Sastādītājs
Juris Goldmanis
Personība un demokrātija
Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē
Rīga
2005
Personība un demokrātija.
Projekta �Personības Latvijas demokrātijā� Ekspertu padome
Leo Dribins, Oļegs Fiļs, Juris Goldmanis, Aija Kļaviņa, Nils Mui�nieks, Pauls Raudseps,
Ilze �enberga un Vladislavs Volkovs
Autoru kolektīvs
Leons Astra, Egīls Baldzēns, Ainārs Dimants, Leo Dribins, Dzintars Ērglis, Tatjana Feigmane, Ēriks Jēkabsons, Maija Kūle, Ilga Kreituse, Dainis Leme�onoks, Imants Mednis, Uldis Neiburgs, Nade�da Pazuhina, Jānis Rokpelnis, Henrihs Soms, Valters ��erbinskis, Signe Terihova un Arturs �vinklis
Metodiskās daļas autori
Danute Dūra, Aija Kļaviņa un Ilze �enberga
Sastādītājs
Juris Goldmanis
Literārais redaktors
Alnis Auziņ�
Dizains un makets Izdevniecība �N.I.M.S.�
Aizkraukles Banka Latvija
Grāmata izdota ar �Aizkraukles Bankas" finansiālu atbalstu
� �Aizkraukles Banka", 2005 � Vilis Rīdzenieks �Klio"/LAA, Rīga, 2005
ISBN 9984-19-795-6
Sastādītājs
Juris Goldmanis
PERSONĪBA UN DEMOKRĀTIJA
Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē
Ideja apkopot informāciju par izciliem demokrātiem Latvijas vēsturē dzima 2004. gada vasarā, kad kā īpa�u uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās tikos ar aktīviem skolēniem un skolotājiem vasaras nometnē �Piedalies un ietekmē!�. Vadīju nodarbību par izglītību un demokrātiju, bet diskusija kaut kā nevedās. Kad jautāju, kurām personībām Latvijas vēsturē ir īpa�i nopelni demokrātijas nostiprinā�anā, zālē iestājās neērts klusums. Pēc pauzes kāda skolotāja vien noteica: �Laikam esam pārāk kritiski...�
Toreiz nodomāju, ka nav kaut kas kārtībā ar mūsu vēsturisko apziņu. Latvijas vēsturē ir daudz spilgtu personību, cilvēku, kuri konsekventi aizstāvēju�i demokrātiskas vērtības, tiesiskumu, saticību starp vairākumu un mazākumgrupām. Un mums ir iemesls ar viņiem lepoties. Ta�u mēs par �īm personībām un viņu veikumu demokrātijas jomā esam maz runāju�i. Mācību grāmatās tās neizceļ. Iznāk tā, ka esam būvēju�i demokrātisku, tiesisku valsti bez demokrātiem, veidoju�i iecietīgu sabiedrību, bet neviens nav kopis iecietības tradīcijas Latvijā.
Nemaz nerunājot par nepiecie�amību godināt Latvijas demokrātijas personības, mēs neapzināti laupām saviem bērniem daļu no mūsu kopējās vēstures. Mēs viņiem liedzam iespēju lepoties ar cilvēkiem, kas drosmīgi aizstāvēja savus principus, kas nebija vienkār�i upuri, bet gan veidoja Latvijas vēsturi. Jebkuram jaunietim vajag tādus cilvēkus, kuru rīcība ir atdarinā�anas vērta. Jebkuram jaunam cilvēkam vajag morālos orientierus - paraugus, kas palīdz izlemt, vai konkrētā situācijā vajag rīkoties vai nogaidīt? Ko darīt smagas izvēles priek�ā? �ajā grāmatā aprakstītie cilvēki var kalpot par �ādiem paraugiem, viņu stāsti var palīdzēt orientēties sabiedriski politiskajās vērtībās.
Ignorējot mūsu demokrātijas aizstāvjus, mēs padziļinām vēsturiski izveidoju�ās pretrunas sabiedrībā. Pētījumi liecina, ka vēstures jautājumi Latvijas sabiedrību �ķeļ, ka trūkst kopīgas izpratnes par pagātni. Tas savukārt kavē daudzu iedzīvotāju piederības izjūtas nostiprinā�anos Latvijai. Mūsu vēsturiskajā apziņā trūkst sabiedrību vienojo�u personību, ar kurām varētu lepoties gan latvie�i, gan citu tautu pārstāvji. Esmu pārliecināts, ka personības, kas aprakstītas �ajā grāmatā, ir Latvijas lepnums, ka, apzinot un popularizējot viņu darbus un domas pagātnē, stiprināsim demokrātiju un saticību arī mūsdienās.
Kas veica personību atlasi? Kādi bija atlases kritēriji? Kad �Aizkraukles Banka� mani uzrunāja un izteica vēlmi projektu atbalstīt, sapratu, ka jāiesaista gan profesionāli vēsturnieki, gan vēstures skolotāji. Izveidojām ekspertu grupu, kuras darbā piedalījās daudzi cilvēki. Tie�o līdzdalību klātienē papildināja aktīva domu apmaiņa ar ekspertiem internetā. Visaktīvāk strādāja Vēstures skolotāju biedrības vadītāja Aija Kļaviņa, vēsturnieki Leo Dribins un Valdislavs Volkovs, �urnālists Pauls Raudseps un Kultūras akadēmijas dekāns Juris Goldmanis.
Ilgi spriedām par kritērijiem, līdz vienojāmies, ka mūs interesē demokrāti �ī vārda vispla�ākajā izpratnē - cilvēki, kas aizstāvēju�i demokrātiskas vērtības un humānismu, kas veicināju�i tiesiskumu, kas sekmēju�i saticību un aizstāvēju�i mazākumu pret vairākuma diktātu. Demokrātija bez tiesiskuma ir patvaļa; vairākuma gribai jāievēro arī mazākuma tiesības, citādi tā var kļūt par diktatūru.
Svarīgs kritērijs bija konsekvence - izvēlētajai personai bija nelokāmi jāaizstāv demokrātiskas pozīcijas visas dzīves garumā, spītējot politiskajai konjunktūrai. Lai ikvienam Latvijas skolēnam būtu ar ko identificēties, vēlējāmies grāmatā iekļaut cilvēkus no visiem Latvijas reģioniem, sievietes un vīrie�us, da�ādu tautību pārstāvjus. Vēlējāmies arī iekļaut kādu trimdas darbinieku, lai aktualizētu ārzemēs dzīvojo�u Latvijas demokrātu stāstus mūsdienu Latvijas vēsturiskajā apziņā.
Visasākos strīdus izraisīja jautājums par aptveramo laikposmu. Kaut gan bija vairāki spilgti kandidāti no 19. gs. jaunlatvie�u vidus, nolēmām piemēroties 9. un 12. klases vēstures mācību programmai un aprobe�oties ar 20. gadsimtu. Ilgi strīdējāmies par Tre�ās atmodas periodu. No vienas puses, grūti runāt par demokrātiju Latvijā 20. gs., nerunājot par Atmodu, jo tā bija demokrātijas zvaig�ņu stunda, visspilgtākā demokratizācijas epizode pagāju�ā gadsimtā. No otras puses, vairāki eksperti pauda ba�as, ka projekts politizēsies, ja sarakstā iekļaus politikā joprojām darbīgas personības.
Nolēmām �ajā pirmajā sarakstā neiekļaut nevienu, kas joprojām aktīvi strādā politikā, - tiem būs vietas nākamajos sarakstos un grāmatās. Tomēr nepagājām garām da�ām mūsdienu personībām -dzejniekam Knutam Skujeniekam, Atmodas laika politiķei Itai Kozakēvi�ai un tiesībzinātniekam Dītriham Andrejam Lēberam. Izvēle bija ļoti grūta, jo kandidātu bija daudz. Visi ekspertu grupas dalībnieki bija vienisprātis, ka mūsu saraksts būtu jāpilnveido un jāturpina. �is ir pirmais, bet ne pēdējais vārds.
Iespējams, kāds ap�aubīs tās vai citas personības īpa�o lomu demokrātijas stiprinā�anā Latvijā. Vai �anis Lipke bija demokrāts? Varbūt ne klasiskā izpratnē, tomēr viņ� ar savu rīcību noteikti aizstāvēja humānismu un cilvēku tiesības uz dzīvi, kas ir nepa�aubāmas demokrātijas pamatvērtības. Kur� gan padomju totalitārisma laikā varēja stiprināt demokrātiju? Protams, nebija iespējams rīkot brīvas vēlē�anas, tomēr pastāvēja da�ādas, demokrātijas vērtībās balstītas preto�anās izpausmes totalitārismam.
Ceru, ka grāmata izraisīs diskusijas par demokrātiju un mūsu demokrātiem.
Ceru, ka grāmata veicinās lepnumu par mūsu vēsturi, tautu, valsti.
Ceru, ka grāmata vienos Latviju, palīdzot jaunie�iem saskatīt sava reģiona, dzimuma, tautības pārstāvju īpa�u ieguldījumu Latvijas demokrātijas vēsturē.
Nobeigumā vēlos pateikties �Aizkraukles Bankai� par atbalstu un par projekta koordināciju, Aijai Kļaviņai par sadarbību un visiem, kas palīdzēja manai idejai kļūt par īstenību.
Sabiedrībā nerimst diskusijas par vēstures mācī�anu, vēstures skolotāja lomu un pienākumiem. Daudzi aktīvie viedokļu paudēji, īpa�i daļa politiķu, uzskata, ka
Manuprāt, vēstures mācību priek�meta uzdevums ir palīdzēt jaunie�iem izzināt un izprast pasauli, kurā viņi dzīvo, kā arī izprast spēkus, kustības, notikumus un personības, kas �o pasauli veidoju�i. Skolēnam ir svarīgi saprast, ka arī viņa paveikto var kādreiz analizēt un vērtēt.
Lai varētu veikt �o uzdevumu, skolotājam pirms do�anās klasē jāatbild sev uz jautājumiem: kas maniem audzēkņiem jāzina par pagātni, lai dzīvotu mūsdienu sabiedrībā un būtu gatavs jauniem izaicinājumiem nākotnē; kādas idejas un vērtības būs nozīmīgas cilvēkam 21. gadsimtā?
Mēs skatāmies uz pagātni caur sava laika redzes viedokli, un mums ir iespēja radīt jaunus skatupunktus un padarīt tos skaidrākus savu skolēnu acīs. Lai pievērstu sabiedrības, skolotāju un skolēnu interesi 20. gadsimta personībām Latvijas vēsturē, Nils Mui�nieks, Vēstures skolotāju biedrība un �Aizkraukles Banka� uzsāka projektu �Personības Latvijas demokrātijā�. Tā mērķis bija aktualizēt personību lomu demokrātijas, cilvēktiesību un iecietības principu veido�anā Latvijā 20. gadsimtā. Viens no projekta uzdevumiem ir jaunie�u vidū nostiprināt demokrātijas vērtību, tolerances un likumības idejas, izceļot personības lomu. Izmantojot konkrētas vēsturiskas personības, mēs varam rādīt paraugus, kā cilvēki rīkoju�ies, aicināt padomāt, kā un kāpēc jaunie�i būtu rīkoju�ies līdzīgās situācijās gan tagad, gan nākotnē.
Projekta gaitā aizsākās publiska diskusija pla�-saziņas līdzekļos, skolotāju un interesentu auditorijās par personībām, kas veicināju�as demokrātijas, likumības un iecietības nostiprinā�anos Latvijas sabiedrībā. Sarīkojām konferenci, kurā piedalījās gan vēstures skolotāji un skolēni, gan inteliģences pārstāvji, viedokļu veidotāji, vēsturnieki un �urnālisti. Konferencē diskutēja par personību lomu vēsturē un Latvijas demokrātijas attīstībā, iecietības, cilvēktiesību un tiesiskuma principu nostiprinā�anā, integrētas sabiedrības veido�anā.
Projekta gaitā tapusi grāmata �Personība un demokrātija. Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē�. Aprakstus par personībām veidoju�i sabiedrībā pazīstami vēsturnieki un sabiedriski darbinieki. Idejas darbam stundā piedāvā praktizējo�i skolotāji. Autoru pateicība skolotājiem un skolēniem, kuri konferences gaitā izteica priek�likumus.
Paldies par ideju un aicinājumu �ajā projektā līdzdarboties Nilam Mui�niekam. Īpa�s mūsu paldies �Aizkraukles Bankai� un Oļegam Fiļam. Pirmo reizi Latvijas uzņēmēji iegulda naudu skolotājiem un skolēniem nepiecie�ama mācību palīglīdzekļa izveidē. Ar �Aizkraukles Bankas� atbalstu �ī grāmata nonāks ikvienā skolā, tā būs pieejama latvie�u un krievu valodā. Stāsti par deviņpadsmit izcilām personībām Latvijas vēsturē rosinās skolēnus domāt par savu rīcību tagad un nākotnē, tādēļ aicinu kolēģus vēstures, ētikas, civilzinību, politikas un tiesību stundās izmantot jaunās grāmatas materiālus.
Rado�u izdomu un vēlmi izmantot grāmatu �Personība un demokrātija�!
Viss top no pamatiem. Ta�u, kad ceļam māju, daudz domājam par tape�u krāsu un jumta segumu, par santehniku un aizkariem. Mēs reti aizdomājamies par zemē ieraktajiem blokiem, uz kuriem top jaunā mītne un uz kuriem balstīsies arī visa mūsu sarūpētā iedzīve. Mums �ķiet pa�saprotami, ka ēkas fundamentam vienmēr ir jābūt ideālam - stipram un monolītam, bez mazākās plaisas betonā, bez jebkādas rūsas metālā. Tādam, lai mēs par to varētu īpa�i nedomāt.
Arī kā pilsoņi savā valstiskajā domā�anā reizēm esam tikpat pa�pārliecināti. Mums �ķiet, ka tautvaras tiesiskie un politiskie principi, kas veido un balsta Latviju, darbojas pa�i par sevi - automātiski, nesatricināmi un nepielūdzami. Un tādēļ mums, pilsoņiem, nav vajadzības īpa�i pūlēties tos vēl kaut kā stiprināt un attīstīt. Tie ta�u ir nostiprināti starptautiskās deklarācijās un līgumos! Tomēr ikviena savas tautas un zemes patiesa patriota pienākums ir sargāt un veidot valstiskos pamatos. Vai vismaz tī�i tiem nekaitēt.
Demokrātija ir politiskais sinonīms visām cilvēkam nepiecie�amajām brīvībām un tiesībām, bez kurām nav iedomājama harmoniska personības un visas sabiedrības attīstība. Tā ir ne tikai vienlīdzība likuma un tiesas priek�ā. Tās ir arī cilvēka ekonomiskās tiesības izvēlēties strādāt darbu, kas viņam patīk un sokas, un baudīt �ī darba augļus. Es apzinos, ka ļoti daudz ko esmu paveicis un piepildījis tie�i tāpēc, ka esmu demokrātiskas, tiesiskas, pasaulei atvērtas valsts - Latvijas Republikas - pilsonis. Man nav jātērē visa sava enerģija, lai pielāgotu savu dzīvi varas diktātam un lai pieglaimotos politiķiem, kuri var izlemt, vai mans uzņēmums plauks vai nīkuļos.
Tautas labklājība ir cie�i saistīta ar nācijas uzticību tautvaras un pilsoniskas sabiedrības principiem. Tā ir neapstrīdama statistika, ko nevar aizsegt nedemokrātisko re�īmu centieni izrauties līderos un ap�ilbināt pasauli ar savu saimniecisko spēku vai dzīves grūtību nomāktu cilvēku alkas pēc gādīga vagara. Tikai demokrātija ir politisks sinonīms vispārējai pārticībai.
Latvijas sabiedrībā patlaban valda nepielūdzams, bet maldīgs uzskats, ka ikviena uzņēmēja interesēm (un investīcijām) politikā var būt tikai izteikti merkantils raksturs, piemēram, rūpe par zemāku peļņas nodokli vai izdevīgākiem valsts pasūtījumiem. Tomēr ikviens pieredzējis un atbildīgs investors - nav svarīgi, vai runa ir par nekustamo īpa�umu tirgu, vai par valsts �celtniecību� - savus līdzekļus iegulda ne tikai virsbūvē, bet arī tās balstos. Demokrātija ir jākopj, tajā, lietojot ekonomisko terminoloģiju, ir jāinvestē. Ziedojumi ir vajadzīgi ne tikai partijām vai izpētes centriem, kas analizē un kritizē politiķu darbību, ne tikai nevalstiskām organizācijām vai �domu tvertnēm�. Tie�i tāpēc mēs, �Aizkraukles Bankas� īpa�nieki un darbinieki, esam ļoti gandarīti, ka ar mūsu necilo atbalstu ir īstenojusies Nila Mui�nieka un Vēstures skolotāju biedrības aizsāktā iecere - vēlreiz atgādināt sabiedrībai un īpa�i jaunajai paaudzei par tiem, kuri Latvijā radīja un stiprināja tautas varas un personas brīvības tiesiskos pamatus. Godināsim �os cilvēkus, turpinot viņu reiz iesākto!
Ainārs Dimants
Jānis �akste (1859-1927) - pirmais Latvijas Valsts prezidents, jurists. Dzimis 1859. gada 14. septembrī Zemgales saimnieku ģimenē. Beidzis Jelgavas ģimnāziju (1882) un Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti (1886). Strādājis par advokātu, bet līdztekus maizes darbam bijis arī Jelgavas Latvie�u biedrības priek�nieks (18871901), nedēļas laikraksta �Tēvija� izdevējs un redaktors (1888-1914), aktīvi darbojies skolu un vecāku komitejās. Pirmā pasaules kara laikā J. �akste bija viens no Latvie�u bēgļu apgādā�anas centrālkomitejas vadītājiem. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība iecēla viņu par Kurzemes guberņas komisāru. J. �akste bija viens no ievērojamākajiem Latvijas valsts dibinātājiem. Viņ� tika ievēlēts par Tautas padomes (1918-1920) un Latvijas Satversmes sapulces (1920-1922) priek�sēdētāju un Latvijas Valsts prezidentu (1922-1927). Miris 1927. gada 14. martā Rīgā.
Jāņa �akstes sabiedriski politiskā darbība simboliski savieno jaunlatvie�u demokrātisko kustību ar jauno Latvijas valsti. Kā personība J. �akste būtībā bija 19. gadsimta cilvēks, bet pa�ā mū�a nogalē viņam bija lemts kļūt par tautas mīlētu un cienītu jaunās demokrātiskās Latvijas valsts galvu. �Savā būtībā Jānis �akste bija pilsonisks demokrāts ar dziļu kristīgo vērtību apziņu� - tā viņa dzīves gājumu raksturojis profesors Jānis Stradiņ�. Vienlaikus sirmais jurists un politiķis savu laikabiedru vidū bija viens no konsekventākajiem demokrātiskas tiesiskas valsts aizstāvjiem. Demokrātijas un tiesiskuma izpratne nebija kāds brīnums vai iedoma, jo sakņojās viņa ilggadīgajā un aktīvajā pilsoniskās sabiedrības pieredzē.
To apliecina vairākas zīmīgas J. �akstes biogrāfijas epizodes. Jau 1904. gada rudenī viņ� piedalījās Krievijas advokātu slepenā apspriedē, kurā cita starpā tika runāts par Krievijas absolūtisma ierobe�o�anas iespējām. 1905. gada revolūcijas laikā, kad soda ekspedīcijas izvērsa represijas pret revolucionāriem, Jelgavas advokāts �akste aizstāvēja tiesājamos revolucionārās kustības dalībniekus.
Tas aprakstīts arī Alberta Bela romānā �Saucēja balss� (1973).
1906. gada aprīlī Kurzemes guberņas vēlētāji ievēlēja J. �aksti Krievijas I Valsts domē. Tur līdz ar da�iem citiem latvie�u deputātiem viņ� ieguva pirmo parlamentārā darba pieredzi. Kaut arī cara monarhijā Valsts domes tiesības bija stipri ierobe�otas, kāda epizode nenoliedzami iegājusi Krievijas demokrātijas vēsturē un kā pilsoniskās nepakļau�anās paraugs ir aktuāla arī mūsdienu Krievijā. Kad 1906. gada jūlijā Nikolajs II atlaida domi, 187 liberālie un sociālistu deputāti, tostarp arī Jānis �akste, drosmīgi protestēja pret �ādu rīcību un parakstīja tā saucamo Viborgas manifestu (�Tautai no tautas priek�stāvjiem�). Patvaldība asi vērsās pret �ādu nepakļāvību - J. �akstem tika liegts aktīvi nodarboties ar politiku un kandidēt nākamajās Valsts domes vēlē�anās, bet piespriesto trīs mēne�u cietumsodu viņ� 1908. gadā izcieta Jelgavas cietumā.
Latvijas Valsts prezidenta amatā Jānis �akste izcēlās ar spēju norobe�oties no politisko partiju interesēm un saglabāt iespējamo objektivitāti. Raksturīgi, ka viņ�, piemēram, ap�ēloja par valsts
Jāņa �akstes ģimene 1922. gadā.
nodevību un sadarbību ar vācie�iem notiesāto Andrievu Niedru un atcēla no amata Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Kri�u Ķūķi, kur� klaji simpatizēja fa�istiskajai kustībai.
1998. gadā �veicē Jungfraujohas kalnā atklāja Brīvības halli, kas veltīta 100 lielākajiem pasaules demokrātiem. Līdzās ASV prezidentam Vudro Vilsonam, Lielbritānijas premjerministram Vinstonam �ēr�ilam un Izraēlas Ministru prezidentam Ichākam Rabīnam tur minēts arī Jāņa �akstes vārds. Zīmīgi, ka Igauniju �ajā sarakstā pārstāv Jāns Tenisons, kura biogrāfija visnotaļ līdzīga Jāņa �akstes dzīvesgājumam. Arī Tenisons kā Igaunijas guberņas deputāts Krievijas I Valsts domē parakstīja Viborgas manifestu, vēlāk vairākkārt bija Igaunijas Valsts vecākais. Līdzīgi kā Latvijā demokrātiskais J. �akste zināmā mērā bija autoritārā K. Ulmaņa pretmets, Igaunijā J. Tenisons bija Konstantīna Petsa oponents. Turklāt Tenisonu un �aksti vienoja arī aktīvā līdzdalība akadēmiskajās mū�a organizācijās. Tenisons bija cie�i saistīts ar Igauņu studentu biedrību, kuras karogs ir kļuvis par Igaunijas valsts karogu. Savukārt pēc �akstes ierosmes latvie�u inteliģenti Maskavā 1883. gadā dibināja studentu biedrību �Austrums� (arī būdams Valsts prezidents, viņ� bija tajā bie�s viesis), kurai tāpat svarīgās vērtības ir valstiskums un demokrātija - no tautiskās kultūras apziņas uz nacionālo valsti. Nav nejau�ība, ka arī mūsdienās abas organizācijas vieno sadarbības līgums. �eit labi redzams, kā pilsoniskās sabiedrības līmenis saskaras ar valstisko līmeni - pilsoniskā sabiedrība kā demokrātiskas valsts pamats.
Par sabiedrības vienprātības jeb nacionālā konsensa pamatu Jānis �akste uzskatīja nevis vienādo�anu un �stingru roku�, bet gan tiesiskumu un demokrātiju. 1920. gada 18. novembrī viņ� teica uzrunu, kuras pēdējais teikums tagad iekalts viņa piemineklī Jelgavā: �Mums nebija bijusi vēl iespēja izredzēties priek� Latvijas īsto saimnieku - iecelt Satversmes sapulci. .. tagad ir sapulcējies Latvijas īstais saimnieks - tas saimnieks, kuru �urp raidījusi pati tauta; tas saimnieks, kur� no tautas izredzēts vispla�ākā, visdemokrātiskākajā kārtībā. .. mūsu pienākums, Satversmes sapulcei, būs .. veicināt ar iek�ējo dzīvi, nokārtojot tiesības, taisnību un kārtību. .. Mēs savus iek�ējos pārpratumus un diferences, kas varētu gadīties, sapratīsim uz priek�u, kā līdz �im, un stādīsim partiju intereses zemāk par Latvijas valsts labumu. Latvijas valsts izaugusi no latvie�u tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur Latvijas tautas vienprātību.� (Izcēlumi mani -
Kā jurists, Tautas padomes un Satversmes sapulces priek�sēdētājs Jānis �akste simboliski uzskatāms par Latvijas Satversmes valsts - tātad vispār Latvijas tiesiskās un demokrātiskās valsts - tēvu. Tā ir vienīgā bijusī, vienīgā eso�ā un, vēl vairāk, vienīgā iespējamā Latvijas tiesiskā valsts - ar nepārtrauktu un simbolisku tiesisko pēctecību līdz pat mūsu dienām. Visupirms jau citas Latvijas
tiesiskās valsts vienkār�i nav, bet Latvijas tiesiskā valsts ir demokrātiska valsts. Vēl vairāk - Latvija var pastāvēt tikai kā demokrātiska valsts.
Tādējādi Latvijas tiesiskums un demokrātija ir nesaraujami saistīti ar valsts tiesisko pēctecību, ko ietver un simbolizē Satversme, un tie ir iespējami tikai uz Satversmes pamata. Tāda, mazākais, ir vēstures mācība, tāds ir mūsu, Latvijas pilsoņu, vēsturiski tiesiskās apziņas pamatakmens, sākot jau ar Satversmes preambulu (�Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev �ādu valsts Satversmi�) un tiem mūsu pamatlikuma pantiem, īpa�i jau 1. pantu (�Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika�) un 2. pantu (�Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai�), kuru grozījumi jāapstiprina tautas nobalso�anā. �o pamatakmeni licis valsts Pirmais pilsonis - Jānis �akste, konsekvents demokrāts. Viņa lielais ieguldījums Latvijas valsts dibinā�anā un izveidē nav ap�aubāms.
Tomēr mūsdienās daudzi Latvijas pilsoņi Jāni �aksti uztver galvenokārt kā simbolu, kā kaut ko tik senu, ka �ī personība kļuvusi muzejiska, bez miesas un asinīm. Par maz politiskajā elitē un pla�ākā sabiedrībā apzināts un iedzīvināts pirmā Valsts prezidenta intelektuālais mantojums - domas un atziņas. Turklāt daudzas no tām nav zaudēju�as savu aktualitāti, jo 19. gadsimta cilvēks Jānis �akste runā kā mūsu laikabiedrs un ir kopā ar mums.
Mūsdienu Latvijas demokrātijai pirmām kārtām aktuālas J. �akstes paustās ba�as un rūpes par Latvijas demokrātijas pilngadību. Valsts prezidents savulaik izteicās, ka �ar pastāvo�ās iekārtas neatbildīgu un nepārdomātu nozākā�anu da�i publicisti vienīgi atbaida tautu no vēlamām reformām. Kā noziedzību pret valsti .. uzskatīja diktatūras ideologu tieksmes. Pārgrozības valsts iekārtā .. izvedamas ļoti uzmanīgi, vienīgi saskaņā ar nepārprotami izteiktu tautas vairākuma gribu. Nekad nedrīkst riskēt ar asākām �ķiru cīņas iespējamībām, jo tās mazajai Latvijai it viegli var kļūt liktenīgas. �ķiru intere�u taisnīgai saskaņo�anai, �ķiru preti�ķību izlīdzinā�anai jābūt par mūsu mērķi. Lai to sasniegtu, vispirms izbeidzama politisko partiju savstarpēja ķengā�anās. Cīņai jānorisinās vienīgi par principiālas dabas jautājumiem. Sevi�ķi neatkarīgai presei un arī visai sabiedrībai jo enerģiski jāuzstājas pret tām partijām, kas cen�as izmantot mazāk apzinīgas aprindas un lieto demagoģiskus paņēmienus.� Viņ� aicināja centriskās partijas un grupas �apvienoties, radīt ko pla�āku, apzināties, ka vidus grupas katra par sevi neko nevar veikt, bet kopīgiem spēkiem var kļūt par Latvijas likteņu noteicējām�.
Jāni �aksti īpa�i nodarbināja lietpratības un kompetences jautājums demokrātijā. Jau 1919. gada 30. jūlijā viņ� norādīja: �Mums vajadzīga stipra valdība. .. demokrātiski stiprai jābūt mūsu valdībai. Nedrīkst domāt demokrātisku valdību par mīkstu un piekļāvīgu.� 1926. gada 15. februārī, uzstādamies ar priek�lasījumu �Austrumā�, viņ� atkal atgriezās pie �īs problēmas: �.. katram amatam vajadzīgas zinā�anas, nenormāli ir tas, ka katrs parlamenta loceklis uzskata sevi par spējīgu būt par ministru un valsts dzīves kārtotāju; pakāpeniska pacel�anās uz augstākiem amatiem garantē labāku lietu sapra�anu un veik�anu; parlaments nekad nedrīkst jaukties administrācijā; Latvijā deputāts pa lielākai daļai maz izglītots, pēc Aristoteļa un Monteskjē principa tā varētu arī būt, tikai tiem vajadzētu aprobe�oties ar kontroli.�
Par lielāko problēmu jaunajā, vēl nenostipri-nātājā demokrātiskajā Latvijas valstī Jānis �akste uzskatīja korupciju un valsts nozag�anu, un atkal jāsaka - cik līdzīgas �īs ainas, salīdzinot ar mūsdienu Latviju! Turklāt, būdams prezidents, viņ� par �o tēmu runāja atklāti un pa�apzinīgi, acīmredzot saprazdams, ka pats sākums kļūdu un trūkumu novēr�anai ir to atzī�ana un ka sabiedriskās pārmaiņas vispirms sākas cilvēku galvās. Tādēļ par nepiecie�amajām pārmaiņām jārunā prezidentam, jo parlamentārajā demokrātijā �im amatam galvenokārt ir morāli politiska autoritāte.
Kā liecina laikabiedri, �akste nosodo�i izturējies �pret korupcijām, kur viņ� saskatīja mūsu jaunās valsts vislielāko ļaunumu. .. neviens austrumie-tis nav savas rokas sasmērējis valsts mantas putinā�anā, un lai Dievs dod, ka tas arī nekad nenotiktu.�. �o novēlējumu viņ� jaunajiem austrumie�iem lika vistuvāk pie sirds.
J. �akstes konsekvento pozīciju �ajā jautājumā apliecina �ādi viņa izteikumi.
1919. gada 30. jūlija runā: �Caur korupciju gāju�as bojā daudz tautas un valstis, un tāpēc mums no tās ļoti jāsargās. .. Visām valsts un valdības iestādēm jābūt sevis cienīgām, taisnīgām un patiesām, kurām rūp tikai valsts labums. Mūsu ierēdniecībai jābūt augstākā mērā patiesi godīgai, bet arī nepie-kļāvīgai, un tāpēc vietas un amati jādod tikai cilvēkiem, kuriem sirds un rokas ir �ķīstas un tīras.�
Uzrunājot valsts ierēdņus: �Darbinieki, sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet, ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs!�
�Mums vēl nav partiju valstiskā nozīmē.. Ir tikai �auras grupas, kas cen�as izmantot valsti personīgās interesēs.�
�.. politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. Sabiedriskam darbiniekam - politiķim demokrātiskā valstī pieder noteik�ana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietieko�i objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsī-sies tautas labums.�
Laikabiedri norāda, ka pirmais Latvijas Valsts prezidents �kliķes gara ievie�anu sabiedriskā dzīvē .. uzskatīja par vienu no mūsu dzīves galvenajām nelaimēm.�.
Profesors Aivars Stranga ir sniedzis lielisku kopsavilkumu par �o lielo Latvijas demokrātu: �Viņ� nepārstāvēja liberālajai demokrātijai tālās un pat naidīgās zemniecības un bezzemniecības masas; glu�i otrādi - viņ� pārstāvēja jau to paaudzi, kas bija ieguvusi labu izglītību - bez tās liberālā demokrātija nevar pastāvēt. Pēc sava sociālā stāvokļa un mentalitātes viņ� bija bur�uāziskās vidus�ķiras pārstāvis - bez pla�as bur�uāziskas vidus�ķiras liberālā demokrātija nevar pastāvēt. Pateicoties savai izglītībai un spējām, viņ� kļuva par pārtiku�u juristu - bez pārticības liberālisms nevar izdzīvot. Viņ� bija kultūras cilvēks - aktīvi piedalījās da�ādu biedrību un apvienību darbā; bez noteikta kultūras līmeņa liberālā demokrātija nevar pastāvēt. Viņa personības attīstība bija konsekventa un pakāpeniska, nevis sasteigta un nedabiska - liberālā demokrātija nav domāta steigai un radikālismam. .. Bija vēl kāda īpa�ība, kas �aksti tuvināja sekmīgai liberāla demokrāta darbībai - jau tad, kad par brīvu un parlamentāru Latviju viņ� pat nedomāja; tā bija viņa ģimene, kupla, draudzīga.�
�akstes tēvs, kā Valsts prezidentu ikdienas sarunās parasti sauca laikabiedri, demokrātijas un tolerances garā audzināja gan tautu, gan, protams, arī savus bērnus. Viņa dēli ģimenē iemantoja dziļu cieņu pret demokrātisku tiesisku valsti un savā dzīvē apliecināja stingru uzticību tai.
�akste, J.
Butulis, I. Jānis �akste Latvijas vēsturē.
Dimants, A. Ko Jānis �akste teiktu par mūsdienu Latvijas demokrātiju.
Rīga: LU �urnāla �Latvijas Vēsture� fonds, 2000, 87 lpp.
Treijs, R.
Miķelis Valters.
Miķelis Valters (1874-1968) - literāts, politiķis un diplomāts. Dzimis 1874. g. 7. maijā Liepājā. Mācījies Liepājas reālskolā. Studējis Bernes un Cīrihes universitātēs �veicē, Sorbonnas Universitātē Parīzē, ieguvis valsts zinību doktora grādu. Perfekti pārzināja vācu, krievu, fran�u, itālie�u un zviedru valodu. Par piedalī�anos Jaunās strāvas kustībā 1897. gada maijā apcietināts, 15 mēne�us pavadījis Liepājas cietumā. 1899. gadā nelegāli emigrējis uz Vāciju, pēc tam dzīvojis �veicē. Viens no Latvie�u Sociāldemokrātu savienības dibinātājiem (1899) un idejiskajiem vadītājiem. Piedalījies 1905. gada revolūcijā Latvijā, pēc tam atkal dzīvojis emigrācijā (Somijā, �veicē, Lielbritānijā, Francijā). 1917.-1918. gadā darbojies Demokrātiskajā blokā, pēc tam bijis Tautas padomes loceklis un 1918.-1919. gadā Pagaidu valdības iek�lietu ministrs. Latvijas sūtnis Itālijā (1919-1924), Francijā (1924-1925), konsuls Karaļau�os [Kēnigsbergā] (1928-1934), sūtnis Polijā un Ungārijā (1934-1938), Beļģijā un Luksemburgā (1938-1940). Pēc Latvijas okupācijas dzimtenē neatgriezās. Latvijas popularizē�anai ārvalstīs publicējis vairākas grāmatas un rakstus (arī sve�valodās). Rakstījis esejas un dzeju (literārais pseidonīms Andrejs Paparde). Miris 1968. g. 27. martā Nicā (Francija).
Miķeļa Valtera vārdu mēs parasti atceramies, kad runājam par Latvijas neatkarības idejas attīstību. Tie�i viņ� jau 1903. gadā rakstīja, ka latvie�iem vajag �lauzties ārā no Krievijas�. Kaut arī valstiskās neatkarības ideja vēl bija izteikta neskaidri un nekonsekventi, tomēr M. Valters drukātā veidā to formulēja pirmais, un jau tādēļ vien viņu var ierindot izcilāko Latvijas 20. gadsimta personību vidū.
M. Valtera darbība bija neparasti daudzpusīga. Viņ� bija intelektuālis ar izcilu rietumu izglītību, rosīgs publicists un tautas tiesību cīnītājs, dzejnieks, dramaturgs un mākslas vēsturnieks, literatūras kritiķis un filozofs, kultūrpolitiķis un zinātnieks, un, protams, ievērojams tiesībnieks un valstsvīrs.
Jau iedams Liepājas reālskolā, viņ� pieslējās Jaunajai strāvai - latvie�u inteliģences kustībai, kas propagandēja demokrātiskas un sociālistiskas idejas. M. Valters bija viens no nedaudzajiem tās dalībniekiem, kas bija nācis no strādniecības vides, - viņa tēvs bija Liepājas ostas krāvējs, bet māte turpat lāpīja maisus. Pats Miķelis jau no bērnības zināja, kas ir fizisks darbs. Dalība Jaunajā strāvā lielā mērā noteica visas M. Valtera tālākās gaitas, proti, viņ� visu dzīvi bija cīnītājs, bet lielāko sava garā mū�a daļu viņam bija lemts nodzīvot tālu no dzimtās Latvijas.
1897. gadā cara policija jaunekli arestēja un ieslodzīja Liepājas cietumā, bet vēlāk izsūtīja uz Daugavpili, kur viņ� kādu laiku strādāja par mājskolotāju. No turienes viņam laimējās aizbēgt uz Vāciju, bet pēc tam nokļūt �veicē. Tur jaunais polit-emigrants sāka tieslietu studijas. �veicē ar saviem domubiedriem Ernestu Rolavu, Emilu Skubiķi u.c. viņ� nodibināja Latvie�u Sociāldemokrātu savienību. Tā saucamie savienībnieki pārņēma austrie�u un poļu sociāldemokrātu ideju, proti, sociālisma kustībai reizē jābūt arī nacionālai.
�Galvenais pamats personiskai brīvībai ir pla�s personas neatkarības stāvoklis - demokrātiska piedalī�anās valsts orgānos"
Valters, M. Patvaldību nost, Krieviju nost!
�...mēs necen�amies vienīgi pēc savu kulturelo vajadzību apmierinā�anas, bet mums tikpat labi rūp arī Latvijas pārējo tautu labums. Ja mēs cen�amies pēc pa�vadības, tad mums prātā ir pa�valdība, kurā var kopā strādāt visi Latvijas kultūras spēki.�
Valters, M.
Domas par Latvijas tagadni un nākotni. [b.v],
1914, 123. lpp.
�Dr. M. Valters bija vēsturiska personība Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, ta�u viņam piemita tik daudz talantu, tik augsta pa�apziņa un tik nevaldāms raksturs, ka diplomātiskais dienests ar tā protokolu un nepiecie�amību ierobe�ot savus personiskos uzskatus par jebkuru Latvijas ārpolitikas un iek�politikas jautājumu viņam vienmēr likās par �auru.�
Stranga, A. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis. 1934.-1938.
Grām.:
Profesoram Albertam Varslavānam 75. Jubilejas rakstu krājums.
R., 2005, 98.-99. lpp.
�Miķelis Valters - liela personība, liels valstsvīrs, cilvēks, kā vārds rada citos dziļu cieņu vai asu pretestību, jo viņ� neatzīst kompromisus principu lietās. Miķelis Valters - liels demokrāts, tāpēc latvie�iem vēl arvien īsti nesaprotams.�
Runģe, V.
Kalamazū, 2000, 185. lpp.
Pa�a M. Valtera rediģētajā savienībnieku izdevumā �Revolucionārā Baltija� viņ� 1905. gadā rakstīja par to, kas ir demokrātija un kādai jābūt demokrātiskai republikai. Viņaprāt, Latvijas autonomijas paraugs varētu būt Somijas autonomija Krievijas sastāvā vai federatīvās �veices satversme. Vēl radikālāk skan formulējums: �Cik tautu, tik valstu tagadējā Krievijā!�
1905. gadā Valters atgriezās Latvijā. Viņ� aktīvi piedalījās revolūcijā un propagandēja savas sociālās un valstiskās idejas. Gan masu sapulcēs Grīziņkalnā, gan tautskolotāju un pagastu delegātu kongresos Valters iestājās par Latvijas autonomiju, Satversmes sapulces sasauk�anu un mui�u zemes sadalī�anu. Latvie�u nacionālo centienu izpratnē viņ� krietni apsteidza savus laikabiedrus. Sociāldemokrāti, kas bija revolucionārās cīņas priek�galā un parasti vadīja arī masu mītiņu norisi, nereti nemaz nelaida pie vārda skaitliski nelielās un vājās Latvie�u Sociāldemokrātu savienības runātājus. Pasākumos, kur sociāldemokrātiem bija pārsvars, Valteru pat izsvilpa. Demokrātiskajā �veicē viņ� kaut ko tādu nebija piedzīvojis. Idejas par republiku un savu valsti tautai tolaik vēl �ķita par daudz pārdro�as un nesaprotamas. Tās neatrada dzirdīgas ausis. Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) nacionālās programmas galvenā ideja par Latvijas apgabala autonomiju bija tas maksimums, ko toreizējā politiskā brieduma pakāpē varēja piedāvāt demokrātija.
Pēc revolūcijas apspie�anas M. Valters atkal devās trimdā. 1907. gadā Cīrihes Universitātē �veicē viņ� aizstāvēja darbu �Tolstoja sociālekonomiskie, valstiskie un politiskie uzskati� un ieguva valsts zinību doktora grādu. Disertācijā M. Valters apcerēja valsts varas jautājumus, kas bija nodarbināju�i viņu jau pirms 1905. gada. Viņ� vērsās pret cara patvaldības sistēmu, iestājās par demokrātisku republiku, prasot pilsoņtiesības arī latvie�iem. Daudzos rakstos Valters norādīja uz �veices valsts iekārtas priek�rocībām. �veices garīgais mantojums stiprināja viņu visu mū�u. Viņ� mācījās arī valodas, studēja mākslu un daudz ceļoja pa Somiju, Franciju, Vāciju un Itāliju.
1913. gadā, kad sakarā ar Romanovu dinastijas trīssimtgadi izsludināja amnestiju, daudzi politiskie emigranti, tostarp arī M. Valters, atgriezās dzimtenē. 1914. gadā nāca klajā viņa grāmata �Mūsu tautības jautājums�. �ajā darbā vēl nebija formulēta ideja par atdalī�anos no Krievijas impērijas, bet runāts par �latvie�u tautas normālām pa�noteik�anās tiesībām� un skaidri pausta doma, ka sekmīgai Latvijas un latvie�u nācijas attīstībai ir nepiecie�ama spēcīga un savā pārliecībā liberāli demokrātiska latvie�u vidus�ķira. Tāda tikko sāka veidoties pirmskara ekonomiskā pacēluma apstākļos. Bez spēcīgas un republikāniskas latvie�u bur�uāzijas nedz patiesa neatkarība, nedz - vēl jo vairāk - liberāla demokrātija nav iespējama.
