Ri�ards Bahs

Ilūzijas

Ri�ards Bahs (Richard Bach ) (dz.1931) amerikāņu rakstnieks

Apguvis lidotāja profesiju, Ri�ards Bahs dienēja Eiropā, lidojot reaktīvajās kara lidma�īnās, bet vēlāk nopirka vecu biplānu un vizināja cilvēkus izklaides lidojumos virs dzimtajiem klajumiem ASV pla�umos. Tad viņam arī pievienojās Donalds �imoda � mesija, kur� par mesiju negribēja būt. Pats Bahs atzinās, ka reālajā fiziskajā pasaulē �imoda nekad nav dzīvojis, �is mesija ir bijis Ri�arda iek�ējais skolotājs.

Savu pirmo grāmatu par lidojumiem Bahs publicēja 1963.gadā, bet slavens viņ� kļuva ar stāstu Kaija vārdā D�onatans Livingstons (1970). Viņ� pats atzīst, ka tas ir inspirācijas (spēcīgas iedvesmas) auglis, ka saviem spēkiem viņ� ko tik ģeniālu nespētu uzrakstīt. Uzrakstīja to līdz pusei, rakstnieks juta, ka iedvesma ir zudusi un vairs viņ� neko sakarīgu nespēj rakstīt. Viņ� noslēpa manuskriptu bēniņos, bet pēc da�iem gadiem iedvesma atgādināja par neparasto kaiju un stāsts tika pabeigts.

Līdzīgi kā A.de�Sent�Ekziperī grāmatās, Baha daiļradē ir Lidojums . Viņ� māca mūs lidot. Mēs pat varam iztikt bez lidma�īnas, vajag tikai izplest iztēles spārnus un ticēt savai sirdij.

Ar savu nākamo sievu aktrisi Lesliju Pari�u (Leslie Parrish ) Ri�ards ilgu laiku vienkār�i sirsnīgi draudzējās, kamēr abiem kļuva skaidrs, ka viņi ir viens vesels. Viņi kopā devās harmonijas meklējumos un kopā uzcēla savu tiltu pāri mū�ībai. Tagad Ri�ards Bahs ir pasaulslavens rakstnieks un miljonārs. Viņi ar Lesliju klusi dzīvo uz kādas salas, kuras nosaukums lasītājiem netiek izpausts, lai rakstnieks varētu glābties no autogrāfu meklētājiem. Da�reiz virs salas redz lidināmiem nelielu baltu lidma�īniņu�

BIBLIOGRĀFIJA:

1.������ Zemei sve�inieks(1963) Stranger To The Ground

2.������ Biplāns(1966)� Biplane

3.������ Nekas nav nejau�i�(1969)�Nothing By Chance

4.������ Kaija vārdā D�onatans Livingstons(1970, latviski�1995)� Jonathan Livingston Seagull� Reibino�s stāsts par pilnības meklējumiem un �ķēr�ļiem, ko nākas pārvarēt vientuļam, sabiedrības nesaprastam �ī ceļa gājējam. Ļoti daudziem cilvēkiem �ī saulainā pasaka ir izmainījusi dzīvi un devusi nepārspējamu iedvesmas un apņēmības lādiņu.

5.������ Dzimu�ais lidot(1974) A Gift of Wings� Agrīno stāstu krājums, kuriem kopēja ir aviācijas tēma.

6.������ Nav tādas vietas, kas būtu tālu(1976)� There's No Such Place as Far Away

7.������ Ilūzijas, jeb stāsts par Mesiju, kur� negribēja būt Mesija(1977)� Illusions� Visas ilūzijas ir reālas un visa realitāte ir iluzora. Mums pietiek noticēt, ka mēs spējam un mēs spēsim bīdīt mākoņus un staigāt cauri sienām.

8.������ Tilts pāri mū�ībai�(1984)� A Bridge Across Forever� Skaists autobiogrāfisks romāns par patiesas mīlestības meklējumiem un harmonisku savienību ar sievieti, kura vēlāk kļūst par rakstnieka sievu.

9.������ Vienīgā�(1988)� One� Divi cilvēki mīl viens otru, caur to mīl arī visu pasauli un kopā tiecas uz harmoniju un laimi.

10.��� Bēg�ana no dro�ības�(1994)� Running From Safety

11.��� Ārpus mana prāta (1999)� Out of My Mind

Pēc �Kaijas D�onatana� publicē�anas vairākkārt esmu dzirdējis �ādu jautājumu: �Kas jums vēl padomā, Ri�ard? Ko vēl pēc D�onatana?�

Atbildēju, ka rakstīt vairs nejūtu nekādu vajadzību, un, ka visas manas grāmatas, kopā ņemot, jau pateiku�as visu, kas man sakāms.

Tomēr gandrīz ik vasaru savā vecmodīgajā divplāksnī vizinājos virs Amerikas vidienes zaļajām ārēm, vizinādams gadījuma pasa�ierus par trīs dolāriem reisā, līdz atkal manīju atgrie�amies, uzkrājamies pazīstamo spriegumu bija palicis kaut kas vēl nepasacīts.

Rakstī�ana pati par sevi man nebūt nesagādā prieku. Ja vien es spētu atvairīt ideju, kas man uzglūn, kas meklē mani, es vispār nemaz neņemtu rakstāmrīku rokā.

Ta�u laiku pa laikam ar mani notiek kaut kas līdzīgs spēcīgai dinamīta eksplozijai, kad lidojo�i stikli, ķieģeļi un �ķembas triecas cauri sienai un pāri gruve�iem kāds klusītiņām pielavās un sagrābj mani pie rīkles, laipnā balsī sacīdams: �Es tevi nelaidī�u vaļā, kamēr nebūsi uzrakstījis mani vārdos uz papīra�. Tā es nonācu pie �Ilūzijām�.

Tur, rietumu vidienē, es bie�i, atgūlies uz muguras zālē, mēdzu praktizēties �mākoņu iztvaicē�anā�, nespēdams domās atbrīvoties no �ādas idejas� Kā būtu, ja ierastos kāds, kam tas īsti pa spēkam, kāds, kur� man izskaidrotu, kā iekārtota mana pasaule un kā to vadīt? Kā būtu, ja es satiktu īpa�i augsti attīstītu� Kā būtu, ja Sidhartha vai Jēzus� lai dzīvotu mūsu laikā ar varu pār �īs pasaules ilūzijām, jo zinātu realitāti tām? Un kā būtu, ja es satiktu viņu personiski? Ja viņ� atlidotu ar divplāksni un nolaistos �eit pie manis, �ajā pļavā? Ko viņ� sacītu, kāds izskatītos?

Varbūt viņ� pavisam nelīdzinātos mesijam manas grāmatas lappusēs, kas izraibinātas zāles un eļļas traipiem, varbūt viņ� nerunātu nekā no tā, kas rakstīts �ajā grāmatā. Bet tad es domāju tā: savā dzīvē mēs magnetizējam it visu, ko vien iztēlojamies; piemēram, ja tas tā ir, tad es apzināti un likumsakarīgi esmu gatavojis sevi �im brīdim, un tāpat arī jūs. Un varbūt tā nemaz nav nejau�ība, ka jūs patlaban lasāt �o grāmatu; varbūt, ka �ajos piedzīvojumos ir kaut kas tāds, ko jūs �eit atceraties.

Esmu izvēlējies domāt tie�i tā. Un tā ir mana izvēle domāt, ka mans mesija ir �eit klāt, nevien fantāzijā, bet arī kādā citā dimensijā, viņ� vēro mūs abus un smejas aiz prieka, jo tas notiek tie�i tā, kā mēs abi to esam iedomāju�ies.

Ri�ards Bahs

1. Meistars bija ieradies �ajā pasaulē, dzimis svētajā Indiānas zemē, uzaudzis mistiskajos kalnos austrumos no Veinas forta.

2. Meistars mācījās pazīt �o pasauli Indiānas �tata skolās un vēlāk, paaudzies, mācījās automobīļa mehāniķa amatu.

3. Bet Meistaram bija zinā�anas no citām zemēm un skolām, no citām dzīvēm, kuras viņ� bija dzīvojis. Viņ� tās atcerējās un atcerēdamies kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.

4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev un visai cilvēcei, un tā kā viņ� ticēja, tad priek� viņa tā arī bija, un citi, redzēdami viņa spēku, nāca pie viņa, lai tiktu vaļā no savām neskaitāmajām rūpēm un kaitēm.

5. Meistars ticēja, ka katram cilvēkam vajag domāt par sevi kā par Dieva dēlu, un tā kā viņ� tam ticēja tad tā arī bija. Un darbnīcas un garā�as, kur viņ� strādāja, kļuva pārblīvētas ar ļaudīm, kas meklēja viņa mācību un viņa pieskārienu, un ielas ārpusē ar tiem, kuri vienīgi ilgojās, lai viņa garāmslīdo�ā ēna kristu uz tiem un izmainītu viņu dzīvi.

6. Ļau�u pūļa dēļ stāvoklis kļuva sare�ģīts, da�i priek�strādnieki un darbnīcu vadītāji lūdza Meistaru atstāt darbnīcas un iet projām, jo pūlis bija viņus tik cie�i aplencis, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas pie automa�īnām.

7. Viņ� devās uz laukiem un ļaudis sāka saukt viņu par Mesiju un brīnumdari; un, tā kā viņ� tam ticēja, tad tā arī bija.

8. Ja viņa runas laikā pāri gāja negaiss, neviena lietus lāse neskāra klausītāju galvas; pats pēdējais milzīgajā pūlī sadzirdēja viņa vārdus tikpat skaidri kā pirmais, neatkarīgi no zibeņiem un pērkoniem debesīs virs galvas. Un vienmēr viņ� runāja ar tiem līdzībās.

9. Un viņ� tiem sacīja: �Katrā no mums ir spēks, kas liek mums izvēlēties veselību vai slimību, bagātību vai nabadzību, brīvību vai nebrīvi, �ie spēki ir mūsu pa�u ziņā, neviena cita.�

10. Runāja kāds fabrikas strādnieks, teikdams: �Tev jau viegli tā runāt, Meistar, jo tu esi citādi audzināts nekā mēs, un tev nav tā jānopūlas, kā mums. Cilvēkam jāstrādā eksistences dēļ �ajā pasaulē.�

11. Meistars atbildēja, teikdams: �Reiz lielas kristāltīras upes gultnē bija dzīvu radījumu apmetne.�

12. �Upes straume lēni slīdēja tiem visiem pāri jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem, straume tecēja savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristāltīro esamību.�

13. �Katrs no radījumiem pa savam bija pieķēru�ies un turējās pie upes gultnes klintīm un atzariem, jo �ī pieķer�anās bija viņu dzīvesveida sastāvdaļa, un preto�anās straumei bija iemācīta katram jau kop� dzim�anas.�

14. �Bet viens no radījumiem beidzot teica: �Man apnikusi �ī turē�anās. Lai gan es savām acīm nevaru to saskatīt, es ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es atlaidī�os un ļau�os, lai tā mani nes, kurp vien tā grib. Turēdamies es nomir�u aiz garlaicības.�

15. �Pārējie radījumi smējās un teica muļķis! Ja tu neturēsies, tevis apjūsmotā straume sa�ķaidīs tevi pret klintīm, un tu iesi bojā ātrāk, nekā aiz garlaicības.�

16. �Bet viņ� nepievērsa tiem uzmanību un, ievilcis elpu, atlaidās no klintīm, tai pa�ā momentā straume viņū satvēra, trieca pret klintīm.�

17. �Tomēr laika gaitā, kad kāds no radījumiem atkal atteicās turēties pie klintīm, straume to pacēla aug�up, atbrīvoja no upes gultnes, un viņ� vairs netika ne svaidīts, ne ievainots.�

18. �Un radījumi, kas dzīvoja upes lejtecē un kuriem viņ� bija sve�inieks, sauca: �Skatieties, brīnumi! Mums līdzīgs radījums, bet lido! Skatieties! Mesija, nācis mūs visus glābt!�

19. �Un straumes nestais radījums sacīja: �Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei labpatīk mūs pacelt un atbrīvot, ja vien mēs dro�ināmies atlaisties. Mūsu īstais darbs ir �is ceļojums, �is piedzīvojums.��

20. �Bet viņi vēl aizvien sauca: �Pestītājs!�, visu laiku turēdamies pie klintīm, un, kad viņi vēlreiz pacēla skatienu, viņ� jau bija prom, un viņi palika vieni, stāstīdami leģendas par Pestītāju.�

21. �Un situācija kļuva sare�ģītāka, kad viņ� redzēja pūļus, kas viņu aplenca ar katru dienu arvien cie�āk un cie�āk, neatlaidīgāk, dedzīgāk, kad viņ� redzēja, ka viņi liek tam nepārtraukti viņus ārstēt un vienmēr rādīt jaunus brīnumus, mācīties viņu vietā un dzīvot viņu dzīves; tajā dienā viņ� viens devās kalnos un tur viņ� nodevās lūg�anām.�

22. �Un viņ� savā sirdī teica: �Nebeidzamā Starojo�ā Esamība, ja tā ir tava griba, ļauj �im kausam iet man secen, ļauj man nepildīt �o neiespējamo uzdevumu. Es nevaru dzīvot kādas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūksto�i raudādami vēr�as pie manis pēc labākas dzīves. Man �ēl, ka esmu ļāvis tam visam notikt. Ja tas ir tavos spēkos, ja tā ir tava griba, ļauj man atgriezties pie savām ma�īnām un darbarīkiem un ļauj man dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem.�

23. Un kāda balss runāja uz viņu kalna galā, balss nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, tā nebija ne klusa, ne skaļa, bezgalīgi laipna balss. Un balss viņam teica: �Nevis mana griba, bet tavējā tiks piepildīta. Jo, kas ir tava griba, ir priek� tevis arī mana. Ej savu ceļu kā citi cilvēki un esi laimīgs uz zemes.�

24. Un, to dzirdot, Meistars kļuva priecīgs, pateicās un kāpa lejup, dungodams kādu mehāniķa dziesmiņu. Un, kad pūlis viņam uzmācās ar savām �ēlabām, lūgdams tos ārstēt, mācīties viņu vietā un nepārtraukti tos barot ar savām idejām, izklaidēt ar brīnumiem, viņ� uzsmaidīja pūlim un ļoti laipni tiem paziņoja: �Es to vairs nedarī�u.�

25. Uz mirkli pūlis pārsteigumā apklusa.

26. Un viņ� tiem teica: �Ja kāds cilvēks sacītu Dievam, ka viņ� par visu vairāk vēlas nesavtīgi palīdzēt cie�anu pilnajai pasaulei, un Dievs dotu atbildi, sacīdams, kas viņam jādara, vai cilvēkam vajadzētu rīkoties kā teikts?�

27. �Protams, Meistar!�, ļaudis sauca. �Viņam ar sajūsmu vajadzētu ciest elles mokas, ja reiz Dievs tā ir nolicis!�

28. �Neatkarīgi no tā, kādas �īs mokas, vai cik �is uzdevums grūts?�

29. �Gods tikt pakārtam, slava pienaglotam pie koka un sadedzinātam, ja tas notiktu pēc Dieva gribas�, viņi sacīja.

30. �Un ko jūs darītu�, teica Meistars uz ļaudīm, �ja Dievs jūs uzrunātu un sacītu: �Es pavēlu, lai jūs būtu laimīgi �ajā pasaulē, kamēr vien dzīvojat.� Ko tad jūs darītu?�

31. Un pūlis apklusa, ne balss, ne viena skaņa nebija dzirdama kalnos un ielejās, kur viņi stāvēja.

32. Un Meistars teica klusumā: �Uz savas laimes ceļa mēs atradīsim to mācību, kuras dēļ esam izvēlēju�ies �o dzīvi. Tas ir tas, ko esmu �odien mācījies, un vēlos jūs atstāt, lai jūs ietu savu ceļu kā jums pa�iem patīk.�

33. Un viņ� gāja savu ceļu cauri ļau�u pūļiem un atstāja tos, un atgriezās savā ierastajā pasaulē pie vīriem un ma�īnām.

Tuvojās vasaras vidus, kad es satiku Donaldu �imodu. �etros gados, veicot �os lidojumus, es nekad nebiju saticis nevienu citu pilotu, kas nodarbotos ar to pa�u, ko es: lidotu vējam līdzi no pilsētas uz pilsētu, piedāvādams braucienu vecā divplāksnī, trīs dolāri par desmit minū�u lidojumu.

Bet kādu dienu tie�i ziemeļos no Ferisas Ilinoisas �tatā es paskatījos lejup no savas Fleet kabīnes un ieraudzīju balti zeltītu, vecu Travel Air 4000 skaisti piezemēju�os citronu un smaragdu zaļā siena pļavā.

Man ir brīvs dzīves veids, bet da�reiz kļūst vientuļi. Kad es ieraudzīju �o divplāksni, pāris sekundes pārdomāju un nolēmu, ka nebūtu par sliktu tam pievienoties. Es piebremzēju, pagriezu stūri, un lidma�īna samazināja augstumu. Vēj� sanēja fizelā�as stieplēs, �ī maigā, labā skaņa, vecā motora lēnajam pok-pok grie�ot propelleru.

Pacēlu uz aug�u aizsargbrilles, lai labāk saredzētu zemi. Zem manis līgojās zaļu kukurūzas stiebru un lapu d�ungļi, pavīdēja �ogs un tad, cik vien tālu sniedzas skatiens, svaigi pļauts siens. Stūres pagrieziens, apmetu slaidu loku, piezemējos, sienam no�vīkstot gar riepām, tad pazīstamais mierīgais krak�ķis, kas liecināja par zemi zem riteņiem, lēnāk, vēl lēnāk un tad, motoram skaļi rūcot, ar zināmu piepūli pietuvojos otrajai lidma�īnai un apstājos. Bremzēju, izslēdzu motoru, mierīgais propellera klak-klak kļuva arvien lēnāks, lai apstātos pavisam jūlija klusumā.

Travel Air lidotājs sēdēja sienā un vēroja mani, atspiedies pret savas lidma�īnas kreiso riteni.

Arī es viņu pavēroju kādu pusminūti, mani mulsināja viņa miers. Es nebūtu tik mierīgi un aukstasinīgi sēdējis un vērojis, kā otra lidma�īna nolai�as pie manis lauka vidū un apstājas desmit jardu attālumā. Es pamāju, viņ� man nez kāpēc patika.

�Jūs izskatījāties vientuļ�,� es teicu pāri attālumam, kas mūs �ķīra.

�Tāpat kā jūs.�

�Es nedomāju jūs traucēt. Ja esmu tas, kura �eit ir par daudz, es ie�u savu ceļu.�

�Nē. Es jūs gaidīju.�

Par to es pasmaidīju. �Piedodiet, ka nokavēju.�

�Nekas, viss ir kārtībā.�

Es noņēmu cepuri un aizsargbrilles, izrausos no kabīnes un nokāpu zemē. Tā bija patīkama sajūta pēc pāris stundām Fleet kabīnē.

�Es ceru, ka jums nebūtu nekādu iebildumu pret �ķiņķi un sieru�, viņ� sacīja. ��ķiņķis un siers, un varbūt kāda skudra.� Nekādu rokasspiedienu, nekādas formālas iepazī�anās.

Viņ� nebija liela auguma. Mati līdz pleciem, melnāki par lidma�īnas riepas gumiju fonā. Acis tum�as kā vanagam, draugiem man patīk tādas acis, citi ar �ādām acīm man liek justies kaut kā neveikli. Viņ� varētu būt karatē meistars, kas gatavojas kādam lēnam, bet spēka pilnam demonstrējumam.

Es paņēmu viņa piedāvāto sviestmaizi un krūzi ūdens no termosa. �Tomēr, kas jūs esat?� es vaicāju. �Gadiem ilgi lidojot es neesmu redzējis �ajā apvidū nevienu citu tādu ceļojo�u aktieri kā es.�

�Neko daudz vairāk es neprotu,� viņ� teica diezgan priecīgi. �Mazliet tehnikas, metinā�ana, dīzeļu remonts, ja es pārāk ilgi palieku uz vietas, man rodas da�ādas problēmas. Tā es izgatavoju �o lidma�īnu un tagad nodarbojos ar apkārtceļo�anas amatu.�

�Kāda veida dīzeļu?� es kop� bērnības biju aizrāvies ar dīzeļvilkmes traktoriem.

�D-astotniekus, D-devītniekus. Tikai neilgu laiku Ohaio �tatā.�

�D-deviņnieki! Lieli kā māja! Dubultā lēnā aizdedze, vai viņi tie�ām var pastumt kalnu?�

�Ir labāki kalnu stum�anas paņēmieni�, viņ� sacīja ar smaidu, kas ilga kādu sekundes desmitdaļu.

Es brīdi atspiedos pret viņa lidma�īnas apak�ējo spārnu, vērodams viņu. Gaismas spēle� bija pagrūti �o cilvēku tuvāk aplūkot. Bija tā, it kā kaut kāda gaisma ap viņa galvu izdzēstu fonu sudrabotā miglā.

�Kaut kas nav kārtībā?� viņ� jautāja.

�Kādas ir jūsu problēmas?�

�Nav jau nekā īpa�a. Vienkār�i �obrīd gribas būt ceļā, tāpat kā jums.�

Es paņēmu savu sviestmaizi un apgāju apkārt viņa lidma�īnai. Tas bija 1928. vai 1929. gada modelis, pilnīgi jauns, bez vienas �vīkas. Tik jaunas ma�īnas pat nera�o fabrikās kā �ī, kas bija �eit nolaidusies sienā. Vismaz divdesmit kārtas aerolakas, krāsojums mirdzēja kā spogulis, stingri nostiepies pāri koka ribām. �Dons�, zelta burtiem vecajā drukā bija rakstīts zem kabīnes malas, uz kartes futrāļa bija reģistrēts D.V.�imoda. Instrumenti bija glu�i jauni un nelietoti, oriģināli 1928. gada lidma�īnas instrumenti. Lakoti ozolkoka vadības rokturi un sviras, droseles, dzirksteļu uztvērēji un viss pārējais. Tādus dzirksteļu uztvērējus vairs nekur nevar sadabūt, pat vislabāk restaurētajos antīkajos lidaparātos. Nekur nebija neviena ieskrambājuma, neviena traipa uz auduma, nevienas pa�as ma�īneļļas lāsītes. Neviena salmiņa uz kabīnes grīdas, it kā lidma�īna vispār nekad nebūtu lidojusi, bet uzradusies �ajā vietā, laikam pirms pusgadsimta apstājoties. Es sajutu uz kakla savādas aukstas tirpas.

�Cik ilgi jūs vizināt pasa�ierus?� pāri lidma�īnai es viņam jautāju.

�Kadu mēnesi, nu jau būs piecas nedēļas.�

Viņ� meloja. Piecas nedēļas uz lauka, vienalga, kas jūs arī nebūtu, jūsu lidma�īna būs putekļaina un eļļaina, uz kabīnes grīdas būs salmi. Bet �ī lidma�īna� nekādu eļļas svītru uz vēja aizsarga, neviena zāles traipa uz spārnu un astes malām, neviena beigta kukainī�a uz propellera. Tas nav iespējams, lidma�īnai lai�oties cauri Ilinoisas vasarai. Es vēroju Travel Air vēl kādas piecas minūtes, tad devos atpakaļ un apsēdos sienā zem spārna ar seju pret lidotāju. Es nebiju nobijies, puisis man joprojām patika, bet kaut kas nebija kārtībā.

�Kāpēc jūs man nesakāt patiesību?�

�Es saku jums patiesību, Ri�ard�, viņ� teica.

Arī uz manas lidma�īnas ir uzkrāsots mans vārds.

�Vai kāds var veselu mēnesi vizināt pasa�ierus ar Travel Air bez neviena eļļas traipiņa, mans draugs, bez neviena eļļas traipiņa, bez puteklī�a? Viens traipiņ� uz audekla? Kaut vai siens uz grīdas?�

Viņ� rāmi uzsmaidīja. �Ir da�as lietas, kuras jūs nezināt.�

�ajā brīdī viņ� atgādināja būtni no citas planētas. Es ticēju tam, ko viņ� saka, bet es nekādi nevarēju izskaidrot viņa dārgakmenim līdzīgās mirdzo�ās lidma�īnas atra�anos vasaras siena pļavā.

