Inta Freimane

"Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"

Latviešu literārajā valodā pieaug interese par valodas kultūru, it īpaši pēdējā laikā. Latviešu valodniecībā dažādos avotos ir iztirzāti atsevišķi teorētiski jautājumi un analizēti valodas prakses materiāli, taču pagaidām trūkst vispārinājumu, konceptuālas teorijas. Pašreiz ļoti maz iespējams uzzināt par latviešu nacionālās valodas un literārās valodas funkcionēšanas sfēru un komunikatīvo situāciju, arī par komunikatīvo (situatīvo) normu, kaut gan zināmi šādu elementu pētījumi (sakarā ar valodas līdzekļu lietojumu) latviešu valodniecībā ir. Autore nav izvirzījusi sev mērķi šo robu aizpildīt, taču, balstoties uz teorētiskiem pamatiem (normatīvajām gramatikām), vārdnīcām, dažādiem valodas prakses materiāliem, centusies veidot noteiktu analīzes sistēmu.

Autore izmantojusi plašu valodas prakses materiālu: presi, grāmatas, sarunvalodas faktus un arī pašas praktisko pieredzi; analizēti tikai valodas praksē konstatēti fakti, galvenokārt valodas līdzekļi un to savstarpējās attieksmes. Teorētisko jautājumu izstrādē par pamatu ņemti čehu valodnieku uzskati; izmantoti arī citu tautu valodnieku pētījumi – it īpaši tas attiecas uz literārās valodas un literārās normas teoriju. Autores koncepcijā risināti literārās normas, tās principu, kritēriju un avotu, bet it īpaši to sistēmisma jautājumi, literārās valodas variatīvums un ar to saistītā paralēlismu teorija un literārās normas (likumu un ieteikumu) realizācija visā valodas sistēmā pašreizējo iespēju robežās, atklājot iespējamās atkāpes no normas un neliterāro valodas līdzekļu kompensācijas iespējas. Izmantoti galvenie lingvistiskās analīzes postulāti: materiāls analizēts valodas sistēmas un struktūras, sintagmātisko un paradigmātisko attieksmju, statiskā un dinamiskā, sinhroniskā un nepieciešamības robežās arī diahroniskā aspektā.

Lingvistiskajā analīzē ņemta vērā satura un formas vienība, par galveno uzskatot semantiku, nozīmi. Pētījumā izmantota galvenokārt lingvistiskā apraksta metode, kas kombinēta ar dažādiem elementiem un paņēmieniem no citām metodēm. Piemēram, ir konstatētas valodas vienību distributīvās īpašības, to segmentācijas un substitūcijas iespējas viena līmeņa ietvaros un integrālās attieksmes starp dažādu līmeņu parādībām; literārās valodas un tās normas teorijā, it īpaši paralēlismu raksturošanā, izmantotas analoģijas un opozīcijas; par leksiku, kontamināciju un līdzīgiem jautājumiem runājot, izmantoti komponentu analīzes elementi. Autore mēģinājusi konstatēt aizguvumu adaptācijas pakāpi un aizstājamību ar pašu valodas līdzekļiem. Izmantoti arī transformācijas elementi.

Valodas prakses materiāla analīze un apraksts dažādos avotos izmantots tikai ilustrācijai, tāpēc nav minēti visi piemēri, raksti un to autori, bet atlases veidā tikai tie, kas ir noderējuši teorētiskās nostādnes pamatošanai. Plašs, interesants un ļoti vajadzīgs valodas prakses materiāls atrodams izdevumā Latviešu valodas kultūras jautājumi. Šī grāmata turpretim ir paredzēta profesionāli sagatavotam lasītājam, kam ir zināmi valodniecības teorijas pamati visā mūsdienu latviešu literārās valodas sistēmā. Tā nav paredzēta izmantošanai ļoti praktiskos nolūkos – kā valodas prakses rokasgrāmata.

Ņemot vērā darba lielo apjomu, autore ir atteikusies no vairāku jautājumu konkrētas analīzes. Nav raksturoti literārās valodas normas vēstures jautājumi (kas faktiski ir literārās valodas vēstures kompetencē). Attiecīgu iepriekšēju pētījumu trūkuma dēļ nav bijis iespējams analizēt valodas politikas jautājumus kopumā; ir ieskicēta tikai viena literārās valodas politikas šķautne – normatīvās metodes izmantošana literārās valodas attīstīšanā.

Autore cer, ka viņas pētījums būs noderīgs gan tiem, kuri gribēs ar viņu iet vienu ceļu, gan arī tiem, kuri meklēs citus ceļus uz kopīgu mērķi.

Autore ir ļoti pateicīga Latvijas Universitātei un Sorosa fondam par materiālo atbalstu, kā arī recenzentēm un visiem, kas sekmējuši grāmatas tapšanu.

Valodas kultūras jēdziens ir attiecināms uz literāro valodu. Valodas kultūras izpratne ir divējāda. Pirmkārt, parasti ar valodas kultūru tiek saprasta kopta valoda, resp., literārās valodas normu zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan rakstveidā; tās ir izrunas, vārdlietojuma, gramatikas un citas likumības. Turklāt valodas kultūra tiek saistīta arī ar prasmi izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus1 dažādos saziņas apstākļos atbilstoši valodas lietotāju mērķiem un izteikuma2 saturam. (Līdzīgu izpratni sk. KVE, 119.) Tiek ņemtas vērā indivīda spējas un prasme savā valodā ievērot labākos paraugus. Otrkārt, valodas kultūra ir arī zinātnes nozare, kur tiek pētītas attiecīgās zināšanas un prasmes.

Valodas kultūra ir gan teorētiska, gan praktiska nozare, abi aspekti jāatver kompleksi, ciešā saistījumā. Teoriju veido valodnieki; prakses jautājumu risināšanā (piemēram, terminu izstrādē) piedalās arī citi speciālisti.

Valodas kultūra kā teorētiska nozare veidojusies 20. gadsimta sākumā un attīstās uz funkcionālās valodniecības bāzes. Pati funkcionālā valodniecība vēl nav pietiekami attīstīta daudzās valodās, arī latviešu valodā. Tā balstās galvenokārt uz atsevišķu faktu vērtējumiem, atsevišķiem pētījumiem bez ciešāka sistēmiska kopsakara. Daudzos gadījumos tas rada grūtības.

Kā katrā zinātnes nozarē, arī valodas kultūrā ir specifiski jēdzieni un pieeja; tie jānoskaidro vispirms, lai lasītājs gūtu pamatizpratni pašos galvenajos jautājumos: spētu orientēties pašā nozarē, apjaustu tās vietu valodniecībā un zinātņu sistēmā vispār, kā arī galvenos pētīšanas aspektus un izmantošanas sfēru. Mūsu laikā precīzu priekšstatu par literāro valodu un tās kultūru nav iespējams gūt empīriski un izolēti par atsevišķiem jautājumiem – ir nepieciešama teorētiska un sistēmiska pieeja. Valodnieku svarīgākais uzdevums valodas kultūrā ir valodas objektīvo likumību izzināšana visos līmeņos; ir jāpētī gan iesīkstējuši, sen lietoti, gan arī jauni valodas līdzekļi, dažādi valodas prakses ieradumi un tendences. Galvenais orientieris šādos pētījumos ir literārā norma. “Funkcionālums (atbilsme saziņas mērķiem) un ar to saistītais normu un valodas līdzekļu variatīvums veido valodas kultūras zinātniskās problemātikas pamatu.” (KVE, 120)

Valodas kultūras problēmu zinātniskai izpratnei ir jābūt normēšanas (normu aprakstīšanas un sistematizēšanas) un valodu politikas pamatā. Valodu politika ir vispārējās politikas sastāvdaļa. Tā ir “valsts, partijas, šķiras, sabiedriska grupējuma pasākumu kopums, ko izmanto, lai mainītu vai saglabātu valodu vai valodu apakšsistēmu pašreizējo funkcionālo dalījumu, lai iedzīvinātu jaunas valodas normas vai saglabātu pašreizējās”. (Šveicers, Nikoļskis, 117) Uz zinātniskiem pamatiem dibinātas valodas politikas uzdevums ir garantēt literārās valodas funkcionēšanu augstā līmenī, atbilstoši mūsdienu civilizācijas un kultūras prasībām, kā arī nepieļaut literārās valodas attālināšanos no tautas un no jauniem procesiem valodā. Valodas kultūra paredz tautas izglītošanu valodā un valodniecības sasniegumu iedzīvināšanu praksē.

Svarīgi jautājumi valodas kultūrā kā zinātnes nozarē ir valodas kultūras ciešais saistījums ar valodas funkcionēšanu, valodas kultūras sakari ar dažādām valodniecības un citu zinātņu nozarēm un valodas kultūras loma sabiedrībā. Par to būs runa turpmāk.

Atsauces

1 Par valodas līdzekļiem turpmāk tiks sauktas visas tās valodas vienības, kas veido tās pamatu gan valodā, gan runā.

2 Izteikums (arī komunikāts) ir valodas realizācija, realizēti valodas līdzekļi (parasti realizēti teikumi).

Valoda funkcionē sabiedrībā un ir līdzeklis sociālu mērķu sasniegšanai. Valodas kultūras teorija nav iedomājama bez valodas funkcionāla raksturojuma – tieši valodai funkcionējot, rodas praktiski un teorētiski uzdevumi valodas kultūrā. Lai tos risinātu, jāpievēršas valodas galvenajām funkcijām un funkcionālas izpētes aspektiem.

Valodas galvenās funkcijas ir vērtējamas filozofiskā aspektā (par literārās valodas funkcionālo vērtējumu būs runa turpmāk, II. 1. 3. 3.). Valoda tiek lietota galvenokārt divās sociālās sfērās: 1) individuālās organizēšanas sfērā un 2) sociālās organizēšanas sfērā. Indivīds valodas izmantošanā parādās kā noteikta sociuma loceklis.

(1) Individuālās organizēšanas sfērā valoda funkcionē ka domāšanas un domu atspoguļošanas (formulēšanas) līdzeklis. Tā ir valodas reprezentatīvā funkcija. Tās uzdevums ir veidot valodas materiālo formu, lai izzinātu objektīvu īstenību un patiesību. Šajā procesā piedalās subjekts – valodas producētājs. Objekts ir īstenība, objektīvā realitāte.

(2) Sociālās organizēšanas sfērā tiek iesaistīts subjekts, objekts un arī adresāts. Te var runāt par valodas pamatfunkcijām – saziņas līdzekļa un sociālās prakses organizēšanas funkciju; faktiski tā ir viena un tā pati funkcija no diviem redzes viedokļiem. Saziņas jeb komunikatīvā funkcija ir pati svarīgākā valodas funkcija sabiedrībā. Tās uzdevums ir nodrošināt sociālās attiecības. Saziņā piedalās subjekts, kas producē valodu, adresāts, uz ko tā ir vērsta, un objekts – tas, par ko ir runa. Subjekts ir aktīvs; tas tiecas aktivizēt adresātu sev (saviem uzskatiem) par labu. Valodai kā saziņas līdzeklim ir divas pakārtotas funkcijas: 1) fatiskā jeb tieša kontakta funkcija, kas regulē komunikācijas sākšanu, turpināšanu un beigšanu, un 2) metalingvistiskā funkcija, resp., valodas īpašību noskaidrošanas funkcija. To izmanto, apgūstot vai mācot valodu – gan dzimto, gan svešvalodu.

Sociālās prakses resp. darbības organizēšanas funkciju var uzskatīt arī par pragmatisku funkciju. Tās uzdevums ir ar valodas palīdzību panākt vēlamo rezultātu sociālā sfērā. Parasti, ietekmējot adresātu, cenšas mainīt objektu vai vismaz attieksmi pret to. Šai funkcijai arī ir pakārtotas funkcijas: 1) emotīvā, resp., ekspresīvi emocionālā funkcija – tajā tiek pausta attieksme pret runas saturu; 2) apelatīvā funkcija vērsta uz adresātu, lai to ietekmētu un rosinātu darboties. Fakultatīvas funkcijas ir 1) estētiskā jeb poētiskā – tā paredzēta adresāta estētisko jūtu ietekmēšanai; 2) tā sauktā maģiskā funkcija, ar kuras palīdzību cenšas pakļaut adresātu savai gribai. Visas minētās un arī vēl citas iespējamās valodas funkcijas ir attīstījušās reizē ar valodu. Pieaugot valodas lomai sabiedrībā, tās tiek izmantotas kā indivīda, tā arī sabiedrības interesēs. Pirmsliterāro valodu attīstības stadijā šīs funkcijas nedaudz atšķiras no tām pašām literārajās valodās, taču galvenie principi, kas nozīmīgi valodas un sabiedrības dzīvē, ir sastopami kopš seniem laikiem.

Literāro valodu attīstībā un valodas kopšanā ievērojama nozīme ir sabiedrības vajadzībām un attiecīgām valodas funkcijām, kas spēj šīs vajadzības nodrošināt, kā arī valodas izpētes līmenim. Funkcionālā valodniecība pētī valodu tās funkcionālajā daudzveidībā, ņemot vērā gan valodas vispārīgās funkcijas, gan arī literārās valodas noslāņošanos atšķirīgās lietojuma sfērās un valodas līdzekļu funkcionālās iespējas. Tiek aprakstītas valodas apakšsistēmas to savstarpējās attieksmēs, pētīta valodas sistēmas un apakšsistēmu manifestācija (manifestatio ‘atklāšana, izteikšana’) attieksmē pret nevalodisko, resp., ekstralingvistisko realitāti. Tikai funkcionālajā aspektā ir iespējams valodu normēt, veidot literārā parauga (literārā standarta) un dinamiskās normas izpratni, rādīt valodas diferencēšanos dažādos apakštipos vai paveidos, šo paveidu savstarpējās attiecības. Valodas funkcionāla izpēte ir valodas kultūras teorijas un valodas prakses radīta nepieciešamība un arī pamatnosacījums.

Divdesmitā gadsimta sākumā daudzām Eiropas tautām radās nepieciešamība pēc īpaši izstrādātas valodas formas – pēc nacionālas literārās valodas. Vajadzēja stimulēt valodu funkcionālu izpēti, izstrādāt un ieviest jaunas pētīšanas metodes, radīt attiecīgu terminoloģiju. Sāka attīstīties valodas kultūras teorija. Valodas kultūras teorijas pamatlicēji 20. gadsimta sākumā Eiropas areāla valodās ir čehu valodnieki, Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji, pirmām kārtām B. Havrāneks. Lielu ieguldījumu valodas kultūras teorijā ir devuši arī čehu valodnieki V. Matēziuss, J. Ružička, V. Barnets, A. Jedlička, F. Danešs un citi. Čehu valodnieki ir izvirzījuši literārās valodas jēdzienu un pētījuši literārās valodas pamatfunkcijas sakarā ar valodas prakses uzdevumiem. Literārās valodas mūsdienu izpratne ir dibināta uz minēto valodnieku izpratnes, to papildinot un precizējot laika gaitā. Arī pašreiz čehu un slovaku (J. Bosaka, F. Kočiša, J. Gorecka un citu) valodnieku darbos tiek aktīvi attīstīta valodas kultūras teorija. Čehu valodnieki ir izvirzījuši valodas normas un tās kodifikācijas ideju. Valodas kultūras teorijas jautājumus sāka risināt pēc tam, kad sāka spriest par valodas sistēmas realizācijas idejām. Krievu valodniecībā funkcionālu pieeju valodas kultūras darbā ir izvirzījis G. Vinokurs, viņš ir uzsvēris, ka valodas kultūrā nepieciešamas dziļas valodas zināšanas un arī sociālo uzdevumu apzināšanās: jācenšas katram uzdevumam izmantot daudzveidīgus valodas līdzekļus. Valodas līdzekļu lietojumam ir jābūt mērķtiecīgam. (Vinokurs 1) No 20. gadsimta vidus krievu valodniecībā valodas kultūras teorijā strādājuši J. Istrina, V. Ickovičs, Ļ. Skvorcovs, K. Gorbačevičs, L. Graudina un citi. Valodas kultūras problēmas pētījuši arī citu tautu valodnieki, piemēram, ukraiņu valodnieks N. Piļinskis, igauņu valodnieks H. Sāri, lietuviešu valodnieks A. Pupķis un citi.

Latviešu valodniecībā pagaidām nav lielāku apkopojošu, sistēmisku pētījumu valodas kultūras teorijā; ir gan izvirzīti galvenie jēdzieni, piemēram, ir runāts par literārās normas kritērijiem un avotiem (J. Endzelīns, T. Porīte), par valodu kontaktiem un aizguvumu normēšanu (A. Ahero, A. Blinkena), par valodu plānošanas jautājumiem (K. Karulis) un citiem teorijas jautājumiem. Turklāt izstrādāts ļoti daudz zinātniski pamatotu ieteikumu valodas praksē. Tie sakņojas tradīcijās, kas iedibinātas gadsimtu mijā, galvenokārt K. Mīlenbaha un J. Endzelīna darbos. Pēdējo 25 gadu laika galvenie materiāli apkopoti periodiskajā izdevumā – Latviešu valodas kultūras jautājumi.

Uz valodas funkcionēšanas sfēru pilnā mērā ir attiecināmi valodas teorijas vispārīgie postulāti un principi, tikai šajā sfērā tiem ir daudz sarežģītāks raksturs un savstarpējās attieksmes. Galvenie valodas funkcionālas izpētes aspekti (noteiktās opozīcijas) ir sinhronija un diahronija, statika un dinamika, sintagmatiskās un paradigmatiskās attieksmes. No šo aspektu izpratnes atkarīga centrālo valodas kultūras problēmu (variatīvuma, normas, kodifikācijas) izpratne.

Mūsdienu valodniecībā visi pētījumi tiek veikti, ņemot vērā divus pamatattieksmju veidus starp valodas elementiem: tās ir sintagmatiskās un paradigmatiskās attieksmes (ko precīzi formulējis F. de Sosīrs – sk.: Sosīrs, 155 – 158). Sintagmatiskās ir lineāras attieksmes, paradigmatiskās (F. de Sosīrs tās saucis par asociatīvām) – vertikālas. Sintagmatiskās attieksmes veidojas starp valodas elementiem runas ķēdē; tās ir līdzāspastāvēšanas un secīguma attieksmes. Paradigmatiskās attieksmes veidojas starp valodas elementiem, kuriem ir kaut kas kopējs un kas pēc šis kopējās pazīmes tiek apvienoti grupās. Asociatīvās grupas (piemēram, locījuma formu rinda resp. paradigma) glabājas valodas lietotāju valodas apziņā (atmiņā).

Sintagmatiskās un paradigmatiskās attieksmes pastāv visos valodas līmeņos. Ar sintagmatisko attieksmju palīdzību tiek realizēta saziņas funkcija. Katrs elements runas ķēdē resp. struktūrā ieņem noteiktu vietu jeb pozīciju, kas savukārt ir atkarīga no elementu funkcijas. Funkciju nosaka elementu sistēmiskās īpašības un mijiedarbe ar apkārtējiem elementiem. Paradigmatiskajās attieksmēs saistītie valodas elementi mijas cits ar citu vienā un tajā pašā pozīcijā. Pozīcijas jēdziens ir relatīvs. Paradigmu konstatēšana ir atkarīga no pareizas pozīcijas atrašanas. Lielās paradigmas (apakšsistēmas) valodā tiek sauktas par līmeņiem. Līmenis ir relatīvi vienādu vienību slēgts komplekts, kurā realizējas šo vienību paradigmatiskās un sintagmatiskās īpašības. Līmeņi veido zināmā mērā autonomas sistēmas. Tie nav novietoti cits virs cita – tie it kā ieiet cits citā, tie ir savīti. (Solncevs 1, 86) Valodai funkcionējot, visi līmeņi darbojas vienā laikā – visu līmeņu vienības ir valodas sastāvdaļas, no kurām veidojas komunikatīvas vienības – teikumi (kas realizējas izteikumos). Atsevišķi valodas funkcionālie paveidi (par tiem sk. II. 1.) arī ir atsevišķas sistēmas resp. paradigmas. To iekšienē valda gan sintagmatiskas, gan paradigmatiskas attieksmes, un starp tiem notiek visai sarežģīta savstarpēja iedarbe.

Valodu izpētē šķir sinhronisko un diahronisko aspektu. Šāds šķīrums ir īpaši svarīgs literārās valodas teorijā, valodas kultūras teorijā un praksē. Valodas funkcionālā izpētē svarīgāks ir sinhroniskais aspekts: mūsdienu valodas stāvoklis, funkcionēšanas nosacījumi, sociālas prasības pēc valodas līdzekļiem. Sinhronija ir jāsaprot dinamiski (sk. tālāk). Tomēr arī sinhroniskā aspektā jāņem palīgā diahroniskie pētījumi.

Literārās valodas jēdziens ļoti bieži tiek saistīts ar mūsdienu literārās valodas jēdzienu. Par mūsdienu literāro valodu tiek uzskatīta tāda valoda, kuras lietotāji dzīvo mūsdienu laika posmā. Valodas mūsdienīgumu nosaka pēc relatīvas valodas normu stabilizācijas. Pēc attieksmes pret valodu un tās normu katrā noteiktā vēsturiskā laika posmā dzīvo apmēram trīs valodas lietotāju paaudzes. Centrālā, noteicošā nozīme ir vidējai paaudzei; vecākā paaudze parasti ir konservatīva, it īpaši pret inovācijām, bet jaunākās paaudzes pārstāvji atzīst daudz inovāciju. Valodas lietotāju valodas apziņa mainās laika gaitā. Mūsdienīguma jēdzienu veido 1) noteiktā laikā literārajā valodā realizētie izteikumi un 2) pašreiz dzīvojošo valodas lietotāju valodas apziņa. Par avotu var izmantot minētajā laika posmā radītos tekstus. Lai konkretizētu mūsdienīguma izpratni, ir pieņemts zināma intervāla jēdziens. Šis intervāls rāda mūsdienīguma atšķirību dažādās valodas apakšsistēmās, kuras attīstās nevienādi: leksikā tas ir mazāks, sintaksē lielāks nekā leksikā, pēc tam secīgi minama morfoloģija (formas) un valodas fonētiski fonemātiskā uzbūve. Ir vērojama intervāla samazināšanās tendence. To sekmē strauja literārās valodas un literāro normu attīstība, kas veicina pārmaiņas valodas apziņā.

Dažādās valodās mūsdienīguma jēdziens ir atšķirīgs. Čehu valodā par mūsdienu valodu sauc pēdējos 50 – 60 gados realizētos izteikumus; slovaku valodā mūsdienīguma jēdziens saistīts ar pēdējiem 30 gadiem. (Jedlička 1, 39) Krievu valodā V. Vinogradovs mūsdienu intervālu noteicis apmēram 70 gadu robežās – no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 60. gadiem. (Vinogradovs 3, 8)

Parasti mūsdienu valodu izpētē ir nozīmīgi teksti (izteikumi), kas pastāv apmēram vienas paaudzes dzīves laikā; A. Jedlička to norobežo ar laiku pēc otrā pasaules kara. Latviešu valodā vēl pavisam nesen varēja runāt par apmēram 50 – 100 gadu mūsdienīguma intervālu, tad tas saruka līdz 40 – 80 gadiem. Tagad var uzskatīt, ka tas ir apmēram 30 – 70 gadu. Ja tas ir lielāks, par mūsdienu valodu vairs nevar runāt. Pētot vecākus tekstus, vērojamas valodas vēsturiskās pārmaiņas (valodas elementi noveco vai nāk klāt jauni) un pārmaiņas noteiktā vidē (sarunvalodā, dialektos un literārajā valodā). Valodas parādību centrālo vai perifērisko stāvokli palīdz precizēt valodas lietotāju valodas apziņas izpēte. (Jedlička 1, 39)

Kāds teksts pēc gramatiskās uzbūves var šķist mūsdienīgs, bet pēc leksikas vai atsevišķām vārdformām tas var ievērojami atšķirties no mūsdienu valodas likumībām. Piemēram: “Anna gulēja zem siltajām segām, un patīkami bija viņas  n o d r ū g u š a j i e m  locekļiem. Un arī sirdī bija tā silti un viegli. Viņa paskatījās uz vecomāti, un nezin kādēļ viņai ienāca prātā to  n o m u t ē t.  Viņa piecēlās, apķērās vecaimātei ap kaklu  . “Vai, meitiņ, guli nu, guli, tu jau esi  p i e k u s u s e,” vecāmāte pasmiedamās runāja un guldīja viņu vietā atpakaļ.” (A. Saulietis, Aiz sniega un tumsas: R., 1958, 36. lpp., sarakstīts 1892. gadā.) Teksta senumu, nemūsdienīgumu rāda tieši mūsdienu valodas līdzekļu trūkums kādā apakšsistēmā.

Runājot par valodu attīstību, izvirzās senuma un vēsturiskās tīrības princips literāro valodu vērtējumā: vai vecākas literārās valodas, kurās ir maz aizguvumu (tātad tās ir tīrākas), nav labākas par jaunām valodām, kurās ir samērā daudz aizguvumu. Atbilde ir noliedzoša: valodas senums un vēsturiskā tīrība nav galvenie kritēriji valodu vērtēšanā. (Matēziuss 2, 380 u. c.) Piemēram, vācu valoda ir vecāka par angļu valodu, tomēr angļu valoda tāpat ir literāri attīstīta un tāpat veic savas funkcijas kā vācu valoda. XII gadsimtā franču valoda kļuva par labu literāro valodu, bet tajā bija daudz no svešām valodām aizgūtu elementu. Klasiskā latīņu valoda ir tīrāka par tautas (vulgāro) latīņu valodu, bet tā ir mirusi un vairs netiek lietota. Vērtējot valodas no valodas kultūras viedokļa, valodu vecums un aizguvumu daudzums tajā ir jāņem vērā, bet tie nav noteicošie. Tomēr arī patvaļība un pilnīga brīvība šajā ziņā nav pieņemama. (Turpat.)

Opozīciju statika un dinamika nedrīkst jaukt ar opozīciju sinhronija un diahronija . Ir ciešas saites sinhronijai ar statiku un diahronijai ar dinamiku, bet sinhroniskos pētījumos izpaužas arī valodas sistēmas dinamika, tās evolūcija. Mūsdienu valodu sinhroniski var pētīt no diviem viedokļiem: 1) var aprakstīt sistēmu sinhroniski, inventarizējot vienības un to savstarpējās attieksmes, vai 2) rādīt sinhronisko dinamiku, pirmām kārtām atsedzot pretrunas starp konstantiem un mainīgiem elementiem. (Jedlička 1, 40) Evolūcijas dinamiku ilustrē teksti; sinhronisko dinamiku var saistīt ar mūsdienu literārās valodas izpēti (samērā nelielā laika posmā), kur kondensējas visas tās valodas atšķirības starp paaudzēm, kas izpaužas literārās normas apziņā. (Turpat.)

Literārās valodas dinamiku veido tās normu un kodifikācijas dinamika. Šī jautājuma būtību veido 1) tradicionālo valodas līdzekļu un 2) dažādu inovāciju savstarpējās attieksmes literārajā normā. (Jedlička 2, 268)

Attīstoties mācībai par koptu valodu resp. valodas kultūru, rodas nepieciešamība pēc atbilstošas terminoloģijas. Šajā sakarā par galveno terminu kļūst pats jēdziens valodas kultūra. Pašreiz valodniecībā ir sastopami divi termini: valodas kultūra un runas kultūra. Bieži abi minētie termini tiek lietoti kā sinonīmi. Piemēram, angļu: culture of speech, speech culture; culture of languague. Krievu valodniecībā tos šķir, bet ne ļoti stingri (kaut gan šāds šķīrums teorētiski būtu pamatots un perspektīvs). Valodas kultūra ir valodas sistēmas potenciālās iespējas, kas parādās valodas paraugos; runas kultūra ir šo paraugu un iespēju konkrēta realizācija ikdienā mutvārdos (runā) un rakstveidā (rakstos). Piemēram, latviešu valodā pastāv potenciāla iespēja veidot salikteņus paralēli vārdkopām; tā ir valodas īpašība, kas var realizēties, paralēli pašreizējam vārdkopterminam lietojot salikteņterminu: teikuma priekšmets – teikumpriekšmets u. tml. Ir arī citāda valodas un runas parādību šķīruma izpratne valodas kultūras sakarā. Pēc B. Golovina domām, valodas kultūrai ir raksturīga augsta leksikas un sintakses attīstības pakāpe, semantiska niansētība, intonāciju daudzveidība u. tml., bet runas kultūra ir noteiktu komunikatīvo īpašību kopums un sistēma; šo īpašību pilnīgums ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem: no valodas kultūras, no teksta jēdzieniskiem uzdevumiem un iespējām u. tml. (B. Golovins 2, 13)

Koptā valodā galvenais ir literārās valodas un tās normas jēdziens. Literāro normu rīcībā ir “noteiktā laikā un noteiktā runātāju kolektīvā objektīvi pastāvošas fonēmu matricas un to varianti, morfēmu un vārdu nozīmes, vārddarināšanas un vārdu izmaiņas modeļi un to reālais pildījums, sintaktisko konstrukciju – vārdkopu, teikumu u. c. – modeļi un to reālais pildījums”. (Ickovičs 2, 12) Šādā normas izpratnē ir ietvertas kā valodas, tā arī runas parādības. Valodas kultūra un valodas normu sistēma ir saistāma kā ar valodu, tā arī ar runu. (Jedlička 2, 261) Vērā ņemams būtu K. Hauzenblasa šķīrums: 1) runas kultūra (kā līdzekļu sistēma) un 2) valodiskas saziņas resp. komunikācijas kultūra, kas izpaužas atsevišķos komunikācijas aktos. (Hauzenblass, 297) Dažkārt abi aspekti netiek šķirti. Bieži par galveno uzskata līdzekļu sistēmu, kaut gan galvenā ir saziņas kultūra. Abiem aspektiem ir gan teorētisks, gan arī praktisks saturs, un abi ir jāizstrādā – te savā starpā iedarbojas valoda un kultūra. Valodiskā puse ir skaidrāka, kultūras jēdziens jāprecizē. K. Hauzenblass norāda, ka ar terminu “kultūra” saprot 1) cilvēku darbības “apstrādi, pilnīgošanu” plašā izpratnē, tās kvalitātes uzlabošanu, 2) visaugstāko (garīgo) darbību un to rezultātu kopumu – šajā sakarā valoda saprasta kā svarīga nacionālās kultūras daļa. Ar runas kultūru jāsaprot kultūra pirmajā nozīmē, otra nozīme tiek ņemta vērā tad, kad valodu traktē kā svarīgu nacionālās kultūras daļu, kultūras vērtību glabātāju (Hauzenblass, 298) Kā valoda ir cieši saistīta ar runu, tā arī valodas pilnīgošanās ir cieši saistīta ar runas aktu līmeņa celšanos, jo meistariska valodas prakse ir gan attīstītas, izstrādātas valodas, gan nobrieduša, kulturāla valodas lietotāja atspoguļojums. (Kačala, 278)

Latviešu valodniecībā valodas kultūras un runas kultūras savstarpējais šķīrums terminoloģijā neparādās: mēs pēc tradīcijas lietojam terminu valodas kultūra abās iepriekš minētajās nozīmēs. Tam ir nopietni iemesli: 1) valodas un runas parādības valodas praksē ir ciešā savstarpējā saistījumā, 2) termins runa mūsu apziņā dažkārt asociējas ar konkrētu runas aktu, ar runāšanu (piemēram, mēs runājam par runas verbiem un par runāšanas verbiem vienā un tajā pašā nozīmē), tāpēc termins runas kultūra ir pārprotams un nav ieteicams.

Valodas kultūras jēdziena izpratnes precizēšanai valodnieki ieteikuši šķirt divus aspektus (KVE, 119), komponentus (Degtereva, 172), pakāpes (Skvorcovs 1, 84), resp., divus līmeņus: pareizuma līmeni un meistarības līmeni (par līmeņiem tie saukti tikai šajā darbā). Termina līmenis lietojumu balsta fakts, ka visas zemākā līmeņa vienības arī valodas kultūrā ietilpst augstākajā līmenī kā sastāvdaļas un nepieciešami nosacījumi.

Pirmais un zemākais līmenis ir valodas pareizums. Par pareizumu mēs runājam, kad apgūstam literāro valodu un tās normas. Pareizuma līmenī mēs paralēlismus vērtējam kategoriski – pēc principa pareizs – nepareizs, atbilst valodas sistēmas prasībām – neatbilst tām, latviski – nav latviski. Valodas pareizums tiek mācīts skolā; vidusskolas programmā paredzēta pareizas valodas iemaņu apguve (galvenokārt gramatikā un ortogrāfijā). Vēlamais ne vienmēr tiek realizēts: grūtākie lietojuma gadījumi diemžēl paliek neapgūti. Tam ir dažādi iemesli, gan subjektīvi (skolēnu nevēlēšanās vai neprasme mācīties un kontrolēt savu valodu, nepietiekami prasīgi skolotāji u. tml.), gan objektīvi (pārāk lielās klases, kurās skolotājam jāstrādā, sabiedrībā iesakņojušās sliktas valodas tradīcijas u. tml.). Tāpēc arī daudzi valodas lietotāji nav apguvuši pareizo šauro e pirmās konjugācijas verbu tagadnes formās arr saknē (beru, dzeru, tveru, veru u. tml.), pareizu a, ā verbu tagadnes daudzskaitļa pirmās un otrās personas formā (pinam, darām, zinām u. tml.), grūtākos skaņu mijas gadījumus, pareizu locījuma lietojumu (piemēram, ģenitīvu pie verba) un daudzus citus.

Uz skolā apgūto zināšanu bāzes lielākā daļa valodas lietotāju parasti spēj konstatēt daudzas elementāras valodas kļūdas. Tādas ir daudzas ortoēpijas kļūdas, barbarismu, nevēlamu kalku lietojums, žargonismi nevietā, neveiklas sintaktiskas konstrukcijas un citas parādības. Tomēr daudzi nespēj no tām atbrīvoties. Tās sastopamas pat tādu cilvēku runā, kuri tiek uzskatīti par inteliģentiem. Ne visas kļūdas ir viegli pamanāmas un novēršamas. Mēs dažkārt nepamanām neprecīzu vārdu kārtu, neprecīzas teikuma konstrukcijas, standartfrāžu lietojumu un daudz ko citu. Vai arī cenšamies aizbildināties ar to, ka tā mēdz teikt, tā visi runā. Tas nav arguments; visi apšaubāmie, nedrošie fakti vienmēr rūpīgi jāpārbauda dažādos autoritatīvos avotos – gramatikās, vārdnīcās, speciālos normatīvos krājumos (piemēram, Latviešu valodas kultūras jautājumos, Konsultantā u. tml.). Jācenšas izpētīt kļūdu cēloņus. Turklāt jāņem vērā, ka valoda nav sastingusi un ka arī literārās normas pastāvīgi mainās. Daļa parādību, kas latviešu valodniecībā gadsimta pirmajā pusē ir noraidītas kā latviešu valodas sistēmai neatbilstošas un nepieņemamas, pašreiz var būt atzītas par normatīvām un visai plaši ieviesušās (piemēram, tādi salikteņi kā sniegbalts, pļaujmašīna ).

Valodas praksē ne vienmēr iespējams viegli nošķirt progresīvo no reakcionārā, nevēlamā. Pamatā ir jāņem princips: valodā vajadzīgs viss, kas atbilst tās sistēmai un struktūrai, stimulē tās attīstību un to bagātina. Nekādā gadījumā literārajā valodā par primāro nedrīkst uzskatīt principu, kas nosaka valodas attīstību pirmsliterārajā posmā: tā visi runā, šāda parādība ir izplatīta. Verba forma beram pareizi jālieto ar šauro e saknē, jāsaka rublis , nevis rubulis, kā dzird runājam tautā, pareiza ir forma zinām, nevis zinam u. tml. Nedrīkst vieglprātīgi atcelt pamatotus normatīvus aizliegumus tikai tāpēc vien, ka kāda valodas parādība ir plaši sastopama; pašreiz tādi mēģinājumi latviešu valodniecība reizēm vērojami (piemēram, tiek attaisnots adverba patreiz lietojums).

Valodas normas ir saistītas ar pareizumu; tās regulē semiotisko un strukturālo pusi, bet neskar valodas attiecības ar īstenību, ar sabiedrību, tās nav saistītas ar cilvēka apziņas un uzvedības izpēti. Pazīstams Senās Romas orators Marks Fabijs Kvintiliāns (35. – 95. g.) ir teicis, ka jāšķir divas dažādas lietas – runāt latīniski un runāt gramatiski pareizi. Labas valodas jēdziens ir subjektīvāks par pareizuma jēdzienu, un to nosaka citi faktori: iekšējā loģika, izteikuma jēdzieniskā precizitāte, skaidrība un izteiksmīgums, skaistums un labskanīgums. (Degtereva, 173) Precizējot un paplašinot valodas kultūras jēdziena izpratni, tiek izvirzīts otrs aspekts, otrs, augstākais līmenis valodas kultūrā – valodas meistarība. Tā ir iespējama tikai pēc tam, kad ir apgūtas un automatizētas literārajām normām atbilstošas valodas iemaņas. Meistarība ir prasme no paralēlismiem izvēlēties pēc satura visprecīzāko, stilistiski iederīgāko, izteiksmīgāko, vieglāk uztveramo u. tml. Meistarības līmenī paralēlismus vērtē mazāk kategoriski: labāks, iederīgāks, precīzāks – sliktāks, neiederīgāks, ne tik precīzs u. tml. Tātad valodas kultūras jēdziens ir ievērojami plašāks par literārās normas jēdzienu: noteiktā situācijā iespējams pieļaut, attaisnot un pat uzskatīt par nepieciešamu to, kas no literārās normas viedokļa tiek uzskatīts par kļūdainu, nepareizu.

Tieši uz valodas meistarības līmeni būtu attiecināma valodas kultūras pamatizpratne, proti: valodas kultūra ir valodas līdzekļu optimāls lietojums kādā noteiktā runas situācijā. augsta meistarība ir iespējama nacionālā literārā valodā, kuras galvenā pazīme ir polifunkcionālums (sk. II. 1.). Tajā ir attīstīti dažādi funkcionālie paveidi, stili, un tajos motivēti jāizmanto valodas līdzekļi. Valodas kultūru traucē nemotivēta dialektu, vienkāršrunas, žargonu u. tml. ietekme, nevajadzīgi aizguvumi, kancelejismi, stereotipi. Motivācija to lietojumam var būt nepieciešamība atveidot to valodas vidi, kurā šie valodas līdzekļi parasti tiek lietoti. Izcila loma literārās valodas un tās normu attīstībā ir daiļliteratūrai; tieši daiļdarbos ir atļauts visu valodas līdzekļu lietojums, ja tas ir mākslinieciski motivēts. “Pat valodas kļūda var būt efektīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.” (Stengrevica, 3, 142) Šo domu ir izteikuši daudzi valodnieki, un tā ir attiecināma uz jebkuru literāro valodu, arī uz latviešu valodu. Vispār mūsdienu valodas pētniekiem ir iespējams izlemt, kad valodas kultūras darbā jāpastiprina valodas sistēmiskais raksturs un kad nepieciešams rēķināties ar sistēmas pārkāpumiem. (Kačala, 276)

Normētai valodai nav nekādas vērtības, ja valodas līdzekļi nav iederīgi. Piemēram, ikdienā mēs lietojām vārdkopu kadru ankete, nevis oficiālo kadru uzskaites lapa. Formāli pareiza runa dažkārt ikdienas sarunvaloda šķiet nesakarīga. Ja kāds teiktu sarunvalodā: Dienas sākumā es ierados tuvākajā pārtikas tirdzniecības uzņēmuma filiālē un iegādājos nepieciešamos pārtikas produktus, viņam aizrādītu, lai runā skaidri un saprotami. Tas varētu būt: Šorīt es mūsu veikalā nopirku pienu, kefīru un biezpienu. Ikdienā netiek lietoti sarežģīti zinātniski termini, arī standartfrāzes (druvu kuģis, jūras arāji u. tml.), ko mēs parasti izliekamies nemanām ievadrakstos, lekcijās, referātos, bet ko kategoriski noraidām intīmā ikdienas saziņā (ja lietojam, tad ar ironiska vērtējuma niansi). Frāžainība un neiederīgas leksikas lietojums atstāj ļoti nepatīkamu iespaidu arī presē. Piemēram, 1980. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” bija ievietots raksts par ugunsdzēsējiem, par viņu veiklību sporta sacensībās; šim rakstam bija neiederīgs virsraksts “Duelis ar uguni”. Būtu ieteicams vecvārdu duelis aizstāt vismaz ar mūsdienīgo divkauja , bet vēl labāk būtu izvēlēties citu virsrakstu. Tajā pašā laikrakstā 1981. gadā ievietots raksts, kas veltīts ugunsgrēka dzēšanai Filharmonijā 1963. gada 15. martā un bojā gājušā ugunsdzēsēja Ļeva Sidorova piemiņai, – šis raksts ir emocionāls, un tam ir izvēlēts atbilstošs nosaukums “Rekviēms” (rakstam varēja būt labāks tulkojums).

Optimāls valodas līdzekļu lietojums balstās uz komunikatīvās situācijas izpratni un apzināti motivētas valodas līdzekļu atlasi. Ņemot vērā iepriekš teikto, katrā no valodas kultūras līmeņiem ir iespējams konstatēt noteiktas pazīmes: valodas pareizuma līmenī tā ir precizitāte, noturīgums, izteikuma loģiskums un valodas tīrība, meistarības līmenī – valodas līdzekļu savdabīgums, iederīgums jeb piemērotība, izteiksmīgums, skaistums un bagātība.

Ideju par divu minēto principiāli atšķirīgo aspektu norobežošanu valodas kultūras izpratnē izvirzījis krievu valodnieks G. Vinokurs 1930. gadā (Vinokurs 1), bet pēc tam precizējis vēlākos darbos (daļēji: Vinokurs 2). Abus minētos jēdzienus G. Vinokurs ir pretstatījis; šajā ziņā viņa pieeja ir jāprecizē, jo tie abi nav domājami viens bez otra – meistarība ietver pareizumu. Tāpēc ir vietā šķirt divus savstarpēji saistītus līmeņus, kurus bieži vien ir grūti savā starpā norobežot un kurus saista arī kopējas pazīmes. Tāda, piemēram, ir valodas tīrība, kas pareizuma līmenī parādās kā valodas līdzekļa atbilstība valodas sistēmas prasībām, bet meistarības līmenī izpaužas kā valodas līdzekļu nacionālā savdabīguma balstītāja.

Valodas meistarības galvenās īpatnības ir aktivitāte un radošais raksturs. Valodas meistari labi pārzina valodas normas un spēj arī paši veidot jaunus valodas līdzekļus, radot priekšnoteikumus jaunām normām, – tas ir aspekts, kas būtu uzsverams jaunu autoru izglītošanā un audzināšanā. Par to īpaši rūpējušies rakstnieki (piemēram, E. Vilks, M. Ķempe un citi). (Par valodisko audzināšanu sk. Jedlička 1, 129 – 130.)

Mācībā par valodas kultūru apkopoti fonētikas, gramatikas, stilistikas un citu valodniecības nozaru sasniegumi un praktiski secinājumi, kas noderīgi valodas praksē. Tai ir atbalsta disciplīnas un robeždisciplīnas gan starp valodniecības, gan citu zinātņu nozarēm.

Valodas kultūras jautājumi jārisina katrā konkrētas tautas (nācijas) valodniecībā. Daudziem procesiem valodu attīstībā un arī valodas kultūrā ir universāls raksturs. (Jedlička 2, 267) Mūsdienu apstākļos, kad jau ir zināms teorētiskais pamats (visvairāk čehu un slovaku valodnieku darbos) un kad integrācijas tendences arvien stiprāk izpaužas arī zinātnē un kultūrā, izvirzās valodas kultūras vispārīgā teorija. Galvenie valodas kultūras teorijas jautājumi un problēmas – nacionālās valodas stratifikācija, literārā valoda un tās polifunkcionālisms, norma un tās kodifikācija, valodas un tās līdzekļu variatīvums un daudzas citas – ir kļuvušas par vispārīgās valodniecības daļu.

Valodas kultūras pamatā ir ortoloģija jeb pareizas valodas mācība. Tā ir samērā jauna disciplīna, turklāt tās teorija balstās uz valodas prakses materiāliem, ir sociāli nozīmīga un tiek iedzīvināta praksē.

Igauņu valodnieks H. Sāri šķir 1) praktisku lingvistisku darbību un 2) valodas kopšanu. Praktiskās darbības mērķis ir a) noteikt literārās valodas normas un tās kodificēt (valodas kārtošanas ortoloģiskā puse) un b) apzināti attīstīt valodu tālāk tiklab vārdu, kā arī gramatikas ziņā (valodas attīstīšana). Valodas kopšanas uzdevumi ir garantēt a) ieteikto normu ieviešanos, b) valodas lietojumu labā stilā un bez kļūdām, c) tautas, sevišķi jaunatnes, audzināšanu pareizas dzimtās valodas cienīšanas garā. “Starp valodas kārtošanu un valodas kopšanu nav krasas robežas.” (Sāri, 1, 23) Šiem uzskatiem var pievienoties.

Valodas kultūra balstās uz visām valodniecības nozarēm visos līmeņos, it īpaši mūsdienu valodā. Nepietiekama izpēte kādā no tām var izpausties arī valodas kultūrā. Valodas kultūra saņem arvien jaunus datus no gramatikas, leksikoloģijas, leksikogrāfijas, frazeoloģijas, frazeogrāfijas, stilistikas un citām nozarēm. Ļoti svarīgs valodas kultūras avots ir normatīvā gramatika; abas šīs nozares ir ļoti tuvas. Valodas kultūra no normatīvās gramatikas atšķiras ar pieeju valodas materiālam: normatīvajā gramatikā galvenā uzmanība tiek pievērsta gramatisko formu un kategoriju normēšanai, bet valodas kultūrā mūs interesē galvenokārt gramatikas normu realizācija, svārstības un atkāpes no normām valodas praksē un normatīvu ieteikumu pamatojums. Gramatiskās pazīmes valodas kultūrā noder normas stabiluma un mainīguma tendenču raksturošanai un izpratnei; balstoties uz tām, ir iespējams izstrādāt normatīvus ieteikumus. Gramatiski neprecīzas konstrukcijas bieži ir arī neloģiskas.

Teikumā Izsludināts  k o n k u r s s  par amatieru kinofilmu  r a d ī š a n u  dabas pieminekļu aizsardzībā (LD 77) neprecīzais saistījums konkurss par radīšanu reizē ir arī neloģisks. To varētu labot: amatieru kinofilmu konkurss. Taču ne vienmēr neloģiskums ir saistīts ar gramatiskām nepilnībām. Piemēram, teikumā Brūno govju šķirnē jūs esat ieguvis pirmo vietu. (OV 92) gramatisku kļūdu nav, bet teikums ir neloģisks pēc satura: pirmā vieta piešķirta govīm, nevis to īpašniekam. Kļūda ir teikumā: Daugavpils tirgū atcelta maksa par piena produktu analīzēm, zemniekiem atļauts  p ā r d o t  pienu  b e z  m a k s a s. (NC 92), jo pārdot nozīmē atdot kaut ko par samaksu pircēja īpašumā.

Latviešu valodniecībā pašreiz ir samērā daudz materiālu ar normatīviem ieteikumiem gramatikā. Plašākais no tiem ir Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika.

Valodas kultūrai ir sakari gandrīz ar visām valodniecības nozarēm. Minēsim galvenās no tām.

Valodas kultūrā jāņem vērā leksikoloģijas un semasioloģijas pētījumi. Šajās nozarēs latviešu valodniecībā ir darbi A. Lauai, M. Stengrevicai, R. Veidemanei un daudziem citiem. Vārdu leksiskās nozīmes, to semantiskā un jēdzieniskā sakarība un saderība saistījumos ir tieši saistīta ar valodas loģiskumu. Piemēram, vārdu saistījumi pirmā debija, jaunie juniori (VB 91), neražīgs zudums, nelīdzens ritms, augsti rezultāti, temps pazeminās nav semantiski motivēti: debija ir pirmā uzstāšanās – pietiek ar šo vārdu; vārdkopās pirmā debija, jaunie juniori ir semantisks pārdaudzums; zudums vispār nevar būt ražīgs; ritms var būt nevienmērīgs; rezultāti var būt labi; temps var būt lēns vai ātrs, tas var palēnināties. Ar valodas kultūru cieši saistīti sinonīmijas, antonīmijas, homonīmijas un citi jautājumi.

Valodas kultūru lielā mērā ietekmē gan teorētiskās, gan praktiskās leksikogrāfijas attīstība. Vārdnīcas – skaidrojošās, svešvārdu, bet it īpaši pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas – ir ļoti svarīgas valodu apguvē un normatīvo iemaņu nostiprināšanā. Ir ieteicams vārdnīcas izmantot regulāri – lasīt tās kā autonomu avotu, iedziļināties vārdu nozīmju skaidrojumos, ilustratīvajos piemēros, norādēs, nevis ieskatīties tajās tikai nepieciešamības dēļ.

Valodas kultūrai ir ciešas saites ar vārddarināšanu, arī terminu darināšanu. Pagaidām latviešu valodniecībā vārddarināšana nav teorētiski kļuvusi pilnīgi patstāvīga, tā parasti raksturota morfoloģijas sastāvā. Par to ir ziņas Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā (MLLVG 1), kā arī A. Ahero, E. Soidas un citu pētījumos. Pašreiz vārddarināšanas procesi ir ļoti aktīvi, tāpēc vārddarināšanas izpētei, tās modeļu apzināšanai ir primāra nozīme leksikas attīstībā un darinājumu normēšanā.

Īpašas praktiskas nozares, kas balstās uz gramatikas un citu teorētisku nozaru datiem, ir interpunkcija, ortogrāfija un ortoēpija. Interpunkcijā pašreiz galvenais avots ir A. Blinkenas Latviešu interpunkcija. Ortogrāfijas un ortoēpijas dati parasti atrodami pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcās. Latviešiem ir senas pareizrakstības vārdnīcu tradīcijas, bet pareizrunas vārdnīcas pašreiz vēl nav (tā tiek gatavota) – pareizruna gan rādīta K. Mīlenbaha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā. Ir risināti vairāki svarīgi ortogrāfijas jautājumi. Par ortogrāfijas principiem un grafētiku ir pētījumi H. Bendikam, A. Lauai un citiem, par ortoēpiju – A. Lauai, lielo burtu lietojumu pētījusi T. Porīte. Gan ortogrāfijas, gan ortoēpijas jautājumi risināti citvalodu īpašvārdu atveidē – par tiem izdoti īpaši biļeteni.

Valodas kultūra ir saistīta ar literārās valodas teoriju un vēsturi, ir šo disciplīnu svarīga sastāvdaļa. Šajā jomā latviešu valodniecība ir pētījumi A. Ozolam, J. Kušķim un citiem. Latviešu grafētikas, ortogrāfijas un ortoēpijas normu vēsturisko izveidi pētījusi A. Bergmane, lielo burtu lietošanu un interpunkcijas attīstību – A. Blinkena. (Bergmane, Blinkena)

Svarīga praktiska nozare ir terminoloģija. Tā tiek veidota visās zinātnēs. Tās tapšanā piedalās galvenokārt nozaru speciālisti, bet nepieciešama arī valodnieku līdzdalība – valodnieki palīdz regulēt ortoloģisko pusi. Latviešu valodniecībā ir samērā daudz praktisku materiālu – terminu vārdnīcu. Visvairāk teorētisku pētījumu ir V. Skujiņai.

Par stilistikas un valodas kultūras savstarpējām attieksmēm ir daudz runāts un rakstīts. Pašreiz stilistika kā zinātnes nozare nav pietiekami reljefi norobežota – tajā ir apvienoti dažādi atšķirīgi aspekti, piemēram, tādi jautājumi kā valodas izteiksmīguma līdzekļi, valodas mērķtiecīgas funkcionēšanas likumības, literārās valodas un daiļdarbu savstarpējās attieksmes un citi. Valodas kultūras izpratnei nepieciešams precīzs un plašs stilu apraksts, to īpašību pētījumi. Stilistikas (B. Golovins iesaka terminu stiloloģija ) objekts ir valodas stili un runas stili, to kopīgums un atšķirības. Valodas kultūras kompetencē ietilpst valodas komunikatīvo īpašību un pazīmju izpēte, to savstarpējās attieksmes, to attīstīšanas un bremzēšanas nosacījumi, bet starp šiem nosacījumiem ir arī valodas un runas stili. Tāpēc starp stilistiku un valodas kultūru ir ciešas un organiskas saites; šajā sfērā vēl ir visai daudz neskaidrību. Latviešu valodniecībā praktiskās stilistikas pētījumi ir J. Rozenbergam. Stilistikas jautājumus pētījuši arī O. Bušs, R. Veidemane un citi.

Valoda kā sabiedriska parādība jāpētī socioloģiskā aspektā: jāpētī sabiedrības attīstības pakāpe un vēsture, tās vajadzības tieši attieksmē pret valodu. Valodas socioloģiskie pētījumi ir sarežģīti. Latviešu valodniecībā nepieciešams attīstīt sociolingvistiku kā patstāvīgu nozari.

Pašreiz vēl pietiekami netiek izmantotas psiholoģijas iespējas valodas kultūras problēmu risināšanā. Būtu jāvērtē valodas līdzekļu iedarbe uz psihi dažādos apstākļos un situācijās. Tātad būtu jāattīsta psiholingvistika – latviešu valodniecībā; atsevišķos pētījumos ir elementi. Valodas komunikatīvo pazīmju, valodas līdzekļu lietojuma optimālo nosacījumu un psiholoģiskās iedarbības pakāpes izpēte varētu būt pamatā plašu rekomendāciju izstrādei.

Ar saziņas psiholoģiju cieši saistīta paralingvistika (valodniecības nozare, kur tiek pētīti valodas situatīvie palīglīdzekļi – dažādi situatīvi līdzekļi: mīmika, žesti, valodas mijiedarbe ar citām semiotiskām sistēmām). Paralingvistika ir komunikācijas funkcionālā daļa, un tai jāietilpst kopējā ārpusvalodiskajā sfērā. Tādā veidā saskaras un savienojas divas sistēmas – valodiskā kā primārā un paralingvistiskā kā sekundārā. Paralingvistikas uzdevums ir 1) iespējama izteikuma struktūras saīsināšana reālas saziņas apstākļos un 2) nelingvistisko elementu analīze. (Kolšanskis, 19) Paralingvistika ir viena no grūti norobežojamām disciplīnām; par to mūsdienu lingvistikā daudz tiek diskutēts. (Abduazizovs, 68).

Valodas kultūras teorijā izmanto arī citu zinātņu nozaru atziņas. Nozīmīga ir attiecīgās tautas folklora, tās izpētes līmenis, arī valodnieciskā izpēte. Šajā novadā latviešu valodniecībā lielu ieguldījumu ir devis A. Ozols, pētījot latviešu tautasdziesmu valodu.

Valodas kultūras attīstība ir saistīta arī ar attiecīgās tautas literatūrzinātnes un kritikas attīstību: tās var dot ieteikumus un ierosmi optimālai valodas līdzekļu izmantošanai gan daiļdarbos, gan valodā vispār; šajā aspektā īpaši nozīmīgi ir orģināldarbu pētījumi un vērtējumi.

Tādas valodas komunikatīvās pazīmes kā precizitāti un loģiskumu vērtē, izmantojot loģiku. Valodas kultūras teorijā var noderēt loģikas pamatjēdzieni un kategorijas, siloģismi, hipotēzes, teorēmas, lai precīzi spētu vērtēt valodas faktus. Tas īpaši svarīgi, raksturojot izteikuma loģiskās priekšrocības vai kļūdas, t. i., vērtējot valodas faktu loģiskumu.

Vispārīgās teorijas daļā valodas kultūra ir cieši saistīta ar filozofiju. Filozofiska ievirze var palīdzēt dialektiski izprast valodas komunikatīvo pazīmju un īpašību savstarpējās attiecības, to saistību ar valodu un apziņu, ar cilvēku uzvedību un sabiedrisko praksi. Valodas praksē būtu jāizstrādā filozofiski pamatoti pragmatiski ieteikumi noteiktā sistēmā. Uz valodas praksi ir attiecināmas arī estētiskās kategorijas.

Katrs cilvēks ir saistīts ar citiem sabiedrības locekļiem daudzveidīgās attiecībās, un šīs attiecības realizējas galvenokārt ar valodas palīdzību. Kopš civilizācijas pirmsākumiem valodas attīstībai ir milzīga nozīme sabiedrības attīstībā. Vēstures gaitā valoda ir mainījusies. Piemēram, Eiropas areālā no cilšu valodām pamazām veidojušās civilizētu kolektīvu – tautību, nāciju – valodas, kas veic domu formulēšanas un atspoguļošanas un saziņas funkciju, kā arī citas funkcijas visās sabiedrības darbības sfērās – politikā, ekonomikā, zinātnē un kultūrā.

Lai valoda spētu adekvāti atspoguļot sociālus procesus, tai ir jāattīstās. Valodas attīstību veicina vai bremzē dažādas tendences. Feodālā sabiedrībā, piemēram, valodas attīstības tendences izpaužas nepieciešamībā saglabāties kā attiecīgās etniskās vienības saziņas līdzeklim, diferencējoties no citām līdzīgām vienībām; veidojas liels skaits izlokšņu un dialektu. Pēcfeodālisma sabiedrībā darbojas integrācijas tendences, kuru ietekmē 1) veidojas un attīstās mūsdienu literārās valodas kā virsdialektu saziņas līdzekļi un 2) izvirzās starptautiskās vai starpnāciju saziņas valodas; Eiropā sākotnēji tās ir angļu un spāniešu valoda, vēlāk arī citas. Starpnāciju saziņas funkciju spēj veikt mūsdienu literārās valodas ar attīstītu valodas kultūru.

Valoda attiecas uz katru sabiedrības locekli – indivīdu.

Cilvēks kā noteikta etniska kopuma loceklis izmanto valodu un ir spiests par to interesēties; viņš vērtē gan vārdu krājumu, gan valodas gramatisko uzbūvi, gan skanējumu un spēj arī ietekmēt valodas attīstību.

Daudzie paralēlismi (galvenokārt varianti) literārajā valodā, it īpaši tās sākumposmā, bieži veido izvēles situācijas (nepieciešamību izvēlēties kādu no variantiem); tās dažkārt sauc arī par konflikta situācijām. Valodas lietotāju apziņā un reizē arī sabiedrības praksē arvien noteiktāk priekšplānā izvirzās svarīgākā literārās valodas problēma: kā labi, ietekmīgi, pareizi runāt, citiem vārdiem – kā optimāli izmantot valodas līdzekļus sociālu mērķu sasniegšanai. Tā ir valodas kultūras problēma. Nepieciešams valodas kultūras nosacījums ir pietiekami augsts valodas lietotāju vispārējais kultūras līmenis. Valodas lietotājiem nepieciešamas labas valodas likumu zināšanas, kā arī augsts valodisks apzinīgums un ar to cieši saistīta valodas mīlestība. Ja valodas lietotājiem trūkst iekšējas kultūras, valodas zināšanas un zināšanas citās sfērās nespēj radīt tādas nepieciešamas īpašības kā valodiska gaume un valodiska disciplinētība. Tikai kultūra plašā nozīmē – gan zināšanas, gan ieaudzinātas un izkoptas pozitīvas morālās īpašības, kas rodas personības vispusīgā harmoniskā attīstībā, – ir priekšnoteikums apzinātai mīlestībai pret valodu. Jēdzieni valodiska gaume un valodiska disciplinētība paredz valodas pamatlikumu apzinātu apguvi un radošu izmantošanu. Valodiska gaume var veidoties tikai uz galveno valodisko iemaņu bāzes. Gan tautas kultūra, gan tās valoda ir ļoti svarīga rakstniekiem un dzejniekiem, un viņi parasti rūpējas par savas valodas izkopšanu. Viņi tiecas audzināt tautu valodas mīlestības garā. Rakstnieku spalvai pieder daudz pazīstamu atzinīgu izteicienu par valodu un tās kultūru. Piemēram, daudziem latviešu dzejniekiem ir dzejoļi par valodu – “Mātes valoda” (M. Ķempei un A. Krūklim), “Vārds”, “Vārdi” u. tml.: Dzīvē no haosa izcelts tiek, Radības kroni tai galvā liek Radošais vārds. (Aspazija, Vārds. – Dzeja, 2. – R., 1966. – 452. lpp.) Rindas par valodu varam lasīt daudzos dzejoļos, kuri nebūt nav pilnībā veltīti valodas tēmai, piemēram: Valoda, riti! Valoda, stāsti! Riti kā ūdens straumes, Līsti kā zvaigžņu lietus, Kas Visuma plašajos vārtos Mūžības liecību raksta. (K. Strāls Vakara degsme. – R., 1964. – 119. lpp.)

Rakstnieki, zinātnes un kultūras darbinieki valodas mīlestību un pietāti pret savu dzimto valodu bieži saista ar personības pilsonisko vērtību. “Turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” (Alunāns, 49) Pēc katra cilvēka attieksmes pret savu dzimto valodu var spriest ne tikai par viņa kultūras līmeni, bet arī par viņa pilsonisko vērtību, īsta mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu valodu.

Lai veidotu savu valodu skaistu un bagātu, ir nepieciešamas arī zināšanas gan savas tautas, gan visas civilizētās pasaules kultūrā. Piemēram, tikai tad iespējams precīzi lietot klasisko valodu un antīkās pasaules spārnotos teicienus un vārdkopas (ars longa, vita brevis; Ahilleja papēdis, Trojas zirgs, Penelopes uzticība ), Bībeles teicienus (danajiešu dāvanas; neticīgais Toms; no Poncija pie Pilāta; aci pret aci; zobu pret zobu ), vispārlietojamus citu valodu teicienus oriģinālvalodā (idee fixe; made in; time is money u. tml.) un citus, ja valodas lietotājs spēj atbilstoši orientēties attiecīgo reāliju sfērā un vispārzināmā terminoloģijā, literatūrā, mākslā, reliģijā un daudzās citās svarīgās dzīves sfērās.

Dzīvā vārda spēku sabiedrība izmanto noteiktiem mērķiem, noteiktu sociālu grupu vai šķiru interesēs. Vēsturiski pirmā sfēra, kur apzināti ir ticis izmantots vārda spēks, kur kopta valoda un attīstīta valodas kultūra, ir publiskas runas māka jeb tā saukta oratoru (daiļrunas) māksla. Tai ir arī sava teorija, kas veidojusies Senajā Grieķijā – te daiļruna tikusi uzskatīta par “mākslu karalieni” un jūtami ietekmējusi valsts dzīvi. Līdz mūsu laikam saglabājušās liecības par daudziem labiem oratoriem, it īpaši Sokrātu, Platonu, Dēmostenu, Dēmokritu, teorijā – Aristoteli. Mūsdienu runas mākai ir citi sociāli pamati nekā runas mākai Senajā Grieķijā un Romā, tomēr pamatprincipi, kas tur veidojušies, ir derīgi arī pašreiz. Tie ir šādi: 1) pats galvenais ir runas saturs – runai ir jāsniedz klausītājiem zināšanas; 2) runai ir jārosina klausītāji uz rīcību, tāpēc runātājam jābūt labam psihologam un jāprot emocionāli ietekmēt klausītājus; 3) runai jābūt tikumīgai, tai jāsaskan ar runātāja dzīvi un darbību, viņa uzskatiem – runātājs nedrīkst būt divkosīgs un melot; 4) runātājam pastāvīgi jārūpējas par savu meistarību, jācenšas izmantot ietekmīgus un iederīgus valodas līdzekļus; 5) runātājam pēc iespējas jācenšas vairīties no ārišķībām gan vizuālā, gan valodas ziņā – jāatturas no liekas žestikulēšanas, jāievēro mērenība metaforu, epitetu, hiperbolu, salīdzinājumu u. tml. lietošanā.

Viduslaikos galvenokārt tiek attīstīta un izkopta valodas pragmatiskā puse: dominē cenšanās runas adresātu ietekmēt, rosināt viņa domas un rīcību vēlamā virzienā. Patiesas morālas tīrības princips ieskanas tikai atsevišķu domātāju uzskatos un oratoru runā; valdošo aprindu politikā un arī reliģijā priekšplānā tiek izvirzītas moralizējošas pamācības, kurām atsevišķos konkrētos gadījumos un situācijās nenoliedzami ir arī progresīva nozīme sabiedrības ļauno spēku savaldīšanā. Attīstās arī valodas rakstu forma. Galvenais publiskas runas mākas princips ir sniegt klausītājiem zināšanas; tas tiek tālāk attīstīts izglītības sfērā – universitātes lekcijās.

Apgaismības laikā publiskas runas mākas attīstība ir pretrunīga un notiek asas politiskas cīņas apstākļos. Progresīvie oratori izmanto antīkās oratoru mākas galvenos principus. Tiek uzsvērta runas satura nozīmība; nopietnas prasības izvirzītas arī pret formu. Šajā laikā oratoru mākas attīstību jau stimulē iespiestā literatūra.

Sākot ar 19. gadsimtu, tiek atdzīvināti antīkās oratoru mākas pamatprincipi: publiski teiktai runai jābūt saturīgai, principiālai, bez viltus. Tiek kritizēti lēti izskaistinājumi, frāžainība, pārmērīgs svinīgums. Tiek apzināta prasība, ka katram runātājam jāveido savs stils un ka viņam nepieciešama augsta vispārējā kultūra. Publiskas runas māka apzināti tiek izmantota kā pasaules pārveidošanas līdzeklis. Tā pamazām kļūst internacionāla pēc būtības un ideāliem un tāpēc aizskan tālu pāri atsevišķu nāciju robežām.

Par galveno tiek uzskatīts 1) saturs, 2) precīzi un tēlaini valodas līdzekļi. Tiek uzsvērta prasība pēc izteiksmes koncentrētības, īsuma, vairīšanās no stereotipiem. Daudzi labi runātāji prot improvizēt un uzstājas emocionāli. Pamazām veidojas arī atziņas par komunikācijas procesa sarežģītību.

Mūsu laika publiskas runas mākas pieredzē ietilpst 1) publiskas runas mākas zinātniskie pamati un principi, kuru saknes ietiecas antīkajā pasaulē, 2) oratoru prakse dažādos žanros un veidos, 3) oratoru gatavošanas sistēma noteiktās zinātnes un kultūras sfērās un 4) publiskas runas mākas vēsturiskā pieredze un tradīcijas. Politiskā darbība nav iedomājama bez labiem oratoriem. Publiskas runas māka, tās teorija un prakse ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Galvenais princips: runai jābūt saturiski piesātinātai, runātājam nepieciešams savs redzes viedoklis. Runa jāveido atkarā no situācijas; visjutīgākais barometrs ir auditorija. Pieredze rāda, ka vislabākā priekšnesuma metode ir vienkāršs stāstījums ar personiskas pieredzes elementiem (protams, ja nav jāievēro īpaši situatīvi nosacījumi). Jāvairās no pārliecīgiem žestiem un pozas. Ieteicams runāt par galveno, turklāt īsi, vairoties no trafaretām frāzēm, no stereotipiem. Jācenšas rosināt auditoriju. Tāpēc nedrīkst apiet asus jautājumus, bet ne vienmēr uz tiem ir izsmeļoši jāatbild – var mudināt klausītājus meklēt atbildes pašiem. Runātājam jācenšas būt taisnīgam un godīgam, viņš nedrīkst pats sevi lielīt, citus lieki pamācīt, administrēt, uzspiest savu viedokli, īpaši jādomā par valodu – tā ir jākopj, jāizmanto valodas bagātības, jāievēro gramatikas likumi, īpaši par savu valodu jārūpējas skolotājiem.

Publiskā runā ir jācenšas izmantot visas ar sociālo praksi saistītās valodas funkcijas. Runātājam ir jāvairās no garīgas kūtrības un jācenšas apzināti izmantot visu progresīvo pieredzi un teoriju no antīkās sabiedrības līdz mūsu laikam.

Valodas kultūras teorijas centrā ir literārās valodas un tās normu izpratne, bet tajā savukārt liela nozīme ir valodas variatīvumam, paralēli lietojamiem valodas līdzekļiem (paralēlismiem) un normētāja attieksmei pret tiem. Šo jautājumu sakarā veidojas tas sarežģītais valodas kultūras teorijas audums, kurā visi aspekti, līmeņi, problēmas cieši cita ar citu savijušās un grūti risināmas.

Tēze, ka valoda ir sistēmu sistēma, mūsdienu valodniecībā kļuvusi par aksiomu. Proti, valoda ir tāda sistēma, kurā var izšķirt dažādas apakšsistēmas (mikrosistēmas) un līmeņus. Šajā aspektā valoda tiek uzskatīta par noteiktu struktūru apvienojumu. To veido noteiktā veidā organizēti valodas līdzekļi. Bet šāda sistēma pati par sevi vēl nav valoda. Par valodu tā kļūst funkcionējot. Faktiski funkcionālais aspekts ir primārais, jo no tā tiek izdalīts un izsecināts strukturālais – struktūras elementi un attieksmes starp tiem vispārinātā veidā.

Latviešu valoda ir nacionāla valoda un funkcionē par latviešu nācijas saziņas līdzekli. Tajā var izdalīt literāro paveidu, kas tiek saukts par literāro valodu, un neliterāro sfēru, kurā ietilpst vairāki paveidi. Valodas kultūras pamatu, izpētes avotu un priekšmetu veido literārā valoda. Kā nacionālās valodas sastāvdaļa tā izceļas un tiek pretstatīta citām, neliterārām nacionālās valodas formām. Literārās valodas teorijā ir jāņem vērā arī pārējie nacionālās valodas paveidi; literārās valodas teorijai būtu jākļūst par nacionālās valodas teorijas sastāvdaļu, tāpat kā literārā valoda pati ir nacionālās valodas sastāvdaļa. Lai varētu tālāk raksturot literāro valodu, vispirms jācenšas noskaidrot nacionālās valodas stratifikācija un literārās valodas vieta tajā.

No iepriekš teiktā izriet, ka nacionālajai valodai ir vairākas eksistences formas jeb paveidi – tātad tā ir polifunkcionāla. Nacionālās valodas polifunkcionālums atšķirībā no literārās valodas polifunkcionāluma ir dabiski veidojies; tikai literārajā valodā tas tiek apzināti regulēts ar kodifikāciju, ir atkarīgs no sociālās civilizācijas mērķiem un kupli sazarojis.

Uzskati par nacionālās valodas stratifikāciju galvenajos vilcienos sakrīt. Pirmkārt, tiek atzīti divi relatīvi stabili nacionālās valodas struktūras paveidi – literārā valoda un teritoriālie dialekti. (Jedlička, 46; Barnets, 196; Horeckis, 219; Ripka, 253 u. c.) Bez tam vēl tiek minēts interdialekts – dialektāls ūzuss, kurā zūd atšķirības starp dialektiem un rodas augstāka ranga veidojums ar plašāku lietojumu nekā vienam dialektam; tas tiek izmantots vienas vai vairāku dialektu grupu saziņā. (Ripka, 256) Tātad ir konstatētas jau divas zemākas nacionālas valodas formas – teritoriālais dialekts un interdialekts. Ja veidotu hierarhisku shēmu, interdialekts tajā būtu augstākā pakāpē nekā parastais teritoriālais dialekts. Sociolingvistiskā aspektā minētajiem paveidiem ir atšķirīgs prestižs, kas mainās laika gaitā: literārās valodas prestižs ir augsts, teritoriālā dialekta – zems. Ja valodas lietotājs prot tikai vienu no nacionālās valodas paveidiem (piemēram, tikai teritoriālo dialektu), prestiža jautājums tiek neitralizēts. (Hloupeks, 169)

Literārā valoda un teritoriālie dialekti, nacionālās valodas stratifikācija ir polāri jēdzieni, tiem ir ģeogrāfiski un funkcionāli nosacītas galēji pretējas pozīcijas. Starp tiem ir samērā plašs neliterārās valodas slānis, kas tiek dažādi raksturots. Čehu valodniecībā minētais starpslānis iedalīts 1) ikdienas sarunvalodā un 2) literārajā sarunvalodā, kas veido pāreju no neliterārās sfēras uz literāro. (Jedlička 1, 46). Tā kā literārā sarunvaloda ietilpst literārās valodas jēdzienā, dalījums faktiski ir trejāds: literārā valoda – ikdienas sarunvaloda – teritoriālie dialekti. Literārai valodai ir gan runas, gan rakstu forma, bet pārējiem paveidiem – galvenokārt runas forma. Literāro valodu no ikdienas sarunvalodas un dialekta atšķir apzinātas kodificētas normas; teritoriālie dialekti ir reģionāli un sociāli ierobežoti, ikdienas sarunvalodai reģionālu ierobežojumu nav, un normas tajā ir variatīvas.

Valodniecībā sastopams arī cits neliterārā slāņa dalījums: standarts3 un substandarts. (Horeckis, 217; Kočišs, 226) Standarta forma veidojas, ja neliterāru elementu nav daudz, un tā ir atspoguļota rakstos. Ja neliterāro elementu ir daudz, veidojas substandarta forma – tikai mutvārdos. Atkarībā no valodas specifikas, ņemot vērā dialektu un citu paveidu attīstību, katrā valodā veidojas sava konkrēta nacionālās valodas stratifikācija. Turklāt jāņem vēra, ka šī stratifikācija, tāpat kā literārās valodas diferenciācija, nav sastingusi – attieksmes starp dažādiem paveidiem un to elementiem pastāvīgi mainās.

Slovaku valodnieks J. Horeckis izdalījis piecas galvenās nacionālās valodas normas: 1) daiļdarbu valodu, 2) literāro formu, 3) standarta formu (kas realizējas rakstveidā), 4) substandarta formu (kas realizējas mutvārdos) un 5) dialekta formu. (Horeckis, 219) Slovaku valodnieks I. Ripka arī min piecas formas: 1) literāro valodu (kuru viņš sauc par standartu), 2) literāro sarunvalodu (substandartu), 3) ikdienas sarunvalodu (supradialektu), 4) interdialektu un 5) tradicionālo teritoriālo dialektu – veidojas hierarhiska sistēma. (Ripka, 258)

Plaši izprotot variantus un variatīvumu valodā, arī nacionālās valodas funkcionālie paveidi tiek saukti par variantiem – piemēram, H. Glisons šādā nozīmē nošķīris šādus valodas variantus: 1) teritoriālie dialekti, 2) sociālie dialekti – a) literārā runa, b) vienkāršruna – un 3) ikdienas sarunvaloda. (Glisons, 385 – 396) Nacionālās valodas paveidus nebūtu lietderīgi saukt par variantiem, jo šim terminam valodas kultūrā ir konkrēta nozīme.

Par galveno nacionālās valodas stratifikācijā būtu uzskatāms, pamatdalījums: 1) literārā valoda, 2) ikdienas sarunvaloda un 3) dialekti. Taču ikdienas sarunvalodas jēdziens ir problemātisks. Ikdienas sarunvaloda salīdzinājumā ar citiem paveidiem nav strukturāls veidojums – tajā izmantoti pie atšķirīgiem paveidiem piederoši valodas līdzekļi; faktiski te ietilpst viss, kas tiek izmantots ikdienas saziņā, sākot ar literārās valodas runas formu un beidzot ar dialektiem, arī žargoni, pat argo. Sarunvalodai piemīt brīvums, ekonomiskums saziņā, ekspresīvums un mazāks obligātums nekā literārajā valodā; neliterārajā sarunvalodā šīs pazīmes izpaužas spilgtāk. Ir vēl citas pazīmes (īsums, uzticēšanās sarunbiedram u. c.) bet stratifikācijā tās nav būtiskas. Sarunvaloda ir situatīvi nosacīta, un tai parasti ir dialoga forma. Izteikumi tajā bieži tiek veidoti spontāni – to veicina sarunbiedru tiešs kontakts un neoficiāla situācija. Sarunvaloda nosaka visas valodas dinamiku: tieši ikdienas saziņā visspilgtāk izpaužas literārās sarunvalodas un neliterāro paveidu konkurence.

Latviešu valodā pašreiz varētu runāt 1) par literāro valodu, kura zemākā pakāpē ietilpst literārā sarunvaloda, 2) par neliterāro sarunvalodu un 3) par teritoriālajiem dialektiem. Nosacīti to varētu attēlot šādi:

Literārie paveidi

Neliterārie paveidi

Literārā valoda

Literārā sarunvaloda

Neliterārā sarunvaloda

Teritoriālais dialekts

Rakstu un runas formā

Ikdienas sarunvaloda plašā nozīmē (galvenokārt runas formā)

Nacionālo valodu mūsdienās reprezentē literārā valoda. Tās robežas un apjoms pastāvīgi mainās. Ir vērojamas divas pretējas tendences: 1) paplašinās literārās valodas robežas – tajā ienāk arī neliterārie elementi – un 2) sašaurinās literārās valodas normētā sfēra par labu vājāk normētajām nacionālās valodas formām. Tātad literārajā valodā jāatzīst divējādas normas – stingrākas un brīvākas. Pamazām zūd teritoriālie dialekti: literārā valoda tos izspiež arī personiskā saziņā, it īpaši dialektu leksikā un vārdu skanējumā. Interdialekti, ja tādi ir, izlīdzina dialektus. (Kočišs, 233) Literārā valoda sāk pastāvēt un attīstīties uz izlokšņu un dialekta bāzes, bet pašreiz dialekti pastāv uz literārās valodas bāzes. Literārās valodas robežas sasniedz nacionālās valodas robežas. (Kočišs, 230)

Mūsdienu lingvistikā atzīts, ka jārūpējas par nacionālo valodu kopumā, nevis tikai par literāro valodu. Nācijas pārstāvim nepietiek tikai ar literārā paveida, literārās valodas zināšanām. “..kāds var runāt par to pašu tematu neliterārā valodā un būt kulturālāks nekā cits, kas runā literārā valodā.” (Hauzenblass, 301) Lai patiešām varētu valodu izmantot radoši, ir jāapzinās valodiski komunikatīvā situācija un jāveido vispārēja komunikācijas kultūra.

Valodas lietotāji mūsdienu nacionālajās un valstiskajās kopībās ir ļoti diferencēti (Hauzenblass, 302), un tam atbilst diference saziņā. Lai pētītu nacionālo valodu un literāro valodu kā tās sastāvdaļu, to mijiedarbi funkcionālā aspektā, jāņem vērā komunikatīvie uzdevumi un noteikta valodas situācija. Situāciju (arī valodas situācijas) pētījumi ir sociolingvistikas kompetencē. Sociolingvistiska pieeja ir perspektīva, bet mums pagaidām šajā sfērā nav pētījumu, nav teorētisku pamatojumu, kas būtu balstīti uz latviešu valodas izpētes materiāliem, tāpēc jautājuma raksturošanai izmantoti galvenokārt čehu valodnieku pētījumi; viņi savukārt izmantojuši un asimilējuši galvenos pētījumus komunikācijas teorijā.

Valodiskā komunikācija un tās kultūra ir attiecināma 1) uz komunikātu (valodisku izteikumu, tekstu) izveidi un 2) uz komunikātu uztveri un interpretāciju. Komunikāta izveidē ietilpst valodiskais formulējums un tā skaniskā vai grafiskā realizācija (mutvārdos vai rakstveidā). Komunikāti tiek uztverti vai nu akustiski, vai ar redzes orgāniem. Galvenais ir kopēja satura interpretācija. Teksta saturs ne vienmēr tiek uztverts adekvāti; dažādu iemeslu dēļ iespējams informācijas zudums. Starp abiem realizācijas veidiem (mutvārdos un rakstveidā) pastāv dažādi pārejas posmi: teksta rediģēšana, lasīšana balsī, tulkošana u. tml., kam saziņas kultūrā ir noteikta specifika. (Hauzenblass, 299) Komunikācijas akti un paši komunikāti (teksti) ir vienoti, tajos saturs ir saistīts ar formu (valodisko aspektu) un vēl arī saziņas sfērā ar stilveides un valodas līdzekļu stilistiskās izmantošanas nosacījumiem, ņemot vērā personas, kuras sazinās, un vēl daudz citu apstākļu. Valodiskais aspekts ir jāsaista ar saturisko (ar satura elementu atlasi un organizāciju). Komunikācijā, piemēram, var kombinēt dažādas valodas, izmantot citu valodu citātus u. tml. Pat pašas valodas izvēli var noteikt komunikācijas īpatnības (piemēram, apsveikumos, kongresos, simpozijos u. tml.). (Hauzenblass, 301)

Ar valodas situāciju saprasts tāds stāvoklis, kad attiecīgā valodas (vai saziņas) kopība (neviendabīga pēc sociālām, reģionālām un vecuma attiecībām) lieto nacionālo valodu (literāro valodu, ikdienas sarunvalodu, dialektu) dažādās komunikācijas sfērās (ikdienā, terminoloģijā, lietišķos rakstos, publicistikā, mākslā u. c.). Uz valodisko situāciju attiecināta arī izteiksmes līdzekļu interference valodiskos izteikumos, normu sadursme un mijiedarbe. (Jedlička 2, 267) Valodas situācija jāņem vērā, risinot aktuālus jautājumus konkrētās valodās. Katra literārā valoda un katra valodas situācija ir specifiska; tā attiecas uz konkrētiem vēsturiskiem, sociāliem un saziņas apstākļiem. Ir arī kopējas mūsdienu valodu attīstības tendences. Piemēram, visās valodās izlīdzinās stilistiskā izstrāde un diferenciācija, universāls raksturs ir sarunvalodas ietekmei uz literāro valodu u. tml. (Jedlička 2, 267) Normāla lingvistiska situācija literārajā valodā ir šāda: izveidojusies un samērā labi attīstīta neatkarīga literārā valoda, kuras eksistence nav apdraudēta un kura savas sabiedriskās funkcijas veic bez šķēršļiem. Sabiedrība ievēro racionālus principus. (Danešs, 293)

Ir mēģinājumi izstrādāt precīzu metodiku literārās valodas statusa noteikšanai. Čehu valodnieks V. Barnets uzsver, ka jāņem vērā strukturālais un funkcionālais aspekts. Pētot valodas diferenciāciju, viņš ņem vērā trejādu – sociālo, komunikatīvo un valodas – situāciju. Komunikatīvajai un valodas situācijai ir noteikta iekšēja struktūra. Sociālajā situācijā darbojas īpaši faktori: 1) valodas lietotāju kopuma teritoriālais izvietojums un iedzīvotāju blīvums, 2) integrācijas pakāpe šajā kopumā (arī valodas lietotāju teritoriālais un sociālais mobilums), 3) valodas lietotāju sociālā stratifikācija pēc dzimuma, sociālā statusa, vecuma, ekonomiskā stāvokļa, sabiedriskās lomas, 4) kopuma tips – vai to veido pilsētas vai lauku iedzīvotāji. (Barnets, 190 – 194) No iedzīvotāju blīvuma ir atkarīga sarunvalodas izveide. Laukos parasti veidojas iedzīvotāju mikrosistēmas ar grupālu komunikāciju, pilsētās – makrosistēmas. Komunikatīvo situāciju veido šādi faktori: 1) vide, tās priekšmetiskā pasaule un rakstura īpatnības, ko nosaka izteikuma publiskums vai nepubliskums, 2) izteikuma tēma, 3) runātāja nodoms gūt komunikatīvu efektu. Vērtējot valodas situāciju, jāņem vērā ne vien nacionālās valodas strukturālā diferenciācija, bet arī valodas situācijas funkcionālā organizācija. (Barnets, 195) Ņemot vērā minēto, V. Barnets raksturo valodas situāciju tipus. Viņš min divus tipus ar dihotomisku dalījumu. Tie ir:

I. Literārā valoda (rakstu un runas formā): dialekts. Šāda situācija ir poļu, serbu, horvātu, baltkrievu valodā.

II. Literārā valoda (rakstu un runas formā): ikdienas sarunvaloda. Šāda situācija ir čehu valodā.

Trešajam tipam ir trihotomisks dalījums – literārā valoda (rakstu un runas formā): ikdienas sarunvaloda: dialekts. Šāda situācija ir krievu valodā. Un, šķiet, arī latviešu valodā.

Pēdējā laikā valodas kultūras teorijā čehu un slovaku valodnieki runā par kultūru kā valodā, tā runā (izteikumos, tekstā) – abās no diviem viedokļiem: 1) valodas kultūra kā stāvoklis, kā līmenis un 2) valodas kultūra kā darbība resp. kā valodas un runas kultivēšana, pilnīgošana, kopšana. (Jedlička 2, 261) Valodas kultūras priekšmets, kas aptver gan valodas stāvokli, gan arī tās kultivēšanu, ir literārā valoda. Termins valoda nacionālās un literārās valodas stratifikācijā tiek lietots vairākās nozīmēs: par valodu sauc gan nacionālo valodu, gan tās funkcionālo paveidu – literāro valodu, gan arī pašas literārās valodas funkcionālos paveidus (zinātnes valodu, publicistikas valodu u. tml.). Termins valoda tiek lietots tāpēc, ka tas ir tradicionāls un ka nav izstrādāti un pieņemti īpaši termini minēto paveidu nosaukšanai.

Literārs ir tāds, kas atbilst paraugvalodas normām, normēts, pareizs, standarta. (Ahmanovs, 22) Literāro valodu (krievu литературный язык , angļu literary language, spāniešu lengua literaria ) sauc arī par standartvalodu vai literāro standartu. (Ahmanova, 452) Teorijā tiek šķirti jēdzieni kulturāla, resp., kultūrtautas valoda un literārā valoda . (Turpat, 531.) Kultūrtautas valoda (angļu cultural language , vācu Kultursprache, spāniešu lengua de cultura ) ir tādas tautas valoda, kura sasniegusi augstu civilizācijas līmeni. Tā ir relatīvi noturīga, izplatīta visā attiecīgajā teritorijā, tiek mācīta skolā un spēj asimilēt dialektus. Literārās valodas normas tiek uztvertas kā pareizas un vispārlietojamas pretstatā dialektiem un neliterārajai sarunvalodai. Atšķirība ir pieejā: pirmajā gadījumā tā ir no tautas, otrajā gadījumā – no valodas viedokļa, abi šie aspekti ir ļoti cieši savā starpā saistīti.

Literārā valoda ir vēsturiski radusies nacionālās valodas augstākā forma. Tā ir fiksēta rakstos un veido dihotomisku sistēmu – tajā apvienota runas (mutvārdu) un rakstu (rakstveida) forma. Literārajai valodai raksturīgs normatīvums, normu vispārējs obligātums un kodifikācija. Literāro valodu spēj regulēt valodnieki un ietekmēt radošas personības, un tās stāvoklis tiek vērtēts no noteiktu principu un prasību viedokļa. Literārās valodas attīstība faktiski ir tās normu tapšana, attīstība un pilnīgošanās atbilstoši sabiedrības prasībām un vajadzībām un arī valodas iekšējās attīstības likumībām un tendencēm. Literārajai valodai nacionālajā valodā ir visaugstākais prestižs; to balsta literārās valodas pazīmes un sociālās funkcijas. Apzināti veidotai literārajai valodai ir labi attīstīta skaņu sistēma, bagāts vārdu krājums, izstrādāta gramatiskā uzbūve un sazarota stilu sistēma. nacionālās valodas funkcionālo paveidu vērtējuma skalā tā atrodas centrā – ar to tiek salīdzināti visi pārējie paveidi. Tā pamazām asimilē dialektus un kļūst par vispārnacionālu saziņas līdzekli. Literārā valoda ir plašas sabiedrības saziņas līdzeklis ar īpašiem uzdevumiem: tā ir valdības aktu, zinātnes, publicistikas un kultūras valoda. Literārajai valodai ir īpaši sociāli uzdevumi: tā vieno nāciju, palīdz saglabāt nacionālo pašapziņu. Literārajā valodā tiek nostiprinātas un uzkrātas tautas kultūras vērtības un tradīcijas, vārda meistaru mantojums. Liela nozīme literārajā valodā ir oriģināldaiļliteratūrai. Daiļdarbu valoda nav identa ar literāro valodu (tajā var funkcionēt visi nacionālās valodas paveidi, protams, ar māksliniecisku motivējumu), bet tā palīdz saglabāt un attīstīt literāro valodu.

Literārās valodas pamatā ir literārās normas teorija. Literārajai valodai raksturīgs variatīvums un paralēlismu konkurence, tāpēc to nepieciešams normēt, unificēt dažādus izrunas, derivatīvos, strukturālos un citus paralēlismus, galvenokārt variantus (par paralēlismiem sk. tālāk). Normējot tiek izvirzīti vēlamie paralēlismi, tie tiek nostiprināti kodifikācijā. Valodas kultūras pamatā ir literārās normas un tās kodifikācijas teorija un paralēlismu teorija.

Jautājums par normām valodas rakstu un runas formā (grāmatu valodā un sarunvalodā) salīdzinoši ir izvirzīts jau sen, to ir darījuši valodnieki H. Pauls, O. Jespersens, Ž. Vandrijess, G. Vinokurs, L. Blumfīlds un daudzi citi. Šis jautājums ir sarežģīts, it īpaši mūsdienu literārajā valodā. Problēmiski ir jautājumi: kura no abām formām ir primāra attieksmē pret literāro normu; vai katrai no minētajām formām ir patstāvīga normu sistēma; kura no abām – runas vai rakstu forma – ir mūsdienu literāro normu izveides pamatā un vēl citi.

Runas un rakstu formas savstarpējās attieksmes un arī to attieksme pret literāro normu ir vēsturiski nosacīta un nav vienāda visos valodas attīstības posmos. Ļ. Ščerba rakstu formu ir uzskatījis par sekundāru: “..visas valodas pārmaiņas, kas parādās monoloģiskā runā, tiek kaltas un rūdītas sarunvalodas smēdē:” (Ščerba 1, 116) Tomēr šis likums nav absolūts visiem laikiem. Pēdējā laikā vērojama tendence bez īpašas vajadzības nedalīt literāro valodu “runas valodā” un “rakstu valodā”. (Budagovs 1) Ir izteiktas domas, ka “nepavisam ne viss uzrakstītais ir attiecināms uz rakstu valodu, tāpat kā ne viss mutvārdiskais, izrunājamais ir attiecināms uz sarunvalodu. (Švedova 1, 3) Daudzās mūsdienu literārajās valodās runas un rakstu forma savstarpēji tuvinās; palielinās runas formas īpatsvars un rakstu formas iedarbe uz runas formu, tātad pieaug rakstu formas ietekme. Ja variantu vai citu paralēlismu starpā ir konkurence, tad lielākas izredzes uzvarēt ir tam, kas pārstāvēts rakstu tradīcijā. (Blumfīlds, 535) Vēlāk to ir atzinis arī L. Ščerba; viņš norāda, ka rakstu valoda ieguvusi noteicošo nozīmi valodas attīstībā vispār, jo grafiskie priekšstati nostiprinās valodas apziņā. (Ščerba 2, 208 – 230) Mūsdienu apstākļos runas forma orientējas pēc rakstu valodas normām un pat nepiespiestā sarunvalodas situācijā “tiek kontrolēta ar rakstu formas palīdzību”. (Fiļins 4, 135) Valodas galvenā laboratorija gan runas, gan rakstu formā ir valodas prakse; tajā ir īpaši darba apstākļi un valda īpašas likumības – te rodas atkāpes no normām un jaunas normas.

Mūsdienu literārās valodas dalījums runas un rakstu formā bieži vien kļūst relatīvs. Piemēram, zinātnes, oficiāli lietišķās valodas un publicistikas mutvārdu forma ir oratoru māka. Tā atšķiras no sarunvalodas ar speciālu adresātu un balstās uz rakstu formu; atšķiras arī saziņas dalībnieku attiecības – viņi cenšas abstrahēties, vairās no pārlieka konkrētuma, subjektīvisma, emocionalitātes, cenšas loģiski organizēt saturu un formu galvenajiem uzdevumiem – zinātniskās informācijas sniegšanai. (Vasiļjeva, 21) Par vienu no sarunvalodas rakstveida realizācijas žanriem var uzskatīt epistolāro žanru – saraksti, kas kļuvusi par literatūras faktu. Valsts, sabiedriskie, kultūras un mākslas darbinieki tajā izmanto ikdienas sarunvalodas leksiku, formas un konstrukcijas; tā tiek uzskatīta par literārās sarunvalodas rakstu formu. (KVE, 404) Daži daiļdarbu žanri (dramaturģija, mutvārdu stāstījums) savukārt funkcionē galvenokārt mutvārdos.

Literārā valoda ir iekšēji diferencēta: polifunkcionālums ir tās galvenā īpašība.

Literārās valodas funkcionālos paveidus ir lietderīgi iedalīt atbilstoši galvenajām literārās valodas funkcijām saskaņā ar čehu valodnieku izstrādāto polifunkcionāluma izpratni. Tie aptver visas literārās valodas funkcionēšanas sfēras un ir četri: 1) sarunvaloda (balstās uz komunikatīvo funkciju), 2) lietišķā valoda (balstās uz praktiski speciālo funkciju), 3) zinātnes valoda (balstās uz teorētiski speciālo funkciju) un 4) poētiskā valoda (balstās uz estētisko funkciju). Visi minētie paveidi ir cieši savā starpā saistīti, savijušies vienā veselumā – literārajā valodā. Tie nav funkcionāli stili; tos veido attiecīgām saziņas sfērām tipisku diferenciālu valodas līdzekļu komplekti un balsta literārās valodas diferenciālās tendences šajās sfērās.

Sarunvalodai raksturīga saprotamība, ko nosaka situācija un valodas līdzekļu automatizācija (sk. II. 1. 4. 2.). Lietišķā valoda bieži tiek saukta par kancelejas valodu; leksisko vienību attieksmi pret saturu tajā nosaka valodas līdzekļu ierasts reglamentēts lietojums (vārds – termins), bet noteiktību – valodas līdzekļu profesionāla automatizācija. Zinātnes valodai raksturīga precizitāte, ko nosaka noteiktas un dažādi modificētas automatizācijas. Poetizētajai valodai ir sarežģīts semantiskais plāns – leksisko vienību attieksmi pret satura pilnību un skaidrību pauž darba uzbūve un nosaka poētisko līdzekļu aktualizācija. (Havrāneks 1, 365) Turklāt jāņem vērā, ka literārajai valodai ir divas izpausmes formas – runas un rakstu. Sarunvalodas primārā forma atšķirībā no citiem paveidiem, ir mutvārdi; fiksētā veida tā parādās galvenokārt daiļliteratūrā.

Katram funkcionālajam paveidam ir savas attīstības likumības. Piemēram, terminiem kaitē pārāk ciešas saites ar sarunvalodas vārdiem – tā palielinās nevēlama terminu polisēmija. Labāk radīt jaunus terminus vai arī aizgūt citus, svešus valodas līdzekļus nekā izmantot šajā nolūkā sarunvalodas vārdus; tas neattiecas uz ļoti konkrētiem profesionālismiem un arī tehnikas terminiem. Terminus ieteicams radīt no sarunvalodai tāliem vārdiem, izmantojot arī citus vārddarināšanas tipus. (Havrāneks 1, 369) Zinātniskās terminoloģijas attīstību stimulē starptautiskie sakari, cenšanās saglabāt starptautisku semantisku koordināciju speciālajos nosaukumos. Piemēram, tehnikas termins zobs dažādās valodās nosauc vienu un to pašu jēdzienu: vācu Zahn, franču dent, angļu tooth, poļu zab, čehu zub. Koordinācija saglabājas, ja internacionāli termini tiek tulkoti dažādās valodās, piemēram, motors – vācu Triebmaschine, poļu silnik, krievu двигатель . Tātad koordinācija ir traucēta tikai formāli. (Havrāneks 1, 371 – 372)

Literārās valodas funkcionālos stilus B. Havrāneks raksturo atkarā no izteikuma konkrētā mērķa un paņēmiena. Pēc izteikuma mērķa viņš šķir 1) praktisku ziņojumu, 2) izaicinājumu un pārliecināšanu, 3) vispārīgu populāru izklāstu, 4) speciālu izklāstu ar paskaidrojumiem un pierādījumiem un 5) kodificējošas formulas. Atkarā no izteikuma paņēmiena B. Havrāneks šķir intīmu un publisku stilu, kas var izpausties gan mutvārdos, gan rakstveidā. Mutvārdu formā intīmais stils izpaužas monologos, publiskais – runās un diskusijās, rakstveida formā intīmais stils parādās daiļdarbos, kuros atspoguļota monoloģiska vai dialoģiska runa, bet publiskais – ziņojumos, afišās, dažādās uzstāšanās laikrakstos, presē, grāmatās. Funkcionālo stilu nosaka mērķis, bet valodas funkciju – valodas līdzekļu normatīvā kompleksa kopīgie uzdevumi. Valodnieki var palīdzēt attīstīties tiem komponentiem, kas atšķir literāro valodu no nacionālas valodas; viņi var radīt speciālu terminoloģiju, izveidot mācību par valodas līdzekļiem, to funkcionālu un stilistisku lietojumu. (Havrāneks, 367)

Neviens no stiliem nav labāks par pārējiem. Tie jāvērtē nevis pēc skaidrības, labskanības, precizitātes, bet pēc mērķtiecīguma, jo arī neprecizitāte var būt mērķtiecīga. (Havrāneks 1, 374) Katrs teksts principā pārstāv vienu stilu. Divu stilu savstarpējās attieksmes var būt paradigmatiskas.

Minētie jautājumi ir guvuši risinājumu arī citu tautu valodniecībā (lielā mērā čehu valodnieku, it īpaši B. Havrāneka ietekmē). V. Vinogradovs par svarīgākajām valodas funkcijām ir uzskatījis saziņu, paziņojumu un iedarbību; pēc tām viņš ir izdalījis stilus: 1) ikdienas sadzīves valoda, 2) sadzīves lietišķais, oficiāli dokumentārais un zinātniskais stils un 3) publicistiskais un mākslinieciski beletristiskais stils. (Vinogradovs 2, 6) D. Šmeļovs min divus stila jēdziena aspektus: 1) mutvārdu sarunvalodu un 2) speciālo valodu. (Šmeļovs 2, 161) Pašreiz stilu mācībā ir liela dažādība.

Ļoti svarīgs ir jautājums par valodas līdzekļu izmantošanu dažādos stilos. Funkcionālajos stilos galvenokārt tiek izmantoti noteiktā veidā (atkarībā no funkcionālās ievirzes) organizēti kopējie valodas līdzekļi, un tikai pēc tam var runāt par attiecīgajam stilam specifisku valodas līdzekļu kopumu. Jo vairāk kāda paveida kopējo valodas līdzekļu, jo mazāk šādu paveidu var uzskatīt par “stilu”. Tāds, piemēram, ir tā sauktais daiļdarba stils. Ja estētiskā funkcija tiek uzskatīta par valodas funkciju, tad tās izpausme jātver visā valodā kopumā, nevis tikai daiļliteratūras valodā. (Šmeļovs 2, 82). Tomēr pastāv tādas parādības, kas raksturīgas tikai daiļdarba valodai; valodas līdzekļi daiļdarbā var iegūt īpašu nozīmi, svarīgs ir ritms, autora intonācija, vārdam vai konstrukcijai konteksta ietekmē var veidoties īpatnēja stilistiski ekspresīva nokrāsa u. tml. (Šmeļovs 2, 164) Nebūtu ieteicams runāt par daiļdarbu vai daiļliteratūras stilu – precīzāk būtu lietot jēdzienu poētiskais stils.

Stilistiskie valodas līdzekļi neveido stilu. Ir otrādi: stilistisko nozīmi tie iegūst tieši noteiktā saziņas sfērā. Saziņas sfēras var būt dažādas. V. Avrorins ir minējis šādas svarīgākās valodas izmantošanas sfēras (kas reizēm savā starpā krustojas un pat sedzas): 1) saimnieciskās darbības sfēra, 2) sabiedriski politiskās darbības sfēra, 3) sadzīves sfēra, 4) organizētās mācīšanas sfēra, 5) daiļliteratūras sfēra, 6) masu informācijas sfēra, 7) estētiskās ietekmes sfēra, 8) tautas mutvārdu daiļrades sfēra, 9) zinātnes sfēra, 10) visu veidu lietvedības sfēra, 11) personiskās sarakstes sfēra, 12) reliģiskā kulta sfēra. (Avrorins, 75 – 83) Dažādu valodas līdzekļu stilistiskais nozīmīgums ir mainīgs. Vienus un tos pašus sociālos un personiskos faktorus vienādā mērā ir iespējams attiecināt uz dažādiem funkcionālajiem paveidiem. Piemēram, zinātniskās valodas precizitāte, secīgums, loģiskums, īsums, piesātinājums ar informāciju tikpat lielā mērā var tikt attiecināts arī uz lietišķo valodu. (Lapteva 2, 124) Minētās funkcionālo paveidu pazīmes pieļauj, ka katram funkcionālajam paveidam bez tam var būt vēl arī citas, bet tieši šīs ir galvenās, konstituējošās attiecīgajā paveidā – bez tām šī paveida nav.

Funkcionālos paveidus pētī, izzinot biežāk lietotos valodas līdzekļus. Kopējie literārās valodas līdzekļi funkcionālajos paveidos ietilpst ar zināmiem ūzusa, resp., valodas ieraduma nosacītiem ierobežojumiem. (Lapteva 2, 126)

Literārā valoda bez sarunvalodas slāņa ir vienpusīga; šis slānis vērš literāro valodu par īsti “dzīvu” valodu. (Havrāneks 2, 443) Mūsdienu lingvistikā terminam sarunvaloda ir atšķirīgs saturs. Ar šo terminu tiek nosaukta 1) jebkura mutvārdu runa (zinātnisks referāts, lekcija, uzstāšanās radio, televīzijā, sadzīves runa, pilsētas vienkāršruna, teritoriālie dialekti), 2) jebkura pilsētas iedzīvotāja mutvārdu runa, 3) pilsētas un lauku iedzīvotāju sadzīves runa, 4) nepiespiesta literārās valodas lietotāju runa. Minētie objekti ir ļoti atšķirīgi; tie rāda ekstralingvistisko diferenciāciju. Tos terminoloģiski precizējot, pirmā objekta nosaukšanai derētu termins mutvārdu runa, otro varētu nosaukt par pilsētas mutvārdu runu, trešo par sadzīves runu , ceturto par literāro sarunvalodu vai vienkārši par sarunvalodu. (Krievu sarunvaloda, 5)

Mūsdienu latviešu valodā ir lietderīgi runāt par diviem sarunvalodas paveidiem – par literāro un neliterāro sarunvalodu (sk. v II. 1. 1.). Literārā sarunvaloda faktiski ir literārās valodas runas forma. Tajā visumā tiek ievērotas kulturālā saziņā pieņemtas literārās normas. To lieto ikdienas sarunās, un tai raksturīga ekspresivitāte, maksimāla saprotamība, subjektīvs vērtējums, intimitāte, nepiespiestība, emocionalitāte, tieksme ietekmēt. Tiek šķirti jēdzieni sarunvaloda un sarunvalodas stils . Sarunvalodas stils ir plašāks jēdziens; sarunvaloda ir izteiksmes līdzekļi, galvenām kārtām leksika – tas ir šaurāks jēdziens. Čehoslovakijas valodnieki uzsver, ka šos jēdzienus nedrīkst jaukt. (Bosaks, 245; Miko, 232 u. c.)

Sarunvalodas stilam ir dinamiska struktūra. Tajā ietilpst 1) neitrāli valodas līdzekļi, 2) sarunvalodas pazīmju neitralizācijas josla, 3) sarunvalodas stila kodols (literārie valodas līdzekļi), 4) neliterāro valodas līdzekļu pārvērtēšanas josla un 5) neliterārie valodas līdzekļi (kas ienāk no dialektiem). (Bosaks, 251)

Īpatnējs ir neliterārās sarunvalodas statuss. Tā ir divējāda: 1) literāras valodas daļa un 2) tā daļa, kas atrodas ārpus literārās valodas, – to iedzīvotāju valoda, kuri vēl pietiekami nepārvalda literāro valodu (piemēram, pilsētnieki, kuri nākuši no kāda dialekta vides). Otro daļu veido galvenokārt leksiski semantiskas un frazeoloģiskas vienības. Literārā sarunvaloda atrodas starp literāro valodu un neliterāro sarunvalodu. Literārās normas vēršas pret neliterāro sarunvalodu, bet valodas prakse ir indiferenta pret tiem neliterārās sarunvalodas līdzekļiem (noteiktu leksikas stilistisko slāni), kuru lietojumu reglamentē runas situācija un kas ietilpst stilistikas kompetencē.

Literārā sarunvaloda ir specifiska, tā ietekmē arī rakstu formu, bet tomēr paliek vienotas literārās valodas ietvaros kā literārās normas varianti, turklāt visas pārmaiņas gramatiskajā sistēma nav saistāmas ar sarunvalodas ietekmi – tās var būt atkarīgas arī no cēloņiem, kas slēpti valodas gramatiskajā sistēma. (Admoni, 6 – 14)

Literārās normas tiek veidotas, līdzsvarojot dažādas valodas attīstības tendences. Galvenās tendences literārās valodas attīstībā aptver visu literāro valodu un stimulē tās attīstību. Parasti tās veido antonīmiskus pārus – opozīcijas, kuras valodā ir (kurām jābūt!) zināmā līdzsvarā.

Šo līdzsvaru panāk, literāro valodu normējot, novēršot nevēlamu variatīvumu vai variantus situatīvi diferencējot. A. Jedlička norāda, ka variatīvumu literārajā valodā ietekmē daudzas pretējas tendences: demokratizācijas un intelektualizācijas tendence; valodas līdzekļu ekonomēšanas un eksplicītuma tendence; specializācijas (terminoloģizācijas), izteiksmes lietojuma monopolizācijas tendence no vienas un determinoloģizācijas tendence no otras puses; internacionālās un nacionālās orientācijas tendence. Starp tām ir dialektiskas attieksmes. (Jedlička 2, 268) Ņemot vērā vēl citas literārās valodas īpašības, šo sarakstu varētu turpināt: piemēram, ir arī tendence pēc tradicionāluma un pēc inovācijām, pēc parastuma un pēc oriģinalitātes u. tml. Pašreiz liela nozīme ir demokratizācijas tendencei; mūsdienu valodniecībā par demokratizāciju tiek uzskatīta galveno, izplatīto un saprotamo valodas līdzekļu mērķtiecīga atbalstīšana saziņas svarīgākajās sfērās (publicistikā, zinātnē un citās), kur aktīvi vai pasīvi iesaistītas plašas valodas lietotāju aprindas. (Kačala, 278) Minētās tendences var tikt apvienotas situatīvos un citos nolūkos. Piemēram, kopējas pazīmes ir tādām tendencēm kā demokratizācija, determinoloģizācija un valodas līdzekļu īsināšana – ar to palīdzību tiek panākta valodas līdzekļu lielāka saprotamība, īsums, dinamiskums, kas raksturīgs ikdienas sarunvalodai. Valodas līdzekļu intelektualizācija, terminoloģizācija, eksplicītums savukārt dara izteiksmi precīzāku, bet sarežģītāku, iespējams, arī garāku – tā nepieciešama zinātniskajā pētniecībā, izziņas procesā augstā pakāpē. Pašas svarīgākās tendences, kuras ir nozīmīgas literārās valodas attīstībā un funkciju diferencēšanā dažādos paveidos, ir čehu valodnieku izdalītās valodas līdzekļu intelektualizācijas, automatizācijas un aktualizācijas tendences. (Havrāneks 1, 350 – 363) Automatizācija un aktualizācija veido opozicionāru pāri.

Literārajā valodā pastiprinās intelektuālais aspekts. Izteikumi kļūst noteiktāki, precīzāki, nepieciešamības gadījumā arī abstraktāki; tie spēj izteikt sarežģītas domas. Valodas intelektualizācija ir “tendence pēc maksimāli precīzas izteiksmes, pēc tā, lai valodiskā izteiksme atspoguļotu objektīvās (zinātniskās) domāšanas precizitāti, lai termini tuvotos loģiskajiem jēdzieniem, bet teikumi – spriedumiem”. (Havrāneks 1, 349) Intelektualizācijas procesā tiek veidoti dažādi modeļi, shēmas, paradigmas u. tml. ar lielu abstrakciju; intelektualizācijai pakļaujas valodas leksiskā un daļēji arī gramatiskā struktūra. Mainās vārdu krājums – leksikā ienāk jauni termini ar abstraktu nozīmi. To nosaka vajadzība izteikt visu domāšanas procesa sakarību un sarežģītību, galvenokārt spriedumus un slēdzienus, – rodas jauni vārdi, vecie piemērojas jaunām vajadzībām, īpaši nepieciešami precīzi termini ar abstraktu nozīmi. Gramatiskajā uzbūvē, galvenokārt teikuma struktūrā, tiek dota priekšroka normētām vienībām (normētiem teikumiem).

Literārajai valodai raksturīga saprotamība (plašāks jēdziens) – noteiktība (šaurāks jēdziens) – precizitāte (vēl šaurāks jēdziens). Sarunvalodas saprotamība pieļauj plašu vietniekvārdu lietošanu. Sarunvalodas saprotamību nosaka arī situācija. Lietišķajā valodā dominē noteikti izteicieni un formulas. Zinātnes valoda ir ļoti precīza, tās precizitāte bieži vien ir saprotama tikai speciālistiem. No vārdu šķirām intelektualizāciju ietekmē vārdi, kas nosauc dažādus vispārinājumus, galvenokārt lietvārdi ar abstraktu nozīmi.

Valodas līdzekļu automatizācija ir ļoti parasts valodas līdzekļu lietojums, – pašai valodiskajai izteiksmei netiek pievērsta uzmanība. Automatizācija ir B. Havrāneka ieviests termins – to viņš ir aizguvis no psiholoģijas. (Havrāneks 1) Valodas līdzekļu automatizācija attiecināma kā uz valodas lietotājiem, tā arī uz tās uztvērējiem.

Aktualizācija ir tāds valodas līdzekļu lietojums, kas pats par sevi pievērš uzmanību un tiek uztverts kā neparasts. Piemēram, aktualizācijas līdzeklis ir dzejas metafora; leksikalizēta metafora turpretim ir ieguvusi noteiktu nozīmi ārpus konteksta un tātad ir automatizēta. Piemēri aktualizētu vārda nozīmju lietojumam dzejā: dziesmas saldais cukura rausis (A. Čaks); zaru ritmi; sirms lietus; bezsvara nakts (O. Vācietis) u. tml.

Visi nosacītie sarunvalodas līdzekļi ir automatizēti. Arī zinātnē jaunu jēdzienu nosaukumi tiek automatizēti: pastāv speciālā un profesionālā automatizācija. Nonākuši citā vidē, tie paši zinātnes termini var aktualizēties, tāpēc populāra izklāsta (laikraksta, žurnāla u. tml.) nedrīkst lietot speciālus automatizētus valodas līdzekļus. Maksimāli mērķtiecīga aktualizācija jāpanāk poētiskos tekstos.

Atsauces

3 Terminam standarts sociolingvistikā ir divas nozīmes: 1) literārā valoda (precīzāk būtu: literārais standarts) un 2) viena no literārās valodas apakšformām jeb paveidiem.

Valodniecībā ir atšķirīgi uzskati par literārās valodas kultūras centrālo jautājumu. Krievu valodnieki (Ļ. Skvorcovs, K. Gorbačevičs un citi) valodas kultūras teorijas centrā izvirza literāro normu. Čehu valodnieki, piemēram, A. Jedlička, valodas kultūras pamatā liek normu un tās kodifikāciju kā korelatīvu jēdzienu pāri. (Jedlička 2, 265) Pēc autores domām, valodas kultūras centrālais jautājums ir literārā norma, bet kodifikācija kā šīs normas realizācijas veids, kā tās regulētājprincips ietilpst normas teorijā.

Terminu norma valodniecībā lieto divās nozīmēs – par normu sauc 1) vispārpieņemtu valodas līdzekļu lietojumu, kas runā regulāri atkārtojas, un 2) priekšrakstu, likumu, norādījumu kopumu, kas nosaka valodas līdzekļu lietojumu; tie ir fiksēti mācību grāmatās, vārdnīcās, rokasgrāmatās u. c., t. i., kodificēti un nodoti izmantošanai. (Protams, ne visi tie ir vienādi rūpīgi izstrādāti, skaidri formulēti un publicēti pieejamos avotos, bet tas ir cits – valodas politikas (sociolingvistikas) jautājums.) Otrā nozīme ir attiecināma tikai uz literāro normu. Ir valodnieki, kas literārās normas jēdzienu identificē ar pašu valodas kultūras jēdzienu, – tie ir jāšķir. Bieži vien kā sinonīmi (nediferencēti) tiek lietoti termini norma un normēšana . (Skvorcovs 1, 40) Jāņem vērā, ka normēšana ir process, bet norma – šī procesa rezultāts.

Valodas normas ir apzinātas jau samērā sen. Sabiedrība nekad nav bijusi indiferenta pret savu valodu; šai ieinteresētībai ir dziļi vēsturiski, sociāli, psiholoģiski un citi cēloņi (piemēram, normu sakari ar valodas lietotāju psiholoģiju, laikmeta gaumi u. tml.), kas vēl jāpētī. Valodas normu problēma ir valodas un reizē arī sabiedrības vēstures problēma, kas jau sen izgājusi ārpus šaurajiem valodniecības ietvariem, it īpaši nacionālajā literārajā valodā. Valodas normu izpratnē, jautājumā par normas stabilitāti un citos svarīgos jautājumos ir vairākas pieejas, dažādi uzskati.

Vienotas normu tipoloģijas pagaidām nav. Valodnieku uzmanība līdz šim ir pievērsta galvenokārt vienam normu tipam – literārajai normai. Bieži tiek runāts vienkārši par valodas normām, tās nediferencējot. Ar tām parasti saprot literārās valodas normas resp. literārās normas (tā tas ir daudzās valodniecībās, arī latviešu valodniecībā), jo 1) ir notikusi un pašreiz notiek visai aktīva dialektu nivelēšanās un 2) mūsdienās ir novērsts pamats tādam bilingvismam, kurā paralēli pastāvētu aristokrātu un tautas valoda kā divi funkcionāli paveidi. Turklāt jāņem vērā, ka latviešu valoda faktiski nav pastāvējusi kā privileģētu šķiru atsvešināšanās līdzeklis; tāds gan ir bijis gadsimtu mijā un 20. gadsimta sākumā izplatītais kārkluvāciešu žargons, bet tas nav bijis dzīvotspējīgs.

Normas ir gan tautības, gan literārajā valodā. Tautības valodā normas veido valodas līdzekļu lietojuma ieradums jeb ūzuss. Ūzuss pastāv arī literārajā valodā (tajā ietilpst viss, kas tiek lietots), bet tas neveido literāro normu. Tikai literārās valodas attīstībā un literāro normu izveidē iejaucas valodnieki teorētiķi (Jedlička 2, 264) – viņi nav iejaukusies tautības valodas attīstībā.

Bez minētajiem gan vēsturiski, gan mūsdienu aspektā pastāv arī citi normu tipi, un valodas normas pašreiz tiek diferencētas arī teorētiski. Pēc daudziem pētījumiem, ko veikuši vācu un čehu valodnieki (V. Hartungs, A. Jedlička, V. Barnets un citi), tiek veidota valodas komunikācijas teorija un padziļināta normas izpratne. Tiek ņemta vērā normas situatīvā nosacītība. A. Jedlička ir izdalījis trīs normu pamattipus: 1) formāciju jeb sistēmiskās normas, 2) komunikatīvās normas un 3) stilistiskās normas. (Jedlička 3, 146)

(1) Sistēmiskās normas ir cieši saistītas ar sistēmu; tās ir attiecīgā valodas kopībā sociāli atzītas un obligātas, konstatējamas pēc realizācijas konkrētos izteikumos. Tās ir stingrākas par pārējo tipu normām. Šo normu obligātumu pastiprina kodifikācija. Sistēmiskās normas regulē valodas parādības un reglamentē valodas līdzekļus visās literārās valodas apakšsistēmās – fonētikā, leksikā, gramatikā, arī semantikā. Abstrahējoties no konkrētas situācijas, tās iegūst vispārīgu raksturu, un to zināšanas ir nepieciešamas saziņā. Tās faktiski ir iepriekš minētās literārās normas.

(2) Literāro valodu ar ekstralingvistisko vidi saista otrs normu tips – komunikatīvās normas, ko sauc arī par situatīvām normām. Tās ir atkarīgas no attieksmes pret komunikācijas procesu, kas izteikts gan ar valodiskiem, gan ar nevalodiskiem elementiem; to nosaka pirmām kārtām situācija. Šīs normas nav kodificētas, tāpēc tās ir grūtāk konstatējamas un pētāmas. Komunikatīvās normas no tīri valodiskajām sistemiskajām normām atšķiras ar daudzveidību. To jēdziens ir izvirzīts sakarā ar komunikatīvi funkcionālu pieeju valodai. Par komunikācijas augstāko elementu tiek atzīts konteksts (Aņisimova, 64)

Valodniecībā izvirzīts arī neliels šo normu precizējums – komunikatīvi pragmatiskās normas jēdziens. Šīs normas pragmatiskā veidā izpaužas tekstā. Tās var būt gan implicītas, gan arī eksplicītas. Implicītas komunikatīvi pragmatiskās normas valodas lietotāju apziņā funkcionē slēptā veidā, kā runas ieradumi. Tās var būt receptīvas un reproduktīvas. Receptīvās normas ir plašāk izplatītas, jo valodas lietotāji parasti ir kompetentāki uztvērēji nekā reproducētāji. Reproduktīvajām normām ir dažādas pakāpes – no normu brīvas automatizācijas līdz nepietiekamai normu zināšanai, kad automātisms traucēts. (Aņisimova, 66) Komunikatīvi pragmatisko normu obligātums ir atkarīgs no valodas funkcionālā paveida. Neoficiālajā saziņā normas ir brīvākas – tur vairāk izpaužas personības individualitāte; tādas, piemēram, ir sarunvalodas normas. Stingrākas normas ir reglamentētajās sfērās, piemēram, lietvedībā un zinātnē. Komunikatīvi pragmatiskās normas spēj ātrāk mainīties nekā sistēmiskās normas – tās ir dinamiskākas. Teorijā tās padziļina saziņas valodisko procesu izpratni, valodas normu teorijas problēmas, arī teksta lingvistikas un tekstu tipoloģijas jautājumus, funkcionālās gramatikas un citas problēmas. Praksē tās nepieciešamas, lai veidotu un attīstītu valodas lietotāju komunikatīvo kompetenci un pilnīgotu valodas apguves tehniku kultūras un tulkošanas vajadzībām. (Turpat.)

(3) Visplašākās ir stilistiskās normas. Tās izpaužas atšķirīgos komponentos – tematiskos, teksta, tektoniskos. Stilistiskās normas nav ierobežotas tikai ar literāro valodu. Tās ir daļēji kodificētas. (Jedlička 3, 146 – 147)

Literārās normas tiek šķirtas arī pēc obligātuma pakāpes – imperatīvās (obligātās) un dispozitīvās (papildu) normas (par tām sk. dinamiskās normas teoriju II 2. 3. 3.).

Normas teorijā galvenais ir jautājums par valodas sistēmas un normas savstarpējām attieksmēm. Par to ir runāts visos teorētiskajos normai veltītajos darbos. Valodas sistēma tiek izsecināta no valodas materiāla, resp., no valodas faktiem, bet norma – no šīs sistēmas realizācijām. Normas un valodas sistēmas savstarpējās attieksmēs jāņem vērā daudzi nozīmīgi faktori un pazīmes: ūzuss, tā attieksmes ar valodas sistēmu un normu, normas obligātums un stabilitāte, statiskie un dinamiskie elementi normā un to savstarpējās attieksmes, kas izpaužas normas dinamiskajā skatījumā, un citi.

Normas tiek noteiktas pēc valodas prakses – tiek pētīts un aprakstīts tas, kas ir valodā. Tāpēc ir svarīgi fiksēt noteiktu valodas stāvokli un teorētiski motivēt normas. Valodu noslīpēt iespējams tikai praksē. Vērtējot katras atsevišķas valodas faktus un normas, ieteicams izmantot pasaules kultūrtautu valodu pieredzi.

Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji šķir 1) ūzusu un literāro valodu un 2) normu un tās kodifikāciju. Centrālais jautājums: normas un ūzusa savstarpējās attieksmes. Ir svarīgi zināt, vai norma ir stabila, vai arī tā tiek radīta arvien no jauna; reizē ar to izvirzās jautājums par normas attieksmēm ar valodu un runu: vai norma ir valodas vai runas piederums. Izvirzās arī jautājums par normas statusu valodas attīstības un pilnīgošanas procesā. Var būt tā, ka normēšanas sākumā valodas attīstību uzskata par normas pārkāpumu, bet vēlāk tā tiek atzīta. Pārmaiņas ir notikušas arī valodas sistēmā. Valodas sistēmas un normas savstarpējo attieksmju jautājums ir saistīts arī ar ūzusu. Ūzusam ir ļoti liela nozīme valodas normu attīstībā, taču tas nav noteicošais faktors literāro normu attīstībā.

Daudzi valodnieki ir centušies formulēt valodas sistēmas, ūzusa un normas savstarpējās attieksmes, lai gūtu teorētisku skaidrību par valodas attīstību un arī iespējas teorētiski ietekmēt valodas attīstību un normas. Mūsdienu skatījumā īpaši nozīmīgi ir L. Jelmsleva un E. Koseriu uzskati, tāpēc tie tiks analizēti.

Dažādu valodnieku uzskatos atklājas normas jēdziena slēptās pretrunas. Valodnieki, kas par galveno valodas attīstības virzītājspēku uzskata ūzusu, neatzīst vai pietiekami nenovērtē normu. Piemēram, pēc L. Jelmsleva domām, realitāti atspoguļo ūzuss kopā ar runas aktu un shēma, bet norma ir abstrakcija, kas mākslīgi iegūta no ūzusa. Tā rada nevajadzīgus sarežģījumus, un bez tās var iztikt. (Jelmslevs 1, 65) L. Jelmslevs (franču valodas materiālā 1942. gadā) izvirzījis pieeju valodai trijos līmeņos: 1) shēmas līmenī – valoda kā tīra forma, 2) normas līmenī – valoda kā materiāla forma, 3) ūzusa jeb valodas ieradumu līmenī – valoda kā noteiktu iemaņu kopums. (Jelmslevs 1, 59) Ūzuss un runas akts ir savstarpēji atkarīgi; praksē tie ir pirms normas – norma rodas no tiem. Tie visi trīs nosaka (determinē) shēmu. Shēma ir pastāvīga, bet norma, ūzuss un runas akts – mainīgi lielumi, kas ietverti substancē. Shēma ir nosacīta, viss pārējais ir realizācijas. Norma attieksmē pret ūzusu ir abstrakcija, bet runas akts – konkretizācija. Ūzuss ir shēmas sociāla un individuāla realizācija; ūzusam ir daudzas iespējas, starp kurām runas aktā ir brīva izvēle. Runas aktā nav nekā tāda, kas nav paredzēts ūzusā. Norma ir fikcija. Shēmas un ūzusa pretstatījumu var aizstāt ar valodas un runas pretstatījumu. (Jelmslevs 1, 62 – 66). L. Jelmslevs precizē F. de Sosīra dihotomiju “valoda – runa”; par galveno viņš uzskata atšķirību starp shēmu un ūzusu.

Arī E. Koseriu (apmēram pēc desmit gadiem) ir centies pārvarēt F. de Sosīra dihotomiju un iesaka savu shēmu, arī trijos līmeņos: 1) sistēma kā iespēja, kā tehnika un etaloni, 2) norma kā sistēmā slēpto iespēju realizācija, kā vēsturiski realizēts modelis un 3) runa kā brīva komunikatīva darbība ar divpusēju virzību – a) piemēroties tradīcijai un b) piemēroties sarunbiedram. Ģenētiski šī shēma ir saistīta ar iepriekš minēto L. Jelmsleva shēmu. Pēc E. Koseriu domām, svarīgs ir trešais līmenis, kurā veidojas dialogs; tajā vienmēr slēptā veidā piedalās 1) runātāja valodas ieradumi, 2) klausītāja valodas ieradumi, 3) pirmo un otro ieradumu kopējā daļa un 4) jauna valoda, kas rodas dialogā. Galvenais ir dialoga dalībnieku cenšanās saprasties; tāpēc viņi bieži pat atsakās no saviem ieradumiem un modificē savus valodas modeļus tā, lai sarunbiedrs viņus labāk saprastu. E. Koseriu shēma mūsdienu valodniecībā kļūst arvien populārāka.

Pēc E. Koseriu domām, norma ir noteiktā kolektīvā un noteiktā kultūrā pieņemtu obligātu realizāciju sistēma. (Koseriu, 176) Viņš ir minējis galvenās normas pazīmes, kas ir saistītas kā ar lingvistiskiem, tā arī ar nelingvistiskiem faktoriem. Tās ir 1) sistēmisms, 2) saikne ar valodu kā struktūru, 3) sociālums, 4) vēsturiskums. Tātad norma ir vēsturiska parādība, kas pastāv pašā valodā, ir no tās izsecināta. Galvenā pretruna E. Koseriu shēmā ir tā, ka normas līmenis tajā aptver tikai obligātās realizācijas, tātad tas ir statisks. Pēc šī uzskata, norma ir nevis tas, ko un kā drīkst teikt, bet tas, kas jau ir pateikts. E. Koseriu normas jēdzienā nav ietvēris potenci – netradicionālas realizācijas. Valodas dinamika viņa shēmā parādās tikai sistēmā. Pārfrāzējis F. de Sosīru, E. Koseriu apgalvo, ka “sistēmā neparādās nekā tāda, kā nav normā”. Patiesībā ir otrādi: norma tikai vēsturiski konkretizē tās iespējas, kas jau pastāv sistēmā. E. Koseriu nav spējis pārvarēt pretrunu starp noturīgo un mainīgo – šī pretruna objektīvi pastāv pašā normā. Taču, pēc paša E. Koseriu uzskatiem, valoda mirst, ja tā pārstāj mainīties: “Valoda nav radīta mūžīgiem laikiem, tā pastāvīgi tiek veidota vai, pareizāk sakot, ir nepārtraukta veidošanās.” (Koseriu, 182)

Mūsdienu valodniecībā E. Koseriu shēma tiek izmantota, cenšoties pārvarēt pretrunas tajā. Šo shēmu ir izmantojis, piemēram, V. Gaks. Viņš ir pētījis nomināciju sakarā ar valodas sistēmu, normu un ūzusu. (Gaks, 2) Ļoti bieži valodisko formu un to elementu nosauktās ārpusvalodiskās īstenības savstarpējās attiecības un sakari realizējas nominācijas procesā: 1) noteiktas reālijas nosaukšanai tiek radīts jauns valodas līdzeklis, 2) jau valodā pastāvošs līdzeklis tiek piemērots citas reālijas nosaukšanai un 3) jauns valodas līdzeklis – jauns vārds – tiek radīts vai aizgūts, lai to izmantotu pilnīgi jaunas reālijas nosaukšanai. Valodas lietotājs pastāvīgi izvēlas tos valodas līdzekļus, kas pastāv vai ir potenciāli iespējami valodas sistēmā. Šai izvēlei ir noteiktas tendences un likumības; tendences attiecas arī uz nevalodiskās īstenības elementiem, ko valodas lietotājs izvēlas, kā arī uz to nosaukšanas veidiem. Veidojas noteikti nomināciju tipi, kas ir ūzusa pamatā. Ūzuss (kopā ar valodas sistēmu un struktūru un tās normu) ir viens no valodas realizācijas līmeņiem. Valodas sistēma atspoguļo vispārcilvēcisko valodisko iespēju realizāciju (no sistēmas elementiem ir iespējams izvēlēties). Norma izvēli neparedz – tā skar realizācijas (izņēmums ir atsevišķi normu svārstību gadījumi). Valodas iekšējās uzbūves specifiku rāda gan sistēma un struktūra, gan norma; ūzuss atspoguļo valodas specifiku funkcionēšanas aspektā. Ūzuss jeb runas norma ir sistēmas un normas paredzēto formu realizācija; tas ir variatīvs un pieļauj izvēli, bet visai nenozīmīgu, jo konkurējošās leksikas vienības parādās kā sinonīmi. V. Gaks norāda, ka ūzusam ar sistēmu ir dialektiskas attieksmes; šim faktam ir tipoloģiska nozīme. No vienas puses, starp ūzusu un sistēmu nav ciešas nepieciešamības attieksmju, jo viena un tā pati valodas sistēma spēj realizēties dažādos ūzusos – no tā izriet valodas funkcionāli stilistisko un nacionālo variantu veidošanās. No otras puses, realizācijas likumībās izpaužas daudzas valodas dziļās struktūras īpašības – to sevišķi labi var redzēt, ja sastata savā starpā dažādus valodas ūzusus. Ūzuss ir visdinamiskākais valodas aspekts, un tāpēc tas arī ir visvieglāk ietekmējams. Ja pārmaiņas nostiprinās ūzusā, tās kļūst par sistēmas (un normas) pārmaiņām. Tātad ir jāpētī ūzuss. Citiem vārdiem, ir jāpētī nominācija vēsturiskā aspektā – šādi pētījumi var būt svarīgi vēsturiskajā stilistikā un arī atklāt vairākas būtiskas valodas attīstības tendences. (Gaks 2) V. Gaks ir uzsvēris pārmaiņas ūzusā kā valodas un normas attīstības virzītājspēku. Taču literārajā valodā arī normai ir jākļūst par valodas attīstības stimulētāju un virzītāju.

Domas par noturīgā un mainīgā pretrunu normā jau 20. un 30. gados ir atrodamas krievu valodnieku un filozofu darbos. 20. gados sākti izteikumu pētījumi atkarībā no runas situācijas (to darījuši L. Jakubinskis, G. Vinokurs, B. Larins un citi).

A. Holodovičs ir minējis piecas cilvēku runai piemītošas pazīmes: 1) izteiksmes līdzekļi – skaņa, rakstu zīme, žests, 2) komunikācijas pakāpe, 3) runas akta orientācija – atkarībā no tā, vai ir gaidāma klausītāju tūlītēja reakcija vai arī runa uz to nav orientēta (piemēram, radio vai televīzijas diktora runa), 4) runas akta kvantifikācija – uzrunāto skaits (viens vai daudzi), 5) runas akta kontakts vai distance. Pēc minētajām pazīmēm A. Holodovičs ir izdalījis runas tipus. (Holodovičs) Šajā tipoloģijā valodas kultūras aspektā ir svarīgs tieši normatīvums.

Normālā situācijā mēs nejūtam valodas normu spaidus; ar tiem mēs sastopamies speciālos apstākļos, neparastos gadījumos. Piemēram, tāda situācija veidojas, mācot kādam valodu vai pašam to mācoties. Normālos apstākļos galvenais ir ideoloģiskais kritērijs: izsacījuma patiesums vai nepatiesums, poētiskums, nelietīgums vai tml.

Runā nav abstraktu shēmu – tajā ir tikai konkrētas realizācijas, tāpēc valodas līdzekļu normatīvās pazīmes izpaužas tikai īpašās izvēles situācijās (netipiskos apstākļos). Parasti mēs automātiski lietojam noteiktu runas tipu noteiktā situācijā.

Normas pastāv noteiktā laikā, vietā un vidē un ir obligātas visiem attiecīgā valodas lietotāju kolektīva locekļiem – tās ir valodas vienību uzbūves un lietojuma likumības. Var pieņemt, ka valodas normas ir noteiktā laikā objektīvi pastāvošas fonēmu matricas un to varianti, morfēmu un vārdu nozīmes, vārddarināšanas un gramatisko formu veidošanas modeļi, sintakses vienību – vārdu savienojumu un teikumu – modeļi un to reālais leksiskais pildījums. (Ickovičs 2, 12) Katrs noteiktas sociālas (teritoriālas vai profesionālas) kopības loceklis apzināti vai neapzināti pakļaujas šīs kopības valodas ieradumiem, lai varētu tajā pastāvēt. Šie obligātie ieradumi noteiktā laikā un kolektīvā veido valodas normu; tā var būt jebkura valodas norma – dialekta, žargona, literārā norma. Valodas lietotājiem ir dabiska vēlēšanās, lai viņu saziņas līdzeklis būtu vienkāršs un pareizs. Mūsdienu progresējošās sabiedrības vajadzībām atbilst prasība stiprināt valodas sistēmisko raksturu. (Kačala, 276) Ir jāievēro fonētikas un gramatikas formālie likumi, vārddarināšanas un citas likumības. Literārajā valodā izteiksmes līdzekļi atkarībā no to vietas valodas sistēmā ir obligāti visiem valodas lietotājiem, kaut arī to lietojuma sfēra valodas praksē var būt ierobežota (piemēram, stilistiski). Tas, kas ir obligāts visai sabiedrībai, ir obligāts arī katram indivīdam. (Kačala, 275) Valodas līdzekļu vispārlietojamība literārajā valodā ir objektīva, tā ir saistīta ar literārās valodas un tās līdzekļu stilistisko diferenciāciju.

Savā starpā jānorobežo 1) noteiktā valodas lietotāju kolektīvā un noteiktā laikā objektīvi pastāvoši likumi un to iedzīvināšana valodā no 2) šo likumu atspoguļojuma to cilvēku apziņā, kuri spriež par valodu. Valodas lietotāji allaž ir tiekušies pēc noteiktas vērtību sistēmas, ar kuras palīdzību varētu panākt pagaidu līdzsvaru literārajā valodā, pēc paraugiem, pēc zināma valodas ideāla. Paraugi tiek meklēti valodas normās. Galvenie iemesli, kuru dēļ normētu valodas līdzekļu lietojums tiek uzskatīts par ideālu paraugu, ir 1) objektīvas grūtības valodas praksē, normu nezināšana, neizpratne vai neprasme tās izmantot; veidojas zināma normas fetišizācija; 2) autoritatīvu avotu (vārdnīcu, gramatiku un citu avotu) atzīšana. Valodas lietotāju pieredze ir milzīga pēc apjoma, un tajā saskaras diahroniskais un sinhroniskais skatījums, proti, mūsdienu pieredzes un agrāko laiku pieredzes atzīšana. Grūtības parasti cenšas pārvarēt, vai nu izmantojot īpaši nepārbaudītu pieredzi (piemēram, dažkārt latviešu valodā jauc vārdu audzēt un audzināt u. tml. nozīmes), vai arī meklējot atbildi kodificētā avotā. Kolektīvā pieredze parasti tiek izmantota bez īpašas pārbaudīšanas. Par valodu tiecas spriest katrs valodas lietotājs, jo valoda ir nepieciešama katram. Norma valodas lietotāju apziņā parasti veidojas neformulēta – kā iemaņas, kas automatizējas lietojumā. Valodas ūzuss parasti tiek vērtēts pēc intuīcijas un ar didaktisku pieeju: slikti skan, nav labi, tā nedrīkst. Šāda pieeja nav zinātniska un nevar būt apzinātas normēšanas pamatā. Literārajā valodā par normu profesionāli spēj spriest tikai speciālists, valodnieks normētājs. Avotos normas ne vienmēr izdodas viegli atrast. Tradicionālajās gramatikās fakti ir inventarizēti, sistematizēti un zinātniski raksturoti, bet nav sniegti viegli uztverami produktīvi modeļi, ko varētu viegli apgūt. Tāpēc daudzi valodas lietotāji, arī valodnieki, neatlaidīgi cenšas atrast pilnīgus paraugus modeļu veidā – konkrētu personu, noteiktu sabiedrības slāņu un sociālu grupu vai noteiktas teritorijas iedzīvotāju valodas praksē. Taču šādi paraugi nekad nav universāli un derīgi visiem laikmetiem – tie ir temporāli nosacīti. Viena laikā var konkurēt vairāki paraugi. Viens no tiem parasti dominē un ir reprezentatīvs. (Danešs, 287) Paraugu izvēlē izpaužas atsevišķu šķiru vai sociālu grupu sabiedriskā doma, centieni un ideāli. Piemēram var noderēt jaunlatviešu pozitīvā attieksme pret latviešu valodu un centieni to pilnīgot. Parauga, ideāla jēdziens ne vienmēr ir saistīts ar literāro valodu – tas var attiekties arī uz citiem nacionālās valodas paveidiem, proti, tas parādās dialekta runātāju attieksmē pret savu dialektu resp. izloksni, tās priekšrocībām. Šī tendence sevišķi spēcīgi izpaužas pēdējos gados attieksmē pret tā saukto latgaliešu rakstu valodu. Kā piemēru žargona ideālam varētu minēt “kārkluvāciešu” reakcionārās tendences gadsimtu mijā izvirzīt mietpilsonisku vāciskā manierē lauzītas latviešu valodas ideālu. Fragmentāri tas izpaužas arī tendencē tuvināties krievu valodas ieradumiem (piemēram, latviešu uzrunājot vārdā un tēvavārdā, kas latviešu valodā nav parasts).

Par ideālu paraugu valodā domā arī valodnieki. Ir valodnieki, kas apšauba vai vispār noliedz iespēju vērtēt valodu un tātad arī izvirzīt valodas paraugus un ideālus. Galvenie iebildumi: viena no otras tiek atrauta valodas sistēma un norma; arī sociāli un vēsturiski iemesli – zināma sabiedrības slāņa uzkundzēšanās tendences, valodas likumu neizpratne u. c. Piemēram, A. Peškovskis, ņemot vērā sava laika lielas inteliģences daļas patērētājas attieksmi pret krievu valodu un naivitāti normu izpratnē, valodas pētīšanā nav atzinis ne pareizo, ne nepareizo, ne izdevīgo, ne neizdevīgo u. tml. Tomēr viņš ir brīdinājis sabiedrību un aicinājis to būt aktīvai valodas praksē, jo pasīva attieksme draud iznīcināt literāro valodu; tātad viņš ir atzinis literāro valodu, bet tā nevar pastāvēt bez normām. A. Peškovskis ir minējis valodas ideāla raksturīgas pazīmes: konservatīvismu (noturīgumu laikā) un attiekšanos uz noteiktu vietu (piemēram, vietējās izloksnes prestižu, kas kļuvis par normu). (Peškovskis, 54) Reālus valodas paraugus ir grūti izvirzīt; ja tiem nav paredzētas attīstības iespējas, tie kļūst konservatīvi, sastingst, tiem ir jaušama pūristiska orientācija.

Par ideālu tiek uzskatīta valoda, kas spēj sniegt visu saziņai nepieciešamo informāciju, ir iespējami ekonomiska un viegli izmantojama, estētiska pēc formas un elastīga – spēj izteikt jaunus uzskatus. (Tauli, 30)

Vērā liekamas domas par valodas ideāla plānošanu ir izteicis igauņu valodnieks H. Sāri. Viņa uzskati ir mūsdienīgi, orientēti uz apzinātu valodas normēšanu un normu iedzīvināšanu praksē. Viņš šķir trejādas normas: normu A (tai raksturīgs vienādums, kas saskatāms valodas parādībās visu valodas vai apakšvalodas lietotāju praksē), normu В (tās ir vārdnīcās un gramatikās fiksētās valodas parādības un priekšstati) un normu C (reālistiskais valodas ideāls). Parasti norma В gan tuvinās normai A, bet no tās atpaliek. Normu C nosaka 1) valodas faktiskais stāvoklis attiecīgā periodā (tātad norma A) un 2) valodas kolektīva sociālā nepieciešamība pēc valodas līdzekļiem pašreiz un tuvākajā nākotnē, ievērojot stilu dažādošanas iespējas. Literārās valodas normēšanas un attīstīšanas (H. Sāri to sauc par valodas zinātnisku kārtošanu) uzdevums ir iespējami pilnīgāk atklāt normu C – ideālu – un radīt šim ideālam normu В – kodificējumu. Normas В uzdevums ir pārvērst normu C par normu A jeb, citiem vārdiem, vārdnīcu un gramatiku uzdevums ir ieteicamus (gan jaunus, gan vecus) valodas elementus iedzīvināt praksē. Ja norma В tikai tuvinās normai A, tad tas nozīmē, ka valodas normētājs tikai seko valodas evolūcijai. Taču ar to nepietiek; pamatojoties uz valodas līdzšinējās attīstības datiem, ir iespējams prognozēt valodas attīstību. Turklāt ir jāzina, jāizpētī, kādā veidā valodai ir izdevīgi, lietderīgi mainīties kādā noteiktā periodā. Ieteikumi jāpamato ar šādu prognozi. Normas C atzīšana nozīmē kritisku attieksmi pret valodas evolūciju un centieniem virzīt valodas attīstību. Valodai evolucionējot stihiski, daļa pārmaiņu ir nevajadzīga. Valoda šajā procesā var arī atpalikt no sabiedrības vajadzībām; tad apzināti jākavē stihiskās pārmaiņas. Valodas apzinātu mainīšanu nosaka cilvēka darbības vispārējs mērķtiecīgums; mērķis ir sabiedrības prasībām atbilstoša saziņa un domu manifestācija. Pārējie principi (estētikas, savdabīguma un citi) ir tam pakārtoti. Jauninājums stabilizē un stiprina, modernizē veco: vai nu rodas jauni vārdi un formas pašu valodā, vai tie tiek aizgūti. Profesionālam valodas normētājam valodas attīstīšanas darbā jāpiedalās kā virzītājam un padomdevējam. Jāattīsta visas tautas jaunrade, un dzimtās valodas mācīšana vidusskolās jāpaceļ augstā līmenī. (Sāri 1)

Valodas lietotāju attieksme pret valodas parādībām var būt subjektīva. Valodniekiem savā vērtējumā jābalstās uz precīziem un objektīviem kritērijiem. (Danešs, 288) Valodas kultūras speciālisti (valodnieki, skolotāji) jāšķir no pārējiem sabiedrības locekļiem. Bez valodniekiem valodas kultūru ietekmē arī redaktori, korektori, masu informācijas darbinieki (prese, radio, televīzija, dokumentālais kino), politiskie, arodbiedrību un citi sabiedriskie darbinieki, referenti, žurnālisti, dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji, aktieri, dziedātāji. Būtu jāpētī runas kultūras normas un faktori, kas tās ietekmē. Būtu svarīgi zināt, piemēram, kāda ietekme uz runas normām ir pazīstamām personībām, kas uzstājas kā paraugi. Viņām būtu jāapzinās, ka viņu darbība nav iespējama bez mērķtiecīga darba ar valodu. (Hauzenblass, 302; Kačala, 272) Galvenā loma literārās valodas pilnīgošanā ir radošiem valodas lietotājiem, kuri valodu labi prot, mērķtiecīgi izmanto un veicina tās attīstību.

