Tomass Lūiss

Mīlestības teorijas pamati

Kas ir mīlestība un kādēļ da�i to nespēj atrast? Kas ir vientulība un kādēļ tā sāp? Kas ir cilvēku attiecības, kā un kādēļ tās strādā tā, kā tās strādā?

Rast atbildes uz �iem jautājumiem, atklāt cilvēka sirds dziļākos noslēpumus ir �īs grāmatas uzdevums. Kop� mūsu sugas pirmsākuma cilvēciskās būtnes strīdēju�ās ar savu nepakļāvīgo emocionālo kodolu, kas izturas tik neparedzami un pārsteidzo�i. Līdz �im �ajā nozarē zinātne izrādījusies bezspēcīga. Rietumu pasaules pirmais ārsts Hipokrats 450 gadus pirms Kristus rakstīja, ka emocijas rodas smadzenēs. Tā bija patiesība, bet nāko�ajos 25 gadusimtos medicīna par emocionālo dzīvi nepateica nekā jauna. Sirdslietas palika mākslas pārziņā � literatūrai, dziesmām, dzejai, glezniecībai, skulptūrām, dejām. Līdz pat �odienai.

Pēdējā zinātnisko pētījumu desmitgade ir nākusi ar veselu atklājumu lavīnu smadzeņu pētniecībā, tā radījusi revolūciju, kas sola radikāli izmainīt to, ko mēs domājam par sevi, par mūsu attiecībām, par mūsu bērniem un sabiedrību. Beidzot zinātne pievērsusi savu pēto�o skatienu cilvēces senākajiem jautājumiem. Tās pēdējie atklājumi sagatavoju�ies satricināt daudzus modernus mītus par mīlestības būtību un darbību.

Tradicionālās apziņas teorijas māca, ka Kaislība ir cilvēces me�onīgās pagātnes traucējo�a palieka, un intelektuāla emociju pakļau�ana ir civilizācijas sasniegums. Tālāk seko loģiski, bet ap�aubāmi secinājumi: emocionāls briedums tiek pielīdzināts emociju apspie�anai. Skolās izveidot bērnus bez emocionālas izglītības ir tikpat viegli, cik viegli ir iemācīt viņiem vēstures un ģeometrijas faktus. Lai justos dro�āk, ignorē savu muļķīgo un nepaklausīgo sirdi. Tāda ir konvencionālā gudrība.

�ajā grāmatā mēs parādīsim, ka tad, kad saduras intelekts un jūtas, gudrāko risinājumu dod sirds. Dzīves karuselī zinātne � Saprāta labā roka � to apstiprina. Senā smadzeņu emocionālā arhitektūra nav apnicīgs no dzīvniekiem mantots traucēklis. Tie�i otrādi, tā ir mūsu dzīves izpratnes atslēga. Mēs dzīvojam neredzamu spēku un klusējo�u ziņojumu jūrā, kas veido mūsu likteni. Indivīda un visas sabiedrības spēja būt laimīgiem atkarīga no mūsu spējas saprast slēpto pasauli, kas neredzami, da�reiz neticami, bet nenoliedzami saistīta ar mīlestību.

No dzim�anas līdz pat kapam mīlestība ieņem centrālo vietu cilvēka pieredzē, tā ir apziņas dzīves spēks, kas nosaka mūsu labsajūtu, stabilizē ķermeņa procesus un pat nosaka smadzeņu struktūru. Ķermeņa fizioloģija iekārtota tā, ka mūsu savstarpējās attiecības nosaka un veido to, kas mēs pa�i esam. Mīlestība veido mūs un nosaka, par ko mēs varam kļūt. �ajā grāmatā mēs paskaidrosim, kā un kāpēc tas notiek.

Daudzus gadsimtus zinātne snauda, un cilvēcei bija jāiztiek ar to, kā sirdslietas un mistērijas skaidro māksla. �īs uzkrātās mākslas zinā�anas nenoniecināsim. �ī grāmata, kaut arī ceļos dziļi zinātnes pasaulē, bez tam vēl cie�i turēsies pie humānisma, jo tas pie�ķirs ceļojumam jēgu. Nereti zinātnieku, pētnieku, dzejnieku, filosofu un karaļu domas sakrīt. Sākuma punkti var at�ķirties telpā, laikā un pēc temperamenta, bet visas balsis �ajā grāmatā sakrīt un runā par vienu kopēju mērķi.

Katra grāmata, ja tā ir ko vērta, ir apliecinājums: tā ir sakārtotu vārdu bulta ar spalvām, iegriezumiem un iesvētītu akmens uzgali, kas traucas cauri paragrāfiem uz savu mirdzo�o mērķi. �ī grāmata ilustrē vecāku gādības veidojo�o ietekmi, romantisma bioloģiskos pamatus, savstarpējās pieķer�anās un atbalsta dziedino�o spēku, tā visur runā par mīlestību. Pār�ķiriet lapu un bulta būs iz�auta. Sirds, kuru tā meklē, ir jūsējā.

Priek�vārds

1.������ Sirds pils: Zinātne pievienojas mīlestības meklē�anai

2.������ Pūķi, kaķi, maisi un nenoteiktība: Kā smadzeņu uzbūve rada mīlestības problēmas

3.������ Arhimeda princips: Kā mēs uztveram citas sirds iek�ējo pasauli

4.������ Trakojo�ā jūra: Kā savstarpējās attiecības piepilda cilvēka ķermeni, saprātu un dvēseli

5.������ Gravitācijas iemieso�anās: Kā atmiņa uzglabā un veido mīlestību

6.������ Ceļa pagrieziens: Kā mīlestība iespaido, kas mēs esam un par ko mēs varam kļūt

7.������ Dzīves grāmata: Kā mīlestība vada, veido un maina bērna iek�ējo pasauli

8.������ Starp akmeņiem un debesīm: Kā var dziedēt salauztas sirdis

9.������ Staigā�ana ēnu pasaulē: Kā kultūra padara mūs nespējīgus redzēt mīlestību

10.��� Atvērtās durvis: Ko glabā nākotne

Piezīmes

Literatūra

Pateicības

Sirds pils: Zinātne pievienojas mīlestības meklē�anai

Mazā dzejoļa rindā divas meitenes atklāj dzīves noslēpumu.

Es, nezinādama �o noslēpumu, uzrakstīju dzejas rindu. No tre�ās personas uzzināju, ka viņas to atradu�as, bet ne to, ko es uzrakstīju. Tagad, nedēļu vēlāk, nav �aubu, ka viņas aizmirsu�as noslēpumu, manu dzejoli un tā nosaukumu. Bet es mīlu viņas par to, ka viņas var atrast to, ko es nevaru, par to, ka viņas mīl mani mana dzejoļa dēļ, un par to, ka viņas to aizmirsu�as tā, ka tūksto�iem rei�u, līdz nāve viņas atradīs, viņas to atklās citos dzejoļos un notikumos. Un par to, ka viņas grib to zināt, jau iepriek� zinot, ka tur ir noslēpums. Jā, par to visvairāk.

Denīze Levertova (Denise Levertov), Noslēpums.

Pūķi, kaķi, maisi un nenoteiktība: Kā smadzeņu uzbūve rada mīlestības problēmas

Mīlestība iederas trubadūra dungojo�ā sirdī un dzejnieka kuplejā. Mentālajā balansā, kur� sver un salīdzina �īs lietas, neapstrīdami iederas arī mīlestība. Bet izredzes novietot cilvēces pulsējo�o sirdi zem zinātnieka tēraudcietā skata nepiepildīsies nekavējoties. Zinātne strādā saskaņā ar vienkār�u, bet efektīvu principu: lai saprastu kādu pasaules daļu, to atdala no kopējā. Bet mīlestība nav reducējama uz kaut ko vienkār�u. Izskatās, ka mūsu priek�ā ir bezdibenis. Kā turpināt pētījumus? Ko var saprast strikta objektivitāte par gaisto�u, pārejo�u, personīgu mīlestību?

Ir noticis tā, ka zinātne ir kļuvusi mazāk naidīga pret spokiem nekā kādreiz. Divdesmitā gadsimta pirmie gadi sagrāva priek�statu par pasauli, kas sastāv no maziem zobratiem, kuru iek�ējā uzbūve atklājas katram pētniekam, kas apbruņojies ar pietieko�i stipru vairojamo glāzi delikātumu. Kad fiziķi un matemātiķi dziļāk ierakās realitātes vielā, viņi nonāca pie tā, ka tur vairs nevalda objektivitāte.

O, ķermenis, kas �ūpojas mūzikā, O, mirdzo�ais skats/ Kā lai mēs iepazīstam dejotāju pēc dejas? jautāja Viljams Batlers Jīts [202] (William Butler Yeats) 1928.g. �eit dzejnieks ir pilnīgā harmonijā ar sava laika zinātnes prasību, kas mēģināja atdalīt pētnieku no pētāmā. �īs grūti iegūtās stundas zinātniskajā subjektivitātē ļauj mums saprast, kāpēc mūsu laiks ir pietuvojies jaunai zinātnes vīzijai par pa�as sirdi.

Pirmais trieciens pulksteņmehānisma universam nāca no Alberta Ein�teina. Viņa relativitātes teorija parādīja, ka laika ritējums ir atkarīgs no tā, kur jūs atrodaties, un, ka da�ādi novērotāji nevar vienoties par notikumu secību, kurus viņi novēro. Da�us gadus vēlāk Kurts Gēdels (Kurt G�del) parādīja, ka jebkura loģiska sistēma kā mirgojo�i dārgakmeņi nepieejamā pūķa midzenī satur pareizus izteikumus, kurus nevar pierādīt. Starplaikā atnāca Verners Heizenbergs (Werner Heisenberg) ar savu nenoteiktības principu. Heizenbergs parādīja, ka, jo precīzāk nosakām elementārdaļiņas vietu, jo mazāk mēs varam zināt par tās kustības ātrumu. �īs pieticīgās īpa�ības prot mainīties lomām: jo precīzāk izmēram elementārdaļiņas ātrumu, jo nenoteiktāka kļūst tās atra�anās vieta.

Heizenberga atklājuma nozīme izplatījās tālāk par elementārdaļiņu pasauli, tā izmainīja zinātniskās pieejas pamatus. Zinātne nepēta un neapraksta dabu, sacīja Heizenbergs [75], bet mēs to ieraugam savas metodes gaismā. Kopā ar Gēdeli un Ein�teinu viņ� ieveda zinātniekus nepierasti nenoteiktā pasaulē, kurā precīzo zinā�anu lielums bezcerīgi saraujas, un tādi netaustāmi jēdzieni, kā skata punkts un pētījuma metode, aizvieto līdz �im neapgā�amas patiesības. Pēc 1930.g. mistērijas no zinātnes perifērijas pārvietojās uz pa�u centru. Lai zinātne varētu saprast mīlestības būtību, bija jāuzlabo tās uzstādītie jautājumi.

Sena mīkla ilustrē, kā jautājuma forma nosaka meklējamo:

Kad es gāju uz Sen-Aivs (St. Ives),

Es satiku vīru ar septiņām sievām,

Katrai sievai bija septiņi maisi,

Katrā maisā bija septiņi kaķi,

Katram kaķim bija septiņi kaķēni.

Kaķēni, kaķi, maisi un sievas

Cik tad gāja uz Sent-Aivs?

Bērni zina, ka labākā atbilde ir viens: ir zināms, ka tikai pantiņa skaitītājs iet uz Sent-Aivs. Par pārējiem gājējiem nav zināms, uz kurieni viņi iet Jautājums uzstādīts tā, lai klausītājs nejustu, ka viņa zinā�anas ir nepilnīgas. Jautājumam Cik tad gāja uz Sent-Aivs? ir atbilde tikai pēc tam, kad uzstādam jautājumu: Uz kurieni katrs iet? Bet �im jautājumam mīklas tekstā atbildes nav. Viens otram sekojo�ie septiņnieki novēr� uzmanību tik pat veikli kā triku meistars kārti piedurknē. Apmierināts ar saprotamo un zināmo, klausītājs tiek novirzīts nevajadzīgai rēķinā�anai.

Mēs nevaram cerēt saprast sirds lielos noslēpumus, nezinot, kas mīlestība ir, no kā tā sastāv, un kā tā strādā. Atzīto un populāro priek�statu veido�anā par mīlestību bioloģijai nav bijusi gandrīz nekāda loma, jo, kā to pierādīja Heizenbergs un rāda mīkla par Sent-Aivs, jautājumi, kurus mēs uzstādam, izmaina pasauli, kuru mēs novērojam. Ko smadzeņu struktūra un uzbūve var mums pateikt par mīlestību? pirms simts gadiem mēs nevarējām iedomāties �ādu jautājumu. Neviens nevarēja iedomāties, ka zinā�anu trūkums par smadzenēm varētu būt emocionālās dzīves izpratnes �ķērslis. Patie�ām, �o zinā�anu iztrūkumu reti kad ievēroja.

�odien mīlestības fizioloģija pieder pie smadzenēm. Divās pēdējās divdesmitā gadsimta dekādēs mīlestība pati nav pakļāvusies redukcionismam, bet smadzeņu zinātne gan. Modernās neiroloģijas zinātnes sasniegumi ar tās miniatūrajiem smalko operāciju instrumentiem un jaunāko tehnoloģiju skeneriem [10] beidzot iedeva to, kas mīlestības studijām vienmēr bija trūcis: fizikālais substrāts, ko var atdalīt un pētīt.

Sirds noslēpumu meklētāji var krist kārdinājumā apiet smadzeņu uzbūves būtiskos faktus, baidoties, ka priek�mets ir ārkārtīgi tehnisks un iemidzino�s. Tā tas nav. Neviens neapstrīd, ka smadzeņu blīvā, delikātā, sare�ģītā tīkla struktūra iedve� apbrīnu un nereti arī apjukumu. Bet tiem, kas grib dzert pilnībā, nav nepiecie�ams slīkt. Gandrīz katrs var lietot auto bez in�eniera diploma. Ir nepiecie�amas tikai pamatzinā�anas par iek�dedzes dzinēju � kas ir degviela, kur to lej, un kāpēc degvielas bākā nevajadzētu skatīties ar aizdegtu sērkociņu. Lai saprastu, kas ir mīlestība, jums nav jāizēdas cauri Scientific American[11] iepriek�ējiem numuriem, bet, pirms sāk sprēgāt kaislību dzirksteles, smadzeņu izcelsmes un darbības pamatu zinā�ana ļaus izvairīties no da�ām kļūdām.

Stāsts par iek�pusi

Smadzenes ir nervu sistēmas �ūnu � neironu � tīkls. Saskaņā ar �o izpratni smadzenes ir tādas pa�as kā sirds vai aknas � tie ir orgāni, kas sastāv no līdzīgām �ūnām. Katram orgānam nozīmi un �identitāti� pie�ķir specializētas funkcijas, kuras �ī orgāna �ūnas var izpildīt. Neirona speciālā funkcija ir signālu pārvadī�ana no �ūnas uz �ūnu. �ie signāli ir elektriski un ķīmiski; molekulas, kuru nepārtrauktā piedalī�anās ķīmiskās reakcijās nodro�ina ķīmisko ziņojumu pārvadi, sauc par neirotransmiteriem[12]. Kad cilvēki saka, ka kāds sirgst ar �ķīmisku disbalansu� [13] tad tas nozīmē, ka viens signālu pārvades virziens nestrādā � tiek ignorēti neirona elektriskie signāli. Nedaudzi ir pieredzēju�i elektrības spēju izmainīt apziņu, bet katrs zina, ka ķīmiskās vielas to var. Kafija stimulē mo�umu, alkohols samazina, noārda aiztures, LSD [14] rada halucinācijas un prozaks atvieglo depresiju, apsēstību un zemu pa�apziņu. Visas ķīmiskās vielas to panāk, stimulējot vai bremzējot nervu signālu pārvadi. Jebkura ķīmiska viela, kura atdarina vai bloķē dabiskos neirotransmiterus, var iedarboties uz apziņu: redzi, atmiņu, domām, sāpēm, emocionalitāti un, protams, mīlestību.

Kāda jēga ir �ai �ūnu kopai, kas nepārtraukti signalizē viena otrai? Kāda derīga īpa�ība rodas no �ī sarunu, sazinā�anās festivāla, kāds ir tās mērķis? Izdzīvo�ana. Ziņojo�ās �ūnas var radīt, izsaukt pēk�ņas reakcijas uz ārējo apstākļu maiņu. Informācija no apkārtējās vides tiek pārvērsta iek�ējos signālos un pēc �iek�ējās apspriedes� kņadas galvenajā neironu centrā tā ārējie signāli rada darbību: sitiens pa lidojo�u pārtikas kumosu vai arī bēg�ana, lai izvairītos no plēsoņas ķēriena. Dzīvnieki, kas apgādāti ar labākiem neironiem, kas ātrāk un pareizāk strādā, dzīvo ilgāk. Ja viņi izdzīvo līdz nāko�ajai vairo�anās sezonai, viņi vinnē. Dabiskā izlase par otro vietu balvas nedod.

Lai arī cik mēs neesam lepni uz nervu sistēmu, kas d�inkst mūsu galvaskausā, mums jāierauga, ka �āda pieeja dzīves spēlei ir tikai viena no daudzām iespējamām izdzīvo�anas stratēģijām. Zemes veiksmīgākajām dzīvajām būtnēm nav smadzenes un nav vajadzības pēc tām. Baktērijas, visdaudzskaitliskākie zemes radījumi, ir vienkār�as �ūnas, kas pastāvēju�as un izdzīvoju�as bez sare�ģītas savstarpējas daudz�ūnu sadarbības un saskaņotas rīcības, kuru �āda komunikācija nodro�ina. Neskatoties uz �ādu �ķietamu trūkumu, baktērijas aizpildīju�as jebkuru ekoloģisko ni�u no arktiskās tundras līdz vāro�a ūdens sēravotiem. Un planētas visilgāk dzīvojo�ais organisms � gigantiskais Ziemeļkalifornijas sarkankoks, kura dzīves laiks ir �etri tūksto�i gadu, katru savas gandrīz bezgalīgās dzīves minūti nodzīvo, iztiekot bez spējas ātri reaģēt vienalga uz ko.

Pirmie ziņojo�o, ar savstarpējiem signāliem apmainīties spējīgo �ūnu sakopojumi bija pieticīgi apvienojumi, kas saturēja instrukcijas priek� vienkār�ākajām apkārtējās vides iedarbēm: ja sastopi kaitīgu stimulu no kreisās, tad virzies pa labi, un otrādi. Pagāja daudzas mū�ības, kamēr simts miljardi neironu izveidoja cilvēka smadzenes. Bizantiskais [15] smadzeņu iekārtojums pilnīgi nosaka cilvēka dabu, tai skaitā arī mīlestības būtību.

Trejādās smadzenes

Cilvēka smadzenes nav veidojusi saskaņota attīstība. Evolūcija ir gadījuma meklējumu process, kurā da�ādi iespaidi, ieskaitot gadījuma notikumus un ārējos apstākļus, cauri laikmetiem veidoju�i bioloģiskās struktūras. Evolūcija ir kaprīzs un untumains konstruktors, kura darbi pieblīvēti ar attīstības mēģinājumiem un �ķēr�ļiem, kompromisiem un akliem attīstības zariem, kas strādā, kamēr pamazām organismu paaudzes piemērojas nemitīgajām apstākļu fluktuācijām. Mēs esam radu�i �o piemēro�anos uzskatīt par pakāpenisku un progresējo�u, bet pirms 25 gadiem Nils Eldrid�s (Nils Eldrege) un Stīvens Golds [53] (Stephen Jay Gold) atklāja, ka arheoloģiskie izrakumi �o uzskatu neapstiprina. Evolūcijas process veidots nevis no pakāpeniskām pārejām, bet gan no strauju, pēk�ņu maiņu virknēm. Ja pēk�ņi izmainās apkārtējā vide vai parādās veiksmīga mutācija, da�ādu organismu modifikācijas var sākt vairoties eksplozīvi.

Arī cilvēka smadzeņu attīstība nebija plānota vai gludi, vienmērīgi izpildīta. Tā vienkār�i notika � un �ī izcelsme neapstiprina saprātīgos pārspriedumus par to, kā smadzenēm vajadzētu būt iekārtotām. Apriori, nevienam nenāks prātā, ka augsti attīstītai nervu sistēmai nepiecie�ama tās saimnieka iekri�ana bezpalīdzīgā sastingumā, kad uzbrūk plēsīgs zvērs. Turpretim miegs ir universāla parādība zīdītāju pasaulē, kaut arī tā nepiecie�amība tā arī palikusi pilnībā neizprasta. Parastais veselais saprāts saka, ka cilvēka smadzenēm vajadzētu būt vienotam un harmoniskam veidojumam. Bet tas tā nav. Vienotas, homogēnas jeb nepretrunīgas smadzenes strādātu labāk, bet cilvēkiem tādu nav. Evolūcijas izveidotās struktūras neatbilst loģikas likumiem, bet gan izdzīvo�anas uzvaru izcīnī�anai izveidoto nepiecie�amību ķēdei.

Kalifornijas Nacionālā Psihiskās Veselības Institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, evolūcionārās neiroanatomijas speciālists Dr. Pauls Mak-Līns [117] (Paul MacLean) izteica domu, ka cilvēka smadzenes sastāv no trim at�ķirīgām daļām, katra no tām veidota at�ķirīgā evolūcijas laikmetā. �is trio sadarbojas un sarunājas, bet daļa informācijas pārsūtī�anas un �tulko�anas� procesā neglābjami tiek pazaudēta, jo sastāvdaļas at�ķiras pēc funkcijām, īpa�ībām, un pat ar ķīmisko uzbūvi. �is neiroevolucionārais atradums, trīs-vienā jeb smadzeņu uzbūves trejādības atklājums palīdz saprast, kā smadzeņu izcelsmes vēsture veidojusi da�as lielās cilvēka emocionālās drāmas, ieraudzīt, kā da�a laba mīlestības �anarhija� rodas no smadzeņu veido�anās vēstures.

Pirmatnējās smadzenes

Vecākās, pirmatnējās [ii] jeb reptiļ smadzenes [16] ir muguras smadzeņu lodveida nobeigums. �īs smadzenes satur svarīgus vadības centrus: nervu �ūnas (neironus), kas vada elpo�anu, barības norī�anu, sirdsdarbību un arī vizuālo atseko�anas sistēmu, kādu, piem., lieto vardes, lai noķertu gaisā lidojo�u spāri. �eit atrodas arī izbīļa centrs, jo momentāna reakcija uz pēk�ņu kustību vai troksni ir galvenais iemesls, kādēļ dzīvniekiem smadzenes vispār vajadzīgas.

Iegrimu�as, �aizrāvu�ās� ar izdzīvo�anas fizioloģijas nodro�inā�anu, pirmatnējās smadzenes strādā arī tad, kad cilvēka domā�ana vairs nestrādā. Bet, ja iet bojā pirmatnējās smadzenes, tad ķermenis tām seko; pārējās divas smadzeņu daļas dzīvības uzturē�anai ir mazāk svarīgas. Aplūkosim, piemēram, Anglijas dzelzceļa strādnieka Fīnes Geid�a (Phineas Gage) nelaimi, kas kļuva par veselu neiroloģijas leģendu. 1848.g. kādas eksplozijas rezultātā cauri viņa galvaskausam izdūrās tērauda stienis; tas iegāja galvā zem kreisās acs un iznāca ārā galvas virspusē, paņemdams līdzi palielu neokorteksa smadzeņu gabalu, un līdz ar to arī domā�anas spēju. Pēc notikuma Geid�s bija pilnīgi cits cilvēks, viņa �aklums un kārtīgums uz visiem laikiem bija pārvērties kūtrumā un nesakārtotībā. Kādu brīdi pēc sprādziena Geid�s varēja iet un normāli runāt; viņ� varēja ēst, gulēt, elpot, skriet un skalot kaklu kā jebkur� cilvēks. Viņ� nodzīvoja vēl 30 gadus bez zaudētās smadzeņu daļas. Ja sprādziens būtu sabojājis Geid�a pirmatnējās smadzenes, viņ� būtu nomiris pirms pirmās asinslāses skar zemi.

Kamēr pirmatnējās smadzenes ir veselas, tās nodro�ina sirdsdarbību, plau�u sarau�anos un izple�anos, un sāļu balansu asinīs. Kā saprogramētas iekārtas mājā, kuras saimnieki izbrauku�i, pirmatnējās smadzenes var strādāt gadiem ilgi, neskatoties uz to, ka bojā gājusi tā daļa, kas padara smadzenes cilvēciskas. Sabiedrībā ar apjukumu tiek uztverti cilvēki, kuru smadzeņu vienīgā dzīvā daļa ir pirmatnējās smadzenes: vai �āds cilvēks ir dzīvs vai miris? Vai viņ� ir persona ? Cik arī tas bēdīgi nebūtu, ķermenis, kuru kustina tikai pirmatnējās smadzenes, nav vairāk cilvēks kā nogriezts pirksts. Īpa�ības, kas mūs at�ķir no citiem dzīvniekiem, vai tās, ar ko viens cilvēks at�ķiras no otra, nav veidotas �ajā arhaiskajā �ūnu konglomerātā.

Mēs kļūdīsimies, ja iedomāsimies, ka pirmatnējās smadzenes spēlē noteico�o lomu emocionālās apziņas struktūrā. Reptiļiem nav emocionālās dzīves. Pirmatnējās smadzenes pieļauj rudimentāras savstarpējās attiecības: agresija vai uzmanības parādī�ana, pāro�anās un teritorijas aizstāvē�ana. Mak-Līns atzīmē, kā da�u sugu ķirzakas uzbrūk un atbaida robe�pārkāpējus no apgabala, kuru viņas apzīmēju�as par savējo, parādot, cik primitīvas cīņas veidoju�as zemes mugurkaulnieku vēsturi. Kad lielpilsētu gangsteri iezīmē savu rajonu un soda �īs robe�as pārkāpējus, vai arī zila krekla nēsātājus sarkano kreklu valdī�anas rajonā, tad daļēji mēs esam �o aizvēsturisko smadzeņu produkta liecinieki, kas vairāk atbilst nesociālu gaļasēdāju dzīvnieku dzīvei, kam �īs smadzenes arī tika izveidotas.

Limbiskās smadzenes.

1879.g. fran�u ķirurgs un neiropatologs Pauls Broka [173] (Paul Broca) publicēja svarīgu atklājumu: visu zīdītāju smadzenēm ir viena kopēja daļa, kuru viņ� nosauca par lielo kustību daivu (le grand lobe limbique). Tā kā viņ� bija ievērojis skaidru �demarkācijas līniju� starp �o rievoto veidojumu un pārējo smadzeņu puslodi, Broka atvasināja tā nosaukumu no latīņu valodas vārda limbus, kas nozīmē mala, apmale, robe�a. Viņa atklātā struktūra iezīmē evolūcijas veidotu dalījumu starp diviem at�ķirīgiem dzīvības procesiem, tāpēc viņa apzīmējums izrādījies neparasti trāpīgs.

Cilvēka otrās jeb limbiskās smadzenes [iii] veiksmīgi un saskaņoti aptver pirmās. Starp to gludajiem ielokiem atrodas nervu veidojumi. �īs daļas sastāvdaļu nosaukumi izklausās kā burvju mākslinieka murminā�ana: hippocampus, fornix, amygdala, septum, cingulate girus, perirhinal un perihippocampal .

Pirmie zīdītāji izveidojās no maziem ķirzakveidīgiem rāpuļiem. Īpatnējais zīdītāju jaunizgudrojums � iznēsāt pēcnācējus savā siltasiņu ķermenī un nevis �nolikt�, izdēt to ārpusē olas veidā � bija izveidojies jau sen, pirms kāds nomaldījies asteroīds trāpīja zemei un radīja aukstuma laikmetu dinozauriem. Ātrā gigantisko rāpuļu bojāeja atbrīvoja vietu kustīgāku zvēru uznācienam. Brīvajā vietā iespraucās zīdītāji un sāka vairoties kā tru�i, par ko daļa no viņiem arī kļuva. Pēc se�desmit pieciem miljoniem gadu Zīdītāju Ēra vēl ir pilnā plaukumā.

Augstskolas bioloģija galveno at�ķirību starp rāpuļiem un zīdītājiem attēlo kā somatisku [17] : zīdītāji uzaudzē spalvas, neveido lielus izmērus un apsilda sevi pa�i, turpretim rāpuļi ķermeņa temperatūras regulē�anai izmanto sauli; zīdītāji dzemdē bērnus, bet nedēj olas. Bet Mak-Līns norādīja, ka �ī klasifikācija nav pamanījusi galveno � smadzeņu at�ķirību. Kad no rāpuļu bioloģiskās līnijas atdalījās zīdītāji, viņu galvaskausos izveidojās jauna nervu struktūra. �īs jaunās smadzenes izmainīja ne tikai reprodukcijas mehānismu, bet arī visa organisma orientāciju attiecībā pret pēcnācējiem. Savrupība un vienaldzība izteic tipisku rāpuļu vecāku attieksmi pret pēcnācējiem, turpretim zīdītāji pret saviem pēcnācējiem veido izsmalcinātas un netveramas attiecības.

Zīdītāji dzemdē savus pēcnācējus dzīvus; viņi par tiem rūpējas, aizsargā un pieskata, kamēr tie kļūst pieaugu�i. Citiem vārdiem, zīdītāji rūpējas par savējiem . Uzaudzinā�ana un rūpē�anās par pēcnācējiem cilvēkiem �ķiet tik dabiska, ka mēs �īs īpa�ības iedomājamies par pa�saprotamām, bet kādreiz �īs īpa�ības bija jaunievedums � tā bija revolūcija sociālajā evolūcijā. Visizplatītākā rāpuļu attieksme pret pēcnācējiem ir vienaldzība; tas izdēj olas un aiziet (vai aiz�ļūc) projām. Zīdītāji izveido cie�i saistītas viens otru barojo�u indivīdu grupas � ģimenes � kuru locekļi pavada laiku, savstarpēji saskaroties un rūpējoties vienam par otru. Vecāki baro un aizsarga savus bērnus un viens otru pret naidīgo pasauli grupas ārpusē. Zīdītāji riskē un da�reiz pat zaudē savu dzīvību, aizsargājot savus bērnus vai dzīvesbiedru. Raibā �ūska (garter snake) vai salamandra noskatās savu asinsradinieku bojāejā, pat aci nepamirk�ķinot.

Limbiskās smadzenes ļauj zīdītājiem dziedāt priek�ā saviem bērniem. Vokālā komunikācija starp vecākiem un pēcnācējiem ir universāla zīdītāju īpa�ība. Atņemiet māti kaķēniem vai kucēniem, un viņi sāk nepārtrauktu gaudo�anu � vientulības klieg�anu, kuras griezīgās sāpes nav panesamas neviena normāla cilvēka ausij. Paņemiet Komodo ķirzakas bērnu prom no likumīgajiem vecākiem, un tas būs kluss. Jaunās komodo ķirzakas cen�as neuzsvērt savu klātbūtni pārējām, jo pieaugu�ie eksemplāri ir kāri kanibāli. Starp rāpuļa māti un pēcnācējiem ir dzīvību saudzējo�s vakuums. Neaizsargātības izrādī�anai ir jēga tikai starp tiem dzīvniekiem, kuru smadzenes spēj veidot vecāku rūpes.

Zīdītāju spēja rotaļāties ir unikāla aktivitāte, tā pieder tikai tiem dzīvniekiem (un cilvēkiem), kam ir limbiskās smadzenes. Katrs, kas rotaļājas ar suni, cīnoties par vecu �ību, un pieļauj, ka �ību aiznes, zina, kas sekos � suns nāks atpakaļ. Savstarpēja cīkstē�anās ir tas, ko viņ� grib, bet ne �ība. Tas pats suns gūst lielu prieku, ja kāds slēpj zeķi. Viņam tā nemaz nav vajadzīga, jo, kad viņ� to atrod, tad nes atpakaļ. Ko piepilda, kam vajadzīgas �ādas aktivitātes? Suns nedabū pārtiku, nepārojas, nerūpējas par pēcnācējiem, nedara neko, saistītu ar izdzīvo�anu vai vairo�anos. Tad kāpēc visi zīdītāji grib draiskoties, lēkāt, kūleņot un taisīt traci? Varbūt tādēļ, ka mēmajam dzīvniekam spēle ir fizikāla poēzija: tā dod iespēju sacīt vienu un domāt otru, tāpat kā dzejā. Pateicoties limbiskajām smadzenēm, zīdītāji atrod �ādu līksmu metaforu par nepārspējamu.

Jaunākās smadzenes jeb neokortekss.

Neokortex[18] ir vēlākais, pēdējais evolūcijas veidojums, un cilvēkiem tā ir lielākā smadzeņu daļa. Zīdītājiem, kas izveidoju�ies senāk, piem., oposumam, ir tikai plāna neokorteksa kārta, kas pārklāj senākās izcelsmes smadzenes. Jaunākas izcelsmes zīdītājiem neokorteksa kārta palielinājusies, piem., suņiem un kaķiem tā ir lielāka, bet mērkaķiem � vēl lielāka. Cilvēkiem neokortekss ir masīvi izplēties līdz nesamērīgām proporcijām.

Cilvēka neokortekss ir divas simetriskas loksnes, katra krietna linu kabataslakata izmērā, pie kam tās sakrunkotas, �saburzītas�, lai labāk ievietotos mazajā, saplacinātajā galvaskausā. Tāpat kā smadzeņu lielākā daļa, neokortekss ir noslēpumu un neatbildēto jautājumu glabātājs. Neskatoties uz to, zinātne ir pavirzījusies uz priek�u un noteikusi da�as �īs masīvās neironu armijas funkcijas un iespējas. Runa, rakstī�ana, rīcības plāno�ana un domā�ana � viss tas notiek neokorteksā. Tāpat tur atrodas mūsu sajūtu pieredze, ko mēs saucam par sevis apzinā�anos, un apzinātā rīcības izvēle, ko mēs saucam par brīvo gribu.

Ārējās pieredzes pasaules atspoguļo�ana smadzenēs da�reiz noved pie pārsteidzo�as apziņas sadalī�anās, iek�ējā es optiskām ilūzijām. Vizuālā neokorteksa bojājums var radīt t.s. aklo redzi, kad akls pacients atklāj, ka priek�stats par viņa pilnīgu aklumu nav īsti pareizs. Kaut arī priek� viņa maņas orgāniem pasaule ir blīva un nepārtraukta nakts, ja viņam liek uzminēt kustīgas gaismas atra�anās vietu, viņa minējums ir pareizs daudz bie�āk nekā tas būtu vienkār�iem gadījuma minējumiem. Ārējam novērotājam tas liecina par redzes it kā pārdabiskajām spējām, kas uz visiem laikiem paliek apslēptas neredzīgajam pa�am. Olivera Saksa (Oliver Sacks) interesantajos stāstos aprakstīts vīrs, kur� savu sievu uzskatīja par cepuri, vīrs, kurs pa�a kāju uztvēra kā neiemiesotas, bezķermeņa, bezveida �ausmas, un sieviete, kura pazaudējusi simetriskās pasaules izjūtu, jo aizmirsusi jēdzienu �pa kreisi�. Tie visi ir bojātas neokorteksa datu apstrādes piemēri.

Kad cilvēki iet cauri ikdienas dzīvei, viņi ir svētlaimīgā neziņā par to, kādas milzīgas sadarbības operācijas izpilda smadzenes, lai veiktu vienkār�ākos ikdienas uzdevumus. Snieg�anās pēc kafijas tasītes, automātiska sasveicinā�anās, lūko�anās 5.avēnijā pēc taksometra � visas �īs kustības prasa miljoniem mazu muskuļu �ķiedru sarau�anos ārkārtīgi komplicētā secībā. �o darbību virkne beidzas ar skeleta muskuļu sarau�anos, bet sākas neokorteksā, vismaz tā mēs domājam. Cilvēki, kuri slimo ar kustību paralīzi (bie�i pēc infarkta), ir zaudēju�i spēju izpildīt apziņas izvēlētās kustības. Ja tuvējās smadzeņu nervu �ūnas var pārņemt nedarbojo�os, bet darboties spējīgo muskuļu vadī�anu, slimnieks atgūst, gan ierobe�oti, kustību spēju [112]. �eit neokortekss ieraugāms kā kustību komandu veidotājs, kā vieta, kurā notiek izvēle un lēmumu pieņem�ana.

Pētot kustību izcel�anos dziļāk nervu d�ungļu samud�inātajā krūmājā, ieraugām smadzeņu tendenci nelietot tādas naivas koncepcijas kā tie�us, skaidrus signālu pārvades ceļus. Encefalografisko signālu pieraksti rāda, ka starp izrobotajiem pīķiem un hieroglifu virpuļiem pēdas ved dziļumā: nervu kustības uzdevums pārvietojas, tas veido t.s. gatavības vilni [111]. Kustību kortekss vada kustību, bet gatavības vilnis jau iepriek� signalizē par nodomu. Izskatās, ka gribas radīto izvēli mums jāmeklē �eit. Kad eksperimentētāji pārbaudāmo priek�ā novietoja pulksteni, izrādījās, ka apzināts lēmums par kustības izdarī�anu notiek pēc tam, kad gatavības vilnis jau pārskrējis. Tas, ko mēs pa�i sajūtam kā apzinātu lēmuma pieņem�anu, �ajā gadījumā izrādās tikai doma pēc tam, t.i., kā notiku�a fakta konstatācija, kam nav majestātiskā sakara ar iniciatīvu, kā mēs to varētu iedomāties. Tie�i kur un kā rodas nodoma atblāzma kā mirdzo�as putekļu daļiņas, kā no pudeles izlaistu d�inu deja, tas atrodas ārpus mūsdienu zinātnes pieredzes. Jo vairāk mēs atklājam, jo vairāk mēs uzzinām, ko nezinām. E.E. Kamings (E.E. Cummings) sacīja: Jo gudrāks jautājums, jo gudrāka atbilde [40].

Kaut arī neokorteksā nevaram atrast nospie�amu brīvās gribas jeb izvēles veido�anas pogu, pavisam nelieli neokorteksa bojājumi var radīt specifiskus kustību traucējumus: nespēju kustināt roku, runāt un pat koncentrēt uzmanību. Senāko smadzeņu darbība notiek neapzināti. Piemēram, pirmatnējās smadzenes regulē sāļu koncentrāciju asinīs bez mazākās apziņas līdzdalības. Līdzīgi ir ar izbīļa reakciju � pat pie sīki un detalizēti izteikta brīdinājuma neviens nevar pilnīgi noslāpēt sarau�anos pie skaļa trok�ņa.

Mums zināma vēl viena neokorteksa dāvana � abstrakcijas spēja. Katra uzdevuma risinā�anas �tābs, kura izpildei nepiecie�ama simboliska shēma, stratēģija, plāno�ana vai problēmu atrisinā�ana, atrodas neokorteksā. �ī ģeogrāfija uzrāda cie�as saites starp neokorteksu un to, ko mēs saucam par inteliģenci. To sugu pārstāvjiem, kuri ir labāki problēmu risinātāji, ir arī relatīvi lielāks neokortekss. Cilvēkiem starp visām bioloģiskajām būtnēm ir vislielākā attiecība neokortekss / pārējā smadzeņu masa , netaisnīga proporcija, kas nodro�ina mūsu spēju domāt. Ietilpīgā neokorteksa abstrakcijas spēja ir vēl vienas unikālas cilvēka spējas pamatā � tā ir runātās un rakstītās valodas izveido�ana, kurā it kā bezsatura zilbēm un kliedzieniem atbilst reāli cilvēki, da�ādi priek�meti un darbības. Valoda ir visderīgākais un dro�i vien arī grandiozākais cilvēka abstrakcijas spēju produkts.

Simbolizē�anas spēja neradās tādēļ, lai atrastu pielieto�anu runas dāvanām, bet gan tādēļ, ka tā veicina izdzīvo�anu. Abstrakcijas spēja ļauj izveidot priek�statu par nākotni. Tā ļauj ceļot hipotētiskā pasaulē, neokorteksa smadzenes spēj iedomāties, kur un kā viss notiks, atļaujot savam procesoram veidot stratēģiju, mēģināt un uzlabot, �os mēģinājumus nevirzot uz izpildi, tādējādi pieļaujot fiktīvas kļūdas, kuras bioloģiskais ķermenis nevar atļauties. Neirofiziologs Kalvins (W.H. Calvin) izteicis domu [28], ka mugurkaula neokortekss sākuma izveidojās, lai tā īpa�nieks varētu izpildīt ballistiskas kustības � komplicētas vienreizējas kustības, reakcijas, kuras notiek pārāk ātri, lai tās varētu mainīt to izpildes laikā. Mūsdienu Homo sapiens pirms saburzīta papīra svie�anas uz attālu papīrgrozu vai, pasniedzot atslēgas paziņam, vēl �odien kādreiz sajūt mistisku kavējumu pirms kustības izpildes, it kā lai pamēģinātu metienu, lai notēmētu. �Kā būtu,ja� spriedumu vizualizācijas spēja var uzlabot akmens sviedēja un arī �aha spēlētāja rezultātu. Minētā piemērotība nodro�ināja neokorteksa nesējiem nepārtrauktus un ilgsto�us panākumus.

Daudzi iedomājas evolūciju kā aug�upejo�as kāpnes, kā atritino�os notikumu virkni, kas veido aizvien progresīvākus organismus. No �ī viedokļa neokorteksa sasniegumi � runa, sprie�anas spēja, abstrakcijas spēja � iedomājami kā augstākās cilvēka spējas. Bet �ī vertikālā evolūcijas koncepcija nav pareiza. Evolūcija ir kaleidoskops, bet ne piramīda: sugu veidi un da�ādība nepārtraukti mainās, bet mums nav pamata kādam sasniegumam piedēvēt pārākumu vai definēt smaili, uz kuru sistēma tiecas. Pirms piecsimt miljoniem gadu katras sugas pārstāvis bija piemērots �ai pasaulei vai mainījās, lai tāds kļūtu. Tas pats notiek �odien. Mums ir iespēja pasludināt sevi par evolūcijas galaproduktu nevis tādēļ, ka tas tā ir, bet gan tādēļ, ka mēs dzīvojam pa�laik. Pietiek atteikties no �īs mazliet pa�slavinā�anās virzienā nobīdītās izpratnes, kas centrā novieto mūs pa�us, un mēs ieraudzīsim, ka neokorteksa smadzeņu daļa ir nevis visaugstāk attīstītā no visām trim, bet vienkār�i � visnesenāk veidotā.

Trīs sastāvdaļu problēmas

Saraustītais, sare�ģītais evolūcijas klupienu, meklējumu un atradumu ceļ� ir izveidojis smadzenes, sastāvo�as no da�ādām daļām un neharmoniskas, var sacīt, tajās darbojas spēlētāji ar at�ķirīgām interesēm. Mak-Līna trejādības modeļa kritiķi nokritizēju�i tā it kā patvaļīgo smadzeņu iedalījumu intelekta un emociju daļā, nosaucot to par nemodernu romantismu. Kaut arī visas trīs daļas at�ķiras pēc izcelsmes un funkcijām, neviens nerunā par neiroloģisku autonomiju. Katra sastāvdaļa izveidojusies, lai sadarbotos ar pārējām, un to savienojo�ās līnijas kā krēsla un rīta blāzma vairāk līdzīgas ēnotām pārejām, nekā strikti un redzami nodalītas. Bet ir viena lieta sacīt, ka diena nomaina nakti un pati izdziest, kad nāk nakts, un ir pavisam cita lieta paziņot, ka diena un nakts ir viens un tas pats. Konflikts starp prātu un jūtām ir sena tēma, tas nav anahronisms. Tas visu laiku ir pastāvējis, tas izteic dziļu cilvēka pieredzi, kas liecina, ka viņa apziņa ir dalīta.

Smadzeņu dalījums neokorteksā un limbiskajā daļā balstās uz solīdu neiroanatomisko �ūnu pētījumu un citu pierādītu faktu bāzes. Aplūkojot mikroskopā, redzam, ka limbiskajai daļai ir daudz primitīvāka �ūnu organizācija nekā neokorteksam. Da�as radiografiskas krāsvielas iezīmē limbiskās struktūras, uzrādot viegli redzamus at�ķirīgus apgabalus. Kāds pētnieks [119] izgatavoja antivielu, kas pieķeras, piesaistās hipokampa (limbisko smadzeņu sastāvdaļa) �ūnām, un atklāja, ka �ie fluoroscējo�ie marķeri piesaistās visām limbisko smadzeņu daļām, izgaismojot tās kā Ziemassvētku eglīti, bet nemaz nepieskaras neokorteksam. Lielas da�u medikamentu devas sagrauj limbisko smadzeņu audus, bet atstāj neskartu neokorteksu. �ī snaipera precizitāte iespējama pateicoties tam, ka evolūcija izveidojusi at�ķirīgas limbisko smadzeņu un neokorteksa �ūnu membrānas[109].

Tāpat nav nekāda pamata ap�aubīt, ka barības uzņem�anas, sociālās izturē�anās, kontaktē�anās un spēles centri atrodas limbisko smadzeņu teritorijā. Ja kāmja mātei izoperē neokorteksu, viņa joprojām spēj izaudzēt savus mazuļus, bet pat neliels limbisko smadzeņu bojājums iznīcina viņas mātes spējas [148]. Limbisko smadzeņu bojājums mērkaķim noved pie tā, ka viņ� pilnīgi neuztver, nejūt pārējos bara indivīdus. Pēc limbisko smadzeņu lobotomijas kāds izoperēts mērkaķis staigāja pāri saviem saniknotajiem līdziniekiem kā pa baļķiem vai akmeņiem un no viņu rokām ņēma pārtiku ar tādu nevērību, it kā viņi nemaz neeksistētu [196]. Mak-Līns atkārtoja �o pa�u eksperimentu ar grauzējiem. Pēc limbisko smadzeņu izņem�anas pieaugu�ie kāmji ignorēja savu mazuļu saucienus un kliedzienus, bet izoperēts mazulis staigāja pa virsu pārējiem tā, it kā viņu nemaz nebūtu. Bija pazudusi ne tikai spēja citus uztvert, atpazīt, bet, protams, arī spēja rotaļāties ar sev līdzīgajiem.

Cilvēkiem neokorteksa veidotā vienkār�ā domā�ana var nereti padarīt neskaidras, aizsegt citas, mazliet mistiskas, neskaidrākas mentālās aktivitātes. Tie�ām, nepārprotamā, neap�aubāmā domā�anas acīmredzamība paver ceļu vispārējai domā�anas kļūdai: �Es domāju, tādēļ viss, kas es esmu, ir domā�ana�. Bet Ein�teins ir teicis: Mums jāievēro, ka intelektu nedrīkstam stādīt pārāk augstu; tam, protams, ir vareni muskuļi, bet nav personības. Tas nevar vadīt; tas var tikai kalpot [48].

Cilvēka smadzeņu trīs daļu virpuļojo�ā sadarbība kā uzpirksteņu vai glāzī�u bīdī�ana cirkus mākslinieka izpildījumā smalki nomaskē emociju likumus un mīlestības būtību. Cilvēki vairāk apzinās savu smadzeņu verbālās, racionālās daļas darbību un pieņem, ka arī pārējām apziņas daļām vajadzētu būt pakļautām argumenta spēkam un gribai. Bet tas tā nav. Vārdi, labas idejas un loģika nekā nenozīmē vismaz divām no trim smadzeņu daļām. Liela cilvēka saprāta daļa neklausa pavēlēm. Neiroloģijas zinātnieki raksta: Ir acīmredzams, ka visu cilvēka neokorteksu vēl joprojām regulē, iestāda limbisko smadzeņu apgabali, no kuriem tas pats ir veidojies [193]. Rakstnieks D�īns Volfs (Gene Wolfe) izdarījis līdzīgu, tikai skaistāk izteiktu novērojumu:

Mēs sakām �Es gribu� un �Es negribu� un iedomājamies, ka mēs pa�i nosakām, ko darām (kaut arī katru dienu mēs izpildām citu cilvēku rīkojumus), bet patiesībā mūsu īstais komandētājs guļ. Kad viņ� mūsos pamostas, mēs tiekam dzīti kā zirgi, kura jātnieks ir kāda līdz �im neapzināta, neiepazīta mūsu pa�u daļa [200].

Zinātnieks un mākslinieks, abi runā par sajukumu, kuru cilvēka dzīvē rada �ī smadzeņu trejādā uzbūve. Cilvēks nevar vadīt savu emocionālo dzīvi tik pat vienkār�i, kā viņ� izmanto savu motorisko (kustību) sistēmu, lai paņemtu kafijas tasīti. Cilvēks nevar sev pavēlēt kaut ko gribēt vai kādu mīlēt vai arī būtlaimīgs pēc vil�anās. Un pat ne vienmēr var būt laimīgs, kad viņam labi klājas. Cilvēkiem nav �īs spējas nevis tādēļ, ka viņiem trūkst disciplīnas vai gribasspēka, bet tāpēc, ka griba spēj iespaidot tikai jaunākās smadzenes un to pārvaldītās funkcijas, un pati ir to produkts. Emocionālo dzīvi var iespaidot, bet to nevar komandēt. Mūsu modernā dzīve piepildīta ar ierīcēm, kas vadāmas ar podziņām, �ī pieredze mūs vāji sagatavo veiksmīgai sadarbībai ar mūsos mīto�o organisma saprātu, kas nepakļaujas likumiem. Mūsdienu cilvēki pieradu�i uzskatīt, ka viss, kas viņiem neklausa, ir slikti uzkonstruēts un jāsalau�, ieskaitot pa�u sirdis.

Tikai pēdējā no trim smadzeņu daļām klausa loģikai un spriedumam, tikai tā spēj lietot abstraktos simbolus, kurus mēs saucam par vārdiem. Smadzeņu daļa, kurā rodas emocijas, kaut arī bez vārdiem un loģiskās analīzes, strādā intuitīvi, bet izteiksmīgi. Tāpat kā māksla, limbiskās smadzenes var radīt iedvesmu un virzīt mūs pa tādiem izjūtu ceļiem, kas ir ārpus loģikas, un kurus tikai aptuveni var pārtulkot valodā, kuru neokortekss saprot.

Emocionālā materiāla vārdiskais attēlojums prasa sare�ģītu tulko�anu. Nereti cilvēki ir spiesti stipras jūtas ietērpt vārdiskās izteiksmes dro�ības vestē. Sakāpinātas emocijas nereti pavada buldurē�ana, �estikulē�ana un arī klusa apātija. Poēzija ir tilts starp neokorteksu un limbiskajām smadzenēm, tā ir vienlaicīgi spēcīga un nereāla. Frosts (Frost) rakstīja, ka poēzija sākas kā kamols kaklā, kā sajūta, ka kaut kas ir nepareizi, kā ilgas pēc mājām un pēc mīlestības. Tā nekad nesākas ar loģisku domu.

Tāpat arī mīlestība nesākas ar loģisku domu. Smadzeņu izcelsmes sare�ģītība neļauj vienkār�i nodefinēt mīlestību. Tas būs tik pat neveiksmīgs mēģinājums kā ēst zupu ar dak�iņu. Lai saprastu, kas ir mīlestība, mums jāsāk ar jūtām. Bet par to nāko�ajā nodaļā.

Arhimeda princips. Kā mēs uztveram citas sirds iek�ējo pasauli

Uz ūdenī iegremdētu ķermeni darbojas spēks, kas ir vienāds ar �ī ķermeņa izspiestā ūdens svaru. Tas ir Arhimeda likuma formulējums, pareizs no matemātikas un fizikas viedokļa, bet nejūtams, netaustāms. Bet dzīvību �im likumam iedve� leģenda. Tā stāsta, ka pirms 22 gadsimtiem Sirakūzu ķēniņ� Hīro II (Hiero) licis Arhimedam noskaidrot, vai viņa kronis ir tīra zelta, vai blēdīgs viltojums.