�Taisnība. Bet es kādreiz uzzinā�u. Un tad jūs varēsiet ņemt manu lidma�īnu, Donald, tāpēc, ka lido�anai man to vairs nevajadzēs.�

Viņ� ieinteresēti paskatījās uz mani un pacēla savas melnās uzacis. �Tā? Pastāstiet.�

Es biju iepriecināts. Kāds gribēja dzirdēt manu teoriju!

�Cilvēki ilgi neprata lidot, es nedomāju, ka tāpēc, ka agrāk viņi to uzskatīja par vispār neiespējamu, bet gan tāpēc, protams, ka viņi nezināja aerodinamikas pamatprincipus. Es gribu ticēt, ka kaut kur ir arī citi principi: mums nevajag lidma�īnas, lai lidotu, vai arī ietu cauri sienām, vai sasniegtu citas planētas. Mēs varam iemācīties to darīt bez mehānismu palīdzības. Ja vien mēs to gribam.�

Viņ� pamāja ar galvu it kā pa jokam, bet tomēr nopietni. �Un jūs domājat, ka jūs iemācīsieties to visu, ko vēlaties, vizinot pasa�ierus siena pļavās par trim dolāriem.�

�Vienīgā nozīmīgā mācība ir tā, pie kuras es pats esmu nonācis, strādādams darbu, kuru es gribu darīt. Nav jau, bet, ja uz pasaules būtu kāda dvēsele, kas varētu man iemācīt kaut ko vairāk no tā, ko es gribētu uzzināt, ko spēj mana lidma�īna un debesis, es �ajā pa�ā brīdī dotos meklēt to vietu kur viņ� dzīvo. Vai viņa.�

Tum�ās acis mierīgi, nosvērti raudzījās manī. �Vai jūs neticat tam, ka tiekat vadīts, ja patiesi gribat to iemācīties?�

�Es tieku vadīts, jā. Vai katrs no mums netiek vadīts? Es vienmēr esmu sajutis tādu kā virsvadību pār sevi, tādu kā manis uzraudzī�anu.�

�Un jūs domājat, ka jūs tiksiet aizvests pie kāda skolotāja, kas varēs jums palīdzēt.�

�Jā, ja vien negadīsies tā, ka skolotājs bū�u es pats.�

�Varbūt, ka tas tā notiks�, viņ� sacīja.

Jauna, moderna kravas ma�īna nogriezās no lielceļa, saceļot vieglu putekļu mākoni, un apstājās lauka malā. Durvis atvērās, izkāpa pavecs vīrs un kādus gadus desmit veca meitene. Putekļu mākonis palika gaisā, bija bezvēj�.

�Vai jūs vizināt pasa�ierus?� vīrs jautāja.

�is lauks bija Donalda �imodas atklājums; es klusēju.

�Jā, ser�, viņ� mo�i atbildēja. �Vēlaties palidot?�

�Ja es vēlētos, vai jūs tur aug�ā netaisītu ar mani visādus trikus?�, vīram iemirdzējās acis, viņ� vēroja mūs, lai redzētu vai mēs saskatīsim viņa būtību aiz laucinieciskās runas manieres.

�Taisīsim, ja jūs gribēsiet, ja negribēsiet netaisīsim.�

�Un jūs dro�i vien gribēsiet milzīgu maksu.�

�Trīs dolāri, ser, par deviņām, desmit minūtēm gaisā. Tas ir trīsdesmit trīs un viena ceturtdaļa centa par minūti. Un ir vērts, vairākums man ir to teiku�i.�

Bija savāda sajūta, mierīgi sēdēt malā un klausīties, kā �is puisis dara savu darbu. Man patika tas, ko viņ� sacīja. Es tā biju pieradis pie savas runas manieres /�Garantēti desmit grādu aukstāks aug�ā! Nāciet, lidosim turp, kur lido vienīgi puti un eņģeļi! Tas viss tikai par trim dolāriem, niecīga daļa no jūsu maka vai kabatas satura��/, es biju aizmirsis, ka varētu būt arī citādi.

Nebija jau viegli pelnīties vienam ar �iem lidojumiem. Es biju pie tā pieradis, bet joprojām bija tā: ja man nebūtu pasa�ieru, nebūtu arī ko ēst. Tagad, kad es varēju skatīties no malas, no sarunas iznākuma nebija atkarīgas manas pusdienas, es beidzot atslābināju muskuļus un vēroju.

Meitene stāvēja malā un arī vēroja. Gai�mate, brūnām acīm, nopietnu sejiņu, viņa bija atnākusi līdzi savam vectēvam. Viņa negribēja lidot.

Visbie�āk bija otrādi, bērni gribēja lidot un vecāki bija atturīgi, bet ikviens ar laiku apgūst sava amata nianses, un es zināju, ka �ī meitene nelidotu mums līdz pat tad, ja mēs gaidītu visu vasaru.

�Kur� no jums abiem�?�, vaicāja vīrs.

�imoda ielēja sev krūzi ūdens. �Ri�ards jūs vizinās. Man vēl ir pusdienas pārtraukums. Ja vien jūs negribat gaidīt.�

�Nē, ser. Esmu gatavs lidot. Vai mēs varētu lidot virs manas fermas?�

�Protams,� es teicu. �Tikai norādiet ceļu, kurp jūs gribat lidot, ser.� Es izsviedu no sava Fleet kabīnes guļammaisu, instrumentus un katliņu, palīdzēju vīram iekārtoties pasa�ieriem paredzētajā sēdeklī. Tad es ieslīdēju aizmugures kabīnē un piesprādzēju dro�ības jostu.

�Don, vai jūs varētu palīdzēt man ar to propelleru?�

�Jā, jā.� Viņ� paņēma līdzi savu ūdens krūzīti un pienāca pie propellera. �Ko jūs gribējāt?�

�Vajag to lēni pagriezt. Impulss tiks uztverts tie�i no jūsu rokas.�

Vienmēr, kad kāds iegrie� Fleet propelleru, tas tiek darīts pārāk stipri un komplicētu apstākļu dēļ motors nesāk darboties. Bet �is cilvēks grieza to tik mierīgi it kā vienmēr būtu to darījis. Impulss tika uztverts, cilindros tika padota aizdedze un vecais motors sāka darboties, pavisam vienkār�i. Viņ� devās atpakaļ pie savas lidma�īnas, apsēdās un sāka sarunāties ar meiteni.

Fleet cēlās gaisā aiz sevis atstājot troksni un lidojo�u salmu jūkli. Kāpjo�ā kustībā simts pēdu augstumā (ja tagad motors uzdotu, mēs nolaistos kukurūzas laukā), piecsimt pēdu (tagad, un mēs pagrieztos atpakaļ un nolaistos siena pļavā� tagad rietumos ir ganības), astoņsimts pēdu, un lidojums turpinājās, sekojot vīra pirkstam, kas cauri vējam rādīja uz dienvidaustrumiem.

Pēc trīs minū�u lidojuma mēs jau metām lokus ap fermu, kūtis bija kvēlojo�u ogļu krāsā, ziloņkaula dzīvojamā māja piparmētru jūrā. Aiz tās sakņu dārzs, kur audzēja salātus un tomātus.

Vīrs priek�ējā kabīnē skatījās lejup. Lidma�īnai metot lokus, ferma pavīdēja starp spārniem un caur Fleet fizelā�u.

Lejā uz lieveņa iznāca sieviete zilā kleitā ar baltu priek�autu un māja ar roku. Vīrs pamāja pretī. Vēlāk viņi pārspriedīs, cik labi no debesīm redzēju�i viens otru.

Beidzot viņ� atskatījās uz mani un ar mājienu lika saprast, ka pietiek, paldies, ka mums tagad vajadzētu doties atpakaļ.

Es apmetu loku ap Ferisu, lai darītu ļaudīm zināmu, ka notiek izbraucieni ar lidma�īnu un spirālveidīgi laidos lejup, siena pļavas virzienā, lai ierādītu viņiem tie�i kur tas notiek. Kad es jau gatavojos piezemēties, lidodams pāri kukurūzas laukam, Travel Air pacēlās gaisā un uzņēma kursu uz fermu, no kuras mēs atgriezāmies.

Reiz es lidoju piecu lidma�īnu grupā un uz brīdi man radās tāda rosības sajūta� viena lidma�īna paceļas ar pasa�ieriem, kamēr otra nolai�as. Mēs pieskārāmies zemei ar mīkstu atsitienu un aizbraucām līdz pļavas malai pie ceļa.

Motors apstājās, vīrs atsprādzēja dro�ības jostu, un es palīdzēju viņam izkāpt. Viņ� izņēma kabatas portfeli un, purinādams galvu, skaitīja dolāru banknotes.

�Tas tik bija brauciens, dēls.�

�Es domāju gan. Mēs pārdodam labu preci.�

�Jūsu draugs gsn prot pārdot.�

�Kā?�

�Kad es jums saku. Jūsu draugs varētu velnam pelnus pārdot, es varu saderēt, vai ne tā?�

�Kas liek jums tā domāt?�

�Meitene, protams. Manas mazmeitas Zāras brauciens lidma�īnā!� Runādams viņ� vēroja Travel Air, kas kā tāls sudrabains puteklītis augstu gaisā meta lokus ap fermu. Viņa runā bija jau�ams nosvērta cilvēka pārsteigums, it kā nokaltu�ā ābeles zarā būtu uzplauku�i ziedi un nogatavoju�ies āboli.

�Kop� dzim�anas �ī meitene ir ārkārtīgi baidījusies no augstuma. Kliedzieni un izbailes. No kāp�anas kokā Zāra baidījās vēl vairā nekā no lapseņu pū�ņa. Viņa nekāptu pa trepēm līdz aug�ai, nekāptu aug�ā pat, ja pagalmā izceltos plūdi. Meitenei patīk ma�īnas, diezgan labi arī dzīvnieki, bet augstumi, tās viņai ir briesmas. Un te, lūk, viņa ir augstu gaisā.�

Viņ� runāja, stāstīdams par �o un citām reizēm, kad pirms daudziem gadiem cauri Geilsburgai un Montaunai devās apkārtceļojo�i triku meistari, lidodami tādos pa�os divplāk�ņos kā mēs, bet demonstrēdami ar tiem visādus neprātīgus trikus.

Es vēroju, kā tālumā Trvel Air kļuva arvien lielāka, meta lokus pār lauku, laizdamās lejup daudz stāvāk, nekā es jebkad būtu laidies ar meiteni, kas baidās no augstuma, pārslīdēja kukurūzas laukam, sētai un piezemēdamās skāra sienu, tas bija meistarīgi. Dro�i vien �imoda ir krietni ilgi lidojis, pirms iemācījies �ādi piezemēt Travel Air.

Lidma�īna pieripoja mums klāt bez īpa�as piepūles, un propelleris lēni klik�ķēdams apstājās. Es cie�i ieskatījos, uz propellera nebija neviena kukainī�a. Nevienas pa�as �ī astoņu pēdu garā asmeņa nogalinātas mu�iņas.

Es pielēcu kājās un devos palīgā, atsprādzēju meitenei dro�ības jostu, atvēru priek�ējās kabīnes durvis un parādīju, kur jāliek kāja, lai tā neizietu cauri spārna audeklam.

�Kā tev patika?� es jautāju.

Viņa nedzirdēja, ko es runāju.

�Vectētiņ, es nebaidos! Goda vārds, es nebiju nobijusies! Māja izskatījās pēc rotaļlietiņas, un vecmāmiņa pamāja man ar roku, un Dons teica, ka es baidījos tāpēc, ka kādreiz esmu kritusi un nositusies, un tagad man vairs nav jābaidās! Es kļū�u par lidotāju, vectētiņ. Man būs lidma�īna, un es pati labo�u motoru, lido�u un vizinā�u citus! Vai es to drīkstu?�

�imoda uzsmaidīja vīram un paraustīju plecus.

�Vai viņ� tev iestāstīja, ka tu kļūsi par lidotāju, Zāra?�

�Nē, bet es kļū�u. Man jau tagad labi veicas ar tehniku, tu jau zini!�

�Nu, labi, par to tu varēsi aprunāties ar savu māti. Mums laiks doties mājup.�

Abi pateicās mums, un viens aizgāja, otrs aizskrēja uz kravas automa�īnas pusi, abi manāmi pārmainīju�ies uz lauka un debesīs piedzīvoto notikumu iespaidā.

Ieradās divas automa�īnas, tad vēl viena un pēcpusdienā saradās daudz ļau�u, kas gribēja palūkoties uz Ferisu no aug�as. Mēs lidojām divpadsmit vai trīspadsmit reizes, pēc iespējas ātri pārsēdinot pasa�ierus. Pēc tam es devos uz pilsētu pēc degvielas savai Fleet. Tad vēl da�i pasa�ieri, un vēl, pienāca vakars un mēs mierīgi veicām lidojumus līdz pat saules rietam.

Kaut kur pavīdēja uzraksts �Iedzīvotāju skaits 200�, un man likās, ka līdz tumsai mēs esam izvizināju�i viņus visus un vēl da�us ārpilsētniekus piedevām.

Lidojumu steigā es aizmirsu viņam pajautāt par Zāru, vai viņ� to izdomājis, vai arī ticēja tam, ko viņ� meitenei teica par nosi�anos. Un brīdi pa brīdim es uzmanīgi vēroju viņa lidma�īnu, kamēr pasa�ieri nomainījās. Neviena traipiņa, nekur nevienas eļļas lāses, un �ķita, ka viņ� lido, izvairīdamies no kukaiņiem, kurus es ik pēc pāris minūtēm slaucīju no vēja aizsarga.

Debesis vēl nebija pavisam satumsu�as, kad mēs beidzām. Kamēr es saliku sausos kukurūzas stiebrus savā skārda plītiņā, pārliku ar koka ogles gabaliņiem un aizdedzināju, bija jau pilnīgi satumsis, uguns gaisma meta atspīdumu uz līdzās novietotajām lidma�īnām un zeltainajiem salmiem mums visapkārt.

Es ieskatījos pārtikas kastē. �Vai nu zupa vai sautēta gaļa, vai spageti�, es sacīju. �Bumbieri vai persiki. Vai gribat persikus?�

�Man vienalga�, viņ� rāmi atteica. �Kaut ko mazliet vai pavisam neko.�

�Vai tad jūs neesat izsalcis? �ī bija karsta darba diena!�

�Jūs nenosaucāt nekā tāda, kā dēļ būtu vērts sajust izsalkumu, ja nu vienīgi tā būtu laba sautēta gaļa.�

Es atvēru gaļas konservu kārbu ar Swiss Air kārbu atveramo saliekamo nazi, tāpat darīju ar spageti, un novietoju tās virs uguns.

Manas kabatas bija pārblīvētas ar naudu� priek� manis �is bija viens no patīkamākajiem dienas brī�iem. Es izvilku banknotes un saskaitīju, daudz nepūloties tās izlīdzināt. Es saskaitīju 147 dolārus un sāku rēķināt galvā, kas priek� manis nebija viegli.

�Tas ir� tas ir� pag� �etri, un, ja ved divus� �etrdesmit deviņi lidojumi �odien! Esam nopelnīju�i simts dolārus dienā, Don, es un mana Fleet! Jūs būtu varējis nopelnīt divsimt� Jūs parasti ņemat divus pasa�ierus?�

�Jā, parasti�, viņ� atteica.

�Par to skolotāju, kuru jūs meklējat�� viņ� ierunājās.

�Es nemeklēju skolotāju�, es atteicu. �Es skaitu naudu! Es ar to varētu izdzīvot veselu nedēļu, varētu dzīvot bez rūpēm par aukstu vai lietainu laiku!�

Viņ� skatījās uz mani un pasmaidīja. �Kad jūs būsiet beidzis peldēties naudā�, viņ� teica, �Vai jūs nepasniegtu man sautētu gaļu!�

Milzīgas ļau�u masas, cilvēku straumes veļas pāri vienam cilvēkam visa tā vidū. Tad ļaudis pārvēr�as par okeānu, kas draud cilvēku noslīcināt, bet, tā vietā, lai noslīktu, viņ� svilpodams pāriet okeānam pāri un nozūd. Viļņojo�ais okeāns pārvēr�as par zāles okeānu. Balti zeltīta lidma�īna Travel Air 4000 nolai�as lejup zālē, pilots izkāpj no kabīnes un pieliek audekla uzrakstu: LIDOJIET -3 dolāriem -LIDOJIET.

Bija trīs no rīta, kad es pamodos no �ī sapņa, atcerēdamies to visu un nez kāpēc par to priecādamies. Es atvēru acis un mēness gaismā ieraudzīju lielo Travel Air, novietotu blakus Fleet. �imoda sēdēja uz sava guļammaisa tāpat kā toreiz, kad es viņu ieraudzīju pirmoreiz, atspiedies pret savas lidma�īnas kreiso riteni. Nebija tā, ka es viņu skaidri redzētu, es vienkār�i zināju, ka viņ� tur ir.

�Kā ir, Ri�ard�, viņ� tumsā mierīgi teica. �Vai no tā jums kļūst saprotamāk, kas patlaban notiek?�

�Kas man kļūst saprotamāks?� es miegaini pārjautāju. Es joprojām visu labi atcerējos un neapjautu, ka vajadzētu būt pārsteigtam par to, ka viņ� ir nomodā.

�Jūsu sapnis. Cilvēks un pūlis, un lidma�īna�, viņ� pacietīgi teica. �Jūs gribējāt uzzināt kaut ko par mani, tagad jūs zināt, vai ne? Vai jūs neesat lasījis dienas jaunumus? Donalds �imoda, ko viņi bija sāku�i saukt par Mehānismu Mesiju, par Amerikas Pestītāju, kur� kādu dienu pazuda, izgaisa divdesmit piecu tūksto�u aculiecinieku klātbūtnē?�

Es atcerējos, ka es biju to lasījis kādas Ohaio �tata mazpilsētiņas avīzē, tāpēc, ka tas bija pirmajā lappusē.

�Donalds �imoda?�

�Jūsu rīcībā�, viņ� sacīja. �Tagad jūs zināt, un jums vairs nav jālauza galva par mani. Liecieties atkal gulēt.�

Pirms iemig�anas es ilgi par to domāju.

�Vai jums ir atļauts� es nedomāju� jums ir tāds darbs, mesija, un no jums tiek gaidīts, ka jūs glābsiet cilvēci, vai ne tā? Es nezināju, ka mesija var vienkār�i atmest visam ar roku un aiziet.� Es sēdēju uz savas lidma�īnas aug�ējā pārsega un vēroju savu savādo draugu. �Vai jūs nepasviestu man atslēgu devīto se�padsmitnieku, Don?�

Viņ� pameklēja instrumentu somā un pasvieda man aug�up uzgrie�ņu atslēgu. Tāpat kā torīt visi pārējie darbarīki, uzgrie�ņu atslēga, kuru viņ� pameta, gaisā palēnināja kustību un pēdas attālumā no manis apstājās, bezsvara stāvoklī lēni �ūpodamās gaisā. Ta�u tajā brīdī, kad es tai pieskāros, manā rokā tā pārvērtās par smagu un parastu hroma-vanādija aviācijas uzgrie�ņu atslēgu. Tomēr ne glu�i parastu. Tā kā lētās septītās astoņsimtnieces bie�i lūza manās rokās, es biju nopircis labākos instrumentus, kādus varēja iegādāties� �ī atslēga bija īpa�as kvalitātes, sevi�ķi parocīga, katram mehāniķim redzams, ka tā nav parasta ikdienas uzgrie�ņu atslēga. Tā varētu būt izgatavota no zelta, tad tā būtu �īs lietas cena, bet vēl bija prieks sajust to rokā un zināt, ka tā nekad nesalūzīs, vienalga, ko ar to darīs.

�Protams, ka to drīkst pamest! Pārtraukt, ko vien jūs gribat, ja mainās jūsu domas par �o darbu. Jūs varat pārtraukt elpot, ja jūs gribat.� Viņ� sava prieka pēc lidināja Filipa firmas skrūvgriezi. �Tā es pārstāju būt par mesiju, un, ja tas skan kā taisno�anās, tad varbūt tāpēc, ka es joprojām esmu nedaudz piesardzīgs. Labāk tā, nekā turpināt darbu un to ienīst. Īsts mesija neko neienīst, un viņam ir brīv izvēlēties ceļu, pa kuru viņ� grib iet! Nu, protams, tā tas īstenībā ir ikvienam. Mēs visi esam Dieva dēli, vai Esamības bērni, vai Prāta idejas, vai kādos vien vārdos jūs gribat to izteikt.�

Es nopūlējos, pievilkdams Kinnera dzinēja cilindru pamatnes uzgrie�ņus. Vecais B-5 bija labs dzinējs, bet �ie uzgrie�ņi ik pēc simts lidojuma stundām kļuva vaļīgi, un nebija prātīgi atļaut viņiem sagādāt man pārsteigumus. Protams, pirmais, kuram es pieliku uzgrie�ņu atslēgu, bija jāpagrie� par ceturtdaļapgriezienu cie�āk, un es biju priecīgs par savu gudrību, kas lika man �orīt tos visus pārbaudīt pirms pasa�ieru vizinā�anas.

�Nu labi, Don, bet vai nav tā, ka mesijas amats tomēr at�ķiras no citiem darbiem? Vai Jēzus atgrieztos pie āmura un naglām, lai nopelnītu iztiku? Varbūt tas tikai skan savādi.�

Viņ� to apsvēra, mēģinot saskatīt manu redzes viedokli. �Es nesaprotu, ko jūs gribat ar to sacīt. �ajā lietā ir savādi tas, ka viņ� neaizgāja tad, kad viņi sāka to saukt par pestītāju. Tā vietā, lai ņemtu vērā ļauno zīmi, viņ� mēģināja tikt cauri ar loģikas palīdzību: �Labi, es esmu Dieva dēls, bet mēs visi tādi esam: es esmu pestītājs, bet jūs tāpat! To, ko es varu varat arī jūs!� Ikviens to saprot savā patiesajā prātā.�

Aug�ā uz pārsega bija karsti, bet darbs tikai ar pūlēm virzījās uz priek�u. Jo vairāk es gribēju ko padarīt, jo mazāk to varēja saukt par darbu. Apmierinājos ar domu, ka es nostiprinu cilindrus, lai tie pasargātu motoru.

�Paprasiet, ja jums vajag kādu atslēgu�, viņ� teica.

�Man nevajag citu atslēgu. Un man ir tas gods būt garīgi tik attīstītam, ka es uzskatu �os jūsu trikus, �imoda, tikai par mēreni attīstītas dvēseles rotaļu. Vai varbūt iesācējs hipnotizē�anā.�

�Hipnotizētājs! Puika, jums ir karstumi! Bet labāk hipnotizētājs, nekā mesija. Kas par nepateicīgu darbu! Kāpēc es nezināju, ka tas būs tik muļķīgs darbs!�

�Jūs zinājāt�, es gudri teicu. Viņ� tikai pasmējās.

