Entonijs Volfs, Ph D.

Es klausītu savus vecākus, ja vini aizvērtos

Ko teikt un ko neteikt bērniem pusaud�a vecumā

Esmu bērnu psihologs, tāpēc man bie�i nākas uzklausīt pusaud�u vecāku sūdzības: viņus neapmierina veids, kā bērni ar viņiem sarunājas. �ie pieaugu�ie ir izbrīnīti par to, cik ļoti dro�i salīdzi�nājumā ar iepriek�ējām paaudzēm mūsdienu bērni runā pretī vecākiem. Piemēram, tipiska vecāku un bērnu saruna pagāju�ā gadsimta 50. gados būtu apmēram �āda.

-�� D�eims, vai tu, lūdzu, varētu iznest atkritumu spaini ?

-�� Protams, mammu.

Un, lūk, tipiska mūsdienu vecāku un bērnu saruna.

-�� D�eims, vai tu, lūdzu, varētu iznest atkritumu spaini ?

-� Mammu, es esmu baigi noguris. Es to izdarī�u vēlāk.

-� Nē, D�eims. Tas jāizdara tūlīt.

-�� Kāpēc vienmēr visam jānotiek tad, kad tu to gribi ? Es neesmu tavs kalps.

-� Kāpēc tu vienmēr pret mani tā izturies, kad es tev kaut ko lūdzu?

-�� Bet kāpēc tu pret mani vienmēr tā izturies ?

Un katru reizi mūsdienu vecāki nodomā: "Viņ� izturas tik nepieklājīgi. Viņ� visu laiku runā pretī. Kur ir problēma ? Ko es daru nepareizi ?"

Lai gan otrais ne visai patīkamais sarunas variants ir pla�i izplatīts jau pārdesmit gadu, vecāki vēl joprojām nespēj saprast, kāpēc pusaud�i neklausa uzreiz un runā pretī tādā tonī, kāds būtu pilnībā nepieļaujams, teiksim, pirms gadiem piecdesmit. �ādai uzvedībai ir viens būtisks iemesls: mūsdienu pusaud�i nebaidās no saviem vecākiem, jo vecāki bērnu audzinā�anā vairs neizmanto bargus sodus. Neviens vairs neliek lietā pļaukas, rīkstes vai siks�nas, jo mūsdienās �āda rīcība tiek uzskatīta par vardarbību pret bērnu.

Atteik�anās no bargajiem sodiem ir lieliska pārmaiņa par labu bērniem un vecākiem, tas ir milzīgs solis uz priek�u visai cilvēcei. Mēs, pusaud�u vecāki, tagad zinām: kaut arī ar sodu attiecīgajā brīdī var panākt labu uzvedību, kopumā ņemot, �āda audzinā��anas metode, visticamāk, liks bērnam izturēties rupji arī pret citiem cilvēkiem. Pārmaiņa attieksmē pret bargajiem sodiem rak�sturo pavisam jaunu skatījumu uz audzinā�anu un bērnu attīs�tību. Lūk, arī piemērs.

Mamma ir kopā ar se�gadīgo meitu un astoņgadīgo dēlu. Bērni ķildojas, līdz beidzot zēns iesit savai māsai pa roku. Mei�tene sāk raudāt, un mamma iejaucas strīdā, asi uzsitot pa dēla roku.

Nesit savai māsai! mamma saka. Vai tu saprati? NESIT� SAVAI� MĀSAI! Katru vārdu sieviete pavada ar sitienu un pie sevis nodomā: "Tā viņam būs mācība."

Pirms kāda laika lielākā daļa vecāku, kuri redzētu �ādu ainu, dro�i vien pie sevis nospriestu, ka tā tik tie�ām būs mācība zēnam. Ta�u �odien vairums vecāku domātu citādi. Jā, tā patie�ām būs mācība, proti, zēns iemācīsies: ja vēlies iesist māsai, nedari to mammas klātbūtnē. Turklāt, ja �is ir mammas piekoptais audzi�nā�anas paņēmiens, pastāv daudz lielāka iespēja, ka zēns izaugs par vardarbīgu cilvēku. Ja bērns ir saņēmis sitienus, si�ana kļūst par daļu no viņa būtības. At�ķirībā no agrākiem laikiem tagad mēs zinām, ka bērna uzvedību un to, kāds viņ� izaugs, veido ne tikai tas, ko bērnam saka, bet arī tas, kā pret viņu izturas.

�ī jaunā attieksme pret bērnu attīstību izraisīja revolūciju audzinā�anā, un nu ir izaugu�as jau divas paaudzes, kuras nebaidās no saviem vecākiem. Tā ir pilnīgi jauna parādība bērnu audzinā�anas vēsturē. Es esmu pārliecināts, ka jaunā domā�ana ir palīdzējusi bērniem izaugt par daudz laipnākiem un labākiem cilvēkiem. Protams, ne visi tam piekritīs, jo ar nepārtrauktu pre�timrunā�anu ir grūti tikt galā. Tomēr �obrīd mēs atrodamies �ajā audzinā�anas attīstības stadijā, un tie�i no �ī punkta mana grā�mata mēģinās virzīt progresu arvien tālāk.

Tātad mūsdienu bērni nebaidās no saviem vecākiem. Un, ja bērni nebaidās no vecākiem, viņi runā pretī daudz bie�āk un ir daudz nepaklausīgāki nekā iepriek�ējo paaud�u bērni.

Bet ko gan citu mēs cerējām sagaidīt? Mūsdienu bērnu uzvedība nemaz nelīdzinās iepriek�ējo paaud�u uzvedībai, jo no audzinā��anas arsenāla ir pazudu�i galvenie ietekmē�anas līdzekļi, kurus izmantoja iepriek�ējo paaud�u vecāki. Tomēr, neskatoties uz �o acīmredzamo patiesību, mūsdienu vecāki vēl joprojām gaida, ka viņu bērni uzvedīsies tāpat kā uzvedās bērni tolaik, kad tika prak�tizētas pavisam citādas audzinā�anas metodes. Ir būtiski mainī�ju�ās audzinā�anas metodes, bet ne labas uzvedības standarti. Un kas notiek? Ja bērni neuzvedas tā, kā vēlas vecāki (un tas ir neizbēgami, jo netiek izmantoti bargie sodi), vecākiem �ķiet, ka viņi ir pieļāvu�i kļūdas.

"Nesaprotu. Es daru visu, ko varu! Bet ar to acīmredzot nepietiek�"

Kaut gan mūsdienu vecāki vairs nelolo nereālas cerības saistībā ar bērnu uzvedību, viņi vēl joprojām tiecas pēc nereāliem standar�tiem un nepārtraukti cen�as panākt, lai bērni atbilstu vecmodīgām normām. Tādējādi vecāki netī�ām padara situāciju daudz sliktāku.

-� Aleksandr, citreiz, lūdzu, mēģini atcerēties, ka ar dubļai�nām kājām nevar nākt virtuvē.

-�� Tu vienmēr par kaut ko kliedz uz mani.

-�� Es vienmēr nekliedzu uz tevi. Es tikai negribu, ka virtuvē paliek dubļainas pēdas.

-��� Tu esi kā apsēsta ar tīrību. Tu nespēj iedomāties, kā es jūtos, dzīvojot �ajā mājā. Beidz vienreiz piesieties! Lūdzu.

-�� Aleksandr, nerunā ar mani tādā tonī!

-�� Kādā tonī?

-� Ieklausies, ko tu pats saki! Ieklausies savā balss tonī! Tas ir ļoti nepieklājīgs. Pusaudzis tā nedrīkst sarunāties ar saviem vecākiem.

-�� Es ar tevi tā nerunāju. Tā esi tu, kas pret mani izturas rupji.

-�� Es pret tevi neizturos rupji.

-� Izturies gan. Tu vienmēr par kaut ko piesienies, piemēram, kā tagad.

Mīļie vecāki, ļaujiet man uzdot jums divus vienkār�us jautā�jumus! Kāpēc būtu jāturpina saruna ar cilvēku, kur� izturas tik nejauki? Kāda būtu vissaprātīgākā attieksme pret �ādu izturē�a�nos? Domāju, jūs visi vēlētos izbeigt �o sarunu pēc iespējas ātrāk. Jūs nekādā gadījumā negribētu paildzināt agoniju, iesaistoties neauglīgā diskusijā, kas var vienīgi nokaitēt situāciju vēl vairāk. Tomēr tie�i tā nepārtraukti rīkojas mūsdienu pusaud�u vecāki, turklāt viņi dara vēl daudz ko citu, kas izraisa neapmierinātību gan viņos pa�os, gan bērnos. Savā darbā es ar to saskaros katru dienu, tāpēc arī rakstu �o grāmatu lai sniegtu praktiskus pado�mus un dāvātu cerību, lai palīdzētu jums tikt galā ar ikdienas problēmām pusaud�u audzinā�anā.

�ajā grāmatā esmu pastāstījis, kādi ir 21. gadsimta pusaud�i un kādi noteikumi jāievēro viņu audzinā�anā. īpa�i noderīgi visiem vecākiem būs padomi, kā tikt galā ar pusaud�iem sare�ģītās situā�cijās, ko viņiem atbildēt un kādas frāzes nelietot nekādā gadī�jumā. Iespējamās konfliktsituācijas esmu ilustrējis ar piemēriem un katram piemēram pievienojis paskaidrojumu: kādas atbildes �ajā situācijā ieteicams izmantot un kādas labāk ne. Ceru, mani ieteikumi palīdzēs jums atklāt jaunu un veiksmīgu metodi, kā sarunāties ar pusaudzi.

Visbeidzot, �ajā grāmatā esmu rakstījis par to, kā ir mainīju�sies pasaule, kurā dzīvo mūsdienu pusaud�i. Proti, īpa�u uzma�nību esmu pievērsis tam, kā bērnu zinā�anu raksturu un apjomu ietekmē augo�ā un arvien mainīgā moderno tehnoloģiju pasaule. Kad pusaud�i neatrodas skolas solā, lielāko daļu laika viņi pavada elektronisko vārdu, skaņu un attēlu vidē. Visbie�āk viņi vienlaikus izmanto vairākus sakaru līdzekļus, un tas būtiski gan labā, gan sliktā nozīmē ietekmē viņu saskarsmi ar apkārtējiem. Mūsdienu pusaud�i dzīvo jaunā, citādā pasaulē, tomēr dziļākajā būtībā viņu pa�u pasaule laika gaitā ir mainījusies samērā nedaudz.

Un pats galvenais �īs grāmatas mērķis ir padarīt dzīvi ar pusaudzi un viņa audzinā�anu par patīkamu un neaizmirstamu pieredzi. Aiziet, sākam!

Pirms sāku sniegt konkrētus padomus, izklāstī�u da�us vispārzi�nāmus faktus par bērnu attīstību un pusaud�a gadu īpatnībām. Pamatojoties uz �iem faktiem, ir izstrādāti grāmatā piedāvātie padomi.

Ja esat izlasījis iepriek� rakstīto, �obrīd jūs, iespējams, domā�jat: "Ja baiļu izzu�ana no audzinā�anas dienaskārtības ir galve�nais iemesls, kāpēc tik ievērojami pieaugusi pusaud�u tieksme runāt pretī, un ja autors apgalvo, ka baiļu pazu�ana no bērnu audzinā�anas ir apsveicama, vai tas nozīmē, ka mūsu radīto mazo briesmonī�u uzbrūko�ā pretimrunā�ana nav nemaz tik slikta parādība?" Es jums atbildu: "Jā, tie�i to es gribēju teikt."

Par laimi, bērnu kaitino�ā uzvedība lai cik nepatīkama tā reizēm būtu nav nemaz tik slikta, kā varētu domāt. Psiholoģija piedāvā ne vienu vien skaidrojumu, kas nepaklausīgo knēveļu uzvedību parāda krietni labvēlīgākā gaismā. Vēl vairāk, �ie pa�i skaidrojumi ietver arī metodes, ar kuru palīdzību iespējams ievē�rojami samazināt pusaud�u un vecāku strīdu daudzumu. Protams, minētās metodes nespēj pilnībā novērst strīdus, tomēr tās var būtiski palīdzēt. (Lai novērstu strīdus pilnībā, būtu jāatgrie�as pie vecajām soda piemēro�anas metodēm.) Turpmākajās lappusēs es apskatī�u svarīgākos no psihologu piedāvātajiem skaidrojumiem.

MAZAIS ES UN PIEAUGU�AIS ES

Esmu ievērojis kādu sev raksturīgu īpatnību. Ja ciemojos pie kāda drauga vai radinieka, es vienmēr namatēvam vai namamā�tei pajautāju, vai varu kā palīdzēt. Ja kāds ciemojas pie mums,

J

es vienmēr pajautāju, ko varu ciemiņam piedāvāt, lai viņ� justos ērti. Ja ciemiņ� man kaut ko palūdz, es ar lielāko prieku izpildu viņa vēlmi un priecājos par iespēju būt noderīgs.

Jau gadiem ilgi esmu precējies ar brīni�ķīgu sievieti, un mēs abi jūtamies patiesi laimīgi laulības dzīvē. Ta�u, ja es un Mērija Alise esam mājās divi vien un viņa man palūdz kādu nelielu pakal�pojumu, piemēram, lai es viņai atnesu glāzi ūdens ar ledu (mūsu ledusskapī ir ledus pagatavo�anas ierīce, tāpēc tas nav nekas sare�ģīts), mani vienmēr pārņem neizskaidrojams un pēk�ņs nogurums. Jau no domām vien par to, ka man būs kaut nedaudz jāpiepūlas, manu ķermeni pārņem tāds svina smagums, kas �o uzdevumu padara par neiespējamo misiju.

"Laikam man ir hroniskā noguruma sindroms. Es patie�ām to nevaru izdarīt. Nevaru."

Turklāt manā galvā, glu�i neaicināta, iezogas arī sajūta, ka tieku izmantots.

"Kāpēc viņa pati nevar atnest ? Viņa ta�u ļoti labi zina, ka man ir bijusi grūta diena daudz smagāka nekā viņai, un to, starp citu, viņa nekādi nespēj saprast. Viņa uzskata, ka ir nostrādājusies daudz vairāk par mani. Dieva dēļ, viņai pa�ai būtu man jāpavaicā, vai es nevēlos glāzi ūdens ar ledu! Ak dievs! Es esmu tik noguris. Neviens to nesaprot."

Jūs, mīļais lasītāj, �obrīd dro�i vien padomājāt, ka es uzvedos kā mazs bērns. Ta�u es tam nepiekrītu, jo jūsu domu gājiens parāda, ka arī jūs neko nesaprotat.

"Kāpēc visi vienmēr nostājas Mērijas Alises pusē? Es to nesaprotu. Liels bērns ? Diez vai."

�o īpatnību nevar attiecināt tikai uz mani vien, un to pierāda nākamais piemērs. Pieņemsim, ka esam paņēmu�i videokameru un filmējam tipisku se�padsmitgadīgās Linsijas dienu.

Skolā Linsija ir ļoti laba skolniece, vienmēr laicīgi nodod sagatavotos mājasdarbus, klasē izturas ļoti pieklājīgi un atsau�cīgi. Meitene iesaistās daudzās skolas aktivitātēs, un visi sko�lotāji ne�auboties piekrīt, ka viņa ir priek�zīmīga skolniece. Turklāt Linsija ļoti labi māk uzklausīt draugus.

4 A

Pēc stundām Linsija dodas pie savas draudzenes Taras, lai kopīgi gatavotu spāņu valodas uzdevumus.

-�� Uz redzē�anos, Timermanes kundze, dodoties prom, Lin�sija saka Taras mammai.

-�� Uz redzē�anos, mīļā Linsija, saka Taras mamma un nodomā: "Man prieks, ka Tarai ir tik jauka draudzene."

Nedaudz vēlāk, kad Linsija jau ir mājās.

-� Mammu, lai D�ereds vācas ārā no manas istabas! viņa nokliedzas un izplūst asarās.

Mazliet vēlāk. Linsija ir virtuvē.

-� Kāds ir izdzēris manu diētisko Pepsi. Kaut kas traks! Man nekas nepieder. Man nevar būt pilnīgi nekā sava, jo vienmēr kāds to pievāks. Ienīstu �o māju! pēdējos vārdus Linsija bur�tiski izkliedz.

Vēl vēlāk.

-�� Mammu, kur, velns parāvis, ir mans sarkanais dvielis? Tu ta�u zini, ka tas ir vienīgais, kuru lietoju. Nolāpīts, kur ir mans sarkanais dvielis ?!

Ar �iem diviem piemēriem es gribēju ilustrēt kādu psiholoģisku iezīmi, kas piemīt gan bērniem, gan pieaugu�ajiem, proti, katram no mums ir raksturīgi divi pilnīgi at�ķirīgi uzvedības modeļi patiesībā divi da�ādi Es. Viens ir mājas Es, kur� vēlas nomieri�nāties un būt paēdis. Lai pilnībā atslābinātos, �is Es izvairās no jebkāda stresa. Es to saucu par mazo Es. Viņa vide ir mājas, un viņam patīk būt kopā ar tuvākajiem ģimenes locekļiem ar tiem, ar kuriem viņ� jūtas dro�ībā un omulībā. Bet mūsos mīt arī vēl otra puse: tas, ko es saucu par pieaugu�o Es. Tas darbojas pavisam citā, augstākā līmenī. Tas iet sabiedrībā, uz darbu, cie� no stresa un pat atsakās no apmierinājuma, lai tikai sasniegtu mērķi. Tam piemīt pacietība un pa�kontrole.

�ie divi Es mazais un pieaugu�ais dienas gaitā darbojas viens otram blakus, skraidot �urpu turpu da�ādos ātrumos. �o parādību es iedomājos kā bokseri, kur� dodas ringā, izdara visu, kas jādara, un tad, zaudējis spēkus, atgrie�as savā ringa stūrī. Tur viņ� saņem palīdzību, lai atkal varētu atgriezties ringā uz vēl vienu smagu raundu.

Sākotnēji visi bērni ir mazie Es. Ta�u drīz vien sāk parādīties arī pieaugu�ais Es. Laika gaitā tas pieaug, līdz pakāpeniski arvien vairāk sāk noteikt mūsu rīcību. Tomēr tas nekad nepārņem mūs pilnībā. Pat pavisam pieaugu�ā cilvēkā ir mazais Es, kur� laiku pa laikam izvirza savas pretenzijas.

-�� Es domāju, ka tu pārskati savus rēķinus.

-� Nē, es nolēmu mazliet nosnausties.

-�� Tu esi saīdzis, jo pusdienojam restorānā, kuru izvēlējos es.

-�� Nē, neesmu.

-Jā, esi gan saīdzis.

Tikai mazā Es stāvoklī mēs saņemam nepiecie�amo apmierinā�jumu. Bez mūsu mazā Es un dro�ās vietas, kur �im mazajam Es atpūsties, dzīve būtu pārāk grūta, stresa līmenis kļūtu necie�ams. It īpa�i tas attiecas uz bērniem.

-� Mammu, esmu mājās! Kāpēc vairs nav tako �ipsu ar sāls un etiķa gar�u? Es neizēdu visu paciņu� Mammu, es nevaru atrast televizora pulti. Kur ir pults ? Mammu!

Ja mazajam Es nebūtu iespējams saņemt apmierinājumu, tiktu kavēta emocionālā izaugsme. Bērniem ir vajadzīga vieta, kur viņi var pilnībā justies kā bērni. Un �ī vieta ir kopā ar mums vecā�kiem.

Būtībā mazie Es ir labi. Viņi ir gudri, mīļi, jautri un sirsnīgi, tomēr reizēm viņiem trūkst apķērības it īpa�i tad, kad mazie Es nespēj panākt savu. Tādos brī�os mazie Es nepavisam nav prātīgi.

-� Bet kāpēc? Kāpēc nē? Kāpēc? Nosauc man iemeslu. Kāpēc nē?

KUR� VISBIE�ĀK SASKARAS AR MAZO ES

Vecāki ļoti labi zina vēl vienu pusaud�a psiholoģisko iezīmi pietiek tikai ar vecāku klātbūtni, lai pusaudzī parādītos mazais Es.

Paula ir palikusi pēc stundām, lai konsultētos ar algebras skolotāju Hendriksones kundzi.

-��� Paula, es ceru, ka �ī konsultācija tev palīdzēja saprast jaunāko tēmu algebrā.

Jā, Hendriksones kundze. Paldies. Ir grūti, ta�u man liekas, ka tagad es saprotu. Paldies, ka palikāt pēc stundām, lai man palīdzētu.

Tobrīd klases telpā ienāk Paulas mamma.

-�� Sveika, mīļā! Man teica, ka es varu pie tevis atnākt.

-� Mammu! Kāpēc tu esi �eit ? Tev nebija jānāk uz �ejieni. Es ta�u teicu, ka tiksimies autostāvvietā. Vai tu nemaz neklausies, ko es saku? Mammu! Patie�ām!

"Ak dievs!" Hendriksones kundze nodomā. "Vēl nekad nebiju redzējusi Paulu tādu�"

�ī situācija parāda, kā mēs izturamies ne tikai pret saviem bērniem, bet arī pret citiem mums nozīmīgiem cilvēkiem.

-��� Tēt, kāpēc tu vienmēr zaudē savaldī�anos, kad runā ar mani un mammu, bet nekad tā nenotiek, kad esi kopā ar citiem cilvēkiem ?

Tuvāko un mīļāko cilvēku klātbūtne burtiski izaicina mūsu mazo Es.

Aleksam ļoti labi veicas sportā. Viņ� nekad nav sūdzējies ne basketbola spēļu, ne treniņu laikā. Ta�u, tiklīdz Alekss iesē�as tēta ma�īnā, lai brauktu mājās, viņ� "noraujas no ķēdes".

-�� Treneris P ir baigais maita. Viņ� Billijam ļauj atrasties laukumā tik ilgi tikai tāpēc, ka treneris ir pazīstams ar viņa vecākiem. Vispār Billijs ir stulbenis. Un �odien, kad es varēju spēlēt un biju ļoti labā pozīcijā, tas maita Klements nevarēja man iedot piespēli. Viņ� tikai grib mest pats un neko nevar iemest. Es eju prom no basketbola. Nopietni, fBet to viņ� nekad tā arī neizdara.]

Ļaujiet man uzdot jautājumu, kas var palīdzēt izveidot pareizu attieksmi pret jūsu bērna mazo Es. Tā kā ir labi un pat nepie�cie�ami, ka jūsu pusaud�a mazajam Es ir sava vieta un ka tas var būt bērni�ķīgs un reizēm pat ārkārtīgi necie�ams, vai tomēr nav labāk, ja mazais Es parāda savu nepaklausību mājās kopā ar jums, nevis sabiedrībā? Protams, jums nav izvēles. To pierāda iepriek� minētā psiholoģiskā iezīme mazais Es parādās ikreiz, kad pusaud�a tuvumā ir kāds no vecākiem. Ta�u pieņemsim, ka jums ir izvēle: vai tomēr nebūtu labāk, ja jūsu bērna mazais Es parādītos tie�i mājās?

KUR� IR JŪSU BĒRNA ĪSTAIS ES

Ir vēl viens būtisks jautājums, kas saistīts ar mazo Es un pieau�gu�o Es: kur� no �iem diviem mazais Es (tas, kuru redzat jūs) vai pieaugu�ais Es (tas, kuru redz citi, kuru sauc tāpat kā jūsu bērnu un kur� izskatās pēc jūsu bērna, ta�u ne mazākā mērā neatbilst jūsu aprakstam) vislabāk parāda, kāds patiesībā ir jūsu bērns? Un vēl svarīgāk: kur� no �iem diviem Es labāk parāda, kāds būs jūsu bērns pieaugu�a cilvēka dzīvē?

Par laimi, vairumā gadījumu atbilde ir �āda: pieaugu�ais Es. Un tam ir lieliski pierādījumi. Līdz vidusskolas beigām, ja ne vēl agrāk, pusaud�i parasti mainās. Viņi kļūst pieklājīgi ne tikai pret pārējiem, bet arī pret jums un iziet pasaulē, lai kļūtu par kārtīgiem cilvēkiem. Tā jau ir noticis ar vairākām pretimrunājo�o pusaud�u paaudzēm, kuras �obrīd veido lielu daļu no pieaugu�o cilvēku pasaules. Un �ī pasaule turpina eksistēt tikpat labi kā vienmēr. Pretēji vecāku uztraukumiem pasauli nav pārņēmis un arī nepārņems barbaru pūlis, kas radies viņu audzinā�anas rezultātā.

Tiesa, �īs pārmaiņas no pretimrunājo�a pusaud�a līdz vairāk vai mazāk nobriedu�am pieaugu�ajam nenorisinās, pateicoties vecākiem, kuri pēdējā brīdī pirms vidusskolas beig�anas beidzot paspēj pārveidot savu īgno pusaudzi tā, kā bija iedomāju�ies.

Tas bija ļoti grūti, ta�u beigās var pat teikt, ka tie�i laikā, mēs varējām Karltonu izaudzināt par cilvēku. Pa�ās beigās mums bija jāpieliek milzīgas pūles, tomēr mēs to panācām.

Tā nu gan nav. Pārmaiņas norisinās normālas psiholoģiskās attīstības ietvaros, jo pusaud�i pāriet nākamajā svarīgajā attīstī�bas stadijā jaunībā. �ajā brīdī parādās vecāku pareizās audzinā��anas rezultāti, kurus iepriek� ne vienmēr varēja pamanīt, un tas ir noticis, pateicoties pastāvīgai mīlestībai, mācī�anai un reizēm arī gatavībai noteikt nepopulārus ierobe�ojumus un prasības. Bei�dzot pusaud�u nobriedusi puse gūst virsroku.

-�� Sveiki! Jūs man patīkat. Domāju, ka esat labi vecāki. Jūs tādi esat biju�i vienmēr. Reizēm pat pārāk labi. Es arī vēlos pateikt, ka jums ir taisnība jā, es braucu pārāk ātri, bet no �ī brī�a es mēģinā�u ievērot atļauto ātrumu. Un, ja es kaut ko izlie�u ledusskapī, es noteikti visu kārtīgi satīrī�u.

-�� Tu to izdarīsi ?

-�� Nu, patiesībā es nezinu, vai varu apsolīt, ka izpildī�u to daļu, kas attiecas uz ledusskapja tīrī�anu.

Tas viss notiek automātiski kā daļa no normālas psiholoģis�kās attīstības un ne jau tāpēc, ka pusaud�a gadu pēdējās dienās Berklija tētis beidzot ir sapratis, ar kuru no pamācībām ir iespē�jams panākt savu.

-�� Paklausies, draudziņ! Ja tev kaut uz brīdi ir ienākusi prātā doma, ka varēsi turpināt izturēties pret citiem tāpat, kā izturies pret mani un mammu, padomā vēlreiz, Berklij! Tu nekad neapprecēsies. Tu nevarēsi noturēties nevienā darba�vietā. Padomā par to!

Un Berklijs tēta vārdu iespaidā atbild:

-� Ak dievs, tēt! Man �ēl tevis un mammas. Tev ir taisnība. Kaut tu būtu to pateicis agrāk, tad es pret jums būtu izturējies labāk. Protams, es mainī�os. Tu redzēsi. Paldies, tēt.

Nē, nejau vecāku prasmīguma ietekmē tas notiek. Un tagad padomājiet! Ja tā ir taisnība, ka lielākā daļa pusau�d�u, pat visnekaunīgākie, izaug par labiem cilvēkiem, kuri pret jums izturas draudzīgi, ko tas stāsta par bie�i vien necie�amo mazā Es uzvedību, kura jums jāpacie� visus pusaud�a gadus?

Mazā Es uzvedība nebūt nenozīmē, ka ar jūsu bērnu kaut kas nav kārtībā. Un tas arī nenozīmē, ka jūsu audzinā�anas metodes ir nepareizas. Galvenokārt, mazā Es necie�amā uzvedība nozīmē tikai vienu: atrodoties mājās un esot kopā ar jums, pusaudzis jūtas pietiekami dro�i, lai varētu tā izturēties.

MAZĀ ES GALVENAIS MOTO: "NEKAD NEPADODIES!"

Kā jau minēju, ir kaut kas, ko var darīt, lai būtiski mazinātu pusaud�a necie�amo pretimrunā�anu un novērstu strīdus. Tas attiecas uz vienu spilgti izteiktu mazā Es īpa�ību: kad mazais Es nespēj panākt savu, viņ� saka un dara jebko, lai tikai sasniegtu vēlamo rezultātu. Turklāt, ja neizdodas panākt savu, mazais Es tā var turpināt mū�īgi. Patie�ām mū�īgi.

-�� Nē. Piedod, Sāra. Nē, un tas ir mans galavārds. Vai saprati ? Tas ir viss.

-�� Bet kāpēc? Tu neko nesaproti. Kāpēc nē?

-�� Sāra, mēs jau to izrunājām. Nē, piedod. Nē.

-�� Bet kāpēc? Kāpēc nē?

-�� Sāra!

-�� Bet kāpēc nē? Nosauc man kādu iemeslu. Tas ir tāpēc, ka tu mani ienīsti, vai ne?

-�� Sā?'a! Tas ir smieklīgi. Es tevi neienīstu.

-�� Ienīsti gan. Tad pasaki man iemeslu.

-�� Sāra, es ta�u tev pateicu iemeslu.

-�� Nē, nepateici. Tas bija tikai kaut kāds stulbs iemesls.

-�� Sāra, es vairs nevēlos neko par to dzirdēt.

-�� Bet kāpēc nē? Kāpēc?

Un, kad mamma aiziet uz citu istabu, Sāra un viņas mazais Es tai seko. Pat ja starp mammu un Sāru būtu aizslēgtas dur�vis, tās nespētu apturēt lūg�anos.

-�� Bet kāpēc nē? Kāpēc? Kāpēc nē? Mammu, vai tu vispār manī klausies? Vai tu mani dzirdi? Kāpēc nē? Mammu!

Ja mazais Es nespēj panākt savu, viņ� tomēr neatlai�as. Tas izskatās tā, it kā viņ� nemaz nevarētu pakustēties. Viņ� ir iestrē�dzis. Viņ� neatkāpjas. Viņ� nekļūst pieļāvīgāks. Vairāk par visu mazais Es ienīst aizie�anu un sarunas izbeig�anu. Kad mazais Es nespēj panākt savu, viņ� kļūst neatlaidīgs. �is fakts ir gandrīz visu �ajā grāmatā sniegto padomu pamats.

Mazajam Es, kur� nespēj panākt savu un pat negrasās atkāp�ties, nav jēgas sacīt: "Izbeidz! Apklusti! Tas ir viss. Beigas. Pie�tiek, es runāju nopietni. Tas ir jāpārtrauc tūlīt pat. Nopietni!" Tā nenotiks. Turklāt, ja mēs turpināsim, pusaud�a mazais Es, kur� nemaz nedomā atkāpties, galu galā liks parādīties mūsu pa�u mazajam Es, kur� arī nevēlēsies piekāpties.

Lūk, ļoti labs piemērs, kā varētu notikt �āda veida saruna starp tēti un viņa pusaugu meitu.

-�� Neuzdro�inies runāt ar mani tādā tonī, jaunkundzi

-�� Es runā�u ar tevi tādā tonī, kādā vien gribē�u.

-�� Pievaldi mēli!

-�� Un ko tu izdarīsi? Sitīsi man? To jau nu gan tu gribētu.

-�� Tev būs vien jāpievalda sava mēle, pirms kāds ir sadevis tev pa muti.

-�� Tu vienkār�i esi dusmīgs, jo vairs nespēj mani kontrolēt.

-�� Tev būs jāiemācās cienīt pieaugu�os. Vai esi padomājusi, kā tu tālāk dzīvosi, ja visu laiku runāsi pretī?

-�� Ar mani viss būs kārtībā. Un man nemaz nav vajadzīga tava sasodītā atzinība.

-�� Tu patie�ām esi necie�ama.

-�� Tu pats esi necie�ams.

Un te nu viņi ir: divi mazie Es darbībā, un neviens pat nedomā piekāpties.

Kā �īs zinā�anas par mazo Es var noderēt pusaud�u audzinā��anā? Tās parāda, kas jums jādara, ja nevēlaties piekāpties pus�aud�a vēlmēm. Pasakiet, kas jums sakāms, izdariet, kas darāms, un viss apstājieties, jo pusaudzis to nedarīs. Mūsdienu pusau�d�u audzinā�anā visvērtīgākā ir prasme aiziet labāk agrāk nekā vēlāk.

PUSAUD�A GADI: NEPIECIE�AMS POSMS

Pirms runājam tālāk par to, kā tikt galā ar pusaudzi, ir svarīgi saprast, ka vairumā gadījumu viņa uzvedību nosaka nenovēr�a�mas attīstības pa�reizējais rezultāts, t.i., pusaud�a gadu iestā�a�nās. Bērna nekaunīgā izturē�anās nav saistīta ar viņa reakciju pret jums personiski, tā vienkār�i ir pusaud�a gadiem raksturīga iezīme. Un jūs te neko nevarat mainīt. Par laimi, �is attīstības posms kaut kad arī beigsies tie�i īstajā brīdī, kad tam likumsa�karīgi jābeidzas. Ne mirkli agrāk.

Pusaud�a gados, relatīvi īsā laika periodā, vienlaikus norisi�nās daudzas nozīmīgas pārmaiņas. Pusaud�i sāk iejusties jaunā ķermenī, kura izskatu ietekmē sekundārās dzimumpazīmes krū�u un gurnu izveido�anās meitenēm, bērnības tauku slāņa zaudē�ana un apmatojuma aug�ana zēniem. Samērā ātri pusaud�i iegūst pieaugu�a cilvēka izskatu. Ja kāds no jums pazīstamajiem pusaud�iem, kuru pāris mēne�us neesat redzējis, atrodas �ajā aug�anas fāzē, visticamāk, jūs �īs pārmaiņas saskatīsiet daudz ātrāk, nekā atpazīsiet pa�u pusaudzi. Fiziskās pārmaiņas mēdz būt ļoti uzkrīto�as.

-�� Kas ir �is puisis? Rendij, vai tas esi tu? Tie�ām?

Līdz ar jaunā ķermeņa iegū�anu pusaud�i sāk pārāk daudz uzmanības pievērst savam izskatam, tomēr vienlaikus viņi arī kautrējas savu jauno ķermeņa formu dēļ.

Pirms pusaud�a gadu sasnieg�anas desmitgadīgs zēns, stā�vot pie spoguļa, visticamāk, jautās:

-�� Kas tas ir?

-�� Tas ir spogulis, mīļumiņ.

-�� O! Es nemaz nebiju to ievērojis. Kam tas domāts?

Ta�u, tiklīdz �is zēns sasniedz pusaud�a gadus, viņ� ļoti labi

zina, kam spogulis paredzēts.

-� Ārprāts! Man liekas, ka mans deguns sāk liekties uz kreiso pusi. Mammu! Vai mans deguns nav mazliet noliecies pa kreisi ?

-�� Tavs deguns izskatās kā vienmēr.

-�� Mammu, es runāju nopietni.

-�� Es neko nesaskatu. Neizskatās, ka tas vispār liektos uz kādu pusi. Viss ir labi.

-�� Nē, mammu! Paskaties!

Un tas patie�ām ir ļoti nopietni.

Vēl viena no pusaud�a gadu pārmaiņām ir tāda, ka pusaud�i ne tikai kļūst gudrāki, bet arī piedzīvo pavisam jaunu izziņas attīstī�bas posmu, kas ļauj izprast pasauli ar daudz nobriedu�āku pieeju. Tas nozīmē, ka nu jums ir jārunā krietni uzmanīgāk, vārdi, ko agrāk pusaud�i laida gar ausīm, tagad viņos izraisa lielu interesi.

-�� Terēzes tantei noteikti ir biju�i daudzi vīrie�i kop� �ķir�a�nās no tēvo�a Eda. Vai viņa ir padauza ?

-�� Lenij, nelieto �ādu vārdu.

-�� Tātad viņa tāda ir?

Tre�ā un vissatrauco�ākā no visām pārmaiņām ir seksualitā�tes attīstī�anās. Tagad pusaud�i spēj radīt bērnus un viņiem ir seksuālas jūtas, kuras izpau�as pavisam citādi nekā agrāk. Pus�aud�u pasaule ir mainījusies. Daudz kas no tā, kas agrāk viņiem �ķita neitrāls, tagad iegūst seksuālu raksturu. �ī jaunā dimensija pārvēr� pusaud�u dzīvi uz visiem laikiem. Tās ir patie�ām ievē�rojamas pārmaiņas.

-�� Tēt, kāpēc to sauc par cāļa krātiņu ? Tas ir dīvaini.

-�� Nezinu, Lorens. Nekad neesmu par to aizdomājies. Tā ir pieņemts to saukt.

-�� Tā nemaz neizskatās pēc krūts. Tai nav krūtsgala.

-�� Pietiek, Lorens.

-� Ja tā ir krūts, ir mazliet jocīgi tai pieskarties.

-�� Pietiek, Lorens!

ALERĢIJA, KAS RODAS IKVIENAM PUSAUDZIM

�ī ir pēdējā no pārmaiņām izteikti psiholoģiska -, kuru nepiecie�ams apspriest, pirms virzāmies tālāk. Tā vairāk nekā jebkas cits nosaka, kāpēc pusaud�i rīkojas tā un ne citādi, it īpa�i attiecībās ar saviem vecākiem. �o pārmaiņu, kas ir normālas cil�vēka attīstības sastāvdaļa, varētu raksturot kā pusaud�a gadu nerakstītās tiesības: "Es drīkstu uzskatīt sevi par neatkarīgu, pieaugu�ajiem līdzīgu būtni. Manā vecumā vairs nav pieņemami līdzināties mazam, atkarīgam bērnam."

�īm tiesībām piemīt tālejo�a jēga jau pēc pāris gadiem pusau�d�iem būs jākļūst patstāvīgiem pasaulē, kurā nav iespējams gūt sekmes, izjūtot sevi kā mazu un atkarīgu bērnu. Tātad tas ir labi, ka pusaud�i jūt nepiecie�amību uzskatīt sevi par neatkarīgām, pieaugu�ajiem līdzīgām būtnēm. Tas ir pat vajadzīgs. Tomēr ir viena problēma: līdz �im pusaud�us neapgrūtināja attiecības ar cilvēkiem, kurus viņi ļoti mīl, kuriem ir pieķēru�ies un no kuriem jūtas atkarīgi, proti, viņus nemulsināja cie�ā saikne ar vecākiem. Turpretī tagad �īs mīlestības, pieķer�anās un atkarības jūtas liek pusaud�iem justies kā maziem, atkarīgiem bērniem. Un tas viņus neapmierina. Patiesībā tā ir liela problēma. Tās rezultāts ir tas, ko dēvējam par "ak, �ie pusaud�a gadi". �o domu es ilustrē�u ar piemēru.

Piecpadsmitgadīgais D�eimss viens pats sē� dzīvojamā istabā un skatās televīziju. Viņ� ir mierīgs līdz brīdim, kad istabā ienāk mamma. Mamma nebilst ne vārda, tomēr D�eimsa ķermenis acumirklī saspringst. Viņ� vairs nejūtas mierīgs. Viņ� sāk nervozi dīdīties.

"Man likās, ka esmu �eit atstājusi savas brilles, bet laikam jau ne," mamma pie sevis nodomā un iziet no istabas. D�eimss momentā atslābst.

�ādu reakciju D�eimss pārdzīvos ikreiz, kad viņ� būs viens pats istabā un tajā ienāks viņa mamma. Mammai ienākot, D�eimss satrauksies; kad mamma aizies, viņ� atkal atslābināsies.

Tas ir neapzināts process. Mammas klātbūtne D�eimsā atraisa mīlestības, pieķer�anās un atkarības jūtas, kādas viņ� vienmēr izjutis pret viņu. Agrāk �īs jūtas neradīja problēmas: zēns vien�kār�i mīlēja savu mammu. D�eimss vēl joprojām mīl mammu, ta�u tagad jauniegūto pusaud�a gadu tiesību dēļ tas viss viņu vairs neapmierina.

Mammas ienāk�ana istabā rada pusaudzī iek�ējo konfliktu, pat reālu fizisko spriedzi. Un tā notiek gan ar zēniem, gan meitenēm. Vecāku klātbūtne rada neveiklības sajūtu. Ja mēs lūkotos caur spoguļstiklu, mēs redzētu �ādu ainu: kad vecāku nav istabā, pus�audzis ir atslābis; tiklīdz ienāk vecāki, pusaudzis kļūst saspringts un nemierīgs.

Un tagad nedaudz pamainīsim situāciju!

D�eimsa mamma paliek istabā un uzrunā savu dēlu.

-�� D�eims!

-�� Kas ir? viņ� dusmīgi noņurd.

-�� Nerunā ar mani tādā tonī.

-�� Kādā tonī?

-� Nepieklājīgā.

-� Bet es nerunāju nepieklājīgā tonī.

Ta�u viņ� tā runā, un nu tik viss sākas. Kāpēc viņ� izturas tik rupji? Galu galā mamma tikai uzrunāja savu dēlu. Bet D�eimss tā rīkojas neapzināti. Mammas ienāk�ana istabā ir radījusi viņā spriedzi. Turklāt mamma ne tikai ienāk istabā, bet tur ari paliek. Un viņa ne tikai paliek istabā, bet ari runā! �ādos necie�amos apstākļos un �ādā milzīgā stresa pusaudzim ir ļoti grūti runāt citādi kā tikai saspringtā un nejaukā manierē.

-�� Tu ar mani runā tā, it kā neuzskatītu par cilvēku.

-�� Es ta�u runāju ar tevi kā ar cilvēku.

Tomēr viņ� tā nerunā.

Un tagad �o konkrēto gadījumu pārvērtīsim par īstu �ausmu stāstu!

Mamma ir nolēmusi, ka vēlas pasēdēt kopā ar D�eimsu kā mamma ar dēlu. Tāpēc, ienākusi istabā, viņa dodas pie dīvāna un apsē�as blakus savam mīļotajam dēlam. Vēl tra�kāk viņa apliek roku dēlam ap pleciem. Tas, kā jau mēs sapro�tam, nabaga D�eimsam ir par daudz. Viņ� pieceļas un aiziet. Mamma ir dziļi satriekta, izmisusi. Viņa jūtas atraidīta.

Mamma tikai gribēja tuvināties savam mīļotajam dēlam. Ko viņa izdarīja nepareizi?

Lai atbildētu uz �o jautājumu, aplūkosim kādu situāciju pagātnē, kad D�eimss bija desmit gadus vecs.

D�eimsa mamma ienāk istabā, apsē�as blakus dēlam un apskauj viņu. Un D�eimss, kā jau desmitgadīgs bērns, ir mie�rīgs. Viņam patīk sēdēt kopā ar mammu. Patiesībā, kā jau des�mitgadīgs bērns, viņ� pats, iespējams, ir pirmais, kur� vēlas tuvību, un uzliek galvu mammai uz pleca, pirms viņa paspēj dēlu apskaut.

Laika posmā starp D�eimsu desmit gadu vecumā un D�eimsu piecpadsmit gadu vecumā viņa mamma nekad nav rīkojusies nepareizi. Viņa ir bijusi laba mamma. Viņa nav pieļāvusi būtiskas kļūdas audzinā�anā. Tad kas gan ir vainīgs pie tā, ka mīlo�ais des�mitgadīgais bērns pārvērties par piecpadsmitgadnieku, kur� bur�tiskā nozīmē nevar izturēt atra�anos vienā telpā ar savu mammu?

Protams, vainīga ir pusaud�a gadu iestā�anās. Normāla attīs�tības procesa ietvaros lielākajai daļai pusaud�u rodas īslaicīga alerģija pret vecākiem. Viss, kas saistīts ar vecākiem, viņiem krīt uz nerviem.

-�� Tēt, vai tu nevari elpot citādi ?

Un nabaga tētis, kur� līdz �im nekad nebija pievērsis uzma�nību savai elpo�anai, visu atliku�o mū�u kautrēsies par to.

Vecāku balss tonis, kur� vienmēr ir bijis mierinājuma un prieka avots bērnam, tagad ir kļuvis nepanesami kaitino�s.

-�� Mammu, vai tev obligāti jārunā tādā toni?

-�� Kādā toni?

-�� Tādā, kādā tu runā. Vai tu nevari runāt citādi, lai tas nebūtu tik kaitino�i.

-�� Bet es ta�u tā esmu runājusi visu savu mū�u.

-�� Vai tu nevari to mainīt ?

-�� Bet tā es runāju.

-�� Nu re! Tu tagad runāji tie�i tā. Man tas krīt uz nerviem.

Un, kā jau minēju iepriek�, vecāku atra�anās blakus jau pati par sevi ir problēma.

-�� Vai tev to obligāti vajag?

-�� Ko tad?

-�� Atrasties �eit.

Visbeidzot vecāki apgūst vienu no grūtākajām mācībām: viņu bērns uzskata, ka atra�anās sabiedrībā kopā ar vecākiem ir vis�lielākais pazemojums.

Līanna ar mammu atrodas tirdzniecības centrā.

-�� Izliecies, ka tu mani nepazīsti.

-Ko?

-� Es redzēju, ka D�esika un Kimija iegāja tajā veikalā. Izlie�cies, ka tu mani nepazīsti!

-�� Bet es ta�u esmu tava mamma.

-� Ak dievs! Man kaut kur jāpaslēpjas. Tiksimies vēlāk. Tas ir tik pazemojo�i.

Pusaudzim ir alerģija pret vecākiem. Tā ir ļoti būtiska pus�aud�a gadu problēma. Kā viņam būtu jāizturas pret nevēlamo mīlestību, pieķer�anos un atkarību, kuru rada vecāku eksistence, nemaz nerunājot par tie�u klātbūtni? Un īpa�i situācijās, kad to redz arī citi cilvēki?

Pusaud�iem ir divi klasiskie risinājumi: vienu no tiem vairāk iecienīju�i zēni, bet otru meitenes. Pui�u paņēmiens sevī ietver prombūtni, proti, viņi vienkār�i izvēlas neatrasties kopā ar jums. Viņi bie�i uzturas ārpus mājām vai arī pavada laiku savā istabā aiz aizvērtām durvīm. Un, ja pui�iem nākas atrasties blakus vecā�kiem, viņi kļūst izvairīgi vai kaut ko murmina. Viņi izturas kā promeso�i, kaut arī stāv jums cie�i līdzās.

-� Maikl, vai ieliki netīrās drēbes veļas grozā ?

-�� Mm.

-�� Es nesapratu tevi. Vai ieliki drēbes veļas grozā ?

-� Nezinu.

-�� Kā to saprast? Maikl? Kur viņ� pazuda? Viņ� ta�u tepat stāvēja. Maikl?

Pui�u risinājums saistībā ar nevēlamajām mīlestības, pieķer�a�nās un atkarības jūtām pret vecākiem ir pavisam vienkār�s viņi veido pēc iespējas lielāku distanci. Un, lai to panāktu, viņi lielāko daļu laika pavada vai nu savā istabā, vai ārpus mājas. Pat atro�doties jums līdzās, pui�i ir izteikti mazrunīgi. Runāt ar viņiem ir tas pats, kas sazināties ar tuk�u gaisu.

Turpretī meiteņu risinājums izpau�as kā kaujinieciska nostāja. Viņas it kā sev iestāsta: "Lai ko jūs teiktu, es tam nepiekritī�u un runā�u pretī. Un, kas attiecas uz jūsu kaitino�o klātbūtni, es jums regulāri atgādinā�u, cik tā ir necie�ama."

-�� Renē, vai tu ieliki netīrās drēbes veļas kastē?

-�� Kāpēc tu vienmēr nāc pie manis ar �ādām sarunām, kad es esmu aizņemta?

-�� Bet tu ta�u neko nedari.

-�� Daru gan! Tu tikai to nespēj ieraudzīt. Tas ir tik rupji! * Visam vienmēr ir jānotiek tad, kad tu to vēlies. Tevi neinteresē

nekas, kas notiek manā dzīvē. Visa pasaule grie�as tikai ap tevi.

-�� Grie�as tikai ap mani ?

-�� Ko tu nesaproti? Vai gribi teikt, ka es esmu nevērīga? Ko tu ar to domā ?

Arī meitenes ar nevēlamajām mīlestības, pieķer�anās un atka�rības jūtām tiek galā pavisam vienkār�i, proti, viņas ik brīdi paslu�dina savu neatkarību un pasaka vecākiem tie�i acīs: "Ko tu ar to domā? Vai tu man aizrādi? Tu esi vienīgā māte pasaulē, ar kuru ir tik grūti saprasties!"

Vistracino�ākais ir tas, ka daudzu pusaud�u alerģija te palieli�nās, te samazinās. Ir brī�i, kad viņi it kā pacie� vecākus un viņiem

pat patīk būt kopā ar vecākiem, ta�u varbūt tas ir tāpēc, ka uz īsu brīdi viņi jūtas nedaudz dro�āki par sevi, par savu neatkarību vai cie�o saikni.

-� Klau, mammu! Vai nav jauki ? Tikai mēs abas vien pļāpā�jam. Mums to vajadzētu darīt bie�āk.

-�� Tie�ām ?

Ta�u to nevar paredzēt. Pusaud�u alerģija nāk un iet.

-�� Renē, kā tu domā, ko mēs varētu pagatavot vakariņās ?

-Ko? Man vienalga. Kāpēc tu man to prasi ? Taisi, ko vien

vēlies, man vienalga negar�os.

Tik neprognozējama attieksme nepārtraukti liek vecākiem uzdot sev jautājumus: "Viņa bija tik jauka pirms desmit minūtēm. Ko es izdarīju nepareizi?"

-� Es domāju, ka mēs esam draudzenes.

-�� Kāpēc tu domā, ka es gribu draudzēties ar tevi?

Kā jau teicu tas nāk un iet.

NEUZTVERIET TO PERSONISKI!

Lai nesajuktu prātā, atcerieties, ka �ī alerģiskā reakcija nav nekas personisks. Tie ir pusaud�a gadi. Tā ir normālas psiholoģis�kās attīstības sastāvdaļa. Vairumā gadījumu cilvēks, kuram jūsu bērns atbild, neesat jūs pats, bet gan jūsu projekcija dziļi bērna iek�ienē: viņ� jūs iztēlojas kā vecākus, kuri nelai� vaļā bērnu, lai gan tas ir tie�i viņ�, kur� nevēlas jūs pamest. Pusaudzis iztēlojas jūs kā vecākus, kurus viņ� vēlas izdzīt no sevis, jo jūs esat liela daļa no viņa pa�a. Pusaud�a prātā jūs esat vecāki, kuru eksistence liek viņam justies kā mazam bērnam.

-� Ak dievs! Mammu, tavs skatiens! Kā tas mani kaitina! Ja

tu to zinātu! Kāpēc tu uz mani tā skaties ?

-� Patiesībā es skatījos uz lampu.

-Jā, kā tad!

Ta�u saņemiet drosmi agrāk vai vēlāk pusaud�a gadi beig�sies. Normālas psiholoģiskās attīstības ietvaros jūsu pusaudzis

pāries nākamajā nozīmīgajā attīstības stadijā. Visi pusaud�i reiz kļūst par jaunie�iem. Pusaud�a gadu laikā viņi vienkār�i praktizē psiholoģisko attālinā�anos nojums. Viņi panāk, ka jūs vairs neap�draudat viņu psiholoģiskās neatkarības izjūtu. Pusaud�a gadu alerģija pazudīs, un viņi atkal kļūs jauki.

-�� Cau! Kas būs vakariņās ? Mammu, tev piestāv �ī frizūra.

-�� Renē, vai tā esi tu ?

-�� Par ko tu runā ?

-�� Tu esi tik laba, mana mīļā.

Tas izklausās pēc brīnuma, vai ne? Ta�u tā nav. Pusaud�a gadi ir nelabojami, un jūs neko nevarat darīt, lai to mainītu, tomēr ar laiku tie paiet.

Varu iedomāties, ka tagad jūs uzdodat sev jautājumu: "Ja reiz pretimrunā�ana ir nenovēr�ama, ja mums kā vecākiem ir jāpie�dzīvo pret mums vērstā alerģija un ja mūsu bērni, iespējams, par spīti �ai "normālās" attīstības fāzei tomēr izaugs par labiem un godīgiem cilvēkiem, tad kā lai ar viņiem tiek galā �ajā laika posmā?"

Iesākumā jums pret pusaud�a gadiem ir jāizturas kā pret gripu vai kādu citu slimību, kura vienkār�i jāizslimo. Jums jādara viss iespējamais, lai mazinātu simptomus. Kā redzēsiet turpmākajās lappusēs, galvenais nosacījums, lai laiks kopā ar pusaudzi būtu daudz patīkamāks, ir prasme atkāpties.

Ķersimies pie lietas un vispirms aplūkosim pa�u svarīgāko tematu vecāku un bērnu saskarsmē, proti, atbildi "nē".

Pateikt "ne" tas �ķiet diezgan viegli, vai ne?

-� Mammu, vai iedosi man 34 dolārus ? Lūdzu!

-�� Piedod, mīlā, bet nē.

-�� Nu labi.

-�� Tēt, vai tu vari mani tagad aizvest uz veikalu ?

-�� Nē, dēls. Piedod, bet es esmu aizņemts.

-�� Nu labi.

-� Mammu, vai es varē�u sestdien palikt ballītē līdz pustrijiem naktī?

-� Nē, tas ir pārāk vēlu.

-�� Nu labi.

Eh, ja tas būtu tik vienkār�i� Diem�ēl vecāku pirmie mēģinā�jumi pateikt "nē" parasti izvēr�as �ādi.

\

- Tēt, man vajag 92 dolārus jaunām kedām. Tās, kuras es valkāju, jūk ārā un ir sāku�as spiest.

- Nē. Piedod, Leo, pirms diviem mēne�iem mēs jau nopir�kām tev jaunas kedas, un man liekas, ka tām nav ne vainas. Turklāt 92 dolāri par kedām ir pārāk daudz.

- Tu neko nesaproti. Tādas, kā man kājās, valkā tikai nūģi, un tās man ir par mazu. Kā tu vari zināt, vai tās man der vai neder ? Tu ta�u tās nevalkā!

-�� Nē, diem�ēl mums �obrīd nav tādas naudas. Es netaisos dot 92 dolārus kedām.

-�� Tev nav naudas, par ko nopirkt dēlam kedu pāri, ja �īs sāk jukt ārā?

-�� Leo, tavas kedas nejūk ārā.

-�� Tu nesaproti, kā es jūtos, jo man �īs stulbās kedas katru dienu jāvelk uz skolu, un tās tik tie�ām jūk ārā! Tas ir apkau�nojo�i! Patiesībā tu esi skops un neiejūtīgs!

-�� Es esmu neiejūtīgs? Tev nevajag jaunas kedas.

-�� Tu esi neiejūtīgs. Un tu neko nesaproti. Es nevaru iet uz skolu ar �īm kedām. Tās nav modernas. Man ir kauns ar tādām rādīties saviem draugiem.

-�� Tavām kedām nav ne vainas.

-�� Nē, ir gan! Tu domā, ka tās ir labas, jo tu neko nezini. Tu pat neatceries, kā juties, kad pats biji bērns!

-�� Leo, tam, ko es atceros vai neatceros, nav nekāda sakara ar 92 dolāriem un tavām kedām.

-�� Ir gan, jo tu neko nezini!

-�� Leo, nerunā ar mani tādā tonī!

-�� Runā�u, jo tu esi muļķis!

KĀPĒC PATEIKT "NĒ" IR TIK GRŪTI

Grūtības pateikt "nē" rodas tāpēc, ka saruna ar mūsdienu pus�audzi nekad nenoslēdzas ar mierīgu "labi", kā tas būtu noticis 'tpirms vairākiem gadiem. Tā vietā atteikums izraisa nepatīkamu, ilgsto�u emociju un vārdu gūzmu, kas izsūc vecāku enerģiju un iznieko laiku. "Nē" pasacī�ana nenoliedzami ir visgrūtākā un nomāco�ākā, bet vienlaikus arī vissvarīgākā pusaud�a vecāku dzīves sastāvdaļa.

-�� Maniem vecākiem ir loti grūti pateikt man "nē", jo tas izraisītu pamatīgu saker�anos. Tā nebūtu, ja viņi reizēm būtu kaut nedaudz iejūtīgāki, bet viņi tādi nav. Vecākiem ar mani būtu vieglāk, ja viņi pret mani neizturētos kā pret se�gadīgu bērnu, bet viņi tomēr tā dara. Man liekas, viņi vēlētos, lai es būtu se�gadīgs pui�elis, tomēr negribu viņus apbēdināt es tāds neesmu.

Pusaudzis strīdas

Ja reiz esat pateicis pusaudzim "nē", turpmākajiem vārdiem vairs nav nekādas nozīmes. Vienīgais, ko pusaudzis centīsies saklausīt, būs: vai jūsu "nē" vēl joprojām ir spēkā vai nav. Kamēr vien jūs turpināsiet sarunu, ikviens pusaud�a izrunātais vārds būs mēģinājums pārvērst "nē" par "jā".

-�� Nē. Piedod, Leo, pirms diviem mēne�iem mēs jau nopir�kām tev jaunu kedu pāri, un man liekas, ka tām nav ne vainas. Turklāt 92 dolāri par kedām ir pārāk daudz.

"Hm," Leo domā. "Tētis minēja trīs da�ādus iemeslus �im "nē". Tagad es padomā�u, ar kuru no tiem sākt. Varbūt nepie�cie�ama pavisam citāda uzbrukuma stratēģija? Hmm. Jāpa�domā. "

Protams, tas viss notiek sekundes laikā.

Neļaujiet sevi apmuļķot pusaudzis nav ieinteresēts apsvērt visus "par" un "pret", ņemot vērā jūsu viedokli, lai nonāktu pie saprātīgākā slēdziena. Jūsu atteikuma iemesli pusaudzi interesē vienīgi kā sākumpunkts viņa pa�a argumentiem. Turklāt pus�audzi nepavisam neuztrauc, vai jūsu atteikums ir pamatots un taisnīgs vai arī ne. Viņa skatījumā visi "nē" ir netaisnīgi. Punkts.

-�� Ko jūs ar to domājat ? Ja mans tētis kaut reizi izturētos taisnīgi, es būtu pirmais, kur� to atzītu. Bet, tā kā viņ� nekad ne reizi! nav izturējies taisnīgi, es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt.

Tātad, ja esat pusaudzim pateicis "nē", negaidiet, ka viņ� jūs sapratīs. Jūs nevarat pasacīt "nē" un pēc tam pateikt vārdus, kas kaut kādā mērā jūsu "nē" padarīs patīkamāku. Tā nenotiks. Jūs nesagaidīsiet no pusaud�a �ādu atbildi: "Man ir grūti to atzīt, tēt, bet tagad, kad tu man visu izskaidroji, es redzu, ko tu ar to domāji. Es biju cerējis, ka dabū�u modernākas kedas, bet es sapratu, ka nepietiek naudas. Esmu dziļi vīlies, ta�u saprotu, ka man ar to jāsamierinās. Patiesībā �īs kedas ir ļoti ērtas. Es meloju par tām."

Ja esat pateicis "nē", negaidiet, ka jūsu paskaidrojumi pārlie�cinās pusaudzi vai arī radīs saprātīgu un mierīgu atrisinājumu.

Tiklīdz Leo tētis pasaka "nē", puisis sāk rīkoties kā jebkur� topo�ais advokāts viņ� teiktajā meklē tikai to, ko būtu visvien�kār�āk atspēkot ar labiem argumentiem.

"Es zinu, kas man jādara: domāju, vislabākā stratēģija būtu turpināt runāt par to, ka manas vecās kedas ir par mazu. Neviens no tēta iemesliem nespēj to atspēkot. Jā, ar to ari sāk�u."

Pusaud�i lieliski māk strīdēties. Viņi domā mērķtiecīgi un ātri, daudz ātrāk nekā pieaugu�ie. Un tas, ka patiesība viņus nemaz neinteresē, dod viņiem priek�rocības jebkurā strīdā.

-�� Tu to nevari redzēt, tēt, bet patiesībā kreisās kājas keda man rīvē pēdas ārmalu. Reizēm es pat kliboju, ta�u cen�os to neizrādīt, tā kā tu to nevari redzēt.

Vairums vecāku jau zina, ka strīdi ar pusaudzi mēdz risināties pēc viena scenārija, proti, neilgi pēc tam, kad esat pateicis "nē", jūs attopaties, iekūlies pilnīgi citu tēmu muklājā, un jums ir jāmē�ģina taisnoties par jautājumiem, kuri nemaz nebija sākotnējās diskusijas daļa. Tagad jūs esat spiests aizstāvēties, jo viens pēc otra seko jauni argumenti, kāpēc jūsu "nē" ir pilnībā nepieņe�mams un pat noziedzīgs.

-� Tēt, tu teici, ka es nevaru iet uz koncertu. Vai varu tev uzdot nopietnu jautājumu ? Kāpēc ir tā, ka tu burtiski vēlies sagraut

ļ manu dzīvi? Es neesmu vainīgs, ka tu pusaud�a gados nebiji populārs un tagad nevari izturēt, ka es reizēm labi pavadu laiku. Tu vienmēr esi stāstījis, ka agrā jaunībā nebiji laimīgs. Bet es domāju, ka tu esi greizsirdīgs. Tāpēc tu tik bie�i man saki "nē". Tev nepatīk, ka es for�i izklaidē�os. Nav pareizi, ka man jāmaksā par tavām sliktajām atmiņām, kas saistītas ar taviem pusaud�a gadiem.

-�� Par ko tu runā ?

-�� Es runāju par to, ka man jāmaksā par taviem stulbajiem pusaud�a gadiem.

Pusaudzis nekad nepadodas

Pusaud�a prasme strīdēties jeb māka "apvārdot" (apvārdo�ana �ajā gadījumā nozīmē to, ka pusaudzis pats nemaz netic tam, ko saka) patiesībā nemaz nav galvenā problēma situācijā, kad esat pateicis "nē".

Neskatoties uz visiem Leo argumentiem un viltīgajiem tri�kiem, viņa tētis tomēr nemaina savu lēmumu. Viņ� paliek nelo�kāms un saka:

-�� Piedod, Leo, nē. Es nedo�u tev naudu kedām.

Visticamāk, Leo paļausies uz to, uz ko pusaud�i parasti paļau�jas, izdzirdot atteikumu, uz visspēcīgāko ieroci viņu arsenālā: stipru, nemitīgu un prātam neaptveramu neatlaidību.

-� Bet kāpēc nē? Kāpēc nē? Tu man nepateici iemeslu. Kāpēc nē? Kāpēc nē? Tu nosauci tikai kaut kādus stulbus iemeslus. Tev ir jāpasaka man iemesls. Tēt! Tēt! Kāpēc nē? Kāpēc nē? Tēt, tu esi mīkstais. Kāpēc nē? Tēt! Kāpēc nē?

Tas noteikti izklausās pārspīlēti, ta�u patiesībā tie�i tā arī notiek. Tas nemaz nav pārspīlējums, tas ir saīsinājums. Patiesībā Leo turpinātu īdēt daudz ilgāk, nekā es uzrakstīju. Tiklīdz pus�aud�i pamana, ka tūlīt zaudēs strīdā ar vecākiem, viņos pamostas nebeidzamas īdē�anas spēja.

Kā jau minēju, pusaud�i nekad neizbeidz strīdus. Lūk, kāds cits piemērs par Olīviju un viņas mammu.

Ir apmēram pusastoņi otrdienas vakarā.

-� Mammu, vai es piektdien varu palikt pie Lidijas pa nakti?

-� Piedod, mīlā, nē. Man nepatīk, ka tu un tavi draugi palie�kat cits pie cita pa nakti.

-�� Bet kāpēc nē?

-� Es zinu, ka jums nekas slikts nav padomā, tomēr, kad jūs visi sanākat kopā, var gadīties, ka kopums ir daudz vairāk nekā atsevi�ķu dalu summa.

-�� Ko, pie velna, tas nozīmē? Neko muļķīgāku vēl neesmu dzirdējusi. Kādu daļu summa ?

-�� Nekļūsti bezkaunīga, Olīvij!

-� Ko lai es daru, ja tu pilnīgi neko nesaproti un izturies pret mani kā pret se�gadīgu bērnu ? Tu man neuzticies. Tu vienmēr

domā, ka viss beigsies ar kaut ko sliktu. Tu uzskati, ka tas beigsies ar to, ka pārgulē�u ar kādu puisi, pat ja tur vispār neviena pui�a nebūs.

-�� Nav tiesa, Olīvij.

-�� Ir gan! Man ir galīgi traka mamma. Kop� tu apprecējies ar Rendelu, mana dzīve ir viena vienīga katastrofa! Tā nebija mana ideja, ka tev ar viņu jāprecas.

-�� Nē, Olīvij. Tu nevarēsi palikt pa nakti pie Lidijas. Viss.

Vēlāk tajā pa�ā vakarā, pārdesmit minūtes pēc astoņiem, Olīvijas mamma ir tikko kā beigusi runāt pa telefonu ar savu draudzeni, kad istabā ienāk Olīvija.

-�� Bet, mammu, tas nav godīgi! Nekas slikts nenotiks. Es neesmu vainīga, ka tu visu laiku domā par seksu. Nekas neno�tiks! Es apsolu, ka nekas slikts nenotiks. Nekas slikts nenotiks!

-�� Nē, Olīvij. Es runāju nopietni.

Pulksten deviņos tajā pa�ā vakarā Olīvijas mamma vannasistabā mazgā zobus. Ienāk Olīvija.

-� Mammu, es tikko runāju ar Lidiju, un viņa teica, ka viņas mammai nav iebildumu, ka es palieku pa nakti. Viņa nesaprot, par ko tu uztraucies. Kas ir tas, no kā tu baidies ? Mammu, tas nav godīgi!

-�� Olīvij, nē! Nē, un es negrasos mainīt savu lēmumu. Nē! Jautājums ir izsmelts. Es vairs nevēlos neko par to dzirdēt. Atbilde ir NĒ! Saprati ? NĒ!

t

Tā kā palik�ana pa nakti ir paredzēta piektdien, Olīvija tur�pina strīdu nākamajā dienā. Tiklīdz mamma atnāk no darba, Olīvija ir klāt.

-� Bet, mammu, viss mūsu bariņ� tur būs. Es nevaru neiet, mammu!

-�� Olīvij, kas man būtu jāsaka, lai tu beidzot saprastu ?

-�� Tev jāsaka "jā".

Ko es gribēju sacīt, pārstāstot �o situāciju? Pat ja savu "nē" pateicāt stingri un skaidri, pusaudzis turpinās runāt par �o tematu, kamēr vien tas būs aktuāls.

Pusaudzis dusmojas

Jau pastāstīju par pusaud�u izcilo prasmi strīdēties un viņu neparasto neatlaidību, bet man noteikti jāpiemin vēl divi iespai�dīgi iero�i, kurus lielākā daļa vecāku jau ir iepazinu�i kā daļu no pusaud�u arsenāla: tās ir spēcīgas dusmas un enerģija. Varētu pat teikt, ka dusmu izvirdums tas rodas dziļi pusaud�u dvēselē, sākas acumirklī un pieaug ar gaismas ātrumu ir viens no viņu iecienītākajiem iero�iem.

-�� Nē, Taņa. Piedod.

-�� Kā to saprast "nē"? Tā nevar. Tu nevari pateikt "nē"! Tu nevari!

-�� Tie�i tā es teicu, Taņa.

-�� Bet tu nevari! Tu nesaproti! Tu nevari! Tu esi tik ļauna! Nevaru noticēt, ka tu to saki! Tu esi īsta maita! Es nevaru tev noticēt! Tu esi īsta maita! Tu esi maita! Jā, tāda tu esi! Tu esi maita! Tu nevari tā rīkoties!

Kad pusaud�i nevar panākt savu, viņi ar neiedomājamu ātrumu un spēku spēj izraisīt milzīgu emociju izvirdumu. Kļūt par �ādas lavīnas upuri ir ļoti nomāco�i un nepatīkami, lai neteiktu vairāk.

Visu iepriek� minēto vēl trakāku padara fakts, ka drīz vien pēc �ī emociju izvirduma, kur� liek vecākiem justies satriektiem un nomāktiem visu atliku�o dienu, daudzi pusaud�i jūtas samērā labi. Viņi turpina savas darī�anas un pārsteidzo�i īsā laikā aiz�mirst neseno incidentu.

-�� Kas būs vakariņās ?

-�� Kā to saprast "kas būs vakariņās"?

-�� Tie�i tā, kā es teicu, ko mēs ēdīsim vakariņās? Es ceru, ka tā nebūs maltā gaļa.

-�� Kā tu vari tik mierīgi jautāt, kas būs vakariņās ?

-�� Tāpēc, ka es gribu ēst. Vai ir kādas problēmas ?

Pusaud�i patie�ām to nesaprot. Ja kāds Taņai sacītu: "Tev nupat bija strīds ar mammu. Tu biji ļoti dusmīga. Tu kliedzi uz mammu. Vai neatceries?" meitene atbildētu: "Jā, es atceros. Viņa izturējās kā īsta maita. Es biju dusmīga uz viņu, un tas notika tāpēc, ka viņa izturējās kā maita. Ta�u tagad es vairs nedusmojos, es gribu ēst. Vai tad nevar?"

KAPEC NEVAJADZETU PIEKĀPTIES

Jūs vēlētos, lai saskarsmē ar pusaudzi varētu pateikt "nē" un pie tā ari palikt. Jūs vienkār�i gribētu pateikt "nē" bez mū�īgās iesaistī�anās milzīgā cīņā. Ta�u tas nav viegli, jo pusaud�i tur gatavībā savus iero�u krājumus.

Būtiski ir pateikt stingru, pamatotu "nē". Galvenā kļūda pus�aud�u audzinā�anā kļūda, par kuru jums nāksies samaksāt, ir tā, ka pārāk bie�i ļaujat viņiem sevi nomocīt. Lai kā jūs nopūlētos, reizēm viņi strīdā uzvar. Jūs esat tikai cilvēks. Nekas briesmīgs nenotiks, ja tie būs da�i izņēmuma gadījumi. Ta�u, ja pusaud�u neatlaidība pārāk bie�i nesīs augļus, ja jūs piekāpsieties un jūsu "nē" bie�i vien pārvērtīsies par "jā", tā jau būs īsta katastrofa.

"Ja es strīdos un nevaru panākt savu, ja es turpinu strīdēties un vēl joprojām nespēju panākt savu, tas nozīmē, ka nestrīdos pietiekami ilgi un spēcīgi. Tātad man ir jāstrīdas ar divreiz lielāku spēku."

Ja pusaudzis sapratīs, ka spēj jūs nomocīt, viņ� turpinās tā rīkoties. Turklāt viņ� neuzskatīs, ka ar viņa uzvedību kaut kas nav kārtībā.

-�� Muļķības! Ja mamma nepiekāpjas un nekad manī neie�klausās un ja tas nav godīgi, kas man būtu jādara? Jūs gribat teikt, ka man nav jāaizstāvas?

Ja pusaudzis sapratīs, ka var jūs uzveikt, jums ir garantēti ņeskaitāmi strīdi līdz pat pusaud�a gadu beigām vai pat vēl ilgāk. Visbriesmīgākās piekāp�anās sekas ir tās, ka no �ī brī�a pusaudzis būs tas, kur� "diriģēs parādi". Viņ� būs situācijas noteicējs. Un tas nav pieņemami.

-�� Kā jūs varējāt atļaut pusaudzei� ?

-�� Vispār jau es viņai neļāvu. Jums pa�iem tas būtu jāpie�dzīvo, lai visu saprastu.

Par laimi, viss vēl nav zaudēts. Pastāv metodes, kas var palī�dzēt tikt galā ar �o visgrūtāko pusaud�u audzinā�anas uzdevumu. Tomēr es jūs brīdinu: es nevaru ieteikt neko tādu, kas simtprocen�tīgi nodro�inātu mieru mājās pēc tam, kad esat pateicis "nē" savam bērnam, it īpa�i, ja jūsu bērns ir sevi�ķi stūrgalvīgs pusaudzis.

SAVA VIEDOKĻA FORMULĒ�ANA

Lai arī pusaud�i ne vienmēr uzvedas kā nobriedu�i cilvēki, jūs tomēr vēlaties pēc iespējas bie�āk izturēties pret viņiem kā pret pieaugu�ajiem. Tas nav viegli, bet jums ir mērķis saglabāt abpusēju cieņu.

Kā rīkoties? Pasakiet "nē" un paskaidrojiet sava atteikuma iemeslu. Pusaudzis vienmēr gribēs zināt, kāpēc teicāt "nē", un viņ� ir pelnījis paskaidrojumus. Jūsu sniegtajiem paskaidroju�miem vēlams būt pēc iespējas īsākiem un godīgākiem.

-� Mammu, vai es varētu dabūt jaunu pārklāju savai gultai ?

-�� Nē. Piedod, Mollij. Domāju, ka tavējais vēl ir loti labs, turklāt pārklāji ir dārgi. Piedod, nē.

Protams, saruna nebeidzas ar mammas "nē" un paskaid�rojumu.

-��� Bet, mammu! Mans vecais pārklājs izskatās noplucis un jūk ārā. Man tas ir jau kop� ceturtās klases.

-�� Nē, piedod, Mollij. Būs vien jāiztiek ar to pa�u. Tas nav nemaz tik slikts.

Pēc tam ir svarīgi noklausīties, ko pusaudzis saka. Vienmēr izrādiet uzmanību! Ikvienam pusaudzim ir tiesības uz vecāku uzmanību. Neieklausī�anos viņ� uzskata par apvainojumu, tā var radīt nevēlamu barjeru starp jums. Ieklausī�anās pusaud�a teiktajā vismaz iesākumā ir ļoti būtiska. Nākamais solis ir mēģinājums izlemt, vai viņa argumenti ir saprātīgi.

-�� Bet man �odien patie�ām loti sāp galva! Tu nevari no manis prasīt, lai es spētu pārdzīvot �o vil�anos kopā ar draus�mīgajām galvassāpēm. Tas nav godīgi!.

Lai cik neobjektīvi, emocionāli vai neloģiski būtu pusaud�a argumenti, jums vienalga ir jāparāda, ka dzirdat viņu. Pēc tam jūs varat turpināt.

-�� Man �ēl, ka tev sāp galva. Bet, nē mēs nepirksim jaunu pārklāju.

-�� Bet man sāp galva. Ļoti stipri! Tu nevari pateikt, ka nepirksi pārklāju! Es jūtu, ka galva sāk sāpēt arvien vairāk!

-�� Nē. Piedod, Mollij.

Tomēr Mollijai ir saprātīgi argumenti.

-�� Mammu, tev nav taisnība. Pārklājs patie�ām ir novalkājies. Pagaidi brītiņu. Paliec tepat.

-Ko? Kur tu iesi ?

-�� Paliec. Bū�u atpakaļ pēc brī�a.

Mollija aizskrien uz savu istabu, paķer gultas pārklāju un atgrie�as pie mammas.

-�� Paskaties uz to! Paskaties!

Mollija norāda uz neskaitāmajiem caurumiem pārklājā. Un patie�ām pārklāja audums ir novalkāts un izdilis, pa cauru�miem nāk ārā pildījums.

-�� Mammu, mammu! Paklausies. Es vienā veikalā redzēju baigi for�o pārklāju. Tam bija atlaide un diezgan normāla cena. Es negribu jaunu pārklāju tāpēc, ka būtu izlepusi. Man patie�ām tas ir vajadzīgs!

�ajā brīdī, paskatoties uz pārklāju, Mollijas mamma sāk mazliet �aubīties par savu "nē". Viņa domā: "Mollijai ir tais�nība. Pārklājs patie�ām izskatās noplucis. Kas to lai zina, cik ilgi tas vēl izturēs."

-�� Cik tas pārklājs maksāja ?

-�� 68 dolārus.

-�� Domāju, ka mēs varam to atļauties. Varbūt aizbrauksim turp nedēļas nogalē.

-�� Paldies, mammu. Tu esi vislabākā mamma!

Vai tas bija labi, ka Mollija varēja pastrīdēties ar savu mammu un beigu beigās mainīt viņas viedokli? Protams, jā. Tas ir lieliski, ja jūs reizēm maināt savu lēmumu, ņemot vērā pusaud�a argu�mentus. �āda rīcība apliecina divas pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, tā parāda, ka jūs ne tikai uzklausāt savu bērnu, bet ari augstu novērtējat viņa vārdus. Jūs ne tikai klausāties, ko viņ� saka, bet ari domājat par to. Ieklausoties pusaud�a sacītajā, jūs palielināt viņa cieņu pret sevi. Un tas ir ļoti svarīgi.

Otrkārt, jūs savam bērnam parādāt, ka varat būt elastīgs. Jūs neesat no tiem vecākiem, kuri, kaut ko ieņēmu�i savā prātā, kategoriski atsakās mainīt pieņemto lēmumu. Jūs neesat pilnībā nelokāms.

Pēc sarunas Mollija nodomā: "Mamma ir for�a. �oreiz viņa neizturējās kā totāla stulbene vismaz at�ķirībā no citiem gadī�jumiem. Viņa nav galīga muļķe."

SARUNAS IZBEIG�ANA

Kā tikko noskaidrojām, ieklausī�anās ir laba lieta. Patiesībā tā ir ne tikai laba, bet arī nepiecie�ama. Un arī strīds, īsts abpusējs dialogs, ir labs. Tomēr argumenti un pretargumenti ir labi tikai līdz noteiktai robe�ai. Izlasiet nākamo piemēru un padomājiet: cik daudzi no mūsdienu pusaud�u vecākiem ir piedzīvoju�i �ādu situāciju?

Serēna negrib pāris dienu padzīvot pie vecvecākiem, kamēr viņas vecāki būs aizbrauku�i. Meitene vēlas palikt mājās viena pati. Viņa aizrautīgi strīdas ar savu tēti, kuram nepatīk �āda doma.

-�� Bet nekas ta�u nenotiks! Kad es esmu iekūlusies jebkā�dās nepatik�anās? Kad es esmu pierādījusi, ka nespēju spriest saprātīgi ? Ja vajag, es varu piezvanīt vectēvam un Nīnai.

Lai kā Serēna nopūlas, viņa nespēj pārliecināt savu tēti. Un arī tētis nespēj ietekmēt Serēnu.

-�� Nav tā, ka es tev neuzticētos. Bet citi bērni uzzinās, ka esi mājās viena pati, un tas būs liels kārdinājums.

Tā viņi kādu brīdi turpina strīdēties: Serēna izsaka savus iebildumus, tētis atbild, un pamazām meitene kļūst pielai�dīgāka. Viņa sāk izprast tēta sacīto. Tēta neapmierinātības iemesli top arvien saprotamāki un grūtāk atspēkojami. Serēna nodomā, ka tēta vārdiem patiesībā ir jēga. Beidzot apmēram pusstundu pēc strīda uzsāk�anas Serēna piekāpjas.

-�� Liekas, es saprotu, ko tu domā. Man ir grūti to atzīt, bet, kā jau tu teici, "ne vienmēr var dabūt to, ko vēlies ". Domāju, ka man tas ir jāpieņem. Zini, man tas nepatīk, bet paldies, ka vismaz uzklausīji mani. Gan es to pārdzīvo�u. Tas nav pasaules gals.

�ķiet, es diezgan dro�i varu apgalvot, ka nevienam nojums nav uzsmaidījusi �āda veiksme. Tas vienkār�i nav iespējams. Tas ir izdomāts stāsts. Nekas tamlīdzīgs reālajā dzīvē nevar notikt. "Es saprotu, ko tu domā"? Nedomāju vis! īstā saruna skanētu citādi.

-� Es nespēju tam noticēt! Tēt, es negribu tevi sāpināt, bet tavi vecāki ir visgarlaicīgākie cilvēki pasaulē. Es labāk nomirtu, nekā pavadītu trīs dienas kopā ar viņiem. Tad jau patie�ām labāk nomirt!

-��� Serēna, man ir apnicis, ka tu nekad nepieņem to, kas nenotiek pēc tava prāta. Tev nav ne mazākās nojausmas, cik laimīga tu esi. Tava mamma un es vēlamies kaut kur aizbraukt divatā kaut reizi mū�ā. Ta�u tu visu gribi sabojāt. Varbūt pārmaiņas pēc tu varētu padomāt arī par citiem cilvēkiem. Tu esi necie�ama. Necie�ama.

-�� Tu pats esi necie�ams!

Ko mums rāda īstais piemērs? Ja vecāki pasaka pusaudzim "nē", viņiem ir jāsper arī nākamais solis jāizrāda patiesa inte�rese un jāieklausās pusaud�a viedoklī. Iesaistī�anās īstā sarunā ar savu bērnu ir laba, noderīga un pat nepiecie�ama rīcība, un tā sevī ietver arī pusaud�a argumentu izvērtē�anu. Ja saruna neno�risinās kā saprātīgu domu apmaiņa, tās vērtība ievērojami sama�zinās. Es garantēju, ka vienā brīdī �āda diskusija pārvērtīsies par bezjēdzīgu vārdu apmaiņu.

-�� Bet, tēt, tu neko nesaproti. Es nevaru tur palikt veselas trīs dienas. Tā nav laba doma. Vectēvs un Nīna skatās "Laimes rata" atkārtojumus. Tā nav piemērota vide pusaudzim.

Likums ir vienkār�s: kad esat pateicis "nē", ieklausieties pusaud�a argumentos, apspriediet visu un, ja jūtat, ka tā vajag darīt, mainiet savu lēmumu. Savukārt, ja nedomājat grozīt savu lēmumu, atkāpieties. Viss, beigas. Tā ir vienīgā dro�ā izeja.

Kā jūs zināsiet, kad ir laiks izbeigt sarunu? Kā jūs notversiet mirkli, kad saprātīga diskusija pārvēr�as par savstarpēju apvaino�jumu lavīnu, kas veicina vienīgi abu iesaistīto pu�u neapmierinā�tību? Kā varēsiet nojaust, kurā brīdī sāk zust līdzsvars? Atbilde ir vienkār�a: to nemaldīgi pateiks jūsu asinsspiediens. Es to domāju pilnīgi nopietni. Ja esat pusaud�a vecāki, jūs to jau labi zināt ikvienā strīdā, kas aizsācies jūsu pateiktā "nē" dēļ, diezgan ātri pienāk brīdis, kad skaidri sajūtat dusmu pieplūdumu, ievērojamu stresa līmeņa paaugstinā�anos ķermenī. Iespējams, sākumā jūs to neievērojat, jo esat ieslīdzis sarunā ar savu bērnu. Ta�u, ja nedaudz patrenēsieties, turpmāk nemaz nebūs tik grūti noteikt īsto brīdi, kad strīds kļūst par cīņu. Lūk, �ajā brīdī ir jāatkāpjas un jo ātrāk, jo labāk.

-� Nē. Piedod, Serēna. Tev būs jāpaliek pie vectēva un Nīnas.

-� Bet es nevaru. Tas nav godīgi! Es nomir�u! Tici man! Tu vispār manī neklausies�

Prasme laikus atkāpties ļaus jums izvairīties no burvju loka, proti, no situācijas, kad ieilgu�a strīda dēļ jūs, tāpat kā pusau�dzis, jau "vārāties dusmās". Jo ilgāka ir vārdu apmaiņa, jo grūtāk atkāpties un jo lielāka iespēja, ka tas, kas sākās kā saruna un kļuva par strīdu, pāraugs visaptvero�ā dusmu izvirdumā.

-� Ej ellē! Es aizbēg�u no mājām, kamēr būsiet prom. Jā, tā es arī darī�u. Ej ellē! Ejiet jūs visi!

-�� Serēna, esi prātīga.

-�� Nē, ej ellē! Es aizbēg�u. Ejiet jūs visi ellē!

ATKĀP�ANĀS UN LIKUMS "LABĀK AGRĀK NEKĀ VĒLĀK"

Kā tie�i jūs mēdzat atkāpties? Kāda, jūsuprāt, ir vislabākā metode, lai gūtu visdro�āko risinājumu? Lūk, mana atbilde: "Vis�labākā metode ir ļoti vienkār�a apklustiet! Pārtrauciet sarunu! Neko vairāk nesakiet!"

Tiklīdz Serēnas tētis ir izlēmis, ka strīds kļuvis par neaug�līgu vārdu apmaiņu, viņ� vairs neko nesaka, lai ko arī iebilstu Serēna. Bet Serēna vēlas pateikt vēl loti daudz.

-�� Nosauc kaut vienu reizi, kad tu man esi uzticējies! Tu nekad man neuzticies! Nekad! Nosauc kaut vienu reizi, kad tu to esi darījis! viņa turpina.

Tomēr, lai kā arī Serēna censtos tēti izprovocēt, viņ� neuzkeras uz �ī āķa. Saruna ir beigusies. Ja Serēnas tētis vēlas, viņ� vēl var piebilst:

-�� Piedod, Serēna, bet tev būs jābrauc pie vecvecākiem.

Tomēr esiet uzmanīgi! �ajā brīdī ļoti viegli var iekrist lamatās, pasakot bērnam, ka saruna ir beigusies. Piemēram, Serēnas tētim nevajadzētu teikt meitai, lai viņa apklust.

-�� Serēna, es vairāk neko par to nevēlos dzirdēt.

Vienīgais, ko �is teikums panāk, ir tas, ka Serēna kļūst

arvien dusmīgāka uz savu tēti. "Ko gan viņ� iedomājas ? Kas viņ� tāds ir, lai varētu man pavēlēt aizvērties?"

-�� Tu vairāk neko negribi dzirdēt, jo zini, ka tas nav godīgi un saprātīgi!

Serēnas tētis pagrie�as un iet prom. Viņam ir jātiek prom no savas meitas.

-�� Ko tu dari ? Kur tu iesi ? Tu man vēl neesi pateicis nevienu prātīgu iemeslu! Tu nevari man pavēlēt palikt pie vectēva un Nīnas. Tēt!

Nav tādu vārdu, ar kuru palīdzību varētu panākt Serēnas atkāp�anos. Nav tādu vārdu, kas varētu apturēt viņas lūg�anos. Ticiet man nav tādu vārdu, kas varētu piespiest viņu atkāpties.

-��� Viss, Serēna. Man pietiek. Esi uzmanīga, jaunkundz! Tu jau sāc pārkāpt visas robe�as. Vairs neviena vārda. Vai dzir�dēji ? Neviena vārda!

�ie vārdi būtu liela kļūda. Serēnas tētim ir jābūt tam, kur� pārstāj runāt. Tiklīdz viņ� ir stingri nolēmis pārtraukt �o sarunu, viņam tas arī jāizdara un jāaiziet. Pēc iespējas ātrāk.

Ta�u ņemiet vērā, ka, pat ja tētis atkāpsies, Serēna vienalga turpinās. Viņa varbūt ir no tiem stūrgalvīgajiem pusaud�iem, kuru mazais Es turpina īdēt vēl un vēl kā uzvilkts vilciņ�.

-�� Tēt, tu nesaproti! Tēt! Tēt! Tu nemaz neklausies. Tēt!

Pusaud�u uzstājība var būt necie�ama. Ko darīt tādā gadījumā? Ko darīt, ja Serēna turpina tiepties vēl pusstundu? Stundu? Dau�dzi pusaud�i ir spējīgi izturēt tik ilgi. Zinu, ka da�i vecāki mēdz pat aizbēgt no mājām, lai tikai izvairītos no saviem uzstājīgajiem bērniem. Draudē�anai ar sodu pat ja draudi tiek īstenoti �ādā situācijā pārsteidzo�ā kārtā nav nekādas jēgas. Daudzi vecāki ir atklāju�i, ka gadījumos, kad pusaud�i kļūst dusmīgi un ir pār�ņemti ar savu mazo Es, sekas viņus neuztrauc. Starp citu, draudi tikai palielina viņu neapmierinātību.

Vislabākais padoms, ko varu piedāvāt: neatsāciet cīņu! Lai cik grūti tas būtu izstājieties. Galu galā pusaudzis nomierināsies.

Protams, tas var būt ilgs un nepatīkams pārdzīvojums. Iemesls, kāpēc �is ir vislabākais padoms, kādu varu piedāvāt, ir vienkār�s: jebkur� cits paņēmiens sevī ietver atkārtotu iesaistī�anos strīdā, bet tas situāciju padarīs vēl sliktāku. Ja pusaudzis atkal un atkal metas jums virsū, jebkas, kas saistīts ar atkārtotu iesaistī�anos strīdā, pielies eļļu ugunij. Stingra nostāja pat �ādā nerimsto�ā uzbrukumā būs visnoderīgākais risinājums.

"Lai cik ilgi tu strīdētos, es savu lēmumu nemainī�u. Lai cik ilgi tava pārmetumu lavīna turpinātos, tu nepanāksi, ka es atkal iesaistī�os strīdā. Tā nenotiks."

Iespējams, jums ir radu�ies da�i jautājumi. Ko darīt tādā gadī�jumā, ja pusaud�a teiktajam ir jēga? Ko darīt, ja sākumā esat teicis "nē", bet bērna pārliecino�ie argumenti ir radīju�i �aubas par jūsu taisnību? Ticiet man tā nav problēma. Jums vienmēr ir izvēles iespējas.

-�� Es par to padomā�u.

-��� Tu par to padomāsi ? Ko tas nozīmē? Cik ilgi man būs jāgaida? Ko lai es daru, kamēr tu domāsi? Vai man �eit jāstāv un jāgaida?

-�� Es teicu, ka padomā�u par to.

Tā ir izcila atbilde. Jo tā ir patiesība jūs neesat pārliecināts un jums ir nepiecie�ams laiks apdomā�anai. Ta�u pats galvenais ir tas, ka ar �ādiem vārdiem jūs pasakāt pusaudzim, ka �ajā brīdī jūs sarunai pieliekat punktu.

-� Es par to padomā�u.

�obrīd tas arī ir viss.

-�� Es �eit stāvu un gaidu. Vai esi izlēmis?

-� Es teicu, ka par to padomā�u.

KONSEKVENCE

Vislielākais pārbaudījums jums kā vecākiem noteikti ir pus�aud�a nebeidzamie mēģinājumi jūs nogurdināt, piespiest mainīt lēmumu un atcelt pateikto "nē". Da�reiz pusaud�i gūst uzvaru jūs, noguris no strīdē�anās, piekāpjaties un atļaujat kaut ko tādu, kas ir pilnīgi pretējs jūsu nodomiem. Viens �āds izņēmuma gadī�jums nav nekas traks. Problēma, liela problēma, rodas tad, ja jūs piekāpjaties pārāk bie�i. Ja vēlaties, lai jūsu "nē" darbotos vienmēr, jūs nedrīkstat atkāpties no tā. Jums ir jābūt gatavam izturēt līdz galam.

Pusaud�i ir da�ādi gan tādi, ar kuriem visu var sarunāt itin viegli, gan tādi, kuri nenogurdināmi dodas kaujā vēl tad, kad dzir�dēju�i jau simtiem "nē". Ja jūsu bērns ir viens no nenogurdinā�majiem, jums jābūt ļoti uzmanīgam vārdu cīņās un jāraugās, lai lielākajā daļā no tām jūs būtu konsekvents līdz galam. (Protams, ir arī tādi pusaud�i, kurus nekādi neietekmē pat konsekvents "nē" un kuri ir gatavi strīdēties par jebkuru tēmu stundām ilgi.)

Jāatzīst gan, ka man ir mazliet citāds skatījums uz visiecienī�tāko labas audzinā�anas principu, proti, uz konsekvenci. Mans ieteikums būtu �āds: ja konkrētajā situācijā neesat iecerējis ar zobiem un nagiem turēties pie reiz pateiktā "nē", ja jūtat, ka jūsu "nē" var izraisīt ilgsto�u strīdu un ja sarunas iemesls nav nekas īpa�i nopietns, jūs drīkstat piekāpties.

"Man �odien bija loti smaga diena. Tam nav nekāda sakara ar Kameronu, ta�u es esmu pavisam "uzvilkta". Jūtos kā bez spēka, un, ja atgadīsies vēl kaut visniecīgākā problēma, tā mani piebeigs. Es neesmu gatava nekādiem strīdiem. Ne �odien. Es vienkār�i to nespēju."

Mammu, vai es drīkstu apēst tavu mīļāko jogurtu ? Kamerons jautā. Man ļoti gribas ēst.

"Protams, viņ� nedrīkst apēst manu mīļāko jogurtu. Tā ir pēdējā kārbiņa. Rīt es gribēju to ņemt līdzi uz darbu, un viņ� to zina. Darbā es varu dabūt citu jogurtu, ta�u tas man tik ļoti negar�o. Bet vai zināt? Ja es teik�u "nē", viņ� sāks �īkstēt. Tas ir skaidrs. Un man nav noskaņojuma to klausīties. Man patie�ām to negribas."

�ādā situācijā es atļautu bērnam apēst kāroto jogurtu. Ja gadiem ilgi esat dzirdēju�i tie�i pretējo, varu iedomāties, ko jūs tagad domājat. Vai tas nepārkāpj visus bērnu audzinā�a�nas likumus? Ikviens ta�u zina, ka bērni ievēro noteikumus tikai tad, ja to konsekventi dara arī vecāki. Vai Kamerona mamma pati neapdraud noteikumu, ka dēls nedrīkst apēst viņas mīļāko jogurtu? Vai likumi nav konsekventi jāievēro? Kamerona mamma nedrīkst atkāpties no likuma tikai tāpēc, ka nevēlas iesaistīties strīdā. Vai tas nozīmē, ka Kamerons tagad zina likums "Neēd mammas mīļāko jogurtu" vairs nav spēkā? Mana atbilde uz visiem jautājumiem ir �āda: "Ne glu�i."

Vecāki visu laiku dzird, cik svarīga ir konsekvence. Es nevaru to noliegt, tomēr uzskatu, ka konsekvence vairāk attiecas uz "nē" stiprumu, nevis uz visu likumu neierobe�otu varu. Nejau priek��statam, ka likumus nevar grozīt, ir jāpaliek nemainīgam, bet gan rīcībai. Ja pasakāt "nē" un patie�ām tā domājat, tad tas konsek�venti nozīmē "nē".

-� Zini ko, Kameron? �odien kā īpa�o gardumu tu vari apēst manu jogurtu.

-�� Velns parāvis, mammu. Vai ar tevi viss kārtībā? Tas ir tik dīvaini.

Ja vairumā gadījumu Kamerona mamma, pasakot "nē" un uz to arī pastāvot, patie�ām tā domā, tad �is viens likuma "pār�kāpums" nenodarīs nekādu ļaunumu. 99 % gadījumu arī turp�māk viņas "nē" nozīmēs "nē", un likums "Neēd mammas mīļāko jogurtu" būs spēkā atkal nākamajā reizē.

-� Mammu, vai es drīkstu apēst tavu mīļāko jogurtu?

-� Nē, Kameron. Tu ta�u zini, ka es negribu, lai tu to apēstu.

-�� Bet pagāju�ajā reizē tu atļāvi!

-�� Tā bija tikai viena reize, lai tu varētu pana�koties. Nē, es negribu, ka tu apēd manu mīļāko jogurtu.

-�� Lūdzu, mammu!

-� Nē, Kameron.

Un, ja Kamerona mamma pateiks "nē" tāpat kā iepriek��ējās reizēs, kad tas ir nozīmējis stingru "nē", nebūs nekādu problēmu.

-�� Es tomēr nesaprotu, kāpēc es nevaru apēst to jogurtu.

Tomēr �ajā brīdī, lai arī kurnēdams, Kamerons aiziet uz

savu istabu.

SAĶER�ANĀS AR "VIEGLO" BĒRNU

�

Par laimi, da�i bērni vecāku atteikumu uztver vieglāk, un līdz ar to arī vecākiem nav grūti saglabāt konsekvenci. Lūk, Līannas saruna ar mammu.

-� Nē, Līanna, vienpadsmit vakarā ir pats vēlākais, kad tev jābūt mājās, pēc pusnakts jau ir par vēlu.

-��� Bet, mammu, filma, uz kuru mēs iesim, nebeigsies agrāk par pusdivpadsmitiem. Un mājās es varē�u būt ne agrāk kā pēc divpadsmitiem, jo tikai tad Roksanas mamma varēs mani atvest. Es neesmu vainīga, ka filma beidzas tik vēlu.

-�� Nē. Piedod, Līanna. Mana atbilde ir "nē".

Līanna vēl kādu brīdi pastrīdas, norisinās pāris minū�u ilga vārdu rpmaiņa, tomēr mamma paliek nelokāma.

-�� Nē, Līanna. Pusnakts ir par vēlu.

Tā kā mamma ir pateikusi konsekventu un stingru "nē", Līanna saprot, ka neko nepanāks. Viņa pārtrauc strīdu un dodas uz savu istabu, murminot pie sevis: "Mamma man nekad neļauj darīt to, ko es vēlos. Tas ir tik stulbi. Citiem bērniem gan tā nav. Kāpēc gan man ir tāda mamma?"

Līanna piezvana savai draudzenei un ielogojas da�ādos sociālajos tīklos, lai turpinātu gausties par savu no�ēlojamo dzīvi. Viņa cer saņemt līdzjūtību.

-�� Lai kā man negribētos atzīt, Līanna, raksta viņas drau�dzene Zanīna, bet es esmu laimīga, ka man ir mana mamma.

1 Tev gan ir traki. Es dro�i vien sajuktu prātā.

-�� Es jau jūku prātā.

Tomēr pamazām Līannas dusmas pierimst. Viņa samieri�nās ar neizdevu�os mēģinājumu panākt savu, tiek tam pāri un vairs par to nerunā. Mammas "nē" ir palicis spēkā.

No Līannas mammas viedokļa raugoties, varētu sacīt, ka ar viņas meitu patie�ām bija viegli sarunāties.

-��� Tā ir taisnība. Reizēm viņa strīdas, ta�u, ja esmu pieņē�musi stingru nostāju, Līanna parasti nerada lielas problēmas.

Tā tie�ām nav liela problēma. Vairumā gadījumu, ja stingri pastāvēsiet uz savu "nē", viss notiks tie�i tā.

SAĶER�ANĀS AR "GRŪTO" BĒRNU

*

Tagad es �o stāstu nedaudz pamainī�u, lai parādītu, kā rīkotos citāda rakstura bērns. Pieņemsim, ka ar Līannu nemaz nav tik viegli. Teiksim, ka viņai ir pavisam citāds raksturiņ� ievērojami at�ķirīgs no pirmā Līannas varianta. �ī meitene ir īsts dinamīts: viņa vienmēr iesaistās visos konfliktos un bie�i vien ignorē vai pat pārkāpj likumus. Ar Līannu tik tie�ām ir grūti tikt galā. Viņa pretojas it visam, ko vecāki vēlas, un viņa nesamierinās ar vecāku "nē" ne tuvu tik mierīgi kā pirmajā piemērā minētā meitene.

Piecpadsmitgadīgā Līanna grib pagarināt "komandant�stundas " laiku ne tikai �ovakar, kad ies uz kino, bet arī visās turpmākajās reizēs. Meitene vēlas, lai katru piektdienas un sestdienas vakaru viņa varētu nākt mājās ap pusnakti. Līan�nas mammai tas ne�ķiet pieņemami. Līannas mamma nekādā gadījumā nevēlas, lai viņas meita regulāri pārrastos mājās pēc vienpadsmitiem vakarā. Viņa uzskata, ka tik vēla atra�anās ārpus mājas var ievilināt Līannu nepatik�anās.

-�� Mammu.

-�� Kas ir?

-�� Es gribētu mainīt savu "komandantstundas" laiku nedē�ļas nogalēm uz pusnakti. Vienpadsmit vakarā galīgi nekam neder. Es vienmēr palai�u garām visu jautrību. Man ir jāmaina noteiktais laiks.

�ajā pa�ā nedēlā, kad Līanna uzsāka kampaņu par "komandantstundas " nomaiņu, viņa arī nolēma nokrāsot matu �ķipsnas sarkanā krāsā. Mamma uzskatīja, ka tas izskatīsies smieklīgi un Līanna kļūs mazāk pievilcīga, turklāt skolā uz viņu skatīsies kā uz savādnieci vēl vairāk nekā �obrīd. īsāk sakot, Līannas mamma negribēja, ka meita krāso sarkanas matu �ķipsnas.

Tie�i �eit slēpjas galvenā problēma: ja jums ir bērns, ar kuru nav viegli tikt galā, jūs esat spiests gandrīz katru dienu meklēt izeju no sare�ģītām situācijām. Ja jums ir pusaudzis, kur� nepār�traukti pārkāpj robe�as, nemitīgi strīdas un katrā konfliktā ieliek milzīgu enerģiju un neatlaidību, jūs vienkār�i nespējat katru strīdu novest līdz galam. Jums nav tik daudz spēka un enerģijas.

Visticamāk, jūs pārāk bie�i nogursiet un būsiet spiests piekāpties. Jūs pārāk bie�i "uzsprāgsiet", un tas var beigties ļoti bēdīgi. Vēl sliktāk nemitīgie strīdi sabojās jūsu attiecības ar bērnu. Pusau�d�a gadi kļūs par nebeidzamu kaujas lauku, un tā rezultātā starp jums un jūsu bērnu var rasties milzīga plaisa. Tas nebūtu labi ne jums, ne pusaudzim.

Līanna nodomās: "Es ienīstu savu mammu. Cik labi būtu, ja kaut pāris reizes viņa pret mani izturētos labi. Ta�u mēs visu laiku plē�amies."

Un Līannas mamma klusībā sev atzīsies: "Kad atgrie�os mājās un tur ir Līanna, es vienmēr uztraucos. Kas mani atkal sagaida'? Man nekad nav patīkami būt kopā ar viņu, jo vienmēr atrodas kāds iemesls strīdam. Vienmēr kaut kas uzrodas. Jūs nevarat iedomāties, cik tas ir nomāco�i."

Es vēlētos aprunāties ar vecākiem, kuri nonāku�i līdzīgā situ�ācijā.

-�� Ko darīt ar Līannas "komandantstundu"? Vai uzskatāt, ka varētu atļaut viņai nākt mājās vēlāk nedēļas nogalēs?

-�� Nē, pilnīgi izslēgts. Es viņai neuzticos. Jūs nevarat ne iedomāties, kā es uztraucos, kad viņas nav mājās. Pat pulksten vienpadsmit vakarā ir pārāk vēls.

-�� Vai jūs gribētu, lai viņa nokrāso sarkanas matu �ķipsnas?

-�� Nē, tad viņa izskatīsies pēc hipiju klaidoņa.

- Vai tie�ām domājat, ka tā varētu būt nopietna problēma, V ja viņa nokrāsos sarkanas matu �ķipsnas ?

-��� Tā nebūtu milzīga problēma, tomēr nē viņa izskatītos pārāk dīvaini, un tie�i to viņa vēlas. Vienaud�i no viņas novēr�sīsies vēl vairāk nekā �obrīd.

Visu pusaud�u ne tikai nesavaldīgo vecākiem reiz nākas izvēlēties starp to, kas ir svarīgs, un to, kas ir patie�ām svarīgs. Labs, praksē pierādīts likums nosaka, ka pastāv divas pusaud�iem aktuālo tematu kategorijas:

1)� temati, kuri uztrauc vecākus;

2)� temati, kuri ļoti uztrauc vecākus.

Pajautājiet sev: "Vai �is "nē" patie�ām ir tik svarīgs, ka esmu gatavs ieguldīt milzīgas pūles un izniekot savu laiku, lai tikai to saglabātu, ņemot vērā, ka ir vēl daudzi citi "nē", par kuru ievēro�anu man jācīnās? Vai tas ir tik būtiski, lai es to noteiktu par galveno prioritāti?" Ja atbilde ir "jā", tad jums jāiztur līdz galam. Ja neesat pārliecināts, pārdomājiet, vai konkrētais temats ir strīda vērts.

Lūk, da�i gadījumi, kad vecāki uzskata atteikumu par pilnībā negrozāmu lēmumu.

-�� Vai Deivs [meitas draugs] pēc stundām var atnākt pie manis? [Pusaud�i būs mājās divi vien, un mamma ir pārlieci�nāta, ka viņi nodarbosies ar seksu ko viņi, protams, arī darīs.]

-�� Vai es varu nopirkt �o nazi ? [Pagāju�ajā gadā �im zēnam bija lielas nepatik�anas, jo viņ� bija paņēmis līdzi uz skolu palielu nazi.]

-�� Vai es varu aizbraukt pie Erīnas ? Elisas brālis mani aiz�vedīs. [Tas ir jaunietis, par kuru pagāju�ajā nedēlā meita stās�tīja, ka viņam ir problēmas ar alkohola lieto�anu.]

Un da�i gadījumi, kad atbilde "nē" nav ārkārtīgi būtiska.

-�� Vai es varu nokrāsot matu �ķipsnas sarkanā krāsā?

-�� Vai es varu iznomāt filmu "Zombiju nāves balle"?

-�� Vai es turpmāk varu darbadienās iet gulēt pusstundu vēlāk ?

Tātad ja jūsu "nē" ir negrozāms, jums ir jābūt gatavam iztu�rēt līdz galam. Un, ja esat noteicis da�us ārkārtīgi svarīgus "nē", raugieties, lai nebūtu pārāk daudz citu "nē".

PĒDĒJĀ BRĪDĪ ZAUDĒTA UZVARA

Kad sakāt "nē" savam pusaudzim, ir ļoti būtiski atcerēties, ka jūs komunicējat ar viņa mazo Es. Un mazajam Es visiem mazajiem Es piemīt tendence neatkāpties, ja viņ� nespēj panākt savu (lai kādas sekas arī viņu gaidītu). Un viņ� ne tikai neatkāp�jas, bet arī izmanto visefektīvākās metodes, lai vienmēr ievilktu jūs atpakaļ strīdā, pat ja esat veiksmīgi centies atkāpties. Laika gaitā pusaudzis, vairakkārt mēģinot un kļudoties, jau ir atklājis, uz kurām jūsu podziņām jāspie�, lai panāktu savu.

Emma un viņas mamma iepērkas tirdzniecības centrā. Kādā modernā, bet dārgā apģērbu veikalā Emma ierauga zie�mas jaku, kas viņai ļoti patīk. Ta�u tā ir pārāk dārga. Pilnīgi izslēgts, ka Emmas mamma ļautu meitai pirkt �o jaku. Tomēr Emma ir burtiski iemīlējusies dārgajā apģērba gabalā visas viņas domas riņķo tikai ap to, kā iegūt �o jaku. Un meitene sāk dedzīgi strīdēties, izmantojot gan lūg�anos, gan visādas viltības, kādas vien spēj izdomāt. Diem�ēl veltīgi. Kad Emma un viņas mamma jau labu laika sprīdi ir strīdēju�ās, mamma stingri noaka:

-� Nē, Emma. Piedod. Es zinu, ka tev �ī jaka ļoti patīk, ta�u tu to nevari dabūt. Tā ir pārāk dārga.

Mamma to pasaka Emmai labi pazīstamajā tonī. No piere�dzes meitene jau zina, ko tas nozīmē, lai cik ilgi Emma lūgtos, mamma nepiekāpsies. �ajā brīdī tās patie�ām ir sarunas bei�gas. Nekas, ko vēl Emma varētu pateikt, nespētu mainīt mam�mas lēmumu. Zaudējusi cerības iegūt kāroto jaku un dusmīga uz mammu, Emma savā visasākajā tonī saka:

-� Aizmirsti par to. Tālāk vari iepirkties viena pati [mamma bija vēl ieplānojusi aiziet uz audumu veikalu]. Es bū�u kafej�nīcā. Vari atnākt man pakaļ, kad būsi beigusi. Es nekad nevaru dabūt to, ko vēlos, vai ne? Nekad!

Emma pagrie� mammai muguru, lai dotos uz netālo kafejk nīcu.

Varu teikt, ka �obrīd Emmas mamma nepārprotami ir guvusi lielisku uzvaru. Tā kā atkāp�anās ir pats pēdējais, ko mazais Es jebkad gribētu darīt, Emmas aizie�ana ir vislabākais pierādījums tam, ka viņas mamma ir viena no stingrākajiem vecākiem. Audzi�nā�anas Olimpiskajās spēlēs Emmas mamma noteikti saņemtu zelta medaļu. Lieliska uzvara. Bet, kā jau mēs zinām, mazie Es tik viegli nenomierinās.