Ir jāšķir cilvēku patiesā valodiskā uzvedība no viņu uzskatiem par normētu literāro valodu; starp tiem bieži ir neatbilsme, bet paši valodas lietotāji to var neapzināties. Kāds var labi zināt un formulēt normatīvo viedokli, to atbalstīt teorētiski, bet praksē pats pieļaut attiecīgās kļūdas.

Literārās normas teorētiskos pamatus ir licis B. Havrāneks. Vienotā nacionālā valodā ir sarežģītas attieksmes starp kopējo nacionālo un starp literāro, dinamiskas attieksmes starp neliterārajām runas sfērām dažādos valodas attīstības posmos. Tāpēc ir nepieciešama iespējami lielāka valodas vienotība, precizitāte, skaidrība, un to spēj dot norma. Norma ir noturīgā un nenoturīgā, mainīgā un statiskā, obligātā un fakultatīvā un citu dialektiski opozicionāru pazīmju apvienojums. Norma ir pētījama dažādos aspektos valodā un runā tās funkcionālajā daudzveidībā, sinhroniski un diahroniski, statiskā un dinamiskā aspektā. Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji pētījuši normu kā konkrētu vēsturisku un lingvistiski socioloģisku parādību. Viņi normu definē kā strukturālu līdzekļu kopumu, ko regulāri izmanto noteiktā valodas lietotāju kolektīvā.

Mūsdienu nacionālajā valodā literāras normas ir viens no valodas normu tipiem. Tās ir vienotas, kopīgas visai literārajai valodai, virsdialektālas; tās regulē literārās valodas sinhronisku pastāvēšanu. Visiem valodas līdzekļiem literārajā valodā jābūt izstrādātiem tā, lai tie spētu atspoguļot sarežģītas domas, idejas, emocijas, optimāli precīzi nosaukt jēdzienus un priekšmetus, to savstarpējās attieksmes un pārmaiņas. Literāro normu struktūra dažādos valodas līmeņos veido valodas pamatu un nosaka tās robežas 1) vēsturiski hronoloģiskā aspektā un 2) pašas valodas (funkcionālā) aspektā.

Kopējā nacionālā valodā īpaši svarīgs ir literāro normu un dialekta normu savstarpējais sakars. Dialektu runātāji nav indiferenti pret valodu un pret normu. Valodas pētnieki atzīmē dialektu runātāju īpašu pietāti pret savu dialektu, savu izloksni. (Vandrijess, 223 u. c.) Dialektos, tāpat kā literārajā valodā, pastāv normas, kas aptver visus valodas līmeņus: fonētiku, leksiku un gramatiku. Taču starp dialektu normām un literārajām normām ir būtiska atšķirība: dialektu normas veidojas stihiski, tās tiek konstatētas pēc valodas iemaņām, intuitīvi uztverot attiecīgajā dialektā pieņemto un nepieņemto un valodas faktus vērtējot galvenokārt negatīvi: tā nerunā, pie mums tā nesaka u. tml. B. Havrāneks uzskata, ka dialektu normas atšķirībā no literārajām normām nav pietiekami apzinātas un kategoriskas pēc obligātuma pakāpes. Dialektu normas pieļauj daudz variantu. Jebkura valodas norma tiecas pēc noturīguma, bet tikai literārās normas stiprina kodifikācija. B. Tomaševskis ir teicis: “Literārās valodas normām mēs piedēvējam īpašu pareizumu un obligātumu, kas jāievēro visiem, pretstatā normām, kas valda dialektos un vienkāršruna.” (Tomaševskis, 326) Pašreiz dialektu īpatnības strauji nivelējas, un lielākā daļa dialektu runātāju apgūst literāro valodu ar tās normām. Tas ir likumsakarīgs process nācijas vienotības un literārās valodas attīstības virzienā.

Normas pastāv arī citās neliterārās sfērās: ir neliterārās sarunvalodas normas, žargonu normas u. c. Tās ietekmē arī literāro valodu. Šajā sakarā F. Kočišs runā par nacionālās valodas literārās formas elastīgu stabilitāti, kad neliterārie elementi iekļūst literārajā valodā kā pieļaujami vai skaužami normas pārkāpumi. (Kočišs, 226) Tikai būtu jāpiebilst, ka neliterārie elementi, iekams tie nav akceptēti normās, nevar tikt uzskatīti par literāriem. Nedrīkst jaukt normētas literārās valodas jēdzienu ar atkāpēm no normas. Attiecīgie neliterārie valodas līdzekļi var tikt pieņemti, vai nu dziļāk izpētot sistēmu un attiecīgās likumības, vai arī ūzusa spiediena ietekmē. Literārajā normā drīkst ietilpt tikai tādi fakti, kas nav pretrunā ar valodas sistēmas prasībām, atbilst tās modeļiem vai attīstības tendencēm. Normas vienkāršrunā, žargonā u. tml. ir veidojušās stihiski un attiecas galvenokārt uz leksiku, mazāk uz gramatiku.

Galvenie literāras normas pastāvēšanas nosacījumi ir 1) vēsturiskums (literārā norma iespējama tikai sinhroniskā skatījumā), 2) pašu normu sistēmisms, 3) sakars ar valodas sistēmu un tās attīstību (t. i., attieksme pret objektīvi pastāvošiem valodas faktiem), 4) funkcionāli, resp., situatīvi ierobežojumi (funkcionālo paveidu un stilu atšķirību izmantošana valodas un runas līmenī).

Pašreiz valodniecībā minētas vairākas literārās normas pazīmes. Galvenās no tām, arī biežāk minētās ir 1) stabilitāte, resp., noturīgums, 2) pareizums, 3) tradicionālums, 4) izplatība, 5) avota autoritāte, 6) objektīvums, 7) vērtējošs raksturs, 8) lietderība un komunikatīvs mērķtiecīgums. To savstarpējās attieksmes ir rādītas dažādi. No šo pazīmju un to savstarpējo attieksmju (sistēmisma) izpratnes ir atkarīga literārās normas teorētiskā nostādne. Parasti virzošie spēki atrodas savstarpējās dialektiskās attieksmēs. Arī normas izpratnē pirmām kārtām ir nepieciešama dialektiska pieeja.

Literārajā valodā pastāv objektīva, nenovēršama opozīcija: valodas vienotība un variatīvums. Šī problēma tiek risināta, strukturāli diferencējot valodas līdzekļus vai funkcionāli regulējot variatīvumu. Senākais ideāls (vai fetišs) – pilnīgi vienota, vienveidīga, stabila literārā valoda – ir nepatiess un neiespējams. Dažādos literārās valodas līmeņos variatīvuma pakāpe nav vienāda. (Danešs, 986) Pēc F. Daneša domām, maksimāla vienotība izpaužas tikai ortogrāfijā – citur vērojams liels variatīvums.

Valodas dialektiskā opozīcija atspoguļojas arī literārajā normā; tā veido valodas kultūras teorētisko un praktisko kodolu. To ir apzinājušies Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji. Viņi ir izvirzījuši vispārīgus principus valodas praksē, normēšanā un normas kodifikācijā: 1) normai jābalsta literārās valodas stabilitāte, 2) normai jābalsta arī literārās valodas funkcionālās atšķirības un stilistiskā bagātība. Centienus pēc stabilitātes balsta a) mērķtiecīgums (funkcionālais viedoklis), b) laikmeta gaume (estētiskais viedoklis) un c) atbilsme mūsdienu literārās valodas patiesajam stāvoklim (sinhronais redzes viedoklis), 3) normējot nedrīkst varmācīgi padziļināt atšķirības starp sarunvalodas un grāmatu valodas gramatisko uzbūvi (ja vien nav runa tieši par šo atšķirību funkcionālu izmantošanu), 4) normējot nedrīkst no literārās valodas izdeldēt visas svārstības un literāros dubletus –, tiecoties pēc literārās valodas stabilitātes, tajā nedrīkst neko nivelēt. (Vispārīgie principi, 397) Šajos principos paradīts jautājuma dialektisks risinājums, tālāk tas attīstīts daudzu valodnieku teorijās. Tā pamatā ir noturīguma un mainīguma, stabilitātes un variatīvuma saprātīgs apvienojums, kas garantē brīvu literārās valodas attīstību. Lai iegūtu optimālus rezultātus literārajā valodā, nepieciešamas obligātas normas, taču valoda mainās, un tai līdzi mainās arī normas. Jāatrod zināms līdzsvars starp stabilumu un mainīgumu.

Avotos minētas daudzas literārās normas pazīmes. Šeit pievērsīsimies galvenajām no tām. (Šis jautājums ir precizēts un papildināts, attīstīts principu un kritēriju apskatā II. 2. 6.)

Literārās normas galvenās pazīmes ir noturīgums un pareizums. Noturīgums sakņojas tradicionalitātē un stabilumā. Normas tiek šķirtas pēc noturīguma pakāpes dažādos līmeņos un saziņas apstākļos; to nosaka normas un valodas sistēmas savstarpējās attieksmes. Piemēram, izrunas ideāls paraugs ortoēpijā meklējams sistēmā, tāpēc sistēma determinē normu. Leksikā dominē saturs; izvirzās vārda jēdzieniskās precizitātes, sintagmatiskās un stilistiskās iederības problēma izteikumā (savā starpā tiek salīdzināti sinonīmi, paronīmi, regulēts to lietojums). Gramatikā turpretim priekšplānā izvirzās modeļi un paraugi (paradigmas) un to funkcionēšanas kritēriji, kas rāda atbilsmi 1) adaptētām realizācijām un 2) inovācijām. Stilistikā norma regulē ekspresīvu valodas līdzekļu lietojumu atbilstoši saziņas mērķim, saturam un situācijai.

Normu svārstības rodas 1) literārās valodas un tās paveidu un 2) neliterāro veidojumu – dialektu un neliterārās sarunvalodas mijiedarbē. Pārliecīga normu stabilitāte var radīt konservatīvismu, kad tiek izvirzīts vēsturiskās tīrības kritērijs un parādās pūrisms vai arī tā pretstats – antinormatīvuma tendence.

Pūrisms valodā (franču purisme no latīņu purus ‘tīrs’) ir cenšanās attīrīt valodu no citu valodu vārdiem un izteicieniem, no dažāda veida jauninājumiem, tādu leksisku un gramatisku elementu noraidīšana literārajā valodā, kuri nāk no teritoriāliem un sociāliem dialektiem, vienkāršrunas, profesionālās sfēras u. tml. Pūrisms plašā izpratnē ir pārāk stingra, nesamierināma attieksme pret jebkuru aizguvumu, jauninājumu, vispār pret visiem valodas kropļojumiem. (KVE, 244)

Antinormatīvuma tendence tiek realizēta, noliedzot nepieciešamību apzināti iejaukties valodas procesā un zinātnisku normēšanu. Antinormatīvuma piekritēji valodas faktus parasti vērtē subjektīvi, pēc savas gaumes. Viņi bieži atbalsta pseidoprogresīvas tendences. (Par abām tendencēm: Skvorcovs 2, 49.)

Valodas objektīva, zinātniska normēšana paredz vēršanos pret abām galējībām – kā pret pūrismu, tā arī pret antinormatīvuma tendencēm.

Jauninājumi valodā sākumā parasti tiek pieņemti ļoti atturīgi. Var būt tādi valodas attīstības posmi, kad šāda piesardzība ir vērtējama pozitīvi. Piemēram, krievu literārajā valodā 20. gadsimta 20. gados bija vērojama spēcīga demokratizācijas tendence – valodā ieplūda daudz dažādu formu un konstrukciju no tautas valodas. Veidojās divas tendences: ļaut tautas valodas parādībām brīvu ceļu un tās nekritiski iepludināt literārajā valodā vai stabilizēt literāro valodu, ierobežojot demokrātiju. Uzvarēja stabilizācijas tendence – pūrisms progresīvā nozīmē, kaut gan ne vienmēr tika paturētas vecās normas. Normu svārstību periodā tā bija progresīva tendence. Pūrisma progresīvās iezīmes ir 1) patiesas rūpes par savdabīgas nacionālas kultūras un valodas attīstību (ja ir iespējama citu kultūru un valodu negatīva, postoša ietekme) un 2) principiāla attieksme pret dzimtās valodas bagātībām, mēģinājums modināt un aktivizēt tās iekšējos nominācijas un vārddarināšanas, kā arī citus resursus. Pūrisms tiek izmantots kā metodisks paņēmiens, mācot pareizu valodu, arī mācot dzimto valodu skolā.

Negatīvo tendenču pūrismam ir krietni vairāk nekā pozitīvo. Tās ir 1) subjektīva gaume valodas vērtējumā, 2) nezinātniskums un antivēsturiskums – valodas objektīvo likumību neizpratne un arī neatzīšana, 3) retrospektīvums – tiek pieņemts tas, kas valodā ir jau nostiprinājies, 4) tiešs konservatīvisms – cenšanās pilnīgi atteikties no jau pieņemtiem aizguvumiem un tos nomainīt ar pašu valodas darinājumiem. Galējs pūrisms valodniecībā parasti tiek noraidīts un izsmiets. Taču parasti tiek kritizēti pūristi neveiksminieki, kuru darbība ir pretrunā ar valodas attīstības vispārējām tendencēm. Bet ir arī precedenti, kad pūristu darbība noteiktā laika posmā ir bijusi veiksmīga: piemēram, pūrisma loma ungāru valodas atjaunināšanā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā; arī fakts, ka somu un ķīniešu valodā aizguvumi veido samērā nelielu leksikas procentu, – tas ir izskaidrojams ar senu tradīciju pat jaunus jēdzienus ietvert savas valodas formā, arī tos, kuri ienāk no ārienes. (Šveicers, Nikoļskis, 145) Galējs pūrisms aizkavēja terminu izveidi jaunattīstības valstīs – tika idealizēta pagātne (piemēram, Indijā terminu izveidē tika izmantota hindi un pali). Pēdējos gados leksikas papildināšanas darbs šeit ir kļuvis produktīvāks – tas ir atbrīvojies no pūrisma galējībām. Pārsvaru ir guvusi tendence līdzās orientācijai uz klasiskām valodām vairāk izmantot mūsdienu valodu leksiku un vārddarināšanas modeļus, nepieciešamības gadījumos pieļaujot aizguvumus no citām vietējām un Rietumeiropas valodām. (Šveicers, Nikoļskis, 144) Pūrismam jaunattīstības valstīs tomēr ir bijis arī racionāls kodols: šķēršļi, ko pūristi liek svešām ietekmēm, ir aktivizējuši vietējo valodu resursus un palīdzējuši tos attīstīt, stimulējuši dzimtās valodas leksikas un vārddarināšanas attīstību. (Šveicers, Nikoļskis, 145)

Kritizējot pūrismu, J. Mukaržovskis ir aizrādījis, ka pūristiem raksturīga arī mistifikācijas tendence: lai novērstu citu valodu ietekmi, tiek izmantota kalkēšana, bet kalki ir slēpti aizguvumi – ārējā ietekme iegūst aizplīvurotu formu, nacionālās valodas ietērpu. (Mukaržovskis, 419)

Pūrisma tendences progresīvā un arī negatīvā nozīmē visbiežāk izpaužas literārās valodas sākotnējās stabilizācijas posmā; vēlāk var parādīties arī zināms liberālisms literārajā normā, proti, ar sarunvalodas starpniecību tiek pieļauta tādu vienkāršrunas un žargona elementu iekļūšana literārajā valodā, kas iepriekš vērtēti par neliterāriem. (Jarceva 1, 44)

Ļ. Skvorcovs ir parādījis, ka pūrisma veidi un avoti dažādos vēstures posmos ir atšķirīgi. Viņš min šādus pūrisma veidus: 1) estētiskās gaumes (vai emocionālais) pūrisms, 2) loģiskais (vai zinātniskais) pūrisms, 3) ideoloģiskais (vai sabiedriski politiskais, oficiozi konservatīvais) pūrisms un citi. (Skvorcovs 2, 52) Progresīvais pūrisms parasti tiek izmantots arī svarīgu notikumu laikā; tādi ir demokrātiskās kustības uzplūdi kara un pēckara apstākļos, revolūciju un citu svarīgu sociālu pārmaiņu laikā. Ar tiem ir saistītas pārmaiņas arī valodā – straujas reformas, aktīva aizguvumu ieplūšana, neoloģismu rašanās, pārveidojumi stilistiskās attieksmēs un citi jauninājumi. Latviešu valodā tāds laiks ir literārās valodas attīstības sākumposms, kas saistīts ar latviešu nācijas atbrīvošanās kustību, tāds ir pirmā pasaules kara laiks un arī 2. pasaules kara laiks un pēckara periods; tāds ir arī demokratizācijas process 20. gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē un pašreiz, kad latviešu valodā notiek aktīvi procesi un progresīvais pūrisms tiek izmantots kā normu stabilizēšanas līdzeklis.

Pēc 2. pasaules kara sāka attīstīties zinātne un tehnika, aktīvi procesi sākās arī valodā. Sāka jaukt funkcionālos stilus, plaši lietot retoriskas un lietišķas standartfrāzes un stereotipus. Terminoloģija attīstījās reizē ar attiecīgajām nozarēm – ķīmijā, fizikā, medicīnā, tehniskajās zinātnēs u. c. Atpalika militārā sfēra un jūrniecība, jo šajās nozarēs tika lietota tikai krievu valoda. Terminoloģija standartizējās tajās nozarēs, kur bija cieša sadzīviska saskare ar krievu valodu: tiesību sfērā, ekonomikā, tehniskajās zinātnēs. Standartizētā leksika un arī citi izteiksmes līdzekļi plaši sāka ieplūst vispārlietojamā valodā. Literārajā valodā pamazām sāka izplatīties sarunvalodas izteiksmes līdzekļi. Tas radīja nepieciešamību pētīt literāro sarunvalodu un funkcionālos stilus, pētīt arī valodas politikas un plānošanas jautājumus, valodas evolūcijas likumības, valodas estētikas jautājumus u. tml. Latviešu valodniecībā par šiem jautājumiem ir maz darbu. Pamazām mainījās attieksme pret literārajām normām, kuras literārās valodas izveides sākumposmā bija visai stabilas. Valodas pārlieka stabilizācija kļuva par apgrūtinājumu. Šāds process raksturīgs daudzām Eiropas valodām.

Pretstatā normu noturīgumam valodā notiek nepārtraukta, funkcionāli pamatota literāro normu evolūcija. Literārās valodas līdzsvars ir relatīvs, īslaicīgs, dinamisks – tas nozīmē, ka literārajā valodā nav pieņemama ne stingra stabilitāte, ne arī patvaļība. (Danešs, 286) Valodas noturīgums, kas ir objektīva un pozitīva literārās valodas attīstības pazīme, pamazām kļūst relatīvs. Šajā sakarā, lai izvairītos no pārliekas normu stabilizācijas, čehu valodnieks V. Matēziuss ir izvirzījis tēzi par literārās valodas elastīgo stabilitāti (Matēziuss 2, 381), kas pašreiz veido dinamiskās normas izpratnes kodolu.

Bez noturīguma un pareizuma valodniecībā minētas arī citas normas pazīmes. Viena no tām ir valodas fakta izplatība. Kā kvantitatīva pazīme tā ir svarīga, izšķirot paralēlismu likteņus. To konstatē ar matemātiskām metodēm vai parastām aptaujām. Jāņem vērā, ka izplatība nav galvenā normas pazīme un nemotivē normatīvumu, jo izplatīta var būt arī valodas kļūda. (Sk. II. 6. 2. 2. 4.)

Valodniecībā ir pazīstama J. Istrinas tēze: “Normu nosaka lietojuma pakāpe un autoritatīvs avots.” (Istrina, 19) Vairums valodnieku pieņem avota autoritāti kā normas pazīmi. Daiļliteratūra ir galvenais normētāju balsts. Meklējot valodas paraugus, sabiedrība vienmēr ir vērsusies pie talantīgiem vārda mākslas meistariem. Reti lietoti vai aizmirsti vārdi var ienākt valodā tieši ar rakstnieku darbiem. Tādi vārdi kā guns, mīla ieviesušies literārajā valodā ar Raiņa darbiem. Daiļdarbu izmantošanā ir iespējami divējādi pārspīlējumi – daiļdarbu nozīmes pārvērtēšana un daiļdarbu nozīmes noniecināšana. Noteikti jāņem vērā, ka jēdzieni literārā valoda un literāra darba valoda nav identi. Literārā valoda ir vārda meistaru izstrādāta tautas valoda, to veido visi publicētie literārie darbi kopumā. “Literārā valoda ir visas tautas valoda, ko radoši “apstrādājuši” un bagātinājuši vārda meistari. Tā ir tautas runas kultūras augstākā pakāpe… Runātāji ne vien rada literārās izteiksmes līdzekļus un normas, bet tās arī rūpīgi saudzē un glabā kā lielu kultūras vērtību.” (Jefimovs, 22) Pārāk augstu vērtējot atsevišķu rakstnieku valodu, var rasties bīstams stāvoklis – var sairt saites starp literāro valodu un attiecīgā rakstnieka un viņa darbu valodu.

Var būt. tādi gadījumi, kad rakstnieks savu daiļdarbu valodu cenšas identificēt ar visas tautas valodu, apelējot pie demokrātiskuma tendencēm. Piemēram, A. Jugovs literāras normas jēdzienu ir atzinis tikai vārdos – savā darbībā viņš to ir noliedzis; viņš uzskatījis, ka nav nepieciešams izmantot literārās valodas vārdnīcas, viņš nav ņēmis vērā atšķirīgu stilu īpatnības, pūristiski vērsies pret internacionālajiem vārdiem. (Jugovs) A. Jugovu ir kritizējis A. Budagovs, Ļ. Skvorcovs un citi. (Budagovs, 3, 320 – 334; Skvorcovs 1, 101) Daiļdarbu valodas līdzekļi jāizmanto ar atlasi; nedrīkst jaukt jēdzienus rakstnieka valoda un visas tautas valoda ar visiem dialektiem. Nav pieņemama dialektu leksikas nekritiska izmantošana bez īpašas motivācijas (kā, piemēram, M. Zariņa romānos – sk.: Rudzīte 1). Rakstnieks valodu izmanto cilvēku raksturošanai; viņš nedrīkst savu tēlu nelietību un muļķību identificēt pats ar savu rīcību un uzskatiem, tāpēc autortekstā nav pieļaujamas nemotivētas atkāpes no literārajām normām.

Valodas jaunradē un normēšanā galvenais ir valodas lietotāju kolektīvs, kas jauninājumus un ieteikumus pieņem vai noraida. Daiļdarbiem piemīt specifiskas estētiskas īpatnības, kas tiem neļauj kļūt par universāliem valodas paraugiem. Tā, piemēram, īpatnēja leksika ir dzejā, ir īpatnības vārdu saistījumos, īpatnējas sintaktiskas struktūras un vēl daudz kas cits. (Par to: Kurilovičs.) J. Kurilovičs aizrāda, ka poēzijas valoda atšķiras no sarunvalodas: neoloģismu lietojums dzejā nav tā pārbaudīts atlasē, kā tas ir sarunvalodā, tāpēc tas ir saistīts ar lielāku risku. Daiļdarbu valoda nespēj būt paraugs visās valodas sfērās. Literārās normas nezaudē vienību, kaut arī pastāv dažādos funkcionālajos paveidos atšķirīgā veidā (piemēram, sintakse atšķiras sarunvalodā, leksika – dzejā u. tml.). Literārajā valodā ir augstākas prasības nekā citos nacionālās valodas paveidos – nepieciešama plašāka leksika, precīzāka gramatika, normētu valodas līdzekļu pārpilnība. Kaut gan nav noliedzama rakstnieka autoritāte literārās valodas normēšanā, jāņem vēra, ka vārdu lietojuma likumības izriet no visa tās literatūras kopuma, ko lasa kāda kolektīva locekļi. Tāpēc arī mūsu laikā rodas prasība pēc plašākas literāro paraugu sistēmas. Par tādu tiek uzskatīta zinātnes un preses valoda.

Normai ir jāsamierina valodas objektīvās īpašības ar sabiedrības gaumi un vērtējumu, kas ne vienmēr ir idents ar reālo runas ieradumu. Norma nav tikai tiešs runas ieradumu (ūzusa) atspoguļojums un nav arī tikai valodas sistēmas iespēju realizācija – normai piemīt kategoriskums, imperatīvums. Parasti valodas faktu vērtējums mainās pēc tam, kad ir mainījies ūzuss. Valodiskā gaume, stilistiskie ieradumi un vērtējuma mēraukla mainās reizē ar valodu. Tāpēc arī normu evolūciju nevajadzētu mehāniski izsecināt no valodas evolūcijas un būtu jāņem vērā, ka saites starp normu un ūzusu nedrīkst pārtrūkt uz pārāk ilgu un nozīmīgu laiku. (Gorbačevičs 2,46)

Par literāras normas pazīmi tiek uzskatīts arī lietderīgums un komunikatīvais mērķtiecīgums. Literārā norma balstās uz to, ka vienā laikā dzīvojošiem valodas lietotājiem ir kopīga valodas vienību izmantošanas normu uztvere un izpratne tipiskos (regulāri reproducējamos) kontekstos. Komunikatīvā mērķtiecīguma un lietderīguma princips tika izvirzīts, lai radītu saikni starp valodas līdzekļu izmantošanu un ekstralingvistisko īstenību sinhroniskā statiskā aspektā. Pētījot paralēlismu savstarpējās attieksmes, komunikatīvais mērķtiecīgums parādās tad, ja perspektīvā varianta priekšrocības nosaka faktori, kas atrodas ārpus valodas sistēmas. Piemēram, uzsvara pārcelšana ritma dēļ atvieglo izrunu dažādos specifiskos skaitāmos pantiņos, formveidotāju afiksu specializācija atbrīvo variantus no formālas pārslodzes – veidojas paronīmi (piemēram, spiede un spiedne ). Statiskā aspektā komunikatīvā mērķtiecība palīdz īstenot konkrētu informāciju un saskaras ar izteikuma estētisko ievirzi; dinamiskā aspektā tā veicina informāciju vispār un atvieglo saziņu.

Liela loma literārās normas iedzīvināšanā un nostiprināšanā ir skolai un skolotājiem. Skolas ietekme valodas attīstībā ir konservatīva labā nozīmē – tā rada līdzsvaru literārās valodas sistēmā un panāk iespējami lielu efektivitāti runas un rakstu formā. Vispārīgās un objektīvās valodas parādības skolā tiek nostiprinātas un pārvērstas par literāro normu, kas nostiprinās valodas lietotāju apziņā. Skolā tiek veidoti valodas kultūras pamati arī topošiem vārda meistariem. Neviens rakstnieks, politiķis, zinātnieks nav izticis bez skolā liktiem pamatiem valodas kultūrā. Valodas kultūra ir audzināšanas rezultāts. Par to nacionālās literārās valodās ir pastāvīgi jārūpējas.

Pārliecīga normas stabilitāte ir nezinātniska. Ir nepieciešama tāda normas izpratne, kurā būtu apvienotas diametrāli pretējas īpašības: noturīgais ar mainīgo, statiskais ar dinamisko, obligātais ar fakultatīvo un citas opozīcijas dialektiskā vienībā, kā arī izvirzīta normas izpētes nepieciešamība valodā un runā visā to daudzveidībā, sinhroniski un diahroniski.

Normu noturīgums atšķiras dažādos vēstures posmos un arī valodas līmeņos. Kādā vienā sinhroniski nosacītā posmā norma parādās divējādi: implicīti – kā paraugs, ietverta dažādos valodas līdzekļos, tekstos, un eksplicīti, t. i., atšifrētā veidā – kodifikācijā – kā noteikti likumi un ieteikumi. Kodificētā norma nav un arī nevar būt simtprocentīgi adekvāta literārajai normai – reģistrētā veidā tā paliek sastingusi un tiek hronoloģiski attālināta no attiecīgā mūsdienu valodas posma. Norma ir attiecināma uz visiem valodas līmeņiem. Katrā no tiem normas attīstās pēc īpašiem likumiem, arī pēc obligātuma pakāpes.

Ir valodnieki, kas cenšas pārvarēt normu shematismu un sastingumu, ietverot normās arī atkāpes. (Stepanovs, 5; Kočišs, 826) Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvju tēzi par normu stabilizācijas un svārstību dialektisku vienību nepieciešams izstrādāt aktīvā modelī. Jāņem vērā valodas lietotāju spējas un prasme divos galvenajos virzienos – valodas faktu, līdzekļu saprašanā un jaunu valodas līdzekļu radīšanā. D. Šmeļovs šķir valodas lietotāju, kurš valodas līdzekļus izmanto automātiski, no novērotāja, kurš valodu vērtē normatīvā aspektā. Svarīgi ir ne vien reproducēt valodas faktus, bet arī radīt jaunus; lai to spētu, ir labi jāizprot valoda. (Šmeļovs 1) Tvert valodu kustībā un formulēt dinamiskās normas ideju ir centies Ļ. Ščerba ( 1915. g .). Viņš izvirzījis stingras normas, kas atrodas valodas apziņas “gaišajā punktā”, un pēc tam parādījis 1) atmirstošas normas un 2) topošas normas, kas tiek izmantotas vai radītas tikai atsevišķos gadījumos un vēl nav apzinātas. Šo uzskatu vēlāk izmantojis Ļ. Skvorcovs. (Skvorcovs 1, 51)

Zināms dinamiskums piemīt arī S. Ožegova ieteiktajam normas raksturojumam: “Norma ir visnoderīgāko (vispareizāko, visieteicamāko), sabiedrības vajadzībām izmantoto valodas līdzekļu kopums, kas veidojas, atbalstot valodas elementus (leksikas, izrunas, morfoloģijas, sintakses elementus) no paralēli pastāvošiem, radot tos no jauna vai ņemot no pagātnes pasīvā krājuma un tos sabiedriski novērtējot.” (Ožegovs 1, 14 – 15) Te izvirzīta valodas variatīvo līdzekļu izmantošanas ideja. “Variatīvie līdzekļi – tā ir normas vēsturiska mainīguma izpausme, sinhroniskā aspektā tie atspoguļo normas dinamiku.” (Jedlička 2, 266)

Pašreiz visprecīzākā un vislietderīgākā šķiet Ļ. Skvorcova izstrādātā dinamiskās normas teorija; tās autors ir balstījies uz līdzšinējiem darbiem šajā jomā. Viņš ir centies formulēt dinamiskās normas jēdzienu, ietverot normā arī radošo tendenci. (Skvorcovs 1, 46 – 48); Skvorcovs 2, 26 – 31) Pēc Ļ. Skvorcova teorijas, valodas norma dinamiskā aspektā ir sociāli un vēsturiski nosacītas runas darbības rezultāts; tā stiprina sistēmas tradicionālās realizācijas vai rada jaunus valodas faktus 1) atbilstoši valodas sistēmas potenciālām iespējām un 2) atbilstoši realizētiem paraugiem. Runas līmenī var būt 1) realizēta norma un 2) realizējama, potenciāla norma, kas vēl nav realizēta; to rada, ņemot vērā realizēto normu. Abas šīs normas atrodas vienā līmenī pretstatā valodas struktūras (shēmas) līmenim.

Realizēto normu veido 1) aktualizēta daļa (mūsdienīga, aktīva, apzināta un kodificēta, resp., ieviesta praksē) un 2) neaktualizētā daļa (zūdoši arhaismi, reti lietoti varianti, dubleti u. tml. – piemēram, aloties, nomutēt, limuzīns ).

Realizējamo normu veido 1) neoloģismi, jaundarinājumi, kas dažādos valodas līmeņos kļūst par normu (ieplūst aktualizētajā normā), un 2) nekodificējamas parādības runas sfērā – okazionālismi, nepieciešamības radīti specifiski veidojumi (tie ieplūst neaktualizētajā normā, piemēram, Z. Skujiņa okazionālismi ieziņkārot, labomīgs, iedomnieks u. tml.). Jauninājumus normatīvi vērtējot, tiek ņemta vērā 1) iespēja tos masveidā un regulāri reproducēt un 2) aktīvi savā starpā iedarboties ar citiem sistēmas posmiem. Pētot valodas sistēmu, “jānošķir apakšsistēmu stabilie veidojumi un inovāciju slānis. Formulējot mūsdienu valodas normas, jābalstās uz valodas sistēmas stabilo daļu, kā arī jāņem vērā šīs sistēmas galvenās attīstības tendences. Potenciālismi un okazionālismi aplūkojami individuālā stila aprakstos.” (Soida 3, 159)

Abu normu aktualizētā daļa Ļ. Skvorcova teorijā veido apzinātās normas gaišo lauku – dinamiski vērtējamu un uztveramu normas kodolu. Pozitīvais ieguvums: 1) šajā teorijā normas jēdzienā ietilpst arī potenciālā sfēra – tas atbilst valodas attīstības un plānošanas tendencēm; 2) normā ietilpst tiklab obligātais, kā arī pieļaujamais; normas robežās iespējami varianti – norma nav gatavs faktu uzskaitījums; 3) realizētā sfēra ir vienpusīgi nosacīta – pēc atbilsmes struktūrai, bet realizējamā sfēra ir divpusīgi nosacīta – gan pēc atbilsmes struktūrai, gan arī pēc atbilsmes realizētajai normai; 4) abās sfērās tiek izmantots komunikatīvā mērķtiecīguma princips, bet realizējamā normā tas ir konstruējošs.

Tiesību normu terminoloģijā (jurisprudencē) šķir 1) imperatīvās (obligātās) normas un 2) dispozitīvās (papildu) normas, ko izmanto, ja jautājumu nav iespējams noregulēt, pusēm vienojoties. Ļ. Skvorcovs iesaka imperatīvās un dispozitīvās normas šķirt arī valodā. Imperatīvās normas ir tādas obligātas realizācijas, kas izriet no valodas struktūras iespējām. Tās nepieļauj variantus. Tās pārkāpjot (piemēram, nepareizi lietojot locījumus, dzimtes u. tml.), valodas lietotājs parāda vājas valodas zināšanas vai pat iziet ārpus attiecīgās valodas ietvariem. Dispozitīvās normas jeb papildnormas ir rekomendācijas un ieteikumi, ko izstrādā, ņemot vērā valodas struktūru vai dažādus teorētiskus nosacījumus. Tās pieļauj neitrālus vai stilistiski atšķirīgus variantus. Imperatīvās normas mainās kopā ar valodu, bet dispozitīvās normas tiek precizētas, mainītas vai atceltas kodificējot. (Skvorcovs 2, 35) Norma dinamiskā izpratnē nav ideāls, nesasniedzams paraugs; tā noder visos normēšanas gadījumos. Objektīvas svārstības literārajās normās ir saistītas ar šo normu attīstību. Pēdējā laikā normas izpratnē arvien spēcīgāk izpaužas dinamiskuma idejas, īpaši spilgti tas redzams čehu un slovaku valodnieku darbos.

Jāšķir literārā norma (objektīvi valodas likumi, kas atbilst valodas sistēmas un struktūras prasībām un tiek īstenoti praksē) no kodifikācijas4 (šo likumu konstatēšanas, sistematizēšanas, aprakstīšanas īpašos likumu krājumos, rokasgrāmatās, zinātniskos darbos u. tml.).

Valodas normu kodifikācijas izvirzītāji ir Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji. Pulciņa tēzēs minēts, ka ar valodas normu kodifikāciju jāsaprot tādu īpašību attīstības tendences literārās valodas runas un rakstu formā, ko nosaka literārās valodas speciālās funkcijas. Šīs parādības ir trīs: 1) noturīgums resp. stabilitāte, 2) skaidrs, precīzs un viegls visdažādāko nianšu atspoguļojums un 3) valodas oriģinalitāte. No tām savukārt ir izsecināti praktiski uzdevumi dažādās valodās. Čehu valodnieki ir formulējuši uzdevumus slāvu valodas kultūrā. (Tēzes, 39 – 40) No tiem var izsecināt principus, kas būtu noderīgi arī mūsu valodā pašreiz: 1) pārvarēt nefunkcionālas atšķirības (variantus) izrunā; 2) laika gaitā panākt skaidrību, vienkāršību un noturīgumu ortogrāfijā, 3) censties pēc maksimālas bagātināšanas un stilistiskas daudzveidības, pēc jēdzieniskas precizitātes vārdu lietojumā, 4) censties maksimāli diferencēt nozīmes, bagātinot sintakses līdzekļus, un 5) censties ievērot kopīgas valodas sistēmas prasības morfoloģijā, formu lietojumā.

Normas pastāv objektīvi kā literārajā valodā kopumā, tā arī katrā tās funkcionālajā paveidā. (Šmeļovs 2, 167) Kopējās literārās normas ir kodificētas. Atsevišķo funkcionālo paveidu normas ir augstākā valodas kultūras līmeņa – meistarības – normas. Tās ne vienmēr ir kodificētas, taču katra konkrēta teksta organizēšanā abas normu sistēmas ir saistītas savā starpā un viena otru ietekmē. (Lapteva 2, 126)

“Kodifikācijas būtība slēpjas valodas dubletu, variantu, inovāciju un attīstības tendenču objektīvā vērtējumā.” (Danešs, 288) F. Danešs kodifikācijas procesā izšķir trīs posmus: 1) deskriptīvo (aprakstošo), 2) regulatīvo (normatīvo) un 3) realizācijas (stratēģiski taktisko).

(1) Deskriptīvajā posmā tiek noteiktas un objektīvi aprakstītas pastāvošās literārās normas visā sarežģītībā, pretrunībā un dinamiskumā. Literārās valodas priekšrocības, sabiedrības uzskati un attieksme tiek konstatēta objektīvi (ar sociolingvistiskām metodēm).

(2) Regulatīvajam posmam ir divi apakšposmi: a) vērtējums un b) tiešā kodifikācija. Valodas līdzekļi un to izmantojums tiek vērtēts ar objektīviem kritērijiem. Tiek ņemtas vērā sabiedrības vajadzības, literārās valodas attīstības tendences (dinamika) temporālā un sociālā nosacītībā, orientējoties uz nākotni – uz literārās valodas attīstības perspektīvām, tās kodifikācijas plāniem, prognozēm. Tiešās kodifikācijas apakšposmā uz iepriekšējo rezultātu pamata tiek izdarīta kodifikācija, kas balstās uz literāro normu un veido priekšrocību sistēmu. Ar kodifikācijas palīdzību tiek realizēta plānveidīga un perspektīva ietekme: tiek organizēts un kontrolēts literārās valodas līdzekļu dinamisks līdzsvars, nodrošināta tās relatīvi brīva funkcionēšana atbilstoši sabiedrības aktuālām komunikatīvām prasībām.

(3) Realizācijas posmā kodifikācija tiek īstenota praksē. Valodisku momentu tajā ir maz. Runa ir par metodiku, par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem realizēt kodifikāciju. Šis posms ir pietiekami jānovērtē. (Danešs, 281) F. Danešs dod arī vērā liekamus ieteikumus kodifikācijas realizēšanā, viņš uzskata, ka valodnieka uzdevums ir konstatēt, aprakstīt un objektīvi analizēt dialektiski sarežģīto literārās valodas situāciju un izdarīt noteiktus secinājumus. Taču valodniekam ir tiesības arī uz personisko viedokli. Galvenais nosacījums: valodas prakses jautājumos nepieciešama zinātniska pieeja. (Danešs, 293 – 394) Nopietni jādomā par rekomendāciju formulējumiem. Jāpētī kodifikācijas ietekme valodas praksē; jāvērtē valodas lietotāju reakcija u. tml. Atbilstoši tai jāmaina pieeja vai pat pati kodifikācija. Tikai šāda atgriezeniska saikne darīs kodifikāciju efektīvu. (Danešs, 283)

Analizējot sabiedrības un atsevišķu indivīdu attieksmi pret kodifikāciju, F. Danešs lieto terminu pozīcija. Pozīcija socioloģiskā izpratnē ir kādas personas, grupas vai visa kolektīva tieksme dot priekšroku vieniem saziņas un uzvedības mērķiem un paņēmieniem, atmetot citus. Pozīcijas objekts ir nacionālā valoda vai literārā valoda kā vienots veselums, bieži attiecībās ar citām valodām. (Danešs, 283) Sabiedrībā bieži vērojamas dažādas tendences – aizspriedumi u. tml. Piemēram, sabiedrības attieksme pret aizguvumiem un jauninājumiem parasti ir negatīva. Pēc F. Daneša domām, sabiedrībai būtu jāievēro racionālisma princips, nedodot priekšroku emocionalitātei. Pozitīvu attieksmi pret valodas normām bieži nosaka ētiski principi: apzināšanās, ka valoda jācienī, ka pret to jāizturas ar atbildību un mīlestību. Šāda pozīcija var palīdzēt realizēt kodifikatīvās rekomendācijas. (Danešs, 285)

Lai valodas faktu vērtējums būtu objektīvs, kodificējot jāņem vērā objektīvi kritēriji. F. Danešs izvirzījis trīs šādus kritērijus: 1) normatīvumu, 2) funkcionālo adekvātumu un 3) sistēmismu.

(1) Par normatīvu F. Danešs uzskata tādu valodas līdzekli, kas attiecīgajam valodas lietotāju kolektīvam ir pieņemams (vai pieņemts). Normām ir atšķirīga stingrības, obligātuma pakāpe dažādos valodas līmeņos. Pareizrakstībā tās parasti ir stingras, ortoēpijā – brīvākas (vairāk dubletu, teritoriālu variantu). Brīvs raksturs ir ieteikumiem – ar tiem saistīta literārās valodas funkcionāli stilistiskā diferenciācija un stilistiskās normas. (Danešs, 290)

(2) Adekvātuma kritērijs ir saistīts ar sociāli funkcionālām vajadzībām. Jācenšas, lai valodas līdzekļi būtu iedarbīgi, efektīvi, lai tie atbilstu attiecīgajai funkcijai.

(3) Sistēmiskais viedoklis: katram valodas līdzeklim, tā variantam vai dublētam var noteikt sistēmisma pakāpi (tā atbilsmi attiecīgajām attieksmēm valodas sistēmā) – kā tie veicina iekšējo vienotību, regulārumu un dinamisku līdzsvaru attiecīgajā apakšsistēmā vai sistēmā kā hierarhiski organizētā veselumā. (Danešs, 290) Normatīvuma kritērijs, pēc F. Daneša domām, ir svarīgāks par abiem pārējiem, un dabiskā kritēriju hierarhija ir šāda: normatīvums – funkcionālais adekvātums – sistēmisms. (Danešs, 293) Kritēriji ir autonomi. No sociolingvistiskā viedokļa galvenā ir vajadzība pēc kopēja saziņas līdzekļa svarīgākajās saziņas jomās; šajā ziņā funkcionāla adekvātuma kritērijs ir svarīgāks par normatīvuma kritēriju. (Danešs, 292)

Kodifikācijas raksturojumā izmantotā čehu valodnieka F. Daneša teorija pašreiz uzskatāma par vislabāko. Tā palīdz dziļāk izprast normas kodifikācijas būtību un to mehānismu, kas darbojas visai sarežģītajā literārās valodas situācijā mūsdienās. Vērtējot minēto kritēriju hierarhiju, pēc autores domām svarīgākais ir sistēmisma kritērijs (sk. II. 2. 6. 2. 1.).

Valodniecībā sastopami uzskati, ka valoda mainās un attīstās pati, ka cilvēki aktīvi neiejaucas tās procesos. F. de Sosīrs uzskata, ka valoda ir runas produkts un līdzeklis, ka tās attīstību nav iespējams regulēt. (Sosīrs, 52) Viņa ietekmē ilgus gadu desmitus valodnieki ir nolieguši valodas plānošanas iespējas. Mūsdienu apstākļos šādi uzskati nav pieņemami. Nosacīti var pieļaut, ka valodas lietotāji aktīvi neiejaucas valodas procesos tikmēr, kamēr tā nav pietiekami attīstīta un izpētīta, kamēr nav apkopoti nepieciešamie secinājumi par valodas uzbūvi un valodas elementu savstarpējām attieksmēm. Pēc tam, kad ir izstrādātas aprakstošās gramatikas un citi spriedumi par valodu, valodas attīstību sāk ietekmēt sabiedrības vērtējums, vajadzības, gaume un citi faktori, it īpaši nacionālās valodas augstākajā formā – literārajā valodā. Veidojas literārās normas, kas ir jāpētī teorētiski. Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji ir norādījuši, ka nepieciešama apzināta literārās valodas apstrāde. To var veikt 1) ar teorētiskiem darbiem valodniecībā, 2) mācot valodu skolā un 3) ar rakstnieku praksi. B. Havrāneks par valodas kultūru sauc aktīvu iejaukšanos, kas veicina literārās valodas attīstību. Turklāt viņš norāda, ka teorētiski ir gan iespējams balstīt valodas kultūras attīstību, bet to realizēt var tikai literārās valodas lietotāji. (Havrāneks 1, 377) B. Havrāneka teiktais datējams ar 1932. gadu. J. Kuharžs ( 1979. g .) norādījis, ka atdzīvojas tā skepse, kas pret aktīvu valodas attīstīšanas iespējamību bija gadsimta sākumā. (Tad skeptiski attieksmē pret normu un valodas normēšanu ir bijuši F. de Sosīrs, L. Jelmslevs, A. Martinē, E. Koseriu un citi. – I. F.) Tiek izteiktas domas, ka valoda regulējas pati, ka nav jājaucas tās attīstībā u. tml. (Kuharžs, 307) Tomēr apzināta iedarbe uz valodu ir iespējama un nepieciešama. Tā var būt dažāda: 1) apzināta piedalīšanās un kontrole, ko veic katrs indivīds, 2) valodas normu kodifikācija (sk. iepriekš), kas implicīti ietilpst valodas aprakstos, 3) konkrēta regulācija specifisku vajadzību apmierināšanai un 4) valodu politika. (Kuharžs, 309) Atsevišķi indivīdi var veidot vispārīgus priekšstatus, ieteikumus u. tml., kas sekmē valodas attīstību noteiktos apstākļos, bet nekļūst par normu. Kodifikācija ir svarīga; tā ir obligāta visiem literārās valodas lietotājiem. Ir jāizstrādā noteikti paņēmieni, metodes, līdzekļi tās realizēšanai. Kodifikācijai ir liela nozīme skolas mācību grāmatās, masu informācijas līdzekļos u. c. Pret kodifikāciju vērojama divējāda attieksme: neapzināta (tiek atdarināti paraugi) un apzināta (audzināšanas un propagandas rezultātā). Specifiskām vajadzībām paredzēta terminu normēšana, īpašvārdu un nosaukumu regulēšana. Valodu politikā tiek paredzēti kompleksi risinājumi un līdzekļi, ar kuru palīdzību politiskā sfēra ietekmē valodas funkcionēšanas ārējos apstākļus. (Kuharžs, 309 – 310) Valodu politikas jautājumi ir īpaša sociolingvistiska darba uzdevums. Pašreiz mūs interesē tie valodas aktīvas ietekmēšanas jautājumi, kas ir tieši saistīti ar literāro normu. Pārējo jautājumu risināšanai (un pat šī jautājuma pilnīgākai risināšanai) latviešu valodniecībā pašreiz nepietiek sociolingvistisku un psiholingvistisku pētījumu. Būtu jāpētī tādi svarīgi jautājumi kā valodu attīstības un plānošanas prognozēšana, dažādu konfliktu novēršana saziņā (par to Kuharžs, 312), valodas ietekme uz personības attīstību, valodas situācijas izpēte un daudzi citi.

Daži atsevišķu valodas sistēmas elementu attīstības prognožu mēģinājumi ir atrodami valodnieku darbos, piemēram, A. Degterevas, A. Grišuņina u. c. darbos. Latviešu valodniecībā A. Ozols ir prognozējis patskaņa i elīziju vairākiem 2. deklinācijas substantīviem, kā kanālis, mētelis, spogulis u. c. (Ozols, 13) Jāņem vērā, ka prognozēšanas iespējas valodā ir tikpat ierobežotas kā prognozēšana sabiedrībā vispār. Prognoze valodas attīstībā vēl nav valodas fakts, bet normētājs ir spiests rēķināties galvenokārt ar valodas faktiem. Prognozēm ir svarīga nozīme tad, ja tās palīdz valodu normēt; tā sauktā normatīvā prognozēšanas metode ir viena no sekmīgākajām. Tā paredz valodas apzinātu virzīšanu uz noteiktu mērķi, valodu normējot un normas iedzīvinot.

F. Danešs domā, ka valodas lietotāju kolektīvi pret savām nacionālajām literārajām valodām izturas nepietiekami racionāli, pārāk daudz vērtīgu garīgo spēku tērējot ārējām, otršķirīgām, nebūtiskām lietām. Viņš uzsver, ka nepieciešama kvalitatīvi jauna iedarbība uz pastāvošo “sabiedriski valodisko uzskatu”; tā jāveic mērķtiecīgi un ar efektīvām metodēm. Šīs domas F. Danešs ir izteicis 1968. gadā Starptautiskajā slāvistu kongresā (Danešs, 294), bet tās ir aktuālas arī pašreiz.

Attīstoties literārās valodas un literārās normas teorijai, arvien krasāk sāka izvirzīties jautājums par valodas normu un it īpaši literārās normas principiem un. kritērijiem. Baltijas valstu valodniecībā šī problēma kļuva ļoti asa 20. gadsimta 70. gados, tad to apsprieda daudzās teorētiskās konferencēs un semināros. Sākums tam. ir A. Ozola dienas konference Latvijas Valsts universitātē 1975. gada martā “Valodas kultūras problēmas”. 1976. gada oktobrī Viļņā notika seminārs “Valodas kultūras teorija un metodika” (materiālus sk.: Musų kalba., 1977, Nr. 5). 1979. gada februāri Tallinā notika konference “Teorijas loma terminoloģijā un literārās valodas normēšanas prakse”. Ir vēl citi šāda veida pasākumi, piemēram, reģionāls teorētiski metodoloģisks seminārs “Normatīvuma kritēriji literārajā valodā un terminoloģijā” 1987. gada oktobrī. Publicēti arī attiecīgi darbi.

Ir nepieciešama noteikta nostāja principu un kritēriju izpratnē, īpaši svarīgs ir to sistēmisms un kompleksas izmantošanas iespējas.

Literārās valodas normām ir konstatētas dažādas pazīmes. Galvenās no tām ir raksturotas iepriekš (sk. 2. 3. 2.). Teorētiski no tām iespējams izdalīt galvenās un sekundārās gan ārpus valodas, gan pašā valodā. Jau pieminētās un vēl citas iespējamās normas pazīmes ir pamatā principiem un kritērijiem, kas izmantojami normēšanā, normu sistēmas izveidē un stabilizācijā. Normā (un arī normas izpratnē) ir nepieciešama elastīga stabilitāte. (Matēziuss 2, 392)

Lai normētu literāro valodu, ir jāveido zināms priekšstats par literārās normas principiem un kritērijiem, par to izmantošanu, par to iespējamo sistēmismu. Pilnībā var pievienoties H. Sāri uzskatam, ka “ortoloģijas principu hierarhija vienmēr ir problemātiska” (Sāri 2, 33 – 34) un ka principu sarakstu nav iespējams izveidot kā slēgtu sistēmu. (Sāri 2, 34). Tas ir pilnīgi saprotams, jo patiešām nav iespējams valodā izveidot tādu kontroles sistēmu, kas funkcionētu precīzi un bez traucējumiem kā automātisks elektrisks aparāts. (Matēziuss 2, 392) Nevienu dzīvu valodu nevar ielikt stingros zinātniskos rāmjos. (Turpat.) Taču zināmai kārtībai gan pašā literārajā valoda, gan tās normu izpratnē ir jābūt. J. Endzelīns latviešu literārās (viņa terminoloģijā: rakstu) valodas spēku ir saskatījis galvenām kārtam normu sistēmismā.

Vispirms ir jācenšas noskaidrot, ko saukt par principu un ko par kritēriju. Ir lietderīgi tos šķirt: princips ir galvenais noteikums (pamatlikums), nostādne kāda jautājuma izpētē un izlemšanā (SV, 581), kritērijs ir pazīme, pēc kuras ko vērtē, definē, klasificē (LVV, 408). Normēšanas pamatā ir jābūt noteiktiem principiem, nosacījumiem, nostādnei, bet pēc tam attiecīgo valodas parādību vērtēšanā ir jāizraugās principiem atbilstoši kritēriji – no valodas viedokļa par šādiem kritērijiem var tikt izmantoti noteikti valodas fakti; tie ir paraugi, pēc kuriem orientējas normētājs.

Priekšstats par valodas paraugu ir ietverts literārās valodas definīcija: literārā valoda ir tāda visas tautas valodas forma, ko attiecīgās valodas lietotājs uztver kā paraugu. (KVE, 131) Par paraugiem tiek izmantoti tādi valodas fakti, kas atbilst valodas sistēmas prasībām (tie var būt visi iespējamie valodas līdzekļi – vārds, vārdforma, sintaktiska konstrukcija u. tml.).

Valodas paraugam jābūt tādam, kas atbilst stabilam vai arī tikko izveidojušamies modelim (valodas sistēmā); tas 1) ir gan semantiski precīzs (sintagmātiski atbilstošs), gan arī formāli pieņemams (paradigmātiski atbilstošs); 2) ir aprobēts un kodificēts vai kodificējams; 3) atbilst valodas pašreizējam (mūsdienu) stāvoklim un runātāju valodiskajai gaumei; 4) ir iespējami ekonomisks pēc formas; 5) ir pietiekami izplatīts vai spējīgs izplatīties; 6) ir pēc iespējas labskanīgs un viegli izmantojams; 7) tam pēc vajadzības piemīt nepieciešamā ekspresija (stilistiska vai emocionāla). Pirmās trīs pazīmes ir obligātas, pārējās – vēlamas.

Vēsturiskā aspektā par literārās normas kritērijiem ir atzīstama valodas tradīcija, pagātnes kultūras mantojums un klasiskās literārās valodas. (KVE, 164)

Norma, kā jau iepriekš teikts, ne vienmēr atbilst reālajam valodas ieradumam (ūzusam), bet saites starp normu un ūzusu nedrīkst pārtrūkt uz pārāk ilgu un svarīgu laiku (Gorbačevičs 2, 46), tāpēc normā ir jācenšas savienot valodas objektīvās īpašības ar sabiedrības gaumi un vērtējumu. Turklāt jāņem vērā, ka literārā norma nav tikai tiešs runas ieradumu atspoguļojums un nav arī tikai valodas sistēmas iespēju realizācija. Norma ir kategoriska – ar tās palīdzību tiek vērtēti valodas fakti. (Skvorcovs 2, 35) Vērtēšanā noteicošās ir valodas sistēmas iespējas. Vērtējums parasti mainās pēc tam, kad ir mainījies ieradums. Tomēr jāpatur prātā, ka normu evolūciju nedrīkst mehāniski izsecināt no valodas evolūcijas.

Literārajām normām ir arī noteikti avoti. Par avotu var uzskatīt to konkrēto valodas funkcionēšanas sfēru, no kuras ņemts paraugs kritērijam. Tā var būt noteiktas teritorijas iedzīvotāju valoda, tie var būt dažādi valodas fakti, kas atrodas ārpus mūsdienu valodas robežām, piemēram, valodas vēstures fakti, fakti, kas iegūti, salīdzinot literāro valodu ar citām tās pašas valodas perifēriskajām sistēmām, fakti, ko iegūst, salīdzinot literāro valodu ar citām, īpaši ar kontaktējošām valodām. Mūsdienu attīstības posmā tie noteikti ir arī pašas literārās valodas izpētes fakti. Visbeidzot, literārās normas avots var būt arī dažādi autoritatīvi literāri avoti.

Literārās normas principu un kritēriju raksturojumā parasti piemin sistēmismu, bet vienotu uzskatu par to pagaidām nav. Šis ir grūti risināms valodas kultūras un arī stilistikas jautājums. Dažkārt literārās normas principu sistēma tiek identificēta ar valodas sistēmu, taču šāda pieeja ir aplama, jo normā parādās valodas sistēmas realizācija. Daļa valodnieku no šī jautājuma vispār izvairās, daži par galvenajiem uzskata statistikas datus, daži vispār jautājumu par literārās normas principiem un kritērijiem un to sistēmismu uzskata par ekstralingvistisku.

Formulējot literārās normas principus un kritērijus, rodas grūtības: tos ir grūti izdalīt tīrā veidā, jo tie darbojas kopā. Veidojot literārās normas principu un kritēriju sistēmu, jāņem vērā, ka tie visi ir cieši savā starpā saistīti un atrodas mijiedarbībā; neviens no tiem nav gluži izolēts.

Iekams pievērsties valodiskajiem principiem un kritērijiem, nepieciešams raksturot nevalodisku, universālu principu – komunikatīvā mērķtiecīguma principu, kurš ļoti ietekmē valodas attīstību.

Komunikatīvā mērķtiecīguma princips ir patiešām universāls – tas attiecas uz visu valodas darbību un atrodas citā līmenī, salīdzinot ar pārējiem – valodiskajiem – principiem. Komunikatīvā mērķtiecīguma principu izvirzījuši čehu valodnieki; krievu valodniecībā tas parādās gadsimta vidū, 1966. gadā. (Sk.: Kostomarovs, Leontjevs; Golovins 1.) B. Golovins mērķtiecīgumu un normu uzskata par diviem runas regulētājiem. Viņš uzsver, ka normas prasības ir šauras un stingras – normu nosaka valodas struktūra un sistēma. Mērķtiecīguma prasības ir plašākas un nav tik stingras, tās iziet ārpus valodas robežām. Norma dominē izrunā, morfoloģijā, sintaksē, ortogrāfijā un interpunkcijā; leksikā krustojas stingrās normas likumības ar mīkstākajām mērķtiecīguma likumībām, bet stilistikā dominē mērķtiecīgums.

Pastāv uzskats, ka komunikatīvā mērķtiecīguma princips ir vienīgais reālais valodas kodifikācijas princips; mērķtiecīgas ir tās valodas vienības, pazīmes un to apvienojumi, kas veic kādu noteiktu, valodas lietotāju kolektīvam svarīgu funkciju, kalpo noteiktam mērķim un ir ekonomiski. (Girdenis, Pupķis, 25) Visi pārējie principi ir šī plašā, visu aptverošā principa konkrētas izpausmes, kas atkāpjas, saduroties ar mērķtiecīguma prasībām.

Sabiedrības vajadzība pēc jauniem valodas līdzekļiem pirmām kārtām izpaužas komunikatīvā mērķtiecīguma (lietderības) principā. Tā uzdevums ir nodrošināt komunikāciju – materializēt domas, jūtas, gribu un organizēt sociālo praksi ar valodas līdzekļiem. Šis princips valodai ir svarīgs tāpēc, ka dod impulsu valodas pārmaiņām. Cilvēku vajadzību maiņa kopumā ietekmē komunikāciju, bet tā savukārt nosaka valodas struktūru. (Martinē, 452) Pēc komunikatīva mērķtiecīguma principa nosaka izmantojamos valodiskos principus un kritērijus.

Komunikatīvā mērķtiecīguma princips ir saistīts ar cēloņu un seku nosacītību valodas pārmaiņās. Dinamiskā aspektā tas veicina informācijas sniegšanu un apguvi vispār; statiskā aspektā tas palīdz īstenot konkrētu informāciju noteiktā sistēmā. Šis princips skar arī valodas lietotāju kolektīva gaumi, tradīcijas, izteikuma estētisko aspektu: ko teikt un kā to labāk izdarīt. Dažkārt vērojams pārāk liels racionālisms: slikts ir viss, ko nevar saprast, var saprast tikai ar grūtībām vai ko iespējams saprast nepareizi. Pēc šādas pieejas vislabāk būtu tāda valoda, “kurā viegli izteikt domas un viegli tās saprast”. (Haugens, 459) Tomēr tā ir vienkāršota pieeja valodai.

Komunikatīvā mērķtiecīguma principu balsta lingvistiski un sociālpsiholoģiski faktori. Tas dod stimulu valodas atjaunināšanai, attīstībai, arī pārmaiņām pašā valodas sistēmā, proti, pilnīgi jaunu, līdz šim nebijušu valodas modeļu radīšanā un iedzīvināšanā. Valodas normēšanā komunikatīvā mērķtiecīguma princips parasti piedalās pastarpināti, kā stimulētājs. Tiešā veidā to var izmantot tajos gadījumos, kad perspektīvajam variantam ir (vai arī nav) priekšrocības ārpus valodas, piemēram, kad no diviem variantiem, sinonīmiem u. tml. viens tiek plaši lietots un arī popularizēts presē. Ja ir nepieciešams diferencēt vai niansēt nozīmes, šis princips var ietekmēt jaunu valodas līdzekļu savstarpēju diferenciāciju, piemēram, paronīmu rašanos.

Literārās normas principu un kritēriju kopību balsta galvenais valodiskais princips – sistēmiskās atbilsmes princips – un galvenais kritērijs – literārā parauga kritērijs (pilnā veidā – literārās valodas parauga kritērijs). Otrs svarīgākais valodiskais princips ir fiksācijas princips – tas ir literārās valodas regulētājprincips, kuram pakārtots kodifikācijas princips un valodiskās jaunrades princips. Jāpiemin arī galvenais literārās normas avots – pašreiz (apmēram kopš 40. gadu otrās puses) šo funkciju veic pati literārā valoda visā tās daudzveidībā, kā arī sarunvaloda. Turklāt vēl ir izdalāmi sekundāri normas principi (par tiem sk. tālāk, II. 2. 6. 2. 3.). Vēsturiski mainās gan paši principi, kritēriji un avoti, gan to nozīmīgums normēšanā. Piemēram, teritorijas princips pašreiz latviešu valodas normēšanā ir zaudējis savu nozīmību, prioritāti. (Porīte 8, 20)

Sistēmiskās atbilsmes princips ir literārās normas pamatprincips. Valodas sfērā tas ir galvenais – ar tā palīdzību tiek nodrošināts jaunā vai pārveidotā valodas fakta pareizums. Valodas faktu par literāru padara tā atbilsme valodas sistēmai un struktūrai, likumībām, modeļiem. Pēc stabilizētiem modeļiem tiek veidotas jaunas formas, darināti vārdi, konstruētas sintaktiskas vienības u. tml., tiek stabilizēta un attīstīta pati literārās valodas sistēma. Turklāt (un tas ir ļoti svarīgi) jauninājumi (modeļi, paraugi) iekļaujas valodas sistēmā un attīsta arī to. Pēc sistēmiskās atbilsmes tiek paredzēti kā realizētie, tā arī realizējamie paraugi, jo arī neregulāri fakti var sakņoties valodas sistēmā, un kā vieni, tā otri ietilpst literārajā normā. (Skvorcovs 2, 26 – 31) Pastāvīga vārdu krājuma papildināšanās ir likusi mainīties arī vārddarināšanas modeļu statusam. Piemēram, gadsimta sākumā tika noraidīti tāda tipa salikteņi kā debeszils, pildspalva, celtspēja – tie tika uzskatīti par neliterāriem kalkiem (Endzelīns 1, 13 – 15), bet mūsdienu latviešu literārajā valodā tie ir ienākuši ar noteiktu motivāciju. (Ahero 2, 31 – 38; Ēdelmane 1; Skujiņa 3, 28 – 29; Soida 3, 150 – 152) Kopumā valodas sistēma tomēr saglabājas. Var pievienoties H. Sāri domām, ka sistēma ir noturīga un ka jauninājumi to nevis ārda, bet gan stiprina un modernizē. (Sāri 1, 28)

Sistēmiskā atbilsme parādās divos aspektos – statiskā (kā noteikta valodas modeļa izvēle) un dinamiskā (kā jaunā vai pārveidotā un aprobētā valodas fakta iedzīvināšana). Modeļa izvēle ir apzināts process normēšanā un normas kodifikācijā; valodas lietotājam tas ir neapzināts, automatizēts process. Izmantojot pastāvošos modeļus, tiek ņemtas vērā tradīcijas. Aprobētā valodas fakta iedzīvināšana ir daļēji apzināts process, jo darbojas gan valodas evolūcijas tendences, gan arī valodas plānošanas tendences. Viena no galvenajām ir valodas stabilizēšanas tendence; tā izpaužas arī kā tieksme nivelēt paralēlismus un unificēt vienu no konkurētājiem paralēlismiem. Valodas fakta iedzīvināšana apmierina komunikatīvā mērķtiecīguma prasības – attiecīgais runas fakts ir ienācis valodā un palīdz organizēt sociālo praksi.

Sistēmiskās atbilsmes pamatu veido divi savā starpā cieši saistīti principi: 1) semantiskās atbilsmes princips un 2) formālās atbilsmes princips.

(1) Galvenā ir semantiskā atbilsme, proti, ir jāpanāk, lai valodas fakts pēc nozīmes iekļautos valodas sistēmā. Semantiskā atbilsme ir mērķtiecīga, lietderīga, nepieciešama. Ļoti nozīmīgs šajā ziņā ir ekstralingvistiskais komunikatīvā mērķtiecīguma princips – te veidojas it kā zināma robeža starp ārpusvalodas un valodas parādībām normēšanā. Tā, darinot vārdus, katram afiksam nepieciešama noteikta semantiskā slodze, kas raksturīga attiecīgās valodas sistēmai. Pēc semantiskās atbilsmes iespējams norobežot variantus no sinonīmiem. Piemēram, brikšķēt, brikšēt un brikstēt ir vārda fonētiskie varianti ar identām nozīmēm, turpretim brikšķēt un brīkšķēt ir sinonīmi; pirmais verbs nosauc īsu paklusu troksni, bet otrais – īsu paskaļu troksni. (LLVV 2, 122) Vārddarinātāji afiksi ar atšķirīgu, bet tomēr visai tuvu semantiku padara atvasinājumus no vienas saknes par paronīmiem. Piemēram, dabīgs un dabisks, vienreizējs un vienreizīgs. Pašreiz latviešu valodā plaši tiek lietoti kombinēti leksiski sintaktisku variantu pāri, ko veido vārds (saliktenis) un vārdkopa: bojāeja – bojā eja; nāvessods – nāves sods; rotaslietas – rotas lietas; skaņuplate – skaņu plate u. tml. Starp minētajiem salikteņiem un vārdkopām nav semantiskas diferences. Paralēli minētajiem variantiem lieto arī attiecīgo salikteni un vārdkopu ar nozīmes atšķirību: kursdarbs (īpašs studiju darbs) – kursa darbs; tautasdziesma (folklorā) – tautas dziesma u. tml. Tie nav varianti. Galvenā mēraukla ir semantika; uzsvara pārvirze saliktenī un citas pazīmes nav tik nozīmīgas. Šis jautājums ir pētīts (Ahero 4, 164 – 179), ir Pareizrakstības komisijas atzinumi, tomēr kodificējums pašreiz ir visai sarežģīts un nespeciālistiem grūti izmantojams, jo nav nostabilizējies pats salikteņu izveides process (tas konstatēts jau agrāk – Endzelīns 2, 369).

(2) Formālā atbilsme ir saistīta ar formas, formālās puses atšķirību vienādošanu pēc analoģijas, izmantojot literārā parauga kritēriju. Avots ir pašas literārās valodas fakti. Piemēram, literārās valodas izveides sākumposmā bija sastopami senāki adjektīvu varianti abeji, diveji blakus jaunākajiem abēji, divēji. Parasti J. Endzelīns līdzīgos gadījumos deva priekšroku vecākajam variantam, bet šoreiz literārajā valodā jau bija citi līdzīgi adjektīvi ar –ēj–, tāpēc J. Endzelīns pieņem variantus abēji, divēji. (Porīte 6, 71) Šajā gadījumā ir izmantots formālās atbilsmes princips.

Mūsdienu latviešu literārajā valodā blakus vārdiem nodaļa (no nodalīt ), piedziņa (no piedzīt ) ar preses starpniecību iedzīvināts senāk ieteiktais sadaļa (no sadalīt ). (Endzelīns, Ozoliņš, 41) Līdzīgi iespējami arī citi darinājumi. Piemēram, pretpārdošana (preču pretpārdošana – DB 1, 89) – sal.: pretdarbība, pretizlūkošana, pretmīlestība, pretplāns.

Vārddarināšanas afiksu semantiskā specializācija atbrīvo variantus no formālas pārslodzes (spiede – spiedne; internacionāls – internacionālistisks u. tml.). Veidojas paronīmu pāri; šo paronīmu nozīmes valodas lietotājiem ir jāapgūst. Valodas līdzekļu ekonomijas princips un citi principi atvirzās otrā vietā. Semantiski diferencējoties vārdu nozīmēm un rodoties jauniem vārdiem, padziļinās literārās valodas intelektualizācija, it īpaši zinātniskajā terminoloģijā, bet tas savukārt ietekmē arī vispārlietojamo leksiku. Kļūst grūtāk apgūt valodas līdzekļus: jāapgūst attiecīgās pārmaiņas noteiktu modeļu lietojumā, jāpanāk, lai šis lietojums automatizētos. Rodas arī semantiskas pārvirzes. Normētāju uzdevums ir palīdzēt valodas lietotājiem grūtību pārvarēšanā: ir jāizskaidro pārmaiņu nepieciešamība, jāpopularizē jaunie modeļi, turklāt tas ir jādara regulāri, atkārtoti. Jāņem vērā, ka šādas pārmaiņas zināmā mēra ir līdzšinējās normas laušana un tāpēc grūti pieņemamas. Akceptēto jauninājumu veiksme ir atkarīga gan no normētāja prasmes tos iedzīvināt valodā, gan no viņa autoritātes. Svarīgi ir jaundarinājumu popularizēt tieši tajos normas avotos, kurus izmanto plašas aprindas; it īpaši tas ir attiecināms uz fiksētajiem avotiem.

Literārajai valodai ir rakstu forma, tāpēc mūsdienu literārās valodas normu izveidē īpaši svarīga nozīme ir fiksācijas principam. Ar tā palīdzību normētāji gūst iespēju kopt literāro valodu. Fiksācijas principu varētu saukt par literārās valodas regulētājprincipu. Īpaši svarīgs tas ir pašreiz. No sinhroniskā viedokļa ideāla situācija valodā ir tad, kad normas ir fiksētas un visi tās ievēro. Tā ir teorētiski iespējama, bet reāli, praktiski neiespējama situācija. (Tauli, 156)

Mūsdienu literārajā valodā ļoti liela ietekme ir valodas rakstu formai. Tēze par to, ka visas pārmaiņas notiek sarunvalodā, pašreiz vairs nav spēkā. (Ščerba, 1, 116) Protams, sarunvalodai, it īpaši literārajai sarunvalodai, ir liela nozīme literārās valodas attīstībā – tā ir viena no visplašākajām un vislabilākajām valodas prakses jomām, tajā strauji notiek tādas pārmaiņas, kas īsā laikā aptver plašu sabiedrības daļu. Valodas runas un rakstu forma ir relatīvi patstāvīga, starp tām ir sarežģītas savstarpējās attieksmes, mijiedarbe. (Budagovs 1, 84; Mihailovska, 191) Ir tendence bez īpašas nepieciešamības nedalīt literāro valodu “runas valodā” un “rakstu valodā” (Gorbačevičs 2, 38), jo to patstāvība ir šķietama. (Blumfīlds, 535) Tomēr, ja starp paralēlismiem ir konkurence, tad rakstu formā pārstāvētajiem paralēlismiem ir lielākas izredzes uzvarēt. Rakstu forma tās ortogrāfiskajā ietērpā ir kļuvusi ļoti nozīmīga un ietekmē valodas attīstību vispār. Mūsdienu apstākļos valodas lietotāji arī runājot orientējas pēc rakstos kodificētām normām un pat nepiespiestā sarunvalodas situācijā tiecas kontrolēt savu runu ar rakstu formas palīdzību. Sociolingvistikas dati liecina, ka rakstu formai pastiprināti pievēršas tieši jaunatne. Kā rakstu, tā runas forma pastāv vienotas literārās valodas ietvaros. E. Haugens norāda, ka valodas rakstu forma vairs nav tikai pieraksts vien, ka tā veido īpašu kodu, kas spēj ietekmēt valodas lietotāju kolektīvu; viņš izvirza rakstu formas prioritāti valodas plānošanā. (Haugens, 446)

Ar fiksācijas palīdzību apzināti (kodificējot) vai daļēji apzināti un pat neapzināti (brīvas jaunrades ceļā) dažādu ierakstu veidā (rakstos vai citā formā) tiek nostiprināti derīgi, sistēmai atbilstoši valodas fakti un, izmantojot kodifikācijas principu, arī šo faktu skaidrojumi un motivācija ar attiecīgajiem valodas likumiem; šos faktus valodas lietotāji var reproducēt un izmantot.

2.6.2.2.2.1. Kodifikācijas princips

Kodifikācijas princips ir galvenais normatīvo ieteikumu realizācijā. Ar tā palīdzību normētāji cenšas stabilizēt un attīstīt literāro valodu. Literārie paraugi tiek izteikti, skaidroti eksplicīti, zinātniski aprobētu faktu veidā, gramatikās, vārdnīcās un citos līdzīgos normatīvos avotos. Garantējot valodas noturīgumu (elastīgo stabilitāti), ar kodifikācijas palīdzību tiek nodrošināts valodas pareizums un panākta arī valodas bagātināšana. (Par kodifikāciju sk. arī II. 2. 4.)

2.6.2.2.2.2. Valodiskās jaunrades princips

Ar valodiskās jaunrades principa palīdzību literārā valoda tiek atjaunināta. Tas notiek tajos gadījumos, kad attiecīgajos avotos atrodami jauni valodas fakti. Brīvās valodiskās jaunrades princips realizējas gan individuālos avotos (rakstnieku, dzejnieku, pazīstamu sabiedrisku darbinieku, zinātnieku u. tml. darbos), gan arī kolektīvos avotos (presē, radio un televīzijas raidījumos, publiskās lekcijās un citās uzstāšanās dažādā veidā). Šie avoti var būt fiksēti gan rakstos, gan skaņu ierakstos. Fiksējot valodisko jaunradi, jāievēro nosacījums, ka visi jaunie valodas fakti – implicīti normas paraugi – obligāti atbilst valodas sistēmai (pēc Ļ. Skvorcova teorijas tie ietilpst realizējamā normā). Valodiskā jaunrade tiek realizēta ar kodificētā un kodificējamā parauga palīdzību.

Līdz šim vēl nav izstrādāta metodika dažādu avotu pietiekami objektīvai vērtēšanai no valodiskās jaunrades principa viedokļa. Vērtējumā ir iespējams samērā liels subjektīvisms. Lasītāji attiecīgos avotus uztver par paraugiem (kaut gan tie ne vienmēr tādi ir). Nozīmīga ir autoru personība un avota autoritāte un popularitāte. Galvenais nosacījums: literāro valodu veido visi avoti kopā, “.. vārdu lietojuma likumības izriet no visa materiāla kopumā, ko lasa attiecīga kolektīva locekļi, t. i., no visas aktuālās literatūras”. (Skvorcovs 2, 28) Nedrīkst balstīties tikai uz viena autora valodu.

Minētā tēze tomēr pieļauj faktu, ka valodas attīstību spēj ietekmēt arī atsevišķas personības. Piemēram, nav noliedzama rakstnieka autoritāte literārās valodas normēšanā. Daudzi rakstnieku ieteikumi ir ienākuši literārajā valodā, taču tikai pēc vispārēja sabiedrības akcepta. Tādi ir, piemēram, Raiņa darinātie vārdi un arī tie vārdi, kurus viņš ir atradis tautas valodā un vecos rakstos un pratis iedzīvināt (augsme, guns, mīla, pretvara, riets, statnis u. c.). Tādi ir Z. Skujiņa darinājumi, piemēram, vaļasprieks. J. Endzelīns ir atzinis V. Lāča darināto adjektīvu zēnisks, J. Ezeriņa ieteikto darbības vārdu malkot (Porīte 6, 71), L. Laicena darināto adjektīvu vieds (Endzelīns 3, 372) un citus. Mūsdienu latviešu valodā ir daudz okazionālismu, kas darināti pēc sistēmiskās atbilsmes principa (piemēram, Z. Skujiņa iedomnieks, strāvonis un citi). Daiļdarbu valodā parādās viss, kas sastopams tautas sarunvalodā, vispār visos stilos, bet valodā mēs dažkārt lietojam nedzirdētas formas, darinām jaunus vārdus, lietojam neparastus vārdu savienojumus un konstrukcijas. Lielie vārda meistari vienmēr ir apzinājušies savu misiju valodas kopšanā un centušies apzināti veidot savu valodu pareizu un bagātu.

Jaunie valodas fakti, it īpaši jauni vārdi un termini, mūsdienu latviešu literārajā valodā tiek iedzīvināti ar kolektīva literārā avota – masu informācijas līdzekļu – palīdzību.

Literārās normas pamatprincipu – sistēmiskās atbilsmes principu – balsta un papildina dažādi sekundāri principi, resp., papildprincipi. Tos savukārt balsta aktuāli funkcionēšanas nosacījumi, kas ir dinamiskāki par sistēmu kopumā un attīstās savdabīgi. Papildprincipi valodas attīstības gaitā var mainīties vietām, jo to nozīmība visos valodas attīstības posmos nav vienāda. Katrs princips ir saistīts ar noteiktu kritēriju. Papildprincipus un kritērijus ir grūti izdalīt “tīrā veidā”, jo tie darbojas visi kopā. To saraksts vienmēr var tikt papildināts vai samazināts. Papildprincipi pārstāv galvenām kārtām normēšanas analīzes un metodoloģijas sfēru.

Pašreiz varētu minēt šādus literārās normas papildprincipus: 1) nacionālās savdabības princips, 2) mūsdienīguma princips, 3) pārmantojamības resp. tradīcijas princips, 4) izplatības princips, 5) valodas līdzekļu ekonomijas princips, 6) estētiskais princips, 7) teritorijas princips. Turpmāk par katru no tiem.

Nacionālās savdabības princips ir ļoti svarīgs ikvienā nacionālā literārā valodā. Tas paredz valodas patstāvības, tīrības un galveno īpatnību saglabāšanu. Šī principa realizācijā svarīga estētiska funkcija. Par kritērijiem izmantojami attiecīgās nacionālās valodas fakti. Nacionālās savdabības princips izpaužas valodas dinamiskās attīstības procesos. Tas jāizmanto ļoti uzmanīgi, vairoties no pārmērīga un kaitīga pūrisma. Ir jāvēršas pret nevajadzīgiem aizguvumiem, nevis pret aizguvumiem vispār. Aizguvumus nedrīkst vērtēt pēc principa “mūsu” un “svešs”. Nedrīkst pieļaut augstprātību pret citām valodām. Latviešu literārās valodas normēšanas procesā kopumā, neņemot vērā atsevišķas novirzes, šis princips ir izmantots pareizi. Jau J. Alunāns ir ieteicis: “Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas ..” (Alunāns, 49) J. Endzelīns un citi valodnieki ir atzinuši vajadzīgus aizguvumus (piemēram, skrūve, kliņģeris u. c.). Semantiskas precizitātes dēļ priekšroka ir dota internacionāliem aizguvumiem, nevis neprecīziem, neveikliem kalkiem, kuri tikai piesārņo valodu. Tā, piemēram, J. Endzelīns ir atzinis vārdu tālraksts par pilnīgi lieku, jo telegrāfs un telegramma ir precīzāki. (Porīte 6, 74) Ir atzīti arī aizgūti sinonīmi blakus pašu vārdiem, piemēram, trotuārs blakus latviskajam ietve. (Endzelīns, Rūķe, 43)

Par normēšanas avotu tiek izmantoti ne vien attiecīgās literārās valodas fakti, bet arī salīdzinājums ar citām valodām; ņemot vērā nacionālās savdabības principu, tas ir galvenokārt salīdzinājums ar radu valodām. Piemēram, no daudziem paralēlismiem (gan variantiem, gan sinonīmiem) starks, stārks (der Storch ), starķis, stārķis; svētelis; garnis, gandrs 30. gados tika ieteikts vārds gandrs (sal. ar lietuviešu gandras ) kā kopējs vairākām baltu valodām, J. Endzelīns nav ieteicis arī atvasinājumus ar –nīca, kas ienākuši no krievu valodas; tos viņš ieteicis aizstāt ar citiem, piemēram, lietot ēstuve, nevis ēdnīca, atstājot tikai tos, kas jau ieviesušies (slimnīca, vārdnīca ). (Endzelīns 4, 398) Teiktais attiecas uz latviešu valodas normēšanas vēsturi. Kā redzams, visi ieteikumi nav īstenojušies. Mūsdienu valodā nacionālās savdabības princips tiek izmantots galvenokārt, vērtējot kalku vietu valodā un skaužot barbarismus.

Ir jāapzinās, ka pašreiz mūsdienu latviešu valodā nav iespējams iztikt bez aizguvumiem, it īpaši bez internacionāliem aizguvumiem: jaunu vārdu darināšanas iespējas ir ierobežotas, bet vispārlietojamās leksikas izmantošana terminoloģijā ne vienmēr ir ieteicama to semantisko asociāciju dēļ, kas šiem vārdiem nāk līdzi no sarunvalodas.

Mūsdienīguma princips garantē literārās valodas domu materializācijas un saziņas funkcijas īstenošanu visās dzīves nozarēs. Tas paredz jaunu, progresīvu, laikmeta garam atbilstošu valodas līdzekļu lietojumu. Valodas līdzekļu mūsdienīgumu nosaka pēc īpaša intervāla – par to sk. iepriekš (I. 1. 3. 2.). Īpaši mūsdienīgai jābūt terminoloģijai. Mūsdienīguma princips veicina valodas demokratizāciju šī vārda labā nozīmē: literārā valoda kļūst progresīva un visai tautai saprotama. Literārās valodas bagātība sakņojas tautas valodas bagātībā, bet tā savukārt ir atkarīga no tautas vēstures, no sociāliem apstākļiem. “Vārdu mūsu valodā nav un nevar būt tik daudz kā dažām citām tautām. Jo, pirmkārt, latviešu apdzīvotā zeme ir samēra maza, un tāpēc līdz ar daudziem augiem, dzīvniekiem un ar noteiktu vietu saistītiem priekšmetiem, vielām vai parādībām mums trūkst arī atbilstošo vārdu. Un, otrkārt, rakstniecība mums sākas tikai XVI gadsimtenī, tā ka vārdi, kas jau tad bija izmiruši, mums paliek nezināmi, kamēr tautas ar senāku literatūru var vajadzības gadījumā atdzīvināt senos tekstos vēl atrodamus, bet vēlāk aizmirstus vārdus.” (Endzelīns 3, 371) Literārā valoda pilnīgojas atbilstoši sabiedrības augstākajām prasībām – tādā veidā mūsdienīguma princips kalpo lietderīgumam.

Mūsdienīguma princips tiek realizēts ar aktuāla, moderna literārā parauga kritērija palīdzību.

Pārmantojamības jeb tradīcijas princips ir literārās valodas noturīguma pamatā. Izmantojot pastāvošos valodas modeļus, tiek ņemtas vērā tradīcijas; tradicionālie valodas līdzekļi apmierina prasības pēc saprotamības, normētajiem ir jācenšas 1) objektīvi veidot normas un 2) prognozēt valodas attīstību attiecīgo ieteikumu sakarā, īpaši uzmanīgiem ir jābūt tajos gadījumos, kad ir runa par līdzšinējo normu revidēšanu vai laušanu, arī par jaunu parādību ieplūšanu literārajā valodā. Tajos gadījumos, kad konkurējoši paralēlismi, galvenokārt varianti, pastāv vienā laikā un ir vienādi izplatīti, prioritāte pieder tradicionālajam variantam, jo vieglprātīga attieksme pret literārās valodas tradīcijām un normu pārmantojamību ir daudz bīstamāka nekā “raudzīšanās atpakaļ”. (Fiļins 3, 285) Izmantojot šo principu, normēšanā tiek ņemta vērā diahroniskā pieredze. Kā svarīgs normas avots salīdzinājumam tiek izmantoti valodas vēstures fakti. Vecākam un valodas sistēmai atbilstošam faktam ir priekšrocība salīdzinājumā ar jaunāku. Formu un konstrukciju senums J. Endzelīnam ir bijis viens no galvenajiem normu kritērijiem. Tāpēc no vairākiem variantiem parasti ir ieteikts pēc cilmes vecākais, kam pamatojums atrodams vai nu dzīvajā tautas valodā, vai arī valodas vēstures faktos. Piemēram, vecāks un ieteicamāks ir biedrs salīdzinājumā ar biedris; bārda ir vecāks un izplatītāks nekā bārzda un tāpēc ieteicams. (Endzelīns, Rūķe, 32) Nevajag vairīties no vecām pareizām prepozīcijām (atsaukties uz aicinājumu, piespiesties pie sienas ), bet, ja prepozīcija nav latviska (pārcelt uz nākamo klasi, rakstīt uz mašīnas, spēlēt uz klavierēm ), jālieto latvisks saistījums gan ar pareizu prepozīciju (rakstīt ar mašīnu ), gan neprepozicionāls (pārcelt nākamajā klasē, spēlēt klavieres ). Vecie vārdi un formas ir jālieto pareizi. J. Endzelīns aizrāda, ka veci instrumentāļi ir jālieto kopā ar prepozīciju ar (ar manim, ar tevim ), nevis kā datīvi (nav pareizi teikt: dodu tevim, jāsaka: dodu tev ). (Endzelīns 1, 12)

Būtu ieteicams izplatīt un iedzīvināt senākas precīzas un viegli lietojamas formas, ja tās no mūsdienu valodas viedokļa neliekas pārāk arhaiskas. Tas atbilstu demokratizācijas idejai: maksimāli ieviest valodā visu to labo, kas palīdz diferencēt nozīmes un stabilizēt formu sistēmu.

Subjektīvs bremzētājs faktors varētu būt valodas patiesā stāvokļa neizpratne un no tā izrietošās ilūzijas par ieteiktā valodas fakta tālāko likteni. Ja autoritātes ieteikts vārds sāk funkcionēt zinātāju aprindās, bet neizplatās tautā, attiecīgo aprindu pārstāvji var sākt domāt, ka vārdu pazīst un lieto pietiekami plaši, bet šis uzskats neatbilst patiesībai. Tas pats ir attiecināms uz iesakāmiem formu un konstrukciju variantiem. Turklāt zinātāju apziņā var veidoties zināma augstprātība pret nezinātājiem (tā vietā, lai gādātu par ieteicamo variantu realizāciju valodas praksē).

Literāra tradīcija pieļauj valodas attīstību; tā pati modificējas, attīstās. (Kačala, 277)

Valodas fakta izplatības principam ir kvantitatīvs raksturs, tas tiek realizēts ar statistiskā kritērija palīdzību. Izplatības principa darbības sfēru ierobežo sistēmiskās atbilsmes un citi principi. Izplatību konstatē 1) ar parastām aptaujām un līdzīgiem pasākumiem un 2) ar matemātiskās statistikas palīdzību. Par avotiem tiek izmantoti statistikas dati.

Izplatības princips normēšanā izmantots jau senāk. Piemēram, no variantiem dzeltēns, dzeltāns un dzeltens vecākais un agrāk ieteicamais bija dzeltāns (atbilst lietuviešu geltonas ), bet tika pieņemts jaunākajā literārās valodas attīstības posmā plašāk lietotais dzeltens.

Jāņem vērā, ka norma ir tipiska, nevis statistiska parādība. (Gorbačevičs 2, 44) Varianta izplatība nemotivē normatīvumu; valodas lietotāja pieredze neļauj objektīvi spriest par izplatību – šādi uzskati bieži vien ir subjektīvi. (Ickovičs 1, 40) Objektīvi izmantojami galvenokārt dati, ko iegūst ar matemātiskām metodēm.

Turklāt jāņem vērā, ka izplatīta var būt valodas kļūda. Tāda gadījumā rodas konflikts starp ieteikumiem un lietojumu. Reizēm jāpieņem zināms kompromiss. Piemēram, tas tiek darīts, atļaujot lietot leksikā, galvenokārt terminoloģijā, atsevišķus normai neatbilstošus valodas līdzekļus – vārdus, vārdkopas, vārdformas u. tml. Tāds ir vārds ēstgriba laikā, kad tika noraidīti salikteņi ar infinitīvu pirmajā daļā, arī neregulāri termini centrīte, saitiņa, nevēlama vārdkopa tekošais konts u. tml. īpaši svarīgi tas ir tajos gadījumos, kad attiecīgie termini ir plaši izplatīti, kad tos māca skolā (piemēram, gramatikas termins saitiņa ). Šāds kompromiss dažkārt nepieciešams, bet, plānojot mūsdienu valodas attīstību, ir jāapzinās, ka tas var būt par iemeslu nevēlama modeļa ienākšanai valodā.

Statistiķis parasti tikai konstatē valodas evolūciju, viņš attiecīgos procesus nevada. Statistiskais vērtējums noder literāru variantu normēšanā, kad vienu no tiem grib unificēt. Ja ir stilistiskas nianses (pavasaris un poētisms pavasars ), statistika izmantojama ierobežoti. Nav labi vērtēt variantus pēc izplatības arī tad, ja kādu no tiem lieto reti; piemēram, latviešu valodā ieteicamāks būtu verbs pilnīgot, nevis izplatītais pilnveidot. Tādā gadījumā priekšroka dodama pareizākam, ieteicamākam, kaut ari mazāk izplatītam variantam. (Fiļins 6, 183) Statistisko kritēriju ir grūti izmantot; jāpilnīgo metodika. Arī konkurētāju variantu normēšanā bieži vien noteicošie izrādās kultūrvēsturiski faktori, nevis statistikas dati. (Fiļins 2, 17) Statistisko kritēriju var izmantot valodu plānošanā un prognozēšanā. Mūsdienu latviešu valodā tas ir izmantots variantu normēšanā, piemēram, normējot vārdu lente – lenta, taka – taks, līkste – līksts, arī kastanis – kastaņa, aprikoze – aprikozs un citu lietošanu un nozīmes.

Valodas līdzekļu ekonomijas princips paredz vismazāko iespējamo valodas vienību skaitu, visīsāko iespējamo izteikumu, kurā paziņots tikai pats nepieciešamākais saturs un kam ir visvienkāršākā valodiskā struktūra; turklāt, jo izteikums ir parastāks, jo tas var būt īsāks. (Pēc: Tauli, 32 – 33) Šis princips tiek īstenots, par paraugu (kritēriju) izmantojot īsāku, ekonomiskāku valodas faktu salīdzinājumā ar garāku, īsums var atvieglot valodas līdzekļu uztveri un lietojumu.

Paralēlismu jomā ekonomijas princips attiecināms galvenokārt uz vārddarināšanu. No diviem paralēlismiem (variantiem) pārsvaru parasti (bet ne vienmēr) gūst īsākais. Piemēram, pēc latviešu valodas darinājumu parauga ieteikti īsāki internacionāli adjektīvi: ideālisks, nevis ideālistisks; reālisks, nevis reālistisks; materiālisks, nevis materiālistisks; literārs, nevis literārisks; obligāts, nevis obligatorisks; humorisks, nevis humoristisks; prozisks, nevis prozaisks; muzikāls, nevis muzikālisks . Ieteikums motivēts ar adjektīviem lielisks, zemisks. (Endzelīns, Rūķe, 10) No ieteiktajiem pilnīgi ieviesušies trīs: literārs, obligāts un muzikāls, daļēji – humorisks. Adjektīviem prozaisks un prozisks izveidojusies nozīmes atšķirība.

Varētu domāt, ka garākie varianti pamazām zūd vārdu pāros godkāre – godkārība, godkārs – godkārīgs, tirpas – tirpuļi u. c. ar nosacījumu, ka nemainās vārdu stilistiskā nokrāsa. Dažkārt lieto variantus ar interfiksu un bez tā salikteņos citugad – citgad, vienuviet – vienviet, mājinieks – mājnieks u. c. (LVPV) Garākie varianti parasti nezūd, ja īsākie ir neērtāk izrunājami un grūtāk uztverami ar dzirdi, tātad, ja to lietošana ir kaut kādā veidā apgrūtināta, tad tiek izmantoti citi principi un kritēriji (piemēram, estētiskais princips). Dažkārt rodas jauni, garāki varianti un paliek blakus īsākajiem, piemēram, gļēvulīgs (no gļēvulis ) blakus pirmatnīgam adjektīvam gļēvs . (LLVV 3, 108)

Jauni darinājumi ne vienmēr ieviešas uzreiz. Jāpārvar daudz šķēršļu, lai tas notiktu. Ja jauns darinājums palīdz ekonomēt valodas līdzekļus, tas ir atbalstāms. Piemēram, tāds ir atvasinājums konkursants vārdkopas konkursa dalībnieks vietā: Katram konkursantam ir dalībnieka numurs. Šis darinājums ir regulārs – sk. LLVV 4, 341: cilvēks, kas piedalās konkursā (SV un LVV nav), sal.: konsultants, manifestants, reflektants, reprezentants u. tml.

Iespējams, ka valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence kopā ar gramatikas precizitātes nosacījumu regulē verbu pāreju no 2. konjugācijas 3. konjugācijā: vēstīt – tagadnē es vēstu, nevis es vēstīju (kā pagātnes formā). Tas ir aktīvs process, ko varbūt būtu jācenšas apturēt, jo ļoti strauji zūd 2. konjugācijas verbi. (Lepika 1, 99)

Ekonomijas princips nav attiecināms uz sinonīmiem, no kuriem viens ir ekspresīvs: latvis – latvietis; kaisls – kaislīgs; kautrs – kautrīgs u. tml. Katram sinonīmam ir noteikta vieta valodā. Tas pats ir sakāms arī par paronīmiem – katram no tiem ir noteikta semantiska slodze (piemēram, internacionāls un internacionālistisks u. tml.).

Šis princips nav īsti valodisks, tomēr dažkārt tas spēj visai jūtami ietekmēt valodu. V. Tauli valodā šķir šādas estētiskas vērtības 1) materiālas (izpaužas skanējumā), 2) formālas (izpaužas a) sistēmas simetrijā, harmonijā un perfektumā un b) teksta labskaņā un stilistiskajā skaistumā) un 3) asociatīvas (tās balsta ekspresīvums un emocionalitāte). (Tauli, 33 – 36) Estētiskais princips valodā tiek izmantots gan apzināti, gan neapzināti. Tas vēl nav īsti izzināts un būtu pētījams psiholingvistiskā un arī sociolingvistiskā aspektā. Estētiskā principa izpausme sabiedrībā ir attiecīgā laika (laikmeta) valodiskā gaume. Valodiskā gaume ir jāveido, jāieaudzina tāpat, kā tiek ieaudzināta gaume citās sfērās, it īpaši literatūrā un mākslā. Nav izzināti tie cēloņi, kas veido valodisko gaumi: kāpēc kāds vārds nepatīk, kāpēc valodas lietotāji nepieņem kādus noteiktus afiksus, kāpēc šķiet nepieņemami kādi vārdu savienojumi un kā šo nepatiku pārvarēt, kā panākt, lai attiecīgais valodas fakts tiktu pieņemts.

Nelabskaņas un izrunas neērtuma dēļ nelieto dažus atvasinājumus, piemēram, terminologi ir atsacījušies no regulāra atvasinājuma ziežzīmulis tāpēc, ka tas ir neērti izrunājams un arī tā pirmā daļa ir neskaidra, pārprotama (ziežams vai ziede ), tā vietā lieto garāko ziežamzīmulis . (Skujiņa 6, 103) Estētiskais princips rada atkāpes arī formu sistēmā. Piemēram, nelabskanīgo aktīvo tagadnes divdabju (kuriem tagadnes celms beidzas ar š un ž), piemēram, dvešošs, laižošs u. tml., vietā izņēmuma kārtā lieto neregulāras formas no pagātnes celma dvešošs, laidošs . Estētiskās uztveres princips ir palīdzējis izvairīties arī no citām nevēlamām (neērtām, nelabskanīgām) formām. Piemēram, netiek lietotas regulārā daudzskaitļa ģenitīva formas vairākiem 5. un 6. deklinācijas substantīviem (kaste, bārksts u. tml.).

Izmantojot teritorijas principu, tiek garantēta literārās valodas izveide uz dominējošā dialekta (izloksnes) bāzes, izmantojot šī dialekta valodas faktus par paraugiem. Kā jau iepriekš teikts, tas ir bijis primārais, noteicošais literārās normas izveidē literārās valodas tapšanas posmā, kad vēl nav izveidojusies pati literārā valoda un nav izmantots sistēmiskās atbilsmes princips literārās valodas mērogā. Piemēram, J. Endzelīns verba būt nākotnes 1. un 2. personā ir ieteicis formas ar –sim, –sit, nevis būsam, būsat, kas ienākušas no nomaļu izloksnēm. (Endzelīns 1, 12) Pašreiz teritorijas princips ir zaudējis dominējošo nozīmi un no galvenā literārās normas izveides principa ir kļuvis par palīgprincipu. Tas tiek maz izmantots. Teritorijas princips pamazām ir atdevis vietu sistēmiskās atbilsmes principam, pats tajā ieplūzdams.

Nezinātnisks, stihisks teritorijas principa izmantojums var kļūt bīstams valodas praksē. Piemēram, tāds varētu būt gadījums, kad literārais redaktors vai tulkotājs nemotivēti un bez vajadzības censtos uzspiest literārajai valodai sava valodas areāla īpatnības.

Bez minētajiem varētu tikti izmantoti; arī vel citi, sekundāri literārās normas principi. Piemēram, izrunas (fonoloģiskā) ērtuma princips: runātājs vairās no nevēlamu konsonantu blīvējumiem u. tml. un cenšas vārdus padarīt vieglāk izrunājamus: mākslinieks, nevis mākslnieks (sal. arī: virsnieks, parādnieks u. tml.). (Dravnieks, 80) Regulāru, bet grūti izrunājamu darinājumu ziepjains, zemjains vietā ir pieļauti neregulārie, bet vieglāk izrunājamie ziepains, zemains. Šo principu sarakstu varētu brīvi turpināt. Piemēram, T. Porīte ir minējusi konvencijas kritēriju. (Porīte 8, 22) Pašus principus ir iespējams mainīt vietām atkarā no sociāliem faktoriem. Sekundārie principi jeb papildprincipi var tikt izmantoti visi kopā, kompleksi (tas būtu ideāls stāvoklis), bet parasti izmanto dažus no tiem, pat vienu – pēc vajadzības.

Lai stiprinātu mūsdienu latviešu valodas literāro normu sistēmu, vajadzētu censties likvidēt neliterārus variantus. Būtu nepieciešams izmantot normatīvas prognozes. Būtu jāveic sociolingvistiski un psiholingvistiski pētījumi (par sabiedrības pieprasījumu un attieksmi pret valodu). Praktiskām vajadzībām būtu vēlams gatavot valodas grūtumu sarakstus (vārdnīcu un rokasgrāmatu veidā).

Lai pārskatāmi ilustrētu literārās normas principu sistēmismu, ir izveidota shēma; tajā parādīta aptuvena literārās normas principu hierarhija.

S h ē m a s   i z p r a t n e (komentāri).

Ar ER (ekstralingvistiskā realitāte) apzīmēta sociālā sfēra ārpus valodas, kurā konstatēta nepieciešamība uzlabot sabiedrības vajadzības un tiek virzīts pieprasījums – to rāda iekšējā pārtrauktā, ar bultu uz KM virzītā līnija. Ar KM apzīmēts komunikatīvā mērķtiecīguma princips; saskaņā ar to pieprasījums tiek precizēts un pārvērsts vajadzībā pēc noteikta valodas līdzekļa (fakta). Tālāk uz sistēmiskās atbilsmes (SA) sfēru tiek virzīts impulss – to rāda iekšējā pārtrauktā līnija ar bultu. Reizē ar to sākas sekundāro jeb papildprincipu izvēle – tie apzīmēti ar P1, P2 utt. Pieprasījums pēc papildprincipu izmantošanas tiek saņemts arī tieši no komunikatīvā mērķtiecīguma sfēras – to rāda attiecīgās pārtrauktās līnijas ar bultām. Pieprasījuma mērķis: lai aprobējamais valodas fakts atbilstu valodas savdabīguma prasībām, valodas lietotāju estētiskajai uztverei, lai tas būtu mūsdienīgs, spējīgs izplatīties, pietiekami ekonomisks u. tml. Pēc papildprincipu izmantošanas aprobētais fakts ir jāiedzīvina valodā. Šim nolūkam tiek izmantots fiksācijas princips (F); fiksācija notiek, kodificējot (K) un izmantojot valodiskas jaunrades principu (VJ). Fiksācijas princips ir abpusēji saistīts ar sistēmiskās atbilsmes principu un balsta to: vispirms tas saņem pieprasījumu (to rāda pārtrauktā līnija), pēc tam valoda saņem fiksētu faktu (to rāda nepārtrauktā līnija). Tālāk cauri sistēmiskās atbilsmes un komunikatīvās mērķtieces sfērai pilntiesīgs aprobēts un fiksēts valodas fakts atgriežas sabiedrībā, lai iesaistītos attiecīgo valodas funkciju realizācijā.

Atsauce

4Kodifikācija (lat. codificatio ) ir juridisks termins ar nozīmi: kādas valsts likumu sistematizēšana un apvienošana vienotā un saskaņotā sistēmā – kodekā – pēc atsevišķām tiesību nozarēm.

Valoda variē. Variēt nozīmē mainīties, dažādoties, paliekot noteiktās robežās. Termini variatīvums, variēšana, variants, invariants nav sākotnēji valodniecības termini – tie ir starpdisciplīnu termini, ar kuriem parasti raksturo pie dažādām īstenības sfērām piederošu objektu struktūru, pastāvēšanu un funkcionēšanu. Pašlaik tie ir nostiprinājušies arī valodniecībā un galvenokārt tiek izmantoti valodas vienību un to funkcionēšanas pētījumos.

Raksturosim minētos jēdzienus un terminus. Variants ir valodas vienības (vai “ēmas”), t. i., fonēmas, morfēmas utt. modificējums vai varietāte (realizācija, manifestācija). (Ahmanova, 70)

Variatīvuma jēdzienam valodniecībā ir divas galvenās nozīmes: 1) tas ir attiecināms uz jebkuru mainību, modifikāciju; šī mainība var būt evolūcijas rezultāts, tas var rasties, vienu un to pašu parādību nosaucot ar atšķirīgiem valodas līdzekļiem, tam var būt vēl citi cēloņi, un šādā izpratnē ir tikai varianti – invariantu nav; 2) variatīvums, resp., variantums tiek izmantots sinhronisku valodas vienību pastāvēšanas un funkcionēšanas raksturošanai un parādās uz invariantuma (nemainīguma) fona. (Solncevs 3, 31 – 32) Šāda variantu izpratne sākusies ar Prāgas skolas valodnieku darbiem fonoloģijā un vēlāk pārcelta uz citām sfērām.

Teorētiski varianta un invarianta izpratnē ir daudz neskaidrību, taču galvenais ir tas, ka variatīvums un invariantums ir cieši savā starpā saistīti un pastāv vienībā. Variatīvuma jēdziens valodniecībā parādījies agrāk par invariantuma jēdzienu. Invariantums ir “lielumu, vienādojumu, likumu īpašība, spēja palikt nemainīgiem, saglabāties noteiktās koordinātu un laika pārvērtībās”. (FV, 129) Invariants ir abstrakcija, kas aptver kādu grupu vai klasi kopumā noteiktā laika posmā; tas tiek izsecināts un nepastāv apkārtējā pasaulē kā atsevišķa patstāvīga lieta. Variatīvums un invariantums ir relatīvas kategorijas. Piemēram, vārds vispār kā tāds ir invariants, bet katrs konkrēts vārds attiecībā pret to ir variants. “Fonēmu, morfēmu, vārdu kā tādu neviens vēl nav ne dzirdējis, ne izrunājis; izrunā un dzird tikai vienu no fonēmas a , morfēmas aiz–, vārda māja konkrētiem variantiem (eksemplāriem).” (Pēc: Solncevs 1, 34.) Fonēmas variants ir konkrēta fonēma, morfēmas variants – konkrēta morfēma u. tml. Vārdšķiru nosaukumi (substantīvs, verbs u. tml.) ir invarianti attieksmē pret šo klašu konkrētiem locekļiem, kuri attiecībā pret tiem ir varianti. Paradigmas locekļu savstarpējās attieksmes ir variantu attieksmes, bet paradigma kopumā pret saviem locekļiem attiecas kā invariants pret variantiem. Invariantums atklāj abstrahētā veidā to kopīgumu, kas kādu priekšmetu saista ar citiem līdzīgiem. Variatīvums ir tādas pārmaiņas, kas nerada jaunu būtību. Katrs variants ir konkrētā un vispārīgā, variantā un invariantā vienība. Tāpēc arī daudzos valodnieku darbos vispār nav dots variantu un invariantu pretstatījums – ir runāts tikai par variantiem.

Valodas vienību varianti un invarianti ir viena un tā paša līmeņa parādības. Skaņu un fonēmu līmenī valodas vienības funkcija ir pilnīgi atkarīga no tās materiālajām īpašībām; šīm vienībām variējot, mainās to materiālās, fiziskās īpašības, bet nemainās funkcionālās īpašības un tie pretstatījumi, pēc kuriem šīs vienības ietilpst valodas sistēmā. Citos līmeņos vienībām bez skanējuma un funkcijas ir vēl arī nozīme; tām variējot, parasti mainās to skaniskais apvalks, bet saglabājas funkcionālās īpašības un nozīmes, kas to nosaka. Pietiek ar leksiskās un vispārgramatiskās nozīmes kopību, lai vārdformu rindu atzītu par viena vārda variantiem. Ja mainās nozīmes (precīzi: tās sāk variēt, skanīgumam paliekot nemainīgam), jārunā par citu parādību polisēmiju vai homonīmiju, nevis variēšanu. Variēšanas rezultātā veidojas paralēlas izteiksmes iespējas, ja ir runa par konkrētu valodas vienību variantiem. Šāda aspekta varianti ir viens no paralēli funkcionējošu valodas līdzekļu veidiem.

Bez valodas vienību variatīvuma vēl runā par visas valodas variatīvumu (Glisons, 385 – 396), par literārās valodas variatīvumu, ar to saprotot nacionālās vai literārās valodas funkcionālos paveidus. Šajā sakarā jāmin arī normu variatīvums; ir pat mēģinājumi ieviest jēdzienu sociolingvistiskā norma pretstatā lingvistiskajai normai (ar ko saprasta E. Koseriu “realizētā valoda”). Sociolingvistiskā norma skaidrota kā likumības vai likumi, kas paredz valodas sistēmas, apakšsistēmas vai to varianta izvēli, lai veidotu sociāli noteiktu izteikumu. (Nikoļskis, 64)

Variatīvums sakņojas pašā valodas sistēmā, tas ir visu valodas vienību eksistences un funkcionēšanas veids.

Pēdējā laikā valodniecībā arvien pieaug interese par valodas zīmes variatīvumu. Galvenie jautājumi variantu teorijā, kas pašreiz tiek atšķirīgi interpretēti, ir 1) pētījamā objekta robežas un 2) tā vieta valodas sistēmiskā raksturojumā.

Plašā izpratnē valodas līdzekļu variatīvums tiek izprasts arī kā paralēlums: par variatīviem uzskata visus paralēli funkcionējošus valodas līdzekļus. Šajā ziņā ir nepieciešami precizējumi. Turpmāk autore ir mēģinājusi veidot vienotu paralēli funkcionējošo valodas līdzekļu sistēmu, kurā variantiem ir noteikta vieta.

Par paralēlismiem ir saukti tie valodas līdzekļi visos līmeņos, kurus iespējams lietot paralēli, resp., kuru lietojumā iespējama izvēle: parasti valodas vienību realizācijā tiek izmantots viens no paralēlismiem. Izvēle var būt brīvāka vai kategoriskāka atkarībā no paralēlisma tipa un izteikuma veida. Veiksmīga paralēlismu izvēle un funkcionēšana ir literārās valodas un literārās normas attīstības pamatnosacījums.

Valodas līdzekļu paralēlums izpaužas variēšanā, sinonīmijā, paronīmijā un homonīmijā. Paralēla lietojuma iespēju nosaka līdzība vai nu pēc satura, vai arī pēc formas. Gan līdzībai, gan atšķirībām var būt vai nu semantisks, vai formāls raksturs.

Literārajā valodā valodas vienības tiecas savā starpā funkcionāli norobežoties. Piemēram, tajā ir bagātīgas sinonīmijas iespējas, vienas saknes vārdu leksiski semantiska diference (paronīmija), stilistiski attīstīta vārddarināšanas sistēmā, homonīmu semantiskā diferencēšanās un antonīmu savstarpējā atbilsme. “Katru dažādību ir radījusi funkcionāla mērķtiecība.” (Ščerba 1, 119) No liekiem paralēlismiem valodas lietotāji vairās.

Visi paralēlismi kopumā veido zināmu sistēmu, kuras galējos polus pārstāv varianti (kas ir semantiski identi un formāli atšķirīgi), no vienas puses, un homonīmi (kas ir formāli identi un semantiski atšķirīgi), no otras puses: starp tiem atrodas sinonīmija un paronīmija. Katru no minētajām formāli semantiskajām mikrosistēmām veido rindas vai pāri (piemēram, sinonīmu rindas, morfoloģisko formu variantu pāri u. tml.). Katrā mikrosistēmā notiek attiecīgās rindas vai pāra locekļu savstarpēja iedarbe.

Paralēlismu lietojums ir ļoti svarīga valodas kultūras problēma. Prasme veiksmīgi izvēlēties paralēlismus attiecināma kā uz valodas meistarības izkopšanu (piemēram, iederīgu leksisko sinonīmu lietošana noteiktā valodas situācijā), tā arī uz pareizumu: kāds no paralēlismiem var būt pieļaujams (literārie vārdformu varianti) vai nevēlams (nevēlama varianta lietošana normatīvā varianta vietā, neprecīza paronīma lietošana, homogrāfu jaukšana izrunā u. tml.). “Tur, kur nav izvēles, nav arī normas problēmas.” (Fiļins 1, 17). Paralēlismi rodas (galvenokārt) valodas evolūcijas procesā vai arī valodu normējot. Var notikt paralēlismu jaukšana rindas vai pāra ietvaros (piemēram, tiek jaukti vārda formālie varianti, homoformas, leksiskie vai sintaktiskie paronīmi u. tml., ja diferencētājpazīmes nav pietiekami spilgtas, ja integrētājpazīmes valodas lietotāja apziņā ir guvušas pārsvaru pār diferencētājpazīmēm dažādu objektīvu vai pat subjektīvu iemeslu dēļ). Tad izvirzās normēšanas uzdevumi. Paralēlismus normējot, jāizmanto literārās normas kritēriji un avoti.

Salīdzinot paralēlismu mikrosistēmas savā starpā, jāņem vērā kā semantiskais, tā formālais aspekts. Paralēlismi savā starpā ir šādās attieksmēs:

Kā redzams, attieksmes starp malējiem pāriem un starp vidējiem pāriem ir simetriskas; vispār kopumā veidojas simetriska sistēma. Semantiskajā aspektā ir jāšķir vairāki paveidi: 1) leksiskā semantika, 2) jēdzieniskā semantika un 3) gramatiskā semantika. Varianti ir semantiski adekvāti visos šajos paveidos, sinonīmi var būt arī jēdzieniski identi (absolūtie sinonīmi), bet leksiski un gramatiski diferenti; paronīmi ir jēdzieniski un arī leksiski diferenti, bet pēc gramatiskās nozīmes identi; homonīmi ir semantiski diferenti visos paveidos. Turpmāk tiks raksturota katra no minētajam paralēlismu mikrosistēmām.

Varianti šaurā nozīmē ir viens no paralēli funkcionējošo valodas līdzekļu paveidiem. To pamatā ir valodas vienību variēšana (ar variēšanu saprot valodas vienību reproducēšanas atšķirības, kas izpaužas formālu pazīmju maiņā, saglabājoties semantiskai identitātei). Varianti funkcionē visos valodas līmeņos un veido ļoti nozīmīgu paralēlismu mikrosistēmu. To izpēte ir svarīga arī valodu sastatījumā, meklējot variantu adekvātumu dažādās valodās. (Jarceva 3, 11)

Par variantiem tiek saukti paralēlismi, kuru obligāts nosacījums ir semantisks identums un nebūtiska formāla atšķirība. Variēt var vārdi (veidojas vārda varianti – vienam vārdam vairāki) un sintaktiskas vienības (konstrukcijas varianti). Valodniecībā gan fonētiskā, gan morfoloģiskā aspektā mēdz runāt par vārda formālajiem variantiem. Mazliet atšķirīga ir leksiski semantisko variantu izpratne leksikoloģijā – tiem ir vienotāji semantiski elementi, kas tos saista kopā vienā vārdā, tomēr ir arī ļoti konkrētas semantiskas atšķirības, kas tos savā starpā diferencē, tāpēc leksiski semantiskie varianti nav saistāmi ar variantiem ortoloģiskā izpratnē. Termins leksiski semantiskais variants ir neprecīzs, jo ikviena no vārda nozīmēm ir invarianta, katrs invariants pēc savas dabas ir jēdziens, nozīme, semantiska kategorija. (Solncevs 3, 41).

Termins variants valodniecībā bieži tiek lietots pārāk plaši un tāpēc neprecīzi. Piemēram, dažkārt par variantiem mēdz saukt gandrīz vai visus paralēlismus. Tā par variantiem uzskata pat “korelātus ar atbilstošu substitūciju”. (Jelmslevs 2, 331) Tādā izpratnē aeroplāns un lidmašīna ir varianti, nevis sinonīmi. Netiek šķirti termini variants un forma, piemēram, Izaks un Aizeks savstarpējā salīdzinājumā tiek saukti par formām.

Variantus, kā jebkuru valodas parādību, pētī gan sinhroniskā un diahroniskā, gan statiskā un dinamiskā aspektā kā valodā, tā runā. Visos gadījumos varianti jāpētī kontekstā dažādos atšķirīgos distributīvos un stilistiskos apstākļos – gan retrospektīvi (ņemot vērā vēsturi), gan perspektīvi (ņemot vērā attīstības iespējas). Galvenā variantu pētīšanas metode ir variantu rindas vai pāru funkcionāli dinamisks apraksts.

Valoda attīstās, funkcionējot runā, bet runa ir variatīva: saziņas nolūkos pastāvīgi tiek izmantoti, atlasīti, atmesti un no jauna radīti dažādi varianti. Valodnieki tieši runā gūst faktus variantu pētīšanai. Ir sastopams vienkāršots uzskats, ka valoda sastāv no invariantiem, bet runa no variantiem; attiecības faktiski ir sarežģītākas. Valoda ir saziņas līdzeklis, bet runa – tās izmantojums. Kā valodu, tā runu veido konkrēti valodas vienību eksemplāri. Valodas vienības ir klases resp. kategorijas (eksemplāru kopas). Pārejot uz runu, tiek izmantota viena no šīs kopas vienībām, konkrēts eksemplārs.

Variantu formu daudzveidība ir gan sintagmātiski, gan paradigmātiski nosacīta. Variantu rašanās iespējas ir slēptas valodas paradigmu sistēmā. Starp variantiem ir sistēmiskas attieksmes, noteiktam kontekstam var izvēlēties kādu noteiktu variantu. Tieši šī izvēles iespēja ir saistīta ar literāro normu. Valodas zīmes formas un satura asimetrija paredz valodas izteiksmes līdzekļu izvēles iespējas. Izvēles rezultātā jāpanāk maksimāla formas un satura atbilsme, lai valodas lietotāji spētu realizēt savus komunikatīvos mērķus. Tāpēc katrā noteiktā laika posmā starp zīmēm un nozīmēm veidojas stabils sakars, ko atsevišķi cilvēki patvaļīgi nespēj mainīt. Šo noturīgumu balsta sociālais imperatīvs, jo visi kādas sabiedrības locekļi ir ieinteresēti drošu saziņas līdzekļu eksistēšanā. Sakritības simetrijas zonā un to komunikatīvās realizācijas garantijas ir sistēmas atbalsta punkti, bet asimetriskas izpausmes, kas sistēmā veido papildu izteiksmes iespējas un tās evolūcijas nosacījumus, ir sistēmas perifērijā. (Zolotova, 53) Sistēma tiecas pēc salīdzinoši viennozīmīga risinājuma (piemēram, noteiktam vārdu tipam nepieciešams noteikts sufikss), bet norma izrādās plašāka par sistēmu, tā pastāvīgi sarežģī un pat satricina sistēmu.

Varianti, tāpat kā polisēmija un homonīmija, apliecina valodas zīmes asimetriju. No informācijas viedokļa variantu pastāvēšana valodā ir anormāla parādība: vienam apzīmējamam atbilst vairāki apzīmētāji, rodas formu dažādība, kas, šķiet, ir pretrunā ar komunikācijas galveno likumu: vienam skanējumam – vienu nozīmi. Tā ir pretrunā arī ar valodas ekonomijas tendenci. Formu daudzveidība paradigmātikā tiek uzskatīta par valodas nepilnību, “slimību”. Tomēr, objektīvi vērtējot paradigmatiskos variantus, konstatēts, ka 1) valodas funkcionēšanā tie ir obligāti (par to H. Glisons, G. Kolšanskis un citi), 2) paradigmatiskā formu daudzveidība saziņu neapgrūtina un nepagarina, tātad nav pretrunā ar valodas līdzekļu ekonomēšanas tendenci, 3) vēsturiski paradigmatisko formu daudzveidība raksturo valodas evolūciju, valodu un dialektu kontaktus ar dažādu ārpus valodas pastāvošu faktoru iedarbību. (Gorbačevičs 2, 8) Valoda variantu tikai tad kļūst par daudz, ja tiem nav nekādas īpašas slodzes; par to runā valodnieki F. Fiļins (Fiļins 1, 18), arī K. Gorbačevičs, L. Graudina un citi. Formu daudzveidībā ir nepieciešams valodas elementu maiņas nosacījums. To balsta runas ieradumu pārmantojamība, kas savukārt nodrošina racionālāku valodas līdzekļu izmantošanu nākotnē. Variēšanas posms valodas attīstībā un konkurētāju valodas līdzekļu pakāpeniska nomaiņa nodrošina mierīgas pārmaiņas arī normā. Valodai un tās līdzekļiem variējot, pastāv mums visiem zināmais paradokss: valoda mainās un tomēr paliek tā pati. (Gorbačevičs 2, 9) Varianti var būt pārejas pakāpe starp novecojušu un jaunu normu; tad tie ir vai nu valodas elementu unifikācijas, vai stilistiskas diferenciācijas līdzeklis.

No paralēlismiem visciešāk ar normēšanu saistīti varianti un paronīmi; sinonīmi vairāk attiecināmi uz stilistisko aspektu, homonīmi – uz semantisko (satura) aspektu.

Varianta jēdziens normā ir atzīts par ļoti svarīgu. “Norma ir viens no valodas zīmes paradigmatiskajiem vai sintagmatiskajiem variantiem, kas noteiktā valodas kolektīvā vēsturiski pieņemts (kam ir dota priekšroka).” (Golovins 2, 19) Par variantu normēšanu ir atšķirīgi uzskati. Valodnieki, kuri ieteikuši veidot īpašu lingvistikas nozari – ortoloģiju, uzskata, ka šīs nozares specifika ir “variatīvuma kategorija”, ka ortoloģijas uzdevums ir nodarboties ar tādu variatīvu atbilsmi, “kuras locekļi ir reāls, valodā noteikti ienācis fakts”. (Ahmanova, Baļčikovs, Veseļitskis, 35) Dinamiskās normas izpratnē varianti ir gan realizēti, gan potenciāli realizējami valodas fakti. Ir arī valodnieki, kuri vispār apšauba ortoloģijas nepieciešamību. Piemēram, J. Skrebņevs apšauba ortoloģijas kā zinātnes nozares statusu: ortoloģijas objekts ir nenoteikts, pietiek ar ortogrāfiju un ortoēpiju; ortoloģija nevajadzīgi iejaucas stilistikas sfērā. Pēc J. Skrebņeva domām, ortoloģiska pieeja valodas faktiem ir iespējama tieši praksē kā tieksme saglabāt valodu kā vienotu komunikācijas līdzekli. Praksē ir iespējams konstatēt valodas kļūdas (ortoloģiska pieeja raksturīga aprakstošajām gramatikām), bet teorijā valodas faktu var tikai zinātniski analizēt – nav pamata to vērtēt. (Skrebņevs, 140)

Literārajai normai noteiktā laika posmā var būt kompromisa raksturs – to var pārstāvēt divi vai vairāki varianti. Čehu valodnieki pieļāvuši vēsturiski nosacītus variantus, lai varētu izpausties normas dinamiskais raksturs. Variēšanas nepārtrauktība ir valodas mūžīgās kustības un attīstības obligāta pavadone, bet tomēr to nedrīkst uzskatīt par katras konkrētas valodas vienības pastāvīgu pazīmi. (Gorbačevičs 2, 25) Variantu rindu parasti veido divi, retāk – trīs locekļi. Liela variantu bagātība valodā liecina, ka šī valoda nav visai augsti attīstīta. Normu noturīgums un variēšanas iespējas pilnā mērā ir atkarīgas no normu sistēmas attīstības noteiktā literārās valodas attīstības posmā. Mūsdienu valodas politikas iekšējais saturs ir cenšanās apvienot zinātnisko un normatīvo aspektu un padarīt normēšanu objektīvu un prognozējošu.

Variantiem ir dažādi rašanās cēloņi. Galvenie no tiem ir iedalāmi divās grupās – iekšējie un ārējie cēloņi. (Gorbačevičs 2, 23) Par iekšējiem cēloņiem uzskatīta 1) analoģijas faktora darbība kā paradigmatiskā, tā arī sintagmatiskā aspektā (sal. mežģīne ar garo ī pēc analoģijas ar kabīne, rozīne ); 2) formas un satura identitāte, kas rodas, ja šīs kategorijas attīstās nevienmērīgi (piemēram, tika ieteikts verbs pasūtināt, runājot par laikrakstiem, žurnāliem u. tml., bet pasūtīt šādā nozīmē atzīts par nevēlamu, taču tas tomēr tika lietots un ar laiku iekļuva literārajā normā, tika atrasta arī attiecīgā motivācija); 3) valodas sistēmas strukturālo potenču daudzveidība un tās maiņa, valodai attīstoties (jutīgs un jūtīgs, darbagalds un darbgalds u. tml.); 4) valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence (adjektivizēt – adjektivēt ); 5): tieksme atvieglot izrunu (treilēt kļuvis par trelēt ).

Ārējie cēloņi variantu izveidē var būt 1) teritoriālo dialektu ietekme (alksnis un elksnis ) un 2) kontakti ar citām valodām gadījumos, kad viens un tas pats valodas līdzeklis ienāk no dažādām starpniekvalodām, bilingvisms u. tml. Piemēram, komandants ir senāks aizguvums no vācu valodas un ir atzīts par literāru, bet pašreiz to strauji cenšas izkonkurēt k o m e n d a n t s, kas ir aizgūts no krievu valodas, pastāvīgi dzirdams un lasāms krievu valodā.

Tiek minēti arī vēl citi cēloņi: sociāli profesionālas īpatnības (sociālie žargoni), vecuma atšķirības, literārās valodas stilu daudzveidība, atsevišķu daiļliteratūras žanru īpatnības u. tml. Tā ir sociolingvistikas sfēra. Pašreiz liekas, ka sociālie valodas apakšslāņi, vecuma atšķirības un iedzīvotāju pārvietošanās nacionālās valodas lietojuma sfēras robežās nerada literārās valodas variantus. Stilos varianti tikai tiek izmantoti. Sociālo dialektu pārstāvji un gados vecāki cilvēki variantus izmanto, palīdzot tiem saglabāties, tos it kā iekonservē. Šie procesi būtu īpaši pētījami.

Literārās normas kodifikācija tiek apgrūtināta, ja dažādu faktoru ietekmē veidojas tendences variantiem saglabāties un rasties no jauna.

Variēšana diahroniskā aspektā pašreiz tikpat kā nav pētīta. K. Gorbačevičs domā, ka vārda variēšana ir ilgstoša un nav iekļaujama vienas paaudzes dzīves laikā – ka tā bieži jāmērī gadsimtos. (Gorbačevičs, 2, 27) Ātrāk tiek unificēti aizgūti varianti ar viena tipa izskaņām, izmantojot sistēmiskās atbilsmes principu. Piemēram, latviešu valodā pēdējā laikā ir unificēti daudzi svešvārdu izrunas varianti. Ja varianti ir jauni aizguvumi bez ilgstošas tradīcijas rakstu valodā, literārajā normā ātri ieviešas un nostiprinās vēlamais variants, piemēram, lokāmais vārds fileja, dražeja vārdu pāros  f i l ē  un fileja,  d r a ž ē  un dražeja. Ātri tiek unificēts arī kāds no mazlietotiem, nenoslogotiem variantiem. Piemēram, ieteiktais džinsi salīdzinājumā ar  d ž ī n s i .

Par galveno tiek uzskatīta variantu jēdzieniskās resp. semantiskās diferencēšanās tendence. Variantus var diferencēt, piešķirot noteiktu nozīmes atšķirību gan saknes vārdiem, gan vārddarināšanas afiksiem – tas ir vēlams (Endzelīns 1, 33; Endzelīns 4, 397). Piemēram, mūsdienu valodā ir tendence pēc nozīmes šķirt vārdus jutīgs un jūtīgs, tikai šī tendence pagaidām nav spējusi realizēties, jo nav striktu kritēriju minēto variantu norobežošanai, – tātad varianti joprojām pastāv.

Ļoti svarīgas ir variantu attieksmes ar ūzusu. Perspektīvas normas ir iespējams izvirzīt pēc variantu funkcionālas un dinamiskas izpētes. Valodas kultūrai kā zinātnes nozarei būtu jācenšas paredzēt ārējo spēku iedarbību uz tradicionālo normu. Pašreiz sarunvaloda tiek pacelta līdz literārās valodas līmenim un literārā valoda asimilē sarunvalodu. No dialektu sarunvalodas literārajā valodā ienāk senāko laiku elementi, no ikdienas sarunvalodas – arī jaunāka laika žargonismi. Tātad paralēli pastāv literāri un neliterāri varianti.

Valodnieku attieksme pret variantiem ir atšķirīga. Daļa valodnieku variantus uzskata par pārmērību, par dabiskas valodas nepilnību (Avrorins), par anormālu parādību. Daudzi valodnieki ir pretējos uzskatos: ka varianti ir valodas funkcionēšanas obligāta īpatnība. (Gorbačevičs 2; arī daudzi citi.) Plašāka sabiedrība, neprofesionāļi, kas neizprot valodas attīstības tendences un likumības, valodas sarežģīto iekšējo struktūru, bieži pieprasa, lai varianti tiktu likvidēti. Praktiķi bieži aicina valodniekus likvidēt svārstības, standartizējot valodu ar dekrētiem “no augšas”. Arī vārdnīcas dažkārt cenšas dot pēc iespējas mazāk variantu. Taču šāds ceļš un šādi uzskati ir maldīgi. Tādā veidā valoda tiek mākslīgi noplicināta, un tas neveicina zinātniski pamatotas valodas politikas realizēšanu, jo atņem tai galveno sastāvdaļu – dialektisku pieeju valodai kā tādam objektam, kas nepārtraukti attīstās. Tātad pareizs ir zelta vidusceļš – ne par maz, ne par daudz variantu, bet tik daudz, cik nepieciešams, lai valoda varētu attīstīties brīvi un mierīgi, bez liekiem konfliktiem un satricinājumiem.

Latviešu valodniecībā variantu un normas savstarpējās attieksmes, variantu atlase un normēšana, variantu rašanās un zušana teorētiski maz pētīta. Variantu daudzums dažādos latviešu valodas attīstības posmos ir atšķirīgs.

19. gadsimta otrajā pusē, kad sākās apzināta latviešu literārās valodas kopšana un valodas parādību vērtēšana, visos valodas līmeņos bija daudz raibumu, starp tiem arī varianti. Tas bija atkarīgs no vēsturiskajiem apstākļiem: veidojās, konsolidējās latviešu nācija, paplašinājās dažādas saziņas formas. Valodu, īpaši leksiku, centās bagātināt kultūras darbinieki. Stabilizācijas tendences veidojās, attīstoties valodniecībai un profesionāli zinātniskai pieejai.

Optimālie varianti vienmēr tiecas pēc atbilsmes valodas attīstības vispārīgām likumībām. Piemēram, latviešu valodā ir likumība – internacionālos vārdus atveidot, pēc iespējas ņemot vērā oriģinālizrunu. Mūsu gadsimta 20. un 30. gados tomēr latviešu ortogrāfijā neizdevās ieviest garos patskaņus internacionālos vārdos atbilstoši oriģinālvalodai; to ietekmēja gan starpniekvalodas, gan arī latviešu valodas likumības. Runas varianti pamazām iekļuva arī valodas rakstu formā. 50. gadu vidū no jauna vajadzēja pārskatīt internacionālo vārdu pareizrakstības principus, ņemot vērā latviešu literārās valodas runātāju lielākās daļas izrunu (piemēram, līdzšinējā abreviātūra kļuva par abreviatūru ).

Liela nozīme variantu normēšanā vienmēr ir bijusi sistēmiskās atbilsmes principam un literārā parauga kritērijam. Piemēram, no III konjugācijas verbu formu variantiem tagadnes ā– celmu daudzskaitļa 1. un 2. personas formās ar –ām vai –am, –āt vai –at (darām, darāt vai  d a r a m,  d a r a t ) par pareizām atzītas sistēmiski atbilstošās formas ar –ām, –āt . (Pareizrakst. komisija 67, 182)

Nozīmīgs ir arī valodas līdzekļu ekonomijas princips. Piemēram, valodas praksē vērojams, ka no konkurējošiem īsiem un garākiem variantiem bieži uzvar īsākie: substantivēt , nevis substantivizēt, kurā piedēklim –iz– ir tikai formāls raksturs. Šis princips ļoti ietekmē variantu konkurenci zinātniskajā terminoloģijā.

Visos valodas līmeņos izmantots izplatības kritērijs. Izplatības dēļ tika unificēti vārdi ar garo patskani pāros: ģeogrāfs un  ģ e o g r a f s,  bibliotēka un  b i b l i o t e k a, frāze un  f r a z e, demokrāts un  d e m o k r a t s  u. c.; ņemot vērā lietojuma biežumu un stabilu tradīciju, no variantiem Sevilja,  S e v i ļ j a,  S e v i ļ a  par pareizu atzīts variants ar lj – Sevilja . (Pareizrakst. komisija 79, 221)

Tiek ņemts vērā arī izrunas ērtums un labskanība: tiek lietots neregulārs variants spiedošs, nevis regulārais spiežošs. Šādos gadījumos ļoti liela loma ir zinātniekam un viņa intuīcijai; uz to norādījis arī J. Endzelīns.

Visi varianti jāpētī objektīvi. Unificējot vienu no tiem, jācenšas ne vien stabilizēt pašreizējās normas, bet arī stimulēt literārās valodas un literārās normas evolūciju. Izvēlētie varianti aktīvi jāievieš dzīvē un to lietojums jākontrolē. Katrs gadījums jāvērtē konkrēti.

Literārās valodas vienotība plašā teritorijā tomēr pieļauj normu variēšanos atsevišķās šīs teritorijas vietās; tad veidojas reģionālie varianti. Teorētiski tie literārajā valodā neietilpst, bet ir pārejas pakāpes un reģionālas paliekas literārajā normā; tas stāvokli sarežģī. Jautājums par literārās izrunas reģionāliem paveidiem ir diskutējams. Izrunas varianti ir, piemēram, e, ē skaņai, skaņu grupām ss, zs, šs, žs. Kursisms dzintars ir pat izspiedis latvisko izrunas variantu dzītars vai zītars, duncis – latvisko dūcis.

Latviešu valodnieki speciālus darbus šai problēmai nav veltījuši. Norādes par izrunas un gramatikas atšķirībām atrodamas J. Endzelīna “Latviešu valodas gramatikā” (Endzelīns 6), K. Mīlenbaha rakstos (Mīlenbahs 1; Mīlenbahs 2). Tādas norādes ir arī V. Rūķes – Draviņas pētījumā “Diminutive im Letischen” (Rūķe – Draviņa), M. Rudzītes “Latviešu dialektoloģijā” (Rudzīte 3), A. Gātera darbā “Die lettische Sprache und ihre Dialekte” (Gāters). Šai problēmai veltīti arī raksti izdevumā “Latviešu valodas kultūras jautājumi”.

Reģionālās variēšanas aspektā ir svarīga 1) literārās valodas apguves pakāpe, 2) varianti literārās valodas ietvaros, 3) literārās valodas varianti dialektu un citu valodu ietekmē – vai literārajai valodai ir lielāka vai mazāka dialektu vai citu valodu nokrāsa, īpašu uzmanību literārās valodas uzdevumiem šajā sakarā ir pievērsuši Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji: 1) kā norobežot tos reģionālos variantus, kuri jau pieder pie literārās valodas un atbilst tās normām, no neliterāriem reģionālajiem variantiem un 2) kā vērtēt tos agrākos reģionālos variantus, kuri jau ietverti literārajā normā.

Latviešu valodā varētu pētīt 1) latviešu valodas lietojumu svešu valodu vidē un faktorus, kas to ietekmē katrā konkrētā gadījumā, un arī 2) cittautiešu latviskās izrunas īpatnības, kad viņi ir apguvuši latviešu valodu uz savas dzimtās valodas bāzes.

Vienīgais zinātniski precīzais variantu klasifikācijas pamats ir to formālā izveide – diferenciālās pazīmes. Turklāt jānorobežo savā starpā varianti pēc uzbūves – vārdu5 varianti un konstrukciju varianti. Visvairāk izplatīti ir vārdu varianti. Vārda robežās ir iespējamas fonētiski fonemātiskas, derivatīvas un formveidošanas (morfoloģiskas) variācijas. Konstrukciju varianti pieder pie sintakses. Attiecinot variantus uz dažādiem valodas līmeņiem, gramatika ir tas līmenis, kur sastopas vārdu un konstrukciju varianti, proti, morfoloģiskie varianti ir vārdu varianti, bet sintaktiskie – konstrukciju varianti. Tātad kopējā sistēma veidojas šāda: 1) fonētiski fonemātiskie varianti, kas atšķiras ar fonētiskiem līdzekļiem, 2) derivatīvie varianti, kas atšķiras ar formalizētiem vārddarinātājiem afiksiem, un 3) gramatiskie varianti, ko var iedalīt divās apakšgrupās, – morfoloģiskajos variantos, kas atšķiras ar morfēmām (formveidotājiem afiksiem) un sintaktiskajos – vārdkopu vai teikumu variantos. Sastopami arī kombinēta tipa varianti.

Vārdu varianti parādās leksiskās semantikas līmenī. Analīzes pamatvienība ir vārda leksiski semantiskais variants resp. vārda nozīme.

Vārdu varianti, kā jau iepriekš teikts, ir visvairāk izplatīti. Tie ir visvairāk pētīti un bieži saukti par vārdu formālajiem variantiem. Tā kā vispār galvenā variantu pazīme ir formāla atšķirība, tad raksturojums “formāls” terminā ir lieks. Pēdējā laikā it īpaši pastiprinājusies vārdu variantu pētīšana. Arī latviešu valodniecībā ir vārdu variantu raksturojumi. (Freimane 1; Laua 3, 63 – 66)

Lai identificētu vārda variantus, nepieciešams zināt to pazīmes: 1) leksiskās nozīmes vienotība, 2) gramatiskās nozīmes vienotība, 3) atšķirīgas fonēmas bez diferencētājfunkcijas variantu sastāvā, 4) vārda nozīmes variēšanas formālie ierobežojumi un 5) morfoloģiskās struktūras vienotība.

(1) Vārda variantiem jābūt semantiski identiem, ar substitūcijas iespējām brīvos vārdu savienojumos. Latviešu valodā tādi ir, piemēram, brikšķēt, brikšēt un brikstēt.

(2) Viens no nosacījumiem vārdu variantu, it īpaši morfoloģisko variantu, identificēšanā ir gramatiskās nozīmes vienotība. Vārda formas ir varianti tikai tad, ja sakrīt to leksiskās un gramatiskās nozīmes. Piemēram, morfoloģiskie vārda varianti ir nāksiet un nāksit, bet nevis nesiet (imperatīvs) un nesat (indikatīvs).

(3) Vārda variantos fonēmas var iegūt nefonoloģisku raksturu, t. i., tās nerada nozīmes atšķirību kā parasti. Piemēram, ķirurgs un  h i r u r g s, hronika un  k r o n i k a .

(4) Vārda variantu, formālās atšķirības ir ierobežotas. Lingvistikā, it īpaši pēdējā laikā, tiek uzskatīts par lietderīgu sašaurināt pašu varianta jēdzienu, arī vārda varianta jēdzienu, precizējot iespējamās diferenciālās pazīmes. To darījuši V. Vinogradovs, A. Smirņickis, F. Fiļins, O. Ahmanova, K. Gorbačevičs un daudzi citi. Galvenais nosacījums – formālas atšķirības nedrīkst būt īpaši nozīmīgas, ir jāpaliek viena vārda ietvaros. Tāpēc variantu robežu ir ļoti grūti noteikt. Piemēram, fonēmu neatbilsme variantos parasti ir ne vairāk kā divām fonēmām; tipiska ir tikai vienas fonēmas atšķirība: džinsi – d ž ī n s i; izbalēt – izbālēt; urdēt – urdzēt; sisināt – sirsināt.

(5) Īpaši svarīgi un bieži vien apšaubāmi ir derivatīvie varianti. Vārda variantiem nepieciešama morfoloģiskās struktūras un morfēmiskā sastāva identitāte. Tātad vārdi, kuriem ir atšķirīgi vārddarināšanas afiksi, nav varianti – tie ir patstāvīgi vārdi, bieži vien sinonīmi, piemēram sūrme un sūrums . Morfoloģiskajos variantos ir iespējama skaņu mija (gulos – gūlos ), var atšķirties formveidotāji afiksi (aunu – auju, sēžos – sēstos, skrienu – skreju ). Tātad varianti ir vārdi, kam ir idents saturs un identas vārddarināšanas morfēmas. (Stepanova, 8) Ja konsekventi ievēro šādu pieeju, tad derivatīvu variantu vispār nav. Tādās domās ir, piemēram, K. Gorbačevičs. (Gorbačevičs 2, 15). Mūsdienu latviešu valodniecībā ir runāts arī par vārddarināšanas (derivatīvajiem) variantiem. (Laua 2, 65) Par derivatīviem variantiem būtu iespējams saukt tādus vārdus, kuriem atšķirīgo vārddarināšanas afiksu klātiene ir tikai formāla un neko nemaina ne šo vārdu semantiskajā, ne gramatiskajā raksturojumā: piemēram, čūlāt un čūlot . Afiksu semantiskā slodze, it īpaši terminoloģijā, laika gaitā var mainīties. Vārdu pāros literārs un litеrārisks, morāls un morālisks, idents un identisks sufiksam –isk– ir tikai formāla nozīme, un pašreiz uzvarējis īsākais variants. Sufikss –n– turpretim ieguvis semantisko slodzi terminos spiedne, sviedne u. tml., tāpēc spiede un spiedne mūsdienu latviešu valodā ir nevis varianti, bet gan paronīmi; reizē ar afiksa semantiskās slodzes veidošanos ir mainījies attiecīgo paralēlismu statuss valodā.

Vispārpieņemtas vārdu variantu klasifikācijas nav. Ir dažādi mēģinājumi. Piemēram, ir mēģinājumi dalīt vārdu variantus “pilnos” (atšķiras tikai ar formālām pazīmēm) un “nepilnos” (atšķiras arī funkcionāli – stilistiski, ekspresīvi, distributīvi u. tml.). (Semeņuks) Varianti tiek dalīti arī vispārlietojamos, profesionālos, poētiskos u. tml. vārdu variantos, taču šāds dalījums ir nosacīts – faktiski tad biežāk ir runa par sinonīmiem, nevis par variantiem. Iepriekš jau ir minēta galvenā vārdu variantu klasifikācija, kādu rāda pašreizējais mūsdienu latviešu valodas materiāls: 1) fonētiski fonemātiskie varianti, 2) derivatīvie varianti un 3) morfoloģiskie varianti. Turpmāk tie tiks raksturoti samērā detalizēti.

Šajā raksturojumā ir apvienoti varianti ar fonētisko līdzekļu atšķirībām – uzsvara varianti un tie fonētiskie varianti, kurus nosaka dažādas modifikācijas – pozicionālas skaņu mijas, kvantitatīvā redukcija, izrunas ietekme, fakultatīvu fonēmu lietojums u. tml. Minētos variantus var dalīt 1) fonētiskajos, 2) fonemātiskajos un 3) uzsvara variantos.

