpa�ības, un viena no tām bija �aha spēles prasmei Viņi joprojām atradās pazemības raisītā lepnuma varā.
Saudzīga attieksme pret sevi nozīmē rūpes un samierinā�anos, ka esi parasts cilvēks ar visām �āda likteņa priek�rocībām un trūkumiem. Tu neesi nevainojamākais un brīni�ķīgākais cilvēks, kāds jebkad aplaimojis pasauli ar savu klātbūtni. Neesi arī sliktākais, nepilnīgākais un ļaunākais cilvēks, kur� jebkad uzdro�inājies elpot �īs pasaules gaisu. Tevī sajaucies labais un ļaunais glu�i tāpat kā visos citos cilvēkos, un tava eksistence nav iedomājama bez �ī unikālā īpa�ību sajaukuma. Tu esi ne tik ļauns, kā tev �ķiet, un labāks, nekā esi gatavs to atzīt. Izturies saudzīgi pret sevi, bet, kad kļūst par grūtu, varbūt palīdzēs D�erārda Menlija Hopkinsa dzejoļa rindas:
Mana sirds, ļauj man būt līdzjūtīgākam;
Ļauj man dzīvot savai skumjajai nākamībai
�ēlsirdīgi; nedzīvot ar �o izmocīto prātu,
Ar izmocīto prātu, kas tirda arvien.
3. Pakļauj zāles sev
Antidepresanti var būt noderīgi. Tie palīdz notrulināt sāpes. Zāles veicina garīgu pacēlumu, enerģijas un entuziasma pieplūdumu. �īs pārmaiņas var izmantot kā pirmo soli ceļā uz citām pārmaiņām savā dzīvē, rūpēs par sevi un izpratnē, kas ir nepareizi un ko vēl vajadzētu mainīt, lai izbēgtu no depresijas cietuma. Antidepresantu lieto�anu nepiecie�ams nopietni pārdomāt.
Gvineta Lūisa sacīja: "Es lietoju izrakstītās zāles un esmu ļoti pateicīga par emocionālo telpu, ko tās man dāvāja, kamēr atjaunoju savas rezerves."
Nav zāļu, kas varētu vērst nelaimīgas bērnības atmiņas laimīgās; pārvērst neizdevu�os laulību laimīgā savienībā; pie�ķirt zāļu lietotājam stabilu, nesatricināmu pa�apziņu vai pārvērst nosodo�os, atturīgos un nepateicīgos radiniekus citos cilvēkos mīlo�os, pateicīgos un iecietīgos; pārvērst neaudzinātus bērnus, kuriem raksturīga atkarība vai noziedzīgas tieksmes, par pa�u pilnību; nodro�ināt stabilu, patīkamu un labi apmaksātu darbu; iekarot mīļotā simpātijas; pārveidot pasauli par dro�u, mierpilnu vietu; glābt no nāves. Ja tevi nomoka da�ādas dzīves problēmas - kā jau visus -, tev var palīdzēt zāles, kas mazina sāpju un baiļu jūtas. Tās piedāvā svētīgas atpūtas brīdi, tomēr neatrisina problēmas. Atrisināt problēmas vari tikai tu, apzinoties savu stāvokli.
Sāpju slieksnis var būt ļoti at�ķirīgs. Esmu spiesta ieņemt aspirīna tableti pie pirmajiem galvassāpju priek�vēstne�iem, bet da�i mani draugi pārcie� migrēnas lēkmes bez sāpes remdējo�iem līdzekļiem. Daļai cilvēku zāles palīdz atrast ceļu ārā no depresijas cietuma, kamēr citi paveic to bez medikamentiem.
Kad ārsts piedāvā zāļu recepti, svarīgi pa�am apzināties, kāpēc esi gatavs to pieņemt vai noraidīt. Nekad nepieņem zāles tikai tāpēc, ka nevēlies sarūgtināt ārstu. Sāc zāļu lieto�anu ar pozitīvu mērķi. Pirms receptes pieņem�anas pārliecinies, ka saproti
Ņemot vērā lielo steigu, kas raksturīga vairumam vispārējās prakses ārsta apmeklējumu, reti kur� iziet no ārsta kabineta, skaidri atcerēdamies visus viņa padomus. Pirms izrakstīto zāļu lieto�anas ieteicams vispirms izlasīt pievienoto instrukciju. Vaicājiet farmaceitam visu, ko neesat sapratu�i, lasot instrukciju vai uzklausot ārstu, kā arī jebkuras neskaidrības, kas radu�ās pēc ārsta apmeklējuma. Ja ārsts to jau iepriek� nav izdarījis, kopā ar farmaceitu pārliecinieties, ka jaunās zāles ir saderīgas ar citiem līdztekus lietotajiem medikamentiem, vai tās būtu recep�u zāles vai dabiski ārstnieciskie līdzekļi. Augu izcelsmes līdzekļu sastāvā ir ķīmiskas vielas, kas var traucēt vai pastiprināt recep�u zāļu iedarbību. Piemēram, asinszāle un antidepresanti, sevi�ķi SSAI (selektīvie serotonīna atpakaļuzsūk�anās inhibitori), satur līdzīgas sastāvdaļas, un nebūtu ieteicams tos lietot vienlaikus.
Prātojot par kāda notikuma cēloņiem, mēs reti apmierināmies ar vārdiem: "To neviens nezina." Bie�āk mēs izdomājam kādu teoriju - minējumu - par iespējamajiem iemesliem. Medicīnā un psihiatrijā tā notiek bez mitas, bet pacientiem �ie minējumi diem�ēl bie�i vien tiek uzdoti par faktiem. Daudziem cilvēkiem ir teikts, ka depresijas cēlonis ir izjaukts ķīmisko vielu līdzsvars smadzenēs, ta�u tikai paretam ārsti paskaidro, ka tā ir teorija, nevis pierādīts fakts, jo neviens īsti nezina, kāds ir pareizais vielu līdzsvars. Da�i ārsti sacīs, ka antidepresanti atjauno ķīmisko līdzsvaru. Tas nevar būt īstais skaidrojums, jo, kā nereti norādījusi zinātniece Sūzana Grīnfīlda
Dro�i apgalvot var tikai to, ka da�i antidepresanti reizēm palīdz daļai pacientu. Ne visi cilvēki gūst labumu no �īm zālēm. Da�iem antidepresanti ir noderīgi pirmajā reizē, bet, kad depresija atkārtojas otro vai tre�o reizi, zāles vairs nelīdz. Tev ir paveicies, ja zāles ir noderīgas. Ja tomēr antidepresanti izrādās neefektīvi, tā nav pacienta vaina. Psihiatri �ādus pacientus dēvē par "izturīgiem pret zālēm" jeb "rezistentiem". Varētu nodomāt, ka pacients apzināti pretojas zāļu labvēlīgajai iedarbībai, kaut īstenībā nav tāda antidepresanta � vai jebkura cita medikamenta, legāla vai nelegāla �, kas darītu laimīgus visus.
�ķiet, antidepresanta ietekme nezināmā pakāpē atkarīga no pacienta gaidām un cerībām saistībā ar �īm zālēm. Ārstiem jau izsenis zināmas zāles, kas līdz cīņā ar visu veidu stresu, fizisku vai garīgu. Placebo, zāles, kas, kā cilvēkam �ķiet, viņam palīdzēs. Pēdējā laikā zinātnieki vairāk pievērsu�ies placebo un aktīvu medikamentu efektivitātes salīdzinā�anai. Lielā piecus gadus ilgā pētījumā tika salīdzināta SSAI
Placebo var būt ne tikai tablete. Daudzi cilvēki atrod depresijas cietuma atslēgu, pievēr�oties kādai patīkamai nodarbei, kas, pēc viņu domām, varētu palīdzēt. Tie, kuri saista savu depresiju ar ziemas tum�o laiku un sezonas afektīvajiem traucējumiem (SAT), brīvā brīdī atlicina laiku, lai mierā un klusumā pasēdētu spo�ā gaismā. Citiem palīdz kaut vai niecīgas rūpes par sevi, piemēram, veselīga diēta vai uzdrīkstē�anās ļauties aromterapijas priekam un mierinājumam. Pozitīva pārmaiņa no pārliecības "es lieg�u sev jebkādas izpriecas, jo neesmu tās pelnījis" līdz "es atļau�u sev izbaudīt nelielu prieciņu" var būt pirmais solis ceļā uz spēju novērtēt un pieņemt sevi.
Patīkamas aktivitātes veicina saskarsmi ar laipniem un izpalīdzīgiem cilvēkiem. �āda saskarsme var izrādīties ļoti noderīga, kas izskaidro jūsmīgos ziņojumus tūlīt pēc SSAI parādī�anās. Kad �īs jaunākās zāles parādījās tirgū, tās reklamēja kā pārākas par vecākās paaudzes medikamentiem gan efektivitātes, gan blakusiedarbību skaita un izteiktības ziņā. Tagad abi �ie apgalvojumi tiek ap�aubīti. Amerikāņu psihiatrs Arifs Hāns izanalizēja deviņdesmit se�us pētījumus par antidepresantiem starplaikā no 1979. gada līdz 1996. gadam un atklāja, ka piecdesmit divos procentos gadījumu zāļu efektivitāte neat�ķīrās no placebo. Tā kā, uzsākot jaunu zāļu lieto�anu, bija nepiecie�ams sekot līdzi pacientu vispārējam veselības stāvoklim, viņi pavadīja salīdzino�i daudz laika ārsta sabiedrībā, aptuveni divdesmit stundas divu mēne�u laikā. Lietojot iepriek�ējās zāles, pacientam bija pieejama vien ierastā desmit minū�u saruna ar ģimenes ārstu vai atkārtota receptes izrakstī�ana ik mēnesi bez personīga kontakta ar ārstu. Endrjū Loihters, Kalifornijas universitātes psihiatrijas profesors, ir sacījis: "Mēs nevaram pateikt, kāpēc katrā individuālā gadījumā pacienta stāvoklis uzlabojas. Tomēr viens no ietekmējo�iem faktoriem neap�aubāmi ir laika daudzums, ko pavadām līdzās �iem cilvēkiem, un mūsu klātbūtnes raisītās izjūtas."
Visiem antidepresantiem novēro blakusiedarbību, un SSAI nav izņēmums. Ja vēlies iegūt papildu informāciju par �o zāļu ietekmi, iesaku iepazīties ar Deivida Hīlija lielisko grāmatu "Skaidrojums par psihiatrijas zālēm".
