Kastoram

Tas ir puisis bez nozīmes sabiedrībā, tas ir tikai indivīds.

L.F. Selīns. �Baznīca�

Izdevēju brīdinājums

�īs burtnīcas atrastas Antuāna Rokantēna papīros. Mēs tās pub�licējam, neko nemainot.

Pirmajai lappusei nav datuma, ta�u mums ir pamats pieņemt, ka tā uzrakstīta da�as nedēļas agrāk nekā īstā dienasgrāmata. Tātad tā radusies, vēlākais, 1932. gada janvāra sākumā.

Tolaik bija apritēju�i trīs gadi, kop� Antuāns Rokantēns pēc ceļojumiem pa Viduseiropu, Ziemeļāfriku un Tālajiem Austrumiem bija apmeties Buvilā, lai pabeigtu vēsturisku pētījumu par marķīzu de Rolbonu.

Izdevēji

Lapa bez datuma

Vislabāk būtu attēlot notikumus to secībā. Rakstīt dienasgrā�matu, lai nerastos nekādi pārpratumi. Neļaut pagaist niansēm, sīku�miem, pat ja tie �ķiet pavisam nenozīmīgi, un, galvenais, tos siste�matizēt. Ir jāpasaka, kādu es redzu �o galdu, ielu, cilvēku, tabakas paciņu, jo tie�i tie mainīju�ies. Ir skaidri jānosaka pārmaiņu apmērs un daba.

Piemēram, te ir papes kaste ar manu tintes pudeli. Vajadzētu mēģināt pasacīt, kādu es to redzēju pirms un kā es tagad to�* Nu labi, tas ir taisnstūru paralēlskaldnis, kas izceļas uz� Tas ir stul�bums, te nekas nav pasakāms. Lūk, no kā jāizvairās, nevajag iztēloties dīvainības tur, kur to nav. Manuprāt, tie�i tas draud dienas�grāmatas rakstītājam: viņ� pārspīlē, ausās, pastāvīgi izkropļo īstenību. No otras puses skaidrs, ka es ik mirkli varu un tie�i at�tiecībā uz papes kasti vai jebkuru citu priek�metu atcerēties iespaidu, kādu tas radīja aizvakar. Man vienmēr jābūt modram, jo citādi tas vēl izslīdēs man no rokām. Vajag nevis�,** bet rūpīgi un līdz pēdējam sīkumam pierakstīt visu, kas notiek.

Protams, es vairs nevaru neko skaidri uzrakstīt par to, kas norisi�nājās sestdien vai aizvakar, tas jau ir pārāk senā pagātnē; var vienīgi pasacīt, ka nedz pirmajā, nedz otrajā gadījumā nebija nekā tāda, ko parasti sauc par notikumu. Sestdien zēni slidinādami meta akmen�tiņus, un es, tāpat kā viņi, gribēju ielingot oli jūrā. Tai mirklī es ap�stājos, ļāvu olim nokrist zemē un gāju prom. Es dro�i vien izskatījos apjucis, jo puikas man aiz muguras smējās.

Tā tas bija ārēji. Tas, kas norisinājās manī, nav atstājis noteiktas pēdas. Es ieraudzīju kaut ko tādu, kas iedvesa riebumu, bet es vairs neatceros, vai skatījos uz jūru vai uz oli. Olis bija plakans, no vienas puses sauss, bet no otras mitrs un dubļains. Es turēju to aiz malām ļoti plati ieplestos pirkstos, lai nenotraipītos.

Aizvakar viss bija daudz sare�ģītāk. Un vēl bija �ī sakritību

* Izlaists vārds.

** Pārsvītrots vārds (varbūt �uzspiest� vai �piespiest�), tam pa virsu uzrakstīts cits, nesalasāms.

virkne un pārpratumi, ko nespēju izskaidrot. Ta�u nedomāju niekodes, to visu aprakstot. Galu galā ir skaidrs, ka izjutu bailes vai kaut ko tām līdzīgu. Ja vien es zinātu, no kā man bija bail, es būtu spēris lielu soli uz priek�u.

Dīvaini, ka nepavisam neesmu noskaņots uzskatīt sevi par juku�u, man pat ir nepārprotami skaidrs, ka tāds neesmu: visas pārvērtības skar tikai priek�metus. Vismaz man gribētos būt par to pārliecinātam.

Pusvienpadsmitos*

Galu galā ir pilnīgi iespējams, ka tā bijusi neliela ārprāta lēkme. No tās vairs nav ne pēdu. Pagāju�ās nedēļas dīvainās izjūtas �odien �ķiet glu�i smieklīgas: man ar tām vairs nav nekāda sakara. �ovakar jūtos ļoti omulīgi, pavisam mājīgi. Te ir mana istaba ar logu ziemeļrietumu pusē. Apak�ā Mutijē iela ar stacijas jaunbūvi. Pa logu Viktora Nuāra bulvāra stūrī es redzu Dzelzceļnieku kafejnīcas sarkanbalto gaismu. Tikko pienācis Parīzes vilciens. Cilvēki plūst ārā no vecās stacijas un izklīst ielās. Es dzirdu soļu troksni un bal�sis. Daudzi gaida pēdējo tramvaju. Tiem jāstāv bēdīgā pulciņā pie gāzes laternas tie�i zem mana loga. Nu, tiem vēl da�as minūtes būs jāgaida: tramvajs pienāks ne agrāk kā desmitos �etrdesmit piecās. Kaut jel �onakt nesabrauktu komersanti: man tā gribas labi izgu�lēties, un es tā esmu iekavējis miegu. Vajadzīga tikai viena vienīga mierīga nakts, un viss nesaprotamais būs aizgainīts.

Bez piecpadsmit vienpadsmit: vairs nav ko ba�īties, viņi jau būtu klāt. Ja vien �ovakar neierodas kungs no Ruānas. Viņ� iebrauc katru nedēļu, viņam rezervē 2. istabu otrajā stāvā to, kurā ir bidē. Viņ� vēl var parādīties viņ� bie�i iedzer kausu alus Dzelzceļnieku kafejnīcā un tikai tad iet gulēt. Bet pārāk trok�ņains viņ� nav. �is kungs augumā ir pavisam mazs un ļoti tīrīgs, ar melnām, iepomadētām ūsām un parūku. Klāt viņ� ir.

Jā, kad es izdzirdu viņu kāpjam pa trepēm, sirds man mazliet salēcās, tik nomierino�i tas bija: kāpēc gan baidīties no tik kārtīgas pasaules? Manuprāt, esmu izveseļojies.

Un pienāk jau arī 7. tramvajs �Lopkautuve Lielie baseini�.

* Protams, vakarā. Turpmākais rakstīts daudz vēlāk nekā iepriek�ējais. Sliecamies domāt, ka tas uzrakstīts ne agrāk kā iepriek�ējā dienā.

Tas piebrauc, skaļi ribinādams dzel�us. Tas atiet. Tagad tramvajs, piebāzts koferiem un aizmigu�iem bērniem, brauc uz Lielo baseinu fabriku pusi, iespie�as melnajā austrumu rajonā. Tas ir priek�pēdējais tramvajs, pēdējais brauks garām pēc stundas.

Ie�u gulēt. Es esmu izveseļojies, es atsakos aprakstīt ikdienas izjūtas, kā mazas meitenes raksta jaunā, glītā burtnīcā.

Rakstīt dienasgrāmatu būtu interesanti tikai vienā gadījumā ja.. .*

Dienasgrāmata Pirmdien, 1932. gada 29. janvārī

Kaut kas ar mani ir noticis, par to vairs nav nekādu �aubu. Tas piezadzies kā slimība, nevis izveidojies kā parasta pārliecība, kā neap�aubāmlba. Tas tapis paklusām un pamazītēm; es tikai jūtos mazliet dīvaini, mazliet neveikli, un tas ir viss. Bet, ieperinājies manī, tas nav vairs izkustējies, tas paliek, lai kā mēģinu sev iestāstīt, ka man nekas nekait, ka tā bijusi viltus trauksme. Un tagad nu tas ieple�as.

Nedomāju, ka vēsturnieka profesija mudina uz psiholoģisku analīzi. Mūsu profesijā ir darī�ana tikai ar viengabalainām jūtām, ko ietver pla�os jēdzienos, piemēram, nosaucot par godkāri vai iein�teresētību. Ta�u, ja man būtu kaut nojausma par to, kas esmu, tie�i tagad man vajadzētu likt to lietā.

Piemēram, ir notikusi pārvērtība ar manām rokām, es citādi saņemu pīpi yai dak�iņu. Bet varbūt dak�iņai tagad radusies citāda iespēja iegulties man plaukstā; es nezinu. Nupat, kad grasījos ieiet istabā, es pēk�ņi apstājos, jo sajutu delnā vēsu priek�metu, kas saistīja manu uzmanību glu�i kā persona. Es atvēru plaukstu un paskatījos: tajā bija visparastākais durvju tvereklis. �orīt bibliotēkā, kad autodidakts** pienāca sasveicināties, es viņu pazinu tikai pēc laba brī�a. Es redzēju sve�u seju, kas tikko līdzinājās sejai. Un tad viņa roka gulēja manā delnā kā resns, balts tārps. Es to tūlīt palaidu vaļā, un roka gļēvi nokārās.

Ari ielās lo�ņā daudzi aizdomīgi trok�ņi.

Tas nozīmē, ka pēdējās nedēļās ir notikusi pārvērtība. Bet kur?

* Te beidzas (eksls, kas rakstīts uz lappuses bez datuma.

** Ozjē P., kas dienasgrāmatā diezgan bie�i pieminēts. Tas bija tiesas ierēdnis. Rokantēns ar viņu iepazinās 1930. gadā Buvilas bibliotēkā.

Tā ir abstrakta pārvērtība, kas neiemājo nekur. Vai pārvērties būtu es? Ja tas neesmu es, mainījusies istaba, pilsēta, daba; ir jāizvēlas.

*

Manuprāt, pārvērties esmu es: tas būtu vienkār�ākais atrisi�nājums. Un ari nepatīkamākais. Bet galu galā ir jāatzīst, ka esmu pakļauts pēk�ņām pārmaiņām. Bez �aubām, es par tām domāju ļoti reti; un tā vesela gūzma sīku pārmaiņu uzkrājas mani, un pēk�ņi vienā dienā notiek īsta revolūcija. Tāpēc mana dzīve kļuvusi tik nevienmērīga un nesakarīga. Piemēram, kad es atstāju Franciju, daudzi domāja, ka esmu aizbraucis ne no �ā, ne no tā. Un, kad pēc se�us gadus ilga ceļojuma piepe�i atgriezos, manu rīcību tāpat pilnī�gi nepamatoti varēja nosaukt par nepārdomātu. Es vēl atceros, kā bi�ju pie Mersjē viņa, kādreizēja fran�u ierēdņa, kantori viņ� iepriek�ējā gadā bija atkāpies no amata sakarā ar Petrū lietu. Mersjē devās arheoloģiskā misijā uz Bengāliju. Man jau sen gribējās braukt uz Bengāliju, un viņ� pūlējās mani pierunāt, lai piebiedrojos. Tagad jautāju sev, kāpēc viņ� to darīja. Manuprāt, viņ� īsti neuzticējās Portālam un cerēja, ka es to uzraudzī�u. Man �ķita, ka nav nekāda iemesla atsacīties. Un, pat ja toreiz es būtu nojautis sīko intrigu at�tiecībā uz Portālu, tas būtu tikai vēl viens iemesls jūsmīgi piekrist. Vārdu sakot, es jutos kā zibens ķerts, nespēju izrunāt ne zilbi. Nenovēr�oties lūkojos mazā khmeru statuetē uz zaļas galdsegas blakus telefona aparātam. Man �ķita, ka esmu pierietējis ar limfu vai siltu pienu. Eņģeliskā pacietībā, kas slēpa mazu sapīkumu, Mersjē teica:

-��� Ir ta�u skaidrs, ka man vajag oficiāli iekārtoties. Es zinu, ka galu galā būsiet ar mieru, tāpēc labāk piekrītiet tūlīt.

Viņam bija rūsgani melna, stipri iesmar�ināta bārda, es ieelpoju �o aromātu ik reizi, kad viņ� pakustināja galvu. Un tad piepe�i at�modos no se�us gadus ilga miega.

Statuja man likās neglīta un trula, un es jutu, ka briesmīgi gar�laikojos. Es nekādi nespēju saprast, kāpēc esmu Indoķīnā. Ko es te daru? Kāpēc sarunājos ar �iem cilvēkiem? Kāpēc esmu tik ērmīgi apģērbies? Mana aizrau�anās bija pārgājusi. Tā gadiem ilgi bija valdījusi pār mani, mētājusi mani, tagad jutos iztuk�ots. Bet tas vēl

nebija ļaunākais: manā priek�ā laiski �ūpojās kāda apjomīga un sāja ideja. Es lāgā nezināju, ko tā izsaka, ta�u aiz riebuma nespēju paskatīties uz to pusi. Tas viss manī sakusa ar Mersjē bārdas smar�u.

Aizsvilies dusmās pret viņu, es saņēmos un salti atbildēju:

-���� Es jums pateicos, bet domāju, ka esmu pietiekami ceļojis, tagad man jāatgrie�as Francijā.

Aiznākamajā dienā uzkāpu uz kuģa un devos uz Marseļu.

Ja es nealojos, ja visas zīmes, kas sarodas arvien lielākā skaitā, vēstī jaunu pavērsienu manā dzīvē, jā, tad es baidos. Tas nenozīmē, ka mana dzīve un dzīvība būtu bagāta, smaga vai dārga. Bet es bīstos no tā, kas radīsies, kas sagrābs mani, un uz kurieni aizraus? Vai tie�ām man vēlreiz būs jāiet prom, viss jāpamet likteņa ziņā, jāpārtrauc pētījumi, grāmata? Vai atkal pamodī�os pēc vairākiem mēne�iem, vairākiem gadiem novārdzis un vīlies jaunu drupu vidū? Es gribētu saprast sevi, iekams nav par vēlu.

Otrdien, 30 janvārī

Nekā jauna.

No deviņiem līdz vieniem strādāju bibliotēkā. Es tiku galā ar XII no�daļu un visu, kas attiecas uz de Rolbona uzturē�anos Krievijā līdz Pāvela I nāvei. Nu darbs padarīts: par to vairs nebūs runas, līdz pārstrādā�u tīrrakstā.

Pulkstenis jau pusdivi. Esmu Mablī kafejnīcā, ēdu sviestmaizi, viss ir gandrīz normāli. Jāteic, kafejnīcās viss aizvien ir gandrīz nor�māli, it sevi�ķi Mablī kafejnīcā, jo tās saimnieka Faskela kunga sejā atspoguļojas visai tīkams un nomierino�s blēdīgums. Drīz būs dien�dusas laiks, un viņa acis jau apsarku�as, bet kustības joprojām mundras un noteiktas. Viņ� pastaigājas starp galdiņiem un uzticības pilns apjautājas ēdējiem:

-��� Vai gar�o, cienītais kungs?

Es smaidu, redzot Faskela kungu tik mo�u: stundā, kad iztuk�ojas viņa iestāde, iztuk�ojas arī viņa galva. No diviem līdz �etriem kafejnīcā dzīvība aprimst, tad Faskela kungs pasper da�us grīļīgus soļus, viesmīļi nodzē� lampas, un viņ� ieslīgst neapziņā: līdzko �is cilvēks paliek viens, viņ� aizmieg.

Vēl kafejnīcā ir kādi pārdesmit klienti vecpui�i, sīki in�enieri

un ierēdņi. Viņi ātri paēd pusdienas ģimenes pansijās, ko sauc par saviem kopgaldiem, un, tā kā viņiem vajadzīga kaut maza greznība, pēc maltītes te, kafejnīcā, dzer kafiju un spēlē pokeru; viņi drusku trok�ņo, bet tā ir tikai murdoņa, kas mani netraucē. Ari viņiem, lai pastāvētu, jāapvienojas grupās.

Bet es dzīvoju viens, pilnīgi viens. Es nekad ne ar vienu ne�sarunājos; es neko nesaņemu un neko nedodu. Autodidakts neskaitās. Tiesa, vēl ir Fransuāza, Dzelzceļnieku kafejnīcas saimniece. Bet vai tad es ar viņu runāju? Reizēm pēc pusdienām, kad viņa atnes alu, es jautāju:

-��� Vai �ovakar jums ir laiks?

Viņa nekad nesaka nē, un es viņai sekoju vienā no lielajām otrā stāva istabām, ko viņa izīrē uz stundām vai dienām. Es nemaksāju: mēs abi nododamies mīlestībai. Viņai tas patīk (viņai katru dienu vajadzīgs vīrietis, un es nebūt neesmu vienīgais), un es atbrīvojos no skumjām, kuru iemeslu pārāk labi zinu. Ta�u mēs tik tikko pār�mijam kādu vārdu. Kam tie vajadzīgi? Katrs iegūst savu daļu; tur�klāt es viņas uztverē pirmām kārtām esmu un palieku kafejnīcas klients. Velkot nost kleitu, vina saka:

"Vai jūs zināt, kas tas par Briko aperitīvu? �onedēļ to prasīja di�vi apmeklētāji. Meitene par tādu nav dzirdējusi un brīdināja mani. Tie bi ja ceļotāji un tādu aperitīvu dro�i vien dzēru�i Parīzē. Bet man negribas pirkt to, ko nepazīstu. Ja jums nav iebildumu, zeķes atstā�u kājās.�

Senāk es domāju par Anniju vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija mani pametusi. Tagad es vairs nedomāju ne par vienu; es pat nepū�los meklēt vārdus. Viss ieplūst manī ātrāk vai lēnāk, es nekam nepieķeros, visam ļauju ritēt savu gaitu. Lielākoties manas domas paliek glu�i miglainas, jo es nemeklēju vārdus. Tās veido neskaidras, tīkamas formas, aprij cita citu: es tās acumirklī aizmirstu.

Man jābrīnās par �iem jaunajiem cilvēkiem: dzerot kafiju, viņi stāsta saprotamus un ticamus notikumus. Viņi nesamulst, ja viņiem jautā, ko darīju�i vakar: viņi to pasaka pāris vārdos. Es viņu vietā varētu tikai murk�ķēt. Tiesa gan, jau sen neviens neinteresējas, kā es pavadu laiku. Ja cilvēks dzīvo viens, viņ� vairs nezina, ko nozīmē stāstīt: ticamība izzūd reizē ar draugiem. Visam viņ� ļauj ritēt savu

gaitu; piepe�i iznirst cilvēki, kas pasaka kaut ko un aiziet, viņ� iepiņķējas notikumos bez sākuma un beigām, kuros varētu kļūt par nīstamu liecinieku. Turpretī papilnam ir visa neiespējamā, tā, kam kafejnīcā nenoticētu. Piemēram, sestdien ap �etriem pēcpusdienā uz stacijas jaunbūves dēļu ietves kāda sīka sieviete debeszilās drēbēs skrēja atmuguriski, smiedamās un vicinādama mutautu. Tai pa�ā laikā nēģeris krēmkrāsas lietusmētelī, dzeltenās kurpēs un zaļā plat�malē svilpodams pagriezās gar ielas stūri. Sieviete, joprojām kāpjoties atpakaļ, uzgrūdās viņam virsū zem laternas, kas piekārta pie no�ogojuma un vakaros tiek aizdegta. Tā tur vienlaikus bija no�ogojums, kas tik spēcīgi smar�o pēc mitra koka, laterna un zem ugunīgām debesim sīkā gai�matainā sieviete nēģera apkampienos. Ja mēs būtu �etri vai pieci, mēs pamanītu sadursmi, maigās krāsas, skaisto, zilo mēteli, kās atgādina pēli, gai�o lietusmēteli un laternas sarkanos stiklus; mēs dro�i vien smietos par izbīli, kas atspoguļojās abu vientiesīgajās sejās.

Vientulībā cilvēkam reti gribas smieties: viss kopums man �ķita ļoti spēcīgas, pat me�onīgas, bet tīras dzīvības apdvests. Tad tas izjuka, palika vienīgi laterna, no�ogojums un debesis: arī tas vēl bija pietiekami skaisti. Pēc stundas laterna iedegās, pūta vēj�, debesis sa�tumsa melnas nekas vairs nebija palicis pāri.

Tas viss nav nekas sevi�ķi jauns; tādas miermīlīgas jūtas es nekad neesmu noraidījis, glu�i pretēji. Lai tās izbaudītu, vajag tikai būt mazlietiņ vientuļam, tie�i tik, lai īstajā bridi atbrīvotos no ticamības. Ta�u es palieku cilvēku tuvumā, vientulības virspusē, cie�i apņēmies briesmu brīdi patverties viņu vidū: īstenībā līdz �im esmu bijis tikai amatieris.

Tagad visās malās ir tādi priek�meti kā tas alus kauss tur uz gal�da. To redzot, man gribas sacīt: pietiek, es izbeidzu spēli. Es ļoti labi saprotu, ka esmu aizgājis par tālu. Es atzīstu, ka nav iespējams �paņemt savu daļu� no vientulības. Tas nenozīmē, ka es paskatos pagultē, pirms liekos gulēt, vai baidos, ka nakts vidū piepe�i atvēr�sies istabas durvis. Tikai es tomēr jūtos nemierīgs: nu jau pusstundu vairos skatīties uz �o alus kausu. Es skatos augstāk un zemāk, pa labi un pa kreisi, bet to es negribu redzēt. Es ļoti labi zinu, ka neviens no vecpui�iem, kas dzīvo manā tuvumā, nevar sniegt nekā�du palīdzību: ir par vēlu, es nevaru patverties starp viņiem. Viņi sis�

tu man uz pleca un teiktu: �Nu, kas tad tik sevi�ķs tajā alus kausā ir? Tas izskatās tie�i tāds pats kā kur� katrs cits.� Tas ir �ķautnains, ar osu, tam ir mazs ģerboņa vairodziņ� ar lāpstas attēlu, un uz vairodziņa rakstīts �Spatenbrāu�. Es to visu zinu, bet es zinu vēl kaut ko. Ta�u es vairs nespēju izskaidrot to, ko redzu. Nevienam. Un tā es lēnītiņām slīdu dzelmē, pretī bailēm.

Esmu vientuļ� starp priecīgajām un saprātīgajām balsīm. Visi �ie ļaudis pavada laiku, cits citam kaut ko ieskaidrojot, un jūtas laimīgi, secinot, ka ir vienisprātis. Ak Dievs, cik svarīgi visiem viņiem kopā domāt par vieniem un tiem pa�iem jautājumiem. Pietiek, ja redz, kā viņi pārvēr�as, ja viņu vidū parādās kāds ar zivs acīm, kur�, �ķiet, raugās uz iek�u un ar kuru vairs nevar būt vienisprātis visos jautāju�mos. Kad man bija astoņi gadi un es rotaļājos Luksemburgas dārzā, viens no tādiem atnāca un apsēdās sargbūdā pie re�ģiem Ogista Konta ielas pusē. Viņ� nerunāja, bet laikiem pastiepa kāju un pārbi�jies apskatīja savu pēdu. Tā bija ieauta �ņorzābakā, bet otrā kājā bija �ība. Sargs stāstīja manam tēvocim, ka senāk �is vīrs bijis liceja uzraugs. Viņ� aizsūtīts pensijā, jo ieradies klasēs nolasīt trimestra atzīmes, ģērbies akadēmiķa tērpā. Mēs no viņa briesmīgi baidījāmies, jo jutām, ka viņ� ir vientuļ�. Kādu dienu viņ� uzsmaidī�ja Robēram, pa gabalu sniegdams tam roku; Robērs gandrīz zaudēja samaņu. Mūs nebaidīja nedz �ī cilvēka no�ēlojamais izskats, nedz bumbulis uz kakla, kas berzējās gar cietināto apkaklīti: mēs jutām, ka viņ� savā galvā veido krabja vai langusta domas par sargbūdu, par mūsu ripināmajām stīpām, par krūmiem.

Vai mani gaida tas pats? Pirmo reizi jūtos bēdīgs, ka esmu viens. Es gribētu kādam pastāstīt, kas ar mani notiek, iekams nav par vēlu, pirms iedve�u bailes maziem zēniem. Man gribētos, lai te ir Annija.

Dīvaini nupat esmu pierakstījis desmit lappuses un neesamu pateicis taisnību vismaz visu taisnību ne. Kad zem datuma uzrak�stīju �Nekā jauna�, mana sirdsapziņa nebija tīra: īstenībā kāds sīks notikums, kurā nav nekā apkaunojo�a vai ārkārtēja, liedza man at�stāt istabu. �Nekā jauna.� Tie�ām brīnos, kā iespējams melot, patu�rot savā pusē taisnību. Ja vēlos, varu ta�u sacīt, ka nekā jauna nav: �orīt astoņos piecpadsmit, kad izgāju no viesnīcas �Printania�, lai dotos uz bibliotēku, es gribēju, bet nespēju pacelt zemē nomestu pa�

pīru. Bet, ja gribu pasacīt visu taisnību, man jāatzīst, ka tas mani dziļi ietekmēja: es nospriedu, ka neesmu vairs brīvs. Bibliotēkā pūlējos tikt vaļā no �īs domas, bet man tas neizdevās. Gribēju patverties no tās Mablī kafejnīcā. Cerēju, ka elektrības gaismā tā pa�gaisīs. Ta�u doma, nospiedo�a un sāpīga, palika manī. Un tā man diktēja iepriek� uzrakstītās lappuses.

Kāpēc es to noklusēju? Dro�i vien aiz lepnības un arī aiz neveiklības. Man nav paraduma atstāstīt pa�am sev, kas atgadās, tāpēc nevaru lāgā atcerēties notikumu secību un at�ķirt svarīgo. Bet tagad būs citādi: pārlasīju Mablī kafejnīcā uzrakstīto un nokaunējos; es negribu paturēt noslēpumā nedz dvēseles stāvokļus, nedz neiztei�camo; es neesmu nedz �ķīstais, nedz priesteris, tāpēc nav ko tēlot garīgo dzīvi.

Nav jau nekā liela, ko pateikt: es tikai nevarēju pacelt papīru, un tas ir viss.

Man ļoti patīk uzlasīt kastaņus un vecas driskās, sevi�ķi papīra driskās. Man tīk tās paņemt, satvert rokā, es gandrīz vēlētos bāzt tās mutē, kā dara bērni. Annija pārskaitās, kad es pacēlu aiz stūrī�a pa�pīrus smagus un lieliskus, ta�u, domājams, notraipītus ar izkārnījumiem. Vasarā vai agrā rudenī dārzos var atrast avī�u ga�balus, ko saule izkaltējusi sausus un trauslus kā pērnās lapas, tik sadzeltēju�us, it kā tie būtu mērcēti pikrīnskābē. Citas papīra skran�das ziemā ir saburzītas, sastampātas, notraipītas, tās atgrie�as zemē. Un ir ari glu�i jaunas, pat spo�as un baltas loksnes, tās dreb pie zemes kā gulbji, bet no apak�as augsne tās jau ierij sevī. Tās izlokās, raujas ārā no dubļiem, ta�u tūlīt pat mazu gabaliņu tālāk pieplok pie zemes pēdējoreiz. To visu ļoti labi var paņemt. Reizēm es papīrus tikai aptaustu, apskatu tuvumā, citreiz saplē�u, lai dzirdē�tu garo �virkstoņu, vai arī, ja tie ļoti slapji, pielai�u uguni, kas ne�maz nav tik viegli izdarāms; tad noslauku dubļainās rokas pie kādas sienas vai koka stumbra.

Tātad �odien es lūkojos uz kāda kavalērijas virsnieka rūsgana�jiem zābakiem, kad viņ� iznāca no kazarmas. Sekojot tiem ar ska�tienu, ieraudziju papīru blakus peļķei. Man �ķita, ka virsnieks pa�pīru iemīs ar papēdi dubļos, bet nē viņ� pārkāpa reizē peļķei un papīram. Es piegāju tam klāt: tas bija līnijpapīrs, acīmredzot skolēnu burtnīcas lapa. Lietus to bija samērcējis un saņurcījis, tā bi-

Sartrs, �Nelabums�

17

ja pārklāta ar uztūkumiem un tulznām kā apdedzināta roka. Sarkanā malas līnija bija izplūdusi kā rozā migla; vietumis tinte bija noskalota. Lapas apak�malu slēpa dubļu kārta. Es noliecos, jau tīksminājos, ka pieskar�os maigajai un svaigajai mīklai, kas pirkstos savelsies pelēkās bumbiņās� un es nespēju to izdarīt.

Mirkli stāvēju pieliecies, izlasīju: �Diktāts. Baltā pūce�, tad izslējos tuk�ām rokām. Es vairs neesmu brīvs, es nespēju darīt, ko vē�los.

Priek�metiem nevajag pieskarties, jo tie nav dzīvi. Tos lieto, no�liek atpakaļ vietā, dzīvo starp tiem: tie ir lietderīgi, nekas vairāk. Un tie pieskaras man, tas ir neizturami. Es baidos nonākt saskarē ar tiem, it kā tie būtu dzīvi zvēri.

Tagad es saprotu; es labāk atceros, ko izjutu todien jūras malā, kad turēju rokā oli. Tas bija it kā sāj� nelabums. Un cik nepatīkami tas bija! Un tas nāca no oļa, par to esmu pārliecināts, tas pārgāja manās rokās no oļa. Jā, tā tas ir, tas ir tie�i tā: tāds kā nelabums rokā.

Ceturtdienas rītā bibliotēkā

Nupat, kāpjot lejā pa viesnīcas trepēm, dzirdēju, kā Lisija, vaskodama pakāpienus, simto reizi sūdzas viesnīcniecei. Saimniece runāja ar pūlēm un īsiem teikumiem, jo vēl nebija ielikusi mākslī�gos zobus; viņa bija gandrīz kaila, sārtā rīta kleitā un �ībām kājās. Lisija kā parasti bija netīra; laikiem viņa pārtrauca ber�anu un, uz ceļiem stāvot, izslējās, lai palūkotos uz saimnieci. Viņa runāja bez mitas un it kā glu�i saprātīgi.

�Man simtreiz labāk patiktu, ja viņ� skrietu pakaļ sievi�ķiem,� viņa teica, �tas man būtu glu�i vienalga, ja vien viņam nekaitētu.�

Viņa runāja par savu vīru: �etrdesmit gadu vecumā �ī sīkā melnūksne ar saviem ietaupījumiem ir ieguvusi valdzino�u jaunekli, Lekuanta rūpnīcas montētāju. Laulībā viņa ir nelaimīga. Vīrs viņu ne�sit un nekrāpj viņ� dzer, ik vakarus pārrodas piedzēries. Viņ� liekas bīstami slims trīs mēne�os ir sadzeltējis un sakrities. Lisija domā, ka iemesls ir dzer�ana. Man vairāk liekas, ka viņ� slimo ar tuberkulozi.

�Tam ir jātiek pāri,� Lisija teica.

Esmu pārliecināts, ka tas viņu kremt, bet lēnām un pacietīgi: viņa pūlas tikt tam pāri, nespējot nedz samierināties, nedz atdoties

bēdām. Viņa domā par tām drusciņ, mazmazdrusciņ, gan tā, gan �itā, viņa dzīvo no tām. Sevi�ķi, kad atrodas starp cilvēkiem, tāpēc ka tie viņu mierina un ari tāpēc, ka viņu mazliet atvieglo runā�ana svarīgā tonī, it kā viņa dotu padomus. Kad Lisija istabās ir viena, es dzirdu viņu dungojam, lai aizgainītu domas. Bet visu dienu viņa ir drūma, ātri nogurst un sapīkst:

�Tas ir iespriedies te,� viņa saka, liekot roku pie kakla, �tas nepāriet.�

Viņa cie� kā sīkstule. Dro�i vien arī priekos viņa ir skopulīga. Da�kārt jautāju sev, vai viņai kādreiz nerodas vēlē�anās atbrīvoties no vienmuļajām cie�anām, no purpinā�anas, kas atsākas, līdzko viņa pārstāj dungot, vai viņai gribas atdoties īstām sāpēm, ienirt izmisumā. Ta�u tas visādā ziņā būtu neiespējami: viņa ir gaudena.

Ceturtdienas pēcpusdienā

�De Rolbona kungs bija ļoti neglīts. Karaliene Marija Antuanete viņu labprāt dēvēja par �dārgo mērkaķīti�. Ta�u galmā viņ� saval�dzināja visas sievietes, turklāt ne ar tādām blēdībām kā pērtiķis Vuazenons tas viņas saistīja ar magnētismu, pārvēr�ot mīlas uz�varas kaisles pēdējās galējībās. Rolbons vērpa intrigas, diezgan aiz�domīgā kārtā bija iepīts Koljē lietā un 1790. gadā pēc tam, kad bija uzturējis cie�us sakarus ar Mirabo-Tonno un Narsiā, pazuda. Viņ� uzpeldēja Krievijā, kur bija zināmā mērā piedalījies Pāvela I noslepkavo�anā, un no turienes aizceļoja uz tālākām zemēm Indiju, Ķīnu un Turkestānu. Viņ� nodarbojās ar kontrabandu, node�vās intrigām un spiegoja. 1813. gadā de Rolbona kungs atgriezās Parīzē. 1816. gadā viņ� kļuva visvarens: bija vienīgā Angulemas hercogienes uzticības persona. Viņu ieraugot, untumainā, briesmīgo bērnības atmiņu dēļ nīgrā vecene atmaiga un smaidīja. 1820. gada martā viņ� apprecēja de Roklora jaunkundzi, ļoti skaistu astoņ�padsmit gadus vecu jaunavu. De Rolbona kungam tad laikam bija septiņdesmit gadu; viņ� bija sasniedzis slavas kalngalus, dzīves apogeju. Pēc septiņiem mēne�iem viņu apsūdzēja nodevībā, arestēja un ieslodzīja cietumā, kur viņ� nomira pēc pieciem gūstniecības gadiem, nesagaidījis tiesu.�

Skumīgi izlasīju �o �ermēna Ber�ē piezīmi.* Pirmoreiz par de Rol-

* �ermēns Ber�ē. Mirabo-Tonno un viņa draugi. 406. lpp., 2. piezīme. �ampions, 1906. (Izdevēja piezīme.)

bona kungu uzzināju no �īm nedaudzajām rindām. Cik valdzino�s viņ� man likās, un cik ļoti es viņu tūlīt iemīlēju, izlasījis nedaudzos vārdus! Tie�i viņa, �ā mazā lāga vīreļa, dēļ es esmu �eit. Kad at�griezos no ceļojuma, es tikpat labi varēju apmesties Parīzē vai Marseļā. Ta�u lielākā daļa dokumentu, kas attiecas uz marķīza ilgo uzturē�anos Francijā, glabājas Buvilas municipalitātes bibliotēkā. Rolbons bija Maronnas pilskungs. Pirms kara ciemā vēl dzīvoja viens no viņa pēcte�iem arhitekts ar dubultuzvārdu Rolbons-Kampujrē, kas pirms nāves 1912. gadā novēlēja Buvilas bib�liotēkai ievērojamas vērtības: marķīza vēstules, kādu dienasgrā�matas fragmentu, visvisādus papīrus. Es vēl neesmu tos visus izpētījis.

Esmu priecīgs, ka atradu �īs piezīmes. Nu jau pagāju�i desmit gadi, kop� neesmu tās pārlasījis. Mans rokraksts ir mainījies, �ķiet, senāk es rakstīju burtus cie�āk kopā. Kā es togad mīlēju de Rolbona kungu! Atceros kādu vakaru otrdienas vakaru: visu dienu biju � strādājis Mazarīni bibliotēkā; pēc viņa 1789.-1790. gada kores�pondences biju tikko visumā apjautis, kā viņ� piemuļķojis Narsiā. Bija nakts, es gāju lejup pa Maiņas avēniju un Getē ielas stūrī nopirku kastaņus. Cik laimīgs jutos! Klusītēm pie sevis smējos, iedomājoties, kādu ģīmi rādīja Narsiā, kad atgriezās no Vācijas. Marķīza seja ir tāda pati kā tinte krietni pabalējusi, kop� es ar viņu nodarbojos.

Sākumā es nekādi nespēju saprast viņa rīcību pēc 1801. gada. Dokumentu netrūkst: ir vēstules, atmiņu fragmenti, slepeni ziņoju�mi, policijas arhīvi. Glu�i pretēji, man to ir gandrīz par daudz. Ta�u visās �ajās liecībās pietrūkst stingrības un noteiktības. Tās nav pretrunīgas, nē, bet nav arī saskanīgas; nemaz neliekas, ka tās at�tiektos uz vienu un to pa�u cilvēku. Ta�u citi vēsturnieki strādā ar līdzīgiem datiem. Kā viņi to dara? Vai esmu godprātīgāks vai dumjāks? Tā izvirzīts, jautājums atstāj mani pilnīgi vienaldzīgu. Ko tad galu galā es meklēju? Es nezinu. Ilgu laiku cilvēks Rolbons mani interesēja vairāk nekā grāmata, kas jāraksta. Bet tagad �is cil�vēks� �is cilvēks sāk mani garlaikot. Tagad es pieķeros grāmatai, es jūtu aizvien lielāku nepiecie�amību to uzrakstīt varētu sacīt: jo vecāks kļūstu, jo nepiecie�amība aug.

Tie�ām, var pieņemt, ka Rolbons ir rosīgi piedalījies Pāvela I

noslepkavo�anā, pēc tam uzņēmies spiego�anu Austrumos par labu caram un nemitīgi krāpis Aleksandru par labu Napoleonam. Tajā pa�ā laikā viņ� varēja dzīvi sarakstīties ar grāfu d�Artuā un sniegt tam mazsvarīgas ziņas, lai pārliecinātu par uzticību: tas viss ir pilnī�gi ticami. Fu�ē tolaik tēloja citu sare�ģītu un bīstamu komēdiju. Var būt, ka marķīzs pats savās interesēs pārdeva iero�us Āzijas vald�niekiem.

Vārdu sakot, to visu viņ� būtu varējis darīt, bet tas nav pierādīts: es sāku domāt, ka nekad neko nevar pierādīt. Tās ir godīgas, uz fak�tiem balstītas hipotēzes, bet zinu, ka tās esmu sacerējis es, ka tās ir tikai veids, kā apvienot manas zinā�anas. No de Rolbona puses nenāk ne gaismas stariņ�. Fakti gausi, laiski un negribīgi iekļaujas kārtībā, ko gribu tiem pie�ķirt, bet �ī kārtība paliek tikai ārīga. Man �ķiet, ka rakstu tīras iztēles sacerējumu. Un vēl esmu pilnīgi pār�liecināts, ka romāna personā�s būtu patiesīgāks, katrā ziņā tas būtu patīkamāks.

Piektdien

Pulkstenis rāda trīs. Trīs vienmēr ir pārāk vēla vai pārāk agra stunda, ja grib kaut ko darīt. Dīvains pēcpusdienas brīdis. �odien tas ir necie�ams.

Salta saule vēr� putekļus uz rūtīm baltus. Baltas, vietumis balsnas debesis. �orīt ūdens notekās bija sasalis.

Es mokos ar domām, sēdēdams pie kalorifera, es jau iepriek� zinu, ka diena ir zaudēta. Neko prātīgu es neizdarī�u, varbūt kaut kas izdosies vienīgi tad, kad satumsīs. Vainīga saule; tā neskaidri zeltī netīri blāvo miglu, kas karājas gaisā virs jaunbūves, tā ieplūst manā istabā pilnīgi gai�a un bāla, tā izplāj uz mana galda �etrus ne�spodrus un neīstus atspīdumus.

Mana pīpe ir pārklāta ar zeltītu laku, kas pirmajā brīdī dod ska�tienam �ķietamu prieku, bet, ja to aplūko ilgāk, laka izkūst, paliek tikai blāvas krāsas pēdas uz koka gabala. Un tā ir ar visu, pilnīgi vi�su, pat ar manām rokām. Kad sāk spīdēt �āda saule, labāk būtu lik�ties gulēt. Ta�u pagāju�ajā naktī es gulēju kā nosists, un man nenāk miegs.

Man tā patika vakardienas debesis zemas, melnas debesis ar lietu, kas sitās logā, glu�i kā smieklīga un aizkustino�a seja. Si

saule nav smieklīga, glu�i pretēji. Tā met uz visu, kas man mīļ�, uz jaunbūves rūsu, uz no�ogojuma satrunēju�ajiem dēļiem skopu un prātīgu gaismu glu�i kā skatienu, ko pēc bezmiega nakts vēr� pret iepriek�ējās dienas jūsmā pieņemtiem lēmumiem un lappusēm, kuras uzrakstītas vienā paņēmienā bez svītrojumiem. �etras Viktora Nuāra bulvāra kafejnīcas, kas naktī staro cita citai blakus un ir daudz vairāk nekā kafejnīcas akvāriji, kuģi, zvaigznes vai lielas, baltas acis ir zaudēju�as savu divdomīgo pievilcību.

Lieliski piemērota diena, lai pievērstos pats sev: saules saltais gai�ums, ne�ēlīgs kā spriedums, apspīd katru radību; manī tas iespie�as caur acīm; manī blāvo stari, kas vēr� mani nabagu. Pie�tiktu stundas ceturk�ņa par to esmu pārliecināts -, lai es sāktu just pret sevi vislielāko riebumu. Ļoti pateicos, man tas nav vajadzīgs. Es nepārlasī�u arī to, ko vakar uzrakstīju par de Rolbona uztu�rē�anos Sanktpēterburgā. Es sē�u nokārtām rokām vai bez kāda spa�ra uz�ņāpju da�us vārdus, es �āvājos un gaidu, kad pienāks nakts. Kad satumsīs, gan priek�meti, gan es atraisīsimies no stinguma.

Vai Rolbons piedalījās vai nepiedalījās Pāvela I noslepkavo�anā? Tas �obrīd ir vissvarīgākais jautājums: tiktāl esmu ticis, un, to neatrisinājis, nevaru turpināt.

Kā apgalvo Cerkovs, viņu uzpircis grāfs Pālens. Lielākā daļa sazvērnieku, Cerkovs saka, būtu apmierināju�ies ar cara gā�anu no troņa un ielsodzī�anu. (Tie�ām, �ķiet, Aleksandrs bija tāda lēmuma piekritējs.) Bet Pālens gribējis pilnīgi atbrīvoties no Pāvela. De Rolbona kunga uzdevums bijis katru sazvērnieku samusināt, lai tas iz�ķirtos par nogalinā�anu.

Viņ� ieradies vizītē pie ikviena no viņiem un neiedomājami izteiksmīgām kustībām attēlojis gaidāmo notikumu. Tā viņ� radījis vai attīstījis noslepkavo�anas neprātu.

Ta�u es neuzticos Cerkovam. Tas nav saprātīgs liecinieks, tas ir sadistisks, pustraks burvis; viņ� visur saskata sātanismu. Es nepavisam nevaru iedomāties de Rolbona kungu tādā melodrama�tiskā lomā. Vai viņ� būtu kustībās attēlojis slepkavības ainu? Kādas muļķības! Viņ� ir salts un parasti neaizraujas: viņ� netēlo, viņ� pūlas iestāstīt, un viņa bālā, bezkrāsainā metode gūst panākumus tikai saskarsmē ar viņam līdzīgiem cilvēkiem, prāta apsvērumiem pieeja�miem intrigantiem un politiķiem.

�Ademārs de Rolbons,� raksta de �arjēra kundze, �runājot netēloja, ne�estikulēja, nemaz nemainīja intonāciju. Acis viņ� turēja pievērtas, un starp skropstām reizēm tikko varēja pamanīt pelēko zīlī�u apak�ējo maliņu. Vienīgi pirms nedaudz gadiem es iedro�inājos pati sev atzīties, ka viņ� mani bezgala garlaiko. Viņa runas veids mazliet atgādina Mablī rakstī�anas manieri.�

Un �is cilvēks ar savu mīma talantu esot� Bet kā tad viņ� savaldzināja sievietes? Un turklāt vēl ir interesantais notikums, ko atstāsta Segīrs un kas man �ķiet patiess:

�1787. gadā iebraucamā vietā Mulēnu tuvumā mira kāds vecs vīrs, Didro draugs, kura pasaules uzskatu bija veidoju�i filozofu darbi. Apkaimes garīdznieki bija nopūlēju�ies melnās miesās, bet visi viņu mēģinājumi izrādījās veltīgi; lāga vīrs atsacījās no pēdējā svaidījuma, viņ� bija panteists. De Rolbona kungs, kas tur pa ceļam bija apmeties un neticēja nekam, saderēja ar Mulēnu kirē, ka viņam nebūs vajadzīgas ne divas stundas, lai slimniekā atkal iedvestu kristīgas jūtas. Kirē saderēja un zaudēja: saruna ar slimo sākās trijos naktī, piecos no rīta viņ� izsūdzēja grēkus un septiņos nomira. �Vai jūs esat tik veikls disputa mākslā?� kirē jautāja. �Jūs pārspējat manus amata bālus!� �Es nedisputēju,� de Rolbons atbildēja, �es viņam iedevsu bailes no elles.��

Un tagad vai viņ� tie�ām piedalījās slepkavībā? Tajā vakarā ap pulksten astoņiem kāds no marķīza draugiem virsniekiem pavadīja viņu līdz durvīm. Ja viņ� atkal izgāja no mājas, kā viņ� netraucēts varēja �ķērsot Sanktpēterburgu? Pustrakais Pāvels bija izdevis pavēli pēc deviņiem vakarā apcietināt uz ielas visus gājējus, ja tie nav ārsti vai bērnu saņēmējas. Vai ticēt absurdajam nostāstam, ka Rolbons pārģērbies par bērnu saņēmēju, lai nokļūtu līdz pilij? Galu galā viņ�, bez �aubām, spētu to izdarīt. Katrā ziņā slepkavības naktī viņ� nebija mājās, tas �ķiet pierādīts. Aleksandrs acīmredzot stipri turēja viņu aizdomās, jo viens no pirmajiem viņa valdī�anas aktiem bija marķīza izraidī�ana, par neskaidru ieganstu minot misiju Tālajos Austrumos.

De Rolbona kungs beidz mani nost. Es pieceļos. Es kustos bālajā gaismā: es redzu to maināmies uz savām rokām un svārku piedurknēm: es nemaz nevaru izteikt, cik briesmīgi man tā riebjas. Es �āvājos. Iededzu lampu uz galda: varbūt tās gaisma pārspēs die�

nas gai�umu. Ta�u nē: lampa veido no�ēlojamu peļķīti tie�i ap savu kāju. Es to izslēdzu; pieceļos. Pie sienas ir balts caurums spogulis. Tas ir slazds. Es apzinos, ka ļau�u sevi tajā notvert. Tā notiek. Spogulī parādās kaut kas pelēks. Es pieeju klāt un skatos, es nespēju vairs aiziet.

Tas ir manas sejas atspulgs. Tādās tuk�ās dienās es bie�i palieku stāvam, lai to aplūkotu. Es �ajā sejā nesaprotu neko. Citu sejām ir jēga. Manai tās nav. Es pat nevaru pateikt, vai tā ir glīta vai neglīta. Es domāju, ka tā ir neglīta, jo man tā saka. Ta�u tas mani nesarūgti�na. Īstenībā jūtos pārsteigts, ka tai varētu piestāvēt tāda veida īpa�ība, it kā par skaistu vai neglītu nosauktu zemes kukurzni vai klints gabalu.

Tomēr kaut kas ir acīm tīkams augstāk par vaigu mīkstajiem nogabaliem, augstāk par pieri manu galvvirsu zeltī skaista, sarkana liesma mani mati. Tos var apskatīt ar prieku. Tā vismaz ir izteikta krāsa: labi, ka esmu sarkanmatis. Tur tie ir spogulī skaidri redzami un mirdzo�i. Man tomēr paveicies: ja manu pieri vainagotu nespod�rie mati, kuri nav nedz tum�i, nedz gai�i, seja izgaistu nenoteiktībā, man apreibtu galva.

Mans garlaikotais skatiens lēni slīd lejup uz pieri un vaigiem: tas nesastop neko stingru, tas iestieg kā smiltīs. Tur tie�ām ir deguns, acis, mute, bet tam visam nav jēgas, nav pat cilvēciskas izteiksmes. Tom�r Annija un Vēlīns domāja, ka man ir dzīva seja; iespējams, ka esmu pārāk pieradis pie sevis. Kad biju mazs, krustmāte Bizuā sacī�ja: �Ja tu pārāk ilgi skatīsies spogulī, tu ieraudzīsi mērkaķi.� Acīmredzot esmu lūkojies sevī vēl ilgāk: tas, ko redzu, ir zemāks par mērkaķi, kaut kas uz augu valsts robe�as, polipu līmenī. Es nenoliedzu tas ir dzīvs; ta�u tā nav tāda dzīvība, kādu domāja Annija: es redzu vieglu drebē�anu, es redzu sāju miesu, kas aizrautī�gi plaukst un pukst. It sevi�ķi briesmīgas ir acis, ja tās aplūko tik tu�vu. Tās ir stiklainas, blāvas, aklas, gar malām apsarku�as glu�i kā zivju zvīņas.

Ar visu svaru atspie�os pret fajansa izlietnes malu, tuvinu seju spogulim, lai tā pieskaras stiklam. Acis, deguns un mute pazūd: nav vairs nekā cilvēciska. Brūnas rievas abās pusēs lūpu drud�ainajam uztūkumam, plaisas, kurmju rakumi. Baltas zīdainas pūciņas klāj vaigu pla�ās nogāzes, divas spalvas lien ārā no nāsīm: tā ir reljefā

veidota ģeoloģijas karte. Bet, par spīti visam, �ī Mēness ainava nav man sve�a. Es nevarētu sacīt, ka pazīstu visus sīkumus. Ta�u ko�pums rada kaut kad redzēta iespaidu un nogurdina: es lēnām slīdu miegā.

Es gribētu attapties: dzīvs un ass iespaids mani atbrīvotu. Es pielieku kreiso plaukstu pie vaiga, nostiepju ādu; savelku grimasi. Puse sejas padodas, mutes kreisā puse sa�ķiebjas un uztūkst, atse�dzot vienu zobu, acs orbīta paver baltu puslodi, ko ietver sārta, asiņojo�a miesa. Tas nav tas, ko es meklēju, nekā spēcīga un nekā jauna; nenoteikts, plūsto�s, jau redzēts! Es aizmiegu vaļā acīm, seja spogulī kļūst aizvien lielāka un lielāka, tas ir milzīgs blāvs mir�dzums, kas slīd gaismā�

Piepe�i pamostos, jo zaudēju līdzsvaru. Attopos jāteniski uz krēsla vēl glu�i apstulbis. Vai citiem cilvēkiem jācie� tādas pa�as mokas, sprie�ot par savu seju? Man �ķiet, ka es savējo redzu tā, kā sajūtu augumu uztvere ir neskaidra un organiska. Bet citi? Piemēram, Rolbons? Vai arī viņ� iemiga, skatot spoguļos to, ko de �anlī kundze sauca par �viņa grumbaino, tīro un asi veidoto sejiņu, viscaur bakurētainu, kurā jautās neparasta viltība, kas taisni dūrās acīs, lai kā viņ� pūlējās to noslēpt. Viņ� ļoti rūpējās,� viņa piemeti�na, �par savu frizūru, un es nekad neesmu viņu redzējusi bez parūkas. Bet viņa vaigi bija zilganmelni, jo viņam auga bieza bārda, ko viņ� gribēja skūt pats, ta�u darīja to ļoti slikti. Viņam bija para�dums smiņķēties ar baltiem krā�ļiem, kā dara Grimms. De Da�vila kungs saka, tāds zilibālts viņ� atgādinot Rokforas sieru.�

Man �ķiet, viņam vajadzēja būt ļoti patīkamam. Bet galu galā de �arjēra kundzei viņ� tāds nelikās. Manuprāt, viņa to drīzāk uztvēra kā kaut ko blāvu. Varbūt nemaz nav iespējams saprast pa�am savu seju. Vai varbūt tas tāpēc, ka esmu vientuļ� cilvēks? Ļaudis, kas dzīvo sabiedrībā, iemācās redzēt sevi spoguļos tādus, kādus viņus redz draugi. Man nav draugu: vai tāpēc mana miesa ir tik kaila? Varētu sacīt jā, varētu sacīt tā ir daba bez cil�vēkiem.

Man vairs negribas strādāt, es nespēju neko darīt, varu vienīgi gaidīt nakti.

Pusse�os

Slikti, nu ir pavisam slikti man piemetusies īsta draņķība Nelabums. Un �oreiz tajā ir kaut kas jauns: tas mani pārņēma kafej�nīcā. Kafejnīcas līdz �im bija vienīgais patvērums, jo tās ir pilnas cilvēku un labi apgaismotas; nu man nebūs vairs pat tā. Vairs nebūs, kur iet, kad Nelabums mani vajās manā istabā.

Es gāju mīlēties, bet, līdzko pavēru durvis, apteksne Madlēna uzsauca:

-��� Saimnieces nav, viņa pilsētā iepērkas.

Sajutu loceklī spēcīgu vil�anos, ilgu, netīkamu kutē�anu. Tai pa�ā bridī sajutu ari kreklu berzējamies gar krū�u galiem, un mani ieskāva un satvēra lēns krāsains virpulis, miglas, dūmainu, spoguļos atspīdo�u gaismu virpulis, kura dziļumā spīdēja dīvāniņi, un es ne�sapratu, kāpēc vilcinājos, tad sākās kaut kāda rosība, griestiem pārslīdēja ēna, un es tiku stumts uz priek�u. Es peldēju, mani apstul�bināja mirdzo�a migla, kas ieplūda manī no visām pusēm reizē. Madlēna bija ienākusi lidinoties un pienākusi novilkt man mēteli, un es pamanīju, ka viņa atsukājusi matus atpakaļ un ievērusi ausīs auskarus: es viņu vairs nepazinu. Skatījos uz viņas platajiem vai�giem, kas bez mitas tiecās uz ausu pusi. Iedobumos zem vaigu kauliem bija divi pilnīgi patstāvīgi sārti plankumi, kas �ķita gar�laikojamies uz bēdīgās miesas. Vaigi tiecās un tiecās uz ausu pusi, un Madlēna smaidīja:

-��� Kas jums uznācis, Antuāna kungs?

Tad mani sagrāba Nelabums, es saļimu uz dīvāniņa, nezināju pat, kur atrodos; redzēju krāsas lēni grie�amies ap mani, gribējās vemt. Jā, un kop� tā brī�a Nelabums nav no manis atstājies, tas tur mani savā varā.

Es samaksāju. Madlēna aizvāca apak�tasi. Glāze sa�ķaidīja pret galda marmoru dzeltena alus peļķi, kurā peldēja burbulis. Tur, kur es sē�u, dīvāna atspere ir salauzta, un, lai nenoslīdētu zemē, man no visa spēka jāatspie�as ar zolēm pret grīdu; ir auksti. Pa labi viņi spēlē kārtis uz vilnas galdsegas. Ienākot es viņus neredzēju; es tikai jutu, ka tur ir kāds silts ļumeklis; pa pusei uz sēdekļa, pa pusei uz galda telpas dziļumā, un ļumeklim ir kustīgu roku pāri. Pēc tam Madlēna viņiem aiznesa kārtis, galdsegu un �etonus koka traukā. Viņi ir trīs vai pieci, es nezinu, cik īsti, man nav drosmes paska�

tīties. Manī salūzusi atspere: varu grozīt acis, bet galvu ne. Galva ir glu�i mīksta, elastīga, varētu sacīt, ka tā tik tikko uzlikta uz kakla; pagrie�ot es to nomestu zemē. Tomēr es dzirdu saraustītu elpu un laikiem ar acs kaktiņu pamanu sārtenu spīdumu, kas apaudzis baltām spalvām. Tā ir kāda roka.

Kad viesnīcniece iepērkas, pie letes viņu aizstāj brālēns. Viņu sauc par Ādolfu. Apsēzdamies es sāku uz viņu skatīties; un turpināju, jo nevarēju pagriezt galvu. Viņ� ir vienā kreklā, ar vio�letiem bik�turiem; piedurknes viņ� uzrotījis līdz pat elkoņiem. Bik�turi uz zilā krekla ir tikko saredzami, glu�i izbalēju�i, paslēpu�ies zilumā, bet tā ir viltus pazemība: īstenībā tie neļauj sevi aizmirst, kaitina mani ar aunisku ietiepību, it kā, uzsāku�i pārvērsties par violetiem, būtu ceļā apstāju�ies, neatsakoties no sava nodoma. Tā vien gribas sacīt: �Nu, tad kļūstiet jel violeti, un lai par to vairs nebūtu runas.� Ta�u nē, tie paliek pusceļā, saspringu�i nepabeigtā piepūlē. Reizēm apkārtējais zilais uzslīd tiem virsū un pilnīgi pārklāj; kādu brīdi es tos neredzu. Bet tas ir tikai vilnis, drīz vien zilais vietvietām izbāl un es atkal ieraugu svārstīga violetā sali�ņas, kas ple�as platumā, savienojas cita ar citu un no jauna izveido bik�turus. Brālēnam Ādolfām nav acu: pietūku�ie atkaru plakstiņi paveras virs baltumiem �aur�aurā spraudziņā. Viņ� smaida kā aiz�snaudies; laikiem viņ� nosprauslojas, iekunkstas un mazliet sakustas kā suns, kas sapņo. Viņa zilais kokvilnas krekls priecīgi izceļas uz �okolādes krāsas sienas. Ari no tā rodas Nelabums. Vai, pareizāk sakot, tas ir Nelabums. Nelabums nav manī, es to sajūtu tur, uz sienām, uz bik�turiem, sev visapkārt. Tas pilnīgi saplūst ar kafej�nīcu,*un esmu tajā iek�ā.

Siltais ļumeklis man pa labi sāk trok�ņot, tas vicina roku pārus.

�Re, te ir tavs trumpis.� �Kas ir trumpī?� Liels, melns mugurkauls noliecas pār spēli. �Ha, ha, ha!� �Ko? Re, kur trump�is, viņ� tikko to izspēlēja.� �Es nezinu, es neredzēju�� �Jā, tagad lieku galdā trumpi.� �Ak tā, tad ercens ir trumpī!� Viņ� dun�go: �Ercens trumpī, ercens trumpī, er-cens.� Runā: �Kas tas ir, cienītais? Kas ir, cienītais? Es uzņemu!�

Atkal klusums, cukura gar�a gaisā, man aukslējās. Smakas. Bik�turi.

Brālēns ir piecēlies, viņ� pasper da�us soļus, saliek rokas aiz

spuras, viņ� smaida, paceļ galvu, atliecas atpakaļ līdz pat ^pē�iem. Tādā pozā viņ� iemieg. Tur viņ� ir viņ� grīļojas, jopro/jām smaida, vaigi dreb. Viņ� tūliņ nogāzīsies. Viņ� liecas atpakaļ, liecas, liecas, seja pilnīgi pavērsta pret griestiem, tad, kad gandrīz ir apkritis, veikli pieķeras pie letes malas un atgūst līdzsvaru. Un sāk visu no gala. Man ar to pietiek, es saucu viesmīli:

-���� Madlēna, uzlieciet patafona plati, jūs mani ļoti iepriecināsiet. To, kas man patīk: �Some of these days�.

-��� Jā, bet kungiem tas, iespējams, nebūs pa prātam; kungi negrib klausīties mūziku, kad spēlē kārtis. Labi, es pajautā�u.

Ar milzīgu piepūli pagrie�u galvu. Viņi ir �etri. Madlēna no�liecas pie purpursarkana ve�a, kam uz degungala turas brilles melnā ietvarā. Viņ� slēpjot piespie� kārtis pie krūtīm un pār plecu a�i paskatās uz mani.

-��� Spēlējiet, cienītais!

Smaidi. Viņam ir bojāti zobi. Sarkanā roka nav viņa roka, tā pieder kaimiņam, vīram ar melnām ūsām. �im vīram ir milzīgas nā�sis, kas varētu sūknēt gaisu veselai ģimenei un aizņem pusi sejas, ta�u, par spīti tam, viņ� elpo caur muti un mazliet aizel�as. Kopā ar viņiem ir vēl kāds jauns cilvēks ar suņa galvu. Ceturto spēlmani es nevaru saskatīt.

Kārtis griezdamās krīt uz vilnas galdsegas. Tad rokas gredze�notiem pirkstiem savāc tās, skrāpēdamas ar nagiem. Plaukstas uz galdsegas veido baltus plankumus, tās liekas uzpūstas un no�putēju�as. Joprojām krit citas kārtis, rokas kustas �urpu turpu. Kāda dīvaina nodarbība: tā neatgādina nedz spēli, nedz smieklus, nedz paradumu. Manuprāt, viņi tai nododas vienīgi tāpēc, lai aizpildītu laiku. Ta�u laiks ir pārāk pla�s, tas nav aizpildāms. Viss, ko tajā iemet, atmiek�ķējas un izple�as. Piemēram, kustība, ar kādu sarkanā roka drebelīgi uzņem kārtis: tā ir pilnīgi izplūdusi. To vajadzētu izārdīt un piegriezt no jauna.

Madlēna grie� patafona rokturi. Kaut nu viņa nekļūdītos un ne�uzliktu kā todien lielo āriju no "Cavalleria Rusticana�. Bet nē, ir pareizi, es pazīstu melodiju no pirmajām taktīm. Tas ir vecs rag�time ar piedziedājumu. 1917. gadā Laro�elas ielā es dzirdēju, kā to svilpo amerikāņu kareivji. Acīmredzot melodija radusies jau pirms kara. Ta�u ieraksts ir daudz jaunāks. Un tomēr tā ir kolekcijas

visvecākā plate, Patē plate safīra adatai.

Tūlīt sāksies piedziedājums: tas man patīk vislabāk, ari spējums, ar kādu tas metas uz priek�u glu�i kā klints pret jūru. �obrīd spēlē d�ezu; melodijas nav, it tikai notis, vesela miriāde sīku triecienu. Tiem nekad nav miera, nesatricināma kārtība tos rada un satriec, neatstājot nevienu brīvu mirkli attapties un pastāvēt pa�iem par sevi. Tie skrien, drūzmējas, pa ceļam dodot man asu, iznīcino�u sitienu. Es gribētu tos paturēt, bet zinu ja man izdotos vienu apstādināt, pirkstos būtu tikai pliekana un bezspēcīga skaņa. Man ir jāpieņem to nāve; man pat jāvēlas �ī nāve es pazīstu maz iespaidu, kas būtu rūgtāki vai spēcīgāki.

Sāku sasilt un justies laimīgs. Tas vēl nav nekas sevi�ķs, tā ir maza Nelabuma laimīte: tā nogulstas stīgras peļķes dibenā, mūsu laika violetu bik�turu un izsēdētu dīvānu laika dibenā, tā radīta no platiem un mīkstiem mirkļiem, kas gar malām izple�as kā eļļas traipi. Tikko piedzimusi, tā jau ir veca, man �ķiet, ka es to pazīstu divdesmit gadu.

Ir arī cita laime ārpusē, tā ir tērauda lente, mūzikas �aurā ilgstamība, kas �ķērso mūsu laiku no viena gala līdz otram un ar saviem mazajiem, sausajiem dzeloņiem to atgrū� un saplosa; ir cits laiks.

�Randī kungs liek galdā ercenu, tu ej ar dūzi.�

Balss slīd un izgaist. Nekas neaizķeras tērauda lentē nedz dur�vis, kas atveras, nedz aukstā gaisa strāva, kura pārslīd maniem ceļgaliem, nedz veterinārārsta un viņa meitiņas iera�anās: mūzika rada savas nenoteiktas formas un plūst visam cauri. Līdzko meitene ir apsēdusies, viņu satver mūzika: viņa sē� stīvi, plati ieplestām acīm; viņa klausās, ar dūrīti berzēdama galdu.

Nēģeriete dziedās vēl da�as sekundes. �īs mūzikas nepie�cie�amība ir tik liela, ka �ķiet neizbēgama: to nevar pārtraukt nekas, itin nekas no �ī laika, kurā pasaule iegāzusies; tā izbeigsies pati no sevis, pakļaujoties kārtībai. Skaisto balsi es mīlu tie�i tādēļ; nevis tās pla�uma vai tajā jau�amo skumju dēļ, bet tāpēc, ka tā ir notikums, ko sagatavoju�as tik daudzas notis un no tāda tāluma; mirstot, lai tas dzimtu. Un tomēr jūtos nemierigs; tik maz vajadzīgs, lai plate apstātos: pietiktu, ja satrūktu atspere, ja brālēnam Ādolfam uznāktu untums. Cik dīvaini un cik aizkustino�i, ka �ī ilgstamība ir

tik trausla. Nekas to nevar pārtraukt, un viss var to salauzt.

Pēdējais akords ir sevi iznīcinājis. Spējā klusumā, kas tam seko, es skaidri jūtu: kaut kas ir noticis.

Klusums.

Some of these days

You �II miss me honney!

Noticis ir tas, ka Nelabums izgaisis. Kad balss pacēlās klusumā, es sajutu savu ķermeni sacietējam, un Nelabums ir prom. Vienā mirklī: bija gandrīz moko�i kļūt uzreiz tik cietam un viscaur mirdzo�am. Tai pa�ā brīdī mūzikas ilgums izpletās, pietūka kā viesuļstabs. Tas piepildīja telpu ar metālisku caurspīdību, saspie�ot pret sienām mūsu no�ēlojamo laiku. Es esmu mūzikā iek�ā. Spoguļos riņķo uguns lodes; dūmu gredzeni tās ietver un grie�as, aizplīvurojot un atsedzot gaismas cieto smaidu. Mans alus kauss ir sarucis; tas �urn uz galda, izskatās biezs un nepiecie�ams. Es gribu to paņemt un pasvārstīt, es pastiepju roku� Augstais Dievs! Visvairāk ir mainīju�ās tie�i manas kustības. �is rokas pastiepiens ir izvērsies kā majestātiska tēma, tas slīdējis līdzi nēģerietes dziedāju�mam; man �ķiet, ka es dejoju.

Ādolfa seja ir turpat, tā atspiesta pret �okolādes krāsas sienu; tā izskatās tāda, it kā būtu pavisam tuvu. Mirklī, kad mana roka atguva stingrību, es redzēju viņa galvu; tā bija neap�aubāma un nepie�cie�ama kā slēdziens. Es sa�ņaudzu [ irkstus ap kausu, es skatos uz Ādolfu, es esmu laimīgs.

-��� Re, tā!

Kāda balss iz�aujas no murdoņas. Runātājs ir mans kaimiņ�, sarkanais vecis. Viņa vaigi veido violetus plankumus uz dīvāna brūnās ādas. Viņ� ar troksni nomet kārti uz galda. Tas ir kārava trumpis.

Bet jaunais cilvēks ar suņa galvu smaida. Sarkanais spēlmanis, noliecies pār galdu, glūn uz to no apak�as, gatavs lēcienam.

-��� Un tā!

Jaunā cilvēka roka iznirst no krēslas, brīdi lidinās balta un laiska, piepe�i metas lejup kā vistu vanags un piespie� kādu kārti pie gald�segas. Sarkanais resnulis palecas:

-��� Pie velna! Viņ� sit!

Starp sa�ņaugtiem pirkstiem parādās ercena kunga siluets, tad tiek apgriezts ar attēlu uz leju, un spēle turpinās. Skaistais kungs, kas nācis no tāda tāluma, sagatavots tik daudzās kombinācijās, ar tik daudziem izzudu�iem �estiem. Lūk, tas savukārt izgaist, lai rastos jaunas kombinācijas un jauni �esti, uzbrukumi, atbildes, laimes atgrie�anās, vesela gūzma mazu piedzīvojumu.