1917. gadā M. Valters kā zinātniskais konsultants piedalījās Latvie�u Zemnieku savienības programmas izstrādā�anā un �īs partijas uzdevumā uzrakstīja bro�ūru �Latvijas autonomija�. Kopā ar Kārli Ulmani un citiem latvie�u politiķiem vācu okupētajā Rīgā viņ� izveidoja Demokrātisko bloku - latvie�u demokrātisko partiju apvienību, kam bija liela loma Latvijas neatkarības idejas attīstībā. Īsi pirms neatkarīgās Latvijas valsts pasludinā�anas M. Valters izteica ļoti svarīgu ideju: Latvija jāceļ un jāveido Latvijas tautai, proti, Latvijas politiskajai nācijai, ne tikai latvie�iem. 1918. gadā
M. Valters bija pirmo divu Latvijas Pagaidu valdību iek�lietu ministrs. Tas toreizējos apstākļos bija visnepateicīgākais un riskantākais postenis. Bija jānodro�ina jaunās valsts tiesiskā kārtība un jāveido policijas aparāts. M. Valters parādīja teicamu prasmi �ī uzdevuma kārto�anā. 1919. gada martā Ministru prezidents K. Ulmanis un iek�lietu ministrs M. Valters apstiprināja Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos �kārtības un miera uzturē�anai�. �Dibinot aizsargus,� teica ministrs Valters, �mana doma bija tajos redzēt valsts demokrātijas civilo aizsardzību un briesmu laikā arī militāro, kas papildinātu Latvijas karaspēku.�
1920. gadā M. Valters pārgāja diplomātiskajā dienestā un kļuva par vienu no ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica tuvākajiem līdzstrādniekiem. Svarīgajam diplomātiskajam dienestam bija nepiecie�ami tādi cilvēki kā Valters - daudzu valodu pratējs, korekts, pat elegants, ar pla�ām zinā�anām ne vien tiesību zinātnēs, bet arī mākslā un literatūrā. Diplomāta gaitu sākumā M. Valters īpa�u uzmanību veltīja starptautiskajām tiesībām, lai varētu likt �īs zinā�anas lietā, aizstāvot Latvijas intereses ārzemēs.
Laikā no 1920. līdz 1940. gadam Valters tikai īsus brī�us pavadīja Latvijā, bet visu pārējo laiku dzīvoja da�ādās Eiropas galvaspilsētās, reprezentēdams neatkarīgo Latviju. Viņ� bija Latvijas delegācijas loceklis Tautu Savienībā 1921. gadā, kad Latviju uzņēma �ajā organizācijā. Darbojoties Tautu Savienībā, ik uz soļa nācās aizstāvēt Latvijas valsts intereses pret da�ādām sūdzībām. Neapmierināti ar Latvijas agrāro reformu, vācbaltie�u mui�nieki iesniedza petīciju Tautu Savienības Padomei, apgalvojot, ka reformas īsteno�anas gaitā esot aizskartas mazākumtautību intereses. M. Valters sagatavoja īpa�u memorandu, ko 1922. gada septembrī iesniedza Tautu Savienības konferencē. Tajā bija raksturots minoritā�u faktiskais stāvoklis Latvijā un izklāstīta Latvijas nostāja minoritā�u jautājumā. Viņ� panāca, ka Tautu Savienība pieņēma rezolūciju, kurā minoritātes tika aicinātas lojāli pildīt valsts likumus. 1923. gada jūlijā Tautu Savienība apstiprināja M. Valtera sagatavoto Latvijas valdības deklarāciju un atzina minoritā�u (mazākumtautību) jautājumu par Latvijas valsts iek�ēju lietu.
Diplomātiskajā darbā M. Valters bija gan konsuls Karalau�os, gan sūtnis Romā, Parīzē, Madridē, Budape�tā, Var�avā un, visbeidzot, Briselē. 1940. gadā viņam nācās piedzīvot neatkarīgās Latvijas valsts iznīcinā�anu. Būdams viens no tās dibinātājiem, viņ� to ļoti pārdzīvoja, jo vairāk tāpēc, ka vairākkārt bija brīdinājis par draudo�ajām briesmām kā Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, tā ārlietu ministru Vilhelmu Munteru. Valters bija prasījis, lai Latvijas vadītāji veidotu neatkarīgu, pa�as Latvijas politiku, nepieslienoties nevienam, kas �ķiet stiprāks. Viņ� bija aicinājis informēt tautu un, vērojot pasaules notikumus, atrast Latvijai tajos savu vietu. Ta�u Latvijas valdība �os ieteikumus nebija ievērojusi.
Par �iem jautājumiem M. Valteram bija asas domstarpības arī ar trimdiniekiem tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Daudziem latvie�u politiķiem tolaik nebija pieņemams viņa viedoklis par K. Ulmaņa valdības kļūdām. Da�i pārmeta, ka �āda nepiekāpīga nostāja pret autoritāro re�īmu kalpo Latvijas valsts pretiniekiem. Pats Miķelis Valters kā konsekvents demokrāts uzskatīja, ka dro�a un atklāta norobe�o�anās no totalitārām varām vai autoritāriem re�īmiem ir ikvienas īsti demokrātiskas sabiedrības un valsts, tātad arī Latvijas valsts, interesēs. Viņam netrūka pilsoniskās drosmes vērsties pret tiem trimdas latvie�iem, kas �mūsu valsts konstitucionālos trūkumos meklēju�i attaisnojumu dusmām par demokrātiskām brīvībām, tiesībām, bez kurām valsts �odien nav iedomājama.�
Ar viņam parasto liberālā domātāja un tie-sībnieka konsekvenci M. Valters turpināja cīņu par savas zemes tiesībām. Viņ� aicināja veidot trimdas valdību ar visnotaļ pla�ām funkcijām. Kā stingrs demokrāts viņ� iestājās par kontinuitāti ar Latvijas parlamentārās demokrātijas laiku un Latvijas Satversmes konsekventu ievēro�anu.
Tā kā pēckara gados ar tradicionālajiem diplomātijas līdzekļiem aktualizēt Baltijas valstu neatkarības jautājumu bija grūti, M. Valters lika lietā savas lieliskās �urnālista iemaņas. Piemēram, t.s. Lielā �etrinieka (ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS) samitā �enēvā 1955. gada jūlijā pla�ajā preses konferencē viņ� uzdeva jautājumu: �Kas būs ar Baltijas valstīm?� Nevarēdami tikt galā ar Valtera neērtajiem jautājumiem, diplomātu kungi izraidīja pa�u jautātāju no zāles. Bet M. Valteru nebiedēja nekādi �ķēr�ļi, ja viņ� redzēja, ka aizstāvamas mazo tautu tiesības.
Trimdā M. Valters atrada juriskonsulta darbu pasaulslavenajā �veices farmaceitiskajā firmā
Valters, M.
Runģe, V. Miķelis Valters - gadsimta mū�s Latvijai. Grām.:
Kalamazū, 2000, 178.-185.lpp.
�ilde, Ā. Miķelis Valters kā tiesībnieks un valstsvīrs. Grām.:
Minstere, 1991, 270.-280. lpp.
�ilde, Ā.
Ilga Kreituse
Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925) - politiķis un diplomāts. Dzimis 1887. gada 6. februārī Durbē ārsta ģimenē. Māte mirusi dzemdībās, tāpēc dēlu kristīja arī viņas vārdā par Annu. Beidzis Mironova komercskolu Rīgā (1907) un Rīgas Politehniskā institūta Komercnodaļu (1911). 1909.-1911. gadā skolotājs V. Olava komercskolā Rīgā. 1911.-1915. gadā strādā Rīgas Lauksaimniecības centrālbied-rības savstarpējā kredītbiedrībā. Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Maskavu - strādājis bankā un darbojies Latvie�u bēgļu apgādā�anas centrālkomitejas Kultūras birojā. Viens no Latvie�u Zemnieku savienības dibinātājiem. Latvie�u pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājs Petrogradā (1917-1918). Latvijas Republikas ārlietu ministrs (1918. g. novembris - 1924. g. janvāris un 1924. g. decembris - 1925. g. augusts), Ministru prezidents (1921. g. jūnijs - 1923. g. janvāris un 1923. g. jūnijs - 1924. g. janvāris). 1923. gada septembrī ievēlēts par Tautu Savienības Politiskās komitejas viceprezidentu. 1925. gada 22. augustā gājis bojā autokatastrofā uz Tukuma - Brizules ceļa.
�Diplomāts ar zelta spalvu�, �grāfs Zigfrīds� un tamlīdzīgi spilgti epiteti tika veltīti Latvijas Republikas pirmajam ārlietu ministram, premjeram, vienam no Latvie�u Zemnieku savienības līderiem un pasaulē atzītam starptautisko jautājumu speciālistam. Saglabāju�ies pat pārspriedumi, kā veidotos valsts tālākais liktenis, ja Z. Meierovics nebūtu traģiski gājis bojā 1925. gada 22. augustā autokatastrofā: tad Latvijā diezin vai būtu sagrauta demokrātija un izveidots autoritārais re�īms. Varbūt... tā ir alternatīva, kuru var mēģināt izspēlēt. Zināmu pamatu tam dod sabiedrībā nonāku�ās ziņas par to, ka, kļūdams par Ministru prezidentu 1921. gadā, Z. Meierovics plānojis K. Ulmani nosūtīt par Latvijas sūtni uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirms tam K. Ulmanis bija ļāvis citiem ieraudzīt savu politisko greizsirdību Satversmes sapulces priek�vēlē�anu kampaņā Kuldīgā, kritizējot savu partijas biedru. Sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns savās atmiņās pēc daudziem gadiem rakstīja, ka Z. Meierovics kritiku uztvēris ļoti mierīgi un piebildis: �Politiska greizsirdība da�us cilvēkus padara pilnīgi greizus. Ja jūs to neesat pieredzējis savā partijā, tad dro�i vien piedzīvosiet.� Un drīz tas notika. Laikabiedrs tā apraksta Z. Meierovica iera�anos Latvijas Satversmes sapulcē tās atklā�anas dienā
1920. gada 1. maijā: �Eleganti tērpies, vestes pēdējo pogu vaļā, baltu puķi pie �aketes atloka, dro�ā līdzsvarā viņ� ieslīdēja kuluāru zālē. Slaido stāvu lepni izslējis, sniedza roku uz visām pusēm, un viņa pla�ais, laipnais smaids izteica apmierinātību par sasniegto un optimistisku ticību turpmākiem Latvijas panākumiem. .. Ārlietu ministrs neba�ījās par savu rītdienu. Viņ� skaidri sajuta kontaktu ar latvie�u deputātiem, kuru uzticību viņ� ieguvis ar savu darbu, it īpa�i ar raksturu un taktu... Kad kuluāru zālē ap stalto un smaido�o Meierovicu pla�ā lokā grupējās da�ādu partiju deputāti, viņa sabiedriskais oreols jau sāka aizēnot Kārļa Ulmaņa autoritāti.�
Z. Meierovica rosīgā politiskā darbība saistāma ar Pirmo pasaules karu un Latvie�u bēgļu apgādā�anas centrālkomiteju, kur viņ� darbojās kopā ar Jāni �aksti, Arvedu Bergu, Ati Ķeniņu un citiem
Latvijas valsts pamatlicējiem. Pēc monarhijas kri�anas Krievijā 1917. gada februārī/ martā bija jānosaka Latvijas vieta eventuālajā jaunajā demokrātiskajā Krievijā. Septembrī pēc Ukrainas Centrālās radas iniciatīvas Kijevā sanāca Tautu kongress. Z. Meierovics, kur� kopā ar K. Bahmani, A. Bojāru, S. Kambalu un K. Ser�antu pārstāvēja Latviju, tika ievēlēts kongresa prezidijā un nolasīja latvie�u pa�noteik�anās prasības: pirmkārt, Latvijas tautai tāpat kā visām citām tautām ir tiesības uz pilnīgu pa�noteik�anos; otrkārt, Latvijai jābūt nedalītai, apvienojot Vidzemi, Kurzemi un Latgali; tre�kārt, Latvijai jābūt politiski autonomai, demokrātiskai vienībai Krievijas sastāvā. Pret �ādu pozīciju protestēja vienīgi latvie�u kreisais sociāldemokrāts Kārlis Ser�ants. Kongresā Z. Meierovics izteica pretenzijas Krievijas Pagaidu valdībai, kura �ne ar pu�plēstu vārdu neieminējās par tautu pa�noteik�anās tiesībām, bet Krievijas glāb�anu redzēja vienīgi stingrā centralizācijā, pastiprinot valsts varas priek�stāv-niecību uz vietām un papla�inot viņas tiesības uz nomaļtautu rēķina .. Kamēr Pagaidu valdība savu politiku nacionālajos jautājumos nemainīs sakarā ar mūsu dabiskiem un vēsturiskiem prasījumiem, kamēr Pagaidu valdības sastāvā nebūs mazo tautu priek�stāvju, mēs viņu par no mums vēlētu valdību neuzskatīsim.�. (�ilde, Ā.
Arī pēc 1917. gada boļ�eviku revolūcijas Petrogradā Z. Meierovics kopā ar saviem politiskajiem domubiedriem vēl ticēja iespējamai Krievijas demokratizācijai, kas nodro�inātu Latvijai reālu autonomiju. Tam iemesls bija vēl neatceltās Krievijas Satversmes sapulces vēlē�anas, kurās ar savu sarakstu piedalījās arī Latvie�u Zemnieku savienība. Z. Meierovics līdz ar tādiem politiķiem kā J. Goldmanis, E. Laursons u.c. bija kandidātu sarakstā. LZS priek�vēlē�anu platformā bija izvirzītas �ādas prasības.
Krievija - demokrātiska federatīva republika (tautu valstu savienība);
Latvija - autonoma, nedalīta Krievijas sastāvdaļa. .. Satversmes likumus izstrādā Latvijas Satversmes sapulce;
Zeme - nododama zemes apstrādātājiem uz īpa�uma tiesībām. Nomas attiecības nokārtojamas likuma ceļā. Zemes fonds sastādāms no kroņa, bruņniecības, pilsētu un mui�u zemēm; konfiscējamas mui�as, kuras nav iegūtas no viņu īpa�niekiem vai viņu tiesību devējiem pirk�anas ceļā. No �ī fonda ar zemi apgādājami bezzemnieki. Zemes jautājumu visumā izsprie� Latvijas Satversmes sapulce;
Darbs - 8 stundu darba laiks. Strādnieku apdro�inā�ana pret nelaimes gadījumiem, vecuma nespēku un slimībām.
Pilsonisko brīvību nodro�inā�ana.
Miers - noslēdzams bez kavē�anās, bez anek-sijām un kontribūcijām, uz tautu pa�noteik�anās pamata. Vispārējā atbruņo�anās un starptautiskā �ķīrējtiesa.
Notikumu attīstība pierādīja, ka boļ�evisms un demokrātiska valsts ir nesavienojami jēdzieni. Krievijas Satversmes sapulce tika brutāli padzīta, jo boļ�eviku partija vēlē�anās nebija guvusi uzvaru un nevarēja diktēt noteikumus. No �ī brī�a - 1918. gada janvāra - vairs nebija iespējams nekāds kompromiss, un vienīgā iespēja Latvijai bija brīva, neatkarīga un demokrātiska valsts. 1918. gads arī kļuva par jaunu kvalitatīvu pagriezienu Z. Meierovica politiskajā darbībā - viņ� kļuva par ārlietu jautājumu kārtotāju. Līdz �im diplomātiskās spējas vairāk bija izmantotas Latvie�u pagaidu nacionālās padomes (LPNP) ietvaros, mēģinot iesaistīt pilsoniskās frakcijas darbību radikāli kreisi noskaņotajā Vidzemes Zemes padomē.
Pēc Padomju Krievijas un Vācijas sarunām Brestļitovskā (Brestā) un miera līguma noslēg�anas LPNP secināja - jāprotestē pret Latvijas teritoriālo sadalī�anu un vienlaikus jāmeklē starptautiskais atbalsts neatkarības idejai. Z. Meierovics iebilda pret tūlītēju neatkarības pasludinā�anu. Valstij ir nepiecie�ama teritorija, tauta un spēks. Valsts ir jāpārvalda. Tā nevar būt emocionāla iegriba. �Mēs nedrīkstam zaudēt cerību, ka mūsu mērķiem nebūtu panākumu. Ja pulcēsim ap sevi pla�as tautas masas, mēs panāksim savu ideju, ja ne pilnā mērā, tuvākā nākotnē, tad vismaz nedalītu Latviju� - tā pauda Z. Meierovics 1918. gada janvārī.
Par leģendu ir kļuvusi Z. Meierovica pirmā ārpolitiskā uzvara - Latvijas
Ceļojuma laikā uz Londonu Z. Meierovics uzturējās Stokholmā un tikās ar tās mēru K. Lindhagenu. Pēc tam Zviedrijas presē parādījās pla�a intervija ar jauno politiķi, kurā bija atklāta gan Vācijas vardarbīgā rīcība Latvijas teritorijā, gan prasība pēc �nacionālās brīvības�. Stokholmā tika sperts vēl viens ļoti nozīmīgs solis valsts dibinā�anas virzienā - izveidots speciāls Informācijas birojs, lai propagandētu valsts ideju un vienlaikus vāktu ziņas, kādas atrodamas presē par Latviju. Saziņa, informācija un domu apmaiņa bija viens no starptautiskās atzī�anas panākumiem - uzskatīja Z. Meirovics 1918. gadā un arī turpmāk. To apliecina Meierovica Londonā izdarītie secinājumi: �Slavenās Albiona salu valsts kopiespaids par Latviju bija tas, ka uz zemeslodes atrodas Krievijai agrāk piederīgās provinces, kuras uz Brestļitovskas miera līguma pamata anektējusi Vācija, ka �īs Baltijas provinces, starp citu, apdzīvo latvie�i, kas pieder it kā pie slāvu, it kā pie ģermāņu rases, un ka lielākā daļa latvie�u ir vienīgais lielinieku organizētais stiprais atbalsts, bet pārējie latvie�i esot vācu draugi un ejot kopā ar Baltijas mui�niekiem. Kamēr pēdējie soloties Baltijas pievieno�anu Vācijai, tikmēr pirmie cīnoties par Latvijas atpakaļiegū�anu komunistiskajai Krievijai.� �āda viedokļa popularizē�anā Meierovics vainoja Krievijas emigrantus.
Pēc Latvijas valsts nodibinā�anas nākamais svarīgākais solis bija
1919. gada 10. jūnijā Latvijas delegācijas vadītājs Z. Meierovics uz prasību atzīt Latvijas pilnīgu neatkarību no Baltijas lietu komisijas priek�sēdētāja britu diplomāta Esmē Hovārda saņēma atbildi -vēl tas nav iespējams. Antantes valstis vēl cerēja uz boļ�eviku sakāvi Krievijā, lai tad varētu spriest par Latvijas juridisko statusu. Tālākais darbs 1920. gadā saistījās ar Tautu Savienību, kura Latviju bija ieskaitījusi tre�ajā grupā, kam uzņem�ana atliekama, jo Sabiedrotās valstis to nav atzinu�as
Latvijas Republikas vēsturē bija beidzies viens no sare�ģītākajiem posmiem, kas ne tikai nodro�ināja jaunās valsts tālāko darbību, bet arī atklāja tās politiķus un viņu varē�anu. Meierovics sevi pierādīja, turpinot darbību pie brīvas un demokrātiskas Latvijas valsts veido�anas un nostiprinā�anas.
Ārlietu ministrs, premjerministrs un atkal ārlietu ministrs. Spo�a karjera 38 gadu vecumā. Pēc nāves avīzes rakstīja, ka �pie viņa zārka apklusa un godbijīgi dziļi nopūtās pat tie, kuri vakar vēl veda pret viņu savas intrigas .. Rīt viņi jau sāks plēsties ap vakanto ārlietu ministra portfeli, izbīdīs savus kandidātus. Un kad mēs dzirdēsim �o izredzēto vārdus, cik pelēki un niecīgi tie būs, salīdzinot ar aizgāju�o milzeni. Un tad mēs vēl dziļāk sajutīsim, ka nav mums un varbūt nekad vairs nebūs tik gai�a, tik enerģiska, lokana, d�entlmeniska mūsu ārlietu politikas vadītāja...�.
Līgotņu Jēkabs.
Grava I. Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925) un Latvijas ceļ� uz neatkarību.
Nr. 2: 68.-74. lpp., 3: 67.-71. lpp.
Egīls Baldzēns
Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliek�āns, 1865-1929) - dzejnieks, dramaturgs, sabiedrisks darbinieks un domātājs. Dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagastā. Beidzis Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāziju (1883) un Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti (1888). Laikraksta �Dienas Lapa� redaktors (1891-1895), viens no latvie�u inteliģences demokrātiskās kustības Jaunā strāva vadītājiem. 1897. gadā kopā ar citiem jaunstrāvniekiem apcietināts un vairākus mēne�us pavadījis cietumā, bet pēc tam līdz 1903. gadam izsūtījumā Vjatkas guberņā. Viens no LSDSP dibinātājiem un vadītājiem, arī Piektā gada revolucionārās cīņas iedvesmotājiem. Soda ekspedīciju laikā 1905. gada decembrī kopā ar dzīvesbiedri Aspaziju emigrēja un līdz 1920. gadam dzīvoja trimdā �veicē. Pēc atgrie�anās Latvijā aktīvi iesaistījās politiskajā dzīvē. Kā sociāldemokrāts daudzināja demokrātijas idejas un aizstāvēja indivīda tiesības. Būdams Satversmes sapulces (1920-1922) un 1.-3. Saeimas deputāts (1922-1929) un izglītības ministrs (1926-1928), atbalstīja mazākumtautību skolu attīstību. Miris 1929. gada 12. septembrī Jūrmalā.
Dzejnieks, domātājs, kultūras cilvēks un tautas politiķis... Meklētājs, kas nevairās no dzīves pretrunām un problēmām, no �aubām un �lielo patiesību� pārbaudes, no cie�anām. Kop� agras bērnības pa�a sirdsapziņa un pārliecība viņam ir augstākā autoritāte.
Rainis raksta tā, it kā tas būtu sacīts �odienai. Tas laikam ir tādēļ, ka dzejnieks personību, patni uzskata par lielāko vērtību. Personībai ir vajadzīga tāda sabiedrība, kura ir labvēlīga viņa attīstībai. Indivīda uzplaukuma robe�as lielā mērā nosaka sabiedrības attīstības pakāpe. Tāpēc Rainim sociālo problēmu loks reizē ir personības intere�u loks, tāpēc nepiecie�ama sociālo attiecību humāna pārveide.
Rainis ir eiropiska virsotne Latvijā un latviskā gara virsotne Eiropā.
Viņ� pelnīti būtu pirmais latvietis Nobela prēmijas laureāts, ja vien mūsu pa�u nenovīdība un neiecietība neaiz�ķērsotu ceļu uz oficiālu pasaules mēroga atzinību.
Paradoksāli, ka Latvijā tik maz zina Raini. Kultūras vērtību meklējumos mēs bie�i vien ejam tālus, aplinkus ceļus un paskrejam garām tam, kas mums visvairāk piemērots - mūsu tautas gara mantām.
Raiņa morāles filozofija virzās no personību apliecino�a egoisma uz humānu altruismu. Raiņa pirmā atziņa:
Par personības nozīmīgāko īpa�ību Rainis uzskata godīgumu un spēju būt patiesam. Lai cik augstu Rainis vērtētu patiesību, tā tomēr nav ar spēku uzspie�ama. Rainis uzsver attieksmes vērtī
bu:
Rainim egoisms nenozīmē �darīt ļaunu�, būt savtīgam un izmantot vai pakļaut citu. Tā būtība ir izteikta Spīdolas vārdos:
Jau Raiņa egoisma morālē ir skaidri pamanāmi altruisma motīvi. Ar laiku tie nostiprinās un kļūst par dzejnieka morāles pamatu: par mīlas filozofiju. Tā atziņa �mīli sevi� pakāpeniski pārtop devīzē - �mīli cilvēci�.
Naids, pēc Raiņa uzskatiem, neredz tālu un paliek pie lietu ārējām sakarībām, kuras gan uztver asi.
Rainis atzīst:
Bez mīlestības dzīvojot un strādājot, cilvēks top glu�i vai akls, ta�u nepietiek mīlēt un sevi vērst - pilnveidot. Ir jāatmodina citu mīla - vajag tapt mīlētam. Tikai īsta mīlestība spēj atmodināt mīlu citos un tos vērst.
Divu cilvēku patiesa mīlestība ir arī liels garīgs spēks. Rainis 1901. gada 5. augustā raksta Aspazijai:
Ne jau velti Rainis lieto kā sinonīmus humanitāti, cilvēkmīlestību un mīlestību.
Visu Raiņa mū�u viņa atziņas par tautu un valsti ir īpa�i noturīgas, gandrīz vai nemainīgas. Laika gaitā dzejnieks tās vienīgi izslīpē un konkretizē.
Nacionālo netaisnību Rainis uztver ļoti asi. Un nav jau brīnums: Latvijā latvie�iem ir jāiztur divkār�s nacionālais jūgs - krievu cara ierēdņu un vācu mui�nieku, birģeļu privilēģijas un spaidi. Jau Raiņa ģimnāzijas dienu dzejoļi liecina, ka jauneklis smagi pārdzīvo latvie�u tautas nacionālo apspiestību. Viņ� ir pārliecināts, ka tie�i tautas garamantas, latvietība būs tas spēks, kas līdzēs pārvarēt grūtības un atgūt brīvību. Katrai tautai, viņaprāt, ir sava dvēsele, sava seja un savi uzdevumi vēsturē.
1898. gadā, tūlīt pēc Pēterburgas Universitātes beig�anas, Rainis raksta:
Vienīgi politiski patstāvīga tauta var būt arī garīgi brīva tauta. Tāda ir dzejnieka atziņa. Tauta, kas sevi garīgi un politiski izkopj, pamazām veidojas par nāciju.
Tauta Rainim ir dzīva būtne, vienots organisms. Tā nav vienkār�a mehāniska masa vai pūlis.
Tautai piemīt dzīvības instinkts: neiznīkt, augt un attīstīt sevi. Sava valsts tautai nozīmē ideālus apstākļus aug�anai un attīstībai.
Tautas kopīgās intereses stāv augstāk pāri atsevi�ķu �ķiru interesēm un nav tām pretrunā. �ķiras ir ne tikai konkurenti, bet arī sadarbības partneri.
Tautas pa�apziņas modinā�ana, apskaidro�ana un spēcinā�ana ir augstākais darbs, lai attīstītu tautu par nāciju. 1915. gadā Pirmā pasaules kara laikā, kad Latvija pārvēr�as asiņainā kara laukā un bēgļu straumēs uz Krieviju aizplūst 800 000 latvie�u, kad mūsu tautas pati pastāvē�ana ir nopietni apdraudēta, kad vācu baroni un militāristi plāno Kurzemes kolonizāciju, visas Latvijas pārvāco�anu
Pretinieki Latvijas autonomijai ir Ļeņina boļ�eviki un latvie�u lielinieki, kuri �ajā laikā valda arī latvie�u sociāldemokrātijā. Pēc Raiņa domām,
Rainis raksta:
Rainis piedāvā reālu alternatīvu - Latvijas Republiku:
Tāda ir Raiņa nostāja: no latvietības pozīcijām pret lielinieku pasaules revolūcijas utopiju. 1913. gadā Rainis raksta:
Rainim politika ir principu un vērtību politika. Citādi tā pārvēr�as par veikalnieku monopolu, kur valda
1921. gadā. Grām.:
Rainis neatlaidīgi kritizē uzskatu, ka
1921. gada 28. septembrī. Grām.:
Raiņa politika ir lielā politika - politikas filozofija. Ikdienas politika ar noklusē�anu, meliem, oponentu noķengā�anu, funkcionāru varu un naida sludinā�anu viņam ir pretīga. (22. sēj., 177. lpp.) Rainis atzīst:
Pretēji veikalnieciskumam, kur� politiku uzlūko kā lielu biznesu pretstatā mazajam - uzņēmējdarbībai, Rainis uzsver, ka tautas politiķim reizē jābūt arī fantastam jeb dzejniekam (Runa savas 60 gadu jubilejas vakarā studentu biedrībās �Zemgalija� un �Klints� 1925. gada 10. oktobrī. Grām.:
Politikai ir ne tikai sociālā dimensija. Ne mazāk spilgta ir tās nacionālā dimensija - tautas pa�apziņas izkop�ana, tautas attīstī�ana par nāciju un savas valsts un kultūras izkop�ana. 1926. gadā Rainis uzsver:
Lielinieki Rainim pārmet:
Rainis apzinās, ka vienā cilvēkā var labi sadzīvot nacionālists un internacionālists. Nacionālists atbalsta savas tautas (nācijas) uzplaukuma ideju, bet internacionālists atzīst visu nāciju līdztiesību.
Protams, ir arī impēristi, �ovinisti, fa�isti un ir komunisti, kosmopolīti. Ij vienus, ij otrus Rainis idejiski apkaro.
Domājot par Latvijas valsti, Rainis uzsver, ka mazām valstīm ir jābūt iek�ēji stiprām, tās nevar kā lielās valstis balstīties uz ārēju spēku. Rainis negrib, lai latvie�i kalpotu austrumiem (Krievijai) vai rietumiem (Vācijai). 1925. gadā Saeimas runā viņ� uzsver:
Politikā īpa�i nozīmīgs, rado�s ir kultūras darbs, tas maina personību, tautas apziņu:
Politiskā cīņa nedrīkst kļūt par zvēru cīņu. Pa�iem vien mums ir jāiz�ķiras būt barbariem vai kultūras cilvēkiem, demokrātiem vai pretdemokrā-tiem. Rainis atzīst - politiskā cīņā pastāv zināma regula. Humanitāte. Tās pamats - vispārcilvēcīga, vispārnacionāla, starp�ķiru kultūra un morāle. Mūsu pienākums - to ievērot.
Pasaules kara drāmā iz�ķiras jautājums - pastāvēt vai mirt latvie�u tautai - un cerība - būt vai nebūt Latvijas valstij. Raiņa līdzpārdzīvojums tobrīd tautas liktenim ir tik liels, ka viņ� spēj paredzēt tautas nākotni. Tā 1916. gadā trimdā �veicē Rainis aicina gatavoties 1918. gadam, kad kritīs Krievijas un Vācijas ķeizarvalstis un būs retā izdevība izcīnīt savu valsti!
Tāds ir Raiņa slavenais pareģojums.
1919. gada vasarā kāds Raiņa draugs atved no �veices uz Rīgu Raiņa
Vēsturnieks Uldis Ģērmanis apliecina: �Cīņas gada stiprinā�anai ārkārtīga nozīme ir Raiņa
Rainis kā politiķis, stratēģis ir unikāla personība Latvijas vēsturē. Viņa neatlaidīgo centienu un darbu loma reizēm ir iz�ķiro�a, daudz lielāka nekā mūsdienās spējam iedomāties. Viņa personības ietekme spēj reizēm ievirzīt notikumu gaitu, tā palīdz da�ādu tenden�u sadursmē izlauzties mūsu tautas likteņa dzīparam. Es nedomāju, ka daudz pārspīlē�u, ja teik�u: nebūtu Raiņa, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas dzim�ana būtu daudz grūtāka. Varbūt pat neiespējama... �ajā ziņā nav praktiskāka, mērķtiecīgāka politiķa par Raini!
Rainis pats ir politiķis. Cita augstāka mēroga politiķis - tautas un valsts vīrs. Ne jau velti Rainis saka tik neparastus vārdus:
Rainis raksta:
Brīvajā Latvijā Rainis ir neskaitāmu pienākumu valgos. Saeimas un domes deputāts, ministrs, teātra direktors, priek�sēdētājs, valdes loceklis un goda biedrs daudzās organizācijās. Ir gandarījums un ir mū�īga nevaļa nopietnam kultūras darbam. Rainis raksta: gribas
Rainis kļūst vientulīgāks. Arī kopdzīve ar Aspaziju un draudzība ar Olgu Kliģeri aptum�ojas. Rainis raksta:
Rainis smagi pārdzīvo - pēc neveiksmīgām Saeimas vēlē�anām
Tie ir pēdējie Raiņa vārdi viņa dienasgrāmatā. Uz Raiņa jautājumu ir arī skaidra atbilde - uz Latviju, uz tautu, tātad arī uz Raini ir vērts cerēt! �Uz cilvēci� galu galā ir vērts cerēt!
Rainis J.
Rainis, J.
Dobrovenskis, R.
Kalniņ�, J.
Viese, S.
Imants Mednis
Pauls Kalniņ� (1872-1945) - sabiedrisks darbinieks, politiķis. Dzimis 1872. gada 3. martā Vilces pagastā. Beidzis Liepājas Klasisko ģimnāziju (1892) un Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultāti (1898). Strādājis par ārstu Tukumā, Jelgavā, Rīgā un Jūrmalā. Piedalījies Jaunās strāvas kustībā. 1901. gadā kopā ar dzīvesbiedri zobārsti Klāru Kalniņu izveidojis un vadījis Latvie�u sociāldemokrātu Kurzemes grupu. Pirmā pasaules kara laikā bijis kara ārsts. Pēc Krievijas 1917. gada Februāra revolūcijas aktīvi iesaistījies politiskajā dzīvē un kļuvis par vienu no LSDSP līderiem. Piedalījies Demokrātiskā bloka izveidē, bijis Tautas padomes un Latvijas Satversmes sapulces, 1.-4. Saeimas deputāts. 1925.-1934. gadā - Saeimas priek�sēdētājs. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma P. Kalniņ� �etrus mēne�us pavadījis Centrālcietumā un mājas arestā. Vācu okupācijas laikā iesaistījies nacionālās preto�anās kustības organizācijā Latvijas Centrālā padome. Miris 1945. gada 26. augustā Becavas ciemā (Austrija).
Pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma un autoritārās diktatūras nodibinā�anas Saeimas ilggadīgais priek�sēdētājs, pazīstamais demokrāts Pauls Kalniņ� nonāca Centrālcietuma vieninieku kamerā. Arests notika ļoti rupji: aizsargi ielauzās viņa mājā Me�aparkā, izdauzīja logus, sagrāba apjuku�o politiķi aiz apkakles un burtiski izrāva no dzīvokļa. Pret P. Kalniņu un vēl trim pazīstamiem sociāldemokrātu deputātiem, tostarp Paula Kalniņa dēlu Bruno Kalniņu, inscenēja odiozu tiesas prāvu. Apsūdzība bija smieklīga: Komunistiskās Internacionāles (Kominternes) uzdevumā P. Kalniņ� esot grasījies izzagt �...Latvijas armijas mobilizācijas plānus�. Bet visiem bija zināms, ka Pauls Kalniņ� pārstāvēja sociāldemokrātijas labējo spārnu, kur� negribēja ne dzirdēt par jelkādu sadarbību ar nelegālo Latvijas Komunistisko partiju vai Kominterni.
Kara tiesas sēde sākās 1934. gada 26. novembrī. Ar kara ministra ģenerāļa Jāņa Balo�a rīkojumu tā notika aiz slēgtām durvīm. Kā savās atmiņās stāsta pazīstamais sociāldemokrātu politiķis Fēlikss Cielēns, apsūdzētais Pauls Kalniņ� savu īso runu beidzis ar vārdiem: �Uz apsūdzēto sola �odien Kara tiesā nevajadzētu vis sēdēt man un trim citiem Latvijas Republikas deputātiem, bet gan tiem, kas patiesi pastrādāju�i smagu noziegumu, lau�ot ar tautas asinīm izcīnīto demokrātisko Satversmi.� Kara tiesas priek�sēdētājs pulkve�leitnants J. Palkavnieks viņam aizrādījis: �Apsūdzētais Paul Kalniņ, es jūs saucu pie kārtības, jo jūs aizskārāt pastāvo�o likumīgo valdību.� Uz to Pauls Kalniņ� dro�i atcirtis: �Tādas diem�ēl mums nav!� (Cielēns, F.
Demokrātiskā parlamentārā Latvijas Republika, ko Pauls Kalniņ� kopā ar citiem latvie�u politiķiem bija izlolojis, dibinājis un veidojis, tika iznīcināta.
Par demokrātisku Latvijas valsti ārsts Pauls Kalniņ� runāja, jau dzīvojot emigrācijā, kur viņ� pirmo reizi nonāca pēc Jaunās strāvas sagrāves 1897. gadā un pēc tam vēlreiz kā 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Emigrācijā �veicē Pauls Kalniņ� vienmēr biedriem uzsvēra, ka jāmācās no Eiropas tautām, kā veidot demokrātisko iekārtu mūsu dzimtenē. �Bez demokrātijas nebūs Latvijas,� viņ� bie�i atkārtoja.
Citāti no atmiņam par Paulu Kalniņu
�Ar cieņu ikviens latvietis noliec savu galvu �ī demokrātiskās Latvijas cīnītāja priek�ā: demokrātiskā latvju tauta neaizmirsīs Dr. Paula Kalniņa darbus un nopelnus Latvijas labā.�
Bīskaps J. Rancāns, Saeimas viceprezidents.
(Rancāns, J.
Toronto, 1977, 122. lpp.)
�Ar Dr. P. Kalniņa nāvi latvie�u tauta ir zaudējusi vīru, kas visu mū�u cīnījies par savas tautas brīvību un tiesībām. Cīņā par demokrātijas ideāliem viņ� vienmēr dro�sirdīgi stāvējis savā sargpostenī, riskēdams pat ar savu dzīvību. Tāds lai Dr. P. Kalniņ� dzīvo latvie�u tautas piemiņā!�
J. Breik�s, bij. Saeimas sekretārs, Latvijas Centrālās padomes loceklis
Dr. Paula Kalniņa piemiņai. Stokholma, 1952, 100.-101. lpp.)
�Dr. Pauls Kalniņ�, būdams pārliecināts demokrāts, visu savu mū�u cīnījās par demokrātiju un savas tautas labāku nākotni. Viņ� palika pie demokrātiskās ideoloģijas un ieauga Latvijas neatkarības idejā.�
J. Sīlis, bij. LSDSP CK loceklis
Stokholma, 1952, 85. lpp.)
�Pa�disciplīna, mēra izjūta, atturība, noslēgtība, pieklājība - tādas bija Paula Kalniņa rakstura īpa�ības.�
J. Kreicbergs, Kurzemes deputāts Krievijas
I Valsts domē
Stokholma, 1952, 78. lpp.)
1917. gada septembrī, vācu okupētajā Rīgā, da�ādu politisko organizāciju pārstāvju privātās tik�anās vainagojās ar Demokrātiskā bloka izveidi, kam bija ievērojama loma neatkarīgās Latvijas valsts tap�anā. Pauls Kalniņ� bija tā dibinātāju vidū. Kopā ar sociāldemokrātu Frici Menderu un Latvie�u Zemnieku savienības pārstāvjiem Kārli Ulmani un Miķeli Valteru viņ� piedalījās arī Latvijas neatkarības rezolūcijas izstrādā�anā. Tajā viņi faktiski atteicās no tolaik vēl populārā lozunga �Brīvā Latvija brīvā Krievijā�, prasot, lai Latviju atzītu par patstāvīgu valsti.
1920. gada 1. maijā sanāca demokrātiski ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce. P. Kalniņ� vadīja lielāko parlamenta frakciju - LSDSP, par kuru vēlē�anās bija balsojusi vairāk nekā tre�ā daļa no visiem vēlētājiem. Satversmes sapulces laikā P. Kalniņam kā Satversmes izstrādā�anas komisijas loceklim bija lieli nopelni jaunās valsts pamatlikuma sagatavo�anā. Nebūdams jurists, viņ� tomēr labāk par daudziem profesionālajiem juristiem pazina veco un jauno demokrātisko Eiropas valstu konstitūcijas, un viņa padoms viena vai otra panta formulējumā aizvien bija vietā.
1922. gadā sanāca pirmā Saeima. Par tās priek�sēdētāju ievēlēja sociāldemokrātu Fridrihu Vesmani. Kad 1925. gada februārī viņu iecēla par sūtni Londonā, LSDSP ierosināja par Saeimas priek�sēdētāju ievēlēt Paulu Kalniņu. Par viņu balsoja ne tikai LSDSP deputāti, bet arī ne viens vien centrisko un pat labējo partiju pārstāvis, jo pieredzēju�ā politiķa autoritāte parlamentā bija pietiekami liela.
Tomēr P. Kalniņa kreisās pārliecības, arī skarbās atklātības, da�reiz neiecietības dēļ daļa deputātu uz jauno Saeimas vadītāju vēl raudzījās ar zināmu neuzticību. Ta�u drīz visi deputāti pārliecinājās, ka viņ� prot saglabāt absolūtu objektivitāti. P. Kalniņa laikabiedrs, Demokrātiskā centra deputāts Jānis Breik�s, kas ilgu laiku strādāja par Saeimas sekretāru, vēlāk atzīmēja: �Vadīt Saeimas sēdes, kad politiskās kaislības da�kārt sita augstu vilni, bija ļoti grūts un atbildīgs uzdevums. �o grūto priek�sē�a uzdevumu Pauls Kalniņ� veica priek�zīmīgi. Pat politiskie pretinieki atzina, ka �im amatam viņ� bija kā radīts.�
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka deputāti dāvāja savu uzticību P. Kalniņam arī 2., 3. un 4. Saeimā. Tādējādi līdz 1934. gadam P. Kalniņ� bija viens no Latvijas parlamentārās demokrātijas spilgtākajiem reprezentantiem.
1930. gada aprīlī sociāldemokrāti izvirzīja Paula Kalniņa kandidatūru Valsts prezidenta vēlē�anās. Pirmajā balso�anas kārtā nevienai no izvir-
zītajām kandidatūrām nebija vairākuma: Alberts Kviesis (Latvie�u Zemnieku savienība) - 47 balsis, Pauls Kalniņ� (LSDSP) - 36, Ernests Miezis (Strādnieku un zemnieku frakcija) - 6 balsis. Pēc vairākām balso�anas kārtām tomēr uzvarēja A. Kviesis. Pirmo reizi labējo partiju pārstāvim izdevās ieņemt augstāko amatu valstī. Ar to bija izdarīts pirmais solis, varbūt vēl ne pārāk manāms, valsts politiskajā attīstībā projām no demokrātijas - jo pirmie prezidenti bija nāku�i no demokrātiskā centra vides. Tie varēja pildīt savdabīga tilta lomu starp pilsoniski un sociālistiski orientētajām iedzīvotāju daļām, valsts augstākajā amatā - samierino�u un regulējo�u lomu. P. Kalniņ� kandidēja uz Valsts prezidenta amatu arī 1933. gada velē�anās, konkurējot ar A. Kviesi un Strādnieku un zemnieku frakcijas pārstāvi Miķeli Biti, bet jau pirmajā balso�anas kārtā A. Kviesis ieguva 52 deputātu balsis.
Jāpiezīmē, ka Latvijas parlamentārajā periodā no visiem LSDSP līderiem tie�i rietumnieciskajam intelektuālim P. Kalniņam visvairāk bija raksturīga pla�ākā, valstiskākā pieeja Latvijas demokrātijas procesu atbalsta veicinā�anā. Viņa nopelns ir arī tas, ka 20. gs. 20. gados LSDSP bija samērā konstruktīvā opozīcijā un pat divas reizes piedalījās ar saviem pārstāvjiem valdībā.
