Jean-Paul Sartre . Les Mouches

Drama trijos celienos No fran�u valodas tulkojis Vilnis Zariņ�

Tulkotāja priek�vārds

Darbojo�ās personas

1.�� cēliens �����..

2.�� cēliens �����..

2.�� cēliens, 2. daļa

3.�� cēliens �����..

Tulkotāja piezīmes

�ans Pols Sartrs (1905.gada 21. jūnijs � 1980. gada 15. aprīlis) ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta fran�u kultūras darbiniekiem. Visvairāk viņ� pazīstams kā eksistenciālisma virziena filozofs. Nozīmīgākie �. P. Sartra filozofiskie sacerējumi ir "Esamība un nekas" (1943. g.) un "Dialektiskā prāta kritika" (1960. g.). Viņ� rakstījis arī romānus, lugas, arī publicistiska satura rakstus. Luga "Mu�as" sacerēta Otrā pasaules kara gados un pirmo reizi izrādīta Parīzē 1943. gada jūnijā vācu okupācijas apstākļos. Kaut gan lugas tekstā nebija nekā aktuāli politiska, tās da�ādi tulkojamā zemteksta dēļ kolaboracionisti panāca izrā�u pārtrauk�anu. Tās atjaunojās tikai rudenī.

Si�ets

Lugas si�ets aizgūts no sengrieķu mitoloģijas un da�ādi variēts jau antīkajā literatūrā. Tas īsumā ir �āds. Galvenais varonis Orests pēc ilgas prombūtnes atgrie�as savā dzimtajā pilsētā Argosā. Pirms piecpadsmit gadiem Argosas tagadējie valdītāji � Oresta māte Klitaimnēstra kopā ar savu mīļāko Egistu � nogalināju�i Klitaimnēstras vīru, Oresta un Elektras tēvu Agamemnonu, kuram gan piemitu�as vājības, tomēr viņ� ir bijis Argosas likumīgais valdnieks. Egists savu kundzību uztur galvenokārt ar pavalstnieku garīgas paverdzinā�anas līdzekļiem.

Ar priesteru palīdzību Egists cen�as Argosas iemītniekos radīt pārliecību, ka likumīgā valdnieka nogalinā�ana nav viņa individuāls noziegums, bet gan visas tautas kopīgs nodarījums. Ik gadus Agamemnona nāves gadadienā liela mēroga ceremonijās Argosā veic miru�o ie�ēlinā�anu. Tie ir svētki, kuros ikvienam pilsētas iedzīvotājam ir pienākums sevi nopelt un izlūgties no miru�ajiem �ēlastību. Ja visi ir grēcīgi, tad arī visbriesmīgākais noziedznieks kļūst aptuveni tāds pats kā pārējie. Juridiski it kā nebūtu pamata nevienu sodīt, bet visiem ir iemesls no�ēlot savu vainu. Miru�o ie�ēlinā�ana un dzīvo biedē�ana ar miru�o dusmām kļuvusi par pilsētas oficiālo ideoloģiju, kas visiem ir obligāta. Par tās neievēro�anu draud bargs sods. Pla�ākā sabiedrībā Egists uzvedas tikai kā viens no līdzdalībniekiem grēkā, kurā it kā bija piedalīju�ies visi pilsētas iedzīvotāji. Ikviens dzīvais kādreiz savā mū�ā ir sarūgtinājis vai nodarījis pārestību kādam no tiem, kuri tagad ir miru�i. Tādēļ tiek atzīts, ka vainīgi ir visi. Pilsētas jaunajai paaudzei Egista noziegums ir kā "iedzimtais grēks". Argosas iedzīvotāji samierināju�ies ar Egista kundzību. Arī svētkus viņi svin pēc valdītāju priek�rakstiem. Tikai Elektra, Agamemnona un Klitaimnēstras meita vēlas gāzt pa�reizējo valdītāju varu, tomēr arī viņu visvairāk sanikno tas, ka viņa � valdnieka meita � pilī padarīta par kalponi, kam jāmazgā trauki un veļa.

Orests, kas sava verga, izglītotā Pedagoga vadībā apceļojis pasauli un iepazinis cilvēces kultūras labākos sasniegumus, nespēj bez riebuma un nicinājuma noraudzīties provinciālo Argosas valdītāju inscenētajās ākstībās. Vienlaikus viņ� ar sāpēm konstatē, ka ir glu�i sve�s savai zemei un savai tautai. Sava tēva māju, kurā viņ� dzimis, Orests spēj raksturot tikai teorētiski kā agrīnā dorie�u stila celtni, kam piemīt pārspīlēts provinciāls svinīgums. Viņam ar Argosas iemītniekiem nav ne kopīgu pārdzīvojumu, ne kopīgu atmiņu. Bet arī nekur citur Orestam nav ne māju, ne dzimtenes. Nevienā zemē, nevienā tautā viņ� nav savējais. Visu mū�u viņ� ir sabijis sve�umā, visur juties kā trimdinieks. Neraugoties ne uz lietu dabiskās gaitas aizstāvja, cilvēku radītāja Jupitera centieniem nepieļaut izmaiņas un saglabāt Argosā pastāvo�o kārtību, ne arī uz loģiski domājo�ā Pedagoga pūliņiem aizdabūt Orestu projām no Argosas, Orests ar Elektras palīdzību nogalina Egistu un bez Elektras līdzdalības arī Klitaimnēstru, savu māti. Ja Klitaimnēstra paliktu dzīva, viņa pēc Egista nāves būtu likumīga valdniece un izmaiņas Argosā nebūtu iespējamas.

Tomēr Klitaimnēstras nogalinā�ana, kas politiskā aspektā ir loģiska un pat nepiecie�ama rīcība, no cilvēcisko attiecību viedokļa viņas bērniem izrādās briesmīga nelaime. Viņiem nākas pārliecināties, ka cilvēku attiecības sabiedrībā nosaka ne tikai zinātne un loģika, bet lielā mērā arī tādi faktori, kurus cilvēku vairums nemaz neapzinās vai tikai neskaidri nojau�. Orientē�anās vienīgi uz savas rīcības tie�ajiem rezultātiem, neņemot vērā un pat nenoskaidrojot situāciju kopumā, izrādās liktenīga Elektrai, kurai naids pret valdniekiem bija aizēnojis spēju prognozēt savas rīcības tālākās sekas un blakus rezultātus. Tā deformē arī visu turpmāko Oresta dzīvi, kaut arī Orests �ādu iznākumu jau iepriek� bija prognozējis vai vismaz nojautis.

Orestu un Elektru sāk vajāt pusaizmirstās, uz mātes dzimtas principiem veidotās ģimenes tiesību sargātājas � Erīnijas. Erīnijas nevajāja Klitaimnēstru par Agamemnona nogalinā�anu, jo no mātes dzimtas tradīciju viedokļa tas bija no viņai sve�as dzimtas un turklāt bija upurējis dievietei Artemīdai savu un Klitaimnēstras meitu Ifiģēniju, lai gan pēc mātes dzimtas tiesību viedokļa bērni pieder vienīgi mātei. Arī Egista nogalinā�ana, ko veica Orests, Erīnijas neinteresē. Turpretī tuvu asinsradinieku dzīvība, ja radniecību rēķina pa mātes līniju, atrodas Erīniju aizsardzībā un pārkāpumus, ko pastrādājusi māte pret bērnu vai bērns pret māti, Erīnijas jeb mātes dzimtas personificētā sirdsapziņa nekad nepiedod.

Argosas iedzīvotāji nepriecājas par atbrīvo�anu no tirānu jūga. Ilgajos Egista kundzības gados viņu garīgā paverdzinā�ana aizgājusi jau tik tālu, ka viņi samierināju�ies ar savu valdītāju noziegumiem, pieņēmu�i tos kā visas sabiedrības un arī sava dzīvesveida nenovēr�amu nosacījumu. Taisnīguma atjauno�anu un noziedznieku sodī�anu viņi uztver kā noziegumu. Orestam un Elektrai nākas meklēt patvērumu Apollona templī. �eit Jupiters viņiem piedāvā iespēju glābties un pat kļūt par Argosas valdītājiem, ja vien viņi no�ēlotu savu dumpīgo rīcību, iekļautos tradīcijās, pret kurām tie līdz �im vērsu�ies un apsolītu nemainīt ne pastāvo�o kārtību valstī, ne arī cilvēku domā�anas veidu. Elektrai, kuras rīcības galvenais motīvs bijis naids pret cilvēkiem, kas viņu padarīju�i par kalponi, pēc atriebības īsteno�anas vairs nav ne plānu, ne arī ētikas principu, kas regulētu viņas uzvedību. Viņa ir gatava atkal pakļauties Jupitera likumiem un no�ēlot savu rīcību. Orests atsakās atzīt kādu par cilvēku augstāku autoritāti, ta�u pēc mātes nogalinā�anas viņam nav iespējams Argosā palikt un viņ� aiziet pasaulē.

Zemteksti

Līdzās tie�ajam si�etam lugā ir daudzslāņaini zemteksti. Tie izgaismo autora nostāju jautājumos, kas attiecas uz cilvēka attiecībām ar sabiedrību. Sartrs uzstājas pret varas pretenzijām diktēt cilvēkiem dzīves veidu, pasaules izpratni un morāles kritērijus, pret reliģisko svētulību, pret savu laiku pārdzīvoju�ām tradīcijām. Lugas galvenā problēma ir cilvēka tiesības, turklāt ne tikai tiesības, bet pat pienākums būt brīvam, cīnīties par brīvību. Vissvarīgākā un visvairāk aizsargājamā no visām brīvībām ir garīgā brīvība. Arī tad, ja teorētiski sprie�ot, brīvības aizstāvē�ana �ķiet muļķīga un nejēdzīga, arī tad, ja apkārtējo cilvēku vairākums ir samierinājies ar savu nebrīvību, un situācijas maiņu jeb atbrīvo�anos uztvertu kā nepatīkamu un nevēlamu traucējumu. Lieki piebilst, kāda nozīme �ādu noskaņu izplatī�anai bija hitlerie�u okupētajā Francijā. Ne velti �. P. Sartra darbus Padomju Savienībā netulkoja un neizdeva. jo tajos paustās idejas virzīja uz tādiem jautājumiem, kādus "Reālā sociālisma" varasvīri nepavisam negribēja atstāt toreizējā "mazā cilvēka", jeb, kā tad teica, "pla�o darbaļau�u masu" apsprie�anai vai pārdomām.

Lugas varoņus un to rīcību iespējams interpretēt arī alegoriski, kā da�ādu indivīdam vai sabiedrībai piemīto�u īpa�ību un iezīmju personifikāciju, kā arī �o alegorisko tēlu savstarpējās attiecības. Tādā gadījumā iespējamākie interpretējumi varētu būt: Orests � cilvēks, Pedagogs � prāts, zinātne,

Jupiters � lietu dabiskā gaita, dabiskā kārtība, daba, da�viet reliģiozitāte. Elektra � emocionalitāte, Klitaimnēstra � iekāre, Egists � vara,

Virspriesteris � reliģija,

Mu�as � iek�ējie pārmetumi,

Erīnijas � tradīcijas, aizspriedumi, sirdsapziņa.

Iespējamas arī citādas alegoriskas interpretācijas, kas sacerējumā nav sīkāk iztirzātas, bet parādītas ar izteiksmes līdzekļiem. Tāda, piemēram, varētu būt tēma par tautas kolektīvo vainu. Arī tādā nozīmē, kādā saviem pavalstniekiem to cen�as uzspiest despotiskais, varētu teikt arī totalitārais valdītājs Egists.

Lugas notikumu vēsturiskais pamats

Jāatceras, ka Francijā pēc kapitulācijas 1940. gada vidū izveidojās kolaboracionistu valdība, kas sadarbojās ar okupantiem, organizēja liekulīgus tiesas procesus pret sakautās Francijas politiķiem un militārajiem darbiniekiem, pārmetot viņiem nepietiekami prasmīgu un efektīvu cīņu pret nacionālsociālistisko Vāciju. Apsūdzētie bija absurdā situācijā, jo viss, ko viņi varētu teikt savai aizstāvībai �ādās tiesās, būtu valsts noslēpumu izpau�ana ienaidniekiem. Ta�u visu tamlīdzīgu procesu jēga bija iedvest fran�u tautai apziņu, ka nevis okupanti, bet fran�u pa�u politiķi un tālākās konsekvencēs visa fran�u tauta ir vainīgi par pazemojo�ās situācijas ra�anos.

Kolaboracionisti nevarēja piedot fran�u tautas vairākumam cīņu par sociālās situācijas uzlabo�anu Otrā pasaules kara priek�vakarā, darba laika normē�anu, apmaksātiem atvaļinājumiem un ģimeņu pabalstiem, iztēlojot situāciju tā, ka tikai negodīgi cilvēki prasa elementāru sociālu nodro�inājumu savām ģimenēm, bet valdības piekāp�anās �ādām prasībām novedusi pie Francijas sakāves karā. Kolektīvā vaina lugā visā savā skarbumā gan izprotama arī pretējā nozīmē, proti, ka piecpadsmit gadus Argosas tauta nav cīnījusies pret despotisko re�īmu un, lai atgūtu brīvību, tai vajadzīgs no citurienes atnācis glābējs. Tādēļ tautai ir tie�i tādi valdītāji, kādus tā pelnījusi.

Ja lugu izprot pirmkārt kā okupētās Francijas sabiedrības spoguli, tad Orests pau� nostāju, kāda piemita konsekventiem cīnītājiem pret okupācijas re�īmu. Elektra �ādā interpretācijā pau� nostāju, kāda bija daudz pla�ākām sabiedrības aprindām. Tās, protams, ienīda okupantus, ta�u centās izvairīties no asins izlie�anas, it īpa�i, ja tās bija nevis vācu okupantu, bet gan fran�u kolaboracionistu asinis. �ādā gadījumā nekonsekventie cīnītāji viegli nonāca ķīlnieku lomā. Lugā tā notiek ar Elektru, kura sirds dziļumos nevēlas cīņā iet līdz tādām konsekvencēm, kādās viņu noved cīņas loģika. �ādā alegorijā Jupiters it kā personificē Vi�ī re�īmu vai mar�alu Petēnu. Lai gan attiecībā pret �o re�īmu un personām, kas tā vārdā rīkojās, tauta juta gan bailes, gan naidu, �is re�īms tomēr it kā reprezentēja Francijas valstiskumu, pret ko ikvienam Francijas pilsonim jau kop� bērnības bija ieaudzināta cieņa un bijība. Arī pats reālais mar�als Petēns bija Pirmā pasaules kara lielākās kaujas � Verdenas cietok�ņa aizstāvē�anas � varonis. Egists tādā lugas interpretācijā reprezentē tie�os okupantu represīvos spēkus, bet Klitaimnēstra � tās aprindas, kas cen�as pielāgoties ikvienam, kam ir vara.

Lugā skarts, bet detaļās neizstrādāts palicis jautājums par korelāciju starp trim savstarpēji saistītiem un citam citu noteico�iem faktoriem � sabiedrību, cilvēka personību un kultūru. Orests, kura kultūras līmenis Pedagoga sniegtās izglītības un daudzo ceļojumu rezultātā tālu pārsniedz viņa dzimtās pilsētas iedzīvotāju redzesloku, nevar ciest Argosas iedzīvotāju kultūras līmenim atbilsto�o sabiedrisko kārtību. Nepieņemama viņam arī �ai attīstības pakāpei atbilsto�ā reliģiozitāte. Elektrai sabiedriskās intereses ir aptuveni tādas pa�as kā Orestam, ta�u izglītības un kultūras līmenis daudz zemāks. Viņa nespēj atbrīvoties no tradīciju ietekmes un aizspriedumiem un saļimst zem personisko un sabiedrisko kolīziju nastas. Bet arī Orests, kam pietiek spēka un prasmes visu to atmest, nekļūst laimīgs. �is jautājums lugas gaitā netiek risināts līdz galam.

Da�ās skaldnēs luga pau� �. P. Sartra attieksmi arī pret fundamentāliem jūdaistu un kristie�u reliģijas principiem, sevi�ķi par iedzimto grēku. Skatoties lugu, likumsakarīgi izvirzās jautājums, vai mūsdienu cilvēku cie�anu cēlonis ir Atzī�anas koka augļu ē�ana Paradīzē un vai tagadējai paaudzei ir pienākums just atbildību par Jēzus krustā si�anu? �ī problēma ir aktuāla arī Latvijā. Otrā pasaules kara gados abas okupantu varas centās savos noziegumos iesaistīt arī latvie�us. Izdevās iesaistīt tikai nedaudzus. Bet vai tie latvie�i, kas noziegumus nav pastrādāju�i un izaugu�i jau pēc kara, ir atbildīgi par okupantu noziegumiem?

Darbā attēlotā kolektīvā vaina ļauj secināt, ka okupantu noziegumos Latvijā vienlīdz vainīgi ir visi, kas te dzīvoju�i � gan bendes, gan viņu upuri. Savukārt Latvijas saimnieciskajās grūtībās vainojams katrs, kur� ņēmis kredītu, lai uzlabotu savas ģimenes sadzīves apstākļus. Jo tad varas kliķes, kas organizēti izlaupīja Latviju ar uzpūsta valsts aparāta starpniecību, veicot negodīgus iepirkumus un ņemot kukukļus, izrādās tikai vieni no cietējiem, kuri pārrēķināju�ies tāpat kā citi. Ikdieni�ķu pārkāpumu un smagu noziegumu padarot morāli līdzvērtīgus, visi izrādās vienas bēdu lugas dalībnieki vien at�ķirīgās lomās.

Da�as eksistenciālisma teorētiskās problēmas

Luga rāda despotiskas varas garīgo tuk�umu un nespēju iek�ējas evolūcijas ceļā pārtapt par likumīgu re�īmu. Tādas varas upuri ir ne tikai tās pavalstnieki, tādi ir arī sargi un varas nesēji. Teorētiski no �ādas varas it kā būtu iespējams glābties emigrācijā, ta�u emigrācija despotijas problēmu tikai atbīda, bet neatrisina. Orests atrodas priviliģēta emigranta situācijā � viņ� ir bagāts, guvis labu izglītību, daudz lasījis, iepazinis nozīmīgākos sava laika kultūras centrus, ta�u nekur viņam nav māju, nekur viņ� nav savējais. Izrauties no individuālās izolētības viņ� spēj tikai aktīvas darbības rezultātā, iesaistoties dzimtās pilsētas politiskās dzīves veido�anā, ta�u konkrētajā gadījumā �ī iesaistī�anās var notikt vienīgi kā traģēdija, pēc kuras viņam pilsētā vairs nav vietas, kaut gan tās rezultātā viņ� jau ir tai piederīgs.

Sabiedriskā atsve�inājuma problēma, kurā izrādās nonāku�i gan varmācīgas politikas upuri, gan tās realizētāji, gan arī it kā malā stāvo�ie emigranti, caurvij visu lugu, kaut tikai retumis izvirzās centrā, kļūstot par lugas si�eta virzītāju. Sartru kā dramaturgu interesē galvenokārt vai pat tikai individuālie cilvēki. Līdzās indivīdiem viņa izpratnē pastāv vēl pūlis, kas arī sastāv no indivīdiem. Nekādu sabiedrības strukturējumu pēc sociālās, etniskās vai profesionālās piederības, ideju vai intere�u kopības utt., Sartrs neatzīst. Sabiedrības dzīvē viņ� nerāda nekā tāda, ko nevarētu reducēt uz atsevi�ķo cilvēku darbības rezultātiem.

Notikumu attīstība, dialogi, uzskatu sadursmes, kurās aizstāvē�anās bie�i izvēr�as par jauna uzbrukuma sagatavojumu, Sartru �ajā lugā interesē vairāk nekā rezultāts. Galveno varoņu teksti dialogos ir visai gari, ta�u ikviens no tiem virza uz priek�u lugā risinātās problēmas. Daudzas varoņu replikas literatūras kritiķi salīdzināju�i ar pauko�anas meistaru zobenu cirtieniem. Tomēr autora �ķietamajai nevērībai pret lugas iznākumu � galvenais varonis aiziet uz visiem laikiem, atstājot jaunās sabiedrības veido�anu tiem pa�iem despotijas izmocītajiem ļaudīm, kuriem pa�iem pret despotiju cīnīties nepietika spēka � var rast arī citu skaidrojumu. Lugas sacerē�anas un pirmizrādes laikā Otrā pasaules kara iznākumu vēl bija grūti paredzēt. Francijas patriotiem tad nācās domāt nevis par to, kā iekārtot savu zemi pēc atbrīvo�anās, bet gan par to, kā rezultatīvāk sevi upurēt savas zemes brīvības labā. Daudzi Preto�anās kustības varoņi aizgāja "uz visiem laikiem" savu laikabiedru, da�kārt arī ģimenes locekļu nesaprasti, ta�u ar apziņu, ka izpildīju�i svarīgāko pienākumu. Tas arī ir viens no skaidrojumiem Oresta apgalvojumam, ka va�ās iekaltais, cietumā ieslodzītais vai krustā sistais var būt brīvs. Okupētās Francijas apstākļos apcietināts Preto�anās kustības dalībnieks varēja būt tuvāks savas zemes un līdz ar to pats savai brīvībai nekā tas, kas par brīvību necīnījās. Lugā autors tirzā ne tik daudz cilvēka iek�ējo, garīgo brīvību, bet galvenokārt brīvību kā iespēju rīkoties pēc savas izvēles un savas pārliecības.

Autors rāda, cik sare�ģīta un iek�ēji pretrunīga cīņa par brīvību ir zemē, kas ilgsto�i bijusi pakļauta despotiskam re�īmam. Tā nav cīņa tikai pret ārējo ienaidnieku. Tā var būt sekmīga vienīgi gadījumā, ja cīnītāji ir tikpat nesaudzīgi arī pret okupantu atbalstītājiem pa�u zemē � kolaboracionistiem. Ienaidnieka izpalīgi var būt arī brīvības cīnītāja radinieki, cilvēki ar nopelniem pagātnē, kas saņēmu�i augstus apbalvojumus un citas personas, ko gribētos saudzēt. Ta�u no tautas cīņas loģikas viedokļa saudzība pret naidnieka izpalīgiem ir nodevība.

Sabiedrisku spēku sadursmē svarīgs ir cīņas morālais aspekts � kādu vērtību vārdā cīņa notiek. Neviens varonis nespēj pilnīgi abstrahēties no personiskajiem mērķiem, no savas individuālās biogrāfijas. Tad viņ� pārstātu būt reāls cilvēks un kļūtu par idejas personifikāciju. Ta�u ikviena varoņa rīcības motivācijā individuālo un sabiedrisko mērķu samērs ir citāds. Svarīga ir morālā gatavība cīņai � apziņa par savas rīcības taisnīgumu. Cīnītājs, kur� pārtrauc cīņu un no�ēlo savu rīcību, ir sakauts daudz lielākā mērā nekā tas, kur� cīņā gājis bojā. Tādēļ vecās kārtības aizstāvis � Jupiters � neatlaidīgi cen�as panākt, lai Orests un Elektra savu rīcību no�ēlo. Viņ� ir gatavs dumpiniekus celt pat par valdniekiem, ja vien tie sabiedrībā saglabās iepriek�ējo kārtību.

Attieksme pret reliģiju un vēsturi

Luga atklāj �. P. Sartra attieksmi pret reliģiju un dieviem: lugā tēlotais Dievs, �ajā gadījumā Jupiters, kaut viņam ir liela vara pār dabas procesiem un sabiedrības norisēm, nepavisam nerūpējas par to, lai cilvēki būtu brīvi, kulturāli un laimīgi. Glu�i otrādi, viņ� vēlas, lai ļaudis būtu nomākti un pazemoti, bezpersoniski, savu reālo un iedomāto grēku no�ēlotāji, kas Dieva priek�ā mū�am jūtas vainīgi. Viņ� pasaulē valda kā despots. Cieņa pret cilvēku viņam ir sve�a. Viņ� cen�as panākt, lai pasaulē tās nebūtu. Egista amorālā, uz meliem un varmācību balstītā kundzība Argosā viņam ir ļoti pa prātam, viņ� dara visu, kas vien ir viņa spēkos, lai nepieļautu tās kri�anu. Viņ� itin kā pārņēmis Ludviga Feierbaha formulējumu: "jo no�ēlojamāks ir cilvēks, jo varenāks Dievs."

Jupiters ir naidīgi noskaņots pret Pedagogu � izglītības un zinātnes izplatītāju, kur� ir imūns pret visām ticībām un ticējumiem, pau� glu�i citādus, ar reliģiozitāti nesavienojamus uzskatus. Ta�u Pedagogs jeb Zinātne nav cīnītājs, bet vergs. Viņ� necīnās par saviem principiem, bet tikai pilda sava kunga rīkojumus, kaut gan bie�i vien uzskata, ka kungs rīkojas nepareizi.

Lugas uzbūvē ievēroti klasiskās dramaturģijas principi. Darbība notiek vienā pilsētā vienas diennakts laikā. Dramatiskā kulminācija, kurā Orests nogalina savu māti � to uz skatuves nerāda � ir otrā cēliena beigās.

Lugā nav ievērots vēsturiskums. Pedagogs runā par Argosas iedzīvotājiem, kam trūkst pieredzes tūristu uzņem�anā, lai gan tūrisms kā pla�as sabiedrības nodarbība radās tikai 19. gadsimtā. Protams, atsevi�ķi valdo�o aprindu piederīgie ceļoja arī Senajā Grieķijā un Senajā Romā, ta�u Trojas kara periodā un arī vairākus gadsimtus pēc tā Vidusjūras baseinā vēl nebija daudz nozīmīgu kultūras centru, ko varētu apceļot izglīto�anās nolūkā.

Elektra miru�o svētkos ierodas tērpusies baltā kleitā, bet kleitu kā sievie�u apģērbu Senajā Grieķijā nevalkāja. Kareivis roku slauka gar biksēm, kaut gan antīkās sabiedrības cilvēki bikses nenēsāja. Sargi lē�, ka Agamemnons esot svēris 125 kilogramu, kaut gan tāda svara vienība radīta tikai mūsu ēras 18. gadsimtā metriskās sistēmas ietvaros, tātad aptuveni 3000 gadu vēlāk. Elektra saka, ka vakarā bodnieks veikalam priek�ā aizlai� dzelzs priek�karu. Īstenībā dzelzs pla�u lietojumu Grieķijā ieguva tikai da�us gadsimtus pēc Trojas kara un sākotnēji tā bija dārga, tādēļ to lietoja vienīgi iero�u un darba rīku gatavo�anai.

Agamemnons saskaņā ar leģendu Trojas kara laikā bijis desmit gadu prom no mājām. Viņa sieva Klitaimnēstra �ajā laikā savu zemi nav pametusi, (ja neskaita īsu braucienu uz Aulidu pa�ā kara sākumā), bet Agamemnonam atgrie�oties Argosā, tur atrodas trīsgadīgais Agamemnona dēls Orests. Pedagogs izsakās par Oresta iespējām mācīt filozofiju vai arhitektūru ikvienā lielā universitātes pilsētā, kaut gan filozofija kā garīgās dzīves nozare Grieķijā sāka veidoties da�us gadsimtus pēc Trojas kara. Ja pieņemam, ka Trojas kar� risinājies 12. gadsimta pirmajā pusē pirms mūsu ēras, kā uzskata vairums vēsturnieku, jāpatur vērā, ka par filozofiju kā par patstāvīgu garīgās dzīves nozari Senajā Grieķijā iespējams runāt tikai sākot ar 6. gadsimtu p.m.ē., bet universitātes attīstījās tikai viduslaikos un antīkajā pasaulē to nemaz nebija. Nozīmīgi antīkās arhitektūras pieminekļi radās ilgi pēc Trojas kara. Jupiters kā argumentu par labu sevis iedibinātajai pasaules kārtībai min paisumu un bēgumu, lai gan Vidusjūrā, uz kuras nori�u pamata senie grieķi veidoja savu pasaules uzskatu, �īs parādības izpau�as ļoti vāji. Grieķi pirmo reizi ar tām reāli saskārās tikai Aleksandra Lielā karagājiena laikā, nonākot pie Indijas okeāna, un bija par tām ļoti pārsteigti. Līdzīgu anahronismu darbā ir daudz. Arī lugas notikumu vieta nav skaidra. Agamemnona varas galvenais centrs, kā liecina antīkās pasaules teksti, arheologu pētījumi un citi materiāli, bijusi Mikēnu pilsēta, nevis Argosa. Agamemnona valstī Argosai bija liela, ta�u ne dominējo�ā nozīme, bet Sartra lugā Mikēnas nekur netiek minētas.

Antīko tēmu risinājumi pagātnē

Oresta tēma saistījusi literātu uzmanību da�ādos vēstures periodos. Antīkajā pasaulē par Agamemnona ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām vēsta Homēra Odiseja, it īpa�i tās III un XI dziedājums, Eshila triloģija "Oresteja", Sofokla, Eiripīda, Senekas un arī citu autoru sacerējumi. Par da�iem �. P. Sartra lugas varoņiem un lugā minētajiem notikumiem, kurus Sartrs aizguvis no antīkās tradīcijas, īsa informācija sniegta tulkotāja piezīmēs �ā izdevuma pielikumā. �. P. Sartrs no Orestejas bagātā problēmu klāsta ņēmis tikai nelielu daļu. Sartra lugā ļoti maz teikts par Ifiģēniju, kuras upurē�ana Aulidā saskaņā ar leģendu Klitaimnēstrai bija galvenais iegansts Agamemnona nogalinā�anai. Nemaz nav minēta sagūstītā Trojas ķēniņa Priāma meita Kasandra, kuras klātbūtne būtiski sare�ģīja Agamemnona un Klitaimnēstras attiecības. Ļoti bāli lugā rādīts Oresta un Elektras pienākums atriebt sava tēva nāvi, jo Sartra lugā viņi darbojas galvenokārt citu motīvu mudināti un Agamemnona nāve viņu rīcībai drīzāk kalpo par ieganstu, nevis par tās dziļāko cēloni. Bez detalizētāka izvērsuma palicis jautājums arī par lāstu, kas guļ uz Atreja dzimtu, kaut gan zemtekstā tas nepārprotami jūtams.