Esmu aizkustināts, sajūtu savu ķermeni kā apturētu smalku mehānismu. Man tie�ām ir biju�i īsti piedzīvojumi. Es nevaru atcerēties nevienu sīkumu, bet redzu apstākļu nepielūdzamo virknē�anos. Es esmu �ķērsojis jūras, atstājis aiz sevis pilsētas, esmu kuģojis aug�up pa upēm vai lauzies iek�ā me�os, es vienmēr esmu devies uz citām pilsētām. Man ir piederēju�as sievietes, esmu cīnījies ar citiem vīriem; un nekad neesmu varējis griezties atpakaļ, tāpat kā plate nevar griezties uz otru pusi. Un kurp tas viss mani vedis? Uz �o mirkli, �o dīvānu, �ajā mūzikas sano�ajā gaismas bur�bulī.

And when you leave me.

Jā, es, kam Romā patika sēdēt Tibras krastā, Barselonā vakaros kāpaļāt aug�up lejup pa Ramblā, es, kas Ankorā, Prākanas Berē saliņā vēroju, kā banānkoks vij saknes ap Nagasas templi, es esmu te, dzīvoju tajā pa�ā mirklī, kad maniljas spēlētāji, klausos nēģerietes dziedā�anu, kamār ārā lo�ņā vārga tumsa.

Plate ir apstājusies.

Ienākusi saldena, svārstīga tumsa. Tā nav redzama, bet tā ir te, tā aizmiglo lampas; kopā ar gaisu tiek ieelpots kaut kas biezs: tā ir nakts. Auksti. Viens no spēlmaņiem pastumj nekārtīgi samestas kār�tis otram, kur� tās pievāc. Tikai viena ir noklīdusi. Vai viņi to neredz? Tas ir ercena devītnieks. Beidzot kāds to paņem un iedod jaunajam cilvēkam ar suņa galvu.

-��� Ā, tas ir ercena devītnieks!

Labi, es ie�u prom. Violetīgais vecis noliecas pār papīra lapu, sūkādams zīmuļa aso galu. Madlēna veras viņā dzidru, tuk�u ska�tienu. Jaunais cilvēks groza pirkstos ercena devītnieku. Mīļais Dievs!�

Ar mokām pieceļos; spoguli virs veterinārārsta pakau�a redzu aizslīdam necilvēcisku seju.

Tūlīt ie�u uz kino.

Svaigais gaiss nāk man par labu: tajā nav nedz cukura gar�as, nedz vermuta smar�as. Bet, mīļais Dievs, cik auksti!

Pulkstenis ir pusastoņi, ēst negribas, un seanss sākas tikai de�viņos, ko lai es daru? Man jāiet ātri, jāsasildās. Vilcinos: man aiz muguras bulvāris ved uz pilsētas sirdi, uz centrālo ielu lielajiem gaismas rotājumiem, uz Paramūna pili, Imperiālu, uz Zahana liela�jiem veikaliem. Tas mani nepavisam nekārdina; ir aperitīva laiks: dzīvas lietas, suņus, cilvēkus, visus mīkstos blāķus, kas kustas pa�i, es nupat jau redzēju pietiekami.

Es pagrie�os pa kreisi, es līdī�u iek�ā tur tajā caurumā gāzes la�ternu rindas galā, ie�u pa Nuāra bulvāri līdz Galvani avēnijai. Caurumā pū� ledains vēj� tur ir vienīgi akmeņi un zeme. Akmeņi ir cieti un nekustas.

Viens ceļa gabals būs nepatīkams: uz ietves labajā pusē pelēks gāzveidīgs blāķis ar uguns svēdrām skan kā glieme�nīca tā ir vecā stacija. Tā apveltījusi ar dzīvību Nuāra bulvāra pirmos simt metrus no Redutes bulvāra līdz Paradīzes ielai, radījusi kādu desmitu later�nu un �etras kafejnīcas citu citai blakus Dzelzceļnieku kafejnīcu un vēl trīs, kas nīkuļo augu dienu, bet vakarā iegaismojas un met uz ielas gaismas �etrstūrus. Vēl trīsreiz peldos dzeltenā gaismā, redzu, kā no Raba�a pārtikas un sīkpre�u tirgotavas iznāk veca sieva, sakārto galvas lakatu un metas skriet nu tas beidzies. Esmu Paradīzes ielas ietves galā pie pēdējās laternas. Asfalta lente uzreiz izbeidzas. Ielas otrā pusē ir tumsa un dubļi. �ķērsoju Paradīzes ielu. Ar labo kāju iebrienu peļķē, zeķe samirkst; pastaiga sākas.

�ajā Nuāra bulvāra posmā neviens nedzīvo. Klimats te pārāk bargs, augsne pārlieku neauglīga, lai dzīvība rastos un attīstītos. Brāļu Soleju trīs kokzāģētavas (brāļi Soleji dāvināju�i Jūras svētās Sesilas baznīcas ar ģip�a veidojumiem ap�ūto velvi, kas maksā simttūksto� franku) ar visām durvīm un visiem logiem pavērstas uz rietumiem, uz Zannas Bertas Keruā ielu, kuru piepilda ar rūkoņu. Pret Nuāra bulvāri tās pagriezu�as visas trīs muguras un piespie�du�ās pie mūriem. �īs celtnes piekļaujas kreisajai ietvei �etrdesmit

metru garumā: tur nav neviena loga, pat nevienas jumta lūkas.

�oreiz es eju pa noteku ar abām kājām. �ķērsoju braucamo daļu

-���� uz pretējās ietves vienīgā gāzes laterna kā bāka pa�ā zemes malā apgaismo izbalēju�u, vietām sagruvu�u no�ogojumu.

Pie dēļiem vēl turas afi�u gabali. Skaista, naidpilna seja, saplī�susi gabalgabalos, �ķobās uz zaļa fona; zem, deguna kāds uzzīmējis smalkas, uzskrullētas Ūsiņas. Uz citas driskās vēl var izlasīt baltiem burtiem uzrakstītu �kavība�, no kuras lāso sarkanas piles, varbūt asinis. Iespējams, ka seja un vārds pieder pie vienas afi�as. Tagad afi�a ir saplosīta, vienkār�ās un apzināti radītās saites, kas vienoja gabalus, izzudu�as, bet pati no sevis radusies cita vienotība starp sa�ķiebto muti, asins lāsēm, baltajiem burtiem un sūro izskaņu �kavība�; �ķiet, kāda noziedzīga kaislība bez mitas pūlas izteikt sevi �ajās noslēpumainajās zīmēs. Pa dēļu spraugām var redzēt mirdzam dzelzceļa ugunis. No�ogojumu turpina mūris. Mūris bez cauru�miem, bez logiem, tas izbeidzas pēc divsimt metriem pie kādas mā�jas. Esmu garām laternas ietekmes lokam, ieeju melnajā caurumā. Redzot pie kājām savu ēnu, man �ķiet, ka izkāstu tumsā, gā�os iek�ā ledusaukstā ūdenī. Priek�ā, pa�ā dziļumā cauri melnajam biezumam nojau�u sārtu blāvumu: tā ir Galvani avēnija. Pagrie�os atpakaļ; aiz gāzes laternas ļoti tālu vīd gaismas nojausma: tā ir stacija ar �etrām kafejnīcām. Aiz manis un man priek�ā ir cilvēki, viņi alus bāros dzer un spēlē kārtis. Te ir tikai tumsa. Vēj� atnes no tālienes raustīgu zvanu skaņu. Mājīguma trok�ņi, auto rūkoņa, kliedzieni un rejas neattālinās no apgaismotām ielām, tie paliek sil�tumā. Bet zvana skaņa izlau�as cauri tumsai un sasniedz �ejieni: tā ir cietāka un mazāk cilvēciska nekā citi trok�ņi.

Es apstājos, lai ieklausītos: man ir auksti un sāp ausis, tās dro�i vien ir glu�i sarkanas. Bet es sevi vairs nejūtu; mani pārņēmusi ap�kārtnes tīrība; nav nekādas dzīvības; vēj� pū�, taisnas līnijas aizstīdz tumsā. Nuāra bulvārim nav tādas cienīgas izteiksmes, kāda piemīt pilsoniskajām ielām, kuras izrāda pateicību gājējiem. Neviens nav papūlējies to izdaiļot: te viss ir glu�i pretēji. Tā ir Zannas Bertas Keruā ielas un Galvani avēnijas aizmugure. Stacijas apkaimē buvilie�i to vēl mazlietiņ uzmana; ceļotāju dēļ bulvāri reizumis notīra. Bet tūlīt pēc tam viņi to pamet, un tas stiepjas glu�i taisni un akli, lai atdurtos pret Galvani avēniju. Pilsēta to ir aizmirsusi.

Sartrs, �Nelabums�

33

Reizēm liela kravas ma�īna zemes krāsā izdrā�as tam cauri ar pērkonīgu rīboņu. Tur netiek pat slepkavots, jo nav nedz slepkavu, nedz upuru. Nuāra bulvāris ir necilvēcisks. Kā minerāls. Kā trīsstūris. Tīrā laime, ka Buvilā ir �āds bulvāris. Parasti tādus var atrast vienīgi galvaspilsētās Berlīnē Neiķelnes pusē vai pie Fridrihshainas, Londonā aiz Grini�as. Tie ir taisni, netīri gaiteņi, pilni caurvēja, ar platām ietvēm bez kokiem. Tie parsati atrodas ār�pus centra robe�as dīvainajos kvartālos, kur tiek ra�otas pilsētas, pie pre�u stacijām, tramvaju depo, lopkautuvēm. Divas dienas pēc lie�tus gāzes, kad visa pilsēta ple�as valga saules gaismā un izstaro mitru siltumu, tās joprojām paliek saltas, glabā savus dubļus un peļķes. Tām ir pat paltis, kas nekad neiz�ūst, kas izsīkst tikai vienu mēnesi gadā augustā.

Nelabums ir palicis tur, dzeltenajā gaismā. Jūtos laimīgs: auk�stums �ovakar tik tīrs, tik tīrs; vai es pats neesmu salta gaisa vilnis? Kaut man nebūtu nedz asiņu, nedz limfas, nedz miesas. Kaut es plūstu pa �o garo kanālu pretī tam blāzmojumam. Kauties būtu tikai aukstums.

Re, kur cilvēki! Divas ēnas. Kam bijusi vajadzība nākt uz �ejieni?

Tā ir sīka sieviņa, kas velk vīrieti aiz piedurknes. Viņa runā ātri un smalkā balstiņā. Vēja dēļ nesaprotu, ko viņa saka.

-��� Vai tu aizvērsies vai ne! vīrietis uzsauc.

Viņa joprojām runā. Piepe�i viņ� sievieti atgrū�. Abi vilcinā�damies skatās viens otrā, tad vīrietis sabā� rokas kabatās un neat�skatīdamies aiziet.

Vīrietis vairs nav redzams. Tagad mani no sievietes �ķir nepilni trīs metri. Piepe�i viņu pārplē� piesmaku�as, nopietnas skaņas, tās izraujas no viņas un ar neparastu spēku piepilda visu ielu.

-��� Sari, es tevi lūdzu, tu ta�u zini, ko es sacīju? �arl, nāc atpakaļ, man pietiek, es esmu tik nelaimīga!

Es eju viņiem garām tik tuvu, ka varētu pieskarties. Tā ir� bet kā lai tic, ka �ī dego�ā miesa, �ī sāpēs starojo�ā seja� Ta�u es pazīstu lakatu, mēteli un lielo, zilo ugunszīmi uz labās plaukstas; tā ir viņa, Lisija, viesnīcas apkopēja. Es neiedro�inos piedāvāt atbal�stu, ta�u jābūt tā, lai vajadzības gadījumā varētu to palūgt: es eju garām lēni, viņu uzlūkodams. Viņas acis pievēr�as man, bet ne�ķiet,

ka viņa mani redzētu; izskatās, ka savās mokās viņa nepaazīst neko. Paeju da�us soļus. Atskatos�

Jā, tā ir Lisija. Ta�u pārvērtusies, pilnīgi pārņemta, neprātīgā augstsirdībā atdevusies cie�anām. Es viņu apskau�u. Tur viņa stāv, taisni izslējusies, ieplestām rokām, it kā gaidītu stigmas; viņa atver muti, viņa slāpst. Man rodas iespaids, ka mūri abās pusēs ielai kļuvu�i augstāki un satuvināju�ies, ka viņa ir akas dibenā. Kādu brī�di gaidu baidos, ka viņa nokritīs visā garumā, viņa ir pārāk vārga, lai izciestu tādas neparastas sāpes. Bet viņa nekustas, viņa izskatās pārakmeņojusies, tāpat kā visa apkārtne. Mirkli vaicāju sev, vai spriedumā par viņu neesmu kļūdījies, vai nu pēk�ņi nav atklājusies viņas īstā daba�

Lisija iesmilkstas. Viņa pieliek roku pie kakla, plati atver izbrīna pilnas acis. Nē, tāds cie�anu spēks nemājo viņā pa�ā. Tas nāk no ārienes� Tas nāk no �ī bulvāra. Viņu vajadzētu saņemt pie pleciem, izvest gaismā, cilvēkos, piemīlīgās un sārtās ielās: tur nav iespējams tik dziļi ciest, viņa atmaigtu, atgūtu prātīgo izskatu un parasto sāpju līmeni.

Pagrie�u sievietei muguru. Galu galā viņai ir laimējies. Es jau trīs gadus esmu pārāk mierīgs. No �īs traģiskās vientulības es spēju iegūt vienīgi mazliet tuk�uma tīrības. Es eju prom.

Ceturtdien pusdivpadsmitos

Divas stundas strādāju lasītavā. Esmu izgājis Hipotēku laukumā izsmēķēt pīpi. Sārtiem ķieģeļiem bruģēts laukums. Buvilie�i ar to lepojas, jo tas saglabājies no XVIII gadsimta. �amadas un Sespedāra ielu galos vecas ķēdes aiz�ķērso ceļu pajūgiem un ma�īnām. Melni tērptas dāmas, kas te staidzina suņus, slīd gar sienām zem arkādēm. Viņas reti iziet pilnā dienas gaismā, ta�u laikiem uzmet ātrus un apmierinājuma pilnus jaunavīgus skatienus Gistava Empetrāza statujai. Viņas dro�i vien nezina, kā bronzas milzi sauc, bet pēc tā redingota un cilindra sprie�, ka tas pieder pie augstākās sabiedrības. Viņ� tur cepuri kreisajā rokā, ar labo ir atbal�stījies pret foliantu kaudzi: izskatās gandrīz tā� it kā tur uz pjedestāla, bronzā liets, sēdētu viņu vectēvs. Viņām nav ilgi jāpētī, lai saprastu, ka viņ� domā tāpat kā viņas, glu�i tāpat visos jautāju�mos. V -o un blīvo ideju kalpībā viņ� nedevis savu autoritāti

un milzīgās zinā�anas, ko smēlies no sējumiem zem smagās rokas. Melni tērptās dāmas var būt mierīgas, viņas var rāmi nodoties mājas rūpēm un staidzināt suņus: viņām nav nekādas vajadzības aizstāvēt svētās, labās, no tēviem mantotās idejas, tās sargā bronzas vīrs.

Lielajā enciklopēdijā �im cilvēkam ir veltītas da�as rindas; pagāju�ajā gadā es tās izlasīju. Sējumu biju uzlicis uz palodzes un pa logu varēju redzēt Empetrāza zaļo pakausi. Uzzināju, ka ziedu laikus viņ� piedzīvojis ap 1890. gadu. Bijis akadēmijas inspektors. Viņ� gleznojis izsmalcinātus niekus un sacerējis trīs grāmatas: �Popularitāte seno grieķu izpratnē� (1887), �Rolēna pedagoģija� (1891) un 1899. gadā-�Dzejas testamentu�. Viņ� miris 1902. gadā, aiznesot līdzi savu aizbildināmo un estētu aizkustinājuma pilnās no�ēlas.

Esmu atspiedies pret bibliotēkas fasādi. Sūcu pīpi, kas draud apdzist. Redzu vecu dāmu, kura bailīgi iznāk no arkādes galerijas un viltīgi un neatlaidīgi raugās Empetrāzā. Piepe�i viņa sasparojas, �ķērso pagalmu, cik vien ātri kājeles nes, un mirkli pastāv skulp�tūras priek�ā, kustinot �okļus. Tad viņa, melna uz sārtā bruģa, metas prom un pazūd mūru spraugā.

Varbūt ap 1800. gadu �is laukums ar saviem sārtajiem ķieģeļiem un saviem namiem bija skaists. Tagad tajā ir kaut kas sauss un ļauns, tāda kā smalka baismu nojausma. Tā rodas no lāga vīra tur uz pjedestāla. Atlejot bronzā �o universitātes darboni, ir radīts burvis.

Raugos Empetrāzam sejā. Acu viņam nav, deguns tikko saskatāms, bārdu sagrauzusi dīvaina lepra, kas reizēm glu�i kā epidēmija pārņem visas statujas veselā kvartālā. Viņ� sveicina; uz viņa vestes sirds apvidū ir liels, gai�zaļ� traips. Viņ� izskatās panīcis un nīgrs. Nē, viņ� nedzīvo, bet nav arī nedzīvs. No viņa izstaro slāpēta vara tā atgādina vēju, kas mani grū� prom: Empetrāzs gribētu mani padzīt no Hipotēku laukuma. Es nekur neie�u, iekams nebū�u izsmēķējis pīpi.

Man aiz muguras piepe�i iznirst liela, kārna ēna. Es saraujos.

-���� Piedodiet, Rokantēna kungs, es negribēju jūs traucēt. Es redzēju, ka jūsu lūpas kustas. Jūs, bez �aubām, atkārtojat teikumus no savas grāmatas. Viņ� smejas. Jūs medījat aleksandriskās vārsmas.

Apstulbis veros autodidaktā. Bet viņ� izskatās tāds, it kā būtu

pārsteigts par manu pārsteigumu:

-��� Vai tad nevajag, Rokantēna kungs, prozā rūpīgi izvairīties no aleksandrie�u pantmēra?

Esmu mazliet sa�ķobījis viņa cieņu pret mani. Jautāju, ko viņ� te dara �ajā stundā. Viņ� paskaidro, ka priek�nieks ļāvis iet, un viņ� nācis tie�i uz bibliotēku; ka viņ� neēdīs pusdienas un lasīs līdz pat slēg�anai. Es vairs neklausos, bet acīmredzot viņ� ir novirzījies no sākotnējā temata, jo piepe�i dzirdu:

-���� .. .būtu tāda laime kā jums rakstīt grāmatu.

Man vajag kaut ko teikt.

-��� Laime� es kā �aubīdamies saku.

Viņ� pārprot atbildes jēgu un ātri izlabo sevi:

-��� Man vajadzēja sacīt tāds gods.

Mēs kāpjam pa trepēm. Man negribas strādāt. Kāds atstājis uz galda �Ei�eniju Grandē�, grāmata atvērta divdesmit septītajā lap�pusē. Neko nedomādams, paņemu to, sāku lasīt divdesmit septīto, tad divdesmit astoto lappusi; man nav dū�as sākt no sākuma. Autodidakts mundrā gaitā pieiet pie sienas plauktiem; glu�i kā suns, kas atradis kaulu, viņ� nes divus sējumus, kurus noliek uz galda.

-��� Ko jūs lasāt?

�ķiet, viņam netīk man to sacīt: viņ� brītiņu klusē, bola lielās, mulsās acis, tad negribīgi pasniedz grāmatas. Tās ir Larbaletrjēra �Kūdra un kūdras iegulas� un Lasteksa �Hitopadēza jeb lietderīga izglītība�. Kas te slikts? Nesaprotu, kādēļ viņ� jūtas neērti: manu�prāt, tā ir ļoti cienījama lasāmviela. Sirdsapziņas nomierinā�anai es pa�ķirstu �Hitopadēzu� un atrodu tur tikai cildenas domas.

Trijos

Nolieku pie malas �Ei�eniju Grandē�. Ķeros pie darba, bet bez spara. Redzēdams, ka es rakstu, autodidakts mani vēro cieņas pilnā iekārē. Laiku pa laikam es mazliet paceļu galvu un redzu milzīgu, iestīvinātu, stāvu apkakli, no kuras lien ārā cāļa kakls. Viņ� valkā saburzītu apģērbu, bet krekli ir sniega baltumā. No tā pa�a plaukta viņ� paņēma vēl vienu sējumu, kura nosaukumu izlasu ar kājām gaisā: �Kodbekas bulta. Normandie�u hronika, ko sarakstījusi Zilī Laverņa jaunkundze.� Autodidakta lasāmvielas izvēle mani vienmēr mulsina.

Piepe�i atceros, kādu autoru darbus viņ� pēdējā laikā ir lasījis: Lambērs, Langluā, Larbaletrjērs, Lastekss, Laverņa. Man glu�i kā zvīņas nokrīt no acīm, es saprotu autodidakta metodi: viņ� izglītojas alfabēta kārtībā.

Raugos viņā ar sava veida apbrīnu. Kāda gan griba vajadzīga, lai lēnām un neatlaidīgi īstenotu tik pla�u plānu? Kādu dienu pirms septiņiem gadiem (viņ� man ir teicis, ka studē jau septiņus gadus) viņ� svinīgi ienāca �ajā zālē. Viņ� pārlaida skatienu neskaitāmajiem sējumiem, kas klāj sienas, un dro�i vien sacīja gandrīz kā Rastiņaks: �Kur� kuru, cilvēees zinātne!� Tad viņ� gāja paņemt pirmo grāmatu no pirmā plaukta labajā pusē; viņ� at�ķīra pirmo lappusi ar cieņu un izbīli, kas savienojās ar nesatricināmu apņēmību. Tagad viņ� ticis līdz L. K nāk pēc J, L pēc K. Viņ� bez kādas vilcinā�anās ir no�mainījis koleopteru studijas ar kvantu teoriju, pārgājis no apcerēju�ma par Tamerlānu pie katoliska pamfleta pret darvinismu: nevienu mirkli viņ� nav apjucis. Viņ� izlasījis visu; viņ� ieblīvējis savā galvā pusi no tā, kas zināms par partenoģenēzi un pusi argumentu pret vivisekciju. Aiz viņa un viņam priek�ā ple�as Visums. Un tuvojas diena, kad viņ�, aizverot pēdējo sējumu no kreisās puses pēdējā plaukta, jautās sev: �Un ko tālāk?�

Pienākusi viņa launaga stunda, viņ� vientiesīgi ēd maizi un tāfelīti �okolādes �Gala Peter�. Viņa plaksti ir nolaisti, un es pēc sirds patikas varu apskatīt skaistās, uzliektās skropstas īstas sievietes skropstas. No viņa aplūst vecas tabakas smaka, un, kad viņ� elpo, tai piejaucas maigais �okolādes aromāts.

Piektdien trijos

Mani gandrīz notvēra spoguļa slazds. Es no tā izvairījos, bet tikai tāpēc, lai iekristu loga lamatās: dīks, gar sāniem nokārtām rokām es pieeju pie loga. Jaunbūve, no�ogojums, vecā stacija, no�ogojums, jaunbūve. �āvājos tā, ka no acs izsprāgst asara. Turu pīpi labajā rokā un tabakas paciņu kreisajā. Vajadzētu piebāzt pīpi. Bet man nav dū�as to izdarīt. Manas rokas nokarājas, es piespie�u pieri pie rūts. Tā vecene mani kaitina. Viņa stūrgalvīgi tipina, vēr�damās tuk�umā. Reizēm viņa bailīgi apstājas, it kā garām būtu paslīdējis neredzams drauds. Re, nu viņa ir zem mana loga, vēj� piekļauj svārkus pie ceļgaliem. Viņas rokas dreb. Viņa iet tālāk:

tagad redzu viņu no muguras. Vecā mitrene! Nojau�u, ka viņa iegriezīsies pa labi Nuāra bulvārī. Tad vajadzēs noiet kādus simt metrus. Tādā gaitā, kādā pārvietojas viņa, aizritēs desmit minūtes, līdz viņa tur nonāks, un man vajadzēs desmit minūtes stāvēt pie rūts piespiestu pieri un skatīties. Viņa nezin cik reizes apstāsies, ies tālāk un atkal apstāsies.

Es redzu nākotni. Tā ir tur, uz ielas, tikai mazliet bālāka par tagadni. Kāpēc tai vajag realizēties? Ko vairāk tā iegūs? Vecā klumburodama attālinās, apstājas, saņem sirmu matu �ķipsnu, kas izlī�dusi no lakata apak�as. Viņa iet, viņa bija tur, tagad ir te� Pats vairs nezinu, kur esmu: vai es �īs kustības redzu vai paredzu? Es vairs neat�ķiru tagadni no nākotnes, ta�u tā turpinās, mazpamazītēm īstenojas; ve�a iet pa tuk�o ielu; viņa pārvieto savas smagās vīrie�a kurpes. Tas ir laiks, pilnīgi kails laiks, tas lēnām tuvojas esībai, liek sevi gaidīt, un, kad ir klāt, rodas pretīgums, jo var pamanīt, ka tas bijis te jau sen. Ve�a tuvojas ielas stūrim, viņa pārvērtusies par mel�nu drēbju sai�ķīti. Nu labi, jā, esmu ar mieru tas ir kas jauns, viņas nupat tur vēl nebija. Ta�u jaunums ir apsūbējis, apvītis, tas nemū�am nevarētu pārsteigt. Viņa pagriezīsies gar ielas stūri, viņa grie�as veselu mū�ību.

Atraujos no loga un grīļodamies staigāju pa istabu; es pielīpu pie spoguļa, es skatos uz sevi, man metas �ķebīgi: vēl viena mū�ība. Galu galā izbēgu savam attēlam un saļimstu gultā. Es raugos gries�tos, man gribētos aizmigt.

Miers. Miers. Es vairs nejūtu laika slīdē�anu un berzē�anos. Redzu pie griestiem tēlus. Sākumā gaismas apļus, tad krustus. Tie trīsuļo. Un tad veidojas cits tēls; tas top manu acu dziļumos. Tas ir liels, ceļos nometies dzīvnieks. Es redzu tā priek�kājas un mugurā uzsieto kravu. Pārējais paliek miglā. Tomēr es to labi pazīstu: tas ir kamielis, ko redzēju Marake�ā, piesietu pie akmens. Tas nometās ceļos un piecēlās se�as reizes pēc kārtas; puikas smējās un klaigāda�mi to kaitināja.

Pirms diviem gadiem tas bija brīnumaini: man vajadzēja tikai aizvērt acis, un galva tūlīt sāka sanēt kā bi�u strops, es ieraudzīju jau redzētas sejas, kokus, mājas, japānieti no Kamaisi, kura kaila mazgājās mucā, miru�u krievu ar lielu brūci, kuram visas asinis bija satecēju�as peļķē blakus. Atkal sajutu muskusa gar�u, eļļas smar�u,

kas pusdienlaikā pildīja Burgosas ielas, diļļu smar�u Tetuanas ielās, dzirdēju grieķu ganu svilpienus; biju aizkustināts. Nu jau sen �is prieks ir nodeldēts. Vai �odien tas atdzims?

Manā galvā svelmaina saule stīvi slīd kā burvju luktura stikls. Tai seko zilas debess gabals; vairākkārt noraustījusies, tā apstājas, un es iek�pusē kļūstu viscaur zeltains. No kādas dienas Marokā (Al�īrijā? Sīrijā?) �is mirdzums piepe�i atrāvies? Ļaujos pagātnes straumei.

Meknesa. Kāds īsti izskatījās kalnietis, kas mūs nobiedēja �aurā ieliņā starp Berdenas mo�eju un zīdkoka apēnoto burvīgo laukumu? Viņ� nāca mums virsū, Annija bija man labajā pusē. Vai kreisajā?

Saule un zilās debesis ir tikai apmāns. Jau simto reizi iekrītu �ajās lamatās. Manas atmiņas ir kā zelta nauda sātana makā; kad to atver, atrod tikai sausas lapas.

No kalnie�a es redzu vienīgi aklu, pienainu aci. Un vai tā tie�ām ir viņā acs? Ārsts, kas Baku man izskaidroja valsts atļauto abortu sistēmu, arī bija vienacis. Un, kad gribu atsaukt atmiņā viņa seju, man rādās tikai bālgana lode. �iem cilvēkiem par abiem ir viena pati acs, kuru viņi lieto pēc kārtas kā Nornas.

Ar Meknesas laukumu, uz kuru es ta�u gāju katru dienu, ir vēl vienkār�āk: es to vispār neredzu. Man palikusi neskaidra nojausma, ka tas bija burvīgs, un trīs nesaraujami savienotie vārdi: burvīgs Meknesas laukums. Protams, ja aizveru acis, es varu ainu iztēloties: koks tālumā, kāds tum�s un drukns stāvs, kas skrien uz mūsu pusi. Bet es to visu izgudroju tikai tāpēc, ka vajag. Marokānis bija gar� un kalsns, turklāt es viņu ieraudzīju tikai tad, kad viņ� man pieskārās. Tātad es vēl zinu, ka viņ� bija gar� un kalsns: da�as sadrumstalotas zinā�anas atmiņā saglabāju�ās. Bet es neredzu vairs neko: lai kā rakņājos pagātnē, es atrodu tikai ainu druskas un lāgā nezinu, ko tās nozīmē, nedz arī, vai tās ir atmiņas vai fikcija.

Ta�u daudzos gadījumos ir izzudu�as pat �īs druskas pāri paliku�i tikai vārdi es vēl varētu atstāstīt notikumus, pat pārāk labi atstāstīt (anekdo�u ziņā es nebaidos sacensties ne ar vienu, izņē�mums ir jūras virsnieki un profesionāļi), bet tie ir vairs tikai karkasi. Runa ir par kādu cilvēku, kas dara to vai �o, bet tas neesmu es, man ar to nav nekāda sakara. �is vīrs klejo pa zemi, par kuru es zinu tik maz, it kā nekad nebūtu tur bijis. Reizēm es savā stāstā nosaucu kā�

du no skaistajiem vārdiem, kurus var izlasīt atlantos Aranuēza vai Kenterberija. Tie rada manā galvā glu�i jaunus tēlus, kādus pēc izlasītā veido cilvēki, kuri nekad nav ceļoju�i: es tikai sapņoju par vārdiem, un tas ir viss.

Starp simt miru�iem notikumiem tomēr saglabājas viens vai divi dzīvi. Tos atsaucu atmiņā uzmanīgi, reizēm, ne pārāk bie�i, jo bai�dos nodeldēt. Izzvejoju vienu no tiem, atkal ieraugu apkārtni, perso�nas, �estus. Piepe�i apstājos: esmu pamanījis apdilumu, ieraudzījis no sajūtu straumes iznirstam vārdu. Es nojau�u, ka tie�i �is vārds drīz aizstās vairākus iemīļotus tēlus. Uzreiz apstājos, mudīgi sāku domāt par ko citu; negribu nolietot savas atmiņas. Veltīgi; nākam�reiz es tās vairs neatsauk�u, liela daļa būs sastingusi.

Sakustos, lai pieceltos un ietu sameklēt kastē zem galda fotogrā�fijas no Meknesas. Kāpēc? �īs burvju dziras manai atmiņai vairs nepalīdz. Nesen atradu zem dzē�lapas mazu, izbalēju�u fotogrāfiju. Baseina malā smaida kāda sieviete. Brīdi to apskatīju nepazīdams. Pēc tam izlasīju otrā pusē: �Annija Portsmutā 1927. gada 7. aprīlī.�

Nekad man vēl nav tik spilgti licies kā �odien, ka manas robe�as ir ķermenis ar vieglām domām, kuras paceļas no tā glu�i kā burbuļi. Atmiņas es veidoju no tagadnes. Esmu atmests atpakaļ un atstāts tagadnē. Veltīgi pūlēties sasniegt pagātni: nespēju tikt no sevis vaļā.

Kāds klauvē. Tas ir autodidakts biju viņu aizmirsis. Esmu viņam apsolījis parādīt ceļojumu fotogrāfijas. Velns viņu rāvis!

Viņ� apsē�as uz krēsla. Viņa sasprindzinātie krusti skar atzveltni, un stīvais torss noliecas uz priek�u. Es izlecu no gultas un iededzu gaismu.

-��� Bet kādēļ, Rokantēna kungs? Tāpat ir ļoti labi.

-��� Ta�u fotogrāfijas nevarētu apskatīt�

Paņemu cepuri, kurai viņ� nevar atrast vietu.

-��� Tie�ām, Rokantēna kungs? Jūs esat ar mieru tās rādīt?

-��� Nu, protams!

Tas ir aprēķins: es ceru, ka, skatīdamies attēlus, viņ� klusēs. Palienu zem galda, piebīdu kasti pie viņa lakādas kurpēm, ielieku viņam klēpī veselu kaudzi pastkar�u un fotogrāfiju tajās redzama Spānija un spāņu Maroka.

Ta�u pēc viņa smaidīgās un vaļsirdīgās sejas skaidri noprotu, ka dīvainā kārtā esmu kļūdījies, cerēdams piespiest viņu klusēt. Viņ�

uzmet acis Sansebastjanai, kas fotografēta no Iguledo kalna, uz�manīgi noliek attēlu uz galda un brīdi klusē. Tad nopū�as:

-��� Ak, Rokantēna kungs, jūs gan esat laimīgs cilvēks! Ja ir tiesa, ko ļaudis runā, ceļojumus var uzskatīt par labāko skolu. Vai jūs, Rokantēna kungs, tam piekrītat?

Nenoteikti paraustu plecus. Laimīgā kārtā viņ� vēl nav beidzis.

-���� Tas dro�i vien ir tāds satricinājums. Ja man jelkad nāktos doties ceļojumā, es laikam pirms tam pierakstītu itin visas savas rakstura īpa�ības, lai atgriezies varētu salīdzināt, kāds esmu bijis un kāds kļuvis. Esmu lasījis, ka da�kārt ceļotāji tā pārvēr�oties gan fiziski, gan garīgi, ka pēc atgrie�anos tos nepazīstot pat vistuvākie radi.

Viņ� izklaidīgi �ķirsta lielu �ūksni fotogrāfiju. Vienu no tām viņ� neapskatīdams noliek uz galda; tad cie�i ielūkojas nākamajā attēlā, kurā redzams Burgosas katedrāles kanceles kokgriezums svētais Zeroms.

-���� Vai Burgosā esat redzējis pamuļķo Kristu? Ziniet, Rokantēna kungs, ir viena ļoti interesanta grāmata par �īm statujām dzīvnieku un pat cilvēku ādās. Un melno svēto jaunavu? Ak tā ir nevis Burgosā, bet Saragosā? Bet varbūt Burgosā ari ir? Svētceļnieki to skūpsta, vai ne? Es runāju par Saragosas svēto jaunavu. Un vienā akmens plāksnē ir viņas pēdas nospiedums? Tas ir caurums? Kur mātes stumj iek�ā savus bērnus?

Glu�i stīvs viņ� abām rokām stumj iedomāto bērnu. Izskatās, it kā viņ� noraidītu Atakserksa dāvanas.

-��� Ak, Rokantēna kungs, para�as ir tik� tik interesantas!

Mazliet aizelsies, viņ� izslej pret mani lielo ēzeļa �okli. Viņ� o�

pēc tabakas un stāvo�a ūdens. Viņa skaistās, mulsās acis deg kā uguns lodes, un plānie mati pūkojas virs galvas kā miglains nimbs. Viņa galvā samojedi, ņamņami, malga�i un Ugunszemes iedzimtie piekopj visdīvainākos ritālus, ēd vecos tēvus un bērnus, grie�as tamtamu ritmos līdz ģībonim, padodas amoka neprātam, sadedzina savus miru�os, izliek tos uz jumtiem, nolai� ūdens straumēs, piesie�tus pie laivām, kuras apgaismo lāpas, kopojas uz labu laimi māte ar dēlu, tēvs ar meitu, brālis ar māsu, sakropļo sevi, kastrē,as, iz�staipa lūpas ar plāksnēm, liek ieletovēt u/ gurniem briesmīgus zvērus.

-��� Vai var piekrist Paskālam, ka para�as ir otra daba?

Viņa melnās acis cie�i raugās manī, viņ� izlūdzas atbildi.

-��� Kā to ņem, es saku.

Viņ� uzelpo.

-���� Es arī tā domāju, Rokantēna kungs. Bet man ir tik liela neuzticība pa�am pret sevi; vajadzētu izlasīt visu.

Bet nākamā fotogrāfija izraisa delīriju. Viņ� aiz prieka ieklie�dzas.

-��� Segovija! Segovija! Bet es esmu lasījis grāmatu par Segoviju.

Ar zināmu cieņu balsī viņ� piemetina:

-��� Rokantēna kungs, es vairs neatceros, kā sauc autoru. Reizēm atmiņa mani viļ� N� No� Nod�

-��� Tas nav iespējams, es strauji pārtraucu autodidaktu, jūs vēl neesat ticis tālāk par Laverņu�

Tūlīt no�ēloju teikto galu galā viņ� nekad nav man stāstījis par savu lasī�anas metodi, acīmredzot tas ir slepens drudzis. Tie�ām, viņ� apmulst, un viņa biezās lūpas sa�ķiebjas, it kā viņ� gribētu raudāt. Tad viņ� noliec galvu un klusēdams apskata kādas desmit pastkartes.

Ta�u pēc pusminūtes redzu, ka viņu pārņem milzīga jūsma un ka viņ� pārplīsīs, ja nerunās.

-���� Kad bū�u pabeidzis izglītību (pēc maniem aprēķiniem, tā prasīs vēl se�us gadus), es, ja būs atļauts, pievieno�os studentiem un profesoriem, kas ik gadus dodas kruīzā pa Tuvajiem Austrumiem. Es gribētu precizēt da�us faktus, viņ� glaimīgi piemetina, un priecātos, ja gadītos kas negaidīts, jauns, vārdu sakot, piedzīvojumi.

Viņ� ir pieklusinājis balsi un izskatās �ķelmīgs.

-��� Kādi piedzīvojumi? es izbrīnījies jautāju.

-���� Bet visādi, Rokantēna kungs! Cilvēks iekāpj nepareizā vil�cienā. Viņ� izkāpj sve�ā pilsētā. Viņ� pazaudē kabatas portfeli, pār�pratuma dēļ tiek apcietināts, pavada nakti cietumā. Rokantēna kungs, man �ķiet, piedzīvojumu varētu definēt tā: tas ir notikums, kas neietilpst parastā ietvaros, ta�u var arī nebūt nekas ārkārtējs. Vai tas jums �ķiet pareizi teikts? Es gribētu jums, Rokantēna kungs, uz�dot kādu jautājumu.

-��� Un kādu?

Viņ� nosarkst un smaida.

-��� Tas ir mazliet nesmalkjūtīgs�

-��� Uzdodiet vien.

Viņ� paliecas uz manu pusi un, acis pievēris, vaicā:

-��� Vai jums, Rokantēna kungs, bijis daudz piedzīvojumu?

Es atbildu nedomādams:

-��� Da�i, un atliecos atpakaļ, lai izvairītos no viņa smirdo�ās el�pas. Jā, es to pateicu tāpat vien, nedomādams. Parasti es īstenībā pat lepojos, ka man bijis tik daudz piedzīvojumu. Bet �odien, tikko es�mu izteicis �os vārdus, man uznāk lielas dusmas pa�am uz sevi: man �ķiet, ka meloju, ka manā dzīvē nav bijis neviena piedzīvojuma vai, pareizāk sakot, es nemaz nezinu, ko �is vārds nozīmē. Vienlaikus uz pleciem uzgulstas tā pati mazdū�ība, kas pirms gandrīz �etriem gadiem uznāca Hanojā, kad Mersjē gribēja piespiest mani pievienoties viņam un es, neko neatbildot, blenzu uz khmeru satueti. Un nu te ir IDEJA, lielais, baltais blāķis, kas toreiz tā riebās: es to neesmu redzējis �etrus gadus.

-��� Vai es jums varētu lūgt� autodidakts saka.

Pie velna! Lai es viņam pastāstītu kādu no slavenajiem piedzīvojaumiem! Bet par tiem man negribas vairs teikt ne vārda.

-��� Te, es saku, noliecies pār viņa trauslajiem pleciem un pielicis pirkstu pie kādas fotogrāfijas, te ir Santiljana, visskaistākais ciems Spānijā.

-���� Zila Blāza Santiljana? Es neticēju, ka pasaulē pastāv tāds ciems. Ak, Rokantēna kungs, cik pamāco�a ir saruna ar jums! Skaidri redzams, ka esat ceļojis.

Izdabūju autodidaktu pa durvīm, piebāzis viņa kabatas ar pastkartēm, gravīrām un fotogrāfijām. Viņ� ir aizgājis sajūsmināts, un es izdzē�u gaismu. Tagad esmu viens. Tomēr ne glu�i viens. Manā priek�ā vēl ir ideja, tā mani gaida. Tā ir saritinājusies kamolā un guļ kā liels kaķis; tā neko nepaskaidro, nekustas un apmierinās ar to, ka saka �nē�. Nē, man nav bijis piedzīvojumu.

Piebā�u pīpi, aizsmēķēju, izstiepjos gultā, uzsedzis uz kājām mēteli. Brīnos, kāpēc esmu tik skumīgs un gurdens. Pat ja tiesa, ka man nav biju�i piedzīvojumi, kas gan tā par nelaimi? Pirmām kārtām domāju, ka tas ir tikai vārdu jautājums. Piemēram, gadījums Meknesā, par kuru nupat domāju: man uzbruka marokānis, kas

gribēja iedurt ar lielu kabatas nazi. Bet es devu triecienu, kur� viņam trāpīja zem deniņiem� Tad viņ� sāka arābiski kliegt, parādījās vesela varza skrandaiņu, kas mūs vajāja līdz pat Atasēnas tirgum. Labi, to var nosaukt vienalga kādā vārdā, bet tas ir notikums, ko es esmu piedzīvojis.

Ir glu�i satumsis, un es lāgā nezinu, vai mana pīpe deg. Garām brauc tramvajs: sarkans plaiksnījums uz griestiem. Tad smaga kravas ma�īna nodrebina visu māju. Dro�i vien pulkstenis ir se�i.

Man nav bijis piedzīvojumu. Esmu piedzīvojis tikai notikumus, nepatik�anas, starpgadījumus ko vien vēlaties. Tikai tie nav biju�i piedzīvojumi. Te nav runa par vārdiem; sāku saprast. Ir kaut kas tāds, kas man bija svarīgāks par visu pats to lāgā neapzinājos. Tā nebija mīlestība, Dievs pasargi, arī ne slava vai bagātība. Tas bija� Vārdu sakot, es iedomājos, ka reizēm, da�os brī�os mana dzīve var iegūt neparastu un brīni�ķu kvalitāti. Nebija vajadzīgi ārēji apstākļi: es vēlējos tikai mazliet noteiktības. Pa�reizējai dzīvei nav nekāda spo�uma, bet laikiem, piemēram, kad kafejnīcās spēlē mūzika, es atgrie�os pagātnē un saku sev: senāk Londonā, Meknesā, Tokijā es�mu piedzīvojis brīni�ķīgus brī�us, man ir biju�i piedzīvojumi. Un to man tagad atņem. Nupat piepe�i un bez redzama iemesla uzzināju, ka esmu sev melojis desmit gadus. Piedzīvojumi ir grāmatās. Dabiski, viss, par ko rakstīts grāmatās, var notikt īstenībā, ta�u ne tādā veidā. Es tik ļoti biju pieķēries tie�i veidam, kādā viss notiek.

Pirmām kārtām vajadzētu, lai iesākumi būtu īsti iesākumi. Ak vai, tagad es tik skaidri redzu, ko būtu vēlējies. īstus iesākumus, kas atskan kā taures pūtiens, kā d�eza melodijas pirmās notis piepe�i, strauji pārtraucot garlaicību, nostiprinot ilgstamību� Vakarus, par kuriem vēlāk stāsta: �Es pastaigājos, bija maija vakars.� Cilvēks pastaigājas, mēness ir tikko uzlēcis, viņ� ir dīks, brīvs, mazliet tuk�s. Un tad piepe�i viņ� nodomā: �Kaut kas ir noticis.� Vienalga kas: kluss krak�ķis tumsā, viegls siluets, kas �ķērso ielu. Ta�u niecī�gais notikums nav līdzīgs citiem: tūlīt kļūs skaidrs, ka tas ir priek�vēstnesis kaut kam lielam, kura apveidi gaist miglā, un tad cilvēks saka sev: �Kaut kas sākas.�

Kaut kas sākas, lai beigtos: piedzīvojums neļaujas stiepties garumā; tā vienīgā jēga ir nāve. Pretī �ai nāvei, kas varbūt būs manējā, es tieku rauts neatgriezeniski. Ik mirklis rodas tikai tāpēc,

lai atsauktu nākamo. Pie katra mirkļa es turos no visas sirds, jo zinu, ka tas ir vienreizīgs; tas ir neaizstājams, un tomēr es nepakustinātu ne pirkstu, lai liegtu tam iznīkt. Pēdējā minūte, ko pavadu Berlīnē vai Londonā �īs pirms dienas sastaptās sievietes ap�kampienos, minūte, kuru mīlu aizrautīgi, sieviete, ko esmu gatavs mīlēt, tas viss tūlīt beigsies, un es to zinu. Tūlīt do�os uz citu ze�mi. Es nekad vairs neatradī�u nedz �o sievieti, nedz �o nakti. Es no�liecos pār katru sekundi, es pūlos to izsmelt; nenotiek nekas, ko es nesatvertu, ko uz visiem laikiem neiegravētu sevī, nekas nedz skaisto acu gaisto�ais maigums, nedz ielas trok�ņi, nedz rītausmas mānīgā gaisma un tomēr minūte aizrit, un es to neaizkavēju, man patīk, ka tā aizrit.

Un piepe�i kaut kas strikti pārlūst. Piedzīvojums ir beidzies, laiks atgūst ikdieni�ķo kūtrumu. Atskatos; man aiz muguras skaistais, melodiskais apveids pilnīgi iegrimst pagātnē. Tas sarūk, norietot saraujas, tagad beigas un sākums pilnīgi saplūst kopā. Noraugoties pakaļ �im zelta punktam, es domāju, ka būtu ar mieru, pat ja man vajadzētu mirt, zaudēt bagātību vai draugu, vēlreiz pārdzīvot visu to pa�u tajos pa�os apstākļos no sākuma līdz galam. Bet piedzīvojums nemēdz ne atkārtoties, ne ilgt.

Jā, es to vēlējos un ak vai! vēl joprojām vēlos. Jutos tik laimīgs, kad nēģeriete dziedāja; kādas virsotnes gan es sasniegtu, ja melodijas viela būtu mana pa�a dzīve.

Vārdā nenosaucama, ideja vēl aizvien ir tepat. Tā rāmi gaida. Tagad tā �ķiet sakām:

�Jā? To tu gribēji? Nu, tie�i tā tev nekad nav bijis (atceries: tu se�vi muļķoji ar vārdiem, tu sauci par piedzīvojumu ceļojumu burzmu, mīlas intrigas, kautiņus, lētus vizuļus) un tā nebūs nekad nedz tev, nedz kādam citam.�

Bet kāpēc? KĀPĒC?

Sestdien pusdienlaikā

Autodidakts neredzēja, kā ienācu lasītavā. Viņ� sēdēja pēdējā galda galā; viņam priek�ā bija grāmata, ta�u viņ� to nelasīja. Viņ� smaidot skatījās uz savu kaimiņu labajā pusē, noskretu�u koled�as audzēkni, kas bie�i nāk uz bibliotēku. Tas brīdi ļāva sevi vērot, tad

piepe�i izbāza mēli un sa�ķieba seju briesmīgā grimasē. Autodidakts nosarka un �igli pievērsās grāmatai, iedziļinājās lasī�anā.

Atgrie�os pie vakardienas pārdomām. Es biju pilnīgi salts: likās, galīgi vienalga, ka piedzīvojumu nav. Tikai gribējās uzzināt, vai tie iespējami.

Es domāju tā: lai visparastākais notikums pārvērstos par pie�dzīvojumu, vajag un ar to pietiek sākt to stāstīt. Tie�i tas ļaudis piemuļķo: cilvēks vienmēr ir notikumu stāstītājs, viņ� dzīvo savu un sve�u stāstu ielenkumā, visu, kas ar viņu atgadās, viņ� redz caur �iem stāstiem; un viņ� mēģina dzīvot savu dzīvi tā, it kā to stāstītu.

Ta�u ir jāizvēlas vai nu dzīvot, vai stāstīt. Piemēram, Hamburgā, kad biju kopā ar Ernu, kurai es neuzticējos un kura no manis baidījās, dzīvoju visai ērmīgu dzīvi. Ta�u es biju tajā iek�ā un ne�domāju par to. Un tad kādu vakaru Sanpauli kafejnīcā viņa atstaja mani, lai aizietu uz tualeti. Sēdēju viens, patafons spēlēja Blue Sky. Es sāku sev stāstīt visu, ko biju piedzīvojis kop� izkāp�anas krastā. Teicu sev: �Pirms divām dienām, kad vakarā iegāju dansingā, ko sauc par Grotte Bleue, pamanīju ieskurbu�u liela auguma sievieti. Un tā ir tā pati sieviete, ko �obrīd gaidu, klausoties Blue Sky, un kas tūlīt atgriezīsies, apsēdīsies man blakus labajā pusē un apliks rokas ap kaklu.� Tad es spilgti izjutu, ka man bijis piedzīvojums. Bet Erna atgriezās, apsēdās man blakus, aplika rokas ap kaklu, un man bija pretīgi, kaut lāgā nezināju, kāpēc. Tagad es saprotu: bija pienācis brīdis, kad vajag atsākt dzīvi, un piedzīvojuma iespaids tikko izgai�sis.

Kad cilvēks dzīvo, ar viņu nekas neatgadās. Dekorācijas mainās, ļaudis nāk iek�ā un iet ārā, un tas ir viss. Nekad nav nekādu iesāku�mu. Dienas virknējas cita aiz citas bez kāda iemesla vai sakara, tā ir bezgalīga un vienmuļa pieskaitī�ana. Laiku pa laikam tiek sarēķināta daļēja summa, cilvēks saka: nu jau pagāju�i trīs gadi, kop� ceļoju, trīs gadi, kop� dzīvoju Buvilā. Nav ari nekādu beigu: cilvēks uzreiz neat�stāj sievieti, draugu vai pilsētu. Un tad turpinās tas pats. Laikiem, bet reti cilvēks apstājas, atskatās un pamana, ka ir sapinies ar kādu sievie�ti, iepiņķējies netīrā lietā. Tas ir kā zibens uzplaiksnījums. Tad gājiens turpinās, atsākas stundu un dienu pieskaitī�ana. Pirmdiena, otrdiena, tre�diena. Aprīlis, maijs, jūnijs. 1924, 1925, 1926.

Tā tad ir dzīve. Bet, kad dzīvi stāsta, viss mainās; tikai �o pār�maiņu neviens nepamana; pierādījums: cilvēki mēdz runāt par patiesiem stāstiem; notikumi veidojas vienā virzienā, un mēs tos at�stāstām pretējā virzienā. Rodas iespaids, ka vēstīts tiek no sākuma: �Tas notika skaistā 1922. gada rudens vakarā. Es Maromā biju notāra palīgs.� Ta�u īstenībā ir iesākts no beigām. Beigas ir neredzami klāteso�as, un tie�i tās pie�ķir nedaudzajiem vārdiem iesākuma svinīgumu un svaru. �Es pastaigājos, izgāju ārā no ciema, pats nepamanīdams, es domāju par savām naudas grūtībām.� Ja �o teikumu pieņemtu tie�i tādu, kāds tas ir, tas nozīmētu, ka cilvēks bi�jis sevī iegrimis un nīgrs, simt jūd�u tāls no piedzīvojuma, tie�i tādā omā, kādā notikumus palai� garām nepamanītus. Bet turpat ir beigas, kas visu pārvēr�. Mums �is vīrs jau ir stāsta varonis. Viņa nīgrums un naudas grūtības ir daudz vērtīgāki nekā mūsējie, tos vis�caur apzeltī nākamo kaislību gaisma. Un stāsts turpinās a�gārnā secībā: mirkļi vairs nekrājas uz labu laimi cits aiz cita, tos notvēru�as stāsta beigas, kas tos pievelk, un ikviens savukārt saista ar iepriek�ējo: �Bija nakts, iela tuk�a.� Teikums izrunāts nevērīgi, �ķiet, tas nemaz nav vajadzīgs; ta�u mēs neticam nevērībai un noglabājam teikto: tas ir fakts, kura nozīmi sapratīsim vēlāk. Un mums liekas varonis visus tās nakts sīkos notikumus ir uztvēris kā priek�vēstne�us, kā solījumus, vai pat pārdzīvojis vienīgi tos, kuri biju�i solījumi, paliekot akls un kurls pret visu, kas piedzīvojumu nevēstī. Mēs aizmirstam, ka nākotne vēl nebija pienākusi; cilvēks pastaigājās naktī bez kādiem pareģojumiem, tā viņam sniedza savas vienmuļās bagātības juku jukām, un viņ� neizvēlējās.

Man gribētos, lai manas dzīves mirkļi seko cits citam un kārtojas kā dzīvē, kuru atceras. Tāpat es vēlētos notvert laiku aiz astes.

Svētdien

�orīt biju aizmirsis, ka ir svētdiena. Izgāju no mājas un gāju pa ielām kā parasti. Paņēmu līdzi �Ei�eniju Grandē�. Un tad piepe�i, atgrū�ot pilsētas dārza vārtiņus, man �ķita, ka man kāds dod zīmi. Dārzs bija tuk�s un kails. Bet� kā lai pasaka? Tas neizskatījās tāds kā parasti, tas man uzsmaidīja. Brīdi paliku, piespiedies pie re�ģa, tad piepe�i sapratu, ka ir svētdiena. Tā dusēja uz kokiem un zālā�jiem kā viegls smaids. To nebija iespējams aprakstīt, tad vajadzētu

ļoti ātri sacīt: �Tas ir pilsētas dārzs, ziema, svētdienas rīts.�

Palaidu vaļā re�ģi, pagriezos pret pilsoniskajām ielām un mājām un pusbalsī teicu: �Tā ir svētdiena.�

Ir svētdiena: aiz dokiem gar jūras malu, pie pre�u stacijas, visap�kārt pilsētai ir tuk�i angāri un nekustīgas ma�īnas tumsā. Visos namos aiz logiem vīrie�i skujas; viņi atlieku�i galvu, skatās te spogulī, te saltajās debesīs, lai noskaidrotu, vai laiks būs jauks. Meitumājas ver durvis pirmajiem apmeklētājiem lauciniekiem un kareivjiem. Baznīcā sve�u gaismā vīrietis dzer vīnu ceļos nometu��os sievie�u priek�ā. Visās priek�pilsētās starp nebeidzamiem fab�riku mūriem kustas melni pavedieni, tie lēnām tuvojas pilsētas cen�tram. Tos sagaidot, ielas izskatās kā dumpja dienā: visi veikali izņēmums ir tikai Turnbridas ielas tirgotavas nolaidu�i logiem priek�ā dzelzs aizvirtņus. Drīz vien melnās kolonnas klusumā pār�pludinās ielas, kas izliekas miru�as: pirmie ieradīsies Turvilas dzelzceļnieki kopā ar sievām, kas strādā Sensimforēna ziepju fab�rikā, tad sīkpilsoņi no Zukstbuvilas, tad Pino vērptuvju strādnieki, tad visi amatnieki no Senmaksansa kvartāla; Tjera�as ļaudis at�brauks ar pēdējo tramvaju, kas pienāk vienpadsmitos. Drīz vien starp aizbultētiem veikaliem un slēgtām durvīm izveidosies svētdie�nas pūlis.

Pulkstenis nosit pusdesmit, un es dodos ceļā: svētdienās �ajā laikā Buvilā var noskatīties lielisku izrādi, tikai nedrīkst ierasties pārāk vēlu pēc lielās mises.

Mazā Zozefīnes Sularī ieliņa ir mirusi un o� pēc pagraba. Ta�u, tāpat kā ik svētdienu, to piepilda brīnumaina �alkoņa: tas ir paisuma troksnis. Iegrie�os Prezidenta �amāra ielā, kuras namiem ir �etri stāvi un garas, baltas �alūzijas. �o notāru ielu pilnīgi pārņēmusi pla�ā svētdienas murdoņa, Zilē �ķērsielā troksnis pieaug vēl vairāk, un to es pazīstu: tādu troksni saceļ cilvēki. Tad kreisajā pusē piepe�i uzvirmo gaismas un skaņu sprādziens. Esmu pie mērķa: te ir Turnbridas iela, man atliek tikai nostāties starp sev līdzīgiem, un es tūlīt redzē�u, kā kungi sasveicinoties paceļ cepures.

Vēl tikai pirms se�desmit gadiem neviens neiedro�inātos paredzēt Turnbridas ielas brīnumaino likteni tagad buvilie�i to sauc par mazo Prado. Esmu redzējis 1840. gada plānu, kur �ī iela nemaz nav atzīmēta. Toreiz tā dro�i vien bija dubļaina un smirdīga

Sartrs, �Nelabums�

49

sprauga ar noteku, kur starp bruģakmeņiem peldēja zivju iek�as un galvas. Bet 1873. gada beigās Nacionālā asambleja pasludināja, ka sabiedrības labā vajadzētu uzcelt baznīcu Monmartras pakalnā. Pēc da�iem mēne�iem Buvilas mēra sieva redzēja parādību: viņu rāja viņas aizgādne svētā Sesila. Vai tas gan bija izturams, ka labākajai sabiedrībai ik svētdienu jāno�ķie�as ar dubļiem, dodoties uz Senrenē vai Senklodjēna baznīcu klausīties misi kopā ar bod�niekiem? Vai Nacionālā asambleja nerādīja priek�zīmi? Pateicoties debesu svētībai, Buvilā tagad ir spo�s ekonomiskais stāvoklis; vai tad pateicībā tam Kungam nepienāktos uzcelt baznīcu?

Parādību uzņēma labvēlīgi: notika vēsturiskā municipālās padomes sēde, un bīskaps deva piekri�anu ziedojumu vāk�anai. Atlika izvēlēties būves vietu. Senās tirgotāju un kuģīpa�nieku ģimenes domāja, ka baznīca jāceļ Zaļā pakalna virsotnē, kur tās dzīvoja, �lai svētā Sesila sargātu Buvilu kā Jēzus Sakrēkēra Parīzi�. Jaunie kungi no Jūras bulvāra skaitliski vēl nedaudzi, bet ļoti bagāti ļāvās pierunāties: viņi dos, cik vajadzēs, bet baznīca jāceļ Jūras laukumā; ja viņi par dievnamu maksā, viņuprāt, vajadzētu arī to lietot; viņi labprāt liktu manīt savu spēku vecajai pilsonībai, kas uz viņiem noraudzījās kā uz iznireļiem. Bīskaps ieteica kompro�misu: baznīcu uzcēla pusceļā starp Zaļo pakalnu un Jūras laukumu Mencu tirgus laukumā, kuru pārkristīja par Svētās Sesilas laukumu. Briesmonīgā celtne, ko pabeidza 1887. gadā, maksāja ne mazāk par �etrpadsmit miljoniem.

Plato, bet netīro un sliktu slavu iemantoju�o Tumbridas ielu va�jadzēja pilnīgi pārveidot, un tās iemītnieki bez �ēlastības tika at�spiesti aiz Svētās Sesilas laukuma; mazais Prado, sevi�ķi svētdienas rītos, kļuva par di�ciltīgo un eleganto satik�anās vietu. Labdzimu�o ģimeņu ceļā citu pēc cita atvēra skaistus veikalus. Tie palika atvērti Lieldienu pirmdienā, visu Ziemsvētku nakti un svētdienās līdz pus�dienlaikam. Blakus desiniekam �iljēnam, kura tirgotavā pārdeva iz�daudzinātus siltus pīrāgus, maiznieks Fulons bija izstādījis savus slavenos ra�ojumus burvīgas koniskas kūciņas ar mēļu sviestu un violetu cukura glazūru. Dipatī grāmatnīcas skatlogā varēja redzēt Plona izdevniecības jaunumus, vairākus tehniskus darbus, piemēram, grāmatu par navigācijas teoriju un traktātu par burām, lielu, ilustrētu Buvilas vēsturi un eleganti sakārtotus luksusa izdevu�

mus: �Konigsmark� zilas ādas iesējumā un Pola Dumēra �Manu dēlu grāmatu� smil�krāsas ādas iesējumā ar purpursarkanu puķu rotājumu. Gislēna �Modes nams. Parīzes modeļi� atrodas starp Pje�uā puķu veikalu un Pakēna antikvariātu. Frizieris Gistavs, kas nodarbina �etras manikīres, aizņem glu�i jauna, dzelteni nokrāsota nama otro stāvu.

Vēl pirms diviem gadiem uz Mulēn�eno aklās ielas un Turnebridas ielas stūra mazs nekaunīgs veikaliņ� reklamēja insektu pulveri �Tu-pu-nez�. Ziedu laikus bodīte piedzīvoja toreiz, kad Svētās Sesilas laukumā klaigāja mencu tirgotāji, tai bija simt gadu. Skatloga stiklus mazgāja reti, un caur putekļu un sūbējuma kārtu tikai ar pūlēm varēja saskatīt pūlīti mazu, ugunssarkanos kam�zoļos tērptu vaska figūriņu, kas attēloja �urkas un peles. �ie dzīvnieki, uz spieķa atspiedu�ies, kāpa nost no augstbortu kuģa; līdzko tie sasniedza cietzemi, koķeti ģērbusies, bet bāla, no netīrības melna zemniece tos aizbiedēja, kaisot �Tu-pu-nez�. Man �ī bodīte ļoti patika, tā izskatījās tik ciniska un stūrgalvīga, nekautrēdamās pāris soļu attālumā no Francijas dārgākās baznīcas atgādināt utu un netīrības tiesības.

Pērn vecais ārstniecības augu pārdevējs nomira, un viņa ra�dinieks māju pārdeva. Vajadzēja tikai izlauzt da�as sienas, un tagad tur ir maza konferen�u zāle, īsta ligzdiņa. Pirms gada Anrī Bordo tur tērzēja par alpīnismu. Turnbridas iela neder steidzīgam cil�vēkam: ģimenes pastaigājas lēni. Reizēm var tikt uz priek�u kādu solīti ātrāk, ja vesela ģimene iegrie�as pie Fulona vai Pje�uā. Bet citkārt ir jāapstājas vai jāvirzās glieme�a gaitā, jo divas ģimenes no pretējos virzienos ejo�ām kolonnām satiekas un cie�i sadodas rokās. Pastaigājos maziem solī�iem. Esmu galvas tiesu garāks par ļaudīm abās kolonnās un redzu cepures, cepuru jūru. Lielākoties tās ir mel�nas un cietas. Laiku pa laikam ieraugu kādu, kura tiek pacelta un atsedz pakau�a maigo spoguļvizrņu; brītiņu smagi lidojusi, tā no�lai�as. Turnbridas ielas 16. namā cepurnieks Urbēns, �okejcepuru speciālists, kā simbolu pacēlis milzīgu, sarkanu arhibīskapa gal�vassegu, kuras zelta pu�ķi karājas divu metru augstumā virs ielas.

Jāapstājas: tie�i zem pu�ķiem nupat izveidojusies cilvēku grupiņa. Vīrs man blakus gaida nolaistām rokām un bez nepacie�tības; manuprāt, �is mazais, bālais, porcelāntrauslais vecītis ir Kofjē,

tirdzniecības palātas prezidents. �ķiet, viņ� iedve� tik lielu bijību tāpēc, ka nekad neko nerunā. Viņ� dzīvo Zaļā pakalna virsotnē ķieģeļu mājā, kuras logi pastāvīgi stāv līdz galam vaļā. Sastrēgums beidzas: grupa izlīdusi, var iet tālāk. Nupat veidojas vēl viena, bet tā aizņem mazāk vietas, jo, tikko radusies, atkāpjas pie Gislēna skatlo�ga. Kolonna pat neapstājas, tā tik tikko pavirzās sānis; mēs ejam garām se�iem cilvēkiem, kas spie� cits citam roku: �Labdien, cienī�tais kungs, labdien, dārgais draugs, kā jums klājas; bet lieciet jel cepuri galvā, jūs vēl saaukstēsieties; paldies, kundze, tie�ām, laiks nav silts. Dārgā, es tevi iepazīstinā�u ar doktoru Lefransuā, kas viņu tik labi izārstējis, bet lieciet ta�u cepuri galvā, doktor, tādā auks�tumā jūs saslimsiet. Bet doktors ātri izārstēsies; ak vai, kundze, tie�i ārsti tiek vissliktāk dziedināti; doktors ir lielisks muzicētājs. Ak Dievs, doktor, es to nemaz nezināju, vai spēlējat vijoli? Doktors ir ļoti talantīgs.�

Ve�uks man blakus noteikti ir Kofjē, viena no sievietēm grupā, tum�mate, joprojām smaidot doktoram, veco vai ar acīm aprij. �ķiet, viņa domā: �Tas ir Kofjē kungs, tirdzniecības palātas prezi�dents; viņ� izskatās tik biedējo�s, �ķiet, viņ� ir pilnīgi salts.� Bet Kotjē nevienu nepagodina ar savu uzmanību: tie ir ļaudis no Jūras bulvāra, tie nepieder pie labākās sabiedrības. Kop� nāku uz �o ielu vērot svētdienas sasveicinā�anos, esmu iemācījies at�ķirt bulvāra ļaudis no pakalna ļaudīm. Ja kādam mugurā ir glu�i jauns mētelis, ja viņa platmale ir mīksta, krekls �ilbino�s, ja gaita ir cienīga, var nekļūdīgi apgalvot tas ir no Jūras bulvāra. Ļaudis no Zaļā pakalna at�ķiras no tiem ar tādu kā trūcību un pavārgumu. Viņiem ir �auri pleci, un dzīves izvagotajās sejās lasāma augstprātības izteiksme. Es varētu zvērēt, ka �is resnais kungs, kas ved pie rokas bērnu, ir no pakalna: viņa seja izskatās glu�i pelēka un kaklasaite sasieta kā auk�la.

Resnais kungs mums tuvojas: viņ� cie�i raugās Kofjē kungā. Bet mirkli pirms tam, kad viņu ceļi krustojas, kungs novēr�as un sāk tēvi�ķīgi jokoties ar dēliņu. Viņ� pasper vēl da�us soļus, noliecas pie puisēna un skatās tam acīs tēvs un tikai tēvs; tad piepe�i, vin�gri pagriezies uz mūsu pusi, viņ� uzmet mundru skatienu ve�ukam un, ar pla�u �estu pacēlis cepuri, strupi viņu sveicina. Apmulsu�ais zēns nepaceļ cepuri tā ir pieaugu�o darī�ana.

Uz Basdevjeijas ielas stūra mūsu kolonna saduras ar ticīgo kolonnu, kas nāk no dievkalpojuma; kāds desmits cilvēku apstājas viens otram pretī un griezdamies sasveicinās, bet tas notiek pārāk ātri, lai varētu ko sīkāk novērot; pāri tuklajam, bālajam pūlim svētās Sesilas baznīca slien savu briesmonlgo, balto blāķi: krīta baltums pret tum�ām debesīm; mirdzo�ajās sienās tā glabā mazliet nakts tumsas. Atpakaļceļā kārtība ir drusku mainījusies. Kofjē kungs at�bīdīts man aiz muguras. Man pie kreisā sāna piespiesta dāma tum�zilā tērpā. Viņa nāk no mises. Atkalatrastā rīta ap�ilbināta, viņa miedz acis. Kungs ar vājo kaklu, kas iet mums pa priek�u, ir viņas vīrs.