Kad Arhimeds bija vannā, viņam ienāca prātā, kā pārbaudīt, vai kronis ir īsts. Ja viņ� iemērcēs kroni ūdenī un salīdzinās tā izspiestā ūdens daudzumu ar līdzīga svara zelta izspiesto ūdens daudzumu, tad jebkura at�ķirība liecinās, ka salīdzināmo materiālu blīvumi ir at�ķirīgi, un kronis nav tīra zelta. �is �ūdens atrisinājums� radīja Arhimeda likumu un tā slaveno formulējumu. Leģenda stāsta, ka pēc �ī atklājuma Arhimeds pliks skrējis pa pilsētas ielām un saucis: Eirēka ![19]

Galvenais �ajā stāstā nav kronis, zelts vai atjautība, bet Arhimeda karstā sajūsma. Plutarhs par Arhimedu rakstīja: Bie�i Arhimeda kalpotāji pretēji viņa gribai aizstiepa viņu uz pirti, lai tur nomazgātu un ieziestu ar smar�īgām eļļām. Bet pat tur viņ� gailējo�ās oglēs un krāsns pelnos zīmēja ģeometriskas figūras. Kamēr kalpotāji iezieda viņa ķermeni ar eļļām un smar�īgām zālēm, viņ� ar pirkstiem vilka līnijas uz sava kailā ķermeņa, tik ļoti viņ� bija aizņemts ar sevi un savām ģeometrijas studijām, viņ� bija kā ekstāzē vai transā.

Lai arī cik elegants ir Arhimeda atklājums, cauri gadsimtiem mūs uzrunā viņa emociju spēks. Viņa trīsas, viņa aizrautība un nevis atjautība ir padarījusi slavenu viņa likumu. Galvenais likums, ko izteic Arhimeda atklājums, ir tas, ka ļau�u vairākums nezinās, nesapratīs tā matemātiku vai fiziku, bet viņa aizrautību pazīst katrs. �is prieka uzplūds da�am rodas, redzot kādu no cietuma mājās pārnākam, citiem � vērojot saules rietu Klusajā okeānā vai skatoties jaundzimu�a bērna acīs. Arhimeda sajūsma sniedzas pāri diviem gadu tūksto�iem.

Kādēļ mēs jūtam radniecību ar Arhimeda entuziasmu, pat ja viņa fizika atstāj mūs vienaldzīgus? Lai atbildētu uz �o jautājumu, mums vispirms jāatrod atbildes uz pamatjautājumiem: kas ir emocijas? Kā tās strādā? No kurienes tās rodas, un kādēļ tās vajadzīgas?

Pavir�ākais emociju skaidrojums ir vienkār�s. Uzjautrinājums, ilgas, skumjas, uzticība, dusmas, mīlestība, tie ir mirgojo�ie pigmenti, kas apzeltī mūsu dzīves un piepilda tās ar trīsām un jēgu. Bet emocijas ir vairāk nekā pigmenti, kas izkrāso mūsu sajūtu pasauli � tās ir pamatā visam, ko mēs darām, tās ir jebkuras rīcības, kas sare�ģītāka par vienkār�u refleksu, avots, pamats un neatņemama sastāvdaļa. Valdzinājums, kaislība un pieķer�anās mūs pievelk pie cilvēkiem, turpretī bailes, kauns, vainas sajūta un nepatika � atgrū�. Pat �vissausākās� neokorteksa abstrakcijas pildītas ar emocionālu saturu. Nereti mantkārība un ambīcijas slēpjas zem ekonomiskās darbības virskārtas, bet atriebība un draugu bū�ana atrodama aiz tiesu sistēmas fasādes. Jebkurā gadījumā, emocijas ir cilvēku rīcības motivētājs un visurklāteso�s virzītājs.

Mūsu sabiedrība nepietiekami novērtē emociju svarīgumu. Identificējusi sevi ar neokorteksa funkcijām, mūsu kultūra analīzi vērtē augstāk par intuīciju, un loģiku � par jūtām. Saprāts un zinā�anas var sagādāt bagātības, cilvēka intelekts padarījis mūsu dzīves vieglākas un ērtākas, sākot ar sanitāro mezglu dzīvoklī un beidzot ar Internetu. Mūsdienu Amerika ievāc saprāta ra�u, bet emocijas iear zemē � tā ir dārga prakse, kas atņem cilvēkiem spēju būt laimīgiem un rada nepareizu priek�statu par viņu dabu un dzīves nozīmīgumu.

�is patvaļīgi izvēlētais disbalanss ir graujo�āks, nekā pirmajā mirklī liekas. Aiz da�ādām izjūtām un derīgām motivācijām zinātne ir atklājusi emocionalitātes dziļāko jēgu: sen senais un laikā nodeldētais emociju mehānisms atļauj diviem cilvēkiem uztvert otra apziņas saturu. Emocija ir mīlestības sūtnis, tas ir mehānisms, kas pārnes jebkuru signālu no vienas pāri plūsto�as sirds otrai. Cilvēciskajām būtnēm dziļi just ir dzīvības sinonīms. �ajā nodaļā mēs noskaidrosim, kāpēc.

Pirmais zinātnieks, kas nodarbojās ar emociju pētī�anu, bija �ārlzs Darvins. Pēc Sugu Izcel�anās Darvins uzrakstīja trīs apcerējumus, kas papla�ināja viņa idejas par evolūciju un dabisko izlasi: Dzīvnieku un augu izmaiņas pieradinā�anas apstākļos; Cilvēka izcelsme un selekcija atkarībā no dzimuma; Cilvēku un dzīvnieku emociju izpausmes, pēdējais bija publicēts 1872.g. Kā to rāda nosaukums, Darvins uzskatīja, ka emocijas ir organismu evolucionārās adaptācijas produkts neatkarīgi no saimnieka da�ādām ķermeņa īpa�ībām: �okļi, kājas, dzeloņi, �aunas vai spārni. Dabiskā izlase veicina emocionalitāti tāpat kā jebkuru īpa�ību, kas veicina izdzīvo�anu. Organismiem ar uzlabotu ķermeņa struktūru izdzīvo�anas sacensībā ir priek�roka, tie bie�āk nodod savus gēnus nāko�ajai paaudzei, bet tie, kam priek�rocību nav, izzūd paleontoloģijas nogulumos. Darvins uzskatīja, ka emocijas ir ķermeņa funkcijas, kas pastāv tādēļ, ka tās ir derīgas. Viņ� sāka klasificēt da�ādas emociju izpausmes, lai atrastu, ieraudzītu to bioloģisko derīgumu, par kura pastāvē�anu viņ� ne�aubījās [42].

Pēc gadiem ilga darba pie emocionālo izpausmju kataloga, kuru viņ� veidoja tik pat rūpīgi kā Galapalāgas �ubī�u sarakstu, Darvins noformulēja savus slēdzienus. Viņ� izteica domu, ka uzacu pacel�ana pārsteiguma brīdī palielina acu kustīgumu un papla�ina redzes lauku, elpas aizturē�ana pēc pēk�ņa izbīļa sagatavo indivīdu cīņai, un prominentākas personas nievājo�s mutes kaktiņu pacēlums ir suņa uzrūciena palieka, kurā tas parāda ilkņus, lai brīdinātu pretinieku. Da�as Darvina hipotēzes, piemēram, par emociju izcelsmi, nav uzlabotas vēl �odien, citas var mums likties pārsteidzo�as un dīvainas. Lai cik precīzi viņa izteikumi par individuālo izteiksmju derīgumu ir vai nav biju�i, Darvina pieeja kopumā bija trāpījums naglai uz galvas. Emocijām ir bioloģiska funkcija, dzīvniekam tās dod kaut ko tādu, kas palīdz izdzīvot; ja mēs tās studēsim pietieko�i rūpīgi, mēs uzzināsim, kas tas ir.

Diem�ēl Darvina evolucionārā pieeja emociju pētī�anā nomira pāragrā nāvē. Kad 20.g.s. sākumā sākās apziņas pētījumi, psiholoģijā sāka dominēt biheiviorisms, tāpat kā psihoanalīze psihiatrijā. Abās nozarēs tika izteikti uzskati par emocijām, kas bija tik pat tālu no zemes būtņu evolūcijas kā Zeme no Mēness. Uz vairākiem gadu desmitiem Darvina idejas tika nodotas aizmirstībai. Vairāk kā 50 gadus valdo�ās teorijas par emocijām psiholoģijā un psihiatrijā bija vairāk filosofija nekā zinātne: tās tika bezgalīgi diskutētas un apspriestas, bet mērītas un pierādītas � reti; tām bija maz kopīga ar cilvēka bioloģiju. Tomēr 60-to gadu vidū da�i zinātnieki atjaunoja Darvina oriģinālo emociju koncepciju: emocijas ir mantojama priek�rocība. Jaunākie atklājumi emociju zinātnēs ir pa jaunam izveidoju�i modernus priek�status par cilvēka apziņu, dabu un mīlestību.

Pirms 30 gadiem emociju pētnieki Pauls Ekmans (Paul Ekman) un Kerols Izards (Carrolo Izard) neatkarīgi viens no otra apstiprināja Darvina emociju evolūcijas teorijas galveno tēzi: uz visas pasaules jebkurā kultūrā visiem cilvēkiem sejas izteiksmes ir līdzīgas, identiskas. Nav nevienas sabiedrības, kurā cilvēki izteiktu dusmas ar paceltiem lūpu kaktiņiem, nav neviena cilvēka, kas pārsteigumā piever acis. Dusmīgs cilvēks tiek uztverts kā dusmīgs vienādi visā pasaulē, līdzīgi ir arī ar laimīgu vai arī nepatīkamu [93].

Emociju izteiksmju universalitātes pārliecino�u pierādījumu sagādāja Ekmans, kad viņ� nodemonstrēja 100000 pēdu garu filmu, kurā viņ� bija uzņēmis vientuļas Jaungvinejas salas lasīt un rakstīt nepratēju cil�u iedzīvotājus. Uzņēmumi atklāja, ka jaungvinejie�i �lieto� tādas pa�as sejas izteiksmes kā amerikāņi. Neskatoties uz at�ķirībām apģērbā un izturē�anās veidā, sociālajā līmenī un para�ās, un, kaut arī neviens no viņiem nekad nebija redzējis cilvēku no citas kultūras, Jaungvinejas iedzīvotāju sejas izteiksmes bija �totāli pazīstamas�.

Bez tam vēl Ekmans pārbaudīja viņu spēju pazīt citu, viņiem sve�u cilvēku sejas izteiksmes, un atklāja tādu pa�u sakri�anu. Viņ� rādīja viņiem trīs amerikāņu meiteņu fotogrāfijas ar dusmīgu, laimīgu un nepatīkamu seju un lika iedzimtajiem izvēlēties sejas, kas atbilst stāstam �Ir atnāku�i viņas draugi�, vai �Viņa gatavojas cīnīties�. Pirmajai situācijai jaungvinejie�i izvēlējās smaido�o foto, bet dusmīgo seju pievienoja otrajam si�etam. Līdzīgi iedzimtie spēja atrast sejas izteiksmes, kas atbilst si�etam �Jūsu bērns ir nomiris� vai arī �Jūs redzat beigtu cūku, kas tur guļ jau sen�. Ekmans konstatēja, ka kultūra nenosaka sejas izteiksmes: tās ir cilvēces universālas valodas zīmes [49].

Lai iegūtu pierādījumu, ka sejas izteiksmes ir iedzimtas, nemaz nav jābrauc uz dienvidu puslodi. Darvins jau zināja, ka no dzim�anas akls bērns smaidīs, kad rotaļāsies ar savu māti. Mazais bērns jau prot �o smaidu, kaut gan vēl nespēj runāt, staigāt un pat sēdēt, bet viņ� jau zina, kā izteikt laimi ar muskuļu savilk�anos, kuru viņ� nekad, ne uz vienas sejas nav redzējis. Viņa zinā�anām jābūt iek�ējām. Akla bērna smaids liecina par mantotu, iedzimtu iek�ējo emocionālo arhitektūru.

Ekmana darbi atklāja, ka emociju izteiksmes spēja apbruņo cilvēkus ar sare�ģītu savstarpējās sazinā�anās sistēmu. �īs sistēmas uztvero�ā daļa ļauj katram iegūt pla�as zinā�anas par citu cilvēku emocionālo stāvokli neatkarīgi no cilts vai dialekta. Mēs visi nepārtraukti raidām informāciju par mūsu iek�ējiem stāvokļiem, kuru katrs uzmanīgs cilvēks var uztvert. Tā kā cilvēka emocijas veidotas senāko indivīdu izcelsmes laikā, to iepriek�ējām izpausmēm vajadzētu būt nolasāmām, atrodamām pie dzīvniekiem. Izrādās, ka tā arī ir: mūsu �tuvāko radinieku� � rezus pērtiķu sejas izteiksmes līdzīgas mūsējām.

Attēls 40.lpp.: Rezus pērtiķa sejas izteiksmes. Neitrāla, dusmas, sajūsma, bailes.

Zīdītāji lieto da�ādas sejas izteiksmes, bet vai tas nozīmē, ka viņiem ir jūtas � viņu izrādīto emocionālo stāvokļu subjektīva pieredze? Vēl pavisam nesen �ī ideja zinātnieku aprindās tika uztverta ar smaidu. �odien daudzi emociju zinātnieki [33], [142] uzskata, ka zīdītāji apzinās savas emocijas, ka viņi jūt. �is pavērsiens iedro�inājis da�us dzīvnieku aizstāvjus izteikt domu par universālu dzīvās vielas saskaņotību. Kad zoologs Marks Derrs (Mark Derr) raksta: Jautājums, vai dzīvniekiem piemīt apziņa, inteliģence, nodomi un jūtas, jau sen atbildēts apstiprino�i, tad jādomā, ka tas ziņo nevis par mūsējās, bet par kādas citas sugas vienprātību [45]. Iespējams, ka dzīvnieki �o jautājumu jau sen atrisināju�i tā, kā viņiem labpatīk, bet cilvēki par to vēl aizvien debatē.

Jautājumus par dzīvnieku subjektivitāti mēs esam spiesti risināt, izmantojot netie�u pieredzi. Piemēram, mēs zinām, ka da�iem dzīvniekiem un cilvēkiem ir līdzīga nervu sistēma, kas ļauj izveidoties un uzkrāties baiļu pieredzei. Ja �āds dzīvnieks izskatās sabijies (viņa seja rāda izbailes), un izturas bailīgi (izrāda tādas baiļu pazīmes kā sal�ana, trīcē�ana, bēg�ana), tad daudzi saprātīgi cilvēki, zinātniekus ieskaitot, nāks pie slēdziena, ka dzīvnieks jūtas nobijies.

Neatkarīgi no tā, vai kāds vēlas atbalstīt vai noraidīt priek�statu par jūtu zooloģisko pamatu, neziņas tuk�uma samazinā�anai pagaidām pierādījumu nav. Indivīda subjektivitāte, atbilsto�i �ī jēdziena dabai, nav pārnesama uz otru indivīdu. (Pat pieņēmums, ka citi cilvēki arī jūt, atrodas aiz pārbaudāmības robe�as, un, kā redzēsim, da�reiz �is vispāratzītais pieņēmums ir nepareizs). Zinātne priek� nāko�ajām paaudzēm vēl glabā brīnumus, bet e�a vai susura iek�ējo izjūtu sapra�ana nebūs starp tiem.

Ja mēs uzskatām, ka emociju kluba biedru sarakstā ir vairāk nekā viena suga, tad kur lai mēs ierakstām citus radījumus? Emocionalitāte ir limbiskais produkts, tā piemīt tikai zīdītājiem. �ūskas, ķirzakas, bruņurupu�i un zivis, lai arī cik mīļi tie nebūtu da�iem cilvēkiem, nav spējīgi uztvert vai izteikt emociju ziņojumus. Viņiem nav nepiecie�amo rekvizītu limbiskās smadzenes.

Emociju evolūcijas hierarhija sniedzas no pirmo rāpuļu izpausmēm līdz mūsu bagāti niansētajām jūtām. Bailes dro�i vien ir limbisko smadzeņu pēdējais, nesenākais produkts, kas attīstījies, izveidojies no pirmatnējo rāpuļu izbīļa. Apkārtējo briesmu, apdraudējuma sajūta ļāva pirmajiem zīdītājiem dro�i lavierēt pasaulē, kas pilna ar dzīvām un nedzīvām briesmām � asi zobi, tum�as alas, gari nagi un spīles, un reibino�i augstumi. Līdzīgi arī nepatika (Pastēra mikrobu teorijas bezvārdu iemiesojums) kalpo zīdītājiem, lai brīdinātu tos par draudo�ām briesmām � tā liecina par pūsto�u barības vielu un �elatīnveidīgu ekskrementu klātbūtni. �āds dzīvībai noderīgs �ķebīgums ir tik pat sens, cik dzīvnieks, kas to liek lietā: Mephitis mephitis, strīpainais sesks.

Nāko�ās emocijas, kas izplauka uz evolūcijas koka, palīdzēja zīdītājiem izveidot savstarpējo sarunu valodu. Dusmas sagatavo zīdītāju cīņai un brīdina citus, ka gaidāms nikns pretinieks. Greizsirdība cen�as atturēt pārējos no reproduktīvās funkcijas uzurpācijas. Vēlākās emocijas � nicinājums, lepnums, vainas sajūta, kauns, pazemojums � smalki un precīzi informē zīdītāju sociālās grupas locekļus par viņu statusu. Visjaunākās, visnesenākās emocijas, kuras, visticamāk, citiem zīdītājiem nav, prasa neokorteksa abstrakciju. Piemēram, reliģiskā sajūsma dzīvniekiem nav pieejama. Tāpat kā trīsas, kas pavada Pitagora teorēmas vai Ņūtona gravitācijas likuma kompaktās elegances atklā�anu.

Bet lielākā daļa emociju domā�anu vispār neprasa. Daudzus gadus pacienti mums ir stāstīju�i par saviem mājdzīvniekiem, kas nāk viņus mierināt, kad viņi ir satraukti un nomocīti. Mūsu medicīniskā izglītība (bie�i vien sirds lietās vairāk traucēklis nekā palīgs) �ādus apgalvojumus liek mums uztvert ar skepsi. Kā gan suns vai kaķis ar savām mazajām smadzenēm var saprast tik sare�ģītu lietu kā cilvēka emocijas? Bet suņi un kaķi ir zīdītāji ar primitīvu neokorteksu, bet labi attīstītām limbiskajām smadzenēm. Iespējams, ka �ī kopējās izcelsmes daļa � limbiskās smadzenes � atļauj tiem nolasīt un atbildēt uz viņu saimnieku emocionālajiem stāvokļiem. Un tā, ja kāds saka, ka viņa kaķis var noteikt, ka viņam bijusi grūta diena, un paslēpjas zem gultas, kad saimnieks saīdzis atgrie�as mājās, vai suns sajūt nomāktību un nāk viņu mierināt, tad mēs vairs nedomājam, ka mūsu pacients ir ekstravaganti antropomorfisks. Pretējais process ir ārkārtīgi vienkār�s � uzmanīgs saimnieks vienmēr var pateikt, kad viņa suns ir noguris, sakāvies, bailīgs, rotaļīgs, dusmīgs vai sajūsmā.

Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar dzīvnieku, kam nav limbisko smadzeņu � pamēģiniet nolasīt bruņurupu�a, zelta zivtiņas vai Amerikas tropisko me�u ķirzakas noskaņojumu. Dzīvniekiem ar kopēju filoģenētisko [20] vēsturi ir kopējas īpa�ības, piemēram, zīdītāju ķepu un ceļu locītavu kauli ir līdzīgi, tāpat tiem ir līdzīga emocionālā uztvere un izteiksmes. Visā zīdītāju klasē sastopamas da�ādas emociju valodas, da�as mums nesaprotamas, bet citas � samērā tuvas un mūsu interpretācijas instrumentam (limbiskajām smadzenēm) saprotamas.

Emociju izpausmes zīdītājiem nosaka kopēja neiroloģiskā arhitektūra. Emociju zinātnes uzdevums ir �izrakt�, atklāt �īs arhaiskās struktūras un, kad tas būs izdarīts, tad varēsim teikt, ka esam atklāju�i mīlestības būtību.

Cilvēkiem darbarīkus veidotājām būtnēm piemīt tendence svarīgumu un nozīmīgumu apvienot ar ilglaicīgumu. Panteona kolonnas vai arī grandiozo piramīdu milzīgie akmens bloki rada mūsu apbrīnu un sajūsmu. Bet cilvēku emociju ātrā ra�anās ir pārsteidzo�ā kontrastā ar to īslaicīgumu. Emocijas ir kā apziņas maijvaboles, kas ātri rodas un tik pat ātri mirst. Videoieraksti rāda, ka sejas izteiksmes rodas da�as milisekundes pēc to veidojo�ā ārējā notikuma, un tūlīt pat izzūd. Mēs varam attēlot normālas emocijas ra�anos un izdzi�anu zīmējumā, uz horizontālās ass atliekot laiku, bet uz vertikālās � emocijas intensitāti [51].

Attēls 43.lpp.: vertikāli � emocijas intensitāte horizontāli laiks

Emocijām piemīt muzikālas nots gaisīgums. Kad pianists uzsit pa taustiņu, āmuriņ� iesvārsta stīgu ar tai atbilsto�o rezonanses frekvenci. Kad svārstību amplitūda samazinās, skaņa kļūst klusāka un pamazām izdziest. Emocijas darbojas līdzīgi: kāds notikums aizskar �atbilsto�o taustiņu�, un cilvēkā skan nots, kas pamazām izdziest. (Pazīstamie teicieni spēlēt uz kāda sirds stīgām un manī skan kāda nots nav radu�ies bez pamata). Smadzeņu emociju �ūnu ierosinā�ana nerada skaņu, bet, starp da�ām citām lietām, arī sejas izteiksmes. Kad ierosinājums jeb nervu kairinājums pārsniedz ēnaino apziņas slieksni, tad rodas jūtas � apzināta emocionālās ierosmes pieredze. Kad neiroloģiskā aktivitāte noplok, jūtu intensitāte arī samazinās, bet kaut kāda palieko�ā aktivitāte saglabājas arī pēc tam. Kā Hamleta tēva gars mūsu dzīves drāmās emocijas parādās pēk�ņi, lai pamudinātu, pabikstītu aktierus vajadzīgajā virzienā, un pēc tam izzūd nebūtībā, atstājot vienīgi vāju savas biju�ās klātbūtnes ēnu.

Attēls 44.lpp.: JŪTAS Apziņas slieksnis

Noskaņa ir kā emocijas neiroloģiskās aktivitātes muzikāls aspekts, kura klusākā daļa nav dzirdama mūsu apziņas ausīm. Mēs dosim savu definīciju (kas aizgūta no Ekmana) [51]: noskaņa ir palielināta gatavība noteiktas emocijas uztver�anai. Ja emocija ir viena atsevi�ķa piesitiena nots, kas kādu brīdi izskan gaisā, tad noskaņa ir tai sekojo�a un gandrīz nedzirdama, bet ilgsto�a atskaņa. �os vājos signālus apziņa reģistrē vāji vai nereģistrē nemaz. Tādējādi dienas satrauco�ie notikumi var atstāt mūsos paaugstinātu emocionālu jūtīgumu, kas gaida (izpausmes iespēju) zem apziņas sliek�ņa.

Ja kāds sevi no rīta aplej ar kafiju, viņa omas sabojājums ir samērā īslaicīgs, da�as minūtes. Pēc tam, kad apzinātās emocijas beigu�ās, kaut kāda palieko�ā dusmu aktivitāte tomēr vēl apziņā kavējas. Cilvēks pāriet vieglas aizkaitināmības noskaņā, tā būs vienīgā kafijas izlie�anas ierosināto ķē�u palieko�ā aktivitāte. Ja pēc kāda brī�a viņ� paklūp pār dēla pamesto skrituļdēli, viņa dusmas būs ātrākas un lielākas nekā tas būtu notikumam un situācijai atbilsto�i. Nervu �ūnu aktivitāte, kas rada, izsauc doto emociju, samazinās pamazām, tās pa�as emocijas atkārtota �izsauk�ana� līdz�inējā noskaņas logā prasa mazāku ierosmi.

Attēls 45.lpp.: Izlej kafiju Paklūp pār skrituļdēli

Ja emocijas ir gaisto�as, kā lai saprot cilvēku, kur� no rīta ir skumj� un visu dienu jūtas nelaimīgs? �ai sakarā mums jāatceras ģeometrisku punktu īpa�ība, kas atļauj bezdimensijas punktiem veidot nepārtrauktu līniju vai līkni. Ilgsto�as emocijas pastāvīgumu bie�i veido īslaicīgi, bet nemitīgi atkārtotu ierosinājumu sērija, atkārtota vienas un tās pa�as emocijas virkne, kas atkal un atkal nospēlē savu apnicīgo noti.

�o atkārtoto emociju galvenais uztvērējs ir apziņa: cilvēki pārdomā, domās atkārtoti �nospēlē�, atceras satrauco�us notikumus, liekot pieredzei cirkulēt apziņā, bet tas izsauc atbilsto�ās emocijas tāpat kā pirmatnējais, primārais notikums. �ī cilvēku aizrau�anās, �ī tieksme domās atkārtot notikumus var daudzkārtīgi palielināt emocijas psiholoģisko iespaidu. Dusmas īslaicīgi, bet strauji palielina asinsspiedienu, daudziem jūtīgiem cilvēkiem atkārtota emocijas izraiso�o notikumu �nospēlē�ana� apziņā var izsaukt, izveidot hipertenziju. �ī neokorteksa tendence tad kļūst patoloģiska. Limbiskās smadzenes, nespēdamas at�ķirt neokorteksa veidotos attēlus no reālās pieredzes, liek organismam pārdzīvot emocijas, bet tas nav piemērots �ādai pārslodzei.

Da�i smadzeņu stāvokļi atļauj kādai emocijai nepārtraukti �taurēt�, tai nav iespējama, nav pieejama normāla emocijas norim�ana. �āds patoloģisks stāvoklis ir vispārējā depresija, kurā nepārtraukti, nedēļām un mēne�iem ilgi dominē sāpīgs izmisums, nereti izstumjot no apziņas jebkuras citas izjūtas, domas un motivācijas. Bipolārās patoloģijas cits piemērs ir maniakālā galējība (manic extremity): neapslāpējamās jūtas tiecas uz eiforiju un lielummāniju. Neviens tā īsti nezina, kas liek smadzenēm �ieciklēties�, noskaņoties uz vienas emocijas atkārto�anu, bet daudzos gadījumos piedabūt tās pie normālas darbības nav viegls uzdevums [iv] .

Mērogi un auklas

Iedomāsimies scēnu pirms 200 miljoniem gadu. No olas iz�ķīlies krokodila mazulis nekustīgi guļ zem nolieku�ās papardes mitrajām lapām, viņa rievotā āda saplūdusi ar netīrumiem un dubļiem. �okļi pavērti, mazie zobi labi redzami, acis nekustīgas, pats kā no akmens izcirsts. Pa kreisi no strauja sitiena no�alc un zemu noliecas zars, un kaut kas liels aizdrā�as garām un pazūd d�ungļos. Ar īsās kājas spēcīgu atspērienu jaunais krokodils ielēc ūdenī un pazūd. Līdz nāko�ajai reizei viņ� ir izdzīvojis.

Attēls 47.lpp.: Pirmatnējās jeb reptiļsmadzenes

Un tagad ļausim laikam skriet cauri gadsimtiem līdz mūsu dienām. Kontinenti atdalās un pārvietojas, ledus cepures izple�as un atkāpjas, neskaitāmas dzīvnieku sugas parādās un aiziet nebūtībā. Bet krokodiļi un viņu smadzenes �o gadsimtu laikā gandrīz neizmainās. Bet mūsu galvaskausos pirmatnējās smadzenes nav saglabāju�ās �ajā pirmatnējā stāvoklī � tās ir mainīju�ās, pielāgoju�ās un iemācīju�ās sarunāties ar divām jaunākajām sastāvdaļām, kas parādījās evolūcijas gaitā. Bet pirmatnējo smadzeņu mantojums un pirmatnējo emociju iedīgļi vēl joprojām ir mūsu galvās. Pirmatnējās smadzenes it kā uzsēdinātas muguras smadzeņu auklas aug�galā, pēc izskata līdzīgas lodveida vardei, kas uztupusies un pieplakusi lilijas kātam. �eit mēs varam atrast senos svarīgu ķermeņa funkciju vadības centrus un pirmatnējos emocionālo reakciju iedīgļus.

Katrs sapnis ved pie nāko�ā, tā tas atkārtojas, un ilūzijām nav gala. Dzīve ir noskaņu pērļu virkne, kad mēs tām ejam cauri, tās ir kā daudzkrāsainas lēcas, kas katra rāda pasauli savā, at�ķirīgā gaismā�Temperaments ir tērauda stieple, uz kuras savērtas �īs pērles. Ralfs Valdo Emersons (Ralf Waldo Emerson) uzrakstīja �īs rindas 1844.gadā, iespējams, ka viņ� bija pirmais, kas izteica domu, ka emocionalitāte ir ielikta ģenētiski (programētāju �argonā ielikta �dzel�os�) [56]. Viņam bija taisnība: iedzimtā emocionalitāte nav noliedzama. Tikko izkļuvu�i no mātes miesām, da�i bērni izrādās bļāvēji, turpretī, citi ir klusi; da�i sniedzas pēc jauna grabuļa, bet citi novēr�as. Roberts Kloningers (Robert Cloninger) izteica domu [36], ka iedzimtos temperamentus nosaka emociju vadības centri pirmatnējās smadzenēs. �ajās smadzeņu �ūnu grupās atbildes jau ir ieprogramētas, tādēļ pirmatnējās smadzenes nosaka indivīda emocionālās dzīves pamattoni. �īs senās smadzenes ir bāze, tā ir aukla, uz kura vēlāk domājo�ās smadzenes saver daudzkrāsainos, mirdzo�os kristālus, kas izveido mūsu jūtu dzīves mozaīku.

Kaprīzā struktūra

Da�i cilvēki nemīl risku jau no dabas, saka, tas viņos ielikts kop� dzim�anas, viņi labprātāk taupa nekā tērē, labprātāk izvairās nekā riskē, labprātāk atturas, nekā metas kaut kur iek�ā. Viņu temperaments liek viņiem vienmēr uztraukties par to, kā tas iznāks. Kloningers (Cloninger) [36] domā, ka �o emocionālo noskaņojumu nosaka pirmatnējo smadzeņu daļa raphe nucleus. Norūpētība, uztrauk�anās par visu, kas var notikt, ir iedzimta tendence baidīties, iedomāties nākotni kā draudīgu, lai iedarbinātu bēg�anas mehānismu tad, kad tas ir nepiecie�ams.

Pirmatnējās smadzenēs parasti saprogramēts mērens, veselīgs baiļu sindroms, tas ir kompromiss, kas maksimizē izdzīvo�anu: pārāk liels bailīgums visu totāli aizliedz, bet pārāk mazs rada kaitīgu pavir�ību. Pirmsvēsturiskajam krokodilam vajadzēja pietieko�i daudz drosmes, lai laiku pa laikam iedro�inātos doties kādā pasākumā, bet viņam bija vajadzīgs arī piesardzīgums, kas ļāva vajadzīgā brīdī momentāni ieslīdēt dīķī. Vairākumam cilvēku ir iedzimts mērens bailīgums, bet mūsu popkultūra rāda idealizētus indivīdus, kuri bailes nepazīst. Arnolds �varcenēgers (Arnold Schwarzeneger) un Brūss Villis (Bruce Willis) ir aktieru rindas beigās, kuras ekrāna varoņi �vēsā mierā�, asprātīgi darbojas sirdi apstādino�u briesmu priek�ā. Kad mēs identificējamies ar viņu bravūru, mēs piedzīvojam tādas uzvaro�a temperamenta trīsas, kādas vairākums no mums nekad nevar pieredzēt.

Mēs varam būt priecīgi, ka mums �āda temperamenta nav. Evolūcijas vēstures d�ungļos mazs baiļu līmenis pārāk bie�i izsauca nelaimi. Ļoti daudzus mūsu pazeminātu baiļu (pārāk �dro�sirdīgus�, tātad) priek�te�us sakoda �ūskas, sabadīja ragi, un viņi nokrita no kokiem. �īs priek�laicīgās nāves nobīdīja gēnu plūsmu lielāka bailīguma, lielākas piesardzības virzienā. Mūsdienu bērniem ar pazeminātu baiļu līmeni, kuru emocionālā fizioloģija pasīvi reaģē uz sasprindzinājumu, jauniem, nepierastiem apstākļiem un tie�u apdraudējumu, ir daudz lielāka varbūtība izaugt un kļūt par noziedzniekiem [21], nekā pārējam veselīgajam vairākumam. Sen zināms, ka tendence uz noziedzīgumu daļēji tiek ģenētiski mantota, un pazemināts apdraudējuma, satraukuma līmenis pirmatnējās smadzenēs ir daļa no �ī mehānisma. Bailes cilvēku attur no riskantiem pasākumiem. Tie, kuri emocionāli nejūt kaitīgās sekas, netiks pietieko�i brīdināti. Viņi nezinās, ka viņi gatavojas darīt kaut ko tādu, no kā, pēc pieredzes vadoties, vajadzētu baidīties un izvairīties.

Kad DNA [21] molekulas gēnu plūsmā veido gadījuma kombinācijas, tie, kam nepaveicas, iegūst, manto temperamenta galējības. Visbie�āk �īs ekscentriskās novirzes viņu īpa�niekiem nekā laba nedod. Pirms viņi iedro�inājās izlīst no sargājo�ās papardes apak�as, reptiļu īpa�ība baidīties iedeva mūsu priek�te�iem vilcinā�anos pirms darbības un priek�rokas do�anu bēg�anai, un tas pasargāja viņu dzīvības. Kaut gan briesmu līmenis mūsu dzīvē ir mainījies, dziļi gulo�ie neiroloģiskie mehānismi paliek. �īs �rūpju ķēdes� vēl joprojām turpina savu darbu: viņu iespaidā cilvēki spēj iedomāties priek�āstāvo�ās briesmas, atkāpties, izvairīties no potenciāliem draudiem, un viņu sirds, plau�as un sviedru dziedzeri tiek sagatavoti pēk�ņai lieto�anai. Ļoti nedaudzi cie� no �īs sistēmas pārlieku liela jūtīguma. Kad neiroloģiskais trauksmes aparāts it kā ar sprādzienu tiek iedarbināts, rezultāts ir panika � �ausmu lēkme, somātisku jūtu un reakciju eksplozija (kakla muskuļu savilk�anās, paātrināta sirdsdarbība, nosvīdu�as rokas, rūco�s vēders) un vesela gūzma baiļu plūdu vīziju un plānu.

Kad bailes kļūst par problēmu, vairākums cilvēku cen�as izdomāt kādu risinājumu vai uzvedības maiņu. Bet baiļu sindroms sakņojas pirmatnējās smadzenēs, kas maz pakļautas gribai. Par �o autonomo nervu sistēmu (kas pārvada no pirmatnējām smadzenēm izejo�os baiļu signālus) kāds psihoanlītiķis [154] esot sacījis: Tā ir tik tālu no galvas, ka tā nemaz nezina, kur galva ir. Bet paaugstinātā bailīguma temperaments nenolemj tā īpa�nieku mū�a bailēm. Vienkār�a gribas piepūle temperamentu nepārtaisīs. Bet, kā mēs to redzēsim nāko�ajās nodaļās, ir zināmi smalki emociju iespaido�anas paņēmieni, kas var pieradināt un iegro�ot pat me�onīgāko panikas zvēru.

Emociju ķēdes pirmatnējās smadzenēs, piemēram, tās, kuras atbildīgas par bailēm, rada pla�u izturē�anās, uzvedības variantu klāstu. Mēs tajā varam ieraudzīt senākās nervu sistēmas darbību, kas nopēta apkārtni un sagatavo dzīvnieka fizioloģiju dzīvību saglabājo�ai reakcijai � līdzīgi kā jauns rāpulis ieslīd piekrastes ūdens dro�ībā pie vismazākās plēsoņas klātbūtnes zīmes. Bet rāpuļa uztveres diapazons ir ierobe�ots, tā smadzenes spēj novadīt tikai vienkār�us fizioloģiskus procesus. Ar limbisko smadzeņu parādī�anos nervu resursi, kas nepiecie�ami fizioloģijas un apkārtnes saskaņo�anai, stipri palielinājās. Kad evolūcija radīja zīdītājus, tā radīja orgānu, kam piemita jauna neiroloģiskās uzvedības spēja � spēja izveidot mīlestību.

Tilts, kas savieno pasaules

1792.g. D�ord�s �ovs (George Shaw), Londonas Karaliskās Zooloģijas biedrības zinātnieks, no Austrālijas saņēma vienu dzīvnieku. Tas bija drukns un durstīgs radījums, kas mazliet atgādināja nelielu dzeloņcūku ar pagaru, uz priek�u izvirzītu snuķi. �ovs nezināja, ka viņa priek�ā ir viens no evolūcijas krustceļu nozīmīgākajiem produktiem, kas noveda pie zīdītāju parādī�anās.

Attēls 51.lpp.: Austrālijas ezis

Dzīvnieks, kuru �ovs saņēma, bija Austrālijas ezis [22] , kur� zinātniski tiek klasificēts kā zīdītājs, bet ir visīstākais rāpuļu klases zīdītājs un zīdītāju klases rāpulis, kādu vien varam iedomāties. Echidna pārvietojas tādā pa�ā piezemētu, elastīgu palēcienu gaitā kā ķirzakas. Tās dzīvo vientuļi un kopā sanāk tikai tik daudz, cik nepiecie�ams, lai sapārotos. �īs pāro�anās produkts ir spalvaina rāpuļu ola, kuru mātīte nes starp divām iegarenām ādas krokām � vaļējā, atklātā uterus[23] . Olu dējējs zīdītājs deviņpadsmitā gadsimta zinātnes klasificētājiem bija mulsino�s apvienojums. Ekspertu vairākums nespēja noticēt, ka monotrīmi [24] tie�ām dēj olas. Dabaszinātnieks Viljams Kaldvels (William Caldwell) par to pats pārliecinājās, kad viņ� ar savām acīm redzēja olu echidna �s primitīvajā somā. Viņa telegrammas teksts civilizētajai pasaulei Monotremes oviparous[25] satricināja zinātnes pasauli.

Monotrīmi radās pirms 100 līdz 150 miljonu gadiem, tie parāda atdalī�anos no rāpuļu dzīves veida. Kaut arī pirmajiem taksonomistiem (klasifikācijas izstrādātājiem) tas bija tālu no acīmredzamā, īpa�ība, kas at�ķir zīdītājus no rāpuļiem, bija jaunu smadzeņu parādī�anās viņu galvaskausos, un proti, tās bija limbiskās smadzenes. Echidna �ai ir ne tikai dabas visprimitīvākā dzemde, bet arī visprimitīvākais limbiskais aparāts. Echidna �ām vienīgajām nav viens citiem zīdītājiem piemīto�s process: viņas miegā nesapņo.

Patreizējā formā limbiskās smadzenes ir ne tikai sapņu �mājvieta�, bet arī augstākās emocionalitātes centrs. Pirmatnējais limbisko smadzeņu uzdevums bija novērot ārējo pasauli un iek�ējos ķermeņa parametrus, un saskaņot abu darbību. Tas, ko mēs redzam, dzirdam, jūtam un sao�am, tiek ievadīts limbiskajās smadzenēs. Līdzīgi tajās tiek ievadīti dati par ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, sirdsdarbību, gremo�anu un citu somātisko parametru �saraksti�. Limbiskās smadzenes atrodas �o abu informācijas plūsmu krustpunktā; tās koordinē un pieskaņo fizioloģiju, lai pielāgotu ķermeni ārējai pasaulei.

Attēls 52.lpp: Limbiskās smadzenes

Da�as izmaiņas notiek nekavējoties, piemēram, svī�ana, elpo�ana, sirdsdarbība. Limbiskās smadzenes iespaido, rada �īs izmaiņas, izmantojot savas saites ar pirmatnējo smadzeņu vadības centriem. Citas limbisko smadzeņu radītās ķermeņa izmaiņas notiek lēnāk, pēc kāda laika: to saites ar endokrīno sistēmu (dziedzeri, kas ievada da�ādas vielas tie�i asinīs) ļauj emocionālajiem stāvokļiem iespaidot globālas ķermeņa funkcijas, tādas kā imunitātes regulē�ana un metabolisms. Neokortekss, kaut arī jaunpienācējs uz emociju skatuves, arī saņem limbisko smadzeņu direktīvas. Tās iespaido simbolisko aktivitā�u � valodas, stratēģikās darbības, rīcības plāno�anas � nokrāsu. Limbiskās smadzenes iespaido arī tās neokorteksa daļas, kas vada komunikāciju � atbildot uz limbisku stimulāciju, sīkie zīdītāja sejas muskuļi savelkas, veidojot precīzas, izteiksmīgas konfigurācijas. Seja ir vienīgā ķermeņa vieta, kur muskuļi pievienoti tie�i ādai. Vienīgais �ī iekārtojuma uzdevums ir izteiksmes signālu brāzmu pārvadī�ana.

Aplūkosim, piemēram, �ādu situāciju: cilvēks ar autobusu brauc uz darbu San-Francisko piepilsētas finansu rajonā. Tetovēts pusaudzis ar skūtu galvu (kas nav retums �ādās vietās) iekāpj autobusā, nedraudzīgi paskatās uz mūsu braucēju un uzgrū�as viņam. Uztvertā pieredze uzzibsnī limbiskajās smadzenēs, tās izanalizē notieko�o, novērtē tā svarīgumu un sagatavo dotajai situācijai piemērotu fizioloģiju. Mūsu varoņa limbiskās smadzenes uztver pārkāpēja sejas izteiksmi, viņa skolniecisko augumu, kermeņa pozu un kustības, un varbūt pat, kā viņ� o�. Limbiskās smadzenes novērtē viņa izturē�anos � vai tā ir bezrūpīga, agresīva, draudzīga, seksīga, paklausīga vai vienaldzīga. Limbisko smadzeņu apgabals, kas �nodarbojas ar �o lietu�, izmanto ģenētiski izveidotos sakarus un iepriek�ējo pieredzi no līdzīgām situācijām, un izdara slēdzienus. Pieņemsim, ka �ajā gadījumā mūsu varoņa limbiskais aparāts detektē naidīgumu, un, atbilsto�i situācijai, apgādā savu saimnieku ar dusmu emocijām.

Attēls 53.lpp: Limbisko smadzeņu iekārtojums

Kad limbiskās smadzenes ierosinātas, tās piesūta signālus neokorteksam, izveido, uzglezno, uzraksta apzinātu domu (Ko gan, velns parāvis, tas puika domā, kas viņ� tāds ir?). Tajā pa�ā laikā limbisko smadzeņu izejas uz neokorteksu sāk vadīt rīcības plāno�anu. Signāli endokrīnās sistēmas ieejā radīs stresa hormonu izdalī�anos, kas var iespaidot visu ķermeni uz vairākām stundām un pat dienām. Limbisko smadzeņu signāli, kas pienāk zemākajiem centriem, izsauks sejas muskuļu savilk�anos dusmu grimasē: acis sa�aurinātas, uzacis savilktas, lūpas saspringtas, mutes kaktiņi uz leju. Limbiskās smadzenes liks pirmatnējām smadzenēm izmainīt sirdsdarbību. Pulss paaugstināsies, palielināsies asiņu pieplūde rokām un kājām, jo dusmu rezultāts var būt cīņa. Limbiskās smadzenes sagatavo fizioloģiskās sistēmas dūru cīņai. Visi �ie manevri tiek izpildīti ar balerīnas piruetes ātrumu un grāciju. Pirms brī�a cilvēks nogrimis savās domās, bet pāris sekundes vēlāk parādās dusmas, uzacis sakrunkojas un sirds sa�ņaudzas.

Iedomāsimies, ka aiz kareivīgā jaunekļa stāv sieviete. Redzot konfliktu, viņa mūsu ceļotājam uzmet simpātisku atzinības un smaido�a nosodījuma skatienu. It kā sacītu: Iedomājieties tik, kas �odien notiek autobusos. Bet viņa nekā nesaka. Bet mūsu ceļotāja limbiskās smadzenes uztvers ziņojumu, kas lasāms viņas acīs un sejā. Emocionāli nejūtīgam organismam abas darbības liksies vienādas: kādā brīdī viens cilvēks paskatījās uz otru. Bet niecīgo, mazo at�ķirību emocionālās sekas ir milzīgas. Pateicoties limbisko smadzeņu sekun�u desmitdaļu precizitātei mēs varam veiksmīgi at�ķirt draudo�u cīņu no radniecīga gara mājiena.

Ieslodzījums vieninieka kamerā

Tūksto�iem rei�u dienā limbiskās smadzenes uztver sensoru (maņu orgānu) informāciju, izfiltrē, novērtē tās emocionālo nozīmīgumu, un derīgo informāciju nosūta pārējām smadzeņu daļām. Visbie�āk �ī informācijas apstrāde notiek bez kļūdām, bet da�reiz limbiskās smadzenes sāk kļūdīties. Viens veids, kā novērtēt veselīgu emocionalitāti, ir izpētīt, kas notiek, kad �īs limbiskās smadzenes sāk nestrādāt pareizi. Cilvēki ir iegremdēti sociālo attiecību jūrā, kas veido neredzamu komunikāciju tīklu, kuru vairākums neievēro un neapzinās. Limbiskās smadzenes ir kriptogrāfijas (at�ifrē�anas) ierīce, kas ļauj momentāni saprast sare�ģīto ziņojumu plūsmu. Bet, kad at�ifrē�ana sabojājas, tad parādīju�ās problēmas ļauj mums ieraudzīt, ar kādām vērtīgām spējām emocionalitāte mūs apveltījusi.

Pirms da�iem gadiem pie mums atveda se�padsmit gadu vecu studentu, sauksim viņu par Ivanu. Viņa māte gribēja, lai viņ� apmeklē psihiatru, jo viņam nebija neviena drauga. Kad viņ� bija jaunāks, citi bērni bija viņu kaitināju�i un atstūmu�i.

Pēc tik�anās ar Ivanu nebija grūti saprast nievājo�o attiecību izveido�anos. Ivans bija patīkams un draudzīgs, bet viņa sociālā izturē�anās bija neharmoniska un nepatīkama. Piemēram, sasveicinoties viņ� stāvēja pārāk tuvu un runāja ļoti skaļi. Viņa balss bija pārsteidzo�i neizteiksmīga, acis �audīgas, un ģērbies viņ� bija Kalifornijas pusaud�iem netipiski: rūtains krekls un liela, zila kaklasaite.

Ivana ilgotais mērķis nebija iegūt lielu ievērību starp vienaud�iem. Viņ� bija neviltoti pārsteigts par viņu naidīgo attieksmi un gribēja zināt, kā pareizi izturēties. Viņa prāts bija ass un vērīgs, viņa skolas atzīmes teicamas, bet, kad mēs viņu iepazinām tuvāk, atklājās, ka Ivans bija pilnīgi nespējīgs uztvert, nojaust sociālo attiecību likumus, to liecināja viņa apģērbs, izturē�anās, sasveicinā�anās. Reiz viņ� gribēja parunāties ar kādu meiteni un piedāvāja tai bērnu konfekti cukurgaili. Viņa nodomāja, ka viņ� par viņu smejas, un kļuva dusmīga. Viņ�, savukārt, bija pilnīgā nesapra�anā par viņas izturē�anos. Mums viņ� sacīja, ka cilvēki ta�u viens otram kā draudzības apliecinājumu dod dāvanas, tai skaitā arī konfektes.

Mēs zinām, ka mīlētāji viens otram dod puķes, saldumus un dzejoļus, bet cukurgaiļus dod bērniem un dzim�anas dienas gaviļniekiem. Kas var pateikt, kāpēc cukurgailis nav romantiska dāvana? Zīmes, kas iekodē �o izturē�anos (pie�ķir tai noteiktu nozīmi), ir visai nenoteiktas, bet cilvēku vairākumam nav grūtības ar to interpretāciju. Mūsu zēns neuztvēra sociālās izturē�anās konvencijas tā, kā citiem tas likās pilnīgi dabiski; lai kā viņ� centās, tās viņu vienmēr maldināja. Viņ� spēja uztvert konkrētus norādījumus par to, kādā attālumā jāstāv, kad ar kādu sarunājas, bet viņ� nespēja uztvert sadarbības garu, viņ� nekad nespēja uztvert sarunu biedra diskomfortu un atbilsto�i mainīt savu izturē�anos, kā to spēj limbiski attīstīta, izkopta persona. Emocionālie signāli priek� viņa bija un palika nesaprotami hieroglifi. Limbiskās smadzenes, kuru pienākums un uzdevums bija iedot viņam Rozetas akmeni [v] , bija viņu pievīlu�as. Viņ� tā arī palika pazudis, sociāli akls nepielūdzamajā sociālajā pasaulē.

�o likstu pirmo reizi aprakstīja Vīnes pediatrs Hanss Aspergers (Hans Asperger) 1940.g.; �odien tas ir pazīstams kā Aspergera sindroms . Bērni ar Aspergera sindromu var būt intelektuāli spo�i un talantīgi, bet emocionāli viņi ir neveikli, nejūtīgi pret niansēm citos, un da�reiz arī � pa�os. Kad mēs jaunai Aspergera slimniecei jautājām, kas viņu dara nelaimīgu, viņa mūs nekavējoties palaboja: �Es zinu, ka vārdi laimīgs un nelaimīgs citiem kaut ko izteic, es esmu dzirdējusi viņus par to runājam, bet es nezinu, ko tie nozīmē. Cik es saprotu, man nav pieredzes nedz attiecībā pret vienu, nedz otru. Es nevaru atbildēt uz jūsu jautājumu.� Pārsteigti mēs mēģinājām atrast kādu citu, pla�āku emocionalitātes lauku, kas viņai būtu pazīstams. �Vai jūs zināt, kā tas ir, kad rotaļājas?�, viens no mums jautāja. Viņa pārsteigta brīdi uz mums lūkojās, tad pajautāja: �Attiecībā uz ko?� [vi]

Nobeidzo�ie otas vilcieni.

Evolūcijas vēlākais produkts neokortekss veido abstrakto domā�anu, mēs ieraugām, ka tas ir cilvēka izziņas sasniegumu � valodas, problēmu risinā�anas, fizikas un matemātikas � autors, veidotājs un uzkrājējs. Emocionālās funkcijas neprasa lielu izdomu, tas ir neokorteksa ģēnijs, kas izveido relativitātes teoriju, bet tas nav neokortekss, kas ir noskumis pēc zaudējuma vai sajūsmā, kad cilvēku pieblīvētā telpā ierauga to, kuru mīl. Bet, kaut arī neokortekss nerada, neveido emocijas, tas piedalās: tas iespaido jūtas un apvieno tās ar kādu no savām simboliskajām funkcijām.

Attēls 57.lpp. aug�ā: Neokortekss

Citādā balsī

Izmantojot savu spēju izveidot un at�ķetināt abstrakcijas, neokortekss radīja arī valodu � patvaļīgu simbolu virkni, kas satur ziņojumu. Emociju lieto�ana atrodas zem limbiskās kontroles, bet runā�ana par tām ir neokorteksa daļā. �ī darba dalī�ana rada savstarpējās sapra�anās problēmas. �o spraugu aizpilda prosodija (dzejas teorija, prozas pārveido�ana dzejā) � process, kuru neokortekss aizņemas, lai savām sausajām koncepcijām pie�ķirtu emocionālu atbilstību un vērtību.

Abi smadzeņu valodas centri atrodas kreisajā pusē pie deniņiem.

Attēls 57.lpp. apak�ā: Neokorteksa valodas centri

Vernikes (Wernicke) centrs pārtulko iek�ējās runas klik�ķus un svilpienus, pie�ķir tiem jēgu, bet Brokas (Broca) centrs savērpj, pārveido domas sakarīgu vārdu virknē. Cilvēki ar bojātu Vernikes centru nesaprot, ko viņiem saka, kaut arī pa�i var izteikties, bet tie, kam bojāts Brokas centrs, nevar parunāt, bet saprot, ko saka citi.