Emma, dodoties prom, vēl pēdējo reizi mēģina iesaistīt mammu cīņā un nomurmina:

-� Maita.

Gadījumos, kad bērns pasaka kaut ko tādu, kas, jūsuprāt, nedrīkst palikt bez ievērības, galvenais ir ievērot likumu nogai�dīt līdz vēlākam, mierīgākam brīdim. Ja Emmas mamma uztrau�cas par meitas rupjību un vēlas ar to tikt galā, kaut kad vēlāk viņa var pateikt: "Es dzirdēju, ko tu veikalā teici, un es nevēlos, ka tu ar mani jebkad vēl tā runātu." Tas ir daudz labāk, nekā censties atrisināt �o strīdu momentāni; tādi centieni tikai sabo�jās panākto uzvaru.

Emmas mamma negrib ignorēt meitas rupjību, tāpēc viņa saka Emmai:

-�� Ko tu teici ?

Un, lai gan Emma jau gatavojās doties prom, izdzirdējusi mammas vārdus, viņa pagrie�as pret mammu un, tāpat mur�minot, atbild:

-�� Es neko neteicu.

Bet viņas iek�ējais mazais Es priekā gavilē! Emmas mamma ir sadusmota.

-�� Nerunā ar mani tādiem vārdiem!

Ta�u tagad, kad situācijā jau ir iesaistījies Emmas mazais Es, viņa atbild:

-�� Es runā�u tā, kā gribē�u. Ja tu gadījumā neesi pamanī�jusi, mēs dzīvojam brīvā valstī.

Un Emmas mamma apjūk. Pusaudze ir guvusi virsroku, bet mamma ierauta vēl dziļāk strīdā.

-� Nē, vismaz kamēr tu dzīvo mūsu mājā un atrodies mūsu apgādībā, tu uzvedīsies un runāsi tā, kā mēs gribēsim.

Protams, Emmai, tāpat kā vairumam pusaud�u, jau ir gatava atbilde uz �ādu ultimātu.

-�� Labi. Tad es zvanī�u Kendrai. Viņas mamma teica, ka es drīkstu dzīvot pie viņiem. Līdz tam laikam, kad nonāksim mājās, viņa varētu atbraukt man pakaļ. Ā, starp citu, vai tev nav nekas pretī, ja es rīt atbrauktu pēc savām mantām ?

Kā jau teicu, pusaud�iem uz visu ir gatava atbilde. Es uzskatu (un no tā neatkāpjos), ja, pasakot "nē", jūsu mērķis ir ierobe��ot strīdu un pretimrunā�anu konkrētajā brīdī un arī turpmāk, pareizā rīcība ir pēc iespējas ātrāk pārtraukt strīdu. Turklāt �āda rīcība nelīdzinās agrāko laiku metodēm, kas saistītas ar bailēm un stingriem sodiem.

Prasme laikus atkāpties, manuprāt, ir viena no vērtīgākajām pusaud�u audzinā�anā. Tiesa, �ī prasme ir apzināti jāapgūst, jo tā neatbilst mūsu dabiskajam instinktam atbildēt uz katru rup�jību, kura brēc pēc reakcijas. (Atbildē�ana uz ikvienu netaktisku repliku, protams, būtu kļūda.) Par laimi, atkāp�anās prasmi ir viegli iemācīties, jo tā ir efektīva. Un tā atbilst mūsu priek�sta�tam par pieaugu�a cilvēka rīcību daudz lielākā mērā nekā ierastā izturē�anās.

-�� Neuzdro�inies runāt ar mani tādā tonī!

-�� Runā�u, kā gribē�u!

-� Nē, tu nerunāsi!

-�� Runā�u gan!

-� Nē, nerunāsi vis!

-� Runā�u!

-� Nu jau tu pārkāp visas robe�as.

-� Nē, tu pārkāp visas robe�as.

Parasti �ādai sarunai seko draudi par sodu, kur� tiks īstenots vai varētu tikt īstenots. Jebkurā gadījumā vecāki pēc tam jūtas tā, it kā būtu zaudēju�i kontroli. Viņi ir neapmierināti ar savu izturē�anos un pa�i ar sevi, jo atkal ir biju�i ierauti nepatīkamajā riņķa dancī.

Saprotu, mans ieteikums varētu izraisīt jautājumu: "Ja vecāki momentāni nereaģēs uz pusaud�a rupjību, vai pusaudzis neuz�skatīs, ka ir ticis cauri sveikā?" Varu jums atbildēt pavisam dro�i: "Nekādā gadījumā!" Nepiecie�ami pierādījumi? Pamēģiniet �o metodi un pavērojiet, cik ļoti pusaudzim nepatīk, ja vara ir vecāku rokās.

-�� Mammu, tu manī neklausies! Tev ir jāuzklausa mani!

Pusaudzis ir izmisis. Viņ� jūs vajās, mēģinot piespiest atbil�dēt. Ja neatbildēsiet, ziņa, kuru viņ� uztvers, būs tie�i tāda, kādu jūs vēlaties viņam nodot: "Ja vēlies pret mani izturēties nepie�ņemami un nepieklājīgi, vienīgais, ko tu ikreiz panāksi, būs tas, ka es acumirklī novērsī�os no tevis. Es neiesaistī�os tavā dzīvē, iekams tu atkal sāksi uzvesties pieklājīgi." Tie�i to jūs vēlaties pateikt pusaudzim.

Ja kāds būtu pierakstījis simtiem visbriesmīgāko strīdu starp pusaud�iem un vecākiem, es esmu pārliecināts, ka mēs redzētu, lūk, ko: būtu bijis iespējams izvairīties no visiem nepatīkamajiem strīdiem, ja vien vecāki būtu tos pārtrauku�i daudz agrāk� un nekad nebūtu pie tiem atgriezu�ies. Tātad ja reiz esat pateicis stingru "nē", itin viss, ko teiksiet pēc tam, nāks jums par sliktu. Tāpēc atgādinā�u vēlreiz: prasme laikus atkāpties ir ļoti būtiska un ļoti efektīva, to var viegli apgūt un lieliski nostiprināt.

KĀ TIKT GALĀ AR PRETIMRUNĀ�ANU

Zinu, ka daudzus vecākus neapmierina mans padoms par lai�cīgu atkāp�anos strīdā ar pusaudzi. Lai arī par kādu tēmu būtu aizsācies strīds, lielākajai daļai vecāku ir ļoti grūti to pārdzīvot: pusaudzis runā pretī, bet viņiem saskaņā ar manu padomu vienkār�i jāatkāpjas! Vecāki ir dusmīgi, jo nedrīkst pusaudzim "lasīt morāli", nedrīkst viņu sodīt vai darīt jebko citu, kas liktu bērnam saprast, cik nepieņemama ir pretimrunā�ana. Vecākus neapmierina doma, ka neko nevajag teikt. Viņi uzskata, ka pretim�runā�ana ir nepieklājīga un ka tādu necieņas izrādī�anu nedrīkst atstāt bez ievērības. Vairums vecāku domā, ka viņiem noteikti vajadzētu reaģēt situācijās, kad pusaudzis nekaunīgi runā pretī, jo tikai tā bērns sapratīs, ka viņa rīcība ir nepieņemama. Vecāki vienkār�i nespēj ignorēt necieņas izrādī�anu.

Pie Marisas mammas ir ieradies ciemiņ�.

-�� Kas jūs esat ?

-�� Vai jūs pati nevarat uzminēt ?

-��� Nu� jūs izskatāties pēc Tēvo�a Sema� Kāpēc jums mugurā ir Tēvo�a Sema kostīms ?

-� Tāpēc, ka es esmu Tēvocis Sems. Es esmu Amerikas Savie�notās Valstis. Un �eit es esmu tāpēc, ka jūsu meita pret jums izturas nepieklājīgi.

-� Jā, es zinu. Es ar to nelepojos.

-� Es �eit esmu ne tikai tādēļ, ka viņa pret jums izturas necie�nīgi, bet arī jūsu dēļ, jo jūs viņai to atļaujat. Tā rīkojoties, jūs

sn I "

apdraudat ASV pamatus. Valsts un sabiedrības labad jums ir pienākums panākt, ka �is bērns labojas.

-� Es zinu. Es zinu. Marisas mamma izplūst asarās. Bet ko es varu darīt ?

-� Jūs nedrīkstat piekāpties savai meitai. Jūs nedrīkstat ļaut viņai izturēties pret jums nepieklājīgi un nelikties par to ne zinis.

To pateicis, Tēvocis Sems pazūd.

Izklausās dīvaini, vai ne? Jā, jums ir pienākums izaudzināt savu bērnu par kārtīgu cilvēku, ta�u� jūs to jau darāt! Laba un godīga bērna izaudzinā�ana ir process.

Mans padoms saistībā ar pretimrunā�anu ir pavisam vien�kār�s, turklāt tas pilnīgi noteikti ir labāks par atgrie�anos pie vecajām sodī�anas metodēm. Tātad, ja jūsu bērns runā pretī, jums ir divas iespējas atbildēt nekavējoties vai arī neatbildēt vispār. Es ieteiktu neatbildēt.

Diem�ēl lielākā daļa vecāku ikdienā izmanto vienu no divām populārākajām audzinā�anas metodēm, kuras abas ir nesekmīgas. Viena metode ir atbildēt uz pretimrunā�anu un norādīt, ka runāt pretī ir nepieņemami.

-�� Lusinda, vai tu, lūdzu, varētu noslaucīt virtuves galdu?

-�� Atvaino, es neesmu tava kalpone. Kāpēc Endrū nevar to izdarīt ? Kāpēc tu vienmēr liec tīrīt virtuvi man, nevis viņam ? Tāpēc, ka es esmu meitene, vai ne? Tas nav godīgi!

-�� Lusinda, nerunā ar mani tādā manierē!

%

Lusindas mamma aizrāda meitai par pretimrunā�anu. Pro�blēma ir tā, ka �ie konkrētie mammas vārdi, visticamāk, izprovo�cēs turpmāku pretimrunā�anu.

-�� Kādā manierē? Tu pati ar mani tā runā!

�ie savstarpējie apvainojumi var turpināties ļoti, ļoti ilgi, proti, kamēr vien Lusindas mamma koncentrēs uzmanību uz meitas pretimrunā�anu.

-�� Tu man skaties, Lusinda!

-�� Bet tu ar mani tā runā visu laiku!

-�� Tu mani dzirdēji, Lusinda!

-�� Labāk paklausies pati uz sevi.

Otra neveiksmīgā metode, kuru vecāki mēdz izmantot, lai "apkarotu" pusaud�u tieksmi runāt pretī, ir uzmanības pievēr��ana sarunas saturam.

-�� Lusinda, vai tu, lūdzu, varētu noslaucīt virtuves galdu ?

-�� Atvaino, es neesmu tava kalpone. Kāpēc Endrū nevar to izdarīt? Kāpēc tu vienmēr liec tīrīt virtuvi man, nevis viņam ? Tāpēc, ka es esmu meitene, vai ne? Tas nav godīgi!

-�� Tu ta�u loti labi zini, ka tas nav tiesa. Es arī Endrū lieku strādāt virtuvē.

-�� Jā, kā tad! Vienīgais, ko tu liec viņam darīt, ir skaldīt malku.

Jūs sapratāt manu domu. �āda saruna var turpināties bezga�līgi kamēr vien Lusindas mamma gribēs ar savu meitu apspriest dzimumu lomu stereotipus un mājsaimniecības darbus.

-�� Tas ir smieklīgi, Lusinda! Tam nav nekāda sakara ar�to, ka esi meitene. Tev vienkār�i nepatīk man palīdzēt mājas darbos.

-�� Tev nav taisnība. Paskaties uz sevi! Ko tu pati dari ? Tad arī redzēsi!

Un tā tālāk�

Jo aktīvāk reaģēsiet uz pretimrunā�anu, jo vērienīgāka tā kļūs. Vienkār�a sakarība. Tā vietā es iesaku citādu risinājumu.

-�� Lusinda, vai tu, lūdzu, varētu noslaucīt virtuves galdu ?

-� Atvaino, es neesmu tava kalpone. Kāpēc Endrū nevar to izdarīt? Kāpēc tu vienmēr liec tīrīt virtuvi man, nevis viņam? Tāpēc, ka es esmu meitene, vai ne? Tas nav godīgi!

-�� Lusinda, vai tu, lūdzu, varētu noslaucīt virtuves galdu ?

Nereaģējiet uz pretimrunā�anu nekādā veidā! Kā redzējāt minētajos piemēros, lai kuru no populārajām metodēm izvēlē�tos Lusindas mamma, neviena no tām nespēja apturēt Lusindas vārdu plūdus. Ta�u, ja mamma nevis reaģē uz meitas pretimru�nā�anu, bet gan vienkār�i atkārto savu lūgumu, Lusindai atliek tikai divas iespējas: pakļauties vai arī nepakļauties. Toties pre�timrunā�ana ir pārtraukta, jo tai vairs nav iemesla. Ja Lusindas mamma arī turpmāk nekādi nereaģēs uz meitas pretimrunā�anu, Lusinda dro�i vien kādu laiku vēl turpinās to darīt, tomēr ar laiku �ī tieksme mazināsies. Lusinda zinās, ka pretimrunā�anai nav nekādas jēgas, jo mamma uz to neatbild.

"Es ienīstu savu mammu. Kad mēģinu kaut ko iestāstīt, viņa nekad manī neklausās. Tas nav godīgi. Es pat nevaru parunāties ar viņu. Piemēram, vakar, kad mēģināju mammai pierādīt, ka viņa rīkojās nepareizi, neļaudama man palikt pie Kesijas pa nakti nedēļas nogalē, kamēr vecāki nebūs mājās. Tas ir tas pats, kas runāt ar sienu. Ko tas nozīmē?"

CĪŅA AR NEPIEKLĀJĪBU

Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa vecāku tagad domā: "Bet es nespēju ignorēt nepieklājību, kas izpau�as kā pretimrunā�ana! To nevar tā vienkār�i atstāt bez ievērības. Vai varbūt var?" Es atbildu: "Jā, var."

Padomājiet par �ādām iespējām! Varbūt pretimrunā�ana tomēr nenozīmē to, ka arī pret citiem pieaugu�ajiem jūsu bērns izturas tikpat nepieklājīgi? Varbūt tas, ka pusaudzis �obrīd izturas nepie�ņemami, nemaz neapliecina, ka viņ� tāpat uzvedīsies, arī būdams pieaudzis? Un varbūt arī bez jūsu audzinā�anas metodēm pusau�dzis iemācīsies, ka nepieklājība ir nepieņemama?

Iespējams, jūsu pusaudzis patiesībā domā, ka runā�ana pretī ir slikta, bet ne tik ļoti slikta. Iespējams, mājās viņ� izturas nepie�klājīgi vienkār�i tāpēc, ka zina: jūs viņu nesāpināsiet un neizmetīsiet no mājām. Hmm� Vai jums nebūtu vieglāk paciest pretim�runā�anu, ja jūs zinātu, ka visi �ie pieņēmumi ir patiesi? Pajautāsim pusaud�iem, ko viņi pa�i par to domā!

-��� D�erom, vai tu pret saviem vecākiem da�kārt izturies nepieklājīgi ?

-�� Jā.

-�� Vai �āda izturē�anās, tavuprāt, ir slikta ?

-� Jā. Uzskatu, ka bērni nedrīkst izturēties nepieklājīgi pret vecākiem.

-�� Tad kāpēc tu pats tā dari ?

-�� Es nezinu� Viņi mani kaitina.

-�� Vai tu pēc tam to no�ēlo ?

-�� Mazliet. Varbūt. Nē, ne glu�i.

-�� Tev nav neērti, ka esi bijis nepieklājīgs ?

-�� Nu, reizēm viņi izturas kā īsti stulbeņi.

-� Vai tu gribētu izturēties pieklājīgāk, ja spētu sevi kontrolēt ?

-�� Dro�i vien. Es nezinu. Tas ir, es zinu, ka tā nevajadzētu darīt. Ta�u es nesaprotu, kas tur slikts, it īpa�i tad, ja viņi izturas stulbi. Un, ticiet man, tā arī ir. Es ta�u pasaku tikai da�us vārdus. Kas tur briesmīgs ?

-�� Vai, kopumā ņemot, tu domā, ka viņi ir labi vecāki?

-�� Jā. Bet, kā jau teicu, reizēm viņi rīkojas stulbi.

-�� Vai tu uzskati, ka runāt pretī vecākiem ir slikti ?

-� Nē. Ne glu�i. Tikai mazliet. Kā jau teicu, tie ta�u ir tikai vārdi.

-�� Vai tu cieni savus vecākus ?

-� Jā. Viņi vienmēr ir rūpēju�ies par mani. Es zinu, ka viņi mani mīl. Viņi cen�as pēc labākās sirdsapziņas, kaut arī viņiem ir bijis jāsamierinās ar daudzām cūcībām. Es to zinu. Jā, es viņus cienu.

-�� Tad kāpēc tu runā pretī vecākiem ?

-�� Es tā daru, kad esmu dusmīgs. Es zinu, ka nekas slikts ar mani nenotiks.

-��� Vai tu domā, ka runāsi viņiem pretī arī tad, kad būsi pieaudzis ?

-Nē.

-�� Kāpēc nē?

-�� Tāpēc, ka tad tā būtu pieaugu�a cilvēka necieņa pret vecā�kiem. Ja esi bērns, tas ir citādāk.

-�� Kāpēc citādāk ?

-�� Tāpēc, ka esi bērns.

-� Ja vecāki tevi pērtu par katru pretimrunā�anas reizi, vai tu runātu pretī?

-� Nē. Dro�i vien ne. Ta�u viņi tā nedrīkst rīkoties. Tā būtu varmācība pret bērnu.

-� Kā tu domā, kas ir sliktāk ja bērns runā pretī vecākiem vai ja vecāki ieplaukā bērnu ?

Ja vecāki iepļaukā bērnu. Tas ir daudz sliktāk. Pretimru�nā�ana ir tikai vārdi. Iepļaukā�ana ir vardarbība pret bērnu.

Vai mēs audzinām nepieklājīgu briesmoņu paaudzi? Nē.

Vai pusaud�i uzskata, ka pretimrunā�ana ir slikta? Jā.

Vai viņi domā, ka pretimrunā�ana ir ļoti slikta? Nē.

Kāpēc pusaud�i runā pretī? Pirmkārt, viņi neuzskata, ka tā ir ļoti slikta rīcība. Otrkārt, viņi zina, ka tam nebūs nekādu nepa�tīkamu seku.

Vai mēs gribētu atgriezties pie vecajām audzinā�anas metodēm ar stingriem sodiem, lai izskaustu pretimrunā�anu? Es negribētu. Un domāju, ka jūs arī ne.

KAD IR PIEĻAUJAMS DUBULTSTANDARTS

Tagad es pastāstī�u jums, kāda attieksme pret nepieklājīgu uzvedību, manuprāt, varētu būt noderīga mūsdienu pusaud�u audzinā�anā. Tas ir kaut kas līdzīgs dubultstandartam. Doma ir pavisam vienkār�a. Vecākiem vajadzētu noteikt divus da�ā�dus pieklājīgas uzvedības standartus: viens no tiem, saudzīgais standarts, tiktu izmantots tikai mājās un ģimenes lokā, bet otrs, daudz stingrāks standarts, tad, kad pusaudzis atrodas sabied�rībā vai kopā ar citiem cilvēkiem, kuri nav ģimenes locekļi. Tādē�jādi jūs parādītu, ka atsevi�ķas uzvedības izpausmes ir pieļau�jamas, ja tās izpau�as nosacīti privātos apstākļos tikai ģimenes locekļu klātbūtnē. Lūk, da�i piemēri, kas ilustrē pārmaiņus pie�ņemamas un nepieņemamas uzvedības paraugus.

Kelsija ar tēti brauc ma�īnā.

-�� Ko tu domā par skolu �ajā mācību gadā ? tētis jautā.

-�� Kas par debilu jautājumu! Bet kā tu domā ? Tā ir tikpat stulba kā vienmēr.

Ģimene ciemojas pie Kelsijas tantes.

-� Kelsija! Mīlā, kā tev �ogad patīk skola? viņas tante jautā.

-�� Kā gan man tur varētu patikt ? Un kā jūs domājat ? Tā ir stulba.

D�eisons ar tēti sarunājas virtuvē.

-�� Tēt, vai vari man iedot piecus dolārus ? Es gribu nopirkt konfektes labdarības tirdziņā skolā.

-�� Nē. Piedod, D�eison.

-�� Tu esi skopulis. Tā ta�u ir labdarība.

-�� Nē, tu vari paņemt pats savu naudu, ja vēlies.

-�� Tu esi stulbenis.

D�eisons ar tēti stāv pie kases lielveikalā.

-�� Tēt, vai vari man iedot piecus dolārus ? Es gribu nopirkt konfektes labdarības tirdziņā skolā.

-�� Nē. Piedod, D�eison.

-�� Tu esi skopulis. Tā ta�u ir labdarība.

-�� Nē, tu vari paņemt pats savu naudu, ja vēlies.

-�� Tu esi stulbenis.

Ikviens, kas stāvēja rindā pie kases, varēja dzirdēt, ko D�ei�sons pateica savam tētim.

Melinda un viņas mamma divatā atrodas savas mājas vies�istabā.

-�� Melinda, vai tu nebūtu tik mīla un neatnestu man mine�rālūdeni no ledusskapja ?

-�� Kāpēc tu pati nevari ?

Ciemos ir ieradusies Anglijas karaliene, un viņai tiek pasniegta tēja.

-�� Jā, man loti gar�o tēja.

-�� Vai nevēlaties cukuru ? Melindas mamma jautā.

-�� Jā, paldies. Un es labprāt gribētu arī krējumu.

-�� Protams. Melinda, esi tik mīla, aizej, lūdzu, uz virtuvi, paņem vienu no tām mazajām kanniņām un ielej tajā saldo krējumu, lai karaliene varētu pieliet tējai.

-�� Kāpēc tu pati nevari to izdarīt ?

-�� Ak, kas par nejauku, mazu knēveli! piebilst Anglijas karaliene.

Pirmajā piemērā, protams, aprakstīta slikta uzvedība, bet, tā kā �ajā situācijā ir iesaistīti tikai ģimenes locekļi, tas nav nekas briesmīgs. Otrais piemērs jau ir ievērojami sliktāks, jo sabiedrībā

vai cilvēkos, kuri nav ģimenes locekļi, pusaudzim būtu jāuzvedas mazliet citādi. Kelsijas uzvedību atkarībā no situācijas var vērtēt da�ādi. Kas ir pieņemami vienā gadījumā, var būt pilnīgi nepie�ņemami citā. Un attiecīgi arī vecāku reakcijai ir jābūt at�ķirīgai.

Ja izaicino�o pretimrunā�anu piedzīvojat mājās vai �aurā ģimenes lokā, labāk būtu to ignorēt. Ja pusaud�a vārdi vai iztu�rē�anās ir jūs nopietni aizskārusi, vēlāk varat pateikt: "Kelsij, kad �odien tev jautāju par skolu, man nepatika, kā tu atbildēji. Man ir nepieņemami, ka tu ar mani tā runā." Tā būtu piemērota reakcija.

Ta�u gadījumos, kad uzvedība tiek vērtēta stingrāk, piemē�ram, sabiedrībā vai ciemiņu klātbūtnē, pusaudzim ir jāievēro citi standarti.

-�� Kelsija, tas, kā tu atbildēji tantei Vivjenai, bija nepieņe�mami. Viņa ta�u tikai gribēja būt pieklājīga. Tā tu vari runāt ar mums, bet ne ar citiem pieaugu�ajiem, it īpa�i ar vecāka gadagājuma cilvēkiem kā tava tante. Mēs to nepacietīsim . Mani neinteresē tavas nepieklājības iemesli, tev ir jālabojas.

-�� D�eison, �odien lielveikalā es jutos ļoti neērti. Tā tu vari runāt, kad esam divatā. Ta�u tu man liki justies neveikli visu �o cilvēku priek�ā. Tu tā nedrīksti runāt ar mani publiskā vietā.

-�� Melinda, nekad vairs neuzdro�inies tā izturēties, kad uz tasi tējas ir ieradusies Anglijas karaliene. Kad pie mums ir ciemiņi, tev jābūt pieklājīgai neatkarīgi no tā, vai tev tas patīk vai ne.

Izveidojiet divus da�ādus sliktās uzvedības standartus, un pus�audzis ātri vien izpratīs at�ķirību. Viņ� jutīs mazāku spiedienu izturēties pieklājīgi mājās kopā ar ģimeni, un tādējādi palielinā�sies varbūtība, ka ārpus ģimenes viņ� uzvedīsies pieklājīgāk. Pus�audzis sāks saprast, ka slikta uzvedība kļūst vēl sliktāka, ja tā izpau�as ārpus ģimenes dro�ības zonas. Iespējams, viņ� pats sev noteiks daudz stingrākus standartus.

Ko iesākt saistībā ar saudzīgo uzvedības standartu mājās? Galu galā tā ir vieta, kur parādās mazais Es un kur jums nav ne mazāko cerību uzvarēt �o kauju. Ja no pusaud�a tiek prasīts, lai viņ� uzvestos pieklājīgi tikai da�ās situācijās, viņam ir vieglāk samierināties. Visticamāk, dubultstandarti veicinās pusaud�a uzvedības uzlabo�anos, un beigu beigās visiem būs prieks par sasniegto rezultātu.

Protams, da�i vecāki jautās: "Vai tā nav vārdos neizteikta atļauja mājās uzvesties nepieklājīgi?" Jā, zināmā mērā tā arī ir.

-Ak tā? Tātad es mierīgi varu tā uzvesties, ja esam divi vien?

-�� Nē, tas nav pieņemami, ja tu pret mani izturies nepieklā�jīgi. Tomēr ir ļoti liela at�ķirība, vai mēs esam mājās vieni pa�i vai pie mums ir atnāku�i ciemiņi, vai arī mēs atrodamies sabiedriskā vietā. Tādā gadījumā tas ir nepieņemami. Tad tava uzvedība mani uztrauc daudz vairāk.

-��� Tātad, ja es slikti uzvedī�os, būdams divatā ar tevi, tu dusmosies mazāk nekā tad, ja mums apkārt būs citi cilvēki?

-Jā, tie�i tā.

Kā jau teicu, tas ir dubultstandarts. Tomēr es domāju, ka tas ir ļoti noderīgs.

t

V

ai atceraties situāciju, kuru aprakstīju iepriek�? Bie�i vien, kad atrodos mājās kopā ar savu mīļoto sievu un viņa man lūdz kādu pakalpojumu, mani pēk�ņi pārņem ārkārtīgi liels nogurums, kas laupa pilnīgi visus spēkus, es vienkār�i neesmu spējīgs izpil�dīt kaut vienu mīļotās sievas lūgumu. Turklāt manai mīļotajai sievai nepiemīt ne mazākās līdzjūtības vai izpratnes par to, ka mans nespēks ir medicīniski raksturojams stāvoklis, nevis brie�duma trūkums vai slinkums.

Ja palūgsiet pusaudzim izdarīt kaut ko tādu, ko viņ� nevē�las darīt, viņa reakcija vienmēr būs pārsteidzo�i līdzīga tai, kuru hupat aprakstīju. Tiesa, kā jau teicu, manā gadījumā nespējas iemesls ir medicīniska diagnoze, turpretī pusaud�a rīcību nosaka mazais Es�

Ikreiz, kad vecāki palūdz pusaudzim izdarīt jebko, kas prasa kaut nelielu fizisko piepūli, notiek brīnums un izrādās, ka viņ� pēk�ņi ir ļoti noguris.

-�� Medisona, vai tu, lūdzu, varētu izvest pastaigāties Raju ?

-�� Es esmu ļoti nogurusi.

-�� Pirms minūtes tu neizskatījies nogurusi.

-� Esmu gan. Es patie�ām nejūtos labi. Man liekas, ka esmu slima.

-�� Tu neesi slima.

-�� Vai tad tu esi ārsts? Es domāju, ka tu darbojies cilvēkresursu jomā.

-�� Medisona, nekļūsti nekaunīga!

Pusaud�i uzskata, ka vecāki vienmēr "piesienas", proti, izdomā kaut ko, kas viņiem būtu jādara, un katrā saskarsmes brīdī arī liek to darīt.

-�� Tā ir! Mamma to tik vien dara! Viņa pat paskatīties uz mani nevar bez piesie�anās!

Pusaud�i nesaskata ne mazāko sakarību starp atkārtotiem lūgumiem kaut ko izdarīt un neskaitāmajiem nepabeigtajiem darbiem, kurus iepriek� bija solīju�i paveikt.

-��� Es zinu, kāpēc tā ir. Tas ir par to reizi, kad es netī�ām nometu zemē pāris olas un tās saplīsa. Es teicu, ka visu satī�rī�u, bet mani iztraucēja telefona zvans. Un es pilnīgi aizmirsu par olām, bet mamma paslīdēja uz tām un bija �ausmīgi dus�mīga. Bet tā ta�u nenotiek visu laiku! Turklāt tā nav mana vaina, ka es aizmirsu par olām! Tā bija loti svarīga telefona saruna: Kendisa tikko bija iz�ķīrusies no D�onasa.

Pusaud�i vienmēr apgalvo, ka izpildīs to, ko viņiem lūdz. Tikai ne �obrīd� Turklāt viņi patie�ām domā, ka to izdarīs vēlāk un ka viņu solījums ir reāls.

-�� Jā, es iztīrī�u ledusskapi. Kāpēc tu uz mani tā skaties? Es to izdarī�u.

Pusaud�i apsola un svēti tic �im solījumam, jo domā, ka viņu Es precīzāk sakot, nākotnes Es to paveiks. Viņi mierīgu sirdi turpina solīt sava nākotnes Es vārdā, jo nākotnes Es vienmēr ir pieejams un gatavs izpildīt uzdevumu. Vienīgā problēma �eit un tagad atrodas pusaud�a �odienas Es.

Parunāsimies ar pusaud�a nākotnes Es!

-�� Vai tev nav iebildumu, ka Medisona vienmēr visu noveļ uz taviem pleciem un ka tev vienmēr viss jādara viņas vietā?

-�� Nē, man nav iebildumu. Es vienmēr ar lielāko prieku izdaru to, ko Medisona no manis grib. Tas nav grūti. Man nekas nav pret. Redziet, kad pienāk laiks izdarīt to, ko esmu

apsolījusi, man tas nav jādara, jo manā vietā to vienmēr izda�rīs mans nākotnes Es.

-�� Bet tā ta�u esi tu.

-�� Nē, es tā tikai vēl bū�u.

Atcerieties! Pusaud�iem ir alerģija pret visu, ieskaitot jūs un jūsu lūguma momentānu izpildī�anu.

-�� Es to nevaru izdarīt tagad! Tas nav godīgi! Bet, kā jau teicu, es to izdarī�u! Ko? Kāpēc tu vēl joprojām uz mani tā skaties? Kas ir? Es ta�u teicu, ka to izdarī�u!

Vairums pusaud�u domā, ka viņu vecāki ir muļķi. Un, ja ir runa par kārtību un laicīgu darbu izpildi, viņi uzskata, ka jūs esat traģisks un ārkārtējs piemērs, kas raksturo cilvēkus, kuri cie� no neirotiskās apsēstības traucējumiem (traģisks tādēļ, ka esat viņa vecāki).

-� Kad ieliku plauktā tīrās glāzes, mammai sākās nenormāla histērija par to, ka mazās glāzes ir iejauktas starp lielajām. Ak dievs! Mana mamma ir izkūkojusi prātu!

Turklāt pusaud�i ir ārkārtīgi sa�utu�i par viņiem izvirzīta�jām prasībām. Viņuprāt, vecāki vienkār�i nesaprot, ka pusaud�u dzīve ir �ausmīgi grūta, vecākiem nav ne mazākās nojausmas par neskaitāmajām prasībām, kuras izvirza skolotāji un sabiedriskā dzīve. Pusaud�i ir pārliecināti, ka mājas pienākumi to visu padara neizturamu.

-�� Tas ir tiesa: man patie�ām ir loti grūta dzīve! Uz mani tiek izdarīts pastāvīgs spiediens! Man tiek izvirzīts nenormāls daudzums prasību! Tāds stress! Kā viņiem var ienākt prātā vēl pieprasīt, lai es visu laiku pildītu arī mājas pienākumus?

-�� Bet tu ta�u vienīgi raksti draugiem īsziņas, skaties tele�vīziju un "YouTube" vēro video, kurā nofilmēta automa�īnas logā iesprūdusi govs galva.

-� Redziet, tie�i par to es ari runāju! Viņiem nav ne mazākās nojausmas, kas notiek manā dzīvē! Cik grūta un stresa pilna tā ir!

Es to visu stāstu tādēļ, lai jūs saprastu, ar ko jums ir darī�ana. Vairums pusaud�u lielāko daļu laika, ko pavada kopā ar jums, izturas kā mazais Es. Bet visi mazie Es ir vienādi: ja mazajam Es lūgsiet izdarīt kaut ko tādu, ko viņ� nevēlas darīt, ziniet tas ir daudz vairāk par to, ko mazais Es jebkad būs gatavs izdarīt.

KO DARĪT, JA PUSAUDZIS NEMAZ NEVĒLAS KAUT KO DARĪT

Vecākiem, kuriem nepiecie�ama papildu pārliecība, varu vēl�reiz atkārtot: diez vai eksistē kaut kas nomāco�āks par mēģinā�jumiem katru dienu panākt, lai pusaudzis izdarītu to, ko viņ� nemaz nevēlas darīt.

-�� Taņa, lūdzu, palīdzi man atnest no ma�īnas iepirkumu somas.

-�� Es nevaru.

-�� Kā to saprast "nevaru"?

-�� Nu vienkār�i nevaru. Man ir citas lietas darāmas.

-�� Neizskatās, ka tu kaut ko darītu.

-�� Es grasījos kaut ko darīt. Es apsolīju piezvanīt Kendrai.

-�� Tu vari man palīdzēt un piezvanīt pēc tam.

-� Nē, es apsolīju, ka piezvanī�u. Viņa jau tā būs dusmīga uz mani, ka nepiezvanīju tad, kad solīju.

-�� Taņa, man ir vajadzīga tava palīdzība. Tagad!

-�� Nekliedz uz mani! Visam ir jānotiek tie�i tad, kad tu to vēlies! Tu esi maita!

-�� Labāk piesargies, Taņa!

-�� Nē, tu pati piesargies!

�is piemers parāda ne tikai to, ka mazais Es bie�i vien neie�vēro lūgumus, bet arī to, ka vecāku lūgumiem sekojo�ā saruna var beigties ar pamatīgu strīdu. Pusaud�a sākotnējā atbilde uz jebkuru lūgumu, kas nesaskan ar viņa vēlmēm, vienmēr būs aktī�vāki vai pasīvāki iebildumi. Diem�ēl daudzi vecāki reaģē uz �iem iebildumiem, un tas nozīmē, ka viņi ap�auba vai kritizē pa�a iebil�duma pamatotību. Ta�u �āda rīcība visbie�āk noved strupceļā, jo jebkura reakcija uz pusaud�a atbildi izraisa nākamo atbildi. Un ar katru nākamo atbildi vieno�anās kļūst arvien mazāk iespējama.

-�� Taņa! Tas, ko es tev lūdzu, ta�u nav nekas grūts. Tu to izdarīsi piecās minūtēs.

-�� Bet tu man liksi nest vissmagākās somas! Tu vienmēr tā dari! Tu zini, ka man bija plau�u karsonis un es ļoti ātri nogurstu!

-�� Tas bija tre�ajā klasē.

-�� Es tāpat reizēm ļoti nogurstu. Es tev to neesmu stāstījusi, jo negribu, lai tu uztrauktos.

-�� Taņa, vai tu tie�ām domā, ka es noticē�u �īm blēņām ?

-�� Bet tā ir taisnība. Es nogurstu! Paklausies, kā es elpoju!

KĀ SAMAZINĀT PRETESTĪBU

Pastāv vēl kāda iespēja. �is padoms gan neizraisīs ideālu pa�klausību, tomēr vairumā gadījumu tas darbojas daudz labāk par citiem ieteikumiem un arī ievērojami samazina strīdu intensitāti. Likums ir pavisam vienkār�s: ja vēlaties, lai pusaudzis izdarītu to, ko negrib darīt, jums ir jābūt uzstājīgam. Jūs nedrīkstat atkāpties no sava sākotnējā lūguma un nekādā gadījumā nedrīkstat "pie�sieties" iemesliem, kurus pusaudzis piedāvās, lai nekas nebūtu jādara. Jums arī nevajadzētu pievērst uzmanību nepieklājīga�jai attieksmei, kura, bez �aubām, parādīsies viņa izteikumos. Reaģējot uz pusaud�a rīcību, jūs tikai attālināsiet lūguma izpildi un vienlaikus strauji tuvosieties nepatīkamai vārdu apmaiņai. Tātad neatlaidīgi turieties pie galvenā jautājuma.

-� Taņa, lūdzu, palīdzi man atnest no ma�īnas iepirkumu t somas.

-�� Es nevaru.

-�� Taņa, es būtu priecīga, ja tu man palīdzētu atnest iepir�kumu somas.

Atkārtojiet savu lūgumu. Neko vairāk nesakiet. Un neuzķerieties uz vārgo "Es nevaru". Tiklīdz izaicināsiet pusaudzi, jūs tik�siet iesaistīts strīdā, jo pusaud�i vienmēr dod priek�roku debatēm, nevis vecāku lūguma izpildei.

Saglabājiet nemainīgu balss toni tādu pa�u, kādā izteicāt lūgumu pirmajā reizē, pieklājīgu, lieti�ķu, neizaicino�u. Izdzir�dot jebko citu, izņemot "Labi", atkārtojiet lūgumu vēlreiz. Pēc tam varat vairāk neko neteikt un vienkār�i gaidīt.

-� Bet es apsolīju, ka piezvanī�u Kendrai. Man tas ir jāizdara tūlīt.

-�� Lūdzu, palīdzi man atnest iepirkumu somas.

Mamma neko vairāk nesaka, nereaģē uz meitas replikām

un vienkār�i gaida. Taņa, lai arī nelabprāt, pamazām sāk pie�kāpties.

-�� Visam jānotiek tie�i tad, kad tu to vēlies. Visam jānotiek pēc tava prāta. Tu esi apsēsta ar izrīko�anu.

Tomēr Taņa dodas uz ma�īnu un atnes iepirkumu somas. �ajā brīdī mamma saka:

-�� Paldies.

Nekādā gadījumā nesakiet: "Zini, būtu ļoti jauki, ja tu kaut reizi izpildītu manu lūgumu bez izrunā�anās." Tad pusaudzis noteikti padomās: "Redziet, es viņai palīdzu, bet par to nesaņemu nekādu pateicību!" Tā rezultātā pusaud�a atsaucība turpmāk būs daudz mazāka nekā tad, ja jūs būtu vienkār�i pateicis "Paldies".

Kāpēc Taņa piekāpās? Tā kā mamma nereaģēja uz meitas iebil�dumiem un neiesaistījās vārdu apmaiņā, kas varētu saturēt drau�dus ("Labāk palīdzi man, kad es kaut ko lūdzu, citādi tev nāksies piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus, kad tu kaut ko gribēsi!"), Taņa dzirdēja tikai parastu lūgumu: mamma vēlas, lai viņai palīdz ienest iepirkumu somas. Turklāt Taņa lieliski saprata, ka mam�mas lūgums ir pamatots. Viņa vienkār�i negribēja palīdzēt mam�mai tie�i tajā brīdī. Vispār jau viņa nekad negribēs to darīt� Taņa zināja arī to, ka mamma dusmosies, ja viņas lūgums netiks izpil�dīts. Un, pats galvenais, mamma nepateica neko tādu, kas ļautu Taņai padarīt mammu par ļaundari. Mamma, piemēram, neteica: "Kad tu reiz beigsi izvairīties pat no visniecīgāko lūgumu pildī��anas?" Un Taņai neradās iespēja padomāt ko līdzīgu �im: "Nav tā, ka es vienmēr izvairītos! Mamma pret mani izturas negodīgi! Es ta�u daru! Bet viņa mani visu laiku kritizē! Tas nav godīgi!"

�āda pāreja uz stāvokli "es upuris, vecāki ļaundari" ir pus�aud�u visbie�āk izmantotais paņēmiens, lai attaisnotu savu uzve�dību savās acīs. Kā gan citādi pusaud�i no visas sirds spētu ticēt, ka viņu nevēlē�anās palīdzēt nav viņu pa�u vaina?

-�� Vecāki dusmojas uz mani? �īs dusmas noteikti ir nepa�matotas.

Tā pusaud�i cen�as izmainīt realitāti "Es esmu slinka un negribu palīdzēt mammai". Viņi izveido īstenību, kurā mammu var padarīt par galveno vaininieci, un tas dod viņiem morālas tiesības turpmāk nepildīt lūgumus.

-� Viņa vienmēr kliedz uz mani! Tas nav godīgi! Ja viņa pret mani izturētos labāk, es viņai palīdzētu daudz vairāk!

Tā domā pusaud�i, patīk tas jums vai nepatīk.

SEKU SPĒKS

Un ko darīt tad, ja Taņa neklausa un nepalīdz ienest iepirkumu somas?

-�� Nē, man jāpiezvana Kendrai, viņa neatkāpjas.

Tad Taņa aiziet uz savu istabu un ieslīgst 20 minū�u garā telefona sarunā ar draudzeni. Pa to laiku Taņas mamma pati iet uz ma�īnu, jo iepirkumu somas tomēr ir jāatnes.

Ko darīt pēc tam? Es Taņas mammai ieteiktu aiziet pie meitas un pateikt: "�odien es tev lūdzu palīdzēt atnest iepirkumu somas, bet tu to neizdarīji. Reizēm man ir vajadzīga tava palīdzība. Tu rīkojies slikti, kad aizgāji, man nepalīdzējusi." Turklāt mammai ir jārunā ļoti īsi un par tēmu un tad jāaiziet.

Jūs varbūt brīnāties, kāds no tā labums. Lūk, kāds: mammas vārdi liks Taņai justies neērti, bet viņa vairs neko nevarēs mainīt. Būs jau par vēlu.

Kā var zināt, ka �ādi parasti vārdi liks Taņai aizdomāties? To pierādīs viņas mēģinājumi sevi aizstāvēt vai veikt atbildes gājienu. Tiesa, to viņa darīs mammai aiz muguras, jo mamma jau visu būs pateikusi un dosies prom. Visticamāk, Taņa purpi�nās apmēram �ādi: "Tu vienmēr liec kaut ko darīt nepiemērotā laikā! Ja visam vienmēr nevajadzētu notikt tie�i tā, kā tu gribi, varbūt es palīdzētu daudz bie�āk!" Ta�u, kā jau minēju, meita to nepateiks mammai acīs.

Kāds no tā labums? Taņa paliks viena ar savām ne visai patī�kamajām sajūtām, ar nelieliem sirdsapziņas pārmetumiem, labi zinot, ka ir izturējusies slikti un ka mammai tas nepatika. Mei�tene �o starpgadījumu neaizmirsīs. Tas paliks Taņas atmiņā, un tāpēc, kad nākotnē viņa nokļūs līdzīgā situācijā, �īs atmiņas par slikto uzvedību un to, ka mammai bijusi taisnība, liks Taņai paklausīt mammu.

"Velns! Es to nemaz negribu darīt, ta�u, ja nedarī�u, mamma būs nikna."

Tomēr var gadīties, ka ar to nepietiks, lai Taņa pārvarētu savu slinkumu. Iespējams, nākamajā reizē meitene vēl patielēsies.

-� Labi jau, labi, ta�u es gribētu, lai tu kaut reizi palūgtu to izdarīt D�eisonam, nevis vienmēr tikai man.

-�� Paldies, Taņa!

Vai tā būs vienmēr? Nē. Protams, nē. Tomēr �ī metode darbojas tikpat labi kā daudz kas cits (varbūt pat vēl labāk) un ievērojami samazina strīdu daudzumu.

Tagad palūkosimies uz nedaudz at�ķirīgu scenāriju: kas no�tiktu, ja Taņas mamma nevis ienestu iepirkumu somas pati, bet gaidītu, kad to izdarīs meita?

Mamma aiziet pie meitas, kura sarunājas pa telefonu, un saka:

-�� Taņa, neaizmirsti, ka tev ir jāienes iepirkumu somas.

-� Mammu!

-�� Neaizmirsti.

Lai iepirkumu somas tik tie�ām tiktu ienestas, vēlāk Taņas mamma vēlreiz atgādina meitai.

-�� Taņa, tev jāienes iepirkumu somas.

Taņa, protams, ir sa�utusi, tomēr viņa vēlas atbrīvoties no mammas uzstājības, tāpēc beigu beigās ienes iepirkumu somas.

Līdzīgā situācijā tā rīkotos vairums pusaud�u. Ja Taņas mamma vēlas, viņa pēc tam var pateikt: "Man gan labāk būtu paticis, ja tu ienestu somas uzreiz, kad to lūdzu." Es gan dotu priek�roku vienkār�ākai atbildei: "Paldies, Taņa."

Lai ko arī Taņas mamma teiktu, doma ir skaidra: "Ir lietas, kuras tev jāizdara, un manas gaidas, ka tu to izdarīsi, nekur nezu�dīs tikai tāpēc vien, ka neesi tās ņēmusi vērā. Reizēm tu vari ignorēt manus lūgumus, tomēr rīt, parīt un aizparīt būs vēl citas prasības."

Ja turpinām �īs situācijas analīzi, nepārprotami rodas nāka�mais jautājums: "Kā ar atalgojumu un sodu?" Atalgojums, kur� sevī ietver ekskluzīvu atļauju vai īpa�us bonusus, da�kārt atvieglo ceļu līdz vēlamajam rezultātam. Tāpat da�kārt noder arī sods, piemēram, aizliegums spēlēt datorspēles, lietot mobilo telefonu vai internetu. Tomēr gan atalgojums, gan sods darbojas īslaicīgi. Ar �ādām metodēm nav iespējams regulāri piespiest mūsdienu pusaudzi izdarīt to, ko viņ� nevēlas darīt. Atalgojums, tāpat kā sods, ar laiku zaudēs savu efektivitāti.

Turklāt es vēlos piebilst, ka par pastāvīgu nepalīdzē�anu piemērotie pārmērīgi lielie sodi, piemēram, ilgsto�i aizliegumi vai nelai�ana klases ekskursijā, ir kļūda. Tā rīkojoties, vecāki pa�i palielina risku, ka bērns arī turpmāk izturēsies rupji un nepalīdzēs viņiem. Izteikti naidīgas attiecības nekādi neuzlabos vecāku un bērnu sadarbību, tās vienīgi provocēs īgnu un inertu pretestību.

Manuprāt, savstarpēja izpalīdzē�ana un iesaistī�anās mājas darbos ir ģimenes dzīves normāla sastāvdaļa, kuru nevajadzētu saistīt ne ar atlīdzību, ne sodu. Ja vēlaties atalgot vai sodīt savu bērnu, jo uzskatāt, ka tas dos vēlamo rezultātu, man nav iebil�dumu. Es arī neiebilstu pret pusaud�u slinkuma dabiskajām sekām tādām, kurās nepatīkamais iznākums ir tie�s nepadarītā darba rezultāts, piemēram, ja pusaudzis neieliek savas netīrās drēbes veļas grozā, tās netiek izmazgātas. �ādām sekām nav ne vainas, un bie�i vien tās ir necerēti iedarbīgas. Diem�ēl lielākā cļaļa ikdienas darbu neizraisa �ādus skaidri redzamus zaudēju�mus. Vai vannasistabas neiztīrī�anai loģisks iznākums būtu tie�sību zaudē�ana izmantot vannasistabu? Vai sods par to, ka pusau�dzis nepalīdzēja atnest iepirkumu somas, būs tāds, ka viņ� vairs nedabūs ēst? Patiesībā uz �ādiem jautājumiem nemaz nav atbil�des. Lai panāktu, ka pusaudzis izdara to, ko viņ� nemaz nevēlas darīt, ir jāstrādā. Tie�i tā.

SINDROMS "IZDARĪ�U VĒLĀK"

Ikvienā no mums sē� tā sauktais iek�ējais kavētājs, kur� atliek tos darbus, kurus nevēlamies darīt. Ta�u pusaud�a iek�ējais kavē�tājs ir izcils meistars tas pamanās izvairīties no nenovēr�amā daudz ilgāk, nekā spētu pat visprasmīgākais pieaugu�ais. Nāka�mais piemērs varbūt �ķitīs pārspīlēts, tomēr tas pierāda manas domas pamatotību.

-�� Evan, vai tu, lūdzu, varētu aiznest savas netīrās drēbes uz veļas telpu ?

-�� Vēlāk aiznesī�u.

Pēc kāda laika.

-� Evan, es teicu, lai tu aiznes netīrās drēbes uz veļas telpu.

-� Jā, es aiznesī�u. Es jau grasījos to darīt.

-�� Kad tu domā to izdarīt ?

-� Es ta�u teicu, ka izdarī�u. Vēlāk.

Vēl pēc kāda laika.

-� Evan, tu vēl joprojām neesi aiznesis netīrās drēbes uz veļas telpu.

-� Ak dievs! Es ta�u teicu, ka to izdarī�u. Ko tu gribi?

-�� Es gribu, lai tu aiznes drēbes uz veļas telpu.

-�� Es to izdarī�u!

-Kad?

-� Drīz. Vēlāk. Kaut kad. Es to izdarī�u!

Pēc daudziem gadiem. Evans beidzot ir aiznesis netīrās drē�bes uz veļas telpu. Un tagad viņ� stāv pie sava tēva kapa.

-�� Tētis gribēja, lai es to izdaru. Tā bija viņa pēdējā vēlē�a�nās, un es to izdarīju viņa dēļ. Tas ir veltījums tev, tēt.

-�� Tavs tēvs būtu ļoti laimīgs un lepotos ar tevi.

Ja pusaudzim parādās sindroms "Izdarī�u vēlāk", vecākiem vajadzētu laikus saprast, ka "vēlāk" nozīmē "nekad". Tā būtu vislabākā stratēģija. Vecāki, kuri arvien" vairāk dusmojas par to, ka viņu pusaudzis regulāri apsola konkrēto uzdevumu paveikt vēlāk, bet turpina atlikt tā izpildi, pieļauj lielu kļūdu. Ja pieredze rāda, ka pusaudzis ļoti bie�i neizdara to, ko ir apsolījis, vai arī regulāri neizdara to laikā, atkārtoti lūgumi paveikt �o darbu ir tikai lieka laika tērē�ana.

-� Evan, cik rei�u man tev bus jāatgādina, lai tu to izdarītu ?

-�� Es nezinu.

Labāk butu akcentet vārdu "tūlīt".

-�� Evan, vai tu, lūdzu, varētu aiznest savas netīrās drēbes uz veļas telpu ?

-�� Labi. Vēlāk.

-� Nē, Evan. Es gribu, lai tu to izdari tūlīt.

-�� Es teicu, ka to izdarī�u. Vēlāk.

-�� Nē, Evan. Lūdzu, izdari to tūlīt.

-� Ak dievs! Visam jānotiek tie�i tad, kad tu to gribi! Visam ir jānotiek tūlīt! Man ir sava dzīve. Tu nevari no manis prasīt, lai es pēc tava rokas mājiena visu pametu.

Negaidiet, ka pusaudzis būs priecīgs par "tūlīt". Un nekādā gadījumā negaidiet, ka viņ� darbu paveiks bez iero�u izmanto�a�nas. Visticamāk, pusaudzis izdomās kādu diversiju. Pieņemsim, ka Evana tētis izmisīgi cen�as panākt, lai dēla iebildumi viņu neizprovocētu. Tētis nekādā gadījumā nevēlas iesaistīties strīdā par to, vai ir taisnīgi pieprasīt no Evana, lai viņ� �o darbu paveiktu nekavējoties. Tāpēc es Evana tēta vietā neteiktu: "Tas nav pēc mana rokas mājiena. Ja tu vienmēr izdarītu nekavējoties to, ko tev lūdz, viss būtu kārtībā. Bet tu tā nedari." �ie vārdi tikai izrai�sītu vēl lielāku strīdu. Visticamāk, Evans atbildētu: "Es visu izda�rītu, ta�u tu man nedod pietiekami daudz laika! Tu ta�u nevari zināt, vai es to izdarī�u vai ne."

Vēlreiz atgādinu, ka būtu labāk, ja Evana tētis vienkār�i atkār�totu lūgumu.

-�� Evan, lūdzu, aiznes savas netīrās drēbes uz veļas telpu tūlīt.

Evans nedaudz paburk�k, tomēr piekāpjas.

-� Zini, tas ir tik kaitino�i, ka visam jānotiek tā, kā tu vēlies. Vai zini, tu esi apsēsts ar izrīko�anu.

Tomēr viņ� iet un izdara to, ko tētis lūdza. Un kā vienmēr tētis piebilst:

-�� Paldies, Evan.

JA DARBS NETIEK IZDARĪTS PIETIEKAMI LABI

Nākamais piemērs dro�i vien ir labi pazīstams visiem pusau�d�u vecākiem.

-�� Veronika, ienāc, lūdzu virtuvē.

-Ko?

-�� Es tev lūdzu nomazgāt traukus, bet uz daudziem no tiem vēl ir paliku�as ēdiena atliekas. Lai trauki būtu tīri, tos vajag nomazgāt vēlreiz.

-� Ak dievs! Nespēju tam noticēt! Es tos nomazgāju kārtīgi. Es neredzu nekādas ēdiena atliekas. Vai tev ir palielināmais stikls ? Nekad nekas, ko es daru, nav pietiekami labi!

Iespējams, tas ir visnepatīkamākais uzdevums bērnu audzi�nā�anā panākt, lai pusaudzis paveic prasīto, turklāt izdara to pietiekami labi. Diem�ēl �ādas situācijas bie�i vien kļūst par nepa�tīkamu pieredzi, jo pusaud�i ātri saniknojas.

-� Ak dievs! Tu esi traka! Tu gribi, lai es izlaizu tos �ķīvjus ? Vai tas derēs? Ienīstu �o māju!

Daudzi vecāki samierinās ar daļēji paveiktiem pienākumiem, jo nevēlas riskēt un izraisīt pusaud�a dusmu uzplūdus.

-�� Vispār jau viņa nomazgāja traukus tā to varētu nosaukt. Domāju, ka varu tam piekrist. Es uzskatu, ka tas nav nekas traks. Es pati varu tos vēlreiz noskalot un pielikt tam visam punktu.

Varbūt da�os gadījumos �āda rīcība būs pareiza, tomēr uzma�nieties -ja nepieprasīsiet, lai pusaudzis paveic darbus kārtīgi, arī turpmāk tie netiks paveikti kārtīgi.

-�� Veronika, kas tas ir? Paskaties! Liekas, ka pie �ķīvja pie�lipusi kartupeļu putras pika.

-�� Es to neredzu. Varbūt tas ir �ķīvja ornaments.

Saruna tā arī varētu beigties� Ja tomēr vēlaties, lai darbs tiktu izdarīts kārtīgi, jums ir jābūt uzstājīgam.

-�� Veronika, tev jāpārmazgā visi trauki.

Ja regulāri un konsekventi atteiksieties pieņemt pusdarītus darbus, pusaudzis sapratīs, kādas tam ir sekas. Viņ� iemācīsies: labāk izdarīt darbu, kā nākas, jau pirmajā reizē, citādi man tas būs jādara vēlreiz.

-� Nu, vai tagad nav labāk ? Paskaties uz �ķīvjiem! Tie patie��ām ir tīri. Vai nejūties labāk, ja darbs ir padarīts kārtīgi ?

-Nē.

Bet patiesībā Veronika melo.

Lai vecāki panāktu, ka mūsdienu pusaudzis izdara to, ko nevē�las darīt, viņiem ir pamatīgi jānopūlas un jābūt uzstājīgiem. Cita ceļa nav. Turklāt vecākiem jau laikus jāpieņem, ka rezultāts, ļoti iespējams, nebūs tik ideāls, kā cerēts.

-� Spenser, kāpēc trauks ar mazgā�anas līdzekli vēl joprojām stāv gaiteņa vidū ?

-� Ā, jā! Es aizmirsu. Es to aiznesī�u rīt.

1

A

ttiecībās ar pusaudzi sazinā�anās savstarpējie dialogi, vārdi, kurus pasakāt viens otram dienas laikā, ir pats pamats, glu�i kā ķieģeļi un java. Vai atpazīstat �ādu vārdu apmaiņu?

-�� �au! Kā gāja skolā ?

-�� Labi. Es nezinu. Kas ir?

-�� Lūdzu, padod man dārzeņu tīrāmo.

-�� Kas tas tāds ?

-�� Vai neaizmirsi iznest atkritumus ?

-�� Es ta�u teicu, ka to izdarī�u.

-�� Tev piestāv �ī frizūra.

-Jā, labi.

-�� Es mīlu tevi.

-�� Es tevi arī.

Mēs vēlamies labi saprasties ar saviem bērniem. Mēs gribam, lai viņi justos ērti, sarunājoties ar mums, un lai nepatik�anu gadī�jumā viņi nebaidītos lūgt mums palīdzību. Ja ir lietas, par kurām vēlamies ar aprunāties ar saviem bērniem, mēs gribam, lai viņi klausītos. Un mēs vēlamies, lai ikdienas sarunas ar viņiem būtu patīkamas, dzirksto�a humora bagātinātas un lai mūsu attiecības vispār būtu patīkamas un jaukas. Tas viss, protams, ir lieliski, bet vecāku un pusaud�u savstarpējās saziņas problēma ir tā, ka �ajā saziņā jau pēc būtības ir ietvertas pretrunas.

Pajautāsim pusaud�iem, vai viņi vēlas, lai saziņa ar vecākiem vienmēr būtu ideāla!

-�� Ne glu�i. Vispār es domāju, ka es negribētu nekādas saru�nas, jo vecāki komandē, mēģina bāzt degunu manās darī�anās vai cen�as izturēties draudzīgi. Tas vienmēr izklausās muļķīgi un notiek tad, kad man nav garastāvokļa �ādām sarunām, un patiesībā tas nozīmē katru reizi.

�is apgalvojums ir tikai daļa no patiesības. Uzdodiet viņiem to pa�u jautājumu kādu citu reizi, un viņi, ne mirkli nemulstot, varētu atbildēt pavisam citādi.

-�� Jā, es gribētu labi saprasties ar saviem vecākiem. Ja man būtu kādas nepatik�anas, es gribētu, lai varētu ar viņiem izru�nāties un lai viņi mani saprastu un palīdzētu. Un reizēm ir loti jauki būt kopā ar viņiem un parunāties. Turklāt, kā es varē�u viņiem kaut ko palūgt, ja nesarunā�os ar viņiem ?

Esmu pārliecināts, ka arī vecāki atbildētu apmēram �ādi. Mēs visi teiktu, ka vēlamies izbaudīt labu saziņu ar savu pusaudzi. Diem�ēl ikdienas dzīvē saziņa ar pusaud�iem ne vienmēr norit gludi, lai cik labi būtu mūsu nodomi un lai kā mēs censtos visu izdarīt pareizi.

Turpmāk �ajā nodaļā aplūkosim da�us faktorus, kuri var trau�cēt mierīgai saziņai vai vēl ļaunāk to pilnībā sabojāt. Un, pro�tams, es piedāvā�u jums arī vērtīgus padomus, kas varētu veicināt sekmīgu saziņu ar pusaudzi.

KAD BŪTU VĒRTS PAKLUSĒT

Sondra ieiet pie mammas guļamistabā, lai papļāpātu.

-�� Un tad D�olijas mamma atnesa dīvainu, biezputrai līdzīgu ēdienu un teica, ka tā ir mu�ala vai kaut kas tamlīdzīgs un�

-�� Tā laikam bija musaka. Tas ir grieķu ēdiens, un to gatavo no bakla�āniem.

-�� Jā, vienalga. Es nezināju, ko darīt, jo biju loti izsalkusi, ta�u neizskatījās, ka bija paredzēts vēl kāds cits ēdiens un�

-yrt

-�� Ceru, ka tu D�olijas mammai neizteici nepieklājīgas pie�zīmes par ēdienu.

-�� Svētā debess, mammu! Ar tevi nav iespējams sarunāties! Tu vienmēr jaucies pa vidu! Tev vienmēr atrodas kaut kas, ko teikt, it kā es būtu mazs bērns!

Sondra dusmīga iziet no istabas, ar riebumu nomurminot:

-�� Ak dievs!

-�� Sondra� viņas mamma vēl sauc pakal.

Kad pusaud�iem jautā, kāpēc viņiem nepatīk sarunāties ar saviem vecākiem, galvenais un nenoliedzami pats svarīgākais iemesls, ko viņi parasti nosauc, ir �āds: sarunas laikā vecāki "nespēj aizvērties".

-�� Ja mēģinu ar vecākiem runāt, viņi nespēj vien aizvērties. Viņi nevar tā vienkār�i klausīties manī. Viņiem vienmēr ir kaut kas sakāms, un parasti tā ir manis kritizē�ana vai arī kaut kas, ko viņi uzskata par loti svarīgu, bet ko es jau zinu. Vecāki burtiski neļauj man runāt. Tas mani kaitina. Un tad es kļūstu dusmīga. Tāpēc visbie�āk es nemaz nemēģinu. Kas ar viņiem nav kārtībā?

Parunāsim ar Sondras mammu!

-�� Kāpēc jūs pārtraucāt Sondras stāstu un teicāt, ka tas ēdiens dro�i vien bija musaka un ka to gatavo no bakla�āniem ?

-��� Es domāju, ka Sondrai vajadzētu zināt, kas tas tāds ir. Viņai bija iespēja iemācīties nosaukumu ēdienam, kuru viņa redzēja pirmo reizi mū�ā. Citādi, kā gan viņa to vispār uzzi�nās? Un, ja viņai vēlreiz dzīvē nāksies to ēst, vai nebūtu labāk, ja viņa zinātu pareizo nosaukumu?

-Un kāpēc jūs pārtraucāt meitas stāstu otro reizi?

-�� Es tikai gribēju pārliecināties, vai viņa zina, ka jābūt uzmanīgai ar vārdiem, kas otram cilvēkam var būt nepatīkami. Es zinu, ka reizēm pasaku par daudz, bet kā gan citādi Son�dra to visu iemācīsies? Nevienam citam jau nerūp, kā viņa sevi parāda. Nevienam citam neinteresē, vai viņa iemācīsies uzvesties sabiedrībā. Tas rūp tikai vecākiem.

Sondras mammas teikto ir grūti apstrīdēt. Viņai ir taisnība, un viņas argumenti ir pamatoti. Tomēr mammas rīcība ir izraisījusi problēmu meita vairs nevēlas ar viņu runāt. Lūk, tā ari ir gal�venā dilemma sarunās ar pusaudzi: kad viņ� runā ar vecākiem, parādās tik daudz lietu, kuras burtiski brēc pēc tā, lai tām pie�vērstu uzmanību. �ādu "problēmu" vienā sarunā ir tik daudz, ka gādīgie vecāki vienkār�i nespēj mierīgi laist tās gar ausīm, jo pēc tam var būt par vēlu. Jā, bet �ī "vērtīgā" iejauk�anās liek pusau�d�iem zaudēt interesi.

Lai jums veiktos labāk nekā Sondras mammai, sarunājoties ar pusaudzi, alla� ievērojiet da�us pamatlikumus. Pirmkārt, ja pusaudzis ir uzsācis sarunu un jums �ķiet, ka viņa stāstu vajag komentēt, vispirms pajautājiet sev, vai jūsu teiktais neizprovocēs pavisam citu sarunu par pavisam citu tēmu. Ja tā ir, �obrīd labāk paklusējiet. Sev aktuālo tematu varēsiet apspriest vēlāk. Tagad netraucējiet sarunas gaitu nesakiet neko vai arī komentējiet tikai to, kas ir saistīts ar konkrēto sarunu.

-�� Ta�u izskatījās, ka nekā cita vairs nebūs.

-�� Tu biji apjukusi, vai ne? Jāēd rnusaka vai jāpaliek ar tuk�u vēderu.

-�� Jā. Es biju gatava ēst kā-viņu-tur-sauca.

Otrkārt, ja pusaudzis ir pateicis kaut ko tādu, ko vēlaties komentēt, pagaidiet līdz vēlākam laikam. Piemēram, ja jums nepatika, kādā veidā kaut kas tika pateikts, nespraucieties bērna stāstā ar aizrādījumu: "Nerunā tādā tonī!" Ja pusaudzis, jūsu�prāt, ir izdarījis kaut ko nepieņemamu, nepārtrauciet sarunu ar vārdiem: "Ja sve�u cilvēku mājās uzvedīsies tik nepieklājīgi, visti�camāk, tevi vairs tur neaicinās." Un neuzdodiet, jūsuprāt, svarīgus jautājumus, līdzīgus �im: "Tu ta�u zināji, ka nedrīkst �ķobīties, ja pirmo reizi mū�ā pagar�o musaku, vai ne?" Ja jums patie�ām �ķiet, ka obligāti ir jāpārrunā kaut kas no pusaud�a stāstītā, dariet to vēlāk. Nepārtrauciet viņa aizraujo�o stāstījumu.

Jā, tās ir divas konkurējo�as prioritātes: informācija, kuru vēlaties sniegt bērnam, un vēlme, lai, sarunājoties ar jums, pus�audzis vienmēr justos ērti.

Nav jau slikti, ka vēlaties iejaukties sarunā, tā ir normāla vecāku un bērnu saskarsmes daļa. Tomēr labāk būs, ja pagaidī�siet, kamēr pusaudzis pasaka visu, ko vēlējies, un tikai tad iejauk�sieties ar saviem komentāriem. Un vēl tā kā esat tikai cilvēks, sarunā ar bērnu jums pilnīgi negribot var izsprukt da�i nepiemē�roti vārdi. Tas nav nekas briesmīgs. Tikai atcerieties svarīgāko: pārāk daudz jūsu vārdu īpa�i tad, ja tie nav saistīti ar pa�reizējo sarunas tēmu, var ietekmēt pusaud�a vēlmi un interesi sarunā�ties ar jums arī turpmāk.

-� Es zinu, ka vecāki parasti tā rīkojas. Ikreiz, kad mēģinu runāt ar mammu, saruna beidzas ar kaut ko, kas ir saistīts ar viņu. Tas mani tracina. Es ar viņu sarunātos bie�āk, ja viņa iemācītos paklusēt.

Problēma ir tā, ka vecākiem nav viegli paklusēt. Grūtības sagādā galvenokārt apziņa, ka bez vecāku piezīmēm un gudrī�bas bērns izies pasaulē pilnīgi neaizsargāts. Ikreiz, kad uzklausāt pusaud�a stāstīto un iztiekat bez jebkādiem komentāriem, jūs baidāties, ka jūsu bērns ir viena soļa attālumā no nelabojamu kļūdu pilnas, nepareizas dzīves.

-� Jā, tas, kas ar viņu notika, ir �ausmīgi. Kaut vecāki būtu sniegu�i viņai vairāk padomu! Izskatās, ka viņa neko daudz nav iemācījusies. Kāds kauns! Patie�ām.

Bet ja nu mēs neiejauktos? Vai tādēļ, ka būsiet palaidis garām neskaitāmas izdevības pamācīt bērnu, viņa dzīve sabruks? Vai jūsu vēlme iejaukties patiesībā nav tieksme kontrolēt? Baidāties zaudēt kontroli?

-�� Es zinu, tas izklausās dīvaini, bet viņa ir tikai bērns. Un pasaulē notiek tik daudz lietu, par kurām viņa neko nezina, pat es visu nezinu un ir tik daudz iespēju pieļaut kļūdas, kas var sāpināt un piespiest darīt to, ko vēlāk nākas no�ēlot. Es zinu, ka nevaru viņu pasargāt no pilnīgi visa, un tie�i tāpēc gribu iesaistīties pēc iespējas vairāk.

Tā jūtas vecāki.

KAD UN KĀ PAKLUSĒT

Kā piespiest sevi apklust? Vispirms un bez �ī pirmā soļa visam turpmākajam nebūs nekādas jēgas jums ir jāsaprot: ja komentēsiet visu, ko saka pusaudzis, viņ� var zaudēt vēlmi saru�nāties ar jums. Un tas jums būtu ļoti sāpīgs zaudējums.

Tātad jūsu pirmais uzdevums ir kaut nedaudz ierobe�ot savu tieksmi uz viedokļa izteik�anu. Iedomājieties, ka jums galvā sē� uzraugs, kur� nemitīgi seko līdzi, cik daudz jūs runājat, un jūsu iek�ējā balss jums pastāvīgi atgādina: "Es saprotu, ka tavā ska�tījumā ir ļoti svarīgi pievērst bērna uzmanību �im jautājumam, ta�u būtu labāk, ja jūsu savstarpējās saziņas labad tu aizvērtos vismaz �oreiz." Jūs varat ņemt vērā �os vārdus un varat to arī nedarīt; galvenais ir tas, ka �ie vārdi tur vispār pastāv.

Otrais jūsu uzdevums ir pieņemt, ka nespējat kontrolēt pilnīgi visu. Tas vienkār�i nav iespējams. Jums ir jāriskē, jo citas izvēles nav. Ja jūsu bērns ir pusaudzis, pastāv liela varbūtība, ka da�as lietas notiks tik un tā, lai kā jūs to negribētu.

���� Kādā sestdienas vakarā jūsu pusaudzis pamatīgi piedzersies.

���� Viņ� melos par savu atra�anās vietu, lai varētu netraucēti izklaidēties drauga mājās, kur ir arī citi pusaud�i, kuri jums ne īpa�i patīk.

���� Viņ� iesaistīsies seksuālās attiecībās, kuras viņam radīs pro�blēmas.

Lai kā jūs nopūlētos priek�laikus palīdzēt pusaudzim un iemā�cīt viņam pilnīgi visu, jums tomēr ir jāsaprot, ka lielāko daļu no tā, ko viņ� piedzīvos, jūs vienalga nespēsiet kontrolēt.

Jums būs vieglāk apvaldīt savu tieksmi pārtraukt sarunu ar derīgām pamācībām, ja vienmēr paturēsiet prātā, ka pusaud�a atklātība un spontānā saruna ir dārgums trausla liesmiņa, kuru jūs negribētu netī�ām nopūst.

Lūk, vēl viens piemērs situācijai, kad mamma jau bija ieguvusi meitas uzticību, ta�u pēc tam visu sabojāja.

Kārlija ir pārnākusi no skolas, un mamma viņu sagaida.

-�� Kā gāja, mīļā?

-�� Labi.

-�� Tu neizklausies pārāk priecīga. Vai kaut kas atgadījies? Vai skolā kaut kas notika?

-�� Nē. Nekas. Viss bija labi.

-�� Man izklausās, ka kaut kas tomēr ir atgadījies.

-� Nē, nekas traks.

-�� Un kas notika?

-�� Vai tie�ām tu gribi to zināt ?

-�� Jā, tie�i tam mammas ir domātas.

-� Nu, tas atkal ir saistīts ar D�anīnu. Viņa ir maita. Kaut viņa nosprāgtu!

-�� Tu ta�u to nedomā nopietni ? Tu tikai tā jūties.

-�� Jā, tā ir! Viņa ir sasodīta maita! Tā ir, mammu! Viņa ir sasodīta maita!

-�� Centies nelietot tādus vārdus. Tu ta�u zini, ka man tas nepatīk.

-� Aizmirsti, mammu. Sasodīts! Ar tevi nav iespējams saru�nāties!

-�� Nē, es gribu dzirdēt, kas tev sakāms.

-�� Nē, tu negribi! Tu tikai vēlies lasīt morāli. Aizmirsti par visu!

Un Kārlija dodas prom.

-�� Es negribu lasīt tev morāli. Es gribu klausīties.

Ta�u Kārlija jau ir aizgājusi.

-�� Dod man vēl vienu iespēju! Lūdzu! Es klausos!

Kārlijas mammai veicās tīri labi, tomēr beigu beigās viņa visu sabojāja. Mamma sāka runāt par meitas slikto garastāvokli un jau bija panākusi, ka Kārlija sāk stāstīt par savām raizēm. Tas ir nenovērtējams sasniegums panākt, ka pusaudzis runā par savu problēmu un varbūt pat atklāj savas patiesās jūtas.

Tātad Kārlijas mamma visu darīja pareizi līdz brīdim, kad izdzirdēja "Jā, tā ir! Viņa ir sasodīta maita! Tā ir, mammu! Viņa ir sasodīta maita!" �ajā brīdī Kārlijas mammai bija jāizvēlas: viņa varēja paklusēt, bet varēja arī sākt moralizēt. Diem�ēl viņa nespēja atturēties no otrā varianta, tāpēc saruna pārtrūka. (Kā jau mums zināms, ja mammai nepatīk bērna izvēlētie vārdi, viņa par to var parunāt vēlāk.)

Pieņemsim, ka Kārlijas mamma tomēr ieko� mēlē un neko nesaka.

-�� Jā, tā ir! Viņa ir sasodīta maita! Tā ir, mammu! Viņa ir sasodīta maita!

Tā kā mamma nebilst ne vārda, Kārlija turpina savu stāstu:

-�� Mammu, tu nespēj iedomāties! Pie pusdienu galda D�anīna runāja ar Gregu, un mēs visi bijām pie tā galdiņa, kad viņa pateica: "Greg, vai tu redzēji Kārlijas zilumu?" Tas bija no Red�ija [viņas pa�reizējais puisis, par kuru viņa jau sāk

zaudēt interesi], un to pat nevareja pamanīt. Tu ta�u zini, ka man patīk Gregs, un ari D�anlna to noteikti zina.

Lūk, kā tas notiek. Vienmēr ir kāds iemesls, kāpēc nav iespē�jams atstāt bez ievērības pusaud�a sacīto, tomēr� savaldieties!

Turpmāk aprakstītie piemēri ilustrē iespējamus pusaud�u dia�logus ar vecākiem: katram piemēram, kā nevajadzētu sarunāties ar savu bērnu, seko paraugs, kā rīkoties, lai neizprovocētu bērna dusmas un saglabātu labas attiecības ar viņu.

Steisija ieskrien istabā pie mammas.

-� Mammu, vai neesi redzējusi manu matu ķemmi ?

-�� Steisija, tev beidzot vajadzētu iemācīties sekot līdzi tam, kur tu liec savas mantas. Es nevarē�u visu mū�u tev atrasties blakus, lai palīdzētu. Kad noliec savas mantas, mēģini atcerē�ties, kur tu tās atstāj.

-� Zini, ko es nupat atcerējos ? Ej ellē!

-�� Mammu, vai neesi redzējusi manu matu ķemmi?

-� Jā, esmu. (Vai arī: "Nē, neesmu.")

Mamma ar meitu kopā gatavo vakariņas un draudzīgi saru�nājas.

-�� Man liekas, ka D�ilianas mamma krāso matus.

-�� Mīlā, tu ta�u zini, ka viņai par to neko nevajag teikt, vai ne ? Daudzām sievietēm nepatīk runāt par to, vai viņu mati ir dabiskajā krāsā vai nav.

-� Ak dievs, mammu! Slikti, ka tu man nepateici to agrāk, jo es sāku smieties un rādīju ar pirkstu uz viņas matiem .

-�� Man liekas, ka D�ilianas mamma krāso matus.

-�� Vai tu domā, ka viņai piestāv?

Tēvs ar dēlu mak�ķerē.

-�� �ovakar ir tik skaistas zvaigznes.

-� Jā, pēc tik liela aukstuma, kāds bija �odien, gaiss ir loti sauss un mitrums nevar aizēnot zvaigznes. Tāpēc zvaigznes ir spo�ākas.

-�� Tas ir loti interesanti, tēt. Atgādini man to, lai �ādu vakaru mēs varētu kopā "izbaudīt" arī nākamgad.

-�� �ovakar ir tik skaistas zvaigznes.

-�� Jā.

Mamma kopā ar dēlu skatās televīziju.

-�� Tas nu gan ir stulbs raidījums.

-�� Tu tikai neiedomājies tā runāt, kad skaties televīziju pie draudzenes un blakus ir viņas vecāki!

-�� Labi, vārda "stulbs" vietā es teik�u "draņķīgs".

Un labāks veids, kā sarunāties ar pusaudzi.

-�� Tas nu gan ir stulbs raidījums.

-�� Jā. (Vai arī: "Man gan patīk.")

Da�i lasītāji varbūt nepiekritīs maniem ieteikumiem. Daudzi uzskatīs, ka da�os gadījumos vai pat lielākajā daļā situāciju vecā�kiem būtu jāpasaka kaut kas vairāk audzino�s. Iespējams, viņiem ir taisnība. Es tikai gribēju parādīt, cik viegli patiesībā var risinā�ties saruna ar pusaudzi, ja vecāki paklusē un ieklausās. Izvēlieties sev tīkamāko variantu!

PAREIZAS IEKLAUSĪ�ANĀS NOSLĒPUMS

Jūs vēlaties iedro�ināt pusaudzi, lai viņ� atklāti sarunātos ar jums. Jūs vēlaties, lai viņ� justos uzklausīts. Un jūs vēlaties tas ir pats svarīgākais -, lai sarunas ar jums pusaudzim būtu īpa�s notikums, kuru viņ� vēlētos piedzīvot atkal un atkal. Es to saprotu, tāpēc �ajā nodaļā pastāstī�u par ļoti vienkār�u un vienlaikus arī efektīvu metodi, kura, apvienota ar paklusē�anas mākslu, varētu jūsu vēlmes padarīt par īstenību. Metodes pamatā ir reakcija, kura nepārprotami parāda sarunas partnerim, ka viņa vārdos ieklausās.

Atgriezies no neveiksmīgām medībām, Ogs satiek savu sievu Oglēnu.

-�� Es redzēju lielu mamutu.

-�� O, tu redzēji lielu mamutu.

-�� Jā, loti lielu. Ja es to būtu nogalinājis, varētu pabarot vairākas ģimenes. Es būtu varonis.

-�� Ja tu to būtu nogalinājis, ar to varētu pabarot vairākas ģimenes un tu būtu varonis.

-�� Jā, bet es to nenogalināju. Stulbais �ķēps atlēca atpakaļ.

-�� Ta�u tu to nenogalināji, jo tavs stulbais �ķēps atlēca atpa�kaļ.

-�� Jā, es biju ļoti nikns.

-�� Tu biji ļoti nikns.

Vēlāk Ogs sarunājas ar savu draugu Umbu.

-� Oglēna ir ļoti gudra sieviete. Viņa labi klausās. Viņa dzird, ko es gribu pateikt. Viņa ir laba sieviete.

-�� Jā, bet vai viņa gatavo ēst tikpat labi kā Umbalēna?

-�� Tu gribi, lai tevi nogalinu ? Ogs jautā.

Umba nemācēja ieklausīties.

Vēlme dalīties savā pieredzē, pastāstīt citiem par redzēto un dzirdēto, domāto un justo ir daļa no cilvēka būtības. Tā ir vissva�rīgākā jebkuras personiskas saskarsmes sastāvdaļa. Un izrādās, ka brī�os, kad esam klausītāja lomā, īpa�i noderīgi ir atkārtot otra cilvēka teikto. Atkārtojot sarunas partnera sacīto, mēs parādām, ka pilnībā izprotam viņa pārdzīvojumu, savukārt partneris jūtas uzklausīts, saprasts un saistīts ar mums.

Pirms daudziem gadiem kādā psiholoģijas konferencē es redzēju filmu par slaveno psihologu Kārlu Rod�ersu. Lai ārstētu savus pacientus, viņ� izmantoja vienkār�u, bet iedarbīgu metodi, kura ļoti lielā mērā ietekmēja arī citu ārstu darba paņēmienus. Filmā bya parādīts, kā Rod�erss strādā psihoterapijas seansa laikā: viņ� nevis vienkār�i atkārtoja pacientes teikto, bet gan atkārtoja to vārds vārdā. Es biju pārsteigts par to, cik vienkār�i tas izska�tījās. Domājat, ka paciente iebilda? "Dakter, jūs tikai atkārtojat manus vārdus kā papagailis. Kā tas man var palīdzēt? Es ta�u par vizīti maksāju bargu naudu." Nē, izskatījās, ka viņai tas patīk! Rod�ersa un pacientes saruna bija patiesi atklāta un izjusta. Tātad cilvēkam patīk dzirdēt apstiprinājumu, ka viņā klausās.

Jums nav jābūt psihoterapeitam, tomēr atcerieties, ka reizēs, kad bērns ar jums runā, bie�i vien nav nekā labāka kā vien�kār�i atkārtot to, ko viņ� saka. Ne jau vārdu pa vārdam; vien�kār�i saviem vārdiem atkārtojiet to, kas jūsu izpratnē ir sarunas būtība.

Lūk, kā �ī metode varētu izklausīties Kelsijas sarunā ar mammu.

-�� Kā pagāja ballīte ?

-�� Patiesībā diezgan drūmi.

-�� Tev likās, ka bija drūmi ?

-�� Less, tas puisis, par kuru tev stāstīju� Viņ� pat nepaska�tījās uz mani, un es pie viņa piegāju un� vispār pataisīju sevi par muļķi.

-�� Tas patie�ām izklausās drūmi un nepatīkami.

-�� Kā tad! Nepatīkami būs tad, kad viņu satik�u skolā.

-�� Tu uztraucies par to, kas notiks pirmdien ?

-� Jā, varbūt man vienkār�i ātri jāpaiet Lesam garām, kad viņu ieraudzī�u.

Un �āda varētu būt Seta saruna ar tēti.

-�� �īs zemenes ir negar�īgas.

-�� Tām nav gar�as ?

-� Jā, pilnīgi bezgar�īgas.

-�� Piekrītu, �īs zemenes nepavisam nav tādas, kādas mēs citugad pirkām jūnijā.

-�� O jā, tās gan bija labas no for�ā zemnieku tirdziņa.

-�� Tās gar�oja mums visiem.

-��� Un tās tik tie�ām gar�oja pēc zemenēm. Varbūt es varu pamēģināt pa ziemu izaudzēt zemeņu stādus mājā? Interesanti, vai to var izdarīt?

-�� Nezinu, ta�u tā ir laba doma.

-�� Pameklē�u internetā. Varbūt es pat varētu tās tirgot un labi nopelnīt.

-�� Tas gan būtu jauki.

-�� Tad es nopirktu tavai automa�īnai jaunus stikla tīrītājus, lai nomainītu vecos, kuri atstāj �vīkas.

-�� Tu nu gan esi dāsns.

Kaut ari vecāki nepasaka gandrīz neko, viņi ir sarunas dalīb�nieki. Lielāko tiesu viņi vienkār�i atkārto bērna izteikumus, neko jaunu nepiebilstot. �āda taktika ļauj vecākiem izvairīties no kri�tiskiem komentāriem, savukārt bērns var brīvi turpināt izteikt savas domas. Jums tā nav jārīkojas vienmēr, tomēr ir labi, ja jūs zināt �ādu metodi. Tā lieliski var palīdzēt, kad vēlaties iedro�ināt savu bērnu atklātai sarunai.

KA TIKT GALA AR NOSLĒGTU PUSAUDZI

Kur� gan nav piedzīvojis �ādu monologam līdzīgu sarunu ar pusaudzi?

-�� Sveiks, �ārlzi

-Ko?

-�� Kā gāja skolā ?

-�� Labi.

-�� Vai labi pavadīji laiku kopā ar draugiem ?

-�� Nu, jā.

Vienu no mulsino�ākajām parādībām pusaud�u, it īpa�i zēnu attīstībā var ilustrēt ar jautājumu: kā kādreiz tik pļāpīgais, mazais bērns pamanījās izaugt par noslēgtu padsmitnieku? Ne vienu reizi vien man ir nācies sastapties ar pusaud�iem, kuri komunikācijā izmanto tikai neskaidrus vienzilbes vārdus. Ja viņi pasaka kaut nedaudz vairāk, tas parasti ir "Es nezinu". Un, protams, lai kur jūs būtu, viņi nevēlas tur atrasties.

-�� Agrāk �ārlzs ar mani daudz sarunājās. Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pastāstīt, kā viņam gājis skolā. Pat vissīkākās detaļas. Nebija iespējams �ārlzu apklusināt.

"Mammu! Mammu! Klausies! Vai atceries, es tev stāstīju, ka Robijs iekūlās nepatik�anās T. kundzes stundā? �odien viņ� patie�ām bija ķezā, jo pateica rupju vārdu! Un T. kundze�"

Ta�u tagad nekā. Kā pret sienu. Viņ� ir pilnībā noslēdzies. Es jūtos tik vientuļa.

Atceraties? Tā izpau�as vīrie�u dzimuma pusaud�u alerģija pret vecākiem. (Arī meitenes mēdz būt verbāli noslēgtas, ta�u tas notiek daudz retāk.) �ī alerģija mēdz būt tik spēcīga, ka jebkura saruna ar vecākiem pui�u skatījumā kļūst par vislielāko murgu nemaz nerunājot par to, ka vecāki varētu piekļūt tam, kas notiek viņu dzīvē vai dvēselē. Par laimi, �ī alerģija ar laiku pāriet. Pusau�d�i tiek tam pāri un galu galā atgrie�as pie sarunām ar vecākiem. Jums ir tikai jāgaida.

Bet ko darīt �obrīd? Ko darīt �ajā starplaikā? Vispirms es jums pastāstī�u, ko nevajag darīt: neizmantojiet tie�u uzbrukumu.

-�� Vai tev patika, ka satiki savus brālēnus Pateicības dienas svinībās pie vecmāmiņas Mirjamas?

-�� Es nezinu.

-� Kāpēc tu nekad neatbildi, kad tev jautā? Vai tad ir tik grūti sniegt vienkār�u atbildi uz parastu jautājumu'?

-�� Es nezinu.

-�� Vai tu nesaproti, ka atbildē�ana uz uzdoto jautājumu ir elementāra pieklājība?

-� Jā. Laikam. Es nezinu.

Ikviens, kas to ir pamēģinājis, zina, ka ar tie�u uzbrukumu var panākt tikai pusaud�a vēl dziļāku ierau�anos savā �aulā. Kā vecākiem būtu jārīkojas? Vai jums vajadzētu noiet maliņā un pār�traukt jebkādu komunikāciju ar savu bērnu? Nogaidīt 3-4 gadus, līdz viņ� atgriezīsies civilizētā sabiedrībā? Noteikti nē. Pusaudzis nevēlas ielaisties nekādās darī�anās ar jums, ta�u tas nenozīmē, ka jums ir jāpazūd pavisam. Tie�i pretēji. Viņam vēl joprojām ir vajadzīga saikne ar jums, pat ja izskatās, ka viņ� to nemaz nevē�las. Noslēgtu pusaud�u īpatnība ir tā, ka viņi negrib runāt ar vecākiem, tomēr viņi neiebilst, ja vecāki sarunājas ar viņiem. (Jā, �is ir tie�i tas gadījums, kad es ieteiktu neaizvērties.)

Galvenais ir nezaudēt drosmi. Turpiniet mēģinājumus! Izman�tojiet jebkuru iespēju parunāties ar savu bērnu! Starp citu, daudzi vecāki jau ir atklāju�i, ka vislabākos rezultātus var sasniegt, divatā braucot ma�īnā, pusaudzim nav jāskatās tie�i sejā nevienam no vecākiem, turklāt ma�īnā ir daudz mazāk kārdinājumu, kas varētu novērst uzmanību. Mēģiniet uzsākt sarunu, kad atrodaties telpā divatā ar bērnu! Lai uzsāktu sarunu, varat teikt vienalga ko.

-��� Kā iet skolā? Kā veicās vēstures ieskaitē? Kā tev patīk jaunā algebras skolotāja Ērenfelteres kundze? Vai tev skolā ir kāds jauns draugs, ar kuru tu papļāpā? Ar kuriem klasesbied�riem kopā tu pusdieno ? Vai ārpus ikdienas lietām ir kaut kas tāds, kas tevi uztrauc?

Ja pusaudzis normāli neatbild uz �ādiem jautājumiem, pamē�ģiniet ko citu.

-�� Nosauc man kaut vienu lietu, ko es pēdējā laikā esmu darī�jusi un kas tevi ir nokaitinājusi, izņemot to, ka es �eit atrodos un uzdodu tev jautājumus! Ko tu gribētu darīt vasarā ? Ko tu

gribētu, lai tev bie�āk pagatavo pusdienās ? Vai tu vēl joprojām gribi kļūt par elektriķi kā tavs tēvocis ?

Jautājiet visu un jebko, kas vien ienāk prātā. Turpiniet jautāt. Derēs arī muļķīgi jautājumi, kā arī tie, kurus esat uzdevis jau miljoniem rei�u. Nezaudējiet optimismu. Jo vairāk jautāsiet, jo vairāk sapratīsiet. Vairumā gadījumu pusaudzis jums neatbildēs, bet tas nekas. Jūs ar viņu runājat tāpēc, ka vēlaties to darīt. Pus�audzis �o sarunu uzskatīs par spīdzinā�anu, ta�u tā nemaz nav tik briesmīga.

-� Jā, tā ir briesmīga spīdzinā�ana. Tu to nesaproti.

Pats galvenais: esiet neatlaidīgs. Neatkarīgi no tā, kādu atbildi saņēmāt un vai vispār saņēmāt, turpiniet runāt arī nākamajā reizē. Vairumā gadījumu jūs nesaņemsiet pretī tikpat kā neko vai patie�ām neko. Tomēr būs arī tādas reizes, kad jums paveik�sies kā no zila gaisa.

-�� Ērenfelteres kundze? Vai tevi tas patie�ām interesē? Es viņu ienīstu. Es viņu drausmīgi ienīstu.

-�� Tev patie�ām viņa nepatīk, ja ?

-�� Jā, vai es varu pamest skolu ?

Galvenais ir panākt, lai bērns atbild vismaz kaut ko, un tur�pināt runāt.

JA PUSAUDZIS NEIEKLAUSĀS NEVIENĀ JŪSU VĀRDĀ

Labi, tagad jūs protat ieklausīties savā pusaudzī. Bet vai viņ� sadzird jūs?

-�� Tod!� Todl� Tod�

Bet Tods turpina skatīties televīziju un izskatās �ķietami vienaldzīgs pret faktu, ka mamma mēģina sarunāties ar viņu.

-�� Tod, neaizmirsti iznest tuk�ās kartona kastes un nolikt tās pie atkritumiem. Tod!.. Tod!

-Ko?

-�� Tu dzirdēji, ko es teicu ?

Tods atkal neko neatbild. Viņ� vēl joprojām ir iegrimis tele�vīzijas raidījumā un acīmredzami neapzinās, ka mamma runā ar viņu.

-�� Tod!

-Ko?

-�� Neaizmirsti iznest kartona kastes un nolikt tās pie atkri�tumiem. Tod!

Sastopoties ar sava bērna "kurlumu", jūs dro�i vien nodomājat kaut ko �ādu: "Viņ� ta�u neklausās, ko es saku. Vakar viņ� spēlēja vienu no tām apdullino�ajām datorspēlēm, un es aicināju viņu vakariņās, bet nekā ne murminā�anas, ne mājiena. Vai ari vakar pēcpusdienā, kad viņ� devās prom no virtuves un es teicu: "Pirms aizie�anas, lūdzu, atnes man minerālūdeni no ledusskapja," viņ� taisnā ceļā pagāja man garām. Es nesaprotu. Vai viņ� vispār mani klausās? Vai viņa smadzenes spēj at�ķirt manu balsi? Vai arī viņ� apzināti ignorē to, ko es saku?"

Varētu padomāt, ka pusaud�i pat ar īpa�i labu dzirdi apvel�tītie nedzird savus vecākus. Un vecāki �ī iemesla dēļ var sajukt prātā. "Varbūt viņam ir dzirdes traucējumi, kuri izpau�as tā, ka viņ� nespēj saklausīt manu balsi? Tas ir iespējams. Tā varētu būt."

Varbūt pusaud�i mūs vienkār�i ignorē? Kas notiek? Pajautāsim Todam!

-�� Es nezinu. Es tikai nodarbojos ar savām lietām. Es pie�vēr�u uzmanību tam, kam tā jāpievēr�. Es klausos mūziku, domāju par savām darī�anām, varbūt skatos televīziju vai spē�lēju datorspēles. Un tad mamma kaut ko pasaka un gaida, ka es tūlīt visu pametī�u un klausī�os viņā. Turklāt vienmēr tas ir saistīts ar kaut ko, kas man būtu jāizdara. Jā, es viņu dzirdu. Kā gan es varu nedzirdēt? Viņa ta�u runā. Ta�u viņa grib, lai es ne tikai klausītos. Viņa grib, lai es saku kaut ko tamlīdzīgu: "Jā, mammu. Ko tu vēlies? Jā, es noteikti neaizmirsī�u aiznest kartona kastes pie atkritumiem. Tev par to nav jāuztraucas. Es par to parūpē�os. Paldies par atgādinājumu." Viņa tie�ām gaida, ka es kaut ko tādu atbildē�u? Kur� gan cits, izņemot manu brālēnu, neiedomājamo stulbeni Markusu, varētu kaut ko tādu pateikt?

Pusaud�i patie�ām dzird visu un vienmēr. Viņi saklausa katru jūsu vārdu, ta�u viņi zina arī kādu faktu: ja reiz viņi būs jums atbildēju�i, viņiem būs jādara tas, ko jūs lūdzat izdarīt. Un, lai izvairītos no nepatīkamiem pienākumiem, pusaud�i labāk izlie�kas, ka nav jūs dzirdēju�i.

Kas jums būtu jādara? Protams, jūs vienmēr varat mēģināt viņus mainīt.

-�� Labi, draudziņ. Paskatīsimies, kāda būs tava dzīve bez mobilā telefona līdz brīdim, kad sāksi dzirdēt labāk.

Tomēr es neieteiktu tā rīkoties. Īslaicīgus un nelielus uzvedī�bas uzlabojumus jūs sagaidīsiet, ta�u nespēsiet �ādā veidā izmai�nīt pusaud�a raksturu. Vēl vairāk izmantojot soda metodes, jūs riskēsiet uzjundīt aizvainojumu savā bērnā. Tādā gadījumā viņ� jūs nedzirdēs ne tikai slinkuma dēļ, bet arī dusmu dēļ. Viņ� kļūs vēl nepakļāvīgāks.

Parunājiet ar pusaudzi vēlāk un mēģiniet panākt, lai viņ� jūs saprastu.

-�� Tod, es būtu priecīga, ja tad, kad runāju ar tevi un lūdzu kaut ko izdarīt, tu man atbildētu uzreiz un pieklājīgā tonī -, nevis vienkār�i ignorētu mani. Tas ir nepatīkami gan man, gan tev, jo bie�i vien es beigās sāku kliegt uz tevi. Būtu labāk, ja tu atbildētu uzreiz. Turklāt tas, ka izturies pret mani nepieklājīgi, ir slikti.

�is ir labs piemērs tam, ko jūs varētu sacīt �ķietami sevī iegri�mu�am pusaudzim. Tiesa, �ie vārdi neradīs ievērojamas, tūlītējas pārmaiņas. Tomēr, ja jūsu balss tonis nebūs pārāk dusmīgs, pus�audzis jūs dzirdēs un sapratīs, ka jums ir taisnība. Varbūt viņ� pat izjutīs nelielu vainas apziņu. Un varbūt tikai varbūt nākotnē viņ� kaut nedaudz mainīs savus klausī�anās paradumus.

Kā rīkoties brīdī, kad pusaudzis jūs ignorē? Lūk, ieteicamās rīcības plāns.

-�� Tod!

Tā kā Tods neatbild, mamma dodas pie viņa. Stāvot līdzās dēlam, mamma uzrunā viņu vēlreiz.

-�� Tod!

Zēns vēl joprojām neatbild, bet uztraukumam nav pamata mamma atrodas Todam blakus, tātad viņ� dzird ikvienu vārdu. Viņ� pat nevar izlikties, ka nedzird. Tagad mamma mierīgi pasaka, ko gribēja sacīt:

-� Lūdzu, neaizmirsti iznest tuk�ās kartona kastes un nolikt tās pie atkritumiem.

Nerunājiet dusmīgā tonī! Galu galā jūs ta�u tikai izsakāt drau�dzīgu lūgumu. Un neuztraucieties par to, ka pusaudzis neatbild, viņ� noteikti dzirdēja, ko jūs teicāt. Pusaud�a sastingumu lielā mērā izraisa tas, ka jūs stāvat viņam pārāk tuvu.

Protams, pusaudzim nepatiks jūsu rīcība un viņ� to uzskatīs par milzīgu apvainojumu.

-�� Mammu! Kāpēc tu tā dari? Tas mani kaitina. Kā tev patiktu, ja brīdī, kad tu ar kaut ko nodarbojies, tavā priek�ā kāds nostātos un sāktu sarunāties ?

Uzmanīgi! Tikai neaizskariet �o tēmu! Nekādā gadījumā nesa�kiet: "Man nebūtu jānostājas tev tik tuvu, ja tu man atbildētu, nevis ignorētu mani kā vienmēr." Nesāciet diskusiju par �o tēmu, tā ne tikai padarīs sarunu nepatīkamu, bet, ļoti iespējams, arī izraisīs uzskatu sadursmi, kura jums nāks par sliktu. Atcerieties, ka jūsu izturē�anās atspoguļo jūsu attieksmi. Tāpēc izturieties pārliecino�i optimistiski. Un necentieties par katru cenu panākt, lai pusaudzis apstiprina jūsu vārdus: "Labi, labi es neaizmirsī�u iznest tuk�ās kartona kastes un nolikt tās pie atkritumiem." Viņ� dzirdēja, ko jūs teicāt.

Papildu ieteikums: tā kā jūs atrodaties pusaud�a teritorijā un stāvat viņam blakus, jūs varat piebilst vēl pāris vārdu, proti, to, ka darbu vajadzētu izdarīt nekavējoties.

-� Es priecātos, ja tu to izdarītu tagad.

-�� Es tagad nevaru. Es esmu aizņemts. Es to izdarī�u vēlāk.

-� Nē, Tod. Lūdzu, izdari to tagad.

Protams, ikviens pusaudzis �ādā situācijā atbildēs:

-� Kāpēc vienmēr visam jānotiek tie�i tad, kad tu to vēlies ? Vai neredzi, ka esmu aizņemts ?

Ta�u jums ir jāpaliek nelokāmam.

-�� Nē, dēls. Lūdzu, izdari to tagad.

Jūsu bērns visu dzirdēja, un, tā kā jūs stāvat viņam blakus, viņ�, visticamāk, piekāpsies lai tikai atbrīvotos no jums.

PADOMU SNIEG�ANA

Kā jau minēju, es esmu precējies jau daudzus gadus un uzskatu, ka esmu laimīgs, jo man ir brīni�ķīga sieva. Tomēr ir viena pro�blēma, kura diez vai izzudīs: es esmu diezgan gudrs cilvēks. Es zinu ļoti daudz. Ta�u izskatās, ka mana sieva tā nedomā, jo ikreiz, kad dodu viņai kādu padomu izcilu padomu (vai es jau teicu, ka esmu ļoti gudrs?) -, viņa to ignorē. Bet es ta�u gribēju tikai palīdzēt! Tie�i to pa�u var teikt par Nadīnu un viņas tēti.

-� Stulbais vannasistabas spogulis! Vienmēr pēc du�as tas ir aizsvldis, un es nevaru sakārtot matus. Kā tas mani tracina!

-�� Ja pirms mazgā�anās tu atvērtu vannasistabas logu, tā nenotiktu.

-�� Tas neko nelīdzēs. Mums vannasistabā vajag ierīkot ven�tilāciju, kā tas ir citās mājās.

-�� Varbūt ar laiku tā arī izdarīsim, ta�u �obrīd mums nav naudas. Kā jau teicu, ja tu atvērtu logu, būtu labāk.

-�� �aubos. Tu nesaproti, kā tas var nokaitināt, ja spogulī neko nevar redzēt.

Nākamajā dienā.

-�� Tas stulbais spogulis visu laiku aizsvīst. Es to ienīstu!

-�� Kāpēc tu neatver logu ?

-� Kāpēc tu atkal to saki? Es netaisos vērt vaļā nekādu logu. Tas ir stulbi.

-� Ja atvērsi logu, ūdens tvaiki izies ārā pa logu un spogulis neaizsvīdīs.

-�� Es nevēr�u vaļā logu. Tu neko nesaproti.

-�� Vienreiz pamēģini, un tad redzēsi, kas notiek.

-�� Tēt, tev laikam nepielec. Es nevēr�u vaļā logu. Tas ir stulbs padoms.

Nadīnas tētis nodomā: "Es sniedzu Nadīnai labu padomu, bet tas ir kā pret sienu. Es pasaku kaut ko, kas meitai varētu palīdzēt un padarīt viņas dzīvi mazliet labāku, bet izskatās, ka viņa jau iepriek� ir sagatavojusies nepievērst uzmanību itin nevienam manam padomam. Es neesmu pelnījis tik rupju iztu�rē�anos. Es neesmu neaptēsts un patie�ām zinu vairāk."

Likums par padomu snieg�anu pusaudzim ir tie�i tāds pats kā likums par padomu snieg�anu jebkura vecuma cilvēkam. Un tas ir �āds: lai cik labs un derīgs būtu jūsu padoms no sērijas "tas tikai padarīs tavu dzīvi labāku", jūs to sniedzat bez jebkādiem nosacījumiem. Ja dodat kādam padomu, jums nav jāpieprasa, lai tas obligāti tiktu ņemts vērā.

Padomam ir jābūt kā māla figūriņai, kuru noliekat uz galda, tas ir piedāvājums. To var ignorēt. To var nolamāt. To var mīdīt ar kājām, līdz tas pārvēr�as putekļos. Bet to var arī pieņemt un novērtēt. Ja sniedzat padomu, cilvēki ar to var rīkoties, kā pa�i vēlas. Nevajadzētu pieļaut, ka jūtaties aizvainots, ja jūsu padomu neizmanto lai arī cik lielisks un labs tas būtu. Padoms nedrīkst ietekmēt jūsu jūtas.

Nākamajā piemērā parādīts daudz labāks paņēmiens, kā sniegt padomu.

-� Stulbais vannasistabas spogulis! Vienmēr pēc du�as tas ir aizsvidis, un es nevaru sakārtot matus. Kā tas mani tracina!

-�� Ja pirms mazgā�anās tu atvērtu vannasistabas logu, tā nenotiktu.

-�� Tas neko nelīdzēs. Mums vannasistabā vajag ierīkot ven�tilāciju, kā tas ir citās mājās.

-�� Bet tu pamēģini, ja vēlies.

Nākamajā dienā.

-�� Tas stulbais spogulis visu laiku aizsvīst. Es to ienīstu!

-�� Jā, tas var nokaitināt.

Nadīnas tētis ir devis padomu, un viņa meita to zina. Tētim nekas vairāk nav jāsaka. Ja arī jūs nonākat līdzīgā situācijā, snie�dziet padomu un nesakiet vairāk neko. "Es ta�u tev teicu" ātri vien visu var sabojāt.

-�� Tēt, es internetā izlasīju rakstu "Derīgi padomi", un tajā bija rakstīts, ka vannasistabas spogulis neaizsvīdīsja būs kaut neliela gaisa cirkulācija caur atvērtu logu. �orīt es to pamēģi�nāju, un tas nostrādāja.

Vēl viens piemērs.

-�� Mammu, es nevaru atrast savas kedas.

-�� Ostin, ja uzreiz pēc novilk�anas tu tās ieliktu skapītī pie ārdurvīm, nekas tāds nenotiktu.

Nākamajā dienā.

-�� Svētā debess! Es nevaru atrast savas kedas.

-�� Cik rei�u tev var teikt, lai tu tās ieliec skapītī uzreiz pēc novilk�anas.

-�� Jā, jā. Kur, ellē, ir manas kedas ? Aiznākamajā dienā.

-�� Kur ir manas kedas? Kur, ellē, tās ir?

-�� Es nevaru saprast, kāpēc tu neņem vērā manu padomu. Tad mums nebūtu par to jārunā katru dienu. Vai dzirdi?

-� Jā, bet kur ir manas kedas?

-�� Zini, ko man vajadzētu izdarīt? Man vajadzētu tavas kedas sadedzināt, un tad tev tās vairs nebūtu jāmeklē, jo pelni būtu atkritumu kastē.

Un, lūk, daudz labāka metode. Mamma jau vienreiz ir sniegusi padomu un pie tā vairs neatgrie�as.

-�� Es nevaru atrast savas kedas.

-�� Tas gan ir slikti.

-�� Bet kur ir manas kedas ?

-�� Tevi tas dro�i vien tracina, vai ne?

Ari izpalīdzībai galu galā ir savas robe�as.

CIEŅA PRET PUSAUD�A MUĻĶĪBĀM

Ja reiz pusaud�i izmanto negodīgus, viltīgus un manipulējo�us 'līdzekļus, lai panāktu savu, kāpēc mēs nevarētu rīkoties līdzīgi? Ja reiz bērni pret mums izturas kā pilnīgi stulbeņi, kāpēc mēs nevaram ļaut viņiem izbaudīt to pa�u?

-�� Nē, Pamela. Tu nevari iet uz festivālu "Nāves metāls ".

-�� Bet, mammu! Tas nav godīgi! Es nekad nevaru darīt to, kas man patīk! Nav mana vaina, ka tev kaut kas nepatīk, jo tavi pusaud�a gadi bija draņķīgi!

-� Kā tad! Vai man būtu jāļauj �etrpadsmitgadīgam bērnam iet uz koncertu, kurā iepriek�ējo reizi bija ieradusies policija un daudzi tika ievainoti ?

-�� Nē, tu tikai negribi, lai man būtu jautri!

-�� Pamela, tās ir muļķības, un tu to loti labi zini.

-� Nē, tu esi greizsirdīga, jo, kad biji manā vecumā, tu neko tādu nedarīji, un tevi kaitina tas, ka es labi pavadu laiku!

-�� Es tev pateik�u, kas mani kaitina. Mani kaitina tas, ka mana it kā gudrā meita runā pilnīgas muļķības un domā, ka es tām noticē�u. Es ta�u neesmu galīga idiote.

Daudz kas no pusaud�u teiktā var izklausīties kā savtīgas muļ�ķības, un bie�i vien tā arī ir. Tāpēc vecākiem ir ļoti grūti sarunā�ties ar saviem pusaugu bērniem, neizmantojot tos pa�us līdzekļus.

-��� Lorens, es tev palūdzu izņemt traukus no trauku mazgā�jamās ma�īnas, pirms pārnāku mājās, bet tu to neesi izdarījis.

-�� Es neesmu vainīgs. Es jau gribēju to darīt, ta�u tad es sāku �aubīties, vai izdarī�u to pareizi, jo atcerējos, ka tu kaut ko runāji par to, ka gribi tos likt kaut kur citur. Turklāt, ja es to būtu izdarījis, tu dro�i vien atkal visu samainītu, jo tu esi baigais pedants. Tad kāda tam jēga?

-� Lorens, vai tu mani uzskati par idiotu? Kāpēc tu domā, ka es noticē�u tām muļķībām, kuras tu visu laiku stāsti?

Daudzas no pusaud�u atbildēm prasa, lai uz tām atbildētu līdzīgā stilā. Ja pusaud�i runā kā pamuļķi īpa�i, ja tas palīdz viņiem panākt savu vai izvairīties no atbildības, vai viņu pateik�tās muļķības nav pelnīju�as asāku atbildi? Vai vecākiem vienmēr uz visu būtu jāatbild pieklājīgi?

-�� Tu pateici interesantu domu, Pamela. Man laikam jāielū�kojas sevī mazliet dziļāk. Mani pusaud�a gadi nemaz nepagāja tik slikti. Varbūt es neapzinos, ka izturos skarbi.

-�� Jā, tu esi skarba un greizsirdīga. Vai tas nozīmē, ka es varu iet uz koncertu ?

