Ri�ards Brensons

EJ UN DARI

Prese mani un manus partnerus kompānijā Virgin sauc par "me�oņiem paradīzē". Bez �aubām, mēs neesam tik garlaicīgi kā pārējie biznesmeņi - un galu galā tas devis man iespēju iegādā�ties divas tropu salas, kur izklaidēties, tādēļ presei dro�i vien ir taisnība. Man tas ir pa prātam. Es strādāju un priecājos no sirds.

Lai gan nekad neesmu uz katra soļa ievērojis noteikumus, tomēr esmu �o to iemācījies. Manas dzīves mācības sākās mājās, kad biju ļoti jauns. Tās turpinājās skolā un biznesā, kad jau pus�aud�a gados izdevu �urnālu "Student". Es joprojām mācos un ceru, ka to nekad nebeig�u darīt. �īs mācības dzīvē man deva ļoti daudz. Esmu tās aprakstījis un ceru, ka atradīsi �ajās lappu�sēs kaut ko, kas iedvesmos arī tevi.

Es ticu izvirzītajam mērķim. Ir labi, ja ir sapnis, ta�u es esmu praktiķis. Es nesē�u, nodevies nereāliem sapņiem. Izvirzu sev mērķus, bet pēc tam domāju, kā tos sasniegt. Dzīvē visu vēlos paveikt labi, nevis pa roku galam. Skolā man neveicās ar rakstī��anu un lasī�anu. Tolaik par disleksiju vēl neviens nebija dzir�dējis, tādēļ mani skolotāji glu�i vienkār�i nosprieda, ka esmu slinks. Un tad es mācījos visu no galvas. Tagad man ir ļoti laba atmiņa, kas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem līdzekļiem biznesā.

Kad sākās mana pieaugu�ā cilvēka dzīve, viss bija daudz dro�āks nekā pa�reiz. Nebija grūti izvēlēties nodarbo�anos - bie�i vien bērni pārņēma sava tēva biznesu. Mātes lielākoties nestrādāja ārpus mājas. Tagad ne par ko nevari būt dro�s un dzīve pārtapusi par sīvu cīņu. Ja cilvēki grib kaut ko sasniegt, viņiem jāizdara izvēle. Svarīgākā mācība, ko esmu guvis, ir saņemt drosmi un darīt. Nav svarīgi, ka tas ir grūti vai arī tā �ķiet. Kā teicis sengrieķu filozofs Platons: "Labs sākums ir jau puse padarīta darba."

Tūksto� jūd�u gar� ceļojums sākas ar pirmo soli. Ja domāsi par to, kur tas beigsies, un iztēlosies garumgarās, nogurdino��ās jūdzes starp ceļa sākumu un beigām, un iedomāsies visas gaidāmās briesmas, tad vari nekad arī nespert �o pirmo soli. Un vienalga, ko tu arī gribētu sasniegt dzīvē, nepieliekot pūles, tu nesasniegsi savu mērķi. Sper �o pirmo soli! Pārbaudījumu būs daudz. Da�kārt tevi var atsviest atpakaļ - ta�u galu galā tu panāksi savu. Novēlu veiksmi!

Ri�ards Brensons

Tici, ka var paveikt visu! Izvirzi sev mērķi!

Dzīvo pilnvērtīgi! Nekad nepadodies! Labi sagatavojies! Tici saviem spēkiem! Palīdzi citiem!

Kompānijas "Virgin" darbinieki izdomāju�i man iesauku - "Doktors Jā". Viņi nodēvēju�i mani tā, jo nekad nesaku "nē". Es vienmēr atrodu vairāk iemeslu, lai kaut ko darītu, nevis neda�rītu. Mans moto ir �āds: "Saņem drosmi - un dari!"

Nekad nesaku: "Es to nevaru izdarīt, jo nezinu, kā to darīt." Es vienmēr mēģinu un neļauju muļķīgiem noteikumiem mani atturēt, bet atrodu likumīgu veidu, kā tos apiet. Saku saviem darbinie�kiem: "Ja gribat to paveikt, saņemiet drosmi un dariet." No tā mēs visi gūstam labumu. Cilvēku darbs un idejas tiek novērtētas, bet kompānija "Virgin" tikai iegūst no viņu ieguldījuma un enerģijas.

Neticu, ka no�ēlojamais vārdiņ� nevaru spēj tevi kavēt. Ja tev nav pietiekami lielas pieredzes, lai sasniegtu savu mērķi, meklē citus paņēmienus, kā to paveikt. Ja gribi lidot, se�padsmit gadu vecumā dodies uz lidostu un vāri citiem tēju! Turi acis vaļā! Skaties un mācies! Tev nav jāapmeklē mākslas koled�a, lai kļūtu par dizaineru. Iestājies darbā kādā modes namā par apkopēju un veido savu karjeru.

Mana mamma Eva ir lielisks paraugs. Kara laikā viņa gri�bēja kļūt par lidotāju, tādēļ devās uz Hestenas lidostu un lūdza, lai viņu pieņem darbā. Viņai atbildēja, ka lidotāji var būt tikai vīrie�i. Mamma bijusi ļoti skaista un pat dejojusi uz skatu�ves. Viņa nemaz nelīdzinājās vīrietim, bet tas viņu neatturēja. Mamma uzvilkusi lidotāja ādas jaku, paslēpusi savus blondos matus zem ķiveres un runājusi zemā balsī. Viņa dabūja kāroto darbu. Māte iemācījās lidot un sāka apmācīt jaunos lidotājus. Tie bija jaunekļa kuri vēlāk ar saviem iznīcinātājiem cīnījās kaujā par Britāniju.

Pēc kara mamma nolēma kļūt par stjuarti. Tolaik stjuar�tēm bija jāprot spāņu valoda un jābeidz medmāsu kursi, bet mamma aprunājās ar aviokompānijas nakts de�urantu, un viņ� slepus ierakstīja viņas vārdu sarakstā. Drīz vien mamma jau bija stjuarte. Viņa joprojām neprata spāņu valodu un nebija med�māsa, ta�u galva viņai strādāja. Viņa neteica "nē". Viņa to iz�darīja.

Mamma nebija vienīgais cilvēks mūsu ģimenē, kas teica: "Dari!"

Slavenais polārpētnieks, kapteinis Roberts Skots, bija mana vectētiņa brālēns, ļoti drosmīgs cilvēks. Viņ� divreiz apceļoja Antarktiku. R. Skota mērķis bija pirmajam nokļūt Dienvidpolā. Visi teica, ka tas neesot iespējams, bet viņ� atbildēja: "Es to varu." Un tas viņam gandrīz vai izdevās. Viņ� sasniedza Dien�vidpolu, ta�u kā otrais. Pirmais tur nokļuva Ruals Amundsens. Tas satrieca R. Skotu - atpakaļceļā viņ� nomira. Kad saka, ka balvu par otro vietu nepie�ķir, iedomājos viņu. Viņ� ir slavens ar to, ka otrais nokļuvis Dienvidpolā. Turklāt Skots bija pir�mais, kas �ķērsoja Antarktiku ar gaisa balonu, bet to, lūk,visi ir aizmirsu�i.

Es sāku izdot �urnālu "Student", kad man bija piecpadsmit gadu un vēl gāju skolā. Da�i cilvēki teica, ka man nekas nesa- nāk�ot. Viņi apgalvoja, ka es esot pārāk jauns un man neesot vajadzīgās pieredzes. Bet gribēju pierādīt, ka viņiem nav taisnība, un ticēju, ka to var paveikt. Es visu rūpīgi apsvēru, aprēķināju, cik maksās papīrs un iespie�ana. Tad saskaitīju pār�do�anas ieņēmumus no �urnālā ievietotajām reklāmām.

Mamma iedeva man �etras sterliņu mārciņas markām. Kopā ar skolasbiedru D�oniju D�emsu mēs gandrīz divus gadus sūtī�jām simtiem vēstuļu, cenzdamies pievilināt reklāmdevējus. Vēl es pūlējos iegūt intervijas no slavenībām. Rakstīt vēstules un gaidīt atbildes uz tām bija daudz interesantāk nekā sēdēt latīņu valodas stundās. Es bija totālā kaifa, kad mēs saņēmām mūsu pirmo �eku no reklāmdevēja. �eks bija izrakstīts par divsimt piecdesmit sterliņu mārciņām - tolaik tā bija milzu surnma. Mana ticība bija atmaksājusies.

Skolas eksāmenos nebiju nekāds spīdeklis. Es zināju, ka man labāk veiksies patstāvīgajā dzīvē. Vecāki ļāva man izdarīt �o izvēli. Viņi atbalstīja mani visā, ko darīju. Pametu skolu, kad man bija se�padsmit gadu, lai pilnībā pievērstos �urnālam. Mēs ar D�oniju apmetāmies viņa vecāku mājas puspagrabā. Tas bija vienreizēji - būt jaunam, brīvam un dzīvot Londonā. Mēs dzē�rām alu, izklaidējāmies ar meitenēm un klausījāmies dārdo�u mūziku. Mēs dzīvojām kā studenti, tikai mums nebija jāmācās. Tomēr mēs centīgi strādājām. Dabūju da�as lieliskas intervijas: no D�ona Lenona, Mika D�egera, Vanesas Redgreivas un Dad- lija Mūra. Mūsu �urnālā parādījās vairāk populāru vārdu nekā daudzos vado�os izdevumos. Mūs sāka apciemot slavenības. Dzīve puspagrabā izvērtās varenā haosā. Tā līdzinājās nepār�trauktai ballītei.

Ta�u mēs nodarbojāmies arī ar nopietniem jautājumiem - sūtījām savus cilvēkus atspoguļot svarīgas tālaika problēmas, piemēram, karu Vjetnamā un badu Biafrā. Mēs jutām, ka esam spējīgi kaut ko mainīt. Tas, ko darījām, bija svarīgi un vienlaikus sagādāja mums prieku. Mēs bijām saliedēta komanda. Pat mana ģimene palīdzēja mums pārdot �urnālu. Mamma ņēma līdzi uz parku kaudzi svaigu eksemplāru un pārdeva tos tur. Ikreiz, kad radās kāda izdevība, mēs to nelaidām garām.

Mēs papla�inājām biznesu - pirmie par pazeminātu cenu sākām pārdot audiokasetes, izsūtot tās pa pastu, - pirmais slu�dinājums par to tika ievietots pēdējā "Student" numurā. Kad pasta darbinieku streiks pārtrauca mūsu darbību, sākām mek�lēt citus pelņas ieguves veidus. Mēs nepadevāmies. Mūsu mēr�ķis bija atvērt skaņu ierakstu veikalu, bet mums trūka naudas. Tad pierunājām kāda apavu veikala īpa�nieku, lai atļauj mums izmantot savas brīvās telpas. Mēs veltījām visus spēkus, rekla�mējot atklā�anu, un panācām to, ka veikals kļuva par studentu iemīļotu pulcē�anās vietu. Pēc tam iekarojām otro, tad tre�o veikalu. Drīzumā mums bija veikali gandrīz katrā lielākajā pil�sētā - bet man vēl nebija divdesmit gadu. Nauda plūda strau�mēm. Ta�u es neatslābu. Mēs bijām sasniegu�i mērķi, bet man padomā bija vēl citi.

Viens no maniem galvenajiem mērķiem bija tas, ka es, tāpat kā kapteinis Skots, gribēju, lai mana dzīve ir pilnvērtīga. 1984. gadā, kad man palūdza finansēt motorkuteri, kas gatavo�jās piedalīties regatē un vinnēt "Virgin Blue" Lielbritānijai, es uzreiz piekritu. "Virgin Blue" ir balva tam, kas ātrāk par citiem �ķērso okeānu no Amerikas līdz Īrijai. Es teicu, ka pievieno�os komandai, un sāku cītīgi trenēties. Bija tikai viena neliela pro�blēma. Mums ar D�oanu teju, teju bija gaidāms bērns, un biju apsolījis būt klāt dzemdībās. Tad paziņoja, ka iestājies lielisks laiks, lai mēs varētu startēt. Atsakoties no dalības, es būtu pie�vīlis komandu.

Jautāju D�oanai: "Kā lai es rīkojos?"

"Dari to. Brauc!" viņa atbildēja. "Līdz dzemdībām vēl ir divas nedēļas. Tu pagūsi atgriezties."

Mēs devāmies ceļā, �ķeldami viļņus ar motorkuteri "Virgin Atlantic Challenger". Brauciena pirmās dienas vakarā saņēmu ziņu, ka man piedzimis dēls - Sems. Mēs izdzērām pudeli �ampanie�a un turpinājām ceļu. Uzvarētāja balva mums bija gandrīz rokās, kad pie Īrijas krastiem iekļuvām spēcīgā vētrā. Se�desmit jūdzes pirms fini�a mūs skāra milzīgs vilnis. Kutera korpuss sa�ķēlās uz pusēm, un mēs slīkām.

Mēs atradāmies jūrā, trakojo�ā vētrā uz maza glāb�anas plosta. Kuģis, kas devās uz Ameriku, izglāba mums dzīvību. Bijām cietu�i neveiksmi pirmajā mēģinājumā iegūt "Virgin Blue) bet nepadevāmies. Pēc se�iem gadiem es atkal devos ceļā ar "Virgin Atlantic Challenger IT. Viss norisa labi, līdz pamanī�jām, ka degvielas tvertnēs sūcas iek�ā ūdens. Dzinēji noslāpa. Stundām ilgi tīrījām tvertnes un mēģinājām iedarbināt dzinē�jus. �ķita, ka tas ir bezcerīgi. Beidzot citi teica, ka laiks mest mieru. Viņi nolēma, ka viss ir pagalam. Bet es zināju, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja. Ja mēs to nepaveiksim tagad, tad neizda�rīsim nekad. Man viņi bija jāpārliecina nepadoties. Un es teicu: "Klau, mums tas jāizdara. Pamēģināsim."

Mēs bijām pilnīgi izvārgu�i. Acis bija apsārtu�as aiz nogu�ruma. Visiem bija nelabi. Mēs ienīdām kuteri. Mēs ienīdām jūru. Mums gribējās gulēt vismaz nedēļu.

"Mums jāturpina!" es iebrēcos.

"Labi," viņi piekrita. "Pamēģināsim pēdējo reizi."

Mums kaut kā izdevās iedarbināt dzinējus, un mēs sākām braukt. Ta�u nekādu cerību nebija. Mēs bijām tik ļoti atpaliku�i no citām komandām, ka �ķita - nav pat jēgas mēģināt. Tomēr mēs turpinājām brauk�anu, atgūdami laiku. Galu galā pārspē�jām rekordu tikai par divām stundām un deviņām minūtēm, bet pārspējām! Mācība, kuru biju guvis un kurai sekoju visu mū�u, ir mēģināt un mēģināt, bet nekad nepadoties.

Dienu pēc tam, kad bijām ieguvu�i "Virgin Blue) kāds zviedrs Pērs Lindstrands uzaicināja mani atkal �ķērsot Atlanti�jas okeānu - ar karstā gaisa balonu.

Es atcerējos savu veco varoni - kapteini Skotu. Viņ� bija lidojis ar balonu virs Dienvidpola. Bet es nekad līdz �im nebiju lidojis ar gaisa balonu. Neviens vispār nebija lidojis tik tālu ar gaisa balonu. Tas bija neprāts. Tas bija pārāk riskanti. Turklāt manas kompānijas darījumi sasniedza simtiem miljonu sterliņu mārciņu. Kas notiks, ja es aizie�u bojā?

Vārdu sakot, problēmu netrūka. Bet nespēju noraidīt �o izaicinājumu un palaist garām izdevību pamēģināt ko jaunu. Un es teicu sev: "Saņem drosmi un dari!"

Ta�u vispirms pajautāju Pērām: "Vai tev ir bērni?"

"Jā," viņ� teica. "Man ir divi bērni."

Tas mani nomierināja - ja jau viņ� ir gatavs riskēt, tad arī es varu. Es paspiedu viņam roku un teicu, ka lido�u kopā ar viņu.

Vienmēr saku cilvēkiem, ka vajag visu kā nākas izplānot un sagatavoties, ja grib kaut ko paveikt labi. Mēs ar Pēru devāmies uz Spāniju, lai iemācītos lidot ar gaisa balonu. Toreiz vēl nezi�nāju, ka �īs mācības izglābs man dzīvību.

Starp citu, es uzzināju, ka jebkur� karstā gaisa balons darbo�jas ar degvielu, kas sadegot sasilda balonā gaisu. Karstais gaiss ceļas aug�up un tāpat arī balons. Ja degviela netiek sildīta, gaiss atdziest, un balons nolai�as zemāk. Vadot balonu, lidotājam ir jāsilda vai jādzesē gaiss, lai balons noturētos vajadzīgajā līmenī un lidotu tajā virzienā, kurp pū� vēj�.

Vēji un gaisa strāvas pū� no Amerikas uz Eiropu. Mēs startē�jām no Amerikas un pēc divdesmit deviņām stundām jau bijām virs Īrijas. Mēs bijām pirmie, kas �ķērsoja Atlantijas okeānu karstā gaisa balonā. Atlika tikai viena problēma - nolai�anās. Mums bija paliku�as pilnas degvielas tvertnes, bet nolaisties ar tām uz zemes bija pārāk bīstami. Mēs varējām ciest avāriju un sadegt. Nolēmām nolaisties zemāk un izmest tvertnes klajā laukā. Samazinājām balonā liesmu un nolaidāmies pēc iespējas zemāk, pēc tam nometām tvertnes. Tagad balons bija zaudējis pārāk daudz svara. Tas, kļuvis nevadāms, pacēlās debesīs, tāpat kā bumbiņa atlec no grīdas.

"Nolaidīsimies pie krasta - tā mēs neapdraudēsim cilvēkus," sacīja Pērs.

Mēs ielidojām biezā miglā un pārlidojām piekrasti. Drau�dīgi melnā jūra bangojās. Ja mēs tajā nolaistos ar balonu, varētu noslīkt. Es uzvilku glāb�anas vesti. Negaidīti Pērs - no septiņ�padsmit metru augstuma - ielēca ledainajā jūrā. Atbrīvojies no viņa svara, balons strauji uz�āvās gaisā, un manam lēcienam tas jau bija par augstu. Es biju pamests likteņa varā.

Es lidoju augstāk un augstāk pretī mākoņiem. Vēj� nesa mani uz ziemeļiem, Skotijas virzienā. Biju viens lielākajā jebkad uzbūvētajā gaisa balonā. Degvielas man pietika aptuveni stun�dai. Kad tā beigsies, iekritī�u jūrā. Es mēģināju ieslēgt rāciju. Tā nedarbojās. Nezināju, ko lai iesāk. Varēju izlēkt ar izpletni vai palikt grozā. Es paņēmu bloknotu un ierakstīju: "D�oana, Holij, Sem, es mīlu jūs!"

"Kamēr esi dzīvs, var kaut ko darīt," sev teicu. "Gan jau kaut kā izķepuro�os." Un es tie�ām izķepurojos. Kad balons no dreifēja lejā, pie pelēkās jūras, es caur mākoņiem ieraudzīju helikopteru. Viņi meklēja mani! Es pamāju viņiem, un glābēji helikopterā man atmāja. Tagad es biju dro�ībā.