(1) Fonētiskajiem variantiem raksturīgas skaņu modifikācijas, ko nosaka runas temps un izrunas īpatnības; to rašanos var ietekmēt lokālas fonētiskas pazīmes, skatuves runa, vārda grafiskais attēls u. tml. Piemēram, latviešu valodā pēdējā laikā dzirdams ļoti ciets l (vārdos latviešu, valoda, labs, likt un citos); vārdu hirugs izrunā ar fakultatīvu x, Eiropa – ar fakultatīvu ei u. tml. Pie šiem variantiem pieder arī kvantitatīvā redukcija.

Fonētiskos variantus nosaka pozicionālas pārmaiņas.

(2) Fonētiskie varianti nav tieši saistīti ne ar pozicionālajām pārmaiņām, ne ar izrunas īpatnībām, ne arī ar sarunvalodas ietekmi (pastiprinātu redukciju, fakultatīvu konsonantu lietojumu u. tml.). Šie varianti veidojas tad, kad fonēmas saglabā savas fizioloģiski akustiskās pazīmes, bet zaudē fonoloģiskā pretstatījuma iespēju. To nosaka nevis pozīcija, bet valodas skanējuma vēsturiskā attīstība, arī aizgūtu vārdu asimilācija (h i r u r g s  un ķirurgs ). Fonemātiskie varianti radušies vēsturiski un ir svarīgi, valodu normējot. Tātad fonemātiskie varianti atšķiras ar fonēmām, kuras zaudējušas savu fonemātisko nozīmību vārda apvalka izveidē. Piemēram, sakumi ir literārs variants (LVPV), sekumi – apvidvārds (LVV, 723) bez nozīmes atšķirības un bez atšķirības ekspresivitātē.

Fonemātisko variantu veidi ir šādi: 1) varianti ar patskaņu atšķirību: taka – teka, apīnis – apinis u. c.; 2) varianti ar līdzskaņu resp. konsonantu atšķirību, piemēram, tejiene – šejiene, vienmulība – vienmuļība, trijstūris – trīsstūris, skaļš – skaņš, kiklops – ciklops (LVPV); 3) varianti ar skaņu (parasti konsonantu) zudumu vai iespraudumu, piemēram, vīkšķis – vīšķis , u. c. Bieži sastopamas fonemātisko variantu rindas, kurās ir dažādas vokāļu un konsonantu variējuma kombinācijas, piemēram, izsauksmes vārda variantu rinda kikerigā – kikirigī – kikeriki – kukerigū – kukerigī . (LLVV 4, 230)

Neliterāri fonemātiski varianti veidojas internacionālu vārdu lietojumā, bieži – nezināšanas vai paviršības dēļ, jaucot vārdus u. tml. Piemēram, blakus literārajiem akompanēt, akompanements sastopami neliterāri  a k o m p o n ē t,  a k o m p o n e m e n t s  (uz vārdu komponēt tie nav attiecināmi); bambuss (SV, 93; LVPV, 41; LVV, 121 – no franču bambou ) – neliterārs variants  b a m b u k s :  rakstīt uz  b a m b u k a  lapām (R 2, 87) u. tml.

Ja vārdu atšķirības ir fonemātiskas, varianti neveidojas. Piemēram, vārdi dzenulis un dzinulis ir sinonīmi, nevis varianti, jo tiem ir atšķirīgas nozīmes nianses: dzenulis ir iemesls, apstāklis, kas mudina darboties, tā sinonīms ir dzinulis (LLVV 2, 442), bet dzinulis ir tas, kas ierosina spēcīgu gribu (ko darīt). (LLVV 2, 457) Vārdi reabilitācija, reabilitēt (jurisprudencē) un rehabilitācija, rehabilitēt (medicīnā) nav varianti – tie ir paronīmi, kas atšķiras pēc nozīmes un tiek lietoti katrs savā sfērā.

(3) Uzsvara varianti ir svarīgi valodās ar brīvo uzsvaru. Latviešu valodā ir vispārināts pirmās zilbes uzsvars, tāpēc arī uzsvaru variantu nav daudz.

Latviskas cilmes vārdos uzsvara varianti var būt saistīti ar dažādām emfātiskām parādībām: piemēram, varianti diemžēl (.diemžēl un diem.žēl ), gandrīz (.gandrīz un gan.drīz ) u. c.

Aizgūtos vārdos uzsvara varianti var rasties divu pretēju tendenču ietekmē: 1) tiecoties saglabāt oriģinālvalodas uzsvaru aizgūtos vārdos un 2) tiecoties šos vārdus iekļaut latviešu valodas sistēmā, reizē piešķirot tiem arī pirmās zilbes uzsvaru; tādā gadījumā zināmu laiku paralēli var pastāvēt abi uzsvara varianti. Tādi ir glazē (.glazē un gla.zē ), harakiri (.harakiri un hara.kiri ), mahorka (.mahorka un ma.horka ).

Paralēli – ar uzsvaru pirmajā zilbē un ar oriģinālvalodas uzsvaru – iespējams lietot citvalodu cilmes īpašvārdus (personvārdus un uzvārdus): piemēram, .Suvorovs un Su.vorovs,.Potebņa un Poteb.ņa u. c.

Derivatīvi varianti veidojas tad, kad vārddarināšanas līdzekļiem ir tikai formāla slodze –, kad derivatīvi saistīti vārdu pāri neatšķiras pēc semantikas. Derivatīvie varianti ir divējādi: 1) afiksālie varianti un 2) salikteņvarianti. Salikteņvariantu ir ļoti maz; galvenokārt sastopami afiksālie varianti.

(1) Afiksālie varianti ir 1) varianti ar atšķirīgiem priedēkļiem, 2) varianti ar atšķirīgiem piedēkļiem, 3) varianti ar atšķirīgiem interfiksiem un 4) varianti ar atšķirīgiem dažādu afiksu kombinējumiem.

Varianti ar atšķirīgiem priedēkļiem resp. prefiksālie varianti ir galvenokārt nomeni: klausīgs – paklausīgs ; arī adverbi ar denominālu cilmi: klausīgi – paklausīgi.

Sufiksālie varianti jeb varianti ar piedēkļu formālu atšķirību ir sastopami gan substantīviem, gan adjektīviem, gan verbiem, gan arī adverbiem. Variantu apakštipi ir 1) nulles morfēma un piedēklis un 2) divi atšķirīgi piedēkļi. Pie pirmajiem pieder bravūra – bravūrība (LVV, 138 ir tikai bravūra; LLVV 2, 115 ir abi); dzirnas – dzirnavas (dzirnas LLVV 2, 461 raksturots kā novecojis).

Substantīvu varianti ar atšķirīgiem piedēkļiem:1 gruvekļi – gruveši (1. n.: LLVV 3, 163); vecmāmiņa – vecmāmuļa (LPV) u.  tml., arī luterānis – luterietis (LVV).

Derivatīvie varianti veidojas arī tad, ja vienam vārdam ir viens piedēklis, bet otram – divi, un vienam no tiem nav semantiskās slodzes: luterānisms – luterisms; substantivizācija – substantivācija u. tml. Līdzīgi varianti veidojas, ja viens no atvasinājumiem ir deminutīvs bez atšķirīgas semantiskas slodzes, bez deminutīva nozīmes: dievmaizīte – dievmaize . Ir arī sastopami deminutīvu varianti vai variantu rindas, kurās visiem variantiem ir viena un tā pati emocionālā slodze un arī viena un tā pati nozīme: māmiņa – māmuliņa – māmuļa; māmiņa – māmuliņa – māmulīte; mammīte – mammucīte –– mammiņa. Latviešu valodā ir ļoti daudz adjektīvu paronīmu (sk. tālāk), bet ir arī adjektīvu derivatīvie varianti. Adjektīvu variantu pāri ar nulles sufiksu un sufiksu: īpats – īpatns (LLVV 3, 474 un 475); kārs un kārīgs un visi iespējamie atvasinājumi no tiem: asinskārs – asinskārīgs (LLV, 78), mantkārs – mantkārīgs (LLVV 5, 88), ziņkārs – ziņkārīgs (LVV, 876), godkārs – godkārīgs (LVV, 237 un 236). Ir daudz adjektīvu variantu ar –isk– un nulles sufiksu pāri: asinhrons – asinhronisks; idents – identisks; iluzors – iluzorisks u. c. Ļoti bieži desemantizētais sufikss adjektīvu darinājumos ir –īg– koķets – koķetīgs (LVPV); patiess – patiesīgs (LVPV); vienmuļš – vienmuļīgs (LVPV). Iespējams arī desemantizēts sufikss –ej–: nesens – nesenējs. (LVPV)

Lieto adjektīvu (vai adjektivējušos divdabju) variantus ar atšķirīgiem sufiksiem, piemēram, –īg– un –oš–: atbilstīgs – atbilstošs, izsmējīgs – izsmejošs, izšķirīgs – izšķirošs, pamācīgs – pamācošs. Sastopami arī adjektivētu divdabju varianti ar –am– un –oš–: pietiekams – pietiekošs, paliekams – paliekošs; ar –ain– un –ot–: zvaigžņains un zvaigžņots. No atšķirīgām celma formām atvasināti varianti nerūsējošs un nerūsošs, nicīgs un nicinošs. Veidojas arī variantu rindas: īpatnējs – īpatns – īpats; kalsens – kalsnējs – kalsns. Iespējami arī varianti no internacionāliem vārdiem, kad viens ir atvasinājums ar internacionālu fināli, bet otrs – ar latvisku sufiksu: katastrofāls – katastrofisks. (SV un LLVV 4, 203)

Verbu derivatīvo variantu ir mazāk nekā nomenu variantu. Tie ir varianti ar atšķirīgiem desemantizētiem afiksiem: burzgulēt – burzguļot, robīt – robot (LVV, 679). Variantu rinda: norisēt – norisināties – norist – noritēt.

Interfiksālo variantu nav daudz, parasti variants ar interfiksu ir garāks nekā variants bez tā: prozaisks – prozisks, vienuviet – vienviet, citugad – citgad, dažubrīd – dažbrīd, mantaskāre – mantkāre. Vajadzētu darboties valodas līdzekļu ekonomēšanas tendencei, un tās rezultātā būtu jāzūd garākajiem variantiem. Dažkārt tas arī notiek, piemēram, liekas, ka biežāk tiek lietots variants dažbrīd, daždien, dažviet, vienviet u. c. Varianti veidojas ar izskaņām –nieks un –inieks . (Baltiņa 5) Šeit patskanis i līdzinās interfiksam: mājnieks – mājinieks, pretnieks – pretinieks (LLVV 62, 361) u. tml. Mūsdienu valodā –enieks lieto tikai dažos vārdos (piemēram, bitenieks ), arī tas varētu veidot variantus: mājnieks – mājinieks – mājenieks . Pašreiz biežāk lieto atvasinājumus ar –nieks, bet ne vienmēr (sk. grēcinieks, laucinieks, liecinieks ). Dažkārt īsākie varianti ir grūtāk izrunājami: mājnieks, citgad, citdien, citviet. Vispār interfiksu loma valodā līdz šim vēl nav pietiekami apzināta un izpētīta.

Bieži īsākais no variantiem ir jaunāks, bet garākais, sufiksālais atvasinājums ir novecojis vai pašreiz noveco, piemēram, nesens (LLVV 5, 448, LVV, 510, ME nav) un nesenējs (ME 2, 732, LLVV 5, 448). Novecojušajiem variantiem ir noteikta stilistiska (parasti vai nu poētiska, vai sarunvalodas) slodze. Pēc anoloģijas ar vecvārdiem konstatēti arī individuāli atvasinājumi ar seniem piedēkļiem: tuvestība (ME nav) – sal.; brīvestība , piemēram, Viņu  t u v e s t ī b a  sākās studiju otrajā gadā . (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 200. lpp.) Konstatēti arī novecojuši vai pēc to parauga darināti garāki atvasinājumi, ko mūsdienu valodā nelieto, piemēram, velvetons (OK 85) – sal.: velvetīns (Blese, 210; Blese, Pētersons 401) un velvets (LVPV 307; SV 740).

(2) Salikteņvarianti latviešu valodā ir adverbi nākammēnes – nākošmēnes, nākamreiz – nākošreiz , arī variantu pāri, ko veido saknes vārds ar salikteni: rīt – rītdien u. tml.

Valodas sistēma ir atvērta, un tas veicina gramatisko variantu rašanos. Šo variantu mēdz būt daudz.

Gramatiskie varianti ir divējādi – morfoloģisko formu varianti pieder pie vārdu variantiem; otru gramatisko variantu daļu veido sintaktisko konstrukciju varianti. Tos savā starpā var nošķirt nosacīti, ņemot vērā to savstarpējo saistību. “Variēšanas problēmu valodas gramatiskajā uzbūvē nav iespējams atrisināt tikai funkcionālās morfoloģijas ietvaros – noteikti jāietiecas arī funkcionālās sintakses sfērā.” (Jarceva 2, 25)

Ir maz tādu gramatisko variantu pāru, kuros abi locekļi būtu literāri. Parasti viens no morfoloģiskajiem variantiem ir literārs, otrs – neliterārs. Piemēram, lente – l e n t a; koridors – k o r i d o r i s; dražeja – d r a ž ē u. tml. (otrais pāru loceklis ir neliterārs – sk. LPV). Svārstības gramatiskajās formās (un arī sintaktiskajās konstrukcijās) mūsdienu literārajā valodā nav vēlamas, tās cenšas novērst normējot.

Morfoloģiskie varianti ir dažādas vārda formālās modifikācijas, obligāts noteikums – tiek saglabāta vārda morfoloģiskā struktūra, leksiskā un gramatiskā nozīme. Ja dažādas vārdformas netiek uzskatītas par viena un tā paša vārda formām, tad tās nav varianti. (Solncevs 2, 226) Morfoloģiskie varianti veido regulāru faktu kopumu.

Vārdformu variantiem ir kategoriāls raksturs – tie ir locījuma, skaitļa, dzimtes, salīdzināmo pakāpju un citu formu varianti. Morfoloģiskie varianti rodas, apvienojoties vienā paradigmatiskā rindā formām, kas atšķiras pēc izcelsmes (piemēram, vecas, arhaiskas un jaunas formas), pēc gramatiskās uzbūves (analītiskas un sintētiskas formas) u. tml. Vienas morfoloģiskās paralēlformas izvēle var būt atkarīga no konteksta.

Dažādu vārdšķiru vārdu formām ir atšķirīgas variēšanas iespējas. Latviešu valodā visvairāk morfoloģisko formu variantu ir nomeniem un verbiem.

Tiek lietotas nepareizas substantīvu locījumu formas:  a k m e n s  u z  a k m e ņ a (pareizi: akmens uz akmens ). Ne vienmēr ar vajadzīgo skaņu miju tiek lietotas 5. deklinācijas daudzskaitļa ģenitīva formas (sk. Pareizrakst. komisija 67): spartakiāžu, piecgažu, turiāžu, metožu, krūžu, narcišu, sonāšu u. tml. Lieto neliterāros variantus  s p a r t a k i ā d u,  p i e c g a d u  u. tml.

Daudz svārstību ir verbu konjugācijās. Neliterārie varianti paralēli literārajiem pastāv verbu 3. konjugācijas formās ar –ā– vai –a– atšķirībām: atrodas/a t r o d ā s; mainām/m a i n a m  u. tml.

Abi literārie varianti ir tajos gadījumos, kad literārajā normā atstātas konjugāciju paralēlformas. Piemēram, verbus pētīt, sargāt, svētīt, veltīt, vēstīt u. c. lieto gan kā 2., gan arī kā 3. konjugācijas verbus, tātad, piemēram, tagadnes formas veltu un veltīju, sargu un sargāju ir literāri varianti.

Verbu personas formu varianti ir literārais mokos un neliterārais m o c o s  (no mocīties ), no spēt – tu spēj (lit.) un tu s p ē j i; no zināt – viņš zina (lit.) un viņš z i n; no turēt – viņš tur (lit.) un viņš t u r a.

Verbu laiku formās ir daudz literāru variantu pāru, piemēram sēd un sēž, auju un aunu, gul un guļ (ja lieto bez nozīmes atšķirības), izvērtās un izvērsās . Nākotnes formām ir literāri varianti ar –iet un –it : nāksiet un nāksit (vecāka, vieglāk izrunājama, ieteicamāka ir forma ar –it ).

Verbu izteiksmes formu varianti ir imperatīva formas ar –iet, –ieties, un –ait, –aities; pēdējās ir senas mantotas a– celma formas, ko tagad reti lieto, bet kas ir literāras: klausieties! un klausaities! (MLLVG 1, 602 – 604) Paralēli pareizajām neliterārā lietojumā sastopamas arī imperatīva formas ar –at: P a s t r ā d ā j a t  mūsu vietā, tad redzēsit! (DE 86); P a l ū d za t,  lai ienāk nākamais! (J 85)

Visi aplūkotie ir vārda (resp. vārdformu) varianti. To normatīvajā vērtējumā lielā mērā saistīta leksika un gramatika savstarpējā iedarbē. Vārda varianti valodā ir īslaicīga parādība. Tie pirmām kārtām ir leksikoloģijas un leksikogrāfijas objekts. L. Ščerba ir teicis: “..visās mūsu gramatikās ir tik daudz vārdu materiāla, ka daudziem šķiet, it kā izņēmumi būtu speciāla gramatikas īpatnība. Patiesībā gramatiku veido tikai vispārīgi likumi, bet visi izņēmumi attiecas uz leksiku.” (Ščerba 2, 331 – 332)

Vārda varianti 1) ir vēsturiski nosacīti: tie mainās – atmirst vai rodas no jauna, 2) no normatīvā viedokļa tie var būt normām atbilstoši vai neatbilstoši, 3) tie ir sociāli nosacīti un 4) stilistiski nosacīti. Vārda variantus no vienas saknes sinonīmiem iespējams atšķirt pēc ģenētiskās un materiālās vienības. Formālās atšķirības izpaužas vienīgi fonētiskos un citos pārveidojumos tajā pašā vārdā. Leksikā sinonīmija ir stingri sinhroniski ierobežota un pēc būtības funkcionāli stilistiska parādība; sinonīmi veido valodas stilistiskos resursus, valodā nepārtraukti rodas arī konteksta resp. okazionāli sinonīmi.

Vārdu variantu aprakstos dažkārt tiek izmantota neprecīza terminoloģija. Piemēram, vārdu fonemātiskie varianti (tādi kā ieraša un ieraža u. tml.) tiek saukti par vārda formām.

Sintaktiskie varianti ir dažādas sintaktisku konstrukciju formālas modifikācijas, obligāti saglabājot sintaktisko pamatstruktūru, tās nozīmi un leksiskos pamatkomponentus (neņemot vērā palīgvārdus), kā arī gramatisko nozīmi.

Sintaktiskos variantus var veidot tikai patstāvīgas sintaktiskas konstrukcijas ar noteiktu struktūru: vārdkopas un teikumi. Tātad sintaktisko variantu tipi ir 1) vārdkopu varianti un 2) teikumu varianti. Teikumu variantus var veidot gan vienkārši, gan arī salikti teikumi.

Sintaktiskie varianti ir maz pētīti. Vairāk ar tiem jāsaskaras valodas praksē, piemēram, regulējot verbu reakcijas variācijas verbālās vārdkopās u. tml. Sintaktiskie varianti reti veido literāru variantu pārus jeb rindas; biežāk tos sastopam un ievērojam tieši tad, kad jānovērš neliterāra varianta lietojums. Nosacīti pie konstrukciju variantiem pieder arī frazeoloģismu varianti.

No vārdkopu variantiem visvairāk pazīstami verbālo vārdkopu varianti. Verbu rekcija ir ļoti svarīgs pareizas valodas nosacījums. Literāri vārdkopu varianti ir šādi: mīlestība uz bērniem – mīlestība pret bērniem; vairīties no cilvēkiem – vairīties cilvēku; baidīties no tumsas – baidīties tumsas; interese par dzīvi – interese pret dzīvi; puse bērnu – puse no bērniem; sniega bagāta ziema – ar sniegu bagāta ziema; grīda no jauniem dēļiem – jaunu dēļu grīda u. tml.

Biežāk sastopami varianti, kad blakus literārajam tiek lietots nevēlams, neliterārs variants, bieži barbarisms, neliterārs kalks. Piemēram, blakus pareizajai vārdkopai sagādāt draugam prieku lieto neliterāru s a g ā d ā t  p r i e k š  d r a u g a  p r i e k u, blakus literārajai atbildēt uz jautājumu – neliterāru a t b i l d ē t  j a u t ā j u m a m, blakus literārai noteikt precēm garantijas termiņu – neliterāru n o t e i k t  u z  p r e c ē m  g a r a n t i j a s  t e r m i ņ u, blakus literārai spēlēt ģitāru – neliterāru s p ē l ē t  u z  ģ i t ā r a s, blakus literārai līdzināties kādam – neliterāru l ī d z i n ā t i e s  p ē c  k ā d a  u. tml.

Neliterārie, kalkētie varianti bieži ir prepozicionāli, bet ne vienmēr. Prepozīcijas ir jālieto pareizi, no tām nav jāvairās (Celmiņa 2, 20; Redkolēģija 73). Labāk lietot vārdkopu pieiet pie galda , nevis pieiet galdam u. tml. (Strazdiņa 1; Zuicena u. c.)

Ne vienmēr ir iespējams vārdkopu variantus strikti normēt, dažkārt abi ir pieļaujami, bet viens no tiem ieteicamāks: piemēram, aizsargāt pret kādu – ieteicams, aizsargāt no kāda – pieļaujams. (Porīte 1, 138) Ir sastopami arī atšķirīgi uzskati. Piemēram, V. Skujiņa vārdkopas aiziet ar kājām un aiziet kājām , uzskata par literārām (Skujiņa 9, 67), bet P. Ozoliņš neatzīst vārdkopu aiziet ar kājām (Ozoliņš, 52), ieteicamāka būtu vārdkopa aiziet kājām.

Teikumu variantus veido galvenokārt variantu pāri, kuros viens variants ir neliterārs. Piemēram, Z i e m o š a n a i  v a i r ā k  j ā r ū p  a r ī  l o p k o p ē j ā m  un Par ziemošanu vairāk jārūpējas arī lopkopēm (lit.), A u t o s a c e n s ī b a s  r a k s t u r ī g a s  a r  l i e l i e m  ā t r u m i e m  u n  r i s k u un Autosacensībām raksturīgs liels ātrums un risks (lit.). Teikumu variantiem ir atšķirīga teikuma uzbūve, kas skar gramatisko centru vai citus svarīgus teikuma komponentus; saliktā teikumā variatīvi var būt palīgteikumi.

Frazeoloģismu varianti ir stabilu, nedalāmu konstrukciju varianti. Tie objektīvi pastāv katrā valodā. Parasti tajos ir atšķirīgi komponenti (leksēmas): pūst vienā taurē – pūst vienā stabulē – pūst vienā karotē; pilns kā mārks – pilns kā zeķe – pilns kā mākonis; rauj viņu velns – rauj viņu jupis – rauj viņu jods – rauj viņu koks – rauj viņu kociņš – rauj viņu vilks; pilnās zēģelēs – pilnās burās; spēlēties ar uguni – rotaļāties ar uguni u. tml. Ļoti bieži varianti ir frazeoloģismu attīstības rezultāts – tos veido arhaiski un mūsdienīgi komponenti. Pēdējie ir jaunāki, piemēram rotaļāties ar uguni – sal.: spēlēties ar uguni. (Orlovska) Dažkārt jaunākie frazeoloģismi, kuros ārpus frazeoloģisma nelietoti arhaismi vai barbarismi nomainīti ar mūsdienu leksiku, tiek uzskatīti par samākslotiem (Bušs 1), piemēram, aiz septiņiem zīmogiem – salīdzinot ar vecāko aiz septiņiem zieģeļiem; arī mest šauteni krūmos – salīdzinot ar vecāko, tradicionālo mest plinti krūmos. Liela daļa to frazeoloģismu variantu, kuru sastāva ietilpst neliterāri elementi (piemēram, barbarismi), paši arī ir neliterāri; tos var izmantot, it īpaši daiļdarbos, kā ekspresīvus izteiksmes līdzekļus.

Frazeoloģismu varianti veidojas arī uz elipses pamata (celt kaut ko dienas gaismā – celt kaut ko gaismā ), arī aizguvumu rezultātā un daudzos citos procesos. (Veisbergs 2) Tie ir ļoti plašs specifisku pētījumu objekts. Galvenais frazeoloģismu variantu pastāvēšanas nosacījums – semantiska identitāte.

Kombinēti varianti var veidoties gan vārda variantu robežās (fonētiski derivatīvi), gan arī pamattipu robežās (derivatīvi morfoloģiski; leksiski resp. derivatīvi sintaktiski; morfoloģiski sintaktiski).

Fonētiski derivatīvie varianti atšķiras ar fonētisku pazīmi un reizē ar desemantizētu vārddarināšanas afiksu. Tādi, piemēram, ir substantīvu varianti brahmanis – bramins (LVPV); katķisms – katehisms; nokrēsla – nokrēslis; noslodze – noslogojums; plēsonis – plēsoņa.

Fonētiski derivatīvi adjektīvu varianti ir nelādzīgs – nelāgs – nelāga; spridzīgs – sprigans. Fonētiski derivatīvi ir arī verbu varianti gainīt un gaiņāt, kā arī adverbu varianti klusiņām un klusītēm.

Galotnes arī ir afiksi, kas var desemantizēties un radīt variatīvumu (lente – l e n t a u. tml.). Tādā gadījumā abi vārdi variē gan kā vārdi, gan kā vārdformas – visā paradigmā resp. visās atšķirīgajās vārdformās: lentes – l e n t a s, lentei – l e n t a i u. tml. Te vērojama vārddarināšanas un formveidošanas robeža. Šādus variantus nedrīkst kvalificēt ne par derivatīviem, ne arī par morfoloģiskiem, tie veido kombinētu – derivatīvi morfoloģisku tipu (sk. 3.1.2.4.).

Derivatīvi morfoloģiski desemantizētu galotņu varianti (par tiem sk. iepriekš, 3.1.2.1.2.2.) sastopami tikai nomeniem; verbiem šajā ziņā variatīvu iespēju nav. Substantīvu galotņu varianti ir divējādi: 1) ar dzimtes atšķirību un 2) ar deklinācijas atšķirību tās pašas dzimtes ietvaros. Varianti ar dzimtes atšķirību: apbrīna – apbrīns; nomale – nomalis; novakare – novakars. Varianti ar deklināciju atšķirību, nemainoties dzimtei: plāte – plāts; sētmala – sētmale.

Daļa nomenu formu variantu ir derivatīvi morfoloģiski (sk. 3.1.2.4.). Tie rada svārstības formu paradigmu attīstībā. Piemēram, 20. – 30. gados vārdnīcās ir doti substantīvu varianti: celuloza – celuloze, kapilāres – kapilāri, linkrusta – linkrusts, plastilīna – plastilīns, tross – trose, panteris – pantera, apetīts – apetīte, bacilis – bacills, etaps – etape, freski – freskas, kvote – kvota, oma – oms, reida – reids u. c. Mūsdienu valodā šie varianti ir unificēti – par literāriem atzīti celuloze, linkrusts, plastilīns, trose, pantera, apetīte, bacilis, etaps, freska, kvota, oms, reids u. tml. Pašreiz daudzos gadījumos paralēli vēl tiek lietots literārs un neliterārs variants: koordināte (lit.) – k o o r d i n ā t a, strīds (lit.) – s t r ī d u s, krogs (lit.) – k r o g u s, partizāns (lit.) – p a r t i z ā n i s, koridors (lit.) – k o r i d o r i s, bārmenis (lit.) – b ā r m e n s u. tml. Daudzos gadījumos mūsdienu latviešu valodā uzvarējis variants, kas atbilst latviešu valodas sistēmas prasībām; tā daudzi nelokāmi vārdi iekļāvušies latviešu valodas deklināciju sistēmā: čello kļuvis par čellu, dražē par dražeju, filē par fileju, flamingo par flamingu (flamings ), Tokio par Tokiju, Čikāgo par Čikāgu. Vēl joprojām paralēli literārajam variantam perspektīva plaši lieto neliterāro perspektīve, blakus aula (zāle) neliterāro auls , blakus lente neliterāro lenta u. tml. Lieto arī neliterārus uzvārdus J a k u b o v s k a j a, M a ļ e c k a j a u. tml. pareizo Jakubovska, Maļecka vietā, lieto neliterāro vietas nosaukumu V о l о d i n о pareizā Volodina vietā un citus.

Var būt grūtības morfoloģisko un derivatīvi morfoloģisko variantu savstarpējā nošķiršanā; galvenā morfoloģisko variantu pazīme ir formu variēšana viena vārda paradigmā. Adjektīvu galotņu variantu veido adjektivējies ģenitīvenis un lokāms adjektīvs: nelāga – nelāgs (laiks), nātna – nātns (drānas).

Latviešu valodā ir visai daudz adverbu variantu; tos veido no mūsdienu valodas viedokļa grūti klasificējami afiksi – sufiksi vai galotnes: augstu – augsti; brīžam – brīžiem; gaužām – gauži; iepretī – iepretim; iešķērsām – iešķērsu; klusām – klusi – klusu; pastarpēm – pastarpām; prom – projām; sānis – sānus; tīšām – tīši; tūliņ – tūlīt; tupu – tupus; vienkop – vienkopus u. c.

Dažādu afiksu kombinējumu variantus veido piedēkļu un galotņu varianti.

Variantu pārus veido varianti ar galotņu atšķirībām, turklāt vienam no tiem ir desemantizēts piedēklis; baudkāre – baudkārība; brīnumdaris – brīnumdarītājs; nedarbis – nedarbnieks; palaidnis – palaidnieks, galotņu atšķirība var radīt arī dzimtes atšķirību:apgādniecība – apgāds; iedobe – iedobums (LLVV 2, 238); miteklis – mītne; tirpas – tirpuļi.

Leksiski (derivatīvi) sintaktiski varianti veidojas, kad viens no variantiem pārī ir vārdkopa, otrs – saliktenis. Šajā gadījumā ir vairākas iespējas: 1) salikteņa pirmajā daļā saglabājas vārda pilna forma: bojā eja – bojāeja; nāves sods – nāvessods; rotas lieta – rotaslieta; miesas sods – miesassods; skaņu plate – skaņuplate; vienis pratis – vienisprātis; 2) salikteņa pirmajā daļā ir bezgalotnes forma: ģenerālā līnija – ģenerāllīnija; laika posms – laikposms; cūku kūts – cūkkūts; lejas gals – lejgals; smaguma centrs – smagumcentrs; transporta līdzeklis – transportlīdzeklis; saldais ēdiens – saldēdiens u. tml.; 3) salikteņa daļas saista savienotājpatskanis: plazmas ķīmija – plazmoķīmija; 4) salikteņa abas daļas zaudē galotni: astoņi simti – astoņsimt; vairākas reizes – vairākreiz; divi ar pusi – divarpus.

Morfoloģiski sintaktiskus variantus veido vārdforma ar konstrukciju. Piemēram, tādas ir prepozicionālas numerāļu formas ar prievārdu ap aptuvena daudzuma nozīmē un vārdkopas ar adverbiem apmēram, aptuveni: apmēram desmit rubļu – aptuveni desmit rubļu – ap desmit rubļu.

Variantus mēs izvēlamies automātiski. Stilistiskos nolūkos varianti tiek izmantoti retāk nekā sinonīmi.

Neliterāro variantu raksturojums parasti avotos nav dots. Latviešu valodniecībā pagaidām nav materiālu, kur būtu rādīti neliterārie paralēlismi. Tikai atsevišķos gadījumos dažās vārdnīcās minēti neliterārie varianti ar attiecīgām norādēm. Piemēram, Latviešu valodas vārdnīcā dots variants a s o r t i m e n t s ar norādi nevēl . (LVV, 78) Turpretim plaši lietotais neliterārais variants k o m е n d a n t s vārdnīcās nav rādīts – ir tikai literārais komandants.

Mūsdienu literārajā valodā varianti visu laiku tiek precizēti, vērtēti, normēti, kodificēti. Tiek izmantoti dažādi principi – gan vispārīgi, gan konkrēti, gan vēsturiski, gan mūsdienīgi. Piemēram, tiek precizēti internacionālismu varianti mūsdienu latviešu valodā. Tā tika precizēts vārda begemots lietojums. Šis vārds ir cēlies no senebreju valodas vārda behemot , tāpēc latviešu valodā līdzšinējā varianta begemots vietā (kur g ieviesies starpniekvalodas ietekmē) ieteikts un ar autoritatīvu avotu palīdzību iedzīvināts vārds behemots. (LVV, 125; LLVV 2, 51; SV, 99) Izmantota izzinoši didaktiska metode; labojums izdarīts zinātniskas precizēšanas nolūkā, neņemot vērā lietojuma tradīciju. Precizējuma rezultātā radušies varianti – līdz tam to nebija. Līdzīgi zinātniski precizējumi ir izdarāmi, it īpaši – precizējot aizguvumus, kuros kļūdas ieviesušās starpniekvalodu ietekmē, taču tas ir jādara ļoti uzmanīgi. Šādi precizējumi vienmēr ļoti plaši jāpopularizē.

Pašreiz latviešu valodā ir neskaidrības dažu adverbu ar –u, –us lietojumā. Adverbus ar –u, –us, –in, –tin mēs darinām no verbiem. Tādi ir adverbi atzvilu, atzvilus (verbs atzvilt ; LLVV, 1,487), rāpus, tupu, tupus un citi. Līdzās tiem pastāv arī adverbi, kuriem nav derivatīvas saites ar verbu. Viens no tiem ir blakus; kādreiz ir bijis adjektīvs blaks (ME tas minēts ar nozīmi ‘līdzens, mierīgs’; to apliecina arī ilustratīvie piemēri: blaks ezers, blaka jūra. ) Pašreiz speciālistu aprindas lieto nelokāmu adjektīva ģenitīva formu blaku tādos saistījumos kā blaku istaba, blaku dzīvoklis. Taču plašam lietotāju lokam šāds šķīrums ne vienmēr ir darīts zināms – sal.: blakus, blaku (LLVV 2, 98, it īpaši 2. nozīme – adjektīva nozīme) piemēros minētas vārdkopas blakus māja, blakus istaba, blakus dzīvoklis. LVPV adjektīva forma blaku nav minēta. Blakus lietojumu ar substantīvu rāda arī salikteņi blakusleņkis, blakusvāģis. (LVPV, 46) Blakus no blaku nav šķirts arī LVV, 46, turpretim adverbs papildus (papildus trenēties, strādāt u. tml.) tiek šķirts no adjektīva ģenitīveņa papildu – papildu apstrāde, papildu darbaspēks, papildu iekārta, papildu pienākumi u. c. (LLVV 61, 269; LVPV, 203) Turklāt pie adverba papildus minēta 2. nozīme ar norādi: adj. nozīmē, nevēl. Papildu. Tātad šajā nozīmē papildus un papildu ir adverba varianti, otrais – nevēlams.

Latviešu valodā ir arī adverbi salikteņi ar –u, –us: augšpēdu, augšupēdus apst. (LLVV 1, 497, LVPV, 37); garšļaukus , arī garšļauku apst. (LLVV 3, 82; LVPV, 91) Daži no tiem minēti paralēli kā adverbi un adjektīvi attiecīgajās formās ar –us un –u , piemēram, vienlaidu un vienlaidus (LVV, 856): vienlaidu īp. nelok. ar piemēriem: vienlaidu numerācija, vienlaidu lauki, pļavas; vienlaidu elektrifikācija. Adverbs ir vienlaidus: numurēt manuskriptu vienlaidus. K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcā dots adjektīvs vienlaids ar nozīmi ‘monotons’: viņš sāka vienlaidā balsi dzeju lasīt, kā arī adverbs vienlaidu, vienlaidus : viss iet vienlaidu kuopā. Arī piemēri: runāt vienlaidus, vienlaidu ezers. (ME 4, 660) No LVV piemēriem var secināt, ka mūsdienu valodā nav konstatēts adjektīvs vienlaids resp. ģenitīvenis vienlaidu ar nozīmi ‘monotons’; nozīme, kurā ietilpst semantisks elements ‘aptvert visu, visus’, raksturīgs gan minētajam adjektīvam, gan arī adverbam. Šķiet, ka prasība mūsdienu valodā šķirt adjektīva ģenitīveni no adverba nav pamatota. Turklāt ME rāda adverba ar – u lietojumu verbālās vārdkopās: iet vienlaidu, stāvēt vienlaidu. Otrs vārdu pāris ar nekonsekventiem ieteikumiem vārdnīcās ir līdzteku un līdztekus . ME 2, 482 ir līdztekām, līdzteku, līdztekus. Adv.: ceļš iet līdztekām ar jūras krastu: līdztekus tam iet arī patstāvīga strāva. Šķirkļa beigās ir piezīme: līdzteku Wird auch attributiv gebraucht: līdzteku līnijas. Mūsdienu latviešu valodā ir nostiprinājušies attiecīgie adverbi ar –u un –us. To rāda LLVV 4, 666: līdztekus, arī līdzteku, apst. Taču LVPV cenšas šķirt atributīvisko lietojumu no adverba: līdzteku (līnijas) un līdztekus (iet).

Kā rāda minētie piemēri, attiecīgo adjektīvu resp. adverbu atributīvā lietojumā šķīrums latviešu valodā vispār nav bijis konsekvents. Mūsdienu valodā nostiprinājies uzskats, ka ir gan ar –us, gan ar –u atvasināti adverbi, tāpēc no mūsdienu latviešu literārās valodas viedokļa šķīrums blaku gaita – iet blakus, papildu darbs – papildus strādāt, vienlaidu numerācija – vienlaidus numurēt u. tml. ir grūti pamatojams. Cenšanās normēt dažu minēto vārdu lietošanu zināmā mēra ir saistīta ar normētāju ilūzijām. “..valodas kultūrā vēl joprojām ļoti dzīvīgi uzskati un principi, kurus tikai tāpēc uzskata par pārvarētiem, ka tie ir pārvarēti zinātnieku vidē.” (Hauzenblass, 297) Mūsdienu valodā lietotājs pieņem tikai vispusīgi izskaidrotas un izprastas rekomendācijas, nevis didaktiskus ieteikumus, bet izprast minēto adjektīvu ģenitīveņu vēlamību bez speciālām filoloģiskām zināšanām nav iespējams (turklāt pat filologiem ne viss šajā ziņā ir skaidrs, arī no valodas vēstures viedokļa). Tāpēc minētajiem ieteikumiem lietot adjektīvu ģenitīveņus papildu, vienlaidu, līdzteku valodas praksē nav perspektīvas. Minēto paralēlismu normēšanā tiek izmantots vēsturiskuma princips, neņemot vērā mūsdienu valodas dzīvo sistēmu. Normētajā ilūzijas, ka šī sistēma nav mainījusies, praksē neapstiprinās. Minētie adverbi ar –u un –us ir varianti.

Normēšanā vienmēr jācenšas šķirt 1) valodas lietotāju, kurš valodas līdzekļus izmanto automātiski, un 2) vērotāju, kurš valodu vērtē no normatīvā viedokļa. (Šmeļovs 1) Normētājs viegli var kļūt subjektīvs; no tā ir jāvairās. Normētājs nedrīkst pārspīlēt nevienu principu, nevienu aspektu normēšanā – normēšanai, tāpat kā pašai valodai, ir jābūt sistēmiskai.

Atsauce

5 Vienskaitļa forma lietojama, runājot par viena vārda, vienas konstrukcijas variantiem. Daudzskaitļa nozīmē vārdkopas pirmais komponents lietots daudzskaitlī.

Viens no paralēlismu pamattipiem ir paronīmi. Valodas praksē tie ir otrie pēc nozīmības – tūlīt aiz variantiem. Paronīmi, to izpratne un nozīmība valodas praksē ir patiesi apzināta tikai pēdējā laikā sakarā ar valodas kultūras teorijas attīstību. (Piemēram, Višņakova.) Ir valodnieki, kuri paronīmus neuzskata par leksikas apakšsistēmu ne pēc satura, ne pēc formas. (Minajeva, Fedeņevs, 92). Paronīmi nav īpaša leksikas apakšsistēma; tie ir valodas funkcionēšanas kategorija, valodas prakses un valodas kultūras teorijas priekšmets.

Tāpat kā varianti, arī paronīmi teorētiski ir iespējami gan vārdu, gan konstrukciju līmenī. Tomēr par paronīmiem parasti runā tieši vārdu sakarā. Par paronīmiem sauc vārdus, kas skaniskās līdzības un daļējas morfēmiskā sastāva atbilsmes dēļ var tikt izmantoti valodā vai nu kļūdaini, vai kā kalambūri. (Ahmanova, 313) Paronīmija sintaktiskajās konstrukcijās parasti ir saistīta ar attiecīgā vārda apkaimi, ar tās lietojumu noteiktā konstrukcijā, un ir ļoti reti sastopama.

Termins paronīms ir grieķu cilmes (para ‘līdzās, garām’, onyma ‘vārds’). Tātad jau pašā terminā ir ietverts jēdziens vārds . Par paronīmiem sauc pēc skaniskās un morfoloģiskās uzbūves līdzīgus, bet semantiski atšķirīgus no vienas un tās pašas saknes darinātus vienas vārdšķiras vārdus. Paronīmi veido vārdu pārus vai rindas; viens vārds nevar būt paronīms. Zināmu satura atbilsmi nosaka paronīmu vārdšķiras vienotība un uzbūves līdzība. Tikai derivatīvā kopība nosaka sakarības starp paronīmiem. Paronīmi ir viens no valodas “grūtuma” avotiem. Valodas lietotājiem sagādā grūtības paronīmu savstarpējs šķīrums pēc nozīmes. Var būt sinonīmiskas nozīmes paronīmi, piemēram, cilvēcīgs un cilvēcisks, dzērājs un dzērējs, audzēt un audzināt u. tml. Dažkārt paronīmi tiek tīšuprāt sastatīti dažādos daiļdarbos, teicienos, publicistikā, izmantojot to nozīmes atšķirības mākslinieciskos un aktualizācijas nolūkos. Piemēram: Kopīgi rokam kopēju bedri. (Šajā gadījumā izmantotas arī vārdšķiru paralēles: kopīgs, kopīgi – kopējs, kopēja .) Ar nolūku paronīmus jauc dažādos kalambūros, lai radītu smieklīgu situāciju. Ir pētījumi par paronīmu iederību tēlaino valodas līdzekļu sistēmā. Paronīmus lieto, sastatot tekstā vairākus vārdus, lai rādītu šo vārdu smalkas semantiskas nianses vai stilistiskas atšķirības, lai panāktu komisku efektu, veidotu teksta iekšējo ritmu u. tml. (Tkačenko, Višņakova u. c.)

Dažkārt paronīmus grūti nošķirt no variantiem un sinonīmiem, arī no homonīmiem. Galvenais, kas raksturo paronīmus, ir to derivatīvā kopība. Paronīmu pāru vai rindu locekļi parasti visi ir literāri, neliterāri locekļi ir retāk sastopami.

Valodā ir sastopami arī vārdi, kuriem ir tikai ārēja līdzība, kas rada kļūdainas asociācijas; tiem nav kopīgas saknes: piemēram, tuša un tušs (mūzikā). Tos var saukt par neīstajiem paronīmiem jeb kvaziparonīmiem; tiek lietots arī termins paronomāzija . Izvirzīts arī paronīmiskās atrakcijas jēdziens, ar to saprotot kvaziparonīmu izmantošanu daiļdarbos kā noteiktu stilistisku paņēmienu (piemēram, Č. Dikensa darbos) neizglītotu, arī paviršu cilvēku raksturošanai. (Minajeva, Fedeņevs, 94) Piemēram, viena no Č. Dikensa varonēm kļūdaini citē R. Šeridanu: “Viņa ir stūrgalvīga kā alegorija (R. Šeridanam: aligators ) Nīlas krastos .” Kvaziparonīmi robežojas ar īstajiem paronīmiem un bieži vien ir grūti no tiem nošķirami, tāpat kā sinonīmi, homonīmi vai varianti.

Tāpat kā varianti, arī paronīmi veido vairākus tipus atkarībā no atšķirīgajām pazīmēm. Var minēt 1) fonētiskos resp. fonemātiskos paronīmus, 2) derivatīvos paronīmus un 3) gramatiskos paronīmus.

Fonētiskajiem resp. fonēmatiskajiem paronīmiem raksturīga vai nu skaņu mija, vai arī citas fonētiskas (fonemātiskas) atšķirības saknē.

Skaņu mija saknē raksturīga dažiem substantīviem: klajs (ūdens klajs) – klājs (kuģa klājs), rudzāji (rudzu salmi) un rugāji (labības stiebru nenopļautā daļa), jutoņu (sajūta) un jūtoņa (noskaņa) u. tml.

Adjektīvu paronīmi: raupjš un rupjš; sapratīgs (ar izpratni) un saprātīgs (ar prātu); dzelzains (ūdens) un dzelžains (spēks). Verbu paronīmi: sliekties un slieties.

Derivatīvie paronīmi veido paronīmu lielāko daļu, jo tieši derivatīvās atšķirības ir semantiski nozīmīgas (sal.: derivatīvo variantu atšķirības ir tikai formālas). Visvairāk ir tieši afiksālo paronīmu; salikteņparonīmu ir maz. No vārdšķirām visvairāk paronīmu veido nomeni – substantīvi un galvenokārt adjektīvi; verbu un adverbu paronīmu ir maz.

Paronīmi veidojas ar visiem iespējamiem afiksiem: prefiksiem, sufiksiem un galotnēm.

(1) Prefiksālie paronīmi veidojas gan ar atšķirīgiem prefiksiem, gan arī ar prefiksu un prefiksa nulles formu pārī. Prefiksālo paronīmu nav daudz. Tādi ir substantīvi izziņa un uzziņa . Varētu šaubīties par vārdiem draudzība un sadraudzība – vai tie ir varianti vai paronīmi. Šo vārdu nozīmju skaidrojums: draudzība – ‘attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja saprašanās, uzskatu un interešu kopība’ (LVV, 193); sadraudzība – ‘vienība, kopība, kas radusies uz draudzīgu attiecību pamata’ (LVV, 687). Pēc minētajiem skaidrojumiem šie vārdi atšķiras semantiski un ir paronīmi.

(2) Visizplatītākie ir sufiksālie paronīmi. No tiem visvairāk ir adjektīvu paronīmu. Piedēkļi ir semantiski nozīmīgi, turklāt katram piedēklim ir sava nozīme: divi piedēkļi ar vienu un to pašu nozīmi ilgi nespēj pastāvēt, viens no tiem pazūd. Sufiksālie substantīvu paronīmi ir gan latviskas, gan citas cilmes vārdi, arī internacionālismi ar internacionālām finālēm. (Nepieciešamības gadījumos paronīmiem blakus iekavās ir rādīta to atšķirīgā nozīme vai saistāmība, kas izriet no nozīmes atšķirības.)

Sufiksālie paronīmi ar atšķirīgiem sufiksiem ir galvenokārt nomeni. Tādi ir substantīvi dzērājs un dzērējs, ēdājs – ēdējs, iemutis (smēķēšanai) – iemutnis (mūzikas instrumentiem), zālājs (pļavā) – zāliens (sētas zāles zelmenis), ieliktenis – ieliktnis , internacionāli vārdi abonents – abonements, dermatīns (mākslīgā āda) – dermatīts (ādas iekaisums), ekonomija – ekonomika, inkubators (ierīce) – inkubatorijs (celtne), instrukcija – instruktāža.

No adjektīvu sufiksālajiem paronīmiem visplašāk lietoti paronīmi, kas atšķiras no sufiksiem –ēj– un –īg–, –īg– un –isk–.

Sufiksālie paronīmi ar –ēj– un –īg–: abpusējs (spogulis) – abpusīgs (piekāpšanās), ārkārtējs (gadījums) – ārkārtīgs (bailes), daudzpusējs (vienošanās) – daudzpusīgs (intereses), ilggadējs (darbinieks) – ilggadīgs (augs), divkārtējs (čempions) – divkārtīgs (palielinājums), divpusējs (līgums) – divpusīgs (tāds, kas aptver divus dažādus aspektus), pēdējais (pēc kārtas) – pēdīgais (sliņķis), pirmatnējs (sākotnējs) – pirmatnīgs (primitīvs), šodienējs (šodienas) – šodienīgs (laikmetīgs), vaļējs (logs) – vaļīgs (apģērbs, stīga), vienreizējs (pabalsts) – vienreizīgs (skaistums), virspusējs (virsējs) – virspusīgs (paviršs), vispārējs (sausums) – vispārīgs (norādījums) u. tml.

Sufiksālie paronīmi ar –īg– un –isk–: dabīgs (zīds, kafija) – dabisks (izturēšanās), līdzīgi: radniecīgs – radniecisks, kareivīgs – kareivisks, meistarīgs – meistarisks u. c., mutīgs (runīgs) – mutisks (mutvārdu formā), netikumīgs (cilvēks) – netikumisks (uzskati), valodīgs (runīgs) – valodisks (saistīts ar valodu), zvērīgs (cilvēks) – zvērisks (acis) u. tml.

Sufiksāli adjektīvu paronīmi sastopami arī ar citiem sufiksiem, bet tie nav tik produktīvi. Piemēram, ar –am– un –īg–: nekustams (īpašums) – nekustīgs (tāds, kas nekustas), ar –ēj– un –išķ–: ikdienējs – ikdienišķs , ar –isk– un –išķ–: lietisks (pierādījums) – lietišķs (māksla), vīrisks (atskaņas) – vīrišķs (ziedi), ar sufiksa nulles formu un –an–: žulgs – žulgans, ar –ain– un –īg–: sulains ābols (kam daudz sulas) – sulīgs ābols (pēc šķirnes īpašības), caurumains (kam daudz caurumu) – caurumots (adījums – speciāli veidots ar caurumiem).

Veidojas arī paronīmu pāri, no kuriem vienam paronīmam ir viens sufikss, bet otram – divi vai vairāki. Piemēram, –īg– un –niec– + –isk–: kaitīgs – kaitniecisks. Mūsdienu terminoloģijā tiek iedzīvināts modelis, kurā ir paronīmu pāri ar sufiksu –isk– un sufiksiem –ist– + –isk–: folktorisks (saistīts ar folkloru) – folkloristisks (saistīts ar folkloristiku), kubiks (saistīts ar kubu) – kubistisks (saistīts ar kubismu); līdzīgi arī: monarhisks – monarhistisks, platonisks – platonistisks, rasisks – rasistisks, simbolisks – simbolistisks, statisks – statistisks u. tml. Ir arī paronīmu pāri ar sufiksu –ēj– un sufiksiem –it– + –ēj–: pirmējs – pirmītējs.

Veidojas arī paronīmu rindas dažādos kombinējumos, piemēram, paronīmi ar sufiksiem –ain– / –ēj– / –isk–: daudzkārtains (iezis) – daudzkārtējs (atgādinājums) – daudzkārtīgs (pārspēks), –ain– / –ot– / –īg–: acains – acots – acīgs, –ēj– / –isk–/ varbūtējs (sekas) – varbūtīgs – varbūtisks.

Adjektīvu paronīmu pāri veidojas arī no internacionālas cilmes adjektīviem ar internacionālām finālēm: dokumentāls (filma) – dokumentārs (pierādījums). Dažkārt veidojas paronīmu pāri, no kuriem viens ir darināts ar latvisku sufiksu, bet otrs – ar internacionālu fināli: efektīgs (iespaidīgs) – efektīvs (iedarbīgs). Var būt arī kombinēti atvasinājumi, kad vienā adjektīvā izmantots gan latvisks sufikss, gan internacionāla fināle dažādās derivācijas pakāpēs: problemātisks (varbūtējs, apšaubāms) – problēmisks (saistīts ar problēmu); sistemātisks (sakārtots; tāds, kas pastāvīgi atkārtojas) – sistēmisks (saistīts ar sistēmu).

Verbu sufiksālie paronīmi ir, piemēram, ekranēt (aizsargāt ar ekrānu) un ekranizēt (veidot filmu).

Latviešu valodā diezgan izplatīti sufiksālie paronīmi ar sufiksu un sufiksu nulles formā – galvenokārt nomeni. Substantīvu pāri: 1) ar konsonantiskajiem sufiksiem –m– un –n–: virsa – virsma, ūdenstilpe (dabīga) – ūdenstilpne (mākslīgs veidojums), 2) pārējie, ar citiem (dažādiem) konsonantiskiem sufiksiem: gliemis – gliemezis, folklora – folkloristika.

Adjektīvu paronīmu pāri: 1) ar sufiksu –īg– vienā no paronīmiem: nepilns – nepilnīgs, netīrs – netīrīgs, vecs – vecīgs, vieds – viedīgs, 2) ar sufiksu –in– vienā no paronīmiem: tāls – tālīns, tuvs – tuvīns, vēls – vēlīns, 3) ar sufiksu –nēj– vienā no paronīmiem: smags – smagnējs, 4) ar sufiksu –isk– vienā no paronīmiem: parlamentārs (saistīts ar parlamentu) – parlamentārisks (saistīts ar parlamentārismu). Šādi paronīmi ir grūti šķirami pēc nozīmēm, jo atšķirība starp tām nav liela. Turklāt grūtības sagādā arī tas, ka daudz līdzīgu atvasinājumu veido variantu pārus bez semantiskas atšķirības: sinhrons – sinhronisks, iluzors – iluzorisks u. tml.

Pēdējā laikā īpaši palielinās paronīmu pāri atvasinājumos, no kuriem vienam ir divi sufiksi – –ist– + –isk–: ideāls – ideālistisks, internacionāls – internacionālistisks, fatāls – fatālistisks, formāls – formālistisks, humāns – humānistisks, mehānisks – mehānistisks, merkantils – merkantilistisks, militārs – militāristisks, moderns – modernistisks, nacionāls – nacionālistisks, naturāls – naturālistisks, neitrāls – neitrālistisks, objektīvs – objektīvistisks, okazionāls – okazionālistisks, pozitīvs – pozitīvistisks, racionāls – racionālistisks, reāls – reālistisks, subjektīvs – subjektīvistisks, voluntārs – volunitāristisks u. tml. Šie paronīmi ir veidoti terminoloģiskā sistēmā, un katrs pāra otrais sufiksālais atvasinājums nosauc īpašību, kas ir saistīta ar kādu zinātnes nozari, virzienu u. tml. Piemēram, neitrālistisks ir tāds, kas attiecas uz neitralitāti, internacionālistisks ir tāds, kas saistīts ar internacionālismu u. tml.

(3) Ir sastopami arī galotņu paronīmi. To ir mazāk par sufiksālajiem paronīmiem. Galvenokārt tie ir substantīvi (galotņu atšķirības ir saistītas ar dzimtes atšķirībām), galotņu paronīmi varētu tikt uzlūkoti arī par morfoloģiskiem, resp., gramatiskajiem, kategoriālajiem paronīmiem. Šādi paronīmi ir aizdare (apģērbam) – aizdars (ēdienam), birze (tīruma josla) – birzs (lapu koku audze), iemute (krāsnij) – iemutis (smēķēšanai), pārvade (elektriskās strāvas pārvade) – pārvads (zobratu pārvads), vienroce (izkapts) – vienrocis (cilvēks), bumbiere (koks) – bumbieris (auglis), līdzīgi arī: kastanis – kastaņa u. tml., palodze (logam) – paloda (loga vai durvju augša).

Paronīmi ar galotni un tās nulles formu ir sastopami adverbiem: reiz (vienu reizi) – reizēm (dažkārt) u. tml.

(4) Ir sastopami arī paronīmi ar dažādu afiksu kombinējumiem. Tie ir substantīvi. Galvenais kombinējuma veids ir galotņu atšķirības un kāds sufikss vienam no paronīmiem. Piemēram, ventilators – ventilis, eglaine – eglājs, vēstnesis – vēstnieks, ekskursija – ekskurss, ierosa – ierosme u. tml.

Ir iespējami arī paronīmu pāri, no kuriem viens ir atvasinājums ar sufiksu, bet otrs – ar prefiksu un sufiksālo galotni: strādāšana – apstrāde.

Salikteņparonīmu konstatēts maz, un tie tiks raksturoti ļoti konkrēti. Paronīmiem var būt atšķirīga salikteņa pirmā daļa, kas nosaka nozīmes atšķirību: dārzeņkopība – dārzkopība, dārzeņkopis – dārzkopis. Tādā gadījumā pirmajā daļā ir vienas saknes atvasinājumi. Var atšķirties arī salikteņa otrā daļa: tādēļ (nolūka nozīmē) un tāpēc (cēloņa nozīmē). Paronīmu pārus var veidot arī ģenitīveņi, piemēram, viensliedes (ar vienu sliedi) un viensliežu (ar vienu sliežu ceļu). Paronīmu pāros, kuros vienam paronīmam ir interfikss, tieši interfikss vai tā trūkums var piešķirt citu nozīmi, piemēram, darbadiena (darbam paredzētā diennakts daļa) – darbdiena (pretstatā svētdienai), vecāmāte (mātes vai tēva māte) – vecmāte (speciāliste, kas palīdz dzemdībās).

Gramatiskie paronīmi iespējami tikai substantīviem. Par gramatiskajiem dzimtes paronīmiem var uzskatīt iepriekš aplūkotos galotņu paronīmus ar dzimtes atšķirībām. Otra grupa ir skaitļa paronīmi – tie atšķiras pēc skaitļa kategorijas: pļāpa – pļāpas (baumas), pūznis (skudru pūznis) – pūžņi (acīs), radība (dzīva radība) – radības (dzemdības), sastatnis (sastatņu plaukts) – sastatnes (montāžas sastatnes), skava (tehnikā) – skavas (apkampieni), studija – studijas, suka – sukas (pēriens), svars – svari, tītava (mašīnbūvniecībā) – tītavas, trīnīši – trīnītis (audums) u. tml.

Sintaktiskie paronīmi veidojas tikai kontekstā, parasti pamatojoties uz kādu vārda kļūdainu lietojumu, literāro sintaktisko paronīmu nav. Piemēram, ja terminoloģiskā vārdkopā tiek jaukti paronīmi, veidojas kļūdaina vārdkopa: pareizā vārdkoptermina jāšanas sports vietā dažkārt tiek lietota vārdkopa jātnieku sports – šādā gadījumā varētu runāt par sintaktisku paronīmiju.

Ne sevišķi bieži, bet atsevišķos gadījumos tomēr ir sastopami tādi vārdu kārtas maiņas gadījumi, kas veido sintaktiskos paronīmus. Piemēram, Darba sievietēm ir pilnas rokas. (PKU 78) Neitrāla vārdu kārta: Sievietēm ir darba pilnas rokas. (Ir daudz darba.) Varētu saprast minēto teikumu laikrakstā arī šādi: ir darba sievietes (kas strādā, strādnieces), un tām ar kaut ko ir pilnas rokas. No šādām konstrukcijām ir jāvairās, jo tās ir pārprotamas. Līdzīgi arī: pilna vīna glāze (vīna glāze, kas ir pilna ar kādu šķidrumu vai ko citu) un vīna pilna glāze (glāze, kas pavisam var nebūt vīna glāze, pilna ar vīnu).

Galvenais kombinētais tips ir fonētiski derivatīvie paronīmi, kuri savā starpā atšķiras ar skaņu miju saknē un ar kādu derivatīvu, pazīmi, piemēram, gliemene – gliemežnīca, homologs – homoloģisks, priekšroka – priekšrocība, slogot – slodžu, vaniļa (augs) – vanilīns (viela) u. tml.

Iespējama arī kombinācija derivatīvā tipa robežās. Piemēram, paronīmu pāri var veidot atvasinājumus ar salikteni: pastāvīgs un patstāvīgs .

Par kvaziparonīmiem varētu saukt neīstus paronīmus, starp kuriem nav nekādu derivatīvu sakaru. Kvaziparonīmi veidojas uz ārējas līdzības pamata gan no latviskas cilmes vārdiem, gan no aizguvumiem, starp kuriem no mūsdienu valodas viedokļa nav derivatīvu sakaru. Piemēram, hiacinte (augs) – hiacints (minerāls), eksponēt – eksportēt, ētisks – etnisks, kazahs – kazaks, kompots – komposts, lava (vulkāniska) – lāva (pirtī), lukss (mērvienība) – luksuss (greznība), mantija – mantiļa, mesli – mēsli, safjāns – safrāns, samba (deja) – sambo (cīņas veids), seksta (mūzikā) – sekste (gailim), tanka (dzeja) – tanks, tuša – tušs (mūzikā), virza (augs) – virze (kustība) u. tml.

Kvaziparonīmi (paronomāzijas gadījumi) arī tiek izmantoti dažādos kalambūros u. tml. smieklīga efekta radīšanai. Šajā ziņā ieteicama mērenība, ar pārspīlējumiem var panākt sliktu iespaidu.

Sinonīmijas galvenā funkcionālā pazīme ir sinonīmisko valodas vienību semantiskā līdzvērtība. (Laua, 188) Sinonīmijas pamats ir leksiskā sinonīmija, bet valodniecībā šo terminu attiecina arī uz citu valodas vienību līdzvērtību – ir runa par vārddarināšanas, frazeoloģisko, morfoloģisko un sintaktisko sinonīmiju. “Populārā nozīmē sinonīmijas jēdzienu attiecina uz visiem tiem gadījumiem, kad dažādā veidā tiek izteikts viens un tas pats saturs.” (Turpat.) Sinonīmi parasti nav semantiski identi, ir tikai atsevišķi absolūtie sinonīmi (tie ir semantiski identi).

Sinonīmija ir ļoti sarežģīta valodniecības problēma. Par sinonīmiem izteikti dažādi uzskati. (Laua, 189) Valodas kultūrā tā ir nozīmīga kā valodas līdzekļu izvēles bāze – tai ir noteikta vieta paralēlismu sistēmā. Valodas sinonīmisko līdzekļu izvēles iespējas raksturo valodas bagātību, iespēju paust visdažādākās kādas nozīmes nianses atbilstoši attiecīgajam valodas funkcionālajam paveidam: sarunvalodā, lietišķajā, poētiskajā un zinātnes valodā. Sinonīmija nav saistīta ar pareizumu kā varianti un paronīmi (kad nepieciešama pareiza varianta un paronīma izvēle), bet gan ar valodas kultūras augstāko līmeni, ar valodas meistarību.

Tālāk nedaudz par sinonīmu izmantošanas iespējām tieši valodas kultūras aspektā. Ir ļoti svarīgi pareizi identificēt un izvēlēties attiecīgo sinonīmu.

Visvairāk ir izplatīti leksiskie sinonīmi un dažādi leksisko sinonīmu kombinējumi ar citām pazīmēm: leksiski fonētiskie, leksiski derivatīvie, leksiski gramatiskie; mazāk ir tīri gramatisko sinonīmu.

Analīzes vienība valodas praksē ir sinonīmu pāris (tas savukārt var tikt iesaistīts attiecīgā sinonīmu rindā).

Leksiskie sinonīmi parasti valodniecībā ir raksturoti kā semantiski līdzvērtīgi un formāli atšķirīgi vārdi. Tie var būt dažādu sakņu un tātad arī fonētiski pilnīgi atšķirīgi vārdi, bet tie var būt arī vienas saknes vārdi, kuri tomēr nav ne varianti, ne paronīmi, – starp tiem ir sinonīmiskas attieksmes. Katram no minētajiem sinonīmu tipiem valodas praksē un arī valodas kultūras teorijā ir atšķirīga loma un pazīmes.

Lielākā leksisko sinonīmu daļa ir leksiski atšķirīgi: piemēram, līņāt, miglot, mirgot, rasināt, smidzināt u. tml. No valodas prakses viedokļa galvenais šo sinonīmu lietošanā ir semantiskās precizitātes nodrošināšana – tā ir saistīta ar precīza un iederīga vārda izvēli tekstā. Svarīga ir arī sinonīmu stilistiskā atbilsme un atbilsme pēc situatīvām resp. tā sauktajām perifēriskajām pazīmēm – pēc vietas, laika un vides nozīmes komponenta. (Laua 3, 201) Tātad sinonīmu lietojumā ir jāņem vērā arī svarīgas stilistiskas un perifēriskas nianses. Šie jautājumi ir izvirzīti arī dažādos valodas prakses materiālos.

Viens no leksiski diferento sinonīmu veidiem ir tā sauktie absolūtie sinonīmi, kuriem ir pilnīgi identas nozīmes. Absolūtie sinonīmi biežāk veido pārus, retāk rindas. Pāros bieži viens ir latviskas cilmes, otrs – aizgūts vārds. Piemēram, grieznes un šķēres. Šo sinonīmu lietojums ir indiferents – ir vienalga, kurš no sinonīmiem tiek lietots.

Ja sinonīmi ir jēdzieniski identi, bet tomēr atšķiras ar stilistisko ekspresiju, veidojas stilistiskie sinonīmi, kuru lietojumā var rasties grūtības valodas praksē, it īpaši tad, ja valodu apgūst sveštautietis. Piemēram, tādi ir sinonīmu pāri, kuros viens ir sarunvalodas vārds, bet otrs – termins: ķite (sar.) un tepe (termins). Ir jāvairās no sarunvalodas vārda lietojuma neekspresīvā tekstā (lietišķā vai zinātniskā stilā).

Grūtības rodas arī tad, ja sinonīmu pāri veido plaši izplatīts aizgūts vārds un latvisks darinājums ar zināmu nozīmes atšķirību, piemēram, ar nozīmes sašaurinājumu (par to: Ēdelmane 3, 85 un citi): telefons (aparāts un arī visa ierīču sistēma; to ilustrē attiecīgā distribūcija, kurā šis vārds tiek lietots, – telefona klausule, telefona zvans, ievilkt telefonu, telefona centrāle, telefona stabs, telefona vadi u. tml.) un tālrunis (tikai aparāts; to ilustrē saistījumi tālruņa klausule, tālruņa zvans, tālruņa ripiņa, ievilkt tālruni ). Lai prastu pareizi lietot šos sinonīmus, ir labi jāzina semantiskās atšķirības to nozīmēs.

Bieži vien sarunvalodā nevietā tiek lietots samērā šaurā nozīmē un sfērā funkcionējošs internacionālisms. Piemēram, pēdējā laikā vārda piemēroties vietā plaši, vietā un nevietā, ieviešas internacionālisms adaptēties, vārda pasākums vietā – akcija, vārda darbalauks vietā – arēna, vārda neatliekams vietā – akūts vai aktuāls. Runa iegūst lielu rezonansi , nevis interesi vai atsaucību, riteņi tiecas rotēt, nevis griezties u. tml. Sarunvalodas lietojumā būtu jācenšas pilnībā izmantot pašu valodas līdzekļus, it īpaši tajos gadījumos, kad internacionālajam vārdam ir zināmi nozīmes ierobežojumi.

Dažkārt internacionālais vārds var būt nevēlams kalks, barbarisms, kas nevajadzīgi aizgūts no kontaktvalodas un cenšas izspiest pēc tradīcijas lietotu latvisku terminu, piemēram, staiers tiek lietots krievu valodā (KIV, 610), latviešu valodā ieteicams termins gargabalnieks (LVV, 230). Termins staiers latviešu vārdnīcās nav dots (LVV nav; SV nav), turpretim tā angliskais antonīms sprinters tiek lietots (LVV, 761; SV, 674). Tātad aizgūšanā šajā ziņā vērojama tradīcija.

Grūtības var rasties arī jēdzieniski stilistisku sinonīmu izvēlē, ja vienam no tiem ir funkcionālas īpatnības – ja to lieto reti un ar stila ierobežojumiem. Piemēram, sinonīmi grāpis un katls ir reizē jēdzieniski un arī stilistiski sinonīmi (par tiem: Stengrēvica, 1, 116 – 117): grāpis nav katrs katls – tas ir īpašs katla veids, proti, katls ar apaļu dibenu un līksti turēšanai; vārdu grāpis lieto reti (jo arī pati reālija vairs nav tik izplatīta kā agrāk) un parasti sarunvalodā (to rāda Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca).

Grūtības rada arī jēdzienisko sinonīmu lietošana. Jēdzieniskajiem sinonīmiem nav stilistisku vai perifērisku nozīmes nianšu atšķirību – tās ir tikai satura nianses, bet vārdu lietojumam šīs atšķirības ir svarīgas. Piemēram, sinonīmi kaunīgs un kautrīgs atšķiras ar nozīmes niansēm: kautrīgs ir (1. noz.) tāds, kas izturas atturīgi, neizceļ sevi, savus nopelnus; tāds, kas izjūt neērtību, nedrošību; kautrs (1). (LVV, 373) Kaunīgs (1. noz.) ir tāds, kas izjūt kaunu, neērtumu, kautrīgumu. Savukārt vārds kauns skaidrots šādi: (1. noz.) ‘morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu par kādu rīcību, izturēšanos’. Piemēram, kauns par savu mazdūšību. Ir jāzina abu sinonīmu nozīmes nianses, atšķirības, lai varētu tos pareizi lietot, it īpaši tāpēc, ka tie abi tiek lietoti vienādos saistījumos: kautrīga meitene un kaunīga meitene u. tml. Plašāks konteksts un situācija šādos gadījumos balsta attiecīgā sinonīma izvēli.

Valodas praksē sastopamas samērā daudzas atkāpes un neprecizitātes jēdzienisko sinonīmu lietojumā un arī pārējo sinonīmu tipu lietojumā, un galvenā mēraukla ir precīza sinonīmu semantikas izpēte un apguve. Piemēram, no sinonīmiem mantas, lietas, priekšmeti piemērā Dažādie skārda izstrādājumi: caurules, automašīnukabīnes un citas metāla  m a n t a s  tiek sapresētas noteikta izmēra ķīpās .. pārkausēšanai (DU 82) labāk vārda manta vietā būtu lietot citu sinonīmu (piemēram, priekšmets ).

Tātad leksiski diferencēto sinonīmu lietojuma garantija ir tikai šo sinonīmu nozīmes zināšana: sinonīmu jāprot lietot pareizā nozīmē un stilistiski iederīgi, jāzina arī sinonīmu nozīmju situatīvās atšķirības.

Sinonīmi var būt arī vienas saknes vārdi, kas atšķiras kā semantiski, tā formāli. No vienas saknes darinātie sinonīmi robežojas ar variantiem un paronīmiem. Ar variantiem robežojas leksiski fonētiskie sinonīmi, ar paronīmiem – derivatīvie sinonīmi.

Leksiski fonētiskie sinonīmi ir divējādi: 1) ar būtisku nozīmes atšķirību un nelielu formālu (fonētisku) atšķirību un 2) ar stilistisku vai situatīvu atšķirību nozīmē un nelielu formālu (fonētisku) atšķirību. Fonētisko atšķirību iespējas ir tādas pašas kā variantiem, tāpēc tām sinonīmu sakarā nav īpaši jāpievēršas.

Leksiski fonētiski sinonīmi, kam ir būtiska nozīmes atšķirība, robežojas ar paronīmiem. Ja galvenā ir nozīmes atšķirība, attiecīgie vārdi lietojami katrs citā kontekstā un klasificējami par paronīmiem.

Piemēram, verbi brakšķēt un brākšķēt . Verba brakšķēt nozīme: ‘radīt īslaicīgu, asu troksni’ (piemēram, par lūstošiem zariem, koka priekšmetiem, plaisājošu ledu); ‘atskanēt šādam troksnim’. (LLVV 2, 111) Verbs brākšķēt : ‘radīt spēcīgu troksni (piemēram, par lielākiem (koka) priekšmetiem, kas lūst, plaisā vai gāžas); atskanēt šādam troksnim’. (Turpat.) Tātad attiecīgie verbi atšķiras pēc skaņas stipruma un rakstura: pirmajā gadījumā troksnis ir īslaicīgs un ass, otrajā – spēcīgs.

Stilistiski sinonīmi ir neekspresīvs vārds sudrabs un poētisms sidrabs: Bet es varu, vēl es varu, Varu vēl ko padarīt, Vienu melnu čūskulēnu Caur s i d r a b a birzi dzīt. (I. Ziedonis, Caurvējš. – R., 1972, – 39. lpp.)

Leksiski fonētiski sinonīmi ir saturs un satvars, spīdums un spožums . Atšķirība starp leksiski fonētiskiem un leksiski derivatīvajiem sinonīmiem (sk. tālāk) bieži ir grūti uztverama, it īpaši no mūsdienu viedokļa tajos gadījumos, kad kāds vārddarināšanas līdzeklis, piemēram, sufikss, mūsdienu valodā ir kļuvis neaktuāls:skāņš un skābs.

Leksiski derivatīvie sinonīmi savā starpā atšķiras ar vārddarināšanas līdzekļiem. Katrs no tiem ir atšķirīga leksiska vienība. Šie sinonīmi robežojas ar paronīmiem. A. Laua par vārddarināšanas sinonīmiem uzskatījusi dabīgs – dabisks, kopējs – kopīgs. (Laua 3, 188) No valodas prakses viedokļa tie uzskatāmi par paronīmiem. Tomēr starp sinonīmiem un paronīmiem ir būtiska atšķirība: sinonīmi ir līdzvērtīgi valodas līdzekļi, kas spēj funkcionēt viens otra (cits cita) vietā, bet kam tomēr ir būtiskas satura, stilistiskas vai situatīvās (perifēriskas) atšķirīgas nianses. Paronīmi nespēj funkcionēt viens otra (cits cita) vietā – katru no tiem obligāti lieto citā nozīmē un citā kontekstā, jo to nozīmes atšķirības ir ļoti būtiskas tieši funkcionāli. Paronīmi, kam zudusi nozīmes atšķirība, kļūst par variantiem, no kuriem viens ir uzvarējis, bet otrs pamazām zūd. Piemēram, pašreiz ir tendence zust vārdam personīgs, atdodot vietu otram – personisks, to sāk lietot visos gadījumos. Ir arī tādi gadījumi, kad grūti pateikt, vai attiecīgie vārdi ir sinonīmi vai paronīmi. Piemēram, valodas praksē pašreiz ir vērojama tendence regulēt adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais lietojumu, vairoties pēc iespējas no divdabja nākošais (gan labskaņas, gan semantisku apsvērumu dēļ, ar nozīmes atšķirību): nākamā pietura, nākamais gads u. tml. Tātad sāk dominēt nākamais – sinonīmijai ir tendence pāriet paronīmijā, pēc tam var veidoties varianti un viens no tiem zust.

Tāpat kā attiecīgie derivatīvie varianti un derivatīvie paronīmi, arī derivatīvie sinonīmi savā starpā var atšķirties ar tām pašām vārddarināšanas pazīmēm (ar afiksiem vai salikteņu sastāvdaļām).

3.3.2.1.2.2.1. AFIKSĀLIE SINONĪMI

Afiksālie sinonīmi visbiežāk veido savstarpēji atbilstošus pārus, kuri savukārt kopā var ietilpt attiecīgās nozīmes sinonīmu rindā. Piemēram, sinonīmu pāris ievads un ievadījums ietilpst sinonīmu rindā, kurā bez minētajiem iespējami vēl sinonīmi sākums, iesākums u. c. Ir ļoti jāuzmanās, lai spētu atšķirt sinonīmus no attiecīgajiem variantiem un paronīmiem.

(1) Ir sastopami prefiksālie sinonīmi – gan sinonīmu pāri ar atšķirīgiem prefiksiem, gan arī prefiksāls un bezprefiksa sinonīms pārī. Sinonīmi ar atšķirīgiem prefiksiem ir sapratne un izpratne, noņemt un izņemt (no ražošanas) u. tml.

Prefiksāls un bezprefiksa sinonīms pārī ir saprāts un prāts, sakodiens un kodiens (sk. LVV, 694 un 385) un citi.

(2) Sufiksālie sinonīmi veidojas parasti tādos gadījumos, kad vienam vārdam ir par vienu sufiksu vairāk nekā otram. Veidojas pāri, kuros ir viensufiksa un divsufiksu sinonīms: lietuvietis un lietuvis (poētisms). Arī vairums (liels daudzums, liels skaits) un vairākums (skaita ziņā lielākā daļa) un citi.

Viensufiksa sinonīms pāri ar bezsufiksa sinonīmu ir sastopams samērā bieži. Šādi sinonīmi var būt gan neitrāli, gan stilistiski atšķirīgi. Piemēram, patmīlība un patmīla; riekšava un riekša (poētisms); rūpes un rūpesti (poētisms); skatiens un skats; tumsa un tumsība u. tml. Samērā daudz ir arī šāda derivatīvā tipa adjektīvu sinonīmu: irdens un irds (poētisms); pārlieks un pārliecīgs; spožs un spīdīgs un citi. Arī verbi: smiet un smīkņāt (ar skaņu miju saknē) un citi.

(3) Sastopami arī sinonīmi ar atšķirīgiem afiksiem. Parasti tie ir sufikss un galotne: brīve (poētisms) – brīvībs; kalējs – kalvis (poētisms); liegums – liegme (poētisms); sārtums – sārtme (poētisms); siltums – siltme (poētisms). Minētos pārus veido neekspresīvs sinonīms ar poētismu.

Sinonīmu pārus vai rindas var veidot arī neitrāli sinonīmi ar ievērojamu nozīmes atšķirību: meita – meitene; sākums – sākotne; skurbulis – skurbums; slēpnis – slēptuve; svārsts – svārsteklis; svešums – svešatne; tuvība – tuvums – tuviene; vaidi – vaimanas; vientulis – vientuļnieks; snaust – snauduļot u. tml. Viens no sinonīmiem var būt sarunvalodas vārds: meitene – meitēns (sar.) u. tml.

3.3.2.1.2.2.2. SALIKTEŅU SINONĪMI

Salikteņu sinonīmus veido salikteņu pāri, kuros atšķiras salikteņu otrā daļa. Piemēram, salikteņu sinonīmi ir substantīvi kokdzelums un kokgrebums (LLVV 4, 293 un 294); divsejīgs un divkosīgs; naktsmājas un naktsmītne; klātbūtne un klātesme; karstasinīgs – karstgalvīgs; patvaļīgs – patvarīgs; salcietīgs – salizturīgs; mazdrusciņ – mazlietiņ; pārpārēm – pārpilnām. Šādi salikteņu sinonīmi līdzinās leksiski diferencētajiem sinonīmiem pēc salikteņa otrās daļas – tā ir leksiski atšķirīga un reizē arī noteicošā attiecīgo sinonīmu nozīmē un lietojumā.

Retāk atšķiras salikteņu pirmā daļa – piemēram, tādi paralēli sinonīmi var veidoties, literārajā valodā ienākot apvidvārdiem (Edelmane 3, 84): labprāt un mīļuprāt ; arī termini: slīpsvītra un šķērssvītra (dalīšanas zīme) u. tml.

3.3.2.1.2.2.3. KOMBINĒTA TIPA LEKSISKI DERIVATĪVIE SINONĪMI

Kombinēta tipa leksiski derivatīvos sinonīmus veido saliktenis pārī ar atvasinājumu: dārzkopis – dārznieks; pietura – pieturvieta; sālnīca – sālstrauks; šķērsis – šķērskoks; smarža – smaržviela;tauki – taukvielas; urbis – urbjmašīna; uzturs – uzturvielas; nemierīgs – nemierpilns; virsējs – virspusējs; mūžam – mūždien; tīšām – tīšuprāt.

Latviešu valodā gramatiskā sinonīmija tikpat kā nav pētīta, par to nav atsevišķu darbu, tā ir tikai pieminēta citu jautājumu sakarā. Tāpēc arī pašreiz nav pietiekami daudz datu, lai varētu vispusīgi raksturot latviešu valodas gramatisko sinonīmiju. Pagaidām valodas kultūras un valodas prakses uzdevumu sakarā ir iespējams to tikai ieskicēt.

Morfoloģiskā sinonīmija var parādīties galvenokārt divos veidos – kā gramatisko formu sinonīmija un kā gramatisko kategoriju sinonīmija. Tā kā arī gramatiskās kategorijas ir izteiktas ar noteiktām gramatiskajām formām, tad otrais morfoloģiskās sinonīmijas veids ir visai nosacīts.

Morfoloģiski viendabīgu formu sinonīmi ir, piemēram ir pārdots un tika pārdots.

Kategoriālā sinonīmija realizējas, kad savā starpā sinonīmiskas ir pie atšķirīgām morfoloģiskām kategorijām piederīgas formas, piemēram, ejam! un iesim! ar imperatīva nozīmi uzaicinājumā. Kategoriālo sinonīmu pārus var veidot arī dažādu deklināciju vārdi, kam ir atšķirīgs stilistiskais statuss: lāse un lāsa (poētisms): Mirdz lielas sarkanas un baltas  l ā s a s  Pie rudens kailiem ceļa krūmiņiem (J. Rainis) u. tml.

Ir iespējama visdažādākā sintaktiskā, resp., sintaktisko konstrukciju sinonīmija. Piemēram, ir iespējama vārdkopu sinonīmija: piegriezt vērību un pievērst uzmanību u. tml.

Iespējami arī sinonīmu pāri, ko veido vārdkopas ar teikuma gramatiskā centra locekļiem, tātad ar konstrukcijām teikuma līmenī, piemēram, izjust neveiklību (vārdkopa) un justies neveikli (adverbiāls izteicējs ar verbu justies saitiņas funkcijā).

Katram no gramatisko sinonīmu pāra locekļiem ir noteikta vieta valodas sistēmā. It īpaši tas sakāms par stilistiski atšķirīgiem sinonīmiem. Piemēram, forma aizejam uzaicinājumā ir lietojama starp tuviem paziņām, aiziesim – oficiālākā saziņā. No šī viedokļa gramatiskie sinonīmi vēl būtu pētījami.

Kombinēta leksiski gramatiska sinonīmija veidojas, ja viens no sinonīmu pāra locekļiem ir vārds, bet otrs – vārda forma vai sintaktiska konstrukcija. Attiecīgi veidojas leksiski morfoloģiska vai leksiski sintaktiska sinonīmija.

Leksiski morfoloģiska sinonīmija veidojas, ja sinonīmu pārī ir vārds un vārda forma.

Viens no sinonīmu pāra locekļiem var būt konversīvs sinonīms, kas ir mainījis savu morfoloģisko statusu. Tas ir ģenitīvenis, resp. adjektivējies substantīva saliktenis, kas nepilnīgi ieguvis citas vārdšķiras – adjektīva – īpašības. Šāds ģenitīvenis ietilpst vairākos sinonīmu apakštipu pāros.

Daudz sinonīmu veido ģenitīvenis ar –veida otrajā daļā un atbilstošais adjektīva saliktenis ar –veidīgs otrajā daļā: adatveida – adatveidīgs; arkveida – arkveidīgs; cauruļveida – cauruļveidīgs; gāzveida – gāzveidīgs; masveida – masveidīgs; pakavveida – pakavveidīgs u. tml.

Sinonīmu pārus veido arī ģenitīvenis (saliktenis) un adjektīvs ar –ains: bezkrāsas –– bezkrāsains; četrstūru – četrstūrains; daudzkrāsu – daudzkrāsains; daudzzilbju – daudzzilbjains u. tml.

Sinonīmu pārus veido ģenitīvenis un adjektīvs ar –īgs: četrdaļu – četrdaļīgs; divzilbju – divzilbīgs u. tml.

Sinonīmu pārus veido arī ģenitīvenis un adjektīvs ar –isks: vācu – vācisks.

Ģenitīvenim sinonīmiskajā adjektīvā iespējamas arī fonēmu pārmaiņas: ilglaika – ilglaicīgs; trīsklašu – trīsklasīgs; veclaiku – veclaicīgs u. tml.

Ģenitīvenim salīdzinājumā ar adjektīvu ir ierobežots lietojums. Mūsdienu latviešu valodā tas plaši tiek lietots atributīvi (galvenokārt terminos: gāzveida viela, divzilbju takts, pakavveida rotaslieta u. tml.): Sinonīmiskais adjektīvs tiek lietots gan atributīvi, gan arī predikatīvi: Mākonis bija gāzveidīgs. Galds ir četrstūrains u. tml.

Valodas praksē ir sastopamas arī vārdkopas, kurās nevietā tiek lietots lokāms substantīvs ģenitīvā (nevis ģenitīvenis) attiecīgā adjektīva vietā, piemēram,  m ū z i k a s  a u d z i n ā š a n a (pareizi: muzikālā audzināšana ) u. tml. Ģenitīvs tiek lietots arī cita substantīva vietā: f i z k u l t ū r a s  k o l e k t ī v s (pareizi: fizkultūriešu kolektīvs ); h u m o r a  l i te r a t ū r a (pareizi: humoristiska literatūra ) u. tml. Ir arī otrādi – adjektīvs nevietā lietots substantīva ģenitīva vietā: k r ā s a i n s  t e l e v i z o r s (pareizi: krāsu televizors ); p r o f e s i o n ā l i e  s v ē t k i (var būt kādas noteiktas profesijas svētki ).

Leksiski sintaktiskā sinonīmija veidojas, ja vienlaikus sinonīmiski lieto salikteni un vārdkopu. Šāds lietojums mūsdienu latviešu literārajā valodā ir visai parasts, jo salikteņu izveides process daudzos gadījumos nav beidzies: piemēram, bojāeja un bojā eja, rotaslietas un rotas lietas. Šajos gadījumos ir grūti nošķirt variantus no sinonīmiem. Atsevišķos gadījumos salikteņa pirmā daļa var tikt īsināta: zooloģiskais dārzs un zoodārzs. Līdzīgi pāri veidojas arī ar krāsu nosaukumiem: brūnisārts un brūni sārts. Valodas praksē šādu sinonīmisku (vai variatīvu!?) salikteņu veidošanās ir ļoti produktīva: ābolsula – ābolu sula; ādjaka – ādas jaka; autoratlīdzība – atlīdzība autoram; ceļzīme – ceļa zīme; dabzinības – dabas zinības; Programmdokuments – programmas dokuments; vējpūsma – vēja pūsma u. tml. Īsi sinonīmi, piemēram, tādi kā ādjaka , var būt tuvi okazionālismiem; tie lietojami nepārprotamā kontekstā.

Vārdu semantiskās precizitātes nodrošināšanā valodas praksē bieži vien ir jāizmanto valodas vienību semantiskās saistāmības, resp., distribūcijas analīze un zināmi pretstatīšanas paņēmieni. Distributīvais paņēmiens tiek izmantots, konstatējot vārda semantiskās saistāmības iespējas. Piemēram, teikumā: ..daļa pagājušā gada nelabvēlīgajos apstākļos audzētās ražas [dārzeni] bojājas  s t i p r ā k  nekā citkārt.. (RB 79) ir apšaubāms adverba stipri lietojums. Dārzeņi var bojāties daudz vai maz, nedaudz, mazliet. Adverbi daudz un stipri nav sinonīmi. Var gan stipri (skaļi) runāt u. c. Minētajā piemērā būtu jālieto adverbs daudz, tātad: bojājas vairāk nekā citkārt.

Semantiskas pretstatīšanas paņēmiens tiek izmantots, apšaubāmajam vārdam konstatējot antonīmu un mēģinot ar to aizstāt vārdu pretējas nozīmes saistījumos. Piemēram, filmas nosaukumā Ilgais ceļš kāpās adjektīvs ilgs varētu būt burtisks pārcēlums no krievu долгий. Šim adjektīvam antonīms minētajā nozīmē ir īss, bet tam savukārt antonīms ir garš, tas arī iederētos minētajā nosaukuma: Garais ceļš kāpās. Adjektīva ilgs lietojumu minētajā vārdkopā varētu motivēt vārdkopa ilgi iet (no laika viedokļa).

Adverbu bieži kļūdaini lieto adverba daudz nozīmē: Veselajiem ieteicams biežāk būt svaigā gaisā, bet  m a z ā k  – ļaužu pārpilnās vietās. (DU, 79) Konstatējot paralēlus antonīmu pārus daudz – maz un bieži – reti, var secināt, ka minētajā piemērā biežāk vietā būtu jālieto adverbs vairāk. Šajā gadījumā attiecīgais antonīms paralēli lietots arī pašā piemērā. Vārdkopā  v ā j i  informēt darbiniekus par jaunākajiem notikumiem ir apšaubāma adverba vāji nozīme. Konstatējot antonīmus, iegūstam pārus vāji – stipri un labi – slikti; vārdkopā iederas adverbs slikti: slikti informēt darbiniekus par jaunākajiem notikumiem.

Homonīmi ir skanējuma (un arī rakstījuma) ziņā identi, bet pēc nozīmes atšķirīgi valodas līdzekļi. Visizplatītākā ir leksiskā homonīmija. (Laua 3, 53 –62) Leksisko homonīmu identificēšana dažkārt ir ļoti grūta (turpat, 54), kaut arī semantiskā atšķirība starp homonīmiem var būt ļoti krasa.

Homonīmija ir pamatā paralēlismu ceturtajai grupai – tie ir valodas līdzekļi, kam raksturīgs formāls identums un semantiska diference. Termins homonīmija ir grieķu cilmes vārds (homos ‘vienāds, tāds pats’ un onyma, onoma ‘vārds’). Tātad arī homonīmija, tāpat kā iepriekš raksturotie paralēlismi, ir attiecināma galvenokārt uz vārdiem. Taču iepriekš tika parādīts, ka pārējie paralēlismi – varianti, paronīmi un sinonīmi – ir attiecināmi arī uz citām parādībām (piemēram, tie ir saistāmi ar derivāciju) un valodas apakšsistēmām. Arī homonīmija ir saistāma ar citām apakšsistēmām, konkrēti, ar gramatiku – vairāk ar morfoloģiju; par sintaksi pašreiz ir pārāk maz zināms, šajā aspektā nav pētījumu. Nav iespējama fonētiska homonīmija – to nepieļauj homonīmu formālais identums.

Vispirms jākonstatē homonīmu formālā identuma pakāpe – tā nav visos gadījumos vienāda. Valodniecībā tiek šķirta pilnīga un daļēja homonīmija (Laua 3, 58 – 59), arī gramatisko formu homonīmija (turpat, 59), konversijas rezultātā radušies vārdu pāri (turpat, 60), homoformas, homofoni un homogrāfi (turpat, 61 – 62). Atkarībā no homonīmijas izpausmēm ir lietderīgi raksturot formālo identumu sistēmiskā (paradigmatiskā) un strukturālā (sintagmatiskā) aspektā; tikai šāda pieeja var nodrošināt pēc iespējas adekvātu homonīmijas un ar to saistīto parādību raksturojumu. Formālā identitāte, kas izpaužas visā formu sistēmā, ir pilnīga, resp., paradigmatiskā homonīmija. Ja formālā identitāte izpaužas tikai atsevišķās formās, tā ir konstatējama tikai saistījumā ar citiem vārdiem kontekstā; katra forma ir ņemta no citas paradigmas, un šīs paradigmas ir formāli atšķirīgas, tāpēc runa var būt tikai par nejaušu formu sakritumu. Tādā gadījumā attiecīgā homonīmija ir daļēja, resp., sintagmatiska. Bez tam ir arī vēl šķietamā homonīmija; tai ir funkcionāli cēloņi – fonētiskas pārmaiņas runas plūsmā vai arī konvencija rakstu formā. Tālāk tiks raksturoti minētie homonīmijas veidi resp. attiecīgie homonīmu tipi.

“Par pilnīgiem homonīmiem sauc tādus, kas sakrīt visās gramatiskajās formās.” (Laua 3, 58) Šai tēzei nepieciešams precizējums: pilnīgi homonīmi funkcionē divās formāli sakritušās (vienādās) paradigmās. Pilnīga homonīmija izpaužas tikai vienas vārdšķiras robežās formāli vienādās, bet semantiski atšķirīgās paradigmās; veidojas leksiskie un derivatīvie homonīmi.

Leksiskie homonīmi un to rašanās cēloņi ir dažādi. Tie vispusīgi raksturoti A. Lauas Latviešu leksikoloģijā (Laua 3, 53 – 58), tāpēc šeit netiks skaidroti. Daži piemēri: balle (sarīkojums) un balle (mērvienība); boa (žņaudzējčūska) un boa (uzliekama apkakle); delta (upes grīvas rajons trīsstūra veidā) un delta (grieķu alfabēta burts); gamma (mūzikā) un gamma (grieķu alfabēta burts); kāre (pēc zināšanām) un kāre (medum); lēca (brillēm) un lēca (augs); prese (periodiski iespieddarbi) un prese (spiedne); sekretārs (darbinieks) un sekretārs (mēbele); titāns (ķīmisks elements) un titāns (cilvēks ar izcilām spējām) u. tml. Valodas praksē galvenais ir prast šķirt attiecīgo vārdu nozīmes.

Derivatīvie homonīmi ir veidojušies derivācijas procesā. Latviešu valodā tie ir deminutīvi, kuri radušies atšķirīgā veidā, – viens no tiem vispār ir lietots tikai deminutīva formā, parasti tas ir termins; otrs var tikt brīvi darināts no substantīva ar pilnīgi atšķirīgu nozīmi un funkcionēšanas sfēru. Veidojas formāli identi deminutīvi, kam ir formāli identas paralēlas paradigmas; deminutīvu nozīmes ir atšķirīgas. Minētā tipa derivatīvie homonīmi ir substantīvi. Piemēram: jandāliņš (deja) jandāliņš (deminutīvs no jandāls ‘skandāls’); jājamzirdziņš (aizraušanās) – jājamzirdziņš (deminutīvs no jājamzirgs ); jūrascūciņa (grauzējs dzīvnieks) – jūrascūciņa (deminutīvs no jūrascūka ‘vaļu kārtas dzīvnieks’); kauliņš (ķirša kauliņš) – kauliņš (deminutīvs no kauls ); ormanītis (putns) – ormanītis (deminutīvs no ormanis ); ratiņš (vērpšanai) – ratiņš (deminutīvs no rats ); vilnītis (sēne) – vilnītis (deminutīvs no vilnis ); tupelīte (dzīvnieks) – tupelīte (deminutīvs no tupele ) u. tml. Derivatīvos homonīmus ir iespējams izmantot kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, salīdzinot reāli diferentus jēdzienus, veidojot dažādus kalambūrus u. tml.

“Par daļējiem homonīmiem sauc tādus, kuriem sakrīt daļa formu..” (Laua 3, 59) Tātad daļēja homonīmija nevar izpausties visā formu sistēmā un daļējie homonīmi nevar tikt salīdzināti kā vārdi, kā leksiskas vienības; runa ir tikai par vārdu formām. No tā izriet secinājums, ka daļējā jeb formu homonīmija ir gramatiska. Teorētiski var runāt par morfoloģisko formu homonīmiju un arī par sintaktisko konstrukciju homonīmiju ar nosacījumu, ka attiecīgās formas un konstrukcijas ir semantiski atšķirīgas. Tā kā homonīmija ir konstatējama tikai saistījumā ar citiem vārdiem kontekstā, tā ir uzlūkojama par sintagmatiski nosacītu.

Morfoloģisko formu homonīmija izpaužas gan vienas vārdšķiras robežās, gan arī attieksmē pret dažādām vārdšķirām. “Gramatisko formu atšķirības homonīmiju vienas vārdšķiras vārdos lielākā vai mazākā mērā vājina.” (Laua 3, 59) Morfoloģisko formu homonīmijas gadījumos vismaz viena no formām noteikti ir pamatforma. A. Laua par homonīmiju runā tikai tādos gadījumos, kad sakrīt pamatformas, kaut arī atšķiras paradigmas, – atsevišķas homonīmas formas viņa nošķir no homonīmiem. (Laua 3, 61) Homonīmijas sistēmiska izpēte rāda, ka nav pamata šādam dalījumam. Visos gadījumos, kad ir atšķirības paradigmās, veidojas formu homonīmija.

Pamatformu homonīmijas gadījumos par homonīmiem funkcionē vienas un tās pašas vārdšķiras vārdi; to morfoloģiskajās izmaiņās ir kategoriālas atšķirības. Piemēram, lama (dzīvnieks) ir sieviešu dzimtes 4. deklinācijas vārds, bet lama (garīdznieks) ir vīriešu dzimtes vārds, kuram ir atšķirīgs vienskaitļa datīvs salīdzinājumā ar 4. deklinācijas sieviešu dzimtes vārdiem. Takts (mūzikā) ir 6. deklinācijas, bet takts (smalkjūtība) – 1. deklinācijas vārds. Daļēja homonīmija vairāk izplatīta verbu sistēmā. (Laua 3, 59) Piemēram, pēc konjugēšanas atšķiras verbi kaist (dusmās) un kaist (par oglēm), vizēt (mirdzēt) kā 3. konjugācijas 3. personā lietojams un vizēt (dokumentus) kā 2. konjugācijas verbs u. tml. Formu homonīmus var veidot arī viena vārda pamatforma ar cita vārda atšķirīgu formu vienas vārdšķiras ietvaros, piemēram, sari (tērps; nelokāms) un sari (daudzskaitļu nominatīva forma no sars ).

Līdz šim bija runa par vienas vārdšķiras formu homonīmiem. “Vēl lielāks homonīmijas rakstura vājinājums ir dažādu vārdšķiru homonīmos.” (Laua 3, 59) Dažādu vārdšķiru formu homonīmija veidojas formu nejauša sakrituma rezultātā: pasaka (substantīva vienskaitļa nominatīva forma) un pasaka (verba pateikt īstenības izteiksmes darāmās kārtas vienkāršās tagadnes 3. personas forma).

Ja ir runa par tādiem dažādu vārdšķiru homonīmiem, no kuriem viens ir substantīvs, bet otrs adjektīvs, tad homonīmija veidojas tikai pilnīgā atkarībā no substantīva gramatiskajām kategorijām: tā veidojas tad, kad adjektīvs saistās ar vīriešu dzimtes substantīvu, bet zūd, adjektīvam saistoties ar sieviešu dzimtes substantīvu; pašam adjektīvam, kā zināms, patstāvīgas dzimtes kategorijas nav. Tātad homonīmijas iespējamību nosaka sintagmatiska rakstura fakts. Tādi ir homonīmi sārts (sakurt sārtu) un sārts (sārts ābols); malējs (cilvēks, kas maļ) un malējs (krēsls – tāds, kas atrodas malā); bass (mūzikā) un bass (bass puisēns); valgs (aukla, virve) un valgs (mitrs) u. tml.

Vārdšķiru homonīmi ir paralēlismu rezerves, piemērs: Izplatīta deformācija ir  j o  (v i s a i) bieži sastopamā plakanā pēda.

Latviešu valodā sintaktiskā homonīmija nav pētīta. Ir tikai zināmi tādi gadījumi, kad viena un tā pati sintaktiskā konstrukcija var tikt dažādi saprasta. Piemēram, teikumu Nav tautas bez dziesmas var saprast divējādi: 1) katrai tautai ir savas dziesmas un 2) ja nav dziesmu, nav arī tautas. Izpratni balsta konteksts un situācija. Tomēr runas formā parādās arī formālas atšķirības: atšķiras teikuma intonācija un frāzes uzsvars, teikumu aktualizējot atbilstoši komunikatīvajam uzdevumam. Tātad šajā gadījumā sintaktiskā homonīmija ir apšaubāma, jo uzsvars un intonācija ir fonētiski līdzekli un rada formālas atšķirības (kaut arī fonemātiski, leksiski un gramatiski konstatējama pilnīga atbilsme).

Kvazihomonīmija6 jeb neīstā homonīmija nav sistēmiska parādība, tāpēc tā ir sintagmatiski nosacīta. Kvazihomonīmija veidojas 1) runas plūsmā (homofoni) un 2) rakstībā (homogrāfi). A. Laua homofonus un homogrāfus, tāpat kā homoformas, ir nošķīrusi no homonīmiem. (Laua 3, 61) Šo vārdu lietojums ir atkarīgs no konvencijas rakstu formā un dažādiem aktīviem fonētiskiem procesiem, kas veidojas runas plūsmā un rada atšķirības, kuras gan līdzinās homonīmijai, bet tomēr nevar tikt uzskatītas par homonīmijas izpausmēm.

Homofoni ir vārdi, ko vienādi izrunā, bet dažādi raksta. Tie var radīt grūtības valodas praksē gan izrunā, gan rakstībā, it īpaši gadījumos, kad valodu lieto sveštautieši, kad to mācās u. tml. Homofonu rašanās cēlonis var būt līdzskaņu asimilācija, vokāļu konsonantizācija un arī vārdu robežu relatīvums runas plūsmā.

Līdzskaņu asimilācijas rezultātā veidojas homofoni dogs un doks, hlorīds un hlorīts, ielogs un ieloks, nitrīds un nitrīts u. tml.

Vokāļiem konsonantizējoties, ir veidojušies homofoni seniors (vecākais) un senjors (kungs).

Vārdšķiru robežu relatīvums runas plūsmā ir radījis homofonus neparko (neparko) un ne par ko; ne tikvien un ne tik vien; varbūt un var būt u. tml. Piemēram: V a r b ū t viņš atnāks; Tas gan v a r b ū t.

Homogrāfijas izpratne balstīta uz rakstības kopību: homogrāfi ir vārdi, ko vienādi raksta, bet atšķirīgi izrunā. Pašreiz latviešu valodā ir konstatēti fonēmiskie, intonatīvie un uzsvara homogrāfi. Arī homogrāfi var radīt grūtības valodas praksē, izrunā.

No fonēmiskajiem homogrāfiem konstatēti vokāliskie. Tie veidojas tajos gadījumos, kad patskaņa izruna neparādās rakstībā – kad vairāku fonēmu apzīmēšanai izmantota viena, nediferencēta grafēma; tādas ir grafēmas o, e, ē.

Ir sastopami vienas vārdšķiras homogrāfi: koks (pavārs) un koks (augs); lote [o] (dziļuma mērīšanas ierīce) un lote [uo] (mērvienība); sers [e] (labība) un sers [e] (tituls); soma [uo] un soma [ō] (ķermenis).

Ir sastopami arī dažādu vārdšķiru homogrāfi: robots [o] (automāts) un robots [uo] (robains; adjektīvs); tols [o] (sprāgstviela; substantīvs) un tols [uo] (tola govs; adjektīvs).

Intonatīvie homogrāfi izrunā atšķiras ar intonāciju. Tie var būt gan vienas vārdšķiras, gan dažādu, atšķirīgu vārdšķiru vārdi. Vienas vārdšķiras intonatīvie homogrāfi ir grieze [iк] (putns) un grieze [iē] (kustība); lādēt [в] (bārt, lamāt) un lādēt [ā] (šauteni); mīt [м] (mainīt) un mīt [ī] (mīt zāli); sējums [ē] (labības sējums) un sējums [и] (grāmatas sējums); vīle [ī] (rīks) un vīle [м] (apģērbam); zāle [в] (pļavas zāle) un zāle [ā] (telpa).

Dažādu vārdšķiru intonatīvie homogrāfi ir kopējs [uo] (substantīvs) un kopējs [uō] (adjektīvs); lauks [aū] (substantīvs) un lauks [аu] (adjektīvs); liels [iк] (substantīvs) un liels [iē] (adjektīvs); plāns [ā] (substantīvs) un plāns [в] (adjektīvs); stāvs [а] (substantīvs) un stāvs [ā] (adjektīvs); tā [ā] (pronomens) un tā [в] (adverbs).

Uzsvara homogrāfu latviešu valodā nav daudz. Ir konstatēti homogrāfi vienādi [. vienādi] un vienādi [vie. nādi]; tie abi ir adverbi.

Atsauce

6 Par kvazihomomīniem runāts amerikāņu deskriptīvistu darbos (angļu valodas materiālā).

Bez iepriekš raksturotajiem ir vēl arī citi, līdz šim teorētiski mazāk apzināti un izpētīti paralēlismu veidi. Tādi ir gramatiskās polisēmijas gadījumi un arī kontaminācijas rezultātā radušies paralēli valodas līdzekļi.

Gramatiskās polisēmijas locekļi ir konversijas (vai cita procesa?) rezultātā radušies pamatformā vienādi skanoši vārdi. Parasti tie veido pārus un katram no tiem ir savai vārdšķirai raksturīga formu sistēma (paradigma). Teorētiski gramatiskā polisēmija varētu tikt attiecināta kā uz vārdiem, tā arī uz konstrukcijām; pašreiz autores rīcībā ir tikai vārdu materiāls.

Gramatiskā polisēmija, tāpat kā leksiskā, ir sintagmatiski nosacīta, tā izpaužas un ir nosakāma tikai kontekstā, lineāro attiecību ķēdē.

Ārēji gramatiskās polisēmijas locekļi līdzinās citiem paralēlismu veidiem – variantiem un homonīmiem. Gramatiskās polisēmijas gadījumos tiek saglabāts nozīmes sastāvdaļu resp. semantisko elementu adekvātums. Tas var notikt, adjektīviem substantivējoties un nominālu vārdkopu aizstājot ar vārdu, – valodas līdzekļi kondensējas, darbojas valodas līdzekļu ekonomijas princips: vārdkopas jauns cilvēks vietā lieto tikai substantivētu adjektīvu jauns , piemēram, j a u n s ar spēku, v e c s ar prātu. Substantivējums saglabā atbilstošas nominālās vārdkopas nozīmi. Latviešu valoda līdzīgā veidā spēj substantivēties daudzi adjektīvi, piemēram, vecs, liels, mazs u. tml.

Gramatiskās polisēmijas gadījumā mainās kategoriālo gramatisko nozīmju komplekts – to nosaka vārdšķiras piederības maiņa. Saglabājas semantiskā tuvība. Piemēram, kuriozs adjektīvs (LLVV 4,503) – k u r i o z i fakti, k u r i o z s gadījums un kuriozs substantīvs ar pilnīgi vienādiem semantiskiem elementiem nozīmē: gadās visādi k u r i o z i. Tomēr gramatiskās atšķirības ietekmē vārdu lietojumu, un ar laiku to nozīmes pamazām var diferencēties – tad gramatiskā polisēmija zūd.

Internacionālo vārdu pāros ir grūti noteikt gramatiskās polisēmijas izveides ceļu; gramatisko polisēmiju var konstatēt, kad dažādu vārdšķiru vārdiem (parasti substantīvam un adjektīvam) ir viena un tā pati pamatforma un tā pati jēdzieniskā nozīme (tie paši semantiskie elementi nozīmes denotatīvā komponenta sastāvā). Tādi ir gramatiskās polisēmijas locekļi komplekss subst. (klimatisko apstākļu komplekss) un komplekss adj. (kompleksa aparatūra); komplekts subst. (mēbeļu, laikrakstu komplekts) un komplekts adj. (komplekta iekārta); kompozīts subst. (polimēru kompozīti) un kompozīts adj. (kompozīti materiāli); kooperatīvs subst. (lauksaimniecības kooperatīvs) un kooperatīvs adj. (kooperatīva tirdzniecība); memoriāls subst. (Salaspils memoriāls) un memoriāls adj. (memoriāla māja, muzejs); minerāls subst. (ciets minerāls, krāsainie minerāli) un minerāls adj. (minerālie nogulumi); nelikvīds subst. (mašīnbūves nelikvīds) un nelikvīds adj. (nelikvīda iekārta, nelikvīdi materiāli); paliatīvs subst. (izmantot paliatīvu) un paliatīvs adj. (paliatīvs līdzeklis, paliatīva operācija); reakcionārs subst. (klajš reakcionārs) un reakcionārs adj. (reakcionārs politiķis); reljefs subst. (apvidus reljefs) un reljefs adj. (reljefa virsma) u. tml.

Gadījumos, kad semantiskās saites ir zudušas un nozīmes pilnīgi diferencējušās, veidojas daļējie (sintagmatiski nosacītie) vārdšķiru homonīmi (par tiem sk. iepriekš). Piemēram, masīvs adj. (masīva celtne) un masīvs subst. (jaunu dzīvojamo namu masīvs); materiāls subst. (apdares, izolācijas materiāls) un materiāls adj. (materiālas vērtības); objektīvs subst. (fotoaparāta objektīvs) un objektīvs adj. (objektīvs fakts, faktors); pasīvs subst. (grāmatvedībā) un pasīvs adj. (pasīvs cilvēks); personāls subst. (ēdnīcas personāls) un personāls adj. (personālā izstāde); pozitīvs subst. (fotogrāfijā) un pozitīvs adj. (pozitīvs vērtējums); reaktīvs subst. (reaģents) un reaktīvs adj. (reaktīvais dzinējs) u. tml. Robežas starp gramatiskās polisēmijas locekļiem un daļējiem homonīmiem ir plūstošas un reizēm ļoti grūti nosakāmas. Šādos gadījumos bieži vienam no vārdu pāra ir šauri specializēta terminoloģiska nozīme; šāda nozīme var būt arī abiem pāra locekļiem. Rodas grūtības attiecīgās parādības kvalificēšanā, jo “..daudzos gadījumos homonīmija robežojas ar polisēmiju”. (Laua 3, 54) Angļu leksikologi konversijas rezultātā radušos vārdu pārus uzskata par homonīmiem; latviešu valodniecībā tie tiek analizēti ciešā sakarā ar homonīmijas jautājumiem, bet tomēr no tiem nodalīti – par homonīmiem tie nav uzskatīti. (Laua 3, 61)

Ja pāra locekļiem ir derivatīvas atšķirības un reizē veidojas arī semantiska diference, tad gramatiskās polisēmijas nav – ir derivatīvi, kā arī sintagmatiski un paradigmatiski atšķirīgi vienas saknes, bet dažādu vārdšķiru vārdi, kuriem ir etimoloģiska un tātad arī semantiska tuvība, piemēram, korektīva subst. un korektīvs adj.; radikālis subst. un radikāls adj. u. tml.

Gramatiskās polisēmijas locekļu lietojumā, tāpat kā citu paralēlismu lietojumā, valodas praksē var rasties grūtības un neprecizitātes. Piemēram, veidojas neregulāri substantivējumi bez paradigmatiska pamata – tāds ir moderno apavu darbnīcas nosaukums “Elegants” (Rīgā), kurš ārpus konteksta ir zaudējis adjektīva dabu, bet nav ieguvis substantīva dabu – tas ir mākslīgi sastindzināts.

Ir ieteikumi bez īpašas vajadzības nepalielināt gramatisko polisēmiju un nelietot konversijas rezultātā radušos vārdu pārus. Gramatiskā polisēmija var piemist arī sintaktiskām konstrukcijām (teikumiem), piemēram: Man ir eksāmens – no studenta viedokļa ar nozīmi ‘es kārtoju eksāmenu’ un no docētāja viedokļa ar nozīmi ‘es pieņemu eksāmenu’.

Paralēlismus, it īpaši homonīmus, homoformas, paronīmus un arī gramatiskās polisēmijas locekļus, var izmantot dažādās vārdu spēlēs, kalambūros u. tml. Piemēram: A k t ī v a locekļiem jābūt a k t ī v i e m. V e ļ u laikā ballu v e ļ u, lai izmazgātu v e ļ u  u. tml.

Kontaminācija ir viena no paralēlismu izpausmēm; tā ir valodas vienību vai konstrukciju savstarpēja iedarbe valodas dinamiskā attīstībā, valodai funkcionējot. Kontaminācija veidojas paralēlismi.

Kontaminācija (lai. contaminatio ‘savienošana, sajaukšana’; franču contamination ‘izkropļošana, sabojāšana’; angļu contamination ‘aptraipīšana, apgānīšana, samaitāšana’) lingvistikā skaidrota kā “jauna vārda vai izteiciena rašanās, sajaucot divu vārdu vai izteicienu daļas, kā arī vārds vai izteiciens, kas tādējādi radies. (SV, 390) Krievu valodas enciklopēdija (KVE, 113) jēdziens kontaminācija skaidrots kā valodas vienību vai to daļu savstarpēja iedarbe, krustošanās, apvienošanās uz strukturālas, funkcionālas vai asociatīvas līdzības pamata, kas rada semantiskas vai formālas pārmaiņas vai jaunu (trešo) valodas vienību. Pagaidām kā process, tā arī konkrētais rezultāts (vārds vai izteiciens) saukts par kontamināciju; ir lietderīgi tos savā starpā šķirt un terminu kontaminācija atstāt procesa nosaukšanai, bet tā rezultātā radušos vārdus vai konstrukcijas saukt par kontaminātiem.

Kontamināti ir ļoti konkrētas un dažkārt arī neparastas vienības; tām pievērš uzmanību kā atkāpēm no ūzusa, tāpēc valodnieki kontamināciju līdz šim ir kvalificējuši galvenokārt par runas parādību. (Roizenzons, Abramecs, 107; Švarckopfs, 89; Ščepins, 69 u. c.) Runas parādības parasti tiek saistītas ar literāro normu pārkāpumiem, valodas parādības – ar jauno vienību iekļaušanu literāro normu sistēmā, bet šāda pieeja ir vienpusīga – norma ir kā valodas, tā runas parādība.

Kontaminējas līdzīgas vienības – paralēlismi; bieži tie ir sinonīmiski. Paralēlismi savā starpā var dažādi iedarboties – tie var viens otram pievienoties, iekļauties viens otra sastāvā daļēji vai pilnā veidā vai arī krustoties. Kontaminācijas pamats ir valodas vienību krustošanās, tās jaucot, jaucot to komponentus vai locekļus savā starpā. Valodas vienības kontaminējas gan pēc satura, semantiski, būtiski, gan arī formāli, ārēji, tehniski; semantiskie un formālie pārveidojumi ir saliedēti, vienoti.

Lingvistikā minēti galvenie kontaminācijas tipi – tiek šķirta semantiskā, leksiskā, frazeoloģiskā un sintaktiskā kontaminācija. Semantiskā kontaminācija visumā tiek vērtēta pozitīvi, tās rezultāts nav atkāpes no literārajām normām, kaut gan zināmas novirzes var rasties. O. Ahmanova semantisko kontamināciju (pārnesumu) skaidro kā vārdu semantikas maiņu savstarpējā saistījumā, kā semantisko funkciju pārdalīšanu starp vārdkopas locekļiem, vienas vārdkopas elementiem piešķirot jaunu nozīmi, kad savā starpā iedarbojas valodas vienības, kurām ir saskare asociatīvā vai sintagmatiskā rindā. Semantiskās kontaminācijas rezultātā rodas vārdu pārnestās nozīmes. (Ahmanova, 319) Pārējie kontaminācijas tipi ir saistīti ar atkāpēm no literārajām normām, ar dažādu, dažkārt ļoti neparastu veidojumu rašanos, tāpēc tie izraisa interesi valodas kultūrā un praksē.

Leksiskā kontaminācija ir divu vai vairāku vārdu apvienošanās vienā vārdā; tā ir ļoti neparasta parādība, viens no okazionālismu avotiem – veidojas individuāli ekspresīvi neoloģismi. (Ščepins, 69)

Frazeoloģiskā un sintaktiskā kontaminācija ir konstrukciju krustošanās: frazeoloģismiem krustojoties, veidojas jauns frazeoloģisms, sintaktiskām konstrukcijām krustojoties, veidojas jaunas sintaktiskas konstrukcijas.

Leksikā kontaminācija parasti tiek raksturota kā individuāls process. (Ščepins, 67) Tiek pieļauti atsevišķi gadījumi, kad valodā ieviešas frazeoloģismu kontamināti. (Ickovičs, Švarckopfs, 96; Švarckopfs, 89) N. Švedova par vienu no valodas sistēmas posmiem izvirza sintaktisko rindu; šī rinda var uzņemt arī jaunus veidojumus, bet tāpēc vien tie automātiski neieiet valodas sistēmā (Švedova 2, 71), taču daži no tiem, arī daži sintaktiski kontamināti, var nostiprināties valodā (Švedova 2, 64)

Latviešu valodā pašreiz ir konstatēti divi galvenie kontaminācijas veidi – vārdu kontaminācija un konstrukciju kontaminācija. Iespējama arī gramatiskā resp. kategoriālā kontaminācija. Piemēram, teikumā Tā .. nozvejas plānu paveikusi par 174 procentiem, pārsniedzot arī reisa uzdevumu, k a s  b i j a  p a r e d z ē t s  v e i k t  līdz 6. jūnijam (KR 79) pakārtojamais vārds kas būtu jālieto akuzatīvā; nominatīvs varētu būt radies, kontaminējoties aktīvai vārdkopai veikt ko ar pasīvo konstrukciju paredzēts kas. Vārdu kontaminātu ir maz, un no minētajiem tipiem tīrā veidā ir sastopama tikai sintaktiskā kontaminācija. Kontamināti vērtējami ļoti konkrēti un uzmanīgi – daudzi no tiem ir nevēlami veidojumi.

Vārdu kontamināti veidojušies, krustojoties vārdiem vai arī vārdam ar vārdkopu. Vispār vārdu kontamināti ir samērā grūti identificējami. Piemēram, varētu pieņemt, ka verbs uzpavēlēt dzejas rindās Karalis spēlē ar dzīvām figūrām. .. Laidnis  u z p a v ē l ē t s  aizšaujas (M. Čaklais, Strautuguns. – R., 1978. – 45. lpp.) veidojies, kontaminējoties verbiem uzkliegt (pavēli) un pavēlēt. To varētu saukt par leksiski derivatīvu kontamināciju – tās rezultātā no divām patstāvīgām vienībām radies jauns vārds.

Verbs  k o r e k t ē t  un attiecīgais atvasinājums  k o r e k t ē š a n a,  iespējams, radies no verba koriģēt un substantīva korekcija: panākt plāna  k o r e k t ē š a n u.  (PKU 83) Substantīvs  m a z g ā t n e  (DK 83) – ‘vieta, kur tiek mazgātas mašīnas’ varētu būt kontaminēts no vārdiem mazgātava un izlietne vai tml.

Krustojoties vārdam šodien un vārdkopai šī diena, var būt radies vārds  š o d i e n d i e n a:  Muzeja ekspozīcija atspoguļo mūsu valsts svarīgākos vēstures periodus no XIX gadsimta beigām līdz  š o d i e n d i e n a i. (ĻK 81)

Verbs  i z k o p t  teikumā Pērnējā gadā no katras govs  i z k o p t i e  5413 kilogrami piena runā paši par sevi (DB 86) varētu būt darināts, kontaminējoties vārdkopām kopt govis un izslaukt x kilogramu piena. Šajā gadījumā varētu runāt par sintaktiski semantisku kontamināciju – sintaktisko konstrukciju kontaminācijas rezultātā vārdam izkopt piešķirta jauna, nebijusi nozīme.

Pastāv divi galvenie sintaktisko konstrukciju kontarninācijas veidi – frazeoloģismu kontaminācija un brīvu sintaktisko konstrukciju kontaminācija.

Ir konstatēta frazeoloģismu kontaminācija (sk. Roizenzons, Abramecs, 105). Latviešu valodā pagaidām nav faktu, kas liecinātu par tīru frazeoloģismu kontamināciju. Varētu domāt, ka kontamināts nest kaiti ir veidojies, krustojoties frazeoloģismam nest (savu) krustu un vārdkopai izslimot kaiti vai tml.: Viņa labprātīgi uzņēmusies  n e s t  smago  k a i t i  “padarīt visu pēc iespējas labāk”. (DB 82) Taču drošas pārliecības par šādu skaidrojumu nav.

Sintaktiskā kontaminācija pašreiz mūsdienu latviešu valodā ir aktīvākais kontaminācijas veids. Tā veidojas gramatikas līmenī. Teorētiski varētu izvirzīt arī morfoloģiskās kontaminācijas jēdzienu – tā būtu vārdformu kontaminācija, taču tādu neviens nav minējis – vismaz šāds fakts nav konstatēts. To varētu pamatot ar morfoloģisko formu maksimālu precizitāti – te nav pieļaujamas nejaušības, okazionālismi un citi, arī neregulāri veidojumi, te ir nepieciešama maksimāla skaidrība un precizitāte. Tāpēc pašreiz latviešu valodā gramatikas līmenī ir pazīstama tikai sintaktiskā kontaminācija.

3.5.2.2.2.2.1. SINTAKTISKĀS KONTAMINĀCIJAS IZPRATNE TEORĒTISKĀ ASPEKTĀ

Sintaktiskā kontaminācija parādās kā “modeļu” kontaminācija. “Ja valodā ir divas savstarpēji nomaināmas sintaktiskās konstrukcijas, kuru pamatā ir pāru formālie elementi, var nomainīt pirmos (vai otros).” (Ickovičs, Švarckopfs, 94) Kontaminācijas teorētiskais pamats, kā jau iepriekš minēts, ir saistīts ar krustošanos. Sintaktiskajā kontaminācijā parasti piedalās divas konstrukcijas (vārdkopas vai vienkārša teikuma gramatiskie centri), ko ir lietderīgi saukt par bāzes saistījumiem. Tie ir galvenokārt bināri – sastāv no diviem komponentiem. Vārdkopās tie ir centrālais un atkarīgais komponents, gramatiskajā centrā – pirmais un otrais loceklis pēc kārtas – atbilstoši vārdu kārtas likumībām. Savā starpā iedarbojas divi bāzes saistījumi, resp., četri sintaktisko saistījumu komponenti. Apzīmējot katra bāzes saistījuma pirmos locekļus ar a un α, bet otros – ar b un β, var teorētiski raksturot kontaminācijas gaitu. Kontaminējoties bāzes saistījumiem ab un αβ, var rasties kontamināti aβ un (vai) αb. Saistījumiem krustojoties, notiek vertikālas (diagonālas) pārvirzes:

Tās ir paradigmatiskas. Saistījumu apvienošana modelī abαβ nav kontaminācija – tas ir lineārs process un skar sintagmatiskās attieksmes. Lineāra ir arī saistījumu uzslāņošanās, tāpēc modelis abαβ, aαβ u. tml. nav kontamināti. (Ickovičs, Švarckopfs, 95) Piemēram, bāzes saistījumiem baudīt cieņu un iemantot, iegūt popularitāti uzslāņojoties vienam uz otra, radies saistījums  b a u d ī t  c i e ņ u  u n  p o p u l a r i t ā t i,  kurā nav vēlams jēdzienu cieņa un popularitāte līdztiesīgs saistījums ar baudīt, bet te nav notikusi divu saistījumu krustošanās, radot pilnīgi jaunu, trešo saistījumu. Reizēm ir ļoti grūti nošķirt neliterāros kontaminātus no literāriem veidojumiem.

Bāzes saistījumi ir analīzes vienības, kas piemērotas katram konkrētam gadījumam. To izvēlē iespējams zināms subjektīvisms. Sinonīmi bāzes saistījumos ir uzskatāmi par vienu locekli jeb komponentu. Pilno sintaktisko saistījumu modeļos bez kontaminējošiem var būt arī vēl citi locekļi, kuri kontaminācijā tieši nepiedalās un bāzes saistījumos tāpēc nav ietilpināmi. Piemēram, kontaminējoties verbālām vārdkopām rāt kādu par ko un pārmest kādam ko, procesā piedalās tikai saistījumu locekļi rāt par ko un pārmest ko; rodas nevēlams kontamināts  p ā r m e s t  (k ā d a m)  p a r  k o.

Ja bāzes saistījumiem ir adekvāta formālā (sintaktiskā) valence, tā saglabājas arī kontaminātos – tādā gadījumā tikai leksiski semantiskās atšķirības rāda kontamināciju: ir iespējamas tikai leksiski semantiskas pārvirzes, sintaktiskās kontaminācijas nav. Taču reizē ar formālajām pārvirzēm vienmēr notiek arī leksiski semantiskas pārvirzes; ja bāzes saistījumi formāli atšķiras, kontamināts ir jauns saistījuma modelis – sintaktisks kontamināts.

Pieņemot, ka kontaminācijas pamats ir krustošanās, jāpieņem arī, ka, saistījumiem krustojoties, rodas divi kontamināti. Piemēram, krustojoties vārdu saistījumiem izteikt (interesantu) domu un izvirzīt priekšlikumu, rodas pozitīvs, pieņemams kontamināts izteikt priekšlikumu un nevēlams kontamināts  i z v i r z ī t  (interesantu)  d o m u.  Abu vārdkopu centrālajiem komponentiem – verbiem – ir kopīgs semantisks vienotājelements nozīmēs: ‘darīt zināmu’; diferecētājelements – verbam izteikt – ‘runas formā’, verbam izvirzīt – ‘paredzēt apspriešanai’. Atkarīgie, nominālie locekļi atšķiras pēc konkrētuma pakāpes: doma ir abstraktākas, priekšlikums – konkrētākas nozīmes vārds. Nevēlamais kontamināts radies nozīmes dekonkretizācijas dēļ. Pozitīvais kontamināts izteikt priekšlikumu iespējams nominālā locekļa nozīmes dēļ – tas nosauc konkrētu satura objektu, un runāšanas verbiem saistījums ar šādu satura objektu ir parasts, regulārs. Tātad ir zināmi faktori, kas sekmē kontamināciju. Tie ir 1) bāzes saistījumu locekļu semantiskais tuvums, sinonīmija, leksiskais identums, 2) bāzes saistījumu locekļa forma, 3) bāzes saistījumu locekļu valence jeb saistāmība (spēja saistīties), 4) bāzes saistījumu locekļu stilistiskas, emocionālas vai citas pazīmes (piemēram, vārdu neloģiskums, arhaiskums, piederība pie terminoloģiskas, apvidu leksikas u. tml.). Kontaminācijas līdzekļi ir 1) bāzes saistījumu locekļu pārvirzes – semantiska, leksiski semantiska vai formāla, 2) bāzes saistījumu locekļu elipse vai zudums, 3) bāzes saistījumu locekļu desemantizācija. Parasti kontaminējas bieži lietoti vārdu savienojumi, un to locekļiem var būt atšķirīga desemantizācijas pakāpe. Vārdu saistījumos (it īpaši verbālās vārdkopās) desemantizējas vārdu nozīmes, un var rasties stereotipi. Semantiska tukšuma dēļ šie stereotipi nivelējas, un tajos var viegli apmainīt komponentus. Piemēram,  p i e ņ e m t  (sapulcē)  d o k u m e n t u  ir radies, kontaminējoties vārdkopām pieņemt lēmumu un sagatavot (uzrakstīt u. tml.) dokumentu. Lēmums parasti ir rakstītā veidā, tātad tas arī ir dokuments.

Kontaminācijas cēloņi vēl nav pietiekami izpētīti; būtu vēlama mērķtiecīga faktu vākšana un arī socioloģiski pētījumi. Būtu jāšķir 1) valodiski un 2) nevalodiski cēloņi. Valodiskie cēloņi ir dažādi: 1) bāzes saistījumu locekļu savstarpēja leksiska identitāte, šķietama sinonīmija vai semantisks tuvums, 2) ierobežojumi saistāmībā (visbiežāk leksiski), 3) bāzes saistījumu locekļu formāls adekvātums, 4) iespējamas semantiskas asociācijas saistījumu lietojumā pēc līdzības jeb analoģijas. Nevalodiskie cēloņi varētu būt 1) sociāli – lietojums steigā, tendence ekonomēt valodas līdzekļus, 2) psiholoģiski – nezināšana, domāšanas shematizācija (automatizācija valodas līdzekļu lietojumā ir nepieciešama un normāla parādība, bet, ja tā pāriet tīrā shematizācijā, tad zūd jēdzieniski semantiskais pamats un rodas kļūdas), pat loģiskas domāšanas traucējumi. Psiholoģiski daudzus kontaminācijas gadījumus var izskaidrot ar izteikumu pārveidi runas procesā – runātājs sāk formulēt domu, balstoties uz noteiktu, saturam atbilstošu konstrukciju, bet runas procesā noslīd uz citu, semantiski vai formāli identu ar pirmo vai tuvu tai. (Ickovičs, Švarckopfs, 94) Kontamināti bieži ir izkropļotas un neliterāras runas vienības, ko nebalsta valodas tradīcijas.

Kontaminējoties diviem bāzes saistījumiem, var rasties gan pozitīvs, gan negatīvs, nevēlams kontamināts; pozitīvais kontamināts parādās tikai uz negatīvā kontamināta fona. Nevēlamais kontamināts var būt semantiski vai stilistiski ierobežots vai formāli izkropļots. Var veidoties arī neitrāli kontamināti, kas ne formāli, ne semantiski nav uzskatāmi ne par novirzi no normas, ne arī par īpašu valodas bagātināšanas līdzekli; tie ir visai reti sastopami. Pats galvenais ir negatīvais kontamināts – tikai uz tā fona vispār tiek konstatēta kontaminācija; tas neatbilst literārajām normām un arī domāšanas likumībām, parasti nav sastopams, radies izņēmuma kārtā un vērtējams kā individuāla loģiska kļūda.

Atkarībā no tā, vai abi kontamināti ir vai nav iespējami, lietderīgi šķirt simetrisku un asimetrisku kontamināciju. Simetriskuma / asimetriskuma jēdziens nav konstants, tas var mainīties. Iepriekš tika minēti simetriskās kontaminācijas piemēri. Asimetriskā kontaminācija parasti ir sastopama gadījumos, kad b un β ir leksiski identi, bet atšķirīgi pēc formas un pēc vispārinātām semantiskām nozīmēm: piemēram, runāt (ar kādu) par iespaidiem, dalīties (ar kādu) iespaidos; par iespaidiem ir tēmas objekts, iespaidos – satura objekts. Nevēlams kontamināts:  d a l ī t i e s  a r  k ā d u  p a r  i e s p a i d i e m.

Analizējot valodas vienību ietekmes, jāšķir vienpusīga ietekme jeb asimilācija no savstarpējas ietekmes jeb kontaminācijas. (Ickovičs, Švarckopfs, 91) Asimilāciju var vērot dažādos valodas līmeņos, bet kontamināciju tikai tur, kur ir sinonīmiskas vai pēc nozīmes tuvas rindas, kas sastāv no vairākiem elementiem. (Turpat, 96) Tāpēc ļoti svarīga ir bāzes saistījumu semantikas izpratne. Retos gadījumos saistījumi krustojas pēc grūti nosakāmas semantiskas tuvības – tie atšķiras gan formāli, gan leksiski un semantiski. Tad ir iespējama atgriezeniska sintaktiska pārvirze, kas varētu būt viens no asimilācijas paveidiem. Proti, kontaminējoties bāzes saistījumiem ab un αβ, rodas kontamināts αβb , kurā βb pēc satura leksiski idents ar β, bet formāli pielīdzināts b. Saturs zaudējis sakaru ar formu – zudusi satura un formas vienība, tāpēc kontamināts nav vēlams. Piemēram, tāds ir kontamināts  p a v a d ī t  p r a k s i , kas veidojies no bāzes saistījumiem pavadīt laiku (brīvlaiku, atvaļinājumu) un strādāt praksē. Saglabājies verba pavadīt formālais saistījuma modelis, bet nominālais loceklis praksi tam neatbilst pēc satura.

Sintaktiskā kontaminācija ir ļoti plaši izplatīta sarunvalodā, tā notiek publiskā runā (Lapteva 1, 32), kaut gan visai reti (Švarckopfs, 89), tāpēc pēc drukātiem avotiem vien par to ir grūti spriest. Sarunvalodas normas dažkārt pieļauj kontamināciju. (Lapteva 1, 32) Sintaktiskā kontaminācija, tāpat kā kontaminācija vispār, bieži vien nozīmē vienas valodas vienības izkropļojumu citas ietekmē – tiek apvienotas principiāli atšķirīgas parādības. (Ickovičs, Švarckopfs, 90) Kontaminācija var skart vārdu kārtu, tā var rasties, krasi atsakoties turpināt iecerēto sintaktisko konstrukciju; neskaidrību gadījumos prasīto vārda formu teikuma shēmā apmaina pret citu, sintaktisko sakaru ziņā tuva vārda formu u. tml. (Lapteva 1, 31 – 32)

Ir divi sintaktiskās kontaminācijas apakštipi – vārdkopu kontaminācija un teikumu kontaminācija. Plaši izplatīta ir vārdkopu kontaminācija; teikumu kontaminācija ir visai reti sastopama.

3.5.2.2.2.2.2. VĀRDKOPU KONTAMINĀCIJA

Vārdkopu kontaminācija veidojas galvenokārt verbālo vārdkopu savstarpējā iedarbībā; nominālo vārdkopu kontaminācija ir daudz retāk sastopama.

N. Švedova šķir divus procesus, kas aktīvi noris vārdkopās: 1) jaunu vārdu savienojumu veidošanos analoģijas procesā pēc jēdzieniskas un sintaktiskas analoģijas (Švedova 2, 55) un 2) divu atšķirīgu, nebrīvu, pēc nozīmes tuvu un parasti arī bieži lietotu vārdu savienojumu savstarpēju semantisku un strukturālu iedarbi – rodas kontaminēti veidojumi (turpat, 71). Vairāki autori – V. Gaks, O. Lapteva, B. Švarckopfs – runā par nebrīvu vārdu savienojumu sintaktisku kontaminēšanos: ar nebrīviem vārdu savienojumiem parasti saprasti valodā plaši lietoti stereotipi ar daļēji vai pilnīgi desemantizētiem locekļiem. (Gaks 1; Lapteva 1; Švarckopfs) Pēc analoģijas radušies vārdu savienojumi ir valodas sistēmā ietilpstošo vārdu savienojumu dubleti; valodas normu zinātāji tos vērtē par valodas piesārņošanu, kļūdu un noraida. (Švedova 2, 64) Tomēr saistījumi pēc analoģijas ir ļoti izplatīti, un daži jauni pēc analoģijas veidojušies vārdu savienojumi nostiprinās valodā un ienāk normā, kaut gan vairums paliek normas pārkāpumi. Verbālos savienojumos verbs pēc analoģijas pāriet citā semantiskā kategorijā un iegūst citas distributīvas pazīmes. (Švedova 2, 54) Valodas praksē ir ļoti grūti nošķirt analoģiju no kontaminācijas, jo 1) kā analoģija, tā arī kontaminācija balstās uz asociācijām, un arī kontaminācijas pamatā ir pēc nozīmes tuvu vai formāli saistītu valodas vienību apmaiņa pēc zināmas analoģijas, 2) abos gadījumos vienu valodas vienību funkcionāli pielīdzina otrai, šis vienības krustojas, to locekļi tiek sajaukti un pati valodas vienība tiek izkropļota, 3) arī analoģijas procesā radušos vārdu savienojumus galvenokārt uztver kā literāro normu pārkāpumu. N. Švedova uzsver, ka analoģijas procesā veidojas iedīgļi normas maiņai, bet kontaminācija ir normas pārkāpums. (Švedova 2, 58 un 73) Analoģijas procesā var veidoties jaunas nozīmes, un tām savukārt var būt arī jauni saistījumi. Ja šie jaunie saistījumi ir neparasti, izkropļoti, ja tie neatbilst normām, to rašanās process precīzāk kvalificējams par kontamināciju. Šī iemesla dēļ analoģijas process vārdu savienojumu savstarpējā iedarbē nav īpaši svarīgs valodas praksē – no literāro normu viedokļa svarīga ir kontaminācija.

Vārdkopu locekļi kontaminējas kā leksiski semantiskas vienības un arī kā formālas vienības – tātad vārdkopu kontaminācija ir gan leksiski semantiska, gan arī sintaktiska.

3.5.2.2.2.2.2.1. LEKSISKI SEMANTISKA KONTAMINĀCIJA

Kontaminējoties formāli identiem, bet pēc leksiski semantiskā sastāva atšķirīgiem bāzes saistījumiem, arī kontamināti formāli ir identi ar bāzes saistījumiem; mainās saistījumu locekļu semantiskā atbilsme. Tāpēc šādu kontamināciju var saukt par leksiski semantisku. Pārvirze notiek vārdkopu atkarīgo locekļu sfērā, to balsta atkarīgo locekļu tematiskais tuvums. Atkarīgie locekļi nekādā gadījumā nav sinonīmi (pretējā gadījumā kontaminācijai nebūtu pamata) .

Pagaidām ir konstatēta leksiski semantiska kontaminācija verbālās vārdkopās ar atkarīgo komponentu akuzatīvā un lokatīvā. Visbiežāk kontaminējas verbālas vārdkopas ar atkarīgo akuzatīvu. To nosaka asociācijas tuvu nozaru, jēdzienu u. tml. sadurā – tāpēc ir iespējams nomainīt atkarīgo locekli ar citu, asociatīvi saistītu atkarīgo locekli no citas verbālas vārdkopas; pārvirze notiek objekta sfērā un ir simetriska, turklāt viens no kontaminātiem ir negatīvs un pievērš uzmanību valodas praksē. Parasti kontaminējoties tiek jaukti šādi jēdzieni un to nosaukumi: atsevišķais jeb konkrētais ar vispārīgo, daļa ar veselo, darba rezultāts ar procesu vai darītāju, priekšmeta ārējā pazīme ar pašu priekšmetu, forma ar saturu u. tml. Rodas nevēlama konkretizācija vai nevēlams vispārinājums. Jēdzienus savstarpēji aizstājot, dažkārt ir grūti norobežot vēlamu metonīmiju, kad tiek bagātināti valodas līdzekļi, no tiem gadījumiem, kad rodas nevēlami paralēlismi.

Atkarīgo komponentu semantikas neizpratnes vai nezināšanas dēļ, arī paviršības dēļ var veidoties nevēlami kontamināti ar krasu leksiski semantisko neatbilsmi starp komponentiem. Piemēram, jaucot darbu ar darbu kvalificējumu vārdkopās aizstāvēt disertāciju un piešķirt (zinātnisko) grādu, veidojas kontamināti  a i z s t ā v ē t  (zinātnisko)  g r ā d u  un  p i e š ķ i r t  d i s e r t ā c i j u:  Institūtā ir divas zinātniskas padomes, kas  p i e š ķ i r  kandidāta un doktora  d i s e r t ā c i j a s. (LD 79) Pārvirzes gaita varētu būt šāda: aizstāvēt (disertāciju, lai iegūtu)grādu un piešķirt (grādu par aizstāvētu) disertāciju; tomēr pagaidām tas ir tikai minējums – nepieciešami socioloģiski pētījumi.

Ir plaši pazīstami vārdkopu kontamināti, kas sastopami pat oficiālos avotos; tiek nivelētas semantiskas atšķirības, rodas nevēlami sintaktiski paralēlismi, kas nebagātina valodu. Piemēram, jēdzieni tiek nevēlami konkretizēti, sašaurināti. Kontaminējoties bāzes saistījumiem uzlabot satiksmi (kustību) un mainīt, precizēt grafiku, radies nevēlams kontamināts  u z l a b o t  g r a f i k u:  Autobusu, kustības  g r a f i k s  t i e k  u z l a b o t s.  (C 70) Grafiks ir saraksts, kas satiksmi atspoguļo dokumentāri; ir jāuzlabo pati kustība, un tikai sakarā ar to var precizēt grafiku. Līdzīga konkretizācija vērojama arī kontamināta  d a ž ā d o t  (ē d i e n u)  k a r t i,  kas radies no bāzes saistījumiem dažādot (ēdienu) sortimentu un grozīt (mainīt, precizēt ēdienu) karti: Šajā grāmata aplūkotie ārzemju virtuves ieteikumi vienlīdz labi sekmēs  d a ž ā d o t  ē d i e n u  k a r t i  u n  v i e s ī b u  g a l d u..  (TL) Minētie kontamināti semantiskas neprecizitātes dēļ rada nevēlamus paralēlismus un piesārņo valodu. Bieži tie palielina nevēlamu stereotipu skaitu; tos sāk lietot bez domāšanas, pavirši izturoties pret valodu.

Šķiet, ka bāzes saistījumi dibināt organizāciju, pilsētu, teātri un ierīkot fermu ir radījuši nevēlamu kontaminātu  d i b i n ā t  f e r m u:  Labi cilvēki strādā mūsu  f e r m ā.  ..Daži  k o p š  t ā s  d i b i n ā š a n a s.  (DB 81) (Deverbālais substantīvs ilustrē arī verbālu saistījumu un otrādi.)