Tikpat viegli ieskicēts jautājums par Klitaimnēstru kā par matriarhāta ideju paudēju. Zinādama, ka Elektra viņu nīst, viņa tomēr apgalvo, ka labāk nogrieztu sev roku, nekā kaitētu savam bērnam. Vīra nāvi viņa atceras ar prieku, ta�u par savu dēlu, ko uzskata par miru�u, sēro visu mū�u. Saskaņā ar tradīciju, kāda kop� 17. gadsimta pastāv Francijā, Anglijā un da�ās citās Rietumeiropas zemēs, augstākais grieķu dievs Sartra lugā, vadoties no romie�u tradīcijas, tiek dēvēts par Jupiteru, kaut gan sengrieķu mitoloģijā to, protams, sauca par Zevu. Tomēr Erīnijām Sartrs paturējis grieķisko nosaukumu un nav pārdēvējis tās par fūrijām, kā to prasītu romie�u tradīcija. Protams, te jāpatur vērā ne vien tradīcija, bet arī apstāklis, ka 20. gadsimta Rietumeiropas autoriem grieķu mitoloģijas varoņi un tēmas ir biju�i tikai literāri tēli un modeļi, ko viņi izmantoju�i daudz mūsdienīgāku problēmu risinā�anai.

Lugas tulko�anas gaita un izdo�anas grūtības

Lugas kopija oriģinālvalodā manā rīcībā nonāca 1976. vai 1977. gadā. Kop� tā laika citu pēc cita esmu pārtulkojis un arī savās lekcijās citējis filozofijas problēmu visvairāk piesātinātos dialogu fragmentus. Visu lugas tekstu no sākuma līdz galam latviski esmu pārtulkojis 1996. gadā. Turpmāko gadu laikā esmu centies noslīpēt atsevi�ķas tulkojuma detaļas. Tulkojuma manuskriptu esmu devis lasīt vairākiem saviem kolēģiem un citiem paziņām. Arī izdevniecību darbiniekiem un teātra ļaudīm. Da�i lasītāji norādīju�i uz valodas negludumiem latvie�u tekstā vai citām nepilnībām. �os aizrādījumus esmu rūpīgi pārdomājis un daļu no tiem ņēmis vērā. Te gribu izteikt pateicību visiem, kas tā vai citādi veicināju�i teksta uzlabo�anu.

Mani centieni tulkojumu izdot nav biju�i sekmīgi. Da�as Latvijas izdevniecības gan izteica vēlē�anos iepazīties ar tulkojuma manuskriptu, ta�u pēc kāda laika atdeva manuskriptu atpakaļ un paziņoja, ka ir ar mieru izdot latviski vienīgi pa�u lugu bez tulkotāja piezīmēm. Tāda rīcība būtu dabīga un pareiza, ja Latvijā teorētisko uzskatu apmaiņa par fran�u kultūru 20. gadsimtā būtu tikpat rosīga un intensīva kā Francijā, un ja vairumam latvie�u inteliģences fran�u 20. gadsimta filozofu teksti, ieskaitot rakstus periodiskajos izdevumos, būtu tikpat viegli pieejami kā fran�u inteliģentiem, bet strīdi par to interpretāciju būtu tikpat labi zināmi.

Tomēr realitāte ir tāda, ka minētā Sartra luga, ja to publicētu bez piezīmēm, būtu labi saprotama tikai �auram lasītāju lokam, galvenokārt tiem, kuri bez pūlēm to var lasīt arī oriģinālā vai tādos tulkojumos, kas izdoti citās valodās. Latvie�u kultūra un latvie�u inteliģence, bet it īpa�i studenti, tādā gadījumā iegūtu maz jaunu rosinājumu un tulkojums gandrīz bez pēdām nogrimtu aizmirstībā. Tādam risinājumam es nepiekritu, jo galvenais kritērijs, kādēļ esmu iz�ķīries par tā vai cita sacerējuma tulko�anu latviski, ir bijis atzinums, ka �āds tulkojums ir vajadzīgs latvie�u sabiedrības garīgai bagātinā�anai. �ādās sarunās bez rezultāta pagāju�i trīspadsmit gadi. Iestājusies 2009. gada ekonomiskā krīze. Krasi palielināti nodokļi par grāmatu izdo�anu un to dēļ izdevniecību interese par sagatavoto manuskriptu kļuvusi vēl mazāka nekā līdz �im. �ādā situācijā, turpinot pasīvi gaidīt situācijas radikālu uzlabo�anos, nav reālu cerību redzēt lugas tulkojuma izdo�anu � man jau ir diezgan daudz gadu. Tādēļ jūtos spiests atteikties no darba izdo�anas masu tirā�ā, arī no profesionāla redaktora un korektora līdzdalības.

Nolēmu darbu ar sev pieejamiem līdzekļiem darīt pieejamu tikai �auram lasītāju lokam. Ja atsauksmes no viņiem būs pozitīvas, turpinā�u strādāt pie tā uzlabo�anas. Centī�os manuskriptu deponēt da�ās Latvijas bibliotēkās, kur tas kā kultūras fakts varētu mierīgos apstākļos gaidīt labvēlīgākus izdo�anas apstākļus. Uzskatu, ka literārs (un arī citāda rakstura) sacerējums pēc tam, kad autors to oriģinālvalodā publicējis, ideju aspektā kļūst par visas sabiedrības īpa�umu. Tā kā tulkojumu veicu nevis peļņas, bet prieka dēļ, �ādi rīkodamies, atsakos no visiem ienākumiem, ko varētu gūt, ja ievērotu likumdo�anā paredzētos publicē�anas priek�rakstus. Tulkojumu, arī manas piezīmes pie tā atļauju ikvienam izmantot pēc saviem ieskatiem. Tomēr lūdzu paturēt vērā, ka tulkojuma izmanto�anu vai pavairo�anu arī nākotnē nevajadzētu orientēt uz peļņas gū�anu, jo tā tiktu aizskartas Sartra mantinieku tiesības uz autora honorāru par sacerējumu oriģinālvalodā.

Novēlējumi lasītājiem

Tiem, kuri lugu iepazīs ne tik daudz kā literatūras �edevru, bet pirmkārt kā filozofijas tekstu, gribu norādīt da�us mezglus, ar kuriem varētu sākt citu filozofisko problēmu apcerē�anu. Pirmajā cēlienā detalizēti tēlota indivīda sabiedriskā atsve�inātība. Tā �obrīd aktuāla arī Latvijā. Lugā Orests jūtas nelaimīgs tādēļ, ka viņam nekur nav māju, nav dzimtenes, vietas, kur viņ� justos kā savējais. Daudzi mūsdienu jaunie latvie�i līdzīgu problēmu jūt a�gārni, � ilgsto�ā okupācijā viņu dzimtene, sabiedriskās attiecības tajā ir smagi deformētas, pat degradētas līdz tik primitīvām formām, ka viņiem grūti pieņemt un atzīt tās par savējām. Viņos dzimst tieksme pārcelties uz tām Eiropas zemēm, kurās totalitārisma paliekas sabiedrībā ir konsekventi pārvarētas, vai to tur nekad nav bijis. Da�i Latvijas jaunie�i, salīdzinot ar lugas Orestu, a�gārni izjūt saistību ar savu zemi. Viņi nevēlas nekur būt savējie, iedomājas, ka, atraisīdamies no saistībām pret savu zemi un tautu, izdzē�ot no apziņas pat atmiņas par tām, viņi kā kosmopolīti kļūs laimīgāki. Bet lugā Orests jūt, ka ar prātu, izglītību un zinātni nepietiek, lai cilvēks justos labi. Turklāt daudzi mūsu jaunie�i neprot vai negrib izmantot arī tās ne vienmēr spo�ās, tomēr reālās iespējas gūt stabilu izglītību, kas Latvijā vieglāk vai grūtāk ir pieejamas gandrīz ikvienam, kur� vien vēlas mācīties. Lugas varonim Orestam �ai jautājumā ir bijis vieglāk tādā ziņā, ka viņam nav nācies dzirdēt tik daudz demagoģiskas dezinformācijas kā Latvijas jaunie�iem un vienmēr tuvumā bijis kvalificēts konsultants.

Tā kā Satrs daudz mācījies no vācu filozofa G.V.F. Hēgeļa, bet Hēgelis da�os aspektos ir I. Kanta mācības turpinātājs, viņa varoņa personībā un arī nostājā vietumis jūtama Kanta morāles likuma ietekme, proti, ka izvēles brīvības apstākļos cilvēks ir atbildīgs par savu izvēli. Jeb Oresta vārdiem: "Taisnīgums ir cilvēku darī�ana, un man nav vajadzīgs neviens Dievs, lai man to mācītu." Mūsu jaunie�i savā pasaules izpratnē līdz Kanta ētikas mācības līmenim bie�i nemaz nepaceļas. Egista sarunu ar Jupiteru otrajā cēlienā psihiatri da�kārt raksturo, kā tēlainu psihiskās depresijas atainojumu. Filozofiskajā aspektā tas ir spo�s ateistiskā eksistenciālisma paraugs. Tre�ajā cēlienā Oresta strīds ar Jupiteru par brīvību ir iekarojis sev vietu gandrīz visās filozofijas antoloģijās, kaut gan teorētiski tas ir vienkār�āks nekā dialogi pirmajos cēlienos. Jautājums par brīvību citā aspektā sīkāk iztirzāts tulkotāja 19. piezīmē.

Apzinos, ka tulkojumam būtu vēlams vēl iziet caur stingra profesionāla redaktora rokām, ta�u pa�reizējā situācijā tā būtu liela greznība un vēl vairāk novilcinātu jau sen pabeigtā tulkojuma nonāk�anu līdz lasītājiem.

Vilnis Zariņ� 2009. gada septembrī.

Darbojas:

Jupiters

Orests

Egists

Pedagogs

Pirmais sargs

Otrais sargs

Virspriesteris

Elektra

Klitaimnēstra

Erīnija

Jauna sieviete Veca sieviete

Vīrie�i un sievietes no tautas

Erīnijas

Kalpotāji

Pils sargi

Laukums Argosā. Jupitera � mu�u un nāves dieva statuja. Baltas acis. Asinīm nota�ķīta seja.

Vecas, melni tērptas sievietes ienāk procesijā un, lejot no vāzēm, upurē vīnu

statujas priek�ā. Fonā � zemē sēdo�s idiots. Ienāk Orests1 un Pedagogs, vēlāk Jupiters.

ORESTS

Klau, labās sievas!

Viņas visas apgrie�as, iekliedzoties.

PEDAGOGS

Vai jūs varētu mums pateikt?..

Viņas nospļaujas zemē un soli atkāpjas.

PEDAGOGS

Paklausieties, mēs esam aizmaldīju�ies ceļotāji. Es lūdzu jums tikai uzziņu. Nometu�as savas vāzes, vecās sievietes aizbēg.

PEDAGOGS

Vecās maitas. Vai tad �ķita, ka es kāroju viņu daiļumus? Ak, manu saimniek, kāds patīkams ceļojums! Jauka gan bija jūsu iedoma doties uz �o nostūri, kad Grieķijā un Itālijā ir pieci simti pilsētu, kur ir labi vīni, mājīgas viesnīcas un ļau�u pilnas ielas. �ie kalnu iedzīvotāji, kā �ķiet, nekad nav redzēju�i tūristus; es esmu simtām rei�u vaicājis ceļu �ajā sasodītajā, saules pārkarsētajā pilsētelē. Visur tie pa�i izbaiļu kliedzieni, tā pati paniskā bēg�ana, tie pa�i smagnējie melnie gājieni. Pū! �īs tuksnesīgās ielas, vibrējo�ais gaiss un �ī saule! Kas var būt vēl nelādzīgāks par sauli?

ORESTS

Esmu te dzimis.

PEDAGOGS

Tā varētu būt. Bet jūsu vietā es ar to nelepotos.

ORESTS

Es esmu te dzimis, un man nākas taujāt ceļu kā kādam garāmgājējam. Pieklauvē pie �īm durvīm!

PEDAGOGS

Ko tad jūs cerat? Ka jums atbildēs? Paraugieties uz �īm mājām un sakiet, kā tās izskatās. Kur ir to logi? Tās tos pavērsu�as pret pagalmiem, kuri, kā rādās, ir stingri noslēgti un visai tum�i, bet pret ielu tās pagriezu�as savas pēcpuses. (Orests i%dara �estu.) Nu, labi. Es pieklauvē�u, bet tas ir bezcerīgi. Viņ� klauvē. Klusums. Viņ� klauvē vēlreiz; durvis paveras.

BALSS

Ko vēlaties?

PEDAGOGS

Vienkār�u uzziņu. Vai jūs varētu pateikt, kur dzīvo�

Durvis strauji aizcērtas.

PEDAGOGS

Ejiet tak jūs kārties! Vai jūs esat apmierināts Oresta kungs un vai ar �o pieredzējumu jums pietiek? Ja vēlieties, es varu klauvēt pie visām durvīm.

ORESTS

Lai jau paliek.

PEDAGOGS

Nu tā! Bet te jau kāds ir. (Viņ�tuvojas idiotam.) Kungs!

IDIOTS

Ē,! [plataispatskanis. Tulk.pieņ..]

PEDAGOGS no jauna sveicina

Godāts kungs!

IDIOTS

Ē!

PEDAGOGS

Vai jūs varētu pateikt, kur atrodas Egista nams?

IDIOTS

Ē!

PEDAGOGS

Egista, Argosas karaļa nams.

IDIOTS

Ē,! Ē,!

Fonā parādās Jupiters.

PEDAGOGS

Nu, nera�a! Vienīgais, kas nebēg, izrādās idiots. (Jupitersparādās atkal.) Tad nu gan! Tas mums sekojis līdz �ejienei.

ORESTS

Kas?

PEDAGOGS

Tas bārdainis�

ORESTS

Tu sapņo.

PEDAGOGS

Tūlīt viņ� atkal būs redzams.

ORESTS

Tev rādās.

PEDAGOGS

Nekādā ziņā. Visā mū�ā neesmu redzējis tādu bārdu, ja neskaita to no bronzas, kas rotā Jupitera 2 3

Ahenobarba seju Palermā . Lūk, viņ� parādās atkal. Ko viņam no mums vajag?

ORESTS

Viņ� ceļo, tāpat kā mēs.

PEDAGOGS

Nu, nu! Mēs viņu sastapām ceļā uz Delfiem4 . Un, kad Itejā mēs iekāpām kuģī, viņa bārda tur bija jau priek�ā. Noplijā5 mēs nevarējām ne soli paspert, kur viņ� nemaisītos mums pa kājām. Tagad, lūk, viņ� atkal klāt kā likts. Jums tā, protams, �ķiet sagadī�anās? (Viņ� ar roku gaiņā mu�as.) Nē, tās Argosas mu�as �ķietas daudz viesmīlīgākas par cilvēkiem. Paraugieties tikai, nu paraugieties ta�u! (Viņ� norāda uz idiota aci.) Veselas divpadsmit sametu�ās viņa acī kā uz tortes, bet viņ� tik smaida kā eņģelītis. Priecājas, ka viņam sūc acis. Un viņam no acīm tie�ām sūcas strutas, baltas kā rūgu�piens. (Viņ� gaiņā mu�as.) Nu vienreiz pietiek, labi! Lūk, tās jau uzmācas jums. (Viņ� tās gaiņā.) Tas gan var jūs iepriecināt: jūs sūrojaties, ka esat sve�inieks pats savā zemē, ta�u �īs plēsoņas jums rīko svētkus, viņas ar savu izturē�anos rāda, ka jūs atzīst. (Viņ� tās padzen.) Nu, mierā ta�u! Mierā! Bez asins izlie�anas! No kurienes tās rodas? Tās taisa lielāku troksni nekā klabatas un ir lielākas par spārēm.

JUPITERS, kas pienācis tuvu

Tās vienkār�i ir nedaudz uzbaroju�ās gaļas mu�as. Pirms piecpadsmit gadiem tās uz pilsētu atvilināja spēcīga maitas smaka. Kop� tā laika tās te pieņemas treknumā. Vēl pēc gadiem piecpadsmit tās varētu būt jau mazu vardī�u lielumā. Klusums.

PEDAGOGS

Ar ko mums tas gods?

JUPITERS

Mans vārds ir Demetrijs. Es nāku no Atēnām6 .

ORESTS

Man �ķiet, redzēju jūs uz kuģa pirms divām nedēļām.

JUPITERS

Arī es jūs esmu redzējis.

Briesmīgi kliedzieni no pils.

PEDAGOGS

Nu, lūk! Visam, kas te notiek, kā rādās, nav nekādas jēgas, un pēc manām domām, saimniek, labākais, ko varam darīt, ir doties projām.

Klusē!

JUPITERS

Jums nav ko baidīties. �odien ir miru�o svētki. �ie kliedzieni iezīmē ceremonijas sākumu.

ORESTS

Jūs, �ķiet, esat labi informēts par Argosu.

JUPITERS

Pa laikam es te piestaigāju. Biju te arī tad, kad atgriezās ķēniņ� Agamemnons7 , un uzvaras vainagotā grieķu flote noenkurojās Noplijas reidā. No pils mūra varēja saskatīt baltās buras. (Viņ� gaiņā mu�as.) Tad vēl mu�u nebija. Argosa bija maza provinces pilsētiņa, kas kūtri gozējās saulē. Nākamajā dienā es līdz ar citiem pakāpos piekalnē un mēs ilgi noraudzījāmies uz karalisko svītu, kas virzījās pa ieleju. Bet otrajā dienā pret vakaru uz aizsargmūra parādījās ķēniņiene Klitaimnēstra8 , ko pavadīja Egists9 , tagadējais valdnieks. Argosas ļaudis vēroja viņu saulrietā sasārtu�ās sejas. Redzēja, kā tie, nolieku�ies pāri mūra zobiem, ilgi raudzījās uz jūru, un viņi nodomāja: "Tagad būs kaut kas drausmīgs." Bet viņi neteica neko. Egists, jums tas jāzina, bija karalienes Klitaimnēstras mīļākais. Izvirtulis, kam jau tolaik bija slieksme uz melanholiju. Jūs, �ķiet, esat noguris?

ORESTS

Esmu nosoļojis garu ceļu �ajā sasodītajā karstumā. Bet jūsu stāstījums liekas interesants.

JUPITERS

Agamemnons bija lāga vīrs, ta�u, ziniet, viņam bija viens liels trūkums. Viņ� neļāva publiski izpildīt nāves sodus. Diem�ēl. Skaista pakār�ana izklaidē provinces ļaudis, padara cilvēkus nedaudz vienaldzīgākus pret nāvi. �ejienes cilvēki neko nesacīja, tādēļ, ka viņi garlaikojās, gribēja redzēt kādu varmācīgu nogalinā�anu. Viņi klusēja arī tad, kad pilsētas vārtos ieraudzīja parādāmies savu valdnieku. Un, kad viņi redzēja kā Klitaimnēstra sniedza tam pretī savas skaistās, iesmar�otās rokas, arī tad neteica neko. Tobrīd būtu pieticis ar vienu vārdu, vienu vienīgu vārdu, ta�u viņi klusēja, un ikvienam galvā bija doma par lielu līķi ar pār�ķeltu seju.

ORESTS

Un jūs, jūs neko neteicāt?

JUPITERS

Vai tas jūs sarūgtina, jaunais cilvēk? Man tas patīk. Tas rāda, cik jums cēlas jūtas. Nu, nē. Es neteicu neko: neesmu �ejienietis un tā nebija mana darī�ana. Ta�u Argosas ļaudis, otrā rītā, kad viņi izdzirda sava valdnieka sāpju kliedzienus pilī, viņi atkal klusēja un neteica neko, tie nolaida plakstiņus pāri savām baudas pārņemtajām acīm, un pilsēta bija kā sieviete kopo�anās brīdī.

ORESTS

Un valda slepkava. Viņam tiku�i piecpadsmit laimes gadi. Biju iedomājis, ka dievi ir taisnīgāki.

JUPITERS

Nu, nu! Nesteidzieties, nenosodiet dievus tik ātri. Vai tad vienmēr jāsoda? Vai nav labāk visu �o jezgu pavērst par labu tikumam?

Un viņi to ir darīju�i?

JUPITERS

Viņi uzsūtīju�i mu�as.

PEDAGOGS

Kas tad mu�ām te darāms?

JUPITERS

A! Tas ir simbols. Bet par to, ko viņi tad darīja, spriediet no �itā te: jūs redziet �o veco mūru lo�ņu, to, kas tur lejā skraidelē gar akmeņiem ar savām mazajām melnajām kājelēm, tā ir lielisks eksemplārs no tās melnās un banālās sugas, kura te ņudz. Es uzklūpu �im kukainim, satveru to un parādu jums, (Viņ� lec pie kādas vecenes, satver to un izvelk skatuves priek�plānā.) Lūk, mans loms. Ir gan pretīgs! Fū! Tu mirk�ķini acis, un jūs ta�u visi esiet pieradu�i pie asiņainiem zobeniem saules gaismā. Redzat, kā mak�ķeres galā spārdās zivs. Pasaki man, vecā, tu laikam esi zaudējusi duci dēlu. Esi melnā no galvas līdz kājām. Nu atbildi, tad es tevi varbūt palaidī�u vaļā. Kādēļ tu valkā sēras?

VECENE

Tā Argosā ģērbjas.

JUPITERS

Tā Argosā ģērbjas? Ā! es saprotu. Tu sēro par savu valdnieku, par savu noslepkavoto valdnieku.

VECENE

Klusē! Dieva dēļ, klusē!

JUPITERS

Esi gana veca, lai būtu dzirdējusi tos briesmīgos kliedzienus, kas tajā rītā skanēja visā pilsētā10 . Kā tu tad rīkojies?

VECENE

Vīrs bija uz lauka, ko es varēju darīt? Aizbultēju durvis.

JUPITERS

Jā, un pavēri logu, lai varētu labāk dzirdēt. Aizslēpusies aiz aizkariem, aizturēji elpu, spicēji ausis, jūtot dīvainu kņudoņu pavēderē.

VECENE

Klusē!

JUPITERS

Tajā naktī tu varen karsti mīlējies. Tie bija svētki, vai ne?

VECENE

Ak, kungs, tie bija � drausmīgi svētki.

JUPITERS

Asiņaini svētki, par kuriem jūs neesat spēju�i apbedīt atmiņas.

Kungs! Vai esat miru�ais?

JUPITERS

Miru�ais! Ej nu, trakā! Neraizējies par to, kas es esmu: tu darīsi labāk, ja nodosies savām lietām un ar no�ēlu iemantosi debesu piedo�anu.

VECENE

Ai, kā no�ēloju. Kungs, ja jūs zinātu, kā es no�ēloju, un mana meita arī, un mans znots ik gadu upurē govi, un mans mazdēls, kam drīz būs septiņi gadi. Mēs viņu esam audzināju�i no�ēlā; viņ� ir rātns kā jēriņ�, pavisam gai�iem matiņiem un jau iedzimtā grēka izjūtas pārņemts.

JUPITERS

Tas labi; vācies vecā slampa un pacenties aiz no�ēlas nosprāgt! Tas ir tavs vienīgais glābiņ�. (Vecene aizbēg.) Vai nu es ļoti maldos, mani kungi, vai arī te ir darī�ana ar īstenu dievbijību, kas pēc vecā parauga stingri dibināta uz bailēm.

ORESTS

Kas jūs esat par cilvēku?

JUPITERS

Kas kādam daļa gar mani? Mēs runājām par dieviem. Nu, vai tad pērkonam vajadzēja Egistu nospert?

ORESTS

Vajadzēja� Ak, es nezinu, vai vajadzēja, un par to pasmejos; es neesmu �ejienietis. Vai Egists no�ēlo?

JUPITERS

Egists? Tas nu gan būtu brīnums. Bet kāda tam nozīme. Visa pilsēta no�ēlo viņa vietā. Tas kaut ko nozīmē, � no�ēlot. (Briesmīgi kliedzieni pilī.) Paklausieties! Lai viņi mū�am neaizmirstu sava valdnieka agonijas kliedzienus, viens vēr�u dzinējs, kas izraudzīts savas skaļās rīkles dēļ, katrā gadadienā pils lielajā zālē �ādi rēc. (Orests ar �estu pau� riebumu.) Tas nav nekas. Redzēsim, ko teiksiet vēlāk, kad izlaidīs miru�os. Pirms piecpadsmit gadiem tie�i �ajā dienā noslepkavoja Agamemnonu. Kā Argosas tauta kop� tā laika ir izmainījusies un cik tuva tā tagad ir manai sirdij!

ORESTS

Jūsu sirdij?

JUPITERS

Lai nu paliek, jaunais cilvēk. Es runājos pats ar sevi. Man vajadzēja teikt � tuva dievu sirdij.

ORESTS

Tie�ām? Asinīm nota�ķīti mūri, miljoniem mu�u, smirdoņa kā lopkautuvē, karstums kā ceplī, izmiru�as ielas, dievs ar tādu seju kā līķim, izbiedēti tārpiņi, kas savu māju dzīlēs sev sit pie krūtīm, un �ie kliedzieni, �ie nepanesamie kliedzieni. Vai tad tas ir tas, kas patīk Jupiteram?

JUPITERS

Ak! Nespriediet par dieviem, jaunais cilvēk, viņiem ir sāpīgi noslēpumi. Klusums.

ORESTS

Agamemnonam, kā �ķiet, bija meita. Meita vārdā Elektra .

JUPITERS

Jā. Viņa te dzīvo. Egista pilī � lūk, tai pa�ā.

ORESTS

Ā! Tad �ī ir Egista pils? Un ko Elektra domā par to visu?

JUPITERS

Hē! Viņa ta�u ir bērns. Bija arī dēls, kaut kāds Orests. Runā, ka viņ� esot miris.

ORESTS

Miris! Nu pie velna, tad nu gan!

PEDAGOGS

Nu kā tad, mans saimniek, jūs labi zināt, ka viņ� ir miris. Noplijas ļaudis ta�u mums stāstīja, ka drīz pēc Agamemnona nāves Egists esot pavēlējis viņu noslepkavot.

JUPITERS

Da�i domā, ka viņ� esot dzīvs. Viņa slepkavotājus esot pārņēmusi līdzcietība, un viņi to pametu�i me�ā. To esot pieņēmu�i un uzaudzināju�i bagāti Atēnu pilsoņi. Man gan labāk patiktu, ja viņ� būtu miris.

ORESTS

Un kādēļ?

JUPITERS

Iedomājieties, ka viņ� kādu dienu ierastos pie �īs pilsētas vārtiem.

ORESTS

Un tad?

JUPITERS

Hē! Nu, lūk, ja es viņu tad satiktu, es viņam teiktu� Es viņam sacītu: "Jaunais cilvēk�" Es viņu sauktu par jauno cilvēku, jo viņ�, liekas, ir aptuveni jūsu vecumā. Starp citu, kungs, kāds ir jūsu vārds?

ORESTS

Es saucos Filēbs, esmu no Korintas12 . Ceļoju izglīto�anās nolūkā kopā ar vergu, kur� bija mans audzinātājs.

JUPITERS

Lieliski. Es tātad teiktu: "Jaunais cilvēk, aizejiet! Kas jums �eit meklējams? Vai jūs gribat, lai tiktu atzītas jūsu tiesības? Ak! Jūs esat enerģisks un stiprs. Jūs kļūsiet par drosmīgu virsnieku kareivīgā armijā, un tas jums būs daudz labāk nekā valdīt pār pamiru�u pilsētu, pār sprāgoņu, ko apsēdu�as mu�as. �ejienie�i ir lieli grēcinieki. Bet nu jau viņi ir stāju�ies uz grēka izpirk�anas ceļa. Atstājiet viņus, jaunais cilvēk! Atstājiet tos! Cieniet viņu skumjo misiju, aizejiet uz pirkstgaliem. Jūs nepratīsiet dalīties ar viņiem no�ēlā, jo neesat piedalījies viņu noziegumā, un jūsu nepiedienīgā nevainība �ķir jūs no viņiem kā dziļa aiza. Aizejiet, ja viņus kaut cik mīlat. Aizejiet, citādi jūs tos pazudināsiet: pa to laiku, kamēr jūs viņus ceļā aizturēsiet, pirms jūs viņus no tā novirzīsiet, kaut arī tas notiktu tikai uz mirkli, visas viņu no�ēlas, visas viņu vainas uz tiem sabiezēs kā tauki aukstumā. Viņiem ir netīra sirdsapziņa, tiem ir bailes � bet bailes un netīra sirdsapziņa ir tīkamākā smar�a dievu nāsīm. Jā, �īs no�ēlojamās dvēseles ir tīkamas dieviem. Vai jūs gribēsiet viņiem laupīt dievu labvēlību? Un ko jūs viņiem dosiet vietā? Netraucētu gremo�anu, provinciāli tūļīgu mieru un garlaicību. Ak! garlaicību, kas laimē ir tik ikdieni�ķa. Laimīgu ceļu, jaunais cilvēk, laimīgu ceļu! Pilsētas kārtību un dvēseļu kārtību viegli izjaukt: ja jūs tās aizskarsiet, jūs izraisīsiet katastrofu. (Ieskatoties viņam acīs.) Briesmīgu katastrofu, kas kritīs atpakaļ uz jums."

ORESTS

Patiesi? Un to sakāt jūs? Nu, ja es būtu �is jaunais cilvēks, tad es jums atbildētu� (Viņi viens otru nomēra skatieniem.)

Pedagogs ieklepojas.