Nonācis tuvāk viļņiem, ielēcu jūrā, tālāk no balona. Zau�dējis manu svaru, tas tūdaļ uz�āvās gaisā un izzuda skatienam. Helikopters izvilka mani no ledusaukstā ūdens. Es apvaicājos par Pēru, bet glābēji bija nospriedu�i, ka viņ� ir kopā ar mani. Pērs atradās jūrā jau vairākas stundas. Vajadzēja viņu nekavē�joties atrast. Pateicu viņiem, kur Pērs aptuveni varētu būt, un viņ� tika izglābts, iekams vēl paguva nosalt.

�is lidojums bija brīnumains piedzīvojums. Guvu no tā daudzas mācības: dari kaut ko nevis tad, kad gribas, bet tad, kad esi tam gatavs, tici saviem spēkiem, palīdzi citiem un nekad nepadodies.

Visas �īs mācības var izrādīties noderīgas dzīvē. Nav noteikti jāvada liels bizness, jālido ar gaisa balonu vai jāpārspēj motor- kutera ātruma rekords, lai apgūtu iepriek� minētās mācības. Tavs mērķis var būt glu�i necils. �urnāla "Student" izdo�ana sākumā arī bija pavisam neievērojams pasākums. Pārdevu reklāmas vietu �urnālā, zvanot no skolas telefona automāta, tādēļ ka ticēju - es to varu izdarīt un izdarī�u. Ja tu patie�ām vēlies kaut ko panākt, dari to! Lai kāds būtu tavs mērķis, to nevar sasniegt, ja nepārvar bailes un nelido.

Priecājies, cītīgi strādā, un nauda

nāks!

Nezaudē laiku - izmanto izdevību! Uz dzīvi raugies pozitīvi! Ja kaut kas tevi neiepriecina,

pievērsies kam citam!

Es nenolieg�u, ka esmu guvis sekmes un panākumus. Ir teikts pat, ka viss, kam pieskaros, pārvēr�as zeltā. Cilvēki man bie�i jautā, kāds ir mans noslēpums. Kā es pelnu naudu? Patie�sībā viņi grib zināt ko citu - kā pa�i var pelnīt naudu. Ikviens vēlas kļūt miljonārs.

Vienmēr atbildu viņiem vienu un to pa�u: man nav noslē�puma. Biznesā nepastāv noteikti likumi, kas jāievēro. Es glu�i vienkār�i smagi strādāju un vienmēr ticu, ka varu panākt savu. Tomēr visvairāk esmu centies gūt prieku.

Kad 1997. gadā gatavojos aplidot zemeslodi karstā gaisa balonā, zināju, ka tas ir ļoti riskanti. Es varēju neatgriezties. Iekams aizlidot, uzrakstīju vēstuli saviem bērniem - Semam un Holijai. Tajā es rakstīju: "Dzīvojiet pilnvērtīgi! Baudiet ikvienu dzīves mirkli! Mīliet mammu un rūpējieties par viņu!"

�ajos vārdos ietverts viss, kam es ticu. Nezaudējiet laiku! Priecājieties! Mīliet savu ģimeni! Ievērojiet, ka naudas pelnī��ana nav pieminēta.

2.

Es nebiju plānojis kļūt bagāts. Dzīvesprieks un grū�tību pārvarē�ana - lūk, viss, ko es vēlējos un joprojām vēlos.

Nenoliedzu, ka nauda ir svarīga. Mēs neesam alu cilvēki un nespējam pārtikt tikai no saknēm un ogām. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izdzīvo�anai nepiecie�ama nauda. Reiz es teicu, ka man dienā vajadzīgas vienas brokastis, vienas pusdienas un vienas vakariņas. Un es joprojām tā dzīvoju. Nekad neesmu darbojies biznesā, lai pelnītu naudu, ta�u konstatēju, ka nauda nāk, ja nodarbe man sagādā prieku. Es bie�i sev jautāju: vai darbs man sagādā prieku un dara mani laimīgu? Esmu pārlie�cināts, ka atbilde uz �o jautājumu nozīmē vairāk nekā slava un bagātība. Ja kaut kas nerada prieku, vienmēr jautāju: kādēļ? Ja man neizdodas uzlabot stāvokli, es pametu �o darbu.

Jūs varat jautāt: kā es zinu, ka prieks piesaista naudu? Pro�tams, tā nenotiek bie�i. Man dzīvē biju�i gan tum�ie, gan gai�ie brī�i. Ta�u kopumā man ir ļoti veicies, jo, cik vien sevi atceros, esmu guvis prieku un pelnījis naudu.

Mana pirmā uzņēmējdarbība nebija sekmīga, ta�u es no tās mācījos. Mana pirmā naudas pelnī�anas shēma radās, kad man bija deviņi gadi. Reiz Lieldienās man ienāca prātā lieliska doma - audzē�u eglītes Ziemassvētkiem. Palūdzu savam labā�kajam draugam Nikam Pauelam palīdzēt man iesēt �etrsimt egļu sēkliņu laukā pie mājas. Mēs pamatīgi nostrādājāmies, bet bijām arī priecīgi. Mums patika darboties uz lauka. Tagad atlika tikai gaidīt, kad sēklas pārtaps par Ziemassvētku eglītēm. Tam nepiecie�ami astoņpadsmit mēne�i. Sākumā es iemācījos rēķi�nāt. Skolā man bija grūtības ar matemātiku. Uz papīra cipari �ķita bezjēdzīgi. Ta�u, kad plānoju biznesu ar Ziemassvētku eglītēm, izmantoju reālus skaitļus - un tiem bija jēga. Maiss sēklu maksāja tikai piecas sterliņu mārciņas, bet katru kociņu mēs varēsim pārdot par divām mārciņām, tātad nopelnīsim septiņsimt deviņdesmit piecas mārciņas. �ādas summas dēļ bija vērts pagaidīt. Pat būdams zēns, es plānoju ilgam laikam uz priek�u un iemācījos gaidīt atalgojumu.

Otra iegūtā mācība �ai notikumā bija tā, ka nauda neaug kokos! Diem�ēl tru�i apēda visas sēklas, tomēr mēs viņiem atrie�bāmies. Kauns atzīties, bet mums sagādāja prieku iz�aut tru�us.

Pēc tam mēs tos pārdevām vietējam miesniekam par �iliņu gabalā. Visā visumā mēs pat mazliet nopelnījām, bet mūsu draugi saēdās tru�u gaļas pīrāgus. Līdz ar to visi guva kaut kādu labumu.

Nekad nevar zināt, ko var atrast saulainā pludmalē� Kāda atvaļinājuma laikā es tiku pie neapdzīvotas salas un savas avio�līnijas. 1976. gadā pūlējos vaiga sviedros, lai nodibinātu firmu "Virgin Music". Maiks Oldfīlds jau 1973. gadā bija guvis lie�lus panākumus, izdodot albumu "Tubulār Beils". Turklāt mēs noslēdzām līgumu ar grupu "Sex Pistols", tātad mūsu bizness plauka. Mēs bijām ļoti aizņemti, bet arī lieliski izklaidējāmies. Ļaudis runāja, piemēram, ka "�is veiksminieks Brensons" ticis pie tāda superhita kā "Tubulār Beils". Jā, tā bija liela veiksme, un mēs to tvērām abām rokām. �is albums ticis piedāvāts visām ierakstu studijām. Tās atteiku�ās. Bet mēs par to uzzinājām un paļāvāmies uz to. Zinājām, ka projekts izdosies. Tomēr tādiem zeņķiem kā mēs realizēt �o projektu bija grūti. Mums bija jāsa�meklē nauda, jāgādā, lai albums ir topā. Mums bija jāatrod cita pieeja. Mēs palūdzām D�onu Pīļu, lai pilnībā atskaņo albumu savā �ovā. Viņ� piekrita. Agrāk neviens to nebija darījis. Un tas nostrādāja. Albuma pārdo�anas apjoms strauji pieauga.

Maiks Oldfīlds kautrējās reklamēt savu albumu. Un mēs atradām risinājumu. Izveidojām videoklipu un parādījām to televīzijā. Mūsu lielais izrāviens notika tad, kad albuma mūzika atskanēja filmā "Sātana izdzinējs". Tagad "Tubulār Beils" ķertin izķēra. Mēs bijām guvu�i panākumus, ta�u nemitīgi meklējām jaunas melodijas un talantus.

1977. gadā man bija vajadzīga atelpa. Mēs ar D�oanu bijām pa�ķīrusies. Man bija skumji, bet es vienmēr cen�os saskatīt lietu gai�o pusi. Man patīk ziemā aizmukt no Londonas. Mūzika, saule un jūra ļauj man justies labi, bet attālums no Londonas sniedz iespēju mierīgi apdomāt un apsvērt svaigas idejas.

Es devos uz Jamaiku, mazliet strādāju, nedaudz atpūtos. Peldējos siltā jūrā, gulēju pludmalē, klausījos, kā lieliskas jamaikie�u grupas spēlē regeju. Es saklausīju mūzikā ko jaunu. �o jauno bija izgudroju�i vietējie dīd�eji un radio�okeji, kurus dēvēja par "tosteriem". Mūzika atgādināja agrīno repu, tātad es biju sastapies ar kaut ko glu�i jaunu. Jamaikas mūziķi nepie�ņem �ekus, tādēļ es parakstīju līgumu ar kādām divdesmit regeja grupām un ar da�iem "tosteriem", samaksājot skaidrā naudā, ar kuru bija piebāzta mana soma. Pēc tam mēs pārde�vām lērumu viņu audiokase�u. Tas bija lielisks piemērs tam, kā darbojas mans lozungs - priecājies, un nauda nāks.

Es vēl joprojām uzturējos Jamaikā, kad man ne no �ā, ne no tā piezvanīja D�oana. "Vai mēs varētu satikties Ņujorkā?" viņa jautāja. Ņujorkā mēs bijām laimīgi, bet telefons zvanīja nemitīgi. Mums gribējās kaut kur aizmukt un pabūt kādu laiku divatā. Kāds man vaicāja, vai savu firmu esmu nosau�cis par godu Vird�īnu salām. "Nē," es teicu. "Mēs kompānijai devām vārdu "Virgin ", jo tolaik bijām nevainīgi biznesā." Ta�u es nekad nebiju bijis Vird�īnu salās. Un mums ar D�oanu tās �ķita lieliska vieta romantiskam ceļojumam.

Es iztērēju visu mūsu naudu, parakstot līgumus ar Jamai�kas mūziķiem. Ta�u biju dzirdējis: ja vēlies nopirkt māju kādā salā, tevi lepni un glu�i par velti izvadās pa apkaimi. Piezvanīju nekustamo īpa�umu pārdo�anas aģentam Britu Vird�īnu salās un paskaidroju viņam, ka man pieder audioierakstu kompānija un vēlos nopirkt kādu salu, lai tur varētu iekārtot studiju.

"Brauciet, būsit mūsu viesi! Mums ir daudz brīni�ķīgu salu, ko pārdot. Mēs jums visu parādīsim."

1 Virgin (angļu vai.) - jaunava. - Red. piez■

Kopā ar D�oanu izlidojām uz Britu Vird�īnu salām, kur mūs uzņēma karaliski. Lidostā mūs sagaidīja limuzīns, kas nogādāja villā. Viss bija glu�i kā paradīzē. Nākamajā dienā pie durvīm jau gaidīja helikopters, ar ko veikt apskates lidojumu. Mēs slīdējām virs zaļām palmām un zilas jūras, nolaidāmies te uz vienas, te uz citas burvīgas salas, aplūkojām fantastiskus privātīpa�umus un lieliski pavadījām laiku. Mēs stiepām savu bezalgas atvaļi�nājumu, cik ilgi vien iespējams, ta�u galu galā visas pārdo�anai domātās salas bija aplūkotas.

Pajautājām aģentam, vai viņam ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nebūtu redzēju�i.

"Jā, ir viena saliņa, īsta pērle/ viņ� atteica. "Tā atrodas diez�gan tālu, bet ir pilnīgi neskarta. To sauc Nekera." Aģents pie�bilda, ka sala piederot kādam angļu lordam, kas tur nekad nav uzturējies.

Sala daudzu jūd�u attālumā no apkārtējās pasaules - ska�nēja lieliski divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mūs gaida ilgs lidojums, kura laikā varēs apbrīnot neskaitāmas ainavas. Otrkārt, mums tie�ām patika tās nosaukums. Bet tas, ka sala ir neskarta, nozīmēja, ka tā nav apbūvēta. Un, iespējams, to varēs lēti nopirkt.

Sākumā mūsu pārbraucieni no salas uz salu bija spēle. Mēs nebūt nedomājām pirkt kādu salu. Es nekad nebiju domājis, ka varētu to atļauties. Bet tagad biju ieintriģēts. Es gribēju nopirkt sev vietu paradīzē. Man bija jauns mērķis.

Mēs lidojām pār zilo jūru, kuras dibenā varēja saskatīt gai�as smiltis. Helikopters nolaidās baltā, smil�ainā pludmalē. Salas vidū bija zaļ� pakalns, kurā mēs uzrāpāmies. Skats no aug�as bija mūsu pūliņu vērts. No salas pavērās ainava visos virzienos. Sala atradās koraļļu rifa ielokā. Baltā pludmale apņēma gandrīz visu perimetru. Aģents mums pastāstīja, ka bruņurupu�i �urp nākot dēt olas. Jūra bija tik dzidra, ka mēs ieraudzījām milzīgu raju, kas peldēja ūdenī. Uz salas bija divi nelieli ezeri un zaļojo�s tropu me�s. Pār galvām aizlidoja bars melnu papagaiļu. Nekādu villu. Tā bija īsta neapdzīvota sala. Kad stāvēju pakalnā un rau�dzījos uz jūru, es jutos kā karalis, kam pieder viss, ko redzēju apkārt. Es iemīlējos Nekerā no pirmā acu skatiena.

Aģents brīdināja mūs, ka uz salas nav saldūdens. Ja salu nopirksim, mums dzeramais ūdens būs jāiegūst no jūras ūdens.

"Tas ir labi," es nodomāju. "Par neapdzīvotu salu bez ūdens un bez nevienas mājas viņi daudz nevar prasīt." Es pajautāju aģentam, par kādu cenu sala tiek pārdota.

"Trīs miljoni sterliņu mārciņu," viņ� atbildēja.

To es nevarēju atļauties.

"Varu maksāt simt piecdesmit tūksto�us mārciņu," es teicu.

Es piedāvāju mazāk par pieciem procentiem no prasītās cenas! Es to darīju pavisam nopietni, bet aģents nebūt nebija sajūsmā.

"Sala maksā trīs miljonus sterliņu mārciņu," viņ� atkārtoja.

"Galējā cena: dodu divsimt tūksto�us mārciņu," es teicu.

Mēs nokāpām lejā no pakalna un devāmies uz helikopteru. Kad atlidojām atpakaļ, mūsu ceļasomas jau bija izliktas ārpusē. Mūs glu�i vienkār�i izmeta laukā. Mēs pārnak�ņojām lētā lauku viesnīcā un nākamajā dienā devāmies projām.

Atliku�o atvaļinājumu pavadījām citā salā. Mēs plānojām doties uz Puertoriko, bet, ieradu�ies lidostā, uzzinājām, ka reiss ir atcelts. Apkārt klīda izmisu�i pasa�ieri. Neviens neko neuzsāka. Tad to darīju es - kādam ta�u bija jārīkojas. Es noīrēju lidma�īnu par diviem tūksto�iem dolāru. �o summu izdalīju ar pasa�ieru skaitu - iznāca trīsdesmit deviņi dolāri no katra cilvēka. Es aizņēmos ziņojumu dēli un uz tā uzrakstīju: ""VIRGIN AIRWAYS". BIĻETE VIENĀ VIRZIENĀ UZ PUERTORIKO - trīsdesmit deviņi dolāri."

Tā pa�ā atvaļinājuma vidū dzima "Virgin Airways" ideja, lai gan pati aviolīnija pa īstam sāka funkcionēt tikai tad, kad mums jau bija izstrādāts biznesa plāns. Es nekad agrāk nebiju īrējis lidma�īnu, bet �oreiz, glu�i tāpat kā gadījumos ar "Tubulār Beils" un Jamaikas "tosteriem" saskatīju un izmantoju iespēju. Nu iedomājieties "Virgin Atlantic" tagad! Mēs lidojam uz trīs�desmit pilsētām visā pasaulē. Mums ir "Virgin Blue" Austrālijā, "Virgin Express" Eiropā un "Virgin Nigeria". Mēs plānojām atklāt aviolīniju "Virgin America) ta�u esam tiku�i vēl tālāk - "Virgin Galactic" piedāvās gribētājiem lidojumus kosmosā. Neviens neko tamlīdzīgu nav darījis. Tas ir drosmīgs solis. Mēs esam visiem priek�ā. Divdesmit viena gada laikā esam nogāju�i ceļu, kas sākās ar lidma�īnas īri un nonācis līdz ceļojumam kosmosā.

Pēc mūsu atvaļinājuma ar D�oanu atgriezies Londonā, es joprojām nebiju atteicies no sava nodoma nopirkt Neķeras salu. Es veicu da�us pētījumus. Izrādījās, ka Neķeras īpa�nieks nebūt nav bijis bagāts - tādēļ dro�i vien neko nebija uzcēlis uz salas. Es uzzināju arī, ka viņ� gribot steidzīgi pārdot salu, jo viņam esot vajadzīgi divsimt tūksto�i sterliņu mārciņu mājas celtnie�cībai Londonā. Tā bija tāda pati summa, kādu es biju piedāvājis aģentam. Mans piedāvājums izrādījās pilnīgi precīzs!

Vienīgā problēma bija tā, ka man nebija �o divsimt tūk�sto�u mārciņu, tātad nācās no kāda aizņemties. Es piedāvāju salas īpa�niekam simt septiņdesmit piecus tūksto�us mārciņu, kuru arī man nebija. Mans piedāvājums tika atraidīts. Es atliku �o jautājumu un pievērsos darbam. Pēc trijiem mēne�iem man piezvanīja un paziņoja, ka sala būs mana, ja do�u par to simt astoņdesmit tūksto�us sterliņu mārciņu. Turklāt līguma notei�kumos bija paredzēts, ka man jāuzceļ māja un jāierīko jūras ūdens atsāļo�anas iekārta, lai uz salas varētu dzīvot piecus gadus. Tas bija padārgi. Ta�u es biju pārliecināts, ka kaut kur naudu sadabū�u, un piekritu.

Tagad atlika tikai atrast naudu, lai nopirktu savu sapņu salu. Vajadzīgā summa �ķita nereāla, bet es nozvērējos sasniegt savu mērķi. Nosolījos, ka sadabū�u tik daudz naudas, lai varētu samaksāt par salu, - un es to izdarīju, paņēmis vairākus aiz�devumus no bankas un aizņēmies no draugiem un ģimenes. Runa, protams, nav par salas pirk�anu, glu�i vienkār�i, kā jau teicu, priecājieties par dzīvi, un nauda nāks, un jūs sasniegsit savus mērķus.

Tagad Nekera ir brīni�ķīga vieta, kur visi mani draugi un radinieki brauc atpūsties un izklaidēties. �eit tika filmēta mana realitātes �ova "Miljardu mantinieki" epizode. Kamera fiksēja skatu no terases puses - pavērās brīnumaina ainava: jūra, balta smil�u pludmale un palmas. Tas bija tas pats skats, kuru mēs ar D�oanu bijām vēroju�i no zaļā pakalna pirms daudziem gadiem. Es toreiz parakstīju līgumus ar Jamaikas rokgrupām, un viss beidzās ar to, ka man tagad ir aviolīnija un sala. Ne vienmēr ir bijis viegli. Bet, ja tev ir mērķis un pozitīvs skatījums uz dzīvi, tad ir, pēc kā tiekties. Centīgi strādāt un no sirds priecāties - ir viss, kādēļ vērts dzīvot.