Jau no pa�a sākuma
Viljams Skidelskis aprakstīja savu pieredzi - mācoties universitātē, pēc pārslimotas infekciozās mononukleozes viņu pārņēma "neaptverama letarģija". Ģimenes ārsts izrakstīja viņam zāles -
Es uzsāku ārstē�anas kursu, un drīz vien mani iespaidoja zāļu iedarbības intensitāte. Jau pēc pāris dienām jutos savādi apreibis un pārsteidzo�i mundrs, it kā būtu saņēmis nelielu amfetamīna devu. Vēl pēc pāris dienām �ķita, ka strauji paceļos aug�up caur letarģijas slāņiem, glu�i kā dziļūdens nirējs atgrie�as no okeāna dzīlēm. Pēc nedēļas it viss man apkārt solīja lielisku, brīnumainu nākotni. Likās, man pa spēkam pilnīgi viss, es varu pārspēt ikvienu. Ar mēnesi bija gana, lai pārliecinātu mani par manu neievainojamību.
Viņ� atgriezās universitātē un �ķita esam laimīgs. "Ta�u it viss likās neīsts. Patiesībā nekas nebija mainījies; tas bija tikai �ķitums. Kas vēl ļaunāk, zāles sāka ietekmēt mani jaunā un iepriek� nepieredzētā veidā." Viljams rakstīja:
Acīmredzamākā blakusiedarbība bija fiziska, ta�u tā nebija pilnīga impotence. Man izdevās sasniegt erekciju, un arī orgasmi da�reiz bija iespējami. Vairāk bija jūtama vispārēja jutekļu uztveres samazinā�anās, it kā būtu bloķēti ierastie seksuālo sulu kanāli. Glu�i kā
Viljams pārstāja lietot
Viljams Skidelskis vēlējās baudīt dzīvi, un, kā mēs visi laiku pa laikam darām, ilgojās pēc kādas burvju tabletes, kas atjaunos viņa garīgo labsajūtu. Ārsti alla� mēģināju�i izpildīt �o vēlmi. Deviņpadsmitajā gadsimtā par laimes zālēm tika nodēvēts opijs, līdz atklāja tā spēju izraisīt atkarību. Laikā no 1940. gada līdz septiņdesmitajiem gadiem par laimes zālēm uzskatīja barbiturātus un amfetamīnus, savukārt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados stafeti pārņēma benzodiazepīni, piemēram,
Mūsu lielākais, universālais trūkums, iespējams, ir tāds, ka nemākam mācīties no vēstures un arvien atkārtojam vienas un tās pa�as kļūdas. Medicīna �ajā ziņā nav izņēmums. SSAI lieto�anu uzsāka ar fanfaru skaņām un brīnumainiem solījumiem, bet deviņdesmitajos gados pasauli pār�alca uztrauco�i ziņojumi par zāļu efektiem. Daudzos ziņojumos tika runāts par grūtībām, mēģinot pārtraukt zāļu lieto�anu. Ārsti saistīja savādos un sare�ģītos simptomus ar oriģinālās problēmas atgrie�anos, bet patiesībā tie liecināja par fizisku atkarību no zālēm. Kad cilvēki pārstāja lietot zāles, viņu ķermenis - it īpa�i smadzenes � sāka protestēt. Apvienotajā Karalistē medikamentu lieto�anu uzrauga Zāļu dro�ības komiteja un Zāļu kontroles aģentūra. Zāļu dro�ības komiteja ir saņēmusi veselu virkni sūdzību par
Visas zāles depresijas, trauksmes, mānijas un psihozes ārstē�anai rada da�ādas pakāpes fizisku atkarību. Tās izteiktību nosaka lietotāja individuālās fizikālās īpatnības un zāļu lieto�anas ilgums. Ja esi lietojis �īs zāles, neatkarīgi no ārstē�anas ilguma nepārtrauc lieto�anu pēk�ņi.
No zālēm jāatsakās pakāpeniski. Nepiecie�ams
Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir nolēmis lietot antidepresantus vai atteicies no tiem, nepiecie�ams maksimāli rūpēties par organisma veselības stāvokli. Uzturam ir milzīga nozīme -daudz svaigu augļu un dārzeņu, da�āda veida graudaugu produkti, jogurts, zivis un dzīvnieku tauki ierobe�otā daudzumā, ja vien neesi veģetārietis. Turklāt katru dienu bez izņēmuma jāpievēr�as fiziskiem vingrinājumiem. Pievienojies jogas nodarbībām, iepazīsti savu ķermeni un iemācies atslābināties. Dodies garā pastaigā, nevis tikai līdz veikalam. Uzliec mūziku un dejo tās pavadībā, skrien aug�up pa kāpnēm, soļo uz aug�u un uz leju pa virtuves pakāpieniem, līdz paliec bez elpas. Veicot fiziskus vingrinājumus, cilvēka smadzenes ra�o hormonus ar uzmundrino�u iedarbību. Vēl vairāk, pēc fiziskas piepūles mēs jūtamies noguru�i. Kad vakarā dosies pie miera, vairs nevarēsi gulēt nomodā un uztraukties, jo organisma vajadzība pēc miega izrādīsies stiprāka.
Nelielai daļai SSAI ierosina smagi izteiktas un kaitīgas reakcijas. To nepiecie�ams atcerēties, lai gadījumā, ja tev �ai ziņā nav paveicies, zinātu, ka neparastās izjūtas neliecina vis par ārprāta sākotnējām pazīmēm, bet gan par zāļu ietekmi.
Da�us cilvēkus, reizēm itin drīz, uzsākot SSAI lieto�anu, pārņem izteikts nemiers ar saspringumu un nespēju saglabāt miera stāvokli vai gulēt. �o moko�o stāvokli sauc par akatīziju. �ķiet, akatīzija vairāk raksturīga cilvēkiem ar pastiprinātu trauksmi un it sevi�ķi ar panikas lēkmēm.
Tiem, kuri kādu laiku ārstēju�ies pie psihiatra, visticamāk, tika izrakstītas da�ādas zāles, iespējams, da�as no tām tika lietotas vienlaikus. �āds zāļu kokteilis var izsaukt ļoti nepatīkamas reakcijas. Ja ārsts konstatē, ka zāles nav efektīvas, viņ� parasti nomaina tās ar citām, un �ai pārmaiņai pa�ai par sevi var būt kaitīga ietekme. Nepatīkamos simptomus dēvē par
Dzīve nav viegla, un mēs visi laiku pa laikam, kaut vai acumirklīgi, iedomājamies par aizie�anu no dzīves pēc pa�a gribas. Reizumis cilvēkā mostas vēlme nogalināt ļaudis, kas viņu pievīlu�i vai nodarīju�i pāri. Da�i cilvēki, uzskatot pasauli par nelabojami ļaunu vietu, iz�ķiras nogalināt ne tikai sevi, bet arī bērnus, lai pasargātu viņus no �īs pasaules �ausmām. Domājot par slepkavību un pa�nāvību, vairums apzinās, ka nekad nespēs īstenot �os nodomus. Mums ir nopietni loģiski iemesli, kāpēc nekad nespēsim to izdarīt. �ie iemesli kalpo kā vairogs pret neapdomīgu rīcību.
Tomēr noteiktas vielas var iznīcināt aizsargvairogus. Tas zināms katram, kur� bijis piedzēries vai izmēģinājis aizliegtas vielas ar narkotisku iedarbību. �ķiet, SSAI, it sevi�ķi
Ja, lietojot SSAI, pacientu moka necie�ami simptomi vai viņa prātā arvien bie�āk iezogas domas par pa�nāvību vai slepkavību, viņam nekavējoties jādodas pie sava ārsta, lai atteiktos no �o zāļu lieto�anas.
Labākajā gadījumā antidepresanti atvieglo sāpes, palīdz atpūsties un ļauj saglabāt mērenu mundrumu. Tomēr, lietojot zāles, kas nomāc fiziskas sāpes, alla� vērts paturēt prātā, ka sāpes ir savdabīgs brīdinājums par to, ka ar mums kaut kas nav īsti kārtībā. �o brīdinājumu nedrīkst atstāt bez ievērības.
Daudzi nespēj paciest citu sāpes un nespēj tajās noskatīties. Arī starp medicīnas profesionāļiem sastopami �ādi cilvēki. Reizēm ārsti izraksta antidepresantus, jo nespēj atzīt, ka da�kārt sāpes ir neizbēgamas un attaisnotas. Kāda patronā�as māsa reiz man stāstīja par savu apmeklējumu pie sievietes, kuras mazulis divu nedēļu vecumā bija miris no smadzeņu audzēja. Viņa sacīja: "Tas bija �īs sievietes pirmais bērns. Viņa man teica, ka ģimenes ārsts vēlas izrakstīt viņai antidepresantu. Es sacīju, ka viņai ir visas tiesības raudāt, kliegt, kā arī spiegt un spārdīt da�ādus priek�metus."
Sāpju apglabā�ana vēl nenozīmē to likvidē�anu. Sāpes paliek un pū�ņo glu�i kā strutas zem kreveles, pamazām indējot mūs. Kad sirds ir salauzta un stipro sāpju dēļ nav iespējams ievilkt elpu krūtīs, vajag raudāt, kliegt un vaimanāt, protestējot pret acīmredzamo dzīves netaisnību. Vēlāk, kad raudām, klieg�anai, vaimanām un protestiem vairs nepietiek spēka, mēs sākam apzināties savu zaudējumu un iepazīt skumjas, kas nu kļūs par mūsu pavadoni mū�a garumā. Svarīgi apzināties, ka �īs skumjas patiesībā ir mūsu draugs, nemainīgs pierādījums tam, cik ļoti mīlējām un novērtējām to, kas nu ir zudis. Kas gan tie par cilvēkiem bez skumjām?
4. Radi miera oāzi savā iek�ējā pasaulē
Pirmajā vizītē �akijs izstāstīja man par sāpēm krūtīs un rokās � reizumis trulas sāpes, reizēm kā pēk�ņs na�a dūriens krūtīs vai zibenīga sāpju �autra lejup pa roku. Es apvaicājos, ko viņ� pats uzskata par �o sāpju cēloni.