Pārvirze nominālajā daļā var notikt 1) no priekšmeta uz tā pazīmi:  a p s v e i k t  p a n ā k u m u s  no bāzes saistījumiem gūt panākumus un apsveikt uzvarētāju: .. [talcinieki] noguruši, bet ar prieka uguntiņu acīs  a p s v e i c adarba  p a n ā k u m u s..  (Z 79); 2) no veselā uz daļu, no kolektīva uz tā locekli u. tml., piemēram: kontamināts  k o m p l e k t ē t  d a l ī b n i e k u s  no bāzes saistījumiem komplektēt kursus un reģistrēt (kursu) dalībniekus: Kad kursu  d a l ī b n i e k i  b ū s  n o k o m p l e k t ē t i,  sekos pirmais uzdevums (PD 2, 81); 3) no konkrēta izpausmes veida uz abstraktu jēdzienu:  o r g a n i z ē t  t r a d ī c i j a s  no bāzes saistījumiem organizēt pasākumus un kopt, ievērot tradīcijas: Konkursā aicināti piedalīties bērnu iestāžu un klubu iestāžu darbinieki,  t r a d ī c i j u  o r g a n i z ē t ā j i..  (КС 79)

Neloģiska konkretizācija notikusi kontamināta  v e i c i n ā t  p i e n u,  iespējams, no bāzes saistījumiem veicināt izslaukumu palielināšanos un slaukt pienu:  P i e n u  v e i c i n ā j a  vasarā labi noorganizētais zaļais konveijers. (L 2, 81) Verbiem minētajos bāzes saistījumos nav kopīgu semantisku elementu; kontaminācija notikusi nominālo locekļu semantiska tuvuma dēļ. Absolūti aplams, neloģisks kontamināts izveidojies no bieži lietotiem trafaretiem bāzes saistījumiem pievērst uzmanību (kam) un spēlēt (lielu) lomu – kontamināts  p i e v ē r s t  (l i e l u)  l o m u:  Pašreiz  l i e l a  l o m a  t i e k  p i e v ē r s t a  tirdzniecisko pakalpojumu biroju darba pilnveidošanai. (PK 80)

Samērā reti kontaminējas tādas vārdkopas, kuru atkarīgie komponenti ir substantīvi lokatīvā. Tāds ir kontamināts  i e s a i s t ī t i e s  s k o l ā  no bāzes saistījumiem iestāties skolā un iesaistīties (skolas, kolektīva u. tml.) darbā: daži jaunieši.. bija apsolījušies mācīties un  i e s a i s t ī j u š i e s  s k o l ā..  (D 79) Šādos kontaminātos dažkārt tiek jaukta vieta un virziens, piemēram, kontaminējoties saistījumiem atrasties kur (kādā vietā) un doties kurp (kādā virzienā), radies kontamināts  a t r a s t i e s  v i r z i e n ā:  Mūsu kinooperatori  a t r a d ā s  d a ž ā d o s  v i r z i e n o s,  visās frontes aktīvajās armijās. (RB 85) Līdzīgi veidojies kontamināts  p a r ā d ī t i e s  n o  t u r i e n e s,  kontaminējoties bāzes saistījumiem iespurgt (ienākt) no kurienes un parādīties kur: Vajadzēja redzēt, cik zibenīgi viņa iespurdza ar dermatīnu apšūtajās durvīs. Pēc brīža  n o  t u r i e n e s  p a r ā d ī j ā s  pats kabineta saimnieks. (TL)

Kā jau teikts, nominālas vārdkopas kontaminējas reti. Acīmredzot verbālo vārdkopu dinamiskums un verba loma valodā nosaka verbālo vārdkopu lielo kontaminācijas spēju. Tomēr ir zināmi arī daži nominālo vārdkopu leksiski semantiskās kontaminācijas gadījumi. Piemēram, kontaminējoties bāzes saistījumiem pārgalvīgs braucējs un riskants brauciens, veidojies kontamināts  r i s k a n t s  b r a u c ē j s:  .. rallija trase nebija no vieglajām, un vienam otram  r i s k a n t ā k a m  b r a u c ē j a m  savas ieceres nācās “aprakt” Vidzemes sniega kupenās. (S 1, 82)

3.5.2.2.2.2.2.2. KOMBINĒTA (LEKSISKI SEMANTISKA UN FORMĀLA) KONTAMINĀCIJA

Kombinēta kontaminācija notiek, ja bāzes saistījumu atkarīgie komponenti b un β ir formāli atšķirīgi, bet leksiski galvenokārt identi – tie atšķiras ar vispārinātām semantiskām nozīmēm vai niansēm. Arī šī kontaminācija ir sastopama galvenokārt verbālās vārdkopās. Centrālie komponenti pieder pie noteiktām leksiski semantiskām grupām, un to nozīmēs ir vienotājelementi. Notiek formāla un vispārināta semantiska atkarīgo komponentu pārvirze. Formālo pārvirzi parasti ievēro vispirms; leksiski semantiskās pārvirzes bieži vien konstatē tikai pēc rūpīgas izpētes. Runas procesā minētās pārvirzes notiek vienlaicīgi. Parasti kontaminātos ir ignorēti bāzu saistījumu diferencētājelementi, kas pēc nozīmes tuvos saistījumos ir ļoti svarīgi. Jaucot saistījumu modeļus, tiek ignorēta vārdkopu komponentu semantiskā slodze un savstarpējās attieksmes un veidojas nepieņemami kontamināti aβ un (vai) αb. Viens no kombinētās kontaminācijas cēloņiem ir verbu derivatīvo īpašību ignorēšana verbālās vārdkopās. Priedēklis parasti diferencē verba nozīmi – konkretizē vietu, piešķir pabeigtību. Arī saistījumi ir atšķirīgi. Piemēram, saistījumā darboties žurnālistika, dramaturģijā verba darboties nozīme ir ‘strādāt, būt saistītam darbā (kādā sabiedriskās vai kultūras dzīves nozarē)’ (LLVV 2, 254, 3. noz.), nominālais komponents nosauc aktīvu, pastāvīgu, parasti profesionālu nodarbošanos, bet saistījumā darboties ar otu un krāsām verbs lietots nozīmē ‘darīt kādu darbu (ilgāku laiku), būt aizņemtam, nodarboties (ar ko)’ (LLVV 2, 254), nominālais komponents nosauc konkrētus priekšmetus – tā ir viena verba divu nozīmju atšķirība polisēmiskā sistēmā. Saistījumā nodarboties ar sportu nominālais komponents nosauc konkrētu darbības veidu, parasti neprofesionālu, epizodisku, neaptver visu objektu kopumā. No bāzes saistījumiem darboties kur (dramaturģijā, sportā) un nodarboties ar ko (ar sportu) radies kontamināts  n o d a r b o t i e s  k ā d ā  s p o r t a  v e i d ā:  9.c klasi skolā dēvē par sportistu klasi, jo visi 33 zēni un meitenes aktīvi  n o d a r b o j a s  k ā d ā  s p o r t a  v e i d ā.

Kombinētā veidā kontaminējas galvenokārt saistījumi, ko veido daudzvalenti noteiktu leksiski semantisko grupu verbi. Visbiežāk tie ir verbi ar personiskas ieinteresētības, personiskas attieksmes, runāšanas un domāšanas nozīmi. Piemēram, kontaminējoties bāzes saistījumiem domāt, interesēties par jautājumu un sadarboties (ar kādu) jautājumā, veidojas nevēlams kontamināts  s a d a r b o t i e s  p a r  j a u t ā j u m u:  Ar Lauksaimniecības produktu sagādes un kvalitātes valsts inspekciju [Bauskas lauksaimniecības komisija]  s a d a r b o j a s  p a r  produkcijas kvalitātes, standartu ievērošanas un citiem  j a u t ā j u m i e m.  (DB 79) Kontaminācija iespējama verbu semantiskā tuvumā un nomenu leksiski semantiskās identitātes dēļ; kontaminātā trūkst semantiskas un formālas atbilsmes starp komponentiem. Līdzīgi veidojas kontamināts  s p e c i a l i z ē t i e s  p a r  j a u t ā j u m u  no bāzes saistījumiem domāt, gādāt, interesēties, rūpēties par jautājumu un specializēties jautājumā.

Verbi izraisīt un izaicināt pēc nozīmēm ir visai atšķirīgi, tiem ir vienotājelementi ar voluntāru raksturu ‘panākt, būt par cēloni, ierosināt’, arī norises, darbības sākuma nozīme, verbs izraisīt saistās ar satura objektu, verbs izaicināt – ar ietekmes objektu. Akuzatīvam bāzes saistījumos izraisīt (atklātu) sarunu un izaicināt kādu uz (atklātu) sarunu ir atšķirīgas nozīmes un funkcijas; prepozicionālais akuzatīvs uz sarunu ir sekundārs, nozīmes ziņā svarīgāks ir ietekmes objekts kādu. Kontaminātā  i z r a i s ī t  (k ā d u)  u z  a t k l ā t u  s a r u n u  komponents uz sarunu ne formāli, ne semantiski verba nozīme nav motivēts; to vēl pastiprina komponenta kādu elipse piemērā: Referentes tonis  i z r a i s ī j a  u z  a t k l ā t u  s a r u n u  par saviem trūkumiem. (RB 80) Kontamināciju veicinājuši vienotājelementi verbu nozīmēs.

Mūsdienu latviešu sarunvalodā un retumis arī presē (it īpaši rajonu laikrakstos) samērā bieži lieto kontaminātus ar runāšanas nozīmi. Tie sastopami inteliģences runā. Piemēram,  m i n ē j ā m  p a r  f e r m u  (referātā);  p ā r r u n ā s i m  p a r  š o  j a u t ā j u m u  (TV raidījumā);  p ā r m e t a  p a r  t o,  k a.. (sēdē) u. tml. Bāzes saistījumus veido runāšanas verbi vai runāšanas nozīmē lietoti verbi, un arī kontaminātiem ir runāšanas nozīme. Bāzes saistījumu nominālie komponenti ir leksiski identi, tie atšķiras vienīgi ar vispārinātām semantiskām niansēm: runāt par ko (tēmas objekts), pārrunāt ko (satura objekts). Formālā pārvirze kontaminācijā ir primāra – ar to ir saistīta semantiskā pārvirze, kas dara kontaminātu kļūdainu, jo formālās atšķirības bāzes saistījumos ir semantiski niansētas un motivētas; mainoties nominālā komponenta formai, šī motivācija zūd. Kontaminējoties bāzes saistījumiem runāt (ar kādu ) par ko un pārrunāt (ar kādu) ko, veidojas sarunvalodā bieži dzirdēts kontamināts  p ā r r u n ā t  p a r  k o:  p ā r r u n ā s i m  p a r  š o  j a u t ā j u m u.  Komponentu β otrajā bāzes saistījumā darbība aptver pilnīgi, tāpēc tas būtu jāsaglabā: pārrunāt ko.

Līdzīgi kontaminējas bāzes saistījumi, no kuriem vienā ir runāšanas verbs, bet otrā – runāšanas nozīmē lietots verbs. Piemēram, kontaminējoties verbālām vārdkopām runāt (ar kādu) par iespaidiem un dalīties (ar kādu) iespaidos, radies neliterārs kontamināts  d a l ī t i e s  p a r  i e s p a i d i e m:  Vajadzība  d a l ī t i e s  ar kādu  p a r  i e s p a i d i e m ..  cilvēkus savā starpā saista.. (TL) Līdzīgi ir arī kontamināti  m i n ē t  p a r  f e r m u,  p ā r m e s t  p a r  n e u z m a n ī b u  u. tml. Iespējams, ka nevēlamie kontamināti ar runāšanas nozīmi veidojas tāpēc, ka attiecīgie verbālie bāzes saistījumi ļoti bieži tiek lietoti, un pamazām valodas lietotāju apziņā sāk nivelēties formālās un semantiskās atšķirības starp tiem.

Bieži lietots arī nevēlams kontamināts  a t t i e k t i e s  p a r  k o (no: attiekties uz ko un runāt par ko ).

Tikpat bieži un tādā pašā vidē kā kontaminātus ar runāšanas nozīmi mūsdienu latviešu valodā, galvenokārt sarunvalodā, lieto kontaminātus ar domāšanas nozīmi. Arī bāzes saistījumos ar domāšanas verbiem nominālie komponenti ir leksiski identi un atšķiras ar tām pašām semantiskajām niansēm: tēmas objekts – par ko domā, satura objekts – ko domā. Vienu no bāzes saistījumiem parasti veido verbs domāt. Ļoti iespējams, ka kontaminācija notiek, lai izvairītos no šī ļoti bieži lietotā vispārīgas nozīmes verba. No saistījumu domāt par braucienu un pārdomāt braucienu kontaminēšanās veidojusies vārdkopa  p ā r d o m ā t  p a r  b r a u c i e n u.  No saistījumiem domāt par ko un cerēt uz ko radies nevēlams kontamināts  c e r ē t  p a r  k o  u. tml.: ..sākumā viņi ir  i e c e r ē j u š i  p a r  kādu tālāku  b r a u c i e n u..  (V 1,81); ..sēklas viņi guldījuši jau lauku trešajā daļā, bet nez kāpēc  a i z m i r s u š i  p a r  4 2  h e k t ā r i e m  lopbarības biešu (LK 80); Viņš ir  c e r ē j i s  par  š o d i e n u.  (Referātā.)

Ir konstatēti daži nominālu vārdkopu kombinētas kontaminācijas gadījumi. Šādi vārdkopu centrālie komponenti pēc semantikas atbilst minēto verbu raksturojumam. Piemēram, no bāzes saistījumiem lektors (kādā) jautājumā un lekcija par (kādu) jautājumu radies kontamināts  l e k t o r s  p a r  j a u t ā j u m u :  ..ne visos darba kolektīvos, skolās regulāri tiek aicināti  l e k t o r i  p a r  tiesiskās audzināšanas  j a u t ā j u m i e m. (PV 82) No bāzes saistījumiem rūpes par ko un kaut kā pārbaude radies nevēlams kontamināts  p ā r b a u d e  p a r  k o:  Tautas kontroles rajona komiteja organizēja plašu  p ā r b a u d i  p a r  t o, kā saimniecībās .. tiek glabāti minerālmēsli. (PD 3, 85)

3.5.2.2.2.2.2.3. PREDIKATĪVO KONSTRUKCIJU KONTAMINĀCIJA

Predikatīvo konstrukciju kontaminācija ir visai reti sastopama. Kontaminējas gramatisko centru locekļi. Piemēram, no predikatīvo konstrukciju darbojas komisija un notiek (komisijas) sēde kontaminācijas veidojas kontamināts  n o t i e k  k o m i s i j a:  Pirms sacīkstēm  n o t i k s  mandātu  k o m i s i j a,  kas vērtēs spēlētāju piederību pieteiktajam rajonam [tā]. (L 1, 87)

Iespējama arī predikatīvas vienības un vārdkopas savstarpēja iedarbe (kombinēta tipa kontaminācija). Piemēram, kontaminējoties vārdkopai papildināt sastāvu un predikatīvai vienībai x ir kļuvis stiprāks, veidojies kontamināts x  i r  p a s t i p r i n ā j i e s:  “D a u g a v a”  p a s t i p r i n ā j u s i e s  ar vecākā trenera G. Bondarenko uzaicinātajiem trim futbolistiem no Azerbaidžāņus. (PJ 80)

Literāra valoda attīstās 1) mijiedarbe ar neliterārām sfērām tajā pašā nacionālajā valodā un 2) citu valodu ietekmē.

Normatīvie ieteikumi visā valodā vērtējami 1) pēc atbilsmes sistēmai un 2) pēc lietojuma iespējām. Valodas līdzekļi pētīti uz literārā standarta fona neitrālā tekstā (izteikumos). Literārais standarts valodas sistēmā visos līmeņos skatāms 1) semantiski, 2) formāli un 3) stilistiski. “Kā forma, tā saturs vienādā mērā ir valodas galvenie aspekti.” (Glisons, 204) Semantiskā aspekta pamatā ir saprotams un vispārpieņemts lietojums, formālais balstās uz pareizumu (salīdzinājumā ar standartu), stilistiskā aspekta pamatā ir izvēles iespējas, kuru optimāls izmantojums garantē meistarību. Visos aspektos valodas ekspresīvie līdzekļi tiek salīdzināti ar neitrāliem. Pats galvenais ir semantiskais aspekts. Semantikas loma valodas sistēmā pieaug virzienā no zemākā uz augstāko valodas līmeni. Valodas sistēmas iekšējā attīstībā ir lietderīgi šķirt formālo pusi no semantiskās, pareizumu no lietojuma. Tas ne vienmēr izdodas, bet šāda pieeja ir pamatota. Formālās atkāpes paradigmatikā ir vieglāk konstatējamas un arī novēršamas nekā atkāpes lietojumā (resp., sintagmātiskas atkāpes), ko lielā mērā nosaka semantika (leksiska vai gramatiska), konteksts un ārpusvalodas iemesli, situācija (arī abi faktori kopā – konsituācija). Lietojumā ir vairāk atkāpju nekā paradigmatikā, bet tās ir grūtāk pamanāmas un arī labojamas. Šķirot imperatīvās (obligātās) valodas normas no dispozitīvajām (ieteikumiem), jāsecina, ka paradigmatiskās atkāpes bieži ir novirzes no imperatīvajām normām, bet sintagmātiskas – novirzes no dispozitīvajām normām. Abi aspekti pastāv objektīvi.

Atkāpes no literārā standarta ir konstatējamas, tikai pētījot valodu funkcionāli. Visi valodas līdzekļi visos līmeņos sistēmā ir cieši savā starpā saistīti. “Dažādiem elementiem, kas veido valodu, jāatrodas tiešā formālā un funkcionālā atkarībā citam no cita.” (Martinē, 453) Kāds aspekts noteiktā līmenī parasti tiek analizēts zinātniskos nolūkos; valodas prakse šajā ziņā ir indiferenta. Turklāt nav iespējams vienā aspektā pilnīgi norobežoties no citiem. Atkāpes tiek pētītas, lai konstatētu, kā tās labojamas. Galvenais nosacījums neliterāru valodas faktu aizstāšanā ar literāriem (kļūdu labošanā) ir valodas līdzekļu savstarpējas substitūcijas (aizstāšanas) iespēju konstatācija, cenšoties turklāt saglabāt vissmalkākās satura nianses. Tātad ir jācenšas konstatēt neliterārus valodas līdzekļus un atrast tiem adekvātus literārus. Šajā nolūkā neliterārie valodas līdzekļi (galvenokārt neliterārie paralēlismi) ir jāpētī un jāizstrādā ieteikumi, kā arī jāveido psiholoģiski pieņemama un iedarbīga rekomendāciju sistēma. Autore nepretendē uz šī jautājuma atrisinājumu; šī darba uzdevums ir ieskicēt tam teorētisku pamatu.

Blakus tradicionālajām apraksta metodēm ir jāizmanto dažādi netradicionāli pētīšanas paņēmieni: analoģija, substitūcija, transformācija. Substituējamie valodas līdzekļi parasti ir sinonīmiski; tie var būt arī varianti. Dažādus paralēlismus vislabāk var raksturot, tos pretstatot. Formu pretstatīšana kā metodisks princips izmantots visā valodniecībā: (Skrebņevs, 140) Lai atrastu attiecīgajā tekstā kādam valodas līdzeklim optimālu substitūtu, jāizmanto dažādas semantiskas un strukturālas transformācijas. Piemēram, jāatrod semantiski būtiskais dažādos metonīmijas gadījumos, jāveido pēc satura loģiski saderīgi sintaktiski saistījumi u. tml. Pilnīgošanas process īpaši tiek uzsvērts augstākajos līmeņos (sk. III. 1.5.2.). Atkāpes konstatētas, sastatot neprecīzo, nevēlamo, neliterāro skaņu, vārdu, vārdformu, konstrukciju ar precīzu un vēlamu.

Latviešu valodas normu sistēma kopumā šajā grāmatā nav raksturota; ziņas par to ir atrodamas normatīvos avotos, un šīs zināšanas ir pieņemtas par pamatu. Ir raksturotas iespējamās atkāpes un nevēlamo valodas līdzekļu aizstāšanas iespējas.

Galvenie atkāpju tipi visā latviešu valodas sistēmā ir 1) kāda vajadzīga, nepieciešama valodas līdzekļa trūkums vai nepilnība, 2) valodas līdzekļu pārdaudzums vai lieki valodas līdzekļi kādā valodas vienībā un 3) valodas līdzekļu nemotivēta sajaukšana, savstarpēji nomaināmi valodas līdzekļi. Kā paradigmatiskā, tā arī sintagmātiska aspektā var būt objektīvas grūtības, dažādas svārstības (ko balsta paralēlismi un citu valodu ietekme) un subjektīvas atkāpes no normām [nekompetence, nevērība, tīši normu pārkāpumi). Par valodas lietotāja inteliģenci un kulturālumu liecina viņa spējas motivēti izmantot valodas līdzekļus visos aspektos. Kalki, tāpat kā stila līdzekļi, raksturoti katrs atsevišķi, bet tomēr nav iespējams ar to vien aprobežoties – arī daudzu citu jautājumu aprakstā ir minēts valodas līdzekļu stilistiskais aspekts un iespējamie kalkējumi, jo tie ietekmē visus valodas līmeņus un aspektus.

Pieņemot, ka lasītājam ir zināmi normatīvie ieteikumi latviešu valodas sistēmā, it īpaši gramatikā (tā sauktā normatīvā gramatika), kā arī ortoēpijā, leksikā, vārddarināšanā, raksturotas galvenās atkāpes valodas praksē; tās bieži ir attiecināmas uz grūtāk ievērojamām normām. Autore nepretendē uz pilnīgu jautājuma izklāstu, viņa ir centusies sniegt teorētisku ievirzi, ko pēc tam ir iespējams detalizēt, papildināt vai pat pavērst citādi.

Ļoti daudz atkāpju latviešu valodā saglabājušās vēl kopš šī gadsimta 20. un 30. gadiem (tas konstatējams, salīdzinot mūsdienu valodas materiālu ar ieteikumiem un normām gadsimta sākumā). Protams, ja valodā ilgi turas vecas kļūdas, tas var būt signāls, ka pašas normas ir sastingušas un novecojušas, ka tās jāmaina. Taču, ja valoda ilgstoši ir pakļauta svešai ietekmei un arī demokratizācijas tendencēm, un ja šādos apstākļos liela daļa agrāko laiku valodas kļūdu par tādām vēl joprojām tiek uztvertas, tā ir liecība, ka normu sistēmai ir bijis stiprs pamats un ka tā ir izturējusi grūtas pārbaudes, tātad tā ir spējīga pastāvēt.

Valodas fonētisko un fonemātisko līdzekļu lietojums ir vieglāk normējams nekā leksika un gramatika. Ortoēpijas normas kopumā izriet no valodas sistēmas, ir no tās izsecinātas un tai maksimāli atbilst. Tās ir samērā stabilas un vieglāk normējamas nekā augstāko līmeņu parādības. Svārstības izrunā parādās galvenokārt kā varianti. Vārddarināšanas normas tiek vērtētas pēc atbilsmes valodas sistēmai un realizācijas iespējām; to rāda valodas modeļi. Leksikas normas veido valodā vispārpieņemts vārdu lietojums, semantiski tradicionāla, uztverama, saprotama leksika. Normatīvi atzinumi terminoloģijā ir likums visiem attiecīgo nozaru speciālistiem. Terminu sistēma tiek veidota apzināti, tāpēc tieši terminoloģiskā leksika mūsdienu apstākļos labi rāda literāro normu attīstības tendences un arī normētāju kompetenci sarežģītos literārās valodas attīstības procesos. Gramatikas normas ir no valodas izsecinātu gramatisku likumu kopums. Turklāt bieži vien cieši savijas gramatiskās un leksiskās nozīmes.

Kā jau iepriekš teikts, valodas, it īpaši literārās valodas attīstība nav iedomājama bez paralēlismiem, galvenokārt variantiem. Literārajā valodā priekšroka vienmēr ir dodama literāriem, normatīviem, nevis neliterāriem, kaut arī izplatītiem variantiem. Variantu unifikācija ir sarežģīts un atbildīgs process. Normētājs nedrīkst vieglprātīgi iejaukties valodas objektīvo likumību izpausmē, jo tad var rasties nopietni zaudējumi (piemēram, ar [ŗ] atmešanu saistītās [e] izrunas grūtības), normētājam jābūt tālredzīgam, kompetentam un atturīgam. Galvenais nosacījums: nereglamentēt, neunificēt variantus pirms laika, pieļaut paralēlformas un nerīkoties pretī valodas attīstības tendencēm. Šāda nostāja ir pamatota; vardarbība jautājumus neatrisina, tā tikai padziļina konfliktus.

Valodas prakses jautājumi veido problēmu kompleksus un ir skatāmi nevis sadrumstaloti (piemēram, pa vārdšķirām u. tml., kā tas tradicionāli ir pieņemts), bet kopā pēc noteiktiem tipiem un kategoriālām pazīmēm.

Izruna (fonētisko līdzekļu lietošana) ir vieglāk normējama nekā leksikas un gramatikas parādības. Tai ir iespējams pievērst vairāk uzmanības tieši valodas apguves procesā: fonēmu artikulācija, uzsvars, intonācija tiek mācīta īpaši precīzi. Citu personu runā mēs pirmkārt uztveram fonētisko līdzekļu lietojumu; par novirzēm parasti saka, ka kāds runā ar svešu “akcentu” (ar to saprotot visu fonētisko līdzekļu lietojumu). Atkāpes un novirzes fonētisko līdzekļu lietojumā var radīt iebildumus gan no satura viedokļa (Laua, 4, 90; Grīsle 2 u. c.), gan arī no estētiskas uztveres viedokļa. Ortoēpija ir priekšnoteikums literārās valodas eksistencei, tāpēc tai jābūt relatīvi stabilai. Ortoēpijas normas tiek izstrādātas, pārvarot svārstības un stabilizējot izrunu. Svārstības izpaužas galvenokārt fonētisko variantu veidā: Literārie varianti bieži ir fakultatīvi; tāda, piemēram, ir palatalizētas [ŗ] skaņas izruna, oriģināluzsvars citvalodu īpašvārdos tajos gadījumos, kad tas nav uz pirmās zilbes, u. c.

Mūsdienu latviešu literārās valodas ortoēpijas normas balstās uz vidusdialekta runātāju izrunas (Laua 4, 9). Tās ir cieši saistītas ar izrunu un arī ar rakstisko atspoguļojumu, tāpēc tām ir sakars ar ortogrāfijas normām, īpaši tas sakāms par tiem gadījumiem, kad tiek izmantots fonētiskais ortogrāfijas princips: kā runā, tā raksta. Latviešu grafētika pieļauj samērā daudz šādu gadījumu. Grūtības rodas, kad nav adekvātas rakstiskās atbilsmes – sk. fonēmu [e], [ē], [e], [ē], [o], [ō], divskaņa [uo], līdzskaņa [η] un fakultatīvo variantu [ŗ] un [x] lietojumu. Latviešu ortoēpijas normas ir formulētas A. Lauas “Latviešu literārās valodas fonētikā” (Laua 4). Pašreiz tās ir samēra stabilas, atkāpes ir vērojamas tikai atsevišķos gadījumos.

Galvenās atkāpes, svārstību gadījumus ir konstatējis A. Ozols (Ozols, 122); tie ir: 1) uzsvara lietojumā nelatviskas cilmes īpašvārdos, 2) vienādi rakstāmu dažādas nozīmes vārdu intonēšanā 3) patskaņu kvantitātē, 4) patskaņu kvalitātē, 5) patskaņu elīzijā, 6) patskaņu iespraudumā, 7) līdzskaņu kvantitātē, 8) līdzskaņu kvalitātē, 9) līdzskaņu elīzijā un 10) līdzskaņu asimilācijā. Šis raksturojums izdarīts pirms 35 gadiem, bet (ar nelielām atšķirībām) ir aktuāls arī pašreiz, tāpēc izmantojams raksturojums.

Atkāpes no literārajām normām izpaužas visas fonētiskās sistēmas daļās – vokālismā, konsonantismā, uzsvara un arī intonācijas lietojumā. Visvairāk atkāpju konstatēts vokālismā – gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā; it īpaši tas sakāms par [a], [ā] lietojumu noteiktās verbu formās, par skaņas [e] lietojumu un par svārstībām patskaņu kvantitātē internacionālas cilmes vārdos (pēdējās raksturotas tālāk – sk. III. 2.2.).

Ir izdevīgi vokālismā šķirt kvantitatīva un kvalitatīva rakstura atkāpes, kaut gan patskaņu kvantitātei latviešu valodā ir fonemātiska nozīme; kvantitatīvi atšķirīgiem patskaņiem kvalitatīvā puse ir kopīga. Turklāt valodas praksē kvantitatīvās un kvalitatīvās parādības vokālismā savā starpā ļoti atšķiras.

Svārstības un atkāpes no normām vokālismā kvantitātē ir divējādas – 1) īsa patskaņa lietojums gara patskaņa vietā un 2) gara patskaņa lietojums īsa patskaņa vietā. Turklāt parasti šis lietojums izpaužas mijiedarbē – kā attiecīgo fonēmu jaukšana, tāpēc nav lietderīgi abus aspektus raksturot šķirti. Plaši izplatīta [a] un [ā] jaukšana 1. un dažu 3. konjugācijas refleksīvo verbu 3. personas formās: atšķiras, gulstas, izpaužas, paveras, rodas, saskaras vietā bieži lieto formas ar [ā] (a t š ķ i r ā s, g u l s t ā s  u. tml.). Savukārt 3. konjugācijas 1. grupas verbus nepareizi ar īsu [a] lieto visai reti, iespējams, ka hipernormālisma gadījumos (piemēram,  m ā c a s  pareizā mācās vietā). Visai noturīgas tipiskas kļūdas ir 3. konjugācijas verbu tagadnes daudzskaitļa pirmās un otrās personas formu galotņu patskaņu kvantitātē ([a] vai [ā] atkarībā no verba morfoloģiskā raksturojuma). (Laua 4; Ozols u. c.) Tas pats attiecināms arī uz divdabjiem ar –ams, –āms: ceļams, darāms u. tml. Piemēram, Graudaugus  c e r ē j a m (pareizi: cerējām ) apsēt jau šonedēļ. (L 2, 79)

Izlokšņu ietekmē funkcionē neliterāri varianti, kas attiecīgo izlokšņu apvidū, rajonu pilsētās u. tml. var būt visai izplatīti. Tāda ir, piemēram, garumu īsināšana verbu formas un divdabjos: m e k l e j u,  j a u t a j u,  p ē t i j u,  d a b u j u;  z i n a m s;  arī ar verbiem derivatīvi saistītos substantīvos un adjektīvos:  z i n a t n e,  z i n a t n i e k s,  z i n a t n i s k s  u. tml. Zemgales izlokšņu ietekmē var būt varianti ar [ū] adverbos un verbu formās: c i t ū r,  v i s ū r;  b i j ū s e,  g ā j ū s e  u. tml. Attiecīgo reģionu pārstāvjiem minētajos gadījumos jākontrolē sava izruna.

Mūsdienu latviešu literārajā valodā pastāv varianti, kurus diferencē atšķirīgas kvalitātes vokāļi. Galvenie no tiem ir saistīti ar patskaņu [e], [ē] un [e], [ē] lietošanu; tieši šo patskaņu lietojumā pašreiz ir vislielākās svārstības. Jau kopš literārās valodas sākotnes literāro normu izveides gaitā vēl joprojām nav izskausti neliterāri varianti; tam ir vairāki cēloņi. Galvenie no tiem: 1) nediferencēta rakstība; 2) izrunas nosacījumu statusa maiņa, 3) izlokšņu un citu valodu ietekme un 4) literāro normu nepietiekama popularizēšana.

(1) Rakstībā neparādās šauro un plato patskaņu kvalitatīvās atšķirības. Grafētiku nav bijis lietderīgi mainīt tāpēc, ka ir bijušas un vēl joprojām pastāv objektīvas grūtības šaurā un platā [e], [ē] savstarpējai šķiršanai: tai ir dažādi nosacījumi. Lielā variantu dažādība pēdējo četrdesmit gadu laikā ir palielinājusies vēl arī tāpēc, ka 1946. gadā ar Latvijas PSR Ministru Padomes dekrētu tika atcelts obligātais palatalizētais (mīkstinātais) [ŗ], atstājot to kā fakultatīvu literāru variantu. Pēdējo gadu desmitu laikā fakultatīvais lietojums ir zudis, tātad [ŗ] gandrīz pilnīgi ticis izskausts. (Blinkena 7; Rudzīte 2 u. c.) Lēmuma pieņemšanas pamats ir bijušas lielās svārstības [ŗ] lietojumā un ar to saistītā ortogrāfijas normu nestabilitāte. Tomēr valodnieki nav spējuši paredzēt šī grozījuma lielo ietekmi uz visu latviešu valodas fonētisko un arī gramatisko sistēmu. (Grīsle 3; Rudzīte 2)

(2) Pēdējā laikā ir vērojama negatīva tendence pilnīgi izskaust [ŗ], neapzinoties šīs skaņas vietu latviešu valodas sistēmā. Tomēr nevar noliegt, ka tā pašreiz jau kļuvusi neaktuāla, un reizē ar to attiecīgie ar [ŗ] saistītie [e] lietošanas nosacījumi vairākās vārdu formās no uzskatāmiem, dzīviem resp. pozicionāliem ir kļuvuši par sastingušiem, vēsturiski motivētiem, kas uztverami tikai pēc attiecīgo formu vēstures apguves. Vistraģiskākais stāvoklis pašreiz ir tieši 1. konjugācijas verbiem ar –rt, –rties tagadnes formās un citās no tagadnes celma veidotās formās un attiecīgos atvasinājumos. Apmēram pēdējo divu gadu desmitu laikā liela daļa latviešu valodas runātāju pilnīgi pārgājuši uz plato [e] formās dzeru, beru, sveru, veru, tveru u. tml., arī berams, dzerot, dzeramais u. c. It īpaši tas sakāms par jaunākas paaudzes runātajiem. Šo procesu paātrinājušas šķietami identās 3. konjugācijas verbu tagadnes formas ar [ŗ] tagadnes celmā; cerēt – ceru; derēt – deru u. tml. Šīs formas likumsakarīgi jāizrunā ar pozicionāli nosacītu plato [e]. Taču ārēji formas ir vienādas: veru – ceru, un tāpēc valodas lietotāju vairums morfoloģisko faktoru ignorē – notiek, mehāniska pielīdzināšana. Šķiet, ka mazāks grēks būtu šaurā [e] lietojums 3. konjugācijas verbu formās. To balsta teritoriālais kritērijs un valodas vēstures fakti: apmēram 50% latviešu izlokšņu 3. konjugācijas verbus runā kā senus i – celmus, – t. i., ar šauru [e] tagadnes formās; šo izrunu kā neliterāru variantu resp. atkāpi no normas dažkārt dzird arī literārajā valodā. Tāpēc viens no ieteikumiem varētu būt šaurā [e] vispārinājums arī 3. konjugācijas verbu formās. Tas tomēr būtu labāk, nekā lietot platu [e] visos gadījumos. Otra iespēja ir vismaz daļēji atjaunot [ŗ] tiesības un izmantot to, lai rādītu vēsturisko pamatojumu izrunai normatīvos materiālos – vārdnīcās, kā tas ir proponēts pēdējā laikā, it īpaši, gatavojot latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu. (Grīsle 3; Rudzīte 2) Nekādā gadījumā nedrīkstētu piekāpties platā [e] spiediena priekšā un atzīt to par normatīvu tikai tāpēc, ka tas ir izplatīts; netieši šāda doma ir izteikta, proti, ka varētu mainīt izrunas normu un atzīt [e], [ē] lietojumu 1. konjugācijas verbu ar –rt formās nākotnē, jo pašreiz “.. tendence lietot pozicionālu plato [e], [ē] tomēr vēl nav tik spēcīga, lai mainītu konvencionālo šaurā [e], [ē] lietojumu.” (Ceplītis 6, 34) Pret šo tēzi ir būtiski iebildumi: 1) [e], [ē] lietojums minētajās formās ir vēsturiski nosacīts, nevis tikai tīri konvencionāls – tas izriet no latviešu valodas sistēmas īpatnībām un ir saglabājams, tā maiņai var būt līdz šim neparedzētas sekas; 2) ja ir runa par literāra un neliterāra varianta savstarpēju konkurenci, lietojuma izplatība nekādā gadījumā nedrīkst būt noteicošā – priekšroka ir dodama literārajam variantam.

(3) Literārās valodas attīstības gaitā tomēr vēl līdz šim nav izskausti tie neliterārie varianti [e], [ē] lietojumā, kas radušies izlokšņu ietekmē. Par tiem ir daudz publikāciju. (Laua 4; Pareizrakst. komisija 70; Pareizrakst. komisija 85; Mieze 1, 2, 3, 5 u. c.) Visai lielas grūtības pareiza [e], [ē] lietošanā var rasties augšzemnieku izlokšņu pārstāvjiem. (M. Graudiņa 5) Plato [e] [ē] it kā būtu viegli apgūt to izlokšņu pārstāvjiem, kurās šīs skaņas vietā runā [a]: vacs ( = vecs), rats ( = rets) u. tml.

Izlokšņu ietekmē arī plato [e], [e] runā šaurā [e], [ē] vietā, piemēram, aptuveni 1/3 izlokšņu infinitīvā lieto plato [ē] izskaņā; plato [e] nevietā lieto arī verbos ar –ināt.

Šauru [e] platā [e] vietā lieto 3. konjugācijas verbu tagadnes formās apm. 50% izlokšņu, un tas rada neliterārus variantus ar šauro [e] formās ceru, peldu u. tml. Šauru [e] platā vietā parasti lieto cilvēki, kas ikdienā runā kādā svešā valodā.

(4) Daudzos gadījumos nepareiza [e], [ē] skaņas lietošana ir saistīta ar attiecīgo normu nepietiekamu apguvi. Bez verbu formām ir vēl daudzas tipiskas [e], [ē] izrunas kļūdas (citu vārdšķiru vārdos un vārdformās. Tādas ir atkāpes no normas adverba sen, adjektīva sens, substantīva senatne un attiecīgo darinājumu (sengadus, sengaidīts, sendienas, senlaiki, sengultne u. c.) izrunā; tas saistīts ar vārda cilmes neizpratni un vārdšķiru nezināšanu. Adverbā sen un attiecīgos salikteņos ar šo adverbu 1. daļā [e] izrunājams šauri (Laua 4); sendien, sendienis, sengadus, sengaidīts, senilgots u. tml. Plats [e] ir adjektīva sens un salikteņos ar šo adjektīvu pirmajā daļā: senlaiki, sengultne, arī ģenitīveņos senangļu, sengrieķu, senebreju u. c. Ar platu [e] lietojams adjektīvs velts, zems, adverbs aptuveni, salikteņa Ventspils pirmā daļa u. c. Varianti saliktenim Zemgale iespējami atkarībā no tā, ka skaidro šī vārda tapšanu: ja no vārdkopas zemais gals, lietojams platais [e], ja no vārdkopas zemes gals – šaurais [e]; par literāru pieņemts variants ar plato [e].

No pārējiem vokāļiem vispirms jāmin samērā regulāri sastopamas atkāpes no normām divskaņa [uo] lietošanā, tiek jaukts [o] ar [uo], piemēram, [o] tiek lietots [uo] vietā vārdos oma, omulīgs, omulība, loze, lozēt, tāpat arī daudzos Latvijas vietvārdos: Aloja, Okte, Pope, Brocēni u. tml. (Laua 4, 93)

Bez minētajām atkāpēm vokālisma kvantitātē un kvalitātē izloksnes ietekmē reizēm sastopami neliterāri varianti ar vokāļa [i] iespraudumu: putnis, lepnis, gudris u. tml.

Svārstību konsonantismā pašreiz ir mazāk nekā vokālismā. Atkāpes konsonantismā ir saistītas galvenokārt ar izlokšņu vai citu valodu (parasti kontaktvalodu) ietekmi, ar nevērību izrunā vai pat ar pārspīlējumiem, ko rada zināma mode.

Augšzemnieku izlokšņu ietekmē pastāv varianti palatalizācijā un ķ, ģ izrunā (š ķ ē p s  literārā šķēps vietā,  k a k’ i s  literārā kaķis vieta u. tml.) (Laua 4); šīs atkāpes ir dzīvas arī vēl tagad. Reizēm augšzemnieku ietekmē tiek runāta velāra l skaņa – tā reizēm ir ļoti cieta un sāk līdzināties u vai i skaņai – tā ir modes lieta. (Kušķis 1)

Ar konsonantismu ir saistīta arī valodas estētiska uztvere: ļoti nepatīkamu iespaidu rada pārmērīgs divcentru līdzskaņu š, ž, č, dž lietojums – ja pārmērīgi tiek lietoti vārdi ar šīm skaņām, veidojas šņācošs efekts. It īpaši tas ir sakāms par atvasinājumiem ar –šana un formām ar –ošs, –oša. Pret tiem laiku pa laikam ir vērsušies valodnieki. Piemēram, R. Grabis uzsver valodas estētiskā principa ievērošanas nepieciešamību un aicina nelietot divdabi vadošs (un citus līdzīgus: radošs, lemjošs, domājošs u. tml.) (Grabis 2). Pašreiz divdabis vadošs ir kļuvis par zināmu stereotipu; mēs runājam par vadošiem darbiniekiem, vadošām iestādēm, vadošiem speciālistiem un vēl daudz ko citu (kas turklāt ne vienmēr ir semantiski pieņemami), tāpēc ieteicams šos vārdus aizstāt ar precīzākiem un labskanīgākiem sinonīmiem.

Ir tikai atsevišķi gadījumi, kad jāregulē konsonantu kvantitāte un jāvēršas pret neliterāriem variantiem. Latviešu valodā nešķir pusgarus un garus konsonantus – ir pieņemts runāt par līdzskaņu pagarinājumu (fonētiskajā transkripcijā to apzīmē ar :). Parasti pagarinātus konsonantus izrunā pareizi. Piemēram, regulāri tiek ievērots likums par troksneņa pagarināšanu starp uzsvērtu un neuzsvērtu patskani divzilbju vārdos (paka, lapa u. tml.), arī īpašvārdos (personvārdos Atis, Oto u. c.). Rakstībā tiek rādīts tikai skaneņu dubultojums: gamma, kanna, manna, summa, vinnēt, villaine u. tml.

Konsonantu kvalitāte skaņu pārmaiņu gadījumos tiek regulēta pēc dažādām normatīvām likumībām. Šādas pārmaiņas ir 1) troksneņu asimilācija balsīguma ziņā, 2) vokalizācija. (Ceplītis 6, 34) Troksneņu asimilācija latviešu valodā ir regulāra (ar retiem izņēmumiem) priedēkļa un saknes sadurā [uskāpt], 3) saknes un piedēkļa sadurā: sākdams [sāgdams], 4) saknes vai piedēkļa un galotnes sadurā: smags [smaks]. Problemātiska ir asimilācija salikteņu sastāvdaļu sadurā – senākos salikteņos asimilācija ir regulāra: trešdiena [treždiena], bet jaunākos tās var arī nebūt: grīdsega [grītsega] vai [grīdsega]; tad veidojas divi literāri varianti.

Dažkārt sastopama neliterāra [n] izruna pozicionālā varianta [ŋ] vietā, it īpaši augšzemnieku dialekta vai kādas svešvalodas ietekmē. Piemēram, vārdus konkrēts, banka, anglis izrunā ar priekšējo mēleni, nevis ar pakaļējo atbilstoši literārās normas prasībām.

Neliterāri konsonanta iespraudumi vai elidējumi veidojas 1) izlokšņu ietekmē vai 2) svešvārdos nezināšanas dēļ.

Izlokšņu ietekmē [–ns], [–ņš] kļūst par [–nc], [–ņč]: [vienc], [plānc], [mikrofonc], [Reiganc] u. c.; [ciemiņč], [kaimiņč] u. c. (Grīsle 2) Šādos gadījumos starp [n], [ņ] un sekojošo galotni –s vai –š tiek iesprausts lieks [t]; rodas afrikāta [c] vai [č]: mans > mants > manc u. tml. Šī parādība skar arī uzvārdus: Arens – Arents; Nīmans – Nīmants u. c.

Kombinēta tipa atkāpes attiecas vienlaicīgi gan uz vokālismu, gan uz konsonantismu. Tas var būt fonēmu zudums, reizē savelkoties kopā salikteņa sastāvdaļām un pagarinoties pirmā komponenta patskanim. Piemēram, nevērīgā izrunā numerāļus četrdesmit un sešdesmit runā: [čēesmit], [sēešmit]. Ja vokālis pirmajā zilbē ir garš, tas nemainās; te minami numerāļi trīsdesmit un piecdesmit, kurus izrunā: [trīesmit], [pieesmit]. Visos minētajos numerāļos tiek elidēti konsonanti – numerālī trīsdesmit [s] un [d], numerālī piecdesmit [c] un [d], numerālī sešdesmit [š] un [d]. Elipse notiek salikteņu sastāvdaļu sadurā izrunas atvieglošanai.

Kombinēta tipa atkāpe ir arī zilbju pārstatījums vārdā entuziasts – to izrunā: [entuāzists]. Cēlonis šādai izrunai ir nezināšana – vārdu izrunā pēc paviršas uztveres; iespējams, ka izskaņa –ists tiek jaukta ar svešo fināli –asts; tādā gadījumā būtu jārunā par derivatīvi fonētisku atkāpi no normas.

Augšzemnieku izlokšņu pārstāvjiem konstatēta pārāk “tumša” [i] skaņa / vylks, myza (nevis: vilks, miza ).

Latviešu valodā uzsvaram gandrīz vienmēr ir noteikta vieta – tas parasti atrodas pirmajā zilbē. (Laua 4, 88 – 89) Citas zilbes tiek uzsvērtas reti – ir iespējams dot izņēmumu sarakstu [ne. viens], [lab. rīt], [vis. labākais], [ra. gū] u. c., tātad šie izņēmumi nav tipiski, tās arī ir atkāpes no likuma. Ja minētos izņēmumus runā ar pirmās zilbes uzsvaru, tad tas vai nu ir nejaušs, vai arī paredzēts zilbes īpašai izcelšanai. (Ceplītis 6)

Par intonāciju lietošanu latviešu valodā ir atšķirīgi uzskati. Ir domas, ka intonācija vispār nav normējama. (Ceplītis 6, 33) Šāds uzskats ir saistīts ar grūtībām visu triju intonāciju šķiršanā. Pašreiz intonācijas tiecas nivelēties. Tomēr pastāv zināmas normas intonāciju lietošanā. Zilbes intonācija literārajā valodā vismaz daļēji ir normēta. (Raģe) Latviskas cilmes vārdu intonācijas ir primāras un patstāvīgi normējamas. (Turpat.) Literārajā valodā pašreiz pastāv divas intonāciju sistēmas: trīsintonāciju sistēma (kurā ietilpst stieptā, krītošā un lauztā intonācija) un divintonāciju sistēma (stieptā un nestieptā; netiek šķirta lauztā un krītošā intonācija). (Ceplītis 6, 33) Nedrīkst jaukt stiepto un nestiepto intonāciju: šāda jaukšana parasti notiek izlokšņu ietekmē: saka [mаja], [lаime], [lаiva] u. tml. ar krītošo, nevis normai atbilstošo stiepto intonāciju. Nedrīkst arī krītošās intonācijas vietā lietot stiepto – izlokšņu ietekmē saka [maīze] u. tml.

Stieptā un nestieptā intonācija noteikti jāšķir katrā publiskā runā aktieriem, lektoriem, diktoriem, pedagogiem (protams, kļūdas intonējumā var būt mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis – it īpaši skatuves runā).

Īpaši svarīgs ir intonējuma šķīrums homogrāfos – tas ir jāiemācās, apgūstot valodu. Homogrāfu intonatīvā atšķirība parasti tiek rādīta vārdnīcās, noteikti – pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcās: [zвle] un [zāle], [stāvs] un [stаvs] u. tml.

Vārddarināšana mūsdienu latviešu valodā ir aktīvs process. Jaunus vārdus cenšas darināt ikviens, kas grib 1) nosaukt jaunu priekšmetu vai parādību vai arī 2) zināmu priekšmetu vai parādību pārdēvēt citā vārdā (piemēram, barbarismu  b r о ņ a  aizstāt ar terminu nodrose u. tml.). Vārddarināšanā galvenā ir sistēmiskā atbilsme: modeļi tiek vērtēti pēc atbilsmes valodas sistēmai un realizācijas iespējām. Arī normatīvie ieteikumi attiecīgi ir vērtējami 1) pēc pareizuma un 2) pēc lietojuma. Ne vienmēr valodā nostiprinās un tiek lietoti ieteiktie darinājumi. Piemēram, gadsimta pirmajā puse ir ieteikti atvasinājumi ar –kl–: kriteklis (izpletnis), laistīkla (lejkanna), medīkla (medību rajons), medīkļi (medījamie dzīvnieki), notekle (renstele), raidīkla (raidstacija), sausēklis (sausināmais papīrs) u. c., bet tie nav ieviesušies vai nu nelabskanīguma, vai negatīvu asociāciju, vai arī priedēkļa daudznozīmības dēļ – pēdējā gadījumā nav ievērots sistēmiskās (semantiskās) atbilsmes princips, īpaši svarīgi ir prognozēt iespējamās pārmaiņas valodā, atkāpes no pašreizējām normām.

Popularizējot izstrādātos terminus, ir jācenšas novērtēt dažādus faktorus un izmantot dažādas iespējas. Jāņem vērā normas avota autoritāte. Piemēram, valodnieki ieteica sporta terminoloģijā izmantot darinājumus klupināt, klupināšana, klupinājums vai pat paklupenis (hokejā), bet tie nezināmu iemeslu dēļ neieviešas (Skujiņa 8, 79). 1979. gada 13. martā laikrakstā “Padomju Jaunatne” parādījās pazīstamā rakstnieka Z. Skujiņa raksts ar tiem pašiem priekšlikumiem, un šoreiz tie tika pieņemti. Tātad valodnieku ieteikumiem pietrūka autoritātes (vai arī neatlaidības popularizējot).

Par vārddarināšanas jautājumiem paralēlismu sakarā sk. iepriekš (par derivatīvajiem variantiem, paronīmiem, homonīmiem, leksiski derivatīvajiem sinonīmiem un kontaminātiem). īpaši daudz ir derivatīvo kalku, piemēram,  p i e g ā j i e n s,  i z p ā r d o t  u. c.) (III. 2.1.1.2.). Dažādus darinājumus izmanto kā stilistiskus līdzekļus. Sinhroniskā aspektā ir produktīvi un arī neproduktīvi vārddarināšanas tipi un modeļi. Neproduktīvajiem modeļiem var būt lielāka stilistiskā slodze nekā produktīvajiem – notiek zināma aktualizācija. Vārddarināšanas sinonīmi bagātina valodas līdzekļus.

Īpašs jautājums ir internacionālo vārdu iekļaušanās nacionālās valodas vārddarināšanas procesos; tas nav izdalīts īpaši, jo ir ļoti cieši saistīts ar nacionālo vārddarināšanu (par internacionālu vārdu adaptāciju sk. III. 2.3.)

Atkāpes raksturotas, sastatot precīzu, vēlamu darinājumu ar neprecīzo. Ir atšķirības darinājumu tipos: vārdi visvairāk tiek darināti ar morfoloģisko paņēmienu, šajā tipā vērojams arī visvairāk atkāpju; mazāk to ir salikteņu darināšanā; semantiskais paņēmiens (konversija) vispār vismazāk izmantots. Atkāpes var būt formālas vai formāli semantiskas. Ir grūti nošķirt tīri formālas atkāpes no semantiskām, jo katrs darinājums ir saistīts ar semantiku: katram vārddarināšanas līdzeklim ir nepieciešama noteikta semantiska slodze semantiska precizitāte nepieciešama arī niansēs. Piemēram, ir iespējami regulāri atvasinājumi ar priedēkļiem, kas tomēr īsti neiederas attiecīgajā nozīmes tipā. Tādi ir substantīvi ar bez–, kas nosauc personas, kurām trūkst nepieciešamas, substantīva nosauktas konkrētas reālijas: bezdarbnieks ir cilvēks, kam nav darba un kas to nevar atrast, bezbiļetnieks ir cilvēks, kam nav biļetes u. tml. Bet darinājums bezrindnieks atšķiras ar nozīmes niansi – tas nosauc cilvēku, kurš tīšuprāt iet citiem priekšā bez rindas, kurš negrib stāvēt rindā: Pusdienlaikā pie kases stāvēja pagara rinda.., bet te kāds  b e z r i n d n i e k s ..  plijās virsū kasierei, lai ielejot vīna glāzi.

(OL) Ar šādiem darinājumiem sistēmā tiek ieviesta kāda nianse, tās dēļ attiecīgais tips var kļūt daudznozīmīgs un tāpēc nevēlams – ar tiem jābūt uzmanīgiem.

Atvasinājums tikai tad spēj ieņemt pilntiesīgu vietu valodā, ja tam ir nepārprotama semantika un ja tas iekļaujas valodas sistēmā: ir darināts atbilstoši regulāriem modeļiem ar piemērotiem vārddarināšanas paņēmieniem un līdzekļiem (protams, ņemot vērā, ka mainās un attīstās arī pati sistēma).

Formālas atkāpes vārddarināšanā ir saistītas galvenokārt ar vārddarināšanas līdzekļu neprecīzu izmantošanu. Tās var būt gan vārddarināšanas celmā, gan (galvenokārt) afiksos.

Tā sastopama reti. Piemēram, neregulārā atvasinājumā  l i n g v i n i s t s:  ..kļuva par filologu  l i n g v i n i s t u,  par rakstnieku. (RK 80) Tā vietā lietojams vārds lingvists, atvasināts no celma lingv– ar piedēkli –ist–. Neprecīzs darinājums ir  i n ž e n ē r i j a  (Skujiņa 9) – pareizi: inženierija. Pašreiz vēl joprojām tiek lietots adjektīvs  p a r t e j i s k s,  kurš pēdējā laikā precizēts: partijisks (no substantīva partija ).

Vārddarināšanas celmā iespējamas svārstības skaņu mija. Piemēram, adjektīvos ar –ains no 5. deklinācijas substantīviem ar lūpeni celmā mijas rezultātā būtu jābūt konsonantam [j]: ziepjains no celma ziepj– ar motivāciju ‘daudz ziepju’ ; līdzīgi arī dzelmjains, kraupjains, zemjains u. c. Taču jau sen tie bieži ir lietoti bez mijas (kā vieglāk izrunājami): dzelmains, kraupains, zemains, ziepains u. tml.: ar rokām vāktas bietes nav tik zemainas; kraupains suns u. tml., tāpēc šie darinājumi ir atzīti par literāriem (Augstkalne 2, 69); veidojas literāri varianti.

Personu nosaukumus no substantīva ar –iet– darinot, celmā notiek līdzskaņu mija: [k], [g], [ļ], [ņ] mijas ar [c], [dz], [l], [n]: Dundaga – dundadznieki, Bīriņi – bīrinieši u. tml. Tomēr ir arī atkāpes: Kauņa – kauņieši, Vilna – viļnieši u. tml.; ir arī paralēllietojums: hamburgieši – hamburdzieši. Tāpēc paralēli likumīgajiem darinājumiem medinieši, dārzinieši atzīti arī mediņieši, dārziņieši (Porīte 3)

Mūsdienu valodā iespējami arī darinājumi, kam var atrast vēsturisku motivāciju, resp., vārddarināšanas celmu. Piemēram, substantīvs laivotava: Iziet no savas mājas un .. nokļūt pie ūdeņiem. Peldētavā.  L a i v o t a v ā.  Makškerētavā. (7. 79) Ar –tava atvasina substantīvus tikai no verbiem. Mūsdienu latviešu valodā nelieto verbu laivot, bet ME (2, 414) minēts verbs laivuot ar nozīmi ‘braukt ar laivu’, tāpēc minētais atvasinājums ir pieņemams. Tas pats sakāms par substantīvu gaisotne, kuru, pēc J. Endzelīna domām, varētu atvasināt no celma, kurš beidzas ar t. Mūsdienu valodā verbs gaisot nav sastopams, bet ME (1,588) rādīts verbs gaisuoties 1) “?” sniegi, vēji gaisuojas; 2) būt nemierīgam; tātad atvasinājums gaisotne var radīt iebildumus vienīgi nozīmes neskaidrības dēļ.

Neatbilsme afiksācijā rodas, kad darinājumi neatbilst regulāriem modeļiem. Tādā gadījumā vai nu jāprecizē afiksi, vai jāizmanto cits vārds. Cits afikss (parasti priedēklis vai piedēklis) nepieciešams, ja attiecīgos darinājumus latviešu valodā vispār nelieto.

(1) Priedēklis neder verbiem  a p s k a i t ļ o t  (izskaitļot),  i e r e g u l ē t  (noregulēt) u. c.:  a p s k a i t ļ o t  barības vielu daudzumu;  i e r e g u l ē t  cehu . Šādi verbi ir neliterāri kalki. Līdzīgi arī substantīvu darināšanā:  s a t ī s t ī b a  (attīstība),  u z c i r t u m s  (izcirtums),  p a l o k s  (ieloks) u. tml.: Meitene no saulainās  u z c i r t u m а  gleznas izzuda mežā (OL); meža  p a l o k s. (PC 85)

Sastopami neregulāri darinājumi ar bez– (ar verbu nesaistīti):  b e z t a l a n t s  (talanta trūkums): Tās būs pārdomas par talantu un  b e z t a l a n t u.  (ĶR 86) Varētu lietot ģenitīveni beztalanta. (MLLVG 1) Prievārda ģenitīveņos prievārds nosaka ģenitīveņa morfoloģisko skaitļa formu – atbilstoši attiecīgā substantīva skaitļa formas lietojumam; bezinerces, pretgaisa; bezbēniņu. (Soida 2) Ar priedēkli starp– ģenitīveņus lieto tikai daudzskaitlī: starpresoru, starppilsētu, ar bez–, pret–, zem– abos skaitļos.

Mūsdienu latviešu valodā darina un lieto adjektīvus ar ne–: nebrīvs, neglīts, negatavs u. tml. Tiem ir pamatvārdiem pretēja nozīme. Taču tos nedarina no visiem adjektīviem, piemēram, nelieto darinājumus nedusmīgs, nešausmīgs – lieto antonīmus priecīgs, jauks u. tml. īpašības, pazīmes nepilnīguma nozīme parasti lieto atvasinājumus ar pa–: lieto atvasinājumu neliels (ne liels, ne mazs), bet nelieto nemazs – tā vietā lieto paliels. Antonīmu pāri pārī resns un tievs nevienu no tiem neizmanto darinājumos ar ne–; pārejas pakāpju nosaukšanai lieto adjektīvus paresns, patievs. Tāpēc nebūtu vajadzības pēc adjektīva  n e r e s n s:  ..n e r e s n o s  kokus skrejošais zāģis strauji pārkož. (OL)

(2) Ar piedēkļiem tiek atvasināti galvenokārt nomeni. Var veidoties neregulāri atvasinājumi, kas neatbilst attiecīgajam modelim no sintaktiski semantisko attieksmju viedokļa. Piemēram, ar piedēkli –ēj– atvasina aktīvu darītāju, arī mašīnu, rīku, aparātu nosaukumus. Nav ieteicams ar šo piedēkli atvasināt substantīvu no verba patikt, jo šis verbs nenosauc aktīvu darbību. Darinājums  p a t i c ē j s  ar nozīmi ‘tāds, kam kaut kas var patikt’ neiekļaujas attiecīgajā modelī un uzskatāms par okazionālu: Zieds meklē  p a t i c ē j u,  zieda kāts savu vāzi. (OL)

Substantīvus ar –īb– atvasina no substantīviem, adjektīviem, divdabjiem, bet ne no adverbiem, tāpēc  k l ā t n ī b a  uzskatāms par kļūdu – jālieto klātiene (Ozoliņš). Neregulāri atvasinājumi ir arī  p a g ā j ī b a,  a i z g ā j ī b a  (pareizi – pagātne ): Varakļānos jau sen  a i z g ā j ī b ā  tie laiki.. (S 2, 81) Var lietot verba finīto formu: aizgājuši, pagājuši tie laiki.

J. Endzelīns aizrāda, ka tautas valodā no ciešamās kārtas divdabja atvasināti substantīvi nav sastopami un bez lielas vajadzības nav darināmi. (Endzelīns 1, 55)

Pašreiz ir sastopami nevēlami atvasinājumi  s a k o p t ī b a,  s a l a u z t ī b a  u. tml.: Laba  s a k o p t ī b a  vērojama Džūkstes ciema centra Brāļu kapos (KR 88); Slimība sākās ar  s a l a u z t ī b a s  sajūtu.. (DK 86) Pirmajā piemērā ieteicams lietot attiecīgā verba finīto pasīva formu, otrajā – aprakstoši palīgteikumu it kā kaulus lauztu vai tml., jo pa īstam nekas netiek lauzts.

Pašreiz plaši tiek lietots neregulārs (kalkēts) atvasinājums  p i e g ā j i e n s  pareizā pieeja vietā: atrast pareizu  p i e g ā j i e n u,  ar sportisku  p i e g ā j i e n u  u. tml.

Ir tādi regulāri darinājumi (daudzpakāpju atvasinājumi), kas sarežģī valodas sistēmu un reizēm ir grūti uztverami. Piemēram, no substantīva parāde atvasināts mazlietots adjektīvs  p a r ā d i s k s  (ar līdzīguma, atbilstības nozīmi), bet no tā savukārt substantīvs parādiskums: .. jūtams formālisms .. dažu pasākumu pārliekajā  p a r ā d i s k u m ā.  (J 86) No substantīva lūžņi darināts verbs pielūžņot, bet no tā savukārt pielūžņojums, kas neprecīzi tiek lietots pamatvārda lūžņi vietā: Viņu pienākums .. būtu šos  p i e l ū ž ņ o j u m u s  savākt un aizgādāt uz izgāztuvi.. (DB 1,87); iztīrīt parku no  p i e l ū ž ņ o j u m a  (KU 82) u. tml.

Visvairāk neregulāro substantīvu (abu dzimšu vārdi) darināti ar deminutīvu piedēkļiem –iņ– un –īt–. Tie minēti MLLVG 1, par tiem ir publikācijas valodas prakses materiālos. Biežāk sastopamie:  k a r t i ņ a,  k a s t i ņ a,  k r ū z i ņ a,  p l ā k s n i ņ a,  z v a i g z n i ņ a;  p r ī m u l ī t e  u. с. (M. Graudiņa 2) arī personvārdi Katiņa, Lotiņa, Zetiņa; Katrīnīte, Regīnīte u. c. Sevišķi plaši lietots deminutīvs  k a r t i ņ a  un attiecīgie salikteņi  f o t o k a r t i ņ a,  k o n t r o l k a r t i ņ a  u. tml. Arī  l i d m a š ī n ī t e,  p i r ā m ī d ī t e:  bezpilota  l i d m a š ī n ī t e.  (L 2, 84) Neregulāri darinājumi sastopami arī daiļdarbos: Dzīvoja vecīts ar večiņu savu Mājiņā baltā  B i r z s n i ņ a s  malā (OL); ..vecīts ar večiņu sēdēja Baltās mājiņas  S l i e k s n i ņ a  priekšā. (OL) regulāri darinājumi ir birzīte (deminutīvs no birzs ), slieksnītis. Mākslas darbu nosaukumos plaši lietots un nostiprinājies neregulārs deminutīvs  s e r m u l i ņ š  (regulārs atvasinājums no sermulis ir sermulītis ): romāna nosaukums “S e r m u l i ņ š  uz asfalta ”, gleznas nosaukums “Dāma ar  s e r m u l i ņ u ”. Šī deminutīva nostiprināšanās kaitē valodas praksei. Neregulāri deminutīvi sastopami arī dažādos citos nosaukumos, piemēram, lietišķās mākslas Tautas studija  K a m o l ī t i s,  deju kolektīvs  K a m o l ī t i s  u. с. Tas liecina, ka valodas praksē pret neregulāriem deminutīviem nav izveidojusies nepieciešamā neiecietība. Cēlonis ir gan nezināšana, gan garīgs kūtrums neskaidrību likvidēšanā. Arī tautas valodā plaši lietoti neregulāri deminutīvi  t r a k t o r ī t i s,  u z k a l n ī t i s,  ž u r n ā l ī t i s  u. tml. Neregulāri deminutīvi tiek lietoti terminoloģijā: centrīte, čaulīte, saitiņa u. c. Tie vairs netiek uztverti par deminutīviem – tiem nav ne pamazinājuma, ne mīlinājuma nozīmes, tie ir pārgājuši citā, konkrētā un neitrālā lietojuma sfērā.

Adjektīvu neregulāri piedēkļdarinājumi sastopami samērā reti. Tāds ir  p ā r v a r ī g s  ar neskaidru nozīmi un cilmi: Apkārt ir meži un lauki, kalni un birztalas.. –  p ā r v a r ī g s  plašums līdz pat bezgala tālajam, zili sirmajam Vidzemes apvārsnim. (OL) Dažkārt tiek veidoti ļoti sarežģīti darinājumi, piemēram: tiekšanās spēlēt  k o m b i n a c i o n ā l i  (RB 84) Varētu būt: kombinēti; vienoti. Dažkārt sastopami adjektivējušies divdabji no nelietotiem verbiem: medaļots – Sunim ir  m e d a ļ o t i  vecāki.

Darināšanu nosaka semantika; tieši nozīmes dēļ kāds vārddarināšanas modelis un līdzekļi vārdam nav piemēroti. Tādi ir gadījumi, kad izmantotais afikss nav vajadzīgs, ir atmetams vai apmaināms ar vajadzīgu. J. Endzelīns aizrāda, ka “Jaunus vārdus darinot, vajadzētu vispirms vairīties no nozīmes ziņā tukšām skaņām.” Tādas, viņaprāt, ir n un m; pareizi būtu irde, nevis irdne, salde, nevis saldne, nepareizi darināts būtne. Pareizi ir darinājumi ar –tne no pagātnes pasīvajiem divdabjiem: celtne, šķirtne u. tml. Bet ne izlietne – pareizi ir izlietuve. (Endzelīns 4, 397) Mūsdienu valodā atvasinājumi būtne, irdne, izlietne atzīti par literāriem.

Desemantizēti afiksi ir lieki; tie var būt priedēkļi vai piedēkļi.

(1) Lieks priedēklis mūsdienu latviešu valodā sastopams galvenokārt verbiem. Tas ir norādīts valodas prakses materiālos. (Augstkalne 2, 71; Ozola 5 u. c.) Priedēkļverbu darināšanā mūsdienu latviešu valodā jāņem vērā vairāki nosacījumi: 1) verbiem latviešu valodā ir pievienojams tikai viens priedēklis; izņēmums ir priedēklis ne–, kā arī tie divpriedēkļu verbi, kuri a) bez priedēkļa vispār netiek lietoti (pazīt – iepazīt ) vai b) kuriem priedēklis ir piešķīris pavisam citu nozīmi (dot – izpārdot ). Ar diviem priedēkļiem sastopami neliterāri kalkēti atvasinājumi  p i e р а с е l t,  i z p a l i k t,  p r e t n o s t a t ī t  u. c.

Pēdējā laikā latviešu valodā vērojama tendence īpaši uzsvērt darbības pabeigtību vai īslaicīgumu. Turklāt bieži pats verbs bez priedēkļa (semantiski) nosauc pabeigtu darbību, un priedēklis ir lieks, tas pat traucē uztvert verba nozīmi. Tādi ir gan internacionāli, gan latviskas cilmes verbi. Internacionālas cilmes verbiem nevajadzīgi tiek pievienots priedēklis no–. Tie ir verbi adresēt, fiksēt, konstatēt, koncentrēties, orientēties u. c. Pašreiz ļoti izplatīti ir:  n o a d r e s ē t  vēstuli kādam; autosports ir  n o b a n k r o t ē j i s  (S 1, 87);  n o d e p o n ē t  500 rubļu;  n o f o r m ē t  būvi; skatītāji tika  n o i n f o r m ē t i;  n o k o m e n t ē t  izrādi;  n o k o m p l e k t ē t  brigādi;  n o k o n s t a t ē t  faktus;  n e k o n t r o l ē t  dzīvsvara pieaugumu;  n o l i k v i d ē t  krautuvi;  n o m e l i o r ē t  laukus;  n o n i v e l ē t  personību;  n o o r i e n t ē t i e s  tumsā;  n o p a s t e r i z ē t  pienu, burkas;  n o p r e c i z ē t  grafiku;  n o r a k s t u r o t  darbinieku;  n o r e a l i z ē t  ieceres;  n o s t a r t ē t  sacensībās u. tml. Latviešu valodā ir tāda vienkāršo un salikto laiku sistēma, ar kuras palīdzību var izteikt dažādu veidu darbību, darbības pabeigtību. (Ozola 5, 128) Nosacīti varētu pieļaut perfektivētājpriedēkļa izmantošanu verbiem, kuri nosauc ilgstošu procesu: nocitēt, nodemonstrēt, noformulēt (uzdevumu), nopublicēt (rakstu).

Nevajadzīgi perfektivējumi konstatēti arī ar iz– un pie–:  i z a k c e n t ē t  ekspozīcijas kārtojumu;  i z r e s t a u r ē t  pili; piereģistrēt u. tml.

Lieks perfektivējums ir konstatēts arī atvasinājumos, kuru lietojumu nosaka tradīcija:  p i e s o l ī t  (lielāku maksu);  s a b r a u k ā t (daudzas reizes); n o r e d z ē t:  Es sliktu sapni n o r e d z ē j u. (OL) Mūsdienu valodā konstatēti lieki perfektivētājpriedēkļi at–, ie–, iz–, no–, pie–, sa–, uz–. Piemēram:  a t g a d ā s  disciplīnas pārkāpumi; laiks i e g a d ī j i e s slikts; lietus  i z b e i g s i e s  tuvākajā laikā;  i z s e c i n ā t,  ka jāmaina darba stils;  i z v ē r t ē t  vēstures faktus;  n o b e i g t  turnīru; sacensības  n o b e i g u š ā s  (verbam nobeigties ir nozīme ‘nomirt; beigt eksistēt’);  n o m a n ī t  pārmaiņas;  n o u p u r ē t  intereses;  n o v i e n k ā r š o t  valodu un stilu  u. tml. Sevišķi izplatīts ir verbs  n o p a m a t o t:  n o p a m a t o t  izvēli, viedokli, domas, pieredzi, prasību u. c.

Lieks ir priedēklis pa– un pie– nepilnīgas, īslaicīgas darbības nosaukšanai, kad tā nav vēlama, jo piešķir verbam nenopietnas attieksmes niansi:  p a r a k s t u r o t  stāvokli,  p a t u r p i n ā t  sarunu,  p i e p a l ī d z ē t  darbā u. tml.

Deverbāliem priedēkļsubstantīviem, tāpat kā attiecīgajiem verbiem, nav vajadzības pēc perfektivētāja priedēkļa piemēros: lopu  a p g ā n ī š a n a;  ceļu  i e l a b o š a n a;  cilvēku  i z r ī c ī b a;  i z t i e s ā š a n a s  kvalitāte u. tml. Arī: Kalnā  u z k ā p ē j a s  rudās apses.. (OL); trepju  p a t u r p i n ā j u m s  (OL) u. tml. Šādi darinājumi būtu precizējami – priedēklis atmetams.

(2) Piedēklis bez semantiskas slodzes sastopams retāk nekā priedēklis. Iespējami pat divi lieki piedēkļi:  r u t i n i e r i s m s  ar nozīmi ‘rutīna’: birokrātisma un  r u t i n i e r i s m а  pārvarēšana (RB 86) – darinājums ir samākslots un galīgi aplams.

Piedēklis –īb– nav vēlams atvasinājumos  i e r ē d n i e c ī b a,  s t r ā d n i e c ī b a,  z e m n i e c ī b a  u. tml. (Endzelīns 1) – labāk iztikt ar pamatvārdiem ierēdņi, strādnieki, zemnieki. Šis aizrādījums būtu ņemams vērā arī pašreiz. Lieks –um– ir atvasinājumā  s t i m u l ē j u m s:  Karadienesta reglaments paredz daudz  s t i m u l ē j u m u.  (KA 88) Tas pats pateikts ar vārdu stimuls. Šķiet, ka lieks ir piedēklis –ij– vārdā  s t u d e n t i j a:  S t u d e n t i j a s  spēks – vienotībā. (PS 78) Ar –ij– latviešu valodā tiek darināti kontinentu, valstu un zemju nosaukumi. Minētajā piemērā nevar runāt par kādu īpašu studentu zemi – te skaidri saredzama nozīme – 'studenti; studentu kopums’.

Valodas praksē tiek jaukti darinājumi ugunsdzēsība un ugunsdzēsējs vai ugunsdzēšams: terminos ugunsdzēsēju piederumi vai ugunsdzēšamie piederumi plaši lietots nevēlamais atvasinājums  u g u n s d z ē s ī b a:  u g u n s d z ē s ī b a s  piederumi, arī  u g u n s d z ē s ī b a s  aktīvs, muzejs, pārvalde u. c. Darinājums  u g u n s d z ē s ī b a   vispār nebūtu lietojams.

Semantiski jāšķir 1) personu nosaukumi ar –niek– pēc nodarbošanās (avīžnieki, muzejnieki, vārdnīcnieki u. tml.) un 2) pēc piederības pie kāda kolektīva ar –iet– (popovieši, dārzinieši, dailēnieši u. tml.) (Baltiņa 4, 103 – 105)

Semantiskas neskaidrības rada daži atvasinājumi ar –niek–:  b o r t i n i e k s;  b o r t i n i e k a  kravas tilpne. (S 2, 81) Ar izskaņu –nieks darina galvenokārt personu nosaukumus, kā arī nedaudz priekšmetu nosaukumu: bagāžnieks, burinieks u. tml.  B o r t i n i e k s  varētu derēt ka satiksmes līdzekļa nosaukums, ja darinājumam būtu skaidra nozīme. Borts (LVV, 137) ir 1) kuģa ārsienas augšmala; kuģa, lidaparāta sāni un 2) automobiļa ārsienas augšmala. Piemēra konteksts liecina, ka lietota 2. nozīme, taču vārds ir okazionāls, jo ārpus konteksta tas nav saprotams. Tas pats sakāms par vārdu  l i e l j a u d n i e k s:  Arī vibrāciju  l i e l j a u d n i e k ā  jūt mazāk. (PD 2,81) Bez konteksta nevar zināt, par kādu lielas jaudas mašīnu ir runa – par traktoru, kombainu, automašīnu vai vēl kādu citu. Substantīvs  ū d e ņ n i e k s  ir personas nosaukums, bet tā nozīme nav saprotama bez konteksta; kontekstā domāti ūdenstūristi: .. pēc Kandavas radiorūpnīcas ceļojošajām balvām šoreiz tīkoja gandrīz simts  ū d e ņ n i e k u..  (PK 86) Semantiskas nenoteiktības dēļ minētie darinājumi nav ieteicami.

Ar piedēkli –niek– darina personu nosaukumus pēc dzīves vietas, sociālā stāvokļa, nodarbošanās veida, darba rakstura. Atvasinājums  n e k ā r t ī b n i e k s  neatbilst nevienai no minētajām nozīmēm –  n e k ā r t ī b n i e k i  ir nekārtīgi skolēni, kārtības jaucēji: Efektīgi, ja avīzē ievieto  n e k ā r t ī b n i e k u  fotogrāfijas. (PZ 70) Tas arī ir okazionāls atvasinājums. To balsta antonīmija: kārtībnieki uztur kārtību, nekārtībnieki to jauc.

Piedēklis –ain– ir lieks adjektīvā  s ā r t r u d a i n s:  s ā r t r u d a i n s  ziemeļu granīts (OL); tāda pati nozīme ir pamatsaliktenim sārtruds, kas dzejas ritmā iekļaujas ar interfiksu: sārtiruds.

Piedēklim –īg– nav semantiskas slodzes adjektīvos  k u p l ī g s,  s m a d z ī g s,  t u m s n ī g s  u. tml.:  k u p l ī g s  dārzs;  s m a d z ī g s  klēpis;  t u m s n ī g a  brūnaļa u. tml. Tie veido nevajadzīgu sinonīmiju. (Nītiņa 1) Līdzīgs ir arī laipnīgs, jaunīgs, bet iespējams, ka šajā gadījumā piedēklis rāda īpašības nepilnīgu piemitību; to īpaši labi raksturo piemērs: Viņa ir ne tik daudz jauna, cik  j a u n ī g a.  (Z. Skujiņš, Vīrietis labākajos gados, R., 1975, 234) Tomēr šī adjektīvā semantika nav īsti noteikta: ‘ne visai jauna’, ‘līdzinās jaunai’ vai vēl kā citādi, tāpēc tas nebūtu ieteicams.

Adjektīvs  p a r ā d i s k s  lietots kā substantīva ģenitīva parādes sinonīms: .. esam atteikušies no atsevišķiem  p a r ā d i s k i e m  pasākumiem.. (DU 88) Minētā atvasinājuma nozīmi balsta konteksts; ārpus tā nav zināms, vai adjektīvs atvasināts no substantīva parāde vai no substantīva parāds, tātad atvasinājums ir neprecīzs.

Nepilnīgi atvasinājumi ir ļoti reti sastopami. Ir zināmi daži gadījumi:  i e s t ā j a  substantīva iestāšanās vietā: .. pari e s t ā j u  žurnālistikas fakultātē īstas skaidrības tomēr nav. (PJ 86) Substantīvs iestāja patstāvīgi netiek lietots (LLVV un LVV nav konstatēts); tiek lietots ģenitīvenis iestāju: iestāju pārbaudījumi; tas palicis salikteņos iestājeksāmens, iestājpārbaudījums. (Minētajā piemēra satura dēļ labāk ieteicams vārds uzņemšana. )

Iespējams, bet netradicionāls ir adjektīvs optimisks un attiecīgais adverbs optimiski: ..esmu noskaņots  o p t i m i s k i.  (L 2,86) Parasti tiek lietoti vārdi optimistisks, optimistiski.

Ar sintaktisko paņēmienu tiek darināti salikteņi un abreviatūras.

Salikteņu darināšanā mēdz būt gan tikai formālas, gan arī formāli semantiskas atkāpes.

Lai konstatētu atkāpes salikteņu darināšanā, jāņem vērā to pazīmes. Tās ir: 1) fonētiskā – saliktenis ir cieša akustiska vienība ar vienu galveno uzsvaru, parasti pirmajā zilbē; komponentu sadurā nav pauzes; 2) semantiskā – noticis zināms sastāvdaļu nozīmes pārveidojums, salīdzinot salikteni ar vārdu savienojumu (lielgabals – liels gabals ); saliktenim ir sava, parasti viena, no konteksta un situācijas neatkarīga nozīme – tā atšķiras no motivētājvārdkopas nozīmes; nozīmes pārveidojuma pakāpes dažādiem salikteņiem ir atšķirīgas; 3) morfoloģiskā – parasti saliktenim ir divas sastāvdaļas jeb komponenti, pirmais komponents ir svarīgs pēc morfoloģiskās uzbūves – tam var būt nepārveidota forma (gadalaiki ) vai pārveidota forma (biškopis, ūdeņradis u. tml); pirmā komponenta morfoloģiskās formas funkcijas realizējas nevis sintakses, bet gan leksikas līmenī, un pilnā morfoloģiskā formā galotne kļuvusi par saistītājelementu resp. interfiksu; 4) sintaktiskā – saliktenim teikumā ir viena vārda funkcija; 5) vārddarināšanas: salikteņus veido no noteiktiem komponentiem (kā pirmajiem, tā otrajiem), kas ir kopīgi vairākiem salikteņiem, piemēram, tādi ir pus–, vien–, paš–, –veida, –veidīgs, –diena u. c. Ir maz komponentu, ko izmanto tikai viena salikteņa darināšanā. (Par to un citiem salikteņu darināšanas jautājumiem sk.: Ahero 4; Ahero 2; Ahero 1.) Minētās pazīmes samērā droši ļauj identificēt salikteņus.

Salikteņu darināšanā vispirms būtu jāmin sintagmatiskas atkāpes, kas radušās salikteņu (to komponentu) formālajā izveidē.

Iespējami morfoloģiski neprecīzi salikteņu komponenti. Piemēram, tāds ir pirmais komponents saliktenī  d a u d z u v i e t:  Diemžēl  d a u d z u v i e t .. iestāžu vadītāji izrada mazu interesi par to. (KR 87) Varētu būt saliktenis daudzviet pēc analoģijas ar daudzreiz, daudzkārt; varētu arī atstāt vārdkopu daudzās vietās.

Var būt atkāpes kā pirmā, tā otrā komponenta formālajā izveidē. Jāņem vērā komponentu tipi. Piemēram, pirmās daļas komponents pēc salikteņu vārddarināšanas pazīmēm var būt pirm–: pirmdzimtene, pirmmācība u. c. Nav ieteicams saliktenis pirmsskolēni (ZT 86), labāk lietot vārdkopu pirmskolas vecuma bērni.

Lielu salikteņu grupu latviešu valodā veido ģenitīveņi. (Soida 2, Soida 3, 156 – 158); tas ir produktīvs salikteņu darināšanas veids (bez salikteņu ģenitīveņiem ir arī prievārda ģenitīveņi: pretbumbu patvertne, bezierunu kapitulācija u. tml.). Ģenitīveņiem ar skaitļa vārdu pirmajā komponentā jāšķir morfoloģiskās formas: ja pirmais komponents ir vien–, ģenitīvenis lietojams vienskaitlī: vienkopas teikums, vienstāva māja; ja pirmais komponents ir skaitļa vārds sākot ar divi, ģenitīvenis lietojams daudzskaitļa formā: divkopu teikums, piecstāvu nams. Daudzskaitļa formā lietojami arī ģenitīveņi ar daudz–: daudzamatu prasme, daudzstāvu nams.

Neprecīzi darināts saliktenis  t o d i e n a s:  Atmiņās ieskicēts  t o d i e n a s  gājiens.. (PD 2) – ģenitīveņa pirmais komponents jālieto atbilstoši otrajam: tās dienas = tāsdienas, to dienu = todienu. Minētajā piemērā labāk lietot vārdkopu: tās dienas gājiens.

Pašreiz latviešu valodā legalizēti kalkēti salikteņi ar infinitīvu pirmajā un deverbālu substantīvu otrajā daļā (Bušs 2 u. c.): strādātprasme, celtspēja, dziedātprieks, dejotgribētājs u. tml. Bet nav pieļaujams ar verbu derivatīvi nesaistīts konkrētas nozīmes substantīvs otrajā daļā: s p o r t o t v i e t a  (S 1, 86),  s t r ā d ā t p u l k s  (BB 1, 89); labāk lietot vārdkopas sportošanas vieta, darītāju, strādnieku pulks.

Viens no galvenajiem jautājumiem salikteņu identificēšanā un darināšanas mehānisma izpratnē ir saistīts ar tā nozīmi. Nav darināmi pēc nozīmes nevēlami salikteņi, piemēram,  a n t i s a n i t ā r i j a  darināts kā antonīms vārdam sanitārija (‘praktisku pasākumu kopums higiēnas prasību realizēšanai’ SV 638);  a n t i s a n i t ā r i j а  nav ieteicama: Cūku kūti valda  a n t i s a n i t ā r i j a  (PKU 78) – var lietot vārdkopu antisanitāri apstākļi vai, vislabāk, vārdu netīrība.

Valodas praksē svarīgas salikteņu un attiecīgo vārdu savienojumu savstarpējās substitūcijas iespējas, proti, 1) kad salikteņa vietā lietojama vārdkopa vai cits vārdu savienojums, 2) kad vispār likvidējams saliktenis, 3) kad saliktenis ir neprecīzs un aizstājams ar vārdu vai 4) kad semantiski precizējami salikteņa komponenti.

(1) Ir daudz gadījumu, kad saliktenis nav darināms, kad labāk lietojama vārdkopa (vai cits vārdu savienojums). Nevēlamos salikteņos parasti nav ņemta vērā kāda svarīga likumība vai salikteņa pazīme, galvenokārt derivatīvā pazīme.

Ir gadījumi, kad terminoloģijā tiek pieļauts neregulārs saliktenis neveiklas un neērtas vārdkopas vietā. Piemēram, ir akceptēts termins ātrbojīgs ‘tāds, kas ātri bojājas’ vārdkopas ātri bojājošies vietā. Taču jāņem vērā, ka tādi salikteņi var noderēt par analoģisku paraugu neregulāru darinājumu iepludināšanai valodā, tāpēc no tiem pēc iespējas jāvairās.

Vēlams ar vārdkopām aizstāt salikteņus, kuros nav skaidras subjekta vai objekta attieksmes starp komponentiem. Piemēram,  b a s k e t b o l z i ņ a s  (PD 2, 89) – vārdkopa būtu precīzāka: ziņas par basketbolu (nevis basketbola ziņas – ar basketbols subjekta funkcijā).

Dažkārt salikteņa pirmajā daļā izmantota neprecīza vārdu šķira vai arī tā ir pārprotama, piemēram,  p r o j e k t j a u d a  ir gan projekta jauda, gan projektētā jauda, tāpēc labāk lietot vārdkopas.  K a r t u p e ļ a u d z ē š a n a  – labāk: kartupeļu audzēšana (saliktenis ir garš un nevajadzīgs, pirmās zilbes uzsvars apgrūtina tā lietošanu).

Konstatēti arī nevēlami salikteņi ar adjektīvu pirmajā daļā:  p ē r n g a d s,  piemēram, ..neliels mīnuss salīdzinājumā ar  p ē r n g a d u  (PC 88);  m i e r ī g i z l ī g u m s:  .. klients varēja lietu nokārtot  m i e r ī g i z l ī g u m a  ceļā. (PD 1, 83) Minētajos piemēros labāk lietot vārdkopas. Saliktenim tuvcilvēks ir okazionālisma nokrāsa: Mīlēt nozīmē gatavību uzņemties  t u v c i l v ē k a  krustu uz saviem pleciem. (S Ģ 81) Labāk lietot vārdkopu tuvs cilvēks vai, ar nelielu nozīmes atšķirību, atvasinājumu tuvinieks, varbūt pat novecojušo, ME reģistrēto tuvumnieks.

Vārdkopu analogu dažs labs nav vēlams aizstāt ar formas un nozīmes ziņā neprecīzo  d a ž l a b s:  D a ž l a b u  reizi pēc gara ceļa .. (DB 82)

Nevēlami salikteņi veidojas arī attiecīgo vārdu lietojuma neprecizitātes dēļ, piemēram, verbs turpināt sintaktiskajās konstrukcijās vienmēr nostājas cita verba priekšā, tāpēc saliktenis  p o s t ī t t u r p i n ā t s  ir absolūti nepieņemams: Bez pietātes pret senču uzbūvētu brīnumu nav ko cerēt uz .. pietāti pret ..  p o s t ī t t u r p i n ā t i e m  dabas un vēstures pieminekļiem. (LM 80) Jāveido citāda teikuma konstrukcija, varbūt ar palīgteikumu: pieminekļi, kas joprojām tiek postīti.

Vārdkopa sirds siltuma pilns nepamatoti savilkta kopā saliktenī: .. tas ir  s i r d s s i l t u m p i l n a j ā s  .. ģimeņu rokās .. (KR 86)

Ir vērojama tendence apvienot saliktenī sakārtoto numerāļu savienojumu viens otrs: .. plūsmas virzītos  v i e n o t r a i  pretī.. (ĻC); ..guļvietas atrodas tuvu  v i e n o t r a i..  (TL) Vārdu savienojums būtu atstājams: viena otrai pretī; viena tuvu otrai u. tml.

Nepamatoti šķirti lietots termins posttraumatisks – sk.:  p o s t t r a u m a t i s k s  (PM 80). Latviešu valodā ir gan tieši pārņemtas prepozicionālas svešu substantīvu formas: post factum, ad modum u. tml., taču adjektīvs traumatisks ir atvasināts latviešu valodā ar piedēkli –isk– un saplūdis ar post vienā vārdā.

Ir konstatēti salikteņi, kuru komponenti aplam rāda nozīmi, piemēram: Šīs  j a u n a k t i v i z ē š a n ā s  rāda, ka.. (RB 79) Darinātājam bijusi aplama domu gaita – jārunā nevis par jaunu aktivizēšanos, bet par aktivitātes atjaunošanos. Neloģisks ir arī saliktenis  b e z d a r b n o r ī k o j u m a  (posms). (A 83) Latviešu valodā ir vārds bezdarbs , kam nav loģiski pievienot vārdu norīkojums; jālieto vārdkopa beznorīkojuma darbs. Līdzīgi darināts saliktenis  d a r b a d i e n n a k t s  (PJ 84); darbadiena ir tā diennakts daļa, kas paredzēta darbam darbavietā. Var lietot vārdkopu diennakts darbs, t. i., darbs, kas tiek padarīts diennaktī.

(2) Ir gadījumi, kad saliktenis vispār likvidējams, atmetot kādu lieku komponentu un veidojot attiecīgu vārda formu u. tml. Piemēram, neregulārs saliktenis  c i t a s t a r p  aizstājams ar prepozicionālu vārdformu starp citu: .. telefonogrammā ..  c i t a s t a r p  teikts.. (PJ 89);  t o s t a r p  aizstājams ar pa starpām, starp tiem vai tml.: Un  t o s t a r p  – arī ar sportu saistītu ideju risinājums. (S 1, 87)

Lieks var būt jebkurš salikteņa komponents. Dažkārt neveiklā atvasinājumā tiek neitralizēta salikteņa daļa:  n e m a z s v a r ī g a  nozīme (KA 85) – darināts no mazsvarīgs ar noliegumu ne–, kurš neitralizē salikteņa komponentu maz–; paliek vārds svarīgs. Saliktenis  b r ī v k l a i d o n i s  ir neloģisks, jo klaidonis ir cilvēks bez noteiktas dzīves vietas un nodarbošanās, tātad relatīvi brīvs. Piemērā: Ir tādi  b r ī v k l a i d o ņ i..  (JZ 89) labāk lietot vārdu klaidoņi. Plaši tiek lietots saliktenis  d a r b a k o l ē ģ i s;  tā pirmā daļa ir lieka, jo kolēģis ir darba biedrs. Vēl piemēri ar salikteņiem, kuros semantiski lieka pirmā daļa:  g ā z e l e k t r o m e t i n ā t ā j s  (pietiek ar: elektrometinātājs );  l ī d z g ā d ī b a  audzināšanā (pietiek ar: gādība );  v i r s m ē s l o t  – pietiek ar mēslot, jo no apakšas parasti nemēslo;  i z p i l d ī t p r a s m ī g s  – pietiek ar prasmīgs u. tml. Modesvārdi ir daudzie salikteņi ar super–, turklāt vairākos gadījumos pirmā daļa ir lieka, jo rada nozīmes pārspīlējumu:  s u p e r u z b r u c ē j s,  s u p e r s p o r t i s t s  u. tml.

Salikteņa otrais komponents arī var būt lieks, bet retāk:  j a u n b ū v ē t a i s  kuģis (pietiek: jaunais ),  a p a ļ v e i d ī g a s  rievas (pietiek: apaļas ); piešķirt atvaļinājumu  a v a n s v e i d ī g i  – pietiek: avansā;  g o v s l o p s  – pietiek: govs;  p ē r n g a d  – pietiek: pērn . Divi pēdējie salikteņi tiek lietoti sarunvalodā, neņemot vērā valodas līdzekļu ekonomēšanas tendenci, pēc tradīcijas.

Trešā daļa ir lieka trīskomponentu salikteni  l u k s o f o r i e r ī c e:  ..mainīts  l u k s o f o r i e r ī c e s  darbības režīms .. (K 3, 86)

(3) Ir gadījumi, kad salikteņa komponents nav gluži mehāniski atmetams, kad viens no komponentiem izmantojams vārda atvasināšanai, resp., aizstājams ar attiecīgu atvasinājumu. Piemēram, salikteņa grupveida vietā ieteikts termins grupāls; saliktenis  g a u s d i e n ī b a  aizstājams ar precīzāku atvasinājumu gausums: Ar tādu  g a u s d i e n ī b u  samierināties nedrīkst. (L 2, 79) ME (1, 612) reģistrēts saliktenis gausdiena, gausdienis, gausdiene ‘lēns cilvēks’: nāk kā gausdiena. Pašreiz šis saliktenis ir novecojis, tāpēc darinājums no tā nebūtu ieteicams.

Pašreiz plaši lieto verbu  p i l n v e i d o t  un substantīvu  p i l n v e i d o š a n a;  šis darinājums nav ieteicams, jo nav saprotams, kas ir “pilna veida”; var uzlabot kvalitāti, padarot pilnīgāku, tāpēc ieteicams lietot atvasinājumus pilnīgot, pilnīgošana.

(4) Konstatēti salikteņi ar neprecīzām daļām (komponentiem). Tāds ir saliktenis  n e d a u d z s t ā v u  (māja) – ja mājai nav daudzu stāvu, tad tā ir vienstāva māja. Pareizi jālieto saliktenis slīdkalniņš (no slīdēt , pēc analoģijas ar slīdlaiva ), nevis  s l i d k a l n i ņ š,  kas dažkārt sastopams. Ir šefības skolas; Mūsu  š e f s k o l a s  audzēkņi.. (RT 82) – saliktenim šefskola būtu pavisam cita nozīme – tā būtu skola, kurā mācās šefi.

Nav pieņemams adverba saliktenis  p a t r e i z  (Endzelīns 1), ieteicams lietot pašreiz, pašlaik. Tas pats attiecināms uz adjektīvu  p a t r e i z ē j s.

Retāk precizējams salikteņa otrais komponents. Profesijas nozīmē ieteicams lietot salikteni lopkopis, laukkopis nevis lopkopējs, laukkopējs, kas ieviešas pēdējā laikā. Ir arī adjektīvu salikteņi, kuriem jāmaina otrais komponents:  s e š k l a s ī g ā  skola (DU 88) – pareizi: sešgadīgā skola, sal.: četrgadīgā skola, astoņgadīgā skola.

Pēdējā laikā latviešu valodā arvien plašāk tiek lietoti saīsinājumu salikteņi jeb abreviatūras. Tie ir ienākuši valodā galvenokārt pēc 2. pasaules kara (ar nedaudziem izņēmumiem, piemēram, VEF), ir aizguvumi vai burtiski kalkējumi no krievu valodas vai ar tās starpniecību no kādas citas, parasti starptautiski nozīmīgas valodas. Tāpēc arī latviešu valodā abreviatūru darināšanā ir daudz līdzības ar šīm valodām, īpaši ar krievu valodu. Saīsinājumu salikteņu darināšana latviešu valodā ir produktīvs process, un rodas daudz neskaidrību un nekonsekvenču valodas praksē.

Pēc struktūras izšķir 1) zilbju salikteņus (zilbju abreviatūras) un 2) iniciāļu salikteņus (iniciāļu abreviatūras).

(1) Zilbju abreviatūrām ir trīs veidi: 1) krievu valodas ietekmē radušies vairāku vārdu pirmo zilbju salikteņi (kolhozs u. tml.). Tie latviešu valodā ir paradigmēti (galvenokārt vīriešu dzimtes substantīvi); 2) kombinētās zilbju abreviatūras veido a) salikteņi, kuru pirmā daļa ir reducēta līdz vienai zilbei (kompartija, ģeofizika ), tie bieži tiek kalkēti un ir ļoti izplatīti, b) reducētu vārdu daļu komplekss saliktenī ar pilnu vārdu pēdējā daļā (hidroelektrostacija ) – tie latviešu valodā ir mazāk lietoti; 3) reducētu vārdu daļu komplekss kopā ar ciparu kā kāda komponenta rādītāju: Interpressfoto – 66 (Internacionālā preses fotogrāfiju izstāde 1966. gadā) – tās parasti ir aizgūtas internacionālas abreviatūras. Nosacīti pie salikteņu abreviatūrām var pieskaitīt arī vienzilbes abreviatūras kopā ar ciparu: TU – 134 (pirmā daļa resp. komponents veidots no konstruktora uzvārda Tupoļevs ).

Liela daļa zilbju abreviatūru latviešu valodas sistēmā vēl joprojām ir svešas, taču diemžēl tiek plaši lietotas. Piemēram, līdz šim ļoti izplatīti bija zilbju salikteņi ar –orgs otrajā daļā:  f i z o r g s,  p r o f o r g s  u. tml. Otrā apakštipa salikteņi (ko veido zilbju un veselu vārdu apvienojums) ir galvenokārt aizgūti: politinformācija, fizkultūra u. tml., un ir ieteikums tos aizstāt ar attiecīgajām vārdkopām politiskā informācija, fiziskā kultūra u. tml. (MLLVG 1, 222), taču valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence valodas praksē šo salikteņu lietojumā neapšaubāmi gūst virsroku. Tikai daži no tiem ir darināti latviešu valodā un formālus iebildumus nerada (piemēram, komjaunatne ) (MLLVG 1, 221). Noteikti ir skaužami burtiski pārcēlumi (parasti no krievu valodas) – saīsināti iestāžu un uzņēmumu nosaukumi:  G l a v h i m s b i t  u. tml. (MLLVG 1, 223) Aizgūtās zilbju abreviatūras dažādos nosaukumos ir jāatstāj negrozītas, tās nedrīkst locīt: institūts “Giprosojuz” u. tml. Tās obligāti jāliek pēdiņās; tās nedrīkst iekļaut latviešu valodas deklināciju sistēmā (Blinkena 3, 184) Šādos atdarinājumos nedrīkst lietot latviešu vārdus un garumzīmes – nevis trests “R i g a p r о m s t r о j”, bet “Rigapromstroj ” u. tml. Ja ir iespējams attiecīgos nosaukumus pēc iespējas īsāk atveidot latviešu valodā, tas ir jādara, piemēram, pieņemami ir nosaukumi “Zemesprojekts ”, “Ceļaprojekts ” u. tml., arī latviešu valodā darinātais un bez pēdiņām lietotais Lauktehnika. Nevēlams darinājums ir līdz šim lietotais  L a t i n f o r m  (Latvijas informācijas aģentūra – tagad LETA), kas dažkārt tika rakstīts arī ar lielajiem burtiem  L A T I N F O R M  (kā iniciāļu saliktenis). Šādus salikteņus nedrīkst locīt (nedrīkst lietot:  L a t i n f o r m s ). (Blinkena 3, 187)

(2) Iniciāļu abreviatūras (arī akronīmi – Ahmanova, 36) ir divējādas – 1) burtu salikteņi un 2) skaņu salikteņi.

Burtu salikteņi veidoti no saliktu nosaukumu pirmajiem burtiem. Tie var būt vienkārši (LR; ZA ) un salikti (LR ZA ). Dažos gadījumos burtu salikteņi citu valodu ietekmē ir veidoti nevis no patstāvīgu vārdu pirmajiem burtiem, bet gan no salikteņu komponentu pirmajiem burtiem (TV – televīzija). Skaņu abreviatūras veidotas pēc tā paša principa, atšķirība ir skaņu kompleksa izrunā – tas tiek izrunāts kā viens vārds (HES, VEF, NATO ). Skaņu abreviatūru ir mazāk.

(3) Vēl ir arī kombinēts tips – jauktas abreviatūras (Kalnbērziņa 1, 79), tās veido vārds kopā ar saīsinājumu: Pļaviņu HES .

Par kombinētām sauc arī tādas abreviatūras, ko veido pirmā vārda sākumzilbe un pārējo saīsināto vārdu iniciāļi (pirmās skaņas apzīmējumi). Tādā gadījumā zilbes īsinājumā rakstāms pirmais lielais burts, pārējie burti ir lielie: Bel AZ–548, nevis Belaz–548. (Porīte 5, 40)

Mūsdienu latviešu valodā tiek lietotas internacionālas abreviatūras (NATO, UEFA ), ar krievu valodas starpniecību ienākuši kalki (ANO, VMP ). No krievu valodas pārņemtas gan tulkotas abreviatūras (GDA, VĻKJS ), gan arī netulkojot, burtiski kalkētas (DOSAAF, TASS, APN ). Netulkojot ar krievu alfabēta burtiem tiek pārņemti mašīnu, preparātu u. tml. marku nosaukumi (ГАЗ; ИЖ u. tml.). Tos lietojot, jāņem vērā Terminoloģijas komisijas lēmumi. Citu valodu ietekmē ir veidojušās nacionālās abreviatūras VEF, RER, ZA; tās nerada problēmas, vienīgi jāraugās, lai šis process nevajadzīgi neietu plašumā. Vislielākie sarežģījumi rodas ar tām abreviatūrām, kas tiek aizgūtas ar krievu valodas starpniecību vai tieši no krievu valodas. Galvenais atveides jautājums ir pārņemt tās tieši, transliterēt vai veidot no attiecīgo nosaukumu tulkojumiem. Transliterēšana netulkojot nav laba tradīcija, jo transliterētās abreviatūras nav latviešu valodas lietotājam izskaidrojamas. Piemēram, tikai ar krievu valodas palīdzību var paskaidrot, ko latviešu valodā nozīmē DOSAAF . Vairākos gadījumos abreviatūru aizgūšanā ir konvencija. Piemēram, ir pieņemts netulkot preses aģentūru nosaukumus: TASS, APN, UNI. Organizāciju nosaukumus vajadzētu tulkot (kā TSSI, MVU ). Starptautiski iniciāļu salikteņi latviešu valodā rakstāmi atbilstoši oriģinālrakstījumam: FIBA (Federation of International Basketball Associations) u. tml. Nekonsekvence, lietojuma dažādība ir dažādu izstrādājumu un ražojumu marku nosaukumos; ir nepieciešams vienoties par vienu lietojuma variantu – tas attiecas uz katru konkrētu abreviatūru. Absolūtu unifikāciju visās nozarēs ir ļoti grūti panākt. Galvenais uzdevums būtu – transliterēt nosaukumus ar latviešu alfabēta burtiem vai, vislabāk, darināt tās no tulkojumiem.

Visas iniciāļu abreviatūras tiek rakstītas ar lielajiem burtiem; lielo un mazo burtu kombinēts lietojums abreviatūrās nav vēlams. Paskaidrojošos vārdus abreviatūrās raksta ar mazajiem burtiem un liek iekavās: KSDS(b)P. (Porīte 5, 38) Iniciāļu abreviatūras ir jāraksta bez pēdiņām; pēdiņās abreviatūras ir liekamas tikai tad, ja tās ir priekšmetu simboliski nosaukumi: “VEF–12 ”. (Porīte 5, 40)

Burtu abreviatūras un kombinētās iniciāļu abreviatūras ir nelokāmas; tām ir nosaucēja nozīme. Skaņu abreviatūras ar laiku var iegūt pilnnozīmes vārdu tiesības un iekļauties deklināciju sistēmā. Ja vārds patur īpašvārda tiesības, tas ir rakstāms ar lielo burtu: Vefs. Attiecīgie atvasinājumi parasti ir sugasvārdi: vefietis . Turklāt “.. rakstu valodā abreviatūru lietojums ar pilnnozīmes vārda nozīmi ir pieļaujams tikai gadījumos, ja skaņu abreviatūra valodā ir plaši izplatīta un visiem valodas lietotājiem saistās ar konkrēta priekšmeta vai parādības nosaukumu.” (Porīte 5, 39) Nekādā gadījumā abreviatūrām nedrīkst mehāniski pievienot lokāmās galotnes: sēsties  I L’ ā  vai  I l ā. Visa abreviatūra jāraksta tikai ar lielajiem burtiem; nosaukumam nedrīkst pievienot neko lieku: vai nu VEF, vai Vefs, bet nedrīkst būt  V E F s  vai VEFS. Izņēmums ir nesaliktās vai arī salikteņu abreviatūras, ko veido ķīmisko elementu simboli (Не, Mg ) un mērvienību nosaukumi (kWh ), arī šaha un citu spēļu figūru nosaukumi, apzīmējumi: Lg 5, Zd 5 u. tml., ko raksta pēc starptautiskas konvencijas. (Porīte 5, 42)

Ir arī tādi skaņu abreviatūru salikteņi, kas jau no krievu valodas pārņemti kā leksikalizējušās vienības: neps, esers, dzots u. tml.

Parasti iniciāļu abreviatūras ir organizāciju, savienību, sabiedrību, asociāciju, federāciju u. tml. nosaukumi. Šo abreviatūru pamatā ir nomenklatūras vārds (biedrība, asociācija u. tml.). Ir jāņem vērā vārdu kārta: latviešu valodas abreviatūrās nomenklatūras vārds vienmēr atrodas salikteņa beigās: RS – rakstnieku savienība, ŽS – žurnālistu savienība u. tml. Ja skaitļa vārdam abreviatūrā ir apzīmētāja funkcija, tam ir jānostājas abreviatūras priekšā: nevis  J ē k a b p i l s  P M К – 12,  bet gan Jēkabpils 12. PMK.

Parastākās ir vārdu savienojumu (vārdkopu) abreviatūras; teikumu abreviatūras sastopamas reti: SOS (save our souls).

Abreviatūras mēdz būt gan vispārzināmas un lietojamas (NATO, LLA u. c.), gan pazīstamas tikai speciālistiem. Pēdējā gadījumā noteikti ir nepieciešami komentāri. Katra pirmo reizi minēta sveša abreviatūra ir jāskaidro. Uztveri īpaši apgrūtina abreviatūru blīvējumi: ЕСТ Talsu PMK ir bagāta. (PJ 79) Dažkārt nejauša sakrituma dēļ veidojas homonīmas abreviatūras (piemēram,  L A P ); tādā gadījumā jālieto daļējie saīsinājumi: Latvijas AP, Lietuvas AP.

Tāpat kā leksiku, arī abreviatūras ir iespējams dot īpašu sarakstu veidā. Ir vēlams izstrādāt abreviatūru vārdnīcas un citus sarakstus – pa nozarēm un citādi, pēc vajadzības.

Ņemot vērā to, ka latviešu valodā abreviatūras tomēr ir ļoti jauna un pasveša parādība, to lietojumu nekādā gadījumā nav ieteicams pārspīlēt – labāk būt atturīgākiem un izmantot patiešām nepieciešamas un motivēti veidotas stabilas abreviatūras.

Īpaši ir minami divi latviešu valodniecībā pagaidām sveši vārddarināšanas paņēmieni – apelativācija un separācija; tos raksturojusi V. Skujiņa. (Skujiņa 14) Latviešu valodā tie nav produktīvi; lielākā dala apelativējumu un separējumu jau gatavā veidā ir pārņemti no citām valodām. Tomēr minētajiem paņēmieniem ir noteikta vieta arī latviešu valodas vārddarināšanā, it īpaši terminu izveidē. V. Skujiņa pieļauj iespēju, ka turpmāk šie paņēmieni aktivizēsies. Autore izmantojusi V. Skujiņas pētījumus.

Apelativācija ir sugasvārdu darināšana no īpašvārdiem (apelatīvs – sugasvārds). Liela daļa šādu vārdu latviešu valodā ir aizgūti jau kā sugasvārdi: ampērs, džouls, volts u. c. Ir divi apelativācijas veidi – pilnā un nepilnā. Apelativācijas nosacījumi jāņem vērā valodas praksē.

(1) Pilnā apelativācija ir īpašvārda pilnīga pāreja sugasvārda kategorijā (to raksta ar mazo burtu): Rentgens – rentgens, rentgena stari; Ampērs – ampērs u. tml. Sugasvārdu no īpašvārda var darināt tieši – bez afiksācijas vai citiem papildu vārddarināšanas paņēmieniem, kā minētajos piemēros. Tas ir tipiskākais apelativācijas paveids. Ir iespējama arī dzimtes maiņa: Volta – volts. Tiešā apelativācija visbiežāk notiek, izmantojot pazīstamu zinātnieku izgudrotāju uzvārdus.

Bez tiešās pilnās apelativācijas vēl ir afiksālā un kompozitīvā apelativācija. Afiksālā apelativācija notiek, reizē ar pāreju sugasvārdā pievienojot vārdam vēl kādu afiksu: Bairons – baironisms; Rainis – rainists, rainistika u. tml. Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda pāreja sugasvārda kategorijā reizē ar salikteņa darināšanu: Glaubers – glaubersāls.

(2) Nepilnā apelativācija ir sugasvārda darināšana no īpašvārda, iesaistot to vārdkopterminā: Leidene – leidenes trauks; sakars ar īpašvārdu nav zudis, īpašvārds parasti ir personvārds vai vietvārds. Pamazām vājinoties sakaram ar attiecīgo personu vai vietu, var notikt īpašvārda pilna apelativācija: Alpu vijolīte – alpu vijolīte, Arī: Vatmanis – Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs u. c.

V. Skujiņa min arī apelativācijas gadījumus sarunvaloda: Jānis Misiņš –  m i s i ņ i,  m i s i ņ š  (bibliotēkas nosaukums); Pauls Stradiņš –  s t r a d i ņ i  (slimnīcas nosaukums). Apelativācija ir arī dažādu marku un firmu nosaukumu pāriešana sugasvārdu kategorijā: “Volga” – volga (automašīna), VEF – vefietis, TEC – tecs, HES – hess u. tml. (Saule – Sleine 3) Sarunvalodā šis process ir samērā aktīvs: Ar diviem  l a z i e m  atbraukuši uz Valmieru.. (L 2, 80)

Separācija ir patstāvīga vārda darināšana no salikteņa komponenta vai priedēkļvārda saknes (celma): hronija no diahronija, sinhronija u. tml. (Skujiņa 14, 71) Pēdējā laikā patstāvīgu vārdu statusu ieguvuši internacionāli elementi koma, soma, stāze, kas līdz šim sastopami galvenokārt salikteņos glaukoma, hromosoma, metastāze u. tml. Šādi darinājumi parasti iegūst virsjēdziena termina funkciju.

Separācijas izpratni sarežģī tas fakts, ka daļa separējumu (dzese no škidrumdzese, gaisdzese, plūde no straujplūde, noplūde u. tml.) ārēji sakrīt ar attiecīgiem afiksāliem darinājumiem (dzese, plūde, vēde – tāpat kā cirte, krite, rauste ) un stingra robeža starp abiem darinājumu veidiem nav novelkama. Tomēr latviešu literārajā valodā ir vairāki tādi atvasinājumi ar –is, –e, kas radušies separācijas ceļā no salikteņiem vai priedēkļdarinājumiem. (Skujiņa 14, 72) Šis process biežāk vērojams verbālos, retāk nominālas cilmes darinājumos, piemēram, roce (piedurknes piegriezuma līnija) no aproce, ieroce. Sarunvalodā konstatēti separējumi māns (no grafomāns, melomāns u. tml.), mīlis (no ēnmīlis, saulmīlis ) un citi.

Apelativācija un separācija ir cieši savā starpā saistītas. Tām abām ir ciešs sakars ar tradicionālajiem vārddarināšanas paņēmieniem – afiksāciju un salikteņu darināšanu.

Par semantisko vārddarināšanas paņēmienu autore uzskata konversiju. Tā robežojas ar gramatisko polisēmiju (sk. II. 3.5.1.) un latviešu valodniecībā ir vismazāk analizēta. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā (1. d.) tā ir pieminēta, bet nav ne skaidrota, ne aprakstīta.

Tāpat kā no leksiskās polisēmijas, zūdot nozīmju kopīga pamata uztverei, veidojas leksiskie homonīmi, konversijas rezultātā, zūdot gramatiskajai polisēmijai, veidojas patstāvīgi vienādi skanoši vārdu pāri ar atšķirīgām morfoloģisko formu paradigmām. Tie atšķiras gan ar leksiskajām, gan ar gramatiskajām nozīmēm, tāpēc tos nosacīti varētu saukt arī par leksiski gramatiskiem homonīmiem (sal. II.З.4.2.).

Adjektīvi konversijas rezultāta ļoti bieži iegūst substantīvu statusu: vecākais; vecāki; lielie (ar nozīmi ‘bagātie’) u. tml.

Atkāpes no normām konversijā var rasties, ja netiek ievērota formāla precizitāte. Piemēram, .. autobusa šoferis apslacīs ar netīru ielas ūdeni divus  p i e a u g u š u s  un trīs bērnus. (PC 81) Konversijai ir pakļauta adjektīva forma ar noteikto galotni, tātad pieaugušie.

Konversijas rezultātā radušies vienādi skanošie vārdu pāri var radīt grūtības valodas praksē. Parasti no liekas konversijas cenšas izvairīties, jo paralēlismā sarežģī valodu: ir nepieciešams labs konteksts, lai tos varētu identificēt.

Pašreiz latviešu valodā ir samērā daudz homonīmisku substantīvu un adjektīvu formu, galvenokārt tie ir internacionālas cilmes: aktīvs, kolektīvs, deficīts, kolorīts u. c. (Skujiņa 10) Vērojama tendence vairīties no konversijas. Substantīva un adjektīva formas ir nošķiramas atvasinājumos ar finālēm –āls (adjektīvam) un –ālis (substantīvam): diferenciāls – diferenciālis; feodāls – feodālis u. tml. Nepieciešamības gadījumā adjektīvus darina ar afiksiem: kolektīvisks, kolorītisks. Ja adjektīvi tradicionāli tiek lietoti, nebūtu no tiem jāvairās un jācenšas darināt citi adjektīvi ar sufiksiem –isk–. Nav lietderīgi to darīt arī tad, ja tiem paralēli konversijas rezultātā radušies homonīmiski substantīvi: adekvāts, primitīvs, eksplozīvs u. c. Konversijas procesi jāpētī ciešā sakarā ar valodas praksi un paralēlismu funkcionēšanas problēmām. Jāvairās no bezpamata konversijas, kā, piemēram, substantīva kolorīts konversija adjektīva: kolorīta glezna u. tml. Jāņem vērā semantiskās precizitātes nepieciešamība.

Mūsdienu latviešu valodā sastopama pronominalizācija: attiecīgais, zināmais u. tml., piemēram, Pavasarī egles apkārtni uzkops, izvietos  a t t i e c ī g o s  rādītājus (PD 1,80) – norādāmo pronomenu funkcijā. Minēto un citu vārdu pronominalizācija bieži tiek pārspīlēta, no tā būtu jāvairās.

Mūsdienu latviešu valodā tiek lietoti arī nevajadzīgi substantivējumi – neskaidri pēc nozīmes. Piemēram, sējamais: Bet  s ē j a m a i s  tagad stāv lidlauku noliktavās. (C 81) Nav saprotams, vai tā ir sēkla, materiāls, ko sēj (sal. sarunvalodā ēdamais ), vai arī priekšmets, ar kura palīdzību sēj (sal. rakstāmais ); tā vietā ieteicams semantiski precīzāks vārds.

Semantiskais paņēmiens bieži tiek izmantots sarunvalodā. Piemēram, adjektīvs  m e l n i e  ‘drūmi brīži’, arī numerālis bez substantīva gadu skaita nozīmē: ..daudziem no mums jau pāri  a s t o ņ d e s m i t i e m..  (RB 79)

Dažādu darinājumu lietošanā ir vērojamas atkāpes. Tās var būt gan formālas, gan semantiskas. Bieži ir grūti nošķirt pašu darināšanu no darinājumu lietojuma. Galvenā atšķirība: lietojumu nosaka konteksts.

Formālas resp. paradigmatiskas atkāpes ir vērojamas galvenokārt salikteņu lietojumā. Atkāpes priedēkļverbu lietojumā ir attiecināmas daļēji uz morfoloģiju, uz verbu veidu diferenciāciju, kura latviešu valodā ir derivatīvi gramatiska. Jāpiezīmē, ka imperfektīvas nozīmes priedēkļverbi nav lietojami bez īpašas vajadzības, piemēram: Īpaši jau fermā darbus  n e n o d a l o t.. (KR 87) – te būtu labāk lietot imperfektīvo bezpriedēkļa verbu: darbus nedalot, darbi netiekot dalīti.

Vislielākos iebildumus rada salikteņverbu lietojums. Latviešu valodā ir daudz salikteņverbu, kuriem nav pilnas paradigmas. Vairums no tiem ir kalkēti. Tādi ir verbi ar caur–, līdz–, pret–, pakaļ–: caururbt caurstrāvot, cauršaut u. tml.; līdzbraukt, līdziet, līdzjust u. c. Šādiem salikteņiem nav pilnas paradigmas – ir ieteikts tos lietot tikai infinitīva un divdabja formā; finītajās formās tie ir dalāmi: caururbt, caururbts, caururbis, bet: urbj cauri, urbjas cauri u. tml. (MLLVG 1, 371) Šie verbi saukti par defektīviem (MLLVG 1, 371; Endzelīns 1, 21) R. Veidemane atzīst, ka līdzšinējā norma būtu maināma, lai iegūtu precizitāti, vieglumu un īsumu, jo ir daudz konstrukciju, kur labāk lietot salikto verbu nekā attiecīgo vārdkopu, un mūsdienu valodā tas arī tiek darīts: lodes  c a u r u r b a  viņa krūtis u. tml. Viņa uzsver, ka šo darinājumu funkcionēšana jāskata plašākā kontekstā. (Veidemane 4) Patiešām, minētos salikteņverbus mūsdienu latviešu valodā bieži lieto finītajās formās: doma  c a u r s t r ā v o  visu darbu; pasteltoņu gamma  c a u r v i j  atmiņas par vasaras noskaņām; rakstnieks  p r e t s t a t a  savu varoņu likteņus u. tml., un varētu piekrist R. Veidemanei, kad ir runa par minētajiem un vēl daudziem citiem plaši lietotiem verbiem. Taču noteikti nevajadzētu lieki paplašināt šo darinājumu klāstu ar nevajadzīgiem sinonīmiem:  c a u r s i s t  biļeti (verba kompostrēt vietā),  l ī d z d a r b o t i e s  (vārdkopas darboties līdzi vietā),  l ī d z j u s t  (vārdkopas just līdzi vietā) u. tml. Varētu atteikties arī no dažiem nomeniem, kas darināti no salikteņverbiem, piemēram,  l ī d z z i ņ o j u m s  nav tik precīzs kā koreferāts.

Arī salikteņverbi ar paš– uzskatīti par defektīviem (MLLVG 1,372) – tie tiek lietoti tikai ciešamās kārtas pagātnes divdabja formā: pašausts, pusdarīts, paštaisīts u. tml. Defektīvi ir arī verbi ar adjektīva celmu pirmajā komponentā:  l a b i e k ā r t o t,  j a u n a p g ū t.  Tie ir kalkēti un lietojami tikai infinitīvā vai ciešamās kārtas divdabja formā. Lietojums finītā formā nav vēlams: .. jāizremontē un  j ā l a b i e k ā r t o ..  dzīvokļi. (KT 83) Pietiktu ar verbu iekārtot.

Lietojot darinājumus, kam nav pilnas formas paradigmas, ir jābūt uzmanīgiem; jācenšas vairīties no šādu darinājumu papildināšanas.

Semantiskas atkāpes lietojumā rodas, kad latviešu valodā attiecīgais darinājums (atvasinājums, saliktenis u. tml.) ir, bet to lieto citā nozīmē. Šādā lietojumā īpaši svarīgs kļūst konteksts. Semantiskas atkāpes ir sastopamas galvenokārt atvasinājumu lietojumā.

Atvasinājumu lietojumā sastopami trīs atkāpju tipi: 1) atvasinājums ar priedēkli vai piedēkli aizstājams ar darinājumu bez tā (resp., attiecīgais afikss ir lieks); 2) darinājums aizstājams ar citu līdzvērtīgi afiksētu darinājumu, kurā izmantoti citi, pēc nozīmes iederīgi afiksi, un 3) vārds bez afiksa aizstājams ar kādu atvasinājumu (resp., attiecīgajā kontekstā konstatēts afiksa trūkums). Visos gadījumos gan darinājumi, gan to potenciālie aizstājēji valodā ir regulāri un lietojami bez īpašiem ierobežojumiem.

Liekais afikss parasti ir priedēklis vai piedēklis.

(1) Priedēkļverbs nevietā tiek lietots bezpriedēkļa verba vietā parasti tad, kad konteksts prasa imperfektīvu verbu – tādos gadījumos jānovērš lieka perfektivācija: sāksim  a p d z ī v o t  jaunomāju – ieteicams: saksim dzīvot jaunajā māja;  a p z v e j o t  ezeru – pareizi: zvejot ezerā; talkā  a t n ā k s  aviācija – pareizi: talkā nāks aviācija;  n o v i r z ī t  lietu izskatīšanai biedru tiesā – pareizi: virzīt lietu..;  u z r o d a s  jautājumi – pareizi: rodas jautājumi u. tml. Minētie un līdzīgi atvasinājumi bieži rodas citu valodu ietekmē, bet ne vienmēr. Ir sastopami piemēri, kuros kontekstā obligāts imperfektīva bezpriedēkļa verba lietojums, bet tomēr lietots neatbilstošs priedēkļverbs: Saimniecību šoferi no rīta  s a b r a u c  vienā laidā.. (DE 1, 86) Saistījumā ar vienā laidā lietojams brauc. Daudziem priedēkļiem bez perfektivētājas nozīmes ir vēl kāda cita. Piemēram, teikumā: 10% traumu bērni  i e g u v u š i  ielās (PKU 89) – verba iegūt vietā lietojams vispārinātas nozīmes verbs gūt; iegūt parasti lieto, runājot par ko labu, vēlamu, nevis par ievainojumu. Teikumā: Braši  n o c ī n ī j i e s  pirmajās četrās GDA daudzcīņas disciplīnās, ..sportists bija kļuvis par .. līderi.. (S 1, 81) jālieto bezpriedēkļa verbs cīnīties; nocīnīties nozīmē ‘ar grūtībām darīt’ un lietojams citos saistījumos: nocīnīties ap kaut ko, gar kaut ko. Arī: .. Rīgas čempioni .. republikas mačos  n o z a u d ē j u š i  RPI komandai.. (S 1, 79) – sporta sacensībās var zaudēt; nozaudēt var kaut ko konkrētu, piemēram, cimdu. Ir jāšķir verbu lietot un izlietot nozīme: izlietot ir ne tikai perfektīvs, tas nozīmē arī, ka attiecīgais priekšmets lietojot pamazām tiek nolietots, nodeldēts un beidzot pazūd, iznīkst, tāpēc nav pareizi teikt: tīrot sniegu, aizliegts  i z l i e t o t  cērtņus – jāsaka: lietot, izmantot.

Dažkārt priedēkļverbam ir citas subjekta un objekta attieksmes nekā bezpriedēkļa verbam, un tie jālieto katrs savā kontekstā; nav pareizi teikt: šeit var  i z n o m ā t  traukus, jāsaka: šeit var nomāt traukus (savām vajadzībām) vai arī šeit iznomā traukus (kādam).

Stilistiski neiederīgs var būt priedēkļsubstantīvs, piemēram, deverbāls substantīvs ielu  a p t ī r ī t ā j s  nav vēlams, jo sarunvalodā aptīrīt lietots ar nozīmi ‘zagt’, tāpēc substantīvs aptīrītājs teikumā: Piemiņas veltes un ziedus saņēma ielu  a p t ī r ī t ā j a  Teofilija Možeiko (L 2, 80) var izraisīt nevēlamas asociācijas; labāk lietot bezpriedēkļa substantīvu tīrītāja.

(2) Lieki piedēkļi parasti ir substantīviem un adjektīviem. Latviešu valodā vairāki nomenu (substantīvu) piedēkļi tiecas desemantizēties. Viens no tiem ir –īb–. Attiecīgie darinājumi bieži tiek lietoti bezpiedēkļu vārdu vietā – darbība vārda darbs vietā, likumība vārda likums vietā, pat podniecība vārda podi vietā: Viesis iepazinās ar VEF Kultūras un tehnikas pils  d a r b ī b u;  l i k u m ī b a s  pārkāpumu cēloņi; Zilajā, valganajā krēslā brūna un silta kā maizes klaips stāvēja  p o d n i e c ī b a.  (OL) Desemantizēties tiecas arī piedēklis –um–. Piemēram, redzējums, dzirdējums parasti būtu aizstājami ar redzētais, dzirdētais; lieks ir piedēklis atvasinājumos daudzums, ierindojums piemēros: saukt pie atbildības šādu  d a u d z u m u  malu zvejnieku (jābūt: tik daudz malu zvejnieku ); Viņas vārds atrodams rajona labāko lopkopju  i e r i n d o j u m ā  (labot: skaitā, rindā vai tml.).

Ja desemantizējies piedēklis, ar kuru substantīvs darināts no adjektīva, šāds substantīvs aizstājams ar attiecīgo adjektīvu: .. melodijām mijoties ar daudztautu dziesmu skanīgumu un  d a u d z k r ā s a i n ī b u  deju rakstu.. (PC 87) Deju raksts var būt daudzkrāsains.

Desemantizēts piedēklis ir adjektīvam dzīvīgs (tas lietots adjektīva dzīvs vietā ar nozīmi ‘mundrs, možs, žirgts, dzīvības pilns’); dzīvīgs būtu lietojams tikai ar nozīmi ‘tāds, kam sīksta dzīvība’. (Augstkalne 1. 71; Augstkalne 4, 101)

Refleksīvā galotne var būt lieka, ja refleksīvais verbs vai atvasinājums no tā lietots tiešā verba vai attiecīgā atvasinājuma vietā: ..top dušas telpas,  a t j a u n o š a n ā s  centrs, ģērbtuves.. (81, 87)

Visbiežāk kontekstā jāprecizē nevērīgi, nepareizi lietoti priedēkļverbi – nepareizais priedēklis aizstājams ar citu. Piemēram: Ar labiem apaviem sliktā laikā pār pagalmu  n e a i z i e t.. (PD 2, 88) Jālieto verbs pāriet (pār pagalmu); verbam aiziet ir cita nozīme: ‘ejot attālināties’. Jāmaina priedēkļverbi arī saistījumos:  a p r ī k o t  mašīnas ar radiostacijām (pareizi: ierīkot mašīnās radiostacijas );  i e v a d ī t  kādu pensijā (pareizi: aizvadīt ) u. tml. Pēc nozīmes jāšķir verbi izzināt (dziļi izpētīt) un uzzināt (vārdu, adresi), arī deverbālie substantīvi izziņa un uzziņa; pareizs ir termins uzziņu birojs. Samērā daudz kļūdu ir priedēkļverbu ar no– lietojumā:  n o m e s t  kūtrumu (pareizi: atmest );  n o k o p t  cūkas (pareizi: apkopt );  n o b e i g t  sēju (pareizi: pabeigt );  n o l i k t  ziedus vāzēs (pareizi: ielikt, salikt ) u. c. Priedēklis pa– nevietā verbiem piešķir īslaicīgas, nepilnīgi veiktas vai arī paviršas darbības nozīmi: augsne vēl nav  p a ž u v u s i  (pareizi: izžuvusi vai apžuvuši ); pamatīgi  p a k o r i ģ ē t  darbu (pareizi: izkoriģēt );  p a v ē r t ē t  padarīto (pareizi: vērtēt vai novērtēt ). Līdzīgas kļūdas ir arī citu priedēkļverbu lietojumā: Nevarētu  n e p i e s a u k t  partnerus Somijā un Zviedrijā. (DR 1, 86) Pareizi: nosaukt; piesaukt var velnu.  S a r o s i n ā t  ziņkāri – pareizi: ierosināt;  s a r e m o n t ē t  kopmītni – pareizi: izremontēt; Viņi ..  s a t r a u c a s  par nepieciešamību runāt atklāti.. (PJ 89) Pareizi: uztraucas. Samērā bieži neprecīzi lietoti verbi ar uz–:  u z d o t  savu telefonu – pareizi: iedot sava telefona numuru;  u z r ī k o t  mākslīgo ledu – pareizi: ierīkot;  u z s p o d r i n ā t  taures – labāk: nospodrināt u. tml. Minētās kļūdas tiek pieļautas gan nevērības dēļ, gan citu valodu ietekmē, gan vēl citu iemeslu dēļ.

Neprecīzi tiek lietoti arī priedēkļsubstantīvi. Piemēram, valodas prakses materiālos ir norādījumi dažādu priedēkļsubstantīvu nozīmju šķīrumam: aizkars – ‘audums, ko izmanto aizklāšanai vai atdalīšanai’: logu aizkari; priekškars ‘aizklājs, kas atdala skatītāju zāli no skatuves’: skatuves priekškars; sajūta ‘sajūtu orgānu uztvere’ un izjūta ‘psihisks pārdzīvojums’ u. tml. Kontekstā sastopami vēl dažādi gadījumi, piemēram:  A t m a k s a  šiem cilvēkiem ir .. par paveikto darbu. (S 2, 85) Pareizi: samaksa. Šāds  n o l i e g u m s  noteikti negatīvi ietekmētu meiteni. (SĢ 84) Labāk: aizliegums.

Daudz deverbālu substantīvu ar priedēkli ne– tiek izmantoti kā attiecīgo nenoliegto substantīvu antonīmi. Parasti tie tiek darināti no priedēkļsubstantīviem un uzskatāmi par neliterāriem. Ieteicams izmantot citas saknes antonīmus:  n e a i z m i r s t ī b а  – atcere, atmiņas. (N e a i z m i r s t ī b a  – tu esi gaitas turpinājums paaudžu gājienā. PC 88) Daudzi substantīvi nosauc attiecīgās parādības trūkumu:  n e a t b i l d ī b a,  n e m a k s a,  n e p i e g ā d e,  n e p i e r e d z e,  n e u z v e d ī b a  – atbildības, maksas, piegādes, pieredzes, uzvedības trūkums (vai slikta uzvedība). Šos substantīvus dažkārt lieto arī ģenitīvā:  n e a i z s p r i e d u m u,  cilvēks ‘cilvēks bez aizspriedumiem’. Ļoti plaši lietots substantīvs negadījums ar nozīmi ‘nepatīkams gadījums’; tas neiekļaujas valodas sistēmā un ir pieļauts ūzusa dēļ.

Ar ne– darināti arī substantīvi, kas derivatīvi nav saistīti ar verbu; tiem ir citas saknes sinonīmi: nedraugs ‘ienaidnieks?’; nevaronis ‘gļēvulis’ u. tml. Iespējams, ka ne katrreiz attiecīgā darinājuma nozīme ir strikti antonīmiska pamatsubstantīva nozīmei: nedraugs var būt arī kaut kas nenoteikts – ne īsti draugs, ne ienaidnieks. Vēl citi:  n e a k t i e r i s  ‘cilvēks, kurš tēlo lugā vai filmā, nebūdams profesionāls aktieris’;  n e v i e l a  ‘netīrumi?’: Un tas [dziesmu gars] ir vēl daudz labdarīgāks par to, kas izplūst no pirtskrāsns mutes, attīrīdams miesu no sārņiem un  n e v i e l ā m. (OL) Vispār minētajiem darinājumiem raksturīgs semantisks neskaidrums. Tos var lietot kontekstā, kur skaidri atklājas to nozīme, parasti daiļdarbos un labā publicistikā. Piemēram, .. tie repuļainie un līkie, tā jau sakņo tie  n e l i e t a s  k o k i,  tie sīkie. (N. Kalna. Kliedziens. – R., 1972. – 37. lpp.); Tajā garajā pēcrudens un vēl  n e z i e m a s  naktī, kad visi ilgojās īstas ziemas un īsta sala .. dzelzceļa stacijā pienāca vilciens .. (A. Jakubāns. Burves aiziešana. – R., 1980. – 15. lpp.) Bez iebildumiem lietojams darinājums nevalodas ‘sliktas valodas’, tas ir valodā nostiprinājies: Nāciet droši ar ūdens spaiņiem, ar sulīgu  n e v a l o d u  sietu – lej iet! (V. Kaltiņa. Zilo ziloņu taures.– R., 1970. – 42. lpp.)

Piedēkļdarinājumu savstarpēja aizstāšana ir saistīta ar šo darinājumu semantisko tuvību. Tās rezultātā veidojas gan sinonīmi, gan arī paronīmi. Piemēram, paronīmi ir substantīvi ar izskanam –ājs, –aine un –iens: kalnaine un kalnājs; priedaine, priediens un priedājs; zālājs un zāliens u. c. (Šika 1); substantīvi ar –ība un –ums: lietderība – lietderīgums; izteiksmība – izteiksmīgums; nozīmība – nozīmīgums u. c. Darinājumiem ar –ums ir konkrētāka, bet darinājumiem ar –ību – abstraktāka nozīme. (Baltiņa 2)

Dažkārt tiek jauktas izskaņas –šana un –ums, piemēram, substantīvs ceļojums tiek lietots ceļošana vietā; semantiski jāšķir atvasinājumi dzejojums un dzejolis, fotografējums un fotogrāfija: izdarīt  f o t o g r a f ē j u m u s  (DB 1, 86) – pareizi: fotografēt.

Ļoti plaši tiek lietoti atvasinājumi ar –šan–, it īpaši terminoloģijā. Tie tiek lietoti arī citu atvasinājumu vietā, piemēram: likvidēt  a t p a l i k š a n u  (RB 85) – pareizi: atpalicību;  d z e m d ē š a n a s  nodaļa (L 2, 89) – pareizi: dzemdību nodaļa; veiklības  b r a u k š a n a  (L 2, 79) – pareizi: veiklības brauciens u. tml.

Ļoti izplatīts pašreiz ir nekonkrēts atvasinājums ar –tāj– strādātājs atvasinājuma strādnieks vai vārda darbinieks vietā: Palīgsaimniecības galvenais uzdevums ir nodrošināt kombināta  s t r ā d ā t ā j u s  ar dārzeņiem (K. 3, 88); šādā nozīmē tas nav vēlams.

Paronīmija īpaši raksturīga adjektīvu piedēkļatvasinājumiem. Piemēram, tiek jaukti adjektīvi ar izskaņām –ējs un –īgs: kopējs un kopīgs (Reidzāne 2) – semantiskās robežas starp tiem nav stabilas; teiktais attiecas arī uz adverbiem kopēji un kopīgi. Kopējs ir kaut kas tāds, kas pieder vairākiem, atrodas vairāku rīcībā, tiek veikts, darīts kolektīvi: kopējs darbs. Kopīgs ir abstraktākas nozīmes vārds: kopīgi uzskati. Līdzīgi šķirami adjektīvi ilggadējs (darbs) un ilggadīgs (augs) u. c. Tiek jaukti arī atvasinājumi ar –īgs un –ains (ūdenīga upe – kurā daudz ūdens; ūdeņaini kartupeļi, ūdeņainas acis – kas līdzinās ūdenim), –īgs un –isks, piemēram, personīgs un personisks (Saule – Sleine 1; Saule – Sleine 2); adjektīvu personīgs var lietot tikai ar nozīmi ‘tāds, kam piemīt personas īpašības’, pašreiz to lieto ļoti reti. J. Endzelīns ir lietojis tikai adjektīvu personisks ‘personai īpats, ar personu saistīts’. Vispār adjektīvi ar –īg– nosauc aktīvu kvalitatīvu īpašību, bet adjektīvi ar –isk– priekšmetiskumu, līdzīgumu vai atbilsmi: cilvēcīgs mākslinieks – cilvēciska īpašība; kareivīgas ciltis – kareiviska stāja; varonīgs cīnītājs – varonisks spēks (adjektīvu varonisks lieto samērā reti – tā vietā lieto heroisks).

Ir gadījumi, kad viena tipa atvasinājums kontekstā jāaizstāj ar citu, piemēram, adjektīvs šaubīgs neiederas vārdkopā šaubīgs pasākums ‘tas, par ko šaubās’ – tā vietā būtu jālieto priedēkļadjektīvs apšaubāms vai adjektīvs nedrošs. Līdzīgi:  d a l ī b a  pasākumā – pareizi: piedalīšanās; izdarīt  m a k s ā j u m u s  – pareizi: iemaksas, jo substantīvs ar –ums nosauc rezultātu. Līdzīgu neprecizitāšu ir samērā daudz.

Nevietā lietots adjektīvs ieinteresēts (adjektivēts divdabis) vārdkopā panākt  i e i n t e r e s ē t u  dialogu; varētu būt: izraisīt interesantu dialogu vai tml.

Neprecīzi lietoti arī verbu atvasinājumi. Piemēram, tiek jaukti tiešie priedēkļverbi ar refleksīvajiem bezpriedēkļa verbiem: Trasēs, kas bija iekārtotas . . stadiona apkārtnē un  a p l i e c a  Māras dīki, fizkultūrieši sacentās astoņās vecuma grupās. (S 1, 85) Verba apliekt vietā jālieto liekties ap ko – ap dīķi, arī apkārt dīķim.

Nepilnīgi atvasinājumi kontekstā sastopami samērā bieži, visvairāk prefiksāli nepilnīgi – tie aizstājami ar citiem. Konstatēti arī sufiksāli nepilnīgi atvasinājumi.

(1) Dažkārt verbam trūkst nepieciešamās perfektivējošās nozīmes un perfektivētājpriedēkļa – šāds vārds ir aizstājams ar atbilstošo priedēkļverbu. Piemēram, saistījumā kārtīgi  s t r ā d ā t  zemi (PC 89) verbs strādāt būtu aizstājams ar apstrādāt; teikumā: .. zvejnieku darbi no viņu vārdiem  n e š ķ i r a s  (ĻC 80) verbs nešķirties būtu aizstājams ar neatšķirties. Verbs guldīt aizstājams ar ieguldīt teikumā: .. šoferiem velti jātērē laiks, kurā viņi savu un automašīnu spēku varētu  g u l d ī t  saimniecības darbos .(DB 1, 86) Verbs spēlēt aizstājams ar nospēlēt: Kad  s p ē l ē t a s  32 minūtes, mājnieku pārsvars jau ir desmit punkti. (RB 82) Verbs plašināties aizstājams ar paplašināties: Pēdējos mēnešos daudzu mūsu pilsētas un rajona iedzīvotāju draugu loks  p l a š i n ā j i e s.  (ZT 2, 80) Līdzīgā veidā aizstājami arī vairāki deverbāli substantīvi: augsnes  s t r ā d ā š a n a  – jābūt: apstrādāšana; godalgoto vietu  g u v ē j i  – kontekstā jābūt: ieguvēji u. tml. Substantīvs dzīve aizstājams ar iedzīve teikumā: Pēc tam apprecējās un pārcēlās ar  d z ī v i  uz Jēkabpili. (OK 85) Te domātas ikdienā nepieciešamās mantas, tātad iedzīve.

Adjektīva priekšējs vietā jālieto iepriekšējs teikumā: Šī kausa izcīņa notiek jau sesto gadu pēc kārtas bez  p r i e k š ē j a s  izsludināšanas aprīļa pirmajā sestdienā. (L 2, 84)

(2) Piedēkļa trūkums darinājumos kontekstā sastopams samērā reti. Tāds ir iteratīva verba vietā lietots verbs bez iteratīvā piedēkļa: Pirms tam tika  i z b r a u k t a  saimniecība. . (JZ 89) Labāk: izbraukāta, arī apbraukta vai apbraukāta.

Substantīva kultūra vietā būtu jālieto no tā darināts adjektīvs kulturāls teikumā: Ļoti liela nozīme ekoloģijā ir mūsu  k u l t ū r a s  audzināšanai. (L 2, 89)

(1) Salikteņi ir darināti ar sintaktisko paņēmienu, un to lietojums ir saistīts ar sintaktiskām struktūrām, visbiežāk ar vārdkopām, no kurām attiecīgie salikteņi ir darināmi vai darināti. Viens no galvenajiem ir jautājums par vārdkopu un attiecīgo salikteņu savstarpējam attieksmēm, it īpaši, kad paralēli (ar nozīmes atšķirību vai bez tās) ir iespējams lietot vārdkopu un salikteni. Neprecizitātes ir iespējamas gan vienā, gan otrā lietojumā. Piemēram, ir jāšķir darbavieta ‘uzņēmums, iestāde, kur kāds strādā’ no darba vietas – konkrētas vietas. Tāpēc jālabo: disciplīna katrā rūpnīcas  d a r b a v i e t ā.  Arī: Oktobrī un novembrī par  g a d a l a i k ā  veikto darbu būs jāsniedz pārskats. Te domāts posms gada garumā (gads), tātad lietojama vārdkopa gada laikā.

Daudzos gadījumos, kad iespējams abējāds lietojums, saliktenis iebildumus nerada, it īpaši poētiskā tekstā: ..a p i ņ l a i k s  jau beidzies (S. Kaldupe. Zīļu lietus. – R., 1971. – 79. lpp.); Viņiem nepatika manas vārdu dziesmas, un es sāku dziedāt tāpat kā viņi  b u r t u d z i e s m a s: Abēbē, ābēbē, ābē (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1989. – 148. lpp.); Tikai sapni man vēl rādās Daudzbalsīgas  ē r ģ e l r ī k l e s.  (M. Melgalvs. Meldijās iešana. – R., 1980. – 43. lpp.)

Salikteņus paralēli vārdkopām var lietot arī prozā: cīņas spars – cīņasspars; kaimiņu pansionāts – kaimiņpansionāts (sal.: kaimiņvalsts); mācību grāmata – mācībgrāmata; maizes šķēle – maizesšķēle. Tas pats attiecināms arī uz vārdkopām ar adjektīvu kā atkarīgo komponentu un attiecīgajiem salikteņiem: dižēka – diža ēka; īsmiegs – īss miegs; lielferma – liela ferma; lieltīrums – liels tīrums u. tml. Salikteņi vārdkopu vietā nebūtu lietojami bez īpašas vajadzības.

Ģenitīveņus ar pronomenu pirmajā komponentā labāk aizstāt ar attiecīgajām vārdkopām: šā gada aprīli, nevis  š ā g a d a  aprīli; to dienu (tā laika) dzeju krājumi, nevis  t o d i e n u  dzeju krājumi.

Adverbus ar pronomenu pirmajā daļā lieto paralēli attiecīgajām vārdkopām:  š o s e z o n  – šajā sezonā, šai sezonā;  š o z i e m  – šajā ziemā, šai ziemā.

(2) Samērā bieži salikteņa vietā neprecīzi lietota vārdkopa: 40 vatu  d i e n a s g a i s m a s  spuldze – pareizi: dienasgaismas spuldze; ķert zivis jebkurā  g a d a l a i k ā  – pareizi: gadalaikā;  e p o k s ī d u  sveķi – termins: epoksīdsveķi;  S m i l š u ē r k š ķ i s  arī ir apdraudēts. (K 3, 86) – termins: smiltsērkšķis (LVPV, 265) u. tml.

(3) Ar iederīgu salikteni jāaizstāj kontekstā pēc nozīmes neiederīgs. Salikteņa daļām jābūt precīzām. Piemēram,  t r ī s k ā r š s  olimpiskais čempions – saliktenim trīskāršs ir cita nozīme, nekā prasa konteksts: trīskāršs ir tāds, kas kļuvis lielāks, pieaudzis trīs reizes (LVV, 814), bet te nepieciešams saliktenis ar nozīmi ‘trešo reizi pēc kārtas’: trīskārtējs.

Dažkārt, it īpaši poētiskā tekstā, tiek lietoti salikteni ar antonīmiskas nozīmes komponentiem, piemēram, saldirūgts, saldrūgts, rūgtisalds u. tml.: Pirts priekšā katlā deguts kūst,  s a l d r ū g t a  smarža kāpj no melniem traukiem… (I. Ziedonis. Motocikls. – R., 1965. – 90. lpp.); Nepotētais koks rudeņos dod nelielus  s a l d i r ū g t e n u s  augļus (A. Caune Zemes raksti. – R., 1978. – 33. lpp.); No .. žūstot  r ū g t i s a l d i  smaržojošiem balstiem viņš ir uzcēlis šķūnīti.. (A. Caune. Turpat. – 62. lpp.) Šie salikteņi ir veidojušies no vārdrindas rūgts un salds vai ne (īsti) rūgts, ne salds un īpašos stilistiskos nolūkos būtu pieļaujami.

(4) Ir arī gadījumi, kad saliktenis ir aizstājams ar atvasinājumu:  s ā n c e n s ī b a  darbā. Šajā vārdkopā labāk lietot sacensība. Sāncensība sastopama, piemēram, sportā vai mīlestībā.

