Harmonisks cilvēks ir kā radītājs, un disharmonisks - kā postītājs, grāvējs. Dzīvē ar radī�anas un posta spēku sastopamies bie�i. Vislabāk �os spēkus atpazīstam citos cilvēkos, it sevi�ķi, kad grāvējs iedarbojas uz mums. Tam labs piemērs ir jau iepriek� minētā pasaka par vistiņu Raibīti, kad pelīte priek�nieka, kaimiņa, dzīvesbiedra vai bērnu izskatā rīkojas pretēji mūsu ieskatiem un mērķiem un sagrauj cerības. Citu cilvēku uzvedības graujo�o ietekmi jūtam un nosodām, bie�i vien nepamanot, ka tā ir pa�u izprovocēta - mūsos mīto�ais graujo�ais spēks ir pamodinājis otrā cilvēkā eso�o graujo�o spēku.

Katrā cilvēkā mīt rado�ā daļa un graujo�ā daļa, tās nepārtraukti mijiedarbojas ar visu apkārtējo pasauli. Karls Gustavs Jungs rakstīja par mūsos mīto�o ēnas daļu. Cilvēks pēc tā, kā viņ� jūtas, var pateikt, kas konkrētajā brīdī ir �saimnieks mājās� - viņa rado�ā vai posto�ā daļa jeb ēnas puse. To, kā cilvēks dzīvo, kā viņ� jūtas, ko pārdzīvo un kā izturas pret citiem cilvēkiem, var ieraudzīt kategorijās - mūsu iek�ējais radītājs un mūsu iek�ējais grāvējs. Iek�ējais grāvējs nodara sāpes un diskomfortu apkārtējiem, arī priek�metiem un videi. Iek�ējais radītājs rada, sagādā prieku citiem, sev apkārt rada harmoniju un komfortu, saudzē visu apkārtējo. Grāvējs gan apzināti, gan neapzināti nodara postu arī savai veselībai un attīstībai. Iek�ējais radītājs attīra savas domas, disciplinē jūtas, rūpējas par savu veselību. Mēs nevaram pilnībā atbrīvoties no savas ēnas - tāpat kā pasaulē ir diena un nakts, mums ir gai�ā un tum�ā puse. Mēs varam tikai iemācīties to kontrolēt, lai postītājs patvaļīgi �neizslēgtu gaismu� tad, kad mums tā visvairāk vajadzīga. �o divu speķu iedarbība ir redzama tautas pasakā.

Ziemelim kādreiz biju�i divi dēli: viens miermīlīgs, bet otrs nikns. Miermīlīgajam tēvs devis vārdu Vēj�, bet niknajam - Viesulis. Reiz tas abus iesaucis savā pilī, katram devis trīs zelta dukātus un teicis: ��e jums katram trīs zelta dukāti, ejiet pasaulē nopelnīt citus trīs dukātus. Kur� pirmais ieradīsies mājā ar nopelnītiem dukātiem, tam atdo�u savu pili. "

Abi brāļi kādu gabalu gāja runādamies, tad krustceļā iz�ķīrās. Pirmajā dienā Vēj� nolīdzis pie saimnieka labību no pelavām tīrīt. Pats saimnieks ar rie�ķi tīrījis labību, bet Vēj� visas pelavas aiznesis norādītā vietā. Tie izvētīju�i labību, saimnieks par labu pakalpojumu Vējam iedevis zelta dukātu, tad �is devies tālāk meklēt citu saimnieku un darbu. Nu viņ� nolīdzis pie meldera griezt dzirnavas. Vēj� griezis dzirnavas veselu dienu, un melderis samalis visu maļamo. Vakarā melderis iedevis tam zelta dukātu, tad �is devies tālāk meklēt citu saimnieku un darbu. Tas drīz vien saticis kuģinieku, kam jābrauc uz sve�u zemi pēc mantām. Vēj� it mierīgi aizdzinis kuģi uz norādīto vietu un atkal atdzinis mājā. Kuģinieks par to iedevis viņam zelta dukātu. Vēj� nu pēc tēva noteikuma nopelnījis trīs zelta dukātus un steidzies uz māju.

Otram brālim Viesulim klājies pavisam slikti. Pirmajā dienā tas arī atradis saimnieku, kuram jāvētī labība. Sis tūlīt pieteicies par palīgu, pieprasīdams zelta dukātu kā dienas algu. Labi, saimnieks to arī apsolījis, un abi sāku�i vētīt. Bet, tikko Viesulis pūtis, piedarba jumts pacēlies gaisā un labība ar visām pelavām izklīdusi pa visu pasauli. Saimnieks, to redzēdams, apskaities un teicis: � Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis. � Nekā darīt. Viesulis iedevis zelta dukātu un aizgājis meklēt citu saimnieku. Otrā dienā tas saticis melderi, kuram daudz jāmaļ. Sis nu apsolījies par zelta dukātu samalt visu labību. Bet te atkal nelaime. Tikko Viesulis sācis pūst, tūlīt nolūzu�i dzirnavu spārni un jumts aizsviests pa gaisu gaisiem. Melderis, to redzot, apskaities un teicis: � Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis. " Nekā darīt. Viesulis atdevis zelta dukātu, tad gājis meklēt citu saimnieku un darbu. Tre�ā dienā tas saticis kuģinieku, kam jābrauc uz sve�u zemi pēc sve�ām mantām. Tie arī nolīgu�i par vienu zelta dukātu. Bet atkal nelaime. Tikko Viesulis sācis pūst, kuģis tūlīt krastā, un ar brauk�anu nekā.

Kuģinieks, to redzot, apskaities un teicis: � Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis. � Nekā darīt. Viesulis izņēmis pēdējo tēva doto dukātu un atdevis to kuģiniekam. Viesulim nekas neatlicis, kā pavisam bez naudas steigties uz māju pie tēva.

Vēj� tēvam parādījis trīs nopelnītos dukātus, bet Viesulis nav varējis parādīt pat tēva dotos.

Tēvs atdevis pili Vējam, teicot: �Prātīgais arvien vairo labumu. � liet Viesuli aiztriecis pasaulē, teicot: � Kas neprātīgs, tas viegli izkaisa to, kas virtam jau ir. �

Viesulis vēl tagad klejo pa pasauli bez pajumtes.

Mūsos dzīvo abi brāļi - gan radītājs, gan postītājs. Tēva dotos trīs dukātus varam salīdzināt ar rado�o potenciālu, kas ielikts pūrā, un tikai mēs pa�i atbildam, kā to izlietojam. Kā vēj� - ar prātu un vairojam dubultīgi -vai kā viesulis - straujas dabas un neprātīgas rīcības dēļ pazaudējam arī to, kas iedots. Uzdevums izaudzēt iek�ējo radītāju un kontrolēt grāvēju . Jāpieņem, ka mūsu būtībā ir arī grāvējs un jāuzņemas atbildība gan par viņa rīcību, gan par rīcības sekām.

Pasakā abiem brāļiem ir padarāmi trīs darbi: jāattīra graudi no pelavām, jāsamaļ milti un jāpārvieto kuģis ar precēm no vienas vietas uz otru. Pirmā darba simboliskā nozīme mums ir iek�ēji jāattīrās . Graudi jāattīra no pelavām, lai mūsu domas būtu tīras un nodomi būtu atbrīvoti no nevajadzīgā un nevērtīgā. Ir jāiemācās atdalīt graudus no pelavām, tas ir uzdevums, kas cilvēkiem jāveic ne vienu reizi vien. Visa dzīve ir pilna ar situācijām, kad jāpieņem lēmumi, jāiz�ķiras par to, kas ir labs un vērtīgs, bet kas nederīgs. Darbu var iemācīties, to darot. Tēvs palai� dēlus pasaulē, lai viņi iemācās lietas, kas turpmākajā dzīvē noderēs un dos augļus.

Otrs uzdevums: jāsamaļ graudi. Simboliski mūsu domas tiek samaltas - apjēgtas un izprastas. Samaltas domas kļūst jēgpilnas, samalti lēmumi ir jēgpilni, tiek pieņemti apzināti. Tre�ais dēlu uzdevums ir nogādāt kuģi ar precēm uz noteiktu vietu. Simboliski to var uztvert kā gatavu domu vai darbu nogādā�anu līdz klausītājam, realizācijai. Nedrīkst pārsteigties un nedrīkst arī palikt krastā. Ar visu, ko esam sagādāju�i iepriek�, jānokļūst pie mērķa, jābūt īstajā laikā un īstajā vietā, jāpasaka sava doma, jārealizē sava ideja. Tad gala rezultātā ir alga, kas gan pasakās, gan dzīvē tiek maksāta par padarīto darbu.

Ir svarīgi, lai arī mēs, pieaugu�ie, attīrītu savus graudus no pelavām, mācītos un saņemtu balvu par paveikto darbu. Ja bērni redzēs, ka viņu vecāki atzīst savas kļūdas un ir cilvēcīgi, viņiem nevajadzēs pārcilvēcisku

spēku, lai varētu atbilst vecāku pārcilvēciskajām gaidām.

Pasaule ir duāla. Ir diena un nakts, ir gaisma un tumsa, ir labais un ļaunais. Kā uz divām medaļas pusēm var paskatīties arī uz cilvēku īpa�ībām -vienā pusē slinkums, otrā �aklums, vienā skopums, otrā dāsnums, vienā taisnīgums, otrā netaisnīgums.

Jau iepriek� minētajā līdzībā par slinkajiem dēliem ir redzams, kā dēlu postītājs - slinkums un skopums - tiek transformēts un kļūst par rado�o daļu - �aklumu un jaunām prasmēm. Mēs nevaram izvairīties no savas ēnas, bet mēs varam to transformēt. Spēku un enerģiju, kas ilgu laiku ir ieguldīta, lai barotu slinkumu, varam mācīties ieguldīt, lai barotu �aklumu.

Ticība rada iek�ējo rado�o spēku. Pasakā par īliņu ir redzama īliņa ēnas puse - �nevaru, nav spēka�. Pasakā vecais vīrs simbolizē cilvēka rado�o spēku, kas nodro�ina ticību sev.

Pasakas sākumā redzam to, kādās grūtībās nonācis jauneklis. Citē�u pasakas fragmentu.

Sen, vecos laikos pie saviem vecākiem dzīvoja viens dēls vārdā īliņ�. Viņ� bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņ� uzlīda rijas krāsns aug�ā un no tā brī�a palika tik nespēcīgs un gaudens, ka nevarēja ne no vietas pakustēties, un sagulēja krāsns aug�ā vairākus gadus.

Reiz jaukā vasaras dienā, kad visi mājinieki bija aizgāju�i pie siena un īliņ� viens pats sēdēja krāsns aug�ā, ienāca vecs nabags, sacīdams: ..Dievs palīdz! īliņ, atmet no Dieva puses kaut ko nabadziņam! �

� Es tev. nabadziņ. labprāt dotu, kas tikai vien man ir, bet nespēju no krāsns aug�as nokāpt: ej tādēļ pats kambarī, tur atradīsi gan rau�us, gan gaļu, gan pienu, gan alu. Dzer un ēd, cik sirds vēlas! �

Nabags iegāja kambarī un labi noēdās; pēc tam ienāca atpakaļ rijā un sacīja īliņam: �Pateicos, dēliņ, par tavu labo sirdi, ka paēdināji izsalku�u ar to, ko Dievs bija svētījis. Paldies, paldies tev! Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāpi no krāsns aug�as zemē? �

�Ai, vectēv, sengadiem te jau sē�u - nejaudu nokāpt, un neviens pats nespēj man palīdzēt. �

�Nu mēģinijele! Varbūt nokāpsi arī. � �Ja tu liec, mēģinā�u arī!� Pamēģināja vienreiz, jau pacēlās uz ceļiem. Pamēģināja otrreiz, jau izcēlās kājup. Kā mēģināja tre�reiz, tā no krāsns zemē un staigāja... Izgāja abi laukā, nabags sacīja: �Klausies, mans dēliņ, ko tev pateik�u. Uzcelsim te pagalmā lielu akmeņu stabu! �

� Kam gan mums tāds akmeņu stabs? � īliņ� vaicāja. Vecais atteica: ,,Cel tikai, gan vēlāk nojēgsi, kādēļ!"

Tad abi ņēmās un ātri jo ātri uzcēla stabu. Nu nabags sacīja īliņam: �Saņem stabu un apgriez to riņķī!�

īliņ� kampa stabu, saņēma spēkus un apgrieza visu pasauli riņķī. �Nē, manu dēliņ, tas ir par daudz!� vecais ieteicās. � Tikai tādu spēku vien tev do�u, ka paschilē neviens tevi nepārspētu, vairāk nē. �

� Pateicos tev, vectēv, par tik lielu labdarību! � sacīja īliņ�.

�Ne par ko nav jāpateic, mans dēliņ! Tas par to, ka nabagus neatstum. Lai gan par nabagu izlikos, tomēr neesmu nabags � Dievs mani sūtīja tev palīdzēt. � To sacījis, vecais tūdaļ pazuda.

Nu īliņ� gāja pasauli apskatīties. Un kam atkal gan netiksies ieelpot tīru gaisu, ja tik Ugu laiku mājā nosēdējis?

� Bet pag, � Iliņ� iedomājās, � tuk�ām rokām pa pasauli staigāt būtu kauns. Paldies Dievam, ka varu atkal staigāt un strādāt, tādēļ aiznesī�u siena pļāvējiem azaidu. �

Domāts - darīts. Viņ� saņēma vienā rokā alus mucu, otrā gaļu un pienu, apak� rokas atkal maizi, rau�us un aizgāja pie siena pļāvējiem. Strādnieki, ieraudzīju�i īliņu ar azaidu, tecēja viņam pretim un gavilēdami priecājās, ka īliņ� nu staigā un vēl tik smagu nesamo panes.

�Saki.jele, īliņ, kā tu izveseļojies? � viens par otru apvaicājās, īliņ� arī izstāstīja galu no gala, kā noticis, pēc tam sacīja: �Jūs tagad ēdat, bet es ie�u apskatīties pa pasauli. �

īliņ� uzkāpa uz krāsns un palika tur. Cik bie�i ar mums, cilvēkiem, notiek kas līdzīgs? Nevaram pakustēties, nesaprotam, kas ar mums noticis, ir uznākusi depresija. Varam dusmoties un vainot sevi jeb krāsni, neko nevar padarīt. Pasakā nāk palīgā vecais vīriņ�, kur� saka, lai jauneklis ceļas un kāpj zemē. īliņ� cēlās vienreiz, cēlās otrreiz, tre�o reizi, un viņam izdevās.

Rijas krāsns sasilda telpu, kurā notiek darbi - graudu pārstrāde. Simboliski varam to uzskatīt par vietu, kas rada enerģiju mūsu domām, to pārstrādei. Cilvēka galvā ir neticība saviem spēkiem, bet var rasties arī tāda doma kā īliņam: �Ja tu liec, mēģinā�u ar�.� Tad ir jādodas ceļā, lai izmēģinātu un pārbaudītu savu jauniegūto spēku. īliņ� vairs nevar palikt mājās un nest azaidu uz lauku, viņam ir jārealizē sevi, jāiepazīst savs spēks un tā robe�as. Spēku var pārbaudīt tikai darbos. Viņa iek�ējais postītājs ļauj gulēt uz krāsns, piebarojumu dod arī pārējie saimes cilvēki, kuri īliņa sēdē�anu uz krāsns pieņēmu�i par normu. Tomēr īliņa iek�ējais radītājs saka - Celies, mēģini vēl, vēl un vēl. Es ticu, tev izdosies!

Mūsu dzīve ir pilna ar da�ādām pārvērtībām. Ikdienā mēs tās pieņemam kā pa�as par sevi saprotamas. Savas dzīves sākumā esam mazi bērni ar savām vajadzībām, interesēm, pieredzi un skatījumu uz dzīvi, tad paaugamies - esam pusaud�i un nu esam kā citi cilvēki, mums ir citas vērtības, citas vajadzības, pat mazliet citādāks izskats. Pēc tam pieaugam -ir pavisam cita pasaule, dibinām jaunas attiecības, vecās vērtības vairs ne�ķiet aktuālas. Būdami pieaugu�i, vēlamies, lai notiek pārvērtības, lai izskatā vai vidē kaut kas mainās, tāpēc krāsojam matus, mainām apģērbu, dzīvokļus, ma�īnas, mobilos telefonus. Pārvērtības notiek nepārtraukti un ļoti strauji, it īpa�i mums apkārt eso�ajā dzīvajā dabā. Mainās gadalaiki, līdz ar to mainās augu valsts un dzīvnieku pasaule. Augi pavasarī iesējas un aug, rudenī nobriedina jaunas sēklas nākamajai dzīvībai un da�i iet bojā. Citi, piemēram, koki, maina izskatu, mijoties gadalaikiem, un ir arī tādi, kas paliek pastāvīgi. Nākamie atkārto to pa�u musturi, ko iepriek�ējie. Tie�i tāpat notiek cilvēku pasaulē. Un ja jau pārvērtības notiek neatkarīgi no mums, var rasties jautājums kāpēc bērniem īpa�i jāstāsta par pārvērtībām? Jāstāsta tāpēc, ka bērns �os procesus vēl nav spējīgs izprast. Bērniem nav ne izteiktas laika, ne telpas, ne pasaules uztveres, tāpēc mums, pieaugu�ajiem, jāpalīdz bērniem to veidot. Pasaka var palīdzēt.

Brīnumpasakās da�ādas pārvērtības ir pierastas. Pasaku valstība ir tuva dabai, tajā notieko�ie procesi ir pielīdzināmi dabā notieko�ajiem. Dabā notieko�as pārvērtības ir redzamas, saprotamas un izskaidrojamas. Bet cilvēka psihiskajā pasaulē notieko�ās pārvērtības bie�i vien pa�am cilvēkam ir grūti izprast un izskaidrot. Cilvēki uzdod jautājumus: kas ar mani notiek? kāpēc man ir skumji? kādēļ pēc tam, kad esmu redzējis putnus aizlidojam, mani pārņem neizsakāms prieks, redzot tos atgrie�amies? kāpēc lielos bērnus negribas laist prom no mājām? kāpēc grūti uzticēties citiem cilvēkiem? kāpēc ar vieniem cilvēkiem es jūtos tā, bet ar citiem citādāk? kāpēc gribas kontrolēt visu notieko�o? kāpēc gribas novērst likumsakarīgus notikumus? utt. Tāpēc, ka neesam izpratu�i dabas un dzīves likumus, nevaram tos pieņemt, samierināties, nevaram atzīt savu bezspēcību mātes Dabas vai Dieva priek�ā. Pasakās ir atbildes uz �iem un arī citiem jautājumiem.