Viņ� satraucās vēl vairāk. "Domāju, tā ir - tā ir mana sirds. Ārsts to noliedz un saka, ka tā ir tikai spriedze. Man �ķiet, viņ� tā saka tikai tāpēc, lai mani nesatrauktu."
�akijs sēdēja stīvā pozā, saliecies uz priek�u krēslā, dūrēs sa�ņaugtās rokas nolicis uz ceļgaliem. Es centos palīdzēt viņam atslābināties. Pret viņa krūtīm un delmiem varētu �ķaidīt valriekstus. Vīrietis veltīja man atvaino�anās pilnu smaidu par nespēju izpildīt manas instrukcijas. Kad sāku skaidrot, ka ilgsto�s muskuļu saspringums izraisījis sāpes un citas neparastas izjūtas, viņ� pieklājīgi uzklausīja mani, ta�u neizskatījās, ka viņ� būtu tam noticējis. Lai ko es teiktu, tas nespēja atsvabināt viņu no sāpēm.
Tā nu mēs sākām apspriest citus depresijas simptomus -traucētu domu plūdumu, ikdienas bailes, dzīves �ķietamo bezjēdzību, nemitīgo cīņu ar sevi, jo, ja viņ� saminstinātos kaut uz brīdi, iestātos kritiens vēl dziļākā depresijas bedrē.
"Haosa, ārprāta un nāves bezdibenī?" es jautāju.
"Jā," viņ� atbildēja.
Tik daudz nu būtu pateikts par maniem mēģinājumiem palīdzēt viņam atslābināties.
Klients nosauca noteico�o iemeslu, kāpēc depresijas māktiem cilvēkiem ir tik grūti ļaut sev atslābt. Nav tā, ka viņi kādā mistiskā veidā būtu zaudēju�i �o spēju. Pamatā ir bailes, ka, pārtraucot nemitīgo cīņu un ļaujot sev atslābināties, notiks kas daudz ļaunāks.
Tomēr tas nenotiks. Pārtraucot cīņu, meklējot atslābinā�anās ceļus un miera oāzi sevī, tev nedraud kritiens vēl dziļākā depresijas bedrē. Tev nedraud ārprāts un nāve.
Depresija līdzinās kritienam dziļā baseinā. Ja sāksi bezpalīdzīgi kulstīties ūdenī, saceļot �ļakatas, nokļūsi zem ūdens, tas sasmelsies mutē, degunā un acīs, un ļoti drīz tu nogursi. Savukārt, ja saglabāsi mieru, bez liekām pūlēm noturēsies virspusē un peldēsi kā pludiņ�. Lai izbēgtu no depresijas cietuma, jāļauj dabas dotajām rezervēm noturēt sevi virs ūdens. Tiklīdz beigsi �o nogurdino�o cīņu, viss būs kārtībā. Tas izklausās neprātīgi, ta�u to pa�u var sacīt par padomu, kā rīkoties, ja ma�īna iebuksējusi. Pagriezt stūri buksē�anas virzienā. Iesācējiem �is ieteikums arvien izsauc �aubas, bet pieredzēju�i �oferi zina, ka tas atbilst patiesībai.
Kā gan piespiest sevi pārtraukt cīņu un radīt miera oāzi savā iek�ējā pasaulē?
Iesākumam nepiecie�ams apgūt atslābinā�anās tehniku un regulāri trenēties. Pamatprincips ir vienkār�s - jāizvēlas kāda muskuļu grupa jebkurā ķermeņa daļā, jāsasprindzina muskuļi un pēc brī�a atkal jāatslābina. �o vingrinājumu iespējams veikt sistemātiski katrā ķermeņa daļā, beigās panākot pilnīgu atslābumu, vai arī pievērsties tie�i saspringtajai zonai - savilktajiem sejas muskuļiem, seklajai elpo�anai un saspīlējumam krūtīs � un apzināti sasprindzināt un atslābināt muskuļus, elpojot lēni un dziļi. Iesākumā lieti noderēs speciālista norādījumi. Vari pievienoties relaksācijas vai jogas nodarbību grupai vai arī iegādāties speciālu ierakstu, kas tagad pieejami pla�ā klāstā. Ja iespējams, ieteicams �o ierakstu iepriek� noklausīties. Pārliecinies, ka balss ierakstā �ķiet patīkama, un, ja pilnīgu atslābinā�anos ieteikts sasniegt ar kādas fantāzijas palīdzību, pārliecinies, ka �ī iztēles aina tev ir piemērota. Manis apmeklētajās jogas nodarbībās, cen�oties panākt pilnīgu relaksāciju, pasniedzēja ved mūs iztēles pastaigā gar ezeru un caur me�u. Viss ir labi, līdz viņa sāk runāt par eglēm. Manos iztēles me�os aug tikai eikalipti.
Nenoliedzami ir labi apgūt atslābinā�anās metodes pieredzēju�a skolotāja vadībā, jo da�ās ķermeņa daļās, iespējams, saspringums ir tik izteikts, ka vairs nemaz neatceries, kā tas ir � atslābināties. Kad sāku apmeklēt jogas nodarbības, pasniedzēja mēdza sacīt: "Tagad atslābini plecus." �is ieteikums man �ķita dumj�, jo kā gan iespējams atslābināt plecus? Pleci ir tur, kur tie ir. Tikai pēc kāda laika es aptvēru, ka pati turu plecus "tur, kur tie ir", un ka patiesi varu likt tiem atslābt. Tam sekoja atklājums, cik stīvi ir mani pleci un kā savilktas cīpslas ap padusēm, lāpstiņām un muguras aug�ējā daļā. Kāds draugs, zino�s gan jogas teorijā, gan praksē, norādīja, ka esmu ieņēmusi "sāpēs sarāvies" pozu, kaut dzīvē iztiku bez triecieniem un man vairs nebija vajadzības pēc tādas reakcijas. Es �akli apguvu jogas mācību un tagad raujos �okurā tikai īpa�os gadījumos, parasti atkārtojot plecu atslābinā�anas vingrinājumus.
Apgūstot ķermeņa atslābinā�anas metodes, vari trenēties, kad vien gadās brīva pusstunda vai atrodies grūtā situācijā un jūti pamazām krājamies spriedzi. Tomēr velti cerēt, ka ķermeņa atslābinā�ana nozīmēs arī vienlaicīgu prāta atslābumu. Uztrauco�ās domas turpina rosīties glu�i kā zaglīgas �urkas. Nepiecie�ams atrast veidu, kā nomierināt, atslābināt savas domas.
Ri�ards ir jauns vīrietis, kura dzīvē nav trūcis da�ādu grūtību. Kādu vakaru, kad mēs Linkolnas Depresijas pa�palīdzības grupā klausījāmies iemīļotos ierakstus, Ri�ards man pavēstīja, ka atnesis līdzi savu iecienītāko ierakstu � tokātu no Vidora Piektās ērģeļu simfonijas. "Katru reizi, kad to klausos," viņ� teica, "depresija atkāpjas." Tas jāatklāj arī tev - kādi skati vai skaņas palīdz izrauties no realitātes apburtā apļa un nonākt īstākā, skaistākā un svarīgākā vietā, kaut kur ārpus sevis novilktajām robe�ām. Es raugos debesīs vai uz kokiem, vai putniem, bet parasti uz visiem trim kopā. Esmu dzīvojusi trīs mājās da�ādās Anglijas daļās, un katra no tām par spīti daudziem trūkumiem ļāva no visiem logiem netraucēti vērot debesis, kokus un zāli. Mans dārzs dāvā man mieru un spēku. Atlicinot laiku dabas vēro�anai, mūzikai vai dzejolim, mēs atrodamies koncentrēta miera stāvoklī, kas ir meditācijas pamatā. Meditācijas mērķis ir atrast mierpilnu vietu sevī un izmantot to kā drosmes un spēka avotu. Meditācija nenozīmē sēdē�anu sakrustotām kājām dienām ilgi, transu un da�ādas dīvainības. Tā ļauj tev atklāt to, kas bijis zināms visiem ļaudīm, visām kultūrām un visām reliģijām. Le�āns, kura lieliskās grāmatas par meditāciju noteikti ir lasī�anas vērtas, reiz rakstīja:
Mēs meditējam ar mērķi atgriezties, atrast un atjaunot kādu savas būtības daļu, kas mums reiz bijusi, kaut tolaik to skaidri neapzinājāmies. Vēlāk esam to pazaudēju�i, nezinot, kas tas īsti ir un kad un kur notika zaudējums.
�ī nostāja atbilst Kri�namurti mācībai: "Nav nekur jādodas. Tu jau tur esi." Viņ� ir teicis:
Ej gar jūras krastu un ļauj sevi pārņemt meditācijas plūsmai. Ja tā notiek, nemēģini vēlāk dzīties tai pakaļ. Tu notversi tikai atmiņas par to, kas bija, un tas, kas bija, ir tik vien kā tā, kas ir, nāve. Vai, klejojot starp kalniem, ļauj it visam stāstīt tev par dzīves skaistumu un sāpēm, atmodinot apziņu par tavām skumjām un to galu.
Meditācijai ir senas tradīcijas kristie�u kultūrā,
Ja kāds ilgojas pēc patvēruma ārpus kristie�u ietekmes, mūsdienās Lielbritānijā, Amerikā un Austrālijā ir vairākas Austrumu filosofijas sekotāju kopienas, kas piedāvā vientulības un meditācijas pieredzi. �āda pieredze var būt gandrīz tikpat efektīva kā psihoterapija, jo budisma, daoisma, vēdantas un jogas mācību sludinātie principi daudz neat�ķiras no psihoterapijas atziņām.
Tā kā joga ir ieguvusi ārkārtīgu popularitāti, jādomā, tev ir iespēja pievienoties kādai jogas nodarbību grupai netālu no savas dzīvesvietas. Ja uztraucies, ka izskatīsies smieklīgi triko un zeķbiksēs (ikviens izskatās smieklīgi, ģērbies triko uz zeķbiksēs), apmeklē nodarbības treniņtērpā vai ērtās biksēs un krekliņā. Tev vajadzēs arī paklājiņu, piemērotu tavam augumam, un nelielu spilvenu. Nodarbības laikā nav nekādas sacensības. Katrs cilvēks strādā savā ritmā un savā līmenī. Kā alla� teica mana pasniedzēja: "Ej tik tālu, cik vien vari - tad vēl mazliet tālāk." Jogas nodarbībās mācās stiept ķermeni, ieņemt da�ādas pozas, kontrolēt elpo�anu, atslābināties, pievērst uzmanību sev �eit un tagad (to sauc par centrējumu) un meditēt.