Bet, tiklīdz kaut kas vairs nesagādā prieku, manuprāt, jāmeklē pārmaiņas. Dzīve ir pārāk īsa, lai īgņotos. Mosties nelāgā garastāvoklī un justies nelaimīgam - tā nav pareizā nostāja. Es to atklāju pirms daudziem gadiem, strādājot kopā ar savu seno draugu Niku Pauelu.

Niks bija man līdzās no kompānijas "Virgin" dibinā�anas brī�a. Es meklēju idejas, bet Niks veda rēķinus un rīkojās ar naudu. Viņ� galvenokārt nodarbojās ar "Virgin" audioierakstu un videoierakstu veikaliem. Tie bija ienesīgi. Kad atklājām aviolīniju, mēs vēlējāmies, lai tā kļūtu labākā, un ieguldījām tajā miljoniem sterliņu mārciņu. Mūsu galvenais konkurents, - kompānija "British Airways" - mēģināja mūs iznīcināt. Tā kā "kar�" saasinājās, mums vajadzēja aizvien vairāk un vairāk nau�das. �ķiet, ka tā krita glu�i kā caurā maisā. 'Virgin Music" bija turīga kompānija, bet aviolīnija "aprija" visu skaidro naudu. Nikam nepatika uzņemties tik lielu risku. Tad mēs abi sapra�tām, ka viņam laiks pievērsties kam citam. Es izpirku viņa "Vir�gin" akciju daļu.

Nika pirmā un galvena mīlestība bija kino. Viņ� ar savu saņemto naudu nodibināja "Palace Pieturēs". Niks uzņēma vienreizējas filmas, tādas kā "Vilku sabiedrība", "Mona Liza" un "Niknā cīņa" kas ieguva Oskara balvu. Viņ� arī pa�reiz ar prieku darbojas kinobiznesā, un mēs joprojām esam draugi. Pēc ilgās cīņas mūsu aviokompānija beidzot dod peļņu. Ja Niks būtu palicis kompānijā 'Virgin) iespējams, viņ� būtu vairāk nopelnī�jis, ta�u nebūtu laimīgs. Ja mēs strādātu kopā pēc tam, kad vairs nebija īstas patikas, mūsu draudzība varētu izplēnēt. Niks izda�rīja pareizu izvēli. Tādēļ es saku: nekad necenties tikai nopelnīt naudu! Tu negūsi ilgsto�us panākumus, ja tavs vienīgais mērķis ir nauda.

Man ir laimējies. Tagad kompānijas 'Virgin " rīcībā ir milzī�gas summas. Cilvēki man saka, lai es atslābinos un nenodarbo�jos ar biznesu. Es jautāju: "Bet ar ko lai es nodarbojos?"

Man teica: "Glezno akvareļus, spēlē golfu un priecājies par dzīvi!"

Bet es jau tā priecājos par dzīvi. Darbs man sagādā prieku. Un prieks ir pamats, uz kura es būvēju savu biznesu. Prieks bija galvenais elements pa�ā sākumā. Es neredzu iemesla to mainīt.

Nejau katram ir nauda, lai saktu biznesu, vai uzsmaida veik�sme vai laikus radusies izdevība. Da�kārt tu esi glu�i vienkār�i laimīgs, ja ir darbs - jebkāds darbs. Un tu pieķēries darbam fab�rikā vai veikalā, vai pie telefona. Tu vari ienīst �o darbu, tomēr centies sasniegt to, kas iespējams. Bet vai tas sagādā prieku?

Jājautā, vai tie�ām gribi iestigt rutīnā? Vai �is ienīstais darbs ir tava vienīgā iespēja? Lai kas tu būtu, tev vienmēr ir izvēle. Palū�kojies apkārt! Padomā, ko vēl tu varētu darīt!

Internets ir pavēris daudz jaunu iespēju. Mans draugs gri�bēja noīrēt autofurgonu. Viņ� pameklēja internetā sludinājumus un drīz vien saņēma desmit piedāvājumus - autofurgons kopā ar �oferi. Internets ir pilns ar darba un komerciālajiem piedā�vājumiem - tas ir mainījis dzīvi cilvēkiem, kuriem ir pietiekami daudz ideju un enerģijas. Pat tie, kuriem nav gandrīz nekādas pieredzes, var glu�i veiksmīgi pasūtīt preces pa pastu internetā. Pirms piecpadsmit gadiem Vilfs un Ketija uzsāka savu biz�nesu "Chillis Galore" ar to, ka pagatavoja un izdāļāja draugiem promne�anai sarkano piparu mērci tie�i savā virtuvē Norfolkā. Pēc tam viņi pārdeva to vietējos gadatirgos, bet atsauksmes no sarkano piparu cienītājiem mudināja viņus iepazīstināt ar sevi internetā. Tagad Vilfs un Ketija gatavo un pārdod da�neda�ā�das neparastas mērces un ēdienu piedevas. Bet sarkanie pipari viņiem joprojām aug divās siltumnīcās dārzā aiz mājas. Prin�cis �ārlzs pārdod savus ekoloģiski audzētos produktus inter�netā tie�saistes re�īmā. Ir pat tāda kompānija - "Christmas Tree Lanā) kas tirgo Ziemassvētku eglītes pa e-pastu. Tā uzsāka savu darbību mazā ceļmalas būdiņā, bet tagad pārdod visu, kas nepiecie�ams svētkiem, - sākot ar rotājumiem un beidzot ar zvaniņiem. (Tādēļ astoņu gadu vecumā man tomēr bija tais�nība. Un, ja tru�i būtu uzvedu�ies pieklājīgāk, es būtu kļuvis par Ziemassvētku eglī�u karali!)

Pat bez internetā ikviens mājās var uzsākt jaunu biznesu. Tu vari mazgāt logus, gludināt veļu vai vest pastaigā suņus. Tu vari kļūt par mākslinieku, rakstnieku vai par dārznieku. Vari izgatavot un pārdot leļļu mājas. Anita Rodika izgatavoja sejas krēmu savā virtuvē. Tagad viņas "Body Shop" ir iekarojis pasauli. Jūs varat gatavot salātu mērci savā garā�ā, kā to kādreiz darījis Pols Ņūmens. Sākumā tas bija viņa vaļasprieks. Tagad viņam pieder liela kompānija. (Visus tās ienākumus Pols ziedo labdarībai. Pagaidām viņ� ir uzdāvinājis vairāk nekā simt piec�desmit miljonus dolāru - nav slikti vaļaspriekam.) Par laimi, Polam Ņūmenam nebija jāraizējas par sākuma kapitālu. Ta�u ir desmitiem veidu, kā tu vari strādāt mājās un pelnīt naudu. Tas var būt interesanti un kļūt par sākumu jaunai karjerai, kas tevi patiesi iepriecinās.

Ta�u, ja tev kāda labā joprojām jāveic darbs, kas nepatīk, kā tas gadās vairumam cilvēku, nevajag �ēloties. Raugies uz dzīvi optimistiski un samierinies ar to! Strādā centīgi un godīgi pelni naudu! Priecājies par cilvēkiem, ar kuriem tevi saista darbs! Bet, ja tu joprojām esi nelaimīgs, izvirzi sev mērķi stingri no�ķirt savu privāto dzīvi no darba! Priecājies un izklaidējies brīvajā laikā, un tu būsi laimīgāks un gūsi lielāku prieku no dzīves un darba!

Aprēķini risku - un mēģini! Tici saviem spēkiem! Esi uzticīgs saviem sapņiem un merkiem!

Neno�ēlo izdarīto! Esi drosmīgs! Turi doto vārdu!

2 0 04. gadā es filmēju realitātes �ovu "Miljardu mantinieki". Pēdējā epizode beidzās negaidīti. Es piedāvāju uzvarētājam Sonam Nelsonam �eku par miljonu dolāru, bet tās bija lamatas. Viņ� varēja paņemt �eku vai mest monētu, lai iegūtu vēl lie�lāku noslēpumainu balvu. Ja viņ� neizlozētu, viņ� zaudētu visu naudu. Es pastiepu viņam �eku. Sons paņēma to un ieraudzīja garu nuļļu virkni. Tad es viņam atņēmu �eku, ieliku to sānu kabatā un iedevu sudraba monētu.

"Ko tu izvēlējies?" es jautāju. "Naudu vai �eku?"

Dzīve uz katra soļa nostāda mūs grūtas izvēles priek�ā. Ko gan izvēlēsies Sons?

Sons �ķita satriekts. Tas bija liels risks. Visu vai neko. Viņ� jautāja man: "Ko tu darītu, Ri�ard?"

"Tā ir tava izvēle," es atbildēju. Varēju piebilst: "Jā, es bie�i riskēju, bet tas vienmēr ir pārdomāts risks. Es apsveru izredzes, lai ko daru." Tomēr es neteicu neko. Viņam pa�am bija jāpie�ņem lēmums.

Sons staigāja �urpu turpu, mēģinādams pieņemt lēmumu. Bija ļoti vilino�i riskēt. Tādā gadījumā viņ� būtu krutais d�eks.

Turklāt noslēpumainā balva varēja būt milzīga. Galu galā Sons sacīja, ka nevarot likt miljonu dolāru pret vienu monētas metienu. Sonam piederēja neliela kompānija, bet, gudri iegul�dot naudu, viņ� varēja izvērst savu biznesu. Tas varētu uzlabot viņa stāvokli, turklāt palīdzēt cilvēkiem, kuri pie viņa strādāja un uzticējās viņam.

"Es ņem�u �eku," viņ� teica.

Es biju gandarīts to dzirdēt. "Ja tu būtu nolēmis mest monētu, es vairs necienītu tevi," teicu.

Sons bija izdarījis pareizu izvēli un neriskēja, jo nespēja kontrolēt situāciju. Viņ� saņēma miljonu dolāru un noslēpu�maino balvu. Lielā balva bija "Virgin" prezidenta postenis uz trijiem mēne�iem. Kompānijā "Virgin" ietilpa divsimt firmas, tādēļ Sons varēja daudz ko iemācīties. Tās tie�ām bija lieliskas iespējas.

Es �ādos cilvēkos kā Sons vienmēr meklēju kaut ko, ar ko viņi at�ķiras no citiem cilvēkiem. Kompānijas "Virgin" darbinieki ir īpa�i cilvēki. Viņi nav paklausīgu aitu bars. Viņi domā patstāvīgi. Viņiem ir labas idejas, un es viņus uzklausu. Citādi kāda jēga algot gudrus cilvēkus, ja neizmanto viņu ta�lantus?

Es savā kompānijā "Virgin" cen�os panākt, lai darbinieki domātu par sevi un vērtētu sevi iespējami pozitīvi. Esmu cie�i pārliecināts, ka dzīvē nav nekā neiespējama. Un es saku viņiem: "Ticiet sev! Jūs varat to izdarīt."

Un vēl es saku: "Esiet drosmīgi, bet neriskējiet!"

Ik nedēļu es saņemu tūksto�iem priek�likumu - tie iemieso cilvēku mērķus un sapņus. Priek�likumu ir pārāk daudz, lai ar visiem varētu iepazīties. Vispirms tos izskata mani palīgi un izvēlas pa�us interesantākos priek�likumus, kurus pēc tam izskatu es.

Kāds no atsūtītajiem priek�likumiem izraisīja traģēdiju. Es biju jauns, un mana kaislība izmēģināt visu gandrīz mak�sāja man dzīvību. Diem�ēl idejas autoram tas beidzās traģiski.

Kāds kungs Ri�ards Eliss atsūtīja man fotogrāfiju ar savu "lidojo�o ma�īnu". Tas bija trīsriteņu velosipēds ar diviem lie�liem spārniem. Visu �o konstrukciju darbināja neliels piekari�nāms dzinējs. Virs pilota galvas atradās rotori. Fotogrāfijā bija redzams cilvēks, kas lido virs koku galotnēm. Tas bija intere�santi, un es ielūdzu Elisa kungu, lai redzētu, kā �ī ierīce dar�bojas.

Kad viņ� ieradās, mēs devāmies uz vietējo lidlauku kopā ar D�oanu un da�iem draugiem. Elisa kungs izveda savu dari�nājumu uz skrejceļa. Sākumā bija me�onīgi jāmin pedāļi, lai uzņemtu ātrumu. Tad ieslēdzās dzinējs un sāka griezties rotori. Viņ� teica, ka es bū�ot otrais, kas izmēģinā�ot ierīci, bet man nevajagot mēģināt pacelties gaisā.

"Jums vajag vispirms pie tās pierast," sacīja izgudrotājs.

Man tas �ķita interesanti. Es uzsēdos uz velosipēda. Elisa kungs iedeva man kabeli ar gumijas slēdzi galā. Tas bija jābā� mutē. Lai apslāpētu dzinēju, bija glu�i vienkār�i jāsako� slēdzis. Ja es tā izdarītu, apstātos skrejceļa galā un nepaceltos gaisā.

"Okei! Aiziet!" iesaucās Elisa kungs.

Es iebāzu kabeli mutē un, mīdams pedāļus, me�onīgā ātrumā aizripoju pa skrejceļu. Ieslēdzās dzinējs. Tagad es braucu aizvien ātrāk un ātrāk. Kad ma�īna bija ieskrējusies, es sakodu slēdzi, lai apslāpētu dzinēju. Nekas nenotika. Ma�īna uzņēma lielāku ātrumu. Es vēl stiprāk sakodu slēdzi. Nekā. Ātrums nu bija trīsdesmit jūdzes1 stundā. Es jau redzēju D�oanu stāvam skrejceļa galā. Pēk�ņi es uz�āvos gaisā. Lidojo�ais velosipēds atrāvās no zemes kopā ar mani. Es biju iekrampējies stūrē un lidoju.

1 1 jūdze � 1609 m. - Red. piez.■ - 27

Es paceļos virs koku galotnēm, tad vēl augstāk. Kad jau biju simt pēdu[1] augstumā, sapratu, ka ierīce kaut kā jāapstā�dina. Ieķēros vados un izrāvu tos. Karstais dzinējs apdedzināja man rokas, bet galu galā tas noslāpa, un es griezdamies sāku laisties lejā. Pa�ā pēdējā brīdī neliela vēja pūsma apgāza velosi�pēdu otrādi. Triecienu saņēma spārns. Es nokritu zālē - sveiks un vesels, bet dabūjis pamatīgu �oku.

Pēc nedēļas Elisa kungs pacēlās gaisā ar savu "lidojo�o ma�īnu". Tā nogāzās zemē, un Elisa kungs nositās.

Protams, viņa nāve bija traģiska, bet sapņotāji bie�i vien aiz�iet bojā. Alpīnisti nokrīt no klintīm, lidotāji izmēģinātāji iet bojā katastrofās. Bērnībā es pazinu kara varoni Daglasu Bāderu. Viņ� bija manas krustmātes Klēras draugs. Kādā lidma�īnas avārijā zaudējis abas kājas, viņ� tomēr iemācījās staigāt - un atkal sāka lidot. Var uzmanīties un izvairīties no riska, bet nevar pasargāt sevi visu laiku. Es ticu, ka veiksmei ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē. Ir viegli padoties grūtā situācijā, bet esmu pārliecināts, ka jāpaliek uzticīgam saviem sapņiem un mērķiem, tāpat kā rīkojās �ie brīni�ķīgie cilvēki. Un, ja esi kaut ko nolēmis, nekad nevajag skatīties atpakaļ un no�ēlot izdarīto.

Viens lēmums, kuru es pieņēmu un nekad neno�ēloju, bija saistīts ar kāda amerikāņu advokāta priek�likumu. 1984. gadā viņ� vēlējās, lai es investēju kapitālu jaunā Transatlantijas avio�līnijā. Es biju iecerējis darīt ko tamlīdzīgu jau pirms iepazī�a�nās ar viņa plānu. Fredijs Leikers2 , manas bērnības varonis, bija radījis kompāniju, kas veica lidojumus starp Angliju un

Ameriku par pazeminātām cenām. Viņ� bija di�s vīrs ar drosmī�gām idejām. Viņ� bija Dāvids salīdzinājumā ar lielo aviokompā�niju goliātiem. F. Leikers gribēja izveidot tādus lidojumu reisus, kas būtu pieejami daudziem cilvēkiem, tomēr 1982. gadā viņa kompānija bankrotēja.

Es izlasīju advokāta biznesa priek�likumu, atceroties Frediju un savu pieredzi ar lidma�īnas īri līdz Puertoriko. Bija nepiecie��ams ieguldīt lielas naudas summas, un es teicu sev: "Neļaujies vilinājumam! Pat nedomā par to!"

Ta�u es nespēju pretoties kārdinājumam. Ideja aizrāva mani, tā bija iedvesmojo�a.

Es varu izlemt jautājumus par cilvēkiem un idejām se��desmit sekun�u laikā, vairāk paļaujoties uz savu intuīciju nekā uz pla�ām atskaitēm. Pēc minūtes es sapratu, ka advo�kāta ideja ir domāta man. Tas bija pārgalvīgs solis, bet to bija vērts spert. Es nolēmu iedziļināties problēmā un novērtēt riska pakāpi.

Tolaik jau bija kāda aviokompānija, kas pārdeva lētas biļetes uz Transatlantijas reisiem, - "People Express". Es mēģināju viņus sazvanīt. �ķita, ka visiem pēk�ņi ievajadzējies lidot, jo aviokom�pānijas telefonlīnijas bija aizņemtas. Es zvanīju visu dienu, bet nevarēju ar to sazināties. Es zināju, ka varu izveidot labāku aviolīniju nekā �ī. Visu nedēļas nogali es apsvēru �o jautājumu un svētdienas vakarā pieņēmu lēmumu. Es bū�u drosmīgs. Es patie�ām to paveik�u.

Pirmdien es piezvanīju "Boeing" - lielākajai amerikāņu kom�pānijai, kas ra�oja lidma�īnas, un apvaicājos, cik maksā reak�tīvā lainera īre gadā. Viņi bija pārsteigti par �o jautājumu, ta�u uzklausīja mani. Sarunas beigās mēs vienojāmies par pieņe�mamu cenu. Es uzskatīju, ka esmu pietiekami dziļi izpētījis problēmu. Tagad nolēmu to apspriest ar partneriem no firmas "Virgin Music".

Viņi teica, ka esmu zaudējis prātu, bet es apgalvoju, ka mēs to varam atļauties. Mums jābūt drosmīgiem. "Es nevēlos, lai mēs kā skopuļi sēdētu uz naudas. Nauda ir jāliek lietā/' es teicu.

Mani partneri joprojām nebija lielā sajūsmā, tādēļ es uzstāju un sacīju, ka firma "Virgin Music" pelna kaudzi naudas. Summa, kas bija nepiecie�ama, lai atklātu aviolīniju, bija mazāka nekā tre�daļa mūsu gada ieņēmumu. Tā bija liela, bet ne milzīga nauda. Pat zaudējot to, mēs izdzīvosim. "Tas nav pārlieku liels risks. Turklāt tas būs jautri."