Lai cik muļķīga būtu Pamelas atbilde, viņa pati, iespējams, savus vārdus uzskata par svētu patiesību. Pajautāsim to Pamelai pa�ai!

-�� Vai tu patie�ām domā, ka tava mamma negrib, lai tu labi pavadītu laiku?

-� Jā, mammai riebjas, ka es labi pavadu laiku. Viņa ir greiz�sirdīga.

-�� Un vai tu patie�ām netici tam, ka tava mamma domā, ka rokfestivāls, kur� pagāju�ajā reizē beidzās ar vardarbību, ir pārāk bīstama un nepiemērota vieta �etrpadsmitgadīgai mei�tenei ?

-� Nē, viņa vienkār�i ir greizsirdīga. Tas ir tikai tādēļ.

Ja mēs pieslēgtu Pamelu pie melu detektora, izrādītos, ka viņa runā taisnību. Es nejokoju kad pusaud�i �ķietami manipulē ar da�ādām muļķībām, viņi pa�i svēti tic saviem vārdiem.

Jūs tagad varētu padomāt: "Ja es savai meitai atbildē�u līdzīgā stilā, tad viņa pārmaiņas pēc dzirdēs, ko nozīmē kļūt par izsmiekla objektu. Varbūt tā viņa kaut ko iemācīsies?" Nē, diem�ēl tā tas nenotiek.

-� Jūs tikai paklausieties, kā mana mamma runā ar mani! Vecāki tā nedrīkst runāt ar saviem bērniem! Kā viņa var prasīt no manis, lai es runāju pieklājīgi, ja pati izturas rupji ?

-�� Bet tie�i tā tu runā ar viņu.

-�� Jā, bet es esmu bērns. Turklāt, ko man darīt, ja viņa rīko�jas muļķīgi un netaisnīgi?

Tā domā pusaud�i.

Lai cik arī grūti tas būtu, pret bērniem vajadzētu izturēties pēc iespējas pārdomāti. Tā jūs rādīsiet viņiem labu piemēru. �ajā gadī�jumā mamma var palikt nelokāma un neļaut Pamelai doties uz festivālu, ta�u tas viņai jādara, nepazemojot savu meitu. Mamma var klausīties, tomēr viņai nav jātic Pamelas vārdiem.

-�� Nē, Pamela! Piedod, bet man tas nav pieņemami. Nē, tu nevari iet uz rokfestivālu.

-�� Tev tas nav pieņemami ? Kāpēc man ir jācie� par to ? Tev tas nav pieņemami ? Man nav pieņemami, ka netik�u uz kon�certu!

Tā kā Pamelai vienmēr būs, ko teikt, �ajā brīdī Pamelas mamma vienkār�i iziet no istabas.

-�� Tu manī nemaz neklausies, mammu!

Ko Pamela iemācījās? Pirmkārt, pusaudze saprata, ka viņas demagoģija mammu neietekmē. Otrkārt, viņa uzzināja, ka mamma nekritizēs nevienu vārdu, ko viņa pateikusi, lai cik muļ�ķīgs tas bijis.

To pa�u var teikt arī par Lorensa tēti. Tā vietā, lai runātu par to, cik smieklīga ir dēla taisno�anās, daudz labāk būtu atbildēt pavisam ikdieni�ķi.

-�� Es neesmu vainīgs. Es jau gribēju to darīt, ta�u tad sāku �aubīties, vai izdarī�u to pareizi, jo atcerējos, ka tu kaut ko runāji par to, ka gribi tos likt kaut kur citur. Turklāt, ja es to būtu izdarījis, tu dro�i vien atkal visu samainītu, jo tu esi baigais pedants. Tad kāda tam jēga ?

-��� Lorens, lūdzu, izņem traukus no trauku mazgājamās ma�īnas.

Jūs neesat slikti vecāki, ja jums netī�ām izsprūk atbilde, kas robe�ojas ar pusaud�u runas "mākslas" līmeni. Jūs esat tikai cilvēki, un reizēm tā var atgadīties ikvienam. Tomēr pastāv arī daudz labāks sarunas risinā�anas paņēmiens, un tam vajadzētu kļūt par jūsu mērķi.

KĀ ATGŪT KONTROLI PĀR SARUNU

Kad pavisam nekaitīga vecāku un pusaud�u saruna pārtop niknā strīdā, alla� ir novērojama arī kāda blakusparādība sav�starpēja nelabvēlība, kas diem�ēl neizgaist līdz ar pēdējiem nik�najiem vārdiem. Palūkojoties atpakaļ, ir praktiski neiespējami saprast, kurā brīdī nekaitīgā saruna pārvērtās par īstu karu.

-�� Ar Alisi tā notiek nepārtraukti. Esmu iesaistījusies strīdā, pirms pati to apzinos. Mēs sarunājamies, un es pat nepamanu, ka jau pēc pāris vārdiem ir sākusies cīņa. Tā vienkār�i notiek. Es kaut ko pasaku. Viņa kaut ko pasaka. Es atbildu. Un, pirms esmu izpratusi strīda jēgu, mēs jau teju vai ķeramies viena otrai pie rīkles. Un man nav ne mazākās nojausmas, kurā brīdī tas viss sākās.

Alise ar mammu automa�īnā brauc mājup no veikala, un mamma saka:

-�� �odien nu gan ir intensīva satiksme.

-�� Nu un ? Kas man būtu jādara ?

-�� Nekas, mīlā. Es tikai teicu, ka ir daudz ma�īnu.

-�� Nē, tā nebija. Tu �ēlojies.

-�� Es ne�ēlojos. Es vienkār�i izteicu savas domas.

-�� Nē, tā nebija. Tu �ēlojies. Tu vienmēr �ēlojies.

-� Ja es kaut ko pasaku, tas nenozīmē, ka es vienmēr �ēlojos.

-�� Nozīmē gan. Tu nedzirdi savas balss toni. Tas vienmēr izklausās pēc �inkstē�anas.

-�� Alise, tas nav tiesa. Es ne�inkstu visu laiku.

-�� Redzi, tu nekad neņem nopietni to, ko es saku, bet uzreiz sāc aizstāvēties.

-�� Patiesībā, Alise, ja kādam te ir nepatīkams balss tonis, tad tā esi tu.

-�� Re, tie�i to jau es teicu. Tu �ēlojies par visu! īpa�i par mani!

-�� Alise, es ne�ēlojos par tevi!

-� Nē, �ēlojies gan! Tu melo! Tie�i tagad tu to dari �ēlojies!

Atliku�o mājupceļu mamma un meita pavada naidpilnā

klusumā.

Kā tas parasti notiek? Kas to lai zina. Vairumā gadījumu vārdu cīņas aizsākas normālu sarunu laikā, kad viens pasaka ko tādu, ko otrs uztver negatīvi, pat ja runātājam nav biju�i apzināti nega�tīvi nolūki. Un it īpa�i viegli tas notiek sarunās ar pusaud�iem, kuri mēdz būt ļoti jūtīgi un tiecas jebkurus vecāku komentārus uzskatīt par kritiku.

-�� Viņi visu laiku man piesienas!

Tiesa, vārdu cīņas tikpat labi var izraisīt arī vecāku pārjūtīgā attieksme pret pusaud�a nepieklājīgo balss toni vai izteicieniem.

-�� Jā, tas ir tiesa. Gandrīz vienmēr viņa runā tajā nepieklā�jīgā tonī, kur� man tik loti nepatīk.

Man nāksies jūs apbēdināt: jūs nevarat novērst �os pārpra�tumus, jūs nevarat paredzēt, vai, kad un kāpēc saruna "aizies �ķērsām". Neviens nespēj uzmanīgi izsekot līdzi it visam, ko saka pusaudzis. Nav iespējams vienmēr zināt, kā jūsu teiktais tiks uztverts. Un nav iespējams novērst �os strīdus, kuri rodas burtiski no zila gaisa.

Alises mammas sākotnējais izteikums varēja izraisīt arī pavi�sam mierīgu atbildi.

-�� �odien nu gan ir intensīva satiksme.

-�� Jā.

Protams, ir iespējams vēl labāks iznākums.

-�� �odien nu gan ir intensīva satiksme.

-� Jā, izskatās, ka tā notiek vienmēr, kad braucam iepirkties, vai ne? Varbūt mūsu iepirk�anās priekam ir uzlikts lāsts?

Alises mamma iesmejas.

-�� Jā, izskatās, ka mums neveicas.

Ja vēlaties atrisināt strīdu, neatgriezieties pie tā un nemēģi�niet at�ķetināt pavedienu, lai saprastu, kurā brīdī saruna "aizgāja greizi". Tā būtu kļūda, it īpa�i tad, ja nav skaidrs, par ko īsti bija strīds. Turklāt tik un tā būtu praktiski neiespējami izprast, kur� ko teica un ko ar to domāja.

-�� Pagaidi! Pārtraukums. Viss sākās ar to, ka es pateicu, ka �odien ir intensīva satiksme. Es tikai konstatēju faktu, tas arī viss. Neko citu es nebiju domājusi. Tikai to, ka es ievēroju, cik daudz ma�īnu brauc pa ielu.

-�� Nē, tā nebija. Tu neņēmi vērā, kā tu to pateici. Tu nepa�manīji savas balss toni. Tas izklausījās pēc �ēlo�anās. Varbūt tu nemaz neesi ievērojusi, ka tu tā runā visu laiku.

-�� Izbeidz, Alise. Es vienkār�i runāju.

-�� Nē, tev bija tāds balss tonis.

Sarunas atjauno�ana ar mērķi to at�ķetināt un izlabot ir pil�nīgi bezjēdzīga. Kā jums jārīkojas? Labākais būtu atkāpties, ta�u to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Pirmkārt, jūs jau esat iesais�tījies strīdā, jo zaudējāt modrību. Jūs nesapratāt, uz kurieni �ī nevainīgā vārdu apmaiņa virzās, līdz bija jau par vēlu.

"Kas notiek? Kā es tajā visā iekūlos?"

Otrkārt, tā kā jūs jau esat pamatīgi ierauts strīdā, dusmas ir pārņēmu�as visu jūsu ķermeni. Jūs vairs neesat tas mierīgais, saprātīgais un bezkaislīgais cilvēks, kāds bijāt pirms pāris minū�tēm. Tagad jūs esat dusmīgs.

"Viņa atkal tā dara! Nav nevienas dienas, kad Alise man nesagādātu problēmas. Kad viņa beidzot kļūs pieaugusi? Tā

laikam ir atmaksa par visiem �iem gadiem, kad biju pārāk laba pret viņu, un tagad iznāk, ka esmu radījusi mazu briesmoni!"

Galvenais ir saprast, ka esat ierauts bezjēdzīgā strīdā, kur� ne pie kā laba nenovedīs. Pat ja jūs turpināt nikno vārdu apmaiņu, saprāta balsij jūsu galvā vajadzētu kliegt: "Esmu ierauts pilnīgi muļķīgā strīdā, kas draud ar sliktām sekām." Par laimi, �ie vārdi izraisa nākamo secinājumu: "Man ir jāizkļūst no tā!"

�ajā brīdī sākas problēmas. Jums vajadzētu atkāpties un beigt sarunu, bet, tā kā jūsu bērns arī ir pamatīgi iesaistījies strīdā un vārās no dusmām, viņ� ir tikpat nikns un emocionāli "uzvilkts" kā jūs. Jums būtu jāmēģina panākt, lai arī viņ� apklust, bet tas nemaz nav viegli.

-�� �ī saruna ne pie kā laba nenovedīs. Izbeigsim, ja? Ņemam pārtraukumu!

Tas var palīdzēt, un būtu labi, ja jūs to pateiktu, tomēr esiet gatavs, ka �ie vārdi neapturēs pusaudzi. Viņ� ir nikns un nemaz nevēlas apstāties. Pārtraukums viņu neapmierina, viņ� grib vēl.

-�� Jā, tu gribi pārtraukt, tāpēc ka izturējies pret mani pre�tīgi un domā, ka tas ir normāli. Tu gribi izlikties, it kā nekas nebūtu noticis!

�ajā brīdī parādās grūtības, jo tas, ko es vēlos ieteikt un kas manā skatījumā būtu vislabākā rīcība, daudziem vecākiem �ķitīs nepieņemami. Visticamāk, viņi uzskatīs, ka tādējādi bērns pārāk viegli tiek atbrīvots no atbildības par strīda izraisī�anu. Tātad tas, ko es gribu jums ieteikt, ir daļēja atvaino�anās.

Jau dzirdu jūs sakām: "Kāpēc man būtu jāatvainojas, ja ne�esmu izdarījusi neko sliktu? Viņai būtu jāatvainojas par savu necie�amo uzvedību! Ja es atvaino�os, viņa būs uzvarējusi. To nu gan es nepieļau�u!"

Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot, kā daļējā atvaino�anās varētu izbeigt strīdu. Atgriezīsimies tajā sarunas daļā, kad Alises mamma sāk nojaust, ka ir iesaistījusies strīdā un ka tas ne pie kā laba nenovedīs.

-�� Patiesībā, Alise, ja kādam te ir nepatīkams tonis, tad tā esi tu.

-�� Re, tie�i to jau es teicu. Tu �ēlojies par visu! īpa�i par mani!

-� Alise, es ne�ēlojos par tevi!

-� Nē, �ēlojies gan! Tu melo! Tie�i tagad tu to dari �ēlojies!

Un tagad ir īstais brīdis daļēji atvainoties.

-�� Piedod. Es pat nenojautu, ka mani vārdi tev izklausās kā �ēlo�anās.

-�� Tu �ēlojies! Tu vienmēr �ēlojies!

Alises mamma, protams, negrib piekrist meitas apgalvojumam, ka viņa �ēlojas, ta�u viņa vairs nestrīdas par to. Viņa nesaka: "Nē. Es ne�ēlojos. Tu pārklausījies." �āda replika tikai izraisītu strīda turpinājumu. "Es nepārklausījos! Tu pati pārklausījies!" Tā vietā Alises mamma pieļauj varbūtību, ka meitas skatījums uz notie�ko�o ir at�ķirīgs. Acīmredzot Alise mammas vārdus ir uztvērusi kā kritiku. Mamma ar to samierinās varbūt viņas vārdi netī�ām ir izraisīju�i �o strīdu.

-Ja jau tu manas balss toni uztvēri kā �ēlo�anos, tad tev ir taisnība.

Kā redzam �ajos piemēros, daļēja atvaino�anās sniedz lielu labumu tā nedod Alisei iespēju turpināt strīdu. Mamma ne mazākajā mērā vairs neizaicina savu meitu. Viņa pieņem, ka Ali�sei ir bijis pamatots iemesls tā teikt, un �ajā brīdī strīds varētu norimt.

Arī nākamajos piemēros vecāki neizaicina savus bērnus. Viņi nepiesienas katram bērna izteikumam, lai parādītu, ka viņa teik�tais ir kļūdains un/vai pat nepieklājīgs. Vecāki nemēģina izzināt patiesību vai norādīt, ka bērna teiktais nav taisnība. Tā ir audzi�nā�anas metode, kurā vecākiem ne vienmēr jābūt taisnībai, kurā vecākiem nav jālasa morāles un nav jāaizstāv sevi. Patiesībā tie�i �ī metode parāda, ka vecākiem piemīt vislielākā gudrība, jo viņi uzņemas atbildību izbeigt strīdu, kur� ne pie kā laba nenovestu.

Aleksandrs ienāk virtuvē.

-� Aleksandr, uzmini, ko es �odien satiku!

-�� Nezinu.

-� Es satiku Ambidekeres kundzi. Vai tu atceries? Viņa bija tava pirmās klases skolotāja.

-� Tu domā, ka es neatceros, kas bija mana skolotāja pirmajā klasē?

-�� Nē, tā nu gan es nedomāju. Es zinu, ka tu atceries savu pirmās klases skolotāju.

-�� Tad kāpēc tu jautāji, vai es atceros, ja reiz zināji, ka es atceros ?

-�� Es to tā nedomāju. Es tā parasti saku.

-�� Tu tā parasti saki, jo uzskati, ka es neko no savas dzīves neatceros.

-�� Nē. Protams, nē. Es tā nebiju domājusi. Tie�i to es tev mēģinu paskaidrot. Cilvēki tā mēdz teikt.

-�� Es vēl joprojām nesaprotu.

-�� Aleksandr, vai tu speciāli tēlo muļķi, lai mani kaitinātu?

-� Nē, es vienkār�i nesaprotu, par ko tu runā! Tu uzskati, ka es pat neatceros, kas bija mana pirmās klases skolotāja!

-�� Aleksandr, to es neteicu.

-�� Tie�i tā tu teici.

�ajā brīdī būtu normāli, ta�u pilnīgi veltīgi mēģināt panākt, lai dēls visu saprastu. Tā būtu kļūda.

-� Aleksandr, es neuzskatu, ka tu neatceries savu pirmās kla�ses skolotāju. Es tā nedomāju. Saprati? Es tā neteicu.

-�� Tad kāpēc tu tā pateici ?

Lūk, mazliet labāka un vienkār�āka pieeja.

-������� Piedod, ka liku tev tā domāt un ap�aubīju tavu atmiņu. l Es tā nebiju domājusi.

-�� Tad kāpēc tu tā teici ?

-�� Piedod, tas bija pārpratums.

Daļējā atvaino�anās nedod Aleksandram iespēju turpināt strīdu.

-�� Tev nevajadzētu teikt neko tādu, ko patiesībā nedomā. Bet Aleksandra mammai nekas vairs nav jāsaka.

Un pēdējais piemērs.

-�� Nelda, paskaties uz galda virsmu! Tā ir saskrāpēta.

-�� Es to neizdarīju! Nevaino mani!

-�� Es tevi nevainoju, mīlā. Es tikai nebiju ievērojusi, ka uz galda ir tik daudz skrāpējumu.

-�� Varbūt tas bija D�astins!

-�� Es nevienu nevainoju.

-�� Kāpēc tu vienmēr aizstāvi D�astinu ?

-� Es neaizstāvu D�astinu.

-�� Aizstāvi gan! Tiklīdz es kaut ko izdaru, tā tev uznāk dusmu lēkme. Pat par to, ko es nemaz neesmu izdarījusi.

-�� Nelda, vai zini ko ? Būtu labi, ja kaut vai �oreiz tu visu nepārvērstu strīdā.

-�� Ne jau es biju tā, kas vainoja mani galda saskrāpē�anā.

-�� Es tevi nevainoju.

Un, lūk, labāks variants. Atgrie�amies brīdi, kad Neldas mamma saprot, ka ir iesaistījusies sarunā, kas ne pie kā laba nenovedīs.

-�� Nelda, piedod, ka liku tev padomāt, ka vainoju tevi.

-�� Bet tu tomēr vainoji!

-�� Piedod, ja liku tev tā domāt.

-� Jā, tu pārāk daudz piekasies.

Tas ir Neldas atvadu trieciens. �ajā brīdī mammai vajag paklu�sēt, un, visticamāk, arī Nelda neko vairāk neteiks. Viņas var mie�rīgi dzīvot tālāk. Ne vienmēr mums ir jāpatur pēdējais vārds.

JA PUSAUDZIS SAGĀDĀ NEPATĪKAMU PĀRSTEIGUMU

Kur� gan no mums, pusaud�u vecākiem, kaut reizi dzīvē nav juties kā ar aukstu ūdeni apliets? Lūk, kā gadījās piecpadsmitga�dīgās Aleksas mammai.

-�� Mammu, vai prezervatīvi aizsargā ? -Ko? *

-�� Vai prezervatīvi aizsargā?

-�� Kāpēc tu to jautā?

-� Mammu, es vienkār�i pajautāju. Vai prezervatīvi aizsargā?

-�� Nu, jā. Nē. Man liekas. It kā. Es nezinu. Parasti jā. Aiz�sargā no kā? Kāpēc tu tā jautā?

"Vai viņa jau nodarbojas ar seksu? Vai kaut kas ir noti�cis? Vai viņa grasās ar kādu pārgulēt? Ak dievs! Vai viņai ir bijis sekss un viņa izmantoja prezervatīvu, bet tagad domā, ka ir stāvoklī? Varbūt viņa ākstās, lai redzētu, ko es atbil�dē�u? Mēģina mani �okēt ? Ja atbilde būs pavisam ikdieni�ķa, vai viņa padomās, ka man ir vienalga un to var uzskatīt par atļauju nodarboties ar seksu?"

Reizēm, kā no zila gaisa pavisam parastā dienā pusaud�i �ķie�tami nevainīgi uzdod jautājumus, kuri ir tik provokatoriski un tik pilni ar apvainojumiem, ka vecāki nav spējīgi uz tiem sakarīgi atbildēt. Pieņemsim, ka arī jūs pēk�ņi esat iekļuvis �ādā nepatī�kamā situācijā. Uz jautājumu vajag atbildēt, ta�u jebkura atbilde, kas jums ie�aujas prātā, ir neatbilsto�a vai arī sniedz informāciju, kuru jūs nemaz nevēlaties atklāt. Neviens skaidrojums ne�ķiet piemērots, jums pēk�ņi trūkst vārdu. Ko darīt? Kaut kas ta�u ir jāsaka!

Sāksim ar to, ko nevajadzētu darīt. Pirmkārt, nekad neuzdo�diet pretjautājumus.

-� Alek�a, vai man būtu par kaut ko jāuztraucas?

-�� Man nav seksa ar Ostinu,ja tu to domā. [Tie ir meli.]

-� Nē. Nē. Es to nejautāju. Es tikai domāju, vai man kaut kas būtu jāzina.

-�� Es vienkār�i gribēju zināt, ko tu par to domā. Vai ir tik grūti pateikt?

Pretjautājums rada problēmas, jo tas skan kā izvairī�anās. Turklāt pusaudzis jūsu jautājumu uzskatīs par prettriecienu, kas pie�ķir sarunai negatīvu toni. Bet tie�i to ta�u jūs vēlaties vismazāk.

Otrkārt, noteikti sniedziet atbildi, vēlams, ne pārāk garu.

-�� Alek�a, kā jau tu zini, prezervatīvus izmanto, lai izsargā�tos no grūtniecības un seksuāli transmisīvajām slimībām. Tev jāsaprot, ka �ī ir loti nopietna tēma, un, lai ko es arī teiktu par prezervatīviem, es neapgalvoju, ka zinu par tiem pilnīgi visu, jo es nezinu. Tas nenozīmē, ka atbalstu seksu. Manuprāt, svarīgi ir tas, ka�

Bija patīkami ar tevi parunāties, mammu, ta�u tagad man ir jāiet gatavot mājasdarbus. Pasauc, kad būs gatavas vakariņas. Mīlu tevi.

Aleksai bija vajadzīga atbilde, nevis morāles lasī�ana. Tie�i par to pusaud�i sūdzas visbie�āk par vecāku tieksmi pamācīt ikvienā izdevīgā brīdī. Tas ir būtisks traucēklis turpmākajām sarunām.

Slikti būtu arī tādā gadījumā, ja jūs nevis atbildētu uz jautā�jumu, bet gan izteiktu savu viedokli.

-�� Svarīgākais jau nav tas, vai prezervatīvi aizsargā vai neaizsargā. Tu esi par jaunu seksuālām attiecībām. Tev vēl nebūtu jāinteresējas par prezervatīviem.

Aleksas mamma ir palaidusi garām iespēju sniegt meitai svarīgu informāciju, tādējādi samazinot izredzes arī uz turp�mākām noderīgām sarunām.

-� Liels paldies, mammu. Es gribēju kaut ko uzzināt, bet tā vietā saņēmu lekciju par to, ka nevajag nodarboties ar seksu.

Kas būtu jādara? Atbildiet pēc iespējas tie�āk, vienkār�āk un godīgāk. Lūk, labs piemērs.

-� Mammu, vai prezervatīvi aizsargā?

-Jā, tomēr tie nav 100 % dro�i. Turklāt tie ir jālieto pareizi. Es nemaz nezinu visu par prezervatīviem. Vajadzētu pamēģināt uzzināt kaut ko vairāk, lai iegūtu labāku atbildi. Varbūt jāpa�meklē internetā ?

Protams, galvenā problēma ir tā, ka ļoti daudz kas paliek nepateikts. Turklāt īsā saruna dod mājienu, ka, neizrunājot visu līdz galam, jūs jūtaties daudz ērtāk, nekā tas ir īstenībā. "Vai tādējādi es viņai dodu atļauju? Vai es viņai mācu nodarboties ar seksu?"

Jums ir divi nekādi nesavienojami mērķi: jūs vienlaikus vēla�ties gan sniegt bērnam nepiecie�amo informāciju, gan izturēties tā, lai bērns arī turpmāk labprāt sarunātos ar jums par jebkuru tēmu. Man �ķiet, ka no �iem diviem mērķiem daudz svarīgāks ir otrais nodro�ināt labas attiecības. Ja jūtat, ka tomēr vajag pateikt kaut ko vairāk, jums ir iespēja vēlreiz atgriezties pie �īs sarunas un izteikt papildu komentārus.

Visgrūtāk ir izlemt, kura pieeja attiecīgajā brīdī būtu vislabākā. Un ziniet: jums nekad nebūs ērti runāt par to, ko noteikti vaja�dzētu pateikt pusaudzim. Tāpēc jums ir jābūt gatavam attiecīgajā brīdī pateikt vissvarīgāko, cerot, ka ar to būs gana. Pēc tam jums ir jāapklust, lai cik grūti tas būtu. Kad esat padalījies ar savām zinā�anām, neko vairāk nesakiet, tikai klausieties, tā jūs palieli�nāsiet savas izredzes vēlreiz parunāties par �o tēmu. Un vēl kas lai saglabātu iespēju sarunāties ar savu pusaudzi, svarīgi ir būt pēc iespējas godīgākam.

Paldies par atbildi, mammu. Tā bija laba. Tu runāji tie�i, godīgi un īsi. Man ir vēl viens jautājums. Vai tā ir taisnība, ka zālītes pīpē�ana palielina seksuālo tieksmi ?

1

L

abas attiecības ar pusaud�iem ir iespējams izveidot daudz sekmīgāk, nekā jūs domājat. Pusaud�i ir jocīgi, dzīvespriecīgi, gudri un reizēm pat sirsnīgi. Tomēr pastāv trīs �ķēr�ļi jeb trīs iemesli, kuru dēļ harmoniskas attiecības ar pusaud�iem mēdz zaudēt stabilitāti. Viens no tiem ir �āds: labas attiecības ar pus�audzi nav iespējams saglabāt pilnīgi visu laiku. Laiku pa laikam gadīsies situācijas, kurās jums būs jāpasaka "nē" vai jāizvirza pusaudzim netīkamas prasības, un �ādos apstākļos harmoniskas attiecības nemaz nevar pastāvēt.

-�� Nē, Kodij. Es tev nedo�u 42 dolārus.

-�� Tas nekas, es tikai tāpat vien pajautāju. Tu tomēr esi vis�labākais tētis pasaulē. Vai es tev jau izstāstīju anekdoti par trim pērtiķiem, kuri bija stāvoklī?

-�� Ceru, ka tā nav līdzīga anekdotei par trim strausiem.

-��� Liza, tev tomēr būs jāpārtrauc televīzijas skatī�anās. Rufuss atkal ir apvēmis paklāju, un tev tas viss tūlīt jāsatīra, lai istaba nesāktu smirdēt.

-�� Protams, mammu. Tas muļķa suns nespēj noturēt ēdienu vēderā. Bet mēs ta�u visi �ajā mājā esam viena komanda, tāpēc arī man ir jāiesaistās darbos. Vai ne, mammu ?

-�� Laba meitene.

Kaut nu tā būtu!

Otrs �ķērslis patiesi harmonisku attiecību veido�anā ir jau minētā pusaud�u alerģija pret vecākiem. Tās dēļ pusaud�us kai�tina itin viss, kas saistīts ar vecākiem. �ī alerģija liek pusaudzim izvairīties no jebkuras vietas, kur atrodas viņa vecāki.

-�� Man krīt uz nerviem pilnīgi viss, ko dara mani vecāki.

Es gribētu atrasties vienalga kur, lai tikai tur nebūtu manu

vecāku.

Un tre�ais �ķērslis labām attiecībām ar pusaudzi ir tas, ka esat tikai cilvēks un pusaudzis ir jūsu bērns. �ī iemesla dēļ jūs ne vienmēr rīkojaties saprātīgi, proti, ne tā, lai atstātu pēc iespējas labāku iespaidu uz jūsu attiecībām. Ir un noteikti vēl būs tādas dienas, kad vairs nespēsiet izturēt, tomēr jums nav, kur sprukt, jo bērns jau nekur nepazudīs.

-� Man pietiek! Pietiek! Es vairs nevaru tevi paciest! Nevaru!

Viss! �oreiz patie�ām viss! Vai dzirdat ? Tas patie�ām ir viss!

Problemātiskās attiecības jums ir ar savu pa�a bērnu, tāpēc jūsu emocijas ir daudz spēcīgākas, bet pa�kontroles līmenis daudz zemāks nekā situācijās, kad esat sabiedrībā vai komunicē�jat ar citiem cilvēkiem.

Jūs ne tikai vēlaties, lai jūsu attiecības ar pusaudzi būtu patīka�mas, bet arī gribat viņu atbalstīt �ajā stresa pilnajā dzīves posmā. Jūs vēlaties, lai �is satrauco�ais laikposms, pusaud�a gadi, aizri�tētu pietiekami pozitīvā gaisotnē un kalpotu par pamatu labām savstarpējām attiecībām arī tad, kad bērns jau būs pieaudzis. Citiem vārdiem sakot, jūs negribat, lai pusaud�a gadu attiecības sabojātu arī jūsu turpmāko saskarsmi.

Ko jūs varat darīt jau tagad, kamēr bērns vēl ir pusaudzis, lai pēc pāris gadiem jūsu attiecības ar viņu kā pieaugu�u cilvēku būtu pēc iespējas labākas? �ajā nodaļā piedāvā�u jums vairākus derīgus padomus: ko vajadzētu darīt un no kā labāk atturēties, lai starp jums un jūsu pusaudzi izveidotos stipras un patīkamas attiecības.

LIETI�ĶIE VECĀKI PRET GĀDĪGAJIEM VECĀKIEM

Vecāku un pusaud�u savstarpējās attiecības var iedalīt divās at�ķirīgās kategorijās, kurās vecāki spēlē divas krasi at�ķirīgas lomas. Vienu no �īm lomām var raksturot ar vārdiem "lieti�ķie vecāki". Lieti�ķie tēti un mammas izvirza pusaud�iem prasības un neizpilda visas viņu iegribas. Otru lomu var attiecināt uz visiem pārējiem gadījumiem un raksturot ar apzīmējumu "gādī�gie vecāki".

Lielākā daļa �īs grāmatas ir veltīta tam, lai lieti�ķo vecāku loma būtu pēc iespējas efektīvāka, vieglāka un produktīvāka un lai brī�os, kurus pavadāt kopā ar pusaudzi, tā neņemtu virsroku. Ja spēsiet samazināt laiku, kad esat lieti�ķie vecāki, jums atliks vairāk laika gādīgumam. Un jau pa�ā sākumā iegaumējiet: lie�ti�ķo vecāku un gādīgo vecāku lomas nav savienojamas.

-� Nē, manu mīļo meitiņ, es tevi nevedī�u pie Valērijas. Mam�mīte nevēlas �etrdesmit minūtes braukāt turp un atpakaļ, tikai aizvestu savu dārgumiņu pie Valērijas un pēc tam atvestu mājās. Ta�u neaizmirsti mammīte tevi loti, loti mīl. Kur ir tavs laimīgais smaidiņ�?

Nē. Gādīgie vecāki un lieti�ķie vecāki nemaz tik labi nesader kopā. Savs laiks lieti�ķumam, un savs gādīgumam. Labā ziņa ir tā, ka pastāv ļoti daudz iespēju, kad varat būt kopā ar savu pus�audzi un nespēlēt lieti�ķo vecāku lomu. Tie ir brī�i, kad jūs un jūsu bērns varat atslābināties un izbaudīt viens otra kompāniju.

Protams, problēmas var rasties tad, ja esat gatavs būt kopā ar pusaudzi un jauki pavadīt laiku, ta�u viņ� domā pavisam ko citu.

-� Atvainojiet! Kāpēc man būtu jāpavada laiks kopā tie�i ar to cilvēku, ar kuru es vismazāk vēlos būt kopā ?

KĀ BŪT KOPĀ AR PUSAUDZI, KAD VIŅ� TO NEVĒLAS

Ļaujiet man aprakstīt izturē�anās modeli, kuru izmantojot iespējams sekmīgi atrisināt kādu āķīgu uzdevumu: jūs vēlaties būt kopā ar bērnu, bet viņam pēk�ņi ir saasinājusies alerģija pret jums. Pielietojot �o metodi, jūs ne tikai būtiski uzlabosiet savas attiecības ar bērnu, bet arī pārvarēsiet savu tieksmi uz stingrību, kura var iznīcināt visu prieku par pusaud�a audzinā�anu. Tātad metodes būtība ir �āda: pusaudzis drīkst izjust alerģiju pret jums, ta�u jums nav jābūt alerģiskam pret viņu.

Billija tētis gatavo brokastis, un viņam ir labs garastāvok�lis. Virtuvē ienāk viņa mīļotais dēls Billijs.

-�� Kas būs brokastis ?

-�� Fran�u grauzdiņi.

-�� Ciest nevaru fran�u grauzdiņus.

-�� Man likās, ka tev gar�o.

-�� Nē, man negar�o. Ciest tos nevaru.

-�� Kop� kura laika tu nevari ciest fran�u grauzdiņus?

-�� Nezinu. Man tie nekad nav gar�oju�i. Tu tikai tam neesi pievērsis uzmanību.

-�� Brokastīs būs grauzdiņi. Ja vēlies ko citu, tev ir divas rokas un tu zini, kur atrodas ēdamais.

-�� �ajā stulbajā mājā nav nekā tada, kas gar�otu man.

-�� Tev nekad nekas nav labi.

-�� Nekas nav labi tāpēc, ka �ajā mājā viss ir stulbi.

-��� Zini, ko man vajadzētu izdarīt, Billij? Man vajadzētu nofilmēt vienu dienu mūsu mājā kopā ar tevi. Domāju, ka fil�mas nosaukums varētu būt "24 stundas kopā ar manu īgno pusaudzi". Tad tu redzētu, cik patiesībā nepatīkami ir dzīvot kopā ar tevi.

-�� Nē, tad tu redzētu, cik stulbi ir dzīvot �ajā mājā.

\

Lūk, tā ir problēma. Jūs vēlaties pavadīt laiku kopā ar bērnu, piemēram, ieturēt jaukas ģimenes brokastis, bet viņ� nevēlas sadarboties.

-�� Kāpēc gan man būtu jāpavada laiks kopā ar tēti ? Man nepatīk būt kopā ar viņu. Turklāt viss, ko viņ� saka, ir stulbi un kaitino�i.

Kas jums atliek? Jūs varat tēlot sliktos lieti�ķos vecākus, bet tas izraisīs pusaudzī vēl lielāku nepatiku. Visticamāk, viņ� ieju�tīsies savā iecienītajā īgnā un pret vecākiem alerģiskā pusaud�a lomā. Hmm� Un kad pienāks tas brīdis, kad jūs sāksiet viens otram patikt?

-�� Kā būtu, ja tas nekad nenotiktu ? Mani tas apmierinātu.

Kā jau teicu, tā ir problēma. Tomēr saņemiet dū�u �ai pro�blēmai ir risinājums.

AT�ĶIRĪGĀ TOŅA METODE

Vairs neatceros, kad tie�i un kā tas sākās, ta�u, kad mani bērni Niks un Margarēta bija pusaud�a vecumā, man izdevās atklāt īpa�i noderīgu izturē�anās veidu, kas palīdzēja cīnīties pret viņu slikto garastāvokli. Tā kā es loti mīlēju abus savus bērnus un man patie��ām patika pavadīt laiku kopā ar viņiem, es izlēmu, ka nekādā gadījumā neļau�u viņu sliktajam garastāvoklim valdīt pār mūsu savstarpējām attiecībām. Lai cik slikta bija manu pusaud�u oma, es negribēju viņiem atbildēt ar to pa�u kā to glu�i dabiski mēdz darīt lielākā daļa vecāku. Es biju pārliecināts, ka man tas izdosies neļaut viņu sliktajai omai nomākt manu pacilājo�o garastāvokli.

Pastāstī�u, kā es rīkojos. Ja mani bērni bija saīgu�i, es neatbil�dēju ar to pa�u. Es gribēju, lai mans labais garastāvoklis ņemtu virsroku. Es biju gatavs cīnīties, lai panāktu savu. Starp citu, savu anti-īgno izturē�anās veidu es nosaucu par at�ķirīgā toņa metodi.

Kad bērns saka "Ciest nevaru fran�u grauzdiņus", ir tikai dabiski, ja vecāki maina savu toni un pasaka kaut ko, kas līdzinās bērna īgnajiem komentāriem, piemēram: "Brokastīs būs grauz�diņi. Ja tev tie negar�o, vari neēst." Vai arī: "Kāpēc tu pret visu izturies tik noraido�i?" Vai pat sarkastiski komentē: "Skat, kas atnācis! Tas ir misters Priecīgais." Tā nu gan nekad nedariet, jo bērni to uzskatīs par nievājo�u attieksmi. Un tā arī ir. Tas viss nenovēr�ami novedīs pie "Ej ellē, tēt".

Turpretī, ja izmantosiet manu at�ķirīgā toņa metodi, saruna, visticamāk, pavērsīsies patīkamākā virzienā. Lūk, kā rīkotos es.

-�� Kas būs brokastis ?

-�� Fran�u grauzdiņi.

-�� Ciest nevaru fran�u grauzdiņus.

Tā vietā, lai uz dēla negatīvo attieksmi reaģētu ar tikpat nelaipnu komentāru, es atbildu draudzīgi un optimistiski.

-� Es dievinu fran�u grauzdiņus. Patiesībā es pat uzdziedā�u fran�u grauzdiņu dziesmu:

"Es dievinu fran�u grauzdiņus, un tu?

Es dievinu fran�u grauzdiņus, un tu ?

Es dievinu fran�u grauzdiņus no rītiem.

Lūdzu, lūdzu, iedod man divus."

Par spīti maniem centieniem, dēls turpina īgņoties:

-�� Tēt! Lūdzu! Man nav garastāvokļa!

Tomēr es atsakos mainīt savu mundro toni un drīz vien panāku savu.

-�� Tēt, tu esi traks. Es nespēju noticēt, ka tu dziedi fran�u grauzdiņu dziesmu. Man ir visdullākais tētis pasaulē.

-�� Es zinu.

Beigu beigās mans pusaudzis vairs nav tik dusmīgs un viņa atbildēs pat ieskanas labdabīgs humors. Tiesa, �ī epizode ir izdo�māta, tomēr tā uzskatāmi demonstrē at�ķirīgā toņa metodes iedarbību. Ja vēlaties, varu jums piedāvāt vēl daudzus citus pie�mērus, tikpat smieklīgus.

Ir kāds ļoti spēcīgs arguments, kāpēc vecākiem uz pusaud�a negatīvismu nevajadzētu atbildēt ar to pa�u, negatīvisms rada kaut ko līdzīgu apburtajam lokam, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Man un maniem bērniem labāk patīk at�ķirīgā toņa metode.

-�� Kā gāja skolā ?

-��� Kā vienmēr garlaicīgi un stulbi. Kāpēc man vispār tur jāiet?

Iespējamais sarunas turpinājums pusaud�a noskaņojumā Varētu būt �āds.

-�� Tāds ir likums. Un, ja tu stundās būtu uzmanīgāks un neatpaliktu mācībās, tev tas patiktu daudz labāk.

-� Es nemaz neatpalieku mācībās! Tu nesaproti, cik tas viss ir garlaicīgi un stulbi! Es labāk gribētu mācīties mājās.

-� Tu nemaz nezini, kā tev ir paveicies, ka vari mācīties tādā skolā kā tavējā un izmantot piedāvātās iespējas.

-� Nē, tev nav ne mazākās sajēgas, ka es katru dienu eju kā uz cietumu, kur jā mācās tas, ko nekad dzīvē neizmanto�u!

Un tagad pamēģināsim turpināt �o sarunu, izmantojot manu metodi.

-�� Kā gāja skolā ?

-��� Kā vienmēr garlaicīgi un stulbi. Kāpēc man vispār tur jāiet?

-�� Man gan bija lieliska diena. Es jauki parunājos ar tavu tanti. Viņu ir grūti saprast, bet mums bija patīkama saruna.

Ne vienmēr tam, ko sakāt, jābūt smieklīgam pietiks, ja tas izklausīsies dzīvespriecīgi. Lūk, cits piemērs.

-� Kāpēc mēs nevaram nopirkt jaunus krēslus ? �os es nevaru ciest.

-�� Man gan �ie krēsli patīk. Tās ir manas mīļākās mēbeles. Es pat biju nolēmis nopirkt vēl da�us tādus pa�us. Vai redzi, kā tie spīd saulesgaismā? Vai nav skaisti?

�āda atbilde, kura neskan kā taisno�anās vai atvaino�anās, visticamāk, ierobe�os naidīgumu un varbūt pat izsauks draudzīgu ķircinā�anos.

-�� Tēt, tu gan esi jocīgs.

Ne vienmēr ir iespējams izmantot �ādu stratēģiju. Ja jums pa�am nav laba oma, tad labāk būtu atbildēt īsi, ta�u bez kritikas un izaicinājuma.

-�� �ēl, ka tev nepatīk �ie krēsli.

-�� Man tik tie�ām nepatīk. Mums jānopērk jauni.

�aj ā brīdī neko vairāk nesakiet. Tas nebūs labs risinājums, ja uz pusaud�a īgnumu atbildēsiet ar to pa�u. Daudz labāk būtu, ja viņa nejauko garastāvokli jūs kompensētu ar labvēlīgu attieksmi. Tādējādi jūs arī uzlabosiet atmosfēru mājās.

ZĀLES PRET PUSAUD�A ALERĢIJU

Kā jau teicu, lielākajai daļai bērnu, sasniedzot pusaud�a gadus, rodas pārejo�a alerģija pret saviem vecākiem. Tā ir kā elektro�magnētiskais lauks, kur� jūs atgrū�. Bet, tā kā �ī alerģija ir nor�mālas psiholoģiskās attīstības sastāvdaļa, vecāki mēdz uzdot man jautājumu: "Cik lielā mērā mums būtu jārespektē bērna nepiecie�amība attālināties un vēlme nostiprināt savu neatkarī�bas sajūtu?" īsumā mana atbilde skan �ādi: "Jums tā ir jāciena līdz noteiktai robe�ai, bet ne pilnībā."

Lai detalizētāk apskatītu �o jautājumu, parunāsim par apskā�vieniem. Es pilnībā atbalstu pusaud�u apskau�anu, savukārt pus�aud�i vienlaikus gan ienīst apskāvienus, gan priecājas par tiem. Jebkurā gadījumā apskāvienam ir jābūt patiesam, nevis stīvam, pieklājības rosinātam, un tas nedrīkst būt pārlieku ilgs.

Rinaldo tētis stipri apskauj savu dēlu.

-�� Tas ta�u bija jauki, vai ne?

-Nē.

-�� Es zinu, ka tev patika.

-�� Nē, nepatika.

Tomēr dziļi sirdī viņam patika.

-�� Nē, nepatika.

Kaut arī Rinaldo pats to neatzīst, dziļi sirdī viņam patika doma par apskāvienu. Apskāviens skaidrāk par jebkuriem vār�diem ļāva Rinaldo saprast, ka tētis viņu mīl. Atkārto�u vēlreiz: pusaud�i ienīst apskāvienus, bet tajā pa�ā laikā viņiem tie ļoti patīk. Patiesībā viņiem patīk nevis apskāvieni, bet gan ziņa, ko tie sniedz.

"Es nezinu, kāpēc mani tik loti kaitina tētis. Kad viņ� ir blakus, man uzmetas zosāda, un viss, ko viņ� saka, ir muļķīgs l un nevajadzīgs. Katrs viņa vārds mani tracina.

Ta�u tētis mani vēl joprojām mīl. Es zinu, ka reizēm pret viņu izturos nejauki, bet viņ� vienalga mani mīl. Viņ� joprojām ir man blakus cilvēks, kur� mani mii lidz sirds dziļumiem un kuram es vienmēr bū�u īpa�s. Viņ� mani mīl par spīti visam, ko esmu sastrādājis."

Apskāviens pusaudzim skaidri parāda, ka vecāku jūtas pret viņu ir stiprākas par ikdieni�ķām nesaskaņām, strīdiem un sliktu omu.

-� Jums nav taisnība. Jūs nezināt, kas notiek manā dvēselē. Man nepatīk apskāvieni!

Tomēr viņam tie patīk.

Brīdinājums: pārāk neņemiet pie sirds, ja apskāviena laikā pusaudzis kļūst saspringts. Tas ir dabiski. Tie�i tāpēc apskāviens nedrīkst ieilgt.

IZPALĪDZĒ�ANAS EFEKTS

Protams, nav patīkami, ja kādam, kuru mīlat, pret jums ir aler�ģija. Tas var būt aizvainojo�i. Par laimi, ir kāds labs paņēmiens, kuru varat izmantot, lai attiecībās ar saīgu�o pusaudzi jums būtu vieglāk saglabāt manis aprakstīto optimistisko toni.

Daudzi vecāki iekuļas nepatik�anās tāpēc, ka jau kop� pa�a sākuma ir ieņēmu�i saprotamu, tomēr nepareizu nostāju. Lūk, �īs kļūdas izklāsts dialoga formā.

D�onatana mamma saka savam dēlam:

-�� D�onatan, es gribu, lai tu man pasaki vienu lietu, un es tevi lik�u mierā. Lūdzu, atbildi: kāpēc tu mani ienīsti ? Kādēļ tu nevari mani paciest ? Kas mani ir tāds, kas atra�anos vienā telpā ar mani padara par mocībām? Kas manī ir tik briesmīgs? Es gribu to zināt. Ja tu man to pateiktu, es varētu mainīties.

-�� Tā esi tu pati. Viss, kas saistīts ar tevi.

-�� Bet kas tie�i? Es varu mainīt jebko. Es tikai negribu, lai tu mani tik loti ienīstu.

D�onatana mamma nesaprot: to, kas D�onatanam nepatīk, nav iespējams mainīt. D�onatana problēma ir tā, ka viņa ir D�onatana mamma. Un, kā jau teicu, �ī problēma nav jāuztver personiski tā ir parasta pusaud�u alerģija. D�onatanam ir alerģija pret mammu, un viss. Pat ja mamma sevi pilnībā mainīs, viņa vienalga būs D�o�natana mamma un D�onatans joprojām būs pusaudzis ar alerģiju. Pusaud�i neienīst vecākus. Tā vienkār�i izskatās.

-� Skaties, D�onatan! Es esmu pilnībā mainījusi matu krāsu un citādi uzkrāsojusies. Es vairs neizskatos pēc sevis.

-� Bet tā vienalga esi tu. Es nezinu� Varbūt palīdzēt var tikai smadzeņu transplantācija.

Lai jums būtu vieglāk pārvarēt pusaud�a radīto nepatīkamo atmosfēru un uzturēt optimistisku noskaņojumu, varat izmantot īpa�u mantru. Ta nav jāizrunā skaļi, ta�u tā ir jāpatur prātā. Atce�rieties �os vārdus ikreiz, kad sarunājaties ar pusaudzi.

"Es zinu, ka tu nevari mani paciest. Es zinu, ka tu pat nevari izturēt, ja es atrodos vienā telpā ar tevi. Bet es zinu, ka tavu nepatiku ir izraisījis process, kuru sauc par pusau�d�a gadiem, process, kuru tu nevari kontrolēt un varbūt pat neapzinies. Es saprotu, ka tas viss ir normālas psiholoģiskās attīstības sastāvdaļa. Pēc pāris gadiem es tev atkal patik�u un tev vairs nebūs problēmu atrasties kopā ar mani. Tas nav jāuz�tver personiski."

-� Nē, tas ir personiski! Tā esi tu!

"Nē, tas nav personiski. Es to ne tikai neuztveru personiski, bet pat mīlu tevi tik loti, ka izliekos neredzam to negatīvismu, kas no tevis plūst pret mani. Un man patīk būt kopā ar tevi. Vai tad mums nav labi kopā?"

JA PUSAUDZIS IZTURAS NEVĒRĪGI

Mēs jau runājām par to, kā rīkoties tad, ja esat kopā ar pusau�dzi, bet viņ� nevēlas atrasties jums blakus. Tagad pievērsīsimies smalkai, bet svarīgai �īs tēmas variācijai: kā gūt prieku no pus�aud�a rīcības, ja viss, ko viņ� dara, pat visrūdītākajam narcisma pārņemtajam cilvēkam liktu justies atraidītam. �ādā gadījumā vecākiem apzināti ir "jāuzliek klapes sev uz acīm", lai neredzētu ārējo negatīvismu un koncentrētu uzmanību uz mīlestību un pie�ķer�anos, kas vienmēr ir bijusi un vēl joprojām atrodas kaut kur dziļi pusaud�a sirdī.

-� Nē, tur nekā nav! Dziļi manā sirdī nekā nav! Tu neko nezini!

Tomēr tur ir mīlestība. Lūk, piemērs.

Ir otrdienas vakars. Rinaldo tētis dodas uz dēla istabu un pieklauvē pie durvīm.

-�� Vai drīkst ienākt?

-Nē.

-�� Es vienalga ieie�u.

-�� Es zinu, ko tu gribi. Tu nedrīksti nākt manā istabā.

Pēc īsa brī�a Rinaldo tētis tomēr ieiet dēla istabā.

-� Te nu es atkal esmu. Ir otrdienas vakars, un ir laiks mūsu tēva un dēla iknedēļas sarunai. Vai tas nav lieliski ?

-�� Ak dievs! Jau atkal!

-��� Tātad, ar ko sāksim? Ļauj man padomāt. Varbūt sāk�u es, jo tu parasti spēj vienīgi pajautāt, kad beigsim sarunu. Es zinu, par ko mēs runāsim. Vai atceries, pagāju�ajā nedēlā es tev stāstīju par restorānu, kurā pusdienoju un kur bija lieliska pupiņu zupa?

-� Nespēju tam noticēt.

-�� Tā vai citādi, �odien es tur atkal iegriezos, paņēmu pupiņu zupu, bet �oreiz tā bija pretīga. Varbūt tur ir mainījies pavārs ? Kā tu domā ?

-�� Kad vienreiz �is murgs beigsies ?

Lieliska pieeja. Rinaldo ir pagalam īgns, bet viņa tētis itin nemaz neņem pie sirds dēla izturē�anos. Turklāt viņ� vēl ir arī tāds idiots, tik ļoti mīlo�s tētis un tik akls pret acīmredzamo dēla nepatiku, ka viņam vienalga patīk atrasties kopā ar savu bērnu.

-�� Mums ta�u ir labi kopā, vai ne?

-� Nē!

Patiesībā arī pusaudzim patīk �āda pieeja, jo, kā jau teicu, tā apliecina, ka vecāku mīlestībai nav �ķēr�ļu. Lai kas arī notiktu, lai kāda būtu pusaud�a uzvedība, tā nemainīs vecāku mīlestību. Pusaudzis to sajūt, un viņam tas ļoti patīk.

Es zinu, ko jūs domājat: "Bet pusaud�a nepieklājīgo izturē��anos ta�u nedrīkst ignorēt! Uz to vajag reaģēt, citādi pusaudzis domās, ka nepieklājība ir norma. Viņ� uzskatīs, ka tā var rīkoties, kad vien ienāk prātā!"

Ne glu�i. Protams, ir gadījumi, kad pusaud�a slikto uzvedību nedrīkst atstāt bez ievērības, tomēr, ja mēs runājam par ikdie�ni�ķu īgnumu vai neapmierinātību, nav nekā labāka par manu ieteikumu saglabājiet pozitīvu un labvēlīgu attieksmi. Tikai tā jūs spēsiet uzturēt patīkamu atmosfēru mājās un nodro�ināt labas attiecības ar savu bērnu. Iepriek� minētā situācija neliek pusau�dzim domāt, ka viņ� drīkst nicīgi izturēties pret vecākiem. Nē! Patiesībā pusaudzis �ādā situācijā sapratīs pa�u svarīgāko.

"Nezinu, kāpēc, varbūt viņi ir idioti -, ta�u, par spīti visam, mani vecāki mani mīl. Izskatās, ka viņiem pat patīk būt kopā ar mani."

BEZNOSACĪJUMU VIENO�ANĀS

Tikko mēs runājām par to, kā rīkoties, ja pusaudzis uzvedas nepieņemami, un galvenais secinājums bija �āds: lai cik slikti iztu�rētos jūsu bērns, jums nav jāatbild ar to pa�u. �īs taktikas un arī visu pārējo grāmatā ietverto padomu pamatā ir mana izpratne par vecāku lomu attiecībās ar pusaudzi, proti, ideja par beznosa�cījumu vieno�anos.

Ziemassvētku priek�vakarā Greiema mamma domā par savu dēlu:

"Vai pēdējā gada laikā Greiems ir izdarījis kaut ko tādu, ka būtu pelnījis dāvanas? Es varētu pastāstīt, ko viņ� ir izdarījis, lai nedabūtu neko. Lai nekavētu laiku, nosauk�u tikai da�as lietas.

1) Daudzas reizes pat saskaitīt nevar -, kad runāju ar viņu, viņ� vienkār�i izgāja no istabas. 2) Pirms trim nedēļām, kad pie manis ciemojās mana draudzene Klarisa, viņ� mani nosauca par muļķi Klarisas klātbūtnē. 3) Vairākas reizes savā istabā kopā ar draugiem viņ� smēķēja zāli un noliedza, ka būtu to darījis. Viņ� pat kļuva nikns uz mani, kad par to aizrādīju, t 4) Pirms divām dienām, kad viņ� gāja uz virtuvi, es viņam palūdzu atnest man dzērienu ar ledu, bet viņ� izturējās tā, it kā tas būtu vissmagākais darbs pasaulē. 5) Viņ� nepārtraukti runā rupjības un lamā savu jaunāko brāli, kur� ir ļoti jūtīgs bērns. 6) Pēdējā gada laikā viņ� ir pie�ķīris jaunu nozīmi vār�dam "saīdzis". 7) Jā, un viņam skolā ir sliktas atzīmes pilnīgi visos priek�metos, izņemot mājturību.

Un man vēl būtu jāgādā viņam dāvanas ? Vai man ir iemesls to darīt?"

Vai zināt kaut ko par Ziemassvētku vecīti? Viņ� dāvina dāvanas tikai tiem bērniem, kuri visu gadu biju�i �akli, pieklājīgi un jauki. Tiem, kuru uzvedība vērtējama kā slikta, nepienākas nekas (ja nu vienīgi �agari vai milzīgs, vecmodīgs mobilais telefons, no kura var tikai piezvanīt).

Man ir nopietni iebildumi pret �ādiem Ziemassvētku vecī�a principiem. Bet kā tad būtu jārīkojas vecākiem, ja uzvedības mērī�anas skalā bērna izturē�anās ir sasniegusi galējo negatīvo atzīmi? Un es te nerunāju par dāvanām un izklaidēm. Es domāju par daudz svarīgāku jautājumu: cik daudz "labuma" uzmanības, rūpju, atbalsta, dāvanu, naudas vecākiem būtu jādod savam pusaudzim, kur� visu laiku uzvedas kā pilnīgs idiots?

Es ne�auboties aizstāvu attiecības, kuras var saukt par bezno�sacījumu vieno�anos. "Es daudz ko sniedzu savam bērnam vien�kār�i tāpēc, ka viņ� ir mans bērns. Reizēm es dusmojos par bērna necie�amo uzvedību, tomēr ir daudz kas tāds, ko es do�u viņam jebkurā gadījumā. Tikai tāpēc, ka viņ� ir mans bērns, es dāvā�u viņam savu mīlestību, uzmanību, rūpes, atbalstu un dāvanas. Es gādā�u, lai viņa dzīve būtu pēc iespējas patīkamāka. Un to visu mans bērns saņems bez jebkādiem nosacījumiem, jo viņ� ir mans bērns."

Ho! Ho! Ho! Tā nevar darīt. Tādā gadījumā viņ� neiemā�cīsies, kas ir labs un kas slikts.

Jā, jā, zinu, ko domā Ziemassvētku vecītis: "Ja pusaudzis visu gadu ir uzvedies kā stulbenis, bet vienalga saņem mīlestību, uzmanību un jaukas dāvanas, it kā būtu bijis eņģelītis, ko gan viņ� iemācīsies? Vai pusaudzis nepadomās, ka ir iespējams izvairīties no soda, lai kāda arī būtu bijusi viņa uzvedība?"

Beznosacījumu vieno�anās nozīmē, ka jūsu attiecībās ar bērnu pastāv kas tāds, ko viņ� no jums saņem automātiski tikai tāpēc, ka ir jūsu bērns. Pusaudzis no �ādām attiecībām iemācīsies kaut ko ļoti svarīgu, ta�u tā nebūs apziņa, ka viņ� var turpināt slikti uzvesties un viņam par to nekas nedraud. Nē, patiesībā pusaudzis iemācīsies, ka, neraugoties uz viņa uzvedību labu vai sliktu -, jūs gribat, lai viņ� būtu laimīgs.

Jūsu pusaudzis nepadomās: "Mani vecāki gan ir totāli vār�guļi es varu darīt, ko gribu, bet viņi vienalga man dod visu. Ak, naivie stulbeņi! Kā var cienīt cilvēkus, kuri ir tādi muļķi?" Nē, viņ� nodomās pavisam ko citu.

"Es nezinu. Mani vecāki varbūt arī ir stulbeņi, un reizēm es viņus drausmīgi ienīstu. Un es zinu, ka da�reiz uzvedos necie��ami, jo viņi ticiet man to ir pelnīju�i. Da�kārt viņi pret mani izturas kā idioti. Tomēr viņi cen�as pret mani izturēties labi un reizēm pat palutina mani. Un vienīgais iemesls, kas man nāk prātā, kāpēc viņi tā dara, ir tas, ka laikam mūsu attiecībās pastāv kaut kas augstāks, tāpēc ka esmu viņu bērns. Atzīstos man patīk �ī vieno�anās."

Tā kā bērni �ādās beznosacījumu vieno�anās attiecībās ir iegu�vēji, viņi, iespējams, daudz bie�āk arī pa�i būs devīgi. Un, lai ko arī teiktu daudzi cilvēki vai pat Ziemassvētku vecītis -, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tie�i �ādu vieno�anos bērni ir pelnīju�i.

ARĪ VECĀKI KĻŪDĀS

*

Pusaud�a vecākiem teju vai ik dienu nākas piedzīvot kaut ko tādu, kas pilnībā at�ķiras no iepriek�ējos gados pieredzētā. Tātad, lai sekmīgi sadzīvotu ar savu pusaudzi, jums ir jāmaina attieksme. Ja vecāki nav gatavi mainīt savu attieksmi, pusaud�a audzinā��ana var izvērsties daudz grūtāka un sare�ģītāka, nekā tai vaja�dzētu būt. Attieksmes maiņas nepiecie�amību nosaka tas, par ko bērns ir kļuvis, sasniedzot pusaud�a gadus.

Viens no svarīgākajiem jaunās attieksmes aspektiem ir apziņa, ka jūs esat tikai cilvēks, kuram ir savi trūkumi.

ļ Tēt, kāpēc tu vienmēr matus ķemmē tā, it kā mēģinātu noslēpt savu plikpaurību ? Vai tu nezini, cik pretīgi tas izskatās ?

-�� Mammu, kāpēc vienmēr, kad tu runā pa telefonu ar savu priek�nieci, tev ir nedabīgs balss tonis ?

-��� Tēt, tu atkal tā dari. Tu vienmēr pirms ē�anas sakārto galda piederumus. Tev ta�u ir neirotiskā apsēstība.

Norādot uz vecāku kļūdām, pusaud�i mēdz būt ne�ēlīgi. �ķiet, tas sagādā viņiem baudu norādīt uz katru vissīkāko trūkumu vai neveiksmi. Un vecākiem ir grūti neņemt vērā �īs piezīmes, jo bērni ta�u viņus ļoti labi pazīst. Jādomā, viss, uz ko pusaud�i norāda, ir reāli eksistējo�i, nevis izdomāti trūkumi. Tāpēc pusau�d�u piezīmes parasti trāpa visvārīgākajā vietā.

-� Es patie�ām necie�u, ka man izkrīt mati. Cerēju, ka varē�u to noslēpt, pārkemmējot pāri atliku�os matus, ta�u tas laikam neizskatās labi. Es nezinu, ko lai daru.

-�� Tas ir tiesa ar savu priek�nieci es runāju pavisam citā balss toni. Es tur neko nevaru padarīt. Es vienmēr ļoti uztrau�cos, kad runāju ar viņu. Es gribētu, lai tā nebūtu.

-� Nav tiesa. Ne vienmēr es sakārtoju galda piederumus pirms ē�anas. Patiesībā es to daru. Varbūt man tie�ām ir neirotiskā apsēstība? Es nezinu. Neirotiskā apsēstība ? Kā jums liekas?

Pusaud�a kritiskais skatījums ļoti at�ķiras no tā, kā viņ� uz jums raudzījās, kad bija mazs bērns.

-�� Mammu. Paskaties, ko es pagatavoju vislabākajai mam�mai pasaulē!

-�� Ak, Samanta! Tas ir tik jauki! Vēl viena kartīte ar sir�sniņām, smaidiņiem un "Es tevi mīlu, mammu!". Paldies, Samanta!

-�� Vai gribi vēl vienu, mammīt?

-�� Ne tagad, mīlā! Mammītei jau tādu ir daudz.

-�� Labi, mammu! Es vēl tev uztaisī�u! Tagad es uzzīmē�u varavīksnes.

-�� Man patie�ām ir gana, Samanta.

-�� Es vienalga uztaisī�u vēl vienu, jo es tevi tik ļoti mīlu.

-�� Man ir visgudrākais tētis pasaulē, vai ne, tēt ?

-�� Nu, varbūt tomēr es neesmu visgudrākais, D�onatan.

-�� Nē, tu esi! Tu esi visgudrākais tētis pasaulē!

Kad pusaudzis vēl bija mazs bērns, viņ� dievināja jūs pieau�gu�o cilvēku, spēka, gudrības un labestības iemiesojumu. Viņam vajadzēja jūs uzskatīt par visgudrāko un visstiprāko, jo viņ� bija atkarīgs no jums. Jūs bijāt viņa dro�ības un labsajūtas balsts. Ja bērnam bija kādas problēmas, viņ� vienmēr vērsās pie jums.

-�� Mammu! Man ir problēma.

-�� Kas ir, mīļā? -Es nezinu.

-�� Nekas, mamma tūliņ tev palīdzēs.

Tā kā vecāki bija visu zino�i un visspēcīgi, bērns varēja dro�i paļauties uz viņiem. Vecāki varēja tikt galā ar visu. Bērnam nebija jāuztraucas par to, ka viņ� kaut ko nemāk, jo līdzās vienmēr bija vecāki.

Kas notika? Viss plūst, viss mainās.

Kā jau minēju iepriek�, viena no pusaud�a gadiem raksturī�gajām iezīmēm ir pārliecība, ka bērni�ķīgas pakļāvības laiks ir beidzies. Pusaudzis tiecas uzskatīt sevi par neatkarīgu, pieaugu��ajiem līdzīgu personību, jo viņ� zina, ka drīz vien tik tie�ām kļūs patstāvīgs. Tomēr pusaudzim ir sāpīgi atzīt, ka viņ� pats ne tuvu nav ideāls. Un, ja būt pieaugu�am nozīmē būt ideālam ("Pieau�gu�ie ta�u ir daudz pieredzēju�i, visu zina, un viņiem nepiemīt trūkumi"), tad pusaud�i ir lielās sprukās.

Es labprāt pieņemu, ka laikā, kad maniem vecākiem bija jārūpējas par mani, viņi bija ideāli. Tagad ir pienācis laiks man pa�am parūpēties par sevi. Un man no tā ir briesmīgi bail. Man ir jābūt patstāvīgam un jāpaļaujas tikai uz sevi. Tam nebūtu ne vainas, ja vien es zinātu, ka ar mani viss ir kārtībā. Tomēr ir tik daudz lietu, par kurām es neko nezinu un kuras es nesaprotu. Man liekas, ka es ari nemaz nemāku sevi pilnībā kontrolēt. Es daru tādas lietas, par kurām skaidri zinu, ka tās man nenāk par labu. Un ir tik daudz lietu, ko man vaja�dzētu izdarīt, bet es nespēju sevi piespiest tās paveikt. Kā gan tik nekārtīgs cilvēks kā es jebkad spēs izdzīvot viens pats ? Kā t es spē�u izdzīvot pieaugu�o pasaulē, ja ar mani kaut kas nav kārtībā ? Izskatās, ka mamma un tētis ir spēju�i to paveikt, ta�u viņi nebija tik lielā ķezā kā es.

Nē, pagaidiet man ir ideja! Varbūt mani vecāki nemaz nav tik ideāli? Varbūt arī viņiem ir tikpat daudz trūkumu kā man ? Tas gan būtu lieliski! Kāds atvieglojums! Varbūt nemaz nav jābūt ideālam, lai izdzīvotu. Ja tā ir taisnība, tad man ir izredzes. Lieliski!

Lūk, kāpēc pusaud�i izjūt lielu atvieglojumu, redzot, ka arī pieaugu�ajiem, it īpa�i viņu vecākiem, piemīt trūkumi. Patiesībā ļoti daudz trūkumu. Tie�i tāpēc pusaud�i izmanto katru izdevību, lai uz to norādītu.

-�� Tēt, vai tu zināji, ka tava kreisā auss ir lielāka par labo ? Kāpēc?

Kā būtu jārīkojas vecākiem, ja pusaud�i sāk viņus kritizēt arvien vairāk un nekaunīgāk? Tas ir ļoti būtisks jautājums, kur� ne tikai uztrauc vecākus, bet arī liek viņiem bie�i kļūdīties.

CITĀDS SPĒKS

Gadījumos, kad pusaudzis nepārtraukti norāda uz vecāku trū�kumiem, vecāki var atbildēt gan pareizi, gan nepareizi. Ja vecāki sāk aizstāvēties vai vēl ļaunāk dodas pretuzbrukumā, viņi izmanto nepareizo metodi. �o paņēmienu pusaud�i ienīst, tāpēc cīnās pret to uz dzīvību un nāvi. Daudz labāk būtu, ja vecāku atbildes reakcija parādītu, ka viņi spēj pieņemt savus trūkumus un nejūtas aizvainoti, ja kāds uz tiem norāda.

Protams, lai tā rīkotos, vecākiem ir jābūt stipriem. Ar vārdu "stiprs" es nedomāju fizisko spēku. Pusaud�i ir kļuvu�i vecāki, tātad tagad viņi ir daudz gudrāki un saproto�āki savos pasaules uzskatos nekā agrāk, kad vēl bija mazi bērni. �ī jaunā pieaugu�o cilvēku uztvere ļauj pusaud�iem ieraudzīt, ka vārdam "stiprs" piemīt daudz dziļāka nozīme. "Stiprs" nenozīmē, ka zini pil�nīgi visu un ka tev ir vara pār citiem. "Stiprs" nozīmē, ka tu dzīvo saskaņā ar sevi un apzinies sevi kā pieredzēju�u cilvēku par spīti tam, ka neesi ideāls. Kļūstot gudrāki un saprātīgāki, pusaud�i arvien skaidrāk saprot, ka centieni noslēpt savus trū�kumus patiesībā atklāj cilvēka vājumu, nevis spēku. Viņi zina, ka bramanība nav spēks, tā vairāk atgādina nedro�ību. Tiesa, neskatoties uz to, pusaud�i spītīgi turpina norādīt uz vecāku trūkumiem.

Eduardo saka savam tētim:

-�� Tēt, zini ko ? Tas, kā tu ķemmē savus matus, lai noslēptu plikpaurību, patie�ām izskatās pretīgi.

-�� Man gan liekas, ka ir labi. Ar maniem matiem viss ir kārtībā. Neviens man neko par tiem nav teicis.

Eduardo domā: "Mans tētis nekad neatzīs, ka viņam piemīt jebkādi trūkumi. Pieaugu�ie loti uztraucas par savu izskatu, un mans tētis nesaprot, kā ar to tikt galā. Viņ� vienkār�i noliedz

savu problēmu. Izskatās, ka patie�ām ir grūti dzīvot, ja tev piemīt trūkumi, kurus apkārtējie var redzēt."

Atbildot uz tēta aizstāvē�anos, Eduardo, visticamāk, turpi�nās uzbrukumu:

-�� Nav labi. Tas patie�ām izskatās pretīgi.

Un, lūk, vēl viens nepareizas atbildes variants.

-�� Eduardo, kāpēc tu runā rupjības? Ceru, tu saproti, ka tā nekad nedrīkst runāt ne ar skolotāju, ne ar kādu no mūsu draugiem. Vai, dievs pasargi, nepasaki to tantei Rebekai, kurai slimības dēļ mati kļuvu�i plāni jo plāni. Kā tev patiktu, ja tevi ķircinātu par tavu mazo augumu ?

Arī �ī nav laba atbilde. Ja Eduardo tētis patie�ām uztraucas par to, ka viņa dēls varētu �ādi izteikties ārpus ģimenes loka, par to vajadzētu parunāt vēlāk. �obrīd tēta reakcija parāda tikai to, ka viņ� nespēj samierināties ar saviem trūkumiem. Un Eduardo lie�liski var saprast, ka tēta vārdi ir tikai atbildes sitiens, lai atvairītu aizvainojumu. Visticamāk, dēls turpinās ar kārtējo uzbrukumu.

-�� Tās nav rupjības. Es tikai konstatēju faktu. Tā ir tais�nība tas izskatās pretīgi. Kur� gan cits tev to pateiks, ja ne dēls ? Tev būtu jāsaka man paldies.

Lūk, veiksmīgāka saruna, jo tēta atbilde neizklausās pēc aiz�stāvē�anās.

-� Tēt, kāpēc tu vienmēr matus ķemmē tā, lai mēģinātu noslēpt savu plikpaurību ? Vai tad tu nezini, cik pretīgi tas izskatās ?

-�� Tu tā domā ? Jā, man ari tā liekas. Ta�u tas ir labākais, ko varu darīt, lai noslēptu plikpaurību. Es ciest nevaru, ka man krīt ārā mati.

-�� Vai tad tie�ām nav nekā cita, ko tu varētu darīt'? Varbūt tev jāaiziet pie friziera? Zini, pui�i reizēm tā dara.

Tagad Eduardo ir kļuvis par tēta sabiedroto. Kā varētu rakstu�rot tēta pieeju? Godīga. Lieti�ķa. Tā parāda spēju pieņemt savus trūkumus un samierināties ar tiem. Ta�u galvenais tā neskan kā aizstāvē�anās. Ar �ādu attieksmi ir vieglāk dzīvot, turklāt tā ir ļoti labs uzvedības paraugs bērnam.

Tagad apskatīsim otro piemēru!

-�� Mammu, kāpēc vienmēr, kad tu runā pa telefonu ar savu priek�nieci, tev ir nedabīgs balss tonis ?

-�� Es runāju citādā tonī tāpēc, ka viņa ir mana priek�niece. Manā balsī ir saklausāma cieņa, jo tā ta�u ir jāizturas pret savu darba devēju.

Tā nevajadzētu atbildēt, jo tie ir meli. Tādā balss tonī mamma runā tikai tāpēc, ka priek�niece, kura viņai nepatīk, rada viņā nervozitāti. Un, lūk, vēl viena nepareiza atbilde.

-�� Kāpēc tu domā, ka tev vienmēr ir jāpasaka kāda kritiska piezīme par visu, ko es daru ?

Ar abām �īm atbildēm mamma skaidri parāda, ka nespēj pie�ņemt savus trūkumus. Daudz labāka atbilde būtu �āda:

-�� Es nezinu. Es uztraucos. Tā gadās ikreiz, kad runāju ar viņu.

Godīgi un neaizstāvoties. �āda atbilde ļauj bērnam saprast: "Ir lietas, par kurām mamma uztraucas. Tie�i tāpat kā es."

Labākās atbildes godīgi parāda, ka arī vecāki ir ievainojami. "Lai vai kā, tāda es esmu." Tiesa, daudzi vecāki tikai ar grūtī�bām spēj paciest sava vājuma nonāk�anu atklātībā, viņi ļoti ātri sadusmojas un sāk aizstāvēties. Da�i pat jautā: "Vai tas ir labi, ja vecāki tādā veidā atklājas bērniem? Vai tas neliek vecākiem izskatīties vājiem? Vai tā viņi nezaudē daļu cieņas? Vai tādējādi viņi nepiedzīvos vēl lielāku necieņu no bērnu puses?"

Nē. Kā jau minēju, pusaud�i to uzskata par godīgu attiek�smi, nobriedu�a cilvēka attieksmi. Par tādu attieksmi, ko ir vērts cienīt.

Un vēl da�i piemēri.

-�� Tēt, vai esi ievērojis, ka tu vienmēr pirms ē�anas sakārto galda piederumus, pat ja tie ir kārtīgi salikti ? Tev ir neirotiskā apsēstība.

Tētis diem�ēl atbild nepareizi:

-�� Tas nav nekas nosodāms, ja cilvēkam patīk kārtība. Un man nekādā gadījumā nav neirotiskās apsēstības.

-�� Nē, tev ir neirotiskā apsēstība. Varbūt tev vajadzētu lietot kādas zāles ?

Labāk būtu atbildēt �ādi:

-�� Jā, laikam man ir kārtības mānija.

-�� Tas gan būtu maigi sacīts.

-� Mammu, tu ta�u esi pilnīga idiote. Tu Kerijai [jaunākajai māsai] esi nopirkusi banānu un zemeņu jogurtus, bet tie�i tie viņai negar�o.

Arī mamma izvēlas nepareizo atbildi:

-�� Ja es nebūtu tik loti steigusies prom no veikala, jo man vajadzēja ātrāk tikt mājās, lai aizvestu tevi pie Vanesas, es nebūtu kļūdījusies. Turklāt Kerijai nemaz nenāktu par ļaunu kādreiz apēst arī kaut ko tādu, kas viņai tā īsti negar�o.

Vislabākā atbilde būtu �āda: "Jā, es pavisam piemirsu."

Darena tētis nepareizi aprēķināja laiku, kas nepiecie�ams, lai no mājām nokļūtu futbola stadionā, tāpēc Darens ir noka�vējis treniņu par 25 minūtēm.

-�� Tēt, tu visu sa�akarēji! Ar mani ir cauri! Treneris Daniels būs nikns uz mani! Tu ta�u zini, cik viņ� ir dusmīgs uz tiem, kas nokavē!

-�� Ceļa karte, kuru tu man iedevi, bija nekam nederīga. Uz papīra attālums izskatījās daudz mazāks nekā īstenībā.

i Es noskaidro�u, kur� ir atbildīgs par �īm norādēm. Tētis ir dusmīgs.

Labāka atbilde būtu �āda: "Piedod, Daren, es visu sabojāju."

Mani ieteikumi varētu izraisīt da�us jautājumus. Vai drīkst vienā brīdī atzīties, ka esi kļūdījies, bet jau nākamajā izrīkot savu bērnu? Vai �āda attieksme nevar sagraut vecāku reputāciju? Vai tas ir savienojams ar autoritatīvu vecāku nostāju?

Es uzskatu, ka savas vainas atzī�ana ir īsta pieaugu�a cilvēka rīcība un tā nekādi nevar sagraut vecāku reputāciju. Patiesībā, pieņemot savu kļūdī�anos, jūs sakāt: "Jā, man piemīt daudz trū�kumu. Ļoti daudz. Ta�u tas man netraucē dzīvot. Es pat jūtos ļoti labi vecāku lomā lai arī reizēm izturos kā neaptēsts."

�ī ir daudz dabiskāka pieeja. Tā vietā, lai izturētos kā pieau�gu�ais, kur� nemitīgi vēlas izskatīties nevainojams, jūs kļūstat par cilvēku, kur� godīgi atzīst savas kļūdas. �āda rīcība ir daudz labāks piemērs jūsu bērnam. Jūs viņam parādāt, ko nozīmē būt pieaugu�ajam: tas nenozīmē būt cilvēkam, kur� zina visu un kur� spēj tikt galā ar pilnīgi visām situācijām; būt pieaugu�ajam nozīmē būt cilvēkam, kuram piemīt trūkumi, bet kur� tomēr ir pietiekami labs. Ir iespējams būt pieaugu�ajam, vienlaikus neesot ideālam.

Pusaud�iem patīk �āda attieksme. Viņi vēlas sajust, ka viņu vecāki ir pietiekami zino�i, tomēr ne pārgudri. Pusaud�i nevar ciest, ja starp jēdzieniem "pieaugu�ais" un "ideāls" liek vienlīdzī�bas zīmi. Viņiem nepatīk pieaugu�ie, kuri uzskata, ka zina pilnīgi visu. Tie�i �ādiem pieaugu�ajiem parasti rodas vislielākās problē�mas attiecībās ar pusaud�iem. Tātad ja atzīsiet, ka jums piemīt trūkumi, pusaud�i jūs cienīs daudz vairāk.

DRAUDZĪGA ĶIRCINĀ�ANA JA TO DARA PUSAUDZIS

Savu trūkumu godīga atzī�ana ir laba taktika vecāku attiecībās ar pusaudzi. Tā sniedz pusaudzim pārliecību, ka vecākiem nemaz nav jābūt ideāliem, lai viņi būtu pietiekami zino�i pieaugu�ie. Tas, ka pusaudzis redz savu vecāku trūkumus, ļauj viņam izturēties jaukāk, mīlo�āk.

-��� Tēt, tu esi tik neveikls, teica Bērnijs, kad viņa tētis paklupa uz kāpnēm, nākot iek�ā mājā. Tu esi Cilvēks Lempis. Varbūt tev vajadzētu vadīt TV raidījumu par antivaroņiem ?

-�� Mammu, tu atkal izgāzies, D�onatans jautri iesaucās. Tu pagriezies pa labi, kaut gan GPS norādīja, ka jāgrie�as pa kreisi. Tev piemīt topogrāfiskais idiotisms.

Lai cik jocīgi tas izklausītos, abi iepriek� minētie piemēri parāda mīlestības pilnu pusaud�a izturē�anos pret vecākiem. Draudzīga ķircinā�anās palīdz pusaudzim pārvarēt alerģiju pret vecākiem. Pusaudzis mīl savus vecākus, ta�u alerģija neļauj viņam �īs jūtas izrādīt atklāti. Ķircinā�ana patiesībā ir ļoti laba maskē�anās.

Protams, ir arī tādi gadījumi, kad pusaud�i jūtas tik ērti, ka spēj atklāti izteikt savu mīlestību un izrādīt pieķer�anos. "Es tevi mīlu, tēt!" Da�kārt viņi mēdz pat samīļot savus vecākus.

Ir daudz pusaud�u, kas atklāj savu mīlestību vecākiem, bet ir ļoti daudz arī tādu pusaud�u, kas to nedara. Viņiem nepatīk �āda publiska vai fiziska izrādī�anās. Tā kā tuvība un intimitāte mīlestības un draudzības izrādī�ana ir pretrunā ar pusaud�u alerģiju pret vecākiem, viņi izmanto ķircinā�anu kā vienīgo pie�ņemamo paņēmienu, lai saglabātu sirsnīgas attiecības ar savu ģimeni. Tas līdzinās draudzīgai iedunkā�anai.

Būtu ļoti labi, ja es varētu izmantot draudzīgu saskars�mes metodi, kas sevī ietver arī sava veida distancē�anās mehā�nismu. Tā būtu man pieņemama izturē�anās. Patiesībā reizēm es izjūtu mīlestību pret savu tēti, ta�u tas būtu pavisam dīvaini, ja es viņam teiktu "Es tevi mīlu" vai apskautu viņu.

Abi �īs nodaļas sākumā minētie piemēri lieliski raksturo pus�aud�a nostāju: "Es izrādu tuvību un draudzību, ta�u man tas ir pieņemami tikai tāpēc, ka �īs jūtas tiek izteiktas apvainojuma formā." (Neviens no �iem vārdiem pusaudzim pat prātā neie�nāktu, tomēr tie precīzi izsaka, kā viņ� jūtas.)

Ja abas ķircinā�anās situācijas būtu nofilmētas, jūs redzētu, ka pusaud�i �ajā brīdī izturas labsirdīgi. Tomēr, pozitīva atmosfēra ir iespējama tikai tad, ja tam, kuru ķircina, nav iebildumu. Aprak�stītās situācijas nesagādā neērtības un neraisa negatīvas emocijas, jo vecāki acīmredzot jau iepriek� kaut kādā veidā ir parādīju�i savam pusaudzim, ka viņi neiebilst pret draudzīgiem aizrādīju�miem. Ja arī jūs neuztrauc izsmiekla objekta loma, jūs atbilstat pusaud�u priek�statam par to, kādiem jābūt vecākiem. Dro�ības sajūtu bērniem sniedz apziņa, ka nepiecie�amības gadījumā jūs pratīsiet rīkoties pietiekami gudri, tomēr viņiem patīk arī tas, ka reizēm jūs jūtaties bezpalīdzīgi.

Pusaud�i vēlas, lai viņu vecāki ir lieliski cilvēki, kuri tiek galā ar savu dzīvi, pārliecino�i darbojas savā jomā un spēj sniegt dro��ību vai palīdzību, kad tā vajadzīga. Viņi lepojas ar vecākiem, kuriem viss veicas labi. Bet tajā pa�ā laikā pusaud�i nevēlas, lai vecāki zinātu visu par viņu pasauli par draugiem, skolu, speci�fiskām interesēm, modi, stilu utt. Viņi pavisam noteikti negrib, lai vecāki zinātu visu par �im lietām.

Lai pusaudzis justos ērti attiecībās ar vecākiem, viņam ļoti svarīga ir pārliecība, ka vecāki nezina pilnīgi visu, kas notiek viņa prātā. Pusaudzis uzskata, ka vecāki neko nesaprot, jo pārstāv aizejo�o paaudzi un itin nemaz nav mūsdienīgi.

-��� Mamma un tētis ir jauki, ta�u viņiem nav ne mazākās nojausmas par daudzām lietām. Viņi uzskata, ka Frenks Sinatra ir vislabākais. Mamma domā, ka ir stilīgi staigāt pa māju �ībās ar zaķa ausim, bet tētim ir cepure ar ausu sildītā�jiem, un reizēm viņ� to valkā arī mājās, sakot, ka tā ir siltāk kaklam. Viņam burbuļo vēders, un viņi abi krāc. Mamma gan noliedz, ka viņa krāktu, tomēr tā ir taisnība. Kad televīzijā rāda kaut ko smieklīgu, viņi smejas nepareizajās vietās. Viņiem nepatīk reperis Lenijs, kuru, pēc viņu domām, vajadzētu aiz�liegt, un viņi vispār nesaprot, cik viņ� ir for�s. Neviens no viņu pateiktajiem jokiem nav smieklīgs.

Tie�i ar �ādiem vecākiem pusaud�i jūtas apmierināti. Vecākiem pat nav nepiecie�ami īsti trūkumi; pusaud�a skatījumā viņi tik un tā ir staigājo�as parodijas. Vai zināt, kāda vecāku karikatūra pusaud�iem jo īpa�i patiktu? Tajā būtu attēlots labsirdīgs pieau�gu�ais, kur� da�ās jomās ir zino�s, toties visās citās bezcerīgs muļķis.

-�� Ak dievs! Tēt! Tev ir jāuzklik�ķina uz labā taustiņa, bet pēc tam divreiz uz ikonas.

draudzīga ķircinā�ana ja to dara vecāki

Bērni mēdz draudzīgi paķircināt vecākus. Viņiem tas sagādā prieku, un tas sagādā prieku arī vecākiem. Tomēr ķircinā�ana "nestrādā" abos virzienos.

-�� Mēs Trevisu saucam par misteru Lielās Ausis. Viņ� zina, ka tā ir tikai ķircinā�ana. Tas nav ļauni domāts. Tā ir tikai joko�anās.

-� Runājot par vem�anu. Renē, vai atceries, kā tu pēdējā reizē zooloģiskajā dārzā izvēmies ?

Kārlija ir ieķērusies vienā puisī no matematikas klases. Viņ� ir tavs jaunais sirdsākītis, vai ne, mīlā ?

Bie�i vien vecāki, pārliecināti par mīlestības spēku ģimenes attiecībās, viegli paķircina savus bērnus. Tā ir daļa no jautrības. Ta�u problēma ir tā, ka pusaud�iem tas nepatīk.

Vecāki domā, ka pusaud�u attieksme pret �ādu labsirdīgu ķirci�nā�anu ir apmēram �āda: "Es neiebilstu, ja mani sauc par misteru Lielās Ausis. Man tas patīk. Es zinu, ka tas nav ļauni domāts. Tā mēs ģimenē jokojamies." Tomēr patiesībā pusaudzis domā pavi�sam ko citu.

"Tas nav smieklīgi. Man tas nepatīk. Jā, es zinu, ka man ir lielas ausis. Es vēlētos, lai tā nebūtu. Man ir kauns par savām ausim. Viņi to zina. Nesaprotu, kāpēc viņi domā, ka ir jautri ķircināt mani par to, kas man rada neērtības sajūtu."

Vecāku ķircinā�anās Trevisā izraisa vienīgi aizvainojumu un nepatīkamas izjūtas.

-�� Ha, ha, ha! viņ� nosmej, domājot: "Ejiet ellē!"

Nē, pusaud�iem nemaz nepatīk vecāku asprātīgās piezīmes. Tās izsmej viņu trūkumus, tās liek justies nepatīkami un kau�nēties.

-��� Viņ� ir mūsu Zēns Bezrocītis, tētis ķircina Klementu. Un nākamajā gadā Klements valkā tikai kreklus ar garām piedurknēm.

Ja ķircinā�ana turpinās, laika gaitā bērni var pierast pie tās un t^ viņus vairs tik daudz neuztrauks. Viņi nocietināsies pret ķircinā�anos, ta�u tā viņiem nekad neiepatiksies. Tāpēc uz pusaud�u ķircinā�anu attiecas viens ļoti labs likums: nedariet to!

Vai labsirdīga vecāku ķircinā�anās nevar palīdzēt bērnam vieg�lāk pārdzīvot citu cilvēku ķircinā�anos? Ne glu�i. Spēja godam izturēt citu cilvēku asprātīgās piezīmes rodas tikai pa�pārliecības un mutiskās izveicības apvienojumā. (Piemēram, bērniem ar valo�das traucējumiem ir ļoti grūti tikt galā ar ķircinā�anu.) Kā jau teicu, vecāku ķircinā�anās, visticamāk, liks bērnam nocietināties. Ta�u tas nav labi, jo bērns var nocietināties tik stipri, ka pazemo�jumus un aizvainojumus sāk uzskatīt par normālu izturē�anos.

Ķircinā�anās ir pieņemama tikai tad, ja piezīmju adresāts jūtas ērti, ir priecīgs un neiebilst pret �ādu lomu. Ja apsmiekla objekts nav simtprocentīgi apmierināts ar situāciju, draudzīga paķircinā�ana var izvērsties par kaut ko pavisam citu.

-� Elisone, izskatās, ka tev sāk augt ūsas. Smieklīgi, vai ne?

-� Jā, tas patie�ām ir smieklīgi.

Ja vecāki ķircina bērnus pat ja tā ir labsirdīga ķircinā�ana tas nemaz nav labi.

vecāki draugu lomā

"Mūsdienu vecāku galvenā problēma ir tā, ka viņi nevēlas būt vecāki. Viņiem nepatīk tā savas lomas daļa, kad ir jāsaka bēr�niem "nē" vai jāizvirza kādas prasības. Viņiem nepatīk izturēties kā pieaugu�ajiem un rīkoties neatbilsto�i bērnu interesēm. Mūs�dienu vecāki grib būt savu bērnu draugi. Viņi vēlas nolaisties līdz bērnu līmenim, būt labākie �omi. Un kāds pārsteigums! viņu bērni ir pamatīgi izlaidu�ies un dara, kas vien ienāk prātā, bez mazākās cieņas pret visiem un visu."

�ādu kritiku mēs parasti dzirdam par mūsdienu vecākiem viņi vēlas būt nevis vecāki, bet gan savu bērnu draugi un �omi. Un kā domājat jūs? Vai vecākiem ir jābūt savu bērnu labākajiem draugiem? Vai draudzība ar savu pusaudzi ir pretrunā ar pareizu audzinā�anu?

Manuprāt, par draudzību var spriest pēc tā, kā vecāki un bērni kopā pavada laiku, piemēram, braucot ma�īnā, strādājot, sportojot, izklaidējoties, dzerot kafiju virtuvē un citās situācijās. Galvenais ir nevis kopā pavadīto minū�u skaits, bet gan laiks, kas pavadīts sarunājoties. Turklāt te es nedomāju sarunas par audzinā�anas tēmām vai uzdevumiem, kuri pusaudzim jāizpilda. Draudzība ietver sarunas par piedzīvoto-, par izjūtām.

Darjas mamma saka savai meitai:

-�� Tad es aizgāju uz to jauko veikaliņu, un tur bija vienrei�zīga blūzīte, kas ļoti labi piestāvētu manām pelēkajām biksēm. Ta�u pie kases bija gara rinda un es zaudēju savaldī�anos pateicu da�us rupjus vārdus kasierei, bet pēc tam man palika neērti un es noliku blūzīti atpakaļ plauktā un aizgāju. Ta�u problēma ir tā, ka man loti patika �l blūzīte un es to gribu, bet es pati visu sabojāju.

-� Mammu, tev nu gan neveicas.

-�� Es zinu. Ta�u ko lai dara? Es tik ļoti gribu to blūzi.

�āda veida sarunas, mīļas un patīkamas, pozitīvi ietekmē bērna un vecāku attiecības, proti, tās kļūst līdzīgas divu pieaugu�u cilvēku attiecībām. Labi ir ne tikai tas, ka vecāki un bērni var atklāti izrunāties par ikdieni�ķām lietām, bet arī tas, ka tādējādi palielinās cerība uz sarunām par daudz svarīgākām, pusaud�iem aktuālām tēmām seksu, narkotikām un alkoholu.

-�� Un tad viņ� pamatīgi piedzērās un uzvedās tik stulbi, ka pat nevarēja taisni noiet. Mammu, viņ� bija totāli pilnā.

Ja pusaud�a sarunas ar vecākiem par �iem tematiem ir gana brīvas un atklātas, tās kalpo kā būtisks �ķērslis pārāk bīstamai, nevēlamai pusaud�a uzvedībai. Turklāt vecākiem rodas iespēja pāris rei�u nemanāmi iestarpināt sarunā savu viedokli.

-�� Vai kāds viņu pieskatīja ? Vai jūs pārliecinājāties, ka viņ� negrasās vadīt auto? Tā piedzerties gan nekad nevajadzētu, vai ne?

-� Mammu, tu ta�u zini, ka es nekad tā nedarītu. [Protams, viņa tā ir darījusi pat divreiz -, ta�u tagad, kad ir redzējusi savu piedzēru�os, nekontrolējamo draugu, sāk baidīties.]

Vēl svarīgāk ir tas, ka sarunas par �ādām tēmām liek pusau�dzim pa�am padomāt par bīstamo uzvedību. Turpmāk, nonācis kritiskā situācijā, viņ� spēs pieņemt daudz atbildīgākus lēmumus un saprātīgāk rīkoties. Tas notiks, lielā mērā pateicoties jūsu sir�snīgajām un atklātajām sarunām.

Attiecības, kurās esat pusaud�a draugs, ir lieliskas un nāk par labu bērnam, tomēr jums vajadzētu paturēt prātā da�us noteikumus. Ir reizes, kad jums obligāti jāizturas kā lieti�ķajiem vecākiem, jāsaka "nē" vai jāizvirza savas prasības, lai cik neap�mierināts tāpēc būtu pusaudzis. Ja tas nozīmē, ka kādu laiku nevarēsiet sadzīvot kā draugi, jums ir jābūt gatavam rast risinā�jumu �ādās situācijās.

Darjas ģitārspēles skolotājs ir divdesmit piecus gadus vecs, un Darjas mamma domā, ka nebūtu labi atstāt meitu divatā ar �o skolotāju. Viņa paziņo Darjai, ka ģitārspēles privātstundas var notikt tikai tad, ja mājās atrodas vēl kāds. Darjai �is lēmums nepatīk. Meitene uzsāk strīdu, tomēr mamma nepie�kāpjas. Strīda beigās Darja dusmās izkliedz:

-�� Tu esi maita!

Pēc stundas Darjas mamma iedomājas, ka būtu jauki aiziet uz kafejnīcu. Viņa pajautā savai meitai:

-� Darja, vai nevēlies aiziet iedzert kafiju ?

-�� Kāpēc lai es gribētu to darīt kopā ar tādu maitu ?

Darjas mamma nolemj iet viena pati.

Da�kārt, kad vecāki izturas tā, kā vecākiem pienāktos izturē�ties, pusaudzis norobe�ojas. Jums ir jābūt gatavam �ādam noti�kumu pavērsienam un jāzina, kā rīkoties. Pusaud�a noraido�ā attieksme var kļūt par problēmu tikai tad, ja jums tie�i tajā brīdī ir vajadzīga viņa draudzība un jūs par katru cenu cen�aties panākt, lai viņ� uz jums nedusmotos. Tādi centieni var padarīt situāciju vēl sliktāku. Paskatīsimies, kas notiktu, ja Darjas mamma izmi�sīgi censtos izlīgt ar savu meitu.

-�� Nu izbeidz, Darja! Nedusmojies uz mani. Tu redzēsi, ka mēs abas varam kaut kur aiziet un jauki pavadīt laiku kopā.

�ādu lūg�anos Darja uzskatīs par vēl vienu izdevību sodīt savu mammu par lēmumu, kas saistīts ar ģitārspēles skolotāju.

-� Kā es varu labi pavadīt laiku kopā ar cilvēku, kur� izturas tik stulbi un kur� neuzticas savas meitas veselajam saprātam ?

Visticamāk, viņas abas atsāktu strīdu. Ta�u tā nenotika, jo Darjas mamma atrisināja situāciju, aizejot uz kafejnīcu viena pati.

Problēmas var rasties arī tad, ja vecāki, nevēloties sagraut draudzīgās attiecības ar savu bērnu, nesaka viņam "nē", kad tas noteikti būtu jādara. �ādos gadījumos vecāku prioritāte nedrīkst būt drauga loma.

Grūti apgūstama, bet ļoti nepiecie�ama prasme pusaud�u audzinā�anā ir spēja acumirklī "pārslēgties" no draugu lomas uz vecāku lomu. Reizēm tas ir jāizdara vien da�u sekun�u laikā.

Ilgā auto pārbrauciena laikā Darja ar mammu ir sirsnīgi parunāju�ās. Tuvojoties mājām, mamma saka meitai:

-� Darja, neaizmirsti, ka tev jāuzkopj dzīvojamā istaba, jo uz vakariņām ieradīsies vecmamma un vectēvs.

-�� Mammu, es ta�u teicu, ka to izdarī�u. Nevajag man piekaslties.

-�� Labi, bet viņi �eit būs jau ap pulksten pieciem, tāpēc līdz tam laikam visam ir jābūt kārtībā.

-� Es to dzirdēju jau pirmajā reizē un teicu, ka visu izdarī�u. Mēs tik labi pavadījām laiku, bet tev visu vajadzēja sabojāt, atkal izturoties kā maitai!

Problēmas sāktos tad, ja Darjas mamma nepieminētu istabas uzkop�anu un noklusētu ikdieni�ķos jautājumus, lai tikai nesabo�jātu divatā jauki pavadīto laiku. "Mums bija tik labi. Es nevēlos to sabojāt. Nekas, es pati uzkop�u dzīvojamo istabu." Atkāp�anās no ierastajām vecāku prasībām un aizliegumiem ar mērķi saglabāt draudzīgas attiecības ir kļūda, tomēr daudzi vecāki neapdomīgi mētājas �urpu turpu starp �īm divām iespējām.

"Kas gan notiek ar Darju ? Mēs tik labi pavadījām laiku. Gribētos domāt, ka viņa, būdama tik tuva un draudzīga pret mani, neatteiksies uzkopt dzīvojamo istabu. Es cerēju, ka patī�kamās izjūtas par laiku, ko pavadījām kopā, ietekmēs arī visu pārējo."

Jūs tā domājat. Tomēr neceriet!

Ir vēl viena problēma, kas parasti rodas, ja vecāku draudzība ar pusaudzi kļūst par attiecībām, uz kurām lielā mērā balstās pa�u vecāku laime. Bērns, sajūtot vecāku nepiecie�amību pēc draudzī�bas (un parasti viņi to sajūt), var sākt ierobe�ot savas vēlmes, bet tf> nu gan viņam nevajadzētu darīt.

"Mammai nemaz nav tik daudz draugu, izņemot mani. Es varētu būt viņas vislabākā draudzene. Man patīk būt kopā ar viņu, ta�u ko man darīt, ja es nevēlos pavadīt kopā ar viņu tik daudz laika, cik viņa pavada ar mani ? Tādā gadījumā viņa paliks viena. Es nevēlos viņu sāpināt."

Vecāku uzmācīgā vēlme draudzēties ierobe�o pusaud�a brī�vību viņ� nedzīvo pilnvērtīgu pusaud�a dzīvi un neveido savam vecumam raksturīgās attiecības ar vienaud�iem.

-�� Darja, noskatīsimies �ovakar kādu filmu. Es pagatavo�u popkornu, kaut gan mums nemaz nevajadzētu ar to aizrauties. Vai nebūtu jauki?

Pirms brī�a Darja runāja ar savu draudzeni Bellu un mei�tenes vienojās, ka varētu pavadīt vakaru kopā. Tomēr Darja nespēj attiekt mammai.

Jā, mammu! Tas varētu būt jauki.

Darja zvana Bellai, lai pateiktu, ka viņu kopējie plāni tiek atcelti.

Var jau būt, ka viss ir labi. Varbūt Darjai nav iebildumu palikt mājās kopā ar mammu. Tomēr var gadīties, ka mammas tieksme draudzēties traucē Darjai baudīt pilnvērtīgu pusaud�a dzīvi.

Visbeidzot, lai cik draudzīgas būtu vecāku attiecības ar bērnu, nav ieteicams pārkāpt privātuma robe�as. Ikvienam cilvēkam ir kas tāds pārāk personisks, pārāk trausls -, par ko viņ� nevēlas runāt vai par ko nevajadzētu runāt.

"Es vēlētos, lai mana mamma būtu cilvēks, kur� man palīdz, kad tas ir nepiecie�ams, un uz kuru var paļauties, bet par kuru man nav jādomā brī�os, kad es dzīvoju savu dzīvi. Es zinu, ka tas neizklausās labi, bet man patiktu iztēloties, ka viņa atrodas savā mazajā dzīves telpā un nodarbojas ar pieaugu�o lietām, bet blakus ir mana dzīve pavisam citāda, daudz lielāka dzīves telpa. Un �īs abas telpas nesavienojas viena ar otru, izņemot brī�us, kad es to vēlos. Tad mamma nevarētu pastāvīgi uzbāz�ties man ar audzinā�anu un piesieties par sīkumiem. Vislabāk būtu, ja sienas starp �īm divām dzīves telpām būtu īpa�i stip�ras. Ir lietas, kuras es nevēlos atklāt, un arī mammas dzīvē ir daudz kas tāds, ko viņai būtu labāk noklusēt, notikumi, kuri liek man justies neērti."

Pusaud�i jūtas labi, apzinoties, ka pastāv robe�as: vecāki neie�jaucas lietās, kuras bērni vēlas noklusēt, un neatklāj par sevi to, ko pusaud�i nemaz nevēlas dzirdēt.

"Mēs būsim draugi tuvi draugi, ta�u katrs no mums ietu�rēs noteiktu distanci. Tuvi, bet ne pārāk."

Viens no robe�u pārkāp�anas piemēriem ir jebkādi stāsti par vecāku seksuālo dzīvi. Par to pusaudzim nevajadzētu stāstīt neko. Pusaud�i jūtas neērti, runājot ar vecākiem par seksu. Galu galā viņi �obrīd cen�as tikt galā ar savas seksualitātes mo�anos; vecāku seksualitāte ir pēdējais, par ko viņi vēlētos dzirdēt.

-�� Mums ar tavu tēti nekad nav bijusi satrieco�a seksuālā dzīve.

-�� Mammu, es patie�ām nevēlos neko tādu dzirdēt.

Un viņai arī nevajadzētu neko tādu dzirdēt.

Ir labi, ja vecāki var pārrunāt ar pusaudzi savas problēmas.

-��� Domāju, ka reizēm es pārāk daudz raizējos par savu māsu. Es ļauju viņas problēmām ienākt manā dzīvē, un tas ietekmē manu garastāvokli daudz vairāk nekā vajadzētu. Ta�u es neko nevaru padarīt. Da�reiz es domāju, ka tas nav godīgi pret tevi un D�eimsu, ja raizējos par Elēnas tanti, un jūs no tā cie�at.

Turpretī pārāk tie�a vai nepārdomāta jūtu izpausme nav vēlama, tā līdzinās robe�u pārkāp�anai. Liela rūpju, nelaimju un uztraukumu gūzma tikai nomāktu pusaudzi.

-� Reizēm mani pārņem tāda depresija, ka sāku domāt: kāda tam visam jēga ? Kāpēc man būtu jāceļas no gultas ? Brī�iem es tik loti ienīstu savu dzīvi.

Par �ādām tēmām var runāt ar psihoterapeitu, pusaudzim tas ir par daudz. Tik �okējo�a atklātība iznīcina at�ķirības starp bērnu un vecākiem. Mammai vajadzētu rūpēties par bērna lab�klājību, bet viņa uzvedas tā, ka bērns sāk uztraukties par viņu.

-�� Mammu, nerunā tā! Uz pasaules ta�u ir tik daudz labu lietu', Vēl joprojām pastāv arī tavs grāmatu mīļotāju klubiņ�.

Labāk būtu, ja mamma �ādā noskaņojumā sacītu: "Reizēm man ir ļoti smagi, bet es saprotu, ka pa�ai vien ar to jātiek galā." Tādējādi mamma parādītu, ka viņai nākas piedzīvot depresīvus brī�us, ta�u viņa mēģina tos pārvarēt. Pirmajā piemērā mam�mas paustās emocijas ir pārāk spēcīgas un bērna atbilde vairāk izklausās kā sauciens pēc palīdzības: "Kā man būtu jārīkojas? Es esmu tikai bērns. Es vēlos, lai mana mamma varētu saņemties un neuzkrautu man �īs problēmas."

Vecāku labsajūta nebūt nav tas, par ko pusaudzim būtu jāuz�traucas. Viņam ir jābūt pārliecinātam, ka vecāki pa�i spēj tikt galā ar savu dzīvi. �ī pārliecība ļauj pusaudzim domāt par savām problēmām un nepiecie�amības gadījumā lūgt palīdzību vecākiem.

Ta�u dro�ības apziņa tiek sagrauta, ja pusaudzis saprot, ka viņa vecāki ir vāji un ievainojami.

"Mammai pa�ai ir daudz nepatik�anu. Es nevēlos viņu apgrūtināt ar savām problēmām."

Starp reālo pieaugu�o cilvēku rūpju pasauli un rediģēto, bēr�niem domāto versiju ir jābūt stingrai robe�ai. Bērniem ir tiesības uz vecākiem, kuri spēj pasargāt viņus no pieaugu�o cilvēku cie��anu patiesā spēka. Pārāk liels rūpju daudzums var būt nomāco�s, tas var padarīt bērnus nemierīgus, nervozus un depresīvus. Un tas nu gan nevienam nav vajadzīgs.

Viens no vecāku uzdevumiem ir atbrīvot bērnus no liekām rūpēm un atstāt viņiem pietiekami daudz laika aktuālo pusaud�u jautājumu risinā�anai.

-�� Paralēlklasē ir viena meitene, kura man loti patīk un kura līdz pat vakardienai mani nebija ievērojusi. Tad es pie�gāju viņai klāt gaitenī un teicu: "Vai tev neliekas, ka skolo�tāja Pemelmane ir �ausmīgi garlaicīga?" Tās bija pilnīgas muļķības, ko es pateicu, ta�u viņa iesmējās un teica: "Jā!" Un es vairs nezināju, ko teikt, tāpēc nesacīju neko, un tagad es nezinu, ko darīt.

Tie�i tādas ir pusaud�u problēmas. Viņiem nav jāzina, kas notiek vecāku dvēseles dzīlēs. Viņi ir pelnīju�i rediģēto versiju. Ir labi būt pusaud�a draugam, ta�u jūs nevarat būt draugs visu laiku. Un �ajā draudzībā jūs nevarat atklāt sevi pilnībā.

cie�anas kā līdzeklis

Pēc pārnāk�anas no skolas Bruno bija jāuzkopj māja, lai līdz brīdim, kad ieradīsies mamma, viss būtu tīrs. Tomēr, pār�nākusi mājās, mamma ierauga dēlu, izlaidu�os uz dīvāna, ska�tāmies televīziju un grau�am �ipsus. Istabas grīda ir pilna ar drupa�ām un pielieta ar lipīgu, dzeltenu masu, kas varētu būt bijusi siera mērcīte.

-� Bruno, tev bija jāuzkopj māja, bet viss, ko es redzu, ir vēl lielāka netīrība!

-�� Kas? Kāpēc tu kliedz uz mani? mainot pozu, nosaka Bruno. Turklāt viņ� nejau�i apgā� skārdeni, izliedams limo�nādi uz paklāja.

-�� Nespēju noticēt! Paskaties uz istabu! Tev ir pie vienas vie�tas, kas notiek ar �o māju un ko es tev saku! Tu nesaproti, ko es tavā labā esmu ziedojusi! Mana dzīve ir drausmīga! Neviens man nepalīdz ne tu, ne tavs tētis! Es strādāju darbu, kuru ienīstu un kura dēļ esmu nemitīgā stresā! Man nepārtraukti jāraizējas par naudu! Nekam citam man neatliek laika! Kas tā ir par dzīvi ? Un, pārnākot mājās, es redzu �o! Tas nav godīgi!

Kad pusaud�i izturas kā idioti un vecāki vēlas "atvērt viņiem acis", bie�i vien tiek izmantota �ī metode, proti, vecāki runā par savām rūpēm un cie�anām, tādējādi cen�oties labāk izskaidrot un akcentēt savus argumentus.

-� Kā tu vari pret mani tā izturēties ? Tu pat nespēj iedomāties, kas man ir jāpārcie�! Es mēģinu tevi pasargāt no domām par to, cik man ir sāpīgi, jo vēlos, lai tu varētu mierīgi dzīvot savu dzīvi. Tikai tu to nesaproti! Man tas nav vajadzīgs! Patie�ām!

Pusaud�i reizēm mēdz būt ļoti nevērīgi, pat cietsirdīgi. Brī��iem �ķiet, ka viņiem viss ir vienaldzīgs. Un vecāki vienkār�i vēlas saviem bērniem paskaidrot, kā viņu uzvedība ietekmē pārējo ģimenes locekļu labsajūtu.

"Es vēlos, lai Bruno saprastu, kādu iespaidu uz mani atstāj viņa rīcība. Es gribu, lai viņ� apzinātos, ka dara man pāri. Ja viņ� saprastu, kādas sāpes man nodara, varbūt viņ� vispirms padomātu, pirms izturētos kā stulbenis."

Ikviens cilvēks gan es, gan jūs, gan visi pārējie sevī nes piedzīvoto pāridarījumu un sāpju bagā�u. Turklāt tā nav nemaz tik dziļi noglabāta iedzeriet mazliet vairāk kādu alkoholisku dzērienu, un jūs redzēsiet! �ajā bagā�ā ir sakrāju�ās netaisnības, kuras mūs piemeklēju�as, kuras nav atrisinātas un kuras �obrīd ir tikpat nepelnītas kā agrāk. Tajā ir noglabātas visas milzīgās nelaimes, kuras mūsu dzīvi ir padarīju�as tik at�ķirīgu no tās, kādu vēlējamies izbaudīt, ta�u tā nav mūsu vaina. Vairumā gadī�jumu mūsu saprātīgā daļa �os sarūgtinājuma plūdus spēj noturēt dro�ībā.