Attēls 58.lpp.: Emociju valodas centri neokorteksa labajā pusē

Neokorteksa labās puses centri ir kreisās puses spoguļattēls, tie arī iespaido runas emocionālo saturu [165]. Cilvēki, kuriem bojāti �ie rajoni, cie� no aprosodijas : daudzi no viņiem nespēj uztvert sacītā emocionālo saturu, bet citi savā runā nespēj ielikt emocijas. Tie tie�ām ir kroplīgi defekti, jo teikumiem ar vienādu semantisko (jēgas) saturu var būt at�ķirīgas nozīmes, ja tiem ir at�ķirīga prosodija. Sarkasms eksistē, tikai pateicoties tonim. �ķietami tik vienkār�s teikums kā �Tev ir skaista frizūra� ir pilnīgi neskaidrs bez prosodijas, tā vārdi var nozīmēt jebko, sākot ar �Es gribu ar tevi iet gultā� līdz �Tu izskaties galīgi stulbi�. Katrs, kas dzīvojis kopā ar pusaudzi, zina ka vienzilbīgie vārdiņi jā, oh, oi, var izteikt piekri�anu, nicinājumu, sajūsmu, vienaldzību vai tūksto�iem citu smalki iekrāsotu nian�u. Cilvēks ar labās puses Vernikes centra bojājumu nevar at�ķirt daudzās iespējas, kuras satur izteikti vārdi. Tie, kam bojāts labās puses Brokas centrs, nespēj piepildīt savu runu ar emocionālu saturu, tā vietā, lai paņemtu no emociju krāsu paletes un iekrāsot savus sacītos vārdus, viņu runa paliek neizteiksmīga un necaurspīdīga. Viņu vārdi nespēj skanēt draudīgi, rotaļīgi vai mīļi. Veiksmīgu sapra�anos ar citiem emocionāli veseliem cilvēkiem tas padara gandrīz neiespējamu, jo viņi, lai saprastu runātāja nodomus, paļaujas uz �iem izjūtu pieturas punktiem.

Neokorteksa labās puses bojājums ir samērā reta parādība, bet miljoniem cilvēku katru dienu ir spiesti pieredzēt aprosodiju savos elektroniskajos ziņojumos. Naktī visi kaķi ir pelēki, un elektroniskajos ziņojumos visi ir aprosodiski, jo tīkls pārraida tikai teikumus bez emociju iekrāsojuma. Tas ir iemesls tam, ka cilvēki interneta sarakstē bie�i viens otru pārprot; Internetā ir vieglāk melot nekā citās saskarsmēs. �eit atņemts balss tonis, acu kontakts un izteiksme, E-pasta ziņojumi vieglāk rada emocionālus maldus un nesapra�anās, gadās, ka �ādos kontaktos cilvēki pieņem ļaunprātīgi veidotu identitāti tikai tāpēc, ka tas ir iespējams.

Cilvēku vajadzība pēc prosodijas ir pārāk liela, lai paliktu nepiepildīta, tādēļ sarakstē parādīju�ies emociju simboli, emotikoni (emoticons, angl.). Emotikoni attēlo sejas izteiksmes ar da�ādu pieturas zīmju palīdzību � lai nolasītu nozīmi, iztēlē jāpagrie� uzdrukāto simbolu par 90 grādiem pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Patika un nepatika bija pirmie pla�i lietotie emocionālie stāvokļi, kurus �ādā veidā attēloja un sūtīja :

:) :(

E-ziņojumu popularitāte strauji pieauga, emociju simbolu veidotāju aktivitāte � arī. Tā, piemēram, divus aug�ējos simbolus vairs iztēlē nav jāpagrie�, to vietā parādīju�ies �gatavi ģīmji�:

J���� J

Tagad zināmi vairāk nekā divi simti emotikonu, kas attēlo visda�ādākos garastāvokļus no smaido�i draiskulīga >J līdz izbrīnam #:-0.

Lielais emotikonu skaita pieaugums apstiprina neokorteksa simbolisko darbarīku (emotikonu) nepietiekamo izteiksmīgumu un uzrāda problēmu, kas radusies limbisko radījumu komunikācijā. Neatkarīgi no tā, cik rado�i izdomāti, emotikoni nevar sacensties ar emocijām � skaisti izdekorētas iekavas nevar attēlot nostaļģiju, greizsirdību, skumjas vai skaudību. Mūsu aizvien vairāk informācijas bitu pildītajā pasaulē elektroniskais ziņojums ir ērts dialoga aizvietojums, bet tas nevar saturēt bagātību, kuru cilvēki nedomājot pārraida, kad viņi lieto emocilnāli iekrāsotu valodu un sejas izteiksmes.

�ie iztrūksto�ie limbiskie dati ir ārkārtīgi vajadzīgi. Telekomunikāciju giganti tērē simtiem miljonu dolāru sacensībā par divvirziena video attēla pārraidi pa tālruņa līniju vai kābeļtelevīzijas kābeli. Pat, lietojot modernākos informācijas kompresijas algoritmus, lai nodro�inātu iz�ķir�anas spēju, kas attēlo sejas izteiksmju nianses, jāpārsūta datu plūsma 400 kilobit/sec. Tas mums var dot priek�statu par informācijas plūsmu, kuru limbiskās smadzenes mums pievada, lai mēs at�ķirtu no�ēlu no nicinājuma, labpatiku no �ausmām un necieņu no apbrīnas.

Laimes atbalso�ana

Dzīvniekiem ar nelielu neokorteksu, suņiem, kaķiem, oposumiem, ir emocijas. Tās ir arī pasaules visinteresantākajam sevi neapzino�ajam zīdītājam, cilvēka zīdainim. Zīdaiņi jau agrā vecumā ir emociju lasī�anas un izteik�anas meistari, tas ļauj saprast viņiem piemīto�o iedzimto labpatiku �seju� taisī�anā un vēro�anā. Ja jūs vēlaties piesaistīt zīdaiņa uzmanību, tad vislabāk to izdosies izdarīt, sataisot izteiksmīgu seju, nekā rādot jebko citu pasaulē. Bērniem ir iek�ēja labpatika pret sejām: viņi uz tām skatās, blen�, lūr un vēro. Bet ko viņi cen�as ieraudzīt? [95].

Pētnieki tagad zina, ka bērni skatās sejas izteiksmes. Pētot, kas piesaista bērna uzmanību, zinātnieki izmanto skatiena parametrus, jo, piemēram, uz jauniem objektiem bērni skatās ilgāk. Izmantojot �o īpa�ību, noskaidrots, ka tikai da�as dienas veci zīdaiņi var at�ķirt da�ādas sejas izteiksmes [60].

Kāpēc bērnam ir svarīgi zināt mātes emocionālo stāvokli? Uz �o jautājumu dod atbildi tā sauktais vizuālās klints eksperiments [55]. Bērnu novieto uz paaugstinājuma, kura viena puse izgatavota no caurspīdīga orgstikla. Kad viņ� tuvojas caurspīdīgajai daļai, bērnam liekas, ka viņ� tuvojas bezdibenim, viņ� baidās nokrist. �ī vizulālā �klints� rada neskaidrus draudus. Bērnam liekas, ka viņ� kritīs, bet, tā kā orgstikls uz tausti ir ciets, bērns nav dro�s. Kā lai viņ� to saprot?

Parasti bērns aizrāpjas līdz �klints� malai, ierauga iespējamo bezdibeni, palūkojas uz māti � un izdara slēdzienu par klints bīstamību pēc mātes sejas izteiksmes. Ja viņa ir mierīga, bērns turpina rāpties uz priek�u, bet, ja viņas sejā redz satraukumu, bērns apstājas un sāk raudāt. Neatkarīgi no tā, vai viņas to apzinās vai ne, mātes, lai pateiktu savam bērnam kaut ko par apkārtējo pasauli, lieto universālus emociju signālus. Tā kā mātes sejas izteiksmes ir iedzimtas, pārraidāmās emocijas sniedzas pāri ne tikai kultūrām un sugām, bet arī mātes un bērna at�ķirīgās attīstības bezdibenim. Emocionalitāte abiem dod kopēju valodu jau vairākus gadus pirms bērns apgūs runāto valodu, neokorteksa patvaļīgo simbolu sistēmu.

Zīdainis vēro mātes seju ne tikai tad, kad ir neskaidra, draudīga situācija, bet vienmēr. Ja mātes seja ir noslēgta, bērns kļūst nospiests un itin drīz sāk raudāt [19]. Cik daudz izteiksmīguma bērniem vajaga? Iedomājieties divas video kameras, kurās bērns un māte viens otru var redzēt. Māte un bērns viens uz otru skatās, smaida un smejas, un abi ir perfekti laimīgi. Bet, ja bērnam reālā laika bildes vietā rāda videoierakstu, tas ātri kļūst nemierīgs un neapmierināts. Izrādās, viņam nav svarīga mātes sejas starojo�ā izteiksme, bet gan sinhronisms � savstarpējā sadarbība. Pietiek tik atjaunot viņa monitorā mātes seju reālā laikā, un viņa apmierinātība atjaunojas. Pietiek tik ievest video ķēdē laika kavējumu, un bērns atkal kļūst neapmierināts [191].

Bērns prot ievērot ļoti niecīgas emocionālo atbil�u izmaiņas laikā. Un �o attīstības līmeni uzrāda organisms, kas vēl se�us mēne�us nestāvēs pats uz savām kājām. Kādēļ gan radījumam ar tik nedaudzām iemaņām vajadzētu būt tik maniakāli fokusētam uz cita radījuma sīku sejas zemādas muskuļu savilk�anos?

Atbilde meklējama limbisko smadzeņu evolūcijas vēsturē. Dzīvniekiem ir da�as augsti attīstītas speciālas informācijas apstrādes sistēmas. Sikspārņu lokācijas sistēma ļauj viņiem apbrīnojami veikli ķert mazus kukaiņus piķa melnā naktī; ultraskaņas atstaroto signālu kakofonijā viņi redz pasauli, kurā mēs esam akli. Da�u �ūnu specifiskā uzbūve atļauj viņiem iegūt precīzu tuvumā eso�o elektrisko lauku izmaiņu karti; zutis pazīst citas zivis, tai skaitā arī savu laupījumu, pēc elektriskā lauka, kuru rada viņu muskuļi.

Limbiskās smadzenes ir vēl viens delikāts fiziskais aparāts, kur� specializējies tikai vienas fizikālās pasaules daļas uztver�anai un analīzei. �ī daļa ir citu zīdītāju iek�ējais stāvoklis. Limbisko radījumu sociālo sajūtu orgāns ir emocionalitāte. Redze ļauj mums uztvert atstarotos elektromagnētiskā starojuma viļņus, dzirde dod informāciju par skaņas spiediena viļņiem apkārtējā gaisā, bet emocionalitāte zīdītājiem ļauj sajust tuvumā eso�o zīdītāju iek�ējos stāvokļus un rīcības motīvus.

Reptiļu smadzenes, kas spēj nolasīt apkārtējo pasauli un izmainīt iek�ējo fizioloģiju tā, lai pielāgotos mainīgajiem ārējiem apstākļiem, satur emociju iedīgļus. Zīdītājiem emocionalitāte attīstījusies līdz daudz augstākam līmenim. Jauns krokodils spēj sajust uzbrucēju aiz trīso�as papardes lapas un spēj sagatavot savu fizioloģiju tā, lai izvairītos. Bet zīdītājs var uztvert ne tikai nedzīvo pasauli, bet arī citus dzīvniekus, un saņemt emocionālu atbildi. Zīdītājs spēj uztvert otra zīdītāja iek�ējo stāvokli un pieskaņot pa�a fizioloģiju situācijai. �o maiņu savukārt sajūt otrs un dara to pa�u. Reptiļu neiroloģiskā sistēma uzrāda tikai vāju emociju atblāzmu, bet zīdītāji dzied duetu pilnā kaklā un veido divu kustīgu, jūto�u un mainīgu smadzeņu emociju apmaiņu.

Pateicoties savām jaunajām smadzenēm, zīdītāji izveidoju�i spo�u spēju, kuru mēs saucam par limbisko rezonansi � iek�ējās adaptācijas un savstarpējās apmaiņas simfoniju, kuras laikā divi zīdītāji savstarpēji pieskaņojas viens otra iek�ējiem stāvokļiem. Tā ir limbiskā rezonanse, kas ļauj, lūkojoties otra cilvēka sejā, piedzīvot dziļi emocionālu un daudzslāņainu pieredzi. Kad mēs lūkojamies otra cilvēka acīs, mūsu skatiens iet dziļumā, divu spo�u podziņu vietā mēs redzam limbisko smadzeņu vizuālo portālu, un sajūtas tiek pastiprinātas kā divos pretīm novietotos spoguļos, kuru attēli turpinās līdz bezgalībai. Acu kontakts, kaut arī tas notiek da�u jardu attālumā, nav metafora. Kad mēs sastopam otra cilvēka skatienu, divas nervu sistēmas iegūst taustāmu un dziļi intīmu saskarsmi.

Limbiskās rezonanses veidotā savstarpējā neiroloģiskā sapra�anās ir tik pierasta un pa�saprotama, ka, ja tā iztrūkst, cilvēki to izjūt kā lielu traucējumu. Nopētiet, pārbaudiet haizivs vai sauļojo�ās salamandras acis, un jūs nesaņemsit nekādu atbalsi, nekādu atpazī�anas mājienu, nekā. Tuk�ums aiz �ī skatiena rada neomulīgas trīsas zīdītāja mugurā. �ūskām kronētā Medūza [vii] , ķirzakveidīgais bazilisks [viii] , kuru no gaiļa olas izperējis krupis vai �ūska, mītiskie radījumi, kas var nonāvēt ar vienu skatienu, nav izdomāti bez pamata. �ie mīti radīja monstrus no vienkār�iem rāpuļiem, pie�ķirot, piedēvējot viņiem īpa�ības, kuras katrs zīdītājs var nolasīt no viņu acīm: aukstu, bezjūtīgu matēriju, kam sve�i limbiskās dzīvības pārdzīvojumi.

Dzīvniekiem, kas spēj �pārlēkt� spraugu starp da�ādām, at�ķirīgām būtnēm, limbiskā rezonanse ir durvis uz savstarpēju harmoniju. Limbiskā rezonanse rada bezvārdu harmoniju, kuru mēs redzam visur, bet uzskatām par pa�saprotamu � tā ir sapra�anās starp māti un zīdaini, starp zēnu un suni, starp mīlētājiem, kuri tur viens otra rokas zem restorāna galda. �ī klusā sadarbība starp apziņām ir tik pierasta mūsu esības daļa, kā veselu nieru vai aknu darbība, kas notiek tik ideāli, ka mēs to nemaz nemanām.

Tā kā limbiskie stāvokļi ir pārraidāmi un uztverami, jūtas ir �lipīgas�, bet loģiskie jēdzieni � nav. Ja kāds izteic spo�u ideju, nav nekāds brīnums, ka apkārtējie to neuztver tūlīt vai pieņem negribīgi. Bet ap mums eso�o cilvēku limbiskā aktivitāte gandrīz vienmēr ierosina mūsos līdzīgas emocijas. Tie�i �ī iemesla dēļ filma, noskatīta kinozālē sajūsminātu fanu kompānijā, rada daudz lielāku iespaidu, nekā tā pati filma dzīvojamās istabas versijā � �eit nav tik svarīgi ekrāna izmēri vai skaļruņu jauda (kā to domā da�s labs mājas elektronikas speciālists), bet tie ir pārējie klāteso�ie, kas rada stāstījuma maģiku, būtisko, kopējo, daudzkār�oto brīnumu. Līdzīgs limbiskais ierosinājums izplata emociju viļņus, kuri veļas pāri pūlim, kad tā atsevi�ķie indivīdi kļūst par vienotu. panikas dzītu baru vai naida dzītu lin�a tiesu.

Tā ir dīvaina ironija, ka mums vajadzīga vesela zinātne, lai atjaunotu ticību senajai spējai lasīt domas. Tā ir sena māksla, tā mums piemīt tik dabiski, ka daudzi tai netic. Tie, kuri pavada savas dienas bez klusējo�ās klausī�anās, var pavadīt visu dzīvi un neiemācīties sajust, uztvert otru cilvēku. Psihiatrijas profesija tās magiem sagādā da�us bagātas pieredzes brī�us, un viens no tiem ir �āds. Tā ir piedalī�anās procesā, kuru mūsu modernā pasaule gandrīz pilnīgi aizmirsusi: vairākas stundas bez speciāla mērķa būt kopā ar kādu cilvēku un viņu uztvert, sajust. Tad jūsu priek�ā kā dzīva parādās, atveras cita pasaule, un jūs esat tajā un redzat spēkus un procesus, kas bija pazīstami jau tad, kad cilvēku vēl nebija.

Trakojo�ā jūra

Kā savstarpējās attiecības piepilda cilvēka ķermeni, saprātu un dvēseli

Kad Romeo uzzina par D�uljetas nāvi (�ī ziņa vēlāk izrādās nepatiesa), viņ� nekavējoties dodas uz D�uljetas mauzoleju, lai viņai nāvē pievienotos. Sabrucis no bēdām un domām par viņu apvieno�anos nāvē, viņ� savam uzticamam kalpam Baltazaram saka, lai tas viņu nekavē:

�odien mīlestība nav mazāk me�onīga. Romeo izmisīgais kliedziens izklausās īsts, tas saskan ar to pa�u izpratni, kuru lietoja Bards. No kā sastāv zaudējuma sāpes un izmisīga vajadzība būt atkal kopā ar tiem, kurus mīlam? Kas padara �īs jūtas me�onīgas un nepielūdzamas? Mūsu kultūra ir aizmirsusi �īs pirmatnējās zinā�anas, tās apraktas zem necaurredzamu lekciju un pamāco�u videoierakstu kārtas. Cilvēku savstarpējās attiecības kļuvu�as līdzīgas gaidāmā laika prognozei: visi par to prot runāt, bet neviens nezina, kāds tas būs.

Radniecība, pieradums, uzticība un rūpē�anās tik pamatīgi ieaustas mūsu dzīvēs, ka mēs piedēvējam �īs īpa�ības visai dzīvnieku pasaulei. Bet lielākā daļa dzīvnieku �īs attiecības nepazīst. Kanibālisms, kad vecāki izmanto bērnus kā barības vielu, cilvēkos rada riebumu, bet daudziem dzīvniekiem robe�līnija starp pēcnācēju un delikatesi ir izplūdusi. Mana draudzene, kura turēja gapijas [ix] , no tām atteicās, viņa bija uzzinājusi, ka jaunos zivju mazuļus jātur atsevi�ķā traukā, lai vecāki tos neapēstu. Veikala pārdevējs viņai paskaidroja, ka �ādas neizsmalcinātas pusdieno�anas para�as pieaugu�ām gapijām ir normāla parādība. �Tikai ne manā mājā�, viņa atbildēja nepielūdzami un izlēja zivis tualetē. Ja tās nokļuva līdz jūrai, tad viņas turpina savu kanibālismu varbūt vēl �odien. Mazais krokodils, kuru mēs sastapām iepriek�ējā nodaļā, bija piesardzīgs pamatoti: deviņi no desmit krokodilu mazuļiem līdz viena gada vecumam beidz savu dzīvi kāda plēsoņas vēderā; visbie�āk �is �malu mednieks� ir pieaugu�ais krokodils. Ievērojot to, cik primāra ir vajadzība aprīt mazāko organismu, maigums, rūpes par mazākajiem un neaizsargātajiem mums pamatoti liekas gandrīz kā brīnums. Tie ir limbisko smadzeņu talanti, tāpat kā niknums un asaras, kas rodas, kad trūkst zīdītāju emociju saites. No kā �īs brīnumainās saites ir izgatavotas? Tādiem sociāliem dzīvniekiem kā mēs �is jautājums nosaka visu dzīvi.

Saites, kas mūs saista

Austrie�u ārsts Nobela prēmijas laureāts Konrāds Lorencs (Konrad Lorenz) sāka savus dzīvnieku un cilvēku izturē�anās pētījumus bērnībā lasītas grāmatas iespaidā. Lorencs uzauga lielā mui�ā Altenburgā, Vācijā, viņa vecāki bija �ārkārtīgi iecietīgi pret manu neikdieni�ķo mīlestību pret dzīvniekiem �, viņam tur bija insektu, zivju, rāpuļu, suņu un pat mērkaķu �sabiedrības�. Kad viņ� izlasīja grāmatu Nila brīni�ķīgie piedzīvojumi , kurā piedzīvojumu kārs zēns dodas līdzi pārlidojo�u zosu baram, �ie lidojo�ie stāsta varoņi kļuva par viņa mū�a mīlestību. No tā brī�a es ilgojos kļūt par me�a zosi, bet, tā kā sapratu, ka tas nav iespējams, es �ausmīgi gribēju, lai man vismaz kāda būtu pa�am, rakstīja Lorencs. Rūpīgie ūdensputnu novērojumi mui�as pagalmā viņu pārliecināja, ka putnu izturē�anās pa lielākai daļai, ieskaitot mātes un pēcnācēju saites, ir instinktīvas. Lorenca visvairāk pazīstamie pētījumi ir par pīlēm un zoslēniem, kuri drūzmējas pie mātes, kad viņa atpū�as, un klunkuro tai nopakaļ, kad tā pārvietojas [116].

Mazi pīlēni, kas tipina aiz savas mātes, ir pazīstams skats ikkatram, kas lasījis bērnudārza grāmatas. Bet kā viņi zina, kam jāseko?, Lorencs brīnījās. Kad viņ� bija zēns, viņam patika vērot, kā putnēni seko nevis mātei, bet viņam. Kad viņ� bija zinātnieks, Lorencs atklāja, ka pīlēni seko jebkam, ko viņi redzēju�i savas dzīves pirmajās stundās, neatkarīgi no tā, cik neīsta �ī �mamma� arī nebūtu.

Lorencs saprata, ka tad, kad zoslēni brīvībā seko savai mātei, viņi tā dara tādēļ, ka viņi pazīst māti, kas ved viņus pie pārtikas un prom no briesmām. Evolūcija zoslēnus ,nokomplektējusi� ar ierakstītu likumu �seko tam� , un �ī pavēle attiecas uz jebkuru objektu, kas kaut aptuveni atgādina māti: �kādreiz agrāk redzēts� un �kustas�. Pirmā �lieta�, ko svaigi iz�ķīlies putnēns normāli redz, ir viņa māte, bet putna nervu sistēma programēta tā, ka tā uztver tikai da�us mātes būtiskos raksturlielumus, pirms viņ� to pieņem, tādēļ sistēmu var piemānīt. �o putnu un zīdītāju tendenci, pieņemt par savu kādu no pirmajiem iepazītajiem objektiem, Lorencs apzīmēja ar vārdu imprinting, latvie�u valodā to varētu tulkot kā pirmā iespaida izveido�ana. Līdz �im izpildītajos zinātniskajos pētījumos atklāts, ka jērus var piemānīt, pieradināt pie televizoriem, jūras cūciņas � koka klu�iem, un pērtiķus � stiepļu veidojumiem, kas aptuveni atgādina pērtiķa māti [27, 73, 77], .

Pirmā iespaida efekts ir rudimentārās nervu sistēmas nemākulīgs, �neprofesionāls� mēģinājumus radniecisko attiecību veido�anā, tā noturīgums liecina par �o ķē�u primitīvo uzbūvi. Cilvēku attiecības uzrāda līdzīgas izcelsmes īpa�ības. Kaut arī primātu pieķer�anās ir vieglāk veidojama un izmaināma, tā tomēr pakļaujas ietekmei mazāk, nekā daudziem gribētos.

13.g.s.Dienviditālijas karalis un Romas imperātors Frederiks II neapzinoties izpildīja pirmā iespaida izveido�anas eksperimentu. Viņa Karaliskā Augstība prata vairākas valodas, un viņ� nolēma mēģināt noskaidrot visas cilvēces �iedzimto valodu�, uzdodot klosterī izaudzināt bērnu grupu, kuri nekad nebūs dzirdēju�i runāto valodu. Franciskāņu mūks Saltimbēne de-Parma (Saltimbene de Parma), kur� rakstīja monarha-eksperimentētāja hroniku, ziņoja, ka Frederiks �aizliedza mūķenēm un auklēm zīdīt, mazgāt un peldināt bērnus, nekādā gadījumā neatļaujot pļāpāt vai runāt ar viņiem. Majestāte gribēja noskaidrot, vai bērni sāks runāt ebreju, (kas saskaņā ar Bībeli bija pirmā), vai grieķu, latīņu, vai arābu valodā. Vai arī to vecāku valodā, kuriem viņi bija piedzimu�i.� Bet, lāga brālis rakstīja, Frederika eksperiments beidzās [39], nedevis nekādu lingvistikas rezultātu: visi bērni nomira, neizrunāju�i ne vārda. Imperators bija uzdūries kaut kam dīvainam: �bērni nevarēja dzīvot bez plauk�ķinā�anas ar rokām, bez smie�anās, bez �estiem un bez aizrautības� [26]

GRAVITĀCIJAS VEIDO�ANA

Kā atmiņa uzglabā un veido mīlestību

Atmiņa ir mazs vārds, kas satur sevī veselas pasaules. Ar minimālo gribas piepūli katrs spēj iedomāties, iztēloties vīzijas no da�ādām vietām un cilvēkiem, ko sen jau aiznesis laika ritums, bet iespaidi paliku�i ierakstīti līkumainajos sinap�u [33] ceļos. Kaut kādā veidā pagātnes bezgalība snau� mūsos, bet atsevi�ķas daļas var uzmosties pēc mūsu komandas. Bet atmiņa ir vēl kaut kas vairāk: tā veido, nosaka un satur kopā cilvēka garīgo pasauli. Viens no pirmajiem nervu sistēmas fiziologiem Ēvalds Herings (Ewald Hering) to redzēja �ādi [77, 172]:

Atmiņa savāc neskaitāmos mūsu esības fenomenus vienā veselumā; tāpat kā mūsu ķermeņi būtu izkaisīti atomu putekļos, ja tos nesaturētu kopā atomu savstarpējās pievilk�anās spēks, tā arī mūsu apziņa būtu sadalīta piedzīvoto sekun�u fragmentos, ja nebūtu saisto�ais un vienojo�ais atmiņas spēks.

Heringa paziņojums bija pravietisks. Katra indivīda dzīve ir kā gaisto�s neironu ma�īnas tvaiks, viņa domas, sapņi un jūtas, ieceres un vēlmes ir iek�ējo, starp neironu miljardiem pārvadīto signālu gaisto�ais iznākums. Indivīda apziņas stabilitāte, tas, ko mēs saucam par identitāti , eksistē vienīgi tādēļ, ka da�i neironu ceļi saglabājas. Apziņas plastiskums, tās spēja adaptēties un mācīties ir iespējama tikai tādēļ, ka neironu savienojumi var mainīties. �o veidojamo mezglu likteni nosaka atmiņas fizioloģija. Tā nosaka, kas mēs esam un par ko varam kļūt.

Zinātniskā atmiņas teorija patiesībā ir cilvēka dvēseles karte. Katrai �ādai diagrammai vajadzētu mēģināt uzskicēt, izskaidrot apziņas Tum�o Kontinentu: kādēļ cilvēkiem piemīt emocionālas zinā�anas, kuras neatstāj nekādus apzinātus nospiedumus?

Kop� neatminamiem laikiem mīlētāji ir meklēju�i viens otru ar izmeklētu, bet neskaidru piesardzību. Literatūrā un mīlestībā mēs esam pārsteigti par citu cilvēku izvēli, rakstīja Andrē Moruā (Andrй Maurois) [122]. Un viņi ir tik par izbrīnīti un uzjautrināti par mums. Pati �saderīguma� koncepcija izslēdz iespēju, ka priek� mīlestības eksistē universāls standarts. Seksuālā pievilcība �ai izvēlei pie�ķir tikai nebūtisku krāsu filtru. No tiem, kuri atrod viens otru par fiziski pievilcīgu, apprecas ļoti nedaudzi. Vienkār�i jebkur� neder; bet, katram, kur� apzināti lūkojas pēc dzīvesbiedra, nederēs gandrīz neviens.

Mīlētājs domās pārbauda kombināciju, savieto sevi ar daudziem citiem kā bērns, kas liek kopā atjautības uzdevuma bildīti, līdz kamēr atsevi�ķās daļas sader kopā. Mīlestības �puzlis� [34] tiek salikts tumsā: perspektīvie partneri medī akli; viņi nevar aprakstīt personu, kuru viņi meklē. Daudzi, kad viņi mēģina apjaust �potenciālā ģeogrāfiskā apgabala� kontūras, pat neapzinās, ka viņu pa�u sirds ir tāds pats �specifisks brīnums�. Kā rodas �īs smalki veidotās, delikātās vēlmes? Kā cilvēki iemācās spēju at�ķirt, kas viņiem pasaka, kad un kuru iemīlēt? Un kāpēc �ī prasme paliek nesaredzama saprāta acīm?

Septiņdesmit piecus gadus pirms �ī zinātniskā skaidrojuma Zigmunds Freids piedāvāja neapzinātās emocionālās atmiņas modeli [66], kas kļuva par veselu skolu. Freida zemapziņa kļuva par psihisku Pandoras lādīti � domu, atmiņu, ideju un impulsu noliktava, kuras saturs bija tik nepatīkams, nemieru un satraukumu provocējo�s, ka to bija jādzē� no apziņas un jānoliek prāta pagrabā. Plānojot �o apziņas pagrabu, Freids pieņēma, ka �īs atmiņas ir kā arheoloģiskos izrakumos atrastas grieķu vāzes [35] tās var aprakt apspiedēja smil�u vētra, un, ja uzraudzība vēlāk pavājinās, var tikt izraktas pirmatnējā stāvoklī. Var pierādīt, ka apslēptās atmiņas pēdas nemainās pat ļoti ilgā laikā, Freids rakstīja. Neapzinātais visos gadījumos nepazīst laika limitu.

Pandoras metafora ir kārdino�a. Tās centrālais tēls ir patīkami līdzīgs no antīkās senatnes mantotajam pasaules iekārtojumam: harmonisks saprāts aug�ā debesīs, ļauni briesmoņi apak�ā, un planētas rētainā virsma kā klimaktērisku cīņu skatuve starp neuzvaramām pretrunām. Praksē Freida shēma strādā kā lo�u dro�s aizsegs, kas aizsarga apgalvojumus, ka zemapziņa [36] satur to vai citu Bo�a [37] briesmoni. Pat, ja tāds briesmonis nekad nav redzēts, tad pierādījuma vietā mēs vienmēr varam lietot nepatīkamo tēlu apspie�anas mehānismu un noraidīt aizdomas par pārspīlētu izdomu. Tādā veidā Freida modelis atbalstīja da�ādus spoku stāstus un ne mazumu nezinātnisku sacerējumu.

Franklina gadījums ir viena tāda murga piemērs. Vienā no slavenākajiem apspiesto atmiņu gadījumiem D�ord�s Franklins (George Franklin) 1990.g. tika apsūdzēts slepkavībā, jo viņa meita Elīna (Eileen) pēk�ņi bija �atcerējusies�, ka viņa redzējusi, ka pirms divdesmit gadiem tēvs līdz nāvei sasit astoņus gadus vecu meiteni. Notikumu apstiprino�u liecinieku nebija. Nekādi fiziski pierādījumi nesaistīja viņu ar noziegumu � nedz pirkstu nospiedumi, nedz kādas drēbes diegi vai pūkas, nedz arī DNA paraugi. Notikumu detaļas, kas saskanēja ar Franklinas jaunkundzes �atmiņām�, visos sīkumos jau bija aprakstītas avīzēs pirms divdesmit gadiem. Kad psihiatrijas eksperts svinīgi paziņoja, ka Elīnas �atmiņasґ par aizmirstajiem notikumiem ir neapstrīdami īstas, �ūrija noticēja. D�ord�s Franklins tika notiesāts. Kad pēc pieciem gadiem federālā tiesa spriedumu atcēla, rajona prokurors klusi nolēma tiesas procesu neatkārtot. Apsūdzības galvenā lieciniece pa to laiku bija jau samazinājusi savu izteikumu ticamību, papildus �atceroties�, ka viņas tēvs nogalinājis vēl divus cilvēkus. �os izteikumus noliedza DNA testi un pilnīgi dro�s alibi.

Saulainā San-Mateo (San Mateo), kur notika Franklina afēra, ir tūksto�iem jūd�u un vairāku gadu desmitu attālumā no gadsimta beigu Vīnes, kurā tika radīta atmiņas doktrīna, kas apsūdzēja Franklinu. Freids pats uzskatīja, ka cilvēkus nevajag apsūdzēt slepkavībā, bet vajag tikai uzrādīt apslēpto grēcīgo domu apak�zemes iespaidu. Bērna seksuālā interese par vecākiem izveido viņa interesi par vēlākajām mīlestībām; tā kā riebums izgrū� �o iekāri no apziņas, bērns nekad neatcerēsies �o pretīgo ilgu ainas. Tāda ir Freida mācība par neapzināto emocionālo atmiņu. Dramatisks izdomājums, modeļa pamatos ir vismaz divas kļūdas.

Pirmkārt, atmiņa nav lieta . Sirds muskuļu �ķiedras ir objekti, bet sirdsdarbība, kuru tie rada, ir fizioloģisks notikums , kolektīva sadarbība, kas nodro�ina dzīvību, bet, kam nav masa un kas telpā neaizņem vietu. Atmiņa arī ir ķermeņa process, kuru rada fizikāli objekti, bet pati par sevi tā ir tik pat nemateriāla kā dvēsele. Ja sirds vienu reizi saraujas un pēc tam kādu brīdi atpū�as, tad �is sirdspuksts nav uz kaut kurieni aizgājis nedz to jāstiepj atpakaļ, pārvarot tā preto�anos. Atmiņas ir nervu sistēmas sirdspuksti, un var paiet gadu desmiti līdz kāda atkal parādās. Tie nav objekti un tie neceļo. Otrkārt, mūsdienu zinātne ir iznīcinājusi Freida pārliecību par atmiņas nemainīgumu. Atmiņa ir ne tikai mainīga, bet, kā to redzēsim nāko�ajā nodaļā, atminē�anās mehānisma fizikālā daba ir tāda, ka atmiņai laikā jāmainās.

Freids uzbūvēja savu atmiņas modeli uz neīstiem pamatiem, un mūsu gadsimts pieredzēja tā atme�anu. Apspiesto atmiņu doktrīna ieguvusi sliktu slavu; tiesās vairs netiek uzskatīts, ka �atcerēti� notikumi vispār kaut ko pierāda. Bet nekļūdīsimies � neapzināta emocionāla pieredze tie�ām eksistē . Pāri atmiņu laukam guļ ēna, bet �ī ēna nav draudīgais atmiņas uzraudzības spoks.

Kad mēness precīzi aiziet saulei priek�ā, tad �ī īslaicīgā pārklā�anās uz zemes virsmas izveido pusēnu. Kad abi atdalās un redzami kā at�ķirīgi debesu ķermeņi, uz zemes parādās otra, gai�āka puskrēsla. Freids nezināja, ka atmiņas tuk�umi, kurus viņ� centās atzīmēt kartē, ir nepārtrauktās cilvēka apziņas aptumsuma pusēnas. Viņ� nevarēja iedomāties, ka kādudien zinātne iedalīs atmiņu divās at�ķirīgās lodēs kā saule un mēness, kuru �ķietamā vienība nav patiesa. Viens no smadzeņu atmiņas mehānismiem nodro�ina apziņai spo�u faktu gaismu, kamēr otrs vecākais, dziļākais un klusākais apgaismo mūsu dzīves ar vāju sava pa�a ugunskura gaismu.

Freids uzbūvēja savu atmiņas modeli uz neīstiem pamatiem, un mūsu gadsimts pieredzēja tā atme�anu. Apspiesto atmiņu doktrīna ieguvusi sliktu slavu; tiesās vairs netiek uzskatīts, ka �atcerēti� notikumi vispār kaut ko pierāda. Bet nekļūdīsimies � neapzināta emocionāla pieredze tie�ām eksistē . Pāri atmiņu laukam guļ ēna, bet �ī ēna nav draudīgais atmiņas uzraudzības spoks.

Kad mēness precīzi aiziet saulei priek�ā, �ī īslaicīgā pārklā�anās uz zemes virsmas izveido pusēnu. Kad abi atdalās un redzami kā at�ķirīgi debesu ķermeņi, uz zemes parādās otra, gai�āka puskrēsla. Freids nezināja, ka atmiņas tuk�umi, kurus viņ� centās atzīmēt kartē, ir nepārtrauktās cilvēka apziņas aptumsuma pusēnas. Viņ� nevarēja iedomāties, ka kādudien zinātne iedalīs atmiņu divās at�ķirīgās lodēs kā saule un mēness, kuru �ķietamā vienība nav īsta. Viens no smadzeņu atmiņas mehānismiem nodro�ina apziņai spo�u faktu gaismu, bet otrs vecākais, dziļākais un klusākais apgaismo mūsu dzīves ar vāju sava pa�a ugunskura blāzmu.

NETICAMĀ DIENASGRĀMATA

Kur� piedzērās jūsu kāzās? Kādā krāsā bija tava pirmā mīļākā acis? Kur� aktieris tēloja galveno lomu kopā ar Mirnu Loi (Myrna Loi) filmā Tievais (The Thin Man)? Ja uz �iem jautājumiem var iegūt atbildes, tad tas notiek tikai pateicoties tie�ajai atmiņai (explicit memory) [38] . Tie�ā atmiņa ir vieglāk pieejamā no abām smadzeņu informācijas uzkrā�anas ma�īnām, tā ieraksta notikumus, ieskaitot autobiogrāfiskus un citus konkrētus faktus. Kad jums nepiecie�ams piekļūt pie tā, ko jūs kādreiz zinājāt vai esat pieredzējis, vajadzīgā brī�a mentālais siets piegādā apziņai vajadzīgo risinājumu. Kaut gan tie�ā atmiņa ir ātra un ietilpīga, bie�u un nereti kļūdainu atgrie�anos pie tās pavada maldino�a precizitātes izjūta. Jaunāko tehnoloģiju pētījumi rāda, ka uztvere aktivizē tos pa�us smadzeņu rajonus, kurus aktivizē iztēle. Iespējams, ka tādēļ smadzenes nespēj dro�i at�ķirt ierakstīto pieredzi no iek�ējām fantāzijām. Oskara Vailda stāstā Cik svarīgi ir būt nopietnam (The Importance of Being Earnest) Prizmas jaunkundze (Miss Prism) saka: Atmiņa, mana dārgā Cecīlija, ir dienasgrāmata, kuru mēs visi nesam sev līdz. Apsviedīgā Cecīlija atbild: Jā, bet bie�i tā pieraksta lietas, kuras nekad nav notiku�as un dro�i vien nemaz nevarēja notikt.

Audi, kas veido tie�o atmiņu, atrodas galvas deniņu rajonā. Svarīgākā sastāvdaļa ir Hippocampus[39] , slaida neironu spirāle, kas sākas kaut kur smadzeņu puslodes vidū un slaidā lokā izliecas ap deniņu puslodēm.

Novietots dziļi smadzeņu centrā, Hippocampus iespējami labi pasargāts no ievainojumiem. Ja tā nebūtu, tad da�ādi notikumi, sitieni, vīrusi un neiroķirurģiskais entuziasms var un nereti arī sabojā hipokampu. Pacienti, kuri zaudēju�i hipokampu, ir �īs smadzeņu daļas nozīmīguma liecinieki, jo bez �īs daļas cilvēkam tie�ās atmiņas nav [183]. �ie pacienti slimo ar slimību, kuras izpausmes redzam ziepju operās � tā ir amnēzija. Minētās sīkās drāmas apsmaida varoņu nespēju atcerēties reibino�u, romantisku piedzīvojumu sērijas, bet hipokampa slimnieku problēma ir tā, ka viņu smadzenes tie�ām nespēj ierakstīt un atcerēties. Kā avarēju�a kuģa jūrnieks vientuļā salā, tā viņu dzīves ir izsēdinātas tagadnes salā.

Mums, piemēram, bija slimnieks, sauksim viņu par Mr. Andervudu. Se�desmit septiņus gadus veco vīru ģimene atveda uz hospitāli, jo viņ� tiem likās apjucis. Apseko�ana parādīja, ka slimniekam ir Korsakova sindroms � da�u svarīgu tie�ās atmiņas centru bojājums, kuru �ajā gadījumā bija izsaukusi gadu desmitus ilgsto�a dzer�ana.

Nespējīgs atcerēties jebko, ko viņ� ir redzējis vai darījis pēc smadzeņu bojājuma, Mr. Andervuds bija ieslēgts nemainīgā tagadnē. Viņ� visu laiku domāja, ka ir 1985. gads un ka Ronalds Reigans ir prezidents. Viņ� nepārtraukti bija pārsteigts par to, ka atrodas hospitālī, jo pacietīgi atkārtotie paskaidrojumi pēc da�ām minūtēm izzuda no viņa atmiņas. Ārstējo�ie ārsti un māsas priek� viņa bija sve�inieki, un katra tik�anās prasīja atkārtotu iepazī�anās procedūru. Viņam patika stāstīt jokus, nereti vienu un to pa�u trīs vai �etras reizes desmit minū�u laikā, jo vecais vīrs dzīvoja svētlaimīgā neziņā par to, ka atkārto�ana ir atņēmusi viņa joku stāstiem jebkuru jautrību. Viņ� centās iziet ārā no slimnīcas un draudzīgā apmulsumā devās kaut kur projām, līdz kāds izlasīja uzrakstu uz viņa rokassprādzes un saprata, kas viņ� ir un no kurienes viņ� nāk. Jo to viņ� nekad nevarēja zināt.

Mr. Andervuds bija pārcietis posto�u neiroloģisku ievainojumu, kas ievietoja viņu bezlogu tagadnes cietumā. Vesels prāts ik katru sekundi palūkojas atpakaļ (Kas tas ir? Kur es esmu licis auto atslēgas? Par ko es vakar vakarā strīdējos ar sievu?) . �āda atcerē�anās ļauj mums zināt, ko mēs esam darīju�i, kur mēs esam, kas pasaulē notiek, un kāpēc. Informācija plūda cauri Mr. Andervuda smadzenēm kā smiltis sietam. Viņ� dzīvoja plāna papīra esībā, slīdot pāri laika virsmai aizvien tālāk un tālāk no apziņas, kas viņam ļautu noenkuroties reālajā pasaulē.

Ja Mr Andervuda dzer�ana bija iznīcinājusi viņa tie�ās atmiņas ma�īnu, kā viņ� vispār spēja kaut ko atcerēties? Kā viņ� varēja atcerēties, ka Reigans bija prezidents 1985.g., kā sauc viņa sievu vai viņu pa�u? Hipokamps ir galvenais spēlētājs tie�ās atmiņas veido�anā, bet pati informācija atrodas kaut kur citur. Mr Andervudam līdzīgi slimnieki spēj atcerēties notikumus, kas biju�i līdz viņu smadzeņu bojājuma brīdim (un da�as dienas pirms tam), bet neko citu.

Tā domāja pirms daudziem gadiem. Izpētot rūpīgāk, noskaidrojās, ka Mr. Andervudam līdzīgiem pacientiem bez tie�ās atmiņas spēja mācīties saglabājas. �is atklājums bija kā veselas pilsētas atklā�ana uz mēness otras puses. Sākās otras smadzeņu atmiņas sistēmas meklē�ana.

SLEPENĀS DARBĪBAS

Mr. Andervudam (un viņam līdzīgiem pacientiem) slimnīcā mācīja pīt � mākslu, ar kuru viņ� nebija pazīstams pirms smadzeņu bojājuma. Kad viņ� to bija iemācījies, eksperimentētāji jautāja, vai viņ� prot pīt. Viņ� atbildēja �Nē�, un no viņa viedokļa tas bija patiess izteikums. Bet, kad viņam rokās iedeva trīs lentas, viņ� tās sapina bez kavē�anās.

Ja cilvēki izveido atmiņu, to neapzinoties, kā lai to saprot? Tikai, novērojot izturē�anās maiņu ārējās pieredzes iespaidā, un, nākot pie slēdziena, ka viņ� ir iemācījies, neatkarīgi no tā, ko viņ� pats saka. Informācija par to, kā pīt, acīmredzot, tiek noglabāta at�ķirīgi no informācijas par apmācības procesu, kuru viņ� bija saņēmis, jo pēdējo viņ� nespēja atcerēties. Ja mēs gribam saprast, kā notiek pa�-apzinā�anās, tad mums jāsāk pētīt ēnainā smadzeņu mācī�anās sistēma.

Tie�ā atmiņa kalpo apzinātai (notikumu) atspoguļo�anai, bet pievienotā, netie�ā (implicit) atmiņa [40] nē. Tādēļ mēs neievērojam, ka ievērojam. Attālums starp mācī�anos un mācī�anās apzinā�anos topo�ā audēja veselīgās smadzenēs ir ļoti liels. Mēs visi apgūstam apbrīnojami sare�ģītas zinā�anas, kuras mēs nevaram aprakstīt, izskaidrot un atpazīt.

Aplūkosim �ādu eksperimentu [99]: zinātnieki Barbara Noultona (Barbara Knowlton), D�enifera Mengelsa (Jennifer Mangels) un Larijs Skvairs (Larry Squire) lika eksperimenta dalībniekiem prognozēt laiku ar vienkār�a datora modeļa palīdzību. Katrā mēģinājumā datora ekrāns rādīja vienu, divas vai trīs zīmes no zīmējumā attēlotām.

Zīmējums 108.lpp: Laika prognozētājiem dotās zīmes pieturas punkti.

Katra eksperimenta dalībnieka uzdevums bija paredzēt laiku (saulains � lietains) pēc atslēgas zīmēm uz datora ekrāna. Katrs dalībnieks �novērtēja� zīmes un uzrakstīja atbildi, bet dators deva atgriezenisko saiti, paziņojot, vai prognoze bijusi pareiza. Un tā daudzas reizes.

Zinātnieki izveidoja eksperimentu tā, ka uzvedino�ās zīmes uz datora ekrāna, lai cik nesakarīgas tās arī likās, bija saistītas ar prognozi saule vai lietus. Tikai �ī sakarība bija sare�ģīta varbūtību funkcija, kuru pat labs matemātiķis nevarētu atpazīt. Apzināti izveidojot uzdevumu neatrisināmu loģiskai analīzei, zinātnieki cerēja neitralizēt neokorteksa piedalī�anos, tā, lai eksperimenta dalībnieki būtu spiesti risināt uzdevumu, tā sakot, ar vienu smadzeņu daļu. Apziņas apmānī�ana izdevās: neviens dalībnieks neatklāja tie�u sakarību starp figūrām un laika prognozi. Neskatoties uz to, dalībnieki pamazām uzlaboja savu �prognozē�anas mākslu�. Pēc 50 mēģinājumiem vidējais dalībnieks �taisīja� par 70% pareizas prognozes. Dalībnieki nezināja, kā tas strādā un kā viņi uzmin pareizo prognozi, bet viņi to varēja . Pakāpeniski viņi sev izveidoja situācijas izjūtu un intuitīvi atrisināja loģikas problēmu, kuru viņu loģiskās smadzenes nespēja atrisināt.

Kārtējās dienas faktiskā laika prognoze izmanto daudzus datus, bet līdz modernās metereoloģijas izveido�anai tā daļēji balstījās uz augstāk aprakstīto metodi. Tīras, spilgtas, zilas rīta debesis, vēja virziens, gaisa vēsums un gandrīz nenosakāma smar�a (un da�iem vēl reimatisks �vilcējs� celī) kopā salikti, var ļaut paredzēt lietu pēcpusdienā vai naktī � sniegu. �Izskatās pēc lietus�, kādreiz saka, skatoties uz pilnīgi dzidrām debesīm.

Amatieprognozētājam, kādi mēs gandrīz visi esam, �ī iek�ējā, viegli ignorējamā izjūta var kalpot kā labs padomdevējs. Kāds cits pētījums parādīja, ka līdzīgu uzdevumu risinā�anā apzināti problēmas risinā�anas mēģinājumi tikai veicināja intuīcijas darbību, bet uzdevuma izpildītāja sniegumu pasliktināja [155]. Cits eksperiments rādīja, ka rūpīga datora zīmju izskaidro�ana uzlaboja uzdevuma izpratni, bet ne izpildi [13].

Noultons, Skvairs un Sets Ramus (Seth Ramus) noteica pievienotās atmiņas darbības robe�as [100], izmantojot jaunu gramatikas struktūru � komplicētu, patvaļīgu soļu virkni oriģinālas, bet citādi nederīgas valodas �vārdu� veido�anai .

�ī metode ļauj ģenerēt neierobe�otu da�ādu vārdu daudzumu, lietojot simbolus T, V, J un X, bet ne visas kombinācijas ir derīgas. (Piemēram, XXVXJ ir derīgs vārds, bet TVX � nav). Bet zinātnieki eksperimenta dalībniekiem neatklāja noteikumus, kas nosaka vārdu derīgumu. Viņi vienkār�i iedeva tiem derīgu vārdu sarakstu un pēc tam lika eksperimenta dalībniekiem noteikt jaunu, pirms tam neredzētu vārdu derīgumu.

Attēls 109.lpp: Vārdu ģenerē�anas shēma mākslīgās gramatikas eksperimentā

Eksperimenta vadītāji atklāja, ka cilvēki spēja at�ķirt jaunos vārdus, kuri bija �derīgi�, no tiem, kas neatbilda mākslīgās gramatikas likumiem. Bet galvenais un interesantākais, ka eksperimenta dalībnieki nevarēja pateikt, kā viņi pieņēma lēmumu. Viņi bija atklāju�i sare�ģītas sistēmas iek�ējo darbību, bet nevarēja to izskaidrot. Viņi teica, ka lieto intuīciju.

Attēls 110.lpp.: Gramatiski un negramatiski �vārdi�

Kā gan cilvēki spēja izdarīt sare�ģītus spriedumus, nesaprotot, kā tie veidoti? Kaut kāda smadzeņu daļa aptver mākslīgās gramatikas sare�ģītos likumus, neiesaistot nervu sistēmas, kas veido loģisko izpratni. �ī smadzeņu daļa ir netie�ā atmiņa, jo pacienti ar hipokampa bojājumu (un bez tie�ās atmiņas) izpildīja mākslīgās gramatikas un laika prognozes uzdevumus tik pat labi kā citi eksperimentu dalībnieki. Smadzeņu duālās atmiņas sistēmas daļas viena otru perfekti papildina: netie�ās atmiņas �ūnu bojājumi saglabā iespēju iegaumēt notikumus, faktus un skaitļus, bet iznīcina kluso papildus, intuitīvo zinā�anu ieguvi, no kuras cilvēciskās būtnes ir ļoti atkarīgas.

Zinātniska intuīcijas pētī�ana tikai tagad sākas. Zinātnieki jau ir pamēģināju�i tās spēku. 1977. gadā Antonija Behāra (Antoine Bechara), Hanna un Antonio Damasio (Hanna and Antonio Damasio) un Daniels Treinels (Daniel Tranel) veica neparastas elegances eksperimentu [9]. Viņi spēles dalībniekiem izsniedza 2000$ spēļu naudā un ļāva izvēlēties kārtis no �etriem kār�u komplektiem. Spēles dalībnieki nezināja, ka kār�u komplekti bija at�ķirīgi: kārts ņem�ana no diviem komplektiem deva spēlētājam 100$, bet no atliku�ajiem diviem � 50$. Un, protams, kā dzīvē, kārtis no komplekta, kas deva lielāku naudu, prasīja arī lielākus sodus, bet tajā komplektā, kas deva mazāku ieņēmumu, sodi bija retāki un mazāki. Vidēji spēlē�ana ar 50$ kārtīm noveda pie vinnesta, bet dalībnieki spēles sākumā to nezināja.

Pēc vairākiem lieliem zaudējumiem dalībnieki, izvēloties kārtējo kārti no viena no �etriem komplektiem, sāka svīst. Ķermeņa sasprindzinājums bija vienīgais pamazām veidojo�ās nojautas indikators; pēc divdesmitā gājiena neviens nezināja un nevarēja pateikt vārdos, ka puse no kārtīm sagādāja zaudējumu. Apmēram pēc piecdesmit gājieniem dalībnieki sāka nojaust, ka vajag izvairīties no 100$ komplektiem, kaut arī viņi nevarēja pateikt, kāpēc. Pēc astoņdesmit gājieniem divas tre�daļas spēlētāju saprata, no kuriem komplektiem kārtis jāņem, un kāpēc. Kaut arī atliku�ā tre�daļa nesasniedza �o izpratni, viņi tomēr spēja vinnēt, izmantojot intuīciju, kura nepārtraukti uzlabojās.