Hē, nezinu, ko es jums atbildētu. Varbūt, ka jums taisnība, turklāt tas uz mani neattiecas.

JUPITERS

Vēlu jums veiksmi. Es vēlētos, kaut Orests būtu tikpat saprātīgs. Nu, sveiki, miers ar jums, man ir savas darī�anas.

ORESTS

Miers ar jums.

JUPITERS

Starp citu, ja jums neliek mieru mu�as, lūk līdzeklis, kā varat tikt no tām vaļā. Paraugieties uz �o spietu, kas dīc ap jums; es pavicinu dūri, pamāju ar roku un saku: "Abraksas galla galla cē cē." Un redziet, tās veļas zemē un jau rāpo kā kāpuri.

ORESTS

Pie Jupitera!

JUPITERS

Nieks vien ir. Tikai tāds mazs sabiedrisks talants. Savā laikā esmu bijis mu�u dīdītājs. Ar labu dienu. Es jūs vēl redzē�u.

Viņ� iziet.

ORESTS, PEDAGOGS

PEDAGOGS

Esiet piesardzīgs. �is cilvēks zina, kas jūs esat.

ORESTS

Vai tas ir cilvēks?

PEDAGOGS

Ak, saimniek, kā jūs mani sarūgtināt! Ko gan esat guvis no manām lekcijām, no tā smīnīgā skepticisma, ko jums mācīju? "Vai tas ir cilvēks?" Patiesi, pasaulē ir tikai cilvēki un ar to vien jau ir vairāk nekā diezgan. �is bārdainis ir � kaut kāds Egista �piks.

ORESTS

Atstājies ar savu filozofiju. Tā man darījusi pārāk daudz ļauna.

PEDAGOGS

Ļauna! Vai tad cilvēkam kaitē, ja viņam dod gara brīvību? Ak, kā jūs esat pārvērties. Agrāk ta�u varēju jūsu sirdī lasīt kā grāmatā. Vai beidzot jūs man pateiksiet, kas jums padomā? Kādēļ esat atvilcis mani �eit? Un ko te gribat darīt?

ORESTS

Vai es nebūtu tev teicis, ka man te kaut kas darāms? Un tātad� klusē! (viņ� tuvojas pilij'.) Lūk, mana pils. Tad te dzimis mans tēvs. Tad �eit kāda netikle ar savu piegulētāju viņu noslepkavoju�i. Arī es te esmu dzimis. Man bija apmēram trīs gadi, kad Egista rokaspui�i mani sagrāba. Dro�i vien mani iznesa pa �īm durvīm; viens no viņiem mani turēja rokās; man bija pla�i ieplestas acis un es, bez �aubām, raudāju� Ak! It neko neatceros. Es redzu lielu, neizteiksmīgu celtni ar provinciāli uzsvērtu svinīgumu. Es to redzu pirmo reizi.

PEDAGOGS

Neko neatceraties, nepateicīgais saimniek, kaut esmu ziedojis desmit gadu savas dzīves, lai dotu jums, ko atcerēties? Un ceļojumi, ko esam veiku�i? Un pilsētas, ko esam apmeklēju�i? Un arheoloģijas kurss, ko mācīju jums vienam? Neko neatceraties? Nesen jums ta�u bijis tik daudz piļu, altāru un tempļu, ko iegaumēt, ka jūs, tāpat kā ģeogrāfs Pauzānijs13 , varētu sarakstīt ceļvedi pa Grieķiju.

ORESTS

Pilis! Jā, patiesi. Pilis, kolonnas, statujas! Kādēļ tad es neesmu smagāks? Es, kam tik daudz akmeņu galvā? Un Efesas tempļa14 trīs simti astoņdesmit septiņi pakāpieni. Kādēļ tu man par tiem neko nesaki? Pa tiem ta�u esmu kāpis soli pa solim, un es tos visus atceros. Septiņpadsmitais, �ķiet, bija ielūzis. Ak! sunim, vecam sunim, kas sildās, izstiepies pie pavarda un, saimniekam ienākot, nedaudz pieceļas, lai, klusi iesmilkstoties, viņu sveicinātu, �im sunim ir vairāk atmiņu nekā man. Tas ir viņa saimnieks, ko viņ� pazīst. Viņa saimnieks. Bet kas ir man?

PEDAGOGS

Kā gan jūs izturaties pret kultūru, mans kungs? Tā ta�u jums ir, jūsu kultūra, un es to esmu jūsos veidojis ar mīlestību, kā buķetē vienojot kopā savas gudrības augļus un savas pieredzes dārgumus. Vai tad jau kop� agras bērnības neesmu jums licis lasīt visādas grāmatas, lai jūs iepazītu at�ķirības cilvēku uzskatos, un apbraukāt simts valstu, lai visda�ādākajos apstākļos jūs redzētu, cik mainīga lieta ir cilvēku tikumi. Nu jūs esat jauns, bagāts un skaists, erudīts kā vecis, svabads no jebkādas kalpības un ticības, bez ģimenes, bez tēvijas, bez reliģijas, bez profesijas, brīvs uzņemties saistības, ta�u zināt, ka nekad nevajag iesaistīties, galu galā, � augstākās raudzes cilvēks, kas turklāt var mācīt filozofiju vai arhitektūru ikvienā lielā universitātes pilsētā, un vēl jūs �ēlojaties!

ORESTS

Ta�u nē: Es ne�ēlojos. Nevaru �ēloties. Tu esi man pie�ķīris tādu brīvību, kāda ir pavedieniem, ko vēj� atrāvis zirnekļu tīkliem un kas tagad lidinās desmit pēdas virs zemes; es nesveru vairāk kā tīmeklis un mani var uzskatīt par tuk�u gaisu. Zinu, ka tā ir liela veiksme, un vērtēju to, kā pienākas. (Pēc brī�a.) Ir cilvēki, kuri piedzimst ar saistībām: viņiem nav izvēles, tie ir izsviesti uz ceļa. Ceļa galā ir veikums, kas tos gaida. Viņu veikums; viņi iet, to kailās pēdas spēcīgi mīda zemi un nobrā�as uz akmeņiem. Tev tas �ķiet vulgāri kaut kur virzīties. Bet ir arī citi, klusētāji, kas savu sir�u dziļumā izjūt neskaidru, pasaulīgu tēlu smagumu. Viņu dzīve mainījusies, jo kādā viņu bērnības dienā, piecu, septiņu gadu vecumā � Nu jā: tie nav augstākās raudzes cilvēki. Jau būdams septiņgadīgs es zināju, ka esmu trimdinieks, ļāvu, lai smar�as un skaņas, lietus plīk�ķē�ana uz jumtiem, gaismas vibrācijas slīd manam ķermenim garām; zināju: tas pieder citiem, un es no tiem nekad nevarē�u veidot savas atmiņas. Tiem, kam pieder mājas, lopi, kalpi un lauki, atmiņas ir trekna barība. Bet es� Es ta�u, paldies Dievam, esmu brīvs. Ak! cik es esmu brīvs. Un cik augstprātīgi nevērīga var būt mana dvēsele. (Viņ� tuvojas pilij'.) Es te būtu dzīvojis. Nebūtu lasījis nevienu no tavām grāmatām un varbūt pat neprastu lasīt: augstmaņi jau reti kad prot lasīt. Bet pa �īm durvīm es būtu iegājis un iznācis desmitām tūksto�u rei�u. Bērnu dienās es ar tām rotaļātos, es būtu tajās iekāries, lai �ūpotos, tās �īkstētu bez mitas un manas rokas būtu izjutu�as to pretestību. Vēlāk naktīs es tās būtu vēris klusi, pie meitenēm iedams. Un vēl pēc tam, manas pilngadības dienā, vergi tās atvērtu līdz galam vaļā, un es pa tām būtu izjājis uz zirga. Manas vecās koka durvis! Pat aizvērtām acīm es prastu atrast jūsu aizbīdni. Un �ī skramba tur lejā, to varbūt es būtu atstājis aiz neveiklības pirmajā dienā, kad man būtu uzticēju�i zobenu. (Viņ� pavirzās nost.) Agrīnais dorie�u stils, vai ne? Un ko tu teiksi par �īm zelta inkrustācijām?

Līdzīgas esmu redzējis Dodonā . Skaisti nostrādāts darbs. Nu labi, lai notiek pēc tava prāta: tā nav mana pils, ne arī manas durvis. Un mums �eit nav ko darīt.

PEDAGOGS

Tas nu ir prātīgi teikts. Ko gan jūs iegūtu, te dzīvodams? Jūsu dvēsele tūdaļ sāktu mocīties pretīgā no�ēlā.

ORESTS dedzīgi

Vismaz tā būtu manējā! Un �ī tveice, kas svilina man matus, arī būtu mana. Un arī mu�u sīk�ana piederētu man. �ai pa�ā stundā es, izģērbies kādā tum�ā pils istabā, pa slēģu spraugām vērotu gaismas sārtojo�o krāsu, gaidīdams, ka saule norietēs un no zemes kā smar�a pacelsies spirgtā Argosas vakara krēsla, līdzīga simtiem tūksto�u citu, ta�u mū�am jauna, mijkrēslis man. Iesim prom, pedagog. Vai tu aptver, ka te mēs drīzi iznīksim citu karstumā?

PEDAGOGS

Kungs, kā jūs mani nomierinājāt! Pēdējos mēne�os, jeb, precīzāk, kop� tā brī�a, kad es jums darīju zināmu jūsu izcel�anos, es redzēju, ka jūs dienu no dienas maināties, un nevarēju vairs mierīgi gulēt. Es ba�ījos�

ORESTS

Par ko?

PEDAGOGS

Tas jūs sadusmos.

ORESTS

Nē! Runā.

PEDAGOGS

Es ba�ījos � kaut jums jau agri iepotēta skeptiķu ironija, jums da�kārt nāk galvā trakas idejas � īsi sakot, es nebiju dro�s, vai jūs neplānojat padzīt Egistu un ieņemt viņa vietu.

ORESTS lēni

Padzīt Egistu? (Pēc brī�a.) Tu vari būt mierīgs, lāga vīrs, ir par vēlu. Man varbūt patiktu sagrābt aiz bārdas �o svētnīcas apgānītāju un noraut viņu no mana tēva troņa. Bet ko pēc tam? Ko lai iesāku ar �iem ļaudīm? Neesmu redzējis dzimstam nevienu viņu bērnu, ne arī bijis viņu meitu kāzās, man sve�a viņu no�ēla un nevienam no viņiem es nezinu vārda. Bārdainim taisnība: vajag, lai valdniekam būtu tās pa�as atmiņas kā pavalstniekiem. Atstāsim viņus, lāga vīrs. Iesim projām. Uz pirkstgaliem. Ak, ja būtu iespējama kāda rīcība, vai saproti, rīcība, kas dotu man pilsoņa tiesības viņu vidū, ja es varētu iekarot � kaut ar nozieguma palīdzību � vietu viņu atmiņās, viņu bailēs un viņu cerībās. Lai aizpildītu tuk�umu savā sirdī, ja arī man tādēļ nāktos nogalināt pa�am savu māti.

PEDAGOGS

Ak, kungs!

ORESTS

Jā. Tie ir sapņi. Po�amies ceļā. Sagādāju�i zirgus, dosimies uz Spartu, man tur ir draugi. Ienāk Elektra.

TIE PA�I, ELEKTRA

ELEKTRA,

nesdama kasti, viņus neredzēdama, tuvojas Jupitera statujai

Sūdbambāli! Bolies vien uz mani savām apaļām acīm un ar zemeņu sulu nota�ķīto ģīmi. Es nebīstos tevis. Nu, pasaki, vai viņas �orīt bija atnāku�as, tās svētules, tās vecās melni tērptās grezeles. Viņas tev visriņķī klabināja savas lielās tupeles? Tev tas patīk, biedēkli, vai ne tā? Tu viņas mīli, �īs vecenes! Jo vairāk tās līdzinās miroņiem, jo vairāk tu viņas mīli. Tās iz�ļakstīja tev pie kājām savus dārgākos vīnus, jo tie ir tavi svētki; puvuma dvaka no viņu brun�iem kāpa līdz tavam degunam, un tās saldenais smakojums vēl tagad tev kutina nāsis. (Trinoties gar viņu.) Tā, un tagad paosti mani, paosti manu svaigās miesas smar�u. Es esmu jauna, esmu dzīvības spēka pilna, tev ir ko bīties no tā. Arī es tev ko ziedo�u, ja reiz visa pilsēta skaita pātarus. Te, redz, ir mizas, �aumalas un visi pelni no pavarda, gaļas atgriezumi, kur tārpi ņudz, viens maizes gabals tik sata�ķīts, ka cūkas to neēda, bet tavām mu�ām jau patiks. Priecīgus svētkus, nu, priecīgus svētkus, un kaut tie būtu pēdējie!

Neesmu visai stipra, nevaru tevi nogāzt. Varu tikai tev uzspļaut, tas ir viss, ko spēju. Bet tas, ko gaidu, atnāks ar lielu �ķēpu. Viņ� jautri smiedams tevi uzlūkos �itā te ar rokām gurnos, atpakaļ paliecies. Pēc tam viņ� izvilks zobenu un no aug�as līdz apak�ai, pār�ķels tevi, �ādi te! Tad divas Jupitera puses velsies, viena pa labi, otra pa kreisi, un visi redzēs, ka viņ� ir no koka. No pavisam balta koka, �is miroņu dievs.

�ausmu izteiksme un asinis uz sejas, acu tum�ais zaļums � tikai uzkrāsoti, vai ne? Tu labi zini, ka iek�pusē esi pavisam balts kā zīdaiņa rumpis. Zini, ka viens zobena cirtiens tevi pār�ķels un tev pat asinis netecēs. No balta koka. No glu�i balta koka: tāds labi deg. (Viņapamana Orestu.) Ai!

ORESTS

Nebaidies.

ELEKTRA

Es nebaidos. Nepavisam nebaidos. Kas tu esi?

Sve�inieks.

ELEKTRA

Tad esi sveicināts! Viss, kas ir sve�s �ai pilsētai, man ir dārgs. Kāds tavs vārds?

ORESTS

Mani sauc Filēbs, esmu no Korintas.

ELEKTRA

Ā!? No Korintas? Un mani sauc Elektra.

ORESTS

Elektra.(Pedagogam.) Atstāj mūs. Pedagogs iziet.

IV A I N A

ORESTS, ELEKTRA

ELEKTRA

Kāpēc tu tā skaties uz mani?

ORESTS

Tu esi skaista. Tu nelīdzinies �ejienes cilvēkiem.

ELEKTRA

Skaista? Vai esi dro�s, ka es esmu skaista? Tikpat skaista kā Korintas meitenes?

ORESTS

Jā.

ELEKTRA

Viņi man to �eit nesaka. Negrib, ka to zinu. Bet vispār kāds gan man no tā labums, esmu tikai kalpone.

ORESTS

Kalpone? Tu?

ELEKTRA

Pēdējā no kalponēm. Mazgāju karaļa un karalienes veļu. Veļa ir ļoti netīra, piedraņķēta. Visa viņu apak�veļa, krekli, kas apņēmu�i to iepuvu�os augumus, tā, ko uzģērbj Klitaimnēstra, kad pie viņas guļ karalis � man tas viss jāizmazgā. Aizmiedzu acis un ber�u no visa spēka. Traukus arī mazgāju. Tu man netici? Paraugies uz manām rokām. Vai tad tur nav gan ieplīsumi, gan noberzumi. Kādēļ tu tā ieplet acis? Vai tās varbūt izskatās pēc princeses rokām?

ORESTS

Nabaga rokas. Nē. Pēc princeses rokām tās neizskatās. Bet turpini. Ko vēl viņi tev liek darīt?

ELEKTRA

Nu tā. Katru rītu jāiznes atkritumu kaste. Es to izvelku no pils un tad � tu jau redzēji, ko ar tiem mēsliem daru. �is koka biedēklis, �is Jupiters, nāves un mu�u dievs. Kādu dienu Augstais Priesteris, kas te atnāca viņam klanīties, dabūja soļot pa kāpostu kaceniem, bie�u mizām, glieme�u �aumalām. Viņ� domāja, ka jūk prātā. Saki, tu ziņosi par mani?

ORESTS

Nē.

ELEKTRA

Ja gribi, ziņo, es par to tikai pasmejos. Ko tad viņi vēl var man padarīt? Sist? Ir jau situ�i. Ieslēgt kāda liela torņa pa�ā aug�ā? Tā nebūtu peļama doma, tad es neredzētu viņu ģīmjus. Vakarā, padomā tikai, kad esmu pabeigusi darbu, viņi mani par to atalgo: man jāpieiet pie lielas, resnas sievas ar krāsotiem matiem. Viņai ir treknas lūpas un ļoti baltas rokas, ķēniņienes rokas, kas dvako pēc medus. Viņa uzliek rokas man uz pleciem sacīdama: "Labvakar, Elektra", un tā katru vakaru. Ik vakaru es jūtu, kā pret manu ādu trinas �ī karstā, rijīgā gaļa. Bet es turos, vēl ne reizi neesmu nokritusi. Tā ir mana māte, saproti. Ja es būtu tur tornī, viņa manis vairs nebu�otu.

ORESTS

Vai tu nekad neesi domājusi bēgt?

ELEKTRA

Man nav tik daudz drosmes: man būtu bail vienai uz ceļa.

ORESTS

Vai tad tev nav draudzenes, kas tevi varētu pavadīt?

ELEKTRA

Nē. Esmu viena pati. Esmu ka�ķis, sērga, tā �ejienie�i tev teiks. Man nav draudzeņu.

ORESTS

Kā, un nav pat aukles, kādas pavecas sieviņas, kas tevi pazīst kop� dzim�anas un mazliet mīl?

ELEKTRA

Nav arī tādas. Pavaicā manai mātei: es atbaidot pat vismaigākās sirdis.

ORESTS

Un tu te paliksi visu mū�u?

ELEKTRA kliedzienā

Ak, ne visu mū�u! Nē, paklau, es kaut ko gaidu.

ORESTS

Kādu lietu vai cilvēku?

ELEKTRA

To tev neteik�u. Labāk runā tu. Tu esi skaists. Arī tu. Vai tu te ilgi paliksi?

ORESTS

Man vajadzēja �odien pat aizbraukt. Ta�u tagad�

ELEKTRA

Tagad? Vairs nezinu.

Vai Korinta ir skaista pilsēta? Ļoti skaista.

ORESTS

ELEKTRA

ORESTS

ELEKTRA

ORESTS

Tu to mīli? Tu lepojies ar to? Jā.

ELEKTRA

Man liktos dīvaini lepoties ar dzimto pilsētu. Izskaidro man to.

ORESTS

Nu� Nezinu. Nevaru tev to izskaidrot.

ELEKTRA

Tu nevari? (Pēc brī�a.) Vai tiesa, ka Korintā ir ēnainas vietas? Vietas, kur vakaros pastaigājas?

ORESTS

Tā ir.

ELEKTRA

Un visi ļaudis ir ārā? Visi pastaigājas?

ORESTS

Itin visi.

ELEKTRA

Un zēni ar meitenēm?

ORESTS

Zēni ar meitenēm.

ELEKTRA

Un viņiem vienmēr ir par ko runāties? Un viņiem ir tīkami būt kopā? Un vēlu naktī dzirdams, kā viņi kopīgi smejas?

Jā.

ELEKTRA

Es tev liekos niekkalbe, vai ne? Jo man bija tā jānopūlas, lai iztēlotos pasakas, dziesmas, smaidus. �ejienes ļaudis māc bailes. Bet mani�

ORESTS

Bet tevi?

ELEKTRA

Naids. Un ko tad Korintas meitenes pa dienu dara?

ORESTS

Uzpo�as, pēc tam dzied vai spēlē lautu, pēc tam apciemo draudzenes, bet vakarā tās iet uz balli.

ELEKTRA

Un viņām nav nekādu rai�u?

ORESTS

Tādas maziņas jau ir.

ELEKTRA

Ā? Paklau: vai Korintas ļaudis kaut ko no�ēlo?

ORESTS

Da�reiz. Diezgan reti.

ELEKTRA

Tad viņi dara, kā vēlas, un pēc tam par to vairs nedomā?

ORESTS

Tā iznāk.

ELEKTRA

Dīvaini. (Pēc brī�a.) Pasaki man vēl, tas man jāzina sakarā ar kādu � ar kādu, ko gaidu: iedomājies, ka viens no Korintas zēniem, kāds no tiem zēniem, kas vakaros smejas ar meitenēm, atgrie�oties no ceļojuma atrod savu tēvu noslepkavotu, māti slepkavas gultā un māsu verdzībā. Vai arī tad viņ� mierīgi pagrozītos, paklanītos uz visām pusēm un ietu meklēt mierinājumu pie draudzenēm? Jeb arī, izvilcis zobenu, pārcirstu ar to slepkavam sprandu? � Tu neatbildi?

Es nezinu.

Kā? Tu � un nezini?

Elektra!

ORESTS ELEKTRA KLITAIMNĒSTRAS BALSS ELEKTRA

Css!

ORESTS

Kas ir?

ELEKTRA

Tā ir mana māte, valdniece Klitaimnēstra.

V A I N A

ORESTS, ELEKTRA, KLITAIMNĒSTRA

ELEKTRA

Nu, Filēb? Vai tu baidies no viņas?

ORESTS

Simtām rei�u esmu centies iztēloties �o galvu, un, galu galā, es to ieraugu paguru�u un ļenganu zem spilgtā smiņķa kārtas. Bet nebiju gaidījis tik nedzīvas acis.

KLITAIMNĒSTRA

Elektra, valdnieks pavēl tev gatavoties ceremonijai. Tu vilksi savu melno kleitu un uzliksi dārglietas. Nu? Ko nozīmē tavas nolaistās acis? Tu spied elkoņus pret savām liesajām gū�ām, tavs ķermenis pēk�ņi kļūst saspringti kokains. Manā tuvumā tu bie�i esi tāda, bet es vairs neļau�u tev tā mērkaķoties: nupat pa logu es redzēju glu�i citādu Elektru � brīviem �estiem, dego�ām acīm� Skaties man sejā! Vai tu beidzot man atbildēsi?

ELEKTRA

Vai tad jums vajadzīga pelnru�ķe, lai pie�ķirtu vairāk spo�uma jūsu svētkiem?

KLITAIMNĒSTRA

Nemuļķojies. Tu esi princese, Elektra, un tauta tevi gaida kā katru gadu.

ELEKTRA

Vai patiesi esmu princese? Un jūs to atcerieties reizi gadā, kad tauta atmiņas atsvaidzinā�anai prasa mūsu dzimtas ģenealoģiju. Skaista princese, kas mazgā traukus un gana cūkas! Egists man apliks roku ap pleciem kā pērn, un smaidīs man vaigā, murminādams ausī draudus?

KLITAIMNĒSTRA

No tevis pa�as atkarīgs, lai būtu citādi.

ELEKTRA

Jā, jā, ja es ļau�os aplaisties ar jūsu no�ēlu un no dieviem lūg�u piedo�anu par noziegumu, ko neesmu pastrādājusi. Jā, ja es skūpstītu Egista rokas un sauktu viņu par savu tēvu. Pū! Zem viņa nagiem ir sakaltu�as asinis.

KLITAIMNĒSTRA

Dari kā gribi. Jau sen vairs tev nepavēlu savā vārdā. Es tev pateicu ķēniņa pavēli.

ELEKTRA

Kas man daļas gar Egista pavēlēm? Viņ� ir jūsu vīrs, māmiņ, jūsu ļoti dārgais vīrs, ne manējais.

KLITAIMNĒSTRA

Man nav ko tev teikt, Elektra, es redzu, ka tu darbojies, lai pazudinātu pati sevi un mūs. Bet kādu gan padomu tev varu dot es, kas vienā rītā esmu izpostījusi savu dzīvi? Tu mani nīsti, bērns, ta�u vēl vairāk mani satrauc tas, ka tu man līdzinies: man reiz jau bija �ī smailā seja, �īs nemierīgās asinis, �īs piemiegtās acis un � nekas labs no tā nav iznācis.

ELEKTRA

Es nemaz negribu jums līdzināties. Filēb, tu redzi mūs abas vienu otrai līdzās, saki, ka tas nav tiesa. Ka es viņai nelīdzinos.

ORESTS

Ko te var teikt? Viņas seja liekas kā pērkona un krusas sapostīts lauks. Bet tavējā it kā vēsta negaisu: kādreiz kaislība to sadedzinās līdz kaulam.

ELEKTRA

Vēsta negaisu? Labi. �o līdzību es pieņemu. Lai tā arī būtu.

KLITAIMNĒSTRA

Un tu? Tu, kas tik nekautrīgi vēro ļaudis, kas tad esi tu? Ļauj man savukārt paraudzīties uz tevi. Un ko tu �eit dari?

ELEKTRA dzīvi

Viņ� ir korintietis vārdā Filēbs. Viņ� ceļo.

KLITAIMNĒSTRA

Filēbs? Ā!

ELEKTRA

�ķiet, ka cits vārds jūs biedētu?

KLITAIMNĒSTRA

Biedētu? Ja nu, sevi pazudinādama, kaut ko esmu ieguvusi, tad to, ka mani vairs nekas nespēj biedēt. Nāc tuvāk, sve�iniek, un esi sveicināts. Cik tu esi jauns! Cik tad vecs tu esi?

ORESTS

Astoņpadsmit gadu.

KLITAIMNESTRA

Tavi vecāki vēl dzīvi?

ORESTS

Tēvs ir miris.

KLITAIMNĒSTRA

Un māte? Viņa varētu būt aptuveni manā vecumā. Tu neko nesaki? Jo viņa, bez �aubām, tev �ķiet jaunāka par mani, viņa tavā sabiedrībā vēl arvien var smieties un dziedāt. Vai tu viņu mīli? Nu atbildi ta�u! Kādēļ tu esi viņu pametis?

ORESTS

Es gatavojos iestāties Spartā algotņu karaspēkā.

KLITAIMNĒSTRA

Ceļinieki parasti met divdesmit jūd�u līkumu, lai izvairītos no mūsu pilsētas. Vai tad viņi tevi nebrīdināja? Ielejas ļaudis mūs tura karantīnā: mūsu no�ēlu viņi uztver kā mēri, un baidās inficēties.

ORESTS

Es to zinu.

KLITAIMNĒSTRA

Vai viņi ir tev teiku�i, ka mūs nospie� neizpērkams noziegums, kas pastrādāts nu jau pirms piecpadsmit gadiem?

ORESTS

Viņi ir man to teiku�i.

KLITAIMNĒSTRA

Ka galvenā vaininiece ir bijusi valdniece Klitaimnēstra? Ka visi nolād viņas vārdu?

ORESTS

Viņi man ir to teiku�i.

KLITAIMNĒSTRA

Un tomēr tu esi ieradies? Sve�iniek, es esmu valdniece Klitaimnēstra.

ELEKTRA

Tikai neatmaigsti, Filēb! Ķēniņiene izklaidējas mūsu nacionālajā spēlē, publisko grēksūd�u spēlē. �eit katrs par saviem grēkiem kliedz visiem dzirdot un nereti svētku dienās var redzēt da�u komersantu, kur�, nolaidis savas bodītes dzelzs priek�karu, rāpo pa ielu uz ceļiem, vārtīdams savus matus putekļos un kaukdams, ka viņ� esot slepkava, laulības pārkāpējs vai blēdis. Ta�u Argosas ļaudīm tas viss jau līdz kaklam, katrs citu grēkus zina no galvas, it īpa�i valdnieces grēki nevienu vairs neuzjautrina, tie ir oficiālie noziegumi, tā sakot dibinā�anas noziegumi. Vari iedomāties, kā viņa priecājas, ieraugot tevi glu�i jaunu, tikko kā ieradu�os, kas līdz �im nav zinājis viņas vārda: kāds unikāls gadījums! Var iedomāties, ka viņa sūdz grēkus pirmo reizi.

KLITAIMNĒSTRA

Ciet klusu! Jebkur� var man spļaut ģīmī, saukt par noziedznieci un mauku. Ta�u nevienam nav tiesības spriest par manu no�ēlu.

ELEKTRA

Tu redzi, Filēb: spēles noteikums ir tāds. Ļaudis tevi lūgs, lai tu viņus nosodi. Tikai piesargies, lai tu viņus nosodītu vienīgi par tiem nodarījumiem, kurus viņi pa�i tev izstāsta: pārējie te neattiecas un tos atklāt jau būtu sliktais tonis.

KLITAIMNĒSTRA

Pirms piecpadsmit gadiem biju skaistākā sieviete Grieķijā. Uzlūko mani un tad spried par to, ko esmu izcietusi. Saku tev to bez izlik�anās. Ne jau tā vecā ā�a nāvi es no�ēloju. Kad es viņu redzēju vannas istabā noasiņojam, es aiz prieka dziedāju un dejoju. Un vēl �odien, pēc piecpadsmit gadiem, es to atceros ar prieka trīsām. Bet man bija dēls � viņ� būtu tavā vecumā. Kad Egists viņu atdeva algotņiem, es �

ELEKTRA

Jums, māmiņ, bija arī meita, kā man �ķiet. Viņu jūs esat padarījusi par trauku mazgātāju. Bet �ī vaina jūs daudz nesāpina.

KLITAIMNĒSTRA

Tu esi jauna, Elektra. Tam, kur� ir jauns, un kam nav bijis laika darīt ļaunu, nosodī�ana ir skaista rotaļa. Ta�u pacieties: gan reiz nelabojams noziegums vilksies tev līdzi. Tev �ķitīs, ka ar katru soli no tā attālinies, ta�u tas vienmēr būs jāvelk tikpat smagi. Tu atskatīsies un redzēsi to aiz sevis tum�u un skaidru kā melnu kristālu. Un tu vairs nekā nesapratīsi, tu teiksi: "Tā neesmu es, tā neesmu es, kas to izdarīja." Tomēr tas būs turpat, simtkārt noliegts, vienmēr klāteso�s, tas vilksies tev nopakaļus. Tad tu beidzot sapratīsi, ka tu uz viena kauliņa metiena esi likusi visu savu mū�u, tas iz�ķīris visu, un tu nevarēsi darīt neko citu, kā vien vilkt savu nodarījumu līdz pat nāvei. Tāds ir tas no�ēlas likums, taisnīgs vai netaisnīgs. Tad redzēsim, par ko izvērtīsies tava jaunības augstprātība.

