Uz pārmantojamības mācības pamatiem ir izveidojusies ģenētikas nozare eigēnika. (cēlies no grieķu valodas eu - lab(s), genos - dzimta). Tā pētī apstākļus un iemeslus, kas nelabvēlīgi ietekmē kā atsevi�ķa indivīda, tā visas tautas dzimtmasu. Eigēnikas uzdevums ir atrast ceļus, kā aizkavēt slimu un mazvērtīgu aizmetņu izplatī�anos tautā, tā pasargājot to no fiziskās un garīgās pagrim�anas. Lai gan eigēnika savus dro�os pamatus ieguva tikai ar pārmatojamības likumu otrreizēju atklā�anu 1900. gadā, tomēr tās sākumi meklējami jau sirmā senatnē, kad cilvēki tīri intuitīvi nojauta tās lielo nozīmi tautas dzīvē. Modernās eigēnikas sākumi saistās ar angļu zinātnieka Frānsisa Goltona (Galton), ģeniālā �ārlza Darvina brālēna vārdu. Viņ� formulēja dzimtmasas patstāvību un tās sakaru ar organisma īpa�ībām. Jo tuvāka ir asinsradniecība, jo lielāka ir cilvēku garīgā un fiziskā līdzība. Tā ir atziņa, ko Galtons secināja no dzimtu un dvīņu pētījumiem. Galtona apdāvināto cilvēku pētījumi noder vēl tagad par pierādījumu garīgo īpa�ību pārmantojamībai. Izejot no �īm jaunajām atziņām, Galtons 1883. gadā lika pamatus mācībai par cilvēka rases uzlabo�anu. Savus stipros zinātniskos pamatus eigēnika ieguva �ā gadsimta sākumā, kad Korrenss (Correns), de Frīss (de Vries) un �ermaks (Tschermak), neatkarīgi cits no cita atrada stādiem no jauna aizmirstos Gregora Mendeļa pārmantojamības likumus. Ar to bija dots spēcīgs impulss eigēnikas attīstībai, un īsā laikā �ī zinātnes nozare ir attīstījusies tik tālu, ka uzdro�inājusies ķerties pie tautu un visas cilvēces kvalitatīvas pārveido�anas. Sevi�ķi pla�i �is darbs sākts Vācijā pēc nacionālsociālisma nāk�anas pie varas, kas pavēris pla�as iespējas tautas atveseļo�anas darbam.

Visa mums pazīstamā dzīvā daba, kā tas zinātniski pierādīts, ir attīstījusies daudzos miljonos gadu no zemākiem radījumiem. Ļoti ilgs ir bijis �is attīstības periods līdz mūsu dienām. Tikai izrakumi un pārakmeņoju�ās stādu un dzīvnieku atliekas mums rāda tos attīstības posmus, ko nostaigāju�i visi dzīvie radījumi, līdz sasniegu�i to attīstības pakāpi un da�ādību, ko ne bez pamata mēs tagad apbrīnojam. Nav �aubu, ka attīstība turpinās vēl arī tagad, bet tā ir tik lēna, ka parasti to nemana. Da�i tūksto�i gadu dabas vēsturē ir kā viena stunda cilvēka mū�ā. �inī nepārtrauktajā stādu un dzīvnieku attīstības procesā mums vēl īsti nezināmā kārtā ir parādījies arī cilvēks. Cilvēka attīstības posms nav bijis īss. Ir bijis vajadzīgs daudz miljonu gadu, lai viņ� no alu dzīvnieka nonāktu līdz mūsdienu cilvēkam, kas ar savu aso prātu ir dziļi iejaucies dabas likumos, sagādājot ar to pats sev vislielākās briesmas.

Par �īs attīstības dzinējspēkiem zinātnē pastāv divas, proti, Lamarka (Lamarck) un Darvina (Darwin) teorijas.

Pēc Lamarka domām, katrs dzīvnieks savā dzīves posmā iegūst zināmu gatavību. Vingrinot savus muskuļus, redzi, dzirdi un citus jutekļus, viņ� piemērojas apkārtnei un tā savā dzīvē attīstības ziņā pavirzās mazliet uz priek�u. �īs, dzīvē iegūtās īpa�ības, pēc Lamarka domām, pārmantojamības ceļā pāriet uz pēcnācējiem, kas savukārt savā individuālajā dzīvē atkal iegūst zināmas īpa�ības, kuras pārmantojas uz viņu bērniem un mazbērniem. Tā, pēc lamarkistu domām, pakāpeniski no zemākām rasēm un sugām veidojas augstākas. Lamarka mācības pamatā ir atziņa, ka individuālajā dzīvē iegūtās īpa�ības pārmantojas uz pēcnācējiem. Liels ir to eksperimentu skaits, ar ko ir mēģināts pierādīt iegūto īpa�ību pārmantojamību, bet bez panākumiem. Tas, ko mēs novērojam ikdienas dzīvē, ir pierādījies arī stādu un dzīvnieku eksperimentos, proti, fiziskās un garīgās īpa�ības, ko kāds dzīvnieks vai cilvēks iegūst savā individuālajā dzīves posmā, nepārmantojas uz pēcnācējiem. Ar to arī sabrūk uzskati, kas cilvēka attīstību saista vienīgi ar ārējiem apstākļiem un audzinā�anu. Ja arī mēs kādu paaudzi izaudzinātu par varoņiem, tad nākamā dzimtu nevis kā varoņi, bet gan ar visām cilvēka ļaunām un labām īpa�ībām, kas nu reiz ir viņa daba.

Lielais angļu dabas zinātnieks Darvins arī iesāka ar atziņu par iegūto īpa�ību pārmantojamību Lamarka jēgumā, kas dzīvoja 50 gadus pirms viņa. Darvins tomēr sugas un rasu attīstībā galveno nozīmi pie�ķir t. s. dabiskajai izlasei cīņā par pastāvē�anu.

Dabā mēs visur redzam pa�uzturē�anās cīņu. Ar lielu neatlaidību katrs stāds, katrs dzīvnieks cīnās par sevi, par savas sugas uzturē�anu. �ī cīņa ir nesaudzīga, un no tās kā uzvarētājs iziet spēcīgākais, spējīgākais, apkārtnei un apstākļiem vairāk piemērotais. Vājie, slimie, dzīvei nepiemērotie neglābjami iet bojā, nesasniedzot dzimuma gatavību. Sugas un rases turpinā�anā, t. i., vairo�anās procesā, piedalās tātad zināma izlase, kas savas vērtīgās īpa�ības nodod tālāk nākamajām paaudzēm.

Bet no kurienes tad rodas tās pārākās īpa�ības, kas da�iem indivīdiem, da�ām rasēm un sugām nodro�ina uzvaru �ai cīņā? Uz �o jautājumu atbildi mums dod jaunākās zinātniskās atziņas par pēk�ņām maiņām dzimtmasā, ko uzskata par pārmantojamo īpa�ību nesējiem. Tādas pēk�ņas pārmaiņas gēnos apzīmē par mutācijām. Mutācijas sekas nu ir tās, ka �ādu indivīdu pēcnācējos parādās īpa�ības, kādas viņu vecākiem un viņu sen�iem nav biju�as novērojamas. �īs jaunās īpa�ības pa lielākajai daļai ir mazvērtīgas (slimīgas) dabas. Bet rodas arī tādas, kas attiecīgā indivīda piemērotību ārpasaules apstākļiem kāpina un tā nodro�ina zināmu pārākumu par citiem �īs pa�as sugas indivīdiem. Sugas pārstāvji, kas apveltīti ar �īm jaunām, apstākļiem vairāk piemērotām īpa�ībām, vairojas netraucētāk un intensīvāk nekā pārējie, tādēļ ar laiku rodas jauna uzlabota rase un suga, kas ievērojami at�ķiras no iepriek�ējās. Tā iezīmējas visas dzīvās dabas aug�upeja.

Cilvēks pakļauts tiem pa�iem dabas likumiem kā stādi un dzīvnieki. Arī cilvēku sabiedrībā sugas un rases saglabā�anā valda divi dzinējspēki, proti, vairo�anās dziņa un dabiskā izlase.

Primitīvās tautas vairojas bez kādiem mākslīgiem ierobe�ojumiem, jo ir vajadzīga masa, ir vajadzīgs daudzums, kurā dabiskā izlase varētu darboties. Kur nav pārpalikuma pēcnācējos, tur nevar parādīties arī dabiskās izlases svētīgā ietekme. Tādas tautas nolemtas iznīcībai. Auglības lielo nozīmi sugas un rases uzturē�anā mēs varam vērot uz katra soļa. Jo vairāk kāds stāds vai dzīvnieks apdraudēts savā pastāvē�anā, jo vairāk viņam pēcnācēju. Daudzi jo daudzi dzīves cīņā iet bojā, bet pāri paliku�ie spēcīgākie un spējīgākie sugas pārstāvji nodro�ina tās nākotni. Tas pats novērojams arī visās tautās, kurām nav zudusi griba dzīvot. Arī latvie�u tauta pagāju�ajos gadu simteņos ir pārcietusi tādas vētras, ka vairākas reizes mūsu zeme ir kļuvusi pustuk�a no iedzīvotājiem. Un tomēr latvie�u tautas griba dzīvot, tās vitālais spēks ir bijis tik spēcīgs, ka vienmēr zeme atkal pildījusies latvie�u cilvēkiem, kas atkal varēju�i sasaukties no sētas uz sētu. �īs jaunās paaudzes nenoliedzami būs biju�as spējīgākas un dzīves cīņā rūdītākas, jo vēl tagad ir atvases no tās tautas daļas, kura savu izcilo fizisko un garīgo īpa�ību dēļ pārcietusi sērgas, kas gāju�as pāri mūsu sen�u sētām.

Ja vēl pirms vienas paaudzes 5 un 6 bērnu ģimene pie mums bija parasta parādība, tad tagad �ādas ģimenes jau uzskata gandrīz par izņēmumu. No 1897. līdz 1903. gadam uz 1000 Latvijas iedzīvotājiem dzima 30,8 bērni, bet no 1931. līdz 1935. gadam - vairs tikai 18,3. Tā ir slīdē�ana uz leju, kādu nevar sev atļauties neviena valsts, lai nesatricinātu savas valsts pastāvē�anas pamatus. Latvie�u tautas stāvoklis patiesībā ir vēl ļaunāks, jo izrādās, ka no minētā bērnu skaita uz 1000 iedzīvotājiem latvie�i devu�i tikai 58%, lai gan viņiem samērīgi ar savu skaitu vajadzētu dot apmēram 77%. Lielākie dabiskā pieauguma devēji mūsu zemē ir slāvi, proti, krievi un poļi. Krievu dabiskais pieaugums, sākot ar 1926. gadu, pārsniedz pusi no latvie�u dabiskā pieauguma. �āds stāvoklis turpinās līdz pat pēdējam laikam. Kur �āds stāvoklis latvie�u tautu var novest, tas cilvēkam, kas daudzmaz domā, būs pārāk skaidrs. Pēc da�ām paaudzēm mēs pa�i savā zemē vairs nebūsim vairākumā, bet gan mazākumā. Tad, protams, būtu jāatjēdzas arī tiem, kuri tagad negrib saskatīt galvenās briesmas, kas draud latvie�u tautai, bet tad jau būtu par vēlu. Ir jāsaprot, ka mēs nekad nebūsim savas dzīves noteicēji, ja ļausim savu zemi piepildīt citām tautām. Bet tas nenovēr�ami notiks, ja mēs nespēsim gūt līdzsvaru ar lielāku dzimstību.

Vai latvie�u tauta tik neticami ātri būtu zaudējusi savu gribu dzīvot? Vai tās vitalitāte būtu tik lielā mērā jau mazinājusies, ka var notikt tautas bojāeja? Pēc mūsu zinātnieku un sabiedrisko darbinieku domām, tas tā nav. Latvie�u tauta savā kodolā vēl ir vesela. Tās pa�uzturē�anās instinkti vēl ir dzīvi. Tie ir tikai maldīgu dzīves uzskatu dēļ nomākti un gaida atraisī�anu. No mums pa�iem atkarājas: būt vai nebūt latvie�u tautai.

�īs būt vai nebūt problēmas priek�ā mēs nestāvam vieni. Visa kulturālā Vakareiropa sirgst ar dzimstības mazinā�anos, un da�ās valstīs, piemēram Francijā, tā sasniegusi katastrofālus apmērus. 1870. gadā Francijā bija 36 milj. iedzīvotāju, tagad 39 milj. Ja atskaita nost apmēram 7 milj. sve�tautie�u un citu ra�u piederīgo, kas taisni pēdējos gados bagātīgi ieplūdu�i it īpa�i Dienvidfrancijā, tad redzam, ka fran�u tauta iet pretim iznīcībai. Arī Vācija, kaut gan tās iedzīvotāju skaits �inī pa�ā laika sprīdī ir divkār�ojies, jau �ā gadsimta sākumā ir saskatījusi draudīgus simptomus savas tautas ķermenī. Gadsimtu maiņā Vācijā bija 2 milj. dzemdību gadā, kamēr, pēc 1930. gada datiem, to skaits samazinājies uz pusi. Interesanti atzīmēt, ka dzimstība sākusi pakāpeniski samazināties jau tad, kad Vācijas saimnieciskais stāvoklis bija labāks nekā jebkad. Tas pierāda to uzskatu nepareizumu, kas dzimstības samazinā�anos augsti attīstītās tautās mēģina izskaidrot ar grūtajiem materiālajiem apstākļiem.

Pirmtautās, kā tas ir visā dzīvajā dabā, pastāv dabiskā sugas un rases izlase. �ī dabiskā kontrole civilizētās tautās no paaudzes uz paaudzi ir kļuvusi mazāka un mūsu laikos, ievērojot medicīnas un citu kultūras iestādījumu sasniegumus, vairs parādās samērā nelielos apmēros. Vēl nesenajā pagātnē slimībām dabiskajā izlasē bija liela loma, bet mūsu dienās medicīna �o lomu ievērojamā mērā ir paralizējusi. Lai minam tikai infekcijas slimības, kas vēl pagāju�ā gadsimta paaudzēs darbojās kā spēcīgs dabiskās izlases līdzeklis, aizraudams kapā visus neizturīgos, kuriem trūka dabiskās imunitātes pret �īm slimībām vai kuru orgānu sistēmas bija nepiemērotas cīņai ar tām.