�Vai jūs kādreiz esat apsvēris, Don, ka galu galā var izrādīties, ka nav tik viegli tā pārtraukt? Ka jūs nevarētu tik vienkār�i atgriezties normālas cilvēciskas būtnes dzīvē?�

Par to viņ� pasmējās. �Jums taisnība, protams�, viņ� teica, ar pirkstiem vilkdams cauri saviem melnajiem matiem. �Atliek tikai palikt kādā vietā pārāk ilgi, vairāk par vienu vai pāris dienām, un ļaudis uzzina, ka manī ir kaut kas savādāks. Pieskaroties manai piedurknei, jūs varat izārstēt vēzi pēdējā stadijā, un, pirms nedēļa ir pagājusi, es atkal esmu pūļa ielenkumā. �ī lidma�īna man dod pārvieto�anās iespēju, un neviens nezina, no kurienes es nāku un kurp dodos, kas mani pilnīgi apmierina.�

�Jūs gaida grūtāki brī�i, nekā jūs domājat, Donald.�

�Tā?�

�Jā, visa mūsu laika virzība ir no materiālā uz garīgo� lai gan lēna, tomēr tā ir ievērojamā mērā liela kustība. Es nedomāju, ka pasaule liks jums mieru.�

�Nevis mani pa�u viņi grib, bet gan brīnumus! Un tos es varu iemācīt kādam citam, lai viņ� kļūtu par mesiju. Es neteik�u viņam, ka tas ir neinteresants, muļķīgs darbs. Un, starp citu, neviena problēma nav tik liela, lai no tās nevarētu izvairīties.�

Es norausos no motora pārsega lejā sienā un sāku nostiprināt uzgrie�ņus tre�ajam un ceturtajam cilindram. Visi tie nebija vaļīgi, bet da�i bija. �Man �ķiet, ka jūs citējāt Snoopy the Dog?�

�Es vienmēr citē�u patiesību, kur vien to atradī�u, pateicos.�

�Jūs neverat izbēgt, Don! Kā būtu, ja �ajā brīdī es sāktu jūs pielūgt? Kā būtu, ja es būtu noguris, darbodamies ap motoru un sāktu lūgties, lai jūs salabojat to manā vietā? Skatieties, es atdo�u jums visu savu naudu, kuru līdz saules rietam nopelnī�u, ja jūs tikai iemācīsiet mani lidot! Ja jūs to nedarīsiet, tad es zinu, ka no manis tiek gaidīts, lai es vēr�os pie jums ar lūg�anām svētais, kas esi sūtīts, lai paceltu un nestu manu nastu!�

Viņ� vienkār�i pasmaidīja. Es joprojām nedomāju, ka viņ� ir sapratis, ka nevar nekur aizbēgt. Kā es varēju to zināt, ja viņ� nezināja.

�Vai ar jums arī bija tā tiek rādīts indie�u filmās? Ielās ļau�u pūļi, miljons roku, kas grib jums pieskarties, puķes un vīraks, zelta platformas ar sudraba pārklājiem, kur jums nostāties, kad turēsiet runu?�

�Nē. Jau pirms tam, kad es izvēlējos �o darbu, es zināju, ka nevarē�u to izturēt. Tad es izvēlējos Savienotās Valstis un atkal nokļuvu pūļa ielenkumā.�

Viņam bija sāpīgi to atcerēties, un man bija �ēl, ka biju viņam to atgādinājis.

Viņ� sēdēja sienā un turpināja runāt, skatīdamies man cauri �Es gribēju sacīt, Dieva dēļ, ja jūs tik ļoti gribat brīvību un prieku, vai jūs nevarat saredzēt, ka tas nav nekur ārpus jums? Sakiet, ka jums tas ir, un jums būs! Ri�ard, kas gan tur tik sasodīti grūts? Bet viņi pat nedzirdēja, lielākā daļa no tiem. Brīnumus tāpat kā iet uz autosacīkstēm, lai redzētu avārijas, viņi nāca pie manis, lai skatītu brīnumus. Sākumā tas rada apjukumu un tad kļūst pavisam muļķīgi. Es nevaru saprast, kā citi mesijas to varēju�i izturēt.�

�Jūs to pateicāt tā, ka tas zaudēja daļu no savas burvības�, es sacīju. Es pievilku pēdējo uzgriezni un noliku instrumentus. �Kurp mēs �obrīd virzāmies?�

Viņ� piegāja pie manas lidma�īnas kabīnes un tā vietā, lai noslaucītu kukainī�us no vēja aizsargstikla, viegli pārvilka ar roku, un mazās beigtās radībiņas atdzīvojās un aizlidoja. Viņa lidaparāta aizsargstiklu vispār nekad nevajadzēja tīrīt, un tagad es zināju, ka tehniskā apkope nebija nepiecie�ama arī dzinējam.

�Es nezinu�, viņ� atbildēja. �Es nezinu, kurp mēs virzāmies.�

�Ko jūs ar to domājat? Jūs zināt visu lietu pagātni un nākotni. Jūs precīzi zināt, kurp mēs dodamies!�

Viņ� nopūtās. �Jā. Bet es cen�os par to nedomāt.�

Kādu brīdi, kamēr es darbojos ar cilindriem, es nonācu pie pārsteidzo�as domas, ka man vajadzētu vienīgi palikt kopā ar �o puisi, un nebūs nekādu problēmu, nekas slikts nenotiks un viss beigsies laimīgi. Bet tas, kā viņ� pateica �Es cen�os par to nedomāt�, lika man atcerēties to, kas noticis ar citiem uz �o pasauli sūtītiem mesijām. Veselais saprāts man kliedzo�i pavēlēja tūlīt pēc pacel�anās pagriezties uz dienvidiem un doties prom no �ī cilvēka, cik vien tālu var. Bet, kā jau es teicu, vienam �ādi lidojot kļūst vientuļi, un es biju priecīgs, ka viņu atradu, vienkār�i, lai būtu kāds, ar ko parunāties, kāds, kur� prata at�ķirt eleronu no vertikālā stabilizatora.

Man vajadzēja pagriezties uz dienvidiem, bet pēc pacel�anās es paliku kopā ar viņu, un mēs lidojām uz ziemeļiem un tad uz austrumiem pretī tai nākotnei, par kuru viņ� centās nedomāt.

�Kur jūs iemācījāties visas �īs lietas, Don? Jūs zināt tik daudz, vai varbūt man tikai tā �ķiet. Nē. Jūs zināt daudz. Vai tā ir pieredze? Vai, lai kļūtu par Meistaru, nav jāiegūst nekāda formāla izglītība?�

�Viņi iedod palasīt vienu grāmatu.�

Es pakāru tikko izmazgātu zīda �alli uz lidma�īnas spārna un spēji paskatījos uz viņu. �Grāmata?�

�Rokasgrāmata pestītājam. Tā ir tāda kā Bībele Meistariem. Ja jūs tas interesē, man tā kaut kur tepat ir.�

�Jā, jā! Jūs gribat sacīt, ka tā ir grāmata, kurā ir � teikts?�

Viņ� kādu brīdi pameklēja Travel Air bagā�as nodalījumā aiz sēdekļa atzveltnes un izvilka nelielu grāmatiņu, iesietu tādos kā ziemi�ķādas vākos.

Mesijas Rokasgrāmata

Atgādinājumi Augsti Attīstītai Dvēselei

�Kāpēc jūs sacījāt rokasgrāmata pestītājam? Te ir teikts Mesijas rokasgrāmata.�

�Kaut kas tamlīdzīgs.� Viņ� sāka vākt kopā savas lietas, kas bija izsvaidītas visapkārt lidma�īnai, it kā likdams saprast, ka laiks doties tālāk.

Es pārlapoju grāmatu, tas bija īsu teicienu un līdzību apkopojums.

Perspektīva lietojiet to vai pazaudējiet.

Ja jūs uz�ķirat �o lappusi, jūs aizmirstat, ka tas, kas notiek jums visapkārt, nav realitāte.

Padomājiet par to.

Atcerieties, no kurienes jūs nākat, kurp jūs ejat, un kāpēc jūs esat radīju�i �o situāciju, kurā jūs pats esat pirmajā vietā iejaukti.

Rietumu vidienes fermeriem vajag labu zemi, kuru apstrādājot verētu kļūt turīgi. Tāpat ir ar apkārtklejojo�iem lidotājiem. Viņiem vajadzēja atrasties tuvu saviem varbūtējiem pasa�ieriem. Viņiem vajadzēja atrast piemērotu pļavu vai nopļautu kvie�u vai auzu lauku ne pārāk tālu no pilsētas un lai tuvumā nebūtu govis, kas nozelētu lidma�īnas audeklu, netālu jābūt ceļam, lai varētu piebraukt ar ma�īnām, �ogā vārtiņiem pasa�ieriem, lauks jāatrod ar tādu aprēķinu, lai lidma�īnai nebūtu jālai�as zemu pāri dzīvojamām mājām, tam jābūt pietiekami līdzenam, lai lidma�īnas nesa�ķīstu gabalos, kūleņojot ar ātrumu 50 jūdzes stundā virs zemes, pietiekami garam, lai dro�i varētu pacelties un nolaisties karstajās un rāmajās vasaras dienās, un vēl jābūt lauka īpa�nieka atļaujai, lai tur varētu visu dienu nolaisties, pacelties un lidot.

Es domāju par to sestdienas rītā, kad mēs abi, es un mesija, lidojām uz ziemeļiem, tūksto� pēdu zem mums lēni slīdēja zaļa un zeltaina zeme. Aiz mana labā spārna lidoja Donalds �imoda savā Travel Air, visos virzienos atstarodams saules gaismu no spgoļgludā krāsojuma. Skaista lidma�īna, es domāju, bet pārāk liela priek� īstiem, grūtību pilniem lidojumiem. Tā vienlaikus var uzņemt divus pasa�ierus, bet arī svars ir divreiz lielāks nekā Fleet, un tātad tai vajag arī daudz lielāku lauku, kur pacelties un nolaisties. Kādreiz man piederēja tāda lidma�īna kā Travel Air, bet es to apmainīju pret Fleet, kurai pietiek ar nelieliem lauciņiem, kādus ievērojami bie�āk var atrast tuvumā. Man pietiktu ar piecsimt pēdu lielu lauku, lidojot ar Fleet, kamēr Travel Air vajadzēja tūksto� līdz tūksto� trīssimt pēdu. Tu esi saistījies ar �o puisi, es domāju, un esi saistīts arī ar viņa lidma�īnas ierobe�ojumiem.

Un glu�i saprotams, ka tajā brīdī, kad es to iedomājos, lejā pamanīju jauku piepilsētas ganību lauku. Tās bija parastās 1230 pēdu fermeru govju ganības, puse bija nopļauta, otra puse atvēlēta pilsētas beisbola zvaig�ņu komandai.

Labi zinādams, ka �imodas lidma�īna tur nevarētu nolaisties, es sasvēru savu nelielo lidaparātu uz kreisā spārna, priek�galu aug�up un lejup, dro�i laidos lejup. Lidma�īna pieskārās zālei tie�i aiz �oga lauka kreisajā malā, es pabraucu gabaliņu un piestāju tā, ka palika brīva vieta. Es vienkār�i gribēju mazliet padi�oties, parādīt viņam, ko spēj tāda meistarīgi vadīta lidma�īna kā Fleet.

Bremzē�anas troksnis lika man pagriezties atpakaļ, lai atkal paceltos gaisā, bet, kad es pagriezos, ieraudzīju, ka Travel Air jau gatavojas nolaisties, aste lejup, labais spārns pacelts, tā izskatījās pēc teiksmaina milzīga, gracioza kondora, kas gatavojas nolaisties uz sīka kārkla zariņa.

Viņ� tik lēni piezemējās, ka man uz skausta mati sacēlās. Es biju gatavs ieraudzīt katastrofu. Lai nolai�oties noturētu nelielā augstumā virs sētas Travel Air ar ātrumu 60 jūdzes stundā, lidojot lēnāk, nekā ar lidma�īnu, kura zaudē augstumu pie 50 jūdzēm stundā, jūs riskējat sadauzīt to gabalos. Bet es skaidri redzēju, ka �is balti zeltītais divplāksnis gaisā apstājās, patiesi. Nu, es nedomāju pavisam apstājās, bet tā lidoja ne vairāk kā ar 30 jūdzēm stundā; atgādinu, lidma�īna, kas zaudē augstumu pie 50 jūdzēm stundā, apstājās gaisā un glu�i kā vēja plūsma nolaidās zālē. Viņ� izlietoja pusi, varbūt trīs ceturtdaļas no tās telpas, kuru man vajadzēja Fleet piezemē�anai.

Es vienkār�i sēdēju kabīnē un skatījos, kamēr viņ� piebrauca blakus un apstājās. Kad es izslēdzu dzinēju, joprojām pastulbi uz viņu lūkodamies, viņ� uzsauca: �Jūs esat atradis jauku pļaviņu! Pietiekami tuvu pilsētai, vai ne?�

Mūsu pirmie pasa�ieri, divi zēni uz Honda motocikla, jau pagriezās �urp, lai palūkotos, kas �eit notiek.

�Ko nozīmē tuvu pilsētai?� es pārkliedzu motora troksni, kas joprojām skanēja man ausīs.

�Te jau tikai kāds puskvartāla attālums.�

�Nē, ne tas! KO NOZĪMĒ �Ī NOLAI�ANĀS? Ar Travel Air! Kā jūs �eit nolaidāties?�

Viņ� piemiedz man ar aci. �Burvestība!�

�Nē, Don!� patie�ām! Es redzēju, kā jūs nolaidāties!�

Viņ� redzēja manu pārsteigumu un vairāk kā nelielo izbīli.

�Ri�ard, vai jūs gribat zināt, ko nozīmē lidojo�as uzgrie�ņu atslēgas un visu slimību izdziedinā�anas, un staigā�ana pa viļņiem, un nolai�anās ar Travel Air simt pēdu zāles laukumiņā? Vai jūs gribat atbildi uz visiem �iem brīnumiem?�

Es jutos tā, it kā viņ� būtu pagriezis pret mani lāzera staru. �Es gribu zināt, kā jūs �eit piezemējāties.�

�Klausieties!� viņ� sauca pāri bezdibenim starp mums. ��ī pasaule? Un viss, kas tajā ietilpst? Ilūzijas, Ri�ard! Ikkatrs tās sīkums ir ilūzijas. Vai jūs to saprotat?� Nebija ne acu piemieg�anas, ne smaida, it kā viņ� uz mani dusmotos par to, ka es to jau sen nezināju.

Motocikls apstājās pie viņa lidma�īnas astes, izskatījās, ka zēni ļoti gribēti lidot.

�Jā�, bija visa atbilde, ko es varēju izdomāt. �Ilūzijas�� Tad viņ� sāka nodarboties ar zēniem, un man vajadzēja uzmeklēt lauka īpa�nieku, pirms viņ� bija atradis mūs, un paprasīt atļauju pacelties gaisā no viņa ganībām.

Vienīgais, kā es jums varu aprakstīt tās dienas Travel Air pacel�anos gaisā un nolai�anos zemē, ir pateikt, ka tas izskatījās pēc neīsta, viltota Travel Air. It kā lidaparāts būtu E-2 Cub vai helikopters, ārēji izveidots kā Travel Air. Nez kāpēc man bija daudz vieglāk pieņemt uzgrie�ņu atslēgas lido�anu bezsvara stāvoklī, nekā palikt mierīgam, vērojot viņa lidma�īnu, paceļoties no zemes ar visiem pasa�ieriem ar ātrumu 30 jūdzes stundā. Viena lieta ir ticēt, redzot savām acīm pacel�anos, cita lieta ir pavisam noticēt brīnumiem.

Es joprojām domāju par to, ko viņ� tik nikni bija sacījis. Ilūzijas. Kāds to bija jau teicis pirms tam� kad es biju bērns un gribēju izprast brīnumus brīnumdari tā saka! Viņi uzmanīgi man saka: �Skatieties, tas nav nekāds brīnums, ko jūs tūliņ redzēsiet, tā nav īsta burvestība. Tas, ko jūs redzēsiet ir efekts, burvestības ilūzija.� Tad viņi izņem kupolu no valrieksta un pārvēr� ziloni par tenisa raketi.

Sajuzdams vajadzību saprast, es izvilku no kabatas Mesijas rokasgrāmatu un atvēru to. Lappusē bija tikai divi teikumi.

Nav tāda problēma, kuras rokās nebūtu dāvana, domāta jums.

Jūs meklējat problēmas tāpēc, ka jums nepiecie�amas to dāvanas.

Es īsti nesapratu kāpēc, bet izlasī�ana mazināja manu apjukumu. Es pārlasīju, līdz zināju to aizvērtām acīm.

Pilsētiņa saucās Troja, un �īs ganības solījās būt mums tikpat labvēlīgas, kā Ferisas siena pļava. Bet Ferisā es biju sajutis zināmu mieru, un �eit gaisā bija kaut kāds spriegums, kas man nepavisam nepatika.

Lidma�īnas reiss, kas pasa�ieriem bija vienreizējs piedzīvojums, man bija ikdienas rutīna, kuru aptum�oja �is savādais sasprindzinājums. Mans piedzīvojums bija �is dīvainais cilvēks, ar kuru es kopā lidoju� neiespējamais veids, kā viņ� vadīja savu lidma�īnu un savādās lietas, par kurām viņ� runāja, to izskaidrodams.

Trojas iedzīvotāji nebija pārsteigti par Travel Air brīnumaino lidojumu; ne vairāk, kā es būtu pārsteigts, ja pusdienlaikā �ajā pilsētiņā ieskanētos kāds zvans, kur� se�desmit gadus klusējis� viņi nezināja, ka tas, kas �eit notika, ir glu�i neiespējami.

�Paldies par vizinā�anu!� viņi sacīja, un �Vai tas ir viss ko jūs darāt, lai nodro�inātu sev iztiku� vai jūs nekur nestrādājat?�, un �Kāpēc jūs izvēlējāties tādu mazpilsētiņu kā Troja?�, un �D�erij, tava ferma nav lielāka par kurpju kasti!�

Pēcpusdienā mums bija daudz darba. �urp nāca daudz ļau�u, lai lidotu, un mēs gatavojāmies nopelnīt daudz naudas. Tomēr kaut kas manī ierunājās ej prom, dodies projām no �īs vietas. Es jau kādreiz biju to ignorējis un vienmēr to no�ēlojis.

Apmēram pulksten trijos, kad es nolaidos, lai uzņemtu degvielu, divreiz atgriezos no Skellija degvielas uzpildes stacijas ar divām piecu galonu kannām degvielas, man ie�āvās prātā, ka ne reizes neesmu redzējis Travel Air papildinām degvielas krājumus. �imoda pēdējo reizi bija uzpildījis degvielu kaut kur pirms Ferisas, un es biju vērojis viņu lidojam septiņas stundas, bija sākusies jau astotā, nepapildinot ne lāses degvielas vai eļļas. Un lai gan es zināju, ka viņ� ir labs cilvēks un nenodarīs man nekā ļauna, es atkal sajutu izbailes. Ja patiesi gribat taupīt, piebremzējot līdz minimālam apgriezienu skaitam, jūs varat nolidot ar Travel Air piecas stundas. Bet nevis astoņas stundas ar pacel�anos un nolai�anos.

Viņ� stūrgalvīgi turpināja lidot, veicot reisu pēc reisa, kamēr es kārtējo reizi papildināju degvielas tvertnes saturu un dzinējam izlietoju kvartu eļļas. Izveidojās lidot gribētāju rinda� likās, it kā viņ� negribētu tos apbēdināt.

Tomēr es viņu noķēru, kad viņ� palīdzēja kādam vīram ar sievu iekāpt lidma�īnas priek�ējā kabīnē. Ar piepūli es centos saglabāt mierīgu balss intonāciju.

�Don, kā jums ar degvielu? Vai nevajag benzīnu?� Es stāvēju pie viņa lidma�īnas spārna gala ar tuk�u piecu galonu kannu rokās.

Viņ� paskatījās man tie�i acīs un nesapra�anā dusmīgi sarauca pieri, it kā es būtu pajautājis, vai viņam nevajag gaisu, ko elpot.

�Nē�, viņ� atteica, un es jutos kā neaptēsts pirmklasnieks pēdējā solā. �Nē, Ri�ard, man nevajag degvielu.�

Tas mani aizkaitināja. Es �o to zināju par motoriem un degvielām. �Nu tad�, es dusmīgi paskatījos uz viņu un teicu, �kā būtu ar nedaudz urāna?�

Viņ� iesmējās un uzreiz atkausēja manas dusmas. �Nē, pateicos. Es to pagāju�o gadu iepildīju.� Tad viņ� iekāpa kabīnē un ar visiem pasa�ieriem pārdabiski lēnā kustībā pacēlās gaisā.

Sākumā es vēlējos, lai cilvēki iet mājās, tad domāju, ka mums steig�us vajadzētu no �ejienes pazust, neatkarīgi no ļaudīm. Pēc tam vēlējos, lai man pietiktu veselā saprāta tūlīt pat vienam pamest �o vietu. Viss, ko es vēlējos, bija pacelties gaisā un atrast tuk�u lauku tālu prom no jebkuras pilsētas un ierakstīt visu to, kas bija noticis, savā �urnālā, vienkār�i apsēsties, padomāt, tikt pie zināmas skaidrības.

Es paliku stāvam pie savas lidma�īnas, nogaidīdams līdz �imoda atkal nolaidās. Piegāju pie viņa kabīnes un teicu cauri milzu dzinēja un propelleru troksnim.

�Man pietiek lidots, Don. Es gribu doties savu ceļu, piezemēties tālu no pilsētas un uz kādu brīdi atvilkt elpu. Bija ļoti patīkami lidot ar tevi kopā. Gan jau kādreiz redzēsimies, labi?�

Viņ� ne acu nepamirk�ķināja. �Vēl viens lidojums un es bū�u pie tevis. �is puisis ir ilgi gaidījis.�

�Labs ir.�

Puisis gaidīja nobru�ātā braucamajā krēslā lauka malā. Likās, ka milzīgs gravitācijas spēks būtu viņu iespiedis invalīda krēslā, bet viņ� arī bija ieradies �eit, jo vēlējās lidot. Visapkārt bija arī citi cilvēki, kādi �etrdesmit vai piecdesmit, da�i sēdēja savās ma�īnās, citi stāvēja, ziņkāri vērodami, kā Dons �o puisi no krēsla iedabūs lidma�īnā.

Viņ� pavisam par to nedomāja. �Vai jūs gribat lidot?� Cilvēks braucamkrēslā greizi pasmaidīja un sāniski pamāja ar galvu�

�Iesim, darīsim tā!� Dons mierīgi sacīja, it kā runādams ar kādu, kur� ilgi gaidījis malā un kuram pienācis laiks atkal iesaistīties spēlē. Ja �ajā brīdī bija kaut kas savāds, tad tas bija spēks, ar kādu viņ� runāja. Tas bija teikts tā starp citu, bet vienlaikus tā bija arī pavēle, kas lika vīram piecelties un iekāpt lidma�īnā, bez jebkādas aizbildinā�anās. Tas, kas notika pēc tam, radīja tādu iespaidu, it kā �is cilvēks būtu tēlojis un pabeidzis pēdējo cēlienu savai invalīda lomai. Likās, ka tas notiek uz skatuves. Milzīgais gravitācijas spēks izbeidzās it kā nekad nebūtu bijis, viņ� piecēlās no krēsla un pusskrie�us, pārsteigts pats par sevi, metās uz Travel Air pusi.

Es netālu stāvēju un dzirdēju, ko viņ� teica. �Ko jūs izdarījāt?� viņ� sacīja. �Ko jūs ar mani izdarījāt?�

�Vai jūs gribat lidot vai negribat?� Dons vaicāja. �Maksa ir trīs dolāri. Lūdzu, samaksājiet pirms lido�anas.�

�Es lidoju!� viņ� teica. �imoda nepalīdzēja viņam iekāpt priek�ējā kabīnē, kā viņ� parasti darīja ar citiem pasa�ieriem.

Ļaudis, kas bija sēdēju�i ma�īnās, izkāpa ārā no vērotāju puses bija dzirdama savāda balsu murdoņa, tad viņi pārsteigumā apklusa. �is puisis nebija spējīgs staigāt kop� tā brī�a, kad pirms vienpadsmit gadiem viņ� kravas ma�īnā nogāzās no tilta.

Kā bērns, kas ar rokām pielicis sev spārnus no palagiem, viņ� pielēca pie kabīnes un ieslīga sēdeklī, plati izplēzdams rokas, it kā viņam tās būtu tikko iedotas rotaļlietas.

Pirms kāds bija paspējis ierunāties, Dons atlaida bremzes, un Travel Air pacēlās gaisā, slaidi mezdama lokus ap koku galotnēm, un kā saniknota cēlās aug�up.