Zinā�anas par transformāciju sniedz arīzinā�anas par maskām, kuras lietojam da�ādās situācijās. Vecāki bie�i sūdzas, ka bērni pie vecmāmiņas ir mīļi, bet, atnākot mājās, pārvēr�as par tirāniem. Pirms bērnam uzbrukt ar pārmetumiem, vajadzētu paskatīties uz sevi un analizēt, ko bērns ikdienā redz, kādas vecāku maskas viņu audzina.

Pieaugu�ajiem arsenālā ir ne mazums masku. Bērni to redz un atkārto, viņi savā attīstības laikā piemēra vecāku maskas un tikai pēc tam

,w

veido savējās. Kā mēs bērnam varam izskaidrot situāciju, kad mamma vai lēlis ir sapīcis un nelabiem vārdiem skaļi aprunā priek�nieku, bet, kolīdz pi iek�nieks piezvana, balss paliek mīksta, un viņ� piekrīt kaut ko izdarīt vai arī pasaka, ka ir ļoti slims un nevarēs. Varam tikai nojaust, kas tādā brīdī notiek bērna dvēselē, ko viņ� �ādā situācijā liek aiz auss. Bērnam ir jāsaka, ka pārvērtības notiek realitātē, jāskaidro, kas tajā brīdī notiek iek�ējā pasaulē: �Esmu ļoti dusmīgs uz priek�nieku, neapmierināts ar viņa lēmumiem, bet esmu no viņa atkarīgs un nevaru nedarīt, padusmo�os un izdarī�u vai arī bezspēcības dēļ mānos. Viņ� ir lielāks par mani, �oreiz es citādāk nevarēju.� Tad bērns saprot, kas patiesībā notiek. Viņ� pamanīja neatbilstību, vienlaicīgi redzēja divus da�ādus cilvēkus - dusmas uz priek�nieku un saldo balsi, runājot pa telefonu. Saņemot tādu paskaidrojumu, bērns saprot, ka notiek arī tādas pārvērtības un kāpēc. Masku krātuve mums ikdienā nemaz nekaitētu, varbūt mēs būtu labāk pielāgoti da�ādām situācijām. Pasaku valodā runājot, varbūt cūka vai lapsa nemaz nebūtu apēdusi Rausīti, ja viņ� būtu dziedājis kādu citu dziesmiņu, nevis to pa�u, ko dziedāja gailim un pīlei. Izrādās, ka ne visiem ir vienādi motīvi, un mums ir jāredz, jādzird un jāsajūt, kāda maska konkrētajā situācijā jāuzliek. Vienmēr jāpatur prātā, ka no sevis nekur neaizbēgsi un, lai kā pārvēr�amies, vienmēr vajag palikt pa�iem, nevajag pazaudēt savu īsto seju, savu būtību.

Kā piemērs atbilsto�a būs latvie�u tautas pasaka �Lielā mu�a�.

Kādu reizi dzīvoja mu�a, kas bija loti lepna par to, ka ir lielāka par visām citām mu�ām. Vienreiz viņa nosēdās un sāka sev adīt skaistus lapsenes svārkus, un teica: �Es esmu lielāka, un man irjābūtpar lapseni. �

Tā nu viņa palika par lapseni. Noadīja melni dzeltenus svārkus, uzvilka, aizpogāja un pie sevis domāja - Nu es esmu lapsene. Tad pameta savas mu�as un laidās dārzā pie lapsenēm. Lapsenes viņai prasīja: �Kas Tu tāda esi? �

�Es esmu lapsene - par visām mazākā un lepnākā. �

Bet lapsenes pat nepaskatījās uz viņu, tik ēda ābolus dārzā. Tad viņa ņēma un noadīja sev vēl svārkus un domāja � Palik�u par dzeguzi. Apvilka svārkus, aizlaidās uz pļavu un sāka lasīt tārpus. Dzeguzes viņai

prasīja: �Kas Tu tāda esi?�

� Es esmu dzeguze � pati mazākā, bet lepnākā! �

Bet visas dzeguzes aizlaidās. Tad nu viņa nolēma palikt par ērgli. Noadīja sev svārkus ērgļa krāsā un aizlaidās pie ērgļiem. Ērgļi prasīja: �Kas Tu tāda esi? �

�Es esmu ērglis - par visiem mazākais un lepnākais!� Ērgļi aizlidoja, un mu�a palika viena pati. Satika cilvēku, un cilvēks prasīja: ,,Kas Tu tāda esi? �

�Es esmu ērglis!�

�Nu kāds tu ērglis, ērglim tak ir bize, bet Tev nekā!�

� Vai, kur es ņem�u bizi? Varbūt es esmu dzeguze? �

Attaisīja virsējo pogu, nomauca svārkus, aizskrēja pie dzeguzēm un staigāja ar tām.

� Vai zini, kas par lietu, māsiņ?� sacīja citas dzeguzes. �Jau tuvojas ziema, un mums visām būs jālai�as uz siltajām zemēm. �

� Vai, � saķērusi galvu, sauca mu�a, �kur es varu tik tālu ar jums aizskriet? Man nav tik daudz spēka. � Bet varbūt es esmu lapsene, - viņa iedomājās. Paņēma un nomauca savus svārkus no muguras un aizskrēja pie lapsenēm ar lapseņu dzelteni melnajiem svārkiem un lūdza, lai lai� pārgulēt.

� Varētu pārgulēt arī, bet man pa�ai tūdaļ jāiet iek�ā un jā kauj as ar savu vīru, � atbildēja lapsene.

Ieskrēja lapsene iek�ā un nu sāka ar savu vīru kauties un plēsties. Mu�a, pie durvīm stāvēdama, nobijās un nezināja, ko aiz bailēm darīt. Sāka nu mu�a bēdīgi domāt: � laikam es esmu pati lielākā un pati labākā mu�a pasaulē. Labāk palik�u par mu�u. � Attaisīja svārkus, nomauca lapsenes svārkus nost, palika par mu�u un aizskrēja pie mu�ām atpakaļ.

�Es esmu lielākā pārjums visām un atgrie�os pie jums atpakaļ, jo, kur vien es biju, kādu vietu ņēmu, nekur man nebija tik labi un jauki kā pie savām mu�ām. �

Nu visas mu�as sāka smieties par viņu un teica: �Ja gribi pie mums dzīvot un pie citiem negribi, tad tu nedrīksti būt lepna un sēdēt uz zariņu in un visur augstāk par mums. �

�Es jau arī vairs nespēju būt tik lepna, un nebū�u, � atbildēja mu�a

Tā viņas visas salīga mieru un sāka dzīvot kopā. Citas mu�as jau hi ja sataisīju�as sev un viņai midzeni, tur viņas visas salīda un aizmiga, un gul vel �odien.

Lai nebūtu tāda situācija kā Lielajai mu�ai, nevajadzētu tik bie�i pārvērsties. Tomēr bērnībā ir jāizdzīvo arī tāds posms, kad bērns piemēra da�ādas maskas un izmēģina da�ādas lomas. To nedrīkst nosodīt. Vecāki, zinot bērna tieksmi un vajadzību, bērnam var palīdzēt �o posmu vieglāk izdzīvot, ļaujot iejusties da�ādās lomās, kopīgi analizējot, ko katra loma dod.

Tāpēc brīnumpasakās pārvērtības notiek ar jēgu - lai kaut ko izzinātu vai atrastu savu patieso seju, pārvarot grūtības. Patiesā seja vienmēr ir saistīta ar vērtību sistēmu, ar to, kam varonis tic, uz kurieni

tiecas, ko uzskata par labu un ko par sliktu. Mums dzīvē ir daudz masku, jo vienlaicīgi mums ir jābūt da�ādās lomās. Tēva un mātes, brāļu un māsu, vecāku un bērnu, darbinieku un priek�nieku, draugu lomas. Tas ir tikai normāli, ja katrā no tām mums ir cits uzvedības modelis. Tas nozīmē, ka esam pielāgoju�ies dzīvei.

Ar bērnu apsprie�ot pārvēr�anās fenomenu, mēs varam saprast, kādi

ir bērna pārdzīvojumi un viņa lomu konflikti. Kad bērns vēlas pārvērsties par Zirnekļa cilvēku, mēs varam pajautāt: �Tu gribi pārvērsties par Zirnekļa cilvēku-brīni�ķīgi! Bet kādas īpa�ības tu iegūsi?� Iespējams, viņ� atbildēs, ka iegūs lielu spēku, drosmi, taisnīgumu u. tml. Tad varam jautāt: �Kā tev �īs īpa�ības noderēs dzīvē? Kur tu tās izmantosi?� Iespējams, bērns savas spējas var izmantot, kopā ar mammu nākot no veikala, lai nestu iepirkumu maisiņu.

Ja kopā ar bērnu analizē pasaku par Lielo mu�u, to var darīt da�ādos aspektos. Var jautāt - kas mu�ai bija noticis un kāpēc viņai ienāca prātā sev darināt citus svārkus? Bērns, iespējams, atbildēs, ka mu�a nejutās līdzvērtīga, jutās pārāk at�ķirīga, jo bija liela. Tad var jautāt - kas bija lapsenēm, dzeguzēm un ērgļiem, lai mu�a gribētu viņiem līdzināties? Bērnam varētu būt vairākas atbildes. Pēc tam var jautāt, kā mu�a var izmantot pārējo dzīvnieku īpa�ības. Varbūt aizlidot tālāk par visām vai atnest no tālākām vietām lietas, ko citas mu�as nevar.

Bērnam var jautāt, kāda bija mu�as lielākā kļūda, kāpēc neviens viņu īsti nepieņēma - ne lapsenes, ne dzeguzes, ne ērgļi. Kad uzsākam sarunu ar bērnu par �iem jautājumiem, varam saprast, kādas vērtības viņam konkrētajā brīdī ir aktuālākās. Analizējot to, kāda ir mu�as īstā seja, var runāt arī par bērna īsto seju - kādbs gadījumos var izmantot pārvēr�anos un kādos tomēr nē.

Pārvēr�anās fenomens brīnumpasakās ir kā metamorfoze, kas notiek, piemēram, ar tārpu, kur� pārvēr�as par kūniņu, lai pēc tam kļūtu par tauriņu, vai ar H. K. Andersena Nāriņu, kura pārdzīvoja vairākas pārvērtības, lai sasniegtu savu mērķi - iegūtu nemirstīgu dvēseli. �īm pārvērtībām ir cita jēga nekā pasakā par mu�u. Mu�a tikai piemērīja lomu, uzvelkot citus svārkus, bet brīnumpasaku tēli pārvēr�as, iegūstot arī citas īpa�ības un spējas.

Metamorfozei ir īpa�a jēga. Cilvēka dvēselē, raksturā un vērtību sistēmā ir pozitīvu pārmaiņu spēks. Tas ir tie�i tas, kas cilvēkos var vairot ticību labajam un veiksmei.

Ir daudz piemēru, kā cilvēki ir spēju�i radikāli mainīt savu dzīvi, savu vērtību sistēmu, ieradumus un raksturu, un tā ir kļuvusi par jaunu evolūcijas pakāpi.

Analizējot pasakas, mēs at�ifrējam tajās ietvertos dzīves uzdevumus. Pasakās ar tiem jātiek galā varonim, bet dzīvē mums pa�iem. Pārrunājot �os uzdevumus ar bērnu, viņam rodas skaidrāka izpratne par saviem dzīves uzdevumiem.

Viens saimnieks izgājis uz lauka kāļus stādīt. Pie viņa pienācis velns un jautājis, ko viņ� te darot. Saimnieks atbildējis: � Kāļus stādu. �

� Vai es ar nevaru Tev par biedru būt? �

Saimnieks nu bijis ar mieru, un nu divatā apsēju�i lauku labi ātri. Tad viņi sāku�i spriest, kam tie kāļi piederē�ot, kad izaug�ot. Nolīgu�i tā, ka kāļus dalī�ot uz pusēm: saimniekam piederē�ot tā daļa, kas zem zemes, bet velnam tā daļa, kas virs zemes. Kāļi augu�i un biju�i ļoti lieli. Nekur nebiju�i tik skaisti kāļi augu�i kā �e. Rudenī saimnieks un velns nu ņēmu�i katrs savu daļu. Velns bijis ļoti noskaities, ka saimnieks viņu tā piekrāpis, un nodomājis, ka otrreiz viņu vairs tā nepiekrāp�ot.

Nāko�o gadu saimnieks gājis uz lauku mie�us sēt. Atkal velns piesities par biedru un teicis, ka nu viņ� ņem�ot to daļu, kas zemē, bet saimniekam jāņem tā daļa, kas aug virs zemes. Saimnieks bijis ar mieru. Rudenī velns ar prieku atsteidzies pēc savas daļas, bet dabūjis tikai rugājus un saknes.

Velns, redzēdams, ka abas reizes ir galīgi piekrāpts, nospļāvies un vairs nekad pie saimnieka nav rādījies.

Pasakā apslēptā mācība saka:

� Ir jāpārzina lietas, par kurām pieņem lēmumus. Ja tev nav informācijas par veselo, skatoties uz daļām, tu vari kļūdīties. Ir jābūt izglītotam par notieko�o. Velns neko nezināja par to, ko saimnieks sēj, pat neinteresējās, kas no sēklām izaugs, viņ� jau sējot domāja tikai par ieguvumu. Ir jādomā par ieguvumu, bet ir arī jābūt informētam par to, ko sēj un kādi augļi ir gaidāmi.

� Savā domā�anā esi elastīgs, katram uzdevumam ir iespējams jauns risinājums, neļauj, lai aizvainojums un dusmas nomāc lēmuma pieņem�anu. Attīsti sevī spēju prognozēt, analizē kļūdas, izdari secinājumus. Kad velns zaudēja pirmajā gadā un bija aizvainots, ka saimnieks viņu piekrāpis, viņ� dusmās pieņēma lēmumu un, neizpētījis situāciju, atkal kļūdījās. Pasaka māca: neesi tuvredzīgs, paskaties uz veselo.

� Velnam vajadzēja ņemt vērā, ka, iespējams, viņ� nav vēlams saimnieka tīrumā. Ja tā, tad negaidi, ka tev piedāvās labākos augļus.

Brīnumpasakās varonim uzdevumu uzliek kāds pasakas tēls: feja, burve, ragana, reizēm tēvs, māte vai bie�āk pamāte. Lai veiktu pasakas uzdevumu, ir jāpieliek pūles. Kaut kas jāizdara, no kaut kā jāatsakās, kādam jāpalīdz, vārdu sakot, kaut kas jāpārvar. Uzdevums var būt saistīts ar nepatiku, pretestību vai spītību. Pasakās varonim ir jāpieveic kāds ārējs spēks, bet vienlaicīgi ir jāpārvar iek�ējas barjeras, pretestība sevī. Ir jāpārvar bailes pirms do�anās ceļā, pirms cīņas ar kādu no skata briesmīgu pretinieku. Visi pasaku uzdevumi ir domāti tikai tāpēc, lai varonis izaugtu, lai attīstītos viņa personība un griba, norūdītos viņa raksturs, lai viņ� atklātu

pasauli, sevi, savas spējas, pasaules kārtību, atrastu vietu pasaulē un dzīves uzdevumus, savu misiju.

Katram pasaku varonim piemīt savas īpa�ības. Pasaku varoņi nav viennozīmīgi labi vai slikti, jo tas ir atkarīgs, no kāda skatpunkta skatāmies uz viņiem un viņu darbiem. Piemēram, ragana. Pirmajā brīdī viņa �ķiet briesmīga un ļauna, bet, ja analizējam, sanāk, ka tie�i me�ā pie raganas pasaku varoņi iegūst lielu spēku un spējas darboties. Veicot raganas dotus uzdevumus, varoņi izaug. Pasakās ragana bie�i vien ir kā skolotāja, kas varonim liek iet, meklēt un darboties. Viņa bārenītei liek mazgāt drēbes, gatavot ēdienu un atlasīt sēklas no pelniem. Tātad viņas rīcība varonei liek attīstīties. Simboliski ragana ir gan burve, gan dieviete, kura dzīvo uz abu iepriek� attēloto pasauļu - garīgās un sociālās - robe�as. Ne velti tas, kur� nokļūst raganas valstībā, nokļūst burvības varā, me�s sāk atdzīvoties, parādās brīnumainas, neredzētas, runājo�as būtnes. Varonim ir baisi un rodas spokaina sajūta. Varonis no raganas mītnes vienmēr atgrie�as ar kādu dāvanu, kas vairāk ir iek�ēja, mazāk ārēja. Viņ� ir ieguvis mācību un spējas.

Arī pamāte nav tikai ļaunais tēls, jo arī viņa ir kā skolotāja. Neviena mātes meita pasakās nav paveikusi to, ko paveic pameita. Reālajā dzīvē labajai, gādīgajai mātei ir jāpaiet malā, lai pamāte var skolot augo�o personību. Kad bērns dzīvē sastopas ar grūtām situācijām, mammai ne vienmēr ir jāskrien palīgā un jāatvieglo viņa grūtības. Piemēram, kad bērns mācās staigāt, visi mēbeļu stūri nav jāaplīmē ar porolonu, bet ir jāmāca izvairīties no tiem; nav jāiet uz skolu nokārtot katru grūto situāciju, jāļauj bērnam pa�am tikt galā. Protams, ir jāizvērtē, ar ko ir darī�ana un vai grūtā situācija, runājot simbolu valodā, ir skolotājs, kas attīsta personību, vai varmāka, kas iznīcina.

Pasakās tēvam bie�i vien ir kāda kaite un viņ� vairs nevar darboties pilnā mērā. Tie�i tēva bezspēcība vai pat nāve dēliem liek doties pasaulē, meklēt, atrast un veikt varoņdarbus.

Pirmajā savas dzīves agrīnajā attīstības posmā cilvēks iepazīst un apgūst apkārtējo pasauli, viņ� iegūst personīgo pieredzi par pasauli un tās mijiedarbību ar sevi. Tādējādi viņam sakrājas un noformējas kāds noteikts daudzums priek�statu par pasauli. Pirmajos divos līdz trijos dzīves gados cilvēks iegūst informāciju arī par cilvēkiem un lietām sev apkārt, par lietu dabu, notikumiem un apstākļiem. Ja runā par dzīves karti, bērns �ajā periodā mācās iepazīt realitāti ar mērķi uzkrāt iespaidus par apkārtējās pasaules detaļām, ar kurām būs jāsaskaras visas dzīves garumā. Kad bērns ienāk �ajā pasaulē, tā viņam ir absolūti sve�a, viņam jāmācās un jāapgūst pilnīgi viss. Bērns, iepazīstoties ar apkārtējo .^pasauli, veido savu personīgo pasaules spoguļattēlu, kurā atspoguļojas viņa iespaidi, piedzīvojumi un sajūtas. �ajā pasaulē viņ� virzās uz objektu, kas rada patīkamas sajūtas, un atgrū�as no objekta, kas rada nepatīkamas sajūtas. Virzoties no viena objekta apgū�anas uz citu, bērns papildina savu pieredzi un dzīves karti. Formējas arī viņa emocionālā dzīves karte.