Ar higiēnisko atziņu izplatī�anu pla�ākās tautas masās un da�ādu imunizē�anas paņēmienu izstrādā�anu modernā medicīna ir panākusi infekcijas slimību ierobe�o�anu, kas ļauj arī mazāk izturīgiem sabiedrības locekļiem sasniegt ievērojamu mū�a garumu. Tā melnās bakas, kas vēl �ī gadsimta sākumā prasīja daudz upuru, mēs, jaunākās paaudzes ārsti, pazīstam vairs tikai no grāmatām, jo sakarā ar obligāto baku potē�anu �ī slimība mūsu sabiedrību vairs neapdraud. Tālāk lai minam cukura slimniekus, kas pirms insulīna atra�anas visi samērā ātrā laikā aizgāja bojā, neatstājot nemaz vai labākā gadījumā niecīgu skaitu pēcnācēju. Tagad �ādi slimnieki labu speciālistu rokās spējīgi sasniegt ievērojamu vecumu un radīt pēcnācējus, kurus stipri apdraud viņu vecāku slimība. Agrāk sievietes ar sa�aurinātu iegurni bez izņēmuma visas gāja dzemdībās bojā, bet tagad �ādos gadījumos kā māti, tā bērnu glābj ginekologa veiklā roka ar operācijas palīdzību. Taisnība, divas dzīvības ir glābtas, bet nav novērsti dzīvību apdraudētāji iemesli. Sa�aurinātā iegurņa aizmetņi dzimtmasā ar to nav iznīcināti, bet, taisni otrādi, tiem dota iespēja turpināties un parādīties nākamajās paaudzēs. Ķirurgu māksla ar labiem panākumiem novēr� da�ādus pārmantotus ķermeņa kroplumus, piemēram, zaķalūpu, vilkarīkli, pēdu kroplumus, ar to sagādājot bie�i vien �ādiem indivīdiem iespēju ne tikai dzīvot, bet arī apprecēties un radīt pēcnācējus ar līdzīgiem kroplumiem.

Mūsu civilizācija ar savu pārspīlēto "humānismu" ņem savā aizgādībā visus fiziski un garīgi mazvērtīgos, kas pirmatnējās sabiedrībās būtu neglābjami gāju�i bojā kā dzīves uzdevumam nepiemēroti. Piemēra dēļ lai minam to garīgi slimo, idiotu plānprātiņu un psihopātu skaitu, par kuru pabalstu un uzturē�anu patversmēs, psihiatriskās iestādēs un cietumos valsts izdod katru gadu lielas summas, neveltot ne mazākās vērības �o dzīves pabērnu privātajai dzīvei. Tiem visiem ir atstātas brīvas rokas savu nelaimi nodot tālāk nākamajām paaudzēm, un tas arī notiek pla�os apmēros. Vācijā, pēc 1927. gada statistiskajiem datiem, bija 235 000 vājprātīgo, no kuriem 60 000 biju�i precēju�ies. �iem jāpieskaita lielā plānprātīgo un da�āda veida psihopātu armija, kas visi vairojas daudz ātrāk nekā normālie sabiedrības locekļi. Tas arī saprotams, jo viņiem parasti trūkst atbildības un pienākuma sajūtas kā pret savu ģimeni, tā tautu, tāpat arī savaldī�anās spēju un zinā�anu dzimuma dzīvē, kas nepiecie�amas, lai izvairītos no pēcnācējiem.

Vācijā garīgi mazvērtīgo skaitu vērtē apmēram 10% no visiem iedzīvotājiem. Tikpat daudz esot arī fiziski defektīvo. Tā, pēc Lenca (Lenz) domām, apmēram 20% no visas vācu tautas ir tādu, kas pēcnācēju radī�anas procesā nebūtu vēlami, jo lielākā daļa no tiem ir indivīdi ar da�ādām pārmantojamām slimībām. Domāju, ka pie mums lietas apstākļi nebūs labāki. Starpība tikai tā, ka mēs līdz �ai dienai tikpat kā nekā neesam darīju�i, lai ierobe�otu �o mazvērtīgo plūdus, kamēr Vācija kop� 1934. gada �īm briesmām stājusies ceļā ar vācie�iem piemīto�o noteiktību un neatlaidību.

Liktos, ka medicīna un citi kultūras iestādījumi būtu tie�ām spējīgi mazināt cilvēces cie�anas. Līdz�inējā pieredze rāda tomēr pavisam pretējo, kas arī pilnīgi saprotams. Veltījot visu vērību atsevi�ķam indivīdam, ir atstātas novārtā vispārības intereses. Glābjot garīgi un fiziski vārgos no cie�anām un bojāejas, tiek veicināta �o cie�anu iemeslu izplatī�anās nākamajās paaudzēs.

Tā tomēr nav bijusi medicīnas vaina, ja apstākļi ievirzīju�ies tādā gultnē. Nav medicīnas spēkos grozīt likumus un īsā laikā arī uzskatus sabiedrībā, ja pietiekami nenāk palīgā valsts vara ar savu likumdo�anu un vārda brīvību svarīgos dzīves jautājumos. Jau �ā gadsimta sākumā sakarā ar dabas zinātņu atklājumiem pārmantojamības laukā medicīnā arī sākās strauj� pētniecības darbs, kas īsā laikā pierādīja, ka atziņas, kas iegūtas botānikā un zooloģijā, ir spēkā arī attieksmē uz cilvēku. Ar to apstiprinājās jau pagāju�ā gadsimta otrajā pusē eigēnikas mācības nodibinātāja Galtona domas par pārmantojamības nozīmi atsevi�ķa indivīda un tautas, kā arī visas cilvēces likteņos.

Sakarā ar pārspīlēto individuālistisko pasaules uzskatu, kas līdz pēdējam laikam valdīja visās civilizētās valstīs, kur atsevi�ķa indivīda tiesības un neaizskaramība tīri politisku un reliģisku motīvu dēļ bija noliktas sabiedriskās dzīves centrā, eigēniskā doma tikai palēnām varēja iekarot pla�ākas aprindas. Tagad da�ās valstīs, piemēram, Vācijā, tā ieņem cienīgi to vietu tautas dzīvē, kas vienīgi var nodro�ināt tās labāku nākotni. Mums visiem reiz jābūt skaidrībā: jo vairāk ārsta māksla un medicīna cilvēka dzimumam palīdzēs un jo vairāk mēs atsevi�ķo indivīdu ietversim mūsu sociālās aizgādības lokā, nerūpējoties par mazvērtīgo izslēg�anu no vairo�anās procesa, jo vairāk nākamajām paaudzēm medicīniskā un citāda veida palīdzība būs vajadzīga. Ar to nav teikts, ka mums būtu jāatrauj palīdzība, kādu katrs atsevi�ķs indivīds civilizētā valstī un sabiedrībā paradis saņemt.

Nē, mums tikai jācen�as paralizēt tās ļaunās sekas, kas ar �ādu aizgādību apdraud nākamās paaudzes. Dzīvība ir mūsu dārgākā manta. Katram indivīdam, ja viņ� ir nācis pasaulē, ir tiesības dzīvot un baudīt arī visus mūsu kultūras un civilizācijas sasniegumus. Bet ir jāiz�ķir tiesības dzīvot un tiesības dzīvību dot. Pēdējās tiesības drīkstētu būt tikai tādiem, kas, ievērojot modernās dabzinātniskās un medicīnas atziņas, var nākamo paaud�u kvalitāti celt, nevis gremdēt.

Dabiskās izlases vietā modernajā sabiedrībā jāstājas apzinātai izlasei - eigēnikai. Mums nav mazvērtīgie sabiedrības locekļi jāiznīcina, kā to ir darīju�as pirmtautas. Mēs visi esam latvju tautas locekļi, un katrs latvietis mums ir mīļ�. Mīlēdami savu tautu, mēs nedrīkstam tomēr izlaist no redzesloka tās nākotni. Atsevi�ķs indivīds var nodzīvot līdz sirmam vecumam bez kādas ietekmes uz nākamo paaud�u kvalitāti, ja vien viņ� neatstāj pēcnācējus, kas viņa pārmantojamās īpa�ības varētu nest tālāk. Nav arī vajadzīga absolūta neauglība. Pietiek jau ar zināmu starpību dzimstībā da�ādu sabiedrības slāņu starpā, lai pēc nedaudzām paaudzēm to sastāvs krasi mainītos par labu auglīgākajai daļai. To labi ilustrē �āds piemērs.

Ņemsim kādu tautu, kurā ir vienāds daudzums pilnvērtīgu un pārmantojamības ziņā mazvērtīgu indivīdu. Ja nu pilnvērtīgo ģimenēs būs tikai divi bērni, bet mazvērtīgo �etri, tad pēc 100 gadiem, t. i., 3 paaudzēm pilnvērtīgo skaits būs sarucis no 50 līdz 6%, pieņemot, ka pilnvērtīgie precēsies tikai savā starpā un nepilnvērtīgie savā.

Mums, protams, paliek mierinājums, ka latvie�u tautā vēl ir vairāk vērtīgo nekā pārmantojamības ziņā slimo un asociālo elementu. Tomēr nav jāaizmirst, ka aina pēc da�ām paaudzēm var krasi mainīties, ja turpināsies līdz�inējais stāvoklis, kad mūsu inteliģentajās ģimenēs sastopam vairs tikai vienu vai, augstākais, divus bērnus, kamēr plānprātīgo, da�ādu psihopātu un asociālo ģimenēs pēcnācēju skaits sasniedz caurmērā 5 un vairāk. Tā, pēc Dr. med. V. Krauļa pētījumiem, Rīgas normālo pamatskolu skolēna ģimenes lielums ir caurmērā 2,1, kamēr palīgskolu skolēni nāk no caurmērā 4,4 bērnu ģimenēm. Te jāpiezīmē, ka �ā tipa skolu audzēkņi komplektējas lielāko tiesu no pārmantojamības ziņā garīgi mazvērtīgiem indivīdiem. Tātad arī viņu vecāki ir slimi vai da�ādā mērā slogoti ar pārmantojamām garīgām slimībām.

Vēl ātrāk tautas kvalitāte mainās, ja starp atsevi�ķiem sabiedrības slāņiem pastāv diference arī paaud�u maiņas ātrumā. Nav vienalga, vai kāds pēcnācēju radī�anas procesā iestājas 35 vai 25 gadu vecumā. Pēdējā grupa tādā gadījumā 100 gados piedzīvos 4 paaudzes, kamēr pirmā tikai trīs. Vēlās laulības raksturo taisni mūsdienu inteliģenci. �īs parādības ļaunās sekas izpau�as ne tikai lēnākā paaud�u maiņā, bet vēl vairāk ģimenes lieluma saruk�anā vispār, kas rada smagu krīzi tautas dzīvē.

Mūsu pa�reizējais sabiedrības nogrupējums ir uzskatāms par sociālās izlases rezultātu, kas lēnām veidojies daudzu paaud�u laikā. Visvienkār�ākais sociālās izlases piemērs ir atsevi�ķu arodu locekļu izlase. Ikdienas pieredze rāda, ka atsevi�ķo arodu piederīgie ir lielā mērā apveltīti ar līdzīgām ķermeņa un dvēseles īpa�ībām. Tas arī saprotams, jo indivīdi ar vāju veselību neizvēlēsies kalēja vai miesnieka amatu, kamēr spēcīgie nelabprāt pievērsīsies drēbnieka vai kurpnieka arodam. Par mūziķiem nekļūs personas, kam trūkst muzikālu dāvanu. Tas pats sakāms par garīgiem arodiem, kur arī redzam nogrupējumus pēc tieksmēm un spējām. Tālāk redzam indivīdus, kas arī pēc vairākkārtējas nodarbo�anās maiņas nevar atrast sev piemēroto un beigās nonāk gadījuma darba strādniekos vai vēl zemāk - sabiedrības padibenēs. Atsevi�ķi arodi at�ķiras cits no cita ne tikai ar nodarbo�anās veidu, bet arī izglītības, saimnieciskā stāvokļa un sociālo uzskatu ziņā. Uz �īm īpatnībām tad ir attīstīju�ies mūsu sabiedrības noslāņojumi jeb �ķiras. Pēdējā gadu simtenī ir novērojama liela tieksme pēc izglītības, jo pēc tās mēdza vērtēt cilvēka nozīmi sabiedrībā. Roku rokā ar izglītību iet arī materiālais stāvoklis, jo, no vienas puses, lai nodro�inātu bērniem izglītību, bija nepiecie�ama lielāka ģimenes materiālā labklājība un, no otras puses, materiālā labklājība, cik tālu tā vispār iegūstama ar darbu, ir iegūstama tikai ar izglītību. �eit nav domāts zinātniskais darbs, kas bie�i vien tiek sliktāk samaksāts par vienkār�a amatnieka darbu, bet gan uzņēmēju, tirgotāju un citu izglītoto garīgais darbs, ar ko tie�ām var iegūt ievērojamu labklājību. Ne izglītība pati par sevi ir bijis tas dzinējspēks, kas lielam vairumam ir licis traukties pēc tās, bet gan tas apstāklis, ka ar izglītību bija iespējama sociālā aug�upeja. Tomēr ne katrs indivīds pēc savām garīgām un fiziskām spējām ir piemērots izglītības uzņem�anai. Tā prasa zināmas pārmantojamas īpa�ības, kas vienīgi var nodro�ināt sekmes �inī aug�upejā. Kur apdāvinātība, izcilas rakstura īpa�ības un laba veselība saistās vienkopus, tur arī panākumi ir nodro�ināti. Trūkstot kādai no �īm īpa�ībām, panākumi izglītības iegū�anā būs mazāki, un līdz ar to mazāka būs iespēja pacelties uz augstāku sociālo pakāpi.

�īs sociālās izlases sekas ir tās, ka augstākos sabiedrības slāņos nonāk indivīdi ar caurmērā augstākām garīgām spējām, nekā tas novērojams zemākās �ķirās. Nepareizs ir uzskats, ka �īs augstākās garīgās spējas ir atkarīgas no iegūtās izglītības. Pārmantojamo garīgo spēju novērtē�anai derīga t.s. inteliģences pārbaude, ko pla�os apmēros izdarīju�i amerikāņi saviem rekrū�iem pagāju�ajā pasaules karā. Te pierādījies, ka vismazāko punktu skaitu ieguvu�i rekrū�i, kas nāku�i no nekvalificētu strādnieku aprindām, kamēr augstāko - akadēmiski izglītotie. Tāda pati starpība rezultātos iegūta arī inteliģences pārbaudījumos (starp da�ādām dienesta pakāpēm) amerikāņu armijā. Tas jo spilgti rāda garīgo spēju labāko kvalitāti augstākos sabiedrības slāņos.

Ja ņemam vērā garīgo un fizisko spēju pārmantojamību, tad varētu sagaidīt, ka normālos apstākļos izcilo personu pēcnācēji būs apveltīti ar caurmērā augstākām garīgām spējām nekā pārējo sabiedrības nogrupējumu pēcnācēji. Un tas tā tie�ām arī ir.