"Patiesībā, ja tā padomā, mana dzīve nemaz nav tik slikta. Man nav nekāda iemesla atcerēties pagātnes notikumus, kuri tāpat nekad netiks atrisināti."

Tomēr brīdī, kad mums atkal kāds nodara pāri, sakrātā pāri�darījumu bagā�a kārtējo reizi sakustas it kā būtu tikai gaidījusi piemērotu brīdi, lai parādītos. Problēmu rada tas, ka �ī mūsu daļa nemaz nav ieinteresēta atrisināt problēmas, ar kurām saskara�mies �eit un tagad. Minētajā piemērā tā nevēlas panākt, lai Bruno izturētos daudz uzmanīgāk. �ī daļa vēlas daudz vairāk tā grib visu, ieskaitot atriebību. Tā nav patīkamākā mūsu daļa. Tiem, kuri tobrīd atrodas upura lomā, liekas, ka mēs izmantojam savas cie�anas kā ieroci. Jā, tie�i tā mēs rīkojamies. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pusaudzis nevis jutīs mums līdzi, bet drīzāk gan būs aizvainots par to, ka vecāki pret viņu izmanto �ādus līdzekļus.

"Kas viņai uznācis ? Man �ēl, ka viņas dzīve nav izdevusies, ta�u tā nav mana vaina. Kur� viņai devis tiesības izgāzt pār mani visus �os mēslus? Lai viņa iet ellē!"

-�� Ej ellē! Kāpēc tu nevari saņemties? Es tevi nepadarīju nelaimīgu!

Un Bruno izslampā no istabas, atstājot uz grīdas �ipsu drupa�as un izlieto limonādi.

-�� Bruno, nāc atpakaļ!

Labāk būtu skaidri un gai�i pateikt dēlam, ko jūs domājat par viņa uzvedību. Jūs drīkstat dusmoties uz viņu. Jūs drīkstat pateikt, cik ļoti dusmīgs esat. Būtu lieliski, ja jūs pusaudzim pateiktu, ka viņa izturē�anās ir nepieņemama.

-� Paskaties uz �o nekārtību! Es tevi palūdzu visu satīrīt, bet tā vietā saņemu �o! Tas ir neiedomājami! Tu te vienkār�i guli! Tevi neinteresē pilnīgi nekas, izņemot sevi pa�u!

Pusaudzis uztvertu viņam adresēto ziņu: "�ausmas! Mamma ir ļoti dusmīga. Viņa ir nikna, jo es sataisīju baigo nekārtību." Tās ir dabiskas sekas. Pusaudzis izturas kā slinkuma maiss, tāpēc mamma dusmojas. Vai tas radīs motivāciju nākamreiz visu uzkopt? Varbūt. Varbūt ne. Ta�u pusaudzis noteikti padomās: "Ja es nesatīrī�u, mamma būs ļoti nikna."

Visticamāk, ar vienu "nopietnu sarunu" jūs nepanāksiet, ka turpmāk pusaudzis vienmēr visu sakops. Bet, iespējams, tas no�tiks arvien bie�āk.

"Domāju, ka vajadzētu mazliet satīrīt, jo man nav vēlē�anās piedzīvot vēl vienu mammas dusmu lēkmi."

Tiesa, pusaudzis netīrīs māju tāpēc, ka mamma viņam atklājusi savas milzīgās cie�anas. Kā jau teicu, mammas �ēlo�anās izrai�sīs pavisam citādu reakciju. Dusmas un cie�anas ir divi da�ādi jēdzieni. Pusaud�iem nepatīk vecāku dusmas, ta�u viņi ar tām var tikt galā. Turpretī nav iespējams tikt galā ar mātes cie�anām, kuras radu�ās neuzkoptas istabas dēļ. Tas ir par daudz. Pat pārāk par daudz.

Ja jums nepatīk pusaud�a izturē�anās, pasakiet to viņam, ta�u neiesaistiet te savas cie�anas. Tās izraisīs vienīgi pretreakciju.

kad vecāki zaudē savaldību

Vēlreiz izmantosim piemēru ar Bruno, ta�u �oreiz raksturosim citu situāciju.

Bruno tētim ir bijusi grūta diena. Darbā ir liels stress, �orīt tētis jau izturējis nepatīkamu tik�anos ar priek�nieku, turklāt iesaistījies īsā, bet nelāgā sarunā ar kolēģi, ar kuru viņam ir ilgsto�s konflikts. Paaugstinātā asinsspiediena dēl tētim sāp galva. Protams, viņam ir slikts garastāvoklis. Vakarā pārnā�cis mājās, tētis vēlas tikai vienu lai neviens un nekas viņu netraucētu. Un, protams, tētis ne mazākā mērā nav iedomājies, ka viņam būs jātīra māja, jo �is darbiņ� no rīta tika uzticēts Bruno. Diem�ēl, tāpat kā iepriek�ējā piemērā, dēls to nav izdarī�jis. Māja ir netīra, bet Bruno gul uz dīvāna, grauzdams �ipsus.

-�� Ko tas nozīmē?

-�� Kas tie�i? Es nezinu.

-�� Bruno, tev bija jāuzkopj māja, ta�u tu esi radījis vēl lie�lāku netīrību.

-�� Ko? Kāpēc tu kliedz uz mani? Es gribēju to iztīrīt. Tie�ām.

-� Bruno, kā man tas viss ir apnicis! Man bija grūta diena! Tā tik man vēl trūkst!

-�� Man ari bija smaga diena.

-�� Tev bija smaga diena? Tev bija smaga diena? Kā man tas viss ir apnicis! Tu esi īsts stulbenis! Zini ko? Tie�i tāds tu ari paliksi uz mū�īgiem laikiem! Gulēsi uz dīvāna, tu, lielais stulbeni! Tas tu arī esi! Man paliek nelabi no tā visa!

Un Bruno tētis izmetas ārā no istabas.

-�� Tu pats esi stulbenis! Bruno nokliedz pakal tētim. Patie�sībā viņ� tā nemaz nedomā, bet tēta vārdi viņu ir aizskāru�i. "Es neesmu stulbenis. Tas nav godīgi. Es gribēju visu sakopt, ta�u biju noguris. Es jau gribēju to darīt. Viņam nav tiesību ar mani tā runāt. Klausieties! Viņam nevajadzēja tā runāt."

Beigās Bruno ar īgnu attieksmi sakārto māju, ta�u atliku�o vakara dalu viņ� pavada savā istabā, cen�oties izvairīties no tēta. Viņ� nespēj aizmirst tēta vārdus.

"Es zinu, ka nepalīdzu mājas darbos tik daudz, cik vaja�dzētu. Ta�u tas nenozīmē, ka esmu stulbenis. Tas nav godīgi. Vai tētis patie�ām domā, ka es esmu stulbenis ? Es neesmu stul�benis. Viņ� ir stulbenis."

Ta�u, ja jau stulbenis ir tētis, nevis viņ�, Bruno nevar saprast, kāpēc tie�i viņam kaklā iestrēdzis asaru kamols.

Reizēm mēs zaudējam savaldību. Pusaudzis mūs nokaitina tik stipri, ka mēs pārkāpjam robe�as, kuras nevajadzētu pārkāpt. Mēs pasakām to, ko nemaz nevēlamies teikt. Mēs aizvainojam. Varbūt mums ir bijusi grūta diena. Varbūt ne. Ta�u pusaud�i spēj mūs satracināt. Mēs esam tikai cilvēki.

Vai pusaud�iem tas sāp? Vai tā mēs nodarām viņiem pāri? Ne vienmēr ir slikti dusmoties uz pusaudzi. Ja viņ� izturas neiedomājami nevērīgi un stulbi un ja viņa uzvedībai ir tie�a un negatīva ietekme uz jums, dusmu neizrādī�ana varētu būt pat, teiksim, nepiedienīga. Vecāku dusmo�anās it īpa�i, ja tā ir pamatota, pusaudzim neko ļaunu nenodarīs, kamēr vien emociju izpausmes iekļaujas pieņemamās robe�ās. Problēmas var izraisīt pārāk lielas dusmas, pārāk ilga dusmo�anās un pārāk aizvainojo�u vārdu izmanto�ana.

-�� Tu esi stulbenis!

-�� Tu esi idiots!

-� Nesaprotu, kā tu tāds varēji izaugt!

-�� Tu esi mūsu kauna traips!

Bērns nespēj aizsargāties pret �ādiem vārdiem. Tie ievaino ļoti dziļi. Tie nespēj mainīt bērnu, tie var mainīt tikai viņa rīcību. Vecāku teiktie skarbie vārdi paliek bērna prātā, ta�u tie neved uz vecākiem tīkamu rezultātu.

Pusaudzis nodomā: "Es esmu stulbenis. Un kas tad ir?" Vai ari: "Viņ� domā, ka esmu stulbenis. Lai viņ� iet ellē! Kāpēc man jāmēģina viņam izpatikt ? Kāda tam jēga? Labāk mēģinā�u atrast kādu, kur� domā, ka ar mani viss ir kārtībā."

Ja saprotat, ka esat aizgājis par tālu, atvainojieties. Pagai�diet, līdz nokaitētā atmosfēra nedaudz izkliedējas, ta�u negaidiet pārāk ilgi. Vislabāk atvainojieties tajā pa�ā dienā vai nākamajā. Un dariet to personiski. Kas jums būtu jāsaka? Tam jābūt īsam un nepārprotamam paskaidrojumam.

-�� Bruno, man nevajadzēja tā teikt. Tam nav attaisnojuma. Man nebija taisnība. Es atvainojos.

Un negaidiet atbildi uz atvaino�anos. Nejautājiet: "Vai piedosi man? Jā?" Jūs visu esat paskaidrojis. Jums no pusaud�a nekas nav jāpieprasa.

Daudzi cilvēki tā īsti nemaz nemāk atvainoties. Viņi nespēj vienkār�i pateikt: "Es atvainojos." Ar to pietiek, nekas vairāk nav jāsaka. Ta�u nevienam no mums nepatīk pieņemt godīgus un patiesus pārmetumus. Tas liek mums justies pārāk viegli ievaino�jamiem. Mēs dodam priek�roku kaut kam, kas ļautu atvairīt pār�metumu triecienu. "Es atvainojos, bet�" Mēs parasti cen�amies rast attaisnojumu savai uzvedībai. "Es atvainojos, ta�u man bija ļoti smaga un saspringta diena."

Iespējams, tā ir taisnība, ta�u attaisnojoties jūs iznīcināt lie�lāko daļu no tā labā (vai pat visu to labo), ko spēj sniegt atvaino��anās. Bie�i vien attaisno�anās visu padara vēl sliktāku nekā tad, ja jūs nebūtu atvainojies vispār.

Situācijā var kļūt vel sliktākai ja mēģināsiet uzvelt vainu arī pusaudzim.

-� Piedod, Bruno, ta�u nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja tu uzņemtos kaut nelielu atbildību par to, kā tu uzvedies �ajā mājā.

�ie vārdi pasaka vienīgi to, ka nevēlaties uzņemties atbildību par savu necie�amo uzvedību un uzveļat to bērnam. Tas ir daudz sliktāk nekā neatvainoties vispār. Ko nodomātu pusaudzis?

"Viņ� ir maita! Lai viņ� iet ellē!"

Nevajadzētu arī teikt, ka jūs centīsieties, lai otrreiz tā neno�tiktu, jo� tā tomēr var notikt. Nesoliet, ko nespēsiet izpildīt.

Domai ir jābūt skaidrai jūs atvainojaties, jo esat pārkāpis robe�u un tā nevajadzēja rīkoties. Stāsta beigas. Atvainoties bez taisno�anās ir grūti, ta�u �ādai rīcībai piemīt gana liels pozitīvs spēks tā spēj mazināt jūsu pateikto vārdu nodarītās sāpes.

"Tētis atvainojās. Man vēl joprojām sāp tas, ko viņ� pateica, tomēr viņa atvaino�anās liek man justies labāk."

Ta�u, lai cik laba būtu atvaino�anās, tā darbojas tikai līdz zinā�mai robe�ai. Ja pārāk bie�i aizrausieties ar piedo�anas lūg�anu kā alkoholiķis, kur� pēc piedzer�anās vienmēr atvainojas, tomēr turpina dzert, atvaino�anās kļūs bezvērtīga.

Un visbeidzot nekad nesitiet pusaudzim! Tā būs katastrofa ar ļoti sliktām sekām. Tā padarīs viņu traku no dusmām. Si�ana ir nepieņemama pat tad, ja pusaudzis tī�ām provocē jūs.

-�� Ej ellē, mērgli! Ej ellē! Tu esi ists kretīns!

PĻAUKA!

-�� Kā man vajadzēja rīkoties ? Pēc tā, ko viņ� tikko pateica! Viņ� to ir pelnījis!

Nē, viņ� nav to pelnījis.

mazie mīlestības vārdi

Tonja gul uz dīvāna un skatās televīziju. Istabā ienāk viņas mamma, lai sameklētu zīmuli. Viņa to atrod blakus �urnāliem un aiziet.

Ādams ir savā istabā. Durvis ir aizvērtas. Abi viņa vecāki ir mājās, bet turpmāko trīs stundu laikā viņi nepārmij ne vārda.

Morganas tētis ir atvedis meitu uz futbola treniņu. Kāpjot ārā no ma�īnas, viņa nomurmina: "Atā!"

Ejot uz savu istabu, Lanss paiet garam savam tētim. Nepa�sakot nevienu vārdu.

Tiklīdz bērns sasniedz pusaud�a vecumu, viņa uzvedībā mēdz parādīties vēl kāda tipiska iezīme izsīkst jau tā niecīgā sarunu straumīte. Pavisam ierastas kļūst dienas, kad netiek pārmīts ne vārds, izņemot lieti�ķa rakstura sarunas. Bet neuztraucieties, nevēlē�anās runāt ir daļa no normālās, ta�u pārejo�ās alerģijas pret vecākiem.

-� Raien, neaizmirsti, ka tu apsolīji iznest �ķirojamos atkri�tumus!

-� Labi jau, labi.

Gadās, ka vairākas dienas aizrit bez īstas, mīlestības pil�nas saskarsmes starp vecākiem un bērniem. Attiecības ģimenē kopumā ir draudzīgas, tomēr nenotiek nekas pozitīvs. Tas nav labi. �ādos gadījumos vecākiem vajag rīkoties.

Pamēģināsim pārveidot iepriek� minētos piemērus!

Tonjas mamma ienāk istabā, lai sameklētu zīmuli.

-� Es mīlu savu Tonju.

Tonja kaut ko noņurd. Viņas mamma iet prom, ta�u pirms tam vēl piebilst:

-� Es loti mīlu savu Tonju.

Mamma pienāk pie Ādama istabas durvīm, pieklauvē un * saka:

-�� Sveiks! Es tevi mīlu.

Klusums.

Pēc stundas viņa pienāk vēlreiz un atkal pieklauvē:

-�� Sveiks! Es tevi vēl joprojām mīlu.

Un pēc stundas varbūt vēlreiz:

-�� Tā esmu es. Es tevi mīlu.

-� Ātā! steidzoties garām savam tētim, nosaka Morgana un aizskrien uz futbola laukumu.

-� Ātā! Tu esi mana vislabākā meitene. Es tevi mīlu. Sasit viņus lupatās. Es tevi patie�ām mīlu, tētis nokliedz pakal savai meitai, kas �igli aizsteidzas prom.

-� Man ir vislabākais dēls pasaulē, Lānsa tētis saka dēlam, kad viņi paiet garām viens otram gaiteni. [Tas tiek pateikts ari tad, ja Lānsa sekmes mācībās ir D līmenī un viņa vislielākā kaislība ir datorspēles.]

Piemēros minētās frāzes var lieti noderēt īsajos un neveiklajos klusuma brī�os, kad esat kopā ar pusaudzi un jums nav par ko runāt. Mazi, mīļi vārdiņi var būt spraigas un draudzīgas saru�nas sākums. Es uzskatu, ka tā ir laba doma regulāri izteikt pusaudzim skaidri saprotamas un sirsnīgas jūtas. Katru dienu. Vairākas reizes dienā. Iesaistieties īsās, vienkār�ās un mīlestības pilnās sarunās. Padariet to par savu ieradumu. Nav �aubu, ka neuzbāzīga mīlestības izrādī�ana ir viens no sīkumiem, kas spēj paveikt lielas lietas.

Pusaudzis var jums atbildēt un var arī neatbildēt. Tam nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka jūs tuvināties un regulāri veidojat īsus, bet mīlestības piesātinātus kontaktus ar savu bērnu. Un jūs to darāt bez jebkādiem nosacījumiem, jūs neko neprasāt pretī. Izmisīgi cerot uz identisku mīlestības izpausmi no pusaud�a, jūs varat izdzirdēt diezgan nelaipnu atbildi.

-�� Zini ko? Vai nebūtu jauki, ja reizēm, kad es tev pasaku kaut ko mīļu, tu atbildētu ar to pa�u ?

-�� Kā būtu, ja es teiktu "Vispār nerunā ar mani"? Vai tas derēs ?

Labāk izrādiet savu mīlestību bez nosacījumiem. Būs reizes, kad to izdarīt būs viegli. Bet būs arī tādas dienas, kad negribēsiet ne domāt par mazajiem mīlestības vārdiņiem noguruma, sliktas omas vai steigas dēļ. Varbūt nejutīsiet īpa�i siltas jūtas pret savu bērnu, jo pēdējā laikā viņ� būs sagādājis vienas vienīgas nepatik��anas. Tā būtu kļūda. Jums ir jāizrāda sava mīlestība, lai kas ari būtu noticis. Par laimi, tas neprasa daudz pūļu. Ja mazos, mīļos vārdiņus sacīsiet regulāri, tas kļūs par ieradumu.

Pusaud�iem patīk mazie mīlestības vārdiņi, jo tie pierāda, ka jūs viņus mīlat un ka jums netraucē tā �aula, kurā viņi ir ierā�vu�ies. Savukārt jums �ie vārdiņi palīdzēs iemīlēt savu bērnu vēl vairāk. Izpau�ot savu mīlestību vārdos, jūs patiesībā sarunājaties ar pusaud�a iek�ējo, mīlo�o bērnu, kur� bie�i vien nav saredzams,

ta�u vel joprojām ir turpat. Un pusaud�iem �āda komunikācijā ar laiku iepatīkas. Pat ļoti iepatīkas.

-�� Tēt, vai tev vajag visu laiku runāt �īs muļķības? "Tu esi vislabākais. Tu man esi vislabākais." Tas izklausās stulbi.

-� Jā. Man vienmēr tas ir jāsaka.

-�� Tas ir muļķīgi. Tu ar to neko nepanāksi.

Ta�u ar to var panākt ļoti daudz.

V i

M

ūsdienu pusaud�i ļoti prasmīgi māk izmantot noteiktas frā�zes, kuras, viņuprāt, lieliski noder nepatīkamās sarunās ar vecākiem. Tās var iedalīt trijās kategorijās atkarībā no situācijas.

���� Situācija, kad pusaudzim palūdz izdarīt to, ko viņ� nevēlas. ("End�ija, vai tu, lūdzu, varētu iznest atkritumus?")

���� Situācija, kad pusaudzim pasaka "nē". ("Nē, D�onatan! Pie�dod, ir pārāk vēls. Tu nevari iet pie Mi�a.")

���� Situācija, kad pusaudzis tiek kritizēts. ("Valērija, tu liki mums visiem gaidīt. Tu zināji, ka mums ir jābrauc. Tagad mēs par pusstundu nokavēsim basketbola spēles sākumu.")

�o frā�u mērķis ir ļaut pusaudzim izvairīties no nepatīkamās situācijas, kurā viņ� iekļuvis. Pusaudzi^ cer, ka viņa izrunātie vārdi liks jums anulēt nupat izteikto lūgumu vai aizrādījumu.

Vai, piedod! Tas, ko tu tikko teici, man lika pārdomāt to, ko es sacīju. Tas bija nesaprātīgi no manas puses lūgt tevi iznest atkritumus. Es pati to izdarī�u. Vēlreiz atvainojos, ka patraucēju tevi.

Tā kā iepriek� minētais notiek ļoti reti, pusaud�u iecienītās frāzes lieliski kalpo arī citiem mērķiem tās novirza vecāku uzmanību uz daudz patīkamāku, mazāk saspringtu (raugoties no pusaud�a viedokļa), ar �o situāciju nesaistītu tematu.

Problēmas rada tas, ka �īs pusaud�u izmantotās frāzes ir ļoti labas. Ar apzīmējumu "ļoti labas" es domāju "gudras un iedarbī�gas". Pusaud�i ir saprātīgi izmantojot atlases metodi, viņi spēj piemeklēt vislabākās "mutes aizvēr�anas un nokaitinā�anas" frā�zes, kādas vien ir iespējamas. Tās aizskar vecāku jūtas visvārīgā�kajās jomās. Tās acumirklī liek vecākiem ap�aubīt sava lūguma vai aizrādījuma pamatojumu, kaut gan vēl tikko viņi bija pilnīgi pārliecināti par to. Un, protams, �īs frāzes darbojas ļoti efektīvi.

Brīdī, kad izdzirdat kādu no �īm frāzēm, pajautājiet sev: "Kāpēc viņ� to saka?" Ja tādējādi pusaudzis vienkār�i izpau� savu nepatiku, jūs varat par to padomāt. Ja no sirds raizējies par viņa vārdiem, jums vajadzētu par to parunāt ar viņu. Ta�u nekādā gadījumā nedariet to tagad, kad esat pateicis stingru "nē" vai uzdevis kādu apgrūtino�u darbu, piemēram, iztīrīt izlietni. Neie�saistieties strīdā un nesāciet lasīt morāli!

Turpmāk aplūkotajos piemēros izmantoti pusaud�u iecienī�tākie teicieni, kuri ļoti veiksmīgi spēj novirzīt vecākus no vien�kār�as un saturīgas sarunas uz nebeidzamu ka�ķē�anos. Līdzās katrai pusaud�u frāzei es minē�u da�as visbie�āk lietotās, tomēr nepieņemamās vecāku atbildes un ieteik�u labākus rīcības vari�antus.

"es tevi ienīstu!"

�ie trīs vārdi spēj ievainot jebkuros apstākļos, ta�u visspēcīgāk tie ievaino tad, ja tos pasaka jūsu bērns. Tie mēdz izsprukt no bērna mutes, kad vismazāk tos gaidāt.

-�� �erija, man nepatika, kā tu vakar uzvedies, kad pie mums ciemojās tava tante un tēvocis. Tu izturējies nepieklājīgi, un es jutos loti neērti.

-�� Tu mani vienmēr kritizē! Es tevi ienīstu! Kaut man būtu vienalga kādi vecāki, tikai ne tu!

�ī ir īpa�i efektīva pusaud�u atbilde. Neviens ta�u nevēlas, lai viņu ienīstu pa�a bērns.

-� Tas ir briesmīgi. Pēc visa, ko viņas labā esmu. darījusi. Cik ļoti es pūlējos, lai būtu laba māte! Es visu laiku esmu centusies nodro�ināt viņai patīkamu dzīvi. Un tagad man ir jādzird �ādi vārdi. Mana sirds lūst.

Kā gan �erija kaut ko tādu var pateikt savai mammai? Acīm�redzot tas ir ļoti viegli.

Ja esat nonācis �ādā situācijā, pajautājiet sev: "Kāpēc mans bērns to saka?" Ko �erija patiesībā jūt pret savu mammu? Vai meitene patie�ām ienīst mammu vai arī vienkār�i ir dusmīga, jo viņai nepatīk, ka mamma viņu kritizē? �erija ir tipiska pusaudze, tāpēc da�kārt viņā virmo izteikti negatīvas jūtas pret mammu, it īpa�i tad, kad meitene nespēj panākt savu. Ta�u ir arī daudz tādu situāciju, kad starp viņām abām nav nekādu domstarpību un kad �erija atļaujas izjust mīlestību, jo tā ir viņas un mammas abpusē�jās spēcīgās pieķer�anās sastāvdaļa. Tātad �erijas attieksme pret mammu ir atkarīga no situācijas. Tā tas ir visiem pusaud�iem. Lai cik riebīgi da�kārt izrunātos pusaudzis, visa pamatā eso�ā spēcīgā pieķer�anās nekur nav zudusi.

�erijas "Es tevi ienīstu" tulkojums varētu būt �āds: "Es tie�ām jūtos neērti, kad tu mani kritizē it īpa�i tad, ja es saprotu, ka tas ir pamatoti. Kā tu uzdro�inies man teikt kaut ko tādu, kas liek man justies slikti?" Tāpēc nepieņemama vecāku atbilde būtu pārmetumi un �ēlo�anās.

-�� Kā tu vari tā runāt? Es vienmēr visu esmu darījusi tikai tavā labā!

Problēma ir tā, ka uz �o atbildi ir vajadzīga �erijas reakcija.

-�� Nē, tu to neesi darījusi! Tevi vienmēr ir interesējis tikai tas, lai māja būtu kārtībā un lai tu varētu pārsteigt visus, kas �eit ierodas! Es varētu kaut nomirt, un tev tas nemaz nerūpētu!

Pēc tam �erija un mamma iesaistās strīdā par mammas trūku�miem, un tas raugoties no �erijas viedokļa ir daudz patīkamāk. Labāka atbilde uz meitas aizvainojo�ajiem izteicieniem būtu �āda:

-� Man �ēl, ka tu dusmojies uz mani. Tomēr tava izturē�anās bija nepieņemama.

�ī atbilde ir laba, jo tajā tiek atzīts pusaud�a teiktais, ta�u tam neseko reakcija, turklāt saruna turpinās par īsto tēmu, proti, mamma uzskata, ka �erija ir uzvedusies nepieņemami un Cerijai tas ir jāzina.

"tu vēlies, lai es būtu ideāls."

Bērns sūdzas par to, ka liekat viņam justies nepietiekami labam, ar to pietiek, lai jūs justos nepilnvērtīgs.

-�� Kolin, es tev lūdzu uzkopt dzīvojamo istabu, un, ja tu kaut ko vispār esi darījis, tad to nemaz nevar pamanīt. Lūdzu, atgriezies un paveic darbu kārtīgi.

-�� Es ta�u iztīrīju! Tu vēlies, lai es būtu ideāls!

Lūk, vēl viens īpa�i efektīvs pusaud�u �ēlo�anās paņēmiens, kas liek vecākiem uz karstām pēdām aizstāvēties. Neuzķerieties uz to! Nekādā gadījumā nevajadzētu taisnoties un tādējādi izpro�vocēt strīdu.

-�� Tas nav tiesa, Kolin. Reizēm tu vienkār�i neizdari darbu kārtīgi.

-�� Tā ir gan taisnība! Es nekad neko nevaru izdarīt tev pa prātam. Tavā skatījumā visam ir jābūt ideāli. Piedod, es esmu tikai cilvēks! Un ne vienmēr visi ir ideāli.

' Diem�ēl, tiklīdz vecāki reaģē uz frāzi "Tu vēlies, lai es būtu ideāls!", viņi tiek ierauti diskusijā par to, vai negaida no sava bērna pārāk daudz. Un �ī diskusija, par iepriecinājumu pusau�dzim, novēr� uzmanību no nepatīkamā lūguma kārtīgi paveikt dzīvojamās istabas uzkop�anu. Kur� pusaudzis gan negribētu pastrīdēties ar vecākiem par viņu pārspīlētajām cerībām?

-�� Nē, nē! Tu no manis gaidi pārāk daudz! Piedod, bet es neesmu pietiekami labs! Varbūt jums vajadzētu adoptēt kādu citu mana vecuma bērnu, un tad jau redzēs, vai jums izdosies �is darījums!

Daudz labāk būtu vienkār�i atkārtot sākotnējo lūgumu

Lai izvairītos no nevajadzīga strīda, ieverojiet �etrus pamat�likumus.

���� Runājiet pieklājīgi, bet stingri. Pasakiet pusaudzim, ka esat pamanījis viņa neapmierinātību, ta�u savu lēmumu nemainī�siet. Un nemainiet to, lai cik muļķīga vai manipulējo�a būtu viņa reakcija!

���� Neatkāpieties no sākotnējā temata, kuru izvirzījāt jūs.

��� Ja pusaudzis iespītējas, beidziet sarunu.

��� Ja jūs uztrauc pusaud�a sacītais, parunājiet par to vēlāk, nedariet to pa�reizējās sarunas laikā.

"es jūtos slikti."

�ī atbilde vienmēr bijusi ļoti iecienīta. Ar to var atbildēt uz jeb�kuru lūgumu, it īpa�i gadījumos, kad vecāki lūdz bērnam izdarīt kaut ko tādu, kam nepiecie�ama garīga vai fiziska piepūle.

-�� End�ija, vai tu, lūdzu, varētu ienest iek�ā savu velosipēdu, lai tas nesālītu vai to kāds nenozagtu.

-�� Es jūtos slikti.

Neiekrītiet lamatās un neatbildiet ar uzbrukumu.

-�� �o atbildi es dzirdu vienmēr, kad lūdzu tev kaut ko izdarīt.

-�� Bet es patie�ām jūtos slikti. Es nemeloju.

Vai tie�ām jūs vēlaties iesaistīties diskusijā ar pusaudzi, lai noskaidrotu, vai viņ� ir slims vai tikai izliekas? �ajā strīdā jūs vienmēr zaudēsiet.

-�� Tā ir. Es patie�ām esmu slima. Varbūt man ir tuberkuloze.

-�� Nerunā muļķības. Tev nav tuberkulozes.

-�� Tev taisnība. Laikam tā nav tuberkuloze. Man sāp galva, man ir sāpes mugurā, man ir slikta dū�a, un ari celis sāp.

Nemaz nesāciet iedziļināties simptomu analīzē.

-�� Man �ēl, ka nejūties labi, ta�u tev tomēr ir jāienes iek�ā velosipēds.

-�� Tu to vēl no�ēlosi! Tad tu redzēsi! Es te visu apvem�u!

tu esi izpostījis manu dzīvi.

Kaut kur dzirdēta frāze, vai ne?

-�� Nē, Alise, tu nevarēsi tur palikt pa nakti.

-� Ak dievs! Tu esi izpostījusi manu dzīvi!

Spēcīgi vārdi. Tomēr mēs nevēlamies izpostīt sava bērna dzīvi. Mēs gribam, lai tā būtu laba. Mēs nekādā gadījumā negribam, lai pusaudzis domātu, ka esam galvenais traucēklis viņa laimīgajai dzīvei. Nē, mēs negribam, lai viņ� tā domātu. Mēs esam viņa pusē. Mēs vēlamies, lai viņ� būtu laimīgs. Kur� gan gribētu izpostīt sava bērna dzīvi?

-��� Tas nav tiesa, Alise. Piedod, bet ir reizes, kad man ir jāsaka "nē". Es no sirds vēlos, lai tava dzīve būtu jauka. Ta�u, kā jau visiem vecākiem, ir lietas, kas mani neapmierina. Mēs tev daudz ko atļaujam, un es zinu, ka tas tev sniedz prieku. Tu pret mani izturies netaisnīgi. Man liekas, ka pārsvarā tev tomēr patīk sava dzīve.

�ai atbildei nebūtu nekādas vainas tā ir saprātīga un izrāda līdzjūtību, tomēr� tā ir pilnīga katastrofa.

-�� Nē, tev nav taisnība! Tu neko nesaproti! Tu nezini, kā tas ir! Tu esi pret visu, kas man sagādā prieku! Nesaprotu, kāpēc tu esi tāda! Nesaprotu, kāpēc tu tā dari! Tu esi pret visu! Tu patie�ām esi izpostījusi manu dzīvi! Es nerunāju tikai par palik�anu pa nakti!

Varbūt mēs tomēr bojājam pusaud�u dzīvi kaut vai da�reiz? Piemēram, pasakot "nē", liekot viņiem darīt kaut ko nepatīkamu vai kritizējot viņus. Bet tā ta�u vecāki parasti rīkojas!

-� Alise, es nebojāju tavu dzīvi.

-� Nē, tu bojā. Ja nebūtu tevis, man nebūtu par ko �ēloties! Mana dzīve būtu lieliska! Un tu redzētu, ka nekas slikts neno�tiktu un es būtu laimīga! Starp citu, es tāda neesmu. Tevis dēļ.

Mamma nolemj �o tēmu neaiztikt.

-�� Nē, Alise. Es zinu, ka tu vēlies iet, ta�u es negribu, ka tu paliec tur pa nakti.

Tā kā mamma neiesaistās diskusijā par meitas dzīves bojā��anu, Alise ir spiesta izmantot citu stratēģiju.

-�� Bet es apsolīju Lorēnai, ka bū�u! Es nevaru nepildīt solī�jumu! Tu vienmēr man esi teikusi, ka cilvēkiem ir jātur dotais vārds. Es nevaru lauzt savu solījumu! Nevaru! Tu mani tā mācīji!

"tu nekad�"

Tā jau ir noticis neskaitāmas reizes. Kaut arī nākamajā rītā Briannai ir jāiet uz skolu, vēlu vakarā viņa lūdz tētim aizvest viņu uz diennakts veikalu pēc saldumiem.

-�� Tie ir domāti mūsu ēdamgalda biedriem pusdienās. Tu ta�u zini, ka ceturtdienās mēs parasti nesam saldumus katram bērnam pie mūsu galdiņa. �oreiz ir mana kārta.

Ta�u �oreiz tētis nevēlas nekur braukt.

-� Nē, Brianna. Piedod, ir pārāk vēls. Es tevi nekur nevedī�u. Tev būs jāpasaka, ka tu nevarēji atnest saldumus. Varbūt tu to vari izdarīt citā reizē.

-�� Tu nekad neko nevari izdarīt manā labā! Ja es tev kaut ko palūdzu, tu nekad neko nedari! Nekad!

Radniecīgās frāzes "Tu nekad�" un "Tu vienmēr�" ir ļoti efektīvas viena iemesla dēļ, proti, tās pau� acīmredzamu nepa�tiesību un tādējādi izprovocē vecāku mū�īgo vēlē�anos noskaidrot patiesību.

-� Saprotiet, es nevaru pieļaut, ka viņa runā to, kas nav tais�nība. Ja mana meita tā saka, bet es nereaģēju, viņa var pado�māt, ka es atzīstu viņas sacīto, bet tā nemaz nav. Tāpēc man kaut kas ir jāsaka.

Tomēr, ja sāksiet iedziļināties �ajā tēmā, sarunas rezultāts nebūs patīkams. Redziet, visiem pusaud�iem piemīt ANA abso�lūtā netaisnības atmiņa, ar kuru nav iespējams sacensties.

-� Nē, Brianna! Patiesībā es bie�i vien daru to, ko tu vēlies. Un tu to loti labi zini.

-�� Nē, tu nekad pat nemēģini kaut ko izdarīt manis dēl! Nekad! Ja tas tev rada kaut mazākās neērtības, tu nekad to

nedari, lai cik svarīgi tas man būtu! Es esmu kaut kas līdzīgs Pelnru�ķītei! Man tiek tikai pārpalikumi no jūsu galda!

-�� Brianna, tu zini, ka tā nav taisnība. Protams, es daudz daru tavā labā. īpa�i tad, ja tas tev ir nepiecie�ams.

-Aktā? Un ko tu vari teikt par to reizi, kad neaizvedi mani uz veikalu pēc marķieriem vēstures projektam ? Kā bija? Un kas notika toreiz, kad tu atteicies atgriezties veikalā, kaut arī es biju pazaudējusi savu atslēgu piekariņu ? Es varētu vēl ilgi turpināt!

-�� Nē, piedod. Ir pārāk vēls. Tev būs jāizdomā kas cits.

-�� Es tā arī neatradu savu atslēgu piekariņu, un tas bija vismīļākais. Man tik loti tā pietrūkst!

"man �ēl, ka neesmu attaisnojis tavas cerības."

�ī frāze parasti ļoti nokaitina vecākus.

-��� D�astin, cik rei�u man tev jāsaka, lai pārliecinies, vai ledusskapja durvis ir kārtīgi aizvērtas? Cik rei�u man tas ir jāatgādina ?

-�� Man �ēl, ka neesmu attaisnojis tavas cerības!

�ajā pa�ā kategorijā iederas arī frāzes "Piedod, bet es esmu neveiksminieks" un iemīļotā "Piedod, bet es neesmu tāds kā mans brālēns Stīvens". (Tiesa, lai otrā frāze skanētu pārliecino�i, ir jābūt kādam brālēnam Stīvenam, kuram ir labākas atzīmes un kur� daudz bie�āk saka "lūdzu" un "paldies".) �ie teicieni laika gaitā ir pierādīju�i sevi kā ļoti iedarbīgus tie vienmēr aizskar vecāku dvēseles stīgas.

Vairums vecāku izjūt vainas apziņu, ja ir apbēdināju�i savu bērnu. Vecākus pārņem bailes: varbūt mans bērns jūtas nomākts? Vai manas cerības un tās ta�u ir pamatotas varētu aizskart kādu bērnam jūtīgu tēmu?

"Es nezinu. Varbūt mēs no viņa prasām pārāk daudz. Es nedomāju, ka viņ� ir nomākts, ta�u bie�i vien viņ� ir saīdzis. Es noteikti negribētu darīt kaut ko tādu, kas varētu viņu nokaitināt. Viņ� ta�u varētu mēģināt izdarīt pa�nāvību, vai ne?"

�is visdrūmākās vecāku ba�as es pieminu tāpēc, ka �ādas domas slēpjas gandrīz visu vecāku prātos. Arī jūs noteikti esat dzirdējis par pusaud�u pa�nāvībām. Un vēl tie stāsti par bēr�niem, par kuriem "neviens neko nenojauta"� �ajā grāmatā es vēl runā�u par pa�nāvībām, bet �obrīd būs pietiekami ar mierinā�jumu: gadījumos, kad bērns apgalvo, ka ir nelaimīgs, ir ļoti maz vecāku, kuriem nerodas bailes par savu bērnu.

Par laimi, ir da�i ļoti vienkār�i risinājumi, kurus varat izman�tot iepriek� aprakstītajos ikdienas apstākļos. Vispirms pajautājiet sev: "Kāpēc mans bērns to saka?" Ja viņam vienkār�i nepatīk jūsu lūgums vai aizrādījums, varbūt nevajadzētu �o frāzi uztvert pārāk nopietni. Ta�u, ja jūs tā uztrauc, parunājiet ar bērnu kaut kad vēlāk, kad emocijas būs norimu�as.

-�� D�astin, vai tie�ām, tavuprāt, mēs domājam, ka neesi attaisnojis mūsu cerības?

Varbūt �ī būs lieliska iespēja izrunāties no sirds. Varbūt D�astins stāstīs daudz atklātāk un bez manipulē�anas par to, ka reizēm jūtas tā, it kā neatbilstu vecāku iecerētajam pus�aud�a paraugam. Bet varbūt viņ� vienkār�i pateiks:

-�� Nē, ne glu�i. Es zinu, jūs domājat, ka man viss ir labi. Un pārsvarā tā arī ir. Pat tajās lietās, par kurām jūs neko nezināt.

Ta�u, ja sāksiet risināt �os jautājumus nepiemērotā brīdī, ļoti iespējams, radīsies problēmas, jo tie visi paliks sākotnējā jautā�juma ("Vai ledusskapja durvis ir kārtīgi aizvērtas?") ēnā.

-�� Jā, es zinu, ka neesmu izaudzis tāds, kādu vēlējāties. Es zinu, ka man piemīt daudz sliktu īpa�ību. Piedodiet, ka neesmu izaudzis pietiekami labs, bet ko lai es daru ? Tāds es esmu! Un es saprotu, ka esmu licis jums vilties. Piedodiet!

Kas pusaudzim būtu jādara? Varbūt viņ� turpmāk varētu kār�tīgi aizvērt ledusskapja durvis? Nu tad tā arī sakiet!

-�� D�astin, vai tu, lūdzu, varētu atcerēties, ka ledusskapja durvis ir jāaizver kārtīgi ?

Ar to pietiek. Konkrētajā brīdī nekas vairāk nav jāsaka.

"tas nav godīgi!"

-�� Nē, D�onatan! Piedod, bet tu nevari iet pie Mi�a.

-�� Tas nav godīgi! Anrijam jūs vienmēr visu atļaujat, bet

man jādzird tikai "nē". Tas nav godīgi!

Iespējams, daudziem vecākiem �ī frāze atsauc atmiņā pirmo strīdu ar savu bērnu. Brī�iem �ķiet, ka "tas nav godīgi" ir pirmais teikums, ko cilvēku bērni iemācās. Turklāt tas ir ļoti iedarbīgs teikums, jo pārbauda vecākus, izmantojot galveno saskarsmes likumu, uz kura balstās visa civilizācija. Mēs visi ta�u vēlamies izturēties godīgi.

-�� D�onatan, tu ta�u zini, ka tā nav taisnība. Ir daudzas

lietas, kuras mēs aizliedzam arī Anrijam.

Tā, jūs to izdarījāt pieļāvāt lielu kļūdu. Kā jau minēju iepriek�, visiem bērniem ir AŅAjeb absolūtā netaisnības atmiņa, tātad viņi ļoti labi atceras daudz ko tādu, kas sen jau izkritis no jūsu prāta. Nekad neiesaistieties strīdā ar pusaudzi par to, kas ir godīgi un kas nav. Jūs noteikti zaudēsiet.

-�� Nosauc man kaut vienu reizi! Pasaki, kad tā ir bijis!

Ticiet man, viņ� nosauks arī un ne vienu reizi vien. Tāpēc labāk būtu atkārtot sākotnējo atbildi.

-�� Nē, D�onatan. Tu nevari iet pie Mi�a.

-�� Un kad bija pēdējā reize, kad jūs teicāt "nē" Anrijam ?

Kad tas bija ?

Ir labi, ja jūs ieklausāties savā pusaudzī. Un ir lieliski, ja, uzklausījis viņa teikto, jūs reizēm maināt savu viedokli. Tomēr jums vajadzētu izvairīties no strīdiem par taisnīgumu. Kā vecā�kiem jums ir jāpieņem, ka būs reizes, kad izturēsieties netaisnīgi pret savu bērnu. Protams, jūs mēģināsiet būt godīgi, ta�u tas ne vienmēr izdosies. Ja, kopumā ņemot, esat biju�i samērā labi vecāki, da�as audzinā�anas kļūdas, kas saistītas ar netaisnīgumu, nenodarīs nekādu kaitējumu jūsu bērnam. Jūs galu galā rīkojāties ar cēlu mērķi saglabāt veselo saprātu un saīsināt sarunu.

"lūdzu! man ir baigais stress, es patie�ām to tagad nevaru."

-�� Rendra, �ī būs jau tre�ā reize, kad es tev lūdzu aiznest netīrās glāzes no savas istabas uz virtuvi.

-�� Tкt, man patie�ām ir baigais stress. Es tagad nevaru.

Jūtat līdzi nabaga Rendrai? Jūs ta�u zināt, kā jūtas cilvēks, ja viņam ir liels stress. Lielas spriedzes apstākļos ir ļoti grūti kon�centrēties uz to, ko vajadzētu izdarīt. Tas nu būtu pārāk daudz prasīts lai cilvēks pārtrauc savu nodarbi un pilnībā pārslēdzas uz kaut ko citu, kam tajā brīdī nav nekādas jēgas, jo to mierīgi var izdarīt jebkurā citā laikā, piemēram, aiznest glāzes uz virtuvi.

�ī un citas līdzīgas frāzes ir īpa�i efektīvas, jo netie�i ietver sevī draudus ja tūlīt pat neatkāpsieties, pusaudzis jums parādīs, kas ir stress.

-�� Nē, Rendra. Es gribu, lai tu to izdari tūlīt.

-�� Vai tu nedzirdēji ? Man �obrīd ir baigais stress. Es tagad nevaru to izdarīt. Es negribu dzīvot �ajā mājā! Es te nevaru izturēt! Līdz ar katru nākamo vārdu histērijas skalas rādī�tājs paceļas par vienu iedalu augstāk. Es to nevaru izturēt! Nevaru!

-�� Man �ēl, ka tev ir tik liels stress, ta�u tas patie�ām nav daudz prasīts, lai tu aiznestu glāzes uz virtuvi.

-�� Ak dievs! Tā jau es domāju! Tu pilnīgi neko nesaproti! Es patie�ām nevaru to paciest! Man ir tāds stress!

Daudz labāk būtu vienkār�i atkārtot lūgumu.

-�� Rendra, lūdzu, aiznes glāzes uz virtuvi.

-�� Ak dievs! Ak dievs!

�os vārdus Rendra saka tuk�am gaisam, jo tētis jau ir aiz�gājis.

"bet citiem bērniem vecāki to atļauj!"

Es gribētu zināt: kuri ir �ie citi vecāki?

-� Nē, Geret. Es izlasīju recenziju par raidījumu "1000 veidu, kā nomirt". Es negribu, ka tu to skaties.

-�� Bet mammu! Nevienam no maniem draugiem nebija nekādu problēmu! Visiem vecāki atļāva to skatīties. Es bū�u vienīgais, kuram to neļauj! Vienīgais! Tu gribi, lai visi novēr��as no tava dēla?

"Citu bērnu vecāki" ir vēl viens pusaud�u iecienīts temats. Un tam ir pamatots iemesls mēs nevēlamies at�ķirties no citiem vecākiem. Mēs negribam būt tie savādie vecāki, kuri pieļauj, ka galēju audzinā�anas principu dēļ viņu bērns tiktu izolēts no pārē�jiem vienaud�iem.

"Un ja nu tā ir taisnība ? Es atceros, kā otrajā klasē viņ� pār�dzīvoja, ka neiederas klasē un ka viņam nav neviena drauga. Esmu loti priecīga, ka tagad attiecībās ar klasesbiedriem viss ir nokārtojies. Es nekādā ziņā nevēlos ar to riskēt. Ja tas patie��ām nav nekas slikts, es negribu, lai viņ� at�ķirtos no saviem vienaud�iem un lai viņu atstumtu tikai manis dē(. Ta�u var gadīties, ka viņ� melo. Un lai zibens mani sasper, ja es mēģi�nā�u to noskaidrot no citiem vecākiem."

-� Geret, man pat ne mirkli nav ienācis prātā, ka tavu draugu vecāki ļauj viņiem skatīties raidījumu "1000 veidu, kā nomirt". Varu derēt, ka vismaz puse no viņiem pat nezina, par ko ir �is raidījums.

-�� Tev nav taisnība! Visi vecāki ļauj to skatīties! Visi!

-�� Tu nevari to zināt.

-���� Tu tā domā ? Es jau veicu savas klases vecāku aptauju ' internetā.

-�� Tas ir smieklīgi.

-�� Tu tā domā? Panāc! Paskaties! Manas aptaujas rezul�tāti. "Vai jūs atļautu savam bērnam skatīties raidījumu "1000 veidu, kā nomirt'"?" Līdz �im ir atbildēju�i 73 vecāki, un visi saka "jā", viņi lautu. Neviena "nē"! Vai es varu skatīties?

Neiesaistieties sarunā par to, ko citi vecāki atļauj vai neatļauj saviem bērniem. Un neatkāpieties no sava viedokļa par to, kas ir pareizi. Protams, tas būs grūti, jo pusaudzis darīs visu iespējamo, lai jūs justos kā dīvains mazākuma pārstāvis. Varbūt jums var noderēt mantra: "Es neesmu pārliecināts, vai man ir taisnība. Ta�u es esmu viens no viņa vecākiem un mans viedoklis ir �āds.

Es riskē�u palikt pie sava, pat ja viņ� uzskatīs, ka tādejādi izpostu viņa dzīvi. Es gan nedomāju, ka ir tik traki."

-�� Nē. Piedod, Geret, tu neskatīsies raidījumu "1000 veidu, kā nomirt".

-�� Bet, mammu! Jau tā visi domā, ka es esmu dīvains, un tas ir tikai tevis dēļ. Visiem ir manis �ēl. Viņi negribēs ar mani draudzēties! Tu redzēsi! Un ko tad es darī�u'?

-�� Piedod, nē.

-� Mammu! Tu nevari tā rīkoties! Es jau varu iztēloties, kā viņi no manis novēr�as!

"bet kāpēc?"

-�� Bet kāpēc? Kāpēc nē? Kāpēc?

Lūk, vēl viens mantojums no agrīnās bērnības, tomēr tas ļoti labi darbojas arī pusaud�a gados. Stratēģijas spēks slēpjas lieto�a�nas vienkār�ībā, proti, pusaudzim ir jādara tik vien kā monotoni jāatkārto "Kāpēc?" un "Kāpēc nē?", laiku pa laikam iestarpinot "Bet tu man nepateici iemeslu". Tā kā nevienam no �iem jautāju�miem nav nekāda loģiska pamatojuma, tie ļoti ātri padara vecākus glu�i vai trakus. �os vārdus pusaud�i spēj atkārtot nepārtraukti, sekojot jums pa pēdām vai arī izkliedzot no attāluma. Viņi apzi�nās, ka izturas kā mazi bērni, ta�u tas viņus neuztrauc.

Jūs pieļausiet lielu kļūdu, ja mēģināsiet sniegt atbildi jebkādu atbildi uz jautājumu "Kāpēc?". Neceriet, ka pusaudzis pateiks: "Ak tad tāpēc. Nu labi." Vienīgais veids, kā tikt galā ar "Kāpēc?", ir �āds tiklīdz tas izskan pirmo reizi, centieties nodro�ināt pēc iespējas lielāku attālumu starp jums un jautātāju.

P

usaudzim pieņemamus noteikumus ātri var izveidot pēc vien�kār�as formulas.

-�� Tātad, puisīt, sarunāts! Un es negribētu būt tavā vietā, ja tu izdomāsi neklausīt. Mobilā telefona izmanto�ana: bez iero�be�ojumiem. Gulēt iesi tikai tad, kad tev nāks miegs. Izmanto internetu, ta�u ņem vērā, ka to neviens nekontrolēs. Aizliegtās vielas: pēc taviem ieskatiem. Sekss: pasaki mums, kad vēlē�sies ar to nodarboties mājās, lai mēs ar mammu varētu laikus pazust. Un, visbeidzot, jaunais cilvēk, skolas laikā tev jāierodas mājās, kad vien vēlies. Saprati ? Silti iesaku paklausīt.

-� Jā, kungs!

noteikumu ievie�ana

Ja esat pusaud�a vecāki, jums ir jāievie� noteikumi. Bet kādiem jābūt �iem noteikumiem? Vai jums ir jāpieprasa, lai piecpadsmit gadus vecais dēls katru vakaru būtu mājās uz vakariņām? Vai ir jāatļauj �etrpadsmit gadus vecajai meitai uztetovēt krustu uz labās kājas potītes? Vai vecāki var noteikt gulētie�anas laiku vidusskolēnam? Un kā var zināt, kuri noteikumi atbilst tie�i jūsu pusaudzim?

Lai rastu kaut nelielu skaidrību �ādu jautājumu gūzmā, apru�nājieties ar citu pusaud�u vecākiem. Uzziniet, kā viņi rīkojas!

Noskaidrojiet, kas, viņuprāt, ir noteikti jāaizliedz un kas ne. Kā viņi panāk, ka pusaudzis ievēro �os noteikumus. Tomēr neaiz�mirstiet, ka bērni ir at�ķirīgi un neviens cits jūsu bērnu nepazīst labāk par jums. Reizēm citu vecāku padomiem ir liela nozīme, ta�u reizēm tie ir pilnīgi nederīgi. Lai vai kā vienmēr ir labi aprunāties ar citiem, kuri atrodas tādā pa�ā nepatīkamā situācijā. Tas vismaz rosina pārdomas.

-��� Ko? Jūs ļaujat Kristīnei draudzēties ar divdesmit trīs gadus vecu puisi?

-� Viņ� izskatījās ļoti pieklājīgs. Kristīne atveda viņu iepazīs�tināt ar mums, un viņ� bija tīri jauks. Viņ� runāja ļoti laipni, un mums bija patīkams acu kontakts.

-� Jūs ta�u esat traka! Viņam ir divdesmit trīs gadi!

-�� Hmm� Nu tagad man būs par to jāpadomā.

Kā visi pusaud�u vecāki, arī jūs noteikti zināt, ka kopdzīvē ar pusaudzi laiku pa laikam gadās mulsino�as situācijas. Tādos brī�os ir lietderīgi paskatīties uz notiku�o "no malas". Iespējams, situācija atklāsies pavisam citādā gaismā.

"Par ko gan es domāju ? Patiesībā viņ� izskatās pat vecāks par divdesmit trim gadiem."

Protams, �aubu gadījumā jūs varat aprunāties ar citiem vecā�kiem, tomēr lēmumi ir jāpieņem jums pa�am. Ko jūs izlemsiet? Kā jūs varat zināt, kas ir pareizi un kas ne? Atbilde ir pavisam vien�kār�a: jūs nevarat to zināt. Ja jums nepiemīt gai�reģa spējas, jūs nevarat zināt, kur� no neskaitāmajiem un grūtajiem lēmumiem būs pareizais. Tomēr neuztraucieties viss vēl nav zaudēts. Par laimi, jūsu rīcībā vienmēr ir labs kritērijs, pēc kura varat diezgan dro�i noteikt, kas ir pieļaujams un kas ne!

�is kritērijs esat jūs pats un jūsu izjūtas. Kur� vislabāk pazīst jūsu bērnu? Jūs. Kur� visvairāk rūpējas par to, lai ar bērnu viss būtu kārtībā? Jūs. Kam sabiedrība ir uzticējusi �o lēmumu pieņem�anu? Kuram ir dotas likumīgas tiesības izlemt? Jums. Tātad vienīgā pareizā rīcība ir uzticēties sev pa�am. Jūs nevarat zināt, kā ir pareizi, ta�u jūs varat sajust, kā būtu pareizi. Nu, lūk, tā arī dariet, �is lēmums ir vislabākais. Katrā ziņā pietie�kami labs.

Lai lēmumu pieņem�ana būtu vieglāka, mājās pie sienas varat piestiprināt lapu ar �ādu tekstu: "Es esmu tas, kur� izlemj, kā būtu vislabāk. Es nevaru garantēt, ka man ir taisnība. Reizēm es kļūdī�os. Ta�u mani apmierina tas, ka es pieņemu lēmumus. Lai gan mani lēmumi ne vienmēr būs pareizi, tie�i es esmu tas cilvēks, kuram tie jāpieņem."

Protams, �ajā lēmumu pieņem�anā ir iesaistīts vēl viens cil�vēks -jūsu bērns. Un viņ�, visticamāk, nebūs pārliecināts, ka tie�i jūs esat tas, kuram jāpieņem lēmumi.

-�� Nē, Tedij! Piedod. Rītvakar tu nevarēsi iet uz koncertu. Mums ir noteikums: nekādu pasākumu skolas laikā.

-�� Bet, mammu, tu tā nevari darīt! Tā ir vienīgā reize, kad "Blades ofConfusion" uzstāsies mūsu pusē. Tā ir mana vienīgā iespēja viņus redzēt! Tas nav godīgi!

-�� Nē, Tedij.

Uzmanīgi! Tiklīdz pusaudzis sāk apstrīdēt noteikumus, atce�rieties svarīgāko: jūsu autoritātes pamats ir nejau tas, ka jums ir taisnība, bet gan tas, ka esat bērna vecāki. Pretējā gadījumā jūs varat iekulties milzīgās nepatik�anās. Ja domājat, ka jūsu autori�tātes pamats ir tas, ka jums ir taisnība, pusaudzis viegli piespiedīs jūs pie sienas.

-��� Bet, mammu! Tev jāļauj man iet uz koncertu! Tas nav godīgi!

-�� Nē, tu vēl esi par jaunu, lai skolas laikā tik vēlu atrastos ārpus mājas.

-�� �etrus vakarus pēc kārtas līdz koncertam es ie�u gulēt agrāk. Es tev parādī�u internetā, cik daudz stundu mana vecuma bērniem ir jāguļ, un > PQ l Ieskaitot koncerta vakaru, es bū�u gulējis nepiecie�amo kopējo stundu skaitu. Tev nav taisnība! Tas nav godīgi!

-�� Nē, es neskatī�os internetā. Tu vēl esi par jaunu, un kon�certs notiek pārāk vēlu. Turklāt tu nezini, kas var atgadīties koncerta laikā.

-�� Mammu, nekas slikts nenotiks! Es tev parādī�u policijas atskaites par visiem koncertiem, kas viņiem ir biju�i citur! Tu redzēsi, ka nav bijis nekādu nekārtību! Nevienas pa�as!

Vai varat pierādīt, ka jums ir taisnība? Vai varat viņu pār�liecināt? Es jau jūtu, ko jūs domājat: "Nē, viņam nav taisnība. Kā viņ� spēs mani pārliecināt, ka taisnība ir viņam, ja tā nemaz nav?" Iedomājieties, ka pastāv Pusaud�iem izvirzīto noteikumu izskatī�anas padome!

-�� Mēs atvainojamies, Milstromas kundze, ta�u uzskatām, ka jūsu dēla Tedija argumenti skan daudz pārliecino�āk. Tedijs rit var iet uz "Blades of Confusion " koncertu.

Vienīgais, ko jūs iegūsiet, mēģinot pierādīt savu taisnību, ir vēl lielākas problēmas. Tas sāks līdzināties nebeidzamai tiesas prāvai.

-�� Mammu, paskaties! Es lejupielādēju rakstiņu no izde�vuma "Pusaud�u Uzvedība". Tas ir pētījums, kurā pierādīts, ka vidusskolēniem, kuri iet [kuriem vecāki atļauj iet] uz koncer�tiem skolas laikā, ir par 23 % labākas atzīmes! Tu ta�u nevarēsi atspēkot "Pusaud�u Uzvedību"!

Protams, nekas briesmīgs nenotiks, ja, uzklausījis pusaudzi, jūs izlemsiet mainīt savu lēmumu. Tādas ir jūsu privilēģijas, un lēmuma maiņa nekādā gadījumā nemazinās jūsu autoritāti. Vie�nīgais, ko vajadzētu atcerēties, ja tomēr grasāties pārdomāt, labāk dariet to ātri un jau pa�ā sarunas sākumā. Ja nolemjat palikt pie sākotnējā lēmuma, paļaujieties uz savu pamatnostāju: nejau tāpēc, ka jums ir taisnība, bet gan tāpēc, ka esat pusaud�a vecāki. Lai kāds būtu jūsu lēmums, viņam tas ir jāpieņem vien�alga, patīk vai ne.

Kā jums jārīkojas? Kas jāsaka? Pasakiet pusaudzim, kādi ir noteikumi, un paskaidrojiet, kāpēc tie ir tādi. Izklāstiet savus iemeslus ne tāpēc, lai pārliecinātu pusaudzi, ka jums ir tais�nība, bet gan tādēļ, lai paskaidrotu, kāpēc izlēmāt pieņemt �ādus noteikumus. Iemesliem ir jābūt vienkār�iem, skaidriem un pēc iespējas godīgākiem.

-�� Nē. Piedod, Tedij, bet noteikumi ir tādi, ka skolas laikā tev nav jāatrodas ārpus mājas tik vēlu. Es uzskatu, ka tu vēl esi par jaunu, lai kaut kur dotos tik vēlā stundā, ja nākamajā rītā tev ir jāiet uz skolu.

-�� Bet citus vakarus es ie�u gulēt agrāk!

-�� Nē. Piedod, Tedij. Es tā izlēmu.

-�� Bet tu nevari tā izlemt!

Neielaidieties diskusijā par to, vai jums ir tiesības izlemt. Jūs to vienkār�i darāt.

-�� Piedod, Tedij, bet es nevēlos, ka tu skolas laikā atrodies ārpus mājas tik vēlā stundā.

-�� Kur� tev ir devis tiesības pieņemt lēmumus, kas sagrauj manu dzīvi ? Tā ir mana dzive, un tev nemaz nav taisnība!

Viss, ar �o jūsu līdzdalība sarunā ir beigusies.

Lūk, vēl da�i piemēri ar noteikumiem un iemesliem.

-�� Tev ir jāēd pusdienas kopā ar mums, jo man patīk, ka visa ģimene pusdieno pie viena galda.

-�� Tu nevari iet uz skolu apģērbā, kas atgādina ubaga kan�karus, jo mani uztrauc, ka tā tu iegūsi sliktu slavu.

-�� Sestdienu rītos nebūs nekādas datorspēles vai televīzijas skatī�anās, jo tad man būs vajadzīga jūsu palīdzība mājas uzkop�anā.

Tie ir jūsu noteikumi un jūsu iemesli. Varbūt tie ir pareizi un taisnīgi, varbūt nepareizi vai netaisnīgi. Lai kā arī būtu, atcerie�ties galveno: noteikumu pamatā ir nevis tas, ka jums ir taisnība, bet gan tas, ka jūs uzskatāt, ka jums ir taisnība.

-������� Jūs ta�u jokojat! Vai gribat man iestāstīt, ka, ja man ir t taisnība, bet manam tētim nav, zaudētājs tomēr esmu es, jo viņ�

ir idiots un es nevaru viņu pārliecināt, ka viņam nav taisnība, pat ja viņam nav taisnība ?

Patiesībā tā ir vieno�anās.

noteikumu pārkāp�ana

Labi, jūs esat ieviesis noteikumus. Kas notiek tālāk?

Se�padsmit gadus vecajam Āronam vecāki ir izvirzīju�i noteikumu: piektdienu un sestdienu vakaros jābūt mājās līdz pusnaktij. Ja laikus nokļūt mājās nav iespējams, obligāti jāpie�zvana. Ārons, protams, labi zina �o noteikumu.

Pulkstenis rāda jau pusviens nakti, bet Ārons vēl arvien nav pārnācis mājās, un ari zvanījis viņ� nav. Mamma zvana viņam, ta�u telefona klausulē dzirdama vienīgi ierakstītā ziņa: "�au! Te Ārons. Atstājiet ziņu. Jūs jau zināt, kā to izdarīt." Mamma ierunā paziņojumu: "Piezvani man! Nekavējoties!" Turklāt viņa nosūta divas īsziņas ar tekstu "Kur tu esi?" un "Piezvani man!". Visticamāk, Ārons ir kopā ar saviem drau�giem, ta�u mammai nav ne mazākās nojausmas, kur viņi visi varētu atrasties.

-�� Es nezinu, kur mēs būsim, pirms aizie�anas bija teicis Ārons. Pēc brī�a atbrauks D�efs. Dro�i vien mēs brauksim pie Heidijas, bet es nezinu, ko mēs darīsim pēc tam. Varbūt iesim uz kino. Es nezinu.

Ārona mamma nedaudz uztraucas. Viņasprāt, dēls neatbild tāpēc, ka ir pārkāpis noteikto laiku un zina, kas notiks, ja viņ� atbildēs uz telefona zvaniem, mamma būs loti nikna un liks uzreiz braukt mājās.

Tomēr laiks iet, un ap pulksten vieniem Ārona mamma jau ir ļoti uztraukusies. Piecpadsmit minūtes pāri vieniem viņa ņem telefonu, lai zvanītu kādam no Ārona draugu vecākiem, bet te pēk�ņi piezvana Ārons pats.

-�� �au, mammu!

-�� Kur, ellē, tu esi? Kur tu biji? Es jau stundu tev zvanu! Tūlīt pat nāc mājās!

-�� Piedod, mammu! Es mēģināju tev zvanīt, bet kaut kas ir noticis ar manu mobilo telefonu. Jau pāris nedēļas kaut kas nav kārtībā. Varbūt tas jāaiznes salabot, bet varbūt vajadzētu nopirkt jaunu. Lai vai kā, es esmu pie D�eidija. D�efa ma�īna nedarbojas, tāpēc mēs nolēmām palikt �eit un mēģināsim braukt no rīta.

-�� Kas ir D�eidijs ?

-�� Tu ta�u viņu pazīsti.

-�� Es nepazīstu nekādu D�eidiju!

-� Vienalga. Es un D�efs paliksim �eit, bet es atgriezī�os rīt no rīta. Viss ir kārtībā. Tā nebija mana vaina par mobilo telefonu. Es mēģināju zvanīt.

-�� Citiem bērniem arī ir mobilie telefoni! Tu varēji paņemt no kāda cita!

Mammu, es mēģināju zvanīt. Beidzot es tevi sazvanīju. Piedod, ka tev bija jāuztraucas, ta�u tā nav mana vaina.

Tā kā pulkstenis rāda piecpadsmit minūtes pāri vieniem nakti, Arona mammai nav ne mazākās vēlē�anās kāpt ma�īnā

un braukt uz sve�u cilvēku mājām, lai atvestu Aronu. Viņas

vienīgā vēlē�anās ir iet gulēt. Mamma sajūt atvieglojumu, jo dēls atrodas dro�ībā, ta�u vienlaikus ari dusmojas uz viņu. Un tik vēlā nakts stundā viņa ne mazākā mērā nav ieinteresēta sākt izskaidro�anos ar dēlu.

-�� Labi. Paliec tur, bet no rīta tev jābūt mājās.

-�� Jā, protams. Es bū�u, mammu.

-�� Tikai pamēģini nebūt!

Patiesībā viss notika pavisam citādi.

Ārons bija kopā ar saviem draugiem, un viņi aizbrauca pie D�eidija, kur jau gaidīja citi pusaud�i. Ārons D�eidiju gan�drīz nemaz nepazina, ta�u viņ� bija viņa draudzenes Kellijas paziņa. Ārons bija mazliet iedzēris, un viņam pazuda laika izjūta. Tā kā bija jautri, viņ� nevēlējās doties prom, lai līdz pus�naktij būtu mājās. Ārons ari negribēja, lai mamma uzzina, ka viņ� ir dzēris. [Iepriek�ējās reizēs viņam bija izdevies veiksmīgi to noslēpt, ta�u �oreiz viņ� nevēlējās riskēt.] Ārona telefons, protams, darbojās, bet puisim patika doma par jaunu mobilo telefonu, jo vecais jau bija izgājis no modes. Viņ� nolēma par to parunāties ar mammu vēlāk.

Nākamajā dienā Ārons pārrodas mājās pirms pusdienlaika un mamma nekavējoties uzklūp viņam ar pārmetumiem:

-�� Tev bija jābūt mājās pusnakti! Es negribu dzirdēt nekā�das pasaciņas par to, kas atgadījās, jo neticu nevienam tavam vārdam!

-�� Bet, mammu! Tā ir taisnība! Viss, ko es teicu! Tā nebija mana vaina! Es jau gatavojos braukt mājās pirms pusnakts, bet tad, kā jau teicu, D�efa ma�īna sāka niķoties, tāpēc mēs nolēmām palikt tur. Es tev zvanīju, bet nezin kas bija noticis ar manu telefonu. Tev man jātic, jo tā ir taisnība!

Pusaud�i pārkāpj noteikumus. Vēl vairāk pieķerti notei�kumu pārkāp�anā, viņi par katru cenu mēģina izlocīties no

pārmetumiem. Viņi izvairās un melo tik pārliecino�i, ka iespeja uzzināt patiesību līdzinās nullei. Jā, tā tas notiek.

kāpēc pusaud�i pārkāpj noteikumus

Daudzi pieaugu�ie uzskata, ka pusaud�i mērķtiecīgi pārkāpj vecāku izvirzītos noteikumus, jo vēlas izrādīt pretestību.

"Lai vecāki iet ellē! Es darī�u, ko vēlos. Patiesībā es pār�kāp�u visus noteikumus tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņi bojā manu dzīvi. Es pats sev esmu noteicējs, nevis viņi. Lai viņi iet ellē!"

Saskaņā ar �o viedokli pusaud�i pārkāpj noteikumus apzināti lai tikai pierādītu, ka vecāki nevar viņus izrīkot.

Es tam nepiekrītu. Kā rāda mana pieredze, pretestība nav svarīgākais faktors, kas nosaka pusaud�u uzvedību. Patiesie iemesli, kāpēc pusaud�i pārkāpj noteikumus, ir daudz vienkār��āki un tie�āki.

���� Pirmkārt un galvenokārt pusaud�i pārkāpj noteikumus, jo uzskata, ka jebkuri ierobe�ojumi padara viņu dzīvi krietni nepatīkamāku. ("Tie stulbie noteikumi liek man būt mājās daudz agrāk nekā citiem maniem draugiem, tāpēc es daudz ko zaudēju." Vai arī: "Vecāki vēlas, lai es katru dienu ielieku savas netīrās drēbes veļas grozā. Varētu padomāt, ka tas ir tik vienkār�i. Viņi laikam nesaprot, cik ļoti noguris es esmu.")

���� Pusaud�i pārkāpj noteikumus, jo tic, ka spēs izvairīties no nepatik�anām. ("Esmu pārliecināts, ka atradī�u kaut kādu attaisnojumu. Man vienmēr tas ir izdevies.")

��� Pusaud�i pārkāpj noteikumus, jo uzskata, ka tas nav bīstami un ka tas viņiem nenodarīs nekādu ļaunumu. ("Tas ta�u neno�zīmē, ka es kļū�u par narkomānu, ja uzsmēķē�u zālīti.")

��� Pusaud�i pārkāpj noteikumus, jo tas notiek tagad brīdī, kad viņ� to dara, bet jebkuras negatīvās sekas būs tikai vēlāk. ("Man pa�laik iet jautri. Jā, es zinu, ka varbūt dabū�u pa kaklu no vecākiem. Ta�u par to es �obrīd neuztrauk�os.")

ka tikt gala ar konfrontāciju

Lai kādu noteikumu būtu pārkāpis pusaudzis, viņam vienmēr būs attaisnojums. Ikviens pusaudzis ir gatavs nepiecie�amības gadījumā piedāvāt vecākiem kādu sadomātu stāstiņu. Turklāt saskaņā ar �o stāstiņu pusaudzis ne pie kā nav vainīgs, viņ� ir upuris. Vēl vairāk pusaudzis pamanās visu sagrozīt tā, it kā notiku�ajā būtu vainojami vecāki.

Arī iepriek�ējā piemērā minētais Ārons būtu varējis tā rīkoties. Jūs dro�i vien domājat: "Kā gan mamma varētu būt vainīga pie tā, ka Ārons laikus neieradās mājās?" Paskatieties, kas sakāms pa�am Āronam!

-�� Ja tu vakar būtu ļāvusi man paņemt savu ma�īnu, jo tu ta�u nekur nebrauci, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Man nebūtu bijis jābrauc D�efa ma�īnā. Un tad mēs nebūtu atka�rīgi no viņa ma�īnas, kura saplīsa. Tu kliedz uz mani par lie�tām, no kurām varēja izvairīties, ja tu man būtu iedevusi savu ma�īnu.

Skaidrs? Lai kas būtu noticis, tā ir vecāku vaina. Un lai tikai vecāki pamēģina neticēt! Tad pusaudzis kļūst īpa�i dusmīgs.

-�� Kā jūs uzdro�ināties man neticēt ?

Ko �ādā situācijā darīt jums? Pirmām kārtām, netērējiet laiku, cen�oties noskaidrot, kas patiesībā notika tajā naktī. Nekādā gadī�jumā nekļūstiet ironisks un nesāciet iedziļināties detaļās, i

-�� Kā tas varēja gadīties, ka no rīta D�efa ma�īna bija pil�nīgā kārtībā, bet vakarā vairs nebija ? Un kā tavs telefons varēja pēk�ņi sabojāties ? Un kā tas var būt, ka tad, ja tavs telefons nedarbojās, tev neienāca prātā aizņemties to no kāda cita?

-� Bet, mammu! Tā ir taisnība! D�efa ma�īna darbojās maz�liet dīvaini. Un tā ir arī tagad. Ja netici, es palūg�u, lai D�efs tev parāda. [D�efa ma�īna ir kārtībā, ta�u Ārons domā, ka var riskēt, jo viņ� netic, ka mamma gribēs doties izbraucienā ar D�efa ma�īnu.] Un es nezinu, kāpēc nedarbojās mans telefons, ta�u tā bija. Tas ir viss, ko varu pateikt. Tagad tas darbojas, ta�u domāju, ka atkal kaut kas var sabojāties. Kāpēc es nevie�nam nelūdzu aizdot telefonu ? Man bija neērti. Tu nezini, cik nikni kļūst bērni, ja kāds grib izmantot viņu telefonu. Tāpēc tā būtu bijusi ļoti nepatīkama situācija. [To viņ� izdomāja pēdējā brīdī.]

Kā jau teicu, pusaud�iem vienmēr būs gatava atbilde uz jebko. �ī atbilde var būt neloģiska, tā var būt pilnīgi absurda, tomēr pusaud�i vienalga ar neviltotu aizrautību turpinās to aizstāvēt. Jūs nekad nedzirdēsiet: "Jauki! Tu mani pieķēri. Dro�i vien jau kop� agra rīta esi nomodā, lai mani sagaidītu." Neviens pusaudzis nekad neteiks neko tamlīdzīgu. Nekad. Tāpēc labāk būtu, ja jūs vispār neiesaistītos �īs pasaciņas apsprie�anā, bet vienkār�i atgā�dinātu pusaudzim noteikumus.

-� Aron, tev bija jābūt mājās ap pusnakti. Tu nebiji. Ja neva�rēji ierasties laikus, tev bija jāpiezvana.

-�� Bet, mammu�

-� Es negribu, lai tas atkārtotos.

-� Bet, mammu�

Un Arona mamma dodas prom.

Vai Ārona mammai vajadzēja vēl kaut ko darīt? Nē, viņa izda�rīja visu, kas nepiecie�ams. Viņa pateica dēlam, ka viņ� ir pār�kāpis noteikumus un ka tas nav pieņemami. Un pats galve�nais mamma lika saprast, ka �ie noteikumi vēl joprojām ir spēkā. Lielākā daļa vecāku nesaprot, ka viņu izvirzītajiem noteikumiem ir spēks tikai viena iemesla dēļ tie ir pieņemti. Turklāt �is spēks ir daudz lielāks, nekā vecāki spēj iedomāties.

rezultāti

Visiem vecāku izvirzītajiem noteikumiem piemīt kāda kopēja iezīme tie ir efektīvi. Jau tas vien, ka esat ieviesis noteikumus un izskaidrojis tos savam bērnam, nozīmē, ka noteikumi pastāv un būtiski ietekmē pusaud�a uzvedību.

D�amala mamma saka savam dēlam:

-� Es gribu, lai tad, kad manis nav mājās, tu vestu uz �ejieni ne vairāk kā vienu draugu.

Noteikums �ajā brīdī "iesē�as" D�amala prātā.

"Ja mammas nav mājās, es nedrīkstu vest pie sevis vairāk kā vienu draugu."

Kā darbojas �is noteikums?

Otrdienas pēcpusdienā D�amals vienojas ar Brentu, ka draugs varēs atnākt pie viņa ciemos. To izdzirdējis, ari Deivs izsaka vēlmi pievienoties D�amalam un Brentam.

"Tas būtu jauki," nodomā D�amals. Tomēr pēc mirkļa viņ� atceras noteikumu: "Velns! Mamma būs nikna, ja uzzinās, ka viņi abi bija atnāku�i."

Noteikums ir viņam prātā. Turpmāk D�amals var rīkoties divējādi.

Iespējams, viņ� nepiekritīs Deiva idejai:

-�� Nē, Deiv, tas nebūtu labi. Mana mamma būs baigi nikna, ja uzzinās, ka pie manis bija vairāk nekā viens draugs.

Bet varbūt D�amals nolems pārkāpt noteikumus: "Pie velna! Mamma ta�u to neuzzinās. Es parūpē�os, lai viens no viņiem aizietu, pirms viņa atgrie�as mājās."

-�� Labi, Deiv. Mēs ar Brentu gaidīsim tevi pēc stundām, un tad visi uzreiz dosimies pie manis.

D�amala mamma ir izvirzījusi noteikumu, un D�amals to lie�liski zina, tāpēc vairāk ticams, ka Deivs saņems atteikumu. Pro�tams, noteikumi nedarbojas vienmēr. Tomēr ir labāk, ja noteikumi pastāv, nevis to nav vispār.

Kā jārīkojas vecākiem, ja pusaudzis pārkāpj noteikumus? Kas notiktu, ja D�amals būtu atvedis uz mājām abus draugus un viņa mamma to uzzinātu? (Pieņemsim, ka kaimiņiene to netī�ām izpaustu sarunā.) Kas D�amala mammai būtu jādara? Viņai būtu jāaprunājas ar D�amalu jāpasaka, ka viņa zina par noteikuma neievēro�anu un ka tas ir nepieņemami.

-�� D�amal, es tev teicu, ka tu nedrīksti vest uz mājām vairāk par vienu draugu, kad manis nav mājās, ta�u tu mani neklau�sīji un to izdarīji. Es biju gaidījusi, ka tu man paklausīsi. Un tagad nedrīkst aizmirst svarīgo piebildi. Es negribu, lai tas atkārtotos vēlreiz.

Tā kā mamma ir pārrunājusi notiku�o ar D�amalu, pateikusi dēlam, ka viņai tas nepatīk, un apstiprinājusi, ka noteikums ne�tiek atcelts, tas vēl aizvien saglabā savu spēku. Nākamreiz, kad D�amalam radīsies iespēja atvest sev līdzi uz mājām vairākus draugus, viņ� atkal atcerēsies �o noteikumu.

"Velns! Mamma bus dusmīga, ja uzzinās, ka mēs te bijām vesels bars."

Un tāpat kā iepriek� D�amals vai nu samierināsies ar notei�kumu, vai ari pārkāps to. Tomēr noteikumu pastāvē�ana sama�zinās iespēju, ka D�amals uzaicinās sev līdzi vairāk par vienu draugu.

Ja vēlaties, jūs varat noteikt arī sodu, kas pusaudzim draud noteikumu neievēro�anas gadījumā. Tas varētu būt kāds aizlie�gums vai privilēģiju zaudē�ana. Tomēr atcerieties: soda eksistence nenozīmē, ka noteikums būtu zaudējis savu spēku. Noteikumi ir efektīvi, jo vairums pusaud�u pieņem to, ka vecākiem ir tiesības ieviest ierobe�ojumus. Un tie�i pa�i pusaud�i ir tie, kas pie�ķir spēku �iem noteikumiem. Lielākā daļa pusaud�u nevēlas kļūt par izstumtajiem pa�i savā mājā. Viņi dusmojas par noteikumiem, raksturo tos kā netaisnīgus un muļķīgus, tomēr labāk izvēlas iekļauties ģimenes sistēmā nekā tī�ām pārkāpj noteikumus. Pus�aud�i baidās pārāk stipri sa�ūpot laivu. Dzīvo�ana kopējā ģimenes �istēmā sniedz viņiem miera un dro�ības izjūtu. Protams, pus�aud�i grib dzīvot pēc saviem ieskatiem, tomēr viņi negrib atsve��ināties no savas ģimenes.

Es nemeklēju iemeslu ķildām. Man pa�am ir savas lietas, ar ko nodarboties. Es negribu, ka vecāki visu laiku uz mani dusmojas. Daudz vieglāk ir tad, ja es varu sadzīvot ar viņiem.

Pusaud�i nemeklē iespēju sagraut vecāku autoritāti. Viņi atzīst, ka vecākiem ir tiesības ieviest noteikumus, tomēr tas neno�zīmē, ka viņiem patīk �ie ierobe�ojumi. Sods �ādā gadījumā neko daudz nenozīmē, jo noteikumu spēks rodas galvenokārt no bērna vēlmes pieņemt �o sistēmu.

Patiesībā, ja pusaudzis no visas sirds vēlas pārkāpt noteiku�mus, viņ� to darīs, neskatoties ne uz kādiem sodiem. Es zinu, tā ir nepatīkama ziņa. Vecāki nevar izdarīt tikpat kā neko, lai apturētu pusaudzi, kur� ir stingri apņēmies pārkāpt kādu noteikumu. Sods dod vēlamo rezultātu tikai tad, ja bērni pa�i to pieļauj.

Kā uzzināt, vai jūsu noteikumiem ir vara pār pusaudzi? Pavē�rojiet, kā bērns reaģē! Vai viņ� strīdas pretī vai ne? Pusaud�i, kuri patie�ām neievēro vecāku noteikumus un nejūtas ierobe�oti, parasti nestrīdas. Viņi jebkura gadījumā gatavojas pārkāpt notei�kumus tad kāda jēga strīdēties?

-�� Viktorija, tev jābūt mājās pirms pusnakts!

Ta�u Viktorija nepaliek, lai strīdētos. Viņa tikai parausta plecus un dodas ārā pa durvīm. "Kāda man daļa gar viņu noteikumiem'? Es tāpat netaisos tos ievērot. Es darī�u, ko gri�bē�u. Man vienalga, kādi ir tie stulbie noteikumi. Man ar tiem nav nekāda sakara."

-�� Nāc atpakaļ, jaunkundzīt! Vai tu dzirdēji, ko es teicu ? Ta�u Viktorija jau ir ārpus dzirdamības robe�ām.

Jums par mierinājumu varu teikt, ka vairums pusaud�u tomēr uztraucas par noteikumiem. Viņiem vienkār�i tie nepatīk.

"Viņi ir mani vecāki, un vecāki parasti tā rīkojas. Viņi nosaka, kas bērniem jādara. Tomēr visi �ie noteikumi ir stulbi un bojā manu dzīvi! Ja tie būtu pieņemami, viss būtu kārtībā. Ta�u tā nav! Ko lai es daru?"

Lielākā daļa pusaud�u dara visu iespējamo, lai apietu noteiku�mus, viņi izvairās, melo, improvizē un sagroza vecāku vārdus tik ļoti, ka beigu beigās vecāki pa�i vairs nesaprot, ko gribēju�i.

-�� Es zinu, tu teici, ka man uzreiz jānāk mājās, ta�u es jau biju apsolījis Stīvenam, ka kopā aiziesim uz hokeja veikalu, un man bija neērti viņam atteikt, jo tu vienmēr man esi teicis,

t ka ir jābūt pieklājīgam, un man nebija laika tev piezvanīt un iesaistīties bezgalīgās sarunās par to, ko man vajadzētu darīt. Tāpēc es pieņēmu patstāvīgu lēmumu tie�i to tu man vienmēr esi ieteicis darīt, lai es nebūtu tāds vārgulis. Tāpēc patiesībā es rīkojos pareizi, vai ne?

Miglas pū�ana acīs. Tā pusaud�iem padodas ļoti labi.

nepilnīga kontrole

Nav iespējams pilnībā kontrolēt pusaud�us. Noteikumi pastāv, ta�u pusaud�i tos ievēro tikai daļēji. Tā parasti notiek. Un tas at�ķiras no vecāku uzskatiem par to, kā būtu jāievēro noteikumi.

-�� D�ekija, vai tu zini, cik ir pulkstenis? tētis jautā, kad viņa meita ienāk pa durvīm.

-Nē.

-��� Bez desmit minūtēm divpadsmit. Cikos tev bija jābūt mājās ?

-�� Nu, es īsti nezinu.

-�� Tu loti labi zini, ka tava "komandantstunda" sākas pus�divpadsmitos.

-� Man izkrita viena kontaktlēca, un es nevarēju to sameklēt.

Nākamajā sestdienā.

-�� Ir bez �etrām minūtēm divpadsmit.

-��� Tā nav mana vaina. Gregorijam bija jāielej degviela ma�īnā.

-�� Degvielas uzpildī�ana prasīja 26 minūtes ?

-�� Es nezinu.

Vēl pēc nedēļas.

-�� Nu, jaunkundzīt! Ko tu �oreiz teiksi ? Trīs reizes pēc kār�tas! Pulkstenis rāda bez piecām minūtēm divpadsmit. Gandrīz pusstundu vēlāk par noteikto laiku! Kas tev ir sakāms?

-�� Es atkal pazaudēju kontaktlēcu.

-� Nu nē! Ar �o aizbildinājumu tu varēji tikt cauri tikai vienu reizi, un tu to jau izmantoji.

-� Bet tā ir taisnība! Es atkal pazaudēju kontaktlēcu! Un ilgi nevarēju to sameklēt! Tā nav mana vaina!

-�� Zini ko, D�ekija? Paskatīsimies, kā tev veiksies nākamne�dēļ, mājās būs jābūt pusvienpadsmitos.

-�� Tas nav godīgi! Tā nebija mana vaina!

�is ir ļoti labs piemērs. Izlasot tēva un meitas dialogus, varētu padomāt, ka izvirzītais noteikums par "komandantstundu" ne�darbojas: trīs sestdienas pēc kārtas D�ekija nav pārradusies mājās laikus. Es gan uzskatu, ka noteikums tomēr darbojas. D�ekija centās to ievērot, ta�u ne tik precīzi, kā gribēja viņas tētis. Mei�tene neuzkavējās ārpus mājas ilgāk par divpadsmitiem, tātad vecāku izvirzītā prasība lika viņai ierasties mājās apmēram noteiktajā laikā.

Tā parasti gadās ar pusaud�iem un noteikumiem. Viņi cen�as tos apiet, un vecākiem ar to jāsamierinās. Pusaud�u rīcību nevar uzskatīt par pilnīgu noteikumu neievēro�anu viņi tos ievēro, vienīgi ne tik precīzi, kā jūs vēlētos. Noteikumi vēl joprojām ir spēkā, un tie darbojas, lai arī nepilnīgi.

Piemērā aprakstītā D�ekijas tēta reakcija bija pareiza, tomēr daudzi vecāki pieļauj nopietnu kļūdu viņi domā, ka jebkura novirze no ideālās pakļau�anās nozīmē, ka noteikumi ir izgāzu�ies. Viņuprāt, viens caurumiņ� kontroles audumā draud ar visa baķa sair�anu. Tāpēc �ie vecāki vēl jo agresīvāk mēģina saglabāt noteikumus, kuri viņu skatījumā ir izgāzu�ies. Baidoties no zau�dējuma �ajā cīņā, viņi ievie� arvien bargākus sodus, lai atgūtu pilnīgu kontroli.

-� Divu nedēļu ilgi aizliegumi neko nedeva"? Nu tad paskatī�simies, ko tu teiksi par mēnesi!

Tas nedarbojas. �ādi rīkojoties, vecāki riskē zaudēt kaujā, kurā ir iespējams uzvarēt. Vecāki nekad nevar atgūt pilnīgu kontroli pār pusaudzi (es gan �aubos, vai viņiem vispār tāda jebkad ir bijusi). Daudz būtiskāk ir tas, ka, ievie�ot arvien bargākus sodus, viņi riskē atsve�ināties no sava bērna, kļūt par ienaidnieku uz visiem laikiem. Nekas traks nenotiks, ja laiku pa laikam bērns ienīdīs savus vecākus kāda stingrāka noteikuma dēļ. Ta�u naids nedrīkst pastāvēt visus pusaud�a gadus! Tas var radīt milzīgas nepatik�anas.

Pilnībā kontrolēt pusaudzi nav iespējams, ta�u, kamēr vien jūs ar viņu runājat par nepaklausību un pats galvenais atstā�jat spēkā noteikumus, �ie noteikumi, lai arī mazliet apbru�āti, igandrīz vienmēr darbojas. Jums ir jāsaprot, ka attiecībās ar pus�audzi iespējama tikai daļēja kontrole, un jāturpina iesāktais. Ne vienmēr ir patīkami apzināties, ka nespējat pilnībā kontrolēt pusaudzi, tomēr tā ir un paliek kontrole. Sajūtai, ka �ī kontrole kura ne vienmēr pēc tādas izskatās pastāv, ir ļoti liela nozīme pusaud�u dzīvē.

-�� Tu mani klausīsi!

-�� Nē, neklausī�u!

Tomēr viņ� klausa. Kaut nedaudz.

Lielākā daļa pusaud�u vairumā gadījumu ievēro noteikumus, kamēr vien tie ir spēkā. Var teikt gandrīz ievēro. Pieņemiet to, ja jūsu bērns ir pusaudzis.

ka tikt gala ar nekontrolējamu pusaudzi

Nekontrolējami pusaud�i ir tie, kuri naktīs regulāri nenak�ņo mājās, lieto apreibino�as vielas un iesaistās da�ādos likumpārkā�pumos. Tie ir bērni, kuri sevi nepārprotami pakļauj riskam.

�ādos gadījumos nedarbojas nekas no iepriek� minētā, tāpēc vecākiem vajadzētu izmantot visu pieejamo palīdzību, sākot ar profesionāļiem un beidzot pat ar tiesu. Pārāk ilgi mēģinot tikt galā pa�u spēkiem, vecāki pieļauj nelabojamas kļūdas. Turklāt viņi nelabprāt meklē palīdzību ārpus mājas. Galu galā sabiedrība uzskata, ka ikvienam pa�am ir jātiek galā ar savu bērnu. Ja kāds to nespēj, pats vainīgs. Tomēr ar problemātiskiem pusaud�iem ir ļoti grūti tikt galā, un bie�i vien pat vislabākā audzinā�ana var izraisīt nopietnas nepatik�anas.

Ja arī jūsu pusaudzis kļuvis nekontrolējams, meklējiet profe�sionāļu palīdzību. Jā, tas nozīmē, ka kontroli pār savu bērnu jūs lielākā vai mazākā mērā nododat citu cilvēku rokās. Tas var būt ļoti smags lēmums, tomēr jūs vēl joprojām esat sava bērna vecāki. Saikne starp jums un bērnu nepazudīs. Uzskatiet, ka �obrīd jūs vienkār�i nevarat pildīt savus pienākumus kā viņa vecāki. �ajā brīdī jūs nespējat kontrolēt pusaudzi pilnībā. Jūs nespējat pasar�gāt viņu no apdraudējuma. Par �o soli ir ļoti grūti iz�ķirties, ta�u reizēm tas ir nepiecie�ams.

patiesība par meliem

Pusaud�iem nepatīk atklāti pārkāpt vecāku izvirzītos notei�kumus, tāpēc viņi izmanto viltības un melus. Jā, pusaud�i melo. To dara gan labie, gan ne tik labie pusaud�i. Gan maza auguma pusaud�i, gan gara auguma pusaud�i. Viņi visi melo.

Lila ir ieplānojusi pavadīt piektdienas nakti pie Trūdijas un sestdienas rītā taisnā ceļā doties uz futbola spēli.

-�� Atā, mammu! Mājās bū�u rīt pēc futbola spēles.

-�� Lai tev jauki iet pie Trūdijas, mīļā!

-�� Paldies! Mīlu tevi.

Pēc nedēļas lielveikalā Lilas mamma netī�ām satiek Trū�dijas mammu.

-� Paldies, ka piektdien uzņēmāt pie sevis Lilu. Ceru, ka viņa nesagādāja problēmas.

-�� Nē, nekādu problēmu nebija, jo meitenes palika pa nakti pie Gabrielas. Vai Lila jums neteica ? Tur bija ballīte, un, �ķiet, Gabrielas vecāku nebija mājās. Vai jūs par to neko neesat dzir�dējusi ?

Vēlāk tajā pa�ā vakarā.

-�� Tu man meloji.

-�� Es tev nemeloju.

-�� Kā tu varēji man melot ?

-�� Es nemeloju! Tu nekad netici tam, ko es saku! Nekad!

-�� Tu joprojām melo!

Pusaud�i melo, turklāt ļoti bie�i. Viņi tā dara, jo nevēlas iekul�ties nepatik�anās.

-� Es varu apzvērēt, ka man makā bija pieci divdesmitnieki. Gerison, vai tu paņēmi divdesmit dolārus no mana maka ?

-�� Nē, tēt.

Viņi melo, jo vēlas darīt to, ko vecāki viņiem aizliegu�i.

-�� D�ared, vai tu tikko smēķēji zālīti ? Tev ir sarkanas acis.

-�� Nē. Protams, nē! Kā tev tas varēja ienākt prātā ?

Viņi melo, jo negrib darīt to, kas viņiem jādara.

-�� Liza, vai tev nav jāpilda mājasdarbi ?

-�� Man nekas nav uzdots.

Viņi melo tāpat vien lai vecāki nejauktos viņu dzīvē.

-�� Red�ij, ko tu tikko darīji ?

-�� Neko.

Pusaud�i apgalvo, ka ļoti liela nozīme ir tam, vai vecāki viņiem uzticas.

-�� Jā, tā tas ir. Man ir ļoti svarīgi, lai vecāki man uzticētos. Tas pierāda, ka viņi man tic un saprot, ka es kļū�u par nobrie�du�u pieaugu�o cilvēku, ka es vairs neesmu mazs bērns.

Tomēr pusaud�i neuzskata, ka melo�ana būtu kas īpa�s.

-�� Tu ta�u melo visu laiku.

-�� Jā, un kas man būtu jādara ? Jāsaka taisnība ? Patiesībā, mammu, es nepalik�u pie Trūdijas pa nakti. Mēs visi brauksim pie Gabrielas, tu viņu nepazīsti, un viņas vecāki ir aizbrauku�i, un es dro�i vien piedzer�os un, ja tur būs D�anīna, varbūt arī uzsmēķē�u zālīti, un beigās man varbūt būs sekss ar to puisi Denu vai kā viņu sauca, jo viņ� ir superīgs.

-� KO TU DARĪSI?

-�� Redzi ? To es biju domājusi.

Kā jau teicu, pusaud�i melo. Ta�u man ir arī iepriecino�a ziņa: lielākā daļa no viņiem izaug par labiem un godīgiem pieaugu�a�jiem tādiem kā mēs. Melo�ana pusaud�a gados nav apliecinā�jums tam, ka bērns izaugs par negodīgu pieaugu�o cilvēku.

Diem�ēl vecāki mēdz rīkoties neapdomīgi situācijās, kad pus�audzis melo. Viņi pārlieku pieķeras faktam, ka pusaudzis melo, bet nepievēr� uzmanību tam, par ko viņ� melo. Tādējādi vecāki zaudē galveno pavedienu.

-� Kā tu uzdro�inies mums melot?

-�� Es nemeloju!

-�� Tu ne tikai melo, bet arī uzskati, ka tas nav nekas slikts! Tu turpini melot!

-� ES NEMELOJU!

Uztverot pusaud�a melo�anu kā personisku pāridarījumu, vecāki tikai padara situāciju vēl ļaunāku un arvien vairāk attāli�nās no konkrētās tēmas.

-� Kā tu uzdro�inies man melot ? Es domāju, ka tev var uzti�cēties! Man likās, ka mūsu attiecības tev nozīmē daudz vairāk! Kā tu varēji man to nodarīt?

Melo�ana pusaud�iem nesagādā nekādas grūtības. Tas ir pavi�sam viegli.

-��� Tam nav nekāda sakara ar mammu un mani. Es viņu vēl joprojām mīlu gandrīz visu laiku. Un es zinu, ka arī viņa mani mīl. Man patiktu, ja man nevajadzētu viņai melot. Tomēr es meloju. Ir tik daudz lietu, par kurām man jāmelo, ja es to nedarītu, man nebūtu normālas dzīves. Vismaz ne tādas dzīves, kādu es �obrīd vēlos.

Vecāki pārāk viegli aizmirst to, kam patie�ām vajadzētu pie�vērst uzmanību. Tam, ka Lila bija ballītē bez vecāku uzraudzības. Tam, ka Gerisons paņēma divdesmit dolārus no tēta maka. (Var�būt tētim nevajadzētu atstāt savu maku, kur pagadās.) Tam, ka D�areds pīpēja zālīti. Tam, ka Liza nepilda mājasdarbus. Kā jums būtu jārīkojas? Paturiet prātā īstās problēmas!

-� Lila, es nejau�i satiku Trūdijas mammu un uzzināju, kas īstenībā notika pagāju�ajā piektdienā.

-�� Nekas nenotika. Es nezināju, ka Gabrielas vecāku nebūs mājās, un aizmirsu tev pateikt, ka mēs brauksim pie viņas. Un neko tādu es nedarīju.

-�� Man būs jāpadomā, vai turpmāk atļaut tev palikt pa nakti pie draugiem.

Neko vairāk Lilas mammai nevajadzētu teikt. Nākamajā reizē, kad viņas meita gribēs kaut kur palikt pa nakti, viņai būs jāizlemj, vai to atļaut, un, ja viņa atļaus, tad kā gādāt par dro�ību. Tā ir lietas būtība. Vai ievērojāt, ka Lilas mamma nemaz nepieskārās jautājumam par melo�anu? Kailā patiesība ir tāda, ka viņa vairs nevar paļauties uz meitas godīgumu. Bet Lilas mamma jau nav vienīgā, kam nākas secināt ko tādu.

Ja esat pusaud�a vecāki, jums ir nepiecie�ama krietna deva pastāvīga skepticisma. Vairākums vecāku nepieļaujami zemu novērtē bērna iespējas iesaistīties riskantos pasākumos, piemē�ram, seksuālās attiecībās vai narkotiku un alkohola lieto�anā.

Protams, būtu daudz vieglāk, ja vecāki varētu uzticēties saviem bērniem. Ta�u patiesība ir nepielūdzama: viņi melo. Tāpēc vecāki laiku pa laikam nonāk situācijās, kad viņiem, pamatojoties uz nepilnīgu informāciju, ir jāizlemj, ko bērnam atļaut un ko ne. Ja jūsu mērķis ir pusaudzis, kuram varat uzticēties, tas ir lieliski, ta�u jūs rīkojaties nepareizi, ja pārlieku paļaujaties uz to.

Kā iemācīt bērnam nemelot? Galvenokārt ar savu piemēru. Godīgumu bērnam neiemāca ne nikni vecāki, ne bargi sodi. Vie�nīgais, ko bērns var iemācīties no �ādām metodēm, kļūt par vēl labāku meli.

Reizem da�u pusaud�u uzvedība rada patiesu izbrīnu.

-�� Velns, kur ir televizora pults? Kur� idiots to paņēmis ?

Zerārs pieceļas no dīvāna, lai sameklētu kādu, uz kuru

izgāzt dusmas par pazudu�o televizora pulti, un pats uzkāpj tai virsū. Pults visu laiku ir gulējusi uz grīdas blakus dīvānam, kur viņ� to bija atstājis.

-� Kur�, pie velna, to tur nometa ?

Tā kā Zerārs jau ir piecēlies kājās, viņ� nolemj aiziet uz virtuvi pēc dzēriena. Sniedzoties pēc lielās ābolu sidra pudeles, Zerārs apgā� atvērtu marinēto dārzeņu kārbu. [Pirms pāris dienām viņ� tās vāciņu izmeta atkritumu kastē, jo uzskatīja, ka vāciņa skrūvē�ana atpakaļ ir lieka enerģijas tērē�ana.] Kārbas saturs izlīst pār diviem apak�ējiem plauktiem, bet Zerārs nepie�vēr� tam uzmanību. Viņ� jau grasās doties ārā no virtuves, lai ar ābolu sidra pudeli rokās iegāztos dīvānā un skatītos savu iemīļoto �ovu, bet ierauga, ka virtuvē ir ienācis tētis.

-�� Zerār, tu tikko ledusskapī apgāzi dārzeņu kārbu. Vai tu nedomā, ka vajadzētu satīrīt ?

-� Es to neizgāzu.

-�� Zerār, es redzēju, ka tu to izdarīji.

-�� Es to neizgāzu. Man jāiet skatīties �ovu.

Un Zerārs aizslāj garām tētim, lai nenokavētu ne minūti no iemīļotā �ova.

īslaicīgi rakstura bojājumi

Piemērā lieliski atklājas da�i no pusaud�iem piemīto�ajiem rakstura bojājumiem. Ja �ādi vai līdzīgi simptomi novērojami arī jūsu bērna uzvedībā, iespējams, jūs domājat: "Es nezinu, ko darīt. Man ir atlicis tik maz laika. Kad viņam bija vienpadsmit gadu, �ķita, ka man kaut kas izdosies. Ta�u, kop� viņ� ir sasniedzis pus�aud�a gadus, liekas, ka kļūst arvien sliktāk. Tagad viņam ir piec�padsmit. Manā rīcībā ir trīs gadi nē, patiesībā divi gadi un astoņi mēne�i, un tad viņam būs astoņpadsmit, un viņ� beigs vidusskolu. Un ko tad? Vai tāds viņ� izies lielajā dzīvē? Kā man visu mainīt? Kā labot viņa uzvedību? Turklāt, skatoties uz pa�reizējo situāciju, izskatās, ka es viņu vispār nespēju mainīt. Kā man jārīkojas? Ja viņ� ir mans gods un lepnums, tad es jūtos galīgi izgāzies. Man ir jārīkojas. Ātri."

Vecāku uzdevums ir izaudzināt pēc iespējas labākus bērnus bērnus, ar kuriem var lepoties un kuros atspoguļojas vislabākās rakstura īpa�ības. Bērnus, kuri izies lielajā pasaulē un padarīs �o pasauli labāku.

-�� Velns ar ārā! Kur ir salsas pudele? Tā ta�u bija te? Kur�, pie velna, paņēma manu salsu?

Par laimi, situācija nav tik slikta, kā izskatās. �ajā nodaļā es aplūko�u negatīvās rakstura iezīmes, kuras vecākos rada ba�as ikreiz, kad vien viņi palūkojas uz saviem pusaud�iem. Es arī pastāstī�u, kā �īs īpa�ības rodas, ko tās nozīmē un ko tās sola nākotnē. Turklāt es paskaidro�u, kas jums jādara vai nav jādara, lai tiktu ar tām galā ikdienas dzīvē.

-� KUR�, PIE VELNA, PAŅĒMA MANU SALSU?

Turpmāk aprakstītos padomus esmu izstrādājis, ņemot vērā iepriek� jau aprakstīto pusaud�a attīstības īpatnību, proti, pus�audzis nav glu�i tāds, kādu jūs viņu redzat. Atcerieties: ikvienā pusaudzī mājo mazais Es, kur� atspoguļo viņa nenobriedu�o un reizēm bērni�ķīgo rakstura daļu. Pusaud�a nobriedusi daļa izpau��as sabiedrībā un parāda, kāds viņ� būs, izaudzis liels.

Jau kop� astoņu gadu vecuma Amberas pienākums ir novākt netīros traukus, tos noskalot un ielikt trauku mazgājamā ma�īnā. Tomēr katra ēdienreize beidzas ar nepatīkamu sarunu.

-� Ambera, uz kurieni tu esi sagatavojusies iet ? tētis jautā.

-�� Uz savu istabu.

-�� Vai tad tev �eit nekas nav jādara ?

-�� Vai tie�ām ? Es esmu ļoti nogurusi. Kāpēc pārmaiņas pēc to nevarētu izdarīt kāds cits?

Beigu beigās viens no vecākiem panāk, ka viņa novāc trau�kus, ta�u tas notiek tikai pēc ilgsto�as ķildas.

Iet gadi. Rudens lapas pārklāj zemi. Sniegs uzsnieg un nokūst. Pirmajiem pavasara pumpuriem nenovēr�ami seko vasaras iznīcino�ais karstums. Un atkal pienāk rudens. Tomēr katru vakaru bez izņēmuma pēc ģimenes kopējās ēdienreizes Ambera aiziet uz savu istabu, nepalīdzējusi novākt traukus.

-�� Ambera, uz kurieni tu esi sagatavojusies iet?

-�� Nezinu. Es esmu visu pabeigusi.

-�� Nē, tu neesi beigusi. Tev ir jānovāc trauki.

-�� Vai tie�ām?

Tagad Ambera ir se�padsmit gadus veca. Ir otrdienas vakars.

-�� Paldies, bija loti gar�īgi, tētis nosaka un pieceļas no vakariņu galda. Arī Ambera pieceļas un paņem da�us netīros traukus.

-�� Ko tu dari ? tētis jautā.

-�� Un kā tu domā?

-�� Tie�i tā, kā es teicu. Ko tu dari?

-�� Un pēc kā tas izskatās? Es novācu galdu.

-�� Tu novāc galdu? Tu laikam joko?

-�� Nē. Kāpēc? Par ko tu runā?

-�� Ambera, tu novāc galdu! Tu nekad neesi novākusi trau�kus, iekams mēs neesam kārtīgi izstrīdēju�ies. Nekad. Es kaut ko nesaprotu.

-� Man nav skaidrs, ko tu nevari saprast. Es novācu galdu. Tas ir mans pienākums. Vai tev kaut kas nepatīk ?

-�� Vai tā ir kaut kāda viltība?

-�� Kāpēc tu tā runā?

Un kop� �īs dienas Ambera vienmēr novāc traukus uzreiz pēc vakariņām.

Tā tas notiek. Ne vienmēr un ne ar visiem bērniem, tomēr ar lielāko daļu. Visas labās rakstura īpa�ības, kuras vecāki centu�ies ieaudzināt savos bērnos, viņos tik tie�ām ir dziļi iek�ienē. Vecāki vienkār�i nevarat tās saskatīt. Par laimi, beigās gandrīz vienmēr nākas secināt, ka vecāku pūliņi tomēr ir nesu�i augļus. Ja vien būtu iespējams �o procesu paātrināt!

privileģētais pusaudzis

Piecpadsmit gadus vecais D�eimss sē� virtuvē un ēd siermaizi ar marinētiem dārzeņiem, kad virtuvē ienāk kas to būtu domājis Viņa Majestāte Karalis Tomass IV un dodas taisnā ceļā pie D�eimsa.

Es, Karalis Tomass IV, ar �o paziņoju, ka, pateicoties tavai cildenajai piedzim�anai, tev ir tiesības uz visu. Tikai tāpēc, ka esi piedzimis, tu esi pelnījis pilnīgi visu, ko vien vēlies, un tev ir tiesības to saņemt. Pats galvenais: nevienam nav tiesību apgalvot, ka tev ir kaut kas jādara, lai nopelnītu to, ko tu gribi. Visam ir jānotiek pēc tava prāta. Visam ir jānāk bez pūlēm vienīgi tāpēc, ka tu esi D�eimss.

"Pilnīgi pareizi," nodomā D�eimss. "Tas ir rakstīts Tiesību bilā. Mums par to mācīja skolā. Visi to zina: "Mēs, Savienoto Valstu tauta, lai nodibinātu taisnīgumu, pats par sevi sapro�tams, un tā tālāk un tā joprojām�" Tas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības uz labu dzīvi. Tas ir godīgi. Ja es kaut ko nevēlos darīt, man tas nav jādara. To sauc par brīvību. Visi to zina. Neviens nevar man pavēlēt. Sī ir brīva valsts. Es varu kaut ko * darīt, ja vēlos, bet, ja nevēlos, neviens mani nevar piespiest. Tāds ir likums."

Būt privileģētam nemaz nav slikti. Tomēr ir labas privilēģijas, un ir arī sliktas privilēģijas. Labās privilēģijas nosaka ja esat piedzimis �ajā pasaulē, jums ir vienlīdzīgas tiesības uz visu un jūs esat vienlīdzīgs ar citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka pret jums ir jāizturas pienācīgi, jūs ir jāciena un jums ir tādas pa�as tiesības uz labu dzīvi kā visiem citiem. Vēl vairāk jums automātiski ir neat�ņemamas tiesības uz aprūpi, mīlestību, aizsardzību un taisnīgu daļu labās dzīves. Tās ir labas privilēģijas. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņiem ir tiesības uz labu attieksmi. Turklāt tās ir neatņema�mas tiesības tikai tāpēc, ka viņi ir cilvēki.

Ta�u ir ari sliktās privilēģijas. "Es esmu īpa�s. Manas izredzētības īpatnība ir �āda: tikai tāpēc, ka es esmu, man pienākas vairāk, īpa�a attieksme. Tikai tāpēc, ka esmu piedzimis, es esmu cienīgs saņemt vairāk par citiem."

Viljams ar mammu iepērkas lielveikalā. Viņi atrodas piena produktu nodaļā pie plauktiem, kuros novietots kumoss. Vil�jama mamma pastiepj roku un paņem plastmasas trauciņu ar saldo sarkano piparu kumosu "Waving Palms". Tas ir vislētā�kais no trim plauktā novietotajiem ra�ojumiem.

-�� Nē, mammu, saka Viljams. Mums ir jāņem "Star of the East". Es ēdu tikai to.