Lai bērnam pirmajos dzīves gados veidotos pēc iespējas bagātāka karte, viņa dzīves videi jābūt pēc iespējas krāsainākai un da�ādākai. Svarīgi, lai pasaules izpētes un apgū�anas process noritētu bērnam patīkamā un pieņemamā veidā. To var nodro�ināt pasakas ar savu pla�o valodu, ar notikumiem, ar emocionālo saiti, kas rodas, kad vecāki vai vecvecāki bērnu paņem klēpī, veidojot cie�u ķermenisko kontaktu, un patīkamā balsī kopā

ar bērnu dodas uz pasaku valstību. Vecāki un ģimene nevar nodro�ināt pietiekami pla�u pieredzi, pietiekami daudz informācijas. Tad palīgā nāk pasaka ar pla�o notikumu, pieredzes, da�ādo stratēģiju un rīcības spektru. Palīdzībai vajag atbilst bērna vajadzībām un spējām, tā nedrīkst aizstāt bērna patstāvīgās pūles. ļ

Otraja attīstības posmā, apmēram trīs līdz piecu gadu vecumā, cilvēks mācās definēt pasauli, katrai lietai pie�ķirt saprotamus nosaukumus un nospraust robe�as starp da�ādiem realitātes fragmentiem. �ajā dzīves posmā svarīga ir sevis apzinā�anās pasaules kartē, savas vietas atra�ana.

Vecākiem, novērtējot bērnu, ir svarīgi viņu ne tikai slavēt, bet arī paskaidrot, kāda rīcība ir vērtējama pozitīvi. Ja bērns kaķim bļodā ir ielicis

ēdienu, tad ir jāsaka: �Tu esi malacis, jo kaķēnam bļodā ieliki ēdienu. Kaķēns tagad būs paēdis un apmierināts.� Bērns pasaules kartē sevi var ieraudzīt attiecībās �es - kaķis�. Ja bērns kaķim ir nodarījis pāri, ir svarīgi ne tikai pateikt, ka tā nedrīkst, bet arī paskaidrot, kāpēc nedrīkst un kādas sekas tas var radīt.

Pēc pasakas izlasī�anas pieaugu�ais ar bērnu var pārrunāt pasakas notikumus, tādējādi bērna pasaules kartē izgaismojot kādu, iespējams, pirms tam neskaidru fragmentu. �ajā periodā bērna emocionālās sfēras attīstībai ir svarīgi, lai jūtas - gan bērna, gan vecāku - tiktu nosauktas vārdā. Tas ir praktiski vienīgais veids, kā bērnam iemācīt nosaukt vārdā emocionālās sfēras izpausmes.

Izmantojot pasakas, pieaugu�ais var nosaukt vārdā jūtas, ko izjūt katrs varonis. Bērnam savā dzīves kartē ir ļoti svarīgi ieraudzīt un sajust savu �es�. Mammas bie�i vien pieļauj kļūdu, nespējot atdalīt bērnu no sevis. Viņas saka, ka �mums sāp kakls jau tre�o dienu� vai �mums patīk vai nepatīk �ī spēle�. Tādējādi bērnam tiek apgrūtināta sava �es� izjūta, savu robe�u izpratne. Kur esmu es un kur ir mamma? Vai starp mums vēl joprojām nav robe�u? Emocionālās sfēras formē�anās laikā svarīga ir intonācija, kādā ar bērnu tiek runāts, lai bērns pieaugu�o teiktajam justu atbilstību arī skaņā.

Tre�ajā attīstības periodā, apmēram desmit līdz vienpadsmit gadu vecumā, cilvēks sāk veidot cēloņu un seku likumsakarības starp da�ādiem realitātes fragmentiem. Apgūstot dinamisko apkārtējo pasauli, bērnam veidojas priek�stats par katras darbības cenu un sekām, kas rodas kādas darbības vai bezdarbības rezultātā. Glu�i tāpat kā liekot puzli, saliekam kopā gabaliņus, jo redzam precīzas savienojumu vietas. Bērns iemācās uztvert laiku. Tas rada veselumu dzīves kartē, katrai darbībai ir pie�ķirta jēga. Veidojas cilvēka veselais saprāts. Rodas apjauta, ka ne visu savā dzīvē varam kontrolēt un mainīt. Reizēm ir jāprot pakļauties un ļaut notikumiem iet savu gaitu.

Ir vairāki dzīves principi, kas �ajā periodā jāapgūst.

- Pirkmārt, nav vērts tērēt savas pūles, lai kontrolētu to, ko nevar kontrolēt. Bērniem ir jāiemācās patiesība par neatgriezeniskām sekām. Tautas teicieni - septiņas reizes nomēri, tad nogriez; dāvinātam zirgam zobos neskatās - liek saprast, ka nogrieztu vairs nevarēs nomērīt un ir lietas, notikumi un izteikti vārdi, ko nevarēs padarīt nebiju�us. Mazais cilvēks �ajā periodā apzinās arī tāda neatgriezeniska spēka kā nāve esamību. Viņ� par to ir zinājis jau agrāk, bet �ajā posmā bērns izprot nāvi kā dzīves sastāvdaļu. Pasakās nāve bie�i ir spēks, kuru nedrīkst necienīt un ar kuru nedrīkst nerēķināties.

Senos laikos zaldātiem vajadzēja ilgi dienēt. Jauns aizgāja zaldātos un mājās pārnāca sirms un līks. Daudzi arī nemaz nepārnāca.

Reiz vienu zaldātu palai� uz mājām. Viņ� tālo ceļu iet kājām. Auksts laiks. Zaldāts iet un iet. Vienā vietā viņ� redz, ka uz akmeņa sē� kāds vecs, vecs vīriņ�, pavisam nosalis, un dreb vien. Zaldāts sauc veco līdz. Vecais saka, ka viņam salst. Dreb un salst, un neceļas no akmeņa aug�ā. Zaldāts pieiet pie vecā vīriņa, novel savu lodēm caur�auto zaldāta mēteli un dod to vecītim. ��e, vecīt, � viņ� saka, �man tik dikti nesalst, es vēl varu izturēt. � Vecītis sasildās un aicina zaldātu pie sevis.

Abi iet tādu gabaliņu. Tad vecītis saka zaldātam: � Tā kā tu biji labs pret mani, tad arī es tev palīdzē�u. Redzi, es esmu nāve. Tevi es neaiztik�u. Tu varēsi iet ārstēt slimos. Es tev ie�u līdz, bet bū�u redzams tikai tev. Ja es pie slimā gultas stāvē�u kājgalī, tad tu varēsi dot slimniekam zāles, kādas vien gribēsi, viņ� izveseļosies, bet, ja es bū�u gultas galvgalī, tad nekādas zāles nepalīdzēs, slimajam jāmirst. �

Zaldāts iet tālāk. Ieiet kādās mājās. Tur visi noskumu�i: slims mājas saimnieks, neviens dakteris nelīdz. Zaldāts ieiet slimnieka istabā, paskatās un redz, ka ve�uks ar viņa mēteli stāv pie slimnieka gultas kājgaļa. Tad zaldāts sauc saimnieci un lūdz, lai atnes glāzi skaidra ūdens. Ūdenī viņ� joka pēc iepū� un tad dod izdzert slimniekam. Tikko slimnieks iedzer ūdeni, tas tūliņ ir vesels un ceļas no gultas aug�ā. Brīnumdakteri labi apdāvina, pamielo un dod naktsmājas.

Vēsts par zaldāta ārstē�anas spējām izplatās tālu jo tālu. Pie viņa brauc slimnieki no visām zemes malām. Daudzus viņ� izārstē. Reiz zaldātu grib aizvest tālu projām pie grūti slima vīra. Zaldāts brauc ar �. Jo tālāk aizbrauc, jo vairāk viņam vieta liekas pazīstama. Beidzot viņ� atjēdzas, ka brauc uz tēva māju. Kā tad, iebrauc tēva sētā. Tur viņa neviens nepazīst, jo arī viņ� jau kļuvis sirms.

Zaldāts ieiet istabā un tūliņ redz, ka vecais tēvs, galīgi izdēdējis, guļ uz mir�anu. Tēva gultas galvgalī viņ� pamana veco vīriņu. Ko nu lai dara? Zaldāts grib tēvu glābt, lai tur vai kas. Viņ� paaicina veco vīreli laukā pastaigāties.

Iet abi gar ezermalu. Zaldāts izņem no kabatas rieksta �aumalu un pū� tai iek�ā. Vīrelis skatās, skatās un brīnās. Tik smuku spēli vēl nav dzirdējis. Tīri gribētos iemācīties. Zaldāts saka, ka to jau varot itin viegli, lai tikai ielienot �aumalā iek�ā, gan tad iemācī�oties. Vīrelis tūliņ pārvēr�as par blusu un ielien riekstā. Kā nu blusa ir riekstā, tā zaldāts ar sērkociņa galu aizbā� caurumu rieksta �aumalā, un tā nāve paliek tur iek�ā. Zaldāts aiziet pie tēva, iedod zāles, un tēvs tūliņ atveseļojas.

Riekstu ar nāvi rūpīgi glabā kabatā. Nu viņ� var visus slimniekus izārstēt, neviens vairs nemirst.

Zaldāts apprecas. Sievu gan dabū tādu ziņkārīgu cilvēciņu. Reiz tā tīra zaldāta kabatas, ierauga riekstu un pārko� pu�u. Izlec maza blusiņa un lēkā. Nu atkal nāve ir palaista vaļā. Tūliņ nomirst zaldāta tēvs un brīdi vēlāk arī pats zaldāts. A iz dusmām kādu laiku nāve pļauj daudzus bez kādas �ēlastības, kamēr viņai apnīk. Pēc tam cilvēki miru�i kā parasti.

Zaldāts ar nāvi kaujas laukā dro�i vien bija saticies daudzas reizes, no tās nebaidījās un jutās pietieko�i pa�pārliecināts, lai uzņemtos vadību pār nāvi. Pasaka mums stāsta, ka ne visu mēs, cilvēki, varam �ai dzīvē kontrolēt, ir augstāki spēki par mums. Kādu laiku varam mēģināt kontrolēt un vadīt, kādu brīdi tas pat izdodas, kā viltīgajam zaldātam, bet, kad iedomājamies sevi lielākus, nokļūstam ķezā.

- Otrkārt, visam |avs mērs. �is princips regulē to, kas saistīts ar robe�ām un ierobe�ojumiem. Tāpat kā katrai spēlei ir savi noteikumi, arī jebkurai darbībai ir ierobe�ojumi. Tautas teicieni - kas ir atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim; katram savs - ataino �ī principa darbību dzīvē.

Dzīvoja sirms vecītis. Reiz aukstā ziemā viņ� brauca uz me�u pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt pīpīti. Cikām viņ� azotē meklēja pīpi, tabaku un �ķiltavas, tikām pazaudēja vienu cimdiņu.

Mu�a, bēgdama no aukstuma, ieraudzīja cimdiņu, ieskrēja iek�ā un sāka no prieka dancot.

Pelīte, bēgdama no aukstuma, pieskrēja pie cimdiņā un jautāja: � Kas te cimdiņā danco? �

�Es -pati mu�u ķēniņiene. Bet kas tu esi?�

�Es esmu pelīte Pīks tīt e. Laid mani pasildīties!�

�Nu lien un sildies!�

Pelīte ielīda cimdā, un abas ar mu�u sāka dancot.

Zaķītis, bēgdams no aukstuma, ieraudzīja cimdiņu, skrēja klāt un

jautāja:

�Kas tai cimdiņā danco? �

Un mu�a atsacīja: � Es, mu�u ķēniņiene, un pelīte Pīkstīte. Bet kas tu tāds? �

�Es esmu zaķītis Baltļipītis. Ielaidiet mani pasildīties! �

�Labi, lien un sildies!�

Zaķītis ielīda cimdā, un nu sāka visi trīs dancot.

Vilks, bēgdams no aukstuma, ieraudzīja cimdiņu un jautāja: �Kas tai cimdiņā danco? �

� Es, mu�u ķēniņiene, pelīte Pīkstīte, zaķītis Baltļipītis. Bet kas tu tāds esi? �

�Es esmu vilks Strupausis. Ielaidiet mani pasildīties!�

�Labi, lien un sildies!�

Vilks ielīda cimdiņā, un nu sāka visi �etratā dancot.

Lācis, bēgdams no aukstuma, atrada cimdiņu un jautāja: �Kas tur tai cimdiņā danco? �

�Es, mu�u ķēniņiene, pelīte Pīkstīte, zaķītis Baltļipītis, vilciņ� Strupausītis. Bet kas tu tāds esi? �

�Es - pats Lielais Pinka. Laidiet mani pasildīties!�

�Labi, lien un sildies. �

Lācis ielīda cimdiņā, un nu visi piecatā sāka pa cimdiņu dancot.

Kur bijis, kur ne, atskrēja gailis un aizdziedājās: � Kikerigū! �

Dancotāji nobijās un visi ar spēku sāka lauzties no cimdiņā ārā. Mu�a devās uz ķēniņa pili, pelīte uz kartupeļu pagrabu, zaķītis auzās, vilks krūmos, lācis me�ā.

Skriedami saplēsa vecī�a cimdiņu. Un tā vecītis līdz �ai dienai staigā ar vienu cimdiņu.

Pasakā par vecī�a cimdiņu ir runāts par robe�ām. Cimdam ir robe�as - cik daudz un cik lieli kustoņi tajā var ietilpt. Arī mūsu dzīvē ir robe�as - cik daudz un ko savā dzīvē, teritorijā un prātā varam ielaist. Ir jāskatās, kur� no ielaistajiem būs iz�ķiro�ais, kur� no drauga var pārtapt par varmāku un sagraut visu, kas līdz �im ticis radīts.

- Tre�kārt, par visu ir jāmaksā. �is princips regulē do�anas un ņem�anas likumus pasaulē. Tautas teicieni-ko sēsi, to pļausi; kā me�ā sauc, tā atsaucas - liek saprast, ka katrai darbībai vai bezdarbībai ir konkrētas sekas, un raksturo �o principu.

Pasakās konkrētai darbībai ir adekvātas sekas. Par katru nodarījumu un par katru labo darbu ir noteikta atmaksa. Tās ir negrozāmas likumsakarības. Pat ja �ķiet, ka cilvēkus vai situāciju ir izdevies piemuļķot, tik un tā nāks atmaksa, varbūt ar novēlo�anos un no citas puses. Katra cilvēka vēlē�anās prasa enerģijas patēriņu. Lai dzīvē sasniegtu vēlamo, ir jāpieliek pūliņi, un ieguvums bie�i vien ir adekvāts ieguldītajiem spēkiem.

Pasaka par to, kā Laima izpilda trīs vēlē�anās, ilustrē cilvēku tuvredzību un koncentrētā veidā parāda, kādas ir nepārdomātu vārdu sekas.

%

Laimas māte, pa pasaldi staigādama, vēlā ziemas vakarā iegriezās vientuļā mājiņā sasildīties. Promejot tā pasauca saimnieci, sacīdama: �Par to, ka mani sasildīji, vēties trīs labas lietas! �

,,Ā! Kaut tur krāsns aug�ā desa ceptos!� saimniece tūliņ ātrumā

ieteicās.

Un acumirklī cepās arī, ka �urkstēja vien.

Bet saimnieks pieskrēja klāt: �Ak, tu, vientiese! Kaut desas līkums tev labāk pie deguna pakārtos. Vai nevarēji vēlēties bagātību? �

Bet acumirklī tas, ko saimnieks bija teicis, piepildījās � desas līkums tie�ām karājās sievai pie deguna un nebija atņemams. Tagad vīrs sabijās un lūdza Laimas māti, lai atņemot līkumu sievai no deguna.

Laimas māte atņēma un aiziedama sacīja tā: �Jūs neesat pirmie, kas vieglprātībā manas dāvanas iz�ķērdu�i. Trīs lietas jums devu, trīs saņēmāt. Ardievu!�

Pasaka sākas tāpat kā daudzas citas - ir paveikts labs darbs (saimnieki Laimas māti ielaidu�i sasildīties), un labdariem pienākas laba alga. Laimas māte viņiem ļauj izvēlēties, kādu algu par savu labo darbu saņemt. Bet - ak, vai! � saimniekiem vēl ir jāmācās savaldīt un virzīt savu prātu, vārdus un emocijas. Saimnieks un saimniece nav skaidrībā par savām vajadzībām un vēlmēm. Viņi ir kā nenobriedu�as personības - ļauj vaļu mirkļa iegribām un mirkļa emocijām. Rezultātā viņi paliek bez atmaksas par savu labo darbu. Tomēr glu�i bez algas viņi nepaliek. Ieguvums ir mācība no �īs situācijas, ja viņi to būs spējīgi analizēt un pieņemt kā algu. Parasti pasakās satiktais vecītis vai vecenīte, kas arī ir Laimas mātes iemiesojums vai palīgs, dod vienu lietu, bet �ajā pasakā Laimas māte tikai par vienu labu darbu sola iedot trīs labas lielas, bet ar nosacījumu, ka pa�iem tās jāizvēlas. Mums ir jābūt pietieko�i nobriedu�iem, lai, kā Laimas māte saka pasakas beigās, vieglprātībā neiz�ķērdētu dotās dāvanas. Dzīvē bie�i gadās, ka �ķietami labie nodomi un labie darbi nenoved pie laba rezultāta. Laimes māte saka: �...jūs neesat pirmie, kas vieglprātībā manas dāvanas iz�ķērdu�i.� Nepietiek tikai ar labu darbu paveik�anu, ir jāsaskata cēloņu un seku kopsakarības ar visu apkārtējo pasauli. Abi saimnieki atspoguļo mūsos mīto�os pretējos, konfliktējo�os spēkus. Viena mūsu personības daļa grib ātru rezultātu, grib apmierināt mirkļa iegribas, bet otra personības daļa saka: �Ak, tu, vientiese, nevar iegūt neko labu, domājot tikai par mirkļa iegribām - par desu uz pannas.� Konflikta rezultātā labā iespēja - Laimas mātes dāvana - aiziet garām un paliekam bez labās algas.

- Ceturtkārt, nevajag izdomāt lieko. Mums apkārt eso�ā pasaule savā būtībā ir vienkār�a, to vajag izprast. �o principu raksturojo�ie tautas sakāmvārdi vēsta: kas iek�ā, tas ārā; no kļūdām mācās; atkārto�ana -zinā�anu māte.

Pasaka par Laimas mātes dāvanām attiecas arī uz �o mācību. Mums vajag izprast situācijas, kas nāk mūsu dzīves ceļā. Kādu dzīves mācību varam gūt no situācijas, ja esam kļūdīju�ies? Ar bērniem varam sacerēt �īs pasakas turpinājumu - ko varoņi darīs un kāda būs viņu turpmākā dzīve? Bērni var modelēt citus variantus varoņu rīcībai. Bērni var izteikt domas, kā varoņi rīkosies, ja mācību būs ņēmu�i vērā, un kā tad, ja mācību nebūs ņēmu�i vērā. Protams, Laimas māte vairs neklauvēs pie viņu durvīm, bet dzīvē situācijas un pārbaudījumi alla� atkārtojas līdzīgos veidos.