Bie�i vien nākas dzirdēt no cilvēkiem, kam trūkst pietiekamu zinā�anu pārmantojamības jautājumos, ka arī apdāvinātiem tēviem un mātēm rodoties mazapdāvināti vai pat plānprātīgi pēcnācēji. Tas nereti tā mēdz būt, bet �ie gadījumi nebūt nerunā pretī pārmantojamības likumiem. Ja tomēr neņemam vērā atsevi�ķus gadījumus, bet caurmēru, tad redzam pavisam citādu ainu.

Pla�us pētījumus �inī jautājumā izdarījis Hartnake (Hartnacke) Vācijā, Tēmans (Terman) Amerikā un vēl daudz citu zinātnieku Anglijā un citās zemēs. Pierādījies, ka akadēmiski izglītoto vecāku bērniem skolas sekmes ir labākas un arī psiholoģisko pārbau�u rezultāti ir augstāki nekā nekvalificēto strādnieku, amatnieku un citu nogrupējumu pēcnācējiem. �ais pētījumos ņemti vērā arī blakusapstākļi, kas vienā vai otrā virzienā varētu ietekmēt bērnu sekmes (mājas apstākļi u. c.), tā ka rezultāti atspoguļo vienīgi sekmes, kas atkarīgas no pārmantojamām vecāku īpa�ībām. Ar to nav teikts, ka apdāvināti pēcnācēji nebūtu sastopami arī zemākos sabiedrības slāņos. Tādi tur nenoliedzami ir, un no viņiem arī aug izcilo sabiedrības slāņu aizstājēji, bet tie ir sastopami caurmērā retāk nekā izglītoto aprindu pēcnācējos.

Ja nu palūkojamies, kas notiek ar �o sociālo izlasi, ko pilnā mērā varam uzskatīt par tautas labāko daļu, tad redzam ne visai priecīgu ainu. Proti, �ī izlase diezgan ātrā tempā izmirst, jo parasti neatstāj pietiekamu pēcnācēju skaitu. To spilgti liecina statistikas dati, kas savākti visās kulturālās valstīs. Pēc Vācijas datiem, jau 1912. gadā uz vienu nekvalificētu strādnieku ģimeni bija 5,2 bērni, kamēr uz augstāko ierēdņu, brīvo profesiju un virsnieku ģimenēm tikai 2. Jaunākie, 1933. gada statistikas dati rāda, ka visnabadzīgāki ar pēcnācējiem ir ierēdņi. Vispār 29% ierēdņu ģimeņu ir bez pēcnācējiem, un pat pēc 5-10 gadu kopdzīves caurmērā 33% �ādu ģimeņu ir vēl bez bērniem. Ierēdņiem seko uzņēmēji rūpniecībā, tirdzniecībā un satiksmē ar 21% bezbērnu ģimeņu vispār un 28% tuk�u ģimeņu pēc 5-10 laulības gadiem. Tālāk nāk rūpniecības strādnieki ar 20,2 (21,6)%, laukstrādnieki ar 13,5 (12,6)% un beidzot lauksaimnieki ar 10,7 (12,6)% bezbērnu ģimeņu. Līdzīgā kārtā seko �ie sabiedrības slāņi, grupējot ģimenes pēc bērnu skaita. Tā 61-64% ierēdņu ģimeņu ir tikai 1-3 bērni, kamēr zemniecībā �āds pats skaits ir tikai 49% ģimeņu. Glu�i pretēju ainu redzam, ja aplūkojam ģimenes, kurās ir 4 un vairāk bērnu, t.i., tāds skaits, kas pietiek tautas dzīvā spēka uzturē�anai zināmā līmenī. �ādas ģimenes ierēdņu aprindās ir tikai 10,5%, kamēr zemniecība reprezentējas ar 41,2%.

No �iem skaitļiem redzams, ka no laucinieku ģimenēm tikai 10,7% paliek neauglīgas, kas patiesībā atbilst dabiskajam stāvoklim, kamēr ierēdņu ģimenes paliek caurmērā 29% bez pēcnācējiem. �o lielo starpību grūti būs izskaidrot ar lielāku venerisko slimību izplatību pilsētās, bet, domājams, �eit nāk vēl klāt arī pēcnācēju nevēlē�anās. Uz �ādu nevēlē�anos zināmā mērā norāda skaitļi, ka pirmajos 5-10 laulības gados pilsētnieku, sevi�ķi ierēdņu, ģimenes 33% gadījumu paliek bez pēcnācējiem, kamēr laucinieku tikai 12,6%, kas jau stāv ļoti tuvu faktiskajam neauglīgo ģimeņu skaitam modernajā cilvēku sabiedrībā vispār. Ierēdņi pirmajos laulības gados tātad atliek pēcnācēju radī�anu, lai varētu, kā mēdz teikt, vēl kopīgi "baudīt dzīvi", vēl kaut ko iegādāties vai arī vēl kaut ko paveikt. Bet bie�i vien tad, kad �ie blakusmērķi ir sasniegti vai arī izrādīju�ies īsā laikā nesasniedzami, ir jau par vēlu, un tā liels skaits inteliģences ģimeņu paliek sterilas. Lauciniekos un arī strādniecībā �ādiem blakusmotīviem ir stipri mazāka nozīme, tādēļ pēc apprecē�anās jau pirmajos gados rodas pēcnācēji, un tā top kuplākas ģimenes. Interesanti vēl atzīmēt, ka tās inteliģences un pilsētas strādnieku ģimenes, kurām ir kāds zemes stūrītis, ir bērniem bagātākas nekā pilnīgi bezzemnieku ģimenes. Tādēļ vācu apdzīvotības politiķi uzsver veselīgas vidējās zemniecības radī�anas lielo nozīmi tautas skaita uzturē�anai nepiecie�amā līmenī. Lauciniekiem ar zemes platību pāri par 20 ha, tātad saimniecībās, kurās jāalgo sve�s darbaspēks, bērnu skaits ir mazāks. Tā redzam, ka vidējā zemniecība ir tas avots, no kura nāk galvenais tautas pieaugums.

Pēcnācēju skaits ģimenē lielā mērā ir atkarīgs no vecuma, kādā ģimenes dzīve tiek nodibināta. Tas sevi�ķi sakāms par sievieti. Pēc Vācijas 1933. gada datiem, vecuma moments sievietēm, kas precēju�ās 1930. gadā, ir �āds:

1 bērns

2 bērni

Tādu pa�u attieksmi starp precē�anās vecumu un bērnu skaitu redzam arī tanīs gadījumos, kad ģimenes dzīve ir ilgusi garāku laika sprīdi, piemēram, 20 gadus. �ie skaitļi rāda: jo agrāk laulība nodibināta, jo lielāka svētība tai ir tautas kvantitatīvā uzturē�anā.

Ar �o konstatējumu esam nonāku�i pie ļoti svarīga rezultāta, kas pa daļai palīdz izskaidrot samērā nelielo pēcnācēju skaitu inteliģentās ģimenēs.

Ir parasta parādība, ka mūsu inteliģence ģimenes dzīvi nodibina samērā vēlu. Pēc Vācijas 1907. gada statistiskajiem datiem, vecumā starp 30 un 40 gadiem neprecēju�os vēl bijis:

Līdzīgi skaitļi iegūti arī Anglijā un citās zemēs. Tas spilgti rāda: jo augstāks sociālais stāvoklis, jo vēlāk tiek nodibināta ģimenes dzīve. Protams, tas negatīvi atsaucas arī uz pēcnācēju skaitu. Liktenīga nozīme vēlām laulībām uz pēcnācēju skaitu ir vēl tādēļ, ka ilga vecpui�a dzīve veicina saslim�anu ar veneriskām slimībām. Gonoreja bie�i vien ir par iemeslu sterilām laulībām vai arī viena bērna ģimenei. Pēc vācu eigēniķu domām, veneriskās slimības inteliģentu jaunekļu aprindās tagad neesot vairs tik bie�i sastopamas, kā tas bijis agrāk, kad prostitūtas biju�as galvenais �o slimību avots. Bet �īs slimības esot parādīju�ās izglītotu jaunavu aprindās, kur tās agrāk gandrīz nemaz nav biju�as sastopamas. Tas izskaidrojams ar brīvās mīlas izplatī�anos jaunatnē, kas sevi�ķi pla�us apmērus pieņēmusi taisni pēc pasaules kara, kad vienai jaunavu daļai nebija izredzes nodibināt ģimenes dzīvi vīrie�u skaita samazinā�anās dēļ.

Būtu tomēr maldīgi domāt, ka vienīgi vēlās laulības un veneriskās slimības ir iemesls

tam, ka pēcnācēju skaits inteliģences aprindas ir tik niecīgs. Vissvarīgākais moments te ir apzināta izvairī�anās no pēcnācējiem saimniecisku un sabiedrisku motīvu dēļ.

Parasti mēdz domāt, ka spaidīgie saimnieciskie apstākļi ir tie, kas spie� ģimenes ierobe�ot pēcnācēju skaitu. Liekas, ka neviens arī negribēs noliegt �ā momenta lielo nozīmi, sevi�ķi saimnieciskās krīzes laikā. Bet, no otras puses, mēs redzam, ka bērnu skaits ir jo mazāks, ja labāks ir saimnieciskais stāvoklis. To arī mēs esam piedzīvoju�i Latvijas pastāvē�anas laikā. Ģimenes ar lielākiem ienākumiem tur par pienākumu izdot lielas summas savu bērnu audzinā�anai un skolo�anai. Tas, protams, iespējams tikai tad, ja ģimenē nav daudz bērnu. Bez tam turīgāki vecāki cen�as saviem pēcnācējiem atstāt pēc iespējas vairāk mantojuma, kas atkal sasniedzams, vienīgi samazinot mantinieku skaitu. Da�reiz pat bagātās ģimenēs tre�ā bērna dzim�anu sajūt kā lielu nelaimi. Pat divi bērni nereti liekas par daudz, jo patīkamāk ta�u atstāt mantojumu vienam pēcnācējam, kas tad ar izdevīgu apprecē�anos, varbūt ar materiālā ziņā līdzīgu partneri, var ģimenes svaru sabiedrībā stipri kāpināt. �ī nevēlē�anās mantu dalīt stipri ietekmējusi ne tikai turīgas pilsētnieku ģimenes, bet arī pārtiku�ākus lauksaimniekus, kas tad mēdz turēties ja ne glu�i pie viena bērna sistēmas, tad katrā ziņā pie iespējami mazāka pēcnācēju skaita.

Vēl der ievērot to svarīgo apstākli, ka mūsu izglītoto sabiedrību veido materiālā ziņā ļoti da�ādi situētas ģimenes. Blakus da�ādu nekustamu īpa�umu un uzņēmumu īpa�niekiem tanī ietilpst ģimenes, kas pārtiek vienīgi no algas, honorāriem vai citiem mazākiem ienākumiem. Protams, pēdējiem ģimenes bud�ets būs sevi�ķi jāsa�aurina, ja viņi gribēs, kā saka, "turēt līdzi citiem". �o bud�eta sa�aurinā�anu pa lielākajai daļai atkal izdara uz pēcnācēju rēķina.

Vismaz tikpat stipri kā saimnieciskie apstākļi bērnu skaitu ģimenē ietekmē arī sabiedriskie motīvi. Abi �ie momenti saistās viens ar otru ļoti cie�i. Cilvēka sabiedriskā nozīme ceļas un krīt līdz ar viņa materiālajām spējām. Jo vairāk viņ� spējīgs izdot, jo lielāka cieņa un svars viņam ir sabiedriskajā dzīvē. Ja nu ģimenē ir tikai viens vai divi bērni, tad, protams, �āda ģimene būs spējīga izdot vairāk līdzekļu savas godkārības apmierinā�anai nekā tad, ja tai būtu vairāk bērnu. Daudzi mūsu izglītoto ģimeņu tēvi un mātes drīzāk samierināsies ar ģimenes izmir�anu nekā ar domām, ka kādam no viņu pēcnācējiem būtu jānonāk zemākā sociālā stāvoklī nekā viņi pa�i. Patiesību sakot, �īs ģimenes izmir�anas briesmas lielākais vairums nemaz neapzinās, jo bioloģiskās atziņas, sevi�ķi attieksmē uz pa�u cilvēku un sabiedrību, pat mūsu izglītotākajās aprindās ir maz pazīstamas. Nav daudz tādu, kas būtu padomāju�i par to, cik ātri pazūd ģimenes, ja pieturas pie divu vai viena bērna sistēmas.

Godkārība pati par sevi nav peļama īpa�ība, bet uzskatāma par cilvēka normālu dziņu, kas daudzreiz liek viņam pa�aizliedzīgi darboties vispārības labā. Agrākos laikos, pēc Lenca domām, godkārība neesot bijusi par �ķērsli lielām ģimenēm, jo sabiedrībā cienījamām personām bijusi izdevība agrāk apprecēties un izaudzināt lielāku skaitu pēcnācēju nekā pārējiem. Turklāt lielāks bērnu skaits vairojis ģimenes cieņu. Arī mūsu dienās, kā jau minēts, godkārībai ir zināma sociāla vērtība, jo tā daudzus cilvēkus pamudina strādāt vispārības labā, necerot gūt nekādus citus labumus kā vienīgi ievērību un cieņu. Tomēr nevēlama lieta ir tā, ka modernā sabiedrībā godkārības apmierinā�anai tiek upurēts arī pēcnācēju skaits, kas būtu nepiecie�ams ģimenes un tautas uzturē�anai. �eit mēs sastopamies ar parādību, ka pati par sevi pozitīva cilvēka īpa�ība modernā sabiedrībā darbojas pretēji pa�uzturē�anās interesēm.

Nav nemaz tik sen tie laiki, kad bērni nozīmēja ģimenes saimnieciskās priek�rocības vai vismaz tos neizjuta kā materiālā stāvokļa pasliktinātājus. Tas būs saprotams, ja ņemsim vērā, ka agrākos laikos bērni samērā agri sāka pa�i pelnīt, ar to piepalīdzot ģimenes uzturē�anā. �is moments laukos vēl ir spēkā arī tagad. Tur bērni ir lieli izpalīgi da�ādos vieglākos saimniecības darbos. Ar to dro�i vien izskaidrojama parādība, ka tagad laukos taisni tās ģimenes ir bagātākas bērniem, kuras pa�as iztiek ar savu darbaspēku. Turpretim lielākās saimniecībās, kur jānodarbina algots darbaspēks, bērnu skaits, kā redzējām, ir mazāks.

Izglītoto aprindu ģimenēs bērni jau sen vairs nefigurē kā piepelnītāji. Tas varbūt arī pa daļai izskaidro to, ka taisni �inīs aprindās vispirms ir sācies ģimenes samazinā�anās process saimniecisko motīvu dēļ. Mums vēl visiem svaigā atmiņā ir tie laiki, kad da�as mātes turēja par kaunu ļaut saviem bērniem piepalīdzēt vienkār�ākos mājas darbos, kur nu vēl, piemēram, iet ganos.