Vai brīdis var būt vienlaicīgi priecīgs un �ausmino�s? Vēlāk sekoja daudzi �im līdzīgi brī�i. Tas bija brīnums, kuru varēja saukt par brīnumainu izārstē�anos �im puisim, kur� izskatījās tāds, kas būtu to pelnījis, un tajā pa�ā laikā bija sajūta, ka jānotiek kaut kam nepatīkamam, kad tie abi atkal atgriezīsies uz zemes. Ļaudis gaidīdami bija saspiedu�ies cie�i kopā, un cie�i sablīvēts ļau�u bars ir pūlis, un tas nepavisam nebija labi. Gāja minūtes, daudzas acis bija ieurbu�ās mazajā divplāksnī, kas bezrūpīgi laidelējās saules apspīdēts, un bija jānotiek kaut kam nenovēr�amam.

Travel Air gaisā zīmēja milzu astoņniekus, sare�ģītu spirāli un tad tā pārlidoja pāri �ogam kā milzīgs lidojo�ais �ķīvītis, un gatavojās nolaisties. Ja viņam bija kaut nedaudz veselā saprāta, vajadzētu izlaist savu pasa�ieri lauka viņā galā, tad ātri pacelties gaisā un pazust. �urp nāca arvien vairāk ļau�u, parādījās vēl vieni invalīdu ratiņi, kurus skriedama stūma kāda lēdija.

Viņ� virzījās uz pūļa pusi, pagrieza lidma�īnu tā, lai propellers būtu pretējā virzienā un izslēdza dzinēju. Ļaudis metās pie kabīnes, kādu brīdi man likās, ka viņi gatavi noplēst audeklu no fizelā�as, lai varētu abiem tikt klāt.

Vai tā bija gļēvulība? Es nezinu. Es piegāju pie savas lidma�īnas, iekustināju propelleru, lai iedarbinātu dzinēju. Tad es iekāpu kabīnē, pagriezu Fleet pa vējam un pacēlos gaisā. Donaldu �imodu es pēdējo reizi redzēju sē�am uz savas kabīnes malas pūļa ielenkumā.

Es uzņēmu kursu uz austrumiem, tad uz dienvidrietumiem un, kādu laiku lidojis, izvēlējos pirmo piemēroto nolai�anās laukumu, apaugu�u ar kokiem, kuru ēnā varēja patverties un strautu, kur padzerties. Es laidos lejup, lai tur pārnak�ņotu. Tas bija tālu prom no pilsētas.

Līdz pat �ai dienai es nevaru pateikt, kas man toreiz bija uznācis. Tā bija �ī liktenīgā bojā ejas sajūta, kas lika man bēgt, bēgt projām pat no pievilcīgi savāda pui�a kā Donalds �imoda. Ja man jābrāļojas ar nolemtību, tad pat Mesijas spēkos nebūtu piespiest palikt mani uz vietas.

Lauks bija kluss, milzīgā pļava stiepās līdz apvārsnim� vienīgā skaņa bija tikko sadzirdama mazas tērcītes urdzē�ana. Atkal viens pats. Cilvēks pierod pie vientulības, bet atliek to kaut vai uz dienu pārtraukt, un pie tās atkal jāpierod, viss sākas no jauna.

�Okei, tas bija jauki uz kādu brīdi�, es skaļi sacīju pļavai. �Bija jauki, un varbūt man bija daudz ko mācīties no �ī pui�a. Bet nu man ir diezgan ļau�u pūļa dēļ, pat tad, ja viņi ir laimīgi� ja viņi ir izbiju�ies, tad viņi to vai nu sitīs krustā vai pielūgs. Man ļoti �ēl, bet tas ir par daudz!�

To pateicis es aprāvos. Vārdi, kurus es izteicu bija precīzi tie pa�i, kurus bija sacījis �imoda. Kāpēc viņ� tur palika? Man pietika prāta aizlidot, un es nepavisam nebiju Mesija.

Ilūzijas. Ko viņ� domāja ar ilūzijām? Tajā bija vairāk nozīmes, nekā visā pārējā, ko viņ� bija sacījis vai darījis viņ� bija saniknots, kad teica, �Tas viss ir ilūzijas!� It kā ar niknu spēku viņ� varētu iedabūt �o domu manā galvā. Jā, tā bija problēma, un man vajadzēja viņas dāvanu, bet es joprojām nezināju, ko tas nozīmē.

Pēc brī�a es iekūru uguni, uzsildīju tādu kā gula�u no sojas pupu pārpalikumiem, nūdelēm un pāris dienu vecām desiņām, kas uzvārītas varētu būt lietojamas. Instrumentu soma bija nosviesta līdzās kastei ar pārtiku, un nez kāpēc es izņēmu deviņreiz se�padsmit collu uzgrie�ņu atslēgu, aplūkoju to, tīri noslaucīju un apmaisīju ar to gula�u.

Atgādinu, ka es biju viens pats, neviena nenovērots, tāpat vien prieka pēc es pamēģināju to pasviest gaisā tā, kā viņ� to bija darījis. Ja es pasviedu to tie�i aug�up un piemiedzu acis brīdī, kad tā beidza lidot aug�up un sāka krist lejup, es uz pus sekundi notvēru sajūtu, ka tā peld. Bet, tiklīdz tā smagi atsitās pret zemi vai pret manu ceļgalu, efekts ātri vien izgaisa. Bet �ī bija tā pati vecā uzgrie�ņu atslēga� Kā viņ� to darīja?

Ja tas viss ir ilūzija, mister �imoda, kas tad ir realitāte? Un, ja �ī dzīve ir ilūzija, kāpēc mēs vispār dzīvojam? Beidzot man apnika, es vēl pāris rei�u pamētāju atslēgu un tad pārtraucu. Un, beidzis to darīt, es pēk�ņi jutos priecīgs, piepe�i laimīgs par to, ka esmu tur, kur esmu, un zinu to, ko zinu, kaut arī tas neizskaidroja būtību, pat ne da�as ilūzijas.

Kad es esmu viens, es da�reiz savā nodabā dziedu. �Oh, me and old PAINT!�� Es dziedāju, patiesā mīlestībā pliķēdams Fleet sānu (atcerieties, ka neviens nedzirdēja), �We'll wander the sky� Hoppin' 'round hayfields till one of us gives in�� Mūziku un vārdus es sacerēju uz vietas. �And it won't be me givin' in, Paint� Unless you break your SPAR� and then I'll just tie you up with baling WIRE� and we'll go flying on� WE'LL GO FLYING! ON��*

�īs rindas ir nebeidzamas, kad esmu mundrs un laimīgs, jo atskaņas nav svarīgas. Es biju pārstājis domāt par mesijas problēmām, man nebija iespējams izdomāt, kas viņ� bija un ko domāja un tāpēc es pārstāju lauzīt galvu un tas man, �ķiet, sagādāja prieku.

Vēlu pēc desmitiem uguns izdzisa, un mana dziesma apklusa.

�Kur tu arī nebūtu, Donald �imoda�, es sacīju, zem spārna izklādams savu guļammaisu, �es vēlu tev laimīgu lidojumu, bez jebkādiem ļau�u pūļiem. Ja tas ir tas, ko tu vēlies. Nē, es ņemu savus vārdus atpakaļ. Es novēlu, dārgais vientuļais mesija, lai tu atrastu to, ko tu meklē.�

Kad es vilku nost kreklu, no tā kabatas izkrita viņa rokasgrāmata, un es izlasīju atvērtajā lappusē

�Saite, kas vieno jūsu patieso saimi, nav vis asiņu, bet gan abpusējas cieņas un prieka vienam par otra dzīvi.

Diem�ēl reti vienas saimes locekļi izaug zem vien un tā pa�a jumta.

Es nesapratu, kā tas varētu būt attiecināms uz mani un atgādināju sev, ka nedrīkst ļaut �ai grāmatai aizvietot pa�a domas. Es paslīdēju zem segas, un tad es biju tāds kā sīpols, silti satinies nomodā bez sapņiem zem tūksto�iem zvaig�ņu, kas varbūt arī bija ilūzijas, bet skaistas gan, pavisam noteikti.

Kad es pamodos, bija tie�i saullēkta brīdis, sārta gaisma un zeltainas ēnas. Es nepamodos no gaismas, bet gan tāpēc, ka kaut kas pavisam viegli pieskārās manai galvai. Man �ķita, ka tas bija vēja �ūpots zāles stiebrs. Otrreiz es zināju, ka tas ir kāds kukainis, es spēcīgi situ un gandrīz salauzu roku� deviņi reiz se�padsmit collu uzgrie�ņu atslēga ir pārāk liels dzels gabals, lai pa to tik spēcīgi sistu, un es spēji pamodos. Atslēga nokrita uz elerona pamatnes, pazuda zālē un tad lieliski uzlidoja un palika gaisā karājoties. Es pilnīgi pamodos, vērodams, kā tā noslīga atpakaļ zālē un palika mierīgi guļot. Tajā brīdī, kad es iedomājos to pacelt, tā bija tā pati deviņi reiz se�padsmit atslēga, kuru es pazinu un mīlēju, tie�i tikpat smaga, tie�i tikpat gatava griezt apnicīgās skrūves un mezglus.

�Vels parāvis!�

Es nekad nesaku: velns parāvis vai nolādēts tas man raksturīgs, kop� atceros sevi kā bērnu. Bet es biju patiesi apjucis un nebija nekā cita, ko sacīt. Kas noticis ar manu uzgrie�ņu atslēgu? Donalds �imoda bija no �ejienes vismaz se�desmit jūdzes aiz horizonta. Es pagrozīju rokās atslēgu, rūpīgi to aplūkoju, juzdamies kā aizvēsturisks pērtiķis, kas nesaprot, ka viņa acu priek�ā grie�as ritenis. �eit jābūt kādam vienkār�am cēlonim�

Beidzot es saīdzis atmetu ar roku, ieliku atslēgu instrumentu somā un kūru uguni, lai uzceptu brokastīs dateļpalmas miltu plācenī�us. Man nekur nebija jāsteidzas. Ja man gribētos, es varētu �eit palikt visu dienu.

Ēdiens pannā bija labi uzcēlies, bija īstais laiks to apgriezt uz otru pusi, kad es sadzirdēju dūkoņu, kas nāca no aug�as rietumu pusē.

Nebija iespējams, ka dūkoņa piederētu �imodas lidma�īnai, nebija iespējams, ka kāds būtu varējis mani izsekot līdz �im laukam, vienam no rietumu vidienes laiku miljoniem, bet es zināju, ka tas ir viņ� un sāku svilpot� vērodams pannu un debesis, un mēģinādams izdomāt kaut ko pavisam mierīgu, ko viņam sacīt, kad viņ� nolaidīsies.

Jā, tas bija Travel Air, kas laidās pāri Fleet, pacēlās augstāk lieliskā parādes lokā, slīdēja lejup un nolaidās ar 60 jūd�u ātrumu stundā, ar ātrumu, kādā Travel Air arī būtu jānosē�as. Viņ� piebrauca līdzās un izslēdza motoru. Es neko neteicu. Pamāju ar galvu, bet nesacīju nevienu vārdu. Es tikai pārstāju svilpot.

Viņ� izkāpa no kabīnes un piegāja pie uguns. �Sveiks, Ri�ard.�

�Jūs esat nokavējis�, es sacīju. �Es gandrīz piededzināju ēdienu.�

�Piedodiet.�

Es pasniedzu viņam krūzi avota ūdens, skārda bļodiņu ar pusi no plāceņa un nedaudz margarīna.

�Kā jums gāja?�

�Gāja tīri labi,� viņ� teica pa pusei bērni�ķīgi pasmaidīdams. �Es izglābu savu dzīvību.�

�Es nedaudz par to �aubījos.�

Kādu brīdi viņ� ēda klusēdams. �Ziniet�, viņ� beidzot sacīja, domīgi vērodams savu ēdienu. ��ī ir patiesi briesmīga lieta.�

�Neviens jums neliek ēst manas brokastis�, es īgni atteicu. �Kāpēc neviens nevar ciest manus plāceņus? NEVIENAM NEPATĪK MANI PLĀCEŅI! Kāpēc tā, Augstais Meistar?�

�Nu�, viņ� sarauca pieri, �un tagad es runāju kā pats dievs es teiktu jūs ticat, ka tie ir labi, un tāpēc tie jums arī labi gar�o. Pamēģiniet to darīt bez dziļas pārliecības par to, kam jūs ticat, un kļūs līdzīgi� ugunij� pēc plūdiem� dzirnavās, vai jūs tā nedomājat? Man �ķiet, ka jūs tī�ām pielikāt klāt zāli.�

�Atvainojiet. Kaut kā iekritusi no manas piedurknes. Bet vai jūs nedomājat, ka pa�i plācenī�i bez �īm zālēm un niecīgā piedeguma piedevām īstie plācenī�i, vai jums neliekas?��

�Briesmīgi�, viņ� teica, sniegdams man atpakaļ gandrīz visu, ko biju viņam iedevis, tikai nedaudz noēstu. �Es labāk badojos. Vai jums nav vairāk persiku?�

�Kastē.�

Kā viņ� mani atrada, �ajā laukā? Divdesmit astoņu pēdu lidma�īnas spārnu atra�ana desmit tūksto� jūd�u attālumā prēriju laukos nav viegls uzdevums, īpa�i lidojot pret sauli. Bet es apņēmos nejautāt. Ja viņ� gribētu man to stāstīt, viņ� pastāstītu.

�Kā jūs mani atradāt?� es teicu. �Es būtu varējis nolaisties jebkurā citā vietā.�

Viņ� bija atvēris persiku konservu kārbu un ēda persikus ar nazi� tas nebija viegls uzdevums.

�Līdzīgs pievelk līdzīgu�, viņ� murmināja, cīnīdamies ar persika �ķēli.

�Tā?�

�Kosmosa likums.�

�Tā.�

Es pabeidzu ēst savas brokastis, tad strautiņā ar smiltīm izberzu pannu. Tie noteikti bija labi plācenī�i.

�Vai jūs nevarētu to paskaidrot? Kā tas nākas, ka es esmu līdzīgs jūsu augsti godājamai personai? Vai ar �līdzīgs� jūs domājat par lidma�īnu līdzību?�

�Mums, brīnumdarītājiem, jāturas kopā�, viņ� sacīja. Veids, kā viņ� pateica �o teikumu bija vienlaicīgi gan laipns, gan �ausmino�s.

�Bet� Don? Attiecībā uz pēdējo komentāru? Varbūt jūs man paskaidrotu, ko jūs domājat: mēs brīnumdarītāji?�

�No deviņi līdz se�padsmit uzgrie�ņu atslēgs pozīcijām, es teiktu, ka jūs �orīt demonstrējāt veco atslēgas lidinā�anas triku. Ja es kļūdos, sakiet.�

�Es neko nedemonstrēju! Es pamodos� �ī lieta pati mani pamodināja!�

�Ak tā. Pati.� Viņ� smējās par mani.

�Jā. PATI.�

�Jūsu zinā�anas par brīnumu veik�anu ir tikpat pamatīgas kā par plācenī�u cep�anu.�

Uz to es neatbildēju, vienkār�i atlaidos uz guļammaisa un cietu klusu. Ja viņam bija kaut kas sakāms, viņ� pats izvēlēsies īsto brīdi, kad man to pateikt.

�Da�i no mums sāk mācīties �īs lietas zemapziņā, neapzināti. Mūsu nomoda saprāts to nepieņemtu, tāpēc mēs darām savus brīnumus miegā.� Viņ� lūkojās debesīs un vēroja austo�ās dienas pirmos mākoņus. �Neesiet tik nepacietīgs, Ri�ard. Mēs visi atrodamies virzībā uz to, lai vairāk iemācītos. Tagad tas pie jums atnāks nedaudz ātrāk, un pirms jūs pats to pamanīsiet, jūs būsiet kļuvis par vecu, gudru gara maestro.�

�Ko jūs ar to gribat sacīt pirms es to pamanī�u? Es negribu to zināt! Es neko negribu zināt!�

�Jūs neko negribat zināt.�

�Labi, es gribu zināt, kāpēc pastāv pasaule, un kas tas ir, kāpēc es �eit dzīvoju un kurp eju� to es gribu zināt. Kā lidot bez lidma�īnas, ja man ir tāda vēlē�anās!�

�Atvainojiet.�

�Par ko atvainot?�

�Tā tas nenotiek. Ja jūs uzzināsiet, kas ir �ī pasaule un kā tā darbojas, jūs automātiski nonāksiet pie lietām, kas tiks sauktas par brīnumiem un burvestībām. Bet, protams, nav jau nekā brīnumaina. Uzziniet to, ko zina brīnumdaris, un tur nebūs vairs nekā brīnumaina.� Viņ� novērsa skatienu no debesīm. �Jūs esat līdzīgs visiem pārējiem. Jūs jau to visu zināt, tikai pats vēl to neapzināties.�

�Es neatceros�, es teicu, �es neatceros, ka jūs būtu man vaicājis, vai es gribu uzzināt, kas noveda pie ļau�u pūļiem un citām likstām visu jūsu dzīvi. Dro�i vien tas man izkrita no prāta.�

Tiklīdz es izteicu �os vārdus, es zināju, ka viņ� atbildēs, ka to es atcerē�os vēlāk, un viņam būs taisnība.

Viņ� izstiepās zālē, palikdams savu somu pagalvī. �Redziet, jums nevajag raizēties par ļau�u pūļiem. Ja jūs pats to nevēlēsieties, viņi jūs neaiztiks. Jūs esat brīnumdaris, atcerieties: HOP! jūs esat neredzams, un varat iziet cauri durvīm.�

�Bet ļau�u pūlis ta�u jūs aplenca Trojā?�

�Vai es teicu, ka nevēlos to? Es ļāvu tam notikt. Man tas patika. Ikvienā no mums ir mazliet no neveiksmīga pilota, citādi mēs nevarētu tikt tam pāri kā meistari.�

�Bet vai tad jūs neesat pametis to? Vai es nelasīju�?�

�Ar �īm lietām ir tā. Es jau sāku kļūt par mesiju uz pilnu slodzi, un �o darbu es pilnīgi pametu. Bet vai es varu padarīt par nebiju�ām tās mācības, kuru iegū�anai esmu veltījis mū�us?�

Ko�ļādams zāles stiebriņu, es aizvēru acis. �Paklausieties, Donald, ko jūs mēģināt man iestāstīt? Kāpēc jūs nesakāt man tie�i acīs, kas visapkārt mums notiek?�

Ilgu laiku valdīja klusums, un tad viņ� teica, �Varbūt jums vajadzētu to pastāstīt man. Sakiet man to, ko es mēģināju pateikt jums, un, ja jūs kļūdīsieties, es jūs izlabo�u.�

Kādu brīdi es to apsvēru un nolēmu viņū pārsteigt. �Labi, es jums pateik�u.� Tad es ieturēju pauzi, lai redzētu, cik ilgi viņ� varētu gaidīt, ja tas, ko es saku nebūtu pārāk teko�i. Saule jau bija pietiekami augstu un sāka sildīt, un kaut kur tālumā kādā neredzamā laukā strādāja dīzeļtraktors, svētdienas dienā ardams lauku.

�Labi, es jums pateik�u. Pirmām kārtām, tā nebija nejau�ība, kad sākumā nolaidāmies tajā laukā pie Ferisas, vaine?�

Viņ� bija tik kluss kā augo�a zāle.

�Un otrkārt, starp mums abiem pastāv mistisks nolīgums, kuru es esmu piemirsis, bet jūs nē.�

Tikai maiga vēja �alkoņa un attāla traktora rūkoņa, kas ritmiski tuvojās un attālinājās.

Daļa no manis ieklausījās, tā daļa, kura nedomāja, ka tas, ko es saku, būtu fantāzija. Es sacerēju patiesu stāstu.

�Es gribu sacīt, ka mēs satikāmies pirms trīs vai �etriem tūksto�iem gadu, kāda dieniņa �urp vai turp. Mums abiem patīk līdzīgi piedzīvojumi. Dro�i vien mēs ienīstam līdzīgus iznīcinātāja tipa cilvēkus, mācāmies apmēram ar vienādu prieku un tikpat ātri kā viens, tā otrs. Jums ir labāka atmiņa. Mūsu atkalredzē�anās ir tas, ko jūs teicāt, ka līdzīgs pievelk līdzīgu.�

Es satvēru citu zāles stiebriņu. �Kā man veicas?�

�Kādu brīdi likās, ka tas būs gar� stāsts�, viņ� sacīja. �Tas ir gar� stāsts, bet es domāju, ka ir arī iespējams, ka jūs �oreiz varat tikt ar to galā. Turpiniet stāstīt.�

�Starp citu, man nav jāturpina stāstīt, tāpēc, ka jūs jau zināt lietas, kuras zina cilvēki. Bet ja es to nepateik�u, jūs neuzzināsiet, ko es domāju, ka zinu, un bez tā es nevaru uzzināt kaut ko par tām lietām, kas mani interesē.� Es noliku zāles stiebriņu. �Kas �ajā lietā ir priek� jums, Don? Kāpēc noņematies ar tādiem cilvēkiem kā es? Ja kāds ir tik augsti attīstīts kā jūs, viņ� iegūst �īs brīnumainās spējas kā blakusproduktu. Jums mani nevajag, jums nevajag neko no �īs pasaules.�

Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz viņu. Viņam bija aizvērtas acis.

�Līdzīgi kā ar degvielu manā Travel Air?� viņ� pajautāja.

�Tie�i tā�, es teicu. �Tāpēc viss, kas jums ir atlicis pasaulē, ir garlaicība� tie nav nekādi piedzīvojumi, ja jūs zināt, ka neviena lieta uz �īs zemes nevar sagādāt jums raizes. Jūsu vienīgā problēma ir tā, ka jums nav nekādu problēmu!�

��ī, es domāju, bija briesmīgākā sarunas daļa.�

��eit jūs kļūdījāties�, viņ� teica. �Pasakiet man, kāpēc es pametu savu darbu� vai jūs zināt, kāpēc es pametu mesijas darbu?�

�Jūs teicāt, ļau�u pūļi. Ikviens gribēja, lai jūs darītu priek� viņiem brīnumus.�

�Jā. Pirmais nē, otrais. Bailes no pūļa ir jūsu krusts, nevis mans. Nevis ļau�u pūļi mani apgrūtināja, bet gan tas pūlis, kas negribēja dzirdēt nekā no tā, ko es biju nācis teikt. Jūs varat pa okeāna virsmu nostaigāt no Ņujorkas līdz Londonai, jūs varat it visu pārvērst zelta monētās, bet joprojām nevarat piespiest viņu uzklausīt sevi, vai jūs to zināt?�

Sacīdams to, viņ� izskatījās visvientuļākais cilvēks, kādu es jebkad biju redzējis. Viņam nevajadzēja ne barību, ne pajumti, ne slavu. Viņ� mira vai nost aiz vajadzības pateikt to, ko viņ� zina, un nebija neviena, kas viņu pienācīgi uzklausītu.

Es drūmi paskatījos uz viņu, valdīdams asaras. �Jūs pats to prasījāt�, es teicu. �Ja jūsu laime ir atkarīga no tā, ko dara kāds cits, man �ķiet, ka jums ir problēmas.�

Viņ� strauji pacēla galvu, un viņa acis nikni nozibsnīja, it kā es būtu iesitis viņam ar uzgrie�ņu atslēgu. Tajā pa�ā brīdī es iedomājos, ka nebūtu gudri izsaukt uz sevi �ī pui�a dusmas. Ja cilvēku ķer zibens, viņ� ātri sadeg.

Tad viņ� pasmaidīja savu pussekundes smaidu.

�Ziniet ko, Ri�ard?� viņ� lēni sacīja. �Jums ir� taisnība!�

Viņ� atkal apklusa, kā ieslīdzis transā no tā, ko es biju pateicis. To neievērodams, es stundām ilgi turpināju ar viņu sarunāties par to, kā mēs satikāmies un kas no tā bija ko mācīties, visas �īs idejas ņirbēja man galvā kā rīta komētas un dienas gaismas meteori. Viņ� ļoti mierīgi gulēja zālē, nepakustēdamies un neteikdams ne vārda. Līdz pusdienlaikam es biju pabeidzis savu versiju par Visumu un visām lietām, no kurām tas sastāv.

�� un man ir tāda sajūta, it kā es tikko būtu sācis, Don, ir tik daudz ko sacīt. Kā es to visu zinu? Kā pie tā nonācu?�

Viņ� neatbildēja.