Kad mēs ejam cauri pasaulei, tad mēs uzskatām, ka panākumus nodro�ina izpratne. Racionalitātes precīzā stara spo�ums �o uzskatu padara gandrīz neapgā�amu. Universa būtība ir saprāts , paziņoja Hēgelis jau tad, kad zinātne vēl tikai gatavojās visu izskaidrot. Bet �īs atmiņas studijas rāda, ka intuīcija par veselu jūdzi ir priek�ā izpratnei; tā atklāj, ka mūsu dzīvi apgaismo izkliedēta gaisma no vēl vienas saules, kuru pa�u neredzam. Kad mūsu smadzenes sastopas ar atkārtotu pieredzi, tās neapzināti noformulē likumus, kas ir �īs pieredzes pamatā. Mēs izjūtam �īs spējas uztveramo daļu kā pieaugo�u spiedienu saules pinuma rajonā, tā ir gatava lieto�anai, bet izvairās no apraksta. �īs zinā�anas veidojas ar pa�saprotamu vieglumu un neizbēgamību, bet ir stūrgalvīgi neizsakāmas un nav paredzētas izteik�anai vārdos.

Aristotelis atzīmēja at�ķirību starp zināt kā (kaut kas ir) un kāpēc (tas tā ir). Nerimsto�ā atēnie�u vēlē�anās meklēt cēloņus iezīmēja zinātniskās pētniecības pirmos nedro�os soļus. Viņu skaidrojumi ir pārvērtu�ies par mītiem, bet viņu zinā�anu hierarhija ir saglabājusies: īstas, reālas zinā�anas mums ir tikai tad, kad zināmkāpēc. Viduslaiku zinātnes definīcija bija tie�i tāda: cognitio per causas, zināt cēloni. Mūsu dienu zinātne vairāk uzsver zināt, kā derīgumu un pat pārākumu pār zināt, kāpēc. Izpratne ir cukura glazūra uz zinā�anu kūkas. Paskāls sacīja, ka priek� tiem, kas nezina, saprāts ir lēna un darbietilpīga metode, lai uzzinātu patiesību.

Netie�ā atmiņa rāda, ka mūsu dzīves visu laiku piepildītas ar apslēptu mācī�anos. Piemēram, runātā valoda izmanto virkni visai līkumotu fonētikas un gramatikas likumu, kurus vietējie iedzīvotāji zina, bet nevar izskaidrot; vairākums pat neatpazīs �os likumus, ja tie tiks izteikti definīcijas veidā. Stīvens Pinkers [150] (Steven Pinker) grāmatā Valodas Instinkts (The Language Instinct) raksta, ka mēs momentā varam pateikt, ka liesis, siepa vai taile nav latvie�u valodas vārdi, bet varētu būt, bet vārdi vlas, ptak vai rfus noteikti nav. Lielākajai daļai no mums nav nekāda priek�stata, kāpēc �ī pavir�ā un kaprīzā at�ķir�anas spēja strādā � donkihotisko �Bet kāpēc ne rfus?� momentāni apspie� neapstrīdama sve�uma izjūta.

Pinkers raksta: Izteikums �Mans brālis ir mirstams � radīs �irkstoņu prāta ausī, neskatoties uz tā sakri�anu ar līdzīgiem izteicieniem �Mana bumba ir dancināma� vai �Mans zirgs ir jājams�. Tikai da�i gramatikas speciālisti var izskaidrot, kāpēc. Netie�ās zinā�anas ļauj valodas konstrukcijas automātiski lietot, bet nespēj tās izskaidrot. Bērni iemācās runāt bez instrukcijām; viņi uzsūc valodas likumus tāpat, kā sūklis ūdeni. Jebkura valoda ir sare�ģīta, komplicēta, bet ne haotiska; tās pamatā eso�ie likumi ir pieejami nervu sistēmai, tā spēj �os likumus� izzvejot� no pieredzes jūras.

Aiz pazīstamās spo�ās analītiskās apziņas ma�īnas slēpjas klusa spēka ēna, kas izpilda automātiskas darbības un dzīvo �ilbino�i komplicētu dzīvi, veido pārliecību bez intelekta un nojautas, kuru iemesli redzami vēlāk vai nekad. �ī tum�ā, ēnainā sistēma nosaka mūsu izvēli mīlestībā.

Vēlreiz Denīze Levertova:

Palūkojies uz iek�u un tu redzēsi mani ar embrija spārniem:

viens � notriepts sodrējiem, otrs � kā kvēlojo�as ogles

liesmojo�s spārns.

Vai tad es varu lidot ar vienu spārnu, ar balto vien?

Vai lidot uz mīlestības zemi tikai ar gaismu, bez ēnām? Kā redzēsim, tas nav iespējams.

ATMIŅU BĒRNUDĀRZS

Bērna duālās atmiņas nobriest at�ķirīgi. Struktūras, kuras veido tie�o atmiņu, tūlīt pēc piedzim�anas ir pilnīgi neizveidotas, lai tās kļūtu pilnvērtīgi lietojamas, nepiecie�ami daudzi apmācības gadi. Netie�ajai atmiņai nekāda �iesildī�anās� nav vajadzīga; tā jau strādā, pirms bērns piedzimis. Turpmākās dzīves laikā, gadu desmitiem ejot, tie�ā atmiņa lēni deģenerējas, bet netie�ā sistēma saglabā savu jauneklīgo robustumu.

�ie at�ķirīgie nobrie�anas procesi kā slīpas līnijas telpā uzzīmē at�ķirīgas zinā�anu trajektorijas. Kad cilvēks sasniedz trīsdesmito gadu otru pusi, viņ� atklāj, ka viņa spēja uzglabāt atsevi�ķus datus samazinās. Gadiem ejot, viņ� var censties atcerēties pazīstamu cilvēku vārdus, kur viņ� licis auto atslēgas vai pa�u auto. Bet viņa intuīcija saglabājas un pat palielinās. Smadzeņu darba dalī�ana apstiprina sakāmvārdu: mēs nekad neaizmirstam, kā braukt ar divriteni. Cilvēki labāk atceras notikumus, kas saistīti ar jūtām, un nevis ar faktiem. Tā kā tie�ā atmiņa nestrādā labi jebkurā dzīves laikā, cilvēki neatceras dzīves notikumus pirms divu gadu vecuma. 1897.gada 24.janvāra vēstulē kolēģim Vilhelmam Flīsam (Wilhelm Fliess) Freids rakstīja [15], ka viņ� atjaunojis sava pacienta atmiņu par vienpadsmit mēne�u vecuma notikumiem, liekot viņam �dzirdēt pieaugu�o sarunas vārdus, kurus viņi teica tie�i tajā brīdī! Tas bija tā, it kā tie būtu ierakstīti skaņu platē.� Neapstrīdot Freida augstās spējas, jāatzīmē, ka viņ� piedēvē savam pacientam atcerē�anās talantu, kas pārāks par Mocarta muzikālo atmiņu.

Ja zīdaiņi neieraksta autobiogrāfiskus notikumus, ko tad viņi mācās? Tā kā bērnam ir minimāli attīstīta motoriskā sistēma, viņ� nevar demonstrēt savu meistarību, bet da�i atjautīgi eksperimenti apstiprināju�i, ka zīdaiņi ir mācību teicamnieki. Novērojot zīdaiņa fizioloģiskās reakcijas uz jauniem apstākļiem vai notikumiem, var noteikt, kuri notikumi nerada stiprāku reakciju par garlaikotu �āvā�anos � �ādi var noteikt, kas zīdaiņa apziņai ir jauns, un kas ir zināms.

�ie paņēmieni parādīja, ka bērni atceras mātes balsi un seju trīsdesmit se�as stundas pēc piedzim�anas [43]. Da�u dienu laikā zīdainis pazīst un dod priek�roku ne tikai savas mātes balsij, bet arī viņas valodai, pat tad, ja �ajā valodā runā kāds cits. Varētu domāt, ka �īs zinā�anas nāk no pēcdzemdību sadarbības � tā patie�ām būtu ātra mācī�anās. Jaunpiedzimu�ais nepazīst sava tēva balsi, tas liecina, ka pēcdzemdību pieķer�anās atspoguļo mācī�anos pirms dzim�anas. Dzirdes sistēmas agrīnā attīstība dzemdē un �ķidruma pildītā akustiskā sistēma, kurā auglis atrodas, veido veselu skaņu simfoniju. Deviņus mēne�us iegremdētas mātes balss skaņu pasaulē, bērna smadzenes sāk tās uzglabāt un atkodēt � ne tikai runātā toni, bet pat runas fragmentus. Pēc piedzim�anas bērns orientējas uz mātes balss pazīstamām skaņām un viņas valodu, un sajūt tās pārākas par jebkurām citām [61, 130]. Tādējādi bērns jau uzrāda veidojo�ās pieķer�anās un atmiņas līnijas.

Emocionālā attīstība, tāpat kā runātās valodas apgū�ana, notiek netie�i (mēs varētu arī teikt � netī�i). Pat, izmantojot pirmsdzemdību iepriek�ējo sagatavotību, vēl ir vajadzīgi daudzi mēne�i, lai saprastu pilnus teikumus, un vēl vairāki � lai tos veidotu. Sejas izteiksmes, balss tembrs un fiziskie pieskārieni nes zīdītāja emocionālos ziņojumus; kā redzējām 3.nodaļā, jau pēc piedzim�anas bērns ir eksperts �īs sistēmas lieto�anā. Pirmajos dzīves gados netie�ā atmiņa ir vienīgā atmiņas daļa, kas tiek veidota un lietota mātes un bērna limbiskajā vienībā.

Vai emocionālie notikumi var tikt ierakstīti ārpus tie�ās atmiņas? Antonio Damasio (Antonio Damasio) parādīja, ka var [190]. Damasio pacients Bosvels (Boswell) bija līdzīgs Mr. Andervudam � viņam nebija tie�ās atmiņas. Damasio un Daniels Treinels (Daniel Tranel) novēroja, ka Bosvela pieķer�anās izpausmes nebija pilnīgi gadījuma notikumi. Izskatījās, ka viņ� da�iem kopējiem pieķēries vairāk. Ievēroju�i �o pieķer�anās at�ķirību, Treinels un Damasio nolēma izdarīt eksperimentu, lai pārbaudītu Bosvela spēju izveidot un nostiprināt emocionālās atmiņas. Pētnieki vienojās par trīs konspiratoru izturē�anos: �labais zēns� glaimoja un bija izpalīdzīgs, �neitrālais zēns� bija rezervēts un laipns, bet �sliktais zēns� bija nepārprotami nepatīkams. Bosvels vienmēr noliedza, ka saticis kādu no viņiem � �ādu notikumu atcerē�anās nekad neatrada vietu viņa ilglaicīgajā atmiņā. Bet, kad viņam prasīja, kuru viņ� izvēlēsies, lai palūgtu ko�ļājamo gumiju vai cigaretes, tad viņ� nosauca �labo zēnu� bie�āk nekā tad, ja tā būtu gadījuma izvēle. Bez notikumu atmiņas, bez spējām atcerēties vārdu vai seju, Bosvels saglabāja emocionālo iespaidu.

Dzejnieks �arls Bodlērs (Charles Baudelaire) reiz rakstīja [5], ka velna vissmalkākais joks ir pārliecināt pasauli, ka viņa nav. Netie�ā atmiņa ir izdarījusi to pa�u. Pajautājiet kādam par viņa emocionālo atmiņu, un viņ� sāks uzskaitīt nesaistītus da�ādu notikumu fragmentus, kurus atceras viņa atmiņas acs � nepiesardzīgs suns, kuru sabrauca auto, kad viņam bija pieci gadi, ģimenes pārvāk�anās no Beikersfīldas uz Bostonu, kad viņam bija deviņi gadi, viņa sirds izvēlētās melnmatainās skaistules noraidījums augstskolas ballītē. Kas gan varētu būt dabiskāks par pieņēmumu, ka traumas, kuras uzkrājas atmiņā, mūs iespaido visvairāk? Da�as no tām atstāj savas pēdas, bet lēnā un slepenā netie�ā atmiņa par notikumiem ir īstais emocionālās atmiņas rakstvedis.

Bērns, kur� iesaistīts noteiktā attiecību stilā, iegaumē to grūtības un īpatnējos ritmus, un no notikumu momentu virknes izfiltrē vienkār�ākos principus, kurus �ie notikumi satur. �ajā procesā viņ� intuitīvi izprot, izjūt mīlestību, bet tās vārdiskais apraksts netiek apzināts. �ī savas sirds nezinā�ana nav aizmir�anas, bet ir smadzeņu divējādās atmiņas rezultāts. Plānus un cerības graujo�ā mīlestības grāmatas nesalasāmība ir, datorprogrammu izstrādātāju valodā runājot, sistēmas īpatnība, bet ne kukainis (defekts).

Smadzeņu nepielūdzamais iekārtojums saskaņā ar minētajiem priek�rakstiem ir to priek�rocība un vienlaicīgi arī vājā vieta. Netie�ā atmiņa izvelk, izfiltrē principu tā pa�a iemesla dēļ, kura dēļ Malorijs (Mallory) uzkāpa Everestā � �tāpēc, ka tas tur ir�. Sastap�anās ar savstarpēji sakarīgiem notikumiem un apstākļiem var izveidot bērna apziņā kļūdainus vispārinājumus [41] . �ī mentālā ma�īna destilē, bet nevērtē un neap�auba; tā nespēj noteikt, vai lielākā pasaule, tur ārpusē, arī �notiek� pēc shēmas, kura izveidota, izmantojot ģimenes emocionālā mikrokosma novērojumus. Tāpat kā pareiza latvie�u valodas izrunu mēs lietojam automātiski, tā arī mēs katrs �izstarojam� gatavu savstarpējo attiecību modeli.

Savstarpējo attiecību jomā katrā neapzinātā kustībā un neplānotā rīcībā mēs atklājam zinā�anas, kas noglabātas zemapziņā. Ja bērnam ir labi vecāki, viņ� iemācās labus principus � mīlestība nozīmē aizsardzību, rūpes, lojalitāti un uzupurē�anos. Viņ� to neiemācās tādēļ, ka viņam to saka, bet gan tādēļ, ka viņa smadzenes uzkrātās pieredzes gūzmā automātiski atpazīst regulārus prototipus jeb likumsakarības. Ja bērnam ir emocionāli neveiksmīgi vecāki, viņ� neapzināti iegaumē ģimenē valdo�o kroplīgo attiecību morāli: mīlestība ir pakļau�ana, dusmas ir �ausmīgas, atkarība ir pazemojo�a, vai jebkuru no miljoniem citu kroplīgo variantu. Tolstojam bija taisnība: laimīgas ģimenes ir visas vienādas (tāpat, kā veselīgi cilvēki), bet nelaimīgās ir nelaimīgas katra savā veidā, katrai sava patoloģijas konfigurācija.

Ņemsim, piemēram, jaunu, nelaimīgu, dro�i vien ne bez iemesla neprecēju�os vīrieti. Cik vien viņ� spēj atcerēties, viņa mīlestības romāni vienmēr notiek pēc viena un tā pa�a si�eta. Sākumā mīlestības augstā viļņa reibino�ais lidojums un salda kaisle muguras lejasdaļā. Pēc tam � galīgi neprātīga savstarpēja pieķer�anās vairāku nedēļu garumā. Pēc tam � pirmais trauksmes signāls: kritiska piezīme no partnera puses. Kad attiecības nostabilizējas, viena piezīme pārvēr�as par straumi, bet straume � par veselu ūdenskritumu. Viņ� esot slinks, viņ� esot nedomājo�s, viņa gaume restorānos esot banāla, bet mājsaimniecības iera�as � vienkār�i �ausmīgas. Kad tas vairs nav izturams, viņ� attiecības pārtrauc. Seko svētīgs klusums un atslābinājums. Kad paiet nedēļas un mēne�i, viņa jaunatklātais atvieglojums kaut kā ieslīd vientulībā. Nāko�ā sieviete, ar kuru viņ� iepazīstas, izrādās tāda pati, kā iepriek�ējā. Bez sievietes viņa dzīve ir tuk�a, ar sievieti � no�ēlojama.

�ie nepārtrauktie cikli ir bērnības dueta atkārto�ana tagadnē, netie�ajā atmiņā ierakstīto melodiju atskaņas. Kopā ņemot, viņa draudzenes iedarbina �ablonu, kuru viņa apziņā ierakstīja māte � inteliģenta un darbīga sieviete ar ��erpu� raksturu un tendenci pārspīlēt un pelt. Viņa jaunās smadzenes uzsūca �o modeli; viņ� mīlestībā spēj atkārtot un citu cilvēku mīlestībā spēj ieraudzīt tikai �o arhetipu. Nāko�ajā nodaļā aplūkosim iemeslus, kādēļ viņ� nespēj atrast kaut ko citu. Ja viņ� tiek atstāts bez palīdzības, viņ� nemaz nevar uzzināt, ka kaut kas citāds ir iespējams.

Pat veselais saprāts viņam nespēj palīdzēt. Kā jebkur� saprātīgs cilvēks viņ� spēj ieraudzīt, ka bērnības galveno atbalsta punktu analīze varētu atrisināt viņa problēmas. �ī pieņēmuma vienkār�ums vilina pacientus un psihoterapeitus � mums ļoti gribas noticēt vienam, koncentrētam komplicētības cēlonim, tādēļ mums ir grūti pieņemt niecīgu iespaidu radīto izmaiņu, kas ir visbie�āk lietotais dabas paņēmiens. Dzenoties pa Mimozas [42] gaisto�ajām pēdām, ārsts var rakņāties slimnieka tie�ajā atmiņā kā appelēju�ā pieliekamā telpā, mēģinot �atklāt� nepatīkamu notikumu atmiņas, kas izvilkti dienasgaismā, varētu dot mierinājumu.

Psihoterapijas reducē�ana uz tie�ās atmiņas krājumu medībām ir nepareizs virziens. Iepazī�anās ar slimnieka savstarpējo attiecību stilu speciālistam pamazām ļauj izprast to gramatiku un sintaksi. Uzmanīgs novērotājs var ieraudzīt �o bērnībā izdarīto ierakstu nospiedumu visur: pacienta sapņos, darbos, attiecībās, veidā, kā viņ� mīl savu sievu, bērnus un savu suni �odien. Autobiogrāfiskās atmiņas, protams, arī ir derīgas, jo tām spīd cauri patiesība, bie�i stipra un neizrotāta. Bet tie�ās atmiņas nav nekāda dārgumu krātuve. Katru dienu pacients demonstrē dārgakmeņus, kurus ārsts meklē; tie ir neatdalāmi ieausti viņa dzīves veidā. Viņ� nevar iedot vairāk ziņu par savu pagātni, tāpat kā to nevar viņa patreizējā seja vai pirkstu nospiedumi. �īs ziņas ir pieejamas tam, kur� zina, kur jāmeklē.

Kad jārisina problēmas, tad cilvēki paļaujas uz inteliģenci, un, protams, ka viņi ir apjuku�i, kad izrādās, ka saprāts nespēj panākt emociju maiņu. Abstrakcijām bagātajam neokorteksam izprast nozīmē visu atrisināt, bet tam ir maza vērtība nervu sistēmās, kas izveidojās tad, kad saprāta vēl nebija. Idejas kā zirņi atsitas pret stūrgalvīgo pirmatnējo limbisko smadzeņu nedomā�anu un nesapra�anu. Emocionālo zinā�anu pirmatnējais netie�ums, to neskatoties ne uz ko nedomājo�ais spēks nedod iespēju rast dziedinā�anu ar loģikas palīdzību, tāpat kā da�ādas pa�mācības dziedinā�anas un dzīves padomu grāmatas. Lielais �o grāmatu daudzums un pa�palīdzē�anas ieteikumu da�ādība liecina par apjomīgu vajadzību no vienas puses, un nespēju �īs vajadzības apmierināt, no otras puses.

ĪSTENĪBAS RITUMS

Netie�ā atmiņa izliec, izkropļo pasaules logu � tas ir viens no daudziem zināmiem mehānismiem, kas tā dara. Smadzenes nekad nepieļauj kailas īstenības iekļū�anu apziņā; visi ienāko�ie sensoriespaidi tiek pakļauti neviesmīlīgā un sare�ģītā universa aso kantu noslīpē�anai. Piemēram, aizveriet vienu aci un maigi uzspiediet otras acs stūrī, un visa pasaule par da�iem grādiem sasvērsies un sagrīļosies tā, it kā nevis jūsu pirksts kustinātu acs audus par da�iem milimetriem, bet Dieva roka visu planētu. Smadzenes nezina acs stāvokli, bet mēra tikai acu kustības, kuras pa�as arī komandē. Kad smadzenes nav �pasūtīju�as� acs kustības, tad tās pieņem, ka tādas arī nav notiku�as � �is pieņēmums ir pareizs visos gadījumos, izņemot vienu. Acs pārbīdī�ana ar roku nobīda gaismu, kas krīt uz tīklenes. Smadzenes �nolemj�, tā kā acs bija nekustīga, tad, acīmredzot, �ūpojusies ir pasaule. Visa pieredze atnāk pie mums cauri līdzīgām neredzamā kārtām, un da�reiz tiek iegūta ar ap�aubāmu slēdzienu palīdzību.

Kā Ozas burvis (Wizard of Oz) smadzenes aicina mūs nepievērst uzmanību cilvēkam aiz priek�kara. Acs tīklene reģistrē krāsas tikai vizuālā lauka centrālajā 30 grādu daļā. Bet, izrādās, ka smadzeņu uztvertā, redzētā pasaule ir krāsu glezna visos virzienos, ar da�ādām smadzeņu izsecinātām, pieņemtām un pa�darbīgi iekrāsotām nokrāsām, lai iepriecinātu skatītāju. Uzskats, ka pasaule ir tāda, kāda tā izskatās , ir nervu sistēmas ierosināts un veidots naivais reālisms, kuru vairākums no mums arī neviļus lieto. Umberto Eko (Umberto Eco) raksta [47], ka starp daudzām dzīves īstenībām viena ir sevi�ķi nozīmīga: Visas lietas rādās mums tādas, kādas tās rādās, un tās nevar rādīties citādākas.

Mūsu iek�ējie priek�stati ir dabiska lieluma maketi ar nepārspētu pārliecinā�anas spēku. Neironu savijumi un savienojumi, kas veido personu, galu galā ir tie pa�i, kas rada at�ķirību starp reālo īstenību un iek�ējo pieredzi. Protams, gadās arī maldu signāli. Ja iek�ējā jeb virtuālā pasaule tikai nedaudz izkropļo realitāti, mēs to saucam par ilūziju; ja nesaskaņa ir būtiska, tad tā ir halucinācija. Psihoze ir apjomīga un katastrofiska nesakri�ana starp individuālo virtuālo pasauli un tīrajām, asajām īstenības �ķautnēm. Pat gremo�anas izjūtām ir savs atspoguļojums smadzenēs, kas izraisa dīvainas slimības, kā, piemēram, sievietei, kura pēc infarkta juta, ka norītā pārtika iet lejup pa rīkli un izzūd neeso�ā caurumā viņas kreisajā rokā � tas ir nopietns iek�ējās virtualitātes bojājums. Arī limbiskās smadzenes veido pa�as savu pasaules modeli, no mūsu emocionālās realitātes izveidojot neiroloģiski ģenerētu un ne pārāk fiksētu fantomu kopu.

Tādējādi realitāte ir vairāk personīga, nekā ikdienas dzīve to liek domāt. Katrs dzīvo savā iek�ējā emocionālajā pasaulē. Daudzi cilvēki dzīvo tik savdabīgā iek�ējā pasaulē, ka tas, ko viņi redz no rīta pamostoties, var būt neaptverams visai pārējai cilvēces daļai. Kad sieviete palūkojas uz pievilcīgu vīrieti, viņa redz cilvēku, kas grib, lai viņa tam pieder, un grib ierobe�ot viņas brīvību; cita redz vientuļu dvēseli, kurai vajadzīgas rūpes un kura gaida, lai viņa to pieņem; bet tre�ā redz seksa kārotāju, kur� grib, lai viņu apmierina iekārojama un necienīta mīļākā. Viņas zina, ko viņas redz, un ne�aubās, ka tas, ko rāda viņu acis un uzzīmē smadzenes, atbilst īstenībai. Un tā kā cilvēki tic savām izjūtām, katra no viņām tic savai virtualitātei ar sektanta dedzīgumu.

Tie ir reti sastopami cilvēki, kas redz pa�a subjektivitātes darbo�anos, kas zina, ka viss, ko uzbūvē viņu uztvere, ir kā indusu maija[43] smalki izstrādāts, izveidots sapnis par pasauli, kuras autors var būt dievs, bet tik pat labi arī � fantāzija. Tikai neviduvējas gudrības cilvēks ap�auba savu apziņu tik daudz, ka var teikt kopā ar Augstākās Tiesas tiesnesi Robertu D�eksonu (Robert Jackson): Man �ī lieta nerādās rādāmies tagad tā, kā tā rādījās toreiz.

CEĻA PAGRIEZIENS

Kā mīlestība iespaido, kas mēs esam un par ko mēs varam kļūt

Ir 7.15, pār hospitāli nolai�as krēsla, kad neatliekamās palīdzības telpā ienāk kāds cilvēks. Viņam ir ap 50, vēderiņ� un pelēcīga sejas krāsa. Reģistratūrā viņ� saka, ka sāpot krūtis, pastāvīgas, stipras sāpes kaut kur krū�u kurvja iek�ienē. Iepriek�ējās apskates māsa pieraksta viņa fizioloģiskos parametrus: sirdsdarbību, asinsspiedienu, elpo�anu � viss paaugstināts. Viņ� uzvelk obligāto papīra virsvalku un ieņem vietu vestibilā, bet uzņem�anas nodaļas ārsts sāk pētīt sirdsdarbības monitoru.

Ja sirds artēriju nobloķējis kāds kaprīzs asiņu kunkulis vai holesterīna kristāls, daļa no viņa sirds ies bojā, un viņu būs jāuzņem slimnīcā, kur personāls un mehāniskie palīgi mēģinās glābt viņa dzīvību. Bet, kā tas bie�i gadās medicīnā, viņa simptomi nerāda precīzi vienā virzienā: tie sakrīt ar da�ādām kaitēm, pa lielākai daļai ne pārāk bīstamām � �ūla, baiļu lēkme, sastiepts muskulis, nesagremots bif�teka gabals. Ja mēs pieņemtu katru, kam sāp pakrūtē, mūsu veselības sistēma bankrotētu. Neviens pārbaudes rezultāts �eit nav noteico�s; ir vajadzīgs precīzs slēdziens par ietiepīgi neprecīziem faktiem. Tūksto�iem rei�u dienā, apbruņots ar mazāku informāciju par precīzam slēdzienam nepiecie�amo, kāds ir spiests pieņemt lēmumu: vai �im cilvēkam ir sirdslēkme?

Gadsimtiem ārsti ir risināju�i līdzīgus jautājumus, kā okultas zīmes savācot trūcīgus norādījumus un mājienus no vietas, kur varētu būt slima sirds. Viņi saprot, kas ir sirdslēkme, kā, kur un kāpēc tā rodas, ko riska faktori apdraud visvairāk. Vēl joprojām medicīniskās miokarda infarkta atklā�anas metodes ir tālu no pilnības. Kalifornijas Universitātes Neatliekamās Medicīniskās Palīdzības nodaļā Viljams Baksts (William Baxt) mēģināja uzlabot cilvēka diagnostikas spējas, iesaistot datoru [6], kur� spēj iemācīties at�ķirt sirdslēkmes no daudziem citiem stāvokļiem, kas tās atgādina. Baksts ievadīja programmā parametrus no 356 pacientu slimības vēsturēm. Nāko�ajiem pacientiem ar sāpēm krū�u apvidū ārsti uzstādīja pareizu diagnozi 80% gadījumu. Dators � 97%.

Faktiskā darba dalī�ana starp cilvēku un ma�īnu parasti notiek cilvēkiem pieņemamā veidā. Datori ir pārāki vienveida algoritmu atkārto�anā � tas ir vienmuļ� smadzeņu darbs, kuru cilvēki izpilda nelabprāt. Superdatoru ienāk�ana �aha �empionātos balstās uz mehānisko kombinē�anas jaudu, bet ne uz gudru stratēģiju. Cik brīni�ķīgi arī nebūtu datori, labākie no viņiem nespēj apjēgt salīdzinājumu, uzrakstīt recenziju par komēdiju, izvest pastaigā suni. Kā tas iespējams, ka da�i simti programmas rindiņu bez jebkādas spējas kaut ko saprast sirds fizioloģijā tik ātri izkonkurēja ārstus medicīniskās diagnozes uzstādī�anā?

Cilvēkiem ir divas sirdis, pirmā ir pulsējo�s muskuļu savijums krūtīs; otrā ir izsmalcināta sarunājo�os neironu sazvērnieku kopa, kas izveido jūtas, ilgo�anos un mīlestību. Abas sirdis �eit uz brīdi satiekas, jo programma, kas tik veiksmīgi radīja sirds apdraudējumu, ir nervu tīkls � pārnestā nozīmē, jo patiesībā tā nav nedz nervu, nedz tīkls, bet matemātisku darbību virkne, kas vada smadzeņu darbību.

Nervu sistēmas modus operandi[44] ir unikāls. Standarta datorprogrammas balstās uz cilvēka zinā�anām un pieredzi, tās izmanto rutīnu darbību virkni un lietotāja gadījuma atbildes, kuras programētāji paredz jau iepriek�. Tāda programma nevar atrisināt jebkuru situāciju, kuru tās sastādītājs nav paredzējis; reizi uzrakstīta, tā nespēj mainīties. Pedantiski izveidotā nervu sistēma, turpretim, mācās no pieredzes un pati sevi pārveido � tā ir spēja, kas izveidojusies smadzeņu �ūnu savstarpējās sadarbības mikroprogrammu modelē�anas gaitā. Pirms nervu sistēma izskaitļo risinājumu, pieņem lēmumu, tā vispirms paņem informāciju no iepriek�ējām treniņu jeb �apmācību stundām�. �is apmācību process pamazām izmaina programmas uzbūvi. Nervu sistēmas (tās sauc arī par paralēli izkliedētām apstrādes jeb savienojumu modeļiem) sevi�ķi labi �prot� iegūt, izfiltrēt neredzamas, apslēptas shēmas, kuras veido novēroto faktu simti. Veiksmīgākās datoros ieveidotās nervu sistēmas [7] diagnozes jautājumos ir labākas par ārstiem, metereoloģijas jautājumos � labākas par metereologiem, tās prot nopelnīt vairāk nekā profesionāli bir�as mākleri.

Nervu sistēma ir intuīcijas ma�īna. Pēc tam, kad iek�ējā programma ir devusi savu atbildi, mēs nevaram iegūt sakarīgas zinā�anas par informācijas apstrādes detaļām � kāpēc tā saka, ka pacientam A ir bijusi sirdslēkme, bet pacientam B � nav. Sistēmas pētī�ana dod minimālu informāciju par to, kā tā iegūst slēdzienus. Nervu sistēma pieslēdzas smadzeņu datu apstrādes sistēmai un nonāk pie sare�ģītiem, neanalizējamiem secinājumiem [162] � tāpat, kā cilvēka emocionālā sirds. Ja mēs sapratīsim, kā strādā nervu sistēma, tad mēs uzzināsim intuīcijas noslēpumus, kas vada mūsu izvēli mīlestībā.

Iepriek�ējā nodaļā mēs aplūkojām atmiņu makroskopiskā skatījumā � kā cilvēks atceras un mācās. Nervu sistēmu teorija sāk ar pretējo � ar mikro pieeju: matemātiķi pārtulko smadzeņu atmiņu veidojo�os soļus vienādojumos, ievada tos datorā, un cen�as no saviem mācekļiem izveidot labus skolniekus. Viņi ne tikai ir izveidoju�i gudru programmu sirds jautājumos, bet arī radikāli izmainīju�i, ko zinātnieki domā par �dzīvo mehānismu� mācī�anos. Un meklējumi ir izdarīju�i pilnu ciklu: jaunā, plauksto�ā datorneiroloģijas nozare [160] pielieto smalko savienojumu modeļu matemātiku atpakaļ pie oriģinālās problēmas � kā strādā cilvēka smadzenes (un cilvēka dzīve). �ie pētījumi vismaz ir atklāju�i cilvēka limbiskās daļas milzīgo iespaidu: mīlestība izmaina mūsu smadzeņu uzbūvi.

ATMIŅA IR TAISĪTA NO � KĀ?

Pie zināmiem noteikumiem neironu kopa spēj mācīties. �urka meklē ceļu labirintā, vācu aitu suns uzmanīgi gaida komandu, un bērns, kur� skaita Getisburgas (Gettysburg) Uzrunu[45] , apliecina nervu sistēmas spēju ierakstīt informāciju un glabāt to rezervē. Var paiet gadi, līdz �urkai, sunim vai bērnam vajadzēs izmantot �o uzkrāto informāciju, lai iespaidotu muskuļu darbības, ko mēs saucam par izturē�anos. Katrs, kas mācījies Amerikas pamatskolā, spēj atcerēties, piemēram, kā sākas Getisburgas Uzruna, pirmās zilbes uzpeld apziņas virspusē un parādās uz mēles gala tāpat kā cirkus mākslinieks no Linkolna krāsns dūmvada veida cepures izvelk mezglos sasietus raibus kaklautus. Konkrēta datuma atcerē�anās ir līdzīga meistarīgai fizioloģiskai bur�anai: �ī mazvarbūtīgā rindiņa ir kaut kā ierakstīta dzīvajās �ūnās. Tas ir mazs puteklītis starp miljardiem, iekodēts nosacīti atliktā multfilmā, kuru smadzeņu �ūnu organiskā funkcija piegādā apziņai uz momenta pieprasījumu. Linkolna �ķietami neaizmirstamā frāze paliek ierakstīta smadzeņu �ūnu mud�eklī tik ilgi, kamēr tās dzīvo. Bet kā?

Datu ierakstī�anai jebkurā sistēmā nepiecie�ama materiāla vide. Ķēniņa D�eimsa (King James) Bībeles versijā tās patiesības ierakstītas uz lapas izkliedētu punktu veidā, Mona Lizu attēlo krāsas punkti uz audekla, bet kompaktdiska dati ir punktveida bedrītes uz mirdzo�as plastmasas plates. Izpildī�anas mehānismi var mainīties, bet mērķis nemainās: ilgsto�a zinā�anu ierakstī�ana.

Smadzenēm nav punktu, krāsu vai bedrī�u, tām ir tikai neironi. Jebkura mentālā aktivitāte � teorēmas pārdomā�ana, krējuma pudiņa nogar�o�ana, sapņo�ana par kaimiņu zēnu � sastāv no neironu ieslēg�anas noteiktā secībā. Kad neironi noglabā Linkolna Getisburgas runu, specifiskai neironu darbībai, kura atveido tie�i �o runu, jāpie�ķir ilgmū�īgums. Katru minūti smadzenēm cauri kursē miljoniem uzplaiksno�u tēlu. Kā da�i no viņiem iegūst nemirstību?

ATMIŅAS METAMORFOZES

Aplūkosim vienkār�a tīkla modeli, kas domāts ieejas informācijas saglabā�anai (ierakstī�anai) un ierakstītās informācijas nolasī�anai [167]. Pieņemsim, ka attēlotajā sakārtojumā visi neironi ir savā starpā savienoti.

Attēls 125.lpp. aug�ā:

�is tīkls ir ļoti vienkār�s; tas ir gatavs informācijas saņem�anai, bet tajā nekas nav ierakstīts. Ienāk ieejas informācija:

Attēls 125.lpp. vidū:

Sare�ģīto punktu un līniju mud�ekli, kas viņam priek�ā nolikts, pianists pārvēr� savu pirkstu dejā, un pēc tam � skaistumā. �eit notiek apgriezts process: sensorpieredzes bagātība tiek pārtulkota smadzeņu specifiskajā pieraksta sistēmā � nekādas no�u līnijas vai pustoņi; tikai neironi tiek aktivizēti.

Attēls 125. lpp. apak�ā:

Nav nekādas vajadzības kavēties pie �īs pārveido�anas detaļām � kāpēc tie�i �is neirons un nevis kāds cits? Kaut kur to neironu rindā, kas pa�laik ieraksta datus par ieejas stimulu, da�i neironi uz īsu brīdi tiks ierosināti. Lai attēlotu �ādu simbolu, smadzenēm vajadzīgi neironu miljoni, bet �o piemēru labāk attēlot mazākā mērogā � mūsu neironu tīklam, kur� reģistrē minētās no�u līnijas, pietiks ar se�padsmit. Lai izveidotu atmiņu, tīkls ieraksta, nostiprina (ilgsto�ai glabā�anai) savienojumus starp konkrētās grupas neironiem, pastiprinot viņu līdz�inējos vājos savstarpējos savienojumus.

Attēls 126. lpp. aug�ā:

Kad skatiens no konkrētā attēla novēr�as, �ūnu ierosinājums norimst, bet savienojumu līnija paliek:

Attēls 126.lpp. apak�ā:

Nostiprinātie savienojumi atļauj �iem neroniem savienoties atkal. Kad da�i neironi �izslēdzas� (A), viņi pa agrāk �iestaigāto ceļu� ierosina savus �klusos� kaimiņus.

Attēls: A, B.

�ī atmiņas shēma [74], psihologa Donalda Heba (Donald Hebb) gara bērns, ir ļoti veiksmīga. Hebs publicēja �o shēmu da�us gadus pēc Otrā pasaules kara beigām. Bet tikai pēdējos piecpadsmit gados zinātnieki izveidoja shēmas matemātisko modeli un liela mēroga apmācības procesu datormodeļus. Abi pasākumi � matemātiskie Heba apmācību algoritmi un to pielieto�ana datorsimulācijās � ir apgaismoju�as ne vienu vien mistēriju par cilvēku domā�anu un jūtām.

Heba galvenais postulāts palika teorētiska spekulācija līdz brīdim, kad parādījās iespēja izmērīt atsevi�ķu smadzeņu �ūnu elektriskos potenciālus. Kā matemātiskas abstrakcijas atsvaidzino�s fizikāls apstiprinājums novērojumu dati rāda, ka dzīvu smadzeņu neironi izturas tā, kā Hebs paredzēja. Smadzenes veido atmiņu, nostiprinot saites starp blakus eso�iem ierosinātajiem neironiem.

Uzdrukātas grāmatas lapaspuse var saglabāties simtiem gadu. Kompaktdiska �plaukta dzīveslaiks� ir desmit līdz divdesmit gadu, bet vidējais Etch a Sketch [46] ķeburraksts dzīvo tikai da�as minūtes. Neirona ierosinātais stāvoklis ilgst tikai tūksto�daļu sekundes. �o signālu ātri gaisto�ie zīmējumi noved pie tā, ka tagadnes un pagātnes datus smadzenes attēlo at�ķirīgi. Jebkurā brīdī aktivizēto neironu konfigurācija precīzi nosaka, ko smadzenes attēlo pa�laik . Pagātne, kuru glabā uzkrātie savienojumi ar da�ādu atjauno�anas potenci, snau� tīkla struktūrā. Katra kluso savienojumu konfigurācija satur iepriek�ējās kopas atjauno�anas un atcerē�anās potenciālu. �is dalījums starp pagātni un tagadni padara neironu tīklu par dzīvu un ekscentrisku laika ma�īnu[1].

Katrs dzīves iespaids, kas nonāk smadzenēs, izmaina da�us savienojumus, kaut arī konkrētie individuālie dati sastāda niecīgu milzīgā veseluma daļu. Niecīgajām izmaiņām uzkrājoties, pieredze pamazām pārinstalē smadzeņu mikrostruktūru � pārveido mūs no tiem, kas mēs bijām , par tiem, kas esam . Liliputijas līmenī smadzenes ir izsmalcināts pārveidotājs, kas ienāko�ās informācijas plūsmu pārvēr� nemanāmās neironu struktūrās. Nelieli, nesvarīgi notikumi atstāj tikai pārejo�as izmaiņas tālos neironu laukos, kamēr formējo�a pieredze atstāj atjaunojo�os nospiedumus, kas saglabājas uz mū�u.

Limbiskajās smadzenēs ierakstītie minētie kriptogrāfiskie nospiedumi spēj sniegties pāri no vienas apziņas trauslajām robe�ām uz otru � tas ir fakts ar tālu ejo�ām sekām.

ATSKAŅU APLĻI

Ja mēs uzbūvējam elektronisku neironu tīklu [47] un to ieslēdzam, tad tā ekscentriskais atmiņas mehānisms sāk taisīt daudzveidīgas un fantastiskas lietas. Neironi, kas reizi ierosināju�ies kopā, cen�as tā darīt atkal, tie �pierod�, piesaistās viens pie otra aizvien cie�ākām saitēm. �ūnas, kuras nekad netiek vienlaicīgi ieslēgtas, sāk savstarpēji ierobe�ot, samazināt viena otras aktivitāti. Līdz �im homogēnais tīkls spontāni sadalās ķildīgās kliķēs. �Vienas komandas� locekļi viens otru ierosina en masse[48] . Pretējās grupas cīnās par aktivizē�anās iespēju. Jebkurā laika momentā viens neirons saņem stimulāciju no atbalstītājiem un aizlieguma signālus no �ienaidniekiem�. Katra �ūna pārdzīvo pret un par vētru, un tādēļ katra atrodas savā aktivitātes pakāpē. Tīklā kopumā pamazām iestājas aktīvo un neaktīvo elementu savstarpēja pielāgo�anās. Tīkls ir stabils tad, kad �auj sabiedrotie � kad viena puse vinnē.

Smadzenēs da�i neironi saņem ieejas signālu no desmit tūksto� citiem un var nosūtīt izejas ziņojumus nāko�ajiem desmit tūksto�iem. Ja notiek �āda ārkārtīgi pla�a signāla sazaro�anās, tad tālu no patiesības nav vienkār�s apgalvojums, ka notiek totāla sajauk�anās. Vienas komandas ierosinātie dalībnieki stimulē pārējo locekļu aktivitāti, līdzīgi rīkojas veseli iek�ējie smadzeņu tīkli � viens otru stimulē. Tāpat, nesaskaņotie tīkli sacen�as un viens otru slāpē. �īs visaptvero�ās diskusijas neparedzamais rezultāts ir tas, ka emocionālā atmiņa piesaistās lineārajai laika plūsmai.

Kad tīklu ieslēdz, tas nekavējoties nosūta elektriskās ierosmes signālus visiem pārējiem saskaņotajiem tīkliem. Un pārējie ieslēdzas, ierosinās tie�i proporcionāli to kopējai līdzībai. Ja tīkls A ieslēdzas un B ir tam stipri līdzīgs jeb pieskaņots, tad A ierosinās B. �ī kolektīvā savstarpējā aktivizē�anās atbalsojas: ja B ir ierosināts, tā sabiedrotie arī tiks ierosināti, u.t.t. Kā viļņu riņķi, kas izaug ap �ļakatu ūdenī, ierosināti atmiņas tīkli izplatās pa sakritības līnijām, ierosinot savstarpēji līdzīgos un samazinot iedarbi, ja sakritība samazinās.

Iedomājieties vārdu suns un ķēdes, kurās iekodēts vācu aitu suns un medību suns , arī tiks ierosinātas, bet tās, kurās iekodēts iet, kauls un blusa , tiks ierosinātas mazāk. Vārda suns aktivācija atstāj citus jēdzienus, piemēram, kopējie fondi , glabātājus neironus neaktivizētus (izņemot specifiskas saites gadījumu, piemēram � ja �odien Fido apēda jūsu brokera biļetenus). Datoru vidē izpildīti neironu tīkli tie�i �ādi strādā; tāpat strādā arī cilvēku smadzenes. Ja cilvēkam parāda vārdu suns, tas ļauj viņam reaģēt ātrāk uz tādiem vārdiem kā kauls un blusa, bet reakcijas laiks uz kopējie fondi paliek nemainīgs.

Attēls: 129.lpp.

Tiem dzīvniekiem, kuriem ir limbiskās smadzenes, emocionalitāte ir galvenā neironu asociatīvā tīkla dimensija. Ar vārdiem suns, kauls un blusa saistītā emocija atdzīvina visas smadzenēs agrāk uzinstalētās atmiņas. Katra izjūta (pēc pirmās) veido daudzslāņainu pieredzi, kas tikai daļēji atspoguļo tagadējo, patreiz uztverto pasauli.

3.nodaļā mēs redzējām, ka emociju gaisīgums, to pieaug�ana un izzu�ana, ir gandrīz muzikāla. Tagad salīdzinājums kļūst tuvāks. Muzikāls tonis liek fizikāliem objektiem svārstīties ar savu frekvenci, �o parādību sauc par rezonansi[49]. Izvēloties piemērota augstuma noti, sievietes soprāns var likt skanēt vīna glāzei un pat saplēst to. Līdzīgi emocionālie toņi smadzenēs izveido, rada dzīvu harmoniju ar pagātni. Protams, smadzenes nav veidotas no stīgām, un galvaskausā nav �ķiedru, kas svārstās. Bet nervu sistēmā informācija �izskan�, izplatās pa saitēm, kas savieno harmoniskus nervu tīklus. Kad tiek aizskarta emociju stīga, tā atmodina dzīvei to pa�u jūtu pagātnes atmiņas.

Viena �īs orķestrālās ierosinā�anas izpausme ir emocionālās atmiņas momentāna selektivitāte. Līksmi cilvēki automātiski atceras laimīgus laikus, bet nospiesti cilvēki atceras zaudējumus, �ķir�anos un izmisumu. Ļauni cilvēki dzīvo ar pagātnes draudiem, paranoja liek atcerēties da�ādas vajā�anas situācijas. Ja kāda emocija ir pietieko�i stipra, tā var apspiest blakus tīklus tik pilnīgi, ka to saturs kļūst nepieejams, pilnīgi izdzē�ot �īs pagātnes ainas. Personas virtuālajā pasaulē �ie notikumi nav biju�i. Priek� ārēja novērotāja, skatītājam no malas liekas, ka cilvēks aizmirsis pats savu pagātni. Smagu depresiju pārcietu�i cilvēki var aizmirst savu iepriek�ējo laimīgo dzīvi un var to enerģiski noliegt, kad to atgādina vēsturiskās patiesības sargātāju mēģinājumi. Dusmas dod priek�roku trulam ienaidam, ar iek�ēju taisnīguma izjūtu atļaujot uzbrukt cilvēkam, kuru mīl.

Emocionālās reverberācijas sekas smadzeņu tīklos nereti ir stiprākas par dominējo�ās noskaņas veidoto aizmir�anu. Bērnībā piedzīvotas cie�anas kavējas apziņā kā rūgtu sāpju pēdas. Pat garāmejo�s atgādinājums var izsaukt nepatīkamu domu, jūtu un nojautu uzplūdus. Kā uzdūries guļo�am sargsunim, pieaugu�ais, kur� cietis bērnībā, var sajust sakļaujamies briesmīgos atmiņas �okļus, kad viņam gadās tik uzmest acis bērnības notikumiem. Cietsirdīgu apie�anos piedzīvoju�u bērnu smadzenes eksperimentā, kurā viņiem rāda da�ādas fotogrāfijas, uzrāda ļoti stipru neiroloģisko signālu, kad viņiem rāda dusmīgu seju[ 152].

Da�iem cilvēkiem traucējumus rada emocionāli atmiņu tīkli, kas ir pārak tendēti izplatīt signālus, kas satur negatīvas emocijas. �āds cilvēks nespēj atbrīvoties no nepatīkamām emocijām, ja tās reiz sākas. Tā vietā, lai norimtu da�u minū�u laikā, kā tam vajadzētu būt, kāda emocija un tai piesaistītās atskaņas var pārpludināt viņa apziņu uz vairām dienām. �ī limbiskā jūtība rada tūksto�iem naturālu �oku, kurus ķermenis gandrīz nespēj pārciest.

Priek� tiem, kuru tīkli rada pārlieku lielu emocionālu reverberāciju, ir zāles: da�i psihofarmakoloģiskie preparāti darbojas kā klavieru piano[50] pedālis, kas dūco�ajām stīgām uzliek maigu slāpējumu. Kādēļ �iem preparātiem piemīt �āda īpa�ība, nav zināms, bet to iespaids uz emocionālo realitāti ir tāds, kāds vajadzīgs: emociju stīgas ir klusākas un norimst ātrāk. Tiem, kuru limbiskie tīkli ir pārāk saspriegti, atvieglojums var būt kā dzīvības glābējs.

Kāda sieviete, piemēram, stāstīja, ka katras mazākās nepatik�anas liek viņai prātot dienām ilgi. Es zinu, ka tam nav nekādas jēgas, viņa sacīja, bet vakar mans boss izlaboja manis rakstītu tekstu, un mans prāts vairs nespēja apstāties: viņ� dro�i vien uzskata, ka es esmu nekompetenta, ka mans darbs nav pietieko�i labs, es baidos, ka zaudē�u darbu. Tas viss ir smieklīgi, es zinu. Es esmu viņa labākā mened�ere. Bet kad kaut kas nepareizs vai kļūdains notiek, es nevaru atbrīvoties no �īm �ausmīgajām domām. Viņas jūtīgums pret �ādu nevērīgu izturē�anos bija tik liels, ka viņa pat atteicās no intimitātes. Nav svarīgi, cik saudzīgi, bet viņas partneris bija spiests kaut ko darīt vai sacīt, tas vēl vairāk aizskāra viņas jūtas, un vairākas nedēļas viņa jutās �ausmīgi. Būt tuvībā, viņa sacīja, ir tāpat kā mēģināt dejot ar kailām kājām � tās tiks nobrāztas, un viņai nāksies beigt.

Pareizas zāles samazināja viņas emocionālo diskomfortu līdz normai. Pirmo reizi mū�ā viņa spēja just minimālas nepatik�anas. Viņa bija nomākta kādu pusstundu, bet pēc tam varēja turpināt savus dienas darbus. Vai tāda dzīve ir visiem? viņa jautāja. Tad nav nekāds brīnums, ka viņiem iespējams sekss. Kad viņas jūtīgums bija samazināts līdz normālam, viņai tas tagad arī bija iespējams. Viņa sacīja, ka tagad viņa dejo ar kurpēm kājās.

CEĻA PAGRIEZZIENS

Kad nervu sistēma pieredz aizvien lielāku pasaules daļu, �ai pieredzei sekojo�ie kalambūri un mulsino�ie samezglojumi samaina, sajauc cilvēka pieredzi mīlestībā.

�ādi izskatās tīkls pēc pirmās sensorpieredzes.

Attēls: 132.lpp.

Kad parādās nāko�ā līdzīgā pieredze Ħ tīkls atkal izjauc �īs īpa�ības un pārveido tās zibo�u neironu savienojumu kopā. Tā kā Moments Divi atgādina Momentu Viens, tā neironu atveidojums daļēji sakrīt ar pirmo.

Attēls: 133.lpp. pirmais

Heba ma�inērija pastiprina �os savienojumus:

Attēls: 133.lpp. otrais

Ja mēs smadzenēm piegādājam līdzīgu tre�o un ceturto pieredzi - Ĥ un Ή, tad process atkārtojas: neironu savienojumu kopa izmanto daudzus iepriek�ējos neironus, un savienojumi starp tiem nostiprinās.

Attēls: 133.lpp. tre�ais

Kad pēc �etru informācijas kopu ierakstī�anas tīkls sāk �atpūsties�, atklājas dīvaini neironu atmiņas aspekti.

Pirmkārt, atmiņa smadzenēs �brīvi pārvietojas�. Kā vāvere, kas noslēpj riekstus da�ādās vietās, lai apgrūtinātu zādzību, tā smadzenes izkaisa savus atmiņas dārgumus, veidojot neironu savienojumus da�ādās vietās. �īs izkaisī�anas priek�rocība ir dro�ība, bet trūkums � neuzticamība, neprecizitāte. Smadzenes var pazaudēt neironu �ur vai tur, un uzkrātie dati tiek bojāti samērā maz; �o nervu sistēmas atmiņas īpa�ību mēs varētu saukt par neposto�o, mazsvarīgo degradāciju (graceful degradation). Jauniem faktiem pieplūstot un izplatoties tīklā, da�i vecie savienojumi nojūk. At�ķirīgas informācijas krājumi var smadzenēs sadzīvot bez liela savstarpēja iespaida un traucējuma, jo tie veidoti no da�ādām neironu kopām. Bet līdzīgas kopas �grūstās�, pārklājas un savstarpēji iespaidojas, kas noved pie savstarpējo kontūru izmaiņas un dzē�anas.