Bie�i gan dzird izsakām domas, ka saimnieciskiem apsvērumiem dzimstības samazinā�anā izglītoto aprindās nebūtu sevi�ķi lielas nozīmes. Te nu jāaizrāda, ka mūsu saimnieciskā iekārta radusies tanīs laikos, kad liela ģimene bija izdevīga vai pat nepiecie�ama, piemēram, lai nodro�inātu vecumdienas utt. Tagad, protams, ar sociālām reformām �ie motīvi zaudēju�i daudz no sava dzinējspēka. Tamdēļ sāk parādīties pretēja tendence, proti-turēties pēc iespējas pie nelielas ģimenes.

Novērtējot saimniecisko motīvu nozīmi dzimstības samazinā�anā, pēc vācu rasu higiēniķa Keitera (Keiter) domām, jāņem vērā vēl arī attiecīgas sabiedrības nogrupējuma tā saucamais vēlē�anās standarts (Wunschstandart). Tas jāsaprot tā, ka sakarā ar straujo da�ādu izgudrojumu ra�anos un rūpniecības attīstī�anos īsā laikā nācis klāt daudz jaunu iekārojamu vērtību. Tomēr iespējas to visu iegūt augu�as daudz lēnākā tempā. Kas agrāk varēja iegūt visu, kas vien bija daudzmaz iekārojams, tagad jūtas ļoti sāpināts, ja viņam pieder varbūt tikai 50% no tām materiālajām vērtībām (radio, auto, ģimenes māja utt.), pēc kurām modernais cilvēks tiecas. Cilvēki kļuvu�i prasīgāki pēc da�ādām dzīves ērtībām, kaut gan tanī pa�ā laikā viņu daļa kultūras un civilizācijas ieguvumos ir samazinājusies. Ar to arī izskaidrojama mūsdienu cilvēka subjektīvā nabadzības sajūta, neņemot vērā lielo labklājības cel�anos. Iek�ēja protesta rezultāts pret �o negatīvo izjūtu bie�i vien ir izvairī�anās no pēcnācējiem, kurus modernais cilvēks izjūt kā �ķērsli uz savu vēlē�anos piepildījumu.

No sacītā redzam, ka da�ādu iemeslu dēļ mūsu izglītotā tautas daļa diezgan ātrā tempā izmirst, neatstājot tādu pēcnācēju skaitu, kāds būtu nepiecie�ams ģimenes un tautas saglabā�anai. Līdz ar to aiziet bojā vērtīgākās tautas dzimtmasas, kas daudzu paaud�u laikā ir koncentrēju�ās mūsu inteliģencē. Parasti dzird iebilstam, ka tā neesot liela nelaime, jo no tautas zemākajiem slāņiem pastāvīgi plūstot uz aug�u jauni spējīgi indivīdi, kas zināmā mērā atsvaidzinot aug�ējo slāņu sastāvu. Tā tas patiesībā arī ir, bet nav jāaizmirst, ka tautas klēpis apdāvinātības ziņā nav neizsmeļams. Ar augstvērtīgu indivīdu kāp�anu uz aug�u, lejā paliek arvien vairāk viduvējību un vēl zemāku indivīdu, no kuriem augstvērtīgus pēcnācējus gaidīt nevaram. Bet, ja nu katrs apdāvināts tautas loceklis, nokļuvis vado�ās aprindās, ļaus savām izcilajām īpa�ībām izmirt, tad reiz ta�u pienāks laiki, kad arī vado�os tautas slāņos būs sastopami vairs tikai viduvēji indivīdi. �ķiet, ka tas jau tagad manāms, jo īstas personības ne tikai mūsu, bet arī Vakareiropas izglītotajās aprindās sastopamas arvien retāk.

Bet arī tautas zemākajos slāņos mēs novērojam to pa�u ainu, ko inteliģencē. Apdāvinātās, centīgās ģimenēs, kas dzīvē kaut ko sasniegu�as, vienmēr novērojam mazāku pēcnācēju skaitu nekā tā saucamajās viendienu ģimenēs, kur mazāk domā par rītdienu un kur tādēļ bie�i vien valda nabadzība un posts. Tā Kopenhāgenā mūrnieku meistaru un zeļļu pēcnācēju skaits attiecas 3,5:4,1; Dānijas provin�u pilsētās attiecība starp kurpnieku meistaru un zeļļu bērnu skaitu ir 3,9:4,2; lauku īpa�nieku un laukstrādnieku pēcnācēju skaita attiecība ir 3,9:4,3. �āda parādība ir novērojama visās Vakareiropas zemēs un arī pie mums. Visumā var teikt, ka augstākie ierēdņi ir bērniem nabadzīgāki nekā zemākie; patstāvīgie strādnieki ir caurmērā ar mazākām ģimenēm nekā fabrikas strādnieki, un kvalificētiem strādniekiem savukārt ir mazāk bērnu nekā gadījuma darba strādniekiem.

Mēdz iebilst, ka nabadzība ir tas iemesls, kas bremzē trūkumā nonāku�o ģimeņu garīgo un fizisko attīstību. Pārsvarā gan tas ir otrādi. Proti, neapdāvinātība un garīgs trulums ir iemesls �ādu ģimeņu neveiksmēm un nabadzībai. Lai palūkojamies ikdienas dzīvē, kur blakus divas vienāda lieluma ģimenes ar vienādiem ienākumiem dzīvo tik da�ādu dzīvi. Mēdz runāt par ģimenēm un cilvēkiem, kas prot un kas neprot dzīvot. �ī pra�ana vai nepra�ana nekrīt no gaisa un nav arī iegūstama. Tā ir dārga manta, kas pārmantojamības ceļā pāriet no paaudzes uz paaudzi un tādēļ glabājama. Kamēr �ādu ģimeņu mūsu tautas apak�ējos slāņos vēl ir pietiekamā daudzumā, tikmēr mēs varam dro�i skatīties nākotnē. Pretējā gadījumā mums draud lielas briesmas. Ka mēs jau dzīvojam �ādu briesmu gaisotnē, to rāda mūsu pustuk�ās Zemgales, Kurzemes un Vidzemes sētas, no kurienes līdz �im lielāko tiesu ir nāku�i mūsu materiālās un garīgās dzīves cēlāji. �ī straume draud apsīkt, un līdz ar to arī latvie�u tautas stiprums un sīkstums, kas cauri gadu simteņu vētrām to iznesu�i sveiku līdz mūsu dienām.

Bēdīgu ainu mūsu akadēmiski izglītoto aprindās atklāj 1942. gada reģistrācijas dati par Rīgas pilsētas pārval�u darbiniekiem. Izrādās, ka 17,14% akadēmiski izglītoto vīrie�u un 32,2% akadēmiski izglītoto sievie�u paliek neprecēju�ies. No precētiem 37,4% ir bez bērniem. Ģimeņu lielākais vairums ir ar 1-2 bērniem, bet 3-4 bērnu ģimenes ir jau reta parādība. Tā iznāk, ka Rīgas pilsētas pārvaldēs uz vienu akadēmiski izglītotu darbinieku ir 0,5 pēcnācēju, bet uz vienu akadēmiski izglītotu ģimeni viens bērns. Tie ir skaitļi, kas katram nacionāli domājo�am cilvēkam liek nodrebēt. Tie nozīmē mūsu tautas bojāeju, ja inteliģencē nenāks atjēg�anās. Te nelīdzēs nekādi skaļi vārdi par latvie�u tautas saules mū�u. Ja izmirst tautas smadzenes, tad arī tās ķermenim jāiet bojā.

Nav jāaizmirst arī krietni lielais vājprātīgo, plānprātiņu, da�ādu psihopātu un citu mazvērtīgu indivīdu skaits, no kuriem da�as grupas, piemēram, plānprātīgie, atstāj daudz vairāk pēcnācēju nekā veselie cilvēki. Tas atkal savukārt ne tikai lielā mērā pasliktina tautas kvalitatīvo sastāvu, bet gulstas vēl kā smaga nasta uz nodokļu maksātāju - ra�īgākās un vērtīgākās tautas daļas - pleciem. Ar �o kategoriju indivīdu pēcnācējiem lielāko tiesu pildās palīgskolas, mazgadīgo noziedznieku kolonijas, da�ādas patversmes un psihiatriskās iestādes, kas valsts un komunālo iestā�u bud�etos cērt ievērojamus robus. Vācijā vājprātīgo un idiotu aizgādībai gadā izdod 283 milj. marku. Viena neredzīgā, aklā, kurlmēmā u.tml. uzturē�ana patversmēs izmaksā 13001500 markas gadā, kamēr viens pensionārs, kas valsts un sabiedrības labā ziedojis savus labākos spēkus, spiests iztikt caurmērā ar 200-300 marku pensiju gadā. Viena kurlmēmā astoņu gadu skolo�ana izmaksā 19 975 markas, viena neredzīgā pat 26 958 markas, kamēr viena normāla skolnieka 8 gadu skolo�ana izmaksā tikai 1000 markas.

Domāju, ka pie mums lietas apstākļi procentuāli nebūs labāki. Ir taisni jābrīnās, ka, pārzinot apstākļus, līdz �im tik maz darīts, lai novērstu �o nelaimīgo cilvēku vairo�anos. Ir jāzina, ka lielākā daļa no garīgi slimajiem, idiotiem un plānprātiņiem, vismaz 1/5 daļa no aklajiem un 1/3 daļa no kurlmēmajiem, savu slimību ir mantoju�i no vecākiem un spējīgi to nodot tālāk saviem pēcnācējiem.

Cik lielu skaitu mazvērtīgu indivīdu var dot viena līdzīgas kvalitātes persona, rāda Adas D�ūkas (Juke) ģimene Amerikā, ko pagāju�ajā gadsimtā pirmais pētījis Dagdeils (Dugdale) un izsekojis tālāk �ai gadsimtā Estabruks (Estabrook). Līdz �im �ai ciltsmātei ir saskaitīti 2820 pēcnācēji, no kuriem lielākā daļa ir kaut kādā ziņā mazvērtīgi. �inī dzimtā sastopams liels skaits noziedznieku, starp kuriem vairāki slepkavas. Lielākais vairums no sievie�u kārtas pēcnācējiem biju�as prostitūtas. 1915. gadā starp 1258 dzīviem D�ūkas dzimtas locekļiem Estabruks atradis 118 noziedzniekus, 464 prostitūtas, 170 ubagus, 129 patversmju iemītniekus un 181 alkoholoķi. Pēc �ā pa�a autora aplēses, D�ūkas dzimta valstij līdz �im izmaksājusi apaļus 2,5 milj. dolāru.

�ī nav vienīgā mazvērtīgo lieldzimta, kas aprakstīta zinātniskajā literatūrā. Tādu ir daudz. Ja nu kā pretstatu �īm ģimenēm nostata, piemēram, D�onatana Edverdsa (Edwards) dzimtu Amerikā, no kuras 1394 pēcnācējiem 1900. gadā saskaitīti 65 augstskolu profesori, 13 augstskolu rektori, 60 ārsti, vairāk nekā 100 garīdznieki, 75 virsnieki, 60 pazīstami rakstnieki, vairāk nekā 100 juristi, 30 tiesne�i, 80 augstāki ierēdņi un vesela rinda ievērojamu politiķu, valstsvīru un uzņēmēju, tad par pārmantojamības lielo nozīmi ģimeņu un tautu likteņos nevarētu būt nekādu �aubu.

Līdzīgas, kaut arī ne tik pla�as ģimenes mēs varēsim sameklēt arī mūsu tautā, un būtu �ēl, ja tās apsīktu nepietiekamu pēcnācēju skaita dēļ. Ja arī vienā otrā augstvērtīgā ģimenē sastopam atsevi�ķus mazvērtīgus indivīdus, tad tas nav nekāds pretarguments pārmantojamībai. Zinot pēdējās likumības, kā arī citu cēloņu nozīmi slimību izcelsmē, mēs �ādas parādības varam diezgan labi izskaidrot. Novērojumos mēs nedrīkstam apstāties pie atsevi�ķa gadījuma. Mums jāpatur prātā caurmēra skaitļi, kas iegūti, apstrādājot lielāku materiālu.

No sacītā redzam, ka mūslaiku sabiedrība atrodas lielu uzdevumu priek�ā, no kuru pareizas atrisinā�anas atkarīgs tās liktenis. Vēl vairāk. Pēc daudzu Vakareiropas eigēniķu domām, no sabiedrības nostājas pret �o problēmu atkarājas būt vai nebūt Vakareiropas kultūrai. Ja Vakareiropas tautu psihē nenāks lūzums par labu lielākam bērnu skaitam veselās ģimenēs un mazvērtīgo indivīdu vairo�anās ierobe�o�anai, tad mūsu sasniegumus var piemeklēt tas pats liktenis, kam savā laikā par upuri krita Babilonas, Senās Grieķijas un Romas kultūra. Arī �o kultūru bojāejas iemesls, pēc jaunākām atziņām, ir meklējams lielāko tiesu �o kultūru radītāju un nesēju izmir�anā nepietiekama pēcnācēju skaita dēļ. Tagadējās Grieķijas un Itālijas apdzīvotāji nav to tautu pēcnācēji, kas cēla Hellādas un Romas slavu, bet gan sve�u asiņu pēcnācēji ar lielāku bioloģisku potenci, nekā tā bija daudzos karos vājinātam virsslānim. Tas jāievēro arī mums, jo mēs dzīvojam tādu tautu kaimiņos, kas nepazīst dzimstības samazinā�anās problēmas. Vēl vairāk. �o tautu piederīgie dzīvo arī mūsu vidū un vairojas nesalīdzināmi straujāk nekā latvie�i. Ir aplēsts, ka pēc pāris simt gadiem latvie�i pa�i savā zemē būs minoritātes stāvoklī, ja apstākļi turpināsies līdz�inējā virzienā.

Iepriek�ējā nodaļā īsumā apskatījām kārtību, kas valda brīvā dabā un cilvēku sabiedrībās un kas nodro�ina nepārtrauktu tās attīstību un aug�upeju. Redzējām arī, ka mūsu civilizācija ar saviem sociālajiem iestādījumiem stipri izjaukusi �o kārtību, radot smagu krīzi valstīs un tautās. Dzimstībai mazinoties un iedzīvotāju skaitam sarūkot, it īpa�i laukos, no kaimiņu valstīm, kur liels tautas pārpalikums, pakāpeniski ieplūst sve�i elementi. �o sve�o ienācēju auglība ir stipri lielāka par iedzimto vairo�anās gribu, tādēļ pēc vairākām paaudzēm iedzīvotāju sastāvs būs mainījies par labu ienācējiem.