�Ja jūs gaidāt, lai es pats atbildu uz savu jautājumu, es atzīstos, ka nezinu. Kāpēc es �obrīd varu pasacīt visas �īs lietas, ja es nekad iepriek� neesmu mēģinājis to darīt? Kas ar mani ir noticis?�

Nekādas atbildes.

�Don? Tagad pienākusi jūsu kārta runāt, lūdzu.�

Viņ� neteica ne vārda. Es viņam biju izskaidrojis savu dzīves panorāmu, un mans mesija, lai gan viņ� bija dzirdējis visu, ko gribēja �ajā vienā nejau�ajā vārdā par laimi, bija cie�i aizmidzis.

Tre�dienas rīts, pulkstenis rāda se�i. Es neesmu vēl pamodies, un pēk�ņi BUMM! Atskan troksnis, spēj� un me�onīgs, kā eksplozīva simfonija, acumirklī ieskanas tūksto�balsīgs koris, vārdi latīniski, vijoles un timpāni, un trompetes, it kā stikli sa�ķīstu druskās. Zeme nodrebēja, mana Fleet sa�ūpojās uz riteņiem, un es izsprāgu no spārnu apak�as kā kaķis pie 400 voltiem ar saboztu spalvu, pārsteigumā iekliegdamies.

Debesīs bija auksti liesmojo�s saullēkts, dzīvi mākoņi me�onīgā gleznā, bet tas viss saplūda kopā dinamīta kre��endo.

�PĀRTRAUCIET! APKLUSTIET! IZSLĒDZIET MŪZIKU! IZSLĒDZIET!�

�imoda kliedza tik skaļi un nikni, ka es varēju to sadzirdēt cauri troksnim, un skaņa uzreiz apklusa, atbalss aizdārdēja tālāk un tālāk. Tad atskanēja maiga garīga dziesma, klusa kā vēja plūsma, Bēthovens sapnī.

Uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu. �KLAUSIETIES, ES SACĪJU, IZBEIDZIET!�

Mūzika apklusa.

�Uh!� viņ� noteica.

Es vienkār�i palūkojos uz viņu.

�Katrai lietai ir sava vieta un laiks, pareizi?� viņ� sacīja.

�Labi, laiks un vieta, labi��

�Klusa mūzika ir brīni�ķīga vienatnē ar savām domām, un varbūt īpa�os gadījumos, bet no rīta pamostoties un vēl uzgriezt tik skaļi? Ko jūs darāt?�

�Ko es daru? Don, es biju cie�i aizmidzis� ko jūs gribat ar to sacīt, ko es daru?�

Viņ� nogrozīja galvu, bezpalīdzīgi paraustīja plecus, nosprauslājās un ielīda atpakaļ savā guļammaisā zem spārna.

Rokasgrāmata bija a�gārni iekritusi zālē. Es uzmanīgi to apgriezu otrādi un izlasīju.

Apstrīdiet savu aprobe�otību un jūs pārliecināsieties, ka jums tā piemīt.

�o dienu mēs pavadījām Hamodā Viskonsinas �tatā, vizinot nedaudzos pirmdienas pasa�ierus, tad mēs devāmies uz pilsētu pusdienot un nācām atpakaļ.

�Don, es varu jums garantēt, ka �ī dzīve var būt vai nu interesanta vai muļķīga, vai kādu vien mēs to vēlamies padarīt. Bet pat savas dzīves visgai�ākajos brī�os es nekad neesmu bijis spējīgs izdomāt, pirmkārt. Kāpēc mēs esam �eit. Pastāstiet man kaut ko.�

Mēs pagājām garām dzelzs izstrādājumu veikalam (slēgts) un kinoteātrim (atvērts: Butch Cassidy and the Sundance Kid), un atbildes vietā viņ� apstājās un spēji apgriezās uz trotuāra.

�Vai jums ir nauda?�

�Daudz. Kas par lietu?�

�Noskatīsimies �o filmu�, viņ� ierosināja. �Jūs izmaksāsiet?�

�Es nezinu, Don. Jūs ejiet vien. Es atgriezī�os pie lidma�īnas. Man nepatīk tās pārāk ilgi atstāt vienas.� Kāpēc gan filma pēk�ņi bija tik svarīga?

�Ar lidma�īnām viss ir kārtībā. Ejam uz filmu.�

�Tā jau ir sākusies.�

�Nu tad mēs nedaudz nokavēsimies.�

Viņ� jau pirka biļeti. Es sekoju viņam tumsā un mēs apsēdāmies kaut kur kinozāles beigās. Zāles pustumsā ap mums vīdēja kādi piecdesmit cilvēki.

Pēc brī�a es biju aizmirsis, kāpēc mēs �eit bijām atnāku�i un sāku sekot, �ī filma man vienmēr likusies klasiska, �ī būs tre�ā reize, kad es to noskatos. Laiks kinoteātrī savijās spirālē un virzījās uz priek�u tā, kā tas labās filmās notiek, kādu brīdi es vēroju filmu no tehniskā aspekta� kā bija uzkonstruēts katrs kadrs, lai tas atbilstu nākamajam, kāpec tie�i �ie kadri tagad un nevis vēlāk. Es centos �ādi skatīties, bet aizrāvos ar si�etu un visu aizmirsu.

Apmēram tajā vietā, kur abi galvenie varoņi nokļūst bolīvie�u armija ielenkumā, �imoda pieskārās manam plecam. Es paliecos uz viņa pusi. Sekodams filmai, vēlēdamies, kaut viņ� būtu pagaidījis līdz filmas beigām.

�Ri�ard?�

�Jā.�

�Kāpēc jūs esat �eit?�

��ī ir laba filma, Don! ��.� Galvenie varoņi, asinīm noplūdu�i, pārsprieda, kāpēc viņiem vajadzētu doties uz Austrāliju.

�Kāpēc tā ir laba?�

�Tā ir interesanta. ��. Es jums vēlāk paskaidro�u.�

�Atbrīvojieties no tās. Mostieties. Tās visas ir ilūzijas.�

Es biju aizkaitināts. �Donald, vēl tikai da�as minūtes, un tad mēs varēsim runāt par visu, ko jūs vien gribēsiet. Bet patlaban ļaujiet man skatīties filmu, labi?�

Viņ� �ukstēja sasprindzināti un dramatiski. �Ri�ard, kāpēc jūs esat �eit?�

�Redziet, es �eit esmu tāpēc, ka jūs mani uzaicinājāt te iegriezties!� Es atkal pievērsos filmai un mēģināju noskatīties beigas.

�Jums nebija jāiet, jūs varējāt atteikties.�

�MAN PATĪK �Ī FILMA�� Iepriek�ējā rindā sēdo�ais vīrs pagriezās, lai uzmestu man īsu skatienu. �Man patīk �ī filma, Don, vai tas ir kas slikts?�

�Nepavisam nē�, viņ� atteica, un nesacīja vairs ne vārda, līdz filma bija beigusies, un mēs, pagāju�i garām traktoru novietnei, devāmies tumsā uz sava lauka un lidma�īnu pusi. Izskatījās, ka drīz būs lietus.

Es domāju par viņa savādo izturē�anos kinozālē. �Vai jūs varat pamatot visu, ko jūs darāt, Don?�

�Da�reiz.�

�Kāpēc �ī filma? Kāpēc jums pēk�ņi sagribējās redzēt 'Sundano'?�

�Jūs uzdevāt jautājumu?�

�Jā. Vai jūs varat atbildēt?�

�Tā ir mana atbilde. Mēs gājām uz kino tāpēc, ka jūs uzdevāt man jautājumu. Filma bija atbilde uz jūsu jautājumu.�

Es zināju, ka viņ� par mani smejas.

�Kāds bija mans jautājums?�

Iestājās ilgs, apvainojuma izraisīts klusums. �Jūsu jautājums, Ri�ard, bija par to, ka pat savas dzīves gai�ākajos brī�os jūs nekad neesot bijis spējīgs izdomāt, kāpēc mēs �eit esam.�

Es atcerējos. �Un �ī filma bija atbilde.�

�Jā.�

�Ak tā.�

�Jūs nesaprotat�, viņ� teica.

�Nē.�

�Tā bija laba filma�, viņ� sacīja, �bet pasaules vislabākā filma tomēr ir ilūzija, vai tā nav? Kadri patiesībā ir nekustīgi, tikai izskatās, ka viņi kustētos. Mainīgas gaismas, kas �ķietami kustas pa tumsā novietotu ekrāna plakni.�

�Nu, jā�, es sāku saprast.

�Pārējie ļaudis, katrs cilvēks jebkurā zemē, kas iet uz jebkuru filmu, kāpēc viņi to dara, ja tās ir tikai ilūzijas?�

�Nu, tā ir izprieca�, es teicu.

�Prieks. Pareizi. Viens.�

�Varētu būt izglītojo�i.�

�Labi. Tas ir vienmēr. Mācī�anās, divi.�

�Fantāzija, aizmir�anās.�

�Tas arī ir prieks. Viens.�

�Tehniski iemesli. Lai redzētu, kā filma ir veidota.�

�Mācī�anās. Divi.�

�Bēg�ana no garlaicības��

�Aizmir�anās. To jūs jau minējāt.�

�Sociālas vajadzības. Būt kopā ar draugiem�, es teicu.

�Iemesls, lai ietu, bet nevis, lai skatītos filmu. Lai arī kā tas nebūtu, tas ir prieks. Viens.�

Ko es neliku priek�ā, viss tika pieskaitīts uz diviem pirkstiem; cilvēki skatās filmas prieka vai mācī�anās pēc, vai arī abu iemeslu dēļ.

�Un filma ir pielīdzināma dzīvei, Don, vai tā ir?�

�Jā.�

�Tad kāpēc lai kāds izvēlētos sliktu dzīvi, �ausmu filmu?�

�Viņi nav nāku�i uz �ausmu filmu vienīgi prieka pēc, iedami iek�ā, viņi zina, ka tā būs �ausmu filma�, viņ� sacīja.

�Bet kāpēc?�

�Vai jums patīk �ausmu filmas?�

�Nē.�

�Vai jūs kādreiz tās skatāties?�

�Nē.�

�Bet daudzi cilvēki patērē daudz naudas un laika, lai redzētu briesmas vai samākslotas problēmas, kuras citi uzskata par muļķīgām vai garlaicīgām?�� Atbildi uz �o jautājumu viņ� atstāja manā ziņā.

�Jā.�

�Jums nav jānoskatās viņu filmas, un viņiem nav jāredz jūsu. To sauc par �brīvību�!�

�Bet kāpēc kādam varētu patikt �ausminā�anās? Vai garlaicība?�

�Tāpēc, ka viņi domā, ka ir to pelnīju�i, jo ir �ausmināju�i citus, vai arī viņiem patīk �ausmīgs uztraukums, vai viņi domā, ka �ī garlaicība ir tie�i tas, kam jābūt filmās. Vai jūs varat noticēt, ka daudzi cilvēki tādu iemeslu dēļ kas viņiem ir ļoti loģiski, tīksminās, ticēdami, ka viņi ir bezpalīdzīgi pa�i savās filmās? Nē, jūs to neverat iedomāties.�

�Nē, es to nevaru�, es teicu.

�Kamēr jūs to nesapratīsiet, jūs brīnīsieties, kāpēc da�i cilvēki ir nelaimīgi. Viņi ir nelaimīgi tāpēc, ka ir izvēlēju�ies būt nelaimīgi un , Ri�ard, tā tas ir!�

�Hm.�

�Mēs esam rotaļīgas, prieka pilnas būtnes, mēs esam kā ūdri izplatījumā. Mēs nevaram aiziet bojā, mēs nevaram nodarīt sev pāri vairāk, kā var nodarīt pāri ilūzijām uz ekrāna. Bet mēs varam noticēt, ka mums nodarīts pāri, kādā vien cie�anu paveidā gribam. Mēs varam ticēt, ka esam upuri, nogalinātie un slepkavas, kurus visapkārt sagaida neveiksmes un veiksmes.�

�Vairākas dzīves?�

�Cik filmas jūs esat redzējis?�

�Ak.�

�Filmas par dzīvi uz �īs planētas, par dzīvi uz citām planētām; viss, kas iekļaujas telpā un laikā, viss ir kinofilma, viss ir ilūzijas�, viņ� sacīja. �Bet �ajā laika sprīdī mēs varam milzīgi daudz uzzināt un izjust daudz prieka no savām ilūzijām, vai tā nav?�

�Cik tālu jūs varat pieņemt �īs filmas. Don?�

�Cik tālu jūs gribat? Jūs �ovakar skatījāties filmu daļēji tāpēc, ka es gribēju to redzēt. Daudzi cilvēki izvēlas dzīves tāpēc, ka viņiem patīk darīt kaut ko kopā. Aktieri, kurus �īsdienas filmā redzējāt, ir spēlēju�i kopā citās filmās pirms vai pēc, atkarībā no tā, kuru filmu jūs esat vispirms redzējis, vai arī jūs varat tās noskatīties vienlaicīgi uz da�ādiem ekrāniem. Mēs pērkam biļetes uz �īm filmām, maksājam ar pilnīgu piekri�anu noticēt laika un telpas realitātei� Neviens no tiem nav īstenība, bet katrs, kas negrib maksāt �o cenu, nevar nokļūt uz �īs planētas vai vispār jebkurā telpas un laika sistēmā.�

�Vai ir tādi cilvēki, kas vispār nedzīvo mū�us laikā un telpā?�

�Vai ir tādi cilvēki, kas nekad neiet uz filmām?�

�Sapratu. Viņi iegūst zinā�anas citādos veidos?�

�Jums taisnība�, viņ� sacīja, apmierināts ar mani. �Telpa un laiks ir diezgan primitīva skola. Bet daudzi cilvēki paliek ilūzijas varā pat tad, ja tā ir apnicīga un nevēlas, lai priek�laicīgi tiktu iedegtas gaismas.�

�Kas raksta scenārijus �īm filmām, Don?�

�Vai nav savādi, cik daudz mēs zinām, ja vien pajautājam pa�i sev, nevis kādam citam? Kas raksta scenārijus �īm filmām, Ri�ard?�

�Mēs pa�i�, es teicu.

�Kas spēlē?�

�Mēs.�

�Kas ir kinooperators, projicētājs, kinoteātra direktors, biļe�u kontrolieris, vietu ierādītājs, un kur� to visu vēro? Kam ir atļauts iet ārā filmas vidū, jebkurā laikā, nomainīt si�etu, kad vien iegribas, kuram ir brīv skatīties vēl un vēlreiz vienu un to pa�u filmu?�

�Ļaujiet man padomāt�, es teicu. �Katrs, kam vien gribas?�

�Vai jums ir pietieko�i daudz brīvības?� viņ� jautāja.

�Un vai tāpēc filmas ir tik populāras? Tas, ka mēs instinktīvi jūtam analoģiju ar saviem mū�iem?�

�Varbūt tā� varbūt nē. Tam ta�u nav nekādas būtiskas nozīmes, vai ne? Kas ir projicētājs?�

�Prāts�, es teicu. �Nē. Iztēle. Tā ir mūsu iztēle, neatkarīgi no tā, ko jūs sakāt.�

�Kas ir filma?�

�Esmu iekritis.�

�Viss, ko vien mēs labprātīgi ļaujamies skatīt iztēlē?�

�Varbūt tā, Don.�

�Jūs varat paņemt rokās kinofilmas rulli�, viņ� sacīja, �un tur viss ir gatavs un pabeigts, tur tajā pa�ā sekundē, miljonā sekundes daļā ir viss sākums, vidus, beigas. Filma eksistē ārpus demonstrē�anas laika un, ja jūs zināt, kas tā par filmu, jūs vispārīgos vilcienos jau zināt, kas tur notiks, pirms ieie�anas kinoteātrī; tur būs sadursmes un uztraukumi, uzvarētāji un zaudētāji, romantika, nelaime; jūs zināt, ka tas viss tur būs. Bet, lai tam visam ļautos sevi sagūstīt un nest sev līdzi, jums tā jāieliek projektorā un jālai� caur optiskām lēcām minūti pēc minūtes� Katrai ilūzijai vajadzīgs laiks un telpa, lai to izbaudītu. Tā jūs maksājiet savu naudu un saņemiet savu biļeti, un ierīkojaties savā vietā, un aizmirstat, kas notiek ārpus kinoteātra, un filma priek� jums sākas��

�Un neviens netiek pa īstam ievainots? Tā ir tikai tomātu mērce, ne asinis?�

�Nē, asinis ir īstas�, viņ� teica, �bet tikpat labi tās varētu būt tomātu mērce, ņemot vērā to iespaidu, kādu tas atstāj uz mūsu patieso dzīvi.�

�Un īstenība?�

�Īstenība ir dievi�ķi neitrāla un objektīva, Ri�ard. Mātei nerūp, kādu lomu spēlē viņas bērns, savā nodabā rotaļādamies; vienā dienā slikto puisi, nākamajā dienā labo puisi. Esamība pat neko nezina un nenojau� par mūsu ilūzijām un spēlēm. Tā pazīst tikai sevi un redz mūs līdzīgus, pilnīgus un pabeigtus.�

�Es neesmu pārliecināts, ka gribētu būt pilnīgs un pabeigts. Runājot par garlaicību��

�Paskatieties uz debesīm�, viņ� teica, sarunas temats mainījās tik spēji, ka es paraudzījos debesīs. Augstu virs mums pirmie mēness gaismas stari sudraboja malas izklīdinātajiem spalvu mākoņiem.

�Skaistas debesis�, es teicu.

�Vai �īs debesis ir pilnīgas?�

�Nu, debesis vienmēr ir pilnīgas, Don.�

�Vai jūs man gribat teikt, ka, kaut gan tās ir mainīgas katru sekundi, �īs debesis vienmēr ir nobeigtas un pilnīgas debesis?�

�Redzat, kāds esmu gudrinieks. Jā!�

�Un jūra vienmēr ir pilnīga un vienlaikus arī mainīga�, viņ� sacīja. �Ja pilnība ir stagnācija, tad debesis ir purvs! Un Esamība diez vai būtu purva radījums.�

�Diez vai ir purva radījums�, es izklaidīgi izlaboju. �Pilnīgs un nepārtraukti mainīgs. Jā. To es pieņemu.�

�Jūs esat to pieņēmis jau sen atpakaļ, ja jūs pastāvat pie laika kategorijas.�

Mēs gājām tālāk, un es pagriezos pret viņu. �Vai jums nekļūst garlaicīgi, Don, paliekot �ajā dimensijā?�

�Tā. Vai es esmu tikai �ajā vienā dimensijā?� viņ� jautāja. �Vai jūs esat?�

�Kāpēc gan viss, ko es sacīju, ir nepareizi?�

�Vai viss, ko jūs teicāt, ir nepareizi?�

�Man �ķiet, ka es esmu iesaistījies neveiksmīgā pasākumā.�

�Vai jūs varbūt domājat nekustamu īpa�umu?� viņ� vaicāja.

�Nekustamu īpa�umu vai apdro�inā�anu.�

�Nekustamam īpa�umam ir nākotne, ja jūs to gribat.�

�Okei. Es atvainojos�, es teicu. �Es negribu nākotni. Vai pagātni. Es drīzāk gribētu kļūt par jauku, vecu Ilūziju Pasaules Meistaru. Kā rādās, tad varētu pēc kādas nedēļas?�

�Labi, Ri�ard, es ceru, ka ne tik ilgi!�

Es cie�i uz viņu paskatījos, bet viņ� nesmaidīja.

Dienas nepārtraukti sekoja cita citai. Mēs kā vienmēr lidojām, bet es biju pārstājis vērtēt vasaru pēc pilsētu nosaukumiem vai nopelnītās naudas. Es sāku vērtēt vasaru pēc tā, ko esmu uzzinājis, pēc mūsu sarunām, kad beidzām lidojumus, un pēc brīnumiem, kas pa ceļam �ad tad gadījās, līdz tam brīdim, kad es beidzot sapratu, ka tie nepavisam nav brīnumi.

Iztēlojieties Visumu brīni�ķīgu un patiesu, un pilnīgu

reiz es izlasīju Rokasgrāmatā.

Tad esat pārliecināti par vienu:

Esamība ir iztēlojusies to krietni vien labāku nekā jūs.

Bija klusa pēcpusdiena� �ad un tad pa kādam nejau�am pasa�ierim. Lidojumu starplaikā es praktizējos mākoņu iztvaicē�anā.

Es esmu bijis lido�anas instruktors un es zinu, ka studenti vienmēr sare�ģī vienkār�as lietas; es to labi zināju, tomēr �eit es atkal biju students, nikni raukdams pieri par saviem gubu mākoņu uzdevumiem. �is bija tas gadījums, kad man bija vajadzīgas vairāk mācības, nekā prakse. �imoda bija atlaidies zem Fleet spārna un izlikās aizmidzis. Es viegli pieskāros viņa rokai, un viņ� atvēra acis.

�Es to nevaru izdarīt�, es teicu.

�Varat gan�, viņ� atteica un atkal aizvēra acis.

�Don, es centos! Tie�i tajā brīdī, kad man �ķiet kaut kam jānotiek, mākonis pavirzās atpakaļ un uzpūtīgi paceļas gaisā vēl lielāks nekā parasti.�

Viņ� nopūtās un piecēlās sēdus. �Izvēlieties man kādu mākoni. Tādu vieglāku, lūdzu.�

Es izvēlējos debesīs vislielāko un nodevīgāko mākoni, trīs tūksto� pēdu garu, līdz pēdējai iespējai piepūtu�os no elles dūmiem. �Tas tur virs skābbarības tvertnes�, es sacīju. �Tas, kur� patlaban kļūst tum�āks.�

Viņ� klusējot paskatījās manī. �Kāpēc jūs mani neieredzat?�

�Tāpēc, ka jūs man patīkat, Don, es uzdodu jums �os uzdevumus.� Es smaidīju. �Jums vajadzīgs izaicinājums. Ja jūs gribat, es varētu izvēlēties kādu mazāku��

Viņ� vēlreiz nopūtās un no jauna pievērsās debesīm. �Es pamēģinā�u. Nu, kur� tad īsti?�

Es palūkojos aug�up, un tas mākonis, briesmonis ar savām miljons tonnām lietus, bija pazudis, bija palicis vienīgi neizprotams zilu debesu laukumiņ� tai vietā, kar tas bija atradies.

�Hm jā�, es klusi noteicu.

�Darbs, kuru ir vērts darīt�� viņ� citēja. �Nē, lai gan man gribētos pieņemt uzslavas, ar kurām jūs mani apbērsiet, man pavisam godīgi jāteic jums, lūk, kas: tas ir viegli.�

Viņ� norādīja uz mazu, pūkainu mākonīti virs galvas. �Tur. Jūsu kārta. Gatavs? Sāciet.�

Es palūkojos uz mākoņa gabaliņu, un tas savukārt paskatījās uz mani. Es iedomājos, ka tas ir prom, iedomājos tajā vietā tuk�u vietu, raidīju aug�up uz to siltuma staru vīzijas, lūdzu to parādīties no jauna kaut kur citur, un lēni, lēni, pēc vienas minūtes, piecām, septiņām, mākonis beidzot bija pazudis. Citi mākoņi kļuva lielāki, manējais pazuda.

�Jūs neesat sevi�ķi veikls, vai ne?� viņ� teica.

��ī bija mana pirmā reize. Es tikko sāku. Neraugoties uz neiespējamo� labi, neticamo, un viss, ko jūs varat iedomāties pateikt ir tas, ka es neesmu sevi�ķi veikls. Tas bija lieliski, un jūs to zināt!�

�Pārsteidzo�i. Jūs bijāt tik ļoti tam pieķēries, un tomēr tas jums pazuda.�

�Pieķēries! Es metos tam uzbrukumā ar visu, kas man ir! Lielgabala lodes, lāzera stari, putekļu sūcējs mājas augstumā��

�Negatīva saite, Ri�ard. Ja jūs patiesi vēlaties izslēgt, izstumt mākoni no savas dzīves, nepadariet to par milzīgu lielra�o�anai atbilsto�u darbu. Jūs vienkār�i atslābiniet muskuļus, atbrīvojieties un izslēdziet to no savām domām. Tas ir viss, kas �eit darāms.�

Mākonis nezina, kāpēc tas slīd tie�i tādā virzienā un tādā ātrumā,

bija sacīts rokasgrāmatā.