Vārds var būt aizstājams arī ar salikteni: Pirmās šo  r o c ī b u  .. var izjust ģimenes. (DB 1, 88) Pēc konteksta šajā teikumā būtu jālieto saliktenis priekšrocība; vārdam rocība ir cita nozīme: ‘iztika; materiālie līdzekļi, īpašums; turība, pārticība’ – šaura rocība, tikt pie rocības u. tml.

(5) Ir jāņem vērā arī salikteņa atbilsme pārējiem vārdiem tekstā. Piemēram, adverbiem ir situatīva nozīme, un tie jālieto situatīvi atbilstošā kontekstā: laika adverbi jālieto precīzā laika situācijā, vietas adverbi – precīzā vietas situācijā u. tml. Adverbu salikteņos laika nozīmes paudējs var būt pronomens: šodien ‘šajā dienā; pašreiz’ – teikumā nepieciešams tagadnes laiks; todien ‘tajā dienā, toreiz’ – nepieciešams pagātnes laiks u. tml. Tāpēc teikumā:  T o d i e n  būs daudz darba (K 3, 80) vai nu jāmaina laiks (Todien bija daudz darba ), vai arī jāmaina adverbs – rītdien vai tml. nākotnes nozīmē.

Mūsdienu latviešu literārās valodas praksē konstatējami dažādi faktori, kas ietekmē gan vārddarināšanu, gan, it īpaši, dažādu darinājumu lietošanu: tradīcijas, konvencija, īpaša konteksta ietekme, dažādi individuāli darinājumi un to attīstības iespējas, darinājumu pārlieks lietojums u. tml.

Modeļu precizitāte un darinājumu atbilsme tiem, kā arī darinājumu regularitāte un produktivitāte no literārās normas viedokļa ir ļoti svarīga. Katra atkāpe ir valodas kļūda. Taču valodas praksē ir sastopamas dažādas atkāpes, gan stilistiskas, gan arī citādas. Piemēram, terminoloģijā dažkārt tiek akceptēti neregulāri darinājumi, kas vispārlietojamā leksikā nav pieņemami: ātrbojīgs, centrīte, saitiņa u. c., arī latviešu valodā sveši kalkēti atvasinājumi, piemēram, lietēšana (pēc krievu дождевание parauga) un citi. Šādi darinājumi ir valodas prakses nosacīti, un, ja valodas lietotāji tos izvēlas par paraugu un pēc tiem cenšas darināt citus vārdus un terminus, tie var būt par iemeslu valodas piesārņošanai. Valoda attīstās visos iespējamos veidos, ne tikai terminoloģijas sfērā zinātnieku kontrolē.

Ir arī tādi regulāri darinājumi, kas nav pieļaujami konvencijas vai tradīcijas dēļ. Piemēram, termins  z o b e n i s t s  darināts pēc analoģijas ar sportistu nosaukumiem: futbolists, hokejists, šahists u. c.: Spēcīgākiem pasaules  z o b e n i s t i e m  par tradīciju kļuvusi līdzdalība turnīrā. (S 1, 87) Taču konvencija terminoloģijā nepieļauj šāda atvasinājuma lietošanu; ir termins paukotājs – netiek īpaši izdalīti dažādi paveidi – paukošana ar floreti, zobenu, špagu (LLVV 61, 534) Arī atvasinājums būvnieks ir regulārs darinājums, bet pēc tradīcijas attiecīgos speciālistus sauc par celtniekiem; lieto gan terminus būvamatnieks, būvstrādnieks (LVV, 147). Profesijas nosaukumam nederētu substantīvs ceļinieks – to var uzskatīt par profesionālismu; neitrālā un oficiālā tekstā labāk lietot vārdkopterminu ceļu darbinieki; vārdam ceļinieks dota nozīme ‘ceļotājs, t. i., cilvēks, kas atrodas ceļā, ceļojumā’ (LVV, 150), bet valodas praksē šis vārds lietots profesijas nozīmē:  c e ļ i n i e k i  norūpējušies par plāna izpildi,  c e ļ i n i e k i  sasparojušies un būvē jaunu šoseju u. tml. Saliktenis stāvlaukums būtu lietojams ar nozīmi ‘laukums, kas paredzēts kaut kam stāvēšanai’, taču pēc tradīcijas tos laukumus, kur tiek novietotas automašīnas, sauc par stāvvietām.

Konteksts un arī situācija var ietekmēt vārdu darināšanu un darinājumu lietošanu. Kontekstā dažkārt tiek pieļauti arī neregulāri darinājumi. Piemērā: Un tāpēc steidzies mani panākt: Sirds šonakt  v i e n a t n ī b ā  smok (J. More. Sniegpulkstenīšu migla. – R., 1972. – 58. lpp.) atvasinājuma vienatne vietā ritma dēļ ir pieļaujams darinājums vienatnībā, kurā piedēklim –īb– nav semantiskas slodzes; varētu lietot vienatnē vai vientulībā (kurš labi iederētos ritmā).

Kontekstā tiek pieciesti neprecīzi darinājumi. Piemēram, aptuveni kontekstā ir saprotams atvasinājums  n o l i k t a v n i e k s  ‘noliktavas darbinieks, noliktavas strādnieks’: Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta centrālajai noliktavai steidzami vajadzīgi noliktavas pārzinis,  n o l i k t a v n i e k s.  (L 2, 87) LLVV un LVV vārds  n o l i k t a v n i e k s  nav reģistrēts; ārpus konteksta tas vispār nav saprotams.

Daiļdarbā, it īpaši dzejā, arī labā publicistiskā sacerējumā ir pieļaujami okazionāli, arī neprecīzi darinājumi. Piemēram: Lien  d i e m ž ē l č ū s k a,  dzeļ  d i e m ž ē l s k o r p i o n s.  (I. Ziedonis. Izlase. – R., 1980. – 199. lpp.) Okazionālo salikteni liekvārds ( = lieks vārds) kontekstā balsta vārdkopa lieks teikums: Katrs  l i e k v ā r d s  atpakaļnācis trāpa kā sitiens, lieks teikums trokšņo kā fonētisks ložmetējs. (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1978. – 51. lpp.) Kontekstā saprotams arī nevēlams saliktenis pēdējreize vārdkopas pēdējā reize vietā: Paceplīte  p ē d ē j r e i z i  veras saules pulkstenī. (A. Kūkojs. Māla vezums. – R., 1979. – 42. lpp.)

Darinājumu attīstības tendences rāda jaunvārdi, it īpaši viena jaunvārdu daļa – individuālie darinājumi. Tie ir veidoti pēc regulāriem modeļiem un cieši saistīti ar kontekstu, dažreiz pat ar situāciju. (Laua 3, 181) Ir mēģinājumi individuālos darinājumus dalīt potenciālos vārdos (potenciālismos) un okazionālos vārdos (okazionālismos). Potenciāli vārdi ir darināti pēc produktīva modeļa, bet pagaidām valodā nav iegājuši; okazionāli vārdi veidoti pēc mazproduktīviem, neproduktīviem vai okazionāliem (runas) modeļiem. Potenciālismi ir jauni valodas līdzekļi – tiek aktivizētas vēl neizmantotas valodas sistēmas potences. Okazionālismu darināšanā pieļautas lielākas atkāpes no valodas tradīcijām – tiek realizētas pilnīgi jaunas nominācijas vai vārddarināšanas iespējas. (Soida 3, 137) Abus veidus valodas praksē grūti norobežot. A. Laua tos nešķir. (Laua 3, 185)

Varētu mēģināt šķirt vārdus, kuriem ir potenciāla tendence ienākt valodā, no tādiem, kuriem vienmēr būs nepieciešams konteksta atbalsts. Šķīrums var būt visai subjektīvs; tādā gadījumā potenciālie vārdi kļūst par parastiem, vispārlietojamiem jaunvārdiem. Tādi varētu būt substantīvi apjēga ‘saprašana’; nošķira ‘diferencēšana’: loma  n o š ķ i r a  aktiera lomu klāstā; piestāja ‘apstāšanās’:  p i e s t ā j a s  brītiņš; palikums ‘atlikums’: Un kā no  p a l i k u m i e m  žurkas barojas … (O. Vācietis. Aiz simtās slāpes. – R., 1969. – 19. lpp.); paradumība ‘paradumu ievērošana; pārmērīga cenšanās ievērot paradumus’: Visi mēs esam pudeles, birkas un afišu stabi.Visus aplīmē un aplīmēs.P a r a d u m ī b a?Nepieciešamība? (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971. – 58. lpp.); sasaiste ‘saistība, saistījums’: Firmas vārds tiek pieminēts tieši  s a s a i s t ē  ar šo uzņēmumu. Pagaidām okazionāli, bet labi darinājumi ar iespējām ieviesties ir pārjūra ‘vieta pāri jūrai, citā jūras krastā’: Šodien ciems patukšs un zvejnieki  p ā r j ū r ā  Salacgrīvā lielajos zvejnieku svētkos. (I. Ziedonis. Kurzemīte. – R., 1970. – 167 lpp.) – sal. pārupe ‘upes otrais krasts’; pieziemelis ‘ziemeļu puse’ – sal. piesaule , piemēram, Ēnainajā  p i e z i e m e l ī  saglabājies biezs ledus. (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 80. lpp.) Potenciālas iespējas ir arī vārdiem aklinošs, aklinoši ar nozīmi ‘tāds, kas spēj padarīt aklu’: Laiku pa laikam spilgtā gaisma, atsizdamās pret slīpo loga stiklu,  a k l i n o š i  nosprēgāja kā autogēna zibšņi. (OL) Ļoti daudz adjektīvu (un atbilstoši arī adverbu) tiek darināts ar produktīvu piedēkli –īg– un nozīmi ‘līdzīgs, atbilstošs pamatvārdā nosauktajam’; daudz šādu adjektīvu darinājis Z. Skujiņš: bluķīgs, kaķīgs, kucenīgs, lamzīgs (sal. lamzaks ), mūrīgs, pulkstenīgs, sapnīgs, sencīgs : ..kājas likās  b l u ķ ī g i  smagas. (Z. Skujiņš. Lielā zivs. – Karogs, 1979, Nr. 8. – 76. lpp.); ..viņa pieglaudās manam plecam ar  k a ķ ī g u  lunkanību.. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 151. lpp.); Kāpēc viņu  k u c e n ī g ā  idille tā uzviļņo asinis? (Turpat, 167. lpp.); Jaunekļi izskatījās lieli un  l a m z ī g i..   (Turpat, 32. lpp.); Apkārt  m ū r ī g i  sazēlušais krūmu biezoknis.. (Turpat, 355. lpp.);  P u l k s t e n ī g o  soprāniņu viņš dzirdēja pirmoreiz.. (Turpat, 203. lpp.); Un tu man nevari būt tas, kas īsu  s a p n ī g u  mirkli jau likies esam (Turpat, 364. lpp.); ..viņai šī  s e n c ī g ā  hronika bija jau zināma. (Turpat, 230. lpp.) Arī citi: leijerkastīgs ‘tāds, kas atgādina leijerkastes spēlēšanu’: Dzīve  l e i j e r k a s t ī g u  meldiņu loka.. (L. Ždanova. Mazais Muks. – Dzejas dienas. – R., 1980. – 207. lpp.); panorāmisks ‘plašs, pārskatāms’:  p а n о r ā m i s k i   redzēt savu darba lauku. (L 2, 86).

Potenciāli verbi tiek darināti galvenokārt no internacionāliem vārdiem: distancēt ‘ievērot distanci’; impulsēt ‘dot impulsu, ierosināt’: redzētais un dzirdētais  i m p u l s ē j i s  uzrakstīt dzejoli ; ventilēties ‘vēdināties’: .. [nopļautā zāle] dienu vai divas  v e n t i l ē j a s  šķūņos. (DB 1, 86)

Perspektīvs saliktenis ir jūrkopis – sal. lopkopis, mežkopis : Acīmredzot pienācis laiks zvejnieku nomainīt  j ū r k o p i m  (Z. Skujiņš. Lielā zivs. – Karogs, 1979, Nr. 8. – 87. lpp.); mazdzērājs ‘cilvēks, kas maz lieto alkoholiskus dzērienus’: .. es nesmēķēju, esmu  m a z d z ē r ā j s  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 202. lpp.); tenismīlis ‘cilvēks, kam patīk nodarboties ar tenisu’ – sal. miermīlis u. c.: Kobē ir aptuveni 140 klubi ar 4000  t e n i s m ī ļ u  (RB 86); tukšvārds ‘vārds bez īpašas nozīmes; nenozīmīgs vārds’: viņi vēl pārmija dažus nenozīmīgus  t u k š v ā r d u s.. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1979. – 11. lpp.)

Individuāli darināti adjektīvi ir baltblūzains ‘tāds, kam mugurā balta blūze’: ..līdz ādai  b a l t b l ū z a i n a j ā m  svētku dalībniecēm [lietus] tika noteikti (JZ 89); citpasaulīgs ‘tāds, kas ieradies no it kā citas pasaules’: Uz baltā mūra uzradusies  c i t p a s a u l ī g a  būtne.. (I. Lubējs. Dvīņu zvaigznājs. – R., 1977. – 123. lpp,); sauleskārs – sal. naudaskārs, mantaskārs u. tml.: Kad caur žogam visur – raibas, raibas Vēl  s a u l e s k ā r a s  lauvmutītes zied. (J. More. Sniegpulkstenīšu migla. – R., 1972. – 24. lpp.)

Minētajiem vārdiem un vēl daudziem citiem individuāliem darinājumiem ir potenciālas iespējas ieviesties un nostiprināties valodā, to bagātinot.

Okazionāli vārdi netiek vai tikai retos gadījumos tiek darināti no produktīviem modeļiem. Piemēram, nav konstatēti okazonāli adjektīvi ar piedēkli –isk– . Gandrīz visiem okazionālajiem vārdiem ir ļoti konkrēta nozīme, ko vēl pastiprina specifiskais nozīmes balstītājs konteksts. Okazionālie vārdi labi parāda afiksu stilistiskās iespējas.

Okazionālie vārdi (turpmāk: okazionālismi) tiek darināti ar tiem pašiem vārddarināšanas paņēmieniem un līdzekļiem kā visa pārējā leksika. Taču vārddarināšanas līdzekļi lietoti netradicionāli.

(1) Ar afiksiem atvasināti okazionālismi ir galvenokārt priedēkļatvasinājumi un piedēkļatvasinājumi; galotne izmantota reti.

Priedēkļokazionālismu ir mazāk nekā ar piedēkļiem darinātu. Priedēkļa lietojums ir neparasts pēc saistījuma ar pamatvārdu. Piemēram, priedēkli aiz– lieto virzīšanas nozīmē (aiznest, aizsūtīt), bet verbs boikotēt parasti ar virzību netiek saistīts; pievienojot tam priedēkli aiz– , veidojas visai neparasta nozīme ‘boikotējot aizraidīt’: .. gribētos gan zināt, kura friziere te būtu  a i z b o i k o t ē t a? (PZ 86) Tiek panākta zināma aktualizācija.

No mūsdienu valodas viedokļa verbs aizklubot ir okazionālisms; ar šo verbu nosaukts airu radīts troksnis, kas attālinās:Aiz garenās salas strēles  a i z k l u b о  airi – zvejnieki pārlūkojuši tīklus (L. Brīdaka. Pilsētas atslēgas. – R., 1975. – 175. lpp.) ME (1,32) minēts cits, bet, iespējams, ar šo derivatīvi saistīts verbs aizklubačuot ‘aiziet smagiem, klabošiem soļiem.’

Priedēklim ap– ir nozīme ‘apklāt ar ko visapkārt’; šī nozīme tiek aktualizēta neparastā darinājumā: Jā, jūs  a p g u r ķ o j ā t  un  a p s i ļ ķ o j ā t  tribīni. (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971. – 50. lpp.) Aptuvena darinājumu nozīme: ‘notraipīt ar gurķiem un siļķēm’, pārnesumā – ‘padarīt ikdienišķu’.

Priedēkļa ie– nozīme ‘iedabūt kur iekšā’ ļoti konkretizēta okazionālisma iekapsulēt ‘ievietot kapsulā’: Apstākļi, ikdiena, maizes kumosa iegūšanas rituāls mūs  i e k a p s u l ē.  (V. Lāms. Jokdaris un lelle. – R., 1972. – 110. lpp.)

Pievienojot priedēkli ie– okazionālismam ziņkārot, panākta darbības sākuma nozīme: Mani ieziņkāroja dzelzsbetona konstrukcijas lējums.. (Z. Skujiņš. Paredzēšana. – R., 1976: – 165. lpp.) Okazionālās nozīmes paudējs ir pamatverbs; atvasinājumam ir nozīme ‘padarīt ziņkārīgu; rosināt (kāda) ziņkārību’.

Okazionālisms izburbulēt lietots ar nozīmi ‘izskalot, veidojot burbuļus’: Katra mazgāšanās no rītiem ir liela cilvēku rotaļa – ar vienu burbuli izberz acis, divus iebāz ausīs. Notrin zobus gar burbuļiem!  I z b u r b u l ē  rīkli! (I. Ziedonis. Epifānijas, 2. gr. – R., 1974. – 5. lpp.) Izkrekloties nozīmē ‘izmesties kreklā’:  I z k r e k l o j i e s  kā siena laikā! (A. Brigadere. Triloģija. – R., 1957. – 334. lpp.) Izvasarot ‘pavadīt vasaru’: ..trīs mēnešus  i z v a s a r o j u š i  pa Vidzemes jūrmalu, mēs nule kā esam atgriezušies pilsētas dzīvoklī . (Z. Skujiņš. Paredzēšana. – R., 1976. – 166. lpp.).

Okazionālisms nozābakot lietots ar nozīmi ‘deldēt vai tml. ar zābaku’: Ar savu karsto dvašu viņi .. brāžas pretī zābakam, kas bruģakmeni  n o z ā b a k o.  (M. Čaklais. Zāļu diena. – R., 1972. – 105. lpp.) Okazionālismi sastopami arī publicistikā: Uz Bārtas ietekas tīrīšanu  s a v ī r o j ā s  jau pērnajā pavasarī. (K 3, 88) Verbs savīroties lietots ar nozīmi ‘sasparoties’.

Okazionāli priedēkļsubstantīvi ir uzkarsums ‘notikums, rīcība, ko izraisījis uzbudinājums’: nosodīt sabiedriskos  u z k a r s u m u s.  (DB 1, 87) okazionāls paralēlisms – sinonīms vārdam vāks – ir atvasinājums uzvācenis: .. cilvēki jūtas kā mušiņas zem tumšzila stikla  u z v ā c e ņ a.  (J. Sudrabkalns. Viena bezdelīga lido. – R., 1938. – 84. lpp.) Okazionālismā uzsvērts, ka zem vāka kaut kas atrodas un nebrīvi jūtas.

Priedēkļokazionālismi ir galvenokārt substantīvi; izplatīti piedēkļi lietoti netipiskos darinājumos ar visai konkrētu nozīmi. Piemēram, ar piedēkli –īb– darināti neparasti substantīvi greizība ‘kļūda, kļūme’: Vēlēdamies dabu pārspēt, mēs ne reizi vien esam radījuši lielas, tagad grūti labojamas  g r e i z ī b a s  (PJ 76); laistība ‘spožums, kas laistās daudzkrāsainās ugunīs’: Iestājās miers, kas šķita tikpat nospiedošs kā tumsa pēc nodzisušām svētku salūta  l a i s t ī b ā m  (Z. Skujiņš. Lielā zivs. – Karogs, 1979, Nr. 8.– 79. lpp.); savāktība ‘spriegums’: Iekšēja  s a v ā k t ī b a  un azartiska iedoma .. ir bijusi vajadzīga. (M. Čaklais – LM 78) Okazionāliem darinājumiem ar –um– var būt ļoti konkrēta nozīme, piemēram, logojums ‘brilles’: Kalsona acis, atkailinātas no  l о g о j u m a,  izskatоjās jocīgi nevarīgas. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 163. lpp.)

Okazionālismi tiek darināti arī ar mūsdienu valodā reti izmantotiem piedēkļiem –оn–, –оņ–, –ekl–, –tn–, –ul–, piemēram, ņirgonis ‘tāds, kas citus izsmej’: – Uššš,  ņ i r g о n i,  ēd maizītes, neēd cilvēku (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 35. lpp.); skatonis ‘tāds, kas skatās īpašā veidā’: .. tikko bij beiguši klauni; kā nosvieduši no sevis vezumu, atelpoja  s k a t о ņ i  glauni (M. Čaklais. Uz manām trepēm. – R., 1979. – 144. lpp.); strāvonis ‘elektriskais vilciens’: Pāri tiltam, it kā izvilkts no gaismas stara, skrien  s t r ā v o n i s  uz Jūrmalas pusi. (Z. Skujiņš. Uzbrukums vējdzirnavām. – R., 1976. – 332. lpp.) Daudzi no minētajiem un arī citi, turpmāk raksturotie okazionālismi lietoti sarunvalodas tekstos ar nievājuma nokrāsu. Piemēram, nīdoņa ‘tāds, kas ienīst’: No šīs dienas līdz pat kapam Zemi aršu, graudus sēšu, Zemes  n ī d o ņ ā m  par balli Šo to labu izaudzēšu. (V. Kaltiņa. Zilo ziloņu taures. – R., 1970. – 14. lpp.)

Z. Skujiņš darinājis okazionālismus laipneklis ‘tāds, kurš cenšas būt pārlieku laipns, uzmanīgs, pieklājīgs’ un žūžulis ‘students, kam vecāki dod līdzekļus, materiāli atbalsta’: Tu esi baigi čagans  l a i p n e k l i s  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados, – R., 1975. – 33. lpp.); – Nē. Šo augstskolnieku tipu es diemžēl nepārstāvu.  Ž ū ž u ļ u s  mūsu grupā pārstāv Ivars Lazdinsons. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 35. lpp.)

Dažu okazionālismu nepieciešamība valodas bagātināšanā ir visai apšaubāma, piemēram, skarotne ‘skara’: niedru  s k a r o t n e s  (OL); tumsotne ‘tumsa’: aizmirstības dziļā  t u m s o t n e  (OL) u. tml. Šādos darinājumos nav ievērots lietderīgums, valodas līdzekļu ekonomēšanas princips.

Ar produktīvu piedēkli –īg– darināts okazionālisms dzintarīgi: Ledus stabules sāk  d z i n t a r ī g i  pilēt. (A. Brigadere. Triloģija. – R., 1957. – 381. lpp.) Darinājums aktualizējas kontekstā: ledus kūstot pil, un tā lāses atgādina dzintaru; pats dzintars nespēj pilēt.

Tiek darināti arī okazionāli verbi, piemēram, lūsināties ‘viltīgi, kā lūsim skatīties’ (Z. Skujiņš); bezmiegoties ‘palikt nomodā, negulēt’: ..mēs  b e z m i e g o s i m i e s  visu šo nakti (O. Vācietis); spožot ‘būt spožam’: Vairākās telpās  s p o ž o  spēcīgas elektriskās spuldzes. (PK 80)

Derivācija var būt arī atgriezeniska: no substantīva klauns darināts verbs klaunot, bet no tā savukārt substantīvs klaunotājs ‘cilvēks, kurš rīkojas kā klauns, līdzinās klaunam’: Bezkaunīgais Sašiņš, balamute un  k l a u n o t ā j s,  tikko ienācis pa durvīm, pieklupa ūdens traukam. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 57. lpp.)

Okazionāli verbi tiek darināti no substantīviem ar dubultu afiksāciju (priedēkli un piedēkli), piemēram, apdvēseļot ‘padarīt dvēselisku (ironiski)’: Es tagad ..  a p d v ē s e ļ o j u  siļķu mucas un gurķu baļļas. (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971. – 50. lpp.)

(2) Samērā daudz tiek darināti okazionāli salikteņi. To galvenais uzdevums – aktualizētāja funkcija. Ir iespējami salikteņi ar vārdu spēli pamatā: dārz–niekošanās ‘niekošanās pa dārzu vai ar dārzu’:  D ā r z – n i e k o š a n o s  Sers neatzina, viņa pagalms bija nobetonēts. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 74. lpp.)

Okazionālos salikteņos iespējama augsta hiperbolizācijas pakāpe: ārprātzils ‘ļoti, ļoti zils’, jūrasdulls ‘ārkārtīgi iemīlējis jūru’ u. tml.: No Liepājas smiltīm var uzburt sev pili un viļņiem, kas  ā r p r ā t z i l i..  (J. Peters. Priekšnojautas. – R., 1979. – 83. lpp.); ..dzīve nav dzīve, tikai veģetēšana, kamēr dabū atgriezties pie varenajiem ūdeņiem un ieraut nāsīs sāļu, zivjainu, darvainu un vēl nez kādu jūras gaisu. Ir daži tādi  j ū r a s d и l l i. (I. Ziedonis. Kurzemīte. – R., 1970. – 10. lpp.) Salikteņu nozīmi var izsecināt ne tikai pēc konteksta, bet arī pēc komponentiem, kuri bieži saistīti visai neparastā veidā. Okazionālajos salikteņos bieži tiek izcelts kāds noteikts semantisks elements – tas nodrošina aktualizāciju: okazionālismā sirdssarkans uzsvērts sarkanās – asins – krāsas tuvums sirdij: – Tad aizsniedz! – spoža smējās zvaigzne  s i r d s s a r k a n a j ā  mētelī. (J. Peters. Priekšnojautas. – R., 1979. – 16. lpp.)

Ļoti viegli uztverami un iedarbīgi ir netradicionāli, antonīmiski okazionālismi: īslaicība pretstatā substantīvam garlaicība, ūdensgrēks pretstatā substantīvam ugunsgrēks, šomelndien pretstatā adverbam šobaltdien: ..stīvām kājām ieklumburoju  ū d e n s g r ē k a  apskādētajos interjeros. (Z. Skujiņš. Jauna cilvēka memuāri. – R., 1981. – 217. lpp.)

Okazionāli sinonīmi tiek darināti gan no tās pašas saknes, gan no pilnīgi citiem vārdiem. Piemēram, gaismassvīda ‘rītausma’ (SĢ 84); labomīgs ‘omulīgs’ (Z. Skujiņš); logkars ‘loga aizkars’ (J. Sārts); ūdenslīķis ‘slīkonis’ (Z. Skujiņš); vīriešbērns ‘zēns’ (O. Vācietis); zirgavīrs ‘kučieris’ (Z. Skujiņš); paškājīgi un pašzobīgi (A. Bels) – sal. ar pašrocīgi .

Augsta aktualizācijas pakāpe ir panākta salikteņos, starp kuru daļām nav semantiskas saderības, piemēram, porcelānmākonis, marmorputenis: Lāses no lāstekām asaro,  m а r m о r p u t e ņ i  skrien (O. Vācietis. Zibens pareizrakstība. – R., 1980. – 43. lpp.); Nestumjiet  p o c e l ā n m ā k o ņ u s   uz manām debesīm! (Turpat, 52. lpp.)

Okazionālie salikteņi ar neskaidru semantiku ir īsti okazionālismi – tie konkretizējas tikai kontekstā: gludi skūta  k a i l g a l v a.  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 61. lpp.) Salikteņa vidstropīgs nozīme īsti skaidra nav arī kontekstā: vidstropīgs ozols var būt ozols ar tukšu vidu un stropu iekšā, vidū vai arī ozols ar tukšu vidu bez jebkāda stropa.

Dažkārt okazionāli salikteņi tiek darināti kā terminu sinonīmi. Piemēram, tādi ir Z. Skujiņa darinātie krāsacis ‘luksofors’, svilpestrauks ‘tējkanna ar svilpi’ u. tml.: Ielu krustojumos signālus zibsnīja  k r ā s a c i  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 156. lpp.); .. s v i l p e s   t r a u k s  izrādījās tukšs, ūdeni nācās vārīt. (Z. Skujiņš. Jauna cilvēka memuāri. – R., 1981. – 64. lpp.)

Pārmērīga lietojuma tendence vērojama bieži – pārmērīgi tiek lietoti gan dažādu tipu atvasinājumi, gan salikteņi.

Lietojuma biežums parasti ir saistīts ar produktīvu, ērti izmantojamu modeli. Viens no tādiem atvasinājumu tipiem ir substantīvi ar –ums. Piedēklis –um– ir viegli pievienojams jebkuram substantīva, verba, adjektīva vai adverba celmam. (Baltiņa 1) Pārmērīgi lietoti arī atvasinājumi ar –šana (Niselovičs 1); ja to ir daudz, tie padara izteiksmi kokainu, bet, veiksmīgi izmantoti, tie ir labs stila līdzeklis (piemēram, I. Indrānes valodā).

Pēdējā laikā lieto daudz atvasinājumu no dažādiem verbiem. Viens no tiem ir verbs varēt; plaši tiek lietoti atvasinājumi varēšana, nevarēšana, varējums (uzsverot rezultātu), varošs; darītvarošs, gribētvarošs, mīlētvarošs u. tml.; varētprieks un varētgriba un citi. (Beitiņa 2) M. Beitiņa pamatoti aizrāda, ka tiek aizmirsti labi adjektīvi varīgs un nevarīgs. Minētie un tiem līdzīgi atvasinājumi ir jauni un ne visi iekļāvušies latviešu valodas sistēmā; to lietošanā ļoti jāuzmanās.

Mūsdienu latviešu valodā daudzi salikteņi ir darināti un lietoti nevietā. (Bušs 3) Plaši tiek lietoti salikteņi ar internacionālu pirmo komponentu super–, mini– un citiem. (Baldunčiks) J. Baldunčiks norāda, ka šie salikteņi jālieto ar mēru;  s u p e r e k s p r e s i s  (Rīgas Vagonu rūpnīcas ātrvilciens), piemēram, ir pārspīlējums. Aktīvi ir arī salikteņi ar disko–, eks–, ekspres–, –retro–, pseido– u. c. Reizēm tie ir darināti un tiek lietoti bez motivācijas, bez vajadzības. Piemēram,  e k s j u b i l ā r s  (S 1, 89),  e k s r ī d z i n i e k s  (S 1, 79). Jauni, moderni, varētu teikt – modes vārdi ir arī bieži sastopamie salikteņi ar ekspres–, kas ne vienmēr ir vajadzīgi, piemēram,  e k s p r e s v ē r t ē j u m s,  e k s p r e s d i a l o g s  u. tml.

Pārāk daudz un bez īpašas vajadzības tiek darināti arī salikteņi ar latvisku pirmo komponentu, piemēram, ar kodol–; starp tiem ir pat okazionāli un nesaprotami darinājumi:  k о d o l a t b i l d ī b a,   k o d o l j a u t ā j u m s,  k o d о l k о n c e p c i j a,   k o d o l p ā r ā k u m s  u. tml. (Ēdelmane 2) Ļoti plaši lieto arī salikteņus ar kop–; arī starp tiem ir daudz individuālu darinājumu. (Reidzāne 1)

Ļoti izplatīti, it īpaši pēdējos gadu desmitos, ir iepriekš noraidītie kalkēta tipa salikteņi ar infinitīvu pirmajā un substantīvu otrajā komponentā. O. Bušs atzīme, ka šī tipa salikteņu lietojums arvien palielinās un ka visproduktīvākie ir salikteņi ar dzīvot–, rakstīt–, lasīt–, strādāt–, spēlēt–, dziedāt–, vadīt–, darīt–, domāt–, sportot– u. c. pirmajā komponentā (pavisam konstatēti 103 infinitīvi). Otrajā komponentā parasti ir –spēja, –prasme, –māka, –kāre u. c., galvenokārt deverbāli substantīvi; visbiežāk lietoti dzīvotspēja, zinātkārs. (Bušs 2) Daudzos gadījumos šī tipa salikteņus būtu vēlams aizstāt ar attiecīgām vārdkopām: audzināttieksme – tieksme audzināt; runātvēlēšanās – vēlēšanās runāt, sportotprieks – prieks sportot u. tml. Infinitīvs var vispār būt lieks, kontekstā radies semantisko elementu pārdaudzums: talonu  s a ņ e m t g r i b ē t ā j i  – pietiek: talonu gribētāji. Minētā tipa salikteni dažkārt var aizstāt arī ar īsāku sinonīmu: džeza  d z i r d ē t g r i b ē t ā j i  (Z 79) – labāk: džeza mīļotāji, cienītāji. Jāvairās no pārspīlējumiem minētā tipa salikteņu lietošanā.

Bieži vārddarināšanas ekspresīvās potences tiek pārmērīgi izmantotas. Piemēram, sarunvalodā pārliecīgi tiek lietoti deminutīvi ar pozitīva vērtējuma nozīmi: maizīte, pieniņš, rociņa, kājiņa, dakterītis, šoferītis u. tml. (Baltiņa 3) Tas atspoguļojas arī publicistikā. Piemēri: .. Smecersilā, kur ziemas trases, visos četros  a p l ī š o s  veikts profilaktiskais remonts .. (S 1, 86); rajona  a v ī z ī t e;  f o t o a v ī z ī t e;  ir daudz  d a r b i ņ a;  Iegūstam arī dekoratīvus  k o c i ņ u s  –  l i e p i ņ a s,  kastaņas, ozolus .. (DB 1, 79); šefības  k l a s ī t e s;  pirmajā televīzijas žurnāla  l a p p u s ī t ē  (RB 86); Tava māmiņa pareizi darīja, nedodama Tev  n a u d i ņ u  motocikla iegādei (SĢ 86); Un tā divas dienas plūda skatītāju  s t r a u m ī t e  (PD 3,88); Lauku darbiem saimniecībās  z i r d z i ņ u  ir gaužām maz. (LD 86); Nākamajā gadā valdība mums ir piešķīrusi  n a u d i ņ u. (I 91) Viss plūda rāmi, savā ierastā  g u l t n ī t ē.  (KL 92). Lietoti nevietā, deminutīvi zaudē pamazinājuma nozīmi un ekspresivitāti, tie nav vajadzīgi, un deminutīvu afiksi desemantizējas.

Dažkārt tekstā sastopami nevajadzīgu deminutīvu blīvējumi: .. 6. decembrī ugunsnelaime izdzēsa  d z ī v ī b i ņ a s  diviem  m а z i ņ i e m   b ē r n i ņ i e m  (DU 88); Tajā ir viss – gan laikus fermām pievesta lopbarība, izslauktas govis, padzirdināti  t e l i ņ i,  gan daudz citu lielāku un mazāku  d a r b i ņ u,  gan arī  d a ļ i ņ a  katra labās omas. (DB 1, 87)

Dažādiem darinājumiem piemīt noteiktas stilistiskas potences, kas parādās kontekstā. Tāpēc darinājumi stilistiskā aspektā raksturoti īpaši un ciešā saistījumā ar vārddarināšanas procesu (par stilistiski izmantojamiem valodas līdzekļiem vispār sk. III. 1.7.)

Darinājumu atbilsme kontekstam un arī situācijai vērtējama gan pēc ekspresivitātes, gan arī no situatīvā viedokļa.

Ir jāšķir darinājumu stilistiskā un emocionālā ekspresivitāte.

(1)          Stilistiskā ekspresivitāte izpaužas tekstā kā afiksu un salikteņu komponentu piešķirtā stilistiskā slodze; tā var būt zemāka stila vai augstāka stila darinājumu lietošana relatīvi neitrālā tekstā. Stilistiska slodze var būt arī darinājumiem, kuros trūkst vajadzīgo afiksu. Piemēram, īsinājumam foto var būt nepiemērota sarunvalodas slodze, ja tas lietots vārda fotografēšana vietā: Pats ar  f о t о  pašmācības ceļā sāku nodarboties šoruden.. (RV 79)

Konkrētiem afiksiem var būt noteikta stilistiska slodze. Piemēram, sarunvalodas verbi tiek darināti galvenokārt ar priedēkļiem no–, pie–, sa– un uz–: Ko daba  n o s k o p o j u s i,  tas cilvēkam jārada ar darbu (Z 79); Vainīgais  n o s o l ī j ā s  laboties; Lūk, tādus  n e l a b u m u s  nostrādā cilvēki.. (DR 1, 86) Ar sarunvalodas nokrāsu un turklāt vēl ar zināmu emocionālu ekspresivitāti – ar ironisku vai nievājuma nokrāsu, lieto verbu piedzemdēt verba dzemdēt vietā. (Sk. I. Zuicenas rekomendāciju laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1985. gada 5. jūnijā). Priedēklis pie– sarunvalodas verbos bieži ir lieks, nevajadzīgs: No rīta sals vēl  p i e k o ž  tīri ziemīgi.. (PK 81); Pats brigadieris  p i e p r o t  visus nepieciešamos amatus. (DU 82); Slaucējas pašas maz  p i e s t r ā d ā;   p i e v e i k t  uzdevumu, plānu.

Priedēklis sa– sarunvalodas stila darinājumos lietots cita priedēkļa vietā:  s a p a z ī t i e s  (iepazīties);  s a n ā k t  naidā, konfliktā (nonākt);  s a d a b ū t  visu nepieciešamo (dabūt).

Spilgta sarunvalodas ekspresija ir daudziem verbiem ar priedēkli uz–, kas lietoti citu priedēkļverbu vietā: Ja sagurstu, iedzeru kafiju (u z g a r š o j i e s  man tas dzēriens) un atkal eju (PZ 86) – neitrāls verbs iegaršojies. Sporta komentāros bieži tiek lietots verbs  u z m a i n ī t:  u z m a i n ī t a i s  sportists  ‘kāda cita vietā uz laukuma uznākušais’; arī  u z r ā d ī t:   u z r ā d ī t  labus rezultātus, iemaņas, interesi u. tml. Neitrālā tekstā ieteicams parādīt.  U z s p ē l ē t   lietots ar nozīmi ‘paspēlēt, spēlēt’: – Onkulīt, iesim  u z s p ē l ē t. – Ko tu gribi  u z s p ē l ē t? – Hokeju. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 132. lpp.) Uzdzirdēt lietots ar nozīmi ‘sadzirdēt’: Vilks dziesmu  u z d z i r d ē j a  un šādu nekaunību no brašo sivēntiņu puses nevarēja paciest. (L 2, 82)

Sarunvalodas nokrāsa ir priedēkļsubstantīviem  p a s k a t s  ‘izskats’,  p a ē d i e n s  ‘ēdiens’,  p a d z ē r i e n s  ‘dzēriens’: bēdīgs  p a s k a t s;  Vakariņās atkal maize ar kādu  p a d z ē r i e n u  (DU 79); Pārdevēja uztver uz dakšiņas brīnumgardu  p a ē d i e n u.  (OL)

Sarunvalodas nokrāsa ir daudziem piedēkļatvasinājumiem, kas nosauc nodarbošanos, profesiju:  k i o s k n i e k s  ‘pārdevējs kioskā’;  r e m o n t n i e k s  ‘remontstrādnieks’;  t a k s i s t s  ‘taksometra šoferis’ u. tml.: Reida laikā tika aizturēts arī  t a k s i s t s..  (RB 86) Divi pēdējie ir kalkējumi no krievu valodas; tos varētu uzskatīt par profesionālismiem.

Sarunvalodas nokrāsa bieži ir atvasinājumiem ar –šan–:  b ū š a n a  (draugu  b ū š a n a,  radu  b ū š a n a,  kaimiņu  b ū š a n a  u. tml.),  j u š a n a  (nelāga  j u š a n a ) u. c. Lieks –šan– ir sarunvalodas atvasinājumam  j u r ģ o š a n ā s  (jurģi > jurģoties > jurģošanās); labāk lietot pamatvārdu jurģi, kuram ir tāda pati nozīme; pastarpinātie atvasinājumi, kuros afiksiem nav īpašas semantiskas slodzes, ir valodas līdzekļu ekonomēšanas principa pārkāpums; tie nav ieteicami. Tos var lietot tikai stilistiskos nolūkos: Nākošā dienā šis midzenis tukšs – notikusi jauna  j u r ģ o š a n ā s.  (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 100. lpp.)

Sarunvalodas nokrāsa piemīt arī ar piedēkļiem atvasinātiem verbiem, piemēram,  g r e m z ā t,  t a l k o t  u. tml. Piemēram: ..zēns atkal  g r e m z ā j a  [baltmaizes šķēli] ar baltajiem zobiem. (Ē. Strods. Alkatīgās atbalsis. – R., 1978. – 42. lpp.) Ir reģistrēti verbi gremst (LLVV 3, 137) un gremzt (LLVV 3, 138). Verbs  t a l k o t  lietots ar nozīmi ‘rīkot talku’ vai ‘piedalīties talkā’: .. vasarā .. būs  j ā t a l k o,  jāiztīra dīķis, kā arī citi darbi veicami. (KC 88)

Sastopami sarunvalodas salikteņi, piemēram,  p a d s m i t,   v i s v i s ā d s:  Bērni jau  p a d s m i t  gados ir čakli palīgi māmiņām. (PZ 78); .. Viļņas komandas tiksies ar .. Kaunas vienībām  v i s v i s ā d ā s  grupās. (S 1, 87)

Darinājumi ar vienkāršrunas nokrāsu sastopami retāk, parasti tie tiek darināti no vienkāršrunas vārdu celmiem, piemēram, ieglemzt ‘ieēst’, ieknoķēt ‘iespiest’: Smokings viņu dīvaini ieknoķēja, kustības pret paša gribu iznāca aprautas un strupas. (Z. Skujiņš. Uzbrukums vējdzirnavām. – R., 1976. – 44. lpp.) Afikss vienkāršrunas nokrāsu vārdam piešķir samērā reti, piemēram,  p i e s i s t  ‘piekaut’: Mans vīrs personīgi vienā vakarā  p i e s i t a  trīs cilvēkus .. (LA 89)

Augstāka stila darinājumu nav visai daudz. Tādi ir poētismi ar konsonantiskajiem piedēkļiem  a t j a u n o t n e,   a t k l ā s m e,   s a u k s m e  u. tml., arī darījumi ar sufiksālajām galotnēm duna, čala u. tml. arī sufiksālā galotne –e blakus atvasinājumiem ar –šana: vēlme, mirdze u. tml. (Niselovičs 1, 152). Poētisku skanējumu vārdam var piešķirt arī priedēklis: Cita pēc citas  u z m i r d z ē j a  zvaigznes. (R. Ezera. Aka. – R., 1972. – 15. lpp.)

(2)          Darinājumu emocionālā ekspresivitāte arī parādās kontekstā. Galvenokārt tā ir negatīva vērtējuma nokrāsa. Tāda ir, piemēram, substantīvu piedēklim –оņ–:  s a c e n s o ņ i  (sal. ar nomina agentis muldoņa, plēsoņa u. tml.): Daudzos sporta veidos .. s a c e n s o ņ u  pārākums izsakāms minūtēs un sekundēs. (PJ 80) Minētajam vārdam ir ironiska nokrāsa; neitrālā tekstā lieto vārdkopu sacensību dalībnieks. Ar negatīva vērtējuma nokrāsu – ironisku vai nievājuma niansi – lietots atvasinājums  k a i r e k l i s  vārda kairinātājs vietā,  s a u k l i s  ‘lozungs’,  v e c e n e  u. tml.:  V e c e n e i  vairs nav miera ne dienu, ne nakti. (RK 85)

Īpaša vieta citu darinājumu starpā ir deminutīviem – tos lieto gan ar pozitīva, gan ar negatīva vērtējuma nokrāsu. Piemēram,  l i e l i ņ š,   k l u s i ņ š,   l a b i ņ š  sarunvalodā, runājot ar bērniem, lieto ar mīlinājuma nokrāsu, bet, runājot par ko nopietnu, svarīgu, vērtējot ētiskas kategorijas u. tml., tos pašus atvasinājumus var lietot ar nievīguma, nicinājuma nokrāsu: Jauns  ā r s t i ņ š  iešļircināja zāles, lēkme pārgāja (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 19. lpp.);  d z e j n i e c i ņ š;  j ū t i ņ a s  u. tml. Līdzīgi lieto arī deminutīvus ar –el–: bērnam ir  r o ķ e l e s,  k ā j e l e s  (ar mīlinājuma niansi), bet citā situācijā un kontekstā šie darinājumi var iegūt nievājuma, nicinājuma nokrāsu: kādam ir spica  b ā r d e l e;  vienstāva  m ā j e l e;  kāds izturas kā  p u i š e l i s  u. tml. Beidzot šajā naidīgajā  p i l s ē t e l ē .. uzradās kāds labs cilvēks (A. Puriņš. Nevaicājiet man neko. – R., 1977. – 105. lpp.); Kristaps Plītē, neliela auguma bakurētains  v ī r e l i s  ar garu, baltu  c i ķ e l i  zem zoda (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 37. lpp.); Vienam večukam bada pātagas galā spirinājās sīka  z i v t e l e.  (A. Puriņš. Nevaicājiet man neko. – R., 1977. – 160. lpp.)

Darinājumu situatīvo iederību tekstā nosaka laika, vietas un vides papildkomponenti to nozīmēs. (Laua 3)

(1)          Darinājumi ar situatīvu laika atšķirību ir vecvārdi un jaunvārdi (par jaunvārdiem – potenciāliem un okazionāliem darinājumiem – sk. iepriekš).

Vecvārdi var būt patstāvīgu vārdšķiru vārdi. Tie tekstam piešķir senisku nokrāsu. Tādi varētu būt darinājumi no pēdējos gadu desmitos neaktuālu priekšmetu un parādību nosaukumiem, piemēram,  b a u s l ī b a  (ME 1, 268) no vārda bauslis: .. jauna armija atkal sacer jaunu  b a u s l ī b u.  (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1961. – 52. lpp.) Šos vārdus atkal var sākt aktīvi lietot, ja atgriežas attiecīgās reālijas, ja tās sabiedrības dzīvē kļūst aktuālas. Varētu minēt mūsdienīgus darinājumus no arhaismiem, piemēram,  n o ģ ī m i s  no vecvārda  ģ ī m i s  (ME 2, 790 minēts verbs  n o ģ ī m ē t  ar nozīmi ‘uzskicēt’, uzzīmēt, uzgleznot’): Vakar “ķērām” darba kavētājus un šodien  n о ģ ī m j u s  kārām pie sienas (L 1, 79); Mani urdīja acīm visi tie daudzie  n о ģ ī m j i,  ar kuriem sienas šeit bija noklātas kā albuma lapas. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 85. lpp.)

Reizēm vecvārdus ir grūti pazīt un atšķirt no individuāliem darinājumiem. Te var palīdzēt dažādi avoti, it īpaši vārdnīcas. Turklāt jāņem vērā, ka mūsdienu valodā vecvārdi var funkcionēt kā stilistiski ekspresīvi vārdi (bieži sarunvalodas vārdi). Tas sarežģī šādu vārdu vērtējumu pēc mūsdienīguma.

(2)     Ar vietas nozīmes papildkomponentu lietoti apvidvārdi. Piemēram, tāds ir atvasinājums  m e d a u n i e k s:  Kausa dziļumā salds svīdums – īsti  m e d a u n i e k i.  Nav citu ziedu, kurus kamenes tā mīlētu (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 18. lpp.) Medaunieks ir īpašas formas māla trauks, ko Austrumlatvijā lieto medus glabāšanai. (LVV 5, 131)

(3)     Ar vides nozīmes papildkomponentu lietoti dažādi profesionālismi:  e l e k s i s  ‘elektronu skaitļojamā mašīna’;  o r g a n i k a  ‘organiskie mēsli; kūtsmēsli’ u. c.: Visos stāvos ir daudz  e l e k š u  un citu aparātu, kas ātrāk par sekundi “uzzina”, kas milzīgajā platībā notiek hidroelektrostacijās, apakšstacijās un strāvas tīklos (K 1, 77); Ganības ziemā mēslotas ar  о r g a n i k u .. (KR 79) Šie un citi profesionāli darinājumi tiek lietoti sarunvalodā.

Kopumā var secināt, ka lielākā daļa situatīvi iezīmētu darinājumu tiek lietoti nevis neitrālā, bet gan stilistiski ekspresīvā tekstā, galvenokārt sarunvalodā; tie bieži izmantoti kā neitrālās leksikas sinonīmi.

Dažādiem darinājumiem ir lielas stilistiskas potences, un tos izmanto par neekspresīvu vārdu sinonīmiem, piemēram, tāds ir sarunvalodas vārds  a p s v i e d ī b a  un tā antonīms  n e a p s v i e d ī b a,  ar ko var aizstāt vārdus izdarība un neizdarība: Ko tur slēpt, apzinās arī paši savu  n e a p s v i e d ī b u.  (PC 86) Arī adjektīvs s i r d ī g s  ‘dusmīgs’, salikteņi  b e k o n s u ķ i s  ‘bekoncūka’,  š k ē p r a i d i s  ‘šķēpmetējs’;  i e k š ā v i e š a n a  ‘ieviešana’: Vai mūsu risks nav vērsts galvenokārt uz jaunu tehnisku paņēmienu  i e k š ā v i e š a n u.. (K 1, 78)

Dažkārt tiek darināti visai sarežģīti vārdi kā daudzlietotu vārdu sinonīmi: Aug iedzīvotāju interese par pagātni, par tautas atminas un piemiņas saglabāšanu, kopšanu un  t ā l ā k v e i d o š a n u.  (V 1, 88) Darinājuma  t ā l ā k v e i d o š a n a  vietā varētu lietot turpināšana, attīstīšana vai citu vārdu.

Latviešu valodas leksika, arī novirzes tās lietojumā, ir pamatīgi pētītas (sk. A. Lauas, M. Stengrevicas, R. Veidemanes un citu darbus) un inventarizētas vispārīga tipa vārdnīcās (LLVV; LVV) un speciālās vārdnīcās (LVPV; LVSV, SV u. c.). Šajā darbā tā ļoti nedaudz tiks raksturota vispārējos vilcienos leksikas normēšanas sakarā.

Galvenais leksikas lietojuma jautājums ir vārda iederība konsituācijā, it īpaši semantiskā atbilsme konteksta prasībām. Vārdu lietojums un semantiskā atbilsme izpaužas visos valodas līmeņos, it īpaši sintaktisko konstrukciju lietojuma raksturojumā (III. 1.5.), arī vārddarināšanā (III. 1.2.), aizguvumu vērtējumā (III. 2.) un valodas stilistisko līdzekļu raksturojumā (III. 1.7.).

Tāpat kā visā valodas sistēmā, arī leksiskajā semantikā vērojami trīs galvenie procesi resp. tendences (funkcionāli semantiskas pārvirzes): 1) vārda nozīmē konstatējams semantisko elementu pārdaudzums (par semantisko elementu izpratni sk.: Freimane 3, 9) – tā izpausme ir vārdu pārspīlēts lietojums; 2) vārda semantiskajā struktūrā ir par maz semantisku elementu – šis process var radīt pilnīgu vārda desemantizāciju; 3) notiek semantisko elementu jaukšana, tātad tiek jauktas vārdu nozīmes tekstā. Pēdējais pārviržu tips ir izplatītākais.

(1) Semantisko elementu pārdaudzums vārda nozīmē var izpausties hiperbolizācijā. Hiperbola (gr. hyperbolē ‘pārspīlējums’) ir tropu veids – tēlains izteiciens, kurā pārspīlēts attiecīgās parādības spēks, nozīme, apjoms. Pārspīlējums izteicienā ir atkarīgs no kāda vārda pārspīlētas, resp., hiperbolizētas nozīmes. Šāda nozīme vārdu bieži vien nepamatoti aktualizē, nevajadzīgi pievērš tam uzmanību, novēršot uzmanību no kopējā satura vai to izkropļojot. Tas var notikt, lietojot pārāk konkrētas nozīmes vārdus vispārīgāku jēdzienu nosaukšanai. Piemēram, Tāda rīcība tieši  g r a u j  (labāk: bojā, kaitē ) nākamo ražu (V 1, 93); ..gulbenieši uzvarēja baušķeniekus ar 3 : 1, Alūksne  s a g r ā v a  (labāk: alūksnieši uzvarēja; verbu var arī neatkārtot) dobelniekus ar 3,5 : 0,5.. (D. 79); Brigāde  k u r i n a  (labāk: kāpina ) tempu (DB 1, 86) u. tml. Daudz pārspīlējumu konstatēts arī internacionālu vārdu lietojumā, piemēram: trešajam finālposmam vajadzēja noteikt, vai  i n t r i g a  saglabāsies līdz pat čempionāta beigām vai arī viss kļūst gandrīz skaidrs priekšlaikus.. (RB 86) Vārds intriga lietots pārspīlēti, ar nozīmi ‘saspringta situācija’. Pārspīlēti lietoti arī vārdi zalve, grandiozs: vārdu zalves, grandiozi panākumi u. tml. Hiperbolizācijas sekas ir pārspīlēta vārda nozīmes metaforizācija, piemēram, No skolām atgriežas bērni un atkal  i e s a k ņ o j a s  līdzās vecākiem, paliek un kļūst par darba pirmrindniekiem (DK 83);  s m е l t  kadrus no tautas.

Konkrētas nozīmes vārdi nevietā tiek lietoti vai nu aiz paviršības, vai arī tiecoties pēc pārprastas oriģinalitātes. Reizēm veidojas pat ‘neloģiski vai smieklīgi vārdu saistījumi. Parasti šādā veidā lietoti verbi, mazāk substantīvi. Piemēram: ..viņš  a p g ā ž o t  visus tulpju un narcišu audzēšanas noteikumus. (K 2, 79) Varētu labot: viņš ignorējot, neņemot vērā noteikumus. Raidījumā no jauna  i e p a z ī s i m i e s  ar govīm, aitām, cūkām (RV 78) Varētu labot: pastāstīsim par.. vai tml.; Objektu  n o s l ē d z  jumiķi . (PD 1, 86) Pareizi: pabeidz. Vēl  j ā p ā r k ā p j  pēdējais čempionāta posms. (S 1, 80) Pareizi: atlicis, palicis; piemērā sajauktas subjekta un objekta attieksmes. Pārliecīga nozīmes konkretizācija iespējama arī neliterāriem kalkiem, piemēram: Ik dienas zāli  n o g r i e ž  (pareizi: nopļauj ) (DB 1, 86); Taču atstarpe nepaguva  i z a u g t  lielāka par diviem punktiem .. (S 1, 86) Pareizi: punktu skaits paguva palielināties tikai par .. vai tml.

(2) Kontekstā sastopami vārdi, kas nenodrošina, vājina domas uztveri – tajos nepietiek vajadzīgo semantisko elementu. Piemēram, vārdu uztriekties un sadragāt vietā lietots vājākas nozīmes vārds skart. Mašīnu  s k ā r a  vilciens, cieta 7 pasažieri. (K 3, 82) Verbam stimulēt ir vājāka nozīme nekā verbam atbalstīt, tāpēc tas nebūtu lietojams teikumā: Maksimāli  j ā s t i m u l ē  godīgie darbinieki, neatstājot slaistiem un brāķdariem nekādas iespējas labi dzīvot.. (KU 81)

Vārda nozīme bieži tiek vājināta, konkrētas nozīmes vārdus aizstājot ar vispārīgākas nozīmes vārdiem. Piemēram: sienas  p r e s e  ar nozīmi ‘sienas avīze’; pārdodamā dzīvnieka  s m a g u m s  (ĻK 90) – pareizi: masa (novec. svars ).

Pārāk bieži vai nevajadzīgi lietoti vārdi zaudē leksisko nozīmi un kļūst lieki; šis process ir saistīts ar vārdu stilistisko slodzi, piemēram: Trešo vārtu  a u t o r s  bija viesu uzbrucējs.. (RB 79) Pareizi: vārtus guva.

(3) Vārdu neprecīzs lietojums var būt saistīts ar semantikas neizpratni, ar jēdzienu un tātad arī semantisko elementu jaukšanu. Nozīmju jaukšanu reizēm ir grūti nošķirt no iepriekš raksturotās semantiskā apjoma maiņas, kad konkrētas nozīmes vārdi neprecīzi lietoti vispārīgākas nozīmes vārdu vietā un otrādi. Vispārīgākas nozīmes vārdi var tikt lietoti konkrētas nozīmes vārdu vietā arī, jaucot jēdzienus, piemēram, jaucot nozari ar tās pētīšanas objektu u. tml., piemēram,  c ū k k o p ī b a s  ferma (L 2, 81) – pareizi: cūku ferma. Galvenie pašreiz konstatētie nozīmju jaukšanas veidi ir 1) nemotivēta darbības virziena maiņa, 2) nevajadzīga vārda nozīmes metonimizācija, 3) vārda nozīmes neizpratne.

Nemotivēta darbības virziena maiņa iespējama verbu un deverbālu substantīvu lietojumā; parasti notiek semantiska pārvirze subjekta un objekta sfērā, t. i., tiek jaukti aktīvas darbības (subjekta) verbi ar pasīvas darbības (objekta) verbiem. Piemēram:  i z d a r ī t  avāriju (DB 1, 86) – avārija parasti notiek, to īpaši neizdara. Arī: konkurss  f i n i š ē j i s  (RB 86), sezona  f i n i š ē j u s i  (ĻK 86) – te būtu vietā verbs beigties. Līdzīgi:  r a d ī t  simptomus (S 1, 80) – simptomus nerada, tie rodas paši. Līdzīgi tiek lietoti arī deverbāli substantīvi, piemēram: nolikums par kvalitātes teicamnieka nosaukuma  i e g ū š a n u  (DB 1, 79) – pareizi: piešķiršanu; celtne nesen  n ā k u s i  ekspluatācijā (S 2, 83) – pareizi: nodota ekspluatācijā. Tiek jaukts arī īpašības vārds cienīgs ‘tāds, kas atbilst kādām (augstām) prasībām, pelna atzinību; vērts’ (LVV, 153) ar adjektivējušos divdabi cienījams ‘tāds, ko ciena un kas jāciena’; pirmais saistās ar substantīva ģenitīvu, otrais ir lietojams patstāvīgi. Atkāpe: Tautas kārtības sarga darbs, protams, ir ļoti  c i e n ī g s,  bet arī grūts .. (V 2, 85) Pareizi: cienījams.

Nevajadzīgai vārda nozīmes metonimizācijai ir daudz veidu. (Metonīmija ir nozīmes pārnesums, kas izriet no nojēguma par priekšmetu vai parādību ciešu sakaru; arī vārds vai vārdu savienojums, kam ir šāds nozīmes pārnesums.) Metonimizācijas rezultātā tiek jaukta daļa ar veselo, saturs ar formu, cēlonis ar sekām, īpašības ar raksturojamo personu vai priekšmetu, process ar tā rezultātu, iestāde ar tās darbiniekiem, nozare ar tās ražojumiem u. tml. īpašs metonīmijas veids ir sinekdoha – izteiksmes forma, kurā tiek lietots lielākais mazākā vietā, veselais daļas vietā, vispārīgais atsevišķā vietā vai otrādi. (SV, 657) Piemēram, Latvijā ūdenszīmēs attēloti arī lauvas, ērgļi,  m e d n i e k u  (precīzi: nomedīto dzīvnieku ) ragi. (C 85)

Saturs ar formu ir jaukti piemēros: Liepājniece saņēma bronzas godalgu (pareizi: medaļu ) (S 1,8 3); saņemt  v ē s t u l i  ar nozīmi ‘saņemt sūdzību’ u. tml.

Sākums ar turpinājumu jaukts piemērā: .. viņa.. izmantoja krāsns kurināšanai  d e g o š u s  (varētu būt: viegli uzliesmojošus ) šķidrumus, kas arī izraisīja ugunsgrēku. (KA 85)

Cēlonis jaukts ar sekām: .. mūsu komandas spēlētāju vecums ir  o p t i m i s t i s k s  – 19,8 gadi. (RB 84) Pareizi: perspektīvs; šī perspektīva rada optimismu.

Jaukta īpašība ar raksturojamo personu: .. es nekad nedomāju, ka esmu  p r i m a d o n n a,  tas ir kopīgs skaņdarbs. (LM 86) Runa ir par mākslinieka (vīrieša) solokoncertu; tātad varētu teikt: ka es esmu galvenais (primadonna ir galvenā).

Procesa un tā rezultāta nosaukums jaukts piemēros: Priekuļu lauksaimniecības tehnikums  a p m e t i e s  (precīzi: atrodas ) netālu no Cēsīm.. (PJ 85); ..beidzot  i e v i l k t a  (precīzi: ierīkota ) apkure (PK 83); skaņdarbs tiek atskaņots “kaut kā  s t ē r ķ e l ē t i”  (LM 86) (varētu – stīvi )

Nozares un tās ražojuma nosaukums jaukts: ar  ķ ī m i j u  (precīzi: ķimikālijām ) jārīkojas uzmanīgi. (ĻK 86) Šis ir sarunvalodas lietojums. Arī: Visvairāk saistīja  s c e n o g r ā f i j a,  ko veidoja divas plaknes: viena no gaišas plastmasas, otra no tumšbrūna koka (LM 81). Scenogrāfija ir skatuves iekārtojuma māksla; minētajā piemērā derētu vārds dekorācijas. Dažādu mašīnu (traktora, kombaina, sulu spiedes u. tml.) vietā bieži tiek lietots vārds tehnika: .. vienā no laukiem joprojām dūca  t e h n i k a  (RB 83); krāsot izremontēto  t e h n i k u  (KU 78); izmantot jaunāko  t e h n i k u  u. tml. Šāds lietojums ir nekonkrēts un noteikti precizējams (ja tas nav saprotams no konsituācijas tiešā saskarē vai tml.). Būtu jānosauc konkrēta mašīna.

Ļoti bieži tiek jaukti iestādes un tās darbinieku, arī kolektīva nosaukumi. Piemēram: pieredze  b i b l i o t ē k a s  (precīzi: bibliotekāra ) darbā; .. talcinieki dosies palīgā arī Gaujas Nacionālajam  p a r k a m.  (PS 81) Ieteicams: parka kolektīvam, darbiniekiem. Tas pats: Rīgas pilsētas telefona  t ī k l a m  ir slavenas tradīcijas. (C 82) Šāds lietojums ir pieļaujams, taču to nevajadzētu pārspīlēt.

Bieži tiek jaukti kvantitātes un kvalitātes jēdzienu nosaukšanai izmantojami verbi saistījumos ar attiecīgajiem substantīviem (cena, līmenis u. tml.); cenas paaugstina vai pazemina, nevis  p a l i e l i n a.  Aktivitāti, atbildību palielina, nevis  c e ļ.  Bieži lieto vārdu savienojumus  k ā p i n ā t  ražošanu,  k ā p i n ā t  tempu u. tml.; precīzāk: ražošanu vai tās apjomu palielina, tempu paātrina. Ražu var palielināt, uzlabot, nevis  c e l t;  meistarību var celt, nevis  p a d z i ļ i n ā t  – padziļināt var zināšanas; līmenis  n e u z l a b o j a s,  tas ceļas u. tml.

Vārda nozīmes neizpratne ir pamatā nevietā lietotiem antonīmiem. Piemēram, tiek jaukti verbi nākt un iet: Šurp cilvēki mēdz  i e t  gan darbdienās, gan brīvdienās, gan svētku dienās. (KU 78) Jāzina verbu lietojuma specifika: šurp var tikai nākt. Vārda sākums vietā bieži tiek lietots substantīvs gals; mūsdienu latviešu valodas sistēmā šie vārdi ir antonīmi, tāpēc labāk teikt: sākt no sākuma, nevis sākt no gala: ..tad uznāca sniega vētra, un visu vajadzēja sākt no  g a l a .. (SĢ 84) Pareizi: sākt no sākuma.

Nozīmes neizpratnes dēļ bieži vien vajadzīgo vārdu vietā lietoti visai tālas nozīmes vārdi, piemēram: .. populārzinātnisko darbu sēriju “Zinātne laukiem” kopš 1984. gada  u z t u r   (ieteicams: izdod ) izdevniecība “Zinātne” (PK 86); Ēnas pusē daudzu pazīstamu ziemciešu  l i e t o š a n a   (pēc konteksta varētu būt: audzēšana ) nav iespējama gaismas, ūdens un barības vielu trūkuma dēļ (DD 84); Pa pilsētas  l ī n i j ā m  brauc trolejbuss, kurā iekārtota ēdnīca. (RB 81) Te jaukti jēdzieni (un to nosaukumi): trolejbusa līnija un iela; trolejbusi brauc pa ielām; pilsētā ir vairākas trolejbusu līnijas – noteikti maršruti ar trolejbusu braukšanai attiecīgi iekārtotām ielām; pilsētā var būt arī atsevišķas numurētas ielas, kas tiek sauktas par līnijām – pa tam trolejbuss patiešam var braukt, bet piemēra, šķiet, domāti trolejbusu maršruti.

Gadījumos, kad nav pietiekami izprastas vārdu nozīmes, teksts jāprecizē pēc satura. Ir gadījumi, kad kāds teikums vispār nav saprotams, tāpēc ka leksikas lietojums tajā ir neprecīzs, samudžināts, pat neloģisks. Piemēram: Diemžēl pēdējā aplī  p a n ā k s n i e k i  no otrā  e š e l o n a  b ē g ļ u s  noķēra, un finišu sportisti sasniedz diezgan izklaidus – vienatnē, divatā, mazākās grupiņās. (S 1, 81)

Nozīmju neizpratnes dēļ tiek jaukti paronīmi, piemēram, adjektīvi pastāvīgs un patstāvīgs attiecīgos saistījumos: laikraksta  p a t s t ā v ī g a i s   (pareizi: pastāvīgais ) korespondents Liepājā. (K 3, 86)

Tiek jaukti arī sinonīmi, kuri atšķiras ar jēdzieniskām niansēm, piemēram, personisks un individuāls:  p e r s o n i s k a i s  kvartāla plāns – pareizi: individuālais.

Vārda nozīmes neizpratni bieži rada konteksts. Piemēram: Nekavējoties steidzieties palīgā cietušajiem, kas ielūzis [tā] ledū. Līdz lūzuma vietai nokļūstiet  r ā p u s  uz vēdera. (V 2, 79) Uz vēdera var tikai līst; rāpus uz vēdera nav iespējams pārvietoties.

Bieži neprecīzās nozīmēs lietoti internacionāli vārdi, piemēram, izdarīt pārkāpumus aizvien  d i f e r e n c ē t ā k.  Diference ir atšķirība. Minētajā piemērā labāk iederētos vārdi daudzveidīgāk, rafinētāk vai tml.

Leksikas lietojums ir konkrēts, tāpēc katrā semantisko pārviržu gadījumā tas jāvērtē ļoti konkrēti, atbilstoši saturam, stilistiskiem un citiem nosacījumiem.

Katrā valodā ir noteikta formveidošanas sistēma, un normas tajā ir saistītas ar formu paradigmatisko nosacītību; šīs normas ir stingras un noteikti ievērojamas. Liela loma formveidošanā ir semantikai: gramatiskā nozīme ir cieši saistīta ar leksisko. Formas var izmantot nozīmju diferencēšanai, piemēram, skaitļa formas (saldums – saldumi ) u. tml. Tas īpaši attiecas uz pilnnozīmes vārdiem – substantīviem, adjektīviem, adverbiem un verbiem. Brīvāki ir attieksmju rādītāji (pronomeni, numerāļi), arī to lietojums ir semantiski nosacīts, tikai šī semantika ir abstraktāka, tā robežojas ar gramatisko semantiku un bieži pāriet tajā. arī palīgvārdu šķiru vārdi formas ziņā ir gramatiski nosacīti, un to semantika ir saistīta ar noteiktām sintaktiskām pozīcijām, tātad tā ir gramatiskā semantika.

Ļoti svarīgs ir formu lietojums. Tas ir sintagmatiski nosacīts, to balsta konteksts un bieži arī situācija. Lietojumu pilnībā nosaka formu semantika, leksiska vai gramatiska. Formu lietojuma kļūdas ir grūtāk pamanāmas un tāpēc arī grūtāk labojamas nekā paradigmatiska rakstura neprecizitātes.

Formveidošanā un formu lietošanā var būt objektīvas grūtības un svārstības, kā arī subjektīvas atkāpes no normas. Objektīvas grūtības veidojas, kad formveidošanas nosacījumi un noteiktu formu lietojums vēl nav oficiāli nostiprinājies, kad pastāv paralēlformas un paralēla lietojuma iespējas. Valodas lietotājam paralēlismu dēļ rodas grūtības, un viņš vēlas noteiktus normatīvus ieteikumus. Tāpēc arī formveidošana un formu lietošana tiek unificēta. Otra tipa – subjektīvas – grūtības rodas valodas lietotāju nekompetences un arī atbildīgu personu nevērības dēļ; tiek pārkāptas akceptētas un kodificētas normas, veidojas paralēlismi, no kuriem viens ir neliterārs. Lielas grūtības un kļūdīšanās iespējas rodas pēc tam, kad Pareizrakstības, Terminoloģijas vai vēl kāda cita komisija ir pieņēmusi lēmumu par svārstību likvidēšanu, bet atsevišķas personas vai pat kolektīvi tās nezina vai kādu subjektīvu iemeslu dēļ atsakās ievērot, turpinot lietot tagad jau par neliterārām atzītas formas. Tas ir brīdinājums normētajiem: 1) unificēt formas tikai nepieciešamības gadījumos, 2) aktīvi censties šo lēmumu popularizēt, iedzīvināt. Pārsteidzīgi lēmumi rada nevēlamu attieksmi pret normēšanu vispār, veido konflikta situācijas, kurās valodas lietotāji tiek iesaistīti pret pašu gribu. Piemēram, konflikta situācija izveidojās pēc Terminoloģijas un Pareizrakstības komisijas atzinuma par substantīva sāls dzimtes maiņu. Latviešu valodas lietotāju lielum lielā daļa ir pieraduši šo vārdu ikdienā lietot sieviešu dzimtē (vārāmā sāls ), pieļaujot paralēlu lietojumu terminoloģijā (sāļi – ķīmijā). Speciālistu spiediena ietekmē Terminoloģijas komisija nolēma atteikties no sieviešu dzimtes formas lietojuma vispār, arī Pareizrakstības komisija atteicās no plaši lietotās formas, un substantīvs sāls kļuva par neiederīgu formu sistēmā: tika unificēts tās lietojums tikai vīriešu dzimtē, turklāt netipiski, atbilstoši līdzskaņu celmiem (tādiem kā akmens, ūdens ). Tika sajauktas līdz šim stabili lietotas formas un radīts nevēlams psiholoģisks efekts: daļa valodas lietotāju nespēj vīriešu dzimtes formu pieņemt un turpina lietot vārdu sāls sieviešu dzimtē; līdz ar to viņi kļūst par literārās normas pārkāpējiem. Turklāt tradīcija sāls lietojumā ir ļoti stipra. Viss minētais bija jāņem vērā normētajiem; attiecīgā normas maiņa bija labi jāapsver, bija vēlama plaša aptauja un, iespējams, vēl citi pasākumi. Pašreiz ir izveidojusies diktatoriska uzspieduma situācija, kas aizvaino vairumu valodas lietotāju un nenāk par labu literāro normu autoritātei.

Ne vienmēr ir viegli novilkt robežu starp formveidošanu un formu lietošanu. Ir arī tādi gadījumi, kad formveidošana robežojas ar vārddarināšanu, piemēram, substantīva dzimtes formas tiek nevis veidotas, bet darinātas gadījumos, kad substantīvi nosauc atšķirīga dzimuma personas pēc profesijas, amata, zinātniska grāda u. tml. Tomēr ir lietderīgi mēģināt šķirt formālo aspektu no formu lietojuma.

Formveidošanas likumības un arī atkāpes no tām ir raksturīgas katrai vārdšķirai pēc vārdšķiru galvenajām kategorijām. Visas vārdšķiru formas ir iekļautas noteiktā sistēmā, un atkāpes no tām bieži vien ir arī atkāpes no attiecīgās valodas likumībām (un imperatīvajām normām) – tās pieļaujot, valodas lietotājs it kā iziet ārpus pašas valodas, to kropļo. Paralēlformu gadījumos stāvoklis ir cits – valodas lietotājs var gan pieļaut kļūdas, atkāpjoties no kodificētās normas prasībām, bet viņš tomēr paliek attiecīgās valodas formu sistēmas ietvaros.

Nominālās kategorijas – dzimte, skaitlis, locījums – piemīt nomeniem; no šīm kategorijām izriet arī substantīvu deklināciju piederība, kas var būt nozīmīga valodas praksē. Adjektīvam un arī adverbam raksturīgas salīdzināmo pakāpju formas. Adjektīvam un pēc tā parauga lietojamiem vārdiem dzimtes, skaitļa un locījuma formas parasti īpašus iebildumus neizraisa, jo tās saskaņojas ar attiecīgajiem substantīviem.

Dzimtes kategorija ir svarīga substantīvam – tā ir leksiski gramatiska un piemīt substantīvam neatkarīgi no konteksta. Dzimtes pazīme substantīvam bieži ir konvencionāla. To ilustrē dažādu valodu salīdzinājums (mēness – луна – der Mond ) vai vienas valodas sinonīmi ar situatīvu pazīmju (laika, vietas, vides) atšķirību: stikls – glāze (novec.); taka – taks (apv.); arī ar stilistisku atšķirību: reibums – reiba (poēt.); arī paralēli lietojami pašu valodas vārdi, nacionāli un internacionāli aizguvumi: gadījums – epizode u. c. Dzimtes atšķirības objektīvi piemīt dzīvu radību nosaukumiem, bet arī te ir dažādi nosacījumi – sal., piemēram, aita – auns, bet zoss – zostēviņš; šādos gadījumos dzimtes formu izveide ir vārddarināšanas vai nominācijas kompetencē. No formas viedokļa ir svarīgi, vai attiecīgā forma vispār pastāv, iekļaujas morfoloģisko formu sistēmā ar savu paradigmu. Latviešu valodā svārstības substantīvu dzimtes formās ir gadījumos, kad vispārinātā veidā tiek lietots profesijas, zinātniskā grāda, dienesta pakāpes nosaukums, goda nosaukums u. tml. Minētajos gadījumos parasti tiek lietoti vīriešu dzimtes vārdi, it īpaši to profesiju nosaukumos, kuras strādā galvenokārt vīrieši: ģenerālis, kalējs, kapteinis, kareivis, skursteņslauķis u. tml. Taču arī šajos gadījumos, ja minētajās profesijās strādā sievietes, ja tās ieņem kādu minēto amatu u. tml., tas nosaucamas ar sieviešu dzimtes substantīvu: kapteine, kareive, leitnante, pilote, serţante, đofere u. tml., pat ļoti vīrišķīgu profesiju nosaukumos: frēzētāja, ģeoloģe, kalēja, kosmonaute, kurpniece, skursteņslauķe u. c. Minēto formu izveides ziņā nekādu šķēršļu nav. Izņēmums ir tikai daži substantīvi ar –ks: cilvēks (cilvēce lietots citā nozīmē), tulks, izlūks; arī ģēnijs (formāli varētu darināt arī substantīvu ģēnija ). (Par visu teikto sk.: MLLVG 1, 378 – 382)

Pārējos gadījumos (arī dzīvnieku mātīšu un tēviņu nosaukumos) jāievēro konvencija. Atkāpes rodas, ja noteiktas formas lietojums vēl nav nostiprinājies un ir vērojamas svārstības. Pašreiz ir pieņemta viena forma daudzos tādos gadījumos, kur pirms dažiem gadu desmitiem bija paralēlformas, piemēram, anekdote, apetīte, brokastis, kļava, seja u. c. (MLLVG 1, 381 šiem vārdiem minētas paralēlformas) Subjektīva rakstura atkāpes var ieviesties atbildīgu personu nekompetences vai nevērības dēļ. Piemēram,  a p o g e j a  pareizās formas apogejs vietā: politiskās aktivitātes  a p o g e j a.  (K 2, 89) Sarunvalodā vēl joprojām saglabājas dažas atkāpes, kas konstatētas MLLVG 1: neprecīzas vārda uguns formas un saistāmība:  u g u ņ i,  t a s  u g u n s  u. tml.

Substantīva skaitļa kategorija ir gramatiska (tikai atsevišķos gadījumos notiek atsevišķu skaitļa formu leksikalizācija: atmiņa – atmiņas u. c.). Tāpēc arī skaitļa formu veidošanā skaidrāk vērojamas formālas atkāpes. Gramatiskās dabas dēļ skaitļa formu veidošanu ir grūti norobežot no šo formu lietošanas; atkāpes bieži ir saistītas ar nozīmes maiņu. No formveidošanas viedokļa atzīmējamas divējādas atkāpes: 1) nevajadzīgas daudzskaitļa formas vienskaitliniekiem vai vārdiem, kuri parasti tiek lietoti vienskaitlī, un 2) nevajadzīgas vienskaitļa formas daudzskaitliniekiem vai substantīviem, kas parasti tiek lietoti daudzskaitlī.

Nevajadzīgas daudzskaitļa formas konstatētas šādiem substantīviem: agresija, apjoms, apkārtne, evolūcija, jauda, kvalitāte, kvantitāte, personāžs, reakcija, raža, rezonanse u. c., arī slimību nosaukumiem infarkts, angīna u. tml. Pēdējā laikā daudzskaitļa formas plaši lietotas nevietā: darba lielie  a p j o m i,  ražošanas  a p j o m i;  ražošanas  j a u d a s;  labas  r a ž a s,  plašas  r e z o n a n s e s,  ātras  r e a k c i j a s,  ūdeņu  s t i h i j a s  u. c. Neprecīzas skaitļa formas lietotas dažādos saistījumos:  r e m o n t u  (pareizi: remonta ) meistars u. tml. Īpašā vietā starp citiem vienskaitliniekiem ir atvasinājumi ar –šana, –ums un –ība. Neprecīzs atvasinājums ar –šana daudzskaitlī ir substantīvs saslimšanas: iemesls  s a s l i m š a n ā m  u. tml.; tas ir neliterārs kalks ar nozīmi ‘slimība’; literārā valodā substantīvs saslimšana nosauc slimības sākuma stadiju. Citi piemēri:  d z e r š a n a s  darba laikā; līgavu  z a g š a n a s;  f i l m ē š a n a s  kalnos u. tml. Nemotivēts daudzskaitlis veidots arī substantīviem ar –ums: dabas  s k a i s t u m i;  a u g s t u m i;  s m a g u m i  u. tml. Pēdējā laikā īpaši izplatītas daudzskaitļa formas substantīviem daudzums, zudums: malkas  d a u d z u m i;  laika  z u d u m i  u. tml. Daudz neprecīzu skaitļa formu tiek veidots arī no substantīviem ar –ība –  a t z i n ī b a s,  b ē r n ī b u  dienas,  d z i m s t ī b a s,  l ī d z j ū t ī b a s,  n e i z d a r ī b a s,  n e s e k m ī b a s  u. tml.

Vienskaitļa formu veidojums daudzskaitļa formu vietā sastopams retāk. Tas mēdz būt arī okazionāls: Zemes nīdoņām par  b a i l i  Šo to labu izaudzēšu. (OL) Literāra forma: bailes. Līdzīgi lietoti substantīvi  d u b l i s,  k a t a k o m b a,  r u d z i s:  Bet cik būtu tad, ja kārtīgi noraktu, ne … tupeni muļļātu pa  d u b l i.  (DB 1, 86); Jauniesaucamie pabija arī  k a t a k o m b ā  (PK 83); Mieži arī labi, vienīgi  r u d z i s  sliktāks. (DB 1, 87) Tās ir sarunvalodas formas, kas neatbilst literārajām normām. Sarunvalodā lieto arī formas  s a c e n s ī b a,  s a c ī k s t e,  r ū p e.  No sarunvalodas šis lietojums ar laiku var iekļūt arī literārajā valodā, kā tas ir noticis ar formu rūpe – tā pēdējā laikā ir kļuvusi par modes formu: piena un gaļas  r ū p e,  r ū p e  par saimniecības izaugsmi, pati galvenā  r ū p e,  r ū p e  par veselību u. tml. Jāuzmanās, lai neatbilstošās substantīvu skaitļa formas no ikdienas sarunvalodas nekritiski netiktu ieviestas literārajā valodā. Būt piesardzīgiem mudina šo formu lielā izplatība.

Atkāpes substantīvu deklinācijās ir saistītas ar iepriekš aplūkotajām dzimtes un locījumu formām. Dažkārt ir sastopamas novecojušas deklināciju formas, piemēram,  c i r k u s:  Toties lamu vārdus viņš bēra kā  c i r k u s  akrobāts. (KR 87) Tagad substantīvs cirks ir 1. deklinācijas vārds. Kļūdas ir galvenokārt vārdos, kuru lietošanā bijušas svārstības. Viens no tiem ir lente; ilgu laiku lietota forma  l e n t a,  pirms dažiem gadu desmitiem abas ir atzītas par paralēlām formām ar vienādām tiesībām tāpat kā sētmala un sētmale. (Augstkalne 3) Tagad pieņemta lente ar motivāciju: 1) tā iederas 5. deklinācijas semantiskā mikrosistēmā – sal. lence, saite, iepītne, pīne, sloksne u. c.; 2) to runā ar šauru [e] saknē, 3) no tās darina deminutīvu lentīte – tātad šis vārds labāk iekļaujas latviešu valodas leksiskajā, fonētiskajā derivatīvajā sistēmā. (Oldere) Pašreiz vēl visai plaši tiek lietota forma  l e n t a  – tā ir palikusi fabrikas nosaukumā: fabrikas  “L e n t a”  Tukuma cehs (TZ 89) un plaši lietota arī citur: pārgriezt  l e n t u (S 1, 85), asfalta malā  l e n t a;  magnetofona  l e n t a,  k i n o l e n t a  u. c.

Arī citu substantīvu lietošanā valodas praksē vērojamas svārstības:  K o r i d o r ī ..  ar troksni gāzās degošas sijas (L 2, 87); Spītējot  l a u s k i m  (DB 87);  P u l k s t e n s  bija trīs naktī.. (DU 87) u. c. Pareizās formas: koridors, lausks, pulkstenis. Svārstības konstatētas salikteņos ar –menis otrajā daļā: Bet ne jau žurnālists kāds  s u p e r m e n s  (pareizi: supermenis ). Neprecizitātes locījuma formu veidošanā lielā mērā ir saistītas ar skaņu miju; ir tikai ļoti nedaudz izņēmumu. (Pareizrakst. komisija 67, 182–186) Konstatētas neprecizitātes: Augstražīgās ļaunās govis iedala buļļu  m ā t u  (pareizi: māšu ) grupā (KU 87);  s p a r t a k i ā d u  (pareizi: spartakiāžu ) uzvarētāji u. tml. Ir sastopamas arī formas ar skaņu miju nevietā: ..tas vajadzīgs ne tikai  k a š u  (pareizi: kasu ), bet arī pasažieru drošības dēļ.. (TZ 2,87);  P a š u  (pareizi: pasu ) uzrāde milicijas darbiniekiem ir obligāta (JZ 89); rezerves daļu  t a k š u  (pareizi: takses, taksu ) noteikšana.

Lokāmos darāmās kārtas pagātnes divdabjus, kas veidoti no refleksīvajiem verbiem, loka īpatnēji – tiem nav lokatīva formas. Teikumā: .. X pašreiz ir labā sportiskā formā, par ko liecina arī viņa uzvara nesen  b e i g u š a j ā s  meistarsacīkstēs (RB 86) lietota nepareiza divdabja lokatīva forma; attiecīgais divdabis būtu aizstājams ar citu tādā pašā nozīmē, kas veidots no tiešā verba un lietojams lokatīvā, piemēram, nesen notikušajās meistarsacīkstēs.

Daļēji lokāmais divdabis ar –dams kādreiz ir bijis lokāms (MLLVG 1, 802 minēts datīvs un akuzatīvs); arī pašreiz gadās sastapt kādu no šīm locījuma formām: Bērnam jānāk no skolas mājās  d z i e d ā d a m a m.  (K 3, 82) Pašreiz šāds lietojums uzskatāms par atkāpi no normas.

Konstatētas atkāpes numerāļu un pronomenu locījumu formās. Numerāļiem ir paralēlas formas desmit, simt, tūkstoš – desmits, simts, tūkstotis (pamata skaitļu nosaukšanai). Par neliterāru atzīta forma tūkstots. (Mieze 6) Desmits, simts, miljons, miljards mūsdienu latviešu valoda lokāmi ka 1. deklinācijas substantīvi, tūkstotis – kā 2. deklinācijas substantīvs. Jāvairās no neliterārā tūkstots lietošanas: krava vairāk nekā par  t ū k s t o t s  rubļiem (V 1, 78); ap  t ū k s t o t s  visu rajona iedzīvotāju. (PC 87)

Numerāļus ar pus– lieto vienskaitļa ģenitīvā: pusotra, pustreša (pusotra kilograma u. tml.). Ar datīva un lokatīva nozīmi tos lieto arī daudzskaitlī un loka – veidojas paralēlas formas: pusotros gados – pusotra gados. Paralēli tiek lietoti arī skaitļa vārdu salikteņi un atbilstošās vārdkopas: divarpus – divi ar pusi u. tml. Salikteņi ar pus– ir ieteicamāki nekā attiecīgie vārdu savienojumi.

Paralēlismi un arī atkāpes no normām vērojamas pronomenu locījumu formās. Tās galvenokārt ir norādāmo pronomenu tas, tā un šis, šī locījumu formas. Pronomenu tas, tā lokatīvā lietojamas paralēlformas tajā, tanī un tai ar vienādām tiesībām (MLLVG 1, 516); tanī pašā laikā, tajā pašā laikā, tai pašā laikā. Tas pats ir sakāms par pronomenu šis, šī lokatīvu; šinī, šajā, šai. Paralēlformas ir arī ģenitīva vienskaitlī: šās un šīs; šā un šī; šā gada – šī gada; šās/šīs vēstules publicēšana u. tml. Datīva formas vienskaitlī ir šim un šai; neliterāra forma lietota teikumā: .. pagājušā gada neizmantoto virsplāna produkciju varam uzskatīt par zināmu nodrošinājumu  š a j a m  (pareizi: šim ) gadam.. (LA 89)

Noteiktība un nenoteiktība piemīt substantīviem; formāli tā tiek izteikta ar adjektīvu, retāk ar numerāļu formām un arī ar noteiktajiem, nenoteiktajiem un norādāmajiem pronomeniem. Noteikto un nenoteikto galotņu formu veidošanā valodas praksē ir konstatētas dažādas atkāpes.

Formas ar noteikto galotni tiek veidotas ar zināmiem ierobežojumiem: adjektīviem ar –ējais un arī divdabjiem ar [j] celmā parasti lieto nepaplašinātas galotnes ar noteiktības nozīmi: augšējam, cienījamam, pēdējam, piederīgiem u. tml. Šo atkāpi motivē formas ekonomiskums, izrunas ērtums un labskaņa. Tāpēc labāk lietot adjektīva formu pārvietojamā teikumā: .. visa viņu.. brigāde Ogres  p ā r v i e t o j a m a j ā  mehanizētajā kolonnā. (PC 88) Dažkārt noteiktās galotnes formas ir lietotas sarežģītās kalkētās konstrukcijās, piemēram: Mākslas vingrošanas vēsture nav no  g a r ā k a j ā m  citu sporta veidu vidū. (S 1, 79) Varētu būt: Mākslas vingrošanas vēsture ir īsāka par citu sporta veidu vēsturi.

Noteiktās galotnes adjektīviem un adjektivētiem divdabjiem var būt gan semantiski, gan arī tradīcijas nosacītas. Piemēram, semantiski nosacīta ir tikai noteiktā galotne daudziem adjektīviem: galvenais, galējais, pārējais, pērnais, pēdējais, turpmākais, vienīgais, beidzamais, nākamais, resp., nākošais u. c. (MLLVG 1, 444) Valodas praksē vērojamas atkāpes adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais noteikto galotņu formu veidošanā – veltīt rūpes nākamai ražai, nākošā dienā, nākošā mēnesi u. c.; ieteicama forma ar noteikto galotni. Atkāpes konstatētas arī citu adjektīvu un adjektivētu divdabju lietojumā: iepazīties ar  j a u n ā k i e m  ( pareizi: jaunākajiem) preses izdevumiem ; iesaistīties sadarbības  t u r p m ā k ā  ( ieteicams: turpmākajā) paplašināšanā ;  p a g ā j u š ā  g a d ā  (ieteicams: pagājušajā gadā ) u. tml. Tradīcijas nosacīta noteiktās galotnes forma nepieciešama vārdu savienojumos garu garais, lielu lielais, skaistu skaistais u. tml. Izņēmums: viens vienīgs . Nav pieņemama forma garu garus : Pāris stundās varu  g a r u  g a r u s  (pareizi: garu garos ) gabalus izbraukāt . Nevietā veidota paplašināta noteiktā galotne:  c i e n ī j a m a j a i  māksliniecei (V 1, 82) u. tml.

Salīdzinājuma formas ir adjektīviem un adjektivētām vai adjektīvu funkcijā lietotām vārdšķirām, kā arī attiecīgajiem adverbiem. Adjektīvu salīdzināmo formu veidošanā sastopamas samērā daudzas atkāpes. Ir adjektīvi, kuriem pēc nozīmes nevajadzētu veidot komparatīva un superlatīva formas. Tādi, piemēram, ir adjektīvi citādāks, savādāks un attiecīgo adverbu formas citādāk, savādāk , kuras pašreiz ir izplatītas. (Rasa) Šajās formās piedēklim –āk– nav salīdzinājuma nozīmes, un tāpēc tas ir lieks: citāds ar nozīmi ‘atšķirīgs’ vēl varētu tikt lietots komparatīvā, bet savādāks ar nozīmi ‘citāds, atšķirīgs’ šajā nozīmē vispār nav lietojams; piemērā: viņa uzvārds bija  c i t ā d ā k s  – piedēklim –āk– nav formveidotājas slodzes, tas ir lieks; tas pats:  c i t ā d ā k a  nostāja,  c i t ā d ā k a  attieksme;  s a v ā d ā k a  attieksme u. tml. Visos minētajos piemēros jālieto adjektīvs citāds . Tāpat komparatīvā formas nav lietojamas adjektīviem ekstrēms ‘galējs’; vienāds , piemēram: Viņa meklējumi var sākties no klasiskās rotas un aiziet līdz  e k s t r ē m ā k a j i e m  (pareizi: ekstrēmiem ) rezultātiem – kaklarotu ar pāršķelto tējkaroti (LM 82); ..lietus tos [sējumus] padarīja  v i e n ā d ā k u s  (pareizi: vienādus ). (S 2, 86)

Ir komparatīva formas bez salīdzināmās nozīmes un bez pamatpakāpes: agrākais, tālākais, turpmākais. Salīdzinājuma nozīme izbalējusi terminoloģiskās vārdkopas jaunākais līdzstrādnieks, vecākā māsa, Augstākā Padome u. tml.

Kļūdas konstatētas arī superlatīva formu veidošanā. Kā zināms, superlatīvu veido no komparatīvā formas ar vis– vai pats . Izplatīta kļūda ir superlatīva forma ar vis– bez noteiktās galotnes:  v i s p a t e i c ī g ā k ā  (KR 79);  v i s s k a i s t ā k s  u. tml. Superlatīva forma nepareizi veidota arī no pamatpakāpes: v i s s i r m ā  grāmatu mīļotāja ;  V i s b r i e s m ī g s  ir decibels, kad divsimt mamutspēku motors trīs.. (OL) Neprecīza adjektīva forma:  p a t s ī s t a i s  laiks (RB 87). Pareizi:  p a t s ī s t ā k a i s  laiks. Superlatīva lietojams pats , nevis cits vārds, piemēram: Un  p i r m a i s  l a b ā k a i s,  ko varam šobrīd.. (ĻC 84). Pareizi: pats labākais.

Semantiski nemotivētas superlatīva formas konstatētas adjektīviem, kuri nosauc pazīmi, īpašību visaugstākajā pakāpē:  v i s o p t i m ā l ā k a i s  (pietiek ar optimāls ),  v i s m i n i m ā l ā k a i s  (pietiek ar minimāls ) u. tml.

Dažkārt komparatīvā un superlatīva formas veidotas no attieksmes adjektīviem: Viņš piedzima  v i s s n i e g o t ā k a j ā  laikā – februārī. (ZT 86) Ieteicams veidot citādu konstrukciju, piemēram, sniegiem visbagātākajā laikā. Konstatētas arī nevēlamas relatīvo (attieksmes) adverbu komparatīvā un superlatīva formas, piemēram,  l a i k ā k  (pareizi: laikus, agrāk ).

Salīdzināmo pakāpju formas tiek veidotas tikai no adjektivētiem divdabjiem. Ja kāds divdabis nav adjektivējies, salīdzinājums izsakāms citādi, piemēram, nav ieteicama forma  p i e r e d z ē j u š ā k s  – tā vietā var teikt ļoti pieredzējis, vairāk pieredzējis u. tml. (Freidenfelds)

Ir konstatēts neliterārs partikulu lietojums salīdzinājumā: bieži tiek lietota partikula kā saistījumā ar vairāk (v a i r ā k  kā stundu,  v a i r ā k  kā simts dalībnieku ), arī  m a z ā k  k ā,  a u g s t ā k  k ā,  z e m ā k  k ā  u. tml. Ja salīdzinājumā ir adjektīva, lokāmā divdabja vai adverba pārākā pakāpe saistījumā ar nenoliegta verba formu, literārās valodas norma prasa, lai tiktu lietota partikula nekā vai prievārds par:vairāk nekā, mazāk nekā, vairāk par, mazāk par u. tml. Noliegumā: ne vairāk kā, ne mazāk kā (arī: vairāk par ) u. tml. Piemēram, partikula nekā kļūdaini lietota teikumā ar noliegumu .. nemazgājiet matus  b i e ž ā k  n e k ā (pareizi: kā ) reizi nedēļā . (DU 86) Neīstā jeb šķietamā salīdzinājumā lietotā partikula kā vispār aizstājama ar prievārdu par. atzīt par labāko (nevis:atzīt k ā  l a b ā k o ). Saistījumā ar salīdzinājuma partikulām nav lietojama superlatīva forma: Ziemā viņš  v i s l a b ā k  n e k ā  c i t i, nokārtoja .. eksāmenus. (KU 78) Pareizi: labāk par citiem, labāk nekā citi, vislabāk no visiem vai tml.

Verbālās kategorijas atšķiras no nominālajām. Šīs atšķirības parādās verbu formās; tās ir personu, laiku, izteiksmju formas.

Latviešu verbu sistēmā ir daudz formu variantu (sk. II.). Ir vērojama tendence variantus unificēt vai šķirt pēc nozīmes. Piemēram, diferencēt verbu vērst, izvērst, vērsties, izvērsties formu lietojumu: ar nozīmi ‘virzīt kādā virzienā’ lietot formas ar s (viņš vērsa skatienu augšup ), bet ar kvalitatīvu pārmaiņu rašanās nozīmi – formu ar t (izbrīna vērtās sašutumā ). Tātad vērojama tendence semantiski diferencēt divas paralēlas paradigmas vienam un tam pašam verbam – ar s un ar t . (Ozola 3); veidojas divi atšķirīgi verbi – paronīmi ar s un ar t.

Pašreiz aktīvs process verbu formu sistēmā ir vairāku verbu resp. noteiktas verbu grupas pāreja no otrās konjugācijas trešajā. Tas ir konstatēts normatīvos materiālos un kodificēts. (Pareizrakst. komisija 67; M. Graudiņa 3 u. c.) Galvenais atzinums ir: pieļaut paralēlformas un censties izziņai valodas attīstības tendences.

Personu formu veidošana ir saistīta ar verbu konjugāciju piederību. Atkāpes valodas praksē vērojamas galvenokārt patskaņu [a], [ā] lietojumā un skaņu mijā. [a] un [ā] lietojums ir saistīts ar verba morfoloģisko struktūru (resp. piederību pie noteiktas konjugācijas, un grupas): –ām, –āt, –ās lieto 3. konjugācijas 1. grupas verbiem: apliecinām, apliecināt; audzinām, audzināt; lasām, lasāt; sakām, sakāt; taupām, taupāt; veltām, veltāt u. c., arī: gadās; virzās; skatās u. c. Valodas praksē šādu formu veidošanā bieži vērojamas atkāpes. (Bendiks 2). Bendiks ir ieteicis atzīt par literārām formas ar –am, –at pēc tautas valodas parauga ar motivāciju: vienādai gramatiskai nozīmei vienādu formu. (Bendiks 2, 107) Tautas sarunvalodai neapšaubāmi ir nozīme literāro normu izveidē, it īpaši sākumposmā, taču pašreiz ir izveidojušās samērā noturīgas literāro normu tradīcijas noteiktā sistēmā, un bez īpašas nepieciešamības nav lietderīgi tās mainīt. Normas prasa šķirt 3. konjugācijas 1. grupas verbu formas no pārējo konjugāciju verbu formām pēc a un ā lietojuma: viņš brīnās, bet: viņš jūtas labi, viņi satiekas katru dienu u. tml. Viens no grūtākajiem valodas praksē ir 3. konjugācijas 1. grupas izņēmums zināt – tas ļoti bieži tiek lietots nepareizā 3. personas formā bez a : viņš to  z i n;  katram  j ā z i n  kāda svešvaloda; neviens to  n e z i n  u. tml. Ieteicams lietot formu zina; forma zin paliek partikulās: diezin, sazin, nezin kas, diezin kāds; kas zin, ko zin u. tml. (Blinkena 6) Bieži sastopama kļūda ir nepareiza verba turēt tagadnes 3. personas forma  t u r a,  arī  a t t u r a,  p a t u r a  u. tml. Pareizā forma: tur (priedēkļverbiem – attur, patur, satur, uztur u. tml.).

Atkāpes skaņu mija vērojamas tagadnes formas  m o c a,  m o c ā s  (pareizi: moka, mokās.. ) u. c. Skaņu mijas ziņā dažkārt tiek jauktas personas formas, piemēram: Esi patīkami pārsteigts, kad  p ā r k ā p j  slaucēju atpūtas istabas slieksni. (KA 83) Pareizi: tu pārkāp, viņš pārkāpj.

Konstatētas arī neieteiktas salikto verbu finītās formas: “Liezere”  l a b i e k ā r t o j ā s.  (S 2, 88)

Nākotnē pastāv personu paralēlformas: būsit/būsiet. Ieteicamākas ir formas ar –it: tās ir senākas, īsākas, tām nav homonīmu galotņu (kā formām ar –iet, indikatīva nākotnē un arī imperatīvā), tās saskan arī ar 1. personas formu: nāksim, nāksit. Formas ar –it lieto visi labākie valodas zinātāji.

Visvairāk paralēlformu ir indikatīvā vienkāršajā tagadnē. (Balina, Miķelsone; Lepika 1). M. Lepika uzsver, ka ir paturamas spēkā 2. konjugācijas formas verbiem ar e saknē (mērīt, pētīt, pestīt, veltīt u. c.), jo tās nerada pretrunas ar citām tās pašas paradigmas verbu formām, bet dod iespēju veidot šīs formas vienas sistēmas robežās. Svarīga ir šaurā vai platā e izruna minēto verbu tagadnes formās.

Ir sastopamas novirzes arī verbu laika formu lietojumā. Mūsdienu latviešu valodā ir vērojama galvenokārt nemotivēta salikto laiku formu aizstāšana ar vienkāršo laiku formām svešā ietekmē (par šo formu lietojumu sk. tālāk). Taču ir sastopamas arī nepilnīgi veidotas salikto laiku formas: Nu jautrā kompānija sašķēlusies, jo neviens  n e g r i b ē j i s  maksāt ar bojā gājušajām mantām. (OL) Pareizi: nav gribējis maksāt. Arī: Viņa  n e d r ī k s t ē j u s i  smieties, jo mutē nebija zobu. (RP) Pareizi: Viņa nav drīkstējusi smieties, jo mutē nav bijis (neesot bijis) zobu. Lai nošķirtu saliktās pagātnes un saliktās tagadnes formas, jālieto palīgdarbības vārdi. Tāpēc jāprecizē laika forma teikumā: Iespēju izteikties deva visiem, kas to  v ē l ē j u š i e s. (KC 88) Pareizi: kas to bija vēlējušies.

Nepareizas izteiksmes formas sastopamas visai reti. Konstatēts nepareizi lietots indikatīvs imperatīva vietā:  N ā k a t  šurp!  Ņ e m a t  taču! (pareizi: Nāciet šurp! Ņemiet taču! ). Sastopamas kļūdainas imperatīva formas – var būt lieka skaņu mija:  K ā p j i e t!  (pareizi: Kāpiet! ). Debitīva formas parasti tiek veidotas no tagadnes 3. personas formas ar priedēkli jā–: jāiet, jādara. Debitīva nozīmi var izteikt arī ar semantiskiem modificētajiem: vajag iet, vajag darīt; nākas iet u. tml., bet šīs analītiskās izteiksmes iespējas nav visai ieteicamas. Ir sastopamas arī kļūdainas formas: Latviešu locim vislabāk  b i j a  b ū t  kurlmēmam. (PV 88) Pareizi: bija jābūt.

Mūsdienu latviešu valodā konstatēts ļoti daudz neliterāru kalkētu refleksīvo verbu – pareizā latviešu valodā šādu refleksīvo verbu vispār nav: laiks  a i z p i l d ā s;  pilsēta vēl tikai  b ū v ē j a s;  audzēkņi  e k s a m i n ē j a s;  dekoratīvās sveces  e k s p o n ē j a s;magones  i e d a l ā s  eļļas un opija magonēs; motīvs  i n t e r p r e t ē j a s;  viss karotīns pilnībā  n e i z m a n t o j a s;  grafiks  i z p i l d ā s;  mute  p i e d z e n a s  ar sniegu; darbs  p l ā n o j a s;  stāstiņš viegli  r a k s t ā s;  istabā  s a n e s a s  netīrumi;  u z r a d ā s  nepamatots nobraukums; produkcija  u z s k a i t ā s  u. tml. Minēto refleksīvo verbu vietā latviešu valodā jālieto tiešie verbi ciešamās kārtas formās: protokols tiek rakstīts; pilsēta tiek celta; audzēkņi tiek eksaminēti. Bieži konstatēti verbi saukties, nosaukties: tā  s a u c a s  jaunais kolektīvs; viņa tagad  s a u c a s  citā vārdā. Arī tie būtu aizstājami ar ciešamās kārtas formām: tiek saukts, nosaukts; arī: viņu tagad sauc citā vārdā.

Sarunvalodā konstatēti refleksīvie verbi  i z l e k t i e s,  n o b ē g t i e s,  p ā r ņ e m t i e s  vēlamo tiešo verbu vietā: .. un “vai” tam, kurš sadomājis uzstāties pret sabiedrības morāli, prasti sakot,  i z l e k t i e s  (S 2, 86); Reizēm Toto .. spēlēja .. paslēpes,  n o b ē g ā s  kaut kur dārzā un ļāva sevi stundām ilgi meklēt (LT); ..bērnības atmiņas uzplaiksnījās raibā mozaīkā un  p ā r ņ ē m ā s  savā varā. (KR 86)

Daļa latviešu valodai neraksturīgo refleksīvo verbu var aizstāt ar divdabjiem, kas daļēji adjektivējušies: grāmata viegli  l a s ā s  – grāmata ir viegli lasāma; tālumā  j а и š a s  ēkas kontūras – tālumā ir jaušamas ēkas kontūras; perspektīvā vēl  n e r e d z a s  līderis – perspektīvā vēl nav redzams līderis u. tml. Tie ir aizstājami arī ar derivatīvi atbilstošiem adjektīviem: viss atkarājas no tā – viss ir atkarīgs no tā; aizvadītā dekāde  r a k s t u r o j a s  ar apsīkumu – .. raksturīgs apsīkums.

Poētiskā tekstā dažkārt lieto īsinātas verbu finītās (galvenokārt pagātnes 3. personas) formas no nelietotiem vai mazlietotiem infinitīviem, piemēram, paspīda (// paspīdēja ) no *paspīst, uzmirdza (//uzmirdzēja ) no *uzmirgt u. tml. Taču nav pieļaujams īso formu lietojums, ja tās sakrīt ar pilnīgi citas nozīmes verbu formām: Torīt nelēca saule, bet  u z z i e d a  ģeorģīne. (OL) Sal.: māte  u z z i e d a  sviestu uz maizes.

Divdabju formu veidošanā atkāpes vērojamas galvenokārt tagadnes aktīvā divdabja formās ar –ošs, –oša. Pēc lietojuma šie divdabji ir tuvi adjektīviem. Labskaņas dēļ ir izņēmumi formveidošanā – netiek veidotas regulāras formas no verbiem, kuru tagadnes celms beidzas ar š, ž (par to sk. II. 2.6.2.3.6.); tādi ir verbi pūst, plēst, grūst, drāzt u. c. Lai neveidotos neestētiski, grūti izrunājami divdabji pūšošs, grūžošs u. tml., tiem veido attiecīgos divdabjus no pagātnes celma: putošs, grūdošs u. tml. Pašreiz divdabjus ar –ošs, –oša veido gandrīz no visiem transitīviem verbiem: dzīvinošs skābeklis; asinsvadus paplašinošs preparāts u. tml. Aktīvos divdabjus nedrīkst veidot no formveidošanas likumībām neatbilstoša celma: mokošs, nevis sarunvalodā un pat drukātos avotos samērā bieži sastopamais  m o c o š s. Konstatētas neprecīzas tagadnes aktīva divdabja formas pagātnes aktīvā divdabja vietā: atbrīvot cietēju no  s a s t r u t o j o š ā  zoba. (V 1, 89) Zobs var būt vai nu strutojošs (pašreiz), vai arī sastrutojis (rezultāts). (MLLVG 1, 642). Valodas praksē divdabjus ar –ošs neveido no verbiem tikt, patikt, iztikt, riebt, šķist, vajadzēt (tātad šajā ziņā formveidošanā ir leksiski ierobežojumi), tie drīzāk būtu uzskatāmi par okazionāliem nekā regulāriem veidojumiem. (Soida 3, 154)

Mūsdienu valodā diemžēl vēl joprojām konstatēta neprecīzā forma ar –ošs no verba nekavēt adverba nozīmē – nekavējoši ar nozīmi ‘tūlīt, bez kavēšanās’, pret kuru vērsies J. Endzelīns (Endzelīns 1, 24):  n e k a v ē j o š i  jānoslēdz līgumi; neizdarības  n e k a v ē j o š i  jānovērš;  n e k a v ē j o š i  labot kļūdas;  n e k a v ē j o š i  izmantot situāciju u. tml. J. Endzelīns norāda, ka nekavējoši var nozīmēt tikai ‘citus nekavējot’; ja ir vajadzība, divdabi ar minēto nozīmi var veidot no verba nekavēties – nekavējoties.

Kļūdas ir konstatētas tagadnes ciešamās kārtas divdabja formās – šis divdabis tiek veidots no tagadnes celma. Valodas praksē sastopamas arī formas no infinitīva celma:  p i e i e t a m s   (pareizi: pieejams ). Nepareizi veidots nelokāmais divdabis teikumā: Bieži vien vajadzēja dūšīgi palīdzēt saviem spēkratiem, stumjoties ar kājām vai arī  n o l e c o t  no sēdekļa un skrienot. (P 2, 83) šā divdabja forma jāveido no tagadnes, nevis no pagātnes celma, tātad nolecot; imperfektīvā nozīmē labāk: lecot nost.

Valodas praksē konstatētas dažādas atkāpes formu lietojumā. Tās, tāpat kā formveidošanas nepilnības, ir saistītas ar noteiktām vārdšķirām un to gramatiskajām kategorijām. Ne vienmēr dažādu vārdšķiru vārdu gramatisko formu lietošana un tās ierobežojumi ir saistīti ar sistēmas īpatnībām; tie ir saistīti arī ar ārpusvalodas iemesliem un nav tieši pakļaujami valodas īpatnībām. L. Ceplītis domā, ka šie iemesli pa lielākai daļai meklējami ārpus valodas. (Ceplītis 2) Tie var mainīties un zust, mainoties izpratnei par lietām un parādībām, to savstarpējām sakarībām. Taču valodas līdzekļu lietošanas normas pastāv objektīvi, jo tikai uz šī fona iespējama atkāpju uztvere: valodas lietotāji nepieņem netradicionālu, nekonvencionālu lietojumu, tādu lietojumu, kas neatbilst līdzšinējām normām un nav uzskatāms par pieņemamu jauninājumu. Tātad gramatisko formu lietošanas normas izriet no valodas sistēmas, tās ir saistītas ar tradīcijām, konvenciju un vēl citiem, arī stilistiskiem nosacījumiem.

Formu lietojuma atkāpju ir daudz vairāk nekā formveidošanā. Ir tādas vārdšķiru gramatiskās kategorijas (piemēram, verbu veida un kārtas kategorija), kuru formālais aspekts iebildumus neizraisa – atkāpes veidojas tikai lietojumā.

Galvenie jautājumi, kas konstatēti gramatisko formu lietojumā, ir 1) gramatisko formu precizitāte tekstā, 2) gramatisko formu savstarpēja korelācija, 3) formu koordinācija tekstā un 4) kontekstuāli ierobežojumi formu lietošanā, īpaši vēl jāpiemin nevēlamu kalkētu gramatisko formu lietojums.

Patstāvīgo vārdšķiru vārdi ir atšķirīgi pēc savām gramatiskajām kategorijām, tāpēc atšķirīgs ir arī to lietojums. Atšķiras nominālo un verbālo gramatisko formu lietojums; īpaši minams tādu gramatisko formu lietojums, kuras nosauc attieksmes (pronomeni, daļēji – numerāļi). Tomēr galvenās lietojuma īpatnības attiecas uz visu patstāvīgo vārdšķiru vārdiem. Galvenā ir gramatisko formu kategoriālā precizitāte tekstā. Vienmēr ir jāņem vērā konteksts. Tāpēc turpmākais attiecīgo pazīmju šķīrums ir relatīvs.

Gramatisko formu kategoriālā precizitāte izriet no gramatisko kategoriju rakstura: katras kategorijas izteikšanai tiek izmantotas noteiktas gramatiskās formas; atkāpes šajā ziņā ir cieši saistītas ar attiecīgo formu paradigmām.

Ir konstatētas atkāpes dažādu nominālo, adverbiālo un verbālo formu lietojumā atkarībā no šo formu kategoriālā rakstura. Piemēram, substantīva dzimtes formu lietojuma kļūdas galvenokārt ir nemotivēts vīriešu dzimtes formu lietojums sieviešu dzimuma personu nosaukšanai: Stāsta .. foruma  d e l e g ā t s  Vija Saulīte.. (DB 1, 89) Konstatēts arī vīriešu dzimtes formu vispārinājums un attiecināšana uz konvencionāli sieviešu dzimtē lietotiem substantīviem, piemēram, par filmu teikts, ka tā ir līderis: Tā nepārprotami ir gada  l ī d e r i s.. (DU 87) Pareizi: līdere .

Ļoti izplatītas ir atkāpes substantīvu skaitļa formu lietojumā. Par tām ir arī daudz valodas prakses materiālu (Riekstiņa, Lagzdiņa 2 u. c.) Skaitļa formu leksiski semantiskā lietojuma ierobežojumi dažādu nozīmju substantīviem ir atšķirīgi. Sastopama abstraktas nozīmes substantīvu konkretizācija un reizē ar to paralēls daudzskaitļa lietojums: iespēja – iespējas. Ja gramatisko nozīmi nosaka konteksts un skaitļa kategorija neitralizējas, vienskaitļa un daudzskaitļa formas kļūst par variantiem, no kuriem viens tiek uztverts kā atkāpe no normas. Valodas prakses materiālos minēti vairāki atvasinājumu tipi, kuros īpaši daudz atkāpju substantīvu skaitļa formu lietojumā – tie ir substantīvi ar izskaņām –ība (veselība, neizdarība, pārliecība, rīcība ); ar –ums (ieslodzījums, izsūtījums, skaistums, sūrums, ilgums, vecums u. c.); ar –šana (darīšana – darīšanas, bet tikai vienskaitlī: izmeklēšana, asinsizliešana, iekrišana, tvarstīšana u. c.); citvalodu cilmes vārdi ar –ija (agonija, evolūcija, reakcija, vibrācija u. c.), kas lietojami vienskaitlī un kuru lietojums daudzskaitlī ir atkāpe no normas. Mūsdienu latviešu literārajā valodā, it īpaši krievu valodas ietekmē, ir vērojama tendence daudzos gadījumos vispārināt daudzskaitļa lietojumu nevietā.

Dzīvnieku sugas nozīmē parasti tiek lietota daudzskaitļa forma, tāpēc būtu jālabo substantīvu skaitļa formas teikumos: .. [tuksnesī ] mīt reti sastopami dzīvnieki: savvaļas  k a m i e l i s,  sniega  b а r s s,  kalnu  a r b ā r s (DB 1, 87); Agrorūpnieciskās apvienības galvenā zootehniķe informēja par  m ā j l o p a  atražošanas gaitu rajona saimniecībās. (PD 2,86) Minētie dzīvnieku nosaukumi lietojami daudzskaitlī.

Ir tradicionāli nostiprinājušies prepozicionāli locījumi un citas formas, kurās lietojama noteikta substantīva skaitļa forma, piemēram, pēc kāda domām, uzskatiem u. tml. Atkāpes no tradīcijas tiek uztvertas kā atkāpes no normas:  P ē c  “Nākotnes” priekšsēdētāja Ivara Amoliņa  d o m a s  – tā katrā vietā zemnieks no algādža pārtaps saimniekā. (LA 89)

Skaitļa formām var būt arī noteikta stilistiska nokrāsa, piemēram, daudzskaitļa formas ledi, lieti, sniegi tiek uzskatītas par iederīgām poētiskā tekstā. Šo substantīvu lietojums daudzskaitlī ikdienas sarunvalodā robežojas ar atkāpi no normas: Celtnieki pakļauti  l i e t i e m  (labāk: lietum), skarbajiem vējiem, arī salam.. (PC 88)

Atkāpju dzimtes formu lietojumā nav daudz; tās galvenokārt ir saistītas ar sintaktiskām konstrukcijām: Viņa ir  l e i t n a n t s  (pareizi: leitnante ) u. tml.

Substantīva locījumu formu neprecīzs lietojums sastopams retāk nekā atkāpes skaitļa lietojumā. Raksturīgākās atkāpes ir nelokāmu īpašvārdu nemotivēts iesaistījums deklināciju sistēmā, neprecīzs locījumu nozīmes lietojums un neprecīzs saistījums.

Deklināciju sistēmā neiekļaujas visi īpašvārdi. Piemēram, svešus īpašvārdus (organizāciju, formu u. c. nosaukumus), ko tieši netulko, liek pēdiņās un neloka. (Blinkena 3, 181) Ir konstatēts samērā daudz atkāpju no šiem noteikumiem. Piemēram, rūpnīcas “K o m u n a ļ ņ i k a” volejbolisti u. tml. Nav lokāms arī latviskas izcelsmes simbolisks nosaukums pēdiņās: strādāt firmā “Lode”, nevis strādāt  “L о d ē”.

Daudz atkāpju no literāras normas un ieteicamu formu zudums vērojams verba kārtas kategorijas formās. Kārtas kategorijas pamatā ir darbības subjekta un objekta attieksmju maiņa. Darāmo kārtu parasti lieto tad, ja ir zināms noteikts darītājs; ciešamo kārtu lieto tad, ja darītājs (darbības subjekts) nav zināms vai arī nav svarīgs – svarīgāks ir darbības rezultāts.

Bieži sastopams darāmās kārtas formu nepiemērots lietojums ciešamās kārtas formu vietā. (Cepīte 6; Strazdiņa 5) Ciešamās kārtas vietā darāmās kārtas vienkāršo laiku formas lietotas teikumos, kuros nav minēts darītājs; joprojām gausi  а r  zemi ziemājiem (PK 81);  r e k o n s t r u ē  vecas fermas;  s n i e d z  dažādus pakalpojumus; laukumiem  i z b r a d ā j a  tikko sadīgušo zālīti (PK 88); ražu šogad  n o v ā k s  laikus u. tml. Ar ciešamās kārtas formām obligāti jāaizstāj tādas darāmās kārtas saliktās tagadnes vai saliktās pagātnes 3. personas formas ar –uši, kurām nav minēts darītājs: Visvairāk piena no govs  i z s l a u k u š i  Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas .. fermas kolektīvā (PK 83); Godarakstus  i z s n i e g u š i  labākajiem skolniekiem. Pareizas formas: zeme tiek arta, fermas tiek rekonstruētas; godaraksti tiek izsniegti.

Gadījumos, kad netieši (parasti ar substantīvu lokatīvā vietas nozīmē) tomēr tiek norādīts darītājs, teikumu var veidot, arī darītāju atšifrējot: konferencē  u z s v ē r a;  katedras sēdē  n o l ē m a  u. tml. Var veidot teikumus: konferences dalībnieki uzsvēra; katedras locekļi (arī: katedra ) nolēma u. tml. Taču šādas formas nedaudz atšķiras ar satura niansi: tiek uzsvērta darbības darītāju aktivitāte un mazināta pašas darbības nozīmība.

Precizējot verbu kārtas formu lietojumu, vienmēr jāsaglabā precīzas darbības subjekta un objekta attieksmes. No šī viedokļa nav pieļaujams ciešamās kārtas formu lietojums pirmās vai otrās personas formā, jo ciešamajā kārtā darbības darītājs nav nosaukts:  E s a m  p i e k o d i n ā t i  no tās [saules] slēpt seju. (C 69) Pareizi: mums ir piekodināts. Mēs ir darbības objekts. Visbiežāk ciešamās kārtas formu veidošanā tiek izmantots palīgverbs tikt: ar būt tiek veidotas salikto laiku formas, tāpēc arī šajā ziņā dažkārt ir vēlami precizējumi: .. tie, kas beiguši 11. klasi,  b ū s  g a i d ī t i mūsu kombinātā. (RB 79) Labāk tiks gaidīti. Sapulcē  b i j a  s e c i n ā t s,  ka darbs turpināms. (PD 1, 79) Labāk: tika secināts.

Dažkārt, minot kārtas formas, nepieciešams izvēlēties arī citu verbu: Tad  v ā r d s  b i j a  otrai komandai. (DK 86) Minētajā piemērā ieteicams lietot citu verbu: vārds tika dots. Verbs būt patstāvīgā nozīmē ciešamās kārtas formās lietots sarunvalodā: tur  t i k a  b ū t s  kādu laiku u. tml.

Retumis sastopams ciešamās kārtas neprecīzs lietojums darāmās kārtas formu vietā. Tādā gadījumā darītāja nosaukums minēts kalkētā formā: Pamatskolā  n o  daļas  s k o l n i e k i e m  t i k u  a p s a u k ā t s.. (LA 89); .. nakts tauriņi,  p i e v i l k t i  no lampas  g a i š u m a,  skraidīja .. (OL); Ilgstoša, aktīva pilotējamā kompleksa funkcionēšana  t i k a  g a r a n t ē t a  ar četriem automātiskajiem kravas  k u ģ i e m.. (RB 79) Šādos gadījumos lietojamas darāmās kārtas formas: daļa skolnieku mani apsaukāja; nākt stariņus pievilka lampas gaišums; kuģi garantēja funkcionēšanu.

Ja valodas lietotājs runā gan savā, gan citu (kolektīva) vārdā, dažkārt labāk lietot darāmās kārtas formu: ..agronoms .. runāja .. par jauniem pesticīdiem, ko  i r  s ā k t s  i z m a n t o t  lauksaimniecībā. (V 1, 87) Labāk: sākam izmantot, arī sāk izmantot vispārinātas darbības nozīmē. Līdzīgi arī: Ar viņiem  s a s t r ā d ā t s  mežu selekcijas jomā. (DB 1, 86) Labāk: ar viņiem sadarbojamies vai sadarbojāmies.

Kārtas kategorijas sakarā ir jārunā arī par refleksīvo verbu lietojumu. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka refleksīvie verbi, salīdzinot ar tiešajiem, ir patstāvīgi darinājumi, nevis formas. Ļoti bieži refleksīvie verbi nevietā tiek lietoti tiešo verbu vietā; retāk tiešie verbi tiek lietoti reflektīvo verbu vietā. Tiešie verbi lietoti attiecīgo derivatīvi saistīto refleksīvo verbu vietā: Rīgas ostu iekšlietu daļa .. ierosināt krimināllietu  a t t e i c a  (RB 89); ..ziemā, kad visu dienu esi krietni  i z s a l i s  (KR 79); ..biju  p i e s n a u d i s.  (TL) Minētajos un vēl daudzos citos piemēros vērojama sveša ietekme – konkrēti, krievu valodas ietekme (sal. krievu valodā verbus отказать, мерзнуть, вздремнуть ). Minētajos piemēros būtu lietojami refleksīvie verbi: atteikties ierosināt krimināllietu; visu dienu izsalties; nosnausties. Tiešie verbi refleksīvo vietā ir nevēlami, neliterāri kalki.

Par refleksīvo verbu neliterāru lietojumu ir rakstīts valodas prakses materiālos. (Endzelīns 1, 42; Blinkena 1) Tos var aizstāt ar attiecīgo tiešo verbu gan darāmās kārtas, gan ciešamās kārtas formā.

Ar attiecīgo tiešo verbu aizstājamie refleksīvie verbi var būt tādi, kuriem ir tas pats darītājs: Joprojām  n e a t s t ā j a s  doma; ACSK nav tā komanda, kas  ļ a u s i e s  sevi uzvarēt (RB 86); traktors  r ū c i n ā s  u. c. Ir refleksīvie verbi, kas aizstājami ar vārdkopām:  a p s ē t i e s  – apsēt laukus;  t r a u m ē t i e s  (S 1, 88) – gūt traumu. Verbs  t e i k t i e s  ir aizstājams ar pakārtotu konstrukciju teikt, apgalvot, ka; ..lasītāji  s a k ā s  kaut ko dzirdējuši (PJ 89); Uzņēmuma ģenerāldirektors  ..s a c ī j ā s..  par līdzbraucējiem paņemt arī žurnālistus .. (PJ 89)

Refleksīvie verbi, kas lietoti attiecīgo tiešo verbu ciešamās kārtas formu vietā vai ir ar tām aizstājami, pa lielākai daļai arī ir nevēlami kalki. Tiem ir ciešamās kārtas nozīme, bet latviešu valodā no refleksīvajiem verbiem ciešamās kārtas formās neveido. Piemēri: izstāde  a t v e r a s  (R 1,87); vietas (konkursā)  d a l ā s;  uzdevums  i z v i r z ā s;  darījums  k ā r t o j a s;  uzņēmums  l i k v i d ē j a s;  orķestris  n o d i b i n ā s;  stipendija  p a a u g s t i n ā s;  uzdevums  r i s i n ā s;  ēkas  u z p o š a s  u. tml. Šādos gadījumos nominatīvs pie refleksīvā verba ir nevis subjekta, bet gan objekta nosaukums: izstādi atver vai tā tiek atvērta, uzdevumu izvirza, darījumu kāds kārto u. tml.

Latviešu valodā ir grūtības verbu veidu izteikšanā; parasti tos darina ar priedēkļiem, kuri reizē ir arī vārddarinātāji. No veida kategorijas viedokļa darbība tiek vērtēta kā pabeigta vai nepabeigta. Veidu korelācija latviešu valodā ir grūts jautājums. (MLLVG 1, 567) Perfektīvajam priedēkļverbam imperfektīvā nozīmē var atbilst bezpriedēkļa verbs saistījumā ar adverbu: aiziet – iet projām u. tml. Perfektīvajā verbā tiek uzsvērta pati darbība un arī tās objekts: Aiztaisi durvis! Imperfektīvajā veidā turpretim tiek uzsvērts darbības rezultāts: Taisi durvis ciet! Otrajā gadījumā izteikums ir kategoriskāks; objekts jau iepriekš ir zināms. Ar perfektīvo verbu pārtrauc arī jau sāktu vai nodomātu darbību: Nesvied papīru zemē! Imperfektīvos verbus izmanto, ja rezultāts nav droši zināms, nav nodrošināts: Vai jūs nākošajā pieturā kāpsit ārā? Vai jūs brauksit prom? Dažkārt perfektīvie un imperfektīvie verbi tiek savā starpā jaukti. Nepieciešamos nosacījumus perfektīvo vai imperfektīvo verbu lietošanai rada konteksts – gan šaurs, gan arī samērā plašs. Piemēri perfektīvu verbu nevajadzīgam lietojumam – nepieciešami attiecīgie imperfektīvie verbi: komanda  a i z s ā k a  (labāk: sāka ) sacensības (S 1, 85); Mēs Jāni Zvirbuli katru dienu  i e r a u g ā m  (pareizi: redzam ) (DB 1, 86); Lūk, ko viņš  p a s t ā s t a  (labāk: stāsta ) ..; Uz šiem jautājumiem  s a g a i d ā m  (labāk: gaidām ) atbildes; Ja arī šogad Tu vēlies regulāri  u z z i n ā t  (labāk: saņemt informāciju ) par augstskolas dzīvi, neaizmirsti abonēt laikrakstu .. (PS 79) Perfektīvi verbi bieži tiek nepareizi lietoti nelokāmā divdabja formā ar –ot: Pareizi darīja grupas, kuras, stendus  i z g a t a v o j o t  (pareizi: gatavojot ), domāja par praktisko pusi. (PC 79) Ja verbs izteicējā lietots kopā ar fāzes verbu (sākt, iesākt, turpināt, beigt u. tml.) darbības sākuma, turpinājuma un nobeiguma nozīmē, abi verbi nedrīkst būt perfektīvi: Vēlēšanu iecirkņu komisijas ir  u z s ā k u š a s  izsniegt (pareizi: sākušas izsniegt ) apliecības par tiesībām balsot .. citur (D 79) Dažkārt neveiklus perfektīvos verbus labāk var aizstāt imperfektīvs verbs kopā ar fāzes verbu: Vai nu tiesnešu rīcības sakaitināti, vai arī juzdami zemi zem kājām zūdam, mūsu puiši  u z s p ē l ē j a  (pareizi: sāka spēlēt ) vislabāko standartu līmenī . (S 1, 86)

Retāk imperfektīvi verbi sastopami perfektīvu vietā: .. viņa jau paguvusi daudz  d a r ī t.  (R 1, 86) Ieteicams: padarīt, izdarīt. Pašreiz  d e r  (precīzāk: noder ) zināšanas par augiem; “Podniekos”  d r u k ā t i e  (pareizi: apdrukātie ) plastmasas maisiņi skatāmi .. ekspozīcijā (DB 1, 86); Darba algā brigāde par katru  m ū r ē t o (pareizi:  u z m ū r ē t o )kubikmetru saņem desmit līdz piecpadsmit rubļu. (DB 1, 87).

Dažkārt iteratīvi verbi lietoti neatbilstošā kontekstā: Nevajag divas reizes  b r a u k ā t  uz Rīgu. (DB 1, 88) Ir minēts noteikts reižu skaits, tāpēc jālieto verbs braukt. Zaglis uzreiz pat nepamanīja milicijas darbinieku ierašanos un turpināja  k r a v ā t  savā mugursomā konjaka pudeles un šokolādi. (DU 87) Darbība un tās virziens ir noteikts, tāpēc ieteicams lietot verbu kraut.

Ir konstatēti gadījumi, kad imperfektīvs verbs būtu aizstājams ar perfektīvu kopā ar kādu modālu modificētāju, piemēram: .. daudzviet rudenī palikušas neapartas tieši vissmagākās platības, kurās tehnika [tā] vēl joprojām  s t i e g. (C 81) Konteksts rāda, ka verbs te lietots ar modālu niansi: var iestigt.

Visvairāk atkāpju mūsdienu valodā konstatētas lokāmā aktīvā tagadnes divdabja (ar –ošs, –oša ) lietojumā. Tas ir konstatēts valodas prakses materiālos. (Niselovičs 2; Ozola 6) Ir konstatēta tendence šos divdabjus veidot no visiem verbiem un pārāk plaši lietot. Ļoti populāri ir divdabji vadošs, radošs, domājošs, zinošs, tekošs un citi. Divdabja ar –ošs, –oša lietojums ir cieši saistīts ar tā veidošanas likumībām: šim divdabim piemīt aktīvas darbības nozīme, Ā. Ozola ir ieteikusi transformācijas paņēmienu, lai konstatētu, vai divdabja formai tiešām ir aktīva nozīme: divdabis ar –ošs parasti lietots apzīmētāja funkcijā, apzīmējamais vārds tātad nosauc aktīvu darītāju: radošs mākslinieks ir mākslinieks, kas rada, ziedošs krūms ir krūms, kas zied u. tml. Ja attiecīgā transformācija veido pēc satura loģiski nesaderīgu saistījumu, divdabis šādā saistījumā nav lietojams, piemēram,  p a t ē r ē j o š a  attieksme nav attieksme, kas patērē;  a p c e r o š s  miers nav miers, kas apcer,  t e k o š a i s  seanss nav seanss, kas tek u. tml. Turklāt pārliecīgs minēto divdabju lietojums noplicina valodu, jo tiek atstāti novārtā sinonīmiskie izteiksmes līdzekļi. Ieteicams lietojums zinīgs (nevis  z i n o š s ) speciālists, veicinātājs (nevis  v e i c i n o š s ) faktors, izšķīrēja (nevis  i z š ķ i r o š a ) cīņa u. tml. Jāņem vērā arī tas, ka divdabja izskaņa tiek izrunāta ar šņākoņu (š), un tas mazina attiecīgo formu labskaņu. (Grabis 2) Minētie divdabji, kas parasti tiek lietoti atributīvi, bieži būtu aizstājami ar adjektīviem: izšķirošs – izšķirīgs, ietekmējošs – ietekmīgs, caurlaidošs – caurlaidīgs u. tml. Jāņem vērā, ka ar –ošs konstatēts daudz nevēlamu kalku:  t e k o š a i s  seanss,  z i n o š s  speciālists,  s a p r o t o š s  sarunu biedrs u. tml. Daži no tiem tomēr ir akceptēti terminoloģijā: tekošais konts, tekošais metrs. Nevēlami darāmās kārtas tagadnes divdabji 1) ir aizstājami ar verba finīto formu: skolēni gandrīz visās rajona skolās ir  z i n o š i,   g r i b o š i   un  d a r o š i  (D 83); ..iekrāta pieredze, .. uzskatāmi   l i e c i n o š a  par to, kā.. (T 88); visu vai neko  p r a s o š i  dzejnieki (LM 69); apstākļiem ir  v e i c i n o š a  nozīme u. tml.; 2) aizstājami ar pagātnes pasīvo lokāmo divdabi (ar –ams, –ama, –āms, –āma )  n ā k o š a i s  gads,  n ā k o š ā  diena,  n e p i e t i e k o š s  apgaismojums u. tml.; 3) aktīvie tagadnes divdabji aizstājami ar daļēji lokāmo divdabi (lietojumu nosaka konstrukcija): Nekad dzīvē nevar sevi iepazīt tā, kā tad, kad tu, vēl it kā neko  n e z i n o š s,  izej klases priekšā (PJ 80); 4) minētie divdabji aizstājami ar adjektīvu:  e s o š i e  satiksmes noteikumi (ieteicams: pašreizējie ); Skaņdarbā atrasti atjautīgi  i z t ē l o j o š i  momenti (C 80) Ieteicams: tēlaini vai tml. Ceļu stāvoklis ir  n e a p m i e r i n o š s  (ieteicams: ceļi ir slikti ). Ir arī vārdkopas, kuras aizstājamas ar adjektīvu: atbildību  n e s o š s  – atbildīgs; strādāt  g r i b o š s  – strādīgs u. tml.

Valodas praksē ir atkāpes arī pārējo divdabju lietojumā. (Freidenfelds; Ceplītis 3) Divdabji ar –ams, –āms bieži lietoti debitīva nozīmē; ne vienmēr tie ir vietā – ir gadījumi, kad tos labāk aizstāt ar debitīvu:  S e k o j a m s..  (ieteicams: jāseko ) labāko saimniecību paraugam. (PD 3, 81) Labāk  s t r ā d ā j a m s  (pareizi: jāstrādā )rūpnīcas darbiniekiem. Dažkārt ar debitīvu jāaizstāj minētais divdabis saistījumā ar kādu vārdu: problēmas prasās  a t r i s i n ā m a s  (pareizi: jārisina, jāatrisina ). (S 1, 79)

Konstatēts arī kļūdains ciešamās kārtas pagātnes lokāmā divdabja lietojums. Šis divdabis aizstājams ar verba finīto formu:  n o   v a i r ā k i e m   p ē t ī j u m i e m   k o n s t a t ē t s  – vairāki pētījumi rāda vai tml. Dažkārt svarīga nevis darbība, bet tās rezultāts, kas parādāms ar substantīva locījuma formu: Tie [teliņi] slapji,  n е р а k a i s ī t i.  (DB 1, 78) Varētu teikt: bez pakaišiem vai tml. Ja svarīga ir pazīme, nevis rezultāts, minētais divdabis aizstājams ar tagadnes divdabi: Viņa palīdz izgatavot gan pastāvīgas, gan  i z ņ e m t a s  (pareizi: izņemamas ) protēzes. (KU 83)

Lietojot daļēji lokāmo divdabi, jāpatur prātā, ka parastā – adverbiālā – lietojumā tam nav laika attieksmes pret runas momentu. (MLLVG 1, 658) Attieksmē pret verba finīto formu šis divdabis izsaka vienlaicīgumu. Ja ir cita attieksme, jālieto cits divdabis, piemēram,  A i z r a u d a m i e s   ar motoriem un mašīnām, .. mēs .. aizmirsām attīstīt zirgkopību. (PJ 84) Šajā piemērā svarīgi, ka divdabja nosauktā darbība notikusi pirms finītā verba darbības un nosaka rezultātu: te ir vietā aktīvais pagātnes divdabis: aizrāvušies ar motoriem .. Daļēji lokāmais divdabis nav derīgs, ja darbība tikai jānosauc: Nelielais lietus .. nespēja aizkavēt skatītāju tūkstošus  i e r o d a m i e s  (ieteicams: ierasties ) stadionā .. (S 1, 86)

Nelokāmo divdabju ar –ot, –oties lietošanā nepieciešama skaidrība par darbības veicēju; parasti finītajai verba formai un divdabim ir viens un tas pats darītājs. Atkāpes no šī noteikuma jālabo. Ja daļēji lokāmais divdabis nosauc pirms finītā verba notikušu darbību, tas būtu aizstājams ar lokāmo aktīvo pagātnes divdabi (MLLVG 1, 641):  G ū s t o t  (pareizi: guvuši ) jau pirmajā puslaikā trīs vārtus .. , itālieši pārliecinoši uzvarēja.. (RB 79);  N o k ļ ū s t o t  (pareizi: nokļuvušas ) organismā, baktērijas rada ..; Ātri  p a ē d o t  (pareizi: paēduši ) pusdienas, talcinieki atkal devās uz kartupeļu lauku.. (ĻK 84) Ja divdabis nosauc pilnīgi patstāvīgu darbību, tas jāaizstāj ar attiecīgā verba finīto formu: Mēs esam ļaudis ar citiem kritērijiem, mākslas vingrošanā visaugstāk  v ē r t ē j o t  (ieteicams: vērtējam ) emocionalitāti. (S 1, 87) Ir gadījumi, kad divdabis aizstājams ar attiecīgās saknes substantīvu: Izsakām dziļu līdzjūtību [pilsonei X].., dēlu pēkšņi  z a u d ē j o t  (ieteicams: par pēkšņo dēla zaudējumu ). (DB 1, 78)

Neskaidras attieksmes kontekstā var veidoties pronomenu neprecīza lietojuma dēļ. Lai pareizi lietotu pronomenus, ir nepieciešama konsekvence un skaidrība gramatisko kategoriju izpratnē. Neprecizitātes konstatētas gandrīz visu tipu pronomenu lietojumā. Lietojot personu pronomenus, ir jāpanāk skaidrība personu un priekšmetu savstarpējās attieksmēs. Piemēram, teikumā Seši traktori .. uzsāka organiskā mēslojuma [tā] vešanu.  V i ņ u  vidū bija arī labākais sējējs.. (PD 1,79) nav skaidrs, uz ko attiecināts personas pronomens. Lai to labotu, substantīvs traktori jāaizstāj ar personas nosaukumu traktoristi . Līdzīgā veidā neskaidras attiecības ir arī teikumos: Fotogrāfu .. pazina vairums veco nama iedzīvotāju, taču tuvāku kontaktu  v i ņ i e m [savā starpā vai ar fotogrāfu?] nebija (OL); Nesdams gan savu čemodāniņu, gan viņas nošu mapi, viņš  t o  [?] pavadīja līdz mājām. (OL) Līdzīgas atkāpes konstatētas arī ar personu pronomeniem korelatīvo norādāmo pronomenu lietojumā: Kijevas ASK mūsējos “sašāva” ar  v i ņ u  pašu ieročiem. (S 1, 89) Nav saprotams, kas ir viņi, tāpēc jāprecizē: ar rīdzinieku pašu ieročiem; Īsa ir arī vasaras kalnu turiāžu vēsture. Pirmo reizi  t ā  notika pirms trim gadiem (PS 79) Skaidri jāparāda, ka norādāmais pronomens attiecināms uz pirmo turiādi: Pirmā turiāde notika pirms trim gadiem. Normatīvos avotos parasti tiek aizrādīts, ka piederības pronomens savs, runājot par 2. un 3. personu, lietojams tikai tad, ja nevar rasties pārpratumi. Dažkārt pārpratumi var rasties teikuma kontekstā: Esmu  s a v a  žurnāla lasītāja, tāpēc lūdzu pārdomāt manu ierosinājumu. (LD 86) Pēc teikuma satura varētu domāt, ka lasītāja pati žurnālu izdod un pati to arī lasa; lai neveiklību novērstu, būtu pronomena savs vietā jālieto žurnāla nosaukums.

Pašreiz valodas praksē ir izveidojusies zināma korelācija starp substantīva vai tā substitūta ģenitīva un datīva formām:  M u m s  skolā notiek sacensības starp klasēm. Pareizi: mūsu skolā; arī:  komanda  m e i t e n ē m – meiteņu komanda. Datīvs semantiski ir samērā noslogots, tāpēc precīzāka ir atributīvā nozīme lietota ģenitīva forma.

Semantika (kā leksiskā, tā gramatiskā) ir svarīga ikvienā gramatisko formu lietojuma sfērā, taču ir vārdu formas, kuru lietošanā semantika ir īpaši svarīga – tas ir nelokāmas formas, kurām nav formu paradigmu. Tādi ir adverbi; to formu gramatiska nozīme cieši saistīta ar leksisko. Konstatēts dažādu adverbu semantiski neprecīzs lietojums. Piemēram, pēc nozīmes neprecīzi tiek lietoti adverbi kālab, tālab – tie jālieto nolūka, resp., finālās nozīmes izteikšanai, nevis ar cēloņa nozīmi. (Druviete 1)

Adverbam daudz atbilst komparatīva forma vairāk: valodas praksē tā tiek jaukta ar adverbu vairs:  .. viņam  v a i r ā k  nav atvaļinājums (S 1, 89); Tu jau laikam  v a i r ā k  nekad uz šejieni nenāksi?; Man  v a i r ā k  nebija sirds. u. tml. – Minētajos piemēros jālieto vairs.

Konstatētas atkāpes adverbu semantiskajā precizitātē. Mūsdienu valodā ļoti bieži sastopams adverba kaut kur un kaut kā lietojums nevietā, domas pastiprināšanai (līdzīgi modāliem vārdiem un partikulām); šiem adverbiem zūd leksiski semantiskā slodze: rūpnīcas vadītāji  k a u t   k u r  nav kā nākas rūpējušies par saviem padotajiem; ..tu arī  k a u t   k u r  vēl biji puika un ilgojies pēc brīnuma. (K 1, 75) Minētajos piemēros adverbus var atmest. Kaut kur tiek nevietā lietots arī ar nozīmi ‘aptuveni, apmēram; ap’: Sarīkojums sāksies  k a u t   k u r  vakarā. Pareizi: pie vakara; vakara pusē.

Savienojums tik daudz labā stilā nav izmantojams izteikumā apsēt dienā divas reizes  t i k   d a u d z  – tas aizstājams ar vairāk. Dažkārt tiek jaukta vietas un laika nozīme:  ī s i   p i r m s  (pareizi: netālu no ) eglīšu dzīvžoga. Tiek jaukti cēloņa un nolūka adverbi tāpēc un tādēļ; tāpēc lietojams cēloņa nozīmē, tādēļ – nolūka nozīmē. Ne vienmēr precīzi izteiktas vietas nianses te un tur lietojumā: .. Piemaskavā atdusas dažādu mūsu Dzimtenes tautu dēli, kuru dzīves gājums aprāvās  t e,  tālu no dzimtās puses. (PD 1, 79) Tā kā teksts publicēts Latvijas, nevis Piemaskavas laikrakstā, būtu jālieto adverbs tur.

Gramatisko formu semantiskā precizitāte ir cieši saistīta ar formu korelāciju. Par formu korelāciju varētu saukt atšķirīgu gramatisko formu savstarpējās attieksmes. Valodas praksē šīs attieksmes var izpausties kā attiecīgo formu jaukšana. Korelācijas pamats ir semantisks: tā izpaužas noteikta konsituācija. Ja korelācija nav precīzi pārstāvēta tekstā, nevēlamā forma jāaizstāj ar vēlamo vai vispār jāatmet. Formu korelācijas trūkums var negatīvi ietekmēt visu patstāvīgo vārdšķiru vārdu gramatisko formu lietojumu. Obligāti jāņem vērā substantīva skaitļa formu atšķirība pēc nozīmes: vārds zeme ar nozīmi ‘virsma, pamats, uz kā kaut kas atrodas’ lietojams tikai vienskaitlī: stāvēt stingri uz zemes; parasti vienskaitlī lieto arī zeme ar nozīmi ‘augsnes virskārta’: piemājas zeme (nevis piemājas  z e m e s ), zemes apstrādāšana, nevis: No pareizas  z e m j u  sastrādāšanas ir atkarīgas augstas ražas (K 2, 84); zemes meliorācija, nevis  z e m j u  meliorācija u. tml. Var gan teikt: rokas ar zemēm.