No otras puses, sakarā ar tautas da�ādo sociālo slāņu nevienādo pēcnācēju skaitu ģimenēs vērojama mūsu inteliģences strauja izmir�ana, aizraujot līdzi kapā vērtīgo dzimtmasu, kas nākusi no tautas klēpja. �ādam stāvoklim turpinoties, augstvērtīgo skaits tautā samazināsies un vado�ajos posteņos labi ja būs sastopamas vairs tikai viduvējas personības, kas tautas attīstību nevarēs veicināt.

Beidzot redzējām, ka jau tagad apmēram 20% no visas tautas ir kaut kādā ziņā mazvērtīgi, kas tautas vairo�anās procesā nebūtu vēlami. Vismaz liela daļa no tiem ir slimi ar da�ādām pārmantojamām slimībām, kas nākamo paaud�u kvalitāti var stipri pazemināt. Tā kā da�u mazvērtīgo grupu auglība ievērojami pārsniedz caurmēru, novērojama pārmantojamības ziņā slogotu indivīdu skaita aug�ana bīstamos apmēros. �o nelaimīgo aizgādībai un uzturē�anai da�ādās iestādēs valsts un komunālās pārvaldes katru gadu izdod milzu summas, kas smagi gulstas uz ra�īgo nodokļu maksātāju pleciem. Pēc vairākām paaudzēm �ī nasta sakarā ar vājprātīgo, idiotu, da�ādu plānprātiņu, psihopātu un citu mazvērtīgo skaita vairo�anos būs kļuvusi tik liela, ka sabruks visi sociālie iestādījumi un mēs nonāksim varbūt atkal uz tās pakāpes, kur dabiskā izlase varēs darboties pilnā ne�ēlībā. Nav divu domu, ka tā būtu cilvēka necienīga atpakaļeja. Ja jau cilvēks ir pratis savu dzīvi no alu iemītnieka izveidot līdz mūsdienu pakāpei, tad viņam jāprot novērst arī tās kļūdas, kas �inī attīstības gaitā ir nodarītas. No �īs pra�anas atkarājas visas cilvēces nākotne. Nav �aubu, ka cilvēka ģēnijs veiks arī to. Ceļ� jau ir iezīmējies, un, pa to ejot, ir dro�a cerība izkļūt no strupceļa, kurā cilvēks savā attīstības gaitā ir iemaldījies.

Kā visas lielās lietas savā būtībā ir vienkār�as, tā arī eigēniskie līdzekļi labāka tautas kvalitatīvā sastāva radī�anai nav komplicēti. Ir divas iedarbības joslas, kuras viena no otras nav �ķiramas. Tās ir:

1. Augstvērtīgo indivīdu vairo�anās veicinā�ana.

2. Mazvērtīgo kavē�ana vai pilnīga izslēg�ana no pēcnācēju radī�anas procesa.

Pirmajā nodaļā redzējām, ka sevi�ķi mūsu inteliģencē materiālas dabas motīviem ir ievērojama loma pēcnācēju skaita ierobe�o�anā. Katrs nedzimis bērns tiek uzskatīts par ieguvumu, kas atļauj ģimenei izdot vairāk līdzekļu izpriecām un da�ādām sabiedriskām reprezentācijām, kā viesībām, dārgiem sporta veidiem utt. Ja nu valsts varai izdotos ar nodokļu politiku vai atvilkumiem no algām panākt to, ka bērnu skaita ierobe�o�ana vairs "neatmaksātos", tad, pēc daudzu eigēniķu domām, dzimstība arī inteliģences aprindās kļūtu lielāka.

Pastāvot netie�o nodokļu sistēmai, viss nodokļu smagums gulstas lielāko tiesu uz daudzbērnu ģimenēm, jo tur pirmās nepiecie�amības preces, kuru cenās iekalkulēti stipri lieli netie�ie nodokļi, patērē vairāk nekā bērniem nabadzīgās ģimenēs. Ir ta�u dabiski, ka �etru bērnu ģimene patērēs vairāk cukura, sāls, kafijas un tējas, vairāk nodedzinās petrolejas, elektrības un gāzes, vairāk izlietos drēbes un apavus nekā bezbērnu vai vienabērna ģimene. �eit visu laiku ir notikusi netaisnība lielām ģimenēm, un tas nākotnē katrā ziņā �ādā vai tādā veidā ir jānovēr�.

Daudzās valstīs, kā Vācijā, Itālijā un arī pie mums, ģimeņu nastu izlīdzinā�anai izdara atvilkumus no ierēdņu un kalpotāju algām, kas mazākā vai lielākā mērā skar vairāk neprecēju�os, bezbērnu un bērniem nabadzīgas ģimenes. Te nu atliktu tikai vēlēties, lai �ie atvilkumi tie�ām būtu tik jūtami, ka bezbērnu indivīdi materiālā ziņā neatrastos labvēlīgākā stāvoklī kā daudzbērnu ģimenes. �ie atvilkumi būtu izlietojami daudzbērnu ģimeņu atbalstī�anai. Kā pabalsti, tā atvilkumi būtu jāaplē� procentuāli no algas vai izpeļņas. Attiecībā uz atvilkumiem tā �ķiet pati par sevi saprotama lieta. Novelkot, piemēram, par katru iztrūksto�o bērnu (normālā ģimenē jābūt 4 bērniem) 15 markas, strādnieka ģimene ar vienu bērnu, pelnot 80 markas mēnesī, saņems tikai 35 markas, kas, protams, nepietiks arī mazas ģimenes uzturē�anai. Tanī pa�ā laikā augstāks ierēdnis ar līdzīga lieluma ģimeni, bet algu 600 markām mēnesī, atvilkumos maksātu no savas algas tikai 45 markas. �ādas summas zaudē�ana augstāko ierēdni, protams, nevar pamudināt uz ģimenes palielinā�anu. Cita aina jau rodas, ja atvilkumus aplē� proporcionāli, piemēram, 7,5% par katru iztrūksto�u bērnu. Tad strādnieks no savas algas zaudētu 22,5 markas, kamēr augstākais ierēdnis jau 135 markas. Pēdējam arī tad vēl paliktu ģimenes uzturē�anai 465 markas, kas nav nemaz tik maz. Strādnieka ģimenes lielumu, kurai atvilkumi nebūtu izdarāmi, pēc da�u vācu eigēniķu, piemēram, Stemlera (Staemmler), domām, varētu reducēt līdz vienam bērnam, kamēr izglītotām ģimenēm tas jānosaka no 3 līdz 5 bērniem atkarībā no sabiedriskā stāvokļa. Valsts un tautas interesēs ir, lai taisni augstvērtīgās ģimenēs būtu vairāk pēcnācēju, kas savu vecāku vērtīgās pārmantojamās īpa�ības nestu tālāk nākamajās paaudzēs.

Ne tikai atvilkumi, bet arī ģimeņu piemaksas būtu jāaplē� proporcionāli no algas vai izpeļņas. Piemaksas ta�u domātas kā pabalsts bērnu audzinā�anai un kā zināms pamudinājums ģimenes palielinā�anai. Tādēļ tām jābūt pieskaņotām ikviena pabalstāmā ģimenes izpeļņai, jo tikai tad tās sasniegs savu mērķi. Piemaksas ierēdņiem par katru bērnu 10 marku apmērā ir drusku jūtamas vienīgi zemākajām kategorijām, kamēr augstākos ierēdņus �ādas piemaksas nepamudinās uz ģimenes palielinā�anu. �ādi paņēmieni ir puslīdzekļi un no eigēniskā viedokļa pilnīgi lieki. Tā tiek iz�ķiests samērā daudz līdzekļu bez kāda sevi�ķa labuma.

Liekas varbūt netaisni prasīt, lai cilvēki ar lielāku atalgojumu vēl saņemtu arī lielākas ģimenes piemaksas. Tas tā ir no to cilvēku viedokļa, kas vēl pieturas pie vecās mācības par visu indivīdu vienlīdzību. �ie uzskati savu laiku ir pārdzīvoju�i. Tagad neviens cilvēks, kas daudzmaz bioloģiski spēj domāt, neņemsies apgalvot, ka kāds psihopāts vai alkoholiķis, kas izvairās no darba un pienākumiem, būtu blakus liekams kārtīgam strādniekam, kam rūp sava ģimene un tauta. Ja jau mēs atzīstam, ka mūsu inteliģencē, mūsu izglītoto aprindās, ir caurmērā vairāk vērtīgas dzimtmasas nekā zemākajos tautas slāņos un ka mūsu tautai ir svarīgi, lai �īs vērtības neiznīktu pēcnācēju trūkuma dēļ, tad mums ir jādara viss, kas vien veicinātu mērķa sasnieg�anu. Piemaksām jābūt tik jūtamām, lai ģimenes pieaug�ana "atmaksātos". Ja tas tā nebūs, nebūs arī rezultātu, un to jau spilgti rāda arī līdz�inējie piedzīvojumi.

Sociālo izlīdzinājumu, pēc �temlera domām, varētu radīt, nosakot da�ādām sociālām �ķirām da�ādu ģimenes lieluma normu. Sociāli zemākie piemaksas saņemtu, jau sākot ar pirmo bērnu, kamēr augstākie, sākot ar 3., 4. vai 5. pēcnācēju. Līdz �ādam bērnu skaitam sociāli augstākie baudītu tikai atlaidumus no procentuāliem algas atvilkumiem. Mazvērtīgās ģimenes, kuru vairo�anās no tautas un valsts viedokļa nebūtu vēlama, no minētajām piemaksām izslēdzamas. Tas arī saprotams, jo citādi ar līdzekļiem, kas domāti tautas kvalitātes cel�anai, mēs veicinātu taisni pretējo parādību.

Mēs jau zinām no agrāko laiku piedzīvojumiem, kad ģimenes piemaksas saņēma bez kādiem eigēniskiem no sacījumiem, ka da�i neatbildīgi elementi to izmantoja, lai piepelnītu vēl otru algu. Nav valsts interesēs, lai tautā vairotos da�ādi psihopāti, noziedznieki, prostitūtas, alkoholiķi un narkotiķi vai arī citi indivīdi ar pārmantojamām slimībām. Visām �ādi slogotām ģimenēm jāatņem iespēja palielināt savu pēcnācēju skaitu pilnvērtīgajiem tautas locekļiem par ļaunu. No algas un izpeļņas atvilkumiem tie tomēr nebūtu atbrīvojami, jo viņi bauda valsts aizsardzību un citus sabiedrības labumus, tādēļ arī viņiem jāpiedalās to ģimeņu atbalstī�anā, uz kuru pleciem gulstas galvenais valsts aparāta smagums.

Vācijā �o atziņu piemēro jau praksē un neilgā �ādas kārtības pastāvē�anas laikā arī iedzīvotāji to atzinu�i par pareizu. Itālijā, kur arī piekopj pla�u dzimstības veicinā�anas politiku ar atvilkumiem un ģimeņu piemaksām, eigēniskais moments pabalstu pie�ķir�anā nav ņemts vērā. �inī ziņā Vācija ir vienīgā valsts pasaulē, kurai bijusi drosme saukt lietas īstajā vārdā un arī ķerties pie līdzekļiem, lai mazvērtīgie nepāraugtu īsto nodokļu maksātāju un valsts uzturētāju skaitu, jo tad visas sociālās reformas sabruktu pa�as no sevis.

Tāpat dzīvokļu jautājumu ir nepiecie�ams kārtot tādā garā, lai arī �inī izdevumu postenī daudzbērnu ģimenes nejustos sliktākā stāvoklī kā bezbērnu. Ir pazīstama parādība, ka ar bērniem bagātas ģimenes spiestas pārsvarā dzīvot ģimenes lielumam nepiemērotos dzīvokļos, jo lielāku platību tās materiālu apstākļu dēļ nav spējīgas atļauties. Ja kādai arī palaimējas dabūt piemērotu dzīvokli, tad tā, lai savilktu galus ģimenes bud�etā, tomēr spiesta turēt apak�īrniekus. Tā, pēc Vācijas 1927. gada datiem, 30% no visām daudzbērnu ģimenēm ir dzīvoju�as �auros dzīvokļos un 13% no viņiem turēju�i apak�īrniekus. Tad vēl arī pie mums bija pla�i novērojama parādība, ka daudzbērnu ģimenēm dzīvokļus vispār bija grūti dabūt, jo neviens namsaimnieks solīdākā mājā negribēja dzirdēt bērnu klaigas, kas traucētu viņa un pārējo iemītnieku pilsonisko mieru. �āds viedoklis no kapitālistiski domājo�a namsaimnieka arī saprotams, jo dzīvokļi, kur mīt lielāks pulciņ� bērnu, ātrāk nolietojas un prasa bie�ākus remontus nekā tie, kurus apdzīvo tikai pieaugu�ie. Tāpēc arī dzīvokļu jautājumā jānāk lūzumam par labu ģimenēm ar lielāku bērnu skaitu. Kamdēļ neprecētie un bezbērnu ģimenes nevarētu maksāt par dzīvokļiem vairāk nekā bērniem svētītās? Valsts un komunālām iestādēm tas nebūtu grūti realizējams. To varbūt varētu nokārtot ar dzīvokļu nodokļa palīdzību vai kādā citā veidā.

Ļoti svarīgs arguments no vecāku puses par labu mazām ģimenēm ir skolu jautājums. Bie�i vien dzird sakām, ka ģimenes palielinā�ana nav iespējama tādēļ, ka tad nebūs iespējams visiem bērniem dot pienācīgu audzinā�anu un izglītību. Ir saprotama mātes un tēva tieksme nodro�ināt saviem bērniem labāku stāvokli sabiedrībā, nekā tas bijis pa�iem. Bet, ja tādēļ jāļauj ģimenei iznīkt, tad �āds domā�anas veids no tautas un valsts viedokļa būs grūti attaisnojams. Ir augstu vērtējama vecāku atbildības sajūta pret nākamo paaudzi, bet, ja viņi domā, ka, ietverdami savas gādības joslā bērnus no �ūpuļa līdz 25 un vairāk gadiem, viņi būs tiem sagādāju�i arī labāku nākotni, tad viņi var piedzīvot rūgtu vil�anos. Bie�i vien da�s labs no �ādi audzinātiem neatradīs vairs pareizo ceļu uz patstāvību, kas vienīgi var nodro�ināt cilvēkam aug�upeju. Kamdēļ gan neatļaut arī bērniem pa�iem palīdzēt veidot savu nākotni, cik tas ir viņu spēkos? Iemāciet bērniem mīlēt darbu, palīdziet viņiem arī kaut ko iemācīties, lai viņi drīzāk izkļūtu no ģimenes paspārnes. Ja nu kāds no viņiem dzīvē netiks uz priek�u, tad tas vecākiem būs gan sāpīgi, bet arī citāda audzinā�ana tur būtu maz ko līdzējusi. Ir ta�u sastopami cilvēki, kas beigu�i pat augstskolu un tomēr dzīvē izrādās nederīgi un nereti nonāk sabiedrības padibenēs. �ķiet, tie laiki ir garām, kad tikai ar universitātes diplomu varēja taisīt karjeru un iegūt labklājību. Cik daudzi no mūsu universitāti beigu�ajiem �ādu vai tādu iemeslu dēļ strādā darbu, kur pietiktu ar vidusskolas izglītību. Nav mazums arī tādu, kas bez akadēmiskas izglītības glu�i pelnīti ieņem vietas, kas daudz labāk atalgotas par tām, kurās sē� akadēmiski izglītotie. Mūsu bērniem būtu daudz vairāk līdzēts, ja lūkotos, lai viņi no mums dzīvē saņemtu līdzi pēc iespējas pilnvērtīgākas bioloģiskās vērtības nekā da�ādus materiālas dabas pabalstus. Laba veselība un augstas pārmantojamas garīgas īpa�ības daudz labāk nodro�ina indivīda nākotni nekā daudzās skolas, ilga dzīvo�ana ģimenes paspārnē un da�ādi mantojumi.