Lai papildinātu visu iepriek� teikto, citē�u viedos vārdus, ko teicis Kurts Vonnegūts: �Dievs, dod man dvēseles mieru un prātu samierināties ar to, ko es nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko es spēju mainīt, un gudrību at�ķirt vienu no otra...�

Ceturtajā agrīnās attīstības posmā, apmēram �etrpadsmit līdz piecpadsmit gadu vecumā, cilvēks mācās saprast kopējos pasaules attīstības principus, apgūst dzīves likumsakarības, ar kuru palīdzību turpmāk veidos savas dzīves kopējo stratēģiju. Ceturtais svarīgākais instruments, kas cilvēkam ir nepiecie�ams savas dzīves kartes izveidei, ir dzīves likumsakarību izpratne, lai viņa pasaules kartē nostiprinātos fragmenti pēc būtības un jēgas. Cilvēks savas pasaules kartē izvieto jēgas un būtības akcentus, aptver likumsakarības. Iepriek�ējos desmit, piecpadsmit gados iegūtās informācijas ir tik daudz, ka nepiecie�ams to strukturēt. �ajā periodā pasaules kartē jau ir jābūt izpratnes kopumam par pasauli, par sevi un savu vietu pasaulē.

�ajā posmā nāk palīgā brīnumpasakas, kas ir pilnas ar da�ādām likumsakarībām. Tās skaidri norāda, kādas būs sekas, ja iesi pa vienu ceļu, un kādas būs sekas, ja iesi pa otru ceļu. Brīnumpasakas stāsta arī to, kādas būs sekas varoņa darbībai vai bezdarbībai, kā arī to, kādu algu saņemsi par padarīto.

Lai cilvēks savas dzīves karti varētu iemācīties lietot vēl labāk, ir svarīga viņa attieksme un dzīves pozīcija, kādu viņ� ieņem attiecībā pret savas dzīves karti. Pa�as pirmās attiecības cilvēka mū�ā rodas jau pirmajās dzīves dienās, un tās attieksmes ziņā var nosaukt vai nu par patīkamām, vai par nepatīkamām. Galu galā visa cilvēka dzīve rit it kā pa vienu attieksmes asi �apmierinātība - neapmierinātība�. Katra darbība, ko cilvēks veic, ir ar vienu pamatmērķi - gūt apmierinājumu. Jautājums ir tikai viens - no kā katrs cilvēks gūst apmierinājumu? Protams, mēs esam spējīgi veikt kādu darbu, kas nav saistīts ar apmierinājuma gū�anu, bet varam to veikt, lai darba gala rezultāts tomēr sniegtu apmierinājumu. Var nepatikt mazgāt traukus, bet var patikt tīra un kārtīga virtuve. Var nepatikt mācīties matemātiku, bet var patikt gada beigās saņemt labu liecību vai labu atestātu.

Dzīves pozīcija ir cilvēka emocionālo attieksmju pret da�ādām realitātēm kopums.

Viņos laikos vienai sērdienītei bijis jākalpo pie niknas saimnieces. Nabadzīte, kaut arī nezin, kā gribējusi, nekad nevarējusi saimniecei izdabāt pa prātam. Reiz saimniece likusi sērdienītei uz akas malas dziju vērpt. Bet vērpjot pavediens neviļot notrūcis, un vārpsta iekritusi akā. Nekā darīt � gājusi pie saimnieces �ēloties, cik netī�i noticis. Bet saimniece piecirtusi ar kāju: � Tu man te stāstīsi - netī�i. Tūliņ akā pakaļ lēkt pēc vārpstas vai pēriens, kā likts! � Sērdienīte raudādama aiztecējusi uz aku un lēkusi arī, lai kas būdams - vai paliek dzīva, vai nē. Bet tos brīnumus! Kā lēkusi, tā izlēkusi akai cauri, uz zaļu pļavu. Pļavā cūku gans ganījis cūkas. �Puisīti labais, vai manu vārpstu neesi redzējis?� �Redzēju gan - vecs vīriņ� tagadiņ aiznesa. Ej tik uz priek�u, gan panāksi viņu! � Sērdienīte tecējusi uz priek�u. Pa gabaliņam ieraudzījusi govju ganu. �Ganiņ labais, vai neesi redzējis vīriņu ar vārpstu?� �Redzēju gan - tagadiņ pagāja garām. Teci labi mudīgi, gan panāksi. �

Sērdienīte tecējusi un panākusi vīriņu pie mazām mājiņām. Nu lūgusies: �Labais tētiņ, vai jums nav mana vārpstiņa? �

� Ir gan, meitiņ, bet bez maksas nedo�u. Izkurini man pirti: uz lauka ir maitas kauli - tā laba malka, laidarā ir virca - tas labs ūdens, grāvī ir ērk�ķi - tur laba pirtsslota. � Bet sērdienīte domājusi: � Tā nu gan ne! Kas nu ar kauliem ies krāsni kurināt, kas vircu nesīs pirts ūdenim, kas ērk�ķus ņems pirtsslotai? Aiztecē�u uz me�u pēc �agariem, uz avotu pēc ūdens, uz birzi pēc slotas. � Kā domājusi, tā uz mata arī izdarījusi. Vakarā vecais vīriņ� nopēries, kurinātājai tencinādams. Nu sērdienīte atkal ieminējusies par vārpstu, bet vīriņ� atteicis: ,,Se, �aklā meitiņa, tava vārpsta, tomēr uz mājām �ovakar neteci � pāriesi no rīta diezgan. �

Sērdienīte labprāt palikusi. No rīta vīriņ� ievedis sērdienīti īpa�ā istabā, tur biju�as divas kastītes: viena lielāka, otra mazāka. �Kuru kastīti tu vēlies?� vīriņ� prasījis. �Mazāko, � sērdienīte atbildējusi. �Labi! Ņem mazāko, es tevi pavadī�u līdz vārtiem. � Pie vārtiem viņ� teicis sērdienei: �Nāc man pakal!� Sērdiene gājusi pakaļ. Drīzi bijis jāiet govju ganam garām. Gana suns sācis riet: �Am, am, am! D�iņd�, d�iņd�, d�iņd�!" Sērdienīte neko. Drīzi bijis jāiet cūku ganam garām, tam arī bijis sunītis, tas sācis riet tāpat: �Am, am, am! D�iņd�, d�iņd�, d�iņd�!� Sērdienīte neko. Drīzi pienāku�i pie lieliem vārtiem. Vecais vīriņ� attaisījis vārtus un uzpūkstinājis sērdienīti saimnieces sētas vidū. Bet kastīti sērdienīte tai dienā neattaisījusi vaļām, nolikusi klētī, lai stāv. Otrā rītā tad attaisījusi, un kā nu visi pārbrīnīju�ies: kastīte bijusi pilna ar spo�u zeltu. To redzēdama, saimniece plijusies virsū, lai sērdienīte izstāstot, kā pie zelta tikusi. � Tā un tā, � viņa teikusi, �lecu akā pēc vārpstas, izkritu zaļā pļavā, pa zaļo pļavu iedama, uzgāju mājiņas ar vecu vīriņu, tam bija mana vārpsta. Bet viņ� ātrāk neatdeva, kamēr izkurināju viņam pirti. Tā vīriņ� nopērās, atdeva man vārpstu un iedāvināja vēl �o kastīti. � � Tā, tā! � saimniece atteikusi un tūliņ sūtījusi savu meitu arī pie akas vērpt, lai nepaliktu sērdienei apak�ā.

Saimnieces meita vērpusi, vērpusi, bet pavediens negribējis un negribējis trūkt. Beidzot tī�u pārrāvusi pavedienu un iesviedusi vārpstu akā. Saimniece tūliņ izskrējusi: � Lec tik nu pakaļ, lec tik nu pakaļ! � Lēkusi arī un izlēkusi zaļajā pļavā, kur cūku gans ganījis. � Vai neredzēji manu vārpstu?� �Redzēju gan - vecs vīriņ� tagadiņ aiznesa, ej tik uz priek�u!� Pa gabaliņam ieraudzījusi govju ganu. �Vai neredzēji manu vārpstu?� �Redzēju gan � vecs vīriņ� tagadiņ aiznesa, ej tik uz priek�u. �

Saimnieces meita gājusi un panākusi vīriņu pie mazām mājiņām. Vai neesot pacēlis viņas vārpstu? �Esmu gan, bet par velti neatdo�u. Izkurini man pirti: uz lauka ir maitas kauli - tā laba malka, laidarā virca -tas labs ūdens, grāvī ērk�ķi - tā laba pirtsslota. � Un tā tūliņ saimnieces meita pagrābusi tos pa�us kaulus, iegrūdusi pirts krāsnī un vairāk nemaz neprasījusi, lai ir, kā būdams. Tāpat ņēma ar vircu, lai kāds dumbrs, ka tikai slapj�, un ar ērk�ķiem arī labāki nē - lai kāda slota, ka tikai slotas izskatā. Vīriņ� aizgājis pērties, bet - ko viņ� atradis? Spriesli nemaz ne�ūkstēju�i, tik nenosalis uz lāvas. Vircā nemaz nomazgāties, vēl melnāks palicis. Ar pirtsslotu nemaz pērties, viscaur gandrīz sabakstījies. Pēc pirts saimnieces meita ieminējusies par vārpstu. Vīriņ� atdevis vārpstu, ne vārdiņa nesacīdams. Bet �ī vēl gaidījusi zelta lietas, tādēļ no�ūrojusies �ā tā un negājusi tai vakarā mājā. No rīta vīriņ� ievedis īpa�ā istabā un prasījis, kuru kastīti gribot � vai mazāko, vai lielāko.

�Lielāko!� saimnieces meita atteikusi, domādama par sērdienīti vairāk zelta pārnest. Vīriņ� atdevis lielāko un vadījis uz mājām. Pie vārtiem tas teicis: � Ej pa priek�u, tu pati ceļu zini, es ie�u pakaļ. � �ī gājusi pa priek�u. Drīzi bijis jāiet govju ganam garām. Gana suns sācis riet: ,,Am, am, am! Klab, klab, klab!� Saimnieces meita nesapratusi to. Drīzi bijis jāiet cūku ganam garām. Tas suns atkal tāpat rējis: �Am, am, am! Klab, klab, klab!� Beidzot nonāku�i pie lielajiem vārtiem, vīriņ� tos atvēris un uzpūkstinājis saimnieces meitu sētas vidū. Saimniece tūliņ aizskrējusi pie meitas: lai nesot kasti klētī, lai rādot, cik pārnesusi. Ienesu�as klētī un smiedamās taisīju�as vaļā. Bet tavas briesmas - zelta vietā no kastes uguns iz�āvusies. Visa klēts nodegusi, bet sērdienītes kastīte nedegusi neparko.

�ajā un daudzās citās brīnumpasakās ir parādīta cēloņu un seku mijsakarību būtība un jēga kopējā dzīves kartē.

Pasakas varone ir ilgi strādājusi, un var nojaust, ka ilgu laiku par savu darbu nav saņēmusi algu ne attieksmes, ne uzslavas, ne mīlestības veidā. Laimas māte veca vecī�a izskatā vēlas viņai samaksāt, bet pirms samaksas grib viņu pārbaudīt. Vecītis meitenei liek darīt darbus, bet izmanto jau iepriek� minēto absurdu, lai liktu pa�ai domāt un pieņemt lēmumus, nevis akli sekot norādījumiem. Sērdiene ar uzdevumu lieliski tiek galā -viņa domā un izmanto iepriek� uzkrāto pieredzi un zinā�anas. Viņa akli neseko norādījumiem, bet rīkojas saskaņā ar savu pieredzi, analizējot savas rīcības sekas. Kad vecītis meitenei liek izvēlēties balvu, sērdiene izvēlas mazāko kastīti, jo ir pieradusi samierināties ar mazumiņu.

Mātes meita un viņas māte, redzēdamas, ka sērdienei tāda balva, iekāro to un, kā saka māte, �negrib palikt sērdienei apak�ā�. Viņas grib iegūt balvu, bet par ceļu, kādu nogājusi sērdiene, neinteresējas. Mātes meita pilda norādījumus, jo nav izgājusi iepriek�ējos dzīves posmus. Viņa nav uzkrājusi ne dzīves pieredzi, ne zinā�anas, viņa vienmēr radusi paņemt lielāko, centusies �būt aug�ā�, dzīves mācības viņai līdz �im gāju�as secen. Mātes mīlestību, ko meita it kā ir saņēmusi, vairāk varētu saukt par hiperaprūpi un aklu mātes pieķer�anos bērnam. Tam seko adekvāta alga - kā ikdienā mēdz teikt, dzīves sitiens, liels zaudējums kārotā ieguvuma vietā.

Mātes meita gāja �o ceļu ar vienu mērķi - gūt tādu apmierinājumu, kāds ir sērdienei, un vēl lielāku. Viņai būtu apmierinājums gūt virsroku pār sērdieni.

Sērdienes mērķis bija gūt apmierinājumu, atdabūjot savu vārpstiņu, lai nesaņemtu rājienu no pamātes un varētu turpināt savu darbu. Apmierinājums, izkurinot vecītim pirtiņu un viņu noperot, būtu vecī�a apmierinājums un pirtiņas baudījums. Sērdiene ir devēja, mātes meita tikai ņēmēja, kas nav spējīga analizēt savu rīcību un kopējās dzīves likumsakarības. Tālākais mātes meitas dzīves uzdevums ir analizēt un izprast, ko �ī situācija dod viņas turpmākajai attīstībai. Ir vairāki ceļi. Var palikt eso�ajā pozīcijā, vainot un kritizēt vecīti par to, ka viņ� pats teica, ka jāiet meklēt maitas kauli un virca. Var vainot sērdieni par to, ka nebrīdināja par lamatām, kas viņu sagaida. Sērdiene ta�u varēja dot precīzas instrukcijas par to, kādi pārbaudījumi viņu tur, pazemē, sagaida.

Var iet arī otru ceļu - sākt domāt, uzsākt savu personīgās attīstības ceļu. Sākt audzināt savu dvēseli, iziet visus attīstības posmus, izprotot katra mācību. Ir jāsaprot mācība un nākamajā reizē jārīkojas apdomīgāk. Mātes meitai ir jāiemācās saprast vecī�a �ķietami bezjēdzīgo un absurdo pārbaudījumu jēga.

0

Jebkura cilvēka, pat maza bērna, pasaules modelis mums ir pieejams tikai tad, kad tas ir ietērpts, iemiesojies vai materializējies kaut kādā veidā -stāsta, zīmējuma vai uzvedības. Pēc tā prasmīgs vērotājs spēj rekonstruēt, pietuvoties otra cilvēka iek�ējās dzīves saturam, spēj izprast iek�ējās pasaules īpatnības. Ja pieaugu�ie - vecāki vai pedagogi - bērna pasauli vēlas iekļaut kopējā pasaules uztveres sistēmā, vislabāk to darīt tādā veidā, kas maksimāli viegli saprotams un uztverams bērnam - ar tēlotājmākslas, pasaku un stāstu palīdzību. Tādā veidā pieaugu�ais spēj pietuvoties bērna fantāziju un tēlu pasaulei. Tātad pieaugu�ajiem tā vietā, lai bērnu vilktu savā pasaulē, ir jānolai�as viņējā, tur jāsastopas ar bērnu un kopā jāceļas, sasniedzot līmeni, kas izprotams abiem, jārunā vienā valodā. Savstarpējās komunikācijas procesā ir mazāks liekais spēka, laika un enerģijas patēriņ�. Ir jāsaprot, ka iek�ējais darbs, ko bērns paveic no piedzim�anas līdz trim, pieciem gadiem, ir milzīgs. Bērnam jāsakārto sava pasaules karte, jāatrod tajā sava vieta. Lai bērns tiktu galā ar iek�ējo darbu, palīgā nāk tautas folklora, vārdiskais materiāls. Bērns sāk apgūt pasauli, kad dzird mātes dziedātās �ūpuļdziesmas un klausās vienkār�us skaitāmpantiņus, piemēram, skaitāmpaņtiņu par pirkstiņiem.

Lai bērni iemīlētu pasakas un grāmatas un viņiem būtu motivācija darboties, pieaugu�ajiem ir jārada atbilsto�a vide, un tie būs jau 50 % no rezultāta. Svarīgs ir nododamās informācijas teksts un vide, kurā tas tiek nodots. Mūsu kultūrā izsenis ir iegājies, ka bērnam pirms iemig�anas māmiņa vai kāds cits dzied miega dziesmiņu vai stāsta pasaku. No psiholoģiskā viedokļa cilvēks pirms iemig�anas atrodas īpa�ā pirms miega dvēseles stāvoklī: ķermenis pamazām atslābinās, acis aizveras, domas un raizes agrīnā vecumā vēl nemoka un ļauj koncentrēties uz pieaugu�ā balsi. Balss tonis, miers un intonācija palīdz koncentrēties. Bērna stāvoklis līdzinās hipnotiskam stāvoklim. Svarīga ir pieklusinātā balss un valodas ritms, kas atgādina cilvēka elpo�anas un mātes klēpja ritmu. Tādējādi divi cilvēki pieslēdzas vienotai energoinformatīvajai sistēmai, kuru bērns ir apguvis, atrodoties mātes vēderā. Iemig�anas stadijā bērna dvēseles dziļumos iesakņojas senie, spēcīgie tēli, kas sevī ietver dzīves jēgu un tiek nodoti no paaudzes paaudzei. Iespējams, bērns �o jēgu nekad līdz galam nesapratīs, bet tā kļūs par bērna simboliskās domā�anas veido�anās priek�noteikumu, bez kā būs apgrūtināta pasaules un sevis pasaulē uztvere un savas eksistences jēgas izpratne. Tas, kas tiek runāts pirms iemig�anas, nosaka gulētāja stāvokli un sapņu saturu. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties atbilsto�us tekstus, ko lasīt vai stāstīt pirms miega. Pasakas un stāsti, kuri sevī ietver pasaules redzējumu un iekārtas likumus un principus, ir stāstāmi pirms iemig�anas, jo tiem jānokļūst dziļi dvēselē un tur jāatrod vieta visai dzīvei.

Tautas folklora - pasakas, dainas, teikas - ir nodro�inājusi iespēju pakāpeniski veidot pasaules uzskatu un pamatu personības kodolam. Tādējādi tiek piepildīta viena no cilvēka vajadzībām - atrast un saprast dzīves un pasaules iekārtas jēgu, savu vietu un lomu. Pieaugu�ajiem ir jāsaprot, kādas pasakas un kādu informāciju bērniem noteiktā vecumā un dzīves situācijā piedāvāt.