ELEKTRA

Mana jaunības augstprātība? Tātad tā ir jūsu jaunība, ko no�ēlojat, vēl vairāk nekā savu noziegumu? To, ka es esmu jauna, jūs nīstat vairāk, nekā to, ka es esmu bez vainas.

KLITAIMNĒSTRA

Tas, ko es tevī nīstu, Elektra, tā esmu es pati. Tā nav tava jaunība � nepavisam nē! � tā ir manējā.

ELEKTRA

Bet man gan tā esiet jūs, tie�i jūs, ko ienīstu.

KLTAIMNĒSTRA

Apkaunies! Mēs te lamājamies kā divas vienāda vecuma sievietes, kā sāncenses, ko mīlā pavērsusi vienu pret otru. Es tomēr esmu tava māte. Nezinu, kas esi tu, jaunais cilvēk, un ko tu taisies te darīt, bet tava klātbūtne ir pazudino�a. Elektra mani ienīst un es to zinu. Bet piecpadsmit gadu mēs esam klusēju�as un tikai skatieni ir paudu�i mūsu jūtas. Ieradies tu, esi runājis ar mums, un mēs, lūk, rādām viena otrai zobus un rejamies kā kuces. Pilsētas likumi liek būt viesmīlīgiem, ta�u es neslēp�u, ka vēlos, lai tu aizej. Kas attiecas uz tevi, mans bērns, mans pārāk precīzais atveids, tevi es nemīlu, tas tiesa. Bet es drīzāk nogriezī�u sev labo roku, nekā tev kaitē�u. Tev tas ir pārāk labi zināms, tu ļaunprātīgi izmanto manu vājību. Bet es tev neieteicu griezt pret Egistu savu mazo �ūskas galviņu, viņ� prot ar vienu nūjas sitienu sadragāt odzēm skaustu. Klausi mani, pildi viņa pavēli, citādi vari apdedzināties.

ELEKTRA

Varat ķēniņam atbildēt, ka es svētkos neieradī�os. Vai tu zini, Filēb, ko viņi tur dara? Kalnos virs pilsētas ir ala, kam mūsu jaunie ļaudis nav atradu�i dibena, runā, tā esot savienota ar elli. Virspriesteris licis aizvelt alai priek�ā lielu akmeni. Un ko tu domā? Katrā gadadienā ļaudis sapulcējas pie �īs alas, kareivji paveļ akmeni, kas noslēdz tās ieeju, sānis, un mūsu miru�ie, kā to mēdz teikt, izkāpj no elles un izklīst pa pilsētu. Uz galdiem izliek viņiem mielastu, viņiem piedāvā krēslus un gultas, drusku saspie�as, lai izbrīvētu viņiem vietu vāķē�anā, viņi skraida viscaur, viss ir tikai viņu labad. Tu dzirdēsi dzīvo vaimanas: "Mans mironīt, mans mironīt, es negribēju tevi apvainot, piedod man." Bet no rīta, kad dziedās gailis, viņi atgriezīsies pazemē, alas ieejai atkal aizvels akmeni un viss būs beidzies līdz nākamajam gadam. Es negribu piedalīties �ajās ākstībās. Tie ir viņu miroņi, ne manējie.

KLITAIMNĒSTRA

Ja tu nepakļausies labprātīgi, valdnieks ir devis rīkojumu, lai tevi aizved ar varu.

ELEKTRA

Ar varu? Ha! Ha! Ar varu! Tas ir labi. Mīļā māmiņ, pasakiet ķēniņam, ka es paklausī�u. Es parādī�os svētkos un, tā kā ļaudis grib mani redzēt, viņiem nenāksies vilties. Bet tevi, Filēb, es lūdzu, atliec savu aizbrauk�anu, esi klāt mūsu svētkos. Varbūt tu tur pamanīsi kaut ko tādu, par ko var pasmieties. Viņa iziet.

KLITAIMNĒSTRA Orestam

Aizej. Es esmu pārliecināta, ka tu mums atnesīsi nelaimi. Tu nevari mūs ienīst, mēs tev neesam neko nodarīju�i. Aizej. Tavas mātes vārdā es tevi lūdzu, aizej. (Viņa iziet..)

ORESTS

Manas mātes vārdā�

Ienāk Jupiters.

ORESTS, JUPITERS

JUPITERS

Jūsu sulainis man teica, jūs gatavojieties aizbraukt. Viņ� velti izmeklējās zirgus pa visu pilsētu. Bet es jums par ļoti pieņemamu cenu varu sagādāt divas ķēves ar aizjūgu.

ORESTS

Es vairs nebrauk�u.

JUPITERS lēni

Jūs vairs nebrauksiet? (Pēc brī�a. Dedzīgi.) Nu tad es jūs neatstā�u, jūs būsiet mans viesis. Tur drusku lejāk no pilsētas ir glu�i laba iebraucamā vieta, kur mēs apmetīsimies kopīgi. Jūs neno�ēlosiet, ja būsiet izvēlējies mani par līdzgaitnieku. Vispirms � abraksas, galla, galla, ce, ce � es jūs atbrīvoju no mu�ām. Turklāt cilvēks manos gados da�kārt var dot labus padomus: es varētu būt jums tēvs, jūs man izstāstītu savu dzīves stāstu. Nāciet, jaunais cilvēk, ļaujiet rūpēties par jums: �ādas sastap�anās da�kārt ir izdevīgākas, nekā sākumā domā. Lūk, Telemaha piemērs, jūs ziniet, Odiseja dēls. Kādā jaukā dienā viņ� sastapa vecu kungu, vārdā Mentoru, ko aizkustināja viņa liktenis un kur� viņam visur sekoja. Un vai jūs zināt, kas �is Mentors bija?

Viņ� to aizved runādams un priek�kars krīt. P R I E K � K A R S.

Pirmais skatuves iekārtojums. Klajumiņ� kalnos. Pa labi ala. Tās ieeju noslēdz liels melns akmens. Pa kreisi kāpnes ved uz templi.

Pūlis, vēlāk JUPITERS, ORESTS un PEDAGOGS

KĀDA SIEVIETE, nometusies ceļos sava mazā zēna priek�ā

Tava �lipse. Es jau tre�o reizi tev sienu mezglu (Viņa nosukā ar roku.) Tā, nu tu esi tīrs. Esi prātīgs un raudi citiem līdz, kad tev teiks.

BĒRNS

Vai viņiem jānāk no �ejienes?

SIEVIETE

Jā.

BĒRNS

Man bail.

SIEVIETE

Vajag, lai būtu bail, mīlulīt. Ļoti bail. Tie�i tā kļūst par krietnu cilvēku.

KĀDS VĪRIETIS

Viņiem �odien būs jauks laiks.

OTRAIS VĪRIETIS

Par laimi! Jādomā, ka viņi vēl joprojām ir jūtīgi pret saules karstumu. Pērn lija un viņi bija � briesmīgi.

PIRMAIS VĪRIETIS

Briesmīgi.

OTRAIS VĪRIETIS

Ak, vai!

TRE�AIS

Kad viņi būs atgriezu�ies savā caurumā un mūs atstāju�i vienus, es, starp mums runājot, uzrāp�os �eit, paraudzī�os uz �o akmeni un sev sacī�u: "Un no �ā brī�a veselu gadu."

CETURTAIS

Vai patiesi? Man tas būs vāj� mierinājums. Sākot ar rītdienu es sev jautā�u: "Kādi viņi būs nākamgad?" Gadu no gada viņi kļūst arvien negantāki.

OTRAIS

Klusē, nelaimīgais. Ja nu viens no viņiem ir izspraucies pa kādu plaisu klintī un jau lodā starp mums� Ir tādi miru�ie, kas uz sastap�anos iet citiem pa priek�u.

Visi nemierīgi saskatās.

KĀDA JAUNA SIEVIETE

Būtu vismaz drīzāk sāku�i. Ko viņi tur pilī dara? Viņi nemaz nesteidzas. Man tas ir pats grūtākais, �ī gaidī�ana: būt klāt, mīdīties zem svelmainām debesīm, nenolai�ot acis no melnā akmens� Ai! viņi jau ir tur lejā, aizmugurē: viņi gaida tāpat kā mēs, priecīgi domādami par ļaunumu, ko viņi mums nodarīs.

KĀDA VECENE

Tā ir gan, nekrietnā padauza! Kas tad nezin, no kā �ai bail. Viņas vīrs nomira pagāju�o pavasari, bet nu jau būs desmit gadu, kā �ī tam lika ragus.

JAUNĀ SIEVIETE

Nu jā, atzīstos, es viņu krāpu, cik vien varēju, bet es viņu mīlēju un darīju viņam dzīvi patīkamu; viņam nebija nekādu aizdomu un viņ� nomira, vēr�ot uz mani pateicīga suņa skatienu. Tagad viņ� zina visu, viss viņa prieks ir sabojāts, viņ� mani ienīst un cie� pats. Un nu tūlīt viņ� būs iepretim man, viņa ēnu ķermenis piekļausies man cie�āk, nekā to kādreiz darījis kāds dzīvais. Ai! es viņu aizgādā�u uz savu māju, apviju�os man ap kaklu kā ka�okādu. Es viņam sagatavoju visādus na�ķus, mazas kūciņas, vakariņas, kādas viņam gāja pie sirds. Bet nekas jau neremdēs viņa dusmas; un �onakt� �onakt viņ� būs manā gultā.

KĀDS VĪRIETIS

Sasodīts, viņai taisnība. Ko tas Egists dara? Par ko viņ� domā? Es �o gaidī�anu nevaru izturēt.

OTRAIS VĪRIETIS

Ņerksti vien! Vai tad tu domā, ka Egistam mazāk bail nekā mums? Vai tev gribētos būt viņa vietā un pavadīt divdesmit �etras stundas aci pret aci ar Agamemnonu?

JAUNĀ SIEVIETE

Briesmīga, briesmīga tāda gaidī�ana. Man �ķiet, ka jūs visi lēnām attālinaties no manis. Akmens vēl nav noņemts, bet katrs jau ir laupījums saviem miru�ajiem, viens kā lietus lāse. Ienāk Jupiters, Orests, Pedagogs.

JUPITERS

Nāciet pa �ejieni, te būs labāk.

ORESTS

Tad tie ir viņi, Argosas pilsoņi, ķēniņa Agamemnona uzticamie pavalstnieki?

PEDAGOGS

Cik viņi neglīti! Redziet, mans saimniek, viņu dzeltenīgās sejas, viņu iekritu�ās acis. �ie ļaudis drīz nomirs aiz bailēm. Lūk, kādas māņticībai ir sekas. Pavērojiet, pavērojiet viņus. Un ja jums vajadzīgi vēl kādi pierādījumi par manas filozofijas labvēlīgo ietekmi, pēc tam paraugieties uz manu ziedo�o sejas krāsu.

JUPITERS

Tad nu gan liela lieta, ziedo�a sejas krāsa! Da�as magoņu ziedlapiņas uz taviem vaigiem, cienījamais, neaizkavēs tev kļūt par tādu pa�u sūda gabalu Jupitera acīs, kā visiem �eit klāteso�ajiem. Ej, tu ta�u smirdi un pats to nemani. Viņiem �ajā laikā nāsīs sitas pa�u smaka, viņi sevi pazīst labāk nekā tu.

Pūlis kurn.

KĀDS VĪRS, pakāpjoties uz tempļa pakāpieniem vēr�as pie pūļa

Vai mūs grib padarīt trakus? Apvienosim, biedri, savas balsis un sauksim Egistu. Mēs vairāk nevaram ciest, ka viņ� vēl ilgāk vilcina ceremoniju.

PŪLIS

Egist! Egist! Ap�ēlojies!

KĀDA SIEVIETE

Nuja! Ap�ēlojies! Ap�ēlojies! Par mani gan neviens neap�ēlosies. Viņ� nāks ar savu atņirgto rīkli, vīrs, kuru es tā ienīdu, viņ� ieslēgs mani savās neredzamajās un uzmācīgajās skavās, viņ� būs mans mīļākais visu nakti, visu nakti. Ai! Viņa paģībst.

ORESTS

Kāds neprāts! �iem ļaudīm jāsaka, ka�

JUPITERS

Nu kādēļ, jaunais cilvēk, celt troksni viena acis izbolīju�a sievi�ķa dēļ? Jūs tādus redzēsiet vēl.

VĪRIETIS, mezdamies ceļos

Es smirdu! Es smirdu, es esmu milzu sprāgoņa, redziet, uz manis sametu�ās mu�as kā kraukļi! Duriet, dzeliet, kodiet, atriebīgās mu�as, izvandiet manu miesu līdz pat manai neķītrajai sirdij. Es esmu grēkojis, es esmu grēkojis simttūksto� rei�u, es esmu samazgu bedre, es esmu mēslu kaste.

JUPITERS

Kāds krietns vīrs!

VĪRIE�I, pieceļot nokritu�o

Nu, labi, labi. Tu to pastāstīsi vēlāk, kad viņi būs klāt.

Vīrs paliek apstulbis, smagi dve�, acis bolīdams.

PŪLIS

Egist! Egist. Ap�ēlojies un pavēli sākt. Mēs vairs nevaram izturēt.

Egists parādās uz tempļa kāpnēm. Aiz viņa Klitaimnēstra un Virspriesteris. Sargi.

II A I N A

Tie pa�i, EGISTS, KLITAIMNĒSTRA, VIRSPRIESTERIS, SARGI

EGISTS

Suņi! Jūs iedro�inaties �ēloties? Vai esat zaudēju�i atmiņu par savu zemiskumu? Pie Jupitera, es atsvaidzinā�u jūsu atmiņu. (Pievēr�oties Klitaimnēstrai) Mums vajadzēs sākt bez viņas. Bet lai viņa sargās. Mans sods būs mācība visiem.

KLITAIMNĒSTRA

Viņa man solīja paklausīt. Esmu pārliecināta, ka viņa taisās. Būs aizkavējusies pie spoguļa.

EGISTS sargiem

�ie ļaudis vairs nevar gaidīt.

Lai aiziet uz pili pēc Elektras un to atved �eit ar labu vai ar varu. (Sargi iziet. Pūlim.) Pa vietām. Vīrie�i no manis pa labi, sievietes un bērni pa kreisi. Tā labi. Klusums. Egists gaida.

VIRSPRIESTERIS EGISTS

Es zinu. Ja �ie sargi�

Sargi atgrie�as.

VIENS SARGS

Valdniek, mēs viscaur izmeklējām princesi. Pils ir tuk�a.

EGISTS

Nu labi. Rēķinus kārtosim rīt. (Virspriesterim.) Sāc.

VIRSPRIESTERIS

Noveliet akmeni,

PŪLIS

Hāāā!

Sargi noveļ akmeni. Virspriesteris pavirzās līdz alas ieejai.

VIRSPRIESTERIS

Jūs, aizmirstie, pamestie un pieviltie, jūs, kas tumsā velcieties uz virszemi kā pa vulkāna plaisu, un

kam vairs nav atlicis nekas, kā vien jūsu lielais nīgrums, celieties miru�ie, nu ir jūsu svētki! Nāciet,

kāpiet ārā no zemes kā vēja dzīti sēra tvaiki, kāpiet iz zemes klēpja, jūs miroņi, simtkārt miru�ie, jūs,

kuriem ikviens mūsu sir�u puksts liek mirt no jauna, es aicinu jūs dusmu, sarūgtinājuma un atriebības

kāres vārdā nāciet, remdiniet savu naidu pret dzīvajiem! Nāciet, klīstiet kā bieza migla pa mūsu

ielām, virziet savus blīvos pūļus starp māti un bērnu, starp mīlētāju un viņa mīļāko, lieciet mums

no�ēlot, ka mēs neesam miru�i. Aug�ā vampīri, spoki, rēgi, mūsu nak�u baisma. Aug�ā kareivji, kas

mirāt gānīdamies, aug�ā neveiksminieki, pazemotie, aug�ā badā nomiru�ie, kuru agonijas kliedzieni

skanēja kā lāsti. Redziet, te ir dzīvie, tie ir brangi dzīvi mērķi! Aug�ā, gāzieties pār viņiem kā viesulis

un kodiet līdz pat kaulam. Aug�up! Aug�up! Aug�ā! �

Dārd bungas. Viņ� dejo alas ieejas priek�ā, sākumā lēni, tad arvien ātrāk, līdz nokrīt spēku izsīkumā.

EGISTS

Viņi ir �eit!

PŪLIS

�ausmas!

Tas nu ir par daudz un es.

JUPITERS

Uzlūko mani, jaunais cilvēk, paraugies man sejā, tā, tā. Tu saprati. Tagad klusums.

ORESTS

Kas jūs esat?

JUPITERS

To tu vēlāk uzzināsi.

Egists lēni nokāpj pa pils pakāpieniem.

EGISTS

Viņi ir �eit. (Klusums.) Viņ� ir �eit, Aricija, tavs laulātais draugs, kuru tu padarīji smieklīgu. Viņ� ir �eit, tev iepretim, viņ� tevi apkampj. Kā viņ� tevi sev piespie�, kā viņ� tevi mīl, kā viņ� tevi nīst! Viņa ir �eit, Nikij, viņa ir �eit, tava māte, kas nomira tādēļ, ka neviens par viņu neparūpējās. Un tu, Segest, nelietīgais augļotāj, viņi ir �eit, tavi nelaimīgie parādnieki, tie, kuri nomiru�i nabadzībā un tie, kuri pakāru�ies tādēļ, ka tu viņus izputināji. Viņi ir �eit, un �odien viņi ir tavi kreditori. Un jūs, vecāki, maigie vecāki, nolaidiet drusku savas acis, palūkojieties zemāk, pie zemes: viņi ir tur, miru�ie bērni; viņi stiepj savas rociņas un visi prieki, ko jūs viņiem esiet atteiku�i, visas sāpes, ko jūs viņiem esiet nodarīju�i, kā svina bluķi spie� viņu skumjās, atriebīgās dvēselītes.

PŪLIS

�ēlastību!

EGISTS

Ak, jā! �ēlastību! Vai tad jūs neziniet, ka miru�ajiem nekad nav �ēlastības? Viņu prasības ir neapmierināmas, jo viņu rēķini ir apstāju�ies uz visiem laikiem. Vai tu, Nikij, ar kādiem labiem darbiem domā izlabot to ļaunumu, ko esi nodarījis savai mātei? Kādi labi darbi tad spēj viņu aizsniegt? Viņas dvēsele ir kā svelmaina diena bez mazākās vēja pūsmas. Nekas tur nekustas, nekas tur nemainās, nekas tur nav dzīvs, tikai liela rijīga saule, nekustīga saule viņu moka mū�īgi. Miru�o vairs nav � vai jūs saprotiet �o nepielūdzamo vārdu? Viņu vairs nav, un tie�i tādēļ tie ir padarīti par neuzpērkamiem jūsu noziegumu sargātājiem.

PŪLIS

�ēlastību!

EGISTS

�ēlastību? Ak, no�ēlojamie āksti, �odien jums ir publika. Vai jūtiet, cik smagi uz jūsu sejām un jūsu rokām gulstas �o sastingu�o un bezcerīgo skatienu miljoni? Viņi mūs redz, viņi mūs redz, mēs esam kaili miroņu sapulces priek�ā. Hā! Hā! Jūs, lūk, tagadnē esat labi iegrozīju�ies; tas jūs dedzina, �is neredzamais un tīrais skatiens, ko remdināt grūtāk nekā atmiņas par skatienu.

PŪLIS

�ēlastību!

VĪRIE�I

Piedodiet mums par to, ka esam dzīvi, kamēr jūs esiet miru�i.

SIEVIETES

�ēlastību. Mūs apņem jūsu sejas un lietas, kas ir jūsējās, mēs mū�īgi sērojam par jums, mēs raudam no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Mums ir ko darīt. Atmiņas par jums plosās mūsu delnās un slīd caur pirkstiem; ar katru dienu tās kļūst nedaudz bālākas un mēs kļūstam nedaudz vainīgākas. Jūs mūs pametat; jūs mūs pametat, aizplūstot no mums kā noasiņo�anā. Bet, ja tas kaut nedaudz var ie�ēlināt jūsu piktās dvēseles, tad ziniet, mūsu dārgie aizgājēji, ka jūs esat izpostīju�i mūsu dzīvi.

VĪRIE�I

Piedodiet mums, ka esam dzīvi, kamēr jūs esiet miru�i.

BĒRNI

Ie�ēlojieties! Mēs neprasījāmies piedzimt un mums visiem ir kauns augt. Kā gan mēs būtu varēju�i jūs apvainot? Redziet, mēs esam tikko dzīvi, mēs esam vāji, bāli un pavisam mazi, mēs netrok�ņojam, mēs slīdam, nemaz netricinot gaisu ap mums. Un mēs bīstamies no jums, ai, kā bīstamies.

VĪRIE�I

Piedodiet mums, ka esam dzīvi, kamēr jūs esat miru�i.

EGISTS

Klusāk! Mieru! Ja jau jūs tā vaimanājiet, ko tad lai saku es, jūsu valdnieks? Jo ir iesāku�ās manas mocības: zeme dreb un satumst gaiss. Tūlīt parādīsies visdi�enākais no miru�ajiem, tas, ko esmu nonāvējis savām rokām, Agamemnons.

ORESTS, raujot savu zobenu

Neģēli! Es neļau�u tev iejaukt mana tēva vārdu tavās ākstībās!

JUPITERS, viņu satverot ap augumu

Nomierinieties, jaunais cilvēk, nomierinieties!

EGISTS apgrie�oties

Kas uzdro�inās? (Uz tempļa kāpnēm parādās Elektra baltā kleitā Egists viņu pamana.) Elektra!

PŪLIS

Elektra!

Tie pa�i, ELEKTRA

EGISTS

Elektra, ko nozīmē �is tērps?

ELEKTRA

Nu, uzvilku savu visskaistāko kleitu. Vai tad �odien nav svētki?

VIRSPRIESTERIS

Tu nāci izsmiet miru�os? Tie ir viņu svētki, un tev pieklājās ierasties, tērptai sērās.

ELEKTRA

Sērās? Kādēļ sērās? No saviem miru�ajiem es nebaidos un gar jūsējiem man nav daļas.

EGISTS

Tas tiesa. Tavi miru�ie nav mūsu miru�ie. Uzlūkojiet Atreja mazmeitu prieka meitas tērpā; tā pa�a Atreja16 , kur� gļēvi nonāvēja savus brāļadēlus. Kas tad cits lai tu būtu, kā nolādētas dzimtas pēdējā atvase. Aiz līdzcietības es pacietu tevi savā pilī, bet �odien atzīstos, ka esmu maldījies. Tavās dzīslās joprojām plūst vecās, samaitātās Atridu asinis, un, ja es negādā�u par kārtību, tu mūs visus aplaidīsi ar sērgu. Ta�u pacieties mazliet, un tu redzēsi, vai es protu sodīt. Tev acu nepietiks raudā�anai.

PŪLIS

Zaimo�ana!

EGISTS

Vai tu, nelaimīgā, dzirdi apvainoto ļau�u kurnē�anu? Kādā vārdā viņi tevi sauc? Ja te nebūtu manis, kas apvalda viņu dusmas, tevi saplosītu gabalos.

PŪLIS

Zaimo�ana!

ELEKTRA

Vai tad būt jautrai ir zaimo�ana? Kādēļ tad viņi nepriecājas? Kas viņiem neļauj?

EGISTS

Viņa smejas un te ir viņas miru�ais tēvs ar sarecēju�ām asinīm uz sejas.

ELEKTRA

Kā jūs drīkstat runāt par Agamemnonu? Vai jums zināms, ka viņ� naktīs neatnāk man klusi runāt pie auss? Vai zināt, kādus mīlas un no�ēlas vārdus �ukst viņa skarbā un aizlauztā balss? Es smejos, tas tiesa, pirmo reizi mū�ā es smejos, es esmu laimīga. Vai jums �ķiet, ka mana laime nepriecē mana tēva sirdi? Ak, ja viņ� ir �eit, ja viņ� redz savu meitu, ko jūs esat nogrūdis nicināmas verdzenes kārtā, ja viņ� redz, ka tā galvu tur augsti paceltu un ka nelaime nav salauzusi viņas lepnumu, es esmu dro�a, viņ� pat nedomā man pārmest. Viņa izmocītajā sejā iemirdzas acis, viņa asiņojo�ās lūpas cen�as smaidīt.

JAUNA SIEVIETE

Bet ja nu viņai taisnība?

BALSIS

Nē, ta�u, viņa melo, viņa ir traka. Elektra, ej prom, citādi tava bezdievība kritīs uz mums.

ELEKTRA

No kā tad jūs baidāties? Es skatos uz jums un redzu tikai jūsu ēnas. Bet paklausieties, ko teik�u un ko jūs varbūt nezināt: Grieķijā ir laimīgas pilsētas. Baltas un mierīgas, kas sildās saulē kā ķirzakas. �ajā pa�ā stundā zem �īm pa�ām debesīm Korintas laukumos rotaļājas bērni. Un viņu mātes nelūdz piedo�anu par to, ka laidu�as viņus pasaulē. Viņas tos uzlūko smaidīdamas, viņas ar tiem lepojas. Ai, Argosas mātes, vai jūs to saprotat? vai jūs vēl spējat apjaust sievietes lepnumu, kad tā uzlūko savu bērnu un domā: "Es esmu viņu iznēsājusi savā klēpī!"

EGISTS

Apklusti beidzot, vai arī es iedzī�u tavus vārdus tavā rīklē atpakaļ!

BALSIS pūlī

Jā, jā! Lai viņa klusē. Diezgan. Diezgan!

CITAS BALSIS

Nē, lai viņa runā! Lai viņa runā. Agamemnons viņu iedvesmo.

ELEKTRA

Ir jauks laiks. Visur ielejā ļaudis paceļ galvu un saka: "Ir jauks laiks!", un viņi ir priecīgi. Jūs, kas esat pa�i sevis bendes, vai jūs esat aizmirsu�i tik pazemīgo zemnieka prieku, kad viņ� iet pa savu zemi un saka "Ir jauks laiks!"? Bet jūs ar nolaistajām rokām, nokārtajām galvām tikko vairs dve�at. Jūsu miru�ie līp jums klāt un jūs paliekat nekustīgi, ba�īdamies viņus ar kādu �estu saburzīt. Tas būtu briesmīgi, vai ne tā? Ja jūsu rokas pēk�ņi �ķērsotu mazu tvaika mutulīti, jūsu tēva vai jūsu vectēva dvēseli? Bet palūkojieties uz mani! Es izstiepju savas rokas, es izslejos un izstaipos kā cilvēks, kur� mostas, es ieņemu savu vietu zem saules, visu savu vietu, un vai debesis man uzkrīt uz galvas? Es dejoju, redziet, es dejoju un nejūtu neko citu, kā vien vēja dvesmu savos matos. Kur tad ir miru�ie? Vai jūs domājat, ka viņi dejo ar mani vienā ritmā?

VIRSPRIESTERIS

Argosie�i, es jums saku, ka �ī sieviete ir zaimotāja. Nelaime viņai un visiem tiem jūsu vidū, kas viņu klausās.

ELEKTRA

Ai, mani dārgie miru�ie, Ifiģēnija, mana vecākā māsa!17 Agamemnon, mans tēvs un mans vienīgais valdniek, klausieties manu lūgsnu! Ja es esmu zaimotāja, ja es apvainoju jūsu sāpju pilnās dvēseles, tad dodiet man kādu zīmi, drīzumā dodiet zīmi, lai es to zinu. Bet, ja jūs, mani dārgie, manu rīcību atbalstāt, tad klusējiet, es lūdzu jūs, klusējiet tā, lai pat ne lapiņa nenodreb, ne zāles stiebriņ�, lai neviens troksnis netraucē manu svēto deju: jo es dejoju priekam, es dejoju mieram starp cilvēkiem, es dejoju laimei un dzīvībai. Ai, miru�ie, es lūdzu jūs klusēt, lai ļaudis, kas man ir visapkārt, zina, ka jūsu sirdis ir ar mani. Viņa dejo.

BALSIS PŪLĪ

Viņa dejo. Redziet, liesmas vieglumā viņa dejo saulē kā plīvojo�a karoga drāna. Un miru�ie klusē.

JAUNĀ SIEVIETE

Skatiet viņas ekstāzes pārņemto stāvu! Nē, tā nav apgānītājas seja. Egist, Egist! Nu tu nesaki neko � kādēļ tu neatbildi?

EGISTS

Vai ar smirdo�iem zvēriem strīdas? Viņus iznīcina! Esmu kļūdījies, viņu citkārt saudzēdams; bet tā ir kļūda, ko var labot; neraizējieties, es viņu sabradā�u, un viņas dzimta iznīks līdz ar viņu.

PŪLIS

Draudi nav atbilde, Egist! Vai nekā cita tev nav, ko mums teikt?

JAUNĀ SIEVIETE

Viņa dejo, viņa smaida, viņa ir laimīga un miru�ie, kā �ķiet, viņu sargā. Ai, apskau�amā Elektra! Redzi, arī es izstiepju rokas un atsedzu savu kaklu saulei!

BALSIS pūlī

Miru�ie klusē: Egist, tu mums esi melojis!

ORESTS

Dārgā Elektra!

JUPITERS

No-lādēts, es pārtrauk�u �ā skuķa kladzinā�anu! (Viņ� pastiepj roku.) Posidon karibū karibon lullabī.