Tiek jauktas adjektīvu un adverbu formas, kas atšķiras ar –u un –us: blaku galdiņš – atrasties blakus (par to sk. iepriekš). Šai atkāpei no normas ir objektīvs raksturs: adverbus darina ar –u un –us, tāpēc tos grūti atšķirt no atbilstošajiem adjektīvu ģenitīveņiem ar –u (adjektīviem trūkst pilnas formu paradigmas – ir tikai formas blaku, papildu ); adjektīviem ar pilnu paradigmu šādas atkāpes parasti nav.

Galvenā kļūda verbu izteiksmju formu lietojumā ir indikatīva un imperatīva formu jaukšana: tiek jauktas formas varat un variet, darāt un dariet, atļaujat un atļaujiet u. tml.: Padomājiet par to, ko jūs  d a r i e t  (pareizi: darāt ); Varbūt arī jūs  g r i b i e t  (pareizi: gribat ) izteikt savus priekšlikumus? (D 89); Kāpēc neiepērciet (pareizi: neiepērkat ) no citām saimniecībām salmus lopbarībai? (P 86); Ceru, ka jūs  s a p r o t i e t  (pareizi: saprotat ), kādas grūtības man tas sagādāja. (V 1, 89) Imperatīva formas indikatīva vietā bieži tiek lietotas tradicionālajās formās kā redzat, kā zināt:  K ā   r e d z i e t,  lielākā darba kavētāju daļa ir šie klaiņotāji.. (PK 83); Tomēr viss,  k ā   r e d z i e t,  beidzās laimīgi (RK 80) Pareizi: kā redzat, kā zināt, kā saprotat u. tml. Nepareizas indikatīva formas imperatīva formu vietā bieži tiek lietotas saliktos teikumos: Un, ja slikti jūtaties, nekavējoties  d o d a t i e s  (pareizi: dodieties ) pie ārsta. (PC 88); Ja jūs šo kafejnīcu apmeklējat,  n e a i z m i r s t a t (pareizi: neaizmirstiet ) nogaršot salātus “Pavasaris”! (RB 89); Ja notikusi nelaime – ielūzis ledus,  c e n š a t i e s  (pareizi: centieties ) turēties virs ūdens. (LC 88) Kļūdaino lietojumu veicinājis tas, ka tuvu lietota otra forma; Atvainojiet, jūs tagad  i z k ā p j i e t  (pareizi: izkāpsit )? (LZ 82); Kā  g r i b i e t  (pareizi: gribat ), tā arī saprotiet!; Izvēlieties, kuru sporta veidu  g r i b i e t  (pareizi: gribat )! (S 1, 87)

Valodas praksē ne vienmēr, atstāstot citas personas teikto, ir lietota atstāstījuma izteiksme: Ir dzirdēts gan uzskats, ka mums pašreiz bērnu literatūras faktiski nemaz  n a v  (pareizi: neesot ), gan apgalvojums, ka tanī viss  i r  (pareizi: esot ) vislabākajā kārtībā. (LM 80) Savukārt indikatīva forma vēlama teikumā: Tātad ražošanas plāna izpilde pagaidām bažas it ka  n e r a d ī t u  (labāk: nerada ) (PC 88) Arī kondicionāļa formu vietā dažkārt tiek lietotas indikatīva formas: Deputātam jābūt darbā ieinteresētam, lai viņš  s p ē j  (pareizi: spētu ) labi strādāt.

Tātad kopumā var secināt, ka indikatīva formas valodas praksē nevajadzīgi tiek izmantotas citu izteiksmju formu vietā; šādu lietojumu jācenšas novērst.

Ļoti svarīga ir pronomenu korelācija teikumā vai plašākā tekstā. Tā pastāv gan kāda tipa iekšienē, piemēram, starp norādāmajiem pronomeniem šis un tas, gan arī starp atšķirīgiem tipiem, piemēram, starp personu un norādāmajiem pronomeniem. Šīs korelācijas attieksmes tiek raksturotas normatīvajās gramatikās un valodas prakses materiālos.

Viens no svarīgiem valodas prakses jautājumiem ir personas un norādāmo pronomenu savstarpējo korelatīvo attieksmju skaidrošana un normēšana. Ir konstatēta minēto pronomenu jaukšana gadījumos, kad pastāv noteiktas normas (par tām: MLLVG 1, 505–509). Galvenās atkāpes konstatētas trešās personas pronomena viņš un norādāmā pronomena tas lietojumā: to lietošana labā stilā diferencējama atkarībā no dzīva vai nedzīva priekšmeta, kaut arī šī prasība nav dogmatiska. Ieteicams lietot personas pronomenu viņš, runājot par personām, bet tas – runājot par priekšmetiem. Valodas praksē ir atkāpes, piemēram: Vēlāk izrādījās, ka  t a s nav vienīgais, kas iereibis sēž pie stūres (DU 88); ..komandām tika izvēlēti kapteiņi,  t i e  arī palīdzēja organizēt šo vakaru (PKU 78);  Т i e  aplenca slīkstošos un noturēja tos virs ūdens līdz tam brīdim, kamēr atsteidzās palīdzība. (LZ 81) Minētajos piemēros būtu lietojams personas pronomens viņš. Samērā bieži, it īpaši sarunvalodas stilā, viņš nevietā lietots, runājot par priekšmetiem: No kurienes pēkšņi kuģītis? Un pa ko īsti  v i ņ š  aizpeld? (OL); ..ar baltām flīzītēm izlika piena telpu. Toreiz tā netika atbilstoši iekārtota, tāda  v i ņ a  ir līdz šai baltai dienai (PV 88); Tu griez skrūves un krati  v i ņ u  [pulksteni],bet  v i ņ š  neiet.

Pastāv noteikta korelācija norādāmo pronomenu tas, tā, šis, šī un arī šāds, šāda lietošanā: šis, šī, šāds, šāda lieto tikai, runājot par ko iepriekš minētu – tātad svarīgs ir konteksts un arī situācija. Šis, šī attiecināms uz ko tuvāku, tas, tā – tālāku. Ja ir runa par ko iepriekš zināmu un arī tuvāku (laikā vai telpā), jālieto šis: – Nākošgad, – Rafs teica. – Ap  t o  (pareizi: šo ) laiku tu jau runāsi ar dienvidu akcentu. (TL) Noteiktais pronomens pats ir lietojams kopā ar tāds salīdzinājuma nozīmē: tāds pats, nevis  š ā d s   p a t s:   Š ā d s   p a t s  (pareizi: tāds pats ) liktenis sagaida vairākus citus kuģus. (LZ 85);  Ikviens no  t ā d i e m  (pareizi: šādiem ) trūkumiem tika minēts katru reizi.

Pastāv nosacījumi arī attieksmes pronomenu kas un kurš lietošanā palīgteikumu ievadījumā. Galvenais nosacījums pašreiz: kurš lietojams tikai tad, ja kas var radīt pārpratumus. (Ceplīte 7) Pašreiz kurš pārāk bieži tiek lietots kas vietā; B. Ceplīte to izskaidro arī ar krievu valodas ietekmi, jo который tiek krievu valodā lietots biežāk nekā что. Kas būtu lietojams kurš vietā teikumos: Filma veltīta krievu gleznotājam Pāvelam Filanovam,  k u r š  aizgāja bojā Ļeņingradas blokādes pirmajā ziemā (RK 89); .. vienkopus sanāk tie,  k u r i  prot glābt cilvēkus un ēkas no ugunsnelaimes (DB 1, 86); Pabeigts lidojums,  k u r š  ilga 96 diennaktis.

Valodas praksē pastāv noteikta korelācija starp attieksmes, nenoteiktajiem un jautājamiem pronomeniem kāds un kurš; ar kāds tiek saprasta attieksme pret priekšmeta kvalitatīvu raksturojumu pēc pazīmes vai īpašības, ar kurš – izdalījums starp līdzīgiem. Kāds tiek lietots kurš vai kas vietā: Četrus lidlaukus,  k ā d u s  (ieteicams: ko ) Izraēla nodos Ēģiptei. ., Kaira drīkstēs izmantot tikai civilām vajadzībām. (Z 79);  K ā d ā  (pareizi: kurā ) gadā es iepazinos ar šo žurnālistu?; No  k ā d ā m  (pareizi: kurām ) mūsu rajona skolām jaunieši visbiežāk ieradušies? (PC 79)

Pastāv arī noteikta semantiska korelācija un zināmas atkāpes valodas praksē nenoteiktā pronomena jebkurš, noteikto pronomenu ikkurš, ikkatrs, ikviens un vispārināmā pronomena katrs lietojumā. Jebkurš ir kāds no vairākiem bez īpašas atlases; ikkatrs, ikkurš, ikviens ir katrs no kopuma kā līdzvērtīgs katram citam; katrs tiek lietots ar nozīmi ‘kā viens, tā otrs, trešais un citi (no vairākiem, daudziem vai visiem)’ (LVV 371) Nenoteiktajam pronomenam, salīdzinot ar pārējiem, piemīt zināma nevērības nianse, tāpēc tas nav iesakāms kā noteiktu attiecību rādītājs:  J e b k u r š  palīdzēs šī skvēra iekārtošanā;  J e b k u r š  skolas audzēknis tiecas sportot (S 2,85); Par  j e b k u r u  no jums man ir daudz labu vārdu ko teikt. Minētajos piemēros ieteicams lietot noteikto vai vispārināto pronomenu: katrs, ikviens; visi.

Noteiktais pronomens katrs lietojams konkrētā nozīmē, vispārināmais – ja nepieciešams lielāks vispārinājums:  I k v i e n s  izvēlējās kādu tematu . – Katrs izvēlējās kādu tematu. Ja ir vajadzība izcelt atsevišķu no kopuma, lietojams katrs, ja jāizceļ pats kopums, lietojams viss: Pasākumā piedalījās katrs 4. klases skolēns. (DB 1, 86) – Pasākumā piedalījās visi 4. klases skolēni.

Korelatīvās attieksmēs ir noteiktie pronomeni ikkatrs, ikviens, ikkurš un noliedzamais neviens: ikviens dod – neviens neņem pretī.

Korelāciju var vērot arī starp diviem noliedzamajiem pronomeniem nekāds un neviens. Nekāds izsaka kāda priekšmeta, darbības vai parādības pastiprinātu noliegumu (neuzklausīt nekādus iebildumus ), neviens – vispārēju noliegumu, runājot par cilvēkiem (te neviena nav ) vai arī: ‘ne šis, ne arī kāds cits (no minētajiem vai iedomājamiem’ – nevienās mājās nedega ugunis ). (LVV 513) Abus pronomenus dažkārt jauc, piemēram: Abas  n e k ā d ā  (pareizi: nevienā ) citā saimniecībā nav strādājušas. (KA 84)

Korelācija vērojama arī starp pronomeniem un numerāļiem ka attieksmju kvantitatīvā aspekta rādītājiem, proti, valodas praksē numerāļu saistījums viens otrs (konteksta atšķirīgos locījumos) tiek lietots nenoteikto pronomenu cits cits vieta. Atšķirība ir darītāju kvantitātē: cits citam kaut ko var teikt vairāk neka divas personas, viens otram – tikai divas. Atkāpes lietojuma: .. šīs daudzās un dažādās nozares papildina  v i e n a   o t r u..  (OL); Tādā maza pilsēta..  v i e n s   o t r u  pazīst.. (KU 81); ..pāri Abavas tiltam  v i e n s   p ē c   o t r a  steidzas rūpnīcas ļaudis.. (KR .78) Pareizi: papildina, pazīst cits citu; ļaudis steidzas cits pēc cita.

Formu kontekstuālā iederība un arī daži formu saistāmības nosacījumi ir ļoti svarīgi valodas praksē. Kontekstuālā iederība svarīga kā nomenu, tā verbu formām.

Konteksts regulē skaitļa formu lietojumu tiem substantīviem, kam ir abu skaitļu formas. Kontekstā tie jāiesaista atbilstošās skaitļa formās. Piemēram, vienskaitļa forma nepieciešama tekstā lietotās daudzskaitļa formas vietā šādos piemēros: samazināt  a t t ā l u m u s  līdz modernajai lidostai (ĻK 81); darbu veikt ar  g a r a n t i j ā m  (PC 88); Dokumentālā kino  l i k t e ņ i.  Daudzskaitļa formas ieteicamas piemēros: Ar  s e r v i  guvām tikai deviņus punktus (S 1,8 8); Strādājot ar bērniem, muzeja darbinieki varēs izaudzināt sev  a p m e k l ē t ā j u  (H 84); .. kas gan cits palīdzēs veidot estrādes kolektīva nākotni, ja ne  k l a u s ī t ā j s.  Šajā gadījumā – visas republikas  k l a u s ī t ā j s,  milzīga auditorija. (ĻC 86)

Dažos gadījumos pieļautās kļūdas robežojas ar loģiskās domāšanas kļūdām: lopkopējām  d i e n a  cita no citas neatšķiras (KC 84) – vārdu saistījums teikumā liecina, ka runa ir par vairākām dienām. Arī:  G r a u d s  jāsēj noteiktā dziļumā, atstarpē un daudzumā. (PC 86) Konteksts rāda, ka runa ir par graudiem. Tas mūsu autobraucējiem nodrošināja pirmo vietu un otro gadu pēc kārtas  č e m p i o n a  laurus. (DU 89) Ja autobraucēji ir vairāki, tad arī čempions nav viens; ja ir runa par komandu, tad tas jāpasaka. Vai jūs piekrītat nāvessodiem par  s l e p k a v ī b u?  (TL) Par katru slepkavību vienam slepkavam var tikt piespriests viens nāvessods. Arī: dzīvoklis ir  a p a k š ē j o s   s t ā v o s  (DB 1, 87) – viens dzīvoklis parasti ir vienā stāvā (ja tas nav īpašā eksperimentālā namā, bet par tādu laikrakstā nav runas).

Daudzos gadījumos substantīva skaitļa lietojums ir sintaktiski nosacīts – tas ir atkarīgs no attiecīgajām sintaktiskajām konstrukcijām. Piemēram, daudzos gadījumos substantīva skaitļa forma ir tradicionāla vai konvencionāli nosacīta noteiktās vārdkopās centrālā vai atkarīgā komponenta funkcijā: tehniskā apkope; valsts autoinspekcija; autoinspekcijas darbinieki; uzskates līdzekļi; darba vieta; darba gaita vai darba kārtība sapulcē; džinsa bikses (džinss ir viens no audumu paveidiem); kaķa gads; darba laiks; kartupeļu sēkla vai sēklas kartupeļi; nacionālais ienākums; soda nauda vai naudas sods; soda apmērs; jaunā, vecā paaudze; remonta darbnīca; saldējuma kafejnīca u. tml. Šo lietojumu nosaka komponentu semantika un arī vārdkopu kopējā nozīme. Valodas praksē minētajās vārdkopās ir samērā daudz atkāpju, piemēram, tehnikas  a p k o p j u  punkts (P 2, 86); valsts  a u t o i n s p e k c i j u  darbinieki;  d a r b u  vietas;  d ž i n s u   bikses;  k a ķ u  gads u. tml.

Substantīva skaitļa formas lietojums ir atkarīgs arī no noteiktiem piesaistītiem vārdiem vārdkopās. Dažs saistās ar substantīvu daudzskaitlī: dažas stundas, dažas dienas u. tml. Kļūda: sēklas pietiek, varam dažu  t o n n u  (pareizi: dažas tonnas ) arī pārdot. (PD 3, 88) Kopā ar katrs lietojams vienskaitlis: katrs cilvēks; katra pilsēta u. tml. Kļūda:  K a t r ā s  (pareizi: katrā nodarbībā ) nodarbībās piedalās 30 līdz 35 cilvēki. (H 84) Izņēmums ir katrs saistījums ar daudzskaitliniekiem: katras stelles; katri vārti u. tml. Saistījumā ar substantīvu grupa jālieto daudzskaitlis: arhitektu grupa, studentu grupa u. tml. Kļūda: rajona  a r h i t e k t a   g r u p ā  gandrīz katru gadu darbu uzsāk jauni speciālisti. (ĻK 86), ja nav runa par grupu, ko organizējis viens arhitekts.

Vēl joprojām daudz atkāpju no normas konstatēts vairāku vienlīdzīgu apzīmētāju saistījumā ar vienu substantīvu: prast latviešu un krievu valodu u. tml. Latviešu valodas īpatnība – šādos saistījumos jālieto substantīvs vienskaitļa formā: Atkāpes: sirds un asinsvadu  s i s t ē m a s;  Rīgas un Liepājas  p i l s ē t a s;  labais un kreisais  k r a s t i  u. tml.; tās jālabo.

Bieži tiek pārkāpti locījumu formu saistāmības noteikumi. Piemēram, Lielākā daļa  s ē k l a  (pareizi: sēklas ) ir sagatavota.. (K 2,8 9); Pāris  g a d u s  (pareizi: gadu ) vecāka sieviete. Daudz kļūdu konstatēts saistījumā ar nelokāmiem numerāļiem, piemēram: Saimniecībā ir ap 700 slaucamām  g o v ī m  (pareizi: ap 700 govju ). (PC 88)

Pēc nozīmes neatbilstoša locījuma forma: .. uzbūvēta jauna slaucamo govju ferma  2 1 2   v i e t ā m.  (KU 86) Var būvēt fermu ar 212 vietām govīm. Vārdu savienojumā: basketbolam visnozīmīgākais mačs neskaidrā nozīmē lietots datīvs. Labāk būtu: visnozīmīgākais basketbola mačs .

Mūsdienu latviešu valodā ir pētīts adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes lietojums, tas ir atrodams arī valodas prakses materiālos. (Celmiņa 1; Ceplīte 5; Ceplīte 3; Ceplīte 2; Ceplīte 1; Redkolēģija 70) Noteiktība un nenoteiktība ir loģiskas kategorijas. Adjektīvi ir noteiktības vai nenoteiktības rādītāji. Liela loma noteiktības un nenoteiktības izteikšanā ir kontekstam un situācijai; atkāpes no normas parasti ir konteksta nosacītas. Literārā norma balsta noteiktās un nenoteiktās galotnes formu šķīrumu visos locījumos; garākajiem adjektīviem tiek atzītas fakultatīvas (izvēles) normas, adjektīviem ar–ējais – nepaplašinātās galotnes. Saistījuma ar pronomeniem šis, tas, pats, mans, tavs, savs, kāds, nekāds tiek lietota noteiktās galotnes forma. Nevēlams lietojums ir piemēros: mans  k o n k r ē t s  plāns (KA 85); .. mūsu  o t r a i  galda tenisistei .. vajadzēja gūt uzvaru.. (S 1, 84); bibliotēkas darbinieki izteica savu  n e g a t ī v u  attieksmi.. (KR 87); tas bija viņa  p ā r s t e i d z ī g s,   n e a p d o m ī g s  solis (SĢ 84); Uz visiem šiem  a k t u ā l i e m  jautājumiem atbild .. grāmata.. (PD 3, 86) u. tml. Minētajos piemēros lietojami adjektīvi (vai adjektivēti divdabji un numerāļi) ar noteikto galotni. Adjektīvs ar noteikto galotni lietojams, ja minēts noteikts, zināms substantīvs, tāpēc jālabo adjektīvu formas piemēros: Mūsu visu cienītais Jānis Peters uzaicināja mūs izteikties par  a k t u ā l ā k i e m  un  s ā p ī g ā k i e m  cilvēktiesību jautājumiem (LM 89);  v a i n ī g i e m   laivu īpašniekiem sastādīti protokoli; nācās atbildēt uz darbinieku  n e p a t ī k a m i e m  jautājumiem u. tml. Bieži vien tieši paši adjektīvi raksturo substantīvus kā zināmus, noteiktus. Ar noteikto galotni lieto arī adjektīvus saistījumā ar pats, viens no: viens no svarīgākajiem jautājumiem; pats svarīgākais jautājums. Jālabo adjektīva galotne:  v i e n s   n o   n o z ī m ī g i e m  aspektiem (RB 79) u. tml. Ar noteikto galotni lietojams adjektīvs, ja saistījumā ietilpst arī piederības ģenitīvs: varoņu personiskie konflikti u. tml. Teikumā .. šī kolektīva darbība ietverta Lilijas Dzenes  b i e z ā  grāmatā.. (RB 79); dzirnavu  n e v i e n m ē r ī g a  dunoņa u. tml. jālieto adjektīvs ar noteikto galotni: biezajā grāmatā; nevienmērīgā dunoņā u. tml. Adjektīvs ar noteikto galotni lietojams tādās terminoloģiskās vārdkopās, kurās nosaukts kaut kas noteikts atšķirībā no citām līdzīgām kategorijām, piemēram, eksperimentālā nodaļa; komunālais dienests; lielie burti; slaucamās govis u. tml. Arī šajā ziņā valodas praksē konstatētas atkāpes:  s l a u c a m u  govju stāvoklis (DK. 71);  Pirmo reizi trīs  l i e l i   Т  uz basketbola rezultātu tablo parādījās 1958. gada rudenī  (S 1, 85)  u. c.

Mūsdienu latviešu valodā konstatēts arī noteiktas galotnes lietojums nevietā. B. Ceplīte to ir skaidrojusi: 1) noteiktais adjektīvs šķiet parastāks, līdzīgs terminam, 2) vērojama krievu valodas ietekme, it īpaši tulkojumos. (Ceplīte 5) Pēc literārās normas jālieto īpašības vārds ar nenoteikto galotni, ja ir runa par nepazīstamu vai pirmo reizi minētu priekšmetu vai parādību. (MLLVG 1, 512) Atkāpes no šīs normas: Ziemā ugunsdzēsēju lielākā bēda bija bojātas kurtuves,  n e s a l a b o t i e  elektrības vadi (PK 88);  4. – 7  klašu skolēni desmit gadus pacietīgi vākuši fotogrāfijas,  d a u d z o s  dokumentus .. (RB 85); Septembrī aizturēti šādi  i e r e i b u š i e  transporta līdzekļu vadītāji.. (DU 88); .. klubā uzņēma 14  j а u n o s  biedrus (DB 1, 87); .. nācās uzklausīt ne mazums  k r i t i s k o  piezīmju (P 2, 84);  S i l t ā k a i s  laiks paredzams trešajā dekādē.. (L 2, 84) u. tml.

Adjektīvs pamata pakāpē izteicējā tiek lietots ar nenoteikto galotni: viss ir atkarīgs no tevis; augs ir ilggadīgs. Jālabo adjektīva forma teikumā: Izrādījās, ka sēklas bijušas  k o d i n ā t ā s  (pareizi: kodinātas ) .. (ĻĶ 88) Partikula tik pievienojama adjektīvam ar nenoteikto galotni: ..jaunā maiņa nedara kaunu ražošanā tik  s l a v e n a j a m  (pareizi: slavenam ) uzņēmumam. (S 2, 87)

Izteicējā nav pieļaujams superlatīva formu lietojums ar nenoteikto galotni:  V i s l i r i s k ā k i  (pareizi: liriskāki ) kļūst ikdienišķie alkšņi. (DB 1,87). Jāprecizē adjektīva forma teikumā: Varena un krāšņa ir Jeņiseja –  v i e n a   n o   v i s l i e l ā k a j ā m  .. upēm. (TL) Adjektīva lietojums ir neloģisks – jālabo: 1) viena no lielākajām vai 2) vislielākā.

Mūsdienu latviešu valodas praksē samērā plaši izplatīts verbu laiku formu neprecīzs lietojums. Par to liecina arī valodas prakses materiāli. (Strazdiņa 3 u. c.) Laika formu lietojumu nosaka konteksts un saturs. Pašreiz latviešu valodā tiek jauktas gan vienkāršo laiku formas savā starpā, gan arī vienkāršo laiku formas ar salikto laiku formām. Vispārinātas personas nozīmē un atstāstījumos ar lielu abstrakcijas pakāpi lietojama tagadnes, nevis pagātnes forma: Šāds jautājums ar laiku izvirzās ikvienam u. tml. Kļūda tagadnes formu lietojumā var būt radusies kā hipernormālisms, to veidojot pēc viena parauga ar 3. konjugācijas 1. grupas atgriezenisko verbu tagadnes formu: Pašreiz tīrumā  d a r b o j ā s  (pareizi: darbojas ) tikai pieci kultivatori. (PC 79)

Bieži pie verba debitīva formas neatbilstoši normai nominatīva vietā lietots akuzatīvs. Bieži vērojams verba nākties, arī vajadzēt izmantojums debitīva formu vietā:  n ā k a s   i e t,   n ā k a s   d a r ī t;   v a j a g   s ā k t  darbu. Ieteicams lietot debitīva formas: jāiet, jādara, jāsāk darbs u. tml. (Ceplīte 4); tās ir kategoriskākas un noteikti lietojamas, ja vajadzība ir kategoriska.

Pronomenu lietojumā konteksta ir konstatēti divējādi ierobežojumi: 1) ierobežojumi noteiktā kontekstuālā saistījumā un 2) lieku pronomenu lietojums.

(1) Konteksts ierobežo pronomenu saistījumu vienā gadījumā – tas attiecas uz piederības pronomeniem, kas atvasināti ar –ējs: manējs, tavējs, savējs u. tml. Tos drīkst lietot tikai, neatkārtojot substantīvu – substantīvs ir minēts iepriekš: Es ņemšu tavu velosipēdu, paņem tu manējo! (LVV 461) “Minēto vietniekvārdu lietošanas likumība latviešu valodā ir ļoti stabila, un atvasinājumi šai ziņa nav pielīdzināmi pamatvārdiem.” (Laua 1) Šī likumība obligāti Jāievēro visiem latviešu valodas lietotājiem. Diemžēl valodas praksē vēl joprojām ir sastopamas kļūdas: Telefons. Zvanu Herbim Hantelim. Lādējāmies [tв] par  m ū s ē j o  sportistu zaudējumu (S 1, 80); .. katras nozares speciālisti vairāk rūpējas par  s a v ē j o  pārskatu jo izskatīgajām ailēm. (K 2, 81) u. c. Pareizi: mūsu sportisti, savi pār skati.

(2) Visai bieži konstatēts nevajadzīgs pronomenu lietojums. Piemēram, konstatētas refleksīvā pronomena sevis formas nevietā – labā stilā tās būtu atmetamas: Mārīte Leimane  s e v i  pārstāv divos žanros. (DU 81) Varētu teikt: strādā divos žanros. Teikumā Piesavināties  s e v  nepiederošu mantu ir slikts darbs divdabis būtu jāaizstāj ar adjektīvu: piesavināties svešu mantu.

Tiek lietoti nevajadzīgi norādāmie pronomeni (iespējams, ka citu valodu noteikto artikulu nozīmē) kā zināmi noteiktības rādītāji: Filma, apliecinot  t о  faktu, ka vīrieši mūsdienu sabiedrībā ir zaudējuši līderu lomu .., izsmej šo pārvērtību negatīvās puses. (RK 83) Nevajadzīgi tiek lietots arī piederības pronomens savs:  pilsēta, kas zaudējusi  s a v u  neatkarību; slimniekam jārūpējas par  s a v u  izveseļošanos; Jūrnieki nolēmuši ieskaitīt sestdienas talkas fondā  s a v a s  vienas darba dienas algu (LZ 81) u. tml. Šķiet, ka šo lietojumu ietekmējusi krievu valoda, kur attiecīgais piederības pronomens tiek lietots regulāri.

No morfoloģisko formu lietojuma viedokļa ļoti svarīga ir šo formu koordinācija teikumā vai plašākā tekstā.

Nedrīkst bez pamata mainīt substantīva skaitļa formas, kā tas darīts tekstā: Ārā atskanēja spēcīga automobiļa motora rūkoņa un skaļa  b a l s s.   B a l s i s   ar motora rūkoņu jaucās kopā un pietricināja visu pagalmu līdz pat jumtam. (OL) Jāraugās, lai vienlīdzīgu teikuma locekļu virknēs būtu atbilstošas skaitļa formas. Mežos, parkos un  d ā r z ā  ligzdošanu var atvieglot arī tādiem putniem, kam nevajag ne dobumu, ne būrīšu (S 2, 89) – būtu jālieto forma dārzos, jo daudzskaitļa formām minētajā teikumā ir vispārināta nozīme – nav runas par kādu konkrētu dārzu.

Vārdkopā pie viena substantīva ir iespējami divi atšķirīgi adjektīvi, ja adjektīvs ar nenoteikto galotni tiek piesaistīts jau gatavai vārdkopai, kurā lietots adjektīvs ar noteikto galotni: izcils sabiedriskais darbinieks; trīs pirmās vietas. Taču vairāki pēc nozīmes līdztiesīgi, vienlīdzīgi adjektīvi saistījumā ar vienu un to pašu substantīvu jālieto ar vienādām galotnēm, t. i., vienādiem noteiktības rādītājiem. Pretējā gadījumā adjektīvu formas jālabo, piemēram: Kinolentē skartas daudzas sociālas un  t i k u m i s k ā s  (pareizi: tikumiskas ) problēmas.. (RB 87); Meijotā, ziediem  r o t ā t a  (pareizi: rotātā ) Smārdes astoņgadīgās skolas zāle (KR 86); izmeklēšana augstā  p r o f e s i o n ā l a j ā  (pareizi: profesionālā ) līmeni (PJ 84); ..[svētkus] ar  p l a š u  (pareizi: plašo ) un teicami sagatavoto programmu kuplināja Bauskas rajona pašdarbnieki.. (S 1, 81); Un Pablo pamazām pārņēma dusmas uz visu, kas apkārt, – uz savu apakšzemes alu, uz šiem  n o l ā d ē t i e m  (pareizi: nolādētajiem ) un skopajiem kalniem, kuriem vasarā pietrūka valgmes. (OL) Būtu savā starpā jāsaskaņo arī adjektīvu galotnes, ja šie adjektīvi katrs apzīmē savu substantīvu, bet šie substantīvi ir savā starpā vienlīdzīgi: Zaļāki šķita koki, mežmalas, un ciemata parku klāja  b a l t o  vizbulīšu un  d z e l t e n u  pureņu sega. (DB 1, 82) Šajā piemērā vajadzētu lietot vienādus adjektīvus – abus vai nu ar noteiktajām, vai arī ar nenoteiktajām galotnēm, jo abas vārdkopas pēc satura ir vienlīdzīgas.

Savā starpā teikumā jākoordinē arī adverbi, ja tie ir vienlīdzīgi teikuma locekļi: Visiem jārūpējas par to, kā labāk pakalpot mūsu kopējām interesēm –  ā t r ā k  un  k v a l i t a t ī v i  apsēt tīrumus. (P 2, 78) Varētu būt: ātri un kvalitatīvi.

Valodas praksē ļoti svarīga ir pareiza laika formu koordinācija gan vienkāršā, gan saliktā teikumā un arī blaku teikumos kontekstā. Pēdējā laikā (iespējams, ka krievu valodas ietekmē) salikto laiku formas nevietā tiek aizstātas ar vienkāršo laiku formām. Saliktu laiku formas latviešu valodā ir īpatnējas, tās ir ilga valodas attīstības procesa rezultāts un ļauj labi parādīt laiku savstarpējo koordināciju pēc satura. Piemēram, saliktās tagadnes formas ļauj koncentrētā veidā parādīt, ka darbība ir notikusi, bet tās rezultāts jūtams tagadnē. Valodas praksē šī forma dažkārt tiek ignorēta un aizstāta ar vienkāršās pagātnes formu (pēc to valodu parauga un ietekmes, kurās šādu formu nav – piemēram, krievu valodā). Ar pagātnes formu tiek uzsvērta pati darbība (es rakstīju vēstuli ), ar saliktās tagadnes formu – darbības rezultāts (es esmu uzrakstījusi vēstuli ); abi minētie aspekti ir savā starpā jānošķir. Saliktās tagadnes forma vēlama teikumos: Arī pieaugušie lielākoties pat acīs  n e r e d z ē j a  (pareizi: nav redzējuši ) elektrisko spuldzīti (KA 84); Ja Sakandelidze  v a r ē t u   i e d o m ā t i e s,  ka bumba tiks mesta viņam, tad, iespējams, viņš to arī būtu sasniedzis. (PJ 88) Pēdējā teikumā jālieto saliktās tagadnes forma kondicionālī: būtu varējis iedomāties. Salikto laiku formu nepieciešamība izriet arī no apkaimes teikumā: Bērniem patīk atpazīt vārdus, apgūt tos sākotnējā kārtībā, atkal izjust satraukumu, ko  i z j u t a  (pareizi: bija izjutuši ), klausoties pasaku pirmoreiz. (SĢ 85) Viņš šoferis Henrihu pazina pēc fotorobota…  V e d a  ap pulksten desmitiem vakarā. Sacīja, ka “pauninieks” par to  i e d e v a  viņam šķiltavas un trīs rubļus. (TL) Pēdējā teikuma leksiskais un gramatiskais saturs skaidri rāda, ka darbība ir notikusi iepriekš un tās rezultāti jūtami pašreiz (ir vedis; ir iedevis ).

Dažkārt trūkst laika formu koordinācijas starp vienlīdzīgiem izteicējiem:  I e d e g ā s  “zaļā gaisma”,  p a c e ļ a s  barjera, iznesīgs čehu robežsargs  p a m ā j  ar roku, un  s ā k a s  mūsu tūristu grupas ceļojums (ĻC 84); ..cehā  n e v a r ē j a  brīvi  a i z v ē r t  logus, no krāna pastāvīgi  t e k  ūdens (V 1, 86); Daži nirēji nevērīgi  i z t u r ē j u š i e s  pret haizivīm,  s ē ž a s  uz tām,  ķ e r  aiz astes (LZ 85); Tā  t i e k  pieņemts lēmums, kas  n e p r a s ī j a  vadītāju pamatīgāku iedziļināšanos jautājuma būtībā (V 2, 87); Vērienīgāk un mērķtiecīgāk  i z m a n t o s i m  labāko kultūras darbinieku pieredzi,  k o n k r e t i z ē j a m  plānus kultūras iestāžu materiālās bāzes nostiprināšanā. (ĻK 84) Minētajos teikumos jālieto vienādas laiku formas – atbilstoši satura prasībām. Laika formu neatbilsme sastopama arī salikta teikuma daļās; šis formas precizējamas: .. tiklīdz govis  l a i d ī s  nu jau blakus izaugušajā zālē jaunā aplokā, tās rudzu zelmeni vairs  n e ē d  (L 1, 88); ..slēpošanas sacensībās .. uzvaru  i z c ī n ī j a  33. vidusskolas audzēknis, taču nākamajā dienā  i z r ā d ā s,  ka divi skolēni kaut kad esot noslēpojuši labāk.. (S 1, 85); Vakaru  k u p l i n a   Haralds Embovics, kurš  b i j a   i e r a d i e s  kopā ar lauku kapelu. (K 2, 87) Neatbilsme jānovērš.

Laiku koordinācijas trūkums konstatēts arī blaku teikumos: Konkrētībā smeltas dzejas plašās iespējas  a p l i e c i n a  M. Čaklā “Kurzemes klade”. Augstu vietu mūsu patriotiskajā dzejā  i e ņ ē m a  A. Skalbes lirika un A. Griguļa vārsmas. (RB 86) Tā kā šajā tekstā izteikts vispārinājums, ieteicams lietot tagadnes formas.

Morfoloģisko formu koordinācija attiecināma arī uz izteiksmes formu lietojumu. Piemēram, vienādos palīgteikumos saliktā pakārtotā teikumā lietojamas arī vienādas verbu izteiksmes formas. Izteiksmes formu lietojums jālabo: Rakstu vēstuli, lai mūsu jaunieši  r a u d z ī t o s  ikdienā ar skaidrām acīm, lai  r a u g ā s  nākotnē kā gaismas pilī, kas jāsasniedz..; Un tika pierādīts, ka Liepiņš  n e b i j a   p ā r k ā p i s  tirdzniecības noteikumus (iegādājoties alkoholu,  n e b i j i s  dienesta formā) un  n e z i n ā j i s,  ka viņa pavadones.. bijušas agrāk sodītas. (C 89) Pēdējā teikumā relatīvā moda saliktās pagātnes forma nemotivēti aizstāta ar sintētisku formu; divas pēdējās formas tātad būtu: nebija bijis, nebija zinājis. Formas jākoordinē arī pakāpeniski pakārtotos palīgteikumos ar vienādu modu orientāciju: Liekas, pats pirmais cilvēks, kas viņus aprakstījis,  b i j a  (pareizi: bijis ) Bauskas pirmais skolotājs Mārtiņš Neidharts, kurš šeit  d a r b o j i e s  16. gadsimtā. (R 2, 86)

Tāpat kā citas formas, arī verbu veidu formas teikumā vai tekstā ir savā starpā jākoordinē – nedrīkst būt vienlīdzīgi izteicēji ar atšķirīgām verbu veidu formām: Viņi  s t ā s t ī j a  un  p a r ā d ī j a  diapozitīvus par šo interesanto braucienu. (S 2, 83) Pareizi: Viņi stāstīja .. un rādīja diapozitīvus.. vai arī: Viņi pastāstīja .. un parādīja diapozitīvus.. Līdzīgs piemērs: Visi komandieri nolasa (pareizi: lasa ) lekcijas, referātus un  v a d a  pārrunas par visdažādākajiem jautājumiem. (LZ 82)

Koordinācija starp vairākām verbu formām arī verbu kārtas formu lietojumā teikumā vai plašākā tekstā: Sestdienas talkā  t i k a   i e s t ā d ī t a s  desmit liepiņas,  i e r ī k o j a  jaunus celiņus (pareizi: ierīkoti celiņi ). (V 1, 82)

Savā starpā jākoordinē arī pronomenu lietojums. Pagaidām šajā ziņā daudz atkāpju nav konstatēts, jo attieksmju koordinācija prasa lielu noteiktību un loģiskumu, bez tā nav iespējams sakarīgs teksts. Viens no gadījumiem, kad šāda koordinācija ir nepieciešama, ir attieksmes pronomenu lietojums palīgteikumu ievadījumā saliktā pakārtotā teikumā. Ja divi palīgteikumi attiecas uz vienu un to pašu vārdu virsteikumā, tos nedrīkst ievadīt ar atšķirīgiem attieksmes pronomeniem, kā tas ir teikumā: Atveda zaļbarību, kas sastāvēja galvenokārt no sūrenēm, ko govis nelabprāt ēd un   k u r ā m   i r   m a z а   v ē r t ī b a.  Ieteicams: kam ir maza vērtība.

Kontekstā koordinējamas arī derivatīvi saistītas formas.

Piemēram, jākoordinē substantīva lokatīva un adverbēta lokatīva formu lietojums – nedrīkst vienā izteikumā blakus lietot vienu un otru formu, parasti ieteicams precizēt adverbēto lokatīva formu. Piemēram, sarunvalodā darbnīcā uz jautājumu, kad strādās meistars X, tiek saņemta atbilde: Viņš būs rītā vakarā. Pirmais lokatīvs nosauc dienu, otrais – laiku tajā. Tas būtu precizējams: rītdien pēc pusdienas; rītdien, rīt pēcpusdienas vai vakara maiņā.

Palīgvārdu lietojumā iezīmējas divi galvenie aspekti: palīgvārdu korelācija (savstarpējs sakars, atbilsme) un kontekstuālā iederība.

Ir divi galvenie palīgvārdu korelācijas veidi – semantiskā un situatīvā.

(1)          Visplašāk valodas praksē sastopama palīgvārdu semantiskā korelācija. Tie ir gadījumi, kad netiek ņemta vērā katra konkrētā palīgvārda semantika, kad tas tiek pielīdzināts kādam citam un nevietā lietots šā cita vietā. Uzdevums ir šķirt lietojumu pēc nozīmes.

Prievārdu lietojumā semantiska korelācija mūsdienu latviešu valodā ir starp prievārdiem priekš un pirms, ja tie tiek lietoti laika nozīmē; vietas nozīmē lieto tikai prievārdu priekš. Laika nozīmē ir mēģināts precizēt abu prievārdu lietojumu: pirms lietojams, runājot par ierobežotu laika sprīdi (pirms zvana, pirms ēšanas ), priekš – par neierobežotu laika posmu (priekš vairākiem gadiem ). Diemžēl šis nosacījums ne vienmēr tiek ievērots. Pašreiz laika nozīmē tiek lietots galvenokārt pirms; nav nekāda pamata vairīties no priekš. (Lepika 3; Ozola 2)

Saikļu lietojuma ir vērojami vairāki saikļu pāri, kuru locekļi savā starpā tiek jaukti, t. i., lietoti neprecīzā nozīmē, citu saikļu vietā. Ļoti bieži tiek jaukts šķīruma saiklis vai un paskaidrojuma saiklis jeb. (Miķelsone 1) Pareizs lietojums: gramatika jeb valodas mācība; viens vai otrs. Sarunvalodā saiklis jeb nevietā tiek lietots arī šķīruma nozīmē: neklausās  j e b  negrib dzirdēt; liek šķēršļus apzināti  j e b  neapzināti; Maina 3–istabu dzīvokli ar visām ērtībām jaunā mājā Līgatnē pret vienistabas un divistabu dzīvokļiem  j e b  divām apdzīvojamām platībām Rīgas rajonā (DR 1, 81); ietaupīt 20 kubikmetrus betona  j e b  350 rubļus u. tml. Minētajā un līdzīgā lietojumā šķiramā nozīmē jeb aizstājams ar saikli vai. Notiek arī otrādi: saiklis vai kļūdaini tiek lietots paskaidrojuma nozīmē saikļa jeb vietā: Līdz šim laikam nav savestas kārtībā pieturas, tā saucamās “kabatas”  v a i  piebraucamās vietas.. (PC 88)

Ļoti bieži pārkāpumi vērojami pakārtojuma saikļu un atbilstoši arī pakārtojamo vārdu lietojumā. Neliterārais lietojums parasti vērojams sarunvalodā (tātad tam ir stilistiska atšķirība). Mūsdienu latviešu valodā tādi ir pakārtojuma līdzekļi ka un kad (par to sk. Miķelsone 4, Saule–Sleine 5 u. c.). Kad lietojams tikai laika nozīmē, bet mūsdienu valodas praksē tas tiek lietots objekta nozīmē papildinātāja palīgteikumu ievadījumā. Ir jāšķir pēc nozīmes abi: Es zinu, ka tu nāksi (objekta nozīmes palīgteikums) – Es zinu, kad tu nāksi (laika nozīmes palīgteikums). Līdzīgā veidā tiek jaukts kad un kur lietojums: .. mēs skrienam nezin kur, lai kaut ko līdzīgu ieraudzītu, kur tepat degungalā tāda bagātība. (K 2, 79) Pareizi: kad. Korelatīvas attieksmes valodas praksē ir arī cēloņa saiklim tā kā un seku saiklim tā ka; tos šķir arī pēc attiecīgo palīgteikumu novietojuma (sk. sintaksi tālāk!). Tiek jaukti arī kā un cik; kā ievada objekta nozīmes palīgteikumu, cik rada daudzumu vai intensitāti. Teikumā: Patīkami vērot, kā labības produktu pieņemšanas punktos darbojas graudu konveijers ..  k ā  saliedēti strādā viss uzņēmumā kolektīvs. (K 3, 69) Otrajā palīgteikumā kā lietots neprecīzi, tas aizstājams ar cik.

Dažkārt tiek jaukti arī prievārdi ar saikļiem. Piemēram: divas  l ī d z  trīs automašīnas; pieci  l ī d z  seši cilvēki u. tml. Minētajos piemēros prievārds līdz neprecīzi lietots saikļa vai nozīmē un vietā, jo pēc nozīmes te ir iespējams tikai šķīrums.

Partikulas ne un nē (Beitiņa 3) ir šķiramas pēc attieksmes pret visu teikumu vai tā locekli: nē noliedz vesela teikuma saturu, ne – kādu teikuma komponentu. Tāpēc nav pareizi teikt: Viens saprata, otrs  n ē  (pareizi: ne ).

Noteikta korelācija pastāv arī starp salīdzinājuma partikulām kā un nekā (Miķelsone 3): salīdzinot divu priekšmetu īpašības, nekā lietojams apgalvojuma, kā – nolieguma konstrukcijās: viņš ir stiprāks nekā es – viņš nav stiprāks kā es.

(2)          Situatīvā korelācijā viens no pāra locekļiem atšķiras pēc situatīvas (vietas, laika, vides) pazīmes un tāpēc neiekļaujas mūsdienu valodas sistēmā. Tādi ir novecojuši vārdi, nevēlami kalki u. tml. Tieši attiecīgās situatīvas pazīmes dēļ viens no palīgvārdu pāra locekļiem nav ieteicams. Piemēram, nav vēlams ij lietojums saikļa ir nozīmē un paralēli tam, jo ij ir novecojis. (Guļevska 2) Tāpat pieļāvuma saiklis jebšu ir novecojis un lietojams tikai ar zināmiem stilistiskiem ierobežojumiem – mūsdienu valodā lietojami kaut arī, kaut gan, lai arī, lai gan. (Miķelsone 2)

Literāro variantu neliterāros korelātus veido arī neliterārie kalki resp. palīgvārdi to sastāvā: pilsētas centrā  z e m   p u l k s t e ņ a  (pareizi: pie pulksteņa ); raksts  z e m   v i r s r a k s t a  (pareizi: ar virsrakstu ) u. tml.

Atkāpes kontekstuālā iederībā palīgvārdšķiru vārdu lietojumā konstatētas galvenokārt trijos veidos: kā pārdaudzums, kā vispār nevajadzīgs vārds un kā nepieciešama vārda elipse.

(1)          Palīgvārdšķiru vārdu pārdaudzums nav sastopams sevišķi bieži. Tas var parādīties dažādās samocītās sintaktiskās konstrukcijās, piemēram: Šīs Ārijas Elksnes rindas uzskatu  p a r  visskaistākajām  p a r  mūsdienu sievieti. (D 79) Šādā gadījumā jāveido cita konstrukcija, pat ar palīgteikumu: Uzskatu, ka Ārijas Elksnes rindas par mūsdienu sievieti ir visskaistākās.

Pārdaudzums izpaužas arī kā pārliecīgs, pat neiederīgs kāda palīgvārda lietojums. Piemēram, konstatēts, ka pēdējos gadu desmitos pārliecīgi bieži niansējamā vārda priekšā dzejā tiek lietota partikula vien; šis lietojums pamazām sāk ieviesties prozā, piemēram, runāt  v i e n  labu. Jālieto arī citas partikulas, piemēram, prepozitīvās partikulas tik, tikai, vienīgi. (Strazdiņa 6)

(2)     Bez vajadzības tiek lietoti galvenokārt prievārdi un partikulas, retumis arī saikļi. Šādu lietojumu nosaka pēc konteksta. Piemēri liekiem prievārdiem:  ..[kaijas]  a r  simtiem metas ūdeņos.. (P 86); 25 procenti  n о  repertuāra; izslaukt  p а  3600 kg piena no katras govs;  salabot  p a  vienam arklam un kultivatoram;  zaudēt pretiniekam  p a r  2 sekundēm;  nopirkt grāmatas  p r i e k š  abiem u. tml. Atmetot nevajadzīgo prievārdu, var mainīties locījuma forma:  zaudēt par divām sekundēm – zaudēt divas sekundes.

Liekas partikulas sastopamas, kad nevajadzīgi uzsvērts kāds vārds; it īpaši tas notiek sarunvalodas stilā. Lieka salīdzinājuma partikula sastopama tā sauktajos neīstajos jeb šķietamajos salīdzinājumos:  k ā  pirmie minami Rīgas kori;  k ā  pirmie startēja vieglatlēti.

Lieks saiklis iespējams kādā samocītā sintaktiskā konstrukcijā, piemēram: Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta jauniešu  u n,  pirmkārt, nepilngadīgo jauniešu tiesiskajai audzināšanai. (KR 79) Saiklis un ir lieks.

(3)          Nepieciešams prievārds vai saiklis tiek elidēts gan izolētā lietojumā, gan nepieciešamos atkārtojumos. Piemēram, prievārds nepieciešams teikumos un vārdu savienojumos: rūpēties par mēslu izvešanu  t ī r u m i e m  (pareizi: uz tīrumiem ); atbilde  j a u t ā j u m i e m   (pareizi: uz jautājumiem ); Vēji aiznesīs mūs uz dimanta krastiem,  laimīgo  z e m i  (pareizi: uz laimīgo zemi ). (OL)

Saiklis sintaktiskā konstrukcijā ir svarīgs un tāpēc parasti nav elidēts. Dažkārt trūkst vēlama saikļa starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem: Š o d i e n,  r ī t  (ieteicams: šodien vai rīt ) saņemsim pieteikumus.

Palīgvārdi var būt neiederīgi noteiktā konstrukcijā vai apkaimē pēc vārdšķiras. Piemēram, sarunvalodā vārdkopu analogi tas pats, tāds pats, šis pats tiek aizstāti ar neliterāru ekvivalentu, ko veido vārdkopas analoga pirmais komponents kopā ar partikulu pat: tas pat, tāds pat, šis pat (visbiežāk lokatīvā): ..jāuzber kūdra vai zeme no  t ā   p a t  lauka.. (PC 86);  t a j ā   p a t  laikā; Pēc pāris dienām es nokļuvu  t a n ī   p a t  vietā (DB 1, 86);  t ā d a   p a t  nosaukuma filma;  t ā d a m  pat nolūkam; Jāmācās otru gadu  š a j ā   p a t  klasē (PZ 87) u. tml. Visos gadījumos jālieto vārdkopu analogi ar pats otrajā komponentā.

Daudzos gadījumos ir iespējams palīgvārdu paralēls lietojums. Parasti tas ir sintaktiskajos variantos: nosarkt aiz kauna // no kauna; noaust audeklu pa trim gadiem // par trim gadiem; viena gaļas šķēlīte pa abiem // par abiem u. tml. Paralēli lietojami adverbi turpretī unturpretim sakārtojamo vārdu funkcijā u. tml. Variantus veido arī adverbu savienojumi ar partikulām jo sevišķi, it sevišķi.

Ir vērojamas svārstības prepozicionālo substantīva formu lietojumā, piemēram, lieto vārdkopu  c i t a   s t a r p ā  (kr. между прочим, v. unter anderem ); ieteicama tradicionāli lietota prepozicionāla forma starp citu. (Ozola 7, 67)

Atsevišķos gadījumos tiek jauktas adjektīva un substantīva formas: Skatam paveras  k l a j s  lauks. (PC 79) Adjektīvs ir klajš ar nozīmi ‘bez kokiem, meža; labi pārredzams’ (sal. ar vājš, straujš pēc formas), klajs ir substantīvs ar nozīmi ‘klajums’: ūdens klajs, jūras klajs.

Vērojamas grūtības adjektīvu ģenitīveņu un adverbu formu savstarpējā nošķiršanā: blaku galdiņš – iet blakus u. tml. (par to sk. I. З.1.З.). Valodas praksē reizēm netiek šķirts arī adjektīva ģenitīvenis lāgs (lāga cilvēks, lāga puisis ) no adverba lāgā (tas nav lāgā; es to lāgā nezinu ).

Labā stilā nav ieteicams lietot adverbu tādējādi – tas ir pieļaujams sarunvalodā. Adverbs tādi, šķiet, ienācis svešā ietekmē, un no tā vispār vajadzētu vairīties: .. viņš sacīja,  t ā d i  pasvītrodams šīs dienas nozīmi (TL); Uz  t ā d i  nostieptām trosēm laikam varētu spēlēt kā uz vijoles stīgām. (RB 78) Varētu teikt: tā, tādā veidā vai adverbu vispār atmest.

Nevēlamas formas ir sarunvalodā lietotiem adverbiem  t ū l ī t ā s,   t a p a t ā s,   t u r p a t ā s  (pareizi: tūlīt, tāpat, turpat ) u. tml., arī  v i s ā d ī g i (pareizi: visādi ).

Nenoteikto pronomenu kas parasti lieto kopā ar partikulu kaut. Šāds lietojums ir ieteicams; viens pats pronomens nav labi uztverams: Ja  k o  tai mirkli nezinājām, .. atvainojāmies.. (L 2, 88); labāk lietot: kaut ko.

Nav ieteicams noteikto vietniekvārdu pats aizstāt ar partikulu pat: Tas viss izklāstīts ar pasakai piemītošu vienkāršību un  t a i   p a t  laikā ar iekšēju izsmalcinātību. (RK 89) Pareizi: tajā (tai) pašā laikā.

Konstatētas atkāpes arī prievārdu un prepozicionālo locījumu formās. Paša prievārda forma parasti ir pareiza – nepareiza var būt prievārda piesaistīta locījuma forma; šis jautājums faktiski ir sintakses kompetencē. Piemēram, prievārds dēļ vēl joprojām samērā bieži neprecīzi tiek lietots locījuma priekšā: sastrīdēties dēļ  p u d e l e s u. tml. Pareizais lietojums: pudeles dēļ; strādāt patikšanas dēļ u. tml.

Konstatēts arī pēc nozīmes neprecīzs prievārds:  A i z  pāris lietainām  d i e n ā m  nāk atkal atvasaras saulīte. (KR 87) Aiz lietojams galvenokārt vietas nozīmē, arī iemesla nozīmē; minētajā teikumā laika nozīmē ieteicams prievārds pēc:  pēc lietainām dienām. Nepareizi tiek lietots arī prievārds caur: .. tās [tradīcijas] nākamajām paaudzēm varam nodot tikai  c a u r   v a l o d u,   c a u r   d a r b u,   c a u r  savu  a t t i e k s m i.  (PK 88) Līdzekļa nozīmē prievārdu caur nemēdz lietot, te iederas ar:  ar valodu.. Prievārdam caur ir vietas nozīme, ja kustībā jāpārvar kāds šķērslis; nedrīkst jaukt caur un pa: ..[Sieviete]  c a u r   c a u r u m u  žogā ielīda “Darba spara” [tā] teritorijā .. (KU 83) Te kustība virzās caurumam pa vidu, tātad pareizi būtu: pa caurumu; turklāt nav ieteicams blakus lietot prievārdu caur un tās pašas saknes substantīvu caurums. Teiktais attiecas arī uz cauri; vadīt mašīnu  c a u r i   p e ļ ķ ē m  (RB 79); labāk: pa peļķēm.

Prievārds kopš lietojams laika sākuma nozīmē kā no, bet laika posma nosaukšanai lieto tikai prievārdus no – līdz. Kļūda ir teikumā: ..pie Ventspils zivju kombināta piestātnēm  k o p š  agras  p ē c p u s d i e n a s   l ī d z  vēlai  n a k t i j  šūpojas zvejnieku kuģi. (C 80) Pareizi: no agras pēcpusdienas līdz vēlai naktij. Prievārds no nav lietojams cēloņa nozīmē, tāpēc teikumā: Viss sākās  n o   p ū c ē m  (S 2, 81) pareizi lietojams ar vai dēļ: viss sākās ar pūcēm, viss sākās pūču dēļ. Uzvaru var gūt pār kādu, cīnīties pret kādu: prievārdus nedrīkst jaukt; nav vēlams teikt: uzvara  p r e t   X  komandu (PV 82). Var kaut ko virzīt uz ko vai vērst pret ko – arī šos prievārdus nedrīkst jaukt: Triecienuzbrukums būs vērsts  u z   a k m e ņ i e m.  (DB 1, 81) Pareizi: pret akmeņiem.

Gadījumos, kad lietojamas prievārdu vai prepozicionālu locījumu paralēlformas, nav ieteicams tās lietot pamīšus, kā pagadās vienā un tai pašā teikumā vai tekstā: Baltais bataljons nedzirdami slīdēja .. pāri tālajiem, svešajiem purviem  p r e t i m   u z v a r a i   u n   p r e t ī   n ā v e i (OL); .. pēc astoņiem mēnešiem kā otrās klases matrozis pārnācu  u z  cita  t v a i k o ņ a   ar rakstnieka vārdu –  u z  “J ā n i   R a i n i”.  (OL) Virzības pārvietošanās nozīmē uz lietojams gan ar akuzatīvu, gan ar ģenitīvu – jāizvēlas precīzākais, vēlamākais no tiem (konkrētajā gadījumā tas būtu akuzatīvs).

Valodas praksē konstatētas arī atkāpes saikļu formās. Par neliterāru uzskatīts r zudums divkāršajā (daudzkāršajā) sakārtojuma saiklī ir – ir (MLLVG 1, 758), taču vēl tagad tas reizēm ir sastopams: Kriminālizmeklēšanas nodaļā dienas rit nemanāmi. Pietiek  i  papīru grēdu,  i  skriešanas pakaļ noziedzniekam,  i  pārdomu brīžu, kad jātiek skaidrībā (PC 87); .. to veikt jāpalīdz visiem –  i  plānotājiem,  i  ekonomistiem,  i  celtniekiem.. (DB 87) Minētajos piemēros varētu lietot sakārtojuma saikli ir – ir vai gan – gan.

Daudz formālu atkāpju konstatēts salikto saikļu lietojumā un tādu divkāršo saikļu lietojumā, kuros ietilpst saliktie saikļi. Parasti tie ir sakārtojuma saikļi ne vien – bet arī, tiklab – kā (arī), ne tikai – bet arī, ne tikvien – bet arī u. tml. Tie lietoti neprecīzi: trūkst vai nu kādas saliktā saikļa daļas, vai arī kāda divkāršā saikļa komponenta. Piemēram, tiek lietota divkāršo saikļu pirmā daļa bez turpinājuma: ..sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļiem  i r   n e   v i e n  morāls un juridisks skanējums, jo tos ņem vērā tāpat kā disciplināros sodus.. (R 1, 86) Šāda divkāršā saikļa pirmā daļa ir atmetama. Tāpat netiek atkārtoti divkāršie (daudzkāršie) saikļi: Bez trenažieriem un svara stieņiem tie nodarbojas  g a n   ar boksu, peldēšanu, volejbolu, vieglatlētiku. (DB 1, 87) Atkārtotie vienojamie saikļi ir nepieciešami katra locekļa priekšā: gan tas, gan kas cits u. tml.

Nepieņemams ir kalkētā prepozicionālā vārdu savienojuma  p a r   c i k  lietojums pakārtojuma saikļa (cēloņa saikļa) tā kā vietā; pašreiz šis neliterārais lietojums ir ļoti izplatīts, piemēram:  P a r   c i k  (pareizi: tā kā ) sāka līt, darbs bija jāpārtrauc.

Formveidošana un attiecīgo vārdšķiru formālais aspekts tikai nosacīti ir nošķirams no lietojuma; lietojumā dažādām atkāpēm no literārām normām ir daudz lielākas iespējas, turklāt te atkāpes ir grūtāk pamanāmas un arī grūtāk novēršamas.

Gramatikā grūti norobežot savā starpā morfoloģiju un sintaksi. Leksēmu un modeļu lietojumā zūd vecās nozīmes un rodas jaunas. Nozīme (leksiska vai gramatiska) nosaka kādas vienības izvēli. Jēdzieni “nozīme” un “lietojums” ir savijušies; arī valodas līmeņi dažādi ietekmē cits citu. “Viena līmeņa potenciālās iespējas realizējas cita līmeņa modeļu uzbūvē – tā izpaužas dažādu līmeņu elementu formālais un jēdzieniskais sakars.” (Jarceva 2, 25) Sintaktiskās konstrukcijas balstās uz vārdu morfoloģiskajām formām.

Sintaktiskas vienības tiek veidotas pēc noteiktām izveides likumībām. Ir konstatētas dažādas atkāpes formālajā un semantiskajā aspektā, valodas līdzekļu pārdaudzums vai trūkums konstrukcijās un dažādas lietojuma īpatnības. Minētās atkāpes ir valodas prakses kompetencē. Ir jācenšas tās novērtēt, atrast nevēlamām konstrukcijām vai to komponentiem adekvātus literārus valodas līdzekļus. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir konstatēt tipiskas atkāpes konstrukciju semantiskajā un formālajā izveidē. Valodas prakses materiālos visvairāk ir runāts par vārdu savienojumiem, par verba reakciju (Porīte 1; Strazdiņa 1; Veidemane 2 u. c.); īpaši daudz runāts par prievārdiskiem saistījumiem (Celmiņa 2; Ezeriņa; Endzelīna; Ozoliņš u. c.) Ieteikumi ir ļoti konkrēti, visos ņemta vērā semantika.

Sintakses vienību izveide attiecas uz visām sintakses apakšsistēmām: vārdu savienojumiem, teikumiem un tekstu. Vardu savienojumi un teikumi latviešu valodniecībā ir samēra labi izpētīti, bet teksta apzināšana tikai aizsākta, tāpēc šajā apakšsistēmā pašreiz vēl nav iespējams konstatēt visas izveides likumības un sniegt daudzpusīgus ieteikumus – tie ir tikai nedaudz ieskicēti.

Sintaktiskajās konstrukcijās izpaužas gan formālas, gramatiskas, gan arī semantiskas un leksiski semantiskas likumības. Tajās izpaužas leksikas funkcionēšanas īpatnības, parādās vārdu un vardu savienojumu, kā arī citu konstrukciju nozīmes semantiskā mijiedarbība; īpaši tas attiecas uz vārdkopām un vienkāršo teikumu.

Ir divējādi vārdu savienojumi – vārdrindas jeb vārdvirknes un vārdkopas. Vārdrindas tiek veidotas galvenokārt teikumā (teksta) vai arī vārdkopā, vārdkopas pašas – arī ārpus teikuma, bet abu veidu vienības funkcionē teikumā (tekstā). To izveidē un lietojuma ir vērojamas dažādas atkāpes.

Vārdrindas veido pēc satura līdztiesīgi vārdi. Parasti tie ir vienādi pēc formas un pieder pie vienas un tās pašas vārdšķiras, bet ne vienmēr.

Nevēlamas atkāpes rodas, ja vārdrindu locekļi ir vienādi pēc formas, bet nevienlīdzīgi un nesaistāmi pēc satura (nozīmes). Piemēram,  A i t a s  un bara instinkts (LD 79); nodarīt zaudējumus  g a n  meža  f a u n a i,  g a n  individuālajam  s e k t o r a m;  uzbūvēt kotedžas  a r  l a b i e r ī c ī b ā m  un saimniecības  ē k ā m  u. tml. Konstatētas atkāpes ģints un sugas jēdzienu izpratnē – to savstarpēja pielīdzināšana:  p a s a u l e s  u n  k r i e v u  klasika: ..[alkohola] lietošana garīgi kropļo  c i l v ē k u s,  a r ī  s i e v i e t e s  (OK 87);  D i z a i n e r u  u n  k u l d ī d z n i e k u  sadarbība kļūst plašāka (PD 3, 80); izmantot bišu produktus  m e d i c ī n ā  u n  s t o m a t o l o ģ i j ā  u. tml. Minētās vārdrindas nav precīzas – tajās sakārtojumā saistīti pēc apjoma dažādu jēdzienu nosaukumi. Labojot parasti atstājams plašākā jēdziena nosaukums (bara instinkts; pasaules klasika u. tml.); šaurākā jēdziena nosaukumu var piesaistīt kā precizējumu (izmantot  m e d i c ī n ā,  i t  ī p a š i  s t o m a t o l o ģ i j ā  u. tml.).

Ja blakus ir divi nevienlīdzīgi, bet vienādi funkcionējoši apstākļi, tie ir saistāmi ar vienojuma saikli, bet nav atstājami šķietamā pakārtojuma saistījumā:  i l g i  d a u d z  dzert;  d a u d z  p a m a t ī g i  strādāt  u. tml. Pareizi: ilgi un daudz dzert, daudz un pamatīgi strādāt.

Starp vārdrindu locekļiem nedrīkst būt nemotivētas atšķirības skaitlī. Piemēram, ja uz vārdrindu attiecināms pronomens katrs, visiem rindas locekļiem jābūt vienskaitlī; jālabo: .. mazāko darbu veikšanā varētu iekļauties katrs  u z ņ ē m u m s,  i e s t ā d e,  s a i m n i e c ī b a s,  ikviens sava rajona  p a t r i o t s.  (P 1, 86)

Vienojuma saiklis neder starp diviem patstāvīgas nozīmes apstākļiem: .. viņi .. izdara noziegumus sabiedriskās  v i e t ā s  u n  r e i b u m ā.  (PZ 86) Pareizi: .. reibumā izdara noziegumus sabiedriskās vietās.

Vienlīdzīgos teikuma locekļus aiz vispārinātāja vārda nav ieteicams lietot dažādās formās: Mūsu audzēkņi “izmēģinājuši roku” tādās unikālās celtnēs kā .. Rundāles  p i l s,  Doma  b a z n ī c a,  a r ī  k i n o t e ā t r ī  “Rīga” un Operas un baleta  t e ā t r ī..  (RB 85) Ieteicams visus vienlīdzīgos teikuma locekļus lietot nominatīvā: pils, baznīca, arī teātris.

Ja vienlīdzīgie locekļi ir pakārtoti kādam vārdam teikumā, tiem jāpakļaujas šī vārda prasībām, piemēram, rekcijai. Piemēram, pie verba organizēt jālieto akuzatīvs; jālabo papildinātāju forma teikumā: .. [studentu kluba] galvenais uzdevums – jaunatnes audzināšana.  D i s k u s i j a s,  t i k š a n ā s  un tematiskie  s a r ī k o j u m i,  dažādas  e k s k u r s i j a s,  i z b r a u k u m i,  k o n c e r t i,  deju  v a k a r i  u n  d a u d z  citu  p a s ā k u m u  organizē kluba padome.. (JI 79) Pareizi: organizē ekskursijas, izbraukumus, koncertus un daudz citu pasākumu. Ja vienlīdzīgos teikuma locekļus grib vienā un tajā pašā laikā pakārtot diviem dažādiem vārdiem, tad ir jābūt pārliecinātiem, ka abiem vārdiem ir vienāda saistāmība. Teikumā Ciema iedzīvotāji aicināti  j a u t ā j u m u s  un  i e r o s i n ā j u m u s  i e s ū t ī t  laikraksta .. redakcijai vai  i e m e s t  šim nolūkam iekārtotajās vēstuļu kastītēs (PD 82) vienlīdzīgie teikuma locekļi jautājumus un ierosinājumus ir pakārtoti verbam iesūtīt, bet (bez papildinājuma rakstveidā vai tml.) nav saistāmi ar verbu iemest. Ja aiz vispārinātajā vārda seko palīgteikums, arī tajā vienlīdzīgajiem teikuma locekļiem ir jābūt vajadzīgā formā. Ir jālabo teikums Ar gripu var inficēties arī  n o  p r i e k š m e t i e m,  kurus lietojis slimnieks:  m u t a u t i ņ i,  d v i e l i s,  t r a u k i  utt. Priekšmetu nosaukumiem jābūt datīvā.

Svarīgs valodas prakses jautājums ir tā sauktie defissavienojumi, kas pēdējā laikā it sevišķi ieviešas. Tie bieži ir kalkēti. Pret tādiem ir vērsies J. Endzelīns. (Endzelīns 1, 38) Daudzi no tiem ir dzīvi vēl tagad: tie jālabo. (Skujiņa 12; Stuite u. c.) Piemēram, nevēlams kalks ir defissavienojums  i z s t ā d e – p ā r d o š a n a;  ir dažādi ieteikumi tā labošanai: izstāde un pārdošana, izstāde ar pārdošanu, komercizstāde pēc analoģijas ar komerckorespondence. Tiek lietoti arī defīssavienojumi  i z s o l e – t i r g u s,  s k a t e – t a r i f i k ā c i j a,  l u g a – s p ē l e  u. c. Endzelīns ir ieteicis vārdkopu spēļu luga. Dažādu iestāžu un nozaru nosaukumos  r e s t o r ā n s – ē d n ī c a,  k o n d i t o r e j a s – k u l i n ā r i j a s  izstrādājumi;  f i z i k a s – ķ ī m i j a s  skolotājs u. tml. defises vietā lietojams saiklis un. Ja starp vārdiem ir apozīcijas attieksme (kā pielikumam ar raksturojamo vārdu):  p i r m r i n d n i e k s – u z v a r e t ā j s,  m e h a n i z a t o r s – r a c i o n a l i z a t o r s  u. tml., pietiek defisi noņemt. Kalkētie defīssavienojumi ir atveidojami ar latviešu valodas līdzekļiem; piemēram, instrumentāli vokāls ansamblis latviešu valodā ir vārdkopa (nevis defissavienojums, kā krievu valodā).

Defissavienojumu lietošanu sarežģī tā sauktā vienotājdomuzīme – tā ir atļauta: Maskavas – Pēterburgas dzelzceļš, Rīgas – Pleskavas šoseja u. tml. Defisi ieteikts likt profesiju nosaukumos, ko veido divi vārdi – amatu vai profesiju nosaukumu sakārtojumā: šoferis – ekspeditors, šuvēja – motoriste u. tml. (Konsultants 86, 22 – 26)

Vārdkopas ir patstāvīgākas sintaktiskas konstrukcijas nekā vārdrindas. Vārdkopu izveidē ir svarīga gan saistāmo vārdu semantika, gan arī saistīšanās formālās iespējas. Dažkārt visa vārdkopa gan semantiski, gan arī formāli ir neveikla, pat neloģiska, piemēram, tāda ir kalkētā vārdkopa  i z v e i d o t  p i l n u  k o n c e r t u  (PJ 80) – to varētu precizēt: sarīkot koncertu, sniegt plašu koncerta programmu. Ja konstatētas atkāpes no saistāmības nosacījumiem, vārdkopa jāmaina vai nu tikai semantiski, vai arī gan semantiski, gan formāli.

Saistāmības likumības atšķiras dažādos vārdkopu morfoloģiskajos tipos. Precizējamas galvenokārt verbālas un nominālas vārdkopas. Adverbiālu vārdkopu vispār ir ļoti maz, un tajās nav konstatētas īpašas atkāpes.

Verbālās vārdkopās galvenā ir verba rekcija, kas teikumā realizējas kā verba labējā valence. Atkarīgais komponents var neatbilst semantiski vai formāli. Šis komponents verbāla vārdkopa var būt substantīvs, adverbs vai infinitīvs; visvairāk ir konstatēts verbālu vārdkopu ar substantīvu kā atkarīgo komponentu (ap 80% vārdkopu), mazāk ar adverbu (ap 18%), bet pavisam maz (ap 2%) – ar infinitīvu – teiktais izriet no semantisko realizāciju izpratnes (Freimane 5, 32). Atkarīgais substantīvs parasti ir akuzatīvā (ap 80% no atkarīgajiem substantīviem verbālās vārdkopās), retāk prepozicionāla locījuma formā (ap 12%), vēl retāk – instrumentāli (ap 4%) un lokatīvā (arī ap 4%). Neprecizitātes iespējamas pārvaldījumā vai piekļāvumā.

Neprecizitātes verbālos saistījumos izskaidrojamas 1) ar verba semantikas neizpratni vai nepietiekamu iedziļināšanos verba nozīmē, 2) ar verba rekcijas ignorēšanu vai nezināšanu, 3) ar paviršību vārdkopu izveidē vai 4) ar neliterāru kalkētu vārdkopu pārņemšanu.

Semantiskas neprecizitātes bieži vien rada arī formālas atkāpes. Ja verbam saliktā vārdkopā piesaistīti vairāki atkarīgie komponenti, tiem savā starpā jābūt atbilstošiem pēc formas: atzīt ko par ko – atzīt grāmatu par interesantu. Teikumā: par  u z v a r ē t ā j u  a t z ī t a s  d i v a s  k o m a n d a s..  (RP) nepieciešams labojums: par uzvarētājām. Vienam verbam nedrīkst piesaistīt vairākus semantiski un formāli atšķirīgus atkarīgos komponentus, piemēram: Gints  s p ē l ē  k l a v i e r e s  un  k o m p o z ī c i j u,  mācās pie Ģederta Ramana. (DB 2, 85) Abi atkarīgie komponenti nesaderas ar verbu spēlēt, tie var saistīties ar verbu mācīties: pie Ģederta Ramana mācās klavieru spēli un kompozīciju.

Vairākiem verbiem ar atšķirīgu rekciju teikumā nedrīkst piesaistīt vienu atkarīgo komponentu – tādā gadījumā vai nu jāmaina teikuma uzbūve, novēršot verbu sakārtojumu, vai arī pie katra verba jāveido cita vārdkopa. Piemēram: Reportāžā stāstīts par to, kā pilsētā laikus  r ū p ē j a s  u n  s a g a t a v o  k u r i n ā m o  z i e m a i. (RP) Verbu rekcija: rūpēties par ko, sagatavot ko; teikumu varētu precizēt: .. kā rūpējas par kurināmo ziemai un to gatavo.

Nominālās vārdkopās iespējamas pakārtojuma paveidu – saskaņojuma vai pārvaldījuma – kļūdas. Neprecīzs saskaņojums var būt ar neīsto vārdu:  d a u d z v e i d ī g u  b r ī v d i e n u  p r o g r a m m a;  ā t r u  d a r b a  m e t o ž u  s i s t ē m a  (KU 81);  j a u n ā  b e n z ī n a  l ī m e ņ a  r ā d ī t ā j s  (RB 80) u. tml. Jāveido saskaņojums ar īsto vārdu – to nosaka saturs: daudzveidīga brīvdienu programma; ātra darba metodes; jaunais benzīna līmeņa rādītājs. Nav pieņemams adverbs adjektīva vietā: .. kombinātā  s e v i š ķ i  g o d ā  ir .. remontatslēdznieku brigāde. (ĻC 80) Pareizi: sevišķā godā.

Verbālās vārdkopās vērojama objekta nozīmes piesaistīšana vienai formai – akuzatīvam; tas notiek ūzusa ietekmē. Vēl samērā nesen (piecdesmitajos, sešdesmitajos gados) ģenitīvs daudzās verbālās vārdkopās bija normatīvs (MLLVG 2, 28 – 29; Soida 3, 156; Freimane 2 u. с ) bet pašreiz diemžēl akuzatīvs objekta nozīmē izspiež ģenitīvu pie vairākiem verbiem (Blinkena 5), arī pie noliegtiem verbiem (Lagzdiņa 1, 139), piemēram, vajag suni, gribas maizi, vēlas mieru u. tml. Nominatīvs savukārt ģenitīva vietā lietots centrālā komponenta funkcijā nominālās vai adverbiālās vārdkopas, kuras centrālā komponenta formu nosaka atkarīgais komponents, proti, vārdkopās ar adverbu vai nelokāmu numerāli centrā: desmit gadu – desmit gadi; daudz klausītāju – daudz klausītāji u. tml. (Lagzdiņa 1, 137) Ģenitīvs bieži vien ir nepieciešams, atsevišķu vārdformu vieta veidojot vārdkopu: Viņi ielauzās  d z e l z c e ļ a  b ū d ā  P u n d u r a  s t a c i j ā.  (V l, 87) ieteicams: Pundura stacijas dzelzceļa būdā.

Konstatētas neveiklas un pat pārprotamas vārdkopas. Piemēram, nomināla vārdkopa  k r e i s ā s  r o k a s  p i r k s t i  nav precīzi realizēta teikumā: Viņa knikšķināja  v i e n u  p i r k s t u  p ē c  o t r a  k r e i s a j a i  r o k a i..   (TL) Konstatētas neveiklas vārdkopas:  a g r o n o m e  p a r  r a ž o š a n u  u n  s ē k l k o p ī b u  (ĻC 88) – pareizi: sēklkopības agronome. Tiek jaukti centrālais un atkarīgais komponents: izmantot darbiem pilnu  g a i s m a s  d i e n u  ( PC 871 – ir vārdkopa dienas gaisma. Minētajā vārdkopa domāts: gaišais laiks, kamēr ir gaišs, gaisma.

Dažkārt ir ieteicams precizēt vārdkopu komponentu vārdšķiru. Atkarīgā komponenta vārdšķira būtu precizējama vārdkopas tiesāt  a r  rupjām  k ļ ū d ā m,  novērtēt  p a r  n e a p m i e r i n o š u  u. tml. Labāk: tiesāt aplam, kļūdaini, ļoti nepareizai vai tml., novērtēt neapmierinoši. Vārdkopa  d a u d z  n e r v u  būtu aizstājama ar vārdkopu stipri nervi vai izturīgi nervi:Arodkomitejas darba jautājumus kārtojot, nepieciešama gan sievišķība, gan vīrišķība. Katra zina tas prasa  d a u d z  n e r v u. (RP)

Starp vārdkopu komponentiem jābūt semantiskai atbilsmei. Daudzos gadījumos formāli nevainojamas vārdkopas semantiski nav pieņemamas. Piemēram, semantiski nepieņemamas ir vārdkopas  r a d o š a i s  sadarbības  l ī g u m s  (radoša var būt sadarbība, nevis līgums),  r a d o š a i s  p l ā n s,  r a d o š a i s  ž u r n ā l s  u. tml. Tas precizējot, tiek precizēts arī pakārtojuma formālais paveids starp komponentiem: radoša sadarbība, radoši meklējumi u. tml. (Par to sk. III. 1.4.2.1.1.) Semantiski neiederas atkarīgie komponenti vārdkopās  n o s p i e s t s  g a r a s t ā v o k l i s  (slikts, nomākts);  š ķ i d r a  z i e m a  (slapja);  p l ā n a  z i e m a  (silta);  ā t r a  t r a s e  (pa trasi var gan ātri braukt, trase var būt ērta vai tml.); s m a g a s  p l a t ī b a s  (grūti apstrādājamas) u. tml.

Dažkārt vārdkopas vērojams semantisks pārspīlējums:  g a u s a  n e p a c i e t ī b a  (var būt gauss cilvēks un cilvēks, kam ir liela pacietība);  m i l z ī g i  žūšanas  t e m p i  (temps var būt ātrs, nevis liels vai milzīgs);  m i l z ī g a  (labāk: plaša)  p r o g r a m m a;  s k a n ī g s  p u l s s;  s p ē c ī g ā k ā  (labākā)  p u ķ u  k o l e k c i j a  p i l s ē t ā;  v a r e n s  a u t o m o b i l i s  u. tml. Atkarīgo komponentu nozīmēs var būt ignorēti svarīgi semantiski elementi, piemēram, vārdkopā  n e r a ž ī g s  z u d u m s  – zudums vispār nevar būt ražīgs.

Precizējot vārdkopu semantiku, jānovērš komponentu semantiskās nepilnības, galvenokārt nevēlama, pārliecīga nozīmes konkretizācija vai vispārinājums, jēdzienu jaukšana.

Nevēlama konkretizācija parasti vērojama, ja konkrētas nozīmes verbs lietots nevietā, piemēram, Nevar  i e t  p i e  t a u t a s  d z i e s m a s  kā pie noteiktas tēmas, neredzot to visā pilnībā.. (L 2, 83) Jāmaina centrālais komponents; reizē ar to var mainīties arī atkarīgā komponenta forma: uztvert, vērtēt tautasdziesmu pēc noteiktas tēmas vai tml. Būtu jāvairās no verba aizskart vārdkopās ar substantīviem jautājums, problēma:  a i z s k a r t  k u t e l ī g u s  j a u t ā j u m u s  u. tml. Par jautājumu var runāt, sākt runāt u. tml. Pārāk konkrēta nozīme var būt arī vārdkopas atkarīgajam komponentam:  a i z p i l d ī t  v i e n u  n o  s a i s t ī b u  p u n k t i e m;  i z t i r z ā t  g a l v e n o s  a k c e n t u s  u. tml. Var pildīt saistības, nevis aizpildīt vienu Jo punktu; var iztirzāt jautājumu, nevis akcentu. Pārliecīga konkrētība verbālās vārdkopās ir novēršama, attiecīgos konkrētās nozīmes komponentus aizstājot ar iederīgiem vispārīgākas nozīmes vārdiem.

Iepriekš raksturotajai pretēja parādība ir nevēlams vispārinājums. Parasti vispārinātas nozīmes pārspīlējums ir atkarīgajam komponentam: Kombinētās barības ražotāji gan spēj  p i e g ā d ā t  plānoto  d a u d z u m u,  bet ne  k v a l i t ā t i.  (LD 79) Nevar piegādāt ne daudzumu, ne kvalitāti, var piegādāt noteiktas kvalitātes preces noteiktā daudzumā. Līdzīgi:  s a i n d ē t  p l a n ē t u  a r  r a d i o a k t i v i t ā t i;  a p g ū t  l a u k s a i m n i e c ī b u;  k ā r t o t  d e s m i t i e m  d a ž ā d u  p r a k t i s k u  n e p i e c i e š a m ī b u  (SD 87) u. tml. Labojot vārdkopās jāiesaista jauns komponents: saindēt planētu ar radioaktīvajām vielām; apgūt zināšanas lauksaimniecībā; kārtot svarīgus aktuālus praktiskus jautājumus. Retumis pārāk abstrakta ir centrālā komponenta nozīme:  r a ž o t p u ķ e s,  k r ā š ņ u m u  (Smagare, 92) – precīzāk: audzēt puķes. Atsevišķos gadījumos jākonkretizē visa vārdkopa: Daļa mehanizatoru  a p k a l p o j a  l o p k o p ī b u..  (KA 85) Ieteicams nosaukt konkrētu darba vietu: strādāt fermas vai tml. Šķiet, ka tīša vārdkopu abstrahēšana rodas, cenšoties pēc iespējas gudri un smalki izteikties; rodas neprecizitātes, piemēram, vārdi kvalitāte, kvantitāte, nozaru nosaukumi konkrētu vardu vietā tiek lietoti dažādās variācijās.

Vārdkopās konstatēts arī neprecīzs darbības virziens, kas var izpausties 1) subjekta un objekta sfērā vai arī 2) tikai objekta sfērā. Teikumā Viņš izskrēja tik tuvu braucošam transporta līdzeklim, ka  n o  u z b r a u k š a n a s  i z v a i r ī t i e s  vairs nebija iespējams (K 2, 82). Subjekts (viņš) ir cietējs, kam var uzbraukt; varētu labot: nebija iespējams izvairīties no braucoša transporta līdzekļa (labāk būtu to nosaukt). Objekti sajaukti teikumā: Ziemā  t r o t u ā r s  n o  s n i e g a  nekad vēl  n a v  t ī r ī t s  (PD2, 80);  a t b r ī v o t  i e l a s  n o  s n i e g a  u. tml. Ieteicams: tīrīt sniegu no trotuāra, no ielas.

Konstatēta vārdkopu komponentu semantikas neizpratne un jēdzienu jaukšana. Piemēram,  g ū t  a u g s t u s  r a ž o š a n a s  r ā d ī t ā j u s.  Rādītāji ir sekundāri, var būt labi rezultāti.

Nominālās vārdkopās atkarīgajā komponentā var jaukt nozari ar darītāju: .. rajonā kļuvis par trim  b ē r n u  h o k e j i s t u  k o m a n d ā m  vairāk. (A 83) Vārds komanda parasti tiek saistīts ar spēles nosaukumu: futbola, volejbola, tenisa, ūdenspolo, tātad arī hokeja komanda. Tiek jaukti arī citi jēdzieni – procesa un darītāja nosaukums (z v e j a s  g a i t a s  precīzākas vārdkopas zvejnieka gaitas vietā), darbības nosaukums ar darbības vietas nosaukumu (g a n ī b u  s ā k u m s  pareizā ganīšanas sākums vietā), kvantitātes un kvalitātes nosaukumi saistījumā ar vārdiem līmenis, rezultāti, izglītība u. tml.: a u g s t a s  r o b e ž l ī n i j a s,  a u g s t i  r e z u l t ā t i  (pareizi: labi ),  a u g s t i  u z d e v u m i  (pareizi: lieli ),  m a z a  i z g l ī t ī b a  (pareizi: zema ) u. tml. Runājot par skaņām, tiek jaukti jēdzieni augsts un zems, smalks un rupjš:  s m a l k a  s k a ņ a,  s m a l k s  t o n i s  u. tml. Skaņa var būt zemāka vai augstāka, dobjāka vai gaišāka, nevis rupjāka vai smalkāka. Tiek jaukti arī daudzuma un laika kvantitātes un kvalitātes jēdzieni:  i l g a  p i e r e d z e  (pareizi: liela ),  t ā l a  p o p u l a r i t ā t e  (labāk: liela ) u. tml.

Konstatēta nevajadzīga atkarīgā komponenta humanizācija (šajās vārdkopās cilvēka pazīmes un īpašības tiek piedēvētas parādībām un priekšmetiem):  e k s a m i n ē t  m e i s t a r ī b u  (P 2, 86) – eksaminēt var kādu, pārbaudīt viņa meistarību. Bieži sastopams iestādes, sarīkojuma u. tml. nosaukums attiecīgās iestādes vai darbinieku nosaukuma vietā: Mēs gribam  p a t e i k t  p a l d i e s  s a v a i  k a t l u  m ā j a i  (PZ 82); Maskava  p o s ā s  p a s a u l e s  č e m p i o n ā t a  u z ņ e m š a n a i.  (S 1, 79) Var uzņemt čempionāta dalībniekus. Lieka humanizācija sastopama arī nominālās vārdkopās:  a t b i l d ī g s  (labāk izšķirošs )  p o s m s;  k l i e d z o š a  (labāk: ļoti liela )  n o l a i d ī b a;  k r i e t n ā k a i s  (pareizi: labākais )  r e z u l t ā t s;  u n t u m a i n i  (labāk: mainīgi )  l a i k a  a p s t ā k ļ i,  r e s p e k t a b l a s  (varētu būt: svarīgas, nozīmīgas )  s a c e n s ī b a s   u. tml. Tas ir sarunvalodas lietojums, kura var veidoties un arī veidojas jaunas vārdu nozīmes – nozīmju pārnesumi, taču pārspīlējumus jācenšas novērst. Piemēram,  k a u s l ī g a s  ā r p o l i t i k a s  (C 82) vietā labāk gan teikt: agresīva ārpolitika.

Konstatēts arī pretējs process – dehumanizācija. Piemēram, adjektīvu sens lieto, runājot par priekšmetiem un parādībām (sena vāze; sena pagātne ), arī par cilvēkiem vai to kopumu kā vēsturisku kategoriju (senas tautas, senie latvieši ), bet piemērā: Šķind apbalvojumi, ejot  s e n a j i e m  k a r a v ī r i e m  (KR 80) labāk lietot adjektīvu vecs; te parādās saistāmības leksiskais aspekts – vārdu leksiska atlase. Vārdkopu komponentiem jābūt ne tikai semantiski, bet arī leksiski atbilstošiem: var būt vārdi ar kopēju semantiku, pat sinonīmi, bet kāds no tiem saistījumā var neiederēties. Piemēram, var smelties ierosmi, bet parasti nelieto vārdkopu  s m e l t i e s  i m p u l s u  (C 82), kaut gan vārdiem impulss un ierosme ir nozīmes kopība (sk. LLVV 3, 454 impulss 2. noz. un turpat, 351 ierosme 2. noz.) – šie vārdi ir sinonīmi. Līdzīgi arī:  d z i ļ i  r u n ā t  par kādu tematu – var kaut ko dziļi izprast, var dziļi just, var būt dziļas jūtas un dziļi vārdi, bet netiek lietota vārdkopa dziļi runāt.

Ir konstatētas neloģiskas vārdkopas – tajās parasti ir apvienoti pretējas vai citādi nesaderīgas nozīmes vārdi:  a p t u v e n i  p r e c i z ē t;  d a l ī t i e s  n e v e i k s m ē s  (V 1, 79); Klusībā cerējām, ka mājinieces neizturēs .. un  k a u t  m a z d r u s c i ņ  z a u d ē s  g a l v u  (PJ 81);  i z a u d z ē t  l i e l l o p u  g a ļ u  (K 2, 84) u. tml. Var kaut ko aptuveni rezumēt, bet ne precizēt; galvu var zaudēt tikai pavisam; var audzēt liellopus gaļai, kaušanai.

Atkāpes saistījuma līdzekļu izmantošanā konstatētas vārdvirknēs – neprecīzi saikļi un neprecīza saikļu virknes izveide.

Konstatēta sakārtojuma semantisko attieksmju jaukšana un neprecizitāte. Piemēram, vienojuma attieksmju virknē lietots šķīruma saiklis: ..pilsētas autobuss .. steidzīgos talsiniekus ātri aizved  u z  p o l i k l ī n i k u  v a i  g a ļ a s  k o m b i n ā t u.  (PK 83) Ar saikli vai viena nozīme tiek nošķirta no otras, bet minētajā teikumā tas neder – talsiniekiem taču nav vienalga, uz kurieni viņus ved – uz poliklīniku vai uz gaļas kombinātu; te varētu lietot gan – gan. Pretstatījuma attieksmes būtu vietā vārdrindā darīt  v i e n k ā r š u  u n  a t b i l d ī g u  darbu (PK 86); ieteicams: vienkāršu, bet atbildīgu darbu.

Prepozicionālus locījumus drīkst iesaistīt sintaktiskās konstrukcijās tikai ar vienu prepozīciju. Pēdējā laikā izplatīts divu locījumu savilkums, atstājot abas prepozīcijas sakārtojuma, bet substantīva formu otrreiz neminot, piemēram:  p i r m s  u n  p ē c  v a l d ī b a s  s ē d e s  (IV). Dažkārt šāds prepozīciju lietojums atbilst neliterārajam sarunvalodas stilam un neitrālā informācijā nebūtu pieļaujams: Jautājums par kompartijas konstitucionalitāti bija tikai viena dala no procesa  a p  u n  p a r  P S K P. (D 2, 92) Šādas konstrukcijas ir nepilnīgas, tās būtu jālabo: pirms valdības sēdes un pēc tās; .. daļa no procesa, kas ierosināts pret PSKP vai tml.

Precīzi jālieto atkārtotie un divkāršie saikļi. Piemēram, virkni nedrīkst ievadīt ar gan, bet pēc tam pāriet uz bet: Darba rokas gaidīja  g a n  v e c a i s  d ā r z s,  kurā pārdomu brīžos tik labprāt uzkavējās vēl pavisam jaunais ģimnāzists Jānis Pliekšāns,  b e t  j o  s e v i š ķ i  s e n l a i c ī g ā  ē k a.. (PC 83) Pareizi: gan dārzs, gan ēka. Otrajā daļā pie ne tikai jābūt bet arī: Vairākās talkās piedalījušies  n e  t i k a i  l a u c i n i e k i  u n  s i m t i e m  t a l c i n i e k u  n o  R ī g a s,  ī p a š i  v i d u s  s k o l ē n i.  (LM 86) Pareizi: ne tikai laucinieki, bet arī simtiem talcinieku .. Jāprecizē arī saistījuma līdzekļi virknē: Tas svarīgi  n e  t i k a i  n o  e k o n o m i s k ā,  k ā  a r ī  (pareizi: bet arī )  n o  a u d z i n ā š a n a s  v i e d o k ļ a.

Neprecīza virkne veidojas teikumā: Pēc .. konfektēm “Gotiņa” un “Krējuma īriss” ir liels pieprasījums  V a l k a s,  R ī g a s,  V a l m i e r a s,  C ē s u,  L i m b a ž u,  D a u g a v p i l s  u n  c i t u  p i l s ē t u  l a u k u  v e i k a l o s.  (P 2, 86) To varētu precizēt: ir liels pieprasījums Valkas, Rīgas, Valmieras, Cēsu, Limbažu, Daugavpils, kā arī citu pilsētu un lauku veikalos.

Vārdkopas analoga jēdziens latviešu valodniecībā pašreiz ir jauns, tāpēc daži vārdi par tā izpratni. Vārdkopas analogs pēc ārējā veidola atgādina vārdkopu, bet tomēr nav vārdkopa – tajā nav pakārtojuma sakara. Pakārtojuma sakars izriet no pakārtojumā saistīto vārdu semantikas kategoriālajām nozīmēm, bet vārdkopas analogā vārdi atrodas zināmās semantiskas koordinācijas attieksmēs – ar to vārdkopas analogs mazliet atgādina frazeoloģismu. Arī sintaktiski vārdkopas analogs, tāpat kā frazeoloģisms, ieņem vienu sintaktisko vietu un funkcionē kā viena sintaktiska vienība, resp., kā viens teikuma loceklis (vārdvirknes vai vārdkopas patstāvīgs komponents). Vārdkopas analogu, tāpat kā vārdkopu, veido divi vai vairāki patstāvīgo vārdšķiru (pilnnozīmes) vārdi, bet leksiskās nozīmes ziņā tie ir nepilnīgi – tie nenosauc reālijas tieši, tie nosauc dažādas attieksmes. Starp komponentiem vārdkopas analogā pastāv zināms formu salāgojums, sasaistījums; tas nav pilntiesīgs sintaktisks sakars. Vārdkopu analogu komponenti (vismaz viens no komponentiem) ir pronomeni vai numerāļi; retāk iespējams adjektīvs kā viens no komponentiem. Ir pazīstami saskaņojuma analogi (lielākā vārdkopu analogu daļa) un pārvaldījuma analogi (piemēram, mēs ar tevi ). Saskaņojuma analogu piemēri: tu pats; viņš viens; kaut kas labs; tāds smieklīgs; mēs visi; jūs neviens; tie abi; kas cits; dažs labs; nekas tāds u. tml.

Galvenās atkāpes konstatētas uzbūvē – formāli neprecīzi vārdkopu analogi. Konstatēti arī nelatviski, kalkēti vārdkopu analogi, piemēram,  m ē s  a r  t e v i.

Neprecīza formālā izveide konstatēta vārdkopu analogiem  k u r š  m ē s,  k a t r s  t a s:  K u r š  g a n  m ē s  ģimenē neesam uzņēmuši viesus? (PZ 79); .. lai  k a t r ā  t a j ā  būtu jūtama kolektīva ietekme. (RP) Pareizi: kurš no mums, katrs no mums. Otrajā piemērā pietiek ar vienu pronomenu. Vārdkopu analogi viens pats, viņš pats, mēs ar tevi, mēs ar jums u. tml. pastiprina, akcentē vienas personas attieksmes pret citām. Ja pēc šāda uzsvēruma nav īpašas vajadzības, vārdkopas analogu var nelietot – pietiek ar galveno, pirmo pronomenu:  M ē s  a r  j u m s  kaut kur esam tikušies;  M ē s  a r  t e v i  esam veci paziņas; Bērns ir palicis mājās  v i e n s  p a t s.  Šādi vārdkopu analogi iederas sarunvalodas stilā, ekspresīvā tekstā:  Vai  j ū s  p a t s  tam ticat? Tas ir  k a u t  k a s  t r a k s!

Jāņem vērā, ka tas viss lietojumā nedrīkst mainīt vārdu kārtu. (Nedrīkst teikt  v i s s  t a s,  īpaši runātā tekstā.)

Valodas praksē konstatētas atkāpes gan vienkārša, gan salikta teikuma izveidē; salikta teikuma izveidē atkāpju ir vairāk, it īpaši salikta pakārtota teikuma izveidē.

Vienkārša teikuma izveide sākas ar gramatisko centru, tāpēc arī gramatiskajā centrā konstatētās atkāpes ietekmē visu vienkāršo teikumu. Atkāpes konstatētas arī vienkārša teikuma paplašinātāju formālajā izveidē un lietojumā.

Gramatiskā centra izveide raksturojama no diviem viedokļiem – formālā un semantiskā.

(1) Gramatiskajā centrā formāli nepieciešama teikumpriekšmeta un izteicēja savstarpēja atbilsme. Šajā ziņā valodas praksē vērojamas dažādas svārstības un atkāpes, kas jālabo. Piemēram, atkāpes dzimtes un skaitļa kategoriju atbilsmē: Šādā stāvoklī  n o n ā k u š a s,  fermas  l o p i,  kā arī vairāku novietņu piena  r a ž o t ā j a s;  L ī d e r i s  ir  s l a u c ē j a;  B i b l i o t ē k a  ir visu pārējo profesiju apguves  p a m a t i;  I k v i e n a m  n o  m u m s  mežā jābūt uzmanīgiem;  A i t a s  ir pieticīgs  d z ī v n i e k s.   Vienskaitļa formu vispārināts lietojums daudzskaitļa nozīmē prasa vienskaitļa formas abos gramatiskā centra locekļos: Aita ir pieticīgs dzīvnieks. Bieži sastopams neliterārs akuzatīvs pie verba debitīva nominatīva vietā: jālasa grāmatu (Skujiņa 9, 63 u. c.).

Atsevišķu gramatiskā centra komponentu lietojumā konstatētās svārstības saistāmas ar attiecīgo morfoloģisko formu lietojumu. Piemēram, nav ieteicams pārspīlēt verbu nākties, prasīties u. tml. lietojumu kopā ar infinitīvu debitīva nozīmē – labāk ieteicams debitīvs. (Ceplīte 4, 53) Būtu jālabo teikumi:  S t a d i o n s  p r a s ā s  a t j a u n o j a m s;  D a r b u  n ā k a s  d a r ī t.  Labāk: Stadions jāatjauno; Darbs jādara.

Skaitļa formu lietojumā iespējami varianti: Daļa sportistu uznākusi // uznākuši uz laukuma baltos krekliņos. Nav ieteicams gramatisko centru pārāk pieblīvēt ar infinitīviem: Tomēr ar grūtībām  i z d e v ā s  viņu  p i e ru n ā t  a t ļ a u t  t u r p i n ā t  spēli. (RB 78) Ieteicams labāk veidot saliktu konstrukciju: atļaut, lai spēle tiek turpināta vai tml. Bieži lietoti lieki modificētāji: Tagad  v i ņ š  ir pensionārs, taču  t u r p i n a  s t r ā d ā t.   Labāk: aizvien vēl, joprojām strādā; Zambija  n e v a r ē j a  t u r p i n ā t  Rodēzijas ogļu importu.. (RP) Labāk: vairs nevarēja importēt (ievest) vai tml.

Nominālu teikumu gramatiskajos centros bieži konstatēti saitiņverbi neliterārā lietojumā. Piemēram, palikt saitiņverba kļūt nozīmē:  E s  ātrāk  p a l i k š u   (pareizi: kļūšu )  v e c s  nekā citi.. ;  k ā j a s  b i j a  p a l i k u š a s  (pareizi: kļuvušas ) smagas ;  L a i k s  b i j a  p a l i c i s  (pareizi: kļuvis ) manāmi  s i l t ā k s.  Pareizs verba palikt lietojums: Mēs nedrīkstam palikt pret to vienaldzīgi (ja esam tādi bijuši). Nav ieteicams kļūt vietā saitiņas funkcijā bez īpašas vajadzības lietot citus verbus, piemēram:  P u i š i  pēdējā laikā  p ā r v ē r t u š i e s  p a r  c e l t n i e k i e m ;  V i ņ š  i z v e i d o j i e s  p a r  labu krosa braucēju;  M e l i o r a t o r i  i z a u g u š i  p a r  s p ē k u.  Tas pats sakāms par dažiem verbiem saitiņas funkcijā ar nozīmi likties, šķist : Cīņas sākumā  r ī d z i n i e c e s  i z l i k ā s  (labāk: šķita, likās )  k ā  n o s a l u š a s.  (S 1, 82) Arī saitiņas būt vietā: Mājas gaišais  l o g s  vēl  t u r ē j ā s  (labāk: bija )  s a s k a t ā m s  kā dzeltens sviesta gabals, iespiests melnā kaņepju grūdenī. (OL)

Svārstības vērojamas nomināla sastata izteicēja formā. Nominālā teikumā ar profesijas, specialitātes nosaukumu izteicējā parasti tiek lietots prepozicionāls savienojums: kļūt par labu speciālistu, kļūt par rakstnieku. Šī forma ir ieteicama; nav ieteicams nominatīvs: Pēc augstskolas beigšanas  v i ņ š  k ļ u v a  skolas  d i r e k t o r s.   (Porīte 2) Turpretim ar saitiņverbu būt . lietojams nominālais izteicējs nominatīvā – nav ieteicama forma būt par :  K n e p j z i v s  b i j u s i  p a r  daudzu zinātnisku pētījumu  o b j e k t u;  Slikta darba  o r g a n i z ā c i j a  i r  p a r  c ē l o n i  neveiksmēm. Labāk: zivs ir objekts; organizācija ir cēlonis.

Konstatētas atkāpes arī teikumpriekšmeta formas lietojumā. Piemēram, pie būt izteicējā lietojams nominatīvs, pie nebūt – ģenitīvs. Jālabo: Šīs  a t b i l d ī b a s  nevienmēr bija. (DB l, 86) Pie nebūt un trūkt lietojams teikumpriekšmets ģenitīvā; jālabo:  T r ū k s t  b a r ī b a.  N a v  b a r ī b a.  N a v  l a i k s.  Pareizi:  i r  a t b i l d ī b a;  n a v  l a i k a.

Nomens izteicējā pēc formas atbilst teikumpriekšmetam: audzēkņi ir izpildītāji, nevis:  A u d z ē k ņ i  iepazinās ar komponista daiļradi, bija viņa darbu  i z p i l d ī t ā j o s.  (PK 83) Ir daudz un dažādu nosacījumu, kas jāņem vērā vienkārša teikuma gramatiskā centra izveidē; tie skar attiecīgo gramatiskā centra komponentu gramatiskās kategorijas.

Dažkārt teikuma izveide ir nepieņemama tāpēc, ka teikumā tiek iesaistīti neveikli veidoti paplašinātāji:  D a r b o s i e s  b u f e t e  a r  š a š l i k u;  S t a r p  š o f e r i e m  i r  d a u d z  j a u n o  ģ i m e ņ u.  Ieteicams: Bufetē tiks pārdots šašliks; Daudzi jaunie šoferi ir nodibinājuši ģimenes.

(2) Vienkāršā teikuma gramatiskā centra semantiskā izveide ir saistīta ar gramatiskā centra komponentu leksisko semantiku. Arī teikumā, it īpaši gramatiskajā centrā, tāpat kā vārdrindās un vārdkopās, nepieciešama komponentu semantiska atbilsme – tai ir universāls raksturs. Neatbilsmes gadījumi līdzinās neatbilsmei vārdkopās.

Konstatēta verba semantiska neatbilsme teikumā; iemesli ir 1) verba semantikas neizpratne, 2) paviršība – ūzusa ietekmē vai individuāli un 3) tiekšanās pēc oriģinalitātes. Reizēm nav izprastas internacionālu vārdu nozīmes, konstatējama pārprasta “inteliģence”.

Gramatiskajā centrā konstatēta pārspīlēta metonīmija: Durvis  v e r  gleznu  i z s t ā d e;  T e l e v i z o r s  nekad  n e d o d  tik spilgtu iespaidu. Nevēlama humanizācija, personifikācija:  K o m b i n ā t s  p i e d ā v ā  dažādus variantus;  T e r m i ņ i  s p i e ž;  M e d a ļ a  v ē s t ī  par uzvaru;  T e m a t s  i e n ā k  dzīvē;  G r a f i k s  p a r e d z  preču pievedumu;  A u t o b u s s  pacietīgi  g a i d a  savus ceļa biedrus;  L a i k s  r e v i d ē  uzskatus;  P u l k s t e n i s  t u v o j a s  divpadsmitiem; Zvērkopības  n o z a r e  šogad ir labi  s t r ā d ā j u s i;  S l i m o š a n a  p ā r t r a u c  skološanas. Šādi un līdzīgi teikumi plaši tiek lietoti sarunvalodā. Tie, kas tiek lietoti augstākā stilā, pamazām pārvēršas stereotipos. Metonīmijas sakara vērojama arī subjekta un objekta attieksmju jaukšana (aktīva un pasīva jaukšana): Gāzes  v a d s  t u r p i n a  v i r z ī t i e s.  Pats gāzes vads nevirzas, to kāds būve.  T u r n ī r s  s a v ā c  kuplu dalībnieku skaitu;  Z i e m a  i z d a r a  labojumus mūsu darba grafikā; Gatavais  s a u t ē j u m s  n o n ā k  traktora piekabē un tūdaļ dodas uz fermu (KR 83);  P l ā n s  a p s t ā j i e s.  Arī: Motociklu  ī p a š n i e k i  p i e ļ ā v a  gandrīz trešo dalu transporta  n e g a d ī j u m u  (ieteicams: vainojami .. negadījumos ); Vidusskolā viņai  i e t  s e p t i ņ p a d s m i t a i s  g a d s  (pareizi: .. viņa strādā septiņpadsmito gadu );  I n t e r p r e t ē t ā  Bēthovena  m ū z i k a  i z c ē l ā s  a r  dziļu komponista rakstura un viņa mūzikas  i z p r a t n i..  (ĻC 80) Ieteicams: Bēthovena mūzikas interpretējumā jautās, izpaudās izpratne vai tml.  C e n t r s  maksimāli  i z s p ē l ē  v i s u s  d a b a s  d o t u m u s,  kādi tik te ir. (Z 79) Ieteicams: Centru veidojot, maksimāli tiks izmantoti (likti lietā) visi dabas dotumi.

Gramatiskajā centrā konstatēta jēdzienu jaukšana. Piemēram:  P a l i e l i n ā s  l ī m e n i s.  (Līmenis var celties vai kristies, bet nevar palielināties .) Līdzīgi: Spāņu futbolistu  p r e c i z i t ā t e  pēdējos gados ir  k r i t u s i  (pareizi: mazinājusies ).  M ē s  e s a m  d a u d z v e i d ī g i  (varētu būt: atšķirīgi, dažādi ).

Semantiska transformācija, bieži metonīmijas formā, ir cēloņa un seku, daļas un veselā un citu jēdzienu jaukšana: galvenais, būtiskais tiek aizstāts ar tā ārējo izpausmes veidu, ar formālu rādītāju, piemēram: Pasažieru vilciena  g r a f i k s  n e m a i n ī s i e s;  S t ā v ē s  d ī k ā  s i m t i e m  h e k t ā r u  z e m e s.  (Dīkā var stāvēt mehānismi; par zemi būtu jāsaka: netiks izmantota. )

Gramatiskajā centrā vērojama arī nepamatota animācija (dzīvu būtņu īpašību un pazīmju piešķiršana lietām, priekšmetiem):  K ū l a  a u g  pie žogiem un ēkām (kūla ir nedzīva, tā nespēj augt);  A u g  r e z u l t ā t i,  p a s ū t ī j u m i  (Ieteicams: palielinās pasūtījumi; uzlabojas rezultāti. ). Arī deanimācija: Šķidru barību dot nav vēlams, jo, lietojot to,  b i t e  ātri  n o l i e t o j ā s.   (Nolietoties var mehānisms, bite zaudē darbaspējas.)

Gramatiskajā centrā konstatēta leksiska neatbilsme starp komponentiem: Notiek valsts aizsardzības masu darba mēnesis (P 2, 87); Kustība rit regulāri. Ieteicams: ir mēnesis; kustība notiek.

Atkāpes konstatētas dažādu teikuma locekļu izveidē un lietojumā. Piemēram, norma paredz nominatīvu objekta nozīmē pie verba debitīvā un pasīvā – sal.: Es lasu grāmatu. – Man jālasa grāmata. – Grāmata tiek lasīta. Valodas praksē konstatētas atkāpes substantīva locījuma lietošana pie verba debitīvā:  Nu  j ā m e k l ē  skapī  u z v a l k u  ar tam pieskaņotu šlipsi (OL); Vai ciemu bombardēšanu un mierīgo iedzīvotāju  n o g a l i n ā š a n u  b ū t u  j ā u z s k a t a  par augstas kultūras pazīmi? (OL) Vēl ir daudz piemēru:  j ā s ē j  k u l t ū r a u g u s;  j ā v a d a  d a r b u s;  j ā n o v ā c  v i s u;  j ā t u r p i n a  p ā r k ā r t o š a n u  u. c. Šīs kļūdas noteikti jālabo. Nominatīvu vai akuzatīvu var lietot, ja pie verba debitīvā ir cita verba infinitīvs, kuram arī var tikt pakārtots substantīvs: jāturpina apgūt viela // vielu. Objekta nosaukums akuzatīvā pie verba debitīvā lietojams tikai tad, ja šis objekta nosaukums ir personas pronomens: Man tevi jāsatiek, nevis: Man tu jāsatiek.

Konstatēta neprecīza personas nosaukuma (determinanta) forma – lokatīvs: Mūsdienu  ģ i m e n ē  raksturīga materiāla nodrošinātība, labklājība. (PC 83); Dažos  c i l v ē k o s  ir brīnišķīga īpašība..  u. tml. Minētajos piemēros lokatīvs lietots piederības datīva vietā: ģimenei raksturīga turība; cilvēkam ir (piemīt) īpašība. Taču personas nosaukums datīvā samērā bieži lietots cita locījuma vietā, runājot par personu vai kolektīvu:  Z ē n i e m  nepārspēti palika  J. Zālīša puikas no Rīgas volejbola skolas. (S 1, 87) Varētu teikt: starp zēniem, zēnu grupā vai līdzīgi.

Bieži sastopama neprecīza situanta (patstāvīga apstākļa) forma. Piemēram, būtu jāmaina situanta vārdšķira: Katru  s e s t d i e n  skolā skan dziesmas. Ieteicams: katru sestdienu, t. i., laika akuzatīvs. Mehanizatori  t r a d i c i o n ā l i  spraigi cīnās par labākā godu. (DB 82) Ieteicams: pēc tradīcijas.

Situanta lietojumā konstatēta substantīva locījumu jaukšana. Piemēram, daudzos gadījumos citu locījumu vietā būtu lietojams substantīvs instrumentāli: Tādai  p ā r l i e c ī b a i  strādā cehu arodkomitejas .. (PC 85); ..es apbrīnojamā  a t j a u t ī b ā  izdomāju savas turpmākās rīcības plānu (RP);  N o  i z r ā d e s  u z  i z r ā d i  tēlojums kļūst pārliecinošāks. Ieteicams: ar pārliecību, ar atjautību; ar katru izrādi.

Situanta funkcijā bieži citu locījumu vietā būtu vēlams substantīvs lokatīvā: P a r k a m ir arī kultūras un izglītības pasākumu komplekss (RB 87); .. mehāniskajās darbnīcās notiek tikpat spraigs darbs kā p a v a s a r i, v a s a r u un r u d e n i uz lauka (PJ 80); A r š o b r ī d i spēlē notika lūzums. (PJ 81) Tātad vēlams: parkā; vasarā un rudenī; šajā brīdī. Lokatīva vietā samērā bieži lietoti nevēlami morfoloģiski kalki – prepozicionālu formu aizguvumi: P a šīm i e l ā m viņš aizvadīja visu vasaru (RB 86); P ē c viņa tehniskās v a d ī b a s radītas pirmās gaismas avīzes; Rajonā u z 1. a p r ī l i jau bija ap 4000 centneru nekondicionētas sēklas; Jelgavā, Ventspilī, Bauskā jau sen praktizē visu estrādes orķestru darbošanos z e m vienota b i r o j a. (PC 86) Ieteicams: šajās ielās; 1. aprīli; vienota biroja vadībā.

Daudzos gadījumos lokatīva vai instrumentāļa vietā būtu vajadzīgs prepozicionāls locījums: Noklausītajā  t e m a t i k ā  (pareizi: par tematika ) notika domu apmaiņa;  V e c u m ā  (pareizi: pēc vecuma ) jau gan visi [sivēni] vienādi, bet  s k a t ā  u n  a u g u m ā  (pareizi: pēc skata un auguma ) dažādība liela. (KR 83); Sacensības notiek dažādos  r ā d ī t ā j o s  (pareizi: pēc rādītājiem ).

Precizējama arī prepozicionāla locījuma forma:  N о  audzināšanas  r e d z e s  l o k a  n e i z p a l i e k  (pareizi: ārpus redzesloka nepaliek ) neviens jaunais speciālists (PC 87);  U z  aptaujas  d i e n u (pareizi: līdz .. dienai ) vairs nav sastopami tādi darba darītāji.. (A 87); Ferma jau krietni nošķiebušies  u z  v e c u m a  p u s i. (RP) pareizi: no vecuma.

Sastopama neprecīza locījuma forma:  I k  p a  g a b a l i ņ u  (pareizi: ik pa gabaliņam ) brikšņos ir izgulētas vietas.. (TL)

Dažkārt, it īpaši neliterāros aizguvumos, substantīva formas vieta ieteicams adverbs:  P a r  n o ž ē l o š a n u  jāsaka… (ieteicams: diemžēl );  A r  š o  g a d u (ieteicams: šogad ) klāt nākušas nozares.. (PD 2, 86)

Neprecīza var būt sekundāri predikatīva komponenta (tradicionālā izpratnē tas galvenokārt ir dubultloceklis) forma. Piemēram, tā neatbilst atbalsta vārda formai: Kura gan no mums, sēžoties friziera krēslā, nesapņo aiziet no tā  g l ī t a i..  (KЗ, 86) (pareizi: kura nesapņo aiziet glīta ). Sekundāri predikatīvā komponenta forma jāmaina: Jaunās skolotājas centība padarīja to [kabinetu]  p a r m ā j ī g u..  (A 87) Pareizi: padarīja mājīgu.

Salikta teikumā, it īpaši salikta pakārtota teikuma izveidē ir konstatēts samērā daudz atkāpju.

Grūtības sagādā gramatiskā centra izveide salikta teikuma daļās. Tajās (it īpaši kādā no pēdējām daļām paplašinātā saliktā teikumā) bieži sastopama redukcija. Reducēts var būt teikumpriekšmets izteicējs vai viss gramatiskais centrs. Biežāk sastopama teikumpriekšmeta redukcija. Redukcija netraucē teikuma uztveri un nerada pārpratumus. Ja teikumpriekšmets vai izteicējs ir vajadzīgs, tā trūkums kvalificējams par nevēlamu izlaidumu – elipsi, piemēram: Viņš strādāja restorānā par bundzinieku, kaut gan neviens nešaubījās, ka √ir dzimis komiķis. (LM 70) Pēdējā daļā elidēts viņš; Diemžēl pie mums vēl ir darbinieki, kas cenšas valstij dot pēc iespējas mazāk un vairāk no tās paņemt, √žūpas, disciplīnas pārkāpēji. (LZ 83) Elidēts: tie ir.

Vārdkopu analogus ieteicams atstāt pilnā veidā: Jāpadomā, kāds esmu bijis pats un kādi √visi kopā. Labāk atstāt pilnu vārdkopas analogu mēs visi. “Vēl divas ziemas un vasaras,” saka Valija Siliņa, “un tad arī mazākie √uz skolu.” (D 79) Elidēts: ies. .. kad lietus lija spēcīgāk, viņi sabēga zem brezenta, bet, tikko tas mitējās, visi √atkal pie darba. (PJ 78) Elidēts: stājās, ķērās vai tml. (Par elipsi sk. tālāk.)

Saliktā sakārtotā teikumā7 vērojamas dažas atkāpes gramatiskajos centros un arī daļu savstarpējās attieksmēs.

Galvenā saliktu sakārtotu teikumu izveides kļūda ir neprecīzas attieksmes starp tā daļām. Visbiežāk starp daļām nav lietots vajadzīgais saiklis (saiklis ir svarīgs attieksmju rādītājs). Bieži nevietā tiek lietots pretstata saiklis (starp daļām nav pretstata attieksmju: Pie Alberto Guero es mācījos pavisam īsu brīdi,  b e t  satiku Pablo Kasapji, kurš man ieteica turpināt studijas pie tādiem pasniedzējiem kā Nadja Nelanžē. (LM 86) Šajā teikumā starp sakārtotajām daļām ir laika attieksmes, tāpēc ieteicams lietot sakārtojuma vārdu tad . Cits piemērs: Sākusies deputātu kandidātu reģistrācija,  b e t  tā turpināsies visu šo nedēlu. (ĻC 87) Šajā teikumā starp daļām ir vienojuma attieksmes; der saiklis un.

Ja tiek pretstatīti jēdzieni, kurus nevajadzētu pretstatīt, veidojas neloģisks teikums: Pats viņš pagaidām nav precējies, (..)  t a č u  pret dienesta pienākumiem izturas ar lielu atbildības sajūtu. (RK 79) Varētu veidot divus patstāvīgus teikumus: Pats viņš pagaidām nav precējies. Pret dienesta pienākumiem viņš izturas ar lielu atbildību. Teikumā: Nē, ne jau līdzdalībnieki viņi bijuši,  t o t i e s  radījuši ideālus apstākļus zagļu izdarībām. (DB 1, 87) nav vietā sakārtojuma vārds toties, jo tas parasti norāda, ka otrajā daļā minētie fakti ir zināma veida kompensācija attieksmē pret to, kas teikts pirmajā daļā (MLLVG 2, 650), bet teikumā starp daļām ir sastatījuma attieksmes – te iederētos bet.

Salikta sakārtota teikuma daļām jābūt skaidri izteiktām. Piemēram, pēdējās divas daļas jāprecizē teikumā: Pēdējā laikā ir iespējas pasūtīt darba tērpus ar Tukuma specializētā veikala starpniecību, bet  t i e  i l g i  j ā g a i d a  u n  d ā r g i  j ā m a k s ā..  (PC 87) Sarunvalodā ar šādu teikumu var saprasties, bet labā stilā tas jāprecizē: verbiem gaidīt un maksāt ir atšķirīga rekcija (gaidīt ko; maksāt par ko ), tāpēc tie savā starpā jānodala, vislabāk veidojot divas atsevišķas daļas: tie ilgi jāgaida un par tiem dārgi jāmaksā. Teikumā: ..d a r b ā  p i e ņ e m  t i k a i  d i v r i t e ņ u  ī p a š n i e k u s,  b e t  t a s  m a k s ā  v e s e l a s  t r ī s d e s m i t  m a r k a s  (RK 83) nav saprotams, uz kuru vārdu attiecas pronomens tas; teikums būtu jāveido tā, lai attieksmes tajā būtu skaidri uztveramas: .. darbā pieņem tikai personas, kam ir divritenis, bet tas maksā.. vai arī: .. darbā pieņem tikai divriteņu īpašniekus, bet divritenis maksā..

Saliktā pakārtotā teikumā neprecizitātes iespējamas virsteikuma vai palīgteikuma izveidē, virsteikuma un palīgteikuma savstarpējās attieksmēs un pakārtojuma līdzekļu izmantošanā.

(1) Virsteikums var būt neveikli veidots. Piemēram, virsteikums  m ū s u  d o m a s  i r,  k a  nav veikls (M ū s u  d o m a s  i r,  k a  l ī d z  gada beigām.. ); labāk virsteikumā veidot verbālu izteicēju: Mēs domājam, ka.., jo verbs domāt var piesaistīt objekta nosaukumu, tātad papildinātāja palīgteikumu.

Dažkārt palīgteikuma korelāts virsteikumā neatbilst palīgteikuma uzbūvei un nozīmei: Lai gan kolektīvos vēl turpināsies arī sacensības un nodarbības ziemas sporta veidos, tad pavasara šķīdonī plānotas sacensības sporta zālēs. (PC 86) Korelāts tad ir lieks, to lieto, ja ir laika, cēloņa, nolūka, nosacījuma, bet nevis pieļāvuma palīgteikums. Minēto teikumu labāk pārveidot saliktā sakārtotā.

(2) Iespējamas atkāpes arī virsteikuma un palīgteikuma savstarpējās attieksmēs. Piemēram, reizēm teikuma uzbūve ir tik neveikla, ka virsteikums un palīgteikums jāmaina vietām: Bieži vien lauku mājās Mārtiņvakara vai ražas svētku mielastā tiek pasniegta zoss.  K u r  j a u n ā  s a i m n i e c e  g a t a v o s  t o  p i r m o r e i z,  n o d e r ē s  d a ž i  p a d o m i.  (LD 86) Verbs noderēt saistās ar: kam, kas tātad Jaunai saimniecei, kas gatavos to pirmo reizi, noderēs daži padomi. Teikumā  Š ī  g a d a  s ā k u m ā  S e c ē  d a r b a  d i s c i p l ī n a s  n o s t i p r i n ā š a n a i  t i k a  p i e v ē r s t a  l i e l a  u z m a n ī b a,  p a r  k o  n o p r i e c ā j ā m i e s.  (KU 83) Relatīvajam palīgteikumam ir galvenā semantiskā slodze, tāpēc teikumu būtu ieteicams pārveidot šādi: Mēs nopriecājāmies par to, ka šā gada sakumā..

Salikts pakārtots teikums ar nosacījuma palīgteikumu var būt neprecīzs pēc satura (MLLVG 2, 761);  J a  n e v a r  m ē s l o t  z i e m ā j u s,  i z m a n t o j o t  s a v и  t e h n i k u,  t a d  j ā b a g ā t i n a  p ļ a v a s.  (PC 83) Ieteicams likvidēt divdabja teicienu, tā locekļus no palīgteikuma pārceļot virsteikumā: Ja nevar mēslot ziemājus, tad tehnika jāizmanto ganību bagātināšanai.

Var būt laika neatbilsme starp virsteikuma un palīgteikuma verbālajiem izteicējiem:  J a  n e s ē d ē s i  rokas klēpī salicis, tad daudz ko var paveikt. (ZT 2, 79) Izteicējam nosacījuma palīgteikuma ir jābūt vai nu tajā paša laikā kā virsteikuma izteicējam, vai arī jānosauc iepriekšēja darbība. Tātad minēto teikumu varētu labot: Ja nesēž rokas klēpī salicis, tad daudz ko var paveikt ar vispārīga konstatējuma nozīmi vai arī Ja nesēdēsi rokas klēpī salicis, tad daudz ko varēsi paveikt ar ierosinājuma, pamudinājuma nozīmi.

Labskanības dēļ nevajadzētu pieļaut gadījumus, kad nejaušas sakritības dēļ pēdējais vārds virsteikumā beidzas ar tādu pašu zilbi, ar kādu sākas palīgteikums: Nepaveicās  A. E i s a k a m,  k a m  līdz finālam pietrūka pāris punktu. Varētu veidot saliktu sakārtotu teikumu; kam aizstājot ar viņam.

(3) Atkāpes palīgteikuma izveidē parasti ir palīgteikuma piesaistījumā kādam vārdam virsteikumā. Formālas kļūdas ir konstatētas apzīmētāja palīgteikumu piesaistījumā virsteikumam. Virsteikumā ne vienmēr ir skaidri uztverams apzīmējamais vārds, uz kuru attiecas apzīmētāja palīgteikums – palīgteikums nav pareizi novietots: Pārdod ūdens sūknēšanas iekārtu  n o  u p e s,  k u r u  v a r  i z m a n t o t  ģ i m e ņ u  d ā r z i ņ u  ī p a š n i e k i..  (KS 82) Jālabo: Pārdod iekārtu, kuru ģimeņu dārziņu īpašnieki var izmantot ūdens sūknēšanai no upes. Labojot bieži jāpārveido teikuma uzbūve un vārdu savstarpējie sakari tajā. Piemēram: Jau no tālienes redzams  c e l t n i s  b ū v l a u k u m ā,  k u r a  s m a i l e  i e t i n u s i e s  r ī t a  m i g l a s  d ū m a k ā.  Varētu labot: Jau no tālienes būvlaukumā redzams celtnis, kura smaile.. Līdzīgu kļūdu konstatēts ļoti daudz. Reizēm teikums izveidots tā, ka to grūti saprast:  H e r s o n ā  k u ģ a  a p k a l p e,  u z  k u r a s  d i e n ē j a  N e s v e d o v s,  a i z k a v ē j ā s  o s t ā.  (LZ 82) Dienēt var vai nu uz kuģa, vai arī kuģa apkalpē. Minēto teikumu varētu labot šādi: Nesvedovs dienēja uz kuģa, kura apkalpe Hersonā aizkavējās ostā.

Attieksmes starp virsteikumu un apzīmētāja palīgteikumu iespējams precizēt arī, iesaistot virsteikumā korelātu (pakārtojuma līdzekli), uz kuru attiecināms palīgteikums. Piemēram, teikumu: Pēdējā laikā palielinājusies √preču izlaide, pēc kuras ir paaugstināts pieprasījums (RB 81) varētu labot, pie apzīmējamā vārda virsteikumā iesaistot palīgteikuma korelātu,.. palielinājusies to preču izlaide, pēc kurām ir pieprasījums. Korelātam virsteikumā jābūt pareizā vietā. Teikums:  ..b i j a  j ā d e m o n s t r ē  s a v a  s p ē l e,  t ā d a,  k o  “C e l t n i e k s”  s p ē j a  Š a u ļ o s.  (RB 81) būtu jāprecizē: .. bija jādemonstrē tāda “Celtniekam” raksturīga spēle, kādu tas parādījis Šauļos vai tml.

Konstatēta arī palīgteikumu veidu jaukšana. Tā apzīmētāja palīgteikuma vietā var būt lietots kāds cits, piemēram, laika palīgteikums .. pilnvaroto  s a p u l c e,  k a d  v ē r t ē j a  a i z v a d ī t ā  g a d a  d a r b u,  notika vidusskolas sporta zālē. (KU 83) Labāk: ..sapulce, kurā vērtēja. Apzīmētāja palīgteikuma vietā lietots arī vietas palīgteikums:  I z s t ā d e,  k u r  i l u s t r ē  v i e n u  n o  a n g ļ u  n a c i o n ā l a j ā m  ī p a t n ī b ā m  –  m ī l u  p r e t  s u n i,  tika atvērta Lidsas pilsēta. (ĻC 80) Labojot jāmaina vārdu kārta: Lidsas pilsētā atvērta izstāde, kurā ilustrēta.. Precizējami arī citi palīgteikumi, piemēram, nosacījuma palīgteikuma vietā būtu vajadzīgs sinkrētiskas (atributīvas, objekta un kauzālas) nozīmes palīgteikums: .. godīgi sakot, mazliet bailes,  j a  f e r m ā  p a z u d ī s  t i k  i e r a s t a i s,  n e p i e c i e š a m a i s  r i t m s.  (PK 80) Labāk: ir mazliet bailes, ka fermā nepazūd .. ritms.

(4) Saliktos pakārtotos teikumos bieži nepieciešams precizēt pakārtojuma līdzekļus (saikļus, pakārtojuma vārdus). Pakārtojuma līdzekļi ir ļoti svarīgi, pēc viennozīmīgiem saikļiem un pakārtojuma vārdiem var noteikt palīgteikuma nozīmi, pašu palīgteikumu pēc satura pat neiepazīstot (ja teikumā nav satura vai attieksmju kļūdu). Izplatīta sarunvalodas kļūda, kas sastopama arī presē, ir papildinātāja palīgteikuma neprecīzs ievadītājs – ka vietā lietots adverbs kad ar desemantizētu laika nozīmi:  J ā s a k a,  k a d  t a s  d o d  z i n ā m u  l a b u m u  (DK 83);  C e r a m,  k a d,  t u r p a t  b l a k u s  b ū v ē j o t  b o b s l e j a  u n  k a m a n i ņ u  t r a s i,  t i k s  ņ e m t a s  v ē r ā  a r ī  k a l n u   s l ē p o t ā j u  i n t e r e s e s.  (S 1, 85) Šādu piemēru ir daudz; kad jāaizstāj ar ka. (Miķelsone 4; Saule – Sleine 5 u. c.)

Palīgteikuma ievadītājvārds var būt neprecīzs tāpēc, ka nav pareizi izvēlēts verbs un tā rekcija:  Līdz ar to katrs saņems sabiedrisko pienākumu,  p a r  k u r a  i z p i l d i  r a u d z ī s i e s  s e k r e t ā r s.  (RP) Verba raudzīties rekcija ir uz ko; teikumā vēlams verbs uzraudzīt vai kontrolēt: .. pienākumu, kura izpildi uzraudzīs.. sekretārs.

Papildinātāja palīgteikumu ievadījumā pēc nozīmes jāšķir saikli ka un lai: ka ievada palīgteikumus pie verbiem ar paziņojuma, vēstījuma, runāšanas nozīmi (MLLVG 2, 683), arī ar jušanas un uztveres nozīmi, pie domu, jūtu un gribas verbiem; lai ievada palīgteikumu pie verbiem ar vēlēšanās, pamudinājuma vai mērķtiecīgas rīcības nozīmi virsteikumā – palīgteikums nosauc vēlamo, nepieciešamo, to, pēc kā tiecas. (MLLVG 2, 684) Tāpēc būtu jāprecizē saikļi teikumos: ..r ū p ē t i e s,  k a (jābūt: lai )  b u l l ē n a m  v a j a d z ī g ā  s a l m u  k r a v a  n o k ļ ū s t  ..  s i l ē  (L 2, 80);  N e d r ī k s t  p i e ļ a u t,  l a i  (jābūt: ka ) v i s s  d z ī v a i s  i e t u  b o j ā.

Precīzāka saistījuma realizēšanai apzīmētāja palīgteikuma ievadījumā jālieto pronomens kurš, nevis kas, it īpaši tad, ja starp apzīmētāja palīgteikumu un apzīmējamo vārdu atrodas vēl citi vārdi (MLLVG 2, 959), tāpēc teikumā: Saņemiet visu to madoniešu pateicību,  k a s  jūt vajadzību pēc garīgām vērtībām,  k a s  gaida Mākslas dienas kā svētkus (PJ 80) pirmo palīgteikumu ieteicams ievadīt ar kuri, bet otro pievienot pirmajam ar un. Apzīmētāja palīgteikumu parasti neievada saiklis ka. Teikumā: Mums kopīgi jādara viss, lai izskaustu gadījumus,  k a  tiek nosūtīti atpakaļ nepilnīgi izkrauti vagoni (D 78) ka būtu jāaizstāj ar kad. Adverbs kur teikuma: Gaidīti mākslinieki ir Liepājas uzņēmumos un iestādēs,  k u r  to vadītāji ir ieinteresēti. (LC 84) būtu aizstājams ar kuru; jāmaina arī vārdu kārta un jānovērš informatīvā nepietiekamība: Mākslinieki ir gaidīti viesi tajos uzņēmumos un iestādēs, kuru vadītāji ir ieinteresēti sadarbībā.

Laika palīgteikums ir jāievada ar laika saikli vai saikļa vārdu. Teikumi: Sāls ganībās ir vairāk vajadzīgs nekā tad,  j a  dzīvnieks atrodas kūtī; Nāk ziema,  k u r ā  būs laiks gatavot tūrisma inventāru jālabo: ..nekā tad, kad dzīvnieks atrodas kūtī; Nāk ziema, kad būs laiks .. Jāšķir saikļa vārdu kopš, kamēr un iekams nozīmes un lietojums: kopš norāda uz vienlaicīgumu, kamēr un iekams – uz secīgumu laikā (palīgteikuma darbība notiek pirms virsteikuma darbības – LLVV 4, 370). Teikumā: Tā daudzi arī nostāvēja visas četras stundas, prom neaizgāja,  k o p š  nebija dzirdējuši visu (PZ 86) būtu izmantojami vārdi kamēr vai iekams. Saiklis kamēr lietojams, ja palīgteikuma darbība noris vienā laikā ar virsteikuma darbību; ja palīgteikuma darbība noris pēc virsteikuma darbības, lietojams saiklis līdz. (MLLVG 2, 765 un 767) Piemēram, teikumā: Otrā puslaika sākumā punktu starpība saruka,  k a m ē r  24. minūtē palika 46 : 44. (S 1, 82) Ieteicams: ..saruka, līdz 24. minūtē kļuva zināms rezultāts 46 : 44.

Cēloņa saikļa tā kā vietā dažkārt tiek lietots neliterārais, ikdienas sarunvalodā izplatītais kalks par cik:  P a r  c i k  ļoti nozīmīgs ir barības vienību pareizs sadalījums, ir izveidotas speciālas normu tabulas (KU 86);  P a r  c i k  saimniecībā sports ir lielā cieņā, šeit nesen notikušajās sacensībās bija daudz uzvarētāju.. (P 80) Jālieto tā kā.

Cēloņa saiklis tā kā savukārt nevietā tiek lietots seku saikļa tā ka vietā seku palīgteikuma ievadījumā: Viņai jau mazai nomiruši vecāki,  t ā  k ā  (pareizi: tā ka ) viņa palikusi apaļa bārenīte; Darba laika beigās kārtējais autobuss ir jau aizgājis,  t ā  k ā  (pareizi: tā ka ) nākas gaidīt nākamo reisu vai iet kājām. Arī šī kļūda izplatīta ikdienas sarunvalodā.

Nav labi blakus lietot daudz palīgvārdu, arī palīgteikumu ievadītājvārdu – ja tie ir vairāki blakus, jāmaina teikuma uzbūve; šādi sablīvējumi ir ka, ja; kā arī, ja u. tml.: Nolikums paredz,  k a,  j a strādnieks ir nostrādājis rūpnīcā divus gadus.. (PJ 86) Varētu būt: Nolikums paredz, ka strādnieks, kas ir nostrādājis.. Palīgteikumu nedrīkst ievadīt vienlaikus divi saikļi: Vai prasām, plēšamies, uzstājam tā,  k a  l a i  kaut no darba laiž vaļā.. (PC 87) Varētu labot: .. tā, lai kaut no darba laiž vaļā..

Virsteikuma funkcijā nav ieteicamas modālas partikulas (modālie vārdi), iespraudumi, iesprausti vārdi:  L a i k a m,  ka arī turpmāk mūsu ceļi bieži ies kopā.  M a n u p r ā t,  ka tas nav reāli  u. tml. Šādos gadījumos labāk veidot vienkāršus teikumus (Beitiņa 4, 62): Laikam arī turpmāk mūsu ceļi bieži ies kopā; Manuprāt, tas nav reāli.

Nolieguma izteikšana galvenokārt attiecas uz vienkārša teikuma uzbūvi. Valodas praksē tikai atsevišķos gadījumos jāsaskaras ar neprecizitātēm salikta teikuma daļās, kurās ir noliegums. Nolieguma izteikšanā ir daudz atkāpju no normām. Galvenie iemesli ir likumību nezināšana, paviršība un citu valodu ietekme.

Noliegums var būt pilnīgs vai daļējs. Pilnīgā noliegumā tiek noliegts izteicējs, daļējā – tikai kāds no teikuma palīglocekļiem (apzīmētājs, apstāklis u. tml.). Īpaša nolieguma pazīme ir nolieguma partikulām ne un nē. Jautājuma teikumos nolieguma pastiprināšanai lieto partikulu savienojumu vai ne: Tas taču tā ir, vai ne? (Te nedrīkst lietot  v a i  n ē .)

Bieži teikuma satura precizēšanas nolūkā izteicējs jāmaina leksiski; var gadīties, ka noliegts verbs labāk aizstājams ar tā antonīmu (nenoliegtu verbu): Gaužām  n e i e p r i e c i n ā j a  (ieteicams:apbēdināja ) mūsu jaunieši. (S 1, 83) Ir gadījumi, kad nominālu izteicēju labāk aizstāt ar verbālu: Ekonomiskās vadības sistēma  l i e k  m u m s  b ū t  n e s a m i e r n i e c i s k i e m  (labāk: neļauj mums samierināties ) ar trūkumiem .. (KC 88)

Salikto laiku un modu formās noliegtā verbālā izteicējā tiek noliegts atsevišķā formā lietotais palīgverbs. Noliegts izteicējs bez palīgverba šādās formās nav vēlams: Līdzās tiešajam darbam  n e t r ū c i s  (labāk: nav trūcis ) arī sabiedriskās slodzes (KU 86); Apjukumā viņš  n e n o s p i e d i s  (labāk: nav nospiedis ) īsto gaili.. (OL) u. tml.

Noliegtā nominālā un adverbiālā izteicējā nepieciešama noliegta saitiņa – tās trūkums uzskatāms par kļūdu:  F a k t i,  maigi izsakoties,  n e  t u v u  i e p r i e c i n o š i.  (RB 86) Ieteicams: Fakti .. nepavisam nav iepriecinoši.  ..D a r b s ..  vēl ir n e p i e t i e k a m i  s p r a i g s.  (J 85) Ieteicams: ..darbs vēl nav pietiekami spraigs. Pavisam aplama ir konstrukcija:  A r  s a t i k s m i  n e  s l i k t i  i r. (PV 88) Būtu jāprecizē (varbūt arī pēc satura): Ar satiksmi nav slikti (ir labi ) vai tml.

Noliegtā modificētā izteicējā parasti tiek noliegti semantiskie modificētāji, pašu izteicēja pamatvārdu atstājot pozitīvā formā: Šo grāmatu nevar izlasīt vienā dienā; Līdz vakaram vēl nesāks līt u. tml. (MLLVG 2, 205). Šādos teikumos modificētājs ir vietā. Ja modificētājs ir lieks, tas atmetams, noliedzot izteicēja galveno verbu: ..reibums bija tik liels, ka stūre vairs  n e s ā k a  k l a u s ī t.  (DB 1, 86) Ieteicams: stūre vairs neklausīja. Ja precizējumā nepieciešams iesaistīt modificētāju, tas pārņem noliegumu: ..trenerus  n e s a s t a p t  ne mājās, ne kopā ar braucējiem (S 1, 88); ..transportieris iekārtots tik aplami, ka mēslus  n e k ā  d a b ū t  piekabē iekšā. (PK 80). Šādos gadījumos izteicējs būtu: nevar sastapt; nevar dabūt iekšā.

Nav pieņemamas konstrukcijas, kurās noliegta gan verba finītā forma, gan modificētājs; šāds noliegums īstenībā izsaka apgalvojumi tāpēc var rasties pārpratumi: ..pasažierus šādā apģērbā  n e p ā r v a d ā t  n e d r ī k s t.  Precīzāk: pasažieri šādā apģērbā jāpārvadā.

Latviešu valodā, tāpat kā daudzās citās (krievu, lietuviešu u. tml.), ir divkāršs noliegums: bez izteicēja ir noliegts vēl kāds teikuma loceklis. Noliegtā teikumā noteikti ir jānoliedz arī pronomens vai adverbs. Jālabo teikumi: ..lai  k a t r ā  darba iecirknī nekas nebūtu palaists garām.. (D 79) Pareizi: nevienā iecirknī; Tieši tādēļ neviens tagad neuzdrošinājās izteikt  j e b k ā d u  (pareizi: nekādu, nevienu ) priekšlikumu.. (RP);  V i s i  nedrīkst tā rīkoties. Pareizi: Neviens nedrīkst tā rīkoties.

Ja teikumā noliegts tikai pronomens (t. i.,  noliegums ir daļējs), teikums bieži ir kalkēts, to varētu pārveidot, noliedzot izteicēju (veidojot pilnīgu noliegumu):  ..ņ e m a m  n e  k u r u  k a t r u. (PZ 86) Ieteicams: neņemam kuru katru.

Teikumiem, kuros pie nenoliegta izteicēja ir noliegts adverbs: .. daudzos kolektīvos vēl nepietiekami tiek veikts audzināšanas darbs.. (V 1, 81); ..prese šo mūsu darba aspektu novērtē nepietiekoši. (RB 87) iespējami varianti ar noliegtu izteicēju: pietiekami netiek veikts; pietiekami nenovērtē. Variantus veido arī teikumi ar daļēju noliegumu pie adverba: Tas bija ne tik sen. – Tas nebija tik sen vai Tas bija nesen. Konstrukcijas ar ne slikti, ne labi, ne tālu bieži ir kalkētas un aizstājamas ar attiecīgo pozitīvo sinonīmu labi, slikti, tuvu: Vienīgi “Daugavas” futbolisti spēlēja  n e s l i k t i  (S 1, 85) Ieteicams ..futbolisti nespēlēja slikti; spēlēja labi; Darbs bija paveikts  n e s l i k t i. (K 3, 85) Vēlams: Darbs bija paveikts labi vai Darbs nebija paveikts slikti. Svešu modeļu ietekmē nolieguma vietā tiek lietotas konstrukcijas ar prepozīciju bez: ..finišā viņa bija  b e z k o n k u r e n c e s..  (S 1, 79) Ieteicams: Finišā viņai nebija konkurentu.

Pastiprinātu apgalvojumu bieži izsaka noliegta retoriskā jautājuma formā; šādos teikumos verbam jābūt noliegtam: Kas gan to nezina? ar nozīmi ‘to zina visi’. Aplams teikums:  Ko  g a n  v i s u  L u d m i l a  b r i g ā d e i  m ā c ī j a – kimono, reglāna piegriezumu un citas nebijušas lietas. (DB 1, 86) Pareizi: Ko gan visu Ludmila brigādei nemācīja..

Konstatēts neveikls noliegums:  N e b ū t  n e  m a z s v a r ī g a  i r  a r ī  d a r b a  d i s c i p l ī n a..  (PD 1,86) Ieteicams: Svarīga ir arī darba disciplīna.

Ja vienlīdzīgu teikumpriekšmetu virknē tiek noliegts viens no locekļiem, izteicējs nav jānoliedz: Miermīlīgais kaķis .. pārliecinājies, ka bezdelīgas ligzdā  n e a u g  p u t n ē n i,  b e t  z i e d s.. (OL) Ieteicams: aug nevis putnēni, bet zieds.

Saliktos pakārtotos teikumos nolieguma kļūdas bieži sastopamas pieļāvuma palīgteikumos: J. Ozaliņš atceras dzimto pusi,  k u r  v i ņ š  a r ī  n e b ū t u.  (PD 1, 83) Pareizi: ..lai viņš būtu kur būdams. Šādi kļūdaini palīgteikumi ir kalkēti. Nelatviskas pieļāvuma palīgteikuma konstrukcijas veidotas ar saikļiem kaut arī, lai arī, lai cik; tās jāprecizē. Piemēram: Visi viņi strādāja pēc labākās sirdsapziņas, iestādīja vienu hektāru meža.  U n  k a u t  a r ī  t a s  š a l k s  n e v i s  š o g a d  v a i  n ā k a m g a d,  meža dzīvnieki neatradis sev šeit piemērotu nostūri – tas viss būs nākotnē. (A 83) Varētu šo teikumu labot: Un kaut arī (lai arī) tas vēl nešalks ne šogad, ne nākamgad, kaut arī tuvākajā laikā meža dzīvnieki vēl neatradīs šeit sev piemērotu nostūri, tomēr nākotnē tas viss būs; Vējš,  l a i  a r ī  c i k  s t i p r s  t a s  n e b ū t u,  iznēsā sēklas.. (RP) Pareizi ..lai tas būtu cik stiprs būdams;  L a i  c i k  n et i c a m i  a r ī  n e l i k t o s,  tas notika burtiski metrus desmit no manas mājas.. (OL) Ieteicams: lai arī cik neticami tas liktos..