Ņemot tomēr vērā visu sacīto, �ķiet, ka katram ir tiesības prasīt savam stāvoklim piemērotu izglītību arī saviem bērniem. Tādēļ valstij un sabiedrībai ir jānāk talkā un jāgarantē daudzbērnu ģimenēm ne sliktāka izglīto�anas iespēja, kā tas sasniedzams ģimenēm ar mazu bērnu skaitu. Protams, arī �eit būtu jāievēro attiecīgo ģimeņu kvalifikācija no eigēniskā viedokļa. Būtu noziegums izsviest līdzekļus tādu ģimeņu piederīgo skolo�anai, no kuriem nav gaidāmi ra�īga darba darītāji, bet gan pa lielākajai daļai dīkdieņi, mazgadīgo noziedznieku koloniju iemītnieki un da�ādi citi pārmantojamības ziņā slogoti indivīdi. Da�i Vācijas eigēniķi iet vēl tālāk un �īm, īstā nozīmē mazvērtīgām ģimenēm grib pielīdzināt arī tās, kurās ir mazāk par trim bērniem. Pēc viņu domām, katrs indivīds no valstiskā viedokļa ir mazvērtīgs, ja tas neatstāj sev vismaz trīs pēcnācējus. Protams, no �īs kvalifikācijas jāizslēdz ģimenes, kurās bērnu skaits ir mazs neatkarīgi no vecāku labās gribas. �ādos gadījumos viņiem būtu jāpieņem aud�ubērni līdz pilnai trīsbērnu ģimenei. Tikai �ādu pilnvērtīgu ģimeņu bērniem būtu dodama iespēja mācīties augstskolā, kamēr mazākām tā būtu liegta.

�āds priek�likums ir diezgan bargs, bet, ja mēs ievērojam to, ka daudzas fiziski un garīgi augstvērtīgas ģimenes tikai tādēļ turas mazas, lai sagādātu iespēju saviem bērniem studēt, tad �ī propozīcija liekas diezgan labi pamatota. Neauglības gadījumā prasība ģimeni papildināt ar aud�ubērniem arī psiholoģiski ir pareiza, jo katrs labāk audzinās savu nekā sve�u bērnu, ja vien viņam tādas iespējas būs.

Svarīgs iemesls mazām ģimenēm vēl ir arī nevēlē�anās dalīt starp pēcnācējiem īpa�umus un citāda veida mantojumus. Daudz patīkamāk ta�u ir redzēt ģimenes mantu vienkopus pārejam uz nākamo paaudzi nekā to sadalīt vairākās sīkās daļās. �is motīvs, pēc da�u apdzīvotības politiķu domām, ir bijis galvenais iemesls, kādēļ Francijā, it īpa�i laukos, dzimstība ir strauji samazinājusies pēc Napoleona civilkodeksa ievie�anas, kas paredz vienlīdzīgas īpa�uma manto�anas tiesības visiem pēcnācējiem. Pēc mūsu likumiem, lauku īpa�umus var gan dalīt, bet tikai līdz zināmai robe�ai. Tomēr, ja ņemam vērā izmaksas nepiecie�amību pārējiem mantiniekiem, tad, �ķiet, �is moments arī pie mums diezgan stipri ietekmē ģimenes lielumu. Ievērojot to, ka latvie�u ģimenes pa lielākajai daļai savus īpa�umus ieguvu�as neatlaidīgā un grūtā darbā, kas norāda uz viņu augstvērtīgajām īpa�ībām, būtu �ēl, ja minēto motīvu dēļ tās da�ās paaudzēs izmirtu.

Likumdevējiem, izstrādājot nākotnē jaunus manto�anas likumus, bez citiem apstākļiem jāņem vērā arī eigēniskās prasības. Ar likuma palīdzību jāmazina viena vai divbērnu ģimenēm tās manto�anas priek�rocības, ko dod mazs mantinieku skaits.

�inī sakarā lielu nozīmi iegūst Grūbera (Gruber) priek�likums, kas paredz manto�anas tiesības nokārtot tā, ka katrs bērns var mantot tikai 1/4 daļu no vecāku atstātās mantas. Tā, piemēram, ja ģimenē būtu divi bērni, tad tie kopā mantotu tikai pusi no vecāku mantas, kamēr otru pusi paņemtu valsts nodokļu veidā un izlietotu daudzbērnu ģimeņu atbalstī�anai. Ja ģimenē būtu �etri bērni, tad manto�anas nodoklis būtu atlai�ams un visa vecāku atstātā manta nāktu pēcnācēju rīcībā.

Ja kādai ģimenei �ādu vai tādu iemeslu dēļ nebūtu pa�ai pietiekami daudz pēcnācēju, tad to varētu papildināt ar adoptētiem bērniem. �ādā gadījumā ģimeni par pilnvērtīgu varētu uzskatīt jau 3 bērnu sastāvā. Protams, būtu jāraugās, lai adoptētie bērni nāktu no eigēniskā ziņā nevainojamiem vecākiem.

Skaidrs, ka pret �ādu likumu būs sagaidāma stipra opozīcija no to cilvēku puses, kas paradu�i vērā turēt tikai savas personīgās intereses. Mūsu tautas dzīves vadītāji tomēr nedrīkstētu klausīties uz �o cilvēku iebildumiem, jo manto�anas tiesības �āda vai citāda nokārto�ana var stipri ietekmēt mūsu tautas kvalitatīvo un kvantitatīvo sastāvu. Ja mums neizdosies radīt apstākļus, kas veicinātu mūsu tautas labākās daļas intensīvāku vairo�anos, tad mēs kā tauta esam nolemti bojā ejai.

Protams, spaidi un ierobe�ojumi nav ideāli līdzekļi, lai cilvēkus pamudinātu domāt par savu nākotni un pildīt pienākumu pret tautu. Tāpat pilnīgi savu mērķi nesasniegs arī da�ādie pabalsti un atvieglinājumi, ja mums neizdosies pārveidot modernā cilvēka domā�anas veidu. Mēs esam kļuvu�i lieli individuālisti, kas vairāk domā par savām pa�u vajadzībām un ērtībām. Par visas tautas labumu un gai�āku nākotni mēs gan esam mīlēju�i un mīlam vēl tagad daudz runāt un rakstīt, bet tālāk par to arī neesam tiku�i. Ka tas varētu būt arī citādi, to pierāda mūsu tautas vēsture. Ir ta�u biju�i brī�i, kad tautas dēļ esam spēju�i bez apdomā�anās likt ķīlā pat savu dzīvību - savu dārgāko mantu. Tādēļ jātic, ka būsim spējīgi arī ierobe�oties materiāli par labu lielākai ģimenei, no kuras atkarīgs latvie�u tautai būt vai nebūt.

Pamudinādami domāt kūtrākos par tautas nākotni un veicinādami krietnāko ģimeņu kuplumu, mēs nedrīkstam aizmirst arī tās ģimenes un tos tautas locekļus, no kuriem pēc zinātnes atzinumiem nevaram sagaidīt pilnvērtīgus pēcnācējus. Tie ir indivīdi ar da�ādiem pārmantojamiem garīgiem un fiziskiem defektiem, kas traucē viņu iekļau�anos tautas kopumā un ra�īgā darbā. Pat otrādi. �ie indivīdi prasa no sabiedrības katru gadu milzu summas da�ādu patversmju, speciālu iestā�u un pabalstu veidā. Protams, �ie cilvēki pa�i nav vainīgi, ja viņiem tādas slimības, jo mūsu spēkos nestāv izvēle piedzimt par ģēniju vai no�ēlojamu plānprātiņu. Daudz vairāk �eit vainojama sabiedrības un valsts iekārta, kas ar savu civilizāciju paralizējusi dabisko izlasi, neradot tās vietā citādu, apzinātu kontrolējo�u iestādījumu. Tanīs laikos, kad cilvēku sabiedrības veidojās pēc dabiskās izlases, da�ādi defektīvi indivīdi gāja bojā, nesasniedzot dzimumgatavību vai arī atstājot niecīgu pēcnācēju skaitu. Senajās tautās, kur jau dabiskā izlase bija ievērojami mazināta, �inī vietā stājās apzināta mazvērtīgo indivīdu nonāvē�ana tūlīt pēc dzim�anas. Ja ģimenes galva piedzimu�o bērnu paņēma rokās, tad tā bija zīme, ka tas ir izaudzināms. Pretējā gadījumā jaunpiedzimu�ais tika nonāvēts. Kropli un citādi vārgi bērni, kā zinām no seno laiku vēstures, tika nonāvēti arī senajā kareiviskajā Spartā. Protams, mūsu kultūras laikmetā �ādi eigēniski paņēmieni vairs nav iedomājami. Pret to saceltos katrs kulturāls cilvēks, kas nebūtu zaudējis cieņu pret cilvēka dzīvību. �ādi paņēmieni paralizētās dabiskās izlases kompensē�anai mums arī nav vajadzīgi. Atsevi�ķs indivīds var dzīvot kaut simt gadus, neatstājot nekādu ietekmi uz nākamajām paaudzēm, ja vien viņ� nerada pēcnācējus, kas viņa pārmantojamās garīgās un fiziskās īpa�ības nestu tālāk.

�os piemērus minu tālab, lai rādītu, ka jau krietni sen cilvēku sabiedrības un tautas ir domāju�as par izlases nepiecie�amību un mēģināju�as to piekopt kaut arī ar ļoti primitīviem un robustiem paņēmieniem. Tagadējā zinātne mums devusi iespēju humāniem līdzekļiem panākt dabisko izlasi, kas ievērojami varētu celt nākamo paaud�u kvalitāti.

Nav ta�u piedodams, ja mēs mierīgi noskatāmies, ka plānprātiņi un da�āda veida psihopāti, no kuru pēcnācējiem komplektējas defektīvo skolu audzēkņi, mazgadīgo noziedznieku koloniju un cietumu iemītnieki, vairojas divas reizes ātrāk nekā normālās ģimenes. Tāpat nav piedodams, ja, klusu cie�ot, piekrītam vai pat atbalstām to indivīdu vairo�anos, kuru pēcnācēji ar lielāko varbūtību nākotnē atkal pildīs vājprātīgo iestādes un patversmes. Lai tikai atminamies sacīto par D�ūkas dzimtu Amerikā, kas valstij līdz 1915. gadam izmaksājusi 2,5 milj. dolāru. Ēbermaiers (Ebermayer) Vācijā min dzimtu, kas cēlusies no vienas 1810. gadā dzimu�as alkoholiķes. 1893. gadā tā bija sasniegusi ievērojamu kuplumu. No 894 �īs alkoholiķes pēcnācējiem 181 bijusi prostitūta, 142 profesionāli ubagi, 76 smagi noziedznieki, 7 slepkavas, 40 atradu�ies nabagmājās. Tātad vairāk nekā puse no viņas pēcnācējiem biju�i �ādā vai tādā ziņā mazvērtīgi. �ī sieviete ar visiem saviem pēcnācējiem valstij izmaksājusi apmēram 5 milj. marku. Cik daudz līdzekļu būtu aiztaupīts valstij, cik daudz posta un nelaimes būtu aiztaupīts �īs acīm redzami garīgi slimās dzērājas pēcnācējiem, ja viņai būtu savā laikā ņemta iespēja radīt pēcnācējus. Stodarts (Stoddard) ziņo vēl par Kallikaku dzimtu Amerikā: 41 ģimene, kurās abi partneri biju�i plānprātīņi, devusi 224 pēcnācējus, no kuriem tikai divi biju�i normāli, ka mēr pārējie, līdzīgi vecākiem,-plānprātiņi. No 8 ģimenēm, kurās tikai tēvs bijis plānprātīgs, cēlu�ies 10 slimi un 10 veseli bērni, 12 ģimenēs tēvs bijis normāls, kamēr māte plānprātīga. Rezultātā: septiņi plānprātīgi un 10 normāli bērni. Jau minētajā D�ūkas dzimtas piektajā paaudzē visas sievietes esot biju�as prostitūtas un visi vīrie�i noziedznieki.

�ie ir da�i spilgtākie piemēri no literatūras, un to rindu vēl varētu turpināt. Tomēr domāju, ka arī no minētajiem skaitļiem un vēl pa�u pieredzējumiem ikdienas dzīvē katram domājo�am cilvēkam nobriedīs pārliecība, ka sabiedrībai un valstij kaut kas ir jādara, lai pasargātu nākamās paaudzes no �iem nelaimīgajiem cilvēkiem, kas normālā sadzīvē nevar atrast sev īsto vietu un grauj tautas garīgos un fiziskos spēkus. Uz �ādu nepiecie�amību arī latvie�u literatūrā jau 1909. gadā norādījis prof. H. Budulis. Savā grāmatā "Laulība un cilvēka dzīves mērķis� autors iztirzā pārmantojamības jautājumu un laulības nozīmi veselīgu pēcnācēju radī�anā. Pārmantojamības ziņā slimiem un citiem vārgiem indivīdiem, pēc autora domām, jāatturas no pēcnācēju radī�anas. Tad ievērojami mazināsies nelaime un posts nākamajās paaudzēs. Ceļ�, kā to panākt, pēdējos desmit gados ir jau iezīmējies, un pa to tagad dro�i soļo vairākas valstis ar Lielvāciju priek�galā.

Kādi līdzekļi nu būtu mūsu rīcībā, ar kuru palīdzību mēs varētu izslēgt indivīdus, kas slimo ar pārmantojamām slimībām, no pēcnācēju radī�anas un tā mazināt �o slimnieku skaitu nākamajās paaudzēs?