Lielais akmens, kas aizsprostoja alas ieeju, dārdēdams ripinās aug�up pa tempļa kāpnēm. Elektra pārtrauc dejot.

PŪLIS

�ausmas!

Ilgsto�s klusums.

VIRSPRIESTERIS

Ai, gļēvā un pārāk lētticīgā tauta, Miru�ie atriebjas! Redzat kā mu�as traucas uz mums biezos mutuļos. Jūs klausījāties zaimotājas balsi, un mēs esam nolādēti.

PŪLIS

Mēs neko neesam darīju�i, tā nav mūsu vaina, viņa atnāca, viņa mūs savaldzināja ar saviem saindētajiem vārdiem! Upē, raganu, upē! Uz sārta!

VECENE, rādot uz jauno sievieti

Un �ī te, kas uzsūca viņas vārdus kā medu, noraujiet viņai drēbes, atstājiet glu�i kailu un periet līdz asinīm.

Jauno sievieti sagrābj vīrie�i un, piecērtot kājas, mar�ēdami aizvelk Elektras virzienā.

EGISTS, kur� atkal ir izslējies

Klusu, suņi! Atgriezieties kārtīgi savās vietās, un rūpes par sodī�anu lai paliek manā ziņā. (Klusums.) Nu, ko? Jūs redzējāt, ko maksā � nepakļauties man? Vai tagad vēl �aubāties par savu vadoni? Atgriezieties savās mājās, miru�ie jūs pavadīs un būs jūsu viesi visu dienu un nakti, Iekārtojiet viņiem vietu pie sava galda, pie sava pavarda, savā guļas vietā un centieties, lai jūsu priek�zīmīgā uzvedība liek viņiem aizmirst visu, kas te bija. Kas attiecas uz mani, tad, lai gan jūsu aizdomas mani sāpināja, es jums piedodu. Bet tu, Elektra�

ELEKTRA

Nu, kas tad ir? Mans gājiens neizdevās. Nākamreiz darī�u labāk.

EGISTS

Tādu iespēju es tev vairs nedo�u. Pilsētas likumi man aizliedz �ajā svētku dienā sodīt. Tu to zināji un to izmantoji ļaunprātīgi. Bet tu vairs neesi pilsētas sastāvdaļa, es tevi padzenu. Tu aiziesi basām kājām, tuk�ām rokām, tērpta �ajā riebīgajā kleitā. Ja rīt, gaismai austot tu vēl būsi �aipus mūriem, es pavēlē�u, lai jebkur�, kas tevi sastop, tevi nosit kā kraupainu avi.

Viņ� iziet sardzes pavadībā. Pūlis virzās garām Elektrai, rādot viņai dūres.

JUPITERS orestam

Nu ko, mans kungs? Vai te jūs ko mācījāties? Lūk, pamāco�s gadījums, vai arī es ļoti maldos: ļaunie tiek sodīti un labie gūst gandarījumu. (Rādot uz Elektru.) �ī sieviete�

ORESTS

�ī sieviete, cienījamais, ir mana māsa! Aizej, es gribu ar viņu aprunāties.

JUPITERS mirkli viņu uzlūko, tad parausta plecus

Kā vēlies.

Viņ� iziet, Pedagogs viņam seko.

ELEKTRA uz tempļa pakāpieniem, ORESTS

ORESTS

Elektra!

ELEKTRA paceļ galvu un viņu uzlūko

Ā! Tu esi �eit, Filēb?

ORESTS

Tu vairs nevari palikt �ajā pilsētā, Elektra! Tev draud briesmas.

ELEKTRA

Briesmas? Ai! Tā ir gan! Tu redzēji, man neizdevās mans gājiens. Zini, tur nedaudz ir arī tava vaina, bet es tev to neņemu ļaunā.

ORESTS

Ko tad es tādu esmu izdarījis?

ELEKTRA

Tu esi mani piemānījis (Viņa nokāpj pie tā.) Ļauj man aplūkot tavu seju. Jā, mani ir savaldzināju�as tavas acis.

ORESTS

Laiks negaida, Elektra. Klausies, bēgsim kopā. Vienam te jāsagādā man zirgi. Es tevi sēdinā�u sev aizmugurē.

ELEKTRA

Nē.

Tu negribi bēgt kopā ar mani?

ELEKTRA

Es negribu bēgt.

ORESTS

Es tevi aizvedī�u uz Korintu.

ELEKTRA smiedamās

Ha! Korinta� Nu redzi, tu gan to nedari tī�ām, bet tu mani joprojām māni. Ko tad es Korintā darī�u? Man ta�u jābūt saprātīgai. Vēl vakar man bija tik niecīgas vēlmes: kad es apkalpoju pie galda, es caur skropstām vēroju valdnieku pāri, veco skaistuli ar nedzīvo seju un viņu, treknu un bālu ar ļenganu muti un �o melno bārdu, kas viņam stiepjas no vienas auss līdz otrai kā zirnekļu karapulks, un es sapņoju kādu dienu ieraudzīt dūmus, pavisam mazu, taisnu tvaiku strūkliņu, līdzīgu dva�ai aukstā ziemas rītā, kas paceltos no viņu uz�ķērstajiem vēderiem. Tas ir viss, pēc kā es ilgojos, es tev to zvēru! Es nezinu, ko gribi tu, bet man tev nav jātic: tev ir nekautrīgas acis. Tu zini, ko es domāju, pirms biju tevi iepazinusi? Ka gudrais zemes virsū nevar vēlēties neko citu kā vien to, lai kādu dienu varētu atdarīt to ļaunumu, kas viņam nodarīts.

ORESTS

Elektra, ja tu man sekosi, redzēsi, ka var vēlēties arī vēl daudz ko citu, nepārstājot būt gudram.

ELEKTRA

Es negribu tevī vairs klausīties; tu man esi nodarījis daudz ļauna. Tu esi atnācis ar savām alkatīgajām acīm maigajā, meitenīgajā sejā, un esi licis aizmirst man manu naidu; es esmu pavērusi savas plaukstas, ļaujot nokrist pie savām kājām manam vienīgajam dārgumam. Es biju iedomājusies, ka varē�u dziedināt �ejienes ļaudis ar vārdiem. Tu redzēji, kas notika: viņi mīl savu nelaimi, viņiem vajadzīga ierastā vāts, ko tie rūpīgi kopj, uzplēsdami to ar saviem netīrajiem nagiem. Viņus var izārstēt tikai ar varmācību, jo ļauno var uzvarēt tikai ar citu ļaunumu. Ardievu, Filēb, aizej, atstāj mani ar maniem sliktajiem sapņiem.

ORESTS

Viņi tevi nogalinās.

ELEKTRA

�eit ir svētnīca, Apollona templis; noziedznieki tur da�kārt patveras un, kamēr viņi tur uzturas, neviens nedrīkst aizskart ne matiņu uz viņu galvas. Es paslēp�os tur.

ORESTS

Kādēļ tu atsakies no manas palīdzības?

ELEKTRA

Tas jau neesi tu, kas var man palīdzēt. Mani atpestīt nāks kāds cits. (Pēc brī�a.) Mans brālis nav miris, es to zinu. Es gaidu viņu.

ORESTS

Un ja nu viņ� nenāk?

ELEKTRA

Viņ� nāks, viņ� nevar nenākt. Viņ� ir no mūsu dzimtas, saproti! Noziegums un nelaime viņam ir asinīs tāpat kā man. Viņ� ir tāds liela auguma zaldāts ar mūsu tēva lielajām sarkanajām acīm, vienmēr dusmu pārņemts, viņ� cie�, viņa liktenis viņu ir pilnīgi ierāvis sevī, tāpat kā uz�ķērsts zirgs ierauj kājas savās iek�ās. Un tad, lai arī kādu kustību viņ� izdarītu, tam nākas izraut sev iek�as. Viņ� nāks, �ī pilsēta viņu pievelk, par to es esmu dro�a, jo tie�i �eit ir tā vieta, kur viņ� var izdarīt vislielāko ļaunumu, kur viņ� var nodarīt visvairāk posta pats sev. Viņ� atnāks, galvu noliecis, mocīdamies un sprauslodams. Viņ� man iedve� bailes: katru nakti es viņu redzu sapnī un es atmostos kaukdama. Ta�u es viņu gaidu un viņu mīlu. Man jāpaliek �eit, lai vadītu viņa niknumu, � jo man tas jau ir prātā � lai viņam ar pirkstu norādītu vainīgos un viņam sacītu: "Cērt, Orest, cērt: tie ir viņi!".

ORESTS

Un ja nu viņ� nav tāds, kādu tu viņu iedomājies?

ELEKTRA

Kāds gan lai tavuprāt būtu Agamemnona un Klitaimnēstras dēls?

ORESTS

Ja nu viņam pretīgas visas �īs asinis tālab, ka viņ� izaudzis laimīgā pilsētā?

ELEKTRA

Tad es viņam iespļau�u sejā un sacī�u: "Aizvācies, suns, ej pie bābām, jo tu neesi nekas cits kā bāba. Bet tu esi slikti aprēķinājis: tu esi Atreja mazdēls, no Atreja dzimtas likteņa tu neizbēgsi. Tu nozieguma vietā esi izvēlējies apkaunojumu, to tu spēji. Ta�u liktenis tevi sameklēs tavā gultā. Vispirms tev būs kauns, bet pēc tam tu pastrādāsi noziegumu par spīti pats sev."

ORESTS

Elektra, es esmu Orests.

ELEKTRA kliedzienā

Tu melo!

ORESTS

Sava tēva Agamemnona piemiņas vārdā es tev zvēru: es esmu Orests. (Klusums.) Nu? Ko tu vēl gaidi, kāpēc nespļauj man sejā?

ELEKTRA

Kā gan es to varētu? (Viņa to uzlūko) �ī skaistā piere ir mana brāļa piere. �īs mirdzo�ās acis ir mana brāļa acis. Orest� Ak! Man labāk patiktu, ja tu paliktu Filēbs un mans brālis būtu miris. (Kautrīgi.) Vai tas tiesa, ka tu esi dzīvojis Korintā?

ORESTS

Nē. Mani uzaudzināju�i Atēnu pilsoņi.

ELEKTRA

Tu izskaties tik jauns. Vai tu esi kādreiz bijis karā? Vai esi kādreiz lietojis zobenu, ko nēsā sev pie sāniem?

Nekad.

ELEKTRA

Tad, kad es tevi vēl nepazinu, es nejutos tik vientuļa: es gaidīju citu. Es domāju tikai par viņa spēku, bet nekad nedomāju par savu vājumu. Un tagad, lūk, tu esi klāt. Orests� Tas biji tu. Es tevi uzlūkoju un redzu, ka mēs esam divi bāreņi. (Pēc brī�a) Bet zini, es tevi mīlu. Vairāk nekā būtu mīlējusi viņu.

ORESTS

Nāc, ja tu mani mīli, bēgsim kopā.

ELEKTRA

Bēgt? Ar tevi? Nē. �eit iz�ķiras Atreja dzimtas liktenis un es esmu no Atreja dzimtas. Es neko no tevis nelūdzu. Es negribu no Filēba vairs neko lūgt. Ta�u es palieku �eit.

Skatuves dibenā parādās Jupiters un noslēpjas, lai viņos noklausītos.

ORESTS

Elektra, es esmu Orests� , tavs brālis. Arī es esmu no Atreja dzimtas, un tava vieta ir man līdzās.

ELEKTRA

Nē, tu neesi mans brālis, un es tevis nepazīstu. Orests ir miris, un jo labāk viņam; kop� �ā brī�a es godinā�u viņa piemiņu tāpat kā sava tēva un savas māsas piemiņu. Bet tu, kas uzdodies par Atreja pēcnācēju, kāds pamats tev ir tā saukties? Vai tu esi pavadījis savu mū�u slepkavības ēnā? Tu dro�i vien biji rātns bērns ar maigi domīgu izskatu, sava aud�utēva lepnums, vienmēr tīri apmazgāts bērns ar uzticībā mirdzo�ām acīm. Tu uzticējies viņa mājkalpotājiem tādēļ, ka viņi tev laipni uzsmaidīja, uzticējies galdiem, gultām, trepju pakāpieniem tādēļ, ka tie uzticīgi kalpo cilvēkiem. Uzticējies dzīvei, jo tu biji bagāts un tev bija daudz rotaļlietu, da�kārt tu prātoji, ka pasaule nemaz nav tik slikti iekārtota un ir glu�i tīkami tajā gremdēties kā siltā vannā, sprauslājot aiz labsajūtas. Bet es jau se�u gadu vecumā biju kalpone un neuzticējos nevienam. (Pēc brī�a.) Aizej, daiļā dvēsele. Man nav ko iesākt ar daiļām dvēselēm: man vajadzīgs līdzdalībnieks.

ORESTS

Vai tu domā, ka es tevi pametī�u vienu? Ko tad tu te iesāksi, zaudējusi pēdējo cerību?

ELEKTRA

Tā ir mana darī�ana. Ar dievu, Filēb.

ORESTS

Tu mani padzen? (Viņ� pasper da�us soļus un apstājas.) Vai tā ir mana vaina, ka neesmu līdzīgs tam niknajam zaldātam, ko tu te gaidi? Viņu tu būtu ņēmusi pie rokas un sacījusi: "Cērt!" Man tu neko neesi lūgusi. Kas tad, galu galā, es esmu, ja mana pa�a māsa mani atgrū�, nemaz nepārbaudījusi?

ELEKTRA

Ak! Filēb, tevi nenīzdama, es nevarētu uzkraut tādu nastu tavai sirdij, kas nepazīst naida.

ORESTS sadrūmis

Tu pareizi saki: nepazīst naida. Mīlas arī nē. Tevi es būtu varējis mīlēt. Būtu varējis. Bet kā? Lai mīlētu, lai ienīstu, nākas atdoties. Ir skaisti, ja veselīgs, turīgs cilvēks kādā jaukā dienā atdodas mīlai vai naidam un kopā ar sevi atdod savu zemi, savu māju un savas atmiņas. Bet kas tad esmu es, un ko es varu dot? Es ta�u tik tikko eksistēju, nevis dzīvoju: no visiem rēgiem, kas �odien klīst pa pilsētu, pats rēgainākais esmu es. Es esmu iepazinis rēgam veltītu mīlu, kas ir tik svārstīga un irdena kā tvaiks, ta�u palicis neziņā par dzīvo ļau�u blīvajām kaislībām. (Pēc brī�a.) Kauns! Es esmu atgriezies savā dzimtajā pilsētā, un mana māsa atsakās mani atzīt. Kur tad es lai tagad eju? Kurai pilsētai vajadzīga mana jauk�anās?

ELEKTRA

Vai tad nav tāda, kur tevi gaida kāda meitene ar skaistu seju?

ORESTS

Neviens mani negaida. Es eju no pilsētas uz pilsētu, sve�s citiem un sve�s pats sev, un pilsētas noslēdzas aiz manis kā rāms ūdens. Ja es pametī�u Argosu, kas tad no mana apmeklējuma paliks, kā vien rūgta vil�anās tavā sirdī?

ELEKTRA

Tu man stāstīji par laimīgām pilsētām�

ORESTS

Ne par laimi es domāju. Gribu, lai man būtu atmiņas, sava zeme, sava vieta Argosas ļau�u vidū. (Klusums.) Elektra, es neie�u no �ejienes prom.

ELEKTRA

Filēb, aizej, es tevi lūdzu: man ir tevis �ēl, ej, ja mani mīli: tev var nākt tikai ļaunums un tava nevainība izjauks manus plānus.

ORESTS

Es neie�u prom.

ELEKTRA

Un tu domā, ka ļau�u, lai tu ar savu mulsino�o bezgrēcību te nomāco�i un mēmi spriestu par manu rīcību? Kādēļ tu spītējies? Te neviens tevi negrib.

ORESTS

Tā man ir vienīgā izeja. Elektra, tu nedrīksti man atteikt. Saproti: gribu būt cilvēks no kaut kurienes, būt cilvēks starp cilvēkiem. Lūk, vergs, kad viņ� gurdens un īdzīgs virzās, nesdams smagu nastu, pieklibodams un raudzīdamies sev zem kājām, jā, zem kājām, lai nepakluptu, viņ� ir savā pilsētā kā lapa lapotnē, kā koks me�ā, Argosa ir viņam apkārt nomāco�a un silta, glu�i pilna pati ar sevi; es gribu būt �is vergs, Elektra, es gribu savilkt pilsētu sev apkārt un ietīties tajā kā segā. Es neie�u prom.

ELEKTRA

Ja pat simts gadu tu būsi starp mums, tu vienmēr paliksi sve�inieks, vientuļāks nekā uz lielceļa. Ļaudis tevi uzlūkos caur pieri, puspievēru�i plakstiņus un pieklusinās balsis, kad tu iesi viņiem garām.

ORESTS

Vai tad ir tik grūti jums kalpot? Mana roka var aizsargāt pilsētu, un man ir zelts, kas var atvieglot dzīvi jūsu nabadzīgajiem.

ELEKTRA

Mums ir gan virsnieki, gan svētbijīgas dvēseles, kas var darīt labu.

Un tātad�

Viņ�, nokāris galvu, paiet da�us soļus. Parādās Jupiters un, rokas berzēdams, viņu uzlūko.

ORESTS, paceldams galvu

Kaut es vismaz skaidri redzētu! Ak! Zev, Zev, debesu valdniek, es reti esmu vērsies pie tevis un tu man nepavisam neesi bijis labvēlīgs, bet tu man esi liecinieks, ka es vienmēr esmu gribējis tikai labu. Bet tagad es esmu paguris, es vairs neat�ķiru Labo no Ļaunā un man vajag, lai kāds man rāda ceļu. Zev, vai patiesi ir vajadzīgs, lai valdnieka dēls, kas padzīts no savas dzimtās pilsētas, pazemīgi aiziet trimdā un, galvu nokāris, pamet �īs vietas kā gurdens suns? Vai tāda ir tava griba? Es nespēju tam ticēt. Un tomēr� Tomēr tu esi aizliedzis izliet asinis� Ak! ko te runāt par asins izlie�anu, es vairs nezinu, ko runāju� Zev, es tevi lūdzos: ja atsacī�anās, pazemojo�a lēnprātība ir likumi, ko tu man uzspied, tad rādi man savu gribu ar kādu zīmi, jo es nepavisam vairs skaidri neredzu.

JUPITERS pats pie sevis

Nu kā tad: vienmēr gatavs tev pakalpot! Abraksas, Abraksas, cē, cē! Ap akmeni atmirdz gaisma.

ELEKTRA iesmiedamās

Ha! Ha! Tad nu līst gan �odien brīnumi! Nu, redzi, �ķīstais Filēb, redzi, ko dabū, ja Dieviem lūdz padomu! (Nevaldāmas smieklu lēkmes pārņemta.) Lāga zēns� �ķīstais Filēbs: "Dod man zīmi, Zev, dod man zīmi!" un lūk, ap svēto akmeni iemirdzas gaisma. Aizej! Uz Korintu! Uz Korintu! Ej tikai!

ORESTS, aplūkojot akmeni

Tātad� un tas būtu Labais? (Brīdi viņ� uzlūko akmeni). Klusu aiztīties. Pavisam klusītiņām. Vienmēr sacīt "Piedodiet, lūdzu" un "Paldies"� Vai tas ir tā?

Pēc brī�a. Viņ� arvien vēl uzlūko akmeni. labais. viņu labais�

Pēc brī�a.

Elektra!

ELEKTRA

Pasteidzies, pasteidzies. Nesarūgtini to gādīgo aukli, kas noliekusies pār tevi no Olimpa augstumiem.

(Viņa apstājas, apjukusi) Kas ar tevi noticis?

ORESTS glu�i citādā balsī

Ir arī cits ceļ�.

ELEKTRA izbijusies

Nedari muļķības, Filēb! Tu vaicāji Dievu pavēles: Nu tu tās zini.

ORESTS

Pavēles?� Nu jā. Tu gribi teikt: Gaisma tur ap to resno bluķi? Tā nav man, �ī gaisma � tagad vairs neviens man nevar pavēlēt.

ELEKTRA

Tu runā mīklās.

ORESTS

Cik tālu tu pēk�ņi esi no manis� kā viss ir mainījies! Ap mani kaut kas bija tik dzīvs un tik silts. Kaut kas, kas drīzumā mirs. Cik tuk�s ir viss� Ak! tāds milzu tuk�ums, ka zūd no acīm� (Viņ� pasper daņus soļus.) Nāk nakts� Vai tu nejūti, ka kļūst vēss?.. Bet kas ir tas� kas gan ir tas, kas drīz mirs?

ELEKTRA

Filēb�

ORESTS

Es saku, ka ir otrs ceļ�� mans ceļ�. Vai tu to neredzi? Tas sākas �eit un virzās lejup uz pilsētu. Jākāpj lejā, vai tu saproti, jānokāpj līdz jums, jūs esat bedres dibenā, pa�ā dibenā� (Viņ� virzās tuvāk Elektrai.) Tu esi mana māsa Elektra, un �ī pilsēta ir mana pilsēta. Mana māsa! Viņ� saņem tās roku.

ELEKTRA

Laid mani! Tu man dari sāpes, tu mani biedē � un es tev nepiederu.

ORESTS

Es to zinu. Vēl nē; es esmu pārāk viegls. Man sev jāuzkrauj kāds briesmu darbs, tik smags, ka tas man liktu noslīdēt no virsotnēm līdz pat Argosas pa�am pamatam.

ELEKTRA

Ko tad tu darīsi?

ORESTS

Pagaidi. Ļauj man atvadīties no �īs nevainīgās bezrūpības, kāda man bijusi. Ļauj man atvadīties no jaunības. Ir vakari, dziesmu un smar�u pilni vakari Atēnās un Korintā, kas man nekad vairs nepiederēs. Un arī cerību pilni rīti� Nu, tad � ardievu! Ardievu! (Viņ�pieiet tuvāk Elektrai.) Tā, Elektra, aplūko mūsu pilsētu. Tā ir tur, saulē sasārtusi, ļau�u un mu�u piedīkta, vasaras pēcpusdienas bezjūtīgā snaudā; tā atgrū� mani ar visiem saviem mūriem, ar jumtiem, ar aizslēgtajām durvīm. Un tomēr to nāksies iekarot, es to jūtu kop� �ā rīta. Un arī tevi, Elektra, arī tevi nāksies iekarot. Es jūs iekaro�u. Es kļū�u par cirvi un pārskaldī�u �os cietpaurainos mūrus, es uz�ķērdī�u �īs svētulīgās mājas, pa visām brū�u spraugām tās izdvesīs ēdiena un vīraka smārdu; es kļū�u par ķīli un iespiedī�os �ās pilsētas sirdī, kā ķīlis iespie�as ozola serdē.

ELEKTRA

Kā tu esi pārvērties: tavas acis vairs nemirdz, tās ir satumsu�as un drūmas. Ak, vai! Tu biji tik maigs, Filēb. Un, lūk, tagad tu runā tā, kā tas otrs man runāja sapnī.

ORESTS

Paklausies: ja nu visi tie ļaudis, kas dreb savās tum�ajās istabās, savu dārgo aizgājēju aplenkti, sāk uzskatīt, ka visus viņu noziegumus esmu pastrādājis es. Iedomājies, ka es gribu izpelnīties "no�ēlu zagļa" vārdu, savācu sevī visas viņu no�ēlas: tās, ko jūt sieva, kas krāpusi savu vīru, tās, ko jūt tirgonis, kas ļāvis nomirt savai mātei, tās ko jūt augļotājs, kas savus parādniekus cirpis līdz nāvei? Pasaki, vai tajā dienā, kad mani mocīs no�ēlas, kuru būs vairāk nekā Argosā mu�u, visas no�ēlas, kādas vien pilsētā ir, vai būs tā, ka man pilsētā neatradīsies patvērums jūsu vidū? Vai būs tā, ka man nebūs vietas starp jūsu asiņainajiem mūriem, kā miesniekam ir vieta skārnī starp noasiņojo�iem vēr�iem, ko viņ� taisās dīrāt?

ELEKTRA

Tu gribi upurēties mūsu labad?

ORESTS

Upurēties? Es teicu, ka es savāk�u sevī jūsu no�ēlas, bet neteicu, ka es �o draņķu vietā vaimanā�u: varbūt es viņiem apgriezī�u kaklu.

ELEKTRA

Un kā tu varēsi sev uzvelt mūsu vainas?

ORESTS

Jūs lūdzat tikai to, lai jums tās noņem. Ķēniņ� un ķēniņiene ir vienīgie, kas tās ar varu tur jūsu sirdīs.

ELEKTRA

Ķēniņ� un ķēniņiene� Filēb!

ORESTS

Dievi man liecinieki, ka es negribēju izliet viņu asinis. Ilgsto�s klusums.

ELEKTRA

Tu esi pārāk jauns, pārāk vāj��

ORESTS

Vai tu tagad atkāpsies? Paslēp mani pilī, aizvadi mani �ovakar līdz valdnieku guļamtelpai, un tu redzēsi, vai es esmu tik vāj�.

ELEKTRA

Orest!

ORESTS

Elektra! Tu mani pirmo reizi esi nosauci par Orestu.

ELEKTRA

Jā! Tas tie�ām esi tu. Tu esi Orests. Es tevi nepazinu, jo tas nenotika tā, kā biju gaidījusi. Ta�u �ī rūgtā gar�a manā mutē, �ī drud�a sajūta, tūksto�iem rei�u esmu to jutusi sapņos, un es to atpazinu. Tu ta�u esi atnācis, tavs lēmums ir pieņemts, bet man, tāpat kā manos sapņos, uz nelabojamas rīcības sliek�ņa ir bail� Glu�i kā sapnī. Ai, mirkli, kura tik ļoti ilgojos un tik ļoti bijos! Tagad mirkļi būs sajūgti kā riteņi ma�īnā, mums vairs nebūs atelpas līdz laikam, kad viņi abi divi gulēs uz muguras ar sejām, līdzīgām sagrautiem mūriem. �īs asinis! Un tu būsi tas, kas tās izlies, tu, kam bija tik maigas acis. Ak, vai! Es nekad vairs neredzē�u �o maigumu, nekad vairs neredzē�u Filēbu. Orest, tu esi mans vecākais brālis un mūsu ģimenes galva, ņem mani savās rokās, sargā mani, jo mēs ejam pretī lielām, lielām cie�anām.

Orests viņu saņem rokās. Jupiters pamet savu slēptuvi un aizzogas projām vilka soļiem.

P R I E K � K A R S.

Pils iek�skats; troņa zāle. Jupitera statuja, briesmīga un asiņaina. Pievakare.

ELEKTRA ienāk pirmā un dod zīmi Orestam ienākt.

ORESTS

Kāds nāk!

Viņ� tver roku pie zobena.

ELEKTRA

svara.

karalisks ja viņam

Tie ir kareivji, kas veic savu apgaitu. Seko man: mēs paslēpsimies �eit. Viņi paslēpjas aiz troņa.

TIE PA�I paslēpu�ies. DIVI KAREIVJI.

PIRMAIS KAREIVIS

Es nezinu, kas tām mu�ām �odien ir: viņas ir kā trakas.

OTRAIS KAREIVIS

Tās sao� miroņus un priecājas par to. Es vairs neuzdro�inos �āvāties aiz bailēm, jo kādas varētu ieskriet mutē un uzsākt danci man pa rīkli. (Elektraparādās uz mirkli un atkal noslēpjas.) Paga, te kaut kas nokrak�ķēja.

PIRMAIS KAREIVIS

Tas ir Agamemnons, kas iesēdās tronī.

OTRAIS KAREIVIS

Un tā resnās ciskas lika nokrak�ķēt sēdekļa dēļiem? Tas nevar būt, kolēģi, miru�ajiem nav

PIRMAIS KAREIVIS

Prasto ļau�u veļiem jau svara nav. Ta�u viņ�, pirms kļuva par karalisku mironi, bija uzdzīvotājs, kas svēra ne mazāk par simtu divdesmit pieciem kilogramiem. Būtu dīvaini, kāda mārciņa nebūtu palikusi.

OTRAIS KAREIVIS

Tad � tu domā, ka viņ� ir �eit?

PIRMAIS KAREIVIS

Kur tad tu gribētu, lai viņ� būtu? Ja es būtu beigts karalis un man būtu atļauts ik gadu divdesmit �etras stundas atgriezties, tad es noteikti nāktu apsēsties savā tronī un tur pavadītu dienu, kavēdamies jaukās atmiņās par citu laiku, nedarot nevienam ļauna.

OTRAIS KAREIVIS

Tu tā runā tāpēc, ka esi dzīvs. Bet, ja tu tāds vairs nebūtu, tev būtu glu�i tikpat daudz grēku kā

citiem. (Pirmais kareivis viņam cērt pliķi.) Au! Au!

PIRMAIS KAREIVIS

Tas tikai tavā labā; skaties, nositu septiņas ar vienu sitienu, veselu spietu.

OTRAIS KAREIVIS

Miroņu?

PIRMAIS KAREIVIS

Nē. Mu�u. Man delna pilna asiņu. (Viņ� to slauka gar biksēm.) Govis ne mu�as.

OTRAIS KAREIVIS

Kaut nu Dieviem labpatiktu, ka tās uzrastos nedzīvas. Re, kā visi tie miru�ie, kas te ir: viņi nepīkst ne vārdiņa, iekārtojas tā, lai netraucētu. Nosprāgu�as mu�as varētu būt tādas pat.

PIRMAIS KAREIVIS

Apklusti, ja nu es iedomājos, ka te pie visa klāt varētu būt vēl mu�u rēgi�

OTRAIS KAREIVIS

Un kādēļ ne?