Smadzeņu atmiņa nav iekalta cietā klintī, kā mēs to gribētu (un iedomājamies). Tā vietā, katras dzīves stāsts ir rakstīts smiltīs, kur laika un pieredzes vēji tos pamazām izmaina un pārveido. Pēc notikuma brī�a mūsu atmiņas līnijas sāk virzīties projām, un mēs nekad nevaram atgūt patiesu pirmatnējo attēlu, kāds tas bija.

�ī atmiņas dreifa nepatīkamais rezultāts ir aculiecinieka liecības no�ēlojama neticamība. Kaut gan cilvēku lielākā daļa to neapzinās, viņi nespēj atcerēties notikumus, kādi tie bija. No eksperimenta uz eksperimenta viņi pievieno fragmentus no agrākiem vai vēlākiem notikumiem, vispārējus principus un slēdzienus, kuri paslēpti galvenajos viņu atmiņas jautājumos par to, ko viņi redzēju�i vai dzirdēju�i. Rezultējo�ais faktu, dīvainību, minējumu un mājienu rasols liekas tik pārliecino�s kā visprecīzākās atmiņas protokols. Nāko�ā rītā pēc 1986.g. kosmosa kuģa Challenger avārijas psihologs Ulriks Neisers (Ulric Neisser) intervēja �etrdesmit �etrus studentus [114], liekot viņiem pastāstīt, kur viņi bija un ko darīja, kad pirmo reizi dzirdēja par avāriju. Viņ� atkārtoja jautājumus pēc diviem gadiem un vēl ik pēc pusgada. Neviens no pēdējiem stāstījumiem nesakrita ar oriģinālu, viena tre�daļa no tiem bija �pilnīgi nesakarīgi�. Studenti bija smaidīgi nezino�i par produktu, ko viņu apziņa uzskatīja par atmiņu; daudzi uzstāja, ka pēdējās, neīstās versijas ir patiesas. Novērojumi rāda, Neisers sacīja, ka oriģinālās atmiņas ir zudu�as.

Nervu sistēmā jaunā pieredze iz�ķīdina, padara neskaidras senākās pieredzes līnijas. Arī pretējais notiek: senākā pieredze interferē [51] ar tagadni. Pieredze metodiski pārinstalē smadzenes, un tas, ko tās ir redzēju�as , nosaka to, ko tās var redzēt.

Mūsu aplūkotajā tīklā neironu grupa ilgsto�i saglabājas izveidoto sai�u dēļ: tiem ir kopēji savienojumi, kurus tīkls nostiprināja trīs vai �etras reizes.

Attēls: 135.lpp., aug�ējais

Tīkls nostiprina elementus, kas ir kopēji visām �etrām ieejas sensorpieredzēm. Salieciet visas �etras kopā tā, lai tās pārklājas, un kopējais attēls ir �āds: Η

Rezultāts satur īpa�ības, kas visām �etrām ieejām ir kopējas � divas vertikālas līnijas, kuras savieno viena horizontāla. Individuālie elementi, tādi kā komatiņi vai papildus līnijas, tiek reģistrēti vāji un viegli izzūd. Par cik katrs no �etriem signāliem ir vienkār�a punktu kopa, visstingrāk ieraksta, �iegaumē� kopējo rezultātu, virzienu, skici, kuru tie satur � tas ir romie�u H.sastopoties ar da�ādiem kaligrāfiskiem momentiem, neironu tīkls automātiski izfiltrē un uzsver visos noslēpto H.

Prototipu iegū�ana � tīru, skurbino�u principu destilē�ana no bagātās pieredzes jucekļa � ir dabisks, neatņemams neironu atmiņas rezultāts. Mums ir da�ādi vārdiskie apzīmējumi � atmiņa, kondensācija � bet smadzenēs tie ir viens. Līdzīgi ir veidota cilvēka domas struktūra.

�eit attēlotas tīklā izveidotās saites:

Attēls 136.lpp. , aug�ējais

Parādīsim tīklam 5. attēlu: 136.lpp., apak�ējais

Tas ir vilino�i līdzīgs iepriek�ējam. Kad nervu tīkls sāk apstrādāt pēdējo ievadīto signālu, laiks pavirzās nedaudz atpakaļ un ieraksta ticamība samazinās:

Attēls 136.lpp. , apak�ā:

Piektais attēls ieslēdz daudzus iepriek�ējā prototipa neironus, bet acumirklī sākas abu pēdējo attēlu savstarpējās iedarbības ķēdes reakcija. Ka stadiona daļas pro�ektoru gaismā prototipa komanda uzmirdz fosforescējo�ā godībā.

Attēls137.lpp. aug�ā:

A-komanda viegli pārgaismo neironus, kas uz īsu brīdi izteica pēdējo burtu. Ar A-attēla atjauno�anu ieraksts tīklā vairs neatbilst realitātei. Tagad tas attēlo patreizējās faktiskās tagadnes un pagātnes prototipa sajaukumu:

Attēls 137.lpp. apak�ā:

Tīkls redz, ka pēdējais ieejas signāls irH � divi sasvēru�ies torņi un zemākais �ķērskoks ir gandrīz pieņēmu�i parasto trauslo saiti, kuru uzrāda prototips. �īs interpretējo�ās aktuālā, neskaidrā sensorieejas signāla izmaiņas ir dīvaina atmiņas mehānisma �laipnība�, kuru dzīvās smadzenes ir spiestas lietot.

Prototipa komandai ir Atraktors[52] �savējo� iegravētie savienojumi, kas var iegūt virsroku pār vājākām informācijas paketēm. Ja ienāko�ie sensordati iegūst atraktoru �kvorumu�, tie ieslēgs pārējos komandas locekļus, un visi ieslēgsies īstenai dzīvei. Atraktors var tik stipri pārspēt citu informāciju, ka tīkls galvenokārt reģistrē Atraktora spīdē�anu, kaut arī sākumā tur spīdēja ugunīgas pavisam cita attēla kontūras. Tad tīkls reģistrē jauno sensorinformāciju tā, it kā tā apstiprinātu iepriek�ējo pieredzi. Līdzīgi kā saule dienas laikā pie debesīm, tās spo�ā gaisma padara neredzamas tur nenoliedzami eso�ās zvaigznes.

Neironu atraktori ļauj at�ifrēt cilvēka rokrakstu, kurā neprecīzie sensorpieredzes saņemtie burti stipri at�ķiras no taisnajiem un precīzajiem burtiem, kurus cen�as glītrakstī�anas stundā cen�as uzzīmēt pirmsskolnieks, bet pieaugu�ie sen jau atmetu�i. Cilvēka smadzenēm ar roku rakstīta vārda nolasī�ana aizņem da�as milisekundes, bet priek� datora tas ir grūts uzdevums, jo dators cen�as apstrādāt ārējo realitāti tādu, kāda tā ir, nepakļaujot to izkropļojo�ajai un veidojo�ajai Atraktoru ietekmei. �ī pa�a iemesla dēļ atraktori neļauj redaktoram vai autoram saskatīt kļūdas gatavā tekstā. Vārda �biskes� sastap�ana teikuma vidū, piemēram, bie�i aktivizē smadzenēs ierakstīto Atraktoru �bikses�. Visbie�āk �iek�ējā acs� redzēs automātiski koriģēto �bikses�, apejot iespēju izlabot teksta kļūdu, kuru apziņa gandrīz nekad nav pieredzējusi.

Pārliecinieties pa�i, ka jūsu apziņā darbojas īstenību kropļojo�i Atraktori.

Attēls 138.lpp.

Tas ir Kanisza trīsstūris [53] , bet �ķietamais trīspunktu daudzstūris ir tīrā fikcija: Pac-Men trio, se�i segmenti, bet trīsstūra tur nav. Bet apziņas pārliecība par trīsstūra pastāvē�anu ir nepārvarama, jo suģestējo�ie blē�i darbojas kopēji, lai aktivizētu smadzenēs izveidotos, ierakstītos neironu savienojumus, kas �velk� uz līniju un stūru ieraudzī�anu. Pacentieties ieraudzīt, kas tur īstenībā ir, un jūs redzēsit, kā īstenība pazūd, tiek nomainīta pret vienkār�āku, neprecīzāku pasauli, kuru izveidot, radīt nolemtas mūsu smadzenes.

Izlasiet sekojo�o:

Attēls 139.lpp.:

Vidējie �burti� abos vārdos ir vienādi, visai neskaidri dvīņi, kas dublē piekto nervu tīklam uzrādīto attēlu. Pirmajā vārdā smadzenēs ieveidotais atraktors �velk� uz THE, tulkojot vidējo burtu kā H , bet otrā vārdā cits atraktors liek tām pa�ām līnijām izskatīties kā burts A . Kaut arī īstenībā abi burti vienādi, tikai retais uzrakstītajā redzēs TAE CHT. Un pavisam nedaudzi redzēs īstenību: T?E C?T [174].

Ein�teina relativitātes teorija parādīja, ka lokāla masas koncentrācija izliec telpu, novirzot priek�metu taisnvirziena bultas kustību, pat izliecot gaismas trajektoriju. Telpas struktūra, viņ� sacīja, nav taisna kā biljarda galds vai boulinga grīda, kas nejūt pa tiem kusto�os priek�metus. Tā vietā telpa ir kā saspringta gumijas loksne, kuru iespaido matērija � to mazliet ieloka zirņa lieluma planēta, bet dziļ� ieliekums veidojas no milzīgā saules blīvuma. Smadzeņu tendence koncentrēt pieredzi atraktoros padara apziņu kā Ein�teina telpu, kurā izkaisīti ieliekumi. Katra spēka lauka apak�ā ir atraktors, kur� izliec taisno, pareizo domas līniju un ir vienmēr sagatavojies atstāt savu iespaidu uz informācijas laukiem, kas ceļo pietiekami tuvu, tik tuvu, ka tos var iespaidot vai pārtvert. Pat laiks masas klātbūtnē rit at�ķirīgi, tāpat kā tas rit at�ķirīgi stiprā atraktora klātbūtnē.

Vallass Stīvens (Wallace Stevens) par laiku, sirdi un prātu:

Tas ir laiks, kas sitas krūtīs un tas ir laiks,

Kur� sitas pret prātu, kluss un lepns,

Pret prātu, kur� zina, ka laiks to iznīcina.

Laiks ir zirgs, kas aulēk�o sirdī, zirgs

Bez jātnieka un ceļa naktī.

Bet prāts sē�, klausās un dzird to ritam.

Kā neiegro�ots ērzelis sirdī katrs atraktors liek izliekties ceļam, pa kuru zirgam skriet. Slīdot cauri sensoru tagadnei, smadzenes ieslēdz iepriek�ējo zinā�anu ainas, kuru pēk�ņi atbrīvotā enerģija atbalsojas visā tīklā. Senas jūtas atdzīvojas, un tad cilvēks pēk�ņi zina, kā bija. Cilvēki ir nervu būtnes, un pagātne viņos potenciāli vibrē.

Limbiskās smadzenes satur emcionālos atraktorus, kas iekodēti dzīves sākumā. Tādējādi, sākotnējā nobīde, sākotnējais iestādījums ir nervu sistēmas neatņemama sastāvdaļa, kas skatās uz emocionālo pasauli un veido savstarpējās attiecības. Ja agrīnā limbisko tīklu pieredze satur veselīgu emocionālo sadarbību, tās atraktori būs dro�i vadītāji un virzītāji derīgu attiecību pasaulē. Ja bērnam tiek sniegta kaut kādā ziņā kroplīga mīlestība, viņa atraktori ierakstīs to, un nākotnes attiecības ieguldīs viņu �ajā pa�ā Prokrusta gultā. Pieaugu�a cilvēka apziņa pildīta ar Heba atmiņu un limbiskajiem atraktoriem, viņa emocionālā pieredze var nesakustēties pat tad, ja ārējā pasaule stipri izmainās. Viņ� var palikt ieslodzīts (tādi daudzi ir) virtuālajā pasaulē, kura izveidota pirms gadu desmitiem � un, kā Marks Tvens rakstīja, cilvēks ta�u nevar ticēt savām acīm, ja iztēle izfokusēta [54] .

Limbiskie atraktori rada satrauco�u un fascinējo�u emocionālās dzīves aspektu � transferenci[55] � tas ir Freida termins universālai cilvēku tendencei emocionāli atbildēt citiem tā, it kā viņi būtu iepriek�ējās pieredzes personā�s. Freids domāja, ka transference ir dzīvs pierādījums tam, kā aizliegtā atmiņa var izglābties no ieslodzījuma un lidināties, aizsegt mīļotā cilvēka īpa�ības, nomainīt tagadnes eņģeli pret pagātnes velnu, vai otrādi.

Zinātne spēj aizstāt mītus ar ne mazāk fantastisku īstenību: transference pastāv tādēļ, ka smadzenes atceras ar neironiem. Jebkura sistēma, kas izpilda Heba apstrādi, veido vienus un tos pa�us kropļojumus, neatkarīgi no tā, vai sistēma ir dzīva, vai ma�īna. Datoru vidē veidotās nervu tīklu programmas ir struktūras, kuru atmiņas mehānisms reducē pieredzi uz kompaktu un nereti kļūdainu atraktoru. Mēs arī esam tādi.

Tā kā cilvēciskās būtnes atceras ar neironiem, mēs esam disponēti vairāk redzēt to, ko jau esam redzēju�i, dzirdēt to, ko visbie�āk esam dzirdēju�i un domāt to, ko esam vienmēr domāju�i. Mūsu apziņa ir noslogota ar informācijas inerci, kuras muļķīgo virzienu nav viegli izmainīt. Dzīvei ritot, inerce palielinās. �eit sapņaina neirologu piezīme [193]:

Mēs esam novēroju�i, ka zinātnē jaunas teorijas apgūst tikai studenti, kuru intelektuālā identitāte pēc tam radikāli izmainās�Pretēji viņiem, vecie profesori ir noslogoti ar tādu pievienoto inerci, ka tad, kad viņi tiek konfrontēti ar jaunām idejām, nekas nenotiek, ja nu vienīgi � neliels apjukums.

KAD SADURAS PASAULES

Neviens nevar cerēt izvairīties, apiet savus atraktorus, jo tie ir �iebūvēti� domā�anas struktūrā. Katra indivīda atraktora iespaids nav ierobe�ots ar apziņu, kurā tas izveidots, radies. Limbiskās smadzenes izplata atraktora iespaida sfēru, kas eksplodē uz ārpusi kā novas [56] gāzes �aula. Tā kā limbiskā rezonanse un savstarpējā iestādī�ana savieno cilvēku apziņas nepārtrauktā iespaidojo�o signālu apmaiņā, katra indivīda smadzenes ir lielāka kolektīva tīkla daļa, kam ir kopēja informācija un atraktori.

Tādējādi limbiskie atraktori ir izkropļojo�s spēks ne tikai tajās smadzenēs, kuras tos izveidoju�as, bet arī citu cilvēku smadzenēs � izsaucot līdzīgas atmiņas, emocionālos stāvokļus un savstarpējo attiecību stilus viņos . Izmantojot atraktora iespaida limbisko pārnesi, viens cilvēks var ievilināt pārējos savā emocionālajā virtulitātē. Mēs visi, kad uzsākam savstarpējās attiecības, nokļūstam otra cilvēka emocionālās pasaules gravitācijas iespaidā, un tajā pa�ā laikā mēs izliecam viņa emocionālo apziņu ar savējo. Jebkuras attiecības ir kā dubultzvaigzne, savstarpēji apmainītu spēku lauku kvēlojo�a plūsma, kurā seni un dziļi iespaidi tiek izstaroti un uztverti, uztverti un izstaroti.

Rahele Naomi Rīmena (Rachel Naomi Remen) savā grāmatā Virtuves Galda Gudrības [158] apraksta viņas pa�as sadursmi ar citas apziņas noteico�o autoritāti. Kā pusaudze viņa bija neveikla, un viņas attiecībās ar vecāko māsīcu galvenais bija māsīcas spēja pieņemt viņas apgrūtino�o neveiklību. Kad Dr. Rīmena nobrieda līdz elegantai sievi�ķībai, viņa nespēja atbrīvoties no māsīcas priek�stata par viņas neveiklību, no kuras viņa sen jau bija izaugusi. Savas māsīcas klātbūtnē viņa atgriezās bērnības neveiklībā, birdināja un izlēja ēdienu uz drēbēm, bet savas rokassomas saturu � uz restorāna grīdas. Iek�ējais priek�stats, iek�ējā koncepcija par citiem, kuru mēs sevī nesam, �mūsu klātbūtnē var tikt atstarots atpakaļ uz viņiem pa�iem, un var viņus iespaidot veidā, kuru mēs pat nespējam saprast�, viņa raksta. �Gadu gaitā es esmu pārliecinājusies, ka ir grūti vēl tie�āk pārnest individuālo iespaidu par kādu cilvēku mistiskā, bet taustāmā veidā, kā to mana māsīca ir darījusi ar mani.�

Atraktoru limbiskā pārnese padara personas identitāti daļēji iespaidojamu, maināmu � tie cilvēki, kuriem mēs esam pieķēru�ies, rada, veido daļu no mūsu ikdienas neiroloģiskās aktivitātes. Iztēles ainavā priek�stats pa�am par sevi, par savu identitāti, protams, ir lepns iek�ējā stāvokļa kuģis, pārpilns ar mastiem, takelā�as apaļkokiem un baļķiem, pārpilns ar saliedētību un vienprātību. Mums grūti iedomāties, ka identitāte var būt tik pat mainīga, kā jūra, pa kuru kuģo mūsu es.

E. Kamings (E.E. Cummings) attēlo mīlētāja spēju radīt identitāti [40]:

DZĪVES GRĀMATA

Kā mīlestība vada, veido un maina bērna emocionālo pasauli

Kad D�ons Votsons ievācas Beikerstrītas 221B dzīvoklī, viņ� atrod jaunā dzīvokļa kaimiņam piedero�u �urnālu. Raksts ar daudzsolo�u nosaukumu Dzīves grāmata ir atzīmēts satura rādītājā, un tur Votsons atrod to, ko viņ� sauc par Dedukcijas Zinātni:

No viena ūdens piliena loģikas speciālists var izsecināt Atlantijas okeānu vai Niagāru, neredzējis un nedzirdējis nevienu no tiem. Arī dzīve ir liela ķēde, kuras būtība ir saprotama vienmēr, kad mums parāda kaut vienu tās posmu� Pēc cilvēka pirkstu nagiem, pēc svārku piedurknes, pēc kurpēm un bik�u ceļgaliem, pēc tulznām uz rādītājpirksta un īk�ķa, pēc runasveida, pēc krekla apro�u pogām, pēc jebkuras no nosauktajām lietām var viegli noteikt, kas cilvēks ir. Ir gandrīz neiedomājami, ka visas �īs īpa�ības kopā kompetentam pētniekam nespēj darīt zināmu, kas ir viņa priek�ā.

�Neaprakstāmas pļāpas!�, saka Votsons un nomet �urnālu uz galda. �Nekad savā mū�ā neesmu lasījis tādas muļķības�. Viņ� atklāj, ka raksta autors ir cilvēks, kura varoņdarbu aprakstī�anai viņ� ir nolēmis veltīt savu dzīvi: tas ir slavenais super pēdu dzinējs �erloks Holmss.

To pa�u izaicinājumu, par kuru sajūsminājās Holmss � kad mēs esam �spiesti domāt atpakaļvirzienā no sekām uz cēloņiem� � sastop katrs, kas mēģina izprast emocionālās apziņas attīstību. Limbiskais detektīvromāns nesākas ar pirkstu nagiem vai bik�u ceļgaliem, bet ar saskatāmām, redzamām emocionālajām īpa�ībām � nosliece uz hronisku depresiju, nespēja sevi apliecināt, ar klausīties nespējīgiem partneriem kopā pavadīta dzīve. Uzdevums ir formulēt pagātnes notikumu virkni, kas atbildīga par �o tenden�u parādī�anos un uzbūvi.

Kā veidojas personība? Smadzeņu attīstības laikā bērns pakļauts pārsteidzo�ām pārmaiņām. Ar pla�i ieplestām acīm viņ� sāk ar iedzimtu spēju lasīt emocijas, bet vēl jāgaida ilgi līdz viņ� uzziedēs ar izsmalcinātām emocionālām īpa�ībām un prasmēm. Līdz identitātei, tik noteiktai un skaidrai kā pirkstu nospiedumi, tik taustāmi mēs varam sajust tās izciļņus un līkumus. Kad sastopam pieaugu�o, tad bez pārāk lielām grūtībām varam noteikt, vai viņ� ir augstsirdīgs vai skops, nodevīgs vai uzticams, iebaido�s vai padevīgs. Mēs varam ieraudzīt, vai viņ� spēj uzticēties, sacensties, saprast sevi un citus, mīlēt. Kā limbiskās smadzenes izaug, izveidojas par saskaņotu struktūru? Kā zīdainis, sākot ar difūzām, savstarpēji nesaskaņotām neiroloģiskām spējām, kļūst par personu?

Holmss zināja, ka lielāko daļu pētījumu viņ� var izpildīt, nepametot sava atzveltnes krēsla ērtos balstus. Freids, Holmsa laikabiedrs un epigonis [58] , �ajā jautājumā bija Holmsa domubiedrs, un, iespējams, gribēja ar viņu sacensties. Izmantojot savu sprie�anas spēju un domu pavedienus, kurus viņ� atvasināja, sē�ot savā analītiskajā atzveltnī, Freids uzbūvēja bezgala lielu un krā�ņu dedukciju pili par emociju veido�anos un spēkiem, kas veido bērna apziņu. Viņa pārliecība par uzbūvētās celtnes skaistumu bija līdzvērtīga Holmsa ticībai viņa intelektuālajam asumam.

Diem�ēl, Holmsa pētījumu metode ir uzjautrino�a, bet nestrādājo�a fikcija [192]. Rokas-mājiena mākslinieks, kur� izvelk pilnīgi jaunu simtdolāru banknoti no sava asistenta auss, nekaļ jaunu naudu; naudas zīme ir tie�i tur, kur viņ� to novieto, un zina, kur tā ir. Līdzīgi arī, noslēpumainie pavedieni, kurus Holmss tik viltīgi izprot Votsonam par lielu brīnumu � jebkuru �o situāciju izdomāja rakstnieks, kur� a priori zināja, kas ir noziedznieks un kādi ir viņa zemiskie paņēmieni, kur� zināja vienīgo sakarību starp miljoniem citu, kuru viņa varonim ir jāizvēlas, lai stāsts turpinātos.

Piemēram, stāstā Skandāls Bohēmijā Holmss ievēro da�us skrāpējumus uz Votsona kurpes. No �ī un tikai no �ī fakta viņ� nāk pie slēdziena, ka lāga doktors ir bridis pa dubļiem, ka viņ� dro�i vien ir pieņēmis jaunu mājkalpotāju, kur� saskrāpējis zoles, nevī�īgi no tām notīrot atliekas no sava kunga dubļainajām apgaitām. Holmss reklamē dedukciju, un Votsons verdziski to apstiprina. Abi divi jauki ignorē simtiem līdzvērtīgu iespēju: Votsons uzkāpa uz kruķa un saskrāpēja savas kurpes, vai arī sabojāja tās tīrot, kad bija piedzēries, vai arī aizmirsa savas kurpes klubā un bija spiests izrakt kādas vecas un nonēsātas no aizmirsta un piemētāta pieliekamā � un tā tālāk līdz bezgalībai.

Kad Holmss pārbauda �aketes piedurkni vai krekla aproci un savu netrīco�o pirkstu pavēr� pret slepkavu, viņ� savus slēdzienus iegūst tik ātri un vienkār�i, ka to iegū�anu var aprakstīt tik pat vienkār�i: viņ� blēdās.

Emocionālās apziņas pētniekam nav pieejami �ie ātrie slēdzieni; to Radītājs nav nolicis viņa priek�ā gatavas atbildes. Loģisks vērotājs nevar sākt ar pieaugu�ā emocionālajām tendencēm un izveidot dedukciju ķēdi, kas sniedzas atpakaļ laikā un norāda uz vienu vainīgo cēloni. �āda atpūtaskrēsla pētniecība ir sports, kas prasa visai augstu, bet nepraktisku viszinā�anas pakāpi. Tā vietā mūsdienīgam meklētājam jāņem palīgā zinātnes sasniegumus un tās izveidotās izpratnes par jautājumiem, kā un kāpēc apziņa nobriest.

�etrās iepriek�ējās nodaļās mēs sastapāmies ar da�ādiem fizioloģisko sai�u variantiem, kas saista partnerus, ieskaitot vecākus un bērnus: limbisko rezonansi, regulē�anu un revīziju. �ajā nodaļā mēs aprakstīsim, kā �ie spēki apvienojas un sadarbojas, lai no zīdaiņa bezpieredzes neaizsargātības un potenciālajām iespējām izveidotu cilvēcisku būtni un emocionālu identitāti.

Jebkuras dzīves pilna vēsture satur vēl papildus dalībniekus, kuru lomas mēs �eit neaplūkosim: gadījums, trauma, fiziska slimība, intelektuāla veiksme, atlētisms, nabadzība, rase, un daudz citu. Lai arī cik svarīgi tie nebūtu atsevi�ķos gadījumos, mūsu mērķis nav izdalīt katra faktora iespaidu, kuru tas var atstāt uz veidojamo apziņu. �āds pla�s un nogurdino�s pasākums atsevi�ķu dalībnieku balsu kakofonijā drīzāk noslīcinātu, nekā palīdzētu izveidot �īs nodaļas stāstu: kā vecāku mīlestība veido bērna apziņu.

LIELĀ CELTNE

Viss, kas cilvēks ir, un viss, ko viņ� zina, atrodas samud�inātajā neironu savienojumu biezoknī. �ie liktenīgie, mazie tilti pēc skaita sniedzas kvadriljonos [59] , bet tie rodas tikai no diviem avotiem: DNA un ikdienas dzīve. Ģenētiskais kods rada tikai da�as sinapses, bet pieredze papildina un izmaina pārējās.

Tādējādi smadzenes tiek izveidotas kā kompromiss starp stingrām robe�ām un gandrīz neierobe�otu brīvību. Tās ir kā sniegapārsla vai sonets, kura neskaitāmās sastāvdaļas piesaistītas lielajam veselumam. Ūdens molekulu īpa�ības atļauj veidot sniegpārslu tikai kā tikai se�skaldņu daudzskaldni [60] , bet sonets [61] tiek rakstīts �etrpadsmit rindās. Universā nav septiņskaldņu sniegpārslas vai sonetu ar piecām �etrrindēm. Bet pasaulē, kurā izpildīti �ie ierobe�ojumi, ir iespējamas neierobe�oti daudzas skaistuma permutācijas.

Smadzenēs mantotās ģenētiskās pamatievirzes vada nāko�ās konstrukcijas uzmetuma jeb skices sastatņu būvi, kas kalpo kā nāko�o subsistēmu saturs. Tādējādi DNA ir tie vadības gro�i, kas vada un nosaka tās dumpīgās jaunrades konstrukcijas, kuras �ūnu miljardi brīvi ģenerēs. Vienas smadzenes, viens plāns: nevienām smadzenēm nav trīs puslodes, neviens zīdītājs neizteic dusmas ar uz aug�u paceltiem lūpu kaktiņiem. Bet, līdzīgi kā krūmu apcirp�anā, dotajā telpā iespējamas variācijas. No sastatņu pārstādāmajiem elementiem agrīnā pieredze izveido nervu �ablonu : neironu un savienojumu kopu, kas smalki pieskaņota noteiktiem apstākļiem. Ģenētiskā informācija ieliek smadzeņu makro un mikroanatomijas pamatus; pieredze sa�aurina vēl joprojām ekspansīvās iespējas, reducē tās uz noteiktu iznākumu. No daudziem, uz da�iem. No da�iem, uz vienu.

Kad �abloni sāk pieņemt noteiktu formu, nervu veidojamība samazinās, bet ne līdz nullei. �ādā skatījumā smadzenes ir kā sonets, kur� pakļauts mū�īgām redaktora korekcijām, vai kā sniegapārsla, kam jāiet pa nebeidzamo akrobātikas ceļu, kurā vienmēr tai tiek pievienoti heksagonālo [62] skaldņu spārni. Nerimsto�ā pieredze turpina veidot nervu savienojumus, novedot pie tā, ka indivīda personība nekad neapstājas. Heraklīts rakstīja pirms da�iem gadu tūksto�iem: Mēs varam un arī nevaram iekāpt tajā pa�ā upē. Mēs esam tie pa�i, un arī neesam.

Neiroloģiskajai mācī�anās ma�īnai ir tendence uzsvērt jaunības iespaidus. Jaunās smadzenes izveido daudz vairāk neironu savienojumu, nekā tos saglabā. �o lieko savienojumu vairākums bērnībā atmirst, kā pārapdzīvotas sastatnes tās vienkār�ojas, reducējas uz kailiem �abloniem. Tā kā atmestās �ūnas un savienojumi ir uzkrāju�i kaut kādu pieredzi, to atme�ana nozīmē informācijas zudumu, kuru smadzenes varētu būt ierakstīju�as. Kad ilgajā smadzeņu izkop�anas laikā tiek atmesti miljadiem neironu savienojumu, no apziņas grāmatas pazūd veselas lapaspuses.

Kāpēc da�i pirmajos dzīves gados veidotie savienojumi saglabājas, milzīgs daudzums citu � pazūd? �eit smadzeņu mikrostruktūrā atspoguļojas izdzīvo�anu veicino�ais zīdītāju pieķer�anās spēks: arī �eit pieķer�anās nodro�ina izdzīvo�anu. Neironi, kas veido stiprus savienojumus ar saviem kaimiņiem � tie, kas piedalās atraktoru veido�anā � vērtību vētī�anas laikā saglabājas, izdzīvo. Tie, kas neveido stabilas saites, izgaist un nobirst no veidojamā �ablona.

Aplūkosim, kā bērns mācās at�ķirt valodas kli�ķus, svilpienus un murminā�anu no da�ādiem trok�ņiem. Cilvēka balss saites, rīkles gals, mēle, lūpas, zobi un aukslējas spēj radīt tūksto�iem at�ķirīgu skaņu � fonēmus � kas plūsto�i savienojas un veido vārdus. Zīdaiņa smadzenes spēj sadzirdēt un at�ķirt visus iespējamos fonēmus; viņa gēnos ir ieliktas �ī mehānisma lieto�anas spējas. Viņa panfonemiskās spējas ir sagatavoju�as viņu visu cilvēka valodu lieto�anai, bet visai drīz tās kļūst par neiroloģisku ekstravaganci. Katra valoda lieto tikai nelielu fonēmu kopu. Angļi iztiek ar �etrdesmit. Rezultātā mazbērna smadzenes izveido viņa dzimtajai valodai atbilsto�us atraktorus; tikai �īs valodas skaņas viņ� spēj precīzi sadzirdēt un izrunāt. Dzirdes pieredze no viņa universālajām, daudziem uzdevumiem piemērotajām sastatnēm izveido vienam mērķim derīgu �ablonu.

Kad neizmantotie neironi atmirst, sazarotais tīkls vairs nesatur informācijas bitus. Japāņi nespēj at�ķirt angļu skaņas �r� un �l�, bērns, kas audzis japāņu vidē nedzird at�ķirību starp tām. Francū�iem nav �th� � gallu pasaule parasti aproksimē neizrunājamu skaņu ar �z� � tādēļ viņi piebārsta Pepй Le Pew mīlestības apliecinājumus ar zee, zis, unzat. Fran�u valoda satur līdzīgas barjeras priek� angliski runājo�iem: �erksto�ais rīkles �r� vai īsais, aprautais �u� (tas pavisam nelīdzinās angļu �oo� kā vārdā tube vai pat �yoo� kā vārdā unique. Un patskanis fran�u vārdā oeil (acs) nekad neskan kā angļu eye . Tikai nedaudzi, ļoti reti angļu vārdi būs atbilsto�i parīzie�u ,izrunas modei�.

�is attīstības veids � vispārējas, universālas sastatnes, enerģiska �retinā�ana�, specializēts �ablons, un, visbeidzot, noteikta konfigurācija � notiek gandrīz visās nervu sistēmās, limbiskās ieskaitot. Zīdaiņa emocionālās sastatnes iedod viņam gatavus temperamenta pamatus un tādas iedzimtas spējas, kā sejas izteiksmju lasī�ana. Limbiskā saskarsme ar vecākiem smalki izkaļ, izveido �o daudzpotenciālo struktūru par emocionālās dzīves �ablonu � emocionālās identitātes neiroloģisko saturu. Kad �ī kvintesence pabeigta, mēs varam sacīt, ka eksistē persona , un mēs varam ieraudzīt �īs personas emocionālās identitātes vaibstus. Sekojo�ā pieredze pamazām pārveido �īs personas neironu konfigurāciju, sinapsi pēc sinapses, pārmainot viņu no tā, kas viņa bija , par to, kas viņa ir . Dzīves laikā emocionālā identitāte lēnām mainās � ja pietieko�i ātri un daudz, tad var sastapt sve�inieka sirdi tur, kur kādreiz mājoja draugs vai pats dārgākais. Alfrēds Misē (Alfred de Musset), sastopoties ar rakstnieci �or�u Sandu (George Sand) (the nom de plume of Amandine-Autore-Lucile Dudevant), sen pēc viņu mīlestības romāna:

Mana sirds, vēl pilna ar viņu

Skats slīdēja pāri viņas sejai, un neatrada viņu vairs�

Man likās, sve�a sieviete

Ir ieguvusi nejau�i to seju, acis.

Es ļāvu aukstajai statujai iet garām,

Un lūkojos debesīs.

UN SĀKUMĀ BIJA�

Emocionālās apziņas pirmais iespaids ir pati dzīvības ra�anās: no DNA molekulām izgatavota dubultspirāle. Viena virkne, satura līnija, satur proteinu veido�anas instrukcijas. Tās spoguļattēls, bezsatura līnija, informāciju nesatur. Atdaliet vienu no otras, un veidojas jauni, savstarpēji viens otru papildino�as līnijas: satura līnijai blakus veidojas bezsatura līnija, un pie bezsatura līnijas jauna satura līnija parādās. Pat �ajā sīkstruktūras bioķīmiskajā līmenī atrodam informācijas dualitāti: praktisko un poētisko. Liekas, ka puse no DNA dupleta nenozīmē neko, bet tās �ķietami bioķīmiskajā nederīgumā snau� tīrs potenciāls. Bezsatura līnija par vienu �ūnas dalī�anās soli vienmēr atpaliek no vecā, pragmātiskā proteinu iepriek�ējās kopijas veido�anas algoritma. �ī maģiskā īpa�ība atļauj DNA vairoties tā, kā tās ir darīju�as miljardiem gadu. Un apmēram pirms da�iem pēdējiem simts miljoniem gadu, kad kāds ehidnas sencis atdalījās no rāpuļu līnijas, vairāk veiksmīgie zīdītāji nodeva savus gēnus, kas izveidoja viņu limbiskās smadzenes � jebkuram no mums.

Gēni spēj radīt limbiskās sastatnes, kas tendētas uz kautrību vai ātru dabu tik pat dro�i kā tie veido lielus kaulus vai patīkamu sejas krāsu. Suņus var selekcionēt [54] pēc viņu emocionalitātes, un tā parasti arī dara: selekcionāri paļaujas uz temperamenta ģenētisko pārnesi un izveido paklausīgu spanielu vai niknu buldogu. Da�as sugas peles ir trīsdesmit reizes bailīgākas par pārējām; līdzīgi ir arī da�i cilvēki. Viena cilvēka smadzeņu iekārtojums var radīt vairāk gai�uma, kā parasti; citās toties valda pesimisms. Vai laime iedvesmo cilvēku vai no viņa izvairās, tas ir atkarīgs no DNA, kuru viņam gadījies mantot.

Vai gēnu mantojums ir visiznīcino�s spēks? Nepavisam. Ģenētiskā iespaida robe�as uz personību ir noteiktas ar sievietes iegurņa olveida formu. Da�u pēdējo milnoju gadu laikā primātu smadzenes attīstījās ātrāk kā kaulu atvere, kas ir bērna portāls uz gaisu elpojo�o pasauli. Ja bērnu jāizspie� ārā, kamēr viņa galva vēl pietieko�i maza, viņa smadzenes piedzim�anas brīdī var būt tikai neliela daļa no pieaugu�ā izmēra. Pirms viņ� dzemdi pamet, viņam jāatliek lielāko neiroloģiskās nobrie�anas daļu kad viņa fizioloģija vairs nedarbojas autonomi, bet pievienojas vecākiem, izmantojot kopējās limbiskās saites. Tagad viņa neiroģenētiskais mantojums ir pakļauts vecāku mīlestības iespaidam.

�ABLONA IZGATAVO�ANA

Gēni ir centrālais, galvenais emocionalitātes pamats, izejmateriāls, bet pieredze �os gēnus ieslēdz vai izslēdz. DNA nav sirds liktenis; ģenētiskā loterija var jums iedot da�ādas kārtis, bet pieredze vada roku, kas spēlē. Zinātnieki, piemēram, ir pierādīju�i, ka laba mātes izturē�anās var izmainīt neveiksmīgu temperamentu. Sevi�ķi rūpīgām pērtiķu mātēm viņi ļāva pieņemt, �adoptēt� pērtiķu mazuļus ar ģenētisku noslieci uz bailīgumu. �ādi jaunie pērtiķi savā sociālajā grupā parasti izaug par nomāktiem zema ranga indivīdiem. Gādīgās mātes viņu likteni izmainīja � ģenētiski kautrīgajam dzīvesveidam ieprogramētie, bet tagad labi aprūpētie indivīdi kļuva dominējo�i savās grupās [185]. Ir spēkā arī pretējais: nepareiza, neveselīga audzinā�ana var sagraut veselīgu limbisko mantojumu, ieveidojot kautrīgumu un nospiestību indivīdā, kuram bija ģenētiski veiksmīgas dzīves priek�noteikumi.

Kā lielākajai daļai bērnu rotaļlietu, arī pa�iem bērniem nepiecie�ama visai sare�ģīta �montā�a�. Bērna smadzenes nespēj attīstīties normāli bez limbiskās komunikācijas koordinējo�ā iespaida. Dūdo�ana un murminā�ana, ar kuras palīdzību sarunājas zīdaiņi ar vecākiem, apkamp�ana, �ūpo�ana un lūko�anās otra mirdzo�ajā sejā no malas varbūt izskatās ne tikai nekaitīgi, bet pat bezsaturīgi; tajā grūti ieraudzīt visas dzīves veido�anu tālākā nākotnē. Bet patiesībā, sākot ar pirmo sastap�anās mirkli, vecāki vada, nosaka bērna nervu sistēmas veido�anos. Pirmajos dzīves gados no bērna ģenētiski mantotajām emocionālajām smadzenēm vecāki izveido viņa būtību, viņa identitāti.

MĀCĪTIES REDZĒT

�ekspīrs, sonets 141:

Patie�ām, es tevi nemīlu ar savām acīm,

Jo tās redz tevī tūksto� kļūdu,

Bet tā ir mana sirds, kas mīl ko acis no nicina

Kas, neskatoties uz redzamo, spēj tikai dievināt;

Manas ausis neiepriecina tavas valodas melodija

Ne arī maigas jūtas, kādas izraisa pieskārieni,

Ne gar�a, ne smar�a, nedz vēlē�anās tikt ielūgtam

Uz jutekliskām dzīrēm divatā;

Mani pieci prāti un maņas

Nespēj atrunāt vienu muļķīgu sirdi no kalpo�anas tev

Kura nespēj ietekmēt cilvēka būtību

Lepnās sirds nelaimīgu vergu un vasali:

Vienīgais ieguvums manā nelaimē ir tas,

Ka tā, kas liek man grēkot, dāvā man sāpes.

Piecu maņu saraksts, kas citēts �ajā sonetā, ir novecojis. Balstoties uz periferālo nervu uztveres analīzi, neirozinātnieki izveidoju�i neatkarīgu izjūtu sarakstu: smar�a, redze, dzirde, gar�a, viegls pieskāriens, stingrs tvēriens, vibrāciju uztvere, sāpes, locītavu atra�anās vietas. Dzejnieks, kur� uzrakstīja �īs rindas, nezināja �īs jaunākās ziņas, bet viņ� zināja kaut ko svarīgāku: emocionalitāte ir at�ķirīga sensoruztveres spēja, vispārēja un papildino�a. Limbiskās smadzenes balstās uz informāciju, kuru piegādā tradicionālie uztveres kanāli, bet tās pārveido ienāko�os datus augstākā pieredzē, kas paceļas pāri vizuālo, audio un taustes sajūtu sarakstam. Emocionālais kopums � mīlestības pamats � ir vairāk nekā atsevi�ķo sensorizjūtu summa.

Aplūkosim slaveno Nekera (Necker) kubu:

Attēls 154.lpp.

Divdimensiju kukainis, kas rāpotu pa �īs lapaspuses virsmu, varētu uzskaitīt �īs figūras būtiskos elementus: divpadsmit taisnas līnijas, kas savienotas taisnā, �aurā un platā leņķī. Tā tas ir. Bet kukainis no Plakanzemes nevar redzēt telpā izkliedētos segmentus, kas sanāku�i, lai attēlotu tre�o dimensiju, kas paceļas virs lapaspuses un iesniedzas tās dziļumā. Mūsu smadzenes ir saprogrammētas trīsdimensiju uztverei, mēs redzam vairāk nekā tikai duci līniju, mēs pat nespējam sevi piespiest ieraudzīt tur tikai izmētātas taisnes. Tagad iedomāsimies, ka divdimensiju kukainis ir rāpulis, un līnijas attēlo citu organismu iek�ējos stāvokļus. Rāpuļi ir un paliek kokaini nejūtīgi pret limbisko dimensiju. Emocionalitāte paceļ mūsu dzīves pieredzi pāri rāpuļu Plakanzemei; citu būtņu iek�ējiem stāvokļiem tā pie�ķir nozīmi.

Bērnam piedzimstot, bioloģiskā struktūra limbiskajai uztverei jau ir sagatavota, bet, lai viņ� to varētu prasmīgi lietot, viņam vajadzīga vadība jeb apmācība. Kādam ir jāizkopj un jānokalibrē viņa uztver�anas un raidī�anas iekārtas; kādam ir jāiemāca, kā pareizi uztvert emocionālo pasauli. Tam nevajadzētu mūs pārsteigt: pieredze ir normālas sensoru neiroattīstības sastāvdaļa. Bez ieejas signāliem no abām acīm bērna smadzenes nespētu izveidot telpiskās uztveres neiroloģisko ma�inēriju. Lai sasniegtu pilnu potenciālu, arī limbiskajai sistēmai vajadzīgs treniņ�, kas balstās uz realitāti, uz īstenību. �o orientējo�o pieredzi spēj iedot pieaugu�ais, kas ir limbiskā kontaktā ar bērnu. Ja māte spēj labi sajust savu bērnu � ja viņa spēj pieslēgties bērna bezvārdu iek�ējiem stāvokļiem un zina, ko viņ� jūt � tad arī bērns mācēs lasīt emocionālajā pasaulē.

Bērns izmanto limbiskās saites, lai novērtētu savu pieredzi. Vietējā parkā katru vasaru atkārtojas drāma. Pāri mauriņam grīļodamies nāk mazs tipinātājs ar mērķtiecību, kuru viņa nestabilitāte padara mazliet don-Kihotisku. Pēk�ņi gravitācija saduras ar pieredzes trūkumu; viņ� aizķeras un krīt. Nekavējoties viņ� skatās uz māti: ja viņa ir uztraukusies vai norūpējusies, bērns sāk raudāt, ja viņa ir uzjautrināta, bērns uzsmaida un pat smejas. Viņ� uzticas mātes vērtējumam vairāk nekā savējam, un pamatoti. Viņ� spēj just sāpes, izbīli un vil�anos, bet nespēj tos novērtēt . Ja viņa kritiens ir tik stiprs, ka tas ir sāpīgs, vai arī tik neliels, ka to var neievērot, viņ� to atbilsto�i novērtēs. Bet visos pārējos gadījumos starp �iem, bērns savu emociju izpausmei prasa eksperta �padomu�. Limbiski pieskaņota māte spēj nemaldīgi at�ķirt stipru, bīstamu kritienu no nekaitīga. Kad bērns sajūt mātes izbailes, viņa izbīlis pieskaņojas mātei. Viņ� skatās uz savu māti tāpat kā klavieru skaņotājs klausās tīru �do�. Pēc tam, kad viņ� ir salīdzinājis to, ko viņ� jūt, ar to, ko rāda māte, bērna emocionālā pasaules uztvere pietuvojas mātei.

Emocionālā pieredze sākas netie�i; pirmos iespaidus par savām jūtām viņ� iegūst no citiem. Tikai caur limbisko rezonansi ar citu viņ� sāk apjaust savu iek�ējo pasauli. Pirmie rezonanses gadi sagatavo �o instrumentu priek� lieto�anas visa mū�a laikā. Viens no vecāku svarīgākajiem uzdevumiem ir saglabāt limbisko saskaņu ar savu bērnu, jo vecāki iestāda tā instrumenta fokusu, ar kuru bērns lūkojas uz ārējo un savu iek�ējo pasauli. Bērns nekritiski pieņem visus trūkumus, kuri piemīt vecāku uztverei. Vecāki, kuri ir slikti rezonātori, nespēj iedot bērnam uztveres skaidrību. Mātes kļūdas izsmērē, izskaņo bērna attīsto�ās emocionālās pasaules lasī�anu. Ja māte neiemāca vai nespēj iemācīt, bērns pieaudzis nespēs uztvert citu cilvēku un arī pa�a iek�ējos stāvokļus. Bez limbiskā kompasa, kas cilvēkam ļauj orientēties viņa iek�ējā pasaulē, viņ� ies cauri dzīvei, to nesaprotot.

Vudija Allena (Woody Allen) filmā Harija Atklā�ana (Deconstructing Harry) viens aktieris kamerā rādās neass, izplūdis. Sākumā filmētāji domā, ka kāda lēca ir netīra, viņi tās notīra un pēc tam konstatē, ka pa�a aktiera attēls ir izplūdis. �Es nezinu, kā tev to lai pasaka, bet tu esi �tu esi izfokusēts�, filmētājs saka samulsu�ajam aktierim. �Mel, tagad � redz�tev vajadzētu iet mājās un mazliet atpūsties. Varbūt, ka tu atkal kļūsi ass�, viņam iesaka samulsu�ais direktors. Bet mājās stāvoklis nav labojies: �Tēt, tu esi izplūdis!� iesaucas viņa pārsteigtā meita.

Allena spēja izteikt, parādīt cilvēka iek�ējā stāvokļa abstrakciju, vienlaicīgi parādot viņā tie�o un smieklīgo, ir galvenā viņa komiķa talanta īpa�ība. Izplūdu�i cilvēki eksistē, viņ� mums saka ar �o si�etu, cilvēki, kuru es , bet ne viņu ķermenis, ir sāpīgi nenoteikti. �āds cilvēks piesakās uz psihoterapiju, jo viņ� nezina, kas viņ� ir. Cilvēkiem, kuri zina , �is apzīmējums liekas neticams. Bet cilvēks nevar redzēt, zināt, saprast sevi pirms kāds cits viņu nav sapratis. Atņemiet bērna dzīvei izkoptu limbisko rezonansi un viņ� staigās ar tik miglainu psihi, kāds ir Allena varoņa izplūdu�ais attēls. Pat ja māte savu dusmu nosodo�ajā skaidrībā aktīvi ienīst bērnu, �āds bērns jūtu uztverē orientēsies labāk, nekā tāds, kur� nīkst emocionālās neziņas un lasītneprasmes miglainajā ēterā.

MĀCĪTIES BŪT

Bērna dzīve sākas kā atvērta regulē�anas ķēde. Mātes piens dod baro�anu, bet limbiskās sarunas � delikāto neiroloģisko ritmu sinhronizāciju. Kad bērns nobriest, viņa neirofizioloģija pārņem da�as regulē�anas funkcijas. Balansētas no ārpuses, viņa smadzenes iemācās stabilitāti.

Ilgsto�a vecāku prombūtne atņem bērnam limbisko regulē�anu. Ja viņ� ir ļoti mazs, vecāku zaudē�ana satriec viņa fizioloģiju. Ilgsto�a �ķir�anās nenobriedu�ai nervu sistēmai var būt liktenīga bērnam var parādīties haotiska sirdsdarbība un elpo�ana. Depresīvu mā�u zīdaiņu pēk�ņa mirstība ir �etras reizes lielāka � bez emocionāla patvēruma zīdaiņi vienkār�i nomirst [129]. Emocionāla patvēruma apstākļos augu�u bērnu sirds ritms ir daudz stabilāks nekā tiem, kas augu�i emocionālā nedro�ībā un nepastāvībā, bet elpojo�s rotaļlācis iestāda, uztur priek�laicīgi dzimu�u bērnu elpo�anu. Sinhronisms ar vecākiem, vai, sliktākajā gadījumā, ar citu ritmiski elpojo�u avotu, kļūst par bērna veidojo�ās fizioloģijas spēku [94].

Būt labi iestādītam, labi regulētam savstarpējās attiecībās ir stāvoklis, kas dod dziļu gandarījumu un piepildījumu, tas ir tas, ko cilvēki nepārtraukti meklē mīlas dēkās vai romantikā, reliģijā un da�ādos kultos; meklē vīros un sievās, mājas mīluļos un bumbu spēlēs, boulinga apvienībās un tūksto�iem citās cilvēka dzīves nozarēs, jo vajadzība ir visur līdzīga � tās ir slāpes pēc savstarpējām attiecībām. Dzīves sākumā limbiskā regulē�ana nav vienkār�a izklaide; tas ir arī kritisks un iz�ķiro�s treniņ�. Kad bērna nedro�ā, neizveidotā neirofizioloģija nokļūst zem mātes stabilizējo�ā iespaida, vispirms viņ� pieņem viņas līdzsvaru, bet vēlāk padara to par savējo. Bērns balansē savu fizioloģiju tāpat kā apgūst divriteni. Palīdzīgs pieaugu�ais palabo viņu, kad viņ� novirzās no vertikāles; atkārto�ana palīdz viņam izveidot spēju koriģēt pa�am savu stāvokli. Bez vārdiem, koncepcijām, idejām un izpratnes, viņa smadzeņu vestibulārā un motoriskā sistēma iemācās darīt to, ko kādreiz iemācījies darīt viņam blasusstāvo�ais pieaugu�ais.

Pirms bērns spēj pateikt �divritenis�, un vēl mazāk, to braukt, viņ� prot iestādīt savas emocijas no ārējā avota. Satraucies bērns sniedzas pēc savas mātes tāpēc, ka emocionāli tuva māte spēj viņu nomierināt; viņ� nespēj nomierināties pats. Pēc tūksto�kārtīgas �ādas sadarbības bērns iemācās nomierināties pats. Viņa prasme, tāpat kā prasme noturēt līdzsvaru uz divriteņa, ir procesam neapzināti pievienotā � neredzama, neartikulēta, bet nenoliedzama.

Emocionāli izturētu vecāku bērni elastīgi panesīs dzīves nelielos triecienus. Tie, kuriem nepiecie�amā prakse pietrūkusi, pieaugu�i atklās, ka viņu emocionālais pamats �ūpojas kā kuģa klājs vētrainā laikā. Viņi ir nesalīdzināmi jūtīgāki pret noenkurojo�ās pieķer�anās zaudē�anu � bez palīdzības viņi tiek atmesti atpakaļ uz daudz iestaigātām neveiksmju takām. Attiecību beigas tādā gadījumā ir ne tikai sāpīgas, bet vēl vairāk � iznīcino�as.