Un Viljams paņem "Star of the East" humosu. Tas ir vis�dārgākais no visiem trim produktiem, gandrīz divas reizes dārgāks par tāda pa�a lieluma "Waving Palms" iepakojumu.

-�� Nē. Piedod, Viljam. Es nemaksā�u divas reizes vairāk.

-��� Bet, mammu, tev tas ir jāpērk. Es ciest nevaru "Waving Palms" un "Satifa" [humoss par vidēju cenu]. "Star of the East" ir vienīgā marka, kuru es ēdu. Man negar�o pārējās divas. Es tās neēdī�u. Man no tām nāk vēmiens. Tev ir jāno�pērk man "Star of the East".

-� Nē. Piedod, Viljam. Ja tu tik ļoti to vēlies, tu vari no savas kabatas naudas samaksāt cenu starpību.

�ajā brīdī Viljams kļūst nikns un sāk kliegt uz mammu.

-�� Nē, mammu! Es netērē�u savu kabatas naudu! Tā nevar rīkoties! Tas nav godīgi! Tev ir jānopērk man "Star of the East"! Es ēdu tikai to! Tev ir jāpērk! TEV IR JĀPĒRK! Tu nevari man to nepirkt!

-�� Nē, Viljam. Man nav tev jāpērk "Star of the East".

-�� Tu nesaproti! Tev ir jāpērk!

Nav jau nemaz tik slikti kaut ko gribēt. Ja pusaudzis patie�ām uzskata, ka viņ� ir privileģēts un viņam ir tiesības uz visu, tā ir viņa darī�ana. Tas var radīt problēmas tikai tad, ja citi, piemēram, viņa vecāki, to atbalsta. Ja vecāki tā nerīkojas, iedomātā privileģētība nav problēma.

Lai netiktu pārkāptas noteiktās privilēģiju robe�as, vienīgais, kas Viljama mammai jādara jāatsakās pirkt dārgo humosu. Un viņai nekādā gadījumā nevajadzētu lasīt dēlam lekciju, jo tā izrai�sīs vienīgi protestu.

-�� Viljam, tu laikam nesaprati. Cik rei�u tev jāskaidro, lai tu beidzot apjēgtu ? Tev nav tiesību uz pilnīgi visu tikai tāpēc, ka tu to vēlies. Tas, ka tu esi, vēl nenozīmē, ka tu esi īpa�s un ka tev pienākas vairāk nekā citiem. Tā parasti nenotiek. Pasaulē ir vēl miljardiem citu cilvēku.

-�� Bet tas nav godīgi! Es ciest nevaru citus kumosus! Tas nav godīgi!

Viljama vārdi apliecina, ka viņ� neko nav sapratis. Ja mamma turpinās tādā pa�ā garā, saruna pārvērtīsies strīdā un Viljams nolems, ka mamma ir maita.

"Jā, viņa ir maita! Viņa var atļauties to nopirkt! Ko man tagad darīt? Iztikt bez kumosa? Vai arī viņa domā, ka man būtu jāēd cits kumoss, no kura man var palikt nelabi?"

Savukārt, ja Viljama mamma neatkāpsies no sava lēmuma un nepirks dēla izvēlēto humosu, viņ� iemācīsies tie�i to, kas nepie�cie�ams. "Es esmu īpa�s. Tomēr neviens to pat nepamana. Kas ar viņiem visiem notiek? Man ir tiesības uz īpa�u attieksmi. Ta�u izskatās, ka neviens to nezina. Es visu laiku mēģinu to ieskaidrot, ta�u nevienu tas neinteresē. Tātad man ir jārīkojas, jo es nekādā gadījumā nevēlos palikt bez iekārotās lietas, un tas nozīmē, ka man atkal būs jāuzvedas stulbi. Es to nevaru ciest, un, kā jau teicu, tas nav godīgi. Ta�u izskatās, ka man nav citas izvēles. Tā tas ir. Tikai tā es varu panākt savu. Tāpēc man būs jāizliekas, līdz visi sapratīs, kas es esmu."

1 Ir iespējami trīs cēloņi, kas provocē sliktās privilēģijas un liek pusaudzim domāt, ka viņam ir jāsaņem viss, ko viņ� vēlas, tikai tāpēc, ka viņ� to vēlas. Pirmais no cēloņiem ir �āds: pusaudzis pārāk bie�i panāk savu, izmantojot iebiedē�anu, glaimus vai strīdus.

-�� Man liekas, ka man ir alerģija pret �iem lētajiem pro�duktiem. Tie izraisa nelabumu. Man ir ļoti jutīgs gremo�anas trakts.

-�� Viljam, tev nav alerģijas pret citām humosa markām.

-�� Ir gan! Tu neko nezini! Kā tu vari zināt, ka man nav alerģijas ?

-�� Labi, Viljam. Tomēr �ī ir pirmā reize, kad dzirdu, ka tev ir problēmas ar gremo�anu.

Otrs veids, kā bērns uzzina par sliktajām privilēģijām, viņ� tās iemācās no vecākiem. Citiem vārdiem sakot: bērns ir ievērojis, ka vecāki neizturas vienādi pret visiem cilvēkiem. Iespējams, pus�audzis ir redzējis, ka mamma neiecietīgi izturas pret pārdevēju.

-� Ak dievs! Vai tie�ām jums nekas nav zināms par produk�tiem, kurus tirgojat ? Vai jums nekas nav mācīts ?

Iespējams, pusaudzis ir dzirdējis, kā vecāki apsmej citus cil�vēkus.

-�� Ja uz pasaules ir kāds vēl lielāks idiots par tavu tēvoci Arturu, es gribētu viņu satikt.

Varbūt pusaud�a vecāki mēdz izturēties neiecietīgi pret pilnīgi visiem cilvēkiem.

-��� Paskat, paskat! Tas cilvēks priek�ējā automa�īnā. Viņam dro�i vien ir pāri deviņdesmit! Tik veciem cilvēkiem gan neva�jadzētu braukt ar automa�īnu! Tu tikai paskaties! Un tētis piespie� automa�īnas skaņas signāla pogu.

Un, visbeidzot, tre�ais cēlonis pusaudzim iepatīkas sliktās privilēģijas, ja bērnībā viņam netika izvirzītas normālas prasības un panākta to izpilde.

-�� Sindij, aizsien kurpju auklas.

-�� Nē, tu aizsien.

-�� Labi, Sindij. Bet vai tu nevēlies būt liela meitene? -Nē.

-�� Lūdzu, ienes gultas veļu, kamēr vēl nelīst.

-�� Es nevaru. Es esmu aizņemts.

-�� Tu nekad neko nevari palīdzēt.

-�� Tāpēc, ka tu vienmēr to lūdz nelaikā.

-�� Tev ta�u ir jāizpilda mājasdarbs uz rītdienu.

-�� Es nevaru. Es esmu noguris, un man sāp galva.

-�� Tas gan nav labi. Vai gribi, lai uzrakstu tev attaisnojo�u zīmi?

-�� Jā. Nē. Izpildi mājasdarbu manā vietā. -Atkal?

-�� Jā.

Privilēģijas ir labas, ja uzskatāt, ka jūs esat īpa�s, ka pret jums ir jāizturas labi un ka jums ir vienlīdzīgas tiesības uz visu, ko sniedz dzīve. Privilēģijas ir sliktas, ja domājat, ka jūsu "īpa�ais" stāvoklis nosaka, ka jums pienākas daudz vairāk nekā citiem tikai tāpēc, ka jūs tāds esat.

izlutinātais pusaudzis

Lutinā�ana ir kaut kas līdzīgs privileģē�anai. Es bie�i esmu dzirdējis sūdzības par to, ka mūsdienu bērni ir izlutināti, tāpēc gribētu parunāt par �o tēmu, īpa�u uzmanību pievēr�ot bērna lutinā�anai ar materiālām lietām. Ar vārdiem "izlutināts pusau�dzis" parasti tiek raksturots pusaudzis, kuram tiek dots ļoti daudz un kuram �ķiet, ka visa pasaule grie�as tikai ap visstilīgākajām mantām.

-�� Nu un? Man ir daudz mantu. Bet kas tur slikts? Mani vecāki to var atļauties. Kāpēc lai man nebūtu labas lietas ? Vai gribat redzēt manus d�emperus ? Nu un tad, ka es pārāk daudz laika pavadu, aplūkojot dārgu zlmolu apģērbu un aksesuāru mājaslapas? Tas ta�u nepadara mani par sliktu cilvēku. Vai gribat redzēt manu jaunāko rokassprādzi?

-�� Es zinu, tas izklausīsies pēc mantkārības. Un es saprotu, ka man ir paveicies, jo mani vecāki var atļauties pirkt patie�ām stilīgas un dārgas mantas. Un es arī raizējos par nabadzīga�jiem cilvēkiem, tomēr man ļoti vajag "Kismet" d�insus. Es zinu, ka tie ir ļoti dārgi. Ta�u mani vecāki nesaprot, kas notiks, ja es aizie�u uz skolu ar citas firmas d�insiem. Mani draugi to uzreiz ievēros, un viņi var sākt mani �ēlot jūs nevarat zināt, cik tas ir pazemojo�i. Vai ari viņi uzskatīs, ka ir no manis jānovēr�as. Jūs nepazīstat manus draugus. "Tīna, nav tā, ka tu mums nemaz nepatiktu. Ta�u, ja zināmi cilvēki mūs redzēs kopā ar tevi un tev mugurā būs tās bikses� Es zinu, ka tā nav labi, bet tā nu tas ir. Ko par mums padomās, ja mēs draudzēsimies ar kādu, kurai mugurā ir tās bikses?" Jā, tas izklausās pārāk dramatizēti, ta�u, ja vecāki man nenopirks "Kismet" d�insus, tas izpostīs manu sabiedrisko dzīvi. Patiesībā, tas var sagraut visu manu dzīvi. Ticiet man.

Pēc brī�a veikalā.

-�� Labi, es uzvilk�u abus �os d�insu pārus. Es aplūko�u sevi spogulī, un es gribu, lai jūs man pateiktu, ka neredzat nekādu at�ķirību. Vispirms "Kismet" d�insi. Ja? Tie izskatās labi. Es skatos uz sevi spogulī, un es izskatos labi. Un tagad es uzvelku tos stulbos d�insus. Nemēģiniet man iestāstīt, ka jūs neredzat nekādu at�ķirību! Es neizskatos labi. Es nevaru iet uz skolu �ajās biksēs! Nevaru iet!

Un, lūk, Mairona no�ēlojamās sajūtas.

-��� �ī bija slikta diena skolā. Es esmu kļuvis par 2. �ķiras cilvēku. Bet es neesmu pieradis būt par 2. �ķiras cilvēku. Līdz �im ar mani viss bija kārtībā. Es nebiju 2. �ķiras cilvēks pre�cīzi līdz �ī rīta pusvienpadsmitiem. Un tad tas notika D�eimijs Aldovics man parādīja savu jauno "Delta Whisper" [tā ir jaunākā daudzfunkcionālā ierīce]. Diem�ēl kop� tā brī�a es kļuvu par 2. �ķiras cilvēku. Tas nav smieklīgi. Un es palik�u par 2. �ķiras cilvēku līdz brīdim, kad man pa�am būs savs "Delta Whisper".

Tie�i tobrīd, mācību stundas laikā, kurjers piegādā Maironam paciņu, kuru viņam atsūtījusi mamma. Mairons ar nepa�cietību atver paciņu.

-� Ak dievs! Tas ir "Delta Whisper". Es atkal varu būt lepns. Es atkal esmu ievērojams cilvēks.

Pasaulē ir daudz ļoti gudru un rado�u cilvēku, kuriem maksā lielu naudu par to, ka viņi izgudro un ra�o ļoti iekārojamus pro�duktus. �ie produkti izskatās ļoti labi vai arī ir tik at�ķirīgi, ka kļūst par tābrī�a stilīguma kritēriju. Ir arī tādi iekārojamie pro�dukti, par kuru eksistenci neviens nezināja un kuri nevienam nebija vajadzīgi līdz pat brīdim, kad ļoti gudrie un rado�ie cilvēki tās izgudroja.

Protams, nevienu nevajadzētu vērtēt pēc izskata vai pēc tā, kas viņam pieder. Nav pareizi, ja cilvēkam ir nepiecie�ams lērums sti�līgu mantu, lai viņ� varētu justies apmierināts ar sevi. Tomēr tajā pa�ā laikā nav noliedzams, ka modernās lietas, kas atrodas mums visapkārt, ietekmē mūs. Un tas, ka mēs vēlamies iegūt �īs lietas, nenozīmē, ka esam slikti cilvēki. Ja lielākajai daļai jūsu draugu ir moderns mobilais telefons, ir tikai dabiski, ka jūtaties neiederīgs kompānijā, jo jums tāda nav. Un, ja jūs ļoti vēlaties dārgu mobilo telefonu un to ari dabūjat, tas nepadara jūs par sliktu cilvēku.

Domāju, jūs nevēlaties izaudzināt bērnu, kur� uzskata, ka viņa vērtību nosaka viņam piedero�ās lietas. Tomēr, dzīvojot �ajā pasaulē, bērnam ir ļoti grūti saprast, ka tā nav.

Kā jums būtu jārīkojas? Nedodiet savam bērnam pārāk daudz lietu, pat ja varat to atļauties. Nepieļaujiet, ka viņ� bie�i dabū lietas, kuras viņam patiesībā nav vajadzīgas. Nepadodieties bērna spiedienam iegādāties kaut ko tādu, ko nemaz nevarat atļauties. Un pats galvenais gādājiet, lai jūsu bērnam būtu pla�s redzes�loks, lai viņ� vairāk censtos kaut ko paveikt, nevis iegūt. Citiem vārdiem sakot: jums ir jāpanāk, lai viņ� sevi pierāda ar sekmīgu rīcību, nevis ar materiālām lietām. Cik zinu, vairākums vecāku tie�i to arī mēģina darīt.

Visbeidzot, būtu labi, ja jūs savam bērnam iemācītu kaut nedaudz pazemības. To viņi lielā mērā var iemācīties no jums. Vai esat pastāstījis bērnam, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kuriem nepieder pilnīgi nekas? Un ka vienīgais iemesls, kāpēc viņam pie�der tik daudz, ir tāds, ka viņam palaimējies piedzimt pareizajā ģimenē? Cita iemesla nav. No cilvēkiem, kuriem nekas nepieder, viņu at�ķir tikai un vienīgi veiksme. Ja kādam ir paveicies kļūt par skaistu lietu īpa�nieku, viņam vajadzētu justies nedaudz neērti to cilvēku priek�ā, kuriem nav paveicies.

nevērīgais pusaudzis

-�� Mammu, tev tūlīt pat jāaizved mani uz veikalu. Tu ta�u zini par manu projektu vēsture ? Man tas jānodod rīt no rīta, un man vajag tās mazās pielīmējamās lapiņas, jo Tremblejas kundze teica, ka mums tās vajadzēs, lai atzīmētu katras noda�ļas sākumu.

-�� Deril, man līdz rītam jāpabeidz atskaite. Tu visu nedēļu zināji, ka tev vajadzēs tās līmlapiņas, tomēr tu to pasaki pēdējā brīdī. Tu nevari gaidīt, ka es tagad visu metī�u pie malas un momentā bū�u tavā rīcībā.

-�� Bet, mammu, tev ir jābrauc uz veikalu! Ko man tagad darīt ? Man vajag tās lapiņas tūlīt!

-�� Deril, tu to zināji jau pirms nedēļas. Nav godīgi pēdējā brīdī prasīt no manis kaut kādas lapiņas. Visa pasaule negrie��as tikai ap tevi vien.

-�� Bet, mammu, man tās vajag jau rīt!

Nevērīgais pusaudzis nesaprot, ka Visums negrie�as tikai ap viņu un viņa vēlmēm. Parunāsim ar Derilu!

-�� Vai tev neliekas, ka esi mazliet nevērīgs?

-�� Es zinu, ka man nevajadzēja to atlikt uz pēdējo brīdi. Bet diem�ēl man vajag tās pielīmējamās lapiņas.

-�� Vai tev neliekas, ka tas ir negodīgi pret mammu ?

-� Es nezinu. Es domāju, ka viņai būs jāpaliek nomodā tikai nedaudz ilgāk. Tas ta�u nav nekas īpa�s.

-�� Vai tev nav mazliet kauns no mammas? Vai tev neliekas, ka, atstājot visu uz pēdējo bridi, tu pat nepadomāji par to, ka traucē viņai sagatavot atskaiti un ka radi viņai būtiskas neēr�tības ?

-� Patiesībā, godīgi sakot, man nav kauns. Viņa ta�u ir mana mamma. Tā ta�u parasti rīkojas vecāki.

Pusaud�i to uzskata par pa�saprotamu. Viņi bie�i vien izturas tā, it kā vecāki būtu viņu kalpi cilvēki bez savas dzīves, gatavi pakalpot jebkurā brīdī. Turpretī jūs vēlaties, lai dienas gaitā jūsu bērns kaut uz brīdi iedomātos par jums, par jūsu vēlmēm, par to, kā jūtaties. Jūs vēlaties, lai bērna galvā kāds neliels stūrītis pastāvīgi būtu rezervēts jums. Kā panākt, lai pusaudzis saprastu, ka viņ� nav pasaules centrs?

Ja vēlaties panākt, ka pusaudzis pamana pārējos cilvēkus, necentieties viņam ieskaidrot, cik ļoti nevērīgs viņ� ir. Labāk mierīgi parunājiet par �o jautājumu.

-� Deril, vai tev nekad nav ienācis prātā, ka vajadzētu pado�māt arī par citu cilvēku vajadzībām ? Tu nevari dzīvot, domājot tikai par sevi. Kādreiz apstājies un pajautā sev: "Kā tas ietek�mēs mammu?" Vai tas ir tik grūti? Ne vienmēr visam jānotiek tikai pēc tava prāta.

Domājams, �ādi vārdi iespiedīsies pusaud�a prātā un ar laiku kaut nedaudz mainīs viņa uzvedību. Problēmas varētu rasties tad, ja gaidīsiet pozitīvu reakciju uzreiz.

-� Labi, es zinu, ka reizēm esmu nedaudz egocentrisks. Mēģi�nā�u būt mazliet uzmanīgāks. Es zinu, ka arī tev ir sava dzīve. Es par to reizēm aizmirstu. Man par to nākotnē vajadzētu pie�domāt. Piedod.

Nē, tā nemēdz notikt. Visticamāk, pusaud�a pirmā reakcija nebūs glu�i tāda, kādu jūs vēlētos sagaidīt.

-��� Tas nav godīgi! Es domāju par citiem cilvēkiem! Es domāju par tevi! Es tev Mātes dienā uzdāvināju puķes. Ta�u izskatās, ka tas nav pietiekami labi! Kāda jēga darīt kaut ko labu, ja tu to nenovērtē?

-� Es nespēju tam noticēt! Deril! Tu neko nesaproti! Tu neesi sapratis pilnīgi neko no tā, ko es tev teicu!

Diem�ēl pēc �ādiem dialogiem pusaud�i parasti secina: "Mamma nenovērtē neko no tā, ko es daru. Kāda tam visam jēga?" Nejau tāda mācība bērnam bija jāiegūst! Savukārt vecāki nodomā: "Viņ� ir necie�ams. Pilnīgi necie�ams. Viņam ir pilnīgi vienalga, ko es saku. Kāda jēga?" Ne jau tāds bija vecāku mērķis!

Galveno mācību vienīgo, kurai ir nozīme, sniedz tas, ko vecāki dara, nevis tas, ko viņi saka. Piemēram, apskatītajā gadī�jumā ir svarīgi, vai Derila mamma aizvedīs dēlu uz veikalu vai ne. Pieņemsim, ka mamma nevēlas, lai Derils saņemtu zemāku atzīmi aizmirstu līmlapiņu dēļ, un viņa nolemj braukt uz veikalu. Ko �ādā gadījumā iemācīsies Derils? "Ja es bū�u pietiekami neat�laidīgs, mamma piekāpsies. Es viņu bū�u nokaitinājis, ta�u viņa vpiekāpsies." Iespējams, tas nav nekas briesmīgs, kamēr vien �āda taktika nekļūst par bērna ieradumu. Un kas notiktu otrā gadījumā?

Mammai vēl ir jāuzraksta vairākas atskaites, turklāt vei�kala darba laiks tuvojas beigām, tāpēc Derils saņem atteikumu.

-�� Nē, Deril, es nevaru tevi aizvest.

-�� Bet, mammu!

-�� Es nevaru, Deril. Piedod.

Nākamajā dienā Derils nodod vēstures projektu bez līmlapiņām un saņem par 10 punktiem mazāk.

Lūk, vēl kāds gadījums, kad Derila mamma vienkār�i negribēja justies izmantota.

-�� Mammu, es ielūdzu uz vakariņām Tīd�eju, Leniju un Melāniju.

-�� Piedod, Deril. Es nopirku ēdamo tikai mums pa�iem un es netaisos skriet un meklēt vēl kaut ko.

-�� Bet, mammu! Es viņus jau uzaicināju.

-�� Tev būs viņiem jāatsaka.

-�� Bet, mammu! Tas nav godīgi!

-�� Nākamreiz jau iepriek� man pajautā.

Vecāku laipnībai ir robe�as. Da�reiz jūs varat piekāpties bērna prasībām, tomēr nepieļaujiet, ka viņa egocentrisms sāk valdīt pār jums pārāk bie�i. Pusaudzim ir jāsaprot, ka viņ� nav pasaules centrs. �ī apziņa pamodinās viņā empātijas jūtas un vienlaikus sniegs ari ļoti noderīgu mācību. "Ja es mammai kaut ko palūg�u, varbūt viņa to izdarīs manā labā, bet varbūt arī ne. Man ir laikus jāsaprot, ka mamma var manu lūgumu neizpildīt, ja viņai tas būs neizdevīgi vai ja tas būs par daudz prasīts. Bez tā, ko es vēlos, pasaulē ir arī vēl daudz kas cits. Ir arī tas, ko vēlas mamma, lai kā man tas nepatiktu."

Kā iemācīt pusaudzim būt uzmanīgākam un nesagādāt citiem nevajadzīgas cie�anas? Kā likt viņam padomāt par citu cilvēku jūtām? "Kā es justos, ja būtu ļoti aizņemts un kāds palūgtu mani nekavējoties izdarīt kaut ko tādu, ko būtu varējis palūgt citreiz, kad es biju brīvs? Domāju, ka es nebūtu īpa�i laimīgs un justos apgrūtināts."

Kā pusaud�i iegūst empātijas spēju? To viņos rada absolūta vecāku mīlestība. Saņēmu�i gādīgu un labsirdīgu attieksmi no vecākiem, bērni top spējīgi no visas sirds parūpēties par citiem. Tātad svarīgākais audzinā�anas aspekts, kas palīdz bērnam iegūt empātijas spēju, ir vecāku attieksme pret.viņu uzmanības vel�tī�ana bērnam neatkarīgi no tā, kā bērns izturas pret vecākiem.

Linsijas mamma sagaida meitu pēc skolas.

-�� Klau, vai gribi, lai aizvedu tevi uz mājām, pirms brauk�u kārtot savas darī�anas? Tas gan nav man pa ceļam, ta�u es zinu, ka tev būs garlaicīgi braukāt man Ildzi veselas divas stundas.

-�� Jā, mammu. Paldies, Linsija saka un nodomā: "Redz, kā mamma domā par mani."

It kā sīkums, tomēr svarīgi. Mammas iejūtīgā attieksme, vis�ticamāk, attīstīs ari meitas spēju padomāt par citu cilvēku vēl�mēm un vajadzībām. Pusaudzim ir jāsaprot, ka vecāki nav viņa kalpi, tomēr vienlaikus vecākiem ar cieņu jāizturas pret bērna jūtām.

Ja jūs attiecībās ar savu bērnu un citiem cilvēkiem lielākoties esat bijis atsaucīgs un iejūtīgs, iespējams, jūs jau esat uzvarējis �ajā kaujā. Jūsu pusaudzis spēj būt jauks un uzmanīgs tikai pavērojiet, kā viņ� izturas pret citiem cilvēkiem.

"Derils vienmēr loti labi izturas pret veco Tatlas kundzi, kura dzīvo mums kaimiņos. Kaut es kādreiz saņemtu tādu attieksmi!"

Jūs to saņesiet. Ta�u jums ir jāpacie�as.

izklaidīgais pusaudzis

Kā tikko uzzinājām, pusaud�i nepievēr� uzmanību vecāku eksistencei līdz brīdim, kad viņiem nepiecie�ama vecāku palī�dzība. Citiem vārdiem sakot, viņi nedomā ne par vecāku jūtām, ne vajadzībām. Un, lai cik dīvaini tas būtu, da�kārt pusaud�i tikpat izklaidīgi izturas arī pret sevi. Diem�ēl �āda izturē�anās parāda viņus pavisam nepatīkamā gaismā. Tā līdzinās filmai, kurai mon�tā�as laikā izgrieztas daudzas svarīgas epizodes.

Keilas mammai ir jāaiziet uz veikalu, un viņa nevēlas, ka �ajā laikā Keila paliek mājās divatā ar savu draugu Stīvenu. Keila apgalvo, ka viņi kopā gatavos skolā uzdotos mājas�darbus.

-� Ak dievs! Mēs ta�u neko tādu nedarīsim! Mēs mācīsimies! Tu esi apsēsta ar domu, ka es esmu kaut kāda ar seksu pār�ņemta palaistuve, bet es tāda neesmu!

-�� Nē, tikai man nepatīk, ka jūs �eit paliekat vieni pa�i.

Saruna turpinās, līdz Keilai sākas īsta dusmu lēkme:

-�� Es tevi ienīstu! Es ienīstu �o stulbo māju! Tu pret mani izturies kā pret divgadīgu bērnu. Es tevi ienīstu! Turklāt Keila nevairās arī no lamuvārdiem. Izkliegusi dusmas, viņa aizskrien uz savu istabu.

Vēlāk vakarā, atgriezusies no veikala, mamma uzrunā Keilu:

-�� Keila, tu pārkāpi normālas, pieņemamas uzvedības robe��as, kad nelāvu tev palikt divatā ar Stīvenu. Tu nedrīksti tā izturēties.

-�� Kā izturēties?

-�� Keila, pēcpusdienā tev bija dusmu lēkme un tu lamājies, kad teicu, ka Stīvens nedrīkst nākt pie tevis.

-�� Nē, tā nebija. Tu vienmēr visu pārspīlē.

-�� Tu biji loti dusmīga.

-� Nē, nebiju.

Keila izturas tā, it kā nekas tāds nebūtu noticis. Tāpēc mamma turpina:

-�� Keila, es gribu, lai tu noskaties �o.

-�� Kas tas ir?

-�� Tas ir videoieraksts ar tavu �odienas dusmu lēkmi.

Mamma parāda Keilai ierakstu.

-�� Tā neesmu es. Tas ir viltojums, samontēts ar datora palī�dzību.

Kā jūs domājat: Keila melo vai arī uztver realitāti izkropļotā veidā? Patiesība dro�i vien meklējama kaut kur pa vidu. Daudzi pusaud�i (un arī pieaugu�ie) ģimenes lokā savu uzvedību uztver, sacīsim, selektīvi. Esot mājās, viņi atrodas it kā pavisam citā apzi�ņas stāvoklī, proti, viņi izslēdz no sava prāta visu nepatīkamo. �ķiet, viņi vienkār�i to neaptver.

Kā jums rīkoties, ja �ādā īpatnējā apziņas stāvoklī ieslīgst jūsu pusaudzis? Pirmais padoms: netērējiet enerģiju, mēģinot panākt, lai bērns vaļsirdīgi atzītu to, kas patiesībā noticis. Vecāku mēģi�nājumi piespiest bērnu ieraudzīt patiesību ļoti reti es uzsveru, ļoti reti dod kādu derīgu rezultātu. Parasti viss beidzas ar naidpilnu strīdu.

-� Keila, tev bija dusmu lēkme, un tu lamājies, jo es nelāvu Stīvenam nākt pie tevis.

-� Man nebija nekādas lēkmes! Tu vienmēr pārspīlē pilnīgi visu, ko es daru!

-� Nē, tu pārkāpi uzvedības normu robe�as.

-�� Tu pārkāpi robe�as! Tu kliedzi uz mani!

-� Nē, Keila. Tu kliedzi un lamājies. Tas bija briesmīgi.

-��� Es biju tikai mazliet dusmīga. Kur� gan manā vietā nebūtu ? Tas arī viss! Tu pārspīlē!

-�� Es nepārspīlēju.

Jo vairāk Keilas mamma cen�as panākt, lai meita ieraudzītu vai atzītu to, kas patiesībā notika, jo kareivīgāka kļūst Keila, aizstāvot savu viedokli un paliekot arvien dusmīgāka uz savu mammu. Un, jo ilgāk Keila aizstāvas, jo vairāk viņai �ķiet, ka mamma ir ļauna un vienkār�i vēlas meitu apvainot. Keila nemaz vairs nedomā par to, kāda bija vai nebija viņas uzvedība. Pajautāsim Keilai!

-�� Ko tu iemācījies pēc sarunas ar mammu ?

-�� Ko tie�i ? To, ka mana mamma ir maita.

Tie�i tā vairums pusaud�u lūkotos uz �o situāciju. Tāpēc labāk būtu, ja mamma nevis censtos pārliecināt Keilu par to, kas īste�nībā notika, bet gan pastāstītu, kā viņa uztvēra notiku�o.

-�� Keila, man nepatika tava uzvedība �opēcpusdien.

-�� Kāda uzvedība ?

-�� Tev bija dusmu lēkme, un tu lamājies, kad pateicu, ka Stīvens nevarēs nākt �urp.

-�� Es tā nedarīju! Tu pārspīlē!

-�� Es negribu, lai arī turpmāk tu tā izturētos.

-�� Kā izturētos ? Es tā neizturējos!

Ta�u Keilas mamma neturpina sarunu un Keilas turpmākie vārdi izskan veltīgi.

-�� Tu manī neklausies! Man nebija dusmu lēkmes! Tu pār�spīlē! Tu domā, ka es kliedzu, kaut gan tā nemaz nebija! Tu esi pārāk emocionāla!

Nepievēr�ot uzmanību Keilas iebildumiem, mamma izteica savu viedokli un devās prom. Viņa pateica visu, ko gribēja, savu�kārt Keila dzirdēja visu, ko sacīja mamma. Varbūt viņa mainīs domas par savu uzvedību, varbūt ne. Galvenais ir tas, ka viņas nestrīdējās par to, kas notika vai nenotika. Tagad Keila zina, kāds ir mammas viedoklis, un viņai pa�ai ar to jātiek galā. Iespējams, viņa iespītēsies un nemainīs savu uzvedību. Tomēr ir daudz lie�lāka iespēja, ka meitene pārdomās savu rīcību, nevis uztvers �o gadījumu kā vēl vienu reizi, kad mamma izturējusies kā maita.

"Es nezinu. Man ir neskaidras un miglainas atmiņas par to, ka varbūt kliedzu uz mammu un lietoju pārāk daudz lamu�vārdu. Es nezinu. Atmiņas ir loti blāvas."

kāpēc pusaudzis nekad nav vainīgs

Pusaud�iem ir raksturīga selektīva atmiņa, proti, viņi atceras tikai to, ko vēlas atcerēties. Ta�u pat tad, ja pusaud�i kaut ko atceras, viņi nekad neatzīst savu vainu.

-�� Kur ir Meid�ors ? Ak nē! Viņ� atkal ir izsprucis laukā! Pēc pusstundas.

-� Elēna, man bija jāapskrien vai visi kaimiņi, lai sameklētu suni. Ar viņu ta�u varēja atgadīties kas slikts. Cik rei�u man tev jāatgādina, lai kārtīgi aiztaisi moskītu tikla durvis un pār�liecinies, ka tās ir ciet?

-�� Tā nebiju es.

-�� Protams, tā biji tu. Tu mājās biji viena pati.

-�� Tā nebiju es.

-�� Izbeidz stāstīt pasaciņas, ka tā nebiji tu.

-�� Tā nebiju es, turklāt kā gan es varēju kārtīgi aiztaisīt dur�vis, ja man rokās bija soma, pilna ar skolas grāmatām ? Starp citu, es nemaz negribēju to stulbo suni!

Pusaud�i nekad ne pie kā nav vainīgi.

-�� Mans nesekmīgais vērtējums vēsturē? Es ta�u tev stāstīju par Tervilid�era kungu. Viņ� mani nevar ciest! Es nezinu, kas ar viņu ir. Jau kop� pirmās dienas viņ� ir uzēdies uz mani!

-�� Vai tad es esmu vainīgs, ka biju atvedis pie sevis draugus, kamēr jūs nebijāt mājās, un Stīvijs Kinlans nozaga naudu no aploksnes neparedzētiem gadījumiem?

-�� Tā ir stulbā ledusskapja vaina. Tas laikam ir sa�ķiebies. Kad vien atveru durvis, kaut kas izgā�as ārā.

Kāpēc pusaud�i kaut reizi nevarētu atzīt savu vainu? "Jā, tā bija mana vaina. Piedod. Es turpmāk centī�os laboties." Tā vietā mēs bie�āk dzirdam kaut ko �ādu: "Tā nav mana vaina. Vecāki vienmēr mani vaino par visu. Viņi automātiski domā, ka es esmu vainīgs. Vispār jau es reizēm kaut ko izdaru nepareizi. Katrs var kļūdīties. Ta�u goda vārds viņi visā vaino mani."

Vēlme aizstāvēties ir cilvēku dabiskā reakcija uz apvainojumu. Un tas ir saprotams: ja esi izdarījis kaut ko sliktu un kāds to atklāj, parasti seko nepatik�anas uz tevi dusmojas, tu saņem sodu vai esi spiests samaksāt par radītajiem zaudējumiem.

-�� Tu saplēsi lampu. Tev par to būs jāsamaksā.

-�� Es to neizdarīju!

Pusaud�i noliedz savu vainu divu iemeslu dēļ: lai izvairītos no citu cilvēku dusmām un lai nomierinātu savu sirdsapziņu. Lielākā daļa cilvēku izjūt sirdsapziņas pārmetumus, ja zina, ka ir izdarī�ju�i kaut ko sliktu. Tās nav patīkamas izjūtas.

"Jā, es zinu, ka man vajadzēja būt mazliet uzmanīgākai.

Tas patie�ām būtu stulbi, ja ar Meid�oru kaut kas atgadītos,

un tā būtu tikai mana vaina. Bet es negribu justies vainīga.

Tas ir stulbi."

Turklāt it kā nepietiktu ar sirdsapziņas pārmetumiem vainas atzī�ana nozīmē arī to, ka ir nepiecie�ams mainīt savu attieksmi un uzvedību. Piemēram, turpmāk Elēnai būs rūpīgāk jāaiztaisa mājas durvis, D�ekam centīgāk jāpilda mājasdarbi, lai vēsturē saņemtu labāku atzīmi, bet Bobijs pēc stundām nedrīk�stēs vest uz mājām draugus, vismaz ne Stīviju Kinlanu. Protams, būtu daudz vieglāk, ja nekas savos paradumos nebūtu jāmaina. Lūk, kāpēc vairums pusaud�u dod priek�roku strīdiem un noliedz jebkurus pārkāpumus, viņi cer, ka sarunas laikā varēs novirzīt uzmanību no tā, ko ir izdarīju�i. Viņi labāk atrod kādu citu, ko vainot.

-�� Tas bija vēj�!

Kā iemācīt pusaudzim uzņemties atbildību par savu slikto rīcību? Kā panākt, lai pusaudzis saprastu, ka viņa rīcība ir radī�jusi problēmas un ka turpmāk viņam ir jāmaina sava izturē�anās?

Pirmkārt, nevajadzētu ļaut bērnam izvairīties no savas vainas atzī�anas. Otrkārt, vajadzētu noskaidrot, vai viņ� apzinās savas rīcības izraisītās sekas. Diem�ēl ir ļoti viegli pavisam neviļus aiziet nepareizajā virzienā. Tā parasti notiek, ja vecāki pārāk daudz laika un pūļu velta tam, lai panāktu, ka bērns atzīst savu vainu un atvainojas.

-� Es to izdarīju. Tā bija mana vaina. Es nebiju pietiekami uzmanīgs. Piedod.

Lieliski! Bet kas patiesībā tiek panākts ar �o atzī�anos? Vai vārdi "Es to izdarīju. Piedod" nozīmē, ka pusaudzis tie�i tā arī domā? Vai arī tas nozīmē, ka esat veiksmīgi viņu salauzis, un viņ� pasaka to, ko vēlaties dzirdēt, tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no jums? Diem�ēl vecāku mēģinājumi panākt vaļsirdīgu atzī�anos vairumā gadījumu nenāk par labu mērķim. Tie neļauj pusaudzim atbrīvoties no iek�ējās vainas apziņas.

-�� Elēna, tu esi par to atbildīga. Tev vienmēr jāpārliecinās, ka durvis ir kārtīgi aizvērtas.

-� Es jau tā daru! Tā nav mana vaina, ka tās stulbās durvis nevar kārtīgi aiztaisīt. Tās ir jāsalabo!

-�� Ar durvīm viss ir kārtībā. Tu tikai negribi tērēt laiku, lai pārliecinātos, ka tās ir ciet.

-�� Es tam veltu pietiekami daudz laika. Tu neko nezini!

-�� Elēna, kad tu iemācīsies būt rūpīgāka? Tu visu laiku domā tikai par sevi. Tu nekad nedomā par to, kas varētu notikt.

-� Domāju gan! Tu tikai negribi tērēt naudu durvju remon�tam! Viss automātiski ir mana vaina!

-�� Tā bija tava vaina, Elēna.

-� Nē, tā ir tava vaina, jo tu esi par skopu, lai salabotu dur�vis.

Tagad Elēna domā, ka ir veiksmīgi novēlusi vainu uz savu mammu. "Mamma ir stulba. Viņa nekad netic tam, ko es saku. Mums vajadzētu jaunas durvis. Vecās vienmēr ir grūti aiztaisīt. Pie visa vainīgs tikai viņas skopums."

Jo vairāk Elēna tiek vainota, jo aktīvāk viņa aizstāvas un jo mazāk domā par savu rīcību. Strīdam turpinoties, mamma Elēnas skatījumā arvien vairāk līdzinās ļaundarim, kur� pelnījis pamatīgu prettriecienu, un �āda nostāja būtiski traucē meitenei uzņemties atbildību par savu rīcību. Visticamāk, Elēna iegūs pār�liecību, ka atbildība pastāv ārpus viņas.

Kā jums būtu jārīkojas �ādā situācijā? Skaidri pasakiet, ko sliktu, jūsuprāt, pusaudzis ir izdarījis un kādas ir viņa rīcības sekas. Ja vēlaties, pastāstiet, kā jūs jūtaties. Ta�u runājiet īsi. Un, kad viss ir pateikts, apklustiet.

-� Elēna, Meid�ors bija izkļuvis ārā, un man bija jāapskrien visi kaimiņi, lai viņu sameklētu. Tev vajag pārliecināties, ka durvis ir kārtīgi aizvērtas. Vienmēr. Kādu dienu mums var nepaveikties var notikt kaut kas slikts.

Protams, pusaudze mēģina turpināt sarunu.

-�� Es neatstāju durvis vaļā! Es neko sliktu neizdarīju! Es nezinu, kā tas atgadījās! Tu netici nekam, ko es saku! Tev vien�alga ir jānopērk jaunas durvis!

Ta�u Elēnas mamma ir pateikusi visu, ko viņai vajadzēja pateikt. �ajā brīdī viņa pārtrauc sarunu, neņemot vērā to, ka meita turpina runāt.

-��� Tu esi kā apsēsta ar kārtības mīlestību! Neviens neko nevar izdarīt tev pa prātam!

Elēna labprāt noveltu visu vainu uz mammu, bet, tā kā mamma neturpina strīdēties, Elēnai vairs nav, par ko lamāties. Viņai ir jāsamierinās ar konkrētiem faktiem: viņa kārtīgi neaizvēra dur�vis, tā rezultātā Meid�ors izkļuva laukā, un varēja atgadīties kas slikts. Punkts.

Elēnas galvā sāk rosīties domas: "Tās stulbās durvis! Kāpēc l tās pa�as nevarētu labāk aizvērties? Tas ir tik neizturami, ka visu laiku tam jāpievēr� uzmanība. Neviens nesaprot, cik tas ir grūti. Tomēr es justos briesmīgi, ja ar Meid�oru kaut kas atgadītos."

Tā kā blakus nav vecāku, kas spēlētu ļaundara lomu, Elē�nai nav, uz ko novelt vainu. Meitenei ir jāpieņem fakts, ka viņa nebija pietiekami uzmanīga un ka turpmāk viņai vajadzētu būt vērīgākai.

Atbildības izjūtu bērni neiemācās no vecāku pārmetumiem par pieļautajām kļūdām. Viņi to iemācās, kad ierauga savas rīcības sekas. Savukārt vecākiem �ādās situācijās jāatceras viena no sva�rīgākajām prasmēm spēja apklust pareizajā brīdī.

kapec pusaudzis pret visu izturas negatīvi

Ir pusaud�i, kuri vienmēr pret visu izturas negatīvi. Ja viņi kaut ko saka, tas parasti ir kaut kas nepatīkams.

-�� Mammu, �ī apelsīnu sula ir skāba. Tā nav laba. Tā ir pretīga.

Evansa mamma pagar�o sulu, un viņai tās gar�a �ķiet patī�kama.

-� Man gan liekas, ka tā gar�o labi.

-� Negar�o vis. Tā ir ieskābusi. Tā jāmet ārā.

Mamma nodomā: "Viņ� vienmēr par visu �ēlojas. Misters Negatīvisms. Piemēram, vakar, kad es Evansam atgādināju, ka mums jābrauc pie Rebas tantes, viņ� acumirkli pateica: "Tas būs stulbi un garlaicīgi." Ta�u viņ� vienmēr tur ir labi pava�dījis laiku! Tiesa, pats to nekad nav atzinis. Ja Evanss vispār kaut ko saka, tā vienmēr ir �ēlo�anās vai ari rupja piezīme. Piemēram: "�ī ma�īna dīvaini o�." Jebkam, ko es saku, seko negatīva atbilde.

-�� Vai mūsu pagalms neizskatās jauki1 ?

-�� Ko tu gribi, lai es teiktu ? Pagalms kā jau pagalms. Kas ar manu dēlu notiek ? "

Evansa problēma ir pusaud�a vecums. Līdz pusaud�a gadu sasnieg�anai bērni ir sajūsmā pilnīgi par visu.

-� Mammu! Mammu, tev tas jāredz!

-� Evan, tas ir beigts kukainītis.

-� Nē. Nē, mammu! Tu nesaproti! Tas ir superīgs! Paskaties uz to! Tas ir visfor�ākais kukainis, kādu esmu redzējis!

Pusaud�a gados izrādīt sajūsmu it īpa�i vecāku klātbūtnē nemaz nav for�i. Sajūsmas izrādī�ana nozīmē sevis un savas iek��ējās pasaules atklā�anu, bet tie�i to pusaudzis vēlas vismazāk. Pastāvīga noslēgtība un negatīvs noskaņojums atgrū� vecākus, un �ī distance sniedz pusaudzim dro�ības izjūtu.

-� Ha! Vai tie�ām kāds iedomājās, ka es vēlos dalīties savās izjūtās ar vecākiem ?

Patiesībā daudzas no �īm negatīvajām piezīmēm nemaz nav tik negatīvas, kā izklausās. Tāda ir pusaud�iem raksturīgā saskarsme, viņu versija par "�au, prieks tevi redzēt!". Bet, tā kā pusaud�i nespēj tik atklāti paust savas jūtas, viņi saka: "�ī sula ir ieskābusi."

Vēl viens iemesls negatīvisma izpausmēm ir tāds, ka pusau�d�i tāpat kā pieaugu�ie, tomēr daudz bie�āk izmanto mājas kā vietu, kur atbrīvoties no dienas laikā uzkrātā stresa. Negaidiet, ka pusaugu dēls jums atklāti pastāstīs, kas viņu uztrauc. "�odien pusdienu laikā visi pui�i sāka zoboties, ka man neveicas ar Kris�tīni. Viņus nevarēja apklusināt. Viņi uzskatīja, ka tas ir baigi smieklīgi. Bet es gribēju sadot viņiem pa muti." Nē, neko tādu jūs nedzirdēsiet! Jūs dzirdēsiet vienīgi to, cik pretīga ir apelsīnu sula.

Kā jums būtu jāreaģē? Vispirms es pastāstī�u, ko nevajadzētu darīt. Visparastākā vecāku atbilde uz pusaud�a negatīvismu būtu apmēram �āda:

-�� Ja nevari pateikt kaut ko labu, nesaki neko.

Vai ari:

-�� Tev vajadzētu zināt, ka pasaulē ir daudz izsalku�u bērnu, kuri būtu priecīgi kaut vai par �ādu apelsīnu sulu.

Abas �īs atbildes nav sliktas, ja gribat pateikt tie�i to. Tomēr, ja vien neaudzināt pusaudzi pirmo dienu savā mū�ā, jums vajadzētu zināt, ka pretī saņemsiet kaut ko �ādu:

-�� Es varētu pateikt kaut ko labu, ja vien te viss nebūtu tik stulbi.

Vai ari:

-�� Tie izsalku�ie bērni �eit neatrodas, tāpēc sula ir jāmet ārā.

Protams, vecākiem nevajadzētu sacīt arī neko sarkastisku, pie�mēram:

-� Te būs saraksts ar visām negatīvajām piezīmēm, kuras esi izteicis �īs nedēļas laikā. Paskaties, kādu līmeni esi sasniedzis, mister īgņa!

Daudzi vecāki mēģina pusaudzim paskaidrot, cik nepatīkama ir viņa uzvedība, bet diem�ēl arī �āda pieeja pusaud�a izpratnē izklausās pēc piekasī�anās. Kā rāda mana pieredze, daudz labāk ir runāt tie�i un izturēties lieti�ķi, bez aizstāvē�anās. Tomēr nevajag izturēties kritiski.

-�� Man �ēl, ka tev negar�o apelsīnu sula. Ja nevēlies, tev tā nav jādzer.

-�� Es nedzer�u. Tā ir skāba. Tev nevajadzētu turēt mājās ieskābu�u sulu.

Tā kā Evansa mamma negrasās izmest sulu, viņa neko vai�rāk nesaka. Pat ja Evanss turpina īgņoties, lai vēl mazliet ilgāk izbaudītu mīlestības pilno sarunu.

-�� Apelsīnu sula ir ieskābusi. Laikam kaut kas nav kārtībā ar tavām gar�as kārpiņām, mammu. Tā tie�ām ir ieskābusi!

Par laimi, parasti �is negatīvisms ir tikai poza, tāpēc kādreiz pāris gadu tālākā nākotnē divdesmit divus gadus vecais Evanss varētu patīkami pārsteigt mammu.

-�� Vai atceries apelsīnu sulu, kuru parasti dzērām, kad biju pusaud�a vecumā ? Tā bija tik gar�īga!

-�� Tad kāpēc tu vienmēr par to �ēlojies ?

-�� Es nezinu. Vai bija tik briesmīgi?

labas manieres

D�ordans, viņa tētis un māsa ir pasūtināju�i ēdienu resto�rānā. Pēc piecpadsmit minūtēm viesmīlis atnes vienu no ēdie�niem.

-�� Kur� pasūtīja cāli ar parmezānu ? viesmīlis jautā.

-�� Es, iesaucas D�ordans un, tiklīdz �ķīvis ir nolikts viņam priek�ā, aizrautīgi kēras pie ēdiena.

-� D�ordan, pagaidi, līdz arī mums atnesīs ēdienus, un tikai tad sāc ēst, aizrāda tētis. Pieklājība prasa, lai tu pagaidītu, līdz visiem atnes ēdienu, un tikai tad ķertos pie ē�anas.

-�� Mm, ar pilnu muti nomurmina D�ordans.

Vēlāk, braucot ma�īnā uz mājām, tētis atsāk sarunu:

-�� D�ordan, kad tu beidzot iemācīsies labas manieres? Tu ta�u nevari visu mū�u izturēties kā me�onis.

-�� Galda kultūra ir blēņas, tēt. Tā domātas tikai bagātiem snobiem, lai viņi varētu izrādīt savu pārākumu pār citiem. Galda kultūra ir izlik�anās. Padomā par to, tēt! Cilvēki tiek vērtēti pēc samākslotas uzvedības, nevis pēc tā, kādi viņi ir. Galda kultūra ir pilnīgs pretstats dabiskai uzvedībai.

Daudzi pusaud�i uzskata, ka pieklājības normas nav jāievēro, ka labas manieres ir tikai izlik�anās. Da�i no viņiem saprot, ka pieklājības ievēro�ana prasa kaut nelielu piepūli, tāpēc labāk izvē�las vieglāko ceļu un uzvedas, kā pa�iem ērtāk.

Es uzskatu, ka ikvienam bērnam var iemācīt labas manieres un to noteikti vajag darīt. Tā ir svēta lieta. Būtu lieliski, ja labas manieres kļūtu par bērna ikdienas iemaņām. Ar vārdiem "labas manieres" es nedomāju neko pārsmalcinātu, es runāju par paras�tām pieklājības normām, par "paldies", "lūdzu" un "piedodiet". Par skatī�anos sarunbiedram acīs sarunas laikā. Par ē�anu ar pie�mērotiem galda piederumiem. Par ēdiena ko�ļā�anu ar aizvērtu muti. Par ē�anu tikai tad, kad ēdiens ir pasniegts arī pārējiem. Par jautājumu "Vai jūs, lūdzu, nepasniegtu man pupiņas?" tā vietā, lai vienkār�i tās pagrābtu.

Ja pusaudzis jautā, kāpēc viņam būtu jāapgūst labas manie�res, miniet kaut da�us saprotamus, praktiskus iemeslus. Pieklā�jīga uzvedība ir patīkama citiem: ja tu pieklājīgi izturēsies pret citiem, viņi tā izturēsies pret tevi. Pieklājība nodro�ina patīkamu saskarsmi īpa�i, ja cilvēki satiekas pirmo reizi. Pieklājības nor�mas kalpo kā paraugs, tās palīdz saprast, ko teikt un kā rīkoties jaunos apstākļos. Cilvēki, kuriem nepiemīt labas manieres, bie�i vien apjūk, nonākot jaunās situācijās vai sastopot sve�us cilvēkus. Turklāt labas manieres ļauj iekļūt "pieklājīgo cilvēku klubiņā", kurā atrasties ir ļoti noderīgi.

-�� Es to nedarī�u. Tas ir muļķīgi!

\

Kā jārīkojas jums, vecākiem? Jāturpina pieprasīt, lai bērns saka "lūdzu" un "paldies", lai, sarunājoties ar citiem cilvēkiem, nenokar galvu. Ja bērns iebilst, pieklājīgi atbildiet viņam:

-�� Tu vari man nepiekrist. Tu vari uzskatīt, ka labas manie�res ir muļķīgas. Tomēr es vēlos, lai tu uzvestos pieklājīgi. Tava uzvedība ietekmē citu cilvēku attieksmi pret tevi. Būt pieklājī�gam ir labi.

Nestrīdieties. Nerājiet. Vienkār�i pieprasiet pieklājīgu uzve�dību. Iespējams, jūsu prasība provocēs pusaud�a neapmierinātību un jūs saņemsiet labākajā gadījumā sa�utuma pilnu piekāp��anos. Tomēr pēc pāris gadiem, kad jūsu bērns jau būs pieaudzis, viņ� novērtēs pieklājības nozīmi. Iespējams, viņ� pat pateiksies jums par to, ka iemācījāt viņam labas manieres.

-� Es tev neteik�u paldies. Es gribu būt "nepieklājīgo cilvēku klubiņā".

-� Nē, tu tikai domā, ka vēlies būt "nepieklājīgo klubiņā". Kā jau teicu esiet neatlaidīgs!

-� D�ordan, neaizmirsti piedāvāt savu palīdzību, ja vajadzēs ienest iek�ā smagos saiņus.

-�� Labi, kā gribi.

-�� Paldies, D�ordan.

-�� Tas ir tik neveikli un patētiski.

-� Nē, tā tas nav, un pieklājīga atbilde būtu: "Priecājos pa�līdzēt. "

vai pusaudzis jebkad apgūs visu, kas nepiecie�ams

Kā pusaudzis to visu iemācīsies? Viņam ir tik daudz trūkumu, un laika paliek arvien mazāk. Turklāt jūsu centieniem kaut ko mainīt nav nekādu panākumu� Kā jūsu bērns paspēs apgūt pie�klājīgas manieres, labus ieradumus, atbildības izjūtu un vēl daudz ko citu, kas nepiecie�ams pieaugu�a cilvēka dzīvē?

To visu savam bērnam iemācīsiet jūs. To visu bērns pats iemā�cīsies no jums, no jūsu attieksmes pret viņu un citiem cilvēkiem. Ja lielāko tiesu būsiet biju�i labi un atsaucīgi vecāki, jūsu bērns kļūs par labu un atsaucīgu pieaugu�o. Tas, ko būsiet sniedzis bēr�nam, kļūs par daļu no viņa. Vairumā gadījumu vecākiem nav jāuz�traucas par to, kā pēdējā brīdī sabāzt visu nepiecie�amo pusaud�a galvā. Tas viss tur jau ir.

Tomēr jūs nemitīgi urda viens jautājums: kā jūsu pusaudzis rīkosies, kad nonāks pieaugu�o pasaulē? Skaidrs ir tas, ka viņ� pats būs pilnā mērā atbildīgs par savu rīcību, lai kāda tā būtu. Tas nozīmē, ka viņ� būs spiests ieraudzīt savas rīcības rezultātu. Viņ� mācīsies, jo viņam nebūs izvēles.

Aplūkosim piemēru par Selīnu un viņas mammu!

-�� Sellna, kas tas ir?

-� Un kā tu domā? Tā ir melone.

-�� Nē, es jautāju: kāpēc ledusskapī ir melones mizas ?

-�� Es nezinu. Tur vēl ir palicis melones mīkstums.

-�� Nē, Selīna. Tur ir tikai miza. Nevar izēst visu melones mīkstumu, bet pēc tam atlikt mizu atpakaļ ledusskapī.

-�� Tur tomēr ir vēl mazliet palicis. Tu vienmēr esi teikusi, ka nedrīkst velti iz�ķiest ēdienu.

Selīnas mamma nodomā: "Es jau tik daudz neuztraucos par apēsto meloni, cik par to, ka drīz vien mana meita noklās pieaugu�o pasaulē un ka ir tik daudz lietu, par kurām viņai nav ne mazākās nojausmas. Ja viņa to neiemācīsies, kā viņa izdzīvos viena pati ? "

Pajautāsim Selīnai!

-�� Selīna, kas ir ar to meloni? Neviens to neēdīs, un tā tur stāvēs, kamēr sapūs.

-�� Es nezinu. Varbūt tomēr kāds to ēdīs. Tā var gadīties.

Selīnas mamma: "Tā jau es domāju. Viņa itin neko nav

sapratusi."

Hmm� Varbūt Selīna tomēr nav tik bezcerīgs gadījums, kā domā viņas mamma? Ieskatīsimies nākotnē! Selīnai ir 25 gadi, un viņa viena pati dzīvo mazā dzīvoklītī. Viņa strādā par tirdznie�cības aģenti un tikko ir iz�ķīrusies no drauga, ar kuru kopā bija trīs gadus. Kas ir redzams viņas ledusskapī? Tajā atrodas melones miza, bet blakus stāv atvērts jogurta trauciņ�, kuram virspusē jau parādījies pelējums.

-�� Redziet, viņa neko nav iemācījusies. Es zināju, ka tā no�tiks! Es zināju!

Tomēr pagaidīsim vēl mazliet! Varbūt Selīna mainīsies. Varbūt viņa ievēros, ka tad, kad viņa ir nopirkusi meloni, izēdusi tās mīkstumu un mizu atstājusi ledusskapī, neviens tai vairs nepie�skaras. Varbūt Selīna pamanīs, ka pēc nedēļas vai divām melone sāk bojāties un beigās tā ir jāizmet ārā. Varbūt kādu dienu, izēdusi melones mīkstumu, viņa sapratīs, ka nav nekādas jēgas ielikt mizu atpakaļ ledusskapī, un izmetīs to atkritumu kastē. Tā tik tie�ām notiek, un kop� �ī brī�a Selīna vienmēr izmet meloņu mizas, nevis ļauj tām sapūt ledusskapī.

-�� Es nespēju tam noticēt! Viņa iemācījās ? Mana Seima iemācījās?

Kā tas notika? Un kāpēc tas nenotika agrāk? Selīna iemācījās rīkoties saprātīgi, jo viņa vairs nav mazs bērns. Viņa ir kļuvusi par pieaugu�u cilvēku. Tagad ir tikai viņa un viņas rīcības rezultāti.

Pusaud�a vecumā atbildības uzņem�anās ir līdzīga burvju tri�kam. Ja ledusskapī ieliek melones mizu un nedara pilnīgi neko, pēc nedēļas vai pat ātrāk miza ledusskapī vairs nebūs atrodama. Kādam no pieaugu�ajiem būs apnicis skatīties uz melones mizu, un viņ� būs izmetis to ārā. Un pusaudzis uzgavilēs: "Redziet, es zināju, ka melone pazudīs. Ar to nebija nekādu problēmu." Ta�u, ja cilvēks dzīvo viens pats un krauj mizu kaudzes ledus�skapī, nekādas burvestības nenotiek. Mizas stāv, kur stāvēju�as, un lēnām pūst.

Pusaudzis domā: "Tagad man nevajag to darīt. Es vēl esmu bērns, un par mani rūpējas citi cilvēki. Atbildību es uzņem�os vēlāk kad kļū�u pieaudzis. �obrīd es to nevēlos darīt."

Ar laiku �is "vēlāk" pienāk, un tad bērns iemācās visu, kas viņam nepiecie�ams.

Kas līdz tam jādara vecākiem? Kā jārīkojas Selīnas mammai? Mana atbilde ir �āda: viņa var darīt visu, ko vien vēlas. Viņa var �ķendēties. Viņa var izmest melones mizu. Viņa var katru dienu fotografēt mizu un fotogrāfijas piespraust pie ledusskapja, lai dokumentētu pakāpenisku tās sapū�anu. Viņa var turpmāk nepirkt melones. īsāk sakot, Selīnas mamma var darīt vēl des�mitiem citu lietu, izņemot vienu uzstājīgi likt meitai iemācīties visas dzīves gudrības. Tāda taktika tik tie�ām var izraisīt pro�blēmas.

-� Sellna, cik rei�u man tev būs jāatgādina ? Neliec melones mizas atpakaļ ledusskapi!

-�� Sellna, cik rei�u man tas jāsaka ?

-�� Sellna, nu cik var?

-�� Sellna!

Cilvēki nemitīgi mainās, viņi turpina "pieņemties prātā" pat tad, kad jau ir pieaugu�i. Un tas notiek tāpēc, ka viņi katru dienu vistie�ākajā veidā sastopas ar savas uzvedības radītajām sekām.

Hmm! Vai zināji, ka puvu�ām melonēm ir pretīgi salda smaka ?

Un tā notiek arī tad, ja bērni jau ir pieaugu�i, tomēr vēl arvien dzīvo kopā ar vecākiem. Viņi vairs nav bērni. Viņi ir pieaugu�i un vecākiem par pārsteigumu sāk uzņemties atbildību situā�cijās, kurās agrāk to nedarīja.

"Domāju, ka man vajadzētu izmest ārā meloni. Tā jau ir sākusi pūt, un es biju tā, kura to ielika ledusskapī."

Ar pusaud�iem tā parasti notiek. Lai kādas nevēlamas īpa�ī�bas, jūsuprāt, piemistu jūsu bērniem, jums nav jāpatērē nesamē�rīgi daudz spēka, cen�oties tās izskaust. Daudzas no �īm kaujām jūs jau esat uzvarējis.

ja pusaudzis neatbilst vecāku cerībām

Harisonam skolā nekad nav biju�as izcilas sekmes, ta�u agrāk viņ� vienmēr spēja izdomāt unikālus risinājumus, par kādiem citi bērni pat neiedomātos. Atceros, reiz bērnībā viņ� no grāmatām izveidoja kāpnes, lai tiktu pie skapī�a. Tas bija satrieco�i.

Es vienmēr biju pārliecināts, ka manam dēlam klāsies labi. Ka tad, ja draugi man jautās, kā viņam klājas, man nevajadzēs kaut ko nomurmināt un steig�us mainīt sarunas tematu. Tomēr ir noticis tie�i tā. Jā, dēls mācās vidusskolā, tomēr vina atzīmes nesniedzas pat līdz viduvējam līmenim. Viņ� nedara pilnīgi neko, tikai pavada laiku kopā ar saviem draugiem neveiksmi�niekiem. Un es zinu, ka viņ� smēķē zālīti. Mājās viņ� cen�as no manis izvairīties, lai es viņam neko neliktu darīt.

Es mēdzu viņam aizrādīt, ta�u tas ir pilnīgi veltīgi. Saka, ka ir bērni, kuru spējas uzplaukst loti vēlu, un tad viņi labojas, ta�u nedomāju, ka tā varētu notikt ar Harisonu.

Un ko domā pats Harisons?

"Es zinu, ka mani vecāki vēlas, lai es mācītos labāk un lai man būtu pla�āks intere�u loks. Ta�u tā nav mana būtība. Es saprotu, ka neesmu attaisnojis viņu cerības. Ta�u man patīk

tas, ko es daru. Varbūt viņiem ar to nepietiek, toties mani tas apmierina.

Man nepatīk atrasties kopā ar vecākiem, jo tajos brī�os mani vienmēr pārņem sajūta, ka neesmu viņiem pietiekami labs. Bet es esmu es. Es tur neko nevaru mainīt. Es gribu būt kopā ar cilvēkiem, kuri mani pieņem tādu, kāds es esmu. Ar tiem, kuri mani nepārtraukti nevērtē."

Tas ir pilnīgi dabiski saistīt pozitīvas cerības ar savu bērnu. Un tikpat dabiski ir sajust vil�anos, kad bērnam neveicas. It īpa�i nepatīkami tas ir situācijās, kad kāds no draugiem vai radiem stāsta par savu bērnu izcilajiem sasniegumiem.

-� Deksters bija ļoti vīlies, kad vēsturē saņēma vērtējumu "gandrīz izcili".

-�� Mans Harisons bija ļoti vīlies, kad izrādījās, ka vakar televīzijā rādīja tikai raidījumu atkārtojumus.

Paskumstiet, ja nesaņemat to, ko vēlaties. Ta�u dariet to vie�natnē! Paskumstiet, kamēr braucat ma�īnā vai kad pamostaties nakts vidū, un ar to būs pietiekami. No rīta �is pusaudzis atkal ir jūsu bērns, kuram vajadzīga jūsu mīlestība un atbalsts, un viņ� to ir pelnījis tikpat lielā mērā kā veiksminieki.

Jūs varat turpināt aizrādīt pusaudzim, tā netie�i norādot, ka gaidāt no viņa ko vairāk. Tomēr ievērojiet svarīgu likumu: "Morāli drīkst lasīt tikai da�as reizes mēnesī. Pārējā laikā jāizrāda vecāku mīlestība un atbalsts."

Varbūt beigās pusaudzis jūs pārsteigs, bet varbūt arī ne. Para�doksāli, bet bie�i vien lielāko gandarījumu vecākiem sniedz tie�i tie bērni, kuri pusaud�a gados sagādāju�i raizes un uztraukumu. Teicamas sekmes skolā un laba uzvedība nebūt negarantē lielis�kas attiecības ar vecākiem turpmākajos gados.

Jūsu bērns vienmēr paliks jūsu bērns. Vai viņ� ir pelnījis mazāk mīlestības nekā �aklie un veiksmīgie?

ideālais bērns

Ir otrdienas rīts. D�eisona mamma atrodas virtuvē un pēk��ņi saprot, ka viņai līdzās stāv vēl kāds. Nez no kurienes ir uzradies apmēram piecpadsmit gadus vecs zēns.

-�� Kas tu esi ? D�eisona mamma jautā.

-�� Es esmu bērns, kādu tu vienmēr esi vēlējusies.

-��� Tu man izskaties kaut kur redzēts. Jā, tu esi līdzīgs manam D�eisonam. Ta�u tavas drēbes ir tīras un gaumīgas un tu pats izskaties sakopts.

-�� Skat, kas nāk lejā pa kāpnēm, ierunājas kārtīgi ģērbtais D�eisons. Tas ir īstais D�eisons.

Un patie�ām virtuvē vienaldzīgi ieslāj īstais D�eisons.

-�� Viņ� pat nepaskatījās uz mani, bēdīgi konstatē mamma.

-�� Paskaties! iesaucas iedomu D�eisons, uzskrien aug�up pa kāpnēm un tūlīt pat kāpj lejā, ar smaidu sacīdams:

-�� �au, mammu! Mīlu tevi. Kas būs brokastīs? Starp citu, man ir ļoti labas atzīmes, un es rakstu dzeju. Vai gribi dzirdēt manu jaunāko dzejoli?

-�� Kas tas par ākstu? No kurienes viņ� uzradies? jautā īstais D�eisons, pamanījis ciemiņu.

-��� Tas esi tu, kādu vienmēr esmu vēlējusies, dēlam pa�skaidro mamma.

-� Man jau likās, ka esmu viņu kaut kur redzējis, tikai viņ� izskatās pēc muļķa.

-�� Sveiks! Es esmu tu, tikai ideālā versijā. Nē, patiesībā es esmu tāds, kādu tava mamma vienmēr ir vēlējusies redzēt savu dēlu.

-�� Kāpēc tu esi tik jocīgi saģērbies ?

-�� Mamma vienmēr ir gribējusi, lai tu tā ģērbtos.

-�� Bet tu izskaties pēc muļķa.

-�� Mammai gan tā neliekas. Vai ne, mammu ?

-�� Viņam taisnība. Viņ� ir ģērbies tā, kā es vienmēr esmu iedomājusies savu dēlu.

-�� Mammu, vai tev nevajag palīdzēt? jautā ideālais D�ei�sons.

-�� Vai, cik mīļi! Mamma ir patiesi iepriecināta.

-�� Man kļūst nelabi, nīgri secina īstais D�eisons.

Pēk�ņi istabā uzrodas nevainojama izskata sirms kungs.

-�� Kas jūs esat ? D�eisona mamma vaicā.

-�� Es esmu �ī stāsta autors un varu izpildīt jebkuru vēlē�a�nos. Jūs varat izvēlēties, ar kuru no abiem D�eisoniem turpmāk dzīvot kopā. Ja izvēlēsieties ideālo D�eisonu, jūs aizmirsīsiet par īstā D�eisona eksistenci un par izdarīto izvēli. Jums nebūs jājūtas vainīgai par īstā D�eisona nodo�anu mū�īgai aizmirstī�bai. Vienīgā problēma: jums ir tikai divdesmit sekundes laika, lai izvēlētos. Ja neizvēlēsieties noteiktajā laikā, es viņus abus pārvērtī�u par lieliem tru�iem.

-�� Tas ir tik ļauni!

-�� Divdesmit� deviņpadsmit� astoņpadsmit�

-�� Vai varu runāt ar dr. Volfu ?

-�� Tas esmu es.

-��� Jūs nemaz neatgādināt viņu. Fotogrāfijā jūs izskatāties jaunāks.

-�� Jā, tā tika uzņemta pirms daudziem gadiem.

-�� Jums vajadzētu to nomainīt. Tā būtu godīgāk.

-�� Man vienalga.

-�� Vai varat apsolīt, ka mans īstais D�eisons izaugs par kār�tīgu cilvēku ? Un ka viņ� pret mani izturēsies labāk ?

-�� Nē, to es nevaru apsolīt. Ta�u, iespējams, tā notiks. Starp citu, jūsu laiks tuvojas beigām. Trīs� divi� viens!

-�� Es izvēlos savu D�eisonu.

-�� Diem�ēl jau ir par vēlu.

Un patie�ām abi puikas pēk�ņi pazūd, bet viņu vietā vir�tuvē uzrodas divi milzīgi tru�i.

-�� Ko es iesāk�u ar diviem milzīgiem tru�iem ? D�eisona mamma brīnās.

-�� Blīk�, blāk�! To saka abi lielie tru�i.

-�� Es tikai pajokoju. Te ir jūsu D�eisons, saka dr. Volfs.

�ajā brīdī virtuvē parādās īstais D�eisons, bet dr. Volfs un

otrs milzīgais trusis pazūd.

-�� Es tikko izglābu tevi no aizmirstības, jo mīlu tevi, D�ei�sona mamma saka.

-�� Par ko tu runā ?

-�� Ak, aizmirsti to.

S

eptiņgadīgais Metjū parkā spēlējas kopā ar citiem bēr�niem. Netālu uz soliņa sē� viņa tētis. Pēk�ņi Metjū no�ķi�ras no grupas un pieskrien pie tēta.

-�� Tēti Tēt! Viņi par mani zobojas! Metjū �ņukst. Tēt, pasaki, lai viņi izbeidz!

Septiņgadīgās Reinas mamma ir ienākusi meitas istabā novēlēt viņai labunakti. Reina sāk raudāt.

-�� Kas noticis, saulīt? Kas tev kai�?

-�� Man pietrūkst vecmāmiņas Lūsijas. [Viņa pirms gada nomira.]

-�� Es zinu. Mums visiem viņas pietrūkst, nosaka mamma. Pēc astoņiem gadiem.

-� Metjū, tu izskaties nomākts. Kaut kas noticis ? jautā tētis. -Nē.

-� Reina, pēdējā laikā tu izskaties mazliet aizkaitināta. Vai tevi kaut kas uztrauc ?

-�� Mammu, lūdzu!

vecāki palīgu lomā

Kad bērni bija mazāki, tas bija tik viegli. Ja bērniem bija kādas problēmas, vecāki bija pirmie, kas to uzzināja. Vecāki bija tie, kam

bērni lūdza palīdzību nepatik�anu gadījumā. Ta�u tagad viņi ir pusaud�i ar savām pusaud�a gadu pilnvarām, un tās nosaka, ka neatkarība ir svēta lieta. Pusaud�i uzskata, ka palīdzības mek�lē�ana pie vecākiem ir iespējama tikai pa�ā ļaunākajā gadījumā. Diem�ēl �ie ļaunākie gadījumi da�kārt līdzinās krīzes situācijām, un vecākiem nemaz nav tik viegli saprast, kā bērnam palīdzēt.

-�� Mani vecāki grib palīdzēt, ta�u, lai to visu vērstu par labu, ar apskāvieniem vien nepietiek. Man ir grūti to paskaidrot, bet, jo problēmas ir personiskākas, jo mazāk es vēlos, lai viņi par tām zinātu. Tas būtu pārāk mulsino�i, ja vecāki par tām uzzi�nātu. Un es nedomāju, ka ir kaut kas tāds, ko viņi varētu pateikt vai izdarīt, lai vērstu visu par labu. Es vienkār�i uzskatu, ka viņi neizprot pasauli, kurā es dzīvoju, un nespēj iejusties manā ādā. Vecāki no tā visa nesaprot pilnīgi neko.

Vecāki, protams, ir apjuku�i.

-��� Viss bija pavisam citādi, kad viņ� vēl bija mazs bērns. Tagad, kad viņ� ir pusaudzis, problēmas kļuvu�as daudz nopiet�nākas: narkotikas, sekss, alkohols. Viņ� domā, ka es neko nezinu par viņa pasauli. Ta�u es zinu, ka viņ� ir nesagatavots lielajai dzīvei. Viņ� uzskata, ka zina visu, kas nepiecie�ams. Tas mani biedē daudz vairāk nekā toreiz, kad viņ� bija mazāks. Es baidos, ka patlaban notieko�ais var ietekmēt visu viņa dzīvi. Tas ir sva�rīgi. Es neesmu pārliecināts par to, kā man būtu jārīkojas, bet es arī nezinu, cik pamatīgi man vajadzētu iesaistīties. Cik daudz viņam vajadzētu zināt, lai varētu ar visu tikt galā pa�a spēkiem ?

Bērns pusaud�a gados vairs nevēr�as pie vecākiem tik bie�i kā agrāk. Ta�u �ajā laikposmā notikumi un arī problēmas mēdz attīstīties tik strauji, ka var samulsināt g'an pa�us pusaud�us, gan vecākus. Par laimi, vecākiem vēl joprojām ir nozīmīga loma bērna dzīvē un viņi spēj palīdzēt daudzos gadījumos.

kā pārliecināt pusaudzi, kuru nav iespējams pārliecināt

Kādu vakaru Airīna, acīm redzami uztraukusies, ienāk istabā pie savas mammas un sāk stāstīt:

-�� Nespēju tam noticēt! Kā es �odien izgāzos pie pusdienu galda! Es sastrīdējos ar Ādamu [viņas pa�reizējais puisisJ un totāli zaudēju strīdā! Es kliedzu uz viņu un lamājos! Tā bija īsta izrāde ēdnīcā! Skatījās pilnīgi visi! Kā es rīt varē�u parā�dīties skolā ? Es jūtos pazemota!

-��� Tu mierīgi vari iet uz skolu! Es zinu, ka tas bija nepa�tīkami, ta�u bērni tiek tam pāri. Rīt tās jau būs novecoju�as ziņas.

-�� Tu nesaproti! Par to var izlasīt feisbukā. Paldies dievam, neviens to nenofilmēja, citādi mums vajadzētu pārcelties uz citu pilsētu!

-�� Airīna, es domāju, ka tu pārspīlē. Tu redzēsi pēc pāris dienām viss jau būs garām un visi par to būs aizmirsu�i.

-� Nē, nebūs, mammu! Visi uzskatīs mani par juku�u un ska�tīsies uz mani greizi! Es zinu, kā tas parasti notiek neviens negribēs būt kopā ar mani!

-��� Gribēs gan. Viņi ta�u zina, kāda tu esi patiesībā. Viens gadījums nespēs neko mainīt.

-�� Tu vēl joprojām neko nesaproti! Mani draugi ir nepastā�vīgi, viņi var pamest mani ne no �ā, ne no tā!

-��� Tu pārāk zemu novērtē savus draugus. Viņi noteikti sa�prot, ka cilvēki reizēm mēdz zaudēt savaldī�anos. Arī viņiem kādreiz var uznākt dusmu lēkmes, varbūt tikai tas nenotiks skolas ēdnīcā.

-�� Es rīt uz skolu neie�u!

Mamma nodomā: "Izskatās, ka nekas no tā, ko es saku, nespēj palīdzēt. Jo vairāk cen�os viņu pārliecināt, jo nepārliecinātāka viņa kļūst."

Tas var būt ļoti nomāco�i. Pusaud�iem bie�i vien �ķiet, ka ikviena viņu problēma ir pasaules gals. Turklāt, ja vecāki cen�as izturēties saprātīgi un sniegt kādu padomu, pusaudzis satrau�cas vēl vairāk. �ķiet, viņ� grib tikai strīdēties, nevis sajusties labāk.

-�� Mammu, tu nesaproti! Ja kādam rodas aizdomas, ka esi mazliet dīvains, neviens vairs nevēlas ar tevi draudzēties!

-�� Tā nav taisnība, Airīna.

-�� Tā ir taisnība!

Galvenais ir izprast pusaud�a uztraukuma raksturu. Lai cik pārliecino�i būtu mammas argumenti un lai cik izsmeļo�i viņa paskaidrotu, kāpēc ēdnīcā notikusī scēna nav nemaz tik bries�mīga, Airīnas prāts tik un tā rada nebeidzamu pretargumentu straumi. Smadzenes parasti tā rīkojas, turklāt gudras smadzenes to dara daudz bie�āk. Katrs pārliecino�ais arguments rada pus�audzim arvien jaunus un jaunus uztraukumus.

Kā jums būtu jārīkojas, ja vēlaties pārliecināt satrauktu pus�audzi? Vispirms jums pa�am ir skaidri jāapzinās, ka jūs to spējat. Ta�u rezultāts nebūs atkarīgs no jūsu argumentiem. Jūs pārlie�cināsiet pusaudzi tikai tad, ja patiesi ieklausīsieties viņa raizēs un jutīsiet līdzi viņa dziļajām cie�anām. Pusaudzis jutīs, ka esat viņu sadzirdējis un vēlaties atbalstīt. Tomēr galvenais ir tas, ka jūs neesat ne tuvu tik uztraucies kā viņ�. Veiksmīgas pārliecinā��anas garants ir ne tikai līdzjūtības pilna klātbūtne, bet arī jūsu pa�a pārliecība, ka pusaud�a ba�as ir nepamatotas. Jums ir kaut kas tāds, kā nav pusaudzim, pieaugu�a cilvēka pieredze. Jūs zināt, ka tas, kas sākumā izskatās pēc nopietnām problēmām, laika gaitā parasti kļūst nenozīmīgs. Iespējams, �o lietu nevar atrisināt, ta�u ar laiku tā kļūs mazāk satrauco�a. Diem�ēl �o gud�rību var iemācīties tikai no dzīves pieredzes, spriedelē�ana un paskaidrojumi neko nedod.

Lai pārliecinātu pusaudzi, jums nav jāpaļaujas uz veselo saprātu. Viņa spriestspēja var pārspēt jūsējo, proti, viņ� var pie�rādīt, ka jūsu argumenti neiztur kritiku. Un ko tad?

-�� Mammu, tagad tu redzi, ka tava pārliecinā�ana nekam neder.

-�� Tev taisnība, Airīna! Tu mani pārliecināji. Tā ir kata�strofa! Ak mans dievs! Ko mēs tagad darīsim?

Patiesībā jums netie�i ir jāpasaka: "Es nevaru rast atbildes uz visām tavām raizēm, ta�u, ņemot vērā savu pieredzi, es tik daudz neuzraucos par tavu stāstu." Pusaudzi var pārliecināt tikai tas, ka jūs uzklausāt viņa raizes, bet pats paliekat mierīgs.

-�� Nezinu, ko lai vēl saka, Airīna. Es saprotu, ka tas tevi uztrauc, ta�u tu būsi pārsteigta, cik ātri tas viss aizmirsīsies. Es par to tik loti neuztrauktos.

-�� Bet viņi ta�u uz mani skatīsies greizi! Es to zinu! Es viņus pazīstu! Es nekad vairs ne ar vienu no viņiem nevarē�u sēdēt pie pusdienu galda!

Atcerieties, ka pats galvenais ir jūsu pārliecība un līdzjūtība, nevis vārdi.

-�� Airīna, nezinu, ko lai vēl saku. Es zinu un saprotu, ka tas tevi ļoti uztrauc, ta�u es neesmu tik ļoti uztraukusies kā tu.

-�� Bet tu nesaproti! Tu nemaz neklausies, ko es saku. Tomēr mamma klausās, un Airīna to zina. Turklāt meitene

redz, ka mamma nav tik uztraukta kā viņa. Tas palīdz.

-�� Es tevi uzklausīju, Airīna. Es zinu, ka esi uztraukusies. Tomēr es to visu redzu nedaudz citādi kā tu.

-� Nu labi, es ie�u uz skolu! Bet tu redzēsi tā būs katastrofa!

-� Kādu brīdi tu varbūt jutīsies neērti. Būs grūti, bet ar laiku tas viss aizmirsīsies.

-�� Bet es nemaz nezinā�u, ko viņi domā. Tagad viņi uzskata, ka jebkas, ko viņi pateiks, var mani atkal izprovocēt. Tāpēc viņi pamazām pārstās ar mani draudzēties, un es pat nesapratī�u, ka tas notiek.

-�� Es nedomāju, ka tā notiks. Ta�u es saprotu, ka tu par to uztraucies.

-�� Tu neko nesaproti!

Nākamajā rītā Airīna iet uz skolu, un tas nav patīkami, ta�u drīz vien kā jau bija gaidāms �is notikums kļūst par pagātni.

ja pusaudzis jūtas nomākts

Vairākums vecāku ar prieku atceras savus pusaud�a gadus: "Atceros, kad es biju pusaudzis� Ak dievs, kādi gan toreiz bija laiki! O jā! Es pārgulēju ar pāris meitenēm. Aprakstīju pāris sienas. Mani pusaud�a gadi kas tas bija par laiku!"

Mūsdienu pusaudzis �os gadus redz citādi.

-�� Tas ir stulbums! Vai gribat zināt, ko nozīmē būt pusau�dzim ? Es jums pastāstī�u! Sāk�u ar skolu. Tas ir tik garlaicīgi! Man ir jābūt labām atzīmēm, lai nodro�inātu sev labu nākotni.

Ta�u man nav labu atzīmju. Un es nemaz neesmu pārlieci�nāts, ka jauka nākotne ir atkarīga no labām atzīmēm, tomēr es nevēlos riskēt. Tāpēc vienmēr izjūtu spiedienu. Es ienīstu mācības, un es ienīstu mājasdarbus, tomēr tie mani uztrauc. Tas ir tik stulbi! Un tas nemotivē mani mācīties. Tas tikai liek man justies kā pēdējam idiotam, jo gandrīz visu laiku man ir jānodarbojas ar to, kas nemaz nav vajadzīgs.

Ak jā, man ir arī sabiedriskā dzīve. Bet, atklāti runājot, pēdējā laikā man vairāk par visu patīk piedzerties. Tas mani uztrauc, bet to es nevienam nevaru teikt. Un es zinu, ka tikai mānu sevi, kad apgalvoju, ka varu arī nedzert, ja nevēlos. Jo es saprotu: ja es sevi nemānu, es patiesībā gaidu, kad varē�u piedzerties, un es vienalga to darī�u. Tas ir mazliet stulbi, vai ne?

Lai kā arī būtu, par manu sabiedrisko dzīvi var teikt, ka, izņemot reizes, kad esmu piedzēries, es gandrīz vienmēr pasaku vai izdaru kaut ko stulbu, un tas nekad nenotiek tā, kā biju domājis. Un tad es iekūlos situācijās, kad kāds uz mani dus�mojas, bet es to nemaz negribēju. Un man nav ne jausmas, kā to visu izlabot. Citiem bērniem tas padodas loti labi, ta�u es neesmu viens no viņiem.

Vai esmu domājis par pa�nāvību? Jā, esmu. Tomēr es to nekad nedarītu. Vismaz man tā liekas� kaut reizēm �ķiet, ka mana dzīve ir sagājusi grīstē. Ir loti smagi, un liekas, ka nekad nekas labs nenotiek. Un brī�iem es tam visam neredzu jēgu, jo tā tas būs vienmēr, kaut gan runā, ka tad, kad esi pieaudzis, iet vēl grūtāk. To nu gan es negribētu piedzīvot!

Mani vecāki ir jauki, un es zinu, ka viņi mani mīl. Ta�u kādu labumu viņi man var sniegt, ja viņiem nav ne mazākās nojausmas un sapra�anas par to, kāda ir mana dzīve? Visi nepārtraukti kladzina par kaut kādiem pienākumiem mājās, it kā tas būtu kaut kas īpa�i svarīgs. Vai mūsu savstarpējām attiecībām būtu jāaprobe�ojas tikai ar to ?

Lielākā daļa pusaud�u reizēm kļūst nomākti un pat ieslīgst depresīvā stāvoklī. Tas ir normāli. Tā ir parasta parādība pusau�d�a gados.

Pusaud�i var kļūt nomākti, ja viņu dzīvē atgadās kaut kas nepa�tīkams nelaimīga mīlestība, nesaskaņas ar draugiem, problēmas skolā. Pusaud�i var kļūt nomākti, jo ne viss dzīvē norisinās jauki un skaisti, un tad viņiem sāk likties, ka sliktā ir daudz vairāk nekā labā; to ir ļoti grūti izturēt. Un pusaud�i var kļūt nomākti tāpēc, ka tādu emocionālo stāvokli izraisa iek�ējā psiholoģiskā tieksme ieslīgt depresijā.

Kā var zināt, ka pusaudzim ir depresija? Par depresiju lie�cina da�as tipiskas pazīmes sekmju pasliktinā�anās, intereses zudums par draugiem un aktivitātēm, atsve�inā�anās, ilgsto�a gulē�ana, labi pamanāmas skumjas, aizkaitināmība un vispārējs dzīvesprieka zudums.

Problēma ir tā, ka da�iem pusaud�iem iepriek� minētās pazī�mes ir novērojamas pastāvīgi. Nenoliedzami, pusaud�a dzīve ir grūta, saspringta un sarūgtino�a, tāpēc svarīgākais jautājums ir nevis par to, vai pusaudzi māc depresija, bet gan vai ar viņu notiek kas tāds, par ko jums būtu jāuztraucas. Pajautājiet to savam bērnam!

-�� Katrīna, izskatās, ka tu pēdējā laikā esi nomākta.

-�� Tu domā, ka man ir depresija ? Dzīve �ajā mājā ir nomā�co�a, tomēr es neesmu nomākta.

Ja pusaudzis ir nomākts, iespējams, viņ� pats to nemaz neapzi�nās vai arī nevēlas par to runāt. Ta�u var gadīties, ka viņ� labprāt pastāsta jums, kā jūtas.

-�� Jā, tā laikam ir. Manā dzīvē norisinās tik daudz noti�kumu vienlaikus, un diezgan bie�i es nejūtos labi. Reizēm es pat nezinu, kāpēc.

Kā jūs varat zināt, vai jums ir jāuztraucas vai nav? Atbildiet uz da�iem būtiskiem jautājumiem par pusaud�a dzīvē svarīgiem notikumiem! (Tie var noderēt arī daudzos citos gadījumos, kad pusaudzim parādās emocionālas vai psiholoģiskas problēmas, lai kāds būtu to cēlonis trauksme, apreibino�o vielu lieto�ana, impulsivitāte vai uzmanības deficīta sindroms.)

���� Vai manam bērnam ir ilgsto�as problēmas skolā, piemēram, sliktas atzīmes, neapmierino�a uzvedība, bie�i kavējumi?

���� Vai manam bērnam nav draugu? Varbūt viņ� zaudē jau eso�os draugus?

���� Vai manam bērnam ir būtiski ē�anas un gulē�anas traucējumi?

Varbūt viņ� to dara par daudz vai par maz?

���� Vai mans bērns ir atsve�inājies vai ilgsto�i nomākts?

Ja atbilde uz kādu no �iem jautājumiem ir apstiprino�a, jums ir pamats uztraukties. Bet, ja �ie "simptomi" novērojami ilgsto�i, vislabāk būtu meklēt garīgās veselības speciālista palīdzību. Viņ� palīdzēs noteikt problēmas cēloni un piedāvās risinājumu.

Vizīte pie garīgās veselības speciālista nekavējoties nepiecie��ama arī tādā gadījumā, ja jums ir aizdomas, ka bērns var nodarīt kaitējumu sev vai kādam citam cilvēkam. Ja �ķiet, ka briesmas jau ir nenovēr�amas, izsauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību vai vediet bērnu uz slimnīcu. Ja situācija kļūst bīstama, izsauciet policiju. Neriskējiet, gaidot un cerot, ka nekas slikts nenotiks! Tas var notikt. Tāpēc obligāti meklējiet palīdzību, ja jums ir pamato�tas ba�as par jūsu bērna vai kāda cita cilvēka dzīvību.

Vēl viena situācija, kad noteikti vajadzētu konsultēties ar speciālistu, ja bērns runā par vēlē�anos nomirt. Uztveriet to nopietni! Vienalga, vai frāze "Es gribu nomirt" bija tikai joks, daļa no dusmu lēkmes vai nepārdomāts izsauciens nebeidzamu �ēlabu laikā, jūs nedrīkstat to atstāt bez ievērības. To dzirdot, jums vajadzētu pajautāt: "Vai tu nopietni runā par pa�nāvību?" Un, iekams pusaud�a atbilde nav pilnībā jūs pārliecinājusi, ka neko tamlīdzīgu viņ� nedomā darīt, jums ir jāmeklē palīdzība. Ja jūtat, ka �āda varbūtība ir nenovēr�ama, rīkojieties atbilsto�i ārkārtas situācijai.

Ja jūsu bērns jūtas nelaimīgs, vienmēr ir vismaz divas iespējas, kā jūs varētu rīkoties, lai visu vērstu par labu. Viena no tām kā jau iepriek� minēju ir regulāras sarunas ar bērnu.

-�� Kā iet? Kā gāja skolā? Vai ir kas jauns?

Pusaudzis var sniegt gan pozitīvu, gan negatīvu atbildi.

-�� Vai tu vari izbeigt?

Bet varbūt:

-�� Es nezinu. Viss ir labi. Neuztraucies.

Esiet neatlaidīgs. Da�kārt bērns vispār neatbildēs, tomēr viņ� būs uztvēris galveno domu: "Es par tevi uztraucos un rūpējos, un es vienmēr bū�u tev līdzās." �āda ziņa ir ļoti labs atbalsts.

Visbeidzot, lai kādas problēmas nomāktu jūsu bērnu, vienmēr dariet visu iespējamo, lai mājās valdītu patīkama atmosfēra, lai bērns gribētu tur atrasties. Kad pusaudzis jutīsies no�ēlojami, viņ� zinās, ka vismaz mājas ir dro�s un patīkams patvērums, kur vienmēr atgriezties. Doma, ka pasaulē eksistē �āda silta un dro�a vieta, var būtiski palīdzēt pārvarēt grūtos laikus.

"�obrīd mana dzīve ir vienkār�i briesmīga, un es nezinu, cik ilgi tas vēl turpināsies. Ta�u man vismaz ir sava istaba un manas mīļās lietas, un lielāko daļu laika mani vecāki ir tīri cie�ami. Es zinu, ka viņi mani mīl, kaut gan no tā nav nekāda labuma. Patiesībā manas mājas nemaz nav tik sliktas. Man ir grūti to atzīt, bet vislabāk es jūtos tie�i savā istabā. Jā, tā tas ir. Lai cik necie�ami tas būtu, man ir jāatzīst: esmu priecīgs, ka man ir pa�am sava istaba."

ja pusaudzim ir nepatik�anas

Iezvanās telefons, un Alek�a mamma nospie� taustiņu, lai atbildētu, bet zvanītājs jau vaicā:

-�� Vai Krestmanes kundze?

-�� Jā.

-�� Labdien! Es esmu �ārlzs Nīlijs, vidusskolas direktora vietnieks. Jums ir jāatbrauc uz skolu un jāpaņem Alekss. Viņ� uz vienu dienu tiek atstādināts no mācībām par kau�anos ar citu skolnieku.

Kad Alek�a mamma ierodas skolā, de�urējo�ais skolotājs Oliveti kungs atstāsta viņai notiku�o: Alekss pagrūdis kādu zēnu, tas zaudējis līdzsvaru un nokritis. Cietu�ais apgalvo, ka ticis pagrūsts bez iemesla. Alekss nedrīkst ierasties skolā arī nākamajā dienā, jo tāds ir sods par kau�anos.

Tiklīdz mamma ar Alek�u iekāpj ma�īnā, puisis sāk aiz�stāvēties:

-��� Mammu, īstenībā viss notika pavisam citādi! Treviss Benets tā izturas pret visiem, ne tikai pret mani! Viņ� bez jeb�kāda iemesla uzgrūda mani skapītim, bet es viņu pagrūdu, lai atbrīvotos no viņa! Es tikai aizstāvējos! Bet Oliveti kungs redzēja tikai to. Turklāt Oliveti kungam es nepatīku pagā�ju�ajā gadā, kad viņ� mums vadīja sporta nodarbības, viņ� mani uzskatīja par iedomīgu. Varbūt es tāds arī biju, ta�u tas nav iemesls, lai mani apvainotu par to, ko neesmu darījis! Es zvēru pie dieva, mammu!

Ar asarām acīs Alekss piebilst:

-� Mammu, tev kaut kas jādara! Tas nav godīgi!

Vai Alek�a mammai vajadzētu samierināties ar noteikto sodu vai arī aktīvi iesaistīties diskusijā ar skolas vadību, lai aizstāvētu savu dēlu pret netaisnīgu apsūdzību?

Vecāki bie�i vien stāsta saviem pusaud�iem, ka tagad viņiem pa�iem ir jāatbild par savas rīcības sekām. Ta�u, kad pusaudzis patie�ām iekļūst nepatik�anās, viss ir nedaudz citādi, nekā vecāki bija iedomāju�ies. Pirmā problēma, ar kuru jātiek galā, ir tāda, ka pusaud�a stāsts tas ir ticams un tiek pasniegts kā neapstrīdama patiesība vienmēr ievērojami at�ķiras no oficiālās versijas.

-�� Tev man ir jātic, mammu! Es neko sliktu neizdarīju! Es tikai aizstāvējos! Zvēru pie dieva!

Vecāku stingro apņēmību iedragā divi faktori: pusaud�a stāsts, kur� izklausās ticams, un nemiers, kur� parādās nekavējoties.

"Tagad, kad viņ� mācās vidusskolā, �is starpgadījums var negatīvi ietekmēt viņa nākotni. Tas var apdraudēt iestā�anos koled�ā un ak dievs! kļūt par daļu no viņa pastāvīgā rakstu�rojuma. Parasti saka, ka �ādas lietas vēlāk netiek pieminētas, tomēr vai man vajadzētu riskēt ? Un ja nu tas atstāj iespaidu uz viņa turpmāko dzīvi?"

Kā Alek�a mammai būtu jārīkojas? Kur ir robe�a starp pārspī�lētu aizstāvē�anu un rūpēm par sava bērna interesēm?

Katra situācija ir citāda, tāpēc es nesnieg�u jau gatavus pado�mus. Tomēr es gribu atgādināt vienu ļoti būtisku aspektu, kam vajadzētu jūs atturēt no pārāk straujas pusaud�a aizstāvē�anas, �obrīd viņ� ieiet tādā savas dzīves posmā, kurā jūs vairs nespējat viņu pilnībā aizstāvēt. Pusaudzis vairs nevar rīkoties nesodīti. Viņ� vairs nedrīkst domāt, ka tiks pasargāts no savas nepārdomā�tās rīcības sekām. Galu galā pavisam drīz viņam jākļūst pilnībā patstāvīgam.

Alek�a mamma varētu sacīt:

-�� Nav nekādas nozīmes tam, vai es tev ticu vai ne. Svarīgi ir tas, ka es nevaru vienmēr tevi aizstāvēt vienalga, vai tev ir taisnība vai nav. Tev pa�am ir jāizdomā, kā rīkoties, lai neiekultos nepatik�anās. Ja tevi atzīst par vainīgu -pat netais�nīgi -, ko tu vari darīt, lai otrreiz tas vairs neatkārtotos ?

Ko darīt, ja pret jūsu bērnu patie�ām izturas netaisnīgi? Ja tas ir skaidri redzams, protams, rīkojieties. Bet bie�i vien patiesība nav tik viegli izdibināma, reizēm ir gandrīz neiespējami iz�ķirt, kas īsti noticis. Tādā gadījumā atcerieties, ka pat tad, ja jūsu bērns ir apsūdzēts netaisnīgi (ar noteikumu, ka sekas nav pārāk smagas), iegūtā mācība var būt ļoti noderīga: pasaule ir haotiska un pilna ar nejau�ībām, tāpēc tev pa�am jārūpējas par sevi.

-� Aleks, es izlēmu, ka neie�u uz skolu. Tev pa�am jātiek galā ar skolas vadības lēmumu.

-�� Tu neiesi uz skolu un necīnīsies par savu dēlu ? Tu mani atstāsi pilnīgi netaisnīgu cilvēku patvaļā? Turklāt viens no �iem cilvēkiem mani ienīst!

-��� Piedod, Aleks. Varbūt man nav taisnība, ta�u tev ar to jātiek galā pa�am. Tev ir jāizdomā, kas būtu jādara, lai turp�māk neiekultos �ādās nepatik�anās.

-� Bet tu ta�u pamet nelaimē savu bērnu! Tu patie�ām pamet savu bērnu ?!

Protams, ir grūti atstāt savu bērnu "cīņas laukā" vienu pa�u, 'bet reizēm tā ir vispareizākā rīcība.

I ogana un Vanesas tētis raizējas par saviem bērniem: L_ Visapkārt ir īsti d�ungļi. Es gribētu, lai tā nebūtu, ta�u tā diem�ēl ir. Mūsdienu pasaulē nekas vairs nenotiek kā agrāk, tagad ir jācīnās par visu. Pēc skolas beig�anas bērniem vaja�dzēs likt lietā visus iespējamos līdzekļus, lai turpmākā dzīve viņiem būtu izdevusies. Es gribētu, lai maniem bērniem būtu jauki pusaud�a gadi. Ta�u patiesība ir skaudra viss atkarīgs no tā, kā viņiem būs veicies skolā. Tam ir ļoti liela nozīme. Tā ir viņu nākotne. Ta�u viņi to nesaprot.

Varbūt da�i to nesaprot. Tomēr ir arī tādi pusaud�i, kuri ļoti labi saprot.

Mācību gada laikā man visas svētdienas ir drausmīgas. Sestdienās es labi pavadu laiku. Esmu atpūties, un man ir jautri. Svētdiena arī iesākas normāli. Bet pēc tam, pēcpus�dienā, tiklīdz saule sāk slīdēt uz rietu, mani pārņem vājums. Tas uznāk kā negaisa mākonis. Es kļūstu nemierīgs, un tā es jūtos visu vakaru un arī svētdienas naktī. Tāpat es jūtos arī pirmdienas rītā. Tā tas turpinās līdz brīdim, kad ierodos skolā. Izskatās, ka es katru nedēlu baidos no skolas. Un tā notiek katru svētdienu visa mācību gada garumā. Visu laiku.

izglītība un pusaud�a nākotne

Pusaud�i lieliski izprot izglītības nozīmi, jo par to nemitīgi tiek runāts. Pusaud�i, it īpa�i vidusskolēni, labi apzinās, ka viņu nākotne lielā mērā ir atkarīga no pa�reizējām sekmēm. Tomēr katrs pusaudzis �o faktu uztver citādi. Da�i to izmanto kā pamu�dinājumu censties pēc iespējas vairāk, da�i ignorē, vēl citi dum�pojas.

-�� Vai tev nav jāpilda mājasdarbi ?

-�� Man nav jāpilda mājasdarbi, jo atliku�o dzīvi es strādā�u Makdonaldā.

-�� Tas ir smieklīgi, Timotij. Tu nestrādāsi ātrās apkalpo�a�nas ēstuvē.

-�� Strādā�u gan. Es runāju nopietni! Tad man nebūs nekāda stresa. �obrīd ir ļoti grūti iegūt labu darbu! Makdonalds būs pietiekami labs. Tu redzēsi!

-�� Timotij, ķeries pie mājasdarbiem!

-�� Es jau tev teicu es strādā�u Makdonaldā.

-�� Bet tu ta�u maijā jau mēģināji tur strādāt. Tu ienīdi �o darbu un jau pēc nedēļas no tā aizgāji.

-��� Jā, tas bija manas karjeras sākumposms. Kaut gan� patiesībā es laikam dibinā�u rokgrupu.

Pusaud�i izjūt spriedzi, tāpēc jebkādiem līdzekļiem cen�as no�liegt skolas nozīmi.

-�� Kāda gan skolai jēga ? Es vienalga neko no tā, ko man stāsta skolotāji, savā dzīvē neizmanto�u.

-�� Tas nav tiesa, mīļais. Tu būsi pārsteigts, cik daudz no tā, kas tev �obrīd liekas nevajadzīgs, vēlāk var lieti noderēt.

-�� Nē, tā nebūs! Tās ir muļķības! Nosauc kaut vienu no mācību priek�metiem, kuru es varē�u izmantot!

-�� �obrīd es to nevaru izdarīt es nezinu , ko jūs �ogad esat mācīju�ies.

-�� Nē, tu to nevari izdarīt tāpēc, ka nekā tāda nav! Tātad man ir taisnība: skolai nav nekādas jēgas un man nevajag pildīt mājasdarbus.

Par laimi, pusaud�i pa�i netic tam, ko saka. Dziļi sirdī viņi apzinās izglītības vērtību. Viņi tic vārdiem, kurus tik bie�i dzird no pieaugu�ajiem: "Labas sekmes mācībās paver labākas iespējas nākotnē un sniedz pla�ākas izredzes iegūt augstu atalgojumu un interesantu darbu." Pusaud�i piekrīt katram �ī teikuma vārdam, kaut gan bie�i mēdz apgalvot pretējo.

Kāda tad ir sakarība starp pusaudzi, mācībām un vecākiem? Ja pusaudzis godprātīgi pilda mājasdarbus, skolā pavadītais laiks ir visnotaļ jauks, viņa centība tiek novērtēta ar labām atzīmēm un vecāki vairs neizsaka kritiskas piezīmes. Un otrādi ja pusaudzis bie�i nepilda mājasdarbus, viņa skolas gadi pārvēr�as par mū�īgu cīņu, kuras pastāvīgais pavadonis ir neapmierinātība ar sevi.

pusaud�a motivē�ana

Kā panākt, lai pusaudzis pildītu savus pienākumus? Kā viņu motivēt?

Peterbrid�u ģimene nostājas ierindā ar Peterbrid�a kungu priek�galā. Viņi vienotā ritmā izsoļo no dzīvojamās istabas un caur ēdamistabu aizsoļo līdz virtuvei. Tur viņi apgrie�as un solo atpakaļ uz dzīvojamo istabu, ritmiski skandējot: "Ja mēs strādāsim no sirds, Vienmēr būsim līmenī, Vienmēr būsim priek�galā, Visus citus apsteigsim! S-E-K-M-E-S! Se�i burti, kopā likti, Tā ir mūsu uzvara! S-E-K-M-E-S! S-E-K-M-E-S!"

Ja �āda metode kādam palīdz, es to atbalstu. Diem�ēl reali�tātē kad ir jāpilda mājasdarbi, jāgatavojas kontroldarbiem un jāraksta referāti iedvesma ātri apsīkst. Tā notiek pat tad, ja pusaudzis, apņēmības pilns, vēl nesen stāstīja, cik ļoti viņ� vēlas labi mācīties un gūt teicamas sekmes.

-� Kā veicas ar mājasdarbiem ?

-�� Es jau sāku tos pildīt, bet man vajag nedaudz atpūsties. Drīz atkal ker�os klāt.

-� Bet kā ar solījumu pacensties un visu izdarīt labi ? Vai tas nebija nopietni ?

-�� Tas bija nopietni! Es tikai �obrīd esmu noguris. Es mazliet atpūtī�os. Labi? Vai izbeigsi piekaslties?

Kad nekas vairs nelīdz, vecāki sāk domāt par atalgojumu un sodu.

-�� Tā, Enrike. Es gribu, lai tu paskatītos ārā pa logu.

-�� Ak mans dievs! Tas ir pavisam jauns lambord�ini.

-� Jā, un tas būs tavs, saka Enrikes tētis, parādot automa��īnas atslēgas, ja vien�

-�� Kas "ja vien"?

-�� Ja vien man patiks tava liecība. Ko tu par to saki ?

-�� Lieliski!

-�� Mammu, kāpēc tev rokās ir kalendārs un kāpēc tajā nav februāra un marta ?

-�� Tu vari aizmirst par februāri un martu, ja tava pirmā semestra liecība būs līdzīga iepriek�ējai.

-�� Kāpēc es nevaru dabūt lambord�ini kā tas puisis no pirmā piemēra?

Pusaud�us var motivēt ar balvām; īpa�i laba motivācija ir nauda, dārgas elektroniskās ierīces un, protams, automa�īna. Tikpat iedarbīgi ir arī sodi, piemēram, izklaides iespēju ierobe��o�ana, mobilā telefona vai automa�īnas atslēgu atņem�ana. Ar �ādām metodēm tik tie�ām var panākt, ka pusaud�i sāk labāk mācīties, bet tikai uz īsu brīdi. Pēc kāda laika reizēm pat pēc ļoti īsa laika balvas un sodi vairs nedarbosies. Ja pusaudzim nepatīk mācīties, viņu ilgsto�i nespēs motivēt ne balvas, ne sodi. Un ir ļoti iespējams, ka pienāks tāds brīdis, kad viņa sekmes pat krasi pasliktināsies.

-��� Un kā tad ar lambord�ini ? Tētis tev to atņems, ja tavas sekmes tuvākajā laikā neuzlabosies!

-� Ai, lambord�ini nav tādu pūļu vērts. Turklāt tu nesaproti, cik netaisnīgi mūsu skolā uzdod mājasdarbus veseliem kal�niem! Neviens nespēj tos izpildīt!

ja vaina nav motivācijā

Es uzskatu, ka vairākums pusaud�u ir motivēti labi mācīties. Viņi grib, lai viss būtu labi. Es pat domāju, ka lielākā daļa no viņiem gribētu pildīt mājasdarbus. Parunāsim ar Henriju!

-�� Tu ļoti reti pildi mājasdarbus, tā ir?

-�� Jā.

-�� Kāpēc?

-�� Es nezinu. Manuprāt, galvenais iemesls ir tas, ka man nekad negribas to darīt. Tas ir garlaicīgi. Vispār es ienīstu mājasdarbu pildī�anu.

-�� Vai gribi, lai tev būtu labas atzīmes ?

-�� Jā.

-�� Tu to saki nopietni ?

-�� Jā. Būtu daudz vieglāk, ja man būtu labākas sekmes. Pirmkārt, vecāki man tik daudz nepiesietos. Otrkārt, es zinu, ka tie, kuri mācās labi, iegūst labāku darbu un visu pārējo. Bet es tik un tā nevēlos pildīt mājasdarbus. Es vienkār�i negribu to darīt.

Ne visi pusaud�i izjūt vienlīdz spēcīgu motivāciju labi mācīties, tomēr galvenā problēma nav motivācija. Tas ir stāsts par divām at�ķirīgām planētām. Lai paskaidrotu savu domu, izstāstī�u jums kādu stāstu no savas personiskās dzīves.

Es mācījos vienā skolā ar savu vecāko māsu, un mēs abi bijām labi motivēti mācīties. Pat ļoti labi motivēti. Es mācījos teicami, bet mana māsa izcili. Lielā mērā māsas panākumus noteica viņas talants angļu valodā, tomēr bija vēl kāds svarīgs aspekts. Kad bija jāķeras pie mājasdarbiem, kurn izpildī�anai nepiecie�amas vismaz divas stundas, mana māsa nodomāja: "Sasodīts! Man būs jāmācās divas stundas." Un tad viņa apsēdās un pildīja mājasdarbus.

Bet ko tādā pa�ā situācijā darīju es? Vispirms es pār�ķirstīju sporta �urnālu, kuru jau divas reizes biju izlasījis. Tad aizgāju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama un ēzdams domāju: "Man tomēr vaja�dzētu pildīt mājasdarbus. Es to izdarī�u. Sāk�u pēc maza brītiņa." Tad es aizgāju paskatīties televīziju. Vēlreiz kaut ko iekodu. Pār��ķirstīju kādu citu sporta �urnālu. "Hm. Tas gan ir interesanti. Nemaz nebiju uztvēris visas nianses, kad lasīju to pirmoreiz."

Beidzot es piesēdos pie mājasdarbiem, tomēr tas nenozīmē, ka es aizrāvos un vismaz stundu kārtīgi mācījos. Mans paņēmiens bija citāds. Es mazliet pamācījos, bet jau pēc brī�a pielēcu kājās un atkal devos pēc sporta �urnāla vai pie ledusskapja.

Nedomāju, ka biju vienīgais, kas mēdza tā rīkoties. Un es esmu pārliecināts, ka arī tagad ir ļoti daudz bērnu, kuriem doma par divu stundu ilgu mājasdarbu pildī�anu �ķiet biedējo�a. Mēs abi ar māsu bijām lieliski motivēti labi mācīties, ta�u, tagad raugoties atpakaļ, man �ķiet, ka mēs izturējāmies tā, it kā būtu katrs no savas planētas.