1934. gada 1. maijā Satversmes sapulces sanāk�anas dienai veltītajā svinīgajā pasākumā P. Kalniņ� atgādināja, ka vajag sargāt �tos ideālus, par kuriem cīnījās un krita Latvijas labākie dēli, sargāt Latvijas demokrātiskās republikas pamatus un viņas neatkarību.�.
Arī pēc K. Ulmaņa apvērsuma visu diktatūras laiku P. Kalniņu raksturoja pa�cieņas pilna stāja. Viņ� palika uzticīgs Latvijas Satversmei. Latvijas
Satversmes diena 1. maijā viņam bija vienmēr svinami svētki, un pie viņa vasarnīcas Me�aparkā tanī dienā bija vienmēr redzami uzvilkts Latvijas karogs. Demokrātiski noskaņotie laikabiedri ar atzinību un cieņu uztvēra �o rīcību.
1940. gadā, kad Latvijā ienāca Sarkanā armija, da�i sociāldemokrātu partijas līderi naivi domāja, ka varēs atjaunot demokrātisko iekārtu valstī un sāka sadarboties ar jaunās varas pārstāvjiem, tādā vai citādā veidā pēc būtības veicinot Baltijas sovjetizāciju. P. Kalniņam ilūziju nebija: �Tā ir okupācija, krievi nāks ar savu iekārtu. Tas ir Latvijas neatkarības gals.� Komentējot 1940. gada vasarā samērā pla�i izplatīto viedokli, ka varbūt lielinieki ir mainīju�ies uz labo pusi, viņ� teica: �Jā, viņi ir mainīju�ies un ir iemācīju�ies labāk maukt nagus, neko citu.� (Gore, I., Stranga, A.
P. Kalniņam gāja secen gan padomju, gan vācu nacistiskās okupācijas represijas. Viņ� palika uzticīgs demokrātiskās Latvijas Republikas ideāliem un nesadarbojās ar sve�ajām varām. Ta�u viņ� nebija tikai pasīvs notikumu vērotājs. 1942. gada februārī P. Kalniņ� piedalījās sociāldemokrātu nelegālās organizācijas darbības atjauno�anā, bet 1943. gada augustā - nacionālās pretestības kustības organizācijas Latvijas Centrālā padome (LCP) dibinā�anā. LCP pamatmērķis bija atjaunot demokrātisku Latvijas Republiku. P. Kalniņ� aizstāvēja domu, ka cīņai par Latvijas Republikas atjauno�anu jābalstās uz neatkarības, demokrātijas un partiju sadarbības principiem. �os principus konsekventais demokrāts Pauls Kalniņ� saprata kā jaunās Latvijas valsts ideoloģiju.
Tā kā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi �ja Valsts prezidents atsakās no amata, nomirst vai tiek atsaukts pirms viņa amata laiks izbeidzies, Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priek�sēdētājs ..� (52. pants), Pauls Kalniņ� kā likumīgs Valsts prezidenta aizstājējs LCP sēdē 1944. gada 8. septembrī parakstīja dokumentu par Latvijas valsts atjauno�anu, pilnvarojot pirmā Valsts prezidenta Jāņa �akstes dēlu profesoru Konstantīnu �aksti uzņemties Latvijas valdības sastādī�anu �piemērotā vietā un laikā�.
Tomēr bija jau par vēlu. Jau 1944. gada aprīļa beigās okupanti K. �aksti un vairākus citus LCP darbiniekus bija arestēju�i, 12. jūlijā
Vēlāk Kalniņu ģimene nonāca Drēzdenē, tad pārcēlās uz Lustenavu pie Reinas, kuras otrā krastā bija redzami �veices kalni, lai no turienes ātrāk varētu nokļūt jaunības trimdas zemē. Bet atļauju iebraukt �veicē, kuru jaunībā viņ� uzskatīja par demokrātijas zemes ideālu, viens no ievērojamākiem Latvijas demokrātiem tā arī nesaņēma. Pauls Kalniņ� nomira 1945. gada 26. augustā Becavas ciemā, netālu no �veices robe�as.
Kalniņ�, B.
Leo Dribins
Pauls �īmanis
1919.-1933. g. Latvijas vācbaltie�u kopienas ievērojamākais līderis. Tautas padomes, Latvijas Satversmes sapulces un 1.-4. Saeimas deputāts. No 1925. g. viens no Eiropas Pauls �īmanis. mazākumtautību Nacionalitā�u kongresa vadītājiem. Miris 1944. g. 23. jūnijā Rīgā.
1944. gada 26. jūnijā, kad Otrā pasaules kara Austrumu fronte atkal tuvojās Latvijas robe�ai, Rīgā Jēkaba kapos pulcējās demokrātiski domājo�u ļau�u kopa, lai guldītu zemes klēpī pēc smagas slimības miru�o izcilo Latvijas politiķi un �urnālistu vācbaltieti Paulu �īmani. Atvadu vārdus teica biju�ais Latvijas Saeimas priek�sēdētājs Pauls Kalniņ�, kas labi pazina nelaiķi. Runātājs cildināja viņa mū�a gājumu, cilvēcību, toleranci un principialitāti, turklāt uzsvēra: �Viņ� bija latvie�u tautas draugs.�
Okupantu avīzes neveltīja �īmaņa aizie�anai viņsaulē ne vārda. Toties Latvijas antinacistis-kās nacionālās pretestības dalībnieki nosūtīja uz Zviedriju informatīvu ziņojumu par �īmaņa apbedī�anu un pavadītāju pausto pretestības garu. Drīz �ī informācija nonāca �veicē. 1944. gada 17. jūlijā visā Eiropā pla�i pazīstamā avīze
Tam varētu piekrist ar piebildi, ka �o kopienu sagrāva nevis kar�, bet gan PSRS un Vācijas noziedzīgā politika - abu valstu pārstāvji 1939. gada rudenī slepeni bija vienoju�ies par Baltijas vācie�u izceļo�anu no PSRS ietekmes sfēras un Ā. Hitlers 1939. gada oktobrī bija izdevis direktīvu par vācbaltie�u pārve�anu uz vācu armijas okupēto Rietumpoliju. P. �īmanis �o �pavēli� nosodīja un personiski atsacījās izpildīt. 1939. gada 7. novembrī viņ� nosūtīja Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim telegrammu, kurā bija teikts: �Mirklī, kad Latvijas vācu tautības pilsoņi tiek spiesti pamest savu dzimteni, tie Latvijas vācie�i, kas nolēmu�i labās un ļaunās dienās līdz galam palikt kopā ar visiem saviem līdzpilsoņiem, kalpot vecajai tēvzemei, apvienojas saucienā: �Dievs, svētī Latviju�.� (�īmanis, P.
To rakstīja cilvēks, kas bija asi kritizējis jebkuru nacionālismu Latvijā, arī Latvijas valdību politiku attiecībā pret mazākumtautībām, cīnījies par opozīcijā eso�ās vācbaltie�u kopienas interesēm. Un tomēr palicis Latvijas patriots. Kā demokrāts.
* * *
Pauls �īmanis bija viens no tiem nedaudzajiem vācbaltie�iem, kuri jau 1918. gada nogalē pauda gatavību sadarboties ar 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. No Berlīnes, kur viņ� tolaik darbojās vairākās avīzēs, uz Liepāju sūtītā korespondencē �īmanis aicināja savus tautie�us izlīgt ar dzimtenes iedzīvotāju vairākumu - latvie�iem, atbalstīt viņu jaundibinātās demokrātiskās valsts celtniecību.
Bet vācbaltie�u vairākums nebūt nevēlējās atzīt latvie�u politisko dominanti, neticēja latvie�u tautas spējai vadīt valsti, nodro�ināt tās attīstību. Viņuprāt, tāda pozitīva loma vēsturiski piederēja tikai Baltijas vācie�iem. P. �īmaņa priek�likumu iedibināt Latvijā vācu mazākumtautības nacionāli kulturālo autonomiju vācbaltie�u elite izsmēja. Bet �īmanis darbojās. 1919. gada pavasarī viņ� Berlīnē nodibināja sabiedrisku komiteju no lielinieku varas atbrīvoto Latvijas pilsētu iedzīvotāju atbalstī�anai. Par 3 miljoniem marku tika nosūtīta pārtika Rīgai. �ajā pasākumā viņam palīdzēja ebreju kopienas pārstāvji.
Pēc Cēsu kaujām (1919. g. 19.-23. jūnijā) vācbaltie�u radikāli nacionālistiskā vadība saļodzījās. Par Vācbaltie�u Nacionālās komitejas priek�sēdētāju kļuva barons Vilhelms Firkss. Viņ� aicināja P. �īmani atgriezties Latvijā un uzņemties avīzes
P. �īmaņa vadībā
Pats P. �īmanis rādīja sadarbības un konstruktīvas cīņas paraugus, darbojoties Latvijas Tautas padomē, Satversmes sapulcē un �etrās Saeimās, arī Rīgas domē. Ar viņa aktīvu līdzdalību 1919. gada augustā Tautas padomē tika panākts latvie�u un minoritā�u kompromiss jautājumā par Latvijas Republikas pilsonības pie�ķir�anu. To saņēma visas personas, kas �eit pastāvīgi dzīvoju�as līdz Pasaules karam, resp., pirms 1914. gada 1. augusta. Ar P. �īmaņa atbalstu 1919. gada decembrī tika izstrādāti arī Latvijas izglītības sistēmas principi, tostarp mazākumtautību (nacionālo minoritā�u) tiesības veidot savas skolas ar autonomu pārvaldi.
Toties rūgtus brī�us sagādāja valodu lieto�anas tiesību risinājums. 1919. gada augustā P. �īmanis tika ievēlēts par Tautas padomes Nacionalitā�u komisijas priek�sēdētāju. Komisija atbalstīja viņa sagatavoto likumprojektu par valodu lieto�anu pa�valdībās. Par referentu Tautas padomes plenārsēdē izvirzīja ievērojamo latvie�u politiķi Marģeru Skujenieku (toreiz - sociāldemokrātu). Projektā bija paredzēts, ka tajās pilsētās, kur vairāk nekā 20% pilsoņu ir krievi, vācie�i vai ebreji, pārvaldē jālieto ne tikai latvie�u, bet arī �o pilsoņu dzimtā valoda; pagastos paredzēja 50% normu. 1919. gada 23. augusta plenārsēdē Tautas padome tam nepiekrita. Virsroku guva latvie�u deputātu vairākuma viedoklis, ka vienīgā valsts pārvaldes valoda visā Latvijas teritorijā būs latvie�u valoda, jo citādi nevar veidot Latvijas nacionālo valsti. Turpretī P. �īmanis un viņa domubiedri bija pārliecināti, ka par pamatu jākļūst Latvijas koptautai ar vairākām valodām municipālā līmenī. Nevienai Latvijas parlamentārai institūcijai nebija pieņemams arī P. �īmaņa viedoklis, ka augstākai valsts varai jābūt par neitrālu �ķīrējtiesnesi etnisko kopumu strīdos. Tomēr, izstrādājot Latvijas Satversmi, tās deputātu vairums
1922. gadā vienojās, ka konstitūcijai jādeklarē visas valsts varas piederība pilsoņu kopumam - Latvijas tautai. P. �īmanis bija dedzīgs �ī kompromisa piekritējs. Latvijas Saeimā viņ� guva lielu autoritāti ar prasmi argumentēt katru savu viedokli.
1927. gada decembra valdības krīzes dienās, kad latvie�u partijas ilgi nespēja savstarpēji vienoties, Valsts prezidents Gustavs Zemgals lūdza P. �īmani uzņemties Ministru kabineta sastādī�anas misiju. Viņ� varēja rēķināties ar 51 Saeimas deputāta atbalstu. Ta�u pieredzēju�ais politiķis lēsa, ka �ādas valdības stabilitātei nepiecie�ams vismaz
54 deputātu atbalsts. Citādi vācietis Latvijas premjera krēslā sēdētu visai īsu laiku. Tā bija reālistiska atbildīga politiķa attieksme.
Latvijas parlamenta vēsturē spilgti ierakstīta P. �īmaņa 1932.-1933. gada diskusija ar izglītības ministru Ati Ķeniņu, kas prasīja minoritā�u vidusskolu pilnīgu pāreju uz mācībām latvie�u valodā. Viņaprāt, katram, kas beidza ģimnāziju, vajadzēja kļūt par pārliecinātu latvieti. P. �īmanis pierādīja, ka tāda administratīva asimilācija provocē valsts un lielāko minoritā�u konfliktu, ir pretrunā ar mazākumtautību tiesībām saglabāt savu inteliģenci, sagatavot savas kultūras turpinātājus.
Atis Ķeniņ�, neguvis Saeimas un valdības vairākuma atbalstu tik radikālai izglītības pārmaiņai, atkāpās no sava augstā posteņa.
P. �īmanim savā politiskajā dzīvesceļā nācās iziet arī caur ļoti kritiskām joslām. Tā tas, piemēram, bija 1919. gada rudenī Pāvela Bermonta un Rīdigera fon der Golca armijas agresijas dienās. Daudzi vācbaltie�i toreiz domāja, ka jaunā Latvijas valsts neizturēs �o triecienu. Viņu frakcija Tautas padomē sākotnēji nolēma ieturēt neitralitāti. P. �īmanis pakļāvās. Vēlāk viņ� paskaidroja, ka vācbaltie�i grūtos brī�os �iek�ķīgi ir pieejami tikai aicinājumam uz vienprātību un apvieno�anos, bet ne aicinājumam uz �ķel�anos...� (�īmanis, P. Baltijas vāci un Latvijas valsts. Grām.:
sacīja: �Ja �odien Latvijas armija uzvaro�i stāv pie Kurzemes robe�ām un Latvija ir kungs �ai mīļotajā un tik ilgi cietu�ajā tēvijas daļā, tad .. tas nozīmē uzvaru pār katra veida nacionālu imperiālismu.� Turklāt tas tika teikts brīdī, kad Latvija oficiāli bija kara stāvoklī ar Vāciju. P. �īmanis vienmēr nosodījis vācu militārismu.
1920. gadā P. �īmanis tika ievēlēts apvienotā Vācu-baltie�u partiju komitejā un no 1923. līdz 1933. gadam bija tās priek�sēdētājs. �ajā laikā notika pakāpeniska vācbaltie�u tuvinā�anās Latvijas valstij, iekļau�anās tās nacionālajā sabiedrībā. Bet tas nebija nepārtraukts ceļ�. 1931.-1932. gadā, kad M. Skujenieka pilsoniskā nacionālistiskā valdība panāca vācu luterāņu draudzei piedero�ās Rīgas Doma (Māras) baznīcas nodo�anu latvie�u luterāņiem, atkal uzliesmoja nacionāls konflikts. P. �īmanis, runājot Saeimas sēdē 1931. gada 17. novembrī, secināja, ka Skujenieka nacionālās integrē�anās �parole� noved pie abpusēja naida �paroles�, pie �sīka kara valsts pilsoņu starpā�. Viņ� centās to novērst. Gan personīgā sarunā mēģinot pārliecināt Ministru prezidentu par nepiecie�amību no�ķirt politiskās un reliģiskās intereses, gan pārliecinot vācu reliģiskos pārstāvjus �nepārnest politisko cīņu uz dievnamiem�, netraucēt latvie�u valodas ienāk�anu Doma dievkalpojumos. Savukārt M. Skujenieks apsolīja �īmanim, ka Pētera baznīca netiks �latviskota�.
Latvie�u un vācbaltie�u izlīguma procesu apturēja Ā. Hitlera nāk�ana pie varas Vācijā. Latvijā tika izveidota vācu nacionālsociālistu organizācija, kas pildīja tā gribu. Nacisti pieprasīja, lai vācbaltie�i atzīst viņu fīreru par vienīgo vācu tautas vadoni visā pasaulē. P. �īmanis kategoriski noraidīja to un atsacījās arī mainīt avīzes
Ar intrigām un ideoloģisku spiedienu uz vācbaltie�iem nacisti panāca, ka tajā pa�ā 1933. gadā P. �īmanis bija spiests atkāpties no saviem sabiedriskajiem amatiem un aizbraukt no Latvijas. Viņ� apmetās Vīnē, vairāk nekā �etrus gadus cīnījās pret nacistu tieksmi pārvērst visas Austrumeiropas vācu minoritātes par hitlerie�u �piektām kolonnām�, kuras ārdītu un grautu savas mītnes valstis, arī Latviju.
P. �īmaņa tālaika raksti Eiropas minoritā�u presē ietver �ādus ļoti svarīgus secinājumus.
1. Minoritātes dzīvē pirmajā vietā jāliek savas kultūras saglabā�ana, identitātes nosargā�ana. Ar politiku jānodarbojas tikai �ī mērķa ietvaros.
2. Minoritātes politizē�anās sakarā ar ārvalsts, etniskās tēvzemes uzaicinājumu un nolēmumu novedīs pie minoritātes sabrukuma, traģiska gala.
3. Minoritā�u jautājumu varēs sekmīgi risināt tikai ar visu Eiropas valstu kopēju līdzdarbību un sadarbību. Tas nav tikai vienas valsts kompetencē.
�ie secinājumi nav zaudēju�i savu nozīmi un tālredzību arī mūsu dienās.
Kad 1938. gadā Ā. Hitlers panāca Austrijas pievieno�anu Vācijai, P. �īmanis atgriezās Rīgā. Pret K. Ulmaņa autoritāro valdību viņ� izturējās noliedzo�i, ta�u palika lojāls attieksmē pret neatkarīgo Latviju un cerēja uz demokrātijas atjauno�anu. Padomju okupāciju viņ� uzskatīja par briesmīgu nelaimi, saistīja to ar Otrā pasaules kara norisi. Tomēr arī 1941. gada sākumā, kad daudzi Latvijā paliku�ie vācie�i steidza izceļot, viņ� vēlreiz kategoriski atteicās izmantot �o iespēju. Nacistiskais reihs, viņaprāt, nebija labāks par Staļina impēriju.
Kad 1941. gada jūlijā Rīgā ienāca vācu vērmahts, vācietis Pauls �īmanis nebūt nepriecājās. Būdams jau smagi slims, viņ� centās palīdzēt nacistu vajātiem Latvijas cilvēkiem. Viņa dzīvoklī tika slēpta un izglābta ebrejiete Valentīna Lēven�teina, kuru mēs pazīstam kā izcilo kinozinātnieci V. Freimani. Riskantajos glāb�anas pasākumos liela palīdze bija �īmaņa sieva �arlote. Viņi abi apbalvoti ar Izraēlas Goda zīmi �Taisnīgais starp tautām�.
Ar Paula �īmaņa devumu demokrātijas un humānisma labā Latvija var lepoties.
�īmanis, P.
Schiemann, P.
Lēbers, D. A. Ceļa rādītājs uz Eiropu. Pauls �īmanis, �etru Saeimu deputāts.
4. nov.
Garlefs, M. Demokrāts. Patriots. Eiropietis. Paulam �īmanim - 120.
Haidens, D�. Minoritā�u kustības domātājs.
Arturs �vinklis
Mordehajs (Markus) Nuroks (1879-1962) - ebreju reliģiskais darbinieks, Latvijas Republikas un Izraēlas politiķis. Dzimis 1879. gadā Tukumā. No 1906. līdz 1914. gadam bijis Jelgavas galvenais rabīns, bet 1915.-1921. gadā darbojies Ebreju bēgļu aizsargā�anas sabiedriskajā komitejā Petrogradā un Maskavā. Viens no Pasaules ebreju kongresa līdzdibinātājiem (1936). Pēc atgrie�anās dzimtenē bijis 1.-4. Saeimas deputāts (1922-1934), no 1923. gada cionistu organizācijas
�Sargāsim visi kopā savu demokrātisko republiku! Mēs visi kopā sastādām kopīgu Latvijas tautu. Mūsu kopīgās dzimtenes dzīvības intereses ir vienlīdzīgi dārgas mums visiem. Liktenim labpatika pie�ķirt mums jauku dāvanu, uz kuras ir rakstīta brīvība un neatkarība. Pūlēsimies visi �o savu brīvību un patstāvību paturēt! Mūsu eksistence nozīmē brīvu, patstāvīgu, neatkarīgu Latviju!�
1933. g. 17. martā, 476. sl.)
�os Latvijas valsti un tautu cildino�os vārdus no Saeimas tribīnes vācu valodā teica cienīga izskata iesirms kungs - deputāts Mordehajs Nuroks. �im cilvēkam bija lemts kļūt par divu demokrātisku valstu - Latvijas un Izraēlas - parlamentārieti, piedaloties abu �o tautu augstāko pārstāvniecības un likumdevēju iestā�u veido�anā, aizstāvot tajās savu vēlētāju likumīgās tiesības un intereses.
20. gs. sākumā tolaik gados vēl glu�i jaunais Jelgavas rabīns M. Nuroks pievērsās ebreju nacionālās atmodas jeb cionisma idejām par ebreju valsts radī�anu �īs tautas vēsturiskajā tēvzemē -Palestīnā. Viņ� uzskatīja, ka tā ir labākā alternatīva cariskās Krievijas nemitīgi kurinātajai ebreju nī�anai, bezcerības un pazemojuma pilnajai eksistencei. Reizē kā savas tautas garīgais skolotājs jaunais rabīns apzinājās, ka viņa misija ir vienmēr palikt kopā ar savu tautu un draudzi, lai kādas grūtības un cie�anas to arī piemeklētu. Pirmais pasaules kar� drīz vien pārbaudīja �īs apņem�anās stiprumu. Sakarā ar ķeizariskās Vācijas karaspēka ienāk�anu toreizējās Kurzemes guberņas teritorijā Krievijas armijas augstākais virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevi�s 1915. gada 30. aprīlī izdeva pavēli par visu Kurzemes ebreju piespiedu izsūtī�anu uz Krievijas iek�ējiem rajoniem, apsūdzot viņus simpatizē�anā Vācijai un pat spiego�anā tās labā. M. Nurokam kā Jelgavas kara lazaretes patronam gan bija atļauts palikt, ta�u viņ� brīvprātīgi devās līdzi trimdā izdzītajiem tautie�iem. Nonācis Petrogradā, M. Nuroks aktīvi iesaistījās Ebreju bēgļu aizsargā�anas sabiedriskās komitejas darbā, bet pēc pārcel�anās uz Maskavu kļuva par �īs pilsētas ebreju kopienas vicepriek�sēdētāju, iemantojot pelnītu autoritāti no Latvijas izsūtīto ebreju vidū.
No Pilsoņu kara un lielinieku terora izpostītās Krievijas atgriezies Latvijā, M. Nuroks uzsāka savu sabiedriski politisko darbību. Latvija veidojās par demokrātisku parlamentāru republiku, kur ebreji un pārējās mazākumtautības kopā ar latvie�u pamatnāciju baudīja visas pilsoniskās tiesības, varēja brīvi organizēties politiskās partijās, nacionālās minoritātes guva iespēju ar valsts finansiālo atbalstu veidot savas skolu sistēmas. M. Nuroks jaunajā Latvijas valstī saskatīja ebreju visgai�āko cerību piepildījumu. 1922. gadā viņ� tika ievēlēts Saeimā no Ebreju apvienotā nacionālā bloka, drīz kļūdams par cionistu organizācijas �
Diem�ēl savu pirmo publisko uzstā�anos Saeimas kopsēdē M. Nurokam nācās veltīt ārkārtīgi nepatīkamiem notikumiem. Laikā no 1922. gada 1. decembra līdz 9. decembrim nacionālistiski un antisemītiski noskaņotas latvie�u studentu grupas Latvijas Universitātē bija uzbruku�as ebreju tautības studentiem, nelai�ot viņus auditorijās, grū�ot lejā pa kāpnēm un piekaujot ar spieķiem. Uz to nekavējoties reaģēja ebreju, vācu un poļu deputāti, kuri Saeimas nacionālo minoritā�u bloka vārdā iesniedza jautājumu par notiku�o izglītības ministram. M. Nuroks kā �ī jautājuma iniciators teica motivācijas runu. Parlamentārietis pilnīgi pamatoti norādīja, ka �ādi gadījumi apkauno Latvijas Universitāti visas civilizētās pasaules acīs. Vienlaikus viņ� īpa�i uzsvēra, ka huligānisko dauzoņu grupai nav nekā kopīga ne ar latvie�u studentu vairākumu, ne ar latvie�u tautu. M. Nuroka un pārējo deputātu rīcība izrādījās ļoti iedarbīga. Bēdīgā incidenta jautājumu jau drīz vien savā sēdē izskatīja Latvijas valdība. Vainīgie un viņu publiskie atbalstītāji Latvijas preses pārstāvju vidū dabūja pēc �nopelniem�. Nesodītai ebreju fiziskai aizskar�anai un grautiņa mēģinājumiem tika pieliks punkts uz ilgiem gadiem. Latvijas valsts un sabiedrība no �ī gadījuma mācījās, ka demokrātija nenozīmē visatļautību un ka visiem Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no viņu tautības ir vienādas tiesības atbilsto�i savām spējām iegūt izglītību un būt pasargātiem no tumsonīgu ļautiņu un puskriminālu elementu aizskārumiem un pazemojumiem.
Kā pārliecinātam demokrātam un lojālam Latvijas pilsonim M. Nurokam bija absolūti nepieņemama pret pa�iem Latvijas valsts pamatiem vērstā komunistiskās pagrīdes darbība. Ta�u viņ� uzskatīja, ka cīņas metodēm ar nelegālo komunistisko kustību jāatrodas stingras likumības rāmjos. Kad līdz Saeimai atnāca sūdzības par 1926. gadā Krāslavā apcietināto komunistu un viņu piekritēju piekau�anu un spīdzinā�anu nopratinā�anas laikā Daugavpils politiskajā pārvaldē, M. Nuroks kopā ar Sociāldemokrātu frakcijas deputātiem panāca īpa�as parlamentārās izmeklē�anas komisijas izveido�anu.
Pārstāvēdams parlamentā savu vēlētāju -Latvijas ebreju - intereses, M. Nuroks cīnījās par demokrātisku un ebreju minoritātei labvēlīgu Pavalstniecības (pilsonības) likumu, lai Latvijas pilsoņu tiesības iegūtu un varētu atgriezties dzimtenē tie ebreji, kuri pret pa�u gribu Pirmā pasaules kara laikā bija izdzīti no Baltijas guberņām un ar kuriem kopīgu likteni savulaik bija dalījis pats deputāts. Visu savu pilnvaru laiku strādādams Saeimas Finan�u komitejā, M. Nuroks nemitīgi pūlējās panākt vienlīdzīgu nosacījumu radī�anu ebreju uzņēmējiem kredītu saņem�anā un vērsās pret nacio-nālprotekcionisma izpausmēm. Viņ� atgādināja latvie�u vairākuma partiju deputātiem, kādu milzīgu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecības attīstībā un valsts kases pildī�anā ar savu darbu, iniciatīvu un godīgi maksātajiem nodokļiem dod ebreju rūpnieki un tirgotāji, aicinādams atteikties no viņu nievājo�ās dēvē�anas par ��īdu spekulantiem�.
Minoritā�u priek�stāvis kaismīgi aizstāvēja mazākumtautību skolu autonomiju un tiesības uz dzimtās valodas brīvu lieto�anu valsts un pa�valdību iestādēs un publiskajos pasākumos. Te jāatzīmē, ka M. Nuroks visas savas Saeimā teiktās runas turēja vācu valodā ne jau tāpēc, ka nicinātu latvie�u valodu vai Latvijas valsti. Tā parlamentārietis uzskatāmi demonstrēja pasaulei tās pla�ās tiesības un brīvības, kuras mazākumtautībām bija devusi Latvijas demokrātija. Toreiz deputāti no Saeimas tribīnes līdzās latvie�u valodai varēja brīvi runāt arī krievu un vācu valodā. Uzmanība tika pievērsta nevis tam, kādā valodā cilvēks runā, bet gan tam, ko viņ� saka. Deputātu absolūtais vairākums labi zināja �īs trīs valodas un atzina to par goda lietu, pamatoti uzskatot, ka valodu zinā�ana ir tautas priek�stāvju profesionalitātes rādītājs. Savukārt no minoritā�u deputātu mutes neizskanēja neviens pret Latvijas tautu un valsti vērsts vārds, jo viņi pa�i jutās tai piederīgi. Vienīgais izņēmums bija kāds komunistiskās Strādnieku un zemnieku frakcijas krievu tautības deputāts 3. un 4. Saeimā, kur� nepārstāvēja ne Latvijas krievu kopienu, ne minoritātes vispār.
Minoritā�u, visupirms jau Latvijas ebreju tiesību aizstāvē�anai M. Nuroks izvēlējās īpa�u taktiku. Savās parlamenta runās viņ� asi un nesaudzīgi kritizēja valdības un to izstrādātos bud�etus, uzsverot, ka aizvien mazāk un mazāk līdzekļu tiek atvēlēts ebreju skolām, ka arvien nepietiekamāku valsts atbalstu saņem ebreju uzņēmēji un sīkra�o-tāju kooperatīvi, ka valstī ir �pirmās un otrās kategorijas pilsoņi�. Ta�u starptautiskajās konferencēs �enēvā, Berlīnē, Londonā un Pasaules ebreju kongresa sēdē Cīrihē, Prāgā un �enēvā viņ� nenoguris cildināja Latviju par taisnīgu ebreju jautājuma atrisinā�anu, slavēja Latvijas mazākumtautību skolu iekārtu. Tādā veidā starptautiski tika popularizēta Latvijas pozitīvā pieredze attiecību veido�anā starp pamatnāciju un mazākumtautībām kā paraugs, no kura daudzām valstīm būtu jāmācās. Latvija ieguva pelnītu pasaules demokrātiskās sabiedrības atzinību, apbrīnu un cieņu.
Kad Vācijā izveidojās Ā. Hitlera vadītais nacionālsociālistiskais re�īms, kur� tūdaļ pat savas cilvēknīdēju idejas sāka uzspiest arī Latvijas vācu minoritātei, un strauji savu ietekmi palielināja vietējais latviskais nacisms Latvie�u tautas apvienības �Pērkoņkrusts� veidolā, M. Nuroks kopā ar sociāldemokrātiem panāca to, ka Saeima 1933. gada novembrī uzdeva valdībai izraidīt no Latvijas nacistiskās Vācijas aģitatorus un slēgt �Pērkoņkrustu�.
1934. gada 4. maijā M. Nuroks savā pēdējā runā Latvijas Saeimā teica: �.. vispirms mums jābūt skaidrībā un jāatceras, ka par visu to, kas mums tagad ir - mūsu patstāvību, mūsu valsti, mūsu neatkarību - mums jāpateicas tikai demokrātiskiem lozungiem, demokrātiskiem principiem, brīvības kustībai priek� kara, pasaules kara lozungiem un mūsu kopīgās tēvijas visu tautību asinīm. .. Satversme ir tautas vissvētākais, sevi�ķi vēl jaunā valstī. Kad pamati sāk �ķobīties, var sagrūt visa valsts ēka.�
Latvijas varas iestādes M. Nuroku bija apsūdzēju�as likuma par valūtas izve�anu pārkāp�anā (runa bija par cionistu organizācijas savāktās ebreju naudas pārsūtī�anu uz Palestīnu), viņ�, apzinādamies savas rīcības likumību un pareizību, vērsās pēc palīdzības pie ASV Ebreju kopienas vadītāja Stefena Vaiza, kur� uzrakstīja vēstuli Latvijas sūtnim ASV un panāca pret M. Nuroku nepamatoti uzsāktās lietas izbeig�anu.
Būdams cionistisko ebreju organizāciju vadītājs, M. Nuroks organizēja ebreju izceļo�anu uz Palestīnu un vadīja naudas līdzekļu vāk�anu tur izveidotajām ebreju apmetnēm. Tā izrādījās vēsturiski tālredzīga un pareiza rīcība, kas tūksto�iem Latvijas ebreju paglāba no citādi neizbēgamās bojā ejas nacistu sarīkotajā holokaustā. Turklāt Palestīnā nonāku�ie ebreji saglabāja gai�as atmiņas par Latviju un neaizmirsa arī savu pa�aizliedzīgo līderi.
Kā cionistu organizācijas
M. Nuroks nedevās projām no Latvijas, bet palika kopā ar Latvijas tautu un tās neatņemamo daļu - ebrejiem - arī tad, kad Latviju okupēja un varmācīgi savas impērijas sastāvā iekļāva Padomju Savienība, lieliski saprotot, ka nekas labs viņu negaida. Kā savas valsts īstens patriots un vienkār�i godprātīgs cilvēks M. Nuroks noraidīja mēģinājumu viņu savervēt par �ekas ziņotāju un pastāstīja par notiku�o vervē�anu saviem draugiem un paziņām. 1941. gada 13. februārī M. Nuroks tika arestēts. Apcietinā�anas lēmumā bija norādīts, ka viņ� �izpaudis valsts noslēpumu un tādā veidā izdarījis noziegumu pret valsti� - darījis zināmu atklātībai faktu, ka viņam piedāvāts kļūt par �ekas ziņotāju.
Par �kontrrevolucionāru un pret PSRS vērstu noziegumu� tāpat tika atzīta visa M. Nuroka parlamentārā darbība un darbs ebreju organizācijās. Nonācis drausmīgajos apcietinājuma apstākļos, M. Nuroks neļāva �ekas izmeklētajiem salauzt viņa cilvēcisko cieņu un kategoriski noliedza jebkādu savu vainu. Atzīdams vispārzināmus faktus par savu piedalī�anos ebreju starptautisko cionistisko organizāciju darbā, viņ� atteicās pats sevi apmelot un vairākkārt norādīja, ka nekādu cīņu pret Padomju Savienību viņ� nav veicis.
Apcietinātais turējās tik stingri, ka izmeklētājiem nācās divreiz lūgt izmeklē�anas termiņa pagarinā�anu, nelīdzēja ne pratinā�ana naktīs, ne draudi. Kā liecinieki M. Nuroka lietā tika izsaukti ievērojamais Latvijas ebreju politiķis un tiesībzi-nātnieks Pauls Mincs un Rīgas pilsētas 4. slimnīcas ārsts Hermans Hir�s Vasermans. Arī �oreiz izmeklētājus gaidīja smaga vil�anās. Liecinieki, kuri labi pazina M. Nuroku, izrādījās godīgi un krietni cilvēki un liecināja tikai patiesību, kas apsūdzētajam runāja vienīgi par labu.
Karam sākoties, M. Nuroku pārveda uz Soļiļeckas cietumu �kalovas (Orenburgas) apgabalā. Lai arī nebija izdevies savākt �pierādījumus� ievērojamā Latvijas ebreju parlamentārie�a un starptautisko ebreju organizāciju darbinieka �vainai�, 1941. gada 23. augustā tomēr tika sastādīts apsūdzības slēdziens, kurā M. Nuroka darbība bija kvalificēta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta 4. un 11. punkta: �palīdzības snieg�ana starptautiskajai bur�uāzijai cīņā pret revolucionāro kustību� un �kontrrevolucionāri organizatoriskā darbība�. Pēc �ādām apsūdzībām viņam reāli draudēja augstākais soda mērs - no�au�ana. Lietu sāka iztiesāt
1941. gada 15. septembrī. Ta�u tad notika brīnums -iedarbinātā nāves ma�īna M. Nuroka priek�ā pēk�ņi apstājās. 1941. gada 8. oktobrī PSRS Augstākās tiesas priek�sēdētājs pieņēma �ādu lēmumu: �Lieta gan apstiprina, ka Nuroks ir starptautisko cionistu organizāciju līderis, ... Nav savākti konkrēti pierādījumi par viņa darbību pret PSRS. Pa�laik Nuroka lietai ir īpa�s raksturs. Nuroks apgalvo, ka 1936. gadā Starptautiskā ebreju kongresā uzstājies pret nacismu. Nurokam ir sakari ar da�ām ASV aprindām, ar Amerikas ebreju kopienas vadītāju Stefenu Vaizu, kur� savā laikā aizstāvēja Nuroku iepretim Ulmaņa valdībai. Pēc ebreju antifa�istiskā mītiņa Maskavā un ASV prezidenta Rūzvelta kunga uzstā�anās preses konferencē Ņujorkā Nuroka lietas sevi�ķais raksturs pastiprinās, un lietas izskatī�ana tiesā �ādos apstākļos kļūst sare�ģīta. Nuroka lietu lūdzu nosūtīt saskaņo�anai PSRS iek�lietu tautas komisāram Berijam.� 1942. gada 9. aprīlī M. Nuroks tika atbrīvots no ieslodzījuma. Izcilā Latvijas ebreju demokrāta dzīvību glāba viņa pa�a stingrā stāja, izturība, drosme, bet īpa�i viņa nerimtīgais darbs ebreju tiesību aizstāvē�anā, kas viņam bija devis pasaules atzinību. Varenais staļiniskais re�īms izrādījās bezspēcīgs 62 gadus vecā Latvijas ebreju rabīna priek�ā, kura aizstāvībai cēlās starptautiskā sabiedriskā doma un lielvalstu vadītāji.
M. Nurokam bija lemts pieredzēt vēl viena viņa un ebreju tautas sapņa piepildījumu - Izraēlas valsts izveidi. Ebreji viņu atkal izraudzīja par priek�-stāvi savas jaunās valsts parlamentā, kur M. Nuroks vēlreiz iesaistījās demokrātijas pamatu izveidē.
Tagad, pēc ilgiem cie�anu un drausmīgu pārbaudījumu gadiem, piepildījies vēl viens M. Nuroka sapnis - atjaunojusies demokrātiska Latvijas Republika, kuru tās ebreju parlamentārietis vienmēr bija aizstāvējis. Jācer, ka arī Latvijas valsts attiecības ar tās mazākumtautībām kļūs tādas pa�as un vēl labākas nekā M. Nuroka laikā un Latvija atkal kļūs par cilvēcības, tolerances un tautību savstarpējās sapratnes zemi, paraugu visai pasaulei.
Dribins, L.
Krievu minoritātes tiesību aizstāvis -■ � �� � padomju represiju upuris
Meletijs Kaļistratovs
Meletijs Kaļistratovs piedzima 1896. gada 15. maijā Daugavpils Vecajā priek�pilsētā vecticībnieku ģimenē. Pabeidzis Ilūkstes Skolotāju semināru, viņ� gatavojās kļūt par lauku skolotāju. Ta�u liktenis lēma citādi. Sākās Pirmais pasaules kar�, un jauneklis nokļuva frontē. Kar�, impērijas bojāeja, boļ�eviku apvērsums viņu, tāpat kā miljoniem citu cilvēku, ierāva politisko notikumu virpulī. M. Kaļistratovs pieslējās balto kustībai un iestājās kņaza A. Līvena vienībā, kas vēlāk tika iekļauta ģenerāļa N. Judeni�a armijā. Pēc tās sagrāves Kaļistratovs atgriezās dzimtajā Daugavpilī un aktīvi iesaistījās jaunās Latvijas valsts politiskajā dzīvē. 1920. gadā viņu ievēlēja Daugavpils pilsētas domē, bet 1922. gadā daudziem par pārsteigumu -Saeimā.
M. Kaļistratovu ievēlēja no �Vecticībnieku saraksta� (pirmskara Latvijā krievu minoritātes politiķi vēlē�anās startēja vairākos sarakstos, tostarp pēc konfesionālas pazīmes izveidotos). Parlamentā viņ� mērķtiecīgi un nenogursto�i aizstāvēja ne tikai vecticībnieku, bet arī visu Latvijas krievu intereses. Jau pirmajā runā Saeimā viņ� pauda savu uzticību tautu mierīgas sadzīvo�anas idejai un uzsvēra, ka vecticībnieki ir lojāli Latvijas valstij. Savā deputāta darbībā M. Kaļistratovs galvenokārt pievērsās agrārajam jautājumam un krievu minoritātes izglīto�anas problēmām. Par to nav ko brīnīties, jo viņa elektorāts galvenokārt bija Latgales vecticībnieku zemnieki, no kuriem vairums bija neizglītoti vai mazizglītoti cilvēki. 1920. gadu sākumā tikai 42% Latvijas krievu prata lasīt. Vēl sliktāks stāvoklis bija Latgalē. Tāpēc M. Kaļistratovs vairākkārt izvirzīja jautājumu par krievu skolu tīkla papla�inā�anu Latgalē. Visā savas deputāta darbības laikā viņ� uzstājās pret mēģinājumiem pārskatīt 1919. gada likumu par mazākumtautību skolu iekārtu, kas garantēja mazākumtautībām tiesības iegūt izglītību, arī vidējo, dzimtajā valodā.
1. Saeimas darba beigās M. Kaļistratova autoritāte krievu aprindās bija ievērojami pieaugusi. Viņ� piederēja pie tiem cilvēkiem, kas tiecās iet kopsolī ar laiku. Ar savu izturē�anos viņ� grāva priek�statu par vecticībniekiem kā par cilvēkiem, kas ieslēgu�ies savā lokā un nepieņem pārveidojumus. Viņ� atteicās no vecticībniekiem tradicionālās bārdas, par ko ne reizi vien saņēma pārmetumus no ticības brāļiem. Jau 20. gadu sākumā viņ� viens no pirmajiem pārgāja uz jauno krievu ortogrāfiju. Neizceldamies ar sevi�ķu reliģiozitāti,
�.Novērojama daļas līdz�inējās Kaļistratova partijas biedru atkri�ana no minētās partijas, bet uzticamākie, līdz ar pa�u Kaļistratovu, ved individuālu aģitāciju starp lauku krievu tautības iedzīvotājiem, mēģinot tos noskaņot pret radu�os stāvokli un paredzamiem valdības rīkojumiem. Kaļistratovs un viņa aģitatori aizrāda kreisi noskaņotiem krieviem un arī līdzīgi noskaņotiem citu minoritatu iedzīvotājiem, ka no tagadējās valdības esot sagaidāma tikai visāda veida minoritatu apspie�ana, norādot, ka �āda kārtība ilgi nepastāvē�ot. Atzīmējams, ka Kaļistratovs sevi�ķi pēdējā laikā ap sevi pulcina pilnīgi komunistiskus elementus un ka savus tuvākos palīgus savam pretvalstiskajam aģitācijas darbam, izraudzījis par komunistisku darbību tiesātos.�
No Politiskās pārvaldes Daugavpils rajona
priek�nieka ziņojuma Politiskās pārvaldes priek�nieka kungam 1934. gada 1. jūnijā
�. TIEK APSŪDZĒTS Kaļistratovs
>
Meletijs Arhipovi�s. PAR TO, ka, būdams baltās armijas dienestā oficiera pakāpē, aktīvi cīnījies pret padomju varu. Tāpat izrēķinājies ar personām, kas atbalstīju�as padomju varu. 12 gadus būdams Saeimas deputāts, aktīvi darbojies krievu baltgvardu kontrrevolucionā-rajos grupējumos. Bijis korespondents avīzē �Novj�, veicis tajā pretpadomju aģitāciju, kas vērsta uz Padomju Savienības autoritātes grau�anu, tāpat Saeimā piedalījies bur�uāziskajos grupējumos un tādējādi nodevis darba tautas intereses. Ir kontrrevolucionārās organizācijas �Krievu zemnieku darba partija� organizators un vadītājs Latvijā...�
No LPSR Valsts Dro�ības tautas komisariāta apsūdzības M. Kaļistratovam 1941. gada 12. maijā
M. Kaļistratovs nenogursto�i aizstāvēja ne tikai savas konfesijas, bet arī Latvijas Pareizticīgo baznīcas intereses. Viņ�, piemēram, uzstājās pret Rīgas Alekseja pareizticīgo klostera atsavinā�anu un nodo�anu katoļiem, kā arī pret pareizticīgo kapelas nojauk�anu Stacijas laukumā 1925. gadā. Visas savas politiskās karjeras gaitā viņ� konsekventi aizstāvēja Rīgas Krievu Drāmas teātra intereses un bija tā mecenāts.