Uz otra trotuāra kungs, kas tur sievu aiz rokas, nupat ie�ukstējis viņai ausī da�us vārdus un sāk smaidīt. Viņa tajā pa�ā brīdi rūpīgi noslauka no krēmkrāsas sejas jebkuru izteiksmi un pasper da�us soļus kā neredzīgā. �is zīmes neviļ: tūlīt viņi sveicinās. Tie�ām, pēc mirkļa kungs paceļ roku. Platmales tuvumā viņa pirksti kādu sekun�di vilcinās, tad saudzīgi saņem galvassegas malu. Kamēr viņ� maz�liet paceļ cepuri, pieliecot galvu, sieva izliekas mazdrusciņ pārseigta un ieglezno sejā jauneklīgu smaidu. Viņiem garām palocīdamās paslīd ēna, bet abu vienādie smaidi uzreiz vēl neapdziest, tie brīdi paliek viņu lūpās kā atblāzma. Kad kungs un dāma nonāk man blakus, viņu sejas atkal ir noslēgtas, tomēr ap muti jau�ams priecīgs vaibsts.

Tas ir beidzies: pūlis kļuvis retāks, cepures tik bie�i vairs necilā�jas, veikalu skatlogi ne�ķiet tik nevainojami esmu Tumbridas ielas galā. Vai es to �ķērso�u un ie�u atpakaļ pa pretējo trotuāru? Manuprāt, tagad pietiek, esmu jau gana redzējis ro�ainos pakau�us, cieņas pilnās, neizteiksmīgās sejas. Ie�u pāri Jūras laukumam. Kad uzmanīgi izlobos no kolonnas, man glu�i blakus no melnas plat�males apak�as iznirst kunga galva. Tas ir tum�zilās dāmas vīrs. Ak! Skaistais dolikocefala garenais galvaskauss, apaudzis ar īsiem, cie�tiem matiem, skaistās, sudraba paviedienu caurvītās amerikāniskās ūsas. Un smaids galvenais brīnumainais kultūras cilvēka smaids. Kaut kur uz deguna viņam ir pensnejs.

Viņ� pievēr�as sievai un saka:

-��� Tas ir jaunais dizainers no rūpnīcas. Nesaprotu, kas viņam te darāms. Tas ir lāga zēns, tik bikls, viņ� mani uzjautrina.

Pie desinieka �iljēna skatloga jaunais dizainers, kas nupat uzlicis atpakaļ galvā cepuri, vēl glu�i piesārtis, nodurtām acīm un spītīgu seju, joprojām izskatās svētlaimīgs. Nav nekādu �aubu �ī ir pirmā svētdiena, kad viņ� iedro�inās �ķērsot Tumbridas ielu. Viņ� izskatās pēc iesvētāmā zēna. Viņ� salicis rokas uz muguras un pievērsis skat�logam seju tie�ām kaitino�ā kautrībā: neredzo�ām acīm viņ� veras �etrās receklī spīdo�ās desiņās, kas izceļas uz pētersīļu fona.

No tirgotavas iznāk sieviete un pieķeras viņam pie rokas. Tā ir viņa sieva, vēl pavisam jauna, kaut arī glu�i apvītu�u ādu. Viņa var pēc sirds patikas klejot Turnbridas ielas apkaimē, tik un tā neviens viņu nenoturēs par dāmu; viņu nodod acu ciniskais spīdums, prātī�gais daudz pieredzēju�as sievietes izskats. īstas dāmas nezina, cik kas maksā, viņām patīk mīļas neprātības, viņu acis ir skaistas, vien�tiesīgas puķes, siltumnīcu puķes.

Tie�i vienos ieeju Vezelīza restorānā. Ve�i kā parasti jau ir tur. �etri spēlē kārtis, dzerot aperitīvu. Citi stāv apkārt un vēro spēli, kamēr viņiem klāj galdu. Augumā lielākais ar garu bārdu ir maiņas aģents. Otrs pesnionēts jūras reģistra inspektors. Viņi ēd un dzer kā divdesmit gadu vecumā. Svētdienās abi pasūta skābus kāpostus. Tie, kas atnāku�i pēdējie, jautā citiem, kuri jau ēd:

-��� Vai atkal svētdienas skābie kāposti?

Viņi apsē�as un labsajūtā nopū�as:

-��� Marieta, sirsniņ, puspudeli vīna un skābus kāpostus!

Marieta ir bra�a mei�a. Līdzko apsē�os pie pēdējā galda, kāds

sarkans vecis, kamēr viņa lej vermutu, sāk aiz dusmām klepot.

-��� Paklausieties, lejiet man vairāk, viņ� klepodams pukojas.

Bet viņa savukārt dusmojas, jo nav beigusi liet:

-���� Ļaujiet ta�u man liet, kas jums ko saka? Jūs esat glu�i kā tie, kas strīdas, pirms pateikts kaut vārdiņ�.

Citi sāk smieties.

-Trāpīts!

Maiņas aģents, iedams uz savu vietu, apliek Marietai roku ap pleciem.

-���� �odien ir svētdiena, Marieta. Vai pēcpusdienā iesi uz kino ar savu draudziņu?

-���� Kā tad citādi! �odien ir Antuanetes diena. Bet, ja runājam par draudziņu, es esmu tā, kas visu dienu strādā.

Maiņas aģents apsē�as pretī bēdīga izskata vecim ar gludi skūtu seju. Skūtais vecais vīrs uzreiz sāk kaut ko dzīvi stāstīt. Maiņas aģents neklausās, viņ� �ķoba seju un rausta bārdu. Viņi nekad neklausās cits citā.

Savus kaimiņus es pazīstu: tie ir sīktirgotāji no tuvējās apkaimes. Svētdienās viņu kalpone ir brīva. Tāpēc viņi ierodas �eit un pastāvī�gi apsē�as pie viena un tā pa�a galda. Vīrs ēd lielisku sārtu vēr�a sā�na gabalu. Sieva baksta ar dak�iņu savā �ķīvī. Tā ir gadus �etrdesmit veca gai�mate sarkaniem, vatei līdzīgiem vaigiem. Zem atlasa blūzes nojau�amas skaistas, tvirtas krūtis. Ik maltītē viņa glu�i kā vīrietis izdzder pudeli Bordo sarkanvīna.

Es lasī�u �Ei�eniju Grandē�. Nevarētu sacīt, ka tas man sagādā lielu prieku, bet kaut kas ta�u jādara. Uz labu laimi at�ķiru grāmatu vietā, kur mate un meita sarunājas par Ei�enijas dzimsto�o mīlestību.

�Ei�enija noskūpstīja viņai roku un teica:

-��� Cik tu esi laba, dārgo māmiņ!

�ie \ urdi laimē iegaismoja mātes veco, ilgās cie�anās novītu�o seju.

-Vai tev viņ� patīk? � Ei�enija jautāja.

Grandē kundze atbildēja tikai ar smaidu; tad, brīdi klusējusi, viņa pus�ukstus teica:

-���� Vai tu jau būtu iemīlējusies? Tas būtu slikti.

-��� Slikti, -Ei�enija atkārtoja. Kāpēc? Viņ� patīk tev, viņ� patīk Nanonai, kāpēc lai viņ� neptiktu man ? Zini, māmiņ, uzklāsim viņam brokastgaldu.

Viņa nometa rokdarbu, māte darīja tāpat, teikdama:

-���� Tu esi neprātīga!

Ta�u viņai bija tīkami attaisnot meitas neprātu, daloties tajā.

Ei�enija pasauca Nanonu.

-��� Kas vēl jums vajadzīgs, jaunkundz?

Nanon, vai tev pusdienām saldais krējums ir?

-��� Ak jā, pusdienām ir gan, vecā kalpone atbildēja.

-���� /. abi, pasniedz viņam labi stipru kafiju, esmu dzirdējusi pie de

irm runājam, ka Parīzē vārot ļoti stipru kafiju. Pieber labi

daut.u.

-���� Un kurlai es to ņemu?

-��� Nopērc.

-��� Un ja nu mani satiek kungs?

-���� Viņ� ir savās pļavās�

Kad ierados, galda kaimiņi klusēja, bet piepe�i vīra balss iz�traucē mani lasī�anā.

Uzjautrināts un nosēpumains, vīrs saka:

-��� Klausies, vai tu redzēji?

Sieva satrūkstas un paveras viņā, iznirstot no sapņiem.

Vīrs ēd un dzer, tad tikpat �ķelmīgi atsāk:

-��� Ha, ha!

Klusums, sieviete turpina sapņot.

Piepe�i viņa nodreb un jautā:

-��� Ko tu teici?

-��� Vakar Suzanna.

-��� Ak jā, viņa bijusi pie Viktora.

-��� Ko es tev teicu?

Sieviete nepacietīgi atstumj �ķīvi.

-��� Tas nav labi.

Uz viņas �ķīvja malām ir pelēki piku�i, ko viņa izspļāvusi. Vīrs turpina savu domu:

-��� Sitais sievi�ķītis�

Viņ� apklust un nenoteikti smaida. Mums iepretī vecais maiņas aģents, mazliet pūzdams, glāsta Marietas roku. Pēc brī�a:

-��� Es todien tev jau teicu.

-��� Ko tad tu man teici?

-��� Par Viktoru, ka viņa pie tā aizies. Kas tad tas, viņ�, piepe�i uztraucies, jautā, vai tev negar�o?

-��� Tas nav labs.

-��� Tā vairs nav, viņ� svarīgi saka, nav vairs kā Hekāra laikā. Vai zini, kur tagad ir Hekārs?

-��� Laikam Domremī, vai ne?

-��� Jā, jā, kas tev to teica?

-��� Tu pats, tu man svētdien pasacīji.

Viņa ēd maizi, kas nolikta uz papīra galdauta. Tad, gludinot pa�pīru pret galda malu, vilcinādamās saka:

-��� Zini, tu maldies, Suzannai ir vairāk�

-��� Var jau būt, sirsniņ, tas pilnīgi var būt, viņ� izklaidīgi atbild, ar acīm meklēdams Marietu, un pamāj tai.

-��� Karsti.

Marieta familiāri atspie�as pret galda malu.

-��� Ak jā, ir gan karsti, sieva novaidas, un te var nosmakt, un vēr�gaļa ari nav laba, es teik�u saimniekam, nav vairs kā agrāk, atveriet jel drusciņ vēdlodziņu, Marietiņ!

Virs atkal sataisa �ķelmīgu seju.

-��� Klausies, vai tu redzēji, kādas viņam acis?

-��� Bet kad, gailīt?

Viņ� nepacietīgi mēdās:

-��� Bet kad, gailīt? Tas ir īsti tavā garā vasarā, kad sniga sniegs. Viņ� smejas, skatās tālumā, tad ātri, it kā centīgi noskaita:

-��� Acis kā runcim, kas taisa karstās oglēs.

Viņ� jūtas tik apmierināts, ka �ķiet aizmirsis, ko gribējis pasacīt. Viņa savukārt kļūst jautra bez kāda iemesla.

-��� Ha, ha, lielais blēdis!

Viņa plik�ķina vīram pa plecu.

-��� Lielais blēdis, lielais blēdis!

Viņ� pārliecināts atkārto:

-��� Kā runcim, kas taisa karstās oglēs.

Bet viņa vairs nesmejas:

-��� Nē, tie�ām, zini, viņa ir nopietna.

Viņ� pieliecas un ilgi �ukst sievai ausī. Brīdi viņa skatās vaļā muti, mazliet sasprindzinātu un jautru seju kā cilvēks, kas tūlīt iespurgsies, tad piepe�i atgā�as atpakaļ un saņem viņa rokas.

-��� Tas nav tiesa, tas nav tiesa!

Viņ� prātīgi un cienīgi saka:

-��� Klausies, sirsniņ, viņ� ta�u teica ja tā nebūtu taisnība, kāpēc viņ� teiktu?

-��� Nē, nē.

-��� Bet viņ� teica paklau, iedomājies�

Viņa sāk smieties.

-��� Man sanāca smiekli, jo es iedomājos par Renē.

-Jā.

Viņ� arī smejas. Viņa turpina klusā un svarīgā balsī:

-��� Tas nozīmē, ka viņ� to pamanīja otrdien.

-��� Ceturtdien.

-��� Nē, otrdien, tu ta�u zini, tāpēc ka�

Viņa velk gaisā tādu kā elipsi.

Ilgs klusums. Vīrs ar maizes mīkstumu saslauka mērci. Marieta apmaina �ķīvjus un atnes viņiem torti. Es arī tūlīt pasūtī�u torti. Piepe�i sieva mazliet sapņaini, lepni un it kā aizvainoti smaidot, dziedo�ā balsī pavēstī:

-��� Ak nē, tu jau nu zini!

Viņas balsī ir tik daudz jutekliskuma, ka viņ� satraucas, ar tuklo roku noglāsta viņas kumbru.

-���� Sari, esi rāms, tu mani satrauc, dārgais, viņa smaidīdama murmina pilnu muti.

Mēģinu atsākt lasī�anu:

-���� Un kur lai es to ņemu?

-��� Nopērc!

-���� Un ja nu mani sastop kungs?

Bet es vēl dzirdu, kā sieva saka:

-��� Klausies, es sasmīdinā�u Martu, es viņai izstāstī�u�

Mani kaimiņi ir apklusu�i. Pēc tortes Marieta viņiem pasniegusi plūmes, un sieviete veltī visu uzmanību, lai glīti iespļautu kauliņus karotē. Vīrs, griestos skatīdamies, bungo uz galda mar�u. Varētu sacīt, ka viņu dabiskais stāvoklis ir klusē�ana, un reizēm vārdi uznāk kā sīks drudzis.

-���� Un kur lai es to ņemu ?

-��� Nopērc!

Aizveru grāmatu, es ie�u pastaigāties.

Kad izeju no Vezelīza restorāna, pulkstenis ir gandrīz trīs; visā smaguma pieliju�ajā ķermenī sajūtu pēcpusdienu. Tā nav mana, tā ir viņu pēcpusdiena, ko simttūksto� buvilie�u tūlīt pārdzīvos kopīgi. �ajā stundā pēc bagātīgām un ilgām svētdienas pusdienām viņi pieceļas no galda, un viņiem kaut kas ir miris. Svētdiena nodeldē�jusi savu vieglo jaunību. Ir jāgremo cālis un torte, jāģērbjas, lai kaut kur ietu.

Dzidrajā gaisā atskan kino �Eldorado� zvans. Tāda zvanī�ana dienas vidū ir parasts troksnis. Vairāk nekā simt clvēku stāv rindā gar zaļo sienu. Viņi alkatīgi gaida maigās krēslas, atslābinā�anās, nepiespiestības stundu, kad ekrāns, mirdzēdams acu priek�ā kā balts

olis, runās un sapņos viņu vietā. Veltīga vēlme: kaut kas viņos pa�liks krampjaini savilkts; viņi pārāk baidās, vai tikai kāds nesabojās skaisto svētdienu. Tūlīt, tāpat kā ik svētdienu,,viņi jutīsies vīlu�ies: filma būs muļķīga, kaimiņ� smēķēs pīpi un spļaus uz grīdas starp kājām. Vai arī Lisjēns būs nejauks, neatradīs nevienu mīļu vārdu, ko pateikt, vai, glu�i kā par spīti, tie�i �odien, kad reiz var aiziet uz ki�no, atkal sāks sāpēt starpribu nervs. Tūlīt, glu�i kā ik svētdienu, tum�ajā zālē milzīs mazas, klusas dusmas.

Es gāju pa mierīgo Bresāna ielu. Saule bija izgaisinājusi māko�ņus, laiks jauks. Kāda ģimene tikko iznāca no villas "Vilnis�. Uz ietves meita aizpogāja cimdus. Viņai varēja būt apmēram trīsdesmit gadu. Māte, stāvot uz lieveņa pirmā pakāpiena, raudzījās tie�i uz priek�u, izskatījās pa�pārliecināta un elpoja dziļi. No tēva redzēju tikai milzīgu muguru. Noliecies pie slēdzenes, viņ� slēdza ciet durvis. Māja paliks tuk�a un tum�a, līdz viņi atgriezīsies. Jau aizbultētajās un tuk�ajās kaimiņu mājās klusītēm krak�ķēja mēbeles un grīdas. Pirms aizie�anas ēdamistabas kamīnā izdzēsa uguni. Tēvs pievienojās abām sievietēm, un ģimene, ne vārda nerunādama, de�vās ceļā. Kurp viņi gāja? Svētdienās apmeklē monumentālo kapsētu vai dodas vizītēs pie radiem, vai, ja cilvēks ir pavisam brīvs, pa�staigājas pa dambi. Es biju brīvs: gāju pa Bresāna ielu, kas veda uz Pastaigu dambi.

Debesis bija bāli zilas mazliet miglas, �ur tur staru kūļi; laikiem kāds peldo�s mākonis aizslīdēja priek�ā saulei. Tālumā redzēju balto cementa balustrādi, kas stiepjas gar Pastaigu dambi, cauri re�ģojumam mirdzēja jūra. Ģimene iegriezās pa labi Priestera Hilēra ielā, kas ved aug�up Zaļajā pakalnā. Redzu, kā viņi lēniem soļiem kāpj, veido uz mirguļojo�ā asfalta trīs melnus traipus. Iegriezos pa kreisi un ieniru pūlī, kas staigāja gar jūras malu.

Pūlis bija raibāks nekā no rīta. Izskatījās, ka visiem �iem cil�vēkiem pietrūcis spēka ievērot skaisto sabiedrības hierarhiju, ar ku�ru viņi tā lepojās priek�pusdienā. Tirgotāji un ierēdņi staigāja blakus, viņi ļāva, lai viņiem iet līdzās, pieskaras un pat grūsta sīki no�ēlojama izskata kalpotāji. Siltajā drūzmā izkusa aristokrātija, labā sabiedrība un profesiju grupas. Palika gandrīz vienīgi cilvēki, kas neko nepārstāvēja.

Tālumā vīdēja gaismas plankums jūra bēguma laikā. Da�as

virs ūdens pacēlu�ās klintis ar savām galvām caurumoja gaismas virsmu. Smiltīs gulēja zvejas laivas, mazliet tālāk glumu akmeņu kubi, kas samesti jukjukām pie dambja, lai pasargātu to no viļņiem, un to starpas bija ņudzoņas pilnas. Pie ieejas priek�ostā uz saules izbalināto debesu fona iezīmējās zemessmēlēja siluets. Ik vakaru līdz pusnaktij tas kauc un vaid, un saceļ velni�ķīgu troksni. Bet svētdienās strādnieki pastaigājas pa cietzemi, uz klāja ir tikai sargs, un tad zemessmēlējs klusē.

Saule bija dzidra un caurspīdīga kā jauns baltvīns. Tās gaisma tik tikko skāra ķermeņus, nedodot tiem nedz ēnas, nedz reljefu: se�jas un rokas izskatījās pēc bāla zelta plankumiem. Visi mēteļos ģērbtie ļaudis �ķita lēni lidināmies da�us sprī�us virs zemes. Laikiem vēj� dzina mums virsū ēnas, kas drebēja glu�i kā ūdens; se�jas uz mirkli apdzisa un kļuva krītainas.

Tā bija svētdiena; iespiests starp balustrādi un izpriecu paviljonu re�ģiem, pūlis plūda kā pa�auras upes, lai izklīstu tūksto� strautiņos aiz Transatlantijas sabiedrības viesnīcas. Cik daudz bērnu! Bērni ratiņos, uz rokas, pie rokas vai pa divi un trīs, klīrīgi ejot pa priek�u vecākiem. Pirms da�ām stundām es visas �īs sejas redzēju gandrīz starojo�as svētdienas rīta jaunībā. Tagad, saules apskalotas, tās vairs nepau� neko citu kā vien mieru, atslābumu un tādu kā stūrgalvību.

Maz �estu: sveicinot gan kāds vēl paceļ cepuri, bet bez rītam raksturīgā pla�uma un nervozā prieka. Visi iet mazliet atgāzu�ies, paceltu galvu, veroties tālumā, ļaujoties vējam, kas tos stumj, piepūtis mēteļus. Laiku pa laikam atskan sausi, aprauti smiekli; mātes sauciens: ��anno, Zanno, es tevi lūdzu!� Un atkal klusums. Viegls gai�ās tabakas aromāts: smēķē komiji. Salambo Ai�a svētdienas cigaretes. Da�ās dabiskākās sejās, �ķiet, saskatu tādas kā skumjas: bet nē, �ie cilvēki nav nedz skumji, nedz priecīgi viņi atpū�as. Viņu plati ieplestās, stingās acis pasīvi atspoguļo jūru un debesis. Tūlīt viņi ies mājās, izdzers tasi tējas ģimenes lokā pie ēdamistabas galda. �obrīd viņi vēlas dzīvot ar vismazāko piepūli, taupīt kustības, vārdus un domas, ļauties straumei: viņiem ir viena vienīga diena, kad var izdzēst grumbas, vārnukājas, skarbās rievas, ko ievelk nedēļas darbs. Viena vienīga diena. Viņi jūt, ka minūtes aizplūst starp pirkstiem� Vai viņiem pietiks laika uzņemt pietieka�mi daudz jaunības, lai pirmdienas rītā sāktu visu no gala? Viņi elpo

pilnu krūti, jo jūras gaiss spirdzina; tikai elpas vilcieni, ritmiski un dziļi kā gulētājiem, vēl liecina, ka viņi dzīvi. Eju klusiem soļiem, es nezinu, ko iesākt ar savu cieto un svaigo augumu �ajā traģiskajā, at�pūtu gūsto�ajā pūlī.

Nu jūra ir �īfera krāsā; tā lēnām kāpj. Naktī paisums sasniegs augstāko līmeni, �onakt Pastaigu dambis būs tuk�āks nekā Viktora Nuāra bulvāris. Priek�ā pa kreisi kanālā atspīd sarkana uguns.

Saule lēnām sliecas uz jūras pusi. Pa ceļam tā aizdedz normandie�u mājiņas logus. Ap�ilbināta sieviete gurdeni paceļ roku pie acīm un papurina galvu.

-��� Gaston, tā mani �ilbina, viņa saka, piespiesti iesmiedamās.

-��� Ej nu! Tā ir laba saulīte, vīrs atbild, tā nesilda, tomēr savu prieciņu dod.

Pagriezusies pret jūru, viņa vēl saka:

-��� Es cerēju, ka varēs redzēt.

-��� Pilnīgi neiespējami, vīrs atbild. Tā ir pret sauli.

Viņa dro�i vien runā par Kejbotas salu, kuras dienvidu galu va�jadzētu redzēt starp zemessmēlēju un priek�ostas platformu.

Gaisma kļūst maigāka. �ajā bēgo�ajā stundā kaut kas vēstī vakaru. �ai svētdienai jau ir pagātne. Villas un pelēkā balustrāde at�gādina pavisam nesenas atmiņas. Cita pēc citas sejas zaudē brīvības izteiksmi, vairākas pat atmaigst.

Sieviete stāvoklī balstās pret gai�matainu jaunu vīrieti, kas izskatās brutāls.

-��� Re, re, re, skaties! vina saka.

-Ko?

-��� Tur, tur kaijas.

Viņ� parausta plecus: kaiju nav. Debesis ir gandrīz noskaidro�ju�ās, pie apvār�ņa iesārtas.

Viņ� atbild:

-��� Tur kaut kas �īkstēja.

Mirdz gāzes laterna. Es domāju, ka nupat te gājis laternu iededzinātājs. Bērni viņu uzmana, jo viņ� dod atgrie�anās signālu. Ta�u tas ir tikai pēdējais saules atspīdums. Debesis vēl gai�as, bet zeme tinas krēslā. Pūlis kļūst retāks, skaidri var sadzirdēt jūras krāk�anu. Jauna sieviete, atpiedusies ar abām rokām pret balustrādi, pavēr� pret debesīm zilu seju ar lūpu pomādes ievilktu melnu svītru.

Bridi jautāju sev, vai nesāk�u mīlēt cilvēkus. Bet galu galā tā bija viņu, nevis mana svētdiena.

Pirmā gaisma, kas iedegas, ir Kejbotas salas bāka; mazs puisēns apstājas man blakus un sajūsmināts �ukst:

-��� Re, bāka!

Tad sajūtu, ka manu sirdi pilda liela piedzīvojuma jausmas.

*

Iegrie�os pa kreisi Burinieku ielā un nonāku mazajā Prado. Skatlogiem nolaisti dzelzs priek�kari. Turnbridas iela ir gai�a, bet tuk�a, tā zaudējusi rīta puses īslaicīgo spo�umu; �ajā stundā tā ne ar ko neat�ķiras no blakus ielām. Sacēlies diezgan stiprs vēj�. Dzirdu, kā �ņerkst arhibīskapa cepures skārds.

Es esmu viens, lielākā daļa cilvēku atgriezu�ies pie saviem pavardiem, viņi lasa vakara avīzes, klausoties radio. Svētdiena bei�dzoties ir atstājusi pelnu gar�u, un viņu domas jau pievērsu�ās pirm�dienai. Bet man nav nedz pirmdienas, nedz svētdienas: ir tikai die�nas, kas burzmaini grūstās, un tad piepe�i pazib kāds gai�s mirklis kā �is te.

Nekas nav mainījies, un tomēr viss pastāv citādā veidā. Es nevaru to aprakstīt; tas ir kā Nelabums, tomēr glu�i pretējs: beidzot man ir bijis piedzīvojums, un, kad sev jautāju, redzu, ka ar mani noticis tas, ka es esmu es un ka esmu te; tas esmu es, kas �ķeļ nakti, esmu laimīgs kā romāna varonis.

Kaut kas tūlīt notiks: kaut kas mani gaida Basdevjeijas ielas tumsā, tie�i �īs mierīgās ielas stūri, kur sāksies mana dzīve. Redzu, kā eju uz priek�u, liktenīgas nojausmas pārņemts. Ielas pagriezienā ir tāds kā baits akmem stabiņ�. Pa gabalu tas izskatās glu�i melns un ar katru soli izgaismojas snaudiet blāvāks. Tum�ais priek�mets, kas pasnazitem kļūst gai�aks, atstāj m trani ārkārtēju iespaidu: kad tas būs pavisam gai�s, pavisam balts, es apstā�os tam tie�i blakus, un tad sāksies piedzīvojums. BāM bāka, kas iznirst no tumsas, tagad ir tik tuvu, ka �sasit gandru pārņem bailes: mirkli iedomājos, ka vajadzētu griezties atpakaļ. Ta�u nav iespejams lauzt burvību. Eju uz priek�u, izstiepju roku, pieskaros stabam.

l ūk, te ir Basdevjeijas iela urc svētās Sesilas baznīcas blāķis, tas

ieslēpies ēnā, bet logi spīd. Skārda cepure grab. Es nezinu, vai pasaule piepe�i ir sarāvusies, vai arī es tik cie�i savienoju skaņas un formas: es pat nespēju apjēgt, ka viss, kas ir ap mani, ir kaut kas cits, nekā ir.

Mirkli pastāvu, gaidu, jūtu sirdi pukstam; cie�i pētu tuk�o lauku�mu. Neredzu neko. Sacēlies diezgan stiprs vēj�. Esmu maldījies, Basdevjeijas iela ir tikai starpposms, tas mani gaida Dikotona laukuma viņā galā.

Es nesteidzos tālāk. Man �ķiet, ka esmu sasniedzis savas laimes kalngalu. Ko gan visu es darītu �anhajā vai Meknesā, lai iegūtu tā�du jūtu pilnestību? �odien es negaidu vairs neko, es atgrie�os mājās, tuk�ajās svētdienas beigās: te ir �ī pilnestība.

Eju atkal. Vēj� man atnes sirēnas kliedzienu. Es esmu viens, bet eju kā karapulks, kas dodas uz pilsētu. �ajā brīdī jūrā ir kuģi, kas at�balso mūziku; gaismas iedegas visās Eiropas pilsētās; komunisti un nacisti �audās Berlīnes ielās, bezdarbnieki deldē Ņujorkas bruģi, sievietes siltās istabās spoguļa priek�ā krāso skropstas. Un es esmu te, �ajā tuk�ajā ielā, un katrs �āviens pa Neiķelnes logu, katras asiņainās ievainotā �agas, kad to nes prom, katrs glītais un precīzais sievietes �ests uzpo�oties atbilst ikvienam manam solim, ikvienam manas sirds pukstam.

Pie Zilē �ķērsielas es vairs nezinu, ko darīt. Vai mani �ķērsielas galā negaida? Bet arī Dikotona laukumā Turnbridas ielas galā ir kaut kas tāds, kam esmu vajadzīgs, lai tas rastos. Mani pārņēmu�as bailes, katra kustība uzliek pienākumu. Es nevaru nojaust, ko no manis grib. Tomēr ir jāizvēlas: ziedoju Zilē �ķērsielu, es nekad neuzzinā�u, ko tā man glabāja.

Dikotona laukums ir tuk�s. Vai es būtu kļūdījies? Man �ķiet, ka es to neizturē�u. Vai tie�ām nekas nenotiks? Tuvojos Mablī kafej�nīcas ugunīm. Esmu apmulsis, es nezinu, vai ie�u iek�ā pametu skatienu pa lielajiem, aizsvīdu�ajiem logiem.

Zāle ir pārpildīta. Gaiss zils no cigare�u dūmiem un garaiņiem, kas ceļas no mitrajām drēbēm. Kasiere sē� pie kases. Es viņu labi pazīstu: viņa ir tikpat sarkanmataina kā es; viņai ir kāda slimība vēderā. Zem svārkiem viņa lēnām pūst, un lūpās vīd sērīgs smaids kā vijolī�u smar�a, ko reizēm izplata trūdo�i ķermeņi. Nodrebu no galvas līdz kājām: tā ir� tā ir viņa, kas mani gaida. Viņa tur sē�,

izslējusi nekustīgās krūtis virs letes, un smaida. No kafejnīcas dziļuma kaut kas atkāpjas atpakaļ pie visiem izkaisītajiem �īs svēt�dienas mirkļiem un sakausē tos kopā, pie�ķir tiem jēgu: esmu izgājis cauri visai �ai dienai, lai nonāktu te, piespiestu pieri pie rūts, lai vērotu smalko seju, kas izceļas pret granātsarkano aizkaru. Viss ir apstājies; mana dzīve ir apstājusies: �is lielais logs, �is smagais gaiss, zils kā ūdens, �is baltais, treknais augs ūdens dibenā un es mēs visi kopā veidojam nekustīgu un pilnestīgu kopumu: es esmu laimīgs.

Kad atkal nonācu Redutes bulvārī, pāri bija palikusi tikai rūgta no�ēla. Varbūt pasaulē nav nekā, pēc kā es alktu tik ļoti kā pēc �īs piedzīvojuma izjūtas. Bet tā rodas, kad pati iedomājas; ātri tā pazūd, un cik vientuļ� esmu, kad tā ir prom! Vai tā ierodas pie manis īsās, ironiskās vizītēs tikai tāpēc, lai parādītu, ka mana dzīve ir neizde�vusies?

Man aiz muguras lielajās, taisnajās ielās saltajā laternu gaismā mira milzīgs sabiedrības notikums: tas bija svētdienas gals.

Pirmdien

Kā gan es vakar varēju uzrakstīt �o absurdo un svinīgo teikumu:

�Es biju viens, bet soļoju kā karapulks, kas dodas uz pilsētu.�

Man nav nekādas vajadzības bārstīties ar frāzēm. Es rakstu, lai noskaidrotu da�us apstākļus. Nedrīkst uzticēties literatūrai. Ir jārak�sta tā, kā vārdi rodas, tos nemeklējot.

īstenībā man pretīgi ir tie�i tas, ka vakar vakarā esmu bijis tik cildens. Divdesmit gadu vecumā es piedzēros un pēc tam klāstīju, ka esmu līdzīgs Dekartam. Es ļoti skaidri jutu, ka piepū�os aiz heroisma, es ļāvos tam, man tas patika. Pēc tam otrā rītā man bija tik nelabi, it kā es būtu pamodies pievemtā gultā. Es nevemju, kad piedzeros, bet tas tomēr būtu labāk. Vakar es nevarēju aizbildināties pat ar dzērumu. Es jūsminājos kā pēdējais muļķis. Man vajadzēja notīrīties ar abstraktām domām, kas ir caurspīdīgas kā ūdens.

Tas nu ir pierādīts: piedzīvojuma izjūtu noteikti nerada notikumi. Drīzāk piedzīvojums veidojas no tā, kā virknējas mirkļi. Teiksim, es domāju par to, kas notiek, un piepe�i jūtu, ka ik mirklis ved uz nākamo mirkli, tas savukārt uz nākamo un tā tālāk; ka ik mirklis iznīkst, nav vērts pūlēties to apturēt, utt., utt.

Un tad �o īpa�ību piedēvē notikumiem, kuri parādās tādu mirkļu

ritējuma iek�ienē: to, kas piemīt formai, attiecina uz saturu. Vārdu sakot, daudz tiek runāts par daudzināto laika plūsmu, bet neviens to neredz. Cilvēks redz sievieti, domā, ka viņa kļūst veca, bet neredz, kā viņa noveco. Ta�u brī�iem mums �ķiet, ka redzam viņu noveco�jot un jūtam, kā novecojam kopā ar viņu: tā tad ir piedzīvojuma izjūta.

Ja nemaldos, to sauc par laika neatgriezeniskumu. Tad piedzīvoju�ma izjūta būtu glu�i vienkār�i laika neatgriezeniskuma izjūta. Bet kāpēc tad tās nav vienmēr? Vai laiks vienmēr nebūtu neatgriezenisks? Ir brī�i, kad �ķiet, ka var darīt visu, kas vien ienāk prātā, iet uz priek�u vai atpakaļ, ka tam nav nekādas nozīmes; un ir citi mirkļi, kad valdziņi savelkas, un tādās reizēs nav runa par to, ka iespējams ciest neveiksmi, jo atsākt no jauna nevarētu nekādā gadījumā.

Annija ieguva no laika visu, ko iespējams iegūt. Toreiz, kad viņa bija apmetusies D�ibuti un es Adenā, devos pie viņas uz div�desmit �etrām stundām, un viņa spēja radīt starp mums tik daudz pārpratumu, ka beigās mums palika pāri tikai se�desmit minūtes tie�i pirms manas aizbrauk�anas; se�desmit minūtes ir īstais laika sprīdis, lai manītu sekundes aizritam citu pēc citas. Es atceros vienu no tiem drausmīgajiem vakariem. Man vajadzēja braukt prom pus�naktī. Mēs skatījāmies filmu brīvdabas kinoteātri; abi bijām izmi�su�i, viņa tikpat lielā mērā kā es. Tikai spēli vadīja viņa. Vien�padsmitos, kad sākās lielā filma, viņa saņēma manu roku un klusē�dama spieda to savās plaukstās. Jutu, ka manī ieplūst rūgts prieks. Un, pulkstenī nepaskatoties, sapratu, ka ir vienpadsmit. No tā mirkļa mēs jutām minūtes ritam. Tajā reizē mēs �ķīrāmies uz trim mēne�iem. Kādā brīdī ekrāns iegaismojās glu�i balts, tumsa vairs nebija tik melna, un es ieraudzīju, ka Annija raud. Tad pusnaktī viņa palaida vaļā manu roku, iepriek� cie�i paspiedusi; es piecēlos un aizgāju, ne vārda nepateicis. Tas bija tīri nostrādāts.

Septiņos vakarā

Darba diena. Veicās glu�i labi; uzrakstīju se�as lappuses ar patiku. Jo vairāk tāpēc, ka tie bija abstrakti prātojumi par Pāvela I valdī�anu. Pēc vakardienas orģijām es visu dienu paliku noslēgts un savaldīgs. Nevajadzēja uzrunāt sayu sirdi! Bet es jutos lieliski, iz-

Sartrs. �Nelabums�

65

klāstot krievu autokrātijas mehānismu.

Mani kaitina vienīgi Rolbons. Viņ� katru sīkumu pataisa par noslēpumu. Ko gan viņ� varēja darīt Ukrainā 1804. gada augustā? Par savu ceļojumu viņ� runā visai miglaini:

�Pēcnākamie spriedīs, vai mani pūliņi, ko nevarēja vainagot sekmes, nebija vairāk kā rupja nolieguma un apsmiekla vērti, bet to vajadzēja norīt klusējot, kaut arī man bija līdzekļi, ar ko apklusināt smējējus un iedvest viņiem bailes.�

Vienreiz es jau iekritu: sakarā ar mazu ceļojumu uz Buvilu 1790. gadā viņ� daudz ko svinīgi noklusē. Zaudēju veselu mēnesi, pārbau�dot viņa rīcību. Galu galā atklājās, ka viņ� pagādājis bērnu kāda sa�va fermera meitai. Vai tikai viņ� nav glu�i parasts pozētājs?

Jūtos glu�i saērcināts sīkā un melīgā lielībnieka dēļ: varbūt tā ir arī vil�anās: man ļoti patika, kad viņ� meloja citiem, bet gribējās, lai es esmu izņēmums; es cerēju, ka mēs glu�i kā divi zagļi gadatirgū sapratīsimies pāri visu miru�o galvām un ka galu galā man, tie�i man viņ� pateiks patiesību! Viņ� man nepateica neko, itin neko; viņ� man atklāja tikpat maz kā Aleksandram vai Luijam XVIII, ku�rus muļķoja. Man ir ļoti svarīgi, lai Rolbons būtu izcils cilvēks. Bez �aubām, blēdis, un kur� gan tāds nav? Bet liels vai sīks blēdis? Es vēstures pētījumus nevērtēju tik augstu, lai ziedotu savu laiku miru�ajam, kuram negribētu paspiest roku, ja viņ� būtu dzīvs. Ko es par viņu zinu? Grūti iedomāties skaistāku dzīvi par viņa mū�u, bet vai viņ� tādu tie�ām nodzīvoja? Kaut jel viņa vēstules nebūtu tik samākslotas! Ak, vajadzētu pazīt viņa skatienu, varbūt viņam bija pardums �armanti pie�ķiebt galvu vai �ķelmīgi pacelt garo rādītājpirkstu pie deguna, vai reizēm starp diviem pieklājīgiem meliem atļauties īsu, tūlīt apvaldītu pārdro�ību. Bet viņ� ir miris; no viņa palicis tikai �Traktāts par stratēģiju� un �Pārdomas par tikumību�.

Ja es ļautu vaļu fantāzijai, es viņu lieliski iztēlotos: aiz spo�as ironijas, kurai tik daudzi kritu�i par upuri, slēpjas vienkār�s, gandrīz vientiesīgs cilvēks. Viņ� domā maz, bet, dziļas iejūtas apveltīts, ikvienā situācijā dara tie�i to, kas vajadzīgs. Viņa blēdība ir nevainī�ga, spontāna, pilnīgi nesavtīga un tikpat patiesa kā tikuma mīlestība. Un, kad viņ� ir veikli piekrāpis savus labdarus un draugus, viņ� visā nopietnībā pievēr�as notikumiem, lai izsecinātu morāli. Viņam

nekad nav ienācis prātā, ka viņam būtu kaut mazākās tiesības uz citiem vai citiem uz viņu; viņaprāt, dzīves dotās balvas nav jāat�taisno un par tām nav jāmaksā. Viņ� cie�i pieķeras it visam, bet arī viegli atraisās no visa. Un nekad viņ� pats nav rakstījis savas vēs�tules un darbus, bet licis tos sacerēt algotiem rakstītājiem.

Ta�u, lai pie tā nonāktu, man drīzāk vajadzētu rakstīt romānu par marķīzu de Rolbonu.

Vienpadsmitos vakarā

Pusdienoju Dzelzceļnieku kafejnīcā. Tā kā saimniece bija tur, man vajadzēja ar viņu mīlēties, bet to darīju tikai pieklājības pēc. Viņa man ir mazliet pretīga pārāk balta, turklāt o� pēc zīdaiņa. Kaisles uzplūdā viņa spieda manu galvu sev pie krūtīm un domāja, ka tas ir labi darīts. Es izklaidīgi glāstīju viņas klēpi zem palagiem; tad man nogura roka. Es domāju par Rolbona kungu: kas galu galā man liedz rakstīt romānu par viņa dzīvi? Ļāvu rokai noslīdēt gar viesnīcnieces sānu un piepe�i ieraudzīju dārziņu ar zemiem, platiem kokiem, no kuriem nokarājās milzīgas, spalvainas lapas. Visās malās tekalēja skudras, simtkāji un kodes. Bija arī vēl riebīgāki kus�toņi: to ķermenis sastāvēja no grauzdētas maizes �ķēles, uz kādām mēdz likt balo�u cepeti; tie rāpoja sāniski ar krabja kājām. Platās la�pas bija kustoņu pilnas. Aiz spurainajiem un dzelk�ņainajiem platla�pu kaktusiem pilsētas parka Velleda rādīja ar pirkstu uz savu klēpi. ��is parks o� pēc vēmekļiem!� es kliedzu.

�Man negribētos jūs modināt,� viesnīcniece teica, �bet man zem dibena sakrokojies palags, turklāt jākāpj lejā sagaidīt viesus no Parīzes vilciena.�

Karnevāla pēdējā diena

Es nopēru Morisu Baresu. Mēs bijām trīs kareivji, un vienam no mums sejas vidū rēgojās caurums. Moriss Baress pienāca klāt un teica: �Tas ir labi!�, un iedeva katram mazu vijolī�u pu�ķīti. �Es nezinu, kur to likt,� teica kareivis ar caurumoto galvu. Tad Moriss Baress sacīja: �To vajag likt caurumā, kas jums galvā.� Kareivis at�bildēja: �Es to iespraudī�u tev dibenā.� Un mēs apgriezām Morisu Baresu un novilkām viņam bikses. Zem biksēm viņam bija sarkans kardināla tērps. Mēs to pacēlām, un Moriss Baress sāka kliegt:

�Uzmanīgi, man ir bikses ar �tripēm!� Bet mēs viņu nopērām līdz asinīm un uz viņa dibena ar vijolī�u ziedlapiņām attēlojām Derulēda galvu.

Kop� kāda laika es pārāk bie�i atceros savus sapņus. Turklāt es miegā laikam stipri grozos, jo ik rītu atrodu segas uz grīdas. �odien ir karnevāla pēdējā diena, bet Buvilā tas neko daudz nenozīmē; visā pilsētā atradīsies labi ja simt cilvēku maskās.

Kad kāpu lejā pa trepēm, viesnīcniece mani sauca;

�Jums ir vēstule.�

Vēstule pēdējo es saņēmu maijā no Ruānas pilsētas bibliotēkas fondu glabātāja. Viesnīcniece mani ieved kantori; viņa man sniedz garu, biezu, dzeltenu aploksni: raksta Annija. Nu jau piecus gadus neesmu saņēmis no viņas nekādas ziņas. Vēstule nonākusi manā ve�cajā miteklī Parīzē, uz markas ir pirmā februāra zīmogs.

Izeju no kantora; turu aploksni pirkstos un neiedro�inos atvērt; Annija nav mainījusi vēstuļpapīru, es prātoju, vai viņa to joprojām pērk Pikadilijas rakstāmlietu veikaliņā. Es domāju, ka viņa saglabājusi arī frizūru, smagos, gai�os matus, kurus negribēja ap�griezt. Viņa dro�i vien pacietīgi cīnās spoguļa priek�ā, lai saglabātu savu seju. Viņa to nedara patik�anas kāres dēļ vai bailēs no vecuma; viņa grib palikt tāda, kāda ir, tie�i tāda, kāda ir. Varbūt visvairāk man viņā patīk stiprā un skarbā uzticība katram sava tēla vaibstam.

Adreses stingrie burti, uzrakstīti ar violetu tinti (arī tinti viņa nav mainījusi), vēl mazliet spīd.

��Antuānam Rokantēna kungam.�

Kā man patīk lasīt savu vārdu uz aploksnēm! Kā miglā es nojau�tu kādu viņas smaidu, viņas acis, noliekto galvu: kad es sēdēju, viņa mēdza nostāties manā priek�ā un smaidīt. Mana galva bija viņas krū�u augstumā, viņa satvēra manus plecus un izstieptām rokām purināja tos.

Aploksne ir smaga, tajā vajadzētu būt vismaz se�ām lapām. Pāri skaistajam uzrakstam ļogās Parīzes vārtnieces sīkais raksts:

�Viesnīca �Printania� Buvilā.�

�ie mazie burtiņi nespīd.

Kad atveru aploksni, vil�anās padara mani jaunāku par se�iem gadiem:

�Es nesaprotu, kā Annijai izdodas tā piepūst aploksnes, tajās

ta�u nekad nekā nav iek�ā.�

�os vārdus es neskaitāmas reizes teicu 1924. gada pavasari, pūloties, tāpat kā tagad, izvilkt no oderes ceturtdaļlapiņu. Odere ir tum�zaļ� krā�ņums ar zelta zvaigznēm; tā atgādina smagu, iestlvinātu audumu. Viena pati tā veido trīs ceturtdaļas aploksnes svara.

Annija ar zīmuli raksta:

�Pēc da�ām dienām bū�u Parīzē. Atnāc pie manis Spānijas vies�nīcā 20. februārī. Es Tevi lūdzu (vārdus �es Tevi lūdzu� viņa uzrak�stījusi virs rindas un ar dīvainu spirāli pievienojusi teikumam �atnāc pie manis�). Man vajag Tevi satikt. Annija.�

Meknesā vai Tan�erā es, vakarā atgrie�oties, reizēm atradu uz gultas zīmīti: �Es gribu tevi satikt tūlīt.� Es steidzos, Annija atvēra man durvis un izbrīnījusies rauca uzacis; viņai nekas vairs nebija man sakāms; viņa pat mazliet dusmojās, ka esmu ieradies. Es aizie�u; varbūt viņa negribēs mani pieņemt. Vai arī viesnīcas reģis�tratūrā man sacīs: �Pie mums neviens ar tādu uzvārdu nav ap�meties.� Es nedomāju, ka viņa tā izdarīs. Bet var gadīties pēc nedēļas viņa atrakstīs, ka ir mainījusi nodomus un ka satiksimies citreiz.

Cilvēki strādā savu darbu. Sākas visai pliekana karnevāla pēdējā diena. Mitijē ielā stipri o� pēc slapja koka kā vienmēr īsi pēc lietus. Man nepatīk tādas dīvainas dienas: kinoteātros ir rīta seansi, skolas bērniem brīvdiena; ielās valda neskaidra svētku nojausma, kas ne�mitīgi lūdz pēc uzmanības, bet izgaist, līdzko tai pievēr�as.

Bez �aubām, es ie�u pie Annijas, bet nevar sacīt, ka �ī doma tie�ām darītu mani laimīgu. Kop� esmu saņēmis viņas vēstuli, jūtos dīks. Laimīgā kārtā ir pusdienlaiks; izsalcis neesmu, bet ie�u ēst, lai nosistu laiku. Iegrie�os pie Kamilla Orlo�ēru ielā.

Tas ir visai noslēgts ūķis; visu nakti tur var dabūt desiņas un ragū. Ļaudis te iegrie�as paēst vakariņas pēc teātra; kārtībnieki sūta uz �ejieni ceļotājus, kas izsalku�i ierodas naktī. Astoņi marmora galdiņi. Gar sienām stiepjas ādas dīvāns. Divi rūsainiem planku�miem klāti spoguļi. Abu logu un durvju rūtis ir no matstikla. Lete ierīkota ni�ā. Blakus ir vēl viena istaba. Bet es tur nekad neesmu iegājis; tā paredzēta pārī�iem.

-��� Dodiet man omleti ar �ķiņķi.

Apkalpotāja milzonīga mei�a sarkaniem vaigiem nespēj no�

valdīt smieklus, ja sarunājas ar vīrieti.

-���� Man nav brīv. Vai gribat omleti ar kartupeļiem? �ķiņķis ieslēgts to grie� vienīgi saimnieks.

Pasūtu ragū. Saimnieku sauc par Kamillu, un tas ir dzelzs vīrs.

Apkalpotāja aiziet. Esmu viens vecajā, tum�ajā telpā. Manā ka�batas portfelī ir Annijas vēstule. Muļķīgs kauns liedz to pārlasīt. Es pūlos atsaukt atmiņā teikumu pa teikumam.

�Dārgo Antuān.�

Pasmaidu: noteikti nē, Annija nekāda ziņā nav rakstījusi �dārgo Antuān�.

Pirms se�iem gadiem mēs pēc savstarpējas vieno�anās tikko bijām �ķīru�ies es nolēmu doties uz Tokiju. Aizrakstīju viņai da�us vārdus. Es vairs nevarēju viņu saukt par dārgo mīļoto un glu�i nevainīgi sāku vēstuli ar uzrunu �dārgo Annij�.

�Es apbrīnoju Tavu drosmi,� viņa man atbildēja. �Es nekad neesmu bijusi un ari tagad neesmu Tava dārgā Annija. Un es lūdzu Tevi ticēt, ka Tu man neesi dārgais Antuāns. Ja nezini, kā mani uzrunāt, neuzrunā nemaz, tā būs labāk.�

Izņemu vēstuli no kabatas portfeļa. Viņa nav rakstījusi �dārgo Antuān�. Ari vēstules beigās nav pieklājības formulas. �Man vajag Tevi satikt. Annija.� Nav nekā, kas liecinātu par viņas jūtām. Man nav iemesla sūdzēties: te es atkal redzu viņas mīlestību uz pilnību. Viņa vienmēr ir gribējusi īstenot �nevainojamus mirkļus�. Ja tāds mirklis nebija iespējams, viņa zaudēja interesi par visu, acīs apdzisa dzīvīgums, viņa slinki klīda kā liela pusaudze. Vai ari meklēja ķildu:

�Tu �ņauc degunu svinīgi kā pilsonis un pa�apmierināts kāsē mutautā.�

Vajadzēja nevis atbildēt, bet gaidīt: pēc kāda no manis nāko�a signāla viņa piepe�i nodrebēja, skaistie, tvīksmīgie vaibsti kļuva skarbi, un viņa atsāka savu skudras darbu. No viņas staroja valdonī�ga un brīnumaina burvība; viņa dungoja savā nodabā, metot ska�tienus uz visām pusēm, tad smaidot saslējās, pienāca klāt un sapuri�nāja mani aiz pleciem, un brīdi �ķita, ka viņa izdala pavēles ap�kārtējiem priek�metiem. Klusām un ātri viņa paskaidroja, ko no ma�nis gaida.

�Klausies, tu ta�u varētu papūlēties, vai ne? Pēdējoreiz tu biji dumj�. Vai redzi, cik skaists varētu būt �is brīdis? Palūkojies

debesīs, palūkojies, kāda krāsa ir paklājam. Es uzvilku zaļo kleitu un neesmu krāsojusies, esmu glu�i bāla. Pakāpies atpakaļ un ap�sēdies ēnā; vai saproti, ko darīsi? Re nu, kāds tu esi! Gatavais muļķis. Runā ar mani!�

Es jutu, ka panākumu atslēga ir manās rokās: mirklim bija neskaidra jēga, tā bija jāattīra un jānoapaļo nevarēja iztikt bez noteiktām kustībām un noteiktiem vārdiem; mani nospieda at�bildības nasta, es iepletu acis un neredzēju neko, ķepurojos starp ri�tuāliem, kurus Annija acumirklī izgudroja un kurus es ar savām lielajām rokām saplosīju kā zirnekļu tīmekļus. Tādos brī�os viņa mani ienīda.

Es noteikti aizie�u pie viņas. Joprojām viņu cienu un mīlu no visas sirds. Es vēlos, lai citam būtu vairāk veiksmes un veiklības mirkļu spēlē. �Tavi sātaniskie mati visu sabojā,� viņa teica. �Ko gan var iesākt ar rudmatainu vīrieti?�

Viņa smaidīja. Vispirms no atmiņas man izgaisa viņas acis, pēc tam garais augums. Ilgāk, cik ilgi vien varēju, atcerējos viņas smaidu, bet pirms trim gadiem pazaudēju ari to. Nupat, kad saņēmu vēstuli no viesnīcnieces rokām, man piepe�i likās, ka tas atgriezies: �ķita es redzu Anniju smaidām. Mēģināju to atminēties atkal: gribējās izjust visu maigumu, ko man iedvesa Annija; tepat �is maigums ir, pavisam tuvu, tam vajag tikai piedzimt. Bet smaids vairs neataust. Es palieku tuk�s un sauss.

Salīgi drebinādamies, ienāk kāds vīrietis.

-��� Labdien, kungi un dāmas!

Viņ� apsē�as, nenovelkot noskapstēju�o mēteli. Viņ� berzē garās plaukstas, saāķējis pirkstus.

-��� Ko jums pasniegt?

Viņ� satrūkstas un ba�īgi paveras apkārt.

-��� Ko? Jūs man iedosiet glāzi birra ar ūdeni.

Apkalpotāja nekustas. Spogulī viņas seja izskatās aizmigusi. Īstenībā acis viņai vaļā, ta�u tikai spraudziņās. Tāda viņa ir, viņa nesteidzas apkalpot klientus, kādu brītiņu aizvien pārdomā pasūtīju�mus. Dro�i vien viņa iztēlojas pudeli, ko paņems no plaukta virs letes, balto etiķeti ar sarkanajiem burtiem, biezo, melno sīrupu, kuru lies: tas ir mazliet tā, it kā dzertu viņa pati.

Ieslidinu Annijas vēstuli kabatas portfelī: tā man ir devusi, ko

varējusi; es nespēju aizkļūt līdz sievietei, kas to turējusi rokās, sa�locījusi un ielikusi aploksnē. Vai vispār ir iespējams domāt par kādu pagātnē? Kamēr mēs viens otru mīlējām, mēs neļāvām pat vis�niecīgākajam brītiņam, vissīkākajai sāpītei atrauties no mums un at�palikt. Skaņas, smar�as, gaismas nianses, pat neizteiktās domas mēs ņēmām līdzi, un viss palika jutīgs kā vaļēja brūce: mēs nebeidzām to baudīt un to ciest tagadnē. Nekādu atmiņu; nesatricināma un tvei�cīga mīlestība bez ēnas, bez atkāp�anās un patvēruma. Trīs gadi, kas visi reizē bija tagadne. Tie�i tāpēc mēs iz�ķīrāmies: mums pietrūka spēka nest tādu nastu. Un tad, kad vienā mirklī Annija mani atstāja visa un viengabalaina, �ie trīs gadi nogrima pagātnē. Es pat necietu, es jutos iztuk�ots. Tad laiks atkal sāka plūst, un tuk�ums palie�linājās. Pēc tam Saigonā, kad nolēmu atgriezties Francijā, viss, kas vēl bija dzīvs, sve�ās sejas, vietas, upju krastmalu platformas viss iznīka. Un nu mana pagātne ir tikai milzīgs caurums. Mana tagadne: viesmīle ar melnu ņieburu, kura sapņo pie letes, un �is lāga vīrelis. Man �ķiet, ka visu, ko zinu par savu dzīvi, esmu izlasījis grāmtās. Benaresas pilis, Spitālīgā karaļa terase, Javas tempļi ar lielajām, sadrupu�ajām kāpnēm mirkli atspoguļoju�ies manās acīs, bet paliku�i turpat savā vietā. Tramvajs, kas iet garām viesnīcai �Printania�, vakarā neaizved līdzi neona reklāmu atspulgus; tas mirkli iegaismojas un attālinās ar melniem logiem.

�is cilvēks visu laiku skatās uz mani tas ir nepatīkami. Viņ�, tāds sīks, izliekas pārāk svarīgs. Beidzot viesmīle nolemj pasniegt viņam prasīto. Viņa laiski paceļ lielo roku melnā piedurknē, paņem pudeli un glāzi un aiznes tās.

-��� Te ir, kungs.

-��� Ahila kungs, viņ� laipnīgi saka.

Viņa lej neatbildot; piepe�i viņ� strauji atrauj pirkstu no deguna un noliek abas plaukstas plakaniski uz galda. Viņ� atliec galvu, un viņa acis spīd. Ahila kungs saltā balsī saka:

-��� Nabaga mei�a!

Viesmīle satrūkstas, un es arī satrūkstos: viņa intonācija ir nenosakāma, varbūt pārsteiguma dēļ �ķiet, ka runātājs ir cits. Visi trīs jūtamies neērti.

Resnā viesmīle attopas pirmā viņai nav iztēles. Viņa ar ska�tienu nomērī Ahila kungu no galvas līdz kājām, jo zina, ka varētu ar

vienu roku izraut viņu no krēsla un izmest pa durvīm.

-��� Un kāpēc lai es būtu nabaga mei�a?

Viņ� vilcinās. Viņ� apjucis skatās viesmīlē un iesmejas. Seja savelkas neskaitāmās krunkās, viņ� mazliet pakustina roku.

-���� Tas viņu nokaitinājis. Mēdz ta�u runāt tāpat vien nabaga mei�a. Bez kāda nolūka.

Bet viņa pagrie� muguru un aiziet pie letes, jo tie�ām ir apvaino�jusies. Viņ� vēl smejas:

-���� Ha! Ha! Ziniet, man tāpat vien paspruka. Vai par to jādusmo�jas? Viņa dusmojas, viņ� saka, it kā vēr�oties pie manis.

Es pagrie�u galvu uz otru pusi. Viņ� paceļ glāzi, bet pat nedomā dzert: pārsteigts un apjucis, viņ� miedz acis; izskatās, it kā viņ� pūlētos kaut ko atcerēties. Viesmīle ir apsēdusies pie kases un paņem rokdarbu. Atkal valda klusums, bet tas ir cits klusums. Lūk, lietus tas viegli sitas pret matstikla rūtīm, tas atmiek�ķēs un samērcēs papes maskas, ja ielās vēl ir pārģērbu�ies bērni.

Viesmīle iededz lampas pulkstenis vēl nav pat divi, bet debesis satumsu�as pavisam melnas, viņa vairs neredz rokdarbu. Maiga gaisma, cilvēki ir mājās, arī viņi, bez �aubām, iedegu�i lampas. Viņi lasa, skatās pa logu debesīs. Viņiem� tas ir citādi. Viņi novecoju�i citādi. Viņi dzīvo starp mantotām un dāvinātām lietām, un katra mē�bele ir piemiņa. Galda pulksteņi, medaljoni, portreti, glieme�nīcas, prespapjē, aizslietņi, �alles. Viņu skapji ir pilni pudeļu, drānu, vecu apģērbu, avī�u; viņi visu ir saglabāju�i. Pagātne ir īpa�nieka greznī�ba.

Kur gan es būtu glabājis savu pagātni? Nav iespējams iebāzt to kabatā; lai to novietotu, vajadzīga māja. Man pieder tikai mans ķer�menis: pavisam vientuļ� cilvēks ar savu vienīgo ķermeni nevar ap�turēt atmiņas; tās izslīd viņam cauri. Man nevajadzētu sūdzēties esmu vēlējies vienīgi brīvību.

Sīkais vīrelis knosās un nopū�as. Viņ� ievīstījies mētelī, bet laiku pa laikam izslienas un atgūst cilvēcisku izskatu. Arī viņam nav pagātnes. Labi meklējot, pie radiem, kas nemēdz viņu apciemot, noteikti atrastos fotogrāfija, kur viņ� redzams kādās kāzās ar iestīvinātu apkakli un krūte�u un jauna cilvēka asajām ūsām. Domāju, ka no manis nav plicis pat tik daudz.

Re, viņ� atkal skatās uz mani. �oreiz viņ� mani uzrunās, es pilnī�

gi sastingstu. Starp mums nav radu�ās nekādas simpātijas, mēs tikai esam līdzīgi, un tas ir viss. Viņ� ir viens tāpat kā es, bet dziļāk iestidzis vientulībā. Viņ� dro�i vien gaida savu Nelabumu vai kaut ko līdzīgu. Tātad tagad ir cilvēki, kas mani pazīst un, manī ielūkoju�ies, domā: �Tas ir viens no mūsējiem.� Nu, un tad? Ko viņ� grib? Viņam gan vajadzētu zināt, ka mēs viens otram nekādi nevaram palīdzēt. Ģimenes ir savās mājās un savu atmiņu vidū. Un te esam mēs divi vraki bez atmiņām. Ja viņ� tagad piecelsies, ja teiks kādu vārdu, es uzlēk�u gaisā.

Durvis ar troksni atveras tas ir doktors Ro�ē.

-��� Labdien visapkārt!

Viņ� ienāk nikns un aizdomu pilns, mazliet ļodzīdamies uz gara�jām kājām, kas tikko spēj panest viņa rumpi. Svētdienās es viņu bie�i redzu Vezelīza restorāna, bet viņ� mani nepazīst. Viņam ir tāds pats augums kā Zuanvilas izpriecu parka vecajiem uzraugiem: roku dilbi resni kā ciskas, krū�u apkārtmērs simt desmit centimetru, un tas viss lāgā neturas stāvus.

-��� Zanna, �annin!

7 *

Viņ� aiztipina līdz drēbju pakaramajam, lai uzkabinātu uz āķa lielo filca platmali. Viesmīle ir salocījusi rokdarbu un snaudulīgi, nesteigdamās iet izvilkt doktoru no viņa lietusmēteļa.

-��� Ko vēlaties, doktor?

Viņ� mei�u nopietni uzlūko. Lūk, to varētu nosaukt par skaistu vīrie�a galvu. Tā ir dzīves un kaislību nodeldēta un izvagota. Bet doktors ir sapratis dzīvi un savaldījis kaislības.

-��� Es nemaz nezinu, ko īsti vēlos, viņ� atbild dziļā balsī.

Doktors atkrīt dīvānā man pretī; viņ� susina pieri. Līdzko vairs

nav jāstāv, viņ� atgūst pa�apziņu. Viņa lielās, melnās pavēlnieka acis iedve� bijību.

-Tas būs� tas būs, tas būs vecs kalvadoss, bērniņ!

Viesmīle nepakustēdamās vēro viņa milzīgo, grumbu izvagoto seju. Viņa liekas aizsapņojusies. Sīkais vīrelis, smaidīdams kā at�brīvots, paceļ galvu. Tiesa �is koloss mūs ir atpestījis. Te bija kaut kas �ausmīgs, kas grasījās mūs sagrābt. Dziļi uzelpoju: tagad mēs esam starp cilvēkiem.

-��� Nu, kā būs ar kalvadosu?

Viesmīle satrūkstas un aiziet. Viņ� ir izstiepis resnās rokas un ar

abām plaukstām saņēmis galda malas. Ahila kungs �ķiet glu�i priecīgs: viņ� gribētu pievērst sev doktora uzmanību. Ta�u, lai kā viņ� kūjā kājas un lēkā uz sēdekļa, viņ� ir tik mazs, ka nerada nekā�du troksni.

Viesmīle atnes kalvadosu. Pamājot ar galvu, tā rāda doktoram viņa kaimiņu. Doktors Ro�ē lēnām pagrie� rumpi kaklu pagrozīt viņ� nevar.

-��� Ei, vai tas esi tu, vecā lupata, viņ� uzsauc, vai tad neesi vēl nomiris?

Viņ� pavēr�as uz viesmīles pusi.

-��� Un jūs tādus cie�at savā kafejnīcā?

Viņ� veras sīkajā vīrelī ne�ēlīgu skatienu. Tas ir tik tie�s ska�tiens, ka ik lietai ierāda tās īsto vietu. Viņ� paskaidro:

-��� Tas ir vecs plānprātiņ� un vairāk nekas.

Viņ� pat nepūlas izlikties, ka joko. Viņ� zina, ka vecais plān�prātiņ� nesadusmosies, ka tas tūlīt smaidīs.

Tā ari notiek: vīrelis padevīgi smaida. Vecs plānprātiņ�: viņ� at�slābinās, jūtas pasargāts pats no sevis; �odien viņam nekas slikts neatgadīsies. Trakākais ir tas, ka arī es nomierinos. Vecs plānprātiņ�

-��� ak tad tā tas ir, nekā vairāk nav.

Doktors smejas, viņ� man uzmet aicino�u sazvērnieka skatienu bez �aubām, mana auguma dēļ un arī tāpēc, ka man ir tīrs krekls mugurā -, viņ� grib ari mani iesaistīt jokā.

Es nesmejos un neatbildu uz viņa piedāvājumiem, un tad, nepār�traukdams smieties, viņ� izmēģina pie manis savu redzokļu briesmī�go uguni. Da�as sekundes mēs viens otru vērojam klusēdami; viņ� mani nomēri, izlikdamies tuvredzīgs, un klasificē. Vai viņ� pieskaita mani pie plānprātiņiem? Vai varbūt pie diedelniekiem?

Tomēr skatienu novēr� viņ�; maza izgā�anās vientuļa, sabiedriski nenozīmīga cilvēka priek�ā tūlīt aizmirstas, par to nav vērts pat runāt. Viņ� uztin un aizsmēķē cigareti, tad sē� nekustīgi, stingi raudzīdamies savā priek�ā kā sirmgalvis.

Skaistas grumbas viņam tās ir visas: guleniskās vagas pierē, vārnukājas, rūgtās rievas abās pusēs mutei, nemaz jau nerunājot par dzeltenajām virvēm, kas karājas zem zoda. Lūk, cilvēks, kuram vei�cies: jau p^i lielu gabalu, viņu ieraugot, ļaudis saprot, ka viņ� ir cie�tis un pieder pie tiem, kuri dzīvoju�i. Turklāt viņ� ir pelnījis savu se�

ju, jo viņam ne mirkli nav radu�ās �aubas par to, kā saglabāt un izlietot savu pagātni: viņ� to glu�i vienkār�i ir izbāzis un padarījis par sievietēm un jauniem cilvēkiem izmantojamu pieredzi.

Ahila kungs ir tik laimīgs, cik laimīgs jau sen nav juties. Viņ� aiz apbrīna sē� vaļēju muti; maziem malciņiem, vaigus piepūtis, viņ� dzer savu birru. Jā, doktors gan zināja, kā ar viņu apieties! Doktors nav no tiem, kas ļausies vecam plānprātiņam sevi fascinēt, līdz uznāk lēkme; kārtīga sapurinā�ana, da�i tie�i vārdi, kas cērt kā ar pātagu, taisni tas viņam vajadzīgs. Doktoram ir pieredze. Tas ir pieredzes profesionālis: ārsti, priesteri, augsti ierēdņi un virsnieki pazīst cilvēkus kā savus piecus pirkstus.

Es kaunos Ahila kunga dēļ. Mēs esam no vienas nometnes, un mums vajadzētu apvienoties pret viņiem. Bet viņ� mani gļēvi pameta un pārgāja viņu pusē: viņ� godīgi uzticas Pieredzei. Ta�u ne savai un ne manai. Doktora Ro�ē pieredzei. Nupat vēl Ahila kungs jutās kā ērms, viņam �ķita, ka ir vientuļ�; tagad viņ� zina, ka ir biju�i vēl citi viņam līdzīgi, daudz citu: doktors Ro�ē tos ir sastapis, viņ� varētu Ahila kungam izstāstīt katra dzīves gājumu un pateikt, kā tas beidzies. Ahila kungs ir tikai parasts gadījums, ko dro�i var reducēt uz da�ām kopīgām pazīmēm.