Neatkarīgi no tā, vai pievienojies meditācijas nodarbībām, meditācijas apgū�ana tev var būt ļoti noderīga. Nepiecie�ams atrast pareizo, sev piemēroto meditācijas veidu. No citiem tu dzirdēsi da�ādus ierosinājumus, kurus vari izmēģināt, lai atrastu sev piemērotāko. Lai kuru meditācijas ceļu tu izvēlētos, tam jābūt vienīgi tavam.
Iesākumam nepiecie�ams atrast vai radīt sev brīvu laiku un telpu. Varbūt no tā cietīs darbs vai vajadzēs lūgt ģimeni atstāt tevi vienatnē uz kādu stundu. Vispirms jānosaka ērtākā sēdē�anas poza. Gulēt nav ieteicams, jo vari aizmigt un zaudēt uzmanības noturību. Iespējams sēdēt pozā sakrustotām kājām uz grīdas (sēdē�ana uz neliela spilvena palīdz justies ērtāk) vai arī sēdēt krēslā, kurā jūties ērti. Da�i cilvēki apsedz galvu ar �alli; da�i aizver acis; citi koncentrē uzmanību uz nelielu objektu, piemēram, akmeni vai ziedu. Tad seko centrējuma process, kura laikā nepiecie�ams sakopot domas, apzināties, kur tu esi, kā sēdi un kā jūtas tavs ķermenis. Elpojot lēni un dziļi, tu koncentrējies uz kaut ko vienu. Iespējams, tev tīk vērot, kā elpa atstāj ķermeni un atkal atgrie�as. Vari skaitīt elpas vilcienus, un katru reizi, kad uzmanība zūd, atsākt skaitī�anu no jauna. Vari iedomāties kādu krāsu un meditācijas laikā vērot to ar savu iek�ējo redzi. Tāpat iespējams izvēlēties kādu vārdu vai frāzi un atkārtot to atkal un atkal, vēr�ot visu uzmanību �ai darbībai. Tā var būt mantra, pārņemta no Austrumu literatūras, vai frāze ar īpa�u nozīmi, piemēram, "mīlestība un cerība" vai "miers un gaisma", kā arī iemīļots dzejas pants, piemēram, Norid�as D�uliānas rindas:
Viss būs labi, un viss būs labi, un viss, kas būs, būs labi.
To darot, prātā nāks citas domas. Ļauj tām iet un nākt, kamēr neatslābsto�ā uzmanībā turpini skaitīt savus elpas vilcienus, vērot krāsu vai arī atkārtot mantru vai dzejas pantu. Iespējams, iesākumā tas �ķitīs ļoti grūti, ta�u neatlaidies. Varbūt pirmajā reizē izdosies nosēdēt vien pāris minūtes, ta�u drīz tevi gaidīs atklājums, ka sēdē�ana meditācijas pozā ne tikai ir patīkama, bet arī dod ilgsto�u mieru un atslābumu. Pamazām pēc pa�a cilvēka dabiskās vēlmes meditācijas pozā pavadītais laiks arvien pagarinās. Saprotams, gadīsies nelāgas dienas, kad raizes ielauzīsies tavās domās un novērsīs uzmanību no tā brī�a realitātes, ta�u padoties nedrīkst. Lai nelāgās dienas nāk un iet.
Aptverot, ka itin nekas, pat ne drūmākā, briesmīgākā dzīves diena neturpinās mū�īgi, cilvēks gūst spēju ļaut da�ādiem notikumiem nākt un iet, pievēr�oties vienīgi tagadnei. Meditācijas laikā mēs apgūstam
Lai spētu atslābināties un meditēt, savaldīt uzmanību un spontāni rīkoties, vispirms jāiemācās uzticēties sev, bet tas nav iespējams bez uzticē�anās citiem.
5. Uzdrīkstē�anās uzticēties sev un citiem
Uzskatot sevi par ļaunu, nepieņemamu sev un citiem, nav iespējams uzticēties sev. Ja baidies, ienīsti un apskaud citus cilvēkus, nav iedomājams, ka varētu viņiem uzticēties. Kad reliģiskā vai filosofiskā pārliecība raisa bailes un pesimismu, nevari uzticēties Dievam vai jebkuram varenajam spēkam, kas, tavuprāt, valda pār Visumu. Cilvēks, kur� neuzticas nevienam, nemitīgi atrodas baiļu varā.
Bija laiks, kad spēji uzticēties citiem un apkārtējai pasaulei. Ta�u tad viņi pievīla tavu uzticē�anos un pasaule deva negaidītus un briesmīgus triecienus. Tas notika gan bērnībā, gan pieaugu�a cilvēka dzīvā
Depresijas laikā cilvēks it kā nostājas aizstāvības pozā, kuru pirmo reizi ieņēma bērnībā, lielās briesmās. Mums patīk uzskatīt bērnus par nevainīgiem tajā ziņā, ka viņi nav atbildīgi par saviem viedokļiem un rīcību - noteico�ā �eit ir pieaugu�o attieksme. Tomēr ikviens bērnībā nonāk morālas dilemmas priek�ā, spiests izvēlēties vienu no rīcības variantiem. Būdami jauni un nezino�i, mēs da�reiz varam saredzēt tikai divus variantus, kaut patiesībā eksistē arī citas iespējas. Lai kā arī būtu, bērnībā mēs varam izvēlēties un to arī darām. D�ekijas stāstā par Nodija pulksteni bērnam jāiz�ķir morāla dilemma, kas bie�i vien jārisina arī pieaugu�ajiem - vai atklāt patiesību un nolemt sevi un citus cie�anām, vai arī melot, atbrīvojot citus no cie�anām un riskējot tikt pieķertam melos.
Lai izdarītu krasu izvēli starp divām drūmām perspektīvām, bērnam jāizsprie�, vai viņam pietiks drosmes īstenot savu apņem�anos. Kad jāizvēlas, vai uzņemties vainu pa�am vai arī vainot vecākus, bērns var izrādīties pietiekami drosmīgs, lai atzītu, ka cilvēki, no kuriem viņ� pilnībā atkarīgs, ir nelietpratīgi vai ļauni un ka tagad viņam pa�am vajadzēs parūpēties par sevi. Turpretī cits bērns, iespējams, ir pārāk nobijies, lai uzņemtos atbildību par sevi, un tā nu viņ� izvēlas būt tas ļaunais un vainīgais. Tā vienā ģimenē, vienu un to pa�u vecāku aprūpēti, var izaugt divi ļoti at�ķirīgi cilvēki - dumpinieks ar neatkarīgu raksturu un otrs bērns, kas ir pakļāvīgs un pārlieku atkarīgs no citiem. Bērnībā mēs izdarām noteiktu izvēli. Pieaugu�a cilvēka vecumā mēs varam to brīvi mainīt. Es atkārto�u vēlreiz:
Ja bērns ir pieņēmis lēmumu pakļauties vecāku prasībām, viņ�, iespējams, centīsies atvieglot sev dzīvi, iegalvojot, ka vecāki arvien rīkojas labi un gudri un ka viņi nemaldīgi zina, kā bērnam būtu labāk. Tomēr pierādījumi, kurus sniedz pa�a acis un ausis, liecina par pretējo. Vecāki ir tikai cilvēki un tātad var kļūdīties. Pat labākie un gudrākie vecāki reizēm pieļauj kļūdas. Arī tad, ja vecāki mīl savus bērnus, viņi reti tos saprot. Ikviens bērns ilgojas pēc visgudrākajiem, vislabākajiem, visstiprākajiem un vissaproto�ākajiem vecākiem. Nevienam nav viegli pārdzīvot dziļo vil�anos, atklājot, ka nekas no tā nav patiesība. Turklāt, ja bērns ir samierinājies ar ļauna un nepieņemama cilvēka zīmogu, gribēdams attaisnot vecākus savās acīs, viņ� nespēj paciest domu, ka nestais upuris izrādījies veltīgs, muļķīgs zaudējums. Tad viņ� pūlas sev iestāstīt, ka tas tā nav. Viņ� ir gatavs melot sev, lai nezaudētu ticību vecāku nevainojamībai.
Liekot sev noticēt meliem, mēs nodarām sev lielāko ļaunumu, kāds vien iespējams �ajā pasaulē Tas alla� izraisa cie�anas, savas un citu cilvēku cie�anas. Sieva, kura ietiepīgi turpina ticēt, ka viņas savtīgais vīrs, alkoholiķis, "gādā par ģimeni", parasti beigu beigās ziedo savu bērnu labklājību vīra interesēs. Vīrs, kur� pamanījies iestāstīt sev, ka fanātiskā nodo�anās darbam "nāk par labu visai ģimenei", aizver acis uz sievas cie�anām un bērnu dusmām. Pietiekami ilgi maldinot sevi, cilvēks zaudē spēju at�ķirt patiesību no meliem. Zaudējot patiesības nojausmu, iestājas savas personības apziņas zaudējums. Nav jābrīnās, ja kāds depresijas mākts cilvēks sacīs: "Man �ķiet, ka es nemaz neeksistēju." Cits teiks: "Es nespēju kontrolēt savu prātu."
Tā vai citādi �is ceļ� ved uz depresijas cietumu. Cilvēks, kuram nav pa spēkam uzticēties sev, jūtas pilnīgi bezpalīdzīgs.
Meli atņēmu�i spēju izprast un apzināties sevi. Less Marijs ir slavens austrālie�u dzejnieks un cilvēks ar pla�ām zinā�anām par depresiju. Kad Gvineta Lūisa pavaicāja dzejniekam, ko viņ� uzskata par depresijas pretlīdzekli, viņ� nevilcinoties atbildēja, ka tā ir "patiesība". Gvineta Lūisa atklāja, ka depresija "smeļas spēkus slepenībā".