2. Saeimas vēlē�anās M. Kaļistratovs bija neap�aubāms �Vecticībnieku saraksta� līderis. No jauna kļuvis par deputātu, viņ� darbojās drosmīgāk un pārliecino�āk. Kaut gan parlamentā viņu aizēnoja aktīvais pareizticīgo arhibīskaps Jānis Pommers, vecticībnieku aprindās prioritāte joprojām bija Kaļistratovam. Noraizējies par krievu iedzīvotāju tiesisko stāvokli, deputāts kritizēja labējo partiju jauno taktiku, ko izteica sauklis �Bez mazākumtautībām!� jo bija pārliecināts, ka tas ir mēģinājums nostādīt �īs tautības otrās �ķiras pilsoņu stāvoklī un varētu bremzēt demokrātijas attīstību valstī. M. Kaļistratovs kopā ar citiem mazākumtautību deputātiem nesekmīgi centās panākt likumprojekta par nacionālās un kultūras autonomijas pieņem�anu. M. Kaļistratova politiskās simpātijas skaidri atklājās 1927. gadā, kad pie varas bija kreisi centriskā M. Skujenieka valdība, kurā piedalījās arī sociāldemokrāti. Krievu deputātu pozīcija attieksmē pret �o valdību at�ķīrās. M. Kaļistratovs bija starp tiem, kas atbalstīja minēto valdību līdz pat tās kri�anai 1927. gada decembrī. Kaut gan viņam nācās atzīt, ka arī t.s. kreisā valdība nav attaisnojusi cerības, viņ� mēdza teikt: �Ja jūsu priek�ā ir tie, kas vienmēr liek �ķēr�ļus krievu elementāro prasību īsteno�anas ceļā, un tie, kas apņemas nedalīt cilvēkus pēc tautības un, pastāvot zināmam spiedienam, da�kārt piekāpjas, - tad krievu deputātiem jāatbalsta pēdējie.� Tas tomēr nenozīmēja, ka M. Kaļistratovs būtu bijis tuvs kreisajām partijām, ko viņam mēdz pārmest politiskie konkurenti. Populārajā krievu avīzē �
Virknē jautājumu M. Kaļistratova pozīcija nesaskanēja ar viņa kolēģa, vecticībnieku deputātu profesora I. Jupatova nostāju. 1928. gada augustā Vislatvijas vecticībnieku kongresā notika �ķel�anās. �Labējā spārna� piekritēji (Stepans Kirilovs,
Ivans Jupatovs, Ivans Zavoloko u.c.), redzēdami, ka paliku�i mazākumā, atstāja kongresu. Uz 3. Saeimas vēlē�anām vecticībnieki gāja ar diviem sarakstiem. M. Kaļistratovs vadīja �kreisos vecticībniekus� un ne tikai pats tre�o reizi kļuva par deputātu, bet arī palīdzēja par tādu kļūt savam jaunības draugam
G. Jeļisejevam. No �labējiem vecticībniekiem� par deputātu ievēlēja S. Kirilovu.
M. Kaļistratovs joprojām bija pats populārākais vecticībnieku deputāts. Viņ� alla� bija gatavs doties uz vistālākajiem Latvijas nostūriem, lai uzklausītu zemnieku sūdzības, lai ar konkrētu rīcību vai padomu palīdzētu saviem vēlētājiem. Tāda deputāta rīcība tolaik daudziem nepatika, sevi�ķi kolēģiem Saeimā, kas uzskatīja, ka viņu pienākumos ietilpst tikai piedalīties Saeimas sēdēs vai strādāt komisijās. Kaļistratovu apvainoja populismā. Ta�u M. Kaļistratova elektorāts galvenokārt bija mazizglītotie krievu vēlētāji, kas īpa�i neorientējās politikā, tādēļ �ādas viņa aktivitātes palīdzēja pārvarēt plaisu starp �tautu� un �varu�.
Laikabiedri da�ādi izturējās pret Kaļistratovu. Piemēram, krievu aprindās pazīstamais �urnālists un pedagogs Henrihs Grosens vēlāk - emigrācijā �veicē - raksturoja viņu kā �tipisku provinces pilsētas mītiņu oratoru�, kas iedomājies sevi par kreiso un centies turēties tuvāk sociāldemokrātiem (r. rpocceH. ^M3Hb b Pūre.
H. Pyg3uc.
1931. gadā M. Kaļistratovs ceturto reizi kļuva par Saeimas deputātu. Pirmskara Latvijas vēsturē viņ� bija vienīgais krievu politiķis, kas izpelnījies tādu godu.
Apguvis bagātu politisko pieredzi, viņ� nojauta, kādas briesmas sevī slēpj galējs nacionālisms. Pēc Ā. Hitlera nāk�ana pie varas Vācijā M. Kaļistratovu īpa�i satrauca nacistisko noskaņojumu ra�anās Latvijā, Latvie�u tautas apvienības �Pērkoņkrusts� paustā klajā ksenofobija. Savos rakstos presē un runās Saeimā viņ� apelēja pie demokrātijas: �Mums, krievu demokrātiem, �obrīd, kad fa�istiskās organizācijas paceļ galvu, jābūt ar tiem, kas ir par demokrātiju.�
4. Saeimai (un Latvijas demokrātijai kopumā) liktenīgas kļuva debates par izmaiņām Satversmē 1933.-1934. gados. Tās liecināja par Latvijas politiskās sistēmas nestabilitāti un vispārēju uzticības krīzi parlamentārās demokrātijas principiem. Deba�u laikā M. Kaļistratovs atkal pierādīja, ka ir demokrātijas pusē. Viņ� uzsvēra, ka valsts gaida saprātīgu un taisnīgu varu, un ne tikai stipru varu. Deputāts aicināja mazākumtautības, arī krievus, �padomāt, vai pēc stipras varas nenāks netaisnīga vara�.
Kārļa Ulmaņa autoritārais re�īms darīja galu vairāku Latvijas politiķu, tostarp arī M. Kaļistratova, karjerai. Kaut arī pēc Saeimas atlai�anas biju�ais deputāts pasteidzās apsveikt jauno varu, tas neglāba viņu no diktatora ne�ēlastības. Varas iestādes apvainoja Kaļistratovu, ka viņ�, būdams Saeimas deputāts, nodarbojies ar valstij naidīgu aģitāciju un pulcinājis ap sevi kreisi noskaņotus elementus. 1934. gada 8. jūnijā viņu arestēja un ievietoja Liepājas nometnē (kopā ar viņu tur bija 21 biju�ais parlamentārietis). 1935. gada 29. martā M. Kaļistratovu atbrīvoja, bet viņam vajadzēja parakstīties par atteik�anos no politiskās darbības.
Kā biju�ais deputāts M. Kaļistratovs saņēma pieklājīgu pensiju. Tomēr nodro�inātā, mierīgā un vienmērīgā dzīve nedeva viņam gandarījumu. Iek�lietu ministrijas arhīva materiāli liecina, ka biju�os politiķus, tostarp arī Kaļistratovu, uzraudzīja policija. No tiem pa�iem avotiem redzams, ka
Kaļistratovs turpinājis tikties ar saviem domubiedriem un sarunās kritizējis pastāvo�o varu.
Ar drūmām priek�nojautām M. Kaļistratovs sagaidīja Latvijas pievieno�anu PSRS. 1940. gada 9. oktobrī pēc LPSR Valsts Dro�ības tautas komisariāta Daugavpils pilsētas nodaļas lēmuma M. Kaļistratovs tika arestēts. Par biju�ā Saeimas deputāta mū�a pēdējiem mēne�iem saglabāju�ās tikai fragmentāras ziņas. No tām redzams, ka viņu apsūdzēja par to, ka Krievijas Pilsoņu kara gados viņ� bijis balto armijas virsnieks un it kā piedalījies lielinieku varas atbalstītāju sodī�anā. M. Kaļistratovam tika inkriminēts arī tas, ka Saeimā viņ� ietilpis bur�uāziskos grupējumos un tādējādi �nodevis darba tautas intereses�, kā arī dibinājis �kontrrevolucionā-ru partiju�. M. Kaļistratovs nenoliedza, ka brīvprātīgi iestājies balto armijā, bet pārējās apsūdzības noraidīja. Galīgais lēmums �ajā lietā bija jāpieņem PSRS Iek�lietu tautas komisariāta Sevi�ķajai apspriedei, ta�u 1941. gada 22. jūnijā sākās kar�. Vācie�i strauji tuvojās Daugavpilij. Pirms pilsētas atstā�anas �ekisti no�āva lielāko daļu Daugavpils cietumā ieslodzīto, arī M. Kaļistratovu. Tā 45 gadu vecumā aprāvās dzīve vienam no vispazīstamākajiem un īpa�i Latgalē cienītam krievu politiķim.
Ky3He^OB, C. PyccKoe MeHbmMHCTBO b nonuTunecKOM *m3hm ^aTBMM (1919-1934). B kh.:
OenrMaHe, T.
OenrMaHe, T. flenyraTbi - crapooSpaOTbi b ^aTBHHCKOM CeHMe. B kh.:
Henrihs Soms
Jāzeps Rancāns (arī Jezups Rancāns; 1886-1969) - Latvijas Romas katoļu baznīcas bīskaps, valstsvīrs, politiķis, zinātnieks un sabiedriskais darbinieks.
Dzimis 1886. gada 25. oktobrī Ludzas apriņķa Zaļmui�as (Nautrēnu) pagasta Liuzinīku sād�ā Latgales lauksaimnieku Fran�a un Joannas astoņu bērnu ģimenē. Apmēram deviņu gadu vecumā sācis apmeklēt vietējo pagastskolu, gadsimtu mijā mācījies Ludzas divgadīgajā apriņķa skolā. 1904. gadā kā eksternis absolvējis Kron�tates ģimnāziju un �etrus gadus mācījies Mogiļevas Garīgajā seminārā. 1912. Bīskaps un valstsvīrs gadā absolvējis Pēterburgas Katoļu garīgo akadēmiju. Pirmā pasaules kara laikā bijis
Jāzeps Rancāns. 10. armijas kapelāns, pēc saindē�anās ar indīgajām gāzēm Prūsijas frontē atbrīvots
no karadienesta. No 1916. gada līdz 1918. gadam - Petrogradas Garīgā semināra profesors.
Bijis visu �etru Latvijas Republikas Saeimu deputāts, 2.-4. Saeimā ievēlēts par Saeimas priek�sēdētāja 2. biedru (vietnieku). 1944. gadā septembrī devies trimdā uz Vāciju, 1951. gadā izceļojis uz ASV. Ilgus gadus pildījis kapelāna pienākumus veco ļau�u mītnē Grandrapidsā (Mi�iganas �tats). Miris 1969. gada 2. decembrī, apbedīts Grandrapidsas Aug�āmcel�anās kapsētas bīskapu nodalījumā. 1995. gadā 3. jūnijā pārapbedīts Aglonas bazilikas kriptā.
Jāzepa Rancāna bagāto un ra�īgo mū�u raksturo sazarotas aktivitātes vairākās dzīves jomās, kas nesaraujami saistītas ar Latvijas vēsturi un tautas likteni. Latgales zemnieka dēla dzīves gājums no garīgā semināra audzēkņa līdz bīskapam un valstsvīram atklāj izcilu personību, kas visu savu neatlaidību, darbaspējas un iegūtās zinā�anas izmantoja neatkarīgās Latvijas valsts un tautas labā.
Pēc Ludzas apriņķa skolas beig�anas, sava krusttēva, garīdznieka un pazīstamā sabiedriskā darbinieka Nikodema Rancāna (1870-1933) atbalstīts, jauneklis mērķtiecīgi uzsāka teoloģijas studijas. Par priesteri J. Rancāns iesvētīts 1911. gadā Pēterburgā, bet pēc gada Pēterburgas Garīgajā akadēmijā ieguvis teoloģijas maģistra grādu. Pla�āk dzimtenē pazīstams J. Rancāns kļuva 1914. gada vasarā, kad pavadīja vizitācijā pa Latgales katoļu draudzēm Mogiļevas arhibīskapu V. Kļu�inski. Biju�ais 2. Saeimas deputāts, banku darbinieks
Francis Zeps savās 1971. gadā publicētajās atmiņās aprakstījis vizitāciju Varakļānu draudzē, kad pārpildītajā baznīcā uz paaugstinājuma kāpa �jauns, stalta auguma baznīckungs, kur� spēcīgā balsī un tīrā latgaļu dialektā uzrunāja draudzi arhibīskapa vārdā. Viņa balss bija skaidri sadzirdama pat attālākajos baznīcas stūros. Līdz �ai dienai draudze bija pieradusi dzirdēt lei�u vai poļu baznīckungu mācības kropļotā latgaļu dialektā. Tādēļ saprotams, ka baznīckunga Rancāna parādī�anās draudzes priek�ā bija kā jaunas zvaigznes uzlēk�ana, - bija notikums, kuru bie�i pieminēja draudzes locekļi daudzus vēlākos gadus.�.
1924. gada 4. maijā J. Rancānu, kuram tolaik bija tikai 38 gadi, konsekrēja par bīskapu. Latvijas Katoļu baznīca uzticēja viņam da�ādus atbildīgus uzdevumus, piemēram, arhibīskapa A. Springovi�a
uzdevumā jaunais bīskaps 1928., 1933. un 1938. gadā brauca uz Romu ar ziņojumiem pāvestam.
Liels ir J. Rancāna ieguldījums katoļu jaunie�u izglīto�anā. Jau studiju laikā viņ� parādīja izcilas spējas un apguva latīņu, fran�u, vācu, krievu, poļu un lietuvie�u valodu. Mogiļevas Garīgā semināra audzēkņiem viņ� mācīja latvie�u valodu, bet vēlāk tika iecelts par Pēterburgas Garīgā semināra profesoru. 1918. gadā Mogiļevas arhibīskapa uzdevumā J. Rancāns trīs reizes ieradās vācu okupētajā Latgalē, lai organizētu Aglonas Garīgo semināru. Kop� tā dibinā�anas 1920. gadā līdz 1938. gadam J. Rancāns bija Garīgā semināra un pēc tam Teoloģijas augstskolas profesors un rektors. Liels bija viņa ieguldījums Teoloģijas augstskolas pārveido�anā par Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģijas fakultāti 1938. gadā. Līdz 1940. gadam J. Rancāns bija tās dekāns un LU profesors.
Trimdā J. Rancāns pārstāvēja Latvijas Katoļu baznīcu kā pilntiesīgs Rīgas palīgbīskaps. Viņ� vienmēr bija visas pasaules bīskapu un Romas kūrijas amatpersonu sarakstā. Tā bija sevi�ķa Romas pāvesta labvēlība Latvijas Katoļu baznīcai. No 1962.
gada līdz 1965. gadam bīskaps J. Rancāns piedalījās augstāko garīdznieku apspriedē - II Vatikāna koncilā. Viņa ieteikumiem bija iz�ķiro�a nozīme, lai par bīskapu Latvijai 1964. gadā tiktu iesvētīts Julijans Vaivods (1895-1990).
J. Rancāns kā valstsvīrs un politiķis piedalījies visos Latvijas valsts tap�anas un attīstības posmos. Jau Pirmā pasaules kara gados J. Rancāns iesaistījās savu novadnieku aktivitātēs Petrogradā. 1915. gadā viņ� līdz ar citiem dibināja Latgalie�u palīdzības biedrību karā cietu�ajiem, veica biedrības kasiera pienākumus. �ai biedrībai bija nozīmīga loma latgalie�u inteliģences pulcē�anai apvienotās Latvijas veido�anā. Kā Latgalie�u palīdzības biedrības pārstāvis viņ� piedalījās Latvie�u bēgļu apgādā�anas centrālkomitejā, kur iepazinās ar sava laika izcilākajiem latvie�u sabiedriskajiem darbiniekiem - Vili Olavu, Jāni �aksti, Arvedu Bergu, valsts domniekiem Jāni Goldmani un Jāni Zālīti. Latgalie�u palīdzības biedrībā dzima un veidojās ideja par Latgales atdalī�anu no Vitebskas guberņas un apvieno�anos ar pārējiem latvie�u apdzīvotajiem novadiem. Sakaru dibinā�anai ar pārējām latvie�u organizācijām un vispārēja Latgales kongresa sasauk�anai tika izveidota komisija, kuras viens no aktīvākajiem locekļiem bija J. Rancāns. Viņ� bija arī viens no galvenajiem referentiem vēsturiskajā Latgales pagastu, pilsētu pa�valdību, draud�u un biedrību kongresā Rēzeknē 1917. gada 9.-10. maijā. Kongress apsprieda un pieņēma ierosinājumus par �ķirto latvie�u tautas novadu apvieno�anos, paturot un nodro�inot Latgalei pa�valdību tiesības, latgalie�u valodas brīvību, tāpat ticības brīvību skolās un baznīcā. Latgales kongresa lēmumi gatavoja ceļu nākotnē - brīvai, neatkarīgai un demokrātiskai Latvijai.
Rēzeknes kongresā J. Rancāns tika ievēlēts Latgales Pagaidu zemes padomē un vēlāk tika pilnvarots piedalīties Latvie�u pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbā. Tā kā priesteris labi pārzināja vairākas valodas, viņ� tika iekļauts LPNP Ārlietu nodaļā. Jau pēc Latvijas neatkarības proklamē�anas Pagaidu valdība 1919. gada 4. oktobrī nosūtīja viņu speciālā sūtņa statusā uz Romu attiecību nodibinā�anai ar Svēto Krēslu (Vatikānu).
1919. gada novembrī J. Rancāns tikās ar pāvestu Benediktu XV, nodibināja kontaktus ar vairākiem ietekmīgiem kardināliem, draudzīgo valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Romā un ārzemēs izplatījās pla�a informācija par jauno Latvijas valsti. Tā tika panākta Latvijas valstij un Latvijas katoļiem labvēlīga Romas pāvesta attieksme. 1920. gada 16. janvārī Vatikāns atzina Latvijas neatkarību
Sevi�ķu ievērību pelna J. Rancāna parlamentārā darbība, kas aptver divpadsmit gadus Latvijas Saeimā. Viņ� bija visu �etru Saeimu deputāts no Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partijas, kā arī �īs likumdo�anas iestādes otrais vicepriek�sēdājs 2.,
3. un 4. Saeimā. J. Rancāns bija referents vairāku nozīmīgu likumprojektu lietās. Piemēram, Saeimā pla�i debatēja par atlīdzību mui�niekiem par atsavināto zemi agrārreformas gaitā. Saeimas vairākums ar sociāldemokrātiem priek�galā uzskatīja, ka vēsturiskā taisnīguma vārdā mui�niekiem nav maksājama nekāda atlīdzība. Turpretim J. Rancāna vadītā frakcija atzina, ka neliela atlīdzība tomēr būtu vajadzīga. Frakcijas vadītājs savā runā sevi�ķi uzsvēra ētisko momentu likumdo�anā un noraidīja atriebības jūtas un aicinājumus uz vēsturisko revan�u, kas būtu vērsts pret vācie�iem un poļiem - lielākajiem zemes īpa�niekiem. Vienmēr aktuālajā valsts bud�eta jautājumā J. Rancāns vadījās no lietderības un taupības principa, tāpēc neuzstājās ar nebeidzamām prasībām Latgales vajadzību apmierinā�anai. Tajā pa�ā laikā lieti�ķās diskusijās viņa partija un domu biedri panāca, ka skolu remontiem un ēku atjauno�anai Latgalei pie�ķīra 18 milj. latu no 37 milj. latu kopsummas.
Savās runās Saeimā J. Rancāns pieskārās galvenokārt nacionālpolitiskiem, reliģijas un kultūras jautājumiem. Tā kā viņ� labi orientējās arī da�ādās tiesību jomās, Saeima viņu iesaistīja parlamentārajās izmeklē�anas komisijās, da�ādu konvenciju apsprie�anā. Latvijas parlamenta presti�u stiprināja J. Rancāna līdzdalība starptautiskajās parlamentārie�u tik�anās reizēs Bernē un �enēvā.
Kop� 2. Saeimas J. Rancāns izpelnījās daudzu deputātu cieņu par godprātīgu Saeimas priek�sēdētāja biedra pienākumu pildī�anu. Būdams stingrs un nelokāms savos principos, J. Rancāns nebija agresīvs, bet ieguva piekritējus ar savu iecietību un labsirdību, runu akadēmisko noskaņu.
Kā pārliecināts demokrāts J. Rancāns neatbalstīja K. Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsumu, bet arī aktīvi pret to neuzstājās. Viņ� uzskatīja, ka apvērsums ir noticis K. Ulmaņa personīgās godkārības dēļ un jaunais re�īms netiks vērsts pret tautu. Pēc vairākiem gadiem trimdā sarunā ar politiķi Ādolfu Klīvi par demokrātijas trūkumiem J. Rancāns izteicies: �Ja nebūtu sācies kar�, kaut kādu parlamentu jau Ulmanis būtu sastādījis, kas nebūtu labāks, ne sliktāks par biju�o.�
Nacistu okupācijas gados J. Rancāns, būdams uzticīgs neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas ideāliem, līdz ar citiem politiķiem, zinātnes un kultūras darbiniekiem iekļāvās nacionālās pretestības kustībā - Latvijas Centrālajā padomē (LCP). Tā oficiāli nodibinājās 1943. gada 13. augustā un apvienoja tos politiskus spēkus, kas atzina Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi. Vēsturnieks prof. E. Andersons norāda, ka �nebija problēmas ar Kristīgo zemnieku un katoļu partijas pārstāvja un pēdējās Saeimas priek�sē�a 2. biedra bīskapa J. Rancāna piesaistī�anu nacionālās preto�anās kustībai.�. (Andersons, E., Siliņ�, L. u.c.
Izmantojot iespējas, ko deva augstais garīdznieka stāvoklis, J. Rancāns apmeklēja prominentus baznīcas vadītājus, viesojās Anglijā, Beļģijā, �veicē, Holandē, Francijā, Itālijā un Īrijā. Visur viņ� stāstīja par Latviju un tās tautas likteni. 1946. gadā bīskaps J. Rancāns bija vizītē pie Romas pāvesta Pija XII, apmeklēja 1946. gada Parīzes Miera konferenci un ANO Ģenerālo asambleju.
Klāt nāca vēl viens būtisks pavērsiens - pēc prezidenta K. Ulmaņa deportācijas un nāves (miris 1942. gada 20. septembrī Krasnovodskā), pēc Saeimas priek�sēdētaja Paula Kalniņa nāves (miris 1945. gada 26. augustā Austrijā) un Saeimas priek�sēdētaja 1. biedra Kārļa Pauļuka nāves (miris 1945. gada 21. janvārī Bauskas pagastā) saskaņā ar
Satversmi par Valsts prezidenta vietas izpildītāju kļuva 4. Saeimas priek�sēdētāja 2. biedrs - bīskaps Jāzeps Rancāns. �o faktu atzina neatkarības laika Latvijas politisko partiju līderi un parlamentārie�i trimdā speciālā paziņojumā 1947. gada 26. aprīlī. Kā nelokāms patriots, demokrāts un pienākuma cilvēks J. Rancāns neatteicās uzņemties grūto misiju. Tomēr daļai latvie�u politiķu un trimdas organizāciju bija citāds viedoklis valsts intere�u pārstāvniecības jautājumā, tāpēc J. Rancāns aicināja visus trimdas latvie�us kopējam darbam un demokrātiskās Latvijas pamatlikuma atzī�anai.
Sakarā ar latvie�u pastiprinātu izceļo�anu no Eiropas uz ASV un Kanādu radās nepiecie�amība koncentrēt aktivitātes tur, kur izvietojās trimdas tautas vairākums. Tā 1951. gada martā J. Rancāns pārcēlās uz ASV, Mi�iganas �tatu. Pēc baznīcas augstākās vadības ieteikuma viņ� ar politiku vairs oficiāli nenodarbojās, kaut arī simboliski Amerikas latvie�u sabiedrībai viņ� joprojām bija Latvijas valsts augstākais pārstāvis.
Dziļa pateicībā par J. Rancāna mū�a darbu katoļu garīdznieki, kas bija pulcēju�ies uz bīskapa izvadī�anu 1969. gada 6. decembrī, ierosināja dibināt bīskapa Jāzepa Rancāna fondu. Oficiāli fonds darbību uzsāka 1970. gada 7. novembrī. Fonda padomi veido pārstāvji no Austrālijas, Lielbritānijas, Vācijas, Kanādas un Amerikas latvie�u katoļu organizācijām. Fonda mērķis ir godināt izcilo baznīcas un Latvijas valstsvīru un sniegt atbalstu organizāciju un atsevi�ķu darbinieku aktivitātēm, kas veicina J. Rancāna pausto ideju izplatību.
Andersons, E., Siliņ� L. u. c.
Cakuls, J.
1996, 431 lpp.
Dainis Leme�onoks
Klāra Kalniņa (1874. g. 25. februārī Jēkabnieku pag. - 1964. g. 22. decembrī Stokholmā, Zviedrijā) - sabiedriska darbiniece, viena no LSDSP dibinātājiem. Beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju (1896), studējusi Tērbatas Universitātē. Zobārste. Piedalījusies Jaunās strāvas kustībā. 1901. gadā kopā ar dzīvesbiedru ārstu Paulu Kalniņu izveidoja Latvie�u sociāldemokrātu Kurzemes grupu. Pēc Krievijas 1917. gada Februāra revolūcijas aktīvi iesaistījās LSDSP darbībā un sievie�u kustībā, bija Latvijas Tautas padomes locekle un Latvijas Satversmes sapulces deputāte. Vadīja LSDSP Sievie�u centru un rediģēja tā izdoto �urnālu �Darba Sieviete�, bija arī Sociālistiskās Internacionāles Sievie�u komitejas prezidija locekle. Pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot trimdā Zviedrijā, piedalījās starptautiskajā sociāldemokrātiskajā sievie�u kustībā.
Likteņa joki mēdz būt ne tikai ne�ēlīgi, bet arī pagalam bezgaumīgi. Par to diem�ēl nācās pārliecināties Klārai Kalniņai, spo�ai intelektuālei un izcilai Latvijas politiķei un enerģiskai sava dzimuma tiesību aizstāvei. Lielā mērā tie�i sievie�u solidaritātes trūkums (Latvijas pilsonēm izmantojot savas balsstiesības, kas citviet Eiropā toreiz vēl �ķita kas ārkārtējs) aprāva parlamentārās politiķes karjeru, tik daudzsolo�i aizsāktu Tautas padomē un Satversmes sapulcē.
�Tikai vienā virzienā vēlētāji bija noteikti izrādīju�i savu gribu - visos apgabalos visu partiju sarakstos bija svītrotas sievietes, pat tās, kas savu vēlētāju aprindās bija populāras, kā sociāldemokrātiem Aspazija un Klāra Kalniņa, Latgalē Valerija Seile. Tā pirmajā Saeimā neievēlēja nevienu sievieti, kaut gan vēlētāju vairākums bija sievietes,� ar patiesu nemieru savos citādi egocentriskajos memuāros Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlē�anas 1922. gadā atceras Klāras Kalniņas partijas biedrs un radinieks Fēlikss Cielēns. �Politiskās darbinieces par �ādu iznākumu dibināti ļoti sa�uta un izteica pārmetumus vīrie�iem, kas savas politiskās tumsības dēļ ir svītroju�i sievietes, domādami, ka tām piestāv māja un bērnu audzinā�ana, bet ne politiskais kaujas lauks. Pēc trim gadiem tomēr noskaidrojās, ka �is pārmetums bija pavisam nedibināts. 1925. gadā 2. Saeimas vēlē�anās Centrālā vēlē�anu komisija izdarīja visos vēlē�anu iecirkņos slepenu novēro�anu, kā balso vīrie�i un sievietes. Visos vēlē�anu lokālos cie�i blakus bija novietotas divi urnas - vienā no tām vēlē�anu iecirkņa priek�sēdis ielaida vīrie�u pasniegtās aploksnes, bet otrā sievie�u. To izdarīja tik veikli un neuzkrīto�i, ka neviens nepamanīja �o balsu �ķiro�anu. Centrālā vēlē�anu komisija uzdeva saviem darbiniekiem konstatēt, kā vīrie�i un sievietes svītroju�i sievie�u vārdus. Izrādījās, ka vīrie�i ļoti maz to darīju�i, bet sievietes ļoti daudz.� (Cielēns, F.
Tikai 1931. gadā Latvju sievie�u nacionālās līgas priek�niece, rakstniece Berta Pīpiņa, kas
4. Saeimas vēlē�anās balotējās no Demokrātiskā centra partijas saraksta, kļuva par pirmo sievieti -deputāti Latvijas parlamentā. Bet Klārai Kalniņai, joprojām cienītai partijas biedru vidū un aktīvai LSDSP pārstāvei starptautiskajā sievie�u kustībā, �ī vēlētāju �greizsirdības tendence� traucēja ieņemt godam pelnīto vietu Latvijas Republikas dibinātāju panteonā. Mūsdienās pavir�a vēstures interesenta prātā viņa ir pilnībā nobīdīta sava prominentā vīra Paula Kalniņa (1872-1945), ilggadējā Saeimas priek�sē�a, un dēla Bruno Kalniņa (1899-1990), kolorītā pirmskara Latvijas politikas �brīnumbērna�, ēnā.
***
Viņa piedzima 1874. gada 25. februārī Jēkabnieku pagasta (Jelgavas apriņķī) Van�u māju saimnieka ģimenē kā Anna Luīze Klāra Veilande. Klāra izglītojās Dorotejas meiteņu skolā Jelgavā (1887-1890), vēlāk - pilsētas meiteņu ģimnāzijā, kuru absolvēja 1896. gadā, ar pārtraukumiem studēja zobārstniecību Pēterburgā un Rīgā, līdz 1910. gadā Tērbatas Universitātē ieguva zobārstes tiesības. (Pati gan atzina, ka stomatoloģiju bijis grūti savienot ar interesi par filozofijas un sociālajām studijām.) Uzsākto zobārstes praksi bie�i pārtrauca viņas politiskās darbības raisītās konsekvences.
Dubultais - cara ierēdņu un vācu mui�niecības - nacionālais spaids pievērsa no Rietumiem ieplūdu�ajām sociālisma idejām pat turīgo saimnieku atvases, kas savā dzimtenē jutās tikpat beztiesīgas kā tēvu sviedrētie kalpi. Iegūtā izglītība un naudīgie arodi �o izjūtu pastiprināja, reizē liekot arī meklēt izeju. Savās atmiņās Klāra Kalniņa raksta, ka Dorotejas meiteņu skolā atklāti tika kultivēta audzēkņu pārvāco�ana, viņā modinot spīvu vēlmi sargāt latvietību. Vienlaikus meitene pamanīja, ka ne tikai vācu skolotāji, bet arī pārtiku�ie tautie�i kā posto�us ģimenes vērtībām nosoda sievie�u centienus izglītoties, strādāt un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Tolaik skolnie�u un studen�u vidū kļuva populāras dzimumu vienlīdzības un vispārējās labklājības idejas, savukārt pirmo sabiedriskās darbības pieredzi viņas, līdzīgi kā citi topo�ie latvju politiķi, guva pa�dibinātās literārās un diskusiju grupās. Klāra, sākusi ar līdzdalību Dorotejas meiteņu skolas pulciņā �Austra�, kas izplatīja savu rokraksta izdevumu �Vārpas�, jau kā ģimnāziste un studente iesaistījās Jaunās strāvas kustībā, laikrakstā �Dienas Lapa� un strādniecības izglīto�anās centienos. 1895. gadā Veilandes jaunkundze satika medicīnas studentu no Tērbatas Universitātes - Paulu Kalniņu, kur� trīs gadus vēlāk kļuva par viņas vīru gandrīz pusgadsimtu ilgajā emancipētu Eiropas intelektuāļu parauglaulībā.
Klāra Kalniņa bija starp tiem, kuri organizēja pirmās sociālistiskās ideoloģijas adeptu grupē�anos un kala plānus partijas izveidei. Kaut arī pēc Jaunās strāvas sagrāves 1897. gadā arī Kalniņi bija nonāku�i cara �andarmērijas redzeslokā, Pauls Kalniņ� paguva uzsākt ārsta praksi Tukumā, kur 1899. gada pavasarī nāca pasaulē viņu vienīgais dēls Bruno Haralds. Ta�u jau tajā pa�ā gadā ģimenei nācās pārcelties uz Lietuvas robe�miestu �agari, jo sakarā ar jaunstrāvnieku arestiem Pauls Kalniņ� uz diviem gadiem administratīvā kārtā tika izraidīts no Baltijas guberņām. Atgriezu�ies Latvijā, Kalniņi 1901. gadā veidoja un vadīja tobrīd domubiedru vidū respektēto Kurzemes (Jelgavas) sociāldemokrātu grupu, kas uzturēja sakarus ar Pārdaugavas un Liepājas strādniekiem. Grupu veidoja Jelgavas rūpnīcu darbinieki, ģimnāzisti, Zemgales pagastu lauksaimnieki, amatnieki, skolotāji, vēlāk arī laukstrādnieki - tā bija pirmā sociāldemokrātu organizācija, kas propagandēja sociālismu ārpus pilsētām. 1903. gadā Klāra kopā ar vīru, vairoties no policijas represijām, emigrēja uz Vāciju, vēlāk uz �veici. Tur viņi izdeva analītiskas bro�ūras un vadīja Kurzemes grupas Cīrihes sekciju, kas 1904. gadā pievienojās jaunajai LSDSP. Latvijā Kalniņi atgriezās tikai 1905. gada rudenī. Klāra un Pauls toreiz principiāli, nerēķinoties ar to, cik viņu viedoklis ir nepopulārs, nostājās pret terora izmanto�anu partijas taktikā.
1906. gadā sākās jauna trimda, bet jau pēc gada ģimene atgriezās Latvijā, lai Majoros uzsāktu ārstu praksi un vienlaikus veiktu partijas nelegālo darbu. (Klāras partijas segvārds bija �Svava�, savukārt Paula - �Ekters�.)
Klāra Kalniņa kļuva par Latvijas sociāldemokrātijas Centrālās komitejas locekli (19071911), pievienojās sociāldemokrātu avīzes �Cīņa� izdevniecības grupai (1907-1909) un rediģēja to �mazinieciskā� (neboļ�eviskā) ievirzē. Vēlāk viņa pārraudzīja citus nelegālos izdevumus, kā arī rakstu krājumus �Ciba�, �Jaunais Pūrs� u.c. Dzimtajos Van�os viņa, tāpat kā Kurzemes grupas laikos, atkal iekārtoja pagrīdes tipogrāfiju. To pārzināja Klāras māsa Katrīna �ulce, kuras vīrs jau bija apcietināts par pretvalstisku darbību (arī Katrīnu policija arestēja un nometināja Sibīrijā). Kā atceras F. Cielēns, Klārai biju�as �etras māsas, visas ļoti aktīvas un nonkonformistiskas sievietes. Iepazinis Kalniņu ģimeni 1910. gadā, F. Cielēns raksturo pirmos iespaidus sev ierakstā stilā: �Spirituālā, jaukā blondīne Klāra, kurai toreiz bija 36 gadi, izskatījās kā
No 1911. līdz 1914. gadam, Krievijas impērijas saimnieciskā uzplaukuma un politiskās liberalizācijas laikā, Klāra darbojās vairākās legālajās sociāldemokrātu avīzēs. Cielēns piemetina - abi Kalniņi centīgi strādāju�i arī pamatprofesijā un Majoros uzcēlu�i sev māju, uz kuru konsultēties brauku�i partijas biedri no Rīgas, tur notiku�as LSD CK sēdes. Aizrautīgo strādniecības intere�u pārstāvju laulātais pāris neuzskatīja par vajadzīgu kaunēties no komforta un pilsoniskā dzīvesveida. Viss bija pa�u darbā nopelnīts, praktizējot arodā, kas spēja sagādāt iztiku pat trimdā un juku laikos.
Pirmā pasaules kara sākumā, kad P. Kalniņ� tika mobilizēts un dienēja kā kara ārsts, sieva un Bruno pārcēlās pie viņa uz Helsinku garnizonu.
1916. gada beigās māte ar dēlu atgriezās Latvijā (tēvs uz �ejieni, uz Daugavas fronti, bija pārsūtīts jau agrāk), vēlāk pārcēlās uz Petrogradu, kur Klāra atrada darbu Latvie�u bēgļu apgādā�anas centrālkomitejas preses birojā, bet Bruno sāka tieslietu studijas. Pēc
1917. gada Februāra revolūcijas Klāra kopā ar vīru un dēlu darbojās Rīgas Strādnieku deputātu padomē, bija tās izdevuma �Ziņotājs� līdzstrādniece. 1917. gada augustā Rīgas domes vēlē�anās - pirmajās pla�a mēroga demokrātiskajās vēlē�anās Latvijā - Klāra un Pauls Kalniņi tika ievēlēti Rīgas domē.
Būdami tuvi Vācijas sociāldemokrātu līderiem un Rietumu tradīcijai, Kalniņi pauda Pasaules kara nomāktajai latvie�u sabiedrībai �ķietami nepieņemamus �internacionālistu� uzskatus, kas reizē atbalstīja un noliedza Ļeņina lozungus - viņi gan vēlējās tūlītēju mieru �bez kontribūcijām un aneksijām� (cerot uz vācu strādnieku solidaritāti, Latvie�u strēlnieku sociāldemokrātiskās organizācijas uzdevumā Klāra, Pauls un Bruno piedalījās vācu kareivjiem domāto revolucionāru aģitācijas materiālu izstrādē), gan iebilda pret tolaik boļ�eviku pilnībā sagrābtās LSD sludinātajām dogmām par pilsoņu kara un proletariāta diktatūras nepiecie�amību. Ideālisms un uzticība demokrātijas principiem, nevainojamā reputācija un cie�i personiskie kontakti ar Eiropas kreisās kustības ideologiem pa�saprotami izvirzīja viņus 1918. gada jūnijā atjaunotās demokrātiskās LSDSP līderos.
No 1918. līdz 1922. gadam Klāra Kalniņa bija LSDSP Centrālās komitejas locekle. Būdama LSDSP pārstāve Latvijas Tautas padomē, viņa kopā ar P. Kalniņu un F. Menderu izstrādāja neatkarības izsludinā�anai veltīto partijas deklarāciju un (kā vienīgā delegāte sieviete) piedalījās valsts proklamē�anas ceremonijā 1918. gada 18. novembrī, bet
1920. gadā tika ievēlēta Latvijas Satversmes sapulcē. �Klāra Kalniņa, elegantā tērpā un modernā frizūrā teatrāli gāja soli nostāk [no vīra], it kā gribēdama pasvītrot, ka viņa �ajā augstajā namā ienāk nevis kā Paula Kalniņa laulātā draudzene, bet gan kā patstāvīga politiska darbiniece.� (Cielēns, F.
Līdztekus balsojo�o sievie�u �greizsirdībai� bija vēl viens iegansts, kas aprāva Klāras Kalniņas klātbūtni valsts celtniecībā. LSDSP biedri jutās noguru�i no oponentu ironijas, ka partija ir �Kalniņu ģimenes uzņēmums�. Māte piekāpās par labu ambiciozajam dēlam, kur�, �ķiet, ar uzviju mantoja Veilandu enerģisko un pa�apzinīgo raksturu. Viņa pati ilglaicīgi darbojās LSDSP Rīgas komitejā (1921-1934), nodibināja un līdz apvērsumam vadīja LSDSP Sievie�u centru (no partijas biedriem 1933. gadā 26 procenti bija sievietes - Kalniņ�, B.
1923. gadā Klāra Kalniņa tika ievēlēta Sociālistiskās Internacionāles Sievie�u komitejā un no 1930. gada bija tās prezidija locekle.
15. maija re�īms viņai izvērtās pazemojumu un cie�anu virknē. Kopā ar citām kreisajām politiķēm Klāra Kalniņa tika vairākas nedēļas internēta - turklāt kāda tenku lapele savās �reportā�ās� par represētajām ķengājās tik histēriskā degsmē, ka neērti jutās pa�i ulmanie�i. Vīrs un dēls bija apcietināti un tika tiesāti, līdz ārzemju politiķu spiediens panāca viņu atbrīvo�anu. Biju�ais ziedu dāvātājs visās viņas vārda dienās - reiz pagastskolas biedrs Kārlis Ulmanis no Pik�u mājām - ignorēja Klāras lūgumu dot Kalniņiem kaut tik daudz tiesību, cik savulaik saviem pretiniekiem deva cara re�īms.
Pēc atbrīvo�anas no cietuma 1937. gadā Bruno emigrēja uz tēva dienesta laikā iepazīto Somiju, bet vecāki dzimtenē aizvadīja dzīvi izolācijā. At�ķirībā no citiem sociāldemokrātiem Kalniņu pāris neizjuta revan�a tieksmes. Ādolfs �ilde raksta, ka Ulmaņa re�īma laikā abi laulātie kopā ar da�ām citām LSDSP autoritātēm vairījās no da�a partijas biedra pretul-maniskām avantūrām, kas tika finansētas par PSRS naudu. (�ilde, Ā.
Pārcietu�i Baigo gadu, Kalniņi iesaistījās nacionālās preto�anās kustības organizācijā Latvijas Centrālā padome (LCP). 1944. gadā, �ķiet, vienīgā LCP organizētā laiva, ko pārtvēra nacisti, bija tie�i tā, kurā atradās Klāra un Pauls Kalniņi. Tā viņi nokļuva nevis Zviedrijā, uz kurieni abus bija deleģējusi LCP, bet gan Vācijā. Pēc vīra nāves (1945) Klāra Kalniņa emigrēja uz Zviedriju. Tur piedalījās LCP atjauno�anā (tās darbs gan ātri apsīka), bija Latvijas PEN kluba biedre (no 1947. gada) un LSDSP Ārzemju nodaļas balsts līdz savai nāvei 1964. gada 22. decembrī. 1951. gadā viņa kā viena no LSDSP delegātiem piedalījās kara laikā izjuku�ās un atkal izveidotās Sociālistiskās Internacionāles (SI) atjauno�anas kongresā, pēc tam darbojās SI radītajā Sociālistisko sievie�u starptautiskajā padomē.