Tas sajūt impulsu� uz �o�vietu tagad jāvirzās,

Bet debesis zina cēloņus un sistēma aiz visiem mākoņiem, un jūs arī uzzināsiet, kad jūs pacelsiet sevi pietieko�i augstu, lai redzētu aiz horizontiem.

�Patiesais grēks ir ierobe�ot to, kas ir (Esamību).

Nedariet to.

Bija silta un patīkama pēcpusdiena, bija nolijis un ietves bija slapjas, kad mēs gājām ārā no pilsētas.

�Jūs spēja iet cauri sienām, Don?�

�Nē.�

�Kad jūs sakāt nē, un es zinu, ka ir jā, tas nozīmē, ka jums nepatīk veids, kādā esmu uzdevis jautājumu.�

�Mēs, protams, esam ārkārtīgi vērīgi, vai ne?� viņ� sacīja.

�Vai problēma ir ar �iet� vai ar �sienām�?�

�Jā un vēl ļaunāk. Jūs savā jautājumā uzdro�inieties sacīt, ka es eksistēju vienā ierobe�otā laikā un telpā, un eju uz kādu citu laiku un telpu. �odien es neesmu tādā noskaņojumā, lai pieņemtu �ādus jūsu uzskatus par mani.�

Es saraucu pieri. Viņ� zināja, ko es gribu jautāt. Kāpēc viņ� vienkār�i neatbildēja un nelika man izdarīt atklājumu kā viņ� līdz �im darīja?

��ādi es palīdzu jums būt precīzākam domā�anā�, viņ� maigi sacīja.

�Okei. Jūs varat izdarīt tā, lai izskatās, ka jūs varat iet cauri sienām, ja gribat. Vai tas ir labāks jautājums?�

�Jā, labāks. Bet, ja jūs gribat būt precīzs��

�Nesakiet man. Es zinu, kā pateikt to, ko domāju. Lūk, mans jautājums. Kā tas nākas, ka jūs varat pārvietot ierobe�otas personības sajūtas ilūziju, �ī laika un telpas kategorijās izteiktu kā jūsu ķermeni, cauri materiāla �ķēr�ļa ilūzijai, ko sauc par sienu?�

�Labi pateikts!� viņ� teica. �Kad jūs pareizi uzdodat jautājumu, tajā jau ir atbilde, vai ne?�

�Nē. �is jautājums nav atbildējis pats par sevi. Kā jūs ejat cauri sienām?�

�RI�ARD! Jūs visu izdarījāt gandrīz pareizi un tad sa�ķaidījāt gabalos! Es nevaru iet cauri sienām� Kad jūs to tā sakāt, jūs pieņemat lietas, kuras es nepavisam nepieņemu, un, ja es tās pieņemu, atbilde ir: es nevaru!�

�Bet ir grūti pasacīt visu tik precīzi, Don. Vai jūs nezināt, kā es to domāju?�

�Un tikai tāpēc, ka kaut kas ir grūti, jūs necen�aties to darīt? Staigā�ana bija grūta no sākuma, bet jūs iepraktizējāties, un tagad jūs esat panācis, ka tas izskatās viegli.�

Es nopūtos. �Jā gan. Aizmirstiet �o gadījumu.�

�Es to aizmirsī�u. Mans jautājums vai jūs varēsiet to aizmirst?� Viņ� paskatījās manī tā, it kā viņam pasaulē nebūtu citas rūpes.

�Jūs sakāt, ka ķermenis ir ilūzija un siena ir ilūzija, bet personība ir reāla, un to nevar ap�ūt ar ilūzijām.�

�Es tā nesaku. Jūs tā sakāt.�

�Bet tā ir patiesība.�

�Protams.� Viņ� sacīja.

�Kā jūs to darāt?�

�Ri�ard, jums nekas nav jādara. Jūs redzat to jau izdarītu, un tā tas ir.�

�Tas izklausās viegli.�

�Tas līdzinās staigā�anai. Jūs brīnāties, kā jums kādreiz ir varējis būt grūti to iedomāties.�

�Varbūt jūs domājat, ja atkārtosiet �neiespējami� vēl un vēl tūksto� reizes, tad pēk�ņi grūtas lietas kļūs vieglākas?�

�Atvainojiet, tas ir iespējams, un es to izdarī�u, kad pienāks mans laiks.�

�Ļautiņi, viņ� staigā pa ūdens virsmu un pēk�ņi ir zaudējis drosmi, tāpēc nevar iet cauri sienām!�

�Bet tas bija viegli, un �is��

�Apstrīdiet savu aprobe�otību, un jums pie tā būs jāpaliek�, viņ� nodziedāja, �Vai jūs pats pirms nedēļas nepeldējāties pa zemi?�

�Es to darīju.�

�Un vai siena nav vienkār�i vertikāla zeme? Vai jūs pie�ķirat tik lielu nozīmi tam, kā novietota ilūzija? Horizontālas ilūzijas ir uzvaramas, bet vertikālas nē?�

�Tā vien �ķiet, ka jūsu mērķis ir panākt, lai pilnībā pieņemu jūsu uzskatus, Don?�

Viņ� paskatījās uz mani un pasmaidīja. �Tad, kad pilnībā būsiet pārņēmis manus uzskatus, es uz brīdi atstā�u jūs vienu.�

Pilsētas pēdējā celtne bija pārtikas noliktava, liela, oran�a ķieģeļu ēka. Tā vien likās, ka viņ� būtu tī�ām izvēlējies atceļam citu mar�rutu, nogriezdamies pa noslēpumainu tuvāku ceļu. Īsākais ceļ� bija caur ķieģeļu sienu. Pēk�ņi viņ� pagriezās pa labi un pazuda tie�i sienā. Tagad es domāju, ja tobrīd būtu pagriezies kopā ar viņu, es arī būtu varējis iziet tai cauri. Bet es vienkār�i apstājos uz ietves un skatījos uz to vietu, kur viņ� bija nozudis. Kad es pastiepu roku un aptaustīju ķieģeļus, tie bija cieti.

�Kādu dienu, Donald�, es sacīju, �kādu dienu�� Es viens turpināju ceļu atpakaļ pie lidma�īnām.

�Donald�, es teicu, kad biju atgriezies laukā pie lidma�īnas, �es esmu nonācis pie slēdziena, ka jūs vienkār�i nedzīvojat �ajā pasaulē.�

Viņ� pārsteigts palūkojās lejup uz mani no sava lidaparāta spārna, kur viņ� tobrīd mācījās liet degvielu tvrtnē. �Protams, ka nē. Vai jūs varat man parādīt kādu cilvēku, kas dzīvo?�

�Ko jūs ar to gribat sacīt, vai es varu parādīt kādu, kas dzīvo. Es! Es dzīvoju �ajā pasaulē!�

�Lieliski�, viņ� noteica tā, it kā es neatlaidīga pētījuma rezultātā būtu atklājis apslēptu mistēriju. �Atgādiniet, lai es jums �odien izmaksāju vakariņas� Es sajūsminos par to, ka jūs nekad nepārstājat mācīties.�

Es ilgi lauzīju galvu par to. Viņ� nebija sarkastisks vai ironisks, viņ� bija sacījis tie�i to, ko domāja. �Ko jūs ar to gribējāt teikt? Protams, ka es dzīvoju �ajā pasaulē. Es un apmēram �etri miljardi citu cilvēku. Tas esat jūs, kas��

�Ak Dievs, Ri�ard! Jūs nopietni! Es atceļu vakariņas. Ne sviestmaizi, ne iesalu, pavisam neko! Tad, kad es biju domājis, ka jūs esat apguvis �īs visbūtiskākās zinā�anas�� Viņ� apklusa un skatījās lejup uz mani ar dusmām un līdzcietību. �Jūs esat par to pārliecināts. Jūs dzīvojat vienā pasaulē, vai ne tā, ar� bir�as mākleri, vai tā var sacīt? Jūsu dzīve ir tikko kā apmetusi kūleni un pārmainījusies sakarā ar izmaiņām politikā nesen pieņemto mandātu revīzijas aktu par bir�as mākleru ieguldījumu samazinā�anu vairāk kā par piecdesmit procentiem? Vai jūs dzīvojat vienā pasaulē ar �aha turnīra spēlētāju? Ar �īs nedēļas Ņujorkas turnīru, Petrosjans un Fi�ers, un Brauns Manhetenā un pusmiljona dolāru likmi, tādā gadījumā ko jūs darāt �eit Ohaijo �tata Meitlendas siena pļavā? Ar savu 1929. gada Fleet divplāksni fermas laukos, ar jūsu dzīvei tik nozīmīgo fermera atļauju, ļaudīm, kas vēlas izbaudīt desmit minū�u lidojumus; Kinnera lidma�īnu motora uzturē�ana kārtībā un nāves bailes no vētras ar krusu� Cik cilvēku, pēc jūsu domām, dzīvo jūsu pasaulē? Jūs sakāt �etri miljardi? Vai jūs tur lejā, stāvēdams uz zemes un stāstīdams man, ka �etri miljardi cilvēku nedzīvo �etros miljardos atsevi�ķu pasauļu, vai jūs gribat mani �ādi piemānīt?� Viņ� bija aizelsies no ātras runā�anas.

�Es gandrīz jau sajutu, kā gar�o tā sviestmaize ar kausētu sieru��, es sacīju.

�Piedodiet. Es būtu tik labprāt jums izmaksājis. Bet ar to nu ir cauri, labāk aizmirstiet.�

Lai gan tā bija pēdējā reize, man vajadzēja daudz laika, lai saprastu vārdus atvērtajā rokasgrāmatā:

Ja jūs pamēģināsiet uz brīdi kļūt par izfantazētu literāru varoni, jūs sapratīsiet, ka izdomātas personas da�reiz ir reālākas nekā tie cilvēki, kas ir ķermeņi un sirdspuksti.

Jūsu sirdsapziņa ir godīguma mēraukla jūsu egoismam.

Ieklausieties tajā uzmanīgi.

�Ikvienam no mums ir brīv darīt visu, ko vien mēs gribam,� viņ� tovakar sacīja. �Vai tas nav vienkār�i un tīri, un skaidri? Vai tas nav lielisks visuma darbības princips?�

�Gandrīz. Jūs piemirsāt kādu diezgan būtisku detaļu�, es sacīju.

�Tā?�

�Mums ir brīv darīt visu, ko vien mēs gribam, ja vien mēs ar to nenodarām pāri kādam citam�, es pārmeto�i iebildu. �Es zinu, ka jūs tā domājat, bet jāpasaka tas, ko domā.�

Pēk�ņi tumsā atskanēja �ļūco�u soļu troksnis, un es uzmetu viņam ātru skatienu. �Jūs dzirdējāt?�

�Jā, jā. Izklausās, ka tur kāds ir�� Viņ� piecēlās un nozuda tumsā. Pēk�ņi viņ� iesmējās un pateica kādu vārdu, ko es nesaklausīju. �Viss ir vislabākajā kārtībā�, es dzirdēju viņu sakām. �Nē, mēs priecāsimies par jūsu klātbūtni� nav vajadzības slapstīties� nāciet �urp, mēs ar prieku jūs uzņemsim savā sabiedrībā, patie�ām��

Balsī bija jūtams stiprs akcents, ne glu�i krievu, ne �ehu, drīzāk Transilvānijas. �Paldies. Es negribēju jūs apgrūtināt ar savu klātbūtni��

Cilvēks, kuru viņ� atveda līdzi pie ugunskura bija, nu, viņ� bija diezgan neparasts, īsts atradums rietumu vidienes naktī. Neliels, kalsnējs, mazliet atbaido�s puisis, kas atgādināja vilku, ģērbies vakara uzvalkā un melnā apmetnī ar sarkanu zīda oderi� Gaismā viņ� jutās neomulīgi.

�Es te gāju garām�, viņ� sacīja. �Gar �o lauku ved taisnākais ceļ� uz manām mājām��

�Vai tā ir?� �imoda neticēja �im cilvēkam, zināja, ka viņ� melo un tajā pat laikā visiem spēkiem pūlējās apspiest smieklus. Es vēlējos drīzāk visu saprast.

�Ierīkojieties ērtāk�, es teicu. �Ar ko varam pakalpot?�

Patiesībā es nemaz nejutu vēlē�anos pakalpot, bet viņ� bija tik saspringts, ka gribējās panākt, lai viņ� justos brīvāks.

Viņ� paskatījās uz mani ar tādu izmisīgu smaidiņu, kas mani sasaldēja. �Jā, jūs varat man palīdzēt. Man tas ir ļoti vajadzīgs, citādi es nelūgtu. Vai es drīkstu drusku padzerties jūsu asinis? Tikai mazlietiņ? Tā ir mana barība, man vajag cilvēka asinis��

Varbūt tas bija akcenta dēļ, viņ� slikti runāja angliski, vai arī viņa vārdus pareizi nesapratu, bet es strauji pielēcu kājās, straujāk, nekā jebkad daudzu pēdējo mēne�u laikā, ugunī ie�virkstējās sausas zāles stiebriņi.

Puisis paspēra da�us soļus atpakaļ. Parasti es esmu miermīlīgs, bet es neesmu sīka auguma cilvēks un spēju izskatīties draudo�s. Viņ� aizgrieza galvu. �Atvainojiet, ser! Atvainojiet! Lūdzu aizmirstiet, ko es sacīju par asinīm! Bet redziet��

�Ko jūs teicāt?� Bailes vairoja manu niknumu. �Velns vien zina, ko jūs runājat, mister? Es nezinu, kas jūs esat, vai jūs neesat kaut kas līdzīgs VAM-?�

�imoda pārtrauca mani, pirms es paspēju pabeigt vārdu. �Ri�ard, mūsu viesis runāja un jūs viņu pārtraucāt. Lūdzu turpiniet, ser, mans draugs ir mazliet strauj�.�

�Donald�, es iebildu. ��is puisis��

�Klusējiet!�

Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka es apklusu un ar tādu kā izbiedēti jautājo�u skatienu vērsos pie atnācēja, kas no savas ierastās tumsas vides bija nokļuvis mūsu ugunskura gaismā.

�Lūdzu saprotiet mani pareizi. Es neesmu vēlējies piedzimt par vampīru. Tā tas nelaimīgā kārtā ir iznācis. Man nav daudz draugu. Bet man ir nepiecie�ams zināms, neliels daudzums svaigu asiņu katru nakti, citādi es cie�u �ausmīgas sāpes, vēl pēc brī�a bez tām es vairs nespē�u dzīvot! Es jūs ļoti lūdzu, man tiks ļoti nodarīts pāri es nomir�u ja jūs neļausiet man sūkt jūsu asinis� tikai mazliet, vairāk par pintu (0.5 litri) man nevajag.� Viņ� aplaizījās un spēra soli uz manu pusi, domādams, ka �imoda ir noteicējs pār mani un var likt man pakļauties.

�Vēl viens solis un tas beigsies ar asinīm. Ja jūs man pieskarsieties, jūs dzīvs nepaliksiet�� Es nebūtu viņu nogalinājis, bet no visas sirds vēlējos vismaz sasiet viņu, pirms mēs turpinām sarunu.

Viņ� dro�i vien man noticēja, jo apstājās un nopūtās. Viņ� pagriezās pret �imodu. �Jūs pierādījāt savu viedokli?�

�Es ceru. Paldies.�

Vampīrs paskatījās uz mani un pilnīgi atbrīvoti pasmaidīja, būdams ļoti apmierināts pats ar sevi kā aktieris uz skatuves pēc izrādes. �Es nedzer�u jūsu asinis, Ri�ard�, viņ� draudzīgi teica pareizā angļu valodā, pavisam bez akcenta. Manu acu priek�ā viņ� izbālēja, izdzisa, it kā būtu izslēdzis pats savu gaismu� piecu sekun�u laikā viņ� nozuda.

�imoda atkal apsēdās pie ugunskura. �Ri�ard, vai es kādreiz esmu priecājies par to, ka jūs nedomājat, ko sakāt!�

Es joprojām trīcēju kā adrenalīna ietekmē, gatavs cīņai ar briesmoni. �Don, es neesmu pārliecināts, ka esmu tam piemērots. Varbūt labāk jūs man pastāstītu, kas te notika. Piemēram, kas� kas tas bija?�

�Tas bija vampīrs no Transilvānijas�, viņ� teica pārspīlēti atdarinādams �ī radījuma runas veidu. �Vai precizējot, tā bija materiāla forma domai par vampīru no Transilvānijas. Ja jūs kādreiz gribat pierādīt savu viedokli un jums �ķiet, ka kāds neklausās, neiedziļinās, izveidojiet domas formu, lai uzskatāmi nodemonstrētu savus uzskatus. Vai jums �ķiet, ka es nedaudz pārcentos, viņu rādīdams ar apmetni un asajiem zobiem, un akcentu? Vai viņ� jums likās pārāk briesmīgs?�

�Apmetnis bija pirm�ķirīgs, Don. Bet tas bija visizplatītākais stereotips, sve�zemnieks� Es nepavisam nebiju nobijies.�

Viņ� nopūtās. �Nu labi. Bet jūs vismaz sapratāt manu viedokli, un tas ir svarīgākais.�

�Kādu viedokli?�

�Ri�ard, būdams tik ne�ēlīgs pret manu vampīru, jūs darījāt to, ko gribējāt darīt, lai gan zinājāt, ka ar to nodarīsiet viņam pāri. Viņ� pat sacīja, ka viņam sāpēs un tiks nodarīts pāri, ja��

�Viņ� gatavojās sūkt manas asinis!�

�Tas ir tas, kā mēs rīkojamies ar katru cilvēku, teikdami, ka mums tiks nodarīts pāri, ja viņ� nedzīvos pēc mūsu prāta.�

Ilgu laiku es domīgi klusēju. Es vienmēr biju ticējis, ka mums ir brīv rīkoties pēc saviem ieskatiem tikai tad, ja vien mēs kādam citam ar to nenodarīsim pāri, un �eit tas nederēja. �oreiz kaut kā trūka.

�Jūs mulsina tas�, viņ� sacīja, �ka vispārzināmais teiciens pēk�ņi izrādās neiespējams. Frāze ir nodarīt pāri kādam citam. Mēs izvēlamies pa�i, vai mums tiek nodarīts pāri, vai nē, neatkarīgi no visa pārējā. Mēs pa�i izvēlamies. Neviens cits. Mans vampīrs jums teica, ka viņam tiks nodarīts pāri, ja jūs viņam neļausieties? Viņ� nolemj, ka viņam tiek nodarīts pāri, tā ir viņa izvēle. Ko jūs ar to darāt, ir jūsu lēmums, jūsu izvēle: dot viņam asinis, ignorēt, sasiet viņu vai nogalināt. Ja viņ� nevēlas, viņam ir brīv pretoties, kādā veidā vien grib. Tā tas arvien turpinās, izvēles, izvēles.�

�Kad uz to paskatās no �īs puses��

�Klausieties, Ri�ard�, viņ� teica, �tas ir svarīgi. Mums visiem ir brīva izvēle darīt ko vien mēs gribam darīt.�

Katra persona, katrs cilvēks, visi notikumi jūsu dzīvē ir ap jums tāpēc, ka jūs esat tos izveidoju�i.

Ko jūs izvēlaties ar tiem darīt, ir jūsu pa�u ziņā.

�Vai jūs reizēm nejūtaties vientuļ�, Don?� Tas bija kādā kafejnīcā Raiersonā Ohaio �tatā, kad man ienāca prātā viņam to pajautāt.

�Es esmu pārsteigts, jums vajadzētu��

�Pagaidiet�, es teicu. �Es neesmu pabeidzis savu jautājumu. Vai jums nekad nekļūst tā pavisam mazliet vientuļi?�

�Ko jūs domājat, kā��

�Pagaidiet. Visus �os ļaudis mēs redzam tikai da�as minūtes. Reizēm pūlī pavīd kāda seja, kāda jauka, starojo�a sieviete, kas izraisa manī vēlē�anos apstāties un sasveicināties, vienkār�i atrasties miera stāvoklī, nevis kustībā un parunāties kādu brītiņu. Bet viņa vai nu kopā ar mani lido desmit minūtes lidma�īnā vai arī nelido, un tad viņa aiziet, bet nākamajā dienā es dodos uz Selbijvilu, un tā nekad vairs viņu nesatik�u. Tā ir vientuļi. Bet man liekas, ka es nevaru atrast ilgsto�us, palieko�us draugus, kad pats esmu īslaicīgs.�

Viņ� klusēja.

�Vai varbūt tomēr es varu?�

�Vai tagad es drīkstu runāt Ri�ard?�

�Es domāju, ka jā.� �ajā kafejnīcā �niceles pārdeva līdz pusei ietītas plānā taukainā papīrā, un, kad tās iztina, izbira sīkas sezama sēkliņas mazi, nekam nederīgi krikumiņi, bet �niceles bija labas. Kādu laiku viņ� ēda klusēdams, un es sekoju viņa piemēram, klusībā nepacietīgi gaidīdams atbildi.

�Labi, Ri�ard, mēs esam magnēti, vai ne tā? Magnēti nē. Mēs esam ar vara stiepli aptīta dzelzs serde, un, kad vien gribam sevi magnetizēt, mēs varam to izdarīt. Novadot, mūsu iek�ējo voltā�u uz stiepli, mēs varam pievilkt visu, ko vien mēs gribam. Magnētam nerūp tas, kā viņ� darbojas. Tas ir viņ� pats, un atkarībā no savas dabas viņ� da�as lieta pievelk, bet citām nepieskaras.�

Es tobrīd ēdu ceptus kartupeļus un pacēlu uzacis. �Vienu lietu jūs izlaidāt. Kā es to daru?�

�Jūs neko nedarāt. Kosmosa likums, atceraties? Līdzīgs pievelk līdzīgu. Vienkār�i esat tas, kas jūs esat, mierīgs un skaidrs, un gai�s. Automātiski, tā kā mēs izstarojam to, kas mēs esam, ik brīdi jautājot sev, vai tas ir tas, ko es tie�ām gribu darīt, un darot to tikai tad, kad pats sev var dot apstiprino�u atbildi; automātiski tas liek novērsties tiem, kam nav nekas, ko mācīties no tā, kas mēs esam, un pievelk tos, kam ir ko mācīties un no kuriem arī mums ir ko mācīties.�

�Bet tam vajadzīga ārkārtīgi liela ticība, un līdz tam jūs esat diezgan vientuļ�.�

Viņ� savādi paskatījās manī pāri savai �nicelei. �Kas attiecas uz ticību, tad tās ir blēņas. Vajadzīgā ticība līdzinās nullei. Ir vajadzīga iztēle.� Viņ� tīri noslaucīja galdu starp mums, nolikdams sāņus sāli, ceptos kartupeļus, mērci, na�us un dak�iņas, un es gaidīju, kas tagad notiks, kas manu acu priek�ā tiks materializēts.