Ir pirmskolas pedagogi, kuri bērnudārzos pirms gulētie�anas lasa pasakas. Piemeklējot vecumposmam atbilsto�as pasakas ar interesantu saturu, var viegli panākt vēlamo bērna uzvedību. Tomēr ir pedagogi, kas sūdzas, ka bērni negrib gulēt diendusu, viņus grūti nomierināt un viņi neklausās pasakas. Pasaka, lasīta pirms diendusas, palīdz, ja:

� tas ir ikdienas rituāls, kas bērniem sniedz dro�ības sajūtu;

� tā ir atbilsto�a vecumposmam. Ja izvēlētā pasaka ir par sare�ģītu vai par vienkār�u, bērniem nav interesanti, viņi garlaikojas un ar savu uzvedību demonstrē protestu;

� audzinātājas balss ir mierīga un viņai lasāmais teksts liekas interesants. Ja audzinātāja lasa formāli, bez ieinteresētības, bērni to pamana un attiecīgi reaģē. Bērni arī jūt, ja audzinātājas domas ir spriedzes pilnas, piemēram, viņa domā, kā bērnus ātrāk nolikt gulēt;

� pieaugu�ais paskaidro bērniem nesaprotamās vietas un atbild uz bērnu uzdotajiem jautājumiem. Ja bērns uzdod jautājumu, viņ� tekstā kaut ko nav sapratis, tad viņa uzmanība ir koncentrēta uz jautājumu. Audzinātāja pasaku lasīs tālāk, bet bērns netiks līdzi. Tas radīs spriedzi, un reakcija būs redzama bērna uzvedībā. Uzdotais jautājums nāk no tuk�ā laukuma pasaules kartē. Ja pieaugu�ais to pamana un palīdz laukumu aizpildīt, tad bērns zina - es esmu vērtīgs un drīkstu runāt par savām vajadzībām.

Pieaugu�ajam arī sevī ir jārada vide bez kritikas un gaidām, bez virzī�anas un norādījumiem. Uztverama, mīlo�a, atbalsto�a. Vide, kurā valda ticība. �ādai videi ir jābūt gan lasot, gan sacerot pasakas. Tas nav viegli, jo esam pieradu�i kontrolēt, novērtēt un kritizēt. Bērni ir ļoti jūtīgi uz vecāku un pedagogu kontrolējo�as uzvedības izpausmēm. Strādājot ar bērniem un vecākiem, bie�i var novērot, ka bērni vēro vecāku mīmiku, �estus un intonāciju. Bērni pēc nolasītās informācijas rada tēlu, kādu viņu gribētu redzēt vecāki, un tad, lai gūtu pieaugu�ā atzinību, savu uzvedību pakārto vecāku noskaņojumam. Bet, cen�oties atbilst tikai pieaugu�ā gaidām, bērns pazaudē sevi, savu identitāti un personību. Audzināt bērnus, kuri atbilst gaidām, ir salīdzino�i ērti un viegli, bet, ja mūs interesē bērnu nākotne, tas nav ne ērti, ne viegli. Bērni, kuri ir iemācīju�ies noliegt sevi un savas vajadzības, darīs to arī tad, kad būs pieaugu�i. Pusaud�u gados uz jebkuru jautājumu būs viena atbilde - es nezinu.

Pieaugu�ais rada vidi un situāciju, kurā bērns var aizdomāties par tās jēgu un neviennozīmīgo dabu. �ajā brīdī bērns izzina dzīves filozofiju, apzinās, ka situācijas nav tikai labas vai sliktas, patīkamas vai nepatīkamas, viņ� saprot, ka �ķietami laba situācija var pārvērsties par graujo�u un katra sliktā situācija var dot kādu ļoti vērtīgu mācību. Kad bērns �o mācību apgūst, viņa pasaules karte papla�inās, agrāk neapzinātie laukumi iezīmējas skaidrākās krāsās un formās. Tā bērni vieglāk apgūst vērtības un sadzīves likumus un saprot likumsakarības.

Vienreiz viens pāris, sieva un vīrs, me�ā lasīja �agarus un sodījās, un lamājās par Ādamu un Ievu, ka tie vien esot vainīgi, ka viņiem tik grūti jāstrādā. Tā �ie viņus alla� rāja un sodīja, kad tikai iznāca ar �agariem braukt. Reiz viņi atkal tā gānījās un dusmojās, �agarus mājā vezdami, kad viņiem brauca garām kāds kungs, kas, viņu runā noklausījies, sacīja tā: �Ko jūs te tā strīdaties un dusmojaties uz Ādamu un Ievu? Nāciet man līdz! Es jums do�u visu mū�u vieglu dzīvi, vislabākos ēdienus un dzērienus un darba nemaz. Tik vienu apsegtu bļodu, ko ikreiz ar ēdienu uzliks uz galda, jums nebūs brīv�aiztikt. �

Vīrs un sieva bija ar mieru. Viņi abi nu dzīvoja laimīgi. Viņiem bija arvien visgardākie ēdieni un darba nemaz. Bet katru reiz uz galda parādījās arī apsegtā bļoda. Vairākas dienas viņi apsegto bļodu gan neaiztika, bet pēc nedējas viņi vairs nenocietās un sāka savā starpā runāt: � Neviens ta�u mūs neredz. Varam jau paskatīties, kas tas par ēdienu, ko apsegtajā bļodā mums ienes! �

Un, rau, līdzko viņi pacēla bļodai vāku, te tūdaļ ^n<> tās izskrēja maza pelīte. Lai nu kā viņi to ķēra, cik naigi ķerdami, viņa tomēr aizbēga un ielīda kādā caurumiņā.

Ar to nu arī tūliņ beidzās nepacietīgajam pārim jaukās laimes dienas. Kungs dusmīgs ienāca iek�ā un izraidīja tos, tāpat kā Dievs Ādamu un Ievu, no vieglās dzīves pie sava grūtā darba, sacīdams: ,, Nesūdzieties nu vairs par Ādamu un Ievu, bet pa�i par sevi! �

Kopā ar bērniem pārrunājot �o pasaku, varam vērtēt, vai arī mūsu dzīvē ir biju�as tādas situācijas, kad tas, kur� uzliek sodu, izrāda rūpes un vēlas mums kaut ko iemācīt. �ajā pasakā vīrs un sieva darīja savu darbu, bet visu laiku sūdzējās, viņi meklēja vainīgo, lai attaisnotu savu slinkumu. Varam runāt ar bērniem par to, cik bie�i dzīvē ir tā, ka mēs tā vietā, lai pa�i uzņemtos atbildību, meklējam vainīgos - vecākus, skolotājus, priek�niekus, vīrus, sievas vai, kā �ajā pasakā, Ādamu un Ievu. Vēl pasakā ir aspekts, kas attiecas uz pacietību un mēra sajūtu. Vai mēs spējam būt pacietīgi? Vai varam izturēt mums uzliktos pārbaudījumus? Vēl arī jautājums par godprātību -cik bie�i kaut ko darām vai nedarām, domādami līdzīgi pasakas varoņiem -�Mūs jau neviens neredz�. Ja neredz, var darīt to, ko citu cilvēku klātbūtnē nedarītu. Ir darbības, uzvedība un personības iezīmes, ko negribam rādīt citiem. Var uzdot jautājumu, vai esam godīgi pret sevi un citiem, cik bie�i iekrītam lamatās - kritizējam citus, bet, kad pa�i nonākam līdzīgā situācijā, rīkojamies tāpat.

Mītiskos un folkloras mantojuma simbolus, kā jau minēts iepriek�, ir pētījis Karls Gustavs Jungs. Zinātnieks uzskatīja, ka �ādi simboli ir mantoti kā kultūras pieredze un pieder pie kolektīvās bezapziņas. Turklāt visi mantotie simboli laika gaitā izveido arhetipus, kas ir diezgan konkrēti un katrs ar savām īpa�ībām. K. G. Jungs paskaidro arhetipu būtību: �Arhetipi zināmā mērā ir dzīlē apslēpti apzinātās dvēseles fundamenti vai, ja izmanto citu salīdzinājumu, saknes, kas iegrimu�as ne tikai zemē �ā vārda �aurajā nozīmē, bet arī pasaulē vispār. Arhetipi ir gatavības sistēmas, kas vienlaikus ir gan tēls, gan emocija. Tos izmanto līdz ar smadzeņu struktūru, tie ir tās psihiskais aspekts. No vienas puses, tie formē spēcīgu, instinktīvu aizspriedumu, bet no otras, tie ir visefektīvākais instinktīvās pielāgo�anās līdzeklis. � (Jungs, К. G. �Dvēseles pasaule�, citēts pēc Kūle, M., Kūlis, R. �Filosofija�, R., 1996., 386. lpp.)

Arhetipi nav nekas ļauns vai labs, tie vienkār�i ir mūsu būtībā. Tic pasargā cilvēka psihi no triecieniem, jo darbojas divējādi - gan veido barjeru, gan pieņem uzreiz konkrētu informāciju. Cilvēka arhetipiskā daba spēj pielāgoties.

Viens no arhetipiem ir Ēna, kas reprezentē visu to, ko cilvēka apziņa sevī noliedz. Katram indivīdam kā arhetips ir arī pretēja dzimuma tēls, vīrie�iem anima, bet sievietēm animus. Abi divi iemieso pretējo dzimumu, un ar animalanimus esamību var skaidrot mīlestību no pirmā acu uzmetiena - kādā pretējā dzimuma sve�iniekā cilvēks saredz savu animu. Bez �iem ir arī citi arhetipi. Gudrais vīrs ir Gara arhetips, tas izsaka garīgo principu. Lielā Māte izsaka vielu, kuru caurau� gars. Patība apvieno gan apzināto, gan neapzināto. Bērns ir kolektīvās dvēseles pirmapzinātā bērnība u. c.

К. G. Jungs rakstīja, ka, at�ifrējot dziļo, arhetipisko pasaku jēgu, iegūstam iespēju saprast un piekļūt kolektīvās zemapziņas krātuvēm, cilvēku motivācijai un dzīves likumiem. K. G. Jungs uzskatīja, ka Gara arhetips pasakās parādās kā vecais vīriņ� vai sieviņa, burvis vai ragana. �ie tēli parādās varonim vissvarīgākajā brīdī un iedod to, kas visvairāk nepiecie�ams. Tātad mēs bezpalīdzīgā brīdī varam vērsties pie sava arhetipiskā Gara un pie arhetipiskās Lielās Mātes.

Pasakas, mīti, leģendas, senās dziesmas, dainas un citas metaforiskās formas glabā un nodod arhetipus no paaudzes paaudzei. Analizējot un izprotot pasakas, leģendas un dainas, mēs iepazīstam arhetipu valodu -mūsu rado�ā iesākuma valodu. Arhetipā ir apslēpta milzīga enerģija, mēs tai varam pieslēgties, tādējādi papla�inot savas apziņas, uztveres un līdz ar to arī rīcības robe�as. Arhetipi eksistē neatkarīgi no tā, vai cilvēks par tiem kaut ko zina vai nē, tie veido dzīves �matricu�. Tā izpau�as caur da�ādiem dzīves scenārijiem, bie�i rada ierobe�otības un apspiestības izjūtu. Bērnībā to tik spēcīgi neizjūtam, pusaud�u gados sākam tai pretoties, iztērējam daudz spēka un enerģijas, lai to lauztu, jaunībā sākam to izprast, iepazīt sevi

un dzīvi. Kad esam pieaugu�i, mācāmies samierināties, un vecumdienās jāpienāk brīdim, kad, tāpat kā bērnībā, dzīvojam, ar to samierināju�ies. Da�i to sauc par likteni, karmu vai kaut ko, kas nāk no ārpuses un ko nevaram ietekmēt.

Pedagogiem zinā�anas par arhetipiem sniegs lielāku dro�ību, izmantojot pasakas. Viss pasakās minētais ir ierakstīts cilvēku psiholoģiskajā �matricā�. Pat tad, ja bērns neklausās un neiesaistās pasakas apsprie�anā, pie viņa nonāk informācija un savienojas ar dvēselē eso�o nospiedumu jeb arhetipu. Apziņā tiek veidots pasīvs, tāpat kā bankā, tas vajadzības gadījumā tiks izmantots.

Darbā ar bērniem da�ādus arhetipus var izmantot kā palīgu. Kā piemēru minē�u latvie�u un arī citu tautu pasakās attēloto savstarpējo Varoņa un Ceļa arhetipa iedarbību. Varonim, lai kaut ko iegūtu un iemācītos, ir jādodas ceļā. Vai pazemē, vai jāuzkāpj debesīs pa garo pupu, vai jānokļūst krustcelēs, kur jāstājas izvēles priek�ā. Ceļa arhetips paredz daudzu un da�ādu pārbaudījumu klātesamību. Cilvēkā eso�ā spītīgā pusaud�a daļa grib pretoties pārbaudījumiem. Pasakās to simbolizē jau iepriek�ējās nodaļās aprakstītie tēli: pameita, kura vēlas saņemt balvu, bet uzdevumus vai nu atsakās veikt, vai tos pilda formāli, domājot tikai par balvu; tēva dēli, kuri, nonāku�i krustcelēs, paliek krogā, notriec tēva doto naudu, atņem jaunākā dēla iegūto un cer, ka tas paliks neatklāts. Ceļā ir jāsastopas ar vairākiem tēliem, kuriem ir savs vēstījums par to, kas ir vai nav jādara. Ir pārbaudījumi, kurus varonis vai nu veic, vai nobīstas veikt, un ceļ� viņu noraida vai atgrie� atpakaļ. Ne velti pasakās ir teikts: �Tev aizmugurē un blakus trakos vētras, briesmoņi un da�ādi mo�ķi. Tevi biedēs, bet Tu ej, neskaties atpakaļ. Paskatīsies - nobīsies, pazudīs ceļ�, būs jāatgrie�as atpakaļ...�

Pedagogi darbā ar pasakām var izmantot Ceļa arhetipu. Ar bērniem var runāt par pārbaudījumiem pasaku varoņu un cilvēka dzīves ceļā. Ceļ� varonim var likt atrisināt vairākus uzdevumus:

� pieņemt ceļa esamību kā tādu, jo cilvēka dzīvē nekas nevar notikt, ja viņ� nedodas ceļā. Tas ir pārbaudījums drosmei un apņēmībai;

� atrodoties krustcelēs, izvēlēties. Tas varonim ir ļoti grūts uzdevums. Viena izvēle paredz atteik�anos no pārējām iespējām;

� sastapties ar tēliem, kuriem vajadzīga palīdzība un kuri kalpo kā varoņa rakstura īpa�ību un vērtību pārbaudītāji;

� ceļa garums un grūtības pārbauda varoņa spēku, izturību un pacietību;

� apzināties, ka jebkurās krustcelēs, izturot katru pārbaudījumu, mēs pa�i veidojam savu likteni.

Pedagogi bērnu dzīves situācijas var saistīt ar pasaku varoņu gaitām. Piemēram, ja bērnam kāds uzdevums �ķiet par grūtu, var piemeklēt pasaku, kura pēc satura visvairāk atbilst bērna konkrētajā situācijā pārdzīvotajām grūtībām.

Mums katram ir savs ceļ�, katrā no mums dzīvo radītājs, kur� rada ceļu un piedzīvojumus tā garumā. Preto�anās un bailes neko nedod, tās tikai ierobe�o radī�anas procesu. Ceļa un Likteņa arhetips labi redzams itāļu tautas pasakā �Ļaunais liktenis�.

Reiz dzīvoja septiņas māsas, visas septiņas - karaļmeitas. Māsas auga pilī, nepazīdamas ne rūpju, ne bēdu. Ne velti mēdz sacīt: kas bagāts un laimīgs, tam blāva sveces liesma �ķiet spo�a kā saule. Bet, kad vecākajai māsai apritēja divdesmit viens gads un jaunākajai māsai Santīnai iesākās piecpadsmitais, laime atstāja karaļa pili. Valstij uzbruka ienaidnieka karapulki. Karalis pazaudēja savu armiju, pēc tam troni, bet pēcāk arī pats tika saņemts gūstā. Karalienei ar septiņām meitām nekas cits neatlika, kā bēgt projām uz sve�u karaļvalsti. Tur viņas paslēpās dziļā me�a biezoknī, kādā pamestā ogļu dedzinātāja būdiņā.

Tagad karaļa sieva un meitas dabūja izbaudīt visas dzīves likstas un postu. Ne velti mēdz sacīt: kas nabags un nelaimīgs, tam spo�ā saule �ķiet blāva kā sveces liesma. Viņas gulēja nevis mīkstos pēļos, apsegu�ās ar atlasa segām, bet gan uz kailu dēļu lāviņas, pārklātas ar plānu sausas zāles kārtiņu. Eda nevis no zelta un sudraba traukiem, bet no kopējas māla bļodas, smalstot ar koka karotēm. Un kas bija bļodā? Citreiz sēņu vira, citreiz arī tās pa�as nebija. Tā nu viņas dzīvoja.

Kādu vakaru karaliene iznāca no būdiņas un apsēdās uz sliek�ņa. Negaidot pie viņas pienāca veca, līka vecenīte ar grozu rokās un vaicāja:

- Vai jūs nenopirktu no manis drusciņ vīnogu?

- Ak, labo sieviņ, - nopūtusies atbildēja karaliene, - vēl pavisam nesen es būtu varējusi no tevis nopirkt kaut vai simt �ādu grozu, ta�u patlaban man nav ne plika soldo. Ņem �o matu suku un iedod man par to septiņas vīnogas manām septiņām meitām.

- Man nevajag matu sukas, - vecenīte sacīja, - es tev tāpat iedo�u ogas. Izsūdzi man savas bēdas. Kazi, varē�u palīdzēt.

Karaliene izstāstīja vecenītei visu, kas pēdējā gadā ar viņiem bija

noticis.

Vecenīte noklausījās, pa�ūpoja galvu un sacīja:

- Nabaga karaliene! Vienai no tavām meitām �ūpulī būs ielikts ļauns liktenis, tālab jums uzbrūk visādas likstas. Kamēr meitene Sfortūna, Nelaimīte, būs kopā ar jums, veiksmi negaidiet!

- Kurai no meitām tad būtu lemts �is ļaunais liktenis? - karaliene

vaicāja.

Tai, kura guļ, sakrustojusi rokas uz krūtīm, - vecenīte atbildēja. � Aizraidi viņu prom, un viss atkal būs labi.

To pateikusi, vecenīte paņēma grozu un nozuda starp kokiem. Karaliene iegāja būdā, iededza sveci un noliecās pār vecāko meitu. Tā gulēja, izstiepusi rokas gar sāniem. Otra meita bija tās atmetusi pāri galvai, tre�ā patikusi zem vaiga, ceturtā zem spilvena, piektā ar vienu roku aizsegusi acis, sestajai rokas nokarājās pār gultas malu.