�ī sieviete ir tik daudz devusi savai tautai un valstij! Viņa būtu devusi vēl vairāk. Bet to nu mēs varam tikai minēt. Un no�ēlot.
Kalniņa, K.
Cielēns, F.
Kalniņ�, B.
Kalniņ�, B.
Stranga, A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 286 lpp.
Dzintars Ērglis
V
Konstantīns �akste (1901-1945) - tiesību zinātnieks. Dzimis 1901. g. 26. jūlijā Rīgas apriņķa Bulduros zvērināta advokāta, vēlākā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa �akstes un viņa sievas Justīnes ģimenē. Pēc Rīgas 2. vidusskolas beig�anas 1920. gadā K. �akstes turpmākā dzīve galvenokārt saistīta ar Latvijas Universitāti: viņ� absolvējis Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti (1925), aizstāvējis habilitācijas darbu (1931) un sekmīgi virzījies pa akadēmiskās karjeras kāpnēm no jaunākā asistenta līdz profesoram.
1942. gadā prof. K. �akste iesaistījās nacionālajā preto�anās kustībā nacistiskajam okupācijas re�īmam, 1943. gadā tika ievēlēts par nacionālās preto�anās kustības organizācijas Latvijas Centrālā padome priek�sēdētāju. 1944. gada aprīlī tika arestēts, ieslodzīts vispirms Rīgas Centrālcietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē, bet 1944. gada septembrī nonāca �tuthofas koncentrācijas nometnē netālu no Dancigas (tagad Gdaņska Polijā). Miris 1945. g. 21. februārī.
Konstantīnam �akstem Latvijas Republikas laikā daudzi paredzēja spo�u akadēmisko nākotni. Viņ� bija talantīgs jurists, kur� sekmīgi nodarbojās ar pedagoģisko un zinātnisko darbu Latvijas Universitātē. Politiskajā dzīvē Konstantīns �akste aktīvi neiesaistījās, lai gan kā Latvijas Republikas pirmā Valsts prezidenta Jāņa �akstes dēls viņ� bez pūlēm varētu uzsākt nopietnu politisko karjeru. Tāpat kā visai Latvijas tautai, liktenīgais brīdis profesora K. �akstes dzīvē pienāca 1940. gada vasarā, kad Latvija zaudēja savu valstisko neatkarību.
Lai gan oficiāli K. �akste nekad nekļuva par politisko darbinieku, viņ� prata rīkoties kā valstsvīrs un bija gatavs uzupurēties dzimtenes labā. Divu totalitāro okupācijas re�īmu - komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas - apstākļos viņ� saglabāja uzticību demokrātiskajai Latvijai un bija gatavs cīnīties par to. Pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups par to raksta: �Konstantīns �akste bija cilvēks, kur� neklausīja tos, kas teica - labāk ir neko nedarīt, labāk pasēdēt un pagaidīt, labāk neriskēt, jo kas gan tur var sanākt. Mēs ta�u esam tik mazi, tik vāji, ko mēs vispār varam. K. �akste bija cilvēks, kas teica �mēs varam�. � (Grūtups, A. Stāsts par nacionālo pa�apziņu un aizdomīgumu.
Jau 1940. gada vasarā K. �akste nespēja pasīvi lūkoties uz Latvijā notieko�o. Viņ� sāka darboties Demokrātisko latvie�u vēlētāju grupā, kas Maskavas inscenētajās Saeimas vēlē�anās 1940. gada jūlijā nesekmīgi mēģināja izveidot alternatīvu komunistiskajam Latvijas darba tautas blokam. Vēlāk gatavoja rakstus pagrīdes avīzei �Tautas Balss�.
1942. gadā, kad Latvijā bija izveidojies nacistiskās Vācijas okupācijas re�īms, K. �akste kopā ar citiem demokrātisko ideju paudējiem un aizstāvjiem iesaistījās nacionālajā preto�anās kustībā. �ajā �ķietami bezcerīgajā laikā viņ� uzskatīja, ka nepiecie�ams rīkoties, lai apvienotu spēkus kopējam mērķim - brīvai, neatkarīgai un demokrātiskai Latvijai, tādēļ pakāpeniski nodibināja sakarus ar citu preto�anās grupu vadītājiem. Viens no �īs kustības aktīvajiem dalībniekiem - biju�ais Latvijas ārlietu ministrs sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns (1888-1964) - vēlāk rakstīja: �Ne tikai savas grupas, bet visu pretestības kustības dalībnieku acīs viņ� kļuva par politisku vadoni, kuram dabiski pienāksies kļūt par atjaunotās demokrātiskās Latvijas Republikas pirmo Ministru prezidentu, jo viņam piemita visas īpa�ības, kādas nepiecie�amas demokrātiskam valstsvīram, - viņ� bija inteliģents, enerģisks un godīgs.� (Cielēns, F.
Lai nodibinātu vienotu nacionālās preto�anās kustības organizāciju, vispirms nācās pārvarēt labējās Zemnieku savienības un kreisās Sociāldemokrātiskās partijas politisko darbinieku asās savstarpējās pretrunas. K. �akste ieņēma centrisku pozīciju un neizrādīja īpa�as simpātijas nevienai no �īm partijām, tāpēc, lielā mērā pateicoties viņa autoritātei, biju�os parlamentārās iekārtas laika nesamierināmos pretiniekus izdevās apvienot kopīgā politiskā organizācijā. Filologs un aktīvs LCP dalībnieks Leonids Siliņ� (1916-2005) secinājis: �Grūtajos okupācijas apstākļos Latvijā, kā boļ�eviku, tā vācu, sākot ar 1940. g. līdz 1945. g., nebija daudz tādu personību ar skaidru nacionālu stāju, skaidriem demokrātiskiem principiem un tīru, politiski neaptraipītu pagātni, turklāt visā Latvijā labi pazīstamu vārdu, bet arī vārdu, kas bija pazīstams un respektēts ārzemēs. Visas �īs īpa�ības bija prof. K. �akstem.� (Andersons, E., Siliņ�, L. u.c.
1943. gada 13. augustā Rīgā nelegāli sapulcējās sabiedriskie darbinieki, kuri pārstāvēja pirmskara pēdējās Saeimas �etras lielākās politiskās partijas: Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju, Zemnieku savienību, Demokrātisko centru un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partiju. Viņi nodibināja nacionālās preto�anās kustības organizāciju Latvijas Centrālā padome (LCP) un ievēlēja par tās priek�sēdētāju K. �aksti. LCP mērķis bija atjaunot līdz 1934. gada apvērsumam pastāvēju�o parlamentāro iekārtu un koordinēt cīņu pret abām okupācijas varām. LCP bija viens no galvenajiem nacionālās preto�anās kustības politiskajiem spēkiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Organizācija orientējās uz Rietumu demokrātiskajām lielvalstīm ASV un Lielbritāniju, informēja tās par notikumiem Latvijā un atspēkoja uzskatu, ka latvie�i masveidā brīvprātīgi sadarbojas ar hitlerie�iem un kļuvu�i par kolaboracionistiem. LCP pastāvīgi atgādināja Rietumiem Latvijas tiesības uz neatkarību un paļāvās uz to atbalstu brīvības un demokrātijas atjauno�anā. Diem�ēl cerības uz 1918.-1919. gada situācijas atkārto�anos nepiepildījās, jo Otrā pasaules kara noslēgumā starptautiskais stāvoklis vairs nebija labvēlīgs Latvijai.
Kara gados apstākļi veidojās tā, ka LCP darbojās tikai latvie�u tautības politiķi, jo Latvijas Republikas laika skaitliski lielāko minoritā�u politiski aktīvais slānis 1943. gadā bija sagrauts. Vācbaltie�i bija atstāju�i dzimteni 1939.-1941. gadā, gandrīz visi ebreji gāja bojā holokaustā, bet krievu tautības politiskos darbiniekus 1940.-1941. gadā bija arestēju�i padomju represīvie orgāni.
Sākot ar 1943. gada vasaru, K. �akstes dzīve bija cie�i saistīta ar LCP, jo viņ� veica lielu daļu no �īs organizācijas praktiskā darba. LCP bija septiņas komisijas: ārlietu, militārā, informācijas, juridiskā, saimnieciskā, līdzekļu vāk�anas un sakaru uzturē�anas, un gandrīz visās ļoti aktīvi darbojās K. �akste.
Kop� studiju gadiem K. �akste bija akadēmiskās vienības �Austrums� biedrs. Kā tas parasts katrā nelegālā grupā, viņ� varēja uzticēties tikai labi pazīstamiem cilvēkiem, tādēļ �Austrums� kļuva par LCP aktīvistu kalvi. K. �akstem kā daudzpusīgai personībai bija ne mazums draugu juristu, vēsturnieku, rakstnieku, filozofu, politiķu u.c. aprindās, un tie cik spēja palīdzēja viņam pagrīdes darbā.
K. �akste okupācijas apstākļos nekad nezaudēja ticību Latvijas nākotnei. Jurists Arvīds Jaunarājs atceras: �Kad Latvijā valdīja okupācijas vara un vēl sēdēju savā miertiesne�a iecirknī Andreja Pumpura ielā, reiz prāvu starpbrīdī pie manis bija iegriezies Konstantīns �akste... Saruna novirzījās uz to, kas mūs nākotnē sagaida. Kad mēs izteicām pesimistis-
kas domas, Konstantīns �akste mums atbildēja apmēram �ādiem vārdiem: �Es gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvija būs atkal, bet tikai es nezinu, vai mēs to piedzīvosim.� (Andersons, E., Siliņ�, L. u.c.
K. �akste bija vienisprātis ar F. Cielēnu, ka LCP veidojo�ās politiskās partijas bija vismaz daļēji atbildīgas par parlamentārās un demokrātiskās iekārtas bojāeju Latvijā, jo nespēja ne vairot Saeimas autoritāti, ne arī pretoties 1934. gada Ulmaņa apvērsumam. Abi sabiedriskie darbinieki 1944. gada sākumā nolēma sagatavot politisku manifestu jeb deklarāciju, ko vēlāk akceptēja pārējie LCP vado�ie dalībnieki un parakstīja politiķi, rakstnieki, literāti, garīdznieki un citi Latvijā pazīstami cilvēki. Manifesta teksts nosodīja abas okupācijas varas un deklarēja tautas gribu atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti atbilsto�i 1922. gada Satversmei. K. �akste un viņa domubiedri savāca 190 parakstus. Bija vajadzīga patiesi liela pilsoniskā drosme, lai 1944. gada sākumā nacistu okupācijas re�īma apstākļos parakstītu �ādu dokumentu. LCP dalībnieki �o manifestu vispirms nogādāja Rietumos un pēc tam mēģināja iesniegt nacistu okupācijas varas iestādēm. Diem�ēl Latvie�u leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, ko viņi bija izraudzīju�ies par starpnieku, atteicās �o dokumentu pieņemt.
1944. gada aprīļa beigās sākās nacistu okupācijas iestā�u represijas pret LCP. Kā viens no pirmajiem 29. aprīlī tika apcietināts K. �akste. Profesors bija informēts par iespējamo arestu, tomēr negrasījās bēgt uz Zviedriju un nevēlējās pat uz īsu laiku mainīt savu dzīves vietu Latvijā un slēpties. Lai glābtu citus organizācijas dalībniekus, K. �akste uzņēmās visu atbildību par nacistiem tobrīd jau zināmo organizācijas darbību. K. �aksti vispirms ievietoja
1944. gada 1. septembrī K. �akste kopā ar LCP vicepriek�sēdi Bruno Kalniņu (1899-1990) un LCP ģenerālsekretāru Ludvigu Sēju (1885-1962) no Rīgas Centrālcietuma tika nosūtīts uz Salaspils koncentrācijas nometni, kur dzīve bija vēl smagāka netīrības, parazītu un sliktās pārtikas dēļ. Salaspils nometnē K. �akste neatradās ilgi, jo Sarkanās armijas uzbrukuma dēļ viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem 10. septembrī kājām aizdzina uz Rīgas ostu un ar kuģi aizveda uz Dancigu. Pēc divām dienām kuģis sasniedza galamērķi, un jau 14. septembrī K. �akste un viņa likteņa biedri nonāca netālu no Dancigas eso�ajā �tuthofas koncentrācijas nometnē.
Visiem, kurus nacisti nogādāja �ajā milzīgajā ieslodzījuma vietā, kas 1945. gadā aizņēma 120 ha, bija jāiziet cauri t.s. Nāves vārtiem. Ieslodzītos pie ieejas sagaidīja SS virsnieks ar brutālu un cinisku uzrunu, kas parasti sākās ar vārdiem: �No �ā brī�a jūs vairs neesat cilvēki, jūs esat tikai numurs. Izejot caur vārtiem, jūs esat visas tiesības zaudēju�i. Jums ir palikusi tikai viena tiesība un iespēja - izlidot caur skursteni.� Ar pēdējo bija domāta nometnes krematorija.
K. �akste saņēma numuru 86 192, kas turpmāk aizstāja viņa vārdu un uzvārdu.
1945. gada sākumā �tuthofas koncentrācijas nometnei strauji tuvojās Sarkanā armija, tāpēc ieslodzīto kolonnas tika dzītas projām viņiem nezināmā virzienā. Laiku no 1945. gada 25. janvāra līdz
5. februārim K. �akste kopā ar citiem arestētajiem nepārtraukti pavadīja ceļā, praktiski bez uztura un 20 grādu aukstumam un dziļajam sniegam pilnīgi neatbilsto�ā apģērbā. Lai gan K. �akstes spēki izsī-ka, arī gājiena laikā viņ� centās saglabāt vīri�ķību.
1945. gada 5. februārī ieslodzīto kolonna sasniedza pagaidu nometni Lauenburgas apriņķa Gen�as (Gansa) miestiņā. �eit smagi slimais K. �akste nedaudz atlaba, tomēr drīz vien viņa veselības stāvoklis kļuva kritisks. Naktī no 21. uz 22. februāri profesors mira. Ieslodzītie latvie�i un lietuvie�i viņu apglabāja Gen�as nometnes tuvumā, novietojot uz kapa vairākus akmeņus un koka krustu, lai varētu atrast �o vietu pēc kara. 1951. gadā poļu varas iestādes K. �aksti pārapbedīja Gdaņskas apgabala Ka�ubska Krepas masu kapā.
K. �akstes mū�a pēdējais cēliens bija pierādījums tam, ka demokrātiskas Latvijas idejai viņ� kalpoja ne tikai vārdos, bet arī darbos, ziedojot tai savu dzīvību. K. �akstes kolēģis LU docents Benno Ābers rakstīja: �Tā vēl pirms Otrā pasaules kara beigām traģiskos apstākļos aizgāja bojā vīrs, kura lielākais sapnis bija uz kara drupām celt jaunu patstāvīgu Latvijas valsti, kur valdītu tauta demokrātiskā, tiesiskā iekārtā. Vīrs, kura dzimtas saknes norādīja uz izcilu vietu latvju nācijā. Vīrs, ko lielāko latv[ie�u] politisko partiju līderi bija izraudzīju�i par savu vadītāju un nākamo Latvijas Ministru prezidentu. Konstantīns �akste arī ne�aubīgi ticēja, ka latvju tautai neatkarību atgūt palīdzēs Rietumu sabiedrotie. Tāpēc arī Latvijas Centrālā padome K. �akstes vadībā centās jau kara laikā nodro�ināt sadarbību ar Rietumu nācijām, uzņemoties vislielāko risku vācu okupācijas apstākļos. Savā politiskajā ticības apliecībā un rietumu orientācijā profesors Konstantīns �akste nepārprotami bija latvju tautas lielā vairākumu gribas un noskaņojuma pārstāvis un dedzīgs, nesavtīgs cīnītājs �o nacionālo ieceru īsteno�anai.� (Andersons, E., Siliņ�, L. u.c.
LCP izveido�ana un darbība parādīja, ka Latvija ir viena no Rietumu demokrātijām, un tai bija morāla nozīme gan toreiz, gan mūsdienās. K. �akstes ieguldījums cīņā par mūsdienu brīvības ideāliem ir milzīgs. LCP nevardarbīgā preto�anās nacistu un vēlāk arī padomju okupācijas varai nebija veltīga. Latvijas Republika savu valstisko neatkarību 1991. gadā atguva, ejot pa ceļu, ko pusgadsimtu iepriek� bija iecerējusi LCP un tās priek�sēdis K. �akste. Dzejnieks Jānis Peters pamatoti atzīmē: �Nedomāju, ka es te tagad kādu poētismu veido�u, bet Konstantīna �akstes cīņa sasaucas ar Atmodas cīņas veidu 80.-90. gadu mijā, kādu izvēlējas Baltijas telpa, - dziesmotā, parlamentārā un barikā�u revolūcija. Konstantīna �akstes un viņa līdzbiedru cīņa, kas sākās 1943. gadā un kam zināmā mērā var piedēvēt naivumu, vainagojās ar panākumiem 1991. gada 21. augustā.� (�akste bīstamāks par Ulmani.
Andersons, E., Siliņ� L. u.c.
Auziņ�, A.
Ērglis, Dz.
Jansons, J. Profesora Konstantīna �akstes ieguldījums Latvijas tiesību zinātnes attīstībā.
Lerhis, A., Ancāns, P. Konstantīns �akste - zinātnieks un latvie�u nacionālās pretestības kustības organizētājs.
Siliņ�, L.
Uldis Neiburgs
�anis (Jānis) Lipke (1900-1987) - strādnieks. Dzimis 1900. gada 1. februārī Jelgavā, luterticīgs. Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur iestājies Sarkanās armijas latvie�u strēlnieku vienībās. Pēc atgrie�anās Latvijā 1919.
1920. gadā dienējis Latvijas armijas Latgales Artilērijas pulkā. Precējies ar Johannu Lipki (dzim. Novickis), bērni Anna, Alfrēds un Zigfrīds Ojars. 20.-30. gados strādājis par dokeri un citos darbos Rīgas ostā. Nacistu okupācijas laikā kopā ar dzīvesbiedri Johannu izglābis no nāves 55 ebrejus. 1977. gadā saņēmis Izraēlas Goda zīmi �Taisnīgais starp tautām�. Miris 1987. gada 14. maijā, apglabāts Me�a kapos Rīgā.
��ani da�kārt dēvē par Latvijas Vallenbergu. Pielīdzinājums visā pasaulē pazīstamajam Budape�tas ebreju glāb�anas akciju organizatoram, kura vārdā nosauktas starptautiskas organizācijas un fondi, ir pagodino�s, ta�u neprecīzs: Raulu Vallenbergu sargāja oficiāls Zviedrijas diplomāta statuss, viņ� reizē bija ASV prezidenta Bēgļu palīdzības komitejas pārstāvis, viņa rīcībā bija ļoti ievērojami naudas līdzekļi un sakari starptautiskajās finan�u aprindās. Lipke turpretī bija pilnīgi neaizsargāts, viņam nebija ne statusa, ne līdzekļu, tikai liela vēlē�anās glābt un neap�aubāmi spo�s organizatora talants.� (Vestermanis, M.
55 vai pat 56 cilvēkus, izglāba �anis Lipke, pazīstamākais no Latvijas ebreju glābējiem. Tagad gan visi �. Lipkes izglābtie ebreji jau ir miru�i.
�. Lipke bija unikāla personība, to vairākkārt ir apliecināju�i cilvēki, kam bija lemts viņu iepazīt tuvāk - gan �aņa un viņa sievas Johannas izglābtie ebreji, gan latvie�i, kas viņam palīdzēja veikt �o riskanto un pārdro�o misiju. Ebreju disidentu kustības aktīvists Dāvids Zilbermans savulaik bija vienīgais, kur� intervēja �ani Lipki un viņa izglābtos ebrejus. Cilvēki, kas pazina Lipki, vienmēr ir teiku�i: �anis bijis unikāls, leģendārs, pa�aizliedzīgs dro�sirdis un neglābjams fantazētājs, viņ� bijis dvēseles aristokrāts, mākslinieks, leģendārs varonis, kas staigājis pa na�a asmeni, un viņam vienmēr blakus stāvējis viņa sargeņģelis. Cilvēki, kurus izglāba �anis Lipke, vienmēr uzdevu�i sev jautājumu: kas viņ� bija un kas viņu mudināja rīkoties tik pārdro�i laikā, kad lodi pierē varēja dabūt vienkār�āk par dieni�ķās maizes riecienu?
Atbildēt uz �o jautājumu nav nemaz tik viegli. �. Lipke nepiederēja Latvijas Republikas politiskajai vai intelektuālajai elitei, kuru īpa�i skāra padomju un nacistu represijas, tāpat kā arī kolaborācija ar �iem re�īmiem Otrā pasaules kara laikā. Viņ� nebija arī augsti izglītojies humānists vai demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvis - teorētiķis. Strādādams par dokeri Rīgas ostā, viņ� bija iemantojis autoritāti Rīgas ostas strādnieku vidū, ta�u nebija komunists,
nepiederēja arī nevienai citai kreisi noskaņotai politiskai organizācijai. Viņ� bija vienkār�s cilvēks, kura godaprāts un cilvēkmīlestība acīmredzot lika rīkoties tā un ne citādāk. Viņa uzdrīkstē�anās konkrētajos vēsturiskajos apstākļos bija tā, kas �odien ļauj nosaukt �. Lipki par unikālu personību.
Atbildi uz iepriek� uzdoto jautājumu var palīdzēt rast arī holokaustu pārdzīvojo�ā Izaka Drizina stāstītais, ka viņ� �anim bijis pilnīgi sve�s cilvēks un nav varējis saprast, �kāpēc viņ� to dara, kad apkārt notiek slepkavo�ana. Parādās cilvēks kā brīnums - ar mieru glābt nāvei nolemtos. Naudu viņ� neņēma, komunists viņ� nebija, un nevarēju saprast, kāpēc viņ� uzņēmās tādu nastu un katru dienu sevi pakļāva nāves briesmām. Es viņa rīcību sapratu tikai tad, kad viņ� mūs izveda no Rīgas uz Dobeles pagastu pie Rozentāliem, kur jau priek�ā bija �etri ebreji, mēs klātpienācēji bijām trīs, kopā septiņi. �anis apgūlās siena pantā blakus atvestajiem ebrejiem un teica: �Tagad esmu priecīgs, esmu atvedis septiņus cilvēkus. Bet kas ir septiņi? Būtu septiņdesmit vai septiņi simti cilvēku! Ziniet, pui�i, es tūlīt brauk�u atpakaļ, vedī�u atkal cilvēkus.� Tad es sapratu, kāpēc �anis glābj cilvēkus.� (I. Drizina atmiņu stāstījums re�isora Rodrigo Rikarda dokumentālajā filmā ��anis un citi�, 2000.)
Jau pa�ā nacistu okupācijas sākumā �. Lipke pie sevis slēpa pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus - ebrejus, bet vēlāk palīdzēja izvairīties no iesauk�anas vācu armijā arī daudziem saviem draugiem - latvie�iem. 1941. gada rudenī viņ� sāka strādāt par krāvēju �Sarkanajos spīķeros� Maskavas ielā pie Rīgas Centrāltirgus, kas radīja iespēju palīdzēt ebrejiem, kurus dzina darbā no Rīgas geto uz tur ierīkotajām vācu gaisa spēku noliktavām. Pēc masu slepkavībām Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, kad nogalināja ap 24 000 Latvijas un 1000 ārzemju ebreju, �. Lipke drud�aini sāka meklēt patvērumu vēl dzīvi paliku�iem ebrejiem. Vairāk nekā 20 cilvēku �anis, viņa sieva Johanna un vecākais dēls Alfrēds paslēpa Rīgā vairākās speciāli ierīkotās slēptuvēs. Viņ� iekārtoja īpa�as paslēptuves un pagaidu mītnes gan pie sevis mājās, gan pretī kinoteātrim Lā�plē�a ielā, zem kafejnīcas �Flora� Brīvības ielā, Avotu ielā 75, Stabu ielā 61, Miera ielā 15 un citur.
Lipke prata pulcināt ap sevi arī daudzus cilvēkus, bez kuru palīdzības viņ� nebūtu varējis veikt tik pla�a mēroga glāb�anas pasākumus. Rīgas jahtklubā viņ� pat iegādājās jahtu, ar kuru plānoja slepus pārvest pāri uz Zviedriju 15-20 ebrejus. �ī iecere gan beidzās neveiksmīgi, jo, kad �anis kopā ar diviem Rīgas geto ieslodzītajiem gatavojās to izmēģināt, viņus iztraucēja policija. Pastiprinoties iekri�anas draudiem, �. Lipke lika lietā visu savu izdomu un ierīkoja cilvēku paslēptuves viņa paziņām labi zināmajā Dobeles apkārtnē. Ebreji tika slēpti 10 kilometrus no Dobeles attālajā Annasmui�ā, bet speciālas to slēptuves ierīkotas �Miltiņu�, �Me�maku� un �Re�ņu� mājās. 1943. gada sākumā �. Lipke pārgāja darbā uz Rīgas ostu, kur strādāja par velkoņa bocmani, bet vēlāk iekārtojās darbā kantorī Marijas ielā 101, kas nodarbojās ar darbaspēka vervē�anu lauku darbiem un deva iespēju �anim netraucēti braukāt pa provinci un iekārtot jaunas apdraudēto cilvēku slēptuves.
Mazāk ir zināms, ka ne visi �. Lipkes pūliņi vainagojās ar panākumiem. Bija arī gadījumi, kad geto ieslodzītie ebreji atteicās bēgt, nespēdami pamest nelaimē sev tuvos cilvēkus un tautie�us. Tā, piemēram, �. Lipke mēģināja glābt arī Rīgas geto ieslodzīto pasaulslaveno medicīnas profesoru Vladimiru Mincu (1872-1945). Atbildot uz �. Lipkes aicinājumu bēgt no geto, V. Mincs atsūtīja viņam zīmīti: �Paldies, dārgais draugs! Es nekad to neaizmirsī�u. Bet saprotiet, ka es nevaru atstāt geto savus slimniekus. Es viņiem esmu ļoti vajadzīgs, viņi visi bez manis ta�u aizies bojā. Attiecībā uz sevi jau sen esmu izlēmis - kas notiks ar manu tautu, tas notiks arī ar mani...�
�aņa Lipkes un viņa ģimenes liktenis ir spilgts piemērs ne tikai �ī izcilā latvie�a godaprātam un varonībai, aizstāvot un glābjot savus ebreju tautības līdzpilsoņus, bet arī Latvijas valsts un tautas traģēdijai divu totalitāru re�īmu - nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības - okupācijas apstākļos. Pēc Latvijas valsts iznīcinā�anas 1940. gada 17. jūnijā �. Lipkes meita Anna, maldīgi cerēdama uz labāku nākotni, iestājās un aktīvi darbojās komjaunatnē un 1941. gada vasarā pēc Vācijas-PSRS kara sākuma devās uz Krieviju līdzi Sarkanajai armijai. Pēc nacistu okupācijas varas izveido�anās Lipkes mājā iebruka latvie�u palīgpoli-cisti un meklēja Annu, bet, jaunieti neatradu�i, me�onīgi piekāva viņas ģimeni. Turpretī Annas brālis Alfrēds, kur� kara gados arī daudz palīdzēja savam tēvam slēpt nāves briesmās nonāku�os ebrejus, vēlāk tika iesaukts Latvie�u leģionā. Otrais pasaules kar� zināmā mērā iz�ķīra Lipkes ģimeni. Karam beidzoties, Anna atgriezās Latvijā, bet, nelaimīgi iemīlējusi kādu padomju virsnieku, vēlāk izdarīja pa�nāvību. Alfrēds kara beigas sagaidīja Vācijā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Austrālijā.
Kad �. Lipke padomju laikā gribēja apciemot savu dēlu Sidnejā, viņam vienmēr tika atteikta izbrauk�anas atļauja. Tomēr ar savu neatlaidību viņ� panāca savu un 1977. gadā guva iespēju nokļūt Austrālijā. Tur, Sidnejā, Izraēlas sūtnis tad arī svinīgi pasniedza �. Lipkem medaļu ar uzrakstu �Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli� un uzaicināja viņu ierasties Izraēlā. �Aukstā kara� un Padomju Savienības anticionistiskās politikas apstākļos līdz pat 80. gadiem starp PSRS un Izraēlu nepastāvēja diplomātiskās attiecības, tādēļ �. Lipke izmantoja iespēju un no Austrālijas devās uz Izraēlu. Telavivā viņu sagaidīja tūksto�iem cilvēku un uz rokām nesa pa pilsētas ielām. 1977. gadā �. Lipke iestādīja savā un savas sievas vārdā nosauktu piemiņas koku Pasaules Taisnīgo alejā Jeruzālemē.
Visu pēckara laiku, kad �. Lipke ar sievu Johannu turpināja klusi dzīvot nelielajā namiņā Balasta dambī Ķīpsalā, viņ� nesaņēma nekādus padomju apbalvojumus un atzinību, jo uz viņa paveikto pat skatījās ar neuzticību un aizdomām. Arī patiesa holokausta vēstures pētniecība, tostarp �. Lipkes biogrāfijas publisko�ana padomju laikā nebija iespējama. Ta�u, to ko �. Lipkem liedza totalitārā komunisma sistēmas ierobe�ojumi, daudzkārt kompensēja daudzu cilvēku - viņa izglābto ebreju un to tuvinieku - neviltotie un pastāvīgie pateicības un mīlestības apliecinājumi. Nerakstīta tradīcija bija, ka ikkatru gadu Ziemassvētkos un Jāņos izglābtie ebreji ar savām ģimenēm vienmēr pulcējās pie viņa Ķīpsalā.
Kara laika pārdzīvojumi bija iedragāju�i �. Lipkes veselību. 60. gados viņ� sāka slimot ar sirdi un pārcieta vairākkārtējus infarktus. Viņu ārstēja Rīgas labākie ebreju ārsti. Slimnīcas pieņem�anas istabā nepārtraukti zvanījis telefons un cilvēki jautāju�i: �Kā jūtas slimnieks Lipke?� Ārsti un medmāsas brīnīju�ās, kā vienkār�am pensionāram var būt tik daudz ciemiņu - ārsti, juristi, in�enieri, mūziķi un pat draugi no ārzemēm. �. Lipke mira pēc devītā infarkta 1987. gada 14. maijā, un arī pēdējā gaitā Me�a kapos Rīgā viņu pavadīja simtiem cilvēku.
Pateicoties �aņa Lipkes personības vēsturiskajai nozīmei, tā kalpo par izcilu humānisma un tolerances paraugu mūsdienu Latvijas sabiedrībā. �aņa Lipkes varoņdarbs ir spilgts vispārcilvēcisko vērtību simbols ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robe�ām. Pēdējos gados tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība �aņa Lipkes piemiņas iemū�inā�anai un tās nostiprinā�anai mūsdienu sabiedrības vēsturiskajā apziņā.
Par �aņa Lipkes nopelniem �odien atgādina viņa vārdā 1998. gadā nosauktā iela Latgales priek�pilsētā Rīgā, blakus Ivana kapiem. Arī 2000. gadā atklātā piemiņas plāksne pie viņa mājas Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 8 ar vēstījumu, ka ��ajā namā dzīvoju�i pasaules taisnie �anis Lipke, viņa sieva Johanna, viņu dēli Zigfrīds un Alfrēds.
Dievi�ķas gaismas apmirdzēti, viņi pasniedza glābjo�u roku. 1941-1944�. Pateicoties Ebreju glābēju piemiņas fondam, pa�laik turpinās darbs pie pieminekļa izveido�anas �. Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem, kuru iecerēts uzstādīt Dzirnavu un Gogoļa ielas stūrī Rīgā, blakus 1941. gada 4. jūlijā nodedzinātās Horālās sinagogas drupām.
Ir jāpiekrīt Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teiktajam par �. Lipki: �Viņ� vadījās pēc tā likuma, kas saka mīlēt savu tuvāko kā sevi pa�u, jo katrs cilvēks, kas tiek iznīcināts, tas ir uzbrukums cilvēces pamatvērtībām. Katrs pāridarījums, kas tiek jebkuram no mums izdarīts, ir uzbrukums arī mums pa�iem un mūsu pa�u cilvēcībai. Es priecājos, ka tiek atklāta �ī piemiņas plāksne cilvēkam, kas visgrūtākajos apstākļos spēja aizstāvēt cilvēcību un glābt citu dzīvības, būdams gatavs riskēt ar sevis pa�a dzīvību. Un būtu jauki, ja kādu dienu �ī vēsturiskā vieta varētu kļūt par piemiņas vietu vispār nākamajām paaudzēm, un lai atgādinātu mū�u mū�os, ka Latvijā ir biju�i tādi cilvēki arī tajā posmā, ar kuriem varam lepoties.� (No V. Vīķes-Freibergas runas 2000. gada 21. aprīlī, atklājot piemiņas plāksni pie �. Lipkes mājas Rīgā, Mazajā Balasta dambī 8.)
Vestermanis, M.
Zilbermans, D. Brīnumcilvēks �anis Lipke.
�aitere, T. Lipkes saraksts.
Neiburgs, U. Lielais �anis.
Mutered Voices. Jan Lipke. An Unusual Man.
3unb6epMaH, fl. M tm ^TO BMgen. Heo6biKHOBeHHbm ne^OBeK ^aHMC ^unKe
Valters ��erbinskis
Alfreds Bīlmanis (1887-1948) - politiķis un diplomāts. Dzimis 1887. gada 2. februārī Rīgā. Beidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju (1905) un Maskavas Universitātes Vēstures nodaļu (1910). Viļņas Universitātē ieguvis
26. jūlijā Rehobotbī�ā, Delavēras �tatā ASV.
Otrais pasaules kar� iezīmēja principiālas pārmaiņas pasaules politiskajā kartē. Divu totalitāro valstu - Padomju Savienības un Vācijas - izraisītā globālā militārā konfrontācija prasīja neskaitāmus upurus, tika iekarotas un pārdalītas daudzas Eiropas valstis. Baltijas valstis, tostarp arī Latvija, 1940. gadā nonāca padomju okupācijā. Īsi pirms valsts okupācijas un aneksijas Latvijas vadība 1940. gada 17. maijā bija izdevusi sūtnim Londonā Kārlim Zariņam ārkārtējas pilnvaras. Ministru kabineta slepenajā lēmumā bija noteikts: ja kara apstākļu dēļ ārlietu ministram nav iespējams sazināties ar sūtņiem, K. Zariņam tiek dotas pilnvaras rīkoties valdības vārdā. Ja sūtnis K. Zariņ� nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ārkārtējās pilnvaras pārietu uz sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs A. Bīlmani. Pamatojoties uz �o dokumentu, Latvijas pārstāvniecības ārzemēs vēlāk uzturēja Latvijas tiesisko pēctecību. Vēl vairāk - ārvalstīs eso�ie sūtņi pēc iespējām varēja rosīgi rīkoties, lai aizsargātu neatkarīgās Latvijas tiesības un īpa�umus. Viens no aktīvākajiem, redzamākajiem un konsekventākajiem Latvijas intere�u aizstāvjiem �ajos sare�ģītajos apstākļos bija tie�i A. Bīlmanis.
Kaut gan A. Kirhen�teina marione�u valdība 1940. gada jūlijā pieprasīja, lai Latvijas diplomāti atgrieztos Latvijā, A. Bīlmanis, tāpat kā pārējie viņa kolēģi, ne tikai ignorēja nelikumīgās varas rīkojumu, bet arī da�ādiem līdzekļiem centās pasargāt Latvijas īpa�umus, lai tie nenonāktu Padomju Savienības rokās. Pirmkārt, tas attiecās uz Latvijas kuģiem, kuri, spītējot PSRS centieniem tos pārņemt, turpināja kursēt ar neatkarīgās Latvijas karogiem. Otrkārt, A. Bīlmanis izvērsa ļoti rosīgu darbību, lai savā rezidences valstī - Amerikas Savienotajās Valstīs - uzskatāmi pierādītu padomju, bet vēlāk arī vācu nelikumīgo rīcību.
Atbildot uz A. Bīlmaņa aktīvo un konsekvento rīcību, A. Kirhen�teina valdība 1940. gada 29. jūlijā atcēla A. Bīlmani no amata, bet 30. jūlijā atņēma viņam, tāpat kā K. Zariņam, Latvijas pilsoņa tiesības un nolēma konfiscēt viņu īpa�umus. Tomēr �āda rīcība neietekmēja ne ASV valdības nostāju pret Latvijas diplomātu, ne arī A. Bīlmaņa aktivitātes. Līdz pat savai nāvei 1948. gada 26. jūlijā viņ� turpināja pildīt juridiski pastāvo�ās neatkarīgās Latvijas sūtņa amatu, kaut arī PSRS bija okupējusi un anektējusi Baltijas valstis.
Jāatzīmē, ka A. Bīlmanis aktīvi centās ietekmēt ASV valdības nostāju arī gados, kad Latvija atradās nacistiskās Vācijas okupācijā, uzsverot nacistu re�īma noziedzīgumu. Viņ� sūtīja materiālus gan ASV valsts iestādēm, gan pla�saziņas līdzekļiem, brīdinot par acīmredzamo netaisnību, kāda varētu notikt, ja lielā Amerika ignorētu okupētās Baltijas intereses. Da�u gadu laikā viņ� publicēja 21 (!) izdevumu angļu un spāņu valodā, skaidrojot Rietumu lasītājiem Baltijas valstu sare�ģīto vēsturi, okupācijas apstākļus un nākotnes izredzes. Kādas viņa 1945. gadā izdotās grāmatas nosaukums runā tie�i un uzskatāmi:
Protams, tie�i demokrātijas atjauno�anas jautājumi nebija visskaļāk paustās prasības A. Bīlmaņa un citu tā laika diplomātu darbībā. Jāatceras, ka Latvija bija okupēta un ka vissvarīgākais bija jautājums par valsts neatkarības atgū�anu.
Kas bija A. Bīlmanis, kā veidojās viņa personība? Kad A. Bīlmanis mācījās ģimnāzijas pēdējā klasē, sākās 1905. gada revolūcija, tomēr nav ziņu, ka A. Bīlmanis būtu aktīvi piedalījies �ajos notikumos.
Pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas beig�anas
viņ� devās uz
Maskavu studēt vēsturi, pēc studiju beig�anas papildinājās Rietumeiropā, bet vēstures doktora grādu ieguva Viļņas Universitātē. Tajā laikā ikdieni�ķa parādība bija, ka augstāko izglītību ieguvu�ie aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Arī A. Bīlmanis rosīgi publicējās da�ādos izdevumos. Tomēr maizes darba meklējumi viņu aizveda prom no Latvijas -1912. gadā A. Bīlmanis sāka strādāt par skolotāju Kaukāzā, Erevānā, bet 1914. gadā tika iecelts par reālskolas direktoru Krasnostavā, Volīnijas guberņā (tagadējās Ukrainas teritorijā).
Pirmā pasaules kara sākumā daudzi latvie�i tika iesaukti karadienestā. Arī rezerves virsnieks A. Bīlmanis tika mobilizēts jau 1914. gada augustā un nokļuva vezumnieku daļā, frontes aizmugures dienestā. Viņam paveicās, jo daudzi kara sākumā iesauktie latvie�i zaudēja savas dzīvības Krievijas armijai neveiksmīgajās kaujās Austrumprūsijā. Arī turpmākajā kara gaitā A. Bīlmanis nebija frontes pirmajās līnijās, bet pārzināja lietvedību �tābā, vadīja militārās tipogrāfijas darbu un bija militāra laikraksta redaktors. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas tika iecelts par sve�valodu kara cenzoru, bet 1918. gada pavasarī Bīlmani atvaļināja. Atra�anās �ādos aizmugures amatos neap�aubāmi skaidrojama ar mobilizētā skolotāja humanitāro izglītību un spējām strādāt ar dokumentiem un preses materiāliem, iespējams, arī ar nepietiekamajām militārajām prasmēm. Pēc būtības A. Bīlmanis nebija karavīrs.
1918. gads bija juku laikmets Krievijas vēsturē. Simtiem tūksto�u pa visu biju�o Krievijas impēriju izkaisīto latvie�u mēģināja izprast jaunos politiskos apstākļus un neapjukt. Tikai nedaudzi no viņiem bija dzirdēju�i par Latvie�u Pagaidu nacionālās padomes darbību un tās centieniem pēc Latvijas suverenitātes. Daudzi pievērsās lieliniecis-mam - lielinieki solīja zemi zemniekiem un darbu strādniekiem, latvie�iem turklāt tas nozīmēja arī netaisnīgā vācu mui�nieku jūga likvidē�anu. Da�s pievienojās krievu pretlielinieciskajām kustībām, kuru mērķis bija atjaunot cara varu Krievijā. Pēc demobilizācijas no armijas A. Bīlmanis sāka strādāt par skolotāju Rovnā, Ukrainā. Par viņa politiskajiem uzskatiem un nacionālo pārliecību liecināja aktīvā darbība vietējā latvie�u nacionālajā komitejā. 1918. gadā lielākā daļa latvie�u bēgļu komiteju Krievijā iestājās par latvie�u apdzīvoto zemju atbrīvo�anu no vācu karaspēka okupācijas, demokrātiskās Krievijas Satversmes sapulces sasauk�anu, bet nedaudz vēlāk arī par neatkarīgās Latvijas valsts izveidi. Tie latvie�i, kuru mērķis bija lieliniecisma uzvara un proletariāta diktatūras izveido�ana, �ādās komitejās nedarbojās. 1917. un 1918. gadā daudzu latvie�u politiskos uzskatus raksturoja centieni pēc demokrātijas un nacionālas patstāvības un līdztiesības. Arī A. Bīlmanis kā rosīgs Rovnas latvie�u darbinieks pārstāvēja �os uzskatus.
1920. gadā liela daļa latvie�u bēgļu atgriezās Latvijā, tostarp arī A. Bīlmanis. Jau jūlijā viņu uzaicināja darbā Ārlietu ministrijā. Līdzīgi kā citas jaunās valsts iestādes �o ministriju veidoja pilnīgi no
jauna. Tomēr at�ķirībā no citām jomām latvie�iem nebija profesionālu darbinieku, kuriem cariskās Krievijas laikā būtu jelkāda pieredze diplomātijas jomā. Jaunās Ārlietu ministrijas veidotājiem nācās savu amatu apgūt praktiskajā darbā, nereti arī mācoties no savām kļūdām.