Maniem partneriem nepatika vārds "jautri". Viņi uzskatīja, ka bizness ir nopietna nodarbo�anās. Tā jau tas ir. Ta�u man daudz svarīgāk ir gūt prieku. Es gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, sasniegt jaunus mērķus. Nolēmu piezvanīt kompānijai "Virgin Atlantic ".

Es uzaicināju Frediju Leikeru pusdienās, lai apspriestu savu jauno projektu. Viņ� man sniedza lielu palīdzību. Viņam bija gadiem ilga pieredze. Ta�u galvenais - F. Leikers zināja, kādas problēmas gaida to, kas grib atklāt jaunu aviolīniju. Viņa kom�pānija bija ienesīga, tomēr lielās aviokompānijas to izkonkurēja, jo tām bija pietiekams rezerves kapitāls. Tās spēja kādu laiku ciest zaudējumus, lai izsistu viņa aviolīniju no ierindas. Fre- dijs cīnījās ar naudas trūkumu. Tā beidzās, un viņ� bankrotēja. Pusdienojot viņ� pastāstīja man, kā darbojas aviolīnija. Mēs apspriedām arī to, no kā man ir jāsargās.

Fredijs teica: "Uzmanies no British Airways netīrajām spē�lītēm. Viņu neģēlīgie triki izputināja mani. Neļauj viņiem sevi pazudināt. Sūdzies visiem, cikvienspēj! Mana kļūda bija tā, ka es nesūdzējos."

Man nepatīk sūdzēties. Es nevaimanāju par niekiem, bet dodos uz priek�u. Ta�u es stingri ielāgoju: "Uzmanies no netī�rajām spēlītēm! Sūdzies, cik vien spēj!"

Un vēl Fredijs man piekodināja: "Serviss nedrīkst būt pie�ticīgs, ierobe�ots. Lielās aviokompānijas var tevi iegāzt, tāpat kā to izdarīja ar mani. Labāk piedāvā lepnāku servisu nekā viņi - par kārtīgu cenu. Cilvēki ciena komfortu. Un neaizmirsti par izklaidē�anos. Cilvēkiem patīk izklaidēties. Vēlu tev panā�kumus! Un esi gatavs tam, ka tevi gaida daudz pārbaudījumu!"

Visi �ie padomi noderēja, kad man bija jārunā ar ierēdņiem. Galvenā uzmanība tika pievērsta lidojumu dro�ībai. Nākamais jautājums, kas interesēja ierēdņus, bija kompānijas finansiālais nodro�inājums. Es izstrādāju naudas plūsmas plānu, noalgoju vajadzīgos cilvēkus un izveidoju spēcīgu komandu. Es noraidīju jebkuru iebildi un atradu aplinku ceļus problēmu risinā�anai. Un, ticiet man, problēmu netrūka.

Kompānija "British Airways" tie�ām izmantoja netīras spēlī�tes. Viņi mēģināja mūs izputināt, izplatot par mani baumas. Fre�dijs teica: "Iesūdzi tiesā tos nelie�us!" Es iesniedzu tiesā prasību pret kompāniju "British Airways" par apmelo�anu un uzvarēju.

Kad kompānija "Virgin Atlantic" 1984. gadā uzsāka lidoju�mus, neviens nedomāja, ka tā pastāvēs ilgāk par gadu. Lielo amerikāņu aviolīniju kompāniju bosi apgalvoja, ka es bankrotē��ot. Tagad viņi visi pametu�i biznesu, bet es joprojām darbojos.

Jā, es rīkojos drosmīgi, bet ne muļķīgi. Protams, es riskēju, organizējot aviolīniju, tomēr izredzes bija labas. Situācija nebija "visu vai neko", kā gadījumā ar �ova "Miljardu mantinieki" uzvarētāju, turklāt es biju rūpīgi pārdomājis, kā mazināt risku. Sons Nelsons varēja visu vinnēt vai zaudēt ar vienu monētas metienu. Atteik�anās no vilinājuma bija drosmīgs solis.

Mans nākamais riskantais pasākums bija kompānijas "Virgin Trains" dibinā�ana 1996. gadā. Ideja man radās, kad biju Japānā. Es devos uz turieni, lai nolūkotu būvlaukumu jauna liel- veikala cel�anai mūsu "Virgin Megastore". Brauciens ātrvilcienā mani sajūsmināja - tas bija glu�i kā lidojums ar lidma�īnu.

"Kādēļ gan �ādus vilcienus nevarētu izmantot Lielbritānijā?" es nodomāju un tūdaļ, lai neaizmirstu, �o to atzīmēju bloknotā. Tas bija liktenis. Pēc nedēļas Lielbritānijas valdība paziņoja, ka uzsāk vecās dzelzceļa sistēmas "British Rail" demontā�u un aicina jaunas kompānijas piedalīties izsolē par tiesībām piedā�vāt savus vilcienus. Es tūdaļ atsaucos un izteicu savu ieintere�sētību. Laikrakstos parādījās virsraksti: ""Virgin" iesaistās dzelz�ceļa biznesā." Prese rakstīja, ka tas bijis drosmīgs solis.

Un atkal, tāpat kā gadījumā ar aviolīnijām, atradās cilvēki, kuri apgalvoja, ka es cietī�ot neveiksmi. Darbs aizņēma piecus gadus, bet mēs to paveicām, radīdami mūsdienīgāko vilcienu pasaulē. Tas bija svinīgs brīdis, kad mana sieva D�oana deva vārdu vilcienam - "Virgin Lady". Tolaik gan vilciena ātrums bija pārāk liels Lielbritānijas vecajām dzelzceļa sliedēm. Mēs atkal bijām visiem priek�galā. Televīzijas ziņās stāstīja, ka mēs esot izpildīju�i savus solījumus.

Galvenais, ko vienmēr cen�os ievērot, - turēt doto vārdu. Es izvirzu sev mērķus un neatkāpjos no tiem. Panākumi ir kaut kas vairāk par veiksmi. Ir jātic saviem spēkiem un jāīsteno iece�rētais. Tad arī citi sāks tev ticēt.

Da�kārt es saņemu tādus biznesa priek�likumus, kurus noraidu. Man bija iespēja ieguldīt kompānijas "Ryanair" izde�vīgā aviolīnijā, bet bez īpa�a servisa. Es atteicos. Kompānija "Ryanair" joprojām darbojas atzīstami. Es arī neizmantoju iespēju ieguldīt līdzekļus galda spēles "Trivial Pursuit" izgatavo��anā un "uzvelkamajā" radio1 . Tās bija labas idejas. Es atteicos no piedāvājuma kļūt par vienu no "Lloyd's" apdro�inātājiem, lai gan tā ir viena no lielākajām apdro�inā�anas kompānijām pasaulē. �ī kompānija apdro�ina pret milzīgiem zaudējumiem, tādiem kā viesuļvētras un zemestrīces. Tomēr �ajā gadījumā

1 Radio, kas darbojas ar ģeneratora palīdzību, kura atsperi uzgrie� tāpat kā modinātāju. - Red. piez..

atteikums bija pareiza izvele. Tur es varētu zaudēt lielu ba�gātību.

Dzīvē vienmēr gadās kaut ko iegūt un kaut ko zaudēt. Prie�cājies, ja esi uzvarējis, un neno�ēlo zaudēto! Nekad neskaties atpakaļ! Pagātni tik un tā nevar mainīt. Bet es cen�os mācīties no pagātnes kļūdām. Ne jau katram lemts vadīt aviolīnijas un dzelzceļa kompānijas. Daudziem cilvēkiem ir pieticīgāki mērķi. Bet, lai kāds būtu tavs sapnis, - ķeries pie darbal Esi uzmanīgs, jo riska faktors ir atkarīgs no gadījuma vai ir grūti paredzams, ta�u ielāgo: ja izvēlēsies garantētu dro�ību, tu nekad neizbau�dīsi uzvaras prieku.

Izvirzi augstus mērķus! Izmēģini jauno! Nemitīgi izaicini sevi!

Ikvienam cilvēkam pēc kaut kā jātiecas. To var saukt par izaicinājumu vai arī par mērķi. Bet tie�i tas veido mūs par cil�vēkiem. Pieņemot izaicinājumu, mēs esam veiku�i attīstību no alu cilvēka līdz zvaig�ņu lidojumiem.

Izaicinot sevi, tu pilnveidojies. Mainās tava dzīve. Tu uztver dzīvi pozitīvi. Sasniegt izvirzītos mērķus ne vienmēr ir viegli, bet tas nav iemesls, lai apstātos. Nekad nesaki "padodos". Vien�mēr saki: "Es to varu. Un es centī�os, kamēr uzvarē�u."

Man ir divi izaicinājuma veidi. Pirmais - strādāt, cik labi vien spēju, otrais - meklēt piedzīvojumus. Es cen�os apvienot abus veidus un sasniegt galējo robe�u. Esmu aizrautīgs. Man patīk meklēt jaunas nodarbo�anās un jaunas idejas. Meklējumi man sagādā prieku.

4.

Ar savu pirmo izaicinājumu es saskāros, kad man bija �etri vai pieci gadi un mēs uz da�ām nedēļām aizbraucām vasarā uz Devonu. Mums pievienojās tēvamāsas un tēvocis. Kad mēs tur ieradāmies, es tūdaļ aizskrēju uz pludmali un skatījos uz jūra� Es nepratu peldēt, un krustmāte D�oisa saderēja ar mani uz desmit �iliņiem, ka neiemācī�os peldēt līdz ciemo�anās

beigām. Es pieņēmu viņas izaicinājumu, būdams pārliecināts, ka uzvarē�u. Jūra lielākoties bija nemierīga, viļņi augsti, bet es nopūlējos stundām ilgi. Dienu no dienas ķepurojos pa ūdeni, skardams ar vienu kāju dibenu. Es biju kļuvis zils aiz aukstuma, sarijies sāļo jūras ūdeni, ta�u peldēt joprojām nemācēju.

"Nezaudē dū�u, Rikij," krustmāte D�oisa mani mierināja. "Iemācīsies nākamajā gadā."

Es biju zaudējis derības. Biju pārliecināts, ka nākamajā gadā krustmāte to būs aizmirsusi. Kad mēs ar ma�īnu braucām mājās, es visu laiku raudzījos pa logu. Kā man gribējās iemācīties pel�dēt! Es ienīdu zaudētās derības. Bija karsta diena, bet piecdes�mitajos gados ceļi bija ļoti �auri. Mēs braucām diezgan lēni, kad es pēk�ņi ieraudzīju upi. Līdz mājām vēl nebijām tiku�i, tātad atvaļinājums nebija beidzies. Es sapratu, ka tā ir mana pēdējā iespēja uzvarēt.

"Apturiet ma�īnu!" es iesaucos. Vecāki zināja par mūsu derī�bām, un, lai gan parasti neizdabāja manām iegribām, tēvs, kā man �ķita, noprata, ko es vēlos un cik daudz tas man nozīmē.

Tētis nobrauca ceļmalā un apstādināja ma�īnu. "Nu, kas noticis?" viņ� jautāja.

"Rikijs grib vēlreiz pamēģināt vinnēt desmit �iliņus," mamma paskaidroja.

Es izlēcu no ma�īnas, veikli izģērbos un pāri laukam aiz�skrēju uz upi. Kad biju jau pie krasta, man kļuva bail. Upe izskatījās dziļa un strauja, ūdens �ļācās pāri laukakmeņiem. Pie krasta upe bija mazliet seklāka, bet duļķaināka, jo te govis nāca dzert. No �ejienes bija vieglāk iekāpt upē. Es atskatījos un ieraudzīju, ka visi stāv un noraugās manī.

Mamma pasmaidīja un pamāja man ar roku. "Tu vari to paveikt, Rikij!" viņa iesaucās.

Es izbridu cauri dubļiem un iemetos ūdenī. Tiklīdz tiku līdz vidum, mani sagrāba straume. Es pagāju zem ūdens un sāku rīstīties. Pēc tam izniru, un mani strauji sāka nest lejup pa upi. Es dziļi ievilku elpu un atbrīvojos no sasprindzinājuma. Sapratu, ka varē�u peldēt. Atbalstījos ar vienu kāju pret akmeni un atspēros. Pēk�ņi sāku peldēt. Es peldēju neveikli pa apli, ta�u derības vinnēju. Dzirdēju, kā visa ģimene krastā uzmun�drina mani. Kad beidzot izrāpos laukā no ūdens, biju pagalam noguris, tomēr briesmīgi lepns. Pēc tam cauri dubļiem un dzel- dīgām nātrēm aizvilkos līdz krustmātei D�oisai, viņa pastiepa man desmit �iliņus.

"Tu esi malacis, Rikij!" krustmāte teica. "Es zināju, ka tu to varēsi," piebalsoja mamma. Es arī zināju un negrasījos padoties, kamēr to pierādīju.

Skolā man lāgā neveicās ar lasī�anu. Stundas kļuva par mocībām disleksijas dēļ. Es negribēju ciest sakāvi, ta�u, lai kā centos, lasī�ana un rakstī�ana man, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, padevās grūti. Lai tiktu galā ar �o trūkumu, man nez kāpēc sagribējās kļūt par reportieri - �ajā darbā gan pastāvīgi bija jālasa un jāraksta. Kad uzzināju, ka skolā notiek konkurss par labāko sacerējumu, es nolēmu tajā piedalīties. Nezinu, kuru visvairāk pārsteidza mana uzvara. Es biju skolnieks, ko visbie��āk sodīja par slikti uzrakstītajiem kontroldarbiem. Un, lūk, �is skolnieks bija uzvarējis sacerējumu konkursā. Es biju stāvā sajūsmā.

Kad to paziņoju mammai, viņa sacīja: "Es zināju, ka tu vari uzvarēt, Rikij." Mamma ir viena no tiem cilvēkiem, kas nekad nesaka "nevar". Viņa ir pārliecināta, ka viss ir iespējams, ja to mēģina darīt.

Kop� tā laika manas sekmes skolā uzlabojās. Es īpa�i pie�vērsos grūtajiem vārdiem, un pareizrakstība man vairs nesagā�dāja grūtības. Tas, manuprāt, apliecina, ka var sasniegt gandrīz visu, - ta�u ir jāpieliek pūles. Es nemitīgi izvirzīju sev mērķus.

Sāku ar uzvaru sacerējumu konkursā, tad pievērsos �urnāla "Student" izdo�anai. �ķiet, man gribējās pierādīt, ka zēns, kuru pastāvīgi sodīja par neprasmi lasīt un rakstīt, var apgūt �īs iema�ņas, - un es to pierādīju.

Kad biju vecāks, es saskāros ar nopietnākiem izaicināju�miem. �ķita, ka manī enerģija kūsāt kūsāja. Es alku piedzīvo�jumu. Mani vilināja briesmas. Es jau biju pārspējis rekordu, pirmoreiz pārlidodams Atlantijas okeānu gaisa balonā kopā ar Pēru. Pēc tam mēs nolēmām �ķērsot Kluso okeānu no Japā�nas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas bija vēl lielāks risks - lidot astoņus tūksto�us jūd�u pār atklātu okeānu. Līdz �im neviens to nebija paveicis. Es zināju, cik tas ir bīstami, tādēļ ka viens no mūsu konkurentiem bija gājis bojā, cen�oties sasniegt tādu pa�u mērķi. Viņa balona apvalks saplīsa, un viņ� iekrita ledainā ūdenī. Spēcīgas vētras dēļ viņu nepaguva izglābt, un viņ� nosala.

D�oana negribēja, lai piedalos �ajā pasākumā, un, godīgi sakot, arī es pats uztraucos. Ta�u biju apsolījis lidot, un mēs bijām gatavi pamēģināt. Es nevarēju atkāpties, tādēļ paļāvos uz likteni. Prāts teica, lai apstājos, bet sirds mudināja doties uz priek�u. Lai cik lielas būtu briesmas, es, vienalga, nepadotos, un, �ķiet, arī D�oana to saprata.

Es zināju, ka tas būs dīvains lidojums. Esmu komandas spēlētājs, kas vienmēr cen�as cilvēkos saskatīt labāko. Pērs bija klusais vienpatis, kas alla� paredzēja ļaunāko. Es cerēju, ka mēs spēsim būt līdzsvarā.

Bija 1990. gads, un pirms do�anās lidojumā es pavadīju Zie�massvētkus ģimenes un draugu lokā uz nelielas salas pie Japā�nas krastiem. Tur bija jauki un mierīgi. Es vēroju, kā zvejnieki ķer zivis ar pieradinātu putnu palīdzību. Viņu dzīve �ķita rāma un mierīga. Diez ko viņi domātu par manu nemitīgo rosī�anos. Ta�u es zināju, ka tikai dzīves izaicinājumi man lika virzīties uz priek�u.

Mūsu plāns bija �ķērsot okeānu, virzoties kādā no gaisa strāvām, kas apņem Zemi 20 000-40 000 pēdu augstumā. Tās plūst glu�i kā upe palu laikā. Jo zemāk, jo vēj� ir rāmāks. Mūsu problēma bija tā, ka gigantiskā balona augstums no virsējā apvalka malas līdz lidgrozam bija lielāks par trīssimt pēdām. Kad mes iekļusim gaisa strāvā, balona aug�ējā un apak�ēja daļa kustēsies ar da�ādu ātrumu, un var notikt jebkas.

Lidgrozā mēs uzvilkām izpletņus un piesprādzējāmies pie glāb�anas plostiņiem, lai ekstremālā situācijā nezaudētu dārgo laiku visām �īm darbībām. Tad aizdedzām degļus. Mēs sākām celties gaisā, un balona apvalka virsējā daļa skāra gaisa strā�vas apak�ējo robe�u. �ķita, ka mēs būtu atdūru�ies pret "stikla griestiem". Mēs palielinājām degvielas padevi, cen�oties pacel�ties augstāk, bet stiprais vēj� pūta mūs lejā. Mēs vēl vairāk palielinājām degvielas padevi - un beidzot izlauzāmies. Balona apvalka virsējo daļu tūdaļ apņēma spēcīga strāva, un tā �āvās gaisā kā raķete. Tā lidoja slīpā leņķī ar ātrumu simt piecpadsmit jūdzes stundā. Lidgrozs ar mums joprojām virzījās ar ātrumu divdesmit piecas jūdzes stundā. �ķita, ka tūksto�iem zirgu velk mūs uz da�ādām pusēm. Mēs ba�ījāmies, ka balons atrausies un smagais lidgrozs no vairāku jūd�u augstuma iegāzīsies okeānā.

Ta�u pēdējā brīdī arī tas izlauzās cauri "stikla griestiem" un balons iztaisnojās.

"Tas vēl nevienam un nekad agrāk nebija izdevies," Pērs sacīja.

Mēs lidojām ar me�onīgu ātrumu - daudz ātrāk, nekā bijām iedomāju�ies. Pēc septiņām stundām pienāca laiks nomest pirmo tuk�o degvielas tvertni. �ķita, ka būs dro�āk, ja to darīsim ārpus gaisa strāvas. Mēs izslēdzām degļus un sākām nolaisties mierīgākā zonā. Lidgrozs uzreiz samazināja gaitu, bet pats balons joprojām rāvās uz priek�u. Divdesmit piecus tūksto�us jūd�u zem mums bija redzams draudīgs, pelēks ūdensklajs. Neviļus ienāca prātā, ka mūsu lidojums var beigties tur, ūdenī.