�o jutību spēj atklāt tāds vienkār�s notikums kā tāls ceļojums. Laikā, kas mazāks par labas grāmatas izlasī�anai nepiecie�amo, cilvēks var aizbraukt tūksto�iem jūd�u prom no tiem un no tā, kas viņam vajadzīgs un tuvs. Limbiskās smadzenes piereģistrē dezorientējo�o pieķer�anās zaudējumu kā visaptvero�as ilgas pēc mājām. Vēstules un tālruņa zvani ir zāles uz ievainojuma, bet tās ir mīlēto cilvēku pla�ās, bagātās tuvības sensorpieredzes vāji aizvietotāji. Lai uzturētu dzīvu savstarpējo tuvību, limbiskā regulē�ana prasa bagātus, dzīvus un bie�i atkārtotus ieejas signālus.

Daudzi terapeiti savā praksē sastapu�i vismaz vienu posto�u gadījumu � koled�as students pirmo reizi projām no mājām un saņem darba uzdevumu citā pasaules malā � kurā �ķietama psiholoģiska veselība sabrūk no ģeogrāfiskā sasprindzinājuma. Bie�i visvairāk pārsteigts ir pats cietējs, kuram nav bijis mazākais priek�stats par savu emocionālo trauslumu un dzimtās apkārtnes atbalstu.

Mūsu sabiedrība ignorē emocionālo rezervju samazinā�anos, kas rodas no savstarpējās pieķer�anās sabojā�anas. No izcelsmes rītausmas līdz pat pēdējiem gadsimtiem lielākā cilvēcisko būtņu daļa nodzīvoja savas dzīves kopienās. Divdesmitā gadsimta raksturīga iezīme un mācība ir tā, ka tehnoloģiskā progresa uzticami pavadoņi ir neparedzētas komplikācijas. Ērtās ierīces, kas nodro�ina ātru pārvieto�anos uz lieliem attālumiem, rada problēmas, jo limbiskā regulē�ana pie lieliem attālumiem strādā vāji. Mums ir līdzekļi klejotāju dzīvesveida izveido�anai, bet mums nekad nebūs tam piemērotu smadzeņu.

STARP AKMEŅIEM UN DEBESĪM

Kā var dziedēt salauztas sirdis

Īstais atklājumu ceļ� ir nevis jaunu zemju meklē�ana, bet skatī�anās pa jaunam. Marsels Prusts (Marcel Proust).

Romas centrā ir pasaulslavens fontāns Trevi , kur� tā nosaukts tādēļ, ka tas atrodas trīs ceļu krustojumā (tre vie ). Poseidons lepni stāv karietē, kuru cauri trakojo�ai jūrai velk sprauslājo�i zirgi; kaskādēs līst ūdens pa klintīm lejā uz baseinu. Leģenda stāsta, ka ceļinieks, kur� fontāna baseinā iemet monētu, atgriezīsies Mū�īgajā Pilsētā.

Iedomāsimies, ka kādā brīdī laika plūsma pēk�ņi apstājas. Trevi krā�ņā mirgo�ana pēk�ņi sastingst. Kāda lidojo�a ūdens pile palikusi karājamies gaisā kā mirdzo�s dārgakmens pret zilajām Itālijas debesīm.

Mēs varētu censties noteikt ūdens pērles kustības vēsturi � kā gadījuma ūdens �ļakata un vēj� izveidoja �o sfērisko molekulu kopu. Jebkurai fizikālās pasaules īpa�ībai, zinot procesā piedalo�os spēkus, laika un telpas koridoros mēs varam ieraudzīt notikumu secību, kas radījusi, izveidojusi to, ko �obrīd redzam. Jautājums, uz kuru evolucionists cen�as rast atbildi, vai tas ir ūdens piliens vai emocionālā apziņa: kāpēc tas notika tie�i �ādi? Aplūkojot to pa�u struktūru un turpinot laika asi, lai ieraudzītu nākotni, parādās nāko�ā mīkla: kāda ir sistēmas nākotne? Kādos rāmjos tā iekļausies pēc minūtes, stundas, gada? Matemātikas nozare, kuru sauc par haosa teoriju , saka, ka �āda paredzē�ana nav iespējama. Kad laiks apstādināts, mēs zinām �o asaru molekulu vietu. Atbrīvojiet laiku, ļaujiet paiet momentam, un piliens iz�ķīst. Neviens nevar pateikt, kur tā molekulas atradīsies pēc da�ām sekundēm. Romā, jā, Trevi fontānā � dro�i vien, bet tie�i kur ? Universs nepieļauj precīzāku ielūko�anos nevienam, kas mazāks par Dievu. Turbulenci veidojo�o varbūtību skaits ir pārāk liels, lai kāds mirstīgais tās saskaitītu.

Tāpat ir ar emocionālo apziņu. Ja fontāna ūdens sasaltu tik pat ciets kā klints, kas to veido, mēs dro�i varētu paredzēt tā formu tuvākās minūtes laikā. Ja visi iespējamie ūdens molekulu sakārtojumi būtu vienādvarbūtīgi, mēs varētu pacelt rokas un pazemīgi padoties bezgalības priek�ā. Tā ir ūdens un apziņas plūstamība, mainīgums, kas mulsina, to spēja pieņemt gandrīz bezgalīgi lielu, neierobe�otu stāvokļu skaitu. Kā jūras �ļakatas krelle emocionālās apziņas nākotne lidinās starp akmens nekustīgumu un vasaras debess pla�umu. Identitāte var mainīties, bet tikai savas arhitektūras robe�ās.

Daudz ir atkarīgs no tā, cik pieaugu�a cilvēka neiofizioloģija atļauj viņam mācīties. Vai pamests un apvainots bērns var cerēt uz veselīgu dzīvi? Vai viņa vēlākie dzīves gadi atkārtos pagātni un apliecinās principus, kurus viņ� tik labi pazīst? Ņemot vērā neiroloģisko izmaiņu kavē�anu, kā tomēr notiek dziedinā�ana? Ar atraktoriem, kas sagatavoti iebāzt realitāti pazīstamās kurpes modelī, kā tomēr emocionālā apziņa tiek brīvībā?

Psihoterapija sastopas ar �iem jautājumiem katru dienu. Ārstam vairs nepietiek tikai ar emocionālās dzīves izpra�anu, viņam jānosaka tās virzība. Palīdzēt izglābties kādam no ierobe�ojo�ās virtualitātes nozīmē pārveidot cietuma restes un sienas par māju, kurā var ziedēt dzīvība un mīlestība. �ī mērķa sasnieg�anai divi cilvēki sanāk kopā, lai vienu no viņiem pārveidotu par citu cilvēku.

Par to, kā notiek metamorfoze, domas dalās. Psihoterapijas mainīgais un pārveidojo�ais mehānisms ir radījis tik daudz kaislīgu deba�u un faktu viltojumu, ka ar tiem varētu uzrakstīt jaunu Balkānu vēsturi. Un pamatoti. Jo terapijas centrā ir cilvēka sirds.

ZAUDĒTĀS PARADIGMAS

Divas at�ķirīgas apziņas darbības skaidro�anas frakcijas nokaroja visu divdesmito gadsimtu. Dūmi un klaigas no kaujas lauka vēl joprojām aizsedz psihoterapijas galveno daļu.

No vienas puses, �biologu� grupa uzskata, ka mentālie notikumi rodas no smadzeņu materiālās pasaules. Tādējādi mentālā patoloģija sākas ar �īs fizikālās realitātes deformāciju: bojāti receptori, defektīvi gēni, smadzeņu bojājumi. Viss pareizi. �ī skola dod priek�roku tādiem līdzekļiem kā zāles, elektriskā strāva, magnētiskie lauki. Da�reiz tie strādā.

No otras puses, cienījamie �psihologu� kadri redz emocionālās problēmas nākam no netaustāmas valstības, kur atmiņas rēgi staigā, jūtām ir spēks un attiecības pa�as �nolasās� no senākiem �abloniem. Arī pareizi. �īs nometnes pārstāvji propagandē ārstē�anu ar mulsino�u psihoterapiju daudzumu, kam brī�iem ir panākumi.

Katra partija trok�ņaini citē pierādījumus, kas apstiprina viņu pozīciju, it kā vienpusēji apliecinājumi varētu nosvērt svarus par labu uzvarai. Bet apziņas dalī�ana bioloģiskajā un psiholoģiskajā ir tik pat nepareiza kā gaismas uzskatī�ana par daļiņu plūsmu vai vilni. Reālā pasaule nesola pielāgoties nevienai koncepcijai, kuras cilvēki atrod par viegli izprotamām vai ērtām. Kā nereti gadās, gaismai piemīt maldino�i vienkār�a dihotomija, kas gadu desmitiem nodarbināja zinātniekus. Jebkur� eksperimentētājs, kur� gribēja pierādīt, ka gaisma ir daļiņu plūsma, pārliecinājās, ka tā tas ir. Tāpat bija ar tiem, kas pārliecinājās, ka gaismai ir viļņu daba. It kā neiespējami. Daļiņa un vilnis ir savstarpēji izslēdzo�as idejas; lieta nevar vienlaicīgi būt viens un kaut kas cits, pretējs. Bet īstenībā �daļiņas� un �viļņi� eksistē cilvēku apziņā, bet ne dabā. �ie vienkār�ie jēdzieni nespēj izteikt gaismas būtību.

Līdzīgi arī emocionālā apziņa sniedzas pāri viegli veidojamam un ērti lietojamam duālismam, kur� saskata divus apziņas aspektus: psiholoģisko un bioloģisko. Fizikālie mehānismi veido indivīda pasaules pieredzi. Pieredze, savukārt, pārveido neironus, kuru ķīmiski-elektriskie signāli veido apziņu [x] . �ī mū�īgā savienojuma viena aspekta izcel�ana un primaritātes piedēvē�ana tam ir iedomības kalngals. Mūsu pēc-Prozaka laikā vairākums cilvēku apzinās, ka zāles var izmainīt personības tendences. Mazāk pazīstama ir otrādā sakarība (ja mums pieejama moderna vizualizācijas aparatūra): psihoterapija izmaina dzīvās smadzenes. Karu var izbeigt un pasludināt pamieru, bet tikai tādēļ, ka abas armijas vienmēr aizņēmu�as visu teritoriju. Dodo Alises Brīnumzemē saka: Visi ir vinnēju�i, un balvas pienākas visiem.

Apziņas-ķermeņa sadursme ir nomaskējusi atziņu, ka psihoterapija ir fizioloģija. Kad kāds cilvēks sāk terapiju, tad tā nav vienkār�as sarunas uzsāk�ana; viņ� iekļaujas savstarpējo attiecību somatiskajā stāvoklī. Evolūcija kā skulptors ir izveidojusi zīdītājus to patreizējā formā: viņi pieskaņojas viens otra ierosino�ajiem signāliem un pārveido viens otra nervu sistēmas struktūru. Psihoterapijas pārveidojo�ais spēks ir �o seno mehānismu izmanto�ana un vadī�ana. Terapija ir limbisks process, tāds pats kā gremo�ana vai elpo�ana. Bez fizioloģiskās saskaņas, kuru rada limbiskie procesi, terapija būtu bezsaturīga pa�ivinā�ana, par kādu to da�i arī uzskata.

�Kur id bijis, tur ego būs� [67], bija Freida kaujas sauciens, autoritatīvs dziedino�o sarunu daudzvārdīgāks skaidrojums. Freids redzēja izpratni un intelektu iekarojam apziņas tum�o pame�u kā konkistadori d�ungļus. Runa ir pārsteidzo�a neokorteksa spēja, bet terapija izmanto senāku emocionālās apziņas valstību, limbiskās smadzenes. Terapijai nav jāmēģina pārspēt pirmatnējos spēkus, kuri izveidojās pirms civilizācijas, jo, tāpat kā mīlestība, terapija jau ir viens no tiem.

Mīlēt nespējīgi cilvēki atnāk uz ārstē�anos un beidz to ar �o spēju atjaunotu. Terapijas mērķis nav mīlestība; tā ir līdzeklis, ar kura palīdzību sasniedz jebkuru mērķi. �ajā nodaļā mēs izpētīsim, kā mīlestības trīs aspekti � limbiskā rezonanse, regulē�ana un iespaido�ana � veido psihoterapijas kodolu un motivējo�o spēku, neskatoties uz pieaugu�a cilvēka apziņas ierobe�oto mainī�anās spēju.

EMOCIONĀS APZIŅAS MAIŅA

Limbiskā Rezonanse

Katrs cilvēks sev līdzi nes informāciju par savu iek�ējo pasauli. Kā vienā vietā sakoncentrēta matērija nodod savu klātbūtni ar elektromagnētisko starojumu tā cilvēka emocionālie atraktori izpau�as caur limbisko toņu starojo�o auru. Ja klausītājs pieklusina sava neokorteksa pļāpas un atļauj brīvi izvērsties limbiskajai uztverei, cauri otra cilvēka statiskajai anonimitātei kļūst dzirdamas melodijas. Dziļi personīgi stāsti par reakcijām, cerībām un no citiem cerētā, par sapņiem � viss sakārtojas lielās tēmās. Stāsti par mīlētājiem, skolotājiem, draugiem un iemīlētiem mājdzīvniekiem �ūpojas uz priek�u un atpakaļ un izveido vairākus motīvus. Kad klausītāja rezonanse palielinās, viņ� sāk redzēt to, ko tas otrs redz savā personīgajā pasaulē, sāk sajust, ko nozīmē tur dzīvot.

Ārsti kādreiz iekrīt kārdinājumā analizēt un sakārtot katalogā pacienta runas plūdus � tas ir intriģējo�s, bet tuk�s pasākums. Ņemsim da�us piemērus no itāļu komponista Otorino Respid�i (Ottorino Respighi) mūzikālās poēmas Romas Fontāni , kurā, starp citu, piemin arī Trevi. Kā vislabāk atklāt tās saturu? Var sadalīt notis, izmērīt skaņu frekvences, nomērīt un attēlot klusuma intervālus. Bet katram, kas grib saprast, ko Respid�i grib pateikt, ir tikai jāklausās. Viena smadzeņu daļa ļauj mums savienot dzirdētās skaņas sakarīgā skanējumā. Rezultātā, lai saprastu Respid�i bagāto priek�nesumu, nav nepiecie�ama nekāda speciāla izglītība. Mūzika, Bēthovens esot sacījis, dod augstāku atklāsmi nekā filosofija. Cita smadzeņu daļa spēj dot vēl augstāku atklāsmi � tā, kas prot tulkot emocionālos signālus. �o mūziku ārsts ignorē uz sava riska.

Pirmā emocionālās ārstē�anas daļa ir emocionālā atpazī�ana � ja slimniekam ir kāds, kas spēj sadzirdēt viņa melodijas. Bērns, kuram ir emocionāli neskaidri vecāki, cen�as saprast pats sevi kā klīstot tumsā pa muzeju: gandrīz jebkas ir iespējams uz sienām. Viņ� pat nevar būt pārliecināts par to, ko viņ� jūt. �ādam pieaugu�ajam precīza redzētāja ārsta gaisma var pār�ķelt nakti, apgaismot dārgumus jau sen par zudu�iem uzskatītus, un iz�ķīdināt daudzas bīstamas figūras ēnās un putekļos. Tie, kam paveicas atklāt sevi citam, pēk�ņi sajūt neskaidrību attālināmies no sevis pa�a redzējuma un izpratnes. Kā cilvēks, kas pamodies no sapņa, viņi nomet sakrāju�os un kaitīgos nepareizo dzīvju slazdus. Tad savstarpējo vērtību pārvaldītājs var kļūt par tēlnieku, un arī otrādi; da�as draudzības beidzas, sevi izsmēlu�as, kad jaunas veidojas; pilsētas iedzīvotājs dodas uz laukiem, kur viņ� beidzot jūtas kā mājās. Kad parādās limbiskā skaidrība, tad dzīvei parādās saturs.

Limbiskā regulē�ana

Balansa sasnieg�ana, izmantojot savstarpējo saiti

Daudzi mūsu ķermeņa ritmi ir saistīti ar dienas un nakts maiņu. Tos sauc par diennakts ritmiem [64] . Piemērotāks vārds varētu būt ap gaismu rotējo�s (angl. � circumlucent) , jo tie rotē ap gaismu tāpat kā Zeme. Cilvēka fizioloģija ir centrēta ne tikai attiecībā pret ārējo gaismu, bet arī pret iek�ējo harmonizējo�o limbisko smadzeņu aktivitāti. Mūsu neiroloģiskā arhitektūra ir novietojusi savstarpējās attiecības mūsu iek�ējās dzīves centrā, kuru tās stabilizē, liesmojot un sasildot. Kad cilvēki tiek ievainoti un izbalansēti, viņi vēr�as pie stabilizējo�iem pasākumiem: grupas, klubi, lutekļi, laulības, draudzības, masieres, hiromanti, Internets. Tie visi sola vismaz emocionālas kontaktē�anās iespēju. Kopumā �īs saites dod vairāk labuma, nekā visas pasaules psihoterapeiti.

Da�i ārsti izvairās no savstarpējo attiecību stabilizējo�ā efekta izmanto�anas. Viņiem ir mācīts, ka viņu uzdevums ir izveidot izpratni � tas ir apraksts, kas nepiecie�ams mājas plāno�anā vai finansu konsultācijā, mierīga, nosvērta domu paciņu pasnieg�ana no iespaidīga rakstāmgalda otras puses. Ārsts, kur� baidās no atkarības, da�u labu reizi atklāti pasacīs savam pacientam, ka viņa vajadzība uz kādu paļauties ir patoloģiska. Līdz ar to viņ� ir diskreditējis, atteicies no viena no terapijas galvenajiem paņēmieniem. Pieaugu�ais, kur� atstumj bērna pieķer�anos (vēlmi būt atkarīgam), izveido trauslu cilvēku. �ie bērni pieaugu�i bie�i ir tie, kas grie�as pie mums pēc palīdzības. Vai mēs viņiem teiksim vēlreiz, ka nav iespējams atrast roku, uz kuras atbalstīties, ka katram pa�am jārisina savas problēmas? Tad mēs atkārtosim eksperimentu, kur� vienreiz jau izdarīts; daudzi pārāk labi zina �ī eksperimenta iznākumu. Ja pacients un ārsts ārstē�anas ceļu iet kopā, tad viņiem jāļauj, lai limbiskā regulē�ana un tās pavadonis atkarība veic savu maģisko darbu.

Daudzi ārsti uzskata, ka emocionāla paļau�anās veido nevēlamu atkarību. Tā vietā, viņi saka, pacientus vajadzētu virzīt uz to, lai viņi iemācītos palīdzēt sev pa�i tāpat kā viņiem piemīt spēja ieslēgt kādu noteiktu slēdzi un turpināt dzīvot tālāk. Bet cilvēki neiemācās, neapgūst emocionālos procesus tāpat, kā iemācās ģeometriju vai valstu galvaspilsētu nosaukumus. Viņi uzsūc, absorbē �o mākslu dzīvajā procesā ārējā adepta � modulatora klātbūtnē, un viņi apgūst to neapzinoties. �īs zinā�anas pāriet no vienas apziņas uz otru, bet klausītājs neuztver saņemto informāciju kā apzinātu stratēģiju. Tā vietā saņemtās zinā�anas, prasme izveidojas, izaug un kļūst par dabisku klausītāja iek�ējā es sastāvdaļu, tāpat kā prasme braukt ar velosipēdu vai sasiet kurpju saites. Apzinātie sākuma mēģinājumi pavājinās un izzūd no atmiņas.

Cilvēki, kuriem vajadzīga regulē�ana, bie�i pēc terapijas seansa jūtas mierīgāki, stiprāki, dro�āki, vairāk spējīgi tikt ar visu galā. Bie�i viņi pat nezina, kāpēc. Jo it kā nekas acīmredzami liels jau nav noticis, tas, ka tu pastāsti sve�iniekam par savām sāpēm, neliekas dro�a atvieglojuma vai problēmu atrisinājuma recepte esam. Un �ī izjūta neizbēgami samazinās, da�reiz da�u minū�u laikā, līdzi paņemot siltuma un dro�ības sajūtu. Bet, jo ilgāk pacients lieto �o atkarību, jo lielāka kļūst viņa stabilitāte, kas papla�inās neierobe�oti ar katru seansu kā audekls ar katru saivas skrējienu un steļļu vērienu. Un, kad viņ� ir noaudis pietieko�i daudz, pienāk diena, kad pacients sajūt savu neatkarību kā izplestus spārnus. Beidzot atbrīvojies, viņ� uztver vēju un dodas uz citām zemēm.

Balansa atjauno�ana ar medikamentu palīdzību.

Limbiskais savienojums var stabilizēt personu, kuras emocijas �izraujas� no pakļau�anās un vadības. Bet da�i emocionālie stāvokļi atrodas ārpus limbiskās pieķer�anās iespaido�anas robe�as. Piemēram, limbiskā regulē�ana maz spēj problemātisku pieaugu�o temperamentu iespaido�anā. Tāpat arī smaga depresija ir ārpus limbiskā kontakta iespējām. Depresija nereti noved pie izvairī�anās no jebkādiem sociāliem kontaktiem un līdz ar to reducē uz nulli biedrisko sai�u stabilizējo�o iespaidu. Pat tad, ja slimnieks kontaktējas, viņ� cen�as novērst skatienu, atsakoties no emocionālo signālu savstarpējas apmaiņas. Depresija izslēdz limbiskās uztveres ķēdes: kādā eksperimentā depresīvi pacienti nespēja atpazīt sejas izteiksmes labāk kā slimnieki, kuriem attiecīgā smadzeņu daļa bija bojāta. Tādējādi depresija padara cietēju imūnu pret citu cilvēku dziedino�o spēku, kas varētu samazināt viņa izmisumu [11, 123, 166].

Da�os gadījumos, kad pieķer�anās nelīdz, zāles var vadīt, iespaidot emocijas. Tie�a iejauk�anās neiroķīmiskajos procesos ir riskants pasākums, kaut arī daudzsolo�s, tas ir bīstams, ja iedarbe ir neprofesionāla. Medikamentu lieto�ana emocionālās apziņas izmainī�anai nozīmē aizskart to, no kā taisīts, sastāv es . Bet pareizās rokās, �ī alķīmija var izglābt daudzas bezcerīgas dzīves.

Psihiatram, kur� izmanto zāles, jārēķinās, ka viņ� var sastapties ar stipru preto�anos. Vispārējas depresijas ārstē�ana ar zālēm ir līdzīga Galileja un pāvesta paradigmu konfliktam. Viena puse redz tikai dzel�aina izmisuma neizbēgamību, neierobe�otu bezcerīgumu un monolītu pelēcību, sāpes, ieslodzījumu, �ausmas un nāvi. Otra puse atbild ar optimisma perspektīvi table�u veidā.

No pacienta viedokļa ārsta paziņojums ir no citas pasaules. Depresijas tum�ā prizma ir nobīdījusi ēnā jebkuru uzticību medikamentiem, kāda viņam bija pirms tam, laimīgākās dienās. Tagad pat visu piedāvājumu novērtē�ana ir bezcerīgs bizness. Līdzīgi citām īslaicīgām emocionālām nobīdēm, depresija nav okupācija, kuru izdarījusi sve�a armija; tā ir civilā nepakļau�anās, tā ir identitātes republikas grau�ana no iek�ienes. Depresijā eso�s cilvēks zaudē vairāk nekā enerģiju un apetīti, viņ� zaudē pats sevi un spēju pieņemt lēmumus, kurus viņa iepriek�ējais, pirmsapvērsuma es, būtu pieņēmis.

Ja viņ� pieņem kādu ārsta ieteikto antidepresantu, tad tas notiek tikai tādēļ, ka viņ� paklausa loģikai. Viņ� nevar redzēt un nevar pilnīgi (un da�reiz pat nemaz) noticēt, ka eksistē saulaināka pasaule, kurā dzīvo ārsts. Iegarenā kapsula priek� viņa pārvēr�as par krucifiksu, par Dāvida zvaigzni: tā ir labākas pasaules apsolījuma ticības emblēma.

�ī ticības sēkla ir jāiesēj pirms psihoterapijas un farmakoloģijas. Psihiatri reti runā par ārstē�anas priek�noteikumiem. Vērīgums ir pacienta lieta; pacientam nav jāzina visa īstenība, izņemot savu pasauli. Tie�ām, viņ� kādreiz arī nevar, jo tas ir ārsta uzdevums, apvienot divas pasaules vienā. Bet pacientam ir jāpieņem atziņa, ka viņa emocionālie priek�stati ir fikcijas, ka citi priek�stati varētu būt labāki. Ne visi to var. Uz psihiatra pieņem�anas istabas durvīm vajadzētu būt plakātam, kur� līdzīgs uzrakstam pie skrituļslidu izīrē�anas veikala: Tev jābūt vismaz drosmei noticēt, ka tu vari.

Kāda jauna sieviete, piemēram, pieprasīja, lai ārsts paskaidro, aizstāv iecerētos pasākumus, kurus redzēja kā nepietieko�i pamatotus. Kādēļ man jātic jums, bet ne sev ? viņa stūrgalvīgi jautāja. Dodiet man kaut vienu pamatojumu. Viņas prasība likās pilnīgi pamatota; abi meklēja, apsvēra un strīdējās vairākus mēne�us. Viņi neatrada nekādu pamatojumu, jo tāds neeksistē. Psihiatra mācības un izglītība, viņa tituli un prakses gadi absolūti neko nenoteic. Jebkurā jautājumā autoritāte var kļūdīties, un iesācējam var būt taisnība. Pieredzējis profesionālis nevar garantēt vai pierādīt savu taisnību gadījumos, kad sastopas divas virtuālās pasaules, kaut arī ir skaidrs, ka ir liela varbūtība, ka viņam būs taisnība jautājumos, kas attiecas uz viņa specialitāti. Psihiatrijā darbojas tas pats eliksīrs, kas visā pārējā medicīnā: milzīga pārliecība, ka kāds cits zina labāk. Cilvēki, kuri uzticas mazliet, piekrīt riskēt un iemācas ticēt vairāk; cilvēki, kuriem nemaz nav ticības, ar kuru sākt, ir ārpus spēles. Garīgā veselība ir līdzīga naudai un varai: jo vairāk jums tā ir, jo vairāk jūs to varat dabūt.

Da�i uzskata uzticē�anos par emocionālo slimību farmokoloģiskās terapijas neatsveramu palīgu. Galu galā, vai tad moderno līdzekļu iespējas nevarētu papildināt ar senajiem, uz ticību un pārliecību balstītiem ārstē�anas paņēmieniem? Tā kā visi mūsu pacienti bez izņēmuma ir sociālas būtnes, atbilde ir nē . Tuk�o, neiedarbīgo ripiņu (placebo) eksperimenti depresijas ārstē�anā uzrāda ap 30% efektivitāti; baiļu sindromam � ap 40% un vairāk. Da�i novērotāji no �iem datiem ir izdarīju�i kļūdainu slēdzienu [87], ka placebo nav nekādas nozīmes un, ja zāles nav daudz labākas, tad tās ir mazvērtīgas. Tie�i pretēji. Ir pierādīts , ka pacienta un dziednieka limbiskās sadarbības rezultāts ir tik labs, ka tikai pa�as iedarbīgākās zāles ir stiprākas.

Depresijas slimniekam zāles ir kā ledū iesalis cirvis, ar kuru varētu ledu sacirst. Miegs un apetīte parādās vispirms, to ritmi ieslīd iepriek�ējās robe�ās, no kurām novirzes sākās. Radi un draugi ievēro sen pazīstamas noslieces. Atgrie�as intereses, pēc tam � prieks, un beidzot, spēja smieties. Nesakarīgās idejas attālinās, drūmās, slimīgās domas aizslīd projām neskaidros koridoros. Pēc da�iem mēne�iem depresija izzūd kā slikts sapnis, atstājot vienīgi vājas nepatīkamu izjūtu ēnas.

Pirms izmantot sava bruņojuma iero�us � tie ir cilvēciskie un ķīmiskie, bet abi ir limbiski bīstami � psihiatram jāizlemj, kad kuru jālieto. Viena doma ir skaidra: labākie bioloģiski orientēti dziednieki izmanto limbisko komponenti, jo tā atbilst pacienta iedzimtajām īpa�ībām, ir efektīva un bez blakus efektiem. Bet kad izrakstīt citas zāles, un nevis pa�am sevi? Da�os gadījumos zāles ir gandrīz vai dzīvību glābjo�as: katru gadu ir tūksto�iem cilvēku, kam ir vispārējā depresija un bipolārā patoloģija (bipolar disorder). �ajos gadījumos, zinot, ka dzīvojam farmakoloģiski komplicētos laikos, akūtu cie�anu atvieglo�anu un patoloģijas ierobe�o�anu cilvēku vairākums uzskata par pa�saprotamu.

Daudzi klīniskie gadījumi nav tik akūti. Bie�i zāļu lieto�anu pacienti uztver nevis kā izvairī�anos no nāves vai pazīstamas slimības, bet kā līdzekli, kas viņiem uzlabos pa�sajūtu. Citiem, turpretī, farmakoloģiskais kurss liekas kā amorāls paņēmiens, kurā viņi saņem kādu labumu bez smagas un ilgsto�as piepūles, kuru ne�ēlīgā dzīve parasti arī prasa.

Ja kāds cilvēks sāk psihoterapiju un pēc da�iem gadiem parādās sabiedrībā bez patoloģiskajiem noskaņojumiem uz dusmām, tad neviens nedomā, ka viņ� ir piekrāpis likteni vai neatzīst dievus. Ja viņ� lieto zāles un sasniedz to pa�u rezultātu da�ās dienās vai nedēļās, tad daudzi brīnās, vai tas ir pieļaujami, likumīgi, godīgi? Lai sevi izlabotu, cilvēkam ir smagi jāstrādā , ir intuitīva un bie�i vien pareiza filosofija, kuru atbalsta arī daudzi terapeiti, kas saka pacientiem, ka zāles un psihoterapija nav savienojami [65] .

Patiesībā, noliedzējiem nav daudz par ko uztraukties. Visas savas attīstības vēsturē cilvēce ir lietojusi da�ādus emocionālos regulatorus: alkoholu, opiju, kokaīnu, kaņepes, un daudzus citus. Tiem visiem ir būtiski trūkumi. Patiesa un efektīva emocionalitātes ķīmiskā iespaido�ana ir spo�s zinātnes sasniegums, kaut arī to darbības mehānismi paliek neizprotama mistērija. Bet zāles nevar atrisināt visas limbiskās problēmas, pat ne pusi. To, ko zāles nevar atrisināt smalki, tās atrisina ar spēku, bet da�reiz nianse ir svarīgāka. Agrīnā emocionālā pieredze atstāj ilgsto�us nospiedumus smadzeņu nervu struktūrā. �o nospiedumu maiņa prasa pavisam citu medicīnu.

Limbiskā iespaido�ana.

Pacienta pazī�ana ir pirmais ārstē�anas solis. Emocionalitātes veido�ana, pārmainī�ana abpusējā sadarbībā vai ar zālēm (psihofarmakoloģija), vai ar abiem ir otrs. Ārstē�anas galīgais un augstākais mērķis ir vado�ā emocionālās dzīves kodola revīzija jeb pārtaisī�ana. Kaut kur cilvēka smadzeņu iek�ienē ir savienojumu miriādes, kas satur, veido viņa limbiskās zinā�anas � stiprie atraktori, kas izliec, iekrāso emocionālo uztveri un vada rīcību mīlestībā. Kad ārsts grib palīdzēt pacientam, kur� cie� no attiecību nepiepildī�anas vai visubremzējo�a pa�novērtējuma deficīta, tad viņ� gatavojas izmainīt otra cilvēka smadzeņu mikroanatomiju.

Ja kāda viela veido vai izjauc savienojumus starp neironiem, pastiprina vai pavājina tos, tad mainās cilvēka neiroloģiskās zinā�anas. Bet smadzenēm ir da�ādas, at�ķirīgas mācī�anās sistēmas, un ienāko�ā informācija veic da�ādas, at�ķirīgas izmaiņas. Septiņi plus trīs ir desmit , rakstīja Augustīns [145], un ne tikai tagad, bet vienmēr. Ne pie kādiem apstākļiem septiņi plus trīs nav bijis kaut kas cits, un nekad nebūs. Tādēļ es uzskatu, ka nemainīgā skaitļu zinātne ir vienāda man un jebkurai saprātīgai būtnei. Iedomāsimies, ka Augustīns apgriezies zārkā otrādi, un matemātikas likumi pēk�ņi izmainīju�ies tā, ka septiņi plus trīs ir vienpadsmit. Katrs �o ziņu var izlasīt rīta laikrakstā un izkoriģēt savus personīgos rēķinus. Neokorteksa smadzenes ātri pieņem faktus, bet limbiskās smadzenes � nē. Emocionālā pieredze nelieto izpratni, bet izmanto citu pārliecinā�anas veidu: tas ir otra cilvēka atraktoru spēks, kas ienāk pa limbiskā kontakta durvīm. Psihoterapija strādā tāpēc, ka viens zīdītājs var pārstrukturēt, pārstādīt otra zīdītāja limbiskās smadzenes.

SAVSTARPĒJO ATTIECĪBU �ABLONU REVĪZIJA JEB PĀRTAISĪ�ANA

Cilvēks nevar izvēlēties, panākt, lai viņam būtu kādas noteiktas attiecības tāpat, kā viņ� var tikai vēlēties, bet nevar pabraukt ar vienriteni (velosipēdu), spēlēt Goldberga variācijas, vai runāt suahili valodā. �o darbību izpildei nepiecie�amā neiroloģiskā struktūra neveidojas pēc komandas. Sparīgā pa�palīdzētāju kustība ir izvirzījusi saukli, ka stipras gribas cilvēks, bruņojies ar pareiziem norādījumiem, var izvēlēties, var iegūt labas attiecības. Tie, kas notic ātras un vieglas ārstē�anas iespējai, uzķeras. Bet emocionālās dzīves fizioloģija nav izsakāma da�os vārdos. Labu attiecību aprakstī�ana, nav svarīgi, cik precīzi un cik bie�i, neieraksta tās nervu tīklos, kas veido mīlestību.

Da�ādas pa�palīdzības grāmatas ir kā auto remonta rokasgrāmatas: tās var lasīt visu dienu, bet lasī�ana neizlabo defektu. Auto remontē�ana nozīmē atrotītas piedurknes, gatavību nosmērēties un smagu strādā�anu zem auto. Emocionālās pasaules kapitālremonts nav skatītājiem domāts sports; tas ir netīrs un piņķerīgs darbs pasaulē, kurā iekļūst pa limbiskā kontakta durvīm. Ja kāda cilvēka izturē�anās �odien nes nesakārtotības zīmogu, tad tas ir tādēļ, ka kaut kādas nozīmīgas emocijas ir atstāju�as savu nospiedumu uz viņa apziņu bērnībā. Ja limbiskais kontakts kādu neiroloģisko tīklu ir izveidojis, tad tā pārtaisī�anai arī ir vajadzīgs limbiskais kontakts.

Pieskaņojies ārsts nepārprotami jūt pacienta limbisko atraktoru vilinājumu. Viņ� nenoklausās pacienta emocionālo dzīvi, bet viņi to kopā izdzīvo . Pacienta emocionālās pasaules gravitācijas spēks aizvelk viņu projām no viņa pa�a pasaules, tas ir likumsakarīgi. Mērķtiecīgs ārsts necen�as iegūt labas attiecības ar savu pacientu, to nedrīkst darīt. Ja pacienta emocionālā apziņa atbalstīs, veidos labas attiecības, viņ� vai viņa tās pieņems. Ārsts atbrīvo savas iek�ējās pasaules saites un vaļējām acīm dodas iek�ā to attiecību jūrā, kas ir pacienta pasaulē, pat tad, ja tā aizskar viņā sliktāko. Jo viņam nav izvēles. Ja viņ� paliek ārpus pacienta pasaules, viņ� to nevar iespaidot. Ja viņ� tajā ieiet, viņ� jūt sve�o atraktoru iedarbi. Viņ� pieņem īslaicīgu uzturē�anos sve�ajā pasaulē ne tādēļ, lai to vērotu, bet tādēļ, lai mainītu, un beigās izmainītu pilnīgi. Limbiskās apmaiņas veidotā intimitāte padara �o terapiju par īstu iek�ējās pasaules nodarbi.

Katra cilvēka emocionālā apziņa veidojusies vecāku un ģimenes atraktoru spēku lauka iespaidā. Katra apziņa darbojas saskaņā ar �iem pirmatnējiem principiem, kas uztverti no bērnības piepildītās apkārtnes. Pacienta atraktori dod viņam intuīciju par to, kādām jābūt savstarpējām attiecībām. Divu apziņu duetā katram ir savas harmonijas un tendence ievilkt citus savā dejā. Ārsta un pacienta deja nevar iet to ceļu, kuru redz un grib iet pēdējais, jo ārsts kustas pēc citas melodijas. Pietuvo�anās pacienta limbiskajai pasaulei ierosina patiesas ārsta emocionālās atbildes, viņ� atklāj pats sevi sakustoties, atbildot uz pretī sēdo�ā cilvēka emocionālās apziņas konkrēto pievilcību. Viņa uzdevums ir �īs atbildes sevī nedz noliegt, nedz arī � tām pakļauties. Viņam jāgaida piemērotu momentu, lai mainītu kopējās dejas virzienu.

Pēc tam viņ� to dara atkal, un tā tūksto�iem rei�u. Ārstē�anā progress ir iteratīvs. Katra veiksmīga tūre pavirza pacienta virtuālo pasauli mazlietiņ tālāk no viņa �dzimtajiem� atraktoriem, bet tuvāk ārsta teritorijai. Tūksto�iem atkārtoto sadarbības gājienu laikā pacienta apziņā ierakstās jauni neiroloģiskie �abloni. �ie jaunie ceļi sākumā ir kā pavasara asni, bet viņi dziļi iesakņojas zemē, kas bagāta ar dzīvību uzturo�ajām limbiskajām barības vielām. Pēc pietieko�i daudziem atkārtojumiem jaunapgūtā pieredze pārtop par jauniem atraktoriem. Kad tas ir noticis, identitāte ir izmainījusies. Pacients vairs nav tas cilvēks, kas bija.

Ārstē�anas izpildītā slimnieka pārveide nav loģiskā saprāta pacel�ana pāri pusaklajām jūtām, bet tā ir nestrādājo�u, nereālu priek�statu un intuīciju pārveido�ana par derīgiem. Pacienti nereti grib saņemt izskaidrojumus , jo viņi ir pieradu�i domāt, ka tādi neokorteksa darbarīki, kā iztirzājumi, viņiem palīdzēs. Bet izpratne terapijā ir kā kukurūzas pārslas pusdienu vietā. Kur pacients un ārsts iet kopā savstarpējo attiecību ceļojumā, tur notiek lugas galvenā darbība.

Atcerēsimies stāstu 7.nodaļā par bērnu, kur� uzaug un dzird tikai japāņu valodu. Angļu valodā ir divi at�ķirīgi fonētiskie atraktori, kas atbilst burtiem �r� un �l�, bet japāņu valodā ir tikai viens pla�āks atraktors, kas atrodas �iem abiem burtiem atbilsto�ajām skaņām pa vidu. Pieaudzis japānis, apbruņots tikai ar �o vienu papla�ināto atraktoru, nedzird at�ķirību starp angļu vārdiem right un light .

Da�i zinātnieki [14] nesen mācīja pieaugu�us japāņus at�ķirt skaņas, kuras viņiem bērnībā nebija mācītas. Dr. D�ei Mak-Klīlands (Jay McClelland) Neiroloģiskās Apziņas centrā japāņiem nospēlēja standartsarunas angļu valodā, un atklāja, ka �o sarunu klausī�anās patiesībā degradēja viņu spēju at�ķirt r un l. �is rezultāts parāda atraktora modus operandi (darbības veidu , lat. val.): katrs sadzirdētais r un l �iekrita� platajā kopējā atraktora piltuvē. Divu at�ķirīgo skaņu ārējā realitāte tika reducēta uz vienu iek�ējās virtualitātes skaņu, un apziņas �auss� to reģistrēja: rl. Atkārto�ana tikai nostiprināja �o neselektīvo atraktoru.

Bet kad Mak-Klīlands eksperimenta dalībniekiem deva noklausīties vārdus, kuros bija skaidri sadzirdami r un l , uzsverot katru skaņu veidojo�os parametrus, katra dalībnieka kopējais r-l atraktors pamazām sadalījās divos at�ķirīgos. Pēc tam japāņi spēja at�ķirt right no light tāpat kā jebkur� Bruklinas vai Manhettenas iedzīvotājs. Mak-Klīlanda eksperiments rāda ne tikai to, ka pieaugu�a cilvēka smadzenes saglabā pietieko�u plasticitāti, lai ierakstītu jaunus atraktorus, bet arī to, ka speciāli eksperimenta apstākļi var ierakstīt neiroloģisko informāciju tad, kad ikdienas dzīve to nespēj. Psihoterapija izveido tādu pa�u spēju at�ķirt emocijas.

Iespējamo nelaimīgo savstarpējo attiecību un nelaimīgu mīlestības variantu skaits ir neierobe�ots. �is milzīgais nelaimes stāstu daudzums psihoterapeita ikdienas praksi padara par galvu reibino�u un nospiedo�u pasākumu. Kad slimnieks pirmo reizi ienāk pa durvīm, tad mēs it kā pamatoti varētu gaidīt, ka viņ� nekavējoties demonstrēs savas problēmas, bet parasti tas tā tomēr nenotiek. Bet ārstam nav nepiecie�ama neveiksmīgo attiecību enciklopēdija. Tā vietā viņa galvenais ierocis ir veselīgu attiecību stiprais �ablons viņā pa�ā, un spēja ātri uztvert novirzi, kad viņ� un slimnieks novirzās no pazīstamās teritorijas.

Kad ārstē�ana izmaina slimnieka emocionālo pasauli, tā izmaina arī to, arko viņ� spēj apvienoties kopējā mīlestībā. Kaut kāds lēmums �o izmaiņu vairs nespēj iespaidot. Apziņa, ka kāds cilvēks jūs neatlaidīgi vajā, nemaina sirds izvēli. Daudzi uzskata, ka ārstē�ana dod cilvēkam skaidru priek�statu par posto�o mīlestību, ka tā palīdzēs viņiem to precīzi ieraudzīt un izvairīties no tās nāvējo�iem atkārtojumiem. Tas tā nav. Jo jūs nevarat uzdot kādam ar kroplīgiem atraktoriem iet un atrast mīlamu partneri � no viņa viedokļa tādu nemaz nav. Tos, kuri viņu varētu mīlēt, viņ� neredz. Pat ja mākoņi izklīstu, un ideāli saproto�s un līdzcietīgs mīlētājs no debesīm uz saules stara nolaistos pie viņa kājām, viņa apziņa būtu noskaņota, sagatavota citām attiecībām; viņ� arī tad nezinātu, ko darīt. Gudrs terapeits, parafrāzējot Eliotu (T.S. Eliot), varētu viņam ieteikt gaidīt bez cerības, jo viņa cerība būs cerība uz nepareizo, un gaidīt bez mīlestības, jo viņa mīlestība meklē to, ko viņ� nepieņems.

Ārstē�ana nenoskaidro sapņu objektu tā, lai apreibu�ais ceļinieks varētu pavadīt dzīves atliku�o daļu, dzenoties pēc tā. Ārstē�ana �ī vārda labākajā nozīmē izmaina to, ko viņ� grib. Kad ārstē�ana pabeigta, pacienta sirds vēr�as veselīgākā virzienā, iepriek�ējās patoloģijas kārdinājums samazinās, un tas, kas kādreiz bija knapi pamanāms, tagad kļūst par viņa jauno sapni.

Ja psihoterapija dziedējo�ais pieskāriens notiek ar limbisko sai�u palīdzību, tad kāpēc citas pieķer�anās nav dziedino�as? Kāpēc dzīvesbiedrs, draugs, bārmenis vai boulinga partneris, pat ja viņ� ir gatavs veltīt tai savu laiku, nevar ievest pazudu�o dvēseli veselīgākā emocionālajā pasaulē?

Lieta tā, ka ir maza varbūtība, ka �īs pazī�anās var palīdzēt. Cilvēkam, kuram nepiecie�ama limbiskā palīdzība, ir patoloģiski atraktori. Katrs, kas nokļūst viņa tuvumā, jūt vismaz daļu no nesakārtotības un nelaimīguma, kuri valda viņa pasaulē, un �ī iepazī�anās atgrū� daudzus potenciāli veselīgus partnerus. Tie, kuri paliek, nereti paliek tādēļ, ka viņi atpazīst �ablonus no pa�u pagātnes. Priek� viņiem tā ir sirēnu dziesma. Izjūtu radniecīgums izraisa tādu lojalitāti, kuras dēļ alus kompānijas būtu pārlaimē: pa�u piedzīvojumu stils vilina. Citi ir apnicīgi un, īsi sakot, nepieņemami. Cilvēkus, kuri jūtas saistīti, vieno vārdos neizteiktas izjūtas par to, kā strādā mīlestība, un ja atraktori, kas ir �o izjūtu pamatā, ir kroplīgi, tādēļ visbie�āk tie ir pēdējie cilvēki uz pasaules, kas var viens otram palīdzēt.

Visbeidzot, uz planētas ar se�iem miljardiem iedzīvotāju, kuri sastopas un saduras ar bezgalīgi daudzo molekulu drud�aino mū�īgās Brauna kustības enerģiju, neiespējamajam kādreiz ir jānotiek. Cilvēks ar neveiksmīgiem atraktoriem var satikt kādu, kur� iemācīs viņam to, ko viņam vajag iemācīties. Palīgs, kuru mums pie�ķir liktenis, vai tas ir dzīvesbiedrs, brālis, māsa vai draugs, bie�i ir draudzīgi un mīļi nejūtīgs pret otra problemātiskajiem emocionālajiem ziņojumiem. Eso�o attiecību un cietēja relatīvās nepieejamības robe�ās, viņ� maigi un pakāpeniski var atrunāt savu studentu no tie�a lidojuma ar galvu uz leju pa nelaimes ceļu. Pateicoties cilvēku sir�u milzīgajai da�ādībai un gadījumiem, kas liek viņiem sastapties, �ādas laimīgas sagadī�anās ir tik pat neizbēgamas, cik skaistas. Neskatoties uz niecīgo varbūtību, tāpat, kā no dzīvības pirmsākumiem, dzīve atrod savu ceļu.

KAD PSIHOTERAPIJA �AIZIET �ĶĒR�AM�

Kad terapeits izveido limbisko kontaktu, lai iespaidotu savu pacientu, viņ� vienlaicīgi atver, atklāj otram savus emocionālos atraktorus. Viņam nepiecie�ams īpatnējs talants, spēja pieskaņoties sve�ajām melodijām tā, lai tās dzirdētu, un vienlaicīgi viņam jāprot atturēties no iekri�anas pacienta pasaulē. Tas vienkār�i ir dro�ības pasākums, jo bezdibenis starp abiem savienojo�ās virves galiem ir labi redzams. Ja ārstē�ana neveicas vai pilnīgi neizdodas (tas nemaz negadās tik reti), tam var būt divi iemesli: limbiskās sarunas neizdo�anās, vai arī ārsta nokļū�ana sve�o atraktoru ietekmē.

UZ CIETA PAMATA.

Mums vienmēr jāatceras, ka mākslas darbs nemainīgi nozīmē jaunas pasaules radī�anu, pirmais, ko mums vajadzētu darīt, ir izpētīt �o jauno pasauli tik labi, cik vien iespējams, tuvojoties tai kā kaut kam pilnīgi jaunam, kam nav nekāda sakara ar mums jau zināmajām pasaulēm. Kad �ī jaunā pasaule ir rūpīgi izpētīta, tad un tikai tad mēs drīkstam noskaidrot �īs pasaules saistību ar citām pasaulēm, ar citām zinā�anu nozarēm [135].

Nabokovs aprakstīja pieeju, kādu jālieto jauna literāra darba lasī�anai [134], bet tik pat labi tas attiecas uz mūsu tuvumā eso�o cilvēku limbisko pasauli. Spējīgam ārstam ir daudz kopēja ar labu lasītāju: viņam apzināti jānoslāpē sevī to likumu pielieto�ana, kurus viņ� zina, un jāprot pietuvoties otra cilvēka personīgajai pasaulei, kuras tēli būs pilnīgi neiedomājami sve�iniekam. Ja ārsts spēj izveidot pietiekamu uztveres jūtīgumu, tad viņ� var atļaut otra apziņai veidot kaut ko līdzīgu tam, ko rada jebkura liela māksla � �vairāk vai mazāk �okējo�u pārsteigumu�.

Ārsts, kur� nespēj doties �ajā atvērtajā pētniecības piedzīvojumā, nespēs uztvert otra cilvēka būtību. Jebkura viņa priek�nojauta vai iepriek�ējais pieņēmums par to, kā otrs varētu justies, riskē viņu novest pie maldīga secinājuma par to, kā otrs jūtas . Kad ārsts pārstāj uztvert ar limbiskajām smadzenēm, viņ� ir gandrīz neizbēgami disponēts rezonansi aizstāt ar secinājumiem.

Ārsti, kas ļaujas limbiskajai vīzijai, nāk no gatavu kūciņu griezēju skolas. Skaidrojo�ie pieņēmumi ar gadiem mainās, bet kļūda paliek viena un tā pati. Uz gadsimta beigām emocionālās problēmas skaidroja ar skaudību par dzimumlocekļa izmēru vai bailēm no kastrācijas. Profesionāļu vairākums neuzskata �īs slimības par bie�i sastopamām, bet slēptās atmiņas un uzmanības deficīta radītie traucējumi ir ieņēmu�i vietu svēto slimību sarakstā. Rīt būs kaut kas cits.

Kā da�as slimības izzūd, citas rodas, uzzied ar psihopatoloģisku vitālismu? Populāri aizspriedumi pēc kārtas padara neskaidrus, izkropļo vai pārspīlē emocionālo slimību lomu. Bet tiem, kas meklē palīdzību, ir pietieko�i daudz par ko uztraukties bez ārstu stāstiem par iedzimtu patoloģiju. Lai uztvertu otru personu ar iespējami mazāko kļūdu, kādu realitāte vien pieļauj, ārstam pāri visam jāsaglabā bērni�ķīgo spēju brīnīties, gatavību atklāt kaut ko pilnīgi neparastu zem �īs lapas, aiz �ī koka vai �ajā cilvēkā. Tie, kuri pazaudēju�i �o spēju, atradīs pacientus līdzīgus kā studentu rokasgrāmatas, kurās izmestas ārā nianses un stāsti kļuvu�i aizdomīgi vienādi.

Stereotipu piesavinā�anās nav vienīgā ārsta izglītības problēma. Nekas neiznīcina ārstē�anu ātrāk kā notrulino�s inertums, kādu psihoterapijas skolas nereti kultivē. Freida instrukcijas [67]: Ārstam priek� pacienta jābūt caurspīdīgam kā spogulim, kas rāda tikai to, kas tam tiek rādīts . Viņ� ieteica vienaldzīgumu, viņ� domāja, ka tas ir nepiecie�ams ķirurgiem, un deva padomu saviem mācekļiem, ka veiksmīgs ārsts nobīda malā visas savas emocijas un pat cilvēcisko līdzjūtību, un saviem mentālajiem spēkiem izvirza tikai vienu mērķi � izpildīt operāciju tik korekti un efektīvi, cik vien iespējams . �ie vārdi bija vairāku ārstu paaud�u apmācības pamatā � viņiem jābūt nejūtīgiem kā statujām. Rezultātā mēs ieraudzījām sliktākos rezultātus visā psihoterapijas nozarē: da�i izvairījās atklāt savu ģimenes stāvokli, citi atteicās sniegt roku pacientam, vēl kādā gadījumā ārsts paziņoja pacientam, ka viņ� nesmiesies par pacienta jokiem.

Kamēr Freida sekotāji burtiski ievēroja viņa pamācības, Freida pa�a rīcība bija tālu no sterilitātes, kuru viņ� ieteica. Viņ� pacientus ielūdza vakariņās un draudzējās ar sev tīkamākajiem. Viņ� konsultēja savu draugu Maksu Eitingtonu (Max Eitington), staigājot ar viņu kopā pa Vīnes ielām. Psihoanlītiskām studijām viņ� izlūdzās lielus pabalstus no bagātākiem klientiem. Viņ� ārstēja pats savu meitu.