Diplomāta karjeras veido�anu A. Bīlmanis sāka no pa�as apak�as. Kā pla�saziņas līdzekļu lietpratējs un sve�valodu zinātājs viņ� tika iecelts par Ārlietu ministrijas Preses nodaļas I �ķiras sekretāru un jau pēc da�iem mēne�iem paaugstināts par tās vadītāju. A. Bīlmaņa tie�ais uzdevums bija apkopot ārvalstīs izdoto laikrakstu ziņas un sagatavot pārskatus, kā arī darbība, ko mūsdienās sauc par publisko jeb sabiedrisko attiecību jomu. Tādējādi A. Bīlmanis kļuva pazīstams pla�ākai sabiedrībai. 20. un 30. gados viņ� sarakstīja un izdeva ne vienu vien grāmatu da�ādās valodās, kurās ārzemniekiem tika stāstīts par Latvijas valsti, tās vēsturi, iek�politiskajiem un ārpolitiskajiem mērķiem.
Tomēr ārlietu dienesta karjeras augstākais sasniegums A. Bīlmanim bija iecel�ana sūtņa amatā. Sūtnis bija augstākā kādas valsts pārstāvniecības amatpersona citā valstī. Sūtņa amats pēc būtības tika pielīdzināts ministra amatam, tie�i no sūtņa prasmes un veiksmes nereti bija atkarīga valsts ārpolitisko mērķu sasnieg�ana. 1932. gadā A. Bīlmanis tika apstiprināts par sūtni un pilnvaroto ministru Padomju Savienībā. Neatkarīgās Latvijas diplomātiem nebija otras tik sare�ģītas dienesta vietas kā Maskava. Krievijā valdo�ais totalitārais komunistiskais re�īms ierobe�oja gan pa�u diplomātu sadzīvi, gan arī radīja specifiskus apstākļus profesionālo uzdevumu veik�anai. Nebūs pārspīlēti teikt, ka tie sūtņi, kuri �izbaudīja� darba apstākļus tā laika Maskavā, kļuva par noteiktiem komunistiskā re�īma pretiniekiem.
Tomēr ilgi A. Bīlmanim nevajadzēja atrasties Krievijā. 1935. gadā viņu pārcēla uz Va�ingtonu par sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs. Reti kuram latvie�u diplomātam viņa dienesta gaitu ierakstos ir tikai divas, bet tik nozīmīgas valstis. Tie�i Va�ingtonā vēlākajos gados A. Bīlmanis veica nozīmīgu darbu Latvijas valsts intere�u aizstāvībā.
Jāpiezīmē, ka A. Bīlmanim bija ļoti labvēlīga attieksme pret jaunatnes centieniem. Mūsu rīcībā gan nav dro�u ziņu par viņa ārpusskolas aktivitātēm izglītības gaitu sākumā, bet vēlākajos gados A. Bīlmanis ir rosīgi izbaudījis studentu dzīvi. Raksturīgi, ka 20. gadu vidū viņ� kļuva par studentu korporācijas
Priedītis, P.
Andersons, E., Siliņ�, L. u.c.
Neiburgs, U. Latvie�u diplomāti cīņā par okupētās Tēvzemes brīvību.
Maija Kūle
Zenta Mauriņa (1897-1978) - rakstniece, latvie�u literāri filosofiskās esejas �anra iedibinātāja un izkopēja. Dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā ārsta ģimenē. Pēc piecu gadu vecumā pārciestās bērnu triekas uz visu mū�u zaudēja iespēju staigāt. Tomēr slimība nebija nepārvarams �ķērslis izglītības alkām: 1915. gadā viņa absolvēja Liepājas krievu sievie�u ģimnāziju, studēja Latvijas Universitātē filo-sofiju un baltu filoloģiju, bet 1938. gadā aizstāvēja filoloģijas doktores grādu par disertāciju �Fri�a Bārdas pasaules uzskats�. Strādāja par literatūras skolotāju un Tautas universitātes lektori, izveidoja Tautas augstskolu Mūrmui�ā, kur noturēja klausītāju ļoti iemīļotus priek�lasījumus par kultūru, morāli un literatūru. 1944. gadā devās bēgļu gaitās, dzīvoja Zviedrijā un Vācijā. Lasīja lekciju ciklus Vācijas, �veices, Itālijas un citu Eiropas valstu pilsētās. Mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē (�veice).
Demokrātijas izpratne Zentas Mauriņas radītajos tekstos nav �auri politiska, precīzāk sakot, tā vispār nav politizēta, bet gan uz humānām, ētiskām un vispārcilvēciskām vērtībām balstīta dzīves pozīcija, kuras pamatā ir brīvība, atbildība, morāle, cīņa pret ļaunumu un vardarbību. Patstāvīga un brīva domā�ana neizslēdz solidaritāti kopības labad. Rakstnieces uzmanības centrā alla� ir latvie�u tautas likteņi barbariskajā un sa�ķeltajā 20. gadsimtā. Nevis nespēja un vaimanas, bet gan mīlestība, prieks, saskaņas meklējumi, dialogs ir patiesas dzīves māka. Brīvība, pēc rakstnieces domām, ir daudz pla�āks jēdziens nekā to izprot politiķi. Tā nevar rasties darījumos vai politiskās spekulācijās. Vēstures gaitā brīvība nerodas pati no sevis, to apliecina personības, kas ir pratu�as sevi attīstīt. Tādēļ savās esejās Mauriņa lielu uzmanību pievēr� di�gariem, to skaitā Dantem, Gētem, Bodlēram, �ehovam, Dostojevskim, Rolānam, Kamī, no latvie�iem - Akurateram, Porukam, Bārdam, Brigaderei, Rainim un daudziem citiem, kas ir pratu�i pacelties pāri ikdienībai, parādīt cilvēka attīstības iespējas un apliecināt humānisma vērtības. Stāstot par di�ajām personībām, Mauriņa garīgi ietekmē lasītājus, liekot ikkatram sākt vērtēt arī savu dzīvi. Di�garu dzīves paraugi apliecina aktīvas dzīves vērtību, tiek noliegta cie�anu glorifikācija, pasīva pakļau�anās. Pa�ai Mauriņai visu savu dzīvi ir bijusi jāpārvar fiziskā nevarība un invaliditātes radītie ierobe�ojumi, un to viņa ir spējusi ar savu uzņēmību un garīgo darbību. Tāpēc viņas literārā balss, kas aicina cilvēkus pārvarēt savu nevarību, skan patiesi un pārliecino�i.
1971. gadā Zenta Mauriņa saņēma Vācijas fonda dāvāto Konrāda Adenauera balvu. Pau�ot pateicību par augsto atzinību, sirmā rakstniece esejā rakstīja: �Es uztvēru balvas pie�ķir�anu ne kā personīgu nopelnu, bet kā simpātijas apliecinājumu mazajai, samītajai tautai, pie kuras es piederu� Viņa arī atzīmē, ka K. Adenauera (18761967) vēsturisks nopelns ir Vācijas atdzim�ana un arī tas, ka ārzemēs vairs neliek vienlīdzības zīmi starp hitlerismu un Vāciju. Un Z. Mauriņa aicina nejaukt valsts politisko re�īmu ar tautas kultūru un intelektuālajām vērtībām, jo pati piedzīvojusi kultūras identifikāciju ar politisko re�īmu, kad �pirmajos gados pēc kara viss vāciskais Zviedrijā tā tika nīsts, ka manas grāmatas netulkoja tādēļ, ka tās bija rakstītas vācu valodā.�. (Mauriņa, Z. Konrāda Adenauera balva. Grām:
Līdzīgi Mauriņa noraida centienus veidot negatīvu attieksmi pret krievu kultūru un valodu tikai tādēļ, ka Latvijā 1940. gadā ir ienāku�i krievu okupanti. Neviena politiskā sistēma nav identificējama ar visu tautu un vēl mazāk ar �īs tautas valodu un gadsimtos radīto kultūru. Mauriņai pilnīgi nav pieņemama krievu identificē�ana ar padomju sistēmu vai vācu - ar nacismu. �āda pozīcija viņu paceļ pāri politiskai �aursirdībai un aprobe�otībai. Pret politiskajiem re�īmiem viņai raksturīgs bezkompromisa protests. Boļ�evismā viņa apkaro to pa�u ko nacismā - varmācīgo brīvības apspie�anu, necilvēcību un ne�ēlību.
Humānisma vērtības balsta mūsdienu pasaulē tik būtisko cilvēktiesību koncepciju. Mauriņas nostādne par cilvēku kā augstāko vērtību, par dzīvības un brīvības vērtību sasaucas ar mūsdienu cilvēktiesību filosofiski antropoloģisko pamatojumu. Pelnīti, ka 1977.g. viņai tika pie�ķirta �veices Brīvības un cilvēktiesību fonda godalga. 80. dzim�anas dienā Badkrocingenes pilsēta Mauriņu iecēla par goda pilsoni un VFR Bādenes-Virtembergas zemes Izglītības ministrija par nopelniem salīdzināmā literatūrā pie�ķīra viņai profesora titulu. 1969. gadā rakstniece saņēma arī Pasaules Brīvo latvie�u apvienības Tautas balvu par izcilu latvie�u vārda un latvie�u tautas brīvības centienu popularizē�anu cittautie�os un par paliekamām vērtībām literāros darbos.
Mauriņa no bērnības pilnībā pārzināja trīs valodas - latvie�u, vācu, krievu - un labi izjuta to dzīvo, literāro garu. Studiju laikā viņa apguva arī fran�u, angļu un itālie�u valodu, bet trimdas gados Zviedrijā - zviedru valodu. Savus literāros darbus,kā arī monogrāfijas par Annu Brigaderi, Jāni Poruku, Danti un Dostojevski Mauriņa rakstīja latvie�u un vācu valodā. Latvie�u valodā izdotas 47 grāmatas, vācu valodā - 21 grāmata, darbi tulkoti 8 valodās. Viņa tēlaini raksta par sevi: �Man ir divas rokas, ar vienu apskauju Latviju, ar otru - ne jau Vāciju, bet vācu valodu. Pārejot no vienas valodas otrā - ie-kairinātība un saspringums.� (Mauriņa, Z. Valoda. Grām.:
Mauriņas literārie darbi veido tiltu starp latvisko kultūru un Eiropu. Mauriņa raksta, ka viņas dzīves mērķis ir bijis latvisko kultūru iesaistīt Eiropas kultūras celtnē. Mauriņu mēdz raksturot kā latvie�u balsi Eiropā. Rakstniece ir humānistiskās kultūras klasisko vērtību aizstāve, nepiemirstot rūpēties par latviskās identitātes kop�anu. Latvie�u pasaules skatījums, ko rakstniece atklāj savās esejās, sakņojas tādās īpa�ībās kā darbs, pieķer�anās zemei, miers, spīts un daiļums. Mauriņu vada ideja da�ādu kultūru vērtības uztvert kā vienas kopīgas cilvēces kultūras sastāvdaļas. Tādēļ viņas skatījumā gan ziemeļu tautu, gan krievu, vācu, itāļu un daudzu citu tautu rakstnieki ir kļuvu�i latvie�iem tuvi un saprotami. Ta�u Mauriņai ir arī pretinieki. Kā atzīmē akadēmiķis Jānis Stradiņ�: �Mauriņas darbo�anās bija zināmā mērā opozīcijā pret K. Ulmaņa laikā valdo�o nacionālā latviskā gara kultivē�anu re�īma vadītāju interpretācijā.� (Stradiņ�, J. Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte. Grām.:
Mauriņa, sekojot Rietumeiropas filosofijā izteiktajam 20. gs. raksturojumam, kritizē masu kultūru. Masas cilvēks apdraud demokrātiju, jo seko pūļa instinktam bez patstāvības spriedumos. Viņa piekrīt Ortegam i Gasetam (kuru labi pārzināja un tulkoja viņas dzīvesbiedrs K. Raudive), ka mūsdienās ir izveidojusies hiperdemokrātija. Demokrātijas principu, uzskata Mauriņa, aizstāvēs katrs normāls cilvēks, jo �ā principa jēga: visiem, kam vienādas spējas - vienādas tiesības, bet hiperdemokrātija pie�ķir vienādas tiesības kā gudrajam, tā muļķim. (Mauriņa, Z.
Rakstniece atzīst, ka pasaules vienotības apziņa apgaro cilvēka dzīvi, palīdz saprast citus, rada pazemības izjūtu, ka noderīgs var būt arī kaut kas pilnīgi sve�s. Tā vietā, lai rastos vēlme pēc rīcības un domā�anas vienādo�anas, mēs iemācāmies būt iecietīgiem un gataviem sadarboties pat ar �ķietami pretējiem spēkiem. Tās ir ļoti būtiskas izjūtas, lai varētu pastāvēt demokrātija.
Mauriņa savos tekstos uzsver cilvēku sadarbības un solidaritātes svarīgumu. Viņa raksta: �Cilvēks par sevi nav nekas, - viņ� aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku. Neviens nav Es. Katrs ir mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs.� (Mauriņa, Z.
Būtiska iezīme viņas darbos ir prasība spēt nenoraidīt sve�inieku, atzīt minoritāti, pieņemt citādo. �Mūsdienās diem�ēl ir tā: jo lielāka kāda grupa, jo pla�āks kolektīvs, jo vairāk �īs grupas indivīdam ir tiesības dzīvot. Kvalitāti aizstāj kvantitāte. Privātā dzīvē savrupnieki, valsts dzīvē minoritātes, citādnie-ki tiek izstumti. .. Kur zūd labvēlība pret izņēmumu, tur sākas necilvēcība. .. Agresija jāpārveido iecietībā. Valoda cilvēkam dota, nevis lai pieteiktu karu, bet lai cits ar citu saprastos. (Mauriņa, Z. Eņģelis pievārtē. Grām:
Viena no galvenajām Mauriņas pārdomu tēmām ir ļaunums un pretestība tam. Viņa pārdzīvo latvie�u tautas traģisko likteni un savās esejās analizē cilvēka spējas vardarbības apstākļos saglabāt morāli. Literāri spēcīgā formā rakstniece nosoda komunistu un nacistu teroru. Uzstājoties lekcijās, Mauriņa kā laikmeta �ausmu simbolu min briesmoni ar trim rīklēm: Au�vice, Hirosima, Vorkuta. Rakstniece liek saprast, ka demokrātiskās zemes tiks aprītas, ja netiks pārvarēta pa�apmierinātība, noziedzīga varaskāre un �aursirdīga vienaldzība. Viņa neatzīst vardarbību nevienā tās formā un pretstata tai humānismu un indivīda brīvību kā eiropeiskas vērtības. Aprakstot vardarbību, karu, �ekistu un gestapovie�u zvērības, autore mēģina noskaidrot, vai ļaunumu rada politiskā sistēma un tajā dzīvojo�ie cilvēki kļūst ļauni, vai arī indivīdos neiznīdētais ļaunums ļauj uzplaukt teroristiskām sistēmām. Viņasprāt, ļaunums ir cilvēciskas iedabas. Cilvēks ir būtne, kas atrodas starp Dievu un zvēru. Attīstoties humānistisku vērtību virzienā, cilvēks kopj sevī dievi�ķo, bet, to nedarot, pārvēr�as par zvēru. Tautas liktenis ir atkarīgs no atsevi�ķām personām. Kar� un miers, brīvība un verdzība nav vulkāna izvirdumi, bet gan cilvēka prāta un neprāta sekas. Ļaunuma nesēji nejūt kaunu vai sirdsapziņas ēdas, tāpēc morālā veidā ļaunumam pretoties nav iespējams. Nostāties pret ļaunumu var tikai eksistenciāli - to var izdarīt brīvs, neatkarīgs cilvēks ar patstāvīgu domā�anu un rīcību. Deportācijas, masu slepkavības, ko saucam par kariem, vergu nometnes vairojās, jo ētikas balsti bija sagrīļoju�ies. No visiem netikumiem, pēc rakstnieces domām, vienaldzība ir visnegantākā. Personīgi iedrīkstoties, saka rakstniece, atsevi�ķais indivīds var nelaimi aizkavēt. Ta�u galējs individuālisms un egoisms Mauriņai nav pieņemams, jo tas nav savienojams ar humānismu. Kopumā Mauriņa sekmē latvie�u modernisma kultūras veido�anos, sekojot Eiropas modernisma pamatnostādnēm, kurās ietilpst atvērtā sabiedrība, liberālā demokrātija, individuālisms, kas balstās uz vispārcilvēcisko morāli un atbildību, racionālisms, humānisms. Mauriņas literārie darbi palīdz veidot tās jaunās garīgās pieredzes formas, kas ir vajadzīgas demokrātiskā dzīves stila izkop�anā.
Mauriņa, Z.
Mauriņa, Z.
Mauriņa, Z.
Sokolova, I. Mauriņa un demokrātija. Grām:
Nade�da Pazuhina
Ivans Zavoloko
Katra cilvēka dzīvē reiz pienāk brīdis, kad viņ� uzdod sev jautājumu: no kurienes es nāku, kas ir mani sen�i, kā viņi dzīvoja un vai man jāturpina viņu aizsāktais? Da�reiz �ķiet, ka mūsu pasaulē, kura dzīvo straujo pārmaiņu diktētajos ritmos, nav vietas sentimentālām apcerēm par pagātni: sadzīves tradīcijām, pasaules uzskatiem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Mums ta�u ir cita dzīve, citas vērtības un citi mērķi! Tomēr arī mūsdienās pagātne bie�i atgādina par sevi, to nevar nepamanīt, un tad mēs nokļūstam pagātnes Aizspogulijas gūstā, kur mūsu personiskajam skatījumam un vērtējumam ir tikpat liela nozīme kā pa�ām vēsturiskajām norisēm, jo galu galā pagātne eksistē vien tiktāl, ciktāl (un kā) mēs to atceramies.
Ivans Ņikiforovi�s Zavoloko ir viens no nedaudzajiem Latvijas vecticībniekiem, kura vārdu pazīst ne tikai viņa dzimtenē, bet arī ārzemēs. 1968. gada vasarā Zavoloko vārds parādījās ne tikai PSRS avīzēs, bet arī Anglijas un pat Japānas izdevumos -gau�ām rets gadījums tā laikā kontekstā! Vienkār�s Rīgas pensionārs bija uzdāvinājis Pu�kina Namam (Krievu literatūras institūtam Ļeņingradā) unikālu
17. gadsimta manuskriptu - Protopopa Avakuma
vēka cieņu viņam palīdzēja ticība un gribasspēks. Viņ� nekad nepadevās apstākļiem: pēc nometnes pabeidza feld�eru kursus, strādāja Severnoje ciematā par laborantu. Laimīga nejau�ība palīdzēja viņam atgriezties Latvijā: par I. Zavoloko kā daudzu senkrievu rokrakstu pazinēju un pat pirmatklājēju sāka interesēties Pu�kina Nama speciālisti. Tā sirmgalvis guva iespēju atgriezties Latvijā un vēl ilgus gadus nodarboties ar da�ādu senatnes liecību, īpa�i senu rokrakstu, vāk�anu un pētī�anu. Ta�u pēc pa�a Zavoloko vārdiem, �is periods bija tikai loģisks turpinājums jaunībā iesāktajam.
Ivans Ņikiforovi�s Zavoloko piedzima un izauga vecticībnieku ģimenē, kurā vecvecāku paaudze bija ļoti reliģioza un dievbijīga. Tie�i vecvecāku ietekmē jau bērnībā zēns sāka interesēties par pagātni, par pareizticības vēsturi un senkrievu kultūru, jo vecticībnieki bija tie, kuri no paaudzes paaudzē centās saglabāt bez pārvērtībām gan krievu Pareizticīgo baznīcas rituālus, gan savu sen�u sadzīves iekārtu. 17. gs. vidū patriarhs Nikons īstenoja Krievijas Pareizticīgo baznīcas reformas, bet daļa ticīgo nepieņēma labojumus dievkalpojumu grāmatu pareizrakstībā un pa�ā dievkalpojuma kārtībā, jo uzskatīja, ka Baznīca nav tā joma, kurā būtu attaisnojamas kaut mazākas pārmaiņas, it īpa�i tādas, kuras veic pēc pavēles �no aug�as�. Tā �ie ticīgie savā dzimtenē kļuva nevēlami un bija spiesti meklēt patvērumu zemēs, kur valsts vardarbīgi neiejaucās ticības lietās. Tā arī mūsdienu Latvijas teritorijā (it īpa�i Latgalē, kas tolaik vēl bija Polijas sastāvā) jau 17. gs. otrajā pusē parādījās pirmie vecticībnieku ciemati un lūg�anu nami. Saglabāt savu ticību, valodu, kultūras mantojumu vecticībnieki spēja, tikai dziļi cienot savu sen�u pieredzi un sekojot tai. Ģimenēs kā svētus priek�metus rūpīgi glabāja vecās lūg�anu grāmatas un ikonas - ticības spēka lieciniekus un glabātājus. Ģimenes audzinā�ana un draudze gandrīz divarpus gadsimtu garumā vecticībnieku atvasēm bija vienīga iespēja iegūt izglītību, jo līdz pat 1905. gada cara Nikolaja II manifestam visā Krievijas impērijā vecticībnieki tika vajāti kā neuzticami pavalstnieki, pat bargāk nekā katoļticīgie vai protestanti, pret kuru ticību cara valdība tomēr izturējās ar zināmu iecietību. Līdz 1905. gadam vecticībnieku reliģiskā dzīve bija rūpīgi slēpta no nepiederīgajiem, visi dievkalpojumi un rituāli tika veikti gandrīz slepeni, jo jebkuru vecticībnieku rīcību stingri kontrolēja valsts institūcijas.
Gan nepārtrauktās vajā�anas, gan vispārējās pārmaiņas kultūrā noveda pie tā, ka laika gaitā vecticībnieku pieturē�anās pie sen�u reliģiskās pieredzes pakāpeniski zaudēja savu agrāk neapstrīdamā likuma nozīmi. 20. gs. sākumā liela daļa vecticībnieku dzīvoja pilsētās un pakāpeniski aizmirsa par stingrajām ticības normām, kuras pilsētas apstākļos ne vienmēr izdevās ievērot. Ta�u laikposmā starp abiem 20. gadsimta pasaules kariem neatkarīgajā Latvijas Republikā vecticībnieki pirmo reizi savā vēsturiskajā pieredzē ieguva tādas pa�as juridiskās tiesības kādas bija citām konfesionālajām grupām. Viņi drīkstēja brīvi paust savu reliģisko pārliecību, atklāti veikt dievkalpojumus, veidot jaunas draudzes un celt lūg�anu namus, apvienoties biedrībās un piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Problēmas, ar kurām saskārās Latvijas vecticībnieku draudzes, galvenokārt bija saistītas ar tradicionālo ikdienas dzīves para�u saglabā�anu, reliģiskās prakses atjauno�anu un jaunie�u iesaistī�anu aktīvajā reliģiskajā dzīvē.
1927. gadā pēc studijām Prāgas Kārļa universitātes Krievu Juridiskajā fakultātē Ivans Zavoloko atgriezās Latvijā. Prāgu tolaik dēvēja par �krievu Oksfordu�, jo tur koncentrējās krievu emigran
tu intelektuālā elite, kurai patvērumu bija devis �ehoslovākijas prezidents T. Masariks, izsludinādams t.s. �krievu akciju� - veicināt no Padomju Krievijas izraidīto krievu pasniedzēju un zinātnieku darbību. Tādējādi I. Zavoloko izdevās iegūt ļoti labu izglītību, kas kopumā nebija raksturīgi vecticībniekiem, kuriem ilgu laiku vispār bija liegta iespēja iegūt laicīgo izglītību. Prāgas pieredze ietekmēja ne tikai I. Zavoloko aktivitātes Latvijā 20.-30. gados, bet arī viņa dzīves pozīciju kopumā. Saskarsme ar krievu vēsturnieku, filozofu un teologu eliti mudināja Zavoloko domāt par vecticībnieku likteni Latvijā. Tāpat kā krievu intelektuāļi 20. gadu pirmajā pusē uzņēmās personisku atbildību par īstās krievu kultūras saglabā�anu ārpus boļ�eviku plosītās Krievijas robe�ām, arī Zavoloko atzina par nepiecie�amu apvienot Latvijas un visas Baltijas vecticībniekus, lai saglabātu to unikālo kultūras mantojumu, kas izveidojies gadsimtu gaitā un ir pamats daudzu krievu cilvēku etniskajai un reliģiskajai identitātei.
1927. g. jūnijā Rīgas Greben��ikova draudzes skolas paspārnē I. Zavoloko nodibināja vecticībnie-
ku jaunie�u biedrību
muzejs, ikonu darbnīca, kā arī savs koris. Katru vasaru I. Zavoloko vadībā aktīvākie pulciņa dalībnieki devās ekspedīcijās pa Baltiju, lai apmeklētu vecticībnieku apdzīvotās vietas, piemēram, Latgalē un Peipusa ezera piekrastē, kā arī Karpatos (Muka�evas, Hustas rajons) un Polijā (vecticībnieku klosteris Vojnovā). Ekspedīcijās jaunie�i pierakstīja vecticībnieku garīgās dzejas tekstus un melodijas, iegādājās senās rokrakstu grāmatas, vāca vecticībnieku tērpu un ornamentu paraugus, pa�i dziedāja garīgos dziedājumus un organizēja tik�anās - sarunas ar vietējiem vecticībniekiem. Ekspedīcijās gūtais ļāva pulciņa dalībniekiem sarīkot trīs Krievu tautas mākslas izstādes Rīgā un pla�ai skatītāju auditorijai domātus koncertus. Par godu pulciņa 10 gadu jubilejai Rīgā, Melngalvju namā, notika vecticībnieku dziedājumu svētki. Pulciņam bija trīs filiāles Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē, kā arī kontakti ar da�ādām organizācijām Latvijā un ārzemēs. Ar I. Zavoloko enerģiju un aizrautību Latvijas vecticībnieku jaunie�i 30. gados iesaistījās cie�ā sadarbībā ar vecticībniekiem Igaunijā un Lietuvā. I. Zavoloko uzskatīja, ka �ādi tie�ie sakari veicinās Baltijas vecticībnieku vienotību un palīdzēs ne tikai labāk izpētīt pagātnes mantojumu, bet arī iepazīt laikmetīgu situāciju un cilvēkus - vecticības kultūras nesējus. Turklāt galvenokārt par saviem līdzekļiem un par ziedojumiem I. Zavoloko izdeva saturā daudzveidīgu ilustrētu �urnālu
Vēl viens I. Zavoloko darbības lauks 30. gados bija izglītība. Viņ� aktīvi piedalījās mācību
programmas izstrādā�anā ticības mācībai, lai sekmētu vecticībnieku bērnu reliģisko audzinā�anu pamatskolās. Pēc regulārām sanāksmēm Rīgas Greben��ikova vecticībnieku draudzē I. Zavoloko izdevās apkopot programmas saturu tādā līmenī, lai to 1931. g. varētu apstiprināt Izglītības ministrija, kā arī sastādīt atbilsto�u mācību grāmatu, kuru akceptēja ministrija un 1932. g. izdeva Greben��ikova vecticībnieku draudze. Ta�u I. Zavoloko apzinājās, ka garīgo audzinā�anu skolās var veikt tikai īpa�i sagatavoti skolotāji. Tāpēc kopā ar saviem domubiedriem Daugavpilī viņ� organizēja reliģiski pedagoģiskus kursus topo�ajiem ticības mācības skolotājiem. Arī
Lasot I. Zavoloko vēstules, veidojas iespaids, ka �im cilvēkam bija neierobe�ots iek�ējais spēks un pārliecība, ka ar ticību, neatlaidīgu darbu un domubiedru atbalstu ir iespējams paveikt pat tādus darbus, kurus no veselā saprāta viedokļa mēs sauktu par utopijām. Domājot par to, cik daudz ideju �im cilvēkam izdevās īstenot un vērtējot viņa ieguldījumu gan vecticībnieku kultūras mantojuma saglabā�anā, gan vecticībnieku integrācijā sabiedriskajā dzīvē, jāatzīst, ka I. Zavoloko pieder to cilvēku skaitam, kurus vēsturnieks un etnologs Ļevs Gumiļovs (1921-1992) dēvē par
Podmazovs, A.
BapaHOBCKMM, B., noTameHKo, F
MBaHOB, M. Mn. (otb. peg.-cocr.).
Leons Astra
Gunārs Astra (1931-1988) - cilvēktiesību aizstāvis. Dzimis Rīgā 1931. gada
22. oktobrī. Beidzis Rīgas elektromehānisko tehnikumu (1949). Strādājis rūpnīcā VEF un Latvijas Valsts universitātē. 1961. gada 23. februārī un 1983. gada 15. septembrī arestēts, tiesāts par latvie�u trimdas literatūras, D�. Orvela un A. Sol�eņicina grāmatu un ārzemju raidstaciju raidījumu ierakstu glabā�anu. 1961.-1976. gadā un 1983.-1988. gadā atradies ieslodzījumā. Drīz pēc atbrīvo�anas un atgrie�anās Latvijā smagi saslimis. Miris 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradā.
* * *
Mūsu tautai ir iegadījies apdzīvot, smagā darbā kopt un asiņainās cīņās aizstāvēt pret iebrucējiem mazu teritoriju, kas joprojām ir lielu pasaules ceļu krustpunktā un tāpēc vienmēr ir bijusi un ir lielvaru iekāres objekts. Daudz da�ādu zābaku bradāta, brīvības cīņās un lielvaru konfrontācijās asiņu slacīta ir latvie�u zeme. Grūtos, arī da�āda veida ierobe�ojo�os apstākļos veidojas tautas gars. Gunāra Astras likteņa aicinājums bija to uzturēt. Ar savu dzīvi, atklāto, gai�o, godīgo un patieso attieksmi pret līdzcilvēkiem viņ� neuzmācīgi, bet uzskatāmi ir rādījis paraugu, kā dzīvot garīgi brīvu dzīvi - bez aizspriedumiem, domu paverdzino�as ideoloģijas un meliem.
Jā, laikmeta nosacīto apstākļu un personisko īpa�ību mijiedarbībai ir labpaticis attīstīt viņu par to, kas ir un mū�am paliks mūsu atmiņā: par sirdsapziņas cietumnieku, iek�ējās emigrācijas upuri, konsekventu nacionālās un individuālās brīvības aizstāvi. Viņa pasaules uzskats kristalizējās caur ilgu, grūtu un sāpīgu pa�atklāsmi, sabiedrisko nori�u un sakarību iepazī�anu.
Būdams urdo�as izziņas kāres pilns, savu pasaules redzējumu Gunārs sāka veidot jau bērnu dienās, reizēm apkārtējiem ļaudīm neierasti, pat �ķietami kurioziem paņēmieniem cenzdamies izprast pasaules sakarības un iepazīt cilvēkus.
Kā katrs cilvēks, arī viņ� piedzīvoja personības attīstības fāzes visai pla�ā amplitūdā. Tā, piemēram, jaunībā viņ� savā ziņā izklaidējās, vingrinot dialoga iemaņas. Ar tie�iem jautājumiem viņ� aicināja sarunu biedru paust savu nostāju kādā konkrētā dzīves situācijā, bet pēc tam demonstratīvi komentēja uzklausītās aptuvenības un neprecizitātes. Gunāram bija diezgan asa mēle un visai nesaudzīga, ironiski kritiska attieksme pret mutes bajāriem un tenku producētājiem. Tā viņ� ieguva neērta sarunu biedra slavu - viņu cienīja un apbrīnoja par pla�o intere�u loku un erudīciju, tomēr vairījās disputēt ar viņu. Diem�ēl �ī vēlē�anās pa-
smieties par muļķību ir nesusi arī sūrus augļus: tādā veidā publiski it kā apkaunoti ļautiņi, īpa�i darba periodā Latvijas Valsts universitātē (LVU), ar prieku ir ziņoju�i �ekai - Valsts Dro�ības komitejai (VDK) par G. Astras brīvdomīgajiem izteicieniem. Pēc atbrīvo�anas no apcietinājuma viņ� bija kļuvis tolerantāks, centās izprast un attaisnot tīri cilvēciskās vājības, bet palika nesamierināms principiālos jautājumos. Viņ� bija izveidojies par harizmātisku personību, kas ar savas pārliecības spēku prata suģestēt auditoriju. Esmu pārliecināts, ka �ī pa�izkop-tā prasme loģiski, konkrēti un argumentēti izklāstīt un aizstāvēt savu viedokli viņu ne tikai izvirzīja erudītu vidū, bet arī palīdzēja izturēt daudzās pratinā�anas.
�ai tieksmei - visos iespējamos veidos papla�ināt savas izziņas lauku - viņ� ir bijis uzticīgs visu mū�u, likumsakarīgi nonākot pie vienīgajiem pareizajiem secinājumiem par mūsu tautas likteņiem. Galu galā �īs aktivitātes tad arī noveda pie tajā laikā loģiski neizbēgamā iznākuma: konfrontācijas ar varas iestādēm, izsūtījumiem un, visbeidzot, priek�laicīgas nāves 57 gadu vecumā līdz �im nenoskaidrotos apstākļos.
Liela nozīme �ādas personības attīstībā bija arī iespējām garīgi bagātināties saskarsmē ar saviem likteņa biedriem - citādi domājo�ajiem, ko PSRS represīvie dienesti, lai izolētu no pārējās sabiedrības, bija sakoncentrēju�i izsūtījuma vietās.
Gunārs Astra bija - un atmiņās arī ir - piederīgs to cilvēku lokam, kas, reiz nonācis pie patiesām sabiedrisko nori�u atziņām, negrozāmi un konsekventi bijis tām uzticīgs un vienmēr spējis dro�i un pārliecino�i savu pārliecību argumentēt jebkurā auditorijā.
* * *
Gunāra Astras darba dzīve sākās agri - jau 16 gadu vecumā 1947. gadā līdz ar mācībām Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā (REMT) viņ� uzsāka darba gaitas rūpnīcā VEF. 1958. gadā, lai būtu tuvāk sve�valodu apgū�anas tehniskajām iespējām, viņ� uzsāka laboranta darbu LVU. Gunārs Astra saprata, ka �īs zinā�anas paver iespēju iegūt objektīvu informāciju un līdz ar to veidot brīvu, patiesu un neietekmētu pasaules uzskatu. Viņa intensīvo darbu, apgūstot angļu valodu, un centienus jebkurā iespējamā gadījumā praktizēties sarunās ar ārzemniekiem drīz fiksēja �eka, un var uzskatīt, ka jau tad viņu cītīgi izsekoja, kas noslēdzās ar arestu 1961. gadā.
Gunāra Astras brīvais gars, asā uztvere, teicamā atmiņa un spēja analītiski spriest izveidoja viņa pasaules uzskatu, kurā nebija vietas uz
Fiziski izolēts, viņ� centās, cik vien tajos laikos bija iespējams, uzturēt viscie�āko kontaktu ar saviem radiniekiem un citiem domu biedriem. Pieļautais korespondences limits (no nometnes drīkstēja sūtīt tikai 2 stingri kontrolēta svara vēstules mēnesī) tika izsmelts līdz pēdējam burtam, rakstīts tika uz visplānākā pieejamā papīra un vissmalkākajā rakstā. Vienā aploksnē tika likti sūtījumi pat 4-5 adresātiem. Apzinoties, ka saraksti ļoti rūpīgi cenzē, mēs vēstulēs bie�i lietojām da�ādas mūsu - jau Gunāra pirmsizsūtījuma dzīvē apgūtas - sve�am lasītājam galīgi nesaprotamas vārdiskas konstrukcijas, kas zināmā mērā �ifrēja mūsu sūtīto tekstu un, �ķiet, ievērojami apgrūtināja cenzoru darba dzīvi. Par viņu kapitulācijas zīmi bie�i liecināja ar melnu krāsu aizsmērētas teikumu daļas, kas atliku�o vēstules daļu padarīja vēl neloģiskāku, bet mums tomēr iztulkojamu. Mēs sapratām, cik ļoti nepiecie�ama �ī pastāvīgā saikne ir Gunāra gara uzturē�anai un centāmies viņu informēt par visu, kas notiek �eit, �lielajā zonā�, kā viņ� mēdza izteikties. Un viņu, kā jau agrāk, interesēja pilnīgi viss. �ī sarakste ir ļoti vērtīgs tā laika notikumu do-kumentējums, kas koncentrēti atspoguļo Gunāra Astras uzskatus un attieksmi, savā ziņā - dienasgrāmata. Diem�ēl daļa �o vēstuļu pazuda, �ekistiem inscenējot zādzību manā dzīvoklī.
Atrodoties apcietinājumā, Gunārs Astra iepazinās un nodibināja labas attiecības ar daudziem pasaulē pazīstamiem disidentiem no visas pla�ās PSRS, lai gan �eka regulāri pārvietoja politieslodzītos uz citām nometnēm, lai neļautu viņu kontaktiem pāraugt bīstamos veidojumos. Viņ� turpināja aktīvi nodarboties ar pa�izglītību, daudz lasīja (nometnēs pastāvēja pa�izveidota, kaut arī stingri cenzēta bibliotēka). Par nometnē nopelnītajiem gra�iem Gunārs centās pasūtīt pieļauto periodiku, ar milzu interesi tverot katru ziņu no ārpasaules un tādā veidā it kā piedaloties tās dzīvē. Protestējot pret nometnes administrācijas patvaļu un kompartijas politiku PSRS okupētajās zemēs, viņ� piedalījās badastreikos un citās nevardarbīgās akcijās. Gunārs Astra kategoriski noraidīja jebkuru piedāvāto kompromisu, kas varētu samazināt izsūtījuma laiku. Ar nicinājumu viņ� norobe�ojās no atsevi�ķu LPSR kultūras un mākslas darbinieku �apciemojumiem� ieslodzījuma vietās. Mājās viņ� atgriezās tie�i pēc piespriestajiem 15 gadiem (demonstratīvi -ar stundas precizitāti!), bet jau kā pilnīgi nobriedis nacionālās neatkarības idejas nesējs, nesalau�ams savā pārliecībā par koloniālās impērijas - PSRS -drīzo norietu un gatavs jebkur un jebkad �o savu pārliecību argumentēti sludināt.
�eka centīgi vāca informāciju par brīvdomības izpausmēm sabiedrībā. Tikko radās mazākās aizdomas, sākās t.s. individuālā apstrāde: vispirms darba kolektīvā, tad - ietekmējot karjeras iespējas un, ja nelīdzēja, liekot lietā VDK rīcībā eso�o pla�o psiholoģiskās ietekmē�anas līdzekļu arsenālu. Uz Gunāru Astru un viņam līdzīgiem �ie paņēmieni nekādu iespaidu neatstāja, bet ļoti daudzos citos gadījumos mērķis tika panākts: cilvēku iebaidīja un nereti arī �anta�ēja, piespie�ot sadarboties. Daudzi pakļāvās represīvā mehānisma stindzino�ajai hipnozei.
Protams, arī Gunāra Astras radinieki un citi tuvie cilvēki joprojām atradās �ekas uzmanības zonā. Tuvojoties izsūtījuma termiņa beigām, arī mūs, abus brāļus, �neitrālā vietā� (parasti kādā viesnīcā) aicināja uz pārrunām, cen�oties pierunāt uz sadarbību - it kā lai palīdzētu Gunāram Astram adaptēties. Protams, �ekas uzraudzībā. Kad mēs �os priek�likumus noraidījām, piedzīvojām da�ādus sare�ģījumus savā privātajā dzīvē. Piemēram, man tie izpaudās kā manas zinātniskās karjeras priek�laicīgs noslēgums ar sekojo�ām grūtībām darba meklējumos.
1965. gadā �eka radīja priek�noteikumus, lai tiktu �ķirta Gunāra Astras laulība.
1971. gadā nepilna pusgada laikā viens pēc otra, nesagaidīju�i dēlu mājās, nomira mūsu vecāki.
1976. gada 23. februārī Gunārs Astra tika atbrīvots no ieslodzījuma, tūlīt pēc tam apmeklēja vecāku kapus un atgriezās savās mājās Lucavsalā
4. Pielāgo�anās dzīvei ārpusnometnes vidē pēc 15 gadu pārtraukuma nebija viegla, tomēr vēlē�anās iekārtot savu dzīvi, nodibināt ģimeni un to apgādāt lika nekavējoties saistīties darbā, bet vēlāk ar mūsu, abu brāļu, palīdzību vecvecāku dibinātajā īpa�umā uzsākt puķu audzē�anu pārdo�anai Krievijā.
Viņ� aizgūtnēm centās nodro�ināt savu ģimeni, īstenojot tā brī�a legālās iespējas - viņ� gribēja savu sen�u īpa�umā veidot savu MAZO LATVIJU: godīgi un ar savām rokām nopelnīt iztiku, dzīvojot saskaņā ar savu sirdsapziņu un neatkāpjoties no saviem principiem. Darbs dzina darbu, turklāt viņu apmeklēja domubiedri un interesenti, bet stundu skaits diennaktī - diem�ēl - bija nemainīgs. Kaut arī
Gunārs Astra neizvērsa mērķtiecīgu organizatorisku darbu, nedibināja politiskas grupas, nebija arī saistījies cilvēktiesību aizstāvju grupā �Helsinki - 86�, viņ� no visiem iespējamiem avotiem tvēra ziņas par pasaulē notieko�o un brīvi dalījās savos secinājumos ar visiem, kas bija ap viņu. Apkārtējie smēlās no viņa spēku un pārliecību. Gunārs Astra dzīvoja saskaņā ar saviem principiem - runāja ar cilvēkiem un uzticējās viņiem, jo citādi viņ� būtu garīgi izolēts, kas varai bija tik vajadzīgs.
Tomēr gadi, nometnēs pārciestais un nepārtrauktā pārslodze pamazām grāva viņa fizisko veselību. Sarunās ar mums caur pastāvīgo optimismu, gai�o labvēlību aizvien bie�āk ieskanējās kaut kas fatāls.
�eka no viņa nenolaida acis: līdz smieklīgumam cītīgi pa netālo Daugavas malu staigāja �mak�ķernieki�, izbraukumu gadījumos gandrīz obligāts bija �eskorts�.
Aizvien bie�āk pienāca ziņas par �ekas aktivitātēm pret t.s. politiski neuzticamajiem. 1983. gada sākumā masveida izseko�anu un tām sekojo�o kratī�anu un arestu vilnis skāra arī viņu - 6. janvārī dzīvoklī notika kratī�ana, kurā savāca daudz skaņu ierakstu, fotomateriālu un rakstītu tekstu ar padomju ideoloģiju atmaskojo�u saturu, ārzemēs izdotas literatūras, dzejoļu un prozas darbu ar pret-padomju tematiku, arī fototehniku un skaņu ierakstu iekārtas.
15. septembrī Gunāru Astru apcietināja otrreiz.