PIRMAIS KAREIVIS

Vai tu vari to iedomāties? To dzīvnieciņu ta�u ik dienas sprāgst miljoniem. Ja visas tās, kas miru�as kop� pērnās vasaras palaistu pilsētā, tad uz katru dzīvo, kas te riņķo mums apkārt, būtu trīs simti se�desmit piecas beigtas. Pū! Gaiss būtu mu�u piesēts, mēs ēstu mu�as un elpotu mu�as, tās kā lipīga straume salīstu mums plau�ās un zarnās� Pasaki, varbūt tāpēc �ajā telpā ir tik dīvaina smaka.

OTRAIS KAREIVIS

Bā! Pietiek da�u miru�u cilvēku, lai �ādu zāli tūksto� kvadrātpēdu platībā pilnīgi piesmirdinātu. Stāsta, ka mūsu miru�ajiem esot smirdīga elpa.

PIRMAIS KAREIVIS

Klausies ta�u! Viņi rij cits cita asinis, �ie ļaudis tur�

OTRAIS KAREIVIS

Es tev saku, ka kaut kas ir: dēlis krak�ķ.

Viņi no labās puses aiziet aiz troņa. Orests un Elektra iznāk no kreisās puses, paiet gar troņa pakāpieniem un atgrie�as savā slēptuvē no labās puses tajā mirklī, kad kareivji iznāk no kreisās puses.

PIRMAIS KAREIVIS

Tu labi redzi, ka te neviena nav. Tas ir Agamemnons, ka es tev saku, svētlaimīgais Agamemnons! Viņ� dro�i vien sē� uz saviem spilveniem: taisns kā burts I � un mūs uzlūko. Viņam nekā cita nav, ko iesākt ar savu laiku, kā vien vērot mūs.

OTRAIS KAREIVIS

Mēs darītu labāk, ja nostātos pamatstājā, slikti tikai, ka tad mu�as mums kutinātu nāsis.

PIRMAIS KAREIVIS

Man labāk patiktu būt gvardes korpusā, kas veic svarīgu uzdevumu. Tie miru�ie, kas atgrie�as, ir biedri, vienkār�i kareivji, tādi pa�i kā mēs. Bet, kad iedomājos, ka �eit ir miru�ais valdnieks, un viņ� skaita, vai manam kamzolim netrūkst kādas pogas, tad es jūtos pavisam dīvaini, it kā skatē mums garām nosoļotu ģenerālis.

Ienāk Egists, Klitaimnēstra, kalpotāji ienes lampas.

EGISTS

Lai mūs atstāj vienus.

EGISTS, KLITAIMNĒSTRA, ORESTS un ELEKTRA (noslēpu�ies).

KLITAIMNĒSTRA

Kā jūtaties?

EGISTS

Vai jūs redzējāt? Ja nebūtu viņiem iedvesis bailes, viņi vienā rāvienā būtu atbrīvoju�ies no savas no�ēlas.

KLITAIMNĒSTRA

Vai tas jūs satrauc? Jūs vienmēr pratīsiet vajadzīgajā brīdī sastindzināt viņu drosmi.

EGISTS

Var jau būt. Neesmu visai izveicīgs �ajās komēdijās. (Pēc brī�a.) Man �ēl, ka nācās sodīt Elektru.

KLITAIMNĒSTRA

Vai tādēļ, ka viņa manī atsitusies? Jums ir labpaticis tā darīt, un es atzīstu par labu visu, ko jūs darāt.

EGISTS

Sieva, tas nav tevis dēļ, kāpēc no�ēloju.

KLITAIMNĒSTRA

Nu, kādēļ tad? Jums ta�u nepatīk Elektra.

EGISTS

Esmu paguris. Lūk, jau piecpadsmitais gads, kop� es viens pats uzturu dzīvu veselas tautas no�ēlu. Lūk, jau piecpadsmit gadu ģērbjos kā biedēklis: visi �ie melnie tērpi ir izbaloju�i man uz dvēseles.

KLITAIMNĒSTRA

Bet, mans valdniek, es pati�

EGISTS

Zinu, sieva, zinu, tu man stāstīsi par savu no�ēlu. Es tevi tās dēļ apskau�u, tā rotā tavu dzīvi. Man nav no�ēlas, bet visā Argosā nav neviena, kas būtu skumjāks par mani.

KLITAIMNĒSTRA

Mans dārgais valdniek�

Viņa tam tuvojas.

EGISTS

Liec mani mierā, padauza! Vai tad tev nav kauna viņa acu priek�ā?

KLITAIMNĒSTRA

Viņa acu priek�ā? Kas tad mūs redz?

EGISTS

Nu karalis. �orīt ta�u izlaidām miru�os.

KLITAIMNĒSTRA

Valdniek, es jums to ļoti lūdzu� Miru�ie ir zem zemes, un mūs tik drīz netraucēs. Vai tad esat aizmirsis, ka pats izdomājāt �īs pasaciņas tautai?

EGISTS

Tev taisnība, sieva. Bet vai tu neredzi, ka esmu noguris? Atstāj mani, es gribu drusku atgūties. Klitaimnēstra iziet.

IV A I N A

EGISTS. ORESTS un ELEKTRA (noslēpu�ies)

EGISTS

V A I N A JUPITERS

Vai te, Jupiter, ir karalis, kāds tev Argosā bija vajadzīgs? Es eju. Es nāku, es skaļā balsī klaigāju, es visur apgrozos ar savu biedējo�o ārieni, un ikviens, kas mani redz, jūtas vainīgs līdz kaulu smadzenēm. Ta�u es esmu izbāzts gailis: kāds zvērs mani nemanot izgrauzis no iek�puses. Tagad, vērojot pats sevi, redzu, ka esmu beigtāks par Agamemnonu. Vai tad esmu sacījis, ka esmu bēdīgs? Tad esmu melojis. Tās nav ne skumjas, ne prieks, bet tuksnesis, neaptverama smil�u nebūtība zem svelmainas debesu nebūtības, tas ir posts. Ak! es atdotu savu valsti par iespēju nobirdināt asaru. Ienāk Jupiters.

TIE PA�I, JUPITERS

Tu �ēlojies: tu esi kā visi valdnieki.

EGISTS

Kas tu tāds esi? Kas tev te vajadzīgs?

JUPITERS

Tu mani nepazīsti?

EGISTS

Aizvācies no �ejienes, citādi lik�u sargiem tevi nopērt.

JUPITERS

Tu mani nepazīsti? Tu ta�u esi mani redzējis. Sapnī. Tiesa, tad man bija briesmīgāks izskats. (Pērkons, zibens. Jupiters pieņem briesmīgu izskatu.) Un, ja �āds?

EGISTS

Jupiters!

JUPITERS

Nu redzi. (Viņ� atkal kļūst smaidīgs, tuvojas statujai.) Un tas esot es? Tad tādu mani redz Argosas iedzīvotāji, kad viņi lūdzas? Nu pie velna, tas jau gan reti gadās, kad kādam dievam izdodas aplūkot savu tēlu vaigu vaigā. (Pēc brī�a.) Cik es esmu neglīts! Viņi gan laikam mani ne visai mīl.

EGISTS

Viņi jūs bīstas.

JUPITERS

Lieliski! Man jau arī nebūtu ko iesākt ar viņu mīlestību. Bet tu, vai tu mani mīli?

EGISTS

Ko jūs no manis gribat? Vai tad neesmu diezgan maksājis?

JUPITERS

Pietiekami � nekad!

EGISTS

Es sprāgstu vai nost aiz piepūles.

JUPITERS

Nepārspīlē. Tu jūties glu�i labi un esi itin brangs. Bet es tev to nepārmetu. Tas ir labais karaliskais treknums, dzeltens kā sve�u tauki, tādu vajag. Tu vari nodzīvot vēl divdesmit gadu.

EGISTS

Vēl divdesmit gadu!

JUPITERS

Vai tad tu gribētu mirt?

Jā.

JUPITERS

Ja kāds te ienāktu ar kailu zobenu, tu �im zobenam pagrieztu pretī krūtis?

EGISTS

Es nezinu.

JUPITERS

Uzklausi mani labi: ja ļausi sevi nokaut kā teļu, tu tiksi bargi sodīts; tu paliksi valdnieks Tartarā uz mū�īgiem laikiem. Lūk, ko es nācu tev pateikt.

EGISTS

Vai tad kāds tīko mani nonāvēt?

JUPITERS

Tā �ķiet.

EGISTS

Elektra?

JUPITERS

Un vēl viens.

EGISTS

Kas?

JUPITERS

Orests.

EGISTS

A � ā. (Pēc brī�a.) Un tad, ja tā nolemts, ko tad es tur varu darīt?

JUPITERS

"Ko tad es tur varu?" (Mainottoni.) Tūlīt pavēli, lai apcietina jauno sve�inieku, kas uzdodas par Filēbu. Lai viņu kopā ar Elektru iesloga kādā dro�ā vietā. Un es tev atļauju viņus tur aizmirst. Nu tā! Ko tu vēl gaidi? Sauc sargus!

EGISTS

Nē.

JUPITERS

Varbūt tu būsi tik laipns un pateiksi man savas atteik�anās cēloņus?

EGISTS

Es esmu paguris.

JUPITERS

Kādēļ tu raugies sev zem kājām? Pagriez pret mani savas lielās, asinīm pieplūdu�ās acis. Tā, tā. Tu esi di�ciltīgs un dumj� kā zirgs. Ta�u tava atteik�anās nav no tām, kas mani satrauktu: Tā ir kā pipara grauds, kas tūlīt padarīs vēl gardāku tavu pakļau�anos. Jo es zinu, ka tu galu galā piekāpsies.

EGISTS

Es jums saku, ka vairs nevēlos īstenot jūsu nodomus. Es jau tā esmu darījis pārāk daudz.

JUPITERS

Drosmi! Pretojies! Pretojies! Ak! Cik kārs es esmu uz tādām dvēselēm! Tavas acis zibeņo, tu vīsti dūres un met savu atteik�anos Jupiteram sejā. Ta�u, mazo muļķīt, mazo kumeliņ, mazo niķīgo auzainīt, tava sirds jau sen man teikusi "jā". Tātad tu klausīsi. Vai tad tu domā, ka es pametu Olimpu bez iemesla? Es gribēju tevi brīdināt par �o noziegumu tādēļ, ka gribu to aizkavēt.

EGISTS

Mani brīdināt! � Tas ir ļoti dīvaini.

JUPITERS

Glu�i otrādi. Kas gan var būt dabiskāk: es vēlos tevi pasargāt no briesmām.

EGISTS

Vai jūs kāds lūdzis to darīt? Bet vai Agamemnonu jūs brīdinājāt? Un viņ� ta�u gribēja dzīvot.

JUPITERS

Ai, nepateicīgā daba! Ai, nelaimīgais raksturs: tu man esi dārgāks par Agamemnonu, es tev to pierādu, bet tu �ēlojies.

EGISTS

Dārgāks par Agamemnonu? Es? Tas ir Orests, kas jums ir dārgs. Jūs pacietāt, ka es pazudinu sevi, jūs ļāvāt man skriet taisnā ceļā uz karaļa vannas istabu ar cirvi rokā un, bez �aubām, jūs tur aug�ā laizījāt lūpas, iedomājoties, cik garda ir grēcinieka dvēsele. Bet �odien jūs sargājat Orestu pret viņu pa�u � un mani, kuru jūs iedvesmojāt nogalināt tēvu, mani jūs esiet izraudzījies, lai aizturētu dēla roku. Es biju labs diezgan, lai mani padarītu par slepkavu, bet ar viņu, piedodiet par izteicienu, ir citi nodomi.

JUPITERS

Kāda dīvaina greizsirdība! Nomierinies: es viņu nemīlu vairāk par tevi. Es nevienu nemīlu.

EGISTS

Nu tad raugieties, ko jūs esat izdarījis ar mani, netaisnais Dievs! Un atbildiet: ja �odien jūs kavējiet noziegumu, ko iecerējis Orests, kādēļ tad pieļāvāt manējo?

JUPITERS

Visi noziegumi man nav vienlīdz netīkami. Egist, mēs abi esam valdnieki, un es tev varu teikt vaļsirdīgi: pirmo noziegumu esmu pastrādājis es, radīdams cilvēkus mirstīgus. Pēc tam, ko gan citu varējāt darīt jūs � slepkavas? Sagādāt nāvi saviem upuriem? Kas par niekiem, � viņi to jau nesa sevī; labākajā gadījumā jūs nedaudz paātrinājāt tās uzziedē�anu. Vai zini, kas būtu noticis ar Agamemnonu, ja tu nebūtu viņu pie�miedzis? Trīs mēne�us vēlāk viņ� būtu miris ar trieku kādas skaistas verdzenes guļvietā. Bet tavs noziegums man noderēja.

EGISTS

Jums noderēja? Es to no�ēloju piecpadsmit gadus, un jums tas esot noderējis? Kāda nelaime!

JUPITERS

Bet kādēļ? Tie�i tādēļ tas man kalpo, ka tu to no�ēlo; man patīk noziegumi, kuri atmaksājas. Man patika tavs tādēļ, ka tas bija akls un kurls, kas pats sevi neapzinājās, klasisks, vairāk līdzinās kataklizmai, ne cilvēku veikumam: tu cirti niknuma un baiļu uzplūdā; un vēlāk, kad drudzis pārgāja, tu raudzījies uz savu rīcību ar �ausmām, negribēji to vairs atzīt. Bet kāds labums man bijis no tā! Viena beigta cilvēka dēļ divdesmit tūksto�i citu no�ēlas pārņemtu � tā tik ir bilance. Tas man ir bijis labs darījums.

EGISTS

Es jūtu, kas slēpjas aiz visām �īm runām: Orests nejutīs no�ēlu.

JUPITERS

Pat ne ēnu no tās. �ajā mirklī viņ� metodiski izstrādā plānu, aukstasinīgi un bez lepnības. Ko lai es iesāku ar slepkavību, ko neno�ēlo, ar vīzdegunīgu, mierīgu nogalinā�anu, kas slepkavas dvēselē ir viegla kā tvaiks? Es to aizkavē�u. Ak, es ienīstu noziegumus, ko pastrādā jaunā paaudze: tie ir nepateicīgi un neauglīgi kā pelavas. Viņ� tevi nokaus kā cāli, �is maigais, jaunais cilvēks, un aizies sarkanām rokām, bet skaidru sirdsapziņu. Es tad bū�u pazemots tavā vietā. Nu, tā! Sauc sargus.

EGISTS

Es jums jau teicu, ka ne. Gatavojamais noziegums jums ir tik netīkams, ka man tas pat nedaudz ir pa prātam.

JUPITERS, mainīdams toni

Egist, tu esi valdnieks, un es vēr�os pie tavas valdītāja apziņas. Jo tev patīk valdīt.

EGISTS

Un tad?

JUPITERS

Tu mani ienīsti, ta�u mēs esam radinieki; es esmu tevi radījis pēc savas līdzības: ķēniņ�, tas ir Dievs zemes virsū, cildens un nelaimi vēsto�s kā Dievs.

EGISTS

Nelaimi vēsto�s? Jūs?

JUPITERS

Uzlūko mani. (Ilgs klusums.) Es teicu, ka tu esi radīts pēc manas līdzības. Mēs abi gādājam, lai valdītu kārtība. Tu � Argosā, es � pasaulē. Un tas pats noslēpums smagi nospie� mūsu sirdis.

EGISTS

Man nav noslēpumu.

JUPITERS

Un tomēr ir. Tas pats, kas man. Dievu un valdnieku sāpīgais noslēpums ir tas, ka cilvēki ir brīvi. Viņi ir brīvi, Egist. Tev tas ir zināms, bet viņi to nezina.

EGISTS

Ak, Dievs! Ja viņi to zinātu, viņi aizdedzinātu manu pili no visām pusēm. Lūk, jau piecpadsmit gadu es spēlēju komēdiju, lai tiem slēptu viņu varu.

Nu redzi, cik līdzīgi mēs esam.

EGISTS

Līdzīgi? Kādas ironijas dēļ kāds Dievs teic man līdzīgs esam? Kop� es valdu, visi mani darbi un visi mani vārdi virzīti uz to, lai veidotu savu tēlu. Es gribu, lai ikviens no maniem pavalstniekiem to nestu sevī, lai arī vientulībā viņ� justu, ka mans bargais skatiens ir nomodā pat pār viņa visslepenākajām domām. Bet es pats esmu pirmais sevis upuris: es vairs nesaskatu, kā viņi mani redz, es noliecos pār viņu dvēseļu atsegtajām akām un tur, pa�ā dibenā, ir mans attēls. Tas man ir pretīgi un valdzino�i. Dievs visvarenais, kas gan es esmu cits, kā vien bailes, ko citi no manis jūt?

JUPITERS

Un kas tad, pēc tavām domām, esmu es? (Norādot uz statuju.) Man jau arī ir savs attēls. Vai tad tu domā, ka man tas neriebj? Jau simttūksto� gadu es dejoju cilvēku priek�ā. Lēnu un skumīgu deju. Vajag, lai viņi mani uzlūkotu: kamēr viņu acis pievērstas man, tie aizmirst ielūkoties pa�i sevī. Ja es aizmirstos kaut uz mirkli, ja es ļautu viņu skatiem novērsties�

EGISTS

Un tad?

JUPITERS

Atstāsim to! Tas attiecas tikai uz mani. Tu esi paguris, Egist, bet par ko tu �ēlojies? Tu nomirsi. Es ne. Kamēr vien uz �īs zemes būs cilvēki, es bū�u notiesāts dejot viņiem priek�ā.

EGISTS

Ak, vai! Bet kas tad mūs notiesājis?

JUPITERS

Neviens cits, kā mēs pa�i, jo mums ir viena un tā pati kaislība. Tev patīk kārtība, Egist?

EGISTS

Kārtība? Tas tiesa. Kārtības labad es savaldzināju Klitaimnēstru, kārtības dēļ nogalināju savu valdnieku. Es gribēju, lai valda kārtība un lai tā valda caur mani. Es esmu dzīvojis bez iekāres, bez mīlas, bez cerības, es esmu uzturējis kārtību. Ai, drausmīgā un dievi�ķā kaislība!

JUPITERS

Mums nevarēja būt citas: es esmu Dievs un tu esi dzimis, lai būtu valdnieks.

EGISTS

Ak, vai!

JUPITERS

Egist, mans radījum un mirstīgais brāli, �ās kārtības vārdā, kurai mēs abi kalpojam, es tev pavēlu: liec sagrābt Orestu un viņa māsu!

EGISTS

Vai tad viņi ir tik bīstami?

Orests zina, ka viņ� ir brīvs.

EGISTS satraukti

Viņ� zina, ka ir brīvs? Bet tad jau nepietiek viņu iekalt va�ās. Brīvs cilvēks pilsētā ir kā kraupaina avs ganāmpulkā. Viņ� inficēs visu valsti un sagraus manu darbu. Dievs, visvarenais, ko tu vēl gaidi, ka nesatriec viņu ar saviem zibeņiem?

JUPITERS lēni

Viņu satriekt. (Pēc brī�a. Noguris un sagumis.) Egist, dieviem ir vēl viens noslēpums�

EGISTS

Ko tu saki?

JUPITERS

Ja kāda cilvēka dvēselē reiz uzliesmojusi brīvība, dievi vairs neko nevar iesākt pret �o cilvēku. Jo tā ir cilvēku darī�ana, tādēļ citiem cilvēkiem � un viņiem vienīgajiem � nākas iz�ķirt, vai ļaut tam skraidīt apkārt vai arī viņu no�miegt.

EGISTS, viņu uzlūkojot

Viņu no�miegt? Nu labi. Es tev, protams, paklausī�u. Tikai nesaki vairs neko un nepaliec �eit vēl ilgāk, jo es to nevaru panest. Jupiters iziet.

EGISTS paliek uz brīdi viens, tad ELEKTRA un ORESTS

ELEKTRA, metoties pie durvīm

Cērt viņam! Nedod viņam laiku kliegt! Es aizturē�u durvis.

EGISTS

Tas ta�u esi tu, Orest?

ORESTS

Aizstāvies!

EGISTS

Es neaizstāvē�os. Ir jau par vēlu saukt, un es priecājos, ka ir par vēlu. Bet es neaizstāvē�os. Es gribu, lai tu mani noslepkavo.

ORESTS

Nu, labi. Līdzeklis man nav svarīgs. Es tātad bū�u slepkava. Viņ� tam cērt ar zobenu.

EGISTS grīļodamies

Tavs cirtiens ir trāpījis (Viņ� tam pieķeras balstīdamies.) Ļauj man tevi uzlūkot. Vai tiesa, ka tu neno�ēlo?

ORESTS

No�ēlot? Kādēļ? Es daru to, kas ir taisnīgi.

EGISTS

Taisnīgi ir tas, ko grib Jupiters. Tu biji �eit noslēpies un to dzirdēji.

ORESTS

Kāda man daļa gar Jupiteru? Taisnīgums ir cilvēku darī�ana, un man nav vajadzīgs neviens Dievs, lai man to mācītu. Ir taisnīgi satriekt tevi, riebīgais neģēli, un sagraut tavu varu pār Argosas ļaudīm, ir taisnīgi atdot viņiem pa�cieņas izjūtu. Viņ� to atgrū�.

EGISTS

Man nelabi.

ELEKTRA

Viņ� grīļojas un viņa seja kļūst blāva. Ak, �ausmas! Cik neglīts ir cilvēks, kad viņ� mirst.

ORESTS

Klusē! Lai viņ� kapā neaiznes citas atmiņas, kā vienīgi par mūsu prieku.

EGISTS

Esiet nolādēti abi!

ORESTS

Vai tu vienreiz nebeigsi mirt?

Viņ� tam cērt. Egists krīt.

EGISTS

Ņem vērā mu�as, Orest, ņem vērā mu�as! Viss nav beidzies. Viņ� mirst.

ORESTS, viņu atgrū�ot ar kāju

Viņam katrā ziņā viss ir beidzies. Tagad ved mani uz karalienes istabu.

ELEKTRA

Orest�

ORESTS

Nu?

ELEKTRA

Viņa mums vairs nevar kaitēt�

ORESTS

Un tad? � Es tevis vairs nepazīstu. Tu pirms brī�a tā nerunāji.

Orest� es tevis arī vairs nepazīstu.

ORESTS

Nu labi; ie�u viens.

Viņ� iziet.

VII A I N A

ELEKTRA viena.

ELEKTRA

Vai viņa kliegs? (Mirklis klusuma. Viņa ieklausās.) Viņ� soļo pa koridoru. Kad viņ� būs atvēris ceturtās durvis� ak! �es to esmu gribējusi! Es to gribu, vajag, lai es to joprojām gribētu. (Viņa uzlūko Egistu.) �is te ir beigts. Tas ta�u ir tas, ko es gribēju. Es to nevarēju apjēgt. (Viņa tam tuvojas.) Simtām rei�u es viņu esmu redzējusi sapnī, izstiepu�ies �ajā pa�ā vietā ar zobena dūrienu sirdī. Viņa acis bija ciet, un viņ� izskatījās tā, ir kā gulētu. Kā es viņu ienīdu, kāds prieks man bija viņu nīst! Bet �is neizskatās pēc guļo�a un viņa acis ir atvērtas, viņ� mani uzlūko. Viņ� ir miris, un mans naids ir miris līdz ar viņu. Un es esmu �eit; un es gaidu, un otra vēl ir dzīva savas istabas dziļumā, un tūlīt viņa kliegs. Viņa kliegs kā zvērs. Ak, es vairs nevaru izturēt �o skatienu. (Viņa nometas ceļos un uzmet Egista sejai kādu apmetni.) Ko tad es īsti gribēju? (Klusums. Pēc tam Klitaimnēstras kliedziens.) Viņ� ir to sadūris. Tā bija mūsu māte, un viņ� to ir sadūris. (Viņapieceļas.) Nu, lūk: mani ienaidnieki ir beigti. Gadiem ilgi es priecājos par �o nāvi pirms laika, bet tagad mana sirds ir saspiesta spīlēs. Vai es esmu piecpadsmit gadus sev melojusi? Tas nav tiesa! Tas nav tiesa! Tas nevar būt tiesa: es neesmu gļēva! �ajā mirklī es to vēlējos, un es to joprojām vēlos. Es esmu gribējusi redzēt �o riebīgo vepri guļam pie manām kājām. (Viņa norauj apmetni.) Kāda daļa man gar tavu beigtās zivs skatienu. Es to esmu gribējusi, �o skatienu, un par to priecājos. (Vājāki Klitaimnēstras kliedzieni.) Lai viņa kliedz! Lai viņa kliedz! Es gribu viņas �ausmu kliedzienus un gribu viņas cie�anas. (Kliedzieni izbeidzas.) Prieks! Prieks! Es raudu aiz prieka: mani ienaidnieki ir beigti un mans tēvs ir atriebts.

Orests ienāk ar asiņainu zobenu rokā. Viņa skrien pie tā.

ELEKTRA, ORESTS

ELEKTRA

Orest!

Viņa metas tam rokās.

ORESTS

No kā tev bail?

ELEKTRA

Man nav bail, es esmu apreibusi. Apreibusi aiz prieka. Vai viņa ilgi lūdzās �ēlastību?

ORESTS

Elektra, es neno�ēloju to, ko esmu izdarījis, bet neuzskatu par pareizu par to runāt: ir tādas atmiņas, ar kurām nedalās. Zini tikai to, ka viņa ir mirusi.

ELEKTRA

Mūs nolādēdama? Pasaki man tikai to: mūs nolādēdama?

ORESTS

Jā. Mūs nolādēdama.

ELEKTRA

Ņem mani savās rokās, mans mīļais un cie�i apskauj mani, cik vien spēka. Cik tum�a ir nakts un �o lāpu gaisma tik tikko spēj tai izlauzties cauri! Vai tu mīli mani?

ORESTS

Nav nakts. Ir dienas sākums. Mēs esam brīvi, Elektra. Man �ķiet, ka es esmu licis piedzimt tev, ka pats dzim�u līdz ar tevi. Es tevi mīlu, un tu man piederi. Vēl vakar es biju viens un �odien man piederi tu. Asinis mūs divkār�i vieno, jo tev ir tās pa�as asinis, un mēs esam izlēju�i asinis.

ELEKTRA

Met nost savu zobenu. Dod man �o roku. (Viņa saņem tā roku un to skūpsta.) Tavi pirksti ir īsi un stūraini. Tie ir veidoti, lai ņemtu un turētu. Dārgā roka! Tā ir baltāka nekā manējā. Cik smaga tā bija padarīta, lai sistu mūsu tēva slepkavas! Pagaidi. (Viņa sameklē lāpu un tuvojas Orestam.) Man jāapgaismo tava seja, jo nakts sabiezē un es tevi vairs lāga neredzu. Man vajag tevi redzēt: kad es tevis vairs neredzu, man no tevis bail; man nevajag no tevis nolaist acis. Es tevi mīlu. Vajag, lai es domāju, ka tevi mīlu. Cik savādi tu izskaties!

ORESTS

Es esmu brīvs, Elektra; brīvība uztriekusies man kā zibens.

ELEKTRA

Brīvs? Es brīva nejūtos. Vai tu vari panākt, lai viss, kas te bijis, nebūtu noticis? Ir atgadījies kaut kas tāds, ko mēs nespējam brīvi padarīt par nenotiku�u. Vai tu vari izdarīt tā, ka mēs uz visiem laikiem nebūtu savas mātes slepkavas?

ORESTS

Vai tu domā, ka es gribētu to nepieļaut? Es esmu paveicis savu darbu, Elektra, un �is darbs bija labs. Es nesī�u to savos plecos kā pārcēlājs nes ceļiniekus pāri upei; es to nogādā�u uz viņu krastu un norēķināsimies tad. Un, jo smagāk man nāksies nest, jo vairāk es priecā�os, tādēļ, ka tā ir mana brīvība. Vēl vakar es soļoju pa zemi kā pagadās, un zem maniem soļiem bēga tūksto�iem ceļu, � tie piederēja citiem. Es tos visus biju tikai aizņēmies. Gan strūdzinieka taku, kas vijas līdzās upei, gan mūļu dzinēja ceļu, gan va�oņa bruģēto lielceļu; ta�u neviens nebija manējais. �odien man ir tikai viens ceļ�, un Dievs vien zina, kurp tas ved, bet tas ir mans ceļ�. Kas ar tevi notiek?

ELEKTRA

Es nevaru vairs tevi saredzēt! �īs lampas nedod gaismu. Es dzirdu tavu balsi, bet tā mani sāpina, tā mani graiza kā nazis. Vai turpmāk vienmēr būs tik tum�s, arī dienā? Orest! Lūk, viņas!

Kas?

ELEKTRA

Lūk, viņas! No kurienes viņas nāk? Tās karājas no griestiem kā melnu vīnogu ķekari, un tās ir viņas, kas sienas padara melnas; tās salien starp lampām un manām acīm, un tās ir viņu ēnas, kas man atņem tavu seju.

ORESTS

Mu�as�

ELEKTRA

Ieklausies!� Ieklausies viņu spārnu troksnī, tas līdzinās kalves dārdoņai. Viņas mūs aplenc, Orest. Viņas mums uzglūn; tūlīt viņas metīsies mums virsū, un es jutī�u tūksto�iem uzmācīgu ķepu uz sava ķermeņa. Kurp lai bēg, Orest? Tās tūkst, tās briest, lūk, tās jau ir bi�u lielumā. Tās mums sekos visur biezos mutuļos. �ausmas! Es redzu viņu acis, miljoniem viņu acu, kas mūs uzlūko.

ORESTS

Kāda mums daļa gar mu�ām?

ELEKTRA

Tās ir Erīnijas, Orest, no�ēlas dievietes.

BALSIS viņpus durvīm

Atveriet! Atveriet! Ja viņi neatver, tad jāielau� durvis. Dobji sitieni pret durvīm.