Cilvēki no manas māsas planētas nesaprot man līdzīgi domājo��os. Viņiem nav skaidrs, kā var atlikt to, kas obligāti jāizdara, it īpa�i, ja neizdarības sekas var būt katastrofālas. Turklāt cilvēki no māsas planētas apzinās, ka, padarīju�i �o nolādēto darbu, viņi būs brīvi un varēs nodarboties ar daudz patīkamākām lietām, nebojājot garastāvokli ar domām par nepatīkamiem pienāku�miem. �ie citplanētie�i uz man līdzīgajiem ļautiņiem skatās un brīnās kāpēc jūs tā nerīkojaties?

Mums, otras planētas iedzīvotājiem, ir citāda attieksme. Tik�līdz mēs saskaramies ar kaut ko tādu, ko nevēlamies darīt, acu�mirklī es uzsveru: acumirklī mūsu krūtīs rodas nepārva�rams spēks. "Nēēēēē! Es negribu to darīt! Es patie�ām negribu! Nēēēēē!" Lūk, tā ir problēma.

Tādējādi motivācijas trūkums nebūt nav galvenais nosacījums, kāpēc mājasdarbi netiek pildīti regulāri. Ir ļoti daudz pusaud�u, kuriem mācī�anās sagādā grūtības, un tas mācību procesu padara daudz smagāku nekā citiem skolēniem. Viņu skatījumā mājas�darbu pildī�ana iedragā viņu pa�pārliecību mācības pastāvīgi atgādina par grūtībām, ar kurām viņiem jāsaskaras. Galvenais iemesls, kāpēc �ie bērni regulāri nevar uzsākt vai pabeigt mājas�darbu pildī�anu, ir grūtības piespiest sevi darīt to, ko viņi nevēlas.

�is dalījums divās planētās nosacīti atspoguļo arī dzimumu at�ķirības. Lielākā daļa manas māsas planētas iedzīvotāju ir mei�tenes. Vairums manas planētas iedzīvotāju ir pui�i. Meiteņu un pui�u spēja piespiest sevi veikt nepatīkamus darbus ir at�ķirīga, proti, meitenēm tā ir spēcīgāka. Turklāt pastāv vēl kāds faktors, kas traucē pui�iem mācīties, viņi lieliski prot pārvarēt nemieru. Par to turpmākajās lappusēs.

spēja parvaret nemieru

Ir divi paņēmieni, kā pusaud�i tiek galā ar nemieru. Aplūkosim da�as tipiskākās vecāku sarunas ar dēliem un vecāku sarunas ar meitām.

-�� Tailer, ko tu dari ?

-�� Vai tad tu neredzi ? Skatos televīziju.

-�� Ko tu skaties ?

-�� Tas ir raidījums par zvēriem, kuri apēd citus dzīvniekus.

-�� Vai tev uz rītdienu nekas nav uzdots ?

-�� Kas tev par da(u ?

-�� Es tikai pajautāju.

-�� Jā, vispār ir.

-�� Kad tu domā mācīties ?

-�� Vēlāk.

-�� Bet ir jau diezgan vēls.

-�� Nu un ?

-�� Vai tev patīk �is raidījums ?

-�� Jā, tas ir for�s. Patiesībā es to jau esmu redzējis, bet vien�alga.

-�� Deina, ko tu dari ?

-�� Vai tad tu neredzi ? Pildu stulbos mājasdarbus.

-�� Televīzijā rāda raidījumu par vidusskolēniem. Viņi stāsta, ko pārdzīvoju�i, kad viņus pameta draugi vai draudzenes. Vai gribi paskatīties ?

-�� Jā.

-�� Nu tad nāc! Vai tu negribi to skatīties ?

-�� Gribu, bet nevaru.

-�� Tu nevari ?

-��� Nē, nevaru. Ja es to skatī�os tagad, man tas nesagādās nekādu prieku, jo es visu laiku domā�u par to stulbo mājas�darbu. Es nevarē�u normāli skatīties, jo visu laiku raizē�os par uzdevumu, kuram jābūt izpildītam. Labāk es �o raidījumu ierakstī�u, lai varētu to noskatīties citreiz.

-� Alonso, vai tu zini, kur iesi mācīties pēc vidusskolas beig��anas?

-Nē.

-�� Vai esi par to domājis ?

-Nē.

-�� Un kad tu sāksi par to domāt ?

-�� Es nezinu.

-� Lēna, kas tie par grāmatu kalniem tavā istabā ?

-� Ak, tie ir pārdesmit koled�u katalogi, kurus esmu saņēmusi. Man ir jāizdomā, kur stāties pēc vidusskolas, un arījāpaskatās, vai tur tiek piedāvātas tās programmas, kuras mani interesē.

Pusaugu zēni daudz mierīgāk nekā meitenes spēj pievērt acis uz raizēm. Sev par postu, viņi daudz vieglāk nekā meitenes prot atslēgties no uztraukumiem un neērtībām, kuras rodas nepa�beigtu darbu dēļ. Nemiers kā papildu motivācija raksturīgs gal�venokārt meitenēm. �is nemiers ir ļoti noderīgs, jo liek paveikt nepiecie�amos darbus un mobilizē izdarīt uzdoto. Diem�ēl zēniem lieliski izdodas apslāpēt �o noderīgo nemieru.

-�� Oho! Paskaties, kā gepards nogalināja un apēda gazeli!

Kāpēc pastāv �āda at�ķirība? Gandrīz dro�i var apgalvot, ka tā ir zēnu un meiteņu attīstības īpatnība. Vai pastāv kāda saistība starp �o parādību un faktu, ka zēniem 4-5 reizes bie�āk nekā mei�tenēm tiek diagnosticēts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms? Vai zēnu smadzeņu uzbūve jau sākotnēji ir at�ķirīga? Iespējams. At�ķirība ir labi redzama.

Belinda saka mammai: l Paskaties uz manu mapīti, mammu! Redzi, kā es esmu sadalījusi nodaļas septiņās at�ķirīgās krāsās? Redzi, kā es katrai sadaļai pievienoju tēmas citātus, kaut gan tas nemaz netika prasīts ?

-�� D�imij, un kur ir tava mapīte? Ak dievs! Vai tā ir tava mapīte?

vai ļaut pusaudzim izgāzties

Agrāk es uzskatīju, ka vecākiem nevajadzētu kritizēt bērnus, kuri nepietiekami labi mācās. Es domāju, ka vajag ļaut pusau�d�iem pieredzēt, kas notiek, ja mācībām nevelta pietiekami daudz laika un pūļu. Es biju pārliecināts: ja pusaud�iem klāsies slikti un viņi piedzīvos neveiksmes, viņi sapratīs, ka ieradumi ir jāmaina. Kā gan citādi lai pusaud�i ieraudzītu pavir�i paveiktu darbu sekas? Tomēr bija viena problēma: viņi neko neiemācījās. Viņi izgāzās un turpināja dzīvot, neko nemainot.

Tagad es uzskatu, ka gadījumos, kad pusaudzis nespēj pienā�cīgi sagatavoties skolai, vecākiem ir jāiesaistās. Vecāku līdzdalība mācību procesā var sniegt ļoti labus rezultātus; tas noteikti ir labāk, nekā atstāt bērnu vienu pa�u ar viņa problēmām.

Iespējams, jūs gribat man pajautāt: ja pusaud�i nekad neuz�ņemsies atbildību, kā gan viņi to vispār iemācīsies? Ko pusau�d�i darīs, kad būs pieaugu�i un kad blakus vairs nebūs vecāku, kuri viņus pieskata? Lūk, mana atbilde: varbūt viņi iemācīsies uzņemties atbildību, bet varbūt arī ne. Ta�u, cerams, viņi piera�dīs strādāt. Un, kad darbs būs pabeigts, viņi būs ieguvu�i daudz būtiskāku paradumu nekā tad, ja vispār neko nebūtu darīju�i.

Lai liktu lietā �o audzinā�anas metodi, vecākiem nepiecie�ama apņēmība.

-� Ja tu beigtu mani skubināt, tu redzētu viss būs labi! Man veiktos daudz labāk, ja tu pārtrauktu piesieties! Tu visu padari vēl sliktāku! Pēc tavām morālēm es esmu nikns, un tad man nepavisam nav garastāvokļa kaut ko darīt!

-�� Sarunāts. Ja tev veiksies labi, es vairs neiejauk�os. Ta�u, ja tavas sekmes pasliktināsies un skolotāji teiks, ka tas ir tikai neizpildītu vai nepietiekami labi izpildītu mājasdarbu dēļ, es atkal iesaistī�os.

kā piespiest pusaudzi pildīt mājasdarbus

Bērniem, kuri regulāri pilda mājasdarbus un centīgi mācās gan pamatskolā, gan vidusskolā, ir daudz labākas sekmes un mierī�gāka dzīve nekā tiem, kuri to nedara. Viņi izpilda visas skolas prasības, un līdz ar to nekādi negaisa mākoņi nesavelkas pār viņu galvām. Diem�ēl to pa�u nevar teikt par tiem pusaud�iem, kuri regulāri nepilda savus ikdienas uzdevumus.

Kas būtu jādara vecākiem, lai motivētu pusaudzi mācīties? Kā jau rakstīju iepriek�, ne balvas, ne sodi nesniedz ilglaicīgu rezul�tātu. Vecāku mēģinājumi motivēt pusaud�us mācībām parasti beidzas nesekmīgi, jo nav iespējams piespiest cilvēku darīt to, ko viņ� nevēlas.

Es negribu to darīt. Es to nedarī�u. Es esmu noguris. Un tu nevari mani piespiest to darīt.

Tomēr jūs varat radīt vidi, kas nodro�inātu vislabākos ap�stākļus darba paveik�anai. Jūs nevarat piespiest pusaudzi pildīt mājasdarbus, ta�u jūs varat panākt, ka vismaz noteiktu laika sprīdi viņ� nodarbojas tikai ar mācībām. Kā to izdarīt?

Mans piedāvājums līdzinās tam, ko parasti izmanto internāt�skolās. Sajās mācību iestādēs vakaros ir noteikts laiks, kad sko�lēniem nav atļauts nodarboties ne ar ko citu kā tikai ar mājas�darbu pildī�anu. Viņi drīkst atrasties savās istabās vai mācību telpās, bet nedrīkst izklaidēties. Uzraugi parasti tie ir skolas darbinieki raugās, lai �is noteikums tiktu ievērots. Starp citu, da�i vecāki maksā bargu naudu par to, lai viņu bērni varētu mācīties �ādās skolās. Padomājiet! Varbūt �ī metode noder arī jums.

Tātad pats galvenais ir nodro�ināt mācībām labvēlīgus apstāk�ļus. Lūk, da�i ieteikumi, ar ko vajadzētu sākt.

��� No pirmdienas līdz ceturtdienai un svētdienās nosakiet kon�krētu laiku, kad jāpilda mājasdarbi. Tam ne vienmēr jānotiek vienā un tajā pa�ā laikā, jo skolēna dienas re�īms nedēļas garumā var mainīties, tomēr jo nemainīgāks ir mājasdarbu laiks, jo labāk.

��� Mācībām atvēlētajā laikā pusaudzis nedrīkst nodarboties ne ar ko citu. Tas nozīmē, ka ir aizliegta televīzija, bezmērķīga sērfo�ana internetā, telefonsarunas ar draugiem utt.

��� Mājasdarbi jāpilda labi pārredzamā vietā. Pat ja citi ģimenes locekļi laiku pa laikam staigās pusaudzim garām, viņi tomēr novērsīs uzmanību daudz mazāk nekā visvisādas lietas, kas atrodas pa�a pusaud�a istabā. Otra izvēles iespēja ir pusaud�a pa�a istaba, tikai ar nosacījumu, ka durvīm jābūt atvērtām, lai jūs varētu viņu viegli pārbaudīt.

��� Mājasdarbu pildī�anas laikā pusaudzis drīkst klausīties mū�ziku. Daudzi pusaud�i mācās labāk, ja fonā skan mūzika. Da�i pusaud�i spēj pildīt mājasdarbus, vienlaikus izmantojot arī elektroniskās izklaides iespējas, tomēr tādā gadījumā rezul�tāti nav tik labi kā tad, ja visa uzmanība tiek pievērsta tikai mācībām. Ja bērnam veicas labi nav nekādu sūdzību par bie�i neizpildītiem mājasdarbiem vai sliktām atzīmēm kontroldar�bos -, neiejaucieties. Ja tomēr notiek pretēji, ieviesiet likumu "Nekādas izklaides!".

��� Mājasdarbu pildī�anas laikā vienam no vecākiem ir jābūt mājās un jāuzņemas uzrauga loma periodiski jāpārbauda, vai pus�audzis nenodarbojas ar kaut ko citu.

��� Mājasdarbu pildī�anas laikam ir jābūt ierobe�otam: no pusot�ras līdz divām stundām, ne vairāk. Tas ir ļoti būtiski, jo pus�audzim vajag redzēt gaismu tuneļa galā. Kad laiks ir beidzies, pusaudzis var nodarboties, ar ko vien vēlas. Ja viņ� nav paspē�jis visu izdarīt, tā ir viņa problēma.

Da�ās skolās prasības ir augstākas, tāpēc pusaudzim, iespē�jams, vajadzēs vairāk laika mājasdarbu pildī�anai. Tādā gadī�jumā jums ir jāizdomā: pagarināt noteikto laiku, kurā nav atļauts nodarboties ne ar ko citu, vai arī ne. Es ieteiktu ieviest papildu noteikumu, ka mājasdarbi obligāti jāizpilda noteiktajā laikā. Pārē�jais tad būs atkarīgs no pusaud�a pa�a.

Ko jūs panāksiet ar �ādiem noteikumiem? Visticamāk, pus�audzis �o laiku tik tie�ām izmantos, lai izpildītu kaut daļu no mājasdarbiem. Un pastāv liela iespēja, ka drīz vien �ajā laikposmā paveikto mājasdarbu apjoms palielināsies. Ja neatkāpsieties no �ī plāna, pusaudzim sāks veikties arvien labāk. (Tomēr neceriet, ka viņa rezultāti jebkad spēs konkurēt ar otras planētas iedzīvotāju sekmēm.)

Visbeidzot ja reiz iesākat strādāt pēc �ī plāna, neatkāpieties no tā. Sākumā pusaudzis tam pretosies ar zobiem un nagiem, ta�u, ja dienu no dienas būsiet konsekvents, viņ� redzēs, ka notei�kumi netiek atcelti, pamazām pārstās �ēloties un sāks �o laiku izmantot lietderīgi.

Tas ir stulbi! Es to nedarī�u! Tā ir veltīga laika iz�ķērdē��ana! Tu panāksi tikai to, ka es tevi ienīdī�u vēl vairāk! Vai es neteicu, ka tas ir stulbi ?

"man nekas nav uzdots."

�o frāzi noteikti ir dzirdēju�i visi pusaud�u vecāki ar to medz sākties daudzi strīdi.

-�� Man nekas nav uzdots.

-�� Kā tas var būt? Man likās, ka tev uz rītdienu jābūt izpil�dītiem diviem uzdevumiem un pārbaudes darbam.

-� Nē, nav.

Mamma skaidri zina, ka dēls melo.

-�� Es nezinu, kas ir uzdots spāņu valodā un algebrā, un es arī nepazīstu nevienu skolēnu no �īm programmām, tāpēc nevaru piezvanīt un pajautāt.

Arī viņa melo.

-�� Es visas grāmatas atstāju skolā.

To viņ� izdarīja apzināti, cerot, ka tādējādi varēs izvairīties no mājasdarbu pildī�anas.

-�� Es visu jau izpildīju skolā.

Viņa to neizdarīja.

Lūk, �ādos gadījumos ja pusaudzis regulāri nenodod mājas�darbus un krāpjas par saviem pienākumiem lieliski noder iepriek� aprakstītā metode, proti, mācību laika ievie�ana mājās. Tas nozīmē, ka pusaudzim ir jāpavada noteikts laikposms noteiktā vietā, pildot skolā uzdotos mājasdarbus. �ajā laikā viņam nav atļauts nodarboties ar citām lietām. Ja pusaudzis apgalvo, ka neko nevar darīt, jo viņam nav pat mācību grāmatu, izdomājiet kādus citus pienākumus. Varbūt viņ� tos pildīs, varbūt ne, tomēr viņ� vienalga nevarēs darīt neko citu.

Ja pusaudzis kategoriski nepiekrīt �ādiem noteikumiem, atgādiniet viņam: ja viņ� pierādīs, ka ilgsto�i spēj saņemt vienīgi labas atzīmes, noteikumi var tikt mainīti. Tādējādi jūs panāk�siet, ka pusaudzis pats ir atbildīgs par saviem mājasdarbiem, un jums vairs nebūs jāizsaka kritiskas piezīmes. Tomēr esiet gatavs atgriezties pie vecajiem nosacījumiem tādā gadījumā, ja pusaudzis atkal aizmirst par mājasdarbiem.

Galvenais �ajā situācijā nav tas, ka pusaudzis melo; galvenais ir tas, ka viņ� nepilda mājasdarbus. Jūs varat iesaistīties mācību procesā, bet varat to arī nedarīt. Es esmu pārliecināts, ka jūsu līdzdalība uzlabotu pusaud�a sekmes. Iesaistīties un palīdzēt ir labāk nekā nelikties ne zinis. Protams, tas no jums prasīs vairāk laika un enerģijas, tomēr jūs vismaz būsiet informēts par notie�ko�o. Izvēle ir jūsu ziņā.

-�� Mammu, kā būtu, ja tu tomēr neiesaistītos? Tā būtu laba doma! Izvēlies to! Es mācī�os cītīgāk! Tā būs! Tu redzēsi!

Varbūt viņ� mācīsies, bet varbūt arī ne.

kā uzveikt stresu

Pusaud�i ļoti labi saprot, ka viņiem ir jāmācās. Diem�ēl da�iem bērniem �ī apziņa kļūst par apsēstību.

-�� Nozīme ir pilnīgi visam, ko es daru. Kad mācījos pamat�skolā, tā nebija, ta�u tagad ir. Tā ir konkurence. Ja es kaut mazliet palaidī�os, vienmēr būs kāds, kur� mācīsies labāk par mani, un es palik�u zaudētājos. Tāda ir dzīve.

Da�i vecāki saviem bērniem izvirza pārāk augstas prasības. Tomēr bie�i vien pie vainas nemaz nav vecāki.

-� Nesaprotu, kāpēc tā notiek. Mēs no viņa to neprasām. Mēs vienmēr esam teiku�i, ka vēlamies, lai viņ� mācās vienkār�i tik labi, cik spēj. Kamēr vien viņ� centīsies, mēs būsim apmierināti.

-Jā, tā vecāki saka, un dro�i vien tā arī domā. Ta�u viņi neko nesaprot. Vai viņi ir iedziļināju�ies visā apkārt notieko��ajā'? Nekas nenāk par velti. Es to zinu. Pasaule ir ne�ēlīga, un, ja man nebūs laba darba, es nespē�u nodro�ināt sev pieklājīgu dzīvi.

Mācību rezultātiem ir liela nozīme pusaud�i to zina. Aug�stas prasības ir pastāvīga realitāte, turklāt tās nekur nepazudīs. Pusaud�iem ir jātiek galā ar visiem pienākumiem skolā, lai pēc tam� uzņemtos vēl vairāk pienākumu. �āda apziņa ir nomāco�a. Pusaud�i aug ar sajūtu, ka tas ir smagi. Pat pārāk smagi.

Izklausās nelāgi, tomēr patiesībā nav nemaz tik traki. Redziet, pusaudzim vajag izjust nelielu stresu. Viņam ir jāsaprot, ka mācības nav nekāda izprieca. Cilvēkiem strādāt liek spriedze un no tās izrieto�ais nemiers. Tie�i tāpat skolēni piespie� sevi mācīties viņi apzinās, ka tas ir jādara. Neliela grūtību deva ir nepiecie�ama.

-�� Es neizjūtu nekādas grūtības. Mani nebiedē svētdienas vakari, jo zinu, ka esmu visu izdarījusi un izmācījusies. Tremelmana kungs apgalvo, ka burts "e" manā vārdā Emīlija nozīmē 'efektivitāte'. Domāju, tā ir taisnība. Tas Tremelmana kungs gan ir īsts jokupēteris.

Tomēr �ādas Emīlijas ir retums.

Kā būtu jārīkojas stresa nomākta pusaud�a vecākiem? Jāat�kāpjas? Varbūt jārājas? Uz �o jautājumu nemaz nav tik viegli atbildēt. Visticamāk, lielākajai daļai pusaud�u būs nepiecie�ams stabils, tomēr neuzbāzīgs vecāku atbalsts.

-� Ak mans dievs! Es esmu galīgi sabojājusi savu dzīvi. Bio�loģijas kontroldarbā saņēmu tikai 74 punktus.

-�� Neuztraucies, viss būs labi. Tu esi laba skolniece, tev veik�sies.

-�� Nē, tā nebūs! Tu neko nesaproti! Man nav nākotnes!

-�� Nē, tev viss būs kārtībā.

Visticamāk, sākumā pusaudzis strīdēsies pretī, tomēr vecāku saprāta balsij vajadzētu viņu nomierināt vismaz uz kādu laiku. Nākamajā dienā viss var sākties no sākuma.

. Man likās, ka tev rīt ir jānodod darbs vēsturē. Kad tu i ķersies tam klāt ?

-��� Liec mani mierā! Izbeidz kliegt uz mani! Man veiktos daudz labāk, ja tu nepārtraukti nekliegtu uz mani. Tas mani padara traku, nervozu un nomāktu! Ir ta�u svētdiena! Skat, man sāk parādīties dzīves apnikuma simptomi! Es nejūtu savu kreiso roku! Man ir grūti elpot! Vaiii! Es labāk ie�u pagulēt!

pēdējais līdzeklis

-��� Mans Kleitons ir labs zēns. Tiesa, viņ� nekad nav varē�jis saņemties tik lielā mērā, lai būtu sekmīgs. Tagad viņ� mācās vidusskolas pēdējā klasē, un, visticamāk, skolu beigs ar grūtībām. Kleitons ir apķērīgs un gudrs zēns, tikai nevelta mācībām pietiekami daudz pūlu. Liekas, ka viņam ir vienalga. Es dēlam vienmēr esmu atgādinājusi par mājasdarbu pildī��anu un labākām atzīmēm, ta�u tas izraisa tikai strīdus un pat sekmju pasliktinā�anos. Taisnību sakot, pirms pamatsko�las beigām man dū�a bija saskrējusi papē�os. Skita, ka tūlīt piedzīvo�u nervu sabrukumu. Labi, ka vismaz tagad vidus�skolā viņ� nav iekūlies nekādās īpa�i lielās ķibelēs. Viņ� gal�venokārt pavada laiku kopā ar draugiem. Es tam neparedzu labu iznākumu.

"Jā," Kleitons domā. "Jā, es vēlos, lai vidusskolas laiks paietu interesanti. Vai tad tas ir kas slikts?"

Es nezinu, ko lai iesāk, turpina Kleitona mamma. Esmu izmēģinājusi pilnīgi visu, ta�u nekas nav līdzējis.

Vairums vecāku, kas nonāku�i �ādā situācijā, piedzīvo pama�tīgu uztraukumu.

"Kas ar viņu notiks? Ar �ādu attieksmi tas labi nebeigsies. Viņ� dzīvo, nedomājot par nākotni. Es tik loti uztraucos par viņu. Ko man darīt?"

Pēdējais līdzeklis, kas varētu vest pusaudzi pie prāta, ir skarbā dzīves realitāte. Viņ� ir pabeidzis vidusskolu, sākas pavisam jauna dzīve. Viņam vairs nav jāiet uz skolu. Varbūt viņam jau ir darbs, ta�u pavisam noteikti tas nav tāds darbs, ar kura palīdzību viņ� spēj sev nodro�ināt patstāvīgu dzīvi. Drīz vien viņ� sapratīs, ka nekur tālu nav ticis. Naudas ir maz vai nemaz, un viņam nav nopietnu izred�u. Tas, kas skolas laikā viņu pilnībā apmierināja, tagad vairs nav pieņemami, jo lielākā daļa skolas biedru ir tiku�i daudz tālāk. Viņ� ir nonācis aci pret aci ar patieso dzīvi strādā�jo�a cilvēka dzīvi. Un viņam nepatīk �ī situācija. Citi dzīvē dodas uz priek�u, bet viņ� stāv uz vietas. Dzīve paiet viņam garām. Un tas liek domāt neticamas domas.

"Es nezinu. Nekas vairs nenotiek kā agrāk. Man vienmēr likās, ka esmu baigi for�ais d�eks. Ta�u tagad es tā vairs nedo�māju. Da�i no draugiem mācās koled�ā, bet citi pat ir sāku�i pelnīt lielu naudu. Nesaprotu, kā es varē�u iegūt to, ko citi, ja turpinā�u kā līdz �im. Tas ir stulbi."

Luk, tas ir pēdējais līdzeklis: dzīve iet uz priek�u bez viņa līdz�dalības, un viņ� to saprot. Viņam vajadzētu izjust spiedienu.

"Es nepavisam negribu to darīt, bet varbūt man vajadzētu painteresēties par programmām vietējā koled�ā."

Tiesa, ne visi tā rīkojas. Da�i turpina peldēt pa straumi vēl gadiem ilgi.

t

īstā dzīve, kas sākas pēc vidusskolas beig�anas, ir vislabākā motivācija. Un jums nav ne pirkstiņ� jāpakustina, lai �is lieliskais spēks sāktu darboties. Jums ir tikai jāgaida. Jums ir ļoti labs sabiedrotais, lai jūsu bērns gribētu virzīties uz priek�u.

p

L

īdz �im es runāju galvenokārt par jautājumiem, kas skar vecā�kus un pusaudzi. Tomēr pusaud�a dzīve neaprobe�ojas tikai ar �iem diviem vai trim cilvēkiem. Jūsu pusaudzis ir daļa no ģime�nes, un diem�ēl arī ģimenēs mēdz rasties da�ādas problēmas.

ja nesaprotas vecāki

-� Rikij, izslēdz datoru un nāc vakariņās, saka tētis.

-�� Pagaidi brītiņu. Man te kaut kas jāpabeidz. Tas prasīs tikai divas minūtes. Zvēru pie dieva!

-�� Nē, Rikij. Tūlīt slēdz ārā datoru.

-�� Bet, tēt! Tās ir tikai divas minūtes. Ļauj man pabeigt.

-� Nē, Rikij! Tūlīt!

-� Jēzus! Es teicu divas minūtes, tēt!

-�� Tu dzirdēji, ko es teicu, Rikij!

-�� Tēt, tu esi idiots!

-�� Nerunā ar mani tā!

-�� Bet tu esi idiots!

-� Zini ko? Aizmirsti par jebkādām izklaidēm nedēļas nogalē!

-� TĒT!

Kaut negribīgi, bet Rikijs tomēr atnāk uz vakariņām.

-� Mammu, tētis teica, ka brīvdienās es nekur nevarē�u iet, un tas nav godīgi! Es ta�u jau grasījos nākt! Viņ� pat man

nedeva iespēju. Tagad es netik�u uz Evana ballīti! Es ta�u neko sliktu neizdarīju!

Rikija mamma strīda laikā atradās otrā istabā un dzirdēja katru vārdu.

-� Kari, vai tu nedomā, ka tas ir pārāk bargi? Es saprotu, ka viņ� bija nepieklājīgs. Es to neatbalstu. Ta�u tu varēji viņam atvēlēt divas minūtes. Vai tie�ām tu uzskati, ka aizliegums nedēļas nogalē ir piemērots sods ?

-� Nejaucies, Elizabete! Viņ� zina, ka tevi var aptīt ap pirkstu.

-� Nē, tā nav Kari. Reizēm tu kļūsti pārāk nikns. Viņ� ta�u ir pusaudzis.

-�� Nemaisies, Elizabete.

-� Es nestāvē�u malā, ja tu visu laiku turpināsi pret viņu tā izturēties.

-�� Nav brīnums, ka viņ� ir tik izlaists, nosaka Rikija tētis, pielec kājās un paķer automa�īnas atslēgas. Dabūji, ko gri�bēji, vai ne, Rikij? tētis vēl nokliedzas un tad aizcērt ārdurvis.

Tā notiek bie�i ģimenē ir divi vecāki un viņu domas par bērnu audzinā�anu nesakrīt. Tas ir normāli un, es pat teiktu, neizbē�gami. Katram no vecākiem ir savi uzskati par ikdieni�ķiem jau�tājumiem, piemēram, par gul�ņā�anu dīvānā ar apaviem kājās, par gaismas izslēg�anu, izejot no istabas, u.c. Tie�i tāpat vecāku uzskati at�ķiras arī svarīgākos jautājumos, piemēram, cik bargs sods pusaudzim nepiecie�ams vai cik lielā mērā bērns drīkst runāt pretim vecākiem. Viedokļu at�ķirības audzinā�anas jautājumos Var izraisīt nesaskaņas ģimenē un pat sagraut vecāku savstarpē�jās attiecības.

-� Jā, es esmu iecietīgāka par viņa tēti. Da�kārt es piekāpjos tikai tāpēc, ka viņa tētis ir pārāk stingrs daudzos jautājumos; izturoties nedaudz pielaidīgāk, es cen�os to līdzsvarot varbūt pat neapzināti. Varbūt es varu Rikijam sniegt sajūtu, ka viņ� tomēr neatrodas militārajā nometnē, kā bie�i vien �ķiet, kad tētis ķeras pie audzinā�anas.

Par laimi, �ī problēma ir atrisināma, pastāv da�i vienkār�i likumi, kuru ievēro�ana spēj novērst lielāko daļu vecāku strīdu par bērnu audzinā�anu. Galvenais no tiem ir �āds: ja viens no vecākiem tas, kur� pirmais iesaistījās jautājuma risinā�anā, ir pieņēmis lēmumu, otram �is lēmums jāatbalsta, pat ja viņ� tam nepiekrīt. Ja tā nenotiek, kā mēs redzējām piemērā ar Rikija vecā�kiem, tiek apdraudēta vecāku autoritāte. Rikijs saprot, ka vecāki nedarbojas vienoti un viņam ir iespēja "mīkstināt" jebkuru tēta lēmumu. �āda situācija var būtiski iedragāt attiecības starp pus�audzi un to pieaugu�o, kur� strīdā zaudējis reputāciju. Turklāt pieaugu�ais var izjust aizvainojumu pret bērnu, kur� ap�aubījis viņa autoritāti un licis viņam justies mazāk nozīmīgam vecāku lomā. Patiesībā �āda reakcija ir neizbēgama. Tas no vecākiem, kura reputācija ir ap�aubīta, izjūt diskomfortu attiecībās ar part�neri. Lielu diskomfortu.

-�� Elizabete pat neaptver, ka Rikijs ar viņu manipulē. Ne tikai Rikijs iemācās mani necienīt. Arī viņa mani neciena. Un tas mani ļoti uztrauc.

Tas, ka vecāki atbalsta viens otru, kaut arī viņu viedokļi at�ķi�ras, ir ļoti labi. �āda situācija liek bērnam iemācīties sadzīvot ar stingrāko no vecākiem, tā ļauj viņu attiecībām attīstīties. Tā nenotiktu, ja bērns zinātu, ka viņam nemaz nevajag censties sadzīvot ar stingro tēti, jo vienmēr būs iespējams izgrozīties.

Vai Rikija mammai būtu jāklusē, ja viņa nav mierā ar vīra lēmumu? �ajā brīdī jā. Visus neskaidros jautājumus vecāki varēs izrunāt vēlāk, zem �etrām acīm. Būdami divatā, viņi dro�i varēs pastrīdēties par piemēroto sodu, ta�u, lai ko viņi nolemtu, tēta noteikumus �oreiz mainīt nevajadzētu. Rikija mamma var izstās�tīt vīram savu viedokli, un vecāki kopā var pieņemt lēmumu, kā rīkoties nākamreiz. Tiesa, ir ļoti iespējams, ka viņiem neizdosies pieņemt kopēju lēmumu, un tas nemaz nav vajadzīgs. Galvenais ir atbalstīt to no vecākiem, kur� jau pieņēmis lēmumu un pazi�ņojis to bērnam. Nepatika pret partnera audzinā�anas metodēm nav iemesls, lai tās apstrīdētu bērna klātbūtnē. Izņēmums var būt gadījums, kad viens no vecākiem saprot, ka otrs ir pieļāvis ļaunprātību pret bērnu. Tad, protams, ir jāiejaucas.

Lūk, daudz labāks iepriek� aprakstītās situācijas risinājums.

-�� Mammu, tētis teica, ka brīvdienās es nekur nevarē�u iet, un tas nav godīgi! Es ta�u jau grasījos nākt! Viņ� pat man

nedeva iespēju. Tagad es netik�u uz Evana ballīti! Es ta�u neko sliktu neizdarīju!

-�� Tas jānokārto jums abiem ar tēti.

Tas nozīmē, ka �is jautājums jāatrisina tiem, kuri tajā iesais�tīti, tēvam un dēlam. Tas ir vienīgais pareizais risinājums. Ja Rikija mamma patie�ām uzskata, ka vīrs pret dēlu izturas pārāk stingri, viņai tas jāapsprie� vēlāk, kad dēls nedzirdēs.

Un visbeidzot: ja Rikija mamma domā, ka viņas dēls pārāk bie�i cie� no sava tēta dusmām, viņa var izrādīt līdzjūtību. Tomēr �ī ir ļoti kutelīga situācija, jo viņai nevajadzētu kritizēt bērna tēti. Tāda mammas rīcība varētu pilnībā iznīdēt dēla vēlmi mainīt savu izturē�anos pret tēti.

"Re, mamma ir manā pusē. Tētis ir stulbenis. Tā ir tikai viņa vaina. Man nemaz nevajag pārdomāt savu izturē�anos."

Labāk būtu, ja mamma sacītu Rikijam aptuveni �ādus vārdus:

-� Es zinu, tu domā, ka tavs tētis ir pārāk stingrs. Un es zinu arī to, ka reizēm tev ir ļoti grūti. /Mamma atzīst dēla izjūtas, un varbūt dēls saprot, ka mamma jūtas tie�i tāpat, tomēr viņa to nepasaka. Pasakot to skaļi, mamma sagrautu vecāku vienoto nostāju. Dēls uzzina, ka nepaliks viens situācijās, kurās reizēm viņam var klāties pa visam grūti.] Ta�u tu varētu padarīt manu un savu dzīvi nedaudz patīkamāku, ja darītu to, ko tētis liek, un katru sarunu nepārvērstu par ka�ķē�anos.

t Rikija mamma ir pateikusi savas domas, un viņas dēls tās ir dzirdējis. Mammas sacītais parāda, ka viņa atzīst dēla izjūtas, ta�u neatbrīvo viņu no atbildības.

spēle vienam pret otru

Mamma Emija strādā dārzā. Pie viņas pienāk meita Melā�nija un jautā:

-� Mammu, vai es varu nopirkt to for�o topiņu par 50 dolā�riem ? Atceries, es to rādīju tev veikalā pagāju�ajā nedēļā!

-Nē.

Tad Melānija dodas uz viesistabu, kur mamma D�īna risina krustvārdu mīklu.

-�� Mammu, vai es varu nopirkt to for�o topiņu par 50 dolā�riem ? Atceries, es to rādiju tev veikalā pagāju�ajā nedēlā! Tam cena ir pazemināta no 120 dolāriem.

-�� Es nezinu. 50 dolāri ir diezgan daudz.

-�� Bet, mammu, tas ir tik for�s! Un, kā jau teicu, tas ir ļoti izdevīgs pirkums.

-�� Nu labi.

Vēlāk pēcpusdienā Melānija parādās mājās jaunajā ietērpā.

-� Melānija, vai tas irjaunais topiņ�? jautā mamma Emija.

-�� Nu jā.

-�� Vai tu to nopirki, kaut gan es skaidri un gai�i pateicu "nē"?

-�� Mamma D�ina atļāva.

-�� D�ina, vai tu atļāvi Melānijai pirkt �o topu ?

-�� Jā.

-�� Es ta�u teicu, ka viņa nedrīkst to pirkt.

-�� Kā gan es to varēju zināt?

Daudzi pusaud�i diezgan veikli prot izmantot savus vecākus, nostādot viņus vienu pret otru. Pusaud�i vienkār�i vēlas gūt vis�lielāko labumu, un, kamēr vien ir iespējams izvairīties no nepa�tik�anām, viņi stāsta vai nu puspatiesību, vai pilnīgus melus, lai tikai panāktu savu. Pusaud�u skatījumā �āda rīcība nav nekas ārkārtējs.

"Ja mamma Emija saka "nē", bet es zinu, ka mamma D�ina varbūt teiks "jā", būtu muļķīgi neprasīt mammai D�īnai."

Lai izvairītos no �ādām situācijām, vislabāk būtu svarīgus lēmumus pārrunāt ar partneri. Protams, ne vienmēr tas ir iespē�jams, tāpēc esiet gatavi, ka da�reiz, pat ja rīkosieties ļoti uzma�nīgi, pusaudzis vienalga pamanīsies panākt savu.

Kā jums būtu jārīkojas, ja pieķerat pusaudzi negodīgā mēģinā�jumā manipulēt? Galvenais ir pateikt, ka jūs to esat atklājis un ka jums tas nepatīk. Turklāt jums noteikti ir jāpiebilst, ka turpmāk būsiet daudz piesardzīgāks savos lēmumos, iekams jums nebūs zināms partnera lēmums. Tā pusaudzis sapratīs, ka viņ� nemaz nav tik gudrs, kā domā, un ka negodīgas rīcības dēļ var zaudēt daļu no savas brīvības. Jā, �ādu vecāku rīcību var saukt par daļēju iebiedē�anu, ta�u tā ir vislabākā metode, kad nepiecie�ams kon�trolēt pusaudzi, kur� aizrāvies ar manipulācijām.

Vai tas ir briesmīgi, ja pusaudzis nostāda vecākus vienu pret otru, lai gūtu labumu sev? Es domāju, tas ir slikti, tomēr ne ļoti slikti. Vai vecākiem ir smagi jānopūlas, lai pārmācītu �ādu pus�audzi? Es ieteiktu vecākiem būt uzmanīgiem, lai pusaudzis neva�rētu manipulēt egoistisku mērķu dēļ, tomēr pārpūlēties gan nevajag. Reizēm pusaud�i mānās, bet es nedomāju, ka vecākiem tādēļ būtu jāziedo negulētas naktis.

kas ir godīgi un kas nav

Noteikumu ievie�ana ir samērā vienkār�a, ja runājam par pus�audzi, kur� ir vienīgais bērns ģimenē. Problēmas sākas tad, ja ģimenē aug vairāki bērni, jebkur� lēmums, kas attiecas uz vienu bērnu, ir jāskata kontekstā ar pārējiem bērniem.

-�� Nē, Geret. Piedod, bet es negribu, lai pēc stundām, kad neviena pieaugu�ā nav mājās, Timijs nāktu pie tevis ciemos.

-�� Tas nav godīgi! Mirandai tu vienmēr atļauj aicināt uz mājām draugus, pat ja jūs neesat mājās!

-�� Nē. Piedod, Geret.

-�� Tu tā nevari rīkoties. Tas nav godīgi!

Lūk, problēma bērni ir vienāda vecuma, tomēr kaut kādu

iemeslu dēļ jūs nevarat piemērot viņiem vienādus noteikumus.

l

-�� Jā, tētis ir atļāvis Mirandai vest uz mājām draugus, kad pieaugu�o nav mājās. Federālajā likumā Nr. 6388 ir skaidri un gai�i teikts: noteikumi, kas attiecas uz vienu no bērniem, jāpie�mēro arī otram bērnam, ja viņi abi atrodas vienādos apstākļos. Visi to zina. Tāds ir likums.

Patiesībā tāda likuma, protams, nav. Tomēr vairums mūsdienu bērnu dziļi sirdī cer, ka patie�ām pastāv tāds nerakstīts likums, kas nosaka, ka visiem līdzīga vecuma bērniem vienas ģimenes ietvaros ir vienādas tiesības. Turklāt ne jau tikai bērni uztrau�cas par netaisnīgu attieksmi, arī vecāki apzinās taisnīgu likumu nozīmi.

-�� Jā. Es mēģinu pieverst uzmanību tam, lai visi mani lēmumi būtu taisnīgi. Es uzskatu, ka tas ir loti būtiski.

Kad pusaudzis saka: "Tas nav godīgi," un vecāki zina, ka viņam ir taisnība, situācija nav patīkama. Galu galā vai tad taisnīgums nav pamatā it visam, ko vecāki cen�as iemācīt saviem bērniem? Vai tad vecāki nevēlas, lai viņu bērni izturētos taisnīgi pret citiem? Un kā gan bērni iemācīsies taisnīgumu, ja vecāki nerādīs viņiem piemēru?

-�� Tā kā vecāki pret mani bērnībā izturējās netaisnīgi, es tagad aplaupu juvelierizstrādājumu un dzērienu veikalus. Viņi man neiemācīja, ka vienmēr jārīkojas pareizi.

Ak kungs, vai tā tas nenotiek? Ne glu�i. Reizēm taisnīgumu aizstāj pavisam citi apsvērumi, ta�u negaidiet, ka pusaud�i to sapratīs.

-�� Geret, es zinu, ka mēs ļaujam Mirandai vest ciemos drau�gus. Viņi nerada nekādas problēmas. Savukārt, kad mājās esi tu kopā ar jebkuru no saviem draugiem, es vienmēr uztraucos. Reizēm jūs pastrādājat blēņas. Pēdējā reizē jūs nozagāt liķiera pudeli, muļķojāties pa telefonu un saplēsāt dzīvojamās istabas lampu.

-�� Kādā sakarībā tu man to visu stāsti ? Mirandai jūs atļau�jat, bet man sakāt, ka es nedrīkstu. Tas nav godīgi!

�ī problēma var būt saistīta gan ar nopietniem jautājumiem, piemēram, autovadītāja apliecības iegū�anu vai ie�anu uz randi�ņiem, gan ar pavisam nenozīmīgiem jautājumiem, teiksim, pie�augu�ajiem cilvēkiem domāto filmu skatī�anos vai �ipsu pakas pirk�anu.

Nenoliedzami, taisnīgumam ir būtiskā nozīme, tomēr tas nav pats svarīgākais aspekts jebkura jautājuma risinā�anā. Bie�i vien vecāku rīcību nosaka principi, kas ir pārāki par godīgumu, piemē�ram, bērna dro�ība vai bērna pamatintereses. Da�kārt pie vainas ir noteikti apstākļi vai vecāku pa�u vajadzības vakar jūs jutā�ties lieliski un aizvedāt meitu kārtīgā iepirk�anās tūrē, bet �odien esat tā noguris, ka dēlam būs jāpaliek bez jaunākās datorspēles, jo jūs uz veikalu nebrauksiet ne par ko. Ha, mēģiniet panākt, lai pusaudzis to saprastu!

Kā jums būtu jārīkojas? Centieties izskaidrot situāciju. Tomēr ņemiet vērā: ja jūsu rīcība ir patie�ām netaisnīga, pusaudzis neno�ticēs nevienam jūsu vārdam, lai ko jūs sacītu.

-�� Tas nav godīgi! Mirandai tu atļauj vest �urp draugus, bet man ne. Tu tā nevari rīkoties!

�is ir īstais brīdis, kad vajadzētu pārtraukt sarunu. Jums ir jābūt tam, kur� izbeidz strīdu. Pusaudzis vienalga nesapratīs, netaisnība tikai uzkurinās viņa emocijas. Mēģinājumi panākt, lai pusaudzis visu saprastu, novedīs tikai pie vēl lielākas neapmie�rinātības.

-�� Bet tas nav godīgi!

-�� Geret, es tikko tev visu paskaidroju.

-�� Bet tas nav godīgi!

Tā nu glu�i nav, tomēr nekas nespēs pārliecināt viņu par pretējo, tāpēc mammai �ajā brīdī jāsaka:

-�� Piedod, Geret. Es zinu, ka tev tas liekas netaisnīgi, ta�u man nepatīk, ka tu un tavi draugi atrodaties mājās vieni pa�i.

-�� Tas nav godīgi!

Kā jau teicu, ne visus lēmumus nosaka tikai un vienīgi tais�nīgums. Reizēm svarīgāki ir citi aspekti, piemēram, jūsu apsvē�rumi par iespējamām briesmām. Laika gaitā pusaudzis to ļoti labi sapratīs. Tā ir nobriedu�as un niansētas morālās sistēmas veido��anās sastāvdaļa.

māsu un brāļu strīdi

Reiz upē cīnījās divas piraijas. Kādu brīdi vērojusi plēsīgo zivju cīņu, jauka sieviete tām uzsauca:

-� Izstāstiet, kādas ir jūsu problēmas! Es esmu pārliecināta, ka varē�u palīdzēt jums rast risinājumu.

Piraijas acumirklī pārtrauca cīkstē�anos, uzpeldēja līdz ūdens virsmai un sacīja sievietei:

-�� O jā! Tā ir lieliska doma. Lūdzu, iebrien upē, un mēs varēsim sākt sarunu. Mēs esam pārliecinātas, ka tai būs ļoti labi rezultāti.

Jaukā sieviete ienira ūdenī, lai palīdzētu piraijām.

Ģimene bija ļoti noskumusi, kad jaukā sieviete tovakar vairs nepārnāca mājās.

Viens no vērtīgākajiem padomiem, ko es gribētu dot vecākiem, kuri audzina vairāk nekā vienu bērnu, ir �āds ja jūsu bērni strīdas, iejaucieties tikai tad, kad vairs nespējat to izturēt, kad strīds jau nonācis līdz roku palai�anai vai kad trok�ņa dēļ jūs tūlīt sajuksiet prātā. �ādos brī�os jūsu mērķis ir panākt, lai bērni pārstātu plēsties. Jums viņi ir jāiz�ķir. Jums nav jākļūst par starp�nieku, jums nav jānostājas vienā vai otrā pusē. Jūs tikai gribat, lai viņi pārstātu kauties. (Vienīgais izņēmums ir situācija, kad pastāv reāli fiziski draudi. Ja tā ir un ja cīņu neizdodas pārtraukt uzreiz, izsauciet policiju. Pusaud�i jau ir pietiekami lieli, lai varētu noda�rīt viens otram miesas bojājumus.)

Ko jums darīt? Jūs varat nokliegties, lai bērni tūlīt pat pār�trauc, tomēr neiesaistieties strīdā. Tā būtu milzīga kļūda. Tiklīdz jūs iejauksieties, jūs uzreiz tiksiet ierauts strīdā.

-�� Mammu, tā sīkā Kārlija paņēma manu kosmētiku un salauza vienu no manām lūpukrāsām!

-�� Es to neizdarīju! Es neaiztiku Annemarijas lūpukrāsu! Viņa vienmēr domā, ka tā esmu es! Bet viņa pati to saplēsa! Tāpat viņa man nekad neļauj lietot neko no viņas kosmētikas!

-�� Mammu, viņa visu laiku ņem manas mantas!

-�� Es neņemu! Es neņemu!

Neliecieties ne zinis! Nav īstais brīdis iejusties profesionāla konfliktu risinātāja lomā. Pretējā gadījumā jūs, gribot tikai labu, iekļūsiet konflikta epicentrā.

-�� Pārtraukums! Labi, Kārlija un Annemarija! Es vēlos, lai katra no jums izstāstītu, kas notika. Katrai no jums būs iespēja izstāstīt savu versiju. Atcerieties nekāda iejauk�anās. Paska�tīsimies, vai varēsim rast risinājumu, kas apmierinās jūs abas. Kārlija, sāc pirmā!

-�� Labi, mammu. Bija tā�

Jā, mums visiem tika mācīts, ka "taisnīgi" argumenti ir ide�ālu vecāku audzinā�anas metode. Tomēr īstajā dzīvē viss notiek citādi. Nekad nav iespējams realizēt "neiejauk�anās metodi", un tas var padarīt jūs trakus.

-�� Mammu! Mammu! Neklausies viņā! Tā nemaz nebija!

-� Ak dievs! Mammu, Kārlija ir īsta mele! Es tev tūlīt sado�u, Kārlij!

-� Mammu! Annemarija teica, ka tūlīt man sitīs!

Tā tas notiek tiklīdz jūs iesaistāties bērnu strīdā, viņi vairs nav ieinteresēti konkrētajā problēmā, viņus interesē tikai viens: kur� no viņiem dabūs jūs savā pusē.

-��� Tā, es esmu izlēmusi. Annemarija, tev nav taisnība. Tu veselu mēnesi nedrīkstēsi iznākt no savas istabas, nē labāk divus mēne�us. Mēs no tavas istabas izvāksim pilnīgi visu, lai tā tev kļūtu pēc iespējas nepatīkamāka. Un, Kārlija, manu drostaliņ, tu dabūsi par 10 dolāriem lielāku kabatas naudu, lai gan diez vai tas spēs kompensēt tavas cie�anas un sāpes, kuras tev sagādājusi māsa.

-� Jā! saka Kārlija.

-�� Es tevi nogalinā�u, sīkā! saka Annemarija.

Vislabāk būtu, ja jūs nemaz neklausītos. Klausī�anās tikai uzkurina emocijas. Noveliet atbildību par risinājuma meklē�anu uz pa�iem bērniem.

-�� Es par to neko negribu dzirdēt. Jums pa�iem būs jātiek galā.

Tādu pa�u taktiku ievērojiet arī gadījumā, ja bērns skrien pie jums sūdzēties, t

-Annemarija teica, ka iesitis man ar savu matu ķemmi, ja es kaut vai tikai pietuvo�os viņas kosmētikai!

-� Ak dievs! Tas jau skan nopietni. [Tev, nevis man. ļ

Vai: �ausmas! Varu derēt, ka tas tevi saniknoja.

Visas iepriek� minētās atbildes atbrīvo jūs no atbildības un visu smagumu par risinājuma ra�anu pārliek uz pusaud�u ple�ciem. Varbūt viņi to atradīs, bet varbūt arī ne. Ta�u viņi to neat�radīs nekad, ja vienmēr skries pie jums un jūs vienmēr iz�ķirsiet strīdu. Turpretī, ja jūsu rīcība alla� būs stingra un noteikta, pus�aud�i sapratīs, ka strīdu iz�ķir�anā no jums nav nekādas jēgas.

-� Mamma vienmēr tikai saka: "Jums pa�iem jātiek galā."

Jūs varbūt tagad brīnāties: kā gan bērni iemācīsies atrisināt konfliktus, ja vecāki neparādīs viņiem taisnīgus strīdu iz�ķir�anas piemērus? Es varu atbildēt ar pretjautājumu: un kā gan viņi iemā�cīsies rast risinājumus pieaugu�o pasaulē, ja viņiem nebūs nekā�das pieredzes? Jūsu iejauk�anās neļauj viņiem attīstīt �īs prasmes.

Tomēr vislielākais ieguvums no neiesaistī�anās pusaud�u cīņās ir tas, ka jūs netiekat ierauts visbriesmīgākajā audzinā�anas pasā�kumā mēģinājumā atrisināt strīdu, kurā nevar būt uzvarētāju. Uztveriet to kā daļu no antistresa programmas!

kā pārdzīvot vecāku laulības �ķir�anu

�

Man bie�i jautā: kādā vecumā bērnam ir visvieglāk pārdzīvot vecāku laulības �ķir�anu? Ziniet, nav tāda vecuma. Vecāku �ķir��anos ir grūti pārdzīvot pat pieaugu�am cilvēkam. Varbūt katrā vecuma posmā �īs grūtības ir nedaudz citādas, ta�u tas vienmēr ir ļoti smagi. Pusaud�a vecumā aktuāli kļūst trīs jautājumi, un tos es apskatī�u turpmākajās lappusēs.

"Kas notiks ar mani?"

Vecāku �ķir�anās rada nestabilitāti pusaud�a dzīvē. Lai uzla�botu situāciju, �ķir�anās procesa laikā vecākiem pēc iespējas godī�gāk un skaidrāk jārunā ar bērnu par to, kas notiks turpmāk, kur dzīvos katrs no vecākiem. (Protams, vecākiem ir jāpatur prātā, ka �ķir�anās procesa sākumā pieņemtie lēmumi vēl var mainīties.) Pusaudzim ļoti svarīgi ir zināt, kur būs viņa mājas, cik bie�i viņ� varēs tikties ar katru no vecākiem, kādi būs jaunie noteikumi, vai viņam būs jāpārvācas uz citu dzīvesvietu un jāmaina skola. Pēdējais jautājums pusaudzim ir ļoti svarīgs, tāpēc vecākiem jābūt pēc iespējas atklātākiem.

"Kas tagad notiks ? Kur es dzīvo�u ? Kā tiks noteiktas satik��anās reizes un viss pārējais? Vai man būs jāmaina skola? Vai būs problēmas ar naudu?"

Pusaudzis noteikti uztrauksies par �iem jautājumiem. Lai nomierinātu viņa prātu, vislabākā stratēģija ir sarunas. Ja atbil�des uz viņa jautājumiem pagaidām vēl nav zināmas, tā arī jāsaka.

-�� Pagaidām tu dzīvosi kopā ar mani. Tu regulāri varēsi tikties ar savu tēti, tikai mēs nezinām, cik bie�i tas notiks. Arī viņam ir jāiekārtojas. Es neko nevaru pateikt par pārvāk�anos pa�laik es to neplānoju. Pagaidām nebūs nekādu būtisku izmaiņu. Ja arī tādas būs, es tev par tām pastāstī�u, un tu vien�mēr vari man jautāt. Mums dro�i vien vairs nebūs tik daudz naudas kā agrāk, tāpēc būs lietas, kuras mēs vairs nevarēsim atļauties.

Stāstiet pusaudzim visu. Jo skaidrāk viņ� zinās, kas gaidāms, jo vieglāk spēs pārvarēt nemieru, kuru neizbēgami radīs vecāku �ķir�anās.

Nostā�anās kāda pusē

Vairums vecāku apgalvo, ka viņi nevēlas, lai bērnam būtu jāno�stājas kāda pusē. Viņi tik tie�ām grib, lai bērnam būtu visas iespē�jas veidot labas un brīvas attiecības ar abiem vecākiem. Kaut arī �ķirtie vecāki mēdz turēt ļaunu prātu viens uz otru, viņi tomēr nevēlas, lai tas negatīvi ietekmētu bērna attiecības ar viņiem.

Problēma ir tā, ka �īs vēlmes nav nemaz tik viegli realizējamas. Bie�i vien �ķir�anās process iesākas samērā mierīgi, ta�u nosacī�tais miers saglabājas tikai līdz brīdim, kad jāparaksta vieno�anās, kurā ietverti būtiski jautājumi par bērna aprūpi, par īpa�uma sadali u.c. Gandrīz vienmēr parādās negaidīti pārsteigumi jautā�jumā par uzturlīdzekļiem, proti, tie izrādās daudz mazāki, nekā ģaidīts. Un tad, par spīti visiem labajiem nodomiem, vecāki aizsāk naidīgu ķīviņu, kurā tiek ierauts arī bērns.

Kaut arī vecāki ir �ķīru�ies, bērna dēļ viņiem vēl kādu laiku ir jāspēj sarunāties vienam ar otru lai noteiktu bērna aprūpes laiku, lai atrisinātu jautājumus, kas saistīti ar naudu u.tml. Bie�i vien gadās, ka viens no vecākiem maksā uzturlīdzekļus bērnam, bet otrs tas, kur� aprūpē bērnu ikdienā, saprot, ka ar to nepie�tiek. Ja sākas strīdi par �ādiem jautājumiem, tajos neizbēgami tiek iesaistīts arī bērns.

Kādu dienu D�eimijs paziņo mammai:

-� Tētis teica, ka es nevarē�u spēlēt futbola komandas izbrau�kuma spēlēs, jo tu nedo�ot naudu, kaut gan tētis saka, ka tev tas ir jādara. Viņ� saka, ka viņ� jau maksā uzturnaudu, tāpēc tev esot pietiekami daudz naudas. Un viņam tagad nav liekas naudas, jo viņ� izdzīvo tikai ar to, kas viņam ir. Viņ� domā, ka uzturnauda, ko viņ� maksā, jau tā ir daudz lielāka, nekā maksā citi tēvi, un tajā ir iekļauta samaksa par maniem treni�ņiem. Viņ� ari saka: "Tavai mammai bija ļoti labs advokāts."

Tātad D�eimijs izklāsta mammai viņas biju�ā partnera versiju par faktiem, un �ī versija ir ne vien pilna ar meliem, bet arī parāda D�eimija mammu negatīvā gaismā. Mammas normāla reakcija ir vēlē�anās atklāt savu versiju, izstāstīt, ko viņa pati par to domā.

"Jā, tas nav godīgi attiecībā pret mani, ka D�eimijs dzīvo ar �o nepareizo priek�statu un, pateicoties viņa tēva meliem, domā sliktu par mani. Tāpēc man būtu viņam jāizstāsta savs viedoklis par to, kāda ir patiesība."

Ta�u te rodas problēma. Pieņemsim, ka D�eimija mamma izstāsta dēlam savu skatījumu uz notieko�o.

Nē, tavam tētim ir pienākums maksāt par ārpusskolas nodarbībām, un �ai maksai jābūt saprātīgai, ta�u tā netiek iekļauta bērna uzturlīdzekļu maksājumos. Patiesībā tavam tētim nav finansiālu grūtību, savukārt ar manu algu un bērna uzturlīdzekļiem mums ir ļoti grūti nosegt pat pamatizdevumus. Paskaties, ar kādu automa�īnu braucu es un ar kādu brauc tavs tētis. Un visas runas par to, ka man bija labs advokāts un ka es esmu apvedusi viņu ap stūri, ir muļķības. Viņ� maksā daudz mazāk nekā citi tēvi, kuriem ir tādi pa�i ienākumi kā viņam. Turklāt par saviem ienākumiem viņ� nekad nav bijis līdz galam atklāts.

Viss, ko saka D�eimija mamma, ir taisnība. Viņa godīgi izklāsta D�eimijam faktus, lai dēls pats varētu izlemt, kur� no vecākiem ir vainīgs pie tā, ka viņ� nevarēs spēlēt izbraukuma spēlēs. Un tomēr mamma rīkojas nepareizi. Problēma ir tā, ka, tiklīdz viņa reaģē uz biju�ā partnera apvainojumiem, D�eimijs oficiāli tiek iesaistīts strīdā. Patiesībā abi vecāki savu dēlu nostāda tiesne�a lomā D�eimijam tagad ir jāizskata divu advokātu iesniegtā pra�sība. Pusaudzis ir iesaistīts juridiskā lietā, kurā karojo�ās puses ir viņa vecāki.

Nez vai to vēlējās D�eimijs. Tēva apvainojumi un mammas pretargumenti provocē vienu vienīgu jautājumu: kur� ir vainīgs mamma vai tētis? �is jautājums neiziet D�eimijam no prāta ne brīdi un kļūst par smagu pārbaudījumu. Kur� gan vēlas nokļūt situācijā, kad ir jāizlemj, kur� no vecākiem ir nelietis? Vai arī ir jāuzzina, ka varbūt nelie�i ir abi?

"Mani vecāki ienīst viens otru. Nav neviena jautājuma, par kuru viņi varētu vienoties. Tie�i tāpēc viņi iz�ķīrās. Stulbums! Tomēr viņi abi mani mii vismaz man tā liekas. Man rūp vienīgi tas. Es tikai vēlos, lai man būtu mierīga dzīve un lai man nebūtu visu laiku jāuztraucas par to, kuram no viņiem ir taisnība un kuram nav, un lai man nevajadzētu piedomāt, ko es varu teikt un ko ne, lai viņus nesadusmotu. Es tikai vēlos labi pavadīt laiku, kad esmu kopā ar katru no viņiem. Es negribu domāt par tām visām stulbībām. Es jūtos ļoti slikti, kad par to domāju. Kāpēc gan viņi nevarētu kaut vai manis dēļ to visu pārrunāt, bet neiesaistīt tajā ari mani ? Viņi ir pieaugu�i cilvēki, ta�u uzvedas kā mazi bērni, kad runa ir par viņiem abiem. Tas nu gan ir tiesa."

Lai kāds arī būtu spriedums lietā "Mamma pret tēti", zaudē�tājs ir D�eimijs.

"Es, D�eimijs Remsbotoms, esmu izlēmis, un mans lēmums skan tā: mana mamma ir neliete. Nē, tā nav labi. Un kā būtu ar �o? Es esmu izlēmis, ka mans tētis ir nelietis. Nē, arī tas man nepatīk. Es esmu izlēmis, ka viņi abi ir nelie�i. Arī �is man nemaz nepatīk, ta�u tas ir vistuvāk patiesībai."

Kāpēc vecāki tā rīkojas? Kādu labumu var gūt bērns, kur� tiek iesaistīts �ķirtu vecāku savstarpējos ķīviņos? Atbilde ir skaidrāka par skaidru: pilnīgi nekādu.

Manuprāt, jau pa�ā sākumā D�eimija mammai bija jāsaka:

Es darī�u visu iespējamo, lai tu varētu piedalīties futbola komandas izbraukuma spēlēs. Ta�u tas ir jānokārto man un tavam tētim.

Atbildot �ādi, mamma sevi neaizstāv, proti, viņa necen�as atspēkot D�eimija tēva sacīto. Viņa negrasās apspriest ar dēlu biju�ā partnera apvainojumus.

Un kas notiktu, ja D�eimija vecākiem neizdotos atrisināt jau�tājumu par izbraukuma spēlēm, jo neviens no viņiem nebūtu ar mieru maksāt par tām?

Tētis paliek pie saviem uzskatiem un atgādina D�eimijam:

-� Tie�i tā, kā es tev teicu. Tā ir tavas mammas vaina, jo viņa pat pirkstiņu nepakustinās, lai vienotos ar mani.

D�eimija mamma nevis aizstāv sevi, bet gan saka:

-� Man �ēl, ka neizdevās visu nokārtot tā, lai tu varētu braukt ar savu futbola komandu.

Protams, D�eimijs ir dusmīgs.

-�� Tētis teica, ka tu esi vainīga, jo vēlies to visu uzgrūst viņam.

Lai ko sacītu dēls, mamma turpina apgalvot:

-� Man �ēl, ka tas neizdevās.

Un kas tagad atliek D�eimijam ?

"Es nezinu, kam ticēt. Tētis saka, ka vainīga ir mamma, bet mamma saka, ka tā ir viņas un tēta darī�ana. Acīmredzot viņi nespēja vienoties, ta�u es palieku vienīgais zaudētājs. Es nezinu, kur� pie tā visa ir vainīgs, toties es zinu, ka tas ir stulbi, ja tev ir vecāki, kuri ir �ķīru�ies un kuri nespēj vienoties pat par vienu jautājumu.

Kad esmu kopā ar mammu, viņa nevēlas par to runāt, un tas man patīk labāk nekā tad, kad esmu kopā ar tēti, kur� par to vien runā. Vismaz, esot kopā ar mammu, man nav jāiedziļinās visās �ajās stulblbās."

Pēc kāda laika, kad līdzīgā situācijā D�eimija tētis atkal aprunā D�eimija mammu, bet viņa neatbild uz �iem apvaino�jumiem, D�eimijs padomā: "Mammas izturē�anās man patīk labāk. Es nezinu, kas notika patiesībā, tomēr at�ķirībā no tēta mamma vismaz neiesaista mani tajā visā."

Laika gaitā pierādīsies, ka tas no vecākiem, kur� nav iesaistījis "�ķirteņu tiesas prāvās", jūtas daudz labāk.

Laimīgās ģimenes beigas

-��� Es zinu, ka tā ir labāk. Viņi nebija laimīgi kopā ne mamma, ne tētis. Un uz beigām tas kļuva pavisam necie�ami. Pat ja nebija strīdu, pastāvīgi valdīja spriedze. Tomēr man vēl joprojām trūkst manas ģimenes. Un ir skumji apzināties, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija.

-�� Tu ilgojies pēc jaukajiem brī�iem kopā ar ģimeni, vai ne ?

-�� Ne glu�i. Patiesībā es tādus nemaz neatceros.

-�� Es laikam kaut ko nesaprotu.

-�� Es arī ne, tomēr reizēm man kļūst ļoti skumji.

Ne vienmēr tas ir skaidri redzams, tomēr vairums pusaud�u skumst par aizgāju�ajiem laikiem. Pat ja pagātne nemaz nebija tik lieliska, vienalga uzrodas skumjas. Turklāt bērni ne tikai skumst par ģimenē pavadīto laiku, bet arī lielākā daļa no viņiem sle�peni vēlas, kaut vecāki atkal būtu kopā.

-�� Bet, Rikij, tagad ta�u viņi ienīst viens otru. Ir pagāju�i jau astoņi gadi. Tu saki, ka tev patīk Veins [viņa patēvs jau �etrus gadus]. Tu esi priecīgs, ka viņ� ir ienācis jūsu ģimenē. Un tu saki, ka tāpat nekas labs nebūtu gaidāms, ja tavi vecāki atkal saietu kopā. Tu pat apgalvo, ka tas tāpat nekad nenotiks.

-�� Jā, es zinu.

-�� Tomēr tu vēl joprojām gribi, lai viņi būtu kopā ?

-�� Jā. Es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet jā, es to gribu.

t Visu iepriek� minēto iemeslu dēļ būtu labi, ja pusaud�a �ķir�tie vecāki laiku pa laikam kādā mierīgā brīdī parunātos ar savu bērnu par �o jautājumu.

-�� Vai reizēm tevi pārņem, skumjas par mūsu �ķir�anos?

Varbūt jūs nesaņemsiet nekādu atbildi. Varbūt pusaudzis

attrauks:

-�� Nē, es par to nedomāju.

Tā ir laba atbilde. Tomēr kādreiz jūsu bērns var pateikt:

-�� Es nezinu. Laikam. Mēs bijām ģimene. Un tagad tas viss ir zudis. Tas nebija nekas baigi superīgs, tomēr es pēc tā ilgojos.

Iespējams, pusaudzis noskums, ta�u tas nemaz nebūs slikti. Ir svarīgi, lai bērns saprastu, ka skumjas nav nekas slikts.

Citas mājas, citi noteikumi

Tas ir lieliski, ja �ķirtajiem vecākiem ir vienoti uzskati un viņi spēj kopīgi darboties sava bērna interesēs.

-�� Sveika, Diāna! Tas esmu es. Vai tu atļāvi D�eimsam nomā paņemt filmu "Skaistuļu �ausmu nakts'"?

-� Ko ? Ak, tas palaidnis! Nē! Protams, nē! Paldies, ka pajau�tāji, Bred!

Tomēr bie�āk notiek citādi.

-�� Mammu, kāpēc skolas laikā man jāiet gulēt pusvienpa�dsmitos ? Tētis man ļauj palikt nomodā, cik ilgi vien gribu, ja tikai es no rīta varu piecelties. Viņ� saka, ka man jau ir pie�tiekami liela atbildības izjūta, tāpēc nav nepiecie�ams noteikts gulētie�anas laiks.

-�� Mammu, kāpēc man jātīra vannasistaba? Pie tēta man tas nav jādara.

-�� Mammu, tētis man atļauj spēlēties ar suni gultā. Viņ� saka, ka tu izturoties pārāk pareizi.

Protams, mamma padomā: "Jā, mana biju�ā vīra noteikumi ir pilnīgi at�ķirīgi, turklāt rādās, ka viņ� dara visu, lai ap�au�bītu manus noteikumus. Viņ� neko nevēlas apspriest. Kad es viņam piezvanu, viņ� nomet klausuli vai saka: "Vai zini, kas ir pats labākais, kop� mēs iz�ķīrāmies, Eleonora ? Man tevī vairs nav jāklausās." Esmu pārliecināta, ka viņ� daudz ko dara tikai tāpēc, lai iespītētu man."

Savukārt bērna tēvs padomā: "Nē, es pret Markusu izturos citādi, jo uzskatu, ka rīkojos pareizi. Viņa mamma neko nesa�prot. Viņa dēlu apspie�. Tomēr man jāatzīst, ka jūtos patiesi gandarīts, ja viņa kļūst nikna."

Protams, būtu lieliski, ja vecāki vienmēr rīkotos saskaņoti. Tomēr būtu muļķīgi cerēt, ka �ķirtajiem vecākiem būs vienādi noteikumi. Viņiem ir at�ķirīgi viedokļi ļoti daudzos jautājumos, un tas galu galā lielā mērā provocēja viņu �ķir�anos. Tādēļ ir tikai loģiski, ka vecāki kļūst neapmierināti, izdzirdot, kas notiek biju�ā partnera mājā. Turklāt raizes var sagādāt ne tikai noteikumi, bet arī rīcība, ar kuru jāsaskaras bērnam.

"Marianna bie�i lieto alkoholu, un to redz bērni. Es uztrau�cos par to, kādu iespaidu tas var atstāt uz viņiem."

Daudziem �ķirtajiem vecākiem ir grūti pieņemt faktu, ka viņi nevar kontrolēt sava bērna dzīvi laikā, ko viņ� pavada kopā ar otru no vecākiem. �ādas ba�as es vairākkārt esmu dzirdējis no vecākiem, kuriem sniedzu palīdzību.

-�� Bet tas ta�u nav pareizi. Viņa tēva rīcību bie�i vien var kvalificēt kā nepieņemamu, tā var atstāt negatīvu iespaidu uz bērnu. Reizēm viņ� runā briesmīgas lietas. Un es neuzticos da�iem no viņa draugiem, kas tur ciemojas.

Diem�ēl tā tas ir: to, kas notiek ar jūsu bērnu, jūs varat kon�trolēt tikai tad, kad esat kopā ar viņu. Tā ir viena no grūtākajām lietām, kas saistīta ar �ķir�anos un bērna audzinā�anu. Jūs varat būtiski ietekmēt savu pusaudzi, tomēr jums ir jāapzinās, ka viņa dzīvē ir arī vēl otrs cilvēks, tikpat nozīmīgs kā jūs. Un �is otrs cilvēks turpinās satikties ar jūsu bērnu un lielākā vai mazākā mērā ietekmēs viņu.

Protams, jūs varat iesniegt prasību tiesā. Ta�u tiesā�anās maksā naudu un tiesas parasti nevēlas noteikt ierobe�ojumus, kas saistīti ar ikdieni�ķām audzinā�anas problēmām.

īpa�i nepatīkami ir tad, ja esat pārliecināts, ka jums ir taisnība. Jūs uzskatāt, ka jūsu biju�ais partneris nerīkojas bērna interesēs un sabotē visu, ko darāt jūs, tomēr tā kā jūsu biju�ā partnera noteikumi bērnam �ķiet daudz patīkamāki, viņam ir viss, lai sasniegtu mērķi, proti, iegūtu bērna labvēlību.

-�� Jā, tētis pret mani izturas daudz for�āk nekā mamma.

Da�kārt viens no vecākiem jūtas spiests mainīt savus noteiku�mus, jo nevēlas būt sliktāks par otru. Viņ� izmisīgi cen�as attais�noties par ikvienu savu lēmumu.

"Kopā ar tēti bērnam �ķiet, ka visa dzīve ir vienas vienīgas izpriecas. Bet man ir jāuzņemas stingrās mammas loma es vienmēr ievie�u noteikumus un mēģinu tikt galā ar ikdienas

audzinā�anas problēmām, ar neizpildītiem mājasdarbiem un netīrību istabās. Tas ir netaisnīgi. Man nav izred�u uzvarēt."

Lai cik spēcīgu spiedienu jūs izjūtat, labāk tomēr būtu palikt pie tiem noteikumiem, uz kuriem paļaujaties.

-� Kad esi kopā ar mani, tev jāsadzīvo ar �iem noteikumiem. Tas, kas notiek pie tēta, ir viņa darī�ana.

Pusaud�i parasti samierinās ar to, ka katram no vecākiem ir at�ķirīgi noteikumi. Ta�u tas nenozīmē, ka jūsu noteikumi viņam patiks un viņ� vairs nekad ne�ēlosies.

-�� Bet pie tēta�

Dzīvesvietas maiņa

�ķir�anās, strīdi, jauni noteikumi protams, tas viss uztrauc ne tikai pusaudzi, bet arī vecākus.

"Kas notiks, ja viņam mani noteikumi tik ļoti nepatiks, ka viņ� izvēlēsies dzīvot kopā ar savu tēvu?"

Patiesībā tā notiek diezgan bie�i pusaud�i no �ķirtajām ģime�nēm izvēlas mainīt dzīvesvietu. �im lēmumam var būt da�ādi iemesli. Da�kārt pusaud�i dod priek�roku tam no vecākiem, kura noteikumi ir viņam tīkamāki.

-� Jā, kā jau es teicu, pie tēta ir daudz for�āk.

Da�kārt atmosfēra mājās ir nokaitēta tiktāl, kas to vairs nav iespējams izturēt.

Pulkstenis ir pustrīs naktī, kad Izabellas mamma zvana savam biju�ajam vīram:

-�� Robert, brauc pakaļ savai meitai, kamēr es vēl neesmu viņu nogalinājusi!

Vecāki mēdz uztraukties, ka pusaudzis maina dzīvesvietu gal�venokārt viena iemesla dēļ lai izvairītos no atbildības. Turklāt viņi baidās, ka tādējādi pusaudzis nemācās risināt konfliktus un pārvarēt nepatīkamas situācijas. Iespējams. Tomēr bie�i vien izrādās, ka otra māja nemaz nav tāds ro�u lauks, kā pusaudzis bija iedomājies. Varbūt zāle bija zaļāka tie�i tajā mājā, kuru viņ� pameta.

-� Es nezināju, ka tētis var būt tāds kretīns. Un es biju pārāk zemu novērtējis Lizu [viņa pamātei, kuras valdonīgumu es ieraudzīju tikai tad, kad sāku tur dzīvot.

Dzīvesvietas maiņa var nākt par labu, ja situācija vienā no mājām ir kļuvusi pārāk saspringta, bet otrā vienalga kāda iemesla dēļ tā ir mierīgāka. Tiesa, arī tādā gadījumā tas izskatās pēc sakāves.

"Viņa panāca, ko gribēja, un arī viņ�. Tagad es izskatos pēc necie�amas maitas, kura nespēj tikt galā ar savu meitu."

Par laimi, patiesībā tā nemaz nav. Bie�i vien saspīlētas attie�cības starp vienu no vecākiem un pusaudzi uzlabojas, kad viņi vairs nemitinās zem viena jumta. Pat ja viņi to nepasaka skaļi, tā tomēr ir.

-� Jā, kop� dzīvoju kopā ar tēti, es ar mammu saprotos daudz labāk.

-�� Tik tie�ām, kop� Izabella lielāko laika dalu dzīvo pie tēta, mēs satiekam daudz labāk. Man ir grūti to atzīt, ta�u man tas patīk.

Kā sadzīvot ar jaunajiem ģimenes locekļiem

Ar laiku �ķirtā ģimenē mēdz ienākt citi cilvēki tie, kurus varētu dēvēt par jauniem ģimenes locekļiem: draugi, draudzenes, jauni partneri, jauna pamāte, jauns patēvs, jauni pusbrāļi un pus�māsas. Jauni cilvēki visapkārt. Protams, tas var izraisīt pusaud�a pretestību.

-�� Man tas nepatīk. Tas nebiju es, kur� pieprasīja vecāku �ķir�anos. Tā nebija mana izvēle, bet tagad viņi grib, lai es dzīvoju kopā ar Sondru /tēta jaunā draudzenei, kura patiesībā nemaz nav tik slikta, un arī ar Luisu, to kretīnu. Es nesaprotu, ko mamma viņā atradusi, bet, tiklīdz iedomājos, ka viņiem ir sekss, man kļūst slikti. Un viņi visu laiku apskaujas! Neko tādu es nekad neredzēju, kad mamma bija kopā ar tēti. Ziniet tas ir pretīgi. Es neko tādu negribēju.

Vai es jau pieminēju Kreigu, to hiperaktīvo ideālo puisēnu [Sondi-as astoņgadīgais dēls]? Es nezinu, vai viņam ir oficiāli noteikta diagnoze "hiperaktivs", ta�u viņ� patie�ām ir mazs me�onēns. Es zinu, ka tētis par to uztraucas, bet Sondra nespēj viņu kontrolēt.

Vai varu pastāstīt vēl kaut ko? Luiss! Viņ� ienāk dzīvojamā istabā un apsē�as krēslā, kurā vienmēr esmu sēdējis es. Un viņ� domā, ka ir baigi for�ais. Ak dievs, jums vajadzētu redzēt viņa rotaslietas! Viņa bilde būtu jāliek uz vāka kādam kretīnu �urnālam. Nopietni. Ziniet, tas ir netaisnīgi. Vai jūs varat pateikt, ko man darīt? Pilnīgi neko. Tā tas ir.

Jaunu partneru vai jaunu pusbrāļu un pusmāsu parādī�anās lielākoties rada problēmas tie�i pusaud�iem, nevis jaunākiem bēr�niem. Pusaud�i �os cilvēkus parasti neuzskata par ģimenes locek�ļiem. Viņi nelokāmi turas pie sava un nav ieinteresēti pārmaiņās, kuras pa�i nav radīju�i. Pusaud�i vienkār�i kaut kā sadzīvo ar viņiem zem viena jumta.

Ko darīt jums, ja nonākat �ādā situācijā ja jūsu pusaudzis nevēlas pieņemt jaunus ģimenes locekļus? Iespējams, ārēji viņ� pat �ķitīs gana apmierināts, jo jūsu saskarsmes intensitāte būs mazi�nājusies. Vienīgais, ko pusaudzis vēlēsies, lai jūs esat pieejams, kad viņam tas nepiecie�ams.

Negaidiet, ka pusaudzis izturēsies sirsnīgi pret cilvēkiem, kas ienāku�i viņa mājā, viņa teritorijā. Pusaudzim nav ne mazākās intereses par �iem cilvēkiem, varbūt viņ� pat tos ienīst. Un tas ir ļoti svarīgi! regulāri pavadiet laiku kopā ar savu bērnu bez citu cilvēku klātbūtnes. Bērnam ir ļoti svarīgi apzināties, ka vecā ģimene nav pilnībā sagrauta, ka viņ� vēl joprojām var pilnvērtīgi un regulāri būt kopā ar jums.

Diem�ēl, lai kā jūs censtos, jauno ģimenes locekļu klātbūtne var radīt arī da�as neatrisināmas problēmas. Viena no tām ir spēcīgas savstarpējas antipātijas jaunie ģimenes locekļi vienkār�i nepatīk cits citam. Tas gan nav nekas briesmīgs. Jums nav nepiecie�ams, lai jūsu bērnam patiktu jaunie ģimenes locekļi. Jūs nevarat pie�prasīt, lai jūsu pusaudzim patiktu jaunais patēvs, pusbrālis vai pusmāsa, tomēr jums ir tiesības sagaidīt no sava bērna pieklājīgu uzvedību. Aplūkosim kādu piemēru!

Sibilla uzrunā piecpadsmit gadus veco Karllnu, kura nesen kļuvusi par viņas pameitu.

-�� Karllna, vai tu atstāji tās popkorna drupa�as ?

-�� Jā.

-�� Vai tu, lūdzu, tās nesatīrītu ?

-�� Jā, vēlāk.

-�� Nē, tev tas ir jāizdara tūlīt.

-�� Kas tu tāda esi, lai mani komandētu? Tu neesi mana mamma.

-Ko?

-�� Tu neesi mana mamma. Tu nevari mani komandēt!

-�� Ko tu tikko teici ?

-�� To, ko tu dzirdēji!

Vēlāk vakarā Sibilla izstāsta notiku�o Karllnas tētim.

-�� Tu neticēsi, ko tava meita �odien man pateica! Es neesmu pelnījusi tādu necieņu.

Pēc kāda brī�a Karlīnas tētis runā ar savu meitu:

-� Karllna, Sibilla man teica, ka tu pret viņu izturējies rupji, kad viņa lūdza, lai satīri popkorna drupa�as.

-��� Tēt, tu tici visam, ko viņa saka? Tie�i Sibilla bija rupja pret mani! Viņa nedrīkst mani komandēt, bet tu vienmēr nostā�jies viņas pusē! Es ienīstu Sibillu! Kāpēc tev vajadzēja viņu apprecēt? Un Karllna sāk raudāt.

Vēl nedaudz vēlāk Sibilla jautā Karlīnas tētim: I Vai tu runāji ar Karlīnu ?

-�� Jā.

-�� Un ko tu teici?

-�� Pagaidi, Sibilla. Tev tas ir jāsaprot Karlīnai bija tikai �etri gadi, kad mēs ar viņas mammu iz�ķīrāmies. Un tagad viņai ir grūti pieņemt, ka bez manis mājās ir vēl kāds cilvēks.

-�� Nespēju noticēt! Tev nav ne mazākās nojausmas, kādu nekauņu tu audzini! Tu ļauj Karlīnai tīt sevi ap pirkstu! Es zināju, ka tā notiks!

-�� Velns! Karlīnas tētis nomurmina.

Jūs nespējat mainīt ģimenes locekļu attieksmi citam pret citu, ta�u, ja ikdienas situācijās atcerēsieties da�us vienkār�us

noteikumus, sekmīgāk izvairīsieties no konfliktiem un antipātiju izpausmēm.

Pirmkārt, jūs kopā ar savu jauno partneri neesat tas pats, kas vecāki. Jūsu jaunajam partnerim un jūsu bērnam nav cie�as saik�nes kop� bērnības, viņiem nav kopējas vēstures tādas, kāda ir bērnam un vecākiem. Jūsu jaunais partneris neizjūt pret jūsu bērnu tādu pa�u mīlestību un pieķer�anos kā bioloģiskie vecāki. Tas nozīmē, ka pusaudzis samierināsies ar nepatīkamiem aizrādī�jumiem, ja tos izteiks viņa bioloģiskie vecāki, ta�u viņ� tos necietīs no patēva vai pamātes. Dziļi sirdī viņ� saprot, ka ir daudz kas tāds, ko jaunajiem vecākiem nav tiesību viņam uztiept, lai panāktu disciplīnu. Kad pusaudzis saka: "Tu neesi viens no maniem vecā�kiem," viņ� tā arī domā. Un tas ir jāņem vērā.

Otrkārt, pat ja pusaudzis jūtas aizvainots par to, ka esat viņa dzīvē ievedis sve�u cilvēku un ka viņam nav izvēles iespēju, viņam pret jūsu partneri ir jāizturas ar tādu pa�u cieņu kā pret jebkuru citu pieaugu�o cilvēku. Tā kā jūsu jaunais partneris tagad dzīvo jūsu mājā, viņam ir tādas pa�as tiesības kā ikvienam citam �īs ģimenes loceklim, un pusaudzim tas ir jāsaprot. Jūsu jaunais part�neris nav ciemiņ�. Tagad �īs ir arī viņa mājas.

Nē! Nē! Tās nav viņas mājas! Tās ir manas!

Lūk, svarīgākie likumi, kas jāievēro, lai mazinātu saspīlējumu starp pusaudzi un jūsu jauno partneri.

1.�likums. ikdienas saskarsmē vienmēr atbalstiet savu part�neri, pat ja nepiekrītat viņam, tie�i tā, kā jūs rīkotos, ja tas būtu otrs no pusaud�a bioloģiskajiem vecākiem. Pretējā gadījumā jūsu partneris izjutīs aizvainojumu pret jums un jūsu bērnu. Ja jums nepatīk partnera rīcība, parunājiet par to vēlāk.

2.��likums. jūsu partnerim ir tiesības dot norādījumus jūsu bērnam, tomēr jūs esat vienīgais, kur� drīkst nodarboties ar audzinā�anu, piemēram, noteikt gulētie�anas laiku, dot atļauju doties uz ballīti, piemērot sodu vai aizliegumus. Pusaudzim tas ir ļoti svarīgi. Viņam ne vienmēr patiks jūsu noteikumi, ta�u viņa skatījumā ļoti liela nozīme ir tam, kur� cilvēks ir tiesīgs ieviest noteikumus un kuram tādu tiesību nav. Pusaudzis uzskata, ka tikai viņa īstajiem vecākiem ir tiesības pieņemt lēmumus, kuri ietekmē viņa dzīvi.

Ja jūsu partnerim ir argumentēti iebildumi pret jūsu lēmu�miem, jūs, protams, varat tos apdomāt un ņemt vērā, tomēr tikai jūsu ziņā ir galīgā lēmuma pieņem�ana svarīgos jautājumos.

3.�likums. ja pusaudzis izturas nepieklājīgi pret jūsu partneri, par to ir jārunā. Skaidri pasakiet pusaudzim, ka neatbalstāt rupju izturē�anos. Lai ko jūsu bērns domātu par jūsu partneri, viņam vienmēr ir jāizturas ar cieņu tas ir likums.

4.�likums. regulāri aplieciniet bērnam, ka saprotat viņa neap�mierinātību jauna ģimenes locekļa parādī�anās dēļ.

-�� Es zinu, ka reizēm tev ir grūti sadzīvot ar Sibillu.

-�� Nē, ne tikai reizēm, bet gan visu laiku.

-�� Es zinu, ka tas ir grūti. Bet es tevi vēl joprojām mīlu un darī�u visu iespējamo, lai tava dzīve būtu patīkama, cik nu tā var būt.

-�� Labi. Tad tiec vaļā no Sibillas.

Pusaudzim ļoti daudz nozīmē apziņa, ka viņ� drīkst būt neap�mierināts ar jauno kārtību, ka viņam ir tiesības tā justies.

Palūkosimies, kā piemērā aprakstīto situāciju varētu vērst par labu! Manuprāt, par katru gadījumu, kad Karlīna pret savu pamāti izturējusies nepieklājīgi, ir jāizstāsta Karlīnas tētim. Un ikreiz, kad Karlīnas tētis par to uzzina, viņam ir jārunā ar savu meitu.

-�� Sibilla man pastāstīja, ko tu viņai �odien teici. Es biju gaidījis, ka tu paklausīsi Sibillai, ja viņa tev lūgs kaut ko

' izdarīt. Un tu nekad vairs nedrīksti ar viņu runāt tādā tonī nekad!

-� Bet, tēt! Sibilla ir maita! Tu nemaz nezini, kāda viņa ir! Viņa�

-�� Es gribu, lai tu viņu klausītu un sarunātos pieklājīgi.

-�� Bet, tēt�

-�� Tu dzirdēji, ko es teicu.

�ī stratēģija ne vienmēr apturēs nepieklājīgu izturē�anos, tomēr situācijai vajadzētu uzlaboties. Karlīna secinās, ka, lai arī tētis saprot viņas jūtas pret Sibillu, viņ� nekādā gadījumā neatbalsta nepieklājīgu izturē�anos. Ja Karlīna gribēs, lai tētis paliktu viņas pusē visi pusaud�i to vēlas -, viņai būs jāpieņem tēta noteikumi. �I vieno�anās paredz, ka tētis sapratīs Karlīnas negatīvo attieksmi pret Sibillu, ta�u necietīs rupju izrunā�anos. Lielākā daļa pusaud�u piekrīt �ādiem noteikumiem. Tam ir vien�kār�s un loģisks pamatojums.

"Es ienīstu Sibillu. Un es viņu vienmēr ienīdī�u. Ta�u es vēlos, lai man būtu labas attiecības ar tēti, ja vien viņ� neiz�turēsies kā kretīns. Tādēļ varbūt es neko nesolu es reizēm pacietī�u Sibillu un nerunā�u rupjības, jo viņa tāpat ir tuk�a vieta. Viņa nav tā vērta."

Vēlāk neaizmirstiet savam jaunajam partnerim pateikt pāris vārdu, kas viņam sniegs pārliecību, ka jūs cienāt arī viņu.

-�� Ko tu pateici Karlīnai? satraukti jautā Sibilla.

-� Es sacīju, ka viņai ir jāklausa tevi un jārunā pieklājīgi.

Karlīnas tētis nesoda savu meitu, un tas noteikti nepatīk Sibil�lai, ta�u viņa nomierinās, kad Karlīnas tētis skaidri apliecina savu nostāju viņ� necietīs meitas netaktisko izturē�anos pret Sibillu. �ādiem maziem uzmanības apliecinājumiem ir ļoti liela nozīme ikdienas saskarsmes uzlabo�anā.

Padomi pamātēm un patēviem

Jums nav jāmīl jūsu jaunā partnera bērns, tomēr jāizturas pret viņu ar cieņu. Un otrādi lai arī jūs nepatīkat sava jaunā partnera bērnam, jums ir tiesības sagaidīt pieklājīgu izturē�anos no viņa. Jūs drīkstat lūgt savam partnerim, lai viņ� �o jautājumu pārrunā ar savu bērnu, lai viņ� bērnam skaidri pasaka, ka necienīga iztu�rē�anās pret jums ir nepieņemama.

Tomēr jums ir jāsaprot, ka bērna izturē�anās atspoguļo viņa ierasto attieksmi pret vecākiem un, visticamāk, tā būtiski nemai�nīsies. Nemēģiniet par katru cenu mainīt bērna audzinā�anas metodes, kuras praktizē jūsu partneris, pat ja nepiekrītat tām. Jūsu aizrādījumi izraisīs tikai neapmierinātību un naidu, tie nespēs mainīt pusaud�a uzvedību.

V

isiem pusaud�u vecākiem ir jāsaskaras ar kādu mū�īgu pro�blēmu: pusaud�i vēlas izklaidēties, un viņi dedzīgi aizstāv savas tiesības to darīt.

Jā, es gribu izklaidēties. Kas tur slikts?

Lielākā daļa vecāku saprot savu bērnu vēlmes, jo arī pieau�gu�ajiem patīk izklaidēties. Viņuprāt, tas nav nekas slikts. Tas ir tikai normāli, ka pusaud�iem patīk papriecāties. Tomēr bērni vēlas ne tikai papriecāties viņi vēlas pamatīgi izpriecāties.

-Jā, es gribu izpriecāties tā kārtīgi. Daudz vairāk par mazu nieciņu.

Un �ajā brīdī vecāki sāk uztraukties.

"Es nezinu. Manī rodas nemiers. Varbūt mums vajadzētu ierobe�ot dēla izpriecas. Labi, tās varētu būt �ādas:

��� galda spēļu sacensības;

���� "The Beatles" mūzikas klausī�anās (Viņi ir for�i, vai ne? Bērniem ta�u patīk Bītli pat mūsdienu bērniem.);

��� filmu skatī�anās (Bet tikai tādu filmu, kurās nav pārāk daudz asiņu, seksa un lamā�anās. Nu labi, nedaudz asiņu, nedaudz seksa un mazliet lamā�anās var būt. Viņam ta�u vairs nav deviņi gadi!);

���� dejo�ana (Dejo�ana ir laba, tikai es nezinu, vai mūsdienās viņi vispār dejo.).

Ja jūs atklāti parunātos ar pusaud�iem, jūs atklātu, ka viņi bauda daudz vairāk izpriecu, nekā būtu "atbilsto�i" viņu vecu�mam.

-� Mammu, es �ovakar eju izklaidēties un kārtīgi izpriecāties.

-�� Ak, mīļā. Vai tie�ām tev to vajag?

-�� Jā.

-�� Ko tu darīsi ?

-�� Es smēķē�u zālīti līdz prāta aptumsumam un tad ar kādu pārgulē�u. Tikai es nezinu, ar ko. Tas atkarīgs no tā, kas tur notiks. Jā, �ī būs lieliska nakts.

-�� Ak dievs! Es nevarē�u aizmigt visu nakti!

riskanta uzvedība

�ī problēma neskar tikai pusaud�us vien, tā ir saistīta ar izpriecu jēdzienu kā tādu. Sekss, narkotikas un alkohols ir galve�nie līdzekļi, ar kuru palīdzību izklaidējas vairums pusaud�u un arī pieaugu�ie.

Uzdo�u jums vienu jautājumu: "Vai izpriecas, kuras sastāv no seksa, narkotikām un/vai alkohola, ir labākas par izpriecām, kurās nav nekā no iepriek� nosauktā?" Daudzi cilvēki, ieskaitot pusaud�us, atbildētu apstiprino�i. Pieaugu�o pasaule vēsta pusau�d�iem, ka �ādi izpriecu līdzekļi ir for�i, ta�u tos nedrīkst baudīt, iekams viņi nav kļuvu�i par pieaugu�iem cilvēkiem. Un aizlie�gums tikai vēl vairāk pastiprina bērnu pārliecību, ka �īs lietas ir vislabākā izprieca.

Lai labi izklaidētos, pusaud�i parasti izvēlas pavadīt laiku kopā ar draugiem, ar kuriem viņi jūtas ērti. Iespējams, tā ir visiecienī�tākā pusaud�u "nodarbo�anās", un ar to viņi nemaz neat�ķiras no mums, pieaugu�ajiem. Ta�u bie�i vien �ādās situācijās pusaud�i cen�as padarīt izklaidi vēl izklaidējo�āku, �im nolūkam izmantojot da�ādas vielas. Un, ja viņi vēlas nodarboties ar seksu, �īm aktivi�tātēm, viņuprāt, ir jābūt "īpa�i seksuālām".

Diem�ēl daudzas no pusaud�iem tīkamajām izklaidēm ir ris�kantas. Turklāt �ie riski ir nopietni likuma pārkāp�ana, fiziski ievainojumi, publisks pazemojums u.tml. Par apreibino�o vielu ietekmi, es domāju, nemaz nav jāatgādina tās var radīt nepār�varamu atkarību un izpostīt dzīvi.

Varbūt jūs tagad brīnāties: "Dieva dēļ! Vai tad viņi nevar labi pavadīt laiku bez �o vielu lieto�anas? Un, ja viņi vēlas iesaistīties seksuālās attiecībās, vai nav iespējams tās kaut kā ierobe�ot?"

Ziniet, nevar gan. Pirmkārt, pusaud�i �ajās riskantajās akti�vitātēs iesaistās lielā mērā tāpēc, ka baidās daudz mazāk nekā pieaugu�ie. Viņi uzskata, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks.

Jā, tā ir taisnība. Es patie�ām neuztraucos par to, ka ar mani varētu notikt kaut kas slikts. Vienkār�i neuztraucos.

Otrkārt, daudziem pusaud�iem iesaistī�anās riskantās nodar�bēs �ķiet pievilcīga.

Jā, tas, ka da�as no muļķībām, kuras es daru, ir bīsta�mas, padara visu vēl jautrāku. Riskēt ir for�i. Ai, es aizmirsu pateikt man patīk tie�i tas, ka pieaugu�ie to uzskata par sliktu. Tad tās ir īstas izpriecas.

Un, tre�kārt, �āda izturē�anās, pēc pusaud�u domām, tik tie��ām ir izprieca. Bie�i vien ļoti liela izprieca. Lūk, kāpēc pusaud�i iesaistās un turpina iesaistīties izteikti riskantās darbībās. Pre�tēji izplatītajam uzskatam, tas nav vienkār�i vienaud�u ietekmes rezultāts.

Ja esat pusaud�a vecāki, jums ir jāzina, ka sekss, narkoti�kas un alkohols ir problēmas, kas nekur nepazudīs. Kamēr vien pusaud�i meklēs izpriecas, kamēr vien viņiem būs pieejamas da�ādas apreibino�as vielas un kamēr vien viņiem būs seksuālas tieksmes, �īs problēmas pastāvēs. Tās zaudēs aktualitāti tikai tad, kad pusaud�a dzīvē parādīsies citas nodarbes, patīkamākas par seksu, narkotikām un alkoholu. Diem�ēl tas nenotiks tuvā�kajā laikā.

Vai jūs jau cen�aties atturēt pusaudzi no iesaistī�anās riskan�tās izklaidēs? Vai darāt visu, kas vien ir cilvēka spēkos, lai iesais�tī�anos �ajās bīstamajās izpriecās padarītu neiespējamu? Bet varbūt jūs pieliekat visas pūles, lai pusaudzi pamācītu un izskaid�rotu viņam potenciālos riskus? Ceru, ka atbildējāt apstiprino�i vismaz uz vienu no �iem jautājumiem. Tomēr, ja esat pusaud�a vecāki, jums tas ir jāzina: pat ja esat ieguldījis vislielākās pūles, lai atturētu bērnu no darbībām, kuras var nodarīt viņam kaitējumu, pastāv ļoti liela varbūtība, ka viņ� vienalga "izklaidēsies".

kas jazina vecākiem

Pirmais jautājums varētu būt �āds: kādai jābūt vecāku lomai pusaud�a seksuālajā dzīvē? Ta�u tas loģiski noved pie citiem jautājumiem: cik daudz vecākiem būtu jāzina par pusaud�a sek�suālo dzīvi un vai pusaudzis vispār vēlas, lai viņa vecāki par to zinātu?

Kā es uztveru sarunas ar vecākiem par manu seksuālo dzīvi ? Kā es jūtos, ja man ir jāstāsta par manām seksuālajām jūtām un par to, ko es daru un ko es varbūt man pat ir neērti atzīties nedaru ? Kāda ir mana attieksme pret to, ka jāatklāj �l manas dzīves daļa? Cik lielā mērā, pēc manām domām, vecākiem būtu tajā visā jāiesaistās? Ļaujiet padomāt. Un kā būtu, ja viņi vispār neiesaistītos? Jā, tas būtu vislabākais vari�ants.

Atsauciet atmiņā, ko es jums stāstīju par pusaud�a gadu īpat�nībām un pusaud�u alerģiju pret vecākiem! Lūk, �ī pati alerģija ir cie�i saistīta arī ar pusaud�u seksualitāti. Sekss un vecāki nesader kopā. Pusaud�i negrib stāstīt vecākiem par savu seksualitāti pil�nīgi neko. Un viņi it nemaz nevēlas, lai vecāki runātu ar viņiem par savu seksuālo dzīvi. Ikviens pusaudzis zina, ka viņa vecākiem ir bijis sekss tie�i tik daudz rei�u, cik bērnu ir ģimenē. Turklāt pusaud�i ir pārliecināti, ka �is sekss vecākiem nemaz nepatika un, visticamāk, tobrīd viņi bija piedzēru�ies. Visi pusaud�i to zina. Pat doma par to, ka vecāki varētu nodarboties ar seksu, viņiem uzdzen �ermuļus.

Un ko domā vecāki par to, ka viņu bērni nodarbojas ar seksu? �ī doma neuzdzen riebumu, ta�u pavisam noteikti tā rada nemieru. Vecāki apzinās, ka pusaud�u seksuālās aktivitātes var radīt ļoti nopietnas problēmas, tomēr tas vēl nav viss daudz lie�lākas grūtības viņiem sagādā spēja pieņemt bērna seksualitāti kā tādu. Vecāki vienkār�i nespēj sadzīvot ar domu, ka viņu bērns ir seksuāli aktīvs, ka viņu meita vai dēls vairs nav tas mazais, nevai�nīgais bumbulītis. Tagad viņ� ir pilntiesīga seksuāla būtne. Un, neatkarīgi no tā, vai vecāki spēj samierināties ar �o faktu vai ne, sekss kļūst par pusaud�a dzīves sastāvdaļu. Vecākiem vienkār�i ir jāpieņem �ī realitāte.

cik aktīvi ir pusaudzi

Mūsdienu pusaud�i nemitīgi saņem informāciju par seksu. Lielu daļu �īs informācijas sniedz televīzija un kinofilmas, tomēr visdāsnākais izziņas avots, nenoliedzami, ir internets. Tas augu diennakti nodro�ina pieeju videofilmām un attēliem ar seksuāla satura ainām. Internetu pusaud�i izmanto, arī lai apmainītos ar informāciju par seksu (protams, �ī informācija var būt gan patiesa un noderīga, gan arī muļķību pilna). Tā kā internetā pusaud�i bie�i vien sarakstās, nevis sarunājas aci pret aci, viņi jūtas ano�nīmi un tāpēc runā daudz atklātāk nekā klātienē. �o iemeslu dēļ mūsdienu bērni ir daudz vairāk informēti par seksu vismaz viņi par to runā daudz vairāk nekā iepriek�ējās paaudzes.

Ko tad pusaud�i īstenībā dara? �is jautājums satrauc lielāko daļu vecāku.

Kaizera ģimenes fonds, kur� regulāri veic pētījumus par pus�aud�u seksuālajām aktivitātēm, 2008. gada septembrī publicēja kārtējo ziņojumu. Saskaņā ar to 48 % vidusskolēnu ir atzinu�i, ka viņiem biju�i dzimumsakari. 1991. gadā tādu pa�u atbildi sniegu�i 54 % vidusskolēnu. Vai ir iespējams, ka pusaud�u interese par seksu samazinājusies? Grūti pateikt. Mēs zinām, ka mūsdienās bērni, izmantojot elektronisko saziņas līdzekļu palīdzību, daudz agrīnākā vecumā iepazīstas ar seksuāla rakstura materiāliem. Ta�u nav skaidrs, vai seksuāli aktīvo pusaud�u skaits ir samazi�nājies tāpēc, ka pieejamā informācija ir izglītojo�a, vai tāpēc, ka tā samazina pusaud�u vēlmi nodoties seksuāla rakstura eksperi�mentiem praksē.

Reālās situācijas novērtē�anu vēl vairāk apgrūtina fakts, ka Keizera ģimenes fonda iegūtie dati var būt neprecīzi, jo jēdzieni, kas saistīti ar seksu, mēdz būt daudznozīmīgi. Audzinā�anas un izglītības speciālisti mēdz diskutēt par �ādu jautājumu: cik daudzi pusaud�u atbildētu "jā" uz jautājumu "Vai jums ir bijis dzimum�akts?" (nevis "Vai esat iesaistījies seksuālās aktivitātēs?").

Pla�saziņas līdzekļos daudz tiek runāts par jaunu tendenci gadījuma sakaru attiecībām. Tās ir attiecības, kurās puisis un meitene it kā ir "pāris", tomēr vienlaikus viņi ir "tikai draugi". Pusaud�i atzinīgi izsakās arī par iesaistī�anos seksuālās aktivi�tātēs ar citu pusaudzi, savstarpēji vienojoties, ka �īs attiecības neparedz turpinājumu.

Labā ziņa ir tā, ka mūsdienu pusaud�i daudz skaidrāk apzinās risku, kas saistīts ar nedro�u seksu, tāpēc viņi lieto kontracepcijas līdzekļus. Protams, vēl joprojām ir liels skaits arī tādu pusaud�u, kuri nelieto aizsarglīdzekļus, slimo ar seksuāli transmisīvajām slimībām vai ir spiesti meklēt grūtniecības testu.

Būtiski ir tas, ka pusaud�iem ir sekss. Cik daudz, kādā vecumā un ar kādu attieksmi tas mēdz mainīties gadu no gada. Ta�u galvenais ir tas, ka viņi nodarbojas ar seksu. Un, jo vecāki viņi kļūst, jo vairāk to dara (tiesa, ne visi). Tas nozīmē, ka seksuālās aktivitātes risks ir pastāvīgs. Tāpēc vecākiem būtu jāatceras viena lieta jo vairāk pusaud�i zina par briesmām, jo mazāka ir iespēja, ka viņi iesaistīsies riskantās seksuālās darbībās.

Kā vecāki var zināt, ka viņu bērns grasās iesaistīties seksuā�lās attiecībās? Atbilde ir vienkār�a: viņi to nevar zināt. Ja bērns ir sasniedzis pusaud�a vecumu, vecākiem vienkār�i ir jāapzinās, ka viņ� var iesaistīties jebkāda rakstura seksuālās aktivitātēs ar visām no tā izrieto�ajām sekām. Vai tas nozīmē, ka būtu labāk, ja vecāki vismaz kaut kādā veidā iesaistītos sava pusaud�a dzīves seksuālajā daļā? Jā.

Kāda ir pusaud�u vecāku attieksme pret to? Ko viņi vēlas sais�tībā ar pusaud�a seksuālo dzīvi? Es bie�i dzirdu vecāku domas par �o tēmu, un tās ir tikpat pretrunīgas, cik pati situācija. Lūk, tipiska atbilde.

Ko es vēlos saistībā ar savu bērnu un seksu? Uz to ir ļoti viegli atbildēt. Es vēlos, lai viņ� dara visu, kas ir normāli. Tomēr, lai kas tas būtu, es labprāt par to neko nezinātu. Patie�sībā� tas, ko es tikko teicu, nav taisnība. Es vēlos, lai viss, ko viņ� dara vai nedara neradītu viņam problēmas. Lai nebūtu grūtniecības. Lai nebūtu seksuāli transmisīvo slimību. Es negribu, lai viņu izmantotu. Es nevēlos, lai viņ� ciestu. Es nevēlos, lai tas viss beigtos ar emocionāliem pārdzīvojumiem. Es negribu, lai viņ� iekultos nepatik�anās.

�ajā brīdī es gribētu piebilst vēl ko svarīgu, proti: mūsdienu pasaulē zēniem un meitenēm vēl joprojām tiek piemēroti at�ķi�rīgi standarti. Kaut gan laika gaitā ir notiku�as pārmaiņas, kuru rezultātā sievietes arvien vairāk akcentē tiesības uz savu seksu�alitāti, jautājumā par pusaud�iem vairākuma viedoklis ir palicis

nemainīgs. Saskaņā ar �o viedokli pusaud�u zēna interese par seksu ir veselīga. Vecāki grib, lai viņ� uzmanītos, ta�u viņus īpa�i nesatrauc doma par dēla seksuālo aktivitāti. Turpretim pusaud�u meitenes seksualitāte rada nopietnas ba�as vecākiem. Kāds ir �ādas at�ķirības pamatojums?

-�� Es nevēlos, lai manai meitai būtu slikta reputācija. Varat teikt, ko gribat, ta�u, ja meitene ir seksuāli aktīva, viņai ir slikta slava, un tāda tā saglabājas visu vidusskolas laiku. Nestāstiet, ka citi neskatās ar nicinājumu uz meiteni, kurai bijis sekss ar vairākiem pui�iem.

Jā, tā ir taisnība. Meiteni, kura aktīvi iesaistās seksuālās attie�cībās, uzskata par padauzu vai nimfomāni.

-�� Bet es gribu būt seksuāli aktīva. Man patīk sekss. Tā ir mana izvēle.

-�� Nu, ko es teicu ? Tas tikai pierāda, ka manas domas ir pareizas viņa ir palaistuve.

Savukārt puisi, kuram ir seksuālas attiecības, uzskata par veiksminieku vai "ērzeli". Iespējams, tā nevajadzētu būt. Iespē�jams, tas ir netaisnīgi. Ta�u tā tas ir. Protams, ar to problēmas nebeidzas. Padomājiet par vēl da�iem jautājumiem! Vai jūs apzi�nāti mācāt paņēmienus un attīstāt prasmes, kas ļautu pusaudzim izbaudīt bagātīgāku un pilnvērtīgāku seksuālo dzīvi? Vai labs sekss nav viena no dzīves patiesajām baudām? Vai jūs negribētu 1 darīt visu iespējamo, lai jūsu pusaudzis varētu piedzīvot �o baudu? Bet varbūt lielākā daļa vecāku pret to izturas divkosīgi?

-�� Vai es vēlos, lai manam bērnam pusaud�a gados būtu veselīga, pilnvērtīga, enerģiska un patīkama seksuālā dzīve? Varbūt labāk būtu mēreni patīkama ? Tik laba, lai pieaugu�o vecumā viņam ar seksuālo dzīvi viss būtu kārtībā ? Patiesībā nē! Es vispār nevēlos, lai viņ� to darītu. Varbūt pietiktu vien�kār�i ar skūpstī�anos ?

pusaud�u seksa sekas

Seksualitāte nav nekas slikts, tā ir dala no cilvēka būtības, viena no lielākajām dzīves baudām. Nav iespējams izvairīties no seksualitātes, tomēr daudzi vecāki labprāt to vēlētos viena iemesla dēļ ja pusaudzis iesaistās seksuālās aktivitātēs, var rasties dau�dzas problēmas.

���� Puisis var izraisīt grūtniecību, meitene var kļūt par grūtnieci.

���� Pusaudzis var saslimt ar seksuāli transmisīvajām slimībām.

��� Meitene var iegūt palaistuves reputāciju.

��� Meiteni var piespiest nodarboties ar seksu pret viņas gribu, viņa var kļūt par seksuālās izmanto�anas upuri.

���� Puisis var piespiest meiteni stāties dzimumsakaros pret viņas gribu vai seksuāli izmantot viņu (arī pui�i var kļūt par nevē�lamu seksuālo attiecību vai izmanto�anas upuriem, ta�u tas notiek ievērojami retāk).