Un ikreiz karaliene atviegloti nopūtās.

Beidzot māte ar sveci piegāja pie jaunākās meitas Santīnas un gandrīz vai iekliedzās: jaunākā gulēja, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Karaliene nometās ceļos pie viņas gultas un rūgti ieraudājās. Asaras lija aumaļām. Viena karsta asara nokrita meitai uz vaiga. Santīna pamodās un izdzirda mātes vaimanas.

- Ak, manu meitiņ! Tu esi tik mīļa un laipna. Vai no tiesas vari atnest mums nelaimi? Nē, nē. Mana nabaga Santīna, es nekad tevi nesauk�u par Sfortūnu, lai arī ko vecene pļāpātu! Es tevi nekad neraidī�u projām! Kopā dalīsim bēdas, kādas tikai ļaunais liktenis uzsūtīs.

Jaunajai karaļmeitai sa�ņaudzās sirds, dzirdot mātes vaimanas, tomēr viņa gulēja klusi tālāk, izlikdamās aizmigusi. Kad māte izraudājusies iesnaudās, Santīna piecēlās, sasēja nastiņā savas mantas - vecu kleitiņu, matu suku un koka karoti -, pēdējo reizi uzmeta acis guļo�ajām māsām un mātei, tad izzagās no būdiņas.

Karaļmeita gāja pa me�u, līdz atausa gaisma, bet, kad uzlēca saule, viņas priek�ā pavērās līdzenums. Kur vien acis meta, nemanīja ne pauguriņa, ne krūmiņa, tikai viena vienīga māja vīdēja līdzenuma malā. Karaļmeita piegāja pie mājas un ieskatījās pa logu iek�ā. Tur viņa ieraudzīja trīs sievietes sē�am pie stellēm un au�am audeklu. Viena auda ar zelta diegiem, otra- ar sudraba, bet tre�ā - ar sārtiem uz tum�i zila pamata. A udēju prasmīgās rokas darināja tik skaistus rakstus, ka karaļmeita nespēja atraut no tiem acu.

Negaidot tā, kura auda ar zelta diegiem, pacēla galvu un pamanīja meiteni. Audēja piecēlās un atvēra durvis.

� Vai neienāksi, sve�iniec? - viņa aicināja.

- Labprāt, ja jums nekas nav pretim, - karaļmeita atbildēja.

� Kā tevi sauc?

Karaļmeita prātā ātri pārlika: �Ja es no tiesas nesu sev līdzi tikai nelaimi, tad lai mans vārds ir Nelaimīte - Sfortūna. �

Tā viņa arī pateica audējām, bet pēc tam piebilda:

� Atļausiet man �eit palikt, es labprāt jums kalpo�u. Bet, ja neļausiet, ie�u tālāk.

- Nu labi, � audējas atbildēja, � paliec vien.

Un Sfortūna ķērās pie darba. Viņa izslaucīja istabu, iekūra pavardu un sāka gatavot azaidu.

Ap dienas vidu pusdienas jau bija galdā. Audējas ieturēja maltīti, paslavēja labo virēju un no jauna sēdās pie stellēm.

Kad saule jau sliecās uz vakaru, vecākā audēja � tā, kura auda sārtus rakstus uz tum�zila pamata, sacīja:

- �ovakar mēs esam ielūgtas ciemos. Ceļ� turp ir diezgan tāls, un mēs pārradīsimies mājās tikai uz rīta pusi. Tu tikmēr labi cītīgi sargā māju. Mūsu audekls nav parasts: tas darināts no zelta, sudraba un zīda diegiem, un to noaust mums pasūtījis pats karalis savas līgavas kāzu tērpam. Kad mēs būsim prom, aizbultē durvis no iek�puses, bet mēs tās vēl noslēgsim ar lielu atslēgu no ārpuses.

Audējas uzvilka svētku drānas un aizgāja.

Sfortūna visu tīri uzkopa, nomazgāja traukus, tad paklāja istabas kaktā salmu maisu un, nopūtusi sveici, aizmiga.

Viņa pamodās tie�i pusnaktī. Karaļmeitai �ķita, ka istabā kāds staigā: brī�am kaut kas ie�abas, brī�am kaut kas smalki ied�inkstas.

- Kas tur ir? - meitene skaļi vaicāja.

Tas esmu es - tavs liktenis. No rīta ieraudzīsi, cik jauku dāvanu tev pagādāju.

Un ļaunais liktenis vecas sievas balsī sāka griezīgi ķiķināt.

Pēc tam viss noklusa. Sfortūna nodomāja: �Durvis no iek�puses un ārpuses cie�i noslēgtas, neviens nevarēja tikt iek�ā. Dro�i vien to bū�u nosapņojusi. �

Tā sevi nomierinājusi, karaļmeita pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga.

No rīta pārradās audējas un sāka skaļi klaudzināt pie durvīm.

Karaļmeita pietrūkās kājās un atvēra durvis. Istabā ielauzās saules stars. Sfortūna nobāla, audējas pārsteigtas iekliedzās: dārgie diegi bija samud�ināti un pārrauti pu�u, bet zelta un sudraba audekls sagraizīts gabalos. Tad, skat, ko bija pastrādājis Sfortūnas ļaunais liktenis.

- Ak, tu, ne�ķīstene! - audējas uzbruka nabaga meitenei. - Tā tu mums atmaksā par mūsu labo sirdi! Vācies tūliņ prom!

Pār karaļmeitu bira sitienu un dunku krusa.

Un atkal jaunā karaļmeita vilkās uz priek�u, pati nezinādama, kurp.

Pievakarē viņa nonāca kādā ciemā. Visos logos laipni mirdzēja ugunis. Ap �o laiku mājas ļaudis parasti sapulcējās ap pavardu, lai ieturētu vakariņas un atpūstos pēc dienas darbiem. Tomēr nevienā mājā Sfortūna neatrada sev pajumti, jo neuzdro�inājās pieklaudzināt pie durvīm. Sfortūna aizvilkās līdz laukumam un apsēdās uz kāda bagāta nama lieveņa mūra kāpnēm.

Pēc neilga laiciņa iznāca laukā saimnieks, lai aizvērtu slēģus, un ieraudzīja meiteni.

- Ko tu �eit dari ? - viņ� jautāja.

- Varu gan pamācīt, � Franciskas liktenis atbildēja. � Tikai satik�anās ar savu likteni tev nesagādās prieku: tavs liktenis pieņēmis ļaunas vecenes izskatu. Nu, ja gribi, klausies. Vai redzi to taciņu, kas ved kalnos? Dodies pa to uz priek�u. Kad nonāksi pie aizas, iegriezies pirmajā klints plaisā. Tās vistum�ākajā kaktā stāv krāsns, pie krāsns rosās vecene. Tas arī ir tavs liktenis vecenes izskatā. To, kā tev ar veceni runāt, izdomā pati, tāpēc ka ar viņu pats nelabais nespēj saprasties.

Sfortūna pateicās Franciskas liktenim un devās meklēt savējo. Klāt jau aiza, arī klints sprauga un krāsns. Un, paskat, tur jau rosās Sfortūnas liktenis. Un cik tas briesmīgs no skata! Sirmie mati netīrām lēk�ķēm nokarājas uz leju, līkais deguns noziests ar kvēpiem, drēbes vienās skrandās. Jaunajai karaļmeitai jau bija turpat se�padsmit gadu, un varēja apzvērēt, ka viņas liktenis, �ī netīrā vecene, pa �iem gadiem ne reizes nav

mazgājies.

- Kālab atnāci? � vecene noburk�ķēja, ieraudzījusi Sfortūnu. � Ja man tevis vajadzēs, gan pati sameklē�u, bet pagaidām vācies prom!

- Es tūdaliņ ie�u, dārgā sinjora � mans likteni. Tikai pieņemiet no manis dāvanai �o kliņģeri.

- Liela vajadzība man pēc tavām dāvanām! - vecene norūca un pagrieza meitenei muguru.

Sfo rtūnai tomēr likās, ka tās

balss tapusi mazliet pieļāvīgāka. Meitene nolika kliņģeri uz krāsns malas un pati klusiņām manījās prom.

Pa to starpu veļas mazgātāja Fran�iska bija aiznesusi karalim veļu. Jaunais karalis, aplūkodams veļu, iesaucās:

- Krustmāmiņ Fran�iska...

Karalis sauca Francisku par krustmāti tāpēc, ka viņ� to atcerējās kop� bērnu dienām: Fran�iska bija mazgājusi pat viņa autiņus. Nu, apskatījis veļu, viņ� iesaucās:

� Krustmāmiņ Fran�iska, Jums vēl nekad nebija izdevies izmazgāt tik tīru veļu. Cik tā spodra un balta! Un cik skaisti salāpīta! Ielāpi �ķiet greznāki par manu kreklu me�ģīnēm. Tālab es Jums samaksā�u desmit es kudo vairāk nekā parasti.

Fran�iska varen nopriecājās un par �o naudu sapirkās da�ādas mantas. Viņa nopirka Sfortūnai kleitu, kurpes un melnu me�ģīņu �alli, ko siet ap galvu. Augu nedēļu Sfortūna nodzīvoja pie veļas mazgātājas. Tā pagāja svētdiena un pienāca pirmdiena. Pirmdienās Fran�iska parasti rīkoja lielo veļas dienu - mazgāja karaļa veļu. Viņas abas ķērās pie darba. Ap pusdienlaiku visa veļa jau bija izmazgāta. Pēc tam Sfortūna augu nakti veļu lāpīja un gludināja.

Otrā rītā, kad veļas mazgātāja aiznesa karalim veļu, viņ� sacīja:

- Krustmāmiņ Fran�iska, Jūs, kā rādās, jo dienas, jo lielāka sava amata meistare. Skat, cik glīti iegludinātas ieloces! Bet balto apkaklī�u kruzuļi tik gaisīgi un kupli kā jūras putas.

Un karalis veļas mazgātājai samaksāja veselus divdesmit eskudo vairāk nekā parasti.

Krustmāte Fran�iska pateicās karalim un no jauna devās iepirkties. �oreiz viņa nopirka atkal kleitu, kurpes un sarkanu lakatu. Ta�u tas nebija viss. Piedevām vēl nopirka ziepes, sūkli, matu suku un pudelīti ar dārgu ro�u eļļu. Veļas mazgātāja pārnesa pirkumus mājās un Sfortūnai sacīja:

� Paskat, kādas dāvanas es pagādāju tavam liktenim. Tagad izcep�u kliņģeri, un tu dosies pie sava likteņa ciemos. Ieģērb viņu jaunās drānās, tikai vispirms nomazgā.

Sfortūnas liktenis vecas sievas izskatā bija tikpat netīrs kā iepriek�, tomēr meiteni saņēma jau laipnāk.

- Vai kliņģeri atnesi? � vecene noprasīja, ieraudzīdama Sfortūnu.

- Protams, atnesu, mans dārgais likteni.

Un Sfortūna sniedza kliņģeri. Ta�u vecene vēl nepaguva pieskarties kliņģerim, kad meitene to cie�i satvēra aiz rokas un aizvilka uz strautu. A i, cik nejauki vecene kauca, kad Sfortūna to berza ar saziepētu sūkli!

- Negribu mazgāties! Negribu mazgāties! - viņa, raudamās laukā,

blāva.

Tomēr Sfortūna nelikās zinis par viņas bļau�anu. Tīri jo tīri nomazgāja savu likteni vecenes izskatā, sasukāja tai matus, uzģērba jaunu, skaistu kleitu, uzāva jaunas, skripsto�as kurpes un iesvaidīja ar ro�u eļļu, izliedama visu pudelīti.

A�e nu, cik labsirdīga vecenīte stāvēja meitenes priek�ā! No tās vēdīja smar�a kā no desmit ro�u krūmiem. Sen zināms, ka visām sievietēm, pat vecām vecenēm, dikti patīk jauni tērpi. Sfortūnas liktenis, vecene, arī nespēja vien nopriecāties par savu tērpu. Te viņa sakārtoja svārku kruzuļus, te paiedamās pa�īkstināja jaunās kurpes, te pielaikoja �alli.

- Esi gan tu gudriniece, � viņa sacīja Sfortūnai. - Parasti mēdz būt tā: cilvēkam nolemts laims liktenis, viņ� citu neko nedara, kā tikai gau�as un nolād to. Un liktenis tālab kļūst vēl ļaunāks. Nevienam neienāk prātā, ka pa�am būtu jāpapūlas padarīt to laipnāku un mīlīgāku. Bet tu, manu dūjiņ, to izdarīji. Nu uz priek�u tev klāsies labi. Paldies tev par dāvanām! Pieņem arī no manis dāvanu.

Vecene pasniedza Sfortūnai mazu kārbiņu. Meitene nomutēja vecenīti uz abiem vaigiem un steidzās atpakaļ pie Franciskas.

Abas kopā atvēra kārbiņu. Un ko tajā atrada? Treses gabaliņu pirksta garumā.

- Nevarētu teikt, ka tavs liktenis ir devīgs, - Fran�iska sacīja un iebāza kārbiņu kumodes atvilktnē.

Nākamajā pirmdienā, kā vienādiņ, Sfortūna ar Francisku izmazgāja veļu, un otrdien veļas mazgātāja to aiznesa uz pili.

�oreiz karalis bija tik norūpējies, ka veļai neuzmeta ne aci.

-Jūsu augstība, - veļas mazgātāja ierunājās, - krustmāte Fran�iska uzdro�inās vaicāt - kas nospie� Jūsu sirdi?

- Ak, krustmāmiņ Fran�iska, - karalis atbildēja, - man uzbrucis tūksto� nelaimju un simts nepatik�anu. Redzi, padomnieki man izraudzīju�i līgavu aizjūras karaļvalstī. Es �o līgavu vēl nekad neesmu redzējis, un to precēt man nav ne mazākās vēlē�anās. Bet, ja padomnieki ko ieņem galvā, tie neparko nedomā atkāpties. Un tā es devu savu piekri�anu.

- Un kas tur ļauns? - Fran�iska sacīja. - Kāzas ir jautrākās no visām godībām.

- Bet man nemaz nav jautra prāta. Pirmkārt, man kāzām nav vīna. Nezin kāds skuķis bija ieklīdis pie mana vīndara un izlaidis no mucām visu labāko vīnu.

Tā vēl maza bēda! - Fran�iska sacīja. - Kad visi būs no danco�anas pārguru�i, viņiem vienalga, ar kādu vīnu dzesēt slāpes.

- Otrkārt, - karalis runāja tālāk, - līgava pieprasīja, lai es �ai uzdāvinu trīs brokāta tērpus - vienu no zelta, otru no sudraba un tre�o no zili sārta zīda. Trīs audējas noauda �o brokātu. Un nezin kāda skuķe ieklīda pie viņām un sagraizīja gabalos dārgo audumu.

- Ek, Jūsu augstība, - Fran�iska sacīja, - visskaistākais līgavas tērps ir balta kleita.

- Arī es tā nospriedu. Un balta zīda kleita jau gatava. Gar apak�malu tai ap�uva tresi. Ta�u atkal nelaime! Iedomājies, krustmāmiņ Fran�iska, pietrūka treses! Pavisam maza gabaliņa pirksta garumā. Bet �ādas treses nav vairs visā valstī.

- Jūsu augstība, � veļas mazgātāja iesaucās, � pagaidiet mirklīti! Es tūdaļ bū�u atpakaļ.

Fran�iska aizskrēja uz mājām, pameklēja kumodē un atnesa karalim kārbiņu ar treses gabaliņu. Tā bija tie�i tādas krāsas un platuma, kā kleitas apmalei vajadzīgs.

~ Cik jauki, krustmāmiņ Fran�iska! - karalis iesaucās. - Tu paglābi mani no kauna aizjūras karaļvalsts priek�ā. Par to es tev do�u tik daudz zelta, cik sver �īs treses gabaliņ�.

Sāka svērt treses gabaliņu. Vispirms uz mazajiem svariņiem, tad uz vidējiem, pēc tam uz vislielākajiem. Un, lai cik bēra zelta, trese kā bija, tā palika smagāka.

- Krustmāmiņ Fran�iska, � karalis vaicāja, - saki taisnību. Kam pieder �ī trese?

redzēt.

Drīz vien Sfortūna, tērpusies savā jaunajā kleitā, ieradās pilī. Tiklīdz karalis un Sfortūna satikās, tūdaļ iemīlējās viens otrā. Un kāds tur brīnums, jo abi bija jauni un skaisti.

Karalis tai pa�ā brīdī saaicināja padomniekus un sacīja:

- Jūs man meklējāt sievu aizjūras zemē, ta�u es to atradu savā karaļvalstī. Ja kādam no jums aizjūras karaļmeita patīk labāk, lai tas precē to pats.

Un karalis pavēlēja posties kāzām.

Viņ� lika ataicināt trīs audējas un vīndari. Tie, ieraudzīju�i karaļa līgavu, aiz pārsteiguma zaudēja valodu.

Karalis samaksāja viņiem par sabojāto brokātu un izlieto vīnu un ļāva iet savu ceļu.

Tagad neviens vairs neuzdrīkstējās karaļmeitu saukt par Sfortūnu, jo viņa, kā redzat, nebija nekāda Netaimīte. Viņu visi atkal sauca tai vārdā, kādu tai devis tēvs un māte, -par Santīnu.

Trīs dienas pirms kāzām Santīna sacīja savam līgavainim:

-Ak, Jūsu augstība, cik ļoti es vēlētos uzzināt, kā klājas manai mīļajai māmiņai, māsām un manam nelaimīgajam tētiņam!

- Esiet bez bēdām, mīļā Santīna, - karalis viņai atbildēja. - Tai dienā, kad es Jūs pirmo reiz ieraudzīju, liku saviem ziņne�iem doties uz kaimiņzemes karaļvalsti. �odien ziņne�i atgriezās un atveda priecīgu vēsti. Karalis, Jūsu tēvs, izbēdzis no gūsta, sapulcināja karotājus un atguvis savu troni. Karaliene, Jūsu māte, un karaļmeitas, Jūsu māsas, patlaban atrodas ceļā. Viņas brauc �urp.

Santīnas priekiem nebija gala.

Pienāca kāzu diena. Pie bagātīgi klāta galda pa�ā goda vietā sēdēja jaunais pāris, bet abās pusēs - tēvs, māte un se�as Santīnas māsas. Viņu vidū, protams, bija arī krustmāmiņa Fran�iska.

Bet aiz līgavas krēsla stāvēja vēl viena vie�ņa. Viņa ikreiz priecīgi māja ar galvu, kad dzirdēja Santīnu smejamies. Ta�u �o vie�ņu neviens cits neredzēja, tikai jaunā karaļmeita, jo tas bija viņas liktenis vecas sieviņas izskatā.