Neuzticē�anās un melo�ana sev ir briesmīga izvēle, tomēr tā nav neatgriezeniska. Pēc kāda laika tu vari izdarīt citu izvēli - uzņemties atbildību par sevi un uzticēties sev. Pieņemot sevi, tu vari atrast savu īsto "es". Tu vēl neesi aizgājis uz neatgrie�anos vai pārstājis eksistēt. Tev tikai jāļauj sev būt
Kad dzirdu klienta apņem�anos "būt sev pa�am", es nemaldīgi zinu, ka mūsu tik�anās reizēm drīz pienāks gals. Kādu dienu Veļa paziņoja, ka nolēmusi vairs neraizēties par savu neatbilstību ideālas mātes, sievas un meitas lomai. Viņa bija pieņēmusi lēmumu neizlikties un būt pati. "Viņi būs spiesti pieņemt mani tādu, kāda esmu," Vela sacīja. "Es negrasos palikt uz vietas un gaidīt tikai tāpēc, ka bērniem �ķiet � man tas būtu jādara. Vairs nelolo�u cerības, ka manām interesēm pilnībā jāsaskan ar vīra vēlmēm. Ja vēlē�os strādāt dārzā vai fotografēt, tad darī�u to. Es centī�os pieņemt savu māti ar visiem viņas trūkumiem un labajām īpa�ībām. Ja viņa vēlēsies mūs apdāvināt, es nemēģinā�u iebilst." Nākamajā tik�anās reizē Vela sacīja: "Es gribētu paņemt trīs mēne�u pārtraukumu. Vēlos pārliecināties, vai spēju tikt galā pati, bez citu palīdzības." Es zināju, ka ar viņu viss būs kārtībā, glu�i tāpat kā ar Niku.
Niks bija ļoti izskatīgs, asprātīgs jauneklis, kura sabiedrība man alla� sagādāja prieku. Viņ� pats gan uzskatīja sevi par garlaicīgāko cilvēku pasaulē, spējīgu sagandēt omu jebkuram. Niks uzskatīja, ka vērtīgam ieguldījumam ikvienā sociālā grupā ir ļoti liela nozīme. Bērnībā viņ� bija apguvis to kā galveno kritēriju, pēc kura viņa vecāki vērtēja cilvēkus, un pieņēmis to kā neap�aubāmu patiesību, attiecinot uz sevi un citiem. Par nelaimi Nikam trūka ticības, ka viņ� no tiesas spēj dot vērtīgu ieguldījumu. Viņa ģimenes un draugu sabiedriskās dzīves centrā atradās bārs, kurā viņi regulāri pulcējās piektdienu un sestdienu vakaros. Niks mēdza ilgi gatavoties �iem vakariem, piemeklējot sev piemērotu apģērbu un saspringti cen�oties izgudrot da�neda�ādas asprātības, ar kurām paspīdēt draugu priek�ā. Tomēr, tiklīdz viņ� aizgāja uz turieni, uzmācās neērtības izjūta un mēle �ķita kā sasaistīta. Niks jutās no�ēlojami. Viņ� nejaudāja nedz izvairīties no �iem tik�anās vakariem, nedz mazināt to nozīmi savās acīs. Depresija turpinājās, līdz kādu dienu viņ� ieradās manā kabinetā, starodams laimē. Niks paskaidroja, ka pagāju�ajā piektdienā, gatavojoties gājienam uz bāru, viņ� negaidot pieņēmis lēmumu: "Es apņēmos atpūsties un atslābināties, neizliekoties par to, kas neesmu. Tā arī izdarīju -necentos sprēgāt asprātībā un par katru cenu iepatikties. Pamazām sāku izbaudīt �o vakaru. Jocīgi, bet, kad pārstāju uztraukties par to, ko teik�u, man patiesi izdevās pateikt to, ko biju vēlējies. Kad mēģināju par varītēm pateikt kaut ko noteiktā brīdī, piespiest sevi, sakāmais alla� izdevās sve�s un samocīts - no tā nebija nekādas jēgas. Tomēr tajā nedēļas nogalē es spēju pateikt to, ko biju nodomājis, un pārējie mani uzklausīja. Tas notika piektdienas vakarā, kad es darīju to pa�u ko vienmēr � mazgāju matus un visu pārējo. Pār mani nāca piepe�a atklāsme, ka es varu no tā visa atteikties, ja vien vēlos. Tā kā es tik ļoti baidījos no �iem vakariem, es sāku domāt, kāpēc man vispār jāuztraucas par citiem cilvēkiem, ja tas man liek justies tik slikti. Es ie�u turp tikai tāpēc, lai gūtu no tā prieku. Tiklīdz biju tā nodomājis, uztraukums acumirklī pagaisa. Patiesībā es pat jutos kā cits cilvēks. It kā es sevi vairs nepazītu. Esot kopā ar vecākiem, man vienmēr �ķita, ka nedrīkstu teikt neko tādu, kas varētu viņiem nepatikt, un beigu beigās neteicu neko. Tovakar es negaidot jutos apskaidrots. Mēs devāmies uz to pa�u bāru, kā jau katru piektdienas vakaru, ta�u nu tā man �ķita pavisam cita vieta, aizraujo�āka, ar svaigām vēsmām. Tur viss bija lieliski." Pēc �ī brīnumainā atklājuma mani pakalpojumi viņam vairs nebija vajadzīgi, un turpmāk pirmdienu rītos mani neiepriecināja Nika klātbūtne.
Neuzticē�anās citiem cilvēkiem ietekmē mūs daudz da�ādos veidos. Varbūt tu vēlies doties atvaļinājumā, bet nespēj iz�ķirties un iekāpt lidma�īnā, baidoties pilnībā uzticēt savu dro�ību kādam citam. Vai varbūt tu reti izej sabiedrībā, jo baidies izmantot sabiedrisko tualeti vai pat tualeti draugu mājās, �auboties par tīrību. Neuzticē�anās sev un citiem ievērojami sare�ģī dzīvi, kā D�īna to trāpīgi aprakstījusi savā vēstulē.
Manas dienas aizrit sarkanā neganta niknuma miglā. Es spēju atrast visu veidu attaisnojumus savam niknumam, bet galvenais no tiem ir bērni�ķīgā nesamierinā�anās ar neapgā�amo faktu, ka pasaule nav ideāla. Esmu sapratusi, ka vajadzēs gaidīt moko�i ilgi, līdz man izdosies pilnībā pieņemt �o faktu. Tagad mani ļoti uztrauc kāds jautājums - ko, pie velna, tikmēr iesākt ar �īm nebeidzamajām dusmām? Domāju, esmu atradusi atbildi. D�eks norādīja, ka dusmu krā�anos var laikā pamanīt un novirzīt prom, ta�u man tas �ķiet pārāk sare�ģīti. Galu galā mana dzīve lielā mērā ir pakārtota Emīlijas vajadzībām, un tas nozīmē, ka esmu spiesta aizturēt dusmas, līdz radīsies piemērots brīdis to izpau�anai - grūti atbrīvoties no akla niknuma un vienlaikus kontrolēt savas emocijas, liekot attēlu domino. Jau dzirdu tevi sakām: "Kur� teica, ka tas būs viegli?" [..] No kurienes gan cēlu�ās visas �īs dusmas? Tās krājas un krājas jau nedēļām ilgi, kop� mūsu mājā pirmo reizi sākās draugu un radu iebrukums. Man ir grūti būt pilnīgi godīgai attiecībās ar citiem, jo galvā bez mitas maisās domas par to, kas man jādara, ko man vajadzētu darīt. Iekams es apprecējos, mana māte vai no ādas ārā līzdama kritizēja visus manus draugus, un vēlāk es pārņēmu viņas standartus cilvēku vērtē�anai. Saprotams, tā man neizdevās atrast nevienu piemērotu manai gaumei! Es joprojām netieku vaļā no aizspriedumiem, un ir grūti kontrolēt savu reakciju, ļaut brīvu pieeju savai sirdij un mājai. Man arvien neizdodas izdibināt savas patiesās izjūtas par sastaptajiem cilvēkiem.
Da�kārt neuzticē�anās nozīmē nemitīgu vēlmi pēc pateicības. Tu nevari noticēt ģimenes un draugu paustajām mīlestības jūtām bez vārda runas. Sniedzot viņiem kaut ko - dāvanas, pieķer�anos vai savu laiku un pūles -, tu sagaidi nepārprotamu pateicību pēc principa "ticu tam, ko redzu". Nesaņemot cerēto pateicību, cilvēks jūtas pamests novārtā un sāk sūdzēties. Teiciens "pēc visa, ko es darīju tavā labā" ir atsve�inājis daudz vairāk bērnu un vecāku, nekā jebkura vecāku cietsirdības izpausme.
Parasti neuzticē�anās veicina noslēpumainību un nevēlē�anos atklāties. Tā tu vari vienlaikus aizsargāt sevi un kontrolēt citus, jo viņu rīcībā ir tikai ierobe�ots informācijas daudzums. Tu jūti vajadzību pēc kontroles, it sevi�ķi pār cilvēkiem, kurus mīli un no kuriem esi atkarīgs. Tā ir nemitīga cīņa par varu, kaut mīlestības do�anai un saņem�anai jānotiek no brīva prāta.
Uzticē�anos citiem cilvēkiem nedrīkst likt �aurajos "vai nu -vai" rāmjos - vai nu uzticies kādam, vai nē Ikvienam tā var ļoti at�ķirties atkarībā no situācijas un citiem apstākļiem. Lai noteiktu, kad uzticē�anās ir pieļaujama, nepiecie�ams visā pilnībā izprast otru cilvēku. Da�reiz nespējam uzticēties kādam tikai tāpēc, ka nepārzinām situāciju, kas ietekmējusi �o cilvēku. Kā piemēru var minēt situāciju, kad māte �ausmās atklāj - viņas dēls zog naudu no maka un tērē to saldumiem. Viņa gan nezina, ka dēls tādā veidā cen�as nopirkt sev popularitāti skolā un pietiekami neuzticas mātei, lai atklātu viņai patiesību.
Riskējot uzticēties, mēs uzzinām vairāk par sevi un citiem. Tad iespējams apzināti pieņemt lēmumus par uzticē�anos un neuzticē�anos, izvairoties no akliem aizspriedumiem. Atceries, uzticē�anās nozīmē cerību, savukārt cerība saistīta ar nenoteiktību. Paļaujoties uz sevi un citiem, cilvēks ir gatavs samierināties ar nenoteiktību.