Kā man gribētos pasacīt, ka viņu krāpj, ka svarīgums tiek tikai tēlots. Pieredzes profesionāļi? Viņi vilku�i savu dzīvi pusmiega stingumā, apprecēju�ies pārsteidzīgi, aiz nepacietības, un aiz nejau�ības radīju�i bērnus. Citus cilvēkus viņi sastapu�i kafejnīcās, bērēs, kāzās. Laiku pa laikam, nonākot atvarā, viņi ķepuroju�ies, ne�saprotot, kas ar viņiem notiek. Viss, kas norisinājies ap viņiem, iesā�cies un beidzies ārpus viņu redzesloka; notikumi, no tālienes nākot, pieskāru�ies viņiem kā gari, tum�i tēli, un, kad viņi gribēju�i sākt skatīties, viss jau beidzies. Un vēlāk, sasniedzot gadus �etrdesmit, viņi savas mazās stūrgalvības un da�as parunas nosauc par pieredzi un pa�i pārvēr�as par izdalī�anas automātiem: ja iemet divus sā spraugā pa kreisi, saņem sudraba papīrā ietītu anekdoti; divi sū spraugā pa labi dod vērtīgus padomus, kas līp pie zobiem kā mīk�stas karameles. Ja tā vērtē, es arī varu panākt, lai mani ielūdz pie cilvēkiem, un viņi savā starpā runās, ka esmu liels ceļotājs Mū�īgā priek�ā. Jā: musulmaņi �urā tupus; indie�u bērnu saņēmējas par asins apturē�anas līdzekli lieto govju mēslos iejauktu stikla pulveri;

Borneo salā, kad mei�ai ir mēne�reizes, viņa trīs dienas un trīs nak�tis pavada uz savas mājas jumta. Esmu redzējis Venēcijā apbedī�anu gondolā, Svētās nedēļas svētkus Seviljā, esmu redzējis Kristus cie�anu ceļa izrādi Oberammergauā. Protams, tas ir tikai niecīgs manu zinā�anu piemērs; es varētu atgāzties krēslā un jokodamies iesākt:

�Vai jūs pazīstat Zilavu, mīļā kundze? Tā ir maza, interesanta pilsētiņa Morāvijā, ko apmeklēju 1924. gadā��

Un tiesas priek�sēdis, kas pieredzējis tik daudz gadījumu, pēc mana stāsta ņemtu vārdu un sacītu:

�Cik tas ir patiesi, cienītais kungs, cik cilvēciski! Līdzīgu gadīju�mu pieredzēju savas karjeras sākumā. Tas bija 1902. gadā. Es aiz�vietoju tiesnesi Limo�ā��

Tikai, lūk, jaunībā ar to visu mani pārāk muļķoja. Tomēr es nebi�ju no profesionāļu ģimenes. Bet vēl ir arī amatieri. Tie ir sekretāri, kalpotāji, komersanti visi, kas kafejnīcās klausās citu stāstos; ap gadiem �etrdesmit viņi ir bāztin piebāzti ar pieredzi, kuru nevar iz�klāstīt citiem. Laimīgā kārtā viņiem ir bērni, kuriem var likt to patērēt uz vietas. Viņi gribētu, lai mēs noticam, ka viņu pagātne nav zudusi, ka viņu atmiņas sabiezēju�as un pa�as no sevis pārvērtu�ās par Gudrību. Cik ērta pagātne! Kabatas formāta pagātne, maza zeltī�ta grāmatiņa, pilna skaistu aforismu. �Ticiet man, es runāju pēc pieredzes, visu, ko zinu, esmu ņēmis no dzīves.� Vai tad Dzīve būtu uzņēmusies domāt viņu vietā? Jauno viņi izskaidro ar veco, un veco viņi ir izskaidroju�i ar vēl senākiem notikumiem kā vēsturnieki, kas Ļeņinu patasīja par krievu Robespjēru un Robespjēru par fran�u Kromvelu: galu galā viņi vispār nekā nav sapratu�i� Aiz viņu svarīgā cienīguma nojau�ams drūms slinkums, viņi redz slīdam garām �ķietamību, �āvājas un domā, ka zem saules nav nekā jauna. �Vecais plānprātiņ�� un doktors miglaini domā par citiem veciem plānprātiņiem, no kuriem nevienu atsevi�ķi neatceras. Tagad nekas, ko Ahila kungs darītu, nevarētu mūs pārsteigt, tāpēc ka viņ� ir vecs plānprātiņ�.

Viņ� nav vecs plānprātiņ� viņ� baidās. No kā viņ� baidās? Ja grib saprast kādu lietu, jānostājas tai pretī vienam pa�am bez palī�giem; visa pasaules pagātne nedotu neko. Un tad tā pazūd, un reizē izgaist tas, kas sapratis.

Vispārējas idejas glaimo visvairāk. Turklāt gan profesionāļiem, gan pat amatieriem galu galā vienmēr ir taisnība. Viņu gudrība iesa�ka celt iespējami mazāk trok�ņa, dzīvot cik iespējams mazāk un ļaut sevi aizmirst. Viņu labākie stāsti ir par neapdomīgiem savād�niekiem, kas tiku�i sodīti. Varbūt Ahila kungam nav īsti mierīga sirdsapziņa. Varbūt viņ� sev saka, ka nebūtu tiktāl nonācis, ja klausītu tēva vai vecākās māsas padomiem. Doktoram ir tiesības sacīt viņ� sabojājis savu dzīvi; doktors ir pratis būt derīgs. Viņ� izslienas mierīgs un varens pāri mazajam vrakam; viņ� ir kā klints.

Doktors Ro�ē izdzēris savu kalvadosu. Viņa lielais augums sagumst un plaksti smagi noslīgst. Pirmo reizi redzu viņa seju bez acīm: to varētu nosaukt par papes masku, kādas �odien pārdod bodītēs. Viņa vaigiem ir briesmīga ro�aina krāsa� Piepe�i man at�klājas patiesība: �is cilvēks drīz mirs. Viņ� noteikti to zina; pietiek, ja viņ� ir paskatījies spogulī: ar katru dienu viņ� mazliet vairāk lī�dzinās līķim, par ko kļūs. Lūk, kas ir viņa pieredze, lūk, kāpēc es tik bie�i esmu sev teicis, ka tā o� pēc nāves: tā ir viņu pēdējā aizsardzī�ba. Lai kā doktors tai gribētu ticēt, lai kā vēlētos noslēpt neizturamo īstenību, viņ� ir viens, bez kāda guvuma, bez pagātnes, ar prātu, kas notrulinās, un ķermeni, kur� sairst. Tālab viņ� ir tik rūpīgi izveido�jis, aprīkojis un nostiprinājis savu mazo kompensācijas drudzi: viņ� apgalvo, ka progresē. Vai viņam ir domas pārrāvumi un brī�i, kad galvā grie�as tuk�ums? Jā, bet tāpēc, ka viņa spriedumiem vairs nav jaunības pārsteidzības. Vai viņ� vairs nesaprot, ko lasa grāmatās? Tas tāpēc, ka tagad viņ� ir tik tālu no grāmatām. Viņ� vairs nespēj nodoties mīlestībai? Bet viņ� to ir darījis. Daudz labāk ir būt to darīju�am, nekā vēl tagad darīt: ar atkāpi var spriest, salīdzināt, domāt. Un, lai varētu skatīties spogulī uz �o drausmīgo līķa galvu, viņ� pūlas noticēt, ka tajā iegravētas pieredzes mācības.

Doktors mazliet pagrie� galvu. Viņa plaksti paveras, viņ� paskatās manī miega apsārtu�ām acīm. Es viņam uzsmaidu. Es gribētu, lai �is smaids atklāj visu, ko viņ� sev slēpj. Viņ� pamostos gan, ja varētu sev sacīt: �Lūk, te ir viens, kur� zina, ka es drīz nobeig�os.� Bet viņa plaksti aizveras viņ� iemieg. Es eju prom, at�stāju Ahila kungu nomodā par viņa miegu.

Lietus beidzies, gaiss ir maigs, pa debesīm lēni peld skaisti, mel�ni mākoņi: ar to vairāk nekā pietiek, lai radītu pilnestības brī�a

dekorāciju; lai atspoguļotu �is ainas, Annija liktu dzimt mūsu sirdis maziem, tum�iem ezeriņiem. Bet es neprotu izmantot iespēju: tuk�s un mierīgs es uz labu laimi eju zem neizlietotām debesim.

Tre�dien

Vajag tikt vaļā no bailēm.

Ceturtdien

Uzrakstīju �etras lappuses. Pēc tam ilgs laimes brīdis. Nevajag pārāk daudz domāt par vēstures svarīgumu. Citādi var rasties riebums pret to. Nav jāaizmirst, ka de Rolbona kungs �obrīd ir vienīgais manas eksistences attaisnojums.

Pēc nedēļas es ie�u pie Annijas.

Piektdien

Redutes bulvārī migla bija tik bieza, ka uzskatīju par prātīgāku turēties cie�i gar kazarmu sienu; man pa labi auto starme�i dzina sev pa priek�u slapju gaismu, un nekādi nevarēja saprast, kur beidzas ietve. Ap mani bija cilvēki; es dzirdēju viņu soļu troksni un reizēm

-��� vārdu pakluso �alu, bet nevienu neredzēju. Reiz mana pleca aug�stumā pavīdēja sievietes seja, bet migla to tūlīt aprija; citreiz kāds, ļoti stipri el�ot, pieskārās. Es nezināju, kurp eju, biju pārāk nodar�bināts; vajadzēja uzmanīgi virzīties uz priek�u, aptaustot ielu ar purngalu un pat izstiepjot roku. Turklāt �ie vingrinājumi nesagādāja nekādu prieku. Ta�u man ne prātā nenāca iet atpakaļ, es biju iestidzis^' Pēc pusstundas tālumā ieraudzīju zilganus tvaikus. Va�doties pēc tiem, drīz nonācu pie liela gai�uma; tā centrā ieraudzīju Mablī kafejnīcu, kuras ugunis mirdzēja cauri miglai.

Mablī kafejnīcā ir divpadsmit elektrisko lampu, ta�u iedegtas bi�ja tikai divas viena virs kases, otra pie griestiem. Vienīgais vies�mīlis mani stum�us iestūma tum�ā kaktā.

-��� Te nenāciet, kungs, es tīru.

Viņ� bija ģērbies svārkos bez vestes un bez stīvinātas apkaklītes, baltā kreklā ar violetām svītrām. Viņ� �āvājās un vērās manī nīgru skatienu, ar pirkstiem sukādams matus.

-��� Melnu kafiju un radziņus.

Viņ� berzēja acis un neatbildējis aizgāja. Tumsa man bija jau līdz

kaklam pretīga, auksta tumsa. Radiators dro�i vien nebija ieslēgts.

Es nebiju viens. Man pretī sēdēja sieviete vaska dzeltenu seju, viņas rokas nemitīgi kustējās te glaudīja blūzi, te pabīdīja melno cepuri, lai izskatītos bra�āka. Kopā ar viņu bija liela auguma gai�matis, kas ēda smalkmaizīti, nerunādams ne vārda. Klusums mani nomāca. Gribējās aizsmēķēt pīpi, bet man būtu nepatīkami pievērst viņu uzmanību, uzraujot sērkociņu.

Zvanīja telefons. Rokas apstājās: tās palika pieķēru�ās blūzei. Viesmīlis nesteidzās. Viņ� mierīgi beidza slaucīt un tikai tad gāja paņemt klausuli. �Hallo, vai �or�a kungs? Labrīt, �or�a kungs� Jā, �or�a kungs� Saimnieka nav� Jā, viņam vajadzētu būt te� Ak, tādā miglā� Parasti viņ� ieroda ap astoņiem� Jā, �or�a kungs, es viņam pateik�u. Uz redzē�anos, �or�a kungs.�

Migla gūlās uz rūtīm kā smags pelēka samta priek�kars. Mirkli pie loga pieplaka seja un pazuda.

Sieviete raudulīgi teica:

-��� Sasien man kurpi!

-��� Tā nav atraisījusies, vīrietis neskatīdamies atbildēja.

Viņa uztraucās. Viņas rokas slīdēja pa blūzi un kaklu kā lieli zirnekļi.

-��� Ir gan, sasien man kurpi!

Viņ� izmisis noliecās un pieskārās pie kājas zem galda:

-��� Kārtībā!

Viņa gandarīta smaidīja. Vīrietis pasauca viesmīli.

-��� Viesmīl, kāds ir rēķins?

-��� Cik smalkmaizī�u? viesmīlis jautāja.

Es biju nolaidis acis, lai neizskatītos, ka pētu viņus. Pēc brī�a dzirdēju krak�ķē�anu un ieraudzīju svārku malu un divus sakaltu�iem dubļiem nota�ķītus zābaciņus. Tiem sekoja vīrie�a puszābaki spo�i un smailiem purniem. Tie tuvojās man, apstājās un pagriezās: viņ� vilka mugurā mēteli. Tajā brīdī gar sāniem uz leju sāka slīdēt plauksta stīva dilba galā; tā mazliet vilcinājās, skrāpēja svārkus.

-��� Vai esi gatava? vīrietis jautāja.

Roka atvērās un pieskārās platam dubļu traipam uz labās kājas zābaciņa, tad pazuda.

-��� Uf! vīrietis teica.

Viņ� paņēma pie pakaramā noliktu koferi. Viņi izgāja ārā, un es

redzēju abus ienirstam miglā.

-���� Tie ir aktieri, viesmīlis sacīja, atnesdams kafiju, tie pa�i, kas uzstājas �Cinй-Palace� seansu starplaikos. Sieviete aizsien sev acis un lasa skatītāju vārdus un gadus. �odien viņi brauc prom, jo ir piektdiena un mainās programma.

Viņ� aizgāja paņemt �ķīvi ar radziņiem no galda, pie kura tikko sēdēja aktieri.

-��� Nepūlieties!

-��� Nav jau grūti.

Tos radziņus man negribējās ēst.

-��� Jānodzē� elektrība. Ja deviņos no rīta dedzinā�u divas lampas vienam pa�am klientam, saimnieks bārsies.

Kafejnīca iegrima krēslā. Tagad pa augstajiem logiem plūda vāj�, pelēki un brūni iekrāsots gai�ums.

-��� Es gribētu satikt Faskela kungu.

Es neredzēju, kā ve�a ienāca. Nodrebinājos saltajā gaisa pūsmā.

-��� Faskela kungs vēl nav ieradies.

-���� Mani sūta Florāna kundze, ve�a atsāk, jo nejūtas labi. �odien viņa nenāks �urp.

Florāna kundze ir sarkanmatainā kasiere.

-��� Tāds laiks, vecā saka, nāk par sliktu viņas vēderam.

Viesmīlis cienīgi saslienas.

-���� Vainīga migla, viņ� atbild, ar Faskela kungu ir tāpat; es brīnos, ka viņ� vēl nav nācis lejā. Viņam zvanīja. Parasti viņ� iero�das astoņos.

Ve�a neviļus paskatās uz griestiem.

-��� Vai viņ� ir tur aug�ā?

-��� Jā, tur ir viņa dzīvoklis.

Ve�a runā dziedo�ā balsī, it kā savā nodabā:

-��� Ja nu viņ� būtu miris�

-���� Ejiet nu! viesmīļa seja pau� vislielāko sa�utumu. Ko vēl jūs nesarunāsiet!

Ja viņ� būtu miris� Man arī pazib prātā tāds minējums. Tie�i tā�das domas mēdz uzmākties miglainā laikā.

Ve�a iet prom. Man vajadzētu darīt to pa�u kafejnīcā valda aukstums un tumsa. Pa durvju apak�u plūst iek�ā migla, drīz tā

Sartrs, �Nelabums�

81

pārņems visu. Pilsētas bibiliotēkā es atrastu gaismu un siltumu.

Seja atkal pieplaka pie rūts.

-��� Pagaidi tikai! viesmīlis pārskaities izsaucās un izskrēja ārā.

Seja pazuda, es paliku viens. Rūgti sev pārmetu, ka esmu atstājis

istabu. Tagad tajā dro�i vien ieplūdusi migla; man būtu bail tur at�griezties.

Tumsā aiz kases kaut kas nokrak�ķēja. Troksnis nāca no trepju pu�ses varbūt saimnieks beidzot kāpj lejā? Ta�u nē neviens nerādījās; pakāpieni krak�ķēja pa�i no sevis. Faskela kungs vēl gulēja. Vai tie�ām viņ� bija miris tur man virs galvas? Miglainā rītā atrasts beigts savā gultā. Apak�virsrakstā: �Kafejnīcas viesi ēda, nezinādami��

Bet vai viņ� vēl bija gultā? Vai viņ� nebija izkritis, aizraujot līdzi segas un atsitoties ar galvu pret grīdu?

Es ļoti labi pazinu Faskela kungu; reizēm viņ� apjautājās par manu veselību. Tas ir resns, dzīvespriecīgs vīrs ar labi koptu bārdu

-��� ja viņ� mirtu, tad dro�i vien ar trieku. Viņ� būtu bakla�āna krāsā, un mēle karātos ārā no mutes, bārda būtu izslieta gaisā un kakls zem bārdas sprodziņām violets.

Dzīvokļa kāpnes pagaisa tumsā. Es tikko varēju saskatīt margu bumbu. Vajadzētu iziet cauri �ai tumsai. Kāpnes nokrak�ķētu. Aug�ā es atrastu guļamistabas durvis�

Līķis bija tur, man virs galvas. Es pagrieztu slēdzi; pieskartos sil�tajai ādai, lai redzētu.

Nespēju ilgāk nociesties, piecēlos. Ja viesmīlis mani pārsteigtu kāpnēs, es sacītu, ka esmu dzirdējis troksni.

Piepe�i parādījās aizelsies viesmīlis.

-��� Jā, kungs! viņ� sauca.

Muļķis! Viņ� nāk pie manis.

-��� Divi franki.

-��� Es dzirdēju troksni aug�ā, teicu.

-��� Par agru jau nav!

-��� Jā, bet man �ķiet, tur notiek kaut kas nelabs: saklausīju tādu kā gārdzienu un dobju būk�ķi.

Tum�ajā zālē ar miglu aiz logiem tas izskanēja glu�i dabiski. Es nekad neaizmirsī�u, kādas tobrīd bija viesmīļa acis.

-���� Jums vajadzētu uzkāpt aug�ā un paskatīties, es nodevīgi piemetināju.

-��� Nu nē! viņ� izsaucās un piebilda: Es baidos, ka saimnieks sadotu man pa kaklu. Cik pulkstenis?

-��� Desmit.

-��� Es ie�u pusvienpadsmitos, ja viņ� vēl nebūs ieradies.

Spēru soli uz durvju pusi.

-��� Vai jūs ejat prom? Vai nepaliekat?

-��� Nē.

-��� Vai tie�ām dzirdējāt gārdzienu?

-��� Es nezinu, ārā iedams, sacīju, varbūt man izlikās, jo esmu tādā noskaņojumā.

Migla bija mazliet paklīdusi. Steidzos uz Tumbridas ielu man bija vajadzīga tās gaisma. Piedzīvoju vil�anos: gaisma tie�ām bija, bet tā plūda gar veikalu logiem. Ta�u tā nebija priecīga gaisma miglas dēļ tā izskatījās glu�i balta un gāzās uz pleciem kā du�a.

Daudz cilvēku, sevi�ķi sievie�u: aukles, kalpones un ari mājas�mātes no tām, kuras mēdz teikt: �Es iepērkos pati, tā ir dro�āk.� Viņas brīdi aplūkoja skatlogus un galu galā gāja iek�ā.

Apstājos pie desinieka Ziljēna tirgotavas. Laiku pa laikam redzēju kādu roku, kas rādīja uz pildītām kājiņām vai desām. Tad tukla, gai�mataina mei�a noliecās, piedāvājot skatienam krūtis, un paņēma pirkstos gabalu beigtas miesas. Piecu minū�u gājiena at�tālumā savā istabā bija miris Faskela kungs.

Meklēju tuvumā kādu dro�u balstu, kas pasargātu no domām. To neatradu: pamazām migla bija sadalījusies, bet ielā joprojām lodāja kaut kas satrauco�s. Varbūt tās nebija īstas briesmas nezināmais �ķita izbalojis un caurspīdīgs. Bet tie�i tas beigu beigās radīja bailes. Piespiedu pieri pie rūts. Uz olas ar majonēzi krievu gaumē pamanīju tum�sarkanu pilienu tās bija asinis. No sarkanā un dzeltenā sametās nelabi.

Piepe�i es ieraudzīju parādību: kāds bija nogāzies ar seju uz leju, un viņa asinis tecēja ēdienos. Ola bija ieripojusi asinīs; tai uzliktā tomāta �ķēle nokritusi plakaniski sarkana uz sarkana fona. Majonēze mazliet izplūdusi: dzeltena krējuma peļķe, ko asiņu urdziņa sa�ķeļ divās daļās.

�Tas ir pārāk muļķīgi, man jāsaņemās. Tūlīt ie�u uz bibliotēku strādāt.�

Strādāt? Es skaidri zināju, ka neuzrakstī�u ne rindu. Vēl viena

izniekota diena. Ejot cauri pilsētas parkam, uz sola, kur parasti mēdzu sēdēt, ieraudzīju lielu, zilu, nekustīgu apmetni. Lūk, tur ir kāds, kam nesalst.

Kad gāju iek�ā lasītavā, autodidakts nāca no tās ārā. Viņ� metās man klāt.

-���� Man ar jums jāaprunājas, Rokantēna kungs! Jūsu fotogrāfijas man sagādāja neaizmirstamas stundas.

Viņu ieraugot, uz mirkli atguvu cerību; divatā varbūt būs vieglāk nodzīvot �o dienu. Ta�u, ja biedros ir autodidakts, divatnība ir tikai �ķietama.

Viņ� uzsita ar roku pa lielu sējumu. Tā bija reliģijas vēsture.

-��� Rokantēna kungs, neviens nav bijis labāk sagatavots par Nuaspjē, lai radītu �o pla�o sintēzi. Vai nav tiesa?

Viņ� likās noguris, un viņa rokas drebēja.

-��� Jūs izskatāties diezgan slikti, es sacīju.

-��� Ak, Rokantēna kungs, tas ir pilnīgi iespējams! Tas tāpēc, ka es piedzīvoju kaut ko drausmīgu.

Uz mūsu pusi nāca sargs iekarsīgs maza auguma korsikānis ar vecākā bundzinieka ūsām. Viņ� augām stundām staigāja starp galdiem, klaudzinādams papē�us. Ziemā viņ� mēdza spļaut mutau�tos, kurus pēc tam �āvēja pie krāsns.

Autodidakts pienāca tik tuvu, ka sajutu uz sejas viņa elpu.

-��� �ī cilvēka klātbūtnē es jums neteik�u ne vārda, viņ�, uzticī�bas pilns, man sacīja. Vai jūs, Rokantēna kungs, negribētu?�

-��� Ko tad?

Viņ� nosarka, un viņa gumi graciozi salīgojās.

-��� Rokantēna kungs, Rokantēna kungs, es glu�i vai metos aukstā ūdenī! Vai jūs man neparādītu godu un tre�dien nepaēstu pusdienas kopā ar mani?

-��� Ļoti labprāt.

Man gribējās pusdienot kopā ar viņu tāpat kā pakārties.

-���� Cik laimīgu jūs mani darāt! autodidakts teica un steidzīgi piemetināja: Es aizie�u jums pakaļ, ja esat ar mieru, un tūlīt nozuda, dro�i vien aiz bailēm, ka es varētu mainīt nodomus, ja viņ� dotu laiku.

Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Es strādāju līdz vieniem �etr�desmit piecām. Darbs neveicās: skatījos grāmatā, bet domas bez mi�

tas atgriezās MablI kafejnīcā. Vai Faskela kungs tagad tur ieradies?

Patiesību sakot, es lāgā neticēju viņa nāvei, un tie�i tas mani kaiti�nāja! Tā bija peldo�a ideja, par kuras pareizību nevarēju pār�liecināties un no kuras nespēju atkratīties. Korsikāņa kurpes klaudzēja uz grīdas. Vairākkārt viņ� apstājās manā priek�ā, it kā gribētu ko teikt, bet mainīja nodomu un soļoja tālāk.

Ap vieniem aizgāja pēdējie lasītāji. Man negribējās ēst; galve�nais es nevēlējos nekur iet. Mirkli vēl pastrādāju, tad satrūkos, ju�tos kā apracies klusumā.

Pacēlu galvu es biju viens. Korsikānis dro�i vien bija pie sievas, kas strādā par bibliotēkas durvju sardzi; man gribējās dzirdēt viņa soļu troksni. Es saklausīju vienīgi sabrūkam ogles krāsnī. Telpu bija pārpludinājusi migla nevis īstā migla, kas jau sen bija izklīdusi, bet tā, kas vēl klāja ielas, kas līda ārā no mūriem un bruģa akmeņiem. Tāda kā lietu nenoturiba. Grāmatas, protams, joprojām atradās turpat plauktos, sarindotas alfabēta krātībā, ar melnām vai brūnām muguriņām un etiķetēm PL /7 (publiskai lieto�anai fran�u literatūra) vai PL dz (publiskai lieto�anai dabaszinātnes). Bet� kā lai to pasaka? Parasti tās, spēcīgas un druknas, kopā ar krāsni, zaļa�jām lampām, lielajiem logiem un trepēm aizsprostoja nākotni. Ka�mēr cilvēks palika starp �im sienām, visam, kas nāca iek�ā, vajadzē�ja ienākt pa labi vai pa kreisi no krāsns. Pat ja ienāktu pats svētais Denī, nesot rokā savu galvu, viņam būtu jāparādās no kreisās puses un jāiet starp fran�u literatūrai veltītajiem plauktiem un lasītājām rezervētajiem galdiem. Un, ja viņ� nepieskartos grīdai, ja viņ� lidi�nātos divdesmit centimetru virs grīdas, viņa asiņainais kakls būtu tie�i tre�ā grāmatplaukta augstumā. Tādējādi priek�meti kalpoja vis�maz ticamā robe�u noteik�anai.

Bet �odien tie vairs nenoteica neko: pati to esamība �ķita ap�aubāma, likās lietas tikai ar milzu grūtībām slīdēja no mirkļa mirklī. Cie�i spiedu rokās sējumu, kuru lasīju, bet pat visstiprākās sajūtas bija notrulu�as. Nekas neizskatījās īsts; jutos tā, it kā ap mani būtu papes dekorācijas, ko varētu vienā mirklī pārcelt uz ci�turieni. Pasaule gaidīja, elpu aizturējusi, sarāvusies maziņa, tā gaidīja savu krīzi, savu Nelabumu, tāpat kā viņdien Ahila kungs.

Piecēlos. Es vairs nevarēju palikt te starp paguru�ajām lietām. Gāju pamest pa logu skatienu uz Empetrāza pakausi. Murmināju:

�Viss var notikt, viss var atgadīties. Tikai ne briesmīgais, ko cilvēki izdomāju�i; Empetrāzs uz sava pjedestāla nesāks dejot, tas jau būtu kaut kas cits.� Iztrūcies noraudzījos nedro�ajās būtnēs, kas pēc stun�das vai minūtes varēja sabrukt; tik tie�ām tā; es stāvēju tur, dzīvoju starp gudrību pilnajām grāmatām vienās aprakstītas dzīvnieku sugu nesatricināmās formas, bet citas skaidro, kāds.enerģijas daudzums ietverts Visumā; es stāvēju pie loga, kura rūtīm bija noteikts staru lau�anas koeficients. Cik nestipras bija �īs robe�as! Manuprāt, pasaule tikai aiz laiskuma dienu pēc dienas paliek ne�mainīga. �odien �ķita, ka tā gatavojas pārvērtībām. Un tad var notikt viss, itin viss.

Es nedrīkstēju kavēties; kaites cēlonis bija notikums Mablī kafej�nīcā. Man jāatgrie�as tur, jāredz Faskela kungs dzīvs, vajadzības gadījumā jāpieskaras tā bārdai vai rokām. Varbūt tad tik�u atpestīts.

Steidzīgi pakampu mēteli un neuzvilkdams uzmetu plecos; es bēgu. Ejot cauri pilsētas parkam, vecajā vietā redzēju to pa�u vīru apmetnī; viņam bija milzīga, bāla seja starp salā nosārtu�ām ausīm.

Mablī kafejnīca mirdzēja un laistījās jau iztālēm: �oreiz acīmre�dzot bija iedegtas visas divpadsmit spuldzes. Pieliku soli, reiz va�jadzēja to izbeigt. Vispirms paskatījos pa lielo durvju rūti, zāle bija tuk�a. Tur neredzēja nedz kasieri, nedz viesmīli, nedz arī Faskela kungu.

Bija krietni jāsaņemas, lai ieietu iek�ā; es neapsēdos. Es saucu: �Viesmīl!� Neviens neatbildēja. Uz galda stāvēja tuk�a tase. Uz apak�tases cukurgrauds.

-��� Vai te neviena nav?

Uz āķa karājās mētelis. Uz apaļa galdiņa bija sakrauti �urnāli melnos papes vākos. Elpu aizturējis, ieklausījos vismazākajā troksnītī. Dzīvokļa kāpnes klusi iekrak�ķējās. Ārā iekaucās kuģa sirēna. Atmuguriski gāju ārā, nenolai�ot acis no kāpnēm.

Es zināju gan, ka divos pēcpusdienā klientu mēdz būt maz. Faskela kungs dro�i vien saslimis ar gripu un viesmīli kaut kur aizsūtījis varbūt pēc ārsta. Jā, bet ko lai dara, ja man vajadzēja paskatīties uz Faskela kungu. Uz Turnbridas ielas stūra es pagriezos atpakaļ un ar riebumu nolūkojos tuk�ajā, spo�i apgaismotajā kafej�nīcā. Aug�stāva logu �alūzijas bija nolaistas.

Mani sagrāba īsta panika. Vairs nezināju, kurp eju. Steidzos

garām dokiem, riņķoju pa Bovuazī kvartāla tuk�ajām ielām: nami drūmām acīm nolūkojās manā bēg�anā. Baiļu pārņemts, atkārtoju: �Kurp lai eju? Kurp lai eju?� Viss varēja notikt. Laiku pa laikam, sirdij strauji pukstot, ātri atskatījos: kas norisinās tur, aiz manis? Varbūt tas sāksies man aiz muguras, un, kad pagriezī�os atpakaļ, būs jau par vēlu. Kamēr spē�u priek�metus redzēt, nekas nenotiks, tāpēc, redzi sasprindzinājis, skatījos uz bruģakmeņiem, mājām un gāzes laternām; skatiens �igli slīdēja no priek�meta uz priek�metu, lai tos pārsteigtu un apturētu pārvērtību gaitā. Tie neizskatījās īsti dabiski, bet es stūrgalvīgi atkārtoju: tā ir gāzes laterna, tas ir akmens fontāniņ�, un ar sava skatiena spēku pūlējos atdot tiem ikdieni�ķu izskatu. Vairākkārt sastapu ceļā bārus Bretoņu kafejnīcu, Jūrnieku bāru. Apstājos un kavējos to sārta tilla aizkaru priek�ā: varbūt �īs cie�i noslēgtās vietas tiks saudzētas, varbūt tajās, no�ķirta un aizmirsta, vēl patvērusies kāda druska vakardienas pasaules. Bet tad vajadzētu atvērt durvis un iet iek�ā. Es neiedro�inājos; gāju tālāk. Visvairāk mani biedēja māju durvis. Baidījās, ka tās varētu atvērties pa�as no sevis. Galu galā sāku iet pa ielas vidu.

Piepe�i nonācu Ziemeļu Baseinu krastmalā. Tur bija zvejas laivas un mazas jahtas. Uzliku kāju uz akmenī iemūrēta riņķa. Te, tālu no namiem un tālu no durvīm, varē�u kādu mirkli atvilkt elpu. Mierīgajā, melniem punktiem nosētajā ūdenī peldēja korķis.

�Un zem ūdens? Vai esi padomājis, kas var būt zem ūdens?�

Varbūt kāds dzīvnieks? Milzīgs, pa pusei dubļos iestidzis vēzis? Ducis kāju pāru lēnām maisa dūņas. Dzīvnieks laiku pa laikam gausi paslienas uz aug�u. Ūdens dibenā. Piegāju tuvāk, ar skatienu meklēdams sakustē�anos, vāju viļņo�anos. Korķis starp melnajiem punktiņiem palika nekustīgs.

Tajā brīdī izdzirdu balsis. Bija laiks. Pagriezos atpakaļ un devos atkal savās gaitās.

Kastiljones ielā panācu dīVus cilvēkus, kas sarunājās. Izdzirdu�i manu soļu kiaudzoņu, viņi spējihodrebēja un abi reizē palūkojās at�pakaļ. Redzēju viņu ba�īgos skatienus apstājamies pie manis, tad slīdam tālāk man aiz muguras, lai redzētu, vai tur nav vēl kaut kas. Tātad viņi bija tādi pa�i kā es, un viņus tāpat tirdīja bailes? Kad gāju viņiem garām, mūsu skatieni sastapās: daudz netrūka, lai mēs uzsāktu sarunu. Bet acīs piepe�i iezagās neuzticība: tādās dienās kā

�ī nemēdz sarunāties ar kuru katru.

Aizelsies nonācu Bulibeta ielā. Labi, kauliņi bija mesti: es atgriezī�os bibliotēkā, paņem�u kādu romānu un mēģinā�u lasīt. Iedams gar pilsētas parka re�ģu �ogu, ieraudzīju vīru apmetnī. Viņ� joprojām sēdēja tuk�ajā parkā; viņa deguns bija kļuvis tikpat sarkans kā ausis.

Es grasījos pagrūst vārtiņus, bet viņa sejas izteiksme mani sastindzināja: viņ� smīnīgi miedza acis un izskatījās truli salkans. Ta�u tajā pa�ā laikā viņ� raudzījās tie�i savā priek�ā uz kaut ko, ko es nevarēju redzēt, un skatiens bija tik ciets un vērīgs, ka piepe�i atskatījos.

Vienu kāju pacēlusi un muti pavērusi, viņam pretī stāvēja gadus desmit veca meitene un, pie�ķiebusi smailo ģīmīti, kā apburta vērās viņā, raustīdama lakatiņu.

Vīrs smaidīja savā nodabā kā cilvēks, kas tūlīt izstrādās labu joku. Piepe�i viņ� piecēlās, sabāzis rokas apmetņa kabatās, tas viņam sniedzās līdz papē�iem. Viņ� paspēra pāris lielu soļu, un viņa acis izvelbās. Man �ķita, ka viņ� pakritīs. Ta�u viņ� joprojām mie�gaini smaidīja.

Piepe�i sapratu: apmetnis! Es būtu gribējis to aizkavēt. Man va�jadzēja tikai iekāsēties vai atvērt vārtiņus. Ta�u mani savukārt glu�i vai apbūra meitenes sejas izteiksme. Viņas vaibsti bija baiļu sa�ķobīti, sirds dro�i vien pukstēja trakā ātrumā; tomēr �ajā �urkas ģīmītī pamanīju kaut ko spēcīgu un ļaunu. Tā nebija ziņkāre, drīzāk gan tādas kā zinīgas gaidas. Jutos bezspēcīgs: es stāvēju ārpus par�ka, ārpus viņu mazās drāmas; bet viņi bija piestāju�i viens pie otra, savu vēlmju tum�ā spēka nesti, viņi veidoja pāri. Aizturēju elpu, es gribēju redzt, kas atspoguļosies veci�ķajā sejā, kad vīrelis man aiz muguras pa�ķirs apmetņa malas.

Ta�u meitene, piepe�i atbrīvota, papurināja galvu un metās skriet. Vīrelis apmetnī bija mani ieraudzījis un tādēļ apstājies. Mirkli viņ� sakumpu�u muguru palika stāvam alejas vidū. Apmetnis kūļājās viņam gar stilbiem.

-��� Ei, paklausieties! es uzsaucu.

Viņ� sāka drebēt.

-��� Pār pilsētu gulstas briesmīgi draudi, es garāmejot pieklājīgi sacīju.

Iegāju lasītavā un no kāda galda paņēmu �Parmas klosteri�.

Pūlējos iedziļināties lasāmvielā, gūt patvērumu Stendāla dzidrajā Itālijā. Brī�iem, īsās halucinācijās man tas izdevās, bet tad atkal at�griezos draudīgajā dienā pretī sīkam ve�ukam, kas krem�ļodams tīrīja rīkli, un jaunam cilvēkam, kur�, krēslā atgāzies, sapņoja.

Stundas ritēja, rūtis satumsa. Mēs bijām �etri un vēl korsikānis, kas pie sava rakstāmgalda apzīmogoja bibliotēkas pēdējos ieguvu�mus. Bija sīkais ve�uks, gai�matainais jauneklis, jauna sieviete, kas gatavojās eksāmeniem, un es. Laiku pa laikam kāds no mums pacēla galvu, pārlaida pārējiem trim ātru, aizdomu pilnu skatienu, it kā viņam būtu bail. Piepe�i ve�uks iesmējās, un es redzēju jauno sievieti nodrebam no galvas līdz kājām. Bet es biju a�gārniski izburtojis grāmatas nosaukumu tas bija jautrs romāns.

Bez desmit septiņi. Pēk�ņi iedomājos, ka bibliotēku slēdz sep�tiņos. Tūlīt mani vēlreiz iemetīs pilsētā. Kurp es ie�u? Ko darī�u?

Ve�uks bija izlasījis romānu. Bet prom viņ� negāja. Viņ� sausi un ironiski bungoja ar pirkstiem pa galdu.

-��� Kungi, korsikānis teica, drīz bibliotēku slēgsim.

Jauneklis satrūkās un uzmeta man a�u skatienu. Jaunā sieviete

pagriezās uz korsikāņa pusi, tad atkal paņēma grāmatu un �ķita iedziļināmies tajā.

-��� Slēdzam ciet, korsikānis pēc piecām minūtēm teica.

Ve�uks nenoteikti pamāja ar galvu. Jaunā sieviete atstūma grā�matu, bet aug�ā necēlās.

Korsikānis vairs neteica neko. Viņ� vilcinādamies paspēra da�us soļus un nospieda slēdzi. Uz lasītavas galdiem nodzisa lampas. Degot palika vienīgi centrālā spuldze.

-��� Vai jāiet prom? ve�uks rāmi jautāja.

Jauneklis piecēlās gausi, kā no�ēlodams. Viņ� patērēja visvairāk laika, lai uzvilktu mēteli. Kad gājām ārā, jaunā sieviete joprojām sēdēja, uzlikusi plaukstu plakaniski uz grāmatas.

Lejā ieejas durvis bija plati atvērtas tumsai. Jauneklis, kas gāja pa priek�u, atskatījās, lēnām nokāpa pa trepēm un �ķērsoja vesti�bilu; uz sliek�ņa viņ� brītiņu pakavējās, tad metās tumsā un pazu�da.

Nokāpis lejā pa kāpnēm, es pacēlu galvu. Pēc mirkļa sīkais ve�uks iznāca no lasītavas, pogādams ciet mēteli. Kad viņ� bija

nokāpis pirmos trīs pakāpienus, es saņēmos un aizvērtām acīm ieniru naktī.

Sajutu uz sejas vieglu, spirgtu glāstu. Tālumā kāds svilpoja. Atvēru acis: lija. Maigs, rāms lietus. Laukumu mierīgi apgaismoja �etras laternas. Porvinces pilsētas laukums lietū. Jauneklis gāja prom lieliem soļiem; svilpotājs bija viņ�; diviem pārējiem, kas vēl nezināja, man gribējās uzsaukt, ka viņi var nākt ārā bez baiļu, ka draudi ir garām.

Uz sliek�ņa parādījās ve�uks. Viņ� apmulsis pakasīja vaigu, tad plati pasmaidīja un atvēra lietussargu.

Sestdienas rītā

Jauka saule ar vieglu miglu, kas sola patīkamu laiku visai dienai. Pusdienoju Mablī kafejnīcā.

Kasiere Florāna kundze man piemīlīgi uzsmaidīja. Apsēdies pie galda, skaļi jautāju viņai:

-��� Vai Faskela kungs saslimis?

-��� Jā, cienītais kungs; viņam ir pamatīga gripa vairākas dienas vajadzēs pavadīt gultā. �orīt no Denkerkas ieradās meita. Viņa te paliks kopt tēvu.

Pirmo reizi pēc vēstules saņem�anas esmu tie�ām laimīgs, ka atkal satik�u Anniju. Ko viņa darījusi se�us gadus? Vai sastopoties mēs jutīsimies neērti? Annija nemaz nezina, ko nozīmē neērtības sajūta. Viņa mani sagaidīs tā, it kā mēs būtu �ķīru�ies tikai vakar. Ja vien es neizdarī�u kādu muļķību, ja neapgrūtinā�u viņu pa�ā sākumā. Man labi jāiegaumē, ka ieejot nedrīkst sniegt roku tas viņai nepatīk.

Cik dienas mēs pavadīsim kopā? Varbūt atvedī�u viņu uz Buvilu. Pietiktu, ja viņa te padzīvotu da�as stundas, ja viņa pārgulētu vienu nakti viesnīcā �Printania�. Pēc tam viss kļūtu citāds; man vairs nebūtu iespējams baidīties.

Pēcpusdienā

Pērngad, kad pirmo reizi apmeklēju Buvilas muzeju, mani pārsteidza Olivjē Bleviņa portrets. Vai kļūda bija proporcijās? Varbūt perspektīvā? Es to nevarēju pasacīt, bet kaut kas mani kaiti�nāja: �is deputāts gleznā neizskatījās pa�pārliecināts.

Pēc tam es vēl vairākkārt atgriezos viņu apskatīt. Ta�u neērtības sajūta nepārgāja. Es negribēju pieļaut domu, ka Bordirēns, Romas balvas un se�u medaļu ieguvējs, būtu kļūdījies zīmējumā.

Un nu �opēcpusdien, �ķirstot vecu �Satirique Bouvillois� kom�plektu, tā ir tenku lapele, kuras īpa�nieku kara laikā apsūdzēja valsts nodevībā, man atausa gaisma. Tūlīt atstāju bibliotēku un de�vos uz muzeju.

Ātrā gaitā �ķērsoju vestibila krēslainlbu. Baltās un melnās flīzes neatbalsoja ne vismazāko soļu troksni. Ap mani vesels pulks ģip�a cilvēku lauzīja rokas. Garāmejot pa divām lielām durvīm redzēju apdauzītas vāzes, �ķīvjus, zili dzeltenu satīru uz pjedestāla. Tā bija Bernāra Palisī zāle, veltīta keramikai un lieti�ķajai mākslai. Ta�u keramika mani nesmīdināja. Kāds kungs un dāma sēru apģērbā god�bijīgi vēroja māla priek�metus.

Virs ieejas pla�ajā Bordirēna un Renodā zālē pavisam nesen bija pakārta liela glezna, ko es vēl nebiju redzējis. Tai bija Ri�āra Severāna paraksts un nosaukums �Vecpui�a nāve�. Tas bija valsts dāvinājums.

Līdz jostasvietai kails, iezaļganu torsu, kā jau pienākas mironim, vecpuisis gulēja savandītā gultā. Saviļātie palagi liecināja par ilgu agoniju. Pasmaidīju, iedomājoties par Faskela kungu. Viņ� nebija viens viņu kopa meita. Gleznā kalpone, reizē arī mīļākā, kuras vaibstus apzīmogojis netikums, jau bija atvērusi kumodes atvilktni un skaitīja ekijus. Aiz pavērtām durvīm varēja matīt kādu vīru ar naģeni galvā un pie apak�lūpas pielipinātu cigareti, kur� gaidīja. Sienmalī kaķis vienaldzīgi laka pienu.

�is cilvēks bija dzīvojis tikai sev. Viņu piemeklēja bargs un pel�nīts sods: pie nāves gultas nebija neviena, kas miru�ajam aizvērtu acis* �ī glezna pauda pēdējo brīdinājumu vēl bija laiks, es varēju griezties atpakaļ. Bet, ja ie�u tālāk, man skaidri jāzina: lielajā zālē, kur tūlīt nonāk�u, pie sienām karājas simt piecdesmit portreti; ja neskaita da�us jaunus cilvēkus, ko ģimenes zaudēju�as pāragri, un bāreņu nama priek�nieci, neviens no attēlotajiem nav miris nepre�cējies, neviens nav izdzisis, neatstājot bērnus un testamentu, ne�viens nav aizgājis, nesaņemot pēdējo svaidījumu. Parasti �ie cilvēki tajā dienā, tāpat kā citas dienas, vienoti ar Dievu un pasauli, ir maigi ieslīdēju�i nāvē, lai pieprasītu savu daļu mū�īgās dzīvo�anas, uz ku�

ru viņiem ir tiesības.

Jo viņiem ir biju�as tiesības uz visu: uz dzīvi, uz darbu, uz bagātību, uz pavēlē�anu, cieņu un, visubeidzot, uz nemirstību.

Mirkli saņēmu dū�u un gāju iek�ā. Sargs snauda pie loga. Zeltaina gaisma, plūstot pa rūtīm, meta plankumus uz gleznām. Lielajā, taisnstūrainajā zālē nebija nekā dzīva, vienīgi kaķis, kas, mani pamanījis, nobijās un aizbēga. Ta�u es sajutu simt piecdesmit acu pāru skatienus.

Tur bija visi, kas veidoja Buvilas eliti laikā starp 1875. un 1910. ga�du Renodā un Bordirēna rūpīgi gleznotie vīrie�i un sievietes.

Vīrie�i uzcēla Jūras svētās Sesilas baznīcu. 1822. gadā viņi nodibināja Buvilas Kuģu īpa�nieku un tirgotāju sabiedrību, �lai apvienotu spēcīgā kopumā visus labas gribas cilvēkus, pulcinātu tos nacionālā uzplaukuma labad un turētos pretī nekārtību cēlājiem�� Viņi pārvērta Buvilu par Francijas vislabāk iekārtoto ostu ak�meņogļu un kokmateriālu izkrau�anai. Viņi gādāja par ostmalu pagarinā�anu un paplatinā�anu. Viņi pienācīgi attīstīja ostas staciju un, pastāvīgi darbinot zemessmēlēju, panāca, ka bēguma laikā ostas dziļums ir 10 metri 70 centimetri. Zvejas kuģu tonnā�a, kas 1896. gadā bija 5000 tonnu, divdesmit gados, pateicoties viņu pūliņiem, sasniedza 18 000 tonnu. Pārvarot visas grūtības, lai atvieglotu labāko darbaļau�u �ķiras pārstāvju mērķu sasnieg�anu, viņi pēc pa�u ierosmes izveidoja da�ādus tehnisko mācību un arodapmācības centrus, kas viņu augstajā aizgādībā ir zēlu�i un plauku�i. 1898. ga�dā viņi uzvarēja dokeru slaveno streiku un 1914. gadā deva tēvijai savus dēlus.

Sievietes, �o cīnītāju cienīgas biedrenes, dibināja daudzas lab�darības iestādes, bērnudārzus un �ēlsirdīgu dāmu rokdarbu pulciņus. Bet visupirmām kārtām viņas bija laulātās draudzenes un mātes. Viņas izaudzināja skaistus bērnus, iemācīja viņiem pazīt pienāku�mus un tiesības, reliģiju un cieņu pret tradīcijām, uz kurām balstās Francija.

Portretu pamattonis sliecās uz tum�i brūnu. Dzīvas krāsas no tiem bija padzītas, gādājot par jo lielāku cieņu. Renodā darinātajos portretos viņ� vislabprātāk gleznoja sirmgalvjus matu un vaigubārdu sniegs krasi izceļas uz melna fona; sevi�ķi viņam izdevu�ās rokas. Mazāk virtuozā Bordirēna darbos rokas paliek ēnā,

toties stīvinātās apkaklītes mirdz kā balts marmors.

Bija ļoti karsti, un sargs klusām krāca. Pārlaidu skatienu sienām: redzēju rokas un acis; vietumis kāds gaismas plankums izdzēsa seju. Kad devos pie Olivjē Bleviņa portreta, kaut kas mani apturēja: no karnīzes augstumiem skaidru skatienu manī noraudzījās tirgotājs Pakoms.

Viņ� stāvēja, mazliet atmetis galvu, un vienā rokā turēja cilindru un cimdus, piespiedis tos pie pērļu pelēkajām biksēm. Nevarēju liegt viņam zināmu apbrīnu: es nespēju saskatīt �ajā vīrā neko vidu�vēju, neko nopeļamu viņa kājas bija mazas, rokas smalkas, pleci plati kā cīkstonim, portrets pauda smalku eleganci ar tikko jau�amu fantāzijas piedevu. Viņ� laipni atklāja skatītājiem savu noteikto seju bez nevienas grumbas; viņa lūpās pat vīdēja smaida atēna. Ta�u pelēkās acis nesmaidīja. Viņam varēja būt piecdesmit gadu, bet viņ� izskatījās jauns un svaigs kā trīsdesmit gadu vecumā. Viņ� bija skaists.

Es atsacījos viņu atmaskot. Ta�u viņ� nelaida mani vaļā. Lasīju viņa skatienā mierīgu un nepārsūdzamu spriedumu.

Tad sapratu, kas mūs �ķir: tas, ko es varētu par viņu domāt, viņu neskāra. Tā bija tikai psiholoģija, ar kādu nodarbojas romānos. Turpretī viņa spriedums ieurbās manī kā �ķēps un apstrīdēja pa�as manas eksistences tiesības. Un tā bija taisnība, es to vienmēr esmu apzinājies: man nav tiesību dzīvot pasaulē. Esmu radies nejau�i, es eksistēju kā akmens, kā augs vai mikrobs. Mana dzīve rit uz labu laimi un jebkādā virzienā. Reizēm tā man raida nenoteiktas zīmes, citreiz es nejūtu neko vairāk kā nenozīmīgu murdoņu.

Turpretī �im staltajam, nu jau miru�ajam vīram bez neviena trūkuma Zanam Pakomam, Nacionālās aizsardzības valdības lo�cekļa Pakoma dēlam, viss bija glu�i citādi: viņa sirds puksti un viņa orgānu klusā murdoņa ik acumirkli īstenoja mazas, tīras tiesības. Se�desmit gadu bez pārtraukuma viņ� izmantoja tiesības dzīvot. Maģiskās pelēkās acis! Nekad tās nav skāru�as ne vismazākās �aubas. Un Pakoms nekad arī nav maldījies.

Viņ� vienmēr pildīja savu pienākumu. Viņ� dro�i pieprasīja arī savas tiesības: bērnībā tiesības uz labu audzinā�anu vienotā ģimenē, tiesības mantot neaptraipītu vārdu un plauksto�u uzņēmu�mu; kā vīrs tiesības būt aprūpētam, maigas draudzības apņemtam;

kā tēvs tiesības būt dziļi godātam un mīlētam; kā priek�nieks tiesības uz bezierunu paklausību. Jo tiesības nekad nav nekas cits kā pienākuma otra puse. Viņ� dro�i vien nekad nav brīnījies par savu neparasto veiksmi (Pakomi tagad ir Buvilas visbagātākā ģimene). Viņ� nekad nesacīja, ka ir laimīgs, un, kad radās iespēja gūt baudu, dro�i vien nodevās tai, neaizmirstot mērenību un nodomājot: �Es izklaidējos.� Tādējādi bauda, tāpat paceļoties tiesību rangā, zaudēja savu agresīvo niecību. Gleznojuma kreisajā pusē mazliet augstāk par zilgani sirmajiem matiem es pamanīju uz plauktiņa noliktas grā�matas. Iesējumi bija skaisti; bez �aubām, tie bija klasiķu darbi. Pakoms pirms aizmig�anas noteikti pārlasīja da�as lappuses no �vecā labā Monteņa� vai kādu Horācija odu latīņu valodā. Reizēm, lai iegūtu informāciju, viņ� dro�i vien izlasīja pa kādai sava laika autora grāmatai. Tā viņ� iepazina Baresu un Bur�ē. Pēc tam viņ� nolika grāmatu. Viņ� smaidīja. Viņa skatiens zaudēja apbrīnojamo mo�umu, kļuva gandrīz sapņains. Viņ� teica: �Cik daudz vienkār�āk un daudz grūtāk ir pildīt savu pienākumu!�

Viņ� nekad neskatījās uz sevi citādi: viņ� bija vadonis.

Pie sienām karājās vēl citi vadoņi: īstenībā te bija vienīgi tie. Vadonis bija arī pelēkzaļais liela auguma sirmglvis atzveltnī. Viņa baltā veste veiksmīgi sabalsojās ar sudrabainajiem matiem. (Portretos, kuri gleznoti galvenokārt tikumiskas pamācī�anas dēļ un kuru patiesīgums izvērties gandrīz sīkmanīgs, nebija izslēgtas rūpes par mākslu.) Viņ� bija uzlicis garo, smalko plaukstu uz maza zēna galvas. Uz segā ievīstītiem ceļgaliem dusēja atvērta grāmata. Bet skatiens maldījās tālēs. Viņ� redzēja visu, kas paliek apslēpts jau�niem cilvēkiem. Viņa vārds bija ierakstīts apzeltītā koka ovālā zem portreta, viņ� dro�i vien saucās Pakoms vai Parotēns, vai Sēņo. Man ne prātā nenāca iet par to pārliecināties: saviem tuviniekiem, �im bērnam, pats sev viņ� bija tikai Vectēvs; ja viņam nupat ie�autos prātā, ka ir īstais brīdis pavērt mazdēlam nākamo pienākumu pla�ās perspektīvas, pats par sevi viņ� runātu tre�ajā personā.

�Tu apsoli savam vectēvam, mīlulīt, būt pavisam prātīgs, nākam�gad krietni strādāt. Varbūt nākamgad tava vectēva te vairs nebūs.�

Mū�a novakarē viņ� visus apveltīja ar labestību. Pat ja viņ� ieraudzītu mani bet es viņa skatieniem būtu caurspīdīgs -, es atrastu �ēlastību viņa acīs: viņam ienāktu prātā, ka arī man savulaik

biju�i vecvecāki. Viņ� neprasīja neko: tādā vecumā vēlmju vairs nav. Neko, vienīgi to, lai, viņam parādoties, pieklusinātu balsis, vienīgi, lai, viņam garāmejot, smaidos būtu viegla maiguma atblāz�ma, neko, vienīgi, lai vedekla reizēm sacītu: �Vectēvs ir kaut kas neredzēts; viņ� liekas jaunāks par mums visiem�; neko vairāk, vienīgi, lai tikai viņ� spētu remdināt mazdēla dusmas, uzliekot tam roku uz galvas, un vēlāk varētu sacīt: �Tik lielās bēdās spēj mierināt vienīgi vectēvs�; neko, vienīgi, lai dēls da�as reizes gadā nāktu lūgt padomu delikātos jautājumos, galu galā neko, vienīgi justies ap�skaidrotam, rāmam, bezgala gudram. Vecā kunga plauksta tikko pieskārās mazdēla cirtām: tā bija gandrīz svētī�ana. Par ko viņ� varēja domāt? Par savu godājamo pagātni, kas deva tiesības runāt par visu un visos jautājumos paturēt pēdējo vārdu. Viņdien mans spriedums nebija pietiekami dziļ�: pieredze nozīmēja daudz vairāk nekā aizsardzību pret nāvi, tā deva tiesības veca cilvēka tiesības.

Pie karnīzes pakārtais ģenerālis Obrī ar lielo zobenu bija vado�nis. Tāpat vadonis bija prezidents Ebērs, smalks literatūras cienītājs, Empetrāza draugs. Viņa seja bija gara un simetriska, ar bezgalīgu zodu, ko tie�i zem lūpas iezīmēja ķīļbārdiņa; viņ� bija mazliet izvirzījis apak��okli, it kā uzjautrināts tēlotu cienīgu vīru un kā mazas atraugas gatavotu kāda principa definīciju. Viņ� sapņoja, tur�ot pirkstos zoss spalvu: pie joda, arī viņ� izklaidējās, un darīja to, sacerot dzejoļus. Bet viņam bija ērgļa skatiens kā vadonim.

Un kareivji? Es stāvēju telpas vidū visu �o skatienu uzmanības centrā. Es nebiju nedz vectēvs, nedz tēvs, pat ne vīrs. Es nepiedalījos vēlē�anās, augstākais, maksāju da�us nodokļus: es nevarēju pieprasīt nedz nodokļu maksātāja, nedz vēlētāja tiesības, nedz arī necilās tiesības uz cieņu, ko divdesmit paklausības gadi pie�ķir kalpotājam. Sāku nopietni brīnīties par savu eksistenci. Vai es nebiju tikai �ķietamība?

�Ha,� es piepe�i sev teicu, �kareivis esmu es!� Par to man bija jāsmejas bez kāda ļaunuma.

Patukls piecdesmit gadus vecs vīrietis man pieklājīgi atbildēja ar skaistu smaidu. Renodā viņu bija gleznojis ar mīlestību, viņ� nespē�ja vien atrast pietiekami maigus triepienus, lai attēlotu mazās, gaļīgās un labi veidotās ausis un it īpa�i plaukstas garas, nervozas, ar jutīgiem pirkstiem, īstas zinātnieka rokas. Seju es nepazinu -

acīmredzot es bie�i biju gājis garām gleznai, to nepamanot. Piegāju tuvāk un izlasīju: �Remī Parotēns, dzimis Buvilā 1849. gadā, Parīzes medicīnas skolas profesors.�

Par Parotēnu doktors Vakefīlds man teica: �Vienreiz mū�ā esmu sastapis di�u cilvēku. Tas bija Remī Parotēns. Es klausījos viņa lek�cijas visu 1904. gada ziemu (jūs jau zināt, ka divus gadus pavadīju Parīzē, studējot dzemdniecību). Viņ� mani iemācīja saprast, kas ir vadonis. Varu apzvērēt, ka Parotēns bija apveltīts ar fluīdiem. Viņ� mūs elektrizēja, būtu varējis vest līdz pasaules galam. Un turklāt profesors bija d�entlmenis ar milzu bagātību, no kuras viņ� krietnu daļu ziedoja, palīdzot trūcīgiem studentiem.�

Tā �is zinātnes princis, kad pirmoreiz dzirdēju par viņu runājam, iedvesa man diezgan spēcīgas jūtas. Tagad stāvēju viņa priek�ā, un viņ� man uzsmaidīja. Cik gudrs un laipns smaids! Viņa apaļīgais augums laiski atpūtās lielā ādas atzveltnī. �is zinātnieks bez preten�zijām acumirklī apdvesa cilvēkus ar dro�ības izjūtu. Ja viņa skatienā nebūtu tik daudz garīguma, viņu pat varētu noturēt par parastu lāga vīru.

Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai nojaustu viņa presti�a iemeslu: viņu mīlēja tāpēc, ka viņ� saprata visu. Viņ� mazliet atgādināja Renānu, ta�u bija apveltīts ar lielāku cieņu. Viņ� piederēja pie tiem, kuri saka:

�Sociālisti? Nu, es eju tālāk par viņiem!� Ja viņam sekoja bries�mu pilnajā ceļā, drīz izrādījās, ka, aukstumā drebot, jāpamet ģimene, dzimtene, tiesības uz īpa�umu, visas pa�as svētākās vērtības. Mirkli pat tika ap�aubītas pilsoņu elites tiesības pavēlēt. Vēl viens solis un piepe�i viss bija atjaunots, brīnumaini balstījās uz stipriem pamatiem, uz senatni. Atskatoties tad aiz muguras ierau�dzījām sociālistus tālu atpaliku�us, pavisam maziņus, mājot ar mu�tautiem un saucot: �Pagaidiet mūs!�

Turklāt no Vakefīlda biju uzzinājis, ka metram paticis, kā viņ� pats smaidīdams mēdzis teikt, �palīdzēt dvēseļu piedzim�anā�. Jaunību nezaudējot, viņ� pulcināja ap sevi jaunie�us bie�i uzņēma jaunus cilvēkus no labām ģimenēm, kuri ziedoja sevi medicīnai. Vakefīlds vairākkārt pie viņa brokastojis. Pēc maltītes visi gāju�i uz smēķējamo istabu. Patrons kā ar pieaugu�ajiem runājis ar studen�tiem, kas vēl nesen pīpēju�i savas pirmās cigaretes, viņ� pasniedzis

tiem cigārus. Viņ� atlaidies uz dīvāna un pievērtām acīm ilgi runājis mācekļu pulkam, kas kāri klausījies. Viņ� gremdējies atmiņās un stāstījis da�ādus notikumus no dzīves, atvedinādams no tiem aizraujo�u un dziļu morāli. Un da�kārt starp �iem labi audzinātajiem jaunekļiem gadījies kāds stūrgalvis. Tādam Parotēns veltījis īpa�u interesi. Viņ� mudinājis to runāt, uzmanīgi uzklausījis, devis labas idejas un vielu pārdomām. Un noteikti pienākusi diena, kad augst�sirdīgu ideju pārpilnais jauneklis, tuvinieku naidīguma izmocīts un noguris domāt par vientulību un pretēji visiem citiem, lūdzis, lai patrons pieņem viņu vienu, un, aiz bikluma �ļupstēdams, atklājis savas visslēptākās domas, savu aizvainojumu un cerības. Parotēns to spiedis pie sirds. Viņ� teicis: �Es jūs sapratu jau pirmajā dienā.� Viņi tērzēju�i, Parotēns gājis tālu, vēl tālāk, tik tālu, ka jauneklim bijis grūti sekot. Pēc da�ām tādām sarunām jaunā dumpinieka dvēseles stāvoklis manāmi uzlabojies. Tas pratis sevi novērtēt, sapratis, cik cie�as saites to saista ar ģimeni un sabiedrību; beidzot, jaunajam cilvēkam atklājusies elites apbrīnojamā loma. Un galu galā noklīdusī avs, sekojot Parotēnam soli solī, kā pēc burvju mājiena nonākusi atpakaļ ģimenes klēpī apskaidrota un no�ēlas pil�na.^� Viņ� izdziedinājis vairāk dvēseļu,� Vakefīlds piemetināja, �nekā es esmu izdziedimājis miesu.�

Remī Parotēns man laipnīgi smaidīja. Viņ� svārstījās, mēģināja saprast manu stāvokli, lai to mainītu un aizvestu mani atpakaļ uz aitu kūti. Ta�u es no viņa nebaidījos: es nebiju jērs. Es raudzījos viņa skaistajā, gludajā pierē, aplūkoju viņa mazo vēderiņu, uz ceļgaliem plakaniski noguldītās rokas. Es viņam uzsmaidīju un gāju prom.

�ans Parotēns, viņa brālis, SAB prezidents, stāvēja, ar abām rokām atspiedies pret papīriem apkrauta galda malu; ar savu pozu viņ� lika apmeklētājam saprast, ka audience beigusies. Viņa skatiens bija ārkārtējs glu�i abstrakts un tīrās tiesībās mirdzo�s. �ilbino�ās acis apdzēsa visu seju. Zem �īs visuredzības pamanīju plānas, noslēpuma apzīmogotas lūpas. �Dīvaini,� es nodomāju, �viņ� atgā�dina Remī Parotēnu.� Atkal pievērsos Lielajam Patronam; kamēr pētīju �o līdzību gaismā, viņa sejā piej)e�i iznira kaut kas sauss un mulss, ģimenes līdzība. Atgriezos pie �ana Parotēna.

�is cilvēks bija apveltīts ar vienīgās idejas vienkār�ību. Viņā bija

Sartrs, �Nelabums�

97

paliku�i tikai kauli, mirusi miesa un Tīrās Tiesības. �īsts apmātības gadījums,� es nodomāju. Ja cilvēku ir apmāju�as tiesības, tās nevar izdzīt ne ar kādiem līdzekļiem; Zans Parotēns bija ziedojis visu mū�u domām par savām Tiesībām, nekam citam. Glu�i tāpat, kā man piemetas nelielas galvassāpes ik reizi, kad apmeklēju kādu muzeju, viņ� dro�i vien sajuta sāpīgās tiesības būt aprūpētam. Nepavisam nevajadzēja, lai to pārāk atgādinātu, lai pievērstu uz�manību netīkamai realitātei, iespējamai pa�a nāvei vai citu cie�anām. Nav �aubu, ka uz nāves gultas stundā, kad kop� Sokrāta ir pieņemts izrunāt cildenus vārdus, viņ� savai sievai teica tāpat kā viens no maniem tēvo�iem savai: �Tev, Terēze, es nepateicos, tu esi tikai pildījusi savu pienākumu.� Kad cilvēks nonāk tiktāl, atliek vienīgi sajūsmā atsegt galvu.

Viņa acis, kurās izbrīnījies raudzījos, deva zīmi, ka varu iet. Es negāju prom, es noteikti izrādīju nesmalkjūtību. Eskuriāla bib�liotēkā biju ilgi vērojis Filipa II portretu un zināju: ja raugās tie�i acīs tiesībās mirdzo�ai sejai, pēc brī�a tās spo�ums apdziest un paliek pelnains pārpalikums, un mani interesēja tie�i �is pārpa�likums.

Parotēns lieliski pretojās. Ta�u piepe�i viņa skatiens apdzisa, glezna kļuva nespodra. Kas palika pāri? Aklas acis, beigtai �ūskai līdzīgas plānas lūpas un vaigi. Uz gleznas plājās bāli un apaļi bēr�na vaigi. Sabiedrības kalpotāji tos nepamanīja: viņi nekad nepalika Parotēna kabinetā pietiekami ilgi. Tajā ieejot, briesmīgais skatiens vērsās pret viņiem kā siena. Pēc cik gadiem tos pamanīja sieva? Pēc diviem gadiem? Pieciem gadiem? Es iztēlojos, kā reiz, kad virs gulēja viņai blakus un mēness stars glāstīja viņa degunu, vai ari viņ� tveicē moko�i gremoja, atslīdzis atzveltnī pievērtām acīm un saules zaķīti uz zoda, sieva iedro�inājās ielūkoties vīram sejā, un viņa miesa parādījās neaizsargāta, uzburbusi, siekalaina un mazliet neķītra. Un tajā dienā Parotēna kundze, bez �aubām, kļuva par pavēlnieci.

Da�us soļus atkāpos un ietvēru skatienā visus �os izcilos cilvēkus: Pakomu, prezidentu Ebēru, abus Parotēnus, ģenerāli Obrī. Viņi valkāja cilindrus; svētdienās Tumbridas ielā viņi satika Gratjēna kundzi, mēra laulāto draudzeni, kas sapni redzēja svēto Sesilu. Viņi veltīja tai cere�moniālus sveicienus, kuru noslēpums tagad pagaisis.

Viņi uzgleznoti ļoti precīzi, tomēr mākslinieka ota viņu sejām laupījusi cilvēka sejas maģisko vājumu. Viņu ģīmji, pat visgļēvākie, izskatījās glu�i kā fajansa darinājumi veltīgi meklēju tajos kādu radniecību ar kokiem un dzīvniekiem, ar zemes vai ūdens domām. Esmu pārliecināts, ka dzīves laikā viņiem tāda stingrība nebija va�jadzīga. Ta�u, pievienojoties nākamajām paaudzēm, viņi uzticēja sevi slavenam gleznotājam, lai tas smalkjūtīgi ierakstītu sejā bagarē�anu, urbumu veido�anu un irigācijas darbus, ar kuriem viņi bija pārveidoju�i jūru un laukus visā Buvilas apkaimē. Tā ar Renodā un Bordirēna palīdzību viņi pakļāva visu dabu gan ārpus sevis, gan pa�i sevī. Tas, ko tum�ie audekli pavēra manam skatienam, bija cil�vēka sacerēts cilvēks, ko rotāja vienīgi visskaistākais cilvēka iekarojums: Cilvēka un Pilsoņa tiesību buķete. Bez kādām blakus domām es apbrīnoju �o cilvēku valdī�anu.