Pērs piespieda tuk�ās degvielas tvertnes nome�anas pogu. Lidgrozs tūdaļ sasvērās uz sāniem. Grīda izliecās, un es uzgrū- dos Pērām. Mēs ar �ausmām konstatējām, ka no viena borta norāvusies ne vien tuk�ā, bet arī divas pilnās degvielas tvertnes. Katra no tām svēra tonnu. Mēs bijām sasvēru�ies uz sāniem un zaudēju�i līdzsvaru, turklāt mums bija pārāk maz degvielas, lai regulētu augstumu un atrastu pareizo vēja virzienu, tādēļ sapra�tām, ka nespēsim aizlidot līdz ASV. Kļuvis par trijām tonnām vieglāks, balons strauji uz�āvās gaisā. Mēs tik ātri iekļuvām gaisa strāvā, ka glu�i kā lode izsitām "stikla griestus" un turpinājām celties gaisā. Pērs izlaida mazliet gaisa no balona, tomēr mēs ceļamies aizvien augstāk un augstāk.

Mūs brīdināja, ka lidgrozā stikla kupols uzsprāgs 43 0 00 pēdu augstumā, bet mūsu plau�as un acis tiks izrautas no ķer�meņa. 41 000 pēdu augstumā mēs sastapāmies ar nezināmo. Drīz vien tika sasniegta bīstamā 42 500 pēdu atzīme. Mums nebija ne jausmas, kas notiks turpmāk. Tagad mēs bijām tādā augstumā, kādu nebija sasniedzis neviens gaisa balons, tikai lid�ma�īna "Concorde". Ta�u beidzot cel�anās mitējās. Gaiss apvalkā atdzisa, un mēs sākām krist lejā. Mums negribējās iz�ķiest deg�vielu, bet, lai apturētu kri�anu, nācās to darīt.

Mēs nevarējām nolaisties okeānā, tādēļ ka nebija neviena, kas mūs glābtu. Varējām izvilkt vēl kādas trīsdesmit stundas gandrīz bez degvielas, bet, lai sasniegtu zemi, bija jālido ātrāk, nekā jelkad agrāk bija lidojis kāds balons. Tas nozīmēja, ka pastāvīgi jāatrodas gaisa strāvas pa�ā centrā, simt jardu1 platā joslā, kas �ķita neiespējami.

1 1 jards 3 pēdas 0,9144 m. - Red. piez-

Pēdējais piliens bija tas, ka mēs zaudējām radiosakarus. Bijām pavadīju�i gaisā jau vairākas stundas, un Pērs bija paga�lam izvārdzis. Viņ� apgūlās un aizmiga nāves miegā. Es biju pamests likteņa varā. Neticu Dievam, bet todien man �ķita, ka sargeņģelis nolaidies lidgrozā un palīdz mums. Ierīces rādīja, ka mēs sākam uzņemt ātrumu, aizvien straujāk un straujāk. Man �ķita, ka sapņoju, tādēļ sāku plik�ķināt sev pa vaigiem, lai pār�liecinātos, ka esmu nomodā. Mēs lidojām ar ātrumu 80 jūdzes stundā, tad 180, pēc tam 200 un beidzot - 240 jūdzes stundā. Tas bija kaut kas neredzēts un brīnumains.

Es jutos galīgi pārguris, glu�i kā apdullis no narkotikām. Kad ieraudzīju dīvainas, mirgojo�as uguntiņas caur stikla kupolu, nodomāju, ka redzu spokus. Es raudzījos uz tām kā sapnī, kamēr aptvēru, ka tās ir sasalu�ās degvielas dego�ās pikas, kas krita gar lidgrozu. Laukā bija mīnus septiņdesmit grādu. Ja �āds kvēlojo�s akmens trāpīs kupolā, tas uzsprāgs.

"Pēr!" es iebrēcos. "Mosties! Mēs degam!"

Pērs tūdaļ pamodās. Viņ� uzreiz zināja, kas jādara. "Pacel balonu 40 00 pēdu augstumā, tur gandrīz nav skābekļa," viņ� sacīja. "Tad uguns mitēsies."

Tikai 43 00 0 pēdu augstumā liesmas apslāpa, un mēs atkal sākām nolaisties. Ta�u mēs bijām izniekoju�i dārgo degvielu piespiedu situācijā. Pēk�ņi sāka darboties radio. Kāda balss ziņoja: "Persijas līcī sācies kar�. Amerikāņi bombardē Bagdādi." Tas �ķita nereāli - kamēr atradāmies pie kosmosa robe�as, uz Zemes bija sācies kar�.

Mūsu komanda uz Zemes ziņoja, ka gaisa strāva, kurā mēs iekļuvām, bija mainījusi virzienu. Tagad tā būtu aiznesusi mūs atpakaļ uz Japānu. Mums bija nekavējoties jānolai�as zemākā strāvā, kas virzījās uz Arktiku. Mēs nolaidāmies līdz 30 000 pēdu augstumam, tad stundām ilgi lidojām ar sasvēru�os lidgrozu, mūsu ātrums bija divsimt jūd�u stundā. Galu galā mēs piezemējāmies sniega vētrā uz sasalu�a ezera pa�os Kanādas ziemeļos - neapdzīvotā vietā, kas bija 200 rei�u lielāka par Liel�britāniju. Mēs bijām nonāku�i tik tālu no zināmām trasēm, ka glābējiem bija vajadzīgas astoņas stundas, lai tiktu līdz mums. Tikmēr mēs bijām sasalu�i ragā.

"Nākamreiz lidosim apkārt zemeslodei," Pērs sacīja.

Es iesmējos, ta�u zināju, ka nespē�u turēties pretī izaici�nājumam. Pēc da�iem gadiem mēs veicām �ādu mēģinājumu, bet kāds mūs jau bija apsteidzis. Tagad es plānoju doties kos�mosa ceļojumā, jaunā, lielā piedzīvojumā, kuru organizē "Virgin Galactic".

Pirms pa�a lidojuma pāri Klusajam okeānam mana meita Holija atsūtīja man faksu: "Ceru, ka jums nebūs jānolai�as ūdenī un jācie� avārija. Novēlu veiksmīgu nolai�anos uz saus�zemes."

Tā ir lieliska metafora, kas raksturo manu dzīvi. Man ir veicies. Līdz �im visas manas nolai�anās biju�as laimīgas. Es uzskatu, ka rakstnieks un alpīnists D�eimss Ulmens trāpīgi raksturojis problēmu, sacīdams: "Izaicinājums ir visas cilvē�ces darbības būtība un virzo�ais spēks. Ja ir okeāns, - mēs to �ķērsosim. Ja ir slimība, - mēs to izārstēsim. Ja pastāv netais�nība, - mēs to labosim. Ja ir rekords, - mēs to pārspēsim. Ja ir virsotne, - mēs to ieņemsim." Es viņam pilnībā piekrītu un esmu pārliecināts, ka mēs alla� izaicināsim sevi.

Paļaujies uz sevi! Tiecies pēc saviem sapņiem bet dzīvo reālā pasaulē! Strādā kopā ar citiem!

Ja gribi pienu, nesēdi uz soliņa ganību vidū, gaidot, ka govs pati pienāks tev klāt un ļaus sevi izslaukt. �o veco teicienu bie�i atkārtoja mana māte. Un vēl viņa �ad tad piebilda: "Rikij, nesēdi! Ej un noķer govi."

Senā tru�a gaļas pīrāga receptē teikts: "Vispirms noķeriet trusi!" Ņemiet vērā - nav teikts: "Vispirms nopērciet trusi vai sēdiet un gaidiet, kamēr kāds jums to atnesīs."

�ādas mācības, kuras man sniedza māte kop� agras bērnī�bas, arī veidoja mani par patstāvīgu cilvēku. Tās mācīja man patstāvīgi domāt un darīt.

Senāk tas bija britu dzīves princips, bet tagadējie jaunie�i vēlas, lai viņiem visu pasniedz gatavu. Iespējams, ja visi vecāki būtu tādi kā manējie, mūsu nācija kļūtu par uzņēmīgiem cilvē�kiem, kādi kādreiz biju�i angļi.

5.

Kad man bija �etri gadi, mamma reiz apturēja ma�īnu da�as jūdzes no mūsu mājas un teica, lai pats atrodu ceļu pāri laukam uz mājām. Viņa to pārvērta par rotaļu, - un es biju priecīgs, ka varu tajā piedalīties. Tomēr tas jau bija izaicinājums. Jo lielāks es augu, jo uzdevumi kļuva sare�ģītāki.

Kādā agrā ziemas rītā mamma mani pamodināja un lika saģērbties. Bija tum�s un auksts, ta�u es izrāpos no gultas. Viņa iedeva man līdzi iesaiņotas pusdienas un ābolu. "Ūdeni tu pats ceļā atradīsi," teica mamma, sūtīdama mani braucienā ar velosipēdu uz dienvidu piekrasti piecdesmit jūdzes no mājas. Bija vēl krēsla, kad devos ceļā. Es pārnak�ņoju pie radinieka un nākamajā dienā atgriezos mājās. Jutos ļoti lepns. Cerēju, ka mani sagaidīs ar prieka saucieniem, bet mamma tikai noteica: "Malacis, Rikij! Vai bija jauki? Bet tagad skrien pie vikāra, viņ� vēlas, lai tu palīdzi viņam saskaldīt malku."

Da�iem �āda audzinā�ana var �ķist skarba. Ta�u manā ģimenē visi ļoti mīlēja cits citu. Mēs bijām saliedēta ģimene. Vecāki gribēja, lai mēs būtu stipri un paļautos uz sevi. Tētis vienmēr bija gatavs mūs atbalstīt, bet mamma mudināja, lai mēs visu darītu, kā nākas. No viņas es uzzināju, kas ir bizness un nauda. Viņa bie�i sacīja: "Uzvarētājs iegūst visu" un "Pie�pildiet savus sapņus!" Mamma zināja, ka jebkur� zaudējums ir netaisns, - bet tāda ir dzīve. Nav pārāk prātīgi mācīt bērniem, ka viņi var vienmēr uzvarēt. Reālā dzīve ir cīņa.

Kad piedzimu, tētis tikko bija sācis studēt jurisprudenci un mums trūka naudas. Mamma nesūdzējās. Viņai bija divi mērķi. Pirmais - atrast man un māsai derīgas nodarbības. Slaistī�a- nos mūsu ģimenē nosodīja. Otrais - sameklēt veidu, kā pelnīt naudu.

Ģimenes vakariņu laikā mēs bie�i runājām par biznesu. Es zinu, ka citi vecāki nestāsta bērniem par savu darbu un neap�sprie� ar viņiem savas problēmas. Ta�u esmu pārliecināts, ka viņu bērni nekad īsti neatskārtīs naudas vērtību. Un da�kārt, nonāku�i reālajā pasaulē, viņi nespēs pārvarēt grūtības. Mēs zinājām, kāda ir reālā pasaule. Mēs ar māsu Lindi palīdzējām mammai, kad viņa strādāja pie projektiem. Tas bija jauki un radīja kopīgā darba gaisotni mūsu ģimenē.

Esmu centies audzināt Holiju un Semu tādā pa�ā garā, lai gan man paveicies tādā ziņā, ka man bija vairāk naudas nekā vecākiem. Es vēl aizvien uzskatu, ka mammas audzinā�anas metodes bija ļoti labas, un ceru, ka Holija un Sems zina nau�das vērtību.

Mamma darināja mazas koka kārbiņas salvetēm un papīr�grozus. Viņas darbnīca atradās dārza �ķūnī, bet mūsu uzdevums bija viņai palīdzēt. Mēs izkrāsojām viņas darinājumus, bet pēc tam salikām tos kaudzītēs. Tos pasūtīja pazīstamais un lep�nais veikals "Harrods) un pre�u apgrozījums pieauga. Brīvdie�nās mamma izīrēja istabas fran�u un vācu studentiem. Cītīgs darbs un patiess prieks bija mūsu ģimenes raksturīgās iezīmes. Mātesmāsai, krustmātei Klērai, patika Velsas melnās aitas. Viņai ienāca prātā nodibināt firmu, kas pārdod krūzes ar melnās aitas attēlu uz tām, ciema sievas sāka adīt d�emperus ar aitu silue�tiem. Darbs firmā veicās ļoti labi, un tā joprojām nes krietnu peļņu. Pēc vairākiem gadiem, kad es jau vadīju kompāniju "Virgin Records) krustmāte Klēra man piezvanīja un sacīja, ka viena no viņas aitām sākusi dziedāt. Es nesmejos. Viņas idejās bija vērts ieklausīties. Es devos uz ciemu un - pilnīgi nopietni - visur staigāju �ai aitai nopakaļ ar ieslēgtu magnetofonu. "Baa Baa Black Sheep" kļuva par hitu un ceturto pieprasītāko skaņdarbu.

Esmu veicis ceļu no maza biznesa dārza �ķūnī līdz visā pasaulē pazīstamai kompānijai "Virgin". Risks ir palielinājies, bet es kop� bērnības esmu apguvis prasmi būt drosmīgs savos darījumos un idejās. Lai gan uzmanīgi visus uzklausu, jopro�jām paļaujos uz saviem spēkiem un patstāvīgi pieņemu lēmu�mus. Es ticu sev un saviem mērķiem. Tikai vienreiz �ī ticība sa�ķobījās. 1986. gadā "Virgin" bija kļuvusi par vienu no lielāka�jām Lielbritānijas privātajām kompānijām ar 4000 darbinieku.

Pārdo�anas apjoms bija pieaudzis līdz 60 procentiem salīdzinā�jumā ar iepriek�ējo gadu. Man ieteica pārveidot kompāniju par atklātu akciju sabiedrību un sākt pārdot akcijas. Divi partneri, kas mani labi pazina, nebija sajūsmā par �ādu ieteikumu. Viņi teica, ka man nepatik�ot zaudēt kontroli pār kompāniju. Ta�u baņķieri apgalvoja, ka tā esot lieliska ideja. Ja mēs to īsteno�ot, icgū�ot daudz lielāku kapitālu. Citas lielās privātās kompānijas, tādas kā "Body Shop" un "Sock Shop) jau bija kļuvu�as par atklā�tām akciju sabiedrībām, un tām veicās lieliski.

Baņķieru mudināts, es beidzot izlēmu un piedāvāju "Virgin" akcijas fondu bir�ā. Aptuveni 70 000 cilvēku uzreiz pieteicās pirkt akcijas pa pastu. Tie, kuri nokavēja, stājās Sitijā rindā, lai nopirktu akcijas tie�i bir�ā. Es nekad neaizmirsī�u, kā gāju gar �o garo rindu un pateicos cilvēkiem par to, ka viņi mums tic. Biju dziļi aizkustināts, dzirdot viņu teikto: "�ogad mēs nebrauksim atvaļinājumā, bet esam nolēmu�i ieguldīt mūsu ietaupījumus kompānijā "Virgin"" un "Mēs paļaujamies uz tevi, Ri�ard".

Drīz vien es sāku izjust riebumu pret Sitijā notieko�o. Tas nebija man pa prātam. Tagad, lai apspriestu ar saviem biznesa partneriem, ar kādām rokgrupām noslēgt līgumus, man bija ļālūdz atļauja direktoru padomei. Daudziem no viņiem nebija ne mazākā priek�stata, kas ir mūzikas bizness. Viņi nesaprata, kā ieraksts, kas kļuvis par hitu, diennakts laikā var nopelnīt mil�jonus. Lai parakstītu līgumu ar kādu dziedātāju agrāk, nekā to bija izdarīju�i mūsu sāncen�i, man �etras nedēļas bija jāgaida kārtējā direktoru padomes sanāksme. Ta�u tolaik jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Da�kārt nācās dzirdēt tādus izteicienus kā, piemēram: "Līgums ar "Rolling Stones"? Manai sievai viņi nepa�tīk. D�eneta D�eksone? Kas tā tāda?"

Es vienmēr esmu ātri pieņēmis lēmumus un ņēmis vērā savu intuīciju, bet tagad glu�i vai smaku nost. Ta�u nepatīka�mākais bija tas, ka vairs nejutu, ka stāvu stingri uz kājām. Mūsu peļņa divkār�ojās, bet kompānijas "Virgin" akciju cena pazemi�nājās, un mani pirmoreiz mū�ā pārņēma depresija. Tad fondu bir�a piedzīvoja bankrotu. Akciju cena strauji kritās. Tā nebija mana vaina, bet �ķita, ka tie�i es esmu iegāzis cilvēkus, kuri bija nopirku�i kompānijas "Virgin" akcijas. Daudzi no viņiem bija draugi, ģimenes locekļi, mūsu kompānijas darbinieki. Ta�u vai�rums bija to, kuri, tāpat kā laulātais pāris, kas atteicās no ceļo�juma, bija atdevu�i mums savus ietaupījumus. Un es nolēmu: izpirk�u visas akcijas par tādu cenu, par kādu cilvēki bija tās iegādāju�ies. Man nebija jāmaksā tik augsta cena, bet es negri�bēju pievilt cilvēkus. Es personiski paņēmu 182 miljonus ster�liņu mārciņu lielu aizdevumu bankā, tomēr tas bija to vērts, jo runa bija par manu labo vārdu un manu brīvību.

To dienu, kad "Virgin" atkal kļuva par privātu kompāniju, varēja salīdzināt ar veiksmīgu atgrie�anos no brauciena ar motorkuteri vai nosē�anos pēc lidojuma ar gaisa balonu. Jutu milzīgu atvieglojumu. Es atkal biju kapteinis uz sava kuģa un noteicējs par savu likteni.

Es ticu sev. Ticu rokām, kas strādā, prātam, kas domā, un sirdīm, kas mīl.

Mīli dzīvi un dzīvo pilnvērtīgi! Izbaudi katru mirkli! Pārdomā savu dzīvi! Izmanto ikvienu sekundi! Neno�ēlo izdarīto!

Bija 1997. gads. Gatavojos doties lidojumā karstā gaisa balonā apkārt zemeslodei. Pirms doties projām, uzrakstīju garu vēstuli saviem bērniem - gadījumā, ja neatgrieztos. Vēstule sākās ar vār�diem: "Mīļā Holij un Sem, dzīve da�kārt �ķiet nereāla. �odien cil�vēks ir dzīvs, vesels un mīlo�s, bet nākamajā dienā viņa var nebūt. Jūs abi zināt, ka es vienmēr esmu gribējis dzīvot pilnasinīgi�"

Uzrakstīju �o vēstuli katram gadījumam - ja notiks visļau�nākais. Mēs startējām rītausmā no Marrāke�as pilsētas Marokā. Pēc divpadsmit stundām katastrofa - nokri�ana Atlasa kalnos un bojāeja liesmās - �ķita neizbēgama. Runā, ka cilvēks da�ās pēdējās sekundēs pirms nāves izdzīvo visu savu mū�u. Ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Es domāju tikai par vienu: ja izglāb�os, nekad vairs nelido�u. Mēs cīnījāmies visu nakti, lai noturētu balonu gaisā. Rītausmā nonācām virs tuksne�a, kur varējām dro�i nolaisties.

Mēs dreifējām uz Zemi, bet es apsēdos uz lidgroza stikla jumta un raudzījos uz brīnumaini zeltaino rītablāzmu, kas ap�ņēma tuksnesi. Tā bija diena, kuru nebiju cerējis jebkad ierau�dzīt, tādēļ arī saule, kas pamazām sasildīja gaisu, �ķita pasakaina.