Bērnībā tu, iespējams, nebiji gatavs pieņemt nenoteiktību un izlīdzējies ar vienkār�otu skatu uz pasauli, kur valda prognozējams Dievs, kur labos darbus atalgo, bet ļaunums tiek sodīts. Atklājot, ka pasaule nav iekārtota pēc �iem tiesas un taisnības likumiem, tu juties nodots. Mans draugs D�efrijs Rasels, viduslaiku vēsturnieks un pārliecināts kristietis, kur� pētījis, kā gadu gaitā mainīju�ies priek�stati par ļaunumu,
Vēl viens aspekts, sastopoties ar nāvi, ir izjūta, ka tas nav taisnīgi, jo mēs ta�u esam biju�i tik labi zēni un meitenes. Vai atceries vienu no �ausmino�ākajām fotogrāfijām par dzīvi Var�avas geto? Mazs zēns, aptuveni desmit gadu vecs, sarāvies pie sienas, tuvojoties �etriem pamatīgi apbruņotiem nacistiem. Viņa sejas izteiksmē var skaidri nolasīt: "Māmiņa ta�u teica, ka man nekas nenotiks, ja es bū�u labs zēns." Kamēr vien ticēsim ilūzijai, ka Dievs, Visums vai kas cits nekaitēs mums, ja turpināsim būt labi, paklausīgi bērni, mēs nespēsim gūt jēgpilnu izpratni par nāvi (un arī dzīvi, kā tu trāpīgi norādīji savā grāmatā).
Neuzticē�anās Dievam un Visuma kārtībai skaidrojama ar rūgtu vil�anos pagātnē un kāda nodevību. Cilvēks glu�i vienkār�i nespēj pieņemt, ka dzīvē ik uz soļa jārēķinās ar risku un ka neko nevar iepriek� paredzēt. Tomēr viņ� cen�as smelties spēkus pārliecībā, ka viss būs kārtībā, kamēr viņ� centīsies rīkoties labi un pareizi. �eldons Kops dēvē �o stāvokli par "pseidonevainību".
Nevēlēdamies paciest dzīves nenoteiktību, sare�ģītību, tās neizbēgamību, mēs tiecamies pēc skaidrības, meklējot kādu, kur� spēs to nodro�ināt. Mēs stūrgalvīgi bez mitas meklējam kādu gudro, burvi, labo aizbildni, kādu, kur� norādīs pareizo ceļu.
Bez �aubām,
Mēs ilgojamies pēc kaut kā, kas savedīs visu kārtībā. Zāles gar�o draņķīgi. Vai lietot tās tikai tāpēc, ka neko citu nevar darīt? Varbūt vismaz var izlūgties solījumu, ka zāles vajadzēs dzert tikai vienreiz, tās negar�os pārlieku slikti, pa�sajūta uzlabosies tūlīt un ka nebūs jāno�ēlo savs lēmums ? Nē? Nu tad vismaz esam pelnīju�i konfekti par labu uzvedību.
Bet ja nu mēs runājam pa�i ar sevi? Ja nu iedomātais klausītājs nemaz neeksistē? Ja nu vienīgais gudrais, vienīgais burvis un labais aizbildnis, uz kura palīdzību jebkad varu cerēt, esmu es pats, tik bezpalīdzīgais, viegli ievainojamais es? Ko tad?
Nudien - ko tad? Vai pavadīt dzīvi kāda, kur� tevi aizsargās, meklējumos? Vai pieķerties vecākiem, cerot, ka viņi reiz pārvērtīsies labajos aizbildņos, kurus esi sev izsapņojis? Vai censties pārvērst savu partneri ilgotajā ideālā? Turpināt cerēt, ka Dievs atbildēs tavām lūg�anām un atalgos par labajiem darbiem? Meklēt ārstu, kur� darīs galu sāpēm ar burvju tableti? Varbūt meklēt terapeitu, kur� ar burvju nūjiņas vēzienu izbeigs cie�anas? Varbūt ir kāds guru, kuram pa spēkam paveikt brīnumu. Ja vien izdotos viņu atrast. Ta�u, satiekot guru, viņ�, visticamāk, sacīs tā:
Tam, kur� vēlas atrast guru, vispirms jāmeklē sevī. Meklējot guru tikai ārpusē, nemēģinot ieskatīties sevī, viņ� apzināti un neapzināti muļķo sevi. Cilvēkam, kuram nav ticības un pārliecības par savu iek�ējo guru, bet kur� cer to atrast kādā no ārpuses, iespējams, brīdi izdosies baudīt savas ilūzijas, ta�u reiz viņam būs no tām jā�ķiras.
Vārds
Tātad, lai atrastu ceļu ārā no depresijas cietuma, nepiecie�ams sev uzticēties. Tu vaicāsi - kā to izdarīt, ja esmu tik izmisis un bezpalīdzīgs? Filosofs D�ozefs Nīdems uzskatīja, ka neko labāku nemaz nevar vēlēties:
Vājumā slēpjas spēks. Ja paliksim vāji un atvērti pasaulei, turpināsim kustēties un nonāksim līdz punktam, kur iespējama vien pado�anās, kur zināsim, ka nav nekādas jēgas, ne mazākās jēgas tam, ko darām, kurp ejam, un necentīsimies kaut kam pieķerties un kaut ko uzbūvēt no nekā, būsim sasniegu�i stāvokli, ko pēc Rietumu tradīcijām dēvē par izmisumu. Cits nosaukums, ko var piemērot izmisumam, ir dziļa atvērtība. Kad esi izmisumā, kad nonāc līdz pēdējai robe�ai, tikai tad nāks gaidītā palīdzība.
6. Atrodi kādu, ar kuru visu pārrunāt
Palīdzība nāk no diviem avotiem - no sevis un citiem cilvēkiem. Tomēr palīdzību no citiem nav ko gaidīt, ja neesi gatavs to atrast un pieņemt. Svarīgi atrast cilvēkus, kuriem vari atklāties, un pārvarēt savu paradumu paturēt visu pie sevis. Iespējams, cilvēks nudien ir gatavs kādam atklāties, ta�u tuvumā nav nevienas piemērotas uzticības personas. Ģimene viņā neklausīsies, bet ārsts labprātāk izraksta recepti nekā mēģina ieklausīties.
Tātad tev jāatrod kāds, kur� klausīsies. Parasti �ai lomai vislabāk noder cilvēks ārpus ģimenes loka un, iespējams, arī ārpus darba kolektīva - kāds, kuram nav iemesla pretoties pārmaiņām tevī vai justies vainīgam par to, kas varētu atklāties sarunas laikā. Tam nav noteikti jābūt vienam cilvēkam. Atstājot cietumu, tu savā ceļā satiksi da�ādus guru, cilvēkus, kuri ienesīs gaismu tumsas valstībā. Medicīnas māsa uzklausīs tavas raizes par veselības stāvokli un lietotajām zālēm un atradīs īstos mierinājuma vārdus. Iespējams, draugs palīdzēs tikt galā ar ģimenes pienākumu nastu. Draudzes vadītājs vai priesteris uzklausīs tavas reliģiskās �aubas un bailes un dalīsies drosmē un uzticībā, kas ļaus pārvarēt pārbaudījumus. Protams, ne vienmēr izvēlētā uzticības persona attaisnos cerības. Nereti medicīnas māsa strupi atcirtis, ka ārsts zina labāk, un mudinās dzert zāles. Varbūt draugi būs pārņemti ar savām raizēm un negribēs neko dzirdēt par tavām problēmām, bet da�iem draud�u vadītājiem un priesteriem nepiemīt nenieka sapratnes un iecietības, un, nonākot aci pret aci ar īstām cie�anām, viņi tūlīt meklē glābiņu reliģiskās frāzēs. Lai kā arī būtu, "kas meklē, tas atrod" jeb "skolotājs nāk, kad skolnieks ir gatavs". Kad būsi gatavs doties ceļojumā bez kartes, satiksi draugus, kas tevi uzklausīs un pavadīs kādu ceļa gabaliņu.
Varbūt tev būs pa prātam konsultācija pie profesionāļa, kura darbs ir uzklausīt cilvēkus. Piemērotu speciālistu var atrast Valsts veselības dienestā vai arī starp privāti praktizējo�iem terapeitiem. Meklējot ceļu ārā no depresijas cietuma, ievērojamu palīdzību var sniegt sarunas ar cilvēkiem, kuri reiz atradu�ies depresijas varā, bet spēju�i tikt tam pāri. Tonijs Lūiss laikrakstā
Es vēlētos sniegt da�us ierosinājumus tiem, kuri nonāku�i līdzīgā situācijā, kādā reiz atrados es. Pirmkārt, jāatzīst un jātic atveseļo�anās iespējai, lai cik tas tobrīd ne�ķistu bezcerīgi. Otrkārt, nepiecie�ams parūpēties par labu un veselīgu uzturu. Emocionālas dabas problēmas patērē daudz enerģijas, un cilvēks, kur� nebūs pienācīgi paēdis, jutīsies noguris. Turklāt gremo�anas sistēma strauji reaģē uz stresu (vienkār�s piemērs �im apgalvojumam ir fiziskās izjūtas, ieraugot �au�alīgu skatu), un, ja cilvēks nepārtraukti atrodas trauksmes stāvoklī, kuņģis lielā daudzumā ra�o skābi, kas būtu jāneitralizē.
Laba fiziskā forma ir ne mazāk svarīga. Pēc fiziskas piepūles es alla� jūtos labāk, tāpēc piedalos jogas nodarbībās, dodos garās pastaigās un daudz peldu. (Starp citu, man tikai �ogad izdevās pārvarēt savas desmit gadus ilgās bailes no ūdens.) Jāatzīst, man ļoti noderēja ikdienas kārtības ievie�ana. Bez darba grafika diena var �ķist bezgalīga un ļoti grūti pieņemt pat niecīgākos lēmumus. Tāpēc iesaku tūlīt pēc piecel�anās no gultas izveidot to darbu sarakstu, kurus esi iecerējis todien paveikt, un to ievērot. Man tas patiesi palīdzēja. Ļoti noderēja arī kontakts ar cilvēkiem klubā, kura biedrs es biju. �ajā draudzīgajā, uzmundrino�ajā atmosfērā es jutos dro�ībā.
Man ļoti palīdzēja vienkār�as sarunas ar citiem. Lielu mierinājuma devu smēlos no cilvēkiem, kuri pieredzēju�i to pa�u, ko es.