ORESTS

Pēc Klitaimnēstras kliedzieniem ir saskrēju�i sargi. Nāc! Ved mani uz Apollona svētnīcu; tur mēs pavadīsim nakti, pasargāti no cilvēkiem un no mu�ām. Rīt es uzrunā�u savu tautu. P R I E K � K A R S

Apollona templis. Puskrēsla. Skatuves vidū Apollona statuja. Elektra un Orests guļ statujas pakājē, aptvēru�i savas kājas ar rokām. Erīnijas tos ielenc aplī; tās guļ stāvus kā bridējputni. Dibenplānā masīvas bronzas durvis.

PIRMĀ ERĪNIJA staipīdamās

Hā-ā! Es gulēju stāvus, pavisam taisna aiz dusmām, un redzēju baisus naida sapņus. Ai, krā�ņais niknuma zieds, manas sirds sarkanais plaukums. (Viņa met lokus ap Orestu un Elektru.) Viņi guļ. Cik viņi ir balti, cik tie ir maigi! Es vel�os tiem uz vēdera un uz krūtīm kā kalnu upe uz akmeņiem. Es pacietīgi slīpē�u �o maigo miesu, es to berzī�u, es to rīvē�u, es notrī�u to līdz kauliem (Viņa pasper da�us soļus.) O, tīrais naida rīts! Cik spīdo�a atmoda: viņi guļ, viņi ir nosvīdu�i, viņi jūt drudzi; bet es, es esmu nomodā � spirgta un cieta, mana dvēsele ir no vara, un es jūtos kā svētā.

ELEKTRA pa miegam

Ak, vai!

PIRMĀ ERĪNIJA

Viņa vaid. Pagaidi tikai, drīz iepazīsi mūsu kodienus, mēs liksim tev vaimanāt no mūsu glāstiem. Es iespiedī�os tevī kā tēviņ� mātītē, jo tu esi man pielaulāta, un tu jutīsi manas mīlas svaru. Tu esi skaista, Elektra, skaistāka par mani; bet tu redzēsi, kā mani skūpsti liek novecot; un nepaies ne se�i mēne�i, kad es tevi bū�u padarījusi par veceni, ta�u es, es palik�u jauna. (Viņapār to noliecas.) Te ir skaisti laupījumi, ko pazudināt un gardi apēst; es tos uzlūkoju, es ieelpoju viņu dva�u un mani smacē dusmas. Kāda lieliska sajūta ir naida rīta agrumā! Izjust savus nagus un ilkņus, līdz ar uguni dzīslās. Naids mani pārpludina un smacē, tas sariet man krūtīs kā piens. Mostieties, manas māsas, mostieties! Lūk, jau rīts!

OTRĀ ERĪNIJA

Es sapņoju, ka es kodu.

PIRMĀ ERĪNIJA

Pacieties! �odien Dievs viņus sargā, bet drīz bads un slāpes tos izdzīs no �ā patvēruma. Tad tu viņus kodīsi, cik spēsi.

TRE�Ā ERĪNIJA

Hā-ā! Es gribu skrāpēt.

PIRMĀ ERĪNIJA

Pagaidi mazliet: jau drīz tavi dzelzs nagi ievilks tūksto�iem sarkanu svītru vainīgo miesā. Panāciet, manas māsas, aplūkosim viņus!

KĀDA ERĪNIJA

Cik viņi jauni!

KĀDA CITA ERĪNIJA

Cik viņi skaisti!

PIRMĀ ERĪNIJA

Priecājieties: pārāk bie�i noziedznieki ir veci un neglīti; pārāk reti gadās brīni�ķais prieks graut to, kas ir skaists.

ERĪNIJAS

Heijā! Heijā-ā!

TRE�Ā ERĪNIJA

Orests ir gandrīz vēl bērns. Manam naidam pret viņu būs mātes maigums. Es paņem�u klēpī viņa bālo galvu, es glāstī�u viņa matus.

PIRMĀ ERĪNIJA

Un tad?

TRE�Ā ERĪNIJA

Un tad es, lūk, �ādi pēk�ņi iegrūdī�u divus pirkstus viņa acīs. Viņas visas sāk smieties.

PIRMĀ ERĪNIJA

Viņi nopū�as, viņi grozās, drīz tie modīsies. Nu tad, manas māsas, manas māsas, mu�as, izrausim vainīgos no miega ar savu dziesmu.

ERĪNIJU KORIS

Bzz, Bzz, bzz, bzz.

Mēs gribam sēsties uz tavas puvu�ās sirds tā, kā mu�as uz tortes,

Sapuvusī sirds, asiņainā sirds, gardā sirds!

Mēs, tā kā bites, sūksim strutas un pū�ņus tavā sirdī,

Mēs tos vērtīsim medū, tu vēl redzēsi, skaistā, zaļganā medū.

Kāda gan mīla mūs varētu piepildīt tā, kā spēj naids.

Bzz, bzz, bzz, bzz.

Mēs būsim māju sastingu�ās acis,

Zobus ņirgu�a sargsuņa rūciens, kad garām iesi,

Dārdoņa debesīs pāri tavai galvai.

Me�a �alka,

Svilp�ana, krak�ķē�ana, �abē�ana, kauk�ana,

Mēs būsim nakts.

Tum�a tavas dvēseles nakts.

Bzz, bzz, bzz, bzz.

Heijā! Heijā! Heijā-ā!

Bzz, bzz, bzz, bzz.

Mēs esam strutu sūcējas, mu�as,

Mēs visu dalīsim ar tevi,

Mēs meklēsim barību tavā mutē un gaismas stariņus tavu acu dzīlēs, Mēs tev sekosim līdz pat kapam. Un tikai tārpus laidīsim savā vietā. Bzz, bzz, bzz, bzz.

Viņas dejo.

ELEKTRA mozdamās

Kas te runā? Kas jūs esat?

ERĪNIJAS

Bzz, bzz, bzz.

ELEKTRA

Ak! Lūk, jūs. Un tad? Vai tad mēs viņus nenonāvējām, labu gribēdami?

ORESTS mozdamies

Elektra!

ELEKTRA

Kas tu esi? Ā! Tu esi Orests. Ej prom.

ORESTS?

Kas ir ar tevi?

ELEKTRA

Tu mani biedē. Es sapņoju, ka mūsu māte bija nokritusi aug�pēdus, un viņai tecēja asinis, un viņas asinis straumēm plūda pa visu pils durvju apak�u. Palūko manas rokas, tās ir aukstas. Nē, laid mani. Neaizskar! Vai viņai tecēja daudz asiņu?

ORESTS

Klusē.

ELEKTRA, pilnīgi pamozdamās

Ļauj man tevi aplūkot: tu esi viņus nonāvējis. Tas esi tu, kas viņus nogalināja. Tu esi �eit, tu te atmosties, no tavas sejas nekas nav redzams, un tomēr tu esi viņus nonāvējis.

ORESTS

Un tad? Jā, es tos nonāvēju! (Pēc brī�a) Tu mani arī biedē. Vakar tu biji tik skaista. Tagad varētu sacīt, kāds zvērs ar nagiem plosījis tavu seju.

ELEKTRA

Kāds zvērs? Tavs noziegums. Tas man noplēsis vaigus un plakstiņus: man �ķiet, ka manas acis un mani zobi ir kaili. Un �īs te? Kas ir viņas?

ORESTS

Nedomā par tām. Viņas neko tev nevar izdarīt.

PIRMĀ ERĪNIJA

Lai tikai viņa panāk mūsu vidū, ja uzdro�inās, tad tu redzēsi, vai mēs tai neko nevaram padarīt.

ORESTS

Mierā, kuņas! Būdā! (Erīnijas ņurd.) Vai ir iespējams, ka tā, kas vakar dejoja uz tempļa pakāpieniem, tie�ām biji tu?

ELEKTRA

Esmu novecojusi. Vienā naktī.

ORESTS

Tu vēl joprojām esi skaista, bet� kur es jau esmu redzējis �īs nedzīvās acis? Elektra� tu līdzinies viņai; tu līdzinies Klitaimnēstrai. Vai tad bija jēga viņu nonāvēt? Kad es savu noziegumu redzu tavās acīs, tas man iedve� �ausmas.

PIRMĀ ERĪNIJA

Tas tādēļ, ka viņai bail no tevis.

ORESTS

Vai tas tiesa? Vai tiesa, ka tev no manis bail?

ELEKTRA

Liec mani mierā.

PIRMĀ ERĪNIJA

Nu re! Vai tev tur vēl paliku�as kādas �aubas? Kā tad lai viņa tevi neienīst? Viņa mierīgi dzīvoja ar saviem sapņiem, atnāci tu, atnesot slepkavību un zaimus. Un nu, lūk, viņa, dalot tavu noziegumu, ir piesieta pie �ā pjedestāla, vienīgā zemes gabaliņa, kas tai vēl palicis.

ORESTS

Neklausies viņā.

PIRMĀ ERĪNIJA

Atpakaļ! atpakaļ! padzen viņu, Elektra, neļauj tam sevi rokām aizskart. Viņ� ir miesnieks! Viņam piesūkusies salkanā svaigu asiņu dvaka. Viņ� to veceni nogalēja ļoti rupji un neveikli, saproti, vairākos paņēmienos.

ELEKTRA

Vai tu man nemelo?

PIRMĀ ERĪNIJA

Tu vari man ticēt, es tur biju klāt, es dūcot lidinājos viņiem apkārt.

ELEKTRA

Vai viņ� cirta vairākas reizes?

PIRMĀ ERĪNIJA

Vismaz reizes desmit. Un ik reizi zobens noskanēja "krik" viņas brūcē. Viņa aizsedza sev seju un vēderu rokām, un viņ� tai sakapāja tās.

ELEKTRA

Vai viņa ļoti mocījās? Vai nebija beigta tūlīt?

ORESTS

Neskaties uz viņām, aizbāz ausis, un, galvenais, neiztaujā tās. Tu būsi pazudusi, ja iztaujāsi.

PIRMĀ ERĪNIJA

Viņa briesmīgi mocījās.

ELEKTRA, satvērusi savu ķermeni rokās

Ha!

ORESTS

Viņa grib mūs iz�ķirt, tā ceļ ap tevi vientulības mūrus. Uzmanies: tad, kad būsi viena, glu�i viena, bez patvēruma, tad viņas tev uzklups. Elektra, mēs �o slepkavību izlēmām kopīgi, un mums kopā jānes tās sekas.

ELEKTRA

Tu uzskati, ka es to gribēju?

ORESTS

Vai tad tā nav?

ELEKTRA

Nē, tas nav tiesa� Pagaidi� Jā! Es vairs nezinu. Es sapņoju par �o noziegumu. Bet pastrādājis to esi tu, savas mātes bende.

ERĪNIJAS smiedamās un klaigādamas

Bende! Bende! Miesnieks!

ORESTS

Elektra, aiz �īm durvīm ir pasaule. Pasaule un rīts. Arā ir saullēkts pār ceļiem. Drīz mēs iziesim, mēs iesim pa saules apspīdētiem ceļiem, un �īs nakts meitas zaudēs savu varu: saules stari tās caurdurs kā �ķēpi.

ELEKTRA

Saule�

PIRMĀ ERĪNIJA

Tu nekad vairs neredzēsi sauli, Elektra. Mēs sablīvēsimies starp sauli un tevi kā siseņu mākonis, un tu it visur pāri savai galvai nesīsi nakti.

ELEKTRA

Liecieties mierā! Beidziet mani spīdzināt!

ORESTS

Tas ir tavs vājums, kas viņām dod spēku. Redzi: viņas neko neiedro�inās sacīt man. Paklausies: tev ir uzgūlu�ās bezvārda �ausmas, un tās mūs �ķir. Bet ko gan tu esi pārdzīvojusi tādu, ko nebūtu pārdzīvojis es? Manas mātes vaidi� Vai tu domā, ka manas ausis kādreiz pārstās tos saklausīt? Un viņas milzīgās acis � divi iegruvu�i okeāni krīta bālajā sejā, vai tu domā, ka manas acis jebkad pārstās tās redzēt? Un baisma, kas plosa tevi, vai tev �ķiet, ka tā kādreiz mitēsies mani grauzt? Bet kāda tam nozīme: es esmu brīvs. Tas ir viņpus baismas un atmiņām. Brīvs. Un saskaņā pats ar sevi. Tev nevajag pa�ai sevi ienīst, Elektra. Sniedz man savu roku: es tevi nepametī�u.

ELEKTRA

Laid vaļā manu roku! Tās melnās kuņas, kas te ir visapkārt, mani biedē, ta�u mazāk nekā tu.

PIRMĀ ERĪNIJA

Nu redzi! Nu redzi! Vai ne tā, mazā lellīt, mēs tev iedve�am mazāk baiļu nekā viņ�? Mēs tev esam vajadzīgas, Elektra, tu esi mūsu bērns. Tev vajadzīgi mūsu nagi, kas knaibītu tavu miesu, tev vajadzīgi mūsu zobi, kas plosītu tavas krūtis, tev vajadzīga mūsu kanibāliskā mīla, lai novērstos no naida, ko tu sevī nes, tev vajadzīgas miesas sāpes, lai aizmirstu savas dvēseles cie�anas. Nāc! Nāc! Tev jānokāpj tikai divi soļi, mēs tevi saņemsim savās rokās, mūsu skūpsti plosīs tavu trauslo miesu, un tā būs aizmir�ana, aizmir�anās lielo sāpju tīrajā ugunī.

ERĪNIJAS

Nāc! Nāc!

Viņas dejo ļoti lēni, it kā viņu fascinēdamas. Elektra pieceļas.

ORESTS, to satverot pie rokas

Neej tur, es tevi lūdzu; tur tu aiziesi bojā.

ELEKTRA, ar spēku atbrīvodamās

Hā! es tevi ienīstu.

Viņa nokāpj pa kāpnēm, visas Erīnijas viņai uzklūp.

ELEKTRA

Palīgā!

Ienāk Jupiters.

TIE PA�I, JUPITERS.

JUPITERS

Būdā!

PIRMĀ ERĪNIJA

Saimnieks!

Erīnijas ar no�ēlu atvirzās, atstāju�as Elektru guļam pie zemes.

JUPITERS

Nabaga bērni! (Viņ� vir%āspie Elektras.) Lūk, kur jūs esat nonāku�i. Dusmas un �ēlums cīnās manā sirdī. Piecelies, Elektra, kamēr es bū�u te, manas kuces tev nekā ļauna nedarīs. (Viņ� palīdz tai piecelties.) Cik briesmīga seja! Vienā naktī! Vienā pa�ā naktī! Kur tavs zemnieces svaigums? Vienā pa�ā naktī tavas aknas, tavas plau�as, tavas īkstis nolietoju�ās, tavs ķermenis ir viena vienīga liela nelaime. Ak, augstprātīgā un trakā jaunība! Cik daudz ļauna jūs sev esat nodarīju�i!

ORESTS

Atmet �o vientie�a toni. Dievu valdniekam tāds nepiestāv.

JUPITERS

Un tu atmet savu lepnību! Tā nepiedien noziedzniekam, kas gatavojas no�ēlot savu pārkāpumu.

ORESTS

Es neesmu noziedznieks, un tu mani nepiespiedīsi no�ēlot to, ko es par noziegumu neatzīstu.

JUPITERS

Tu varbūt pats sevi maldini, ta�u pacieties: ilgi es tevi maldos neatstā�u.

ORESTS

Tirdi, cik vēlies: es neko neno�ēloju.

JUPITERS

Pat ne riebumu, kas tavu māsu pārņēmis tavas vainas dēļ?

ORESTS

Pat ne to.

JUPITERS

Elektra, vai dzirdi? Lūk, cilvēks, kur� teicās tevi mīlam.

ORESTS

Es viņu mīlu vairāk nekā pats sevi, ta�u viņas cie�anu avots ir viņā pa�ā, tikai viņa viena var no tām atbrīvoties: viņa ir brīva.

JUPITERS

Un tu? Varbūt tu arī esi brīvs?

ORESTS

Tev tas labi zināms.

JUPITERS

Paraugies uz sevi, nekaunīgais un stulbais radījums! Patiesi, kamēr tu atrodies starp sargātāja Dieva kājām, tev ir liela dū�a pret �īm izsalku�ajām kucēm, kas tevi ielenc. Ja tu uzdro�inies apgalvot, ka esi brīvs, tad jau vajadzētu slavināt va�ās iekalta un cietumā ieslodzīta katordznieka vai krustā piesista verga brīvību.

ORESTS

Kādēļ gan ne?

JUPITERS

Ņem vērā: tu te di�ojies ar savu drosmi tādēļ, ka atrodies Apollona aizsardzībā. Ta�u Apollons ir mans paklausīgais kalps. Ja vien es pamā�u ar pirkstu, viņ� tevi pametīs.

ORESTS

Nu labi, māj ar pirkstu, māj ar visu roku.

JUPITERS

Bet kādēļ? Vai tad neesmu teicis, ka man riebj sodīt? Esmu ieradies, lai jūs glābtu.

ELEKTRA

Mūs glābt? Beidz izsmiet, atriebes un nāves meistar, jo nav atļauts � arī ne Dievam � dot maldīgu cerību cietējiem.

JUPITERS

Stundas ceturk�ņa laikā tu vari būt prom no �ejienes.

ELEKTRA

Sveika un vesela? Es tev to apsolu.

JUPITERS

ELEKTRA

JUPITERS

Un ko tu, savukārt, prasi no manis? Es tev nelūdzu neko, mans bērns.

ELEKTRA

Neko? Vai esmu pareizi sadzirdējusi, labais Dievs, dievi�ķais Dievs?

JUPITERS

Vai, gandrīz neko. To, ko tu man vari dot visvieglāk: drusciņu no�ēlas.

ORESTS

Uzmanies, Elektra: �ī drusciņa uzgulsies tavai dvēselei kā kalns.

JUPITERS elektrai

Neklausies viņā. Atbildi man labāk: kā gan lai tu nepiekristu nosodīt �o noziegumu; to pastrādājis cits. Grūti apgalvot, ka tu būtu bijusi tā līdzdalībniece.

ORESTS

Elektra! Vai tu noliegsi piecpadsmit gadu naida un cerību?

JUPITERS

Kas tad runā par nolieg�anu? Bet viņa nekad nav gribējusi, lai �is �ausmu darbs notiktu.

ELEKTRA

Ak, vai!

JUPITERS

Nu, lūk! Tu vari man uzticēties. Vai tad es nelasu sirdīs?

ELEKTRA neticīgi

Un manā tu lasi, ka es neesmu gribējusi �o noziegumu? Kad piecpadsmit gadu es to vien sapņoju kā nogalināt un atriebties?

JUPITERS

Nu redzi! Asiņainajiem sapņiem, kuros tu atradi mierinājumu, piemita sava veida nevainība: tie tev aizplīvuroja tavu verdzību, tie bija balzams tavai ievainotajai patmīlībai. Bet tu nekad neesi ilgojusies tos īstenot. Vai tad es maldos?

ELEKTRA

Ak! mans Dievs, mans dārgais Dievs, kā es vēlos, kaut tu nemaldītos!

JUPITERS

Tu, Elektra, esi pavisam maza meitenīte. Citas mazas meitenes ilgojas kļūt par visbagātākajām vai visskaistākajām sievietēm. Un tu, savas dzimtas ne�ēlīgā likteņa ap�ilbusi, tu ilgojies kļūt par visskumjāko un visnoziedzīgāko. Tu nekad neesi gribējusi ļaunu: tu esi vēlējusies vienīgi pati savu nelaimi. Tavā vecumā bērni vēl rotaļājas ar lellēm vai lec klases; un tu, mazā nabadzīte, bez lellēm un biedrenēm, spēlēji slepkavu, jo tā ir tāda rotaļa, ko var spēlēt viena pati.

ELEKTRA

Ak, vai! Ak, vai! Es tevī klausos un skaidri redzu to, kas manī ir.

ORESTS

Elektra! Elektra! Tie�i tagad tu esi vainīga. Kas gan var zināt, ko tu esi gribējusi, kā vienīgi tu pati? Vai tu ļausi, lai to iz�ķir cits? Kādēļ gan kropļot pagātni, kas vairs nespēj aizstāvēties? Kādēļ noliegt �o saniknoto Elektru, kāda tu biji, �o jauno naida dievieti, kuru es tā mīlēju? Un vai tad tu neredzi, ka �is ne�ēlīgais Dievs ar tevi rotaļājas?

JUPITERS

Kādēļ lai es ar jums rotaļātos? Labāk klausieties, ko jums piedāvāju: ja jūs nosodīsiet savu noziegumu, es jūs abus iekārto�u Argosas tronī.

ORESTS

Mūsu upuru vietā?

JUPITERS

Tā vajag.

ORESTS

JUPITERS ORESTS JUPITERS

Un man būs jāuzvelk vēl neatdzisu�ās ķēniņa drēbes?

Nu tās, vai citas, tas nav svarīgi. Jā, pietiktu ar to, ka tās būtu melnas. Vai tad tev nav sēras?

ORESTS

Sēras mātes dēļ, biju to piemirsis. Un vai savus pavalstniekus man arī nāksies ietērpt sēru drānās?

JUPITERS

Viņi jau tādas valkā.

ORESTS

Tas tiesa. Dosim tiem laiku nonēsāt veco apģērbu. Nu tā? Vai saprati, Elektra? Ja tu nobirdināsi kādu asaru, viņ� tev piedāvā Klitaimnēstras brun�us un kreklus, kurus tu piecpadsmit gadu pati savām

rokām esi mazgājusi. Arī viņas loma tevi gaida, tev atliks tikai to turpināt, ilūzija būs pilnīga, visi būs pārliecināti, ka atkal redz tavu māti, jo tu jau tiecies tai līdzināties. Man tas ir pretīgi: negatavojos uzvilkt sevis nogalinātā āksta bikses.

JUPITERS

Augstu tu cel savu galvu! Tu esi nonāvējis vīru, kur� neaizstāvējās, un veceni, kas lūdzās �ēlastību; ja kāds, kas tevis nepazīst, dzirdētu tavu runu, tas varētu nodomāt, ka tu esi izglābis savu dzimto pilsētu, cīnīdamies viens pret trīsdesmit.

ORESTS

Varbūt es patiesi esmu izglābis savu dzimto pilsētu?

JUPITERS

Tu? Vai tu zini, kas atrodas aiz �īm durvīm? Argosas ļaudis � visi Argosas ļaudis. Viņi gaida savu glābēju ar akmeņiem, dak�ām un bozēm. Lai pierādītu tam savu pateicību. Tu esi viens kā spitālīgais.

ORESTS

Jā.

JUPITERS

Nekļūsti tikai iedomīgs tādēļ. Tā ir nicinājuma un �ausmu vientulība, kur viņi atgrūdu�i tevi, tu, gļēvākais no visiem slepkavām.

ORESTS

Gļēvākais no slepkavām ir tas, kur� no�ēlo.

JUPITERS

Orest! Es esmu tevi radījis, es esmu visu radījis: paraugies! (Tempļa sienas atveras. Parādās debesis, nosētas zvaigznēm, kas grie�as. Jupiters atrodas skatuves dziļumā. Viņa balss kļuvusi pārcilvēciska mikrofonā, bet grūtāk saprotama).

Redzi �īs planētas, kas rotē stingrā kārtībā, nekad nesaduroties. Esmu noteicis to ceļus tā, kā to prasa taisnība. Ieklausies sfēru Harmonijā, �ajā pārpasaulīgajā minerālu lūg�anas dziesmā, kas atbalsojas visās debesu malās.

(Melodeklamācija)

Pateicoties man, turpinās sugas, esmu nolēmis, lai cilvēks vienmēr radītu cilvēku, lai suņa mazulis būtu suns, pēc manas gribas paisuma mīkstās mēles laiza krastmalas smiltis un atkāpjas nosacītajā stundā, es lieku zaļot augiem, un mana elpa virza apkārt zemeslodei ziedputek�ņu dzeltenos mākoņus.

Tev nav savu māju, iebūviet! Tu pasaulē esi kā skabarga miesā, kā malu mednieks kunga me�ā! Jo pasaule ir laba; to esmu radījis es pēc savas gribas, un es esmu Labais. Bet tu, tu esi darījis ļaunu, un lietas tevi apsūdz savās pārakmeņotajās balsīs: labais ir visur, tas ir plū�koka18 mīkstums, avota dzestrums, krama blāvums, akmens smagums. Tu vari to atrast pat uguns un gaismas dabā, tevis pa�a ķermenis tevi noliedz, jo tas veidojies saskaņā ar maniem priek�rakstiem. Labais ir tevī un ārpus tevis, tas tevi caurdur kā izkapts, tas tevi nospie� kā kalns, tas tevi nes un valsta kā jūra; tikai tas deva iespēju īstenoties taviem ļaunajiem nodomiem, jo ir bijis sve�u gai�ums, tava zobena stingrums, tavas rokas spēks. Un Ļaunais, ar kuru tu tā lepojies, par kura autoru uzdodies, kas gan tas ir, ja ne esības atspulgs, ja ne malduguns, ja ne rēgs, kura pa�a eksistence balstās uz Labo. Atgriezies pats sevī, Orest! Universs tevi noraida, universā tu esi trums. Atgriezies dabā, denaturētais dēls! Atzīsti savu vainu, nīsti to, izrauj to no sevis kā izpuvu�u un smirdo�u zobu. Vai arī tev nāksies bīties, ka jūra var atkāpties tavā priek�ā, ka avoti var izsīkt tavā ceļā, ka akmeņi un klin�u bluķi var izvelties no tavas takas un zeme sadrupt zem tavām kājām.

ORESTS

Lai tā sadrūp, lai klintsbluķi mani soda, un lai puķes vīst manā ceļā! Ar visu tavu universu nepietiks, lai

pierādītu manu vainu. Tu esi valdnieks pār dieviem, Jupiter, valdnieks pār akmeņiem un zvaigznēm,

valdnieks pār viļņiem jūrā. Bet tu neesi valdnieks pār cilvēkiem.

Sienas saslēdzas, Jupiters parādās no jauna, noguris un sagumis, viņ� atguvis dabīgo balsi.

JUPITERS

Es neesot tavs valdnieks, nekaunīgais kāpur! Kas tad tevi radījis?

ORESTS

Tu. Bet nevajadzēja mani radīt brīvu.

JUPITERS

Es devu tev brīvību, lai tu kalpotu man19 .

ORESTS

Var jau būt, bet tā ir pavērsusies pret tevi, un tur mēs neko nevaram darīt, ne viens, ne otrs.

JUPITERS

Beidzot! Lūk, taisno�anās.

ORESTS

Es netaisnojos

JUPITERS

Patiesi? Vai tev ir zināms, ka tā ļoti atgādina taisno�anās ieganstu, �ī brīvība, par kuras vergu tu uzdodies.

ORESTS

Es neesmu nedz verga saimnieks, nedz vergs, Jupiter. Es esmu sava brīvība. Tiklīdz tu mani radīji, es jau beidzu tev piederēt.

ELEKTRA

Mūsu tēva vārdā, Orest, es lūdzu tevi, nepievieno noziegumam arī vēl zaimus.

JUPITERS

Uzklausi to un atmet cerību viņu vēl pārliecināt ar saviem argumentiem. Viņas ausīm �āda valoda �ķiet pārāk jauna, pārāk satrieco�a.

ORESTS

Manām arī, Jupiter. Un arī manai rīklei, kas �os vārdus izdve�, un arī manai mēlei, kas tos rada un lai� pasaulē: es pats sevi tikko saprotu. Vēl vakar tu man biji plīvurs uz acīm, vasks manās ausīs. Tas bija vakar, kad man bija iegansts: tu biji mans iegansts � eksistēt, jo tu man esi licis nākt �ajā pasaulē. Lai kalpotu taviem nolūkiem. Un pasaule bija veca savedēja, kas man bez mitas vēstīja par tevi. Un tad tu mani pameti.

JUPITERS

Kādēļ gan man tevi pamest?

ORESTS

Vakar, es biju līdzās Elektrai; visa tava daba drūzmējās ap mani: Tā sirēnas balsī apdziedāja tavu labestību un apbēra mani padomiem. Lai mani pamudinātu būt iecietīgam, svelmainā diena kļuva maiga kā aizplīvurots skatiens. Lai mani paskubinātu aizmirst apvainojumus, debesis likās mīlīgas kā piedo�ana. Mana jaunība, pakļaudamās taviem rīkojumiem, sāka rosīties, tā mana skatiena priek�ā bija padevīga kā līgava, ko taisās pamest. Savu jaunību es skatīju pēdējo reizi. Bet pēk�ņi man uzklupa brīvība, tā mani tā sagrāba. Daba atlēca atpakaļ, un es vairs nepiederēju nevienai paaudzei. Es sajutu, ka esmu glu�i viens tavā mazajā svētītajā pasaulītē, tāds, kas zaudējis savu ēnu. Un tagad debesīs vairs nebija neviena, ne Labā vai Ļaunā, ne arī kā cita, kas man varētu ko pavēlēt.

JUPITERS

Un tad? Vai gan man vajadzētu apbrīnot kraupainu avi, kas at�ķirta no ganāmpulka, vai spitālīgo, kas ieslēgts leprozorijā? Padomā, Orest: tu esi bijis daļa no mana ganāmpulka, tu ganījies manos zālainajos klajumos manu avju vidū. Tava brīvība ir vienīgi kraupis, kas tevi saēd, � tā ir trimda.

ORESTS

Tev taisnība. Tā ir trimda.

JUPITERS

Ļaunums nemaz nav tik dziļ�. Tas sācies tikai vakar. Atgriezies mūsu vidū. Palūkojies, cik vientuļ� tu esi, pat tava māsa tevi pamet. Tu esi bāls, un baisma iepletusi tavas acis. Vai tad tu ceri tā dzīvot? Tevi jau grau� necilvēcīgas sāpes; tu esi sve�s manai dabai, sve�s pats sev. Atgriezies: es esmu aizmir�anās, es esmu miers.