���� Pēc seksuāliem kontaktiem pusaudzis var tikt iesaistīts attiecī�bās, kuras viņam ir emocionāli smagas, viņ� var pārāk stipri pieķerties vai arī viņa seksa partneris var būt iesaistījies attie�cībās daudz spēcīgāk, nekā gaidīts.

���� Seksuālā pieredze var radīt apjukumu un nemieru, pusaudzis var izjust kaunu vai mulsumu; pārdzīvojumu radītā reakcija var likt viņam ap�aubīt savu seksualitāti.

Seksualitāte ir nozīmīga pusaud�a gadu sastāvdaļa. Neatkarīgi no tā, vai pusaudzis tam ir gatavs vai nav, �ajā vecumā viņ� kļūst par daudz seksuālāku būtni, nekā bija līdz �im, tādēļ pastāv daudz lielāks risks, ka viņ� iesaistīsies seksuālās aktivitātēs. Un līdz ar to pieaug arī potenciālo problēmu risks.

Galvenais iemesls, kāpēc pusaud�i iesaistās seksuālās aktivitā�tēs, ir tas, ka viņi atrodas situācijā, kad tas var notikt. Kur viņi nodarbojas ar seksu? Savās mājās. Draugu mājās. Ballītes norises vietā, ja atrodas kāda brīva istaba. Kopā gatavojot mājasdarbus. Situācijās, kad blakus nav pieaugu�o vai kad neviens no pieaugu��ajiem neinteresējas par to, kas notiek. Kad tas notiek? Jebkurā laikā. Laiks pēc mācību stundām ir tikpat piemērots kā nedēļas nogales vakari.

Protams, mūsdienu pasaules problēma ir tā, ka pusaud�iem ir ļoti daudz brīva laika, kurā neviens viņus nepieskata. Bie�i vien viņiem tuvumā nav neviena pieaugu�ā. Daudzi pusaud�i dzīvo ģimenēs, kurās abi vecāki strādā. Turklāt �ie vecāki atviegloti uzelpo beidzot bērns ir tik liels, ka viņu var atstāt mājās vienu pa�u. Daudzi vecāki �o brīdi ir gaidīju�i ar nepacietību.

-�� Jā, beidzot Andrea ir tik liela, ka man nav jāpielāgo savs darbalaiks, lai es būtu mājās, kad viņai beidzas mācību stundas.

Lieliski, ari Andreas puisim �ī ir loti laba ziņa.

Ja jūsu mērķis ir kontrolēt bērna seksuālās aktivitātes, nodro��iniet apstākļus, kas apgrūtina to iespējamību. Palīdzēt var arī diezgan stingra uzraudzība un regulāra interesē�anās par to, kur pusaudzis atrodas un ko viņ� dara. Tiesa, bērniem kļūstot vecā�kiem, pilnīgu uzraudzību nodro�ināt ir ļoti grūti, un, manuprāt, tā arī vairs nav atbilsto�a audzinā�anas metode pusaud�iem. Rea�litāte pierāda, lūk, ko: ja pusaudzis ir apsēsts ar domām par seksu, viņ� pamanīsies realizēt savas vēlmes praksē, lai kādus �ķēr�ļus liktu vecāki. Tātad, ja esat pusaud�a vecāki, labāk samierinieties ar domu, ka jūsu bērns varētu nodarboties ar seksu. Pretējā gadī�jumā kādu dienu piedzīvosiet sāpīgu vil�anos.

sarunas ar pusaudzi

V

Vēl viena metode, kas palīdzēs kontrolēt pusaud�a seksuālās aktivitātes, ir sarunas. Tomēr �o sarunu mērķis nav atturēt pus�audzi no seksa; drīzāk tās ir domātas kā palīdzība, lai viņ� pats spētu pieņemt saprātīgus lēmumus. Ko jums vajadzētu teikt? Jūs varat pastāstīt, kā jūtaties.

-� Es bū�u loti, hti vilies, ja uzzinā�u, ka tev biju�as seksuā�las attiecības.

Jūs varat ieviest noteikumus.

-� Puisīt, būtu labāk, ja tu aizmirstu par seksu, citādi nāka�mos trīs mēne�us nedrīkstēsi lietot internetu.

Jus pat varat mēģināt sniegt pamatojumu savām domām.

-�� Serēna, vai varam parunāt ?

-�� Protams, mammu.

-� Es gribētu tev pastāstīt, kāpēc �obrīd tev nebūtu ieteicams iesaistīties seksuālās attiecībās.

-�� Es uzmanīgi klausos.

Vārdu kā profilakses līdzekļu iespējas ir ierobe�otas, tomēr godīgas un atklātas sarunas ļoti lielā mērā var ietekmēt pusaud�a seksuālo aktivitā�u raksturu. Pat tik lielā mērā, ka, izejot lielajā pasaulē, viņam prātā vēl joprojām būs jūsu vārdi un viņa rīcība attiecīgās situācijās būs daudz apdomīgāka un tādējādi mazāk riskanta.

Lai sarunas par seksu norisinātos veiksmīgi, attiecībām ģimenē ir jābūt ļoti labām. Pusaudzim ir jāzina, ka jūs viņā ieklausīsieties, nevis tikai lasīsiet morāli un izteiksiet kategoriskus spriedumus. Savukārt jūs nedrīkstat krist panikā vai demonstrēt klaju sa�u�tumu, kad pusaudzis godīgi izstāsta savu pieredzi.

Lūk, paraugs, ko neteikt pusaudzim atklātas sarunas laikā.

-�� KO tu darīji ? Ak mans dievs! Lusinda, kā tu varēji būt tāda muļke!

Protams, jūs nedrīkstat arī lamāties un pazemot bērnu.

-�� Vai gribi, lai visi tevi sauktu par padauzu ? Vai tas ir tavs mērķis ?

Pieņemsim, ka jūs un jūsu pusaudzi vieno sirsnīgas attiecības un jūs varat draudzīgi sarunāties par jebkuru tēmu. Tādā gadī�jumā arī sarunai par seksu nevajadzētu sagādāt grūtības. Ta�u, ja esat noslēgts cilvēks, visticamāk, jūs �obrīd nezināt, ko darīt. Kā uzsākt �o sarunu? Vienkār�i sāciet.

Jums tas nav jāizdara nevainojami. Jūsu saruna var būt paga�lam neveikla, tomēr tam nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka �ī saruna vispār notiek. Jo vairāk pusaudzis runā un jo vairāk jautājumu jūs apsprie�at, jo labāk. Ta�u ir labi arī tad, ja runājat tikai jūs. Ir noteiktas lietas, par kurām jūs vēlaties runāt, un pusaudzim tās ir jāuzklausa. Varbūt jūsu bērns aizbēgs un noslēpsies skapī, lai tikai nebūtu jāklausās. Tas nekas esiet neatlaidīgs! Mēģiniet vēlreiz kādu citu dienu. Un vēl pēc kāda laika. Ja jums tas ir patie�ām svarīgi, jūs noteikti atradīsiet veidu, kā aprunāties ar savu bērnu.

Ideālajā variantā pusaudzim vajadzētu sadzirdēt un saprast, ko jūs viņam sakāt. Un pat tad, ja pusaudzis pretojas jūsu viedoklim, mieriniet sevi ar domu, ka jebkura saruna par seksu ir noderīga.

pamati un viss pārējais

Vairums mūsdienu bērnu, sasniedzot pusaud�a gadus, jau ir saņēmu�i svarīgāko informāciju par seksu. Tomēr jums nevaja�dzētu paļauties uz skolās piedāvāto seksuālo audzinā�anu, jo �īs programmas skolās ir ļoti at�ķirīgas. Labāk uzņemieties atbildību pats un gādājiet, lai līdz 13 gadu vecumam bērns būtu uzzinājis visu, kas viņam �ajā vecumā jāzina. Jūs varat viņam to pastāstīt pats vai arī sameklēt noderīgus materiālus internetā vai grāmatveikalā. Un neļaujiet pusaudzim sevi atrunāt!

-� Ak, tas ta�u ir tik mulsino�i. Es netaisos skatīties kaut ko tādu. Turklāt man vairs nav divi gadi! Stulbums! Es ta�u par to jau visu zinu!

Tomēr viņ� nezina vismaz ne tik daudz, kā pats domā. Pus�aud�a smadzenes bie�i vien līdzinās lieliskai dezinformācijas krā�tuvei.

-� Ja jums pirms neilga brī�a ir bijis sekss un jūs vēlreiz pār�guļat, jūs nevarat palikt stāvoklī, jo vīrie�a organisms nespēj tik ātri sara�ot jaunu spermas daudzumu.

Par laimi, ir daudz grāmatu un internetā mājaslapu, kurās var atrast atklātu un noderīgu informāciju par pusaud�iem un seksualitāti. Vispirms gan jums pa�am vajadzētu pārskatīt �os avotus, lai pārliecinātos, ka tie ir piemēroti, dro�i un atbilst jūsu uzskatiem. Iespējams, pusaudzis izliksies, ka viņu �ie jautājumi neinteresē, tomēr, ja parūpēsieties, lai izziņas avoti būtu viegli pieejami, viņ� tos apskatīsies un ne vienu reizi vien.

Bez pamatinformācijas par seksu ir vēl da�as lietas, kuras būtu ļoti noderīgi pārrunāt ar pusaudzi, tās es apskatī�u turpmāka�jās lappusēs. Un tikpat noderīgi būtu sniegt pusaudzim da�us padomus, kas viņam palīdzēs noturēties uz pareizā ceļa pusau�d�u seksa pasaulē. Starp citu, padomi zēniem un meitenēm ir at�ķirīgi.

Kā nodot �os padomus pusaudzim? To var darīt da�ādos vei�dos. Ja negribat samulsināt pusaudzi ar padomu lavīnu, veidojiet sarunu kā domu apmaiņu.

-�� Ir kaut kas, par ko tev vajadzētu padomāt� Ko tu domā par�?

Varat izmēģināt trīs minū�u telefona sarunas taktiku, ko sek�mīgi izmantoja D�eisona tētis.

Iezvanās D�eisona telefons, un viņa tētis saka:

-�� Sveiks! Te tētis. Nenoliec klausuli. Es ar tevi runā�u trīs minūtes. Pēc tam tu varēsi pārtraukt sarunu. Tomēr uzklausi mani trīs minūtes, labi?

Jūs varat sūtīt savam bērnam īsziņas. Jūs varat darīt jebko, lai tikai pusaudzis saņemtu nepiecie�amo informāciju. Visi paņē�mieni ir labi, ja vien jūs tos izmantojat.

padomi meitenēm

Gadījumos, kad vecākiem jārunā ar savu bērnu par seksu, viņi jūtas daudz labāk, ja �is bērns ir zēns. Tad svarīgākais padoms skan ļoti vienkār�i: "Esi uzmanīgs!" Turpretī sarunas ar mūs�dienu meitenēm mēdz būt daudz sare�ģītākas pat visinteliģen�tākajās ģimenēs. Vairumā gadījumu tās nepavisam nelīdzinās Liānas sarunai ar mammu.

v

-�� Liāna, lai tev jauks vakars, un neaizmirsti, ja jums ar Eliju �onakt būs sekss�

-�� Mammu, es zinu man jāpārliecinās, ka viņ� lieto pre�zervatīvu.

-�� Laba meitene!

Nē, tā tas nenotiek. Padomi, kurus vecāki sniedz savām pus�augu vecuma meitām (ja vispār sniedz), parasti iekļaujas divos vārdos: "Nedari to!"

Turpinājumā es piedāvā�u padomus, kuri ir izsmeļo�āki par "nedari to" un kuri noderēs ikvienai meitenei. Esmu pārlieci�nāts, ka �ie padomi ļaus meitenēm labāk sagatavoties tam dzīves posmam, kurā seksuālo aktivitā�u iespējamība ir ļoti reāla. �ie padomi aicinās meitenes būt apdomīgākām, saprātīgi kontrolēt savu seksuālo dzīvi un izvairīties no upura lomas. Es ceru, ka meitenes iemācīsies rīkoties tā, lai seksuālās aktivitātes būtu viņu pa�u izvēle, nevis kaut kas, ko viņām uzspie�.

Brīdinājums: �ajos padomos pui�i attēloti nedaudz ciniski kā nejūtīgas būtnes, kurus īpa�i neinteresē meiteņu dvēseles pasaule. Zinu, ka tas nav īsti godīgi, jo patiesībā pui�i ar laiku nobriest un kļūst daudz uzmanīgāki pret meiteņu jūtām. Tomēr �eit mēs runājam par pusaud�a vecuma zēniem. Viņi ir lādzīgi, bet� seksuālā pasaule viņiem ir kaut kas jauns un viņi ir pa�u radītās kultūras produkti.

Tātad, lūk, padomi, kurus vecākiem vajadzētu sniegt savām meitām.

��� Sekss nenostiprina attiecības. Nedomā, ka sekss ar puisi padarīs jūsu attiecības daudz stiprākas. Tas tikai ļaus puisim uzskatīt, ka tagad viņ� ar tevi varēs pārgulēt vēl�reiz.

��� Bie�i vien pui�u vārdi saskan ar viņu domām, tomēr tas nenozīmē, ka tie�i tāpat viņi domās arī vēlāk pat pēc maza brītiņa. Sekss un ar to saistītā intimitāte var pro�vocēt loti spēcīgus jūtu uzplūdus, ta�u, tiklīdz intīmas attiecības beidzas, mēdz izplēnēt arī daudzas no iepriek� piedzīvotajām jūtām.

��� Nepalaujies uz to, ka tavas seksuālās attiecības būs noslē�pums. "Facebook ", "Twitter" un īsziņu laikmetā tas, ko jūs darījāt pagāju�ajā naktī vai �ajā pēcpusdienā -, ātri vien var kļūt zināms pla�ākai sabiedrībai.

��� Seksualitāte var radīt spontānus jūtu uzplūdus, kas ne�gatīvi ietekmē spēju kontrolēt situāciju.

��� Alkohola lieto�ana [vienalga, vai to dari tu, puisis vai jūs abi1 seksa iespējamību padara daudz lielāku, bet tā jēgu ievērojami mazāku.

��� Ja atrodies situācijā, kurā sekss var notikt jūs esat vieni pa�i bez pieaugu�o klātbūtnes -, visticamāk, tas arī notiks.

��� Ja puisis pastāvīgi ir greizsirdīgs un grib visu kontrolēt, aizmirsti viņu.

��� Ja puisis tev nodara jebkādas fiziskas sāpes sit vai uzspie� seksuālas attiecības ar varu -, nekavējoties pamet viņu, bet pēc tam pastāsti par to draugiem un vecākiem. Nenoklusē vardarbību.

���� Pirms situācijas, kura, pēc tavām domām, var novest pie seksuālām darbībām, izlem, cik tālu tu vēlies iet.

Kas vēl ir svarīgi? Noteikti pasakiet savai meitai, ka viņa drīkst jums jautāt jebko. Jo vairāk viņa zinās par seksuālo aktivitā�u patieso raksturu, jo vairāk viņas lēmumi būs balstīti uz zinā�a�nām, nevis uz attiecīgā brī�a izjūtām.

Un pārliecinieties, ka viņa zina visu par kontracepciju, vien�alga, vai �o informāciju sniedzat jūs vai ģimenes ārsts. Daudzi vecāki mēdz maldīgi uzskatīt, ka zinā�anas par kontracepciju pamudina pusaud�us uz seksuālām aktivitātēm. Tā nu gan nav; patiesībā �ī informācija noder tie�i tam, kam ir paredzēta, tā pasargā meitenes no nevēlamas grūtniecības un seksuāli trans�misīvajām slimībām.

Vecāki bie�i vien man jautā: kuram būtu par to jārunā mam�mai vai tētim? Manuprāt, gan vecākiem, gan bērniem būtu ērtāk, ja saruna notiktu starp viena dzimuma pārstāvjiem. Tomēr �ī tēma nav tik delikāta, lai arī tētis nevarētu to pārrunāt ar savu meitu.

Visbeidzot, sarunājoties ar savu pusaudzi, izmantojiet tādus vārdus, kādus vien vēlaties. Jums nav burtiski jāatkārto iepriek� minētie padomi. Lai tie kalpo kā ieteikums, nevis scenārijs! Jūsu galvenais mērķis ir panākt, ka jūsu meitas seksuālo dzīvi vada efektīvi un pārdomāti lēmumi, nevis impulsīva rīcība vai nezinā��ana. Tiesa, arī tādā gadījumā var rasties sare�ģījumi.

-�� Mammu, Stīvens saka, ka vairāk ar mani nedraudzēsies, jo es zinot pārāk daudz. Viņ� saka, ka viņam labāk patīk dum�jās meitenes.

-� Lieliski.

-� Bet man viņ� patīk. Vai es atkal nevarētu kļūt par dumjo meiteni ?

padomi pui�iem

Būtu lieliski, ja visi tēvi ar saviem dēliem varētu brīvi runāt par seksu.

-Dēls?

-�� Jā, tēt?

-�� Domāju, ka ir pienācis laiks parunāties par pui�a atbil�dību seksuālajā uzvedībā.

-�� For�i!

�ēl, bet pat mūsdienu "brīvdomīgajā pasaulē" �ādas sarunas ir retums. Vairums vecāku uzskata, ka saruna ar dēlu izpau�as kā pamācība par prezervatīvu lieto�anu. Vai tie�ām viņi nesaprot, ka atbildīga seksuālā uzvedība nozīmē arī uzmanīgu un pieklājīgu attieksmi pret citiem?

Vecāki izvairās runāt ar saviem dēliem par seksu da�ādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņiem ir neērti. Otrkārt, vecāki domā, ka klusē�ana ir tas pats, kas atļauja rīkoties brīvi, ja tikai dēls nepa�dara kādu meiteni grūtu, nesaķer seksuāli transmisīvās slimības vai neizdara ko tādu, kas var radīt nepatik�anas.

Tomēr vecāku saruna ar pusaugu zēnu par seksuālo uzvedību ir ļoti svarīga. Pusaudzis ne vienmēr ir pārliecināts par to, kas ir laba rīcība un kas nepieņemama, ja viņa galvenie informācijas avoti ir internets vai sarunas ar vienaud�iem. Diem�ēl �ajos avo�tos parasti dominē ap�aubāmi viedokļi:

���� tu vari būt lepns, ja tev ir daudz seksuālo iekarojumu; ir for�i, ja tava rīcība ir izlaidīga un bezatbildīga;

���� cilvēciska attieksme pret meitenēm nav stilīga.

Galvenā doma, ko pusaud�i saņem no interneta un vienau�d�iem ir �āda: seksuālās attiecības ar meitenēm ir domātas tam, lai tu gūtu, ko vēlies, un meiteņu jūtas tajā visā nemaz neietilpst. Tāpēc turpinājumā es piedāvā�u ieteikumus ko jums noteikti vajadzētu pateikt savam dēlam, lai apstrīdētu iepriek� minēto viedokli. Vislabāk būtu, ja �os ieteikumus jūs iekļautu regulārās sarunās ar pusaudzi. Pat ja esat pārliecināts, ka jūsu dēls to visu jau zina, nekas ļauns nenotiks, ja par to aprunāsieties.

Kad man jautā, vai par �ādiem jautājumiem jārunā mammai, tētim vai abiem vecākiem, es atbildu, ka jebkur� variants ir lielisks.

Un, ja man jautā, cik vecam jābūt bērnam, es parasti atbildu, ka vidusskolas sākuma gadi būtu piemērots laiks. Protams, jūs varat to darīt arī tad, kad dēls ir trīspadsmit gadus vecs. Ta�u, ja viņ� vai viņa draugi sāk satikties ar meitenēm jau pirms �ī vecuma sasnieg�anas, runājiet vēl agrāk. Lūk, svarīgākie padomi.

���� "Nē" nozīmē "nē". Tas ir kā akmenī iekalts likums.

���� Nekad un nekādā gadījumā seksuālās attiecībās nedrīkst izmantot fizisku spēku.

���� Nedrīkst stāties seksuālās attiecībās ar cilvēku, kuram ir ierobe�otas spējas pateikt "nē" ja �is cilvēks ir alkohola vai narkotiku reibumā vai cie� no jebkādiem citiem trau�cējumiem.

��� Ja meitene atrodas situācijā, kurā jūtas neaizsargāta, piemēram, viņa iedzer kopā ar tevi, tas nenozīmē auto�mātisku "jā".

���� Tas, ko tu dari kopā ar meiteni, ir privāta lieta; tam jāpa�liek tikai starp jums.

���� Nekad nenodarbojies ar seksu bez prezervatīva. Tas ir bīstami gan tev, gan tavai partnerei.

���� Nekad nedrīkst smieties par meitenes ķermeni.

���� Lai kādi būtu apstākļi un lai kas būtu �ī meitene, viņa ir cilvēks ar savām jūtām, un ar tām ir jārēķinās. Seksuālas attiecības nedrīkst nodarīt sāpes.

Ko jūs panāksiet ar �ādu sarunu? Visticamāk, �īs domas paliks pusaud�a prātā. Viņ� var piekrist tām, bet var arī nepiekrist, ta�u attiecīgās situācijās viņ� atcerēsies jūsu vārdus un, cerams, rīko�sies pareizi.

Sveiks, D�imij! sauc Ronda, atgūlusies dīvānā un acīm redzami ne skaidrā prātā.

D�imijs domā sauksim lietas īstajos vārdos -, ka meitene viņam uzmācas. Acumirklī viņ� ir uzbudinājies jau no domas vien, ka varētu pārgulēt ar Rondu. Tomēr viņ� atceras tēta sacīto: "Nedrīkst stāties seksuālās attiecībās ar cilvēku, kuram ir ierobe�otas spējas pateikt "nē" ja �is cilvēks ir alkohola vai narkotiku reibumā vai cie� no jebkādiem citiem traucējumiem."

"Velns!" nodomā D�imijs. "Viņa ir pamatīgi piedzērusies. Es nezinu, varbūt viņa to gribētu darīt arī skaidrā prātā. Man liekas, ka es viņai vienmēr esmu paticis."

Varbūt D�imijs tomēr pārgulēs ar Rondu, bet varbūt ne. Katrā ziņā �is jautājums ir radījis viņā pārdomas, mazu morālu cīņu. Tēta vārdi ir ietekmēju�i lēmuma pieņem�anu. �ī situācija noteikti ir labāka, nekā būtu tad, ja tētis nebūtu teicis neko.

Ir iespējams, ka dēls jums nepiekritīs. Varbūt viņ� pie sevis nodomās: "Jā, jā! It kā es visā nopietnībā taisītos ievērot to, ko viņi man teica!" Svarīgi ir tas, ka pusaudzis zina jūsu nostāju. Jūs esat pateicis, ka konkrēta uzvedība nav pieņemama. Jūs paļaujaties uz saviem morāles principiem, kuri ir izveidoju�ies gadu gaitā, kamēr esat vecāku lomā.

Vai jūsu vārdi ietekmēs pusaugu zēnu, kur� ik dienu saskaras ar spēcīgu pretēja rakstura informāciju? Varbūt. Mazākais iegu�vums jūsu pusaudzim tagad ir vairāki viedokļi un viela pārdo�mām.

Paldies, tēt! Tagad es zinu, kāda ir pareiza rīcība, un saprotu, ka mani draugi ir idioti, bet informācija, kas atro�dama internetā, pilnīgas muļķības.

Hmm� pārlieku skaisti, lai būtu patiesi. Tomēr esiet neatlai�dīgs viņ� dzird katru jūsu vārdu.

vēl da�i padomi pui�iem

Tagad, kad zināt, kā runāt ar savu dēlu par atbildību sek�suālajās attiecībās, par potenciālās seksa partneres vēlmju un jūtu respektē�anu, jūs esat gatavi vēl vienai sarunai. Ta�u �ī būs pavisam citāda saruna, un tai ir jānotiek citā laikā atsevi�ķi no iepriek�ējās sarunas. Jums ir jārunā par varmācību.

Daudzi pusaugu pui�i pret meitenēm izturas varmācīgi. Lie�lākā daļa tā nedara, tomēr daudzi tā rīkojas. Turklāt lielākā daļa varmāku nemaz neapzinās savu nodarījumu.

Kā noskaidrot, vai jūsu dēls varētu izturēties varmācīgi pret meitenēm? Diem�ēl nav iespējams to uzzināt iepriek�. Vienīgais, ko jūs varat darīt, atklāti izrunāties ar pusaudzi par �o tēmu.

Paskaidrojiet, kāda izturē�anās ir varmācīga, kādu ļaunumu var nodarīt vardarbība, kāda uzvedība ir pretlikumīga u.tml.

Vārdam "varmācība" piemīt specifiska un īpa�i negatīva nozīme. Varmācība nav tas pats, kas slikta izturē�anās. Lai pus�audzis labāk izprastu �ī vārda nozīmi, paskaidrojiet viņam, kādas mēdz būt vardarbības izpausmes. Vai zinājāt, ka daudzi no iztu�rē�anās veidiem, kas nepārprotami definējami kā varmācība, pus�augu zēnu skatījumā nav nekas slikts? Lielākā daļa pui�u, kuri ir varmācīgi pret savām draudzenēm, neuzskata, ka viņu izturē�a�nos varētu nosaukt par varmācību. Vēl vairāk viņi pat domā, ka �āda rīcība ir pieņemama un meitene to ir pelnījusi. Sarunu par vardarbību varat sākt ar nelielu ievadu:

-�� Daudzi zēni dara pāri savām draudzenēm. Es nesaku, ka tu tā rīkojies vai rīkosies, tomēr es gribu, lai tu skaidri zinātu, kāda rīcība tiek uzskatīta par varmācību. Es to formulē�u likumu veidā. Visas turpmāk nosauktās darbības ir varmācī�gas, tāpēc tu tā nedrīksti rīkoties nevienā situācijā.

���� Nekad nesit meitenei. Nekad.

���� Tu nedrīksti iegūt meiteni ar varu nekad un nekādā situ�ācijā.

��� Ja meitene pret tevi lieto spēku sit, sper vai draud tevi fiziski ievainot ej prom. Vienkār�i nekavējoties dodies prom. Aizstāvēties, sitot meitenei, ir nepieņemami.

���� Ja jūs strīdaties un tu esi nikns un atrodies ļoti tuvu mei�tenei, atkāpies. Pat ja tu negrasies nodarīt fiziskas sāpes, meitenei var būt bail no tevis.

��� Ja jūti, ka tavas dusmas pieaug, ej prom.

��� Ja esi lietojis alkoholu un sākas strīds, ej prom. Tā ir īpa�i bīstama situācija, kas var provocēt vardarbības uzliesmo�jumu.

Viss skaidrs, ta�u saruna par vardarbību vēl nav beigusies.

-��� Vardarbība var būt ne tikai fiziska, bet arī emocionāla. Ar to es domāju gadījumus, kad pui�i izturas privātīpa�nieciski un vēlas visu kontrolēt. Viņi to dara tāpēc, ka vēlas būt noteicēji. Acīmredzot viņi nezina, kā izturēties attiecībās, kurās iesaistī�ju�ies divi neatkarīgi cilvēki. Varas izrādī�ana ir nepieņemama.

Lai tava rīcība nebūtu dēvējama par vardarbīgu, ievēro

turpmāk minētos noteikumus!

���� Nepakļauj savu meiteni nemitīgai kontrolei. Nezvani viņai ik pēc pāris minūtēm, lai pajautātu: "Kur esi? Ko dari?" Nesūti īsziņas neskaitāmas reizes dienā vai pat naktī.

���� Ļauj meitenei pavadīt laiku kopā ar viņas draugiem.

���� Neizrādi nepatiku, ja meitene sarunājas ar citiem pui�iem.

���� Nedod meitenei norādījumus, kā viņai būtu jāģērbjas.

���� Nekad nepazemo meiteni ar vārdiem. Piemēram, nekad ne�sauc viņu par resnu vai stulbu. Pui�i �ādas piezīmes mēdz uzskatīt par joku, tomēr tās ir aizskaro�as.

���� Ja meitene tevi krāpj, tev ir divas iespējas saglabāt attie�cības un mēģināt sarunāt, lai viņa vairs tā nedara, vai ari izbeigt attiecības. Tu nedrīksti atriebties vai draudēt, ja mei�tene tomēr turpina tevi krāpt.

���� Lai cik kaitino�i vai piedauzīgi izturētos meitene, tu ne�drīksti kļūt varmācīgs. Tu vari aiziet vai pārtraukt attiecī�bas. Varmācība ir aizliegta arī tādā gadījumā, ja meitene izturas varmācīgi pret tevi.

Uh, �ī var būt ļoti gara saruna, bet tā ir nepiecie�ama. Dau�dziem pusaud�iem tas ne�ķitīs būtiski, un daudzi ātri vien aiz�mirsīs dzirdēto. Tomēr ir ļoti daudz tādu pui�u, kuri patie�ām nezina, kāda izturē�anās ir pieņemama un kāda ne. Viņi iepriek� aprakstīto rīcību nesaista ar vārdu "varmācība", kaut gan to vaja�dzētu darīt. Tāpēc ir labi, ja kāds viņiem to pastāsta.

pusaud�u mīlestība

Pusaud�a gadu iestā�anos raksturo divas būtiskas iezīmes. Viena no tām ir spēcīgu un nopietnu seksuālo jūtu parādī�anās. Otra nosaka atteik�anos no vecākiem kā visstiprākās pieķer�anās objektiem un �īs spēcīgās pieķer�anās pārne�anu uz citiem cilvē�kiem, kuri nepieder pie ģimenes loka. Salieciet abas �īs iezīmes kopā, un jūs iegūsiet mīlestību. Tās ir jūtas, ar kurām nedrīkst jokot. Pusaud�a mīlestība var būt pavisam īsta un ļoti spēcīga, tāpēc nekad nepieļaujiet kļūdu un nenonieciniet bērna mīlestības objektu.

Trīspadsmit gadus vecā D�anina nespēj vien sagaidīt, kad varēs savai draudzenei Emijai pastāstīt lielos jaunumus.

-�� Ak mans dievs! Dabas zinātņu stundā Kamerons paskatī�jās uz mani. Vai man vajadzētu atstāt uz viņa galda noslēpu�maino Valentīndienas dāvanu, kā mēs runājām?

-� Nezinu, Dzanīna. Vai tu esi pārliecināta, ka viņ� skatījās uz tevi, nevis uz Tesu ?

-�� Es nezinu. Ko man darīt ?

Raiena mamma stāsta savai draudzenei par savu septiņ�padsmit gadus veco dēlu.

-��� Viņ� man parādīja kaklarotu, kuru bija nopircis Elēnai dzim�anas dienā, un tā izskatījās 400 dolāru vērta. Tas nozīmē, ka viņ� ir izdevis vairāku mēne�u algu, kuru nopel�nīja savā pusslodzes darbā. Laikam viņa nolūki saistībā ar �o meiteni ir nopietni.

-�� Viņi satiekas jau vairāk nekā gadu.

-��� Patiesībā 13 mēne�us un 17 dienas. To viņ� man �orīt pateica.

Pusaud�u mīlestība ir īsta, tomēr tās izpausmes var būt da�ā�das: no �ķietami vieglprātīgas aizrau�anās, kuru izjūt trīspadsmit gadus veca meitene pret zēnu no paralēlklases, līdz pat nopietnām attiecībām starp vidusskolnieku un viņa pastāvīgo draudzeni.

Pusaud�u mīlestība vecākos rada apjukumu, jo bie�i vien tā ir spēcīga un nozīmīga. D�anīna ir uzrakstījusi vārdu "Kamerons" uz savām kedām un piezīmju grāmatiņas. Raiens un Elēna visu dienu raksta viens otram īsziņas, un draugi pret viņiem izturas kā pret precētu pāri. Mīlestība ir ārējs spēks, kur� var sagraut daļu pusaud�a veselā saprāta un vecāku ietekmi uz viņiem.

Spēcīgā pieķer�anās, ko bērns savulaik izjuta pret vecākiem, tagad tiek koncentrēta uz kādu citu cilvēku, turklāt tai klāt nāk vēl arī seksuālo jūtu spēks. Tas ir labi, �īs pārmaiņas ir nobrie�a�nas procesa svarīga sastāvdaļa. Pusaudzis mācās rūpēties arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Pusaud�a gados piedzīvota mīlestība ir pamats, uz kura, cerams, pieaugu�a cilvēka dzīvē izveidosies nobriedu�as mīlestības attiecības. Kaut arī agrīno pusaud�a gadu aizrau�anās mēdz būt mainīga un nenoturīga, mīlestības jūtas vēlīnajos pusaud�a gados var novest pat līdz laulībām.

Kāda ir jūsu loma �ajā stāstā?

Pirmkārt, paturiet prātā, ka mīlestība mēdz līdzināties apmā�tībai.

-�� Es visu laiku domāju par Kameronu.

-�� Es visu laiku domāju par Elēnu.

Tas ir normāli. Tomēr, ja pamanāt, ka �ī apmātība nelabvē�līgi ietekmē citus pusaud�a dzīves aspektus pasliktinās sekmes, vājinās kontakti ar iepriek�ējiem draugiem, nepamatoti mainās garastāvoklis, parādās satraukums -, ir pienācis laiks iejaukties. Mīlestībai pārsvarā ir jābūt patīkamai, tai nevajadzētu padarīt dzīvi no�ēlojamu. Jūs nevarat pārtraukt pusaud�u attiecības, tomēr jūs varat mēģināt ierobe�ot laiku, kuru iemīlēju�ies pus�aud�i pavada kopā.

Otrkārt, jūs varētu pacensties kļūt par sava bērna uzticības personu. Diem�ēl daudzi vecāki pieļauj lielu kļūdu viņi nonie�cina pusaud�u attiecību nopietnību, tādējādi netī�i pazemojot savu bērnu. �āda rīcība liek pusaudzim acumirklī noslēgties.

Lūk, da�as nekam nederīgas frāzes. Prātīgāk būtu no tām izvairīties.

-�� Tu tiksi tam pāri.

-�� Tu redzēsi, mīļā, tas nav nekas īpa�s. Tev tikai tā liekas.

-�� Tā notiek ar visiem. Katram dzīvē ir tāds posms.

i Uz �ādām piezīmēm jūs vienmēr saņemsiet atbildi "Tu neko nesaproti". Varbūt jūs patie�ām nesaprotat, ka pusaud�u mīles�tība ir īsta?

-�� Raien, 400 dolāri ir par daudz �ādai dāvanai!

-�� Tu neko nesaproti. Es gribu �o kaklarotu uzdāvināt Elē-

nai. Tas man sniedz prieku.

Problēma ir tā, ka jūs itin nekādi nevarat ietekmēt pusaud�u attiecību virzību. Jūsu galvenais uzdevums ir atzīt sava bērna jūtas un darīt zināmu, ka būsiet iejūtīgs klausītājs.

-�� Tev patie�ām patīk Kamerons.

-Jā, ļoti.

-�� Tev ar Elēnu viss ir nopietni.

-� Es zinu, tu domā, ka esmu par jaunu, lai tas būtu pietie�kami nopietni. Bet es patie�ām mīlu Elēnu.

Ja pusaud�i pārtrauc attiecības un iz�ķiras, jums ir jābūt bla�kus savam bērnam, lai justu līdzi un sniegtu atbalstu. Protams, pusaudzim pa�am nāksies pārdzīvot �ķir�anās sāpes, bet jūsu mierinājums, izteikts pareizos vārdos, var būt dziedino�s. Turklāt ņemiet vērā, ka vecāko kla�u vidusskolēniem atgū�anās būs krietni lēnāka un sāpīgāka nekā, piemēram, pamatskolas audzēknei.

-� Mammu, mammu! Angļu valodas stundā bija viens patie��ām for�s zēns. Man liekas, ka viņu sauc D�eroms.

-�� Un kā būs ar visiem "Kameroniem" uz tavām kedām?

-� Ak, tos es varu aizkrāsot.

Reizēm pusaud�u mīlestība izskatās bērni�ķīga, tomēr tā ir svarīga viņu dzīves daļa. Atcerieties to!

ja domājat, ka jūsu bērns ir homoseksuāls

Da�i vecāki man ir jautāju�i: ko darīt, ja mans dēls ir homo�seksuāls? Kā to uzzināt? Kā atklāt? Mana atbilde uz visiem �iem jautājumiem ir viena: jūs to nevarat zināt. Ne visi homoseksuālas orientācijas vīrie�i atbilst sabiedrībā izplatītajiem stereotipiem. Ja jums ir aizdomas, ka jūsu dēls ir homoseksuāls, tas vēl neno�zīmē, ka viņ� tik tie�ām tāds ir.

Vienkār�ākais veids būtu pajautāt to pa�am bērnam, tomēr �ādai iztaujā�anai ir savi mīnusi, lai cik iejūtīgi jūs formulētu jautājumu.

-�� Es uzskatu, ka tu esi lielisks, un man ir prieks, ka esi tāds, kāds esi. Bet ir viens jautājums, ko es gribētu tev uzdot. Un, pirms atbildi, iegaumē, ka es tevi mīlē�u un pieņem�u, lai kas ari notiktu. Vai tu esi homoseksuāls ?

Varbūt jūsu bērns ir homoseksuāls un priecājas, ka beidzot radusies izdevība to atklāt. Tomēr jūs varat izdzirdēt arī sa�u�tuma pilnu atbildi.

-� Ak mans dievs! Tu domā, ka esmu gejs ? Ak dievs!

Starp citu, �āda varētu būt pusaud�a atbilde gan tādā gadī�jumā, ja viņ� nav gejs, gan arī tādā gadījumā, ja viņ� ir gejs, ta�u �obrīd nevēlas to atklāt. Tādējādi jūsu jautājums var radīt daudz vairāk problēmu nekā labuma.

Daudzi pusaud�i geji da�ādu iemeslu dēļ izvēlas neatklāt savu seksuālo orientāciju. Iespējams, pusaudzis vēl nav gatavs saskar�ties ar jūsu reakciju. Iespējams, kā pilnīgi normāls pusaugu zēns, viņ� vienkār�i nevēlas apspriest ar jums savu seksualitāti. Es domāju, ka visprātīgāk būtu atstāt to bērna pa�a ziņā lai viņ� pats izvēlas, vai un kurā brīdī runāt par to. Galu galā viņam ir tiesības nerunāt par to vispār.

Ko jums darīt �obrīd? Ja jūsu bērns ir homoseksuāls, jau laikus iegaumējiet svarīgāko jūs nevarat viņu izmainīt. Un to nespēj arī viņ� pats. Mūsdienu sabiedrība pret homoseksuāliem vīrie��iem izturas daudz labāk nekā iepriek�ējo paaud�u laikā, tomēr homoseksuālam pusaugu zēnam vēl joprojām var klāties ļoti grūti. Ļoti iespējams, ka viņam regulāri nāksies dzirdēt nievājo��ās palamas "zilais" un "pediņ�". Kā jūs varētu palīdzēt savam bērnam? Cerams, ka tie�i tāpat kā līdz �im izrādot sapratni un atzinību. Homoseksualitāte ir seksuālā orientācija, kura at�ķiras no heteroseksualitātes, ta�u tās dēļ nav jākaunas.

Ja jūsu bērns ir homoseksuāls, viņa nākotni un jūsu savstarpē�jās attiecības būtiski ietekmēs tas, ko jūs esat sacījis un darījis līdz �im, proti, jūsu pozitīvā (vai negatīvā) attieksme pret homosek�suāliem cilvēkiem. Padomājiet: vai savā dzīvē esat saticis homoj seksuālus cilvēkus? Varbūt kāds no jūsu radiem vai draugiem ir homoseksuāls? Vai ar savu rīcību neesat izrādījis, ka homoseksu�alitāte ir kaut kas slikts, ka būt gejam ir slikti, ka vēlaties turēties pa gabalu no homoseksuāliem cilvēkiem?

-� Paskaties tik uz �iem pui�iem karsējmeiteņu vadītājiem!

Tu ta�u zini, kas viņi ir?

-�� Vai tie�ām tu pirksi rozā d�emperi?

Bet varbūt jūs esat licis saprast, ka homoseksuāļi ir tādi pa�i cilvēki kā visi citi ne labāki, ne sliktāki? �āda attieksme bērnam skaidri parādītu, ka jūs viņu mīlēsiet, lai arī kāda būtu viņa sek�suālā orientācija.

Domāju, ka mam mai nekas pret to nebūs. Ta�u tētis vien�mēr izteicies nievājo�i par gejiem. Es esmu pārliecināts, ka mūsu attiecībās tas radīs lielas problēmas.

Ja līdz �im pret homoseksuāļiem esat izturējies neiecietīgi un tagad jums ir pamatotas aizdomas, ka arī jūsu dēls ir gejs, jums vajadzētu pārvērtēt iepriek�ējās domas un jūtas.

Kaut arī līdz �im es runāju par homoseksuāliem zēniem, visu manis sacīto var attiecināt arī uz meitenēm. Tiesa, par savu meitu seksuālo orientāciju vecāki uztraucas daudz mazāk. Vai tas būtu tāpēc, ka lesbietes sabiedrībā tiek uztvertas iecietīgāk nekā homo�seksuāli vīrie�i? Iespējams. Tomēr vienlaikus vecāki ļoti uztraucas par citiem meitu seksualitātes aspektiem. Vai mana meita jau nodarbojas ar seksu? Vai viņa nav kļuvusi izlaidīga? �ķiet, vecāki daudz vairāk uztraucas par to, ka pusaudze valkā melnas drēbes, krāso matus dīvainās krāsās un rotā ķermeni ar pīrsingiem, nevis par to, ka viņa varētu būt lesbiete.

Galvenais pieņemiet savu bērnu tādu, kāds viņ� ir. Iecietīgi izturieties pret cilvēkiem ar citādu seksuālo orientāciju, jo jūs nevarat būt pilnīgi dro�s par to, kas ir jūsu bērns, iekams viņ� to nav pilnībā atklājis. Un, lai kāda būtu jūsu bērna seksuālā orien�tācija, pārliecinieties, ka viņ� zina, kā jālieto prezervatīvi. Ikvie�nam pusaudzim ir jāzina, ka prezervatīvs aizsargā ne tikai pret grūtniecību, bet arī pret seksuāli transmisīvajām slimībām, HIV un AIDS. (Saslimstība ar AIDS vēl joprojām ir izplatīta problēma homoseksuālu jaunu vīrie�u sabiedrībā.)

�ī nodaļa sākās ar jautājumu: ko darīt, ja domājat, ka jūsu bērns ir homoseksuāls? Pirmkārt, nemēģiniet uzzināt, vai tā ir vai nav. Otrkārt, pārliecinieties, ka jūsu attieksme pret gejiem ir atzinīga un labvēlīga. Un, tre�kārt, ar -savu izturē�anos pret citiem parādiet, ka, gadījumā ja jūsu bērns tomēr ir homosek�suāls, jūs bez aizspriedumiem pieņemsiet viņu, viņa seksuālo orientāciju un dzīvesveidu.

K

o domā pusaud�i, kuri lieto narkotikas vai alkoholu? Ko viņi dara īstenībā? Ieskatam piedāvāju jums trīs sarunas ar pusau�d�iem, kuriem apreibino�as vielas jau kļuvu�as par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. �īs sarunas ir izdomātas, ta�u tās varētu būt īstas, jo ir izveidotas no frāzēm, ko manā darba kabinetā sacīju�i pusaud�i.

Vispirms saruna ar D�esi.

-�� Pastāsti par savu dzer�anu, D�ese! Kad tu iedzer? Kas parasti tad notiek ?

-Jūs domājat: kad es parasti iedzeru?

� -Jā.

-�� Varbūt pastāstīt par pagāju�o piektdienu?

-Jā, tas derēs.

-�� Piektdienās man loti patīk iedzert. Citās skolas dienās es parasti nedzeru. Bet es ļoti gaidu piektdienu vakarus, kad varē�u piedzerties. Vai vismaz iedzert. Pagāju�ajā piektdienā es piezvanīju Entonijam uzreiz pēc stundām viņ� ir mans vislabākais draugs. Mēs vienmēr sazvanāmies uz nedēļas bei�gām. Tad es viņam pateicu, ka ieradī�os pie viņa apmēram ap pusse�iem, viņ� pēc stundām piestrādā.

-�� Tu brauc ar ma�īnu ?

-� Jā. Tā nu es ierados pie Entonija ap pulksten se�iem, un mēs sākām izklaidēties. Viņam bija pāris lielās alus pakas un

varbūt kāda pudele "Jack Daniel's", un mēs sākām iedzer��anu tikai mazliet. Tad mēs sameklējām kaut ko ēdamu un sākām zvanīt citiem, lai noskaidrotu, ko viņi dara. Lai vai kā, beigās mēs aizgājām pie kāda drauga, kuru Entonijs pazīst labāk nekā es. Un tur priek�ā parasti ir daudz citu jaunie�u�

-�� Cik daudz?

-�� Ieskaitot mani un Entoniju, apmēram desmit pui�i un meitenes. Parasti mēs tur sē�am visu laiku, visi dzer un klau�sās mūziku. Un tur bija kāda pazīstama meitene, ar kuru mēs mīlējāmies, ta�u ne jau līdz galam. Bija for�i. Es labi pavadīju laiku. Man liekas, ka es dzēru visu laiku, kamēr tur atrados. Es nezinu, cik daudz, ta�u man liekas, ka tas bija loti daudz.

-�� Kā tu domā: cik daudz?

-�� Es patie�ām nezinu, es tam nepievērsu uzmanību. Es izdzēru daudz alus, mazliet "Jack Daniel's", bet bija atnesta ari tekila, tāpēc es iedzēru arī to. Tur bija divi pui�i vēl viens no maniem draugiem, D�eisons, un viens puisis, Klārks, un viņi sakāvās. Tas bija stulbi, tomēr nekas briesmīgs nenotika. Vien�kār�a pagrūstī�anās. Bet mēs uztraucāmies, ka kāds varētu izsaukt policiju.

-�� Kad tas viss beidzās ?

-Jūs domājat ballīte?

-�� Jā.

-��� Skaidri nezinu, bet man liekas, ka Entonija mājās mēs atgriezāmies apmēram ap pulksten trijiem. Viņ� bija pie stūres, jo man liekas, ka es nebiju spējīgs pabraukt. Viņ� bija mazāk iedzēris, tāpēc tas nebija nekas traks, un tā pui�a mājas nebija pārāk tālu no Entonija mājām. Un tad es pie viņa atlūzu. Ta�u nākamajā rītā man bija jāceļas pulksten desmitos, jo bija jāiet uz darbu picērijā. D�eiks grib, lai es tur strādāju un lidz pulk�sten vienpadsmitiem, kad tā tiek atvērta, visu savedu kārtībā.

-�� Vai paģiru tev nebija?

-�� Bija, bet man tā ir bijis jau agrāk.

-�� Vai tikpat daudz tu dzer katru nedēļas nogali ?

-�� Nē. Tas ir, es dzeru katru nedēlu, tomēr �oreiz laikam iedzēru vairāk nekā citas reizes, jo biju pārāk piedzēries. Ta�u tas jau nav nekas traks. Kā jau teicu es neesmu alkoholiķis.

-�� Vai tu kādreiz iedzer arī vienatnē?

-�� Nē, to gan nedaru. Kā jau teicu, es neesmu alkoholiķis.

-�� Vai tu varētu pārtraukt dzer�anu, ja gribētu ?

-�� Es nezinu. Laikam. Bet kāpēc man tas būtu jādara ?

Un tagad saruna ar Emanuēlu.

-�� Pastāsti par sevi un marihuānu. Cik tev ir gadu ? Kad tu sāki smēķēt ?

-� Man ir se�padsmit gadu. Liekas, es sāku smēķēt, kad man bija trīspadsmit. Mums bija draugu bariņ�, un mēs visi sākām smēķēt apmēram vienā laikā. Man liekas, ka es smēķēju kop� tā laika.

-�� Vai tu vēl joprojām satiecies ar �iem draugiem ?

-� Ar da�iem. Ir viens bariņ�, ar kuriem es samērā bie�i kopā smēķēju. Da�i ir no mūsu agrākā bariņa.

-�� Vai ir ari meitenes?

-� Nē. Es zinu da�as meitenes, kuras smēķē zālīti, ta�u tādu nav daudz.

-�� Vai tu smēķē ari vienatnē?

-�� Jā. Samērā bie�i. Katru dienu pēc stundām, ja neeju pie kāda cita, kur mēs smēķējam kopā.

-�� Tu smēķē katru dienu?

-�� Jā. Vai tas jūs pārsteidz?

-� Nē. Es zinu, ka ir daudz jaunie�u, kuri katru dienu aprei�binās.

-� Jā. Es esmu viens no tiem.

-�� Kāpēc tu smēķē katru dienu ?

-�� Es nezinu. Ja pārnāku no skolas un neesmu uzsmēķējis, man tas liekas stulbi.

-�� Ko tu ar to domā ?

-� Es jūtos nomākts vai nemierīgs un reizēm pat jūtos stulbi. Es kādu brīdi nesmēķēju, bet man tas nepatika. Zālītes smēķē��ana ir for�a. Man patīk tās sajūtas.

-�� Kā tev veicas mācībās ?

-�� Labi. B līmenis, bet reizēm ir pat A.

-� Vai tu nedomā, ka zālītes smēķē�ana ietekmē tavas sekmes mācībās?

-�� Ne glu�i. Kā jau teicu, es smēķēju pēcpusdienās, bet gan�drīz nekad vakaros. Un, ja man ir jāmācās, es to arī daru.

-�� Vai tu esi atkarīgs no marihuānas?

-�� Nē, marihuāna neizraisa atkarību.

-�� Vai tu varētu atmest smēķē�anu, ja gribētu ?

-� Mierīgi. Kā jau teicu, marihuāna neizraisa atkarību. Bija laiks, kad es nesmēķēju vai smēķēju mazāk. Tomēr es negribu atmest. Man patīk smēķē�ana, un tā netraucē manai dzīvei. To vajadzētu legalizēt. Kājās domājat? Vai nedomājat, ka mari�huānu vajadzētu legalizēt?

Un, lūk, saruna ar Konelu.

-�� Tu lieto metamfetamīnu, tā ir?

-�� Jā.

-�� Cik tev ir gadu ? Cik ilgi tu jau lieto ?

-�� Man ir septiņpadsmit. Es lietoju kop� piecpadsmit gadu vecuma.

-�� Vai piecpadsmit gadu vecumā nav par agru sākt lietot metamfetamīnu ?

-�� Jā, es biju par mazu, lai sāktu to darīt. Tomēr es zinu daudzus mana vecuma pui�us, kuri to tagad dara.

-�� Vai tu uzskati, ka esi atkarīgs no amfetamīna?

-� Jā, laikam gan. Apreibinā�anās ir vienīgā lieta, kas mani interesē. Man ir jāizdomā, kur es dabū�u metamfetamīnu vai naudu tā iegādei.

-�� Vai tev ir biju�as nepatik�anas ar likumu ?

-�� Jā. Daudzas reizes. Un diezgan bie�i esmu bijis mazga�dīgo kolonijā. Vienreiz es domāju, ka esmu atmetis, tomēr tā nebija.

-�� Kā tu vispār iekluvi �ādā situācijā?

-�� Es nezinu. Es jau biju sācis lietot, un to bija viegli dabūt. Es ari neko daudz par to nezināju, izņemot to, ka var izjust baigo kaifu. Es zināju, ka tas var būt bīstami, ta�u es jau biju iekūlies visādos mēslos, piemēram, zādzībās. Cik slikti tas varēja būt? Lai vai kā, es pamēģināju. Tas bija īsts kaifs. Amfetamīns izrādījās daudz labāks nekā jebkas cits, ko biju lietojis agrāk. Tā tas bija. Es varēju dabūt metamfetamīnu. Bet, kā jau teicu, problēmas bija dabūt naudu, tāpēc es iekūlos tik daudzās ķibelēs.

-�� Vai tu pa�reiz mācies skolā?

-�� Nē, es pametu.

-�� Kā tev veicās skolā ? Kādas tev bija atzīmes ?

-�� Ne visai labas. Skola mani nesaistīja.

-�� Ko tu dari pa�laik ?

-�� Es strādāju pusslodzē picērijā. Patiesībā nemaz nav tik slikti. Un es daru ari daudz ko citu pamatā jebko, lai dabūtu naudu. Tāpēc es nekad nevaru zināt, kas notiks.

-�� Vai tev patīk lietot metamfetamlnu ?

-�� Jā. Protams.

-�� Vai tu gribētu atmest?

-�� Ne visai. Kā jau teicu, man patīk tā iedarbība. Man tikai nepatīk, ka metamfetamlns ir ieņēmis galveno vietu manā dzīvē. Es gribētu, lai es varētu to lietot, bet vienlaikus ari maz�liet vairāk kontrolēt savu dzīvi. Es melotu, ja apgalvotu, ka patie�ām vēlos atmest tā lieto�anu.

statistika

Statistika par pusaud�u alkoholismu un narkotiku lieto�anu mainās gadu no gada: da�as apreibino�ās vielas tiek lietotas arvien vairāk, citas arvien mazāk. Mi�iganas Universitātes Sociālo pētījumu institūts ik gadu veic pētījumu "Monitoring the Future", kura mērķis ir konstatēt narkotiku un alkohola izpla�tību pusaud�u vecuma grupā. Saskaņā ar �ajā pētījumā iegūtajiem datiem pēdējo 30 gadu laikā pakāpeniski ir samazinājies alkohola patēriņ� pusaud�u vidū. (Tas var �ķist pārsteidzo�i, jo ir pretrunā ar pla�saziņas līdzekļos sniegto informāciju.) Alkoholu lietojo�o bērnu skaits pamatskolas vecuma grupā pēdējo 15 gadu laikā ir samazinājies no 25 % līdz 15 %. (Līdz 1995. gadam �ādi pētījumi netika veikti.) Samazinājies arī to bērnu skaits, kuri mēdz patērēt "lielus daudzumus" alkohola piecas vai vairāk glāzes pēc kārtas reizi divās nedēļās. Tomēr vēl joprojām 70 % pusaud�u atzīst, ka ir lietoju�i alkoholu.

Marihuānas lietotāju skaits salīdzinājumā ar 2008. gadu sagla�bājies apmēram tādā pa�ā līmenī nedaudz virs 40 %. Tā dēvē�tās smagās narkotikas (stiprākas un lielāku atkarību izraiso�as), piemēram, heroīnu, kokaīnu, kreku, metamfetamīnu un oksikontīnu, lieto 5-10 % pusaud�u.

Pēdējos gados arvien izplatītāka kļūst apreibinā�anās ar recep�u medikamentiem pretsāpju līdzekļiem, trankvilizatoriem, stimulatoriem, nomierino�iem līdzekļiem. Atkarības pro�blēmu un garīgās veselības pārvalde ziņo, ka recep�u medikamen�tus lieto vairāk nekā 10 % pusaud�u, un �im skaitlim ir tendence palielināties.

Kas būtu jādara vecākiem? Galvenais ir apzināties, ka lielāka�jai daļai pusaud�u ir pieejams gan alkohols, gan narkotikas, tātad pastāv pavisam reāla iespēja, ka viņi kādreiz izmēģinās �īs aizlieg�tās vielas. Vairumam pusaud�u patīk to radītais efekts, turklāt viņiem nav iebildumu pret dzer�anu un tā dēvēto vieglo narkotiku lieto�anu. Savu izvēli pusaud�i parasti attaisno ar vieglprātīgiem apgalvojumiem.

-�� Un kas tur liels? Man patīk izjūtas, ko rada narkotikas. Es zinu, ka tās var radīt problēmas, bet es esmu uzmanīgs. Tas ta�u nav nekas traks.

Daudziem vecākiem ir ļoti skaidra nostāja jautājumā par viņu bērniem un smago narkotiku lieto�anu.

-� Pilnīgi izslēgts! Viņ� sabojās savu dzīvi. Bērns, kur� lieto smagās narkotikas, ir visu vecāku murgs.

Tomēr lai cik dīvaini tas būtu lielākajai daļai mūsdienu vecāku nemaz nav noteikta viedokļa par alkohola un narkotiku lieto�anu. Viņiem it kā ir iebildumi pret to, ta�u viņi nespēj saprast, cik spēcīgiem jābūt �iem iebildumiem.

kāda ir jūsu attieksme pret dzer�anu?

Daudzu pusaud�u vecāku attieksme pret alkohola lieto�anu ir nenoteikta, nepārliecino�a. Viņi neatbalsta dzer�anu, tomēr tajā pa�ā laikā samiernieciski pieļauj �ādu situāciju.

-�� Iespējams, kādu dienu viņ� vienalga lietos alkoholu. Tur�klāt pusaud�a gadi ir laiks, kad jāizklaidējas. Kāds ļaunums var rasties no dzer�anas ? Labi, es runā�u par to, ka nedrīkst sēsties pie stūres reibumā, un, domājams, vismaz �is brīdinā�jums paliks viņa prātā. Ta�u pat ja viņ� nedzers un nebrauks ar automa�īnu ir vēl citas, daudz sliktākas lietas par dzer��anu. Un kā es varu to kontrolēt ? Turklāt, ja viņ� dzers pus�aud�a vecumā un ja viņam radīsies kaut kāda pieredze, varbūt pieaugu�o vecumā viņ� spēs labāk kontrolēt dzer�anu un būs atbildīgāks? Es nevaru viņu turēt ieslēgtu istabā visu vidus�skolas laiku. Vairums vidusskolnieku dzer. Tā ir bijis vienmēr. Es zinu, ka da�i kļūst par alkoholiķiem, tomēr lielākajai daļai izveidojas normāla pieaugu�o dzīve.

Vai sapratāt, kāda ir �īs mammas nostāja? Ja arī jūsu viedoklis ir līdzīgs, proti, svārstīgs, rūpīgi izlasiet turpmākās lappuses. Es nosauk�u da�as būtiskas problēmas, kas saistītas ar pusaud�u alkoholismu. Domāju, ka tas jums palīdzēs kaut nedaudz kliedēt nenoteiktību.

1.�� Neatkarīgi no tā, ko jūs savam bērnam stāstāt par dzer�anu un brauk�anu ar automa�īnu, pusaud�iem, kuri lieto alkoholu, ir daudz lielāks risks iekļūt letālā autokatastrofā.

2.�� Liels alkohola daudzums var izraisīt saindē�anos un pat nāvi.

3.�� Alkohola lieto�ana kopā ar citām apreibino�ajām vielām ir daudz kaitīgāka par alkoholu vienu pa�u. (Tas ir īpa�i svarīgs fakts, jo mūsdienu pusaud�i mēdz eksperimentēt ar recep�u medikamentu lieto�anu.)

4.�� Dzer�ana ievērojami palielina risku, ka pusaudzis izdarīs kaut ko tādu, kas var negatīvi ietekmēt viņa turpmāko dzīvi (kaut ko tādu, ko viņ� nekad nebūtu darījis skaidrā prātā). Lūk,

' potenciālie sare�ģījumi:

��� grūtniecība (iedzēru�i pusaud�i daudz bie�āk nodarbojas ar seksu, un tādā gadījumā viņi nelieto kontracepcijas līdzek�ļus vai lieto tos nepareizi);

��� seksuāli transmisīvās slimības (to pa�u iemeslu dēļ, kas minēti iepriek�ējā piemērā);

��� likumpārkāpumi;

��� dzimumsakari pret savu gribu;

��� pazemojo�as darbības parasti seksuāla rakstura (tas īpa�i attiecas uz meitenēm);

��� kautiņ�, kurā tiek iegūti/nodarīti smagi miesas bojājumi (tas īpa�i attiecas uz pui�iem);

� pa�nāvība (ja pusaudzim raksturīgas pa�nāvnieciskās tiek�smes, alkohols tās pastiprina).

Alkohola lieto�ana netie�i ir saistīta arī ar daudzām citām problēmām. Piemēram, ja izklaide aprobe�ojas tikai ar alkohola lieto�anu, pusaudzis mazāk iesaistās aktivitātēs, kas nav saistītas ar dzer�anu. Iespējams, viņ� nemaz nezina, ka var izklaidēties arī citādi. Tādējādi, lai labi pavadītu laiku, viņ� kļūst atkarīgs no alkohola.

Daudzi pusaud�i apgalvo, ka lieto alkoholu stresa mazinā�anas nolūkā. Diem�ēl �āds paradums, iegūts agrā jaunībā, nerosina meklēt citus, dro�ākus paņēmienus stresa uzveik�anai, un tādē�jādi pusaud�i iemācās dzert, nevis risināt problēmas.

Visbeidzot, alkohols ir spēcīga apreibino�a un atkarību izrai�so�a viela. Pusaud�i, tāpat kā daudzi pieaugu�ie, nenovērtē alko�hola spēku. Vairākums cilvēku domā, ka spēs tikt ar to galā.

Kādā no nākamajām nodaļām es pastāstī�u, ko jūs varat un ko nevarat izdarīt, ja jūsu pusaudzis lieto alkoholu. Ta�u vispirms es parunā�u par vēl vienu vielu, pret kuru vecākiem mēdz būt nenoteikta attieksme. Tā ir marihuāna.

kāda ir jūsu attieksme pret marihuānu?

Lūk, izdomāta, tomēr pilnīgi iespējama saruna ar kādu no pus�aud�u vecākiem.

-� Jūs kādreiz daudz smēķējāt marihuānu un reizēm uzsmē�ķējat ari tagad. Tā ir?

-�� Jā. Daudzus gadus es katru dienu smēķēju marihuānu. Reizēm arī tagad to daru, bet tas notiek'reti.

-�� Vai domājat, ka tas jums ir radījis problēmas ?

-�� Godīgi sakot, es tā nedomāju. Man ir labs darbs, un es labi pelnu. Man ir veiksmīga karjera un kārtīga ģimene, tāpēc es nevaru apgalvot, ka smēķē�ana būtu izraisījusi problēmas.

-�� Vai marihuāna ir radījusi jums kādu kaitējumu ?

-�� Grūti pateikt. Bija laiks, kad marihuāna bija manas dzī�ves neatņemama sastāvdaļa, un es nevaru nodalīt marihuānas smēķē�anu no visa pārējā, kas tajā laikā notika manā dzīvē.

Ja runājam par tiem laikiem un to, ko es toreiz domāju un jutu, varu teikt, ka marihuānai bija patie�ām liela nozīme.

-�� Vai jās to uzskatāt par kaut ko sliktu ?

-� Nē. Es nevaru pateikt neko sliktu par marihuānu. Protams, es pazīstu cilvēkus, kuri tās dēļ ir izniekoju�i lielu daļu savas dzīves. Viņi bija for�i, ta�u viņi nedarīja neko citu, izņemot ballē�anos un marihuānas smēķē�anu. Viņi vienkār�i peldēja pa straumi. Un es domāju, ka da�iem no viņiem dzīve tagad nav īpa�i izdevusies. Varbūt viņu dzīve būtu izveidojusies citādi, ja nebūtu bijis marihuānas. Bet varbūt viņi vienalga būtu kļuvu�i tādi pa�i, kādi ir �odien. Es neesmu par to pārliecināts.

Problēma ir tā, ka es neno�ēloju marihuānas lomu savā dzīvē. Man pret to ir laba attieksme. Ja tas būtu iespējams, es vēlreiz rīkotos tie�i tāpat. Ta�u man nav ne jausmas, kā tas varētu ietekmēt manu dēlu Dereku. Es nezinu. Man paveicās. Tomēr es nezinu, ko tā var nodarīt citiem cilvēkiem. Ko es varu teikt ? Man patika �l manas dzīves daļa.

Pat ja vecākiem ir samērā pozitīva attieksme pret marihuānas lomu viņu dzīvē, viņi tomēr zina, ka ne visiem izdodas izvairīties no problēmām. Lielākā daļa mūsdienu vecāku neatkarīgi no tā, vai viņi ir smēķēju�i marihuānu vai nav, atceras cilvēkus, kurus pazina pusaud�a vecumā un kuriem marihuānas lieto�ana ir radī�jusi nopietnas problēmas un varbūt pat mainījusi visu dzīvi.

-�� Kā jau teicu, ar mani viss bija kārtībā, ta�u ne visiem tā paveicās. Skolā bija viens ļoti kārtīgs puisis, vārdā Tims. Diem�ēl vidusskolas laikā viņ� sāka smēķēt zālīti un palaidās mācībās. Ir pagāju�i jau daudzi gadi, bet viņ� vēl joprojām neko nedara. Viņam biju�i tikai bezjēdzīgi pagaidu darbiņi. Iespējams, no viņa tāpat nekas nebūtu sanācis. Es nezinu. Var�būt tas skanēs mazliet liekulīgi, ta�u es negribētu, ka mans dēls Dereks aizrautos ar zālīti.

Galvenā problēma ir tā, ka pastāv dubultstandarts. Daudzi vecāki pa�i ir riskēju�i ar da�ām lietām, kad bija pusaud�i, tomēr viņi izturas noraido�i pret varbūtību, ka to varētu darīt arī viņu bērni. Vecāki vienkār�i grib, lai bērni ne ar ko neriskē.

Ko rāda dzīve? Lielākā daļa marihuānas smēķētāju patie�ām spēj dzīvot normāli. �ķiet, ka zālītes smēķē�ana viņiem nekādi nav kaitējusi. īpa�i kaitino�i un neskaidri ir tie gadījumi, kad pus�audzis, kur� regulāri smēķē marihuānu, gūst labus panākumus un turpina veiksmīgu dzīvi.

Tātad vai marihuāna ir problēma vai varbūt nemaz nav? Aplūkosim �o jautājumu vērīgāk!

vai marihuāna ir problēma

Manuprāt, pastāv trīs galvenās problēmas, kas saistītas ar pus�aud�iem un marihuānas smēķē�anu.

Atkarība

Marihuāna var izraisīt atkarību. Jā, es zinu, ka eksistē arī pre�tējs viedoklis: at�ķirībā no citām apreibino�ajām vielām, sākot ar cigaretēm un beidzot ar heroīnu, marihuāna neizraisa ne fizisku, ne psiholoģisku atkarību. Es minē�u trīs iemeslus, kuru dēļ mari�huāna tomēr būtu uzskatāma par atkarību izraiso�u vielu. Pirm�kārt, marihuāna liek cilvēkam regulāri un izmisīgi tiekties pēc tās. Otrkārt, marihuāna spēj iekārdināt tik spēcīgi, ka visa dzīve tiek pakļauta tikai tās iegū�anai. Tre�kārt, marihuāna liek sma�dzenēm to kārot līdzīgi kā ķermenis alkst pēc citām narkotikām. Ar laiku marihuānas smēķē�ana kļūst nevis par izvēli, bet gan par nepiecie�amību nevis par apzinātu lēmumu, kuru iespējams kontrolēt, bet gan par dzinuli, kur� regulāri un spēcīgi iedarbojas uz cilvēku un kontrolē viņa uzvedību. Ja runāsiet par �o jautā�jumu ar pusaudzi, iespējams, viņ� noliegs �īs atkarību rakstu�rojo�ās īpa�ības, ta�u tas, ka jūsu bērns neapzinās �īs īpa�ības, nenozīmē, ka arī jums tās nav jāsaskata.

Kādas muļķības tu runā! Tu nemaz nesajēdz, par ko runā! Jā, es smēķēju marihuānu. Es to daru katru dienu. Ta�u tu neesi es. Kā tu vari zināt, vai es to spēju kontrolēt vai arī ne? Kā tu vari zināt, kas notiek manā galvā ? Neviens negrib saprast, ka es pats izvēlējos smēķēt zālīti. Es varētu atmest, ja gribētu. Marihuāna neizraisa atkarību. Es izvēlos turpināt. Es smēķēju, jo man tas patīk. Es varētu pārtraukt, ja gribētu, ta�u es to nevēlos.

Parasti pusaudzim būs kāds piemērs par īsu laika sprīdi, kurā viņ� tā vai cita iemesla dēļ nav smēķējis.

-�� Un zināt ? Mani nemaz pēc tās nevilka. Ta�u man patīk smēķēt zālīti, tāpēc es atkal atsāku.

Ietekme uz mērķtiecību

Mēdz teikt, ka marihuāna veicina "slinkumu", tomēr tas nav pietiekami precīzs raksturojums. Da�os gadījumos marihuāna pilnībā iznīdē mērķtiecību un līdz ar to arī pilnvērtīgu nākotni. Marihuānai piemīt spēja �ķietami apturēt laiku, tāpēc daudzi (ne visi) pusaud�i, kuri regulāri to smēķē, var mierīgi neko nedarīt un par to it nemaz neuztraukties. Viņi neizjūt nekādu vajadzību kaut ko darīt. Viņi nejūt, ka dzīve iet uz priek�u. Viņi domā, ka tas, ko viņi dara �obrīd, nekādi neietekmēs viņu nākotni. Mari�huānas smēķētāji dzīvo tikai tagadnē. Viņiem nav nekāda mērķa vai sajēgas par to, ka būtu kaut kas jādara. Pusaud�i nepamana, kā marihuāna ietekmē viņu uzskatus un veido viņu dzīvi. "�eit un tagad" filozofija rodas marihuānas lieto�anas rezultātā, lai gan bērni domā, ka tie ir viņu pa�u uzskati.

-�� Vidusskolā es satieku daudzus jaunie�us, kuriem ir mil�zīgs stress. Viņi to vien dara kā uztraucas par atzīmēm un mēģina izplānot savu nākotni. Viņiem patiesībā nemaz nav savas dzīves. Kas tā var būt par dzīvi ? Kad viņi kādreiz atce-

t rēsies vidusskolas laiku, viņi brīnīsies: ko gan es toreiz darīju ? Viņu dzīve ir veltīta nevis �odienai, bet gan nākotnei. Viņi ir noraizēju�ies par visu. Es nesaku, ka nav jāmācās, tomēr vajag ari baudīt dzīvi. Galu galā viņi iegūs kaut kādu garlaicīgu darbu un sapratis, ka daudz kas ir zaudēts, ta�u tad jau būs par vēlu. Es negribu, lai ar mani notiktu tāpat. Kāda jēga, ja viss ir saistīts tikai ar nākotni? Ir jādzīvo ari �odienai.

-�� Vai marihuāna liek tev tā domāt ?

-� Nē. Es pats tā domāju. Varbūt marihuāna man palīdzēja to saprast. Ta�u es tā domāju.

Izniekots laiks

Da�kārt marihuānas smēķē�ana kļūst par laika pavadī�anas veidu. Tā ne tikai aizstāj garlaicību, bet arī palīdz pārvarēt nomāk�tības brī�us un nemieru. Ja pusaudzis pierod smēķēt marihuānu �ādā nolūkā, viņam neizveidojas noturība pret normālu ikdienas stresu. Marihuānas lietotāji vēlas apreibināties tikai tādēļ, lai nodzīvotu parastu dienu. Viņi zaudē prasmes, kuras nepiecie�a�mas, lai tiktu galā ar ikdieni�ķām problēmām.

Jūs varat nepiekrist manis sacītajam, tomēr es palik�u pie savas pārliecības: pusaud�u alkoholisms un marihuānas lieto�ana var radīt nopietnas problēmas. Pusaud�iem, kuri nelieto ne alko�holu, ne marihuānu, noteikti veicas daudz labāk.

ko varētu darīt vecāki

Ir divi paņēmieni, kurus jūs varētu izmantot, lai ierobe�otu sava bērna saskarsmi ar alkoholu un narkotikām. Viens no tiem pastāvīga seko�ana līdzi sava pusaud�a dzīvei. Esiet informēts par to, kur viņ� atrodas, ko dara un ar ko ir kopā. Noskaidrojiet visu, ko jums vajadzētu zināt. Vai tur, kur notiks ballīte, mājās būs arī vecāki?

Protams, pusaud�i ir at�ķirīgi kas der vienam, nepavisam neder citam.

-�� Es vienmēr zināju, ka varu uzticēties Filipam. Viņam bija da�i mazi grēciņi, ta�u man nekad nebija jāuztraucas par viņu. Es vienmēr viņam devu rīcības brīvību. Bet ar D�eromu ir pavi�sam citādi. Es viņam nemaz neuzticos. Esmu pārliecināta, ka viņ� vienmēr izdarīs ko tādu, ko nevajadzētu darīt.

Un ko par �o situāciju domā D�eroms?

-�� Mamma vienmēr domā, ka es daru to, ko nedrīkst. Tas nav godīgi, kaut arī viņai ir taisnība patiesībā es lietoju narkoti�kas, bet viņa to nemaz nezina. Filipu viņa nekad nekontrolēja tā, kā tas tagad notiek ar mani. Tas nav godīgi!

�ī paņēmiena trūkums ir tāds, ka realitātē nav iespējams īste�not tik visaptvero�u uzraudzības programmu, kā pusaud�u vecāki vēlētos. Jūs vienkār�i nevarēsiet izsekot līdzi katram sava bērna solim. Turklāt pusaud�i, kuri ir apsēsti ar domām par alkoholu un narkotikām, vairumā gadījumu vienalga atrod veidu, kā iegūt un izmēģināt aizliegtās vielas. Uzraudzībai ir savas robe�as.

Otrs paņēmiens, kā atturēt savu bērnu no apreibino�ajām vielām, ir �o vielu "pieskatī�ana". Ar to es domāju marihuānas meklē�anu pusaud�a mantās, alkohola turē�anu aiz atslēgas, medikamentu uzraudzī�anu u.tml. Vienmēr atcerieties izmest visus medikamentus, kurus vairs nelietojat, īpa�i tas attiecas uz recep�u medikamentiem. Daudzi vecāki netī�ām ir kļuvu�i par sava bērna narkotiku piegādātājiem.

Abi �ie paņēmieni ir labi un ieteicami, bet neviens no tiem negarantē, ka pusaudzis nelietos apreibino�ās vielas. Vissvarī�gākais faktors �ajā jautājumā tomēr ir pa�a pusaud�a nostāja un vēlmes. Lielākā daļa pusaud�u, kuri atsakās no alkohola, marihuānas un citu aizliegto vielu lieto�anas, dara to ne jau vecāku stingrās uzraudzības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņi pa�i tā vēlas. To var teikt arī par tiem pusaud�iem, kuri lieto alkoholu un narkotikas: viņi pa�i izvēlas �o ceļu. Ko nu? Ja reiz jums nav iespēju kontrolēt savu bērnu, vai jūs vispār jebkādā veidā varat ietekmēt viņa attieksmi pret apreibino�o vielu lieto�anu? Jā, jums var būt nozīmīga ietekme uz pusaud�a izvēli saistībā ar narkotikām un alkoholu. Bet, lai tā būtu, jums ir jāsarunājas ar savu bērnu.

saruna par alkohola un narkotiku lieto�anu

Vecāku un pusaud�a standarta saruna par apreibino�ajām vie�lām parasti sastāv no vecāku argumentiem, kāpēc to nevajadzētu darīt. Pieņemsim, ka jūs ļoti labi spējat iedomāties, kā varētu izklausīties �ī apnicīgā lekcija.

-� un se�padsmitais iemesls. Alkohola lieto�ana pusaud�a

vecumā var ietekmēt svara palielinā�anos turpmākajos gados.

Blā, blā, blā�

Problēma ir tā, ka �īs lekcijas īpa�i, ja tās lasa pieaugu�ie, kuri vienlaikus ir arī pusaud�a vecāki, parasti sniedz ļoti niecīgu pozitīvu efektu (ja vispār sniedz). Pusaud�i dzird vārdus, bet īpa�i necen�as klausīties. Citiem vārdiem sakot: pa vienu ausi iek�ā, pa otru ārā.

Protams, tie�i to teiks mani vecāki! Ko gan citu viņi varētu pateikt ? Viņi izteiks visbriesmīgākos iespējamos brīdi�nājumus, kādus vien varēs izdomāt. Nekad viņi neteiks neko tamlīdzīgu: "Es to stāstu, ta�u domāju, ka ar tevi nekas tāds neatgadīsies." Vai arī: "Dēls, patiesībā bauda, ko dod zālī�tes smēķē�ana, ir pārāka par jebkādiem riskiem." Nē, to viņi neteiks. Kā lai es ticu viņu teiktajam, ja tas viss jau ir iepriek� labi zināms ?

Iepriek� es minēju vairākus iemeslus, kāpēc alkohola un nar�kotiku lieto�ana pusaud�iem var radīt būtiskas problēmas. �o sarakstu es nepiedāvāju kā paraugu sarunai ar pusaudzi; es galve�nokārt gribēju parādīt, kāpēc vecākiem vajadzētu būt noteiktam viedoklim jautājumā par apreibino�ajām vielām. Bet, ja vēlaties izmantot �o informāciju kā sarunas tematu, lūdzu dariet to, tas būtu lieliski. Kaut arī pusaud�i parasti ignorē sarunas par alkohola un narkotiku kaitīgumu, it īpa�i tad, ja tās izskan kā brīdinājumi no pieaugu�o mutes, es tomēr pilnībā atbalstu vecāku iniciatīvu. Pat ja pusaudzis apdomās tikai nelielu daļu no jūsu teiktā, tas var būtiski ietekmēt viņa attieksmi pret narkotiku un alkohola lieto�anu. Viss ir atkarīgs no tā, kā jūs runāsiet, vai tā būs vienkār�a saruna vai arī morāles lasī�ana. Kā jau teicu, pus�audzis nedzirdēs ne vārda no pamāco�ās lekcijas, tāpēc es jums pastāstī�u, kā izveidot īsu sarunu.

Bet, pirms sākat risināt sarunu, ielāgojiet, ka nekas nega�rantē vēlamo rezultātu: varbūt pusaudzis turpmāk atturēsies no apreibino�ajām vielām, varbūt ne. Vairumā gadījumu pusaud�i nelieto alkoholu un narkotikas tāpēc, ka pa�i tā ir nolēmu�i, nevis tāpēc, ka baidītos no vecākiem. Tomēr tas nenozīmē, ka jums nevajadzētu runāt ar savu bērnu. �o sarunu ietekmē viņa attieksme pret alkoholu un narkotikām būs daudz apdomīgāka un piesardzīgāka nekā gadījumā, ja �ādu sarunu nemaz nebūtu bijis. Viņ� turpinās rīkoties pēc sava prāta, tomēr paturēs prātā iespējamo risku.

godīguma veicinā�ana

Kāda būtu vislabākā saruna? Atbilde uz �o jautājumu nebūs pārsteidzo�a: vislabākā ir atklāta un godīga pieaugu�u cilvēku saruna. Tas nozīmē, ka jums ar pusaudzi jāsarunājas tā, it kā viņ� būtu pieaudzis cilvēks, ar kuru esat nolēmis runāt pilnīgi atklāti.

Jā, es zinu, tas nav viegli. Lai risinātu �ādu sarunu, nepiecie��ama pieredze. Tomēr tas ir ļoti svarīgi runājot ar pusaudzi par narkotikām un alkoholu, jums ir jābūt pēc iespējas atklātākam un godīgākam. Un nekādā gadījumā nevajadzētu lasīt morāli.

Lai saruna būtu efektīva, jau pa�ā sākumā jūs varētu vienoties par da�iem noteikumiem. Sāciet ar �o noteikumu izklāstu.

-� Es varu uzdot tev jautājumus, bet tev nav obligāti jāatbild uz tiem. Tu vari arī melot, ta�u būtu labāk, ja tu mēģinātu būt godīgs. Tu vari uzdot man jautājumus, un, kaut arī man nav obligāti jāatbild uz tiem, es tomēr mēģinā�u uz tiem atbildēt pēc iespējas izsmeļo�āk,ja vien tas nebūs kas tāds, par ko man būs neērti runāt. Es centī�os būt pēc iespējas atklātāks un godīgāks. Nav nekā tāda, ko tu nedrīkstētu teikt vai jautāt. Tev nebūs nekādu nepatik�anu par to, ko būsi pateicis. Tu vari uz mani dusmoties, tomēr būtu labāk, ja tu to nedarītu. Es darī�u visu iespējamo, lai tev nevajadzētu dusmoties vai aizstāvēties. Ja vēlies, vari mani kritizēt. Mēs varam pārtraukt sarunu, kad vien vēlies. Arī es varu pārtraukt sarunu jebkurā brīdī, bet es ceru, ka tā nenotiks.

x Svarīgi ir apzināties, ka, runājot ar pusaudzi par ļoti nopiet�nām tēmām, jums ir jāizturas kā nobriedu�am cilvēkam. Nāka�majā piemērā attēlota mammas un meitas saruna, turklāt mamma cen�as būt pēc iespējas atklātāka un godīgāka.

Sarunu uzsāk mamma:

-�� Liza, vari sākt, ja vēlies. Tomēr, ja tu negribi, sāk�u es.

-�� Tu vari sākt.

-�� Labi. Kāda ir tava attieksme pret dzer�anu ? Vai tu bie�i lieto alkoholu ?

-�� Man liekas, ka es nemaz nevēlos runāt par sevi un dzer��anu. Un es nesaku, ka lietoju alkoholu. Tomēr ir daudzas lie�tas, kuras es negribētu atklāt. Es negribēju tevi aizvainot.

-�� Tas nekas, mēs ta�u vienojāmies par �ādiem noteikumiem. Vai tev ir draugi, kuri, tavuprāt, dzer pārāk daudz ? Tev nav jānosauc viņi vārdā.

-�� Man nav ne mazākās vēlē�anās tev stāstīt par saviem draugiem. Varbūt kādu citu reizi. Es nezinu.

-�� Labi. Vai gribi, lai es kaut ko pastāstu ? Tu vari man jau�tāt, ko vien vēlies.

-� Kad biji manā vecumā, vai tu kādreiz piedzēries tik stipri, ka tev bija jāvemj vai arī tu izdarīji kaut ko loti stulbu ?

-�� Man ir mazliet neērti par to runāt.

-�� Es zinu. Tu teici, ka tev nav jāatbild, ja nevēlies, bet vai tu piedzēries ?

-�� Labi. Pastāstī�u tev vienu gadījumu.

-�� Vai tad bija vairāk par vienu ?

-�� Uz to es neatbildē�u.

-�� Jēzus! Mana mamma bija dzērājmeitene!

-�� Vai vēlies dzirdēt par �o gadījumu ? -Jā.

-�� Vidusskolas pirmajā gadā es un vēl trīs meitenes nolēmām sarīkot piedzer�anās ballīti. Vienai no meitenēm bija iespēja dabūt alkoholu, un viņas vecāki tajā nedēļas nogalē bija aiz�brauku�i. Es atceros, ka viņa pat lūdza atļauju, lai mēs varētu palikt pa nakti. Protams, viņa neko neteica par mūsu plānu piedzerties.

-�� Vai tu atceries, ko jūs dzērāt ?

-� Jā, es atceros. Tas bija degvīns, samaisīts ar kolu. Domāju, ka tie�i tādēļ rnan kļuva slikti.

-�� Tu tie�ām vēmi ?

-�� Jā. Ta�u tas notika vēlāk. Lielākoties mēs dziedājām, izņemot vienu meiteni, Dzenu, kura atslēdzās un nogulēja visu nakti. Vienā brīdī mēs izgājām ārā un dziedājām, un es brīnos, ka neiekūlāmies ķezā, jo bija apmēram divi naktī.

-�� Vai kādreiz bija tā, ka tu piedzēries un darīji kaut vairāk par ie�anu ārā un dziedā�anu ?

-�� Jā.

-� Ak mans dievs! Vai tu kādreiz ballītes laikā piedzēries, un tas beidzās gultā ar puisi, ar kuru tu nekad nebiji domājusi

pārgulēt, un nākamajā rītā nespēji noticēt tam, ka tev ar viņu bijis sekss?

-� �ī nu gan nav tēma, par kuru es gribētu runāt, vienalga, vai tā ir noticis vai nav.

-�� Mammu, nu izstāsti! Tu teici, ka gribi būt atklāta.

-�� Nē, par to es nevēlos runāt.

-�� Vai tev patika piedzerties?

-� Jā, tikai man nepatika, ka bija jāvemj.

�ajā gadījumā mammai izdevās būt atklātai un godīgai. Kaut arī uz vienu jautājumu mamma neatbildēja, viņa nekritizēja meitu par uzdotajiem jautājumiem. Atklātība nenozīmē, ka ir jāizstāsta pilnīgi viss. Tas nozīmē, ka nevajag aizstāvēties vai izvairīties, vienkār�i ir jāmēģina pastāstīt pēc iespējas vairāk cik vien iespē�jams, nemokoties ar neērtības sajūtu. Atklājoties, cilvēks kļūst viegli ievainojams. Tā ir grūta, bet ļoti efektīva sarunas metode. Izmantojiet to, ja vien spējat izturēt!

"Es esmu atklāta un godīga. Es sevi padaru viegli ievaino�jamu, jo uzskatu, ka runājam par svarīgām lietām."

Ja mamma arī turpmāk ievēros �ādu principu, Liza nebaidīsies runāt un domāt par jebkuru tēmu. �āda saruna ir iedarbīga, jo notiek pavisam citādi un to ir daudz vieglāk atcerēties.

ko nevajadzētu darīt

Jums nevajadzētu kritizēt, izteikt savus spriedumus vai pamā�cīt. �ādi jūs acumirklī iznīcināsiet atklātību, kuru vēlaties sa�sniegt ar �o sarunu. Lūk, piemērs, kā nevajadzētu rīkoties.

Liza jautā mammai:

-�� Vai tu atceries, ko jūs dzērāt?

-�� Tas nav svarīgi.

Lizas mammai ir neērti, tāpēc viņa atbild skarbā tonī. Daudz labāk būtu bijis, ja viņa atbildētu ar "jā" vai "nē". Ja jautājums rada neērtības sajūtu, jūs saskaņā ar sarunas noteikumiem vienmēr varat atbildēt, ka nevēlaties par to runāt. �āda atbilde pusaudzim nepatiks, ta�u tā ir godīga un netraucēs turpmākajai sarunai.

Liza varētu pajautāt ari tā:

-�� Vai bija vairākas reizes, kad tu piedzēries ?

-� Nekaitini mani, Liza.

Tā pati kļūda! Ja Lizas mamma nevēlas atbildēt, viņai tas ir jāpasaka, nevis jānosoda meita par jautājumu.

Pieņemsim, ka Liza tomēr pastāsta mammai par vienu no saviem draugiem.

-�� Jā, ir viena meitene, bet es tev neteik�u, kā viņu sauc, jo tad tu uz viņu raudzīsies citādi. Lai vai kā, viņa patie�ām dzer loti daudz, un es zinu pavisam dro�i, ka reiz viņai bija sekss ar diviem da�ādiem pui�iem vienas nakts laikā.

-�� Tas ir ārprāts! Tie�i tāpēc es uztraucos: dzer�anas dēl tā var notikt.

Atkal kļūda! Pēdējais teikums nav nekas cits kā morāles lasī��ana, un Liza acumirklī var noslēgties. Būtu labāk, ja mamma iztiktu bez komentāriem vai arī pateiktu kaut ko nenozīmīgu.

-�� Oho! Viņa laikam bija pamatīgi piedzērusies.

Un Liza turpina sarunu:

-� Jā, es nespēju noticēt, ka viņa to izdarīja.

dalieties savā pieredzē!

Tikko aprakstītā Lizas un viņas mammas saruna noteikti izraisa kutelīgu jautājumu: cik daudz par savu dzīvi, dzer�anas un apreibinā�anās paradumiem (pagātnē un tagadnē) vecākiem vajadzētu atklāt? Manas domas par �o tēmu gadu gaitā ir mainī�ju�ās. Kādreiz man likās nepieņemami, ka vecāki varētu vaļsirdīgi stāstīt bērniem par savu pieredzi ar narkotikām un alkoholu. Tur�pretī tagad es uzskatu, ka vecāki var godīgi dalīties savā pieredzē, noklusējot vien to, par ko jūtas neērti.

Manuprāt, atklātu sarunu galvenā vērtība nav tas, ko bērns iemācīsies vai neiemācīsies, uzzinot faktus no savu vecāku dzī�ves. Lielākā vērtība ir pats sarunas raksturs tā ir atklāta un godīga divu nobriedu�u cilvēku saruna. Krietni mazvērtīgāka būs saruna, kurā jūs runāsiet autoritatīvi, kontrolēsiet katru vārdu un ieturēsiet distanci starp sevi un bērnu.

Varbūt jūs uztraucaties, ka, sarunājoties ar pusaudzi kā līdz�vērtīgu partneri, jūs zaudēsiet autoritāti? Par to gan nevajadzētu uztraukties. �ādā gadījumā daudz lielāka nozīme ir tam, ka iztu�raties kā draugs. Protams, audzinot bērnu, vecākiem da�kārt ir jāspēlē autoritatīvo vadītāju loma: jāsaka "nē", jāizvirza prasības utt. Ta�u �ajā lomā jūs pavisam noteikti neesat sava bērna draugs, un tas �ādai sarunai nenāktu par labu.

Runājot par tik nopietnām tēmām kā alkohols un narkotikas, jums vajadzētu atrasties "vienā līmenī" ar pusaudzi. Ja godīgi atklāsiet savu pieredzi saistībā ar apreibino�o vielu lieto�anu vai nelieto�anu, pusaudzis zinās, ka jūs tik tie�ām kaut kādā mērā izprotat sare�ģītās izjūtas, ar kurām viņ� saskaras. Un, ja runā�siet par to pēc iespējas nopietnāk, pusaudzis sajutīs jautājuma nozīmīgumu. Ko jūs ar to panāksiet? Pirmkārt, �ādas sarunas vai�ros jūsu savstarpējo uzticību. Otrkārt, varbūt pusaudzim noderēs mācība, ko esat guvis no savas negatīvās pieredzes. Tre�kārt un tas ir pats galvenais -, pusaudzis spēs paraudzīties uz savu piere�dzi ar nobriedu�u skatu. Tie�i tas ir jūsu mērķis.

riska faktori

Nekustamā īpa�uma biznesā ir trīs galvenie kritēriji, kas nosaka mājas vērtību, atra�anās vieta, atra�anās vieta un atra�anās vieta. Tie�i tāpat ir trīs vissvarīgākie faktori, kas spēj novērst apreibi�no�o vielu lieto�anu pusaud�a vecumā, cik lielu nozīmi pusaudzis pie�ķir nākotnei, cik lielu nozīmi pusaudzis pie�ķir nākotnei un cik lielu nozīmi pusaudzis pie�ķir nākotnei. Salīdzinājumā ar �iem faktoriem visi pārējie līdzekļi ir maznozīmīgi. Vairums pusaud�u, kuri domā par savu nākotni, nelieto apreibino�ās vielas. Un mani novērojumi rāda, ka pastāv liela at�ķirība starp �iem pusaud�iem un tiem, kuri uzskata, ka nākotne viņiem neko daudz nesola.

Sociālekonomiski ierobe�ojumi (nabadzība, dzīve graustu rajonā, piederība noteiktai sabiedrības grupai utt.), grūtības mācī�ties, depresīva vide, neticībai nākotnei �ie ir faktori, kas lielā mērā var pamudināt pusaudzi uz narkotiku lieto�anu.

Mana dzīve tāpat nekam neder, un arī nākotnei nav jēgas.

Kāpēc gan neriskēt ? Ko es varu zaudēt ?

Tiesa, ari tie pusaud�i, kuri uzskata, ka viņiem ir visas iespē�jas nākotnē kaut ko sasniegt, mēdz riskēt, tomēr lielākā daļa no viņiem apzinās robe�as.

-� Es negribu darīt neko bīstamu, neko tādu, kas var sabojāt manu nākotni.

Ko tas nozīmē jums, pusaud�a vecākiem? Tas nozīmē, ka jums ir jādara viss iespējamais, lai novirzītu sava bērna uzmanību no apreibino�o vielu lieto�anas. Uzraugiet viņu un sniedziet viņam nepiecie�amo informāciju. Parūpējieties, lai viņ� nezaudētu ticību sasniegumiem nākotnē, lai nenovirzītos no ceļa uz veiksmīgu nākotni. Atbalstiet savu bērnu, lai viņ� piedzīvotu atbilsto�us panākumus jau pusaud�a gadu laikā. Atcerieties un pasakiet to arī pusaudzim -, ka pārāk liels skaits neveiksmju var pamudināt uz apreibino�o vielu lieto�anu.

izpratne par apreibino�o vielu spēku

Alkohola un narkotiku lieto�anas izraisītā pamatproblēma ir �āda: ikreiz, kad cilvēka organismā nokļūst alkohols vai narkoti�kas, mainās viņa sajūtas un domā�anas veids. Da�i �īs pārmaiņas vērtē kā pozitīvas. Jūs jūtaties labi. Jūs esat atslābinājies vai citos gadījumos patīkami uzbudināts. Varbūt jūs jūtaties vai uzvedaties mazliet neparasti, ta�u tas jūs apmierina. Ja tā nebūtu, neviens nelietotu narkotikas un alkoholu. Tomēr pats svarīgākais ir tas, ka alkohols un narkotikas var sniegt baudu, turklāt �o patīkamo efektu ir iespējams iegūt jebkurā brīdī. Vienīgais, kas jādara, jāuzņem �īs vielas.

-��� Jā, ja neesmu apreibinājies, es jūtos pilnīgi normāli un varu darīt jebko, kas tajā brīdī ir nepiecie�ams. Tomēr, ja nodarbojos ar kaut ko, kas man nepatīk, piemēram, atrodos neinteresantā stundā skolā, sē�u mājās un nedaru neko vai pavadu laiku kopā ar draugiem bet mēs vienmēr nodarboja�mies ar garlaicīgām un stulbām lietām man nepatīk, kā es jūtos. Par laimi, es zinu, kā to visu mainīt.

Visbie�āk ir tā, ka pusaudzim, pirmo reizi pamēģinot kādu no apreibino�ajām vielām, iepatīkas tās radītais efekts. Un, ja viņ� to pa�u vielu pamēģina vēlreiz, viņam tā patīk vēl vairāk.

-�� Kad pirmo reizi smēķēju zāliti, bija dīvainas sajūtas, tomēr bija labi. Otrajā reizē bija vēl labāk. Man ļoti patika sajūtas, ko tā radīja. Tas bija for�i.

-�� Kad pirmo reizi pamēģināju kokainu, tas bija satrieco�i. Es nekad nebiju tā juties. Tas bija lieliski. Pēc tam man bija pat bail par to domāt, jo tas man lika justies vienreizīgi.

-�� Jā, dzert es sāku, kad pievienojos bariņam draugu, ar kuriem kopā pavadīju laiku. Es varēju justies daudz brīvāk un jautrāk. Tās bija patīkamas sajūtas. Tas bija jauki. Es labi pavadīju laiku. Ar alkoholu dzīve bija jautrāka. Godīgi sakot, tas bija daudz labāk pavadīts laiks, nekā būtu bijis tad, ja es nebūtu dzēris. Tā tas bija.

Tā ir taisnība apreibino�ajām vielām ne�aubīgi piemīt liels spēks. Tās rada apmierinājumu. Tās liek justies tik labi, ka gribas piedzīvot �īs sajūtas vēlreiz. Diem�ēl apreibino�ajām vielām nav ne saprāta, ne gribas tās ir ķimikālijas. Tomēr, lietotas pietie�kamā daudzumā vai pietiekami bie�i, tās spēj kontrolēt cilvēku. Tās var izdzēst saikni, kas pastāv starp cilvēka vēlmēm, spējām un prātu.

Tā kā narkotikas un alkohols ir viegli pieejami un to radītais patīkamais efekts ir ļoti kārdino�s, �īs vielas ātri vien var iegūt spēcīgu varu pār pusaud�a dzīvi. Jūsu uzdevums ir panākt, lai jūsu bērna dzīvi nepārvaldītu ne kāds konkrēts cilvēks, ne arī kāda ķīmiska, apreibino�a viela.

t

M

ūsdienu pusaud�u dzīvi ļoti lielā mērā ietekmē elektroniskās ierīces, kuras ir kļuvu�as par neatņemamu ikdienas sastāv�daļu.

viena dzīves minūte

Skolā mācības ir beigu�ās jau pirms stundas, un Nanete atrodas savā istabā. Viņa caur austiņām klausās mūziku:

"Es tevi redzu.

Tu mazais muļķīti,

Vienkār�i ej prom."

Klausoties mūziku un dzirdot dziesmas tekstu, viņa lasa īsziņu, kuru tikko saņēmusi no sava drauga īdena:

"Vai gribi atnākt pie manis rīt pēc pusdienām ?"

"Nē, man pēc stundām ir treniņ�," Nanete viņam atbild.

Pēc tam pa mobilo telefonu Nanete zvana savai draudzenei Danielai.

-�� Cau! Daniela sauc klausulē.

-�� Kā tev �odien patika Valērija? Nanete jautā. Vai tu domā, ka viņa zina par Caku un Marisu?

-� Es nezinu. Varbūt Karīna viņai kaut ko ir teikusi. Tre�ās stundas laikā viņa izskatījās mazliet dīvaina.

-�� Kā tu domā, vai mums vajadzētu viņai kaut ko teikt ? jautā Nanete.

-� Es nezinu, Daniela atbild.

Vēl joprojām runājot ar Dānieļu, Nanete caur "Facebook" aizsūta vēstuli savam draugam Gevinam.

"Tas ir tik mīļi tu un Naits," viņa raksta Gevinam, komen�tējot fotogrāfiju, kurā viņ� redzams kopā ar savu suni.

Visu �o laiku turpina skanēt dziesma:

"Tas ir tikai zibens.

Es centos, cik spēju.

Vienkār�i ej prom."

Pienāk vēl viena īsziņa no Idena:

"Kā ar ceturtdienu ?"

"Domāju," Nanete atbild uz īsziņu.

-� Es domāju, ka mums tomēr vajadzētu izstāstīt. Man nepa�tīk, ka Valērija neko nezina, bet visi citi gan, turpinot sarunu ar Dānieļu, saka Nanete. Velns! pēk�ņi viņa iesaucas.

-�� Kas notika ? Daniela jautā.

-� Nekas, atvaino. Es pazaudēju lappuses numuru stulbajā bioloģijas grāmatā, kur bija tas, kas man uz rītdienu jāmācās.

-�� Varbūt tomēr būs labāk, ja viņa to nezinās, Daniela tur�pina sarunu.

Idens atkal ir atsūtījis īsziņu:

"Ko tu domā ? Ko tas nozīmē?"

"Jā. Ceturtdiena derēs. Labi. Jā," Nanete atbild uz īsziņu.

Tie�i tobrīd pienāk vēl viena īsziņa:

"Es tevi mīlu," raksta Nanetes biju�ais puisis �ezs. Viņ� reizēm atsūta �ādas īsziņas, kas ir domātas kā joks, ņemot vērā viņu pa�reizējās attiecības, kuras var raksturot �ādi: mēs vēl joprojām esam tuvi, ta�u neko nevar saprast.

"Ej ellē!" Nanete atbild kā vienmēr emocionāli.

-� Varbūt tev ir taisnība. Domāju, ka mums neko nevajadzētu stāstīt, Nanete saka, turpinot sarunu ar Dānieļu.

-� Domāju, ka būs labāk, ja viņa pati par to uzzinās. Vai arī neuzzinās, Daniela atbild.

"Tātad ceturtdien. Bet tad noteikti. Labi?" īsziņā raksta Idens.

"Jā," Nanete atbild uz īsziņu.

Dziesma turpina skanēt:

"Tu neesi mans valdnieks.

Neskaties uz mani tā,

Vienkār�i ej prom."

-�� Velns! Nanete nosaka. Es atkal aiz�ķlru lapu.

-�� Tu neesi riktlga, secina viņas draudzene Daniela.

Apmēram tāds ir viens mirklis tipiska mūsdienu pusaud�a "elektroniskajā dzīvē". Atrazdamies jaunāko tehnoloģiju sasnie�gumu ielokā, viņ� vienlaikus veic vairākas darbības: klausās mūziku, runā pa telefonu, apskata fotogrāfijas, raksta komen�tārus, risina attiecību sare�ģījumus utt. Citiem vārdiem sakot: mūsu bērni dzīvo milzīgā lidojo�u attēlu, skaņu un vārdu tīklā. Visums ir pieslēgts viņu smadzenēm, viņi tajā atrodas pastāvīgi skatās, klausās un reaģē ik mirkli. Tā viņi dzīvo, tāda ir viņu ikdiena. Kad pusaudzis neatrodas skolā, lielākā daļa no nomodā pavadītā laika ir saistīta ar elektronisko pasauli. Ik katru mirkli viņ� veido neskaitāmus savienojumus.

Plauksto�ā jaunāko tehnoloģiju pasaule līdz ar mobilo tele�fonu, interneta un datorspēļu strauju attīstību ir izraisījusi būtiskas pārmaiņas pusaud�u dzīvē, pienākumos un centienos. Viņu pasaule vairs nav tāda, kāda tā bija iepriek�ējo paaud�u bērniem. Mūsdienu pusaud�i ir sasniedzami, runā un sūta ziņas saviem draugiem 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. Viņiem ir nodro�ināta tūlītēja pieeja da�ādu veidu informācijas un izklai�des avotiem. Kā �īs pārmaiņas vērtējamas? Daļa pozitīvi, daļa ne tik pozitīvi, un vēl par krietnu daļu nav nekādas skaidrības. Ta�u, lai kāds būtu mūsu vērtējums, jaunākās tehnoloģijas un to ietekme nekur nepazudīs.

Ko tas viss nozīmē? Ko jūs varat darīt un kas jums būtu jādara �ajā sakarā? Pusaud�u cie�ā saikne ar da�ādām elektroniskām ierīcēm rada ba�as daudziem mūsdienu vecākiem.

-� Jā, es par to uztraucos. Patie�ām. Ja viņa neatrodas skolā vai negul, t� ir viņas dzīve. Es vienkār�i nespēju izsekot visam, kas notiek un ko viņa dara. Es uztraucos. Jūs ta�u esat dzirdē�ju�i par tiem seksuālajiem maniakiem? Bērni nesaprot, ka viņi ir neaizsargāti. Viņi pārāk viegli uzticas sve�iniekiem. Viņi ir loti viegli ievainojami, un viņus var izmantot. Un dievs vien

zina, kas viņai ir padomā. Sekss, narkotikas un alkohols. Viņi par to vien runā. Nevar zināt, kādās nepatik�anās viņa iekul�sies. Un tas vēl nav viss. Pamēģiniet panākt, lai viņa nāktu pusdienās, lai piedalītos kopīgajos ģimenes pasākumos, lai palīdzētu mājas ikdienas darbos! Kaut vai panāciet, lai viņa ar mani sarunātos! Tā ir milzīga cīņa.

Arī bērniem ir savs viedoklis.

-��� Atvainojiet. Mana mamma nesaprot to, ka es patie��ām esmu ļoti aizņemta. Nīna mana vislabākā draudzene pasaulē bija noraizējusies par to, ko Denīze �odien par viņu pateica. Viņa bija loti uztraukusies. Un es nevarēju tā vien�kār�i atstāt Nīnu, lai viņa pagaida. Viņa ta�u ir mana labākā draudzene. Mana mamma tikai grib ar mani runāt par kaut kādiem pienākumiem mājās. Jēziņ, tie ta�u var pagaidīt. Es runāju nopietni!

Protams, vecāki uz to atbildēs �ādi.

-�� Nu ko es teicu? Es vienkār�i nezinu, ko lai iesāk. Cik daudz man būtu jāuztraucas? Ko es varu darīt?

Es domāju tā: lai vecāki rastu skaidrību �ajā jautājumā, viņiem ir nepiecie�ama galvenokārt izpratne. Tāpēc kopīgi aplūkosim, ko bērni dara tie�saistē.

ķo pusaud�i dara tie�saistē

Domāju, visizsmeļo�āko atbildi uz �o jautājumu var sniegt pa�i pusaud�i, tāpēc piedāvāju jums divas sarunas.

-�� Sāra, ko tu dari internetā ?

-�� Es neko sliktu nedaru. Katrā ziņā tas, ko es daru, nav nekas īpa�s. Visbie�āk es sarunājos ar draugiem. Jā, es daudz lamājos, runāju par seksu, narkotikām un alkoholu un arī kla�ojos. Bet visi pusaud�i tā dara. Es nekad neko sliktu neesmu darījusi.

Lielāko daļu laika es runāju ar citiem par to, kas notiek. Un es sarunājos tikai ar pazīstamiem cilvēkiem. Ar sve�iniekiem es nerunāju. Kāpēc man tas būtu jādara ?

Kas ir vissliktākais, ko esmu izdarījusi ? Varbūt pāris rei�u esmu pateikusi rupjības vienai meitenei, bet viņa to bija pelnī�jusi. Un bija varbūt pāris jautājumu par seksu, bet man par to ir neērti runāt. Tas bija saistīts ar seksu ja jūs to uzskatāt par kaut ko sliktu. Tas bija ar mana vecuma bērniem. Varbūt vissliktākais ir tas, ka izniekoju pārāk daudz laika, kad būtu varējusi pildīt mājasdarbus, vingrot vai darīt ko noderīgāku. Tas, ko es daru, nav nekas slikts.

-�� Sem, kā tu izmanto internetu un mobilo telefonu ?

-�� Nekā īpa�i. Es ielūkojos da�ādās mājaslapās. Reizēm tur ir smieklīgi video. Ir tādas automa�īnas DeLorean, kuras agrāk ra�oja. Esmu ar tām aizrāvies, tāpēc skatos �īs mājaslapas. Un ir viena rokgrupa, kas man loti patīk. Es skatos arī pornogrāfijas lapas. Es melotu, ja teiktu, ka to nedaru. Bet kas tur slikts? Mana vecuma pui�iem tas skaitās normāli, vai ne? Mobilo telefonu es izmantoju, lai sazvanītos ar draugiem un runātu par to, kas notiek. Pirms es iz�ķīros no Maijas, mēs viens otram sūtījām īsziņas miljons rei�u dienā. Parasti kaut kādas muļķības.

-�� Kas ir vissliktākais, ko tu esi darījis ?

-�� Tas ir saistīts ar narkotikām. Es sarunāju, ka viens d�eks pārdos man marihuānu. Tie�ām tā bija tikai marihuāna. Ta�u es to vairs nedaru. Es nobijos, kad mans draugs iekūlās nepa�tik�anās.

-�� Kā ar kiberseksu ?

-� Es par to neko daudz nezinu. Ta�u, kad biju kopā ar Maiju, mēs sūtījām viens otram fotogrāfijas. Jūs jau zināt, par ko es runāju. Bet viņa bija mana meitene. Vai tad tas bija nepareizi ? Tas, ko es daru, nemaz nav tik slikti. �

Pusaud�i nemitīgi atkārto, ka tas, ko viņi dara internetā, nav nekas slikts. Tas būtu lieliski, ja tā būtu taisnība. Diem�ēl pus�aud�u izpratne par to, kas ir dro�i un pieņemami, ne vienmēr ir adekvāta. Kā jau teicu iepriek�, pusaud�i savā dzīvē pieļauj daudz lielāku riska pakāpi, nekā �ķiet pieņemami viņu vecākiem. Un �is fakts uztrauc daudzus vecākus.

kas visvairak uztrauc vecākus

Vispirms es nosauk�u galvenos nemiera iemeslus, bet pēc tam ķersimies klāt katram no tiem atsevi�ķi.

��� Seksuālie maniaki.

��� Emocionālā vardarbība internetā.

��� Iesaistī�anās vai iespēja iesaistīties bīstamās darbībās, kas sais�tītas ar seksu, narkotikām, alkoholu un likuma pārkāpumiem.

��� Aizrau�anās ar virtuālo pasauli tik lielā mērā, ka tas traucē nepiecie�amajām ikdienas darbībām, piemēram, mācībām un miegam.

��� Pārāk cie�s kontakts ar citiem pusaud�iem, traucējo�s ģime�nes aktivitātēm, piemēram, kopīgām pusdienām, mājas pienā�kumu pildī�anai, ekskursijām.

�ajā sarakstā apkopotas problēmas, kuras pa�i vecāki atzinu�i par būtiskākajām. Nosacīti tās var iedalīt divās grupās:

1)� problēmas, kas varētu rasties pa�u pusaud�u darbības rezul�tātā,

2)�� problēmas, ko varētu radīt moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas, laika iz�ķērdē�ana, atkarības izveido�anās u.tml.