Meklējot piemērotu uzticības personu, vērsies pie draugiem un paziņām. Nereti, pirmo reizi tiekoties ar klientiem, man neviļus rodas iespaids, ka viņiem nav neviena pa�a drauga visā pla�ajā pasaulē. Viņi runā tikai par savu ģimeni. Protams, viņi tiekas arī ar cilvēkiem ārpus sava ģimenes loka, ta�u pat nesapņo, ka reiz varētu apspriest savas personiskās problēmas ar draugiem un paziņām. Depresija pavisam noteikti nav iekļauta apsprie�amo tēmu sarakstā. Klienti uzskata depresiju par apkaunojumu un baidās, ka draugi nicinās viņus vairāk nekā iepriek�. Kādu dienu kaut kas atgadās, un patiesība nāk gaismā. Raugi, izrādās, klienta draugs pats reiz cietis no depresijas un spēj dot noderīgus, iedro�ino�us padomus no savas personīgās pieredzes.
Draugi ir brīni�ķīgi cilvēki. Mani nemitīgi moka no�ēla par to, ka neveltu vairāk laika saviem draugiem - es varētu rakstīt viņiem bie�āk un garākas vēstules, bie�āk viņus apciemot, bie�āk aicināt pie sevis -, ta�u draugi ir neatņemama manas iek�ējās pasaules iedomu kartes sastāvdaļa, glu�i kā milzīgi akmens tēli. Mani draugi ir cilvēki, ar kuriem nemitīgi sarunājos. Reizi pa reizei sarunās iestājas garāka pauze, jo daudzi mani draugi dzīvo Austrālijā vai Amerikā, tomēr sarunas pavediens nekad nepārtrūkst pavisam.
Lai cilvēks no paziņas pārtaptu par draugu, viņam jāvelta laiks un uzmanība. Ja tev nav draugu, tad tāpēc, ka esi noslēdzies sevī, liedzot apkārtējiem savu uzmanību un laiku. Reizēm noslēgtība skaidrojama ar bailēm no atraidījuma. Da�kārt citu cilvēku sabiedrība var �ķist garlaicīga, veltīga laika �ķie�ana. Tomēr, ja vēlies atrast ceļu ārā no depresijas cietuma, bez draugiem neiztikt.
Kerola Perisa reiz iztaujāja �etrdesmit sievietes, kuras mitinājās Lembetā, Londonā. Viņa vaicāja par veselības stāvokli un draugiem. Kerola noskaidroja, ka tikai trīspadsmit sievietes no �etrdesmit nebija "kādā dzīves brīdī, būdamas sievas un mātes, apmeklēju�as ārstu un saņēmu�as trankvilizatora vai antidepresanta receptes". Vaicājot, vai viņām ir kāds tuvs draugs, atklājās, ka desmit sievietēm nav neviena tuva drauga, bet lielākajai daļai pārējo sievie�u tāds ir tikai viens. Daudzas bija stipri pieķēru�ās savām ģimenēm. Kāda no viņām atzinās: "Gandrīz visas darī�anas mēs kārtojam ģimenes lokā, visi bez izņēmuma. Arvien sazvanāmies, kad gribam kaut ko darīt. Mēs katru dienu runājam pa telefonu. Māsai es varu uzticēt gandrīz visu. Tomēr noteicēja ģimenē joprojām ir māte, un bez viņas ziņas nekas nenotiek."
Cita sieviete stāstīja: "Kad mana māte vēl bija dzīva, mēs katru dienu pavadījām kopā. Domāju, tolaik man nevienu citu nevajadzēja. Mātes nāve man bija liels trieciens. Ar viņu varēju runāt par pilnīgi visu, pat ar vīru man nav tik tuvu attiecību. Man nez kāpēc �ķiet, ka attiecībās ar daudziem vīrie�iem nemaz nav iespējams panākt īstu tuvības izjūtu."
Sievie�u draudzības vērtība tika saskatīta kopīgā pieredzē. Kāda sieviete sacīja: "Ja pārstātu tikties ar draudzenēm, es jau atkal nostātos uz vientulības takas, vai ne? Ja mēs vairs nebūtu draudzenes, es atgrieztos turpat, kur biju iepriek�, un depresija atsāktos no jauna. Daudz vieglāk ir to apspriest ar draudzenēm, nevis vīru. Kaut viņ� ir lielisks puisis, tomēr nespēj to saprast. Viņ� nudien nesaprot. Vīrs visu dienu pavada darbā, tāpēc neizprot situāciju līdz galam. Meitenes izrāda lielāku līdzjūtību. Mēs atrodamies vienā laivā. Visām manām draudzenēm ir mazi bērni, un, ja esmu par kaut ko nobēdājusies, pēc izrunā�anās ar viņām jūtos daudz labāk."
Kerola Perisa piemetināja: "Manis intervētās sievietes aizrautīgi stāstīja par to, kā draudzeņu atbalsts palīdz tikt galā ar raizēm un bie�i vien aizvieto ārsta apmeklējumus." Kāda sieviete teica: "�ķiet, viscie�ākās attiecības man ir ar manu draudzeni D�īnu, jo mēs varam runāt par jebko. Ja man ir kādas problēmas, pēc sarunas ar viņu �ķiet, it kā akmens būtu novēlies no sirds. Laikam tāpēc es tagad retāk eju pie ārsta. Kad esi pārrunājis savas nebū�anas, tās vairs ne�ķiet tik briesmīgas. Mēs varam par tām pasmieties, un pēc pāris dienām viss jau ir kārtībā."
Draugs ir cilvēks, kuru mēs pazīstam un mīlam un kur� pazīst un mīl mūs. Kaut arī vairies atklāties, baidoties no atraidījuma, nepiecie�ams saņemt drosmi un riskēt (nav jau tā, ka vienmēr sekos atteikums). Te lieti der pieminēt �eldona Kopa vārdus: "Kā var cerēt, ka mani kāds mīlēs, ja neviens mani nepazīst?"
Atklājoties citam cilvēkam, mēs vēstām savu stāstu. Katram no mums ir savs stāsts, dzīvesstāsts, un, daloties tajā ar citiem, kaut vai tikai daļēji, mēs it kā apliecinām savu svarīgumu, vismaz savās un klausītāja acīs. Darbā es atkal un atkal sastopos ar ļoti skumju atklājumu - ļoti daudziem rai�u māktiem cilvēkiem, kuri mani apmeklē, nekad nav bijis iespējas pavēstīt kādam savu stāstu. Ģimenē nav atradies neviens pateicīgs klausītājs. Klienta no�ēlojamajā skrējienā no ārsta pie ārsta, iek�ā un ārā no slimnīcas nevienam nekad nav pieticis laika, lai mierīgi apsēstos un noklausītos viņa stāstu, kā viņ� to vēlas pasniegt. Protams, tika vāktas ziņas par saslim�anu un sūdzībām, bet �ajās reizēs ārsts vai sociālais darbinieks vaicāja tikai to, kas viņam �ķita svarīgs, neļaujot stāstītājam izvērsties. Nav iespējams pienācīgi atklāt savu stāstu cilvēkam, kur� tam var atlicināt vien da�as minūtes sava dārgā laika. Kad nu viņ� beidzot ir nonācis pie manis un noticējis, ka esmu gatava klausīties (Gatava! Debesu valstību es iztēlojos kā dārzu, kur to vien daru kā uzklausu cilvēku stāstus.), viņa milzīgais atvieglojums var kļūt par iz�ķiro�o soli ceļā uz problēmu risinājumu.
Klausoties cita cilvēka stāstu, mēs kļūstam par lieciniekiem viņa esamībai, drosmei, cie�anām un sāpēm. Nensijai Benksai-Smitai, kura daudzus gadus rakstījusi apskatu par televīzijas programmām laikrakstam
Tagad esmu atbrīvojusies no depresijas, kaut reizi pa reizei gadās nogrēkoties. Tomēr es nevaru noliegt, ka skatījumam uz dzīvi caur depresijas prizmu ir sava patiesība, tāds kā patiesības kodols. �ī apziņa un tās noliegums no citu puses ir neatņemama depresijas sastāvdaļa. Realitāte, lai cik tā nebūtu briesmīga, ir pacie�ama, ja pārējie atzīst tās realitāti. Kad visi to noliedz, kad viņi steidzas garām, uzstājot, ka neko neesi sapratis pareizi, pieaug risks sasniegt viszemāko robe�u.
7. Nekavējies atklāt dzīves smieklīgo pusi
Te būtu vietā jautājums, vai depresijai maz iespējams atrast smieklīgo pusi. Protams, depresijas mākti cilvēki spēj smieties. Da�i cen�as smaidīt un jokot, lai neviens nenojaustu, kā viņiem patiesībā ap sirdi. Smejoties daļu pārņem T. S. Eliota dzejolī aprakstītās izjūtas �
� just, kā atnāk nevarīgais naids
Uz cilvēcisko muļķību, un mokas,
Kad jāsmejas par to, kas nejautrina vairs.
Da�i cilvēki nekad nesmejas un nejoko. Ne jau tāpēc, ka viņiem trūkst humora izjūtas (ikvienam ir humora izjūta), bet gan saskaņā ar pārliecību, ka dzīvē viss ir ļoti nopietni un nopietnība ir obligāts nosacījums, lai kļūtu par labu cilvēku. Viņi ne par ko neatļaujas smieties par citiem, jo, viņuprāt, �āda rīcība liecina par nepatiku.
Kādas muļķības! Ikviens, kuram izdodas kaut kā tikt galā ar savu dzīvi, apliecinās, ka iespēja pasmieties par dzīvi patiesībā dara to pacie�amu. Smejoties par cilvēkiem, kurus mīlam, mēs liekam noprast, ka pieņemam viņus bez ierunām, mīlam tādus, kādi viņi ir. Savstarpējā ķircinā�anās cilvēku grupā ļauj spriest par tās saliedētību. Ar ķircinā�anos viņi necen�as izslēgt kādu no sava vidus, bet gan apliecināt, cik īpa�s un unikāls ir �is cilvēks. Smejoties par sevi, mēs izrādām, ka esam spēju�i sevi pieņemt. Katrs sapņo vairāk vai mazāk īstenot savus lielisko sasniegumu un tikumu standartus, un no tiem nekādā ziņā nav jāatsakās. Tomēr mēs zinām, ka tie ir tikai standarti, tikai pretenzijas, un smejamies par tām ar mīlestību, nevis rūgtumu. Smiekli neļauj pa�lepnumam pārmērīgi izplesties.