Pasaka par ļauno likteni ļoti precīzi atspoguļo Ceļa arhetipu. Ja Santīna būtu nobijusies, nebūtu pieņēmusi lēmumu un devusies ceļā, viņai nebūtu izdevies ne sastapties ar savu likteni, ne to nomazgāt. Notikumi un sastap�anās pasakas sākumā varētu būt vērtējami kā negatīvi un moko�i pasakas varonei, bet ikkatrs no tiem izrādās likumsakarīgs un nes augļus, par kuriem pasakas sākumā nevar pat nojaust. Glu�i tāpat kā dzīvē, mēs nekad nevaram zināt, varam tikai nojaust, kādas sekas vai kādi augļi būs no kādas mūsu darbības vai bezdarbības. Lielās Mātes arhetips ietverts krustmāmiņas Fran�iskas tēlā, kura dod Santīnai darbu un palīdz satikties ar savu likteni.

Likteņa arhetips - pasakā ir vēstījums, ka nevaram mainīt savu likteni, bet ar laipnību, mīlestību, pieņem�anu un rūpēm varam to nomazgāt. Likteņa arhetips �ajā pasakā ir paralēls varones ceļam. Arī dzīvē mēs nekad nezinām, kur� sastaptais cilvēks mums būs liktenīgs, tāpēc pret katru ir jāizturas ar cieņu, nesadedzinot tiltus aiz sevis. Kā �ajā pasakā rakstīts, Santīna ar pazemību pacieta sitienus un lamas un gāja tālāk. Viņas ceļ� veda tālāk, un viņa gāja. Ja meitene būtu palikusi pie audējām izlabot to, ko viņas liktenis sastrādāja, pasakai būtu cits pavērsiens.

Pasaku arhetipiskās dabas izpratne ir svarīga ne tikai speciālistiem psihologiem un pasaku terapeitiem -, bet arī pedagogiem un vecākiem, jo tas palīdz noskaidrot, kādas pasakas noteiktā vecumā un dzīves situācijās bērniem jālasa. Ja esam izpratu�i, ar kādiem pārbaudījumiem bērnam jātiek galā un kādi attīstības uzdevumi jāatrisina, zināsim, kādu palīdzību viņam vajag, lai attīstība noritētu veiksmīgāk. Kad redzēsim, dzirdēsim un jutīsim, kādus jautājumus noteiktā dzīves posmā bērns uzdod un uz kādiem jautājumiem gan apzināti, gan neapzināti meklē atbildes, spēsim viņam palīdzēt. Piemēram, ja bērnam jādodas prom no mājām, kaut vai jāsāk apmeklēt bērnudārzs, var lasīt pasakas par varoņiem, kuri ir spiesti doties ceļā. Ja bērnu piemeklējis kāds zaudējums, piemēram, pazaudēta draudzība, jālasa pasakas par zaudējumiem, lai bērns iepazītu pasaules kārtību un pieņemtu to. Daudzi pedagogi un itīpa�i vecāki, cen�oties pasargāt bērnus no sāpēm, iespējams, iebildīs un teiks, ka bērnam jau tāpat bijis sāpīgi pazaudēt draudzību, kāpēc sāpes vēl padziļināt. Ar pasakas palīdzību emocijas tiks izdzīvotas līdz galam, bērns neiestrēgs nepārdzīvotās, nobloķētās jūtās.

Ja gribam palīdzēt bērnam apgūt kadas vērtības, piemēram, pacietību vai cieņu, jālasa pasakas, kur varonis ar tām sastopas.

Analizējot pasakas kopā ar bērniem, var apskatīt slēptās dzīves mācībstundas. Pedagogi var veidot pasaku uzdevumus domā�anas un iztēles trenē�anai, kur jāmeklē atbildes uz kādu grūtu jautājumu. Pasaku uzdevumu atrisinā�ana kalpo kā palīgs rado�ās domā�anas un iztēles attīstī�anai. Rado�ā domā�ana ietver prasmes atrast oriģinālus, no stereotipiem brīvus risinājumus, sasniegt rezultātu ar lielāku prieku, ieguldot mazāk enerģijas, un sniedz spēju izprast pēc iespējas vairāk cēloņsakarību, risinājumu un iespējamo seku.

Pasakas uzdevumam ir jābūt tādam, lai bērns varētu projicēt, pārnest uz to savu dzīves pieredzi, ieraudzīt saistību ar savu dzīvi un konkrētā brī�a uzdevumiem. Svarīgākais, ka pasaka sevī slēpj vairākus atrisinājumus, lesi pa labi..., iesi pa kreisi... Pasaku uzdevuma mērķis - risinot kādu dzīves uzdevumu, stimulēt ideju ģenerē�anas jeb prāta vētras principu, lai papla�inātu redzesloku un domā�anu, kopīgi apspriestu parādību vai notikumu no vairākām �ķautnēm. Daudzi noteikti ir dzirdēju�i leģendu par to, kāda bija tik�anās aklajiem ar ziloni. Viens bija saķēris ziloņa ausi un citiem teica, ka zilonis ir liela lupata. Kāds cits, kuram laimējās apķert ziloņa kāju, teica, ka zilonis ir liels, resns stabs. Tas, kur� saķēra snuķi, teica, ka zilonis ir resna, kustīga �ūska. Tāpēc mums bērniem jāmāca, ka jebkura dzīves situācija ir vesela sistēma, kas sastāv no daudzām daļām, un jārosina skatīties uz situāciju vai notikumu veselumā, ņemot vērā gan cēloņu un seku sakarības, gan lietu un parādību mijsakarības.

Piemēram, pasakas uzdevums var būt sekojo�s. Jau iepriek�minēto pasaku par Laimas mātes dāvanām var turpināt, liekot bērniem izdomāt vismaz trīs pasakas turpinājumus par to, kā saimniece un saimnieks dzīvoja pēc tam, kad Laimas māte bija aizgājusi. Pasaku par vecī�a cimdiņu var turpināt, mēģinot fantazēt, kā katrs no pasakas varoņiem dzīvoja tālāk un kādu mācību viņi bija ieguvu�i no pasakas situācijas. �āda veida uzdevumi bērniem palīdz saprast, ka arī pēc satricinājumiem dzīve turpinās, ka no kļūdām var mācīties un ir vismaz trīs ceļi, kā iziet no situācijas. Reizēm bērniem nepatīk pasakas beigas. Tad var aicināt pasaku pārrakstīt no tās vietas, kur lasītāju neapmierina si�eta pavērsiens. Pieaugu�ā pozīcija vēl joprojām ir �no malas� - būt vērotājam un klausītājam, bez kritikas, bez norādījumiem. Pat tad ja iepriek� pasaka ir bijusi ar laimīgām beigām, bet pēc pārrakstī�anas tai ir nelaimīgas beigas. Autors atrod tādu pasakas noslēgumu, kāds vajadzīgs viņa iek�ējam stāvoklim un kas palīdzēs atbrīvoties no iek�ējās spriedzes. Varbūt bērns ir nokaitināts, un pieaugu�ā vēlme pēc �...un tā viņi dzīvoja laimīgi� bērnu var ievest vēl lielākā izmisumā, iek�ējā spriedze tiek bloķēta, pakļauta pieaugu�o gaidām. Pasakā izraisot simbolisko sprādzienu, tiek atbrīvota sakrājusies spriedze, un nāko�ās rakstītās pasakas beigas, iespējams, būs konstruktīvākas.

Bērniem var likt izdomāt pēc iespējas vairāk pasakas turpinājumu.

Tatjana Zinkevi�a-Jevstigņejeva, mācot pedagogiem un psihologiem strādāt ar pasakām un pasaku uzdevumiem, iesaka sekot �ādiem principiem:

� uzdevumu uzdod kāds pasakas varonis: lēja, burvis, me�a vecis, vīriņ�, sieviņa, ceļ� u. c.;

� pasakas uzdevumi kalpo pārbaudījumiem. Piemēram, pasaku me�a sargs, kur� pārbauda, kas �odien ir ieradu�ies un vai viņus var ielaist pasaku me�ā vai nē. Vai tam, kur� dodas ceļā, līdzi viss nepiecie�amais, vai ir tīra sirds, vai ir redzīgas acis un dzirdīgas ausis. Vai, piemēram, pārbaudījums krustcelēs - akmens, uz kura ir rakstīts: pa labi iesi..., pa kreisi iesi..., taisni iesi... Tātad, nonākot pie akmens krustcelēs, ir jābūt pietieko�i spējīgam pieņemt lēmumus, izlēmīgam un drosmīgam, lai dotos ceļā;

� nedrīkst būt viens pareizais veids, kā atrisināt situāciju vai uzdevumu, nedrīkst būt arī pareizais ceļ�, pa kuru iet. Katrs risinājums un katrs ceļ� ir pieņemams;

� tēliem, varoņiem un notikumiem ir jābūt interesantiem -tādiem, kas aizrauj un ir tuvi bērna uztverei;

� situācijā var būt atspoguļota bērnam aktuāla problēma. Piemēram, kādu �ķēr�ļu pārvarē�ana, ja bērnam ir problēmas pieņemt lēmumus un pastāvēt par sevi, ir bailes sevi parādīt. Savstarpējā palīdzība un savstarpējā mijiedarbība, ja ir novērots pārlieku liels ekscentriskums;

� radīt situāciju un formulēt jautājumu tā, lai rosinātu bērnus patstāvīgi domāt un sekot cēloņu un seku savstarpējai mijiedarbībai. Piemēram, var likt bērnam meklēt atbildes uz jautājumiem: no kurienes tas ir radies? kam tas ir vajadzīgs? kas notiks, ja...? un kas notiks, ja būs citādāk?

Risinājumu meklē�ana bagātina bērnu dzīves pieredzi, un jo vairāk risinājumu būs, jo labāk cilvēks būs adaptējies dzīvei sociālajā pasaulē. Vajag paturēt prātā patiesību, ka attīstās tas, ko trenējam. Tātad, ja trenējam drosmi, attīstās drosme, ja sadarbību, attīstās sadarbības prasmes.

Ļoti vērtīga ir bērnu spēja pa�iem sacerēt pasakas un stāstus, jo tā ir psihoterapeitiska nodarbe. Pa�a radītais rado�ais iztēles produkts satur iek�ējās realitātes daļiņu. Bērni, izdomājot brīnumainus, neticamus notikumus, neapzināti nodarbojas ar sava veida pa�terapiju. Ieliekot varoņu mutēs vārdus un liekot veikt konkrētas darbības, bērni izrunā lietas, kas viņus sāpina, uzdod sev interesējo�us jautājumus. Ir ļoti svarīgi, lai klausītājs stāstītājam uzticētos, lai situācija būtu paļāvības pilna, lai bērns tiktu atbalstīts un pieaugu�ais ar emocionālo tuvību bērnam radītu dro�ības sajūtu.

Krievu folklorists Aleksandrs Props ir pētījis da�ādu tautu brīnumpasakas un nonācis pie secinājuma, ka visu tautu brīnumpasakām ir aptuveni līdzīga struktūra:

� varonis vai nu ir bezpalīdzīgā stāvoklī, vai viņam kaut kas ir noticis;

� varonis dodas ceļā, pamet tēva vai mātes māju, ir kāds, kur� varonim dod ziņu, ka jādodas ceļā;

� ceļā varonim ir palīgi;

� ir ļaunais spēks, antagonists, ar ko varonim būs jācīnās aci pret aci;

� varonis dodas pie brīnumdara, kuram ir pieejams burvju līdzeklis, viņ� iegūst burvju līdzekli, bet par to ir jāmaksā -jāizdara kāds darbs, jāpārvar grūtības;

� ieguvis brīnumlīdzekli, varonis ar tā palīdzību uzvar savu ienaidnieku - iek�ēju vai ārēju. Notiek varoņa iniciācija;

� laimīgas beigas, varonis ir uzvarējis, ieguvis balvu, ir kāzas. Pasakās kāzas simbolizē pārie�anu no viena stāvokļa citā.

Pēc �īs shēmas bērnus var rosināt rakstīt pa�iem savas pasakas, ar piebildi, ka shēma procesā var mainīties, var nākt klāt arī papildu elementi, piemēram, pseidovaroņa jeb viltus varoņa (mātes meita vai tēva dēli) parādī�anās un citi elementi, tādi kā transformācija, vārti, siena u. c., kam jāiziet cauri, lai varonis nonāktu tajā pasaulē, kur notiek burvestības.

Pedagogs at�ķirībā no vecākiem var palikt neitrālākā pozīcijā. Vecāki, kuri vēro pasakas sacerē�anas procesu vai lasa bērna gara darbu, ir vairāk emocionāli iesaistīti, jo saprot bērna cie�anas vai grūtības, ko bērns kādā konkrētā brīdī pārdzīvo. Vecāki izjūt vainu, bezpalīdzību, �ēlumu, vēlmi palīdzēt un atvieglot bērna cie�anas, �pacelt uz rokām un iznest neskartu cauri dzīves pārbaudījumiem�. Savukārt pedagogs var atrasties pozīcijā �no malas�, kas ir daudz vērtīgāka pasakas radī�anas un personības attīstības procesā, jo tā bērnam ļauj iziet pārbaudījumu ceļu un atrast sevī spēku un iespējas.

Svarīgi, lai pasakas radī�anas process ir kā relaksācija. Fantāzija un iztēle spriedzes un nepatīkamas pa�sajūtas apstākļos nedarbojas labi. Ķermeņa atslābinā�anās ir nepiecie�ama, lai aktivizētos labās puslodes darbība, kas atbild par rado�o procesu, jaunradi, atklājumiem, tā palīdz pārvarēt laiku un telpu, atklāj iztēles brīni�ķo pasauli. Relaksācija palēnina smadzeņu viļņus. Kad smadzeņu viļņi palēninās, labā puslode, kas parasti nav nodarbināta, kļūst aktīva. Smadzeņu labā puslode ir mūsu kanāls uz rado�o pasauli, bet rado�ā pasaule atrodas tur, kur mīt radītājs. Atslābinoties cilvēks sasniedz tādu psihisko stāvokli, kurā saprāts ir spējīgs atvērt durvis uz neredzamo pasauli. Apziņas enerģija ir reāla, to bie�i sauc par psiho-trono enerģiju. Relaksācijas stāvoklī cilvēka iztēle ir aktīva un psihotronā enerģija koncentrējas uz viņa domformu radīto tēlu - tēlu, ko radījusi viņa iztēle. Tā ir rado�a enerģija, un tātad var dro�i apgalvot, ka cilvēks realitātē rada to, ko pirms tam radījusi viņa iztēle. No tā mēs varam secināt, ka nemateriālā, garīgā pasaule ir materiālās, mūsu ikdienas dzīves pasaules pirmavots un pamats.

Pedagogiem ar da�ādiem paņēmieniem - balsi, toni vai piemeklētiem precīziem vārdiem - būtu jāvirza radī�anas process, lai aktivizētu bērnu labās puslodes darbību. Ievedot bērnus relaksācijas stāvoklī, var noderēt visu maņu - redzes, dzirdes, o�as un gar�as - un taktilo sajūtu aktivizē�ana. To var izdarīt ar pāris vienkār�iem teikumiem. Piemēram: �Mīļie draugi, �odien mēs dosimies ceļojumā uz Pasaku zemi. Lai to izdarītu, jums ir ērti jāiekārtojas uz paklāja un jāaizver acis. Atverot Pasaku zemes vārtus, mēģiniet ieraudzīt, kāda tā izskatās, sadzirdēt skaņas, sasmar�ot smar�as. Ejot pa taciņu, jūs atrodat me�a ogas, ko iemetat mutē, sajūtot saldskābo gar�u. Mēģiniet sajust, kāds pamats ir zem kājām - grumbuļains vai gluds ceļ�. Un tad mēģiniet saskatīt, kas jums nāk pretī.� Bērni �ajā spēlē ātri iesaistīsies, un viņu fantāzija sāks radīt. Klausoties pedagoga vārdos, bērna smadzeņu viļņi palēninās, aktivizējas labās puslodes darbība un veidojas cie�āka saikne starp ķermeni un apziņu. Bērniem parasti nav grūti ieiet relaksācijas stāvoklī, jo viņi pietieko�i intensīvi izmanto labās puslodes resursus, pieaugu�ajiem to ir grūtāk izdarīt.

Pasaku sacerē�anai ir dziedino�s spēks, pasaka vienmēr sākas ar vārdiem, ar metaforu, kas virza fantāziju. Vajag ļauties, lai fantāzija mūs ved pasaku valstībā, pasaku me�ā, tur, kur dzīvo palīgi, mūsu spēka pārbaudījumi, piedzīvojumi, cīņas un uzvaras. Mēs zinām, ka no turienes atgriezīsimies gudrāki, drosmīgāki un labāki. Lai bērniem iemācītu apjaust savas spējas un to vienreizību, kas varētu būt pamatā rado�ai dzīves uztverei, novērstu mazvērtības kompleksus, iemācītu izteikties, radītu nepiecie�amību lasīt un veicinātu lasī�anas prieku, pārvērtīsim �o procesu par rotaļu.

Bērna pa�terapijas process notiek arī tad, kad bērns lasa pats vai prasa vienu un to pa�u pasaku lasīt atkārtoti. Tas nozīmē, ka konkrēts varoņa pārdzīvojums ir radniecīgs bērna dvēselē notieko�am procesam. Kad bērns būs piesātinājies ar �o informāciju un pieredzi, viņ� vairs neprasīs. Ja bērnam jautāsim, kāpēc viņ� to grib, viņ� nevarēs pateikt, jo pats to neapzinās un seko savai instinktīvajai dabai - zemapziņas balsij. Pieaugu�ajiem pret to būtu jāizturas saproto�i, nenoraidot bērna vajadzību pat tad, ja pasaka ir apnikusi. Pieaugu�ais pats var mēģināt analizēt, kādi pasakas uzdevumi konkrētajiem varoņiem ir veicami. Piemēram, dzīves situācijā, kad bērnam ir gaidāma kāda �ķir�anās vai apstākļu maiņa (ie�ana uz bērnudārzu vai skolu, vecāku �ķir�anās, vecvecāku aizie�ana utt.), bērni pieķeras pasakām un stāstiem, kur ir kāda sāpīga �ķir�anās, kur ir sēras un skumjas. Pieķeras pasakai, kopā ar pasakas varoni izraud savas sāpes, un tad, kad process ir pabeigts, bērns pasaku palai� vaļā. Ja pieaugu�ais to ir pamanījis, ar bērnu var runāt par dzīves situāciju, kas viņu satrauc. Ja bērns nerunā, bet pievēr�as pasakai, to jāļauj darīt, kamēr pats būs ticis ar to galā. Pasaka viņam palīdzēs.

Mīļie pieaugu�ie, lasiet un radiet pasakas pa�i un dāvājiet saviem tuvajiem un mīļajiem laimes mirkļus, kādus var sniegt pasaka un kopīga brīnumu radī�ana! Atļausim mūsu iek�ējam radītājam veidot krāsaināku ikdienu - apkārtējo cilvēku ikdienu, visas valsts un visas pasaules ikdienu -un tādējādi vairosim visas pasaules labumu.