Katru no �īm problēmu grupām es aplūko�u atsevi�ķi, bet vis�pirms pastāstī�u, kas vecākiem būtu jādara, lai samazinātu ne tikai savu nemieru, bet ari moderno tehnoloģiju provocēto risku.

uzraudzība

f

Kā kontrolēt pusaud�a darbības modernajos saziņas līdzek�ļos? Viens no paņēmieniem ir speciāli �im nolūkam izstrādātu programmatūru lieto�ana. Ierakstiet internetā meklētājā vārdus "vecāku uzraudzība", un jūs atradīsiet nepiecie�amo informāciju: kā instalēt �ādas programmatūras, kā tās darbojas un kādām situācijām tās piemērotas.

Izmantojot vecāku uzraudzības programmatūras, jūs itin vien�kār�i varēsiet uzzināt, ko jūsu bērns darījis sociālajos tīklos, kuras mājaslapas viņ� apmeklējis, cik ilgu laiku tajās pavadījis, ar ko sarakstījies e-pastā u.tml. Tas viss ir saglabāts: teksti, ziņojumi, fotogrāfijas, video. Diem�ēl, izpētot bērna saraksti, jūs varēsiet uzzināt tikai lietotājvārdus, nevis personu īstos vārdus.

Savukārt tā dēvētās bloķē�anas programmatūras noder, lai liegtu pieeju nevēlamām mājaslapām, piemēram, lapām, kurām raksturīgs atklāti seksuāls vai varmācīgs saturs. Tiesa, da�i mūs�dienu bērni ir datorģēniji, kas prot apiet �ādus bloķētājus.

Nekāds blokētājs nevar būt man �ķērslis. Es varu tikt garām jebkam. Tas ir izaicinājums, bet es esmu gudrs. Ļoti gudrs.

Tomēr neuztraucieties lielākā daļa pusaud�u nav diezko pras�mīgi hakeri, turklāt interneta kompānijas maksā bargu naudu cilvēkiem, kuri gādā par to, lai mājaslapu bloķē�anas program�matūras regulāri tiktu atjaunotas. Vairumā gadījumu tās darbojas ļoti efektīvi.

Lai pārbaudītu, ar ko jūsu bērns sazinās pa telefonu, piezvaniet attiecīgajam mobilo sakaru operatoram. Protams, pilnībā izsekot visām bērna darbībām mobilajā telefonā vai internetā prakstiski nav iespējams tas būtu pārāk laikietilpīgs pasākums. Turklāt daļa informācijas ir aizsargāta. Piemēram, lai nodro�inātu savu klientu privātumu, da�as mobilo sakaru kompānijas sniedz ziņas par zvanu un īsziņu adresātiem, tomēr neatklāj nosūtīto un saņemto īsziņu saturu.

Vēl viena uzraudzības metode, kuru izmanto daudzas ģimenes, ir prasība lietot internetu viegli pārskatāmās telpās, piemēram, dzīvojamā istabā. Pusaud�iem �ī prasība pagalam nepatīk: viņi vēlas brīvi darīt to, ko vecāki nekādā gadījumā neļautu, un darīt to tā, lai neviens neredzētu. Esmu pārliecināts, ka jūs jau esat dzirdēju�i pusaud�u argumentus.

-� Nē, tā nav. Man tikai nepatīk, ka kāds visu laiku raugās man pār plecu. To sauc par privāto dzīvoja jūs to nezināt. Un es kā pusaudzis esmu to pelnījis.

-�� Bet tu nodarbojies ar nepiedienīgām lietām.

-� Jā, bet vai tad man nav tiesības to darīt tā, lai neviens par to neko neuzzinātu ? Tas maniem vecākiem aiztaupītu milzum daudz uztraukumu.

Ko jūs panāksiet ar �ādu uzraudzību? Ja pusaudzis zina jūsu uzraudzības plānu (par tā saukto ok�ķerē�anu parunāsim vēlāk), viņ� dro�i vien mēģinās ierobe�ot, cenzēt vai slēpt jums nepieņemamas informācijas sūtī�anu un saņem�anu. Rezultātā jūs panāksiet, ka nevēlamo ziņojumu saņem�anas un sūtī�anas apjomi samazināsies. Vai uzraudzība pilnībā izskaudīs �ādas infor�mācijas apmaiņu? Visticamāk, nē. Pusaudzis atradīs citus ceļus.

Jā, es daru daudz ko tādu, kas nav atļauts, ta�u es neesmu

tik stulbs, lai par to pļāpātu internetā.

Kas jums būtu jādara, ja par spīti pastiprinātai uzraudzībai tomēr atklājat, ka jūsu bērns ir iesaistījies nevēlamās darbībās? Ja �īs darbības ir tie�i saistītas ar internetā vai mobilā telefona izmanto�anu, piemēram, pusaudzis �ādā veidā izplata seksuāla rakstura fotogrāfijas, iegādājas marihuānu vai izplata baumas, uz laiku pārtrauciet �īs aktivitātes, atņemot viņam mobilo tele�fonu un/vai liedzot pieeju internetam. Ja pusaud�a problemātiskā uzvedība rada nopietnas ba�as, piemēram, viņ� regulāri aizvaino vienaud�us, sazinās ar aizdomīgiem sve�iniekiem vai iesaistās nelikumīgās darbībās, pilnībā aizliedziet pieeju elektroniskajiem saziņas līdzekļiem.

Un ko darīt tālāk? Ko darīt, ja nevēlamās darbības nenotiek tie�i ar mobilā telefona vai internetā starpniecību? Ko darīt, ja jūs to uzzināt netī�ām, jo bērns visu ir sarunājis tie�saistē? Ko darīt, ja, īstenojot "uzraudzības programmu", uzzināt, ka jūsu meita ik dienu pēc stundām nodarbojas ar seksu? Ko darīt, ja uzzināt, ka jūsu dēls regulāri kaitina savu klasesbiedru? Ko darīt, ja uzzināt, ka jūsu dēls ar savu draugu veikalā regulāri zog enerģijas dzērie�nus? Ko darīt, ja uzzināt, ka jūsu meita pagāju�ajā nedēļā ballītē piedzērās? Vai aizliegums lietot internetu būs atbilsto�a reakcija uz pusaud�a slikto uzvedību ārpus mājām? Ja tā nav atbilsto�a, ko darīt?

Es ieteiktu rīkoties tāpat, kā jūs rīkotos gadījumā, ja par uzve�dības pārkāpumiem uzzinātu citā ceļā, nevis pārbaudot pusaud�a elektronisko saraksti. Dariet to pa�u, ko vecāki ir darīju�i vien�mēr, uzzinot par sava bērna nepieņemamo rīcību. Ikvienu �ādu situāciju vienalga, vai jūsu dēls pārnāk mājās piedzēries vai jūs pieķerat viņu kailu kopā ar draudzeni guļamistabā, risiniet, ņemot vērā konkrēto pārkāpumu un sava bērna rakstura īpatnī�bas. Modernās tehnoloģijas nemaina audzinā�anas pamatprinci�pus, tās tikai informē jūs par jūsu bērna rīcību.

Daudziem vecākiem �ķiet, ka mūsdienās ir novērojams daudz lielāks skaits uzvedības pārkāpumu da�ādu darbību, kādas nebija sastopamas agrāk. Piemēram, agrāk vecākiem nebija jārunā ar bērniem par tādiem jautājumiem kā emocionālā vardarbība internetā, nepiemērotu mājaslapu skatī�anās, apkaunojo�u fotogrāfiju sūtī�ana internetā u.tml. Vai tas nozīmē, ka pusaud�i iesaistās nevēlamās darbībās bie�āk nekā agrāk, t.i., pirms internetā un mobilo telefonu parādī�anās? Varbūt bērni vienkār�i iesaistās citādās nevēlamās darbībās? Vai moderno tehnoloģiju ienāk�ana ikdienā prasa stingrāku pusaud�u uzraudzību?

�ie jautājumi likumsakarīgi noved pie daudziem citiem jautā�jumiem, kurus man bie�i uzdod pusaud�u vecāki. Cik lielā mērā vecākiem jābūt informētiem par sava bērna gaitām? Cik liela brīvība jādod pusaudzim, lai viņ� iemācītos patstāvīgi pieņemt lēmumus un tiktu galā ar savu lēmumu radītajām sekām? Un galu galā kas nosaka vecāku īstenoto "uzraudzības programmu": bērna intereses vai rūpes par savu sirdsmieru?

-� Bet, ja es zinātu, kur viņ� atrodas un ko dara ik katru mīļu brīdi, man nevajadzētu uztraukties.

Daudzi vecāki labprāt gribētu burtiskā nozīmē atrasties blakus savam bērnam ikvienu viņa dzīves mirkli, jo tad viņiem nevaja�dzētu uztraukties. Turpretī pusaudzis gan nebūtu sajūsmā par �ādu notikumu gaitu.

-�� Nē, jūs kļūdāties. Man patiesībā patīk, ka mamma kopā ar mani iet uz ballītēm. Un pui�i jau ir pieradu�i pie tā, ka viņa mums ir blakus, kad braukājam apkārt. Viņi domā, ka mammai ir laba humora izjūta. Un jums būtu jāredz, kā viņa izturas, kad ir sapīpējusies zālīti.

Pusaud�a "brīvības jautājums" katrā ģimenē tiek risināts citādi. Da�i vecāki cen�as uzraudzīt katru pusaud�a soli, citi ļauj bērnam rīkoties pilnīgi patstāvīgi un reaģē uz problēmām tikai tad, kad tās parādās. Es gribu piebilst, ka neviena metode nav pārāka; jums pa�iem ir jāizvēlas, kāds audzinā�anas modelis būtu vispiemērotākais jūsu bērnam. Uzraudzības pozitīvais aspekts ir tāds, ka tā kaut arī nespēj pilnībā izskaust uzvedības pārkā�pumus tomēr krietni ierobe�o pusaud�a piekļuvi nevēlamām ietekmēm. Negatīvas sekas uzraudzībai varētu rasties tādā gadī�jumā, ja vecāki kļūst pārlieku kontrolējo�i un tādējādi liedz bēr�nam iespēju uzņemties atbildību par savu dzīvi un mācīties no kļūdām. Ņemiet to vērā un rūpīgi izvērtējiet uzraudzības meto�des, kuras izmantojat pusaud�a audzinā�anā.

slepenā uzraudzība

Līdz �im es runāju par atklātu uzraudzību, proti, par gadīju�miem, kad pusaudzis zina, kādas uzraudzības metodes izmanto viņa vecāki. Ta�u pastāv vēl kāds pusaud�u kontroles veids slepenā uzraudzība jeb, vienkār�āk sakot, ok�ķerē�ana. Kā jūs domājat: kas notiek, kad pusaudzis atklāj vecāku netaktisko rīcību?

-�� Torija, mamma uzrunā meitu. Kā tagad jūtas D�erilina, kad viņas patēvs vairs nedzīvo kopā ar viņu ?

-Ko?

-�� Nu�

-� Ak dievs! Mammu, tu esi lasījusi manas īsziņas!

-�� Nē, neesmu.

-�� Jā, esi gan! Es tev neesmu teikusi, ka viņas patēvs ir aiz�gājis! Ak mans dievs! Kā tu varēji ?

Mamma ir pārkāpusi meitas privātās dzīves robe�as, un meita nebūt nav sajūsmā par �ādu faktu. Vai vecākiem vajadzētu ok�ķe�rēties bērnu īsziņās un e-pastos? Viena no bie�āk dzirdētajām vecāku atbildēm ir �āda:

-�� Jā, protams, man tas ir jādara pa kluso. Ja viņa zinātu, ka es to daru, viņa ta�u visu slēptu daudz labāk.

Spēcīgs arguments par labu ok�ķerē�anai ir tas, ka tādā veidā vecāki var atklāt kaut ko būtisku, ko citādi neuzzinātu. Varbūt pusaudzim ir sekss ar gados vecāku partneri. Varbūt viņ� tirgo narkotikas. Varbūt viņ� domā par pa�nāvību. Tā kā ok�ķerē�ana var izgaismot ļoti nopietnas problēmas, vecāki vēlas zināt, vai ok�ķerē�anai ir kādas priek�rocības salīdzinājumā ar citiem riska novēr�anas paņēmieniem. Vai iegūtais labums atsver negatīvos aspektus, kas saistīti ar slepenu darbo�anos bērnam aiz muguras?

Mana atbilde ir vienkār�a: ok�ķerē�anai, lai cik daudz tā būtu jums atklājusi, piemīt viena ļoti negatīva īpa�ība tā ir negodīga. Ja bērns uzzinās, ka esat ok�ķerējies viņa privātajās mantās, viņ� jutīsies nodots.

-� Es nespēju tam noticēt: mana mamma man melo! Cilvēks, kuram es līdz �im esmu uzticējusies! Viņa nedrīkst tā rīkoties!

-�� Bet tu ta�u arī visu laiku melo mammai un izvairies.

-� Jā, bet tas ir pavisam kas cits! Bērni tā dara! Ja esi pieau�gu�ais, tev ir jābūt godīgam. It īpa�i attiecībā pret bērniem. Kā es varē�u iemācīties godīgumu, ja mamma man melo?

Tas nu ir skaidrs: vislielākais ok�ķerē�anas trūkums ir nego�dīguma faktors. Vecāki, kas ok�ķerējas pa sava bērna mantām, parāda, ka pieaugu�o pasaulē būt negodīgam ir pieņemami, ja vien �ādai rīcībai ir pietiekami labs attaisnojums. �ie vecāki apliecina, ka godīga un atklāta izturē�anās pret citiem nemaz nav tik nozī�mīga. Nez vai tas būtu labs piemērs bērnam.

Kāda ir mana attieksme pret ok�ķerē�anu? Man tā nepatīk. Tā ietilpst nelāgajā kategorijā "Mērķis attaisno līdzekļus". Ja kāds spētu mani pārliecināt, ka ok�ķerē�ana ir ārkārtīgi vērtīgs līdzek�lis, ko vecāki var izmantot, lai pasargātu bērnus no briesmām, es varbūt kļūtu pielaidīgāks �ajā jautājumā. Tomēr es neticu, ka tā ir.

norādījumi pusaudzim

Līdz �im es stāstīju, kā jūs varat uzraudzīt un ierobe�ot sava bērna darbības elektroniskajā vidē. Tagad es gribētu parunāt par �o pa�u tēmu nedaudz citā aspektā jūs varat būt ne vien uzraugs, bet arī padomdevējs. Dodiet savam pusaudzim norādī�jumus dro�us un skaidrus likumus, kuri viņam jāievēro. Un kļūstiet par palīgu, ja bērnam rodas problēmas.

Likumus jūs varat izteikt mutiski vai arī uzrakstīt uz papīra. Dariet, kā jums tīk, galvenais ir tas, lai �ī svarīgā informācija pastāvīgi būtu pusaud�a redzeslokā, lai viņ� regulāri to dzirdētu, redzētu vai pārlasītu.

Turpmākajās lappusēs es apskatī�u svarīgākos noteikumus, kas jāievēro pusaudzim elektroniskajā vidē. Ja vēlaties iegūt vēl papildu informāciju, meklējiet to internetā.

Varmākas

�ī ir tēma, kura rada vislielākās ba�as vecākiem un kura vis�bie�āk tiek aplūkota diskusijās par bērnu dro�ību internetā. Lūk, vienkār�s un skaidrs norādījums, kādu jūs varētu sniegt savam bērnam.

-�� Tu nekādā gadījumā nedrīksti klātienē tikties ar cilvēku, ar kuru esi iepazinies internetā. Tu nekādā gadījumā nedrīksti sniegt sve�iniekam informāciju par sevi un savu dzīvesvietu. Tu nedrīksti nevienam dot savu telefona numuru, adresi, sko�las adresi vai jebkādu citu informāciju, kuru varētu izman�tot, lai tevi atrastu. Internetā darbojas cilvēki, kuri slēpj savu patieso identitāti un kuri var tev nodarīt pāri. Ja nepazīsti cilvēku, nesniedz viņam par sevi nekādu informāciju.

�is brīdinājums, izteikts vienkār�os un saprotamos vārdos, ir jāatkārto ļoti bie�i. Visticamāk, jūsu pusaudzim internetā nebūs nekādas saskarsmes ar varmākām, tomēr viņi eksistē. Tāpēc brī�diniet savu bērnu, ka uzticē�anās sve�iem cilvēkiem var beigties ļoti slikti.

Privātā dzīve

Jautājums par privātumu ir aktuāls jau kop� tā brī�a, kad internets un mobilie telefoni kļuva pieejami pla�ām sabiedrības masām. Mums �obrīd svarīgākā problēma ir �āda: pusaud�i (īpa�i jaunākā vecuma) nepietiekami labi izprot to, ka jebkura komuni�kācija galu galā var zaudēt privātumu. Vil�anos var sagādāt pat labākie draugi un cilvēki, kuri apsolīju�i nekad neizpaust viņiem uzticēto informāciju.

-�� Kad mēs ar Aivenu sastrīdējāmies un iz�ķīrāmies, viņ� visiem nosūtīja pazemojo�as fotogrāfijas, kurās bijām redzami abi kopā. Man pat sapņos nerādījās, ka kāds cits tās varētu kādreiz ieraudzīt.

Jebkura rakstīta frāze vai fotogrāfija, kas ievietota elektronis�kajos sakaru līdzekļos, var kļūt par daļu no neizdzē�ama ieraksta, kuru var izmantot pretēji tās autora gribai.

-��� Es uzrakstīju, ka man patīk vairākas filmas, un izrādī�jās, ka informācija no �ī sociālā tīkla tiek nodota da�ādiem uzņēmumiem, kuri izsūta reklāmas vēstules. Tagad es regulāri saņemu reklāmas rakstus, kuri man itin nemaz nav nepiecie��ami. Tad jau sanāk, ka par mani ir iespējams uzzināt jebko. Nekas nav noslēpjams.

Jo jaunāki ir pusaud�i, jo neuzmanīgāk viņi izturas pret savu privāto dzīvi. Turklāt bie�i vien viņi nemaz nav motivēti kaut ko darīt lietas labā. Kļūstot vecāki un apķērīgāki jaunāko tehno�loģiju jomā, pusaud�i vienlaikus kļūst zino�āki privātās dzīves neaizskaramības jautājumos. Viņi kļūst mazāk paļāvīgi, daudz skeptiskāki un prasmīgāk (pat ar daudz lielāku ieinteresētību) izmanto privātuma aizsardzības rīkus. Diem�ēl tie nav izmanto�jami agrāk izplatītas informācijas aizsardzībai, tāpēc vecākiem jau laikus jābrīdina bērns par iespējamo risku. Lūk, svarīgākie noteikumi.

-� Nekad nesniedz sve�iniekiem nekādu informāciju par sevi vai savu ģimeni. [�ie noteikumi ir tādi pa�i kā tie, kuri saistīti ar varmākām internetā.] Catojot internetā, izmanto segvārdus, kuros nav ietverts tavs īstais vārds vai iniciāli. Nekad nevie�nam neatklāj savas paroles. Apzinies, ka jebkādu ziņu raks�tī�ana vai fotogrāfiju izvieto�ana nemaz nav tik slepena, kā tu iedomājies. Tu nevari būt pārliecināts, ka cilvēki, kuri tos saņems, nevienam nerādīs �os materiālus. Pirms kaut ko raksti vai sūti, padomā, kas notiks, ja to ieraudzīs citi cilvēki tie, kuriem par to nevajadzētu uzzināt.

Pastāvīgi atgādiniet bērnam, ka, izmantojot mobilos sakarus, viņam ir jāievēro pēc iespējas lielāka piesardzība. Rūpēm par privātumu ir jākļūst par pastāvīgu elektroniskās saziņas sastāvdaļu. Protams, �ie noteikumi attiecas ne tikai uz pusaudzi, bet arī uz jums. Liela daļa no internetā ievadītās informācijas tur arī paliek. Jebkur� vārds vai attēls, kuru sūtat, izmantojot telefonu vai internetu, kļūst pieejams citiem. Un nav iespējams prognozēt, kā citi to izmantos.

Bīstamie noslēpumi

Da�kārt, sazinoties cits ar citu elektroniskajā vidē, pusaud�i uzzina par iespējamiem draudiem kādai citai personai. Parasti �āda informācija tiek pasniegta ar noteikumu saglabāt slepenību. Pusaud�i sazvērnieciski apsola glabāt noslēpumu, ta�u tādējādi viņi pieļauj lielu kļūdu. Ja pastāv risks, ka kāds var nodarīt pāri sev vai citiem, noslēpums var izvērsties par traģēdiju. Pusaud�i bie�i vien maldīgi uzskata, ka klusē�anas zvērests ir pārāks par potenciālo briesmu atklā�anu. Viņi kļūdās.

Lai novērstu �ādas nelaimes, dodiet pusaudzim skaidrus norā�dījumus kā rīkoties, ja viņ� iegūst informāciju par potenciāli bīs�tamu rīcību. Pievērsiet pusaud�a uzmanību tam, ka pretējā gadī�jumā var notikt neatgriezeniska nelaime. Paskaidrojiet viņam, kādos gadījumos nedrīkst saglabāt slepenību.

Ja uzzini, ka kāds grasās sev kaut ko nodarīt vai pat izda�rīt pa�nāvību, pasaki to man. Tas nekas, ka esi devis solījumu �o ziņu neizpaust. Bērni bie�i vien īsteno savus draudus. Dau�dzi no tiem, kuri sevi sakropļo vai pat izdara pa�nāvību, par to ir runāju�i ar saviem draugiem, bet diem�ēl viņu atzī�anās ir turēta slepenībā. Ja pieaugu�ie būtu zināju�i par �iem plāniem un laikus iejaukusies, būtu bijis iespējams novērst nopietnus ievainojumus vai pat nāvi.

Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad tiek plānots nodarīt kaitējumu kādam citam. Kamēr �āda informācija tiek turēta 1 noslēpumā, vardarbības risks palielinās. Noteikti izstāsti man, ja ko tādu uzzini.

Neslēp ari tādus gadījumus, kad kāds ir atsūtījis biedējo�u ziņu tev. Es varu tev palīdzēt, bet tikai tad, ja tu man pastāsti par draudiem, ja tu neslēp �ādu informāciju. Es atradī�u veidu, kā novērst potenciālo nelaimi.

Emocionālā vardarbība

Emocionālā vardarbība internetā ir draudīgu, nievājo�u un pazemojo�u ziņu vai attēlu sūtī�ana. Da�i pusaud�i tā rīkojas, ļaunprātīgu nolūku vadīti, bet da�i domā, ka tas ir jautri; viņi neizprot, kā �ādas ziņas un attēli var ietekmēt saņēmēju. Lai vai kā, tas notiek ļoti bie�i.

Vienīgais veids, kā pārtraukt pusaud�u emocionālo vardar�bību internetā, būtu pilnībā aizliegt viņiem izmantot internetu un mobilo telefonu. Bet, tā kā mūsdienās �āds aizliegums nevar pastāvēt ilgsto�i, pastāv risks, ka arī jūsu bērns kādreiz cietīs no vienaud�u agresijas elektroniskajā vidē. Iespējams, tas jau ir noti�cis, tikai bērns jums neko nav teicis. Varbūt viņ� domā, ka pats tiks galā. Varbūt viņ� baidās, ka jūsu iesaistī�anās visu padarīs vēl ļaunāku. Diem�ēl viņ� kļūdās.

Pirmkārt, jums ir jāpanāk, ka pusaudzis pastāsta jums par emocionālās vardarbības gadījumiem. Tādējādi viņ� var nodro��ināt sev būtisku aizsardzību un emocionālu atbalstu. Otrkārt, jums vajadzētu censties novērst ļaunuma avotu. Lai kas tas būtu, sameklējiet to un atrisiniet problēmu. Varbūt jums ir jāiet uz bērna skolu, varbūt jātiekas ar ziņu sūtītāja vecākiem, varbūt jālūdz palīdzība policijai tas atkarīgs no konkrētās situācijas. Tre�kārt, jums ir jāpastāsta pusaudzim, ko viņ� pats varētu darīt lietas labā. Viņ� varētu, piemēram, izdzēst nelabvēļu sūtītās ziņas, nemaz neapskatot tās, vai arī ziņot par emocionālo vardarbību mobilo sakaru operatoram. Un, ceturtkārt, būtu labi, ja jūs palīdzētu pusaudzim notiku�o uztvert vieglāk. Lūk, piemērs.

Elēnas klasesbiedrene D�anīna ir ievietojusi internetā aiz�vainojo�u komentāru par Elēnu. Tētis mierina meitu:

-�� Visi tavi draugi zina, ka tā nav taisnība. Tas, ko D�anīna uzrakstīja, nekādi neietekmēs tavus draugus, ar kuriem tu kopā pavadi laiku. Viņi uz tevi neraudzīsies ar citām acīm. Viņi tikai jutīs tev līdzi, jo uzskatīs, ka D�anīna ir rīkojusies ļauni. Patie�ām nekas nemainīsies. Un drīz vien visi to aizmirsīs.

-�� Tu tā domā ?

-�� Jā. Tu redzēsi, rīt neviens par to neko neteiks, vienīgi atbalstīs tevi.

-�� Tu tie�ām tā domā? Tu ta�u to neteici tāpat vien?

-�� Jā, es tie�ām tā domāju.

Un tagad pieņemsim, ka situācija ir daudz nepatīkamāka.

Internetā ir izplatīta apkaunojo�a Elēnas fotogrāfija, kurai pievienoti detalizēti komentāri. Diem�ēl komentāri ir patiesi.

Zemiskā ziņa jau ir izplatījusies, un D�anīna savu mērķi ir sasniegusi Elēna jūtas pazemota un nelaimīga.

-�� Visi tagad zina, kas notika. Visi zina, ko es izdarīju sest�dienas vakarā. Un tagad viņi runā tikai sliktu. Pat tie, kurus es uzskatīju par labiem draugiem. Viņi izsaka da�ādas piezīmes un skatās uz mani pavisam citādi. Es ta�u to redzu.

Diem�ēl �ādu situāciju vairs nav iespējams "izlabot", tomēr vecāki var palīdzēt bērnam to pārdzīvot. Būtisku labumu var dot jau tas vien, ka pusaudzis pastāsta vecākiem par notiku�o. Tad vecākiem vajadzētu pārliecino�i izrādīt savu atbalstu un likt pusaudzim saprast, ka viņ� nav pamests viens �ajā nepatīkamajā situācijā.

Bie�i vien emocionālās vardarbības gadījumos vienīgais ārst�niecības līdzeklis ir laiks. Netērējiet enerģiju, mēģinot atrisināt problēmu, kuru nemaz nav iespējams atrisināt. Vienkār�i atbal�stiet savu bērnu. Situācija, laikam ritot, uzlabosies kaut gan jums būs grūti iestāstīt to pusaudzim.

-� Tu redzēsi. Pēc nedēļas viss būs citādi. Tavi draugi pārme�tīsies uz citām tēmām, un pamazām arī tu sāksi justies labāk. Tā patie�ām notiks, kaut arī �obrīd tev ir grūti tam noticēt.

-� Nē, tev nav taisnība! Tu neko nesaproti! Viss ir mainījies! Nekas vairs nebūs kā agrāk!

Lai gan jūs domājat, ka nevarat pateikt pilnīgi neko nomie�rino�u, jūsu saruna vien jau ir palīdzība jūs atbalstāt savu bērnu un izrādāt līdzcietību. Galvenais, lai pusaudzis vispār jums pastāsta par notiku�o. Ko jums vajadzētu teikt, lai iedro�inātu bērnu runāt? Kas jums būtu jādara, lai palielinātu iespēju, ka bērns vērsīsies pie jums? Mans ieteikums: pēc iespējas bie�āk atgādiniet viņam par �o iespēju.

-�� Tā kā tu esi pusaudzis un bie�i izmanto internetu, arī tu vari kļūt par upuri emocionālajai vardarbībai internetā. Ja kāds nepieklājīgi aprunā tevi, ievieto aizskaro�us komentārus vai fotogrāfijas, es gribētu, lai tu man par to pastāstītu. Es neapsolu, ka varē�u vērst visu par labu, tomēr es varu palīdzēt tev tikt tam pāri. Nemēģini viens pats tikt ar visu galā, tas ir pārāk grūti. Lūdzu, izstāsti man. Es apsolu, ka tev nebūs

nepatik�anas par to, ko pastāstīsi. Ja tevi kaut kas uztrauc, lūdzu, izstāsti.

Es īpa�i ieteiktu iekļaut sarunā teikumu par to, ka pusau�dzim nebūs nepatik�anas, lai arī ko viņ� pastāstītu. Varbūt jums �is nosacījums nepatīk, tomēr ņemiet vērā: ja �ādas vieno�anās nebūs, pusaudzis, iespējams, vispār neko nestāstīs. Jūs patie�ām varat palīdzēt bērnam gadījumos, kad ir notikusi emocionālā var�darbība internetā, ta�u jūs to varat izdarīt tikai tad, ja pusaudzis par to pastāsta.

Internetā izprovocēta pa�nāvība

Pazemo�ana vienalga, notikusi aci pret aci, ar īsziņu palī�dzību vai internetā, var izraisīt tik sāpīgu pārdzīvojumu, ka pusaudzis sāk domāt par pa�nāvību. Kāpēc tā? Kā jūs jau zināt, viena no pusaud�a gadu spilgtākajām iezīmēm ir tā, ka pusaudzim vairs nav pieņemami izturēties kā atkarīgam, mazam bērnam. Neatkarīgi no tā, vai pusaudzis tam ir gatavs vai nav, viņam ir jāpārtrauc izmantot līdz�inējo atbalsta avotu vecākus. Un pus�audzis ir pārliecināts, ka tas attiecas arī uz negatīvu pārdzīvojumu pārvarē�anu. Rezultātā viņ�, saskāries ar emocionālo vardarbību internetā, jūtas vientuļ� pārāk vientuļ�.

"Ko man darīt ? Es nespēju tā turpināt un stāties pretī tam, kas man jāpārdzīvo. Tas ir ļoti grūti. Piedodiet, bet es nespēju tikt ar to galā."

Traģēdija ir tā, ka pusaudzis nespēj iedomāties, kā viņ� varēs iziet sabiedrībā un turpināt dzīvot, ja citi viņu tik ļoti ienīst un izsmej. Pusaudzis domā, ka viņam vairs nav nākotnes. Par laimi, ikvienā nelaimē ir atrodams mazs cerību stariņ�. Pāridarījumu piedzīvojis pusaudzis var izjust spēcīgu pieķer�anos cilvēkiem, kuri viņu mīl un ciena, kuri ir gatavi viņam palīdzēt. �ie citi cil�vēki var būt gan draugi, gan tikpat labi arī vecāki. Galvenais ir tas, ka pusaudzi ar kādu cilvēku vieno spēcīga emocionālā saikne tā var atturēt viņu no pa�nāvības.

Lielākā problēma �ajā situācijā ir tā, ka daudzi pusaud�i nevē�las dalīties savās izjūtās, nevēlas nevienam atklāt savas sāpes un pazemojumu (atcerieties: tā ir pusaud�a gadiem raksturīga iezīme!). Tie�i tāpēc vecāku uzdevums neskatoties uz bērna izmisīgajiem mēģinājumiem attālināties ir būt blakus viņam jebkurā gadījumā.

-�� Sveiks! Vai kaut kas noticis ?

-�� Nē. Un, ja arī kaut kas būtu, es pats tiktu ar to galā. Bet nekā tāda nav. Pat ja mani kaut kas uztrauktu, tu man neko nevarētu palīdzēt, jo tu tāpat to nesaprastu. Un, ja tas tevi uztrauc, es netaisos sev padarīt galu, tāpēc ej ārā no manas istabas.

-�� Nē, es labāk vēl kādu brītiņu palik�u te, ja nu gadījumā tev sagribas parunāties. Pasēdēsim mazliet tikai tu un es.

-�� Tu laikam nesaproti. No visām muļķībām, ko tu parasti dari, �ī ir pati stulbākā.

Tomēr tā nebūt nav. Ja jūsu bērns ir pazemots, jums noteikti ir jāzina par to. Varbūt jūs spēsiet palīdzēt, bet varbūt ne. Varbūt jūs sapratīsiet, kas notiek, bet varbūt arī nesapratīsiet. Svarīgi ir tas, ka jūs esat pusaudzim blakus un kopā ar viņu mēģināt rast risinājumu. Pusaudzis vairs nav viens ar savām problēmām, un tam ir ļoti liela nozīme.

Ir grūti pateikt, vai mūsdienās pazemojuma dēļ izdarītu pa��nāvību ir vairāk nekā agrāk, tomēr par �ādiem gadījumiem mēs dzirdam arvien vairāk. Risks, ka pusaudzis, pārdzīvojis sāpīgu pazemojumu, izdarīs pa�nāvību, ir ļoti reāls. Ļaunums ir pastā�vējis vienmēr, un arī tuvākajā laikā tas nekur nepazudīs, tāpēc esiet vērīgi.

Pusaudzis vainīgā lomā

Līdz �im es runāju par situācijām, kad pusaudzis ir nokļuvis upura lomā. Ta�u �im stāstam ir arī otra puse pusaud�i varmāku lomā. Lai cik neticami tas �ķistu, arī jūsu bērns var izdarīt kaut ko tādu, ko jūs nekādā gadījumā neatbalstītu. Tāpēc būtu labi, ja jūs savam pusaudzim jau laikus pateiktu, ko viņ� nedrīkst darīt, izmantojot elektroniskos sakaru līdzekļus. Iespējams, kaut ko no tā pusaudzis vienalga darīs, tomēr noteikumu pastāvē�ana var būtiski ietekmēt viņa rīcību.

Lūk, manis piedāvātie noteikumi; jūs dro�i varat tos pārveidot un piemērot savai situācijai.

Tu nekādā gadījumā nedrīksti nevienam draudēt.

Tu nedrīksti nevienam teikt neko tādu, kas varētu viņu sāpināt vai aizvainot. Tu nedrīksti izplatīt baumas. Tu nedrīk�sti runāt par citiem cilvēkiem neko tādu, kas varētu likt viņiem justies neērti. Tu nedrīksti ari ievietot internetā fotogrāfijas vai video, kas liktu citiem justies neērti. Tas ir nepareizi un ne�ēlīgi. Ja darīsi ko tādu, vari iekulties milzīgās nepatik�a�nās.

Tu nedrīksti ne sūtīt, ne saņemt nekādas ziņas, kas saistī�tas ar narkotiku vai alkohola iegādi tavām vai citu pusaud�u vajadzībām.

Tu nedrīksti ne sūtīt, ne saņemt jebkādas seksuāla rakstura fotogrāfijas, kurās esi redzams tu vai kāds cits. Tas attiecas arī uz fotogrāfijām, kurās redzamas atkailinātas ķermeņa daļas. Tu nevari paļauties, ka tās tiks turētas slepenībā. �ādu attēlu pārsūtī�ana ir nosodāma rīcība. Daudzās valstīs apmaiņa ar seksuāla rakstura materiāliem, kuros attēloti nepilngadīgie, tiek uzskatīta par kriminālu darbību, un, tā kā tu un tavi draugi visi esat nepilngadīgi, seksuāla rakstura attēlus, kurus jūs viens otram pārsūtāt, var uzskatīt par bērnu pornogrāfiju. Daudzās valstis tas ir pretlikumīgi.

Tu nedrīksti ne saņemt, ne sūtīt ziņas, kurās aprakstītas seksuālas darbības. Tu nevari būt dro�s, ka tās tiks turētas slepenībā. [Nav skaidri zināms, vai �ādu ziņu sūtī�ana ir pret�likumīga, tomēr, tā kā jūsu bērns un viņa draugi ir nepiln�gadīgi, ari seksuāla rakstura komunikāciju var kvalificēt kā bērnu pornogrāfiju.]

Tu nekad nedrīksti sūtīt seksuāla rakstura īsziņas arī tad, ja uzskati, ka tās nav aizskaro�as vai ir domātas kā draudzīga ķircinā�ana.

Pēdējais noteikums vairāk attiecas uz pui�iem, jo tie�i pui�i bie�āk mēdz sūtīt tādas ziņas, kā, piemēram, "Tev ir for�i pupi". Lai arī pusaudzis pazīst citus pui�us, kuri ir sūtīju�i līdzīgas īszi�ņas un kuriem tāpēc nav biju�as nekādas nepatik�anas, vienmēr pastāv risks, ka meitene, kura saņems �o ziņu, neuzskatīs to par draudzīgu vai uzjautrino�u un pastāstīs par to pieaugu�ajiem. Seksuāla rakstura īsziņu sūtī�ana var novest pie apsūdzības par seksuālu uzmāk�anos. Pui�i par to jābrīdina jo īpa�i stingri.

-��� Sūtot meitenei īsziņu, kura, pēc tavām domām, ir drau�dzīga, tomēr satur seksuāla rakstura tekstu, tu riskē. Tu vari uzskatīt, ka īsziņa ir nevainīga, ka tu tikai pajokoji vai ka tā ir simpātiju izrādī�ana, tomēr tu nevari būt dro�s, ka meitene uz to raudzīsies tie�i tāpat. Viņai tava īsziņa var nepatikt. Un, ja viņa par to pastāstīs kādam no pieaugu�ajiem, tevi var saukt pie atbildības par seksuālu uzmāk�anos.

Seksuāla rakstura īsziņas

Neap�aubāmi, mūsdienu modernās tehnoloģijas piedāvā dau�dzas unikālas, agrāk nebiju�as iespējas. Viena no tām ir iespēja viegli un ātri pārsūtīt citiem jebkādus ziņojumus un attēlus, izmantojot mobilo telefonu vai internetu. Diem�ēl �ī iespēja var sagādāt arī daudz problēmu. Tā kā mobilo sakaru līdzekļi nodro��ina momentānu ziņu apmaiņu, pusaud�i, daudz nedomājot, tos izmanto jebkuru spontānu ideju realizācijai, piemēram, lai sūtītu cits citam seksuāla rakstura informāciju.

Kā jūs dro�i vien zināt, mobilie sakaru līdzekļi nodro�ina iespēju nofotografēt vai nofilmēt jebko, uz kā pusi vien ir iespē�jams pavērst objektīvu.

-�� For�i! Es nofotografēju savu skolas solu.

-�� For�i, es nofotografēju Melisu.

-� For�i, es nofotografēju, kā es taisu muļķīgas grimases. Un tagad es nofotografēju savu vēderu.

Un acumirklī ir iespējams �īs fotogrāfijas aizsūtīt ikvienam, kam vien ir mobilais telefons.

-�� For�i, es visas �īs fotogrāfijas aizsūtīju Sondrai.

Tie�i tāpat ir iespējams pārsūtīt arī rakstiskus ziņojumus par jebkādu tēmu. �ie ziņojumi var ietvert neķītrus vārdus, rupjības, seksuālu darbību aprakstus jebko, ko vien spējat iedomāties.

Un vienīgais, kas jums jaizdara, lai �o ziņojumu varētu lasīt citi, jāaktivizē ikona "sūtīt".

-�� For�i, es savai draudzenei aizsūtīju īsziņu, kurā lietoju

daudz neķītru vārdu un aprakstīju divas seksuālas darbības.

Patie�ām for�i.

Patīk mums tas vai ne, pusaud�i ir seksuālas būtnes un tādi viņi ir biju�i vienmēr. Ta�u mūsdienās, līdz ar tehnoloģisko ierī�u strauju attīstību pusaud�iem ir radusies iespēja viegli pat ļoti viegli nosūtīt seksuāla rakstura vārdus un attēlus jebkuram cil�vēkam jebkurā vietā un laikā. Problēma ir tā, ka �ī nodarbe kļūst arvien populārāka. Modernās tehnoloģijas apvienojumā ar pusau�d�a iedzimto seksualitāti var novest pie milzīgām nepatik�anām. Tāpēc vecākiem būtu jāuzrauga savs bērns un jāpastāsta viņam par risku, kas saistīts ar �ādām darbībām. Nav nekādu garantiju, ka vecāku brīdinājumi pilnībā atturēs pusaudzi no impulsīvām kļūdām, tomēr brīdināt ir labāk, nekā nedarīt vispār neko.

piekļuve pasaulei

Tagad, kad esam izrunāju�i, kādas problēmas var radīt pusau�d�u komunikācija elektroniskajā vidē un kā tās risināt, es gribētu aktualizēt vēl kādu jautājumu: cik daudz laika pusaud�i pavada, iegrimu�i elektroniskajā pasaulē? Kāds laika daudzums būtu pie�ņemams?

Nenoliedzami, internets ir kļuvis par pusaud�u ikdienas neat�ņemamu sastāvdaļu. Mūsdienu pusaud�iem pastāvīgi ir pieejams milzīgs informācijas daudzums. Tas nozīmē, ka pāris sekun�u laikā viņi var uzzināt gandrīz jebko: da�ādu audio austiņu cenas, pilsoņu kara svarīgāko kauju datus, rokzvaig�ņu viedokli par veģetārismu, jaunākās tendences d�insu modē utt. Pat atbildes uz daudziem specifiskiem jautājumiem vairs nesagādā nekādas problēmas.

-�� Kā sauc 70. gadu rokgrupas "KISS" dalībniekus ?

-� Pols Stenlijs, Eiss Frēlijs, D�īns Saimonss, Pīters Kriss.

-�� Kur� karalis valdīja Francijā 1748. gadā ?

-� Luijs .XV

Lūdzu! Tik vienkār�i. Mūsdienu bērni salīdzinājumā ar iepriek��ējām paaudzēm ir pavisam citādas būtnes. �ķiet, ka viņu smadze�nes stiepjas ārpus ķermeņa un ar miljoniem smalku, neredzamu vadiņu ir pievienotas pie milzīgas informācijas jūras. Jebkurā laikā un bez kādām pūlēm viņi var pieslēgties �im bezgalīgajam informācijas krājumam, vienkār�i dodot norādījumus nelielai ierīcei. Pusaud�u smadzenes pavisam dabiski darbojas �ādi: tās nepārtraukti dod sev norādījumus iegūt konkrētu informāciju, ta�u datu iegū�anas process drīzāk notiek ārpus ķermeņa, nevis viņu galvā. Pusaud�i var uzzināt ļoti daudz ļoti īsā laika periodā. Ja pieņemam, ka zinā�anas ir vērtība, tad �is atvieglotais infor�mācijas iegū�anas veids, nenoliedzami, vērtējams pozitīvi.

-�� Jā, mans tētis uzskata, ka viņ� zina visu. Bet patiesībā ir tā, ka, ja es vēlētos, es arī varētu zināt visu, ko zina viņ�. Diem�ēl lielākā dala no tā ir pilnīgas muļķības. Tad kāpēc man to vajadzētu zināt ? Tomēr es to varētu zināt, ja vien gribētu.

Prasme ātri iegūt nepiecie�amo informāciju mūsdienās ir loti svarīga, bez �īs prasmes pusaud�iem varētu būt grūtības iegūt labu izglītību un vēlāk arī darbu. Labā ziņa ir tā, ka �īs pras�mes pusaud�i apgūst gandrīz neapzināti. Kādreiz mācību pro�cesa pamatā bija lasī�ana, rakstī�ana un rēķinā�ana. Tagad klāt ir nākusi vēl ceturtā prasme: prasme lietot modernās tehnoloģijas un izmantot �ādā veidā iegūto informāciju. Vai esat ievērojis, cik

ātri mūsdienu bērni prot rakstīt īsziņas? %

vairākuzdevumu re�īms

Pusaud�i ir pārāki par mums, pieaugu�ajiem, ne tikai infor�mācijas iegū�anā, bet arī izplatī�anā, proti, viņi spēj vienlaikus "apgrozīt" vairākas da�ādu veidu informācijas vienības. Patiesībā pusaud�u spēju pildīt vairākus uzdevumus vienlaikus varētu rak�sturot kā pasakainu!

-� Jā, tas ir for�i! Es varu skatīties video, rakstīt draugam īsziņu, aplūkot �īs nedēļas futbola spēļu grafiku un kliegt uz mammu, lai viņa liek mani mierā, tas viss notiek vien�laikus!

Tiesa, vairākuzdevumu re�īms nav nekas jauns cilvēki vien�mēr ir griezu�ies kā vāveres ritenī. Piemēram, sievietes jau gadiem ilgi spēj gatavot vakariņas, vienlaikus runājot pa telefonu un pie�skatot zīdaini, kur� rāpo pa virtuves grīdu. Tomēr �īs situācijas ir at�ķirīgas. Pateicoties elektroniskās vides izplatībai, mūsdienu pusaud�i daudz efektīvāk nekā iepriek�ējo paaud�u bērni spēj vienlaikus veikt vairākus uzdevumus. Ievērojami labāk. Un tas nemaz nav slikti. Prasme vienlaikus veikt da�ādus uzdevumus var būt ļoti noderīga.

Diem�ēl mūsdienu vairākuzdevumu re�īmam ir arī savi trū�kumi. Tā kā pusaud�i jau kop� bērnības ir pieradu�i uztvert milzī�gus da�ādas informācijas apjomus, viņi izjūt diskomfortu, ja infor�mācijas aprites intensitāte samazinās. Viņiem vajag arvien vairāk un vairāk da�ādas, strauji ienāko�as informācijas, lai būtu, ar ko nodarboties. �ķiet, mūsdienu pusaud�i vienkār�i nespēj izturēt lēnu un "ierobe�otu" dzīvi.

Dveins mēģina noskatīties kāda veca TV �ova atkārtojumu.

-�� �is ir "D�imija Dezmonda �ovs", un es esmu tā vadītājs D�imijs Dezmonds. [Skatītāju aplausi. / Labvakar!

-�� Labvakar, D�imij! skatītāji atbild.

-�� Mums �ovakar būs lielisks �ovs! Pie mums viesosies brāļi Kērdiji ar savu runājo�o suni Frānsisu un tie�i no Mongolijas mongoļu dejotāji ar lāpām. Jūs ar baudu to noskatīsieties! Un jums, bērni, uzstāsies klauns ar saviem brālēniem, un tas būs patie�ām lieliski�

-�� Ak dievs! noel�as Dveins un pārslēdz citu programmu. Vai viņ� tie�ām grasījās nosaukt visus �ova dalībniekus ? To ta�u nav iespējams noskatīties! Varbūt tie mongoļu dejotāji ar lāpām būtu biju�i for�i, ta�u es to nekad neuzzinā�u. Man nav laika gaidīt.

Pastāv teorija, ka mūsdienu pusaud�i ir paaudze ar izteiktu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Viņi ir piera�du�i pie pastāvīga attēlu, vārdu, domu un jēdzienu kvantuma, tāpēc nespēj paciest neko, kas nav dinamisks. Un tāpēc viņi nav tik pacietīgi kā iepriek�ējo paaud�u bērni.

Jā, zināmā mērā tā ir taisnība. Mūsdienu pusaud�iem nepie�tiek pacietības itin nekam. Katrā ziņā nekam tādam, kas kustas lēnām. Nav �aubu, ka viņi mazāk lasa grāmatas, �urnālus un avī�zes. Un varbūt tikai varbūt viņiem nepietiek pacietības ilgsto��am darbam. Vai tas var radīt problēmas sabiedrībai kopumā? Lai labāk izprastu pusaud�u "īpatnību" potenciālo ietekmi, aplūko�sim pui�u un meiteņu at�ķirības.

pui�i, meitenes un datorspēles

Pēdējo 20 gadu laikā ir ievērojami mainījusies pui�u un mei�teņu skaitliskā proporcija ASV koled�ās: agrāk pui�u bija krietni vairāk nekā meiteņu, bet tagad ir otrādi. Viens no �ādu pārmaiņu iemesliem varētu būt tas, ka meitenes arvien skaidrāk saskata nepiecie�amību pēc labas izglītības, lai varētu iegūt labu darbu, materiāli nodro�ināt sevi un baudīt pilnvērtīgu pieaugu�as sievie�tes dzīvi. Ta�u tas nebūt nav vienīgais iemesls.

Pui�i vismaz agrīnā vecumā ir daudz kustīgāki, nemierīgāki un nepacietīgāki par meitenēm. Es jau iepriek� minēju jaunākās statistikas datus, kuri apliecina, ka zēniem 4-5 reizes bie�āk nekā meitenēm tiek diagnosticēts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Ta�u pat tad, ja pusaugu puikam nav neviens no �iem simptomiem, viņam vienalga kaut kādā veidā ir jāpārvar nemiers sevi un jāpiespie� sevi būt pacietīgam citādi mācības koled�ā nav iespējamas. Un ko darīt, ja uzrodas vēl kas tāds, kas traucē zēniem attīstīt spēju būt pacietīgākiem? Vai tas var kļūt par problēmu?

Parunāsim par vienu konkrētu elektroniskās izklaides veidu, kas pēdējo gadu laikā ir spēcīgi ietekmējis daudzu pusaud�u dzīvi, par datorspēlēm!

Ir skaidri redzams, ka �ajājomā pui�u uzvedība ievērojami at�ķi�ras no meiteņu uzvedības. Datorspēles ir izteikta pui�u izklaide, pui�iem patīk gan datorspēļu si�ets, gan grafiskais noformējums, gan skaņu efekti. Arī pusaugu meitenes da�kārt spēlē datorspē�les, tomēr �is izklaides veids viņas nesaista tik ļoti kā pui�us.

Datorspēļu veidotāji, nenoliedzami, strādā teicami. Augstākā līmeņa datorspēles tiek veidotas gadiem ilgi, un tās kļūst arvien labākas un labākas. Grafiskais noformējums izskatās arvien dabiskāks, si�eta līnijas vijas arvien sare�ģītāk un izsmalcinātāk, bet darbības kontrole top izaicino�āka un prasmīgāka ar katru

jaunu spēli. īsāk sakot, pui�iem domātās jaunākās datorspēles ir ļoti labas un aizraujo�as. Es pat iedro�inos sacīt ļoti, ļoti aiz�raujo�as.

Jebkura pusaugu zēna vecāki noteikti zina, cik grūti ir panākt, lai viņ� pārtrauktu spēli un ierastos, piemēram, uz vakariņām.

-��� Jā. Es jau nāku, pusaudzis atsaucas, kad tētis viņu sauc jau tre�o reizi.

Un kā pusaud�i mēdz sadusmoties, ja tiek iztraucēti spēles karstumā!

-�� Ej ta�u vienreiz prom! Es izpildī�u tos mājasdarbus. Tikai at�ujies! Ej prom! Atstāj mani vienu pa�u!

Vai datorspēles izraisa atkarību? Ja ar vārdu "atkarība" mēs domājam kaut ko tādu, kam ir vara pār pusaudzi un ko viņ� nespēj kontrolēt, tad atbilde diem�ēl varētu būt "jā".

-�� Tās ir muļķības! Es neesmu atkarīgs no datorspēlēm. Man vienkār�i patīk tās spēlēt, tāpēc es to daru. Ja būtu kaut kas vēl labāks, es nodarbotos ar to. Ja gribētu, es varētu pārtraukt spēlē�anu, ta�u es to negribu.

-�� Bet tu ta�u spēlē ļoti daudz, vai ne?

-�� Jā! Nu un tad? Ko jūs ar to gribat teikt?

-�� Kā tu domā: vai datorspēļu spēlē�ana ietekmē tavas sek�mes mācībās ?

-Nē.

-�� Bet tev ta�u ir jāpilda mājasdarbi, vai ne ?

-�� Jā, un es tos izpildī�u.

-��� Vai reizēm nav tā, ka tu izpildi mājasdarbus pavir�i vai neizmācies vispār, jo esi aizrāvies ar datorspēlēm ?

-�� Ziniet, jūs sākat mani kaitināt.

-�� Vēl pāris jautājumu. Kas tev visvairāk nepatīk skolā?

-�� Skaidrs, ka mācī�anās.

-�� Kāpēc tad mācī�anās ir tik slikta?

-�� Tā ir garlaicīga.

-�� Un pēdējais jautājums�

-�� Sen jau bija laiks.

-� Vai tu vēlies iestāties koled�ā?

-�� Nezinu.

Ar �o es gribēju vērst jūsu uzmanību uz to, ka pastāv da�ādi līdz galam vēl neizpētīti faktori, kas varētu būt izraisīju�i pārmai�ņas pui�u un meiteņu interesē par koled�u. Iespējams, datorspēles varētu būt viens no �ādiem faktoriem. Padomājiet par to!

auglīgi pavadīts laiks

pret nelietderīgi izmantotu laiku

Iztēlojieties, ka ir 2071. gads. Piecpadsmit gadus vecais Bredlijs atrodas savā istabā. Patiesībā Bredlijs visu laiku atrodas savā istabā, jo viņ� ir viena milzīga galva. Tāpat kā citiem vienaud�iem, arī Bredlijam trīspadsmit gadu vecumā tika veikta kibernētiskās galvas transplantācija, kuras laikā viņa smadzenes tika pievieno�tas internetam bez palīgierī�u starpniecības.

Diez vai līdz 2071. gadam tiks izgudrota galvas transplantā�cijas operācija, tomēr �ī fantāzija diezgan skaidri iezīmē ceļu, pa kuru iet mūsdienu pusaud�i. Bērnu smadzenes, protams, nav pie�slēgtas pie kaut kāda mistiska galvenā datora, ta�u viņu rīcībā pastāvīgi atrodas smalkas mobilas ierīces, ar kurn palīdzību iespē�jams pieslēgties jebkam jebkurā vietā un laikā.

Vai gribi dzirdēt mana telefona zvana melodijas ?

Vai tie�ām tas laiks, ko pusaud�i pavada, savienoti ar elek�tronisko pasauli, nāk viņiem par sliktu? Vai tādējādi viņi palai� garām daudz bagātīgāku, pilnvērtīgāku un auglīgāku dzīvi? Lai ■( būtu vieglāk atbildēt uz �iem jautājumiem, uzdo�u jums citus. Ja pusaud�i nedzīvotos elektroniskajā pasaulē, ar ko viņi nodarbotos tā vietā? Ko pusaud�i darīja agrāk, kad elektroniskā pasaule vēl nebija tik pieejama un visaptvero�a? Vai tas, ko viņi darīja, bija kaut kas daudz labāks?

Kad es biju pusaud�a vecumā, mums nebija ne interneta, ne datorspēļu. Nevaru apgalvot, ka biju tipisks pusaudzis, bet man patika nodarboties ar jebkuru sporta veidu, kāds vien bija pie�ejams, beisbolu, basketbolu, futbolu. Es to darīju pat sliktos laika apstākļos. Es skatījos televīziju reizēm vairāk, reizēm mazāk. Telefonu izmantoju pavisam reti. Kad kļuvu se�padsmit gadus vecs un ieguvu autovadītāja apliecību, vecāki uzticēja man automa�īnu, un kop� tā brī�a es vairāk laika pavadīju draugu mājās. Grāmatu lasī�ana nebija viena no manām iecienītajām nodarbēm reizēm es palasīju kādu zinātniskās fantastikas grāmatu, da�kārt pārlapoju pasaules sporta statistikas gadagrā�matu. Ļoti bie�i klausījos mūziku gan radio, gan skaņuplates. Tikpat kā neko es nedarīju kopā ar savām māsām (kad sasniedzu pusaud�a gadus, mūsu nepārtrauktie kautiņi pierima). Un tikpat minimāli kontaktējos arī ar saviem jaukajiem vecākiem. Tāda bija mana izvēle.

Vai tas, ar ko es nodarbojos, tas, ko bērni parasti darīja, kad vēl nebija ne interneta, ne mobilo telefonu, bija labāks par to, ko pusaud�i dara mūsdienās? Es nezinu, man nav viennozīmīgas atbildes.

Vai piesaiste elektroniskajai pasaulei samazina laika posmu, ko pusaudzis varētu veltīt fiziskajām aktivitātēm? Jā. Vai tā atņem laiku ģimenei? Jā, zināmā mērā. Ta�u nav arī tā, ka pirms inter�neta ra�anās pusaud�u vienīgie sapņi bija par to, kā pavadīt laiku kopā ar vecākiem. Tā nebija, pat ja vecāki bija ļoti jauki.

-�� Laiks, kas man būtu jāpavada kopā ar ģimeni, jau ir pār�sniedzis 3 minūtes. Vai tagad es varu iet? Lūdzu!

Vai nepārtrauktā piesaiste elektroniskajai pasaulei traucē pusaudzim iesaistīties ārpusskolas aktivitātēs? Vai vēlme turpi�nāt datorspēli ir stiprāka par vēlmi apciemot draugu? Iespējams. Tomēr arī mūsdienu pusaud�i vēl joprojām labprāt pavada laiku kopā ar draugiem.

Vecāki uztraucas par to, ka pusaud�i, tik daudz laika pava�dot internetā, atstāj novārtā citas intereses un neattīsta node�rīgas prasmes, piemēram, neapgūst mūzikas instrumentu spēli, neiemācās remontēt automa�īnu, negūst sasniegumus sportā un netiecas uz zinātniskiem eksperimentiem. Iespējams, vecāku ba�as ir pamatotas.

Neapmierinātību izraisa arī tas, ka "interneta bērni" vairs nemāk izklaidēt pa�i sevi, proti, viņi nezina, kā aizpildīt laiku, ja izklaidi nepiedāvā kādi ārēji avoti. Tā nu gan ir taisnība. Protams, bērni tam nepiekrīt.

-�� Kāpēc man būtu jāzina, kā atrast nodarbo�anos, kas nav saistīta ar internetu vai datorspēlēm? Internetā ir tik daudz

kā interesanta un ne viss no tā ir muļķības. Internetā var atrast tik daudz informācijas par da�ādām lietām, ja vien māk sameklēt, un to es, protams, māku izdarīt, tāpat kā citi mana vecuma bērni. Man esot jālasa grāmatas� Vai mani vecāki lasīja grāmatas? Es visu izlasu internetā. Piemēram, nupat es izlasīju, kā izbēga Birmas pitoni, kuri sasniedz 6 metru garumu. Tagad tie ir uzradu�ies daudzviet Floridā un jau kļu�vu�i par problēmu. Vai tad tas ir sliktāk par "Harija Potera" grāmatām, kuras es izlasīju, kad vēl biju mazs?

Diezgan pārliecino�s paskaidrojums, vai ne? Galvenais jau ir tas, cik kvalitatīvi tiek izmantots laiks. Daudzi pusaud�i spēj sekmīgi apstrīdēt mūsu stereotipiskos pieņēmumus un ar savu piemēru apliecināt, ka aizrau�anās ar elektronisko pasauli var nodro�ināt tikpat piepildītu, nozīmīgu un bagātīgu dzīvi, kāda bija pusaud�iem pirms pārdesmit gadiem. Atcerieties, kādas bija jūsu aktivitātes pusaud�a gados, un godīgi atbildiet uz jautājumu: vai sērfo�ana elektroniskajā visumā tik tie�ām ir sliktāka par to, ko darījāt jūs? Varbūt labāk sameklējiet internetā kādas aizraujo��as mājaslapas, kas varētu papla�ināt jūsu bērna redzesloku, un iesakiet tās bērnam.

�īs nodaļas mērķis bija noskaidrot, vai mūsdienu pusaud�i apgūst atbilsto�as prasmes prasmes, kuras nepiecie�amas bagā�tīgākai un auglīgākai dzīvei.

Man piemīt prasmes: "Pūka iznīcinātājā III" es spēju t sasniegt 11. līmeni. Ticiet man, lai to izdarītu, ir jābūt īpa�i veiklam, loti prasmīgam un daudz jātrenējas.

Manuprāt, mūsdienu pusaud�i apgūst prasmes, kuras ir nepie�cie�amas, lai gūtu panākumus da�os gadījumos, lai tikai izdzī�votu viņu pa�u pasaulē. Viņi mācās komunicēt ar citiem tādā valodā, kāda ir aktuāla mūsdienu pasaulē. Lielākā daļa bērnu �ajā pasaulē orientējas daudz labāk par mums, pieaugu�ajiem, turklāt viņi prot maksimāli izmantot tās resursus. Vai prasmes, ko pusaud�i apgūst �obrīd, nākotnes pasaulē pasaulē, kurā viņi dzīvos savu pieaugu�o cilvēku dzīvi, būs absolūti nevērtīgas un nederīgas? Nedomāju, ka �obrīd ir iespējams atbildēt uz �ādu jautājumu.

pastaviga sasaiste

Jaunākās tehnoloģijas nodro�ina ne vien pastāvīgu pieeju mil�zīgam informācijas daudzumam, bet arī nepārtrauktu saikni ar citiem cilvēkiem un da�ādiem notikumiem. Pusaudzis nemitīgi var sazināties gan ar cilvēkiem, kuri viņam ir tuvi un interesanti, gan ar cilvēkiem, kuri viņam nepatīk. Nospie�ot pāris taustiņu mobilajā telefonā, pusaudzis var sarunāties, piemēram, ar sla�venāko jaunie�u basketbola līgas spēlētāju vai ar vecāko kla�u skolniecēm, kuras sava vokālā priek�nesuma video ievietoju�as "Facebook" mājaslapā. Jebkurā brīdi pusaudzis var uzzināt, kas ir noticis dienas laikā, ko kur� ir pateicis vai izdarījis. Internets ir kā neierobe�ota pasaule, kurā saviju�ās neskaitāmas si�eta līnijas: notikumi, personas, idejas, fantāzijas utt. Turklāt si�ets nekad nebeidzas, katru dienu nāk klāt arvien jauni un jauni interesanti pavērsieni. Mūsdienu pusaudzis atrodas nemitīgā sasaistē ar �o bezgalīgo stāstu.

-�� Ir viens puisis, Edijs, kuram patika Kejas māsīca, tomēr viņi iz�ķīrās, un Edijs to ļoti pārdzīvoja. Viņ� par to sāka runāt ar Keju. Un tad Edijs un Keja viens otram iepatikās, bet viņ� acīmredzot bija sācis lietot smagās narkotikas, laikam koka�īnu, un bija arī huligāns. Ta�u tagad Kejas māsīcai atkal patīk Edijs.

-��� �odien skolā gandrīz sākās kautiņ� starp Deniju un Kameronu, jo Kamerons kādā ballītē, kad bija iedzēris, no�sauca Deniju par panku maitu. Turklāt Denija jaunākā māsa Marija ir līdz ausīm ieķērusies Kameronā.

-�� Gabija un Gregs laikam atkal �ķiras kārtējo reizi. �odien pie pusdienu galda Gregs sarunājās jar Karīnu, un Gabija sadusmojās uz Karīnu, jo domāja, ka viņa uzmācas Gregam, bet tā nemaz nebija es tur biju un visu redzēju. Ta�u tagad Karīna ir uztraukusies, un tu ta�u zini, kāda viņa kļūst, kad domā, ka kāds uz viņu dusmojas. Un Karīna man tikko atsūtīja īsziņu, ka Gabija gribot ar viņu aprunāties pa telefonu, un Gabija viņai zvanī�ot pēc 5 minūtēm, tā ka es nezinu, kas tur īsti notiek.

Tā ir nepārtrauktu, aizraujo�u stāstu pasaule, un pusaudzis neko nedrīkst palaist garām. Viņ� nedrīkst nebūt tajā iesaistīts.

Pastāvīgi būdams "saslēgts" ar mobilajiem sakaru līdzekļiem, pusaudzis pats kļūst par tādu kā aktieri grandiozā, nebeidzamā uzvedumā. Un pārrāvums informācijas plūsmā var novest pusau�dzi līdz izmisumam.

-� Es ienāku telpā, bet tur priek�ā Gabija, Karīna un Gregs. Viņi visi mierīgi sē�, skatās cits uz citu un pieklājīgi sarunājas! Bet man nav ne jausmas, kas notiek! Es esmu neziņā. Gabija saka Karīnai: "Vai tad tev nepatīk Grega krekls?" Vai viņa to domā nopietni? Vai arī tā ir ironija? Vai viņi ir atrisināju�i visas nesaskaņas? Es neko nesaprotu!

Lūk, kāpēc man visu laiku ir jābūt sasniedzamai. Citādi es visu palaidī�u garām. Un nedomājiet, ka kāds uzskatīs par vajadzīgu man to visu izstāstīt. Tā nemēdz būt.

Tāda ir dieni�ķā saskarsme lielākajai daļai pusaud�u ar mobilo sakaru līdzekļu palīdzību viņi uzzina, kas notiek pasaulē, un tie�i vai netie�i piedalās �ajos notikumos. Tomēr pēdējo jau�numu uzzinā�ana nav vienīgais aspekts, kura dēļ pusaud�i pastā�vīgi uzturas elektroniskajā vidē, tikpat svarīgs, ja ne vēl sva�rīgāks aspekts ir pati saskarsme, kontakts ar tuvu cilvēku. Tas nav nekas neparasts, ja pusaudzis dienas laikā nosūta vai saņem 500 īsziņas. 500 īsziņas? Tas ir absurds! Par ko gan viņi sarakstās?

Lūk, ko raksta Tri�a savam draugam Ērikam [kur� nav viņas puisis].

-��� Uzmini, kāds ir manas mājas numurs. i -39?

-�� Nē, nepareizi. Daudz lielāks.

-439?

-�� Nu jau ir labāk.

-�� Dod man kādu mājienu.

-�� Pirmajam ciparam ir atskaņa ar "tieci".

-�� Dod vēl kādu mājienu.

Un vēl viens klasiskas sarakstes piemērs.

-Kā iet?

-�� Nekā. Kas tev jauns?

-�� Nekas.

-�� Kāpēc tad raksti ?

-�� Nezinu. Gribēju zināt, ko tu dari.

-�� Neko īpa�u. Vai tu kaut ko dari?

Tā izpau�as pusaud�u vēlē�anās būt sasniedzamiem jebkurā brīdī. Ja arī kādā brīdī pusaudzis nav nekam "pieslēdzies", svarīgi ir tas, ka viņ� to var izdarīt jebkurā mirklī. Gan interneta, gan mobilo telefonu pozitīvā īpa�ība ir tā, ka tie var samazināt vai vismaz ierobe�ot līdz minimumam laiku, kurā pusaudzis jūtas pilnīgi viens.

-� Karolīna, vai tu atkal sarunājies pa mobilo telefonu du�ā ?

-�� Es runāju ar D�eniferu. Vai tev kaut kas nepatīk ?

-�� Jā, tu �ādā veidā esi sabojājusi jau divus telefonus.

-�� Es to turu prom no ūdens strūklas. Un lūdzu netraucē mani, es ta�u mazgājos.

Nēsājot līdzi mobilo telefonu vai sē�ot pie datora, pusaudzis patiesībā nodro�ina neredzamu, bet ārkārtīgi būtisku saikni starp sevi un cilvēkiem, kuri viņa dzīvē ir svarīgi. Tādējādi pusaudzis nekad nav viens un nejūtas vientuļ�.

Vienatne ir ļoti īpa�s psiholoģisks stāvoklis, kas sevī ietver pil�nīgu no�ķirtību no citiem cilvēkiem. Vienatne ir kaut kas pilnīgi pretējs sasaistei. Vienatnē cilvēks jūtas mazāk aizsargāts un vieg�lāk ievainojams nekā draugu lokā. Tātad nepārtraukta tie�saiste pusaudzim ir līdzeklis, kas ļauj izvairīties no vientulības nomoda laikā.

Iespējams, sasaiste ar citiem cilvēkiem ir vislabākais, ko dzīve vispār var mums piedāvāt. Tas nav nekas slikts vai nepareizs, ja skumjas vienatnības brī�os cilvēks tiecas pie citiem cilvēkiem, ja viņ� izmanto sasaisti kā līdzekli, lai uzveiktu negatīvās izjūtas. Tomēr nepārtraukta sasaiste ir nevēlama galējība. Ja pusaudzis nekad nav juties vientuļ�, ja viņ� nekad-nav apjautis, ko nozīmē būt vienam, viņam būs ļoti grūti pārdzīvot vienatnības brī�us pieaugu�a cilvēka dzīvē. Un tas nu nemaz nav labi.

-�� Hei, D�anīna, vai tu tur esi ?

-��� Jā, kas ir ? Tikai nesaki, ka tu kārtējo reizi esi piezvanī�jusi, lai pārliecinātos, ka neesi viena.

-�� Patiesībā tā arī ir. Paldies, ka atbildēji.

-�� Velns! Neuzdro�inies atkal zvanīt pēc 5 minūtēm.

-�� Apsolu, ka to nedarī�u. Varbūt.

ierobe�ojumu noteik�ana

Tagad, kad esam noskaidroju�i, ko labu un ko sliktu pusau�d�iem piedāvā elektroniskā vide, varam parunāt par to, vai vecā�kiem vajadzētu noteikt kādus ierobe�ojumus un kā to izdarīt. Kas notiktu, ja vecāki liegtu pusaudzim piekļuvi elektroniskajai pasaulei vismaz tajā laikā, kad viņ� mācās? Aplūkosim iespējamo scenāriju!

-��� Tātad sarunāts, Viva: nekāda interneta un datorspēļu, nekāda mobilā telefona. Tu vari piezvanīt draugiem tikai tad, ja nepiecie�ams kaut ko sarunāt. Un tu vari skatīties televīziju tikai vienu stundu dienā. Ne vairāk.

Pēc nedēļas.

-� Dakter, ko tas nozīmē? Mēs esam uztrauku�ies. Viva neēd, bet ik pa brīdim nopū�as un skatās uz izslēgto datoru.

-�� Rādās, ka viņa ir zaudējusi dzīves jēgu.

-�� Ak dievs! Vai tas nozīmē, ka mums atkal ir jāļauj viņai izmantot internetu un mobilo telefonu?

-�� Domāju, ka jā.

Vēl pēc vienas nedēļas.

-�� Viva, lūdzu, nāc vakariņās.

-�� Es nevaru.

-�� Ko tas nozīmē tu nevari ?

-�� Es esmu aizņemta.

1 Tu vienmēr esi ar kaut ko aizņemta.

-� Jā, es esmu aizņemta.

-�� Tu nevari vienmēr būt aizņemta. Nāc vakariņās!

-�� Es jau tev teicu: esmu aizņemta.

Kā jums jārīkojas, lai atrastu "zelta vidusceļu" lai pusaudzis būtu apmierinājis savu nepiecie�amību pēc elektroniskās pasau�les, tomēr nebūtu zudis reālajai pasaulei? Kā panākt, lai pusau�dzis, kur� ir aizmirsies datorspēlē, beidzot iztīra vannu, atnāk uz vakariņām vai izdara ko citu?

�ādā gadījumā vislabāk noderēs likums: "Ja nevari atrauties no datora vai mobilā telefona pēc mana lūguma, tev uz laiku būs liegta iespēja izmantot �īs ierīces." Visticamāk, sākumā viņ� nespēs noticēt, būs sa�utis un mēģinās ignorēt nosacījumus. Bet, ja jūs konsekventi ievērosiet likumu, pusaudzis sapratīs, ka nejokojat, un beigu beigās tomēr pakļausies. Viņ� ta�u pats labi saprot, ka jūsu prasībai ir saprātīgs pamatojums. Svarīgākais ir jūsu neatlai�dība un konsekvence. Iespējams, ne vienmēr jūs panāksiet savu, tomēr arī nebūsiet zaudētājs.

-�� Tev nevajadzēja visu laiku to skandināt. Es ta�u teicu, ka nāk�u vakariņās.

-�� Nē, tā tu neteici.

-�� Nu labi, bet tagad es esmu atnākusi. Nesaprotu, kas tur tik traks. Es ta�u teicu, ka esmu aizņemta. Tagad vairs neesmu aizņemta, tāpēc atnācu vakariņās. Tev nevajadzēja tā pārcen�sties ar manis sauk�anu, es tik un tā būtu nākusi.

Patiesībā Viva nebūtu atnākusi.

Kādas ir perspektīvas pusaud�u un elektroniskās pasaules attiecībās? Kurp tas viss virzās? Un ko var darīt vecāki?

Ņemot vērā jaunākos sasniegumus tehnoloģiju jomā, ir grūti iedomāties, ka pēc pāris gadiem informācijas apmaiņa varētu būt vēl ātrāka un vienkār�āka, nekā tā ir �odien. Tomēr tā būs. Un, visticamāk, pusaud�u atkarība no elektroniskās pasaules kļūs arvien spēcīgāka, savukārt viņu attiecības ar apkārtējo reālo pasauli mazāk publiskas. Tā vietā viņi ar elektroniskā prāta starpniecību tiks piesaistīti cilvēkiem un notikumiem, kas tajā brīdī būs aktuāli.

Diezgan dro�i var apgalvot, ka nākotnē saruks pusaud�u spēja darboties kā atsevi�ķai pasaules daļiņai. Bet, iespējams, tas nemaz nebūs vajadzīgs. Tāpat kā nebūs nepiecie�ams paturēt prātā lielu daudzumu informācijas, jo tā būs ātri un ērti pieejama jebkurā laikā. Tā būs viņu, �odienas pusaud�u, pasaule.

Kā tas attiecas uz jums, vecākiem? Ir skaidrs, ka jūs nespē�siet kontrolēt visu, kas notiek ar jūsu pusaudzi un elektronisko pasauli. To vienkār�i nav iespējams izdarīt. Turklāt arī jūs būsiet daļa no �īs pasaules, varbūt ne vienlīdz zino�a un aktīva daļa, tomēr būsiet. Un jūsu īpa�i nozīmīgā cilvēka loma pusaud�a dzīvē nemainīsies. Jūs vienalga būsiet daļa no tā, kas viņ� ir un par ko kļūs. Tas nemainīsies.

epriek� mēs jau runājām par to, cik burvīgi ir mūsu mazulī�i un pirmo kla�u skolēni, pirms viņi kļūst par neatkarību alksto�iem pusaud�iem. Atceraties?

Lūk, Samanta astoņu gadu vecumā.

- Mammu, skat, ko es tev atnesu! Un Samanta pasniedz mammai kārtējo zīmīti, �odien jau vienpadsmito, uz kuras līdzās daudzām sirsniņām un smaidiņiem rakstīts "MĪLU TEVI, MAMMĪT!".

-�� Paldies, meitiņ!

- Es tev uztaisī�u vēl vienu ar varavīksni. Vai gribēsi to redzēt, kad tā būs gatava ? Vai tas nebūs jauki, mammīt ?

Un, lūk, tā pati Samanta piecpadsmit gadu vecumā.

-�� Sveika, Samanta!

-� Ak dievs! Es tikai nupat pārnācu mājās!

-�� Es vienkār�i sasveicinājos ar tevi.

- Dieva dēļ, mammu! Vai tu varētu vispār ar mani nerunāt ? Kaut vai �oreiz.

"Ko tādu es izdarīju? Es tikai sasveicinājos," Samantas mamma pie sevis nodomā, kad viņas meita paskrien garām un ieslēdzas savā istabā.

Un tagad ielūkosimies nākotnē Samanta nedēļu pirms savas astoņpadsmitās dzim�anas dienas.

-� Mammu, tu ta�u atceries tos tako ar sagrieztajiem dārze�ņiem un sieru ? Tos, kādus tu parasti gatavoji ? Vai tu nevarētu tos kaut kad tuvākajā laikā atkal uztaisīt? Tie ir ļoti gar�īgi.

-�� Tako ar sagrieztajiem dārzeņiem un sieru ?

-� Jā, tev ļoti labi sanāk.

-� Man ļoti labi sanāk ?

-� Jā, tas ir viens no gar�īgākajiem tevis gatavotajiem ēdie�niem.

-�� Viens no gar�īgākajiem ēdieniem, ko es gatavoju ?

-�� Mammu, vai ar tevi viss kārtībā ? Tu izturies dīvaini.

Ar asarām acīs mamma metas pie meitas un apskauj viņu.

-� Mana mīļā! Tu esi atgriezusies! Tu esi atgriezusies!

-�� Mammu, tu patie�ām esi dīvaina.

pazudu�ā dēla atgrie�anās

Esmu to teicis jau iepriek�, tomēr ir vērts atkārtoties visu izmi�su�o vecāku dēļ: pusaud�a vecums ir ierobe�ots laika posms, reiz tas beigsies. Un tad jums �ķitis, ka ir noticis brīnums. Vairs nebūs ne miņas no alerģijas, kas mudināja pusaudzi jums teikt: "Kāpēc tu stāvi man tik tuvu? Vai tu nesaproti, ka tas mani tracina?" Vairs nekā tāda.

Alerģija pret vecākiem rodas galvenokārt tāpēc, ka līdz ar pusaud�a vecuma iestā�anos pusaudzim kļūst nepieņemami sevi apzināties kā mazu, atkarīgu bērnu. Bet, tā kā viņ� vēl joprojām ir jums stipri pieķēries, atra�anās jūsu tuvumā liek viņam justies kā mazam un nevarīgam bērnam. Tas bija pieņemami tad, kad viņ� bija jaunāks. Tad viņ� bija mazs un nevarīgs bērns. Ta�u pusaud�a gados par to nevar būt ne runas: jūsu fiziskā klātbūtne vien liek pusaudzim justies neērti.

-�� Vai tev obligāti tā jādara ?

-Kā?

-� Jāatrodas �ajā istabā!

"Bet es ta�u neizdarīju neko tādu, lai būtu pelnījis �ādu attieksmi."

Tomēr jūs izdarījāt gan. Jūs likāt pusaudzim izjust jusu mīles�tību un rūpes. Diem�ēl viņa skatījumā tas līdzinās noziegumam.

Pusaud�a gadi liek bērnam novērsties no galvenā avota, kas līdz �im ir bijis viņa labsajūtas nozīmīgākais pamats. Tiklīdz bērns kļūst par pusaudzi, viņ� vēlas no�ķirties, un tā ir normālas psiholoģiskās attīstības sastāvdaļa. Tā nav preto�anās, bet gan nepiecie�amība. Saraujot saites ar sākotnējo atbalsta avotu, pus�audzis paliek aci pret aci ar sevi un to atbalstu, kuru viņ� var gūt ārpus mājas un ģimenes. Citiem vārdiem sakot, pusaudzis kļūst vieglāk ievainojams. Tagad viņam pa�am ir jātiek galā ar bīsta�majām situācijām un stresu, ko sagādā pusaud�a gadi.

Kas notiek tālāk? Tā kā pusaudzis ir piespiedis sevi kļūt par emocionāli neatkarīgu personu, viņ� tāds arī kļūst emocionāli neatkarīgs. Viņ� izbauda pirmos patstāvīgas izdzīvo�anas panāku�mus. Saikne ar vecākiem kļūst vājāka, pusaudzim vecāki ir vaja�dzīgi daudz mazāk, nekā tas bija kādreiz. Un tad notiek iepriek� minētais brīnums saskarsme ar vecākiem pusaudzim vairs neliek justies kā mazam un nevarīgam bērnam. Tas ir likumsakarīgi, jo viņ� patie�ām vairs nav mazs un atkarīgs bērns. Līdz pusaud�a gadu beigām spēcīgā, mīlestības pilnā pieķer�anās ir zaudējusi savu aktualitāti. Pusaud�a gadu emocionālās nobrie�anas process ir beidzies, un tagad pusaudzis spēj paciest vecākus. Viņam tie pat patīk. Pusaudzis vēl joprojām mīl savus vecākus, un viņ� var atļauties izjust mīlestību. Viņ� var to pat izrādīt.

-�� Tu esi bijusi lieliska mamma. Nevaru noticēt, ka tu spēji samierināties ar visiem maniem izgājieniem.

i Tomēr �ī mīlestība ir citāda. Tā nav tāda pati kā agrāk. Tā nav vispārēja dievinā�ana, kādu bērns izjuta pirms daudziem gadiem.

-�� Tu esi pārliecināta, ka nevēlies man izteikt kādu piezīmi vai aizrādījumu ar ilustrācijām, piemēram, ar pāris sirsniņām vai smaidiņiem ?

-�� Par ko tu runā?

vecāku pieņem�ana

Runājot līdzībās, varētu teikt �ādi: pusaud�a gadu beigās no bērna acīm nokrīt plīvurs, un pēk�ņi viņ� ierauga vecākus tādus, kādi viņi ir.

-� Zini, par ko es domāju ? Tu esi bijusi diezgan laba mamma.

-Ko?

-�� Jā. Zini, tevi ir kaut kas tāds, kas mani vēl joprojām tra�cina, bet es domāju, ka tu patie�ām esi loti labs cilvēks. Man ir paveicies, ka man ir tāda mamma.

-Ko?

-�� Jā, tev ar mani gāja grūti. Un ne tikai tas. Ari tas, kā tu izturies pret citiem cilvēkiem. Es redzu, ka esi pieklājīga pat pret tiem, kuri patiesībā tev varbūt nemaz nepatīk. Es tevi apbrīnoju. Ceru, ka tad, kad bū�u pieaugusi, es bū�u tāda pati kā tu.

-Ko?

-�� Tu atkal sāc. Tu runā kā papagailis. Kāpēc tu visu laiku atkārto "ko?"?

-�� Vai, piedod! Liekas, es vēl neesmu pie tā pieradusi.

Tas ir noticis pusaudzis vairs neraugās uz vecākiem ar pus�aud�a acīm. Izdzīvojot pusaud�a gadu mokas, lielākā daļa bērnu patiesībā nemaz neredz savus vecākus. Viņi redz tikai lomu, kuru pa�i ir pie�ķīru�i vecākiem.

-�� Sveiks! Es esmu cilvēks.

-�� Nē, neesi. Tu esi mana mamma.

Pusaud�a gados bērns rada vecāku tēlu, un �ī tēla īpa�ības lielā mērā ir atkarīgas no tā, cik spēcīga ir pusaud�a alerģija pret vecā�kiem. Bie�i vien vecāku tēlam ir visnotaļ attāls sakars ar vecākiem kā cilvēciskām būtnēm. Pusaudzim ir sava versija.

"Mamma: viņa vienmēr piesienas. Nekas, ko es daru, viņai nepaslldgarām nepamanīts. Viņa man neļauj būt vienam. Viņa visu laiku grib jaukties manās darī�anās. Vienīgais, kas viņai patīk, ir dot man norādījumus. Viņa visu laiku izliekas. Man ir jāklausās visā, ko viņa saka, bet tas viss ir blēņas. Man pat liekas, ka es viņai nemaz nepatīku. Viņa grib parādīt citiem cilvēkiem, ka ir laba mamma, bet, kad esam tikai divatā, tad viņa parāda savu īsto dabu viņa ir ragana. Un viņa ir arī jukusi. Vai es to jau teicu?"

"Tētis: viņam nekas nav labi. Pat ja es cen�os, viņ� vien�mēr ir neapmierināts. Viņu neinteresē nekas, ko es stāstu. Viņ� tikai vēlas man lasīt morāli. Un viņ� nekad nekļūdās. Ta�u pats galvenais viņ� ir neiedomājami stulbs visās lietās. Viņ� ne tikai pats to neapzinās, bet pat uzskata, ka viņam vien�mēr ir taisnība. Man liekas, ka viņ� visas �īs muļķības dara tikai tāpēc, lai mani speciāli kaitinātu. Ar viņu nav iespējams sadzīvot. "

Protams, katrs pusaudzis uz saviem vecākiem raugās citādi, tomēr lielos vilcienos �ie apraksti ir līdzīgi. Vairums pusaud�u uzskata, ka vecāki pārāk daudz jaucas viņu darī�anās, pārāk bie�i piesienas un liekuļo. Un vispār viņi ir muļķi.

-Jā, tādi viņi ir.

Par laimi, pusaud�a gadu izskaņā pusaudzis pats atbrīvo vecā�kus no maskas, kuru ir viņiem pie�ķīris. Voilа te nu jūs esat! Pusaudzis vēl joprojām saskata vecāku trūkumus, ta�u tagad �ie trūkumi vairs ne�ķiet tik kaitino�i. Turklāt viņ� ierauga ari vecāku stipro pusi, apbrīnas vērtās īpa�ības.

-�� Kā jūs jau zināt, mana mamma ir pats kārtības iemie�sojums viņa pat ir ieguvusi balvu "Neirotiskās apsēstības gada cilvēks". Ta�u tagad tas mani vairs netracina, tagad es to uztveru kā kaut ko smieklīgu un pat pievilcīgu.

-�� Tētis ir loti pa�pārliecināts. Tomēr viņ� ne tikai izsaka savu viedokli, bet arī ieklausās citos cilvēkos. Viņam ir stabili uzskati, tomēr viņ� ciena arī citu domas. Un tā tas ir ari attie�cībās ar mani.

-��� Tas, ko mamma pateica par manu draudzeni Sintiju, bija pareizi un noderīgi. Viņa teica, ka Sintija izturas nepieklājīgi un mani sāpina, bet dara to galvenokārt tāpēc, ka sabiedrībā jūtas neveikli. Daudzas no viņas pateiktajām rupjībām nemaz tā nav domātas. Kad es par to padomāju, es sapratu, ka mam�mai ir taisnība. Mana mamma var būt loti skarba.

-��� Bija gadījums, kad tētim pēc kādas sapulces skolā bija jābrauc man pakal. &et um.� dabūja sēdēt ma�īnā un gaidīt mani vairāk nekā stundu, jo sapulce baigi ievilkās. Tomēr tētis nemaz nedusmojās kā citu bērnu vecāki. Viņ� mani nevainoja.

Ceru, ka es bū�u tāds pats kā viņ�, nevaino�u citus, ja kaut kas būs nogājis greizi. Viņa attieksme pret visu to ir baigi for�ā.

Brīnumainā kārtā (es uzsveru "brīnumainā", jo �ķiet neticami, ka kaut kas tāds varētu notikt) ar laiku pusaudzis saprot, ka var�būt tikai varbūt viņ� nemaz nav bijis "cietsirdīgo" vecāku upuris.

Atceries to gadījumu, kad biju dusmīgs ? Patiesībā es ne�maz neatceros, kāpēc biju tik nikns. Tu ieslēdzies savā istabā, bet es dauzījos pie durvīm un kliedzu: "Ej ellē!" Man liekas, ka es reizēm pār�āvu pār svītru. Varbūt tā nemaz nebiji tu, kas izturējās kā maita.

jauna vieno�anās

Iepriek� aprakstītās pārmaiņas nav vienīgās, kas raksturīgas pusaud�iem pusaud�a gadu beigu posmā. Parādās vēl �is tas jauns.

-� Dezmond, vai tu, lūdzu, varētu parūpēties par to, lai tavi netīrie trauki nemētātos visās istabās? Es gribu, lai tu tos nomazgātu un noliktu vietā. Nekavējoties!

-� Pa�laik es nevaru, bet es to izdarī�u vēlāk.

-�� Nē, Dezmond. Tev tie ir jānomazgā tūlīt.

-�� Mammu, tu laikam nesaproti. Es vairs neesmu mazs bērns, kuru tu vari komandēt.

-�� Par ko tu runā ?

-� Par to, ko tu dzirdēji. Es vairs neesmu tas mazais pui�elis, kuru tu varēji izrīkot. Varbūt tu vēl neesi pamanījusi, bet es vairs neesmu bērns. Es esmu pieaudzis.

Līdz ar pusaud�a gadu beigām bērni sāk sevi uzskatīt par jau�nie�iem. Tie�i vai netie�i viņi paziņo, ka ir sākusies viņu jaunība. Bie�i vien tas notiek tie�i pirms vidusskolas beig�anas, bet ļoti bie�i �is paziņojums atskan agrāk, nekā vecāki ir tam gatavi.

-�� Ja jau es esmu pietiekami vecs, lai iestātos karadienestā un mirtu par savu valsti, tad es noteikti esmu sasniedzis tādu vecumu, kurā vecāki mani vairs nevar komandēt. Piedodiet, es jūs visus mīlu, bet jūs vairs neesat nekādi noteicēji.

-�� Bet tev vēl nav astoņpadsmit gadu. Tu neesi pabeidzis vidusskolu. Tu vēl joprojām dzīvo zem viena jumta ar mums. Tu nevari tā vienkār�i paziņot, ka esi pieaudzis, un gaidīt, ka mēs to atzīsim.

-�� Varu gan. Es tikko to izdarīju.

Daudzi pusaud�i jau pirms astoņpadsmit gadu sasnieg�anas uzskata, ka var pilntiesīgi pretendēt uz pieaugu�a cilvēka statusu.

-��� Es zinu, ka vēl esmu tikai vidusskolēns vismaz līdz 29. maijam, kas būs mana pēdējā diena skolas solā. Ta�u nu jau tiek izliktas atzīmes un �ajā brīdī es jūtos drīzāk kā pie�audzis cilvēks, nevis bērns. Varbūt mani vecāki tā nedomā. Tas ir ne�ēlīgi. �obrīd es jūtos kā pilntiesīgs pieaugu�ais. Esmu izgājis cauri daudz kam, par ko mani vecāki lielākoties nemaz nezina. Es neesmu mazs bērns. Es esmu pieaugu�ais. Es tāds esmu. Un man ir �ēl, ja viņi domā, ka vēl joprojām var mani komandēt. Tās dienas ir aizgāju�as vēsturē.

-��� Vienu mirklīti! Tu ta�u vēl joprojām dzīvo savu vecāku mājā. Tu vēl joprojām esi atkarīgs no viņu naudas. Tu vēl joprojām esi viņu bērns.

-�� Tam nav nekādas nozīmes, kaut arī jums ir taisnība. Es vēl joprojām esmu savu vecāku dēls un dzīvoju viņu mājā. Un man nav naudas, lai sevi uzturētu. Ta�u tā nav mana vaina. Viņi var mani padzīt, ja vēlas. Ta�u man nav, kur iet. Un es arī neko sliktu nedaru. Runa ir tikai par to, ka es vairs neesmu

t mazs bērns. No �ī brī�a es bū�u tas cilvēks, kur� izlems, ko es darī�u. Vecāki vairs nevar mani komandēt.

�ādus argumentus vecāki nevar atspēkot, jo pusaudzim ir tais�nība: pasaule un sabiedrība, kurā viņ� dzīvo, vidusskolas beig�anu uzskata par pāreju no jaunības uz pieaugu�a cilvēka dzīvi. Tā arī varētu teikt, tomēr jāatceras, ka pārmaiņas nenotiek vienā dienā. Faktiski �is ir pielāgo�anās laiks, tāpēc neatkarīgi no tā, vai pus�audzis jau ir absolvējis vidusskolu vai vēl nav, ir nepiecie�ams slēgt jaunu vieno�anos. Ir pienācis laiks jaunai kārtībai.

Viens no jaunās kārtības punktiem ir tāds, ka vecāki vairs nevar komandēt savu atvasi. Vecākiem ir jāciena jaunais pieau�gu�ais cilvēks, pat ja viņ� turpina izturēties kā mazs, nesaprātīgs

bērns. Un tas nozīmē, ka vecākiem ir jāmaina ari uzrunas stils, jāizvēlas citādi izteiksmes līdzekļi.

-�� Dezmond, vai tu, lūdzu, parūpētos par to, lai tavi netī�rie trauki nemētātos visās istabās. Es loti novērtētu, ja tu tos nomazgātu un noliktu vietā. Un es būtu priecīga, ja tu to izda�rītu tūlīt.

-�� Es �obrīd esmu aizņemts, bet es to izdarī�u vēlāk.

-�� Es patie�ām novērtētu, ja tu to izdarītu tūlīt.

-�� Nē, es esmu aizņemts. Es to izdarī�u vēlāk.

�ajā brīdī vecākiem ir jābeidz uzstāt. Tā darbojas jaunā vieno��anās: mazāk komandu, mazāk konfrontāciju. Lielākā daļa pie�augu�o pusaud�u labprāt pieņem �ādu saskarsmes formu. Katrā ziņā viņi daudz bie�āk izpilda vecāku lūgumus, ja netiek skarbi izrīkoti. Vecāku izteikumos pusaud�i sadzird cieņu pret viņu jauno statusu, un tas ir pozitīvi. Tas ļauj izvairīties no iespējamā strīda, kurā vecākiem nav nekādu izred�u uzvarēt.

Citāda attieksme ir tikai daļa no daudz lielākām un nozīmīgā�kām pārmaiņām. Jūs vairs nevarat izturēties pret pusaudzi tā, kā vecāki izturas pret bērnu, kaut arī viņ� vēl joprojām ir jūsu bērns. Tagad jums ir jāizturas kā vecākiem pret pieaugu�u cilvēku pie�augu�o, kur�, kā izrādās, ir jūsu bērns. �īs vairs nav attiecības, kurās katram ir noteikta loma. Tagad tās lielākoties ir attiecības, kādas raksturīgas pieaugu�iem cilvēkiem, tās ir atkarīgas tikai no tā, kā abas puses viena pret otru izturas. Tas nozīmē, ka, lai �īs attiecības attīstītos, jums ir jāizturas uzmanīgi un rūpīgi vismaz lielāko daļu laika.

"vai ar manu bērnu viss būs kārtībā?"

Kā jūs varat zināt, kas notiks ar jūsu pusaudzi? Vai viņ� izaugs par kārtīgu cilvēku? Vai viņ� būs spējīgs iekļauties sabiedrībā? Vai viņ� mācēs labi uzvesties? Vai tas vispār ir iespējams, ja ņem vērā tās briesmīgās lietas, kas notiku�as pusaud�a gadu laikā? Par to uztraucas daudzi vecāki.

Piecpadsmitgadīgā Vanesa kliedz uz savu mammu:

-�� Es tevi ienīstu! Es tevi ienīstu! Tie nav tikai vārdi. Es patie�ām tevi ienīstu!

Parunāsim ar Vanesas mammu!

-�� Kā jūs domājat: vai esat labi vecāki ?

-�� Laikam jau ne.

-�� Kāda, jūsuprāt, būs Vanesa, kad kļūs pieaugusi ?

-�� Domāju, ka nekas labs tur neiznāks. Paskatieties uz viņu! Vai gribat redzēt, ko es esmu nofilmējusi?

-�� Protams.

Mamma parāda vairākus īsus videoierakstus, kuros Vanesa redzama rupji lamājamies un kliedzam. Tiesa, da�os no ierak�stiem arī Vanesas mamma izturas diezgan necie�ami.

-�� Mammu, tas nav godīgi! Tu nevari to rādīt sve�iem cilvē�kiem. �ie ieraksti mani pazemo.

-�� Paskatieties uz viņu! Un paskatieties uz mani! �ie ieraksti ir briesmīgi, vai ne? turpina mamma.

-�� Jā, es tam piekrītu. Jūs abas patie�ām izskatāties �aus�mīgi.

-�� Mammu, tas nav godīgi.

�ādā saspīlētā situācijā patie�ām ir ļoti grūti pateikt, kā klā�sies Vanesai un viņai līdzīgiem pusaud�iem. Nav skaidrs pat tas, kā turpmāk veiksies Vanesas mammai. Nedomāju, ka atbildi var sniegt ieraksti, kuros parādītas tikai nepatīkamās situācijas. Tā vietā būtu labāk palūkoties uz kādu citu rādītāju.

Es gribētu uzdot Vanesas mammai divus jautājumus. Atbil�des uz tiem varētu palīdzēt noteikt, kāda būs Vanesa pieaugu�o vecumā un kādas būs viņas attiecības ar mammu turpmākajos gados.

��� Vai meitas pusaud�a gados un arī bērnībā jūs viņu mīlējāt un regulāri izrādījāt �o mīlestību?

��� Vai reizēm pieņēmāt lēmumus, kuri bija saistīti ar Vanesas dzīvi un kuri jūsu skatījumā bija pareizi, ta�u par kuriem bija skaidrs, ka Vanesai tie nepatiks?

Es uzskatu, ka atbildes uz �iem vienkār�ajiem jautājumiem var prognozēt galīgo iznākumu daudz labāk par jebkuru nepatīkamo situāciju pusaud�a un vecāku attiecībās. Ja Vanesas mamma uz abiem �iem jautājumiem var godīgi atbildēt "jā", tad ir skaidrs, ka ar Vanesas nākotni, kā arī ar viņas un mammas savstarpējām attiecībām viss būs kārtībā. Tā tas patie�ām notiek.

Citāds, tomēr tāds pats.

Mūsdienu pusaud�i patie�ām dzīvo pavisam jaunā pasaulē, un tā būtiski at�ķiras no tās pasaules, kurā dzīvoja iepriek�ējās paau�dzes. Tomēr pusaud�a gadu pamatproblēmas nekur nav pazudu��as, lielā mērā tās pat ir tādas pa�as, kādas bija pirms pārdesmit gadiem. Un �ķiet, ka arī pa�i pusaud�i un viņu vecāki nav daudz mainīju�ies. Vēl aizvien vecākiem ir ļoti grūti panākt, lai pusau�dzis izdara to, ko nemaz nevēlas darīt. Vēl aizvien pusaudzis kļūst dusmīgs, ja saņem atteikumu no vecākiem. Ja pusaugu meitenes dzīvē ir daudz pārdzīvojumu, to smagums vēl joprojām gulstas arī uz vecāku pleciem. Savukārt, ja daudz pārdzīvojumu ir pusaugu puisim, vecāki vēl aizvien neko neuzzina (izņemot tās reizes, kad divos naktī pie durvīm klauvē policija).

Arī vecāku mērķi, kas saistīti bērniem, ir tādi pa�i kā agrāk. Jūs vēlaties, lai jūsu bērns būtu dro�ībā. Jūs vēlaties, lai viņ� būtu pēc iespējas labāk sagatavots pieaugu�a cilvēka dzīvei. Un jūs vēlaties, lai viņ� jūs mīlētu. Lai to visu sasniegtu, jūs atbalstāt viņu, mudināt viņu, mēģināt viņu apturēt un uztraucaties par viņu. Tie�i tā, kā to ir darīju�i pusaud�u vecāki visos laikos.

Visticamāk, ar jūsu pusaudzi viss būs kārtībā. Ja jūs viņu mīlat, arī viņ� jūs mīlēs, pat ja �obrīd nekas par to neliecina. Gaidiet! Ar laiku viss notiks.

Pateicības

Es gribu pateikties Sjū Sgrojai, Norai Sard�entai, D�onam Meikeld�onam, Sārai Meikeld�onai, Timām Kunardam, Mērijai Hartigai un Sūzanai Sendlerei, kā ari Mērijai Raijenai, Donnai D�onsonei, Marijai Aleksanderei, Ri�am Romboleti, D�oannai Mērfijai, Margarētai Volfai un Nikam Volfam. �o cilvēku palīdzība grāmatas tap�anā ir nenovērtējama. īpa�u paldies es gribu pateikt D�oannai Kunardai un Lizai Klokai, kuras izlasīja visu manu�skriptu un sniedza gan atbalstu, gan padomus. īpa�u paldies ir pelnīju�i vēl divi cilvēki, kuri bija neiedomājami labi klausītāji, Hjū Konlons un mana mīļotā sieva Mērijai Alise

Es vēlos pateikties arī D�o Spīleram, kur� manī saskatīja rakstnieka talantu. Paldies Lizai Tongai, kura palīdzēja izdot �o grāmatu, Sūzanai Rod�ersai par manuskripta rediģē�anu un Eli�zabetei Kalikai-Disegārdai, kura sekmīgi novadīja visu projektu līdz galam. Un, visbeidzot, paldies Houpai Inelli, izdevniecības HarperCollins redaktorei, ar kuru strādāt kopā bija īpa�i patī�kami un kuras entuziasms grāmatas tap�anas laikā iedvesmoja mūs visus.

Priek�vārds�������������������������������������� 5

Ievads. REVOLŪCIJA AUDZINĀ�ANĀ�����������������������. 9

Mazais Es un pieaugu�ais Es������������������� 9

Kur� visbie�āk saskaras ar mazo Es���������������. 12

Kur� ir jūsu bērna īstais Es�������������������. 14

Mazā Es galvenais moto: "Nekad nepadodies!"����������.. 16

Pusaud�a gadi: nepiecie�ams posms���������������. 17

Alerģija, kas rodas ikvienam pusaudzim�������������. 19

Neuztveriet to personiski!��������������������. 24

1. noda|a. CIK SVARĪGI IR PATEIKT "NĒ"��������������������.. 26

Kāpēc pateikt "nē" ir tik grūti������������������. 27

Kāpēc nevajadzētu piekāpties������������������. 33

Sava viedokļa formulē�ana�������������������. 34

Sarunas izbeig�ana����������������������.. 36

Atkāp�anās un likums "Labāk agrāk nekā vēlāk"���������. 38

Konsekvence�������������������������� 40

Saķer�anās ar "vieglo" bērnu������������������.. 43

Saķer�anās ar "grūto" bērnu������������������� 44

Pēdējā brīdī zaudēta uzvara������������������� 46

Kā tikt galā ar pretimrunā�anu�����������������. 50

Cīņa ar nepieklājību����������������������. 53

Kad ir pieļaujams dubultstandarts���������������� 55

2.�� nodaļa. KĀ PANĀKT, LAI PUSAUDZIS KAUT KO DARĪTU���������.. 59

Ko darīt, ja pusaudzis nemaz nevēlas kaut ko darīt��������.. 62

Kā samazināt pretestību��������������������.. 63

Seku spēks��������������������������.. 65

Sindroms "Izdarī�u vēlāk"�������������������.. 67

Ja darbs netiek izdarīts pietiekami labi�������������.. 70

3.��� nodaļa. SAZINĀ�ANĀS����������������������������� 72

Kad būtu vērts paklusēt��������������������� 73

Kad un kā paklusēt����������������������.. 76

Pareizas ieklausī�anās noslēpums����������������. 80

Kā tikt galā ar noslēgtu pusaudzi����������������.. 83

Ja pusaudzis neieklausās nevienā jūsu vārdā�����������. 85

Padomu snieg�ana����������������������� 89

Cieņa pret pusaud�a muļķībām����������������������� 91

Kā atgūt kontroli pār sarunu������������������.. 94

Ja pusaudzis sagādā nepatīkamu pārsteigumu���������� 100

4.��� nodaļa. STABILU ATTIECĪBU VEIDO�ANA�����������������. 104

Lietiskie vecāki pret gādīgajiem vecākiem������������. 106

Kā būt kopā ar pusaudzi, kad viņ� to nevēlas����������� 106

At�ķirīgā toņa metode���������������������. 108

Zāles pret pusaud�a alerģiju������������������.. no

Izpalīdzē�anas efekts���������������������. 112

Ja pusaudzis izturas nevērīgi��������. ��������� 113

Beznosacījumu vieno�anās������������������� 115

Arī vecāki kļūdās�����������������������. 117

Citāds spēks�������������������������. 120

Draudzīga ķircinā�ana ja to dara pusaudzis����������� 124

Draudzīga ķircinā�ana ja to dara vecāki������������.. 126

Vecāki draugu lomā���������������������� 128

Cie�anas kā līdzeklis���������������������. 134

Kad vecāki zaudē savaldību������������������. 137

Mazie mīlestības vārdi��������������������.. 140

5.�� nodaļa. KĀ TULKOT PUSAUD�U IECIENĪTĀKĀS FRĀZES��������� 144

"Es tevi ienīstu!"�����������������������.. 145

"Tu vēlies, lai es būtu ideāls."����������. 147 "Es jūtos slikti."�. 148

"Tu esi izpostījis manu dzīvi."�����������������.. 149

"Tu nekad�"�������������������������. 150

"Man �ēl, ka neesmu attaisnojis tavas cerības."���������� 151

"Tas nav godīgi!"�����������������������. 153

"Lūdzu! Man ir baigais stress, es patie�ām

to tagad nevaru."���������������������.. 154

"Bet citiem bērniem vecāki to atļauj!"��������������. 154

"Bet kāpēc?"�������������������������.. 156

6.��� nodaļa. Noteikumi un kontrole������������������������ 157

Noteikumu ievie�ana���������. �����������.. 157

Noteikumu pārkāp�ana��������������������. 161

Kāpēc pusaud�i pārkāpj noteikumus��������������.. 164

Kā tikt galā ar konfrontāciju������������������ 165

Rezultāti��������������������������� 166

Nepilnīga kontrole����������������������.. 169

Kā tikt galā ar nekontrolējamu pusaudzi������������.. 172

Patiesība par meliem���������������������. 172

7.��� nodaļa. Rakstura attīstība��������������������������.. 176

Īslaicīgi rakstura bojājumi������������������� 177

Privileģētais pusaudzis��������������������.. 179

Izlutinātais pusaudzis�������������������.. �.183

Nevērīgais pusaudzis���������������������.. 185

Izklaidīgais pusaudzis��������������������.. 189

Kāpēc pusaudzis nekad nav vainīgs��������������� 192

Kāpēc pusaudzis pret visu izturas negatīvi������������. 196

Labas manieres���������� �������������. 198

Vai pusaudzis jebkad apgūs visu, kas, nepiecie�ams�������� 200

Ja pusaudzis neatbilst vecāku cerībām�������������.. 203

Ideālais bērns������������������������.. 204

8.��� nodaļa. Pusaudzis un viņa problēmas�������������������� 207

Vecāki palīgu lomā����������������������. 207

Kā pārliecināt pusaudzi, kuru nav iespējams

pārliecināt������������������������. 208

Ja pusaudzis jūtas nomākts������������������. 211

Ja pusaudzim ir nepatik�anas�����������������. 215

9. nodaļa. Pusaudzis un skola�������������������������� 218

Izglītība un pusaud�a nākotne����������������.. 219

Pusaud�a motivē�ana��������������������.. 220

Ja vaina nav motivācijā�������������������. 222

Spēja pārvarēt nemieru�������������������� 224

Vai ļaut pusaudzim izgāzties�����������������. 225

Kā piespiest pusaudzi pildīt mājasdarbus�����������.. 226

"Man nekas nav uzdots."�������������������. 229

Kā uzveikt stresu����������������������.. 230

Pēdējais līdzeklis����������������������.. 231

10.��� nodaļa. Pusaudzis un ģimene�����������������������.. 234

Ja nesaprotas vecāki��������������������� 234

Spēle vienam pret otru��������������������. 237

Kas ir godīgi un kas nav�������������������.. 239

Māsu un brāļu strīdi��������������������� 241

Kā pārdzīvot vecāku laulības �ķir�anu������������� 244

11.��� nodaļa. Pusaudzis un sekss������������������������.. 259

Riskanta uzvedība���������������������� 260

Kas jāzina vecākiem��������������������� 262

Cik aktīvi ir pusaud�i��������������������. 263

Pusaud�u seksa sekas��������������������.. 266

Sarunas ar pusaudzi��������������������� 267

Pamati un viss pārējais�������������������.. 269

Padomi meitenēm����������������������. 270

Padomi pui�iem����������������������� 273

Vēl da�i padomi pui�iem�������������������. 275

Pusaud�u mīlestība���������������������. 277

Ja domājat, ka jūsu bērns ir homoseksuāls�����������. 280

12.��� nodaļa. Pusaudzis, narkotikas un alkohols����������������. 283

Statistika�������������������������� 287

Kāda ir jūsu attieksme pret dzer�anu ?������������� 288

Kāda ir jūsu attieksme pret marihuānu ?������������ 290

Vai marihuāna ir problēma������������������ 292

Ko varētu darīt vecāki��������������������.. 294

Saruna par alkohola un narkotiku lieto�anu����������. 295

Godīguma veicinā�ana�������������������� 297

Ko nevajadzētu darīt��������������������� 299

Dalieties savā pieredzē!�������������������� 300

Riska faktori������������������������. 301

Izpratne par apreibino�o vielu spēku�������������� 302

13.��� nodaļa. Pusaudzis un modernās tehnoloģijas��������������. 304

Viena dzīves minūte��������� �����������.. 304

Ko pusaud�i dara tie�saistē������������������ 307

Kas visvairāk uztrauc vecākus����������������.. 309

Uzraudzība������������������������� 309

Slepenā uzraudzība���������������������. 313

Norādījumi pusaudzim�������������������.. 314

Piekļuve pasaulei����������������������.. 324

Vairākuzdevumu re�īms��������.. ���������� 325

Pui�i, meitenes un datorspēles����������������� 327

Auglīgi pavadīts laiks pret nelietderīgi

izmantotu laiku���������������������.. 329

Pastāvīga sasaiste����������������������. 332

Ierobe�ojumu noteik�ana������������������� 335

14.��� nodaļa. Pusaud�a gadu beigas����������������������� 337

Pazudu�ā dēla atgrie�anās������������������. 338

Vecāku pieņem�ana��������� ������������ 339

Jauna vieno�anās����������������������. 342

"Vai ar manu bērnu viss būs kārtībā?"�������������. 344

347

i Citāds, tomēr tāds pats�������������������� 346

Pateicības