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc vecāki, it sevi�ķi māte, tik ļoti valda pār tavu dzīvi, ir neuzdrīkstē�anās pasmieties par viņiem. Tu iztēlojies viņus vienīgi pārcilvēku lomā, di�us un neievainojamus, un neuzdrīksties likt viņiem vilties. Visi bērni smejas par saviem vecākiem, bet da�kārt vecāki viņus par to bargi soda, pieprasot bezierunu bijā�anu vecāku uzpūstajam pa�vērtējumam. Reizēm vecāki nav gatavi atzīt bērnu at�ķirīgo skatījumu uz pasauli, uzskatot par pareizu vienīgi savu viedokli, tāpēc, saprotams, smie�anās nav pieļaujama. Humors liecina, ka uz ierasto kārtību alla� var paskatīties no da�ādām pusēm. Tas arī pastāv tikai tāpēc, ka arvien iespējamas alternatīvas. Ja mēs visi raudzītos uz pasauli tikai no viena skatu leņķa, humora nebūtu.
Ko gan mēs iesāktu, ja nevarētu pasmieties par saviem vecākiem? Vairums pieaugu�u bērnu vecāku ir pārāk veci un iesīkstēju�i savos uzskatos, lai spētu ievērojami mainīties, un viņu rīcība bērniem izsauc sarūgtinājumu tikai tāpēc, ka viņi uztver to vienpusēji. Smie�anās ļauj da�ādot uztveri. Smiekli liecina, ka tu spēj mīlēt savus vecākus ar visiem viņu trūkumiem un labajām īpa�ībām, ka nebaidies un spēj viņus pieņemt. Kur skan smiekli, tur bailēm nav vietas.
Harijs Viljamss teicis par smiekliem:
Mēs ticam, ka Dievs pieņem mūs, visus cilvēkus, bez nosacījumiem, neko neizskaistinot. Smiekli ir labākā atbilde Dieva visaptvero�ajai mīlestībai. Smiekli par sevi nozīmē, ka esmu pieņēmis sevi, bet patiesi, nepiespiesti smiekli par citiem apliecina bezierunu pieķer�anos. Sevis pa�a pieņem�ana caur smiekliem ir pretēja pa�pārmetumiem un pa�lepnumam. Smejoties es patīku sev ne jau tāpēc, ka esmu kāds pārcilvēks, bet gan tie�i tāpēc, ka tāds neesmu. Pārcilvēkā nav nekā smieklīga, nekā jocīga. Tomēr cilvēks, kur� iztēlojas sevi par pārcilvēku, gan ir caurcaurēm smieklīgs. Izsmejot savas pārmērīgās pretenzijas uz svarīgu lomu un apkārtējo cieņu, es �ķietami dāvāju sev piedo�anu mīlestības vārdā, kas ir kā Dieva mīlestības atbalss. Vispārizplatītajā no�ēlas pau�anā jau�ams vāji apslēpts egoisms un pa�lepnums. Izmisīgajos pa�noteik�anās mēģinājumos vainojam sevi par to, ka neesam pārcilvēki, par kādiem sevi patiesībā uzskatām. Smejoties mēs �ķietami apskaidrojam sevi. Tie�i tāpēc smiekli ir vislabākā atbilde Dieva mīlestībai. Manā rīcībā nav pietiekami daudz pierādījumu, lai spriestu par di�eno pasaules svēto levitācijas māku jeb prasmi fiziski pacelties virs zemes. Ta�u skaidri zinu, ka di�i svētie spēja garīgi pacelties pāri �īs pasaules nebū�anām jeb, citiem vārdiem sakot, neuztvēra dzīvi pārlieku nopietni. Lai apskaidrotu sevi, jātiecas pēc patiesas pazemības. Pa�lepnums ierobe�o spēju garīgi pacelties virs ikdienības. Kā teicis Gilberts
K. �estertons, lepnums ir kritiens svinīgā nopietnībā. �ķiet, pārlieka nopietnība cilvēkam ir tikpat dabiska kā kri�ana. "Sātana kri�ana notika gravitācijas spēka ietekmē" Savukārt smiekli ir nekas cits kā �ēlsirdības pazīme.
Ticam Dievam vai nē, mums ir zināms, ka smiekli dāvā pasaulei miera un savstarpējas dalī�anās svētību. Turklāt tie dāvā drosmi.
8. Uzdrīksties iepazīt jaunus domā�anas un rīcības veidus
Tu vari lasīt. Pasaulē ir simtiem, iespējams, tūksto�iem grāmatu, kuru autori piedāvā lasītājiem savus padomus, tāpat kā es to daru �ajā grāmatā. Bez �aubām, da�i padomi �ķitīs noderīgi, ta�u nevienā grāmatā nav iespējams atrast visas vajadzīgās atbildes. Grāmata var kalpot par ceļa rādītāju pareizajam virzienam. Reizēm noderīgākie ceļa rādītāji atrodami nevis padomu grāmatās, bet gan literatūrā, dzejā, romānos, lugās un biogrāfijās. Ne tev vienīgajam dzīve �ķiet sare�ģīta. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki vispār raksta. Saprotams, nevar aizmirst par slavu un naudu, tomēr galvenais iemesls ir vēlme gūt virsroku pār dzīvi un radīt no savas pieredzes ko jaunu. Dodot brīvu vaļu savām izjūtām un izliekot tās uz papīra, sāpju pilns apjukums var pārvērsties rūgtā skaidrībā.
Cen�oties saprast un pieņemt sevi un citus, tu, iespējams, secināsi, ka �o to nevar mainīt. Tev jāsadzīvo ar pagātnes kļūdu un nezinā�anas sekām. Varbūt esi sapratis, ka darbs tev neko daudz nenozīmē, tāpēc, lai atstātu depresijas cietumu uz visiem laikiem, nepiecie�ams atrast citu darbu, kas tev �ķiet svarīgs un interesants. Tas noteikti nav viegli, turklāt nedrīkst aizmirst par finansiālām saistībām. Varbūt saproti, ka partneris nekad nespēs dāvāt tev ilgoto laulību un tev draud vientulība, ta�u negribi pamest cilvēku, kur� tevi mīl un kuram esi vajadzīgs. Meklējot pagātnē atbildes uz tagadnes jautājumiem, viegli var uzdurties senaizmirstām atmiņām, moko�i rūgtām un skumjām. Daudz vieglāk būtu palikt cietumā, kura sienas esi tik labi iepazinis! Varbūt neesi laimīgs, ta�u tur vismaz jūties dro�ībā.
Kad esam ko uzzināju�i, nekas to vairs nevar mainīt, kaut, protams, iespējams izlīdzēties ar meliem. Cietumnieks, kuram kaut uz mirkli ļauts izbaudīt brīvību, vairs nespēj mierīgi atdusēties savā kamerā. Tiklīdz esi ieraudzījis atvērtas cietuma durvis, tev jāiet tām pretī.
Tu saņem pēdējās drosmes paliekas un dodies cauri atvērtajām durvīm. Ārpusē tevi gaida brīvība un jauna laime, skumju caurstrāvota laime. Tagad tu skaidri redzi dusmu, aizvainojuma, vainas apziņas un skumju nastu, ko nes uz saviem pleciem kop� bērnības gadiem. Varbūt piedevi sev un savai ģimenei, izkliedēji dusmas, aizvainojumu un pa�pārmetumus un ļāvi sev sērot, ta�u skumjas paliek. Tu zini, ka pelēkās dienās var atgriezties seno, nelāgo izjūtu rēgi.
Atbrīvo�anās no cietuma �ņaugiem vēl nenozīmē nebeidzamu, nevainojamu laimi. Tev izdevies vērst neizprotamo, vainas apziņas caurstrāvoto depresiju maigās, lēnprātīgās skumjās. Tu esi izdzīvotājs, kuram izdevies atbrīvoties no liekās bagā�as. Tagad zini, ka depresija nav tev uzsūtīts sods, bet gan morāla dilemma, ko tev izdevies atrisināt.
Tu iemācījies, ka tavas vislielākās bailes nevar īstenoties. Atklājot nesakritību starp saviem priek�statiem un dzīves patieso seju, tev �ķita, ka tūlīt sabruksi, saplīsīsi druskās un sairsi, draudot pazust pavisam. Tevi māca bailes. Tagad tu zini, ka tas, no kā baidījies, nevar notikt. Patiesībā tobrīd sabruka un saira tavas idejas, kuras tev reiz bija tik svarīgas. Tagad pienācis laiks tās mainīt, pienācis laiks atteikties no neiederīgām idejām. Tu esi tu, un kā persona esi neiznīcināms.
Atbrīvojies no cietuma, cilvēks saprot, ka reiz var pienākt brīdis, kad da�as viņa idejas nesaskanēs ar īstenību. Viņam vairs nav iemesla baidīties no sabrukuma, jo tās ta�u ir tikai idejas un nekas vairāk. Bez �aubām, viņam jārēķinās ar neziņu un nedro�ību, ta�u tas vairs neiedve� �ausmas. Nedro�ības un neziņas periods noteikti beigsies. Viss kādreiz beidzas. Viss plūst un mainās.
Nākotnē, sastopoties ar grūtībām un zaudējumiem, varētu rasties kārdinājums no jauna ieslīgt depresijā un paslēpties no krīzēm, apkārtējās kņadas un izaicinājumiem. Tiklīdz esam apguvu�i kādu prasmi, nav iespējams to pilnībā aizmirst. Tu esi apguvis depresijas prasmi. Nepiecie�ams paturēt prātā, kādas domas un apstākļi mudina atsaukt atmiņā �o prasmi, un censties no tā visa izvairīties. Depresija alla� sākas ar mazvērtības izjūtu, nespēju sevi pieņemt un pieņēmumu, ka citi cilvēki tevi nenovērtē un nepieņem. Dialogā ar sevi tu esi noliedzējs un kritizētājs. Tu saki sev, ka nekam neesi derīgs, esi neveiksminieks, nākotnē nekas labs nav gaidāms un tā tālāk.
Tiklīdz �ī tirāde draud atsākties, saki sev STOP! Tas nav nekas cits kā viltīgs mēģinājums izvairīties no konfrontācijas ar pa�reizējām grūtībām un nelaimēm. Tu pūlies sevi nomelnot, cen�oties izvairīties no izaicinājumiem un to izliktajām lamatām. Slēp�anās visu sare�ģīs vēl vairāk.