Izejot no atziņas, ka nākamās paaudzes rodas un attīstās ģimenē, mēs savam mērķim nāktu tuvāk, ja indivīdiem ar atklātu pārmantojamu slimību nedotu iespēju precēties. Kā zināms, visu kulturālo valstu civillikumos ir panti, kas garīgi slimiem aizliedz doties laulībā. Tomēr �ie aizliegumi domāti vairāk no tiesiskā, bet ne eigēniskā viedokļa. �eit likumdevējus vairāk vadījusi doma par viena vai abu laulības partneru spējīgumu atbildēt par savu rīcību, bet mazāk vai nemaz par viņu piemērotību veselīgu pēcnācēju radī�anai. Tā kā laulā�anu izdara dzimtsarakstu nodaļu ierēdņi un mācītāji, no kuriem nevar prasīt, lai viņi mācētu diagnosticēt slimības, tad praktiski, sevi�ķi no eigēniskā viedokļa, �iem pantiem laulības likumos ir maza nozīme. Ir ta�u visiem pazīstama lieta, ka vieglākie plānprātiņi, da�ādi iedomātas taisnības meklētāji utt. dzīvo veselo vidū un nemaz netiek uzskatīti par garīgi slimiem un netiek izslēgti no pēcnācēju radī�anas. Taisni otrādi. Bie�i vien tiem ir krietni prāvāks bērnu pulks nekā normālām ģimenēm.

Daudz radikālāk būtu līdzēts, ja pirms do�anās laulībā saderinātiem būtu paredzēta obligāta konsultācija kādā no �im nolūkam ierīkotā veselības pārbaudī�anas punktā, kur tad izsniegtu apliecības par laulības partneru garīgo un fizisko veselības stāvokli. �ādas saderināto veselības pārbaudes ambulances (Eheberatungsstelle) ar labiem panākumiem uz likuma pamata jau vairākus gadus darbojas Vācijā. Kop� 1941. gada decembra visiem saderinātajiem bez izņēmuma pirms laulā�anās jāuzrāda minēto iestā�u izdotā apliecība par derīgumu laulības dzīvei. Lai nerastos pārpratumi, likumā noteikts, kādos gadījumos laulības noliedzamas.

�ie gadījumi ir:

1. Ja viens no saderinātajiem slimo ar lipīgu slimību, kas var apdraudēt otra partnera vai pēcnācēju veselību.

2. Ja viens no saderinātajiem atrodas aizbildnībā.

3. Ja viens no saderinātajiem, nebūdams aizbildnībā, slimo ar garīgas darbības traucējumiem, kuru dēļ laulība tautas interesēs nebūtu vēlama.

4. Ja viens no saderinātajiem slimo ar pārmantojamu slimību, kas paredzēta īpa�ā likumā par nākamo paaud�u pasargā�anu no pārmantojamām slimībām (Gesetz zur Verh�tung erbkranken Nachwuchses).

�inī punktā domātās slimības ir:

1) pārmantojamā plānprātība,

2) �izofrēnija,

3) maniakāli depresīvā psihoze,

4) pārmantojamā krītamā kaite,

5) pārmantojamā horeja (Huntingtoni),

6) pārmantojamais aklums,

7) pārmantojamais kurlums,

8) pārmantojami smagi ķermeņa kroplumi (da�ādas nervu slimības, vilkarīkle

u.c.),

9) smagas formas alkoholisms.

Bez tam liela vērība, laulības apliecības izsniedzot, tiek veltīta jautājumam par spējīgumu radīt pēcnācējus. Nav iebildumi pret laulībām, ja abi partneri ir neauglīgi. Turpretim, ja tikai viens no viņiem ir neauglīgs, tad tāda laulība noliedzama, jo tā runā pretī likuma garam, kas domāts veselīgu pēcnācēju vairo�anai. Ar �o likumu Lielvācijas valsts vadība grib aizkavēt tādu ģimeņu ra�anos, kurām jau pa�ā sākumā trūkst veselīgu pamatu un kurās nav iespējams izaugt pārmantojamības ziņā veselai un dzīvesprieka pilnai jaunai paaudzei. Kaut gan �ā likuma svētīgā ietekme būs pilnīgi redzama tikai nākotnē, tomēr jau arī pa�laik var sacīt, ka tas ir novērsis daudz posta un nelaimju, kas būtu sagrauzu�i daudzu jaunu ļau�u veselību un mū�u. �eit domātas lielāko tiesu veneriskās slimības, kas ir daudzu ģimeņu sair�anas īstais iemesls un ir cēlonis neskaitāmām neauglīgām laulībām.

�ie veselības pārbaudes punkti nav domāti vienīgi laulības apliecību izsnieg�anai, bet arī kā padomdo�anas vietas laulības un ģimenes dzīves nodibinā�anas jautājumos, kam sakars ar pa�u laulības kandidāta veselību un partnera izvēli. Tādēļ �os punktus apmeklē ne vien tie, kas jau saderināju�ies, bet daudz arī tādu, kas galīgu lēmumu vēl nav pieņēmu�i. Katram jauneklim un jaunavai pirms galīgas iz�ķir�anās ir jābūt skaidrībā par savu veselību un pārmantojamām īpa�ībām, lai vēlāk neceltos nevajadzīgi sarūgtinājumi, laulības apliecību prasot. �o iepriek�ējo konsultāciju var izdarīt arī pie privātiem ārstiem, kas labi orientēti eigēnikas jautājumos. Pēc da�u eigēniķu domām, �im nolūkam būtu atdzīvināms vecais mājas ārsta tips, kas, pārzinot ģimenes bioloģisko pūru, varētu dot arī vajadzīgos norādījumus eigēniskos jautājumos.

Agrākos laikos bie�i tika dzirdēti aizrādījumi, ka laulību kandidātu medicīniskā un eigēniskā izmeklē�ana atbaidī�ot daudzus jaunie�us no do�anās laulībā, tādēļ uzplauk�ot ārpuslaulības kopdzīve ar visām tās ļaunajām sekām. Patiesībā nekas tamlīdzīgs nav noticis, jo atļaujas lieg�anu var piedzīvot vienīgi tie, kas veselīgas ģimenes dzīves un jaunās paaudzes radī�anai ir tie�ām nepiemēroti. Noraidī�ana �ādos gadījumos ir ne tikai valsts, bet arī pa�u saderināto interesēs. Nav grūti iedomāties vil�anos, kad laulības pirmajās nedēļās vīram vai sievai atklājas slimība, kas tālāko kopdzīvi padara cie�anu pilnu. Tāpat nav grūti iejusties to vecāku sarūgtinājumos, kas, gaidīdami veselīgu pēcnācēju pulciņu, piedzīvo defektīvus bērnus. Pie tam pa�i �ie cilvēki nav vainojami savā nelaimē. Nepārzinādami pārmantojamības likumus, viņi labā ticībā nodibina ģimenes dzīvi, kur rodas vai nu ar viņu pa�u, vai viņu sen�u slimībām slimi vai slogoti pēcnācēji. Pārmatojamās slimības, piemēram, smaga veida plānprātība, epilepsija, �izofrēnija u.c., var pārlēkt vairākas paaudzes un parādīties mazbērnos vai vēl tālākās ģenerācijās. Daudzos �ādos gadījumos ārsti, kas pārzina eigēniskos jautājumus, var pasargāt ģimenes no smaga posta un nelaimes.

Nav dibināti arī iebildumi, ka no tik pla�as un vispusīgas laulību kandidātu medicīniskās izmeklē�anas var ciest jaunavu kautrības sajūta. Patiesībā �āda izmeklē�ana neat�ķiras no parastās ārstu izmeklē�anas ambulancēs un kabinetos. Arī �eit ārsta takts nodro�ina aptauju un izmeklē�anu, kas neaizskar kautrības jūtas. Pa lielākajai daļai ar rūpīgu anamnēzi un analī�u rezultātiem jau pietiks, lai secinātu par kandidāta veselības stāvokli. Gadījumos, kur nepiecie�ama speciāla izmeklē�ana, pacientus nosūta pie attiecīgiem speciālistiem. Mums vienmēr ir jāpatur prātā, ka cilvēks pasaulē ir augstākais radījums un ka rīcība, kas degradētu viņa cieņu, ir nepieļaujama.

Obligātās veselības apliecības pirms laulā�anas tomēr vien nespēj novērst mazvērtīgo elementu ra�anos nākamajās paaudzēs. Mums jāņem vērā arī garīgi slimo un citādi slogoto ārlaulībā dzimu�ie pēcnācēji, kas nemaz nav tik reta parādība. Garīgi slimam vai citādi mazvērtīgam vīrietim nav diez kādas izredzes iegūt veselu sievieti, turpretī par slimu sievieti attieksmē uz garīgi veselu vīrieti to nevar teikt. Mums katram būs zināmi gadījumi, kur garīgi slima sieviete ir nonākusi grūtniecībā ar normālu vīrieti. Bie�i vien �āda grūtniece pat nezina, kur� no vairākiem vīrie�iem ir nākamā bērna tēvs.

Mazvērtīgo indivīdu vairo�anos varētu vēl aizkavēt, ievietojot viņus slēgtās iestādēs vai nododot eigēniskā aizgādībā. Pirmais veids tomēr prasītu daudz sabiedrisku līdzekļu un nebūtu attaisnojams arī no ekonomiskā viedokļa. Turklāt taisni tie, kam slimo pēcnācēju radī�anā ir vislielākā nozīme, piemēram, vieglākas formas plānprātīgie u.c., piemērotos apstākļos var nopelnīt sev iztiku un pilnīgi sevi uzturēt. Ievietojot �os slimos slēgtās iestādēs, visi izdevumi, protams, gultos uz nodokļu maksātāju pleciem. Bez tam tā būtu arī nevajadzīga personīgās brīvības ierobe�o�ana. Eigēniskā aizgādība var sevi attaisnot vienīgi tik daudz, cik tā aizkavē laulības dzīves nodibinā�anu. Slimo pēcnācēju ra�anos ārlaulībā tā nevar novērst jau tāpēc vien, ka aizgādībai ir darī�ana pa lielākai daļai ar garīgi nepilnvērtīgiem indivīdiem, kam labi domātie aizrādījumi un padomi nav nemaz saprotami. Radu�os seku novēr�anai bie�i vien nākas ķerties pie abortiem, ko arī tad, ja tie izdarīti legālos apstākļos, nevar uzskatīt par nevainīgu iejauk�anos, sevi�ķi ja tas jāatkārto vairākas reizes.

Radikālākais paņēmiens, kā izslēgt nevēlamus indivīdus no pēcnācēju radī�anas, ir sterilizācija, t.i., operācija, kas �ādus indivīdus padara nespējīgus apaugļot, respektīvi, apaugļoties. To panāk, kā zināms, pārsienot vīrie�iem sēklvadus, bet sievietēm olvadus. Ar �īm operācijām pārtrauc ceļu, pa kuru virzās dzimum�ūnas no to ra�anās orgāniem uz oliņas apaugļo�anās, respektīvi, vīrie�a sēklas iz�ļāk�anās vietām. Vīrie�iem operācija samērā vienkār�a, kamēr sievietēm tā jau daudz grūtāka un ir līdzīga aklās zarnas piedēkļa operācijai.

Daudzi nezinātāji domā, ka sterilizācija ir tas pats, kas kastrācija. �āds uzskats ir visai aplams. Ar kastrāciju operatīvi vai ar rentgena vai rādija staru palīdzību tiek iznīcināti dzimuma dziedzeri, līdz ar to zūd dzimuma tieksme un arī spēja piekopt dzimuma satiksmi. Sterilizācija dzimuma dziedzerus neiznīcina, bet tikai pārtrauc to izvada ceļus. Dzimuma tieksme un dzimuma satiksmes spēja, respektīvi, potence, pēc sterilizācijas nemazinās. Da�os gadījumos, piemēram, vecākiem vīrie�iem, novērojama pat tās palielinā�anās. Arī citādas nevēlamas parādības nedz garīgās, nedz somatiskās funkcijās, kā to rāda amerikāņu pētījumi, nav novērojamas. No sacītā redzams, ka sterilizācija ir gan uzskatāma par iejauk�anos indivīda personīgajā dzīvē, jo tā atņem tam iespēju radīt pēcnācējus, bet tā ļauni neietekmē viņa veselību.

Sterilizācijas doma aiz eigēniskiem motīviem nav jauna. Pirmie �āda veida likumi ir radu�ies Amerikas Savienotajās Valstīs. Vispirms 1907. gadā Indiānas, bet vienu gadu vēlāk Kalifornijas �tatā. Turpmākajos gados līdzīga rakstura likumi rodas arī citos �tatos, un sākumā tie attiecas tikai uz psihiatrisko iestā�u slimniekiem, bet vēlāk arī uz brīvībā dzīvojo�iem garīgi slimajiem. Nākamais likums 1921. gadā tiek izdots Eiropā, proti, �veicē Vātes kantonā. Tas paredz garīgi slimo sterilizāciju aiz eigēniskiem motīviem. Pēc �ā likuma sterilizācija ir brīvprātīga, jo pats sterilizējamais spējīgs patstāvīgi spriest un rīkoties. Pretējā gadījumā to var ierosināt piederīgie vai aizbildņi. Bernes kantonā 1931. gadā tiek atļauta brīvprātīga sterilizācija arī aiz sociāliem motīviem. 1928. gadā Kanādā, Albertas provincē un 1933. gadā arī Britu Kolumbijā tiek izdoti likumi, kas paredz to garīgi slimo sterilizāciju, kurus atlai� mājās no psihiatriskajām iestādēm. �o likumu nolūks - aizkavēt pārmantojamo slimību izplatī�anos nākamajās paaudzēs. Arī dāņi nav izturēju�ies vienaldzīgi pret savas tautas likteni. 1929. gadā pieņemtais likums, kas mainīts 1935. gadā, paredz brīvprātīgu vai arī aizbildņu ierosinātu garīgi slimo sterilizāciju.

Visu iepriek�ējo valstu eigēniskos likumus tomēr ar savu pla�umu un precizitāti pārspēj Lielvācijas 1933. gada 14. jūlija likums par nākamo paaud�u pasargā�anu no pārmantojamām slimībām (Gesetz zur Verh�tung erbkranken Nachwuches). �is likums atstājis lielu ietekmi uz agrāk minēto valstu līdzīga rakstura likuma piemēro�anas intensitāti. Sevi�ķi tas sakāms par Amerikas Savienoto Valstu sterilizācijas likumiem. Tā, piemēram, uz Amerikas eigēnikas likumu pamata no 1909. līdz 1933. gadam izdarītas caurmērā 1744 operācijas, kamēr no 1933. līdz 1936. gadam caurmērā jau 3000 sterilizācijas gadā.