Ar teikuma komponentiem ir saprasti vienkārša teikuma struktūras shēmas un ārpusshēmas komponenti un to sastāvdaļas, resp., visi teikuma locekļi vienkāršā teikumā un salikta teikuma daļās, kā arī pašas saliktā teikuma daļas.

Vienkārša teikuma uzbūvē liela nozīme ir gramatiskā centra locekļu novietojumam; ar tā palīdzību iespējams nošķirt neitrālu teikumu no ekspresīva – sarunvalodas vai poētiska teikuma. Zināmas likumības ir arī pārējo teikuma locekļu novietojumā.

(1) Gramatiskā centra locekļu novietojumā jāšķir neitrāla vārdu kārta no aktualizētas. Aktualizētu vārdu kārtu nosaka īpaši komunikatīvi uzdevumi (sk. aktuālā dalījuma teoriju). (Mateziuss 1 u. c.) Stilistiski nemarķētos teikumos sastopama tiešā vārdu kārta starp teikuma priekšmetu un izteicēju: teikuma priekšmets, aiz tā seko izteicējs.

Netiešā vārdu kārta sastopama stilistiski marķētos teikumos, visbiežāk sarunvalodas stilā (kas bieži tiek atspoguļots presē, publicistikā). Piemēram: Lai izdodas viss! (S l, 88); Brauca viņš iereibis, bez vadītāja apliecības; Diriģē orķestri skaņdarba autors.. (RB 81). Bieži šādos gadījumos arī atkarīgie locekļi (parasti papildinātāji, apzīmētāji, dažādi apstākļi) tiek aktualizēti, novietoti citādi nekā parasti, un tad jau viss teikums vārdu kārtas ziņā neatbilst parastajām likumībām. Piemēram, neitrālā vārdu kārtā papildinātājs parasti novietots aiz verba, bet, ja teikumā ir netiešā vārdu kārta, tas bieži atrodas verba priekšā: Pēdējā laikā tvaiku slikti piegādā katlu māja.. (LZ 83) Tas var nostāties arī aiz teikuma priekšmeta: Sekmīgi uzsāka iecirkņa darbinieki arī desmitās piecgades trešo gadu. (PKU 78) Ja nerodas saziņas grūtības, pret aktualizāciju iebildumu nevar būt.

Verbālos teikumos ar procesuālu (parasti eksistenciālu) nozīmi verbs nostājas pirms teikumpriekšmeta neitrālos, stilistiski nemarķētos teikumos; šāda vārdu kārta ir objektīva un atzīstama: Ir mierīgs vasaras vakars. Notiks gadatirgus. Būs auksta ziema. u. tml. Šajos gadījumos par atkāpi uzskatāmi teikumi ar teikumpriekšmetu priekš izteicēja: Drīz visi desmit  g a d i  b ū s,  kopš kopā., turamies (LZ 83); Vairāki  p a s ā k u m i  n o t i k s.

Neprecizitātes vārdu kārtā rada uztveres grūtības. Piemēram, ja teikums ir debitīvā un teikumpriekšmets atrodas aiz izteicēja, var būt grūtības tā nošķiršanā no papildinātāja:  V a j a g  v e l t ī t  d a u d z  s p ē k a  u n  e n e r ģ i j a s  p i e r e d z ē j u š i e m  d a r b i n i e k i e m,  lai jaunieši nezaudētu interesi par izraudzīto profesiju.. (KA 85) Lai skaidri realizētu darītāja nozīmi, teikumpriekšmetam jānostājas izteicēja priekšā; Pieredzējušiem darbiniekiem jāveltī daudz spēka, lai..

Jāievēro noteiktas likumības palīgvārdu, saitiņas un modificētāju novietojumā. Palīgverbam verbālā izteicējā jānostājas tieši pirms patstāvīgā verba. Pretējā gadījumā veidojas teikumi, kas gan ir lietojami sarunvalodā, īpaši uzsverot tieši darbību, tās rezultātu, bet neitrālā izteikumā traucē uztveri: ..e s o t  pēkšņs kategorisks rīkojums no pilsētas Izglītības nodaļas  n ā c i s  (S 1, 86); Bet toreiz .. meitene  p ā r l i e c i n ā t a  par to, ka izvēlējusies profesiju visam mūžam,  n e b i j a.  (S 2, 86) Ieteicams: esot nācis rīkojums; meitene nebija pārliecināta. Arī saitiņai ir jābūt tieši izteicēja nominālās vai adverbiālās daļas priekšā; atkāpes ir teikumos ar netiešo vardu kārtu:  N e a t b i l s t o š i  pašreizējām prasībām ir darba drošības tehnikas kabineti (PC 87); Vai iedzīvotājiem  ē r t s  ir darbnīcu darba režīms? u. tml. Ieteicamā vārdu kārta izteicējā: ir neatbilstošs; ir ērts. Vārdu kārta rada iebildumus, ja grūti konstatēt, kurš ir izteicējs un kurš teikumpriekšmets: Par šo mašīnu kvalitatīvajām īpašībām laba  r e k l ā m a  i r  i n t e r e s e  aiz robežām (DB l, 86); Galu galā nervi vai sirds var uzdot –  c i l v ē k s  taču  d e ž u r a n t s  i r,  nevis mašīna. (PC 86) Šādos gadījumos ieteicams lietot precīzu, neitrālu, neaktualizētu vārdu kārtu: interese ir reklāma; dežurants ir cilvēks. Aiz nevērības vai aktualizācijas nolūkos saitiņa dažkārt novietota aiz izteicēja nominālās daļas arī tiešās vārdu kārtas gadījumos: Pēc kara mēs arī mātei  t r ī s  b i j ā m.  (DB 1, 87) Labāk: bijām trīs.

Nav ieteicama pārāk liela distance starp izteicēja nominālo daļu un saitiņu:  I n t r i ģ ē j o š s  šis sporta veids  š ķ i e t  kā zēniem, tā meitenēm. (ĻC 87) Labāk: Šis sporta veids šķiet vienlīdz intriģējošs (labāk: interesants ) kā zēniem, tā meitenēm. Neitrālos informatīvos tekstos vārdu kārtas maiņai nav pamata. Saitiņu nevajadzētu pārāk attālināt no izteicēja nominālās daļas arī teikumā ar tiešo vārdu kārtu, kā teikumā: Mežu un dārzu dienu pasākumi  i r  gan ar estētisku, gan., ar ekoloģisku un ekonomisku ievirzi  v e i c a m i.  (DB 1, 86) Locekļi, kas piesaistīti izteicējam, parasti nostājas aiz tā, tātad: ..pasākumi veicami gan ar.. Ja izteicēja nominālo daļu veido pronomens un ja izteicējs nostājas pirms teikuma priekšmeta, tad izteicēja shēma ir šāda: pronomens + saitiņa, piemēram, Saimniecībā tādi ir septiņi cilvēki.

Semantiskajam modificētajam (bieži fāzes vai modālajam verbam) jānostājas verba priekšā, nevis aiz tā: Interesenti  p i e t e i k t i e s  v a r  (pareizi: var pieteikties ) Brīvības ielā.

Modificētāja vietu drīkst mainīt tikai atbilstoši īpašam komunikatīvam uzdevumam – lai to uzsvērtu, pievērstu tam uzmanību:  T ā  d a r ī t  v a r,  bet sekas ir grūti paredzēt. Nav vēlams starp modificētāju un verbu infinitīvā novietot citus locekļus, attālinot finīto verbu no infinitīvā: Arī mēs jau  s ā k a m  maija beigās  g a t a v o t  mašīnas pļaujai. Apstākli vēlams izvirzīt teikuma sākumā, bet finīto verbu ar infinitīvu atstāt kopā: sākam gatavot.

Jāvairās no teikumiem, kuros nav skaidri nosakāms morfoloģiskais tips – tādi ir grūti uztverami: Joprojām ārkārtīgi  s l i k t s  i r  flotes nosūtīšanas jūrā  s t ā v o k l i s.  (LZ 85) Nav saprotama informācija: ir slikts stāvoklis vai stāvoklis ir slikts; pirmajā gadījumā teikums ir verbāls, otrajā nomināls.

(2) Atkāpes palīglocekļu novietojumā ir ļoti dažādas. (Palīglocekļu izpratni sk.: Freimane 5, 64.) Teikumā veidojas vārdvirknes un vārdkopas. Šo konstrukciju komponentu novietojumā ir vērojamas atkāpes. Normatīvos materiālos īpaša uzmanība pievērsta apzīmētāja novietojumam (MLLVG 2, 447; Strazdiņa 2 u. c.).

Vārdvirknes pirmo nedrīkst likt tādu rindas locekli, kura prepozicionālos apzīmētājus nav iespējams vai nav vēlams attiecināt arī uz nākamajiem rindas locekļiem: Seno latviešu gaumes cienītājiem piedāvāsim  a r  s ē n ē m  p i l d ī t a s  c ū k u  k ā j i ņ a s  u n  p e l ē k o s  z i r ņ u s.  (LD 86) Labāk: pelēkos zirņus un ar sēnēm pildītas cūku kājiņas. Vispārinātājvārda un vienlīdzīgo teikuma locekļu starpā nedrīkst novietot citus teikuma locekļus: ..fermas  k o l e k t ī v s  izteica vēlēšanos strādāt pēc vienota darbuzdevuma – kūts  v e c ā k ā..,  s l a u c ē j a s,  maiņas  s l a u c ē j a.., kūts  s t r ā d n i e k s  un  g a n s. (KC 84) Pareizi: kolektīvs – kūts vecākā, slaucējas, kūts strādnieks un gans..

Vārdkopu komponentu novietojums ir saistīts ar vārdkopu izveidi un lietojumu teikumā; vārdkopu atkarīgie komponenti teikumā parasti ir palīglocekļi. No komponentu novietojuma atkarīga vārdkopas uztveramība; atkarīgos komponentus nedrīkst pārāk attālināt no centrālajiem: ..v a r ē j a  n o k l a u s ī t i e s  ā r p u s ē  p i e  k o n c e r t z ā l ē m  i e r a k s t u s  (PJ 86) – verbālās vārdkopas komponentiem vajadzētu būt kopā: ārpusē pie koncertzālēm varēja noklausīties ierakstus.

Neprecīza komponentu novietojuma dēļ var rasties pārpratumi. Piemēram, nav saprotama vārdkopa  R ī g a s  c e n t r ā l ā  ū d e n s  l ī d ē j u  g l ā b š a n a s  s t a c i j a  (kuru glābj?).

Saliktā teikumā verbālās vārdkopas komponenti reizēm tiek nemotivēti attālināti, starp tiem iestarpinot kādu teikuma daļu vai tos pašus novietojot kādā citā teikuma daļā: Es zināju, ka brauciens ar pirkstu pa karti ir daudzkārt vienkāršāks nekā īstenībā, un tāpēc  i z l a s ī j u  v i s u,  ko savā grāmatu plauktā varēju atrast par  Z i e m e ļ a t l a n t i j u,  lai ..neizietu no mājām nesagatavots. (OL) Verba izlasīt rekcija: ko par ko, tātad varētu ieteikt: .. izlasīju par Ziemeļatlantiju visu, ko varēju atrast..

Dažkārt teikumā veidojas nevēlamas šķietamas vārdkopas – tas ir pārprotamas:  G u r ķ u  v a l s t s  s a g ā d e s  u z d e v u m s  izpildīts (ĻC 84);  Ķ ī m i j a s  s k o l a s  p a d o m e  s a s t ā v  no 5 cilvēkiem. (PJ 64); ..Rīgas sporta pilī būs noorganizēts  p a v a s a r a  g r ā m a t u  g a d a t i r g u s..  (DU 86) Šķietamās vārdkopas veidojas, vārdiem nejauši nostājoties blakus; nav ne  g u r ķ u  v a l s t s,  ne  ķ ī m i j a s  s k o l a s,  ne  p a v a s a r a  g r ā m a t u.  Varētu būt, piemēram, skolas ķīmijas padome; ir pavasara gadatirgus, kurā pārdod arī grāmatas vai tml.; var būt uzdevums piegādāt gurķus valsts uzņēmumiem vai tml.

No verba atkarīgs akuzatīvs (papildinātājs) parasti nostājas verba tiešā tuvumā – aiz verba teikumos ar tiešo vārdu kārtu un tieši verba priekšā teikumos ar netiešo vārdu kārtu: Es lasu grāmatu. Darbu dara cilvēki. Par labu darbu pateicību saņēma mana draudzene. Sarunvalodā akuzatīvs nostājas izteicēja (verba) priekšā arī teikumos ar tiešo vārdu kārtu, kad nosaukto jēdzienu vēlas izcelt kā svarīgu, aktuālu: Palīdzību kaimiņi sniedza grūtos brīžos. Ja substantīvu akuzatīvā aizstāj pronomens, tas nostājas priekš verba: Es lasu grāmatu. Es to lasu. Teikumā:  V a d ī t  u z t i c ē j a  t o  m a n  ir aktualizēta vārdu kārta, taču norādāmā pronomena vieta nav vēlama – man varētu aktualizēt šādi: To vadīt uzticēja man.

Instrumentālis verbālā vārdkopā parasti nostājas aiz verba. Teikums: Otrajā braucienā abi sāncenši  v i e t ā m  m a i n ī j ā s.  (S 1, 79) informatīvā tekstā neiederas; tāds būtu piemērots poētiskā tekstā. Ieteicams: mainījās vietām. Aiz verba jābūt arī atkarīgam lokatīvam: piedalīties talkā. Teikumā: Jaunie., arī visās  t a l k ā s  p i e d a l ā s  (PC 83) ir aktualizēta vārdu kārta.

Ja verba rekcija prasa divus vai vairākus pakārtotos locekļus, tie neitrālā tekstā ir novietojami pēc iespējas tuvāk verbam: veltīt kam ko, darīt zināmu kam ko, paziņot kam ko, iepildīt ko kur, atrast ko kur, teikt ko par ko kam u. tml. Šādu verbu saistāmību parasti rāda vārdnīcās. Atkāpes no verbu rekcijas modeļiem ir uztveramas kā atkāpes no normas. Tās ir pieļaujamas, ja kādu no parastā novietojuma atvirzītu vārdkopas atkarīgo komponentu grib īpaši uzsvērt. Pārējos gadījumos teikuma locekļu novietojums jāprecizē. Vārdu kārtas maiņa pieļaujama, kad tas darīts ar nolūku: dāvanu atdot brālim; komisija uzmanību velti tieši šim jautājumam. Neitrālā vārdu kārta ir: atdot kam ko; veltīt kam ko. Aktualizēta vārdu kārta ir teikumā:  V a j a d z ē t u  k o m b a i n i e r u s  p ē c  p i r m ā  v ā l a  a r  t o r t i  s a g a i d ī t.  Neitrālā tekstā lietojams: sagaidīt kombainierus ar torti.

Rupja kļūda ir tad, ja vārdkopa teikumā neveidojas pilna, ja nerealizējas nepieciešamie verba reakcijas locekļi:  P a r  u z v a r ē t ā j u  s a c e n s ī b ā s  a t z ī t s  u n  p i e š ķ i r t a  p i r m ā  v i e t a  s e s t ā s  k l a s e s  k o l e k t ī v a m.  Pie atzīt nepieciešams papildinātājs akuzatīvā: atzīt ko par ko. Teikumu ieteicams labot: Par uzvarētāju atzīts.. kolektīvs un tam piešķirta pirmā vieta.

Starp vārdkopu komponentiem nedrīkstētu nostāties verbu rekcija neietilpstoši teikuma locekļi: Esam lūguši viņu  a t b i l d ē t  u z  N e l d a s  u n  A n i t a s  no Limbažiem  v ē s t u l i.  (RP) Varētu labot, pilnā veidā rādot verba rekciju – atbildēt kam uz ko: atbildēt uz vēstuli Neldai un Anitai no Limbažiem.

Ja verbam piesaistīti vairāki objektu nosaukumi, akuzatīvs parasti nostājas tūlīt aiz verba. Jālabo teikums: Milicija  m e k l ē  p a r  ļaunprātīgu  i z v a i r ī š a n o s  n o  alimentu  m a k s ā š a n a s  Z i e d o n i..  (RB 87) Ieteicams: Milicija meklē Ziedoni .. par vairīšanos no .. maksāšanas.

Nominālas vārdkopas veidojas pie nomeniem. Visvairāk izplatītas substantīvu vārdkopas. Tās var būt vairākas vienā teikumā un savā starpā dažādi iedarboties, tāpēc var rasties nepieciešamība šādus gadījumus normēt. Vienā teikumā nedrīkst savā starpā sajaukties vairākas atšķirīgas nominālas vārdkopas. Piemēram: Skolās tiek  o r g a n i z ē t a s  s a r u n a s  a r  l a u k s a i m n i e c ī b a s  t e h n i k u m u  u n  a u g s t s k o l a s  a u d z ē k ņ i e m,  s t u d e n t i e m  u n  p a s n i e d z ē j i e m.  (L 2, 80) Te ir sajauktas divas vārdkopas: lauksaimniecības tehnikumu audzēkņi un augstskolas studenti un pasniedzēji. Dažkārt vārdkopas tiek kontaminētas – savilktas vienā saliktā vārdkopā tādos gadījumos, kad to nedrīkstētu darīt. Piemēram, teikumā: Netiek ievēroti  d a r b a  u n  m a k s a s  p a r  s n i e g t a j i e m  p a k a l p o j u m i e m  n o t e i k u m i  (OK 87) ir sajauktas vārdkopas darba apmaksas noteikumi un maksa par pakalpojumiem. Ja blakus teikumā lietotas divas nominālas vārdkopas un otrās vārdkopas atkarīgais komponents ir substantīvs ģenitīvā, pirmā vārdkopa jāpārveido tā, lai tajā nebūtu substantīva ģenitīva un nerastos pārpratumi. Piemēram, teikums: Līdzšinējos apmēros  t u r p i n ā s  g a t a v o t  v i d u s s k o l a s  m a t e m ā t i k a s  u n  l a t v i e š u  v a l o d a s  u n  l i t e r a t ū r a s  s k o l o t ā j u s  u n  b ē r n u d ā r z a  a u d z i n ā t ā j u s  (ĻK 80) būtu precizējams: tiks gatavoti matemātikas un latviešu valodas un literatūras skolotāji vidusskolām un bērnu dārzu audzinātāji.

Deverbāli substantīvi parasti saglabā verba rekciju: dāvināt bērnam – dāvana bērnam; sarunāties ar draugu – saruna ar draugu; maksāt par pakalpojumiem – maksa par pakalpojumiem. Protams, netiek saglabāta visa rekcija pilnībā – zūd objekta nosaukums akuzatīvā pie transitīva verba – dāvināt bērnam rotaļlietu, bet tikai: dāvana bērnam. Verba rekcijas nosacītajam loceklim jānostājas tieši blakus deverbālajam substantīvam. Nav ieteicamas konstrukcijas: preču par pazeminātām cenām pārdošana; sarunas ar studentiem temats u. tml. Ieteicams: preču pārdošana par pazeminātām cenām; temats sarunai ar studentiem. Ja verbālās rekcijas locekļi tomēr ir vairāki, vēlams saglabāt to savstarpējo novietojumu:  ..z ī m ē j u m s  u z  t u m š a  f o n a  a r  g a i š ā m  l ī n i j ā m  var būt akvarelisks. (ĻK 83) Verba reakcija: zīmēt ko ar ko uz kā, tātad: zīmējums ar gaišām līnijām uz tumša fona. Līdzīgi:  P ā r r u n a s  p i e  izvietotas literatūras  s t e n d a  ieplānotas ar Ainažu astoņgadīgās skolas vecāko klašu  a u d z ē k ņ i e m.  (P 2, 78) Ieteicams: pārrunas ar audzēkņiem pie stenda.

Samērā bieži sastopamas pēc sveša parauga veidotas nominālas vārdkopas, piemēram: Mūsu biedrībai ir ļoti liela loma..  l ē m u m u  p a r  d ā r z k o p ī b a s  u n  b i š k o p ī b a s  a t t ī s t ī b u  ī s t e n o š a n ā.  (PKU 78) Grūti minēto saturu pateikt latviskā vārdkopā; to varētu izdarīt ar divdabja teicienu: Mūsu biedrībai ir ļoti liela loma, īstenojot lēmumus par dārzkopības un biškopības attīstību. Mainot vārdu kārtu gramatiskajā centrā, bieži tiek mainīta vārda kārta arī vārdkopās. Piemēram, jālabo vārdu kārta teikumā:  ..i n f o r m ē t ī b a s  k o l e k t ī v ā  p i e t i e k a m a s  n a v  b i j i s.  (OK 87) Ieteicams: Kolektīvā nav bijis pietiekamas informētības.

Ar adjektīvu nosauktam apzīmētājam jānostājas apzīmējamā vārda priekšā. Būtu jālabo teikums:  S i r s n ī g s  p a r  t o  p a l d i e s!  (R) Varētu būt: Par to sirsnīgs paldies! vai Sirsnīgs paldies par to! Tas pats sakāms par attiecīgajiem pronomeniem: nevis  p r o b l ē m a  š ī  p a s t ā v  (PKU 87), bet gan: šī problēma pastāv. Adverbs nostājas substantīva priekšā: maz laika, daudz nepatikšanu, vairāk prieka, maz zelta u. tml., nevis:  R a ž a s  v a i r ā k  un lētāku produkciju. (S 2, 70) Pilnīgi neitrāla vārdu kārta ir teikumā: Arheoloģiskajos izrakumos Latvijā atrasts ļoti maz zelta. Taču jāņem vēra arī aktualizācijas iespējas: Arheoloģiskajos izrakumos zelta Latvijā atrasts ļoti maz.

Ja substantīvam ir piesaistīti vairāki vārdi un viens no tiem ir numerālis, šis numerālis parasti nostājas pirms cita komponenta: trīs jauni cilvēki, viens pieklīdis suns. Teikumā:  O l a i n e s  plastmasu pārstrādes  r ū p n ī c ā  s t r ā d ā j o š i e  t r ī s  p u s a u d ž i  .. apgalvoja.. (DB 1, 88) jāmaina vārdu kārta: trīs Olaines .. rūpnīcā strādājošie pusaudži .

Ja nominālas vārdkopas centrālais komponents teikumā ir iesaistīts prepozicionālā formā (parasti situanta funkcijā), adverbs nostājas prepozīcijas priekšā, nevis aiz tās: apmēram pēc mēneša, nevis:  P ē c  a p m ē r a m  m ē n e š a  nokļuvām savās jaunajās mājās .. (C 80).

Vārdkopu kombinējamā jācenšas saglabāt iesaistīto vārdkopu novietojuma likumības. Lai to izdarītu, jārestaurē iesaistītas vārdkopas. Piemēram, teikumā: Man viņš toreiz  d a u d z  p a l ī d z ē j a  a t k l ā t  n e z i n ā m a  p a r  m ū s u  n o v a d n i e k i e m  (ĻC 78) iesaistītās vārdkopas ir atklāt nezināma (substantivējums) un daudz nezināma, kopā: atklāt daudz nezināma; tātad: .. atklāt daudz nezināma par mūsu novadniekiem.

Samērā bieži sarunvalodā un arī valodas rakstu formā sastopamas pēc svešiem modeļiem veidotas nominālas vārdkopas:  a i z b ē g u š i e  n o  m ā j ā m  p u s a u d ž i;  r o k r a k s t s  a t r a s t a i s  S a r a g o s ā  u. tml. Šādās vārdkopās divdabis vienmēr ir cieši saistīts ar substantīvu un novietojams tieši tā priekšā: no mājam aizbēgušie pusaudži, Saragosā atrastais rokraksts.

Vārdkopas komponents, kas attiecas uz veselu gatavu vārdkopu, parasti ir atvirzīts no centrālā komponenta un atrodas kombinētas vārdkopas priekšā. Tas bieži ir adjektīvs ar vispārīgāku nozīmi, nekā pārējiem atkarīgajiem komponentiem. Piemēram, ir dažādas profilaktiskas apskates – medicīniska, tehniska u. c. Tāpēc adjektīvs profilaktisks vārdkopa profilaktiska medicīniska apskate nostājas pirmais. Vārdkopās:  m e d i c ī n i s k ā  p r o f i l a k t i s k ā  a p s k a t e,  t u r p m ā k a i s  r a ž e n s  d a r b s  u. c. ir atkāpes vārdu kārtā. Ja kombinētā vārdkopā ar substantīvu centrā viens no komponentiem ir substantīvs ģenitīvā, tas parasti ir cieši saistīts ar centrālo komponentu un nostājas tā priekšā, bet priekš tā var nostāties adjektīvs, kas attiecas uz minēto vienkāršo vārdkopu kopumā: tūristu maģistrāle + dzīva = dzīva tūristu maģistrāle. Līdzīgi: plašs preču klāsts; straujš dzīves ritms u. tml. .. Rīgu droši varam saukt par  ā r z e m j u  t ū r i s t u  v i e n u  n o  v i s d z ī v ā k a j ā m  m a ģ i s t r ā l ē m.  (RB 85) Jālabo: par vienu no visdzīvākajām ārzemju tūristu maģistrālēm. Var veidoties kombinētas vārdkopas ar trīskāršu iesaistījumu: svarīgs individuālo saistību jautājums. Ja kombinētā vārdkopā ietilpst pronomens un adjektīvs, pronomens parasti attiecināms uz visu vārdkopu un izvirzāms priekšā: šīs interesantās tikšanās; šāda liela uzmanība.

(3) Atkāpes sastopamas arī patstāvīgo paplašinātāju novietojuma. Pie patstāvīgajiem paplašinātājiem, kuru novietojumā konstatētas atkāpes, pieder situants, determinants un uz vārdu sakaru bāzes funkcionējošs pielikums, kā arī dažādi paskaidrojumi un iespraudumi.

Situants ir patstāvīgs adverbiālas nozīmes teikuma komponents; tas nav pakārtots verbam. Teikumā tam ir īpaša vieta – tas parasti atrodas teikuma sākumā, no verba atvirzītā pozīcijā; tas var atrasties arī teikuma vidū vai beigās, parasti aiz teikumpriekšmeta (nevis tieši aiz verba – šī vieta paredzēta no verba atkarīgiem un tam pakārtotiem apstākļiem, kas kopā ar verbu veido vārdkopas).

Ieteicams labot šādus teikumus; situantu (vai tā grupu) ieteicams novietot teikuma sākumā. Komanda  G u l b e n ē  izveidota  p ē c  d a u d z u  g a d u  p ā r t r a u k u m a,  iekārtots noteikumiem atbilstošs hokeja laukums (S 1, 86); Tās nodrošināja  t a j o s  l a i k o s  lielmēroga mehāniskās enerģijas ražošanu jebkurā vietā. (H 84) Ieteicams: Gulbenē pēc daudzu gadu pārtraukuma izveidota komanda un iekārtots .. laukums; Tajos laikos tās nodrošināja .. ražošanu .. Reizēm, izvirzot teikuma sākumā situantu, jāmaina arī citu teikuma locekļu novietojums un (vai) vispār visa teikuma uzbūve. Piemēram:  P ē c  l a i k ā  n o  1 9 7 9. g a d  a  2 1. l ī d z  2 7. f e b r u ā r i m  i z d a r ī t a j ā m  k o r e k c i j ā m  p a v a d o n i s  “E k r ā n s”  i e v a d ī t s  a p ļ a  o r b ī t ā..  (RB 79) Izvirzot situantu teikuma sākumā, jāveido salikts pakārtots teikums ar apzīmētāja palīgteikumu, kurš ir pakārtots situantam un to raksturo: Pēc korekcijām, kas izdarītas .., pavadonis ievadīts apļa orbītā.

Determinants (patstāvīgs teikuma izveides komponents – personas nosaukums datīvā ar sinkrētisku subjekta un objekta nozīmi) arī parasti nostājas teikuma sākumā. Piemēram, teikumā: Nepieciešams turpmāk pilnveidot darba funkcijas un celt savu prestižu  d a r b a  a i z s a r d z ī b a s  d i e n e s t a m  (PC 87) determinantu grupu ieteicams novietot teikuma sākumā: Darba aizsardzības dienestam nepieciešams turpmāk pilnīgot..

Parasta novirze pielikuma novietojuma ir tā attālināšana no raksturojamā vārda – pielikumam ir jābūt ar to kontaktā. Ir jāprecizē teikums: Sīksti, mērķtiecīgi  ļ a u d i s  darbojas tautas kolektīvā –  t r a d ī c i j u  g l a b ā t ā j i  u n  p i l n v e i d o t ā j i.  (PD 2, 83) Pielikumi glabātāji, pilnveidotāji jānovieto tūlīt aiz raksturojama vārda ļaudis.

Arī paskaidrojumi un iespraudumi teikumā nostājas it ka patstāvīgā pozīcijā attiecībā pret pārējiem teikuma locekļiem, bet pēc novietojuma tie ir saistīti ar paskaidrojamiem vārdiem. Protams novietojams paskaidrojamā vārda priekšā, tāpēc jālabo vārdu kārta teikumā:  V i e s t u r s  k o  l ā v i ņ a  d e j o j a,  p r o t a m s  (L 2, 81). ieteicams: Viesturskolā viņa, protams, dejoja. Piemēram ir paskaidrojuma ievadītājvārds, tas ievada paskaidrojošu iespraudumu, un teikumā tam būtu jānostājas šī iesprauduma priekšā (Blinkena, 2, 249). Šis nosacījums ir jāievēro; piemēram nedrīkst nostāties iesprauduma vidū, tāpēc ieteicams labot teikumu:  J a  m u m s  i r  s k o l a s  a r,  p i e m ē r a m,  ķ ī m i j a s  v a i  k ā d a s  s v e š v a l o d a s  p a d z i ļ i n ā t u  a p g u v i  –  k ā d ē ļ  g a n  n e v a r ē t u  b ū t  k l a s e s  v a i  s k o l a s  a r  p a d z i ļ i n ā t u  d a r b m ā c ī b a s  a p g u v i?  (RB 88) Minētajā teikumā piemēram varētu nostāties aiz determinanta mums: Mums, piemēram, ir skolas ar ķīmijas vai kādas svešvalodas padziļinātu apguvi, tātad varētu būt arī klases vai skolas ar padziļinātu darbmācības apguvi.

Atkāpes iespējamas arī palīgvārdu (MLLVG 2, 473; Augstkalne 5), it īpaši partikulu novietojumā (MLLVG 2, 781; Lepika 2 u. c.).

Daļu savstarpējais novietojums saliktā teikumā ir ļoti nozīmīgs. Valodas praksē konstatētas atkāpes saliktu pakārtotu teikumu uzbūvē – palīgteikumu novietojumā. Saliktā pakārtotā teikumā daļu savstarpējā novietojuma likumības ir samērā stingras. Tās attiecas gan uz virsteikuma un palīgteikuma savstarpējo novietojumu, gan uz palīgteikumu savstarpējo novietojumu, gan arī uz pakārtojuma saikļu un pakārtojamo vārdu novietojumu daļu ievadījumā. Te ietilpst arī tie daļu novietojuma gadījumi, kas konstatējami jauktā saliktā teikumā starp virsteikumiem, starp virsteikumu un palīgteikumu vai starp vairākiem palīgteikumiem, divi pēdējie gadījumi ir attiecināmi tieši uz pakārtojuma sakaru starp daļām. No šī viedokļa pēc daļu novietojuma jaukti salikti teikumi īpašu tipu neveido.

(1) Ir gadījumi, kas skar virsteikuma un palīgteikuma robežas: teikuma locekļi no virsteikuma jāpārceļ palīgteikumā, lai veidotu saliktu pakārtotu teikumu pēc latviešu valodas modeļa:  L a i k a  a p s t ā k ļ i  n a v  z i n ā m i,  k ā d i  b ū s.  (KA 84) Teikums būtu jākonstruē šādi: Nav zināms, kādi būs laika apstākļi.

Nav ieteicams virsteikuma vidū iespraust pārāk daudz un garus palīgteikumus, tā ka virsteikuma turpinājums ir grūti atrodams; tas apgrūtina teikuma satura uztveri, piemēram:  B e t  t a s,  k a,  p a t e i c o t i e s  R ī g a s  p i l s ē t a s  T D P  f i z i s k ā s  k u l t ū r a s  u n  s p o r t a  p a s t ā v ī g ā s  d e p u t ā t u  k o m i s i j a s  u n  –  v ēl  p a r e i z ā k  –  t ā s  p r i e k š s ē d ē t ā j a ..  i e r o s m e i,  v a i r ā k  n e k ā  2 0 0  p i l s ē t a s  p a d o m e s  d e p u t ā t u  s e s t d i e n  j а u  b a l s o j a  p a r  p i r m o  s o l i,  p a r  v ē l ē š a n o s  s p o r t o t,  v i e n  i r  l i e l i s k i.  (S 1, 86) Varētu būt: Bet tas vien ir lieliski, ka .. pēc .. ierosmes.. (īsinot garo un neveiklo palīgteikumu).

Nedrīkst palīgteikumu iespraust starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem vai starp vārdkopas komponentiem virsteikumā, attālinot šos komponentus vienu no otra (citu no cita) un apgrūtinot satura uztveri, piemēram: –  K ā  l a i m ē s  t o  i z p r o t a m,  v a i  v ē s t u l e s,  k u r a s  d ē ļ  a t r o d o s  š e i t,  a u t o r a m  i r  t a i s n ī b a  v a i  n a v  (TL);..t e h n i s k ā s  u z r a u d z ī b a s  p ā r s t ā v i s  p i e z v a n ī j a  u z ..  k o m b i n ā t a  r e a l i z ā c i j a s  n o d a ļ u,  b e t  p ē c  t a m  t i e š i  t ā  c e h a,  k u r ā  f l ī z e s  r a ž o,  p r i e k š n i e k a m.  (DU 85) Teikumi jāpārveido tā, lai palīgteikums vārdkopas nedalītu. Ir gadījumi, kad apzīmējamais vārds, uz kuru attiecas apzīmētāja palīgteikums, ietilpst tādā vārdkopā, kuru nedrīkst dalīt. Tad teikums jāpārveido citādi – apzīmētāja palīgteikumu vārdkopas vidū nedrīkst likt. Jālabo teikums:  K a u ņ a s  k o n d i t o r e j a s  f a b r i k a s,  k u r  ģ i m e n e s  g a l v a  s t r ā d ā  p a r  a t s l ē d z n i e k u,  a r o d b i e d r ī b a s  k o m i t e j a  p i e š ķ ī r u s i  ģ i m e n e i  d i v u s  [dzīvokļus] .. (ZT 2, 85) Varētu būt: Ģimenes galva strādā par atslēdznieku Kauņas konditorejas fabrikā. Šīs fabrikas arodbiedrības komiteja piešķīrusi ģimenei divus dzīvokļus.

Īpaši tiek grēkots apzīmētāja palīgteikuma novietojumā. Apzīmētāja teikumam jābūt tūlīt aiz apzīmējamā vārda (substantīva). Nav pieņemami teikumi:  S e n l e j a  top arvien dziļāka,  k u r u  ļ a u d i s  s a u c  p a r  d a l b i  (OL); Frickalns domīgs kasīja lielajai  c ū k a i  muguru,  k u r a  k a t r ā  m e t i e n ā  d e v a  p a  č e t r p a d s m i t  s i v ē n i e m  (OL); Un viņi gāja uz māju, atstādami  D ā r c i  [zirgu] turpat pļavā,  k u r š  b u b i n ā d a m s  n o s k a t ī j ā s  v i ņ i e m  p a k a ļ.  (OL) Palīgteikumi liekami aiz vārdiem, uz kuriem tie attiecas: senleja, ko sauc par dalbi; cūka, kas katrā metienā deva pa četrpadsmit sivēniem; Dārcis, kurš bubinādams noskatījās. Līdzīgu atkāpju ir ļoti daudz gan rakstos, gan runas norma. Konstatētas arī atkāpes korelāta novietojumā virsteikumā: Viņš labi apzinās  š ī s  s ū t ņ a  m i s i j a s,  k u r u  v i ņ a m  u z t i c  d ā r g i  c i l v ē k i,  s v a r ī g u m u.  (RP) Šādā gadījumā nav iespējams dalīt virsteikumu ar palīgteikumu, labāk vēlams virsteikumā iesaistīt palīgteikumam atbilstošu korelātu pie apzīmējamā vārda un palīgteikumu likt aiz virsteikuma; var veidot pat vēl vienu palīgteikumu: Viņš labi apzinās, cik svarīga ir tā sūtņa misija, kuru viņam uztic dārgi cilvēki. (Par to: Jankevics 1.)

(2) Svarīgs ir virsteikuma un palīgteikuma savstarpējais novietojums. Ir salikti pakārtoti teikumi ar neelastīgu struktūru – palīgteikumam tajos ir noteikta vieta attieksmē pret virsteikumu. Piemēram, seku palīgteikums ar tā ka vienmēr tiek novietots aiz virsteikuma, bet cēloņa palīgteikums, kuru ievada tā kā , virsteikuma priekšā: Zeme saulē bija sasilusi, tā ka ejot svila kailās kāju pēdas; Tā kā vējš pierima, zvejnieki nolēma doties jūrā.

(3) Precīzam jābūt arī palīgteikumu savstarpējam novietojumam. Palīgteikumi jānovieto tā, lai varētu uztvert to attieksmes pret virsteikumu un arī savā starpā. Būtu jālabo teikums:  B e t  i r  t ā d i  c i l v ē k i,  k u r i  t a j ā  l a i k ā,  k a d  v i e n i  r a u j a s  v a i g a  s v i e d r o s,  s t r ā d ā  a r  p i l n u  k r ū t i,  i z t u r a s  k ā  n u l e  n o  z i e m a s   m i e g a  p a m o d u š i e s  l ā č i  –  k u s t a s  l ē n i  u n  n e g r i b ī g i.   (ĻK 95) Lai atvieglotu teikuma uztveri, apzīmētāja palīgteikums jāatstāj aiz apzīmējamā vārda, bet laika palīgteikums jāatvirza uz teikuma beigām: Bet ir tādi cilvēki, kuri izturas kā nule no ziemas miega pamodušies lāči, .., kamēr citi tālā laikā.. strādā ar pilnu krūti.

Palīgteikumu secību nosaka saturs, informācijas svarīgums, tās daļu savstarpējā sakarība. Tuvāk virsteikumam parasti nostājas papildinātāja palīgteikumi, kas piesaistīti virsteikuma verbam, apzīmētāja palīgteikumi, kas piesaistīti apzīmējamam vārdam virsteikumā u. tml. Teikumā:  N a v  z i n ā m s,  j a  m ē s  n e b ū t u  l a i k ā  p a s p ē j u š i  i e r a s t i e s  k ā  v i s s b e i g t o s  pirmajā vietā jāliek teikumpriekšmeta palīgteikums, kas tieši attiecināms uz virsteikuma izteicēju, bet pēc tam pieļāvuma palīgteikums: Nav zināms, kā viss beigtos, ja mēs nebūtu laikā paspējuši ierasties. Tātad tie palīgteikumi, kas ir tieši saistīti ar kādu no virsteikuma vārdiem, ir novietojami ar to tiešā kontaktā.

(4) Saliktu teikumu lietojumā ļoti svarīgs pakārtojuma līdzekļu – saikļu un saikļa vārdu – novietojums palīgteikuma ievadījumā. Pats pirmais nosacījums: saiklim jānostājas palīgteikuma sākumā, nevis kaut kur tā vidū;  P u l k s t e n i s  k a d  r ā d a  d a r b a  b e i g a s,  var iet mājās. Pareizi: Kad pulkstenis rāda darba beigas, var iet mājās.

Palīgteikumu ievadījuma nedrīkst sablīvēt vairāku palīgteikumu pakārtojuma saikļus (pakārtojuma vārdus) citu pie cita; tātad jāmaina arī attiecīgo palīgteikumu novietojums. Konstatēti saikļu ka, ja; ka, lai; ka, jo sablīvējumi. (Lauce 1) Piemēram: Referents uzsvēra,  k a,  j a  arī citi zinātnisko sekciju biedri būtu aktīvāk piedalījušies diskusijās, konferences rezultāti būtu labāki. (JI 83) Šo teikumu varētu precizēt: Referents uzsvēra domu, ka konferences rezultāti būtu labāki, ja arī citi zinātnisko sekciju biedri būtu aktīvāk piedalījušies diskusijās. Līdzīgi piemēri ir bieži sastopami. Retāk konstatēts papildinātāja palīgteikuma un nolūka palīgteikuma savilkums ar saikļiem ka, lai : Autobusu parka administrācija uzskata par nepieciešamu vēlreiz informēt braucējus,  k a,  l a i  nerastos konflikti, pasažieriem pirms izkāpšanas pieturas jānospiež signāla poga. (K 3, 86) Ieteicams labot: ..informēt braucējus, ka tiem pirms izkāpšanas pieturas jāpiespiež signāla poga, lai nerastos konflikti.

Sastopams arī papildinātāja palīgteikuma un laika palīgteikuma savilkums ar saikli ka un saikļa vārdu kamēr : Bet dzīve pierāda, ka,  k a m ē r  pastāv noziedzība un likuma pārkāpumi, šo formu un metožu nekad nebūs par daudz. (KR 83) Varētu labot: Bet dzīve pierāda, ka šo formu un metožu nebūs par daudz tik ilgi, kamēr pastāvēs noziedzība un likumu pārkāpumi.

Konstatēti arī saikļu un saikļa vārdu sablīvējumi, kad pats teikuma saturs nav saprotami pateikts – jāpārveido viss teikums:  Š o b r ī d  i r  s k a i d r s,  k u r u s  u n  k ā  p ā r v e i d o t  j a u s a i m n i e c ī b ā  e s o š o s  a g r e g ā t u s,  t o  p ā r k ā r t o š a n a s  p r i n c i p i  u n  d a r b i e t i l p ī b a.  (PZ 86) Varētu teikumu konstruēt šādi: Šobrīd ir skaidrs, kurus saimniecības agregātus pārveidot un kā to darīt, kādi ir to pārkārtošanas principi un darbietilpība.

Tekstveides likumības ir maz pētītas; atzītu literāro normu šajā jomā pagaidām nav. Tekstā tiek izmantotas visas iespējamās sintaktiskās vienības. Pirmām kārtām tas ir teikums. Vienkāršs teikums ir sintakses pamatvienība un arī galvenā atbalsta vienība tekstā – visas pārējās teksta vienības tā vai citādi tiek salīdzinātas ar vienkāršu teikumu. Svarīgs ir arī salikts teikums kā patstāvīga sintaktiska vienība ar noteiktu uzbūvi. Teikumi ir raksturīgi galvenokārt neitrāla teksta uzbūvei. Ekspresīvā lietojumā, it īpaši sarunvalodā, dialogos, tiek izmantoti dažādi teikumu pārveidojumi. Galvenie no tiem ir parcelāti un reducējumi; svarīgi ir arī izsacījumi un dažādi situatīvi veidojumi. (Kārkliņš 1; Kārkliņš 2, 59–77; Kārkliņš 3)

Ļoti svarīga ir teikuma vieta tekstā, tā sakari ar pārējām teksta vienībām gan no semantiskā (jēdzieniskā), gan arī no formālā (teksta uzbūves) viedokļa. Tekstā parādās vārdu semantiskā un leksiskā patstāvība. Attieksmju nosaucēji (pronomeni, numerāļi, daži adverbi) nespēj pilnīgi patstāvīgi konstruēt teikumus un pašu tekstu. Vienības, kurās šādiem vārdiem ir galvenās funkcijas (piemēram, teikums, kurā teikumpriekšmets ir pronomens), patstāvīgi, ārpus teksta vai situācijas, nespēj veikt komunikatīvo funkciju. Valodas praksē tie var kļūt par šķērsli saziņā. Piemēram, teikums: Tā  ir vistaisnākais ceļš uz nepamatotu pašpārliecību, uz zinātnisku fanātismu, uz pseidozinātni (ZT 1, 65) nav saprotams bez iepriekšējā teikuma: Zinātnē nav nekā bīstamāka par aklu kaislību.

Pagaidām autores rīcībā ir valodas prakses materiāli par teikumu dalījumu tekstā, resp., parcelāciju. Tā ir izplatīta. Tiek parcelēti gan vienkārši, gan salikti teikumi. Ne visi parcelējumi ir akceptējami. Jāievēro galvenais nosacījums: pašai parcelējamai konstrukcijai ir jābūt nevainojamai, sintaktiski precīzai. Valodas praksē gan vienkārša, gan salikta teikuma parcelējumos ir vērojamas divas galvenās tendences: 1) parcelējums nav vēlams un būtu likvidējams, 2) pārāk garu un sarežģītu teikuma struktūru būtu vēlams parcelēt. Parcelācijas galvenais pamats ir aktualizācijas prasības.

(1) Parcelējumi parasti ir motivēti: tiek uzsvērti vai nu atsevišķi teikuma locekļi, vai to grupas. Piemēram: Otra puse bez attīrīšanas satek tieši Gaujā. Kopā ar eļļām un citiem dabas indētājiem. (L 2, 88) Bieži tiek parcelēti vienlīdzīgi apzīmētāji, vismaz daži no tiem, vieni paši vai kopā ar tiem piesaistītiem vārdiem: Akurāts, atsaucīgs un vērīgs autors – tā žurnālisti vērtē savu ārštata kolēģi. Un aktīvs, līdzdarbīgs pilsētas sabiedriskajā dzīvē. (K 3, 82) īpaši aktualizēts, uzsvērts parcelētais loceklis teikumā: Trešais mērķa līniju šķērsoja U. Rābs un kopvērtējumā atkal apsteidza savu sīvāko konkurentu .. Par sekundi. (S 1, 87) Tomēr daudzos gadījumos, kad parcelējums ir vēlams, tas tomēr nav precīzs. Piemēram:  V a k a r s  p i l n s  l ī d z  m a l ā m.  A r  a t p ū t u  u n  l ī d z  d a r b o š a n o s.  A r  s p o r t a  k i n o f i l m u  s k a t ī š a n o s,  i e p a z ī š a n o s  a r  b r e i k a  g r u p a s  d u e t u,  T a l l i n a s  k o n k u r s a  l a u r e ā t i e m,  b a s k e t b o l a  s o d a  m e t i e n u  t u r n ī r u,  l o t e r i j u. (S 1, 86) Te tiek parcelēta papildinātāju virkne, bet tās locekļi visi formāli nav vienādi precīzi veidoti, turklāt parcelēto locekļu ir daudz; otrais parcelāts ir grūti uztverams. Abi parcelāti būtu apvienojami vienā.

Parcelējums var palīdzēt izvairīties no sarežģītākas teikuma konstrukcijas (piemēram, no salikta pakārtota teikuma izveides) un palikt vienkārša teikuma robežās. To var panākt, piemēram, parcelējot apzīmētāju: Nesen ceļotāji rīkoja pirmo šīrudens tikšanos. Ar stāstījumiem par vasarā redzēto. Ar krāsainiem diapozitīviem. (DB 1, 86) Teikums bez parcelējuma būtu šāds: Nesen ceļotāji rīkoja pirmo šīrudens tikšanos, kurā stāstīja par vasarā redzēto un rādīja krāsainos diapozitīvus. Teikums ar pārcelātiem ir dinamiskāks, izteiksmīgāks, labāk uztverams.

Parcelēti tiek arī salikti teikumi. Sevišķi ieteicams parcelēt garus un grūti uztveramus saliktus teikumus, piemēram: Jau kopš bērnības viņš sapņoja par lidošanu, pabeidzis skolu, iestājās Permas avioklubā, bet gadā, kad fašistu karaspēks nodevīgi uzbruka mūsu Dzimtenei, viņu uzņēma aviācijas lidotāju skolā, sākās spraigas teorētiskas mācības. (PJ 82)

Šo teikumu būtu lietderīgi sadalīt vairākos patstāvīgos teikumos (pat bez parcelēšanas), vismaz pirmā daļa būtu veidojama kā atsevišķs vienkāršs teikums.

Atsevišķi patstāvīgi teikumi būtu jākonstruē arī tādos gadījumos, kad teikuma daļām ir atšķirīgi funkcionāli komunikatīvie tipi un tās ir patstāvīgas pēc satura: Tavā pulciņā darbojas tā saucamie grūti audzināmie skolēni, kā tu ar viņiem strādā? (PC 87) Labāk: Tavā pulciņā darbojas .. skolēni. Kā tu ar viņiem strādā?

Nosacījuma palīgteikumi bieži konstruēti bez īstas nosacījuma nozīmes – tādā gadījumā jāmaina teikuma struktūra. Reizēm to var dalīt divos patstāvīgos teikumos. Piemēram:  J a  u z  s k a t u v e s  d ē ļ i e m  P a j a c i  t i k a i  a r  k o k u  p ā r m ā c a  a r l e k ī n u,  t a d  d z ī v ē  K a n i o  n o r ē ķ i n ā t o s  a r  p a v i s a m  c i t i e m  l ī d z e k ļ i e m.  (RP) Varētu būt: Uz skatuves Pajaci tikai ar koku pārmāca arlekīnu. Bet dzīvē Kanio norēķinātos ar citiem līdzekļiem. Šādā gadījumā varētu runāt par salikta sakārtota teikuma parcelāciju, jo otrā teikuma patstāvība ir relatīva.

Labāk būtu veidot patstāvīgus teikumus, ja apzīmētāja palīgteikumam nav skaidra saistījuma ar apzīmējamo vārdu: Zīmīga bija revīzijas komisijas priekšsēdētājas  u z s t ā š a n ā s,  k u r a  p a m a t o t i  m i n ē j a  t r ū k u m u s  d a r b a  o r g a n i z ā c i j ā,  prasot daudz lielāku atbildību no speciālistiem. (KU 83) Varētu labot: Zīmīga bija .. priekšsēdētājas uzstāšanās. Viņa pamatoti minēja trūkumus darba organizācijā un prasīja daudz lielāku atbildību no speciālistiem.

(2) Nevēlamas parcelācijas gadījumos labāk censties saglabāt teikumu nedalītu. Tas attiecas gan uz vienkāršu, gan uz saliktu teikumu.

Vienkārša teikuma gramatiskajā centrā samērā bieži tiek parcelēts teikumpriekšmets, bet ne vienmēr tas tiek darīts motivēti. Piemēram:  V i ņ a  i n t e r p r e t ā c i j ā  s k a n ē s  B a h a  F a n t ā z i j a  u n  f ū g a,  p r e l ū d i j a s  u n  f ū g a s.  T o k ā t a  u n  f ū g a,  k o r ā ļ i  u n  P a s t o r ā l e.  (RB 85) Virknē ir pārāk daudz teikumpriekšmetu, un nezinātājam vispār nav saprotams, par kuriem skaņdarbiem ir runa. Parcelējums nenovērš trūkumus teikuma uzbūvē. Sastopami nevēlami paplašinātāju parcelējumi: Vispirms maksimāli jāizmanto tas potenciāls, kas rodams uzņēmumā. Iekšējās rezerves. (K 3, 86) Parcelēto papildinātāja grupu labāk iesaistīt teikumā: Vispirms maksimāli jāizmanto tas potenciāls, tās iekšējās rezerves, kas rodamas uzņēmumā. Novietoti blakus, papildinātāji kopā ar vārdiem, kas tiem piesaistīti, pēc nozīmes viens otru paskaidro un pastiprina – veidojas ietekmīgāks saturs. Nav motivēts arī apstākļu grupas parcelējums teikumā: Viņi piedalījušies arī izstādē Maskavā.  D a u d z ā s  s k a t ē s  R ī g ā  (P 1, 87) – parcelātā sniegtā informācija līdzinās tai, kura atrodama bāzes teikumā, tāpēc būtu labāk teikumu nedalīt: Viņi piedalījušies izstādē Maskavā un daudzās skatēs Rīgā.

Reizēm ir grūti konstatēt parcelētās konstrukcijas sākotnējo saturu: vai tas ir vienkārša vai salikta teikuma parcelējums. Piemēram: Noskaņojums uzreiz možāks. Un līdz ar to arī darba ražīgums. (A 81) Varētu domāt, ka parcelēts teikumpriekšmets ražīgums ar tam piesaistītiem vārdiem, bet tikpat labi tas varētu būt bijis arī salikts sakārtots teikums ar izteicēja redukciju otrajā daļā. Piemēru pašreizējā veidā atstāt nedrīkst, jo darba ražīgums nevar būt možāks. Varētu būt: Noskaņojums uzreiz kļuva možāks, (un) arī darbs kļuva ražīgāks.

Parcelējot saliktu teikumu, dalījums var būt divējāds: 1) tiek sadalīta salikta teikuma struktūra vai 2) tiek atdalīti atsevišķi locekļi no kādas daļas, parasti no pēdējās. Salikta teikuma daļu atdalīšanu varētu saukt par primāru salikta teikuma parcelāciju, jo tā skar galveno – paša saliktā teikuma struktūru. Atsevišķu locekļu dalīšanu varētu saukt par sekundāru parcelāciju, ar tās palīdzību salikts teikums (tā daļa) tiek dalīts pēc tiem pašiem noteikumiem kā vienkāršs teikums. Svarīgāka ir salikta teikuma primārā parcelācija. (Par saliktu teikumu parcelāciju valodas praksē sk.: Moze.)

Sakārtoto teikumu primārā parcelācija ir grūti nosakāma. Tomēr ir gadījumi, kad ieteicams konstruēt saliktu sakārtotu teikumu, jo parcelāts uztverams kā nemotivēta vienotas struktūras jaukšana. Piemēram: Būs mazliet skumji šķiroties. Paliks gandarījums. (DB 1, 86) Starp fāzes teikumu un parcelātu veidojas pretstata attieksmes. Teikums (arī intonatīvi) būtu labāk uztverams, ja to veidotu vienotu: Būs mazliet skumji šķiroties, bet paliks gandarījums. Nemotivēti parcelēta arī pēdējā daļa teikumā: Tas nav tikai trafaretais abstraktais teiciens – labākie mehanizatori ir tādi un tādi utt. Bet gan darītāja uzslavējums par konkrētu darbu. (PZ 86) Ieteicams: Tas, ka labākie mehanizatori ir tādi.. (?), nav tikai trafarets teiciens – tas ir darītāja uzslavējums.

Parcelācija saliktā pakārtotā teikumā ir uztverama daudz spilgtāk nekā parcelācija saliktā pakārtotā teikumā, jo palīgteikumi ir pakārtoti virsteikumiem un no tiem atkarīgi, un šādā atkarīgumā ir vieglāk konstatēt locekļu vai daļu piederību pie vienota veseluma nekā līdztiesīguma gadījumā. Parasti nav vēlams prepozitīvs palīgteikuma parcelējums: Lai spētu izmantot iepriekšējos gados gūto informāciju un izvairīties senāk pieļauto kļūdu (pareizi: izvairīties no kļūdām ). Visi darbi veicami pašu spēkiem. (DB 1, 86) Varētu apvienot sekošo apzīmētāja palīgteikumu ar virsteikumu saliktā teikumā: Visi kopā tādi īpatnēji cilvēki. Kas var strādāt (DB 1, 86) – Visi .. tādi .. cilvēki, kas var strādāt. Arī nosacījuma palīgteikums ja viņa tuvumā būtu atstājams salikta teikuma sastāvā: Viņa man allaž šķitusi ar īpašu gaišumu apveltīta.Liekas, pat blakusesošie cilvēki kļuvuši labāki, skaistāki. Ja viņa tuvumā. (PK 86) Tātad varētu būt: Viņa man allaž šķitusi ar īpašu gaišumu apveltīta. Liekas, ka pat .. cilvēki kļuvuši labāki, ja viņa ir tuvumā.

Ar saikli jo var ievadīt patstāvīgus teikumus. Turklāt pamatojuma palīgteikumi ir relatīvi patstāvīgāki par daudziem citiem palīgteikumiem. Tāpēc arī pamatojuma palīgteikumu parcelācija ir visai izplatīta. Reizēm tā ir vēlama, bet ne vienmēr. Pamatojuma palīgteikumi būtu atstājami salikta teikuma sastāvā piemēros: Gribas viņam piekrist. Jo nekāds karogu zīds un samts nespēj atsvērt darba cilvēkam dvēseles piepildījuma apziņu par godīgi paveiktu, labi izdevušos darbu (L 2, 88); Ar piemājas zemi dažkārt ir tā, ka tur solis uz vienu vai otru pusi neliekas nekas būtisks. Jo kupicas nezināmu iemeslu dēļ parasti ir pazudušas. (P 2, 84)

Patstāvīgu teikumu var sākt ar saikli lai, bet , palīgteikums labāk būtu atstājams saliktā teikumā, ja tam ir spilgta nolūka nozīme: Devāmies uz baseinu ar neparasti zilu ūdeni. Lai noskalotu ceļa putekļus. (JI 83) Ieteicams nedalīt jauktu saliktu teikumu, ja tā daļas intonatīvi un pēc satura ir cieši saistītas: Meklējām suvenīrus draugiem. Bet izrādījās, ka tādu gandrīz nav. (JI 83) Ieteicams: Meklējām draugiem suvenīrus, bet izrādījās, ka tādu gandrīz nav.

Nevēlamai salikta teikuma sekundārajai parcelācijai ir tādi paši nosacījumi kā vienkārša teikuma locekļu parcelācijai: ..izskatās kā Rīgas kafejnīcā. Varam to atļauties. Varam atļauties… Tie ir vārdi, kas raksturo ne tikai iespējas. Bet arī izdomas bagātību. (C 70) No pēdējā teikuma nemotivēti nodalīts viens no vienlīdzīgajiem teikuma locekļiem bagātību kopā ar tam piesaistītiem vārdiem. Ieteicams: Tie ir vārdi, kas raksturo ne tikai iespējas, bet arī izdomas bagātību.

Palīgteikuma parcelācija kopā ar tā korelātu virsteikumā var būt pieņemama, pat vēlama: Mēs ilgi runājām par pagātni. Par to, kāda ir bijusi dzīve manai paaudzei. Taču bieži korelāta un palīgteikuma parcelējums šķiet nemotivēts – veidojas neveiklas konstrukcijas, kurās korelāts nav novietots īstajā vietā, piemēram: Barības trūkst.Tiem, kuri to pieraduši uz zemes meklēt (L 2,88); Tas bija visai sarežģīts uzdevums. Tāpēc, ka fotografēt nācās lielā karstumā un caurvējā. (K 3, 87) Minētie parcelāti būtu pievienojami bāzes teikumiem. Konstatēta arī nevēlama kombinēta tipa salikta teikuma parcelācija: atdalīts teikuma loceklis kopā ar tam piesaistītu palīgteikumu – teikums tiek pārāk saskaldīts, zūd satura kopsakars: Viņa dzīvo Bērzpilī. Savā ģimenē. Un apkārt viņai bērni. Pieci. (PK 86) Tādā gadījumā labāk veidot saliktu teikumu: viņa dzīvo Bērzpilī savā ģimenē, un apkārt viņai pieci bērni.

Vispār saliktā teikuma kombinētā parcelācija spēj būt visai spēcīgs izteiksmes līdzeklis teikuma aktuālajā dalījumā, īpaši izceļot, uzsverot kādu locekli un reizē ar to arī teikuma daļu: Dziedāšana kā dzīves forma kultūrā vienmēr paliks. Un arī kora dziedāšana, kurā jūt kopu balsu spēku. (I. Ziedonis)

Valodā pastāvīgi notiek dažādu atšķirīgu līmeņu konstrukciju mijiedarbe. Tā parādās, precizējot nevēlamas konstrukcijas, meklējot tām citu, pēc satura atbilstošu, bet formāli atšķirīgu veidu. Iespējama divējāda mijiedarbe: 1) augstāka līmeņa konstrukciju aizstāšana ar zemāka līmeņa valodas vienībām un 2) zemāka līmeņa valodas vienību (konstrukciju) aizstāšana ar augstāka līmeņa konstrukcijām. Atšķirīgu valodas līmeņu konstrukciju mijiedarbē atspoguļojas gan valodas līdzekļu sintagmatiskās un paradigmatiskās sakarības, gan kvantitatīvo un kvalitatīvo sakarību sarežģītība valodā un domāšanā, saturam adekvātu valodas līdzekļu izvēlē.

Augstāka līmeņa konstrukcijas no zemāka līmeņa konstrukcijām atšķiras kvalitatīvi un var atšķirties arī kvantitatīvi (būt garākas). Aizstājot tās ar zemāka līmeņa konstrukcijām, tās it kā tiek vienkāršotas un reizēm arī īsinātas. Šāda aizstāšana parasti ir nepieciešama, ja augstāka līmeņa konstrukcijas ir pārāk sarežģītas, neskaidras, grūti izmantojamas saziņā. Tās aizstājot ar zemāka līmeņa vienībām, ir spēkā valodas līdzekļu ekonomēšanas un vienkāršošanas princips.

Dažādu līmeņu konstrukciju saskare notiek gan sintakses sistēmā (kad jāprecizē dažādu sintakses apakšsistēmu konstrukcijas), gan arī sintakses un morfoloģijas saskarē. Te zemāka līmeņa vienība ir vārds un vārda forma; šādos gadījumos augstāka līmeņa konstrukcijas aizstāšana ar zemāka līmeņa vienību faktiski ir pašas konstrukcijas likvidēšana.

Pastāv arī citādas sakarības adekvātu konstrukciju meklējumos – atšķirīgu līmeņu konstrukciju savstarpēja aizstāšana. Šādas sakarības pastāv starp sakārtotām un pakārtotām konstrukcijām, starp dažādām citām sarežģītām un mazāk sarežģītām konstrukcijām.

Sintaktiskā konstrukcija tiek likvidēta, saglabājot satura adekvātumu un 1) atmetot konstrukcijā liekus valodas līdzekļus, 2) aizstājot konstrukciju ar cita (morfoloģijas) līmeņa vienību – vārdu, vai arī 3) saglabājot visus attiecīgās konstrukcijas valodas līdzekļus, bet citās funkcijās. Var likvidēt zemākās sintakses apakšsistēmas konstrukcijas – vārdu savienojumus (vārdvirknes un vārdkopas).

(1) Vārdvirknes var likvidēt, ja tajās ir divi locekļi un viens no tiem semantiski ir lieks. Šādās vārdvirknēs sastopama tautoloģija: viens un tas pats jēdziens nevajadzīgi nosaukts ar diviem dažādiem vārdiem, starp kuriem ir sakārtojuma sakars; tie var atšķirties savā starpā ar kādu nebūtisku nozīmes niansi. Piemēram: Ne ar kādām materiālām, vai naudas vienībām nevar izmērīt tos  m o r ā l o s  u n  ē t i s k o s  zaudējumus, ko dzērāji nodara ģimenei un sabiedrībai. (K 2, 82) Ētisks ir tikumīgs (SV, 210), morāls ‘uz morāli attiecīgs; tikumisks, ētisks’. (SV, 485) Līdzīgi: Lektors raksturoja tematu  z i n o š i  u n  k o m p e t e n t i.  Arī:  m o n o l ī t a,  v i e n g a b al a i n a  personība (KU 80); skatīties ar  s k e p s i  u n  n e t i c ī b u  (ĻK. 81);  s n o b i s k i  u n  a u g s t p r ā t ī g i  izlikties neko neredzam un nedzirdam (PJ 83) u. tml.

(2) Vārdkopas var likvidēt, ja tajās ir lieks viens no komponentiem – atkarīgais vai centrālais. Šādā gadījumā tiek runāts arī par vārdkopu reducēšanu. (Soida 2) Var būt arī gadījumi, kad visa vārdkopa aizstājama ar tādu sintaktiski adekvātu vārdu, kurš pēc nozīmes atbilst vārdkopas kopējai nozīmei, bet pašā vārdkopā nav minēts. Piemēram: Viņš sniedz informāciju par katru jaunumu, kas notiek  d i n a m i s k i  a u g š u p  m a i n ī g a j o s  “Ā d a ž o s”.  (DB 1, 87) Vārdkopa dinamiski augšup mainīgs ir ļoti neveikla, samākslota, to varētu aizstāt ar vārdu progresējošs vai tml.

Vārdkopas atkarīgais komponents ir atmetams, ja tam nav semantiskas slodzes. Tādas ir vārdkopas gājēju ietve, noteikti apgalvot, izrauties spurtam (spurts ir izrāviens) u. tml. Pietiek ar centrālo komponentu. Lieks var būt arī vārdkopas centrālais komponents – tas ir konstatējams teikumā: Pieļauts liels  i z t r ū k u m a  g a d ī j u m s  veikala “Zemgale”. (KC 84) Pietiek ar vārdu iztrūkums. Arī:  C e ļ u  s t ā v o k l i s  Saldus rajona joprojām ir neapmierinošs. Labāk: ceļi .. joprojām ir slikti.

Atkarīgais komponents atmetams, ja tajā ir tie paši semantiskie elementi, kas centrālajā komponentā, piemēram,  t r u l i  b l e n z t  (blenzt ‘truli skatīties’);  p i r m ā  d e b i j a  (debija ‘pirmā uzstāšanās’);  d a r b a  k o l ē ģ i s  (kolēģis ‘darba biedrs’). Līdzīgi:  k l a u s ī t ā j u  a u d i t o r i j a;  v i s a u g s t ā k ā  k u l m i n ā c i j a;  ļ o t i  m i n i m ā l i;  g a l d a  t o s t s;  g o d a  t i t u l s  (tituls ‘goda nosaukums’) u. tml. Šādās vārdkopās centrālais komponents bieži ir internacionāls vārds, kura nozīme ir pavirši apgūta vai nav pilnīgi izprasta.

Daudzos gadījumos vārdkopa ir aizstājama ar citu, atbilstošas nozīmes vārdu. Tādas ir daudzas formālas vārdkopas (par tām sk. 1.5.2.З.), kalkētas vārdkopas u. c. Piemēram:  s ā k t  s t a r t u  – startēt;  r e a l i z ē t  u z v a r u  – uzvarēt; s e v i i z m i t i n ā t – izdzīvot: .. tādi no dzīvokļiem izmesti kaķēni tomēr s e v i  i z m i t i n a.  (DU 82) Dažas nominālas vārdkopas, kurām ir adverbiāla nozīme, var aizstāt ar adverbiem:  t i e š ā  t u v u m ā  – blakus, līdzās;  l i e k u  r e i z i  – vēlreiz u. tml.

Arī divdabja teicieni ir zināma veida vārdkopas. To pamatā ir divdabis. Veidojot divdabja konstrukcijas, jāņem vērā, ka divdabis ir verba forma un ka tam ir noteiktas attieksmes ar laika kategoriju un tātad arī ar teikuma verbālo izteicēju. Bieži vien divdabja teiciens ir likvidējams un divdabis aizstājams ar verba finīto formu. Ja pats divdabis nav semantiski nozīmīgs, to var atmest un divdabja teicienu aizstāt ar apstākli (bieži ar situantu):  I n d i v i d u ā l i  v ē r t ē j o t  d a r b u s,  par labākajiem atzina Andas Kaverskas audumus ..  Varētu būt: No individuālajiem darbiem par labākiem atzīti..

Vārdkopu var izteikt arī, saglabājot visus valodas līdzekļus: tas pats saturs izteikts citā formā. Piemēram, ja vārdkopa semantiski nav motivēta un tās atkarīgais komponents (vai viens no atkarīgajiem komponentiem) pēc nozīmības teikumā ir patstāvīgs, tas pārveidojams par neatkarīgu teikuma komponentu, piemēram, situantu:  B i e ž ā k a i s  i e m e s l s  ir nepamatotas bailes, ka tas kaitēs veselībai, pazemināsies darba spējas. (KU 83) Ieteicams: Visbiežāk iemesls ir .. bailes.. Vārdkopa biežs iemesls ir neloģiska (tas būtu iemesls, kas atkārtojas daudzas reizes ar starplaikiem).

Ja sarežģītā konstrukcijā nav nekā lieka un atmetama, konstrukciju vienkāršo, aizstāj ar mazāk sarežģītu zemāka līmeņa konstrukciju. Pakārtotu konstrukciju 1) var aizstāt ar sakārtotu un 2) palīgteikumu tajā var likvidēt.

(1) Pakārtotas vienības pieder pie augstāka ranga salīdzinājumā ar sakārtotām, tās ir sarežģītākas pēc uzbūves. Kvantitatīvās sakarības ir dažādas: vārdvirknes var būt ļoti plašas, bet vārdkopas savukārt īsas un koncentrētas; tas pats sakāms, salīdzinot saliktu sakārtotu un saliktu pakārtotu teikumu. Aizstājot pakārtotas vienības ar sakārtotām, galvenais mērķis ir konstrukciju vienkāršošana un to uztveres atvieglošana, novēršot lieku sarežģītību vai neskaidrību.

(a) Ir gadījumi, kad vārdkopas vietā labāk veidot vārdvirkni, ja vārdkopas komponenti pēc satura nav pakārtoti – tie ir līdztiesīgi. Piemēram: Vienkārši nav pierasts  l ū k o t i e s  a p k ā r t  a r  d z i ļ u  d o m ā š a n u.  (KC 83) Neveiklo vārdkopu lūkoties ar domāšanu ieteicams labot: lūkoties un domāt.

(b) Palīgteikums bieži aizstājams ar līdztiesīgu daļu sakārtojuma. Tāds, piemēram, ir relatīvais palīgteikums: Rīdzinieku komanda atstāja pietiekami monolīta kolektīva iespaidu,  k a s  b i j a  p ā r ā k a  p a r  m u m s  a r ī  l ī d z  š i n ē j ā  s a g a t a v o t ī b ā.  (RB 81) Ieteicams: Rīdzinieku komanda atstāja pietiekami monolīta kolektīva iespaidu un bija pārāka par mums arī līdzšinējā sagatavotībā (vai: bija arī labāk sagatavota nekā mēs ).

Saliktā pakārtotā teikumā var būt neskaidras attieksmes starp daļām:  J a  a g r ā k  b i e d r ī b a s  l o c e k ļ i e m  b i j a  p i e e j a m a s  š ī s  b r o š ū r a s,  t a d  t a g a d  i r  c i t ā d ā k.  (S 2, 82) Šajā teikumā pēc satura nav pieļāvuma attieksmju – te ir pretstatījums: Agrāk šīs brošūras bija pieejamas, bet tagad ir citādi.

Bieži jāprecizē salikti pakārtoti teikumi ar nosacījuma palīgteikumu, ja pēc satura nav īsta nosacījuma:  J a  a g r ā k  z i n ā t n i s k o  b i e d r ī b u  b i e d r u  s k a i t s  b i j a  n e l i e l s,  t a d  t a g a d  s k a i t ļ i  r u n ā  p a š i  p a r  s e v i  (JI 78);  J a  p a g ā j u š a j ā  g a d ā  l a b ā k i e  b i j a  K l a i p ē d a s  t r a n s p o r t a  d a r b i n i e k i,  t a d  š ī  g a d a  p i r m a j ā  c e t u r k s n ī  l i e p ā j n i e k i  d a u d z o s  r ā d ī t ā j o s  a p s t e i d z a  s a v u s  s ā n c e n š u s.  (K 3, 82) Abos teikumos starp daļām ir pretstatījuma attieksme; būtu jāveido salikti sakārtoti teikumi ar pretstata saikli starp daļām.

(2) Palīgteikums aizstājams ar vārdu: Cilvēks,  k a s  c e h ā  a t n ā k  n o  j a u n a,  zināmu laiku nespēj kvalitatīvi strādāt profesionālo zināšanu un meistarības trūkuma dēļ. (PJ 76) Ieteicams: Jauns strādnieks cehā zināmu laiku..

Ja precizējamā saliktā pakārtotā teikumā ir viens palīgteikums, saliktais teikums aizstājams ar vienkāršu teikumu. Palīgteikumu var aizstāt ar situantu:  K a d  a t g r i e z ī s i m i e s,  a r  v i e n a s  d i e n a s  a t e l p u  d o s i m i e s  u z  D r u v i e n u.  (LM 86) Ieteicams:Pēc atgriešanās vienu dienu atpūtīsimies un pēc tam dosimies uz Druvienu.

Konstatēti arī nevajadzīgi apzīmētāja palīgteikumi: Lai gan laika apstākli,  k ā d i  l ī d z  š i m  b i j u š i,  ir nelabvēlīgi, tomēr.. Ieteicams: Lai gan laika apstākļi līdz šim ir bijuši nelabvēlīgi..

Pēc satura var būt lieki ieraduma pēc lietotie palīgteikumi kā saka, ja gribat, kas attiecas u. tml.: ..uz dažu apzinīgu mehanizatoru rēķina, kuri patiešām strādā  k ā  s a k a,  no gaismas līdz tumsai, veģetē arī tādi, kuriem darbā sanāk tikai pusslodzīte (P 2, 78); Mums jābūt radošiem, prasīgiem un,  j a  g r i b a t,  arī drosmīgiem formālisma pārvarēšanā. Tie būtu atmetami.

Dažkārt atmetama vesela pakārtota konstrukcija (virsteikums ar palīgteikumu), kam ir formāla slodze, un viena no daļām (kurai ir galvenā semantiskā slodze) var pārvērsties par vienkāršu teikumu:  K a s  a t t i e c a s  u z  s a u s u m u,  t a d  j ā s a k a,  k a  sausā laikā kartupeļi pat ātrāk uzdīgst un izveido spēcīgu sakņu sistēmu. (P 2, 78) Informatīvi nozīmīga ir tikai daļa: Sausā laikā kartupeļi ātrāk uzdīgst un izveido spēcīgu sakņu sistēmu.

Lieki var būt arī palīgteikumi ko tur teikt, ko tur runāt u. tml.: Nav bijis pietiekamas informētības un,  k o  t u r  n o l i e g t,  arī konkurences.

Lieks var būt virsteikums jāsaka, lieta tāda u. tml.:  J ā s a k a,  k a  tas nav iespējams;  L i e t a  t ā d a,  ka laiks kļūst aukstāks. Informatīvā slodze ir tikai: Tas nav iespējams; Laiks kļūst aukstāks. Taču jāņem vērā, ka atmetamās daļas sarunvalodas tekstā var noderēt par saistītājlīdzekļiem starp teksta vienībām, saistījumam ar situāciju u. tml.

Nepilnības sintaktiskās konstrukcijās rāda konteksts: kāda vienība vai konstrukcija semantiski (informatīvi) un arī formāli ir nepietiekama, tā nepauž reālās īstenības faktus un sakarus atbilstoši saziņas prasībām. Nepilnību novēršanā ir vairākas iespējas: pie vārda vai vārdformas var veidot konstrukciju, ka arī var aizstāt zemāka līmeņa vienību resp. konstrukciju ar sarežģītāku – sakārtotu vienību ar pakārtotu, vārdu ar vārdkopu vai teikumu, vienkāršu teikumu ar saliktu teikumu u. tml. Galvenās ir satura prasības: noteicošais ir komunikatīvais mērķtiecīgums un sistēmiskā atbilsme. Šādos gadījumos bieži atkāpjas valodas līdzekļu ekonomēšanas princips.

Ja zemāka līmeņa (morfoloģijas) vienība nespēj nodrošināt pilnvērtīgu saziņu, ieteicams veidot pilnīgi jaunu konstrukciju, parasti vārdkopu uz vārda vai vārdkopas bāzes. Galvenokārt tas ir darāms gramatiskajā centrā – pie teikumpriekšmeta vai izteicēja.

(1) Vārdkopa pie teikumpriekšmeta parasti jāveido, ja teikumpriekšmets lietots metaforiskā nozīmē un skaidrības labad ieteicams to precizēt: “Žēl, ka man pašai jau tuvojas  v a k a r s,” .. nopūšas Anna. (PLS 85) Vārdam vakars ir žargonisma pieskaņa. Labāk: mūža vakars (vai mūža beigas, arī vecums vai tml.).

Neitrālā lietojumā bieži jācenšas novērst vārdkopas aizstāšanu ar vienu šīs vārdkopas komponentu (tas raksturīgs sarunvalodas stilam); vārdkopas arī semantiski ir precīzākas: Abu sāncenšu iegūtie  p u n k t i  (ieteicams: punktu skaits ) aug stipri līdzīgi.

Vārdkopa jākonstruē pie izteicēja, kam pilnā veidā nav realizēta labējā valence; vārdkopa bieži nav ar verbu derivatīvi saistīta: Taču pietika mazliet  a t l a i s t  un sevi pietaupīt, kad iniciatīva jau dienvidnieku rokās. (S 1, 83) Infinitīvam atlaist ir neliterāras sarunvalodas nokrāsa un nepilnīga informācija; to varētu precizēt: atlaist grožus (paturot sarunvalodas nokrāsu) vai palēnināt spēles tempu.

Kā teikts iepriekš, mēs formālās vārdkopas parasti cenšamies aizstāt ar attiecīgajiem vārdu ekvivalentiem, bet ir gadījumi, kad verbu var aizstāt ar formālu vārdkopu: Ziemas siltumnīcās gurķi jau  r a ž o  (PC 83); Plēvju seguma siltumnīcās  b e i d z  r a ž o t  gurķi un tomāti. (DD 79) Verbs ražot ir vismaz divvalents – pie tā nepieciešams subjekta un arī objekta nosaukums; ražot ko. Minētajos teikumos labāk lietot vārdu ienākties vai arī vārdkopu dot ražu vai tml. Vārdkopas vārdu vietā ieteicams lietot teikumos: Ja tamlīdzīgi gadījumi atkārtojas, nepilngadīgo inspekcija pusaudzi  u z k a i t a  (labāk: ņem uzskaitē ).. (DB 1, 87); Šis risinājums bija arī ļoti  t e h n o l o ģ i s k s  (varētu būt: tehnoloģiski izdevīgs ): rūpnieciskās ierīces .. ļauj iegūt fiamītus.. (RB 80)

Lai novērstu teikuma pārblīvētību ar vienas nozīmes situantiem antonīmās formās, ieteicams veidot divdabja teicienu (vārdkopu):  P i r m s  d a ţ i e m  g a d i e m  viņa  p ē c  R ī g a s  k o o p e r a t ī v ā  t e h n i k u m a  b e i k š a n a s  atgriezās savā Jaunjelgavā.. (PJ 86) Labāk būtu: Pirms dažiem gadiem viņa, pabeigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu, atgriezās.. vai arī: Pabeigusi .. tehnikumu, viņa pirms dažiem gadiem atgriezās..

(2) Daudzos gadījumos kāds teikuma loceklis ir aizstājams ar palīgteikumu; ja tas ir vienkārša teikuma loceklis, veidojas salikts teikums. Aizstājamais var būt aktīvs divdabis ar –ošs:  T i r g o j o š ā m  personām vajadzīgas .. finansu nodaļas izziņas (patenti). (ĻK 87) Nevajadzētu transitīva verba divdabi ar –ošs izmantot apzīmētāja funkcijā, labāk: Personām, kas tirgojas, vajadzīgas., izziņas. Arī verbālsubstantīvu ar –šana neprecīzā konstrukcijā labāk aizstāt ar palīgteikumu: Liela uzmanība klausītāju uzstāšanās tika veltīta lopu ēdināšanai. Labāk konstruēt saliktu teikumu darāmajā kārtā: Klausītāji, kas uzstājās (arī: uzstājoties ), lielu uzmanību veltīja lopu ēdināšanai. Tā kā parasti šādi teikuma locekļi ietilpst vārdkopās, tad faktiski augstāka līmeņa konstrukcijās tiek transformētas vārdkopas – par to sk. tālāk (1.5.2.2.2.2.).

Neprecīzas konstrukcijas tiek precizētas, gan precizējot sintaktiskos sakarus, gan veidojot kvalitatīvi sarežģītākas konstrukcijas. Iespējami arī kvalitatīvi papildinājumi, bet tie nav būtiski.

Sakārtotu konstrukciju aizstāšanā ar pakārtotām ir divi galvenie veidi: 1) no vārdvirknēm var veidot vārdkopas un 2) saliktus sakārtotus teikumus var transformēt saliktos pakārtotos teikumos. Jāņem vērā, ka pakārtotas konstrukcijas gan semantiski, gan formāli ir sarežģītākas par sakārtotām.

(1) No vārdvirknēm veidojot vārdkopas, starp vārdiem rodas sarežģītāki sintaktiski sakari. Jāatmet sakārtojuma saiklis; konstrukcijā jāiesaista vārdkopu izveides līdzekļi. Konstatēti tādi gadījumi, kad jāatmet tikai sakārtojuma saiklis, jo virkne ir formāla: Jāraugās, lai darba grāmatiņā tiktu ierakstītas  p a r e i z i  u n  v i s a s  i z m a i ņ a s  darba gaitās. Vārdkopai jābūt: pareizi ierakstīt darba grāmatiņā visas pārmaiņas darba gaitās. Līdzīgi:  P ē c  i e s n i e g u m i e m  u n  mazāku kravu  p ā r v a d ā š a n a i  varēs pieteikt mašīnu, kas būs pielīdzināta kravas taksometram (PD 3, 86) Pareizi: pēc iesniegumiem pieteikt mašīnu mazāku kravu pārvadāšanai.

(2) Otrs veids sakārtotu konstrukciju aizstāšanā ar pakārtotām ir saliktu sakārtotu teikumu transformēšana saliktos pakārtotos teikumos. Piemēram:  S i r s n ī g u  p a l d i e s  t e i c  r o j u p n i e k i  "B a n g a s"  ļ a u d ī m,  v i ņ i  c e t u r t d i e n  n o  a k m e ņ i e m  a t b r ī v o j a  3 0  h a  R o j u p e s  l a u k u.  (PK 82) Otro daļu ieteicams transformēt palīgteikumā, mainot vārdu kārtu: Rojupnieki teic sirsnīgu paldies "Bangas" ļaudīm par to, ka viņi ceturtdien no akmeņiem atbrīvoja 30 ha Rojupes lauku.

Ir divas iespējas: 1) tiek pārveidots teikums, kurā funkcionē vārdkopa – uz vārdkopas bāzes veidojas cits, no iepriekšējā atšķirīgs gramatiskais centrs, un 2) vienkāršs teikums tiek pārveidots saliktā.

(1) Ja vārdkopas atkarīgajam komponentam neloģiskā vārdkopā ir galvenā semantiskā slodze, vārdkopu labojot, veidojas predikatīva konstrukcija; piemēram, precizējot teikumu: Viesi  b a u d ī j a  t i e s ī b a s  izvēlēties vārdkopas atkarīgais komponents kļūst par gramatisko centru, bet centrālais tiek atmests: Viesiem bija tiesības izvēlēties. Neveiklas vārdkopas (piemēram,  s k a r t  d a r b u;  i z d z i e d ā t  a t c e r i ) bieži tiek lietotas ciešamajā kārtā: Sapulcē  t i k a  s k a r t s  d a r b s;  Dziesmu svētku  a t c e r e  t i k a  i z d z i e d ā t a  pagājušajā sestdienā u. tml. Šādas vārdkopas var transformēt teikumos – mainās tā vienkāršā teikuma struktūra, kurā attiecīgā vārdkopa funkcionē (tajās jāmaina arī citi nepiemēroti valodas līdzekļi): Sapulcē tika runāts par darbu vai: Sapulcē bija runa par darbu; Dziesmu svētku atcere notika pagājušajā sestdienā.

(2) Uz vārdkopas bāzes var veidoties palīgteikums; vienkāršs teikums šādā gadījumā tiek pārveidots par saliktu, salikts par mazliet sarežģītākas konstrukcijas saliktu teikumu. Transformējamā vārdkopa parasti ir neprecīza un grūti uztverama:Tā bija  p a t e i c ī b a  p a r  s t u n d u  n e s k a i t ī š a n u  d a r b ā.  (ĻC 78) Labāk: Tā bija pateicība par to, ka darbā netika skaitītas stundas. Līdzīgi.  A p s t ā k ļ i e m  s a s n i e g t  a u g s t u  d a r b a  r a ž ī g u m u  jābūt nodrošinātiem visos pilsētas darba kolektīvos. (K 3, 86) Vārdkopa apstākļi sasniegt vispār nav iespējama; ieteicams pārveidojums: Visos pilsētas darba kolektīvos jābūt nodrošinātiem tādiem apstākļiem, lai varētu sasniegt augstu darba ražīgumu. Substantīva (vai tā substitūta) saistījums ar infinitīvu līdzīgā veidā nav pieņemams. Tas konstatēts arī teikumā: Tika pieņemts  l ē m u m s  k a t r a m  n o s t r ā d ā t  divas dienas stadiona celtniecības darbos. Ieteicams veidot saliktu teikumu: Tika pieņemts lēmums, ka katram jānostrādā divas dienas stadiona celtniecības darbos.

Neveiklu vārdkopu ieteicams aizstāt ar divdabja teicienu: Produkcijas apjoma pieaugums  p a n ā k t s  u z  d a r b a  r a ž ī g u m a  p a a u g s t i n ā š a n a s  r ē ķ i n a.  Neliterāro kalkēto vārdkopu labāk aizstāt ar divdabja teicienu: Produkcijas apjoma pieaugums panākts, paaugstinot darba ražīgumu.

Ja vārdkopas centrālais komponents ir ciešamās kārtas divdabis ar grūti uztveramu rekciju, labāk veidot palīgteikumu:  A r  n o  t r o s ē m  i z v e i d o t u  t r a l i  šis pāris saskanīgi pievilka stirpai pamatīgas salmu kravas. (ĻK 85) Nav ieteicami arī divi blakus lietoti prievārdi – jāveido salikts teikums: Ar trali, kas izveidots no trosēm, šis pāris.. Teikumā: Talsenieki  g r a u d u  s ē j u  p a z i ņ o j u š i  p a r  p a b e i g t u  (KR 80) neprecīzi izpaužas verba pazinot rekcija. Teikums būtu precizējams transformējot: Talsenieki paziņojuši, ka graudu sēja ir pabeigta (ka viņi pabeiguši graudu sēju ).

Divdabja teicienu var aizstāt ar attiecīgas nozīmes palīgteikumu. Pirmām kārtām tas sakāms par visām absolūtā datīva konstrukcijām, kurās ir slēpts otrs, sekundārs teikuma gramatiskais centrs: Un tomēr, lielam vējam pūšot, arī šādā ostā viļņi saceļas prāvi. Šādi absolūtā datīva teicieni ir bez vainas; transformēšanas iespējas rāda valodas sinonīmiskos līdzekļus: Kad pūš liels vējš, arī šādā ostā viļņi saceļas prāvi. Tikai atsevišķos gadījumos sastopamas neveiklas, labojamas absolūtā datīva konstrukcijas: Lai arī trīsdesmito gadu sākumā Radiofona simfoniskais orķestris pieauga līdz 37 mūziķiem,  i z c i l i e m  v i r s d i r i ģ e n t i e m  i e r o d o t i e s,  nācās Radiofona un Operas spēkus apvienot. (PJ 86) Ieteicams konstruēt palīgteikumu: .. kad ieradās izcili virsdiriģenti, vajadzēja ..; tādā veidā tiek precizētas laika attieksmes.

Divdabis ar –ot nosauc ar finīto verbu vienā laikā notiekošu darbību, un tam ir dažādas nozīmes: laika, nosacījuma, subjekta (kopā ar akuzatīvu personas nozīmē), cēloņa u. tml. Nozīme ir atkarīga no vārda, ar kuru saistīts un uz kuru attiecas divdabis. Obligāti jātransformē divdabja teiciens, kura pamatā ir nelokāmais divdabis ar –ot un kurā ir neskaidras subjekta un objekta attieksmes, kā arī laika sakars ar finīto verbu. Ja divdabja lietojumā ir neprecīzas subjekta un objekta attieksmes, ieteicams veidot palīgteikumu:  E s  v i ņ a m  d e v u  l ī d z i  p ā r t i k u,  a r  l a i v u  b r a u c o t  z v e j o t.  Nav saprotams, kurš dod un kurš brauc; precīzāk: Kad viņš ar laivu brauca zvejot, es viņam devu līdzi pārtiku. Līdzīgi lietotu divdabi var aizstāt ar apzīmētāja palīgteikumu: Filma “Puika” ir savdabīgs kinostāsts  p a r  b ē r n a  u z t v e r i,  a u g o t  z e m n i e k a  s ē t ā  p a g ā j u š ā  g a d s i m t a  b e i g ā s.  (PKU 78) Pārveidotajā teikumā ieteicams arī palīgteikuma korelāts virsteikumā: Filma .. ir .. kinostāsts par tāda bērna pasaules uztveri, kurš audzis zemnieku sētā pagājušā gadsimta beigās. Ja divdabim ir cēloņa nozīme, var konstruēt cēloņa palīgteikumu: Brigāde zaudēja laiku,  d a ž i e m  t ā s  l o c e k ļ i e m  d a r b u  n o s e b o j o t.  (PC 78) Ieteicams: Brigāde zaudēja laiku, tāpēc ka daži tās locekļi noseboja (nokavēja) darbu.

Divdabja teicienu transformēšanā iespējamas vairākas paralēlas iespējas. Piemēram: Redakcijas piezīme:  p i e ļ a u j o t  l ī d z ī g u s  p ā r k ā p u m u s,  n ā k a m a j ā  r e i z ē  v i s i  v a i n ī g i e  t i k s  s a u k t i  v ā r d ā.  (PC 87) Jāprecizē laika attieksmes un jāparāda nosacītība; būtu vietā nosacījuma palīgteikums: Ja tiks pieļauti līdzīgi pārkāpumi, .. visi vainīgie tiks saukti vārdā. Otra iespēja: Par līdzīgiem pārkāpumiem visi vainīgie tiks saukti vārdā. Divdabja teicienus iespējams aizstāt dažādā veidā; transformācijām jābūt motivētām un jāpadara teikums saprotams, vieglāk uztverams.

Divdabis ar –is un tam piesaistīti vārdi var veidot neveiklu vārdkopu: palīdzību meklēt nākušais, par tradicionālu kļuvušais u. tml. Šādos gadījumos labāk veidot palīgteikumu: Divdesmit valstu vingrotāji startē jau  p a r  t r a d i c i o n ā l u  k ļ u v u š a j ā  starptautiskajā turnīrā; Viņa ir  u z ņ ē m u m a  v ē s t u r ē  j a u  p i r m s  1 6  g a d i e m  i e g ā j i s  c i l v ē k s  u. tml. Ieteicams: .. vingrotāji startē starptautiskajā turnīrā, kurš jau kļuvis tradicionāls; Viņa ir cilvēks, kurš jau pirms 16 gadiem iegājis uzņēmuma vēsturē. Ja divdabim ar –is ir spilgta atributīva nozīme, skaidrības labad var konstruēt apzīmētāja palīgteikumus, piemēram: Misis Čeizena atgriezās kopā ar slaidu, garmatainu meiteni, ģērbušos ādas jakā ar platām, mīkstām malām. (TL) Varētu būt: Misis Čeizena atgriezās kopā ar slaidu, garmatainu meiteni, kas bija ģērbusies ādas jakā..

Ja divdabim ar –ošs piesaistīti verba rekcijas nosacīti vārdi, labāk konstruēt apzīmētāja palīgteikumu:  V i e n a  n o  s v a r ī g ā k a j ā m,  d a u d z u s  i n t e r e s ē j o š a,  ir dzīvokļu problēma. Varētu labot: Viena no svarīgākajām problēmām, kas interesē daudzus, ir dzīvokļu problēma.

Ar palīgteikumu aizstājams atvasinājums ar –šana pārāk garas nominālas vārdkopas centrā: P l a š u  z i ņ o j u m u  p a r  d a r b a  u z l a b o š a n u  a r  i e d z ī v o t ā j u  v ē s t u l ē m  n o l a s ī j a  s e k r e t ā r e.  Ieteicams: Plašu ziņojumu par to, kā uzlabot darbu ar iedzīvotāju vēstulēm, nolasīja sekretāre. Ja atvasinājumam ar –šana ir nolūka nozīme, to var aizstāt ar nolūka palīgteikumu Cāļu audzēšanas apstākļu  u z l a b o š a n a i  tiks pārbūvēta jaunputnu novietne. Var teikt: Lai uzlabotu cāļu audzēšanas apstākļus, jaunputnu novietne tiks pārbūvēta.

Ar palīgteikumiem aizstājamas arī pārāk garas, neveiklas nominālas vārdkopas: Izdoti divdesmit numuri, kuros  a t s p o g u ļ o t i  r e i d u  p a r  d a r b a  k a v ē j u m i e m,  t e h n i k a s  g l a b ā š a n u  u n  d a r b a  k v a l i t ā t i  r e z u l t ā t i.  (S 2, 79) Ieteicams: Izdoti divdesmit numuri, kuros atspoguļoti rezultāti, kas iegūti reidos par darba kavējumiem, tehnikas glabāšanu un darba kvalitāti.

Palīgteikums ir viens no adekvātiem līdzekļiem nevietā lietotu salīdzinājumu aizstāšanai. Aizveda mūs pie sarkanu  k ā  t u l p e s  minerālu kaudzes. Ieteicams: Aizveda mūs pie minerālu kaudzes, kas bija sarkana kā tulpes. (Arī: tulpju sarkanumā. ) Konstatētas garas, neveiklas, nominālas vārdkopas ar subjekta nosaukumu datīvā, ko labāk transformēt palīgteikumā:  V i ņ a  u z s v ē r a  n e p i e c i e š a m ī b u  k a t r a m  s k o l o t ā j a m  i z d a r ī t  p ā r m a i ņ a s  s a v ā  d a r b a  o r g a n i z ā c i j ā,  s t i l ā  u n  m e t o d i k ā.  (V 1, 86) Labāk: Viņa uzsvēra, ka katram skolotajam nepieciešams citādi organizēt savu darbu, mainīt darba stilu un metodiku.

Transformējot vienkāršāku konstrukciju sarežģītākā, pēdējā bieži vien kaut ko var īsināt vai atmest, precizēt: Divas komandas visu laiku  s ī v i  c ī n ī j ā s  p a r  v i e n ī g o  c e ļ a z ī m i  u z  p i r m o  g r u p u. Vārdu savienojums vienīgā ceļazīme ir lieks, ja pirmajā grupā var iekļūt tikai viena no komandām, pietiek ar šādu teikuma konstrukciju: Divas komandas visu laiku sīvi cīnījās, lai iekļūtu pirmajā grupā.

Vārdkopas atkarīgo komponentu – substantīvu lokatīva – var aizstāt ar pamatojuma palīgteikumu: Republikas meiteņu izlase konkurentēm  z a u d ē j a  galvenokārt fiziskajā  s a g a t a v o t ī b ā.  (S 1, 80) Labāk: Republikas meiteņu izlase zaudēja, jo bija sliktāk sagatavota nekā konkurentes.

Uz vienkārša teikuma bāzes konstruējams salikts teikums, ja vienkāršais teikums ir sarežģīts un grūti uztverams. Tādu gadījumu nav daudz. Piemēram:  R a ţ o ž a n a s  p l ā n a  n e i z p i l d i  i e s p a i d o j a  a t p a l i c ī b a  a l u m ī n i j a  t ū b u  r a ž o š a n a s  l ī n i j a s  i e v i e š a n ā  n e p i l n ī g ā  t e h n i s k ā  r i s i n ā j u m a  d ē ļ.  (K 2,78) Labāk: Ražošanas plāns netika izpildīts tāpēc, ka nepilnīgā tehniskā risinājuma dēļ kavējās tūbu ražošanas līnijas ieviešana.

Dažkārt saliktus teikumus transformē teikumos ar sarežģītāku struktūru: viena palīgteikuma vietā iesaista divus vai vairākus. Piemēram: Darbmācības skolotāja pacietīgi mācīja,  k ā,  p a r e i z i  i e v e r o t  d i e g u,  i z n ā k  d a u d z s k a i s t u  z ī m ē j u m u.  (D 83) Labāk: Darbmācības skolotāja pacietīgi mācīja, kā pareizi ieverams diegs, lai iznāktu daudz skaistu zīmējumu. Saliktu sakārtotu teikumu var transformēt jauktā saliktā teikumā; precizēšanai teikumā iesaistāms vēl viens palīgteikums: Daudzi domāja, ka bulgārietes uz ilgu laiku ir atkāpušās un samierinājušās ar galvenās lomas zaudējumu,  t a č u  d r ī z  v i e n  š i e  p a r e d z ē j u m i  n e p i e p i l d ī j ā s.  (S 1, 81) Pēdējā daļā iesaistāms teikumpriekšmeta palīgteikums: ..taču drīz vien izrādījās, ka šie paredzējumi nav piepildījušies.

Latviešu valodā, tāpat kā daudzās citās valodās, ir sastopamas tādas vārdkopas, kurās tikai viens no komponentiem ir semantiski pilnvērtīgs. Tās tiek lietotas gan kā vārdu ekvivalenti, gan arī (reti) kā teikuma ekvivalenti. Ir tādi gadījumi, kad izdevīgāk lietot vārdu savienojumu ar nepilnvērtīgu vārdu tajā nekā vienu vārdu, piemēram, izdarīt mērījumus, nevis mērīt, izdarīt metienu, nevis mest u. tml. Šādām vārdkopām tāpat kā vārdiem ir nomināla nozīme, un tas tikai formāli ir vārdkopas, tāpēc turpmāk tas sauktas par formālām vārdkopām.8

Nav viegli vērtēt formālās vārdkopas un to vietu valodas sistēmā un arī valodas praksē. Formālās vārdkopas veido it kā zināmu pārejas pakāpi no pilnnozīmes vārdkopām uz vārdkopu analogiem.

Kā pilnnozīmes vārdkopas arī formālas vārdkopas var piederēt pie dažādiem morfoloģiskajiem tipiem. Visizplatītākās ir verbālās formālās vārdkopas; to centrālais komponents ir desemantizējies verbs, kas veic gramatiskas (laika, izteiksmes, personas rādītāja) funkcijas. (Bankavs 1, 16; Bankavs 2) Šāda desemantizācija notiek kā latviešu, tā arī citās valodās. Bieži desemantizējas vispārinātas nozīmes verbi; to nozīme tuvinās gramatiskajai nozīmei. Tādi ir verbi darīt, dot, gūt, iet, likt, panākt, nākt, ņemt, pildīt, risināt, sniegt, strādāt, tikt, teikt, turēt, vadīt, veikt, vest u. c., kā arī priedēkļatvasinājumi no tiem un līdzīgiem verbiem. Piemēram, dot solījumu, dot signālu, dot rīkojumu, izdarīt secinājumus u. tml. Centrālais komponents var būt arī deverbāls nomens – veidojas attiecīgajām verbālajām paralēlas nominālas vārdkopas: nodarboties ar racionalizāciju – nodarbošanās ar racionalizāciju; dot solījumu – solījuma došana.

Formālās vārdkopas tiek plaši lietotas; tās veido valodas sinonīmiskos līdzekļus un funkcionē gan kā vārda, gan kā teikuma ekvivalenti. Tās var būt terminoloģiskas (dot liecību tiesā; sniegt pirmo palīdzību ) un neterminoloģiskas (dot pretsparu, dot atbildi ). Neterminoloģiskajās vārdkopās var būt sinonīmiski centrālie komponenti: dot padomu – sniegt padomu. Tie var atšķirties ar semantiski stilistiskām vai tikai stilistiskām niansēm (Bankavs 2, 11 – 14); šādām vārdkopām centrālie komponenti ir variatīvi. Sinonīmiski formāli veidojumi sastopami arī gadījumos, kad verbālie komponenti nepavisam nav sinonīmi: taisīt jokus un dzīt jokus. Šādas vārdkopas ir tuvas frazeoloģismiem. Tāpat kā frazeoloģismiem, tām, pirmkārt, ir abus komponentus apvienojoša nozīme, otrkārt, tās visumā ir stabili, ar tradīciju nostiprināti veidojumi un 3) tās ieņem vienu sintaktisko vietu (otrā un trešā pazīme piemīt arī vārdkopu analogiem). Veida kategorijas izpausme formālajās vārdkopās ir visai sarežģīta. Nav iespējams pretstatīt, piemēram, formālās vārdkopas dot padomu un iedot padomu pēc perfektīvuma vai imperfektīvuma – vārdkopas centrālais komponents pret to ir indiferents. Ja verbālā vārdkopā centrālais komponents ir perfektīvs priedēkļverbs, bet atkarīgais – substantīvs bez perfektīvuma diferences, formālajai vārdkopai var būt gan perfektīva, gan imperfektīva nozīme: izdarīt dezinfekciju – dezinficēt vai izdezinficēt; izdarīt remontu – remontēt, izremontēt u. tml. Ja atkarīgais substantīvs ir deverbāls un tam ir perfektīva nozīme, arī visai vārdkopai ir perfektīva nozīme: izdarīt ierakstu – ierakstīt (nevis rakstīt ). Vārdkopai arī tad ir perfektīva nozīme, ja verbs ir imperfektīvs, bet pabeigtības nozīme piemīt substantīvam: dot ieguldījumu – ieguldīt; dot novērtējumu – novērtēt; dot piekrišanu – piekrist u. tml.

Konstatēti arī gadījumi, kad verbs vēl nav pilnīgi desemantizējies un vārdkopas formālums ir apšaubāms: celt priekšā – runāt, lasīt, teikt u. tml.; nodarboties ar zvejniecību – zvejot. Ir pilsoņi, kas  n o d a r b o j a s  ar nelikumīgu  z v e j n i e c ī b u.

Formālajām vārdkopām piemīt zināms trafaretums un pat neprecizitāte, un valodas praksē, it īpaši stilistiskos nolūkos, tām bieži jācenšas atrast neitrāli adekvātus valodas līdzekļus. Tās var aizstāt ar vārdu vai arī ar teikuma konstrukciju.

(1) Formālās vārdkopas ļoti bieži tiek lietotas vārda ekvivalenta funkcijā. Parasti tās ir verbālas vārdkopas. Formāla vārdkopa kā vārda ekvivalents atbilst vienam vārdam, ir tā sinonīms un var tikt ar to aizstāta. Atbilsme var būt derivatīva – formālajā vārdkopā ietilpst ar vārda ekvivalentu derivatīvi saistīts vārds. Piemēram, darīt un attiecīgie priedēkļverbi saistījumā ar substantīvu nosauc substantīva semantikā ietvertu darbību; izdarīt remontu – remontēt, izdarīt secinājumus – secināt u. tml. Tāda ir verbālo formālo vārdkopu lielākā daļa: izdarīt dezinfekciju; izdarīt spriedumu; nodarboties ar izlaupīšanu; dot atbildi; dot paskaidrojumus; nodot ziņojumu; uzdot jautājumu; palaist joku u. tml. Adekvātos verbus nosaka pēc formālās vārdkopas centrālā komponenta subjekta vai objekta orientācijas. Centrālajam komponentam lielāko tiesu ir objekta orientācija – tas nosauc uz kādu objektu vērstu darbību; tādi ir verbi dot, sniegt, likt, ņemt u. c. Tādā gadījumā vārdkopu var aizstāt ar tiešu verbu: uzdot jautājumu – jautāt. Ja centrālais komponents ir subjekta verbs (iet, nākt u. tml.), vārdkopai atbilst refleksīvais verbs: iet mazumā – mazināties. u. tml. Refleksīvais verbs var būt adekvāts arī formālajām vārdkopām ar objekta orientāciju, ja objekts darbojas paša subjekta sfērā un darbība tātad attiecas uz subjektu: gūt bojājumus – bojāties; iziet mācību – mācīties u. tml. Formālajās vārdkopās var iesaistīties arī citi komponenti: izdarīt sējas mašīnu pārbaudi; veikt rūpīgi pārbaudi u. tml.

Vairākām formālām vārdkopām atbilst vēlami adekvāti valodas līdzekļi – it īpaši tas ir sakāms par kalkētām vārdkopām:  i z n e s t  s p r i e d u m u  (tiesu praksē),  n e s t  a t b i l d ī b u,  s t ā t i e s  p i e  u z d e v u m a  p i l d ī š a n a s,  d o t  n o s a u k u m u,  p i e g r i e z t  v ē r ī b u,  l i k t  a k c e n t u,  i z d a r ī t  i z m a i ņ a s,  d o t  p i e k r i š a n u,  t u r ē t  u z r a u d z ī b ā,  s a v e s t  k ā r t ī b ā,  s t ā d ī t  j a u t ā j u m u  u. c. Tās jācenšas aizstāt:  v i r z ī t  s a r u n u  uz darba kolektīviem – sākt runāt par darba kolektīviem;  p a v e i k t  r e m o n t u  – izremontēt;  s a v e s t  k ā r t ī b ā  žogu – salabot žogu;  s a v e s t  k ā r t ī b ā  mašīnu – salabot vai izremontēt;  i z t e i k t  s o l ī j u m u  – solīt, apsolīt;  v e i k t  d e ž ū r a s  – dežurēt. Neveiklas formālās vārdkopas var veidoties konkrētā teikumā: ..jauniešus uz šo mācību iestādi  n o s ū t a  a r  k o m a n d ē j u m u.  (K 2, 84) Ieteicams: komandē. Viņa pienākumus neviens  n e d u b l ē.  Varētu būt: viņu neviens neaizstāj, viņa vietā neviens nestrādā. Ir gadījumi, kad individuāli veidotas kombinētas formālas vārdkopas aizstājamas ar brīvām vārdkopām: Lielākoties  s t r ā d ā j a m  t a l k u  v e i d ā..  (C 82) Labāk: rīkojam talkas.

Liela daļa formālo vārdkopu ar objekta orientāciju brīvi lietojamas paralēli adekvātajiem verbiem un veido sinonīmiskus valodas līdzekļus, bagātina valodu.

Formālās vārdkopas, kurās ir subjekta orientācija, bieži vēlams aizstāt ar adekvātiem subjekta nozīmes verbiem:  g ū t  b o j ā j u m u s  ar bojāties,  g ū t  i z p l a t ī b u  ar izplatīties,  i z i e t  a p m ā c ī b u  – tikt apmācītam,  v ē r s t i e s  p l a š u m ā  – paplašināties,  u z ņ e m t  s t a r t u  – startēt  u. tml.: Elektrodzinējs  g ū s t  b o j ā j u m u s;  Skolēni  i z i e t  r a ž o š a n a s  apmācību; Diskusija vēršas plašumā; Sportists  u z ņ ē m a  sekmīgu  s t a r t u  u. tml. Vārdkopai ar subjekta orientāciju var atbilst arī objekta verbs: tikt skaidrībā – noskaidrot.

Iespējams arī tāds formālās vārdkopas ekvivalents, kam nav nekādu derivatīvu sakaru ar vārdkopu: dot vārdu – solīties; iziet no ierindas – sabojāties; vadīt dienas – dzīvot; zaudēt dzīvību – mirt, nomirt, iet bojā; Noziedzīgas nolaidības rezultātā jūrā devās neizlabots kuģis un 512 tā pasažieri  z a u d ē j a  d z ī v ī b u.  (LZ 81) Šādas formālas vārdkopas bieži ir kalkētas. Tās vēlams aizstāt ar adekvātiem vārdiem. Tādas ir arī:  d o t  i d e j u  – ierosināt;  p i e l i k t  p u n k t u  – beigt;  a t s t ā t  i e s p a i d u  – ietekmēt;  s t ā d ī t  p r i e k š ā  – iepazīstināt;  t a i s ī t  s l ē d z i e n u  – spriest, secināt u. c. Plaši tiek lietotas nevēlamas kalkētas formālas vārdkopas  ņ e m t  l ī d z d a l ī b u  – piedalīties;  n ā k t  p i e  p ā r l i e c ī b a s  – pārliecināties;  n ā k t  p i e  s e c i n ā j u m a  – secināt;  i z d a r ī t  s p i e d i e n u  – piespiest;  p i l d ī t  d i e n e s t u  – dienēt;  p a t u r ē t  k o n t r o l ē  – kontrolēt;  n o v e s t  l ī d z  g a l a m  – izdarīt, paveikt u. c. Konstatēti arī samērā individuāli veidojumi:  i z d a r ī t  p u b l i k ā c i j u  – publicēt;  i z d a r ī t  f o t o g r ā f ē j u m u s  – fotografēt. Jāvairās no formālām vārdkopām ar –šana, ja tajās ir desemantizēti locekļi:  i z d a r ī t  c a u r s k a t ī š a n u  – caurskatīt u. tml. (Veidemane 2)

Nominālu formālu vārdkopu ir ļoti maz – konstatēti tikai daži piemēri: organizētā veidā – organizēti; rekonstrukcijas darbi – rekonstrukcija; nodarbošanās ar racionalizāciju – racionalizācija.

(2) Formālas vārdkopas teikuma ekvivalenta funkcija lietotas pareti. Tādas ir: i e ņ e m t  v i e t u  – ir vieta;  t u r ē t  n o v ē l ē j u m u s  s v ē t u s  – novēlējumi ir svēti u. tml.; Ļoti svarīgu  v i e t u  mūsu uzturā  i e ņ e m  agrie dārzeņi. Labāk: ..svarīga vieta ir dārzeņiem.

Vairākām formālām vārdkopām atbilst teikuma konstrukcija ar ciešamo kārtu gramatiskajā centrā:  g ū t  a t b a l s t u  – tikt atbalstītam;  a t r a s t i e s  k o n t r o l ē  – tikt kontrolētam;  s a ņ e m t  k r i t i k u  – tikt kritizētam u. tml.: Aicinājums  g u v a  dedzīgu  a t b а l s t u.  – Aicinājums tika dedzīgi atbalstīts. Līdzīgi: Finālturnīrs  u z ņ ē m i s  g a i t u  (sācies vai ticis atklāts ) u. tml.

Daļa formālo vārdkopu ir nominālā sastata izteicēja ekvivalenti:  d a l ī t  a t b i l d ī b u  – būt vienlīdz atbildīgiem;  n ā k t  g a t a v a m  – būt gatavam;  n e s t  a t b i l d ī b u  – būt atbildīgam;  i z r ā d ī t  v i e s m ī l ī b u  – būt viesmīlīgam;  s p ē l ē t  l o m u  – būt svarīgam, nozīmīgam, būt lielai nozīmei u. tml.: Abi priekšnieki  d a l a  a t b i l d ī b u;  Izrāde  n ā k s  g a t a v a  janvārī; Pilsoņiem  j ā n e s  a t b i l d ī b a  par tīšu pases bojāšanu vai nevērīgu glabāšanu; Kluba vadītāji mums  i z r ā d ī j a  lielu  v i e s m ī l ī b u;  Savu  l o m u  s p ē l ē  tradīciju trūkums mākslā u. tml. Minētās (galvenokārt kalkētas) vārdkopas vēlams aizstāt ar predikatīvam konstrukcijām: priekšnieki ir atbildīgi; izrāde būs gatava; kluba vadītāji pret mums bija ļoti viesmīlīgi u. tml.

Formālas vārdkopas ekvivalents var būt izteicējs kopā ar modificētājverbu: ķerties pie būvēšanas (sarunvaloda) – sākt būvēt. Formālu vārdkopu var aizstāt arī ar sekundāri predikatīvu komponentu: vilšanās pārņemti – vīlušies u. tml. Formālas vārdkopas lietojamas tikai nepieciešamības gadījumā.

Konstrukciju izveidē: 1) valodas līdzekļu var būt pārāk daudz vai arī 2) to nepietiek.

Valodas līdzekļu pārdaudzums konstrukcijās var būt ļoti dažāds. Ir iespējams teikuma pārblīvējums ar divdabjiem un divdabja teicieniem, ir semantiski pārsātinātas vārdkopas u. tml. Pārdaudzumu novērš, konstrukciju pārveidojot un īsinot.

Ja vārdkopā ir semantiska parsātinātība, kādu tas komponentu var mainīt vai atmest (ja divvārdu vārdkopā atmet komponentu, tiek likvidēta pati vārdkopa): aktuālas pašreizējās problēmas (pašreizējās ir lieks); liels darba apjoms (labāk: daudz darba ); parasta ikdiena (vēlams vārdkopu nelietot, pietiek ar ikdiena, jo tā vienmēr ir parasta); atkarīgais komponents ir lieks arī vārdkopās saudzīgas rūpes un labestīgas rūpes – vārds rūpes ietver semantiskos elementus ‘labestība’ un ‘saudzība’.

Visbiežāk konstrukcijas var īsināt, īsinot pati konstrukcija tiek saglabāta; konstrukcijas locekļi, kuriem nav semantiskas slodzes, tiek atmesti vai aizstāti ar īsākiem. Jāņem vērā konteksts.

Vārdkopas īsināšana atbilst valodas līdzekļu ekonomēšanas tendencei – īsāka vārdkopa parasti ir iederīgāka arī stilistiski. Plašas kombinētas vārdkopas īsina, mainot vienu no komponentiem (parasti atkarīgo); retāk tiek mainīti abi. Mainās arī komponentu forma: demonstrēt sporta tematikai veltītas filmas – demonstrēt filmas par sportu. Atmetamajam atkarīgajam komponentam bieži ir abstrakta nozīme (apstākļi, apjoms, darbs, gaita, jautājums, kategorija, kvalitāte, līmenis, rādītājs, stāvoklis u. tml.); retāk tas ir konkrētas nozīmes vārds (iestāde, materiāls u. tml.). Atmetamie vārdi bieži tiek lietoti, lai rādītu erudīciju, inteliģenci: šādas vārdkopas ir kļuvušas par stereotipiem: labi laika apstākļi (labs laiks ); malkas sagatavošanas darbs (malkas sagatavošana ); sezonas rakstura darbi (sezonas darbi ); stiprā dzēruma stāvoklī (galīgi piedzēries vai tml.); augsts ražošanas kultūras līmenis (augsta ražošanas kultūra ), u. c. Garākajām vārdkopām atsevišķos gadījumos var būt kāda īpaša nozīmes nianse, kas attaisno to lietojumu, īsinot plašākas kombinētas vārdkopas, tajās var atmest veselas iesaistītās vārdkopas: veikt lielu darba apjomu (veikt lielu darbu vai daudz strādāt ). Kombinētās vārdkopās ļoti bieži lietota vārdkopa  s ē k l a s  m a t e r i ā l s:  sagatavot  s ē k l a s  m a t e r i ā l u,  kvalitatīvs  s ē k l a s  m a t e r i ā l s  u. tml.; parasti pietiek ar vārdu sēkla: sagatavot sēklu, laba sēkla. Vārds rādītājs lieks vārdkopā ietekmēt  r a ž o š a n a s  rādītājus – pietiek ar vārdkopu ietekmēt ražošanu. Līdzīgi: saudzēt  d a b a s  v i d i  (saudzēt dabu ); piedalīties  t i e s a s  p r o c e s a  g a i t ā  (piedalīties tiesas procesā ); pasākumi  a v ā r i j u  i e s p ē j a m ī b a s  n o v ē r š a n a i  (pasākumi avāriju novēršanai ) u. tml.

Dažkārt kombinētas vārdkopas centrālajam komponentam (un arī citiem komponentiem) nav semantiskas slodzes:  r ā d ī t  t e i c a m u  d a r b a  p a r a u g u  (teicami strādāt );  v e s t  m ā k s l i n i e c i s k o  p a š d a r b ī b u  t a u t a s  m a s ā s  (popularizēt māksliniecisko pašdarbību ) u. tml.

Konstatētas arī liekas konstrukcijas (sk. tālāk, par pleonasmiem); šis jautājums ir stilistikas kompetencē. No saziņas viedokļa galvenais ir tas, ka minētajiem valodas līdzekļiem nav semantiskas slodzes. Piemēram, vārdkopa visā pilnībā var būt lieka: Transporta līdzekļus novieto  v i s ā  p i l n ī b ā  stāvēšanai uz ietves. Pareizi: Transporta līdzekļus novieto uz ietves.

Nepilnīgas konstrukcijas ir divējādas: 1) paplašināmas konstrukcijas un 2) konstrukcijas ar elipsi. Paplašināmās konstrukcijās semantiski nepieciešams kāds loceklis; konstrukcijās ar elipsi kāds loceklis, komponents ir nemotivēti izlaists, nav minēts, un konstrukcija no tā cieš; elidētais loceklis ir atjaunojams un iesaistāms konstrukcijā. Konstrukciju pilnīgošanu nosaka saturs un konteksts.

Paplašināmas ir vārdkopas, parasti verbālas. Šādās vārdkopās pie verba vai arī deverbāla substantīva nepieciešams neminēts valentais loceklis. Tas bieži ir precizētājs loceklis ar objekta nozīmi. Piemēram, objekts var būt neprecīzs:  a p s t r ā d ā t  k u ģ i  pirms termina – ieteicams: apstrādāt kuģa kravu pirms termiņa. Arī:  a t s t ā t  valsts  t r a n s p o r t u  dzīves vietā. Labāk: atstāt valsts transporta līdzekli dzīves vietā. Teikumā: Silta rīta saule un nogurdinošais nakts gājiens  p r a s ī j a  i e s t i p r i n ā t i e s,  kādēļ lielāka daļa iznīcinātāju iekoda brokastis.. (PZ 78) Verbs prasīt viens pats pēc satura ir nepietiekams – to varētu aizstāt ar vārdkopu radīt nepieciešamību, to paplašinot: radīt nepieciešamību iestiprināties. Varētu arī mainīt satura nianses un izmantot vārdkopu radīt apetīti vai tml.

Dažkārt precizējuma nepieciešamība atklājas tikai teikumā, piemēram: Grupās izvietotās vaska figūras latviešu tautas tērpos  a t t ē l o j a  dažādus  d a r b u s.  (PJ 86) Ieteicams: attēloja dažādas darbu norises. Paplašināmas var būt nominālas vārdkopas, piemēram, Šāda saimniecības un skolas sadarbība nodrošina skolēniem  m ē r ķ t i e c ī g u  v a s a r u.  (KR 83) Mērķtiecīga var būt kāda darbība, nevis vasara; varētu teikt: mērķtiecīga brīvā laika izmantošana vasarā vai tml.

Termini veic profesionālu jēdzienu zīmju funkcijas. Tie ir jāpētī funkcionāli. (Averbuhs, 38) Termini veido zinātnes valodas patstāvīgo speciālo leksiku. Tās attīstība ir atkarīga no zinātnes attīstības un to atspoguļo. Terminu rašanos nosaka zinātnes jēdzieniskais (konceptuālais) aparāts. (Daņiļenko, Skvorcovs, 6) Terminoloģijā bez leksiskām vienībām (vārdiem) izmanto arī sintaktiskas vienības (vārdkopterminus). Terminu izveides īpatnības nosaka zinātnes valodas kā speciālas valodas (literārās valodas funkcionālā paveida) attīstības procesi. Galvenie no tiem ir terminu kārtošana, unifikācija un standartizācija. (Turpat, 9) Termini ir jāizstrādā noteiktā sistēmā, jāunificē (t. i., jāpanāk normatīva vienveidība pēc formas), jānovērš nemotivēta daudzveidība un variēšana katrā nozarē. Pēc tam kad termini ir unificēti, tos var standartizēt – izstrādāt noteikta daudzuma tipoloģiskus paraugus un arī obligātus standartus (pat ar juridisku spēku) noteiktās nozarēs (ko sauc arī par terminu apakšsistēmām, “apakšvalodām” u. tml.). Turklāt šis process ir nepārtraukts un nebeidzams kā pati valoda, kā zinātnes un sabiedrības attīstība.

Terminu izstrādē parasti tiek izvirzītas prasības pēc terminu 1) semantiskas precizitātes, 2) viennozīmīguma vismaz vienas nozares ietvaros, 3) īsuma, labskanības, izrunas ērtuma, 4) stilistiska un emocionāla neitrāluma. Ņemot vērā terminu īpašo vietu valodas sistēmā un minētās pazīmes, var izdalīt galvenās terminu izstrādes teorētiskās pazīmes. Tās ir 1) terminu attieksme pret kopējo vispārlietojamo nacionālo un literāro valodu, 2) terminu specifiska zinātniska precizitāte, 3) paralēlismu problēma terminoloģijā, 4) terminu atbilsme valodas funkcionēšanas prasībām, 5) terminu attieksme pret pārējiem literārās valodas funkcionālajiem paveidiem un stiliem, 6) aizguvumi terminoloģijā. Turklāt jāapzinās, ka ne vienmēr starp šīm problēmām iespējams novilkt striktas robežas – tas savijušās nesaraujamā kopumā un veido veselu problēmu kompleksu.

Katras nacionālās terminoloģijas pamats ir konkrētā nacionālā literārā valoda, saites ar to nekad netiek sarautas. Tāpēc arī terminoloģijā ir gan speciāli, gan vispārlietojami termini, starp kuriem ne vienmēr novelkama skaidra robeža. Termini tiek izstrādāti atbilstoši attiecīgās valodas modeļiem. Ļoti liela loma ir sistēmiskās atbilsmes principam un literārā parauga kritērijam. Atbilsmei jābūt semantiskai, derivatīvai un gramatiskai. Terminu darināšanā tiek izmantoti tie paši vārddarināšanas paņēmieni un līdzekli, kas vispārlietojamo vārdu darināšanā. Mākslīgi darinātu vārdu latviešu valodā nav; ir daži mēģinājumi, bet vārdi nav ieviesušies; tādi ir esma (elektronu skaitļotājs), romula (no vārdu pirmajiem burtiem vārdu savienojumā riekstot, ogot, makšķerēt un labi atpūsties ). (Skujiņa 7) Taču terminoloģijai ir arī specifiski, patstāvīgi attīstības ceļi. Zinātnes valodai raksturīgas īpašas funkcijas, jēdzienu un reāliju nosaukšanas līdzekļi, kas atšķiras no vispārlietojamiem valodas līdzekļiem. Tāpēc terminu normēšanā parādās no vispārlietojamo valodas līdzekļu normām atšķirīgi momenti. Terminiem ir sarežģītāka semantiskā struktūra nekā vispārlietojamiem valodas līdzekļiem, it īpaši vārdiem. Terminoloģijā ļoti intensīvi tiek izmantotas nacionālās valodas vārddarināšanas iespējas (visi derivācijas paņēmieni un modeļi), tiek veidoti arī īpaši paņēmieni (sk. apelativācija, separācija, abreviatūru darināšana). Terminus nedrīkst vērtēt pēc parastiem kritērijiem un noliegt tikai tāpēc, ka tie ir neparasti, nelabskanīgi u. tml. Terminu normēšanā ieteikts runāt par “normas profesionālo variantu”. (Daņilenko, Skvorcovs, 22) Tomēr terminu izstrādē jābalstās uz vispārējās nominācijas teoriju.

Terminiem ir jābūt aktuāliem un mērķtiecīgi radītiem. Nekur citur valodā komunikatīvā mērķtiecīguma principam nav tik liela loma kā tieši terminoloģijā – te tiek izmantoti visoptimālākie līdzekļi un paņēmieni, modeļi, formanti. Terminoloģijā kļūst aktuāli gan jauni, gan arī veci valodas līdzekļi; tie var būt gan nacionāli, gan aizgūti (parasti internacionāli aizguvumi). Terminus iegūst arī, terminoloģizējot vispārlietojamo vārdu nozīmes: gaisma (fizikā), skaitītājs u. tml. Bieži tiek izmantota ārējā līdzība: mēle (apaviem), (kniedes) galva u. tml. – tādā veidā tiek iegūti galvenokārt profesionālismi. Kļūstot par terminiem, vārdi semantiski izolējas no vispārlietojamās leksikas – attiecīgā nozarē tie kļūst viennozīmīgi. Sk., piemēram, terminoloģiskās vārdkopas cietā fāze, smagais ūdens, skābā sāls u. tml. Šķidrs un ciets ir antonīmi vispārlietojamā leksikā, bet terminoloģijā tie tiek lietoti sinonīmu sastāvā – ir cietas, šķidras un gāzveida vielas. Adjektīvi terminos zaudē salīdzināmās pakāpes un vēl vairāk attālinās no vispārlietojamiem vārdiem; divdabji kļūst par terminiem tikai tad, ja tiem neitralizējas vai pilnīgi zūd verbālās (laika, veida u. tml.) kategorijas, piemēram, destilēts ūdens u. tml. (Slabigoudkova, 33) Par terminiem neder tādi vispārlietojamās leksikas vārdi, kuru viennozīmīgu un precīzu izmantošanu traucē semantiskās asociācijas. Piemēram, diskusijā par verba aizbraukt terminoloģisku lietojumu praksē (PJ 29.05.79; 14.04.81 un 22.08.81) lasītāji jautāja: vai automašīna ir tikai aizbraukta, aizvesta vai nozagta (neliterārā valodā šajā nozīmē lietots kalks aizdzīt ). Terminoloģizētās nozīmes ir jāskaidro un jāprecizē, lai nerastos pārpratumi. Tādi mēģinājumi ir valodas prakses materiālos, piemēram, skaidrojot terminu lielums un izmērs; plātne, plāksne, plate un citu nozīmes.

Terminoloģijā ir izdevīgi internacionālismi, jo 1) tiem nav semantisku un etimoloģisku asociāciju, 2) tie ir neekspresīvi – parasti tiem ir tikai denotatīvais komponents, 3) tiem ir lielas derivatīvas iespējas, 4) tie bieži ir īsāki un skaidrāki par nacionālo leksiku. Tāpēc nav jācenšas visus internacionālos terminus latviskot. Tomēr terminoloģijā vajadzētu maksimāli censties izmantot visas dzimtās valodas iespējas: plašāk ieviest vārdus no vidus dialekta un arī citu dialektu elementus (Grīsle 1, 6). R. Grīsle, precīzi izmantojot sistēmiskās atbilsmes principu, krievu vārda прикорм vietā iesaka lietot atvasinājumus ar augšzemnieku da– (dabarošana, dabarot, dabarojums ), kas pēc nozīmes ir precīzāki par pašreiz lietoto terminu piebarošana. R. Grīsle iesaka arī terminus jūgls (jūglā, nevis sajūgtā inervācija ), mazgātuvis ‘roku mazgājamā ierīce’, dzēronis ‘žūpošanas periods dzērājiem’ (sal. dilonis, karsonis, reibonis, ģībonis ). Tomēr minētie ieteikumi pašreiz negrib ieviesties – tie skan pārāk sveši vai arhaiski. Ir grūti pārorientēt literārās valodas lietotājus vietā un laikā, lai viņi sāktu lietot no līdzšinējiem literārās valodas modeļiem ļoti atšķirīgus dialektu modeļus, novecojušus vai citādi atšķirīgus valodas līdzekļus.

Jāņem vērā arī sistēmiskās atbilsmes principa prioritāte salīdzinājumā ar sekundārajiem principiem. Terminu izstrādē nedrīkstētu orientēties pēc izplatības. Ir tādi gadījumi, kad nevēlams, neregulārs darinājums pieņemts lielas, izplatības dēļ: centrīte (detaļa rasēšanā); ātrbojīga (krava) (vairoties no ātri bojājošās ) u. tml. Protams, atsevišķi gadījumi ir un var būt, bet vispār šajā ziņā normētajiem terminologiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

Terminu precizitāte galvenokārt ir zinātniska. Termini balstās uz jēdzienu definīcijām; tiem attiecīgie jēdzieni jānosauc pēc iespējas precīzi. Terminiem nedrīkst būt semantisku blāķu asociāciju. Piemēram, procesu, darbību nosaukšanai ir ieteicami īsie darinājumi ar sufiksālo galotni –e garāko ar –šana vietā (krite, plūde ), bet, ja tie sakrīt ar citiem terminiem (piemēram, tepe, ziede ir vielu nosaukumi), labāk izmantot atvasinājumus ar –šana: nevis tepe, ziede, bet tepēšana, ziešana.

Īpaši svarīga ir terminu semantiska precizitāte. Dažādās diskusijās un pārrunās termini tiek precizēti galvenokārt semantiski (piemēram, termini virsa un virsma; stumbrs, stublājs, stiebrs u. c.), Īpaši svarīga ir afiksu semantiska precizitāte terminos. Piemēram, mūsdienu terminoloģijā ar noteiktu nozīmi ieviests piedēklis –n– kā nozīmes diferencētājs rīku un līdzekļu nosaukumos: lietnis, belznis, krautne, veidne u. tml. Ar terminu tilpe tiek nosaukts dabiskā veidā radies telpisks objekts (ūdenstilpe ), bet tilpne ir speciāls (liels) trauks vai telpa kādu objektu novietošanai, uzkrāšanai, glabāšanai u. tml., piemēram, kuģa kravas tilpne. Paralēlismos (paronīmos) bieži tiek izmantoti divi piedēkļi, viens no tiem diferencē termina nozīmi: ūdenīgums (par upi), ūdeņainums (konkrēts stāvoklis). Priedēkļi latviešu terminu darināšanā izmantoti mazāk nekā piedēkļi (Skujiņa 1). Priekšroka pēc iespējas dodama bezpriedēkļa vārdam. Piemēram, senāk tika lietots termins redzes aploks, pašreiz – redzes loks; arī: uztinums un tinums. Priedēklis tiek izmantots, lai 1) īpaši uzsvērtu darbības pabeigtību (aptumsums ), 2) lai uzsvērtu noteiktu nozīmi vai tās niansi (pārsegums; izremontēt, noregulēt ). Priedēkļu lietojumā konstatētas galvenokārt divējādas atkāpes: 1) neprecīza lietots priedēklis (izremontēt vietā lietots barbarisms atremontēt ) un 2) lieks priedēklis (ēdienu sagatavošana atvasinājuma gatavošana vietā).

Terminoloģija attīstās, semantiski diferencējoties. Piemēram, jāšķir terminu izziņa un uzziņa nozīmes atbilstoši attiecīgo verbu nozīmēm; iestādes, biroja nosaukumam, kur var saņemt uzziņas, izmantojams vārdkoptermins uzziņu birojs. Jāšķir nozīmes terminiem zālājs un zāliens; zāliens ir kopts sētas zāles zelmenis pilsētas apstādījumos, skvēros, bet zālājs – dabīgas zāles laukums ganībās, pļavā u. tml. Izlase ir labākā apkopojums (rakstnieku darbu izlase), bet atlase ir kādam nolūkam atlasīts (gan labā, gan sliktā) kopums (vārdu atlase vārdnīcai ). Precīzu leksiski semantisku vienību lietojums jāievēro dažādos saistījumos. Piemēram, etnogrāfiski elementi ir sastopami audumā, apģērbā, bet ansambli, kas atskaņo tautas mūziku un dzied tautasdziesmas, sauc par folkloras ansambli.

Paralēlismi ir viena no visnopietnākajām terminoloģijas problēmām. Terminu paralēlumu nosaka objektīvā īstenība un valodas līdzekļu specifika.

Terminu precizitāte ir cieši saistīta ar viennozīmīgumu: vienā zinātnes nozarē terminam ir jābūt viennozīmīgam. Ir jāsaskaņo termini starp zinātņu nozarēm, jānovērš lieka sinonīmija. Terminoloģijā sinonīmija un arī homonīmija veidojas triju iemeslu dēļ: 1) blakus nacionālās valodas terminiem valodā ienāk aktīvi aizguvumi (valodniecība – lingvistika ); 2) viens no sinonīmiem tiek lietots metonīmiski (leksika – vārdnīca ); 3) kādai reālijai ir vairāki nosaukumi atkarībā no lietojuma sfēras (lavsans tirdzniecībā, terepelasts tehnikā, polietilentereftalats ķīmijā). (Averbuhs, 39) Sinonīmija var veidoties tādās jaunās nozarēs, kas radušās divu vai vairāku nozaru sadurā. Piemēram, lieka terminu sinonīmija (rādītājs, mērs u. c.) ir biometrijā (ar matemātikas un bioloģijas terminoloģisko bāzi).

Terminoloģiskā homonīmija rodas gadījumos, kad dažādās terminu sistēmās funkcionē vienādi skanoši, bet pēc nozīmes pilnīgi atšķirīgi termini, piemēram, termins morfoloģija valodniecībā, botānikā, zooloģijā, termins operācija banku praksē, medicīnā un militārajā terminoloģijā u. tml. Terminu homonīmija veidojas arī tad, kad vispārlietojama vārda nozīme tiek izmantota terminoloģijā (piemēram, atmiņa vispārlietojamā leksikā un termina elektronu skaitļotāja atmiņa sastāvā). Homonīmi termini var veidoties arī tādos gadījumos, kad identiem nosaukumiem atšķirīgās terminu .sistēmās atbilst atšķirīgas reālijas (piemēram, termins hidrostacija enerģētikā un hidrotehnikā).

Kā jau teikts, terminam ir tendence pēc viennozīmīguma vienā terminu sistēmā, tāpēc polisēmija terminoloģijā nav visai aktuāls jautājums, tomēr ar to reizēm ir jāsastopas. Piemēram, Terminoloģijas komisija ir pieņēmusi terminu nodrose (arī nodrosēt, nodrosēšana, nodrosējums ): vietas nodrose vilcienā, dzīvojamās platības nodrose u. tml.; nodrosēt parasti tiek lietots kā rezervēt sinonīms, bet ne vienmēr. Nodrose ir arī dokuments, liecība par kaut kā nodrošināšanu, rezervēšanu: saņemt nodrosi (attiecīgo dokumentu) uz vietu lidmašīnā. Laika gaitā var nostiprināties viena no abām nozīmēm. Kļūdas terminu lietojumā var rasties vienā terminu sistēmā, ja viena parādība tiek atšķirīgi vērtēta, piemēram, ja ar terminu amplitūda tiek saprasts gan viss kustīgā ķermeņa atvēziens, gan arī šī atvēziena puse. Var būt arī tā sauktā kategoriālā daudznozīmība, piemēram, deformācija ir gan process, gan tā rezultāts. Iespējama arī priekšmetiska daudznozīmība, piemēram, labība ir gan uz lauka, nenovākta, gan arī novāktie graudi. Daudznozīmīgi termini nav ieteicami arī vispārlietojamajā leksika. Piemēram, tāds ir termins sekretārs: 1) profesijas nosaukums un 2) mēbele.

Prasība pēc terminu viennozīmības attiecināma arī uz derivatīvo aspektu – vienādas nozīmes terminu darināšanā ir izmantojami vienādas nozīmes afiksi, piemēram, ķīmijas terminos –īdi (hlorīdi, oksīdi) ir tādu savienojumu nosaukumos, kuru sastāvā ir divi elementi.

Īpaši uzmanīgiem jābūt ar tiem terminiem, kuri ir plaši lietojami un darināti ar atšķirīgiem afiksiem no vienas un tās pašas saknes, proti, ar paronīmiem. Ir jāmācās šķirt paronīmus pēc nozīmēm, jāseko aktuālai informācijai un jāapgūst jauni modeļi. Piemēram, internacionāls un internacionālistisks u. tml. pēc nozīmes atšķirības. Vienā nozarē ir pieļaujami tikai atšķirīgas cilmes absolūtie sinonīmi – lietvārds un substantīvs, dzinējs un motors, atstarošana un refleksija u. tml.

Valodas funkcionēšana terminoloģijā ir saistīta ar tādām terminu pazīmēm kā īsums (valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence), labskanība un izrunas ērtums (valodas līdzekļu estētiskās uztveres un saziņas atvieglošanas tendence).

Mūsdienu valodā vērojama pastāvīga valodas līdzekļu ekonomijas principa izpausme. Tā parādās gan elipsē, gan abreviatūru izveidē, gan arī nevalodisku paņēmienu (simbolu u. tml.) izmantošanā. Termina īsums ir ļoti svarīga problēma. Teorētiski no semantikas un terminu sistēmas viedokļa šī prasība nav pamatota – galvenais ir termina saprotamība, semantiska precizitāte, atbilsme modelim. Protams, īss termins ir ērtāk izmantojams. Tomēr tiek izstrādāti arī vārdkoptermini. Precizējot pašreizējos terminus, tiem var pievienot atribūtus, īsuma problēma ir saistīta ar valodas praksi – te parasti no diviem vai vairākiem paralēliem valodas sistēmai atbilstošiem terminiem tiek pieņemts īsākais (ja nav vēl kādi citi nosacījumi). Piemēram, vēlamāks un akceptēts termins hidrosūkņi, nevis vārdkoptermins hidrauliskie sūkņi. Paralēli vārdkopterminam zooloģiskais dārzs Terminoloģijas komisija par literāru ir atzinusi arī salikteņterminu zoodārzs; kalks zooparks (pēc sveša parauga) ir neliterārs.

Valodas ekonomijas tendence ietekmē mūsdienu valodā lieto īsākos (īsinātos) salikteņus šujmašīna, pļaujmašīna, frēzmašīna, pildspalva, lejkanna (J. Endzelīns vienmēr ir stingri vērsies pret salikteņiem ar verba tagadnes celmu pirmajā daļā un ieteicis lietot šujammašīna, plaujammašīna, pildāmspalva, lejamkanna u. tml.). Tomēr nedrīkst terminus īsināt patvaļīgi, tāpēc par atkāpi no normas uzskatāms termina rāvējslēdzējs īsinājums rāvslēdzis sarunvalodā.

Starp salikteņa komponentiem jābūt semantiskai atbilsmei. Piemēram, terminā vārddarināšana (vārddares process) pirmajā daļā saglabājas vārdkopā vārdu darināšana esošā objekta nozīme, bet terminā ūdens dzesētājs (darināts no dzesēt ar ūdeni ) un ūdensdzesētājs (līdzeklis) vārdam ūdens ir atšķirīgas nozīmes; tas pats: noliktavu apgāde (apgādāt noliktavas) un noliktavapgāde (apgāde ar noliktavām). Minētā iemesla dēļ pēdējie četri termini lietojami ļoti uzmanīgi.

Dažādos gadījumos terminu izstrādē valodas līdzekļi izmantojami atkarībā no lietderības. Piemēram, termins adjektivēt atbilstoši valodas līdzekļu ekonomēšanas principam valodniecībā izspiež variantu adjektivizēt ,. bet citā gadījumā tie paši vārddarināšanas līdzekļi tiek izmantoti semantiskas atšķirības radīšanai: aktivēšana (papildenerģijas piešķiršana tikai objekta virsmai) un aktivizēšana (papildenerģijas piešķiršana visam objektam kopumā). Tiek izmantota salikteņu komponentu atšķirība: –veida lieto, runājot par objekta ārējo formu, apveidu; līdzību, bet veidīgs– par abstraktāku īpašību vai līdzību (sal. adatveida, āķveida un gāzveidīgs ); tomēr bieži īsāko terminu, piemēram, gāzveida , lieto abos gadījumos. Tas nozīmē, ka ne vienmēr semantiskā diference terminos ir pietiekami skaidri izteikta.

Paralēlismi terminoloģijā izmantoti bieži; parasti viens no paralēlismiem ir literārs – oficiāls termins, bet pārējie tiek lietoti vispārlietojamā leksikā, tautas ikdienas sarunvalodā. Protams, šis lietojums pārsniedz noteiktas terminu sistēmas robežas kādā nozarē. Piemēram, botānikā māllēpe ir termins, bet māllēpene tautas valodā lietots. Šādi paralēli termini parasti ir vārddarināšanas, vārdformu, fonētiskie un citi varianti: darbagalds un darbgalds ; matrica un matrice ; treilēt un trelēt u. tml. Ja abi varianti ir literāri, to lietojums jāregulē – jāpatur viens no tiem, jo abi (vairāki) nespēj veikt precīza termina funkciju.

Terminiem ir jābūt neitrāliem; tie nedrīkst būt ekspresīvi, resp., terminoloģijā nedrīkst izmantot vārdus ar stilistisku vai emocionālu nozīmes papildkomponentu. Piemēram, vārdam šķēpraidis mūsdienu valodā piemīt ironiskas nozīmes nianse, tāpēc tas terminoloģijā, arī presē, intervijās u. tml. nav ieteicams (sk.: mūsu valsts  š k ē p r a i ž u  izlase – SI, 79). Nav ieteicams izmantot arī barbarismus. Zināmās robežas ir pieļaujams sarunvalodas profesionālismu lietojums, piemēram, ķite oficiālā termina tepe vietā ikdienas sarunvalodā.

Nevēlams lietojums dažkārt parādās sarunvalodas saistījumos. Piemēram, vārdu televizors un televīzija lietojumā. Televizors ir aparāts: mēs skatāmies televīzijas pārraides, raidījumus, arī televīziju , tāpat kā klausāmies radio; nekādā gadījumā nav pieņemams sarunvalodā sastopamais saistījums  s k a t ī t i e s  t e l e v i z o r u .

Ieteicams izvairīties no nepamatotiem jauninājumiem, kas bieži veidojas kā stila dažādošanas līdzekļi. Piemēram, nebūtu ieteicams regulārus darinājumus ar –kopis : lopkopis, cūkkopis u. tml. aizstāt ar salikteņiem lopkopējs, cūkkopējs .

Termini ar augstu vispārinājuma pakāpi (dilstība, atklāsme, aizņemtība, vienatne u. tml.) samērā ātri ieviešas daiļdarbu valodā un no turienes ikdienas sarunvalodā.