Atskārtu, ka smagā cīniņā gūtais ir daudz vērtīgāks par to, kas nāk viegli. Un tas man atgādināja: izbaudi katru mirkli.

Man tik ļoti patīk gaisa baloni, ka esmu vienu iegādājies. Tas ir liels balons ar pītu grozu - tāds pats kā "Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei". Es bie�i vizinu ar to savu ģimeni un draugus. Lido�ana ar balonu ir viena no rimtākajām nodarbēm, kādas zinu. Tad tu vari justies kā dabas daļa un klusu slīdēt projām no pasaulīgās kņadas. Neviens tevi nevar ne sazvanīt, ne apturēt. Tu esi brīvs. Tu raugies lejup uz pilsētām, laukiem un cilvēkiem, kuri nezina, ka esi tur, aug�ā. Tu vari aizlidot garām me�a gulbim un saklausīt viņa spārnu �vīkoņu. Tu vari ielūko�ties acīs ērglim.

Gaisa baloni iemācīju�i man nodoties pārdomām. Uz zemes mana dzīve noris strauji un drud�aini, ikviens brīdis ir piepil�dīts. Da�kārt ritms ir pārlieku rosīgs. Katram no mums ir nepie�cie�ama vieta, kur pabūt vienam. Laiku pa laikam ir vērts aprimt un neko nedarīt. Tas dod iespēju ļauties pārdomām, uzlādē gan mūsu ķermeni, gan prātu. Es bie�i domāju par zvejniekiem, kurus Ziemassvētkos vēroju Japānā. Mūsu būtībai ir raksturīga pastāvīgā tiek�anās pēc kaut kā, tāpēc es toreiz brīnījos: ko gan viņi meklē dzīvē? Zvejnieki izskatījās apmierināti tāpēc, ka var ķert zivis, lai pabarotu savas ģimenes. Viņi netiecās pēc tā, lai radītu zivju pārstrādes impērijas. Kā nopratu, viņi nevēlējās �ķērsot Kluso okeānu gaisa balonā vai uzkāpt Everestā. Pienāca jauna diena, un viņi sagaidīja to. Viņi izbaudīja katru mirkli, un laikam tas viņiem sniedza dvēseles mieru.

Manai vecmāmiņai bija pilnvērtīga dzīve. Kad viņai palika astoņdesmit deviņi gadi, viņa kļuva par Lielbritānijas vecāko sievieti, kas izturēja augstākā līmeņa eksāmenu Latīņamerikas dejās. Vecmāmiņai bija deviņdesmit, kad viņa kļuva par vecāko golfa spēlētāju, kas varēja ar vienu nūjas sitienu iemest bum�biņu bedrītē. Vecmāmiņa nemitīgi mācījās. Savos deviņdesmit piecos gados viņa izlasīja Stīvena Hokinga "A Brief History of Time" ("īsi par laika vēsturi"1 ) un kļuva par vienu no nedaudza�jiem cilvēkiem, kas pievārēja �o grāmatu no sākuma līdz beigām. Neilgi pirms nāves deviņdesmit deviņu gadu vecumā vecmā�miņa devās pasaules ceļojumā. Viņa smējās, kad nejau�i bija atstāta Jamaikā vienā peldkostīmā. Viņas nostāja bija skaidra: dzīve tiek dota vienreiz, tādēļ �ī iespēja pilnībā jāizmanto.

Mani vecāki pamazām noveco, un tagad viņiem jau ir vairāk nekā astoņdesmit gadi. Glu�i tāpat kā vecmāmiņa, viņi pārsē- �as no vienas lidma�īnas citā, ceļojot pa pasauli. Da�neda�ādi uzmundrinādami mani, vecāki vienmēr biju�i klāt, kad es vai nu sāku savus piedzīvojumus, vai beidzu tos. Viņi pat devās meklēt mūs, kad mēs ar Pēru bijām pazudu�i bezgalīgajos, ledainajos ziemeļu klajumos pēc tam, kad mūsu gaisa balons iekļuva sniega vētrā Kanādā. Viņu paraugs māca man priecāties par dzīvi.

1999. gadā mēs nopirkām zemi Dienvidāfrikas rezervātā un uzcēlām tur skaistu māju, kurā pulcējas visa ģimene. Laiks, kuru pavadu ar saviem ģimenes locekļiem, man ir tik ļoti dārgs, ka tad es atvēlu darījumiem tikai piecpadsmit minūtes. Es neat�zīstu modernās ierīces, tādas kā elektroniskais pasts vai mobilie telefoni, bet Āfrikā iemācījos izmantot satelīttelefonu, lai sazi�nātos ar biroju. Daudzi lieli priek�nieki, kuri augu dienu pavada savā kabinetā, ir pārsteigti. Viņi jautā: "Kā tu vari tikt galā ar visu piecpadsmit minūtēs?"

Es atbildu: "Tas ir vienkār�i. Nevajag zaudēt ne mirkļu �āda nostāja man ir gan biznesā, gan personiskajā dzīvē.

Tagad, kad esmu kļuvis vecāks un, iespējams, mazliet gud�rāks, es drīkstu to sacīt. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Manu

�Ar �ādu nosaukumu pasaules izcilākā teorētiskās fizikas un mate�mātikas zinātnieka un Kembrid�as Universitātes profesora darbs iznācis latvie�u valodā. - Red. piez..

pirmo sievu Kristenu ārkārtīgi kaitināja tas, ka nemitīgi runāju pa telefonu. Viņa pārmeta, ka es visu savu dzīvi veltot bizne�sam un nespējot novilkt robe�u starp darbu un māju. Sievai bija taisnība. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka strādāju mājās. Es nevarēju noturēties un nepacelt klausuli, ja zvanīja tele�fons, - bet tas praktiski neapklusa. Protams, varēja jau ļaut tam zvanīt vienā laidā, bet ja nu kārtējais telefona zvans solīja izde�vīgu darījumu?

Pat tagad, kad atpū�os, es ne brīdi nepārstāju domāt. Ja esmu nomodā, manas smadzenes visu laiku strādā, ģenerēdamas ide�jas. Bet, tā kā "Virgin" ir globāla kompānija, man jābūt nomodā lielāko diennakts daļu. Ta�u esmu apguvis māku kādu stundu vai divas �ad tad nosnausties. No visa, ko esmu iemācījies, tie�i �ī spēja man ir vitāli nepiecie�ama. Piemēram, autobusā, kas dodas no Honkongas uz Ķīnu, kad nekas īpa�s nenotiek, es guļu. Un tad pamostos spirgts un vesels, un gatavs strādāt stun�dām ilgi. Turklāt tas ir labs veids, kā atslēgties. Vinstons Cēr�ils un Mārgareta Te�ere lieliski prata palaikam nosnausties, un es savā dzīvē sekoju viņu paraugam.

Spāņu gleznotājam Salvadoram Dalī bija savs unikāls paņē�miens izbaudīt ik mirkli. Ja viņu pārņēma dzīves apnikums, viņ� devās uz savu dārzu klints virsotnē. Dalī noplūca lielisku persiku, kas bija sasilis saulē, un turēja to rokā, apbrīnodams zeltaino miziņu. Viņ� ostīja persiku. Maigā smar�a reibināja mākslinieku. Tad viņ� nokoda gabaliņu persika. Viņa mute pildījās ar saldo sulu. Mākslinieks to nesteidzīgi izgar�oja, pēc tam izspļāva sulu un iemeta persiku jūrā, kas �ļakstījās lejā. Dalī apgalvoja, ka tas esot pilnības brīdis, un �ādi brī�i sniedza viņam lielāku baudu nekā tie, kad viņ� būtu apēdis veselu grozu persiku.

Pagātnes no�ēla ir glu�i kā persiks, kuru esi aizmetis pro�jām. Persika vairs nav, bet tu esi no�ēlas pilns. Tev ir �ēl, ka esi to aizmetis. Tu gribi dabūt to atpakaļ. Man �ķiet, ka labākais veids, kā izbaudīt ik mirkli, ir neno�ēlot izdarīto. No�ēla tevi nomāc. Tā velk tevi pagātnē, kad ir jādodas uz priek�u.

Ir nepatīkami kāda darījuma rezultātā ciest zaudējumus, bet vēl smagāk ir tādēļ izjust vainas apziņu. Mēs visi rīkojamies tā, kā nevajadzētu. Da�kārt kļūdas �ķiet nopietnas, bet, vēlāk atceroties, saprotam, ka tās biju�as glu�i nenozīmīgas. No�ēla, kas rada moko�u vainas apziņu, var laupīt miegu naktīs. Ta�u esmu pārliecināts: pagātne ir pagātne. To jūs nevarat mainīt. Un, pat ja tie�ām esat izdarījis kaut ko aplamu, no�ēlot ir par vēlu - jāiet uz priek�u.

Atceros gadījumu, kad mēs ar Kristenu bijām aizbrauku�i atvaļinājumā uz Meksiku. Viņa izvēlējās vietu, kur nebija tele�fona. Neviens nevarēja sazināties ar mani. Da�as dienas pirms atvaļinājuma beigām gribēju noīrēt jahtu, lai dotos dziļūdens zvejā. Es lūdzu kādam zvejniekam, lai nākamajā dienā paņem mūs līdzi. Viņ� atteicās, paskaidrodams, ka rītdien varot sākties vētra.

Nodomāju, ka viņ� grib izspiest no mums vairāk naudas. Ta�u es ļoti vēlējos pamak�ķerēt un sacīju, ka samaksā�u viņam dubultīgi. Vairāki tūristi bārā izteica vēlē�anos mums pievieno�ties, un arī viņi bija ar mieru maksāt divreiz vairāk. Nākamajā dienā mēs lieliski pamak�ķerējām, bet tad ievēroju, ka sāk satumst. Sacēlās vēj�, un kļuva dzestrs. Sāka līt lietus. Zvejnieki iedarbināja jahtas dzinēju, lai dotos mājās, bet iesprūda stūre, tādēļ jahtu nevarēja vadīt un tā griezās uz vietas. Vētra pieauga, un jūra sāka bangot. Milzīgi viļņi �ļācās pāri klājam. Cilvēki vēma, bet jahta drebēja no triecieniem. Es biju pārliecināts, ka tā neizturēs un mēs noslīksim.

Pēc stundas vētra, �ķiet, mazliet pierima. Valdīja miers, un visu apņēma dīvaina gaisma. Mēs bijām nonāku�i pa�ā vētras viducī. Es redzēju blīvu, melnu sienu virzāmies pāri viļņiem uz mūsu pusi. Tā bija vētras tālākā siena, kas iedvesa bailes. Es nodomāju, ka mēs aiziesim bojā, ja vētra gāzīsies pār mums. Kristena bija laba peldētāja. Viņa sacīja, ka jāpeld uz krastu, kas bija divu jūd�u attālumā no mums, lai apsteigtu vētru. Pārējie teica, ka tas esot neprāts, ta�u zvejnieki iedeva dēli, pie kura pieķerties, un mēs ielēcām ūdenī. Es baidījos noslīkt un vai stingu aiz �ausmām, ka mūs var aprīt haizivis. Mūs aiznesa tālu prom no krasta. Pēc divām stundām, galīgi pārsalu�i, mēs tomēr cauri bangām tikām krastā. Izsprauku�ies cauri mangrovju brik�ņiem, sasniedzām ciemu un lūdzām palīdzību. Mums izdevās atrast lielu laivu, kurā devāmies glābt zvejnieku jahtu, ta�u iekļuvām vēl stiprākā vētrā un mūs atdzina atpakaļ krastā. Kad vētra norima, jahtu ar cilvēkiem meklēja divas dienas, bet tā arī neko neatrada.

Es varēju dzīvot ar vainas apziņu. Tomēr atskārtu: lai gan bija notikusi traģēdija, tā jāvērtē racionāli. Es spriedu �ādi: zvejnieki bija piekritu�i paņemt naudu pretēji visiem apsvēru�miem, bet tas viņiem nebija jādara. Avārijas iemesls bija jahtas sliktais stāvoklis, un tā jau nebija mana vaina. Ja grimst plosts un iet bojā cilvēki, - atbildība gulstas nevis uz pasa�ieriem, bet gan uz kapteini vai kuģa īpa�niekiem. Notikums ar nogrimu�o jahtu uzpeldēja pēc da�iem gadiem, kad tika publicēta mana grāmata. Laikraksts "Daily Mirror" aizsūtīja uz Meksiku repor�tieri, lai noskaidrotu, kas īsti bija atgadījies. Man par atvieglo�jumu atklājās, ka gan jahta, gan komanda ir sveiki un veseli. Paisums un vēj� bija aizpūtis viņus vairākas jūdzes projām no krasta. Zvejniekiem nācās veltīt krietni daudz laika, lai salabotu jahtu, bet viņiem nav bijis nedz radio, nedz telefona, lai sazi�nātos ar krastu. Jau pēc tam, kad mēs bijām devu�ies mājās, viņi laimīgi atgriezu�ies ostā. Es neko par to nezināju un būtu varējis nodzīvot ilgus gadus, nevajadzīgas no�ēlas pārņemts, ja būtu to sev atļāvis.

Ta�u vienmēr dzīvot nākotnē var būt tikpat neauglīgi, kā pastāvīgi raudzīties atpakaļ. Daudzi cilvēki dzīvo, cerot uz nākotni, un viņi nekad nav apmierināti. Viņi grib ātrāk gūt panā�kumus - vinnēt loterijā vai citādā veidā gūt sekmes. Es apzinos, ka mērķi ir svarīgi un arī nauda ir būtiska. Ta�u galvenais ir, lūk, kas: nauda ir līdzeklis mērķa sasnieg�anai, nevis pats mērķis. Un tas, kas notiek ar jums pa�laik, ir tikpat svarīgi kā tas, ko plānojat nākotnē. Tādēļ, lai gan mans kalendārs ir pilns ar ierak�stiem mēne�iem uz priek�u, esmu iemācījies dzīvot �odienai.

Pirmaja vieta - ģimene un komanda Esi lojāls!

Nevairies no problēmām!

Nauda ir līdzeklis mērķa sasnieg�anai Izvēlies Tstos cilvēkus un novērtē

vinu talantu!

Kādu vakaru Jamaikā, mazliet uz ziemeļiem no Kingstonas, es sēdēju pludmalē netālu no bāra, klausīdamies Bobu Mārliju un dzerdams alu. Pelikāni nira pēc zivīm. Viņi darīja to pēc kār�tas, cits pēc cita, uzklupdami zivju baram. �ķita, ka putni dar�bojas kā viena komanda, kurā ikviens saņem savu daļu. Mūsu ģimene dzīvo tāpat - kā saliedēta komanda. Kompānija "Virgin" arī ir kā viena liela ģimene. Tagad mums ir 40 000 darbinieku, bet ikviens komandas loceklis man ir svarīgs un nozīmīgs.

7.

Komandas darba ideja nāk no manas bērnības. Mamma vienmēr centās mūs kaut kādi nodarbināt. Ja kāds gribēja izvai�rīties, viņa teica, ka esam egoisti. Kāda svētdienas dievkalpo�juma laikā baznīcā es nepaliku kopā ar zēnu, kas ciemojās pie mums, bet aizlavījos uz solu, kur sēdēja mans labākais draugs Niks. Mamma pārskaitās. "Ciemiņ� ir ciemiņ�," viņa teica, "un viesmīlība ir svarīgāka par pārējo." Viņa lika tētim mani nopērt. Viņ� to nedarīja. Aizvēris sava kabineta durvis, viņ� sita vienu plaukstu pret otru, radīdams vajadzīgo troksni, bet es brēcu kā negudrs, lai mamma varētu dzirdēt. Tētis bie�i uzturējās darbā, tādēļ ar bērnu audzinā�anu galvenokārt nodarbojās mamma.

Ta�u vecāku ietekme uz mums bija ļoti liela, un es vēl �odien ar viņiem lieliski satieku.

Jūs varat būt labos draugos ar kādu un tomēr viņam nepie�krist. Ja jūs patie�ām esat tuvi, varat pārvarēt domstarpības un saglabāt draudzību. Niks atnāca strādāt uz �urnālu "Student" kopā ar mani. Viņ� lieliski tika galā ar naudas lietām - paņēma naudu no vecās skārda cepumu kārbas, kur mēs to glabājām, un atvēra bankā rēķinu. Viņ� arī palīdzēja mums atrast lielu māju, kur varējām pārcelties no mūsu pārblīvētā puspagraba biroja. Man �ķita, ka viss noris lieliski, tādēļ biju �okēts, kad reiz, apsēdies pie sava rakstāmgalda, atradu uz tā dienesta ziņojumu darbiniekiem. Tajā bija rakstīts, ka viņiem vajadzētu atbrīvoties no manis kā izdevēja un pārņemt �urnāla vadību. Niks �o doku�mentu bija nejau�i aizmirsis uz galda.

Es to uzskatīju par nodevību, ta�u sapratu, ka man jāiz�manto situācija pret Niku un jātiek vaļā no viņa. Es paaici�nāju viņu sāņus un teicu: "Cilvēki nāk pie manis un sūdzas, ka viņiem nepatīk tas, ko tu esi iecerējis darīt." Es rīkojos tā, it kā zinātu visus sīkumus.

Sapratis, ka ir pieķerts, Niks bija �okēts. Es piebildu: "Mēs varam palikt draugi, bet domāju, ka tev jāiet projām."

Niks bija apstulbis. "Piedod, Rikij," viņ� teica. "Man �ķita, ka tā būs labāk."

Viņ� aizgāja no �urnāla, bet mēs palikām draugi. Tā bija pirmā saķer�anās ar kādu manā mū�ā. Es biju ļoti sarūgtināts, ka tas noticis starp mani un manu labāko draugu. Ta�u, atrisi�not problēmu, biju novērsis lielāku ļaunumu. Es ielāgoju, ka ir labāk visu izrunāt atklāti. Tad jebkuru konfliktu ar draugu vai kolēģi var atrisināt draudzīgā veidā.

�urnāls "Student" turpināja attīstīties. Mēs papla�inājām biznesu un sākām pārdot audiokasetes pa pastu. Viens es vairs netiku galā un devu iespēju Nikam atgriezties redakcijā, piedāvādams 40 procentus no jaunā biznesa, kas saistīts ar pre�u izsūtī�anu pa pastu. Viņ� neturēja ļaunu prātu uz mani un atgrie�zās mūsu pulkā. Ar naudu tolaik bija pastāvīgas grūtības. Niks atrisināja problēmu, samazinādams izdevumus un prasmīgi apvār�dodams kreditorus, kuri pēc tam mums tik bie�i neuzmācās.

Niks apgalvoja: "Kavējums nav tik briesmīgs, ja galu galā samaksā rēķinus ."

Pre�u izsūtī�ana pa pastu bija plauksto�s bizness. Tomēr darbs �urnālā "Student" aizņēma pārāk daudz laika. Otra pro�blēma bija saistīta ar naudas plūsmas kontroli. Līdzekļus par izsūtītajiem �urnāliem vajadzēja saņemt pirms rēķinu apmaksas, citādi naudas plūsma varēja vispār izsīkt. Es mēģināju pārdot savu �urnālu vienai no tolaik Lielbritānijā lielākajām izdevēju kompānijām - IPC. Viņi vēlējās, lai es strādāju par redaktoru, un apvaicājās par maniem plāniem. Man kā vienmēr bija daudz ideju, un es viņiem par tām pastāstīju. Man radās iespaids, ka IPC direktoru padome bija apstulbusi, uzzinot par maniem pārdro�ajiem nodomiem nākotnē. Es pastāstīju par studentiem domātajām lētajām bankām, par studentu naktsklubiem un viesnīcām. Teicu, ka mums jāiegādājas sava lēta dzelzceļa kom�pānija, bet, kad ieminējos par lēto aviolīniju, bija skaidrs, ka viņi uzskata mani par ķertu.