�Ja jums ir iztēle kā �ī sezama sēkliņa�, viņ� sacīja, novietodams sēkliņu, kā uzskates līdzekli atbrīvotā laukuma vidū, �jums ir visas lietas, viss ir iespējams.�

Es paskatījos vispirms uz sezama sēkliņu un tad uz viņu. �Es gribētu, lai jūs, Mesijas, sanāktu kopā un nolemtu, vienotos par �o jēdzienu, jo es biju domājis, ka tādos brī�os, kad pasaule ir pret mani, vienīgā izeja ir ticība.�

�Nē, Ri�ard. Es gribēju to izlabot, tai laikā, kad vēl strādāju, bet tā bija gara un smaga cīņa. Pirms diviem tūksto�iem gadu, pieciem tūksto�iem viņiem nebija vārda, kas apzīmētu iztēli, un ticība bija labākais, ko viņi varēja likt priek�ā svinīgi nopietnajai sekotāju saimei. Bez tam viņiem nebija arī sezama sēklu.�

Es zināju to faktu, ka viņiem bija sezama sēklas, bet ļāvu �iem meliem paslīdēt garām. �Vai no manis tiek gaidīts, lai es iztēlē radītu �o magnētismu? Es iedomājos kādu jauku, gudru, mistisku lēdiju, kas parādās pūlī siena pļavā pie Taragonas Ilinoisā? Es varu to izdarīt, bet tas arī ir viss, tā ir tikai mana iztēle.�

Viņ� izmisīgi paraudzījās debesīs, kuras tobrīd pārstāvēja skārda plāksnī�u griesti un kafejnīcas �Em adn Edna� aukstās gaismas. �Vienīgi iztēle? Nu, protams, ka tā ir jūsu iztēle! �ī pasaule ir jūsu iztēle, vai jūs esat aizmirsis? Cik tālu ir attīstīta jūsu domā�ana, tāda ir jūsu pieredze: kā cilvēks domā, tāds viņ� arī ir! Tas, no kā es baidījos, ir mani piemeklējis: domājiet un kļūstiet bagāti: rado�ā iztēle kā prieks un ienākumu avots. Kā atrast draugus, esot tādam, kāds jūs patiesībā esat. Jūsu iztēle nepavisam nemaina Būtību, nemaz neiespaido realitāti. Bet mēs runājam par Warner Brothers pasaulēm, MGM (populāras ASV kinostudijas) mū�iem, un katra to sekunde ir ilūzijas un iedomas. Visus simboliskos sapņus mēs, mosto�ie sapņotāji, uzburam pa�i priek� sevis.�

Viņ� pārvietoja nazi un dak�iņu, it kā celdams tiltu no savas vieta uz manu. �Jūs gribat uzzināt, ko vēsat jūsu sapņi? Tikpat labi paskatieties uz jūsu nomoda dzīves parādībām un pajautājiet, kādam nolūkam tās ir domātas. Jūs ar lidma�īnām jūsu dzīvē, katru reizi, kad jūs maināt virzienu.�

�Labi, Don, jā.� Es vēlējos, kaut viņ� mazliet samazinātu ātrumu, lai tas nenogrūst pār mani vienā mirklī, jūdze minūtē ir pārāk ātri priek� jaunām idejām.

�Ja jūs sapņotu par lidma�īnām, Ri�ard, ko tas varētu priek� jums nozīmēt?�

�Nu, brīvību. Lidma�īnu sapņi ir izglāb�anās un lidojums, un atbrīvo�anās.�

�Cik skaidri jūs to gribat? Sapnis nomodā ir tas pats: būsiet brīvs no visa tā, kas velk jūs atpakaļ no rutīnas, autoritātes, garlaicības, gravitātes.

Ko jūs vēl neesat sapratis, ir tas, ka jūs jau esat brīvs un esat vienmēr tāds bijis. Ja jums būtu puse no visām �īm sezama sēkliņām� Ja jūs būtu jau augstākais noteicējs pār savu brīnumdarītāja dzīvi. Vienīgi iztēle! Ko� jūs sakāt, Ri�ard?�

Oficiante laiku pa laikam savādi uz viņu paskatījās, slaucīdama traukus un lauzīdama galvu par to, kas viņ� varētu būt.

�Tātad jūs nekad neesat vientuļ�, Don?� es sacīju.

�Ja vien es pats nesajūtu tādu vēlē�anos. Man ir draugi citās dimensijās, kas laiku pa laikam ir kopā ar mani. Tāpat kā jūs.�

�Nē, es gribēju sacīt �ajā dimensijā, �ajā iztēles radītajā pasaulē. Parādiet man to, ko jūs ar to domājat, parādiet man mazu brīnumu, ko spēj magnēts� es gribu to uzzināt.�

�Jūs parādiet man�, Donalds sacīja. �Lai kaut ko ieviestu savā dzīvē, iedomājieties, ka tas jau tur ir.�

�Kāds varētu būt �is kaut kas� Līdzīgs manai jaunajai lēdijai?�

�Jebko. Tikai ne jūsu lēdiju. Vispirms kaut ko mazāku.�

�Vai jūs gribat, lai es tagad pamēģinu?�

�Jā.�

�Labi� zila spalva.�

Viņ� neizteiksmīgi uz mani paraudzījās. �Ri�ard? Zila spalva?�

�Jūs teicāt jebko, tikai ne lēdiju, kaut ko mazāku.�

Viņ� paraustīja plecus. �Jauki. Zila spalve. Iedomājieties spalvu. Iztēlojieties, ka jūs to redzat, katru tās līniju un malu, galiņu, V-veida ie�ķēlumu tajās vietās, kur tā paspūrusi, pūciņas ap kātu. Tikai uz minūti. Tad ļaujiet tai izgaist.�

Es uz minūti aizvēru acis un prātā redzēju tēlu, piecas collas garu, sudrabainu zili zaigojo�ām malām. Tur tumsā peldēja gai�a, skaidri redzama spalva.

�Ja gribat, apjozit to ar zeltainu gaismu. Tas ir dziedino�s līdzeklis, lai palīdzētu padarīt to reālu, bet tas palīdz arī magnetizācijā.�

Es apjozu spalvu ar zeltainu mirdzumu. �Labi.�

�Diezgan. Tagad jūs varat atvērt acis.�

Es atvēru acis. �Kur ir mana spalva?�

�Ja jūs domās to skaidri redzējāt. tā pat �ajā brīdī brā�as jums virsū kā kravas automa�īna.�

�Mana spalva? Kā kravas automa�īna?�

�Pārnestā nozīmē, Ri�ard.�

Visu to pēcpusdienu es meklēju parādāmies spalvu, un tā neparādījās. Vakarā, pēc vakariņām, kas sastāvēja no sviestmaizes ar tītaru, es pavisam necerēti to ieraudzīju. Tas bija attēls uz piena pakas ar sīkiem burtiņiem zem tā. Iesaiņots Zilās Spalvas fermās no Skota pienotavas Braitonā, Ohaijo. �Don! Mana spalva!�

Viņ� paskatījās un paraustīja plecus. �Es biju domājis, ka jūs gribējāt īstu spalvu.�

�Nu, iesācējam katra spalva laba, vai jūs tā nedomājat?�

�Vai jūs redzējāt vienīgi spalvu vienu pa�u, vai jūs pats turējāt spalvu rokā?�

�Vienu pa�u.�

�Tas arī ir izskaidrojums. Ja jūs gribat būt kopā ar to, ko jūs magnetizējiet, jums attēlā jāieliek arī sevi. Piedodiet, ka es to nepateicu.�

Spocīgi dīvaina sajūta. Tas darbojas! Es esmu apzināti magnetizējis, mana pirmā lieta! ��odien spalviņu�, es sacīju, rīt visu pasauli!�

�Esiet uzmanīgs, Ri�ard!�, viņ� zīmīgi noteica. �Vai arī jūs to no�ēlosiet��

Patiesībai, kuru jūs sakāt, nav ne pagātnes, ne nākotnes.

Tā ir un tas ir viss, kas tai vajadzīgs.

Es gulēju uz muguras zem Fleet un slaucīju eļļu no apak�ējās fizelā�as. Nez kāpēc motors tagad patērēja mazāk eļļas, nekā līdz �im. �imoda izvizināja pasa�ieri, tad pienāca pie manis un apsēdās zālē.

�Ri�ard, kā jūs varējāt cerēt pārveidot pasauli, kad jebkur� cits strādā, lai nopelnītu iztiku, bet jūs bezatbildīgi klaiņojat apkārt dienu no dienas savā nenopietnajā divplāksnī, par samaksu vizinot pasa�ierus?� Viņ� atkal mani pārbaudīja. ��āds jautājums jums tiek uzdots ne vienreiz vien.�

�Nu labi, Donald. Pirmā daļa: es neeksistēju, lai pārveidotu pasauli. Es esmu tāpēc, lai dzīvotu savu dzīvi tā, kā justos laimīgs.�

�Labi. Otrā daļa?�

�Otrā daļa: jebkuram citam arī ir brīv darīt visu, ko vien viņ� grib, lai nodro�inātu savu eksistenci, savu dzīvi. Tre�ā daļa: Atbildīgs ir spējīgs Atbildēt, atbildēt par savu izvēlēto dzīves veidu. Ir tikai viena persona, kuras priek�ā mēs esam atbildīgi, un, protams, tā ir�?�

��mēs pa�i�, Donc teica, atbildēdams iedomātam pūlim, kas, atbildi gaidīdams, varētu būt sasēdies visapkārt.

�Mums nav pat jāatbild pa�iem sev, ja mums tā negribas� nav nekā nosodāma bezatbildībā. Bet vairums no mums atrod par interesantāku zināt, kāpēc mēs rīkojamies tā, kā mēs darām, kāpēc mēs izdarām izvēli tie�i tā vai mēs izvēlamies pavērot putnu vai uzkāpt skudrai, vai strādāt naudas dēļ kaut ko tādu, ko citādi labprāt nedarītu.� Es mazliet saviebos. �Vai �ī atbilde ir par garu, Don?�

Viņ� pamāja.� Daudz par garu.�

�Labi� Kā jūs cerat iespaidot pasauli�� es izlīdu no lidma�īnas apak�as, lai uz brīdi atpūstos spārna ēnā. �Kā būtu, ja es ļautu pasaulei dzīvot, kā tā vēlas, un ļautu sev dzīvot, kā es to vēlos.�

Viņ� veltīja man laimīgu un lepnu smaidu. �Labi sacīts, kā īsts mesija! Vienkār�i, tie�i, citējami un nedod atbildi, pirms nav ilgsto�i un rūpīgi pārdomāts.�

�Pārbaudiet mani vēl.� Bija lieliski vērot, kā strādāja mans prāts �īs sarunas laikā.

Viņ� teica: �Meistar, es gribu, lai mani mīl, es esmu laipns, citiem daru tā, kā gribētu, lai viņi dara man, neraugoties uz to, man nav neviena drauga, un es esmu vientuļ�. Kā jūs atbildētu uz �o?�

�Padodos�, es teicu. �Man nav pat miglainas nojautas, ko jums atbildēt.�

�KO?�

�Es pajokojos, Don, lai atdzīvinātu �o vakaru. Maza, nevainīga ritma maiņa.�

�Jums vajadzētu būt uzmanīgākam, izvēloties veidu, kā atdzīvināt vakarus. Ļaudīm, kas vēr�as pie jums, problēmas nav joki un uzjautrinājums, ļaudīm, ja vien viņi pa�i nav pietieko�i augsti attīstīti radījumi; kas zina, ka viņi pa�i nav mesijas. Atbildes jums tika dotas, lai tās pateiktu. Izmēģiniet �o �padodos� versiju, un jūs redzēsiet, cik ātri saniknotu ļau�u pūlis spēj sadedzināt cilvēku sārtā.�

Es nostājos lepnā pozā. �Meklētāj, jūs esat nācis pēc atbildes, un es jums to dodu: Zelta likums nedarbojas. Kā jums patiktu, ja jūs satiktu mazohistu, kas darītu citiem tā, kā gribētu, lai citi dara ar viņu? Vai Krokodila Dieva pielūdzējs, kur� alkst goda tikt dzīvam iemestam bedrē? Pat �ēlsirdīgais samārietis, kur� uzsāka visu �o lietu� kas lika viņam domāt, ka vīrs, kuru viņ� atrada guļam ceļa malā, grib, lai viņa rētās lej dziedino�u eļļu? Kā būtu, ja tas vīrs tobrīd būtu izmantojis klusuma brīdi, lai izārstētu sevi ar gara spēku, priecādamies par �o likteņa izaicinājumu?� Man pa�am likās, ka es runāju pārliecino�i.

�Pat, ja Likums tiktu pārveidots par �Dariet citiem to, ko viņi grib, lai tiem dara�, mēs nevaram zināt, kā jebkur� cits, izņemot mūs pa�us, grib, lai ar viņu apietas. Ko nozīmē Likums un kā mēs, mesijas, godīgi to lietojam, ir sekojo�ais: �Dariet citiem tā, kā jūs patiesi gribat, sajūtat vēlē�anos darīt citiem!�. Ievērojot �o likumu, jums nebūs jāsit mazohists ar viņa pletni tāpēc vien, ka viņ� gribēs, lai jūs viņam tā darāt. Nedz arī jums būs vajadzība iegrūst dievlūdzēju pie krokodiliem.� Es paskatījos uz viņu. �Vai nav pārāk gari sacīts?�

�Kā vienmēr, Ri�ard. Jūs zaudēsiet deviņdesmit procentus savas auditorijas, līdz kamēr neiemācīsieties pateikt īsi !�

�Nu, kas tur slikts, ja jāzaudē deviņdesmit procenti no klausītājiem?� es atsviedu viņam atpakaļ. �Kas gan tur slikts, ja esi zaudējis VISUS klausītājus? Es zinu, ko es zinu un runāju to, ko runāju! Un, ja tas ir nepareizi, tad ir pavisam bēdīgi. Samaksājiet trīs dolārus par vizinā�anos lidma�īnā!�

�Ziniet ko?�, �imoda piecēlās, nopurinādams sakaltu�os zāles stiebriņus no zilajiem d�insiem.

�Ko?� es īgni attraucu.

�Jūs tikko kā pabeidzāt kursu. Kāda ir sajūta, kļūstot pat Meistaru?�

�Pretrunīga, elli�ķīgi pretrunīga.�

Viņ� paraudzījās manī ar tikko manāmu smaidu. �Jūs pieradīsiet pie tā�, viņ� sacīja.

�is ir tests kā noteikt, vai jūsu misija zemes virsū ir pabeigta: ja jūs esat dzīvs, tā nav pabeigta.

Dezlzs izsrtādājumu veikali vienmēr ir iegarenas formas, plaukti stiepjas iek�ienē līdz bezgalībai.

Puskrēslā atgriezdamies mājup, mēs iegājām Heivorda dzelzs izstrādājumu veikalā, man vajadzēja trīs ceturtdaļcollu uzgrie�ņus, skrūves un citas rezerves daļas manai Fleet. �imoda pacietīgi lasīja uzrakstus uz precēm, kamēr es meklēju vajadzīgās lietas, jo viņam, protams, neko no �iem dzelzs izstrādājumiem nevajadzēja. Visa ekonomika izputētu, es nodomāju, ja ikviens būtu tāds, kā viņ�, izveidotu, ko vien gribētu, no domu formām un tuk�a gaisa, labotu bojātas lietas bez rezerves daļām un darba.

Beidzot es atradu pusduci vajadzīgo uzgrie�ņu un devos ar tiem atpakaļ pie letes, kur veikla īpa�niekam skanēja maiga mūzika, Greensleeves, tā bija melodija, kas man priecīgi skanēja ausīs jau no bērnības, tagad tā tika atskaņota uz senlaicīga stīgu instrumenta, skaņa nāca no kādas apslēptas atskaņo�anas sistēmas� savādi ar to sastapties pilsētā ar �etriem tūksto�iem iedzīvotāju.

Izrādījās, ka tas �ķita savādi arī pa�am Heivordam, jo tā nemaz nebija atskaņo�anas sistēma. Veikala īpa�nieks sēdēja pie letes, atspiedies pret koka krēsla atzveltni, un klausījās, kā mesija spēlēja �o melodiju uz lētas se�stīgu ģitāras no pārdo�anā izliktajām precēm. Tā bija brīni�ķīga skaņa, un es stāvēju klusu, maksādams savus septiņdesmit trīs centus un no jauna ļaudamies pazīstamajai melodijai. Varbūt to radīja lētā instrumenta zemā kvalitāte, bet tas joprojām izklausījās pēc tālas, dūmakā tītas pagāju�o gadsimtu Anglijas.

�Donald, tas ir brīni�ķīgi! Es nezināju, ka jūs protat spēlēt ģitāru!�

�Jūs nezinājāt? Tātad jūs domājat, ka kāds varētu pieiet klāt Jēzum Kristum, pasniegt ģitāru, un viņ� sacītu �Es neprotu to spēlēt�? Vai viņ� tā varētu būt sacījis?�

�imoda nolika ģitāru atpakaļ plauktā un kopā ar mani izgāja ārā saulītē. �Vai arī, ja garām ietu kāds, kas runātu persie�u vai krievu valodā, vai jūs domājat, ka jebkur� savas auras cienīgs meistars nesaprastu, ko viņi saka? Vai, ja viņ� gribētu braukt ar kāpurķē�u traktoru vai lidot ar lidma�īnu, vai jūs domājat, ka viņ� to neprastu?�

�Tātad jūs patie�ām protat visu, vai ne?�

�Jūs tāpat, protams. Es vienkār�i apzinos, ka zinu visas �īs lietas.�

�Vai es arī varētu tāpat spēlēt ģitāru?�

�Nē, jums ir savs stils, at�ķirīgs no manējā.�

�Kā es to daru?� Es nedomāju skriet atpakaļ un pirkt ģitāru, es vienkār�i gribēju uzzināt.

�Vienkār�i atmetiet savus aizspriedumus, aiztures un visu ticību tam, ka jūs neprotat spēlēt. Pieskarieties tai lietai tā, it kā tā būtu daļa, no jūsu dzīves, kas tā arī ir bijis kādā no jūsu iepriek�ējām dzīvēm. Ziniet, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka jūs labi spēlējat, ļaujiet jūsu neapzinātajam �es� valdīt pār saviem pirkstiem un spēlējiet.�

Es biju lasījis kaut ko par mācī�anos hipnozes stāvoklī, kad studentiem bija iedvests, ka viņi ir lieli mākslinieki, un viņi arī spēlēja, gleznoja un rakstīja tā, kā īsti mākslinieki. �Tā ir grūta lieta, Don, aizmirst savu apzinā�anos, ka neprotu spēlēt ģitāru.�

�Tad priek� jums būs grūta lieta spēlēt ģitāru. Vingrinoties paies gadi, iekams jūs sev dosiet atļauju to darīt labi, pirms jūsu apzinātais saprāts pateiks jums, ka esat diezgan vingrinājies un cietis, lai nopelnītu sev tiesības labi spēlēt.�

�Kāpēc man nevajadzēja daudz laika, lai iemācītos lidot? Tā tiek uzskatīta par grūtu lietu, bet es to apguvu diezgan ātri.�

�Vai jūs gribējāt lidot?�

�Nekas nebija par to svarīgāks! Vairāk par visu uz pasaules! Es skatījos lejup uz mākoņiem un skursteņu dūmiem rītos, celdamies arvien augstāk rāmajās debesīs un es varēju saskatīt� Ak! Es saprotu jūsu viedokli. jūs gribat sacīt: Jūs nekad neesat jutis neko tamlīdzīgu ar ģitāru, vai ne?�

�Jūs nekad neesat jutis neko tamlīdzīgu ar ģitāru, vai ne?�

�Un man ir tāda smalka sajūta, Don, kas liek man domāt, ka tas ir veids kā jūs iemācījāties lidot. Jūs vienkār�i kādu dienu iekāpāt savā Travel Air un lidojāt. Nebūdams ne reizes pirms tam lidma�īnā.�

�Hm, jums ir intuīcija.�

�Jūs neesat licis eksāmenu lido�anā, lai iegūtu apliecību? Nē, pagaidiet. Jums pat nav apliecības, vai ne? Parastās lidotāja apliecības?�

Viņ� savādi uz mani paskatījās, kā smaidot pus�ukstus, it kā es būtu uzdro�inājies viņam paprasīt apliecību, un ka viņ� zinātu, ka var to uzrādīt.

�Vai jūs ar to domājat papīra gabaliņu, Ri�ard? Tāda veida apliecību?�

�Jā, papīra gabaliņu.�

Viņ� nebāza roku kabatā un neizvilka kabatas portfeli. Viņ� vienkār�i atvēra labo plaukstu, un tajā bija lidotāja apliecība, it kā viņ� būtu to nēsājis līdzi, gaidīdams, kad es to pajautā�u. Es redzēju pietiekami skaidri, un nodomāju, ka pirms desmit sekundēm tās vispār nebija.

Bet es paņēmu to un apskatīju. Tā bija oficiāli apstiprināta pilota apliecība ar ministrijas zīmogu, Donalds Viljams �imoda, Indiānas �tata adrese, apstiprināts par pilotu uz vienmotoru un daudzmotoru lidma�īnām.

�Vai jums nav arī helikoptera vadītāja apliecības?�

�Man tā būs, ja vien man ievajadzēsies�, viņ� noteica tik mistiski, ka es nevarēju apvaldīt smieklus, pirms viņ� bija pabeidzis. Vīrs, kas slaucīja ietvi International Harvester priek�ā, paskatījās uz mums un arī pasmaidīja.

�Kā ir ar mani?� es sacīju. �Es gribētu transporta lidma�īnu vadītāja apliecību.�

�Jums būs jārūpējas pa�am par savām atļaujām�, viņ� sacīja.

Radiostudijā pie D�efa Saiksa, raidījuma laikā es redzēju tādu Donaldu �imodu, kādu pirms tam nekad nebiju redzējis. Pārraide sākās deviņos vakarā un turpinājās līdz pusnaktij, mēs atradāmies telpā, kas nebija lielāka par pulksteņmeistara darbnīciņu, visapkārt bija diski, pogas un plaukti ar tirdzniecības sludinājumu ierakstiem lentās.

Saikss sāka raidījumu ar jautājumu, vai tas nav pretrunā ar likumu, lidot pa visu zemi vecā lidma�īnā un vizināt pasa�ierus.

Atbilde ir nē, tur nav nekā nelikumīga, lidma�īnas tiek pārbaudītas tikpat rūpīgi, kā jebkura reaktīvā vai transportlidma�īna. Tās ir dro�ākas un stiprākas par modernajām metāla lok�ņu lidma�īnām un viss, kas vajadzīgs, ir apliecība un fermera atļauja. �Neviens nevar atturēt mūs darīt to, ko mēs fribam darīt, D�ef�, viņ� sacīja.

Tā ir patiesība, bet tai nepiemīt nekas no tā takta, kāds tiek prasīts, kad jūs runājat ar radioklausītāju auditoriju, kas gribētu zināt, kā tad īsti ir ar tām apkārtceļojo�ām lidma�īnām. Minūti pēc tam, kad viņ� bija to pateicis, uz Saiksa pults iedegās lampiņa, kas signalizēja par telefona zvanu.

�Ar mums vēlas runāt kāds pa pirmo telefona kanālu�, Saikss teica. �Lūdzu, runājiet, kundze.�

�Vai es esmu ēterā?�

�Jā, kundze, jūs esat ēterā, un mūsu viesis ir misters Donalds �imoda, lidma�īnas pilots. Runājiet, jūs esat ēterā.�

�Labi, es gribētu tam puisim pateikt, ka ne katram ir iespēja darīt to, ko viņ� grib, ka da�iem ir arī jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku; gribētu ieteikt radīt sev mazliet lielāku atbildības sajūtu nekā laidelē�anās apkārt un priecā�anās kā karnevālā!�

�Ļaudis, kas strādā, lai nopelnītu iztiku, dara to, ko viņi vislabāk grib darīt�, teica �imoda. �Tie�i tāpat kā tie, kuri spēlē, lai nopelnītu iztiku��

�Svētajos rakstos ir teikts, ka vaiga sviedros tev būs pelnīt savu dieni�ķo maizi un bijībā to ēst.�

�Mums ir brīv arī to darīt, ja mēs gribam.�

�Dariet kā gribat� Man ir apnicis klausīties, kā jums līdzīgi ļaudis saka dariet kā gribat! Ja jūs ļausiet visiem vaļu viņi iznīcinās pasauli. Paskatieties, kas notiek ar mūsu zaļajām dzīvībām un upēm, un okeāniem!�

�Viņa deva tam piecdesmit da�ādas iespējas atbildēt citādi, bet viņ� tās visas ignorēja. �Tas nav nekas slikts, ja pasaule tiek iznīcināta�, viņ� teica. �Mums ir tūksto� miljonu citu pasauļu, kuras mēs varam radīt un izvēlēties jebkuru no tām. Kamēr vien cilvēki vēlēsies planētas, būs planētas, uz kurām dzīvot.�

Nez vai tas bija domāts telefona zvanu apklusinā�anai, un es aizvien vairāk pārsteigts vēroju �imodu. Viņ� runāja, izejot no sava redzes viedokļa, par perspektīvām pēc daudzām paaudzēm, tās bija mācības, kuras vienīgi Meistars spēja atsaukt atmiņā. Sarunas biedre dabiski domāja, ka diskusijā runa iet par �īs pasaules realitātēm, ar dzim�anu viss sākas un ar nāvi beidzas. Viņ� to zināja� kāpēc viņ� ignorēja?