Ienāca kāds kungs un dāma. Viņi bija ģērbu�ies melnās drēbēs un pūlējās palikt nepamanīti. Pārsteigti abi palika stāvam uz sliek�ņa, un kungs neviļus noņēma cepuri.

-��� Kaut kas traks, dāma dziļā aizkustinājumā iesaucās.

Kungs pirmais atguva aukstasinību. Viņ� godbijīgi teica:

-��� Tas ir vesels laikmets!

-��� Jā, dāma atbildēja, tas ir manas vecmāmuļas laikmets.

Viņi paspēra da�us soļus un sastapa �ana Parotēna skatienu.

Dāma palika vaļā muti, bet kungs nelikās lepns viņ� izskatījās pazemīgs, acīmredzot labi pazina urbīgus skatienus un saīsinātas audiences. Viņ� vieglītēm pavilka sievu aiz rokas.

-��� Apskati �o te, viņ� sacīja.

Remī Parotēna smaids vienmēr atdeva drosmi biklajiem. Sieva piegāja tuvāk un centīgi lasīja:

-���� Remī Parotēns, dzimis Buvilā 1849. gadā, Parīzes medicīnas skolas profesors. Renodā gleznots portrets.

-���� Parotēns no Zinātņu akadēmijas, viņas vīrs sacīja, ko gleznojis Renodā no Fran�u institūta. Tā ir vēsture!

Dāma palocīja galvu un lūkojās Lielajā Patronā.

-��� Cik viņ� jauks, viņa sacīja, un cik gudrs izskatās!

Vīrs plati iepleta rokas.

-��� Te ir visi, kas radīju�i Buvilu, viņ� vientiesīgi noteica.

-��� Labi gan, ka viņi te novietoti visi kopā, aizkustinātā dāma sacīja.

Mēs bijām trīs kareivji, kas piedalījās manevros milzīgajā zālē. Vīrs aiz godbijības klusām ķiķināja, tad ba�īgi pameta skatienu uz manu pusi un piepe�i aprāva smiekliņu. Es novērsos un apstājos pie Olivjē Bleviņa portreta. Mani pārņēma klusa jautrība: tik tie�ām, man bija taisnība! Tas �ķita pārlieku ērmīgi!

Sieviete bija nostājusies man blakus.

-��� Gaston, viņa iesaucās, piepe�i sadū�ojusies, panāc jel �urp!

Vīrs tuvojās mums.

-��� Paklausies, viņa turpināja, �im te ir sava iela tas ir Olivjē Bleviņs. Zini, tā mazā ieliņa, kas ved aug�ā Zaļajā pakalnā tie�i pirms ieejas �ukstbuvilā.

Pēc mirkļa viņa piemetināja:

-��� Viņ� gan neizskatās mīlīgs.

-��� Nē! Nīgreļiem arī jāatrod kāds, ar ko parunāties.

�is teikums bija mērķēts man. Kungs paslepus pa�ķielēja uz mani un iesmējās mazliet skaļāk, �oreiz izskatīdamies uzpūtīgs un sīkmanīgs, it kā pats būtu Olivjē Bleviņs.

Olivjē Bleviņs nesmējās. Viņ� vērsa pret mums savu saspringto zodu un izspiesto ādamābolu.

Sekoja jūsmīgs klusuma brīdis.

-��� Tā vien liekas, ka viņ� sāks kustēties, dāma sacīja.

Vīrs laipni paskaidroja:

-���� Bleviņs bija kokvilnas lieltirgotājs. Vēlāk viņ� sāka nodar�boties ar politiku, bija deputāts.

To es zināju. Pirms diviem gadiem izlasīju ziņas par viņu �Buvilas ievērojamāko cilvēku mazajā leksikonā�, ko sastādījis abats Morelets. Rakstiņā bija teikts:

�Bleviņs, Olivjē, Martiāls, iepriek�ējā dēls, dzimis un miris Buvilā (1849 1908), studējis tieslietas Parīzē un 1872. gadā iegu�vis licenciāta grādu. Dziļi satriekts par Komūnas dumpi, kas viņu, tāpat kā tik daudzus citus parīzie�us, spieda patverties Versaļā, Nacionālās asamblejas aizgādībā, viņ� gados, kad jauni cilvēki mēdz domāt tikai par izpriecām, sev zvērēja, ka �ziedos visu mū�u Kārtības atjauno�anai�. Viņ� pildīja solījumu: tikko atgriezies mūsu pilsētā, viņ� nodibināja slaveno Kārtības klubu, kas ilgus gadus ik vakaru pulcināja Buvilas ievērojamākos tirgotājus un kuģīpa�niekus. �is aristokrātu pulciņ�, par kuru mēdza jokot, ka tas ir vairāk

noslēgts nekā �okejklubs, līdz 1908. gadam svētīgi ietekmēja mūsu lielās tirdzniecības ostas likteni. 1880.^gadā Olivjē Bleviņs apprecē�ja Mariju Luīzi Pakomu, tirgotāja Sarla Pakoma (sk.) jaunāko meitu, un pēc viņa nāves nodibināja tirdzniecības namu �Pakoms, Bleviņs un dēls�. Mazliet vēlāk viņ� pievērsās aktīvai politiskai dar�bībai un izvirzīja savu kandidatūru vēlē�anās.

�Mūsu zeme,� viņ� sacīja kādā slavenā runā, �cie� no vis�grūtākās slimības: valdo�ā �ķira vairs negrib pavēlēt. Un kas gan, kungi, pavēlēs, ja tie, kuri mantojuma, audzinā�anas un pieredzes dēļ ir visvairāk piemēroti varas īsteno�anai, novēr�as no tās, pado�damies liktenim vai laiskumam? Es bie�i esmu sacījis: pavēlēt nav elites tiesības, tas ir galvenais tās pienākums. Kungi, es jums lieku pie sirds: atjaunosim autoritātes principu!�

1885. gada 4. oktobri ievēlēts pirmajā kārtā, viņ� pēc tam tika ievēlēts vienmēr no jauna. Būdams apveltīts ar enerģisku un vīri�ķīgu daiļrunību, Olivjē Bleviņs teica daudzas spo�as runas. 1898. gadā, kad sākās drausmīgais streiks, viņ� bija Parīzē. Deputāts steidzīgi atgriezās Buvilā un kļuva par preto�anās iedves�motāju. Viņ� uzņēmās iniciatīvu sarunās ar streikotājiem. Pla�ās sarunas, kuru mērķis bija samierinā�anās, izjauca Zukstbuvilas nekārtības. Kā zināms, karaspēka neuzkrīto�a iejauk�anās nomieri�nāja prātus.

Drausmīgs trieciens Olivjē Bleviņam bija dēla Oktāva nāve tas ļoti jauns iestājās Politehniskajā skolā, un Bleviņs gribēja �izaudz�ināt viņu par vadoni�. Pēc �ī notikuma viņ� vairs neatguvās un divus gadus vēlāk 1908. gada februārī nomira.�

Runu krājumi: �Morāliskie spēki� (1894. Izpārdots). �Pienākums sodīt� (1900. Visas krājumā ietvertās runas teiktas sakarā ar Dreifusa prāvu. Izpārdots). �Griba� (1902. Izprādots). Pēc viņa nāves laida klajā pēdējās Bleviņa runas un da�as vēstules tu�viniekiem krājumā �Labor improbus� (izdevniecība �Plon� 1910). Ikonogrāfija: Buvilas muzejā atrodas lielisks Bordirēna gleznots portrets.�

Portrets ir lielisks, tas tiesa. Olivjē Bleviņam bija mazas, melnas Ūsiņas, un iezaļganā seja mazliet atgādina Morisu Baresu. Abi �ie vīri dro�i vien pazina viens otru: viņi kopā piedalījās Nacionālās asamblejas sēdēs. Ta�u Buvilas deputātam nepiemita Patriotu līgas

prezidenta bezrūpība. Bleviņs ir stīvs kā boze un lec ārā no portreta glu�i kā velns no tabakdozes. Viņa acis dzirkstīja: redzoklis ir melns, acu ābols sarkanīgs. Viņ� sakniebis mazo muti ar pilnīgām lūpām un piespiedis labo roku pie krūtīm.

Kā �is portrets mani ir kaitinājis! Reizēm Bleviņs �ķita pārāk liels, citreiz pārlieku mazs. Bet �odien es zināju iemeslu.

Patiesību noskaidroju, �ķirstīdams Satirique Bouvillios. Viss 1905. gada 6. novembra numurs bija veltīts tikai Bleviņam. Uz vāka viņ� bija attēlots, ieķēries Kombē tēva krēpēs, un parakstā bija lasāms: �Lauvas Uts.� Viss noskaidrojās jau pirmajā lappusē: Olivjē Bleviņs garumā sasniedza metru piecdesmit trīs centimetrus. Viņu izsmēja mazā auguma un koka vardes kurkstieniem līdzīgās balss dēļ, kas da�u labu reizi tā uzjautrināja visu palātu, ka deputāti vai mira aiz smiekliem. Tika stāstīts, ka viņ� kurpēs valkā gumijas pa�liktņus. Turpretī Bleviņa kundze, dzimusi Pakoma, izskatījās pēc zirga. ��inī gadījumā var sacīt,� reportieris piemetināja, �ka viņ� par pusi dabūjis dubultu.�

Metrs piecdesmit trīs centimetri! Nu jā: Bordirēns ārkārtīgi rūpī�gi bija izvietojis viņam apkārt priek�metus, kas neizceltu auguma niecīgumu: tur bija popēta taburete, zems atzveltnis, trausls plauktiņ� ar da�iem maziem sējumiņiem, apaļ� persie�u galdiņ�. Ta�u Bleviņu viņ� bija uzgleznojis tikpat lielu kā kaimiņu Parotēnu, un abām gleznām bija vienādas dimensijas. Tāpēc apaļais galdiņ� iznāca tikpat liels kā milzīgais rakstāmgalds uz otra audekla, bet taburete būtu sniegusies Parotēnam līdz plecam. Acs neviļus salī�dzināja abas gleznas, tāpēc radās tik neomulīga sajūta.

Tagad man nāca smiekli: metrs piecdesmit trīs centimetri! Ja es gribētu sarunāties ar Bleviņu, man vajadzētu noliekties vai pietup�ties. Nu es vairs nebrīnījos, ka viņ� tik bra�i slējis degunu gaisā: tā�da auguma vīru liktenis aizvien risinās da�us sprī�us virs viņu galvām.

Brīnumainais mākslas spēks! No �ī mazā vīreļa ar spalgo balsi nākamajām paaudzēm nepaliks nekas cits kā vien draudīga seja, lielisks �ests un asinīm pieplūdu�as acis kā vērsim. Komūnas pār�biedēto studentu, mazītiņo iekarsīgo deputātu bija paņēmusi nāve. Ta�u, pateicoties Bordirēnam, Kārtības kluba prezidents un Morālo Spēku orators bija nemirstīgs.

-��� Ak, nabaga mazais Pipo!

Dāma klusināti iekliedzās: zem Oktāva Bleviņa, �iepriek�ējā Bleviņa dēla�, portreta kāda dievbijīga roka bija uzrakstījusi:

�Miris Politehniskajā skolā 1904. gadā.�

-���� Viņ� ir miris! glu�i kā Arondelu dēls. Viņ� izskatījās tik gudrs. Cik nelaimīgai gan vajadzēja būt viņa māmiņai! Tajās augstajās skolās viņiem tie�ām jāstrādā pārāk daudz. Smadzenes nerimstas pat miegā. Man ļoti patīk tādas divstūrenes, tās izskatās elegantas. Vai tās sauca par kasaoriem?

-��� Nē, kasaori ir spalvu pu�ķi pie sensirie�u cepurēm.

Es savukārt aplūkoju agri miru�ā Politehniskās skolas audzēkņa portretu. Viņa vaskam līdzīgā seja un ļoti kārtīgās ūsas vien jau varētu vedināt uz domām par nāvi. Turklāt viņ� bija paredzējis savu likteni: dzidrajās acīs ar tālumā vērsto skatienu jautās tāda kā nolemtība. Ta�u galvu viņ� turēja augstu paceltu: �ajā uniformā viņ� reprezentēja Francijas armiju.

Tu Marcellus eris! Manibus date lilia plenis�

Nogriezta roze, miris Politehniskās skolas audzēknis kas gan var būt vēl bēdīgāk?

Lēnām gāju pa garo galeriju, pa ceļam neapstājoties sveicināju no krēslas iznirsto�ās sejas: Bosuāra kungu, tirdzniecības tribunāla prezidentu, Fabī kungu, Buvilas autonomās ostas administratīvās padomes prezidentu, Bulan�a kungu, tirgotāju, kopā ar ģimeni, Buvilas mēru Rankēna kungu, Buvilā dzimu�o de Lisjēna kungu, Francijas vēstnieku Savienotajās Valstīs un dzejnieku, kādu nepazīs�tamo prefekta apģērbā, svēto Mariju Luīzi, Lielā bāriņu nama priek�nieci, Teresona kungu un kundzi, Tibusta-Gurona kungu, ekspertu padomes ģenerālprezidentu, Bobota kungu, jūras reģistra galveno administratoru, Briona, Minēta, Grelo un Lefevra kungus, doktoru Penu un viņa kundzi, un pa�u Bordirēnu, ko gleznojis viņa dēls Pjērs Bordirēns. Skaidri un salti skatieni, smalki vaibsti, plānas lūpas, Bulan�a kungs bijis milzīgs un pacietīgs, māte svētā Marija Luīze dievbijīgu darbu nastas nesēja. Tibusta-Gurona kungs bijis prasīgs gan pret sevi, gan citiem. Teresona kundze nelokāmi cīnījusies pret grūtu slimību. Viņas bezgala gurdenās lūpas pietieka�mi skaidri liecina par cie�anām. Bet �ī dievbijīgā sieviete nekad nav teikusi: �Es jūtos slikti.� Viņa pārvarēja slimību sastādīja ēdien�

kartes un vadīja labdarības biedrības. Reizēm viņa teikuma vidū no�laida plakstus, un seja sastinga kā nedzīva. Ta�u vājuma brīdis nebi�ja ilgāks par sekundi; drīz Teresona kundze atvēra acis un turpināja teikumu. Un dāmas rokdarbu istabā sa�ukstējās: �Nabaga Teresona kundze! Vina nekad nesūdzas.�

Biju izgājis cauri Bordirēna un Renodā zālei visa tas garuma. Pagriezos atpakaļ. Palieciet sveikas, skaistās lilijas savu gleznoto svētnīcu smalkumā, palieciet sveikas, skaistās lilijas, mūsu godkāre un mūsu esības jēga, palieciet sveiki, Nelie�i!

Pirmdien

Es vairs nerakstu grāmatu par Rolbonu; tas ir beidzies, es ne�spēju rakstīt. Ko es iesāk�u ar savu dzīvi?

Pulkstenis bija trīs. Sēdēju pie galda; biju nolicis blakus �ūksni Maskavā nozagtu vēstuļu. Es rakstīju:

�Tika izplatītas visbriesmīgākās baumas. De Rolbona kungs acīmredzot iekrita �ajās lamatās, jo 13. septembrī rakstīja savam ra�diniekam, ka nupat ir sastādījis testamentu.�

Marķīzs bija man blakus: aizdevu viņam savu dzīvi, pirms viņu pilnīgi iemitināju vēsturiskajā īstenībā. Es viņu jutu kā mērenu sil�tumu kuņģa apvidū.

Piepe�i iedomājos, ka man katrā ziņā iebildīs: Rolbons nepa�visam nebija atklāts pret savu radinieku, kuru neveiksmes gadījumā izmantotu kā izdevīgu liecinieku Pāvela I lietā. Pilnīgi iespējams, ka stāstu par testamentu viņ� izgudrojis, lai izliktos par vientiesi.

Tas bija sīks un nebūtisks iebildums, pat ne plika gra�a vērts. Ta�u ar to pietika, lai es iegrimtu drūmās domās. Piepe�i iztēlē ieraudzīju resno viesmīli kafejnīcā �Pie Kamilla�, Ahila kunga nīg�ro seju, telpu, kur tik skaidri jutu, ka tagadnē esmu aizmirsts un at�stāts. Gurdeni teicu sev:

-���� Kā gan es, kam nav pieticis spēka saglabāt pa�am savu pagāt�ni, varu cerēt, ka izglāb�u cita cilvēka pagātni?

Paņēmu spalvaskātu un mēģināju atkal ķerties pie darba; man līdz kaklam bija apniku�as pārdomas par pagātni, tagadni un pasauli. Es vēlējos tikai vienu: lai man ļauj mierīgi pabeigt grāmatu.

Bet, kad skatiens pievērsās balto lapu kaudzītei, mani pārsteidza tās izskats un es paliku sē�am, spalvu pacēlis, un vēroju �ilbino�o

papīru cik ciets un spilgts tas bija, cik klāteso�s. Tajā nebija nekā cita kā vien tagadne. Tikko uzrakstītie burti vēl nebija no�uvu�i, bet tie jau vairs nepiederēja man.

�Tika izplatītas visbriesmīgākās baumas��

�o teikumu es biju sacerējis, sākumā tajā bija drusciņa manis pa�a. Tagad tas bija iegravēts papīrā un saslējās pret mani. Es to vairs nepazinu. Es pat nespēju to vēlreiz iedomāties. Tas atradās tur, manā priek�ā; veltīgi es meklētu kādu piederības zīmi. To būtu varējis uzrakstīt kur� katrs cits. Bet es es nebiju pārliecināts, ka esmu to uzrakstījis. Nu burti vairs nespīdēja, tie bija no�uvu�i. Bija zaudēts vēl kaut kas: pilnīgi izgaisis to �ķietamais spo�ums.

/ Ba�īgi palūkojos apkārt: tikai tagadne, nekā cita kā tagadne. j Vieglas, izturīgas mēbeles, ievilku�ās savas tagadnes �aulā, galds, gulta, skapis ar spoguli un es pats. Atklājās tagadnes īstā daba: tagadne bija tā, kas pastāvēja, un viss, kā nebija, neeksistēja. Pagātne vairs neeksistēja. Nemaz. Nedz lietās, pat nedz manās domās. Tiesa, es jau sen biju sapratis, ka mana pagātne ir izgaisusi. Ta�u līdz �im brīdim ticēju, ka tā ir tikai atkāpusies man nesa�sniedzamā tālumā. Man pagātne bija tikai aizie�ana mierā tas bija cits esības veids, brīvdienu un bezdarbības stāvoklis; ikviens notikums, kad tā loma bija beigusies, pats no sevis prātīgi ieritinājās kādā kārbā un kļuva par goda notikumu tik grūti ir iedomāties neesību. Tagad es zinu: lietas ir tikai tās, ko varam uztvert, un aiz tām nav nekā.

�ī doma mani pilnīgi nodarbināja vēl kādu bridi. Tad nikni sa�purināju plecus, to atmetot, un pievilku tuvāk papīra kaudzīti.

��ka nupat ir sastādījis testamentu.�

Piepe�i mani pārņēma briesmīgs nelabums, un spalva, tinti �ļak�stīdama, izslīdēja no pirkstiem. Kas gan noticis? Vai man uzmācies Nelabums? Nē, tā nebija, istaba izskatījās ikdieni�ķi laipnīga. Varbūt tikai galds �ķita mazlietiņ smagāks un biezāks, bet spal�vaskāts blīvāks. Vienīgi de Rolbona kungs nupat nomira otrreiz.

Nule tas vēl bija tepat, manī, mierīgs un silts, un laiku pa laikam es sajutu to kustamies. Tas bija dzīvs, dzīvāks par mani, par autodi�daktu vai Dzelzceļnieku kafejnīcas saimnieci. Protams, viņam bija savi niķi, viņ� varēja vairākas dienas nerādīties; ta�u bie�i, kad laiks bija noslēpumaini jauks, viņ� pabāza degunu kā pret mitrumu jutīga

krese, un es ieraudzīju viņa bālo seju un zilganos vaigus. Un pat tad, kad marķīzs nerādījās, viņ� smagi nospieda manu sirdi, un es jutos kā viņa piepildīts.

Nu vairs nebija atlicis nekas. Nebija ne tik, cik no�uvu�ās tintes pēdās ir atmiņu par tās svaigo spīdumu. Tā bija mana vaina es biju izrunājis vienīgos vārdus, ko nedrīkstēja izrunāt: es pateicu, ka pagātnes nav. Un piepe�i de Rolbona kungs pavisam klusu atgriezās neesībā.

Paņēmu rokā viņa vēstules un taustīju tās tādā kā bezcerībā. �Tas ir viņ�,� es sev sacīju, �tas tomēr ir viņ�, kas citu pēc cita uzrakstīja �os burtus. Viņ� ir atspiedies pret �o papīru, uzlicis pirkstus uz lapām, lai tās zem spalvas nekustētos.�

Par vēlu: vārdi bija zaudēju�i jēgu. Vairs nebija nekā cita kā vien �ūksnis sadzeltēju�u papīra lapu, ko �ņaudzu rokā. Tiesa, pastāvēja sare�ģīts stāsts: de Rolbona radinieku 1810. gadā noslepkavoja cara policija, viņa dokumenti tika konfiscēti un nogādāti slepenajos arhīvos, bet pēc simt desmit gadiem, kad varu bija ieguvu�as padomes, tos nogādāja Valsts bibliotēkā, kur es tos 1923. gadā no�zagu. Bet tas neizklausījās pēc patiesības, un no pa�a izdarītās zādzības man nebija paliku�as nekādas īstas atmiņas. Lai izskaidro�tu �o dokumentu atra�anos manā istabā, nebūtu grūti izdomāt simt citu, ticamāku stāstu: ikviens no tiem raupjo papīru priek�ā �ķistu tuk�s un viegls kā burbulis. Ja es vēlētos nonākt saskarsmē ar de Rolbonu, prātīgāk būtu tūlīt pievērsties galdiņa dancinā�anai. Rolbona vairs nebija. Nemaz nebija. Ja vēl bija atliku�i kauli, tie pastāvēja pa�i par sevi un pilnīgi neatkarīgi, tie bija vairs tikai �ķip�sniņa fosfātu un kalcija karbonāta kopā ar sāļiem un ūdeni.

Mēģināju pēdējoreiz; atkārtoju de �anlī kundzes vārdus, kas parasti izsauc manā iztēlē marķīzu: �Viņa grumbainajā un skaidrajā, viscaur bakurētainajā sejā ar asiem vaibstiem atspoguļojās neparas�ta viltība, kas dūrās acīs katram, lai kā marķīzs pūlējās to slēpt.�

Paklausīgi parādījās marķīza seja smailais deguns, zilganie vaigi, smaids. Varēju veidot viņa vaibstus, kā vien vēlējos, varbūt pat vieglāk nekā senāk. Ta�u tas vairs bija tikai tēls manī, fikcija. Es nopūtos, atslīgu pret krēsla atzveltni un jutu, ka esmu cietis neatgūs�tamu zaudējumu.

Pulkstenis sit �etri. Nu jau veselu stundu sē�u uz krēsla no�laistām rokām. Metas tum�s. Citādi �ajā istabā nav mainījies nekas: baltais papīrs joprojām stāv uz galda, turpat blakus spalvaskāts un tintnīca� Bet es nekad vairs nerakstī�u uz aizsāktās loksnes. Vairs nekad neie�u pa Mutijē ielu un Redutes bulvāri uz bibliotēku pētīt arhīvus.

Man gribas pielēkt kājās un atstāt istabu, darīt vienalga ko, lai tikai apdullinātos. Bet es labi zinu, kas notiks, ja kaut pirkstu pakustinā�u, ja nesēdē�u pilnīgi mierīgs. Es vēl negribu to piedzī�vot. Tik un tā tas notiks pārāk agri. Es nekustos; neko nedomādams, lasu uz papīra lapas uzrakstīto nepabeigto rindkopu:

�Tika izplatītas visbriesmīgākās baumas. De Rolbona kungs acīmredzot iekrita �ajās lamatās, jo 13. septembri rakstīja savam ra�diniekam, ka nupat ir sastādījis testamentu.�

Lielais darbs par de Rolbonu ir beidzies glu�i kā liela kaislība. Ir jāatrod kas cits. Pirms da�iem gadiem Sanhajā Mersjē kabinetā es piepe�i pamodos, attapos no sapņa. Pēc tam es ieniru citā sapnī, es dzīvoju caru galmā vecās un tik aukstās pilīs, ka ziemā pie durvju sliek�ņiem sasalst ledus kārtas. �odien es pamostos aci pret aci ar balta papīra kaudzīti. Lāpas, svētki uz ledus, uniformas, skaisti, saltumā drebo�i pleci ir pazudu�i. To vietā palicis kaut kas siltā istabā, kaut kas, ko es negribu redzēt.

De Rolbona kungs bija mans sabiedrotais: es viņam biju va�jadzīgs, lai viņ� pastāvētu, un man viņ� bija nepiecie�ams, lai es ne�justu savu esību. Es devu izejvielu vielu, kuru varēju pārdot tālāk, ar kuru nezināju ko iesākt, eksistenci, savu eksistenci. Turpretī viņa daļa bija iemiesoties. Viņ� bija sagrābis manu dzīvi, lai pārvērstu to savējā. Es vairs nemanīju, ka eksistēju, es eksistēju nevis vairs sevī, bet viņā; tie�i viņa dēļ es ēdu, viņa dēļ elpoju, ikvienas manas kustības jēga atradās ārpusē, tur, man tie�i pretī viņā; es vairs neredzēju savu roku, kas vilka burtus uz papīra, pat ne teikumu, ko rakstīju, bet aiz tā, otrā pusē papīram, es redzēju marķīzu, kur� prasīja un turpināja �o kustību, kur� vienoja eksisten�ci. Es biju vairs tikai līdzeklis, kas darīja viņu dzīvu, viņ� bija ma�nas esības jēga, viņ� bija mani atbrīvojis no manis pa�a. Ko es tagad darī�u?

Galvenais nekustēties, nekustēties� Ak!

Tas, kas mani gaidīja, saņēma trauksmes signālu, tas sabruka pār mani, ieplūda manī, nu esmu pilns ar to. Tas nav nekas �ī Lieta es�mu es pats. Atbrīvotā, atraisītā eksistence atkal gā�as pār mani. Es eksistēju.

Es eksistēju. Tas ir tīksmīgi, tik tīksmīgi, tik gausi. Un viegli: varētu sacīt, ka eksistence pati no sevis lidinās gaisā. Tā kustas. Tie ir pieskārieni visās malās, kas izkūst un izgaist. Maigi jo maigi. Manā mutē ir putains �ķidrums. Es to noriju, tas noslīd rīklē, tas glāsta, un, lūk, tas atkal rodas mutē, man mutē pastāvīgi ir maza, slēpta peļķīte bālgana ūdens, kas viegli pieskaras manai mēlei. Un arī �ī peļķīte esmu es. Un mēle. Un rīkle esmu es.

Es redzu delnu, kas gozējas uz galda virsmas. Tā dzīvo tas es�mu es. Tā atveras, pirksti izple�as un izstiepjas. Delna guļ uz muguras. Tā man rāda mīksto vēderu. Tā izskatās pēc aug�pēdus apgāzta zvēriņa. Pirksti ir ķepas. Es uzjautrinos, tos ļoti ātri kustinā�dams kā krabja kājas tas apvēlies uz muguras. Krabis ir beigts: kā�jas savelkas, piespie�as pie manas plaukstas vēdera. Es redzu nagus

-����� vienīgo nedzīvo manis daļiņu. Un vēl. Mana roka apgrie�as, iz�plājas uz vēdera, tagad tā rāda muguru. Sudrabaina, mazliet spīdīga mugura to varētu noturēt par zivi, ja pie pirkstu locītavām neaugtu rudas spalvas. Es sajūtu savu roku. �ie divi zvēriņi, kas kustas delmu galos, esmu es. Mana roka kasa vienu no savām kājām ar otras ķepas nagu; es sajūtu tās svaru uz galda, kur� neesmu es. Smaguma sajūta ir ilga jo ilga, tā nepāriet. Tai nav nekāda iemesla pāriet. Un ilgi tas nav izturams� Es pievācu plaukstu, iebā�u to kabatā. Ta�u cauri audumam tūlīt sajūtu ciskas siltumu. Acumirklī izrauju delnu no kabatas; pārkaru to pār krēsla atzveltni. Tagad sajūtu tās smagu�mu dilba galā. Tā velk tikko manāmi, mīksti, tā eksistē. Es netiepjos: lai kur plaukstu lik�u, tā turpinās eksistēt, un es turpinā�u just, ka tā eksistē; es nevaru to novākt, tāpat kā nevaru novākt pārējo ķermeni, miklo siltumu, kas pieveldzē kreklu, vai siltos taukus, kuri laiski grie�as, it kā tos maisītu ar karoti, nedz visas sajūtas, kas tur iek�ā rosās, kas iet un nāk, rāpjas gar sāniem līdz padusei vai arī no rīta līdz vakaram klusītēm dim savā parastajā kaktiņā.

Uzraujos kājās: līdzko es spētu pārtraukt domu gaitu, kļūtu vieglāk. Tie�i domas ir vissājākās. Pat vēl sājākas par miesu. Tās bez�galīgi stiepjas un atstāj dīvainu gar�u. Turklāt domās mīt vārdi,

nepabeigti vārdi, teikumu iesākumi, kas bez mitas atkārtojas: �Man vajag beigt� Es eksis� Miris� De Rol� kungs ir miris� Es neesmu� Es eksis�� Tā turpinās un turpinās, un nekad nebeidzas. Tas ir ļaunāk par visu, jo jūtos vainīgs kā līdzzinātājs. Piemēram, tāda moko�a atgremo�ana: es eksistēju, tie�i ar to es nodarbojos. Es. Ķer�menis dzīvo pats par sevi, ja jau ir radies. Bet domu turpinu un izvēr�u es. Es eksistēju. Es domāju, ka eksistēju. Ak, garais serpentīns, doma par eksistenci es pamazītēm ritinu to vaļā� Ja es spētu aizliegt sev domāt! Es mēģinu, man izdodas: �ķiet, galva piepildās ar dūmiem� Un tad tas sākas no jauna: �Dūmi� nedomāt� Es ne�gribu domāt� Es domāju, ka negribu domāt. Man vajag domāt, ka es negribu domāt. Jo tā ari ir doma.� Vai tie�ām tas nekad nebeigsies?

Mana doma tas esmu es: lūk, tāpēc es nevaru apstāties. Es ek�sistēju caur to, ko domāju� un es nespēju liegt sev domāt. Pat �ajā brīdī tas ir briesmīgi ja es eksistēju, tad tāpēc, ka man riebjas ek�sistēt. Tas esmu es, tie�i es, kas mani velk ārā no ilgotās neesmes: naids pret eksistenci, riebums pret to ir tikai veidi, kā piespiest mani eksistēt, iegremdēt mani eksistencē. Domas dzimst man aiz muguras kā reibonis, es sajūtu tās dzimstam aiz manas galvas� Ja es padodos, tās tūlīt iznāk priek�ā starp acīm un es viemmēr pado�dos, doma pietūkst, pietūkst, un, lūk, tā jau kļuvusi milzīga, tā piepilda mani visu un atjauno eksistenci.

Manas siekalas ir saldenas, ķermenis silts; jūtu, ka esmu pliekans. Mans kabatas nazis guļ uz galda. Es to atvā�u. Kāpēc gan nē? Lai nu kā, būs vismaz pārmaiņa. Es nolieku kreiso roku uz piezīmju papīra kaudzītes, pamatīgi ietriecu delnā nazi. Kustība ir bijusi pārāk nervoza; asmenis slīdējis, un brūce iznākusi sekla. Asiņo. Un tad? Kas ir mainījies? Tomēr es ar gandarījumu nolūko�jos uz balto lapu, kur pāri manis nupat uzrakstītajām rindām izplūst maza asiņu peļķīte, kas beidzot ir pārstājusi būt es. �etras rindas uz baltas lapas, asins traips no tā rodas skaistas atmiņas. Apak�ā va�jadzētu parakstīt: ��ajā dienā es atmetu nodomu rakstīt grāmatu par marķīzu de Rolbonu.�

Vai man apkopt brūci? Vilcinos. Nolūkojos sīkajā, vienmuļajā asiņu urdziņā. Nu jau tās sarec. Tas ir beidzies. Ap vainu miesa izskatās kā aprūsējusi. Zem ādas paliek tikko manāma citām līdzīga un varbūt pat vēl sājāka sajūta.

Pulkstenis sit puspieci. Es pieceļos, mans aukstais krekls līp pie miesas. Eju ārā no istabas. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka man vairs nav iemesla to nedarīt. Pat ja es paliktu, pat ja klusēdams ierautos stūri, es sevi neaizmirstu. Es būtu te, es spiestu ar savu svaru uz grīdu. Es esmu.

Pa ceļam nopērku avīzi. Sensācija. Atrasts mazās Lisjēnas līķis! Drukas krāsas smar�a, papīrs burzās manās rokās. Neģēlis aizbēdzis. Meitenīte izvarota. Miru�ās pirksti krampjaini ieķēru�ies dubļos. Sagumzu avīzi murskulī, pirksti sa�ņaudzas ap papīru; drukas krāsas smaka; ak Dievs, cik spēcīga �odien ir lietu eksis�tence! Mazā Lisjēna izvarota. No�ņaugta. Viņas augums, viņas ievainotā miesa vēl eksistē. Viņa vairs neeksistē. Viņas rokas. Viņa vairs neeksistē. Nami. Es eju starp namiem tie�i pa bruģi; bruģis zem manām kājām eksistē, nami saslēdzas pār mani kā ūdens pār papīru zem jumta notekcaurules, es eksistēju. Es esmu, es eksistēju, es domāju, tātad esmu; es esmu, jo es domāju, kāpēc tad es domāju? Es vairs negribu domāt, es esmu, jo domāju, ka negribu būt, es domāju, ka es� tāpēc ka� Uff! Es bēgu, neģēlis ir aizbēdzis, viņas augums izvarots. Viņa sajuta sve�o miesu, kas iespiedās viņas miesā. Es� redz, ka es� Izvarota. Maiga un asiņaina izvaro�anas kāre mani sagrābj no aizmugures, pavisam maiga, aiz ausīm, ausis stiepjas man pakaļ, rudie mati, tie ir rudi uz manas galvas, slapja zāle, ruda zāle, vai arī tas vēl esmu es? Un vai arī �ī avīze esmu es? Turēt rokā avīzi eksistence pret eksistenci, lietas eksistē vienas pret otrām, es nometu avīzi. Nams iznirst, tas eksistē; manā priek�ā gar� mūris, es eju garām, es eksistēju gar garo mūri, mūra priek�ā, viens solis, mūris eksistē manā priek�ā, viens, divi, man aiz muguras ir pirksts, kur� kasa manās biksēs, kasa, kasa un izvelk pirkstu no dubļiem notrieptās meitenītes, dubļi uz mana pirksta, kas izlien no dubļainas notekas un lēnām, lēnām nolai�as, kļūst mīksts, kasa vājāk nekā �ņaugtās meitenītes pirksti, neģēlis, kārpa dubļus, zemi vājāk, pirksts lēnām slīd, galva nolai�as pirmā un glāsts silti aptver manu cisku; eksistence ir mīksta un grie�as un �ūpojas, es �ūpojos starp namiem, es esmu, es eksistēju, es domāju, jo es �ūpojos, es esmu, eksistence ir vaļā parauts kritiens, nekritī�u, kritī�u, pirksts grabina pie lodziņa, eksistenca ir nepilnība. Kungs, skaistais kungs eksistē. Kungs jūt, ka eksistē. Nē, skaistais kungs,

kas iet garām, lepns un maigs kā tītenis, nejūt, ka viņ� eksistē. Atslābināties; man sāp sagrieztā roka, eksistē, eksistē, eksistē. Skaistais kungs eksistē kā Goda leģions, eksistē ūsas, tas ir viss; cik viņam vajag būt laimīgam, ir tikai Goda leģions un ūsas, un pārējo neviens neredz, viņ� redz smailos ūsu galus abās pusēs degunam; es nedomāju, tātad esmu ūsas. Viņ� neredz nedz savu kalsno augumu, nedz lielās kājas, pārmeklējot viņa bik�dibenu, noteikti atrastu pāri mazu, pelēku gumiju. Viņam ir Goda leģions, Nelie�iem ir tiesības eksistēt, tāpēc man ir tiesības nedomāt: pirksts paceļas. Vai tad es tūlīt�? Baltu palagu klēpi glāstīt baltu, ziedo�u miesu, kas maigi noslīgst, pieskarties padu�u sprogainajiem valganumiem, miesas ziedē�anas eliksīriem un liķieriem, ieiet otra eksistencē, sārtajās gļotādās ar smago, saldo, saldo eksistences smar�u, just sevi ek�sistējam starp maigajām, valgajām lūpām, no bālām asinīm sarkanām lūpām, drebo�ām lūpām, kas pavēru�ās, eksistences pilnī�gi saslapinātas, klātas gai�ām strutām, starp cukuraini valgām lū�pām, kas asaro kā acis? Mans miesas augums, kas dzīvo, miesa, kas ņudz un lēnītēm grie� �ķidrumus, kas grie� krējumu, miesa, kas grie�, grie�, manas miesas saldais, cukurotais ūdens, manas plauk�stas asinis, man sāp, no manas savainotās miesas, kas grie�as, soļiem, es eju, es bēgu, es esmu neģēlis ar samocītu miesu, �ajos mūros eksistējot, samocīto. Man salst, es pasperu soli, pagrie�os pa kreisi, viņ� pagrie�as pa kreisi, viņ� domā, ka pagrie�as pa kreisi, ārpārtīgs, vai es esmu ārprātīgs? Viņ� saka baidoties sajukt prātā, eksistence, vai tu kaut ko saproti no eksistences, viņ� apstājas, no kurienes viņ� nāk? Ko viņ� dara? Viņ� iet atpakaļ, viņ� baidās, viņ� ļoti baidās, neģēlis, iekāre kā migla, iekāre, riebums, viņ� saka, viņam apriebusies eksistence, vai viņam tā apriebusies? Noguris no riebuma pret eksistenci. Viņ� skrien. Uz ko viņ� cer? Vai viņ� skrien, lai aizbēgtu, lai mestos baseinā? Viņ� skrien, sirds, sirds, sirds, kas pukst, ir laime. Sirds eksistē, kājas eksistē, elpa eksistē, tie eksistē skrienot, elpojot, bēgot, pukstot pavisam gļēvi, pavisam lēnām aizel�oties, es aizel�os, viņ� saka, ka aizel�as; eksistence sagrābj manas domas no aizmugures un lēnītēm atraisa tās no aiz�mugures, es tieku grūstīts no aizmugures, mani no aizmugures piespie� domāt, tātad būt kaut kam, aiz manis ir tas, kas pū� vieglajos eksistences burbuļos, tas ir iekāres miglas burbulis, tas

spogulī ir bāls kā nāve, Rolbons ir miris, Antuāns Rokantēns ir miris, man vajag zaudēt samaņu: viņ� saka gribot paģībt, viņ� skrien, viņ� skrien, viņ� skrien kā glūņa (no aizmugures), no aiz�mugures, no aizmugures, mazā Lisjēna ir sagūstīta no aizmugures, eksistence izvarota no aizmugures, viņ� lūdz �ēlastību, līdzcietību, palīgā, palīgā, tātad es eksistēju, viņ� ieiet Jūrnieku kafejnīcā, mazas meitumājas mazie spoguļi, viņ� ir bāls mazās meitumājas mazajos spoguļos, lielais gļēvais sarkanmatis, kas atkrīt dīvāniņā, atskaņotājs spēlē, atskaņotājs eksistē, sirds pukst: riņķojiet, riņķo�jiet, dzīvības sulas, riņķojiet, manas miesas recekļi un sīrupi, bau�das� atskaņotājs.

When the low moon begins to beam

Every night I dream a little dream.

Piepe�i iznirst balss nopietna un piesmakusi, eksisten�u pasaule. �ī balss ir piederējusi miesiskai sievietei, viņa, ģērbusies savā visskaistākajā tērpā, ir dziedājusi plates priek�ā, un viņas balss ir ierakstīta. Sieviete: tā eksistē tāpat kā es, kā de Rolbons, man nav nekādas vēlē�anās ar to iepazīties. Bet tā nu ir. Nevar sacīt, ka tas eksistē. Eksistē plate, kas grie�as, vibrējo�as balss satricinātais gaiss, eksistē balss, kas iespiedusies platē. Es, klausītājs, eksistēju. Viss ir pilns, visur eksistence blīva, smaga un maiga. Bet pāri visam �im maigumam nepieejama, pavisam tuva un ak vai! tik tāla �jauna, ne�ēlīga un rāma ir �ī� bargā skaidrība.

Otrdien

Nekas nenotika. Eksistēju.

Tre�dien

Uz papīra galdauta rotājas saules aplis. Aplī lēni rāpo sastingusi mu�a, tā sildās un berzē priek�kājas vienu pret otru. Es tūlīt tai izpalīdzē�u nospie�ot. Tā neredz iznirstam milzīgo rādītājpirkstu ar saulē mirdzo�ām spalvām.

-��� Nenogaliniet to, Rokantēna kungs! autodidakts iesaucas.

Mu�a pārsprāgst, tās mazās, baltās iek�as izlien no vēdera; es es�mu kukaini atbrīvojis no eksistences. Salti atbildu autodidaktam:

-��� Es izdarīju tai pakalpojumu.

Kāpēc es te esmu? Un kāpēc lai es te nebūtu? Ir pusdienlaiks, es gaidu diendusas stundu. (Laimīgā kārtā miega traucējumu man nav.) Pēc �etrām dienām atkal sastap�u Anniju; �obrīd tā ir vienīgā manas dzīves jēga. Un pēc tam? Kad Annija būs mani atstājusi? Pats labi zinu, uz ko klusībā ceru; ceru, ka viņa mani vairs nekad neatstās. Ta�u man gan vajadzētu zināt, ka Annija nemū�am nebūtu ar mieru novecot manu acu priek�ā. Es esmu vāj� un vientuļ�, man viņa va�jadzīga. Man gribētos, lai viņa mani redz spēka plaukumā, Annija pret graustiem ir ne�ēlīga.

-��� Vai jums, Rokantēna kungs, klājas labi? Vai jūtaties vesels?

Autodidakts �ķelmīgi lūkojas manī. Viņ� ir mazliet aizelsies,

pavērtu muti kā noskrējies suns. Atzīstos �orīt biju gandrīz laimīgs, ka varu viņu satikt, un man gribējās runāt.

-���� Cik laimīgs esmu, ka sē�at pie mana galda, viņ� saka, ja jums ir vēsi, mēs varēsim iekārtoties blakus radiatoram. Kungi no tā galdiņa drīz ies prom, viņi prasa rēķinu.

Kāds par mani rūpējas, prāto, vai man nesalst; es runāju ar cil�vēku: gadiem ilgi neko tādu neesmu piedzīvojis.

-��� Viņi iet prom, vai gribat pārsēsties pie tā galdiņa?

Abi kungi ir aizsmēķēju�i cigaretes. Viņi dodas prom, re, nu jau viņi ir svaigā gaisā, saules gaismā. Viņi iet garām lielajiem logiem, turot cepures abām rokām. Viņi smejas; vēj� pluinī mēteļus. Nē, es negribu mainīt vietu. Kālab? Turklāt pa logiem es redzu zaļu, blīvu jūru, kas vīd starp pludmales ģērbtuvju baltajiem jumtiem.

Autodidakts izņem no kabatas portfeļa divus violetus papes �etrstūrus. Uz viena otras puses izburtoju:

�Botanē nams, pilsoniska virtuve.

Brokastis par nemainīgu cenu 8 franki.

Uzkodas pēc izvēles.

Gaļa ar piedevām.

Siers vai deserts.

20 taloni 140 franku.�

Cilvēks, kas ēd pie apaļā galda durvju tuvumā, tagad man �ķiet pazīstams viņ� bie�i apmetas viesnīcā �Printania�, viņ� ir ceļojo�s tirdzniecības aģents. Brī�iem viņ� uzmet man uzmanīgu, smaido�u skatienu, bet neredz mani; viņu pārāk nodarbina �ķīvja saturs. Kasei

Sartrs, �Nelabums�

113

otrā pusē divi sārtsejaini, drukni viri na�ķējas ar gliemenēm, piedzerot baltvīnu. Augumā mazākais ar �aurām, dzeltenām Ūsiņām stāsta kādu notikumu, par kuru pats uzjautrinās. Ik pa brīdim viņ� iesmejas, rādīdams �ilbino�us zobus. Otrs nesmejas; tā skatiens ir skarbs. Ta�u tas bie�i piekrīto�i māj ar galvu. Pie loga kalsns vīrietis tum�u sejaskrāsu un smalkiem vaibstiem, skaistiem, atpakaļ atsukātiem matiem domīgi lasa avīzi. Uz dīvāniņa sev blakus viņ� no�licis ādas portfeli. Viņ� dzer Vi�ī minerālūdeni. Pēc brī�a visi �ie ļaudis atstās kafejnīcu: ar smagumu kuņģī, vēja glāstīti, atpogātiem mēteļiem, mazliet iesilu�i, viņi ies gar balustrādi, lūkodamies bērnos liedagā un kuģos jūrā; viņi ies uz darbu. Es neie�u nekur, man nav darba.

Autodidakts vientiesīgi smejas, un saule rotājas viņa plānajos matos.

-��� Vai izvēlēsieties ēdienus?

Viņ� pasniedz man ēdienkarti: varu pēc patikas izraudzīties uzko�das: piecas desas ripiņas vai redīsus, vai pelēkās garneles, vai �ķīvi selēriju asā mērcē. Vēl iespējams pasūtīt Burgundijas gliemenes.

-��� Atnesiet man desiņas, es saku viesmīlei.

Autodidakts izrauj ēdienkarti man no rokām.

-��� Vai tad nekā labāka nav? Re, te ir Burgundijas gliemenes.

-��� Man lāgā negar�o gliemenes.

-��� Ak tā! Tad varbūt austeres?

-��� Tās maksā �etrus frankus dārgāk.

-��� Labi, jaunkundz, nesiet �urp austeres un man redīsus.

Viņ� nosarkdams paskaidro:

-��� Man ļoti gar�o redīsi.

Man arī.

-��� Un vēl? viņ� jautā.

Pārlai�u skatienu gaļas ēdienu sarakstam. Mani varētu iekārdināt sautēta vēr�gaļa, bet es jau iepriek� zinu, ka dabū�u cāli mednieku gaumē, jo tas ir vienīgais papildēdiens.

-��� Jūs, jaunkundz, atnesīsiet kungam cāli mednieku gaumē, au�todidakts saka, bet man sautētu vēr�gaļu.

Viņ� apgrie� karti otrā pusē ir vīnu saraksts.

-��� Dzersim vīnu, viņ� diezgan svinīgi saka.

-Tas gan nav prātīgi, viesmīle iebilst, jūs ta�u nekad nedzerat.

-����� Savā reizē es ļoti labi varu iedzert glāzi vīna. Vai jūs, jaunkundz, varētu mums atnest karafi An�ū ro�ainā?

Autodidakts noliek ēdienkarti, salau� maizi mazos gabaliņos un ar salveti noslauka nazi un dak�iņu. Viņ� pamet skatienu uz sirmo vīrieti, kas lasa avīzi, un uzsmaida man:

-��� Parasti, nākot uz �ejieni, es ņemu līdzi grāmatu, kaut arī ārsts neiesaka: tā ēdot pārāk ātri un barību lāgā nesako�ļājot. Bet man kuņģis ir kā strausam, es varu ēst vienalga ko. 1917. gada ziemā, kad biju gūstā, mūs baroja tik slikti, ka visi saslima. Es, protams, iz�likos tikpat slims kā citi, ta�u man nekas nekaitēja.

Viņ� bijis karagūsteknis� To viņ� man saka pirmoreiz; es jūtos ļoti pārsteigts spēju viņu iedomāties vienīgi kā autodidaktu.

-��� Kur jūs bijāt gūstā?

Autodidakts neatbild. Viņ� ir nolicis dak�iņu un raugās manī brīnumcie�u skatienu. Tagad viņ� klāstīs savas nepatik�anas, nu es atceros, ka bibliotēkā bija kaut kādi sare�ģījumi. Es gatavojos klausīties, cik vien uzmanīgi iespējams, nekas nav jaukāk kā just līdzi citiem nepatik�anās, tas mani izklaidētu. Man nav nepatik�anu

-���� naudas netrūkst kā jau rantjē, nav arī nedz priek�nieka, nedz sievas vai bērnu; es tikai eksistēju un tas ir viss. Un �īs nepatik��anas ir tik nenoteiktas, tik metafiziskas, ka man par tām kauns.

Neliekas, ka autodidakts gribētu runāt. Cik dīvains ir viņa ska�tiens tā cilvēks raugās, nevis lai redzētu, bet drīzāk lai rastu dvēseles saskaņu. Autodidakta dvēsele ir pacēlusies līdz pat viņa brīnumainajām aklā acīm, kur tā atklājas. Lai tikai manējā dara tā�pat, lai tā piespie� degunu pie rūts, tad abas varēs apmainīties ar pieklājības frāzēm.

Es nevēlos dvēseļu saplū�anu, tik zemu es neesmu kritis. Es atkāpjos. Ta�u autodidakts pārliecas pār galdu, nenolai�ot no manis acu. Laimīgā kārtā viesmīle atnes redīsus. Viņ� atslīgst atpakaļ krēs�lā, viņa dvēsele aizplūst no acīm, viņ� paklausīgi sāk ēst.

-��� Vai jūsu nepatik�anas nokārtojās?

Viņ� satrūkstas.

-��� Kādas nepatik�anas, Rokantēna kungs? viņ� izbijies jautā.

-��� Kaut kas bija, viņdien jūs man stāstījāt.

Viņ� tum�i pietvīkst.

-���� Ha! Jā, viņdien gan, viņ� skarbi saka. Ziniet, cienītais,

vainīgs bija korsikānis, bibliotēkas korsikānis.

Viņ� mirkli vilcinās un izskatās pēc stūrgalvīgas aitas.

-��� Tās, Rokantēna kungs, ir tikai kla�as, ar ko negribu jūs apgrū�tināt.

Es neuzstāju. Viņ� ēd ārkārtīgi ātri, kaut arī tas lāgā nav pa�manāms. Kad man atnes austeres, viņ� redīsus jau ir notiesājis. Uz �ķīvja paliku�i tikai zaļu lakstu stumbeņi un kaudzīte saslapinātas sāls.

Ārpusē divi jauni cilvēki apstājas pie ēdienkartes, ko kreisajā rokā izstiepis papes pavārs (labajā tas tur pannu). Viņi svārstās. Vīrietis iz�ķiras pirmais, atver durvis un pakāpjas sānis, lai palaistu garām sievieti.

Viņa ienāk iek�ā. Viņa pārlai� telpai laipnu skatienu un joprojām mazliet drebinās.

-��� Te ir silti, sieviete nopietni apgalvo.

Jaunais vīrietis aizver durvis.

-��� Esiet sveicināti, kungi un dāmas, viņ� saka.

Autodidakts atskatās un laipni atbild:

-��� Esiet sveicināti!

Pārējie sveicienu neatņem, bet cienīgais kungs mazliet nolai� uz leju savu avīzi un cie�i paveras viņos.

-��� Paldies, nepūlieties!

Jaunais vīrietis veikli noģērbj lietusmēteli, pirms palīgā piestei�gusies viesmīle paspēj kaut pirkstu pakustināt. �aketes vietā viņ� valkā melnu ādas bluzonu ar rāvējslēdzi. Mazliet apmulsusī vies�mīle pievēr�as jaunajai sievietei. Bet viņ� atkal aizsteidzas priek�ā un ar maigu, precīzu kustību palīdz draudzenei novilkt mēteli. Abi apsē�as netālu no mums viens otram pretī. Neliekas, ka viņi jau sen būtu pazīstami. Jaunajai sievietei ir nogurusi, tīra seja, kurā jau�ama tāda kā neapmierinātība. Piepe�i viņa noņem cepuri un sapurina melnos matus.

Autodidakts vēro viņus ilgi un laipnīgi; tad pagrie�as pret mani un aizkustināts piemiedz aci, it kā gribētu sacīt: �Viņi ir skaisti!�

Viņi nav neglīti. Viņi klusē, jūtas laimīgi, ka ir kopā, laimīgi, ka viņus redz kopā. Reizēm, kad mēs ar Anniju iegājām kādā Pikadilijas restorānā, manījām, ka mūs vēro aizkustinājuma pilniem skatieniem. Anniju tas kaitināja, bet atzīstos, ka es ar to mazliet le�

pojos un, galvenais, brīnījos par to; nekad neesmu bijis apveltīts ar piemīlīgo glītumu, kas tik labi piestāv �im jaunajam cilvēkam, un nevar pat sacīt, ka manā neglītumā būtu kas aizkustino�s. Mēs bijām tikai jauni, bet tagad esmu tajā vecumā, kad aizkustina citu jaunība. Mani tā neaizkustina. Sievietes acis ir tum�as un maigas; jaunekļa seja sarkanīgi brūngana, diezgan porainu ādu un ļoti patīkamu nelielu, spēcīgu zodu. Tiesa, viņi mani aizkustina, bet rada arī tādu kā nelabumu. Jūtu viņus tik tālus sev: siltums abus gurdina, abi sirds dziļumos lolo vienu un to pa�u maigo un vāro sapni. Viņiem ir omulīgi, viņi paļāvīgi veras dzeltenajās sienās un cilvēkos, viņiem �ķiet, ka pasaule ir laba tāda, kāda tā ir, tie�i tāda, kāda ir, un pa�gaidām abi smeļas dzīves jēgu viens otrā. Drīz viņiem par abiem būs tikai viena dzīve, gausa un remdena, kurai vairs nebūs nekādas jēgas, bet viņi to nepamanīs. �ķiet, viņi jūtas bikli viens otra tu�vumā. Galu galā jaunais cilvēks ar neveiklu, bet apņēmīgu kustību satver draudzenes pirkstu galus. Viņa dziļi elpo, un abi kopā no�liecas pār ēdienkarti. Jā, viņi ir laimīgi. Un kas par to?

Autodidakta sejā iegulst uzjautrināta un mazliet noslēpumaina izteiksme.

-��� Es jūs redzēju aizvakar.

-Kur?

-��� Ha! Ha! viņ� goddevīgi ķiķina.

Viņ� ļauj man mirkli gaidīt, tad saka:

-��� Jūs nācāt ārā no muzeja.

-��� Ak jā, es atbildu, tikai nevis aizvakar, bet sestdien.

Aizvakar man nemaz nenesās prāts uz muzejiem.

-���� Vai redzējāt slaveno kokgriezumu pēc Orsīni slepkavības ainas?

-��� Neesmu to pamanījis.

-���� Kā tas iespējams? Tas izstādīts mazajā zālē pa labi no ieejas. To darinājis kāds Komūnas sacel�anās dalībnieks, kas līdz amnesti�jai dzīvoja Buvilā, slēpjoties bēniņos. Viņ� gribēja aizceļot uz Ameriku, bet ostas policija te ir modra. Apbrīnojams cilvēks. Piespiedu bezdarbības laikā viņ� darināja milzīgu ozolkoka panno. Vienīgie viņa instrumenti bija kabatnazis un nagu vīle. Panno garums ir pusotra metra un platums metrs; viss darbs veidots no viena gabala; tajā ir septiņdesmit personas katra manas plaukstas

lielumā un vēl divi zirgi, kas velk imperatora karieti. Un sejas, Rokantēna kungs, sejas tās izskribinātas ar nagu vīli, tās izskatās izteiksmīgas un glu�i cilvēciskas. Ja varu atļauties, teik�u, ka �is darbs, Rokantēna kungs, ir vērts, lai to redzētu!

Es negribu uzņemties nekādus pienākumus:

-��� Es tikai aizgāju vēlreiz apskatīt Bordirēna gleznas.

Autodidakts piepe�i noskumst.

-���� Portretus lielajā zālē? viņ� jautā, nedro�i smaidīdams. Rokantēna kungs, es nekā nesaprotu no glezniecības. Tiesa, esmu pamanījis, ka Bordirēns ir liels mākslinieks, es redzu, ka viņam ir smalks otas uzliciens, veikla roka kā to sauc? Bet prieks, estētiska bauda man ir sve�i.

Draudzīgi saku viņam:

-��� Ar mani ir tāpat, ja runājam par tēlniecību.

-���� Ak, Rokantēna kungs! Diem�ēl ar mani arī. Tas pats attiecas uz mūziku un deju. Tomēr �ādas tādas zinā�anas man ir. Un, sapro�tiet, kas ir neaptverami: esmu redzējis jaunus cilvēkus stāvam glez�nas priek�ā un, �ķiet, izjūtam baudu, kaut viņi nezina ne pusi no tā, ko zinu es.

-��� Viņi varbūt tikai izliekas, es iedro�inādams bilstu.

-��� Iespējams�

Mirkli autodidakts aizsapņojas.

-���� Visvairāk mani mulsina nevis tas, ka man liegta da�u veidu bauda, bet drīzāk fakts, ka vesela cilvēku darbības joma paliek sve�a� Ta�u es esmu cilvēks, un visas gleznas radīju�i cilvēki�

Piepe�i viņ� atsāk pavisam citādā balsī:

-���� Rokantēna kungs, es reiz iedro�inājos domāt, ka skaistums ir tikai gaumes jautājums. Vai gan katram laikmetam nav citādi liku�mi? Vai atļausiet, cienītais?

Pārsteigts ieraugu, ka autodidakts izvelk no kabatas piezīmju grāmatiņu melnā ādas iesējumā. Viņ� brīdi to �ķirsta daudzas bal�tas lapas un �ur tur ar sarkanu tinti ierakstītas da�as rindas. Viņ� kļuvis pavisam bāls. Viņ� noliek grāmatiņu uz galda, ar lielo plauk�stu apsedz atvērto lappusi un samulsis nokrem�ļojas.

-���� Reizēm man ienāk prātā� Es neiedro�ināt tās nosaukt par domām. Tas ir ļoti dīvaini: es sē�u, lasu, un piepe�i nezin no kurienes pār mani nāk apskaidrība. Sākumā es tai nepievērsu uz�

manību, pēc tam nolēmu nopirkt kabatas grāmatiņu.

Viņ� apklust un lūkojas manī viņ� gaida.

-Ak tā! es saku.

-���� Protams, Rokantēna kungs, �ie aforismi ir visai aptuveni, es neesmu pabeidzis izglītoties.

Viņ� paņem grāmatiņu drebo�iem pirkstiem un ļoti saviļņots sa�ka:

-���� Re, te ir kaut kas tie�i par glezniecību. Es bū�u laimīgs, ja atļausiet nolasīt to priek�ā.

-��� Ļoti labprāt, es atbildu.

Viņ� lasa:

-��� Neviens vairs netic tam, ko XVIII gadsimts uzskatīja par patie�sību. Tad kāpēc mēs joprojām baudām darbus, kurus tas uzskatīja par skaistiem?

Viņ� lūdzo�i raugās manī.

-���� Ko par to var domāt, Rokantēna kungs? Varbūt tas izklausās mazliet paradoksāli? Tas tāpēc, ka gribēju domai pie�ķirt asprātības formu.

-��� Tie�ām, man tā liekas� man tā liekas ļoti interesanta.

-��� Vai jūs kaut ko tādu jau esat lasījis?

-��� Nē jel, nekādā gadījumā.

-���� Tie�ām nekur? Tad, Rokantēna kungs, tā nav pareiza, viņ� sadrūmis turpina. Ja tā būtu patiesība, kādam tā jau būtu ienākusi prātā.

-���� Pagaidiet, es viņam saku, ja nu labi padomāju, man �ķiet, ka esmu kaut ko līdzīgu lasījis.

Viņa acis iemirdzas; viņ� paņem zīmuli.

-��� Kāda autora darbos? viņ� man noteiktā balsī jautā.

-Liekas� Renāna darbos.

Autodidakts jūtas kā septītajās debesīs.

Vai jūs būtu tik laipns un �o vietu nocitētu pilnībā? viņ� jautā, sūkādams zīmuļa aso galu.

-��� Ziniet, es to lasīju ļoti sen.

-��� Ak, tas nekas, tas nekas!

Viņ� ieraksta Renāna vārdu kabatas grāmatiņā zem sava aforis�ma.

-��� Esmu sastapies ar Renānu! Viņa vārdu uzrakstīju ar zīmuli, bet

vakarā pārvilk�u ar sarkanu tinti, viņ� sajūsmināts skaidro.

Autodidakts aizgrābts aplūko kabatas grāmatiņu, un es gaidu, kad viņ� turpinās aforismu lasī�anu. Ta�u viņ� blociņu uzmanīgi aizver un iebā� kabatā; acīmredzot domā, ka vienai reizei laimes pietiek.

-��� Cik patīkami ir da�kārt no visas sirds patērzēt, viņ� uzticības pilnā balsī saka.

Kā jau varēja paredzēt, �ī kulminācija uz labu brīdi pārtrauc mū�su gauso sarunu. Iestājas ilgs klusums.

Kop� jauno cilvēku iera�anās restorāna atmosfēra ir mainījusies. Abi sārtvaidzīgie vīri apklusu�i; viņi nekautrēdamies aplūko jaunās sievietes jaukumus. Cienīgais kungs nolicis avīzi un raugās pārī lab�vēlīgi, gandrīz vai sazvērnieciski. Viņ� domā, ka vecums ir prātīgs Un jaunība skaista, viņ� ar zināmu klīrību loka galvu, jo labi ap�zinās, ka vēl ir glīts, lieliski saglabājies, ka ar savu iedegu�o seju un slaiko augumu vēl spēj valdzināt. Viņ� izliekas tēvi�ķīgs. Viesmīles jūtas, �ķiet, ir vienkār�ākas: tā nostājusies jauno cilvēku priek�ā un skatās vaļā muti.

Viņi sarunājas klusām. Pasniegtas uzkodas, bet viņi tām pat nepieskaras. Sasprindzinot dzirdi, varu uztvert sarunas druskas. Labāk saprotu to, ko savā bagātajā un aizplīvurotajā balsī saka sieviete.

-��� Nē, Zan, nē.

-��� Kāpēc nē? jauneklis kaislīgā aizrautībā jautā.

-��� Es jau jums teicu.

-��� Tas nav nekāds iemesls.

Tad da�us vārdus nesadzirdu, pēc tam jaunā sieviete burvīgā nevērībā atmet ar roku un saka:

-��� Es jau esmu mēģinājusi pārāk bie�i. Neesmu vairs tajos gados, kad dzīvi var sākt no jauna. Jūs ta�u zināt, ka esmu veca.

Jaunais vīrietis ironiski smejas. Viņa turpina:

-��� Es nespētu pārdzīvot vil�anos.

-���� Vajadzīga uzticē�anās, vīrietis apgalvo. Tāda dzīve, kādu tagad vadāt, nav nekas.

Viņa nopū�as.

-��� To es zinu.

-��� Palūkojieties uz �aneti!

-��� Jā, viņa atbild un uzmet lūpu.

-��� Ziniet, man viņas rīcība ļoti patīk. Viņai netrūkst drosmes.

-���� Manuprāt, viņa drīzāk grib notvert izdevību, jaunā sieviete saka. Varu apgalvot: ja vien es būtu vēlējusies, man būtu simtiem tādu izdevību. Ta�u es dodu priek�roku gaidī�anai.

-��� Jums taisnība, viņ� maigi dūdo, jūs darījāt pareizi, gaidot mani.

�oreiz smejas sieviete:

-��� Kāds lielībnieks! To es neesmu teikusi.

Es vairs neklausos. Viņi mani kaitina. Viņi gulēs vienā gultā. Viņi to zina. Un katrs zina, ka otrs zina. Bet viņi ir jauni, �ķīsti un pieklājīgi, katrs grib saglabāt cieņu pats pret sevi un otra cieņu, mīlestība ir kaut kas liels un poētisks, ko nedrīkst izbiedēt, un tāpēc viņi vairākas reizes nedēļā ballēs un restorānos izrādīs savas mazās rituālās automātu dejas�

Galu galā laiks ta�u kaut kā jānosit. Viņi ir jauni un labi noaugu�i, tādi viņi būs vēl savus trīsdesmit gadus. Tāpēc viņi ne�steidzas, kavējas un rīkojas pareizi. Kad viņi būs kopā pārgulēju�i, vajadzēs meklēt ko citu, ar ko aizsegt savas eksistences milzīgo absurdumu. Un tomēr� Vai tie�ām ir pilnīgi nepiecie�ams sev melot?

Pārlai�u skatienu zālei. īsts farss! Visi savilku�i nopietnas sejas; viņi ēd. Nē, nevis ēd viņi atgūst spēkus, lai godam veiktu darbu, ko uzņēmu�ies. Katram ir sava maza apsēstība, kas liedz pamanīt, ka viņ� eksistē; nav neviena, kur� sevi neiedomātos neaizstājamu kādam vai kaut kam. Vai tad autodidakts man viņdien neteica: �Neviens nav tik labi sagatavots kā Nusapjē, lai uzņemtos tādu pla�u sintēzi�? Katrs no viņiem dara kādu mazu darbiņu, un neviens nav tik labi sagatavots tie�i �im darbiņam kā viņ�. Neviens nav labāk sagatavots kā ceļojo�ais tirdzniecības aģents, kas tur sē�, lai radītu noietu zobu pastai �5wan�. Neviens nav tik labi sagatavots kā �is interesantais jaunais cilvēks, lai �amdītos zem savas kaimiņienes svārkiem. Un es atrodos viņu vidū, un, ja viņi paskatās uz mani, noteikti rodas doma, ka neviens nav tik labi sagatavots kā es, lai darītu to, ko daru. Bet es zinu. Es neizskatos ne pēc kā, bet es zinu, ka eksistēju un ka viņi eksistē. Un, ja es būtu apveltīts ar pārlie�cinā�anas mākslu, es apsēstos blakus skaistajam, sirmajam kungam un izskaidrotu viņam, kas ir eksistence. Iedomājoties, kādu seju viņ� rādītu, es skaļi iesmejos. Autodidakts pārsteigts mani uzlūko. Es

gribētu gan atkal kļūt nopietns, bet nespēju es smejos, līdz sāk birt asaras.

-��� Jūs esat jautrs, Rokantēna kungs, autodidakts piesardzīgi sa�ka.

-��� Tas tāpēc, ka es domāju: te nu mēs visi esam, lai ēstu un dzer�tu, tā uzturot savu dārgo eksistenci, bet nav ta�u nekāda, itin nekāda iemesla eksistēt, es smiedamies atbildu.

Autodidakts ir kļuvis nopietns, viņ� pūlas mani saprast. Esmu smējies pārāk skaļi redzu, ka vairākas galvas pagrie�as uz manu pusi. Turklāt no�ēloju, ka esmu tik daudz pateicis. Galu galā tas ne uz vienu neattiecas.

Viņ� gausi atkārto:

-���� Nekāda iemesla eksistēt� Jūs, cienītais, acīmredzot gribat sacīt, ka dzīvei nav mērķa? Vai to nesauc par pesimismu?

Vēl brīdi viņ� domā, tad iejūtīgi saka:

-���� Pirms da�iem gadiem izlasīju kāda amerikāņu autora grāmatu, kas saucās: �Vai dzīve ir dzīvo�anas vērta?� Vai tas nav tas pats jautājums, ko uzdodat jūs?