Reiz dzīvoja divi zaķēni, kuri me�ā satika vilku. Vilks gribēja apēst zaķēnus, bet tie aizmuka. Tad zaķēni satika lapsu, kura teica: �Es jūs apēdī�u!� Bet zaķēni aizmuka, jo lapsa, zaķim palecoties, dabūja pa degunu.

Tad zaķēni aizskrēja pie lā�a, kur� bija viņu draugs, un jautāja: �Vai tu nevarētu mums atnākt palīgā?� Bet lācis atbildēja: �Nē, nevaru, jo patreiz ēdu.� Tad viņi skrēja pēc palīdzības pie suņa un kaķa, kurus me�ā bija cilvēki pametu�i, un viņi piekrita palīdzēt zaķēniem. Tad viņi visi gāja pie vilka un lapsas, lai nobaidītu tos par to, ka gribēja zaķēnus apēst, jo kaķim ir asi nagi, bet sunim - asi zobi. Kaķis, suns un zaķēni uzvilka speciālas maskas un paslēpās katrs aiz sava koka. Kad vilks un lapsa gāja garām, tad viņi izleca laukā, nobaidot tik ļoti viņus, ka lapsa ar vilku saskrējās un sasitās ar pierēm. Rezultātā abiem uz pieres izauga puns un uzmetās pumpas. Pēk�ņi turpat blakus uzradās cilvēks, kur� ar savu pistoli no�āva gan vilku, gan lapsu. Pēc tam kaķis, suns un zaķēni priecīgi gāja uz mājām - kaķis uzkāpa kokā, suns iegāja koka mājā, bet zaķēni ielēca krūmos.

Kādu vakaru viņi visi atkal satikās pie sava drauga lā�a, paņemot līdzi medus podu. Tā viņi gāja viens pie otra katru dienu. Bet tovakar lācis gribēja paliki mājās, bet pārējie devās uz dzīvnieku akvaparku. Kur visi priecājās un �ļūca pa da�āda lieluma trubām un kalniņiem. Lācis tomēr izdomāja aiziet uz kafejnīcu paēst, bet pēc tam devās uz dzīvnieku centru pēc saldējuma, kas lācim dikti gar�o. Lācis arī aizgāja pabraukāt ar lielajām bērnu ma�īnām un, kad bija izbraukājies, gāja uz jūrmalu. Tur viņ� pasauļojās, papeldēja, nomazgājās, noslaucījās un gāja uz ma�īnu, lai brauktu nelielā ekskursijā. Ekskursijā viņ� redzēja indīgus kukaiņus, kurus agrāk nebija saticis. Lācis saviem draugiem nopirka saldējumu un devās atpakaļ uz mājām. Patiesībā jau lācim pa�am gribējās apēst draugiem nopirkto saldējumu, bet viņ� zināja, ka tad var pazaudēt draugus. Tāpēc tomēr saldējumu iedeva draugiem, un draugi ļoti priecājās un turpmāk bie�i gāja ciemos pie lā�a, jo viņam mājās vienmēr bija kāds na�ķis!

Markuss Kulinskis, 5 gadi

Reiz Klāra pastaigājās pa parku un ieraudzīja mazu sunīti. Viņa to paņēma rokās un samīļoja. Un tad pie viņas piegāja kāds vīrs un teica, ka tas ir viņa suns. Klāra atdeva viņam suni. Vīrs paņēma suni un aizgāja. Klāra nezināja ko darīt. Skriet pakaļ vai nē? Nāko�ajā dienā Klāra, kā parasti, devās uz parku. Un atkal redzēja to pa�u sunīti, ko vakardien. Viņa stāvēja un brīnījās. Tad atskrēja puika un paņēma to sunīti. Klāra skrēja pakaļ, bet nenoķēra.

Nāko�ajā rītā Klāra brauca pakaļ krellēm, ko gribēja nopirkt. Viņa iekāpa autobusā, apsēdās un aizmiga. Pienāk vakars un �oferis sāk modināt Klāru. Klāra pamodās un prasīja: �Vai esam klāt?� �oferis saka, ka �eit ir Nekurciematiņ�! Klāra prasīja �kas tas ir pa ciematiņu?�. �oferis atbild, ka �ajā ciematiņā ir citādāk nekā Rīgā.

Klāra apstaigāja ciematu un domāja: �Te gan ir jocīgi, te mājas ir trīsstūrainas un logi bantes formā.� Tad ārā sāka palikt tum�s. Klārai nāk miegs, un viņa pieklauvēja pie kādas mājiņas, un atvērās durvis. Klāra ieiet iek�ā un ierauga, ka tur cilvēki guļ uz grīdas un ugunskurs ir viņiem pa vidu. Klāra apsē�as pie viņiem, un viņi Klārai piedāvā makaronus. Kad Klāra paēda, viņa apgūlās uz deķa. Tad kāds nodzēsa ugunskuru.

No rīta Klārai piedāvāja zivi. Klāra pagar�oja zivi, tā viņai gar�oja. Tad viena ciemata meitene iemācīja viņai tamborēt, otra iemācīja adīt, bet tre�ā - braukt ar riteni. Klāra paņēma riteni un brauca uz mājām. Klāra apmaldījās. Viņa brauca, brauca un nepamanīja, ka ir nokļuvusi karaļdēla pilī. Tad garām jāja princis, un viņ� skatījās uz Klāru. Un viņam ļoti patika Klāra. Viņ� viņai prasīja: �Vai kļūsi mana līgava?� Klāra domāja un pateica: �Jā.� Princis bija laimīgs, jo viņ� bija beidzot atradis savu princesi. Un drīz arī notika kāzas. Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Beigas.

Rebeka Par�ane, 8 gadi

Visas princeses sanāca uz skaistumkop�anu. Ko viņas dziedās? Dzērvenīti, labiņi, bet vēl labāk Lauris Reiniks. Princese teica: �Mazā, mīļā meitenīte, ko tu kaunējies? Mēs ar tevi dziedāsim.� Meitenes izdziedāja, un spēlēs futbolu. Princesei apnika un viņa aizgāja uz savu istabu, torņa galotni, tur bija tālu jāiet. Princesei apnika un viņa gāja gulēt. Tad princese pamodās un gāja dzert tēju, tad aizgāja pie tētī�a.

Tad princese teica: �Ak, mans Dieviņ, ko es tagad darī�u?� Tad aizgāja mazgāt zobus. Mazā princesīte darīja ko labu - spēlēja laukā bumbu. Tad atnāca puisītis - vārtu sargātājs. Labāk nespēlēsim, bet ripināsim. Puisītis ar princesīti gāja gulēt. Tētis teica: �Precēsieties?� Princesīte teica: �Jā. Tu esi mīļ� puisītis.� Tad viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi.

Alise Meijere, 5 gadi

Reiz dzīvoja princese Anna, kura bija iespundēta tornī. Viņa tur dzīvoja desmit gadus. Kad viņai palika divdesmit gadi, pie viņas slepus ieradās jauneklis.Viņ� aicināja Annu sev līdzi. Anna baidījās atstāt torni. Jauneklis viņu iedro�ināja nemanāmiem izkļūt no torņa. Ārā bija apseglots zirgs. Viņi uzsēdās zirgā un aizauļoja uz karaļvalsti. Tur viņus sagaidīja ļau�u pūlis pie greznas pils. Viņa kļuva �īs valsts karaliene un dzīvoja laimīgi.

Annika Meijere, 7 gadi

Reiz dzīvoja zaķis, kuram lāgā neveicās. Tāpēc viņ� nolēma iet slīcināties. Tā viņ� gāja, gāja un redzēja, ka da�i baidās no viņa. Viņ� domāja: �Vai iet slīcināties vai nē?� Bet tomēr gāja. Un tad ieraudzīja, ka arī vardes no viņa baidās. Un tad viņam likās, ka tā ir nomierino�ā upe, kas visus nomierina. Un tad gāja vēl lācis. Izrādījās, ka viņ� arī gribēja slīcināties, jo neviens no viņa nebaidās, jo viņ� ir vecs. Un tad zaķis prasīja lācim: �Tu arī ej slīcināties? Kāpēc?� Lācis atbild: �Tāpēc, ka neviens no manīm nebaidās, jo esmu vecs.� Tad viņi iegāja upē, un upe viņus nomierina.

Tad nāca vilks. Un no viņa arī neviens nebaidījās tāpēc, ka viņam

nebija skaļa balss. Tad viņ� iegāja upē, un viņu arī nomierināja.

Un tad lācis, zaķis un vilks saprata, ka tā ir nomierino�ā upe. Upe izdzē� atmiņas, ka neviens no viņiem nebaidās. Jo viņi grib, lai no viņiem baidās, jo viņi ir dzīvnieki. Da�i plēsīgi un da�i nē. Un tad tā upe viņus pārvērta, ka lācis vairs nebija vecs, vilkam bija skaļa balss un no zaķa viņa draugi baidās. Jo viņ� ir visstiprākais zaķis uz pasaules.

Eduards Vaivods, 8 gadi

Sensenos laikos dzīvoja vecs burvis. Viņ� bija labs burvis. Bet ar viņu sacentās tūkstots gadus veca ragana. Viņa bija ļauna un stipra. Gandrīz vienmēr uzvarēja labais. Pēc viena gada ieradās sacensību kungs. Viņ� teica: �Jums ir jāsacen�as. Kad uzvarēs labais, sliktajam būs jābeidz burties uz mū�u. Bet, ja ļaunums uzvarēs, tad otrādi.�

Nākamajā dienā viņi atradās milzu stadionā. Viņi atradās katrs savā pusē ar jaunajām nūjiņām. Viena melna puse, otra balta. Tad sākās sacensības, viņi daudzas jo daudzas burvestības veica. Ja to kāds redzētu -vau! Viņi būrās un būrās stundām ilgi. Pēk�ņi pēc �īs lielās bur�anas labais burvis pakrita. Piecēlās un ar lielu blīk�ķi labais burvis pieveica sliktumu. Visi teica: �Hurej!� Un apsveica labo burvi. Bet ragana teica: �Tu vēl neesi uzvarējis!� Tajā brīdī burvis raganu iemeta cietumā. Un labais vecais burvis dzīvoja laimīgi tālāk. Beigas.

Ieva Elīna Dille, 9 gadi

Aiz tālu tālām zemēm dzīvoja lācēns, kuram vārds bija Mediņ�. Visi viņu apsmēja par meduspodu. Mediņ� bēdājās. Bet uz medu pārvācās lācēns, viņam bija zaļa, spīdīga vestīte, un viņu sauca Cepumiņ�. Skolā Cepumiņu apsmēja par cepumtrauku. Mediņ� viņu aizstāvēja. Abi kopā gāja mājās un sadraudzējās. Nākamajā rītā Mediņam bija vārda diena. Cepumiņ� Mediņam uztaisīja pārsteiguma ballīti un vēl dāvanu un ielūdza visu klasi. Neviens Mediņu neapsmēja. Mediņ� atvēra dāvanu, un tur izlēca sunī�a mantiņa. Un lācēns dzīvoja laimīgi ar saviem draugiem.

Zane Binfelde, 7 gadi

Paula Binfelde, 10 gadi

Viņ� tur meklēja visu laiku bumbierus. Un meklēja vienu bumbieri ar caurumiņu, kur tārpiņ�. Un tad viņ� tādu neatrada un gāja mājās tēju iedzert. Paņēma grozu un aizgāja pakaļ bumbieriem ar grozu. Un tad viņ� teica, ka varēs kaut ko uztaisīt no pilna ābolu groza. Bet ābolus neatrada, jo tur bija tikai bumbieri. Tad aizgāja uz veikalu, nopirka pulksteni, lai viņ� var apskatīties pulkstenī, cikos jāiet ārā un cikos jāiet gulēt. Viņ� piecēlās, izmazgāja zobus, saģērbās, paskatījās pulkstenī, vai jau jāiet bumbierus lasīt. Vēlāk gāja jau multenītes, bija jau vēls vakars, izmazgāja jau zobus un gāja �u�ēt. Un sapnītī redzēja, ka lasa bumbierus. Beigas.

Katrīna Lote Gaile, 5 gadi

Reiz dzīvoja viens kaķītis. Un viņam bija daudz putekļi. Un viņ� slauka un slauka tos putekļus. Tad atnāca sunītis. Vjņi ir draugi. Un tad viņi slaucīja abi. Sunī�a draugi gāja uz viņa mājām un klauvēja, klauvēja, bet neviens neatsaucās. Tad viņi aizgāja uz kaķī�a māju un pieklauvēja. Tad kaķītis atvēra durvis. Kaķītis viņiem teica, vai viņi palīdzēs kaķītim un sunītim slaucīt putekļus. Draugi aizgāja uz mājām, paņēma slotas un gāja slaucīt. Un viņi slaucīja un slaucīja, un slaucīja...

Tad pienāca laiks gulē�anai. Visi aizgāja mājās, paēda un gāja gulēt.

Līva Aleksandra Freimane, 6 gadi

Reiz kāds cilvēks, kur� neko ļaunu nedarīja mīļam dzīvnieciņam, paņēma pie siksnas noklīdu�u suni - Ķirsīti. Viņ� paņēma pie siksnas un ar ma�īnu aizveda uz suņu un kaķu patversmi.

Ķirsīte bija sista un pēc tam izmesta no mājām. Viņa bija bailīga. Kad pielika viņai kāds cilvēks roku klāt, viņa gāja maliņā, baidījās. Patversmē cilvēki veda viņu pastaigā. Vēlāk varēja viņu izlaist vienu pa�u pastaigā, jo viņa neskrēja pati ārā pa vārtiem. Sve�i suņi viņai nepatika, citi viņai traucēja, bā�oties virsū. Tad viņa jutās bēdīga, jo pietrūka draugu.

Bet viens draugs viņai bija�mazs sunītis. Patika ļoti kopā dzīvoties. Kādu dienu viņu paņēma cilvēks uz savām mājām, jo ļoti gribēja suni. Abiem gāja labi, draiskojās.

Netālu no jaunajām mājām dzīvoja kaķis. Ķirsītei nepatika, ka gar viņas mājām staigāja apkārt kaķis. Tad Ķirsīte aizgāja uz turieni, kur kaķim

bija māja, lai novērotu viņu. Kad kaķis viņu ieraudzīja, viņa bēga pie sava saimnieka. Labi, ka viņu nenoķēra rudais runcis.

Citā dienā runcis noķēra Ķirsīti un viņi cīnījās. Tajā mirklī Ķirsīte ieskrāpēja runcim acī. Tad katrs aizgāja uz mājām runcis uz savām mājām, Ķirsīte uz savām mājām. Runcis bija bēdīgs, bet Ķirsīte bija nopietna pēc �ī gadījuma.

Bet tad kādu dienu satikās un pa kripatiņai sadraudzējās. Tā viņi abi kļuva draudzīgi. Kad saimnieki abus sauca mājās, tad katrs gāja uz savām mājām. Kādu dienu runcis nomedīja peli, viņ� parādīja to Ķirsītei. Viņa bija ļoti izbrīnīta, bet neko neteica runcim. Tā suns iemācījās kaķa valodu, bet kaķis iemācījās suņa valodu, lai varētu saprasties.

Tālāk viņi dzīvoja draudzīgi un priecīgi, pat ja sastrīdējās savā starpā, ļaunu prātu viens uz otru neturēja.

Kristīne Kramena, 8 gadi

Kristīne Kramēna, 8 gadi

Elza Kalniņa raksta �o gramatu SARKANGALVĪTE UN VILKS

Sensenos laikos dzīvoja meitene, kuru sauca par Sarkangalvīti, jo viņai bija sarkana cepurīte. Un viņai māmiņa bija iedevusi groziņu ar siltiem pīrāgiem. Un māmiņa teica tā: �Aizved �o groziņu vecmāmiņai.� Un Sarkangalvīte arī darīja, kā māmiņa teica. Bet pa ceļam Sarkangalvīte sastapa vilku, kur� bija ļoti vientuļ�, jo viņam bērnībā nomira vecāki. Un vilks teica tā: �Kas tev ir groziņā?� Sarkangalvīte atbildēja: �Es nedrīkstu runāt ar sve�ajiem.� Vilks teica: �Esmu ļoti ziņkārīgs!�

Bet Sarkangalvīte turpināja ceļu tālāk. Un vilks teica savam prātiņam: �Sargies, Sarkangalvīt! Nu es tevi dabū�u rokā!� Bet Sarkangalvīte jau bija aizmirsusi par viņu. Bet vilks domāja tā: �Aizskrie�u pa īsāko ceļu!� Un tā arī izdarīja. Viņ� aizskrēja pa īsāko ceļu un apsteidza Sarkangalvīti. Vecmāmiņa bija skapī. Vilks pārģērbās vecmāmiņas drēbēs. Un tad Sarkangalvīte aizgāja pie vecmāmiņas.

Un Sarkangalvīte teica tā: �Vecmāmiņ!�

Vilks atbildēja: �Nāc iek�ā!�

Sarkangalvīte brīnījās: �Kas tev pa lielu balsi?�

- Lai labāk sarunātos!

- Kas tev pa lielām acīm?

- Lai labāk redzētu!

- Kas tev pa lielām ausīm?

Lai labāk dzirdētu!

Kas tev pa lielām rokām?

Lai labāk pakasītu muguru! Kā tu mani noapaļo!

Sarkangalvīte teica tā: �Vai tu esi vecmāmiņa?�

Vilks saka: �Jā, esmu tava vecmāmiņa!�

Sarkangalvīte domāja: �Kas tā tāda?� Vilks sadzirdēja viņas domas. Sarkangalvīte sadzirdēja, ko viņ� domāja. Un viņ� domāja: �Apēst vai neapēst?� Un vilks izdomāja tā: �Tik�u galā ar vecmāmiņu, tad ar Sarkangalvīti.� Un viņ� uzzināja, ka Sarkangalvītes vecmāmiņa ir na�ķu karaliene, bet viņ� diem�ēl neuzzināja, kur� laupa na�ķus un receptes. Un viņ� darīja tā. Viņ� izkāpa no vecmāmiņas gultas, paņēma vienu no krāsns kruķiem, un sākās liela kauja. Pēc tam vecmāmiņa, īstā, izlēca no skapja, un tad Sarkangalvīte samīļoja savu vecmāmiņu un teica savai mīļajai vecmāmiņai: �Es tevi mīlu!� Bet vecmāmiņa sagādāja viņai pārsteigumu. Un pārsteigumā bija viena piparkūciņa. Bet piparkūkai bija daudz piparu, un Sarkangalvītei ļoti gar�oja. Viņa nemaz neteica, ka viņai negar�otu tā piparkūka. Sarkangalvīte teica: �Paldies!� Beigas.

Elza Kalniņa, 5 gadi