�Viss ir tā, kā tam jābūt, vai nē?� teica balss telefonā. ��ajā pasaulē visapkārt mums nav ne ļaunuma, ne grēka? Par to jums maza bēda, vai ne tā?�

�Tur nav nekā tāda, par ko būtu jābēdājas, kundze. No tā, kas ir dzīve, mēs redzam tikai mazu puteklīti, un tas pats nav īsts. Viss ir līdzsvarots, un neviens pret savu gribu necie� un nemirst. Neviens nedara to, ko viņ� negrib darīt. Nav laba un ļauna ārpus tā, kas mūs padara laimīgus un kas mūs dara nelaimīgus.�

Nekas no teiktā nenomierināja kundzi pie telefona. Bet pēk�ņi viņa it kā salūza un teica pavisam vienkār�i: �Kā jūs zināt visa tās lietas, par kurām runājat? Kā jūs zināt, vai tas, ko jūs sakāt, ir patiesība?�

�Es nezinu, vai tā ir patiesība�, viņ� teica. �Es tam ticu tāpēc, ka man �ī ticība sagādā prieku.�

Es piemiedzu acis. Viņ� būtu varējis pateikt, ka viņ� to ir pārbaudījis un ka tas tā ir� izārstē�ana, brīnumi, praktiskā dzīve, kas padarījusi viņa domā�anu īstu, patiesu un darbaspējīgu. Bet viņ� to neteica. Kāpēc?

Tur bija kāds cēlonis. Es turēju acis puspiemiegtas galvenokārt tāpēc, ka istaba bija pelēcīga, bija redzams vienīgi izplūdu�ais, vieglais �imodas tēls, noliecies pār mikrofonu. Visas �īs lietas viņ� pateica pavisam tie�i, neļaudams nekādu izvēli, nepūloties palīdzēt saprast nabaga klausītājiem.

�Katrs, kur� jebkad ir bijis vērā ņemams, katrs, kur� jebkad ir bijis laimīgs, katrs, kur� �ajā pasaulē ir ticis ar kaut ko apveltīts, pat tā ir dievi�ķi savtīga dvēsele, kas dzīvo vienīgi savām vislabākajām interesēm. Izņēmumu nav.�

Nāko�ais zvanītājs bija vīrietis, notikumi gāja savu gaitu. �Savtīgs! Kungs, vai jūs maz zināt, kas ir antikrists?�

Kādu sekundi �imoda smaidīja un ērti atlaidās krēslā. Likās, it kā viņ� personīgi pazītu runātāju.

�Varbūt jūs man varētu pastāstīt�, viņ� sacīja.

�Kristus teica, ka mums jādzīvo saviem tuvākajiem. Antikrists saka esi savtīgs, dzīvo sev, un lai visi pārējie iet uz elli.�

�Vai uz debesīm, vai citur, kur vien viņiem labpatīk doties.�

�Jūs esat bīstams, vai jūs to maz, kungs, zināt? Kas notiks, ja katrs jūsu klausītājs darītu, ko vien gribētu? Kas pēc jūsu domām, tad notiktu?�

�Es domāju, ka �ī varbūt būtu laimīgākā planēta �ajā galaktikas daļā�, viņ� teica.

�Kungs, es neesmu pārliecināts, ka gribu, lai mani bērni klausītos jūsu runās.�

�Kas ir tas, ko jūsu bērni gribētu dzirdēt?�

�Ja mums ir brīv darīt visu, ko vien mēs gribam, tad man ir brīv aiziet uz to lauku ar bisi un sa�ķaidīt jūsu stulbo galvu.�

�Protams, jums ir brīv to darīt!�

Uz līnijas bija dzirdams smags klik�ķis. Kaut kur pilsētā bija vismaz viens saniknots vīrs. Pārējie, arī saniknotās sievietes, nepārtraukti zvanīja pa telefonu: katra poga uz pults mirk�ķināja un signalizēja.

Tā tam nevajadzēja izvirzīties, viņ� būtu varējis tās pa�as lietas pateikt savādāk un neradīt satraukumu.

Mani atkal lēnu pārņēma tā pati stindzino�ā sajūta kā Trojā, kad viņu no visām pusēm aplenca pūlis. Bija laiks, nepārprotami bija laiks doties projām.

�eit, studijā, rokasgrāmata nelīdzēja.

Lai dzīvotu brīvi un laimīgi jums vajag upurēt garlaicību.

Ne vienmēr tas ir viegls upuris.

D�efs bija radioklausītājiem pateicis, kas mēs esam, ka mūsu lidma�īnas atrodas D�ona Tomasa siena pļavā 41. iecirknī, un ka mēs nak�ņojam zem spārna.

Es sajutu �os dusmu viļņus, tie nāca no ļaudīm, kas bija noraizēju�ies par savu bērnu morāli un amerikāņu dzīves veida nākotni, un tas mani visvairāk neiepriecināja. Bija palikusi vēl pusstunda raidījuma laika, un stāvoklis arvien pasliktinājās.

�Ziniet ko, kungs, man �ķiet, ka jūs neesat īsts�, teica nākamais zvanītājs.

�Protams, ka es neesmu īsts. Mēs visi �ajā pasaulē esam neīsti, mēs izliekamies par kaut ko tādu, kas īstenībā mēs neesam. Mēs neesam apkārtstaigājo�i ķermeņi, mēs neesam atomi un molekulas, mēs esam nenogalināmas un neiznīcināmas Būtības idejas, neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs ticam, ka ir savādāk��

Viņ� būtu bijis pirmais, kas man atgādinātu, ka man ir brīv iet projām, ja man nepatīk tas, ko viņ� saka, un viņ� būtu smējies par manām bailēm no saniknotiem pūļiem ar lāpām pie lidma�īnām.

Nebaidieties no atvadām.

Atvadī�anās ir nepiecie�ama, pirms jūs varat no jauna satikties.

Un atkalredzē�anās pēc brī�a vai pēc mū�iem ir pavisam noteikta tiem, kas ir draugi.

Nāko�ajā dienā, pirms ļaudis ieradās, lai lidotu, viņ� apstājās pie manas lidma�īnas spārna. �Atcerieties, ko jūs teicāt, uzzinājis manu problēmu, ka neviens negrib manī ieklausīties, neatkarīgi no tā, cik brīnumu esmu darījis?�

�Nē.�

�Vai jūs atceraties to laiku, Ri�ard?�

�Nu ja, ka es atceros to laiku. Jūs pēk�ņi izskatījāties tik vientuļ�. Es neatceros, ko es teicu.�

�Jūs teicāt, ka būt atkarīgam no tā, vai ļaudis ņem vērā manus vārdus, nozīmē būt atkarīgam no citiem, lai būtu laimīgs. �eit ir tas, ko es esmu nācis �eit mācīties: tam nav nozīmes, vai es ar kādu sazinos vai nē. Es esmu izvēlējies �o savu mū�u, lai dalītu ar kādu citu to ceļu, no kura sastāv pasaule, un es tikpat labi varētu izvēlēties pavisam neko neteikt. Būtībai nevajag, lai es kādam stāstu, kā tā darbojas.�

�Tas ir pats par sevi saprotams, Don. Es būtu varējis jums to pasacīt.�

�Liels paldies. Es atrodu to vienīgo ideju, kuras dēļ esmu �eit dzīvojis, es pabeidzu savu mū�a darbu, un viņ� saka: Tas ir pats par sevi saprotams, Don.�

Viņ� smējās, bet vienlaikus bija arī skumj�, un tobrīd es nevarēju saprast kāpēc.

Jūsu tumsonības pazīme ir ticības lielums netaisnībai un traģēdijai.

Ko kāpurs sauc par pasaules galu, to Meistars sauc par taurenīti.

�ie vārdi Rokasgrāmatā iepriek�ējā dienā bija vienīgais brīdinājums, ko es sajutu. Kādu sekundi ap mums bija parasts, neliels ļau�u pulciņ�, kur� vēlējās lidot, viņa lidma�īna piebrauca iekāp�anas vietai, propelleram saceļot vēja virpuļus, man tik ierastais un patīkamais skats no Fleet spārna aug�as, es tobrīd uzpildīju degvielu. Nākamajā sekundē atskanēja tāds sprādziens, it kā būtu eksplodējusi riepa, un pūlis pats eksplodēja, metās skriet. Travel Air riepas bija neskartas, motors turpināja darboties tuk�gaitā kā pirms brī�a, bet audekla pārsegā zem pilota kabīnes bija pēdu plats caurums, �imoda bija it kā piespiests pie pretējās malas, galva noliekta, ķermenis nekustīgs kā pēk�ņā nāvē.

Man bija vajadzīgas da�as sekundes tūksto�daļas, lai es aptvertu, ka Donalds �imoda ir no�auts, vēl da�as lai nomestu benzīna kannu, nolēktu no spārnu aug�as un pieskrietu viņam klāt. Tas viss atgādināja kinoscenāriju vai amatieru iestudētu lugu, bēgo�s vīrs ar �auteni un visi pārējie, pietiekami tuvu man, lai es būtu varējis viņu nogalināt ar zobena cirtienu. Tagad es atceros, ka priek� manis tam nebija nekādas nozīmes. Es nebiju saniknots vai pārsteigts, vai izbijies. Svarīgi bija vienīgi pēc iespējas ātri iekļūt Travel Air kabīnē un parunāt ar savu draugu.

Izskatījās tā, it kā viņam būtu uzmesta bumba, ķermeņa kreisā puse bija pavisam saplosīta āda un drēbes, miesa un asinis, ko�i sarkana masa.

Galva bija noliekta uz vadības pults labā apak�ējā stūra, un es tobrīd iedomājos, ja viņ� būtu uzlicis plecu aizsargjostu, viņ� nebūtu saņēmis tik stipru triecienu pret sienu.

�Don! Vai ar jums viss kārtībā?� Muļķīgi vārdi.

Viņ� lēni atvēra acis un pasmaidīja. Seja bija asinīm noplūdusi. �Ri�ard, pēc kā tas izskatās?�

Es sajutu milzīgu atvieglojumu, dzirdot viņa balsi. Ja viņ� varēja parunāt, ja varēja domāt, ar viņu viss būs labi.

�Nu, ja es neko labāku nezinātu, nevarētu izdomāt, veco zēn, es sacītu, ka jums ir radusies problēma.�

Viņa ķermenis palika nekustīgs, izņemot galvu, un pēk�ņi es atkal sajutu izbailes, vairāk no viņa nekustīguma nekā no visa notiku�ā un asinīm. �Es nedomāju, ka jums ir ienaidnieki.�

�Man nav. Tas bija� draugs. Labāk nebūtu� naids rada visādas nepatik�anas� viņa dzīvē� nogalinot mani.�

Sēdeklis un kabīnes sānu paneļi bija asinīm noplūdu�i būtu daudz darba, lai to visu no jauna savestu kārtībā, lai gan pati lidma�īna nebija stipri cietusi. �Vai tam bija tā jānotiek, Don?�

�NĒ�� viņ� klusi noteica, tikko elpodams. �Bet es domāju� Man patīk drāmas.�

�Nu labi, ķersimies pie lietas! Sadziedējiet savas brūces! �urp nāk ļaudis, mums jāveic daudz lidojumu!�

Bet es ar viņu runāju pa jokam, un par spīti visām viņa zinā�anām, visai realitātes izpratnei, mans draugs Donalds �imoda sabruka uz pults un bija miris.

Man ausīs skanēja dārdoņa, pasaule sasvērās, es noslīdēju no saplēstās lidma�īnas fizelā�as un iekritu slapjajā, sarkanajā zālē. Bija tāda sajūta, it kā Rokasgrāmatas svars manā kabatā vilktu mani pie zemes, un, kad es nogāzos zemē, tā izkrita man no kabatas, un vēj� lēni �ķīra lapas.

Es to apātiski pacēlu. Vai tā viss beidzās, es nodomāju, vai viss, ko saka meistars, ir tikai skaisti vārdi, kas nevar viņu paglābt no vājprātīgā uzbrukuma fermera laukā?

Man bija trīsreiz jālasa, pirms es spēju noticēt, ka �ie vārdi bija uzrakstīti lappusē.

Viss, kas rakstīts �ajā grāmatā, var izrādīties nederīgs.

Iestājoties rudenim, es devos līdzi siltajam gaisam uz dienvidiem. Labu lauku nebija daudz, bat ļau�u pūļi arvien palielinājās. Ļaudīm vienmēr bija paticis lidot ar divplāksni, un �ajās dienās daudzi no viņiem uzkavējās, lai aprunātos un nogar�otu altejas pie mana ugunskura.

�ad un tad kāds, kas patiesībā nemaz nebija īsti slims, sacīja, ka jūtoties labāk no �īm sarunām, un ļaudis nākamajā dienā mēdza tā savādi uz mani skatīties, ziņkārīgi pievirzīdamies tuvāk. Vienu otru reizi steidzīgi pametu viņus un laidos projām.

Nekādi brīnumi nenotika, lai gan Fleet darbojās labāk nekā iepriek� un patērēja mazāk degvielas. Lidma�īna bija pārstājusi izdalīt eļļu, pārstājusi nogalināt kukaiņus uz propellera un vēja aizsargstikla. Bez �aubām, gaiss bija kļuvis aukstāks vai arī mazās dzīvībiņas prata labāk izvairīties.

Tomēr viena laika upe bija man pārstājusi tecēt tajā vasaras pēcpusdienā, kad tika no�auts �imoda. Tas bija noslēgums, kuram es nespēju nedz noticēt, nedz atrast izskaidrojumu, tas bija iestrēdzis atmiņā, un es no jauna tūksto� rei�u to pārdzīvoju, cerībā, ka varētu kaut kas mainīties. Bet nekas nemainījās. Ko man tajā dienā vajadzēja iemācīties, uzzināt?

Kādu dienu oktobra beigās, pēc tam, kad es biju izbīlī pametis ļau�u pūli Misisipi, es nolaidos nelielā laukumiņā, tie�i tik lielā, lai varētu piezemēt Fleet.

Pirms iemig�anas es domās atkal atgriezos tajā pēdējā mirklī kāpēc viņam vajadzēja iet bojā? Tam nebija nekāda izskaidrojuma. Ja tas, ko viņ� teica, bija patiesība� Nebija neviena, ar ko parunāties tā, kā mēs tikām runāju�i, neviena, no kā mācīties, neviena, kam uzbrukt ar vārdiem, pret ko asināt savu spo�o prātu. Es pats? Jā, bet tas nesagādāja ne pusi no tā prieka kā ar �imodu, kur� mācīja alla� izsizdams mani no līdzsvara ar savu garīgo karatē.

Tā domādams, es aizmigu un aizmidzis sapņoju.

Viņ� bija notupies pļavā zālē ar muguru pret mani, labodams caurumu Travel Air sānos� kur bija trāpījis �āviens. Viņam blakus bija rullis augstākā labuma lidma�īnu audekla un kanniņa ar aerolaku.

Es zināju, ka sapņoju, un vienlaicīgi zināju, ka tā ir īstenība. �DON!�

Viņ� lēni piecēlās un pagrieza pret mani seju, smaidīdams par manām bēdām un prieku.

�Sveiks, veco zēn�, viņ� sacīja.

Asaras traucēja man skaidri saredzēt. Nav nomir�anas, nav nekādas nāves, un �is cilvēks bija mans draugs.

�Donald!� Jūs esat dzīvs! Ko jūs patlaban cen�aties tur darīt?� Es pieskrēju un apkampu viņu, viņ� bija īsts. Es varēju sajust viņa lidotāja ādas jaku, saspiest viņa rokas tās iek�pusē.

�Ai�, viņ� teica. �Vai jums ir iebildumi? Ko es te mēģinu darīt? Aizlāpīt �o te caurumu.�

Es tā priecājos viņu redzēt, nekas nebija neiespējams.

�Ar airolaku un audeklu?� es jautāju. �Donald, ar aerolaku un audeklu jūs mēģināt salabot�? Tā jūs nedarāt, jūs redzat to veselu, jau pabeigtu�� un, sakot �os vārdus, es pamāju ar roku kā pa ekrānu virs asiņainā, izspūru�ā cauruma, un, kad mana roka paslīdēja garām, caurums bija pazudis. Bija palicis viengabalains audums no priek�gala līdz astei, tīra, spo�i krāsota lidma�īna.

�Tā! Tas ir tā, kā jūs to darāt!� viņ� sacīja, un viņa tum�ajās acīs bija lasāms prieks par neapķērīgo skolnieku, kur� beidzot bija saņēmis labu novērtējumu kā mentālais mehāniķis.

Man tas nelikās savādi: sapnī tas bija īstais veids, kā �o darbu dara.

Blakus spārnam kūpēja rīta ugunskurs, un virs tā bija novietota cepamā panna. �Jūs kaut ko cepat, Don! Ziniet, es nekad neesmu redzējis, ka jūs kaut ko ceptu. Kas jums tur ir?�

�Plācenī�i�, viņ� nevērīgi atteica, kastatācijas līmenī. �Pati pēdējā lieta, ko es gribu izdarīt jūsu dzīvē ierādīt, kā tas darāms.�

Ar kabatas nazi viņ� pārdalīja to uz pusēm un pasniedza man pusi. Es vēl joprojām sajūtu �o gar�u rakstīdams� zāģu skaidas un veca bibliotēkas līme, uzkarsēta cūku taukos.

�Kā jums �ķiet?�

�Don��

�Briesmoņa atmaksa�, viņ� nosmīnēja. �Es to pagatavoju no plākstera.� Viņ� ielika savu daļu atpakaļ pannā. �Gribu, lai jūs iegaumējat, ja kādreiz jūs gribat kādu pamudināt mācīties, dariet to ar savām zinā�anām, nevis ar plācenī�iem, labi?�

�NĒ! Ja mīlat mani, mīlat arī manus plācenī�us! Tas ir dzīves balsts, Don!�

�Ļoti labi. Bet es garantēju jūsu pirmās vakariņas ar jebkuru personu būs arī pēdējās, ja jūs viņu ar tiem barosiet.�

Mēs iesmējāmies un apklusām, un es klusēdams skatījos uz viņu.

�Don, ar jums viss ir kārtībā, vai ne?�

�Jūs gaidījāt, ka es esmu miris? Ejiet nu, Ri�ard.�

�Un �is nav sapnis? Es neaizmirsī�u, ka tagad jūs redzu?�

�Nē, tas nav sapnis. �is ir cits laiks un telpa, un katrs cits laiks un telpa ir sapnis tādam labam un veselīgam zemes radījumam, kāds jūs vēl kādu laiku būsiet. Bet jūs atcerēsieties, un tas izmainīs jūsu domas un dzīvi.�

�Vai es jūs vēl redzē�u? Vai jūs gatavojaties atgriezties?�

�Es nedomāju gan. Es gribu nokļūt viņpus laikiem un telpām� Patiesībā es jau esmu. Bet starp mums ir kāda saite, kas vieno jūs un mani, un citus no mūsu saimes. Jūs apstājieties pie kādas problēmas, paturiet to prātā un ejiet gulēt, un mēs satiksimies �eit pie lidma�īnas, lai par to parunātu, ja jūs gribat.�

�Don��

�Ko?�

�Kāpēc tā bise? Kāpēc tā notika? Es neredzu nekādu spēka vai slavas izpausmi tai faktā, ka jūsu sirdi apklusinājusi bise.�

Viņ� apsēdās zālē pie spārna. �Tā kā es nebiju titullapas Mesija, Ri�ard, man nevienam nekas nebija jāpierāda. Un, tā kā jums vajag praktizēties, lai jūs nesamulsinātu lietu ārējās izpausmes un tās jūs nesarūgtinātu, neapbēdinātu�, viņ� uzsvēra, �jūs varētu treniņa pēc izmantot da�us asiņainus priek�status.

Arī man savs prieks. Mir�ana līdzinās ienir�anai dziļā ezerā karstā dienā. Ir pārsteigums par pēk�ņo, auksto pārmaiņu, sāpes par to kādu sekundi, un tad samierinā�anās ir uzpeldē�ana realitātē. Bet pēc tik daudz reizēm pat pārsteigums mazinās.�

Pēc brī�a viņ� piecēlās. �Vienīgi nedaudzus cilvēkus interesē tas, kas jums ir ko sacīt, bet tā tam ir jābūt. Nevar noteikt meistara līmeni pēc viņa sekotāju pūļa lieluma, atcerieties to.�

�Don, es to pamēģinā�u, es apsolu. Bet es aizbēg�u pavisam, tiklīdz darbs man vairs nesagādās prieku.�

Neviens nebija Travel Air pieskāries, bet propellers griezās, motors izpūta aukstus, zilus dūmus, un pļavu pildīja tā troksnis. �Solījums tiek pieņemts, bet�� viņ� paskatījās uz mani un pasmaidīja tā, it kā nebūtu mani sapratis.

�Pieņemts, bet kas vēl? Runājiet. Vārdus. Pasakiet man. Kas ir nepareizi?�

�Jums nepatīk burzma�, viņ� teica.

�Negribu, ka mani raustītu, nē. Man patīk sarunas un idejas visapkārt, bet pielūgsme, kā bija ar jums, un atkarība� Es ceru, ka to jūs neprasāt no manis� Es jau esmu izbēdzis��

�Varbūt, ka es vienkār�i esmu muļķis, Ri�ard, un varbūt, ka es nesaprotu kaut ko pavisam acīmredzamu, ko jūs redzat ļoti skaidri, un, ja es to neredzu, tad lūdzu pasakiet, bet kas gan tur būtu slikts, ja jūs to uzrakstītu uz papīra? Vai ir tāds likums, ka mesija nedrīkst rakstīt to, kas viņam �ķiet patiesība, lietas, kuras viņam sagādāju�as prieku, kuras darbojas viņa labā? Un tad varbūt, ja ļaudīm nepatiks tas, ko viņ� saka, tā vietā, lai no�autu viņu pa�u, viņi var sadedzināt vārdus un dauzīt ar nūju pelnus? Un, ja viņiem �ie vārdi patiktu, viņi varētu lasīt tos otrreiz vai uzrakstīt uz ledusskapja durvīm, vai spēlēties ar �o ideju radītiem priek�statiem? Vai rakstī�ana ir kas slikts? Bet varbūt es esmu vienkār�i muļķis.�

�Grāmatā?�

�Kāpēc ne?�

�Vai jūs zināt, cik daudz darba�? Es apsolījos nerakstīt vairs nevienu vārdu savā mū�ā!�

�Ak tā. Piedodiet�, viņ� sacīja. �Tādas tās lietas. Es to nezināju.� Viņ� uzkāpa uz lidma�īnas zemākā spārna un tad iekāpa kabīnē. �Nu labi. Uz saredzē�anos. Palieciet pie tā visa, un turieties. Neļaujiet pūlim sevi sagūstīt. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka negribat to uzrakstīt?�

�Nekad�, es teicu. �Nekad vairs nevienu vārdu.�

Viņ� paraustīja plecus, uzvilka lidotāja cimdus, atlaida bremzes, un atskanēja motora troksnis, dūkdams ap mani, līdz kamēr es pamodos zem sava Fleet spārna. Man ausīs joprojām skanēja sapņa atbalss.

Es biju viens, lauks bija tik kluss kā sniegs agrā rudenī pāri rītausmai un pasaulei.

Un tad, it kā joka pēc, pirms es biju īsti pamodies, es pasniedzos pēc lidma�īnas borta �urnāla un sāku rakstīt, viens mesija pārējo pasaulē, par savu draugu:

1. Meistars bija nācis �ajā pasaulē, dzimis svētajā Indiānas zemē,

-

Es ar savu veco, labo lidma�īnu�

Mēs klejosim pa debesīm,

Laidīsimies pa siena pļavām, līdz viens no mums vairs nespēs�

Un tas nebū�u es, kur� nevarēs,

Līdz tu salauzīsi spārna lon�eronu,

Un tad es vienkār�i salabo�u tevi ar stiepli,

Un mēs turpināsim lidot� LIDOT