Nekādā ziņā, tas nepavisam nav jautājums, ko es uzdodu sev. Bet es negribu neko skaidrot.

-����� Viņ� secina, autodidakts turpina samierino�ā tonī, ka priek�roka dodama apzinātam optimismam. Dzīvei ir jēga, ja cil�vēks vēlas to atrast. Pirmām kārtām vajag darboties, ķerties pie kāda uzņēmuma. Ja pēc tam rodas pārdomas, liktenis jau ir iz�ķirts, cil�vēks uzņēmies pienākumus. Es nezinu, ko jūs par to domājat, Rokantēna kungs.

-��� Neko, es atbildu.

Vai, pareizāk sakot, es domāju, ka tie�i tie ir tādi meli, ar kādiem pastāvīgi izlīdzas tirdzniecības aģents, abi jaunie cilvēki un sirmais kungs.

Autodidakts mazliet �ķelmīgi un ļoti svinīgi smaida.

-��� Es arī tā nedomāju. Manuprāt, dzīves jēga nav jāmeklē tik tālu.

-��� Ak tā?

-��� Ir mērķis, Rokantēna kungs, ir mērķis� Ir cilvēki.

Tas tiesa: biju aizmirsis, ka viņ� ir humānists. Viņ� mirkli klusē tie�i tik ilgi, lai pilnīgi, neatgriezeniski pazustu puse sautētās vēr�gaļas gabala un vesela rika maizes. �Ir cilvēki�� Viņ�, mīlo�ais.

tūlīt atklāsies visā krā�ņumā. Jā, bet viņ� lāgā neprot izteikties. Viņa dvēsele atspoguļojas acīs, tas nav apstrīdams, bet ar dvēseli vien nepietiek. Savulaik esmu ticies ar Parīzes humānistiem, simtreiz dzirdējis viņus sakām: �Ir ta�u cilvēki!�, un tas bija pavisam citādi! Virgāns �ķita vienreizējs. Viņ� noņēma brilles, it kā gribētu pa�rādīties kails savā cilvēka veidolā, cie�i pievērsa man aizkustino�ās acis ar smagu, gurdenu skatienu, kas �ķita mani izģērbjam, lai ierau�dzītu manu cilvēka būtību, tad melodiski nomurmināja: �Ir ta�u cil�vēki, vecais, ir ta�u cilvēki,� apveltot vārdus �ir ta�u� ar neveiklu spēku, it kā viņa cilvēkmīlestību pastāvīgi jaunu un izbrīna pilnu apgrūtinātu tās milzīgie spārni.

Autodidakta mīmika nav sasniegusi tādu pilnību: viņa cilvēk�mīlestība ir vientiesīga un barbariska kā jau provinces humā�nistam.

-���� Cilvēki, es viņam saku, cilvēki� Katrā ziņā neizskatās, ka jūs būtu par tiem sevi�ķi noraizējies: jūs pastāvīgi esat viens, pastāvīgi deguns grāmatās.

Autodidakts sasit plaukstas un sāk val�ķīgi smieties:

-���� Jūs maldāties! Ak, cienītais, ļaujiet jums pasacīt, cik ļoti jūs maldāties!

Viņ� mirkli koncentrējas un smalki pabeidz ē�anu. Viņa seja staro kā rītausma. Aiz muguras jaunā sieviete klusi iesmejas. Tās draugs pieliecies kaut ko �ukst ausī.

-������������� Jūsu maldī�anās ir vairāk nekā saprotama, autodidakts saka,

-���� man jau sen vajadzēja ar jums runāt� Bet es, Rokantēna kungs, esmu kautrīgs, es meklēju izdevību.

-��� Nu tā ir pilnā mērā atrasta, es pieklājīgi apgalvoju.

-����� Man arī tā liekas. Man arī tā liekas! Ziniet, cienītais, ko es jums sacī�u� viņ� nosarkstot apraujas. Bet varbūt es jūs apgrū�tinu?

Es viņu nomierinu. Viņ� laimīgs nopū�as.

-��� Ne jau katru dienu var sastapt tādus cilvēkus kā jūs, Rokantēna kungs, cilvēkus, kuros uzskatu pla�ums apvienojas ar prāta dzi�ļumu. Nu jau kop� mēne�iem es vēlos ar jums runāt, izstāstīt, kas esmu bijis un par ko kļuvis�

Viņa �ķīvis ir tuk�s un tīrs, it kā būtu nupat atnests. Piepe�i ierau�gu, ka blakus manam �ķīvim nolikts mazs alvas trauciņ� ar brūnā

mērcē peldo�u cāļa cisku. Tā jāapēd.

-���� Es nupat pieminēju gūstu Vācijā. Tie�i tur viss sākās. Pirms kara es biju vientuļ� un pats to neapzinājos; dzīvoju pie vecākiem, kuri bija lāga ļaudis, bet es ar viņiem nesapratos. Kad iedomājos par �iem gadiem� Bet kā es varēju tā dzīvot? Es biju miris, Rokantēna kungs, un pat nenojautu to; man piederēja pastmarku kolekcija.

Viņ� paskatās uz mani un apraujas:

-����� Rokantēna kungs, jūs esat bāls un izskatāties noguris. Vai es jūs vismaz negarlaikoju?

-��� Jūsu stāsts mani ļoti interesē.

-��� Sākās kar�, un es nezin kādēļ pieteicos armijā. Iemeslu es ne�sapratu divus gadus, jo frontes dzīve atstāja maz laika pārdomām, turklāt kareivji bija pārāk rupji. 1917. gada beigās es nokļuvu gūstā. Kop� tā laika vairākkārt esmu dzirdējis, ka daudzi kareivji nebrīvē atguvu�i bērnības ticību. Ziniet, autodidakts saka, nolai�ot plaks�tus pār iekaisu�ajām acīm, es neticu Dievam; viņa eksistenci ir at�spēkojusi Zinātne. Ta�u gūstekņu nometnē es iemācījos ticēt cil�vēkiem.

-��� Vai viņi vīri�ķīgi panesa likteni?

-��� Jā, viņ� nenoteikti atbild, bija arī tā. Turklāt pret mums iz�turējās labi. Bet es gribēju runāt par ko citu; kara pēdējos mēne�os mums vairs nemaz nedeva darbu. Ja lija, mums vajadzēja ieiet lielā dēļu �ķūnī, kur mēs, gandrīz divi simti, stāvējām, cie�i kopā saspiedu�ies. Durvis tika aizslēgtas, un mūs, tā kopā saspiestus, at�stāja gandrīz pilnīgā tumsā.

Viņ� bridi vilcinās.

-��� Es nepratī�u jums to izskaidrot, Rokantēna kungs. Visi �ie ļau�dis bija tur, tikko saredzami, ta�u tos varēja sajust sev blakus, sadzirdēt elpu� Vienā no pirmajām reizēm, kad mūs ieslēdza �ķūnī, spiediens bija tik stiprs, ka man sākumā �ķita es nosmak�u, tad piepe�i manī pamodās milzīgs prieks, es gandrīz zaudēju samaņu. Es jutu, ka mīlu �os cilvēkus kā brāļus, ka es gribētu tos vi�sus noskūpstīt. No tā laika ik reizi, kad tur atgriezos, izjutu tādu pa�u prieku.

Man vajadzēja ēst cāļa cisku, kura dro�i vien bija auksta. Auto�didakts bija paēdis pirms laba brī�a, un viesmīle gaidīja, kad varēs apmainīt �ķīvjus.

-��� �ķūnis manā uztverē kļuva svēts. Reizēm man izdevās pievilt sardzes modrību, es tur ielavījos viens pats un, tumsā atceroties iepazīto laimi, mani pārņēma tāda kā ekstāze. Stundas ritēja, bet es to nejutu. Reizēm pat raudāju.

Acīmredzot esmu slims kā citādi lai izskaidro briesmīgās dus�mas, kas mani nupat pārņem. Jā, slimnieka dusmas: rokas man dreb, seja pietvīkusi, un galu galā sāk drebēt ari lūpas. Un viss tikai tāpēc, ka cālis atdzisis. Turklāt es arī esmu atdzisis, un tas sagādā vis�lielākās mokas: ar to gribu pasacīt, ka fons palicis nemainīgs, tāds, kāds ir kop� trīsdesmit se�ām stundām pilnīgi salts, ledusauksts. Dusmas mani pārņem virpuļiem, tās atgādina drebuļus, apziņa pūlas reaģēt, cīnīties pret temperatūras pazeminā�anos. Veltīgi: nav �aubu, ka ik nieka dēļ es mestos virsū autodidaktam vai viesmīlei, sistu un lamātu viņus. Ta�u es to nedarītu pavisam atdevīgi; mans niknums paliek virspusē, un kādu mirkli man uzmācas moko�a sajūta, ka es�mu uguns plīvurā ietīts ledus gabals, glu�i kā pārsteiguma omlete. Virspusigais satraukums norimstas, un es dzirdu, kā autodidakts turpina:

-���� Ik svētdienu gāju uz dievkalpojumu. Es, Rokantēna kungs, nekad neesmu bijis ticīgs. Bet vai gan nevar sacīt, ka mises īstais noslēpums ir cilvēku vieno�anās? Kāds fran�u priesteris, kam bija tikai viena roka, vadīja dievkalpojumu. Mūsu rīcībā bija harmonijs. Mēs klausījāmies, kājās stāvot, kailu galvu, un, kamēr mani apņēma harmonija skaņas, jutu, ka esmu pilnīgi saplūdis ar apkārtējiem cil�vēkiem. Ak, Rokantēna kungs, cik bezgalmīļi man bija �ie diev�kalpojumi! Vēl tagad, tos atceroties, es svētdienas rītos reizēm ieeju baznīcā. Mums svētās Sesilas dievnamā ir lielisks ērģelnieks.

-��� Jūs dro�i vien bie�i no�ēlojat to laiku.

-��� Jā, Rokantēna kungs, tas bija 1919. gadā. Tad mani atbrīvoja. Biju pavadījis ļoti grūtus mēne�us. Es nezināju, ko darīt, atkal gāju postā. Ik vietā, kur redzēju sapulcēju�os cilvēkus, es ielavījos viņu vidū. Man ir gadījies, viņ� smaidīdams piemetina, iet nepazīsta�ma cilvēka bēru gājienā. Kādreiz izmisuma brīdī es iemetu ugunī savu pastmarku kolekciju� Ta�u es atradu īsto ceļu.

-��� Tie�ām?

-���� Kāds man deva padomu� Rokantēna kungs, es zinu, ka varu uzticēties jūsu klusē�anai. Es esmu varbūt tas nesaskan ar jūsu

idejām, bet jums ir tik pla�i uzskati, es esmu sociālists.

Viņ� nodur acis, un garās skropstas dreb.

-���� Kop� 1921. gada septembra esmu Darbaļau�u internacionāles fran�u sociālistu partijas biedrs. To es gribēju jums pasacīt.

Viņ� staro lepnumā. Viņ� nolūkojas manī atgāztu galvu, pavērtām lūpām glu�i kā moceklis.

-��� Tas ir ļoti labi, es saku. Ļoti skaisti.

-���� Rokantēna kungs, es jau zināju, ka jūs man piekritīsiet. Un kā gan var nosodīt kādu, kas jums pavēstī: es esmu rīkojies ar savu dzīvi tādā un tādā veidā un tagad jūtos pilnīgi laimīgs?

Viņ� paple� rokas ar lejup pavērstiem pirkstiem, it kā nupat būtu ieguvis stigmas. Viņa acis stiklaini spīd, redzu viņa mutē kustamies tum�i sārtu masu.

-��� Ak, es bilstu, no brī�a, kad jūtaties laimīgs�

-��� Laimīgs? autodidakta skatiens ir netīkams, viņ� pacēlis plak�stus un bargi raugās manī. Jūs par to varēsiet spriest, Rokantēna kungs. Pirms pieņēmu �o lēmumu, es jutos tik briesmīgi vientuļ�, ka sāku domāt par pa�nāvību. Mani atturēja tikai doma, ka nevienu, itin nevienu neaizkustinās mana nāve, ka nāvē bū�u vēl vientuļāks nekā dzīvē.

Viņ� izslienas, vaigi piepū�as.

-��� Es Rokantēna kugs, vairs neesmu vientuļ�. Nekad vairs.

-��� Ak tā, tad jums laikam ir daudz paziņu? es jautāju.

Viņ� smaida, un es saprotu, cik vientiesīgs esmu bijis.

-���� Es gribēju sacīt, ka vairs nejūtos viens. Ta�u, Rokantēna kungs, nebūt nav nepiecie�ams, lai es dzīvotu ar kādu kopā.

-��� Tomēr, es iebilstu, sociālistu partija�

-���� Ak, tur es pazīstu visus. Bet lielākoties vārda pēc. Vai tad biedri jāizra?sf&s tik tie�i? viņ� �ķelmīgi jautā. Mani draugi ir visi cilvēki. Ked no rita eju uz kantori, man priek�ā un aizmugurē ir citi cilvēki, kas dodas uz darbu. Es viņus redzu, ja iedro�inātos uzsmaidītu� domāju, ka csm�s stsdiiisis, ka viņi visi ir manas dzīves un manu puiiņu mērķis m ka viņ� to vel nezina. Tas, cienītais, dara mani laimīgu.

Viņa acis jauta, es piekrīto�i ļpamaju ar galvu, bet jūtu, ka viņ� ir №daudz viiies, ka gaidījis vairāk jūsmas. Ko cs varu darīt? Vai tā mana vaina, ka visā, ko viņ� saka. saskatu aizguvumus un citātus?

Ja viņa runas laikā manā iztēlē ataust visi humānisti, ko esmu pazi�nis? Ak vai, esmu pazinis tik daudzus! Radikālais humānists ir sevi�ķi draudzīgs funkcionāriem. Humānistam, ko dēvē par �kreiso�, galvenokārt rūp cilvēcisko vērtību saglabā�ana; viņ� nepieder ne pie vienas partijas, jo nevēlas nodot humānisma idejas, bet viņa simpātijas pievēr�as pazemotajiem; tie�i pazemotajiem viņ� ziedo savu skaisto klasisko kultūru. Lielākoties tas ir atraitnis ar brīni�ķīgām, vienmēr asaru aizmiglotām acīm. Viņ� mīl arī kaķi un suni, visus augstākos zīdītājus. Rakstnieks komunists mīl cilvēkus kop� otrā piecgadu plāna; viņ� soda aiz mīlestības. Kā jau visi stip�rie, viņ� ir kaunīgs un slēpj savas jūtas, bet arī prot skatienā vai balss noskaņā atklāt, ka aiz skarbajiem taisnības cīnītāja vārdiem gruzd maigi rūgtā un kvēlā mīlestība uz brāļiem. Katoliskais humānists, vēlu atnāku�ais pastarītis, par cilvēku runā izbrīna pilns. Cik brīni�ķīgas un pasakainas ir visnecilākās dzīves, kādas vada Londonas dokeris vai kurpju virsu carumotāja! Viņ� izvēlējies eņģeļu humānismu; eņģeļu audzinā�anai viņ� raksta garus, skumjus un skaistus romānus, kas bie�i iegūst �Feminas� balvu.

Tās ir lielās lomas. Bet vēl ir citas, vesels pūlis citu: filozofs humānists, kas noliecas pār saviem brāļiem kā ar atbildības apziņu apdvests vecākais brālis; humānists, kas mīl cilvēkus tādus, kādi tie ir, tāds, kur� mīl viņus tādus, kādiem tiem vajadzētu būt, tāds, kas grib viņus izglābt ar pa�u piekri�anu un tāds, kur� izglābs pretēji viņu gribai, tāds, kas rada jaunus mītus, un tāds, kur� apmierinās ar vecajiem, humānists, kas mīl cilvēkā viņa nāvi, un tāds, kur� mīl viņa dzīvi, priecīgais humānists, kam vienmēr padomā kas uzjautrino�s, un drūmais humānists, ko visbie�āk var sastapt bērēs. Viņi visi cits citu ienīst: protams, galvenokārt kā indivīdi, nevis kā cilvēki. Bet autodidakts to nezina viņ� tos ietver sevī kā kaķus ādas maisā, un tie plosa cits citu, viņam nemanot.

Viņ� raugās manī ar jau mazāku uzticību.

-��� Vai jūs nejūtat tāpat kā es, Rokantēna kungs?

-Ak Dievs�

Redzot viņu tik noraizēju�os un mazliet sarūgtinātu, es mirkli no�ēloju, ka esmu pievīlis viņa cerības. Bet viņ� laipni turpina:

-��� Es jau zinu jums ir jūsu pētījumi, jūsu grāmatas, jūs kalpojat tai pa�ai idejai citā veidā.

Manas grāmatas, mani pētījumi muļķis tāds! Lielāku neveik�lību viņ� nemaz nevarētu izdomāt.

-��� Ne jau tāpēc es rakstu.

Autodidakta seja acumirklī pārvēr�as: �ķiet, viņ� saodis ienaid�nieku, tādu sejas izteiksmi es viņam nekad neesmu redzējis. Kaut kas starp mums ir gājis bojā.

Izlikdamies pārsteigts, viņ� jautā:

-��� Bet� ja es neesmu nesmalkjūtīgs, kāpēc tad jūs, cienītais, rak�stāt?

-��� Nu� Es nezinu, tāpat vien, lai rakstītu.

Viņ� smaida pārliecībā, ka ir mani samulsinājis.

-���� Vai tad jūs rakstāt neapdzīvotā salā? Vai tad aizvien neraksta tāpēc, lai kāds lasītu?

Tikai aiz paraduma autodidakts pie�ķir teikumiem jautājuma for�mu. īstenībā viņ� apgalvo. Viņa maiguma un bikluma kārtiņa ir nolobījusies; es viņu vairs nepazīstu. Viņa vaibsti pau� smagnēju stūrgalvību īsts pa�apmierinātības mūris. Vēl neesmu attapies no pārsteiguma, kad dzirdu:

-���� Lai man saka es rakstu kādai noteiktai sociālai kategorijai, draugu grupai. Lai tā būtu. Jūs, iespējams, rakstāt nākamajām paaudzēm� Bet jūs, Rokantēna kungs, pa�am sev par spīti, rakstāt kādam.

Viņ� gaida atbildi. Kad tās nav, viņ� pasmaida.

-��� Varbūt jūs esat cilvēknīdējs?

Es zinu, ko slēpj liekulīgais izlīguma mēģinājums. īstenībā viņ� nemaz tik daudz no manis neprasa. Tikai pieņemt apzīmējumu. Bet tas ir slazds: līdzko piekritī�u autodidakta uzvarai, tūlīt tik�u ap�griezts riņķī, atkal noķerts un pārspēts, jo humānisms īstenībā ietver un sakausē kopā visas cilvēka pozīcijas. Kas pilnīgi atklāti stājas tam pretī, īstenībā piedalās tā spēlē, kļūst par tā pretējību. Tas pieder pie aprobe�otajiem stūrgalvjiem, pie bandītiem, kas ar saviem uzbrukumiem var tikai zaudēt: humānisms sagremo visas vardarbības, visļaunākos pārspīlējumus, sagremo tos un pārvēr� par baltu, putainu limfu. Tas ir sagremojis antiintelektuālismu, maniheismu, misticismu, pesimismu, anarhismu, egotismu: tie ir vairs tikai posmi, nepabeigtas domas, kas savu attaisnojumu rod vienīgi humānismā. �ajā koncertā sava vieta ierādīta arī mizantropijai: tā ir

nepiecie�amā disonanse vispārējā harmonijā. Mizantrops ir cilvēks, tātad ari humānistam zināmā mērā jābūt mizantropam. Ta�u tas ir zinātniski noskaņots mizantrops, kas prot dozēt savu naidu un tikai tāpēc sākumā nīst cilvēkus, lai pēc tam tos mīlētu jo pa�aizliedzīgāk.

Es negribu, lai mani aprij, lai manas skaistās, sarkanās asinis baro �o limfatisko dzīvnieku: es nepieļau�u muļķību, nosaucot sevi par antihumānistu. Es tikai neesmu humānists, un tas ir viss.

-��� Manuprāt, es saku autodidaktam, nav iespējams cilvēkus nīst vairāk nekā mīlēt.

Autodidakts veras manī aizbildniecisku un atsve�inātu skatienu. Viņ� murmina, it kā pats nedomātu par saviem vārdiem:

-��� Viņus vajag mīlēt, viņus vajag mīlēt�

-��� Ko vajag mīlēt? Vai ļaudis �ajā telpā?

-��� Arī tos. Visus.

Viņ� pievēr�as jaunībā starojo�ajam pārim lūk, ko vajag mīlēt. Brīdi vēro sirmo kungu. Tad viņa skatiens pievēr�as man; redzu . viņa sejā mēmu jautājumu. Noliedzo�i papurinu galvu. Izskatās, ka viņam manis �ēl.

-��� Arī jūs, es viņam saku, arī jūs viņus nemīlat.

-���� Vai tie�ām, Rokantēna kungs? Vai atļausiet būt pretējos uzskatos?

Viņ� atkal kļuvis goddevīgs, cik vien iespējams, bet skatienā vīd ironija kā cilvēkam, kas varen uzjautrinās. Viņ� mani ienīst. Es būtu muļķis, ja �ēlotu �o maniaku. Savukārt jautāju:

-��� Tātad jūs mīlat divus jaunos cilvēkus sev aiz muguras?

Viņ� vēlreiz paskatās uz tiem, brīdi padomā.

-��� Jūs gribat piespiest mani pasacīt, ka es viņus mīlu, kaut nepazīstu� Jā, Rokantēna kungs, atzīstos es viņus nepazīstu� Ja nu tie�ām pieņem, ka mīlestība nav īstā iepazī�ana, viņ� saka, ģeķīgi iesmiedamies.

-��� Bet ko tad jūs mīlat?

-��� Es redzu, ka viņi ir jauni, un es mīlu viņos jaunību� Visa cita starpā, Rokantēna kungs.

Viņ� apraujas un ieklausās.

-��� Vai jūs saprotat, ko viņi runā?

Vai es saprotu! Jaunais cilvēks, apkārtējo draudzīgās attieksmes

Sartrs, �Nelabums�

129

iedro�ināts, skaļi stāsta par futbola sacensībām, kurās viņa komanda pērn uzvarējusi kādu Havras klubu.

-���� Viņ� viņai tikai atstāsta kādu notikumu, es saku autodidak�tam.

-��� Ak tā! Es slikti dzirdu. Bet baķis es varu iz�ķirt viena ir maiga, otra nopietna, tās runā pamī�us. Tas ir� tas ir tik patīkami.

-��� Ta�u es nelaimīgā kārtā dzirdu arī to, ko viņi runā.

-��� Nu, un kas tad ir?

-��� Tas, ka viņi spēlē teātri.

-���� Tie�ām? Varbūt jaunības teātri? viņ� ironiski jautā. Piedodiet, Rokantēna kungs, bet es to uzskatu par ļoti lietderīgu. Varbūt ar tēlo�anu pietiek, lai atgrieztos viņu jaunībā?

Es palieku kurls pret viņa ironiju. Turpinu:

-��� Jūs sē�at ar muguru pret viņiem, viņu vārdi jums nav sadzirda�mi� Kādā krāsā ir jaunās sievietes acis?

Viņ� sadrūmst.

-���� Ziniet, es� viņ� pamet skatienu uz jaunie�u pusi un atgūst pa�apziņu: Tās ir melnas!

-��� Redziet nu!

-��� Ko jūs ar to gribat sacīt?

-��� Jums ir pilnīgi skaidrs, ka tos divus nemaz nemīlat. Varbūt uz ielas jūs tos pat nepazītu. Jums tie ir tikai simboli. Pa�laik jūs aizkustina nevis viņi, bet Cilvēka Jaunība. Vīrie�a un Sievietes mīlestība, Cilvēka Balss.

-��� Nu, un tad? Vai tad tā visa nav?

-���� Protams, ka nav, tas neeksistē nedz Jaunība, nedz Brieduma Gadi, nedz Vecums, nedz Nāve�

Autodidakta seja, dzeltena un cieta kā cidonijas auglis, savilkusies glu�i kā stinguma krampjos. Tomēr es neatlai�os:

-��� Tas ir tāpat kā ar kungu jums aiz muguras to, kur� dzer Vi�ī ūdeni. Pieņemu, ka tas ir Cilvēks brieduma gados, ko jūs mīlat viņā, Cilvēku brieduma gados, kur� vīri�ķīgi dodas pretī dzīves norietam un rūpējas par sevi, jo negrib kļūt nolaidīgs.

-��� Tie�i tā, viņ� izaicino�i piekrīt.

-��� Un vai jūs neredzat, ka viņ� ir nelietis?

Viņ� smejas, uzskata mani par apdullu�u, pamet īsu mirkli uz sir�mo matu ieskauto skaisto seju.

-���� Bet, cienītais, pieņemot, ka viņ� ir tas, par ko jūs viņu nosaucat, kā jūs varat spriest par �o cilvēku pēc viņa sejas izteiksmes? Seja atpūtas brīdī neizsaka neko.

Aklie humānisti! �ī seja ir tik runājo�a, tik skaidra bet viņu maigā un abstraktā dvēsele nekad nav atļāvusies saskarties ar sejas nozīmi.

-���� Kā jūs varat, autodidakts turpina, apstādināt cilvēku, pasacīt, ka viņ� ir tāds vai citāds? Kur� var izsmelt cilvēku? Kur� spēj izzināt cilvēka iespējas?

Izsmelt cilvēku! Pa ceļam sveicinu katolisko humānismu, no ku�ra autodidakts, pats nezinot, �o formulējumu aizguvis.

-���� Es jau zinu, saku viņam, es zinu, ka visi cilvēki ir brīnu�maini. Jūs esat brīnumains. Es esmu brīnumains. Protams, kā Dieva radības.

Viņ� nesaprazdams lūkojas manī, tad, piespiesti smaidot, saka:

-��� Jūs, Rokantēna kungs, noteikti jokojat, bet tas tiesa, ka ik cil�vēkam ir tiesības uz mūsu apbrīnu. Grūti, Rokantēna kungs, ļoti grūti ir būt cilvēkam.

Pats nemanīdams, viņ� ir atstājis cilvēkmīlestību Kristus vārdā; viņ� klana galvu, un dīvainas mimētisma parādības dēļ izskatās līdzīgs nabaga Guehenno.

-���� Piedodiet, es saku, bet tādā gadījumā es neesmu pār�liecināts, ka esmu cilvēks: man nekad nav licies, ka tas sagādātu sevi�ķas grūtības. Man likās vajag tikai ļaut visam iet savu gaitu.

Autodidakts sirsnīgi iesmejas, bet viņa acis joprojām ir naidīgas.

-���� Jūs esat pārāk zemās domās par sevi, Rokantēna kungs. Lai panestu savu likteni, jums, tāpat kā visiem, vajag daudz vīri�ķības. Nākamais mirklis, Rokantēna kungs, varbūt ir jūsu nāves mirklis, jūs to zināt un spējat smaidīt nu, vai tad tas nav apbrīnojami? Vissīkākajā jūsu darbībā, viņ� rūgti piebilst, ir milzums varonības.

-��� Ko vēlaties desertā? jautā viesmīle.

Autodidakts ir glu�i bāls, pār sastingu�ajiem redzokļiem no�laistiem plakstiem. Viņ� vārgi pamāj ar roku, it kā uzaicinot mani izvēlēties.

-��� Sieru, es varonīgi saku.

-��� Un kungs?

Viņ� satrūkstas.

-��� Ko? Ak jā, labi, man nevajag nekā, esmu paēdis.

-��� Luīze!

Druknie vīrie�i samaksā un iet prom. Viens no viņiem klibo. Saimnieks abus pavada līdz durvīm: tie ir cienījami viesi, viņiem pasniedza pudeli vīna spainītī ar ledu.

Vēroju autodidaktu, un mani mazliet kremt sirdsapziņa: viņ� vi�su nedēļu ir priecājies, domādams par �īm pusdienām, kurās varēs kādam atklāt savu cilvēkmīlestību. Viņam tik reti gadās izdevība runāt. Un, lūk, esmu samaitājis viņa prieku. Īstenībā viņ� ir tikpat vientuļ� kā es; neviens nebēdā par viņu. Tikai viņ� neapzinās savu vientulību. Nu, lai tā būtu, bet man nevajadzēja atvērt viņam acis. Jūtos ļoti slikti: mani pārņēmis niknums, ta�u ne jau pret viņu, bet pret Virganiem un citiem, visiem tiem, kuri sagandēju�i �ī nabaga sapra�anu. Ja es varētu panākt, lai viņi atrodas te, manā priek�ā, man gan būtu ko sacīt. Autodidaktam es neteik�u neko, pret viņu es jūtu draudzību: tas ir viens no tādiem kā Ahila kungs, viens no ma�nas nometnes, kas nodevis aiz nezinā�anas un labas gribas!

Autodidakts, skaļi iesmiedamies, pamodina mani no drūmajām pārdomām.

-���� Piedodiet, bet, kad es domāju par savas cilvēkmīlestības dziļumu, par spēcīgajām jūtām, kas mani saista pie cilvēkiem, un redzu mūs prātojam un pamatojam� man nāk smiekli.

Es klusēju un piespiesti smaidu. Viesmīle piebīda man �ķīvi ar gabalu kritaini balta kamembera. Pārlai�u skatienu zālei, un mani sagrābj nikna nelabuma lēkme. Ko es te daru? Kā man varēja ienākt prātā sarunāties par humānismu? Kāpēc �ie ļaudis te sē�? Tiesa, viņi jau nezina, ka eksistē. Man gribas iet prom, nonākt tur, kur es tie�ām būtu savā vietā, kur es ieslēgtos� Bet manas vietas nav nekur. Es esmu lieks.

Autodidakts atmaigst. Viņ� ir baidījies, ka preto�os vairāk. Viņ� grib notu�ēt visu sacīto. Uzticības pilns viņ� paliecas uz manu pusi.

-��� Īstenībā jūs viņus mīlat, Rokantēna kungs, jūs viņus mīlat tāpat kā es; mūs �ķir tikai vārdi.

Es nespēju vēl ilgāk runāt, es noliecu galvu. Autodidakta seja ir pavisam tuvu manai. Viņ� ģeķīgi smaida man tie�i sejā glu�i kā murgos. Es moko�i ko�ļāju maizes kumosu, ko nespēju norīt.

Cilvēki. Jāmīl cilvēki. Cilvēki ir apbrīnojami. Man nāk vēmiens un piepe�i Nelabums ir klāt.

īsta lēkme: tā mani krata no galvas līdz kājām. Jau pirms stundas es nojautu tās tuvo�anos, tikai negribēju sev atzīties. Siera gar�a mutē� Autodidakts pļāpā, un viņa balss mīksti dūc man ausīs. Bet es vairs nezinu, par ko viņ� runā. Es tikai automātiski māju ar giilvu. Mana roka sa�ņaugusi desertna�a spalu. Es sajūtu �o melno koka spalu. Tā ir mana roka, kas to tur. Mana roka. Es pats vislabprātāk atstātu nazi mierā: kāpēc mū�dien vajag kaut kam pieskarties? Lietas nav radītas, lai tām pieskartos. Labāk ir slīdēt tām pa starpu, pēc iespējas vairoties no tām. Reizēm kāda patrāpās rokā, un tā jā�palai� vaļā, cik vien ātri var. Nazis iekrīt �ķīvī. Troksnim atskanot, sirmais kungs satrūkstas un paskatās uz mani. Es atkal paņemu nazi, asmeni atspie�u pret galdu un saliecu.

Tātad �ī �ilbino�ā neapstrīdamība ir nelabums? Un par to es lauzīju galvu! Par to rakstīju! Tagad zinu: es eksistēju pasaule eksistē un es zinu, ka pasaule eksistē. Tas ir viss. Bet man tas vienalga. Dīvaini, ka viss man liekas tik vienaldzīgs, tas mani biedē. Tā ir kop� neaizmirstamās dienas, kad metu upē akmentiņus. Grasījos mest oli, apskatīju to, un tie�i tajā brīdī viss sākās: es saju�tu, ka tas eksistē. Un pēc tam bija citi Nelabumi; laiku pa laikam priek�mets rokā ieguva eksistenci. Bija Dzelzceļnieku kafejnīcas Nelabums, pirms tam naktī, kad skatījos pa logu; un vēl pilsētas parkā kādu svētdienu, un vēl citi. Bet lēkme nekad vēl nav bijusi tik stipra kā �odien.

-��� � par antīko Romu, Rokantēna kungs?

Autodidakts acīmredzot kaut ko man vaicā. Nu? Kas viņam noti�cis? Kāpēc viņ� tā sadudzis krēslā? Tagad es laikam iedve�u viņam bailes? Tā tam vajadzēja beigties. Bet man vienalga. Viņi nemaz tik ļoti nekļūdās, baidīdamies no manis: skaidri jūtu, ka varētu izdarīt jebko. Piemēram, iedurt desertnazi autodidaktam acī� Pēc tam visi �ie ļaudis mani mīdītu kājām, izspertu zobus. Ta�u tas mani neat�turētu: nav nekādas starpības, vai mutē ir siera vai asiņu gar�a. Tikai tad vajadzētu sakustēties, ierosināt vēl vienu notikumu: pilnīgi lieks būtu autodidakta kliedziens, asinis, kas plūstu pār viņa vaigu, un �o ļau�u izbailes. Jau tāpat eksistē pietiekami daudz visa kā.

Ļaudis skatās uz mani; abi jaunatnes pārstāvji ir pārtrauku�i mai-

go dūdo�anu. Sieviete sē� pavērtu muti. Ta�u viņiem gan vajadzētu redzēt, ka neesmu agresīvi noskaņots.

Es pieceļos, viss ap mani grie�as. Autodidakts veras manī platām acīm, kuras es neizdur�u.

-��� Vai jūs jau ejat prom? viņ� murmina.

-��� Jūtos mazliet saguris. Jūs bijāt ļoti laipns, mani uzaicinādams.

Uz redzē�anos!

Iedams ārā, pamanu, ka joprojām turu kreisajā rokā desertnazi.

Uzmetu to uz �ķīvja, tas nodzinkst. Vispārējā klusumā �ķērsoju zāli.

Viņi vairs neēd viņi skatās uz mani, ir zaudēju�i ēstgribu. Ja es tu�votos sievietei un teiktu �Eu!�, viņa noteikti sāktu kliegt. Bet nav vērts. a

Tomēr, pirms atstāju telpu, es pagrie�os atpakaļ un ļauju apskatīt savu seju, lai viņi varētu mani paturēt atmiņā.

-��� Uz redzē�anos, cienījamie kungi un dāmas!

Neviens neatbild. Es eju prom. Tagad viņu vaigi atgūs krāsu, viņi turpinās tērzēt.

Es nezinu, kurp lai eju, palieku stāvam blakus papes pavāram.

Man nemaz nav jāatskatās, lai zinātu, ka viņi pa logiem raugās uz mani: viņi veras man mugurā, pārsteigti un riebuma pārņemti; viņi ticēja, ka esmu tāda pats kā viņi, ka esmu cilvēks, un es viņus piekrāpu. Vienā mirklī zaudēju cilvēka veidolu, viņi ieraudzīja kra�bi, kas atmuguriski rāpjas prom no tik cilvēciskās telpas. Atmaskotais ļaundaris nu ir aizbēdzis pusdienas turpinās. Man netīk sajust sev aiz muguras acu un satraukto domu ņudzoņu. Pāreju pāri ielai. Pretējā ietve ved gar liedagu un ģērbtuvēm.

Gar jūras malu pastaigājas daudz cilvēku, viņi pievēr� jūrai pavasarīgas, dzejiskas sejas priecājas par sauli. Tur ir sievietes, ģērbu�ās gai�os iepriek�ējā pavasara tērpos, viņas iet garām slaidas un baltas kā spo�i �evroādas cimdi; ir arī palieli zēni, kuri dodas uz liceju vai komercskolu, ir ordeņiem greznoju�ies sirmgalvji. Viņi nav savā starpā pazīstami, ta�u uzlūko cits citu ar uzticības pilnu skatienu, jo laiks ir tik jauks un viņi ir cilvēki. Kara pieteik�anas dienās sve�i cilvēki skūpstās; ik pavasari viņi uzsmaida cits citam.

Lēniem soļiem, lūgsnu grāmatu lasīdams, iet priesteris. Mirkli viņ� paceļ galvu un uzmet jūrai atzinīgu skatienu: arī jūra ir lūgsnu grā�mata, tā vēstī par Dievu. Vieglas krāsas, vieglas smar�as, pavasarī-

gas dvēseles. �Laiks ir jauks, jūra zaļa, man labāk patīk �is sausais zaļums nekā drēgnums.� Dzejnieki! Ja es kādu no viņiem saņemtu aiz mēteļa atlokiem un teiktu: �Palīdzi man!�, viņ� domātu: �Kas tas par krabi?� un aizbēgtu, atstājot mēteli manās rokās.

Es pagrie�u viņiem muguru, ar abām plaukstām atspie�os pret margām. Īstā jūra ir salta un melna, pilna dzīvnieku; tā valstās zem plānās, zaļās plēvītes, kura radīta, lai muļķotu cilvēku: viņi redz tikai plāno plēvīti, tie�i tā pierāda Dieva eksistenci. Es redzu, kas ir zem tās! Lakojums izkūst, mazās, spo�ās, samtainās ādiņas, labā Dieviņa firziķādiņas pārplīst zem mana skatiena, tās plaisā un rāda brūces. Lūk, tur nāk Sentelmīras tramvajs, es apgrie�os apkārt, lie�tas grie�as kopā ar mani blāvi zaļas kā austeres. Nevajadzēja, tie�ām nevajadzēja kāpt iek�ā, es nekur negribu braukt.

Aiz stikliem raustīgi slīd zilgani priek�meti, tie ir stīvi un asi. Cilvēki, mūri; kāds nams pa atvērtiem logiem sniedz man savu mel�no sirdi; un rūtis blāvo, zilgmo viss, kas ir melns, zilgmo lielais, dzeltenais ķieģeļu nams, kas vilcinādamies un drebēdams tuvojas, un piepe�i paklūpot apstājas. Kāds kungs iekāpj un apsē�as man pretī. Dzeltenā ēka atkal sakustas, tā vienā lēcienā tuvojas rūtīm, tā ir tik tuvu, ka redzams vairs tikai gabals sienas, un tā ir satumsusi. Rūtis dreb. Nams izslienas pārvarīgs, daudz augstāks, nekā iespē�jams redzēt, ar simtiem uz melnām sirdīm atvērtiem logiem; tas slīd bezgalīgi. Un piepe�i tā vairs nav, tas ir palicis aizmugurē, spilgtā, pelēkā gaisma ieplūst vagonā un iespie�as visur nepielūdzamā skaidrībā: tās ir debesis; pa logiem redzami jauni un jauni debesu dziļumi, jo tramvajs brauc Elifāra pakalnā, un uz abām pusēm paveras pla�s skats pa labi līdz jūrai, pa kreisi līdz lidlaukam. Aizliegts pat smēķēt cigareti.

Atspie�os ar roku pret sēdekli, bet tūlīt atrauju plaukstu: tas ek�sistē. Tas, uz kā esmu apsēdies, pret ko atspie�u roku, saucas par sēdekli. Viņi to izgatavoju�i tie�i tāpēc, lai varētu apsēsties, viņi ņēmu�i ādu, atsperes un audumu, un, kad viņi to pagatavoju�i, viņi radīju�i �o te. Viņi to atnesu�i �urp, noliku�i �ajā vagonā, un tagad vagons ar saviem logiem ripo un kratās, tas nes sevī �o sarkano priek�metu. Glu�i kā buramvārdus murminu: �Tas ir sēdeklis.� Bet vārds paliek uz lūpām tas liedzas nolaisties uz priek�meta. Priek�mets paliek turpat ar savu sarkano plī�u, ar tūksto�iem mazu,

paceltu, sarkanu ķepiņu mazu, beigtu, glu�i stīvu ķepiņu. �is milzīgais, aug�up pavērstais vēders, kas peld �ajā vagonā, �ajās pelēkajās debesīs, nav sēdeklis. Tikpat labi tas varētu būt, piemēram, lielas, pelēkas, pārplūdu�as upes krastā izmests beigts, ūdenī uzpūties ēzelis, un tad es sēdētu uz ēzeļa vēdera, un manas kājas mirktu tīrā ūdenī. Lietas ir atbrīvoju�ās no saviem vārdiem. Tās te ir ērmīgas, stūrgalvīgas, milzīgas, un �ķiet muļķīgi tās saukt par sēdekļiem vai kaut ko par tām sacīt: es esmu starp vārdā nenosaucamām Lietām. Esmu viens bez vārdiem un aizsardzības, tās mani apņem no apak�as, no aizmugures un aug�as. Tās neprasa neko, tās neuzmācas: tās ir te. Zem sēdekļa spilvena pie koka sienas vīd �aura ēnas līnija, maza, melna svītriņa, gandrīz smaids, kas noslēpumaini un �ķelmīgi ieskauj sēdekli. Es zinu, ka tas nav smaids, un tomēr tas eksistē, tas sniedzas zem bālganajiem logiem, zem rū�u dzinkstoņas, tas stūrgalvīgi paliek pie sava, zem zilajiem tēliem, kas slīd aiz logiem, apstājas un atkal sakustas, tas neatlai�as kā neskaidras atmiņas par smaidu, kā pusaizmirsts vārds, no kura prātā palicis tikai pirmais balsiens, un labākais, ko iespējams darīt, ir novērst skatienu un domāt par kaut ko citu, par �o sēdeklī dziļi iezvilu�o vīrieti man pretī. Viņa seja ir dedzināta māla krāsā un acis

-���� zilas. Viņa auguma labā puse atslābusi, labā roka piespiesta pie ķermeņa, labā puse tikko velk dzīvību, tā dzīvo moko�i, skopi, it kā būtu paralizēta. Bet kreisajā pusē pastāv sīka, parazītiska eksistence, glu�i kā augonis: delms iedrebas, tad paceļas, un plauksta tā galā ir stīva. Pēc tam arī delna sāk drebēt, un, kad tā sasniegusi pakau�a augstumu, viens no pirkstiem izstiepjas un ņemas ar nagu kasīt mataino ādu. Labajā mutes kaktiņā iezogas svētlaimīgs smaidiņ�, bet kreisā puse paliek kā mirusi. Rūtis grab, delms dreb, nags kasa un kasa, zem stīvā skatiena lūpas smaida, un cilvēks, nemaz nepa�manīdams, uztur sīko eksistenci, kura uzpampst viņa labajā pusē, kura aizņēmusies viņa labo roku un vaigu, lai izpaustu sevi. Konduktors aiz�ķērso man ceļu.

-��� Pagaidiet pieturu!

Bet es viņu atgrū�u un izlecu no vagona. Es vairs nespēju izturēt lietas tādā tuvumā. Pabīdu re�ģa vārtiņus, ieeju iek�ā, vieglas eksis�tences vienā lēcienā sasniedz zarus. Tagad es aptveru sevi, saprotu, kur atrodos: pilsētas parkā. Atkrītu uz sola starp resniem, melniem

stumbriem, starp melnām, mezglainām rokām, kas stiepjas pret debesīm. Kāds koks ar melnu nagu kasa zemi zem manām kājām. Man tā gribētos atslābināties, aizmirsties, aizmigt. Bet es nespēju, es slāpstu nost: eksistence iespie�as manī no visām pusēm, pa acīm, degunu un muti�

Un piepe�i, vienā rāvienā, plīvurs pārplīst, un es saprotu, esmu ieraudzījis.

Se�os vakarā

Es nevaru sacīt, ka justos atvieglots vai apmierināts; glu�i pretēji, esmu satriekts. Vienīgi mērķis ir sasniegts: es zinu, ko gribēju uzzināt; saprotu visu, kas ar mani noticis kop� janvāra. Nelabums nav mani atstājis, un es neticu, ka tas mani tik drīz pametīs; bet es to vairs neuztveru kā cie�anas, tā vairs nav slimība vai pārejo�a krīze: tas esmu es.

Tātad nesen biju pilsētas parkā. Kastaņas sniedzās iek�ā zemē tie�i zem mana sola. Es vairs neatcerējos, ka tā ir sakne. Vārdi bija izgaisu�i un kopā ar tiem lietu nozīmes, to izmanto�anas veidi vājās zīmes, ko cilvēki ierakstīju�i priek�metu virspusē. Sēdēju sakumpis, galvu noliecis, viens aci pret aci ar melno, mezglaino, pilnīgi pirmatnīgo masu, kas iedvesa bailes. Un tad pār mani nāca apskaidrība.

Man aizrāvās elpa. Nekad pirms �īm pēdējām dienām es nebiju apjautis, ko nozīmē vārds �eksistēt�. Es biju tāds pats kā citi, kā tie, kas, svētdienas drēbēs ģērbu�ies, pastaigājas gar jūras malu. Tāpat kā viņi, es sacīju: �Jūra ir zaļa; baltais punkts tur aug�ā ir kaija,� bet es nejutu, ka tas viss eksistē, ka kaija ir �eksistējo�a kaija�; parasti eksistence slēpjas. Tā ir te, ap mums, mūsos, mēs pa�i, nav iespē�jams izteikt pāris vārdu, nerunājot par to, bet galu galā to nemēdz sasniegt. Kad es par to it kā domāju, vajadzēja pieņemt, ka ne�domāju ne par ko, galva man bija tuk�a vai arī galvā bija viens vienīgs vārds �būt�. Vai tad es domāju� kā lai to pasaka? Es domāja par piederību, sacīju sev, ka jūra pieder pie zaļo priek�metu �ķiras vai ka zaļ� pieder piejūras īpa�ībām. Pat brī�os, kad uzlūkoju priek�metus, es biju bezgaltālu no domas, ka tie eksistē: priek�meti man rādījās kā dekorācijas. Es tos ņēmu rokās, tie man noderēja par darbarīkiem, es paredzēju to pretestību. Bet tas viss norisinājās virs�

pusē. Ja toreiz man jautātu, kas ir eksistence, es pilnīgā pārliecībā atbildētu, ka tā nav nekas, tikai tuk�a forma, kas nupat pievieno�jusies priek�metiem no ārpuses, nekādi nemainot to dabu. Un tad piepe�i, vienā mirklī kļuva skaidrs kā diena eksistence uzreiz nometa plīvuru. Tā zaudēja abstraktas kategorijas miermīlību: nu tā bija pati lietu viela, �ī sakne bija veidota no pa�as eksistences. Vai, pareizāk sakot, sakne, parka re�ģu �ogs, sols un nīkulīgais zāliens pazuda; lietu da�ādība, to individualitāte vairs bija tikai �ķietamība, lakojums. Lakojums bija izkusis, palika briesmonīgi, mīksti, nekārtīgi blāķi kaili, satrieco�i un neķītri kaili.

Vairījos kaut mazliet pakustēties, bet man nemaz nevajadzēja grozīties, lai redzētu aiz kokiem koncertestrādes zilās kolonnas un lukturus un Velledas statuju lauru koku skupsnas vidū. Visi �ie priek�meti� kā lai pasaku? Tie mani apgrūtināja; man gribējās, lai to eksistence nebūtu tik spēcīga, lai tie būtu sausāki, abstraktāki, at�turīgāki. Kastaņa spieda man acis. Līdz pusei to sedza zaļ� sūbējums; melnā, uztūkusī miza �ķita novārīta āda. Maskareta strūk�lakas �ala ieplūda manās ausīs un savija tur ligzdu, piepildīja tās ar nopūtām; nāsis bija pārpilnas zaļas trūdu smakas. Visas lietas lēnītēm, pamazām padevās eksistencei kā noguru�as sievietes, kas atdodas smiekliem, neskaidrā balsī sacīdamas: �Smieties ir labi.� Lietas zvilnēja cita citai pretī un neķītri atklāja cita citai savu eksis�tenci. Es sapratu, ka nav robe�as starp neesību un �o nesamanīgo bagātību. Ja eksistē, tad vajag eksistēt līdz pat tam līdz pelēju�mam, uzburbumam, līdz ne�ķīstībai. Kādā citā pasaulē riņķi un melodijas glabā tīras un skaidras līnijas. Koki, naktszilie pīlāri, strūklakas laimīgā gārgoņa, dzīves smar�as, siltuma sīkā migliņa, kas peld aukstajā gaisā, sarkanmatis, kur� gremo, sēdēdams uz sola,

-���� visa �ī snaudulība un gremo�ana kopumā rādās mazliet ērmīga. Ērmīga� nē; tas nesniedzas tik tālu, nekas eksistējo�s nevar būt ēr�mīgs� Tā bija peldo�a, gandrīz netverama līdzība ar zināmām vodeviļas situācijām. Mēs bijām pūlis nokaitinātu, pa�i sevi apgrūtino�u eksistētāju, mums nebija itin nekāda iemesla būt te nedz vieniem, nedz otriem, katrs neapmierinātais, neskaidra īgnuma pārņemtais eksistētājs jutās lieks attiecībā pret citiem. Lieks tā bi�ja vienīgā attiecība, ko spēju saskatīt starp kokiem, re�ģiem, oļiem. Veltīgi pūlēties saskaitīt kastaņas, novietot tās attiecībā pret

Velledas skulptūru, salīdzināt to augstumu ar platānu augstumu: katrs no tiem vairījās no attiecībām, kurās pūlējos to ietvert, noslēdzās sevī, palika aiz robe�ām. �īs attiecības (es stūrgalvīgi pūlējos tās saglabāt, lai aizkavētu cilvēciskās pasaules mēru, daudzumu un virzienu sabrukumu) es jutu kā patvaļīgi pieņemtas; tās vairs nesavienojās ar lietām. Lieka ir kastaņa tur, man pretī maz�liet pa kreisi. Lieka ir Velleda�

Un arī es ļengans, gar�, neķītrs, gremojo�s, drūmas domas svārsto�s arī es biju lieks. Laimīgā kārtā es to nejutu, galvenais es to nesapratu, bet man bija neomulīgi, jo baidījos to piepe�i izjust (vēl tagad baidos, ka tas varētu mani sagrābt no aizmugures aiz pakau�a un pacelt uz aug�u kā asmeni). Nenoteikti prātoju, ka va�jadzētu sevi nonāvēt, lai iznīcinātu vismaz vienu no liekajām eksistencēm. Bet arī mana nāve būtu lieka. Lieks būtu mans līķis, asinis uz oļiem un starp augiem �ajā smaido�ajā parkā. Un satrunējusī miesa būtu lieka zemē, kas to saņemtu, un mani kauli, kuri beidzot būtu notīrīti, nolobīti, spodri un mirdzo�i kā zobi ari tie būtu lieki: es biju lieks mū�īgi mū�am.

Vārds �absurds� tikai tagad dzimst zem manas spalvas; vēl ne�sen parkā man tas neienāca prātā, bet es to arī nemeklēju, man tas nebija vajadzīgs: es domāju bez vārdiem par lietām un ar lietām. Absurds nebija nedz ideja manā galvā, nedz vārda elpa, bija gara, beigta �ūska pie manām kājām, koka �ūska. �ūska vai āķis, vai sakne, vai maitas lijas nags tam nebija nekādas nozīmes. Un, neko skaidri neformulējot, es sapratu, ka esmu atradis Eksistences at�slēgu, manu Nelabuma lēkmju un visas manas dzīves atslēgu. Tie�ām, viss, ko es pēc tam spēju aptvert, veda atpakaļ pie �ī funda�mentālā absurda. Absurds arī ir vārds; es cīnos pret vārdiem; tur es pieskāros lietai. Bet es gribētu te fiksēt �ī absurda absolūto raksturu. Cilvēku mazajā, krāsainajā pasaulē katrs �ests un katrs notikums var būt absurds tikai relatīvi: attiecībā pret apstākļiem, kādos tas nori�sinās. Ārpārtīgā runas, piemēram, ir absurdas attiecībā pret sitāciju, kādā viņ� atrodas, nevis pret viņa ārprātu. Bet es nupat piedzīvoju absolūtā atklāsmi: absolūtais vai absurds. Nav nekā tāda, attiecībā pret ko �ī sakne nebūtu absurda. Kā lai es to pasaku vārdiem? Absurda attiecībā pret oļiem, dzeltenajām zāles skupsnām,

sakaltu�ajiem dubļiem, pret koku, debesīm, pret zaļajiem soliem. Nepārvarams absurds; nekas, pat dabas dziļais un slepenais drudzis nevarētu to izskaidrot. Protams, es nezinu visu, es neesmu redzējis dīgstu attīstāmies un koku augam. Ta�u �īs resnās, raupjās ķetnas priek�ā nav svarīgi nedz neziņa, nedz zinā�anas. Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule. Riņķa līnija nav ab�surda, to viegli izskaidrot ar taisnes segmenta rotāciju ap vienu no tā galiem. Ta�u riņķa līnija neeksistē. Turpretī �ī sakne eksistē tādā mērā, kādā es to nespēju izskaidrot. Mezglainā, inertā, vārdā nenosaucamā sakne mani apbūra, pilnīgi aizsedza redzi, bez mitas lika atgriezties pa�am pie savas eksistences. Es varēju, cik vien vēlējos, atkārot: �Tā ir sakne,� tas nedeva neko. Skaidri redzēju, ka nav iespējams no saknes funkcijas sūkņa funkcijas nonākt pie tā �īs cietās un stingrās roņādas, pie eļļainības, pie pārakmeņoju�ma un stūrgalvības. Funkcijas neizskaidroja neko: tās palīdzēja ko�pumā saprast, kas vispār ir sakne, bet nevis tie�i �ī sakne. �ī sakne ar savu krāsu, savu formu, savu sastingu�o kustību atradās� zemāk par jomu, ko iespējams izskaidrot. Ikviena no tās īpa�ībām mazliet izplūda, izgāja ārpus robe�ām, pa pusei sacietējot, kļūstot gandrīz vai par lietu; katra īpa�ība bija saknei lieka, un tās kopums man tagad �ķiet ritam it kā ārpus tās, noliedzam sevi, zaudējam sevi dī�vainā galējībā. Berzēju �o melno nagu ar papēdi: man gribējās maz�liet nobrāzt tam mizu. Tāpat vien, lai izaicinātu, lai liktu zem it kā miecētās ādas parādīties nobrāzuma sārtajam absurdam: lai rotaļātos ar pasaules absurdu. Bet, kad pavilku kāju nost, redzēju, ka miza joprojām ir melna.

Melna? Jutu, kā vārds sarūk, kā milzīgā ātrumā aizplūst tā jēga. Melna? Sakne nebija melna, tā nebija melna krāsa, kas sedza �o ko�ka gabalu� tas bija� kaut kas cits: melnais, tāpat kā riņķa līnija, neeksistē. Skatījos uz sakni: vai tā bija vairāk nekā melna vai gan�drīz melna? Bet drīz pārstāju uzdot sev jautājumus, jo �ķita, ka atro�dos pazīstamā apkārtnē. Jā, ar tādu pa�u nemieru es jau biju pētījis neskaitāmus priek�metus, es jau veltīgi biju mēģinājis kaut ko domāt par tiem; un es jau biju sajutis to īpa�ības saltas un inertas pazūdam, izplūstam man pa pirkstu starpām. Viņvakar Dzelzceļnieku kafejnīcā Ādolfa bik�turus. Tie nebija violeti. Atkal redzēju divus nenosakāmus traipus uz viņa krekla. Un olis, �is

slavenais olis, ar kuru visi notikumi sākās, tas nebija� lāgā vairs neatceros, par ko �is olis atsacījās būt. Ta�u es neesmu aizmirsis tā pasīvo pretestību. Un autodidakta roka; kādu dienu bibliotēkā es to biju saņēmis un paspiedis, un man radās iespaids, ka īstenībā tā ne�maz nav roka. Man ienāca prātā resns, balts tārps, bet roka nebija arī tārps. Un alus kausa aizdomīgais spīdums Mablija kafejnīcā. Aizdomīgas tie�i tādas bija skaņas, smar�as un gar�as. Kad tās ātri pazib garām kā no krāmiem izspruku�i zaķi un tām nepievēr� sevi�ķu uzmanību, var iedomāties, ka tās ir pavisam vienkār�as un nomierino�as, var pieņemt, ka pasaulē ir īsts zilais vai īsts sarkanais, īsta mandeļu vai vijolī�u smar�a. Bet, līdzko pie tām pakavējās il�gāk, omulības un dro�ības sajūtu nomainīja dziļ� nelabums: krāsas, gar�as un smar�as nekad nebija īstas, nekad tikai tās pa�as un nekas vairāk. Visvienkār�ākajai, visnedalāmākajai īpa�ībai bija par daudz kaut kā pa�ai sevī, tās sirdī. Melnā krāsa tur pie manas kājas izskatījās nevis pēc melnas krāsas, bet drīzāk pēc neskaidra mēģin�ājuma iedomāties melnu krāsu, ar ko nopūlas kāds, kas nekad nav to redzējis un kas nespētu apstāties, kas iedomātos kādu nenosakāmu būtni ārpus krāsām. Tas atgādināja krāsu, bet arī� sasitumu vai vēl

-���� sekrēciju, izsvīdumu un vēl ko citu, piemēram, krāsa izkusa slapjas zemes, silta un mikla koka smar�ā, melnā smar�ā, kas glu�i kā lakas kārta klājās pār nervozo koku, vai sako�ļātas, cukurainas �ķiedras gar�ā. Es neredzēju �o melno krāsu vienkār�i: redze ir ab�strakts izgudrojums, attīrīta, vienkār�ota ideja, cilvēka ideja. �is melnais bezveidīgā un ļenganā klātbūtne tālu jo tālu pārsniedza redzi, o�u, gar�u. Ta�u �ī bagātība vērtās juceklī un galu galā nebija vairs nekas, jo bija pārāk liela.

Tas bija ārkārtējs brīdis. Es tur sēdēju nekustīgs un sastindzis, drausmīgas aizgrābtības pārņemts. Ta�u pa�ā aizgrābtības sirdī parādījās kaut kas jauns; es sapratu Nelabumu, es ieguvu varu pār to. Patiesību sakot, es neformulēju savus atklājumus. Bet es domāju, ka turpmāk man būs viegli ietvert tos vārdos. Būtiskais ir nejau�ība. Es gribu sacīt, ka pēc definīcas eksistence nav nepiecie�amība. Eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējo�ie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt. Manuprāt, ir cilvēki, kas to sapratu�i. Tikai viņi ir pūlēju�ies pārvarēt �o nejau�ību, izdomāju�i nepiecie�amu un sevī dibinātu būtni. Tomēr

neviena nepiecie�ama būtne nevar izskaidrot eksistenci: nejau�ība nav �ķietamība, veidols, ko var izgaisināt. Tā ir absolūta, tātad arī pilnīgi nepamatota. Nepamatots ir viss �is parks, �ī pilsēta un es pats. Kad nonākam pie tā apzinā�anās, sametas �ķērmi ap dū�u, viss apkārt sāk it kā peldēt tā bija tovakar Dzelzceļnieku kafejnīcā; tad ir klāt Nelabums; un, lūk, tas, ko Nelie�i tie no Zaļā pakalna un citi mēģina noslēpt ar savu tiesību ideju. Bet kas par no�ēlo�jamiem meliem: tiesību nav nevienam; viņi ir pilnīgi nejau�i, glu�i tādi pa�i kā citi cilvēki, viņi nevar nejusties lieki. Dziļi sevī viņi ir lieki, tas ir, bezveidīgi, nenoteikti un skumīgi.

Cik ilgi turpinājās �ī burvestība? Es biju kastaņas sakne. Vai, pareizāk sakot, es pilnā mēru biju tās eksistences apziņa. Vēl atsevi�ķi no tās jo es to apzinājos un tomēr pazudusi tajā, nekas cits kā vienīgi tā. Neapmierināta apziņa, kas tomēr ļaujas kritienam ar visu savu svaru, nesasniedzot mērķi, uz �o inerto koka gabalu. Laiks bija apstājies: maza, melna peļķīte pie manām kājām. Nebija iespējams, ka pēc �ī brī�a kaut kas varētu notikt. Man būtu gribējies atkratīties no ne�ēlīgās baudas, bet es pat nevarēju iedomāties, ka tas būtu iespējams; es biju iek�pusē; melnais koks nepārgāja, tas pa�lika tur, manās acīs, kā pārāk liels kumoss, kas iesprie�as rīklē. Es nespēju to nedz pieņemt, nedz noraidīt. Kur guvu spēku pacelt acis? Un vai vispār tās pacēlu? Vai drīzāk es vienā mirklī neiznīcināju se�vi, lai mazliet vēlāk atdzimtu ar atliektu galvu un aug�up pavērstu skatienu? Tik tie�ām, es neatcerējos brīdi, kad būtu to darījis. Bet piepe�i man kļuva neiespējami domāt par saknes eksistenci. Tā pazuda, un, lai cik es sev atkārtoju, ka tā joprojām ir turpat zem sola pie manas labās kājas, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Eksistence nav tas, par ko iespējams domāt no tālienes: vajag, lai tā ieplūst cil�vēkā piepe�i, lai tā smagi uzguļas viņa sirdij kā liels, nekustīgs dzīvnieks, vai arī nav itin nekā.

Vairs nebija itin nekā, mans skatiens palika tuk�s, un es jutos laimīgs atbrīvo�anās dēļ. Un tad piepe�i manu acu priek�ā kaut kas sakustējās: tās bija lēnas un nenoteiktas kustības: vēj� �ūpoja koka lapotni.

Man tīri labi patika vērot kaut ko kustīgu, tas atrāva no domām par visām stingajām eksistencēm, kas manī lūkojās kā stīvi skatieni. Vērojot zaru līgo�anos, es teicu sev: kustības nekad īsti neeksistē.

tās ir pārejas no vienas eksistences otrā, starplaiki. Es gatavojos ie�raudzīt, kā tās iznirst no nebūtības, pamazām nobriest un uzplaukst. Beidzot es pārsteig�u eksistences to dzim�anas brīdī.

Nepagāja ne trīs minūtes, kad visas manas cerības izgaisa. Zaros, kas vilcinādamies akli taustījās apkārt, man neizdevās uztvert �pāre�ju� uz eksistenci. Pārejas ideja tāpat bija cilvēka izgudrojums. Pārāk skaidra ideja. Visas sīkās kustības noslēdzās pa�as sevī, pastāvēja tikai sevis dēļ. Tās lītin lija no visiem zariem un zariņiem. Tās vir�puļoja ap sausajām rokām, aptvēra tās ar maziem cikloniem. Protams, kustība bija kas cits nekā koks. Un tomēr tas bija kaut kas absolūts. Lieta. Manas acis sastapa vienīgi pilnību. Eksistences �umēja un mud�ēja zaru galos, tās bija eksistences, kas nemitīgi at�jaunojās un nekad nedzima. Eksistējo�s vēj� nupat nolaidās uz koka kā trekna mu�a; un koks drebēja. Bet drebuļi bija tikai dzimsto�a īpa�ība, pāreja no spēka uz darbību; tā bija lieta; lieta-drebulis plūda kokā, to sagrāba, kratīja un piepe�i pameta, devās tālāk griezties pati ap sevi. Viss bija pilns viss darbībā, nebija starplaika, viss, pat niecīgākā satrūk�anās tapa no eksistences. Un viss eksistējo�ais, kas rosījās ap koku, nenāca ne no kurienes un negāja nekur. Piepe�i tas eksistēja, un tad uzreiz vairs neeksistēja: eksistencei nav at�miņas; no zudu�ā tā neglabā neko pat ne atblāzmu. Eksistence ir visur, līdz bezgalībai, pāri mēram, vienmēr un visur; eksistence ko nekad neierobe�o nekas cits kā vien eksistence. Es atslīgu uz sola apdullis, mani bija satricinājusi no nekurienes radu�os lietu pārbagātība: visās malās kaut kas �ķīlās ārā un sāka ziedēt, ausīs dū�ca eksistences, pat mana miesa drebēja un pumpuroja, atdodoties vispārējai plauksmei, un tas bija pretīgi. �Bet kam,� es domāju, �kam vajadzīgas tik daudzas eksistences, ja tās visas ir līdzīgas cita citai?� Kam vajadzīgi tik daudzi vienādi koki? Cik daudzas neizdevu�ās, stūrgalvīgi atsāktas un atkal neizdevu�ās eksistences kā uz muguras apkritu�a kukaiņa neveiklie pūliņi? (Es biju viens no tādu pūliņu paraugiem.) Tāda pārpilnība neradīja dāsnuma iespaidu, glu�i pretēji. Tā bija drūma, slimīga, pati savas esības nomākta. �ie koki, �ie lielie, neveiklie ķermeņi� Es sāku smieties, jo piepe�i man ienāca prātā lieliskie pavasari, kādus tēlo grāmatās, pilni krak�ķu, sprādzienu un milzīgas pumpuru brie�anas. Vēl ir muļķi, kas jums klāstīs par spēka gribu un dzīves cīņu. Vai viņi nekad nav

apskatīju�i kādu dzīvnieku vai koku? Viņi vēlētos, lai �o platānu ar vietām nolobīju�os mizu un pussatrunēju�o ozolu es uzskatītu par skarbu spēku, kas slienas pretī debesīm. Un kas ir �ī sakne? Acīmredzot vajadzētu, lai es to uztveru kā alkatīgu nagu, kas, barību meklējot, plosa zemi.

Nav iespējams tā raudzīties uz lietām. Gļēvums un vājums ir iespējami. Koki peld. Tiek�anās pretī debesīm? Drīzāk saļim�ana; �ķita, kuru katru brīdi ieraudzī�u stumbrus sagrumbojamies kā noguru�us locekļus, sa�okurojamies un pieplokam pe zemes kā melnas, krokainas �upiņas. Tiem nav vēlē�anās eksistēt, tikai tie ne�spēj atsacīties no eksistences, un tas ir viss. Tāpēc tie visu, kas darāms, dara lēnām un bez aizrautības; sulas kāpj lēni, negribīgi, saknes gausi iesniedzas zemē. Bet liekas ik brīdi tie ir gatavi visu pamest un iznīkt. Noguru�i un veci, tie turpina eksistēt pret pa�u gribu, vienkār�i tāpēc, ka ir pārāk vāji, lai nomirtu, tāpēc, ka nāve var ierasties tikai no ārienes: vienīgi melodijas lepni nes savu nāvi sevī kā iek�ēju nepiecie�amību; bet tās jau neeksistē. Viss pastāvo�ais dzimst bez iemesla, turpinās vājuma dēļ un mirst sastopoties. Atslīgu atpakaļ un aizvēru acis. Bet tēli, uzreiz saņēmu�i trauksmes signālu, salēcās un devās piepildīt ar eksistencēm manas aizvērtās acis: eksistence ir viengabalainība, ko cil�vēks nespēj atstāt.

Dīvaini tēli. Tie rāda daudzas lietas. Nevis īstas lietas, bet citas līdzīgas. Koka priek�metus, kas atgādina krēslus, koka tupeles un vēl citus, kuri ir līdzīgi augiem. Un divas sejas: tas bija pāris, kas viņsvētdien brokastoja netālu no manis Vezelīza restorānā. Treknas, siltas, jutekliskas, absurdas sejas ar sarkanām ausīm. Es redzu sievietes plecus un krūtis. Kaila eksistence. �ie divi piepe�i tas manī uzvilni riebumu -, �ie abi turpina eksistēt kaut kur Buvilā; kaut kur starp kādām smar�ām? �īs maigās krūtis joprojām glau�as gar svaigiem audumiem, iekļaujas blūzes me�ģīnēs, un sieviete joprojām sajūt krūtis eksistējam blūzē un domā: '�Manas krūtis, mani jaukie kukulī�i,� noslēpumaini smaida, uzmanīgi seko�jot savu krū�u uzplauk�anai, to kutē�anai, un tad es iekliedzos un attopos plati ieplestām acīm.