Aizgūst ļoti daudz terminus. Vislielāko aizguvumu skaitu veido internacionālie termini. Valodas praksē šajā ziņā svarīga terminu darināšana ar internacionāliem vārddarināšanas elementiem (tā sauktie hibrīdtermini – Skujiņa 7). Šie elementi var būt prefiksāli (anti–, pāra–, ultra– ), postfiksāli (–āls, –ārija, –ētika, –gēns, –oze ) un salikteņu komponenti (makro, mikro, stereo u. tml.). Ir grūti novilkt robežu starp prefiksāliem atvasinājumiem un salikteņiem – jo elements ir patstāvīgāks, jo darinājums tuvāks saliktenim. Postfiksālos elementus kopā ar latvisko galotni pēdējā laikā latviešu valodniecībā pieņemts saukt par fināli. Latviešu valodā terminu darināšanā pašreiz produktīvas ir fināles –ārs, –āls . Visi internacionālie elementi tiek pievienoti latviskiem (antiviela, infraskaņa; rainists ) vai internacionāliem celmiem (okeanārijs, antidioksidants ). Vārdi (termini), kas darināti, apzināti izmantojot tikai internacionālus elementus, var atbilst (nejauši sakrītot) tādiem pašiem citās valodās darinātiem vārdiem. Tādi ir termini luksofors; ludotēka ‘telpa, vieta, kur glabājas spēles, rotaļlietas un kur ar tām darbojas’; scientioloģija ‘zinātne par zinātni’; translatoloģija ‘tulkošanas zinātne’; fonostats (pēc analoģijas ar terminiem reostats, termostats ). Tie nav internacionālismi, jo tie darināti latviešu valodā. Ir ierosinājums tos saukt par internacionalismoidiem vai vēl kā citādi. (Skujiņa 7, 79)

Terminu lietojumā jāvairās no barbarismiem (tie bieži ir neliterāri kalki). Piemēram, daži samērā bieži lietoti neliterāri kalki un to literārie sinonīmi (vispirms norādīts literārais, aprobētais termins): ārzemju literatūra –  a i z r o b e ž u  l i t e r a t ū r a ;  automobiļu stāvvieta –  p a r k i n g s ;  briežādas cepure –  p i ž i k s ;  datele –  f i ņ i k s;  diapozitīvs –  s l a i d s;  gaismeklis –  g a i s m a s  ķ e r m e n i s;  Kaukāza plūmes –  a l i č a s;  lietišķas zinātnes –  p i e l i e t o j a m ā s  z i n ā t n e s;  lietus mētelis, putekļu mētelis –  p l a š č s;  persiks –  f i r z i ķ i s;  seminārapspriede –  a p s r i e d e  –  s e m i n ā r s;  skaņuplate –  d i s k s;  valrieksti –  g r i e ķ u  r i e k s t i;  vīģe –  i n ž i r s.  Barbarismi – ģermānismi (no vācu vai.) vēlāk arī anglismi (amerikānismi) killers, displejs, helperis u. c. pēdējā laikā ienākuši medicīnas terminoloģijā. Būtu ieteicams, tāpat kā Ungārijā un Igaunijā, medicīnas nozaru nosaukumos poliklīnikās un citur lietot nacionālo terminoloģiju – nevis kardioloģijas nodaļa, bet sirds slimību nodaļa, nevis nefroloģijas nodaļa, bet nieru slimību nodaļa. (Lazovskis, 6) Tāpat pret pārliecīgu aizguvumu (it īpaši barbarismu) lietošanu jāvēršas arī citās nozarēs.

Lai spētu izvēlēties precīzus terminus, jāizmanto visi kodificētie avoti, termini jāapgūst. Valodas lietotājs pats drīkst darināt un lietot terminus, ja tādi nav oficiāli pieņemti. Šādi termini rodas noteiktā lokālā kontekstā – tātad tiem ir sintagmātiska izcelsme. Pēc jauniem terminiem parasti rodas nepieciešamība konkrētos detalizētos zinātniskos pētījumos, kas vēl nav ietverti terminu paradigmatiskajā aspektā – terminu sistēmā noteiktā nozarē. Katrs paša izstrādāts termins ir īpaši jāskaidro un tā lietojums jāmotivē. Termini jāsaskaņo arī starp nozarēm, veidojot noteiktu sistēmu ar pamatotu paralēlismu izmantošanu.

Par pieņemtajiem terminiem nepieciešama plaša informācija noteiktā sistēmā. (Pašreiz tiek publicēti aktuālie termini Latviešu valodas kultūras jautājumos un parādās atsevišķi publicējumi presē.) Jāpētī terminu izplatība, ieviešanās un faktori, kas to stimulē vai kavē.

Valodas lietotājiem ir jārespektē Terminoloģijas komisijas akceptētie termini. Terminu nezināšana nav attaisnojama, tāpat kā nav attaisnojama likumu nezināšana jurisprudencē. Domstarpību gadījumos Terminoloģijas komisijai un valodas lietotājiem, speciālistiem, ir jāatrod tādas sadarbības formas, kas būtu pieņemamas konkrētā sociālā praksē gan no zinātniskā, gan no valodas viedokļa.

Valodas realizācijas resp. izteikumu līmenī parasti tiek ņemts vērā, 1) kā tiek realizēta prasība pēc pareizas valodas, t. i., kā tiek ievērotas pamatnormas gramatikā, leksikā, ortoēpijā un ortogrāfijā un 2) kā tiek ievērota stilistiskā precizitāte. (Hauzenblass, 303) Stilistiskais valodas realizācijas aspekts ir sarežģītāks un mazāk izstrādāts. Kādam tekstam var būt divu vai pat vairāku stilu pazīmes. Piemēram, skolu mācību grāmatās apvienotas zinātniskā (didaktiskā) un publicistikas stila pazīmes. Estētiskā funkcija izpaužas daiļdarbā un arī aprakstā, reklāmā, paziņojumā, sarunā, svinīgā runā; tai var būt vērā ņemama nozīme arī tad, ja tā nav galvenā, piemēram, zinātniskos formulējumos, lietišķajā sarakstē un citur. (Turpat.) Pašreiz funkcionē tā sauktie komunikatīvie bloki (K. Hauzenblasa termins), ko veido dažādi radio un televīzijas raidījumi, kinožurnāli, atsevišķi nodalījumi laikrakstos un žurnālos, dažāda tipa konferences un daudz kas cits. Tas jāņem vērā valodas kultūras stilistikā. (Hauzenblass, 306) Valodas komunikācijas kultūrai jāveltī galvenā uzmanība skolā. Jāpanāk, ka paaugstinās valodas, valodniecības un valodas kultūras prestižs. Valodas kultūras uzdevums ir pārzināt valodas līdzekļus no normatīvā viedokļa, arī tos, ko iespējams izmantot dažādos stilos. Šajā ziņā latviešu valodniecībā, arī valodas prakses materiālos, ir senas tradīcijas. Parasti dažādu rekomendāciju autori valodas līdzekļu izvēli saista ar stilistisko lietojumu. Piemēram, personas vārda un uzvārda savstarpējā novietojuma likumības atšķiras – pēc literārās sarunvalodas pieklājības normām lietojams vispirms vārds, pēc tam uzvārds, bet dažādos lietišķos rakstos un oficiālā dokumentācijā lietderīguma dēļ pirmais tiek lietots uzvārds, pēc tam vārds. (Ceplītis, 1, 68). Arī sinonīmiskajiem valodas līdzekļiem, piemēram, obligāti (oficiālā stilā) un katrā ziņā (sarunvalodā, publicistikā, daiļdarbos) ir stilistiska diference (Porīte 7, 208); stilistiski vērtēts arī prievārdu lietojums (Nītiņa 3, 153 par prievārdu lietošanas stilistiskajiem variantiem) un daudz citu.

Stilistiski izmantojamie valodas līdzekļi ir vērtējami galvenokārt pēc ekspresijas un pēc pārspīlējumiem. Abus aspektus saista iederīgums konsituācijā.

Valodas ekspresija un valodas līdzekļu izteiksmīgās un tēlainās īpašības tos atšķir no parastiem (stilistiski neitrāliem) un piešķir tēlainības un emocionālu nokrāsu. (Ahmanova, 524) Ekspresivitātes kategorija var aptvert visas nozīmīgās valodas vienības (teikumus, vārdus, frazeoloģismus, vārddarinātājas morfēmas) un jebkuru valodas sistēmas elementu, izmantojot formālai izpausmei visdažādākos valodas līdzekļus un paņēmienus (piemēram, maizīte – deminutīva sufikss –īt– ) vai arī bez formālas izpausmes (piemēram, vilkties ar nozīmi 'iet'). (KVE, 403) Bez denotatīvajiem komponentiem (satura paudējiem) ekspresīvajiem valodas līdzekļiem piemīt dažādi konotatīvi komponenti, kas rāda stilistisko un emocionālo ekspresivitāti. Parastāka ir valodas līdzekļu stilistiskā ekspresivitāte; emocionāli ekspresīvo valodas līdzekļu ir daudz mazāk. Turklāt bieži stilistiski ekspresīvajiem valodas līdzekļiem vienlaikus piemīt arī emocionālā ekspresivitāte. (Laua 3, 94) Latviešu valodniecība ir pētījumi par leksikas ekspresivitāti. (Laua 3; Veidemane 3 u. c.). Ir pētīta arī frazeoloģismu ekspresivitāte (Laua 5, 39 – 49; Stengrevica 2; Bušs 1 u. c.). Tikpat kā nav pētīta pārējo valodas līdzekļu ekspresivitāte.

Pēc stilistiskās ekspresivitātes jāšķir zemāka stila un augstāka stila valodas līdzekļi uz neekspresīvo, neitrālo valodas līdzekļu fona. Zemāka stila valodas līdzekļu ir vairāk, un tie tiek izmantoti biežāk nekā augstāka stila līdzekļi. Zemāka stila valodas līdzekļu izmantošanas sfēra ir ikdienas sarunvaloda (arī neliterārā), augstāka stila līdzekļi ir poētismi.

Sarunvalodas stila līdzekļi ir vārdi, vārdformas, vārdu savienojumi (vārdkopas), teikumi un frazeoloģismi ar sarunvalodas ekspresiju. Tos var izmantot pēc vajadzības. Pats galvenais – lietojuma motivācija un mēra izjūta.

Nav īstas skaidrības par literāro un neliterāro sarunvalodu, par sarunvalodas žargoniem un citiem jautājumiem; tie jārisina stilistikā. No valodas kultūras viedokļa ir svarīgi apzināties, kādus valodas līdzekļus ir iespējams izmantot sarunvalodā. Valodas līdzekļi jāvērtē no formālā, leksiskā un semantiskā viedokļa. Sarunvalodas līdzekļu formālā, ārējā atšķirība var izpausties kā vārdu leksiskais veidols (aizguvumi visās sfērās – gan barbarismi, gan internacionālismi), formālas vai derivatīvas atšķirības (piemēram, prepozicionāla sarunvalodas vārdforma  p a r  v a r ī t ē m,  atvasinājumi  d a k t e r ī t e,  p l e ķ ī t i s  u. tml.). Ja ekspresija parādās kā neitrāla vārda leksiski semantisks variants (nozīme), ārējās diferences nav – tā ir semantiska un parādās noteiktā kontekstā un situācijā. Turklāt tiek izmantota arī pati situācija: sarunbiedra klātiene, iespēja papildināt valodas līdzekļus ar mīmiku un žestiem. Sarunvalodai raksturīga cenšanās dažādu ikdienas darbību, procesu un priekšmetu nosaukšanai izmantot īpašus valodas līdzekļus, atstājot neizmantotus neitrālos līdzekļus. Tāpēc bieži vien konstatēta valodas līdzekļu sinonīmija dažādos slāņos: dejot (neitr.) –  d a n c o t  (sar.) –  d i e t  (poēt.). Ne vienmēr ir iespējams strikti norobežot sarunvalodas līdzekļus no vienkāršrunas līdzekļiem. Piemēram, grūti pateikt, vai vārds  š i k o t i e s  ir sarunvalodas vai vienkāršrunas vārds: Bez viņiem [pinējiem un ādas izstrādājumu meistariem] tik bieži ar izstādēm  š i k o t i e s  mēs nevarētu. (K 3, 87)

Sarunvalodas vārdu latviešu valodā ir daudz. Tie jāizmanto iederīgi. Sarunvalodas vārds var iederēties jebkurā stilā un jebkurā žanrā, ja tas izmantots mērķtiecīgi. Piemēram: Skaisti, bet tomēr vairāk gribējās redzēt pašu mākslas laužu līdzdalību šajā  ē v e r ģ ē l ī b ā.  (PZ 87) Labi, ka vārds ēverģēlība nav aizstāts ar neitrālo, bet pēdējā laikā jau zināmu negatīvu emocionālu nokrāsu (ar nicīguma niansi) ieguvušo vārdu pasākums.

Sarunvalodas vārdi bieži tiek lietoti neitrālu, parastu vārdu vietā. Piemēram, aizbēgt sarunvalodas sinonīmi ir  a i z m u k t,  a i z l a i s t i e s,  a i z m e s t i e s,  a i z š m a u k t  u. c. Arī citu līdzīgu verbu vietā lietoti daudzi sarunvalodas sinonīmi, piemēram, braukt (a i z l ī g o t,  a i z z i b ē t,  a i z r i p o t  u. c.), iet (dažādu iešanas veidu nosaukšanai:  d r a s ē t,  k ā t o t,  k l i m s t,  k l u m p a č o t,  k l u n k u r o t,  m u k t,  n e s t i e s,  p u c ē t,  r ā p t i e s,  r i k š o t  u. c.).

No mūsdienu viedokļa, neņemot vērā vēsturisko attīstību, sarunvalodas vārdus var iedalīt 1) nevēlamos barbarismos, kas par tādiem uztverami mūsdienu valodā, 2) no mūsdienu viedokļa latviskos vārdos un darinājumos un 3) internacionālos vārdos.

(1) Barbarismi latviešu valodā ir galvenokārt vācu un krievu cilmes, bet ir arī barbarismi no citām valodām. Piemēram, no angļu valodas ienākuši barbarismi, ko izmanto jaunatnes žargonā. Vecie anglismi ienākuši 19. gs. 20. gados; tie ir  č o k s,  č o m s,  d ž e k s,  d ž o n i s,  š t ī m e,  d r о р е,  k l o z e,  k o k o,  t r o b e l i s  u. c. 60. gadu pirmajā pusē ienākuši jauni, galvenokārt ar krievu jaunatnes žargona starpniecību:  č e i n d ž s  ‘maiņa’,  f a i f a k s  ‘piecnieks – atzīme vai naudaszīme’,  m o n i  ‘nauda’,  s k o č s  ‘līmlente’,  f e i s s   ‘seja’,  p l e i j e r s  ‘austiņu magnetofons’  u. c. Ienākuši arī pārveidojumi no dažādiem aizguvumiem:  f a ķ i s  ‘fakultāte’,  m a ģ i s  ‘magnetofons’ u. c. (Baldunčiks 2) Šis process turpinās – ienāk jauni barbarismi, piemēram, tīnis ‘pusaudzis’, fans ‘cienītājs, pielūdzējs’ u. c. Barbarismi ir viena no žargonu parastām sastāvdaļām. Barbarismi lielākoties ir substantīvi – dažādu priekšmetu nosaukumi; krietni mazāk ir verbu un pārējo vārdšķiru vārdu. Visvairāk barbarismu veido senāki leksiski kalki, kuriem mūsdienu latviešu valodā ir radušies latviski sinonīmi, kas minētos barbarismus aizstājuši:  b i l d e,  b l e ķ i s,  b r ū t e,  d a n c o t ā j s,  d e ķ i s,  ķ i s e n s,  d u k a,  k l a p a t a s,  k r e ņ ķ i,  ķ ē ķ i s,  p a r a š u t i s t s,  p i n d z e l e,  r ū m e,  s m ā d ē t,  v i n n ē t,  z i ķ e r i s  u. c. Daļa no tiem mūsdienu latviešu valodā tiek izmantoti ka sarunvalodas vārdi:  d a n c o t,  p l a c i s,  r i k t ī g s,  s m u k s,  s m u k u m s,  s k ā d e,  š p i č k a,  š e r p s,  v ā ģ i s  u. c. Vispār jebkurš no minētajiem un vēl daudzi citi barbarismi motivētā lietojumā var tikt izmantoti sarunvalodā. Sarunvalodā tiek lietoti arī barbarismi sporta terminoloģijā  t a i m a u t s,  m a č s  u. c. Šādi barbarismi nav vēlami koptā valodā. Daži barbarismi ar laiku ir ieguvuši īpašu sarunvalodas nozīmi, kas atšķiras no aizguvuma nozīmes, piemēram,  b r ū t e  (neitrālā nozīmē ‘līgava’) tagad plaši tiek lietots ar nozīmi ‘mīļākā, nenopietna draudzene’. (LVV, 143, 2. nozīme)

Tiek lietoti latviski atvasinājumi no barbarismiem:  i z b l a m ē t i e s,  i e b u k t ē t i e s,  n e s m u k u m s,  s a p a s ī b а;  p a k n a p s,  p i e l ā g o t i e s,  p i e p a s ē t,  p i e r i k t ē t,  s a r ū m ē t i e s,  p i es t i ķ ē t,  s a p u m p ē t,  p a t r ā p ī t i e s,  a t v i n n ē t,  n o v i n n ē t,  u z v i n n ē t  u. tml. Tiem ir tādas pašas funkcijas un izmantojuma iespēja kā neatvasinātiem barbarismiem.

(2) Visvairāk mūsdienu latviešu valodā tiek izmantoti sarunvalodas vārdi un darinājumi bez svešuma pazīmes. Tie ir dažādi. Daļa no tiem pēc cilmes un lietojuma ir specifiski sarunvalodas vārdi, kas lietojami noteiktā vidē. To eksistence ir atkarīga no valodas līdzekļu sinonīmiskajām iespējām. Tādi ir, piemēram, verbi  a t k o s t i e s  ar nozīmi ‘atriebties’ (Šāda prakse  a t k o ž a s,  Nokavētais  a t k o ž a s  u. tml.);  p a b u m b u l ē t,  s a č ā k s t ē t,  č i e p t,  g a n d ē t,  s a g a n d ē t,  g r ā b ā t,  g r ā b ā t i e s,  i z v a z ā t;  k r ā m ē t  ‘kārtot’,  p i e k r ā m ē t,  k r ā m ē t i e s;  n o k u š i n ā t  (Vaicājošos bērnus  n o k u š i n a );  ķ e r s t ī t,  p a ķ e r s t ī t,  ķ e r s t ī t i e s;  n o l a i s t  (Sporta laukums ir  n o l a i s t s );  m a i t ā t;  n a š k ē t,  n a š k ē t i e s // n a š ķ o t i e s;  s k r u l l ē t,  u z s k r u l l ē t;  s i r d ī t i e s;  s k r u b i n ā t;  s t r ē b t;  s t u t ē t  u. tml. Mazāk ir substantīvu:  č u p a,  d a k t e r i s,  k n a u ķ i s,  k ņ a d a,  ķ i b e l e,  l a m z a k s,  n e b ū š a n a s,  n e s m u k u m s,  p u i k a,  r u k s i s,  s k u ķ i s,  v a ļ a  u. tml. Adjektīvu ir vēl mazāk:  b r a n g s,  n a s k s,  ņ i p r s,  p r ā v s,  s m u k s,  s t u l b s,  š ķ o b ī g s  u. tml. Sarunvalodā tiek lietoti pronomeni  šitas,  šitā (neitrālo šis, šī vietā). Nekoptā sarunvalodā nenoteiktā pronomena kaut kas vietā tiek lietots  k a u č  k a s:  ..[kooperatīvu] pakalpojumiem cenas ir  k a u č  k a s  pavisam cits. (L 2,89) Šāds lietojums presē nav pieņemams. Neliterārs ir pronomena  s a v s  lietojums ar nozīmi ‘ap, apmēram; nedaudz’: Republikā graudaugus apsējušas jau  s a v s  simts saimniecību (JZ 89); Tas dos  s a v u  valūtu. (RB 89) u. tml. Tiek lietoti arī sarunvalodas adverbi:  d ū š ī g i  (d ū š ī gi  strādāt ),  k n a p i;  m a ķ e n ī t  (m a ķ e n ī t  aizsteigties kādam priekšā );  n a i g i  (Tramvajs pilns, vadītāja tā  n a i g ā k  pierauj bremzīti, visi sakrīt ņigu nēģu. Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 57. lpp.);  p a g a l a m  (runāt  p a g a l a m  bikli );  p u l k a  (p u l k a  runāt );  s m u k i;  š i t ā;  š o b r ī d  ‘pašreiz’ (Š o b r ī d  viņi mūs atbalsta );  v a r e n  ‘ļoti’ (Viņš ir  v a r e n  bagāts ) u. c.

Atvasinātiem sarunvalodas vārdiem sarunvalodas ekspresiju var piešķirt vārddarināšanas līdzekļi. Tādi ir, piemēram, verbu priedēkļi:  n o b ā z t  (n o b ā z t  aktu atvilktnē ),  i z d a b ū t  (i z d a b ū t  no brūnaļas vairāk piena ),  s a d a b ū t  (s a d a b ū t  naudu ),  i e g a l v o t  ‘pārliecināt’ (i e g a l v o t  kaut ko ),  s a g r a s ī t i e s  (S a g r a s ī j u š i e s  atpūsties ārzemēs ),  a p g r o z ī t i e s  (a p g r o z ī t i e s  uz skatuves ),  i e g r o ţ o t  (līgumi  i e g r o ž o  militāro aktivitāti ),  u z i e t  ‘atrast’,  n o k o p t  ‘novākt’ (n o k o p t  akmeņus no lauka ),  i e k r i s t  ‘gadīties’,  n o k r i s t i e s  (Tauku procents pienā  n o k r i t i e s ),  s a n ā k t  ‘gadīties’ (s a n ā c a  citādi ),  n o ņ e m t i e s  (n o ņ e m t i e s  ar krāsošanu ),  n o p l ē s t i e s  (Esmu  n o p l ē s i e s  divās darbavietās ),  s a r a u t  ‘censties, ātri padarīt’ (s a r a u t  rudens darbus ),  s a s m e l t i e s  ‘iegūt’ (s a s m e l t i e s  daudz vērtīgu atziņu ),  p i e v ā k t  ‘nozagt’ u. c. Arī piedēkļi vai galotnes substantīviem:  b r a u c a m r ī k s;  b u m b o t ā j s  ‘basketbolists’ .. slimnīcas kultūras pils uz vienu dienu pārvērtīsies par dedzīgu  b u m b o t ā j u  satikšanās vietu (L 2, 89);  b ū š a n a  (Darbs ir viena kārtīga  b ū š a n a ),  d z e r a m a i s,  ē d a m a i s;  p a l d i e s  ‘pateicība’: Varbūt to gaidām kā ikdienišķību un ar  p a l d i e s i e m  atšķaidīt negribam? (L 2, 88). Sastopami arī sarunvalodas salikteņi:  b r a u c a m r ī k s,  p ī p p a u z e,  s k o l a s b ē r n i  u. tml. Sarunvalodas deminutīvi:  a š t e l e  (astīte),  a u t i ņ š  ‘automašīna’,  d a k t e r ī t e,  g a l v i ņ a  ‘frizūra’: Tās ir kupli veidotas  g a l v i ņ a s..  (PC 89),  p l e ķ ī t i s,  g a b a l i ņ š  (savs zemes  p l e ķ ī t i s ),  p u i š e l i s,  s k u ķ ē n s  u. c. Adjektīvu un adverbu ir mazāk:  j ē d z ī g s,  j ē d z ī g i;  m ī k s t s i r d ī g s,  m ī k s t s i r d ī g i  u. c.

Visai šaura afiksu izvēle ir dažādiem žargonismiem: –ene skolēnu un jauniešu žargonā:  d i s e n e  ‘diskotēka’,  b i b l e n e  ‘bibliotēka’,  g r a ķ e n e  ‘grāmata’,  u č e n e  ‘skolotāja’,  l a t e n e  ‘latviešu valodas stunda’ u. tml. (Druviete 2)

Daudzi sarunvalodas vārdi pēc ārējā veidola neatšķiras no neitrālās leksikas – tiem ir sarunvalodas nozīmes. Visvairāk sarunvalodas nozīmju ir verbiem, mazāk nomeniem. Daži piemēri:  a t d z ī v o t i e s  (Tribīnes  a t d z ī v o j a s );  b r ē c i n ā t  (b r ē c i n ā t  magnetofonu );  d a b ū t  (d a b ū t  piecus gadus par zagšanu );  d ī d ī t:  Kas mani  d ī d ī j a  saēsties sāļos riekstus! (OL);  i e d z ī t  ‘padarīt iepriekš nepadarītu’ (i e d z ī t  nepadarīto );  d z ī t i e s  ‘tiekties’ (d z ī t i e s  pēc modes, pēc garīgām vērtībām );  i e g ā z t  ‘pievilt’, (Vasara – šogad mūs  i e g ā z a  – ogas nogatavojās vēlu );  i z g ā z t  ‘skaļi izteikt’ (i z g ā z t  sašutumu skaļos vārdos );  i z g ā z t i e s  ‘ciest neveiksmi’ (I z g ā z u š i e s  gandrīz visi kandidāti );  a t g r e m o t  ‘atkārtot bez jēgas’;  i e g r i e z t  ‘sariebt, kaitēt’ (Sāncenši mums cenšas  i e g r i e z t ),  n o g u l ē t  ‘nokavēt’;  n o k a u t  ‘degradēt; mazināt’: Tas viss  n o k a u j  sportu ka estētisku vērtību. (S 1, 83);  k l i b o t  ‘būt slikti apgūtam, būt ar trūkumiem’ (Krievu valoda  k l i b o;  Disciplīna  k l i b o  u.  tml.);  k n i b i n ā t i e s  ‘nodarboties ar sīkumiem’;  a t k r a t ī t i e s   ‘atrunāties’;  i e k u s t i n ā t   ‘sākt’;  p i e ķ e r t i e s   ‘just simpātijas’;  s a l ā p ī t   ‘salabot, izremontēt, samontēt’ u. tml.:  s a l ā p ī t  jumtu,  s a l ā p ī t traktoru);   n i ķ o t i e s  ‘bojāties’ (Mašīna  n i ķ o j a s,  Veselība sāk  n i ķ o t i e s );  i e p o t ē t   ‘ieaudzināt, iemācīt’ (i e p o t ē t  tieksmi lasīt grāmatas;  i e p o t ē t  kārtības mīlestību );  i z p u t ē t   ‘salūzt’ (Motors  i z p u t ē j i s );  s a s k r i e t i e s  ‘satikties’ (Viņi nejauši  s a s k r ē j ā s  uz ielas );  s p ī d ē t  ‘izcelties’ (s p ī d ē t  ar augstu meistarību );  s a š ķ o b ī t i e s  ‘pasliktināties’ (Veselība  s a š ķ o b ī j u s i e s );  t ē m ē t   ‘pretendēt’ (Viņš  t ē m ē  uz direktora posteni );  s a v ā k t  ‘sapulcināt’ (s a v ā k t  hokeja entuziastus );  u z d o t  ‘padoties, it īpaši sporta spēlēs u. tml.’;  i e z ā ģ ē t   ‘kaitēt’ (Viņš cenšas man  i e z ā ģ ē t ) u. c. Substantīvi:  b a r s  ‘liels daudzums; daudz’;  Liels  b a r s  kombainu vienā laukā.. (K 2, 86);  b u m b u l i s  ‘apaļš dārzenis, parasti kartupelis’ (ievākt veselus b u m b u ļ u s,  b u m b u ļ u  raža u. tml.);  k l a s e  ‘meistarība’ (uzrādīt augstu  k l a s i );  m o m e n t s  ‘brīdis, mirklis; notikums’ (svinīgs  m o m e n t s;  pārrunāt galvenos  m o m e n t u s  šajā nedēlā u. tml.);  r o b s  ‘kļūda, trūkums’ (atrast  r o b u s  darba organizācijā ) u. c. Adjektīvu un adverbu ir vēl mazāk. Piemēram,  m ū ž ī g s;  m ū ž ī g i  ‘pastāvīgs; pastāvīgi’ (m ū ž ī g ā s  rindas;  m ū ž ī g i  no kaut kā baidīties );  m i l z ī g s;  m i l z ī g i  ‘ļoti svarīgs; ļoti’ (m i l z ī g i  panākumi;  m i l z ī g i  ietekmēt stāvokli u. tml.);  s v a i g s  ‘aktuāls, jauns’ (s v a i g a  informācija ).

Ir visai daudz vārdu, kuru sarunvalodas lietojums ir saprotams tikai kontekstā – tiem nav izveidojušās stabilas sarunvalodas nozīmes. Tādi ir, piemēram, gurt, jūgt, aizlidot u. c. ..dubļos grima un  g u r a  (bojājās?)tehnika (C 82); Kuru traktoru  j ū g s i m  (gatavosim?)? (KR 79); A. Stukāne  a i z l i d o j a  (aizlēca)6,50 m (S 1, 81); ..pērn stādi izrādījās nespējīgi, un rezultātā  n о g r i e z a  (pārdeva; realizēja) par četriem tūkstošiem neļķu mazāk (K 3, 88); Tā pamazām un it kā nemanot tiek  n o k o s t s  (noslinkots) dienas sākums (L 2, 80); Vēl ir laiks šo to  p a ķ ī l ē t  (saremontēt), kam ziemā .. garām paiets (ĻC 88); iekurs (viela) pārdomām (I 2, 88); Dinamiešu uzbrukums pēdējos mačos ir stipri  b e z z o b a i n s (pasīvs). (RB 86);  d z ī v a  (aktīva) dalība;  a p l a m  (ļoti) jauna sportiste; komanda spēlē  s t a b i l i  (bez kļūdām) u. tml. Konteksta nosacītās sarunvalodas vārdu nozīmes robežojas ar jaunvārdiem un okazionālismiem.

(3) Internacionālie aizguvumi samērā reti tiek izmantoti par sarunvalodas līdzekļiem. Tādi ir  f i n i š ē t  beigties:  F i n i š ē j u s i  izstāde, pasākums u. tml.;  k o n t a k t ē t i e s;  k u l t i v ē t  (kultivēt ātrslidošanu),  t r a u m ē t  ‘radīt traumas’ (vairāki sacensību dalībnieki bija  t r a u m ē t i );  d u e t s  sportā – ‘divu dalībnieku sacensības’;  p l u s i  ‘labās īpašības’;  m ī n u s i  ‘trūkumi’ u. tml.

Sarunvalodas formas ir morfoloģiski sastingušas formas, kas tiek izmantotas sarunvalodas lietojumā ārpus formu paradigmas. Tās ir dažas verbu formas, piemēram,  g ā j u š i,  b r a u k u š i  imperatīva nozīmē. Tās tiek lietotas neliterārā sarunvalodā un piesārņo valodu; jālieto pareizās formas pamudinājuma nozīmē: iesim! brauksim! u. tml. (Zemzare) Tādas var būt arī analītiskā debitīva formas, kas mūsdienu latviešu valodā vairs netiek lietotas: Pasaules meistarsacīkšu otrā brauciena paraugstunda lieliski rāda uz to līmeni, līdz kuram mums  b ū s  t i e k t i e s  un  t i e k t i e s.  (S 1, 81) Neitrālā tekstā jālieto debitīvs: jātiecas.

Sarunvalodas ekspresija ir arī noteiktām substantīva formām. Tas ir lokatīvs momentā ar nozīmi ‘ātri, tūlīt’: reaģēt  m o m e n t ā.  Tās ir arī vairākas prepozicionālas locījuma formas (arī kopā ar tām piesaistītiem vārdiem): ar galvu ‘apdomīgi’ (vajag rīkoties  a r  g a l v u );  ar tempu ‘ātri’ (Pavasaris nāk  a r  t e m p u );  ik pa brītiņam ‘regulāri ar nelielām atstarpēm’ (Autobusi kursē  i k  p a  b r ī t i ņ a m );  no sākta gala ‘vienmēr’: Par to biju pārliecināta  n o  s ā k t a  g a l a  (RK 80); par varītēm ‘katrā ziņā, noteikti, visiem spēkiem’ (censties  p a r  v a r ī t ē m  iekustināt ); par visu vari, par visu varu ‘katrā ziņā, noteikti, visiem spēkiem’: dramatizēt situāciju  p a r  v i s u  v a r u  (PJ 88); uz ātrāko ‘ātri, nekavējoties’ (sagatavot visu sējai  u z  ā t r ā k o )  u. tml. Šīs formas ir izmantojamas motivēti un ar mēru.

Īpašas sarunvalodas formas veido daži adverbi gan kopā ar partikulām (d i e z  c i k,  d i e z  k ā ), gan vieni paši:  d r u s c i ņ,  t e p a t ā s,  t u r p a t ā s,  t ā p a t ā s  u. tml. Tas pats sakāms arī par attiecīgiem pronomeniem: d i e z  k a s u. tml. Šīs ir neliterāras sarunvalodas formas, no kurām labā valodā jācenšas vairīties.

Sarunvalodas vārdkopas dažkārt sastopamas paralēli neitrālām vārdkopām:  m ī ņ ā t i e s  u z  v i e t a s  paralēli vārdkopai nevirzīties uz priekšu, stāvēt uz vielas;  p a l i k t  b e š ā  paralēli vārdkopai palikt tukšā, palikt bez (kaut kā) vai tml.

Sarunvalodas vārdkopu var aizstāt ar atbilstošas nozīmes neitrālu vārdkopu, ja veidojams neitrāls teksts. Piemēram, knapi dvest ‘tikko elpot; tikko eksistēt’ (Ūdenstūristu sekcija  k n a p i  d v e š );  iegāzt slimības gultā ‘padarīt slimu’: .. [vēji] spēj apraut muguru un pašu būvnieku  i e g ā z t  s l i m ī b a s  g u l t ā  (PC 87); iziet no situācijas ‘pārvarēt grūtības, tikt gala’: Okte  i z g ā j a  n o  s i t u ā c i j a s  tādējādi, ka cūku novietnēs tagad audzē buļļus (PK 88); laist pie teikšanas ‘dot vārdu, ļaut uzstāties, rīkoties’ (P i e  t e i k š a n a s  vajadzēja  l a i s t  sportistus ); mācīties tālāk ‘turpināt mācības’ (Viņa gribēja  m ā c ī t i e s  t ā l ā k );  p a s p ī d ē t  a r  s e r v ē m  ‘labi servēt’;  a t s t ā t  m i l z ī g u  i e s p a i d u  ‘ļoti ietekmēt’ u. tml.

Ja vārdkopas sarunvalodas ekspresija atkarīga galvenokārt no centrālā komponenta, šo centrālo komponentu var aizstāt ar citu, neitrālu vārdu (vārdiem), piemēram,  u z b r u k t  r e k o r d a m  ‘censties pārspēt rekordu’; viņš  u z b r u k a  jaunam pasaules  r e k o r d a m;  i e t  u z  k o n k u r s u  ‘piedalīties konkursā’;  i e k ā p t  j a u n ī b ā  ‘sākties jaunībai’:  ..i e k ā p j o t  j a u n ī b ā,  ļoti gribas iegādāties savu velosipēdu. (ĻK 88) u. tml.

Ir sarunvalodas vārdkopas, kurās nomaināms, atkarīgais komponents ar sarunvalodas ekspresiju, lai vārdkopa kļūtu neitrāla:  p a l i k t  a i z  b o r t a  ‘palikt, būt atstātam, nobīdītam malā’ vai tml.;  s l a u k t  v a d ā  ‘slaukt ar aparātu’: ..braucu mācīties, kā ātri un precīzi strādāt,  s l a u c o t  v a d ā. (PK 83)

Sarunvalodas vārdkopas bieži ir formālas – pēc satura tās var aizstāt ar vienu vārdu:  d a b ū t  g a t a v u  – padarīt;  i e t  u z  p r i e k š u  – norisēt, noritēt;  i e t  c e ļ u  – rīkoties, darīt: Kādi  c e ļ i  e j a m i  mūsu ekonomikā;  l i k t  u z s v a r u  – uzsvērt;  i e l i k t  t e h n o l o ģ i j u  – mehanizēt: .. ar vecajām kūtīm ir tikai lāpīšanās, jo tur nevar  i e l i k t  nekādu īstu  t e h n o l o ģ i j u..  (L 2,89);  m a i n ī t i e s  u z  l a b o  p u s i  – uzlaboties. Stāvoklis ir  m a i n ī j i e s  u z  l a b o  p u s i;  m ē r o t i e s  s p ē k i e m  – sacensties: Stadionā  m ē r o j a s  s p ē k i e m  rajona futbola komandas;  p i e ķ e r t  k l ā t  – pievienot:  p i e ķ e r t  k l ā t  pēdējos rekordus;  s p e r t  s o ļ u s  – rīkoties u. tml. Starp minētajām vārdkopām sastopami visai individuāli veidojumi, piemēram,  i e l i k t  t e h n o l o ģ i j u,  un arī kalkētas vārdkopas, piemēram,  s p e r t  s o ļ u s,  p i e ņ e m t  m ē r u s  ar nozīmi ‘rīkoties’. No verbālām vārdkopām jāpiemin arī vārdkopas, ko veido imperfektīvs verbs ar adverbu, piemēram,  l a u z t i e s  ā r ā,  v i l k t  a t p a k a ļ,  t a i s ī t  c i e t,  s t ū r ē t  i e k š ā:  Jaunais saturs  l a u ž a s  ā r ā  no novecojušām formām;  t a i s ī t  c i e t  uzņēmumu;  s t ū r ē t  i e k š ā  laulības ostā u. c. Neitrālā tekstā (atkarībā no informācijas) tās būtu aizstājamas vai nu ar atbilstošiem perfektīviem priedēkļverbiem (izlauzties, aizvērt ), vai arī ar citiem sinonīmiskiem verbiem vai vārdkopām (piemēram, slēgt uzņēmumu ). Ir arī verbālas vārdkopas ar atkarīgo adverbu, kam nav atbilstošu perfektīvu verbu:  t i k t  g a l ā,  t i k t  p ā r i,  t i k t  v i r s ū,  t u r ē t  l ī d z i  u. tml., piemēram,  t i k t  laukam  v i r s ū  ar traktoru. Neitrālā tekstā lietojamas atbilstošas sinonīmiskas vārdkopas uzbraukt uz lauka ar traktoru u. tml.

Bez verbālām lietotas arī nominālas sarunvalodas vārdkopas. Atkarīgais komponents tajās var būt adjektīvs vai substantīvs ģenitīvā:  a p a ļ a  j u b i l e j a,  k o p ē j a i s  k a t l s  u. tml. Arī:  a s t e s  g a l s  ‘pēdējā vieta’ (tabulas  a s t e s  g a l s );  i n f o r m ā c i j a s  b a d s  ‘informācijas trūkums’;  s p ē k o š a n ā s  r e i z e  ‘sacensības, sacīkstes’ u. tml. Atkarīgais komponents ir arī divdabis: Dzeru tikai  l a s ī t a s  t ē j a s.  (L 2,83) Pareizi: zāļu tējas.

Ir arī tādas teikumu konstrukcijas, kas tiek lietotas tikai sarunvalodā. Tajās sarunvalodas nokrāsa ir galvenokārt gramatiskajam centram. Tā piemīt arī tradicionālām sintaktiskām formulām  i r  k o  d a r ī t,  i r  k o  n o r a u t i e s,  n a v  k a m  t e i k t,  n a v  k o  i e s ā k t  u. tml.: Abām brigādēm  b i j a  k o  n o r a u t i e s..  (PZ 87) Bieži jāmaina izteicēja morfoloģiskais tips, ja saitiņai ir spilgta sarunvalodas nokrāsa: Zivju audzētavas lasēni  ņ e m a s  l i e l u m ā  (PD 2, 87); Ogas  n ā k  g a t a v a s  (nogatavojas) ; Celtne  n ā k  gatavs (tiek pabeigta vai tml.). Sarunvalodas stila rādītājs ir izteicējs vai arī viss gramatiskais centrs; teikumu neitralizējot, tas jāpārveido:  L a i k a  a p s t ā k ļ i  s a n i ķ o j a s  – Laiks kļūst slikts, sliktāks;  U z p e l d  z i ņ a  – Kļūst zināms;  N o j ū k  objektu nodošanas  t e r m i ņ i  – Objekti netiek nodoti laikā u. tml. Samērā bieži jāmaina izteicēja kārta – jālieto pasīvs:  F o n d i  p a r e d z  – Fondos paredzēts;  B u m b u ļ i  [kartupeļi]  t r a u m ē j a s  – Kartupeļi tiek bojāti;  G r a f i k s  j ū k  – Grafiks netiek ievērots u. tml. Mainās arī subjekta un objekta attieksmes: Otrā  v i e t a  t i k a  mūsu komandai – Otro vietu ieguva mūsu komanda. Sporta reportāžā plaši tiek izmantoti internacionāli verbi, kas neitrālā tekstā būtu aizstājami ar citu nominālu vai verbālu izteicēju: Šajās sacensībās  d o m i n ē j a  v i e s i  (S 1, 79) – Viesi bija pārāki; Viesi uzvarēja. Dominēt nozīme – ‘būt pārsvarā; būt valdošajam, galvenajam’ (LVV, 377).

Neskaidra internacionāla vārda nozīme dara tekstu grūti uztveramu, turklāt piešķir tam sarunvalodas nokrāsu, jo terminoloģiska rakstura vārds sadzīves vai citā nepiemērotā situācijā zaudē zinātnisko precizitāti.

Dažkārt pie izteicēja ir sarunvalodas vārdkopa, kas neitrālā teikumā likvidējama, mainot izteicēja formu:  V i ņ š  r ā d a  p r i e c ī g u  s e j u.  – Viņš ir priecīgs;  M u m s  s t ā v  p r i e k š ā  l i e l i  u z d e v u m i.  – Mums jāveic lieli uzdevumi. Neitrālā sarunvalodā var veidoties visai nepieņemamas sarunvalodas teikuma konstrukcijas:  T o m ē r  v i e n a m  o t r a m  v ē l  p a c e ļ a s  r o k a  a r  g r ā d ī g ā  d z ē r i e n a  p u d e l i  k ā  s a m a k s u  p a r  d a r b u.  (PD 1, 82) Šajā teikumā ir daudz lieka; varētu to pateikt šādi: Tomēr viens otrs vēl maksā par darbu ar stiprā dzēriena pudeli vai tml. Debitīva nozīmē sarunvalodā var veidoties teikuma konstrukcijas, kurās debitīva nozīme izteikta ar saitiņu indikatīva formā – tad var mainīt izteicēja morfoloģisko formu: Bet dažas  v ē s t u l e s  p r a s ā s  p u b l i c ē j a m a s  (PC 82) – ..vēstules jāpublicē; vēstules vēlams publicēt vai tml. Pēdējos gados mums  i z n ā c i s  a u d z ē t  c ū k a s.  Varētu būt: Pēdējos gados mums ir bijis jāaudzē cūkas, Pēdējos gados mēs esam audzējuši cūkas vai tml., atkarībā no darbības kategoriskuma pakāpes. Visai bieži teikumam sarunvalodas nokrāsu piešķir semantiskais modificētājs – parasti verbs ar modālu vai fāzes nozīmi (par to sk. Freimane 5, 32):  S k a t ī t ā j i  n e b e i d z  p l ū s t  u z  i z r ā d i..  (PJ 79) – labāk, atbilstoši saturam: Skatītāji labprāt apmeklē izrādi.  A u g s n i  s a m o c ī t  n e d r ī k s t.  – Augsne jāapstrādā saudzīgi;  P u i s i s  g r a s ā s  (t a i s ā s)  p r e c ē t i e s.  – Puisis gatavojas precēties. Dažkārt sarunvalodas teikums veidots bez semantiska modificētajā, bet neitrālā teikumā tāds būtu vajadzīgs: ..pagājušajā ziemā  p i e  “Z v e j n i e k a”  b ū v ē š a n a s  ķ ē r ā s  komandas jaunie  v a d ī t ā j i.  – .. “Zvejnieku” sāka būvēt..

Nominālās un adverbiālās teikumu konstrukcijās sarunvalodā bieži tiek lietots nepiemērots izteicējs, proti, izteicēja nominālā vai adverbiālā daļa: ..drošības noteikumu ievērošana  i r  ļ o t i  n o  s v a r a;  Rūpju  i r  g a n a;  Sabiedriskajā darbā viņa  i r  b i j u s i  vienmēr  i e k š ā  (PK 87); Nu jau gads  r i ņ ķ ī  u. tml. Atbilstošie neitrālie izteicēji: ievērošana ir svarīga; viņa ir piedalījusies darbā; gads ir pagājis u. tml. Sarunvalodas saitiņverbi neitrālā lietojumā aizstājami ar citiem: Atbilde  i z n ā c a  n e v a i n o j a m a  (neitrāls izteicējs: bija nevainojama ); Diena  s a n ā k  n o s l o g o t a  (neitrāls izteicējs: ir noslogota ) u. tml. Teiktais nenozīmē, ka sarunvalodas teikumu konstrukcijas vispār nebūtu lietojamas; tām ir specifiska lietojuma sfēra. Lietotājam noteikti jāzina arī attiecīgās neitrālās konstruēšanas iespējas un sarunvalodas konstrukcijas jāizmanto motivēti, īstajā vietā, vidē un laikā.

Frazeoloģismi visbiežāk tiek lietoti sarunvalodā. Sarunvalodas frazeoloģismos parasti ir kāds sarunvalodas vārds, barbarisms, vecvārds u. tml., kas paspilgtina sarunvalodas nokrāsu; tomēr var būt arī sarunvalodas frazeoloģisms, kurā nekādu īpašu sarunvalodas elementu nav, piemēram,  l i e k t  m u g u r u  ‘kalpot’. Sarunvalodas frazeoloģismi ir konstatēti vairākos līmeņos. Ir iespējami vārdformu frazeoloģismi:  k ā  n e g u d r s  ‘ļoti aktīvs’,  k ā  s u n s  ‘ar sliktu attieksmi’,  k ā  ē s t  ‘ļoti’: vajadzīgs  k ā  ē s t  u. tml.;  u z  g a l v i ņ ā m  ‘vairākiem vienādās daļās’ u. c. Ir vārdrindu frazeoloģismi, kas teikumā iesaistās noteiktā formā:  a r  s i r d i  u n  d v ē s e l i  ‘ļoti labprāt, ar labu attieksmi’. Vārdkopu frazeoloģismi ļoti bieži sastopami verbālu vārdkopu formā; nominālo vārdkopu frazeoloģismi lietoti retāk. Vārdkopu frazeoloģismi teikumā parasti iesaistās pilnā paradigmā, t. i., jebkurā vajadzīgā formā. Tādi ir frazeoloģismi  b l i s i n ā t  a c i s  ‘brīnīties’;  c i r s t  r o b u  ‘nodarīt zaudējumus’;  b u č o t  r o k u  ‘pateikties’;  d a b ū t  s u t u  ‘saņemt rājienu’;  d a n c o t  k ā d a m  p a  g a l v u  ‘uzkundzēties’;  l i k t  k ā j u  p r i e k š ā  ‘traucēt’;  ņ e m t  c i e t  ‘aizturēt, apcietināt’;  u z ņ e m t  a p g r i e z i e n u s  ‘paātrināt tempu’ u. c. Nomināla frazeoloģiska sarunvalodas vārdkopa ir, piemēram,  p ē d ē j a i s  m o h i k ā n i s  ‘tas, kas palicis pēdējais no daudziem vai vairākiem’. Sarunvalodas frazeoloģismi dažkārt ir kļuvuši vai pašreiz kļūst par trafaretām standartfrāzēm; tādi ir vārdkopu frazeoloģismi  c i r s t  r o b u  ‘nodarīt zaudējumus’;  p i e l i k t  p u n k t u  ‘pabeigt’;  p i e l i k t  r o k u  ‘palīdzēt’;  u z l o c ī t  p i e d u r k n e s  ‘gatavoties strādāt’; tie tiek lietoti ļoti bieži un pamazām zaudē tēlainību. Ir arī vārdkopu frazeoloģismi, kas teikumā tiek iesaistīti nevis paradigmā, bet gan noteiktā formā, piemēram,  a r  a t p l e s t ā m  r o k ā m  ‘labprāt, labvēlīgi’. Sastopami arī sarunvalodas frazeoloģismi teikumu formā:  n e d o d  d i e v s!  n e d o d  d i e s!  u. tml.; vēlējumi:  d i e [v] s  p a l ī d z!  Arī:  a t l e c  l a b u m s  ‘kaut kas tiek’ u. tml.

Vienkāršrunas stila līdzekļus latviešu valodā pārstāv galvenokārt leksika (Laua 3, 79). To lietojums ikdienā liecina par zemu inteliģences un kultūras līmeni. Tāpēc arī no vienkāršrunas līdzekļiem ir jāvairās presē, populāros informācijas līdzekļos. Vienkāršrunas stila līdzekli ir izmantojami tikai mākslinieciskos nolūkos. Vienkāršrunas līdzekļiem tuvi ir vulgārismi – tie veido zema stila līdzekļu apakšējo slāni; tie ir nepieklājīgi vārdi, kurus valodas lietotāji zina, bet neizmanto; tie nav ievietoti parastās vārdnīcās.

Vienkāršrunas stila līdzekļi attiecas uz ļoti šauru un vienveidīgu reāliju loku. (Laua 3, 80) Ekscerpētajā materiālā ir konstatēti galvenokārt vienkāršrunas vārdi un leksiskie vulgārismi; tikai dažos gadījumos varētu būt runa par vienkāršrunas vārdkopām un frazeoloģismiem.

Vienkāršrunas vārdi parasti ir sinonīmi tiem neitrālās leksikas vārdiem, kas nosauc visparastākās darbības, piemēram, verba  i e t  vienkāršrunas sinonīmi ir  m e i m u r o t,  s l ā t,  s n ā t,  š ļ ū k t,  s t a m p ā t,  s t e b e r ē t,  s t ū r ē t,  t e n t e r ē t,  t ī t i e s,  v a l k ā t i e s,  v a z ā t i e s,  v i l k t i e s   u. tml.; verba aiziet sinonīmi ir  k o p t i e s  p r o m,  a i z k o p t i e s,  a i z s l ā t  u. tml. Kā redzams, tie ir gan specifiski vienkāršrunas vārdi, gan arī neitrālu vārdu vienkāršrunas nozīmes (leksiski semantiskie varianti).

Specifiski vienkāršrunas substantīvi visvairāk ir attiecināti uz cilvēku, personību un raksturo viņu negatīvi – pēc kādas vārdu lietotājam nepieņemamas, nepatīkamas rīcības vai īpašībām:  č a m m a,  d r a ņ ķ i s,  f ū r i j a,  ī n i s,  k r e t ī n s,  m ū l ā p s,  m ū l i s,  m u r m u l i s,  ņ i r g a,  p a l a i s t u v e,  s m u r g u l i s,  u t u b u n g a  u. tml. Piemēram: .. es negribu redzēt šo sasodīto  d r a ņ ķ i  (OL); Literatūras skolotājs mani vienmēr saukāja par neaptēstu  ī n i.  (K 1, 71) u. c. Ir daudz vienkāršrunas vārdu sievietes nosaukšanai:  b ā b a,  f i d a,  v e c e n e  u. c. Plaši tiek lietots vārds  ģ ī m i s  ar nozīmi ‘seja’; šķiet, ka tas ir uz robežas starp sarunvalodas un vienkāršrunas vārdiem. Ir samērā daudz verbu neveiklas rīcības nosaukšanai:  ķ ē p ā t i e s,  m u ļ ļ ā t i e s  u. c.; arī nogalināšanas nozīmē:  n o m u š ī t,  n o ž m i e g t  u. c.; smiešanās, izsmiešanas nozīmē:  ņ i r g t;  citās nozīmēs:  i z ķ e i p t  ‘izciest’,  m u l d ē t,   i z s v e m p t i e s,  n o š ņ ā p t,  i e ž m i e g t  u. c.; plaši tiek lietoti dažādi atvasinājumi, piemēram, no verba  ž m i e g t:  i e ž m i e g t,  p i e ž m i e g t,  n o ž m i e g t,  s a ž m i e g t.  Bieži šādam lietojumam trūkst motivācijas, piemēram: Smaidīgs puisis ar kazaku cekulu, ko cepure  p i e ž m i e g u s i  pie pieres. (TL) Arī: Starp diviem ļeņingradiešiem –  i e ž m i e g t s,  viņš krita. (PJ 86) Vienkāršrunas līdzekļu funkcijā lietoti arī internacionāli vārdi:  p l e z ī r s  ‘izklaidēšanās’ u. c.

Vārdu vienkāršrunas nozīmes attiecināmas uz tām pašām reālijām: nosauc cilvēka ķermeni vai tā daļas:  b ū d a  ‘spēcīgs cilvēka ķermenis’,  k ā t i  ‘kājas’,  r e d z o k ļ i  ‘acis’ u. tml.; cilvēka nosaukums pēc kādas nepieņemamas pazīmes, piemēram,  k n ī p s t a n g u.  Citi:  m ē s l i  ‘nepatikšanas’;  p l o s t s  ‘dzeršana’;  v a r ž a c s  ‘sāpīga problēma’: Tā ir kārtējā mūsu sabiedrības  v a r ž a c s.  (V 1, 89) u. tml. Lietotas vienkāršrunas verbu nozīmes – sišanas nozīmē  g ā z t,  k r a u t,  k r ā m ē t,  m a u k t,  ēšanas nozīmē  g r e m o t,  i e ķ e k s ē t  u. c.; virzīšanās nozīmē  a i z k r a t ī t i e s,  p e l d ē t:  .. velobrauciena dalībnieki veica vissvarīgāko posmu. .. Šī trijotne minētajā secībā saņēma prēmijas punktus pirmajā starpfinišā Potsdamā un turpināja cītīgi  p e l d ē t  tālāk. (S 1, 83) arī citi:  a p o s t ī t  ‘iepazīties’;  n o s p e r t  ‘nozagt’ u. c. Vienkāršrunas nozīmē tiek lietoti adjektivējušies divdabji, piemēram,  a p d a u z ī t s,  n o l ā p ī t s  [nolāpīts]. Personas nozīmē tiek lietots piederības pronomens ar noteikto galotni – tātad noteikta vārdforma: M a n ē j a i s  grib ēst.

Presē un grāmatās sastopams arī vulgārismu lietojums: Šajā brigādē nemīl [tā]  g u r ķ o t i e s..  (PK 88); Tagad strādā, un, cik jūtams, mazliet  n o r a u s t ī j i e s  (‘nobijies’). (DB 1, 87) Leksiskie vulgārismi, kas pēdēja laika konstatēti drukātos avotos, turklāt ne vienmēr ar motivāciju, ir:  c ū k a,  g n ī d a,  l o p s,  p u r n s  ‘seja’,  s u n s  ‘slikts cilvēks’,  i e k v i e k t i e s  ‘iesaukties’,  n o s p r ā g t  ‘nomirt – par cilvēku’,  z v i e g t  ‘smieties’ u. c.

Īpaši darinājumi (arī no vulgārismiem) ar vienkāršrunas nozīmi ir  n o b e i g t i e s  ‘nomirt’,  c ū k o t i e s  ‘nosodāmi rīkoties’,  p i e l ē k t  (kādam) ‘sākt saprast’,  m ē r k a ķ o t i e s  ‘ākstīties’,  p l o s t o t  ‘žūpot’,  p o g a i n i s  ‘policists’ u. tml.

Vienkāršrunas vārdkopas:  p a l i k t  s a u s ā  ‘neiegūt neko no iespējamā’: Otrajā periodā laukuma saimnieki  p a l i k a  s a u s ā,  kaut gan 33 sekundes viņiem bija divu vīru pārākums laukumā (S 1, 86);  p l ē s t  j o k u s  ‘jokot’;  s i e t i e s  k l ā t  ‘neatlaidīgi kaut ko pieprasīt vai tml.’: Viņš vienmēr šādās lietās īpaši  s i e n a s  k l ā t  man (OL);  u z t a i s ī t  b ē r n u  (par vīrieti) ‘pagādāt bērnu’ u. tml.

Tiek lietoti arī vienkāršrunas frazeoloģismi, piemēram,  a t s t i e p t  k ā j a s  ‘nomirt’;  i z g r i e z t  k ā d a m  p o g a s  ‘pārspēt kādu’;  r ī v ē t  d e g u n ā  ‘pārmest’. arī teikuma konstrukciju frazeoloģismi: Velns parāvis! Velns lai parauj! u. tml. lāstu veida.

Poētiskā stila līdzekļi ir aktualizēti. Par tiem ir pētījumi latviešu valodniecība. (Laua 3, 81 – 94; Veidemane 3 u. c.) Poētismi, tāpat ka sarunvalodas līdzekļi, ir atrodami gan leksikā, gan arī citos valodas līmeņos: Poētismu lietojumā galvenais nosacījums ir mākslinieciski motivēta valodas līdzekļu aktualizācija. Reizē ar stilistisko ekspresiju poētismi pauž arī emocionālu ekspresiju – attieksmi pret nosaukto parādību, tas emocionālu vērtējumu.

Par poētismiem var tikt izmantoti visu vārdšķiru vārdi. Visvairāk poētismu ir starp verbiem un substantīviem. Poētismiem ir arī derivatīvas īpatnības. (Laua 3, 97)

Poētismi tiek izmantoti galvenokārt dzejā vai dzejiskā prozā. Piemēram: Un, kad beidzot tāds brīdis pienāks, Kolkas ragā lai  g u n i  kur, lai pār mežiem un ūdeņiem  a i z l i e s m o  pēdējā lībieša ugunskurs. (M. Čaklais, Cilvēks, uzarta zeme. – R., – 1976, 31. lpp.) Katram poētismam atbilst kāds neitrāls, neekspresīvs vārds:  d a i ļ š  – skaists;  l a t v i s  – latvietis u. tml. Dažkārt poētismu nozīmes pārveidojas vai arī ir visai neskaidras, piemēram, vārdiem rēns, skaudrs u. c. Ja tekstā, arī publicistikā un ikdienas runā, izteiktas cildinošas, svinīgas domas, tajā iederas poētismi: ielās  p l ī v о  karogi;  k a i s m ī g i  aizstāvēt savus uzskatus, savu pārliecību; Uz skolotājas galda visu pavasari  d e g  tulpes.. (K 2, 86) Taču neiederīgā, nemotivētā lietojumā šie paši vārdi iegūst nevēlamu ironisku pieskaņu un pilnīgi pretēju efektu cerētajam; lieka valodas līdzekļu aktualizācija neitrālā tekstā (informācijā, vēstījumā u. tml.) nav vēlama. Piemēram: Dažreiz pie šī veikala  u z b a n g o  tāds cilvēku bars, ka gājējs pa ietvi nespēj tikt garām (V 1, 81); Cik gadu dzied V. Lapčenoks? Neesmu skaitījusi, bet daudz gan. Estrādes mākslinieki  s a d e g  uz skatuves, iepriecinot mās, klausītājus (KU 84);  d ē s t ī t  uzskatus bērnu dvēselēs (PC 82); Astoņus metrus augstas kolonnas  a p s k a u j  pagalmu. (PK 70) u. tml. Arī daudzos citos gadījumos, kad vārdiem nav tik izteiktas poētiskas ekspresijas, lietišķos tekstos tomēr ieteicams tos aizstāt ar neitrālākiem, piemēram: Darbs fermās sāk  p u l s ē t  (pietiktu ar: sākas ) ap sešiem no rīta (P 2, 78); sarīkojumu  i e s k a n d ē j a  (labāk: iesāka vai tml.) pūtēju orķestris;  p a s n i e g t  (labāk: dot ) barību cūkām; sacensība  s p ā r n o  (varētu teikt: rosina, iedvesmo vai tml.) mehanizatorus u. tml. Līdzīgi tiek lietoti arī nomeni: Tas nebija izmisuma  a k t s..  (KR 79) Substantīvam akts ir svinīguma, pacilātības nianse; kopā ar vārdu izmisums labāk lietot solis: izmisuma solis. Arī:  m ī l a  (labāk:  m ī l e s t ī b a ) pret suni; Kombināta “Somdaris” 3. filiāles kolektīvs turpina savu  s e n d i e n ā s  iedibināto tradīciju.. (S 2, 81); okeāna zvejas flotes  z v e j i.  Ieteicams poētismus aizstāt: mīlestība pret suni; sen (senāk) iedibināta tradīcija; zvejas flotes zvejnieki. Visai plaši tiek lietots poētisms dāsns. Tas gandrīz jau kļuvis par modes vārdu:  d ā s n a  pieredze,  d ā s n a  palīdzība,  d ā s n a  vērtību apmaiņa u. tml. Nepamatoti tiek aizmirsts vārds devīgs un citi sinonīmi. Līdzīgi tiek lietoti arī vārdi gaišs, nevīstošs, trauksmains, versmains u. tml.;  g a i š a  vēsts,  g a i š s  skats uz dzīvi;  n e v ī s t o š a  meistarība,  n e v ī s t o š a  slava;  t r a u k s m a i n a s  dienas,  t r a u k s m a i n i  ziņojumi;  v e r s m a i n a s  kaujas,  v e r s m a i n a  rosme. Ieteicams lietot vienkāršu un saprotamu, precīzu izteiksmi: laba vēsts, liela meistarība, satraucoši ziņojumi, liela rosme u. tml.

Poētismu nokrāsa nepamatoti tiek deldēta arī dažiem bieži lietotiem folklorismiem: brūnaļa (kompleksā pavisam ir 424 brūnaļas); kumeļš. Par kumeļu tiek saukts motocikls, traktors, automašīna u. tml.: Viņa motocikls nav bijis tehniskajā apskatē kopš 1972. gada, bet pats vadītājs aizturēšanas brīdī tikko varēja nosēdēt savam  k u m e ļ a m  mugurā (K. 2, 75); arī rumaks, sirmis pārnestā nozīmē: Veterāni –  r u m a k o s.  (RB 85) Te ir runa nevis par zirgiem, bet par velosipēdiem. Tāpat tiek deldēts vārds pūrs: pūrā ir gan materiāli labumi, gan garīgas vērtības, arī racionalizācijas priekšlikumi, labas vēstis un labi vārdi.

Sastopamas poētiskas vārdkopas, kas var tuvināties tradicionāliem vārdu savienojumiem un ikdienišķā tekstā nebūtu lietojamas, piemēram,  b a s k e t b o l a  j a u n a u d z e  (jaunie basketbolisti). Sastopamas pārspīlētas vārdkopas: nodrošināt rūpnīcas izstrādājumu izlaidei  v a r e n u  p l ū d u m u  (labāk: strauju tempu );  s k o l a s  d r u v a s  k o p ē j i  (VB 91) (skolotāji) u. tml.

Sastopamas poetizētas teikumu konstrukcijas. Tajās parasti poetizēts gramatiskais centrs: zilajās debesīs  u z v i j a s  m e l o d i j a.  Ja šādas konstrukcijas lietotas bez motivācijas, rodas frāžainība: Lai kādas  j ū t a s  b a n g o t u  šo dīkdieņu krūtīs, juristi viņu rīcību kvalificēja kā pilsoņu personiskā īpašuma zādzību (K 3, 82); Dzīva, radoša  s a c e n s ī b a  k u p l o  u n  s a z a r o  gluži kā varens koks (RB 80); Nelielajā kabinetā  v i r m o  r o s m ī g s  g a r s. (S 2, 81) u. tml. Varētu būt: lai kā justos šie dīkdieņi; sacensība vēršas plašumā; valda rosme.

Emocionālo ekspresiju panāk dažādi – ar leksiskiem un arī ar gramatiskiem un derivatīviem valodas līdzekļiem visos valodas līmeņos, ne tikai leksikā vien. Piemēram, emocionālu ekspresiju var panākt ar nolieguma un apgalvojuma teikumu savstarpēju sakārtojumu un citiem līdzekļiem. (Niselovičs 5)

Emocionālu ekspresiju var panākt ar visai pretrunīgu līdzekļu izmantojumu. Piemēram, poētismus, kas atvasināti ar konsonantisku piedēkli, var izmantot nevis poētiska pacēluma, bet gan ironiskas, nievājošas attieksmes paušanai: Krēsls zem viņa krakškēja un brakšķēja kā ogļraktuvju balsti, uz kuriem guļ divus kilometrus biezu slāņu  s m a g m e.  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 315. lpp.)

Nepiemērotas emocionāli ekspresīvas leksikas lietojums bieži šķiet nejaušs, negribēts, piemēram, vārdam apsaimniekotājs ir nievājuma, nevērības nianse salīdzinājumā ar vārdu saimnieks, tāpēc tas neiederas teikumā: Personīgo palīgsaimniecību un dārziņu  a p s a i m n i e k o t ā j i  stāsta.. (V 1, 87) Vārdam kurinātājs pārnestā nozīmē ir negatīvas attieksme nokrāsa, tāpēc neitrālā tekstā to labāk aizstāt ar citu vārdu: .. lai riteņi grieztos visasāk pašā sējas kulminācijas brīdi, tie precīzāk jāsasparo (varbūt: jāgriež ) arī pašiem sacensības  k u r i n ā t ā j i e m.  (L 2, 80) Labāk: organizētājiem.

Ironizējot pārnestā nozīmē lietotus vārdus mēdz likt pēdiņās, bet pēdiņas lietojumu neglābj, jo nespēj padarīt vārdu precīzāku: .. būtu jāpadomā, ko darīt ar tiem  “d ž e n t l m e ņ i e m”,  kas uz soliem atstāj studentu “folkloras” izteicienus vai formulas.. (PS 79) Nevajadzētu solu aprakstītājus saistīt ar jēdzienu džentlmenis ‘vīrietis, kas uzvedas korekti, ievēro labas uzvedības un sadzīves normas’ (LLVV 2,4 70); turklāt solus var aprakstīt arī studentes, meitenes; būtu jāatrod citas izteiksmes iespējas.

Negribēta ironiskas attieksmes nianse piemīt teikumam:.. gadu desmitiem ilgst situācija, ka mūsu  c ū k a s  s t ā v  r i n d ā  p i e  g a ļ a s  k o m b i n ā t a.  (TZ 89) Saturs jāpasaka precīzi: ..gadu desmitiem gaļas kombinātā laikus nepieņem cūkgaļu vai tml.

Situatīvi nosacītie valodas līdzekļi no neitrāliem atšķiras ar atbilsmi un piederību pie noteiktas vides, vietas vai laika. Parasti tie ir vārdi, tad minētie semantiskie elementi ietilpst šo vārdu semantiskajā struktūrā – tie, tāpat kā stilistiskās un emocionālās ekspresijas rādītāji, ir nozīmes konotatīvie papildkomponenti. Situatīva nosacītība var būt arī vārdkopām; augstākām sintaktiskām vienībām situatīva nosacītība nav konstatēta.

Situatīvi nosacītiem valodas līdzekļiem jābūt iederīgiem. Piemēram, oficiālos vai zinātniskos tekstos nav ieteicams lietot maz pazīstamus vai nepazīstamus terminus un citus jaunvārdus bez īpašiem paskaidrojumiem; tas pats ir sakāms par vecvārdiem, apvidvārdiem un profesionālismiem, kā arī žargonismiem. (Nītiņa 1) Valodas līdzekļiem jāiederas valodā gan stilistiski, gan emocionāli, gan arī pēc situatīviem rādītājiem. Situatīvi nosacītie valodas līdzekļi parasti ir arī ekspresīvi.

Vides atšķirības piemīt terminoloģiskajiem, profesionālajiem valodas līdzekļiem un žargonismiem: tie visi tiek lietoti noteiktā, norobežotā vidē (kolektīvā, grupā u. tml.). Termini un profesionālismi attiecināmi uz profesionālo sfēru – uz sociālo vidi. (Laua 3, 138 un 145)

(1) Zinātniskiem terminiem raksturīga automatizācija ierastā vidē. Nevajadzīga aktualizācija veidojas, kad tie tiek lietoti nevietā, – tad tos labāk aizstāt ar vispārlietojamiem vārdiem (vispārlietojamiem terminiem.). Piemēram,  e l i t e s  grupa kausa izcīņā (S 1, 85) – labāk: izlases grupa; komandas sadalījušās divos  e š e l o n o s  ( labāk: grupās vai tml.). Ļoti plaši neiederīgā tekstā un nozīmē tiek lietots termins  e t a p s :  eksperimenta beigu  e t a p s  (posms ); tas ir noiets  e t a p s  (posms, laiks ) manā dzīvē; kadru izaugsmes  e t a p s  u. tml.

Zinātnes stilā iederas zinātniski termini (piemēram, horizonts, novitāte, prologs, trauma, traumēt ), bet ikdienišķā tekstā tos labāk aizstāt ar vispārlietojamiem sinonīmiem (apvārsnis, jaunums, sākumposms, bojājums, bojāt u. tml.).  N o v i t ā t e  maizes plauktā (L 2, 87);  p r o l o g s  riteņbraucēju sacensībās ;sēklas ir  t r a u m ē t a s ;  graudaugu  t r a u m a s  u. tml. Neiederīga termina lietojums konstatēts teikumā: Valsts hokeja čempionāta pirmās līgas komandas savā turnīrā tuvojas  e k v a t o r a m.  (C 82) Specifiski termini nevietā vispār var būt lieki, piemēram, armāda , sižets teikumos: .. šais slapjajos gados milzīgā lieljaudas tehnikas  a r m ā d a  ir krietni vien sapostījusi augsnes struktūru (C 82); Brauciena  s i ž e t s  izvērsās ļoti spraigs un interesants. (S 1, 80) Minētie termini ir neekspresīvi, bet nepiemērotā lietojumā iegūst sarunvalodas vai pat žargona nokrāsu.

Sarunvalodas tekstā ne visai iederas uz tehniku attiecināti medicīnas termini pārnestā nozīmē, piemēram, termins operācija , runājot par motocikla labošanu: .. motociklam niķojas ātrumkārba, nepieciešama steidzama  o p e r ā c i j a.  (S 1, 80), vārdkoptermins noteikt diagnozi : Jūsu mašīna bez kavēšanās tiks pieņemta, nomazgāta,  n o t e i k t a  d i a g n o z e  un .. nogādāta remonta un tehniskās apkalpes dienestam. (DK 83)

(2) Profesionālismi parasti tiek lietoti šaurā vidē – noteiktas profesijas pārstāvju saziņā. Tiem ir sarunvalodas ekspresija. Profesionālismi, tāpat kā termini, var būt vārdi, retāk vārdkopās. Pa lielākai daļai profesionālismi ir substantīvi; plaši tiek lietoti profesionālismi audekls ‘glezna’, galotne ‘sacensību beigu posms’, lente ‘kinofilma’, organika ‘kūtsmēsli’; piemēram: Tie ir 50 restaurētie Ģederta Eliasa  a u d e k l i..   (JZ 89); Eduarda Manē izcilākie  a u d e k l i;  kolorītiski smalks  a u d e k l a  risinājums (K 3, 85); Mača  g a l o t n ē  vēl vienu iespēju paaugstināt rezultātu neizmantoja.. (RB 86); ..mūsu ievērojamais kinorežisors Jānis Streičs nupat kā uzņēmis mākslas  l e n t i.  (LZ2,91);  l e n t e  ieguvusi zelta medaļu; pēdējo gadu labākās  l e n t e s  u. tml. Literārā valodā tiek pieļauts vārda kinolente lietojums. Minētie profesionālismi lietojami tikai atbilstošā vidē un vispārlietojamo valodas līdzekļu krājumā neietilpst.

Retāk lietoti daži internacionālas cilmes profesionālismi: akvarelēt, akvarelēšana, koridors: .. topošais mākslinieks turpināja attīstīt savas  a k v a r e l ē š a n a s  iemaņas (RB 84); Rīkotāji kopā ar galvaspilsētas aktīvākajiem tiesnešiem steidz iekārtot 27 finiša  k o r i d o r u s.  (S 1, 85) Kā sarunvalodas profesionālismi tiek lietoti salikteņi smagsvars, vidsvars, runājot par sporta klasēm un sportistu kategorijām: cīnīties ar  s m a g s v a r u;  ..V. Beļakovs korejiešu  v i d s v a r a m  zaudēja pirmajā cīņā. (S 1, 79); šie īsinātie profesionālismi robežojas ar žargonismiem. Žargonismi ir arī verbi noblīvēt, ķīlēt u. tml.: .. pašlaik pilnā sparā  n о b l ī v ē   kombainus. (UKU 78);  ķ ī l ē t  (remontēt?) mašīnas.

Ir profesionālie žargoni, un tajos tiek lietoti profesionālie žargonismi. Daudzos gadījumos profesionālismus grūti norobežot no žargonismiem.

Vārdkopu profesionālismi sarunvalodā tiek lietoti ar žargona pieskaņu; tādi ir iet gaisā – par televīzijas raidījumu: Uzmanību! Raidījums  i e t  g a i s ā  pēc minūtes; neiet kadrā; Paklau.,  n e i e t  k a d r ā?;  skaņu bedre: Pagājušās nedēļas trešdienas “TV Panorāmā” bija jūtama  s k a ņ u  b e d r e  u. tml. Profesionālisms vai žargonisms ir vārdkopas atstāt punktu (zaudēt punktu) vai samest punktus (iegūt punktus): .. Gorkijas “Torpedo” hokejisti  a t s t ā j a  p u n k t u  Voskresenskā.. (RB 81); basketbolisti  s a m e t a  2 6  p u n k t u s.

(3) Žargonismi ir gan vārdi, gan vārdkopas. Tos lieto noteiktos sociāli diferencētos valodas lietotāju kolektīvos. (Laua 3, 145) Bez vides papildkomponenta žargonismiem piemīt arī stilistisks papildkomponents – vienkāršrunas stila nokrāsa. (Turpat, 147.) Ir vērojama žargonismu pārspīlēta lietošana. Var runāt par žargoniem ar noteiktiem vecuma ierobežojumiem. Latviešu valodniecībā ir atrodami jauniešu, pusaudžu, skolēnu žargona raksturojumi (I. Druviete, J. Baldunčiks; M. Stengrevica u. c.). Skolēnu žargonā plaši tiek lietoti atvasinājumi ar –ene:  a n g l e n e  ‘angļu valodas stunda’,  v a k a r e n e  ‘vakarskola’,  v i d e n e  ‘vidusskola’ u. c. Daļa skolēnu un studentu žargona vārdu ir ļoti noturīgi laika gaitā un kļuvuši gandrīz par vispārlietojamiem:  e k š i  ‘eksāmeni’,  š p i k e r s,  z u b r ī t,  z u b r i l k a  u. c. Tiem vairs nav izjūtama vienkāršrunas ekspresija; tie ir kļuvuši par sarunvalodas vārdiem.

Daudzi žargonismi tiek lietoti vidē ar zemu kultūras līmeni, bez īpašiem vecuma vai citiem ierobežojumiem. Tādi ir žargonismi, kas saistīti ar alkohola lietošanu:  b u m b a,  d z i d r u l ī t i s,  i e r a u t  u. tml. Ir arī ar zagšanu, noziedzību saistīti žargonismi, kas tuvojas argotismiem.

Īpaši minami arodžargonismi; to ir ļoti daudz, un tie tiecas iespiesties vispārlietojamos valodas līdzekļos. Ziņas par tiem atrodamas valodas prakses materiālos; par šiem jautājumiem rakstījis J. Baldunčiks, O. Bušs un citi, visvairāk par sporta žargonismiem – nevajadzīgiem sporta terminiem:  b l i c s  ‘ātrspēle’,  p e n d e l e  ‘11 metru soda sitiens’,  a u t s a i d e r s  ‘pastarītis’,  m a č s  ‘sacensība’ u. tml. Daudzi arodžargonismi kļūst par modes vārdiem plašā lietojuma dēļ, piemēram, mačs; no tā pat atvasina citus vārdus, piemēram: mačoties: Sporta pilī vakar  m a č o j ā s  spēcīgākās basketbolistu komandas. (S 1, 82) Modes vārdiņi ir arī daudzi bez īpaša profesionāla, vecuma vai cita ierobežojuma lietoti žargonismi: baigs, baigi; kolosāls, kolosāli ar nozīmi ‘ļoti labs, ļoti labi’; čau u. tml.

Dažkārt veidojas žargoniskas vārdkopas, piemēram, izbraukt no 12 sekundēm: Viņai vienīgajai izdevās  i z b r a u k t  n o  d i v p a d s m i t  s e k u n d ē m  (S 1, 86) – pēc satura: veikt distanci ātrāk par 12 sekundēm. Žargonisku vārdu savienojumi veidojas kalkējumos:  ā r s t e  p a r  s a n i t ā r o  k u l t ū r u  u n  ē d i n ā š a n u  (DB 1, 82) – ‘dietoloģe’ vai tml. Dažkārt žargonismi robežojas ar frazeoloģismiem: Laiku pa laikam kuģim tuvojās kāds sevišķi liels vilnis, un tādos brīžos kapteinis mēdz iesaukties: – Paskat, paskat – nāk  l i e l a i s  A n d r e j s!  (OL)

Valodas līdzekļi ar vietas papildkomponentu ir dialektismi. Tie ir visos valodas līmeņos – ir fonētiskie, morfoloģiskie, leksiskie, sintaktiskie dialektismi. (Laua 3, 149) Piemēram, fonētiskais dialektisms: Būtu pieminami arī derivatīvie dialektismi – tādi kā auzaita, auzaite (auzājs) u. tml. Morfoloģiskie dialektismi būtu dialekta formas: Laikam  a i z  t o  (tāpēc) lielie lauku puķu pušķi Mārim 22. septembrī.. (L 2, 88); ..līdzēt  n e l ī d z ē š a s  (nelīdzējušas) ne vienas, nedz otras zāles (OL) u. tml.

Leksiskie dialektismi jeb apvidvārdi tiek lietoti samērā bieži. Apvidvārdu izmantojumam jābūt neuzbāzīgam un saprotamam – tā, lai ikviens bez grūtībām varētu tos tekstā uztvert, bet attiecīgā dialekta pārstāvjiem būtu patīkami redzēt, ka tie iegūst plašāku lietojumu.

Ir daudz pazīstamu, literārajā valodā izmantotu apvidvārdu, piemēram, nule, sābrs, sērmūkslis, tupenis, tuvīns, tālīns u. c. Ir labi, ja konteksts atklāj apvidvārda nozīmi. Piemēram, teikumā: ..kad tev vasarā  k r i z d o l a s  piedega.. (K 1, 71) apvidvārds krizdolas nav skaidrots un tāpēc daļai lasītāju var būt nesaprotams, turpretī teikumā: Ogas [dzērvenes] cietas kā dzelzs piesātinātas. To būtību vislabāk izsaka apvidus vārds –  s p e n g o l e s,  sasaukdamas ar  k r i z d o l ē m  – ērkšķogām. (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 106. lpp.) šis skaidrojums ir. Vispār A. Caune labi skaidro apvidvārdu nozīmes vai arī lieto tos nepārprotamā kontekstā, piemēram: Dažkārt pensijas gadus dēvē par otru jaunību. Cilvēkiem, kam vēl papilnam  n o ž a  – miesīgā un garīgā spēka, tā gandrīz arī ir (Turpat, 55. lpp.);  P ū n ī t e  piekrauta pilna cieti nobriedušo dumbra koku pagalītēm, kuras nebojā neviena lietus lāse (Turpat, 62. lpp.); ..zemei piekļautie krokoto lapu  r u n d ā ļ i  tā kā gaida ziemeli, lai vairāk rūdītos. (Turpat, 21. lpp.) Konteksts rāda apvidvārda nozīmi arī piemēros: Saceptas mīklas un tauku smarža  k n a i s a  degunu.. (Ē. Strods. Alkatīgās atbalsis. – R., 1978. – 40. lpp.); Ir jāpanāk, lai nevīžas paši savāktu savu  r o i d u  un nebojātu darbaprieku skolēniem. (L 2, 86)

Nesaprotami, sveši vārdi vai vārdformas lietotas piemēros: Darbs dzen darbu. Tie saiet  p a m ī t e n  (pamīšus?) (DU 84);  P a t e r n ē s,  vīzēs,  A ļ ģ e r k ā s,  kažokos liesos .. Zemnieki slāja (OL); aļģerka ir veste, ‘kamzolis vai tml., petērne – pastala. Arī: Aneita – vecmāmuļa Attek gan,  Z e b o n c i ņ u  trauslajiem pleciem pārmetuši pāri. (OL) Zebonciņš – maisiņš, kulīte. Nepazīstami dialekta vārdi apgrūtina teksta satura uztveri un arī māksliniecisko uztveri, tāpēc tie nebūtu lietojami.

Vecvārdi ir dažādi patstāvīgo vārdšķiru vārdi un arī palīgvārdi. Sastopamas arī novecojušas vārdkopas. Daži vārdi lietoti noteiktās formās, piemēram, rādās trešās personas formā ar nozīmi ‘šķiet, liekas’:  R ā d ā s,  ka vakarā būs lietus. Daiļdarbos, ikdienas sarunvalodā un arī presē konstatēti vecvārdi gaumēt ‘garšot’, sirgt ‘slimot’, tencināt ‘pateikties’, dikti ‘ļoti’, pēcgalā ‘beidzot, beigās’ u. c., kā arī attiecīgie atvasinājumi sasirgt, patencināt u. c. Mūsdienīgā tekstā šiem un daudziem citiem vecvārdiem piemīt sarunvalodas ekspresija. Daži internacionālas cilmes novecojuši vardi mūsdienu valodā, arī terminoloģijā, ieguvuši gandrīz vai arodžargonismu statusu, piemēram: duelis – uzvarētājs  d u e l ī  (šaha sacensībās); Šis mačs bija ārkārtīgi sasprindzināts, īsts nervu  d u e l i s.  (S 1, 80) Seniskuma nokrāsu tekstam piešķir arī arhaiski mēra vienību nosaukumi, ko mūsdienu valodā vairs nelieto vai arī lieto reti. Tādi ir, piemēram, mēra vienību nosaukumi stops (lielāks par litru), kāls (30 ne visai lielu zivju, ko parasti mērī, metot desmit reižu pa trim), sprīdis u. c. Līdzīgi funkcionē arī novecojušas terminoloģiskas vārdkopas (pašreiz konstatētas galvenokārt sporta leksikā): groza bumba (basketbols): otrreiz tiksies ..  g r o z a  b u m b a s  cienītāji. (DK 86);  g r o z a  b u m b a s  tradīcijas u. c. arī dūru cīņa ‘bokss’; grieķu un romiešu cīņa ‘klasiskā cīņa’ un citi.

Tiek lietoti arī novecojuši mēra vienību nosaukumi ar nenoteikta mēra nozīmi – vārdkopa pirksta platumā, arī salikta teikuma analogs – konstrukcija tik, cik melns aiz naga ‘ļoti maz’. Mūsdienu valodā mēs bieži vien tām neuztveram mēra vienību nozīmi.

Mūsdienīgā tekstā ar seniskuma nokrāsu var atšķirties arī novecojuši palīgvārdi – saiklis arīdzan, partikula neba, prievārds labad u. c.: ..nākas piemēroties senu un  a r ī d z a n  jaunu aizspriedumu mistrojumam (RK 89); Protams,  n e b a  katrai rūpnīcai ir pa spēkam patstāvīgi izveidot šādu bāzi. (RB 81); Dari to manis  l a b a d!

Par jaunvārdiem sk. III. 1.2.2.3.

Valodas līdzekļu izmantojumā ir sastopami dažādi pārspīlējumi: trafaretu, arī nevajadzīgu, lieku valodas līdzekļu (pleonasmu) lietojums, valodas līdzekļu pārdaudzums.

Trafareti valodas līdzekļi veidojas, zūdot aktualizācijai: līdzšinējie poētismi, jauni termini vai citādi aktualizēti valodas līdzekļi tiek izmantoti nevietā. Iemesls – lietotāja cenšanās izteiksmīgi, skaisti izteikties, lietot izmeklētus vārdus vai konstrukcijas, vairoties no konkrētiem, vispārlietojamiem valodas līdzekļiem. Rezultāts ir pretējs gribētajam: rodas dažādu modes vārdu un trafaretu vārdkopu vai izteicienu pārdaudzums. Valodas līdzekļi tiek nodeldēti, desemantizēti, zaudē ekspresiju un vispār kļūst lieki; tas notiek pamazām, ikdienas praksē.

Literārajā valodā jāvairās no stereotipiem. Ne vienmēr tās ir spilgtas publicistiskas frāzes, tādas, kā druvu kuģi, darba varonība u. tml. Daudz bīstamāka ir stereotipiska izteiksme daudzās profesijās, īpaši tehniskajā, administratīvajā, tirdzniecības, transporta un citās, kur teksti ir standartizēti: tiek izmantoti dažādi formulāri, cirkulāri, rekomendācijas, instrukcijas, pārskati u. tml. Tie tiek veidoti pēc kādas shēmas un ir anonīmi, bezpersoniski. Standartizācija lietvedībā ir jāizmanto; daudzos gadījumos tā vēl nav pietiekama, taču nav pieļaujams, ka šis shematiskais un bezpersoniskais izteiksmes veids izplatās ārpus speciālās sfēras un ienāk ikdienas valodā. Tas parasti notiek neapzināti. Ja standarta shēma neatbilst situācijai, bezpersoniskums kļūst bīstams. No tā jācenšas vairīties, tāpēc attiecīgo sfēru pārstāvjiem brīvajā laika jācenšas kompensēt viss negatīvais, kas ir saistīts ar viņu profesiju. Šādas iespējas ir individuālā sarakstē (kas diemžēl pēdējā laikā sašaurinās); to kompensē arī laba literatūra, teātris, kino, radio, televīzija, taču pēdējie šo uzdevumu veic tikai daļēji – ir zema līmeņa pārraides, ir arī sliktas lugas. (Hauzenblass, 305)

Galvenais veids, kā uzlabot savu valodu, ir censties lietot iespējami konkrētus un precīzus valodas līdzekļus. Ieteicams raudzīties, lai valodas līdzekļi būtu ekonomiski, lai tiktu lietots precīzs vārds, nevis neprecīza vārdkopa vai teikums. Trafareti valodas līdzekļi bieži tiek izmantoti tāpēc, ka lietotājiem nav pareiza priekšstata par to, kādai jābūt koptai, normētai literārai valodai. (Veidemane 4) Pārliecīgs poetizējums nevietā rada nevēlamu, neko neizteicošu trafaretu valodas līdzekļu savirknējamu, piemēram:  m ū s u  g a r ī g ā s  d z ī v e s  p l a š i e  l a u k i  (RP) u. tml. Trafaretums rodas, arī lietojot nevēlamus kalkus:  i z p i l d ī t  skaņdarbu, skaņdarba  i z p i l d ī t ā j s;  n o f o r m ē t  sienas avīzi u. c.

Vārdi trafaretā lietojumā ir 1) vārdi ar bijušā svaiguma nokrāsu un termini nepiemērotā lietojuma sfērā un 2) vārdi ar pilnīgi nivelētu semantiku – desemantizēti, bieži lietoti dežūrvārdi; starp tiem var veidoties pārejas slānis. Jāņem vērā, ka parasti trafarets ir tikai lietojums – paši vārdi iederīgā tekstā ir bez vainas. Tikai pārāk nodeldēti, arī paši vārdi var kļūt trafareti.

Piemēri trafaretam vārdu lietojumam: ūdenstransporta  a r t ē r i j a;  strādnieku  a p b r u ņ o š a n a  ar profesionālām iemaņām; valsts stipruma  c e m e n t ē š a n a;  mehanizatora  r o k r a k s t s  (darba stils); jaunā dzīvojamā masīva  s e j a  u. tml. Nepiemērotā lietojumā sastopami arī folklorismi un poētismi: kāpināt izslaukumu no katras  b r ū n e s  (KU 82); lauku  d a r b a r ū ķ i;  sportista  n e v ī s t o š ā  meistarība;  r a d o š i  strādāt uz lauka u. c. Trafareti ir arī nevēlami kalki:  š o d i e n a,  š o d i e n  ar nozīmi ‘mūsu laiki; mūsdienās, mūsu laikos; pašreiz’ no vācu heute (LVV, 789 akceptēti): Māja, kurā atrodas viesnīca, kas  š o d i e n  celta (DK 81); atbilst  š o d i e n a s  skolas prasībām;  š o d i e n  tas vairs nav pieņemams u. tml. Trafaretā lietojumā konstatēti arī verbi: dekoratīvās vāzes  c e ļ o  uz citām pilsētām; produkcija  i e k a r o j u s i  popularitāti; dziesmu  p i e l i e t a  zāle;  i e s a k ņ o j a s  kompleksa pieeja audzināšanai; ūdeņus  v a g o  Latvijas zvejnieku kuģi u. tml.

Nepiemērots lietojums vārdus var tiktāl nodeldēt, ka tie liecina par pilnīgu valodiskas gaumes trūkumu; šādi vārdi kļūst par dežūrvārdiem, starp tiem ir daudz modes vārdu, piemēram: joma, nogale; pēdējā laikā arī akcija ‘pasākums’ u. c. Piemēram, specializēties kādā  j о m ā;  jaunākie sasniegumi zinātnes  j о m ā;  nedēļas  n o g a l e,  mūža nogale  u. tml. Dežūrvārdi ir arī desemantizēti verbi, piemēram, pacelt, cīnīties, diktēt, īstenot u. c.:  c ī n ī t i e s  par augstu kultūru, par labu veselību;  d i k t ē t  savu gribu, noteikumus, strauju tempu;  p a c e l t  kultūru;  ī s t e n o t  dzīvē ieceres,  ī s t e n o t  skatuvisko ietērpu u. tml.

Trafaretas vārdkopas atšķiras no vārdiem trafaretā lietojumā. Arī tās var būt trafaretas noteiktā kontekstā un situācijā, piemēram: īsā laikā republika pārvērtās par milzīgu  m a i z e s  k l ē t i.  (C 82) Vārdkopa maizes klēts iederīgā kontekstā ir bez vainas. Taču parasti trafaretas vārdkopas tādas ir arī ārpus konteksta, jo vārdi noteiktā savstarpējā saistījumā – vārdkopas veidolā – kļuvuši par stereotipu.

Vārdkopas trafaretā lietojumā ir ļoti ierastas. Tās robežojas ar frazeoloģiskām vārdkopām, tikai tām nepiemīt svaigs tēlainums – tās ir nodrāztas. Trafaretā lietojumā vairāk konstatētas nominālas, mazāk – verbālas vārdkopas. Bieži tās ir kādreizējās aktualizētās poētiskās vārdkopas ar zūdoša vai zuduša “svaiguma” nokrāsu; tās izplatītas presē, piemēram, nesenā pagātnē tāda bija vārdkopa darba salūts: .. ikviens no miljoniem maskaviešu 18. decembrī centās maksimāli palielināt personisko ieguldījumu galvaspilsētas  d a r b a  s a l ū t ā.  (C 82) Dažas no tām tiek lietotas tikai noteiktā formā: kā sarkans pavediens; pilnā balsī; tukšā gaisā u. tml.; Mēs  p i l n ā  b a l s ī  kritizējam trūkumus; Viņš runāja tukšā gaisā; Satrauktie izteikumi izskan  t u k š ā  g a i s ā.  Vairāk gan tiek lietotas paradigmatiski pilnvērtīgas, visās formās funkcionējošas vārdkopas:  a u g s t a s  r o b e ž l ī n i j a s;  p l a t s  s o l i s;  d r o š s  v a i r o g s;  d z ī v a i s  v ā r d s  u. tml. Vārdkopu trafaretā lietojumā bieži konstatēts kādas parādības, pazīmes, īpašības u. tml. pārspīlējums: Redz, cik tiem sakaru darbiniekiem ir labi  z e m  arodbiedrības  s i l t ā  s p ā r n a  (PK 86);  s a l a u z t  k ā d a  g r i b u;  i z n e s t  g a l v e n o  c ī ņ a s  s m a g u m u;  p i l n v e i d o t  n o s p r a u s t o  m ē r ķ u  r e a l i z ē š a n a s  c e ļ u s;  s p o d r i n ā t  i e g ū t o  s l a v u;  a p t u m š o t  s v ē t k u  n o s k a ņ o j u m u;  z a u d ē t  s p ā r n u s  u. c. Trafaretas var būt arī kalkētas vārdkopas, piemēram,  s m a d z e ņ u  t r e s t i.

Trafarets un labā, neitrālā valodā nomaināms bieži ir viens no vārdkopas komponentiem; tas var būt kā centrālais, tā arī atkarīgais komponents. Piemēram, centrālais komponents ir nomaināms vārdkopas darba velte (rezultāts), kara vanagi (tīkotāji) u. tml. Trafarets atkarīgais komponents var būt adjektīvs:  k v ē l s  aicinājums,  k v ē l a  pateicība; arī adjektivējies divdabis:  n e v ī s t o š a  slava,  s a s ā p ē j u s i  problēma . Precizējumi izdarāmi atbilstoši kontekstam.

Daudzos gadījumos labā, koptā valoda trafaretas vārdkopas būtu reducējamas – īsināmas, aizstājamas ar vārdu.

Ir daudzas neprecīzas trafaretas vārdkopas, kam atbilst viens konkrēts vārds. Piemēram, vārdkopa  p i e n a  d e v ē j a  ir nekonkrēta – pienu var dot gan govs, gan kaza, gan ķēve; ja vārdkopai nav īpašas stilistiski emocionālas slodzes, to ieteicams aizstāt ar konkrētā dzīvnieka nosaukumu. Līdzīgas ir vārdkopas  d z ī v a i s  s u d r a b s  (zivis),  o t r ā  m a i z e  (kartupeļi),  s p ā r n o t i e  p a l ī g i  (lidmašīnas, aviācija),  s t ā d ā m a i s  m a t e r i ā l s  (stādi, sēkla),  s u d r a b o t ā  j ū r a s  m a i z e  (zivis) u. tml.: ..saudzēsim savu ūdeņu  d z ī v o  s u d r a b u  (PC 86); ..pirms tam veda  o t r o  m a i z i  pie šķirotāja .. (DK 85); Ik pavasari.. saimniecību vadītāji ir draugos ar aviāciju.. Limbažu pusē  s p ā r n o t i e  p a l ī g i  rosās kopš 4. aprīļa (P 2, 82); Vakaros no jūras atgriežas kuteri ar  s u d r a b o t o  j ū r a s  m a i z i  tilpnēs. (OL) Vēl citas līdzīgas vārdkopas:  u g u n s  f r o n t e s  k a u j i n i e k i  (ugunsdzēsēji);  t ē r a u d a  m a ģ i s t r ā l e s  (dzelzceļi);  z a ļ ā  r o t a  (apstādījumi) u. tml.

Trafaretas vārdkopas resp. standartfrāzes bieži tiek izmantotas, lai nosauktu darbiniekus, strādniekus (piemēram,  d a r b a  d a r ī t ā j i ), čaklus strādniekus (d a r b a r ū ķ i ) u. tml. Daudz vārdkopu trafaretā lietojumā konstatēts profesiju nosaukumu vietā: zemnieki tiek saukti par  d r u v u  s a i m n i e k i e m,  l a u k u  a p r ū p ē t a j i e m,  mehanizatori – par  m e h a n i z ē t o  g v a r d i,  t a i s n a s  v a g a s  m e i s t a r i e m,  pārdevēji – par  l e t e s  d a r b i n i e k i e m,  skolotāji – par  s k o l a s  d r u v a s  k o p ē j i e m,  rakstnieki, žurnālisti un citi rakstītāji – par  l i t e r a t ū r a s  d r u v a s  k o p ē j i e m  vai  d v ē s e ļ u  i n ž e n i e r i e m,  mākslinieki – par  m ā k s l a s  ļ a u d ī m,  kosmonauti par  z v a i g ž ņ u  b r ā ļ i e m  u. tml. Dažkārt sastopami arī individuāli veidojumi:  ..v ī r s  a r  s k a n o š o  а m a t z ī m i  – koku gāzējs.. (DB 87) Zvejnieki bieži tiek saukti par  j ū r a s  a r ā j i e m.

Ir ļoti daudz trafaretu vārdkopu dažādu profesiju nosaukšanai, kuru centrālais komponents ir substantīvs – vīri:  d a r b n ī c u  v ī r i,  d z e l ž u  v ī r i,  m e l i o r ā c i j a s  v ī r i,  s ē j a s  v ī r i,  s t ū r e s  v ī r i,  t e h n i k a s  v ī r i,  l a b i e k ā r t o š a n a s  d i e n e s t a  v ī r i  (JZ 92). Daži no tiem ārpus konteksta un situācijas vispār nav saprotami, piemēram,  d a r b n ī c u  v ī r i  ir mehanizatori, arī  d z e l ž u  v ī r i  un  t e h n i k a s  v ī r i.  S t ū r e s  v ī r s  var būt katrs, kas ir pie stūres: mašīnas šoferis, traktorists, kombaina vadītājs, jahtas vadītājs u. tml. (sal. – angļu valodā par stūres vīru sauc valsts vadītāju). Trafaretas vārdkopas pa lielākai daļai ir nekonkrētas. Tās plaši lietotas arī sportistu nosaukšanai:  b a l t o  t r a š u  m e i s t a r i  (slēpotāji),  c i m d o t o  d ū r u  m e i s t a r i  (bokseri),  l e d u s  c ī ņ a s  m e i s t a r i  (hokejisti); kā redzams, sportisti par sevi un savu profesiju ir augstās domās, jo bieži lieto vārdu “meistari” (vismaz tā viņus godā žurnālisti).

Trafaretas vārdkopas līdzīgi tiek lietotas arī dažādu mašīnu – traktora, kombaina u. tml. – nosaukšanai. V. Plūdonis savā laikā par dzelzs rumaku tēlaini saucis lokomotīvi, nesen šī vārdkopa lietota citā kontekstā:  D z e l z s  r u m a k s  pukst kā liels ezis, un lemeši atgriež valgas, spīdīgas zemes šķēles kā no liela maizes klaipa. (DU 87)

Ļoti izplatītas ir trafaretas verbālas vārdkopas. Piemēram, kāds var  n e s t  l i e l u  a t b i l d ī b u.  Kad viņam apnīk šo atbildību nest, viņš  v a r p a c e l t  b a l s i  vai  a t b i l d ī b u  n o m e s t.  Protams, šāda rīcība cērt robu kopējā bilancē un  d r a u d  a r  s m a g ā m  s e k ā m.  D a u d z  p ū ļ u  t i e k  i e g u l d ī t s  d a ž ā d u  u z d e v u m u  i z p i l d ē.  Č a k l i  d a r b a  d a r ī t ā j i  k o p j  d r u v a s  un  p i e l i e k  v i s u s  s p ē k u s,  l a i  s a l i e d ē t u  k o l e k t ī v u s,  l i e k o t  g a l v e n o  u z s v a r u  vai nu  u z  s i e n a  s a g a t a v o š a n u,  vai  u z  k a r t u p e ļ u  n o v ā k š a n u.  N o  v a d ī b a s  p l e c i e m  n e t i e k  n o ņ e m t a  a t b i l d ī b a.  Daži centīgi darbinieki  p l ū c  u z v a r a s  l a u r u s  un gari un plaši runā par to, ka vajag  s p e r t  s o ļ u s,  pat  p l a t u s  s o ļ u s  p a  n o s p r a u s t o  k u r s u.  Citi  t u r  v a d ī b a s  g r o ž u s  s t i n g r i  r o k ā s,  s t ā v  p i e  d a ž ā d u  i e s t ā ž u  š ū p u ļ i e m  un  a t s t ā j  d z i ļ a s  p ē d a s  s a v ā  n o z a r ē  v a i  v i s a s  t a u t a s  d z ī v ē.  Tā varētu turpināt. Teiktais rāda, ka bieži mēs pat neapzināmies, cik ļoti daudz trafaretu valodas līdzekļu izmantojam un sastopam dažādos oficiālos avotos, un pat mazākā koncentrācijā nekā šeit tie inteliģentā cilvēkā var izraisīt vismaz smaidu (ja ne niknumu!).

Trafaretās vārdkopās viens no komponentiem var piešķirt vārdkopām zināmu ekspresīvuma niansi, bet neitrālā tekstā tas ir atmetams, piemēram,  a t b i l d ī b a s  s m a g u m s  (atbildība);  d a r b a  i e r i n d a  (parasti: darbs);  d a r b a  p u l s s  (darbs);  v e i d o t  k o l e k t ī v a  s e j u  (veidot kolektīvu);  i e g u l d ī j u m s  k u l t ū r a s  p ū r ā  (ieguldījums kultūrā); Aiz logiem  l a p u  v a i n a g u s  (pietiek: lapas) nometuši parka koki (C 82);  u z v a r a s  g ā j i e n s  (parasti pietiek ar vārdu uzvara);  v a d ī b a s  g r o ž i   (parasti pietiek ar vadība);  z i e d u  p a k l ā j s,  z i e d u  r o t a  (parasti pietiek ar vārdu ziedi); k a r a  u g u n s g r ē k s  (karš) u. tml. Tādas ir arī verbālas vārdkopas  m e s t  i z a i c i n ā j u m u  (izaicināt);  s n i e g t  p a l ī d z ī g и  r o k u  (palīdzēt) u. tml. Līdz šim ļoti izplatītas bija nominālas vārdkopas ar centrālo komponentu fronte; par lielākai daļai tās ir kalkētas. Piemēram, neskaidra nozīme ir kalkētai terminoloģiskai trafaretai vārdkopai  d a r b a  (d a r b u)  f r o n t e:  dot  d a r b u  f r o n t i,  garantēt  d a r b u  f r o n t i  talciniekiem,  d a r b a  f r o n t e  kartupeļu lasīšanā un vešanā; sagatavot  d a r b a  f r o n t i;  melioratoriem ziemā nav savas  d a r b u  f r o n t e s;  d a r b a  f r o n t e  krāsotājiem u. tml. Te būtu jālieto konkrētas vārdkopas: dot talciniekiem darbu, atbrīvot telpas krāsotājiem u. tml. Vēl ir arī citas frontes:  k u l t ū r a s  f r o n t e,  s ē j a s  f r o n t e  u. c. Piemēram,  k u l t ū r a s  f r o n t e s  (pietiek: kultūras) gaužām neizdevīgā pozīcija (C 82); Viņš bijis  s ē j a s  f r o n t ē  (PK 82) – viņš strādājis sējas darbos, sējis vai tml.

Reducējamās vārdkopas parasti ir visai plašas – parasti tās ir kombinētas vārdkopas:  z i n ā t n i s k i  t e h n i s k ā  p r o g r e s a  k a l n g a l i;  s t ā t i e s  d a r b a  i e r i n d ā;  s t r ā d ā t  g a i š ā s  r ī t d i e n a s  v ā r d ā;  t e i k t  s t i n g r u  v ā r d u;  i z v ē r s t  a k t ī v u  d a r b u;  i e z ī m ē t  j a u n u s  v a i b s t u s  d z i m t ā  c i e m a  s e j ā  u. tml. Šīs vārdkopas būtu attiecīgi, kontekstam atbilstoši reducējamas: zinātnes un tehnikas progress; sākt darbu; strādāt nākotnei; aktīvi strādāt; pārveidot ciemu u. tml.

Trafaretu vārdkopu lietojums var būt pat neloģisks: .. varbūt tieši jūsu atbalsts spārnos un iedvesmos mūsējos  a p l a u s i e m  b ā r s t ī t a j ā  c e ļ ā  pretim uzvarai. (L 2, 89) Iedvesmot vajag grūtību pārvarēšanai; aplausus par šādu pārvarēšanu parasti gan nesaņem.

Trafaretu teikumu lietojumu dažkārt grūti norobežot no trafaretu vārdu vai vārdkopu lietojuma; bieži vien kāds trafarets vārds vai vārdkopa jau it kā padara visu teikumu trafaretu. Taču ir gadījumi, kad trafarets ir viss gramatiskais centrs vai viss teikums kopumā. Tas parasti skatāms noteiktā kontekstā un situācijā. Šādi teikumi ir pārspīlēti. Piemēram: ..aploki nemaz nav jāappļauj,  j o  š o  f u n k c i j u  v e i c  a i t a s.  (C 82) Ieteicams: aitas zāli noēd. Arī: Šogad  a p r i t  d i v i  g a d u  d e s m i t i  – neitrālā tekstā: Šogad paiet divdesmit gadu; No saulainās un karstās Meksikas arvien vairāk  l i d o  š u r p  f u t b o l a  d z i r k s t i s.  (P 1, 86) Ieteicams: No saulainās un karstās Meksikas saņemam arvien vairāk ziņu par futbola čempionāta norisi. Līdzīgi trafareti teikumi: Fabrikas laužu dzīves un  d a r b a  p a v e d i e n i  s a t e k  k a d r u  n o d a ļ a s  v e c ā k ā  i n s p e k t o r a  r o k ā s  (J 80);  S k a n  a p l a u s i,  n o l ī s t  m e d a ļ u  l i e t u s  (PV 79); A u g s t ā k ā  i z g l ī t ī b a  š o d i e n  s p ē l ē  l i e l u  l o m u;  R o m ā n a  v a r o ņ i  j a u  s e n  a t s t ā j u š i  g r ā m a t a s  l a p p u s e s  u n  d z ī v o  m u m s  l ī d z ā s;  M a t o s  s a b i r u s ī  s n i e g a  v i z m a  j a u  d a u d z u s  g a d u  d e s m i t u s  r o t ā  p e n s i o n ē t ā s  s k o l o t a j ā s  .. g a l v u  (V 1, 79);  Z i e m a  v ē l  s t i n g r i  t u r a s  s a v ā s  p o z ī c i j ā s  u. tml.

Teikuma trafaretums bieži ir atkarīgs tieši no izteicēja; izteicējs var būt trafarets nenoteiktas nozīmes verbs:  r i s i n ā s  sacensības, konkurss, mācību darbs, skate;  r i t  remonts, darbs, talka, saruna u. tml.

Trafaretas desemantizētas konstrukcijas var ievadīt kalkēti prepozicionāli locījumi  a t t i e c ī b ā  u z,  a t t i e c ī b ā  p r e t,  r u n ā j o t  p a r,  s a k a r ā  a r:  A t t i e c ī b ā  p r e t  personām .. izmantoti dažādi administratīvās izmeklēšanas līdzekļi (RB 85); priekšlikums  a t t i e c ī b ā  u z  dabas postītājiem (PJ 76);  R u n ā j o t  p a r  darba ražīguma kāpināšanu, nedrīkst aizmirst arī produkcijas kvalitāti (RB 84) u. c. Minētās konstrukcijas ieteicams reducēt (atmest prepozicionālos locījumus) vai citādi precizēt: izmantot līdzekļus pret personām; priekšlikums par kaut ko u. tml.

Viens no galvenajiem pārliecīga valodas līdzekļu lietojuma veidiem ir valodas līdzekļu nevajadzīgs atkārtojums. Atkārtoti tiek vārdi vai vārdu saknes – tātad ir runa par vienas saknes vārdu blaku lietojumu vai lietojumu ar nelielu distanci vienā sintaktiskā konstrukcijā.

Vairīšanās no vienādu valodas līdzekļu atkārtojuma var būt pārliecīga. Ir pieļaujams ar vienu un to pašu priedēkli atvasinātu vārdu blaku lietojums: Viņš ir atbraucis atpūsties. Atkārtojums pieļaujams teikumu sadurā, kad tos saista vienots temats: Māris Čaklais .. precīzi konstatēja mūsu preses vājāko vietu – absolūto nerūpēšanos par savu  l a s ī t ā j u.  L a s ī t ā j a m  ir vajadzīga kvalitāte. (PJ 89) arī satura precizēšanai: atrasts  n a u d a s  maciņš ar  n a u d u.  Likumsakarīga ir adjektīvu atkārtošana salīdzinājumā:  J o  l i e l ā k a s  viņa zināšanas,  j o  l i e l ā k a s  izredzes iegūt labu darbu. Nebūtu prātīgi iebilst pret tādu vārdu atkārtošanu blaku teikumos, kuri šos teikumus saista pēc satura un precizē tajos izteiktās domas: Režisors .. trešo reizi uzņem filmu  k o p ā  a r japāņu kolēģiem. .. Scenāriju  k o p ā  a r  [viņu] uzrakstījis.. (RK 89)

Poētiskā tekstā, it īpaši dzejā, atkārtojums tiek izmantots par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, lai īpaši uzsvērtu kādu domu, tematu u. tml. Piemēram: Tad es slavējos par pirmo, Kas ir dzimis  b r ī v e s  dienā, Kam ir jāpauž  b r ī v e s  slava, Kam ir jācīnās par  b r ī v i.  (J. Rainis. Saules gadi. – R., 1970. – 16. lpp.) Līdzīgi tiek lietoti arī vienas saknes vārdi:  D u n  darba  d u n ā  lietuve. (K 3, 87) Vienas saknes vārdi ir lietojami blakus, ja tie viens otru pastiprina un precizē: Piezīmju grāmatiņa tiek atzīmēts  d a r ā m a i s  un izsvītrots  p a d a r ī t a i s;  Šie milzīgie dzīvnieki ir ļoti  g r a c i o z i,  bet redzēt šo  g r ā c i j u  iespējams tikai dabiskos apstākļos (RB 85); Pēc  n e m i e r ī g a s  nakts dežūras viņam nepieciešams  m i e r s.  Nav skaužams terminu atkārtojums.

Apšaubāms ir atkārtots vārdu lietojums vai arī derivatīvi saistītu vienas saknes vārdu lietojums blakus vai tuvu kontekstā gadījumos, kad vienu no tiem var aizstāt ar precīzāku sinonīmu. Piemēram: Esam  a p g ā d ā t i  ar pļavām, kur  g ā d ā j a m  sienu. Ieteicams: Mums ir pļavas, kur pļaujam sienu. Arī:  A t a i n o t  uz skatuves kara  a i n a s.  Ieteicams: attēlot kara ainas.  R e z u m ē t  r e z u l t ā t u s  – ieteicams: apkopot rezultātus.

Nekādā gadījumā nedrīkst blakus lietot vienas saknes pārprotamus paralēlismus – homoformas:  R a k s t a  autors  r a k s t a,  ka. Var būt lieks viens no derivatīvi saistītiem vārdiem: Darbs tika  v i r z ī t s  pircēju labākas apkalpošanas  v i r z i e n ā.

Blakus, vienā teikumā vai blāķu teikumos var tikt atkārtots viens un tas pats vārds (nepieciešamā locījumā), viena un tā pati morfoloģiskā forma vai arī viena un tā pati vārdkopa. Parasti tādos gadījumos konstatēta liekvārdība – kaut kas jāatmet: Automobiļu  a i z s a r d z ī b a i  plašu  a i z s a r d z ī b a s  līdzekļu sortimentu piedāvā Lietuvas sadzīves ķīmijas rūpniecība (KU 83);  B o k s a  entuziasti piedalījās  b o k s a  sacensībās Liepājā. (PZ 86) Dažkārt jāmaina konstrukcija: ..mums nepieciešams paaugstināt produkcijas tehnisko  l ī m e n i  līdz pasaules labāko standartu  l ī m e n i m.  (DU 85) Ieteicams: .. nepieciešams tehniski uzlabot produkciju līdz pasaules labāko standartu līmenim vai tml. Ir gadījumi, kad ieteicams precizēt no vienas saknes darinātu vārdu bezjēdzīgu saistījumu, piemēram: Sistemātiski atspoguļojam .. ikviena  d a r b a  d a r ī t ā j a  dienā  p a d a r ī t o.  (P 2, 80) Ieteicams: ..ikviena darbinieka dienas veikumu .

Adjektīvu atkārtojumu vieglāk novērst nekā substantīvu atkārtojumu – adjektīvus var aizstāt ar sinonīmiem vai atmest: Jebkurš taču varētu atrast  b r ī v u  brīdi lietderīgai un saturīgai  b r ī v ā  laika izmantošanai. (PZ 86), To pašu saturu var pateikt īsāk: Ikviens varētu lietderīgi un saturīgi izmanto brīvo laiku. Tādā veidā tiek novērsts arī adjektīvu atkārtojums. Citā gadījumā izmantojams sinonīms:  ..n e l i e l a i s  paviljons ietilpinājis tikai  n e l i e l u  daļu no tā, ko varētu parādīt.. (RB 82) Substantīva paviljons apzīmētājs nelielais varētu tikt aizstāts ar sinonīmu mazais.

Verbu nevajadzīgi atkārto, kad tam piesaistīti vienlīdzīgi teikuma locekļi – pie vairākiem no tiem verbs nevajadzīgi atkārtots: Konferences noslēgumā būs iespēja  p i e d a l ī t i e s  konkursos, viktorīnās un testos,  p i e d a l ī t i e s  loterijā. (PK 85) Pietiek ar vienu verbu: piedalīties konkursos, .. loterijā. Salikta teikuma atkārtotu vienu un to pašu modificētājverbu var aizstāt ar sinonīmisku formu: Sejā ir vajadzīgs augsts darba temps, taču  n e d r ī k s t  aizmirst, ka augsni samīcīt  n e d r ī k s t.  (S 2, 81) Var teikt: .. jāatceras, ka .. Verba atkārtojums parasti liecina, ka jāīsina visa sintaktiskā konstrukcija, piemēram: Vēlreiz  j ā a t z ī m ē ..  Ilmāra Rudzīša veikums.  J ā a t z ī m ē,  ka šiem panākumiem nav gadījuma raksturs. (ĻC 87) Verbs atzīmēt vispār ir lieks. Varētu būt: Daudz ir darījis Ilmārs Rudzītis. Viņa panākumi ir pelnīti vai tml.

Bieži konstatēti atkārtoti pronomeni; kāds no tiem var būt lieks, piemēram: Tas nozīmē, ka pēc  k a t r a  reisa no  k a t r i e m  desmit jūrniekiem astoņi paliek krastā.. (LZ 83) – otrais katrs ir lieks. Pronomenu šis, tas atkārtots lietojums teikumā parasti ir saistīts ar lietotāja neprasmi, piemēram:  Š a i  pasākumā  š a j o s  gados piedalījušies šīs mākslas cienītāji no 20 valstīm. (L 1, 78) Būtu atstājams viens šis : Šai pasākumā pēdējos gados piedalījušies mākslas cienītāji.. vai līdzīgi. Lieks var būt kāds cits pronomens vai arī numerālis: Viens  n o  p i r m a j i e m  latviskas cilmes dzejniekiem – Ķikula Jēkabs  i r  p i r m a i s  latvietis, par kura dzeju var teikt – mākslinieciska. (DK 86) Varētu būt: Ķikula Jēkabs ir pirmais latvietis, kurš rakstījis dzejoļus ar māksliniecisku vērtību. Konstatēts arī nevajadzīgs adverbu atkārtojums: Ja kāds  t o m ē r  saslimst vai arī aiziet kārtējā atvaļinājumā, īpašas problēmas  t o m ē r  nerodas. (RB 84) Pirmais tomēr būtu atmetams (varētu iztikt arī bez otrā).

Sastopams arī nevajadzīgs palīgvārdu – partikulu, prievārdu, saikļu – atkārtojums; īpaši tas sakāms par partikulām vai vārdiem partikulu funkcijā. Atkārtojums novēršams arī blāķu teikumos tekstā: Un solīto arī padarīja.  A r ī  visa siena sagādes tehnika darbam gatava.  Tāpēc  a r ī  nupat .. runājam jau par pavasara lauku darbiem. (ĻC 87) Partikulu vai partikulu funkcijā lietotu vārdu nevajadzīgs atkārtojums jānovērš, atkārtotās partikulas atmetot vai aizstājot ar sinonīmiskām. Viena un tā paša vārda atkārtojums teikumā vai blaku teikumos tuvā kontekstā liecina par to, ka attiecīgās sintaktiskās konstrukcijas ir neveikli veidotas un tāpēc rūpīgi pārdomājamas un labojamas; nepietiek tikai ar kāda atkārtota vārda mehānisku nosvītrošanu vien.

Prievārdu un saikļu atkārtojums bez vajadzības tikpat kā nav sastopams. Tas notiek, piemēram, nejauši teikumā sakrītot divu vai vairāku locekļu prepozicionālām formām vai atšķirīga līmeņa vārdrindām – tad var būt viens un tas pats prievārds vai saiklis atšķirīgā funkcijā vienā teikumā, piemēram: Iepazīšanos  a r  Sahalīnu sākām  a r  sporta laukumu.. (ĻK 86); Sevišķi jāuzlabo darbs ar jauniešiem mehāniskajā cehā un atslēdznieku  u n  montāžas iecirknī. (LZ 83) Var gadīties, ka labojot jāpārveido visa konstrukcija, piemēram: Ar Sahalīnu sākām iepazīties sporta laukumā.. vai tml.

Iespējama arī atsevišķu morfoloģisko formu leksiska sakritība (kaut arī ar atšķirīgām nozīmes niansēm) – tas novēršams. Piemēram:  P ē c  k a r a  veterānu, kuri apmeklējuši kauju vietas  p ē c  k a r a,  teiktā bija zināms, ka.. (DK 86) Veidojas neveikla kalkēta konstrukcija, kas jāmaina: Kara veterāni, kas apmeklējuši kauju vietas pēc kara, teikuši .. vai citādi.

Konstatēts arī veselu vārdkopu nemotivēts atkārtojums tajā pašā vai blaku teikumos: Pašreiz elektriskie gani ir  n o d r o š i n ā t i  a r  b a t e r i j ā m,  taču vēl nesen rajona LLT nebija iespējams  n o d r o š i n ā t  a r  b a t e r i j ā m  (PC 87); Tās teritorija  l a b i  i e k ā r t o t a  ar strūklakām un apstādījumiem. Universitāti no vienas puses ietver botāniskais dārzs, no otras –  l a b i  i e k ā r t o t i  sporta laukumi. (BK 86) Šāds atkārtojums jānovērš, otro, atkārtoto vārdkopu aizstājot ar pronomenu vai atmetot. Minētos piemērus varētu pārveidot: .. taču vēl nesen tas nebija iespējams; Tās teritorijā ir strūklakas un apstādījumi. Universitātei vienā pusē ir Botāniskais dārzs, otrā labi iekārtoti sporta laukumi.

Vienā teikumā vai blaku teikumos konstatēti vienas saknes darinājumi, kas tekstu pārlieku piesātina un novērš uzmanību no satura. Tas var būt gan vārdkopā, gan teikumā. Piemēram:  i e g r i e z t  g r i e z u m u s  koka stumbrā;  s a s t r ā d ā t i e s  a r  s t r ā d n i e k i e m  (par vadītāju);  i z d a r ī t  zemes  d a r b u s ; i l g t  i l g ā k  par stundu;  u z k r ā t  k r ā j u m u s;  a t s l o g o t  p ā r s l o g o t o  pieturvietu;  p i e v ē r s t  v ē r ī b u  u. tml. Šādos gadījumos viens no komponentiem jāaizstāj ar citu: izdarīt iegriezumus; sadarboties ar strādniekiem; veikt zemes darbus; ilgt vairāk nekā (par) stundu; atbrīvot pārslogoto pieturvietu; pievērst uzmanību u. tml. Verbālā vārdkopā biežāk aizstājams centrālais, retāk – atkarīgais komponents. Tomēr ir tādas verbālas vārdkopas, kurās vienas saknes vārdi tradicionāli nostiprinājušies un ir pieļaujami: darīt darbu. Vienas saknes darinājumi sastopami arī nominālās vārdkopās: grūti  a u d z i n ā m o  p u s a u d ž u   audzināšana;  d a r b i e t i l p ī g s  d a r b s;  mūsu  p a š u  p a š d a r b n i e k i  u. tml. Varētu būt: darbs ar grūti audzināmiem pusaudžiem; liels, ietilpīgs darbs; mūsu pašdarbnieki. Arī: Ziloņi ir  ā r k ā r t ī g i  k ā r t ī g i.  (RB 85) – varētu būt: ļoti, sevišķi kārtīgi. Tā pati sakne teikumā var parādīties vārdkopās un vārdos: Koncertā .. blakus latviešu dejām izpildīsim  c i t t a u t u  d e j a s,  piemēram, krievu, ukraiņu, moldāvu un citu tautu dejas. (L 2, 82) Vārdkopa cittautu dejas atmetama – saturs no tā necieš. Teikumā: Šoferiem, kas  n e b r a u c  r e g u l ā r i,  neizmaksā prēmiju, kas paredzēta par  r e g u l ā r u  braukšanu. (RB 81) jālikvidē pēdējais palīgteikums: .. neizmaksā par to paredzēto prēmiju.

Vienas saknes darinājumi, kas veido gramatisko centru, dažkārt līdzinās tīšiem komiskiem konstruējumiem:  D a r b n i e k s  nav  i z d a r ī j i s  savu  d a r b u;  K l a u s ī t ā j i  uzmanīgi  k l a u s ā s;  Laiku pa laikam  u z k l ī s t  kāds  k l a i d o n i s;  Uzņēmumā  s t r ā d ā  300  s t r ā d ā j o š o.

Viens no gramatiskā centra locekļiem ir jāaizstāj ar citu, piemēram, Darbinieks nav veicis savu darbu (uzdevumu) vai tml. Izteicējā nedrīkst būt vienas saknes verbs un tā semantiskais modificētājs: Vajadzīgs cilvēks, kas  m ā c ē t u  a p m ā c ī t  jaunzirgu. Modificētājs jāaizstāj ar citu, sinonīmisku: spētu, varētu apmācīt.

No vienas saknes darinājumiem jāvairās arī saliktos teikumos:  D o m ā j u,  ka par šo jautājumu ir nopietni  j ā p a d o m ā  (DK 86); Un tomēr, kaut nedaudz  p a v ē r o j o t  konferences zālē sēdošos, varēja  v ē r o t , ka augu aizsardzības speciālista uzstāšanās daļā klausītāju neguva atsaucību. (V 1, 87) No vienas saknes darinājumiem jāvairās arī gramatiskajā centrā un palīglocekļos: Viņi laukos dara svētīgu darbu, bez kura nav  i e s p ē j a m a  lauksaimniecības  s p ē j a  augšupeja.

Vārdu nepamatots atkārtojums vai vienas saknes vārdu lietojums tuvumā vai kontaktā vienā teikumā vai tekstā liecina par sintaktiskās konstrukcijas nepilnībām. Novēršot atkārtojumu, bieži vien jālabo pati konstrukcija; retāk iespējams apmainīt kādu no vārdiem vai to atmest, konstrukciju nemainot. Tātad nemotivēts atkārtojums liecina vai nu par lietotāja nevērību, vai arī par loģiskās domāšanas nepilnībām.

Dažkārt tekstā vārdu sadurā veidojas nevēlams kombinējums, kas lasot vai izrunājot var radīt nevēlamas asociācijas vai citus “vārdus”. Tādi ir vārdi (vārdformas)  s a k a,  k a,  arī  j ā s ā k a,  ka blakus virsteikuma un palīgteikuma sadurā; ieteicams aizstāt verbu: teic, mēdz teikt, uzskata, ka vai līdzīgi. Blakus vienā teikumā nav vēlami vārdi viss un tas;  V i s s  t a s  ļauj secināt, ka viņa dzīvē sācies veiksmju laiks. (RK 84) Tā vietā lietojams tas viss.

Grūti uztverami var būt saistījumi, kuros ir nejauši veidojies vienāds vai līdzīgs fonētiskais sastāvs. Piemēram: grūti pat pateikt u. tml. Tie pēc iespējas būtu jārediģē: grūti pateikt, pat grūti pateikt.

Nav ieteicams vienā teikumā vai citā tuvā kontekstā pārāk daudz lietot darinājumus, kuros ir divcentra līdzskaņi (tā sauktie šņāceņi) [š], [ž], [č], [z]; piemēram, atvasinājumi ar –šana, –ošs u. tml.: Daļa strādājošo talkas dienā piedalīsies teritorijas  a t b r ī v o š a n ā  no būvgružiem, bāzes teritorijas  a p k o p š a n ā,  koku un krūmu  s t ā d ī š a n ā.  Varētu teikt: Daļa talcinieku .. novāks būvgružus, apkops bāzes teritoriju, stādīs kokus un krūmus.

Paredzētās informācijas sniegšanai tekstā ir nepieciešams noteikts semantisko elementu daudzums, kas tiek sadalīts starp dažādām valodas vienībām – vārdiem, vārdformām, vārdvirknēm, vārdkopām, teikuma konstrukcijām un teksta īpatnējām vienībām. Starp šiem minētajiem valodas līdzekļiem notiek semantisko elementu koordinēšana. To regulē viens no svarīgākajiem literārās valodas principiem – valodas līdzekļu ekonomijas princips, pēc kura īsākie valodas līdzekļi ir labāki. Taču valodas praksē ir sastopamas dažādas atkāpes no šī principa. Piemēram, ir dažas tradicionālas atkāpes, kad tiek pieļauts semantisko elementu pārdaudzums. Tāds ir tradicionāls lietojums abi vecāki, kaut gan pietiktu ar vārdu vecāki (runājot par katru atsevišķi, ir vārdi tēvs un māte ). Tāpat semantisko elementu pārdaudzums precizitātes uzsvēršanai ir perfektīvu verbu saistījumā ar attiecīgas nozīmes adverbiem vai substantīviem: atdot atpakaļ (verbā atdot ir ietverts sementisks elements ‘atpakaļ’); uzvilkt mēteli mugurā, uzlikt cepuri galvā u. tml. – tā tiek uzsvērts darbības rezultāts. Viena no sarunvalodas stila īpatnībām ir norādāmā pronomena tas lietojums artikula nozīmē citu valodu ietekmē: Ne jau tas ir  t a s  galvenais. Sarunvalodā modālā pastiprinājuma nozīmē tiek lietoti adverbi, kuri semantiskai precizitātei nav nepieciešami:  l i e t i  noderēt; nav  n e m a z  iespējams;  n e m a z  nezinu; kas  t a d  tur īsti notiek? u. tml. Sastopami arī lieki komponenti situantā: pie  v i e n a s  reizes jāsaka, ka.. u. tml. Šādas un līdzīgas atkāpes no valodas ekonomijas principa ir stilistiski motivētas un sarunvalodā normatīvas. Taču valodas līdzekļu lietojumā konstatējamas arī nevēlamas pārmērības; semantisko elementu koordinācijas trūkums un pārdaudzums piesārņo valodu, ir nevēlams un labā stilā novēršams. Valodniecībā (stilistikā) šādos gadījumos mēdz runāt par liekvārdību (tukšvārdību, daudzvārdību, dubultvārdību – Rozenbergs). Bez vārdiem var būt arī liekas vārdformas un konstrukcijas (vārdrindas, vārdkopas, teikumi). Liekos valodas līdzekļus sauc par pleonasmiem (no grieķu pleonasmos ‘pārmērība’ – SV, 563). To lietojums ir semantiski nemotivēts. Visus nevajadzīgi lietotos valodas līdzekļus var iedalīt 1) tādos, kas kontekstā tiek semantiski kompensēti, un 2) tādos, kam semantiska kompensācija nav nepieciešama. Liela loma ir kontekstam un arī situācijai (it īpaši sarunvalodā).

Pleonasmi, kas tiek kontekstuāli un arī situatīvi kompensēti, veido divus tipus: 1) paralēli lietojamus un 2) neparalēli lietojamus. Paralēlais vai neparalēlais lietojums attiecas uz kompensācijas veidu. Paralēla kompensācijā pastāv divi vai vairāki līdztiesīgi viena veida valodas līdzekļi ar identu vai tuvu nozīmi, tātad savā starpā sinonīmiski. Tādā gadījumā lietojumā vērojams semantisks atkārtojums – dubults vai daudzkāršs lietojums. Vienu vai pat vairākus no sinonīmiskajiem valodas līdzekļiem var atmest, atlikušais (atlikušie) tā zudumu semantiski kompensē. Visbiežāk paralēlie valodas līdzekļi ir sinonīmiski un atrodas sakārtojuma sakarā. Neparalēlā kompensācija izpaužas atšķirīgos veidos un parasti pakārtojuma sakarā: veidojas semantiski pārsātināti, gari valodas līdzekli, kas jāīsina; īsināšanas veidi atkarīgi no konteksta.

Semantisko elementu pārdaudzums sinonīmijā bieži veido acīm redzamu tautoloģiju: vārds, vārdforma vai konstrukcija ir lieka pēc satura. Šādā gadījumā sinonīmiskajiem līdzekļiem var būt vienāds vai atšķirīgs semantisko elementu apjoms. Parasti šis apjoms ir vienāds. Tādi var būt vienlīdzīgi teikuma locekļi: bāršanās un rāšanās; audums un drēbe u. tml. Noteiktas informācijas sniegšanai teikumā (vai arī blāķu teikumos) ir nepieciešams viens no tiem – otru var atmest. Piemēram: Viņi dzīvoja klusi un mierīgi, bez  b ā r š a n ā s  u n  r ā š a n ā s.  Latviskiem vārdiem vienmēr piemīt kāda, kaut niecīga nianse, tāpēc stilistiskos nolūkos tos var lietot arī kopā. Citādi ir ar sinonīmu pāriem, ko veido viens latvisks un otrs nacionāls vai internacionāls aizguvums, piemēram: atmosfēra un gaisotne; efektivitāte un iedarbīgums; kontrole un pārbaude; optimisms un dzīvesprieks; organizētājs un rīkotājs; neatkarība un suverenitāte u. tml. Tie nav vēlami blakus, it īpaši neitrālā informatīvā tekstā, piemēram: Tas ir kolektīvs, kura muzicēšanas manierē jaušams  o p t i m i s m s  u n  d z ī v e s p r i e k s.  (PD 3, 86) Vienu no tiem nepieciešams atmest. Konstatēti arī šādi adjektīvu pāri: elementārs un vienkāršs; verbi akcentēt un uzsvērt, ražot un izgatavot u. tml., piemēram:  e l e m e n t ā r i   un  v i e n k ā r š i  uzstādāms slaukšanas aparāts. Iespējami arī kombinēti paralēlismi – vārds un vārdkopa:  n e a i z m i r s t a m s  u n  a t m i ņ ā  p a l i e k o š s  u. tml.

Paralēlie sinonīmi ne vienmēr ir leksiski sinonīmi – tie var būt arī konteksta sinonīmi. Piemēram, adverbi tālu un dziļi ir sinonīmiski tikai kontekstā: Un tā ir milzīgi bagāta pieredze.., kas iesniedzas  t ā l u  un  d z i ļ i  pagātnē. (R 2, 86) Runājot par pagātni, tālums un dziļums ir sinonīmiski jēdzieni – tālāk no mūsdienām, dziļāk iekšā pagātnē. Tāpēc var iztikt ar vienu no minētajiem vārdiem. Sinonīmija veidojas arī kalkēšanas rezultātā: Tas notika  s e n   a t p a k а ļ. Adverbs atpakaļ (mūsdienu latviešu valodā šādā nozīmē neliterārs kalks) minētajā teikuma ir lieks. Sinonīmiski var būt vispārināmie pronomeni visi un katrs, visi un neviens u. tml. Tos lieto kopā, uzsverot indivīda un kopuma attiecības: To juta  k a t r s  un  v i s i.  (PK 88) Pret kara draudiem ir jācīnās  v i s i e m  un  i k v i e n a m.  (KС 82); ..par dzīvokļu fonda pareizu ekspluatāciju, savlaicīgu remontu un apkopi  v i s i e m  un  i k v i e n a m  uzlikta liela atbildība. (R 2, 86) Ja minētā uzsvēruma nav, pietiktu ar pronomenu visi.

Tiek lietoti arī nevajadzīgi palīgvārdi – niansētajās partikulas un modālie vārdi, arī prievārdi un atbilstošas nozīmes adverbi. Nevajadzīgi ir vārdu sablīvējumi  a p m ē r a m   a p,   i k   p a: novākt  a p m ē r a m  ap 260 centneru cukurbiešu no hektāra;  izpildīt plānu  i k   p a  m ē n e s i  pietiek ar vienu no tiem: novākt ap 260 centneru no hektāra; veikt plānu ik mēnesi (katru mēnesi).

Nevajadzīgas vārdvirknes veido arī sinonīmiski vārdkopu atkarīgie komponenti – viens no tiem var būt lieks. Piemēram,  I z d e v n i e c ī b a s  “Zvaigzne”  a p g ā d ā  klajā nākusi .. grāmata .. (S 2, 86) – vārds apgāds ir novecojis un nozīmē to pašu, ko vārds izdevniecība, tāpēc to minētajā teikumā varētu atmest; to atmetot, jāpārveido teikuma struktūra: Izdevniecība “Zvaigzne” laidusi klajā grāmatu.. Konstatēti dubulti izteikti teikuma locekļi (situanti).  P a r a s t i   v i e n m ē r  rodas oriģināli ieteikumi;  P a   v i s i e m   k o p ā   k o l e k t ī v a m  ir pa spēkam visi uzdevumi. (ĻK 88) Minētie locekli vai to grupas ir semantiski tuvi: vienmēr ir kategorisks parasti pieļauj arī kādus izņēmumus, bet abi blakus nav vajadzīgi; kolektīvs ir visi tā locekļi kopā, tāpēc būtu īsināms arī pēdējais piemērs – pietiktu ar vārdu kolektīvs.

Varētu iztikt bez vienas no sinonīmiskām vārdkopām teikumā: .. repertuārā ir  p a t r i o t i s k a   r a k s t u r a   d z i e s m a s/ par  t ē v z e m e s   m ī l e s t ī b u.  (ĻC 82) Patriotisms ir dzimtene, tēvzemes mīlestība un uzticība savai tautai; teikumā pietiek vai nu ar vārdkopu: patriotiskas dziesmas (rakstura ir lieks), vai arī: dziesmas par tēvzemes mīlestību.

Var iztikt arī bez viena no sinonīmiskiem vārdkopu analogiem: Mums jāsaprot, ka  n o   m u m s   p a š i e m,   i k v i e n a   n o   m u m s  ir atkarīga Baltijas tīrība.. (PV 88) Pietiktu ar pirmo vārdkopas analogu no mums pašiem; otrais nav vēlams.

Konstatētas arī paralēlas sinonīmiskas saliktu teikumu daļas, no kurām būtu atstājama viena:  S e k o j i e t   b ē r n i e m,   n e a t s t ā j i e t   v i ņ u s   b e z   u z r a u d z ī b a s.  (K 2, 86) Pietiktu šādi: Neatstājiet bērnus bez uzraudzības!

Sastopami arī sinonīmiski valodas līdzekli paralēlā lietojumā, kuros ir atšķirīgs semantisko elementu apjoms; semantiskie elementi daļēji atbilst un savstarpēji sedzas, tomēr bez viena no tiem var iztikt. Piemēram: Bet attiecībā uz jaunām grāmatu sērijām – pārdevējiem ir jābūt to  k ū m ā m  un  k r u s t t ē v i e m. (PJ 85) Kūma ir vīrietis vai sieviete, kas piedalās bērna vārda došanas svinības un apņemas palīdzēt to audzināt; krusttēvs ir tikai vīrietis; vēlams atstāt vienu no tiem: pārdevējiem ir jābūt kūmām / krustmātēm un krusttēviem; ieteicams pirmais variants, jo tas ir īsāks.

Neparalēli izmantojamiem valodas līdzekļiem var būt kopēji semantiskie elementi ar atšķirīgu apjomu. Tie iespējami pakārtotās konstrukcijās un izpaužas jēdzienu pakārtojamībā un semantisko elementu koordinācijā (arī apozitīvās attieksmēs). Šādās konstrukcijās iespējams valodas līdzekļu pārdaudzums.

(1)          Virsjēdziena un tam atbilstošo pakārtoto jēdzienu nosaukumu semantisko elementu savstarpēja attieksme (bilance) izpaužas apozitīvajās attieksmēs. Bieži apozitīvās attieksmēs esošu jēdzienu nosaukumi lietoti sintaktiskajā sakārtojumā – šāds sakārtojums ir formāls, nemotivēts, piemēram:  b ē r n i   u n   p u s a u d ž i  u. tml. Šādā saistījumā, vārdvirknes, minētie vārdi nav lietojami. Arī vārdkopā: Nav iemesla šaubīties par  p i a n i s t a  spožu  m ū z i ķ a  nākotni. (LM 86) pietiek ar vārdu pianists – katrs pianists ir mūziķis; ieteicams lietot konkrētāko vārdu.

Semantisko elementu pārdaudzums sakārtojumā var veidoties arī tad, ja saistīti dažādas, pat pretējas nozīmes vārdi, bet nepieciešams raksturojums no viena viedokļa, lai izteikums būtu precīzs: strādnieki sodīti par alkohola lietošanu darba  l a i k ā   un  v i e t ā.  (PD 3, 87) Pietiek ar vienu situatīvo aspektu:  darba laikā  vai  darba vietā.

Pretēja rakstura, pretējas semantikas vārdi (antonīmi) sakārtojumā dažkārt ir pakārtoti kādam virsjēdzienam – tad tie ir atmetami: Jaunie .. perspektīvie paraugi saista ar dažādiem  l i e l ā k i e m   u n   m a z ā k i e m  jauninājumiem. (RB 82) Vārds dažādi kompensē vārdvirkni  l i e l ā k i e m   u n   m a z ā k i e m  pēc nozīmes.

(2)          Daudz nevajadzīgu valodas līdzekļu konstatēts dažādos pakārtotos veidojumos; konteksts (apkaime) un situatīvie līdzekļi kompensē atmetamos semantiskos elementus, kas iekļauti vārdu, vārdformu, konstrukciju sastāvā.

Visvairāk semantiska pārdaudzuma ir vārdkopās. Semantiskas pārslodzes dēļ tajās var atmest gan centrālo komponentu, gan atkarīgos komponentus. Reizēm pat grūti teikt, kā vārdkopa īsti būtu veidojama, piemēram: Patlaban muzejam ir  s e š i   t ū k s t o š i   p r i e k š m e t u   v i e n ī b u..  (DB 3, 89) Var paturēt gan vienu, gan otru, proti: seši tūkstoši priekšmetu vai seši tūkstoši vienību.

Bieži vārdkopa ir lieks vai nomaināms centrālais komponents; galvenie semantiskie elementi, kas nepieciešami attiecīgās informācijas sniegšanai, iekļauti atkarīgajā komponentā (vai komponentos). It īpaši nominālās vārdkopās konstatēta valodas līdzekļu sarežģīšanas un pagarināšanas tendence (pretēji vēlamajai tendencei pēc ekonomijas). Atmetot centrālo komponentu, divvārdu vārdkopa tiek likvidēta (par to sk. III. 1.5.2.1.1.). Daži piemēri:  p r o p a g a n d a s  darbs (propaganda);  j a n v ā r a   m ē n e s i s (janvāris); A i v i e k s t e s  upe (Aiviekste) u. c. Daudzos gadījumos centrālā komponenta nevajadzīgums parādās kontekstā, piemēram: Jau agri no rīta mūsu  r a j o n a   m e d n i e k u   k o l e k t ī v i  devās mežos. (DK 83) Pietiek ar vārdu mednieki; mednieki veido mednieku kolektīvus, bet medīt dodas tieši mednieki.  P a t ī k a m s   m o m e n t s  bija tas, ka.. Vārds moments ir lieks, pietiek pateikt, ka bija patīkami. Tas ir  a b s u r d a   m o m e n t s.. (AA 91) Pietiek ar: absurds. Netrūkst rosības arī  t ī r i   s a d z ī v i s k ā   p l ā k s n ē. (R 2, 86) Pietiek ar vārdu sadzīvē.

Ja galvenie semantiskie elementi iekļauti centrālajā komponentā, var iztikt bez vārdkopas atkarīgā komponenta:  i e r o b e ž o t s   l i m i t s  (PKU 89);  k l a u s ī t ā j u   a u d i t o r i j a;   u z k r ā t ā   p i e r e d z e;  e m o c i o n ā l i   s a v i ļ ņ o t  u. tml. Var izrādīties lieks viens no vārdkopas atkarīgajiem komponentiem kombinētā vārdkopā:  a p s ē t   s ē k l u   l a u k u  (pietiek: apsēt lauku );  k o r i ģ ē t   p r e c ī z u   u g u n i  (pietiek: koriģēt uguni );  p a p l a š i n ā t   z i n ā š a n u   l o k u  (loks ir modes vārds; (paplašina zināšanas);  s a v s t a r p ē j a   s a c e n s ī b a,   s a d a r b ī b a  (atkarīgais komponents savstarpēja ir lieks, jo sacensība un sadarbība var būt tikai savstarpēja).

Ir konstatētas ļoti sarežģītas un semantiski pārslogotas vārdkopas: ražot  e k o l o ģ i s k i   t ī r u   l a u k s a i m n i e c ī b a s   p r o d u k c i j u   b e z   ķ ī m i j a s.  (L 2, 89) Prepozicionālā locījuma forma bez ķīmijas ir lieka, jo šis saturs pateikts ar vārdiem ekoloģiski tīrs.

Nevajadzīgi valodas līdzekļi konstatēti arī teikuma struktūrā. Liekvārdību bieži rada pārliecīga cenšanās pēc precizitātes: .. priekuliešiem daudzu jautājumu risināšanā  p i e d e r   p r i o r i t ā t e – b ū t   p i r m a j i e m.  (PD 2, 84) Būt pirmajiem – lieks. Bieži teikuma konstatēts lieks situants: Ar  i e v a d v ā r d i e m  kongresu  a t k l ā j a  X. Semantiski neiederīgi un lieki bieži vien ir nenoteiktie vietas un laika adverbi  k a u t   k a d  un  k a u t   k u r  ‘apmēram’: Attieksme pret dabu šodien? Tādēļ nesaudzējam, ka esam  k a u t   k a d  tālu no tas atrāvušies. (LD 86) Nu, tā varētu  k a u t   k u r  dalīt šīs nepatikšanas – k a u t   k u r  tādos galvenos divos veidos. (RP) u. tml. Tie būtu lietojami patiešām tikai nenoteiktas vietas vai nenoteikta laika nosaukšanai: tas notika kaut kad, ļoti senos laikos; es esmu šo grāmatu kaut kur pazaudējis u. tml. Lieks var būt kāds situanta vārdkopas komponents: spēles ritēja  ā r a   a p s t ā k ļ o s, zem klajas debess. (KС 88) Ja teikumā būtu tikai viena situanta vārdkopa āra apstākļos, pietiktu ar vārdu ārā; zem klajas debess kompensē visu šo vārdkopu, tāpēc ieteicams āra apstākļos vispār atmest.

Konstatēti arī lieki palīgvārdu šķiru vārdi. Var iztikt bez prievārda pa teikumā, kurā ir pronomens katrs: Kartupeļu no katra hektāra novākts  p a   1 0 9   c e n t n e r i e m.. (ĻK 82). Minētajā teikumā var atmest arī pronomenu katrs:  novākt 109 centnerus no hektāra. Lieka ir salīdzinājuma partikula šķietamā salīdzinājumā:  K ā   p i r m ā  sēju beidza mūsu brigāde; .. saimniecības vadītāji un speciālisti .. i t   k ā   vēlreiz tiekas ar lopkopjiem .. (L 2, 85)