Freida apskau�amā priek�rocība bija tā, ka viņ� nekad nopietni nemēģināja ievērot pats savus padomus. Daudzi talantīgi jauni ārsti ir izdzēsu�i savu atbildības sajūtu atbilsto�i tam, kā viņi tika mācīti: būt tikai korekti neitrāli novērotāji, izvairoties no emocionāla kontakta vēl striktāk, kā ķirurgs izvairās aizskart vaļēju brūci ar nesterilizētu roku. Jo rezultāts ir letāls. Ja psihoterapija būtu tikai pagara saruna, tās emocionālais tuk�ums būtu tikai garlaicīgs. Bet tā kā terapija ir limbisks kontakts jeb emocionāla iesaistī�anās, neitralitāte atņem procesam dzīvību, atstājot tikai tuk�u vārdu miziņas.

IERAUTS STRAUMĒ

Atbildīgs ārsts jūt sava pacienta apziņas pievilk�anas spēku, un viņ� da�reiz pieņem pacienta emocionālās pārliecības, lai zinātu, lai saprastu, ko otrs jūt. Viņa uztvere, atmiņas un sajūtas lokās otra cilvēka vētras vējā, pēc labākās sirdsapziņas ārsts jūt to spēku un nepareizos elementus tajā. Tad viņ� var strādāt, lai nostātos tam pretī, soli pa solim: ne tur, viņ� var teikt sev vai pacientam, bet �eit. Bet, ja pacienta mentālais magnēts ir stiprs, un viņa pa�a � vāj�, tad viņ� var tikt ierauts stipro atraktoru straumē, pa�am nemanot.

Viņu savstarpējās attiecības tad ieiet traumatisku atkārtojumu gultnē: pacients un ārsts izdzīvo, atkārto principus, kuri pacienta apziņā jau ir. Tad ārsts sāk kritizēt pieaugu�o, kas bērnībā ir ticis sodīts, atgrū� pacientu, kuru māte reiz atgrūdusi, mēģina apslāpēt tāda cilvēka neatkarību, kuru kādreiz noslāpējusi viņa tēva vajadzības, vai nonievā tāda cilvēka dotības, kura jaunības talanti tiku�i nonievāti. Ārsta personīgie atraktori, kas veido viņa pa�a emocionālās pasaules spēku un elastību, notur viņu noenkurotu tāpat kā kalnā kāpēju, kas var pasniegt palīdzīgu roku slīdo�am un paklupu�am, jo viņa pa�a dro�ības auklas un āķi ir pietieko�i stipri un ļauj viņam tā darīt. Ārsta pēda ir abās virtualitātēs, abās pasaulēs. Bet, ja viņa iek�ējā pasaule nespēj pretoties pacienta atraktoriem, ja viņa limbiskie enkuri nav tik stipri, kā viņam pa�am liekas, viņ� var zaudēt savu atbalstu, un tad abi iegā�as slimnieka pasaulē.

Ārstē�anas procesa ironija (kas nepatīk arī pacientiem) ir tā, ka veiksmīga ārstē�ana nevar izvairīties no atraktoru aizskar�anas, kuru tā cen�as izmainīt; pacients nevar izvairīties no tās pieredzes atkārto�anas, no kuras viņ� tik ļoti grib tikt vaļā. Pat tad, ja mēs varētu psihoterapiju izveidot par neiedomājamas precizitātes instrumentu, tad arī tā saturētu traumatisku atkārtojumu mirkļus. Vienīgā garantija pret tiem ir emocionāla distance, bet tā anulē, padara neiespējamu limbisko sadarbību.

KAD SADURAS DA�ĀDAS PASAULES

Psihoterapija ir tik pat specifiska kā jebkura individuāla pieķer�anās. Kad Lorencs pieradināja zoslēnus, tie sekoja viņam, bet ne pārējiem Austrijas etologiem [66] . Medību sunim pie veikala prātā ir tikai viņa saimnieks. Un pacients pieķeras un uzticas savam ārstam.

Sarūgtino�s secinājums: ārstē�anas rezultāti ir atkarīgi no �īm attiecībām. Pacients nekļūst vispār veselāks ; viņ� kļūst līdzīgāks savam ārstam. Apziņā izdīgu�ie, jaunradītie attiecību un pieķer�anās stili, kas izveido zinā�anas par savstarpējām attiecībām un par to, kā tās veidot, ir kā neizdomātas kustības mīlestības baletā � visas pievirzās tuvāk tām, kas ir ārsta apziņā, kuru slimnieks ir izvēlējies.

Virs psihoterapijas darba lauka veidojas drūms mākonis: augo�a pārliecība, ka, neskatoties uz gadu desmitiem ilgsto�u labo�anu un veido�anu, ārstnieciskajai tehnikai per se[67] nav nekā kopīga ar rezultātiem. Savienotās Valstis vien radīju�as veselu raibu psihoterapeitu sektu un skolu spektru: Freida, Junga un Kleina skolnieki; stāsto�ie, savstarpējā kontakta un pārpersonālā kontakta lietotāji; apziņas, izturē�anās un apziņas-izturē�anās praktizētāji; Kohūtie�i, Rod�erie�i un Kernbergie�i (Kohutians, Rogerians, Kernbergians); vadības meistarības entuziasti, hipnoterapija, neirolingvistiskā programmē�ana, acu kustība desensivitizācija (jutības samazinā�ana) � �is saraksts pat nesatur pirmos divus desmitus. At�ķirīgo plauksto�o doktrīnu spo�ie virzieni bie�i nonāk pie savstarpēji izslēdzo�iem secinājumiem par ārstniecības pareizību: jārunā ir par to un nevis par to; jāatbild uz jautājumiem, nav jāatbild; jāsē� pacientam pretī, blakus vai aiz muguras. Bet neviens nepierāda savas metodes pārākumu. Atņemiet viņam ārsta orientāciju, �urnālus, kurus viņ� lasa, grāmatas viņa plauktos un sapulces, kuras viņ� apmeklē � tas viss veido viņa racionālo apziņu � un kas paliek pāri, kas definē viņa proponēto psihoterapiju?

Tas ir viņ� pats. Ārsta persona ir pārveidojo�ais katalizators, ne viņa sociālais stāvoklis vai kredo, ne viņa atra�anās vieta telpā, ne viņa izmeklēti piemeklētie vārdi vai arī klusuma brī�i, kuriem viņ� pie�ķir nosaukumus. Tik ilgi, kamēr ārstnieciskās sistēmas likumi netraucē limbisko pārvadi � tas ir svarīgs noteikums � tikmēr tie ir nebūtiski neokorteksa produkti, māņu kustības. Izplatītie dogmu slazdi var parādīt, ko ārsts domā , ko viņ� dara, ko viņ� runā par savu darbu, bet slimnieka ārstē�anu nosaka tas, kas ir pats ārsts.

�is apstāklis noved pie tā, ka personīgā ārsta izvēle ir visas dzīves izvēle (maigi izsakoties), kurai ir tālejo�i atkārtojumi. Liels ārstē�anās mēģinājumu skaits dod neitrālus rezultātus; vienīgais �o mēģinājumu apliecinātājs ir patērētais laiks, iztērētie vārdi un nauda, kas mainījusi īpa�niekus. Ja ārstē�ana strādā, tā pārveido pacienta limbiskās smadzenes un emocionālo pasauli uz visiem laikiem. Ārsta personība noteiks jaunās pasaules veidu, ar kuru pacients dzīvos; tagad ārsta limbiskie atraktori ir nostiprināti slimniekā. No �ejienes svarīga prasība ārstam: turēt savu emocionālo māju kārtībā. Viņa pacienti ir atnāku�i, lai to apmeklētu, un var gadīties, ka viņi tajā paliek līdz mū�a beigām.

MĪTI UN KALNI

Limbisko atraktoru pārveido�ana aizņem ļoti daudz laika � trīs, piecus gadus, da�reiz vēl vairāk. Cilvēki ir pilnīgi pārsteigti, kad ārsti pastāsta par �īs profesijas lēno iedarbi un ārstē�anai nepiecie�amo laiku. �is samulsums ir saprotams: līdzīgi kā laba izglītība, ārstē�ana prasa daudz laika un naudas. Pārfrizējot Hārvardas Universitātes prezidenta Dereka Boka (Derek Bok) teikto, var sacīt, ka tie, kuri paliek bez izglītības tās lielo izmaksu dēļ, var sastapties ar savu nezinā�anu daudz dārgākā pasākumā.

Emocionālas patoloģijas dzīves cena ir vismaz tik pat augsta kā intelektuālai tumsonībai. Vai tas nebūtu brīni�ķīgi, ja limbiskās pārveido�anas kursu varētu saīsināt no gadiem līdz nedēļām vai pat dienām? Ātras un lētas psihoterapijas nomierino�ā mirā�a kā vēsa un aicino�a oāze pāri izdegu�ām neiespējamības smiltīm ir vilinājusi daudzus. Reālā emocionālās apziņas uzbūve terapiju �uz ātru roku� pataisa par tādu pa�u mītisku radījumu, kā vienradzis [68] .

Sākumā psihoanalītiķi skaidroja ārstē�anas lēnumu ar pacienta pretestību: motivēta pacienta nevēlē�anās mainīties, kur� aiz savas deklarētās vēlē�anās mainīties patiesībā slēpjas kā trollis zem tilta. Izstāstot slimniekam emocionālās mācī�anās iteratīvo jeb savstarpējās apmaiņas dabu, no �ī gariņa tiek vaļā, bet psihoterapijas ilggadīgums paliek. Limbiskie savienojumi veidojas tad, kad smadzeņu plasticitāte (veidojamība, plastiskums) ir liela, kad nervu tīkli ir jauni un viegli �kaļami�. Pieaugu�ā ilgsto�i lietotie atraktori ripo ar boulinga bumbas vieglumu. Dzīves novirzī�ana �lidojumā� notiek ar atkārtotu un sāpīgu intuīciju, sen par stabilām uzskatīto vērtību nojauk�anu un pārveido�anu. Un tādēļ ārstē�anai vajadzīgs laiks. Bet mūsu sabiedrībā ir maz pacietības priek� lēnām un pakāpeniski nāko�ā. Tā vairāk kā jebkad cen�as izgudrot momentānas zāles, līdzīgi kā apdro�inā�anas sabiedrības izturas pret ilglaicīgu blakusefektu ārstē�anu.

Efektīvas vai neefektīvas, bet ilgsto�as apkalpo�anas atteik�ana ir apdro�inā�anas industrijas filosofijas pamatā. Uzbāzīgi legāli samud�inājumi attur �īs kompānijas no strupa un klaja atteikuma � pacientus ta�u vajag iedro�ināt, uzjautrināt, izklaidēt un galu galā aizraidīt ar smalkākiem paņēmieniem. Un tādējādi apdro�inātāji skaļi slavē aizvien samazino�os labumus un druskas, kuras viņi ir gatavi atmest. Kam gan vēl vajadzīga psihoanalīze astoņu gadu garumā, ja mēs varam atrisināt jūsu problēmas 20 seansos? � trompetēja Izturē�anās Veselības Aprūpes Institūta prezidents Maikls Frīmans (Michael Freeman) rakstā 1995.g. laikrakstā TheWall Street Journal [89].

1995.g. izslavētie divdesmit seansi �ad un tad bija pieejami; �odien tāds daudzums ir neiedomājama ekstravagance. Organizētā aprūpe piedāvā divus līdz se�us ievada seansus, bet saņēmējs nezina, kur un kad tie beigsies. Iespējams, ka ierēdnis, kas nodarbojas ar viņa lietu, pie�ķirs vēl divus-trīs papildus seansus. Bet varbūt, ka nepie�ķirs. Pēc katra seansa vai da�iem jāaizpilda atskaite. Ārstē�ana notiek konvulsīvu uzsākumu un nobeigumu veidā, zem nepārtraukta nedro�ības zārka vāka, kas nav savienojams ar limbiskās saites veido�anu.

Miniterapiju īslaicīgums ir otrs efektīvs ārstē�anas neefektivitātes veidotājs. Neokortekss ātri apstrādā didaktisko informāciju, bet limbiskajām smadzenēm vajadzīgi atkārto�anas kalni. Neviens ta�u nedomā, ka flautu spēlēt var iemācīties se�ās nodarbībās vai teko�i runāt itāliski desmit. Vairākums var nezināt Ravēlu un Danti, neko nezaudējot no laimes, bet to pa�u nevar teikt par emocionālo un savstarpējo attiecību pasauli. �o zinā�anu apguvei nepiecie�ams laiks, bet uz tām balstās visa mūsu kultūra.

Ārstē�anas seansiem �izdēdējot� zem nabadzīgā apdro�inātāju skatiena, viņi pārgāja no minimālas ārstē�anas uz funkcionāli neeksistējo�u. Trīs seansi neat�ķiras no nulles, ja nu vienīgi at�ķirība ir piedāvājuma godīgumā. Apdro�inā�anas industrijas atbalstītāji, kuri propagandē mikroun miniterapijas, var maldināt cerību pilno un nezino�o �odien. Ja �āda prakse tiks turpināta pietiekami ilgi, tad vesela slimnieku un praktizētāju paaudze aizmirsīs, ka izmisuma un patoloģisku emociju mocītus cilvēkus kādreiz ārstēja citādāk. Ja organizētās aprūpes darbiniekiem mentālās veselības uzlabo�anu aizliegtu pilnīgi, slimnieki vismaz skaidri zinātu, ka viņi neko nesaņem. Patreizējā situācija piedāvā slimniekam un ārstam uzģērbt jaunās karaļa drēbes un izlikties, ka tās viņus abus sasilda.

Neskatoties uz izkalkulēto kanonu un komplicētās aparatūras pielieto�anu, visi ārstē�anas procesi nav vienādi. Da�i ir saskaņoti ar cilvēka sirdi un savās robe�ās strādā un uzlabo slimnieku veselību. Citi, ieskaitot īsus un ar tērgā�anu pildītus seansus, kādi tagad modē, ignorē limbiskos likumus un neizmanto potenciālās iespējas. �o tuk�darbo�anos ir sāpīgi noskatīties, jo strādājo�as terapijas limbiskā kontakta iegū�ana prasa neparastu drosmi. Pacients ir ar mieru atstāt līdz �im zināmo dzīvi un ieiet emocionālajā pasaulē, kuru viņ� nekad nav redzējis; viņ� piedāvā, piekrīt sevi mainīt veidā, kuru viņ� pat nevar iedomāties. Vienīgais veiksmīgas pārveido�anas apstiprinājums ir smalks uzticības plīvurs. Ceļojuma beigās viņ� vairs nebūs tas, kas viņ� bija, bet viņa ceļvedis ir cilvēks, kuram viņam ir pilnīgs iemesls neticēt. To, ko medicīnas doktors Ri�ards Selcers (Richard Selzer) kādreiz rakstīja par ķirurģiju [175], var teikt arī par mentālo ārstē�anu: tikai mīlestība paceļ viņus augstāk par diviem muļķiem.

STAIGĀ�ANA ĒNU PASAULĒ

Kā kultūra padara mūs nespējīgus redzēt mīlestību

ATVĒRTĀS DURVIS

Kādas mīlestības mistērijas glabā nākotne

Un �ajā bezdibenī es redzēju,

Kā mīlestība vienā kopumā tur savienotas visas dzīves,

Kuru lidojumi izkaisīti visā Universā;

Kā viela, gadījums un veids

Apvienoti, sakausēti tādā burvībā,

Kurā viss, par ko es runāju, ir gaisma.

Dante, Dievi�ķā Komēdija

Cilvēces aizrau�anos ar izskaidro�anu, definē�anu un paredzē�anu � aizrau�anos ar zinātni � radīja dabas parādības, regulārā debesķermeņu kustība uz naksnīgajām debesīm. Vienkār�a loģiska domā�ana noveda senos astronomus pie secinājuma, ka Zeme ir nekustīgais rotējo�ā Universa centrs. Viņi iedomājās zvaigznes un planētas, ievietotas rotējo�ās kristāliskās sfērās, tādējādi liecinot par dārgakmeņu precizitāti, kuru no lejas varēja novērot.

Pragmātisma prasības pamazām sāka apdraudēt �ī modeļa brīni�ķīgo vienkār�ību. Lai saglabātu idejas atbilstību aizvien rūpīgākiem planētu un mēness kustību novērojumiem, tai vajadzēja pievienot aizvien jaunas tuk�as sfēras. Edokls? (Eudoxus) postulēja divdesmit septiņas at�ķirīgas stikla bumbas. Kad Aristotelis publicēja savu darbu, viņam bija 55. Precizitātei Klaudijs Ptolemajs (Claudius Ptolemy) pievienoja vēl da�as neveiklas korekcijas, un �is zvaigznes neso�ais darbarīks turpināja klibot 1700 gadus.

Teleskopa izgudro�ana cilvēcei atvēra logu uz zvaigznēm, un parādīja, ka Zeme rotē un bez tam vēl pati apriņķo, aplido Sauli. Galvenais, ko senie astronomi bija attēloju�i savās kartēs, bija tās zemes kustība, kas atradās zem viņu kājām. Ptolemaja ma�īna, kas bija kalpojusi un maldinājusi astronomus gadsimtiem ilgi, no�īkstēja un sabruka.

Mūsu laiks ir sagatavojies aizsūtīt pensijā citas sare�ģītas un novecoju�as ma�īnas: pirmsempīrisma emocionālās apziņas modeļus. Zinātne rosīgi pēta smadzenes, kas veido inteliģenci, prātu, kaislību un mīlestību � delikātās struktūras, kas rada mūsu sirdis, katru no mums. Da�ādās varavīksnes krāsās mirdzo�ie iedzīvotāji, par kuriem mums tika mācīts, ka viņi tur dzīvo � id, ego, Edips � pazūd kā zvaigznes pie debesīm vasaras rītā. Atklājumi, kas izdzēsa �īs agrākās zvaigznes, nāca no zinātnes, kas vairāk nekā da�s dzejnieks pētīja fantastisko pasauli, lai atrastu tās principus, sākumā nemaz neapjau�ot tās sakarību ar racionālo.

Ptolemaja ģeocentriskā universa karte, kaut arī principā nepareiza, gadsimtiem ilgi novērotājiem deva ziņas par redzamo zvaig�ņu un planētu, Saules un Mēness kustību. �is modelis pietieko�i precīzi izskaidroja un ļāva paredzēt. Bet tas nespēja izskaidrot pietiekami daudz. Tas derīgs savas pielietojamības robe�ās, bet nekāda pielabo�ana vai precizē�ana nespēj to saglabāt. Tāpat ir ar divdesmitā gadsimta emocionālās apziņas modeļiem. Tie ir kalpoju�i un maldināju�i veiksmīgi, bet tagad tie �īkst un plīst zem to novēroto nesakritību spiediena, kuras tas nespēj izskaidrot. Mums nav jāatmet visus novērojumus, kas izdarīti veco izpratņu gaismā � atklājumu kodols kā no grimsto�a kuģa izglābti jūrnieki dosies tālāk nākotnē, kas no sava jaunā kuģa klāja noskatīsies, kā zem ūdens pazūd novecoju�ais.

Emociju vēsturei ir simts miljoni gadu, bet izziņas spējai � tikai da�i simttūksto�i. Neskatoties uz to jaunību, neokorteksa smadzeņu ievērojamās spējas ap�ilbināja Rietumu pasauli un aizēnoja smadzeņu klusāko limbisko iedzīvotāju. Tā kā loģika un dedukcija strādā tik vienkār�i, tās sāka uzskatīt par universālām atslēgām, kas atslēdz visas durvis. Apziņas sākotnējie pētnieki veidoja savas teorijas �īs pieejas gaismā, par teorijas pīlāriem izmantojot savu ticību verdikta [85] realitātei, analītiskās domas pārākumam un tam, ka visu vada, pārvalda racionalitāte.

Apziņas pētī�anas pionieri iztēlojās debesīs pili, virs kuras plīvo Saprāta karogs, un pārāk ilgi mūsu sabiedrība centās dzīvot �ajā dīvainajā konstrukcijā. Viņu pūles bija slavējamas, kaut arī neparastas, bet māja, kuru viņi uzcēla, izrādījās nederīga vispārzināmajam, slavenajam cilvēka dzīves neloģiskumam.

Mūsu emocionālo esību nosaka limbiskā rezonanse, uzturē�ana jeb regulē�ana un pārstādī�ana jeb revīzija; tie ir neiroloģiskās ēkas sienas un torņi, kurus evolūcija ir uzcēlusi zīdītājiem dzīvo�anai [86] . Mūsu intelekts pret tiem ir galvenokārt akls. Tie, kuri savas sirds ēkā atļauj vadīt saprātam un spriedumam, ieskrien sienās un palodzēs, un krīt uz vienkār�iem pakāpieniem. Viņi ir mācītas personas, kas pārāk maz spēj redzēt mīlestības pilī, lai izvairītos no sāpīgām sadursmēm ar tās iek�ējo iekārtojumu.

Mūsu kultūra ir pilna ar ekspertiem, kas sola pasacīt, kā izdomāt ceļu uz labāku nākotni. It kā tas būtu iespējams. Bez garām pārdomām un kavē�anās viņi balstās uz it kā ticama, bet brīva pieņēmuma, ka intelekts nosaka izrādi. Bet tas tā nav. Saprāta pedējais solis, rakstīja Bleizs Paskāls (Blaise Pascal), ir atziņa, ka faktu bezgalība to pārsniedz [146].Patreizējā, jaunā gadsimta sākumā zinātne sāk pietuvoties �ai izpratnes virsotnei.

Kaut arī mūsu kultūra ik uz soļa traucē, vai vismaz to neveicina, cilvēkiem vēl ir iespējams veiksmīgi dzīvot, ja viņi kultivē saites, kuras vajadzīgas limbiskajām smadzenēm. Neatkarīgi no visa tā, ko nesīs cilvēces nākotne, mēs nekad neatmetīsim savu mantojumu, to, ka mēs esam neiroloģiski organismi, zīdītāji, primāti. Tā kā mēs esam emocionālas būtnes, sāpes ir neizbēgamas un nelaimes būs vienmēr, tā kā īstenība nav nedz vienlīdzīga, nedz taisnīga, cie�anas visiem nebūs vienādas. Cilvēks, kur� zina un saprot sirds ceļus, ir tuvāk labas dzīves varbūtībai. �ādu cilvēku sabiedrība nes sevī solījumu, kuru mēs spējam tikai iedomāties.

Mīlestības teorijas meklē�anas pasākums vēl nav pabeigts. Zinātne mums ir ļāvusi ielūkoties kādā noteiktā tornī vai aug�upejo�ā sienā, sirds pils vēl atrodas augstu debesīs, ietīta garāmskrejo�os mākoņos, bet cituviet � zemes miglā. Vai zinātne vispār kādreiz atklās visus mīlestības noslēpumus? Vai empīrisms spēs uzbūvēt nepārtrauktu taku no sirds pils augstākajiem torņiem līdz pārliecības pamatam apak�ā?

Protams, ka nē. Ja mēs gribam, lai vienrocīgs empīrisms izskaidro un definē cilvēka dvēseli, tad tas ir pārāk daudz prasīts. Tikai kopā, sadarbībā ar mākslu, zinātne tuvojas īstenībai. Abas ir metaforas, ar kuru palīdzību mēs cen�amies izzināt pasauli un sevi; abas var apgaismot iek�ējās un ārējās ainas ar uzliesmojumu, kura īslaicīgums prasa nebeidzamu atklā�anu no jauna. Kārlis Sandbergs (Carl Sandburg) rakstīja, ka poēzija ir durvju atvēr�ana un aizvēr�ana, atstājot tos, kas ieskatīju�ies, minam, kas tajā brīdī bija redzams. Lielākais, ko mēs varam saprātīgi prasīt, ir, lai zinātne pati ik pa brīdim paver durvis un atļauj mums ieraudzīt bagātīgos noslēpumus iek�pusē.

Cilvēce gaida atklājumus, kas var atspīdēt caur �īm atvērtajām durvīm. Vienmēr, visi atklājumi kalpo vienam mērķim: palīdzēt cilvēkiem izmantot viņos ieliktās iespējas, lai gūtu prieku un piepildījumu. Tā kā mēs nespējam, nav iespējams izmainīt mīlestības būtību, mums atliek tikai neievērot tās prasības vai arī uzziedēt tās pils sienās. Tie, kam pietiks gudrības tā darīt, ņems vērā savas sirdis un iegūs spēku no savas pieķer�anās, un viņi spēs iemācīt saviem bērniem darīt tāpat.

Grāmatas rodas tajā vietā, kur krustojas prāti un sastopas sirdis. No pa�as pirmās idejas līdz �auksto�ām lapām, kuras lasītājs tur rokā, grāmatai par savu tap�anu jāpateicas kopējām uzticamas komandas pūlēm, �ajā gadījumā jo sevi�ķi pirmajai trijotnei.

1991.g., kad es ierados Kalifornijas Universitātē un iepazinu Dr. Amini un Dr. Lenonu, viņi tur jau strādāja. Pirmais �divdesmit astoņus gadus, otrs � divpadsmit; kopā viņi strādāja kop� 1970.gada. Viņi jau bija ārstēju�i tūksto�iem slimnieku un apmācīju�i simtiem ārstu un praktikantu. Es tajā laikā arī biju medicīnas praksē un sastapos ar pretrunīgu un ap�aubāmu doktrīnu pārpilnību, kas raksturo mūsdienu izglītību psihiatrijā. Kaut arī es maz zināju par psihiatriju un vēl mazāk � par cilvēkiem, es ievēroju, ka semināri, kurus vadīja Dr. Amini un Dr. Lennons, bija izcili: psihoanalītiķis un bioloģijas psihiatrs dzīvi un ar cieņu diskutēja par psihoterapiju, attīstību, garastāvokļa problēmām un mīlestību. Lasītāji, kas nav pazīstami ar �ādu pretrunīgu savienojumu, nemaz nespēj iedomāties un novērtēt tāda savienojuma izcilību, kas salīdzināma, piemēram, ar Montague un Capulet [87] , aizgūtnēm no vienas krūzes dzeram alu vietējā krodziņā.

Izcilais apvienojums bija tikai pārsteigumu sākums. Bagātie un sare�ģītie semināri, kurus Dr. Amini un Lennons it kā noauda, bija ne tikai grūti formulējami vārdos, bet vispār bija grūti intelektam aptverami. Daudzi apmeklētāji bija apmulsu�i un apjuku�i. Pirmajā mirklī es uztvēru savu skolotāju acīmredzamo un apstulbino�o neprecizitāti kā zināmu domas pavir�ības pierādījumu, kas �ajā laukā bija pla�i izplatīta. Pamazām, ar aizvien pieaugo�u izbrīnu un pārsteigumu, es atklāju, ka mana neizpratne bija nevis pasniedzēju nepiemērotības apliecinājums, bet gan priek�metam pakļautas nepiecie�amības rezultāts: abi pasniedzēji runāja it kā no cita skatu punkta, tā, kā runā par lietām, kas vēl nav izteiktas vārdos. Es sāku saprast, ka savas klīniskās darbības laikā Dr. Amini un Lennnons uzkrāju�i iespaidīgu zinā�anu daudzumu par to, kā strādā cilvēka iek�ējā pasaule. Viņi nepārtraukti pretojās izpratni degradējo�iem vienkār�ojumiem un vilino�iem standartrisinājumiem, kurus mēs viņiem ik pa brīdim piedāvājām: viņi bija pārliecināti, ka �ādi vienkār�ojumi ir vienkār�i bezjēdzīgi. Tā vietā viņi centās iedot saviem klausītājiem grūti iegūtus noslēpumus, kas, tāpat kā mūzika, ir izteikti citā valodā, kas stipri at�ķiras no tās, kuru lietot mēs esam radu�i.

�ī pieeja psihiatrijā un tās mācī�anā bija kaut kas pilnīgi jauns; līdz �ai dienai es nekur neesmu sastapis neko tam līdzīgu. Es nolēmu, ka, ja es taisos mācīties to, ko psihiatram � un jebkuram � jāzina par cilvēka iek�ējo pasauli, tad es to mācī�os no Dr. Amini un Lennona, vai nemaz.

Kad es beidzu ordinatūru, Dr. Amini un Lennons atļāva man pievienoties viņiem un vadīt seminārus, kuros es pats pirmo reizi mū�ā biju iepazinis to rezonanses dimensiju, kurā notiek emocionālā dzīve. Veiksmīga divu pu�u sastrādā�anās ir pietieko�i grūta, bet tris cilvēku izpildījumā tā ir vēl riskantāka. Neskatoties uz to, mūsu triumvirāts parādīja negaidītu brīnumu. Kad mēs apvienojām savas idejas un enerģiju, tās plūda ātri un izteiksmīgi. Galvenais saturs tika ņemts no Dr. Amini darba klīnikā: tā bija pārliecība un atklājums, ka divu pasauļu emocionāls kontakts rada dzīvību uzturo�u un veicino�u spēku.

Mēs sākām mācīt visu, ko vien varējām, par �ī iluzīvā un jaudīgā spēka bioloģisko realitāti. �āda pasākuma īsteno�ana prasīja vairāk zinā�anu, kā jebkuram no mums bija. Daudzus gadus mēs vācām jebkuru faktu, kas saistīts ar emocionālo dzīvi, un sestdienas rītos mēs satikāmies, lai apspriestu savus atradumus. Ēdot smalkmaizītes un olas un piedzerot apelsīnu sulu, mēs stāstījām viens otram par senām, aizmirstām mācībām, mēs klausījāmies, skaidrojām un ap�aubījām. At�ķirīgie, da�ādie uzskati pamazām sāka apvienoties. To galīgais apvienojums dots �ajā grāmatā.

Daudz kas noticis laikā starp �iem sestdienu semināriem un brīdi, kurā jūs �o grāmatu turat rokās. Mūsu idejas pirmatnējā, nenoslīpētā veidā tika pārbaudītas pie daudziem UCSF [88] Medicīnas Skolas psihiatrijas studentiem. Uz viņu pieklājīgā skepticisma galodas mēs noslīpējām savas koncepcijas. Sava darba rezultātus mēs prezentējām profesionāļiem UCSF lielajās sanāksmēs, San Francisko Psihoanalīzes Institūtā un Amerikas Grupu Psihoterapijas Asociācijas un Amerikas Psihiatru Asociācijas gadskārtējās sanāksmēs; �ajos izbraukumos mums pievienojās draugs un kolēģis Dr. Alans Luijs (Alan Louie). Tur notieko�ie profesionālie dialogi palīdzēja mums tālāk precizēt domas un savu uzdevumu.

Kad bijām ieguvu�i minimālu izpratņu un koncepciju saskaņu, tad �urnālā Psyhiatry publicējām paradigmu kopsavilkumu. Mazohistisks lasītājs, kur� izraktu attiecīgo �urnāla numuru, varētu atrast tajā da�u mūsu ideju atblāzmu, nobēdzinātu akadēmiskās valodas satrieco�ajā blīvumā. 1996.g., kad mēs gājām prom no Universitātes � vispirms Dr. Amini, pēc tam Dr. Lennons, un beidzot arī es � mēs nolēmām ziedot �ādā veidā iegūto laiku, lai uzrakstītu mūsu mīlestības teoriju lasāmā formā, grāmatā.

Kad es nosēdos, lai mūsu kopējās idejas izteiktu vārdos, es sastapos ar grūti pārvaramu �ķērsli: es nezināju, kā jāraksta, lai uzrakstītu pietieko�i labi. Nekādas lamas nevar pienācīgi noraksturot �o �ausmīgo grāmatu, es atcerējos kaut kur lasījis pirms da�iem gadu desmitiem par kādu �odien aizmirstu grāmatu. Mans bēdīgais pienākums ir pateikt, ka �is spriedums bija tik pat labi attiecināms uz pirmo grāmatas uzmetumu, kuru es uzrakstīju, mēģinot mūsu idejas pārvērst vārdu valodā. Grāmata kaut kur būtu mētājusies uz manas neprasmes sēkļa, ja man nebūtu palaimējies un es nebūtu saticis Dr. Glendu Hobs (Glenda Hobs). Es esmu viņai dziļi pateicīgs par visu, ko viņa man iemācīja, par visu, ko es zinu par rakstī�anu. Pirms vairākiem gadsimtiem ķīnie�u filosofs Lao-tzu rakstīja: Redzēt augļus no sēklām � tā ir ģenialitātes pazīme. �ajā gadījumā atzinība pienākas Dr. Hobs, kura ar man neaptveramas alķīmiskas izpratnes palīdzību aiz maniem vārdu plūdiem manuskriptā ieraudzīja vērtīgo saturu un palīdzēja no tā izvilkt labāko.

Vairāki cilvēki bija tik mīļi un izlasīja da�ādus manuskripta variantus da�ādās gatavības pakāpēs un piedāvāja derīgus komentārus: Liz Amini, Cecilia Lannon, Sue Lewis, Christina Amini, Alan Langerman, Linda Motzkin, Sue Halpern, Caryl Gorska, David Berlinski, Robert DiNicolantonio, Aimee West, Ezra Epstein, Kristen Engle, Maia Wilkinson, Mike Meixel, and Deb Seymour. Mans draugs un kolēģis Ed Burke bija sevi�ķi bija sevi�ķi pretimnāko�s un bez protestē�anas izlasīja neskaitāmas versijas, viņ� man izpalīdzēja ne tikai ar savu vērīgo aci, bet arī ar savām apjomīgajām zinā�anām jebkurā jautājumā. Marka Pauelsona (Mark Powelson) iedro�inājums un vadība izvadīja mani, iesācēju cauri nezinā�anas d�ungļiem līdz pa�iem publicē�anas industrijas vārtiem. Sirsnīga pateicība Lizai Motkinai (Lisa Motzkin) un firmai, kuras mākslas darbi izdaiļo �īs grāmatas iek�pusi. Paul Ekman, Robert Wallerstein un Judith Wallerstein, seni mūsu draugi un kolēģi, bija vērtīgi �īs grāmatas atbalstītāji, un mēs esam viņiem pateicīgi par �o atbalstu.

Dr. Valersteini veicināja tik�anos ar mūsu pārstāvi Carol Mann, kurai mēs esam daudz pateicības parādā. Viņas padomi un palīdzība daudzos jautājumos bija nepārspējami. Mēs domājām, ka mums jāieinteresē viņu grāmatas izdo�anā, bet izrādījās, ka viņas entuziasms da�os aspektos pat pārsniedza mūsējo.

Tas pats sakāms par izdevniecību Random House, kurā tik daudzi cilvēki uzņēmās grāmatas izdo�anas rūpes. Viņiem visiem mūsu dziļākā pateicība. Scott Moyer dedzīgā iesaistī�anās projektā bija tie�ām iedvesmojo�a. Savu redaktora darbu viņ� veica ar ķirurga precizitāti un aktiera izsmalcinātību, un iedvesmoja mani censties uzrakstīt labāku grāmatu, kuru viņ� jau redzēja zem tā uzmetuma, kuru es sākumā piedāvāju. Mēs nebūtu varēju�i atrast rūpīgākas rokas, kurās nodot daudzu gadu darbu. Kate Niedzwiecki nepārtraukti palīdzēja da�ādos jautājumos, pārāk daudzos, lai tos varētu uzskaitīt. Benjamin Dreyer un Jennifer Prior dabūja ārā no teksta milzumu kļūdu, lielas un mazas, un izvadīja grāmatu cauri ra�o�anai ar perfektu prasmi un rūpību. Andy Carpenter vāku apdare runā pati par sevi, savā mākslas nozarē. Dedzīgais Random pilnvarotās Mary Bahr atbalsts bija smaido�s un visaptvero�s. Sirsnīga pateicība Random House prezidentei Ann Godoff, publicētājam un galvenajam redaktoram par viņas nelokāmo entuziasmu un dzīvīgo ieguldījumu.

Mūsu pacienti mums ir daudz iemācīju�i, un mēs esam viņiem parādā pateicību par ielūgumu ielūkoties viņu dzīvēs, un viņu drosmi mēģināt un sākt sevis mainī�anu. Beidzot, mēs izsakām pateicību mūsu iejūtīgajiem ģimenes locekļiem, bez kuru iecietības un pretīmnāk�anas nekas nebūtu iznācis.

�ajā veicino�o ieguldījumu uzskaitījumā mani pārsteidz visa pasākuma mazvarbūtīgums, ievērojot daudzos formālos �ķēr�ļus, kas traucēja grāmatas izveido�anu un izdo�anu, tas, ka �ie vārdi ir sakārtoti tie�i �ajā secībā �īs grāmatas vākos. Bez katra �ēit minētā dalībnieka (un vēl daudzu citu, kas nav �eit minēti) dedzīgas piedalī�anās �īs grāmatas vienkār�i nebūtu, vai arī, tā būtu citādāka un daudz mazvērtīgāka. Katra dzīve sastāv, veidojas no �ādu trauslu gadījuma notikumu sakri�anām � dodot jo vairāk iemesla priekam un svinē�anai, kad, neskatoties uz �ķietami nepārvaramiem �ķēr�ļiem, viss izdodas.

Thomas Lewis, M.D., Sausalito, California

1. Ahissar, E., E. Vaadia, M. Ahissar, H. Bergman, A. Arieli, and M. Abeles. 1992. "Dependence of cortical plasticity on correlated activity of single neurons and on behavioral context." Science, 257(5075):1412�5.

2. Ainsworth, M., M. Blehar, E. Waters, and S. Wall. 1978. Patterns of Attachment: A Psy�chological Study of the Strange Situation. Mahwah, New Jersey: Erlbaum & Associates.

3. Andrews, M. W, and L. A. Rosenblum. 1994. "The development of affiliative and agonistic social patterns in differentially reared monkeys." Child Development, 65(5)1398-1404.

4. Appel, A. "An Interview with Nabokov." 1967. Wisconsin Studies in Contemporary Litera�ture (8). As quoted by L. Shlain in Art & Physics: Parallel Visions in Space, Time, and Light. 1991. New York: William Morrow.

5. Baudelaire, C. "Le Joueur Genereux." 1998. In Le Spleen de Paris. Paris: Librairie Generale Francaise.

6. Baxt, W. G. 1991. "Use of an artificial neural network for the diagnosis of myocardial infarction." Annals of Internal Medicine, 115(11):843�8.

7. Baxt, W. G. 1995. "Application of artificial neural networks to clinical medicine." The Lancet, 346(8983): 1135-8.

8. Baxter, L. R., J. M. Schwartz, K. S. Bergman, M. P. Szuba, B. H. Guze, J. C. Maz-ziotta, A. Alazraki, C. E. Selin, H. K. Ferng, and P. Munford. 1992. "Caudate glu�cose metabolic rate changes with both drug and behavior therapy for obsessive-compulsive disorder." Archives of General Psychiatry, 49(9):68I-9.

9. Bechara, A., H. Damasio, D.Tranel, and A. R. Damasio. 1997. "Deciding advanta�geously before knowing the advantageous strategy" Science, 275(5304): 1293�5.

10. Bell, D. and R. Champion. 1979. "Deviancy, delinquency and drug use." British Jour�nal of Psychiatry, 134: 269-76.

11. Bench, C, K. Friston, R. Brown, L. Scott, R. Frackowiak, and R. Dolan. 1993. "The anatomy of melancholia�focal abnormalities of cerebral blood flow in major de�pression" Psychological Medicine, 22: 607�15.

12. Berkman, L. E, L. Leo-Summers, and R. I. Horwitz. 1992. "Emotional support and survival after myocardial infarction. A prospective, population-based study of the el�derly." Annals of Internal Medicine, 117(12): 1003-9.

13. Berry, D. Q, and D. E. Broadbent. 1984. "On the relationship between task perfor�mance and associated verbalizable knowledge." The Quarterly Journal of Experimental Psychology,36A: 209-231.

14. Blakeslee, S. "Old Brains Can Learn New Language Tricks." 1999. The New York Times, April 20.

15. Borch-Jacobsen, M. 1998. "Self-Seduced." In F. Crews (ed.), Unauthorized Freud: Doubters Confront a Legend. New York: Viking.

16. Bowlby, J. 1983. Attachment & Loss, Volume I: Attachment. New York: Basic Books.

17. Bowlby, J. 1986. Attachment & Loss, Volume II: Separation. New York: Basic Books.

18. Bowlby, J. 1986. Attachment & Loss, Volume III: Loss. New York: Basic Books.

19. Brazelton,T. B., E.Tronick, L. Adamson, H. Als, and S.Wise. 1975. "Early mother-infant reciprocity." Ciba Foundation Symposium, 33: 137�54.

20. Breese, G. R., R. D. Smith, R. A. Mueller, J. L. Howard, A. J. Prange, M. A. Lipton, L. D. Young, W. McKinney, and J. K. Lewis. 1977. "Induction of adrenal cate cholamine synthesizing enzymes following mother-infant separation." Nature New Biology, 246: 94-6.

21. Brennan, P. A., A. Raine, E Schulsinger, L. Kirkegaard-Sorenson, J. Knop, B. Hutchings, R. Rosenberg, and S. A. Mednick. 1997. "Psychophysiological protective fac�tors for male subjects at high risk for criminal behavior." American Journal of Psychiatry, 154(6)53-5.

22. Bretherton, I. 1985. "Attachment Theory: Retrospect and Prospect." In I. Bretherton and E. Waters (eds.), Growing Points of Attachment Theory and Research (Monographs of the Society for Research in Child Development). Chicago: University of Chicago Press.

23. Bretherton, I. 1991. "The roots and growing points of attachment theory." In C. M. Parkes, J. Stevenson-Hinde, and P. Marris (eds.), Attachment Across the Life-Cycle. New York: Tavistock/Routledge.

24. Brodeur, P. 1985. Outrageous Misconduct: The Asbestos Industry on Trial. New York: Pan�theon. .

25. Broyard, A. 1990. "Doctor Talk to Me". The New York Times, August 26.

26. Cadoret, R. J., E. Troughton, T. W. O'Gorman, and E. Heywood. 1986. "An adop�tion study of genetic and environmental factors in drug abuse." Archives of General Psy�chiatry, 43(12): 1131-6.

27. Cairns, R. B. 1966. "Attachment behavior of mammals". Psychological Review, 73: 409-26.

28. Calvin, W. H. 1996. How Brains Think: Evolving Intelligence, Then and Now. New York: HarperCollins.

29. Calvin, W. H. 1994. "The emergence of intelligence." Scientific American, 27I(4): 100-7.

30. Carlsen, W. 1997. "Doctor to Confess Role in Mans Death: she says HMO re�warded her for saving $500,000" San Francisco Chronicle, April 15, p. AI3.

31. Castleman, B., and S. Berger. 1996. Asbestos: Medical and Legal Aspects. Gaithersburg, Maryland: Aspen Publishers.

32. Cave, C. B., and L. R. Squire. 1992. "Intact and long-lasting repetition priming in amnesia." Journal of Experimental Psychology. Learning, Memory, and Cognition, I8(3): 509�20.

33. Chevalier-Skolnikoff, S. 1973. "Facial expressions of emotion in nonhuman pri�mates." In P. Ekman (ed.), Darwin and Facial Expression: A Century of Research in Review. New York: Academic Press.

34. Cloninger, C. R. 1986. "A unified biosocial theory of personality and its role in the development of anxiety states." Psychiatric Developments, 4(3): 167�226.

35. Cloninger, C. R. 1987. "A systematic method for clinical description and classifica�tion of personality variants." Archives of General Psychiatry, 44: 573�87.

36. Cloninger, C. R., D M. Svraktc, and T. R. Przybeck. 1993. "A psychobiological model of temperament and character." Archives of General Psychiatry, 50(I2): 975�90.

37. Colon, A., A. Callies, M. Popkin, and P McGlave. 1991. "Depressed mood and other variables related to bone marrow transplantation survival in acute leukemia." Psychosomatics, 32: 420-5.

38. Coplan, J. D, R. C. Trost, M. J. Owens, T B. Cooper, J. M. German, C. B. Nemeroff, and L. A. Rosenblum. 1998. "Cerebrospinal fluid concentrations of somatostatin and biogenic amines in grown primates reared by mothers exposed to manipulated foraging conditions." Archives of General Psychiatry, 55(5): 473�7.

39. Coulton, G. G. 1906. St. Francis to Dante. London: David Nutt.

40. Cummings, E.E., 1994. E. E. Cummings: Complete Poems, 1904�1962. G. Firmage (ed.). New York: Liveright.

41. Damon, W. 1999. "The Moral Development of Children." Scientific American, 28I(2): 72-8.

42. Darwin, C. 1998. The Expressions of the Emotions in Man and Animals. Third Edition. P. Ekman (ed.). New York: Oxford University Press.

43. DeCasper, A. J., and W. P. Fifer. 1980. "Of human bonding: newborns prefer their mothers' voices " Science, 208(4448): 1174-6.

44. Dennett, D. Q, and M. Kinsbourne. 1995. "Time and the observer: the where and when of consciousness in the brain." Behavioral and Brain Sciences, 15(2): 183�247.

45. Derr, M. 1997. "Puppy Love." The New York Times Book Review, October 5.

46. Dolnick, E. 1998. Madness on the Couch: Blaming the Victim in the Heyday of Psychoanalysis. New York: Simon & Schuster.

47. Eco, U. 1995. The Island of the Day Before. New York: Harcourt Brace and Company.

48. Einstein, A. 1995. "The Goal of Human Existence." Out of My Later Years. New York: Carol Publishing Group, p260.

49. Ekman, P. 1973. "Cross-Cultural Studies of Facial Expression." In P. Ekman (ed.), Darwin and Facial Expression: A Century of Research in Review. New York: Academic Press.

50. Ekman, P. 1984. "Expression and the Nature of Emotion." In K. Scherer and P. Ekman (eds.), Approaches to Emotion. Hillsdale, New Jersey: Lawrence Eribaum.

51. Ekman, P. 1992. "An argument for basic emotions". Cognition and Emotion, 6(3/4): 169-200.

52. Ekman, P., W. V Friesen, and P. Ellsworth. 1972. Emotion in the Human Face: Guidelines for Research and an Integration of Findings. New York: Pergamon Press.

53. Eldredge, N, and S. J. Gould. 1972. "Punctuated equilibria: an alternative to phyletic gradualism". In T.J.M. Schopf (ed.), Models in Paleobiology. San Francisco: Free�man, Cooper.

54. Eley, T. C., and R. Plomin. 1997. "Genetic analyses of emotionality." Current Opinion in Neurobiology, 7(2): 279�84.

55. Emde, R. N. 1983. "The prerepresentational self and its affective core." The Psycho analytic Study of the Child, 38: 165-92.

56. Emerson, R. W. 1979. "Experience" The Essays of Ralph Waldo Emerson. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press.

57. Erickson, M. T 1993. "Rethinking Oedipus: an evolutionary perspective of incest avoidance." American Journal of Psychiatry, 150: 3.

58. Ferber, R. 1986. Solve Your Child's Sleep Problems. New York: Simon & Schuster.

59. Field, T. 1985. "Attachment as psychobiological attunement: being on the same wavelength." In M. Reite and T. Field (eds.), The psychobiology of Attachment and Separation. New York: Academic Press.

60. Field, T. M., R. Woodson, R. Greenberg, and D. Cohen. 1982. "Discrimination and imitation of facial expressions by neonates." Science, 218(8): 179�8156.

61. Fifer,W. P., and C. M. Moon. 1994. "The role of mothers voice in the organization of brain function in the newborn." Acta Paediatrica Supplement, 397: 86�93.

62. Finestone, H. M., and D. B. Center. 1994. "Acting in medical practice". The Lancet, 344: 801-2.

63. Floeter, M. K., and W. T. Greenough. 1979. "Cerebellar plasticity: modifica�tion of Purkinje cell structure by differential rearing in monkeys". Science, 206(44I5): 227-9.

64. Francis, D., J. Diorio, P. LaPlante, S. Weaver, J. R. Seckl, and M. J. Meaney. 1996. "The role of early environmental events in regulating neuroendocrine development: moms, pups, stress, and glucocorticoid receptors." Annals of the New York Academy of Sciences, 794: 136-52.

65. Freud, A. I960. The Psychoanalytic Study of the Child, 15: 53-62.

66. Freud, S. 1938. "Psychopathology of Everyday Life" In A. Brill (ed.), The Basic Writ�ings of Sigmund Freud. New York: Random House.

67. Freud, S. 1953. In J. Strachey (ed.), The Standard Edition of the Complete Psychological Works of Sigmund Freud. London: Hogarth Press.

68. Friedmann, E., and S. A.Thomas. 1995. "Pet ownership, social support, and one-year survival after acute myocardial infarction in the Cardiac Arrhythmia Suppres�sion Trial (CAST)." American Journal of Cardiology, 76: 1213�7.

69. Friedmann, E., A. H. Katcher, J. J. Lynch, and S. A. Thomas. 1980. "Animal com�panions and one-year survival of patients after discharge from a coronary care unit" Public Health Reports, 95(4): 307-I2.

70. Frost, R. 1995. Collected Poems, Prose, and Plays. New York: The Library of America.

71. Gavish, L., J. E. Hofmann, and L. L. Getz. 1984. "Sibling recognition in the prairie vole, Microtus ochrogaster" Animal Behavior, 23: 362�6.

72. Gunnar, M. R., C. A. Gonzalez, B. L. Goodlin, and S. Levine. 1981. "Behavioral and pituitary-adrenal responses during a prolonged separation period in infant rhesus macaques" Psychoneuroendocrinology, 6(1): 65�75.

73. Harlow, H. F. 1958. "The nature of love" American Psychologist, 13: 673-85.

74. Hebb, D. 0. 1949. The Organisation of Behavior: A Neuropsychological Theory. New York: Wiley.

75. Heisenberg, W. 1999. Physics and Philosophy: The Revolution in Modern Science. New York: Prometheus Books.

76. Hemingway, E. 1995. A Farewell to Arms. New York: Simon & Schuster.

77. Hering, E. 1911. "Memory as a Universal Function of Organized Matter." In S. Butler (ed.), Unconscious Memory. New York: E. R Dutton.

78. Hinde, R. A., and L. McGinnis. 1977. "Some factors influencing the effects of tem�porary mother-infant separation: some experiments with rhesus monkeys." Psycholog�ical Medicine, 7: 197-212.

79. Hofer, M. A. 1975. "Survival and recovery of physiologic functions after early ma�ternal separation in rats". Physiology and Behavior, 1 5(5): 475�80.

80. Hofer, M. A. 1984. "Relationships as regulators: a psychobiologic perspective on bereavement." Psychosomatic Medicine, 46(3): 183�97.

81. Hofer, M. A. 1987. "Early social relationships: a psychobiologists view". Child De�velopment, 58(3): 633-47.

82. Hofer, M. A. 1994. "Early relationships as regulators of infant physiology and be�havior." Acta Paediatrica Supplement, 387: 9�18.

83. Hofer, M. A. 1994. "Hidden regulators in attachment, separation, and loss". Mono�graphs of the Society for Research in Child Development, 59(2�3): 192�207.

84. Hofer, M. A. 1995. "Hidden regulators: implications for a new understanding of at�tachment, separation, and loss." In S. Goldberg, R. Muir, and J. Kerr (eds.), Attachment Theory: Social, Developmental, and Clinical Perspectives. Hillsdale, New Jersey: Analytic Press.

85. Hofer, M. A. 1996. "On the nature and consequences of early loss." Psychosomatic Medicine, 58: 570-81.

86. Homer. 1961. The Odyssey, R. Fitzgerald (trans.). New York: Doubleday.

87. Horgan, J. 1999. "Placebo Nation." The New York Times, March 21.

88. Hubel, D. H., and T. N. Wiesel. 1970. "The period of susceptibility to the physiological effects of unilateral eye closure in kittens." Journal of Physiology, 206(2): 4I9-36.

89. Hymowitz, C., and E. J. Pollak. 1995. "Psychobattle: cost-cutting firms monitor couch time as therapists fret". The Wall Street Journal, July 13.

90. Ikemoto, S., and J. Panksepp. 1992. "The effects of early social isolation on the mo�tivation for social play in juvenile rats". Developmental Psychobiology, 25(4): 26I-74.

91. Ingersoll, E.W., and E. B.Thoman. 1994. "The breathing bear: effects on respira�tion in premature infants." Physiology and Behavior, 56(5): 855�9.