Vai �o milzonīgo klātbūtni esmu nosapņojis? Tā bija gūlusies pāri parkam, mīksta nokūleņojusi lejā pa kokiem, visu pārklājot ar

līmlgiem netīrumiem glu�i kā ar ievārījumu. Un vai es kopā ar visu parku nebiju tajā iek�ā? Mani māca bailes, bet vēl vairāk plosīja dusmas, man tas �ķita tik dumji, tik nevietā, es ienīdu �o neķītro marmelādi. Cik daudz tās bija, cik daudz! Tā kāpa līdz debesīm, tā plūda pa visām malām, visu piepildot ar receklīgo blāķīgumu, un es tajā redzēju paveramies dziļumus pēc dziļumiem, daudz tālākus par parka robe�ām un Buvilas namiem, es vairs nebiju Buvilā, nebiju nekur, es peldēju. Nejutos pārsteigts, es skaidri zināju, ka tā ir Pasaule, pilnīgi kaila Pasaule, kas piepe�i parādās, un �ī treknā ab�surda priek�ā es smaku nost aiz dusmām. Nebija iespējams pat uz�dot jautājumu, no kurienes tas viss rodas, kā pastāv tāda pasaule, vairāk nekā nekas. Tam nebija nekādas jēgas, pasaule atradās visur, priek�ā un aizmugurē. Nekas nav bijis pirms tās. Nekas. Nav iedomājams brīdis, kad tā varētu neeksistēt. Un tie�i tas mani kaiti�nāja: pilnīgi skaidrs, ka tai, bezveidīgajai kūniņai, nav nekāda iemesla eksistēt. Bet tai nebija arī iespējams neeksistēt. Tas �ķita neiedomājami, lai iztēlotos neesību, vajadzēja būt jau iek�ā plati atvērtu acu pasaulē un dzīvam; neesība nebija tikai ideja manā galvā, ideja, kas peldēdama eksistēja �ajā milzīgumā: neesība nebija radusies pirms eksistences, tā bija tāda pati eksistence kā citas un parādījusies pēc daudzām citām. Es kliedzu: �Kāda draņķība, kāda draņķība!� un purinājos, lai atbrīvotos no lipīgajiem netīrumiem, bet tie nelaida vaļā, un to bija tik daudz, tonnas un tonnas eksistences, tie bija vārdos neizsakāmi: es smaku nost milzu garlaicībā. Un tad vienā mirklī parks iztuk�ojās kā pa lielu caurumu, pasaule pazuda tādā pa�ā veidā, kādā bija uzradusies, vai arī es pamodos katrā ziņā es to vairs neredzēju; bija palikusi dzeltena zeme ap mani, no kuras līda ārā pret debesīm saslēju�ies nokaltu�i zari.

Es piecēlos un gāju prom. Nonācis pie �oga, atskatījos. Tad parks man uzsmaidīja. Atspiedos pret re�ģi un ilgi skatījos. Koku smaids, lauru koku skupsnas smaids gribēja kaut ko sacīt; tas bija īstais eksis�tences noslēpums. Atcerējos, ka vienu svētdienu apmēram pirms trim nedēļām es jau biju uztvēris lietās kaut ko sazvērniecisku. Vai tās vērsās pie manis? Skumji nopratu, ka man nav nekādu iespēju to uzzināt. Nekādu līdzekļu. Ta�u tas bija tur, uz kastaņas stumbra� tā bija pati kastaņa. Lietas varētu nosaukt par domām, kas apstājas ceļā, aizmirstas, kas aizmirst, ko ir gribēju�as domāt un kas paliek tā līgo-

Sartrs, �Nelabums�

145

jamies ar mazu, ērmīgu jēgu, ko pa�as nevar aptvert. Mani kaitināja to mazā jēga, es nespēju to saprast, pat ja es simt septiņus gadus stāvētu, atspiedies pret re�ģi; biju uzzinājis par eksistenci visu, ko iespējams uzzināt. Es gāju prom, atgriezos viesnīcā, un nu es rakstu.

Naktī

Esmu izlēmis: nav nekāda iemesla palikt Buvilā, ja es vairs ne�rakstu grāmatu; pārcel�os uz dzīvi Parīzē. Piektdien es kāp�u vil�cienā, kas atiet piecos, sestdien satik�u Anniju; domāju, ka pāris dienas pavadīsim kopā. Pēc tam es atgriezī�os te, nokārto�u da�as darī�anas un sapako�u koferus. Vēlākais, 1. martā es bū�u pilnīgi iekārtojies Parīzē.

Piektdien

Dzelzceļnieku kafejnīcā. Mans vilciens atiet pēc divdesmit minūtēm. Patafons. Stiprs dēkas iespaids.

Sestdien

Annija atver man durvis, ģērbusies garā, melnā kleitā. Protams viņa nesniedz man roku un nesaka �labdien�. Es turu labo roku mēteļa kabatā. Lai uzreiz tiktu galā ar formalitātēm, viņa niķīgā tonī ļoti ātri nober:

-���� Nāc iek�ā un apsēdies, kur vien gribi, tikai ne atzveltnī pie lo�ga.

Tā ir viņa, tie�am viņa. Rokas nokarājas gar sāniem, seja īgna senāk viņa tādās reizēs atgādināja neglītu pusaudzi. Bet nu viņa vairs neizskatās pēc pusaudzes. Viņa ir tukla, augstām krūtīm.

Viņa aizver durvis un pati sev domīgi saka:

-��� Es nezinu, vai apsēsties uz gultas�

Beidzot viņa atkrīt uz tādas kā kastes, kura apsegta ar paklāju. Viņai nav vairs agrākās stājas: tagad Annija pārvietojas karaliski un smagnēji, ta�u diezgan graciozi, �ķiet, viņu apgrūtina nesen iegūtais apaļīgums. Ta�u, par spīti visam, tā, bez �aubām, ir Annija.

Annija skaļi smejas.

-��� Kāpēc tu smejies?

Viņa neatbild uzreiz un, kā jau parasti, savelk �ķelmīgu seju.

-��� Nu, kāpēc?

-��� Par tavu plato smaidu, no kura tu netiec vaļā kop� ienāk�anas. Tu izskaties pēc tēva, kas nupat izdevis meitu pie vīra. Nestāvi jel kājās! Noliec mēteli un apsēdies. Jā, tur, ja vēlies.

Seko klusums, ko Annija nepūlas pārtraukt. Cik kaila izskatās �ī istaba! Savulaik Annija jebkurā ceļojumā ņēma līdzi milzīgu koferi, pilnu lakatu, turbānu, mantilju, japāņu masku, Epinālas skatu. Līdzko apmetusies kādā viesnīcā kaut arī viņa gatavotos tur pavadīt tikai vienu nakti Annija vispirms atvēra �o koferi un izvil�ka no tā visas savas bagātības, ko viņa pakāra pie sienām, piestiprināja pie lampām, izklāja uz galdiem vai grīdas saskaņā ar mainīgu un sare�ģītu kārtību; un nepagāja ne pusstunda, kad vis�banālākā istaba ieguva smagu, juteklisku, gandrīz neizturamu per�sonību. Varbūt koferis ir noklīdis, palicis bagā�as glabātuvē� �ajā saltajā istabā ar pavērtām durvīm uz tualetes telpu ir kaut kas drūms. Gan savā greznībā, gan no�ēlojamībā tā atgādina manu istabu Buvilā.

Annija vēl smejas. Es labi atceros smalkos, augstos smieklus ar mazu deguna pieskaņu.

-���� Skaidrs, tu neesi mainījies. Ko tu meklē tik apmulsu�u ska�tienu?

Viņa smaida, bet acis mani pētī gandrīz naidīgā ziņkārē.

-���� Es vienīgi domāju, ka �ī istaba neizskatās tāda, it kā tu tajā dzīvotu.

-��� Ak tā? viņa nenoteikti atbild.

Atkal iestājas klusums. Tagad viņa sē� uz gultas malas un savā melnajā kleitā izskatās ļoti bāla. Viņa nav apcirpusi matus. Viņa joprojām lūkojas manī mierīga, mazliet uzraukusi uzacis. Vai tad viņai nekas nav man sakāms? Kāpēc viņa mani aicināja �urp? Klusums nav izturams.

Piepe�i es no�ēlojamā kārtā sāku:

-��� Priecājos tevi redzēt�

Pēdējais vārds iestrēgst rīklē: ja tik vien man izdevies atrast, labāk būtu bijis klusēt. Viņa noteikti sadusmosies. Es jau zināju, ka pirmais stundas ceturksnis būs moko�s. Senāk, kad sastapu Anniju, lai tas būtu pēc diennakti ilgas prombūtnes vai, no rīta pamostoties, es nekad nepratu atrast vārdus, ko viņa gaidīja, kas būtu pieskaņoti viņas tērpam, laikam un pēdējiem iepriek�ējā dienā izrunātajiem

vārdiem. Bet ko viņa grib? Man par to nav ne jausmas.

Paceļu skatienu. Annija manī lūkojas ar tādu kā maigumu.

-��� Tātad tu nemaz neesi mainījies? Tu joprojām esi tikpat dumj�?

Viņas seja pau� gandarījumu. Bet cik nogurusi tā izskatās!

-���� Tu esi stabs, viņa saka, stabs ceļmalā. Tu nesatricināmi vēstī un visu mū�u vēstīsi, ka līdz Melēnai ir divdesmit septiņi kilo�metri un līdz Montra�ī �etrdesmit divi. Lūk, kāpēc tu man esi tik nepiecie�ams.

-��� Nepiecie�ams? Es tev esot bijis nepiecie�ams �os �etrus gadus, kop� neesmu tevi redzējis? Nu, jāteic, ka tu esi neparasti smalkjūtīga.

Es runāju smaidīdams, citādi viņa vēl varētu iedomāties, ka dus�mojos. Jūtu, ka mans smaids ir ļoti mākslots, man ir nelāgi ap dū�u.

-���� Kāds tu esi muļķis! Protams, man nebija nekādas vajadzības tevi satikt, ja runa ir par to. Pats zini, ka acij tu neesi sevi�ķi tīkams. Man vajag, lai tu eksistē un lai tu nemainies. Tu esi tāds pats kā platīna metrs, ko glabā kaut kur Parīzē vai tās apkaimē. Man neliekas, ka pasaulē kādam būtu iegribējies to apskatīt.

-��� �oreiz tu maldies.

-���� Galu galā tam nav nekādas nozīmes, man negribas. Vārdu sakot, esmu priecīga, ka tu eksistē, ka tavs garums ir tie�i viena desmitmiljonā daļa no zemes lodes meridiāna ceturtdaļas. Es vien�mēr par to iedomājos, kad dzīvoklī izdara mērījumus vai es pērku audumu metros.

-��� Ak tā? es skarbi saku.

-��� Bet tu ta�u zini, ka es ļoti labi varētu domāt par tevi vienīgi kā par abstraktu tikumu, par tādu kā robe�u. Tev vajadzētu būt patei�cīgam par to, ka ik reizi atceros tavu seju.

Lūk, atkal sāku�ies Aleksandrijas strīdi, ko vajadzēja izturēt senāk, kad manā sirdī mājoja vienkār�as un vulgāras vēlmes, piemēram, gribējās sacīt, ka es viņu mīlu, vai apkampt. �odien man nav nekādu vēlmju. Varbūt vienīgi klusēt un vērot, klusumā pārdzīvot visu �ī ārkārtējā notikuma svarīgumu: Annijas klātbūtni. Un vai viņai �ī diena ir līdzīga visām citām? Viņas rokas nedreb. Acīmredzot viņai bija kaut kas man sakāms brīdī, kad viņa rakstīja,

-��� vai varbūt uznāca untums. Nu jau sen par to vairs nav ne runas.

Piepe�i Annija uzsmaida tik nepārprotami maigi, ka man sakāpj asaras acīs.

-���� Es par tevi esmu domājusi daudz bie�āk nekā par platīna metru. Tādu dienu nemaz nav, kad es nebūtu par tevi domājusi. Un es tevi atcerējos pilnīgi skaidri līdz pēdējam sīkumam.

Viņa pieceļas un uzliek rokas man uz pleciem.

-���� Iedro�inies pasacīt, ka tu atceries manu seju, tu, kur� sūdzējies.

-��� Tas nav godīgi, es iebilstu, tu ta�u ļoti labi zini, ka man ir slikta atmiņa.

-Tātad atzīsties: tu mani biji pilnīgi aizmirsis. Vai uz ielas tu bū�tu mani pazinis?

-��� Protams. Tas ta�u ir pavisam citādi.

-��� Vai tu vismaz atcerējies manu matu krāsu?

-��� Kā gan citādi! Tie ir gai�i.

Viņa iesmejas.

-��� To tu saki tik lepni. Tagad tu tos redzi, un tas nav nekāds nopelns.

Viņa pabu�ina manus matus.

-���� Un tavi mati ir sarkani, viņa saka, atdarinot mani. Nekad neaizmirsī�u: kad pirmoreiz tevi redzēju, tev galvā bija mīksta plat�male violetīgā tonī, kas briesmīgi nesaderējās ar rudajiem matiem. Tie�ām bija grūti uz to skatīties. Kur tu liki platmali? Es gribētu zināt, vai tev joprojām ir tikpat slikta gaume.

-��� Es vairs nevalkāju cepuri.

Viņa klusi iesvilpjas un ieple� acis.

-��� Tas nevarēja ienākt prātā tev pa�am! Tie�ām? Nu, tad es tevi apsveicu. Dabiski! Par to vajadzēja tikai iedomāties. Tādi mati necie� itin neko, tie plē�as ar jebkuru platmali, ar krēslu atzveltnēm un pat ar sienu tapetēm, kas kļūst tiem par fonu. Vai arī tev vajadzē�tu uzmaukt cepuri līdz pat ausīm kā to angļu platmali, ko tu nopirki Londonā. Ja tu pabāz matus zem galvassegas, nemaz nevar zināt, vai tie tev vēl ir.

Noteiktā tonī, kādā mēdz izbeigt vecus strīdus, viņa piemetina:

-��� Tā cepure tev nemaz nepiestāvēja.

Es vairs nezinu, par kādu platmali ir runa.

-��� Vai tad es sacīju, ka tā man piestāv?

-���� Es domāju gan, ka tu tā sacīji! Tu ne par ko citu nemaz nerunāji. Un paslep�us skatījies spoguļos, kad domāji, ka es neredzu.

Tāda pagātnes atcerē�anās mani nomāc. Nemaz neliekas, ka Annija gremdētos atmiņās, viņas tonim nav aizkustinājuma un miglainības pieskaņas, kāda piederas tādām sarunām. �ķiet, ka viņa runā par �odienu vai varbūt vēl par vakardienu; viņa pilnā mērā ir saglabājusi savus agrākos spriedumus, iedomas un nepatiku. Turpretī man biju�ais ir pagaisis poētiskā migliņā; esmu gatavs piekrist visam, ko vien no manis prasītu.

Piepe�i viņa saka tādā kā nedzīvā balsī.

-��� Tu redzi, es esmu kļuvusi resna un veca, man jāparūpējas par sevi.

Jā. Un cik nogurusi viņa izskatās! Līdzko gribu teikt kādu vārdu, viņa uzreiz turpina:

-��� Londonā es spēlēju teātri.

-Vai kopā ar Kandleru?

-���� Nē jel, ne ar Kandleru. Tu nemaz neesi mainījies. Tu biji ieņēmis galvā, ka es spēlē�u teātri kopā ar Kandleru. Cik reizes man tev jāatkārto, ka Kandlers ir orķestra diriģents? Nē, vienā mazā teātrītī Soho Square. Tur uzveda �Emperor Jones�, Sena O�Keisija un Singa lugas un �Britaniku�, un viņi gribēja mani pataisīt par Jūniju.

-��� �Britaniku�? es izbrīnījies jautāju.

-���� Kā tad, jā, �Britaniku�. Tie�i tādēļ es aizgāju. Es biju tā, kas ieteica iestudēt �Britaniku�, un viņi gribēja mani pataisīt par Jūniju.

-��� Tie�ām?

-��� Un es, protams, varēju tēlot vienīgi Agripīnu.

-��� Un ko tu dari tagad?

Bija muļķīgi uzdot tādu jautājumu. Viņas sejā neviens vaibsts vairs neliekas dzīvs. Tomēr viņa atbild nekavējoties:

-��� Es vairs nespēlēju teātri. Es ceļoju. Ir vien"' tips, kas mani uztur.

Viņa smaida:

-��� Ak, neskaties manī tik noraizējies! Tas nemaz nav traģiski. Es vienmēr esmu teikusi, ka man nekas nebūtu pretī, ja mani uzturētu. Turklāt tas ir vecs vīrs, viņ� nav apgrūtino�s.

-��� Anglis?

-��� Bet kāda tev gar to varētu būt daļa? viņa aizkaitināta atcērt. Mēs ta�u nesāksim par viņu sarunāties. Viņ� nekc nenozīmē nedz tev, nedz man. Vai gribi tēju?

Viņa ieiet blakustelpā. Es dzirdu, kā viņa staigā �urpu turpu, gra�

bina katliņus un pati ar sevi sarunājas; tā ir spalga un nesaprotama murminā�ana. Uz naktsgaldiņa pie viņas gultas kā vienmēr ir sējums Mi�lē �Francijas vēstures�. Virs gultas to es nupat pamanu

-���� piestiprināta viena pati fotoreprodukcija brāļa darināts Emīlijas Brontē portrets.

Annija atgrie�as un piepe�i saka:

-��� Tagad man vajag parunāt par tevi.

Tad viņa atkal pazūd blakustelpā. Arī to es atceros, par spīti slik�tajai atmiņai: tā runādama, viņa mēdza uzdot tie�us un man ļoti nepatīkamus jautājumus, jo es jutu tajos reizē gan patiesu interesi, gan vēlē�anos ātrāk tikt ar tiem galā. Katrā ziņā pēc �iem vārdiem vairs �aubu nav: viņai kaut kas no manis vajadzīgs. Pagaidām tie ir tikai iepriek�ēji konstatējumi tā mēdz abrivoties no tā, kas varētu traucēt, pilnīgi noskaidrot mazāk svarīgo: �Tagad man vajag parunāt par tevi.� Tūlīt viņa sāks runāt par sevi. Uzreiz man zūd jebkura vēlē�anās kaut ko stāstīt. Kam tas vajadzīgs? Nelabums, bailes, ek�sistence� Būs labāk, ja to visu paturē�u pie sevis.

-��� Nu, pasteidzies, Annija sauc no blakustelpas.

Viņa atgrie�as un atnes tējkannu.

-��� Ar ko tu nodarbojies? Vai dzīvo Parīzē?

-��� Es dzīvoju Buvilā.

-��� Buvilā? Kāpēc? Es ceru, ka tu neesi apprecējies?

-��� Precējies? es satrūcies pārjautāju.

Man ir ļoti patīkami, ka Annijai varēja ienākt prātā kaut kas tāds. Es viņai to pasaku.

-���� Tas ir absurds. Tas pieder tie�i pie tās naturālistiskās iztēles, kādu tu savulaik pārmeti man. Atceries kad es iedomājos tevi kā atraitni un divu zēnu māti. Un visi stāsti par to, kādi mēs kļūsim. Tev tie ļoti nepatika.

-���� Un tev patika, viņa mierīgu prātu atbild. To tu stāsti, lai pats sev izliktos varenāks. Turklāt vārdos gan tu izsaki sa�utumu, bet esi pietiekami nodevīgs, lai kādu dienu paslepen salaulātos. Veslu gadu tu noskaities klaigāji, ka nekad neiesi uz �Impērijas vi�jolītēm�. Un tad kādu dienu, kad es saslimu, tu aizgāji tās noskatīties mazā apkaimes kinoteātri.

-��� Es dzīvoju Buvilā, es cienīgi saku, jo rakstu grāmatu par de Rolbona kungu.

Annija skatās mani ar uzsvērtu interesi.

-���� Par de Rolbona kungu? Vai viņ� dzīvoja astoņpadsmitajā gad�simtā?

-��� Jā.

-��� Kā tad, tu tie�ām kaut ko tādu stāstīji, viņa saka. Tad jau tā ir vēstures grāmata?

-Jā.

-��� Ha, ha!

Ja viņa uzdotu vēl vienu jautājumu, es izstāstītu visu. Bet Annija neko vairāk man nevaicā. Acīmredzot viņa domā, ka zina par mani pietiekami daudz. Annija ļoti labi prot klausīties, bet vienīgi tad, kad pati vēlas. Es skatos viņā: viņa ir nolaidusi acis un domā par to, ko tūlīt man pasacīs, kā to iesāks. Vai man savukārt vajadzētu uzdot jautājumus? Man neliekas, ka viņai tas būtu pa prātam. Viņa runās, kad uzskatīs par vajadzīgu. Mana sirds pukst ļoti strauji.

Piepe�i viņa saka:

-��� Es esmu pārvērtusies.

Tad tāds ir sākums. Bet tagad viņa klusē. Viņa lej tēju baltās porcelāna tasēs. Viņa gaida, kad es runā�u: man kaut kas jāsaka. Nevis kaut kas, bet tie�i tas, ko viņa gaida. Cie�u neizsakāmas mokas. Vai tie�ām viņa ir pārvērtusies? Viņa kļuvusi tuklāka, izskatās nogurusi, bet viņa dro�i vien domā ko citu.

-���� Es nezinu, man tā neliekas. Tu joprojām smejies tāpat kā senāk, palicis tavs paradums piecelties un uzlikt rokas man uz ple�ciem, runāt pa�ai ar sevi. Tu joprojām lasi Mi�lē �Vēsturi�. Un vēl ir daudz kas cits�

Viņas dziļā interese par manu mū�īgo būtību un pilnīgā vien�aldzība pret to, kas ar mani varētu atgadīties dzīvē, un vēl ērmīgā precizitāte, reizē pedantiska un burvīga, un paradums jau pa�ā sākumā atmest visas ierastās pieklājības un draudzības formulas, vi�su, kas atvieglo cilvēku attiecības, piespiest sarunu biedrus mū�dien kaut ko izgudrot.

Viņa parausta plecus.

-���� Bet es, protams, esmu mainījusies pilnīgi visā, viņa skarbi saka. Esmu pilnīgi cits cilvēks. Man likās, ka tu to pamanīsi no pirmā acu uzmetiena. Bet tu man te stāsti par Mi�lē �Vēsturi�!

Viņa nostājas manā priek�ā.

-��� Tagad redzēsim, vai �is cilvēks ir tik varens, kā iedomājas. Nu, pasaki: kādā veidā esmu mainījusies?

Es vilcinos; viņa piecērt kāju, vēl smaidīga, bet jau stipri aizkaitināta.

-���� Savulaik manī bija kaut kas tāds, kas tev sagādāja milzīgas mokas. Vismaz tu tā apgalvoji. Un tagad tas ir beidzies, izgaisis. Tev vajadzēja to pamanīt. Vai tad tu nejūties omulīgāk?

Es neiedro�inos atbildēt noliedzo�i: glu�i tāpat kā senāk, es sē�u uz pa�as krēsla maliņas, baidos pateikt kādu muļķību vai izraisīt neizskaidrojamas dusmas.

Viņa atkal apsē�as.

-���� Labi, viņa pārliecināta saka, palocīdama galvu. Ja tu ne�saproti, tas nozīmē, ka esi daudz ko aizmirsis. Pat vēl vairāk, nekā es domāju. Vai tad tu neatceries senākos pārkāpumus? Tu nāci, tu runāji, tu gāji prom, un vienmēr nelaikā. Iedomājies, ka nekas nebū�tu mainījies: tu ienāktu, pie sienas būtu maskas un �alles, es sēdētu uz gultas malas un tev sacītu (viņa atmet galvu, ieple� nāsis un runā teatrālā balsī, it kā zobotos pati par sevi): �Nu, ko tu gaidi? Apsēdies!� Un, protams, es nekādā gadījumā tev neteiktu, lai tu nesēdies atzveltnī pie loga�

-��� Tu man izliki slazdus.

-��� Tie nebija slazdi� Tad tu, protams, būtu gājis tie�i pie tā krēs�la un apsēdies tajā.

-���� Un kas tad ar mani būtu noticis? es jautāju, pagrie�oties un ziņkāri apskatot atzveltni.

Tas �ķiet glu�i parasts, omulīgs un ērts.

-��� Tikai slikts, Annija strupi atbild.

Es vairs neuzstāju: ap Anniju vienmēr mēdz būt aizliegti priek�meti.

-��� Man liekas, es piepe�i saku, ka es kaut ko nojau�u. Bet tas būtu pārlieku neparasti. Pagaidi, ļauj man minēt: tie�ām, �ī istaba ir pavisam kaila. Tev jābūt taisnīgai un jāatzīst, ka to es pamanīju uzreiz. Labi, es būtu ienācis, ieraudzījis maskas pie sienām, �alles un visu citu. Viesnīca nekad netika pāri tavu durvju slieksnim. Tava istaba bija kaut kas pavisam cits� Tu nebūtu nākusi atvērt man durvis. Es būtu tevi ieraudzījis, ieslēpu�os kādā kaktā, varbūt sē�am uz sarkanās grīdsegas, ko vienmēr vadāji līdzi, un raugāmies manī

ne�ēlīgi un gaido�i� Līdzko es izteiktu kādu vārdu, ievilktu elpu vai pakustinātu roku, tu sarauktu uzacis, un es justos dziļi vainīgs, pats nezinādams par ko. Tad ar katru minūti es pieļautu aizvien vairāk neveiklību, iestigtu aizvien dziļāk maldos�

-��� Cik reizes tā ir noticis?

-��� Simtreiz.

-��� Vismaz! Vai tagad tu esi veiklāks un smalkāks?

-Nē!

-��� Man patīkami to dzirdēt. Tātad!

-Tātad vairs nav�

-���� Ha, ha! viņa teatrāli iesmejas, viņ� tikko iedro�inās tam ticēt!

Viņa klusām turpina:

-��� Tik tie�ām, tu vari man ticēt: vairs nav.

-��� Vairs nav pilnestības brī�u?

-Nē.

Jūtos pilnīgi satriekts. Neatlai�os.

-��� Vārdu sakot, tu ne� Ir beigu�ās �īs� acumirklīgās traģēdijas, kur maskām, �allēm, mēbelēm bija katrai sava maza lomiņa un tev galvenā loma?

Viņa smaida.

-��� Nepateicīgais! Es viņam reizēm paredzēju lielākas lomas nekā pati sev, bet viņ� to pat nenojauta. Labi, tas tie�ām ir beidzies. Vai tevi tas tik ļoti pārsteidz?

-���� Jā, mani tas pārsteidz! Man �ķita, ka tā ir daļa no tevis pa�as, ja tu to visu atmestu, būtu tā, it kā tu sev izrautu sirdi.

-���� Man arī tā likās, viņa saka tādā tonī, it kā neko neno�ēlotu. Tad piemetina ar ironiju, kas atstāj uz mani ārkārtīgi nepatīkamu ie�spaidu:

-��� Bet tu redzi, ka es varu dzīvot bez visa tā.

Viņa ir savijusi pirkstus un aplikusi plaukstas ap ceļgalu. Viņa skatās gaisā, mīklaini smaidīdama, un �is smaids vēr� seju jaunāku. Viņa izskatās pēc mazas, resnas meitenes mīklainas un apmierinā�tas.

-��� Jā, es priecājos, ka tu esi palicis tāds pats, kāds bijis. Ja tu būtu mainījis vietu, pārkrāsots, iestidzis cita ceļa malā, man vairs nebūtu nekā nemainīga, pēc kā orientēties. Tu man esi pilnīgi neaizstājams:

es pati mainos, bet tu par to esam vienoju�ies tu paliec nekustīgs, un es mēru savas pārvērtības, salīdzinoties ar tevi.

Viņas vārdi mani tomēr mazliet kaitina.

-���� Nu jā, bet tas ir ļoti nenoteikti, es dzīvi iebilstu. Visu �o laiku, glu�i pretēji, esmu attīstījies, īstenībā es�

-���� Ak, viņa satrieco�i nicīgi atcērt, intelektuālās pārmaiņas! Bet es esmu pārvērtusies no galvas līdz kājām.

No galvas līdz kājām� Kas gan viņas balsī mani tā uztrauc? Katrā ziņā es vienā mirklī esmu pārlēcis kaut kam pāri, es vairs ne�meklēju zudu�u Anniju. Tie�i �o mei�u, resno un sabruku�o mei�u, es tagad aizkustināts uzlūkoju un mīlu.

-���� Man ir tāda kā� fiziska pārliecība. Es jūtu, ka nav pilnestības brī�u. Es to sajūtu pat ar savām kājām, kad eju. Es to jūtu visu laiku, pat tad, kad guļu. Es nevaru to aizmirst. Nekad neesmu piedzīvojusi kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par atklāsmi; es nevaru sacīt: kop� tādas dienas un tādas stundas mana dzīve ir mainījusies. Bet tagad es visu laiku jūtos tā, it kā tas man nupat būtu noskaidrojies. Esmu apstulbusi, apjukusi, nespēju pierast.

�os vārdus viņa izrunā mierīgā balsī, kurā jau�ams lepnums par tik milzīgām pārmaiņām. Viņa ārkārtīgi graciozi �ūpojas uz kastes. Vēl ne brīdi kop� manas iera�anās viņa nav tik ļoti līdzinājusies agrākajai Annijai, kādu es pazinu Marseļā. Viņa ir mani atguvusi, es atkal ienirstu viņas dīvainajā pasaulē pāri smieklīgumam, klīrībai un jūtelīgumam. Mani atkal pārņem pat sīkais drudzis, kas aizvien mani kratīja viņas klātienē, un mutē ir rūgta gar�a.

Annija atbrīvo pirkstus un palai� vaļā celi. Viņa klusē. Tas ir koncentrēts klusums glu�i kā operā, kad skatuve paliek tuk�a tie�i septiņas orķestra taktis. Viņa dzer tēju. Tad viņa noliek tasi un sē� stīvu muguru, atspiedusi pret kastes malu dūrēs sa�ņaugtas plauk�stas.

Piepe�i viņa pārmaina seju, un es ieraugu lielisko Medūzas masku, kuru tā mīlēju naidā pietūku�u, sa�ķiebtu, indīgu. Annija nekad nemaina izteiksmi, viņa maina seju; glu�i kā antīkie aktieri, viņa uzliek jaunu masku vienā mirklī. Un katrai no maskām ir jārada noskaņa, jāpie�ķir tonis tam, kas sekos. Maska parādās un paliek nemainīga tik ilgi, kamēr viņa runā. Tad tā nokrīt, atdalās no sejas.

Viņa veras manī, ta�u it kā neredzēdama. Viņa kaut ko teiks. Es gaidu traģisku runu, kas atbilstu maskas cieņai, īstu bēru dziesmu.

Viņa pasaka tikai īsu teikumu:

-��� Esmu pārdzīvojusi pati sevi.

Tonis nemaz neatbilst maskai. Tas nav traģisks, tas ir� bries�mīgs: tas pau� tuksnesīgu bezcerību bez asarām un no�ēlas. Jā, viņā kaut kas ir neglābjami izkaltis.

Maska nokrīt, viņa smaida:

-��� Es nepavisam neesmu bēdīga. Es bie�i brīnos pati par sevi, bet kāpēc lai es bēdātos? Savulaik es spēju padoties diezgan skaistām kaislībām. Es kaislīgi ienīdu savu māti. Turpretī tevi, viņa izaicino�i saka, tevi es kaislīgi mīlēju.

Viņa gaida, ko es sacī�u. Es klusēju.

-��� Tas viss, protams, ir beidzies.

-��� Kā tu vari to zināt?

-���� Es zinu. Es zinu, ka nekad nesastap�u neko un nevienu, kas man iedvestu kaislību. Tu zini lai sāktu kādu mīlēt, ir jābūt uzņēmīgam. Ir vajadzīga enerģija, augstsirdība, aklums� Pa�ā sākumā ir pat brīdis, kad vajag pārlēkt pāri bezdibenim: ja cilvēks domā, viņ� nesper ne soli. Es zinu, ka es vairs nekad nelēk�u.

-��� Kāpēc?

Viņa uzmet man ironisku skatienu un neatbild.

-��� Tagad, viņa saka, es dzīvoju savu miru�o kaislību lokā. Es mēģinu atkal izjust lielisko niknumu, kas mani izmeta pa tre�ā stāva logu dienā, kad man bija divpadsmit gadu un māte mani nopēra.

Bez redzama sakara viņa kā aizsapņojusies turpina:

-���� Nav ari labi, ja es pārāk ilgi uzlūkoju priek�metus. Es skatos, lai uzzinātu, kas tie ir, un tad man jānovēr� skatiens.

-��� Bet kāpēc?

-��� Tie man iedve� riebumu.

Bet vai tas nenozīmē?� Katrā ziņā te ir līdzība. Reiz Londonā tā jau atgadījās, mēs katrs atsevi�ķi domājām par vienu un to pa�u gandrīz vienā brīdī. Man tā patiktu, ja� Bet Annijas doma iet lī�lo�u ceļus, nekad nevar zināt, vai esmu viņu īsti pareizi sapratis. Man jātiek par to skaidrībā.

-��� Klausies, es gribu tev pasacīt: vai tu zini, ka es nekad neesmu

īsti skaidri sapratis, kas ir pilncstības brī�i? Tu ne reizi neesi man tos izskaidrojusi.

-��� Jā, es zinu, tu nemaz nepūlējies saprast. Man blakus tu biji kā miets.

-��� Ak vai, es zinu, ko tas man maksāja.

-��� Tu tie�ām esi pelnījis visu, ko piedzīvoji, tu esi ļoti vainīgs; tu mani kaitināji ar savu cienīgo izskatu. Tu it kā sacīji: �Lūk, es esmu normāls!� Un tu pūlējies izstarot veselību, tu vai plīsi no morālas veselības.

-��� Bet es ta�u simtām rei�u lūdzu, lai tu izskaidro, kas tas ir�

-��� Jā, bet kādā tonī, viņa dusmīgi atbild. Tu biji tik cēlsirdīgs, ka painteresējies, un tas ir viss. Tu izklaidīgi un laipni apjautājies glu�i kā vecās dāmas, kuras man vaicā, kādas spēles es spēlēju bērnībā. Īstenībā, viņa sapņaini turpina, es nezinu, vai neesmu tevi nīdusi vairāk par visu.

Viņa saņemas, attopas un smaida, kaut gan vaigi vēl kaist. Viņa ir ļoti skaista.

-���� Es tie�ām gribu tev paskaidrot, kas tas ir. Tagad es esmu pietiekami veca, lai runātu ar lādzīgām vecām sievām, kāds tu esi, par savām bērnības rotaļām. Nu tad jautā, ko tu gribi zināt?

-��� Kas tas bija.

-��� Vai tad es tev nestāstīju par privileģētām situācijām?

-��� Laikam gan nē.

-���� Jā, viņa pārliecināta saka. Tas bija Eksā, laukumā, kura nosaukumu vairs neatceros. Mēs sēdējām kafejnīcas dārzā spilgtā saulē zem oran�a sauljuma. Tev tas nebūs palicis atmiņā: mēs dzērām limonādi, un es pūdercukurā atradu beigtas mu�as.

-��� Jā, var jau būt�

-���� Vārdu sakot, es tev par to stāstīju kafejnīcā. Es par to runāju sakarā ar Mi�lē �Vēstures� lielo izdevumu to, kas man piederēja bērnībā. Tas bija daudz lielāks par �o te un lappuses blāvas glu�i kā sēņu cepurī�u iek�puses, un tās arī oda pēc sēnēm. Pēc tēva nāves tēvocis Zozefs to pievāca un visus sējumus aizveda. Tie�i tajā dienā es viņu nosaucu par veco cūku, māte mani nopēra un es izlēcu pa logu.

-���� Ja, ja� Tu laikam tie�ām man stāstīji par �o �Francijas vēs�turi�� Vai tu to nelasīji bēniņos? Nu lūk, es atceros. Pati redzi, cik

netaisna biji, kad apgalvoji, ka visu esmu aizmirsis.

-���� Klusē! Tātad es, kā tu labi atceries, nesu lielās grāmatas uz bēniņiem. Tajās bija ļoti maz attēlu, varbūt trīs vai �etri sējumā. Ta�u katrs aizņēma veselu lappusi un bija viens pats, un lapas otra puse palika balta. Tas atstāja uz mani jo lielāku iespaidu tāpēc, ka citās lappusēs teksts bija izvietots divās slejās, lai taupītu vietu. Es ārkārtīgi mīlēju �īs gravīras, es tās gaidīju jau piecdesmit lappuses iepriek�; ik reizi, kad tās atkal ieraudzīju, man likās, ka paveras brīnums. Un vēl tur bija kaut kas sevi�ķi izsmalcināts: tajās attēlotā aina nekad neatbilda blakus lappu�u tekstam, notikumu vajadzēja meklēt trīsdesmit lappuses tālāk.

-��� Es tevi lūdzu runā par pilnestības brī�iem!

-���� Es tev stāstu par privileģētām situācijām. Tās bija tās, kuras at�tēlotas gravīrās. Es tās saucu par privileģētām, es domāju, ka tām jābūt sevi�ķi izcilām, lai tās izraudzītos par reto attēlu si�etiem. Tās no visām bija izredzētas, saproti: un tomēr daudzām epizodēm bija lielāka plastiska vērtība un citām bija lielāka vēsturiska nozīmība. Piemēram, visam se�padsmitajam gadsimtam bija veltītas tikai trīs gravīras: viena Anrī II nāvei, otra hercoga de Gīza noslepkavo�anai un tre�ā Anrī IV ienāk�anai Parīzē. Tāpēc es iztēlojos, ka �iem notikumiem ir sevi�ķa daba. Turklāt gravīras mani nostiprināja �ajā pārliecībā: zīmējums bija tāds kā grubuļains, per�sonu kājas un rokas nekad pareizi nesavienojās ar rumpi. Bet viss bija majestātisks. Ieraudzīju�i noslepkavoto hercogu de Gīzu, piemēram, skatītāji demonstrēja savu pārsteigumu un sa�utumu, izstiepjot uz priek�u plaukstas un novēr�ot seju; tas izskatās ļoti skaisti, atgādina kori. Un nedomā, ka būtu aizmirsti uzjautrino�i vai anekdotiski sīkumi. Tur bija gan zemē nokritu�i pā�i, mazi, bēgo�i �uneļi un āksti uz troņa pakāpieniem. Bet visas detaļas bija tvertas tik majestātiski un neveikli, ka pilnīgi saskanēja ar attēlu kopumā: manuprāt, es neesmu redzējusi nevienu gleznu, kurā valdītu tik neap�aubāma vienotība. Vārdu sakot, tās cēlu�ās no turienes.

-��� Privileģētās situācijas?

-��� Vismaz mans priek�stats par tām. Tās bija situācijas ar tie�ām re�tu un augstu kvalitāti, apveltītas ar stilu, ja vēlies. Piemēram, kad man bija astoņi gadi, man likās, ka būt karalim nozīmē atrasties privileģētā stāvoklī. Vai arī mirt. Tu smejies, bet tik daudzi cilvēki bija attēloti

viņu nāves bridi, un tik daudzi bija tajā mirklī izteiku�i dziļas domas, ka es no visas sirds ticēju� nu, ka, agonijai sākoties, cilvēks iziet ār�pus dabas noliktajām robe�ām. Bet pietika ari atrasties mirēja istabā: tā kā nāve bija privileģēta situācija, kaut kas no tās izstaroja un skāra vi�sus klāteso�os. Zināms cildenums. Kad nomira tēvs, mani ieveda viņa istabā, lai pēdējoreiz uz viņu paskatos. Kāpjot pa trepēm, jutos ļoti nelaimīga, ta�u mani arī skurbināja tāds kā reliģiozs prieks; beidzot es nonācu privileģētā situācijā. Es atspiedos pret sienu, mēģināju atbilsto�i kustēties. Bet māte un krustmāte, pie gultas ceļos nometu�ās, skaļi raudāja, un tas visu sabojāja.

Pēdējos vārdus viņa izrunāja ar humoru, it kā atmiņas vēl būtu dzeldīgas. Viņa pārtrauca sevi; stīvu skatienu, uzrauktām uzacīm viņa izmantoja gadījumu, lai ainu pārdzīvotu vēlreiz.

-������������ Vēlāk es to visu papla�ināju: vispirms pievienoju jaunu sitāciju

-���� mīlestību (es te domāju mīlas aktu). Redzi, ja tu nekad neesi sapratis, kāpēc es atsakos� izpildīt da�us tavus lūgumus, nu tu vari saprast: man vēl bija kaut kas sargājam;. Un vēlāk es nospriedu, ka vajag būt daudz vairāk privileģētu situāciju, nekā es varētu saskaitīt, un galu galā es pieļāvu to bezgalību.

-��� Jā, bet kas tad galu galā tās tādas ir?

-��� Es ta�u tev to pateicu, viņa izbrīnījusies atbildēja, es tev to skaidroju jau veselu stundas ceturksni!

-����� Vārdu sakot, galvenais cilvēkiem jābūt kaislīgiem, piemēram, naida vai mīlestības varā; vai ari vajag, lai notikuma ārējā izpausme ir majestātiska, tas ir, tā, kuru var redzēt�

-��� Gan viens, gan otrs ir atkarīgs� viņa negribīgi atbildēja.

-��� Un pilnestības mirkļi? Kāds tiem ar visu to sakars?

-���� Tie nāk pēc tam. Sākumā parādās priek�vēstne�i. Tad cilvēku dzīvē lēnām un karaliski iesoļo privileģētā situācija. Un tad rodas jautājums vai ir iespējams radīt pilnestības brīdi.

-��� Jā, saku, es sapratu. Katrā privileģētā situācijā ir noteikti veicamas darbības un noteikti ieņemama stāja, tāpat arī noteikti izrunājami vārdi turpretī cita stāja un citi vārdi ir pilnīgi aizliegti. Vai esmu pareizi sapratis?

-��� Apmēram tā�

-��� Vārdu sakot, ar situāciju ir tāpat kā ar vielu: tā ir jāapstrādā.

-��� Tā ir, viņa piekrīt. Vispirms jāienirst kādā ārkārtējā atmo�

sfērā un jājūt, ka tajā tiek ieviesta kārtība. Ja visi noteikumi tiktu ievēroti, varētu rasties pilnestības mirklis.

-��� Kopumā tas ir mākslas darbs.

-��� To tu man jau esi sacījis, viņa aizkaitināta atbild. Nē ta�u, tas ir� pienākums. Vajadzēja privileģētās situācijas pārvērst pilnestības mirkļos. Tas bija morāles jautājums. Jā, smejies vien morāles jautājums!

Man ne prātā nenāk smieties.

-����� Klausies, saku, es arī atzī�os savās kļūdās. Es nekad neesmu tevi īsti sapratis, nekad neesmu mēģinājis tev nopietni palīdzēt. Ja es būtu zinājis�

-��� Paldies, liels paldies, viņa ironiski saka. Es ceru, ka tu negaidi no manis pateicību par vēlīnajām nozēlām. Turklāt es nedusmojos uz tevi, es nekad neesmu tev neko īsti izskaidrojusi, es biju sasaistīta, ne�spēju ne ar vienu runāt, pat ar tevi nē un vismazāk ar tevi. Tādos brī�os vienmēr rodas neīstuma pieskaņa. Tāpēc jutos kā apmaldījusies. Un tomēr man likās, ka es daru v:su, kas manos spēkos.

-��� Bet kas ir jādara? Kā jārikojis?

-���� Cik tu esi dumj�, nav iespējams nosaukt piemēru, tas atkarīgs no apstākļiem.

-��� Bet pastāsti, ko tu mēģināji darīt.

-��� Nē, man negribas runāt. Bet, ja vēlies, pastāstī�u tev stāstu, kas uz mani atstāja lielu iespaidu, kad gāju skolā. Bija karalis, kas zau�dēja kauju un tika sagūstīts. Uzvarētāja nometnē viņ� mita kādā kaktā. Viņ� redzēja ejam garām va�ās iekaltus dēlu un meitu. Viņ� neraudāja, viņ� neteica ne vārda. Tad viņ� ieraudzīja garām ejam, tā�pat va�ās iekaltu, kādu no saviem kalpotājiem. Tajā brīdī viņ� sāka vaimanāt un plēst matus. Tu vari izdomāt piemērus. Redzi: ir gadījums, kad nedrīkst raudāt tad cilvēks kļūst riebīgs. Bet, ja uzmet pagali uz kājas, var darīt, kas vien ienāk prātā vaimanāt, raudāt, lēkt uz otras kājas. Dumji būtu visu laiku izturēties stoiski tad cilvēks sevi izsmeltu nieku dēļ.

Viņa smaida:

-���� Citreiz turpretim jābūt vairāk nekā stoiķim. Tu, protams, neatceries mūsu pirmo skūpstu.

-���� Atceros gan, turklāt ļoti labi, es gandarīts atbildu. Tas bija Temzas malā.

-��� Bet tu nekad neesi zinājis, ka biju iesēdusies nātrēs: kleita bija savilkusies uz aug�u un visas ciskas sadzeltas, un ik kustība man nozīmēja jaunus dzēlienus. Nu, toreiz ar stoicismu nepietika. Tu mani nemaz nesatrauci, man nebija sevi�ķu alku pēc tavām lūpām, skūpstam, ko biju nolēmusi tev dot, bija daudz lielāka nozīme tas bija līgums, noruna. Tad saproti, sāpes bija bezkaunīgas, man nebija atļauts domāt par savām ciskām tādā brīdī. Nepietika ar to, ka es neievēroju sāpes, es nedrīkstēju ciest.

Viņa uzmeta man lepnu skatienu, vēl joprojām pārsteigta par to, ko paveikusi.

-���� Vairāk nekā divdesmit minūtes, visu laiku, kamēr tu pūlējies iegūt skūpstu, kuru biju nolēmusi tev dot, visu laiku, kamēr tu lūdzies, jo man vajadzēja to dot atbilsto�i noteikumiem, es galu galā sevi pilnīgi anestezēju. Dievs gan zina, cik man jutīga āda, bet nesajutu neko, līdz mēs atkal piecēlāmies.

Tā tas ir, tie�i tā. Nav piedzīvojumu, nav pilnestības mirkļu� Mēs esam zaudēju�i vienas un tās pa�as ilūzijas, esam gāju�i pa vie�niem un tiem pa�iem ceļiem. Pārējo nojau�u varu pat norunāt viņas vietā to, kas atlicis sakāms:

-���� Un nu tu esi sapratusi, ka aizvien gadās raudo�as lāga sievas vai sarkanmatis, vai vēl kas cits, kas visu sabojā?

-��� Jā, protams, viņa bez kādas sajūsmas saka.

-��� Vai tad tā nav?

-��� Ak, zini, viena sarkanmataina vīrie�a neveiklību es varētu pa�ciest vēl ilgi. Kas gan es galu galā būtu, ja interesētos par paņēmie�niem, kā citi tēlo savu lomu� Nē, drīzāk ir tā�

-��� Ka nav privileģētu situāciju?

-���� Tie�i tā. Es ticēju, ka mīlestība vai nāve nāk par mums kā svētās piektdienas ugunis. Es ticēju, ka var starot no naida vai nāves. Kādi maldi! Jā, es tie�ām ticēju, ka eksistē Naids, ka tas no�lai�as pār cilvēkiem un paceļ viņus pāri parastībai. Protams, vienīgi es nīdu un mīlēju. Un tad izrādījās, ka es esmu viens un tas pats, mīkla, kas stiepjas un stiepjas� un viss ir tik līdzīgs, ka rodas jautājums, kāpēc cilvēki izgudroju�i vārdus un ievēro at�ķirības.

Viņa domā tāpat kā es. Man liekas, es nekad neesmu viņu at�stājis.

-���� Klausies labi uzmanīgi, es viņai saku. Kop� kāda brī�a es

Sartrs, "Nelabums�

16i

domāju par kaut ko, kas man patīk labāk nekā staba loma, ko esi man augstsirdīgi pie�ķīrusi: mēs esam mainīju�ies kopā un vienādi. Zini, man tas patīk labāk, nekā redzēt tevi attālināmies aizvien vairāk un vairāk un palikt par mū�īgu tavas aizie�anas punkta zīmi. Es atnācu tev stāstīt visu, ko tu man izstāstīji, tiesa, gan citiem vārdiem. Esam satiku�ies pa�ā sākumā. Es nemaz nevaru tev izteikt, kā priecājos par to.

-���� Ak tā? viņa klusi, ta�u stūrgalvīgi jautā. Nu labi, bet man tomēr labāk patiktu, ja tu nemainītos, tā būtu ērtāk. Es neesmu tāda kā tu, man drīzāk ir nepatīkami zināt, ka ir kāds, kas domā to pa�u ko es. Turklāt tu dro�i vien alojies.

Es viņai stāstu savus piedzīvojumus, es runāju par eksistenci varbūt pārāk gari. Viņa klausās centīgi, plati ieplestām acīm, uzrauktām uzacīm.

Kad esmu beidzis, viņa izskatās atvieglota.

-���� Bet tu ta�u nemaz nedomā par to pa�u ko es! Tu sūdzies tāpēc, ka lietas neizvietojas ap tevi kā puķu pu�ķis, kaut gan tu nepūlies ne pirkstu pakustināt. Bet es nekad neesmu to prasījusi: es gribu dar�boties! Atceros, kad mēs abi tēlojām dēkaiņus, tu biji tas, kuram dēkas atgadījās, bet es gādāju, lai tās atgadītos. Es sacīju: �Es esmu darbības cilvēks!� Vai atceries? Nu, tagad es vienkār�i saku: �Nav iespējams būt darbības cilvēkam.�

Es laikam neizskatos pietiekami pārliecināts, jo viņa sarosās un enerģiski atsāk:

-���� Un ir vēl daudz kas cits, par ko es tev nestāstīju, jo būtu jārunā pārāk ilgi, lai to izskaidrotu. Piemēram, vajadzētu, lai rīcības brīdī es varētu sev sacīt, ka manai rīcībai būs liktenīgas sekas. Es nemāku tev labāk paskaidrot�

-��� Bet tas nemaz nav vajadzīgs, es diezgan skolmeistarīgi iebil�stu, arī par to esmu domājis.

Viņa skatās manī aizdomu pilna.

-��� Ja es tev ticētu, iznāktu, ka ka tu par visu esi domājis tāpat kā es: par to man tie�ām jābrīnās.

Es nevaru viņu pārliecināt, es viņu tikai sadusmotu. Es klusēju. Man gribas viņu apskaut.

Piepe�i viņa ba�īgi paveras manī:

-��� Nu, un ja par to visu esi domājis, ko lai dara?

Es noliecu galvu.

-��� Es esmu pārdzīvojusi pati sevi, viņa grūtsirdīgi saka.

Ko es varu viņai atbildēt? Vai tad es zinu dzīves jēgu? Es neesmu tik izmisis kā viņa vienīgi tāpēc, ka neko lielu negaidu. Es drīzāk jūtos� izbrīnījies, raugoties uz dzīvi, kas man dota, dota tāpat vien, par velti. Es turu galvu noliektu, es negribu redzēt Annijas seju �ajā brīdī.

-��� Es ceļoju, viņa īgni turpina. Nupat atgriezos no Zviedrijas. Desmit dienas uzkavējos Berlīnē. Un ir tas vīrietis, kas mani uz�tur. ..

Apskaut viņu? Kālab? Vai es neko nevaru viņai palīdzēt? Viņa ir tikpat vientuļa kā es.

Annija priecīgāk saka:

-��� Ko tu tur rūc?

Paceļu skatienu. Viņa maigi lūkojas manī.

-��� Neko. Es tikai kaut ko domāju.

-���� Ak, noslēpumainais! Nu labi, vai nu runā, vai klusē, bet izvēlies!

Es viņai stāstu par Dzelzceļnieku kafejnīcu, par veco ragtime, ko atskaņoju uz patafona, par dīvaino laimes izjūtu, ko no tā gūstu.

-��� Es sev jautāju, vai �ajā virzienā nevarētu kaut ko atrast vai vis�maz meklēt.

Viņa neatbild, manuprāt, manis stāstītais viņu daudz neinteresē.

Tomēr pēc brī�a viņa atkal ierunājas un es nezinu, vai viņa turpina savu domu, vai tā ir atbilde uz to, ko nupat esmu sacījis.

-���� Gleznas un statujas nav lietojamas tās ir skaistas manā priek�ā. Mūzika�

-��� Bet teātris�

-��� Kas ir teātris? Vai tu gribi nosaukt visas daiļās mākslas?

-���� Savulaik tu apgalvoji, ka vēlies spēlēt teātri tāpēc, ka uz skatuves acīmredzot iespējams īstenot pilnestības mirkļus.

-��� Jā, es tos esmu īstenojusi citiem. Es biju putekļos, gaurvējā, niknā gaismā, starp papes kulisēm. Partneris man galvenokārt bija Torndaiks. Manuprāt, tu viņu esi redzējis uz Covent Garden skatuves. Man vienmēr bija bail, ka sāk�u smieties viņam sejā.

-��� Un vai loma tevi nekad neaizrāva?

-��� Mazliet, uz brīdi, nekad īsti spēcīgi. Mums visiem galvenais

bija melnais caurums tie�i priek�ā, un tā dziļumā cilvēki, kurus neredzējām; no tā tie�ām radās pilnestlbas brī�a nojausma. Bet, zini, viņi nedzīvoja tur iek�ā, mēs slīdējām viņiem garām. Un vai tu domā, ka mēs, aktieri, dzīvojam tur iek�ā? Galu galā pilnestības brī�a nebija nekur, nedz rampas vienā, nedz otrā pusē. Tas neek�sistēja; un tomēr visi par to domāja. Nu, mazulīt, tu saproti, viņa turpina gandrīz palaistuves glaudlgajā tonī, es to visu pasūtīju�

-��� Es mēģināju rakstīt grāmatu�

Viņa mani pārtrauc.

-���� Es dzīvoju pagātnē. Es atceros visu, kas ar mani noticis, un sakārtoju to. Tā, no tālienes, tas nesagādā cie�anas, gandrīz dodas rokā. Viss notikums ar mums ir diezgan skaists. Es tam uzsitī�u da�us knipjus, un no tā iznāks virkne pilnestlbas mirkļu. Tad es aizveru acis un iedomājos, ka vēl visu to pārdzīvoju. Es esmu arī citi. Jāprot koncentrēties. Vai zini, ko es izlasīju? Loijolas �Garīgos vingrinājumus�. Tie man ļoti noderēja. Ir veids, kā vispirmsvajag izveidot dekorācijas, pēc tam izsaukt personas. Tad izdodas ie�raudzīt, viņa noslēpumaini saka.

-��� Nu, zini, mani tas nemaz neapmierinātu.

-��� Vai tu domā, ka mani apmierina?

Mirkli klusējam. Sāk krēslot; es tikko varu saskatīt viņas sejas balto plankumu. Viņas melnais tērps saplūst ar tumsu, kas iebrūk istabā. Neko nedomājot, paņemu savu tasi, kur vēl palicis mazumiņ� tējas, un paceļu to pie lūpām. Tēja ir auksta. Gribas smēķēt, bet neiedro�inos. Mani moka nojauta, ka mums vairs nav nekā, par ko runāt. Vēl vakar man bija tik daudz jautājumu: kur viņa bijusi, ko dara, ko ir sastapusi? Bet tas mani interesēja vienīgi tiktāl, ciktāl Annija tam atdevusies no visas sirds. Tagad man tas vienalga: visas zemes, visas pilsētas, ko viņa apceļojusi, visi vīrie�i, kuri viņu aplidoju�i un kurus viņa varbūt mīlējusi, tas viss vairs netur viņu savā gūstā, tas viņai ir tik ļoti vienaldzīgs: mazi saules zib�ņi uz tum�as, aukstas jūras virsmas. Annija sē� manā priek�ā, mēs neesam redzēju�ies �etrus gadus, un mums nav nekā, par ko runāt.

-���� Tagad, Annija piepe�i saka, tev jāiet. Es gaidu kādu cil�vēku.

-Tu gaidi�?

-��� Nē, es gaidu kādu vācieti, gleznotāju.

Viņa smejas. Smiekli dīvaini atbalsojas tum�ajā istabā.

-��� Jā, zini, tas ir pilnīgi citāds cilvēks nekā mēs pagaidām. Viņ� darbojas, viņ� iz�ķie� sevi.

Negribīgi pieceļos.

-��� Kad atkal tevi redzē�u?

-��� Es nezinu, rītvakar braucu uz Londonu.

-��� Vai caur Djepu?

-��� Jā, un pēc tam, �ķiet, do�os uz Ēģipti. Varbūt iebrauk�u Parīzē nākamziem, tad es tev aizrakstī�u.

-��� Rīt esmu brīvs visu dienu.

-��� Jā, bet man ir daudz darī�anu, viņa noraido�i atbild. Nē, es nevaru tevi satikt. Es tev atrakstī�u no Ēģiptes. Tev tikai jāiedod man adrese.

-��� Te tā ir.

Pustumsā uzskricelēju savu adresi uz aploksnes driskās. Vajadzēs viesnīcā �Printania� pasacīt, lai pārsūta man vēstules, kad brauk�u prom no Buvilas. Īstenībā gan es labi zinu, ka viņa nerak�stīs. Varbūt sastap�u viņu pēc desmit gadiem. Varbūt �ī ir pēdējā reize, kad viņu redzu. Es ne tikai skumstu par to, ka man viņa jāat�stāj; man briesmīgi bail atgriezties savā vientulībā.

Annija pieceļas. Pie durvīm viņa mani viegli noskūpsta uz lūpām.

-���� Es gribu atcerēties tavas lūpas, viņa smaidīdama saka. Man jāatjauno atmiņas �Garīgajiem vingrinājumiem�.

Es paņemu viņu pie rokas un pievelku sev klāt. Viņa nepretojas, bet noraido�i purina galvu.

-��� Nē. Tas mani vairs neinteresē� Atsākt nemēdz� Turklāt tam, ko cilvēks var izdarīt, pietiek ar pirmo kaut cik glīto vīrieti, tas ir tikpat vērts kā tu.

-��� Bet ko tad tu darīsi?

-��� Es ta�u tev teicu brauk�u uz Angliju�

-��� Nē, es gribēju sacīt�

-��� Itin neko!

Es nelai�u vaļā viņas rokas un klusām saku:

-��� Tātad man tevi jāatstāj brīdī, kad esmu tevi atkal atradis.

Tagad skaidri redzu viņas seju. Piepe�i tā nobāl un sastingst.

Vecas sievietes seja, neap�aubāmi drausmīga; esmu pilnīgi pār�

liecināts, ka viņa nav radījusi to apzināti tā parādījusies, viņai nezinot, un varbūt par spīti.

-��� Nē, viņa lēnām saka, nē. Tu neesi mani atradis.

Viņa atbrīvo savas rokas. Atver durvis. Gaitenis ir pilns spo�as gaismas.

Annija iesmejas.

-��� Nabadziņ�! Viņam neveicas. Pirmo reizi viņ� labi tēlo savu lo�mu, un viņam par to neizrāda nekādu pateicību. Nu, ej!

Dzirdu, kā man aiz muguras aizveras durvis.

Svētdien

�odien es izpētīju vilcienu sarakstu: ja pieņem, ka Annija nemeloja, viņa brauks prom ar Djepas vilcienu, kas atiet piecos trīs�desmit astoņās minūtēs. Bet varbūt draugs viņu aizvedīs ar auto? Visu ritu maldījos Manilmontānas ielās, bet pēcpusdienā staigāju pa krastmalu. No viņas mani �ķīra tikai da�i soļi, da�as sienas. Pulksten piecos trīsdesmit astoņās mūsu vakardienas saruna pārvērtīsies par atmiņām, ra�enā sieviete, kuras lūpas pieskārās manai mutei, pagātnē pievienosies Meknesas un Londonas trauslajai meitenei. Bet nekas vēl nebija pgājis, jo viņa vēl bija te, jo vēl bija iespējams viņu satikt, pierunāt, aizvest sev līdzi uz visiem laikiem. Es vēl nejutos vientuļ�.

Gribēju novērst domas no Annijas, jo, iztēlojoties viņas augumu un seju, mani pārņēma ārkārtēja nervozitāte: rokas trīcēja, kratīja auksti drebuļi. �ķirstīju grāmatas uz bukinistu galdiem, it sevi�ķi neķītrās, jo, par spīti visam, tas nodarbināja prātus.

Kad Orsē stacijā pulkstenis sita pieci, es skatījos gravīras kādā grāmatā ar nosaukumu �Doktors ar rīksti�. Tajās nebija sevi�ķas iz�domas lielākoties milzīgs bārdainis vicināja jājampātagu virs briesmīgiem, kailiem dibeniem. Līdzko aptvēru, ka pulkstenis ir pieci, aizmetu grāmatu pie citām un ielēcu taksometrā, kas mani aizveda uz Senlazāra staciju.

Minūtes divdesmit staigāju pa peronu, tad ieraudzīju viņus. Annijai mugurā bija biezs ka�okādas mētelis, kas vērta viņu līdzīgu dāmai. Un tīkliņ� pie cepures. Vīrietis bija ģērbies kamieļvilnas mētelī. Viņ� izskatījās vēl jauns, ļoti liela auguma un ļoti skaists. Dro�i vien ārzemnieks, bet ne anglis; varbūt ēģiptietis. Abi iekāpa

vagonā, mani nepamanīju�i. Viņi nesarunājās. Pēc tam vīrietis izkā�pa un nopirka avīzes. Annija atbīdīja kupejas logu. Viņa mani redzēja. Viņa bez dusmām ilgi lūkojās manī neizteiksmīgu skatienu. Tad vīrietis iekāpa atpakaļ vagonā, un vilciens sāka kustēties. Tai mirklī es skaidri redzēju Pikadilijas restorānu, kur savulaik pus�dienojām, tad viss izgaisa. Es staigāju. Kad jutos noguris, iegāju kafejnīcā un aizmigu. Nupat viesmīlis mani pamodināja, un es pus�miegā rakstu.

Rīt ar dienas vilcienu brauk�u uz Buvilu. Man pietiks divu die�nu, lai sasaiņotos un nokārtotu savas lietas bankā. Domāju, ka vies�nīcā �Printania� viņi gribēs, lai samaksāju par divām nākamajām nedēļām, jo neesmu iepriek� brīdinājis par aizbrauk�anu. Un vēl man jāatdod bibliotēkā grāmatas, ko esmu aizņēmies. Lai kā, Parīzē es atgriezī�os jau �onedēļ.

Un ko man dos vietas maiņa? Pilsēta paliek pilsēta: �o �ķērso upe, un to no vienas puses ieskauj jūra, citādi viss ir gandrīz līdzīgs. Tiek izraudzīta tuk�a, neauglīga zeme, un tur saveļ lielus, dobus ak�meņus. �ajos akmeņos sagūsta smar�as, kas ir smagākas par gaisu. Reizēm tās izmet pa logiem uz ielas, un tur tās paliek, līdz saplosa vēj�. Skaidrā laikā trok�ņi ieiet pilsētā no vienas puses un iziet no tās pa pretējo pusi, kad ir �ķērsoju�i visas sienas; citām reizēm tie grie�as starp akmeņiem, ko saule dedzina un kas plaisā salā.

Man bail no pilsētām. Bet nav iespējams no tām aiziet. Ja iedro�inās no tām pārāk attālināties, jāsastopas ar Veģetācijas loku. Veģetācija kilometriem tālu lien uz pilsētas pusi. Tā gaida. Kad pil�sēta būs mirusi, Veģetācija to ieņems, rāpsies uz akmeņiem, �ņaugs tos, izurdīs, saplēsīs ar savām garajām, melnajām knaiblēm, padarīs aklus caurumus un visur atstās karājamies zaļas ķetnas. Ir jāpaliek pilsētās, kamēr tās vēl dzīvas, nevajag vienatnē iet iek�ā lielajās pinkās, kas gaida pie vārtiem: lai tās līgojas un krak�ķ bez lieciniekiem. Pilsētās, ja vien prot tajās iekārtoties un izraudzīties stundas, kad zvēri gremo vai guļ savās alās aiz organisku atkritumu kaudzēm, var sastapt vienīgi minerālus, kuri ir vismazāk briesmīgie no visiem eksistētājiem.

Atgriezī�os Buvilā. Tai Veģetācija uzglūn tikai no trim pusēm. Ceturtajā ir liels caurums, pilns melna ūdens, kas viļņojas savā no�dabā. Starp namiem svilpo vēj�. Smar�as kavējas īsāku laiku nekā

citur: vēj� tās aizdzen jūrā, un tās kā mazi mākulī�i aizsteidzas pa melnā ūdens virsu. Līst. Starp �etriem �oga re�ģiem ļauj augt augiem. Augi ir tik trekni, ka liekas kastrēti, piejaucēti un miermīlī�gi. Tiem ir milzīgas, bālganas lapas, kuras karājas kā ausis. Ja tām pieskaras, tās atgādina skrim�ļus. No debesīm Buvilā nolīst tik daudz ūdens, ka tur viss ir balts un trekns. Es atgriezī�os Buvilā. Kādas �ausmas!

Uztrūkstos no miega. Ir pusnakts. Pagāju�as se�as stundas, kop� Annija atstājusi Parīzi. Viņa guļ kajītē, un skaistais, iedegu�ais vīrietis uz klāja smēķē cigaretes.

Otrdien Buvilā

Vai to sauc par brīvību? Zem manis dārzi maigi sliecas uz jūras pusi, un katrā dārzā ir māja. Redzu smagu, nekustīgu jūru, un redzu Buvilu. Laiks ir jauks.

Es esmu brīvs man vairs nav neviena iemesla dzīvot: visi, ko biju izdomājis, ir iziru�i, un citus iztēloties es nespēju. Es vēl esmu jauns diezgan, man vēl pietiek spēka sākt visu no gala. Bet ko lai sāk? Tikai tagad saprotu, cik ļoti bailēs un nelabuma lēkmēs biju rēķinājies ar Anniju kā ar glābiņu. Mana pagātne ir mirusi, de Rolbona kungs miris, Annija atgriezusies tikai tāpēc, lai laupītu visas cerības. Es esmu viens �ajā baltajā ielā ar dārziem gar malām. Viens un brīvs. Bet brīvība mazliet atgādina nāvi.

�odien mana dzīve beidzas. Rīt es bū�u atstājis pilsētu, kas ple�as man pie kājām un kur es tik ilgi esmu dzīvojis. Būs palicis vārds drukns, pilsonisks, īsti francisks, atmiņā palicis vārds, kas nav tik bagāts kā Florences vai Bagdādes vārds. Pienāks laiks, kad es sev jautā�u: �Bet ko es varēju augām dienām darīt, kad dzīvoju Buvilā?� Un no �īs saules un �īs pēcpusdienas nepaliks nekas, pat ne atmiņas.