"Mēs jums paziņosim par mūsu lēmumu," viņi teica, pava�dot mani līdz durvīm. "Nezvaniet mums, mēs pa�i jums pie�zvanīsim."

Tā beidzās mani di�ie plāni attiecībā uz �urnālu "Student". Pa to laiku mēs atvērām savu pirmo audiokase�u veikalu. Bie�i domāju, kas būtu noticis, ja IPC direktoru padomes locekļi būtu ieklausīju�ies manos vārdos? Iespējams, tagad viņiem, nevis kompānijai "Virgin" piederētu aviokompānija un vilcieni.

Mūsu nākamais solis bija skaņu ierakstu studijas atvēr��ana. Vēlējos, lai tā kļūtu par vietu, kur cilvēki varētu satikties un izklaidēties. 20. gs. 70. gadu sākumā skaņu ierakstu studi�jas pārsvarā atradās Londonā un tajās valdīja tikpat lieti�ķa gaisotne kā jebkurā birojā. Tās nebija mūziķiem draudzīgas vietas. Viņiem nebūt nepatika spēlēt rokenrolu jau no devi�ņiem rītā. Turklāt ikvienai rokgrupai bija jāstiepj līdzi sava aparatūra un instrumenti. Turpretī es gribēju viņus apgādāt ar visu nepiecie�amo, sākot ar sitamajiem instrumentiem un beidzot ar elektroģitārām. Tādēļ nolēmu pameklēt kādu lielu māju ārpus pilsētas, kur mēs varētu kļūt par vienu laimīgu ģi�meni.

Es biju sajūsmā, ieraugot sludinājumu par kādas pils pārdo��anu tikai par 2 00 0 sterliņu mārciņu. Tas bija izdevīgs pirkums. Man patika ideja iegūt savā īpa�umā pili. Es sapņoju, ka grupas, kas līdzīgas se�desmito gadu "The Beatles" un "Rolling Stones) pulcējas tur, lai ierakstītu jaunus albumus.

Pilns cerību un grandiozu plānu, aizbraucu uz Velsu, lai redzētu visu savām acīm. Diem�ēl pils atradās jauna dzīvojamā rajona vidū. Mans sapnis izplēnēja. Atpakaļceļā uz Londonu es ieraudzīju vēl vienu sludinājumu par senas mui�as mājas pārdo�anu netālu no Oksfordas. Tā, protams, nebija pils, bet, iespējams, ka arī tā varēja būt piemērota.

Es braucu pa �auriem ceļiem mazpazīstamā apkaimē. Ceļ� pagriezās un ievijās koku alejā. Māja atradās ceļa galā. Tiklīdz ieraudzīju �o veco, jauko, neregulāri celto ēku, tūdaļ tajā iemī�lējos. Vakara saules apmirdzēta, tā stāvēja parka vidū. Tajā bija milzum daudz istabu. Rolingstoni un bītli varēja dabūt katrs savu ēkas spārnu. Viss bija lieliski. Satraucies es piezvanīju nekustamā īpa�uma aģentam.

"Tā maksā 35 00 0 sterliņu mārciņu," viņ� sacīja.

"Bet vai cenu nevarētu mazliet nolaist?" es jautāju.

"Lai pārdotu ātrāk, mēs varam piekrist 30 000. Tas ir izde�vīgs darījums."

Dro�i vien, ka tas ir izdevīgs darījums - ja ir �āda nauda. Bet manā rīcībā bija, augstākais, kādi 50 00 sterliņu mārciņu. Pieprasītā summa tik ļoti pārsniedza manas iespējas, ka nebija nekādas jēgas mēģināt kaut kur sadabūt naudu. Ta�u man bija jāpamēģina un jāīsteno savs sapnis.

Pirmoreiz mū�ā es uzvilku elegantu uzvalku un nospod�rināju savas vecās skolas kurpes. Es gribēju atstāt vajadzīgo iespaidu uz bankas ierēdņiem un pārliecināt viņus, ka man var aizdot naudu. Vēlāk viņi stāstīja, ka, tiklīdz ieraudzīju�i manu uzvalku un nospodrinātās kurpes, uzreiz nopratu�i, ka man ir nopietnas finansiālās grūtības. Es parādīju viņiem mūsu veikala un pre�u izsūtī�anas biznesa grāmatvedības grāmatas un biju pārsteigts, ka viņi piedāvāja man 20 000 sterliņu mārciņu aiz�devumu. 1971. gadā tā bija liela nauda. Neviens un nekad agrāk man nebija aizdevis �ādu summu. Tas mani glu�i vai apstul�bināja un pildīja ar lepnumu. Es atskārtu, ka biju veicis garu ceļu kop� tā laika, kad zvanīju no skolas telefona automāta, cen�oties atrast reklāmdevējus savam �urnālam "Student". Bet joprojām pietrūka desmit tūksto�i sterliņu mārciņu.

Cerēju, ka man palīdzēs vecāki. Viņi vienmēr bija mani atbalstīju�i, un gan toreiz apzinājos, gan arī tagad, cik tas ir sva�rīgi, sevi�ķi ceļa sākumā. Savā laikā vecāki bija atvēru�i nelie�lus kontus māsām un man. Trīsdesmit gadu vecumā katrs no mums saņemtu 2500 sterliņu mārciņu. Pajautāju vecākiem, vai varētu saņemt savu naudu jau tagad. Viņi uzreiz piekrita, bet tēvs apvaicājās: "Tev, vienalga, pietrūkst 7 500 sterliņu mārciņu. Kur tu tās ņemsi?"

"Es nezinu," atzinos.

Tad tēvs teica: "Aizej pusdienās pie krustmātes D�oisas. Es paziņo�u viņai par tavu apciemojumu."

Tā es devos pusdienās pie savas mīļās krustmātes D�oisas. Viņa savā laikā bija saderējusi ar mani uz desmit �iliņiem, ka neiemācī�os peldēt. Tētis, kā solījis, bija viņai iepriek� piezvanī�jis. Krustmāte jau zināja par manu sapni iegādāties mui�u. Viņa piekrita aizdot naudu ar noteikumu, ka atdo�u to ar procen�tiem, kad varē�u atļauties. Es sāku murmināt pateicības vārdus, bet krustmāte D�oisa mani pārtrauca: "Paklau, Rikij, es nedotu tev �o naudu, ja negribētu. Bet kam īsti domāta nauda? Tam, lai kaut kas notiktu. Turklāt," viņa ar smaidu piebilda, "es zinu, cik tu esi neatlaidīgs, lai sasniegtu mērķi. Galu galā tu vinnēji arī desmit �iliņus atklātās un godīgās derībās."

Man joprojām skanēja ausīs viņas vārdi, kad braucu saņemt savas mui�as milzīgo atslēgu. Nauda domāta tam, lai kaut kas notiktu. Es ticēju �iem vārdiem toreiz un ticu tiem vēl �odien. Zināju, ka bez savas ģimenes atbalsta tagad neturētu rokās �o milzīgo dzelzs atslēgu. Es gan nezināju to, ka krustmātei D�oisai nebija 7 5 00 sterliņu mārciņu. Viņa man tik ļoti ticēja, ka bija ieķīlājusi savu māju.

Trīspadsmit gadus pēc tam, kad nopirkām mui�u, mēs atklājām savu aviolīniju. Kad lidojām uz Ņujorku, lidma�īnā sēdēja manas ģimenes locekļi un draugi, - cilvēki, kuriem bija tik liela nozīme manā mū�ā. Raugoties uz savu mīļo laimīgajām sejām, apzinā�jos, ka viņi biju�i tie, kas palīdzēju�i man kļūt par to, kas esmu.

Esmu apguvis vienkār�u patiesību - talants vienmēr ir jāat�algo. Pat ja kāds ir pieņemts darbā viena uzdevuma veik�anai, bet viņam ir labas idejas vai viņ� ir spējīgs tikt galā ar vēl ko, - ļaujiet viņam to darīt. Tādēļ es bie�i lūdzu padomu nejau�iem garāmgājējiem uz ielas, lidma�īnas vai vilciena pasa�ieriem. Ir taisnība, ka vienam parastam cilvēkam ir vairāk veselā saprāta nekā daudziem lielajiem priek�niekiem. Kens Berijs tam ir lie�lisks piemērs. Viņ� sākumā bija darbinieks kādā no mūsu audio�kase�u veikaliem. Toreiz viņam bija jāsaskaita ieņēmumi, ta�u drīz vien viņ� jau veica da�ādus citus uzdevumus. Ja man bija vajadzīga kāda informācija, es vērsos pie Kena. �ķita, ka viņ� zina visu par visu. �odien cilvēki izmanto meklē�anas programmu "Google" vai "Yahoo". Toreiz mēs vienkār�i pajautājām Kenam.

Viņam bija divas lieliskas rakstura īpa�ības: prasme sapras�ties ar cilvēkiem un nesavtīgums. Mēs konstatējām, ka Kens viegli atrod kopīgu valodu ar ikvienu, sākot ar superzvaigznēm un beidzot ar viņu advokātiem. Drīz viņ� jau strādāja ar līgu�miem. Bija skaidrs, ka viņa talants tiktu izniekots, ja Kens paliktu par vienkār�u darbinieku, tādēļ viņ� pievienojās mūsu nelielajai kompānijas "Virgin" mened�eru grupai un ar laiku kļuva par "Virgin Music) bet vēlāk par "EMI1 " ģenerāldirektoru.

Es kā vienmēr esmu sekojis Kena padomam. Reiz, kad mēs papla�inājāmies pārāk strauji, bet nauda bija gandrīz izsīkusi, es sasaucu ārkārtēju sapulci. Tolaik mūsu vispieprasītākais albums bija Maika Oldfīlda "Tubulār Beils". Peļņa no tā deva līdzekļus visai mūsu darbībai. Ta�u līguma termiņ� ar Maiku bija bei�dzies, un viņ� pieprasīja lielāku honorāru par tā pagarinā�anu. Es biju pilnīgi atklāts ar viņu. Pateicu, ka "Virgin Music" kopējie ienākumi biju�i mazāki par viņa nopelnīto.

"Kādēļ?" jautāja Maiks.

Es paskaidroju, ka daudzas rokgrupas vispār neienes mums nekādu naudu.

"Tātad es finansēju visu jūsu darbību?" viņ� jautāja.

Es piekrīto�i pamāju ar galvu. "Kopumā jā." Man �ķita, ka Maikam būs patīkami uzzināt, cik daudziem mūziķiem viņ� sniedz atbalstu.

Bet tas viņu ļoti aizkaitināja. "Es netaisos dāvāt naudu, lai jūs iz�ķiestu to visādiem draņķiem," viņ� paziņoja. "Jūs varat atļauties maksāt man vairāk."

' The EMI Group (The Electric and Musical Industries Itd) - britu mūzikas kompānija, kas tika dibināta 1931. gadā, sākumā bija skaņu ierak�stu studija, tagad ir viena no pasaulē lielākajām kompānijām. - Red. piez.

Ārkārtējā sapulcē es pateicu, ka mēs esam liku�i uz spēles visu, paļaujoties uz vienu dziedātāju. Mums ir jānoslēdz līgums ar jauniem mūziķiem un dziedātājiem. Mums vajag vairāk jaunu hitu, lai vienmērīgāk sadalītu risku un palielinātu kompānijas ieņēmumus.

Kens Berijs jau bija izdarījis visus aprēķinus. "Man ir skaidrs, ka mums jātiek vaļā no visiem izpildītājiem, izņemot Maiku Oldlīldu," viņ� teica.

Es zināju, ka mēs varētu �ā tā iztikt un pelnīt naudu ar vienu Maiku Oldlīldu, tomēr mani uztrauca tas, ka līdz ar to mēs aiz�vien paliktu maza kompānija. Ja viņa diskus vairs nepirks, mēs tūdaļ noiesim dibenā. Es pateicu Kenam, ka mums jānoslēdz līgums ar jaunu grupu - turklāt nekavējoties!

Lai ietaupītu naudu, galēji samazinājām visus izdevumus: pārdevām savas automa�īnas, slēdzām baseinu mūsu mui�ā, neizmaksājām sev algu. Bet tas viss nebija sare�ģīti. Daudz grūtāk bija zaudēt mūziķus un darbiniekus. Tomēr, lai pastā�vētu, mums tas bija jādara. Beidzot izķepurojāmies, paraks�tīju�i līgumu ar grupu "Sex Pistols". Tā bija pirmā grupa, kas sāka spēlēt pankroku , un �is virziens kļuva par jaunu vispārēju aizrau�anos.

Tad notika kāds jocīgs atgadījums. Kad bijām lauzu�i līgumu ar Deivu Bedfedu, kas sacerēja lielisku mūziku, viņ� uzrakstīja man ļoti laipnu vēstuli, piebilzdams, ka saprotot mūsu stāvokli. Vēstulei bija vairākas lappuses, un tā bija ļoti draudzīga un pie�klājīga. Turklāt viņ� bija aizrakstījis arī Maikam Oldlīldam, ta�u �oreiz lamādams mani pēdīgiem vārdiem. Diem�ēl, ievietodams vēstules, Deivs bija sajaucis aploksnes!

Cilvēki man bie�i jautā, kā es tik daudz laika varot atvē�lēt piedzīvojumiem visā pasaulē. Un es atbildu: ja esi izvēlējies īstos cilvēkus, vari pilnībā paļauties uz viņiem, zinot, ka tavā prombūtnē viss noritēs, kā nākas. 1987. gadā, kad padomē norisa sīva cīņa par kompānijas "EMI" pirk�anu, man bija jādodas prom. Es biju piekritis lidot ar Pēru gaisa balonā pāri Atlantijas okeānam, un laiks pieturējās jauks. Ja mēs atteiktos no lidojuma, varētu palaist garām izdevību. Es aizbraucu, zinā�dams, ka atstāju uzticamus cilvēkus sarunām par līguma noslēg��anu. Tomēr, ņemot vērā to, ka risks aiziet bojā lidojuma laikā bija pietiekami liels, sarunas tika atliktas, līdz es atgriezī�os - ja vispār atgriezī�os.

1987. gada bir�as viesulis bija aizmēzis visus mūsu sapņus nopirkt kompāniju "EMI". Bir�a bankrotēja, un mūsu akciju vērtība samazinājās. Bankas neticēja, ka stāvoklis var uzlaboties, un nepie�ķīra mums nekādus aizdevumus. Galu galā biju spiests aizmirst par kompānijas "EMI" pārņem�anu. Dīvainā kārtā "British Airways" aviolīnijas "netīro spēlī�u" laikā, kad centos saglabāt savu aviolīniju, biju spiests kompānijai "EMI" pārdot kompāniju "Virgin Music" par pusmiljardu sterliņu mārciņu. Tā bija viena no skumīgākajām dienām manā mū�ā - ta�u biznesā da�kārt jāpieņem ļoti skaudri lēmumi. Ja aviolīnija izputētu, simtiem cilvēku zaudētu darbu. Tomēr ieņemtais pusmiljons sterliņu mārciņu garantēja mūsu finansiālo dro�ību ilgam lai�kam un sniedza man iespēju uzsākt jaunu biznesu. Arī kompā�nijas "Virgin Music" stāvoklis bija stabils. Ta�u galvenais - bija saglabājusies firma un neviens nebija zaudējis darbu.

Ja man jautātu, kam ticu visvairāk, es atbildētu: savai ģime�nei. Es nelokāmi ticu tai. Zinu, ka da�kārt cilvēki �ķiras, - tas gadījies arī ar mani. Zinu arī to, ka da�i cilvēki dzīvo vientu�lībā. Ta�u tuvi draugi arī ir kā ģimene. Mums visiem nepie�cie�ams atbalsts un palīdzība. Lai gan esmu iemācījies stāvēt stingri uz kājām, bez ģimenes un draugu uzticības neko nebūtu sasniedzis.

Esi pieklājīgs un cieni citus cilvēkus! Izturies godprātīgi! Sargā savu labo vārdu! Esi godīgs, slēdzot ikvienu darījumu!

Kompānijas "Virgin Music" pastāvē�anas pa�ā sākumā reiz vedu sarunas ar da�iem japāņu biznesmeņiem. Viņi izturējās ļoti pieklājīgi pret jaunekli, kas bija ģērbies svīterī un d�insos un kam turklāt nebija naudas. Viņi iemācīja man to, cik svarīgi biznesā turēt acis vaļā, uzmanīgi klausīties un būt pieklājīgam. Viņi apgalvoja, ka nekad nevarot zināt, kas uz tevi skatās un tevī klausās. Cilvēki runā. Baumām ir paradums nonākt pie tiem, par kuriem tiek baumots.

Man pa�am gadījies to piedzīvot. Reiz steidzos uz kādu sanāksmi. Es kavējos, tādēļ paķēru da�us dokumentus un ielēcu taksometrā. �oferis izrādījās ļoti runīgs vīrs. Viņ� teica: "Es tevi pazīstu! Tu esi Diks Brensons. Tev pieder skaņu ierakstu firma"

"Jā, tā ir," es teicu.

"Redz, kā man laimējies. Pats misters Brensons manā taksī!"

8.

Es cerēju, ka viņ� aizvērsies un ļaus man beidzot pārskatīt līdzpaņemtos dokumentus, bet �oferis nerimās. Viņ� teica, ka pa dienu sē�ot pie stūres, bet vakaros spēlējot rokgrupā bun�gas. �oferis apvaicājās, vai es gribētu noklausīties kaseti ar viņa

ierakstu. Sirds man vai pamira. Cilvēki vienmēr pabā� man savus ierakstus, cerot, ka kļūs populāri.

Es negribēju būt rupj�, tādēļ teicu: "Labprāt."

"Nē, tu izskaties noguris. Bet vai zini ko? Mana mamma dzīvo tepat tuvumā. Viņa būtu priecīga ar tevi iepazīties. Ieskrie- sim pie viņas un iedzersim tasi tējas."

"Nevaru, es jau tā kavējos�" a�i atbildēju.

"Es pieprasu, tēvoc. Tase tējas ir tie�i tas, kas tev vajadzīgs."

"Paldies," es vārgā balsī sacīju.

Kad jau bijām piebrauku�i pie mājas, �oferis ieslēdza savu kaseti. Es izdzirdu vārdus, kas plūda no skaļruņiem: "I canfeel it, coming in the air tonight�" Tad viņ� izlēca no priek�ējā sēdekļa un atvēra man durvis. Taksometra �oferis bija Fils Kolins, kas smējās, vēderu turēdams.

Kad veidoju savu realitātes �ovu "Miljardu mantinieki", izmantoju no Fila aizgūto ideju. Es pārtapu par vecu taksometra �oferi un vadāju jaunos dalībniekus uz mui�u, kur notika filmē��ana. Abām ausīm klausījos, ko viņi runā aizmugurējā sēdeklī. Ievēroju arī to, kā viņi izturas pret vecu vīru, kas nespēj panest viņu smagos �emodānus. Līdz ar to es - dalībniekiem par lielu sarūgtinājumu - daudz ko par viņiem uzzināju.