92. Insel, T. R. 1992. "Oxytocin: a neuropeptide for affiliation: evidence from behav�ioral, receptor, autoradiographic, and comparative studies". Psychoneuroendocrinology, I7(I): 3-35.

93. Izard, C. E. 1971. The Face of Emotion. New York: Appleton-Century-Crofts.

94. Izard, C. E., S. W. Porges, R. F. Simons, O. M. Haynes, C. Hyde, M. Parisi, and B. Cohen. 1991. "Infant cardiac activity: developmental changes and relations with at�tachment." Developmental Psychology, 27(3): 32�39.

95. Johnston, M. H., S. Dziurawiec, H. D. Ellis, and J. Morton. 1991. "Newborns" pref�erential tracking of face-like stimuli and its subsequent decline." Cognition, 40: 1�21.

96. Jurich, A. P., C. J. Poison, J. A. Jurich, and R. A. Bates. 1985. "Family factors in the lives of drug users and abusers." Adolescence, 20(77): 143�59.

97. Karen, R. 1994. Becoming Attached: First Relationships and How They Shape Our Capacity to Love. New York: Oxford University Press.

98. Kihlstrom, J., T. Barnhardt, and D.Tataryn. 1992. "The psychological unconscious: found, lost, and regained." American Psychologist, 47(6): 788�9I.

99. Knowlton, B. J., J. A. Mangels, and L. R. Squire. 1996. "A neostriatal habit learning system in humans", Science, 273: 1399�1402.

100. Knowlton, B. J., S. J. Ramus, and L. R. Squire. 1992. "Intact artificial grammar learning in amnesia: dissociation of classification learning and explicit memory for specific instances." Psychological Science, 3(3): 172�9.

101. Kraemer, G. W., 1985. "Effects of differences in early social experience on primate neurobiological-behavioral development." In M. Reite and T. Field (eds.), The Psychobiology of Attachment and Separation. New York: Academic Press.

102. Kraemer, G. W. 1992. "A psychobiological theory of attachment." Behavioral and Brain Sciences, 15: 493-541.

103. Kraemer, G. W., and A. S. Clarke. 1990. "The behavioral neurobiology of self-injurious behavior in rhesus monkeys." Progress in Neuro-Psychopharmacology and Biological Psychiatry, 14: S141-168.

104. Kraemer, G.W., and A. S. Clarke. 1996. "Social attachment, brain function, and ag�gression." Annals of the New York Academy of Sciences, 794: 121�35.

105. Kraemer, G.W., M. H. Ebert, D. E. Schmidt, and W.T. McKinney. 1989. "A longi�tudinal study of the effect of different social rearing conditions on cerebrospinal fluid norepinephrine and biogenic amine metabolites in rhesus monkeys." Neuropsychopharmacology, 2(3): 175�89.

106. Kraut, R., M. Patterson, V Lundmark, S. Kiesler, T. Mukopadhyay, and W. Scherlis. 1998. "Internet paradox. A social technology that reduces social involvement and psychological well-being?" American Psychologist, 53(9): 1017�31.

107. Laslett, P. 1984. The World We Have Lost: Further Explored. New York: Charles Scribners Sons.

108. Levin, H. S. 1989. "Memory deficit after closed head injury", Journal of Clinical and Experimental Neuropsychology, 12: 129�153.

109. Levitt, P. 1984. "A monoclonal antibody to limbic system neurons." Science, 223(4633): 299-301.

110. Lewis, M. H., J. P. Gluck, A. J. Beauchamp, M. E Keresztury, and R. B. Mailman. 1990. "Long-term effects of early social isolation in Macaca mulatta: changes in dopamine receptor function following apomorphine challenge." Brain Research, 513(1): 67-73.

111. Libet, B., C. A. Gleason, W. E.Wright, and D. K. Pearl. 1983. "Time of conscious intention to act in relation to onset of cerebral activities (readiness-potential), the unconscious initiation of a freely voluntary act", Brain, 106: 623�42.

112. Liepert, J., W. H. Miltner, H. Bauder, M. Sommer, C. Dettmers, E. Taub, and C. Weiller. 1998. "Motor cortex plasticity during constraint-induced movement ther�apy in stroke patients." Neuroscience Letter, 250(1): 5�8.

113. Liu, D., J. Diorio, B. Tannenbaum, C. Caldji, D. Francis, A. Freedman, S. Sharma, D. Pearson, P. M. Plotsky, and M.J. Meaney. 1997. "Maternal Care, Hippocampal Glucocorticoid Receptors, and Hypothalamic-Pituitary-Adrenal Responses to Stress", Science, 277(5332): 1659-62.

114. Loftus, E. 1993. "The reality of repressed memories.", American Psychologist, 518�31.

115. Loftus, E., and K. Ketcham. 1994. The Myth of Repressed Memory. New York: St. Mar�tins Press.

116. Lorenz, K., 1973. "Autobiography." Les Prix Nobel 1973. The Nobel Foundation. Available at www.nobel.se/laureates/medicine -I973-2-autobio.html.

117. MacLean, P. D., I973. A Triune Concept of the Brain and Behavior. Toronto: University of Toronto Press.

118. MacLean, P. D. 1985. "Brain evolution relating to family, play, and the separation call." Archives of General Psychiatry, 42: 405�17.

119. MacLean, P. D. 1990. The Triune Brain in Evolution. New York: Plenum Press.

120. Martin, L. J., D. M. Spicer, M. H. Lewis, J. P. Gluck, and L. C. Cork. 1991. "Social deprivation of infant rhesus monkeys alters the chemoarchitecture of the brain: 1. Subcortical regions. � Journal of Neuroscience, 11(11): 3344�58.

121. Martone, M., N. Butters, M. Payne, J.T. Becker, and D. S. Sax. 1984. "Dissociations between skill learning and verbal recognition in amnesia and dementia." Archives of Neurology, 41: 965-70.

122. Maurois, A. 1963. The New York Times, April 14.

123. Mayburg, H. S., E. J. Lewis, W. Regenold, and H.N.Wagner. 1994. "Paralimbic hypoperfusion in unipolar depression." Journal of Nuclear Medicine, 35: 929�34.

124. McKenna, J. J. 1996. "Sudden Infant Death Syndrome in cross-cultural perspective: Is infant-parent cosleeping proactive?" Annual Review of Anthropology, 25: 201�16.

125. McKenna, J. J., S. Mosko, C. Dungy, and J. McAninch. 1990. "Sleep and arousal patterns of co-sleeping human mother/infant pairs: a preliminary physiological study with implications for the study of sudden infant death syndrome (SIDS)."

American Journal of Physical Anthropology, 83(3): 331�47.

126. McKenna, J. J., E. B. Thoman, T F. Anders, A. Sadeh, V L. Schechtman, and S. F. Glotzbach. 1993. "Infant-parent co-sleeping in an evolutionary perspective: impli�cations for understanding infant sleep development and the sudden infant death syn�drome." Sleep, 16(3): 263-82.

127. McKinney, W. T. 1985. "Separation and depression: biological markers." In M. Reite and T. Field (eds.) The Psychobiology of Attachment and Separation. New York: Academic Press.

128. Meaney, M. J., D. H. Aitken, S. Bhatnagar, and R. M. Sapolsky. 1991. "Postnatal handling attenuates certain neuroendocrine, anatomical, and cognitive dysfunctions associated with aging in female rats." Neurobiology of Aging, 12: 31�8.

129. Mitchell, E. A., J. M. Thompson, A. W. Stewart, M. L. Webster, B. J. Taylor, I. B. Hassall, R. P. Ford, E. M. Alien, R. Scragg, and D. M. Becroft. 1992. "Postnatal depression and SIDS: a prospective study." Journal of Paediatrics and Child Health, 28 (Supplement 1): SI3�6.

130. Moon, C., R. P. Cooper, and W. P. Fifer. 1993. "Two-day-olds prefer their native language." Infant Behavior and Development, 16.

131. Murray, L. 1992. "The impact of postnatal depression on infant development", Journal of Child Psychology and Psychiatry and Allied Disciplines, 33(3): 543�61.

132. Murray, L., P. J. Cooper, and A. Stein. 1991. "Postnatal depression and infant de�velopment", British Medical Journal, 302(6783): 978-9.

133. Musset, Alfred de. 1965. "Souvenir." In M. Bishop (ed.) A Survey of French Literature. New York: Harcourt Brace Jovanovich.

134. Nabokov, V 1955. Lolita. New York: G. P. Putnams Sons.

135. Nabokov, V 1980. Lectures on Literature. New York: Harcourt Brace Jovanovich.

136. Neisser, U, and N. Harsch. 1992. "Phantom Flashbulbs: False Recollections of Hearing the News About Challenger." In E.Winograd and U. Neisser (eds.), Affect and Accuracy in Recall: Studies of "Flashbulb" Memories. New York: Cambridge University Press.

137. Nicholi, A. M. 1983. "The nontherapeutic use of psychoactive drugs. A modern epidemic", Ne\v England Journal of Medicine, 308(16): 925�33.

138. Nissen, E., G. Lilja, A. M. Widstrom, and K. Uvnas-Moberg. 1995. "Elevation of oxytocin levels early post partum in women, " Acta Obstetricia et Gynecologica Scandinavica, 74(7): 530-3.

139. Nurco, D.N., T.W. Kinlock, K. E. O'Grady, and T. E. Hanlon. 1996. "Early family adversity as a precursor to narcotic addiction", Drug and Alcohol Dependence, 43(1-2): 103-13.

140. Nurco, D. N., T.W. Kinlock, K. E. O�Grady, and T. E. Hanlon. 1998. "Differential contributions of family and peer factors to the etiology of narcotic addiction." Drug and Alcohol Dependence, 51 (3): 229-37.

141. Ornish, D. 1998. Love and Survival: The Scientific Basis for the Healing Power of Intimacy. New York: Harper&Collins.

142. Panksepp, J. 1994. "Evolution constructed the potential for subjective experience within the neurodynamics of the mammalian brain." In P. Ekman and R. J. David-son (eds.), The Nature of Emotion: Fundamental Questions. New York: Oxford University Press.

143. Panksepp, J. 1992. "A critical role for 'affective neuroscience' in resolving what is basic about basic emotions", Psychological Review, 99(3): 554�60.

144. Panksepp, J., S. M. Siviy, and L. A. Normansell. 1985. "Brain opioids and social emotions." In M. Reite and T. Field (eds.), The Psychobiology of Attachment and Separation. New York: Academic Press.

145. Park, D. 1988. The How and the Why: An Essay on the Origins and Development of Physical The�ory. Princeton: Princeton University Press.

146. Pascal, B. Pensйes. 1972. Paris: Librairie Gйnйrale Franзaise, p. 277.

147. Percy, W. 1992. "The Coming Crisis in Psychiatry". Signposts in a Strange Land. New York: Noonday Press.

148. Peredery, O, M. A. Persinger, C. Blomme, and G. Parker. 1992. "Absence of mater�nal behavior in rats with lithium-pilocarpine seizure-induced brain damage: support of MacLean�s triune brain theory." Physiology & Behavior, 52: 665�71.

149. Perry, B. D., and D. Pollard. 1997. Society For Neuroscience: Proceedings from Annual Meeting, New Orleans.

150. Pinker, S. 1995. The Language Instinct. New York: HarperPerennial.

151. Pinker, S. 1997. How the Mind Works. New York: W.W. Norton and Company.

152. Pollak, S. 1999. University of Wisconsin, Madison, press release. Available at www.sciencedaily.com/releases/I999/04/990405065725.htm.

153. Raine, A., M. S. Buchsbaum, J. Stanley, S. Lottenberg, L. Abel, and J. Stoddard. 1994. "Selective reductions in prefrontal glucose metabolism in murderers." Biologi�cal Psychiatry, 36(6): 365-73.

154. Rako, S., and H. Mazer (eds.). 1980. Semrad: The Heart of a Therapist. New York: Jason Aronson.

155. Reber, A. S. 1976. "Implicit learning of synthetic languages: the role of the in�structional set.� Journal of Experimental Psychology: Human Learning and Memory, 2: 88�94.

156. Redican, W. K. 1982. "An evolutionary perspective on human facial displays." In P. Ekman (ed.), Emotion in the Human Face. Second Edition. New York: Cambridge Uni�versity Press.

157. Reite, M., and J. P. Capitanio. 1985. "On the nature of social separation and social attachment." In M. Reite and T Field (eds.), The Psychobiology of Attachment and Separa�tion. New York: Academic Press.

158. Remen, R. N., and D. Ornish. 1997. Kitchen Table Wisdom: Stories That Heal. New York: Riverhead Books.

159. Reynolds, I., and M. I. Rob. 1988. "The role of family difficulties in adolescent de�pression, drug-taking and other problem behaviours." Medical Journal of Australia, I49(5): 250-6.

160. Ridley, M. 1993. "Neural Networking: Computer Prediction of Capital Markets." The Economist, October 9, p. 19.

161. Risser, D, A. Bonsch, and B. Schneider. 1996. "Family background of drug-related deaths: a descriptive study based on interviews with relatives of deceased drug users." Journal of Forensic Science, 41(6): 960-2.

162. Robinson, D. 1992. "Implications of neural networks for how we think about brain function." Behavioral and Brain Sciences, 15: 644�55.

163. Rosenblum, L. A., and M. W. Andrews. 1994. "Influences of environmental demand on maternal behavior and infant development." Acta Paediatrica Supplement, 397: 57�63.

164. Rosenblum, L. A., J. D. Coplan, S. Friedman, T Bassoff, J. M. Gorman, and M. W. Andrews. 1994. "Adverse early experiences affect noradrenergic and serotonergic functioning in adult primates" Biological Psychiatry, 35(4): 22I-7.

165. Ross, E. D. 1981. "The aprosodias: functional-anatomic organization of the affec�tive components of language in the right hemisphere." Archives of Neurology, 38(9): 56I-9.

166. Rubinow, D. R., and R. M. Post. 1992. "Impaired recognition of affect in facial ex�pression in depressed patients." Biological Psychiatry, 31(9): 947�53.

167. Rumelhart, D. E., and J. L. McClelland. 1986. Parallel Distributed Processing: Explorations in the Microstructure of Cognition. Boston: MIT Press.

168. Russell, B. 1950. "An Outline of Intellectual Rubbish" Unpopular Essays. London: Routledge, p. 111.

169. Russell, B. 1998. Autobiography. New York: Routledge.

170. Sakai, K., and Y. Miyashita. 1993. �Memory and imagery in the temporal lobe". Current Opinion in Neurobiology, 3(2): 166�70.

171. Sander, L.W., G. Stechler, P. Gurns, and H. Julia. 1970. "Early mother-infant inter�action and 24-hour patterns of activity and sleep." Journal of the American Academy of Child Psychiatry, 9: 103-23.

172. Schacter, D. L. 1990. "Memory." In M. Posner (ed.). Foundations of Cognitive Science. Boston: MIT Press.

173. Schiller, F. 1992. Paul Broca: Explorer of the Brain. London: Oxford University Press.

174. Selfridge, O. G. 1955. "Pattern recognition in modern computers" Proceedings of the Western Joint Computer Conference.

175. Selzer, R. 1982. Letters to a Young Doctor. New York: Simon & Schuster.

176. Shapiro, L. E., and T. R. Insel. 1990. "Infants response to social separation reflects adult differences in affiliative behavior: a comparative developmental study in prairie and montane voles." Developmental Psychobiology, 23(5): 375�93.

177. Shipley, W.V 1963. "The demonstration in the domestic guinea-pig of a process re�sembling classic imprinting." Animal Behavior, 11: 470�4.

178. Singh, G. K., and S. M.Yu. 1996. "U.S. childhood mortality, 1950 through 1993: Trends and socioeconomic differentials." American Journal of Public Health, 86(4): 505-I2.

179. Smith, R. 1995. "The war on drugs: prohibition isn't working." British Medical Journal, 311(7021): 1655-6.

180. Spiegel, D., J. R. Bloom, H. C. Kraemer, and E. Gottheil. 1989. "Effect of psychosocial treatment on survival of patients with metastatic breast cancer." The Lancet, 2(8668): 888-91.

181. Spitz, R. 1945. "Hospitalism: an inquiry into the genesis of psychiatric conditions in early childhood." Psychoanalytic Study f the Child, 1: 53�74.

182. Spock, B. 1945. Dr. Spock's Baby and Child Care. New York: Meridith Press.

183. Squire, L. R., B. Knowlton, and G. Musen. 1993. "The structure and organization of memory". Annual Review of Psychology, 44: 453�95.

184. Stoker, A., and H. Swadi. 1990. "Perceived family relationships in drug abusing ado�lescents." Drug and Alcohol Dependence, 25(3): 293�7.

185. Suomi, S. J. 1991. "Early stress and adult emotional reactivity in rhesus monkeys." Ciba Foundation Symposium, 156: 171-83.

186. Taylor, G. J. 1989. "Psychobiological Disregulation: A New Model of Disease." In Psychosomatic Medicine and Contemporary Psychoanalysis. Madison, Connecticut: Interna�tional University Press.

187. Thoman, E. B., E.W. Ingersoll, and C. Acebo. 1991. "Premature infants seek rhyth�mic stimulation, and the experience facilitates neurobehavioral development." Journal of Developmental and Behavioral Pediatrics, 12(1): 11�18.

188. Thomas, L. 1995. Lives of a Cell: Notes of a Biology Watcher. New York: Penguin.

189. Thoreau, H. D. I960. "Where I Lived, and What I Lived For." In Walden and Civil Disobedience. New York: New American Library.

190. Tranel, D., and A. R. Damasio. 1993. "The covert learning of affective valence does not require structures in hippocampal system or amygdala." The Journal of Cognitive Neuroscience, 5(1): 79-88.

191. Trevarthen, C. 1993. "The Self Born in Intersubjectivity: The Psychology of Infant Communicating." In U. Neisser (ed.), The Perceived Self: Ecological and Interpersonal Sources of Self-knowledge. New York: Cambridge University Press.

192. Truzzi, M. 1983. "Sherlock Holmes: Applied Social Psychologist." In U. Eco and T. A. Sebeok (eds.), The Sign of Three: Dupin, Holmes, Pierce. Bloomington: Indiana Uni�versity Press.

193. Tucker, D. M., and P. Luu. 1998. "Cathexis revisited: corticolimbic resonance and the adaptive control of memory." Annals of the New York Academy of Sciences, 843: 134-52.

194. Viinamki, H., J. Kuikka, J.Tiihonen, and J. Lehtonen. 1998. "Change in monoamine transporter density related to clinical recovery: a case-control study." Nordic Journal of Psychiatry, 52: 39-44.

195. Wallerstein, J. S., and J. B. Kelly. 1980. Surviving the Breakup: How Children and Parents Cope with Divorce. New York: Basic Books.

196. Ward, A. 1948. "The cingular gyrus: Area 24.� Journal of Neurophysiology, 11: 13-23.

197. Watson, J. B. 1928. Psychological Care of the Infant and Child. New York: W. W. Norton.

198. Wilson, E. O. 1998. Consilience: The Unity of Knowledge. New York: Knopf.

199. Wise, S. P., and M. Herkenham. 1982. "Opiate receptor distribution in the cerebral cortex of the rhesus monkey." Science, 218: 387-9.

200. Wolfe, G. 1994. Shadow and Claw. New York: Tom Doherty Associates.

201. Wright, R. 1997. "The urge to let a child fall asleep in your bed is natural. Surren�der to it." Slate, March 27, 1997.

202. Yeats, W. B. 1996. "Among Schoolchildren" In R. J. Finneran (ed.). The Collected Poems of W B. Yeats. New York: Simon & Schuster.

203. Zeskind, P. S., S. Parker-Price, and R. G. Barr. 1993. "Rhythmic organization of the sound of infant crying." Developmental Psychobiology, 26(6): 32I�33.

204. Zwillich,T. 1999. "Interpersonal psychotherapy can normalize brain: neuroimaging shows therapy can return mood regulation structures to normal." Clinical Psychiatry News, 27(7): 1, 6.

Gandrīz vienmēr, kad lasām medicīnas grāmatas, mēs tajās atrodam aprakstītas savas slimības. Sevi�ķi tas sakāms par iek�ējās sakārtotības, harmonijas un laimes trūkumu � savējo novirzi un patoloģiju �eit atradīs daudzi. Bet, at�ķirībā no daudzām patoloģijām, kuru ārstē�anai vajadzīgas dārgas zāles un ārsti, �ī nozare ir citādāka: galvenais ārsts ir katra vēlē�anās un zinā�anas, izpratne. Jo visu problēmu risinā�anu jāsāk ar zinā�anām, ar izpratni par to, kas nav tā, kā jābūt, kāpēc nav, un kā ir jābūt. Bez �iem pamatiem nav iespējams kārtīgi izremontēt televizoru vai auto, vadīt cilvēku dzīvi vai valsti, bet vēl vairāk � cilvēka dvēseli.

Viena no mūsu sabiedrības nedaudzajām problēmām ir tā, ka liela daļa nāko�ās paaudzes cilvēku saņem kaut kādā ziņā nepareizu, kaitīgu izglītību. Ja ētikas, literatūras, mākslas un reliģijas priek�stati par mīlestību dzīvo debesīs, tad citas nozares jaunajos cilvēkos veido priek�statu par mīlestību kā laulības gultu, izklaidi, patīkamu laika pavadī�anu, un, galvenokārt, baudu. Ja sabiedrība bērnu vispirms iepazīstina ar klaji neizglītota vai egoistiska biznesa produktiem, kas rūpējas tikai par savu peļņu, izmantojot cilvēkos ģenētiski ieliktos, ieveidotos pamatinstinktus, pasniedz viņiem līdz klajam, absurdam trulumam reducētas �izklaides�, tad sabiedrībai jāapzinās, ka:

1.������ Pēdējo 20 gadu zinātniskie pētījumi emociju pasaulē pierāda, ka pirmais iespaids ir galvenais, dominējo�ais, kas nosaka cilvēka tieksmi, patiku, piepildījumu un vajadzības gandrīz uz visu mū�u.

2.������ Bērni, kas saņēmu�i kaitīgu pirmo iespaidu, ir (lielākā vai mazākā mērā) sakropļoti uz mū�u, viņi, pieaugu�i, nekad nespēs apvienot savu seksualitāi ar augstāko vajadzību piepildī�anu � svētumu un mīlestību.

Tas skaidro, kāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudzas neveiksmīgas ģimenes un nelaimīgi cilvēki: viņi meklē, meklē visu mū�u, un ir nolemti, notiesāti nekad, nekad neatrast. Tikai nedaudziem izdodas izkļūt sveikā un palikt nemaz nesakropļotiem, bet vēl nedaudzākiem � būt laimīgiem.

�īs grāmatas mērķis ir mēģināt palīdzēt ieraudzīt un saprast sevi tiem, kam nav paveicies, un mēģināt parādīt vecākiem, no kā bēnus jāpasarga un ko viņiem jāiedod. Mēģināt apvienot harmoniskā veselumā divas lielās, evolūcijas veidotās cilvēka pasaules: skaistumu un svētumu, un mīlestību, kuru neizglītoti prāti identificē ar seksu. Liela daļa cilvēku abas �īs pasaules iepazīst nepilnīgi un daļēji. Vēl lielāka daļa � neprot un nevar tās apvienot.

Mīlestība ir kā pret debesīm paceltas kāpnes, kuru apak�ējo galu katrs noliek pie savām kājām. Daudziem izdodas uzkāpt līdz otrajam stāvam, līdz bērnistabai un guļamistabai, bet debesīs uzkāpj tikai retie. Mēs lietojam to, ko mūsos ielikusi evolūcija, līdz�inējā kultūra un vēsture, mums katram liekas, ka mēs visu zinām, bet patiesībā mēs nezinām, nemākam un nesaprotam. �ī grāmata ir mēģinājums parādīt, kas mūsos notiek, kā to saprast, kā tas strādā, un kā to veidot.

Kā tam visam ir jābūt. Tam otram cilvēkam jābūt ir tik tuvam, lai tu viņam vari uzticēties, kā ar sevi sarunājoties. Jo, ja tev neviena tāda nebūs, tad tikai ar sevi tu arī runāsies. Klusēsi, tātad.

Tad jūs abi pierodat viens pie otra tā, it kā tas otrs būtu tavs turpinājums. Un tu esi vesels un mājās tikai tad, kad jūs abi esat kopā. Tu drīksti visu, jo tu ta�u zini, ka tu to gribi. Tas nozīmē, ka tas otrs to grib � bez jebkādām atrunām vai nosacījumiem. Jūs vienkār�i esat viens. Ja tu esi viens vesels, tu ta�u drīksti kādreiz pasmaidīt, kādreiz, kad vajaga, savas sāpes un nezinā�anu izsūdzēt, kādreiz � vienu reizi gadā � kādu vīnu iedzert un svētkus svinēt. Ar sevi. Bet tas ir vairāk, jo patiesībā jau jūs esat divi. Tikai tu to nemani. Jo tev jau liekas, ka tu ar sevi sarunājies, skaļi domā. Tas otrs tev nesaka � Man tā nav. Nē, viņ� (vai viņa) saka: Nu protams, ka tā ir.

No grāmatas es uzzināju, mani pārsteidza vairākas lietas. Pirmkārt, doma par limbisko saiti un to, kā tā uztur mūsu fizioloģiskos procesus, veselību, veiksmi, fizisko un garīgo labsajūtu, un, lielākā mērogā, nosaka mūsu nākotni un izdzīvo�anu. Limbiskā saite, kā tā strādā, kā sadarbības partneri viens otru iespaido, pārveido un piepilda � ar panākumiem un veselību, veiksmi un harmoniju, kā viens otra dzīvei pie�ķir harmoniju un jēgu. Protams, tik pla�ai sadarbībai vajadzīga liela ne tikai emocionālo atraktoru, bet arī vērtību sakārtojumu sakri�ana. To visu var izveidot tikai ilgsto�as sadarbības laikā.

Otrkārt, doma par ārstē�anu. Autori raksta, ka tam vajadzīgs ilgs laiks, daudzu gadu sadarbība psihoterapeita vadībā, ka pa�ārstē�anās nav iespējama. Izrādās, ka ne vienmēr. Lai indivīds izmainītu, pagrieztu savus emocionālos atraktorus da�u labu reizi pilnīgi pretējā virzienā, viņam nepiecie�amas divas lietas. Pirmais solis: ir jāapzinās, skaidri jāzina, kāda rīcība bijusi absolūti nepareiza un nepieņemama. Apziņā (autori raksta � neokorteksā) daudzkārt jānospēlē �īs nepareizās rīcības ainas, tās izprotot, analizējot un, visbeidzot, nosodot, tas sagādās ievērojamas cie�anas, bet izdarīs arī vajadzīgo � izveidos absolūtu �īs rīcības nepieņemamību, negatīvus, atgrūdo�us emocionālos atraktorus, �īs rīcības nepieņem�anu un neatkārto�anu. Otrs solis ir līdzīgs, tas iespējams tikai tiem indivīdiem, kam tajos jautājumos, kuros izveidota nepieņemamība, ir pazīstami, ir zināmi, ir agrāk ieveidoti pozitīvie atraktori � tagad tos var izkopt, izveidot un likt nojaukto vietā. To dara tāpat, kā iepriek�minēto nojauk�anu: neokorteksā daudzkārt nospēlē (vai realitātē � piedzīvo) pareizās, iek�ējam vērtību sakārtojumam [89] atbilsto�ās rīcības ainas, un ļauj limbiskajām smadzenēm piedzīvot ar tām saistītās pozitīvās emocijas. Ja to dara sistemātiski, izveidojas stabili limbiskie atraktori, kas pilnīgi at�ķiras no sākumā minētajiem negatīvajiem. �ī �skola� nav nekas jauns � mēs ejam uz mūzikas koncertiem, uz teātriem un operām, mēs skatāmies un pārdzīvojam lielus mākslas darbus, mēs ejam pie citiem cilvēkiem un uz dievnamiem, un saņemam sakārtojumu, harmoniju un svētumu. Protams, �īs vērtības var saņemt tikai tajās vietās, kur tās ir. Diem�ēl, mūsu sabiedrībā tās nereti jāmeklē.

Visa līdz�inējā cilvēces kultūra varbūt ne vienmēr apzinās, bet pazīst un lieto �o terapiju. Tā ir grēksūdze draugam, ārstam vai citam cilvēkam, kas spēj saprast un mazināt stāstītāja cie�anas. To mūsu kultūra lieto jau sen. Mācītājs, tāpat kā Kristus, saka: Celies, ej un negrēko vairs. Tavi pārkāpumi tev ir piedoti. Mūsdienu informācijas teorija mums ir parādījusi, ka neviens nav un nevar būt vainīgs par pārkāpumiem, kurus viņ� izdarījis nezinot. Neviens nav un nevar būt vainīgs par gēniem, kurus viņ� ir mantojis no iepriek�ējām paaudzēm, par attīstību vai sabojājumu, kuru viņ� saņēmis ģimenē, skolā vai no sabiedrības, tikmēr, kamēr viņ� nezina, ka pārkāpj. Bet lūk, sākot ar to brīdi, kad slimnieks stāsta un no�ēlo, par to pa�u (atkārtotu) pārkāpumu viņ� ir un būs vainīgs, jo tagad viņ� zina.

Protams, visa �ī ārstē�anās pieejama vienīgi tiem, kam pietiek izglītība, lai sevi ieraudzītu, pietiek drosme sāpēt un nepieņemt daudzas līdz�inējās �vērtības�, un kam ir liela vajadzība iet uz priek�u.

�ī grāmata mūsu sabiedrībā būs kā viss, kas darbojas labi un pareizi. Tie laimīgie, kam viss ir kārtībā, to nopirks un sapratīs tajā izklāstītās patiesības, nāks pie slēdziena, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Jo visi veseli orgāni strādā tā, ka mēs tos nemaz nemanām.

Kad grāmatu izlasīs tie, kas tajā ieraudzīs savas sāpes, mokas, kļūdas un to labo�anu, tad tā vairs nebūs dabūjama, un būs jāgaida nāko�ais izdevums.

Imants Vilks

[1] medicīnas doktors, no latīņu val.: Medicinae Doktor. Tulk. piez.

[2] ucsf � university of california, san francisko, school of medicine. Tulk. piez.

[3] ne no kā, lat. val., tulk. piez.

[4] id � tas, latīņu val., indivīda zemapziņas sastāvdaļa, ģenētiski mantotie psiholoģiskie impulsi. Tulk. piez.

[5] lat. � pārtraukts dzimumakts, tulk. piez.

[6] kas tie tādi?

[7] par psihiatru tendenci izdarīt dogmatiskus un nepareizus secinājumus skat. [46].

[8] no angļu vārda behave � izturēties. Tulk. piez.

[9] Piemēram, izteikts evlucionārās psiholoģijas pārstāvis Pinkers grāmatā Kā Strādā Apziņa par draudzību raksta [151]: J a jūs esat kļuvis kādam vajadzīgs un vērtīgs, tad �is cilvēks kļūst vērtīgs arī jums. Jums viņ� vai viņa ir vajadzīga kaut vai tādēļ, ka, ja jūs nokļūstat nelaimē, tad viņ� vai viņa būs ieinteresēti kaut arī tīri egoistiski � jums palīdzēt��is savstarpējo attiecību iekārtojums arī ir tas, ko mēs saucam par draudzību (508-9.lpp.). (�o draudzības koncepciju apgā� pieredze, kas rāda, ka mēs bie�i mīlam kādu cilvēku, kur� mums nekādi nevar palīdzēt, un mums ir vienaldzīgi tie, kas var). Autoram mūzika ir �nederīga akustiska biezpienmaize� (528 un 534.lpp.), kas �neizteic nekā, izņemot abstraktas emocijas (529.lpp.). Reliģija ir �izmisīgs patvērums, pie kura pieķeras cilvēki, kad likmes ir augstas un pārējie laimes iegū�anas līdzekļi jau izmantoti� (556.lpp.). �Jebkuram ar stabilu intelektuālu ziņkāri apveltītam cilvēkam reliģiskie skaidrojumi nav zinā�anas vērti� (560.lpp.). Mākslas darbi, kuriem �nav nekādas praktiskas vērtības� (544.lpp.), eksistē tikai tādēļ, lai to autors varētu palielīties ar savu dīkdienību: �Mākslas nederīgums �ir pārāk skaidri redzams no ekonomikas un sociālpsiholoģijas viedokļa. Kāds gan vēl var būt labāks pierādījums, ka jums ir naudas vairāk nekā vajadzīgs, ja jūs to tērējat da�ādiem grabuļiem un trikiem, kas nepilda vēderu vai nepasargā jūs no lietus?� (522.lpp.).

[10] trīsdimensiju attēla nolasī�anas ierīce, kas ļauj to redzēt uz ekrāna un ievadīt datorā. Tulk. piez.

[11] zinātnisks �urnāls asv, tulk. piez.

[12] no angļu val. transmit � raidīt , tulk. piez.

[13] patoloģisks process, kas notiek bez apziņas kontroles, tulk. piez.

[14] lsd, angļu val. Lysergic Acid Diethylamide, sintētiska narkotika, tulk. piez.

[15] salīdzinājums ar romas impērijas sare�ģīto, apkārtceļu, aplamo polītiku, tulk. piez.

[16] mēs �eit lietojam �reptiļsmadzenes�, Mak-līns rakstīja R-komplekss vai arī pirmsreptiļformējums.

[17] Ķermeņa, ne apziņas. tulk. piez.

[18] no grieķu val.� jauns, un latīņu val. �miza. Tulk. piez.

[19] grieķu val. � Eυρηκα � atradu, tulk. piez.

[20] indivīdu izcelsmes un attīstības, tulk. piez.

[21] dna � deoxyribonucleic acid, ribonukleinskābe, angl., galvenā gēnu �ūnu sastāvdaļa, satur ģenētisko informāciju, kas nosaka, kā tiks uzbūvētas un kā darbosies pārējās organisma �ūnas. Tulk. piez.

[22] Tachyglossus aculeatus, Austrālijas olu dējējs dzīvnieks, kas atgādina ezi, angl. � echidna. Tulk. piez.

[23] latīņu val., dzemde, tulk. piez.

[24] mono viens + trēma � caurums, grieķu val., taksonomiska kategorija, pie kuras pieder echidna, tulk. piez.

[25] tāds, kas rada pēcnācējus no olām, kuras pirms iz�ķil�anās tiek izgrūstas no ķermeņa, no latīņu val. ovum � ola, -parus � dzemdē�ana, tulk. piez.

[26] frederiks dro�i vien nebija apmierināts ar eksperimenta iznākumu. Viņ� nebija vīrs, ar kuru varēja jokoties � Saltimbēne, piemēram, ziņoja, ka reiz ķeizars licis nogriezt rakstve�a īk�ķi par nepareizu viņa vārda izrunā�anu.

[27] kinesiology � ķermeņa kustību mehānikas pētī�ana, no grieķu kinĕsis � kustība. Tulk. piez.

[28] sievi�ķīgais hormons. Tulk. piez.

[29] hormons, kas iespaido nervu sistēmas darbību, vielmaiņu un asinsspiedienu. Tulk. piez.

[30] pms

[31] magoņu ziedi, tulk. piez.

[32] laudāns � opija tinktūra, vārds cēlies no dārga medikamenta, kuru izrakstījis Paracelzs. Tulk. piez.

[33] synapsis � grieķu val., nervu �ūnu savienojumi. Tulk. piez.

[34] no angļu � puzzle � no atsevi�ķām daļām saliekama krāsaina bildīte, �eit angļu vārds jauki nepareizi izrunāts. Tulk. piez.

[35] �ādās vāzēs tika noglabāti miru�o pelni. Tulk. piez.

[36] lai būtu vēl neskaidrāk, da�i raksta bezapziņa. Tulk. piez.

[37] hieronīms bo�s, dāņu gleznotājs, savos darbos attēloja fantastiskas būtnes, dēmonus, pus-cilvēkus, pus-dzīvniekus. Tulk. piez.

[38] �ī ir tie�ā, precīzā, eksaktā, skaidrojo�ā faktu un notikumu atmiņa, kas, at�ķirībā no otras, tēlainās, notikumiem pievienotās, emocionālās atmiņas visu izteic ar diskrētiem elementiem � valodas vārdiem un skaitļiem. Tulk. piez.

[39] zivs ar zirgam līdzīgu galvu, no grieķu un lat. val. � Hippozirgs, kampos �jūras briesmonis. Tulk. piez.

[40] �ī atmiņa ir notikumiem pievienotā, tos pavado�ā, neatņemama, bet bie�i neapzināta sastāvdaļa. Tulk. piez.

[41] �ī parādība ir sastopama ne tikai pie bērniem, mēs bie�i sastopam arī pieaugu�us cilvēkus, kuru iek�ējā pasaule ir �pabeigta�, harmoniski noslēgta un nepretrunīga. Viņu domā�ana un spriedumi nes pareizas izpratnes un nemaldīguma zīmogu, �ī domā�ana nereti veidota uz nezinātniskas, bet pavir�i, �ķietami nepretrunīgas mācības pamata, piemēram, da�ādu sektu, ticību, politisku pārliecību, veselības un pareizas dzīves mācību u.c. loģiski noslēgtu izteikumu kopas, kurās viss ir izskaidrots un viegli saprotams. Tulk. piez.

[42] mimoza � grieķu mitoloģijā mūzu dieviete. Tulk. piez.

[43] hindu un budistu reliģijā � pārdabisks spēks, kas pieder dieviem un dēmoniem, filosofijā � spēks, kas virza visus universa procesus. Tulk. piez.

[44] darbības veids, latīņu val. Tulk. piez.

[45] getisburgas uzruna, 1863. 19. novembrī Ābrams Linkolns (Abraham Lincoln) Getisburgas kapsētā teica pilsoņu kara upuriem veltītu runu. Linkolns daiļrunīgi izteica no�ēlu par kritu�ajiem un runāja par principiem, par kuriem viņi atdeva savas dzīvības. �ī uzruna ir viena no pasaulē visbie�āk citētajām runām, tās vārdi: ��ī cilvēku valsts, cilvēku veidota un priek� cilvēkiem veidota, nezudīs no zemes.� uzrunā jebkuru mūsdienu cilvēku. Tulk. piez.

[46] bērnu rotaļlieta, zīmē�anas �ma�īna�, kurā stikla ekrāns kastītes iek�pusē pārklāts ar plānu grafīta pulvera kārtiņu. Zīmējumu, veido, ar pārbīdāmu rādītāju noslaukot no ekrāna grafīta putekļus. Zīmējumu nodzē�, kastīti sakratot. Tulk. piez.

[47] tas ir ātrdarbīgs dators ar lielu atmiņas apjomu un speciālu Heba programu. Tulk. piez.

[48] masveidīgi. tulk. piez.

[49] autori �o parādību nosauc par simpātisko jeb līdzijūto�o reverberāciju (sympatetic reverberation). Fizikā, akustikā reverberācija ir daudzkārtīga skaņas viļņu atstaro�anās no telpas sienām, kuras rezultātā skaņa telpā ir dzirdama arī pēc skaņas avota signāla izbeig�anās. Atstarotie viļņi tiek telpā pakāpeniski vājināti, dzirdamā skaņa pēc kāda laika norimst. Laiku, kurā skaņas intensitāte samazinās e (naturālo logaritmu bāze, e=2,718�) reizes, sauc par telpas reverberācijas laiku. Vienkār�i sakot, rezonanse ir citu fizikālu, svārstīties spējīgu objektu (vai to daļu) līdzskanē�ana, līdzsvārstī�anās, bet reverberācija ir lēna ierosināto svārstību norim�ana, kuru izsauc atstaro�anās un vides (telpas gadījumā vide ir gaiss un atstarojo�ās sienas) ienestais vājinājums. Protams, mēs varam diskusiju turpināt: realitātē, abas parādības � rezonanse un reverberācija var notikt vienlaicīgi, piemēram, telpā, kurā notiek reverberācija, var atrasties rezonējo�i priek�meti, kas turpinās �skanēt� arī pēc skaņas avota signāla izbeig�anās. Smadzenēs un tās modelējo�ās datorstruktūrās tie�ā nozīmē nenotiek ne viens, ne otrs process, bet ir novērojamas �o procesu īpa�ības. Tulk. piez.

[50] klusinātājs. tulk. piez.

[51] savstarpēji iespaidojas, radot informācijas kropļojumus. Tulk. piez.

[52] attract � pivilkt, angļu val. tulk. piez.

[53] mēs aprakstījām procesus, kuros pieredze rada, izveido atraktorus. �ī pati struktūra � masīvu savienojumu kopas, kas vada uztveri un veido pierdzi � tik pat labi var būt mantota ģenētiski.

[54] precīzāk gan būtu: �, ja gatava un skaidra (iztēles) bilde jau ir priek�ā. Tulk. piez.

[55] no angļu val. Transference � pārnese, pārne�ana. Tulk. piez.

[56] lat. nova � jauna. Astronomijā � zvaigzne, kuras spo�ums eksplozijas rezultātā pieaug simtiem tūksto�u rei�u un pēc tam pakāpeniski samazinās. Tulk. piez.

[57] latīņu val., nepiecie�ams stāvoklis, neatņemama īpa�ība. Tulk. piez.

[58] grieķu val., vēlāk dzimu�i , nerado�s zinātnieks vai rakstnieks, kas strādā pazīstamā virzienā vai stilā bez rado�as pieejas. Tulk. piez.

[59] viens kvadriljons ir 1015 . Tulk. piez.

[60] divi kopā salikti tetraedri (viena tetraedra skaldnes veido �etri trīsstūri) veido se�skaldņu ķermeni, kuru varētu saukt par heksaedru . Tulk. piez.

[61] sonets � poēma 14 rindās, kuru garums un atskaņas atbilst zināmiem noteikumiem. Angļu soneta vienā rindā jābūt 10 zilbēm. Tulk. piez.

[62] �ajā gadījumā � vienam no se�iem. Tulk. piez.

[63] fran�u gleznotāji Manet, Monet, Matisse. Tulk. piez.

[64] circadian, latiņu val. Circa � par, dies � diena. Tulk. piez.

[65] antidepresantu efektivitātes mehanisms nav pilnībā izprasts. Daudzi cilvēki ir dzirdēju�i, ka antidepresanti strādā tādēļ, ka tie stimulē serotonina izdalī�anos. �is ir apraksto�s skaidrojums, kuram ir tāda pati vērtība, kā novērojumam, ka ārsts izdara griezumu sirds operācijas laikā, un pēc da�ām stundām pacients ir vesels. Antidepresantu darbība, kas izmaina serotonina receptoru savienojumu shēmas, kas pēc da�ām dienām vai nedēļām izpau�as kā pilnīga pacienta garastāvokļa izmaiņa, paliek nezināma un nesaprasta.

[66] grieķu val. Ēthos � para�a, ieradums. Etoloģija � zinātnes nozare, kas pēta dzīvnieku izturē�anos. Tulk. piez.

[67] kā tādai, lat. val.. tulk. piez.

[68] vienradzis (monocerōs � vienradzis, grieķu val.) � mītisks dzīvnieks ar zirga ķermeni un vienu taisnu ragu uz galvas. Bie�i sajaukts ar degunradzi (rhinocerōs � degunradzis, grieķu val.). Vienradzis it kā mājojis Asīrijas kalnos. Stāstīja, ka ragam piemīt dziedino�as un maģiskas īpa�ības. Tulk. piez.

[69] angliski tas ir Sudden Infant Death Syndrome, SIDS. Tulk. piez.

[70] angliski Silicon Valley, Santa Klāras ieleja dienvidaustrumos no SanFancisko, tajā atrodas galvenās ASV mikroelektronikas rūpnīcas. Silīcijs ir mūsdienu elektronikas industrijas pamatelementu � tranzistoru izgatavo�anas galvenais izejmateriāls. Tulk. piez.

[71] arī! tulk. piez.

[72] tās, piemēram, ir reliģijas vispārcilvēciskās vērtības, kas, konfrontētas ar mūsdienu zinātnes pārbaudītām, pierādītām atziņām, da�iem rada vilinājumu pirmās daļēji vai pilnīgi atmest. Mēs redzam, ka kļūdī�anās �ajā jautājumā saistīta ar lielu kaitējumu sabiedrības progresam, ar visaptvero�u sabiedrības degradāciju. Tāpēc pirmās tiek saglabātas. Tulk. piez.

[73] patoloģisks + gnomisks. tulk. piez.

[74] par sevi, kā tādām, lat. val. Tulk. piez.

[75] eiforijas antonīms, autoru jaunvārds. Tulk. piez.

[76] kas tas tāds ir? tulk. jautājums

[77] kas tie pa klu�iem?

[78] �eit gan autoriem jāiebilst. Rāpulis pie saviem miru�ajiem līdzgaitniekiem dotos tikai tādēļ, lai tos apēstu. Tulk. piez.

[79] mēs labi zinām un pazīstam �ādus darba apstākļus. Tulk. piez.

[80] fran�u val., masveidīgi, visi kopā. Tulk. piez.

[81] her majesty�s offices � viņas Karaliskās Augstības Iestādes (angl.), tulk. piez.

[82] pieņemsim un piedosim autoriem �o īstenības atspoguļojumu. Mūsdienu cilvēks ir spiests ieraudzīt un pieņemt, ka tirgus sabiedrībās patiesībā darbojas dabiskā izlase un tās nesaudzīgais darbarīks � nāve. Nāve, dzīves apstākļu pasliktinājums un izdzīvo�anas apdraudējums gadījuma notikumu izpildījumā mazāk spējīgiem, mazāk piemērotiem, mazāk izglītotiem un mazāk bagātiem. Cilvēces evolūcija iepriek�ējos gadu desmitos un simtos ir izveidojusi pietieko�i lielu ansambli, uz kuru tai iedarboties. Pēc vairākām paaudzēm dzīvi paliku�ie nāks ar jaunu morāli un ētiku, kuras pamatā būs ne tikai autoru parādītā, aprakstītā un piedāvātā limbiskā pieķer�anās, kas katram sagādā to �lielo laimi�, pēc kuras mēs tik ļoti tiecamies, bet arī visas sabiedrības rūpes un atbildība par visu tās locekļu labklājību un progresu. Protams, ka mēs varam par to runāt un rakstīt, apsteidzot notikumus, un to arī autori dara. Tulk. piez.

[83] national public radio broadcast or �marketplace�, december 3, 1997.

[84] kas tas ir?

[85] verdict � spriedums, domas. tulk. piez.

[86] mēs varam arī teikt tā: Radītājs ir uzcēlis cilvēkiem dzīvo�anai . Tulk. piez.

[87] fran�u gleznotāji (?)

[88] ucsf � university of california, san francisko, school of medicine.

[89] �eit neder jebkur�. autori saka, ka ārsta pasaulei jābūt stabilai un veselai. Tie�i tā. Vērtības citiem var iedot tikai tas, kam pa�am ir. Ja slimniekam �āda izdzīvo�anai un progresam derīga, ētiski augstvērtīga vērtību sakārtojuma pa�am nav, pa�ārstē�anās nav iespējama. Tad vispirms jāveido jauns vērtību sakārtojums. Tas, diem�ēl, nereti nav sastopams mūsu skolās, t.s. masu informācijas līdzekļos, un vēl retāk tas ir sastopams cietumos (kur tas visvairāk vajadzīgs). Tulk. piez.

[i] vairāk par attiecībām starp zinātni un mākslu skat. Wilson, [198].

[ii] autoru aprakstītajām pirmatnējām jeb reptīļsmadzenēm atbilst motoriskā sistēma: Motoriskās sistēmas galvenā funkcija ir kustību aktu realizācija. Iz�ķir apzinātās un neapzinātās kustības. �īs centrālās nervu sistēmas funkcijas ir ļoti daudzveidīgas un sare�ģītas. Tās kontrolē elpo�anu, sirds, asinsvadu un gremo�anas darbību, acs kustības, līdzsvaru. (prof. A. Valtnera redakcijā Cilvēka fizioloģija , Rīga, Zvaigzne, 1986, 295-302.lpp.). Tulk. piez.

[iii] augstākminētajā grāmatā to sauc par limbisko sistēmu, 327.lpp.: Izturē�anās ir saistīta arī ar emocijām, sāpju un prieka izjūtām. Izturē�anās regulē�anas funkcijas veic�zemgarozas struktūras��o struktūru sakopojumu sauc par limbisko sistēmu. Limbiskās sistēmas atsevi�ķie veidojumi �kontrolē veģetatīvās funkcijas, piem., ķermeņa temperatūru, masas, osmolaritātes mehānismus.

[iv] iespējams, ka da�os gadījumos depresijas skaidrojums ir zināms vai vismaz iedomājams. Ja kādam ir gadījies ilgsto�i izveidot, izstrādāt lielas, pozitīvas emocijas, piemēram, lielu mīlestību, tad tā izveido ne tikai ļoti stiprus emocionālos atraktorus, kurus cilvēka dzīves laikā praktiski vairs nav iespējams izmainīt, aizvietot, bet vēl vairāk, vēl stiprāk, �īs pozitīvās emocijas, �ī mīlestība kļūst par dominējo�u indivīda organisma dzīvības procesu (vielmaiņa, sirdsdarbība, darbaprieks, dzīvotprieks) iestādītāju un uzturētāju. Jā kādi ārēji apstākļi �o mīlestību pārtrauc, bet indivīda fiziskā veselība ir tik laba, ka fizioloģisko procesu patoloģijas neparādās vai parādās minimāli, tad nelaimīgais indivīds paglābjas īpatnējā apziņas ni�ā, kuru viņ� pats izveido: lai kaut uz brīdi remdētu savas, kā viņam liekas, bezgalīgās sāpes, viņ� neokorteksā atkārtoti nospēlē iepriek� piedzīvotās mīlestības ainas, tādējādi radot, atkārtojot iepriek�ējās emocijas, kas nenoliedzami uz kādu brīdi (tāpat kā narkotikas) dod patvērumu no izmisuma. Ja slimais no �o ciklu atkārto�anas pats nevar atbrīvoties, viņam vajadzīga palīdzība. Tulk. piez.

[v] 1799. g. kāds napoleona armijas virsnieks Rozetas (Rosetta) pilsētas tuvumā Nīlas rietumu krastā atrada akmeni ar tajā iegravētiem rakstiem divās valodās un trīs �riftos (rakstībās): Ēģiptes hieroglifos un vienkār�ajā rakstā, un grieķu valodā. �ī teksta at�ifrē�ana deva iespēju izlasīt arī agrākos Ēģiptes civilizācijas atstātos rakstus.

[vi] iespējams, ka daudzi mūsu sabiedrībā sirgst ar Aspergera sindromu. To pieprasa sabiedrības materiālo labumu ra�o�anas, iegū�anas un patērē�anas gars. Piemēram, nereti par labo toni tiek uzskatīta pieeja bez emocijām. Tā, it kā tā būtu kaut kāda priek�rocība.

[vii] megēra, briesmīga sieviete, grieķu mitoloģijā viena no trim nemirstīgām māsām Stheno, Euryalem, Meduza (vienīgā mirstīgā), kurām matu vietā bija �ūskas. No megēras skatiena cilvēks pārvērtās par akmens stabu.

[viii] bazilisks, mītisks rāpulis. Tā elpa un skatiens cilvēkam bija nāvējo�i.

[ix] gapija, Lebistes reticulatus, maza Rietumindijas zivs, pirmo paraugu uz Britu Muzeju nosūtīja cilvēks, kura uzvārds bija Guppy.

[x] psihoterapija izmaina smadzenes: 1992.g. Baksters [8] ar pozitronu tomogrāfijas palīdzību (PET, positron emission tomography) atklāja, ka pacientiem, kuri slimo ar maniakālo apsēstību (obsessive-compulsive disorder) izturē�anās terapija un Prozaks radīja līdzīgas bazālo gangliju izmaiņas. Vinamki [198] ar SPECT (single positron emission computed tomography) atklāja, ka psihoterapija izmainīja serotonina uzsūk�anos ar depresiju un personības dalī�anos slima cilvēka bazālajās priek�smadzenēs. 1999.g. Amerikas Psihiatru Asociācijas sanāksmē Dr. Stīvens D. Martins (Stephen D. Martin) ziņoja, ka depresijā eso�iem pacientiem SPECT tomogrāfija parāda, ka divpusēja psihoterapija rada izmaiņas bazālajās ganglijās un cingulate gyrus [204].