Visa dzīve man ir aiz muguras. Es redzu to kopumā, es redzu tās apveidu un lēnās kustības, kas mani atvedu�as līdz �ejienei. Tur nekā daudz nav ko sacīt: zaudēta spēle, un tas ir viss. Ir pagāju�i trīs gadi kop� dienas, kad svinīgi ierados Buvilā. Es zaudēju pirmajā gājienā. Es gribēju izspēlēt otru kārti, un arī ar to zaudēju. Es zau�dēju partiju. Tajā pa�ā reizē es sapratu, ka vienmēr var vienīgi zau�dēt. Tikai nelie�i iedomājas, ka viņi laimē. Tagad es rīko�os tāpat kā

Annija, es dzīvo�u, pārdzīvojot pats sevi. Ēdī�u un gulē�u. Gulē�u un ēdī�u. Eksistē�u lēnām un pamazām kā koki, kā ūdens palts, kā sarkanais tramvaja sēdeklis.

Uz brīdi nelabums atlai�as. Bet es zinu, ka tas atgriezīsies: tas ir mans normālais stāvoklis. Tikai �odien mans ķermenis ir pārāk noguris, lai to izturētu. Arī slimniekiem uznāk svētīgi vājuma pos�mi, kas uz da�ām stundām laupa kaites apziņu. Es vienīgi gar�laikojos. Laikiem es �āvājos tik stipri, ka asaras birst pār vaigiem. Tā ir dziļa, dziļa garlaicība, eksistences dziļākais kodols, pati viela, no kā esmu radīts. Es neesmu kļuvis nevī�īgs glu�i pretēji, �orīt vannojos un noskuvos. Tikai, kad atceros sīkās rūpes, es ne�saprotu, kā esmu ticis ar tām galā: tās ir tik tuk�as. Manā vietā ar tām acīmredzot noņēmās paradumi. Tie nav miru�i, tie gan turpina rosī�anos, joprojām klusībā vērpj savu vērpjamo, tie mani mazgā, slauka, apģērbj glu�i kā aukles. Vai tie mani atvedu�i arī �urp, pakalna galā? Neatceros, kā esmu te nokļuvis. Acīmredzot pa Dotrī kāpnēm, bet vai iespējams, ka esmu citu pēc cita uzkāpis vi�sus simt desmit pakāpienus? Un varbūt vēl grūtāk ir iedomāties, ka tūlīt pat kāp�u lejā. Tomēr es zinu, ka pienāks mirklis, kad atradī�os Zaļā pakalna pakājē, paceļot galvu, varē�u noskatīties tālumā iegaismojamies tagad tik tuvo māju logus. Tālumā. Virs manas galvas; un �is mirklis, no kura netieku ārā, kas mani ieslēdz un ierobe�o no visām pusēm, mirklis, no kura esmu radīts, būs vairs tikai miglains sapnis.

Nolūkojos Buvilas pelēkajā mirguļo�anā sev pie kājām. Saules staros tā izskatās pēc glieme�vāku, zvīņu, kaulu �ķembu un grants �upiņu kopojuma. �ajā jūklī reizēm iemirdzas kāds sīks stikla vai vizlas spīdulītis. Grāvī�i, tran�ejas un �aurās vadziņas, kas lokās starp glieme�vākiem, pēc stundas pārvērtīsies par ielām, pa kurām es starp namiem staigā�u. Un pēc stundas es bū�u viens no tiem mazajiem, melnajiem ķipariem, ko redzu Bulibē ielā.

Cik tālu tie man liekas, kad noraugos no pakalna! Man �ķiet, ka es piederu pie citas sugas. Viņi atstāj savus kantorus pēc darba die�nas, viņi ar patiku uzlūko mājas un skvērus, viņi domā, ka tā ir viņu pilsēta, �skaista, pilsoniska pilsēta�. Viņiem nav baiļu, viņi jūtas kā mājās. Viņi ir redzēju�i tikai pieradinātu ūdeni, kas tek no krāniem, gaismu, kuru izstaro spuldzes, kad nospie� slēdzi, kokus jauk-

teņus, kas turas pie balstiem. Simtreiz dienā viņiem tiek pierādīts, ka visu veic mehānismi, ka pasaule pakļaujas noteiktiem un ne�satricināmiem likumiem. Visi tuk�umā iemestie priek�meti krīt vienādā ātrumā, pilsētas parks tiek slēgts katru dienu se�padsmitos ziemā un astoņpadsmitos vasarā, svins kūst 335� temperatūrā, pēdē�jais tramvajs no municipalitātes atiet divdesmit trijos piecās minūtēs. Viņi ir rāmi, mazliet īgni, viņi domā par Rītdienu, tas ir, glu�i vienkār�i par jaunu �odienu; pilsētās rīcībā ir viena pati diena, kas pilnīgi vienāda atkārtojas katru rītu. Tikai svētdienas mazliet iz�greznojas. Muļķi. Man ir pretīgi domāt, ka atkal redzē�u viņu tuk�lās, apmierinātās sejas. Viņi izdod likumus, raksta populistiskus romānus, precas, ir tik neizsakāmi dumji, ka lai� pasaulē bērnus. Ta�u viņu pilsētā ir iezagusies lielā, nenosakāmā daba, tā ir iespiedusies visur, viņu namos, viņu kantoros, viņos pa�os. Tā nekustas, tā ir pavisam rāma, viņi ir pilni ar to, viņi to ieelpo un neredz, viņi iedomājas, ka tā ir ārpusē, divdesmit jūd�u no pilsētas. Bet es �o dabu redzu, es to redzu� Es zinu, ka tās padevība ir tikai slinkums, es zinu, ka tai nav likumu: tas, ko viņi uzskata par dabas pastāvību� Tai ir tikai paradumi, un rīt tie var mainīties.

Ja nu kaut kas notiek? Ja tā piepe�i sāk pulsēt? Tad viņi pamanīs, ka daba ir tepat, un viņiem �ķitīs, ka sirds tūlīt pārplīsīs. Kam tad vairs derēs viņu dambji un nostiprinājumi, viņu elektrocentrāles, augstsprieguma līniju stabi un martenkrāsnis? Tas var notikt kuru katru brīdi, varbūt tūlīt pat: priek�vēstne�i jau manāmi. Piemēram, kāds ģimenes tēvs pastaigājoties ieraudzīs, ka no ielas otras puses tuvojas sarkana lupata, it kā to nestu vēj�. Un, kad lupata būs klāt, viņ� sapratīs, ka tas ir iepuvis, putekļos novārtīts jēlas gaļas gabals, kas pārvietojas lī�us un palekdamies, izmocītas miesas gabals, kas kūleņo notekā un savelkoties iz�ļāc asiņu strūklas. Vai arī māte ap�skatīs sava bērna vaigu un jautās: �Kas tev tur ir, vai pumpa?� Viņa redzēs miesu mazliet uzpampstam, plaisājam, atveramies, un sprau�gas dziļumā tre�o, smejo�o aci. Vai arī viņi pamanīs maigu kutē�anu uz visas miesas kā glāstus, ko peldētājiem sniedz ūdens�zāles. Un viņi sapratīs, ka apģērbi kļuvu�i dzīvi. Un vēl kāds jutīs, ka mutē kaut kas skrāpējas. Viņ� pieies pie spoguļa un atvērs muti. Viņa mēle būs pārvērtusies par milzīgu, dzīvu simtkāji, kas kustina kājiņas un skrāpē aukslējas. Viņ� gribēs to izspļaut, bet simtkājis

būs daļa no viņa, un tas būs jāizrauj pa�am ar savām rokām. Un parādīsies milzumdaudz jaunu lietu, kam vajadzēs atrast vārdus akmens acs, liela trīszaru roka, īk�ķis-kruķis, zimekļ �oklis. Un tas, kur� būs iemidzis savā tīkamajā gultā siltā, rāmā istabā, pamodīsies glu�i kails uz zilganas zemes �alco�u failu me�ā, tie, balti un sarkani, sliesies pret debesīm kā Zukstbuvilas skursteņi, ar lielām, pa pusei no zemes izniru�ām, spalvainām, apaļām, gurniem līdzīgām olām. Un putni laidelēsies starp �iem failiem un knābās tos līdz asinīm. No ievainojumiem lēnām un klusām lāsos sperma, kas sajauksies ar asinīm, tā būs stiklaina, silta, pilna mazu burbulī�u. Vai arī nekas tāds nenotiks, nenorisināsies nekādas pamanāmas pārvērtības, bet vienu rītu cilvēki, atverot �alūzijas, pārsteigti ie�raudzīs kādu drausmīgu nozīmību, kas smagi gulsies uz priek�metiem, it kā kaut ko gaidītu. Nekā vairāk bet, ja tā zināmu laiku turpinātos, notiktu simtiem pa�nāvību. Kaut jel! Es to vien vēlētos, lai kaut kas mazliet pārvēr�as. Tad piepe�i atklātos citi vien�tulības sistie. Pilnīgi vientuļi cilvēki, absolūti vieni, drausmīgu kroplību piemeklēti, skrietu pa ielām, smagi ietu man garām stingu skatienu, bēgot no savām kaitēm un nesot tās līdzi, ar atvērtu muti, ar kukainim līdzīgu mēli, kas plivina spārnus. Tad es vai plīstu aiz smiekliem, kaut ari manu ķermeni klātu aizdomīga, netīra miza, kas uzplauktu miesas ziedos vijolītēs un gundegās. Es atspiestos ar muguru pret sienu un sauktu garāmgājējiem: �Ko jūs ar savu zinātni esat izdarīju�i? Ko devis jūsu humānisms? Kur ir jūsu domājo�o niedrī�u cieņa?� Man nebūtu bail vismaz ne vairāk kā �obrīd. Vai tad tā joprojām nebūtu eksistence, eksistences variācijas? Visas acis, kas lēnām pārklātu seju, bez �aubām, būtu liekas, bet ne vairāk kā divas pirmās. Man bail no eksistences.

Krēslo vakars, pilsētā iedegas pirmās lampas. Mīļais Dievs! Cik dabiska izskatās pilsēta par spīti savai ģeometrijai, cik ļoti tā liekas vakara nomākta. Tas ir tik� nepārprotami redzams no �ejienes; vai tie�ām es vienīgais to uztveru? Vai tad nekur pakalna galā nav vēl kāda Kasandra, kas nolūkojas uz dabas apritu pilsētu sev pie kājām? Bet kāda man gar to daļa? Ko es varētu viņai pasacīt?

Mans augums lēnām pagrie�as uz austrumiem, mazliet pasvārstās un dodas ceļā.

Tre�dien manā pēdējā Buvilā pavadītā dienā

Izskraidīju pilsētu krustām �ķērsām, meklējot autodidaktu. Viņ� noteikti nav gājis mājās. Kauna un �ausmu pārņemts, cilvēku at�stumtais nabaga humānists dro�i vien klīst uz labu laimi. Patiesību sakot, notikums mani nemaz nepārsteidza: jau sen nojautu, ka viņa kaunīgā un bailīgā galva prasīt prasa skandālu. Viņa vaina ir tik maza: vērojo�ajā mīlestībā uz jauniem zēniem ir tik maz jutekliskuma, drīzāk tas ir tikai kāds humānisma paveids. Un tomēr vajadzēja notikt tā, lai viņ� nonāktu vientulībā. Tāpat kā Ahila kungs, kā es viņ� ir no manas rases, no labas gribas cilvēkiem. Tagad viņ� ir iegājis vientulībā un uz visiem laikiem. Vienā mirklī sabruka gan viņa sapņi par kultūru, gan sapņi par cilvēku sapra�anos. Sākumā viņu mocīs bailes un riebums, bezmiega naktis, un pēc visa tā sāk�sies gara trimdas dienu virkne. Vakarā viņ� atkal iegriezīsies Hipotēku pagalmā, no tālienes vēros mirdzo�os bibliotēkas logus, un sirds sa�ņaugsies, atceroties garos grāmatu plauktus, ādas iesēju�mus, lappu�u smar�u. Man �ēl, ka es nepavadīju viņu, bet viņ� nevēlējās; viņ� pats lūdza, lai atstāju viņu vienu: viņ� sāka pieradi�nāties pie vientulības. Es rakstu Mablī kafejnīcā. Es te ienācu svinī�gi, es gribēju pavērot saimnieku, kasieri un skaidri izjust, ka redzu tos pēdējoreiz. Ta�u es netieku vaļā no domas par autodidaktu, visu laiku manu acu priek�ā ir viņa apjukusī, pārmetumu pilnā seja un asinīm noplūdusī stīvinātā apkakalīte. Tad es palūdzu papīru, un tūlīt uzrakstī�u, kas notika. Bibliotēkā nonācu ap diviem pēcpusdi�enā. Es domāju: �Bibiliotēka. Es te ienāku pēdējoreiz.�

Zāle bija gandrīz tuk�a. Es to tikko vairs pazinu, jo zināju, ka nekad vairs te neiegriezī�os. Tā bija kā viegla migla, gandrīz ireāla, glu�i ruda: rieto�ā saule krāsoja sārtenu lasītājām rezervēto galdu, durvis un grāmatu muguriņas. Mirkli mani pārņēma burvīga sajūta, it kā es ieietu zeltainu lapu pilnā pame�ā; es smaidīju. Nodomāju: �Cik sen gan es neesmu smaidījis!� Korsikānis, rokas uz muguras salicis, skatījās pa logu. Ko viņ� tur redzēja? Empetrāza pakausi? �Es vairs neredzē�u nedz Empetrāza pakausi, nedz viņa cilindru un redingotu. Pēc se�ām stundām bū�u atstājis Buvilu.� Noliku uz bib�liotekāra palīga galda divus sējumus, ko biju paņēmis iepriek�ējā mēnesī. Viņ� pārplēsa zaļu kartīti un gabalus pasniedza man:

-��� Lūdzu, Rokantēna kungs!

-��� Paldies!

Es domāju: �Tagad es te nevienam vairs neesmu parādā neko. Tūlīt ie�u atvadīties no Dzelzceļnieku kafejnīcas saimnieces. Es es�mu brīvs.� Brīdi vilcinājos: vai pēdējās stundas izmanto�u pastaigai pa Buvilu, lai vēlreiz redzētu Viktora Igo bulvāri, Galvani avēniju un Turnbridas ielu? Bet pame�s bija tik rāms, tik tīrs man �ķita, ka tas tik tikko eksistē un ka Nelabums to ir saudzējis. Gāju un apsēdos pie krāsns. Uz galda mētājās �Buvilas Avīze�. Es pastiepu roku un paņēmu to.

�Sava suņa izglābts.

Diboska kungs, zemes īpa�nieks no Remiredonas, vakar vakarā ar velosipēdu brauca no No�ī tirgus��

Man labajā pusē apsēdās tukla dāma.Viņa nolika sev blakus filca cepuri. Viņas deguns bija iedurts sejā kā nazis ābolā. Zem deguna nicīgi �ķobījās mazs, neķītrs caurums. Viņa izvilka no somas iesietu grāmatu, atspiedās ar elkoņiem pret galdu un atbalstīja galvu resna�jās rokās. Man pretī snauda vecs kungs. Es viņu pazinu viņ� bija bibliotēkā tovakar, kad mani māca tādas bailes. Manuprāt, arī viņam bija bail. Es domāju: �Cik tas viss tālu.�

Puspiecos bibliotēkā ienāk autodidakts. Man gribas paspiest viņam roku un atvadīties. Ta�u jādomā, ka mūsu pēdējā tik�anās viņam palikusi sliktā atmiņā: viņ� mani atturīgi sveicina un diezgan tālu no manis noliek mazu, baltu sainīti, kur dro�i vien kā parasti ir maizes rika un �okolādes tāfelīte. Pēc brī�a viņ� atgrie�as ar ilustrē�tu grāmatu, ko novieto blakus sainītim. Es domāju: �Es redzu viņu pēdējoreiz. Rītvakar, parītvakar un visus turpmākos vakarus viņ� nāks �urp lasīt pie �ī galda un ēst maizi ar �okolādi, viņ� turpinās pacietīgi skrubināties kā �urka, viņ� lasīs Nabo, Nodo, Nodjē, Ni�a darbus, laiku pa laikam ierakstot kādu aforismu kabatas grāmatiņā. Un es staigā�u pa Parīzi, pa Parīzes ielām, redzē�u jaunas sejas. Kas gan notiks ar mani, kamēr viņ� būs te, kamēr lampa apgaismos viņa lielo, domīgo seju? īstajā brīdī aptveru, ka tūlīt ļau�os dēkas mirā�ai. Paraustu plecus un turpinu lasī�anu.

�Buvila un apkaime.

Monistjēra.

�andarmu brigādes komandieris un viņa �etri �andarmi Laguta, Nizāna, Pjērponta un Gila kungi 1932. gadā nav nīku�i bez�

darbībā. Mūsu �andarmi ir konstatēju�i 7 noziegumus, 82 pret�likumīgas rīcības, 159 pārkāpumus, 6 pa�nāvības un 15 autokatas�trofas, kurās biju�i 3 cilvēku upuri.�

�Zukstbuvila.

�ukstbuvilas pūtēju biedrība. �odien ģenerālmēģinājums, gad�skārtējā koncerta dalībnieku kar�u izsnieg�ana.�

�Kompostela.

Goda leģiona apbalvojums pasniegts mēram.�

��Buvilas Tūrists � (1924. gadā dibinātais �Buvilas Skauts�). �ovakar 20.45 ikmēne�a sanāksme biedrības mītnē Ferdinanda Bairona ielā 10, A zālē. Darba kārtībā: iepriek�ējās sēdes protokola nolasī�ana, korespondence, gadskārtējais bankets, 1932. gada biedru naudas iemaksas, ekskursiju programma martam, da�ādi jautājumi, jaunu biedru uzņem�ana.�

�Dzīvnieku aizsardzība (Buvilas biedrība).

Nākamajā ceturtdienā no 15 līdz 17 Ferdinanda Bairona ielā 10, C zālē publikas pieņem�ana. Korespondenci adresēt biedrības prezi�dentam Galvani avēnijā 154.�

�Buvilas sargsuņu audzētāju klubs� Buvilas karā cietu�o asociāci�ja. .. Taksistu arodbiedrība� Buvilas normālskolu draugu komiteja..

Ienāk divi jauni zēni ar portfeļiem rokā. Liceja audzēkņi. Korsikānim patīk liceja audzēkņi, jo pret tiem viņ� var izturēties ar tēvi�ķīgu stingrību. Bie�i vien sava prieka pēc viņ� ļauj tiem grozīties krēslos un pļāpāt, tad piepe�i klusiem soļiem pieiet klāt, nostājas aiz muguras un rājas: �Vai tā uzvedas pieaugu�i jauni cilvē�ki? Ja jūs nelabosieties, bibliotekāra kungs ir nolēmis sūdzēties lice�ja vadītāja kungam.� Ja zēni iebilst, viņ� raugās uz tiem bargām acīm un pieprasa: �Kā jūs sauc?� Viņ� pārrauga ari lasāmvielu: bib�liotēkā da�i sējumi ir iezīmēti ar sarkanu krustu tā ir elle Zida, Didro, Bodlēra darbi un medicīnas trakt?*ī. Ja liceja audzēknis vēlas ieskatīties kādā no minētajām grāmatām, korsikānis pamāj viņam, ieved stūri un izjautā. Pēc brī�a viņ� vairs nevalda pār sevi, un viņa balss skan visā lasītavā: �Jūsu gadiem ir piemērotas citas, interesan�tākas grāmatas. Pamāclgas grāmatas. Un vai esat izpildījis mājas darbus? Kādā klasē mācāties? Pēdējā? Un jums pēc �etriem pēcpus�dienā vairs nekas nav darāms? Jūsu skolotājs bie�i nāk pie mums, es ar viņu pārjums parunā�u.�

Abi zēni paliek stāvam pie krāsns. Jaunākajam ir skaisti, tum�i mati, gandrīz par daudz smalka āda un ļoti maza, ļauna un lepna mute. Viņa biedrs, drukns puisis tikko dīgsto�ām Ūsiņām, piebaksta jaunākajam ar elkoni un kaut ko pa�ukst. Mazais tum�matis neko neatbild, bet viņa lūpās pavīd tikko manāms augstprātīgs un pa�apmierināts smaids. Tad abi nevērīgi paņem no plaukta vārdnīcu un tuvojas autodidaktam, kas raugās viņos noguru�u skatienu. Viņi izliekas to nemaz neredzam, ta�u apsē�as cie�i blakus mazais tum�matis pa kreisi no autodidakta un lielais druknais pa kreisi no mazā. Abi tūlīt sāk �ķirstīt vārdnīcu. Autodidakts pārlai� skatienu zālei, bet tūlīt atsāk lasī�anu. Nekad vēl lasītava nav izskatījusies tik rāma: es nedzirdu ne troksnīti, vienīgi tuklās dāmas seklo elpu, neredzu neko citu kā vien pār sējumiem noliektas galvas. Ta�u tajā pa�ā brīdī jūtu, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams. Visi, kas tik cen�tīgi pētī lappuses, �ķiet tēlojam komēdiju: pirms mirkļa es jutu pār�alcam tādu kā ne�ēlības dvesmu.

Avīzi biju izlasījis, bet nevarēju saņemties un aiziet: es gaidīju, izlikdamies, ka turpinu lasīt. Manu ziņkāri un neomulības sajūtu pastiprināja tas, ka arī citi gaidīja. Man �ķita, ka blakus sēdo�ā dāma ātrāk �ķir grāmatas lapas. Pagāja da�as minūtes, tad sadzirdēju �uk�stus. Piesardzīgi pacēlu galvu. Abi puikas bija aizvēru�i vārdnīcu. Mazais tum�matis nerunāja, viņ� bija pagriezis pa labi seju, kas pau�da godbijību un interesi. Pa pusei aizslēpies aiz viņa muguras, gai�matis ausījās un klusībā ņirgājās. �Bet kur� runā?� es gudroju.

Runāja autodidakts. Viņ� bija pieliecies pie blakus sēdo�ā zēna, skatījās viņam acīs un smaidīja; redzēju kustamies viņa lūpas, brī�am iedrebamies garās skropstas. Es nekad nebiju redzējis viņu tik jaunu, gandrīz valdzino�u. Bet brī�iem viņ� aprāvās un pameta atpakaļ ba�īgu skatienu. Zēns, �ķiet, kāri tvēra katru viņa vārdu. �ajā ainā nebija nekā ārkārtēja, un es jau grasījos atkal pievērsties avīzei, bet tad ieraudzīju, ka zēns viņam aiz muguras lēnām slidina roku gar galda malu. Tā, autodidaktam neredzama, brīdi ceļoja un taustījās, līdz sastapa lielā gai�matainā delmu un stipri ieknieba tajā. Druknais, pārāk iegrimis autodidakta vārdu klusā baudī�anā, nebija roku pamanījis. Viņ� palēcās, un viņa mute aiz pārsteiguma un ap�brīna iepletās neticami plata. Mazais tum�matis saglabāja godbijīgas intereses izteiksmi. Varētu pat �aubīties, vai blēdīgā roka pieder

viņam. �Ko viņi grib autodidaktam nodarīt?� es domāju. Es skaidri sapratu, ka notiks kaut kas nekrietns, un redzēju ari, ka vēl ir laiks nodomu izjaukt. Bet es joprojām nesapratu, kas ir jāizjauc. Man iegribējās piecelties, uzsist autodidaktam uz pleca un uzsākt ar viņu sarunu. Bet tai brīdī viņ� uztvēra manu skatienu. Viņ� acumirklī pār�trauca sarunu un dusmīgi saknieba lūpas. Dū�u zaudējis, es novēr�sos un aiz pieklājības atkal ķēros pie avīzes. Pa to laiku tuklā dāma bija atstūmusi grāmatu un pacēlusi galvu. Viņa izskatījās ārkārtīgi ieintriģēta. Es skaidri jutu, ka dāma tūlīt pārplīsīs: viņi visi gribēja, lai notiek eksplozija. Ko es varēju darīt? Pametu skatienu uz kor�sikāņa pusi tas vairs nelūkojās pa logu, bija pagriezies uz mūsu pusi.

Pagāja stundas ceturksnis. Autodidakts atkal �ukstēja. Es vairs neiedro�inājos skatīties uz viņu. Mirkli sadzirdēju viņa smieklus melodiskus pui�eļa smieklus. Man sa�ņaudzās sirds: �ķita, ka ne�krietnie puikas tūlīt slīcinās kaķi. Tad piepe�i �ukstē�ana izbeidzās. Klusums man �ķita traģisks: tas bija gals, tā bija noslepkavo�ana. Es noliecu galvu pār avīzi un izlikos lasām; ta�u es nelasīju: uzraucis uzacis, pacēlu skatienu, cik augstu vien varēju, lai noskaidrotu, kas tik klusām norisinās man pretī. Mazliet pagriezis galvu, ar acs kak�tiņu kaut ko pamanīju tā bija roka, maza, balta roka, kas nupat vēl slīdēja gar galda malu. Tagad tā gulēja uz galda atvērta, atslābināta, maiga un jutekliska, tai piemita tāds pats laisks kailums kā peldētā�jai, kas sildās saulē. Vilcinoties tai tuvojās kaut kas brūns un spal�vains. Tas bija resns, tabakas nobrūnināts pirksts; blakus rokai tas bija apveltīts ar visu vīrie�a dzimumlocekļa neglītumu. Tas stīvi ap�stājās, pavērsās pret trauslo plaukstu, tad piepe�i sāka to bikli glāstīt. Es nebrīnījos, drīzāk mani smacēja dusmas uz autodidaktu: vai tie�ām viņ�, muļķis tāds, nevarēja atturēties, vai tie�ām viņ� ne�manīja, kādas briesmas viņam uzglūn? Viņam vēl palika viena iespēja, viena pati maza iespēja: ja viņ� noliktu plaukstas uz galda katru savā pusē grāmatai, kuru lasa, ja sēdētu pilnīgi rāms, �oreiz varbūt vēl izbēgtu savam liktenim. Bet es zināju, ka viņ� iespēju neizmantos: pirksts maigi un padevīgi glāstīja nekustīgo miesu, tik tikko tai pieskaroties, neiedro�inoties piespiest stiprāk izskatījās, ka tas apzinās savu neglītumu. Es strauji pacēlu galvu, es vairs nevarēju izturēt apmātības pilno kustē�anos: es meklēju autodidakta

acis un skaļi ieklepojos, lai viņu brīdinātu. Bet viņa plaksti bija no�laisti, viņ� smaidīja. Viņa otra roka bija pazudusi zem galda. Zēni vairs nesmējās, viņi bija kļuvu�i ļoti bāli. Mazais tum�matis saknie�ba lūpas, viņ� baidījās, likās, ka viņ� vairs nevalda pār notieko�o. Tomēr roku viņ� neatrāva, atstāja to uz galda nekustīgu, tikai maz�liet saspringtu. Viņa biedrs atvēra muti, izskatījās apstulbis un pār�bijies.

Tajā mirklī korsikānis sāka kliegt. Viņ� nedzirdamiem soļiem bi�ja piegājis pie autodidakta un nostājies tam aiz muguras. Viņ� bija tum�i piesarcis un izsktījās tāds, it kā smietos, bet acis meta zibeņus. Es uz sava krēsla salēcos, ta�u jutos gandrīz atvieglots: gaidī�ana bija pārāk moko�a. Man gribējās, lai tas beidzas pēc iespējas drīzāk, lai autodidaktu izmet ārā, ja jau grib, bet lai tas bei�dzas. Abi zēni, krīta bāli, paķēra portfeļus un acumirklī aizmuka.

-���� Es jūs redzēju, niknumā apskurbu�ais korsikānis kliedza, �oreiz es jūs pieķēru, nu jūs vairs neteiksiet, ka tā nav taisnība. Varbūt jūs sacīsiet, ka tas� nu, �itas nenotika? Vai domājat, ka es neredzēju jūsu izdarības? Es neturu acis kabatā, cienītais! Es sev teicu pacietību, pacietību! Un, kad es viņu dabū�u rokā, tas viņam dārgi maksās! Jā, jā, tas jums dārgi maksās! Man ir zināms, kā jūs sauc, kur jūs dzīvojat, saprotiet, esmu ievācis ziņas. Es pazīstu jūsu priek�nieku �iljē kungu. Viņ� gan rit no rīta būs pārsteigts, kad saņems bibliotekāra kunga vēstuli. Nu? Klusējiet! viņ� uzsauca, acis bolīdams. Jums ir jāsaprot, ka nu tas ir beidzies. Francijā ir tribunāli tādiem cilvēkiem kā jūs. Kungs papildināja zinā�anas! Kungs studēja kultūru! Kungs visu laiku nedeva miera, te prasīdams ziņas, te grāmatas. Jūs veltīgi pūtāt man pīlītes, vai sapratāt?

Autodidakts neizskatījās pārsteigts. Dro�i vien viņ� jau gadiem ilgi bija gaidījis tādu atrisinājumu. Jādomā, ka viņ� simtām rei�u bi�ja iztēlojies, kas notiks dienā, kad korsikānis nedzirdamiem soļiem piezagsies viņam no aizmugures un ausīs piepe�i ieskanēsies draus�mīgā balss. Un tomēr viņ� nāca �urp katru vakaru, drud�aini lasīja un laiku pa laikam glu�i kā zaglis noglāstīja maza zēna balto roku vai varbūt kāju. Viņa seja drīzāk pauda padevību liktenim.

-���� Es nezinu, ko jūs gribat sacīt, viņ� �ļupstēja, es nāku uz �ejieni gadiem ilgi�

Viņ� tēloja sa�utumu un pārsteigumu, bet nepārliecino�i. Viņ�

Sartrs, �Nelabums"

177

skaidri zināja, ka notikums ir sācies un to vairs nevar apturēt, ka visas tā minūtes jāpārdzīvo cita pēc citas.

-���� Neklausieties viņā, es redzēju, mana blakussēdētāja saka. Viņa smagi pieceļas. Nu nē! Tā nav pirmā reize, kad es to redzu; vēl nesen pagāju�ajā pirmdienā es to redzēju un negribēju neko sacīt, jo neticēju savām acīm, nespēju noticēt, ka bibliotēkā, nopietnā vietā, kur cilvēki nāk gūt zinā�anas, notiek tādas lietas, ka jāsarkst. Man bērnu nav, bet man �ēl mā�u, kuras sūta uz �ejieni savas atvases un domā, ka viņi te mierīgi strādā, bet te ir briesmoņi, kas neko netur svētu un kas liedz bērniem pildīt viņu uzdevumus.

Korsikānis piegāja autodidaktam vēl tuvāk.

-���� Vai dzirdat, ko kundze saka? viņ� kliedza tam sejā. Jums nev nekādas vajadzības tēlot nevainīgo. Jūs esat pieķerts, netīreli!

-���� Kungs, es palūg�u jūs būt pieklājīgam, autodidakts cienīgi bilda. Tas saskanēja ar viņa lomu. Varbūt viņam gribējās atzīties un aizbēgt, bet vajadzēja tēlot savu lomu līdz galam. Viņ� neskatījās uz korsikāni, acis viņam bija gandrīz aizvērtas. Rokas nokarājās gar sāniem; viņ� izskatījās drausmīgi bāls. Un piepe�i seja ko�i pietvīka.

Korsikānis aiz niknuma smaka vai nost.

-���� Pieklājīgam? Cūcība! Varbūt jūs iedomājaties, ka neesmu redzējis. Es jums saku esmu jums uzglūnējis. Es jūs novēroju jau mēne�iem ilgi.

Autodidakts paraustīja plecus un mēģināja atsākt lasī�anu. Tum�i sarkanu seju, asarām acīs, viņ� izlikās, ka ar sevi�ķu interesi apskata Bizantijas mozaīkas reprodukciju.

-��� Viņ� vēl lasīs! Ir nu gan nekauņa! dāma teica, skatīdamās uz korsikāni.

Tas apmulsa. Tajā brīdī bibliotekāra palīgs, jauns, bikls cilvēks, kuru korsikānis terorizēja, lēnām paslējās pie sava rakstāmgalda un jautāja: �Paoli, kas tur notiek?� Mirkli valdīja tāda kā neskaidrība, un es jau varēju cerēt, ka ar to viss beigsies. Bet korsikānis, iedomājies pats sevi, acīmredzot jutās smieklīgs. Noskaities, nezinā�dams, ko vēl lai pasaka mēmajam upurim, viņ� pastiepās, cik vien spēja, un no visa spēka raidīja sitienu tuk�umā. Autodidakts pārbi�jies atskatījās. Viņ� raudzījās korsikānī pavērtu muti; viņa acīs at�spoguļojās drausmīgas bailes.

-��� Ja jūs man iesitīsiet, es sūdzē�os, viņ� izmocīja. Es vēlos aiziet pats pēc savas gribas.

Es savukārt piecēlos, bet bija jau par vēlu: korsikānis saldkaisli iesmilkstējās un piepe�i no visa spēka trieca dūri pret autodidakta degunu. īsu mirkli neredzēju neko citu kā vien viņa acis sāpju un kauna pilnas acis virs piedurknes un brūnas dūres. Kad korsikānis atrāva roku, no autodidakta deguna sāka tecēt asinis. Viņ� gribēja aizsegt seju ar plaukstām, bet korsikānis iebelza vēl arī pa lūpu kak�tiņu. Autodidakts saļima krēslā un raudzījās savā priek�ā izbijies un neaizsargāts. Asinis pa degunu plūda uz apģērba. Viņ� gramstījās pa galdu, meklējot savu sainīti, bet kreisā roka neatlaidīgi pūlējās noslaucīt degunu, kaut asinis nebija apturamas.

-��� Es ie�u prom, viņ� teica it kā pats sev.

Sieviete man blakus bija bāla, un viņas acis mirdzēja.

-��� Preteklis tāds, tā viņam vajadzēja! viņa sacīja.

Es drebēju dusmās. Es apgāju riņķī galdam, saņēmu mazo kor�sikāni aiz rīkles un pacēlu gaisā; viņ� spirinājās; es būtu viņu triecis pret galdu. Viņ� metās glu�i zils, turējās pretī, mēģināja ieskrāpēt man sejā. Es neteicu ne vārda, bet man gribējās iezvelt viņam pa de�gunu un saplacināt to. Viņ� saprata, pacēla elkoni, lai aizsargātos: ar to apmierinājos, jo redzēju, ka viņ� ir nobijies. Piepe�i viņ� sāka gārgt:

-��� Laidiet mani vaļā, rupekli, vai tad jūs arī esat pediķis?

Es vēl tagad nesaprotu, kāpēc viņu palaidu. Vai baidījos no sare�ģījumiem? Vai Buvilas laiskuma gadi bija mani samaitāju�i? Senāk es viņu nebūtu palaidis vaļā, iepriek� neizdauzot zobus. Pagriezos uz autodidakta pusi. Bet viņ� vairījās mana skatiena. Viņ� gāja prom nolaistu galvu, paņēma no pakaramā mēteli. Ar kreiso roku, viņ� bez mitas berzēja padeguni, it kā gribētu apturēt asiņo�anu. Bet asinis �ļācās joprojām, un es baidījos, ka viņ� varētu zaudēt samaņu. Ne uz vienu neskatīdamies, autodidakts murmināja:

-��� Gadiem ilgi es te esmu nācis�

Bet, ticis uz kājām, sīkais korsikānis atkal kļuva par stāvokļa noteicēju.

-���� Vācieties prom, viņ� teica autodidaktam, un lai es jūs te vairs neredzētu, citādi es jūs padzī�u ar policiju.

Panācu autodidaktu kāpņu galā. Es jutos neveikli, man bija

kauns par viņa kaunu, nezināju, ko lai viņam saku. Viņ� izlikās mani neredzam. Beidzot viņ� bija izvilcis no kabatas mutautu un klepoja tajā. Deguns vairs tik stipri neasiņoja.

-��� Nāciet man līdzi uz aptieku, es neveikli sacīju.

Viņ� neatbildēja. No lasītavas skanēja skaļa murdoņa. Acīmredzot tur visi runāja reizē. Sieviete spalgi iesmējās.

-��� Es nekad vairs nevarē�u nākt uz �ejieni, autodidakts teica. Viņ� pagriezās atpakaļ un apstulbis skatījās uz kāpnēm un lasītavas ieeju. Asinis sāka tecēt aiz stīvinātās apkaklītes. Mute un vaigi bija notraipīti ar asinīm.

-��� Nāciet, es teicu, saņēmis viņu aiz rokas.

Viņ� nodrebēja un spēji to atrāva.

-��� Lieciet mani mierā!

-����� Bet jūs nevarat palikt viens. Jums ir jānomazgā seja un jāsaņem ārsta palīdzība.

Viņ� atkārtoja:

-��� Lieciet mani mierā, cienītais, es jūs līdzu, lieciet mani mierā!

Likās, ka tūlīt sāksies nervu lēkme; ļāvu, lai viņ� iet.

Rieto�ā saule mirkli apgaismoja autodidakta uzkumpu�o mugu�ru, tad viņ� pazuda skatienam. Uz durvju sliek�ņa palika zvaigznei līdzīgs asins traips.

Stundu vēlāk

Krēslo, saule riet; pēc divām stundām atiet vilciens. Pirmo reizi izgāju cauri pilsētas parkam un pastaigājos Bulibē ielā. Es zināju, ka tā ir Bulibē iela, bet nepazinu to. Parasti, kad tur nonācu, man �ķita, ka �ķērsoju biezu jo biezu veselā saprāta slāni Bulibē iela, lempī�ga un stūraina, ar savu neglīto nopietnību, ar izvelbto asfalta brau�camo daļu atgādināja galvenās �osejas, kad tās �ķērso bagātus mies�tus, kur vairāk nekā kilometra garumā ceļa malās slienas ducīgas trīsstāvu mājas; es to dēvēju par zemnieku ielu, un tā mani valdzinā�ja tāpēc, ka tirdzniecības ostas pilsētā izskatījās bezgala ērmīga un glu�i nevietā. �odien mājas stāv kā stāvēju�as, bet ir zaudēju�as lauciniecisko izskatu: parasti pilsētas nami, vairāk nekas. Tāds pats iespaids man nupat radās par pilsētas parku augi, zālāji, Olivjē Maskerē strūklaka izskatījās iecirtīgi, jo bija neizteiksmīgi. Es sapratu pilsēta mani atstāj pirmā. Es vēl neesmu aizbraucis no

Buvilas, bet vairs neatrodos te. Buvila klusē. Man �ķiet dīvaini, ka vajag vēl divas stundas uzturēties pilsētā, kas, vairs nerūpējoties par mani, sakārto mēbeles un apsedz tās ar pārvalkiem, lai �ovakar vai rīt visā svaigumā atsegtu jauniebraucējiem. Jūtos vairāk aizmirsts nekā jelkad.

Pasperu da�us soļus un apstājos. Izbaudu pilnīgu aizmirstību, kādā esmu nonācis. Esmu starp divām pilsētām, viena mani vairs nepazīst, otra vēl nepazīst. Kas gan mani atceras? Varbūt jauna, smagnēja sieviete Londonā� Un arī tad vai tie�ām viņa domā par mani? Turklāt ir tas vīrietis, ēģiptietis. Varbūt viņ� �obrīd ieiet viņas istabā, apskauj viņu. Es neesmu greizsirdīgs; es labi zinu, ka viņa pārdzīvo pati sevi. Pat ja viņa mīlētu no visas sirds, tā tomēr būtu miru�ās mīlestība. Ta�u ir kaut kas, ko viņa var dot, bauda. Un, ja viņa zaudē atmanu un pazūd virpulī, tad nav vairs nekā, kas viņu varētu saistīt pie manis. Viņa bauda, un es viņas uztverē esmu tikpat nenozīmīgs, it kā nekad nebūtu sastapts; viņa ir izmetusi mani no sevis vienā mirklī, un arī visas citas apziņas pasaulē ir atbrīvoju�ās no manis. Tas man �ķiet dīvaini. Tomēr es ļoti labi zinu, ka es ek�sistēju, ka esmu te.

Tagad, kad izrunāju vārdu �es�, tas man �ķiet tuk�s. Esmu tik ļoti aizmirsts, ka man lāgā neizdodas sajust sevi. Vienīgais, kas manī palicis īsts, ir eksistence, kas jūt sevi eksistējam. Es ilgi klusām �āvājos. Neviena. Antuāns Rokantēns neeksistē nevienam. Tas mani uzjautrina. Kas tas Antuāns Rokantēns tāds ir? Tas ir kaut kas abstrakts. Manā atmiņā raustās bāla, sīka atmiņa par sevi. Antuāns Rokantēns� Un piepe�i Es sāk bālēt un bālēt, un tie�ām izdziest.

Gai�redzīga, nekustīga, tuk�a apziņa ir atstāta starp mūriem; tā turpinās. Neviens to vairs neapdzīvo. Vēl nupat kāds sacīja �es�, teica �mana apziņa�. Kur�? Ārpusē bija runājo�as ielas, pilnas pazīstamu krāsu un smar�u. Ir paliku�i anonīmi mūri un anonīma apziņa. Lūk, kas ir: mūri, un starp mūriem maza, dzīva un bezper�soniska caurspīdība. Apziņa eksistē kā koks, kā zāles stiebriņ�. Tā snauduļo, tā garlaikojas. Kā putni zaros to apdzīvo mazas, bēgo�as eksistences. Padzīvo un aizlai�as. Aizmirsta, starp mūriem un pelēkām debesīm atstāta apziņa. Un nu es jūtu tās eksistenci: tā ap�zinās, ka ir lieka. Tā izklīst, sadrumstalojas, tā pūlas izgaist uz brū�

nas sienas, gar laternu vai tur, vakara dūmakā. Bet tā neaizmirst sevi nekad; tā, kas sevi aizmirst, ir būtnes apziņa. Tāds ir tās liktenis. Ir kāda apslāpēta balss, kas saka: �Vilciens atiet pēc divām stundām,� un ir �īs balss apziņa. Tāpat ir sejas apziņa. Seja slīd lēni, asinīm no�traipīta, un tās lielās acis asaro. Tās nav starp mūriem, tās nav nekur. Seja izgaist, to aizstāj salicis stāvs un asiņaina galva, tas at�tālinās lēniem soļiem, �ķiet, ka ik uz soļa tas apstājas, neapstājas nekad. Ir apzinā�anās par augumu, kas lēnām velkas pa tum�u ielu. Tas iet, bet neattālinās. Tum�ā iela nebeidzas, tā izgaist neeslbā. Tās nav starp mūriem, tās nav nekur. Un ir apziņa apslāpētajai balsij, kas saka: �Autodidakts klīst pa pilsētu.�

Ne jau pa to pa�u pilsētu, nē! Starp mēmiem mūriem autodidakts iet pa naidpilnu pilsētu, kura neaizmirst. Ir cilvēki, kas domā par viņu, korsikānis, resnā dāma, varbūt visi pilsētas iemītnieki. Viņ� vēl nav pazudis, viņ� nevar pazaudēt savu �es�, ko viņi negribēja piebeigt. Viņam sāp lūpa un nāsis; viņ� domā: �Man sāp.� Viņ� iet, viņam jāiet. Ja viņ� apstātos tikai mirkli, bibliotēkas augstie mūri uzreiz saslietos ap viņu un ieslēgtu lokā; korsikānis iznirtu blakus, un scēna atsāktos glu�i tāda pati visos sīkumos, un sieviete ņirgtu: �Tādus pretekļus vajadzētu aizsūtīt katorgā!� Viņ� iet, viņ� negrib atgriezties mājās: istabā viņu gaida korsikānis, sieviete un divi jau�nie zēni: �Nav vērts liegties, es to redzēju.� Un scēna atkārtotos. Viņ� domā: �Augstais Dievs, ja es nebūtu to izdarījis, ja es būtu varējis to neizdarīt, ja tā varētu nebūt patiesība!�

Apziņas priek�ā �urpu turpu virzās noraizējusies seja: �Varbūt viņ� izdarīs pa�nāvību.� Bet nē; �ī maigā, piekrāptā dvēsele nespēj domāt par nāvi.

Ir apziņas apziņa. Tā redz sevi caur un cauri, rāmu un tuk�u starp mūriem, brīvu no cilvēka, kurā dzīvo, briesmīgu, jo tā nav neviens. Balss saka: �Koferi ir reģistrēti. Vilciens atiet pēc divām stundām.� Mūri slīd pa labi un pa kreisi. Ir asfalta apziņa, dzelzslietu veikala apziņa, kazarmu �aujamlūku apziņa, un balss saka: �Pēdējo reizi.�

Annijas apziņa, resnās, vecās Annijas apziņa viņa ir savā vies�nīcas istabā, ir cie�anu apziņa, cie�anas apzinās sevi starp garām sienām, kas pazūd un nekad neatgriezīsies: �Vai tas nekad nebeigsies?� Balss starp mūriem dzied d�eza melodiju �Some of these days�; vai tie�ām tas nebeigsies? Un melodija klusītēm un

viltīgi atgrie�as no aizmugures, atgūst balsi, un balss dzied, nespējot apstāties, un augums iet, un ir visa tā apziņa un, ak vai, apziņas apziņa. Bet te nav neviena, kas ciestu un lauzītu rokas, un pats sevi �ēlotu. Neviena. Tās ir tīras ielu krustojumu cie�anas, aizmirstas cie�anas kas nevar aizmirst. Un balss saka: �Re, tur ir Dzelzceļnieku kafejnīca,� un Es ieplūst apziņā, tas esmu es, Antuāns Rokantēns, es tūlīt brauk�u uz Parīzi; es ie�u atvadīties no saimnieces.

-��� Es atnācu no jums atvadīties.

-��� Vai braucat prom, Antuāna kungs?

-��� Pārcel�os uz Parīzi, lai būtu kāda pārmaiņa.

-��� Laimīgais!

Kā es varēju piespiest lūpas pie �īs platās sejas? Viņas augums man vairs nepieder. Vēl vakar es spēju to nojaust zem melnā vilnas tērpa. �odien kleita ir kā bruņas. Vai baltais augums ar zilajām dzīs�liņām bija sapnis?

-��� Mums �ēl, ka jūs braucat prom, saimniece saka. Vai negri�bat kaut ko iedzert? Piedāvāju es.

Mēs apsē�amies un saskandinām. Viņa sāk runāt mazliet klusāk.

Es biju pieradusi pie jums, viņa saka pieklājīgā no�ēlā, mēs tik labi sapratāmies.

-��� Es atbrauk�u jūs apciemot.

-��� Tā jau ir, Antuāna kungs. Kad jūs brauksiet cauri Buvilai, jūs iegriezīsieties pie mums un jauki pasveicināsiet. Jūs sev sacīsiet: �le�u sasveicināties ar Zannas kundzi, viņai tas sagādās prieku.� Tiesa, ir jau patīkami zināt, kas ar cilvēkiem notiek. Turklāt ļaudis te aizvien atgrie�as. Pie mums nāk jūrnieki, vai ne? Un arī Transatlantijas sabiedrības ierēdņi; reizēm viņi pazūd uz diviem gadiem, ja aizbrauc uz Brazīliju vai Ņujorku vai arī dien uz Bordo pasa�ieru vai tirdzniecības kuģiem. Un tad vienā jaukā dienā viņi ir klāt: �Labdien, Zannas kundze!� Iedzeram kādu glāzi. Ticat vai ne�ticat, bet es atceros, kas viņiem gar�ojis. Pēc diviem gadiem? Es saku Madlēnai: �Pjēra kungam jūs pasniegsiet sauso vermutu, bet Leona kungam �inzano.� Viņi jautā: �Kā jūs, saimniec, to atce�raties?� � Tas ir mans arods,� es atbildu.

Zāles dziļumā sē� korpulents vīrietis, kas nesen sācis ar viņu gulēt. Viņ� sauc:

-��� Saimniecīt!

Viņa pieceļas:

-��� Piedodiet, Antuāna kungs!

Pie manis pienāk viesmīle:

-��� Kā tad jūs tā sadomājāt mūs atstāt?

-��� Es pārceļos uz Parīzi.

-��� Es ari esmu dzīvojusi Parīzē, viņa lepni saka. Divus gadus. Es strādāju pie Simona. Bet es skumu pēc �ejienes.

Viņa brīdi kavējas, tad pamana, ka nav nekā, ko man teikt.

-��� Nu, tad uz redzē�anos, Antuāna kungs!

Viņa noslauka priek�autā roku un sniedz man to.

-��� Uz redzē�anos, Madlēna!

Viņa iet prom. Pievelku tuvāk �Buvilas Avīzi� un tūlīt atgrū�u: nupat bibliotēkā es to izlasīju no pirmās līdz pēdējai rindai.

Saimniece vairs nenāk: viņa ļauj draugam savas tuklās rokas, kuras viņ� kaislīgi �ņaudza.

Vilciens atiet pēc �etrdesmit piecām minūtēm.

Aiz gara laika sāku rēķināt:

Tūksto� divsimt franku mēnesī nav daudz. Tomēr, ja es mazliet pietaupī�u, ar tiem vajadzētu pietikt. Par istabu trīssimt franku, piec�padsmit franku dienā par ē�anu, paliek �etrsimt piecdesmit franku veļas mazgā�anai, sīkiem izdevumiem un kino. Nedz veļa, nedz drēbes man vēl ilgi nebūs jāpērk. Abi mani uzvalki ir tīri, kaut arī mazliet spīd elkoņos, ja bū�u rūpīgs, tie man kalpos vēl trīs vai �etrus gadus.

Augstais Dievs! Un tas bū�u es, kas dzīvos tādu sēnes dzīvi? Ko es iesāk�u ar savām dienām? Es pastaigā�os. Ie�u uz Tilērijām un sēdē�u dzelzs krēslā vai drīzāk uz sola taupības dēļ. Ie�u lasīt bib�liotēkās. Un tad? Reizi nedēļā kino. Un vēl? Vai svētdienās atļau�os cirku? Vai ie�u spēlēt kriketu ar Luksemburgas dārza pen�sionāriem? Trīsdesmit gadu vecumā! Man sevis �ēl. Reizēm es sev jautāju, vai nebūtu prātīgāk vienā gadā iz�ķiest atliku�os trīssimt tūksto�us franku un tad� Bet ko tas man dotu? Jaunus uzvalkus? Sievietes? Ceļojumus? Tas viss man ir bijis, tagad tas ir beidzies, vairs nekārdina: kas vēl atlicis? Pēc gada es bū�u tikpat tuk�s kā tagad, pat bez jelkādām atmiņām, un gļēvs nāves priek�ā.

Trīsdesmit gadu! Un 14 400 franku rentes. Katru mēnesi ir

kuponi, ko izlietot. Bet es ta�u neesmu vecis! Lai man dod kaut ko darīt, vienalga ko! Labāk būtu domāt par kaut ko citu, jo �ajā brīdī es pats sev spēlēju teātri. Es ļoti labi zinu, ka negribu darīt neko: kaut ko darīt nozīmē radīt eksistenci, un eksistences jau tāpat pilnīgi pietiek.

Patiesībā es glu�i vienkār�i negribu nolikt spalvu: man �ķiet, ka sāksies Nelabums un ka rakstot es varu to aizkavēt. Tāpēc rakstu vi�su, kas vien ienāk prātā.

Madlēna grib man sagādāt prieku un no tālienes uzsauc, rādī�dama plati:

-��� Tā ir jūsu plate, Antuāna kungs, tā, kas jums patīk, vai gribat to noklausīties pēdējoreiz?

-��� Esiet tik laipna.

To es saku pieklājības dēļ, bet īstenībā nemaz nejūtos noskaņots klausīties d�eza melodiju. Tomēr es veltī�u tai uzmanību, jo, kā sa�ka Madlēna, es to dzirdē�u pēdējoreiz: tā ir ļoti veca, pārāk veca pat provincei; Parīzē es to veltīgi meklētu. Madlēna tūlīt uzliks to uz patafona diska, tas sāks griezties; tērauda adata lēkās un skrapstēs rieviņās, to vadīs pa spirāli līdz plates centram, un tad mūzika būs beigusies, piesmakusī balss, kas dzied �Some of these days�, ap�klusīs uz visiem laikiem.

Sākas.

Ko lai saka par muļķiem, kas gūst mierinājumu daiļajās māk�slās? Kā mana krustmāte Bi�uā: �Sopēna prelīdes man bija tāds balsts, kad mira tavs nabaga tēvocis!� Un koncertzāles ir pārpilnas pazemoto un apvainoto, kuri, acis aizvēru�i, pūlas pārvērst bālās se�jas par uztveres antenām. Viņi iedomājas, ka sagūstītās skaņas plūst viņos maigas un barojo�as un ka viņu cie�anas pārvēr�as par mūziku kā jaunā Vertera cie�anas; viņi domā, ka skaistums jūt viņiem līdzi. Muļķi.

Man gribētos, lai viņi man pasaka, vai �ī mūzika ari viņiem liekas līdzjūtīga. Nupat es vēl nepavisam nejutos tā, it kā peldētu svētlaimē. Virspusē es, daudz nedomādams, noņēmos ar aprēķiniem. Dziļāk snauda visas nepatīkamās domas, kas ieguvu�as neizteiktu jautājumu vai mēma izbrīna veidu un nedod man miera ne dienu, ne nakti. Domas par Anniju, par manu neizdevu�os dzīvi. Un vēl dziļāk Nelabums, bikls kā rītausma. Bet �ajā brīdī nebija

mūzikas, es biju īgns un mierīgs. Visi priek�meti ap mani bija radīti no tās pa�as vielas kā es, no tādām kā bezveidīgām cie�anām. Ārpus manis pasaule bija tik neglīta, tik neglītas bija netīrās glāzes uz galdiem un brūnie traipi uz spoguļiem un Madlēnas priek�auta, un saimnieces resnā mīļākā laipnīgais ģīmis, tik neglīta bija pati pasaules eksistence, ka es jutos savā vietā, savā ģimenē.

Tagad dzied saksofons. Un man ir kauns. Nupat ir piedzimu�as mazas, cildenas sāpes, paraugcie�anas. �etras saksofona melodijas notis. Tās klejo �urpu turpu, tās it kā saka: "Vajag darīt, kā darām mēs, ciest ritmā.� Nu, kā tad! Protams, es gribētu ciest tādā veidā, ritmā, bez līdzcietības, ne�ēlojot pats sevi, ar striktu skaidrību. Bet vai tā mana vaina, ka alus ir tik silts glāzes dibenā, ka uz spoguļa ir brūni traipi, ka es esmu lieks, ka vispatiesākās no manām cie�anām, visskaidrākās, lo�ņā un kļūst smagnējas, ja tām ir par daudz miesas un tās ir ari pārāk platas kā jūras govis ar lielām, miklām, aizkustino�ām, bet tik riebīgām acīm? Nē, to gan nevarētu sacīt, ka mazās dimanta cie�anas, kas grie�as virs plates un mani �ilbina, bū�tu līdzjūtīgas. Tās nav pat ironiskas: tās strauji dejo un ir nodarbinā�tas tikai pa�as ar sevi; tās kā ar izkapti ir nocirtu�as pasaules sāpju tuvību un tagad virpuļo visos mūs Madlēnā, resnajā vīrā, saimniecē, manī un galdos, dīvānos, plankumainajā spogulī, glāzēs, visos, kas atdevu�ies eksistencei, jo mēs bijām savējo vidū, tikai savējo vidū, tās mūs pārsteidza dīkā brīdī, ikdienas nolaidībā: man ir kauns pa�am par sevi un par visu, kas eksistē to priek�ā.

Tās neeksistē. Tāpēc sanāk pat dusmas; ja es pieceltos, ja no�rautu plati no diska, uz kura tā uzlikta, un pārlauztu to uz pusēm, tās es nesasniegtu. Tās ir pāri, vienmēr pāri kaut kam balsij, vijoles skaņai. Cauri bieziem jo bieziem eksistences slāņiem tās, slaidas un tvirtas, nomet plīvurus, un, kad gribam tās satvert, sastopam tikai eksistētājus, atduramies pret bezjēdzīgiem eksistētājiem. Tās ir aiz visa es tās pat nedzirdu, es dzirdu skaņas, vibrācijas, melodiju, kas tās atklāj. Tās neeksistē, jo tām nav nekā lieka: viss pārējais ir lieks attiecībā pret tām. Tās ir.

Un es ari gribu būt. Neko citu es nemaz neesmu gribējis; lūk, manas dzīves atslēga: visos pūliņos, kas liekas glu�i bez sakara, tagad redzu vienu un to pa�u vēlē�anos: izdzīt eksistenci no sevis, atbrīvot mirkļus no treknuma, tos izgriezt, iz�āvēt, sevi iztīrīt, noci�

etināt, lai beidzot varētu radīt skaidru un precīzu skaņu kā sakso�fona toni. No tā varētu iznākt pat apoloģija: reiz dzīvoja nabaga vīrs, kas bija vīlies pasaulē. Tāpat kā citi cilvēki, viņ� eksistēja parku, kafejnīcu, veikalniecisku pilsētu pasaulē un gribēja sevi pār�liecināt, ka dzīvo citur kopā ar Tintoreto un dod�iem, ar Gocoli bra�ajiem florencie�iem, grāmatu lappusēs, kopā ar Fabriciju del Dongo un �iljēnu Sorelu, patafona platēs, garajās, sausajās d�eza �ēlabās. Un pēc tam, ilgi tēlojis muļķi, viņ� saprot, atver acis, viņ� redz, ka ir alojies: viņ� ir restorānā, tie�i restorānā pie sasilu�a alus glāzes. Viņ� nomākts sē� uz dīvāniņa. Un tie�i tajā brīdī no eksis�tences otras puses, tajā otrajā pasaulē, ko var saskatīt no tālienes, bet kam nevar pieiet klāt, maza melodija sāk dejot un dziedāt: �Tie�i tāds es gribu būt. Vajag ciest ritmā.�

Balss dzied:

Some of these days

You �II miss me honey.

�ajā vietā plate dro�i vien ir saskrāpēta, jo adata ērmīgi �irkst. Un kaut kas sa�ņaudz sirdi: adatas sīkā krek�ķē�ana uz plates ne vismazākajā mērā neskar melodiju. Tā ir tik tālu tik tālu aiz skaņas. Arī to es saprotu: plate saskrāpējas un nolietojas, dziedātāja varbūt ir mirusi; es ie�u prom un kāp�u vilcienā. Bet aiz eksistētāja, kas krīt no vienas tagadnes otrā, kam nav nedz pagātnes, nedz nākotnes, aiz skaņām, kas dienu no dienas sairst un slīd nāvē, melodija paliek tā pati jauna un stingra kā ne�ēlīgs liecinieks.

Balss ir apklususi. Plate vēl pa�irkst un apstājas. Atbrīvojusies no uzbāzīgās dziesmas, kafejnīca gremo un izgar�o eksistences prieku. Saimniece ir pietvīkusi, viņa pliķē savu jauno draugu pa resnajiem, baltajiem vaigiem, ta�u nespēj tos iekrāsot. Miroņa vaigi. Es sagumstu un iesnau�os. Pēc stundas ceturk�ņa es bū�u vilcienā, bet vairs nedomāju par to. Es domāju par skūtu amerikāni ar biezām, melnām uzacīm, kur� smok nost aiz karstuma kāda Ņujorkas nama divdesmitajā stāvā. Virs Ņujorkas debesis deg, debesu zilums liesmo, milzīgas, dzeltenas mēles tūlīt laizīs jumtus; Bruklinas puikas, peldbiksītēs izģērbu�ies, nupat ies skaloties zem smidzinātājiem apstādījumos. Tum�ā istaba divdesmitajā stāvā karst

niknā ugunī. Amerikānis ar melnajām uzacīm el�, un sviedri viņam plūst pār vaigiem. Kreklos izmeties, viņ� sē� pie klavierēm; mutē viņam dūmu gar�a un galvā neskaidrs melodijas rēgs. �Some of these days. �

Pēc stundas atnāks Toms ar plakano bla�ķi pie gurna; tad viņi abi atzvils krēslos un lieliem malkiem dzers alkoholu, un debesu uguns liesmos viņu rīklēs, viņi sajutīs milzīga, apdullino�a miega svaru. Bet vispirms ir jāpieraksta �ī melodija. �Sorne of these dnys, you�ll miss me honey. �

Tā tas ir noticis. Tā vai citādi, tam nav lielas nozīmes. Tā piedzi�ma melodija. Piedzim�anai tā izraudzījās melnuzacainā ebreja nolie�toto ķermeni. Viņ� vārgi tur zīmuli, un sviedri no gredzenotajiem pirkstiem pil uz papīra. Un kāpēc tas neesmu es? Kāpēc bija va�jadzīgs tie�i �is resnais, netīra alus un alkohola pilnais teļ�, lai piepildītos brīnums?

-��� Madlēna, vai jūs varētu vēlvienreiz uzlikt to pa�u plati? Tikai vienu reizi, pirms aizeju.

Madlēna iesmejas. Viņa pagrie� rokturi, un viss sākas atkal. Bet es vairs nedomāju par sevi. Es domāju par cilvēku tur Amerikā, kur� kādā jūlija dienā savas istabas melnajā karstumā komponēja �o melodiju. Viņam bija nepatik�anas, nekas negāja kā nākas: vajadzē�ja maksāt rēķinus, un kaut kur dro�i vien bija sieviete, kura nedomā�ja par viņu tā, kā viņ� vēlētos, un vēl bija drausmīgs karstuma vil�nis, kas pārvērta cilvēkus par kūsto�ām tauku peļķītēm. Tur nebija nekā sevi�ķi laba un cildena. Bet, kad es dzirdu dziesmu un domāju, ka tie�i tas cilvēks to sacerējis, man viņa cie�anas un svī�ana liekas� aizkustino�as. Viņam laimējās. Bet viņ� dro�i vien to ne�maz neapzinājās. Viņ�, iespējams, domāja: �Ja man paveiksies ar �o nieku, es nopelnī�u piecdesmit dolāru!� Lai kā, bet pirmo reizi kop� gadiem kāds cilvēks man liekas aizkustino�s. Man gribētos uzzināt par viņu ko vairāk. Mani interesētu, kādas bija viņa nepatik�anas, vai viņam bija sieviete, vai arī viņ� dzīvoja viens. Bet tas nav humānisma dēļ glu�i pretēji. Tāpēc, ka viņ� sacerējis �o dziesmiņu. Man nemaz negribas ar viņu iepazīties turklāt viņ� varbūt jau ir miris. Tikai iegūt da�as ziņas, lai varētu laiku pa laikam par viņu domāt, klausoties �o plati. Protams, es pieņemu, ka viņam nebūtu ne silts, ne auksts, ja viņam pasacītu, ka vienā

Francijas pilsētā stacijas tuvumā kāds par viņu domā. Bet es gan viņa vietā justos laimīgs; es viņu apskau�u. Man jāiet prom. Es pieceļos, bet vēl kavējos, man gribas dzirdēt nēģerietes dziedā�anu. Pēdējoreiz.

Viņa dzied. Lūk, tur jau ir divi izglābtie ebrejs un nēģeriete. Izglābti. Varbūt viņi pa�i domāja, ka ir pilnīgi pazudu�i, noslīku�i eksistencē. Un tomēr neviens nevar domāt par mani tā, kā es domāju par viņiem ar tādu maigumu. Neviens, pat Annija nē. Viņi man ir gandrīz kā miru�ie, kā romāna varoņi. Viņi nomazgāju�i ek�sistences grēku. Protams, ne jau pilnīgi bet tik, cik ir cilvēka spēkos. �ī doma mani piepe�i saviļņo, jo es vairs necerēju pat uz to. Sajūtu kaut ko, kas man bikli pieskaras, un neiedro�inos pakustēties, jo baidos, ka tas pazudīs. Kaut kas tāds, ko es vairs nepazīstu: gan�drīz prieks.

Nēģeriete dzied. Tātad es varu attaisnot savu eksistenci? Kaut pavisam mazu drusciņu? Jūtos ārkārtīgi nedro�s. Nevarētu sacīt, ka man ir lielas cerības. Bet es jūtos kā tāds, kas pēc ceļojuma sniegā ir galīgi pārsalis un piepe�i nonācis siltā istabā. Es domāju, ka viņ� pa�liktu stāvam pie durvīm vēl salstot, un lēni drebuļi kratītu visu viņa augumu.

Some or these days.

You �II miss me honey.

Vai es arī varētu pamēģināt� Protams, ne jau melodiju� Bet ja nu kaut kādā citā veidā� Tai vajadzētu būt grāmatai vienīgi to es protu radīt. Bet ne vēstures grāmatu, jo vēsture runā par to, kas bijis,

-���� nekad eksistētājs nevar attaisnot eksistētāja eksistenci. Mana kļūda bija tā, ka es gribēju atdzīvināt de Rolbona kungu. Cita veida grāmatu. Lāgā nezinu, kādu īsti bet vajadzētu, lai aiz iespiestajiem vārdiem, aiz lappusēm varētu nojaust kaut ko tādu, kas neeksistē, kas ir pāri eksistencei. Piemēram, stāstu par neiespējamiem notiku�miem, par kādu dēku. Stāstam vajadzētu būt skaistam un tvirtam kā tēraudam un iedvest cilvēkiem kaunu par viņu eksistenci.

Eju prom, jūtos kā miglā. Es neiedro�inos pieņemt lēmumu. Ja es būtu pārliecināts, ka man ir talants� Bet nekad, nekad neesmu tādā veidā rakstījis; tikai rakstus par vēsturi. Un vēl grāmata.

Romāns. Būs cilvēki, kas �o romānu izlasīs un sacīs: �To sarakstījis Antuāns Rokantēns, sarkanmatis, kas klejo pa kafejnīcām,� un viņi domās par manu dzīvi tā, kā es domāju par �o nēģerieti: kā par kaut ko vērtīgu un gandrīz leģendāru. Grāmata. Protams, sākumā tikai garlaicīgs un nogurdino�s darbs, tas neliegs nedz eksistēt, nedz just, ka eksistēju. Bet noteikti pienāks bridis, kad grāmata būs uzrakstīta, būs man aiz muguras, un es domāju, ka uz manu pagātni izstaros drusciņa tās skaidrības. Varbūt tad, cauri grāmatai, es varē�u atcerēties savu dzīvi bez riebuma. Varbūt kādu dienu, domājot tie�i par �o stundu, neomulīgo stundu, kad es salīcis stāvu un gaidu, kad vajadzēs kāpt vilcienā, es sajutī�u sirdi straujāk pukstam un sacī�u sev: �Es sāku tie�i todien, tajā brīdī.� Un es nonāk�u pie tā, ka pagātnē, tikai pagātnē varē�u sevi pieņemt.

Satumst nakts. Viesnīcas �Printania� divos otrā stāva logos iede�gas gaisma. Jaunās stacijas būvlaukums stipri o� pēc slapja koka: rit Buvilā līs.

Apgāds �Artava� sērijā

Nobela prēmijas laureāti piedāvā:

Sigrija Undsete

OLAVS AUDUNA DĒLS

Sigrija Undsete

OLAVS AUDUNA DĒLS UN VIŅA BĒRNI

Perla Baka

AUSTRUMVĒJ�, RIETUMVĒJ�

Fransuā Moriaks

MELNIE EŅĢEĻI

Andrē �ids

NAUDAS VILTOTĀJI

NELABUMS Romāns

Apgāda direktors Vladis Spāre

Galvenā redaktore Lienīte Medne Redaktors Jānis Vēveris Mākslinieciskais redaktors Zigurds Zu/e Tehniskais redaktors Artūrs Ka�e Datormākslinieks Jānis Jaunarājs Datoroperators Roberts Zieds

Tehniski ekonomiskā grupa: Aleksandra Siņicina, Andris Purmalis

Apgāds �Artava�, LV-1011. Rīgā. K. Barona ielā 12.

Licence Nr. 2-0356.

Iespiests a/s �Preses nams� tipogrāfijā. Balasta dambi 3