Laikā no 15. līdz 19. decembrim LPSR Augstākās tiesas namā notika tiesas sēdes farss, kurā viņam izvirzīja uz safabricētiem faktiem balstītu apsūdzību pēc LPSR Kriminālkodeksa 65. panta 2. daļas (�Pretpadomju aģitācija un propaganda�). Pēc �ī panta tika apsūdzēti un notiesāti arī Ints Cālītis, Gunārs Freimanis, Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Ro�kalns un Jānis Vēveris. 19. decembrī trīs stundu laikā nolasītajā 51 lappusi garajā spriedumā Gunārs Astra tika pasludināts par sevi�ķi bīstamu recidīvistu un notiesāts ar brīvības atņem�anu uz 7 gadiem, sodu izcie�ot sevi�ķa re�īma labo�anas darbu kolonijā un ar sekojo�u izsūtījumu uz 5 gadiem. �inī tiesas sēdē teiktajā savā PĒDĒJĀ VĀRDĀ Gunārs Astra pravietiski teica: �...tas ir vairāk kā pietiekami, lai mani nogalinātu.�
�is tiesvedībā paredzētais, bet tiesas zālē nelegāli ierakstītais apsūdzētā �pēdējais vārds� piedzīvoja pla�u publicitāti - runas audioieraksts nonāca ārzemēs un tika translēts radiopārraidēs Latvijas klausītājiem, tā teksts - iespiests daudzos izdevumos. Līdzvērtīgi 1979. gadā izdotajam �Baltie�u memorandam� tas ar satricino�u efektu uzrunāja tautu, aicinot to saprast koloniālajā impērijā PSRS notieko�o un liecinot par okupēto valstu tautu centieniem pēc brīvības un neatkarības. �is dokuments varētu neieraudzīt dienas gaismu, ja vien tiesas zālē nebūtu slepeni ienesti magnetofoni: tagad arhīvā pieejamajā tiesas sēdes protokolā no sēdē nolasītā 9 lapu manuskripta ir atrodamas vien nieka pusotras, turklāt ar pilnīgi sagrozītu saturu.
Jau 1983. gadā - vairākus gadus pirms Tre�ās atmodas - Gunārs Astra vērsās pie tiesas ar savu PĒDĒJO VĀRDU, pau�ot protestu pret PSRS totalitārā re�īma politiku Latvijā. Viņam inkriminētie �noziegumi� un �ī teksta nolasī�ana pēk�ņi viņu padarīja par sevi�ķi bīstamu valsts noziedznieku.
Sākoties Gorba�ova
Gunāru Astru kā pēdējo LPSR politieslodzīto atbrīvoja 1988. gada 1. februārī, pamatojoties uz
1987. gada 18. jūnijā izdoto likumu �Par amnestiju� un PSRS Augstākās tiesas lēmumu samazināt sodu.
Tauta viņu sagaidīja kā varoni, kas ir bezgala uzticīgs nacionālās neatkarības idejai un upurējis tai savu dzīvi. Ļoti daudzi, arī ārzemju latvie�i, centās satikt viņu, PĒDĒJĀ VĀRDA - Gunāra Astras nostājas kvintesences - autoru.
Tomēr viņa privāto dzīvi liktenis joprojām nesaudzēja. Lielus pārdzīvojumus sagādāja vienīgā dēla Kristapa smagā slimība. Arī saimnieciskā dzīve izsūtījuma laikā bija nonākusi uz sabrukuma robe�as. Sibīrijā aizlauztās veselības rezerves strauji gāja mazumā.
1988. gada 1. martā, braucot uz Ļeņingradu pārdot izaudzētās puķes, Gunārs Astra pēk�ņi sabruka un pēc vairākkārtīgas pārvieto�anas nonāca VDK kūrētajā Kara medicīnas akadēmijas hospitālī. �is notikums ļoti drīz kļuva zināms ārzemēs, turienes sabiedrība - pat augstas amatpersonas - sūtīja uzmundrinājuma vārdus un medicīniska rakstura palīdzības piedāvājumus. Tomēr �o palīdzību vietējie ārsti ar da�ādiem iemesliem noraidīja. Pinoties diagnozēs, mediķi izlēma izdarīt sirds operāciju, pēc kuras Gunārs Astra vairs neatlaba un 6. aprīlī nomira. Visi centieni noskaidrot nāves cēloni, apejot vietējo mediķu de�ūrversiju, bija nesekmīgi - nekādas organismam kaitīgas iedarbības pazīmes pat augsti kvalificētiem mediķiem neizdevās noteikt, vien kļuva skaidrs, ka ir biju�as vairākas atkāpes no klasiskās ārstniecības principiem un arī no pēcnāves ekspertīzes standartiem. To, ka viņa bojāeja varētu būt kādu spēku izprovocēta, vēlāk intervijās nenoliedza arī vairāki VDK funkcionāri (V. Rudāns, J. Trubiņ� u.c.).
Gunāra Astras bēres 1988. gada 19. aprīlī izvērtās par pla�u tautas manifestāciju, kuras laikā, ar nacionālo karogu apsegto zārku guldot kapā līdzās mūsu vecākiem, orķestra pavadījumā tika nodziedāta Latvijas himna. Savu līdzjūtību izteica neskaitāmu domu un likteņa biedru grupu un organizāciju pārstāvji.
Bērēs piedalījās ap 5000 līdzcilvēku.
Kapu aizbēra ar saujām.
1989. gadā PBLA (Pasaules Brīvo latvie�u apvienība) Gunāram Astram par izciliem nopelniem tautas un valsts labā pēc nāves pie�ķīra Tautas balvu.
Ierodoties nolikt ziedus, savu atzinību Gunāram Astram pauda starptautiskā PEN kluba Apcietināto rakstnieku komiteja.
1993. gada februārī PBLA sēdē Mellu�os nolēma pie�ķirt līdzekļus Gunāra Astras piemiņas plāksnes izveido�anai, kas arī tika uzstādīta pie Augstākās tiesas nama rietumu sienas Latvijas Republikas proklamē�anas atceres dienā 1993. gada
18. novembrī. Tajā iekalts fragments no Gunāra Astras PĒDĒJĀ VĀRDA, kas reiz izskanēja �inī namā: �Es ticu, ka �is laiks izgaisīs kā ļauns murgs -tas dod man spēku �eit stāvēt un elpot.�
1996. gadā ar Rīgas domes rīkojumu Gunāra Astras vārdā tika nosaukta iela.
1998. gadā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50. gadadienā, Gunāra Astras kandidatūra tika izvirzīta ANO balvai par mū�a ieguldījumu cilvēktiesību jomā. Tika arī izdotas divas grāmatas par viņa dzīvi, kuru autori pēc savām iespējām centu�ies analizēt �īs tik sare�ģītās personības dzīvi un tās traģisko noslēgumu.
1999. gadā nodibināts Gunāra Astras Brīvības fonds, kura mērķis ir popularizēt brīvības ideju.
2003. gada 9. jūlijā Tautas partija valdībā iesniedza priek�likumu dibināt brīvības cīnītāja
Gunāra Astras vārdā nosauktu ordeni; tas sabiedrībā guva visai pla�u pozitīvu rezonansi, ta�u atbildīgā komisija to neapstiprināja.
Gunāra Astras tiesas zālē teiktie vārdi ir biju�i pravietiski: mēs atkal dzīvojam tiesiski neatkarīgā valstī. Un tikai no tā, cik lielā mērā mēs sekosim Gunāra Astras un viņa domubiedru mudinājumam maksimāli aktīvi un ieinteresēti piedalīties tās attīstībā, ir atkarīgs, cik drīz mēs varēsim pārvarēt pārejas laika grūtības, atjaunot pirmskara Latvijas iedzīvotāju augstos sabiedriski morālos principus un dzīvot saskaņā ar civilizētas valsts standartiem. Mēs nedrīkstam nodoties tikai un vienīgi pragmatiskai dzīvei, mūsu jaunās paaudzes garīgajā pasaulē ir jāveido un jānostiprina vieta arī tiem, kam mums ir jāpateicas par iespēju dzīvot atvērtā pasaulē un brīvi veidot ne tikai savu �īsdienas materiālo, bet arī garīgo labklājību.
Bērziņ�, U. XX gadsimta latvietis - Gunārs Astra. Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas PSR Augstākajā tiesas sēdē.
Bleijere, D. Gunārs Astra. Patiesības meklējumi.
Eglīte, B.
Gunāra Astras pēdējais vārds.
Izvilkumi no Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras pēdējā vārda Latvijas PSR Augstākajā tiesā 1983. gada 15. decembrī.
Jānis Rokpelnis
Knuts Skujenieks - dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis. Dzimis 1936. gada 5. septembrī Rīgā. Tēvs - rakstnieks Emils Skujenieks, māte - aktrise Marija Zauerhāgena. Beidzis Taurkalnes Me�vidu skolu (1950) un Rīgas 2. vidusskolu (1954). Studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē (1954-1956), absolvējis M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1961). Strādājis par literāro līdzstrādnieku �urnālā �Padomju Latvijas Sieviete� un laikrakstā �Literatūra un Māksla�. 1962. gadā �par pretpadomju aģitāciju un neziņo�anu par bīstamiem valsts noziegumiem� notiesāts uz septiņiem gadiem soda nometnēs. Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kop� 1972. gada. PEN kluba biedrs. Pirmā publikācija 1950. gadā. Dzejoļu krājumi: �Lirika un balsis� (1978), �Iesien baltā lakatiņā� (1986), �Sēkla sniegā� (1990) u.c. Literatūrkritika, raksti par folkloru, esejas apkopoti krājumā �Pa�a austs krekls� (1987). K. Skujenieka darbi atdzejoti daudzās valodās. Divi dzejoļu krājumi izdoti zviedriski. Atdzejojis grāmatas no lietuvie�u, poļu, ukraiņu, slovēņu, serbu, maķedonie�u, grieķu, senebreju, spāņu, zviedru, somu, dāņu valodas.
Izcilā latvie�u dzejnieka Knuta Skujenieka dzīve un darbi ir unikāls notikums (jā, tie�i notikums!) mūsu literatūras un arī politikas vēsturē. Tas ir stāsts par lielu personību, kuru apstākļi, krasie lūzumi Latvijas likteņos divdesmitajā gadsimtā varēja darīt par pa�taisnu, grūtsirdīgu, niknu, savus pretiniekus nesaudzīgi apkarojo�u cilvēku. Daudzi latvie�i ar līdzīgām dramatiskām un traģiskām biogrāfijām tādi ir kļuvu�i. Laikmeta nepieredzētā cietsirdība nocietinājusi arī viņu sirdis. Un vai kāds �os, visus elles lokus izgāju�os, var nosodīt?
Knuta Skujenieka mū�s ir stāsts par cilvēku, kura raksturs un dotības ir piemērotas mierīgai, rado�ai, vienīgi brīvas garīgas aktivitātes piepildītai dzīvei, bet kuru dzīve nemitīgi ar varu, pret pa�a gribu, iegrū� dramatiskās, traģiskās, nepanesamās situācijās un tomēr nenocietina viņu. Dzejnieka bērnības un skolas draugi vienā mutē apgalvo -Knuts gadu gaitā nenieka nav mainījies, viņ� ir palicis tikpat labsirdīgs, omulīgs, zvērināts jokotājs un dziļ�, objektīvs, neatkarīgs spriedējs. Un vienmēr tolerants, alla� brīvs no jelkāda radikālisma savos uzskatos, savos darbos. Laimīgs raksturs, jūs teiksiet. Jā, raksturs ir daļēji iedzimts un daļēji bērnībā izveidots (�eit nav vietas diskusijai, kad un kā veidojas cilvēka raksturs), bet mēs ta�u esam pieredzēju�i, ka tik daudziem tas neglābjami deformējas dzīves likstu, smagu pārbaudījumu ietekmē!... Ta�u Knuts Skujenieks savu dzīvi labprāt dēvē par laimīgu, izdevu�os. Arī sliktajos laikos viņ� glu�i dabiski, bez īpa�as piepūles un cen�anās pirmām kārtām saskata labo.
Lūk, kāda, no malas raugoties, izskatās �āda laimīga dzīve - māte aktrise nomirst no diloņa, kad mazajam Knutam bija tikai da�i mēne�i, bohēmietis tēvs, kreisi noskaņotais dzejnieks Emils Skujenieks nodod viņu zīdaiņu patversmē. Nespēdams samaksāt patversmes rēķinus, aizved dēlēnu pie sava tēva dzirnavnieka un mātes aku�ieres uz laukiem.
Dzirnavas nav izmaksātas, parādu apkrautas, ta�u padomju vara raugās uz dzirnavniekiem kā uz darbaļau�u asiņu sūcējiem. Un viņu radinieki, protams, arī ir bīstami ļaudis. Tāpēc Jaunjelgavas skolas karjerists direktors ar da�ādiem ieganstiem gra-
sās atstāt uz otro gadu �o visai apdāvināto zēnu -Knutu. Nu mācības jāturpina Rīgā - 2. vidusskolā. Nākamais dzejnieks kopā ar savu brāli invalīdu dzīvo mazā istabiņā pie mātes māsas - kādas skolas apkopējas. Galīgā nabadzībā. Acīgas klases biedres atceras, ka Knuts, lai arī acīmredzami ģimenē mīlēts bērns, mū�am izskatījies nepaēdis.
Seko mācības Latvijas un Krievijas augstskolās, un tad pēk�ņi - arests. �Taisnīgā� padomju tiesa piesprie� septiņus gadus soda nometnē. Un tik tie�ām - tikpat kā ne par ko. To liecina dokumenti un oficiālā reabilitācija vēl padomju varas laikos. Ta�u politiskā situācija Latvijā, tiesne�a karje-riskās ambīcijas un citi - ak, da�kārt tik viegli mūsu piedodamie! - padomu soģu rakstura trūkumi noved pilnīgi nevainīgu cilvēku, jau tad sevi pieteiku�u kā izcilu dzejnieku, Mordovijas
Viņam, vienam no erudītākajiem, gai�ā-
Ieslodzījuma biedra Mihaila Molostova soda nometnē zīmētais Knuta Skujenieka portrets.
kajiem Latvijas prātiem, tiek liegts pasniedzēja vai zinātniskais darbs kādā institūtā.
Jā, ļoti labi saprotu, ka lasītājam, it sevi�ķi jaunam, �āda biogrāfija �ķitīs arī bezgala romantiska, piedzīvojumiem un kārotiem pārbaudījumiem bagāta. Tāda nu reiz ir cilvēka pretrunīgā daba: viņ� brī�am raujas laukā - vismaz iztēlē, sapņos - no mierīgas, nodro�inātas dzīves, kāpj kalnos, �ķērso laiviņā okeānu, aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem. Ta�u, nedod Dievs, jums �ādu it kā valdzino�u likteni piedzīvot!
Kā jau tas vēsturē pārāk bie�i mēdz notikt, cilvēks tiek ne�ēlīgi sodīts, represēts ne jau par ne�ēlību, vardarbību, cietsirdību, nospļau�anos uz cilvēka elementārajām tiesībām, bet, glu�i pretēji, par tām labākajām, vai visos - arī totalitārajos - laikos oficiālajā garā sacerētās grāmatās un avī�rakstos visaugstāk vērtētajām īpa�ībām, - patriotismu, cieņu pret katra cilvēka individualitāti un tās brīvu izpausmi, cieņu un patiesu interesi pret citām tautām, toleranci un labestību. �is bēdīgais vēstures paradokss notika arī ar Knutu Skujenieku. Tālab, kā liecina dzejnieka
Toties
Tāpēc tik nozīmīgs un, jā, arī pamāco�s ir konsekventais, bez acumirklīgas konjunktūras diktētiem klupieniem, Knuta Skujenieka dzīves ceļ�. Vai
Bie�i vien ar grūtībām, ar pūlēm ievie�am demokrātiskas tradīcijas mūsdienu Latvijā. Mordovijas
Nebūdams nevienas partijas biedrs, dzejnieks ir piedalījies jo daudzās Tre�ās atmodas, neatkarīgās Latvijas un arī pasaules sabiedriski politiskās aktivitātēs. Knuts Skujenieks nesteidz izteikties par katru pasīku dienas politisko jautājumu, viņ� savu godavīra un izcila intelektuāļa vārdu pataupa patie�ām svarīgiem, kritiskiem brī�iem Latvijas demokrātijas likteņos. Un tas vienmēr, par spīti arī kolēģu kurinātajām kampaņām un kritiskai ņurdē�anai, ir likts demokrātijas, humānisma un nevis populisma un neiecietības svara kausā.
�ī mīlestība uz tautām un valodām izveidojusi Knutu Skujenieku par visu atzītu latvie�u at-dzejas lielmeistaru un patriarhu. Atdzejotāja gaitas Skujeniekam sākās jau skolas gados - tad viņ� ķērās tūlīt klāt Bairona poēmai. Pēc
Nekur nav sacīts, ka ar lielu talantu jebkurā mākslas veidā apveltītam cilvēkam ir jābūt arī dzīvē uzticīgam humānisma principiem, bezbailīgam, ētiski konsekventam savā rīcībā. Mēs tikai bie�i vien idealizējam mākslinieku, ieceļam viņu elka, morāla parauga kārtā, identificējot personību ar viņas darbiem, un nekritiski sekojam elkam politiskajā dzīvē, ētiskajās mācībās utt. Bet nereti talants ir lielāks par mākslinieku pa�u - tas ir viens no mākslas mū�īgajiem noslēpumiem. Un rakstnieki - to rāda pasaules un arī Latvijas vēsture - bie�i vien ir apbrīnojami vāji un pat noziedzīgi politiķi. Knuts Skujenieks savu vārdu dabūja par godu ģeniālajam norvēģu rakstniekam Knutam Hamsunam (18591952), kura slavu stipri iedragāja tas, ka viņ� Otrā pasaules kara laikā nostājās nacistu pusē.
Lūk, tāpēc mums der dziļāk ielūkoties ne vien lielā latvie�u dzejnieka Knuta Skujenieka jaunradē, bet arī vismaz pacensties gūt arī kādu mācību un atziņu no viņa grūtā, bet nepiekāpīgi, vēsturei spītējot, iek�ējo brīvību, cilvēces svarīgākas garīgās vērtības apliecino�ā dzīves ceļa.
Skujenieks, K.
Signe Terihova
Dītrihs Andrejs Lēbers
Zinātnieka, sabiedriskā darbinieka un mecenāta Dītriha Andreja Lēbera dzīvi un darbību raksturo konsekventa iestā�anās par Latvijas valsti, turklāt okupācijas periodā tā bija pa�aizliedzīga darbība, kas vērsta uz Latvijai nodarītās netaisnības novēr�anu, demokrātiskas un tiesiskas valsts idejas stiprinā�anu, Latvijas vēsturisko un kultūras vērtību atzī�anu, saglabā�anu un respektē�anu. Liela viņa rado�ā mū�a daļa saistīta ar 1918. gadā dibinātās Latvijas valsts pastāvē�anas prasības uzturē�anu da�ādos starptautiskos forumos visus okupācijas gadus līdz pat Latvijas neatkarības atjauno�anai 1991. gadā. �ī darba redzamākais rezultāts ir tas, ka starptautiskā demokrātiskā sabiedrība akceptē mūsdienu Latvijas valsts pēctecību ar 1918. gadā dibināto valsti un izprot mūsu prasības par okupācijas seku likvidāciju.
Pla�ākai Latvijas sabiedrībai D.A. Lēbers ir pazīstams arī kā Latvijas valsts demokrātisko tradīciju un tiesību zinātnes un valsts vēstures mantojuma sargātājs. Viņa nopelns ir tas, ka mūsdienu Latvijā ir pieejami vairāki gan okupācijas gados iznīcinātie dokumenti par Latvijas valsti un tiesībām, gan trimdā dzīvojo�o Latvijas zinātnieku darbi.
Protams, liela nozīme ir arī tam, ka D.A. Lēbers aktīvi piedalījās Latvijas neatkarības atjauno�anas procesos, Latvijas sabiedriskajā dzīvē un zinātnē. Tādi cilvēki kā D.A. Lēbers sekmēja Latvijas neatkarības atgū�anu un virzību uz attīstītas demokrātiskas un tiesiskas valsts izveidi. Turklāt viņa personība simbolizēja tās cilvēciskās vērtības, kuras lielā mērā bija izdeldētas okupācijas gados. Tāpēc D.A. Lēbers ir ierindojams starp citām �ajā grāmatā minētajām personībām.
***
D.A. Lēbers dzimis 1923. gada 4. janvārī Rīgā. Līdz vācbaltie�u izceļo�anai 1939. gadā mācījies Rīgas pilsētas 10. vācu pamatskolā un Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Pēc Otrā pasaules kara ieguvis daudzpusīgu juridisku izglītību un habilitētā tiesību zinātņu doktora grādu.
D.A. Lēbers specializējās salīdzināmajās un starptautiskajās tiesībās, un �o zinātnes nozaru ietvaros vienmēr centās savas zinātniskās intereses saistīt ar Latvijas tiesiskajām problēmām.
Jau ilgus gadus pirms Tre�ās atmodas viņ� nelokāmi iestājās par Latvijas neatkarības atjauno�anu. Daudzi viņa zinātniskie darbi veltīti PSRS noziedzīgās politikas atklā�anai un juridiskai analīzei. Tā, piemēram, 1968. gadā, kad Lielbritānija gatavojās atdot Maskavai neatkarīgo Baltijas valstu zeltu, kas glabājās Anglijas Bankā, D.A. Lēbers sagatavoja atzinumu, kurā pamatoja, ka Lielbritānijai nav nekāda tiesiska pamata rīkoties ar Baltijas valstu īpa�umiem. Tas tika iesniegts Lielbritānijas iestādēm un Parlamenta locekļiem. Vēlāk - pēc neatkarības atjauno�anas - �is atzinums tika izmantots, lai iegūtu no Lielbritānijas kompensāciju par �o tiesību pārkāpumu.
D.A. Lēbera darbība vienmēr bijusi saistīta ar trimdas latvie�u organizācijām un īpa�i ar trimdā dzīvojo�iem Latvijas juristiem. 1973. gadā Helsinkos darbu sāka Eiropas Dro�ības un sadarbības apspriede (EDSA), un viens no tās uzdevumiem bija apstiprināt pēc Otrā pasaules kara izveidoju�ās Eiropas valstu robe�as. Lai uzturētu prasību par Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju un nepieļautu, ka legalizētu to inkorporāciju PSRS, Pasaules Brīvo latvie�u apvienība (PBLA) un Pasaules Baltie�u apvienība (PBA) iesniedza Memorandu
Tā kā ASV un arī citas rietumvalstis atkārtoti deklarēja, ka tās neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju, Helsinku Nobeiguma akts (1975) baltie�iem kļuva par nozīmīgu ieroci savu prasību turpmākai uzturē�anai. Tajā bija paredzēts arī papla�ināt valstu sadarbību zinātnes jomā, un tādējādi D.A. Lēberam radās iespējas apmeklēt okupēto Latviju. Dzimtenē viņ� nonāca okupācijas varas slepenā dienesta -Latvijas PSR Valsts Dro�ības komitejas redzeslokā, kas viņa gaitas rūpīgi izsekoja. Pēc neatkarības atjauno�anas viņ� iepazinās ar savas izseko�anas lietas materiāliem un publicēja savus komentārus, lai parādītu padomju re�īma antihumāno apie�anos ar cilvēkiem.
D.A. Lēbers saskatīja un juridiski analizēja arī tādus padomju totalitārās sistēmas elementus, kurus citi Rietumu pētnieki bie�i neievēroja, bet kas bija sistēmai raksturīgi. Piemēram, Lēbera pētījumi par slepenajām padomju tiesību normām vai par Komunistiskās partijas juridisko pozīciju padomju tiesību sistēmā joprojām ir gandrīz vai vienīgie zinātniskie darbi par �iem totalitārā re�īma aspektiem.
D.A. Lēberam vienmēr rūpēja Latvijas valsts pēctecības jautājums. Viņ� nevarēja pieņemt viedokli, ka Latvijas valsts līdz ar tās varmācīgo iekļau�anu Padomju Savienības sastāvā tiesiski būtu beigusi pastāvēt. Pamatojoties uz vispārējiem starptautisko tiesību principiem, viņ� - kopā ar vācbaltie�u profesoru no Igaunijas, tiesību zinātnieku Borisu Meisneru - attīstīja un propagandēja Baltijas valstu tiesiskās tālākpastāvē�anas teoriju. Tā kļuva par politisko un juridisko pamatu gan 1990. gada 4. maija Latvijas neatkarības atjauno�anas deklarācijai, gan mūsdienu Latvijas valststiesiskajai koncepcijai.
D.A. Lēbera raksti par Baltijas valstīm un Latvijai aktuālām problēmām publicēti presti�os ārvalstu izdevumos, bie�i izraisot sa�utumu un polemiku komunistisko juristu vidū.
D.A. Lēbers palika uzticīgs savai pārliecībai un ticībai par neatkarīgas demokrātiskas Latvijas atdzim�anu. Viņa mū�s ir apliecinājums tam, ka dzimtenes mīlestība un patriotisms nav atkarīgi no tautības. Tas viņam ieaudzināts ģimenē, kuras saknes jau sen un dziļi ieaugu�as Latvijas zemē. D.A. Lēbera tēvs Augusts Lēbers (1865-1948) bija stāvējis pie 1918. gadā jaundibinātās Latvijas valsts tiesību sistēmas �ūpuļa. Viņ� bija gan Latvijas Universitātes profesors, gan valsts augstākais tiesnesis (senators) un Latvijas Civillikuma izstrādā�anas komisijas loceklis. Senatora Lēbera ģimenē, kas piederēja Latvijas vācbaltie�u minoritātei, valdīja ne vien dziļa mīlestība pret dzimteni, tās kultūru un valodu, bet arī respekts un cieņa pret Latvijas valsti. �āda nostāja mūsu sabiedrībā, kur valstiskām tradīcijām, at�ķirībā no vecajām Eiropas valstsnā-cijām, nav dziļas saknes, nedz toreiz, nedz �odien nav pārāk izplatīta.
D.A. Lēbers uzskatīja, ka viņam ir divas dzimtās valodas - vācu kā vācbaltie�u minoritātei piederīgās ģimenes valoda, un latvie�u - kā dzimtenes valoda. Viņ� vienmēr sevi uzskatījis par Latvijas pilsoni.
Kādā uzrunā mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja mainīt izpratni par jēdzienu �latvietis�, pamatojot, ka tas apzīmē katru, kas runā latviski, ir Latvijas pilsonis un jūtas tai piederīgs. To komentējot, D.A. Lēbers teica: �Es atbilstu �iem kritērijiem, tātad esmu latvietis.� Kādreiz uzrunāts vai da�ādos sarīkojumos iepazīstināts kā �profesors no Vācijas�, viņ� vienmēr atgādināja: �Es esmu no Rīgas, no Latvijas, bet pa�laik dzīvoju Vācijā.�
1939. gadā rudenī toreiz 16 gadu vecais D.A. Lēbers kopā ar savu ģimeni, tāpat kā lielākā daļa vācbaltie�u minoritātes piederīgo, bija spiests atstāt Latviju. 1939. gada 23. augustā parakstot neuzbruk�anas līgumu un tā slepenos papildprotokolus (Molotova-Ribentropa pakts), tika iz�ķirts Baltijas valstu liktenis - tā nonāca Padomju Savienības �ietekmes zonā�. 1939. gada 28. septembrī abas totalitārās lielvaras papildus slepeni vienojās par Latvijas un Igaunijas vācu izcelsmes pilsoņu izceļo�anu uz Vāciju. K. Ulmaņa valdība 1939. gada 30. oktobrī ar Vāciju noslēdza Līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļo�anu uz Vāciju un atņēma vācbaltie�iem minoritātes statusu. Pēc tam ar Vācijas valdības �aicinājumu tautie�iem atgriezties tēvzemē� sākās masveida vācbaltie�u izceļo�ana no Latvijas. �īs lielvaru politikas rezultātā Latvijas vācbaltie�u minoritāte bija spiesta atstāt Latviju un doties uz Tre�o reihu.
D.A. Lēbers to kvalificēja par PSRS un Vācijas kopēji pastrādātu starptautisku pārkāpumu. Pla�ā dokumentācijā 1972. gadā
D.A. Lēbers tāpat kā citi demokrātisko vērtību un tiesiskas valsts idejas aizstāvji vienmēr nosodīja jebkādas autoritāras valsts pārvaldes formas. Viņam nebija pieņemama K. Ulmaņa īstenotā politika.
D.A. Lēbers uzskatīja, ka līdz ar K. Ulmaņa apvērsumu Latvijas attīstība faktiski apstājās: �Autoritārais re�īms Latvijai nav devis daudz. Ārpolitikā Kārlis Ulmanis oficiāli draudzējās ar Padomju Savienību, tāpēc viņ� liktenīgajā gadā neprotestēja pret tās politiku. Arī iek�politikā lielu sasniegumu viņam nav. .. Reklamējot uzplaukumu, toreizējie valstsvīri veica sava veida propagandu. Opozīcija bija aizliegta, citu viedokli paust neļāva. Turklāt Kārlis Ulmanis ar savu politiku, kas bija virzīta uz valsts pārvaldītu ekonomiku, atviegloja padomju sociālistiskās ekonomikas ievie�anu. Latvija bija ceļā uz valsts kapitālismu.�
2001, 18. maijs.)
D.A. Lēbers rosīgi veicināja Latvijas Tre�o atmodu. 1987. gadā Ķīles Universitātē viņ� sarīkoja starptautisku konferenci: �Baltijas reģionālisms -
Baltijas valstu piemērs par reģionālo identitāti padomju varas apstākļos�. Tā guva pla�u atsaucību. Ļoti nozīmīga bija profesora pārliecino�ā uzstā�anās starptautiskajā konferencē �Vācijas un PSRS 1939. gada 23. augusta un 28. septembra līgumu tiesiskais novērtējums�, kas notika 1989. gadā Tallinā. Tajā laikā PSRS iestādes turpināja apstrīdēt �ā līguma slepeno protokolu autentiskumu. Ta�u D.A. Lēbers bija atvedis �o tekstu faksimilizdevumu, kā arī Staļina un Ribentropa parakstīto Austrumeiropas karti. �ie materiāli tika izdalīti konferences dalībniekiem. Neilgi pēc tam sekojo�ajā PSRS Tautas deputātu kongresā Molotova-Ribentropa pakta slepenie protokoli tika atzīti par spēkā neeso�iem.
Jau Atmodas sākumā D.A. Lēbers publicēja da�ādus materiālus par Latvijas iecerēm ceļā uz politisko un saimniecisko patstāvību, piemēram, par īpa�uma privatizāciju, kopuzņēmumu veido�anu, Eiropas Ekonomiskās kopienas 1957. g. dibinā�anas līguma tulkojumu latviski.
Profesora Lēbera zinātnisko intere�u centrā vienmēr biju�as rūpes par Latvijas kā tiesiskas valsts izveidi, tiesu sistēmas pilnveidi, pirmskara Latvijas tiesību zinātnes mantojuma studē�anu un tās atziņu praktisku izmanto�anu. Viņ� aktīvi līdzdarbojās projektos, kas saistīti ar Latvijas likumu pielāgo�anu Eiropas Savienības standartiem, Baltijas valstu sadarbību, vienotību un integrāciju Eiropā, kā arī juridiskās izglītības un tiesību zinātnes tālāku attīstību Latvijā.
Uz Pasaules Latvie�u juristu pirmo kongresu 1990. gadā D. A. Lēbers kongresa delegātiem atveda Latvijas 1937. gada Civillikuma atkārtotu izdevumu, ar kuru līdz tam Latvijas juristu vairākumam nebija iespējams iepazīties. Kongresā viņ� kopā ar pa�reizējo Satversmes tiesas tiesnesi Romānu Apsīti uzstājās ar referātu �Pirmskara Latvijas tiesiskais mantojums�.
Būdams Latvijā, D.A. Lēbers neskaitāmas stundas pavadījis Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Misiņa bibliotēkā, krājot materiālus jauniem zinātniskajiem pētījumiem par Latvijas un Baltijas valstu tiesību vēsturi. Ar viņa aktīvu līdzdalību un atbalstu latvie�u un angļu valodā izdoti dokumentu un materiālu krājums �Latvijas okupācija un aneksija. 1939-1940.� (1995) un rakstu krājums �Baltijas valstis likteņgrie�os� (1998). D.A. Lēbers nesavtīgi atbalstīja kolēģu darbu iznāk�anu, piemēram, Leonida Siliņa grāmatas par Konstantīnu �aksti un Latvijas Centrālo padomi izdevumu zviedru valodā, kam uzrakstīja arī pēcvārdu.
Nozīmīgs ir D.A. Lēbera ieguldījums un atbalsts vācbaltie�u kultūras tradīciju saglabā�anā. Savos pētījumos par vācbaltie�iem viņ� vienmēr uzsvēris, cik būtiski valsts demokrātiskai attīstībai ir nodro�ināt iespējas vēsturiskajām minoritātēm saglabāt savu nacionālo identitāti. Pēc D.A. Lēbera ierosmes dibināts vācbaltie�u - latvie�u kultūras centrs
Apliecinot cieņu savam tēvam, D.A. Lēbers atbalstīja Senatora Augusta Lēbera fonda izveido�anu, kas savas darbības laikā deva lielu ieguldījumu Latvijas tiesību zinātnes attīstībā. Ar fonda un ar D.A. Lēbera nesavtīgu finansiālu atbalstu izveidots Latvijas Augstākās tiesas Senāta muzejs, kā arī pie�ķirtas stipendijas vairākiem darbu autoriem tiesību zinātnē. Viens no viņa mū�a pēdējiem darbiem arī veltīts tēva piemiņai: krājums
D.A. Lēbers bija mecenāts arī Latvijas Zinātņu akadēmijai, kurai ziedojis ievērojamas summas jauno zinātnieku un tādu projektu atbalstam, kas paredzēti Latvijas starpetnisko attiecību un vēstures problēmu pētī�anai patiesības un godīguma garā. Viņam pie�ķirts LZA Goda mecenāta nosaukums.
Ar D.A. Lēbera gādību tika nodibinātas arī Latvijas Universitātes �urnāla �Latvijas Vēsture� fonda stipendijas, kuras tika pie�ķirtas pētījumiem Latvijas jauno un jaunāko laiku vēsturē.
Nenovērtējams ir D.A. Lēbera ieguldījums Latvijas bibliotēku fondu papildinā�anā. Strādādams da�ādās ārzemju augstskolās un pētniecības centros, viņ� bija savācis grāmatu, periodisko izdevumu un nepublicēto materiālu apjomīgu kolekciju. �o savu bibliotēku 1995. gadā viņ� uzdāvināja Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (tā pa�laik pieejama LNB Parlamenta nodaļas lasītavā). 2001. gadā Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļai viņ� uzdāvināja lielu daļu sava privātā arhīva.
Atbildot uz jautājumiem, kas viņu mudina atgriezties Latvijā, lasīt lekcijas, godināt sava tēva piemiņu, iesaistīties da�ādos projektos, D.A. Lēbers sacīja: �Latvija ir mana dzimtene. Tādā garā mani vecāki mani ir audzināju�i.�
Visi, kam bijusi iespēja tikties ar profesoru Lēberu personīgi vai klausīties viņa lekcijas, atminas viņu kā personību, kam visu mū�u bija svarīgs Latvijas liktenis. Savai dzimtenei Dītrihs Andrejs Lēbers deva visu, ko vien varēja. Viņam bija ko dot, un viņ� to gribēja.
Levits, E. Intervija ar Dītrichu Andreju Lēberu. Grām.:
Ita Marija Kozakēvi�a (1955-1990) - filoloģe, sabiedriska darbiniece. Dzimusi 1955. gada 3. jūlijā Rīgā. Beigusi Rīgas 11. vidusskolu (1973) un LVU Sve�valodu fakultātes Fran�u valodas un literatūras nodaļu (1981). Strādājusi par tulkotāju, redaktori un �urnālisti. No 1988. gada novembra Latvijas Poļu kultūras biedrības (1990. gada janvārī pārdēvēta par Latvijas Poļu savienību) priek�sēdētāja, no 1988. gada decembra - Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priek�sēdētāja vietniece. No 1990. gada maija Latvijas Republikas Augstākās padomes Cilvēktiesību un Ita Kozakēvi�a. nacionālo jautājumu komisijas priek�sēdētāja, Augstākās padomes Prezidija locekle.
Traģiski gājusi bojā komandējuma laikā 1990. gada 28. oktobrī Itālijā.
1955. gada 3. jūlijā Rīgā poļa un latvietes ģimenē dzimu�ajai meitenei bija lemts kļūt par vienu no latvie�u tautas un visas Latvijas garīgās atmodas simboliem, �Sievieti Latviju� un Latvijā dzīvojo�o poļu sabiedriskās dzīves vadītāju, kuras vārds uz mū�iem ierakstīts ne tikai �īs Latvijas nacionālās minoritātes, bet arī mūsu Dziesmotās revolūcijas vēsturē. Augot patriotiskā poļu ģimenē, Ita Kozakēvi�a uzskatīja sevi par polieti, ta�u nav ap�aubāms, ka viņa saskaņā ar pa�as trāpīgo vērtējumu bija cilvēks, kuras Tēvzeme bija Polija, bet Dzimtene - Latvija. Un viņas sirds bija atdota abām �īm zemēm. Abām - pilnā mērā un visa. Viņa bija poliete - karsta Latvijas un Polijas patriote.
1973. gadā beigusi Rīgas 11. vidusskolu (tagad Rīgas Fran�u licejs), kurā arī padomju varas laikā pastāvēja fran�u valodas specializācija, pēc tam studēja romāņu filoloģiju Latvijas Valsts universitātes Sve�valodu fakultātē, kuru pabeidza 1981. gadā. Tālāk sekoja tulkotājas, redaktores un �urnālistes darbs vairākās izdevniecībās un redakcijās (līdz 1990. gada aprīlim - laikraksta �Daiļrade� redakcijā).
Jau studiju laikā Ita ar visu savu sirdsdegsmi iesaistījās Polijas draugu kluba �Polonēze� darbībā, būdama tā valdes locekle un darbojoties mākslinieciskās pa�darbības sekcijā. Kad 80. gadu sākumā Polijā sākās demokrātiskā �Solidaritātes� kustība, padomju re�īma spiediena dēļ klubs bija spiests pārtraukt darbību, jo vietējie poļu patrioti demokratizācijas vēsmas Polijā uztvēra ar lepnumu, bet varas iestādes - ar ba�ām.
Sākoties Tre�ajai atmodai, I. Kozakēvi�a aktīvi iesaistījās notieko�ajos procesos un drīz kļuva par vienu no tautas kustības līderēm. Turklāt �ī darbība norisinājās vienlaikus divās plaknēs: Latvijas poļu un visu lojāli pret latvie�u tautas atmodu noskaņoto nacionālo minoritā�u kustībā, kā arī vado�ajā Tre�ās atmodas sabiedriskajā organizācijā - Latvijas Tautas frontē (LTF) un caur to - augstākajās likumdo�anas varas struktūrās.
1988. gada rudenī sāka strauji veidoties Latvijā dzīvojo�o tautību sabiedriskās organizācijas. Izveidojās arī Poļu kultūras biedrība, 6. novembrī I. Kozakēvi�a tika ievēlēta par tās priek�sēdētāju (1990. gada janvārī organizācija tika pārdēvēta par Latvijas Poļu savienību). Kopā ar saviem poļu domubiedriem viņa izveidoja LTF atbalsta grupu, bet 1988. gada decembrī tika ievēlēta par Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priek�sēdētāja vietnieci (viņa atteicās no priek�sēdētāja amata par labu totalitārā re�īmā vistraģiskāk cie-
Laikabiedru liecības
Itas fenomens sakņojās viņas cilvēciskajās īpa�ībās - tāpēc arī Ita bija pieņemama visda�ādākajiem sabiedrības slāņiem - kā latvie�iem, tā nelatvie�iem, gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos. Par Itas personību nebija nekādu diskusiju, cilvēki viņu uztvēra un pieņēma viennozīmīgi. Tāpēc arī �is godpilnais tituls - Sieviete Latvija. Ita tik tie�ām bija fenomens.
Dzejnieks Armands Melnalksnis
Ita Kozakēvi�a bija mūsu Latvijas parlamenta garīguma simbols, mūsu gudrais, bet vienlaikus arī ļoti sievi�ķīgais prāts. Par ko tad iestājās Latvijas Republikas AP deputāte Ita Kozakēvi�a? Par cilvēku apziņas brīvību, cilvēka tiesībām, vienlīdzību, tautu brālību un vienlīdzību. Varētu pārskaitīt likumus un lēmumus, kurus AP ir pieņēmusi, pateicoties Itai Kozakēvi�ai, bet, manuprāt, tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka viņa ik brīdi iestājās par cilvēcību un �ēlsirdību. Es esmu domājis, ka Itas Kozakēvi�as dzīve, viņas sabiedriskā darbība atbilst īsteni ticīga cilvēka ideālam. Ita nesludināja abstraktu cilvēku brālību, bet rūpējās par poļu kultūras un valodas attīstību Latvijā. Vienmēr uzsvēra, ka neviena tauta Latvijā nesaglabās savu nacionālo savdabību un mentalitāti, ja tā nelokāmi neiestāsies arī par latvie�u tautas izdzīvo�anu un tālāko uzplaukumu. Un atmiņā nāk Itas teiktais pagāju�ā [1989] gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī, ka Tēvzeme viņai ir Polija, bet Dzimtene - Latvija.
Politiķis Anatolijs Gorbunovs
tu�ās tautas pārstāvim - Krimas tatāram Refatam �ebarovam). I. Kozakēvi�a piedalījās �īs organizācijas darbības pamattē�u izstrādā�anā. Viena no tām bija: nacionālās minoritātes varēs brīvi un netraucēti attīstīt savu kultūru tikai tad, kad latvie�u tauta būs brīva un pilntiesīga noteicēja savā etniskajā dzimtenē, tāpēc minoritātēm ir jāatbalsta pamatnācija. Tūlīt pēc tam notiku�ajā Latvijas Tautu forumā viņa savā runā minēja poļu tautas
19. gadsimta cīņu laikā populāro lozungu �Par jūsu un mūsu brīvību�, un tas ātri kļuva populārs visā Latvijas sabiedrībā.
Sekoja ārkārtīgi spraigs posms Latvijas un arī Itas Kozakēvi�as dzīvē. 1989. gadā viņa LTF II kongresā tika ievēlēta par organizācijas valdes locekli un kā LTF pārstāve kandidēja pirmajās brīvajās PSRS Augstākās padomes vēlē�anās Daugavpils rajonā. Kaut arī viņa netika ievēlēta, ar savu sirdsdegsmi, atklātību un pārliecību daudzajās tik�anās reizēs ar vēlētājiem jaunā sieviete pārliecināja arī daudzus no viņiem par LTF lietas taisnīgumu. Pēc uzstā�anās priek�vēlē�anu sapulcē padomju karaspēka daļā par viņu nobalsoja pat vairāk par simt karavīru.
1990. gada pavasarī notiku�ajās republikas Augstākās padomes vēlē�anās I. Kozakēvi�a kā LTF pārstāve Jēkabpils vēlē�anu apgabalā uzvarēja pārliecino�i.