Vēl lielāku ietekmi Lielvācijas eigēnikas likums atstāja uz citu valstu līdzīga rakstura likumdo�anu. Tā Zviedrijā un Norvēģijā 1934. gadā tiek izdoti likumi, kas paredz garīgi slimo sterilizāciju gan vēl ar pa�a sterilizējamā vai arī viņa aizbildņa piekri�anu. Bet Somijas 1935. gadā un Igaunijas 1936. gadā izdotais eigēnikas likums kā pēc saviem noteikumiem, tā pla�uma ir jau ļoti tuvs Lielvācijas likumiem.

Ar �o likumu likumdevējs grib panākt vācu tautas atveseļo�anos, pasargājot nākamās paaudzes no pārmantojamām slimībām. Mērķa sasnieg�anai ir izvēlēts dro�ākais ceļ�, proti, padarīt neauglīgus visus indivīdus, kas slimo ar pārmantojamām slimībām. Lielvācijas eigēnikas likums at�ķiras no līdzīga rakstura citu valstu likumiem daudzējādā ziņā.

Vispirms �is likums neattiecas vienīgi uz zināmu grupu slimniekiem, piemēram, uz vājprātīgo iestā�u iemītniekiem utt., bet gan uz visiem, kas slimo ar kādu no likumā paredzētām pārmantojamām slimībām. �ā likuma pirmais pants skan: �Slimnieki ar pārmantojamām slimībām var tikt sterilizēti, ja pēc līdz�inējiem zinātnes atzinumiem ar lielu varbūtību var sagaidīt, ka viņu pēcnācēji slimos ar smagām pārmantojamām garīgām vai fiziskām slimībām. �

Pie pārmantojamām slimībām likums pieskaita:

1) pārmantojamo plānprātību,

2) �izofrēniju,

3) ciklofrēniju jeb maniakāli depresīvo psihozi,

4) pārmantojamo epilepsiju,

5) pārmantojamo horeju (Huntingtoni),

6) pārmantojamo aklumu,

7) pārmantojamo kurlumu,

8) smagus pārmantojamus miesas kroplumus.

Bez tam likums vēl paredz, ka var sterilizēt arī indivīdus, kas sirgst ar smagu alkoholismu.

Ar pārmantojamo slimību nosauk�anu vārdā likums ieguvis lielu skaidrību un novēr� visus pārspīlējumus, kas varētu rasties, ja sterilizācijas indikācijas būtu paredzētas vispārējos vilcienos, kā tas ir citu valstu līdzīga rakstura likumos. Papla�ināt likuma piemēro�anu var tātad vienīgi likumdo�anas ceļā. Instrukcijā pie pirmā panta paskaidrots, ka sterilizācija ir likumīga, ja slimību konstatējis vismaz viens Lielvācijas pilntiesīgs ārsts, kaut arī �ī slimība būtu manifestējusies tikai pārejo�i.

Sterilizācijas jautājumu iz�ķir�anai pastāv speciālas tiesas (Erbgesundheitsgericht) pie kādas parastās tiesas. Tiesas sastāvā ietilpst: viens tiesnesis, kas ir priek�sēdis, un divi locekļi - ārsti, no kuriem vienam jābūt labi orientētam eigēniskos jautājumos. �īs tiesas lēmumus var pārsūdzēt virstiesai (Erbgesundheitsobergericht), kura pastāv pie kādas apgabaltiesas un kurai ir tāds pats sastāvs kā pirmajā instancē. Virstiesas lēmums ir galīgs.

Lai nodro�inātu pareizu sterilizācijas tehnikas piemero�anu, operāciju izdara sevi�ķi iecelti ārsti noteiktās slimnīcās.

Lielvācijas eigenikas likums neparedz operācijas, ko varetu uzskatīt kā soda paņēmienu, kā tas ir da�u citu valstu likumos, piemēram Amerikas Savienoto Valstu sterilizācijas likumā, kur paredzēta arī kastrācija aiz krimināltiesiskiem motīviem. Lielvācijas likums grib pasargāt vienīgi nākamās paaudzes no deģenerācijas un nākt palīgā atsevi�ķam indivīdam, noņemot viņam ar sterilizāciju atbildību par pārmantojamo slimību izplatī�anu, pie tam nekaitējot viņa veselībai. Pēc Rutkes (Ruttke) domām, slimam būt nav nekāds kauns, bet ir noziegums izplatīt slimības uz nākamajām paaudzēm.

Tālākā ļoti svarīgā at�ķirība no citu valstu līdzīga rakstura likumiem ir tā, ka blakus brīvprātīgam principam pastāv iespēja sterilizāciju izdarīt arī spaidu kārtā, ja sterilizējamais nav pietiekami apzinīgs pret visas tautas interesēm. Priek�likumu par sterilizāciju var iesniegt pati slimā persona vai viņas aizbildnis. To var ierosināt arī ārsts, kas atrodas valsts dienestā, un arī attiecīgo psihiatrisko iestā�u vadītāji. Ja spriedums par sterilizāciju ir stājies spēkā un sterilizējamais uz operāciju brīvprātīgi neierodas, tad spriedumu izpilda spaidu kārtā. No otras puses, sterilizāciju var arī neizdarīt, ja slimā persona nav vairoties spējīga, piemēram, aiz vecuma, slimības utt., vai arī ja tai paredzama ilgāka uzturē�anās slēgtā psihiatriskā iestādē. Pēdējā gadījumā iestādēm jāgādā par dro�ību, lai vairo�anās nevarētu notikt. No sterilizācijas atbrīvoti arī indivīdi, kuriem pati operācija varētu apdraudēt dzīvību. Sterilizāciju nedrīkst izdarīt personām, kas jaunākas par 10 gadiem. Ja sieviete sterilizācijas laikā ir grūta, grūtniecība jāpārtrauc.

�o Lielvācijas likumu par nākamo paaud�u pasargā�anu no pārmantojamām slimībām papildina 1935. gadā izdotais likums par laulības veselību (Ehegesundheitsgesetz), kas tuvāk apskatīts iepriek�.

Kā redzam, ar �iem diviem likumiem Vācija likusi dro�us un veselīgus pamatus ģimenei, kurā varētu attīstīties veselīga un dzīvesprieka pilna jaunā paaudze, pasargāta no pārmantojamām slimībām un posta, kas ar tām saistīts. Tādā pa�ā virzienā, kaut gan ne tik dro�i, iet arī citas valstis ne vien Eiropā, bet arī citos kontinentos. Sevi�ķi būtu pasvītrojama mūsu kaimiņu Igaunijas nostāja �inī jautājumā, izdodot 1936. gadā sterilizācijas likumu, kurā paredzēta arī piespiedu sterilizācija, ja tā būtu nepiecie�ama.

Kas tad ir darīts Latvijā, lai uzlabotu nākamo paaud�u kvalitāti? Jāliecina, ka arī mums labas gribas nav trūcis, bet daudz tālāk par to mēs neesam tiku�i. 1933. gadā Saeima pieņēma pārgrozījumus pie sodu likuma 466. �. Pārgrozījumos paredzēts, ka nav sodāms ārsts par grūtniecības pārtrauk�anu, ja tā izdarīta, lai novērstu briesmas grūtnieces dzīvībai un veselībai. Tāpat aborts nav sodāms, ja ārsts to izdarījis pēc grūtnieces vēlē�anās pirmajos trīs grūtniecības mēne�os, lai aizkavētu bērna dzim�anu:

1) ar smagiem garīgiem un miesas trūkumiem,

2) kas ieņemts 517. - 523. p. apstākļos (pavedot mazgadīgos, asinsgrēka,

izvaro�anas un citos gadījumos),

3) kas būtu par lielu apgrūtinājumu pa�ai grūtniecei un viņas ģimenei.

Tātad �ie papildinājumi paredz grūtniecības pārtrauk�anu aiz eigēniskiem, medicīniskiem un arī sociāliem motīviem.

Daudz pla�ākā mērā �o jautājumu kārto 1937. gadā izdotais ārstniecības likums. Tanī pie Veselības departamenta paredzētas eigēniskās komisijas, kuru skaitu, darbības rajonu un atra�anās vietu nosaka tautas labklājības ministrs. �īs komisijas tautas dabiskā pieauguma izlases labā dod valsts un pa�valdības iestādēm un privātpersonām atsauksmes eigēniskos jautājumos, kā arī apsprie� un izlemj lūgumus pēc atļaujām pārtraukt grūtniecību vai arī izdarīt sterilizāciju, iznīcinot personas spēju radīt pēcnācējus. Lūgt eigēnisko komisiju atļaut pārtraukt grūtniecību vai izdarīt sterilizāciju var:

1) operējamās personas, ja viņas sasniegu�as 21 gadu,

2) par 21 gadu jaunāku personu vietā viņu vecāki vai aizbildņi,

3) par personām, kuras tiesa atzinusi par garīgi slimām, - viņu aizbildņi.

Eigēniskā komisija atļauj grūtniecības pārtrauk�anu un sterilizāciju personām, "kas slimo ar iedzimtu vai iegūtu garīgu vai grūtu miesas slimību, ja ir norādījumi, ka tā var pāriet uz pēcnācējiem un nav cerību uz izveseļo�anos". Sterilizēt var atļaut vienīgi personas, kas ir vecākas par 14 gadiem, ja nav norādījumu, ka operācija apdraud viņu dzīvību vai veselību.

Augļa nomirdinā�ana bez eigēniskās komisijas atļaujas uzskatāma par noziedzīgu, izņemot gadījumus, kad to izdarījis ārsts:

1) lai novērstu dzemdību laikā grūtnieces dzīvības apdraudējumu vai viņas veselības smagu satricinājumu,

2) lai novērstu bērna piedzim�anu, kas ieņemts sodu likuma 497. - 502. p. norādītos gadījumos, ja grūtniece vai viņas nepilngadības gadījumā vecāki vai aizbildņi pirms augļa nomirdinā�anas ir uzrādīju�i ārstam tiesu iestādes apliecību par uzsākto izziņu vai iepriek�ējo izmeklē�anu.

Kā redzam, mūsu ārstniecības likums paredz eigēniskām komisijām pla�as iespējas lemt par nākamo paaud�u pasargā�anu no pārmantojamām slimībām. �ī labi domātā lieta tomēr atstāta pa�plūsmai, ar ko arī pa daļai izskaidrojami samērā niecīgie rezultāti. Atļaujas izprasī�ana sterilizācijai atstāta pa�a sterilizējamā vai viņa aizbildņa ziņā, kuriem var trūkt dziļāka ieskata par slimības būtību un pārmanto�anas iespējām, kā arī pietiekamas atbildības sajūtas pret nākamām paaudzēm. Bez tam tautas pla�ākajām masām nav skaidrības par sterilizācijas būtību. Daudzi �o operāciju, kā jau minēju, identificē ar kastrāciju, tādēļ nav jābrīnās, ka visā eigēniskās komisijas pastāvē�anas laikā tai eigēnisku motīvu dēļ nācies atļaut tikai 7 vai 8 sterilizācijas.

�inīs niecīgajos rezultātos, blakus trūkumiem pa�ā likumā, vainojama arī eigēnisko jautājumu nezinā�ana, kas valda ne tikai pla�ākās tautas masās, bet arī inteliģencē. Tas arī citādi nevarēja būt, jo eigēniskā doma pie mums sāka veidoties tikai pēc 1934. gada, kad daudzo politisko partiju ārdo�ais darbs tautas dzīvē tika pārtraukts. Līdz tam laikam pat Medicīnas fakultātes studentiem savas zinā�anas pārmantojamības mācībā nācās iegūt, tā sakot, pa�mācības ceļā, nerunājot nemaz par cita tipa mācību iestādēm, kur eigēniskiem jautājumiem neveltīja ne mazākās vērības.

Patiesībā iepazīstinā�ana ar pārmantojamības mācību piemērotā veidā ir jāsāk jau pamatskolās, kurās savas pirmās zinā�anas gūst visa mūsu jaunā paaudze. Ar piemēriem no augu un dzīvnieku valsts pamatskolēni ir jāiepazīstina ar svarīgākiem vairo�anās un pārmantojamības jautājumiem. Tiem jābūt katra indivīda pasaules uzskata pamatā, lai vēlāk vidusskolā, universitātē un dzīvē eigēniskās problēmas atrastu jau iepriek� sagatavotu auglīgu zemi, kurā dīgt un nest augļus.

Eigēniskās noskaidro�anas darba lokā jāietver ne tikai skola un studējo�ā jaunatne, bet arī vecākā paaudze. Vidējo gadu gājumi tādēļ, ka viņi atrodas vairoties spējīgā vecumā, bet sirmgalvji viņu autoritātes dēļ. Atkarībā no tā, kāda būs vecākās paaudzes izpratne eigēniskos jautājumos, tāda būs arī tās nostāja. Ir svarīgi, lai �ī nostāja būtu pozitīva. Mums jāpanāk, lai visi mūsu tautas locekļi izprastu mums draudo�ās briesmas no krietno ģimeņu izmir�anas, bet mazvērtīgo vairo�anās. Tad radīsies arī atziņa par to soļu nepiecie�amību, kas pasargātu latvie�u tautu no deģenerācijas un bojāejas. Ideāls būtu, lai katrs indivīds, kuru nākotnē skars pārmantojamo vērtību sargātāji likumi, uzņemtu ierobe�ojumus pārliecībā, ka tie ir nepiecie�ami mūsu labākai un saulainākai nākotnei.

Kas vēlētos iegūt pla�āku pārskatu par pārmantojamības un eigēnikas jautājumiem, tiem būtu ieteicamas �ādas grāmatas:

1. Baur - Fischer - Lenz:Menschliche Erblehre und Rassenhygiene, Bd. I und II, J.

F. Lehmanns Verlag, M�nchen 15.

2. H. Budulis:Laulība un cilvēka dzīves mērķis (grāmata tirgū vairs nav dabūjama).

3. F. Keiter:Kurzes Lehrbuch der Rassenbiologie und Rassenhygiene f�r Mediziner. Ferdinand Enke Verlag, Stuttgart.

4. M. Staemmler:Rassenpflege im v�lkischen Staat. J. F. Lehmanns Verlag, M�nchen/Berlin.

5. H. Siemens:Vererbungslehre, Rassenhygiene und Bev�lkerungspolitik. J. F.

Lehmanns Verlag, M�nchen.

6. G. Reinhards:Eugenika. Akc. sab. Valters un Rapa.

7. O. Verschuer:Erbpathologie. Th. Steinkopff Verlag, Dresden und Leipzig.

8. O. Verschuer:Leitfaden der Rassenhygiene.G. Thiem Verlag, Leipzig.