Respektēt cilvēkus nozīmē cienīt ikvienu no viņiem, ne tikai tos, uz kuriem gribi atstāt iespaidu.

Japāņi spēj gaidīt 200 gadus, līdz tiks sasniegts viņu kompā�nijas ilgtermiņa mērķis. Viņi necer uz ātru peļņu. Viņiem patīk lēna, bet stabila izaugsme. Reiz es meklēju finan�u partneri kompānijai "Virgin Music". Mēs vedām sarunas ar daudziem amerikāņiem. Viņi bija ar mieru investēt, ta�u vienlaikus vēlē�jās praktiski iesaistīties kompānijas vadībā. Mums ir savs darba stils, tādēļ mēs meklējām neuzkrīto�u partneri. Mēs zinājām: ja partneris būs pārāk aktīvs, viņ� var izraisīt konfliktus. Es atcerē�jos Japānas biznesmeņus, kuri pirms vairākiem gadiem bija tik laipni izturēju�ies pret mani, un mēs pievēr�amies Austrumiem. Es apvaicājos kādam japāņu biznesmenim, kas bija ieradies uz pārrunām ar mani, kā viņ� iztēlojas mūsu kopējo darbu.

"Mister Brenson," viņ� pieklājīgi vaicāja, "kādu sievu jūs izvēlētos, - amerikānieti vai japānieti? Ar amerikāņu sievām ir ļoti sare�ģīti. �ķir�anās, alimenti. Turpretī japāņu sievas ir uzti�camas un mierīgas."

Tomēr "uzticamas un mierīgas" nenozīmēja "vājas". Mūs tas pilnībā apmierināja - un mēs izvēlējāmies kompāniju, kas piederēja �im japānim.

Labāko mācību mū�ā esmu guvis, kad darīju kaut ko neli�kumīgu. Mani pieķēra, un tad nācās maksāt. Tolaik es mazliet līdzinājos garmatainam hipijam vai pirātam. Tā �ķita rotaļa. Es biju drosmīgs, bet arī muļķis. Ir reizes, kad nav vērts riskēt.

20. gs. 70. gados visi bija mazliet hipiji un uzskatīja, ka pār�kāpt likumu ir stilīgi. Vispārējo noskaņojumu raksturoja vārdi "mēs un viņi". Pirātiskās raidstacijas tricināja gaisu no ofsoriem. Tika lietots milzum daudz narkotiku. Mana avantūra �ķita kā sīka blēdība. Es to nejau�i izdomāju 1971. gada pavasarī. Kom�pānija "Virgin" jau bija pazīstama ar to, ka pārdeva lieliskas, samērā lētas audiokasetes, un mēs bijām saņēmu�i lielu pasū�tījumu no Beļģijas. Ja eksportē diskus uz Beļģiju, Lielbritānijā tie netiek aplikti ar nodokļiem, tādēļ es nopirku ar nodokļiem neapliekamās audiokasetes tie�i no ra�otājiem un noīrēju fur�gonu, lai aizvestu tās pāri Laman�am ar prāmi. Biju nodomājis ierasties Francijā un no turienes ar ma�īnu braukt tie�i uz Beļ�ģiju. Man nebija ne jausmas, ka Francijā būs jāmaksā nodokļi.

Duvrā muitnieki apzīmogoja manus papīrus, norādot disku daudzumu, kurus vedu. Kad ierados Francijā, man palūdza uzrādīt pierādījumu, ka negrasos pārdot �īs audiokasetes Fran�cijā. Es parādīju savu pasūtījumu no Beļģijas un sacīju, ka mēs braucam caur Franciju tranzītā, bet tas neko nelīdzēja. Fran�i paziņoja, ka aizturē�ot visu manu preci muitā, līdz es samaksā��ot nodokļus.

Mēs nikni strīdējāmies, bet, tā kā negribēju maksāt, man bija jāatgrie�as ar prāmi Duvrā ar visām audiokasetēm. Es biju pārskaities, ka esmu iz�ķiedis laiku un zaudējis lielisku pasū�tījumu. Ta�u atpakaļceļā uz Londonu man ienāca prātā, ka manā rīcībā ir autofurgons ar audiokasetēm, kas nav apliktas ar nodokļiem. Tam pierādījums bija muitas apzīmogotie papīri. Es nospriedu, ka diskus varēs pārdot "Virgin" veikalos, kā arī pa pastu un papildus nopelnīt 5 00 0 sterliņu mārciņu.

Protams, rīcība bija nelikumīga, tomēr es nospriedu, ka tas nav nekāds lielais likuma pārkāpums. Sākumā ta�u grasījos visu darīt godīgi. Tolaik kompānija "Virgin" bija parādā bankai 15 000 sterliņu mārciņu. �ķita, ka tā ir negaidīta veiksme, ka pats liktenis mums palīdz izkulties no parādiem. Man vienmēr bija izdevies tikt sveikā cauri, pārkāpjot likumus, un es cerēju, ka izdosies arī �oreiz. Viss veiktos lieliski, ja mani nebūtu pār�ņēmusi alkatība. Es neapmierinājos arto, ka pārdevu vienu fur�gonu kase�u, bet �etrreiz devos uz Franciju, ikreiz izlikdamies, ka diski domāti eksportam, - un ikreiz atgriezos ar tiem mājās. Pēdējoreiz es pat nepapūlējos uzbraukt uz prāmja. Pēc tam kad prece bija apzīmogota muitā, es glu�i vienkār�i apbraucu apkārt Duvras ostai, iebraucot pa vieniem un izbraucot pa otriem vār�tiem, un devos tie�i mājās. Esmu pārliecināts: ja mani nebūtu pieķēru�i, es turpinātu tādā pa�ā garā. �ķita, ka tas ir tik vien�kār�i. Diem�ēl tā nebija vis. Mani jau novēroja.

Es laikus tiku brīdināts, ka būs kratī�ana. Mums bija viena nakts, lai atbrīvotos no visām ar nodokļiem neapliekamām pre�cēm. Mēs sakārtojām noliktavu un bijām pārliecināti, ka muit�nieki nesāks pārmeklēt mūsu veikalus. Kad muitnieki iebrā�as noliktavā, es smīnēju, vērodams, kā viņi meklē nelegālos diskus.

Man nebija ne jausmas, ka vienlaikus tiek pārmeklēti arī veikali. Biju pamatīgi �okēts, kad nonācu cietumā.

Es tam nespēju noticēt. Man �ķita, ka apcietina tikai noziedzniekus. Un tad man pamazām atausa, ka es nebiju ne hipijs, ne pirāts. Tā nebija rotaļa. Es tie�ām biju noziedznieks. Man ienāca prātā skolas direktora vārdi. Kad se�padsmit gadu vecumā pametu mācības, viņ� man teica: "Brenson, es paredzu, ka tu vai nu nonāksi cietumā, vai kļūsi par miljonāru."

Miljonārs es vēl nebiju, bet cietumā jau biju nonācis. Vecāki man visu mū�u centās iestāstīt, ka vienīgais, kas cilvēkam jāsargā, ir viņa labais vārds. Tu vari būt bagāts, bet, ja cilvēki tev neuzticas, tava bagātība neko nenozīmē. Gulēdams uz plika sintētiskā matra�a zem izdilu�as segas, es nosolījos, ka nekad vairs neko tamlīdzīgu nedarī�u un visu atliku�o mū�u rīko�os saskaņā ar likumu.

No rīta mamma atnāca uz tiesu, lai mani morāli atbalstītu. Naudas advokātam man nebija, un es palūdzu pie�ķirt man bezmaksas aizstāvi. Tiesnesis paziņoja: ja viņ� apmierinā�ot manu lūgumu, es nevarē�ot pamest cietumu pret dro�ības naudu. Summa, kuru viņ� noteica, bija graujo�a - 30 000 ster�liņu mārciņu. �ādu naudu es nevarēju sadabūt. Protams, man piederēja mui�a, bet tā vēl bija ieķīlāta. Tad mamma dro�ības naudas vietā piesolīja savu māju. Viņas ticība man bija gandrīz neizturama. Viņa raudzījās uz mani pāri visai tiesas zālei - un mēs abi sākām raudāt.

Es vienmēr atcerē�os vārdus, kurus viņa sacīja atpakaļceļā uz Londonu: "Es zinu, ka tu esi guvis mācību, Rikij. Neraudi - izlietu ūdeni nesasmelsi. Mums jādzīvo tālāk un jātiek galā ar problēmām."

Muitas ierēdņi piekrita neierosināt krimināllietu un bija ar mieru nokārtot visu bez tiesas. Man uzlika sodu, kas bija trīs�reiz lielāks par manu nelegāli iegūto peļņu. Summa sasniedza 45 000 sterliņu mārciņu. �o summu man atļāva samaksāt gada laikā, veicot trīs maksājumus. Es neļaunojos. Biju izrādījis necieņu likumam un pelnījis sodu. Kop� tā laika mana devīze ir: nekādas nelikumīgas darbības.

Vienīgais veids, kā saglabāt pa�cieņu, bija samaksāt visu līdz pēdējam penijam. Patiesībā es pat biju vinnējis. Mans mērķis bija pelnīt daudz naudas, bet darīt to absolūti legāli. Mēs rāvā- mies melnās miesās, vērdami vaļā jaunus "Virgin Records" vei�kalus un kaldami plānus kompānijas papla�inā�anai.

Kop� tā laika, ja man jautā, ciktāl esmu gatavs iet, lai sa�sniegtu savus mērķus, atbildu vienu un to pa�u: man galvenais ir nepārkāpt likumu, un es vienmēr pārbaudu, vai tā patie�ām ir. Reputācija ir viss, kas tev pieder.

Ja jūs uzsāktu jaunu biznesu un jautātu man, ko es varētu ieteikt, es atbildētu: "Esi godīgs, slēdzot ikvienu darījumu. Neblēdies - bet tiecies uzvarēt." �is likums attiecas arī uz jūsu personisko dzīvi.

Mana devīze ir �āda: "Nekad nedari to, kas neļauj tev mie�rīgi gulēt naktīs." Tas ir labs likums, un ir vērts rīkoties saskaņā ar to.

Centies mainīt pasauli; kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē!

Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

Es tiku audzināts pārliecība, ka ikviens no mums var mai�nīt pasauli. Es ticēju, ka mūsu pienākums ir palīdzēt citiem un iespēju robe�ās darīt labu. Domāju, ka mans skolas direktors bija apstulbis, kad uzrakstīju viņam garu ziņojumu par to, kā viņ� varētu labāk vadīt mūsu skolu. Apcerējums beidzās ar patē�tiskiem vārdiem: "Man būtu interesanti uzzināt jūsu domas par �o jautājumu, bet ietaupīto naudu varētu ieguldīt manu turp�māko plānu īsteno�anā."

Direktors nesmējās un pat nesodīja mani par nekaunību. Viņ� atdeva man ziņojumu un dzedri piebilda: "Ļoti labi, Bren- son. Nodrukā to skolas �urnāla."

9.

Ta�u es pametu skolu un nodibināju savu �urnālu. Man gribējās to izmantot kā platformu, lai mainītu pasauli. Kad mēs ar māsu Lindi centāmies uz ielas pārdot �urnālu "Student", mums pienāca klāt kāds klaidonis un lūdza nedaudz naudas. Man nebija ne pensa, ta�u bija tik kvēla vēlē�anās darīt labu, ka tūdaļ norāvu drēbes un atdevu tās viņam. Atlikusī diena man bija jāpavada ievīstītam segā, bet jutu, ka esmu veicis kaut ko cildenu.

Vēl viens veids, kā mēs palīdzējām cilvēkiem, bija konsultā�ciju centra atvēr�ana studentiem. Viņi varēja uzdot jautājumus par jebko, sākot ar maksu par dzīvokli un beidzot ar grantu saņem�anas noteikumiem, ta�u viņus galvenokārt interesēja ar seksu saistītās problēmas. Tolaik ar �ādiem jautājumiem citur nebija kur vērsties. Centrs guva tik lielus panākumus, ka pat vēl tagad - pēc 35 gadiem - nav zaudējis savu popularitāti.

Visu savu mū�u esmu centies izmantot iespējas un meklēt piedzīvojumus. Mana devīze alla� bijusi izvirzīt sev pēc iespējas augstākus mērķus un mēģināt tos sasniegt. Esmu guvis vairākas atziņas, kad, aktīvi darbojoties, centos īstenot iecerēto.

Lūk, kādas tās ir!

��� Ej un dari!

��� Domā pozitīvi, nevis negatīvi!

��� Izaicini sevi!

��� Izvirzi sev mērķus!

��� Centies mainīt pasauli!

��� Stāvi stingri uz kājām!

��� Esi uzticīgs cilvēkiem!

��� Dzīvo pilnvērtīgi!

Vislabāk es jūtos Nekerā, kad pienācis vakars un sē�u pie liela, bagātīgi klāta galda kopā ar savu ģimeni un draugiem. �ī paradīzes sala kļuvusi par daudzu manu sapņu un dzīves mērķu piepildījumu. Kad mēs ar D�oanu pirmoreiz ieraudzījām �o salu, mans mērķis bija iegūt to īpa�umā. Dabūt aizdevumu, uzcelt māju uz salas, apgādāt to ar ūdeni - tie bija milzīgi pār�baudījumi. Ta�u es nekad neteicu "nevaru". Es glu�i vienkār�i ķēros pie darba, un mums viss izdevās. Tagad tā ir vieta, kur mana ģimene un draugi atpū�as, kur es atslābinos un domāju. Tie�i �eit radu�ās manas labākās idejas glu�i vai no zila gaisa. Man jāsaglabā rado�a domā�ana, lai saskatītu ideju vērtību.

Nekerā sāku bie�āk spēlēt tenisu. Ir patīkami koncentrēties spēlei un ne par ko citu nedomāt. Kad iemācījos sakopot domas un neļaut tām maldīties, pēc daudzu gadu vairī�anās no grāmatām nu jau deviņus gadus lasu aizvien vairāk. Protams, esmu lasījis vienmēr, - ta�u ne visai biezas grāmatas. Atsācis lasīt, biju patīkami pārsteigts, ka viss noris gludi un bez aizķer��anās. Esmu apguvis ātrlasī�anu un, par spīti manām agrāka�jām problēmām skolā, varu apgūt visu izlasīto. Es neļauju sev izlaist garos un sare�ģītos vārdus un cen�os uztvert teksta jēgu no konteksta. Tagad lasī�ana man sagādā lielu baudu. Visvairāk man patīk grāmatas par vēsturi - tās modināju�as manu interesi par arheoloģiju. Tagad es finansēju zemūdens darbus Ēģiptes piekrastē, kur notiek Senās Aleksandrijas pētījumi. Manas iemī�ļotākās grāmatas ir Entonija Bīvora "Staļingrada" un Czjuna Cana "Me�a gulbji".

Tomēr es joprojām neesmu iemācījies lietot klēpjdatoru. Man ir uzdāvināju�i "Blackberry" firmas piezīmju grāmatiņu un da�ādus mobilos telefonus, ta�u esmu pieradis visu pieraks�tīt skolas bloknotos. Tas sākās vēl tajos laikos, kad man skolā bija grūtības ar lasī�anu un rakstī�anu. Toreiz, lai tiktu galā ar �o trūkumu, attīstīju "ilgtermiņa" atmiņu. Tagad sarunu laikā atzīmēju savā bloknotā tikai da�us atslēgvārdus, bet vēlāk, ja nepiecie�ams, sameklēju pierakstīto un pilnībā atceros visu sarunu. Tas ne vienu reizi vien man lieti noderējis, ja bija kaut kas jāpierāda. Tomēr pierakstu ne tikai sarunas, bet arī savas personiskās domas. Viss, ko redzu un dzirdu, var rosināt jaunu ideju. Es tūdaļ to pierakstu un bie�i �ķirstu vecos bloknotus, lai gūtu svaigas idejas vai pārliecinātos, ka neesmu neko palai�dis garām. Es ieteiktu visiem jaunajiem cilvēkiem, uzsākot pat�stāvīgu dzīvi, iegādāties bloknotu. Tas ir labs ieradums, kam ir vērts pievērsties.

Joprojām uzskatu, ka uzdevumi, kurus man izvirzīja māte, biju�i lieliski, tomēr pret saviem bērniem, Holiju un Semu, esmu izturējies mazliet saudzīgāk. Viņi dzīvo mūsdienu pasaulē, tomēr, glu�i tāpat kā es, audzināti tā, lai spētu pieņemt izaici�nājumus. Es uzmundrinu viņus, bet nekad nepiespie�u kaut ko darīt. D�oana ir ļoti praktiska, reāli domājo�a skotiete. Viņa gādā, lai mēs ģimenē vienmēr rūpētos cits par citu. Mūsu dzīve ir mierīga un nosvērta, tādēļ Holija un Sems ir ļoti jauki, līdz�svaroti bērni.

�ajā grāmatā esmu pastāstījis par gūtajām mācībām un saviem dzīves mērķiem, par to, kam ticu. Tomēr tas nav nekas unikāls. Ikvienam ir jāmācās. Katram ir nepiecie�ami mērķi dzīvē. Tādēļ visas manas mācības pilnībā var izmantot katrs no jums. Vienalga, par ko tu vēlētos kļūt, ko gribētu dzīvē sas�niegt, - tu vari to paveikt. Tādēļ uz priek�u! Sper pirmo soli - saņem drosmi un dari to!

RI�ARDS BRENSONS

Miljardieris, piedzīvojumu meklētājs, cīnītājs, op�timists, kompānijas "Virgin" un Neķeras salas īpa�nieks, pasaules apceļotājs, ari Latvijā pazīstamā �ova "Mil�jardu mantinieki" autors Ri�ards Brensons nekad ne�saka - es nevaru, bet vienmēr mēģina paveikt �ķietami neiespējamo.

Grāmatā R. Brensons iepazīstina ar savu pieredzi, uzsākot un attīstot biznesu, un pierāda, ka ikviens var dzīvē sasniegt to, ko ļoti vēlas. Viņa dzīves stāsts ir ap�liecinājums uzņēmībai, neatlaidībai un drosmei un vien�laikus iedro�ina ikvienu īstenot vispārdro�ākos sapņus.

�ī grāmata izveidota pieaugu�o lasītprasmes veici�nā�anai World Book Day's projekta ietvaros. Tā pare�dzēta gan 9-12 gadus veciem pusaud�iem, gan ikvie�nam, kuru interesē saisto�a un viegli uztverama lasāmviela.

[1] pēda 0,3048 m. - red. piez.

1 Frederiks Alfrēds Leikers (1922-2006) - veiksmīgs britu uzņē�mējs, kas darbojies aviokompāniju jomā, riskantu darījumu piekritējs, 1966. gadā nodibināja kompāniju Laker Airways, kuras organizētie lido�jumi bija pazīstami ar nosaukumu "Skytrain" (debesu vilciens). - Red. piez.

[2] daudznacionāls rokmūzikas koncerts, kas 1985. g. 13. jūlijā ar satelīta palīdzību vienlaikus notika vairākās pasaules valstīs, lai iegūtu līdzekļus Etiopijas trūkumcietējiem. Tika savākti 102,3 milj. eiro. - Red. piez.