Jaunievēlētās likumdo�anas iestādes svarīgākais uzdevums bija Latvijas neatkarības deklarācijas pieņem�ana. Kaut gan LTF vēlē�anās bija guvusi uzvaru, promaskaviskie neatkarības pretinieki centās to nepieļaut vai vismaz aizkavēt. Ita Kozakēvi�a 1990. gada 4. maijā parlamentā teica vienu no dedzīgākajām runām, kurā spilgti apliecināja savu patriotismu, dziļo demokrātijas izpratni un vienlaikus - loģisku un faktiem pamatotu izpratni par vēsturisko brīdi. Cita starpā viņa teica: �[Vēlētāji] manā personā ir balsoju�i par Latvijas neatkarības ideju un vienīgi par to. .. Tādēļ es uzskatu, ka tautas absolūtā vairākuma vārdā mēs esam tiesiski �o jautājumu lemt. .. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un demokrātiska republika tie�i attiecībā pret nacionālajām minoritātēm.� (T. Jundzis (red.).
Nedaudz vēlāk - 1990. gada jūnijā - Ita Marija Kozakēvi�a Cēsīs tika ievēlēta par �Sievieti Latviju�90�. Savukārt Augstākā padome viņu ievēlēja par Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priek�sēdētāju un parlamenta Prezidija locekli. Strādājot �ajā atbildīgajā amatā, deputātei nācās arī apmeklēt cietumus, kolonijas, bāriņu namus un slimnīcas. Visur viņa centās uzklausīt cilvēkus, palīdzēt viņiem. Komisijas vadītājai bija jālemj arī par noziedznieku ap�ēlo�anu.
Vienlaikus I. Kozakēvi�a turpināja vadīt Latvijas Poļu savienību, ar visu sirdi ziedodamās poļu nacionālajai atdzim�anai, kā arī stiprināja neatkarību pasludināju�ās, bet vēl to pilnībā neieguvu�ās Latvijas sakarus ar Poliju. Viņa kļuva par Austrumu poļu koordinācijas komitejas locekli, kliedējot Latvijas neatkarības ienaidnieku izplatītos mītus arī ārzemēs. Milzīgu spēku prasīja �is darbs kopā ar pienākumiem parlamentā.
I. Kozakēvi�a ziedojās darbam Latvijas valsts un poļu tautas labā pilnībā, gandrīz neatvēlot laiku atpūtai.
1990. gada oktobrī viņa tika uzaicināta nolasīt referātu par poļu stāvokli Austrumeiropā un Padomju Savienībā Pasaules Poļu emigrācijas kongresā Itālijā, Romā. Referāts kā parasti bija spīdo�s, vienlaikus dziļi emocionāls un sakņots faktos, nolasīts nevis no lapiņas, bet no galvas. Arī �oreiz
I. Kozakēvi�a izmantoja izdevību pieminēt Baltijas valstu cīņu par neatkarību un iespējas, kuras tā dod Polijai un vietējiem poļiem. Sekoja kongresa dalībnieku ekskursija uz Tirēnu jūras piekrasti. 1990. gada 28. oktobrī, peldoties viļņainajā jūrā, neizturēja I. Kozakēvi�as sirds, un viņa traģiski gāja bojā.
Itas Marijas Kozakēvi�as bēres Rīgā 1990. gada 3. novembrī pārvērtās par pla�u tautas manifestāciju, kurā tūksto�iem cilvēku pavadīja pēdējā gaitā vienu no spilgtākajām Latvijas Atmodas darbiniecēm. Viņa tika guldīta Miķeļa kapos. Uz kapa pieminekļa ir uzraksts: �Nenāciet raudāt, nāciet spēkus smelties. Latvija Tevi atceras.� �odien viņas vārdu nes Rīgas Poļu vidusskola, kuras sākotne meklējama 1989. gadā, kad lielā mērā ar Itas Kozakēvi�as pūlēm Rīgas 3. vidusskolā tika atklāta poļu klase. Itas Kozakēvi�as vārds uz mū�īgiem laikiem ir ierakstīts arī visas Latvijas valsts vēsturē. Ierakstīts pamatoti un pelnīti.
T. Jundzis (red.).
Melnalksnis A.
Jēkabsons Ē.
Leons Astra diplomēts in�enieris, VAS �Latvijas valsts me�i� padomes sekretārs.
Egīls Baldzēns filozofs un sabiedrisks darbinieks. Latvijas Brīvo arodbiedrību
savienības priek�sēdētāja vietnieks. Bijis Latvijas Republikas Saeimas deputāts (1998-2002).
Ainārs Dimants �urnālists un mediju pētnieks,
Leo Dribins vēsturnieks un etnopolitikas pētnieks,
Dzintars Ērglis vēsturnieks,
Tatjana Feigmane vēsturniece un etnopolitikas pētniece,
Ēriks Jēkabsons vēsturnieks,
Maija Kūle filosofe,
Ilga Kreituse vēsturniece, valsts un sabiedriskā darbiniece,
Dainis Leme�onoks diplomēts �urnālists, mediju eksperts.
Imants Mednis vēsturnieks,
Uldis Neiburgs vēsturnieks,
Nade�da Pazuhina kultūrvēsturniece,
Jānis Rokpelnis dzejnieks.
Henrihs Soms vēsturnieks,
Valters ��erbinskis vēsturnieks,
Signe Terihova diplomēta juriste, VAS �Tiesu namu aģentūra� speciāliste, Latvijas Juristu biedrības Prezidija locekle.
Arturs �vinklis vēsturnieks,
11. lpp. Treijs, R.
12. lpp. V. Rīdzenieks:
13. lpp. K. Iltners:
15. lpp.
17. lpp. Treijs, R.
23. lpp.
24. lpp. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs.
26. lpp.
27. lpp. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
29. lpp. �ilde, Ā.
30. lpp. Zariņ�, P.
31. lpp.
33. lpp. J. Rieksts: LNB Baltijas Centrālā bibliotēka.
34. lpp. Roberts Johansons.
35. lpp. LNB Baltijas Centrālā bibliotēka.
37. lpp. J. Rieksts: Dribins, L.
41. lpp. J. Rieksts:
43. lpp Turpat.
45. lpp. Bīskapa Jāzepa Rancāna fonds.
46. lpp. Turpat.
47. lpp. Turpat.
49. lpp. LSDSP.
51. lpp. R. Briedis: LSDSP.
53. lpp. Ērglis, Dz.
54. lpp. �tuthofas koncentrācijas nometnes muzeja materiāli.
55. lpp. Auziņ�, A.
57. lpp. Muzejs �Ebreji Latvijā�.
58. lpp. Turpat.
59. lpp. Turpat.
61. lpp.
63. lpp. Treijs, R.
63. lpp.
65. lpp. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs.
69. lpp. Rīgas Greben��ikova vecticībnieku draudzes arhīvs.
70. lpp. Turpat.
71. lpp. Turpat.
73. lpp. L. Astras ģimenes arhīvs.
74. lpp. Turpat.
75. lpp. Turpat.
76. lpp. Turpat.
77. lpp. Turpat.
79. lpp. K. Skujenieka ģimenes arhīvs.
80. lpp. Turpat.
81. lpp. Turpat.
87. lpp. J. Eiduks: Melnalksnis, A.
89. lpp. Melnalksnis, A.
Jūsu rokās jauns palīgs skolotājam - metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē. Ceram, ka tas līdzēs jums veiksmīgāk sagatavoties stundām un attīstīt skolēnu interesi par demokrātiskajām personībām Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Domājam, ka �o grāmatu varēs izmantot vēstures, sociālo zinību, politikas skolotāji un kla�u audzinātāji.
1. Grāmatā apkopoti apraksti par 19 personībām Latvijas vēsturē. To autori ir sabiedrībā pazīstami vēsturnieki un sabiedriski darbinieki. Tādējādi skolēniem paveras iespēja gan iegūt jaunu informāciju par 20. gadsimta vēsturiskām personībām, gan priek�statu par mūsdienu vēstures pētnieku veikumu.
2. Pēc katras biogrāfijas ir neliela bibliogrāfiska uzziņa, lai skolēni varētu papildus grāmatas tekstam izstrādāt pa�i savu pētījumu par kādu no personībām. Bibliogrāfiskās uzziņas palīdzēs veikt gan projekta darbu individuāli un arī grupā, gan uzsākt zinātniskās pētniecības darbu.
3. Metodiskajā daļā parādīts, kādas zinā�anas, prasmes un attieksmes skolēns varēs iegūt, izmantojot metodisko līdzekli Latvijas vēsturē.
4. Skolotājiem piedāvājam da�us ieteikumus ikdienas darbam.
5. Idejas, kas radīsies praktiskajā darbā, aicinām sūtīt uz Vēstures skolotāju biedrību. Tās ievietosim mūsu mājas lapā www.vsb.lv.
1. Zinā�anas un izpratne. Papildina zinā�anas par 19 ievērojamām personībām Zina un izprot Latvijas, Eiropas un Latvijas 20. gadsimta vēsturē un viņu veikumu. pasaules vēstures posmus.
2. Vēstures pētī�ana un interpretē�ana. Rāda cilvēku rīcības cēloņus pagātnē, skaidro, kāpēc viņi
tā rīkoju�ies.
Analizē latvie�u un Latvijas nacionālo un etnisko minoritā�u kultūras mijiedarbības piemērus.
Mēģina atainot cilvēku uzvedību sabiedrībā da�ādos laikos; rāda, kā cilvēki rīkoju�ies, nonākot da�ādās situācijās un apstākļos.
3. Sevis kā vēstures procesa dalībnieka Skolēns, iepazīstoties ar tekstu, var izprast, ka jebkuram apzinā�anās. cilvēkam, arī skolēnam, ir un būs iespēja zināmā mērā
ietekmēt vēstures gaitu.
Skolēni gūst pieredzi analizēt kādas vēsturiskas personas sasniegumus vai neveiksmju cēloņus.
Skolēni var iztēloties, kā viņi pa�i būtu rīkoju�ies �īs personas vietā.
Skolēni spēj izprast, ka vecākās paaudzes cilvēku dzīvesstāsti ir vēstures avots.
Skolēni intervē laikabiedrus, salīdzina da�ādu cilvēku atbildes un stāstus, izvirza pieņēmumus, salīdzina tos ar mācību grāmatā sastopamajiem tā laika vērtējumiem.
20. gadsimtā kardināli mainīju�ies priek�stati par vēstures vietu sabiedrībā. Visa gadsimta garumā un it sevi�ķi kop� 70.-80. gadu mijas Eiropā, kā arī ASV notiek sare�ģīts un pretrunīgs �jaunās� vēstures veido�anās process - vēstures zinātne pārdzīvo dziļu iek�ējo transformāciju. 80.-90. gadu �urnālos
Jauns skatījums uz cilvēka vietu vēsturē skar arī tādu problēmu kā personības loma vēsturē, proti, tas maina priek�statu par personību kā tādu. Personības loma vēsturē nav vis nepārprotama, bet gan daudz�ķautņaina, tādējādi jautājuma risinā�ana prasa ievērot daudzus nosacījumus.
Pirmkārt, jāvienojas, ko mēs saprotam ar jēdzienu
Otrkārt, par personību (kā redzams no personības definējuma) nevar runāt �ārpus� sistēmas
Personības loma vēsturē ir ļoti sare�ģīta un pretrunīga problēma. Ieskatoties vēsturē, �ajā sakarā rodas daudz jautājumu.
Kas būtu jāievēro, runājot par problēmu �Personības loma vēsturē�?
1. Kā atzīmē pētnieki (par to jau tika runāts iepriek�), jautājums viennozīmīgi izskatāms tikai sistēmas
2. Jāņem vērā �situācijas faktors�, kur� iekļauj: a) vides īpatnības, kurā darbojas personība (sociālā struktūra un politiskā sistēma, informācijas telpa, tradīcijas, pastāvo�ie uzskati, vērtības utt.);
b) sabiedrības stāvoklis konkrētajā brīdī (stabils, satraukumu periodi utt.); c) pa�as personības dzīves pieredze, uzskati, pasaules redzējums, rakstura īpa�ības.
Vienlaikus jāievēro, ka jebkura personība ir sava laika radījums un nes sevī �ī laika zīmes, kas sakausējas kopā ar pa�as īpa�ībām. Personības rīcību un domu gājumu var koriģēt daudz da�ādu situāciju, nejau�ību. Arī sabiedrības organizācijas veidi ir da�ādi, tāpēc iespējamas da�ādas personības izpausmes formas.
Tātad atkarībā no da�ādiem apstākļiem un nosacījumiem, kā arī no pētāmā laika, telpas un personības individuālām īpa�ībām personības loma vēsturē var būt da�āda.
Tomēr neviens cilvēks nespēj kardināli mainīt sabiedrības dzīvi, ja pa�ā sabiedrībā nav tam priek�nosacījumu, jo personība vienmēr izpau�as konkrētajos apstākļos un darbojas to uzdevumu un nosacījumu ietvaros, kas vērsti uz viņu pa�u un tām grupām sabiedrībā, ar kurām personība sevi saista. Tā kā personības nedarbojas vakuumā, bet veidojas noteiktā vidē, tad arī jau eso�ās, pārmantotās attiecības, pārveidojoties cilvēkā, sabiedrībā, pēc tam kļūst par svarīgu nosacījumu viņa spēju iedarbībai uz to. Ja sabiedrība ir nobriedusi pārmaiņām, personība ir spējīga paātrināt vai, tie�i pretēji, aizkavēt problēmu risinājumu, var pie�ķirt lēmumiem citas īpatnības, iedarbīgi vai neveiksmīgi izmantot dotās iespējas. Tātad pastāv arī jautājums par personības lomas iespēju robe�ām.
No teiktā izriet, ka nozīmīga (sakarā ar personības lomu) ir labvēlīga momenta esamība: noteikti apstākļi �pieprasa� noteiktas personības, proti, laika izaicinājumam ir vajadzīga adekvāta atbilde no cilvēkiem. Nepareizi, domājams, būtu piekrist priek�statam, ka �izcili� laikmeti rada izcilas personības (proti, ka personības rodas kā pēc pasūtījuma). Drīzāk jau noteiktos brī�os personību spēks, to individuālās īpa�ības, atbilstība savai lomai ir svarīgs, bie�i pat noteico�s faktors. Sevi�ķi palielinās personības loma laikmeta lūzumu periodos. Un pretēji - vai vienmēr atrodas cilvēki, kas spēj izmantot laika tendences? Un kas būs �ie cilvēki? �ajā gadījumā, vērtējot kādas personības nozīmi, rodas vēlme jautāt, vai kāds cits varētu (un kā) izmantot eso�os apstākļus, veicot to pa�u uzdevumu?
Jāatzīmē arī, ka personības spēks bie�i izpau�as ne pats par sevi, bet atkarībā no tā, kā personība spēj pārstāvēt kādas sabiedrības grupas. Tas nekādā ziņā neizslēdz faktu, ka nozīmīgās problēmas risinājuma �kvalitāte� ir �ī cilvēka personīgo uzskatu un priek�statu ietekmēta.
Kopumā var secināt, ka cilvēks ar savu esamību kā tādu, ar savām idejām, vietu sabiedrībā un personiskajām īpa�ībām, ar darbību vai bezdarbību, tie�i vai netie�i, ar nejau�ībām, tam visam savijoties kopā ar laikmeta īpatnībām, savas dzīves laikā un arī pat pēc nāves var ietekmēt sabiedrības dzīvi kā tagadnē, tā arī nākotnē.
Vēsture un personība, demokrātija un personība nav viens un tas pats. Jārunā par to, ko var uzskatīt par demokrātiju veicino�u personību. Ne vienmēr politiķi, kur� deklarē demokrātijas principus, pēc savas būtības var uzskatīt par demokrātu vārda pilnā nozīmē. Savukārt vienkār�ais, no lielās politikas tāls cilvēks savā rīcībā var veicināt demokrātijas principu stiprinā�anu reālajā dzīvē. Pie demokrātiju veicino�ām personībām varētu pieskaitīt tās personības,
� kas spēj būt �soli priek�ā�, kas ir patstāvīgas domā�anā un rīcībā;
� kuras raksturo ne tikai runas, bet arī konkrēti darbi demokrātijas veicinā�anā, personīgā un sociālā atbildība;
� kuras ir orientētas uz cilvēku kā tādu neatkarīgi no tā sociālās, nacionālās vai citas piederības;
� kurām raksturīga spēja saprast un pieņemt citu.
ATGĀDNE SKOLĒNAM
1. Dzīves gadi.
2. Izglītība.
3. Izcelsme.
4. Būtiski biogrāfijas fakti.
5. Apstākļi, kas ietekmēja personības uzskatu, pārliecības veido�anos.
Analizējot kādas personības (piemēram, �. Lipkes, M. Nuroka, Z. Meierovica, P. �īmaņa u.c.) iz�ķir�anos sare�ģītā situācijā, skolēnam būtu jānoskaidro, kas noteica cilvēka izvēli. Lai palīdzētu, skolēnam var uzdot �ādus jautājumus.
1. Kādas bija izvēles iespējas?
2. Kādi faktori (subjektīvie, objektīvie) noteica personības izvēli?
3. Kādi bija personības rīcības motīvi? Kas noteica izvēli/ iz�ķir�anos (ārējie apstākļi, intereses, domas, emocijas, morāle/ tikumiskās īpa�ības)?
4. Kā personības rīcība ietekmēja situāciju/ politiku/valsts un cilvēku likteņus?
Apraksta veido�ana ir vienkār�āks uzdevums, un to var uzdot arī kā mājas darbu, kuru vērtē 10 ballu skalā. Skolotājs norāda, ka līdztekus tekstam par personību skolēnam jāiepazīstas ar vismaz vienu vai diviem papildliteratūrā norādītajiem darbiem. Aprakstu var veidot 9. klases skolēni vēsturē vai arī audzinā�anas stundu laikā kā nodarbību ciklu par personībām Latvijas vēsturē. Ja aprakstu veidot uzdod sociālo zinību skolotājs, tad skolēni var akcentēt kādu noteiktu personības darbības virzienu vai aspektu. Izmantojot personību dzīvesstāstu, tu vari sagatavot interesantu aprakstu par kādu no viņiem.
1. Lai izveidotu aprakstu, izpēti un noskaidro:
� datus par personību (dzīves gadi, izglītība, izcelsme);
� vēsturisko fonu/ laikmetu, kad viņ� dzīvojis un darbojies;
� paveikto;
� laikabiedru, vēsturnieku vērtējumu;
� ko pati personība saka par sevi un savu veikumu;
� kā tu viņu vērtē.
2. Uzraksti vienu A4 lappusi garu aprakstu un norādi arī izmantoto literatūru!
3. Ja darbs tiek veidots vēsturē, tad skolotājs aprakstu vērtē pēc �ādiem vērtē�anas kritērijiem:
� saturs (2);
� precīza vēstures jēdzienu lieto�ana (1);
� faktu atlase (2);
� viedokļu atlase (2);
� personiskais vērtējums un tā pamatotība (2);
� valoda (1).
4. Tavu uzstā�anos klasesbiedri var vērtēt pēc �ādiem parametriem
Uzstā�anās saturs:
a) tēmas pārzinā�ana;
b) spēja pārliecināt;
c) spēja secināt un argumentēt.
Uzstā�anās maniere:
c) runa, �esti;
d) prasme atbildēt uz jautājumiem.
Veiksmīgi izdevās...
Ja citiem skolēniem nav jautājumu, tad jājautā skolotājam. Katram skolēnam, klausoties klasesbiedra uzstā�anos, jāmāk saskatīt pozitīvais.
5. Pārspriedums/ eseja Skolēni var rakstīt esejas.
Piedāvājam da�as eseju/ pārspriedumu tēmas.
� Būt Cilvēkam nozīmē apzināties, ka katrs ķieģelis, ko tu iemūrē, palīdz celt pasauli.
/A. de Sent-Ekziperī/
� Būt par cilvēku nozīmē ne tikai apgūt zinā�anas, bet arī darīt nākamām paaudzēm to, ko iepriek�ējās darīja mums.
/G.K. Lihtenbergs/
� Intelektuāli izaudzināt cilvēku, neizaudzinot viņu garīgi, nozīmē izaudzināt draudus sabiedrībai. /T. Rūzvelts/
� Cilvēku darbi - vislabākie viņu domu tulki.
/D�. Loks/
� Mazs cilvēks arī uz kalna mazs, milzis liels arī bedrē.
/M. Lomonosovs/
� Patiesi di�i cilvēki vienmēr ir vienkār�i: viņu izturē�anās ir nemākslota un nepiespiesta.
/F.M. Klingers/
� Jo lielāks cilvēks,
Jo vairāk viņ� cīnās Par jaunu cilvēku Sevī.
/O. Vācietis/
Aplūkojiet tēmas apsprie�anai! Vairākas no tām var izmantot kā eseju tēmas.
KĀ RĪKOTIES APDRAUDĒTAS DEMOKRĀTIJAS SITUĀCIJĀ?
1. Lai sagatavotos diskusijai, kopīgi izpētiet se�u personību pieredzi. Sadalieties grupās pa se�i! Piemēram, ja klasē ir 30 skolēni, izveidojiet 5 grupas. Sadaliet pētāmās biogrāfijas un izlasiet katrs vienu, aizpildot attiecīgo aili darba lapā. Apspriedieties ar citiem, kas pēta to pa�u personību. Pēc tam kopā ar grupas biedriem aizpildiet tabulu (sk. paraugu 104. lpp.)!
2. Vienojieties par diskusijas noteikumiem. Izmantojiet paraugu vai veidojiet savus noteikumus.
� Diskusijai ir vadītājs - skolotājs.
� Uzstā�anās notiek organizēti, t.i., runāt drīkst tad, kad vadītājs devis vārdu.
� Diskusijas dalībnieki nedrīkst pārtraukt citus runātājus. Uzstā�anās laika beigas paziņo diskusijas vadītājs.
� Katram diskusijas dalībniekam ir vienādas tiesības, līdz ar to arī vienāds uzstā�anās laiks.
� Visi viedokļi ir vienlīdz nozīmīgi, kamēr tie ir pamatoti.
� Diskusijas dalībnieki drīkst mainīt viedokli diskusijas laikā.
3. Sarīkojiet klasē diskusiju par �ādiem jautājumiem.
� Vai 1934. gada 15. maija apvērsums ietekmēja cilvēku uzskatus? Kā?
� Kā personības reakcija uz apvērsumu saistīta ar viņa izglītību un līdz�inējo sabiedriskās darbības pieredzi?
� Kas ietekmēja laikabiedru rīcību apvērsuma laikā un noteica tā vērtējumus pēc tam?
� Kuras aplūkojamās personības rīcība tev ir vissimpātiskākā? Kāpēc?
� Kā, tavuprāt, būtu jārīkojas situācijā, kad likumīgā vara tiek gāzta?
IEVĒRO!
� Diskusijas mērķis ir atrast pēc iespējas vairāk argumentu, lai tās dalībnieki varētu izdarīt secinājumu vai atrast risinājumu problēmai. Nejauc diskusiju ar debatēm - tā nav oponentu cīņa!
� Jo lielākam dalībnieku skaitam tiks dotas vienlīdzīgas iespējas izteikties, jo lielākas iespējas uzzināt vairāk at�ķirīgu viedokļu.
� Vislabākais viedokļa pamatojums ir fakti, jo tie ir neapstrīdami.
� Diskusijas mācību stundās rīko, lai mācītos. Diskusija palīdz trenēt prasmi klausīties, formulēt un pamatot savu viedokli, analizēt, vērtēt un lietot informāciju, prognozēt, izdarīt secinājumus, veidot spriedumus u.c. Izmanto �o iespēju! Diskusijas laikā pavēro sevi �no malas�, lai vēlāk varētu izvērtēt, cik prasmīgs diskutētājs esi.
PIEMIŅAS SAGLABĀ�ANA
Ievērojamu cilvēku piemiņu var iemū�ināt da�ādos veidos - pieminēt viņu dzīvi un sasniegumus enciklopēdijā, uzrakstīt par viņiem grāmatu, uzcelt pieminekli, nosaukt viņa vārdā ielu... Viens no piemiņas iemū�inā�anas veidiem ir izdot personībai veltītu pastmarku.
UZDEVUMS
Izveido savu pastmarku sēriju par ievērojamākajām personībām - demokrātijas veicinātājām Latvijā! Izvēlies kādu no piedāvātajām tēmām vai izveido pats savu.
� Latvijas politiķi - demokrātijas stiprinātāji.
� Sievietes politiķes Latvijā 20. gadsimtā.
� Mazākumtautību tiesību aizstāvji Latvijā 20. gadsimtā.
� Nozīmīgākie demokrātijas aizstāvji Latvijā 20. gadsimtā.
� Satversmes sapulces deputāti - demokrātiskas valsts pārvaldes iedibinātāji Latvijas Republikā.
1. Atlasi savai pastmarku sērijai vismaz trīs nozīmīgas personības!
2. Noskaidro �o personību dzīves datus, atrodi to portretus! Kā katra no �īm personībām izskatījās? Kurā laikmetā katra no tām dzīvoja? Kāda tajā laikā bija Latvija? Kādas ēkas tika celtas? Kādas drēbes cilvēki valkāja? Kādus sadzīves priek�metus lietoja? Iespējams, ka �āda vizuāla informācija tev noderēs pastmarkas veido�anai.
3. Izpēti �o personību sasniegumus! Kāds ir katras personības būtiskākais ieguldījums demokrātijas attīstībā? Kurus savas darbības aspektus pastmarkas �galvenais varonis� pats uzskatīja par būtiskākajiem? Izvēlies katrai personībai trīs būtiskākos sasniegumus (vairāk attēlot pastmarkas lieluma attēlā būs grūti)!
4. Izplāno, kā izvēlētos sasniegumus var attēlot vizuāli! Kādus simbolus lietot, lai �os sasniegumus atklātu? Kādas krāsas izmantot? Kādas būs attēlojamo priek�metu proporcijas attēlā?
5. Izveido pastmarkas! Izmanto kādu no glezniecības vai grafikas tehnikām vai veido kolā�u.
6. Uzraksti īsu paskaidrojuma tekstu vai izveido shēmu, kas izskaidrotu pastmarkā redzamo!
ŅEM VĒRĀ!
� Pastmarka ir kā piemineklis - tā autoram jāspēj pamatot, kāpēc izvēlētas tie�i �īs personības.
� Kaut arī pastmarka nav liela, tā ietver ievērojamu informācijas daudzumu. Tie�i mazā lieluma dēļ pastmarkas saturam jābūt pārdomātam - informācijai tajā jābūt vienlaikus nozīmīgai un skaidri saprotamai, vizuāli viegli uztveramai.
� Pastmarkas informāciju var pasniegt da�ādos veidos - fotogrāfiski precīzi, mākslinieciski tēlaini, simboliski. Vienā pastmarkā var būt izmantots viens vai vairāki attēlojuma veidi.
� Katrs cilvēks ir daudzpusīgs. Arī politiski nozīmīgas personības gūst panākumus mākslā, veic zinātniskus atklājumus un izgudro vēlāk ikdienā neaizstājamas lietas. Lieliski, ja pastmarka atklāj personību pēc iespējas daudzpusīgāk!
� Pastmarka ir autordarbs. Nebaidies likt lietā savu iztēli!
PIEMĒRI
Fragments no Latvijas Pasta mājaslapas teksta par marku sēriju �Latvijas jūrniecības vēsture�
�Kop� neatminamiem laikiem mūsu sen�i ir brauku�i jūrā, lai gādātu sev pārtiku, zvejojot zivis, tirgojoties un pārvadājot preces un pasa�ierus, kā arī karojot pret iebrucējiem un lūkojot �aizjūras� sievas, ja vietējās daiļavas nelikās gana labas. Visu laiku ievērojamākās ar jūrniecību saistītās personības Latvijā ir hercogs Jēkabs (Jēkabs Ketlers, 1610-1682) un Kri�jānis Valdemārs (1825-1891). Viņu nopelns ir kuģo�anas un vietējās kuģu būves veicinā�ana, atbalstī�ana un navigācijas izglītības iegū�anas rosinā�ana. Hercoga Jēkaba valdī�anas laikā pasaule iepazina Kurzemes un Zemgales hercogistes vārdu - tās karogi plīvoja Gambijā (Āfrikā) un tālajā Tobāgo salā, bet viens hercoga Jēkaba sapnis palika nerealizēts - tā ir Austrālija. Hercogam piederēja se�as kuģu būvētavas, liela kara kuģu un tirdzniecības flote, ar ko viņ�, gudri saimniekojot, nodro�ināja savai valstij pārticību un spo�umu un, par no�ēlu jāsaka, arī skaudību. Hercoga kuģu būvētavās būvēja kuģus arī pēc ārvalstu pasūtījuma - Anglijai, Francijai, Holandei un vēl daudzām citām valstīm. Savukārt Kri�jāni Valdemāru latvie�u tauta uzskata par nacionālās jūrniecības patronu, pirmo latvie�u jūrskolu dibinātāju un vietējās kuģu būves rosinātāju.�
(http://www.pasts.lv/lv/privatpersonas/filatelija/katalogs)
Kāpēc biogrāfiski pētījumi ir būtiski? Vēsture pēta sabiedrības dzīvi. Un sabiedrība sastāv no indivīdiem. Katrs no tiem kaut kādā veidā ietekmē vēstures kopējo gaitu - da�s mazāk, cits vairāk, da�s aplinkus, cits visai tie�i. Būtiski ir saprast, kāpēc un kā tas notiek? Būtiski to vērtēt pa�am, akli nepaļaujoties uz citu viedokļu nekļūdīgumu.
�ie soļi tev palīdzēs uzrakstīt kvalitatīvu pārspriedumu par kādu personību.
Labas biogrāfijas pamatu veido labi jautājumi. Garlaicīgi jautājumi rada garlaicīgas atbildes. Neinteresantas atbildes iemidzina lasītājus. Vienkār�i faktu saraksti ir kā sausas brokastu pārslas - bez piena, bez �odziņas�, ... bez gar�as!
Izplāno jautājumus!
� Pārlūko zemāk redzamo jautājumu sarakstu un pārdomā, uz kuriem no tiem būtu vērts meklēt atbildes.
� Izvēlies 4-5 būtiskus jautājumus, kurus tu vēlētos pētīt.
� Ieraksti �os jautājumus diagrammā.
� Sazaro
Biogrāfiju veido�anai svarīgi jautājumi
� Kādā ziņā X dzīve bija ievērojama?
� Kādā ziņā X dzīve bija nicināma?
� Kādā ziņā X dzīve bija apbrīnojama?
� Kādas cilvēciskas īpa�ības visvairāk noteica X dzīves ceļu un ietekmēja X laikabiedrus?
� Kura X personības iezīme radīja visvairāk sare�ģījumu un grūtību?
� No kuras X personības iezīmes bija visvairāk labuma?
� Vai X izdarīja kādas kļūdas vai pieņēma nepareizus lēmumus? Ja
� Kas ir trīs būtiskākās lietas, ko tu vai kāds cits jaunietis varētu mācīties no X dzīves pieredzes?
� Da�i cilvēki uzskata, ka par kādas personas dzīves vērtību var spriest pēc tā, cik daudz ienaidnieku viņam/ viņai rodas. Vai to varētu attiecināt arī uz X dzīvi? Paskaidro, kāpēc!
� Talantīgu cilvēku dzīves bie�i ietekmē autoritātes, kas pamudina un iedro�ina. Cik lielā mērā tas atbilst X gadījumam? Paskaidro!
� Daudzu cilvēku rīcību nosaka �rīcības kods� vai kāds uzskatu kopums, kas ietekmē viņa izvēli būtiskās situācijās. Tie var būt reliģiski vai politiski uzskati vai sava dzīves filozofija. Kādā mērā �āds �rīcības kods� ietekmējis X rīcību? Cik lielā mērā X darbojās neatkarīgi no �ādiem uzskatiem? Vai X piedzīvoja brī�us, kad bija grūti vai neiespējami sekot savam �rīcības kodam�?
� Ko, tavuprāt, nozīmē būt varonim? Vai X bija varonis? Kāpēc? Kāpēc ne? Ar ko varonis at�ķiras no slavenības?
Pievieno savai diagrammai svarīgos un intriģējo�os jautājumus, ko tu pats izgudroji, kad domāji par savu pētījumu.
2. PERSONĪBAS PĒTĪ�ANA
Tagad, kad esi izvēlējies jautājumus, ko pētīt, ir pienācis laiks sākt meklēt atbildes. Atbil�u veido�anai nepiecie�amo informāciju vari meklēt da�ādos avotos. Ja gribi paveikt pamatīgu un izsmeļo�u darbu, izmanto visu no tālāk minētā.
Enciklopēdija
Enciklopēdijā meklē ne tikai rakstu par savu pētāmo personu, bet arī par jautājumiem, kas ar viņu saistīti. Piemēram, Krievijas Valsts dome, ja esi nolēmis pētīt Jāņa �akstes personību, vai Latvijas Centrālās padomes darbība, ja tas ir Pauls Kalniņ�.
Izlasi ne tikai to rakstu, kas paskaidro meklēto vārdu, bet arī tos, uz kuriem norādīts tekstā vai ieteikumos pēc raksta. Tādā veidā atrodi, kur pētāmā persona minēta rakstos, kas nav tie�i veltīti tai.
Apkopo galvenos secinājumus un ieraksti savā izpētes failā.
Grāmatas
Ja iespējams, atrodi skolas vai publiskajā bibliotēkā grāmatu par pētāmo personu. Biogrāfiju veido�anai grāmata bie�i ir labāks avots nekā digitāls izdevums. Grāmatās informācija mēdz būt dziļāka un detalizētāka. Grāmatas bie�āk nekā, piemēram, interneta mājas lapas sarakstīju�i nopietni un uzticami zinātnieki, nevis amatieri.
Grāmatā uzzināto ieraksti pie atbilsto�ā jautājuma savā failā jeb datnē.
Laikraksti
Ja tava skola pasūta nopietnus laikrakstus un �urnālus, vari meklēt informāciju par pētāmo personu tajos. Vari izmantot arī internetā atrodamos laikrakstu arhīvus. Rēķinies, ka informācija tajos var būt pieejama tikai par maksu.
Ņem vērā, ka mūsdienu izdevumos par vēsturiskām personām var nebūt daudz informācijas! Internets
Apmeklējot interneta lapas, pievieno savam failam informāciju, kas palīdz izgaismot pētāmos jautājumus.
Izmanto meklētājus, piemēram, google.lv, siets.lv u.c. Nemeklē tajos tikai pētāmās personas vārdu, tādā veidā atrastās informācijas apjoms var izrādīties lielāks nekā tu spēj lasīt. Pievieno personas vārdam kādu precizējo�u jēdzienu, kas sa�aurinās meklē�anu. Piemēram, X �biogrāfija�, �neveiksmes politikā�, �sasniegumi likumdo�anā� u. tml.
Meklē specifiskus faktus un parādības, kas saistītas ar pētāmo personu. Piemēram, Paula �īmaņa darbība laikrakstā
Esi uzmanīgs ar informāciju internetā - daudzas tur ievietotās biogrāfijas veidoju�i amatieri vai skolēni. Kā novērtēt, kurai uzticēties?
3. APKOPO�ANA JEB SINTĒZE
Vai, informāciju vācot, tu to arī brāķēji? Vai tu �ķiroji savus atradumus tā, lai tie atbilstu sākumā izvirzītajiem jautājumiem? Izdari to tagad! Novērtē �ādus jautājumus.
� Kura informācija palīdzēs pamatot tavas jaunās atziņas?
� Kura informācija var noderēt?
� Kuras
� Kura informācija ir lieka un būtu izmetama?
Pētījuma informācijas apkopo�anu var salīdzināt ar mozaīkmīklas
4. DZĪVESSTĀSTA STĀSTĪ�ANA
Labs stāsts ietver drāmu, saviļņojumu, cilvēcisku interesi, kaislību un spriedzi. Izstāsti par pētāmo personu tā, lai lasītāji degtu nepacietībā uzzināt vairāk. Kad esi pabeidzis pirmo melnrakstu, pārbaudi un uzlabo rakstīto. Pievērs uzmanību stāstījuma faktu patiesumam, teksta izkārtojumam jeb pārsprieduma struktūrai, pareizam jēdzienu lietojumam, teikumu uzbūvei un pareizrakstībai.
Neturi sveci zem pūra!
Ja darbs izdevies, publicē to, piemēram, virtuālajā enciklopēdijā �Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliek�ņa� (www.gramata21.lv) vai brīvajā enciklopēdijā �Vikipēdija� (http://lv.wikipedia.org).
! INFORMĀCIJA SKOLOTĀJIEM
Kaļistratova Nams atrodas Daugavpilī (Nometņu ielā 21, LV-5403, tel. 5426579).
No vienas puses, tas ir muzejs, no otras - kultūras centrs. Daugavpils Krievu kultūras centrs ir nevalstiska organizācija, kas popularizē krievu kultūru, rīkojot lekcijas, seminārus, zinātniskās konferences, mākslas izstādes un koncertus. �ajā darbībā tiek iesaistīti Latvijas un Krievijas augstskolu pasniedzēji, skolotāji, kultūras darbinieki, tiek aicināti piedalīties arī skolēni. Tā jau 12 gadu darbojas jaunie�u �Pu�kina sekcija�, 10 gadu �Ceļotāju klubs�, tiek lasītas lekcijas par krievu un Rietumu kultūru utt. Skolēniem ir iespēja iepazīties ar da�ādiem folkloras kolektīviem un iesaistīties to aktivitātēs (Ziemassvētki, Masleņica, Lieldienas, Slāvu kultūras nedēļa, Trīsvienība, tematiskās izstādes, festivāli, koncerti utt.).
Folkloras deju un dziesmu kopas. Garīdznieks O. �ilko un bērnu nama �Priedīte�
audzēkņi.
Sadarbībai ar skolām ir piedāvāti divi varianti:
1) iespēja iepazīties ar M. Kaļistratovu, viņa sabiedrisko un politisko darbību un vecticībnieku ikdienas dzīvi 20. gadsimta 20.-40. gados (sk. �Metodiskais apraksts�);
2) iesaistīties Kaļistratova Nama piedāvātajās aktivitātes (sadarbība ar Kaļistratova Namu kā kultūras centru), lai veicinātu skolēnu interesi un izpratni par krievu kultūru un tās darbiniekiem kopumā. Īpa�i svarīgi īstenot �ādus uzdevumus: iesaistīt skolēnus materiālu vāk�anā, ziņojumu izstrādā�anā par Latvijas sabiedrībā pazīstamām personībām, krievu kultūras darbiniekiem, kā arī da�ādās aktivitātēs, kuras piedāvā Kaļistratova Nams.
Īsi par memoriālo istabu
Kaļistratova Nama pirmajā stāvā ir izveidota ekspozīcija par M. Kaļistratovu. Tā ir istabā, kur savā laikā pulcējās visa ģimene, arī pa�laik cik iespējams tajā atdarināts tā laika interjers, lai radītu atbilsto�u atmosfēru - istabas �sarkanajā stūrī� atrodas Dievmātes ikona, atjaunota krāsns, centrā - apaļais galds, uz tā lampa utt. Par apskates objektu var kalpot arī pati māja - sava laika lieciniece. Citās telpās tiek piedāvātas da�ādas ekspozīcijas.
Lubu bildītes
(veid. P. Hudob�onoks).
METODISKAIS APRAKSTS
Meletijs Kaļistratovs vakar, �odien un -?
Tēmas pamatojums.
M. Kaļistratova personība var būt paraugs tam, kā laika gaitā pārveidojas priek�stati par kādā vēstures posmā ievērojamu cilvēku. Mūsdienās tikai da�i mācēs pateikt par M. Kaļistratova politisko darbību, bet daudzi saistīs �ī cilvēka vārdu ar krievu kopienas pārstāvju aktivitātēm Daugavpilī un Latgalē, proti, ar Daugavpils Krievu kultūras centru - Kaļistratova Namu.
Mērķis (var būt divējāds)
I. Veicināt skolēnu interesi un izpratni par personības lomu vēsturē.
Uzdevumi
� Rosināt skolēnus apzināt nepiecie�amību pievērsties atsevi�ķa cilvēka lomai sabiedrības dzīvē.
� Parādīt, ka nav un nevar būt cilvēka darbības viennozīmīga vērtējuma.
II. Tēmā par daudzkulturālas sabiedrības būtību veicināt skolēnos izpratni par Latvijas sabiedrības daudzveidību, rosinot interesi par citām tautībām un citu reliģisko konfesiju pārstāvjiem, veidojot skolēnos iecietīgu un izproto�u attieksmi pret viņiem.
Uzdevumi
� Iepazīstināt ar vecticībnieku sadzīves tradīcijām un para�ām, sabiedriskajām aktivitātēm.
� Noskaidrot �īs etnokonfesionālās grupas intereses, vērtības, attieksmi pret 20. gadsimta 20.-40. gadu notikumiem Latvijā.
1. DARBA LAPA Uzdevumi
� Iepazīsties ar muzejā piedāvātajiem materiāliem!
� Aizpildi tabulu!
� Sastādi ceļvedi pa Kaļistratova Namu!
Tavi ieteikumi (idejas par muzeja noformējumu, ekspozīcijām utt.)
2. DARBA LAPA
Uzdevumi
� Izpēti:
a) muzejā piedāvāto informāciju;
b) avotus grāmatā �Mēs Latvijā� - 61. lpp. (2A1,2A2), 70. lpp. (vārdnīca) un Darba lapas pielikumā;
c) T. Feigmanes rakstu grāmatā.
� Nosauc M. Kaļistratova darbības jomas, veidojot �zirnekli�.
� Sasaisti M. Kaļistratova darbību ar vecticībnieku interesēm! M. Kaļistratovs ?
� Mājās uzraksti eseju par tēmu �Vai Krievu kultūras centra atra�anās Kaļistratova Namā ir nejau�ība?�
AVOTI
A
Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priek�ā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Personām, kas pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
B
1994. gadā krievu tautības Daugavpils sabiedrības pārstāvji nolēma veidot jaunu sabiedrisko organizāciju - Krievu kultūras centru. Tas sakrita ar Meletija Kaļistratova radinieku piedāvājumu izmantot denacionalizācijā atgūto M. Kaļistratova māju krievu kultūras vajadzībām. Tā sabiedriskā organizācija sasaistīja savu nosaukumu, kā arī turpmāko darbību ar pirmās Latvijas Republikas politiķi.
C
M. Kaļistratova pedagoģiskā darbība sākās Ilūkstē. Strādājot par skolotāju, viņ� vienlaikus izglītoja savus tautie�us vecticībniekus, lasīja lekcijas savu skolēnu vecākiem, publicēja rakstus par audzinā�anu ģimenē un tautas izglīto�anas jautājumiem, bija vecticībnieku �urnāla �Ticības vairogs� (�^mt Bepw�) rosīgs autors.