ORESTS

Sve�s pats sev, es to zinu. Ārpus dabas, pret dabu, bez attaisnojuma, bez cita patvēruma kā tikai pie sevis. Ta�u es nedo�os atpakaļ tavu likumu varā: man ir lemts pakļauties vienīgi sev. Es neatgriezī�os tavā dabā: tūksto�iem iestaigātu taku ved pie tevis, bet es varu iet tikai savu ceļu, jo esmu cilvēks, Jupiter, un katram cilvēkam jāatrod savs ceļ�. Cilvēks dabai iedve� �ausmas un arī tevi, Dievu valdniek, arī tevi cilvēks �ausmina.

JUPITERS

Tev taisnība: kad viņi līdzinās tev, es tos ienīstu.

ORESTS

Uzmanies: tu jau atzīsti savu vājumu. Es tevi neienīstu. Kas man daļas gar tevi? Mēs slīdēsim viens otram pretim nesaskaroties, kā divi kuģi. Tu esi Dievs un es esmu brīvs: mēs esam vienlīdz vientuļi, un mūsu skumjas ir līdzvērtīgas. Kas tad tev saka, ka es neesmu meklējis no�ēlu visu �o garo nakti? No�ēlu, Miegu. Bet man vairs nevar būt no�ēlas. Ne arī atdusas. Klusums.

JUPITERS

Ko tu domā darīt?

ORESTS

Argosas ļaudis ir mani ļaudis. Man vajag tiem atvērt acis.

JUPITERS

Nabaga ļautiņi! Tu viņiem dāvāsi vientulību un apkaunojumu; tu norausi pārklājus, ar ko es esmu tos apsedzis un pēk�ņi parādīsi viņu eksistenci, viņu neķītro un banālo eksistenci, kas tiem veltīgi dota.

ORESTS

Kādēļ lai es viņiem liegtu izmisumu, kas ir manī, ja reiz tas ir viņu tiesa?

JUPITERS

Ko viņi ar to iesāks?

ORESTS

Ko vien gribēs: viņi ir brīvi, un cilvēku dzīve sākas izmisuma viņā krastā. Klusums.

JUPITERS

Nu labi, Orest, tas viss bija paredzēts. Kādam cilvēkam bija lemts pasludināt manu norietu. Bet vai tas esi tu? Kas to būtu domājis vakar, uzlūkojot tavu meitenīgo seju?

ORESTS

Vai tad es pats tam būtu ticējis? Vārdi, ko es saku, ir pārāk skarbi manai mutei, tie plē� to pu�u; liktenis, ko nesu, ir pārāk smags manai jaunībai, viņ� to salauzis.

JUPITERS

Es tevi nemaz nemīlu, un tomēr man tevis �ēl.

ORESTS

Man tevis arī.

JUPITERS

Ardievu, Orest. (Viņ� pasper da�us soļus.) Bet tu, Elektra, padomā par to: mana valdī�ana, cik tās vajadzīgs, vēl nebūt nav beigusies � un es nedomāju atteikties no cīņas. Raugies, vai esi ar mani, vai pret mani. Ardievu.

ORESTS

Ardievu!

Jupiters iziet.

TIE PA�I bez JUPITERA Elektra lēnām pieceļas.

ORESTS

Kurp tu ej?

Laid mani! Man nav ko tev teikt.

ORESTS

Tu, ko es vakar iepazinu, vai nāksies tevi zaudēt uz mū�u?

ELEKTRA

Kaut dievi būtu lēmu�i, lai es tevi nekad nebūtu pazinusi.

ORESTS

Elektra! Mana māsa, mana dārgā Elektra! Mana vienīgā mīla, vienīgais maigums dzīvē, neatstāj mani glu�i vienu, paliec kopā ar mani.

ELEKTRA

Zaglis! Man nebija nekā sava kā vien nedaudz miera un da�i sapņi. Tu esi man atņēmis visu, tu esi apzadzis ubadzi. Tu biji mans brālis, mūsu ģimenes galva, tev vajadzēja mani aizstāvēt. Bet tu esi iegrūdis asinīs, es esmu jēla kā nodīrāts bullis. Visas rijīgās mu�as ir man apkārt, un mana sirds ir kā �ausmīgs spiets.

ORESTS

Mana mīļā, ir tiesa, esmu visu ņēmis un man nav nekā cita ko tev dot kā vien mans noziegums. Bet tā ir milzu dāvana. Vai tu domā, ka manu dvēseli tas nenospie� kā svins? Mēs bijām pārāk viegli, Elektra. Tagad mūsu pēdas zemē iespie�as dziļi kā ratu riteņi gropē. Nāc, mēs aiziesim un virzīsimies smagiem soļiem, zem savas dārgās nastas salīku�i. Tu man sniegsi roku, un mēs iesim�

ELEKTRA

Kurp?

ORESTS

Es nezinu. Viņpus upēm un kalniem ir kāds Orests un kāda Elektra, kuri mūs gaida. Vajadzēs viņus pacietīgi meklēt.

ELEKTRA

Es negribu vairs klausīties tevī. Tu man piedāvā tikai nelaimi un riebumu (Viņa nolec uz skatuves. Erīnijas viņai lēni tuvojas.) Palīgā! Jupiter, Dievu un cilvēku valdniek, mans valdniek, ņem mani savās rokās, aiznes mani, pasargā mani! Es seko�u tavam likumam, es bū�u tava verdzene, tava lieta, es apkamp�u tavu kāju pēdas un tavus ceļus. Aizsargā mani no mu�ām, no mana brāļa, no manis pa�as, neatstāj mani vienu, es visu dzīvi veltī�u sava grēka apraudā�anai. Es no�ēloju, Jupiter, es no�ēloju! Viņa izskrien ārā.

ORESTS, ERĪNIJAS

Erīnijas virzās, lai sekotu Elektrai. Pirmā Erīnija tās aiztur.

PIRMĀ ERĪNIJA

Laidiet viņu, māsas, viņa mums izsprūk! Bet �is te mums paliek, un es ceru, ka uz ilgu laiku, jo viņa dvēselīte ir sīksta. Viņ� cietīs par diviem.

Erīnijas sāk zumēt un tuvojas Orestam.

ORESTS

Es esmu glu�i viens.

PIRMĀ ERĪNIJA

Ta�u nē, tu maigākais no slepkavām, es pie tevis palieku: tu redzēsi, kādas spēles mēs izdomāsim, lai tevi izklaidētu.

ORESTS

Līdz pat nāvei es bū�u viens. Pēc tam�

PIRMĀ ERĪNIJA

Drosmi, manas māsas, viņ� kļūst vāj�. Raugiet, viņa acis ieple�as: drīz viņa nervi kā arfas stīgas ietrīsēsies izsmalcinātu �ausmu akordā.

OTRĀ ERĪNIJA

Drīz bads viņu izdzīs no patvēruma: pirms vēl iestāsies vakars, mēs iepazīsim viņa asiņu gar�u.

ORESTS

Nabaga Elektra!

Ienāk Pedagogs.

ORESTS, ERĪNIJAS, PEDAGOGS

PEDAGOGS

Tā, manu saimniek, kur jūs esat? Te jau nekā nevar redzēt. Es jums atnesu kaut ko ēdamu: Argosas ļaudis aplenc templi, un jums nav ko cerēt no tā izkļūt: �onakt mēģināsim bēgt. Bet, kamēr gaidāt, paēdiet! (Erīnijas viņam aizsprosto ceļu). Ha! kas tad �īs ir? Vēl joprojām māņticības. Kā es ilgojos pēc jaukajiem Atikas novadiem, kur tas, ko secina mans prāts, bija patiesība.

ORESTS

Nemēģini man tuvoties, viņas tevi saplosīs dzīvu.

PEDAGOGS

Palēnām, manas skaistulītes! Lūk, ņemiet te gaļu un augļus, ja mans pienesums jums ir pa prātam.

ORESTS

Argosas ļaudis, tu saki, esot pulcēju�ies tempļa priek�ā?

PEDAGOGS

Nu ja! Un es nemaz nevaru pateikt, kam ir vairāk niknuma un tieksmes darīt jums ļaunu, � �īm skaistajām meitenītēm te vai jūsu dārgajiem pavalstniekiem.

ORESTS

Tas labi. (Pēc brī�a.) Atver �īs durvis!

PEDAGOGS

Vai jūs esat traks?! Tur ir viņi ar iero�iem.

ORESTS

Dari, ko es tev lieku!

PEDAGOGS

�oreiz atļaujiet man jums nepaklausīt. Viņi jūs nomētās akmeņiem, es jums saku!

ORESTS

Es esmu tavs saimnieks, vecais, un es tev pavēlu atvērt �īs durvis. Pedagogs atver durvis.

PEDAGOGS

Ak, vai, vai! Ak, vai, vai!

ORESTS

Abas vērtnes!

Pedagogs atver durvis, slēpjoties aiz vienas vērtnes. Pūlis me�onīgi atgrū� durvis un apstājas kā sastindzis uz sliek�ņa. Spilgta gaisma.

TIE PA�I, PŪLIS

PŪLIS

Nosist! Nosist! Nomētāt akmeņiem! Saplosīt viņu! Nosist!

ORESTS, viņus nedzirdot

Saule!

PŪLIS

Zaimotājs! Slepkava! Miesnieks! Tevi saraus gabalos. Tavās brūcēs lies kausētu svinu.

KĀDA SIEVIETE

Es tev izrau�u acis!

KĀDS VĪRIETIS

Es ēdī�u tavas aknas!

ORESTS, pagrie�oties pret viņiem

Lūk, jūs, mani uzticamie pavalstnieki! Es esmu Orests, jūsu valdnieks, Agamemnona dēls, un �ī ir manas kronē�anas diena.

Pūlis neapmierināts kurn.

Jūs vairs nekliedzat? (Pūlis klusē..) Zinu: es jums iedve�u bailes. Pirms piecpadsmit gadiem, tie�i �ajā dienā, kāds cits nāvētājs nostājās jūsu priek�ā. Viņam bija sarkani cimdi līdz elkoņiem, asiņu cimdi, un no viņa jums nebija bail, jo viņa acīs jūs lasījāt, ka viņ� ir viens no jums un ka viņam nav drosmes atzīt savu rīcību. Noziegums, ko tā veicējs nespēj nest, tas vairs nav �ās personas noziegums, vai ne tā? Tas jau ir gandrīz vai nelaimes gadījums. Jūs pieņēmāt noziedznieku par savu valdnieku, un vecais noziegums, klusi smilkstēdams, klīda pa pilsētu kā saimnieku pazaudējis suns. Uzlūkojiet mani, Argosas ļaudis, un saprotiet, ka mans noziegums ir tikai mans. Es to atzīstu visu priek�ā, tas ir manas dzīves jēga un mans lepnums. Jūs nespējat mani nedz sodīt, nedz apraudāt, un tie�i tādēļ jums no manis bail. Un tomēr, ai, mani ļaudis, es jūs mīlu! Es nonāvēju jūsu dēļ. Jūsu dēļ. Es ierados atgūt savu valsti, bet jūs mani atgrūdāt, jo es nebiju viens no jums. Tagad es esmu. Ai, mani pavalstnieki, mēs esam sasaistīti asins saitēm, un es esmu cienīgs būt jums par valdnieku. Jūsu kļūdas un jūsu no�ēlas, jūsu nakts baisas, Egista noziegums� Viss ir mans, es uzņemos visu. Nebīstieties vairs no saviem miru�ajiem, tie ir mani miru�ie. Un redziet: jūsu uzticīgās mu�as jūs pamet manis dēļ. Ta�u nebīstieties, Argosas ļaudis, � es nesēdī�os asiņains sava upura tronī. Viens Dievs man to piedāvāja, bet es sacīju � nē! Es gribu būt valdnieks bez zemes un bez pavalstniekiem. Ardievu, mani ļaudis, mēģiniet dzīvot: te viss ir citāds, viss jāsāk no jauna. Un arī man sākas dzīve.

Dīvaina� Un vēl uzklausiet mani! Kādu vasaru Sirosu pārpludināja �urkas. Tā bija briesmīga sērga, tās sagrauza visu. Pilsētas iedzīvotāji domāja, ka viņiem jāmirst. Bet kādu dienu uzradās flautists. Viņ� nostājās pa�ā pilsētas vidū, tāpat kā es �eit. (Viņ� pieceļas.) Viņ� sāka spēlēt flautu, bet �urkas sanāca un spiedās viņam apkārt. Tad viņ� sāka iet lieliem soļiem, tā te, (viņ� nokāpj no pjedestāla.) un sauca Sirosas iedzīvotājiem "Pa�ķirieties!" (Pūlis pa�ķiras) Un visas �urkas grozīja galvas neziņā, tāpat kā mu�as. Skatieties! Skatiet mu�as! Un tad tās pēk�ņi metās viņam pa pēdām. Un flautists līdz ar �urkām devās prom uz visiem laikiem. Lūk, tā.

Viņ� iziet. Erīnijas kaukdamas metas viņam pakaļ. P R I E K � K A R S.

�. P. Sartra luga "Mu�as" minētie antīko leģendu varoņi un kulturas fakti

Sartra lugā minētos tēlus jau daudzus gadsimtus pirms viņa pla�i izmantoju�i Antīkās pasaules dramaturgi. Ir pamats domāt, ka Senās Grieķijas literātus klasiskajā periodā ietekmēju�as leģendas, kurās atspoguļota reālā cīņa par varu vēl daudzus gadsimtus agrāk � senajās Mikēnās un Argosā. �eit par lugas tēliem snieg�u tikai īsu informāciju vispārīgai orientācijai. Ja kāds vēlas salīdzināt galveno tēlu traktējumu Sartra lugā ar to, ko vēstījis Homērs, vai ko sniegu�i senās Grieķijas traģēdiju rakstnieki � Ēshils, Sofokls, un Eiripīds, Senās Romas rakstnieks Seneka un citi literāti, tam vēlams iepazīt minēto autoru dramatiskos sacerējumus, kaut arī tie sarakstīti krietni vēlāk nekā risināju�ies tur tēlotie notikumi. Sartra lugas izpratnei tas nav nepiecie�ams, jo tai ir pa�ai sava iek�ēja loģika, kas tikai epizodiski saistīta ar antīkās literatūras tradīcijām. �īs piezīmes paredzētas tiem, kuri Senās pasaules autoru darbus nav detalizēti apguvu�i, tomēr vēlas gūt elementāru skaidrību par lugas varoņu saistību ar Senās pasaules literatūru. Minēti tikai pla�āk pazīstamie nostāsti. Senās leģendas ir stipri pretrunīgas. Var domāt: tām jau antīkajā pasaulē, it īpa�i laikā no 8. līdz 4. gadsimtam pirms mūsu ēras, kad radu�ies ievērojamākie sengrieķu literatūras teksti, būs bijis daudz variantu. Jāpatur vērā, ka antīkie autori, kuru sacerējumi mūsdienās bie�i ir vienīgais varoņteiku avots, parasti nav tieku�ies autentiski iemū�ināt tautas atmiņā saglabātās leģendas, bie�āk gan centu�ies izmantot to varoņus kā literārus tēlus savos oriģināldarbos.

1.�� Orests. Saskaņā ar leģendu Agamemnona un Klitaimnēstras dēls, Elektras jaunākais brālis. �. P. Sartra lugā Elektra viņu min kā savu vecāko brāli; tā ir atkāpe no tradīcijas. Pēc Agamemnona noslepkavo�anas saskaņā ar vairumu leģendu Orests patvēries pie sava tēva māsas vīra, veca valdnieka Strofija Fokidā. Orests un Strofija dēls Pilads kļuvu�i ne�ķirami draugi. Uz Oresta jautājumu, kā rīkoties ar tēva slepkavām, Delfu orākuls ieteicis abus nogalināt. Orests ar Pilada un Elektras palīdzību tā arī izdarījis, ta�u pēc mātes nonāvē�anas sajucis prātā � Erīnijas viņu dzenāju�as pa visu pasauli. Pēc daudzām bīstamām dēkām da�ādās zemēs Orests atguvis prāta skaidrību un kļuvis par valdnieku Argosā, Mikēnās, kā arī kaimiņzemēs.

2.�� Ahenobarbs. Sarkanbārdis, no latīņu "barba ahenea" - bronzas bārda.

3.�� Palerma. Liela ostas pilsēta Sicīlijā, ko dibināja feniķie�i 734.gadā pirms mūsu ēras, 500 gadu pēc Trojas kara.

4.�� Delfi. Pilsēta Fokidā. Svarīgs grieķu reliģisks centrs, kur atradās Apollona templis. Leģendas par Apollonu kā �ūskas � Pitona � nogalinātāju vedina domāt, ka vēl agrāk tur bijusi Zemes dievietei veltīta svētvieta. �o hipotēzi pastiprina galvenās pareģes

���� Pitijas � nosaukums. Zemes izgarojumu apreibinātās Pitijas izsaucienus interpretēja Apollona priesteri. Orākuliskās atbildes bie�i bija divdomīgas, da�ādi tulkojamas. Bet tempļa pareģojumiem daudzu gadsimtu gaitā bija autoritāte visā Vidusjūras baseinā.

5.�� Noplija. Ostas pilsēta pie Argolidas lī�a. Vēsturiskajos laikos tai ir biju�i rosīgi ekonomiski sakari ar citām ostām Grieķijā un Mazāzijā. Noplija no Argosas gaisa līnijā atrodas tikai da�u kilometru attālumā, ta�u Grieķijas agrīnajā periodā, kad pilsētas savienoja tikai līkumoti kalnu ceļi, �ā attāluma pārvarē�ana prasīja vairākas dienas.

6.�� Atēnas. Ievērojamākā pilsēta Atikā. Atēnu uzplaukums sākās vairāk nekā 600 gadu pēc Trojas kara. Pazīstamākais agrīnā perioda Atēnu valdītājs ir bijis Tēzejs, kas atbrīvoja Atēnas no pakļautības Krētai un vecumdienās nolaupījis Klitaimnēstras māsu, tad vēl ļoti jauno skaistuli

��� Helēnu. Vēlāk Helēna kļuva par Menelaja sievu un par ieganstu Trojas karam.

7.�� Agamemnons. Atreja dēls. Menelaja brālis. Bērnībā abi brāļi slapstīju�ies da�ādos galmos, lai izvairītos no Atreja brāļa � Tiesta � atriebības. Pieaugu�i abi brāļi veidoja savu politisko karjeru, nebūdami izvēlīgi līdzekļu ziņā. Abi kļuva par valdniekiem. Agamemnons apprecēja Klitaimnēstru, nogalinot viņas vīru Tiesta dēlu Tantalu (nejaukt ar dievu mīluli

��� Zeva dēlu � Tantalu, kam vēlāk nācās ciest mū�īgas mokas), atraujot no Klitaimnēstras krūtīm Tantala bērnu, ko viņa zīdīja, un sa�ķaidot bērna galvu. Klitaimnēstra savam vīram Agamemnonam dzemdēja trīs meitas � Ifiģēniju, Elektru, Hrizotemisu un dēlu Orestu. (Homērs abas vecākās meitas min kā Ifinasu un Laodisi). Agamemnons bija grieķu spēku augstākais virspavēlnieks karā pret Troju. Lai grieķu flotei nodro�inātu labu ceļa vēju, viņam nācās upurēt dievietei Artemidai savu meitu Ifiģēniju. �ī upurē�ana bija formālais iegansts Klitaimnēstrai nogalināt Agamemnonu, kad tas atgriezās no Trojas kara. Tā rīkoties Klitaimnēstru varēja pamudināt arī fakts, ka Agamemnons sev līdzi veda privileģētu gūstekni

���� Trojas ķēniņa meitu Kasandru, kas bija Agamemnonam dzemdējusi jau divus dēlus. Turklāt Klitaimnēstras neuzticība Agamemnonam bija pla�i zināma, tādēļ viņai nebija pamata sagaidīt, ka ķēniņ� pēc atgrie�anās būs laipns un mīlas pārpilns pret viņu. Par Agamemnona, Kasandras un viņu bērnu nogalinā�anas apstākļiem antīkajos avotos ir da�ādas versijas. Galma apvērsuma laikā mazgadīgo Orestu esot paglābusi viņa vecākā māsa Elektra ar da�iem uzticamiem galminiekiem.

8.��� Klitaimnēstra. Spartas ķēniņa Tindareja un Lēdas meita. Skaistās Helēnas māsa. Viņas pirmais vīrs bijis Tantals, Tiesta dēls. Agamemnons nogalināja Klitaimnēstras vīru Tantalu un jaunpiedzimu�o bērnu, lai pats apprecētu Klitaimnēstru, kas dzemdēja viņam �etrus bērnus. Kad Agamemnons aizbrauca karot uz Troju, Klitaimnēstra iegādājās sev mīļāko � Egistu. Pēc da�ām ziņām viņu kopdzīvē ir radīti divi bērni.

9.�� Egists. Egista tēvs ir Tiests � Agamemnona tēvabrālis. Egists radies asinsgrēkā � Tiests, nepazīdams, kādu nakti izvarojis savu meitu Pelopiju, kura tumsā pie upes mazgājusies. Kad Egists piedzimis, māte viņu izlikusi un viņu zīdījusi kaza. Vēlāk, uzzinādams par sava tēva Tiesta naidu pret Agamemnona tēvu Atreju un tā dzimtu, viņ� nogalinājis Atreju un vēlāk pavedis Agamemnona sievu Klitaimnēstru.

10.� Kliedzieni, kas atskanēja valdnieka pilī, varēja būt sadzirdami visā pilsētā ne tikai pārnestā, bet arī tie�ā nozīmē � Mikēnu uzplaukuma laikā grieķu pilsētas bija mazas. Atcerēsimies, ka Ahillejs, vajādams Hektoru, apskrējis apkārt Trojai trīs reizes (Iliada XXII dziedājums).

11.� Elektra. Agamemnona un Klitaimnēstras meita. Pēc sava tēva nāves izglābusi savu jaunāko brāli Orestu, nosūtot viņu uz Fokidu. Pēc da�iem avotiem Egists licis viņu ieslēgt pilī. Citi avoti vēsta, ka Egists izprecinājis Elektru zemas kārtas cilvēkam, lai viņai nebūtu iespējams dzemdēt varoni, kur� varētu atriebt Agamemnona nāvi. Elektra palīdzējusi Orestam un Piladam nogalināt Egistu. Tad viņa apprecējusies ar Piladu un dzemdējusi viņam divus dēlus.

12.� Korinta. Pilsēta pie zemes �auruma, kas savieno Peloponēsas pussalu ar Vidusgrieķiju. Pazīstamākais agrīnā perioda Korintas leģendārais valdnieks ir bijis Sizifs. Klasiskās Grieķijas laikā Korinta bija bagāta tirdzniecības pilsēta, kas konkurēja ar Atēnām.

13.� Pauzanijs. Grieķu ceļotājs. Dzīvojis mūsu ēras 2. gadsimtā, tātad aptuveni 1400 gadus pēc Trojas kara. Viņa apraksti par Grieķiju ir vērtīgs vēstures avots.

14.� Efesa. Bagāta grieķu tirdzniecības pilsēta Mazāzijas piekrastē, ko cēlu�i izceļotāji no Grieķijas da�us gadsimtus pēc �eit aprakstītajiem notikumiem. Efesā vēsturiskajos laikos ir bijis milzīgs templis, veltīts dievietei Artemidai. To uzskatīja par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Tempļa 387 pakāpieni, protams, ir literāra fantāzija.

15.� Dodona. Pilsēta Epīrā, Ziemeļgrieķijā, kur atradās sena svētnīca Zevam. Līdzās Delfiem Dodona bija vieta, kur orākuls pareģoja nākotni, interpretējot ozolu lapu �alk�anu un citus dabas trok�ņus.

16.� Atrejs. Pelopa un Hipodamejas dēls, Agamemnona un Menelaja tēvs. Lielāko mū�a daļu Atrejs nikni cīnījās ar savu brāli Tiestu par varu Mikēnās. Abi �ajā cīņā atļāvās lietot ne�ēlīgus, necilvēcīgus līdzekļus. Tā, piemēram, Atrejs lika noslepkavot trīs mazgadīgos Tiesta dēlus, kaut gan viņi atradās Zeva templī un bija apkampu�i altāri, tādēļ saskaņā ar tradīciju atradās dievu aizsardzībā. Nogalinātos bērnus Atrejs lika sacirst gabalos un izgatavot maltīti, ar ko

vēlāk pabaroja Tiestu, tikai pēc tam viņam parādot nogalināto bērnu galvas un rokas. Par tempļa apgānī�anu uz Atreju un viņa pēcnācējiem gūlās lāsts.

17.�� Ifiģēnija. Agamemnona un Klitaimnēstras vecākā meita, ko Agamemnons Aulidā upurēja Artemidai, lai nodro�inātu karagājienam labvēlīgu ceļavēju. Pēc leģendas Artemida Ifiģēniju aiznesusi uz savu templi Tauridā (Krimā). Daudzus gadus vēlāk Ifiģēnija palīdzējusi savam brālim Orestam aizbēgt no Tauridas, kur viņ� nonācis Erīniju vajāts.

18.�� Plū�koks (oriģinālā "sureau" - Sambucus ģints augs). �eit domāts melnais plū�koks jeb melnais pliederis Sambucus nigra, kura ogas Dienvideiropā pla�i izmanto tautas medicīnā un pārtikas rūpniecībā. Nejaukt ar sarkano pliederi Sambucus racemosa, kura ogas nav ēdamas. Melnais pliederis aug Latvijas, it īpa�i Kurzemes dienvidos, bet tur ir auga izplatības ziemeļu robe�a. Latvijā melnā pliedera ziedus, savārītus ar medu, lieto tautas medicīnā pret klepu. Dienvideiropā melnā pliedera ogu sulu visvairāk izmanto vīndari, jo pat neliels �īs tum�sarkanās, gandrīz melnās sulas piejaukums gai�o vai ro�aino vīnogu sulu spēj noturīgi nokrāsot ko�i sarkanā krāsā.

19.�� Jautājums par cilvēka brīvību kā izvēles brīvību tirzāts da�ādu laikmetu filozofu un arī teologu darbos. Antīkajā sabiedrībā dominēja uzskats, ka dievu griba nosaka cilvēku dzīvi tādā mērā, ka īstenībā cilvēki ir tikai rotaļlietas dievu rokās. Dievi bie�i savas pretrunas kārto un arī savas kaprīzes realizē ar cilvēku palīdzību. Tas it īpa�i jūtams Homēra poēmās. Arī viduslaikos dominēja uzskats � bez kristie�u Dieva ziņas cilvēkam pat matiņ� no galvas nenokrīt. Ta�u, ja cilvēkam pa�am nav iespēju izvēlēties savu rīcību, tas morālā aspektā nozīmē, ka viņ� nav atbildīgs par to. Jauno laiku filozofijā � kā izriet no Kanta mācības, cilvēks, kam nav bijis iespējams apgrēkoties, nepelna atzinību par savu tikumību, bet tas, kam nav bijis iespējams noziegumu nepieļaut, nepelna sodu. Antīkajā pasaulē cilvēka gribai tādu nozīmi nepie�ķīra jo, piemēram, leģendas varonis Edips bija rīkojies tikai krietnu motīvu vadīts, tomēr visi viņu uzskatīja par noziedznieku. G. Leibnics sacerējumā "Teodīceja" pau� uzskatu, ka cilvēka iespēja rīkoties gan krietni, gan nekrietni ir liela �ēlastība, ko viņam pie�ķīris Radītājs, paļaudamies, ka vairums cilvēku pēc brīvas gribas izvēlēsies labo. Ja cilvēki savu rīcību nepastarpinātu ar tikumības apziņu, tad viņi rīkotos kā dzīvnieki. Būtnēm, kas darbotos kā automāti, nebūtu iespējams veikt nodevību un morālā ziņā grimt tik dziļi kā Jūdasam. Ta�u �ādas būtnes neiespētu arī pacelties nesavtīgā pa�aizliedzībā, upurēties citu labā. Ja pilnīgi izslēgtu Jūdasa iespēju, nebūtu iespējams arī Kristus. Oresta dialogā ar Jupiteru �ī Leibnica atziņa ir iztirzāta sa�aurināti. Orests noraida cilvēku reliģiozu pakļau�anos Dievam, ta�u garīgo brīvību izjūt kā smagu nastu.

20.�� Sirosa. Sala Egeja jūrā ziemeļaustrumos no Eubojas. Salā saskaņā ar leģendu nogalināts Tēzejs un ilgu laiku audzināts Ahillejs, kā arī Ahilleja dēls Neoptolems. Leģenda par �urkām nav saistīta ar Seno Grieķiju, bet gan ar viduslaiku Vācijas vēsturi. Hamelnas pilsētu (saukta arī Hamelina), kas atrodas aptuveni 50 km uz dienvidrietumiem no Hanoveras, 13. gadsimta otrajā pusē apsēdu�as �urkas. Tās kļuvu�as par īstu postu, jo ne tikai apēdu�as pārtikas krājumus, bet grauzu�as arī drēbes un koka mājas. Kāds ieklīdis flautas spēlētājs piedāvājis paglābt pilsētu no �urkām, bet prasījis krietnu samaksu. Pilsētnieki to arī apsolīju�i. Flautists ar savu spēlē�anu izvilinājis no pilsētas visas �urkas, ievilinājis upē un noslīcinājis. Ta�u, kad �urku vairs nav bijis, pilsētnieki flautistam neko nav maksāju�i un viņ� aizgājis saīdzis. Pēc kāda laika svētdienā, tad, kad visi pieaugu�ie biju�i baznīcā, flautists ieradies vēlreiz. �oreiz viņ� no pilsētas izvilinājis visus bērnus un aizvedis nezināmā virzienā. Tas noticis 1284. gada jūnijā. Cits leģendas variants stāsta, ka �urku ķērājs bērnus aizvedis uz netālu eso�o Kopenbergas pilsētu un, kad no Hamelnas saņēmis solīto samaksu par atpestī�anu no �urkām, atdevis tos vecākiem.